Anna un Ser�s Goloni

Nesavaldāmā An�elika

.

.

.

Parīzes policijas priek�nieka vietnieka Degrē kunga kariete izbrauca pa hoteļa vārtiem* Komandēru ielā Sen�ermēnas priek�pilsētā un, kratoties pa nelīdzeno tilta bruģi, sāka nesteidzīgi pagriezties. Tā bija ekipā�a � kaut arī ne visai grezna, bet pietiekami bagāta, kokgrebumiem greznota kariete biezām zelta bārkstīm pie aizkariem (visbie�āk gan tie bija aizvilkti logiem priek�ā), pāris strauju zirgu, va�onis uz bukas un sulainis aizmugurē � vārdu sakot, tipiska ekipā�a likuma kalpam, kas nevēlas afi�ēt savu bagātību. Vienīgais, ko kaimiņi pārmeta Degrē kungam, � bija tas, ka viņ� nebija apprecējies. Tik izskatīgam vīrietim, kas pie tam apgrozās tik patīkamā sabiedrībā, vienkār�i jājūtas spiestam izvēlēties sev par sievu vienu no tām kautrīgajām, �aklajām un godbijīgajām meitenēm, bagāto bur�uā meitām, kuras viņu ka�ķīgās mātes un despotiskie tēvi audzināja �eit, Sen�ermēnas priek�pilsētā. Tomēr laipnais un izsmējīgais Degrē kungs, likās, nemaz nesteidzās sasiet sevi ar laulības saitēm un mainīt savu ierasto dzīvesveidu. Cienīgie un augstmanīgie viņa hoteļa apmeklētāji visu laiku durvīs saskrējās ar kaut kādām vulgārām mei�ām un aizdomīgiem jaunekļiem.

Viegli �īkstēdama, kariete pārbrauca pāri ūdens notekgrāvim, kas bija izrakts pa�ā ceļa vidū, un zirgi, skanīgi klaudzinot pakavus, izvērsa to visā ielas platumā. Daudzie garāmgājēji, kurus �is svelmainais vasaras va�kars vēl nebija paspējis sadzīt mājās, bez kurnē�anas spiedās klāt pie māju sienām.

Hotelis � bagāta pilsētas savrupmāja, kura pieder augstmanim.

�ajā brīdi pie karietes piegāja sieviete maskā. Acīmredzot viņa jau kādu laiciņu bija gaidījusi un tagad, izmantodama karietes lēno gaitu pa�griezienā, pabāza galvu lodziņā, kur� bija atvērts lielā karstuma dēj.

��� Metr Degrē, � viņa teica smaidīdama, � vai jūs neatjausit man apsēsties jums blakus un pārrunāt �ādus tādus jautājumus?

Policists, kur� bija iegrimis dzijās pārdomās par vienu no nesenajiem notikumiem, nodrebēja, un viņa sejā atspoguļojās nevaldāmas dusmas. Vi�ņam nevajadzēja lūgt sve�iniecei noņemt masku: viņ� pazina An�eliku.

��� Jūs? � viņ� no�ņācās caur zobiem. � Tie�ām vairs nesaprotat fran�u valodu? Vai tad es jums neteicu, ka nevēlos jūs vairs redzēt?

��� Jā, es saprotu, bet runa ir par ļoti, ļoti svarīgu jautājumu, un tikai jūs, Degrē, varat man palīdzēt. Es ilgi domāju un �aubījos, tomēr nonācu pie viena slēdziena � tikai jūs man varat palīdzēt un neviens cits.

���� Es ta�u jums teicu, ka nevēlos jūs vairs redzēt, � tāpat caur zobiem neaprakstāmā naidā teica Degrē. Būdams cinisks un cietsirdīgs, viņ� mācēja apvaldīt jūtu uzliesmojumus, bet pa�laik pa�savaldī�anās spē�jas viņu pievīla.

An�elika nebija gaidījusi tādu niknuma uzliesmojumu. Viņa pare�dzēja, ka Degrē iesāks sarunu un liks viņai doties mājup, jo, griezdamās pie viņa, An�elika bija pārkāpusi savu solījumu viņu nekad vairs netrau�cēt. Bet apdomājusies viņa tomēr nonāca pie secinājuma: ziņa, kuru viņa saņēma no karaļa, ir tik ārkārtēja, ka nevar rēķināties ar kaut kāda po�licista jūtām, lai arī viņ� būtu iemīlējies An�elikā. An�elikai bija ļoti vaja�dzīga viņa palīdzība, tāpēc viņa neļāvās izmisumam, kad abas iepriek�ējās vizītes beidzās neveiksmīgi: kalpi viņai paziņoja, ka policijas komisāra vietnieka nav mājās un ka nāko�ajā reizē arī nez vai viņa to sastaps. Tāpēc An�elika nolēma izmantot gadījumu sazināties ar viņu bez starpniekiem, jo ne�aubījās, ka beigu beigās viņ� uzklausīs An�eliku un palīdzēs viņai.

��� Tas ir ļoti svarīgi, Degrē, � klusi, it kā lūdzo�i, viņa teica. � Mans virs ir dzīvs.

��� Es ta�u jums teicu, ka es jūs vairs nevēlos redzēt! � tre�o reizi caur zobiem no�ņācās Degrē. � Jums ir pietieko�i daudz draugu, kuri var parūpēties par jums un jūsu vīru, kur� ir vai nu dzīvs, vai arī miris. Bet tagad atlaidiet karietes durtiņas � zirgi tūlīt sāks skriet.

��� Neatlaidī�u, � An�elika sa�utusi atbildēja. Jūsu zirgi vilks ma�ni kopā ar jūsu karieti, un jums tomēr nāksies mani uzklausīt!

��� Atlaidiet durtiņas! � nikni atkārtoja Degrē un, paķēris savu spie�ķi, ar spēku zvēla pa loga malu, kur atradās viņa sarunu biedrenes pirksti. Viņa iekliedzās un atlaida rokas. Kariete uzreiz rāvās uz priek�u, un An��elika, nespēdama noturēt līdzsvaru, nokrita uz viena ceļgala.

Ūdens pārdevējs, kur� novēroja �o scēnu, smiedamies piezīmēja:

���� Neko nevar darīt, skaistulīt, �odien tev neveicās. Te neviens tev nevarēja līdzēt � liela zivs ne katru dienu uzķeras uz āķa. Bet runā, ka �is smukulītis nemaz nav vienaldzīgs pret skaistām mei�ām � bet, re, kā iznāca! Diem�ēl �oreiz viņ� tev pagāja garām. Tu izvēlējies nepareizu laiku � tas arī ir viss. Varbūt iedzersi krūzīti auksta ūdens, lai atgūtos? Sutīgi, laikam negaiss tuvojas, tāpēc arī rīkle izkaltusi. Bet ūdentiņ� man ir tīrs, svaigs � se�i sū par krūzīti.

Neko neatbildējusi, An�elika gāja projām. Degrē negaidīti rupjā uz�vedība viņu ļoti aizvainoja. Vil�anos nomainīja skumjas.

�Pat grūti iedomāties, cik vīrie�i ir egoistiski", � viņa teica pati sev. Biju�ais advokāts vēlas norobe�oties no viņas, ar to pa�u atbrīvojoties no mīlas mokām � ko lai saka, var jau saprast. Bet vai tad viņ� nevarēja kaut mazliet pārvarēt sevi? Viņa tagad ir tik ļoti apjukusi, jo nezina, pie kā lai grie�as, kam lai lūdz padomu. Vienīgi Degrē spēj viņai palīdzēt, jo pazīst vēl no grāfa de Peiraka tiesas procesa laika, kurā viņ� ņēma personīgu līdzdalību. Viņam, ar viņa loģiku, viegli at�ķirt fantāziju no reālajiem faktiem, izvirzīt kādu versiju un atrast to sākuma punktu, no kura varētu sākt izmeklē�anu. Bet kas zina, varbūt Degrē pats kaut ko ir dzirdējis par �o neparasto notikumu? Viņam ta�u ir zināmi tik daudzi noslēpumi� Tie visi slēpjas kaut kur viņa atmiņas dziļumos vai arī ir pierakstīti dokumentos un ziņojumos, kurus viņ� glabā savās lādēs un �ķirstiņos. Pie tam, kaut arī An�elika pat sev skaļi neatzinās, Degrē viņai bija vajadzīgs arī tāpēc, lai dalītos ar viņu �ī noslēpuma smagumā. Gal�venais, tikai nepalikt vairs vienai ar dvēselē uzliesmoju�o cerību un ne�dro�o ticību, kas netverami dzisa zem ledainās �aubu gūzmas. Viņai tik ļoti gribējās aprunāties ar Degrē par biju�ajiem notikumiem, par nākotni, par �o neizzināmo bezdibeni, kur viņa varbūt satiks savu laimi. �Tu ta�u pali jūti, ka tevi kaut kas sevi�ķs sagaida nākotnē� Un tu pati nekad no tā neatkāpsies�" Tie�i Degrē viņai kādreiz teica �os vārdus. Un, lūk, tagad viņ� tik cietsirdīgi atteicās no viņas.

An�elika jutās aizvainota un bezspēcīga. Viņa ātri gāja, jo viņai mu�gurā bija īsa kleita un viegls vasaras apmetnis, kuru viņa aizņēmās no savas kalpones �anīnas, lai varētu neuzkrīto�i iejukt vienkār�o pilsētnieku pūlī un, nepievēr�ot sev uzmanību, sagaidīt Degrē pie viņa hoteļa vār�tiem. An�elika viņu gaidīja trīs stundas � un viss veltīgi! Pa �o laiku krēsla sabiezēja un ielās gājēju kļuva arvien mazāk. Pārejot Jauno tiltu, An�elika pagriezās un nodrebēja no pārsteiguma. Viņai sekoja tie pa�i divi vīrie�i, kurus viņa jau bija redzējusi pie sava hoteļa durvīm. Varbūt tā ir sakritība? Bet kāpēc �im sarkanģīmim, kur� kop� kāda laika tup pie di Bortrcja hoteļa, ievajadzējās pastaigāties pa Jauno tiltu Sen�er�mēnas priek�pilsētā tie�i �odien un tie�i �ajā nakts stundā?

�Laikam kārtējais pielūdzējs, � An�elika nodomāja. � Kā tas kaiti�na! Ja pēc trim dienām �is kungs nebeigs savus izlēcienus, es lik�u Malbrānam Ātrzobenam viņu brīdināt, lai meklē izklaidē�anos citā vietā�"

Pie Justīcijas pils An�elika paņēma port�ēzu ar lāpu nesēju un aiz�brauca līdz tai vietai Selestēna krastmalā, uz kurieni izgāja viņas mazās oran�ērijas durvis. Viņa �ķērsoja oran�ēriju, kas bija piesātināta ar bries�to�u augļu smar�ām, kuri smagiem ķekariem karājās siltummīlo�ajos ko�ciņos, pagāja garām vecajai, vēl no seniem laikiem saglabātai akmens akai, uz kuras malām bija attēlotas himēras un, klusi zagdamās, uzkāpa aug�ā pa sava hoteļa kāpnēm.

Viņas istabā dega naktslampa, apgaismodama blakus stāvo�o melnkoka sekreteru ar perlamutra inkrustācijām. Piegājusi pie tā, An�elika apsēdās uz krēsla un smagi nopūtās. Ar straujām kustībām viņa nometa apavus. Basās kājas dega. Viņa bija pavisam atradinājusies staigāt pa nelīdzeno bruģi, un rupjie kalpones zābaki bija noberzu�i no karstuma sasvīdu�ās kājas.

�Neesmu vairs tik izturīga kā agrāk, � viņa nodomāja. � Bet man ta�u priek�ā ir tāls ceļojums�"

Domas par aizbrauk�anu viņu nepameta. An�elika iztēlē redzēja, kā viņa brien basām kājām pa putekļainajiem lauku ceļiem, nabadzīga ceļinicce, klīsto�a pa pasauli, meklējot savu pazaudēto mīlestību un zaudēto laimi. Braukt, braukt!� Bet uz kurieni? Viņa atkal noliecās pār doku�mentiem, kurus bija atsūtījis karalis. �ie laika gaitā nodzeltēju�ie papīri ar parakstiem un zīmogiem bija vienīgie nedabiskā stāsta liecinieki, un katru reizi, kad viņu pārņēma sajūta, ka tas viss tikai sapnis, viņa tos ņēma un pārlasīja. No izlasītā kļuva skaidrs, ka kādam messīram Arno dc Kalistēram, musketieru leitnantam, ar tie�u karaļa pavēli tika dots uzdevums, kuru viņ� zvērēja turēt visstingrākajā slepenībā. Viņ� izvēlējās sev par palīgiem se�us viņa majestātes musketierus, kuri izcēlās ar uzti�cību karalim un mazrunību. Viņiem uzticētais noslēpums varēja tikt sagla�bāts tikpat dro�i, kā tad, ja viņiem nogrieztu mēli. Nāko�ā ziņojuma lapa, kuru sastādīja messīrs Kalistērs, izklāstīja sīku atskaiti par iztērētajām naudas summām, kuras bija saistītas ar �ī uzdevuma izpildi:

20 livri � maksa par tavernas �Zilā vīnoga" īri nāvessoda rītā.

30 livri � maksa par klusē�anu, iedota aug�minētās tavernas saimnie�kam metram �ilbēram.

10 livri � maksa par līķa nopirk�anu, lai to sadedzinātu apsūdzētā vietā.

20 livri � maksa par klusē�anu, iedota diviem zeļļiem, kuri atveda līķi uz tavernu.

50 livri � maksa par pakalpojumiem un klusē�anu.

10 livri � maksa par pārsegtu siena bar�as īri, lai aizvestu ieslodzīto no Senlandrī piestātnes ārpus Parīzes robe�ām.

10 livri � maksa bar�as komandai par klusē�anu.

5 livri � maksa par suņiem, lai uzietu ieslodzītā pēdas pēc bēg�anas. (�ajā vietā An�elikas sirds katru reizi priecīgi notrīsēja.)

10 livri � maksa par klusē�anu, iedota zemniekiem, kuri aizdeva su�ņus un palīdzēja pārmeklēt upes dibenu.

Kopā 165 livri.

An�elika atlika pedantiskā Arno de Kalistēra grāmatvedības atskaiti un noliecās pār viņa pla�o aprakstu, kurā varēja just nemieru un gatavību attaisnoties.

�Apmēram ap pusnakti netālu no Nanteras lejup pa upes gultni bar��a, uz kuras mēs vedām ieslodzīto, piestāja krastā. Mēs visi apgūlāmies atpūsties, bet apcietinātajam es pieliku sargu. Kop� tā laika, kad mēs to saņēmām no bendes rokām, viņ� neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes un, kamēr mēs nācām pa pazemes eju, kura veda no tavernas "Zilā vīnoga" pagraba uz piestātni, mums vajadzēja visu laiku viņu nest uz saviem ple�ciem. Uz bar�as klāja viņ� visu laiku gulēja nekustīgi, bez dzīvības pazī�mēm".

An�elika skaidri iztēlojās sava vīra garo augumu, sakropļotu spīdzi�nā�anās un ietērptu garajā baltajā nāvinieka kreklā.

�Pirms do�anās pie miera es pajautāju apcietinātajam, vai viņ� kaut ko nevēlas, bet likās, ka viņ� mani nedzird".

Ietidamies savā apmetnī, lai �varētu iegrimt miegā", messīrs de Kalistērs, protams, gaidīja, ka no rīta atradīs savu uzraugāmo drīzāk miru�u nekā dzīvu. Tomēr viņ� to neatrada vispār!

An�elika iesmējās. Zafrē de Peiraks uzvarēts, mirsto�s, miris � �ie salīdzinājumi viņai vienmēr likās nejēdzīgi un nereāli. Viņu nevarēja iedo�māties �ādā izskatā. Likās, Zafrē vienmēr stāvēja viņas acu priek�ā tāds, kādam viņam bija jāizskatās līdz mū�a galam: viņa ieslodzītais un bez�spēcīgais gars bija mundrs, gatavs cīnīties, visa viņa būtība pretojās nāvei. Viņ� bija sagatavojies, lai ko tas arī maksātu, pārvarēt savu vājumu un cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Tam bija vajadzīgs liels gribasspēks, bet An�elika labi zināja, uz ko bija spējīgs viņas vīrs. Viņam pa spēkam bija arī daudz lielākas lietas.

No rīta apsardze konstatēja ieslodzītā vietā tikai sagulētu sienu. Na�baga sargam nācās atzīties, ka, apsargājot mirsto�o, viņ� nejuta vajadzību būt pārāk modram un, būdams, taisnību sakot, tikpat noguris, arī ieslīga Morfeja apskāvienos.

�Un tomēr ieslodzītā nozu�ana ir neizskaidrojama, � tālāk rakstīja Kalistērs. � Kādā veidā �is cilvēks, kuram nebija spēka pat atvērt acis, varēja noslīdēt no bar�as, nepievēr�ot mūsu uzmanību? Un kas varēja ar viņu notikt pēc tam? Pat ja viņam izdevās nokļūt līdz krastam, tad, bū�dams pusapģērbts un tādā stāvoklī, viņ� nevarēja nekur tālu aiziet, pa�liekot nepazīts".

Musketieri Kalistēra vadībā uzreiz ķērās pie bēgļa meklē�anas, saucot palīgā tuvumā dzīvojo�os zemniekus ar suņiem. Suņi ilgi skraidīja gar krastu, bet neko neatrada. No �ejienes izriet secinājums, ka ieslodzītais, aizbēdzis no bar�as ar pārcilvēcīgu piepūli, bija upes straumes aiznests un, būdams pārāk vārgs, lai cīnītos ar straumi, noslīka.

Meklējumi tomēr atsākās. Kad vēlāk viens zemnieks pasūdzējās, ka viņ.im nakti nozagta laiva, musketieru leitnants neatstāja �o ziņojumu bez u/.tiianihiiH. Nozagtā laiva tika atrasta netālu no Por�evilas. Visa tās ap�kaime tolu lika rūpīgi pārmeklēta. Vietējie iedzīvotāji tika iztaujāti par klibu, izkaim-juAu klaidoni. Da�as apstiprino�as atbildes, kuras saņēma musketieri, noveda viņus pie nelieliem, papeļu ieskautiem klostera vār�tiem.

Ievs-jezuīts apstiprināju, ka pirms trim dienām viņiem nācies dot pa�jumti kādam spitālīgam klaidonim, vienam no tiem, kurus nereti var satikt 11/ lauku ceļiem. Tas bijis nabadzīgs, �ūlām klāts, nelaimīgs cilvēks. Viņa seja, bez �aubām, ļoti izkropļota, bijusi piesegta ar netīru lupatu. Mūkiem pajautāja, vai �is klaidonis bija gara auguma un vai viņ� kliboja. Jā� varbūt, bet vispār, kas to lai tagad zina, � svēto tēvu atmiņa nebija pārāk skaidra. Bet kā �is cilvēks runāja? Vai viņ� nelietoja izmeklētus vārdus, kuri nav raksturīgi parastiem klaidoņiem? Nē, mūki atbildēja, viņ� bijis mēms. Laiku pa laikam viņ� izdvesis �ņāco�as skaņas, kā to parasti dara spitālīgie, brīdinot par savu tuvo�anos, � un tas arī viss. Tēvsjezuīts izskaidroja nelaimīgajam, ka viņam tas jānosūta uz tuvāko lepro�zoriju. Klaidonis nesāka runāt pretī. Viņ� apsēdās mūka vadītajā vezumā, bet pa ceļam mācēja nemanāmi nozust. Tā kā tas viss notika me�ā, tad viņa pēdas tika pazaudētas. Nāko�ajā reizē spitālīgais redzēts Sendenī apkaimē uz Parīzes ceļa. Bet vai tas bija tas pats spitālīgais vai kāds cits, to neviens vairs nevarēja pateikt.

Lai būtu kā būdams, bet ar Arno de Kalistēra palīdzību, kuram kara�lis iedeva neierobe�otas tiesības, visa Parīzes policija tika sacelta kājās. Visu triju nedēļu laikā pēc leitnantam uzticētā cietumnieka pazu�anas jebkur� vezums, kas iebrauca pilsētā, tika rūpīgi pārmeklēts no aug�as līdz apak�ai, bet katrs gājējs vai zirgā sēdo�s jātnieks tika ielaists pa pilsētas vārtiem tikai tad, kad kārtīgi tika apskatīta tā seja un abas kājas, kurām bija jābūt vienādā garumā.

Policijas dosjē, kuru pa�reiz �ķirstīja An�elika, bija uztūcis no ne�skaitāmiem ziņojumiem, kurus rakstīja kārtīgie pilsētas sardzes de�uranti vai ser�anti, kas ziņoja, ka ��odien tika aizturēts vecītis, kuram viena kāja bija īsāka par otru, bet augumā viņ� bija maziņ� un kaut arī nesmuks, tomēr arī ne kroplis". Vai arī �tika aizturēts mui�nieks maskā, kura tika izskaidrota ar vizīti pie dāmas, bet kājas mui�niekam bija vienādā ga�rumā".

Spitālīgo klaidoni tā arī nenoķēra. Bet neskatoties uz to, Parīzē pa�rādījās ziņojumi, ka spitālīgais esot redzēts pilsētā. Viņ� iedvesa bailes. Runāja, ka viņ� līdzīgs sātanam. Viņa seja noteikti bija neiedomājami drausmīga, jo viņ� to vienmēr slēpa zem apsējiem vai arī zem kapuces, kurai bija izgriezti tikai acu caurumi. Policistam, kur� vienu nakti to bija aizturējis, nepietika drosmes noraut viņam �o kapuci, bet �ausmīgais briesmonis pazuda, pirms viņ� paspēja pasaukt nakts apsardzi.

Ar to arī nejēdzīgie stāsti par spitālīgo klaidoni izbeidzās, jo vairāk tāpēc, ka tajā pa�ā laikā Mantas lejtecē pie Gasikūras ciematiņa krasta meldros tika atrasts slīkonis, kur� bija gulējis ūdenī kādu mēnesi. Ķer�menis bija sadalījies, un pēc tā varēja noteikt tikai vienu � dzīves laikā tas bija gara auguma cilvēks.

Atviegloti nopūties, leitnants de Kalistērs piezīmēja savā pēdējā ziņo�jumā karalim, ka vienmēr uzskatījis �o atrisinājumu par vienīgo iespējamo variantu. Bēglis bija atteicies no viņa majestātes �ēlsirdības, kas viņu pē�dējā brīdī izrāva no uguns liesmām, un Dievs viņu sodīja, atdodams viņu nāvei ledainajā ūdenī. Tādā veidā viss tomēr bija beidzies labi!

���� Nē, nē! � An�elika nepiekrita, �ausmām atmezdama �o vienīgo atrisinājumu.

Viņa meklēja atbalstu tajās da�ās rindiņās, kuras bija uzrakstījis baljī Gasikūrs, sastādot protokolu par līķa atra�anu, aprakstot viņa izskatu:

�Uz miroņa pleciem vēl varēja saskatīt melna apmetņa stērbeles".

Cietumniekam bēg�anas laikā nebija nekā cita mugurā, atskaitot balto nāvinieka kreklu. Bet Arno de Kalistērs apstiprināja: �Atrastā slīcēja pa�zīmes pilnīgi sakrīt ar apcietinātā pazīmēm".

��� Bet kā tad baltais krekls? � An�elika skaļi teica.

Viņa mēģināja savas vājās cerības atdalīt no uzmācīgajām �aubām, bet sirdī iezagās bailes. Un ja nu musketieri apcietinātā baltajam kreklam pa virsu uzmeta melnu apmetni jau tavernā, vēl pirms tam, kad viņu nesa pa pazemes eju uz bar�u?

�Ja es varētu uzmeklēt �o Arno de Kalistēru vai kādu no viņa bie�driem", � viņa nodomāja. Viņa sasprindzināja atmiņu. Nē, galmā viņa nekad nebija dzirdējusi �o vārdu. Tomēr uzzināt, kas notika ar biju�o musketieru leitnantu, cerams, nebūs grūti. Jo pēc tiem notikumiem ir pagāju�i nepilni desmit gadi. Desmit gadi! It kā neilgs laiks, tomēr An�elikai likās, ka pa �o laiku viņa ir paspējusi nodzīvot vairākas dzīves. Viņa nolaidās nabadzības dūksnājā, tad sasniedza bagātību augstumus. Viņa otrreiz apprecējās. Viņa iekaroja karaļa sirdi. Bet tagad tas viss ir pa�zudis, izklīdis kā sapnis.

Uz atvērtā sekretera galdiņa citu papīru vidū gulēja uzplēsta un ne�vī�īgi nomesta de Savinjī kundzes vēstule.

�Drīz jau būs divas nedēļas, mana mīļā, kop� mēs Jūs neesam re�dzēju�i Versaļa. Visi ir nesapra�anā, jautā viens otram, ko lai tagad do�mā. Karalis kļuvis drūms� Kas ar jums notiek?"

An�elika paraustīja plecus. Pats par sevi saprotams, ka viņa pameta Versaļu. Viņa turp vairs neatgriezīsies, nekad vairs neatgriezīsies. Nekas nespēs grozīt �o viņas lēmumu. Lai galma marionetes dejo apļa dejas bez viņas. Viņa to jau ir aizmirsusi. Viņa redzēja smagu bar�u aukstā ziemas naktī, kura sastingusi stāv Sēnas vidū, � un �īm, sen pagāju�o laiku vīzijām, viņa koncentrēja visu savu uzmanību.

Kop� �ī brī�a viņa atkal sāka dzīvot. Viņa aizmirsa savu ķermeni, kur� bija izbaudījis citu vīrie�u glāstus, savu seju, kas bija k|uvusi pati pilnība un lika karalim trīsēt, aizmirsa zīmogu, ko viņai uzspieda cietsir�dīgais liktenis. Viņa juta sevi �ķīstītu no visiem netīrumiem, viņai likās, ka atgrie�as viņas kādreizējie divdesmit gadi un �ī jaunā sieviete, kairino�i maiga, ar mīlestību lūkojas tikai uz viņu.

��� Pēc jums jautā kaut kāds vīrietis.

An�elikas acu priek�ā uz �paleru fona neizprotamā veidā parādījās Malbrāna Ātrzobena sirmā galva.

�� Jūs vēlas satikt kāds vīrietis, � atkārtoja viņa balss.

An�elika satrūkās. Acīmredzot viņa bija mazliet aizsnaudusies, sē�ot

taisnu muguru dziļajā krēslā un klēpī saliktām rokām. Iegājis mazajās, �palerās pusapslēptajās durvis, viņu bija uzmodinājis zirgu puisis. Viņa noslaucīja pieri.

�� Ko? Ko jūs teicāt? Vīrietis? Kāds vīrietis? Cik tagad ir pulkstens?

�� Trīs naktī.

��� Un jūs sakāt, ka pēc manis jautā kāds vīrietis?

�� Jā, kundze.

��� Un vārtsargs viņu ielaida �ādā stundā?

��� Vārtsargs �eit nav vainīgs. �is cilvēks iekļuva mājās nevis pa vār�tiem, bet pa manas istabas logu. Es da�reis atstāju mazo lodziņu atvērtu, bet tā kā �is kungs ir uzlīdis pa ūdens notekas cauruli�

��� Jūs par mani smejaties, Malbrān! Ja runa ir par kaut kādu lau�pītāju, tad jūs, es ceru, viņu esat atbruņojis?

��� Taisnību sakot, nē. Viņ� iesāka ar to, ka padarīja vispirms mani nekaitīgu. Tad viņ� paziņoja, ka jūs viņu gaidāt, un es viņam noticēju. Tas noteikti ir kāds no jūsu draugiem, kundze: viņ� stāstīja par jums tādas lietas, kuras pierāda�

An�elika draudo�i savilka uzacis. Vēl viens muļķīgs gadījums. Viņa atcerējās subjektu, kur�, kā liekas, sekoja viņai pēdējās nedēļas laikā.

��� Bet kā viņ� izskatās? Maziņ�, resns, ar sarkanu ģīmi?

���� Nē, ko jūs! Man viņ� likās ļoti izskatīgs vīrietis. Lūk, par viņa seju gan pagrūti spriest viņ� ir uzlicis masku, pie tam vēl cepuri uzvil�cis uz acīm, bet ar apmetni nosedzies līdz degungalam. Tomēr, kundze, ja jūs interesē mans viedoklis, tad viņ� ir no godājamiem ļaudīm.

����� No godājamiem ļaudīm, kas ielavās sve�ā mājā trijos naktī pa ūdens notekas cauruli?� Nu, labi. Atvediet to, Malbrān, bet esiet gatavs jebkurā mirklī sacelt trauksmi.

Par spīti visam, An�elika ziņkārīgi skatījās uz durvju pusi. Viesi viņa pazina bez pūlēm, tiklīdz viņa stāvs parādījās durvīs.

��� Jūs!

��� Jā, es, � atskanēja Degrē balss zem maskas.

An�elika pamāja Malbrānam, teikdama:

��� Varat mūs atstāt.

Degrē atstūma cepuri pakausī un nometa masku ar apmetni.

��� Uh! -viņ� nopūtās.

Piegājis pie An�elikas, viņ� paņēma viņas roku un noskūpstīja pirkstu galiņus.

��� Vai es varētu izpirkt savu neseno nekaunību? Ceru, ka es jums ne pārāk sāpīgi iesitu?

��� Jūs gandrīz vai pārlauzāt man visus pirkstus ar savu spieķi, jūs, ļaunais cilvēk. Man jāatzīstas, Degrē kungs, ka galīgi neizprotu jūsu uz�vedību.

��� Jūsu pa�u uzvedību nemaz nav vieglāk izprast, � ar neviltotām rūpēm balsī teica policists.

Piebīdījis sev tuvāk ķebli, viņ� jā�us uz tā uzsēdās. Tagad viņam ne�bija ne parūkas, ne arī nevainojamā uzvalka. Uzvilcis pavalkātu jaku, kura viņam vienmēr kalpoja slepeniem apmeklējumiem, neapsegtu galvu un vienmēr nepaklausīgiem matiem, � tāds viņ� atkal kļuva līdzīgs policijas ok�ķerim, kur� vajā zagļus Parīzes graustos. Bet pati An�elika sēdēja viņa priek�ā kalpones kleitā, sakrustojusi basās kājas.

���� Vai tie�ām tik ļoti bija vajadzīgs nākt pie manis naktī? � viņa jautāja.

�� Jā, nepiecie�ams. ,

���� Laikam jūs tomēr sapratāt, cik ārkārtīgi nepiedienīga bija jūsu uzvedība, tāpēc jūs, nespējot sagaidīt rītdienu, nolēmāt pēc iespējas ātrāk nogludināt savu vainu?

��� O nē, par to gan nebūs runa. Jūs man visas ausis esat piedzie�dājusi ar to, ka vēlaties ar mani satikties, � tad kāpēc gaidīt rītdienu?

Viņ� noplātīja rokas, attēlodams pakļau�anos liktenim.

���� Kaut arī nekādi nespējat saprast, ka esat man apnikusi līdz kaklam un es nevēlos vairs neko dzirdēt par jūsu cienījamo personu, jūs tomēr piespiedāt mani atkal jūs apmeklēt, An�elika.

��� Runa ir par ļoti nopietnu lietu, Degrē.

��� Nu, tas jau pats par sevi saprotams � vai tad es jūs nepazīstu? Par to es varu būt pilnīgi dro�s, ka jūs netraucēsiet policiju kaut kādu sīkumu dēļ. Ar jums vienmēr notiek tikai nopietnas lietas: vai nu jūs kāds vēlas nogalināt, vai arī jūs vēlaties padarīt sev galu, vai arī jūs ie�domājaties apliet ar dubļiem karalisko ģimeni, satricinot valsts pamatus, vai arī sacelties pret pāvestu un velns vien zina ko vēl.

��� Bet, Degrē, es ta�u nekad un neko nepārspīlēju.

��� Tie�i to es jums arī pārmetu. Vai tie�ām jūs nekad nespējat no�spēlēt lomu vienkār�ā komēdijā kā visas citas sevi cieno�as skaistas dā�mas? Drāmā � tur lūdzu! Kad runa ir par jums, tad atliek vienīgi mesties pie jūsu kājām, lūdzot Dievam tikai to, lai es neatnāktu pārāk vēlu. Un, lūk, es esmu �eit � un izskatās, ka vēl laikā.

��� O, Degrē, vai tie�ām tā ir patiesība? Jūs patie�ām atkal vēlaties man palīdzēt?

��� Paskatīsimies, � viņ� drūmi noteica. � Vispirms izstāstiet, kas ir noticis.

��� Bet kāpēc jūs ielīdāt pa logu?

��� Vai tad jūs patie�ām neko nesapratāt? Napamanījāt, ka jums jau veselu nedēļu seko policija?

��� Seko policija? Man?

��� Jā, jums. Lai turpmāk jums būtu zināms, ka par visiem di PlessīBeljēra kundzes apciemojumiem, gājieniem un pārvietojumiem mums ir jādod smalka rakstiska atskaite. Parīzē nav neviena stūrī�a, kurp jūs va�rētu doties bez diviem trijiem sargeņģeļiem. Katra jūsu uzrakstītā vēstule

tiek izzagta, visuzmanīgākā veidā izlasīta un tikai tad aizsūtīta adresātam. Jūsu dēļ pie visiem pilsētas vārtiem ir izlikta papildus apsardze. Lai kādā virzienā jūs arī vēlētos doties, jums nenobraukt pat piecdesmit tuāzus* aiz Parīzes pilsētas sienām, kā jūs uzreiz panāks un apstādinās. Tāpat gribu jums paziņot, ka viens augsts ierēdnis personīgi atbild par jūsu atra�anos Parīzē.

��� Un kas tad tas būtu?

��� Pats La Reini kunga vietnieks, kāds Degrē kungs. Jūs ta�u par viņu esat kaut ko dzirdējusi, vai ne?

An�elika jutās pārsteigta.

��� Jūs gribat teikt, ka jums ir uzdots novērot un izsekot mani, lai es paliktu pilsētā, nepārbraucu tās robe�as?

��� Tie�i tā. Tagad jūs saprotat, ka �ādā situācijā man bija grūti jūs pieņemt atklāti savās mājās? Patie�ām, es ta�u nevarēju jūs aizvest savā karietē visu to spiegu klātbūtnē, kurus es pats jums pieliku.

��� Un kas tad jums uzticēja �o netīro lietu?

��� Karalis.

��� Karalis? Bet kāpēc?

��� Viņa majestāte nesāka man klāstīt savus noslēpumus, bet jūs lai�kam pati zināt �ī noslēpuma atminējumu, vai ne? Personīgi man ir zināms tikai viens: karalis nevēlas, lai jūs atstātu Parīzi, un lai tas nenotiktu, es pielietoju visus piesardzības soļus. Kas attiecas uz visu pārējo, esmu jūsu uzticīgais kalps.

An�elika nervozi sakļāva kopā rokas pirkstus. Tātad karalis viņai ne�uzticas! Viņ� nepieļaus, lai An�elika nepakļautos viņa majestātes gribai. Viņ� vēlas ar varu noturēt An�eliku sev blakus, kamēr viņa� kamēr viņa nenāks pie prāta. Bet tas nekad nenotiks!

*

Degrē skatījās uz viņu un domāja, ka �ajā vienkār�ajā kleitiņā, ar nosalu�ajām, zem sevis pavilktām kājām, ar �o trauksmaino acu skatienu, kas drud�aini meklēja izeju, tie�i �ādā izskatā, ar tikai viņai piemīto�o spīdo�o skatienu, viņa atgādināja notvertu putnu, kur� pārņemts ar kaislī�gu vēlē�anos atbrīvoties un izrauties brīvībā, kad to ar varu ieslēgu�i bū�rīti. Apzeltītais būrītis ar lieliskām mēbelēm un dārgām �palerām pie

Tuāzi � sena fran�u garuma mērvienība, kura līdzinās 1,949 metriem.

sienām jau vairs nelikās piemērota vieta �ai sievietei, kura bija nometusi savu ierasti krā�ņo tērpu. Viņa atteicās no visām augstākās sabiedrības sievie�u viltībām un tagad izskatījās savādi un neierasti �ajā izmeklēti iekārtotajā istabā, kuru. pavisam nesen vēl pati ar lielu gaumi bija ie�kārtojusi. Negaidīti viņa Degrē atgādināja baskājainu ganīti, kura pavisam vientuļa atrodas dziļā me�ā un tik neiedomājami tālu no pasaules trok��ņiem un cilvēkiem, ka viņam sa�ņaudzās sirds. Biju�ā advokāta galvā pa�zibēja doma, kuru viņ� uzreiz aizdzina projām, neiecietīgi pakratot galvu: �Dievs viņu radījis ne mums. �eit ir kaut kāda kļūda�"

���� Tad kas ir noticis? � viņ� skaļi jautāja. � Ko jūs vāļāties no jūsu padevīgā kalpa?

An�elikas acis iedzirkstījās.

�� Tātad jūs patie�ām vēlaties man palīdzēt? � viņa atkārtoja.

��� Jā, ar noteikumu, ka jūs neskatīsieties uz mani ar tik maigu ska�tienu, bet paliksiet godbijīgā attālumā. Sēdiet tur, kur jūs sē�at, � viņ� pavēlēja, pamanīdams viņas nejau�o kustību uz viņa pusi. � Un uzvedieties cienīgi. Man jau tāpat viss �is notikums nesagādā nekādu baudu, tāpēc nepārvērtiet to par mocību avotu, jūs, necie�amā velnene.

Degrē izņēma no krū�u kabatas pīpi un ierastām, metodiskām kustī�bām sāka to piepildīt ar tabaku no tabakdozes.

��� Nu, mana mīļā, stāstiet, kas noticis.

An�elikai patika �ī viņa nesatricināmi mierīgā mācītāja maniere kā pie grēksūdzes. Tagad viņai viss likās vienkār�s un saprotams.

��� Mans vīrs ir dzīvs, � viņa teica.

Degrē pat nesarauca uzacis.

��� Kur� no viņiem? Jums ta�u to, pēc manām domām, bija divi un abi tagad ir miru�i. Vienu sadedzināja uz sārta, otram norāva galvu kaujas laukā. Vai �ajā darbalaukā jums ir uzradies tre�ais?

An�elika pa�ūpoja galvu.

��� Neizliecieties, it kā nesaprastu, par ko ir runa, Degrē. Mans vīrs ir dzīvs. Viņu toreiz nesadedzināja Grēvas laukumā, tiesas piespriestais nāvessods netika izpildīts. Karalis viņu ap�ēloja un pēdējā mirklī izglāba no sadedzinā�anas � viņa majestāte man pats visā atzinās. Manu vīru, grāfu de Peiraku, kur� lika izglābts no sārta liesmām, joprojām uzskatīja par bīstamu vasali mūsu karaļvalstij, tāpēc tika nolemts viņu pārvest uz citu attālāku cietumu. Bet pa ceļam viņ� aizbēga. Lūk,'dokumenti, kur^ apstiprina �o neticamo gadījumu, � paņemiet tov'

IO

Policists ievilka da�us dūmus no savas pīpes. Tad akurāti un uzmanīgi nolika atliku�o tabaku tabakdozē un tikai pēc tam pastiepa roku pēc laika gaitā nodzeltēju�iem papīriem.

��� Man nevajag tos lasīt. Es zinu to saturu.

��� Zināt? � An�elika, galīgi apstulbusi, teica.

��� Jā.

��� Un� kad jūs par to visu uzzinājāt?

��� Pirms da�iem gadiem. M-jā� Mani mocīja ziņkāre. Es toreiz tikko kā biju nopircis vietu policijas iecirknī. Pirms tam es biju parūpējies, lai par mani pilnīgi aizmirstu. Neviens vairs neatcerējās no�ēlojamo advokātiņu, kur� savas muļķības dēļ uzņēmās aizstāvēt burvi, kuru vēl līdz tiesai jau bija notiesāju�i uz nāvi. �is notikums tika nodots aizmirstībai, bet da�reiz to manā klātbūtnē tomēr atcerējās� Es dzirdēju da�ādas aiz�domīgas sarunas� Es sāku meklēt, o�ņāt � jo policists var atvērt jebkuras durvis. Galu galā es dabūju rokā �o dosjē un to izlasīju.

���� Bet man jūs tā arī neko nepateicāt, � An�elika skumji no��ukstēja.

��� Nē, nepateicu.

Degrē, samiedzis acis, skatījās uz viņu caur gai�zilo dūmu strūkliņu, un viņa pēk�ņi sajuta, ka atkal sāk to neieredzēt, ka viņu kaitina tā iz�skats, kas atgādināja viltīgu kaķi, kur� apdomā savus kaķa gājienus. Nē, viņ� nekad nav viņu mīlējis � viņ� ir cilvēks bez vājībām. Un viņ� vien�mēr būs stiprāks par An�eliku.

�� Mana dārgā, � viņ� beidzot ierunājās, � vai atceraties to vakaru, kad jūs man iedevāt kurvīti? Tad jūs man paziņojāt, ka vēlaties appre�cēties ar marķīzu di Plessī-Beljēru. Un tūlīt pat, gribēdama ar mani sa�mierināties � sievietēm vienmēr izdodas �ādi gājieni, � jūs man pa�teicāt: �Cik savādi, Degrē, � es nekādi nespēju pārvarēt savas cerības kādreiz atkal viņu redzēt. Man stāstīja, ka toreiz Grēvas laukumā sa�dedzināja kādu citu�"

���� Lūk, tad jums arī vajadzēja man visu izstāstīt! � An�elika ie�kliedzās.

���� Bet kāpēc? � stingri iebilda policists. � Pamēģiniet visu labi atcerēties! Toreiz jums vajadzēja kuru katru brīdi izbaudīt savus pār�cilvēciskos piepūles augļus. Ejot uz mērķi, jūs nekur ceļā neapstājāties: jūs ne�ēlojāt savus spēkus, nebaidījāties no riska, jutāt riebumu pret ze�misku �antā�u un pat ziedojāt savu tikumību. Jūs ielikāt svaru kausos visu, lai īstenotu savus godkārīgos mērķus. Un beidzot jūs stāvējāt uz sava triumfa sliek�ņa. Ja tad es būtu sācis runāt par �o lietu, jūs pazu�dinātu visu savu dzīvi � un kāpēc? Nepiepildāma sapņa dēļ.

An�elika gandrīz viņā neklausījās.

��� Jums vajadzēja man toreiz visu izstāstīt, � viņa ietiepīgi atkārtoja � Padomājiet pats, kādā �ausmīgā grēkā es kritu, kad stājos jaunā laulībā, būdama saistīta ar pirmo vīru, kur�, izrādās, bija dzīvs.

Degrē paraustīja plecus.

��� Dzīvs? Jūsu vīrs pilnīgi varēja būt arī tas slīkonis pie Gasikūras. Vai viņ� sadega vai noslīka � ko tas varēja mainīt jūsu dzīvē?

��� Nē, nē, tas nevar būt! � An�elika iesaucās, uzlēkdama kājās.

��� Bet ko jūs būtu darījusi, ja es jums visu izstāstītu? � Degrē ciet�sirdīgi turpināja. � Jūs visu pazudinātu, tāpat kā to darāt �odien. Jūs izmestu vējā vasas savas trumpja kārtis, visas izredzes uz veiksmi, jūsu personīgo veiksmi un jūsu bērnu nākotni. Jūs kā neprātīga mestos meklēt ēnu, rēgu rtas ir, darītu visu to, ko jūs ar tādu nepacietību vēlaties izdarīt tagad. Atzīstieties ta�u, viņ� bargi teica, � ka tie�i jūs ieborējāt sev galvā: doties meklēt savu vīru, kur� pazuda pirms desmit vai vienpadsmit gadiem!

Degrē piecēlās un nostājās An�elikas priek�ā.

��� Uz kurieni jūs vēlaties braukt? Kā? Un galvenais � kāpēc?!

Pie �ī pēdējā vārda viņa nodrebēja. Biju�ais advokāts skatījās uz viņu

ar īpa�u, viņam piemīto�u skatienu, kur� iespiedās līdz pa�ai dvēselei.

��� Viņ� bija Tulūzas pavēlnieks, � Degrē turpināja. � Tulūzas pa�vēlnieka vairs nav. Viņ� dzīvoja savā personīgā pilī. �īs" pils vairs nav. Viņ� bija bagātākais karalistes vasalis. Viņa bagātības ir konfiscētas. Viņ� bija pasaulslavens zinātnieks � tagad viņ� ir nezināms. Un kur gan viņ� tagad varētu nodarboties ar savu zinātni? Tātad � kas paliek no visa tā, ko jūs tik ļoti mīlējāt?

���� Jums, Degrē, nesaprast, kādu mīlestības uguni var aizdedzināt tāds cilvēks kā viņ�.

��� O jā, es saprotu viņ� mācēja ap sevi radīt daudz da�ādu kār�dinājumu, kuri likās neatvairāmi sievie�u sirdīm. Bet �o kārdinājumu ta�gad vairs nav, vai ne?

��� Degrē, nelieciet man domāt, ka jūsu pieredze �ajās lietās ir tik trūcīga. Jums nav ne mazākās sajēgas par sievie�u mīlestības jūtām.

��� Toties es ļoti labi pazīstu jūs!

Viņ� uzlika rokas uz An�elikas pleciem un pagrieza viņu ar seju pret lielo, ovālo, apzeltīto spoguli, kas bija piestiprināts pie sienas.

��� �ie desmit gadi, kurus jūs nodzīvojāt, jums nepagāja garām bez pēdām: tie atstāja zīmogu uz jūsu ādas, tos var izlasīt jūsu acīs, tie dziļi iespiedās jūsu dvēselē un jūsu miesā. Un kādi bija �ie desmit gadi! Cik daudz mīļāko jums bija �ajā laikā�

An�elika izrāvās no viņa rokām. Viņas vaigi kvēloja, bet acis skatījās izaicino�i.

��� Zinu! Bet tas viss neattiecas uz to mīlestību, kuru es vienmēr jutu un izjutī�u pret viņu. Pie tam, starp mums runājot, dārgais Degrē kungs, ko jūs domātu par sievieti, kuru daba nemaz nav tik skopi apveltījusi un kura, palikusi viena, visu pamesta, uz pilnīgas nabadzības robe�as, neiz�mantotu �īs dabas dāvanas, lai uzlabotu savu stāvokli? Jūs viņu nosauktu par muļķi, un pareizi darītu. Lai es jums liekos ciniska, bet, ja vajadzēs, es arī tagad izmanto�u savu varu pār vīrie�iem, lai saņemtu to, ko vēlos. Un ko gan man nozīmē vīrie�i � visi vīrie�i, kuri bija pēc viņa? Neko! � Viņa ar niknumu skatījās uz savu sarunu biedru. � Dzirdiet, neko! Pat tagad es pret viņiem visiem izjūtu tikai kaut ko līdzīgu naidam. Pret visiem, bez izņēmuma!

Degrē domīgi aplūkoja savus nagus.

��� Jūs pilnīgi mani pārliecinājāt par savu cinismu, � viņ� teica, sma�gi nopūzdamies. � Es atceros kādu Noliegto graustu dzejnieku� Bet skaistulis Filips, marķīzs di Plessī de Beljērs? Vai tad pret viņu jūs neizjutāt nekādas maigas jūtas?

An�elika strauji papurināja savu biezo matu kodaļu.

��� Ak, Degrē, jūs to nevarēsiet saprast. Man vajadzētu sevi mānīt un liekuļot, mēģinot dzīvot kaut kā tālāk. Sievietei tik ļoti ir vajadzīga mīlestība, un viņai jājūtas mīlētai� Bet atmiņas par viņu visus �os gadus dzīvoja manā sirdi.

Viņa paskatījās uz savu roku.

��� Kādreiz Tulūzas katedrālē viņ� uzvilka man pirkstā zelta gredze�nu. Laikam tas arī ir viss, kas mūs vēl saista, � bet tās ir cie�as saites. Esmu viņa sieva, bet viņ� ir mans vīrs. Es vienmēr viņam piederē�u, bet viņ� vienmēr piederēs man. Lūk, kāpēc es viņu meklē�u. Pasaule ir liela, bet ja viņ� dzīvo kaut kur �ajā pasaulē, es viņu uzmeklē�u, kaut arī man vajadzētu viņu meklēt visu mū�u� kaut simts gadus�

Viņa iedomājās sevi, klīsto�u pa putekļainajiem, saules izkveldētajiem ceļiem, novecoju�u un izmisu�u, un apklusa.

Degrē piegāja klāt An�elikai, cie�i viņu apskāva.

���� Nu, nu, manu sirsniņ, nomierinieties. Es pret jums biju pārāk bargs, bet arī jūs man atmaksājāt ar to pa�u.

Viņ� tik cie�i saspieda An�eliku, ka viņa iekliedzās. Tad viņ� to at�laida, pagāja nost un ar sasprindzinātu skatienu aizsmēķēja savu pīpi.

��� Labi! � viņ� teica pēc minūtes klusē�anas. � Ja jau jūs tik cie�i esat apņēmusies izdarīt daudz muļķību, pazudinot savu nākotni, zaudējot savas bagātības, bet varbūt pat savu dzīvību, un neviens nav spējīgs jūs no tā atturēt, tad pasakiet man: ko jūs domājat darīt?

��� Es nezinu, � An�elika atzinās.

Padomājusi viņa piebilda:

��� Man ienāca prātā, ka laikam vispirms vajag mēģināt atrast �o Kalistēru, musketieru leitnantu. Tikai viņ�, ja vien atmiņa viņam nav pārāk vāja, varētu palīdzēt izklīdināt �aubas par Gasikūras slīkoni.

��� Tas jau ir izdarīts, � lakoniski atbildēja Degrē. � Es uzmeklēju �o virsnieku, uzcienāju viņu ar labām pusdienām un mācēju atrast pie�mērotus argumentus, lai atsvaidzinātu viņa atmiņu. Galu galā viņ� atzinās, ka notikums ar Gasikūras slīkoni viņam toreiz ļoti palīdzējis, jo, patei�coties �im atgadījumam, viņam palaimējies godam beigt �o izmeklē�anu, kas viņu bija nostādījusi visai nepatīkamā stāvoklī. Tiesa, izzvejotā ķer�meņa līdzība ar apcietināto bija visai attāla.

��� Jā, jā! � aizelsdamās no prieka, iesaucās An�elika. � Varbūt tagad mums vajadzētu izsekot spitālīgā klaidoņa ceļu?

��� Kas zina?

���� Vajag aizbraukt uz Pontuāzu un izjautāt tās abatijas mūkus, kur viņ� redzēts.

��� Jau ir izdarīts.

��� Kādā veidā?

���� Kad izmeklē�anas gaitā man nācās klaiņot pa to apvidu, es, tā sakot, izmantoju gadījumu, lai apmeklētu abatiju.

��� O, Degrē, jūs esat apbrīnojams cilvēks!

��� Sēdiet tur, kur sēdējāt, � drūmi teica Degrē. � Nekādus pār�steidzo�us jaunumus es tur neuzzināju. Klostera uzraugs man varēja tikai nedaudz vairāk pastāstīt par musketieru ziņojumu. Toties klostera pil�sētiņā pie ārstniecisko zālī�u dobītēm es atradu mūku, kur� ārstēja sasli�mu�os klostera iemītniekus, � un viņ� atcerējās da�us sīkumus. Gribē�dams pa�ēlot nelaimīgo klaidoni, viņ� nolēmis sasmērēt tā �ūlas ar bal�zāmu un tāpēc aizgājis uz �ķūni, kur gulēja spitālīgais. Klaidonis bijis tik ļoti noguris, ka vairāk līdzinājies mironim nekā dziļā miegā gulo�am cil�vēkam. �Viņ� nebija spitālīgs, � man teica mūks, � jo es pacēlu lupatu, ar kuru viņ� aizsedza seju* Tā viņam nebija pārklāta �ūlām, bet gan dzi�ļām rētām".

��� Tas ta�u bija viņ�, vai ne? Tas bija viņ�! Bet kāpēc viņ� gāja uz Pontuāzu? Vai tie�ām viņ� gribēja atgriezties Parīzē? Kāda neapdomība!

��� Viena no tām neapdomībām, kādu spējīgs veikt vīrietis tādas sie�vietes dēļ kā jūs.

��� Bet pie pilsētas vārtiem viņa pēdas pazuda. � An�elika sāka dru�d�aini �ķirstīt dokumentu lapas. � Un tomēr �eit tiek minēts, ka viņ� ir redzēts Parīzē.

���� Pēc manām domām, tas nebija iespējams! Viņ� nevarēja iekļūt pilsētā. Un lai jums top zināms, ka triju nedēļu laikā pēc viņa bēg�anas Parīzē tika izdota visstingrākā pavēle par visu pilsētas vārtu nepārtrauktu uzraudzī�anu. Pēc tam � Gasikūras slīkoņa atra�ana, Arno de Kalistēra ziņojums, un tikai tad visam tika pielikts punkts. Izmeklē�ana tika pār�traukta. Tīras sirdsapziņas dēļ es vēl mazliet pa�ķirstīju arhīvus. Vairāk nekādu ziņojumu par �o notikumu nebija.

Iestājās nospiedo�s klusums.

��� Un tas ir viss, ko jūs zināt, Degrē?

Pirms atbildes policists pagāja da�us soļus pa istabu.

��� Nē, ne viss!

Zelēdams pīpes kātu, viņ� nekustīgi skatījās vienā punktā.

��� Ak �īs atmiņas! � viņ� nomurmināja caur zobiem.

��� Ko jūs zināt? Runājiet!

��� Nu labi, klausieties. Pirms gadiem trim vai varbūt mazliet vairāk pie manis atnāca apmeklētājs. Tas bija mācītājs, tāds jauniņ� sludinātājs svina pelēkām acīm un vaska bālu sejiņu, viens no tiem dvēseļu ganiem, kas iesitis sev galvā, ka glābs pasauli, kaut ari pa�a dvēsele jele, jele turējās klāt pie miesas. Viņ� painteresējās, vai es esmu tas pats Degrē, kur� 1661. gadā bija nozīmēts par advokātu grāfam dc Peirakam. Viņ� bezcerīgi bija centies mani atrast Justīcijas pils kolēģu vidū un tikai pēc ilgiem meklējumiem galu galā atrada mani policista drūmajā mundierī. Pārliecinājies par to, ka es patie�ām esmu biju�ais advokāts Degrē, viņ� slādijās priek�ā kā Antuāna tēvs no Vensāna kunga dibinātā ordeņa. Bū�dams cietuma mācītājs, viņ� pavadīja grāfu de Pciraku pirms nāvessoda viņa pēdējā ceļā līdz sārtam.

An�elikas atmiņā uzreiz uzpeldēja mācītāja siluets, kur� sēdēja aiz aukstuma sastingu�a sienā�a pozā bendes mājā, karsta pavarda priek�ā.

��� Kad bijām kādu laiku pārrunāju�i gan �o, gan to, viņ� man bei�dzot pajautāja, vai es gadījumā nezinot, kas noticis ar grāfa de Peiraka sievu. Es atbildēju, ka zinu, bet man savukārt ļoti gribētos uzzināt, kas interesējas par sievieti, kuras vārds nodots aizmirstībai. Viņ� redzami sā�ka uztraukties, pateikdams, ka tas interesējot viņu pa�u. Viņ� bie�i do�mājot par �o visu pamesto nabadzīti, aizlūdzot par viņu Dievu, lai liktenis par viņu ap�ēlotos. Nezinu kāpēc, bet viņa paskaidrojumos es jutu kaut kādu neīstumu. Manas profesijas cilvēki daudz jūtīgāk uztver nepateiktas frāzes vai līdz galam neizteiktas domas. Tomēr es viņam izstāstīju visu, kas man bija zināms.

��� Ko jūs viņam pateicāt?

���� Patiesību: ka jūs izkļuvāt no nepatik�anām, apprecējāties ar mar�ķīzu di Plessī-Bcljēru un tagad piederat pie tām galma dāmām, kuras augstākajā sabiedrībā izsauc vislielāko skaudību. Lai cik dīvaini neliktos, bet �īs ziņas viņu ne tikai neiepriecināja, bet pat pakļāva dziļam īgnu�mam. Varbūt viņ� nobijās, ka jūs pazudināsiet savu nemirstīgo dvēseli, jo es viņam devu noprast, ka drīz jūs ieņemsiet Montespāna kundzes vietu.

��� O, kāpēc jūs to teicāt? Jūs esat īsts briesmonis! � An�elika izmi�susi iesaucās.

���� Bet vai tad tā nebija tīra patiesība? Tajā laikā jūsu otrais dzī�vesbiedrs bija pie labas veselības, bet viņa majestāte pret jums izturējās vairāk nekā labvēlīgi, kas lika galma rakstve�iem aprakstīt tikai jūsu per�sonu. Tad mācītājs man pajautāja par jūsu abiem dēliem. Es atbildēju, ka viņi abi ir pie labas veselības un ieņem galma sabiedrībā spīdo�as vietas. Kad mans viesis gatavojās mani pamest, es viņam jautāju: �No �ī nāvessoda jums laikam palika vienreizēji apbrīnojamas atmiņas. Jo tik veikli triki, es domāju, tiek veikti ne sevi�ķi bie�i?" Viņ� burtiski salēcās: �Ko jūs ar to vēlējāties pateikt?" � �Tikai to, ka pēdējā brīdī apsū�dzētajam palaimējās izvairīties un pamest soda vietu, tajā laikā, kad jūs svētījāt un aizlūdzāt nezināmu mironi. Jūs laikam ļoti apjukāt, kad ieraudzījāt �o maiņu". � �Zvēru jums, ka tad es par to neko nezināju�"

Un �eit es piegāju viņam cie�i klāt un, gandrīz vai pieskardamies viņa degungalam, pajautāju: �Bet kad jūs par to uzzinājāt, abata kungs?" Viņ� kļuva gandrīz vai baltāks par savu apkaklīti un, mēģinādams izlabot savu pārsteidzību, nomurmināja: �Es pilnīgi nesaprotu jūsu mājienus". � �Lie�liski saprotat, � es iebildu. � Jūs ne sliktāk par mani zināt, ka grāfs de Peiraks netika sadedzināts uz sārta. Bet nevienam citam tas pat nenāk prātā. Naudu par klusē�anu jūs nesaņēmāt, apmaiņas operācijā jūs ne�piedalījāties. Un tomēr jūs visu zināt. No kā jūs saņēmāt �īs ziņas?" Turpinādams tēlot, ka neko nesaprot, viņ� steidzīgi no manis atvadījās un aizgāja.

���� Un jūs atļāvāt viņam tā vienkār�i aiziet? Bet, Degrē, to ne�drīkstēja darīt! Vajadzēja piespiest viņu runāt. Vajadzēja viņu iebiedēt, vienalga kādā veidā piespiest viņu izstāstīt, no kurienes viņ� visu uzzināja un kas viņu atsūtīja. Kas tas bija?! Kas!?

��� Bet kas būtu mainījies? � Degrē teica. Tajā laikā jūs jau bijāt di Plessī-Beljēra kundze, vai ne?

An�elika abām rokām saķēra galvu. Degrē nesāktu viņai stāstīt �o gadījumu, ja arī pats nepie�ķirtu �im atgadījumam nozīmi. Viņ� domāja tāpat kā viņa. Arī viņam bija aizdomas, kas cietuma mācītājs atnācis uz�dot jautājumus viņas pirmā vīra uzdevumā. Bet kur slēpās Zafrē de Pei�raks? Kā viņ� nodibināja sakarus ar savu sūtni?

��� Vajag atrast �o abatu, � beidzot viņa teica. � Tas būs samērā vienkār�i. Es atceros, ka viņ� piederēja pie ordeņa�

���� No jums iznāktu teicams policists, � ar smaidu uz lūpām viņu pārtrauca Degrē. � Es jūs atbrīvo�u no liekām rūpēm. Mācītāju sauc Antuāns, un viņ� vairs nedzīvo Parīzē. Jau vairākus gadus viņ� kalpo par kapelānu uz Marseļas galerām.

An�elikas seja atplauka. Beidzot viņa zināja, kurp viņai vajadzēja do�ties. Viņa iesāks ar to, ka aizbrauks uz Marseļu un satiksies ar �o Antuāna tēvu.

Atrast viņu nebūs grūti, un galu galā viņ� nosauks tā cilvēka vārdu, kur� viņu bija sūtījis pie Degrē, lai uzzinātu par grāfienes de Peirakas likteni. Varbūt viņam ir zināma vieta, kur slēpjas tas, nevienam ne�redzamais un nezināmais, kas bija viņu sūtījis?� Aiz uzbudinājuma spīdo��ām acīm An�elika kala nākotnes plānus.

Degrē nenolaida no viņas savu izsmejo�o acu skatienu.

��� Ar norunu, ka jums izdosies izkļūt no Parīzes, viņ� atgādināja, atbildēdams viņas domām, kuras skaidri atspoguļojās viņas sajūsmas pil�najā sejā.

��� Degrē, jūs ta�u man neliksiet �ķēr�ļus ceļā?

���� Mans dārgais bērns, man ir uzdots jums likt �ķēr�ļus ceļā. Vai tad jūs nezināt, ka tad, kad es uzņemos kāda uzdevuma izpildi, es kļūstu kā dzinējsuns, kur� ar zobiem ieķeras pretinieka apmetnī? Esmu gatavs jums sniegt visas jūs interesējo�as ziņas, bet, ja jūs gribēsiet aizbēgt no Parīzes, uz manu palīdzību varat necerēt.

An�elika strauji pagriezās pret viņu. Viņai bija lūdzo�s skatiens.

��� Degrē, Degrē, mans draugs!

Jaunā likuma kalpa seja palika tikpat nepieejama.

��� Es galvoju karalim, ka jūs nepametīsiet Parīzi, bet pret �āda veida saistībām es izturos ļoti nopietn., ticiet man.

��� Un pēc visa tā jūs vēl saucat sevi par manu draugu!

��� Tikai līdz tai robe�ai, kura man neliek pārkāpt karaļa pavēli.

An�elika jutās vīlusies. Viņa neieredzēja Degrē, kā neieredzēja viņu

visu �o laiku. Zinādama viņa nepiekāpību un godprātību dienesta lietās, viņa ne�aubījās, ka viņ� spēs viņas ceļā radīt nepārvaramus �ķēr�ļus. Degrēo�ķeris galu galā vienmēr panāca savu upuri, bet Degrē-cietumsargs mā�cēja to apsargāt. No viņa nebija iespējams aizmukt.

��� Kā jūs varējāt uzņemties �o riebīgo uzdevumu, ja zinājāt, ka runa ir par mani? Es jums to nekad nepiedo�u!

�� Bet es, ziniet, esmu ļoti apmierināts ar to, ka neļau�u jums izdarīt muļķības.

����� Nelieniet manā dzīvē! � An�elika nikni iekliedzās. � Jūs un jums līdzīgi cilvēki man izsauc tikai riebumu. Jūs visi esat riebīgi ok�ķeri, pretīgi izsekotāji, netīri spiegi, sulaiņi, kas lien uz vēdera sava saimnieka priek�ā, kur� jums pamet kaulu!

Degrē sāka sirsnīgi smieties. No visiem An�elikas veidoliem viņ� vis�vairāk mīlēja tie�i �o � sievieti no viņas apslēptā dzīves posma, Eņģeļu marķīzi, kuras vaibsti, likās, jau sen bija izzudu�i �ajā vispārējās greznības pielūgsmē, bet kuri pēk�ņi atdzima no nebūtības, kad di Plessī-Bcljēra kundze kļuva nikna.

��� Paklausieties, manu draudziņ�

Viņ� pacēla ar roku An�elikas zodu tā, ka viņai nācās skatīties tam tie�i acīs.

��� Es varēju atteikties no �ī uzdevuma, kaut gan karalis man to uzti�cēja, tie�i pateicoties manai reputācijai. Viņam nav noslēpums, ka tad, kad jums ienāks prātā bēgt, vajadzēs sacelt kājās visus labākos Parīzes policistus, lai spētu jūs noturēt uz vietas. Es varēju atteikties, bet karalis runāja ar mani tik satraukti un bija tik ļoti par jums norūpējies, kā vispār vīrietis var būt noba�ījies par kādu sievieti. Un arī es pats, kā jau jums teicu, stingri nolēmu izdarīt visu, kas ir manos spēkos, lai neļautu jums atkal sevi pazudināt.

Viņa skatiens atmaiga.

��� Mana mīļā muļķīte, � viņ� klusi teica. � Nedusmojieties uz savu draugu Degrē. Es vēlos jūs glābt, pasargāt no nelaimes, no pazudino�ām avantūrām. Jūs riskējat zaudēt visu, neko nesaņemot pretī. Karaļa dusmas būs neaprakstāmas. Viņ� piecie� brīvdomību tikai noteiktās robe�ās. Pa�klausieties manī, An�elika, mīļā, labā meitene�

Vēl nekad viņ� nebija runājis ar viņu tik maigi, kā ar bērnu, kuru vajag pasargāt no pa�a neprātībām, un viņai uznāca nepārvarama vēlē�a�nās piekļauties viņa plecam un klusi paraudāt.

���� Apsoliet man, � viņ� teica, � apsoliet, ka uzvedīsities prātīgi, bet es no savas puses apsolu pielikt visas pūles, palīdzot jums tikt skaidrī�bā par visiem �iem mīklainajiem notikumiem un aculiecinieku meklēju�mos. Tikai apsoliet!

An�elika papurināja galvu. Viņa gribēja piekāpties, bet viņa neuz�ticējās ne karalim, ne Degrē. Tie abi vienmēr centīsies viņu turēt nebrīvē. Vēlēsies, lai viņa visu aizmirstu, lai ar visu samierinātos. Viņa neuzticējās pat pati sev: baidīdamās, ka pienāks diena, kad, padodoties mazdū�ībai un nogurumam, viņa pateiks: �Bet kāpēc man tas viss ir vajadzīgs?" Ka�ralis atkal sāks viņai uzmākties� Viņa ir vientuļa, pavisam viena un neaiz�sargāta pret ienaidnieku spēkiem, kuri apvienoju�ies, lai iztraucētu un neļautu viņai atkal savienoties ar to, ko viņa ļoti mīl.

��� Apsoliet man, � uzstājīgi atkārtoja Degrē, bet viņa atkal papu�rināja galvu.

��� Spītīga kā mūlis! � viņ� teica, smagi nopūzdamies, un noplātīja rokas. � Nu tad paskatīsiemies, kur� no mums ir stiprāks. Vēlu jums veiksmi, Eņģeļu marķīze!

Kaut arī aiz logiem jau ausa gaisma, An�elika tomēr nolēma mazliet nosnausties. Diem�ēl pilnīgi aizmirsties viņa nespēja, tāpēc iekrita trauks�mainā pusmiegā. Viņas ķermenis gulēja, bet prāts visu laiku strādāja. Viņa domāja par noslēpumaino spitālīgā klaidoņa odiseju, iztēlodamās sava vīra vaibstus zem �īs �ausmīgās un atstumtās būtnes maskas, kas ar grūtībām vilkās uz Parīzi pa Il-de Frans ceļiem. Jau tikai �im apstāklim vien vajadzēja darīt galu visām viņas cerībām. Kā varēja izbēdzis cie�tumnieks ar tik skaidri redzamām pazīmēm, zinot, ka viņu meklē, iedro��ināties atgriezties lapseņu pūznī � Parīzē? �afrē de Peiraks nebija tik neapdomīgs, lai rīkotos tik neprātīgi. Bet, starp citu, tie�i viņ� varēja tā rīkoties! Pārdomājusi An�elika nolēma, ka tie�i tas arī būtu viņa rīcības cienīgs gājiens, tāpēc mēģināja atminēt viņa domu virzību. Varbūt viņ� atgriezās Parīzē, lai uzmeklētu viņu? Tomēr kāds neiedomājams izaici�nājums! Ierasties Parīzē, pilsētā, kur viņam tika piespriests nāvessods un kur nebija neviena drauga, kas spētu viņam dot pajumti? Viņa māja Senpola kvartālā, �is skaistais di Bortreja hotelis, kuru viņ� uzcēla par godu An�elikai, stāvēja aizzīmogots. Viņa atcerējās, ka �afrē bie�i brauca uz Parīzi no Langcdokas, lai personīgi sekotu būvdarbiem. Bet ja nu pēk�ņi vajātais trimdinieks atrada pajumti tie�i �ajā mājā? Un ja viņ�, zaudēdams visus savus īpa�umus, iedomājās atnākt tie�i uz �īm mājām pēc zelta un dārgakmeņiem, kurus pats kādreiz noslēpa tikai viņam zināmā slēpnī? Jo vairāk An�elika par to domāja, jo vairāk �īs domas viņai likās pieņe�mamas. �afrē de Peiraks bija spējīgs riskēt, lai tikai atgūtu daļu savu bagātību. Ja viņam tie�ām izdevās atgūt zeltu un sudrabu, viņ� varēja arī izglābties, bet pliks un nabags viņ� bija nolemts bezmērķīgai klaiņo�anai. Zemnieki viņu apmētātu ar akmeņiem un agri vai vēlu paziņotu par viņa atra�anās vietu. Bet viņam būtu pieticis tikai ar vienu sauju zelta, lai atgūtu brīvību! Un viņ� labi zināja, kur atrast �o sauju zelta, � di Bortreja hotelī, kur viņ� pazina katru stūrīti.

An�elikai likās, ka viņa saprot sava vīra loģiku, izprot viņam pie�mīto�o domu gājienu. Viņai gadījās dzirdēt, kā da�reiz viņ� izteicās ar nicinājuma pieskaņu: �Zelts var visu". Izrādījās, ka arī �im likumam bija izņēmumi. Jaunais Francijas karalis varu mīlēja daudz vairāk par naudu. Un tomēr kopējais likums palika spēkā: iegūstot zeltu, nelaimīgais bēglis bija aizsargāts. Tāpēc arī viņ� atgriezās Parīzē, tie�i uz �o namu � tagad An�elika par to bija pilnīgi pārliecināta. �eit nebija nekā nedabiska: tajā laikā karalis vēl nebija uzlicis savu smago roku uz visiem grāfa de Peiraka īpa�umiem un nebija vēl atdevis �o di Bortreja hoteli princim Kondē. Māja stāvēja tuk�a un visu pamesta, it kā pār to būtu savilcies smags lāsts. Uz tās vārtiem karājās vaska zīmogi, bet iek�ā pat nebija neviena sarga, atskaitot līdz nāvei pārbiedēto vārtsargu un veco kalpu-basku, ku�ram aiz vecuma vairs nebija kur iet.

An�elikas sirds satraukti pukstēja. Pēk�ņi viņa saprata, ka tur rokās pavedienu, kur� viņai noteikti palīdzēs.

�Es viņu redzēju� Jā, jā, es redzēju viņu, redzēju nolādēto grāfu � tur, apak�ējā galerijā. Es viņu redzēju� Tas bija naktī, drīz vien pēc nāvessoda. Es izdzirdēju troksni galerijā un pazinu viņa soļus".

Vecais kalps-basks to visu teica An�elikai, atspiedies pret veclaicīgo akmens aku, kura atradās dārza dziļumā. An�elika to bija satikusi vienu vakaru dārzā drīz vien pēc tam, kad viņa kļuva par di Bortreja hoteļa īpa�nieci.

�Vai tad ir kāds, kur� nepazīst Lielā Langedokas klibiķa gaitu?� Es iededzināju lukturi, bet kad piegāju pie galerijas pagrieziena, es viņu ie�raudzīju pats savām acīm. Viņ� stāvēja, atspiedies pret kapelas durvīm, un skatījās uz mani� Es viņu pazinu tāpat kā suns pazīst savu saimnieku, bet viņa seju gan nespēju saskatīt. Viņ� bija uzlicis masku. Pēk�ņi viņ� pazuda, it kā iespiezdamies sienā, un kop� tā laika es viņu vairs ne�redzēju".

Tad An�elika �ausmās skrēja projām, nevēlēdamās vairs klausīties na�badzīgā, gandrīz vai prātā juku�a, vecā vīra nesakarīgo murmulē�anu, ku�ram likās, ka viņ� savām acīm bija skatījis rēgu�

An�elika apsēdās uz gultas malas un no visa spēka paraustīja zva�niņu. Pēc saimnieces sauciena ienāca �anīna, klīrīga rudmataina mei�a, kura atnāca Terēzas vietā pēc tam, kad tā, iekārdināta ar de Montespāna kundzes zeltu, mēģināja noindēt An�eliku, par ko nekavējoties tika at�laista. Sajuzdama Degrē tabakas dūmu smar�u, kalpone uzreiz pieņēma izbrīnīti nosodo�u izskatu un apjautājās, ko vēlas marķīzes kundze.

���� Nekavējoties sameklē man veco kalpu� Kā tad viņu sauca? Ak, jā! Paskalu, tēvoci Paskalu.

Kalpone pārsteigta sarauca savas bāli rudās uzacis.

��� Tu viņu ļoti labi pazīsti, � An�elika uzstāja. � Tas ir ļoti vecs vīrs, kur� no akas nes ūdens kublus un malku kamīniem.

�anīna aizgāja ar iecietīgu pazemības masku sejā, it kā teikdama: kaut arī viņai nav saprotama saimnieces pavēle, tomēr centīsies uzzināt to, ko lūdza saimniece. Drīz vien viņa atgriezās un paziņoja, ka tēvocis Paskalu nomiris jau pirms diviem gadiem.

��� Nomira? � atkārtoja satriektā An�elika. � Nomira! Mans Dievs, kādas �ausmas!

�anīna sev klusībā teica, ka viņas kundze ne no �ā, ne no tā pārāk uztraucas par notikumu, kuru pirms diviem gadiem pat nepamanīja. An��elika lika kalponei palikt un palīdzēt viņai apģērbties. Kamēr �anīna viņu apģērba, An�elika domāja par Paskalu. Tātad vecais vīrs ir miris un aiznesis sev līdzi kapā savu noslēpumu. Bet viņa �ajā laikā atradās galmā un pat nepiedalījās uzticamā kalpa bērēs, neturēja viņa roku tā pēdējos dzīves mirkļos. Un tagad viņai nāksies samaksāt par nevērību pret savu pienākumu� Ugunīgiem burtiem viņas atmiņā uzliesmoja kād�reiz dzirdētie vārdi: �Viņ� stāvēja, atspiedies pret kapelas durvīm".

An�elika nokāpa pirmajā stāvā un devās uz lielo galeriju. Caur vitrā��as logiem izsprauku�ies saules stari krāsoja telpas grīdu un sienu maigos pasteļtoņos. An�elika aizgāja līdz smalki veidotajai arkai un atvēra mājas kapelas durvis. �o istabu drīzāk varēja nosaukt nevis par kapelu, bet par lūg�anu istabu. Tajā bija tikai divi ar ādu apvilkti soliņi, no zaļgana mar�mora darināts altāris, bet virs tā kaut kāda spāņu mākslinieka brīni�ķīga glezna. Smar�oja pēc sve�u vaska un vīraka. An�elika zināja, ka tad, kad abats de Lesdigērs apmeklēja Parīzi, viņ� �eit noturēja mesu. Viņa nokri�ta ceļos.

���� Kungs, � viņa skaļi teica, � esmu izdarījusi daudz kļūdu, bet lūdzu tevi, Kungs, lūdzu tevi�

Viņa nezināja, ko teikt tālāk.

Vienu nakti viņ� bija atnācis uz �ejieni. Kā gan viņ� iekļuva �ajā hotelī? Kā viņ� varēja iekļūt Parīzē? Ko viņ� meklēja �ajā kapelā?

An�elika atskatījās. �eit viss likās neaiztikts kop� tā laika, kad �ī ho�teļa īpa�nieks bija grāfs de Peiraks. Princis Kondē neko nebija aizticis. Atskaitot abatu de Lesdigēru un kalpuzēnu, kur� uzkopa �o kapelu un dziedāja psalmus, �eit gandrīz neviens cits vairs neienāca.

Ja �ajā mazajā kapelā �afrē bija kāds slēpnis, tad saglabāt �o noslē�pumu nebija grūti� An�elika piecēlās kājās un sāka uzmanīgi apskatīt kapelu. Viņa aptaustīja marmora altāri, ar nagu iebraukdama visās sprau�gās, cerībā aizķert kādu slepenu mehānismu, apskatīja visas bareljefa de�taļas un sāka pacietīgi izklaudzināt grīdas glazētās flīzes, tad ar koku apsistās sienas. Viņas pacietība tika atalgota. Kad bija pagājis prāvs laika sprīdis un rīta cēliens jau bija aiz muguras, viņai likās, ka siena, kas atradās aiz altāra, skan dobji. An�elika tūdaļ iededzināja sveci un pielika tās liesmu pie koka paneļa, kurā uzreiz varēja saskatīt atslēgas caurumu, kas bija ļoti meistarīgi nomaskēts kokgriezuma ornamentā.

Tātad slēpnis atradās �eit! An�elika drud�aini sāka meklēt slēd�a noslē�pumu, bet drīz vien viņa atteicās no �iem mēģinājumiem, jo ar na�a un atslēgas palīdzību, kas viņai karājās pie jostiņas kopā ar citiem sīkumiem, viņai izdevās atlauzt gabaliņu apmetuma. Iebāzusi pirkstus spraugā, viņa sataustīja aizbīdni, kuru a�i atbīdīja. Slēpņa durtiņas �īkstēdamas atvērās, un atvērtajā ni�ā An�elika ieraudzīja �ķirstiņu. To nevajadzēja mūķēt � slēdzis bija uzlauzts. �ķirstiņ� bija tuk�s�

An�elika paķēra putekļiem klāto �ķirstiņu un piespieda to pie krūtīm.

Viņ� ir bijis �eit! Viņ� paņēma noslēpto zeltu un dārgakmeņus. Dievs viņu atveda uz �ejieni! Dievs viņu pasargāja!

Bet kas notika pēc tam? Likdams uz spēles savu dzīvību, bēglis bija ieguvis nelielu bagātību, slepeni noglabātu viņa konfiscētajā mājā. Bet kas ar grāfu de Peiraku notika pēc tam?

Kad An�elika gribēja aizbraukt uz Senklū pakaļ Florimonam, viņa pārliecinājās, ka, brīdinot viņu, Degrē nebija jokojis. Sē�oties karietē, viņa pievērsa sava �pielūdzēja" uzmanību, kura sarkanīgā seja jau vairākas dienas rēgojās aiz viņas logiem. Viņai pat neienāca prātā uzmanīties no abiem vīrie�iem, kuri, izskrēju�i no pretī eso�ā kroga, uzlēca zirgiem mu�gurā un auļos metās viņai pakaļ pa pēdām. Viņa pat nepaspēja izbraukt pa Sentonorē vārtiem, kā viņas ekipā�u aplenca pilsētas sardzes nodaļa un nepazīstams jauns virsnieks ļoti godbijīgi lika viņai atgriezties Parīzē.

� Karaļa pavēle, kundze!

An�elika sāka protestēt, bet virsnieks viņai parādīja papīru ar po�licijas prefekta La Reinī kunga parakstu, kur� noteica neizlaist marķīzi di Plessī-Beljēru ārpus Parīzes robe�ām.

�Un vajag arī tā gadīties, ka tie�i Degrē ir jāizpilda �is rīkojums! � An�elika nodomāja. � Viņ� būtu varējis man palīdzēt, bet tagad viņ� to nedarīs. Viņ� ir gatavs man sniegt visa veida informāciju par �o sen noti�ku�o atgadījumu ar manu vīru un dot man da�ādus padomus, bet viņ� tāpat arī izdarīs visu, lai izpildītu kara|a pavēli".

Pavēlēdama va�onim griezt atpakaļ karieti, viņa spītīgi sa�ņaudza dū�res. �ķēr�ļi tikai uzkurināja viņas kaujas degsmi. Pirms desmit gadiem �afrē de Peiraks, kur� tikai ar pūlēm spēja pārvietoties pēc izciestajām spīdzinā�anas mokām un visas policijas un pilsētas apsardzes meklēts, tomēr mācēja iekļūt Parīzē. Tad tagad arī viņa atradīs iespēju no tās izkļūt!

An�elika aizsūtīja kalpu uz Senklū pēc Florimona, kur� drīz vien at�brauca sava aizgādņa abata de Lesdigēra pavadībā. Abats paziņoja, ka saskaņā ar instrukciju, kuru viņam bija devusi di Plessī-Beljēra kundze, viņ� jau ir uzsācis pārrunas par Florimona galma amata pārdo�anu. Dc Loāna kungs vēlas to iegādāties savam māsasdēlam un pērk to par labu cenu.

��� Labi, paskatīsimies, � An�elika teica.

Viņa negribēja izbraukt ārpus pilsētas un pakļaut sevi karaļa dusmām, vispirms nespērusi visus piesardzības soļus, kuri pasargātu viņas bērnu intereses.

���� Kāpēc man ir jāpārdod sava vieta galmā? � Florimons jautāja. � Vai jūs man atradāt kaut ko labāku? Es varē�u atgriezties Versaļā? Senklū es ieņēmu labu stāvokli. Viņa majestāte karaļa brālis ir ievērojis, kā es cen�os.

�ajā brīdī, aiz prieka spiegdams, ieskrēja �arls Anrī. Viņ� dievināja savu vecāko brāli, un tas viņam atbildēja nebūt ne ar mazāku pieķer�a�nos. Katru reizi, atbraucis uz Parīzi, Florimons aizrautīgi noņēmās ar mazuli, vizinādams to uz saviem pleciem un dodams viņam parotaļāties ar savu zobenu. Tagad viņ� kārtējo reizi apbrīnoja sava mazākā brālī�a skaistumu.

���� Māmiņ, vai tad viņ� nav pats skaistākais bērns pasaulē? Viņ� ir cienīgs kļūt par dofinu tā neaptēstā muļķa vietā.

��� Nerunā tā, Florimon, � stingri aizrādīja abats de Lesdigērs.

An�elika novērsa skatienu no saviem dēliem. Mazais �arls Anrī, tukls,

gai�matains apaļvaidzis gai�i zilām actiņām, atliecis atpakaļ galviņu, ska�tījās uz savu divpadsmit gadus veco brāli, melnīgsnējo Florimonu. Katru

reizi, kad An�elikas skatiens apstājās pie Fīlipa dēlēna gai�ajām matu cirtām, viņa izjuta rūgtumu un bezspēcību. Kāpēc viņa stājās �ajā laulībā? Zafrē dc Peiraks bija sūtījis cilvēku, lai viņu uzmeklētu un uzzinātu, ka An�elika no jauna bija apprecējusies. Kāds �ausmīgs un neiedomājams strupceļ�� Dievs nedrīkstēja to pieļaut!

An�elika gatavojās braucienam slepeni. �arlu Anrī kopā ar Barbu un kalpiem viņa nolēma aizsūtīt uz Puatū, di Plessī pili. Karalis pat vis�lielākajās dusmās neuzdro�ināsies aizskart bērnu sava miru�ā mar�ala īpa��umos. Attiecībā uz Florimonu viņai bija pavisam citi nākotnes plāni, kurus viņa pagaidām turēja slepenībā.

�Vai tad tie�ām karalis uz mani tik ļoti sadusmosies? � viņa sevi mierināja. � Jā, protams, es negribu pakļauties viņa pavēlei, bet karalis nesāks ta�u turēt uz mani ļaunu prātu tikai tāpēc, ka es aizbrauk�u uz Marseļu? Es ta�u atgriezī�os�"

Lai novērstu no sevis aizdomas un nodemonstrētu savu pazemību, An�elika aizsūtīja pakaļ savam brālim Hontrānam. Beidzot tagad viņai iznāca laiks pasūtīt savu bērnu portretus. Noliekusies pār saviem gar�laicīgajiem rēķiniem, kurus viņa nolēma iz�ķirot un apmaksāt, lai visas savas lietas atstātu pilnīgā kārtībā, viņa dzirdēja, kā Florimons muļķojās, mēģinot piespiest savu jaunāko mīļo brālīti nosēdēt uz vietas.

���� Mazo eņģelīti, cik tu esi brīni�ķīgs! Mazais rīmiņa, kas līdzinās taukainam ruksītim, � cik tu esi jauks! � deklamēja Florimons, pārmēdot baznīcas lūgsnas ar tām raksturīgajām un monotonajām piedzie-

I dājuma vārsmām.

�� Jums nevajadzētu jokot par tādām lietām, Florimon, � atskanēja

( abata de Lesdigēra balss. � Es bie�i manu jūsu brīvdomību, kura mani

ii������������������������ sāk uztraukt.

y Florimons, kurls pret viņa pamācībām, turpināja dziedāt:

P � Sprogaino jēriņ, konfek�u ēdājiņ, � cik tu esi brīni�ķīgs! Viltīgais

iii������������������������ nebēdni � cik tu esi jauks!�

Saris Anrī smējās pilnā kaklā, Hontrāns pēc sava ieraduma murmin,i|.i kaut ko sev zem deguna, bet uz audekla pa to laiku atdzīvojās divas I" bērnu galviņas: viena tum�mataina, otra gai�mataina, Florimons de Pei-

<li raks un Saris Anrī di Plessī-Beļjērs, � un savu dēlu vaibstos An�elika

redzēja divu vīrie�u atspoguļojumu, to vīrie�u, kurus viņa mīlēja.

Gāja laiks, un Florimons, vienmēr tik ļoti vieglprātīgs, sāka nopietni par kaut ko aizdomāties. Vienu vakaru viņ� piegāja pie An�elikas, kura sēdēja dego�a kamīna priek�ā, un bez aplinkiem pajautāja:

���� Māmiņ, kas ir noticis? Tātad jūs vairs neesat karaļa mīlule, ja viņ� jūs tur �ajā Parīzes izsūtījumā?

���� Florimon, tā nav tava darī�ana! � apjukusi iesaucās An�elika. Zinādams savas mātes karsto dabu, Florimons saprātīgi nolēma, ka

nav vērts skriet ar pieri sienā. Apsēdies uz ķeblī�a pie An�elikas kājām, viņ� pievērsa tai savu mirdzo�o, melno acu skatienu, kuru valdzinājumu viņ� lieliski apzinājās.

��� Vai tad jūs neesat vairs karaļa mīļākā? � viņ� atkārtoja ar bur�vīgu smaidu uz lūpām.

An�elika sev jautāja, vai nebūtu bijis labāk uzreiz pārtraukt sarunu, iecērtot dēlam kārtīgu pļauku. Tomēr viņa laicīgi no tā atturējās. Flo�rimons nedomāja neko ļaunu. Viņ� gribēja saņemt atbildi uz savu jau�tājumu, kas uztrauca visu galmu, sākot ar pirmo augstmani un beidzot ar pēdējo pā�u, � jautājumu par to, kas uzvarēs divkaujā starp de Montespāna kundzi un di Plessī-Beljēra kundzi. Bet tā kā viena no �īm dā�mām bija viņa māte, tad viņu cīņas rezultāts viņam varēja ļoti daudz ko nozīmēt. Baumas par karaļa labvēlību pret marķīzi di Plessī viņu nostā�dīja daudz augstākā stāvoklī nekā citus viņa draugus. �ie jaunie, bet jau lieliski izskolotie galma intriganti visu laiku centās panākt viņa labvēlību.

��� Mans tēvs saka, tava māte varot panākt no karaļa visu, ko vien vēlas, � viņam atvēra acis d'Omālu ģimenes pēctecis. � Tev ir pavei�cies. Uzskati, ka karjera tev ir nodro�ināta. Tikai neaizmirsti savus drau�gus. Es ta�u vienmēr tev izpalīdzēju, vai ne, Florimon?

Florimons centās izskatīties cienīgs un tēloja pelēko kardinālu. Viņ� jau bija apsolījis ģenerāļa-admirāļa vielu Bcrnāram de �atorū, bet kara ministra vielu � Filipam d'Omālam. Un pēk�ņi māte viņu ņem projām no Orleānas hercoga galma, prāto par viņa pā�a vietas pārdo�anu, bet pati pa to laiku sē� Parīzē kā kaut kāda vientuļniece. I� Jūs pievērsāt sev karaļa dusmas, jā? Bet kāpēc? An�elika uzlika roku uz dēla gludās pieres un atglauda atpakaļ viņa biezo melno matu ērkuli. Viņa pa�laik izjuta tādas pa�as skumjas un gai��as jūtas kā tajā dienā, kad Kantoroms lūdza viņas atļauju aiziet karā, � mū�īgais izbrīns visām mātēm, kad tās uzzin, ka viņu bērni ir pārvērtu�ies par domājo�ām būtnēm un domā pavisam savādāk.

Atbildēdama uz Florimona jautājumu, viņa maigi teica:

��� Jā, es izsaucu kara|a neapmierinātību, un viņ� uz mani sadusmo�jās.

Florimons sarauca uzacis, kopējot to skumji nomākto izteiksmi, kuru viņam nācās redzēt galminieku sejās, kad tie krita ne�ēlastībā.

��� Kāda katastrofa! Kas tad ar mums tagad notiks? Varu derēt, ka pie visa ir vainīga tā palaistuve Montespāna. Ir gan draņķe!

��� Florimon, kā tu izrunājies!

Florimons paraustīja plecus. Pēc viņa domām, tās bija visierastākās frāzes � tie�i tā runāja kara|a pieņemamajās istabās. Pēk�ņi viņ� it kā samierinājās ar likteni un pieņēma tāda cilvēka izskatu, kur� jau vairs neredzēja, kā grūst kār�u namiņi, un galu galā ir iemācījies skatīties uz dzīvi no filozofiskā viedokļa.

��� Runā, ka jūs vēlaties doties ceļojumā?

��� Kas tā runā?

��� Nu tā, vienkār�i runā.

��� Tas vienkār�i vairs nav panesams. Es nevēlētos, lai kāds uzzina un pārrunā manus nākotnes plānus.

��� Es jums apsolu, māmiņ, ka nevienam par to neteik�u, bet, ja jau tagad viss ir aizgājis kājām gaisā, man tomēr gribētos uzzināt, ko jūs esat nodomājusi ar mani darīt? Vai jūs ņemsiet mani līdzi?

Vienu brīdi An�elika tika domājusi paņemt līdzi ceļojumā savu vecā�ko dēlu, bet tad �is domas atmeta. Viņas iedomātais ceļojums slēpa sevī ne mazums briesmu. Pie tam viņa vēl nezināja, kā likt ārā no Parīzes. Un ko viņai Marseļā pateiks Antuāna tēvs, uz kurieni viņ� sūtīs tālāk? Nē, bērns, pat tik dzīvs un saprātīgs, kāds ir Florimons, visdrīzāk tikai traucēs viņas meklējumus.

��� Mans dēls, esmu pārliecināta, ka jūs uzvedīsieties saprātīgi. Tas, ko es jums vēlos piedāvāt, nav visai jautrs pasākums, bet man ir jāatzīst, ka jūs esat nekulturāls un neizglītots kā ēzelis, un jums jau sen ir laiks uzsākt nopietnu zinību apgū�anu. Esmu nodomājusi atdot jūs jūsu tēvo�a-jezuīta apgādībā, kur� ir ar mieru jūs iekārtot vienā no jezuītu ko�led�ām Puatū. Abats de Lesdigjērs brauks kopā ar jums un būs jūsu aizgādnis un balsts manas prombūtnes laikā.

An�elika jau bija aprunājusies ar svēto tēvu Raimonu de Sanse un palūgusi viņu parūpēties par Florimonu un, ja vajadzēs, dot viņam arī savu aizbildniecību.

Kā viņa jau bija gaidījusi, Florimons �o ziņu uzņēma ar saviebtu sejas izteiksmi. Sadrūmis un mazliet apjucis, viņ� ieslīga pārdomās. Lai pa�līdzētu dēlam samierināties ar �o jauno ziņu, viņa apskāva tā plecus un jau sagatavojās aprakstīt tos mācību jaukumus un skolas draudzības pirm�sākumus, kad viņ� pēk�ņi atmeta atpakaļ galvu un stingri noteica:

���� Nu labi, viss ir skaidrs. Ja jau man vairs nav uz ko cerēt, tad vajadzēs, redzams, doties pie Kantoroma.

��� Mans Dievs, Florimon, � iesaucās satriektā An�elika, � lūdzu, tā nerunā! Tu ta�u nevēlies vēl mirt, vai ne?

��� Tad nē jau, � ar bēdīgu izskatu atbildēja Florimons.

��� Tad kāpēc tu runā tik briesmīgas lietas, it kā tev gribētos doties pie Kantoroma?

��� Tāpēc ka man vajag viņu redzēt. Es jau sāku skumt pēc viņa, kā arī man patīk braukt jūrā daudz vairāk, nekā zubrīt latīņu vārdus pie jezuītiem.

��� Bet Florimon� Kantoroms ta�u ir miris!

Florimons papurināja galvu un pārliecino�i atbildēja:

��� Nē, viņ� nav miris, viņ� aizbrauca pie mūsu tēva.

An�elika juta, ka asinis sastingst viņas dzīslās. Viņai likās, ka viņa jūk prātā.

��� Ko� ko tu tādu teici?

Florimons cie�i paskatījās viņai acīs.

��� Jā, viņ� aizbrauca pie mūsu tēva� nu, pie tā, cita, saprotat? Pie tā, kuru gribēja sadedzināt Grēvas laukumā.

An�elika zaudēja valodu. Viņa ta�u nekad nebija stāstījusi dēliem par �o notikumu. Ar Ortannas bērniem viņi nesatikās, bet pati Ortanna drī�zāk nogrieztu sev mēli, nekā sāktu runāt par �o �ausmīgo un skandalozo notikumu. An�elika vienmēr ļoti greizsirdīgi sekoja tam, lai dēlu klāt�būtnē nekad nepieminētu viņu tēvu, un ar �ausmām domāja, ko viņa teiks, kad tie jautās, kas bija viņu tēvs un kā viņu sauca. Bet viņi nekad netika viņai uzdevu�i jautājumus par tēvu, un tikai tagad viņa saprata �o neizprotamo viņu uzvedību. Viņi ne par ko nejautāja tāpēc, ka visu zi�nāja.

��� Kas jums par to izstāstīja?

Nolēmis lielāka efekta dēļ ieturēt pauzi, Florimons ar mīklainu sejas izteiksmi pagriezās pret kamīnu un paņēma vara knaibles, lai piekārtotu izdegu�ās malkas pagales. Cik viņam ir naiva māmiņa! Un cik mīļa! 2*

Daudzus gadus viņ� domāja, ka viņa ir ļoti stingra. Viņ� pat mazliet baidījās no savas mātes, bet Kantoroms �ad tad raudāja, tāpēc ka katru reizi, kad viņi cerēja, ka māmiņa paspēlēsies un pasmiesies kopā ar vi�ņiem, tā pazuda. Tomēr pēdējā laikā Florimons atklāja, ka viņa nemaz nav tik neaizvainojama, kā viņ�v par to domāja agrāk. Viņ� redzēja, kā viņa drebēja tajā dienā, kad Di�ēns, de Montespānas kundzes uzpirkts, mēģināja viņu nogalināt. Viņ� saprata, ka aiz smaida slēpās satraukums, un, ciezdama no indīgām piezīmēm, ar kurām apmainījās galminieki par �nākamo favorīti", viņ� juta, ka viņā dzimst jaunas, līdz �im neizzinātas pieaugu�o tieksmes: kad es izaug�u, tad es viņu aizstāvē�u.

Strauji pagriezies pret māti un uzsmaidījis savu apburu�o smaidu, Florimons pasniedza viņai savu roku.

��� Māmiņ�

An�elika apskāva dēlu un piekļāva pie savām krūtīm. Visā pasaulē neatrast skaistāku puisēnu par viņas Florimonu! Jau tagad bija redzams, ka viņ� pilnībā ir mantojis to pievilcību, ar kuru daba tik dāsni bija ap�veltījusi grāfu de Peiraku.

��� Bet vai tu zini, ka tu esi ļoti līdzīgs savam tēvam?

��� Jā, zinu. Man par to teica vecais Paskalu.

��� Tēvocis Paskalu? Tātad jūs visu uzzinājāt no viņa?

���� Gan jā, gan nē, � ar cienīgu un pa�apzinīgu izskatu atbildēja Florimons. � Tēvocis Paskalu ar mums draudzējās. Viņ� spēlēja fleitu un tamburīnu un stāstīja da�ādus notikumus. Viņ� visu laiku atkārtoja, ka es esmu līdzīgs tam nolādētajam mui�niekam, kur� uzcēla �o Bortreja hoteli. Paskalu viņu pazina jau no bērnības un teica, ka esmu viņam līdzīgs kā ūdens lāse, tikai viņam viens vaigs bija zobena rētām izkropļots. Tad mēs ar Kantoromu palūdzām viņam izstāstīt par �o neparasto cil�vēku. Paskalu mums izstāstīja, ka �is cilvēks zinājis visu uz �īs pasaules un mācējis no putekļiem izgatavot zeltu. Viņ� dziedājis tā, ka visi pa�miru�i. Visus savus ienaidniekus viņ� ir uzvarējis divkaujās. Beigu beigās ļauni cilvēki, kuri viņu apskaudu�i, iesēdināja viņu cietumā un sadedzināja Grēvas laukumā. Bet Paskalu teica, ka viņ� ir bijis tik stiprs, ka mācējis aizmukt, tāpēc ka Paskalu viņu redzēja, kad viņ� atgriezās �urp, savā hotelī, tajā laikā, kad visi domāja, ka viņ� ir sadedzis sārta liesmās. Un vēl Paskalu teica, viņ� mir�ot ļoti laimīgs, zinādams, ka �is lieliskais cil�vēks, viņa iepriek�ējais saimnieks, ir palicis dzīvs.

�� Tā ir patiesība, mans dārgais. Viņ� ir dzīvs, viņ� patie�ām ir dzīvs!

���� Bet pēc tam mēs vēl ilgi nezinājām, ka �is cilvēks � ir mūsu tēvs, � Florimons turpināja. � Mēs pajautājām Paskalu, kā sauca �o cilvēku, bet viņ� negribēja teikt. Galu galā kā lielu noslēpumu viņ� mums atklāja, ka viņa saimnieks bijis grāfs de Peiraks. Atceros, ka �ajā brīdī mēs atradāmies kopā ar Kantoromu un Paskalu bufetē. Un �eit, protams, ienāca Barba. Kā tikai viņa izdzirdēja, par ko ir runa, tā vispirms no�bālēja, tad nosarka, tad kļuva zaļa aiz dusmām un pateica Paskalu, lai viņ� nekad vairs pat neiepīkstas par �o �ausmīgo notikumu. �Jūs, � viņa teica, � vēlaties, lai lāsts, kur� pazudināja tēvu, kristu uz viņa nelai�mīgajiem bērniem, kurus viņu māte izglāba no viņiem sagatavotā �ausmī�gā likteņa?" Un kā sāka kladzināt, bet mēs ar Kantoromu klausījāmies un neko nesapratām, un vecais Paskalu arī ne vairāk par mums saprata, par ko ir runa. Viņ� klausījās, klausījās, bet tad pēk�ņi viņai pajautāja: �Labo sieviņ, vai tikai jūs negribat pateikt, ka �ie ir viņa bērni � viņa dēli?" Barba tā arī sastinga, atvērusi muti kā zivs, izmesta ūdens malā, bet tad sāka kaut ko nesaprotamu murmināt. Tas gan bija uzjautrino�i!� Bet no viņas puses bija muļķīgi domāt, ka mēs to tā arī atstāsim. Mēs visu laiku viņai jautājām: �Barba, kas ir mūsu tēvs? Tas bija viņ�, grāfs de Peiraks?" Vienu reizi mēs izdomājām, kā piespiest viņu atzīties. Mēs viņu piesējām pie krēsla, uz kura viņa sēdēja kamīna priek�ā, un pie�draudējām: ja viņa mums nepateiks taisnību un neizstāstīs, kas viņai ir zināms par mūsu īsto tēvu, mēs pacepināsim viņas basās kāju pēdas ugu�nī, kā to dara lielceļa laupītāji.

An�elika iekliedzās aiz �ausmām.

Vai tas var būt?! Viņas puisēni, �ie mazuļi, kuri, likās, varētu iet pie Dievgalda arī bez grēksūdzes?!

Atceroties nesenos nedarbus, Florimons jautri iesmējās.

���� Kad mēs viņu mazliet pakarsējām, viņa izlika visu, vienīgi pie�prasīja, lai mēs apzvēram nekad par to nerunāt ar jums. Un mēs jums arī neko neteicām. Bet mēs bijām laimīgi un lepni, ka viņ� ir mūsu tēvs, kas mācēja izglābties no ļauniem cilvēkiem, kuri gribēja viņu noslepkavot. Bet Kantoroms nolēma aiziet jūrā, lai viņu atrastu.

��� Bet kāpēc tie�i jūrā?

��� Tāpēc ka tā ir tik bezgalīga, � Florimons atbildēja, nenoteikti pamājot ar rokām.

An�elika saprata, ka dēlam jūra ir kaut kas tāds, par ko viņam nav � skaidra priek�stata, bet tā atver Paradīzes vārtus, kur piepildās visas vēlē��anās.

��� Kantoroms sacerēja dziesmu, � Florimons turpināja savu iesākto stāstu. � Tagad es slikti atceros tās dziesmas vārdus, bet tie bija ļoti skaisti. Kantoroms teica, ka vienmēr un visur to dziedās un ka noteikti atradīsies cilvēki, kuri pēc �īs dziesmas vārdiem pazīs viņa tēvu un pa�teiks, kur to meklēt

An�elikai aiz�ņaudzās kakls, bet acis piepildījās ar asarām. Viņa redzēja, kā sleperti no visiem viņas bērni apsprie� neprātīgo ceļojumu, par kuru iz�ķīrās viņas mazais trubadūrs, lai atrastu cilvēku no leģendas.

���� Bet es nepiekritu braukt kopā ar viņu, � Florimons teica. � Man negribējās aizbraukt, tāpēc ka man ļoti patika mans amats Versaļā. Pie tam, braukājot pa jūrām, labu karjeru sev neuztaisīsi. Bet Kantoroms aizbrauca. Kad viņ� kaut ko ļoti vēlējās, viņ� vienmēr panāca savu. Barba par viņu teica: �Ja viņ� kaut ko ieņem galvā, tad kļūst daudz sliktāks par savu māti". Kā jūs domājat, māmiņ, viņ� atrada tēvu?

Neko neatbildējusi, An�elika noglaudīja sava dēla kuplos matus. Vi�ņai nepietika spēka viņam vēlreiz atgādināt, ka Kantoroms ir miris, ka viņ�, kā Svētā Grāla bruņinieks, samaksāja ar savu dzīvību par nenotve�ramo mērķi. Nabaga mazais bruņinieks� nabaga mazais trubadūrs! Viņa pēk�ņi iedomājās, ka redz cauri smaragdzaļganīgajai ūdens virsmai dēla stingros sejas vaibstus ar cie�i sakniebtām lūpām un lielo acu domīgo skatienu, tikpat bezgalīgu kā jūra, kura viņu paņēma pie sevis.

���� �Pateicoties �ai dziesmai? � klusi atkārtoja Florimons, turpinā�dams savu domu.

Viņa nezināja, kādas domas slēpās aiz �ī vientiesīgā acu skatiena. Atrast durvis uz bērnības pasauli, kur tik savādi jaucās neapdomība un gudrība, viņai vairs nebija lemts.

�Visiem bērniem mēdz ienākt galvā neprātīgas idejas, � An�elika nodomāja, bet manejie, par nelaimi, tās arī īsteno!�"

Bet viņa neuzzināja visu.

�ajā vakarā viņu gaidīja jauni atklājumi.

Pēc ilga klusuma brī�a Florimons pacēla galvu, un viņa nekustīgajā sejā pēk�ņi atspoguļojās apjukums un skumjas.

���� Māmiņ, � viņ� no jauna ierunājās, � pasakiet, vai karalis lika sadedzināt manu tēvu? Es daudz par to domāju, un �ī doma mani no�moka � jo karalis ta�u ir taisnīgs�

Viņam bija sāpīgi nogāzt no pjedestāla savu elku, un, lai viņu kaut kā nomierinātu, An�elika teica:

��� Tie bija skauģi, kas vēlējās viņu pazudināt, bet karalis viņu ap�ē�loja.

��� O, cik es esmu priecīgs! � Florimons teica. � Tāpēc ka es mīlu karali, bet tēvu es mīlu vēl vairāk. Kad viņ� atgriezīsies? Jo karalis ta�u viņu ir ap�ēlojis. Vai tad viņ� nevar atgriezties, ieņemt savu iepriek�ējo stāvokli?

An�elika smagi nopūtās.

���� Tas ir ļoti samud�ināts notikums, manu nabaga puisēn, un tajā daudz kas ir grūti saprotams. Līdz pat pēdējam mirklim es uzskatīju, ka tavs tēvs ir miris, un tagad ir brī�i, kad man liekas, ka es grēkoju. Viņ� nenomira, viņ� izglābās un atnāca uz �ejieni, lai paņemtu �eit paslēpto zeltu� Tas ir neapstrīdami� un tajā pa�ā laikā tas ir pilnīgi neiespējami. Pilsētas vārtus stingri apsargāja, pie hoteļa vārtiem bija sardze� Kā viņ� varēja �eit iekļūt?

Pie �iem vārdiem viņa pamanīja, ka Florimons skatās uz viņu, �ūpo�dams galvu un iecietīgi smaidīdams. Un, saprazdama, ka �is apbrīno�jamais puika ir gatavs paskaidrot viņai �īs mīklas atminējumu, viņa iesau�cās:

��� Tātad tu zini?

��� Jā!

Viņ� pieliecās pie mātes un no�ukstēja:

��� Pa pazemes eju, kura beidzas vecajā akā.

��� Par ko tu runā?

Florimons iztaisnojās un ar noslēpumainu izskatu paņēma An�eliku aiz rokas.

��� Iesim kopā ar mani!

Iedams pa gaiteni, viņ� paķēra līdzi nakts gaismekli, kur� bija nolikts pie durvīm, tad viņ� vilka māti sev līdzi dārza dziļumā. Pusmēness spo�i apgaismoja celiņus, kuri veda gar apcirptajiem krūmiem un augstajām dārza sienām. An�elika pavēlēja dārzniekam neko neaiztikt �ajā dārza daļā, kur poētiskā nekārtībā pacēlās viduslaiku būvju drupas un zaļoja parastās nezāles. Kolonnas apak�ējā daļā atradās akmens sols ar izcirstu reljefu ģerboni un veclaicīgu aku, kura bija pārsegta ar dzelzs apkaltu vāku, kas An�elikai atgādināja par lielisko Marē kvartālu, kur� XV gad�simtā viss tika aizņemts ar milzīgās pils daudziem un neskaitāmiem pagalmiņiem � seno Francijas karaļu un prin�u rezidenci.

��� To mums parādīja Paskalu, � Florimons sacīja. � Viņ� mums teica, ka tad, kad būvēja hoteli, mūsu tēvs personīgi sekojis �īs pazemes ejas atjauno�anas darbiem. Viņ� labi samaksāja trim meistariem, kuri tur strādāja, lai viņi saglabātu �o noslēpumu. Paskalu arī zināja par �o pa�zemes eju un parādīja mums, tāpēc ka mēs esam grāfa de Peiraka dēli. Skatieties �urp!

��� Neko neredzu, � An�elika teica, noliekdamās pāri lielajam mel�najam caurumam.

��� Pagaidiet, tūlīt redzēsiet.

Florimons ielika lukturi lielā koka kubla dibenā, kas karājās resnajā ķēdē un bija apsists ar vara stīpām. Viņ� to sāka lēni laist akas dziļumā. Luktura liesma apgaismoja akas grodus.

Gaisma atspīdēja ūdens lāsēs, ar kurām bija norasoju�as visas akmens akas sienas.

Iztinis ķēdi līdz pusei, Florimons apstādināja kublu.

���� Gatavs! Ja nolieksieties, tad varēsiet ieraudzīt mazas koka dur�tiņas. Tā arī ir pazemes ieeja. Ja kublā nolai�as līdz durvīm, tad tas var atvērt un tikt pazemes ejā. Tā ir ļoti dziļa, jo iet zem kaimiņmāju pagra�biem un �ķērso pilsētas sienu. Agrākajos laikos pazeme? izeja bija pie Sentantuāna vārtiem, kur tā savienojās ar senlaicīgām katakombām un veco Sēnas gultni. Bet tā kā no tiem laikiem �īs vietas ir apbūvētas, tēvs lika pazemes eju pagarināt līdz Vensenes me�am. Tagad tā beidzas vecās kapelas drupās. No turienes ir taisns ceļ� uz me�u � un lieta darīta! Tēvs bija ļoti tālredzīgs, vai ne?

��� Tomēr kā lai uzzina, vai arī tagad �ī eja ir brīva? � klusi jautāja An�elika.

��� Protams, ka ir brīva! Vecais Paskalu sekoja tās dro�ībai. Durvis uz pazemi viegli atveramas, un lūkas mehānisms kapelā arī lieliski strādā. Paskalu teica, ka tad, kad saimnieks atgriezīsies, ejai ir jābūt pilnīgā kār�tībā. Bet kamēr viņ� vēl nebija atgriezies, mēs trijatā: Paskalu, Kantoroms un es � vairākas reizes gājām uz me�a kapelu un tur viņu gaidījām. Mēs ieklausījāmies, cerēdami izdzirdēt viņa soļus Lielā Langedokas klibiķa soļus�

An�elika stingri paskatījās uz savu dēlu.

���� Florimon, vai patie�ām tu gribi teikt, ka jūs ar Kantoromu� ka jūs nolaidāties �ajā akā?!

��� Pats par sevi saprotams, � nevērīgi atbildēja Florimons. � Nolai�dāmies, un ne reizi vien, man jūs varat ticēt!

Sākdams vilkt ārā kublu, viņ� pēk�ņi iespurdzās aiz smiekliem:

��� Bet �eit mūs sagaidīja Barba, �ukstot lūg�anas un drebot no bai�lēm kā vista, kurai cālēnu vietā iz�ķīlu�ies pīlēni.

��� Tātad �ī resnā muļķe visu zināja!

��� Kā tad, jo viņai ta�u vajadzēja mūs visus izcelt ārā �ajā kublā!

��� Kāda bezkaunība! Atļaut jums tik neprātīgi uzvesties un man neko nepateikt!

�� Bet kur viņa varēja likties? � Florimons iebilda. � Viņa baidījās, ka mēs atkal pacepināsim viņas kāju pēdas.

��� Florimon, tu vismaz apzinies, ka tevi par �ādu uzvedību vajadzētu iepļaukāt?

Nesakot ne jā ne nē, Florimons klusēdams izvilka kublu un nolika lukturi uz akas akmens malas. Aka atkal izskatījās melna un noslēpu�maina. Gribēdama sakopot domas, An�elika pārvilka ar roku pāri pierei.

��� Tomēr es nekādi nevaru saprast�

Viņa uz kādu mirkli iegrima pārdomās.

��� Nē, nekādi nesaprotu. Kā viņ� varēja izrāpties no akas bez citu palīdzības?

��� Tas nemaz nav grūti, � Florimons teica. Akas sienās ir iestipri�nātas mazas dzelzs skavas, lai pa tām varētu gan uzkāpt, gan nokāpt. Bet Paskalu negribēja, lai mēs tās izmantotu, tāpēc ka Kantoroms un es vēl bijām pārāk mazi, bet viņ� bija pārāk vecs un viņa spēki bija par vājiem. Tāpēc arī nācās paciest Barbu ar tās bubinā�anu, lai būtu kāds, kas mūs uzceļ aug�ā. Kad tēvocis Paskalu juta, ka mirst, viņ� aizsūtīja man pakaļ. Es toreiz biju Versaļā, un mēs ar abatu uzreiz uzlēcām zirgos un atauļojām uz Parīzi. Jūs ziniet, māmiņ, ļoti skumji ir redzēt uzticamu kalpu, kad viņ� mirst. Es turēju viņa roku, kamēr viņ� aizvēra acis.

��� Tu labi rīkojies, Florimon!

��� Un Paskalu man teica, � puisēns turpināja, � ka aku vajag pie�skatīt, lai viss būtu kārtībā, kad atnāks saimnieks. Es viņam to apsolīju, un, atbraucot uz Parīzi, es katru reizi nokāpju pazemē un pārbaudu me�hānismus, lai tie labi strādātu.

��� Tu to dari� viens?

��� Jā, viens. Man pietiek ar to Barbu. Esmu jau pietiekami pieau�dzis, lai staigātu bez aukles.

��� Tu nokāp pa tām dzelzs skavām?

��� Nu protams! Es jau jums teicu � tas ir pavisam vienkār�i. Maz�liet prakses � tas arī ir viss.

���� Bet abats? Vai tad viņ� nekad nav pretojies �iem me�onīgajiem izlēcieniem?

��� Abats neko nezināja. Viņ� �ajā laikā gulēja. Esmu pārliecināts, ka viņ� neko pat nenojau�.

��� Jā, neko nevar teikt, mani bērni tiek lieliski pieskatīti! � indīgi piezīmēja An�elika. � Tātad savām bīstamajām fantāzijām tu nododies naktīs?� Un� vai tad tev ne reizi nebija bailes, Florimon, kad tu pavisam viens gāji pa pazemes eju?

Puisēns papurināja galvu. Pat ja viņam arī bija bailes, tad viņ� nevē�lējās tajās atzīties.

��� Man teica, ka mans tēvs ir nodarbojies ar kalnra�u darbu. Varbūt tāpēc arī man patīk atrasties zem zemes.

Viņ� skatījās uz savu māti no apak�as uz aug�u, glaimots par sajūsmu, kuru viņa nespēja noslēpt. Mēness nespodri apspīdēja dārzu. Tum�ās ēnas, kuras krita uz Florimona bērni�ķīgās sejiņas, to izcēla daudz asāk, un An�elika pazina to izsmējīgo lūpu formu, spīdo�ās melnās acis un savādo, mazliet sātanisko izteiksmi, tik raksturīgu pēdējā Tulūzas grāfa sejai, kura ļoti bie�i mēdza �okēt, �ausmināt un iedzīt izmisumā bailīgos bur�uā.

��� Ja jūs vēlaties, māmiņ, cs jūs izvedī�u pa pazemes eju.

Karaliskā galera lēni iegāja Marseļas ostā. Gai�i zilajā spogulī vakara atblazmā atspoguļojās tum�i sarkanie zīda karogi ar vējā plando�ām zelta bārkstīm, ar ģerboņiem iz�ūtie vimpeļi, mastu galotnēs plīvojo�ie jūras un kara flotes admirāļu karogi, tāpat sarkani, ar iz�ūtām karaliskajām zelta lilijām.

Pūlis, kas atradās laukumā, saviļņojās. Tirgotājas paķēra grozus ar savām precēm: vīnogām un mimozām, melonēm un krustnagliņām, jūrase�iem un moluskiem un, trok�ņaini apspriezdamas viņu priek�ā pavē�ru�os skatu, devās turp, kur vajadzēja piestāt skaistulim kuģim. Klīrīgi apģērbtas dāmas, kuras pastaigājās ar saviem mazajiem sunī�iem, un zvej�nieki sarkanajās cepurēs, kuri krastā lāpīja saplēstos tīklus, arī devās tajā pa�ā virzienā. Divi turku krāvēji, viens � zaļās platbiksēs, otrs � sar�kanās, abi līdz jostasvietai kaili, no sviedriem spīdo�iem vara krāsas tor�siem, nometa no savām mugurām milzīgās �āvēto zivju ķīpas, apsēdās uz tām un, izvilku�i aiz jostām aizbāztās pīpes, aizsmēķēja.

�ī kuģa atnāk�ana viņiem atļāva mierīgi ievilkt vairākus dūmus, jo pietika tikai ienākt ostā karaliskajai galerai, kā darbi �ajā cilvēku pūznī tika pārtraukti. Kapteiņi, kuri vēroja kuģu izkrau�anas darbus, resnvēde�rainie tirgoņi, kuri tekalēja gan �ur, gan tur rakstve�u un rīkotāju pava�dībā, � viņi visi pārtrauca savus darbus un atļāvās mazliet atvilkt elpu. Uz galcras ienāk�anu ostā visi nāca kā uz priek�nesumu: un ne tik daudz tāpēc, lai paskatītos uz ostā ienāku�o skaisto kuģi ar vairākām airu rin�dām, kas bija līdzīgas lidojo�iem spārniem, vai palūrēt uz greznajiem virsnieku mundieriem, kā tāpēc, lai noskatītos, kā krastā nonāk katordznieki � galeras airētāji. �ī �ausmīgā aina, kaut ari lika sievietēm nepārtraukti krustīties, tomēr nekad viņām neapnika.

An�clika piecēlās no ostas lielgabala lafetes, kur viņai nācās nosēdēt vairākas stundas, gaidot galeru, un Flino pavadībā, kur� nesa viņas somas, pievienojās pūlim.

Galera, braukdama gar Sen�ana torņa sienām, samazināja gaitu un izskatījās kā liels sārts putns, kur� it kā pārdomā, uz kurieni viņam lidot. Tās greznie zeltītie kokriezumi �ilbino�i laistījās saules staros.

Beidzot karaliskais kuģis devās uz ostas piestātni. Tās divdesmit �etri baltie, ar arabeskām izgreznotie airi vienlaicīgi cēlās uz aug�u un leju.

Beigusi manevrē�anu, galera pagriezās pret jūru ar savu �auro melnkoka galu, kurā mirdzēja apzeltītā nāriņas figūra. Tagad pret pūli bija pagriezts tās pakaļgals, kas bija izgreznots ar daudzkrāsainiem ģerboņu vairogiem un apzeltītām koka skulptūrām. Uz kuģa pakaļējā klāja pacēlās liela �etrs�tūraina, no sarkana brokāta uzcelta telts. Tajā reisa laikā apmetās kuģa virsnieki.

Kad galera piegāja pavisam tuvu kuģa piestātnei, airi tika izcelti no ūdens un pacelti nekustīgi gaisā. No borta atskanēja spalgas uzraugu svil�pienu skaņas, dobji gonga sitieni, kas vēstīja par kuģa apstā�anos, un beidzot � kapteiņa balss, kura pārkliedza visas citas skaņas, lamājot matro�us, kuri locīja kopā buras.

Pie reliņiem blakus apzeltītajām koka kāpnēm parādījās virsnieku gru�pa. Viens no viņiem pārliecās pāri bortam, noņēma cepuri ar greznajām spalvām un sāka ar to cītīgi māt, skatīdamies uz to pusi, kur stāvēja An�elika. Viņa aizgrie'zās un ar lielu atvieglojuma sajūtu ieraudzīja jaunu dāmu un eleganti ģērbtu kungu kompāniju, kas tikko kā izkāpa no netālu stāvo�ās karietes. Viena no dāmām, pikanta brunete ar vairākām iezī�mētām melnām mu�iņām uz sejas, priecīgi iesaucās:

��� Ak, mūsu mīļais Vivons! Kaut arī viņ� ir flotes admirālis un �eit, Marseļā, viņam ir lielāka vara nekā karalim, viņ� tik un tā vienmēr ir ļoti laipns un vienkār�s! Viņ� mūs ir pamanījis un nemaz nekautrējas mūs sveicināt.

Pazinusi hecogu dc Vivonu, An�elika steidzīgi atkāpās pūļa drūzmā. Montespāna kundzes brālis uzkāpa ar savu netīro papēdi uz bruģa un, atplētis rokas, devās pretī jaunajai brunetei.

��� Esmu laimīgs jūs redzēt �ajā krastā, skaistā Ariana. Un jūs ari, Kasandra. Vai tikai manas acis tur neredz mūsu mīļo Kalistro? O, kāds prieks!

Apkārtstāvo�ie dīkdieņi, alplctu�i mutes, bolījās uz augstākās sabiedrī�bas izdarībām, ar kurām admirālis un viņa draugi izteica viens otram savus pagodinājumus. Gandrīz vai vicekaraļa lomā Vivons izskatījās lie�liski. Iedegums skaisti izcēla viņa gai�i zilās acis un gai�os matus, bet garais augums apslēpa jau mazliet manāmo tuklumu. Hercogs uzvedās ļoti izsmalcināti, atgādinot labu aktieri. Izmējīgā, jautrā tonī un dzīves�priecīgā noskaņojumā viņ� ļoti līdzinājās savai burvīgajai māsai � karaļa favorītei.

����� Tikai gadījums mani atveda �odien uz �ejieni, � Vivons paskaidroja. � Patiesību sakot, man ar kuģi pēc divām dienām ir jā�brauc uz Kandiju. Tāpēc ka kuģis tika bojāts vētras laikā, kā arī ekipā�as slimības dē| man nācās uzņemt kursu uz Marseļu. Un tā kā es �eit satiku jūs, es lūdzu jūs visus būt par maniem viesiem. Mums ir divas dienas laika, lai labi izklaidētos.

Pēk�ņais grāviens, līdzīgs pistoles �āviena skaņai, lika visai kompānijai nodrebēt. Viens no uzraugiem, kas pieskatīja katordzniekus, �miukstinādams pletni, lika pūlim pa�ķirties.

���� Iesim projām, manas sirsniņas, � teica Vivona kungs, aizbildnieciski uzlicis savas baltos cimdos ietērptās rokas uz dāmu pleciem. � Tūlīt krastā kāps katordznieki. Es atļāvu piecdesmit kalordzniekiem aiziet uz viņu nometni Ro�ē lī�a krastā, lai tur apglabātu vienu no viņiem � viņ� aiz savas muļķības nomira, kad mēs nācām uz �o ostu. Tas mūs arī aizkavēja. Mans palīgs piedāvāja � un es viņam piekritu, � ka līķis uzreiz ir jāizmet pāri bortam, kā tas ir pieņemts, kad galera atrodas atklātā jūrā. Toties mūsu lēmumam pretojās kuģa kapelāns. Viņ� pazi�ņoja, ka viņam nepietiks laika visu lūg�anu nolasī�anai un pienācīga ri�tuāla veik�anai, kas ir vajadzīgs īstam kristietim, jo nevar ta�u ar viņu izrīkoties kā ar nosprāgu�u suni, � vārdu sakot, viņ� vēlējās, lai miru�ā pī�ļus atdod zemei. Man nācās piekrist, jo osta jau bija tuvu, turklāt esmu pārliecinājies pēc savas pieredzes, ka �is mazais pāters-lācarietis vienmēr galu galā panāk savu. It nekas: ne pierunā�ana, ne spēks � nepiespiedīs viņu atkāpties no tā, ko viņ� būs iedomājies. Nu, iesim ta�u, es vēlos jūs aizvest pie saldējuma pārdevēja Sevolas � nobaudīt augļu saldējumu ar riekstiem un izdzert turku kafijas tasīti.

Vivons un dāmas aizgāja. Pa to laiku uzraugs turpināja �miukstināt pātagu, stāvēdams pie nolaistā trapa pakāpieniem. Ar savu izskatu viņ� atgādināja pie atvērta krātiņa stāvo�u zvēru dresētāju, kur� steidzina zvē�rus ātrāk iznākt arēnā.

No aizsegtā apzeltītā klāja nodalījuma atskanēja garo dzelzs ķē�u �va�dzē�ana un aizsmaku�u balsu saucieni.

Kad pie aug�ējā trapa parādījās pirmie sarkanos tērpos apģērbtie katordznieku stāvi, iekalti smagās, garās ķēdēs, pūlis sāka sanēt. Lai ķēdes nevilktos pa zemi un netraucētu noturēt līdzsvaru uz �aurā trapa, galeras vergi tās nesa rokās vai ari pārmeta pāri dēlim, kas bija pārsviests no kuģa uz piestātni. Viņi bija sakalti pa �etri kopā. Uz kāju potītes, no kuras stiepās ķēde, bija uztita netīra lupata, lai dzelzs riņķis, kur� aptvēra kāju, nenoberzētu ādu, tomēr daudziem uz �īm netīrajām lupatām varēja redzēt asins traipus.

Skatīdamies uz garām ejo�ajiem katordzniekiem, gan vīrie�i, gan sie�vietes krustījās.

(Jaleras vergi gāja basām kājām, nolaistu acu skatienu, kasīdami utai�no ķermeni ar netīrajiem nagiem. No viņu sāls pārsātinātā apģērba, kas sastāvēja no sarkana vilnas krekla, tādām pa�ām rupja auduma biksēm un jostas, kas kādreiz bijusi baltā krāsā, nāca neaprakstāma smaka. Lielā�kajai daļai sejas bija apaugu�as ar bārdu. Līdz uzacīm uzstumtās sarkanās vilnas cepures apslēpa netīros, sapinkāju�os matus. Da�iem cepures bija nevis sarkanas, bet zaļas � tie bija uz mū�u notiesātie katordznieki.

Pirmie katordznieki izgāja cauri pūlim ar vienaldzīgu izskatu, toties nāko�ie pūlim deva to priek�nesumu, kuru tas gaidīja. Raudzīdamies uz visām pusēm ar dego�iem skatieniem, viņi izkliedza sievietēm neķītrības un ar ķermeni atdarināja nepiedienīgas kustības. Viens uz mū�u notiesāts katordznieks nolamāja labsirdīga izskata bur�uā, kur� viņa acīs bija vai�nīgs jau tikai par to, ka tas neatradās viņa vietā.

��� Ak, tev liekas, ka ļoti smieklīgi, ja? U, muļķis, vīna muca!

Uzraugs metās pie katordznieka ar paceltu pletni, un tās �ņirksto�ais

gals norāva sloksni no viņa pelēkās ādas, kas jau tā bija izkropļota ar rētām un asinsizplūdumiem. Sievietes pūlī līdzjūtīgi iekliedzās.

Pa to laiku uz trapa parādījās vēl viena katordznieku grupa. Katrs no viņiem rokās turēja savu cepuri. Viņu lūpas kustējās, un klusajā balsu sanoņā varēja saklausīt lūg�anu vārdus. Pūlis godbijīgi apklusa.

Uz piestātnes bruģa nokāpa divi katordznieki, kuri nesa burās ietītu ķermeni. Viņiem sekoja kapelāns, krasi izdalīdamies ar savu melno sulānu sarkano skrandaiņu vidū.

An�elika ieurbās viņā ar savu skatienu. Viņa nevarēja pārliecino�i pateikt, vai spēs vairs pazīt �o mācītāju vai nē. Kop� viņu tik�anās bija pagāju�i desmit gadi, bet viņas stāvoklis tajā laikā bija tāds, ka viņa tikai miglaini spēja atcerēties viņa seju.

Pa to laiku no�ēlojamā procesija jau sāka attālināties, vilkdama savas smagās ķēdes pa ceļa bruģi. An�elika paraustīja Flino piedurkni.

���� Iesi pakaļ �im mācītājam, svētajam tēvam Antuānam � tā viņu sauc. Tiklīdz varēsi ar viņu uzsākt sarunu, pateiksi viņam� Klausies uz�manīgi� pasaki viņam, lūk, ko: ,,De Pciraka kundze ir �eit, Marseļā, un vēlās ar jums satikties viesnīcas "Zelta rags" pagalmā.

��� Ienāciet, mans tēvs, � An�elika teica.

Mācītājs apstājās uz istabas sliek�ņa, kur viņu sagaidīja di�ciltīgā dā�ma, kas viņu bija uzaicinājusi uz �o tik�anos. Viņa bija ģērbusies vien�kār�ās, bet dārgās drēbēs. Viņ� acīmredzami kautrējās par saviem rupji darinātajiem zābakiem un no vecuma jau pazaļoju�o sutānu; �aurās un īsās piedurknes ļāva saskatīt viņa no jūras sāļajiem vējiem apsarku�ās un sasprēgāju�ās rokas.

�� Atvainojiet mani, ka es jūs sagaidu �eit, savā istabā, � teica jaunā dāma. � Es atbraucu uz �ejieni slepeni, un tāpēc ļoti vēlos, lai mani neviens �eit nepazītu.

Mācītājs pamāja, kas nozīmēja, ka viņ� visu saprot un nav nozīmes sīkākiem paskaidrojumiem. An�elika piedāvāja viņam apsēsties, un viņ� apsēdās uz viena no ķebļiem. Tagad viņa pazina to abatu, kuru kādreiz redzēja sē�ot, mazliet uzkumpu�u, kamīna uguns priek�ā Parīzes bendes mājā. Viņa pazina arī �o pozu, kas atgādināja aiz aukstuma sastingu�u sienāzīti, un �īs ogļmelnās acis, kas mazliet dzirkstīja, kad viņ� pacēla savus pusnolaistos plakstus.

Apsēdusies viņam pretī, An�elika jautāja:

��� Vai jūs mani atceraties?

Cie�i sakniebtās kapelāna lūpas uz mirkli notrīsēja smaidā.

��� Es jūs atceros.

Viņ� uzmanīgi ieskatījās pretī sēdo�ajā sievietē, salīdzinot viņu ar to apjuku�o un gandrīz neprātīgo būtni ar neveikli uzblīdu�u vēderu, kuru viņ� kādreiz redzēja klaiņojam ziemas mijkrēslī gar vējā dzirksto�ām iz�degu�ā ugunskura oglēm.

��� Jūs tad gaidījāt bērnu, � maigi ierunājās abats. � Kas ar viņu nolika?

��� Tas bija puisītis, � teica An�elika. � Viņ� piedzima tajā pa�ā naktī. Piedzima� un nomira, kad viņam bija deviņi gadi.

Saviļņojusies ar atmiņām par mazo Kantoromu, An�elika aizgriezās pret logu. �Viņu man atņēma Vidusjūra", � viņa pie sevis piebilda.

Iestājās vakars. Kliedzieni, dziedā�ana, skaļa sasauk�anās Marseļas �aurajās ieliņās, kur �ajā stundā turki, nēģeri un angļi pilnā sparā nodevās izpriecām, tavernas un publiskie nami atvēra savas durvis.

Kaut kur netālu ieskanējās ģitāras akordi, un vīrie�a balss, skanīga un jūtu pilna, sāka dziedāt dziesmu. Bet visas �īs skaņas nespēja pārspēt jūras �alkoņu, un bija dzirdams, kā tā �ņāc blakus pilsētai, līdzīgi bi�u stropa sanoņai.

Svētais tēvs Antuāns skatījās uz An�eliku un domāja. �ī brīni�ķīgā skaistule ne ar ko nelīdzinājās tai izmisuma pārņemtajai jaunai sievietei, kuras tēls viņam bija palicis atmiņā. Varēja just, ka viņa ir pa�pārlie�cināta, pieredzējusi sieviete un pat kaut kādā veidā bīstama. Mācītājs jau kuro reizi bija pārsteigts par to, cik stipri dzīve var pārvērst cilvēku. Viņ� nekad nebūtu viņu pazinis un tikai ar lielām grūtībām noticētu, ka tā patie�ām ir tā pati sieviete, ja ne skumjā izteiksme, kura paradījās viņas sejā, kad viņa ierunājās par savu bērnu.

An�elika pievērsa viņam savu skatienu, un mazais kapelāns salika ro�kas uz ceļgaliem, it kā gatavotos cīņai. Viņam pēk�ņi kļuva bail runāt. Tūlīt �ī sieviete liks viņam visu izstāstīt, un uz viņa pleciem uzguls smaga atbildības nasta.

��� Mans tēvs, � An�elika ierunājās, � es tā arī neuzzināju � un tāpēc �odien man gribas uzzināt kādi bija mana vīra pēdējie vārdi pirms sadedzinā�anas?� Pirms pa�as sadedzinā�anas? � viņa uzstājīgi atkārtoja. � Pa�ā pēdējā mirklī, kad viņ� jau bija piesiets pie staba, � ko viņ� toreiz teica?

Mācītājs neizpratnē sarauca uzacis.

��� Tā nu gan ir pārāk aizkavējusies vēlē�anās, kundze, � sāka pro�testēt mācītājs. � Lūdzu atvainot manu atmiņu, bet es vairs nespēju at�cerēties. Pēc tā notikuma ir jau pagājis tik daudz gadu, un pie tam � diem�ēl � kop� tā laika esmu devis pēdējo svētību vēl daudziem citiem uz nāvi notiesātajiem cietumniekiem. Ticiet man, es vairs nespē�u jums sniegt precīzu atbildi.

���� Nu nekas, toties es spē�u! Viņ� neko neteica. Viņ� neteica ne vārda, tāpēc ka bija jau miris. Pie staba piesēja mironi � citu mironi.

Bet manu vīru, dzīvu, aiznesa pa apak�zemes eju tajā laikā, kad puļa acu priek�ā uguns darīja savu darbu, izpildīdama viņam piespriesto ne�taisno sodu. Karalis man visā atzinās.

Viņa gaidīja izbrīnu, lieg�anos, taisno�anos ar neziņu, tom�r svētais tēvs Antuāns bija pilnīgi mierīgs.

��� Jūs par to visu zinājāt, vai ne? � An�elika teica neskanīgā balsī. � Jūs visu laiku zinājāt.

��� Nē, ne visu laiku. Maiņa tika izdarīta tik veikli, ka man neradās ne mazākās aizdomas. Apsūdzētajam uzvilka pāri sejai kapuci� Tikai vē�lāk�

��� Vēlāk� Kur? Kad? No kā jūs uzzinājāt?

An�elika paliecās uz priek�u, skatīdamās uz viņu ar dego�u skatienu.

��� Jūs viņu redzējāt, vai ne? � viņa izdvesa. � Jūs viņu redzējāt� pēc sārta?

Mācītājs cie�i lūkojās viņas sejā. Tagad viņ� pazina �o sievieti. Viņa nemaz nebija pārvērtusies.

��� Jā, � viņ� teica. � Jā, es viņu redzēju. Klausieties.

Un viņ� iesāka savu apbrīnojamo stāstu.

Tas notika Parīzē 1661. gada februāra beigās, tajā pa�ā aukstajā nak�tī, kad ar kliedzieniem: �Ap�ēlo, Peirak!" nomira, �dēmonu mocīts", mūks Be�ē.

Svētais tēvs Antuāns lūdza Dievu klostera kapelā, kad pie viņa pie�gāja mūks un paziņoja, ka kaut kāds nabags pieprasa viņu pieņemt. �is nabags bija ielicis mūka rokās zelta monētas gabalu, un tāpēc tas neie�dro�inājās to izstumt aiz durvīm. Svētais tēvs Antuāns aizgāja uz pie�ņemamo istabu. Nabags stāvēja, atspiedies pret rupji tēstu kruķi, un viņa nesamērīgā, gandrīz vai kroplīgā ēna no sienas lampas krita uz izbalsi�nātajām sienām. Viņam mugurā bija aukstajam laikam piemērots ziemas apmetnis un melna maska. Kad viņ� noņēma �o masku, svētais tēvs An�tuāns nokrita uz ceļiem un piesauca debesis, lūdzot Visuvareno atbrīvot viņu no �ādiem māņiem, � jo viņa priek�ā stāvēja tā burvja rēgs, kuru viņa acu priek�ā sadedzināja Grēvas laukumā.

Rēgs izsmējīgi pasmīnēja, mēģinādams ierunāties, tomēr balss vietā varēja dzirdēt tikai aizsmaku�as nesaprotamas skaņas. Pēk�ņi viņ� pazuda. Tēvs Antuāns uzreiz nesaprata, ka nelaimīgais vienkār�āk par vienkār�u bija zaudējis samaņu un gulēja pie viņa kājām uz akmens flī�u grīdas.

�ēlsirdības mudināts, viņ� pārvarēja savas bailes un noliecās pār nabagu. Tas bija dzīvs, tomēr atradās tuvu nāvei. Viņ� bija izsmēlis visus savus spēkus un bija tik ļoti izvārdzis, ka līdzinājās skeletam, tomēr, svētam tēvam Antuānam par pārsteigumu, viņ� �ī nabaga smagajā somā ierau�dzīja milzīgas bagātības, kas sastāvēja no zelta un dārgakmeņiem.

Vairākas dienas atnācējs atradās uz dzīvības un nāves robe�u. Tēvs Antuāns, uzticējis noslēpumu klostera uzraugam, apkopa slimnieku.

��� Viņ� bija izvārdzis līdz pēdējai robe�ai, � mācītājs teica. � Ne�maz nevarēja iedomāties, kā �is bendes izmocītais cilvēks veicis tik garu ceļa gabalu. No stiep�anas uz moku sola viņam uz kājas � tās, kura jau agrāk bija sakropļota, � izveidojās �ausmīgas rētas ceļgala otrā pusē un uz gurna. Tās nekādi negribēja sadzīt, tāpēc ka viņ� tik ilgi bija gājis bez atpūtas. Patie�ām, kundze, tāds gribasspēks dara godu cilvēkam!

�No �ī brī�a � jūs esat mans vienīgais draugs", � teica kādreiz bagātais un varenais grāfs pazemīgajam cietuma kapelānam.

Tie�i par �o mazo mācītāju bija iedomājies Zafrē de Peiraks, kad, nokļuvis ar pēdējiem spēkiem savā Bortreja hotelī, juta, ka mirst no nespēka. Atgriezties no tādas tālienes tikai tāpēc, lai nomirtu uz glāb�a�nas sliek�ņa! Viņ� izgāja no hoteļa pa slepenajām durvīm dārza sienā, no kurām viņam bija atslēga � un, ar grūtībām pārvietodams kājas, aiz�vilkās līdz lācarie�u ordeņa abatijai, kur, kā viņam bija zināms, dzīvoja svētais tēvs Antuāns.

Tagad bija nepiecie�ams viņam palīdzēt slepeni aizbraukt no kara�listes. Grāfs nevarēja palikt Francijā. Tajā laikā >tēvam Antuānam ļoti drīz vajadzēja aizbraukt no Parīzes, lai kopā ar cietumniekiem, kuri bija notiesāti uz katorgas darbiem, dotos uz Marseļu. Tur viņam vajadzēja piedāvāt savu �ēlsirdīgo kalpo�anu likteņa apietajiem.

�afrē de Peirakam ienācā prātā laimīga doma � iejukt �ajā katordznieku pūlī un tādā veidā nokļūt Marseļā. �eit viņ� atkal satikās ar savu kalpu-mauru, kuru sauca Kuassi Ba. Zeltu un dārgakmeņus svētais tēvs paslēpa zem sava panēsātā apģērba un pēc iera�anās Marseļā to atdeva īpa�niekam. Drīz vien grāfs de Peiraks un viņa maurs pazuda, aizbēgdami ar zvejas laivu.

��� Un jūs viņus vairs nekad neredzējāt?

��� Nekad.

Un jūs nemaz nezināt, kas notika ar grāfu de Peiraku pēc viņa bēg�anas?

��� Nezinu.

An�elika vēlreiz jautājo�i paskatījās tēva Antuāna acīs un, gandrīz izbijusies par savu pārdro�ību, jautāja:

�� Vai tad pirms pāris gadiem jūs nebraucāt uz Parīzi, lai apjautātos par manu likteni?� Kas jūs sūtīja?

��� Es redzu, ka jūs zināt par manu vizīti pie advokāta Degrē.

��� Viņ� pats man par to pastāstīja.

An�elika, aizturējusi elpu, gaidīja, ko teiks mācītājs, tomēr viņ� klu�sēja, un viņai nācās atkārtot:

��� Kas jūs sūtīja?

Kapelāns nopūtās.

��� To es tā ^rī neuzzināju � ticiet, es jums stāstu patiesību. Viss �is atgadījums notika pirms pāris gadiem. Es toreiz biju Marseļā, strādāju katordznieku lazaretē. Pie manis ieradās kāds arābu tirgotājs � viņi bie�i mēdz apmeklēt tādu lielu ostas pilsētu kā Marseļa. Kā lielu noslēpumu viņ� man paziņoja, ka ir kāds, kas vēlas uzzināt par grāfieni de Pciraku, un palūdza mani aizbraukt uz karalistes galvaspilsētu. Advokāts, kuru sauca Degrē, kā arī citi, kurus viņ� man nosauca, varbūt spē�ot dot vajadzīgās ziņas. Par �o pakalpojumu viņ� man iedeva maciņu ar nozīmīgu naudas summu. Es paņēmu �o naudu saviem nabaga katordzniekiem, bet, lai kā arī es uzstāju, arābs man nepateica, kas viņu bija sūtījis. Viņ� vienīgi man parādīja gredzenu ar topāzu, pēc kura es pazinu vienu no grāfa de Peiraka dārgakmeņiem. Un es aizbraucu uz Parīzi, lai izpildītu man doto rīkojumu. Parīzē es uzzināju, ka grāfiene de Peiraka kļuvusi par sievu vienam no karalistes mar�aliem, marķīzam di Plessī-Beljēram, ka viņa ir ļoti bagāta un gan viņa, gan viņas dēli ir labi iekārtoti galmā.

��� Jūs noteikti bijāt ļoti pārteigts par �o ziņu, � An�elika pārtrau�ca. � Es apprecējos otrreiz tajā laikā, kad mans pirmais vīrs bija dzīvs! Ko lai saka, varbūt jūsu mācītāja dvēsele nomierināsies, kad es jums iz�stāstī�u, ka mar�als di Plessī-Beljērs tika nogalināts pie Dolas ieņem�anas un kop� tā laika visi mani uzskata par divkār�u atraitni.

Dzēlīgais An�elikas izlēciens nemaz neaizvainoja svēto tēvu Antuānu. Viņ� pat nemanāmi pasmaidīja, pateikdams, ka kaut gan savā dzīvē ir redzējis ne mazums noziedzīgu situāciju, tomēr viņam ir jāatzīst � viņai liktenis ir izvēlējies pārāk līkumainu ceļu. Viņ� izteica An�elikai dziļu līdzjūtību.

���� Es atgriezos Marseļā, � viņ� turpināja savu stāstu, � un, kad tirgonis atnāca pie manis atkal, es viņam izstāstīju visu, ko biju uzzinājis. No tā laika es vairs neko neesmu dzirdējis par �o gadījumu. Lūk, arī viss, kas man ir zināms, kundze, patie�ām viss.

Rūgta no�ēla, sirdsapziņas pārmetumi, īgnums piepildīja An�elikas sirdi. �Viņ� gribēja uzzināt, kas ar mani ir noticis", � viņa nodomāja.

��� Bet �is arābu tirgonis, � ko jūs zināt par viņu? � An�elika jau�tāja. � No kurienes viņ� atbrauca? Jūs atceraties viņa vārdu?

Mācītājs sarauca pieri, mēģinādams atcerēties.

���� Es pa�laik centos atcerēties visus sīkumus, bet man nekas liels neiznāca. Viņu sauca Muhameds Raki, un viņ� nebija Arābijas iedzīvotājs � to es noteicu pēc viņa apģērba. Arābu tirgoņi, kuri iebrauc no Sar�kanās jūras, tiecas ģērbties pēc turku modes, bet tie, kuri dzīvo uz berberu zemes, nēsā platus vilnas apmetņus, kurus sauc par burnusicm. Tas arābs, kur� bija atnācis pie manis, bija vai nu no Al�īras karalistes, vai arī no Marokas. Tas ir viss, ko es zinu par viņa dzīvesvietu, bet �īs ziņas ir pārāk trūcīgas. Tomēr es atceros, ka mēs runājām par viņa tēvoci, kura vārdu es pa�laik atcerējos pavisam precīzi � Ali Mektubs. Toreiz runa bija par vienu arābu-berberu katordznieku, kuru es pazinu un kuru �is tēvocis, laikam ļoti bagāts cilvēks, izpirka no gūsta. Ali Mektubs ļoti veiksmīgi tirgojās ar pērlēm, sūkļiem un visādiem niekiem. Dzīvoja viņ� Kandijā un, visai iespējams, dzīvo tur arī tagad. Varbūt viņ� spēs jums daudz vairāk izstāstīt par savu brāļadēlu Muhamedu Raki.

An�elika un Flino apgāja visu ostu cerībā atrast kuģi tālajam ceļoju�mam pa Vidusjūras salām. Pēk�ņi An�elika apstājās kā zemē iemieta un sāka berzēt acis. Viņai likās, ka spokojas. Da�u soļu attālumā no viņiem stāvēja viens ve�uks melnā apģērbā, un viņa mazā melnā figūriņa kaut kā sevi�ķi izcēlās uz �ilbino�i zilā debess fona. Viņ� nekustīgi stāvēja pie piestātnes mola, ieslīdzis dziļās pārdomās, un nepiegrieza ne mazāko vē�rību garāmgājējiem un mistrālam, kas spēlēdamies purināja viņa sirmo bārdu. �ī spīdīgā benīte, vecais pensnejs masīvā bruņurupu�a ietvarā, vec�modīgā kravate, lietussargs no ūdens necaurlaidīgā auduma un vēderainā pudele, kura atradās lielā grozā, kas bija pīts no vītola klūgām un stāvēja pie viņa kājām, neradīja nekādas �aubas par to, ka An�elikas priek�ā atradās metrs Savarī, Burtibūras ielas aptiekārs no Parīzes.

��� Metr Savarī! � viņa pasauca.

Vecītis tā nodrebēja, ka gandrīz ievēlās ūdenī. Pazinis An�eliku, viņ� tā nopriecājās, ka pat viņa briļļu stikli iezaigojās aiz apmierinātības.

��� Ā, jūs esat �eit, mans burvīgais bērns! Es tā ari domāju, ka sa�tik�u jūs �ajā pilsētā.

��� Patie�ām? Bet mani uz �ejieni atveda neiedomājams gadījums.

���� Hm! Tos, kas mīl piedzīvojumus, gadījums vienmēr atved vienā un tajā pa�ā vietā. Nosauciet man kaut vai vienu zemes stūrīti, kur cil�vēku stiprāk nekā �eit vilktu uz neparastiem piedzīvojumiem. Jums, ar jūsu godkāri, noteikti vajadzēja ierasties Marseļā jums tas bija uz pie�res rakstīts. Vai jūs jūtat �o skurbino�o smar�u, ar kuru piesūcies viss �īs krastmalas gaiss, �o brīni�ķīgi veiksmīgo ceļojuma smar�u?

Viņ� nopūtās un iepleta rokas pret debesīm.

�� O, smar�as, smar�as! Jūs jūtat �īs smar�as? �īs nenotveramās sirē�nas, pēc kurām dzinās pa�i dro�sirdīgākie jūrasbraucēji no visas pasau�les�

Aizliekdams vienu pirkstu aiz otra, viņ� noteiktā tonī iesāka uzskaitīt:

��� Ingvers, kanēlis, safrāns, sarkanie pipari, krustnagliņas, koriandrs, kardamons un beidzot visu gar�vielu karalis � melnais pipars! Melnais pipars! � viņ� atkārtoja ekstāzē.

An�elika netraucēja vecajam aptiekāram sapņot par viņa dedzino�o majestāti � piparu karali, tāpēc ka �ajā mirklī pie viņas piegāja Flino, kuru pavadīja milzenis sarkanā jūrnieka cepurē.

���� Tā esat jūs, kas piedāvā kaudzi naudas, lai nokļūtu Kandijā, jūs, nelaimīgā sieviete? Bet es biju iedomājies, ka tā ir kaut kāda veca muļķe, kurai nav cita ko zaudēt kā tikai savus vecos kaulus! Jums nav vīra, kur� ieliktu jūsu galvā kaut mazumiņu smadzeņu? Vai varbūt jūs esat izvirtule, ja jūs vēlaties pavadīt savas atliku�ās mū�a dienas kāda turku sultāna harēmā?

��� Es teicu, ka vēlos braukt uz Kandiju, nevis un Konstantinopoli.

��� Bet Kandija arī pieder turkiem, manu balodīt! Tur pilns ar einuhiem: gan melniem, gan baltiem, kuri uz turieni tie�i tāpēc arī brauc, lai nopirktu skaistulītes savam kungam. Jums vēl paveiksies, ja jūs vispār nokļūsiet līdz Kandijai un jūs jau pa ceļam kāds nepievāks!

��� Bet jūs ta�u uz turieni braucat, vai ne?

��� Braukt jau es braucu tā ir patiesība, bet vai tad es teicu, ka es līdz turienei arī tik�u? � murmināja marselietis.

���� Ja jūs paklausās, tad var padomāt, ka berberu pirāti jūs gaida jau pie ostas vārtiem?

���� Tie�i tā. Ne vairāk kā pirms nedēļas mūsu jūrnieki redzēja, kā pie Jerikas salām lavierēja turku galera. Mūsu flote nav tik stipra, lai spētu viņus aizbaidīt. Tā ka es varu likt galvu ķīlā, ka jūs ļoti drīz ievēros un visi Vidusjūras vergu tirgotāji: melnie, baltie un brūnie � metīsies cīņā, lai iegūtu tiesības jūs pārdot par lielu kaudzi zelta kaut kādam tēvocim, kuru moka aizdusa. Lūk, paskatieties uz turieni! Vai patie�ām vēlaties, lai jūs aptausta no visām pusēm tādi putnu biedēkļi, kuri iz�greznoju�ies kā uz karnevālu?

Un jūrnieks ar ārprātīgu niknumu norādīja uz resnu turku tirgoni, kur� tuvojās viņiem ar savu svītu.

An�elika ar interesi skatījās uz garāmejo�o procesiju. �is skats, kas bija pierasts Marseļas iedzīvotājiem, viņai likās neierasts un interesants. Milzīgi kā ķirbji turbāni no zaļa vai oran�a muslīna, kuri �ūpojās virs turku melnīgsnējām sejām, viņu atlasa tērpi, kas laistījās visās varavīksnes krāsās, kurpes bez papē�iem un ar uzliektiem purngaliem, kuri bija iz�ūti ar pērlēm, saulessargi, kurus turēja pāri viņu galvām divi nēģerēni, pie�segdami savus saimniekus no karstajiem saules stariem, � tas viss daudz vairāk atgādināja scēnu no burvīgas komēdijas nekā ienaidnieku uzbru�kumu.

��� Viņi nemaz neizskatās ļauni, � An�elika teica, gribēdama pakai�tināt marsclicti, � un viņi ir ļoti labi apģērbti.

��� Hā, ne jau viss ir zelts, kas spīd, � viņ� noskaldīja. � Viņi zina, ka �eit mēs esam savās mājās. Tie tirgotāji, kuri brauc uz Marseļu savās darī�anās, neskopojas ar glaimīgām runām un māk radīt vismīlīgāko iespai�du par sevi. Bet pietiek tikai viņiem aizbraukt aiz Ifas cietok�ņa un viņiem prātā ir tikai pirātu gājieni. Nē, kundze, jūs veltīgi skatāties uz mani ar tik mīlīgu skatienu. �ādās lietās es jums nevaru palīdzēt. Svētā Jaunava man pārmestu�

��� Bet vai mani jūs aizvestu? � Savarī pajautāja.

��� Jūs arī brauksiet uz Kandiju?

��� Uz Kandiju, bet pēc tam ari tālāk. Es jums atzī�os � es dodos uz Persiju, tikai tas ir noslēpums, un to nedrīkst izpaust.

��� Bet cik jūs maksāsiet par braucienu?

��� Patiesību sakot, es neesmu bagāts cilvēks. Varu jums piedāvāt trīs�desmit livrus. Bet tā kā es zinu noslēpumu, kur� ir visas pasaules zelta vērts�

��� Labi, labi, es jūs sapratu.

Marseļas kapteinis sarauca savas biezās uzacis.

���� Ļoti no�ēloju, tomēr es ne ar ko nespē�u jums palīdzēt � un jums arī, kundze. Jums, vectētiņ, tāpēc ka jums nepietiks naudas pat līdz Nicai�

��� Trīsdesmit livri! � sa�utis iesaucās vecais aptiekārs.

���� Ja ņem vērā, ar ko es riskēju, tad tie ir no�ēlojami gra�i. Bet jums, kundze, es nevaru palīdzēt tikai tāpēc, ka jūs � tikai neapvai�nojieties, jo es jūs ļoti cienu � pievērsīsiet berberu uzmanību manam kuģim tie�i tāpat kā maitas gaļa zvejnieku tīklos, kura pievilina jūrase�us.

Un, pacēlis ar Olimpa dieva majestātisku cienību savu sarkano jūr�nieka cepuri, Melkiors Panasava (tā sauca marselieti) devās uz turieni, kur bija piestājis viņa burinieks, kuru sauca ��uljeta".

��� Viņi visi ir pilnīgi vienādi, �ie marselie�i! � dusmīgi iesaucās Sa�varī. � Alkatīgi un aprēķinu pilni, tāpat kā armēņi! Neviens nepiekritīs, lai zinātnes triumfa dēļ ciestu viņa naudas maks!

���� Visi mani lūgumi, ar kuriem es griczoz pie mazo kuģī�u kap�teiņiem, bija veltīgi, � An�elika atzinās. Viņi uzreiz sāka runāt par harēmu un verdzību. Varētu domāt, ka jūrā iziet tikai tāpēc, lai nokļūtu gūstā pie turku sultāna.

��� Vai pie tunisie�u bcja, vai pie al�īrie�u deja, vai pie marokānie�u sultāna, � pakalpīgi turpināja aptiekārs. � Diem�ēl daudzos gadījumos tā arī notiek. Bet tas, kur� nevēlas riskēt, tas nevar ceļot!

Jaunā sieviete smagi nopūtās. Jau no pa�a rīta viņa novēroja vienu un to pa�u reakciju pēc sava lūguma izteik�anas � izsmējīgu izbrīnu, plecu paraustī�anu un atteikumu. Vest uz Kandiju sievieti?! Kāds ne�prāts! Viņas apsardzei vien būtu vajadzīga visa karaliskā kara flote!

Savarī arī neviens nevēlējās uzņemt uz sava borta, tikai cita iemesla dēļ � viņ� par maz maksāja.

��� Ziniet, noslēgsim savienību, � An�elika viņam piedāvāja. � Atro�diet kuģi, kur� aizvestu mani uz Kandiju, bet es samaksā�u gan par sevi, gan par jums.

An�elika pateica vecajam aptiekāram, kur viņa ir apstājusies, un, kad tas devās laimes meklējumos, apsēdās atpūsties uz jaunā lielgabala spī�dīgā stobra.

�ie artilērijas iero�i, lielā daudzumā izvietoti gar visu krastmalu, pro�tams, kaut kāda intendantu virsnieka aizmirsti, likās, bija vairāk derīgi, lai kalpotu par soliņiem visiem tiem, kas pastaigājās gar krastmalu, nevis lai ap�audītu berbcrie�u galeras.

Sē�ot uz �iem lielgabaliem, Kanebjēru ielas kūmiņas adīja un gaidīja atgrie�amies jūrā aizgāju�os zvejniekus, bet tirgotāji uz lielgabalu stobriem un lafetēm izklāja savas preces.

An�elikai smeldza kājas un sāpēja galva kā pēc saules dūriena. Viņa ar skaudību skatījās uz tirgotāju platmalēm, skaisti apstrādātām salmu cepurēm, kuras aizsargāja no saules viņu klasiskās sejas ar tum�i valgajām acīm un jūtīgajām, nicīgā grimasē saviebtajām lūpām. Skatīdamās uz pa�sauli ar karalieņu cēlumu, sievas piedāvāja garāmgājējiem krustnagliņas, jūras glieme�vākus, izrādīdamas vislielāko uzmanību un karstu pieķer�a�nos tiem, kas pirka, un skaļi novēlēdamas visādas nelaimes tiem, kas vienaldzīgi gāja garām viņu precēm.

���� Nopērciet no manis �o mencu, � uzstājīgi piedāvāja viena no pārdevējām, griezdamās pie An�elikas. � Tā ir pēdējā manā grozā. Ska�tieties, cik skaista un spīdīga � nu tie�i tāda kā jauns ekijs!

��� Bet ko man ar to darīt?

��� Ko darīt? Apēdiet to! Ko tad vēl var darīt ar mencu?

��� Es dzīvoju tālu no �ejienes, un man nav ar ko to aiznest.

��� Bet jūs to vispirms aizsūtiet uz savu kuņģi � tajā ari aiznesīsiet.

��� Kā, apēst jēlu?

��� Tad nē jau, palūdziet tēvus-kapucie�us jums to izcept uz oglēm. Lūk, jums timiāna stiebriņ�, lai jūs to varētu pako�ļāt, kamēr zivtiņa cep�sies.

��� Bet man nav �ķīvja.

��� Bet jūs paņemiet lielu oli.

��� Bet dak�as man arī nav.

��� Ko jūs visu tā sarc�ģāt, mana mīļā. Nav dak�as? Bet jūsu pirkstiņi � kam tad tie ir domāti?

Lai atbrīvotos no uzmācīgās pārdevējas, An�elika galu galā nopirka viņas mencu. Turēdama zivi aiz astes, Flino devās uz to vietu, kur trīs mūki-kapucie�i bija ierīkoju�i kaut ko līdzīgu virtuvei zem atklātām de�besīm. Nabagiem viņi lēja no katla zivju zupu, bet no jūrniekiem ņēma da�us sū par atļauju uzcept savu personīgo provīziju. No krāsnīm un zivju viras, kas bija ar ķiplokiem un gar�vielām piesātināta, nāca kairino�s aromāts, un An�elika pēk�ņi saprata, ka ir izsalkusi.

Visas rūpes izgaist, kad, atliekot steidzīgos darbus, cilvēks iejūk rai�bajā marselie�u ostas jūklī. �ajā stundā uz �ejieni, uz jūras krastu, nāca arī vienkār�ie pilsētnieki un pat uzpūtīgie bur�uā, lai patīksminātos ar apbrīnojamo, savā ziņā vienīgo noskaņojumu, kāds valdīja tikai Marseļas ostā.

No port�ēziem, kas bija netālu apstāju�ies, An�elika ieraudzīja iz�kāpjam bagātu dāmu ar puisīti. Puisēns uzreiz ar skaudību paskatījās uz ielas skrandaiņiem, kuri lēkāja pa kokvilnas ķīpām.

��� Māmiņ, vai drīkstu palēkāt kopā ar viņiem? � viņ� palūdza.

��� Nē, Anastas, pat neiedro�inies par to domāt! � sa�utusi iesaucās dāma. � Tie ta�u ir mazi baskāji.

��� Kā viņiem ir paveicies, � sapūties noburk�ķēja pui�elis.

An�elika skatījās uz viņu saproto�i, jo atcerējās Florimonu ar Kan-

toromu. Viņas dēli nekad nebija memmes dēliņi.

Viņa ar lielām grūtībām atrunāja Florimonu nesekot viņai. Tas viņai izdevās tikai tad, kad viņa pārliecināja dēlu, ka viņas ceļojums neilgs vairāk par trim, bet ja paveiksies, tad arī par divām nedēļām. Pilnīgi pietiekams laiks, lai ar dili�ansu aizbrauktu līdz Lionai, pa Roni līdz Marseļai, satiktos ar galeras kapelānu un atgrieztos Parīzē. Varbūt viņa pat paspēs atgriezties atpakaļ savā hotelī līdz tam laikam, kamēr ka�raliskā policija sāks nojaust, ka viņa ir aizbraukusi.

�Nekad man vēl neizdevās nospēlēt ar jums tādu joku, Degrē kungs", � An�elika nodomāja. Viņa sāka atcerēties romānam līdzīgo scēnu � savu bēg�anu no Parīzes. Viņas sirds sāka strauji pukstēt. Florimons ne�bija samelojis � pazemes eja patie�am bija lieliskā stāvoklī. Viduslaiku akmens velves, kuras bija atjaunotas in�eniera vadībā, kas bija speciālists kalnu pazemes eju nostiprinā�anā, varēja vēl ilgu laiku pretoties sairu�mam mitruma ietekmē. Florimons aizveda māti uz pamesto, drupās pār�vērtu�os kapelu Vensenes me�ā, un di Plessī-Beljēra kundze deva sev vārdu, ka tad, kad viņa atgriezīsies Parīzē, noteikti tās atjaunos. Tagad arī viņa, līdzīgi vecajam Paskalu, uzskatīja, ka visam ir jābūt pilnīgā kār�tībā līdz saimnieka atgrie�anās laikam. Bet kāpēc viņ� neatgrie�as jau tik ilgus gadus?

Kad An�elika uz atvadām apskāva savu dēlu, virs me�a jau parādījās pirmā rīta ausma. Viņa bija aizkustināta. Cik viņ� bija drosmīgs, cik ļoti viņa lepojās, ka viņas dēls mācēja glabāt noslēpumu! To viņa arī pateica Florimonam pirms prombrauk�anas. Viņa skatījās, kā lūka aizvērās un apslēpa viņa sprogaino galvu. Pirms nolaist akmens flīzi vietā, Florimons ar saproto�u izskatu piemiedza mātei ar aci. Viņam tā bija tikai spēle, kura viņu reibināja ar savu noslēpumainību un pārpildīja dvēseli ar savu nozīmīgumu.

Iz�ķīrusies ar dēlu, An�elika kopā ar Flino, kur� nesa viņas somas, kājām nonāca līdz tuvākajam ciematam un noīrēja divri�us, kuri aizveda viņus līdz No�ānai. Tur viņa pārsēdās dili�ansā.

Un, lūk, viņa sasniedza savu ceļojuma mērķi � Marseļu, tomēr tagad viņas priek�ā vīdēja jauns mērķis � Kandija. Kapelāns norādīja jaunas pēdas, bet cik grūti būs iet pa tām, un cik viegli tās var pazaudēt!

Tātad nāko�ais ķēdes posms � arābu pērļu tirgonis, kura brāļadēls pēdējais redzēja Zafrē de Peiraku dzīvu. Tomēr, ja arī viņa atradīs Kandijā �o tirgoni, vienalga var uzrasties jaunas grūtības � vai viņ� spēs pateikt, kur atrodas viņa brāļadēls? Bet An�elika sev klusībā teica: jau tas vien, ka tēvocis dzīvo Kandijā, � laimīgs priek�vēstnesis. Jo viņa nopirka Francijas konsula amatu tie�i Kritu salās, Kandijā. Tiesa, viņa nezināja, cik lielā mērā viņa spēs izmantot savu konsula nosaukumu, jo pa�reiz viņa pārkāpa karaļa pavēli. �ī iemesla dēļ, kā arī daudzu citu dibinātu iemeslu dēļ An�elika nolēma, ka viņai pēc iespējas ātrāk ir jā�aizbrauc no Marseļas, bet līdz tam viņai visādi jācen�as izvairīties no savas kārtas cilvēkiem.

Flino vēl nebija atgriezies. Vai tad tie�ām vajag tik daudz laika, lai izceptu zivi? An�elika ar acīm mēģināja sameklēt savu jauno kalpu un ieraudzīja, ka viņ� sarunājas ar kādu cilvēku brūnā kamzolī. Tas, redzams, viņu par kaut ko izjautāja. Flino izskatījās apjucis. Viņ� mīņājās no kājas uz kāju, turēdams plaukstās tikko izcepto un vēl kūpo�o zivi, un pēc viņa izteiksmīgās mīmikas varēja redzēt, ka tā viņam necie�ami dedzināja plaukstas. Tomēr kungs brūnajā tērpā nesteidzās viņu atbrīvot. Beidzot, aizdomīgi pa�ūpojis galvu, viņ� atkāpās no Flino un iejuka pūlī. An�elika ieraudzīja, ka Flino uzreiz metās uz to pusi, kas bija pretēji tai, kur sēdēja viņa kundze.

Drīz vien viņ� atkal parādījās redzes lokā. Tagad viņ� līkumoja, it kā nevēlēdamies, lai viņu kāds pamana, un ar to pa�u vēl vairāk pievērsa sev uzmanību. An�elika piecēlās no savas vietas un panāca Flino tum�ajā �ķērsieliņā, kur viņ� slēpās aiz mājas sliek�ņa.

���� Ko tas viss nozīmē? � viņa jautāja. � Kas ar tevi tikko saru�nājās?

��� Es nezinu. Vispirms viņ� izsauca manas aizdomas� Lūk, jūsu zivs, marķīzes kundze. No tās vēl daudz kas palika pāri. Es to divas vai trīs reizes nometu zemē, tāpēc ka biju pavisam apjucis.

��� Par ko viņ� tevi izjautāja?

���� Kas es esmu? No kurienes? Kam es kalpoju? Un es pateicu, ka neko nezinu. �Nu, nu, � viņ� teica, � tu gribi mani pārliecināt, ka nezini, kā sauc tavu saimnieci?" Lūk, pēc tam, kad viņ� to pateica, it kā gribēdams mani pieķert nedarbos, es arī sapratu, ka viņ� ir no policijas. Es viņam atkal pateicu, ka neko nezinu. Te arī viņam nokrita pieglaimīgā izlik�anās masķa. �Vai tava saimniece gadījumā nav marķīze di PlessīBeljēra? Kādā viesnīcā viņa it apmetusies?" Ko jūs būtu vēlējusies, mar�ķīzes kundze,'lai es viņam atbildētu?

��� Bet ko tu atbildēji?

��� Es viņam pateicu pirmo nosaukumu, kas man ienāca prātā: viesnī�cu �Baltais zirgs". Tā atrodas pilsētas otrā galā.

��� Nāc man līdzi, un pēc iespējas ātrāk.

An�elika steidzīgi aizgāja pa līkumoto ieliņu, mēģinādama saprast, kas noticis. Par viņu sākusi interesēties policija? Kāpēc? Vai tie�ām Degrē uzreiz uzoda viņas bēg�anu un aizsūtīja viņai pa pēdām spiegus? Pēk�ņi viņai likās, ka ir atradusi atbildi. Vivona kungs viņu vakar redzēja pūlī, kad nokāpa no kuģa. Tajā momentā viņ� vienkār�i nespēja atcerēties sievietes vārdu, kuras seja likās pazīstama, tomēr vēlāk viņa atmiņā tas uzpeldēja, un viņ� lika saviem kalpiem viņu uzmeklēt. Kāpēc viņ� to da�rīja? Aiz ziņkāres? Aiz godbijības? Lai izdabātu karalim? Jebkurā ga�dījumā viņa nevēlējās ar viņu satikties, tomēr Vivona kunga interese viņu vairs neuztrauca. Viņ� pārāk bie�i karoja uz jūras karakuģiem tālumā no galma, lai izsekotu līdzi visām viltīgajām galma intrigām, un viņam di Plessī-Beljēra kundze palika arvien tikai kara|a favorīte. An�elika no�mierinājās. Jā, nebija nekādu �aubu, ka tas bija Vivona kungs. Ja tikai to cilvēku nesūtīja galeras kapelāns, kur� vienīgais zināja, ka viņa atrodas Marse|ā. Varbūt viņ� vēlas nodot viņai vēl kaut kādas ziņas par Ali Mektubu vai Muhamedu Raki?� Bet tādā gadījumā mācītājs būtu sūtījis savu draugu uz viesnīcu �Zelta rags" � viņ� ta�u zināja, kur viņa ir apme�tusies.

An�elika iegāja viesnīcā pavisam uztraukusies, ar nervozi puksto�u sirdi.

��� Kur tas der � novest sevi līdz tādam stāvoklim! � iesaucās �Zel�ta raga" saimniece. � Ak, �īs Parīzes dāmas � visur tikai skrie�us un skrie�us. Nāciet kopā ar mani. Es jums pagatavoju ragū no bakla�āniem ar tomātiem un ieliku tur sarkano piparu un ķiploku tie�i tik daudz, cik vajag. Bet jūs man izstāstiet, ko jaunu uzzinājāt.

Biezais An�elikas maciņ� izraisīja saimniecē mātes mīlestību pret jau�no vientuļo sievieti, kā arī cienību, kura mijās ar vēlē�anos viņai izpa�līdzēt. To nepiemānīja viena kalpa klātbūtne An�elikas tuvumā. Viņa uz�reiz saprata, ka viņas jaunā iemītniece � augstākās sabiedrības dāma, kura pieradusi pie tā, lai viņu apkalpotu vairāki kalpi un kalpones, tomēr nevēlējās pievērst sev lieku uzmanību. Viss skaidrs � ne to vien dara mīlestības labad!

���� Nāciet �eit, � saimniece teica. � �ajā klusajā stūrītī pie loga. Jūs būsiet viena pie �ī galdiņa. Mani klienti, ja arī varēs uz jums rau�dzīties, tad tikai no tālienes� Ko jūs vēlētos iedzert? Man ir lielisks rozā vīns no Vara�

Korinas kundzes kuplās miesas rādīja acīm tīkamus apaļumus zem viņas sarkanās satina korsā�as, gai�i zaļajiem svārkiem un melnā, ar iz��uvumiem izgreznotā priek�auta. No mices izsprauku�ies un uz leju krīto��ie iesprogotie un ieeļļotie ogļmelnie mati un divi karaliskie auskari ies�kāva viņas seju, kura bija brīnumaini balta un tīra. Viņa nolika An�elikas priek�ā alvas kausu un glazūras klātu krūku, aukstus un mitrus, ja tiem pieskārās ar roku.

An�elika pacēla uz aug�u skatienu un ieraudzīja, ka uz mazās zāles sliek�ņa stāv Flino un izmisīgi māj viņai ar rokām. Izmantodams to, ka Korinas kundze bija pagriezusies pret viņu ar muguru, viņ� metās pie savas saimnieces un no�ukstēja:

��� Viņ� nāk �urp!� �is ļaunprātis, �is ok�ķeris, tas, kur� ir sliktāks par visiem citiem!

An�elika paskatījās pa logu. Nesteidzīgi pa līkumaino �auro ieliņu, tērpies tum�i violetā kamzolī, turot aiz muguras spieķi ar sudraba uzgali, viesnīcai ar izklaidīgu izskatu tuvojās metrs Fransuā Degrē.

Ne sekundi nedomādama, An�elika atgrūda krēslu, vienā lēcienā uz�veica divus pakāpienus, kuri viņu no�ķīra no lielās zāles, tad pa galvu pa kaklu izjoņoja tai cauri un metās pie kāpnēm, kuras veda uz aug�ē�jiem stāviem.

��� Nāc man līdzi, � viņa izmeta Flino.

Saimniece pacēla rokas pret debesīm.

��� Kundze, kas notika? Kas notiks tagad ar jūsu ragū?

��� Iesim ar mani, � neiecietīgā tonī teica An�elika. � Ātrāk, ātrāk uz manu istabu. Man vajag ar jums aprunāties.

Di�ciltīgās iemītnieces sejas izteiksme un tonis bija tik pavēlo�i, ka Korinas kundze, neprasīdama vairs papildus paskaidrojumus, steidzās vi�ņai pakaj.

Saķērusi saimnieci aiz rokas, An�elika to ievilka savā istabā un ne�apzināti ieķērās ar nagiem viņas taukainajā rokā.

���� Klausieties manī uzmanīgi! Tūlīt viesnīcā ienāks vīrietis. Viņ� ir ģērbies violetā kamzolī, bet rokās viņam ir � spieķis ar sudraba uzgali.

��� Varbūt tas ir tas pats, kur� jums no rīta bija atsūtījis zīmīti?

��� Ko jūs ar to domājat?

Korinas kundze iebāza roku aiz korsā�as un izvilka no turienes vēstu�li, kas bija rakstīta uz bieza pergamenta papīra.

�� �o vēstuli juma atnesa kāds puika, kad jūs vēl nebijāt atgriezusies.

An�elika izrāva viņai no rokām vēstulīti un to atlocīja. Tas bija tēva

Antuāna vēstījums. Viņ� ziņoja, ka viņu �odien apciemojis biju�ais advo�kāts Degrē, ar kuru viņ� kādreiz bija saticies Parīzē 1661. gadā. Tēvs Antuāns neredzēja nekādus nopietnus iemeslus, lai viņam slēptu di Plessī-Beljēra kundzes atbrauk�anu uz Mar�ēju, kā arī viņas pa�reizējo atra��anās vietu. Tomēr viņ� uzskatīja par savu pienākumu par to viņai pazi�ņot.

An�elika saņurcīja tagad jau nevajadzīgo zīmīti.

���� �ī vēstule man vairs nav svarīga. Klausieties uzmanīgi, Korinas kundze. Ja vīrietis, kuru es jums aprakstīju, jautās par mani, tad pasakiet, ka jūs mani nekad neesat redzējusi. Kā tikai viņ� aizies, atnāciet uz �ejie�ni un man to pasakiet. Lūk, te jums būs.

Viņa ielika saimnieces rokās trīs zelta monētas. Pārāk uztraukusies, lai izteiktu savu pateicību, Korinas kundze daudznozīmīgi piemiedza ar mirdzo�ajām melnajām acīm savai iemītniecei un ar sazvērniecisku izska�tu klusi izslīdēja aiz durvīm.

An�elika drud�aini sāka mētāties pa istabu, lauzīdama rokas. Flino satraukts skatījās uz viņu.

��� Saliec manas mantas, � viņa pavēlēja. � Aiztaisi somas. Esi ga�tavs aizceļo�anai.

Jā, Degrē ātri viņu atrada. Bet viņa neatļaus saķert sevi un ķēdēs iekaltu kā cietumnieci aizvest pie karaļa. Tagad viņas priek�ā bija pa�vēries ceļ� � priek�ā pletās jūra.

Pāri pilsētai nolaidās nakts, un atkal, tāpat kā vakar, tum�ajās ielu spraugās, kuras veda uz ostu, ieskanējās ģitāras stīgas un ieskanējās bal�sis, dziedādamas provansie�u valodā par mīlestību.

Viņa izglābsies no Degrē, aizbēgs no karaļa, jūra viņu aizvedīs tālu no �ejienes. Beigusi staigāt pa istabu, An�elika nekustīgi sastinga stūrī pie loga, ieklausīdamās skaņās, kuras nāca no citām viesnīcas istabām.

Pie durvīm klusi pieklauvēja.

��� Jūs pat neiededzinājāt sveci, � no�ukstēja resnā viesnīcas saim�niece, ieslīdēdama istabā.

Paņēmusi �ķiltavas, viņa uz�ķīla dzirksteliti un aizdedzināja sveci.

���� Viņ� vēl arvien ir tur, � viņa turpināja. � Nekādi nevar viņu aizdzīt. O, viņ� ir ļoti pieklājīgs vīrietis, nav vārdam vietas, un kādām acīm skatās! Bet ar mani �ie jociņi neiet cauri, nē, nē!

�It kā es nezinātu, kas dzīvo manā viesnīcā! � es viņam saku. � Tādu dāmu, kā jūs man aprakstījāt, es uzreiz pamanītu, ja viņa būtu apstājusies pie manis. Zaļas acis, tādi neparasti mati un viss pārējais. Tāda �eit pat nav rādījusies!" Galu galā viņ� vai nu man noticēja, vai arī izlikās, ka notic, lika pasniegt sev vakariņas. Man likās, ka viņu ieinte�resēja mazā zāle, kur es jums biju uzklājusi galdu. Viņ� visu laiku kaut ko meklēja un ostīja ar savu garo degunu.

�Manas smar�as", � An�elika nodomāja.

Degrē pazina viņas smar�as, verbēnas un rozmarīna sajaukumu, kuras izgatavoja savā pārtvaicējamā kublā speciāli viņai vienā no pazīstamām parfimērijas laboratorijām Scntonorē priek�pilsētā. �is ziedo�o pļavu aro�māts, kur� ļoti piestāvēja viņas ziedo�ajam skaistumam, bija labi pa�zīstams Degrē � jo kādreiz viņ� to ieelpoja tie�i no viņas miesas, kuru viņa tam atļāva skaut un skūpstīt. Ak, nolādēta �ī dzīve, kur viņa bija spiesta sevi atdot da�ādu nelie�u apskāvieniem!

��� �Un skatījās uz mani ar savām sātaniskajām acīm, � pa to laiku turpināja Korinas kundze. � Viņ�, ieraudzījis jūsu iedotos zelta naudas gabalus, teica: �O, mammīt, jums, es redzu, ir visai devīgi iemītnieki". Te man kļuva tā slābani ap dū�u� �is vīrietis, viņ� jūsu vīrs, kundze?

��� Nē! � An�elika nodrebinājās.

Saimniece pa�ūpoja galvu.

��� Nu, tad ir skaidrs�

Pēk�ņi viņa kļuva tramīga.

��� Kāds nāk uz �ejieni? Neviens no maniem iemītniekiem tā nestaigā � es zinu katra cilvēka gaitu.

Viņa mazliet pavēra durvis un uzreiz tās ari aizvēra.

��� Viņ� iet pa gaiteni un atver visas durvis pēc kārtas.

Korinas kundze aiz sa�utuma iespieda rokas gurnos.

��� Kāda nekaunība! Nu es sado�u sutu �im policijas ok�ķerim!

Tomēr viņa uzreiz apķērās.

��� Ak, nē! Citādi, domāju, būs vēl sliktāk. Es pazīstu �os policistus. Ja iesi pret viņiem, tad vajadzēs galu galā tikai nopūsties un slaucīt asa�ras.

An�elika paķēra savu somu.

��� Korinas kundze, man vajag iziet no �ejienes� Viņ� grib� Es ne�esmu izdarījusi neko sliktu.

Viņa pasniedza saimniecei maciņu, piedzītu pilnu ar zelta monētām.

��� Nāciet man līdzi, � no�ukstēja Korinas kundze.

Izvilkusi An�eliku uz mazā balkoniņa, viņa noņēma sānu re�ģi.

��� Leciet! Leciet! Jā, jā, lūk, uz turieni, uz kaimiņmājas jumtu. Tikai neskatieties uz leju! Lūk, tā, labi. Tagad ejiet pa kreisi, tur ir trepītes. Kad nokāpsiet pagalmiņā, pieklauvējiet pie durvīm. Pasakiet sicīlietim Mario, ka jūs nākat no manis un lai viņ� aizved jūs pie korsikāņa Santi. Nē, tas nebūs pietiekami tālu no �ejienes. Lai viņ� jūs aizved pie Huanito, bet pēc tam uz austrumu kvartāliem� Bet es izklaidē�u pa to laiku �o ziņkārīgo jaunekli, lai dotu jums laiku aizmukt.

Pateikusi vēl da�us vēlējumus provansie�u dialektā, saimniece nozuda istabā.

Bēg�ana no Degrē viņai atgādināja vai nu paslēpes, vai arī sunī�us, kurus bērni spēlēja visos pagalmos. Nepaspēdami atgūt elpu, An�elika un Flino skrēja no bēniņiem uz jumtiem, nokāpa akās, nokļuva kaut kā�dos dārzos, izgāja cauri kaut kādām istabām, kur vakariņoja visa ģimene kopā ar saimniekiem, pat neatraujot acis no saviem �ķīvjiem, lai paska�tītos, kas atnācis, izkļuva no romie�u akvedukta, apgāja apkārt sengrieķu templim, iz�ķīra ar rokām neskaitāmus rozā un gai�zilus kreklus, kuri karājās uz veļas striķiem �ķērsām pāri ielām, slīdēja uz zivju zvīņām un arbūzu mizām, kļuva kurli no daudzbalsīgiem, daudzvalodīgicm kliedzie�niem, dziedā�anas, saucieniem un beidzot, galīgi aizelsu�ies, nokļuva līdz Korinas kundzes apsolītajam aizstāvim � spānim Huanito, kur� dzīvoja uz austrumu kvartālu robe�as. Viņ� tos pārliecināja, ka tagad viņi atrodas dro�ā attālumā, pietiekami tālu no viesnīcas �Zelta rags". Varbūt dāmai vajag nokļūt kaut kur vēl tālāk? Huanito un korsikānis Santo ar interesi skatījās uz An�eliku.

An�elika noslaucīja miklo pieri. Vēl neizdzisusī vakara blāvā sarkanā gaisma mijās ar pilsētas spo�ajām ugunīm. No aizvērtajām tavernu durvīm un nolaistajām koka �alūzijām skanēja mūzika ar savādu monotonu ritmu. �eit, aiz �im durvīm, arābu vai turku krāvēji un tirgoņi varēja pasēdēt uz mīkstajiem austrumu dīvāniem, izpīpēt ūdenspīpi un nobaudīt to mel�no dzērienu, kuru dzer no mazām sudraba tasītēm Bosforas lī�a krastos. Smar�oja pēc ceptas gaļas, ķiplokiem un vēl kaut kādām smar�īgām un nepazīstamām gar�vielām.

��� Es vēlos nokļūt admiralitātē, pie Vivona kunga, � An�elika teica. Vai jūs varat mani aizvest uz turieni?

Abi pavadoņi purināja galvu, kratot savus garos sataukotos matus un gredzenus, kuri gan vienam, gan otram rotāja labās auss ļipiņu. Kvartāls, kur atradās admiralitāte, viņiem likās daudz bīstamāks nekā �is ļaunprā�tības iemiesojuma labirints, cauri kuram viņi bija izvedu�i An�eliku. Bet tā kā viņa tiem neskopodamās samaksāja, viņi loti sīki izstāstīja, kā turp nokļūt.

��� Vai tu saprati? � An�elika jautāja Flino.

Zēns papurināja galvu. Viņ� no bailēm bija pilnīgi sastindzis. Flino nezināja da�ādos Marseļas zagļu sabiedrības likumus, nenojauta, ka tā biedri vienmēr gatavi laist lietā dunci. Ja uzbruks viņa kundzei, kā viņ� spēs viņu aizsargāt?

�� Nebaidies, � An�elika viņam teica.

Sī senlaicīgā, vēl feniķie�u dibinātā pilsēta viņai nelikās ļaunprātīga. Degrē �eit nevarēja izrīkoties tāpat kā Parīzē.

Jau iestājās nakts, bet dzidrās nakts debesis pāri pilsētai klāja vāji zilganu gaismu, un brī�iem An�elikas priek�ā vīdēja neskaidras antīko celtņu drupu kontūras: gan vientuļas pussagruvu�ās kolonnas, gan ro�mie�u arkas. Senajās drupās klusi kā kaķi spēlējās puskaili bērni.

Beidzot aiz pagrieziena parādījās brīni�ķīga, spo�i apgaismota ēka. Pie parādes durvīm visu laiku piebrauca fiakri un karietes, bet no atvēr�tajiem logiem nāca lautas un vijoles skaņas.

An�eliku pārņēma nedro�ības sajūta, un viņa, lai slēptu mulsumu, sāka kārtot savas kleitas krokas, minēdama, vai viņai ir pietiekami pie�klājīgs izskats. No vienas grupas, kas stāvēja pie parādes durvīm, no�dalījās plecīga izskata vīrietis.

Viņ� devās pretī tie�i An�clikai, it kā tie�i viņu būtu gaidījis. Gaisma krita viņam no mugurpuses, un An�elika nevarēja saskatīt tā seju. Pie�nācis pie viņas, sve�inieks cie�i ieskatījās viņai acīs un noņēma cepuri.

����� Di Plcssī-Beljēra kundze, vai ne? Jā, nav nekādu �aubu, ka tā esat jūs. Atļaujiet stādīties jums priek�ā � Karrule, karaliskais Marseļas krimināllietu tiesnesis. Esmu tuvs La Reinī kunga draugs, un viņ� man jūs aprakstīja, vēlēdamies sagādāt jums patīkamu �īs pilsētas apmeklē�jumu.

An�elika pa to laiku, nemaz nekautrēdamās, noskatīja savu sarunu biedru. Viņam bija mīlīga un jauka tēvo�a seja ar lielu dzimumzīmi pie pa�a deguna. Karrules kunga balsij cauri sūcās svētulības pieskaņa.

��� Es tāpat satikos ar viņa vietnieku Degrē kungu, kur� atbrauca pie mums vakar no rīta. Domādams, ka jums, iespējams, gribēsies satikties ar Vivona kungu, ar kuru, cik zināms Degrē kungam, jūs esat draudzīgās attiecībās, viņ� man lika jūs pagaidīt pie hercoga hoteļa, lai nekāds ne�patīkams pārsteigums�

Pēk�ņi An�elika pārstāja baidīties. Viņu pārņēma niknums. Tātad Degrē ir viņai uzrīdījis visu Marseļas policiju līdz ar Karrules kungu, karalisko krimināllietu tiesnesi, pla�i pazīstamu tie�i ar to, ka lieliskās manieres viņam nemaz netraucēja asi izrīkoties.

��� Es nesaprotu, par ko jūs runājat, kungs, � viņa asi atbildēja.

Karrule pazemīgi pasmīkņāja.

��� Kundze, man ir pietiekami precīzas jūsu pazīmes.

Tie�i uz viņiem lielā ātrumā traucās kāda kariete. Marseļas policijas priek�nieks pakāpās atpakaļ līdz sienai, bet An�elika, tie�i otrādi, metās uz priek�u, gandrīz vai zirgiem zem kājām, un, izmantodama to, ka va�o3�286 ms apstādināja aizjūgu, iejuka pūlī, kur� drūzmējās pie hercoga Vivona hoteļa. Sulaiņi ar lāpām rokās apgaismoja parādes kāpnes, kuras veda uz pirmā stāva vestibilu. An�elika nedro�ā gaitā uzkāpa pa �īm kāpnēm, iejūkot ielūgto viesu pulkā.

Flino sekoja savai saimniecei pa pēdām, nesdams rokās ceļasomas. An�elika ar kautrīgu dāmas izskatu, kurai tikko kā atsējusies lencīte, ieslī�dēja patrepes ēnā. �īs kāpnes veda uz otro stāvu.

��� Noslēpies, kur vari, � viņa ie�ukstēja savam jaunajam kalpam. � Esi kaut kur pie kalpiem, bet nepievērs sev uzmanību. Satiksimies rīt no rīta ostā pirois karaliskās eskadriļas prombrauk�anas. Mēģini uzzināt, kad un no kuras vietas brauks projām. Ja tevis tur nebūs, tad es do�os ceļā bez tevis. Lūk, tev nauda.

Viņa izgāja no savas slēptuves un pa�pārliecinātā gaitā uzkāpa pa vienām no marmora kāpnēm, kuras veda no vestibila uz aug�ējiem stā�viem. �eit, aug�ā, neviena nebija, jo visi kalpi atradās viesistabās un iek�ē�jos pirmā stāva pagalmiņos.

Tiklīdz An�elika uzkāpa uz otrā stāva kāpņu laukumiņa, durvīs parā�dījās policists, kuru viņa tikko kā bija pametusi uz ielas. Ziņkāre pārspēja viņas bailes, un, pārliecināta, ka viņu neviens nespēs ieraudzīt, jo aug�ā bija tum�s, viņa pārliecās pāri balustrādei un sāka viņu novērot. Karrules kungs bija zaudējis savu pa�apmierināto izskatu. Pasaucis vienu no kal�piem, viņ� to apbēra ar jautājumiem. Kalps purināja galvu. Tad viņ� aiz�gāja, un pēc kāda laika vestibilā parādījās, smejoties par kaut kādu joku, hercogs de Vivons. Policijas �efs samulsis viņam paklanījās. Karaliskās flotes admirālis bija visai ietekmīga persona. Viņ� baudīja karaļa lab�vēlību, un visi lieliski zināja, ka viņa māsa hercogiene � ir atzīta karaļa mīļākā. Bet tā kā �im jaunajam hercogam bija arī visai strauj� raksturs, tad ar viņu samērā grūti bija kārtot darījumus.

��� Ko jūs mel�at? � atskanēja skanīgā hercoga balss. � Di PlessīBeljēra kundze ir �eit� manu viesu vidū? Labāk pameklējiet viņu karaļa gultā, ja var ticēt pēdējām galma baumām no Vcrsaļas.

Acīmredzot Karrules kungs turpināja uzstāt un kaut ko paskaidrot. Vivons zaudēja pacietību.

��� Man pietiek jūsu vāvuļo�anas! Viņa bija tur, jūs sakāt, un pēk�ņi viņas tur vairs nebija� Jums, kungs, ir halucinācijas� Jums vajag ieņemt caurejas zāles.

Policists nolēma labāk aiziet ar pazemīgu izskatu.

Vivons paraustīja plecus. Pie viņa piegāja viens no viņa draugiem un, pēc visa sprie�ot, jautāja, kas atgadījies, jo An�elika izdzirdēja drūmu atbildi:

�� �is vīri�ķis apgalvo, ka manu viesu vidū atrodas skaistā An�elika, karaļa pēdējā pasija.

��� Di Plessī-Beljēra kundze?

�� Tā pati! Lai Dievs nedod redzēt manā mājā �o palaistuvi, �o intri�ganti!� Mana māsa vai jūk prātā no visiem tiem pazemojumiem, kurus viņai nākas ciest �īs sievietes dēļ� Viņa man sūta izmisuma pilnas vēstu�les. Ja �ī zaļacainā sirēna panāks savu, Atcnaīsai vajadzēs nolaist savu karogu un Montemāram klāsies visai grūti.

��� Vai patie�ām viņa varētu būt Marscļā, �ī skaistule, kuras burvība tā tiek apdziedāta, ka mēs par to varam tikai sapņot? Es degu aiz ne�pacietības ar viņu iepazīties.

��� Veltīgi dedz. �ī sieviete � koķete, cietsirdīga līdz nesaudzībai. Pielūdzēji, kuri cer uz viņas labvēlību, varētu �o un to pastāstīt. Viņa nav no tām, kura ejot uz nosprausto mērķi, sevi �ķiedīs uz visādiem sīku�miem. Bet viņas mērķis � karalis� Intrigante� savā pēdējā vēstulē mana māsa raksta, ka�

Vairs neko nevarēja saklausīt, jo abi runātāji aizgajā projām pa ves�tibilu un atgriezās viesistabā.

�Nu, mans mīļais, tu man par to samaksāsi", � An�elika nodomāja, saniknota par to, ko par viņu teica Vivons.

Viņa devās gaiteņa tumsā, ar rokām taustīdama sienas un, beidzot uzgājusi kaut kādas durvis, uzmanīgi pagrieza rokturi. Istabā neviena ne�bija, svece nedega, un tikai no atvērtā loga nāca vāja gaisma. Zaudējusi visus spēkus, An�elika devās uz grezno austrumu dīvānu, kas bija noklāts ar paklājiem un spilveniem. Viņa ar kāju aizķēra uz grīdas stāvo�o vara paplāti, un klusumā atskanēja skaņa, kas bija līdzīga gongam. Sastingusi uz vietas, viņa ieklausījās, vai kāds nenāk, tad, atradusi sve�turi, aizde�dzināja sveci, lai aplūkotu istabu, kurā viņa bija iegājusi. Sprie�ot pēc visa, �ie apartamenti � buduārs, guļamistaba un tai piegulo�ā caurstai�gājamā vannas istaba � piederēja hercogams de Vivonam. Tas bija tāda jūrnieka mājoklis, kuram liktenis uz sauszemes dāsni dāvāja savu �ēl�sirdību. �ur un tur mētājās tālskati, lielas un mazas kartes un jūrnieku formas piederumi. Tomēr drēbju skapī An�elika ieraudzīja lielu daudzu�mu sievie�u kleitu un gaisīgos peņuārus. 3*

niucu&d izveiejas sev vienu no tiem � baltu ķīnie�u plīvuraudumu ar iz�uvumiem. Viņa nomazgājās b|odā, kur saimniekam un viņa mīļākajai jau bija sagatavots ūdens, kur� smar�oja pēc provansie�u lavandas, izķem�mēja ar suku savus putekļainos matus un, aiz labsajūtas nopūtusies, ieti�nās maigajā peņuārā. Iedama ar basām kājām pa pūkainajiem turku paklājiem, viņa atgriezās buduārā. Viņa līgojās aiz noguruma. Viņa vēl�reiz uz mirkli ieklausījās pieklusinātajās skaņās, kuras nāca no pirmā stā�va, un sabruka uz dīvāna. Kāda viņai daļa gar nākotni un visiem pasaules policistiem? Viņa tūlīt gulēs.

��� Oho!

�is spalgais sauciens uzmodināja An�eliku. Viņa mazliet pacēlās uz elkoņa, ar otru roku piesegdama acis no spilgtās gaismas.

��� Oho!

Nevis spoks, bet dzīva būtne ar bezgalīgi izbrīnītu sejas izteiksmi lū�kojās uz An�eliku. Pie viņas galvgaļa stāvēja jauna melnmataina sieviete ar mākslīgi uzkrāsotām mu�iņām uz sejas. Pēk�ņi viņa pagriezās un no visa spēka kaut kam iedeva pļauku.

��� Bezkauņa! Tad, lūk, kādu pārsteigumu jūs man sagatavojāt! Ap�sveicu! Tas jums lieliski izdevās. Es nekad jums nepiedo�u �o aizvai�nojumu� Es vairs nekad nepaskatī�os uz jūsu pusi!

Viņa ar troksni aizcirta vēdekli un, skaļi �aukstinādama kleitu, aiz�cirta aiz sevis durvis, pazūdot skatienam. Hercogs de Vivons, turēdams roku pie sasārtu�ā vaiga, vispirms paskatījās uz durvīm, tad uz An�eliku, tad uz savu sulaini ar diviem sve�turiem rokās.

Pirmais attapās sulainis. Uzlicis sve�turus uz galdiņa ar izliektām kāji�ņām, viņ� paklanījās savam saimniekam, tad � katram gadījumam � An�elikai un, izslīdējis gaiteni, klusi pievēra aiz sevis durvis.

��� De Vivona kungs� man ir ļoti �ēl, � klusi noteica An�elika ar mazliet vainīgu smaidu.

Izdzirdējis viņas balsi, hercogs, likās, beidzot saprata, ka viņa priek�ā nav vis rēgs, bet dzīva būtne ar miesu un asinīm.

��� Tātad tā bija patiesība� tas, ko man stāstīja �is stulbenis� Jūs Marseļā� manā mājā� Bet kā es to varēju paredzēt? Kāpēc jūs nestādījāties visiem priek�ā?

���� Man negribējās, lai mani pazītu. Es jau vairākas reizes gandrīz tiku apcietināta.

Jaunais augstmanis pārvilka ar roku pāri pierei. Piegājis pie mclnkoka sekretera, viņ� atvēra vāku un izņēma karafi ar konjaku un glāzi.

��� Tātad di Plessī-Beljēra kundzei paka| dzenas karaliskā policija! Jūs kādu nogalinājāt?

��� O nē, daudz sliktāk. Es Mteicos apgulties karaļa gultā.

Augstmanis izbrīnījies sarauca uzacis.

��� Kāpēc?

�� Aiz draudzības jūtām pret jūsu māsu, de Montespāna kundzi.*

Joprojām vēl turot rokās karafi, Vivons uztraukti paskatījās uz An�e�liku. Tad viņa saspringusī seja atslāba, un viņ� skaļi iesmējās. Ielējis sev glāzē konjaku, viņ� apsēdās blakus An�elikai uz dīvāna.

��� Pēc manām domām, jūs mani muļķojat.

�� Tikai mazliet. Daudz mazāk, nekā jūs domājat.

An�elika turpināja skatīties uz hercogu ar kautrīgu smaidu sejā. Vi�ņas aiz miega uztūku�ie acu plakstiņi lēni mirk�ķinājās pāri zaļajām acīm. Brī�iem viņa tos aizvēra pavisam, un tad uz viņas maigajiem vaigiem krita skropstu garās ēnas.

�� Ak, kā es piekusu, � viņa teica nopūzdamās. � Es tik ilgi stai�gāju pa �o pilsētu maldīdamās� �eit es tā jūtos, it kā būtu beidzot atra�dusi savu patvērumu. Atvainojiet mani � es saprotu, ka uzvedos ļoti nekorekti. Es nomazgājos vannas istabā un paņēmu no jūsu skapja �o peņuāru.

Un An�elika norādīja uz plīvuroto apģērbu, kur� bija apvijies apkārt viņas kailajam ķermenim. Zem gaisīgā baltā auduma varēja manīt viņas gū�u līnijas. Vivons paskatījās uz peņuāru, novērsa skatienu un vienā rā�vienā izdzēra glāzi.

��� Velni�ķīgi nepatīkams gadījums, � viņ� nomurmināja. � Jūs meklē karalis, un mani apvainos par to, ka esmu jūsu līdzzinātājs.

��� Vivona kungs, vai tikai jūs neesat kļuvis pavieglāks prātiņā? � An�elika nosūkstījās. � Es uzskatīju jūs daudz vairāk ieinteresētu māsas liktenī� no kuras nedaudz atkarīgs arī jūsu liktenis. Vai jūs patie�ām

Fransuāza Atenaīsa de Montespāna (1641 � 1707) � karaļa I.udviķa XIV favorīte daudzus gadus pēc kārtas.

vēlaties, lai es uzreiz nokļūtu karaļa apskāvienos, bet Atenaīsa kristu ne��ēlastībā?

���� Nē, protams, ka nē, � murmināja nabaga Vivons, kuram galva gāja riņķī no radu�ās situācijas. � Bet arī es nevēlētos radīt viņa ma�jestātes neapmierinātību. Tā ir jūsu darī�ana � atteikt viņam savu lab�vēlību, bet kāpēc jūs esat Marseļā� un kāpēc atnācāt tie�i pie manis?

��� Tāpēc ka man gribētos aizbraukt uz Kandiju.

��� Ko?!

Vivons kā dzelts pielēca kājās.

��� Jūs ta�u rīt dodaties ceļā, vai ne? Paņemiet mani līdzi.

��� Jo tālāk, jo trakāk! Man sāk likties, ka jūs jūkat prātā. Uz Kan�diju! Padomā tikai! Vai jūs vismaz zināt, kur tā atrodas?

��� Bet jums? Vai jums vismaz ir zināms, ka es esmu Francijas kon�suls Kandijā? Man tur ir ļoti svarīgas darī�anas, un, pēc manām domām, tagad ir vispiemērotākais laiks tām pasekot līdzi personīgi, jo vairāk tā�pēc, ka tas dos laiku karalim atvēsināt savu kaisli. Vai tas nebūs lieliski?

��� Kāda neprātība!� Uz Kandiju!

Viņ� pacēla acis pret debesīm, it kā atteikdamies no veltīgajiem mē�ģinājumiem piespiest viņu mazināt savu neprātību.

��� Jā, jā, es zinu, � An�elika apstiprināja. � Turku sultāna harēms, berberi, pirāti un tā tālāk un tamlīdzīgi� Tomēr, ja es brauk�u kopā ar jums, tad man nav par ko baidīties. Kas var ar mani notikt, ja es do�os jūrā kopā ar Francijas karalisko armiju?

��� Kundze, � svinīgi iesāka Vivons. � Esmu jūs vienmēr ļoti cienījis�

��� Un varbūt arī pārāk, � pavedino�i smaidīdama, uzķēra An�elika.

�ī replika jauno virsnieku izsita no sliedēm. Viņ� nomurmināja kaut

ko nesaprotamu un tikai pēc kāda laikā mācēja atrast pārtrūku�o runas pavedienu.

��� Kāda nozīme! Hm� Lai būtu kā būdams, es jūs vienmēr uzskatīju par ļoti saprātīgu sievieti, ar skaidru galvu uz pleciem. Un kas tagad iznāk? Man ar vislielāko no�ēlu jāatzīst, ka jūsu saprāta spējas nemaz nav lielākas par to jaunkund�u prātiņiem, kuras visu izpļāpā, pirms sāk rīkoties, bet rīkojas ātrāk, nekā sāk domāt.

���� Līdzīgi tai skaistajai brunetei, kura jūs tikko kā pameta. �ēl, ka es nevarē�u izskaidroties ar jūsu brīni�ķīgo mīļāko. Viņa izskrēja no �e�jienes ļoti nikna un tagad visiem izstāstīs, ka es esmu �eit.

��� Viņa nezina jūsu vārdu.

�� Toties viņa noteikti aprakstīs manu izskatu, un tie, no kā es vēlos noslēpties, sapratīs, ka tā esmu es. Aizvediet mani uz Kandiju.

Hercogs de Vivons sajuta, ka viņam pārkaist rīkle. No An�elikas ska�tieniem viņam reiba galva, bet acu priek�ā virmoja miglas plīvurs. Piegājis pie sekretera, viņ� ielēja sev otru glāzi.

��� Nekad! � viņ� noteica, atbildēdams viņas pēdējam lūgumam. � Esmu apdomīgs un saprātīgs cilvēks� Ja es kļū�u par jūsu bēg�anas līdz�zinātāju � bet tas agri vai vēlu kļūs zināms � es sev pievērsī�u karaļa dusmas.

��� Un iegūsiet māsas atzinību, vai ne?

��� Es noteikti nokļū�u ne�ēlastībā.

��� Jūs nenovērtējat Atenaīsas spēkus, mans mīļais. Bet jūs ta�u viņu pazīstat daudz labāk nekā es. Viņa paliks viena karaļa priek�ā, kur� izjūt pret viņu� pilnīgi acīmredzamu pieķer�anos. Viņa mācēja viņu savaldzi�nāt, pieradināt viņu pie tūksto�iem mīlas apliecinājuma veidiem, no ku�riem viņ� vēl nemaz nedomā atteikties. Vai jums neliekas, ka jūsu māsa ir pietiekami stipra un lietpratīga, lai no jauna ieņemtu pirmo vietu un dro�i atgūtu to mazumiņu, ko pēdējā laikā � man nākas jums atzīties � es viņai atņēmu?

Saraucis uzacis, Vivons mēģināja aptvert �ādu notikumu pagriezienu.

��� M-jā! � viņ� izdvesa.

Viņa acu priek�ā pazibēja burvīgi skaistais Mortemāru meitas tēls, bet ausīs ieskanējās viņas dzēlīgie smiekli un vienreizēji neatkārtojamā balss, un hercogs sasparojās.

��� M-jā, � viņ� atkārtoja. � Uz Atenaīsu var paļauties.

Viņ� pa�ūpoja galvu.

��� Bet jūs, jūs, kundze�

Vivons slepus lūkojās uz An�eliku, un viņa redzēja, ka, uzmezdams viņai kārtējo aizmigloto skatienu, viņ� vairāk un vairāk nonāk pie apziņas, ka viņa istabā �ajā brīdī atrodas viena no visskaistākajām Versaļas sie�vietēm, pa�a karaļa iekāres objekts. Viņ� aplūkoja viņas nevainojamo skaistumu ar izbrīnu, it kā pirmo reizi ieraudzījis. Jā, patie�ām, viņas miesas burvība ir apbrīnojama, tādu neatrast nekur citur � viņa ir daudz zeltaināka nekā vairums blondīņu. Bet acis viņai ir zaļas, gai�i zaļas, un pa�ā vidū � melni melni redzokļi. Versaļā, galma dāmas tērpā, viņa izskatījās vairāk pēc elka, kas lika viņa māsai, de Montespāna kundzei, aiz niknuma bālēt. Bet tagad, maigā, vīzijai līdzīgā tēlā, viņa likās tik neparasli sievi�ķīga, pilna dzīves siltuma un skurbuma. Pirmo reizi Vivons padomāja par karali: �Nabadziņ�! Ja tā ir taisnība, ka viņa tam atteica�"

An�elika nepārtrauca ieilgu�o klusumu. Viņu ļoti izklaidēja tas, ka spēj turēt sasprindzinājumā vienu no Mortemāricm. Tikai nedaudzi va�rētu palielīties ar �ādu veiksmi. Viņus varēja vai nu neieredzēt� vai ari tie�i otrādi� � dievināt � visus, pat visvecāko no viņiem � Fontevro klostera uzraudzi. Viņas tum�ā �ķidrautā ieskautā mūķenes seja, skaista un skaidra kā madonnai, apbūra karali un izsauca galma sajūsmu, tomēr maigais klostera uzraudzes skaistums tai netraucēja būt apveltītai ar kvēlu dvēseli, lasīt baznīcas tēvu latīņu sacerējumus un ar dro�u roku saturēt savas mūķenes visstingrākajā pazemībā un labklājībā. Vivons bija līdzīgs savām māsām. Viņam piemita ne mazums gan lielisku īpa�ību, gan neti�kumu. Viņ� tāpat bija trakgalvīgs un nekautrīgs, bet viņa runas robe�ojās gan ar galēju nekaunību, gan ar pārmērīgu pieklājību, gan ar muļķību, gan ar ģenialitāti� Galu galā viņ� tomēr atstāja spēcīgu iespaidu, un līdzīgi tam, kā An�eliku pievilka kaut kādas draudzības jūtas pret Atenaīsu � kaut kas līdzīgs zibens spēriena pievilk�anai ar magneta vilkmi �, tā arī hercogs de Vivons An�elikai vienmēr likās mīļ� un aizraujo�s. Viņa domāja, ka hercogs dvēselē ir daudz cēlsirdīgāks nekā pārējie gal�minieki. Viņ� neatkāpdamies sekoja karalim un dzīvoja uz karaļa subsī�diju rēķina.

An�elika skatījās uz viņu, smaidīdama to pa�u noslēpumaino smaidu, kas lika viņam mulst, un teica pati sev, ka sirds dziļumos viņa tomēr mīl �os Mortemārus, tik alkatīgus, trakulīgus un skaistus. Lēni pacēlusi roku, viņa to aizlika sev zem galvas un pievērsa savu cie�o un izmējīgo skatienu jaunajam cilvēkam.

��� Es? � viņa izdvesa.

���� Jā, kundze, jūs. Jūs esat savāda sieviete. Vai tad jūs man neatzināties, ka pielikāt visas pūles, lai aizēnotu manu māsu? Un pēk�ņi jūs pametat galmu un pat izsakāt vēlē�anos atgriezt viņai visu to, ko jūs ar tādām pūlēm esat iekarojusi. Ko jūs vēlaties panākt? Kādu izdevību jūs varat gūt no visas �īs komēdijas?

��� Nekādu. Visdrīzāk mani sagaida nepatik�anas.

�� Tad ko jūs vēlaties?

�� Vai tad man nav tiesības uz untumiem kā jebkurai citai sievietei?

��� Protams, ka ir. Tomēr jums vajadzētu daudz uzmanīgāk izvēlēties savus upurus. �ādi joki ar karali var jūs pārāk tālu aizvest.

An�elika savieba seju.

��� Ko lai dara! Vai tad es esmu vainīga, ka mani nepievelk vīrie�i, kuri ātri apvainojas un sevi noslēdzas, kuri nemāk smieties, bet intīmās attiecībās ir tik neaptēsti, ka viņu rīcība robe�ojas gandrīz vai ar rupjību?

��� Par ko jūs runājat?

��� Par karali.

��� Neaptverami! Jūs atļaujaties par viņu tā spriest, it kā�

Vivons bija �okēts.

��� Mans mīļais,1 kad runa ir par alkovas intīmajām lietām, tad atļau�jiet mums spriest par vīrie�iem tie�i no sievie�u viedokļa, bet nevis no pakļāvīgas pavalstnieces viedokļa.

��� Par laimi, visas citas dāmas domā citādi.

���� Lai viņas cie� un garlaikojas, ja vēlas. �ajās attiecībās es varu piedot visu, atskaitot garlaicību. Tituli, �ēlastības dāvanas, pagodinājumi man nekad nelikās pietiekams atlīdzinājums par tāda veida piespiedu ne�brīvi. Gan to, gan visu pārējo es labprāt atstāju Atenaisai.

��� Jūs� jūs esat nepanesama.

��� Bet ko lai es daru vai tad es pie tā esmu vainīga, ka vienmēr dodu priek�roku jauniem un kaisligiem vīrie�iem� tādiem, piemēram, kā jūs? Galantiem augstmaņiem, kuri ne�ēlo laiku sievietēm? Man nav va�jadzīgi vīrie�i, kuri vienmēr steidzas un skrien klupdami krizdami uz savu mērķi, vienaldzīgi pret visu to, kas gadās viņu ceļā. Es mīlu tos, kuriem ir slinkums ceļmalā raut ziedus.

Vivons novērsa skatienu un īdzīgi noteica:

��� Tagad es saprotu, kas jums ir vajadzīgs. Kandijā jūs gaida mīļā�kais, kaut kāds no�ēlojams leitnantiņ� ar skaistām ūsiņām, kur� tikai to vien māk, kā izsmalcināti ķerstīties gar mei�ām.

���� Jūs dziļi maldāties. Es nekad agrāk neesmu bijusi Kandijā, un neviens mani tur negaida.

��� Tad kāpēc jūs vēlaties braukt uz �o salu, kas ņudz. no pirātiem?

��� Es jau jums teicu � man tur ir neatliekamas darī�anas. Un pie tam �āds brauciens, pēc manām domām, � lielisks līdzeklis likt karalim mani aizmirst.

��� Viņ� nekad jūs neaizmirsīs. Vai tie�ām jūs uzskatāt sevi par vienu no tām sievietēm, kuras viegli aizmirstas? Vivons teica, sajuzdams, ka viņam kaut kā savādi aiz�ņaudzas kakls.

���� Bet es jums saku viņ� mani aizmirsis. Ko ilgi neredz � tas viegli izzūd no atmiņas. Vai tad jūs, vīrie�i, neesat tādi? Viņ� ar lielāko prieku atgriezīsies pie savas Montespāna kundzes, pie sava lieliskā, iz�mēģinātā un nekad neizsīksto�ā cienasta, un būs laimīgs, ka viņu gaidīs vienmēr uzklāts galds. Karalis ir pavisam nesare�ģīts un nesentimentāls cilvēks.

Hercogs de Vivons nespēja apturēt smieklus.

��� Ak, kādu |aunumu jūs, sievietes, turat viena pret otru!

���� Ticiet man, ja karalis uzzinās par jūsu lomu �ajā notikumā, viņ� jums būs |oti pateicīgs par to, ka palīdzējāt viņam tikt va|ā no nepie�pildāmās kaisles. Pie tam viņam nevajadzēs uzvesties kā tirānam, iemetot mani cietumā. Bet tad, kad es atkal atgriezī�os galmā, būs pagājis pie�tiekami ilgs laiks. Viņ� pats pasmiesies par savām dusmām, bet Atenaīsa mācēs novērtēt to pakalpojumu, kuru jūs viņai parādīsiet, veikli novācot no skatuves viņas sāncensi.

��� Bet ja karalis jūs neaizmirsīs?

��� Nu, tad neko nevarēs darīt! Tad es pati arī izlem�u, kā man rīko�ties. Varbūt, paejot laikam, es sapratī�u, ka esmu kļūdījusies. Karaļa dziļā pieķer�anās aizkustinās manu sirdi. Es kritī�u viņa apkampienos, palik�u par viņa favorīti� un arī �ajā gadījumā es jūs nekad neaizmirsī�u. Lūk, redziet, cienījamais galminieka kungs, palīdzēdams man, jūs nodro�ināsiet savu nākotni un riskēsiet vinnēt, neatkarīgi no tā, kur� zirgs pirmais sasniegs fini�u.

�ie pēdējie vārdi, izteikti ar vieglu izsmieklu, aizskāra hercogu. Viņ� nosarka līdz ausu galiņiem un augstprātīgi pajautāja:

��� Jūs mani uzskatāt par gļēvuli un sulaini?

��� Nemaz arī nē.

��� Godīgi sakot, tas nav svarīgi, skarbi noteica jaunais cilvēks. � Jūs pārāk ātri aizmirsāt, kundze, ka esmu eskadriļas komandieris un ka misija, kuras dēļ karaliskā flote rīt izies jūrā, � tā ir kara misija, tātad bīstama. Man ir uzticēts karaļa vārdā uzturēt kārtību tās raibās publikas vidū, kura braukā pa Vidusjūru. Es saņēmu visstingrāko pavēli � nekā�dus pasa�ierus un vēl jo vairāk pasa�ieres.

��� De Vivona kungs�

��� Nē! � hercogs norēcās. � Iegaumējiet, ka uz sava kuģa klāja es esmu saimnieks, un es pats zinā�u, kas man darāms. Kreisē�ana pa Vi�dusjūru � tā nav pastaiga pa Lielo kanālu Versaļas apkaimē. Es apzinos savas misijas svarīgumu, un esmu pārliecināts, ka manā vietā pats karalis teiktu un darītu to pa�u.

��� Jūs tā uzskatāt?� Bet es, tie�i pretēji, esmu pārliecināta, ka ka�ralis nemaz nesmādētu to, ko es jums piedāvāju.

Viņa runāja nopietni. Vivons atkal nosarka, deniņos viņam sāka pul�sēt asinis. Viņ� pievērsa An�elikai apmulsu�u, jautājo�u skatienu. Vienu mirkli, nebeidzami ilgu mirkli viņam likās, ka visa dzīve ir koncentrējusies lēni, līgani viļņojo�ajā sievietes krūtī, kura bija izspraukusies no me�ģīņu lielā izgriezuma. Viņ� pamira no pārsteiguma.

Di Plessī kundzi visi uzskatīja par augstprātīgu un aukstu sievieti, un viņa tam atzinās, ka ir arī untumaina. Būdams īsts galminieks, hercogs nekad nevarēja pat sapņot, ka viņam var tikt piedāvāts tas, kas tika liegts karalim.

Viņ� sajuta, ka viņa lūpas ir pārkaltu�as, tāpēc rāvienā iztuk�oja savu glāzi un uzmanīgi, it kā baidīdamies to nomest zemē, uzlika uz sekretera vāka. ,

���� Izskaidrosimies. Mums vajag labāk izprast vienam otru� � viņ� piebilda.

���� Bet� pēc manām domām, mēs jau tāpat saprotam viens otru bez vārdiem, � An�elika no�ukstēja.

Mazliet savilkusi lūpas, An�elika skatījās viņam tie�i acīs.

Kā apburts Vivons paspēra da�us soļus un nokrita uz ceļiem dīvāna priek�ā. Viņa rokas apkļāva trauslo ķermeni. Noliecis galvu, viņ� saldkaisli ar lūpām piekļāvās pie samtainās ādas krū�u izciļņu vidū un sastin�ga noslēpumainajā mijkrēslī, kur varēja just reibino�u aromātu, An�elikas ķermeņa smar�u. Viņa nemēģināja atvairīties un tikai mazliet sasprindzināja krūtis, vienlaikus pieverot savas skaistās acis un uz mirkli aizsedzot to mirdzumu. Tad viņ� sajuta, kā viņa piekļāvās, atdodamās viņa glāstiem.

Viņu pārņēma nevaldāma kaisle, alkas iegūt �o zeltaino ķermeni, tik elastīgu un stingru un tajā pa�ā laikā tik maigu kā vistrauslākais por�celāns. Viņa lūpas to alkatīgi skūpstīja. Viņ� piecēlās kājās, visu laiku apskaudams, skūpstīdams viņas apaļīgo plecu, piekļaudamies viņas kakla bedrītei, un juta, ka vairs neatrodas savā varā.

Apskāvusi ar rokām viņa galvu, An�elika maigi uzlika plaukstu uz Vivona vaiga un lika viņam ieskatīties viņai acīs.

Viņas zaļganās safīra acis sastapās ar Vivona acīm, zilām un cietām, kā visiem Mortemāriem. Bet �is Mortemārs bija viņas uzvarēts. Vivons tikai paspēja nodomāt, ka nekad dzīvē nebija redzējis tādu skaistumu un izjutis tādu saldkaisli.

��� Jūs aizvedīsiet mani uz Kandiju? � viņa jautāja.

���� Man liekas� Man liekas, ka es nespētu rīkoties citādi, � viņ� aizsmacis no�ukstēja.

�im nejau�ajam mīļākajam An�clika nolēma parādīt savu mīlas mākslu. Viņa sev klusībā nozvērējās, lai kas arī nenotiktu, viņa to sev pieburs, bet tāds dzīves pārsātināts dīkdienis kā hercogs nekad neap�mierināsies tikai ar pasīviem apskāvieniem.

Gan pieglau�oties, gan smejoties, gan it kā baiļojoties un kļūstot maz�liet me�onīgai, viņa aizrautīgi pakļāvās viņa varai, bet tad pēk�ņi novērsās no viņa kārtējā lūguma, un tad, mirdams aiz nepacietības, viņ� klusi lūdza un pierunāja viņu.

��� Vai tas nebūs pārāk nekautrīgi?

��� Bet kam mums kautrība?

��� Es nezinu� Vēl vakar mēs tik tikko viens otru pazinām.

. � Nav tiesa! Es vienmēr jūs dievināju.

���� Bet es, jāatzīstas, jūs uzskatīju tikai par interesantu vīrieti. �o�vakar es it kā ieraudzīju jūs pirmo reizi. Jūs daudz vairāk� mani saviļ�ņojāt, nekā es spēju iedomāties. Un es no jums mazliet baidos.

��� Baidāties?

��� Ak, �ie cietsirdīgie Mortemari! Par viņiem runā tādas lietas�

��� Muļķības!� Aizmirstiet par visām baumām� mana mīļā!

���� Nē� hercoga kungs� o, ļaujiet man atvilkt elpu. Paklausieties, mans princips ir �o to to atļaut tikai tiem iemīļotajiem, kurus es ļoti, ļoti sen pazīstu.

��� Jūs esat burvīga! Bet es mēģinā�u jūs piespiest atteikties no jūsu principiem. Vai tad tie�ām jūs uzskatat, ka es uz to neesmu spējīgs?

��� Varbūt� Es jau vairs neko nezinu.

Viņi runāja klusiem, kaislīgiem �ukstiem istabas mijkrēslī, kuru ap�gaismoja blāva, līgana, gandrīz izdegu�as sveces liesma, un An�elika atde� vās baismai un maigai mīlas spēlei, bez izlik�anās drebēdama stiprajos apskāvienos, kas lieca un pakļāva viņas ķermeni. Svece, uzliesmojusi pē�dējo reizi, nodzisa, un viņus ieskāva nakts tumsa. Bet kaisles uzbango�jums, likās, uznesa viņus viļņu galotnēs un, cie�i tos satvēris, rāva tālu projām tum�ajā straumē. Un viņa atdevās �ai straumei, griezdamās, neko neredzēdama un visam pakļaudamās vienmēr jaunā un nemainīgi pār�steidzo�ā saldkaisles virpulī. Viņa aizmirsa par visu uz pasaulēs, un tas pie�ķīra viņas nopūtām dabiskumu un padarīja viņu neparasti aizkusti�no�u mīlas apliecinājumos un vaidos, kurus viņa nespēja apslāpēt kaislību apskāvienos.

Viņ� aizmiga, iekļāvis viņu savos apskāvienos. Bet viņa, par spīti no�gurumam un tīksmei, kas it kā ievilka sapņu dziļumos, neļāva sev aizmigt. Ausma jau bija tuvu, un An�clika gribēja notvert to mirkli, kad viņ� atvērs acis. Viņa neuzticējās to vīrie�u solījumiem, kuru vēlmes bija jau piepildītas.

Viņa turpināja gulēt ar atvērtām acīm, skatīdamās nakts zilganajās debesīs aiz loga, kur varēja dzirdēt klusu jūras �alkoņu, un nedomādama glāstīja ar roku muskuļoto vīrie�a ķermeni, kas gulēja viņai blakus, it kā uzlasīdama vēl līdz galam nesaņemtos glāstus, par kuriem kādreiz sapņo�ja, dzīvodama kopā ar Filipu.

Rītausma iekrāsoja debesis gai�i pelēkā tonī ar ceriņkrāsas pieskaņu, tad tās sāka bālēt un beidzot kļuva gai�i zaļas, maigi lāsumainas kā perla�mutrs.

Pie durvīm kāds pieskrapstinājās.

��� Admirāļa kungs, ir laiks, � atskanēja kambarsulaiņa balss.

Vivons izlēca no gultas strauji kā karavīrs, kur� pieradis pie negai�dītām trauksmēm.

��� Tas esi tu, D�uzepe?

��� Jā, hercoga kungs. Vai jums palīdzēt apģērbties?

�� Nē, es pats tik�u galā. Tikai pasakiet manam turkam, lai pagatavo kafiju.

Sazvērnieciski uzsmaidījis An�elikai, viņ� piebilda, griezdamies pie kalpa:

��� Pasaki, lai atnes divas tasītes un pīrādziņus.

Kambarsulainis aizgāja.

An�elika par atbildi pasmaidīja Vivonam un pieskārās sava mīļākā vaigam.

��� Cik tu esi skaists! � viņa teica.

�ī uzruna ar �tu" hercogu sajūsmināja, viņ� zaudēja pa�savaldī�anos. Viņa bija atteikusi pa�am karalim! Un satvēris viņas smalko rociņu, viņ� to kaislīgi noskūpstīja.

��� Tu arī esi skaista. Man liekas, ka tas ir sapnis!

Istabas mijkrēslī, savu garo izlaisto matu ieskauta, viņa likās gandrīz, kā meitene.

��� Vai tu mani aizvedīsi uz Kandiju? viņa no�ukstēja.

Vivons bija pārsteigts.

���� Protams! Vai tie�ām tu mani uzskati par lopu, kur� ir spējīgs neizpildīt savus solījumus pēc tam, kad tu tik brīni�ķīgi izpildīji savus? Bet mums ir jāpasteidzas, jo mēs dodamies jūrā pēc nepilnas stundas. Vai tavas mantas ir ar tevi vai pēc tām aizsūtīt?

��� Pie mola mani gaidīs mans kalps ar ceļasomu. Bet pagaidām es kaut ko paņem�u no �īs garderobes, kur ir viss, kas var sagādāt prieku dāmai. Vai tās ir tavas sievas drēbes?

��� Nē, � Vivons atbildēja sadrūmis. � Mana sieva un es dzīvojam atsevi�ķi un vairs netiekamies kop� tā laika, kad �ī �ūska mēģināja mani noindēt, lai atbrīvotu vietu savam mīļākajam.

��� Jā, patie�ām, es tagad atceros. Galmā runāja par �o atgadījumu.

Viņa iesmējās bez kaut kādas �ēlastības.

��� Nabadzīte! Cik nepatīkams piedzīvojums!

��� Es pēc tam ļoti smagi saslimu.

���� Tagad to pēc tava izskata vairs nepateiksi, � maigi piezīmēja An�elika, noglāstīdama viņa vaigu, lai no jauna uzjautrinātos. � Tātad �īs ir tavu mīļāko kleitas, kuras ir tik da�ādas, un to tev ir ne mazums, ja tic baumām. Bet no manas puses būtu grēks �ēloties � es ta�u �eit atradī�u visu, kas man ir vajadzīgs.

Viņa atkal iesmējās. Mīlas spēles atstāja uz viņas ķermeņa patīkamus aromātus, un, kad viņa mēģināja paiet viņam garām, viņ� instinktīvi pastie�pa roku, lai to satvertu un piekļautu pie savām krūtīm.

Bet viņa smiedamās atbrīvojās no apskāvieniem.

��� Nē, monsenjor. Tagad mums nav laika. Iedzīsim zaudēto vēlāk.

�tAk! � viņ� nopūtās, sa�ķiebis lūpas. � Es pat nezinu, vai tu

maz saproti, cik neērta dzīve ir uz galeras klāja.

��� Lai! Mums būs daudz da�ādu iespēju, lai apkamptos gan tur, gan �ur. Vai tad Vidusjūrā nav ostu? Nav salu ar mazām ostām, kur ir gai�i zils ūdens un mīkstas zeltainas smiltis?

Vivons smagi nopūtās.

��� Apklusti, citādi es pazaudē�u galvu.

Svilpodams viņ� uzvilka zida zeķes un zilas atlasa bikses un, iedams cauri guļamistabai, apstājās uz vannas istabas sliek�ņa. An�elika jau bija ielējusi ar lielo krūzi ūdeni marmora vannā un pa�reiz �ļakstinājās uz visām pusēm, mēģinādama pēc iespējas ātrāk pabeigt �o rīta tualeti.

��� Atļauj man uz tevi paskatīties, � viņ� lūdzo�i teica.

Viņa iecietīgi paskatījās uz viņu pāri plecam.

��� Cik tu esi jauns!

��� Ne jaunāks par tevi. Es pat domāju, ka esmu trīs vai �etrus gadus vecāks par tevi. Ja mani neviļ atmiņa, tad es tevi pirmo reizi ieraudzīju, kad� jā, esmu pārliecināts, kad karalis pēc savām kāzām iebrauca Parīzē. Toreiz tu biji kautrīga un jaunavības pilna divdesmitgadīga� Man toreiz palika divdesmit �etri gadi, un es sevi uzskatīju par pieredzēju�u puisi. Es tikai tagad sāku saprast, ka neko jēdzīgu es tā arī nemāku.

��� Bet es ātrāk par tevi novecoju, � jokodamās teica An�elika. � Esmu ļoti veca� Man ir simts gadu!

Turku kalps zaļā �almā ar tum�u seju ienesa buduārā vara paplāti, uz kuras stāvēja divas maziņas kūpo�as tasītes, līdz malām piepildītas ar melnu dzērienu. An�elika pazina �o dzērienu, kuru viņa kādreiz nobau�dīja pie persie�u sūtņa Bahtiaribeja un ar kuras smar�u bija piesātināts gaiss Marseļas austrumu kvartālos. Tā kodīgā gar�a viņai nepatika, tāpēc viņa tikai pielika pie lūpām savu tasīti. Vivons, tie�i pretēji, lēja sev vēl un vēl un beidzot, izdzēris vairākas tasītes, pajautāja kalpam, vai viss ir gatavs aizbrauk�anai.

An�elika juta, ka viņu atkal pārņem paniskas bailes. Un ja nu poli�cisti jau sāku�i viņu meklēt un pa�laik pārmeklē visu pilsētu, kura vēl lāgā nav pat pamodusies?

Par laimi, admiralitātes pils vienas durvis izgāja uz kaimiņos eso�o arsenāla ēku. Izejot cauri vairākiem pagalmiem, varēja nokļūt līdz pa�am molam.

Galeras stāvēja tālāk, reidā. No tām mola virzienā nāca balta kuģa laiva. An�elika skatījās uz to, nepacietībā trīsēdama. Marseļas ielu akme�ņi viņai dedzināja kāju pēdas. Jebkuru mirkli �eit varēja uzrasties Degrē, un tad visas viņas viltības izrādītos veltīgas, bet visām viņas cerībām būtu beigas. Viņa noskatīja molu, ostas piestātni, dokus un paskatījās uz aug�u, kur vieglā dūmakā ietīti akmens pakāpieni veda aug�ā uz baznīcu kalna galā, no kura varēja pārredzēt visu pilsētu, kas �ajā stundā bija līdzīga milzīgai, mākslīgi izkrāsotai un apzeltītai svētnīcai.

Kamēr kalpi sameta laivā bagā�u, Vivons sarunājās ar diviem virsnie�kiem.

��� Bet kas tur ir?

An�elika pagriezās. No milzīgo pre�u kastu grēdām izlīda divas figū�ras un devās uz molu pie stāvo�ās kompānijas.

Pazinusi Flino un Savarī, An�elika uzelpoja.

��� Tā ir mana svīta, � viņa tos stādīja priek�ā. � Mans ārsts un mans kalps.

��� Lai kāpj laivā. Un jūs, kundze, arī.

Vajadzēja vēl mazliet uzgaidīt, sē�ot viļņu �ūpotajā laivā, kamēr Vivona kalpi skrēja pēc jūras kartēm, kuras bija aizmirstas admiralitātes pilī. Osta modās. Zvejnieki, vilkdami aiz sevis tīklus, kāpa lejā pie jūras, pie savām laivām. Jūrnieki no noenkurotiem kuģiem nokāpa krastā, lai sasil�dītu sev brokastis pie kapucie�iem, kuri jau atkal uzstādīja piestātnē savus katlus un krāsniņas. No kaut kurienes parādījās ielasmeita, vai nu turcie�te, vai grieķiete, un sāka dejot, mādama ar plīvuriem un skandinādama kastaņetes augsti paceltajās rokās. Nebija ne laiks, ne īstā vieta, lai tagad vīrie�i varētu nodoties miesas baudījumiem� Varbūt ar savu deju viņa sveicināja jauno dienu, kas bija atnākusi pēc riebīgās nakts, kuru viņa pavadīja austrumu kvartālu graustos.

Kastaņe�u klaboņa, kautrīga un monotona, kaut kā savādi skanēja vēl klusajā piestātnē.

Laivas airi pacēlās, gā�ot lejā neskaitāmas ūdens strūkliņas, tad nolai�dās, un airētāju dzītā laiva sāka slīdēt uz priek�u cauri apkārt peldo�ai drazai. Drīz tā sasniedza daudz tīrākus ūdeņus, kur viļņos atspoguļojās Sen�ana tornis, pirmo saules staru apspīdēts. An�elika pēdējo reizi paska�tījās atpakaļ. Tālumā izzūdo�ā Marseļa it kā sarāvās, bet viņai likās, ka redz pa molu tālumā ejo�u cilvēku. Attālums bija pārāk liels, lai iz�ķirtu tā sejas vaibstus, bet viņa sajuta un bija dziļi pārliecināta, ka tas bija Degrē.

�Es uzvarēju, Degrē kungs", � viņa triumfējo�i nodomāja.

.

Telts atradās uz kuģa aug�ējā klāja. An�clika domīgi skatījās, kā zelta bārkstis, kas karājās no telts drapējuma, iegrimst jūras viļņos un rotaļājas ar ķīļūdens putām.

Se�as karaliskās galeras brauca ātri, ar svaiga un spirdzino�a vēja piedzītām burām. To elegantie, garenie korpusi ar lieliskajiem rotāju�miem uz bortu malām viegli slīdēja pa zilajiem jūras viļņiem. Apzeltītās koka statujas galeru priek�ā �ķēla zibo�os viļņus, bet uz bortiem skaistās tritonu figūras, kuras pūta glieme�vākos, amūri ar ro�u vainadziņiem gal�vā un nāras kuplām krūtīm kā pati Venēra, te pacēlās ārā no ūdens, �ilbino�i mirdzēdamas saulē ar slapjo apzeltījumu, te atkal pazuda zem ūdens.

Mastos vējā priecīgi vijās karogi, oriflammas un vimpeļi.

Telts portjeras uz kuģa klāja bija atsegtas, un iek�ā iebrāzmoja jūras vēj�, kur� atnesa no tālajiem krastiem aromātiskās mir�u un mimozas smar�as.

Hercogs de Vivons bija iekārtojis savu ikdienas kuģa dzīvi austrumu manierē. Admirāļa kuģa klāju rotāja paklāji, uz paklājiem bija izmētāti spilveni un salikti zemi dīvāniņi, bet tam visam pāri pacēlās liela grezna telts, kuru sauca par �tabernaklu" un kura kalpoja virsniekiem par kom�pānijas kajīti. An�clika �eit atrada kaut kāda veida komfortu un tāpēc tie�i �ajā teltī pavadīja lielāko daļu laika, nevis �aurajā, mitrajā un tum��ajā kajītē, kura atradās uz apak�ējā klāja. Smagais tabernakla drapējums un troksnis, kas nāca no jūras �alk�anas un viļņu si�anās pret galeras

korpusu, nomāca uzstājīgos galeras pristavu gonga sitienus un aizsma�ku�ās uzraugu komandas.

Da�u soļu attālumā no An�elikas stāvēja viens no jaunākajiem virsniekiem � de Milerāna kungs, kur� caur tālskati skatījās uz krastu. Tas bija plecīgs un skaisti veidots jauneklis, kuram vēl neauga ūsas. Izau�dzināts sava vectēva admirāļa karalisko kara virsnieku flotes kulta ie�tekmē un tikko kā pametis skolas solu, viņ� bija godbijības un uzticības pilns saviem principiem, tāpēc neatzina dāmas atra�anos uz kuģa klāja. Saglabādams pasa�ieres klātbūtnē drūmu un augstprātīgu izskatu, Milcrāns viņai ne reizi nepateica nevienu vārdu un nekad nepievienojās pā�rējiem admiralitātes �tāba virsniekiem, kuri noteiktās stundās pulcējās ap�kārt An�elikai. Nebūdami bargu uzskatu piekritēji, viņi jutās priecīgi, ka uz kuģa atrodas skaista sieviete un ar savu klātbūtni pie�ķir braucienam sava -veida pikantumu.

Tālumā eso�ā piekraste bija līdzīga vienmuļai sienai no sarkanīgām klintīm, virs kurām pacēlās tum�i zaļi kalni, kuri bija apaugu�i ar zemiem krūmiem un sakaltu�ām smar�īgām zālēm. Par spīti burvībai, vieta izska�tījās me�onīga un tuksne�aina. Neviena dakstiņu jumta, skaistā klusā līcī nevienas laivas, kura viesmīlīgi sagaidītu viņus uz �ī sarkanīgā klin�u fona, kas bija līdzīgs nobriedu�a arbūza mīkstumam. Tikai retu reizi varēja ie�raudzīt mazas pilsētiņas, kuras bija vareno klin�u ieskautas.

Teltī smaidīdams ienāca hercogs de Vivons, bet viņam pa pēdām � viņa vergs-nēģerēns, kur� nesa rokās sava saimnieka bonbonjēru.

�� Kā jūs jūtaties, mana dārgā? � hercogs jautāja, noskūpstīja An�e�likas roku un apsēdās viņai blakus. � Vai jūs nevēlaties nogar�ot austru�mu saldumus? Milerān, kas jums tur ir? Vai nekas nav uzmanības vērts?

���� Nekas, monsenjor, ja neskaita to, ka piekraste ir pilnīgi neap�dzīvota. Zvejnieki aiziet no savām mazajām sād�ām, iebaidīti no berberiem, kuri brauc uz �ejieni saķert sev vergus. Piekrastes iedzīvotāji meklē patvērumu lielās pilsētās.

��� Man liekas, ka mēs tikko kā pabraucām garām Antibai, � Vivons teica. � Ja mazliet paveiksies, tad mēs �ovakar varēsim izmantot mana drauga Monako prin�a viesmīlību.

�� Jā, monsinjor, bet pie norunas, ka cits jūsu labs draugs � es do�māju Rcskatoru � neiztraucēs jūs, pirms mēs paspēsim turp nokļūt.

��� Vai jūs kaut ko pamanījāt? Vivons jautāja, steidzīgi uztrūcies kājās un paņēmis no Milerāna rokām tālskati.

��� Nē, neuztraucieties. Tomēr tie�i tas mani nepārsteigs, ja ņem vērā to, ko mēs zinām par Reskatoru.

Teltī ienāca vecākais virsnieks de La Brosardjers un vēl divi virsnieki: grāfs de San-Ronāns un grāfs de La�enests. Viņiem pa pēdām sekoja metrs Savarī. Aiz aptiekāra ienāca turks, Vivona kalps, un ar jaunā verga palīdzību sāka gatavot kafiju, kamēr kungi apsēdās uz spilveniem.

��� Vai jums patīk kafija, kundze? � An�elikai jautāja de La Bro�sardjers.

��� Nezinu. Man vēl vajag pie tās pierast.

��� Kad jūs pieradīsiet, tad nespēsiet no tās atteikties.

��� Kafija neļauj ķermeņa sulām pacelties no kuņģa līdz galvai, � ar zino�a vīra izskatu piezīmēja Savarī. � Muhamedāņi mīl �o dzērienu ne tik daudz tā lielisko īpa�ību dēļ, cik tie�i tāpēc, ka, balstoties uz teiks�mām, tas bijis ercenģeļa Gabriēla izgudrots, lai atjaunotu dro�sirdīgā Mahomeda spēkus. Bet pats gai�reģis lielījies, ja iedzerot kafiju, vienmēr izjūtot tādu spēka pieplūdumu, ka spējīgs izsist no segliem �etrdesmit vīrus un apmierināt �etrdesmit sievietes.

��� Tad iedzersim kafiju! � jautri iesaucās Vivons, mezdams ugunī�gus skatienus uz An�elikas pusi.

�ie jaunie, spēka pilnie vīrie�i lūkojās uz viņu, neslēpdami savu sa�jūsmu. Viņa patie�ām izskatījās brīni�ķīga savā gai�i violetajā kleitā, uz kuras fona izcēlās viņas skaisti dzeltenie mati un samtainā sejas āda, kura bija kļuvusi sārta no sāļā jūras vēja. Viņa smaidīja, labvēlīgi uzņemdama �os vīrie�u pazemības apliecinājumus, skaidri lasāmus viņai pievērstajos skatienos.

��� Es atceros, ka jau esmu dzērusi kafiju ar persie�u sūtni Bahtiaribeju, � An�clika teica.

Jaunais vergs izklāja uz galda kam�atie�u salvetes ar zelta bārkstīm, turks lēja smalkās porcelāna tasītēs kafiju, bet nēģerēns apgāja sapul�cēju�os, turēdams rokās sudraba bonbonjēras, no kurām vienā atradās baltie cukura graudiņi, bet otrā � kardamona riekstiņi.

��� Paņemiet cukuru, � La Brosardjers ieteica.

��� Ieberzējiet tasīti mazliet ar kardamonu, � piebilda Sen-Ronāns.

��� Dzeriet ļoti lēni, bet negaidiet, kamēr kafija atdzisīs.

Vīrie�i lēnām malkoja melno dzērienu no savām tasītēm. An�elika izdarīja visu, ko viņai ieteica, un nonāca pie secinājuma � pat ja kafija nav gar�īga, tās aromāts ir brīni�ķīgs.

�� �is brauciens iesākās ar labvēlīgiem priek�noteikumiem, � apmie�rināts piezīmēja La Brosardjers. � Vispirms, mums iekrita tas gods re�dzēt uz mūsu kuģa vienu no Versaļas karalienēm, bet, otrkārt, es dzir�dēju, ka Reskators devies vizītē pie sava līdzgaitnieka Muleja Izmaila,* Marokas sultāna. Bez viņa Vidusjūra atkal atgūs mieru.

���� Kas tas par Reskatoru, par kuru domājot, jums nav miera? � An�clika pajautāja.

��� Viens no tiem laupītājiem bez goda un sirdsapziņas, kurus mums ir uzdots izsekot un pie gadījuma arī noķert, � sadrūmis teica Vivons.

�� Tad tas ir turku pirāts?

���� Tas, ka viņ� ir pirāts, � ir neapstrīdams fakts, bet vai viņ� ir turks vai nē � to gan es nezinu. Vieni viņu uzskata par Marokas sultāna brāli, citi atkal par francūzi, jo viņ� ļoti brīvi sarunājas mūsu valodā. Kas attiecas uz mani, tad es domāju, ka viņ� ir spānis. Par �o cilvēku ir ļoti grūti pateikt kaut ko konkrētu, tāpēc ka viņ� vienmēr ir maskā. Masku nēsā�ana ir visai izplatīta renegātu vidū, kuri nereti tī�ām sevi izkropļo, lai viņus nevarētu pazīt. No otras puses, stāsta, ka viņ� ir mēms. Apgalvo, ka viņam ir izrauta mēle un nogrieztas nāsis. Kas to izdarīja? �ajā jau�tājumā Vidusjūras galma hronikas tenku mīlētāji nekādi nevar nonākt pie vienota lēmuma. Tie, kas iedomājas viņu par mauru, pie tam par andalūzic�u mauru, apgalvo, ka viņ� ir spāņu inkvizīcijas upuris. Bet tic, kas viņu uzskata par spāni, apsūdz maurus. Viņ� noteikti nav skaistulis, jo neviens nevar palielīties, ka viņu ir redzējis bez maskas.

��� Kas, starp citu, viņam nemaz netraucē gūt panākumus pie sievie�tēm, � smejoties uzķēra La Brosardjers. � Viņa harēmā, domājams, ir daudz neaprakstāmi skaistu sievie�u, par kurām viņ� tirgū samaksāja daudz vairāk, nekā par tām spēja piedāvāt turku sultāna aģenti. Sultāna balto einuhu uzraugs � jūs pazīstat �o skaistuli kaukāzieti �amilubeju � nekādi nespēj gūt apmierinājumu pēc tā, kad nesenajā aukcionā Res�kators viņam pārķēra apburo�o �erkesieti ar zilajām acīm � īstu skaistu�ma brīnumu.

Mulcjs Izmails (apm. 1646.-1727.) � Marokas sultāns, no 1672. gada apvienoja valsti, cietsirdīgi apspie�ot sacel�anos. Rūpējās par valsts ekonomiku, daudz būvēja. �Mulejs" ("mans kungs") � visu Marokas sultānu tituls.

��� No jūsu stāstiem man tek siekalas, � Vivons teica. � Bet vai drīkst �ādus atgadījumus stāstīt dāmas klātbūtnē?

��� Bet es nemaz neklausos, � An�elika viņu pārliecināja. � Lūdzu, kungs, turpiniet vien tālāk jūsu Vidusjūras galma hroniku.

La Brosardjers paskaidroja, ka �ī darījuma smalkāks izklāsts viņam kļuvis zināms no Maltas ordeņa tiesne�a itālie�a Alfredo di Vaskuzo, ar kuru viņ� saticies Marseļā. �is Maltas bruņinieks, kur� atgriezās no Kandijas, uz kurieni viņ� personīgi veda pārdo�anai vergus, saglabājis savā atmiņā burtiski ēpiskas ainas par �o izsoli, kuras laikā Rcskators vienu pēc otra metis pie �erkesietes kājām maisus ar ekijiem, kamēr to kaudze viņai sniegusies līdz ceļiem.

���� Jā, nauda viņam ir, par to varat būt dro�i! � Vivons iesaucās, nosarkdams līdz pat parūkas malām vienā no tiem naida uzliesmojumiem, kuri da�reiz ar viņu atgadījās. � Ne velti viņ� sevi dēvē par Reskatoru. Jūs zināt, kundze, ko nozīmē �is vārds?

An�elika papurināja ar galvu.

��� Spāniski �reskator" � tas ir zelta un sudraba kontrabandas tir�gotājs, naudas viltotājs. Agrāk visur bija savi �reskatori" � da�i cilvēki �eit, da�i � tur. Tie bija sīktirgotāji, kuri nebija bīstami un nevienam nesagādāja nepatik�anas. Tagad ir tikai viens � Reskators ar lielo burtu.

Admirālis ieslīga drūmās pārdomās. Jaunais lctnants dc Milerāns, kur� pēc savas būtības bija daudz jūtīgāks un kautrīgāks par pārējiem, ar mazu novēlo�anos tomēr iedro�inājās ieslēgties sarunā.

��� Jūs teicāt, ka nogrieztais deguns viņam netraucē patikt sievietēm. Bet �ie pirāti ta�u ved darījumus tikai ar nopirktām verdzenēm, kuras bie�i vien ir paņemtas ar spēku, tā ka, pēc maniem ieskatiem, par viņu vīrie�u pievilcību nevar spriest pēc viņiem piedero�o sievie�u skaita. Pa�ņemsim, piemēram, pa�u varenāko vergu tirgotāju, al�īrie�u renegātu Mecco-Morte,* �o pretīgo, resno cūku. Tas, kas viņu ir redzējis, neparko neticēs, ka kaut viena sieviete varētu viņam atdoties mīlestības vai vien�kār�as aizrau�anās dēļ.

Mecco-Morte (nomira 1698. gadā.) � slavens Al�īras admirālis, renegāts, pēc izcelsmes itālietis no Kalabrijas. Ludviķis XIV divreiz sūtija uz Al�īru kara ekspedīcijas, lai sagrautu viņa vadītos pirātus, un otrajā reizē Mecco-Morle tika nogalināts kaujā ar fran�u jūras kara floti.

���� Lcitnant, tas, ko sakāt, ir ļoti loģisks izskaidrojums, � La Brosardjers teica, � un tomēr pie visa tā jūs kļūdāties un pie tam vēl div�reiz. Sāksim ar to, ka Mecco-Morte, kaut arī ir varenākais Vidusjūras vergu tirgotājs, viņam nepieder sievie�u harēms, jo viņ� dod priek�roku� puisī�iem. Runā, ka savā al�īrie�u pilī viņam to ir pāri piecdesmit. Tur�pretī Reskators � viņ� patie�ām ir ļoti izcils mīlnieks tie�i sievie�u vidū. Viņ� tās pērk vairumā, tomēr atstāj pie sevis tikai tās, kuras pa�as vēlas pie viņa palikt.

��� Bet ko viņ� dara ar citām?

��� Viņ� tām atdod brīvību. Viņam ir tāds niķis. Kā tikai viņam rodas kāda iespēja, viņ� uzreiz atbrīvo vergus: gan vīrie�us, gan sievietes. Es nezinu, vai tā ir patiesība, vai nē, � katrā gadījumā tādas klīst par viņu leģendas.

��� Kā tad, leģendas, � nicino�i noteica dc Vivons, un viņa sejā atspo�guļojās nepatika, kura jaucās kopā ar rūgtumu. � �ī pati leģenda � nav nekas cits kā īsta patiesība. Viņ� patie�ām atbrīvo vergus � es pats tam biju liecinieks.

��� Varbūt viņ� to dara, lai izpirktu savus dievticības grēkus? � iztei�ca savu versiju An�elika.

��� Tam nav grūti noticēt. Bet es ticu, ka viņ� atbrīvo vergus vispirms tāpēc, lai sajauktu savas pēdas� un lai visiem pārējiem iegrieztu! � nikni iesaucās Vivons. � Un lai izklaidētos, jā, lūk, tie�i tas, lai izklaidētos. Gramon, jūs bijāt ar mani kaujas laukā pie Pasero ķīļa � atcerieties tās divas galcras, kuras viņ� toreiz pārķēra? Zināt, ko viņ� izdarīja ar tiem �etriem simtiem katordznieku? Viņ� lika tiem noņemt ķēdes, bet pēc tam vienkār�i izsēdināja viņus pie Venēcijas krastiem. Varat iedomāties, kā venēcie�i viņam pateicās par �ādu dāvanu! �is atgadījums izsauca diplo�mātisku incidentu, un viņa majestāte ne bez ironijas man piezīmēja, ka, atļaudams viņam ieņemt manas galeras, es vismaz varētu izvēlēties sev par aplaupītāju vienkār�us vergu tirgotājus.

��� Jūsu stāsti ir ļoti aizraujo�i, � An�elika teica. � Es redzu, ka Vidusjūrā var sastapt visai lielu daudzumu kolorītu personību.

��� Lai Dievs mūs pasargā atrasties viņiem pārāk tuvu! �ie avantūristi un renegāti, tirgotāji vai kontrabandisti, noslēgdami savienību ar neticī�gajiem, lai pārspētu un likvidētu Maltas ordeņa un Francijas karaļa va�renību, visi līdz pēdējam ir nopelnīju�i sārtu. Jūs vēl dzirdēsiet par fran�u marķīzu d'Eskrenvilu, par dāni Ēriku Jansenu, par �odien jau pieminēto al�īrie�u admirāli Mecco-Morte, par spāņu brāļiem Salvadoricm un par citiem, daudz mazāka mēroga laupītājiem. Vidusjūra ņudz no viņiem. To�mēr pietiek apspriest �os sala�ņas. Tagad jau vairs nav tik karsts, un, pēc manām domām, ir vislabākais laiks jums, kundze, apskatīties galeru. Ie�u paraudzī�os, vai viss ir kārtībā tur, lejā.

Admirālis aizgāja. Virsnieki atvadījās no pasa�ieres un atgriezās savos posteņos.

Kad viņi izgāja no telts, An�elika ieraudzīja Flino. Varēja redzēt, ka viņas jaunais kalps bija uzskrējis aug�ā pa trapu. Viņ� smagi elsa, viņa seja bija nāves bāla, bet saimniecei pievērstās ieplestās acis vērās izklai�dīgi, kā neprātīgam.

��� Kas ar tevi notiek? � An�elika iesaucās.

��� Tur� � Flino �ukstēja. � Es redzēju�

Viņa piegāja pie zēna un, saņēmusi aiz pleciem, sapurināja.

��� Ko? Ko tu redzēji? Ko?

Viņa bija tik ļoti pārliecināta, ka aizbrauk�anas laikā no Marseļas redzēja Degrē, ka likās � viņ� tūlīt parādīsies viņas priek�ā kā velns no tabakas dozes.

��� Nu runā ta�u!

��� Es redzēju� redzēju� katordzniekus. Ak, marķīzes kundze, man ir tik nelabi� Es nevaru, nevaru jums izteikt� Tur� tur, lejā, katordznieku vidū, tur�

Viņ� ie�agojās, skrie�us metās pie reliņiem un izvēmās.

An�elika nomierinājās. Nabaga puisēns ir vienkār�i saslimis ar jūras slimību, bet galeras airētāju izskats un �ausmīgā smaka saasinājusi viņa izjūtas. An�elika palūdza turku kalpam ieliet Flino tasīti kafijas.

��� Paliec �eit, � viņa tam pavēlēja. Svaigā gaisā tev kļūs labāk.

��� Ak, Kungs, redzēt kaut ko tādu, � Flino visu laiku atkārtoja, nespē�dams nomierināties. � Man pilnīgi visas asinis sastinga dzīslās.

Viņam bija no�ēlojams un bēdīgs izskats.

��� Viss ir kārtībā, � pacilāti iesaucās, ieiedams teltī, hercogs de Vi�vons. � Pēc trim dienām mēs varēsim godam sagaidīt vētru. Kundze, tagad jūs varēsiet apskatīt galeru, uz kuras jūs tik pārsteidzīgi devāties �ajā braucienā.

9

Apzeltītie re�ģi un tum�i sarkanās portjeras, kuras aizsedza ieeju bor�ta teltī, nodalīja paradīzi no elles.

Tiklīdz An�elika iznāca uz klāja, vispirms viņai sejā iesitās �ķebino�i riebīga katordznieku smaka. Tie�i zem viņas sarkanos skrandainos ap�ģērba gabalos lēni kustējās ķermeņi, kuri vienmērīgi saliecās un iztaisno�jās, un no nepārtrauktās, monotonās �ūpo�anas uz priek�u atpakaļ sāka reibt galva.

Hercogs de Vivons pasniedza savai vie�ņai roku, palīdzēja nokāpt pa trapa kāpnītēm, bet tad devās uz priek�u pa �auro, ar dēļiem izlikto klā�jumu.

�is tiltiņ� gāja gandrīz visas galeras garumā. Tā abās pusēs rēgojās draudīgas bedres ar solu rindām airētājiem. �eit nebija ne ko�u krāso�jumu, ne apzeltījuma � tikai rupji tēsti koka soli, uz kuriem airēja pa �etri kopā sakalti katordznieki.

Jaunais admirālis lēni gāja pa priek�u, liekdams ceļgalos savas izcili skaistās kājas sarkanās zeķēs ar zelta bultiņām un uzmanīgi likdams ar sarkanu ādu apvilktās, smalkās augstpapē�u kurpēs ieauto pēdu, gāja pa lipīgo, dubļiem klāto klājumu. Viņam mugurā bija zils kamzolis ar sar�kaniem lieliem atlokiem, lieliski izdaiļotiem ar grezniem iz�uvumiem, bet ap viduklī bija apsieta plata balta josta, kuru rotāja zelta bārkstis; no kamzoļa nāca ārā dārgu me�ģīņu �abo un man�etes, bet uz admirāļa ce�pures varēja redzēt tādu daudzumu kuplu spalvu, ka vējā tā atgādināja kāda putna ligzdu, kura bija pārpildīta ar lidojumam gataviem putnēniem. Laiku pa laikam viņ� apstājās, lai vērīgāk varētu aplūkot kuģa klāju. Ga�leras vidū izvietotā kambīze, kur tika gatavots ēdiens airētājiem, admi�rāli aizkavēja ilgāk. �eit virs nelielā pavarda bija uzkārti divi milzīgi katli, kurus ietina tvaiki no pliekanās sakņu zupas un ragū no melnajām pupām � parasts katordznieku ēdiens.

Vivons nogar�oja zupu, pateica, ka tā ir pretīga un uzskatīja par va�jadzīgu paskaidrot An�elikai, ka kambīzes ierīko�ana airētājiem likusi pilnveidota ar viņa tie�o līdzdalību.

� Iepriek�ējie katli svēra piecus tūksto�us mārciņu. Tie bija ļoti ne�praktiski un nestabili, un pie lielākas vētras tuvākos airētājus nereti applaucēja ar verdo�u ūdeni. Es liku atvest uz galeru daudz vieglākus katlus un nostādīt tos zemāk.

An�elika izklaidīgi pamāja ar galvu. No katordzniekiem nāko�ā �ķe�bino�ā smaka, kurai klāt tagad vēl jaucās arī �ķērmīgā ēdiena smārds, nedaudz sa�ķobīja viņas noturību pret jūras slimību.

Toties Vivons, ārkārtīgi iepriecināts ar to, ka viņa ir blakus, un lepo�damies ar savu kuģi, vēlējās viņai visu parādīt, neko nepalai�ot garām. Viņai vajadzēja izteikt sajūsmu par divām skaistām un praktiskām glāb��anas laivām: par lielo �felūgu" un par otru, tikai nedaudz mazāku ,,kaiku", tāpat par veiksmīgo lielgabalu izvietojumu uz fal�borta, no kuriem �āva ar akmens lodēm.

Jūras brauk�anas laikā kareivjiem, kuri piedalījās jūras kaujās, nācās visu laiku atrasties �eit, blakus lielgabaliem uz mazā laukumiņa, iespiestiem starp fal�bortu un apak�ā izvietotām airētāju bedrēm. �eit bija tik maz vietas, ka kareivji varēja vienīgi apsēsties: vai nu uz dē|iem, vai tupus. Pie tam viņiem vajadzēja pēc iespējas mazāk kustēties, lai nepakļautu riskam lielā kuģa līdzsvaru. Vienīgais viņiem pieejamais izklaidē�anās veids bija lamāt lejā sēdo�os katordzniekus un sasaukties ar uzraugiem un galeras pristaviem. Uzturēt kareivju vidū pienācīgo disciplīnu nebija viegli.

Tad Vivons paskaidroja, ka airētājus parasti izvēlas no kriminālno�ziedzniekiem un sve�zemju gūstekņiem.

���� Galeras airētājam ir jābūt spēka pilnam, bet zagļa vai slepkavas nosaukums nebūt nenozīmē, ka viņam arī ir pietiekami lieli bicepsi. No�tiesātie, kurus mums atsūta no cietumiem, mirst kā mu�as. Tāpēc mēs arī izmantojam turkus un maurus.

An�elika skatījās uz bārdaino airētāju bezgalīgi daudzajām rindām. Lielākajai daļai uz kakla karājās koka krustiņi.

��� �ie cilvēki nemaz nav līdzīgi turkiem, un tas, kas viņiem karājās uz krūtīm, nemaz neatgādina pusmēnesi.

��� Viņi sevi uzskata par turkiem, jo piederēja pie turku gūstekņiem. Tic ir krievi, kurus nopirka no turkiem. Viņi ir lieliski airētāji.

��� Bet, lūk, tie � ar melnajām bārdām un lielajiem deguniem?

��� Tie ir gruzīni no Kaukāza, kurus mēs iegādājāmies no Maltas bru�ņiniekiem. Bet, lūk, īstie turki. Viņi nolīga labprātīgi. Viņu ārkārtēji lielā spēka dēļ mēs ņemam tos dienestā par vecākajiem airētājiem, un brauk��anas laikā viņi palīdz uzturēt kārtību katordznieku vidū.

An�elika redzēja savā priek�ā saliektas cilvēku muguras, kuras bija apģērbtas rupjās sarkanās katordznieku drēbēs. Tad airētāji atliecās at�pakaļ, parādot skatienam savas pinkainās, bārdām aizaugu�ās sejas un no sasprindzinājuma atvērtās mutes. Un vēl asāk par necie�amo netīrumu un sviedru smaku An�elika sajuta uz viņu vērstos me�onīgos katordznieku skatienus, kas kārīgi aprija ar acīm sievieti, kas parādījās viņu acu priek�ā virs viņu bedres kā pasakaina būtne.

Viņas kleitas spīdīgais atlass laistījās saules staros, viegls jūras vēj� plivināja viņas platmales spalvas. Pēk�ņi lielāka vēja brāzma pacēla viņas svārku malu un smagā, skaisti iz�ūtā drēbes mala aizskāra tuvāk sēdo�ā katordznieka seju. Tas strauji pagrieza galvu un zibenīgi ieķērās ar zo�biem drānā.

An�elika aiz �ausmām iekliedzās, mēģinot atbrīvot svārku malu. Katordznieki sāka .me�onīgi smieties.

Pieskrēja uzraugs ar paceltu pletni un, nolēcis lejā, izgāza sitienu krusu pār nelaimīgā noziedznieka galvu, tomēr tas neatlaida zobus. Garās netīrās matu pīckās, kuras karājās ārā no zaļās cepures, kas norādīja, ka viņ� bija uz mū�u notiesāts katordznieks, pa pusei aizsedza viņa izsal�ku�ās acis, kas alkatīgi skatījās uz An�cliku. �ajās acīs, nekaunīgās un niknās, varēja lasīt tik valdonīgu, uzstājīgu aicinājumu, ka An�elika ska�tījās uz viņu pilnīgi apburta. Nejau�as domas satriekta, viņa nobālēja. �īs alkatīgās, izsmējīgās acis viņai bija pazīstamas.

Bedrē ielēca vēl divi uzraugi. Viņi saķēra katordznieku zaļajā cepurē, sasita ar nūjām viņa seju, izsita zobus un asiņainu nometa uz koka lāvas.

���� Lūdzu atvainot, monsenjor! Lūdzu atvainot, kundze! � atkārtoja par maiņu atbildīgais galeras pristavs. � �is nelietis ir vissliktākais no visiem, izteikts dumpinieks, visu strīdu aizsācējs. Nekad nevar paredzēt, ko viņ� izstrādās.

Vivons bija ārkārtīgi nikns un nevaldīja pār sevi.

���� Piesieniet viņu uz stundu pie baļķa. Vairākas sālsūdens peldes atvēsinās viņa kvēli.

Hercogs apskāva An�eliku ap vidukli.

��� Iesim, dārgā. Es no�ēloju notiku�o.

��� Sīkumi, � viņa teica, saņemdama sevi rokās. � Viņ� mani tikai nobaidīja, bet tagad tas viss ir garām.

Viņi aizgāja projām. Pēk�ņi no bedres dziļuma atskanēja aizsmakusi balss:

��� Eņģeļu marķīze!

��� Ko viņ� teica? � Vivons jautāja.

Nobālējusi An�elika pagriezās. Pie tilta klājuma varēja redzēt divas ķēdēs sakaltās rokas, kuras stiepās uz viņas pusi kā vanaga nagi. No bedres parādījās seja, un pēk�ņi viņa pārstāja at�ķirt viņa uzblīdu�os, iz�ķēmotos sejas vaibstus: viņa redzēja tikai vienu � melnas acis, kuras skatījās uz viņu no tālās bērnības.

�Nikolā!"

Admirālis de Vivons pieturēja savu vie�ņu līdz pa�ai teltij.

���� Man vajadzēja būt tālredzīgākam un uzmanīgākam ar �iem su�ņiem, � viņ� teica. � Protams, cilvēks rādās nepatīkamā skatījumā, kad uz viņu lūkojas no tiltiņa dziļā bedrē, kura paredzēta galcras airētājiem. �ādas ainas nav domātas di�ciltīgu dāmu acīm. Tomēr manas apburo�ās draudzenes dievina skatīties no tiltiņa uz galeras vergiem. Es nekad ne�domāju, ka tu esi tik jūtīga.

�� Sīkumi, � tikko dzirdami atkārtoja An�elika.

Viņai bija tikpat slikta dū�a kā tikko Flino, kad viņ�, biju�ais kabatas zaglēns no Brīnumu pagalma,* pazina Nikolā-Kalambrcdēnu, slaveno lau�pītāju no Jaunā tilta, kuru uzskatīja par bojā gāju�u Sen�crmēnas gada�tirgus kautiņā un kur� jau desmit gadus izpirka savu vainu uz karaliskās galeras sola.

��� Mana dārgā, sirsniņa mana, kas ar jums noticis? Jūs liekaties tik skumja.

Hercogs de Vivons piegāja pie An�elikas, izmantodams to, ka bija viens pats ar viņu teltī. Viņa stāvēja pie pa�as borta malas, skatīdamās uz rieto�o sauli, kura zuda jūras viļņos, un viņas skatiens bija tik loti izklaidīgs un tāls, ka viņ� pēk�ņi kļuva kautrīgs.

Viņa pagriezās pret admirāli un uzlikās rokas uz viņa pleciem.

��� Apskauj mani, � viņa no�ukstēja.

Viņai gribējās piekļauties pie veselīga, stipra vīrie�a ķermeņa, lai aiz�dzītu atmiņas par nabadzību un �ausmīgo kaunu, kas viņu mocīja jau

Brīnumu pagalms � viduslaiku Parīzes kvartāls, kuri kalpoja par netiklības perēkli profesionāliem ubagiem, klaidoņiem un zagļiem; savu nosaukumu ieguva no tā, ka, turp atgrie�oties, ubagi, izlikdamies par kropļiem, �brīnumaini izdziedinājās".

vairākas stundas. Neapklusto�ie gonga sitieni, ritmiski ūdens �ļaksti no airu vēzieniem atbalsojās viņas sirdī kā smagas lāses, kuras atsauca atmi�ņā seno dienu atskaņas, bezgalīgu izmisumu un jūtu bezspēcību nepie�lūdzamā likteņa priek�ā.

��� Noskūpsti mani.

Viņ� apkļāva viņas lūpas, un viņa kaislīgi atbildēja skūpstam. Viņai gribējās aiziet pēc iespējas tālāk no uzmācīgām domām, aizmirst visu uz pasaules. Vivons viņu skūpstīja atkal un atkal, arvien vairāk iedegdamies kaislē. Viņa roka sāka slīdēt no vidukļa uz krūtīm, un viņ� ietrīsējās, sajuzdams zem saviem pirkstiem viņas pilnību, ar kuru viņ� vēl nebija paspējis pārsātināties� An�elika viņam piekļāvās.

��� Nē� uzklausi mani, mana mīļā, � viņ� izdvesa, nevienmierīgi el�podams, un atbrīvoja rokas no apskāvieniem. � Tikai ne �ovakar, �odien nedrīkst. Vajag visu laiku būt sardzē� jūra ir nemierīga.

Viņa neuzstāja. Piespiedusi pieri pie viņa pleca, viņa aizskāra tā epoletu, kas mazliet ieskrāpēja ādu. �īs smeldzo�ās sāpes viņai palīdzēja at�gūties.

��� Nemierīgi? � viņa atkārtoja admirāļa teikto. � Vai būs vētra?

���� Nē� Bet mums visapkārt ņudz no pirātiem. Kamēr mēs iesim garāin Maltai, mums nāksies visu laiku būt uzmanīgiem.

Viņ� no jauna apskāva An�cliku.

���� Es nesaprotu, kas ar mani notiek, kad tu esi man blakus. Tu iededzini manu kaisli� un iekvēlini interesi� Tu esi tik ļoti mainīga, tik noslēpumaina un tik neaprēķināma. Pavisam nesen tu vēl smaidīji, un mēs bijām kā paklausīgi jēri tavu valdzino�o acu un burvīgā smaida priek�ā. Bet tagad tu man liecies vāja, neaizsargāta, it kā draudīgas priek�nojautas nospiesta, un man gribas tevi aizsargāt. Zini, es nekad agrāk neesmu izbaudījis �ādas jūtas. Vienīgi pret bērniem. Jo sievietes ir tādas stervas!

Viņ� maigi atstūma An�eliku no sevis un atspiedās pret reliņiem. Uzbangoto viļņu putas brī�iem iesitās viņam sejā un samitrināja lūpas, kuras vēl dega pēc kaislīgajiem skūpstiem. Viņ� vēl juta An�elikas lūpu pieskārienus un tīksminājās par to burvību. Viņ� alka atkal piekļauties pie viņas lūpām un sajust, kā tās, it kā negribot, pakļaudamās spēkam, atvērās, atsedzot skaistos un gludos zobus, kuri vienmēr valdzino�i tika atklāti skatienam, kad An�elika smējās. �is �ķērslis, ar kuru An�elika aizkavēja viņa nepacietību, darīja viņu vēl vairāk tīkamu, kad viņas skaistā seja ar puspievērtām acīm beidzot atliecās un viņa atbildēja skūpstam.

Sieviete, kura spējīga tā skūpstīties!� Sieviete, kura smējās un rau�dāja no sirds, bez izlik�anās! Viņam patika viņas jūtība, viņas viegli aiz�vainojamā patmīlība, un tajā pa�ā laikā viņ� nekādi nespēja aizmirst, ka tie�i viņa piespieda pakļauties nesavaldāmai Atenaīsai, salauzdama viņu ar tiem pa�iem �estiem un 'viltīgiem paņēmieniem, kurus izmanto viena pret otru sāncenses, kas cīnās uz dzīvību vai nāvi, bez jebkādas �ēlastības.

Viņ� to vairs nesaprata, un tas viņu dzina izmisumā. Viņam gribējās noticēt tikko prātā ienāku�ajai nojausmai, un viņ� maigi ierunājās:

��� Es zinu, kāpēc tu esi tik skumja. No tā laika, kop� es tevi satiku, es ar bailēm gaidu to mirkli, kad tu iesāksi par to runāt ar mani. Tu domā par savu dēlu, vai ne, par to bērnu, kuru tu man uzticēji un kur� noslīka kaujas laikā?

An�elika nolieca galvu un aizsedza ar rokām seju.

��� Jā, tā tas ir, � viņa neskanīgi noteica. � Man ir smagi redzēt �o jūru, tik zilu un brīni�ķīgu, kura man atņēma manu bērnu.

��� �ī nelaime � ir �ī nolādētā Reskatora roku darbs. Kad mēs pa�braucām garām Pasero ķīlim, viņ� pēk�ņi mums uzbruka kā jūras ērglis. Neviens nepamanīja, kā viņ� mums bija pietuvojies. Uz viņa kuģa bija uzceltas tikai mazās buras, kas ļāva ilgi būt nemanāmam, jo jūra tajā dienā ļoti viļņojās. Kad mēs viņu pamanījām, viņ� bija pavisam tuvu: viņa vienīgā divpadsmit lielgabalu zalve nolaida dibenā divas mūsu galeras, un Rcskators jau bija izsūtījis savus maurus galeras �Flamand" ieņem�anai. Tie�i uz �ī kuģa atradās visi kalpi un mājas cilvēki, kuru vidū arī � mazais Kantoroms. Laikam viņu bija pārņēmusi panika: vai nu no ķēdēs iekalto katordznieku kliedzieniem, kuri sitās pa savu bedri, vai arī ie�raugot maurus ar līkajiem zobeniem� Zirgu puisis Zans Gaile dzirdēja, kā viņ� kliedza: �Tēvs! Tēvs!" Viens kareivis viņu saķēra, lai aiznestu uz�

��� Un kas bija pēc tam?

���� Galera salūza uz pusēm un ātri nogāja dibenā. Uz kuģa klāja uzlīdu�os maurus noskaloja ar jūras vilni. Pirāti tos vēlāk izzvejoja no ūdens, bet mēs izvilkām savējos, kuri bija paliku�i dzīvi, turoties pie kuģa lauskām. Bet gandrīz visi mani kalpi un mājnieki aizgāja bojā: kapelāns, manas kapelas dziedātāji, �etri namziņi un �is mīļais bērns, kur� dziedāja kā lakstīgala.

ielu ieguvusi mēness gaisma apspīdēja An�elikas seju, un Vivons ieraudzīja, ka viņas vaigi ir slapji no asarām. Viņ� klusībā ar neapraks�tāmām izjūtām nodomāja, ka viņam ir patīkami skatīties, kā viņa raud, viņa, kurai ir tāda vara pār vīrie�iem. Viņ� ļoti miglaini atcerējās seno skandalozo notikumu ar kaut kādu burvi, kuru sadedzināja Grēvas lau�kumā.

�� Kas bija viņa tēvs? Kas bija tas, ko sauca tavs dēls? � viņ� pēk�ņi iejautājās.

��� Cilvēks, kur� pazuda pirms daudziem gadiem.

��� Viņ� nomira.

��� Varbūt.

�� Tas ir apbrīnojami � kā cilvēks jūt, ka ir situsi viņa pēdējā dzīves stunda. Pat bērns saprot, ka tūlīt viņam būs jāmirst.

Viņ� dziļi nopūtās.

���� Es ļoti mīlēju savu mazo pā�u� Vai tu pārāk nedusmojies uz mani par viņa nāvi?

An�elika viegli paraustīja plecus � viņas �estos caurvijās fatāla sa�mierinā�anās ar neizbēgamo.

��� Par ko lai es dusmojos, Vivona kungs? Jūs ne pie kā neesat vai�nīgs. Vainīgs ir kar�, vainīga ir dzīve� tik cietsirdīga un nejēdzīga!

Pirms aizbrauk�anas no Specijas, kur Savojas hercoga radinieks par godu fran�u eskadriļai sarīkoja krā�ņas svinības, An�elika pamanīja da�us pastiprinātus piesardzības soļus.Kaut arī admirālis de Vivons bija viegl�prātīgas dabas cilvēks, vajadzības gadījumā viņ� prata būt tālredzīgs un saprātīgs flotes vadītājs. Kamēr otrā eskadriļas galera izgāja jūrā, viņ� skatījās uz tās gaitu no flagmaņa �Roijāls" klāja telts.

��� Brosardjer, nekavējoties lieciet tai atgriezties!

��� Bet, monsenjor, tas atstās ļoti nepatīkamu iespaidu uz itālie�iem, kuri pa�reiz jūsmo par manevriem.

��� Man ir pilnīgi vienalga, ko par mums nodomās visi �ie makaronu rijēji. Manām acīm ir redzams tas, ko jūsu acis neredz: �Dofins" ir no�svēries uz kreiso pusi, kas norāda, ka krava ir izvietota nepareizi un pārāk augstu. Varu saderēt, ka tās tilpnes ir tuk�as un pie vismazākās vētras tā apgāzīsies.

Vecākais virsnieks paskaidroja, ka visa vaina ir tikai tajā apstākli, ka tie�i uz klāja tika sakrautas provīzijas rezerves. Ja to iekraus tilpnēs, viss sapelēs, un pirmkārt milti.

�� Labāk lai sapelē milti, nekā apgāzīsies galera, kā tas nesen notika pie Marseļas ostas.

La Brosardjers izpildīja sava komandiera pavēli. No piestātnes at�brauca vēl viena galera � ,,Fler-de-Lis".

�� Brosardjer, lieciet viņiem nosignalizēt, lai airētāji vidusdaļā vairāk uzgultos uz airiem.

��� Tas nav iespējams, admirāļa kungs. Jūs ta�u zināt, ka uz �iem soliem sē� mauri no tā ieņemtā kuģī�a, kas pārveda nomaskēto sudrabu.

�� Atkal mums izjauc labo noskaņojumu Reskatora līdzgaitnieki! Un kādi dumpinieki! Pasakiet ģenerālajam pristavam, lai viņ� dubulto pletņu sitienus un dod viņiem tikai sapelēju�u maizi un sasmaku�u ūdeni.

��� Tas viss jau ir izdarīts, un aptiekārs pat ierosina jums da�us no tiem atstāt krastā � tos, kuri ir pārāk izvārgu�i.

�� Lai aptiekārs nelien sve�ās darī�anās. Es nekad neizsēdinā�u Res�katora cilvēkus krastā, un jūs lieliski zināt, kāpēc.

La Brosardjers piekrita.

Pietika tikai Reskatora sagūstītajiem matro�iem nokāpt krastā, kā viņi visi, ieskaitot mirsto�os, pazuda kā pēc burvja mājiena. Viņiem netrūka līdzzinātāju � acīmredzot tāpēc, ka viņu barvedis izmaksāja milzīgas summas visiem tiem, kam izdevās atbrīvot viņa cilvēkus. Tie visi bija at�lasīti jūrnieki, tomēr, nonākot gūstā, tie sāka izrādīt pasīvu preto�anos, daudz neatlaidīgāku nekā pārējie gūstekņi.

��� Tagad pietiks �o parādes braucienu, � Vivons teica, kad se�as galeras bija atstāju�as ostu.

An�elika pajautāja, ko nozīmē �is teiciens, un hercogs paskaidroja, ka tagad eskadras izies atklātā jūrā.

��� Ā, beidzot! Mēs jau esam ceļā desmit dienas, un es jau sāku domāt, ka galeras ir spējīgas braukt tikai gar krastu.

��� Pacelt buras grotmastos! � admirālis iesaucās.

4�286

Viņa pavēle tika nodota no galeras uz galeru.

Matro�i paķēra troses un blokus, pacēla rājas, kuras saturēja salocītās buras, un tās izpletās, jūras vēja piepūstas.

An�elika pirmo reizi atradās atklātā jūrā. Aizmugurē paliku�ais toskanie�u krasts jau izzuda skatienam, un visapkārt varēja redzēt tikai gludu jūras spoguli.

Tikai ap pusdienas laiku atskanēja bocmaņa kliedziens.

��� Zeme!

��� Tā ir Gorgoncola, � hercogs de Vivons paskaidroja. � Paska�tīsimies, vai tur neslēpjas pirāti.

Izkārtojusies pusaplī, fran�u eskadriļa aplenca vientuļo akmeņaino sa�lu, kuras krastos varēja redzēt augstas klintis, kas krasi izdalījās uz tum�i zilā debess fona.

Tomēr, ja neskaita trīs d�enovie�u un divas toskanie�u zvejnieku lai�vas, kur saimnieki, kopīgi sazinoties, ar tīkliem ķēra tun�us, uz salas ne�varēja atrast nekādas sve�as pēdas vai citas pazīmes par pirātu atra�anos �ajā vietā. Sala bija kaila un neapdzīvota. Da�as kazas ap�ķina retos, nīkuļojo�os krūmus. Vivons vēlējās nopirkt �īs kazas, bet zvejnieku ve�cākais viņam atteica, paskaidrojot, ka �īs kazas � viņu vienīgais piena un siera avots.

��� Pasaki viņiem, lai tic vismaz mums sagādā saldūdeni, � Vivons pavēlēja vienam no saviem apak�virsniekiem, kur� mācēja runāt itāliski.

��� Viņi saka, ka �eit tā nav!

��� Tad no�aujiet kazas!

Lecot no akmens uz akmeni, kareivji skrēja pakaļ dzīvniekiem un no�āva tos ar pistolēm. Vivons lika pasaukt zvejnieku vecāko, kur� at�teicās no naudas. Pēk�ņu aizdomu pārņemts, admirālis lika viņam izvērst kabatas, un uz kuģa klāja dēļiem aizripoja zelta un sudraba monētas. Nevaldīdams pār sevi aiz dusmām, Vivons lika izmest zvejnieku aiz borta. Tas peldus tika līdz savai laivai.

��� Lai pasaka, kas viņiem iedeva �o naudu, un mēs iedosim viņiem da�as pudeles vīna un sieru apmaiņā pret kazām. Mēs neesam laupītāji. Pārtulko.

Zvejnieku sejās neparādījās ne pārsteigums, ne neapmierinātība. An�elikai tie likās kā no koka iztēstas un uguns liesmās apsvilinātas statujas. Viņi bija tādā pa�ā noslēpumā tīti kā Melnās Jaunavas statuja, kuru viņa bija redzējusi mazajā Marseļas baznīciņā Notre Dame de la Garde.

��� Varu saderēt, ka �ie tā saucamie zvejnieki zvejoja �eit tun�us tikai tāpēc, lai novērstu no sevis aizdomas, bet īstenībā viņi atbrauca uz �ejieni tikai tāpēc, lai paziņotu par mūsu parādī�anos �eit kaut kur tuvumā eso��iem ienaidniekiem, kiļri tādā veidā varēs spriest par mūsu eskadriļas mar�rutu.

��� Bet viņiem ir tik nevainīgs izskats.

���� Es �iem krāpniekiem redzu cauri, � nicīgi noteica de Vivons, atskaldīdams katru zilbi un draudēdams ar dūri nesatricināmi mierīgajiem zvejniekiem. � Viņi kalpo visiem �ī apvidus laupītājiem. Esmu pārlie�cināts, ka zelta un sudraba monētas viņiem iedeva Reskators.

��� Jūs visur redzat tikai ienaidniekus, � An�elika piezīmēja.

Pienāca La Brosardjcrs un norādīja ar roku uz rieto�o sauli, bet �o�reiz ne tāpēc, lai pievērstu viņu uzmanību skaistajam saulrietam. Sarkanās debesis, kurās peldēja gari violeti, zelta saules staru apspīdēti mākoņi, viņam izskatījās bīstamas.

���� Pēc divām dienām var sākties stiprs dienvidu vēj�. Iesim labāk gar krastu � tā būs prātīgāk.

��� Nekad! � Vivons teica.

Piekraste piederēja Toskānas hercogam, kur�, zvērēdams pie drau�dzības ar Franciju, pa to laiku mierīgi ielaida savās ostās livornie�us, angļus un holandie�us, neprātodams, vai tic tirgojās vai karoja, piemitināja berberus. Tie�i Livorno atradās otrs lielākais pēc kandie�iem nebrīvnieku tirgus, un, ierodoties tur, vajadzēja vai nu nodemonstrēt iespai�dīgu fran�u kara pārspēku, vai arī pievērt acis uz vergu tirgo�anos. Bet tā kā viņa majestāte uzskatīja par labāku uzturēt mierīgas kaimiņu at�tiecības ar Toskānijas hercogisti, fran�u eskadriļai nācās aprobe�oties ti�kai ar salas patrulē�anu.

��� Mēs dosimies tie�i uz dienvidiem, un di Plessī kundze varēs pār�liecināties, ka galeras ir spējīgas ne tikai iziet atklātā jūrā, bet arī braukt pa to naktī, un ne tikai ar airiem, bet ari ar burām.

Ta�u naktī vēj� norima pavisam, un eskadriļa turpināja ccļu airē�dama. Tomēr nakts apsardze uz visiem kuģiem tika pastiprināta. Strādāja tikai viena airētāju grupa, un eļļas lampu gaismā pa tiltiņu staigājo�ie uzraugi meta uz viņu mugurām garas ēnas. Pārējie katordznieki gulēja, saķēdēti pa �etri, pie saviem soliem uz dēļu grīdas. Netīrumu vidū, pilni ar utīm, viņi gulēja smagā miegā kā līdz nāvei noguru�i dzīvnieki. 4*

Uz kuģa klāja teltī, otrā galeras galā, An�elika centās nedomāt par to, kas cie� tur, bedrē, da�u soļu attālumā no viņas. Viņa vairs ne reizi neparādījās uz tiltiņa un nedeva ziņu Nikolā, ka ir viņu pazinusi. �is katordznieks bija no pārāk rūgtas viņas dzīves atmiņu lappuses. �ausmas un pretīgums, ko viņa pārdzīvoja Brīnumu pilī, pilnīgi izdzēsa dvēselē atmiņas, kuras kādreiz viņus saistīja. An�elika saplēsa strēmelēs to lap�pusi, un viņa neļaus nejau�i atdzimt iznīcinātajam tekstam. Tomēr ilgās brauk�anas stundas, kuras vilkās tik lēni, viņai bija īsts pārbaudījums, un viņa nepacietīgi gaidīja to stundu, kad varēs beidzot iebraukt Kandijā.

Tum�i zilajā naktī jūra it kā blāvi zaigoja � tā bija gaisma, kura atspīdēja jūras viļņos no galcrām, kuras sekoja flagmanim. Pie katra airu vēziena no tām tecēja zibo�as ūdens strūkliņas. Uz kuģu klājiem bija iedegti lukturi � milzīgas, cilvēka augumā izveidotas apzeltīta koka ierī�ces ar venēcie�u stiklu, kurās katru nakti izdega aptuveni divpadsmit funti sve�u katrā.

An�elika dzirdēja, kā leitnants de Milerāns ziņoja admirālim � ka�reivji sūdzoties par to, ka viņiem ir jānak�ņo uz kuģiem. Viņi jau tā bija pavadīju�i visu dienu sē�ot, cie�i piespiedu�ies viens otram, un tagad vi�ņiem �ajā neērtajā stāvoklī vajadzēja pavadīt vēl visu nakti.

� Par ko viņi sūdzas? Vivons brīnījās. Viņi nav saķēdēti, �o�vakar viņi tika pabaroti ar ragū no kazas gaļas. Kar� ir kar�. Kad es biju par pulkvedi karaliskajā kavalērijā, man nācās gulēt seglos un ar tuk�u vēderu. Viņiem vienkār�i ir jāiemācās gulēt sē�ot. Viss ir atkarīgs no ieraduma.

An�elika sāka klāt spilvenus uz dīvāna. Vivona nēģerēns pienāca, lai palīdzētu An�elikai. Prasīt palīdzību Flino bija bezcerīgi � viņu bija pār�ņēmusi jūras slimība.

Nēģerēns ar bonbonjēru sekoja Vivonam pastāvīgi pa pēdām kā maza ēna. Mortemāru ēdelība bija visiem labi pazīstama, un jaunā hercoga patīkamais tuklums bija izskaidrojams ar pārmērīgu saldumu lieto�anu. Nepārtraukti grau�ot sacukurotus riekstiņus un pastilu, Vivons apdomāja, kā brauciena laikā izbēgt no nepatīkamiem pārsteigumiem. Viņ� ieteica saviem virsniekiem mazliet atpūsties, un tāpēc tie tagad gulēja uz grīdas uz tur nomestiem maisiem, tomēr pats nesekoja to piemēram. Viņ� likās par kaut ko norūpējies un, kaut gan bija vēla stunda, lika pie sevis iz�saukt galveno kamandoru.

Luktura apgaismots, uz klāja parādījās jūrnieks ar iesirmiem matiem.

��� Vai lielgabali ir gatavi kaujai?

��� Monsenjor, lielgabali ir pārbaudīti un ieeļļoti, un es pavēlēju pār�kraut no bar�as uz galerām daļu lādiņu, pulvera un akmens lodes.

���� Lieliski. Varat atkal atgriezties savā postenī, Brosardjer, mans draugs�

Izrauts no miega skavām, vecākais eskadriļas virsnieks no jauna uz�lika parūku, sakārtoja man�etes un tūlīt arī nostājās sava admirāļa priek��ā.

��� Kungs?

�� Esiet tik laipns un izskaidrojiet �evaljē de Kleānam, ka viņa bar�ai pastāvīgi ir jāatrodas eskadriļas centrā, bet nevis kaut kur malā. Uz tās ir sakrautas visas mūsu pulvera un lo�u rezerves, un ir nepiecie�ams, lai tas viss nepārtraukti tiktu piegādāts uz kuģiem, ja mums nāksies atklāt lielgabalu uguni. Un izsauciet pie manis strēlnieku arsenāla priek�nieku.

Tas ieradās.

��� Nodro�iniet musketu, lo�u un pulvera izdo�anu un, galvenais, ne�izlaidiet no acīm desmit akmens �āvēju iero�us. Neaizmirstiet, tā kā mums ir tikai trīs priek�galu lielgabali uz katras galeras, vienīgā reālā kuģu aizsardzība negaidīta uzbrukuma gadījumā būs tie�i �ie akmens me�tēji un musketes.

���� Viss gatavs, monsenjor. Pēdējā kaujas apmācību apskates reizē mēs precīzi noteicām katra kaujinieka vietu cīņas laukā.

Drīz vien pēc strēlnieku arsenāla priek�nieka aizie�anas no tumsas iznira metrs Savarī un paziņoja, ka salpetris viņa aptiekāra somā ir kļuvis mitrs un tas norāda uz laika maiņu tuvākajā diennakts laikā.

��� Man nav vajadzīgs jūsu salpetris, lai noteiktu laika apstākļus, � neapmierināti noburk�ķēja de Vivons. � Ja jau tas sabojāsies, tad tas notiks pēk�ņi, un vajag domāt, ka līdz tam laikam jūra arī izmainīsies.

��� Sakiet, mesjē, jūs baidāties no tā, ka jums uzbruks?

���� Metr aptiekār, lai jums zināms, ka Viņa Majestātes jūras kara flotes virsnieks nebaidās. Varat teikt, ja jau jums ļoti gribas, ka es gaidu ienaidnieka uzbrukumu, un atgriezieties vien pie saviem stikla traukiem.

��� Es vēlējos jums pajautāt, mesjē, vai es drīkstu novietot lielo stikla trauku ar manu ārkārtīgi vērtīgo minerālo mumionu dro�ā vietā, tas ir � virsnieku padomes kajītē. Ja kāda nejau�a lode to sasitīs�

�� Jā, jā, jūs varat darīt visu, ko jūs uzskatāt par vajadzīgu.

Hercogs de Vivons piegāja pie An�elikas un apsēdās viņai blakus uz dīvāna.

��� Esmu ļoti satraukts, � viņ� teica. � Jūtu, ka kaut kam ir jāno�tiek. Ar mani tā ir vienmēr. Kad es vēl biju bērns, negaisa stundās pie maniem pirkstiem lipa visādi sīki priek�meti. Ko lai es tādu izdaru, lai nomierinātos?

Viņ� aizsūtīja pēc viena no saviem pā�iem, un tas atnesa lautu un ģitāru.

��� Es nodziedā�u da�as dziesmas par godu �ai zvaig�ņotajai naktij un par savu mīlestību.

Atenaīsas de Montespānas brālim bija skaista balss, ar nedaudz augstu, bet patīkamu tembru. �odien viņ� bija attiecīgā garastāvoklī, un viņam ļoti labi padevās itāļu dziesmas. Kļuva daudz jautrāk. Lielo, vienai stundai domāto smil�u pulksteni vajadzēja divreiz apgriezt, pirms hercogs pārstāja dziedāt. Tiklīdz viņ� apklusa, tā klusumu pār�ķēla spēcīga, zema skaņa, līdzīga" pēk�ņi no horizonta atlidoju�am spēcīgam negaisa rēcie�nam. Tad �ī skaņa aprāvās, lai atkārtotos atkal no jauna, jau klusāk, nu jau vairs neapklustot, dziļa un spēcīga, gan pieaugot, gan pieklustot.

An�elikai �ermuļi pārskrēja pār muguru.

��� Klausieties, � no�ukstēja grāfs dc Sen-Ronāns. � Katordznieki dzied!

Viņi dziedāja bez vārdiem, neatverot lūpas, �etrbalsīgā korī, un viņu dziedā�ana skanēja tālu neaptveramajā nakts zilgmē, skanīgi, kā jūras glieme�vāka �alkas, bezgalīgi ilgi un smeldzo�i, plosot dvēseli ar savu dzi�ļo izmisumu. Tad atskanēja viena balss, dzidra un vēl jauna, kura dzie�dāja �o skumjo tautasdziesmas piedziedājumu: Man māmuliņa teica: Dēls, valdies, esi mīļ�, Ja neklausīsi mani, Tu nepaliksi brīvs. Es neticēju mātei, Kaut godīgs biju vīrs. Un tomēr soģis mani Liek ķēdēs iekalt, mirt�

Dziesma apklusa. Pēk�ņais klusums vēl vairāk pastiprināja ūdens �ļakstus un viļņu sitienus pret galeras borta malām.

Atskanēja matro�a kliedziens:

��� Piecu ljē attālumā, vienu rumbu pa labi, nezināmas ugunis!

�� Kaujas trauksme! Nodzēst lukturus! Atstāt tikai ejo�o uguni! �et�riem gvardes nodalījumiem � kaujas gatavība!

Vivons paķēra tālskati, ilgi tajā skatījās klusēdams, tad pasniedza tālskati La Brodasjcram. Tas paskatījās un izteica savu spriedumu:

�� Mēs tuvojamies Korsikas ziemeļu daļai. Es domāju, ka �īs laivas uguņi ir iedegti tun�u nakts zvejai. Tas ir vajadzīgs, lai zivis varētu vieglāk sadzīt tās nelielās zvejnieku flotiles vidū, kura �eit ir izmetusi savus tīklus. Vai mēģināsim piebraukt viņiem tuvāk?

�� Nē. Korsika pieder D�enovai, un bez tam berberi nekad vai gan�drīz nekad neslēpjas Korsikas lī�os vai piekrastē. Korsikāņi tik greiz�sirdīgi apsargā savu savdabību, ka sve�iniekus pat nelai� tuvumā saviem krastiem. Visi jūrnieki � gan likumīgie kaperi, gan laupītāji, gan pirāti � labāk apiet �o salu ar līkumu. Tā kā iesim vien pēc sava noteiktā kursa, kuru mēs apspriedām pirms izbrauk�anas no ostas, un apciemosim Kapreras salu, Toskānijas hercoga īpa�umu, kur, at�ķirībā no Korsikas, bie�i meklē patvērumu turku pirāti.

��� Kad mēs līdz tai nonāksim?

�� Ja laiks nesabojāsies, tad rītausmā. Brosardjer, vai jūs neko ne�dzirdējāt?

Viņi ieklausījās. No vienas tālākās galeras atskanēja ilgsto�s sauciens. Tad tas pēk�ņi aprāvās.

Vivons nolamājās.

�� �ie suņi mauri kauc, skatoties uz mēnesi!

La Brosardjers, kuram bija daudzgadīga pieredze Levantas* jūras braucienos un kur� labi pazina arābu para�as, piezīmēja:

��� Viņi kauca aiz prieka. Tas ir uzvaras sauciens.

�� Aiz prieka? Uzvaras sauciens? Patie�ām, �onakt airētāji ir pārāk satraukti.

No kuģa priek�ējā novēro�as posteņa ieradās adjutants.

**

�� Monsenjor, kuģu novēro�anas posteņa priek�nieks pa�reiz uzkāpa uz mar�a.**

Levanta � agrāk bie�i pielietojams nosaukums visos Vidusjūras austrumu krastos, Tuvajos Austrumos.

Marss � laukums masta aug�ā, kur� kalpo novēro�anai.

Viņ� lūdz jūs paskatīties ar tālskati uz to vietu, no kurienes, domā�jams, kāds padeva signālus.

Vivons atkal pielika pie acīm tālskati. La Brosardjers izmantoja bi�nokli.

��� Pēc manām domām, novērotājam ir taisnība, � viņ� teica. � Signā�li tiek raidīti no Korsikas salas Riljāno kalna, iespējams, tāpēc, lai zvejas flotile atgrieztos krastā.

��� Jā, laikam, � admirālis piekrita �aubīdamies. Tie nāca no tās pa�as vietas, no kuras arī pirmo reizi, � no �Dofinas" galeras.

Teltī atkal ienāca Savarī un, piegājis pie An�elikas, klusi teica viņai pie auss:

��� Mans mumions ir dro�ībā. Es apliku pudeli ar salmiem un tīkliem. Ļoti ceru, ka tā nesasitīsies. Jūs dzirdējāt, kā �Dofinas" mauri kliedza aiz prieka? Viņiem padeva no krasta kaut kādu ziņu ar gaismas signālu palīdzību.

Padzirdis pēdējos vārdus, Vivons saķēra aptiekāru aiz vecmodīgās, Ludviķa XIII laika, kravates.

��� Ko viņiem nodeva?

��� To es nevaru pateikt, mesjē. Man nav zināms �o signālu kods.

��� Kāpēc jūs padomājāt, ka �ie signāli bija domāti mauriem?

���� Tāpēc ka tās bija turku raķetes, mesjē. Vai jūs pamanījāt zilās un sarkanās raķetes? Bet es zinu gan, ko tās nozīmē, jo kādreiz strādāju par pirotehniķi pie Konstantinopoles turku artilērijas priek�nieka. Es iz�gatavoju �īs raķetes no pulvera un da�u metālu sāļiem, kuri deg ar da��ādas krāsas liesmām. Viņu izgatavo�anas noslēpums ienāca no Ķīnas, bet tagad tas tiek pielietots visās islama valstīs. Lūk, tie�i. tāpēc es arī domāju, ka signalizēja turki vai arābi, bet tā kā līdz pat pa�am horizontam es neredzu citus musulmaņus, atskaitot tos, kas ir uz mūsu kuģiem�

��� Jūs pārāk tālu aizgājāt savos pārgudrajos spriedumos, metr Savarī, � ar no�ēlu teica hercogs.

Pie galeras borta piebrauca divu lukturu apgaismota dc�ūrlaiva. La Brodasjers tūlīt pat uzsauca, lai matro�i nodzē� ugunis. No pēk�ņās tum�sas atskanēja balss:

���� Monsenjor, mums uz �Dofina" ir radu�ies sare�ģījumi. Ugunis, kuras spīdināja no kalna, satrauca uz soliem sēdo�os maurus galeras vi�dusdaļā.

��� Tie pa�i, kurus mēs saņēmām gūstā no felūgas, kura pārvadāja kontrabandas ceļā sudrabu?

�� Jā, mesjē.

��� Tā es ari domāju, � admirālis norūca caur zobiem.

��� Viens no viņiem visu laiku lec uz sola ar kājām un izkliedz kaut kādus lāstus.

��� Ko viņ� kliedz?

��� Es to nevaru pateikt, mesjē. Es nesaprotu arābu valodu.

���� Es saprotu, � ierunājās Savarī. � Viņ� kliedza: �Mūsu atbrī�vo�anas laiks ir tuvu!" Tie�i �is kliedziens, kas līdzīgs mucdzina saucie�nam. Pārējie mauri, to uztverdami, atbildēja ar prieka kliedzieniem.

��� Pavēlu saķert un sodīt uz nāvi �o dumpinieku!

��� Kā, mesjē! Pakārt?

��� Nē. Tam nav laika, turklāt viņa ķermeņa �ūpo�anās uz rājas var uzvedināt uz domām ķerties pie agresīvas rīcības pārējos fanātiķus. Ie��aujiet viņam pakausī, bet līķi izmetiet jūrā.

De�ūrlaiva aizbrauca. Nedaudz vēlāk atskanēja divi �āvieni.

An�elika cie�āk savilka apmetni. Viņai bija auksti. Pūta negaidīti sa�cēlies vēj�.

Admirālis vēlreiz apskatīja krastmalu, tomēr viss bija tum�s un kluss.

��� Pacelt buras! Airēt visām trim maiņām! Ja mums paveiksies, tad no rīta mēs būsim pie Kampreras. Tur paņemsim uz kuģa kazas � to uz �īs salas ir liels daudzums, paņemsim dzeramo ūdeni un iegādāsimies pavairāk apelsīnu.

An�elika domāja, ka nespēs aizmigt, tomēr viņai izdevās uz kādu laiku aizmirsties, tāpēc ka pēk�ņi viņa saprata, ka ir jau iesākusies diena.

Uz perlamutrīgā rītausmas fona no ūdens klajuma pacēlās sala. Tā aizsedza uzlēco�o sauli un, ieskauta no trijām pusēm ar bāli zeltītu un zilganvioletu atblāzmu, likās viengabalaina netīri zila masa, kura atspul�goja gandrīz nekustīgajā jūras spogulī.

An�elika ieraudzīja, ka bez viņas neviens cits neatradās teltī. Viņa sakārtoja svārkus, saķemmēja matus un izgāja uz klāja paelpot svaigu gaisu. �tāba virsnieki atradās uz tiltiņa. Jaunā sieviete neizpratnē apstājās pie tiltiņa, kur� veda pāri airētāju galvām. Viņu pamanījis, leitnants de Milerāns steidzās pretī un aizveda An�eliku uz galeras priek�galu.

Hercogs de Vivons acīmredzami bija labā garastāvoklī, viņ� pastiepa An�clikai tālskati.

���� Paskatieties, kundze, cik apbrīnojama, viesmīlīga sala! Piegrieziet vērību � zem �o vulkānisko kalnu grēdām neredz viļņu putas. Tas no�zīmē, ka mēs nonāksim līdz krastam pilnīgā bezvējā un mums vairs nekas nedraudēs.

Noregulējusi beidzot tālskati, An�elika iekliedzās aiz sajūsmas. Viņas priek�ā pavērās mazs līcītis ar tum�i violetu ūdens nokrāsu. Pāri līcim lidoja kaijas.

��� Bet kas tas tāds � tā ko�ā uguntiņa pa kreisi? � viņa pajautāja.

Viņa vēl nepaspēja līdz galam izteikt �os vārdus, kā uguntiņa uzlidoja

gaisā un dzisdama laidās zemē.

Virsnieki saskatījās. Metrs Savarī neapjukdams teica:

��� Vēl viena signālizējo�ā raķete. Jūs �eit gaida.

���� Visiem sagatavoties kaujai! � ruporā skaļi iekliedzās admirālis de Vivons. � Komandoricm � ieņemt vietas pie lielgabaliem! Mēs sev izsitīsim ceļu! Velna ar ārā, mums ta�u ir vesela flote!

Skaļāk par vēja �alkoņu no galeras �Dofins", kura gāja pa priek�u samērā tuvu flagmanim, atskanēja airētāju kaucieni.

��� Aiztaisiet mutes �iem nelie�iem!

Tomēr tūlīt pēc �īs komandas atskanēja spalga, monotona balss, no�mācot visas pārējās skaņas.

La-illahi-illā-Alla,

Va-Mohamudun-rasulu-Alla.*

Beidzot viss apklusa.

Hercogs de Vivons turpināja dot pavēles:

���� Sasaukt komandu! Izvietojamies, izejot no kuģu manevrē�anās spējām. Vajag mēģināt, lai bar�a visu laiku atrastos centrā, jo uz tās � visa mūsu artilērijas kara munīcija. Es ari ie�u uz centru, blakus bar�ai, lai sekotu norisei. Galeras �Dofins" un �Fortūna" ies avangardā, �Luronna" � kreisajā flangā. Trīs pārējās galeras seko mums pakaļ pusaplī.

��� Uz klints ir karogs! � iesaucās de�ūrvirsnieks.

*

Vivons paskatījās tālskatī.

Nav cita Dieva, atskaitot Allahu, bet Muhameds � tā pravietis (arāb.)

��� Tur divi karogi. Viens balts, bet karogs nav uzlikts uz kāta, to tur rokās viens cilvēks. Ar �ādu signālu kristie�i piesaka karu. Otrs ka�rogs ir sarkans, ar ballu malu, bet ģerbonis uz tā� Cik savādi: man liekas, es redzu Marokas ģerboni. Jā, tas� tas ir kaut kas nedzirdēts!

���� Es saprotu, ko jūs domājat, mesjē. Berbcru vidū nav pieņemts pacelt karogu pirms laika, un viņi nekad to nepacels blakus baltam ka�rogam. Ar baltu karogu karu piesaka tikai kristie�i.

��� Neko nesaprotu, � domīgi teica de Vivons. � Es gribētu zināt, kas ir mūsu pretinieks.

Neskatoties uz jūras viļņo�anos, galeras piebrauca tuvāk cita citai un slīdēja viena aiz otras ar pusnolaistām burām, sākdamas izkārtoties kaujai un turēdamas kursu uz klintīm, kuras atradās pie ieejas līcī.

Sajā mirkli eskadriļas priek�ā parādījās divas turku felūgas. Tās bija tikai vienkār�as burlaivas, bet tām bija maza privilēģija salīdzinājumā ar galerām � vēj� pūta uz laivas pakaļgalu.

Admirālis nodeva tālskati La Brosardjeram, bet tas, paskatījies uz felūgām, piedāvāja tālskati An�elikai. Tomēr viņa pa to laiku jau bija dabūjusi citu tālskati, vecu un ļoti garu, zaļgani apsūbēju�ā vara korpusā, kuru bija izņēmis no savas bagā�as metrs Savarī.

���� Es �ajās laivās redzu tikai nēģerus un da�us draudo�a izskata musketierus, � viņa teica.

��� Tas ir izaicinājums, un nekaunīgs izaicinājums!

Vivons pieņēma lēmumu:

��� Lieciet �Luronnai" � tā mums ir pati vieglākā galera � panākt un nogremdēt tās laivas.

Drīz vien atskanēja lielgabala grāviens. An�elika steidzīgi atdeva tāl�skati metram Savarī un aizspieda ausis ar rokām.

Lielgabala lādiņ� netrāpīja nevienai felūgai. Tās izgāja atklātā jūrā.

Lūk, tās jau atradās uz vienas uguns līnijas kopā ar �Konkordu" un ,,Fler-de-Lis", un tās, padodamās vieglam guvumam, mainīja kursu, lai pieietu tuvāk mērķim. Atskanēja vēl da�i liclgabal�āvieni.

��� Trāpījām!

Trisstūrains burinieks ielikās ūdenī. Pēc da�ām sekundēm tā korpuss kopā ar ekipā�u pazuda zem ūdens. Uz viļņu galotnēm parādījās melnas galvas. Otra felūga centās apgriezties, lai piebrauktu tiem tuvāk, tomēr uz to tagad sāka lidot ,,Flcr-de-Lis" un �Konkordas" lielgabalu lodes. Felūga bija spīlēs. Felūgai nācās izmantot bēg�anas variantu.

��� Bravo! � admirālis teica. � Pavēlu visām trim galerām atkal uz�ņemt kursu uz līci.

Galeras, kuras bija atgāju�as labu gabalu jūrā, sāka izgriezties. Jūras viļņo�anās dēļ tas grūti padevās. Sākumā noteiktais admirāļa plāns tika mazliet izjaukts.

Un �ajā brīdī no grotmasta atskanēja skaļ� kliedziens:

��� Labajā borta pusē karakuģis! Tas mūs �turmē!

Pie ieejas līcī parādījās kuģis, kur� gāja pilnās burās. Tas ātri traucās gar klin�ainajiem krastiem, aiz�ķērsodams ceļu eskadriļai.

��� Pagriezties pret pretinieku! � skanīgi nokomandēja de Vivons. � Pēc manas komandas � �āviens no trijiem priek�galā eso�iem lielgaba�liem. Uguni!

No lielā trieciena smagais lielgabals sāka ripot atpakaļ. An�elikai de�gunā iesitās kodīga pulvera smaka. No dūmu mutuļiem atskanēja īsas, precīzas komandas:

��� Akmensmetēji labajā pusē � sagatavoties kaujai! Pretinieka kuģis pārspēj mūs ātruma ziņā. Dodiet zalvi no visām musketēm pa pretinieka punktiem pagrieziena vietā un sagatavojiet akmensmetējus kaujai. Uguni!

�āviena troksnis salija kopā ar vēl nenoklusu�o lielgabalu dārdu at�balsi.

Tomēr pretinieka kuģis, kur� izbēga no akmens lo�u trāpījumiem, vēl nebija aizsniedzams musketu lodēm.

Savarī to apskatīja caur tālskati ar apmierinātu naturālista izskatu, kur� zem mikroskopa pēta mu�u.

��� Lielisks kuģis! Uztaisīts no Siāmas tīkkoka. �is koks ir ļoti vērtīgs. Koka mizu pa visu stumbru sagrie� gredzenos, un pēc pieciem gadiem tas sakalst līdz pat saknēm. Tad to septiņus gadus kaltē zem nojumes un tikai tad sazāģē dēļos. Grotmastā uzvilkts balts karogs, uz klāja � Marokas karaļa karogs, bet centrā vēl viens karogs � sarkans ar sudraba vairogu pa vidu.

��� Tas ir senjora Rcskatora karogs, � �ultaini izmeta admirālis de Vivons. � Nu, protams, uzreiz varēja dro�i derēt uz to, ka tas būs tikai viņ�!

An�elikas sirds ietrīsējās. Tātad tas nozīmē, ka viņas priek�ā � tas pats Reskators, kura dē| aizgāja bojā viņas dēls un no kura, redzams, baidās � pie tam pilnīgi pamatoti � viņa majestātes labākie virsnieki.

Vivons un Brosardjers, apmainoties ar domām, cītīgi sekoja preti�nieka manevriem.

��� �im velna Reskatoram ir jauns kuģis. Lieliskas līnijas! Ļoti zems grim�anas līmenis � mūsu lielgabaliem grūti aizsniegt to ar savu stāvuguni. Lūk, kāpēc mēs netrāpījām, kad tas atradās mūsu priek�ā. Div�desmit divi lielgabali. Velns lai parauj!

No atvērtajamā kuģa lūkām rēgojās mirdzo�i lielgabalu stobri un gai�sā cēlās dūmu strūkliņas, kuras liecināja par to, ka komandori atrodas savās vietās, gatavi aizdedzināt degli pēc pirmās pavēles.

Uz ienaidnieka kuģa vantīm vējā plivinājās signālkarodziņi: �Pado�dieties vai arī mēs jūs noslīcināsim".

��� Kāds nekauņa! Vai patie�ām viņ� domā tik viegli iebiedēt fran�u floti? Attālums ir pārāk liels, lai viņ� varētu mūs noslīcināt. �Konkords" tuvojas, un tas drīz atradīsies uz uguns līnijas. Pacelt kuģa priek�galā balto karogu, bet pakaļgalā � karogu ar karaliskajām lilijām!

Ienaidnieka kuģis uzreiz mainīja kursu un sāka izliekt loku, lai aizietu no lielgabalu uguns zalves. Lielgabali atradās austrumu pusē, pret krastu, fran�u galeru priek�galos. Tas brauca ļoti ātri, pilnās burās. Noskanēja lielgabalu dārdi � �āva ,,Fler-de-Lis" un �Konkords", kuri atgriezās no mānītājkuģa pakaļdzī�anās un tagad centās sa�aut ar saviem lielgabaliem eskadriļai uzbruku�o pirāta kuģi.

��� Garām! � de Vivons sarūgtināts konstatēja un izņēma no bonbonjēras da�us sacukurotus riekstiņus.

�� Tagad vajag būt ļoti uzmanīgiem. Drīz viņi atkal mūs �turmēs un mēģinās mūs nogremdēt. Pagriezties pret ienaidnieku ar priek�galu!

Galcra sāka griezties.

Da�as sekundas uz galeras iestājās nomāco�s klusums. Varēja dzirdēt tikai mērenos galeras pristavu gonga sitienus, kuri atgādināja dobju ska�ņu, kad sirdi pārņem satraukums.

Un, lūk, pirātu kuģis izrāvās no vietas un, kā jau pareģoja fran�u admirālis, devās pretī ar lielu ātrumu eskadriļai.

Tas iznesās cauri admirāļa izvietotajiem posteņiem līdzīgi jūrasērglim, un, atrazdamies netālu no visām fran�u galerām, pēk�ņi krasi apstājās un, pārlicis buras, pagriezās pret eskadriļu ar bortu.

���� Viņ� ir lielisks manevrētājs, �is nolādētais pirāts, � norūca La Brodasjers. � �ēl, ka viņ� ir mūsu ienaidnieks.

��� Pēc manām domām, jūs neizvēlējāties īsto laiku viņa jūras mākas slavinā�anai, � dzedri piezīmēja de Vivons. � Komandori, vai jūs pār�lādējāt lielgabalus?

��� Jā, mesjē.

���� Tātad pēc manas komandas � zalve no visiem iero�iem. Mēs pret viņu stāvam ar priek�galu, bet viņ� mums rāda savu bortu. Tie�i ļoti izdevīgs moments.

Tomēr pirmie iz�āva divpadsmit lielgabali no pirātu kuģa labā borta.

No jūras iz�āvās varens ūdens fontāns, slēpdams ienaidnieka kuģi zem milzīgās putu aizsargsienas. Gaisā uzlidoja kuģa lauskas. Vispirms līdz �Roijāla" flagmanim nograndēja apdullino�s sprādziena troksnis, tad pāri airētāju galvām pārgāzās milzīgs ūdens vilnis, salauzdams savā ceļā kā trauslus salmiņus vairākus kreisā borta airus.

Samirkusi līdz pēdējai vīlītei, An�elika turējās ar abām rokām pie kuģa reliņiem. Tas jau sāka iztaisnoties.

Hercogs de Vivons, kuru viļņa trieciens bija izmetis uz klāja, jau paspēja atkal nostāties uz kājām.

��� Nekas bīstams, � viņ� teica. � Viņ� mums netrāpīja. Manu tāl�skati, Brosardjcr. Man liekas, ka�

Pēk�ņi viņ� apklusa un sastinga ar pavērtu muti, galīgi apjucis, ne�vēlēdamies ticēt savām acīm.

Tajā vietā, kur tikko kā atradās bar�a ar munīciju, griezās milzīgs ūdens virpulis, kur� ievilka sevī visas kuģa lauskas un peldo�o airu palie�kas. Bar�a kopā ar simtiem katordznieku, komandu un -rgalvenais � ar �etrsimts tonnām smago akmens kravu, lādiņiem un �aujampulveri no�gāja dibenā.

���� Visa mūsu munīcija, � neskanīgi noteica dc Vivons. � Nolā�dētais laupītājs! Mēs esam iekļuvu�i viņa slazdā. Viņ� tēmēja nevis uz mūsu kuģi, bet uz bar�u. Dzīdamies pakaļ felūgām, galeras to atstāja pavisam atklātu. Bet mēs viņus arī noslīcināsim� noteikti noslīcināsim! Partija vēl nav nospēlēta.

Jaunais admirālis norāva no savas galvas galīgi i/mirku�o cepuri un ar jūras ūdeni sasūcināto parūku un nikni tās nosvieda uz kuģa klāja.

��� Pavēlu galerai �Dofins" iziet uz priek�ējām uguns līnijām. Tās liel�gabali vēl nav �āvu�i un kaujas munīcija vēl nav izlietota.

Ienaidnieka kuģis kaut ko gaidīja, nepārstājot manevrēt uz vienas vie�tas � pagriezdamies pret fran�u eskadriļu gan ar priek�galu, radot ma�zāku �aujammērķi, gan kreiso bortu ar uzlādētiem un iz�aut gataviem lielgabaliem. �Dofins" samērā ātri izgāja uz priek�u. An�clika pie sevis atzīmēja, ka tie�i uz �īs galeras atrodas gūstā saņemtie Reskatora līdz�zinātāji, tie pa�i, kuri naktī bļaustījās arābiski un kuru vadonim tika pie�spriests un izpildīts nāvessods. Ne visai saprātīgi bija izmantot viņus kaujā ar sare�ģītiem manevriem.

Vēl nepaspēdama līdz galam izdomāt savas domas, An�clika uzreiz ieraudzīja, kā galeras vidusdaļā sēdo�o airētāju garie airi pēk�ņi pacēlās virs ūdens, sajaucot visu airē�anas taktiku. �Dofins", kur� tie�i �ajā brīdī bija beidzis griezties, nodrebēja, ietrīsējās kā ievainots putns, tad krasi sasvērās un sagāzās uz kreiso bortu. Varēja dzirdēt spiedzienus, draudīgu koka brīk�ķē�anu un, pārspējot visu, � spalgus matro�u kliedzienus.

���� Visām galerām nolaist ūdenī felūgas un kaikas palīdzības snieg��anai!

Laivas nolaidās ļoti lēni. An�elika aizgriezās un aizklāja ar abām ro�kām seju. Viņa vairs nespēja skatīties uz lēni grimsto�o kuģi. Lielākā daļa matro�u un katordznieku bija nolemti nāvei �Dofina" iek�ējos kor�pusos. Vieni tiks saspiesti, otri aizrīsies ar ūdeni. Kareivji, no kuģa klāja iemesti jūrā, izmisīgi kulstījās pa ūdeni, pa pusei paralizēti ar savu smago apbruņojumu, zobeniem un pistolēm, un ar �ausmino�iem klie�dzieniem saukdami palīgā.

Kad jaunā sieviete uzdro�inājās no jauna atvērt acis, viņa ieraudzīja augstus mastus un desmit baltas, vējā plīvojo�as buras. Tagad pirātu kuģis atradās ne tālāk par vienu kabeļtauvu* no admirāļa galeras. Varēja redzēt mirdzo�o, it kā nolakoto ap�uvumu uz korpusa, kas viļņos līgani �ūpojās, un saskatīt melnīgsnējos maurus platos apmetņos, zem kuriem brī�iem pavīdēja raibas un spilgtas platjoslas. Turēdami rokās musketes, viņi viens aiz otra aplipināja kuģa reliņus visā borta garumā.

Kabeļtauva � jūras garuma mērvienība, kura līdzinās 185.2 m

Kuģa priek�galā, mauru apsardzes ielenkti, nekustīgi stāvēja divi cil�vēki. Mauri bija bruņoju�ies ar līkiem zobeniem, bet galvās tiem bija zaļi turbāni. Skatīdamies ar tālskatiem, viņi uzmanīgi pētīja flagmaņa galeru �Roijāls".

Sākumā An�clika nodomāja, ka viņi ir mauri, kaut arī ģērbu�ies eiro�peiski, jo sejas �ķita tum�as. Tomēr pēc tam viņa ieraudzīja, ka abiem rokas ir baltas, un saprata, ka viņi ir maskās.

���� Vai jūs redzat to, pa�u garāko, ģērbu�os melnās drēbēs ar baltu apmetni? � klusi teica An�elikai blakusstāvo�ais dc Vivons. � Tas ir viņ�, Reskators. Otrs � viņa palīgs vārdā vai, drīzāk, pēc iesaukas kap�teinis Jasons. Pretīgs avantūrists, bet lielisks jūrnieks. Man ir aizdomas, ka viņ� ir francūzis.

An�elika pastiepa roku pēc Savarī tālskata. Okulāra dūmakainajā ap�lītī abi pirātu barve�i viņai likās vēl vairāk nesavienojami nekā San�o Panso un Dons Kihots, tomēr �is pāris nevedināja uz smaidu.

Kapteinis Jasons bija plecīgs vīrs, ģērbies kara mundierī, iespīlējies ādas jakā ar lieliem atlokiem. Pie sāniem bija piejozta portupeja. Pie portupejas karājās gar� zobens, kas kūļājās gar kājām. Viņ� bija pilnīgs pretstats garajam un vājajam Reskatoram, kuram mugurā bija melns, mazliet vecmodīgs spāņu piegriezuma uzvalks, bet ap kāju apkļauti gari zābaki, kuriem uz atlokiem rotājās zelta bārkstis, galvā � pēc korsikāņu para�as apsiets sarkans lakats un virs tā � melna platmale ar sarkanu lentu.

Tomēr ar savu apģērbu viņ� deva priek�roku islamam � aiz viņa muguras vējā plīvoja balts un plats, ar zeltu iz�ūts vilnas apmetnis.

An�elika nodrebēdama nodomāja, ka viņ� ir līdzīgs Mefistofelim. Ar visu savu stāvu viņ� atgādināja burvi.

Vai viņ� bija tikpat nesatricināms un bezkaislīgs, kad skatījās uz bojā ejo�o galeru, to pa�u galeru, uz kuras, pacēlis rokas pret debesīm, bērns sauca savu tēvu?

���� Nu ko jūs gaidāt? Kāpēc jūs viņus nenoslīcināt? � An�elika ie�saucās ārkārtīgā saviļņojumā.

Viņa aizmirsa, cik bēdīgs skats tikko kā bija �eit uz ūdens blāķus viņai. �Dofins" vēl nebija apgriezies uz aug�u ar ķīli. Ar vislielāko va�ronību un pa�aizliedzību matro�iem izdevās to noturēt uz sāniem, tomēr bija acīm redzams, ka galeru vairs nevarēs iztaisnot. Tās pakaļgalā smēlās ūdens, un, neskatoties uz pumpju nepārtrauktu darbību, �Dofins" lēnām grima jūrā.

No pirātu kuģa klāja nolaida laivu, kurā iesēdās Reskatora palīgs.

���� Viņi lūdz pieņemt parlamentārieti, � izbrīnījies noteica de Vivons.

Drīz vien korsārs uzkāpa uz �Roijāla" borta un, nostājies virsnieku priek�ā, paklanījās zemā austrumu sveicienā.

��� Izsaku vislielāko cieņu jums, admirāļa kungs, � viņ� noteica ne�vainojamā fran�u valodā.

��� Es nesasveicinos ar renegātiem, � de Vivons atbildēja.

��� Es un mans kungs, mesjē Reskators, � esam tādi pa�i kristie�i kā jūs, kungs.

���� Kristie�iem nav vajadzības komandēt kuģa ekipā�u, kura sastāv no neuzticīgajiem!

��� Mūsu ekipā�a sastāv no vergiem, turkiem un eiropie�iem tie�i tā�pat kā jūsu, kungs, bez apdomā�anās atbildēja Jasons, pamezdams skatienu uz bedrē sēdo�ajiem airētājiem. � Vienīgā at�ķirība ir tā, ka mūsu cilvēki nav ieķēdēti.

��� Pietiks sarunu! Ko jūs no mums vēlaties?

��� Atļaujiet mums atbrīvot un paņemt uz savu klāju mūsu maurus, kurus jūs turat gūstā uz galeras �Dofins", un mēs aiziesim, neatjaunojot kaujas.

Vivons paskatījās uz bojā ejo�o galeru.

��� Jūsu mauriem ir lemts noiet jūras dibenā kopā ar galeru, � viņ� teica.

��� Nemaz arī nē. Mēs jums piedāvājam to atkal uzlikt uz ķī|a.

��� Tas ta�u nav iespējams!

���� Mēs to varam izdarīt. Mūsu kuģis ir daudz ātrāks, nekā� nekā jūsu galeras, kuras derīgas vienīgi piekrastes apbraukā�anai, � korsārs nobeidza ar nicinājuma pieskaņu. � Izlcmiet ātri. Laiks nav brālis � pēc da�ām minūtēm jau būs par vēlu.

Vivona dvēselē notika cīņa. Viņ� zināja, ka ne ar ko nespēs palīdzēt �Dofinam". Piekrist � nozīmētu izglābt lielisko kuģi un vairākus simtus cilvēku, bet tas arī uzreiz nozīmēja kapitulāciju mazākuma priek�ā. Uz Vivona pleciem uzgūla atbildība par karalisko eskadri|u, un viņam nebija izvēles.

��� Esmu ar mieru, � viņ� izspieda caur zobiem.

���� Es jums pateicos, admirāļa kungs. Bet tagad man ir jādodas pro�jām.

��� Nodevējs!

�� Jūs maldāties, mani sauca par Jasonu, � ironiski noteica korsārs.

Viņ� devās uz trapu, kur� veda lejā pie viņa laivas. Vivons nospļāvās

viņam aiz muguras.

��� Padomājiet tikai, francūzis � jūs ta�u esiet francūzis, par to nav nekādu �aubu, dzirdot jūsu valodu! Nelietis! Kā jūs varējāt nonākt tik tālu, lai attiektos no saviem tautie�iem?

Jasons pagriezās. Viņa acis iekvēlojās maskas izgrieztajos caurumos.

��� Mani tautie�i bija pirmie, kas atteicās no manis, � viņ� teica un pameta ar roku uz airējo�o katordznieku pusi. � Kādreiz es airēju uz karaliskās galeras, kungs, airēju daudzus gadus. Visus labākos jaunības gadus. Bet es ta�u nebiju izdarījis neko sliktu!

��� Nu, kā tad!�

Laiva aizbrauca. Hercogs de Vivons sa�ņaudza dūres. Viņ� vairs ne�spēja apslēpt savu uzbudinājumu un niknumu. Pakļauties izbēgu�a katordznieka pavēlēm, atļaut apvainot sevi biju�ajam galeras vergam! �Bet Reskators skatās uz viņiem un smejas. Viņ� uzjautrinās� uzjautrinās!"

��� Mesjē, vai jūs patie�ām ticat �o neuzticīgo goda vārdam? � jau�tāja, drebot aiz sa�utuma, viens no leitnantiem.

���� Par ko esmu pilnīgi pārliecināts, tad tas ir tas, ka es nejautāju jūsu prāta izsecinājumus, jaunais stulbeni. Citreiz pirāta vārds ir daudz dro�āks nekā prin�a vārds. Brosardjer, ko jūs par to visu domājat?

��� Mums negaidīti piedāvāja darījumu, mesjē, pie tam pilnīgu �ī drū�mā jokdara Reskatora stilā. Es nesāktu tā runāt, ja mums būtu darī�ana ar al�īrie�u admirāli Mecco-Morte vai ar kādu no berberu kapteiņiem, kuri lielāko tiesu visi ir krāpnieki.

��� Pacelt visus karogus un paziņot par pamieru!

Pirātu kuģis rāvās uz priek�u un nobrauca da�as kabcļtauvas, nemaz nebaidoties par labo bortu, kas bija pagriezts pret pretinieku kuģiem, arī pret �Roijolu", kura lūkās atradās divpadsmit notēmēti lielgabali.

��� Tas iet pārāk ātri, tūlīt pabrauks garām �Dofinam". Tās ir la�matas! � iesaucās uztrauktais leitnants dc Sen-Ronāns.

Pēk�ņi uz ienaidnieku kuģa tika pārliktas buras. Tas spēji samazināja gaitu un rāvienā pagrieza kuģi taisnā leņķī. Turpinādams iet pa �o kursu, tas atradās tie�i aizmugurē �Dofinam". Pa to laiku felūgas un kaikas beidzot tika nolaistas, un viņi sāka vilkt ārā no ūdens kareivjus un matro��us, kuri peldēja projām no grimsto�ā kuģa.

Uz Reskatora kuģa klāja valdīja dzīva rosība. Pēc kapteiņa pavēles mauri piesēja pie vidējā masta trosi, tad atvilka vin�u.

�Roijāla" virsnieki aizturēja elpu, kareivji un matro�i, it kā pārakmeņoju�ics, sastinga savās vietās.

No cienīgā Reskatora sastinguma nepalika ne zīmes. Bija redzams, ka viņ� kaut ko ilgi pārsprie� ar savu vietnieku, attēlodams ar �estiem kuģa manevrē�anas darbības. Pēc viņa zīmes, viens no mauriem, viņa miessargiem, paņēma no viņa cepuri un apmetni. Otrs pasniedza viņam lielā rullī saritinātās troses galu. Reskators uzkāra �o rulli sev uz pleca. Ar vienu lēcienu viņ� sasniedza baļķi, kur� gāja pa kuģa fal�borta virs�pusi, uzlīda uz tā un ar neatkarīgu izskatu nogāja da�us soļus pa �auro bu�pritu.

Pa to laiku viņa palīgs kliedza ruporā, vērsdamies pie �Dofina" kap�teiņa.

�� Viņ� rekomendē Turņevam atdot kuģa priek�gala enkuru, lai galera nesāktu griezties, kad to sāks vilkt pirātu kuģis. Viņ� tāpat iesaka visu, ko vien iespējams, pārvietot uz labo bortu, bet pēc tam, tiklīdz galera sāks iztaisnoties, ātri atgriezties uz kreiso bortu, lai tā nesagāztos uz labo pusi.

�� Jūs domājat, ka �is melnais sātans domā uzmest savu lauvu, tāpat kā indie�i met laso, lai ar cilpu varētu aizķert �Dofina" labo bortu?

��� Ļoti iespējams.

��� Bet tas ta�u nav iespējams! �ī sarullētā trose ta�u ir ļoti iespai�dīga savā svarā. Ir vajadzīgs īsts Herkulcsa spēks, lai� Skatieties!

Pēk�ņi garais siluets uz bu�prita izstiepās vēl garāks uz gai�i zilā de�bess fona. Izmestā trose nosvilpa gaisā, un savelko�ā cilpa tās galā apvijās apkārt �Dofina" labā borta vidusdaļas izcilnim.

Zaudējis līdzsvaru pie troses izme�anas, cilvēks maskā atkāpās atpa�kaļ, bet, aizķeroties kājai un noslīdot no bu�prita, viņ� nedomādams uz�reiz to apkampa ar abām rokām, pastiepās uz aug�u, ar mērkaķa veiklību uzsēdās jā�us uz baļķa un iztaisnojās. Nesteidzīgi pārbaudīdams, vai cilpa ir labi savilkusies, viņ� piecēlās un ar to pa�u neatkarīgo ^gaitu atgriezās uz klāja.

Kuģis nodārdēja no sajūsmas saucieniem. Izteikdami savu prieku, mauri meta gaisā savas musketes.

La Brodasjers dziļi nopūtās:

��� Akrobāts no Jaunā tilta nespētu to izdarīt labāk.

��� Lūkojieties, lūkojieties, mans dārgais, � ar �ultainu pieskaņu pa�smējās de Vivons. � Lūk, jums vēl viens gards kumosiņ� jūsu Vidusjūras galma hronikai. Leģenda par mesjē Reskatoru acīm redzami nedraud no�dzist aiz informācijas trūkuma.

Pa to laiku uz pirātu kuģa buras tika pagrieztas tā, lai tas līgani varētu doties atpakaļ. Matro�i: nēģeri un turki pārskrēja pāri klājam un izlika ārpusē se�us garus airus, lai pastiprinātu vēja darbību ar airē�anu.

Trose izstiepās. Visi jūrnieki, kuri bija paliku�i uz pusapgāztās galeras klāja, pārvietojās uz labo bortu, pie kura tas bija piestiprināts, un pār�kārās pāri reliņiem.

Ūdenī iegrimu�ais borts strauji pacēlās no ūdens, guldzo�u skaņu pa�vadīts. Pēc Turņeva komandas visi metās uz kreiso bortu, lai atjaunotu līdzsvaru.

Atkal uz ķīļa uzliktais �Dofins" sāka nedabīgi zvalstīties no viena sāna uz otru, tad �ī zvalstī�anās izbeidzās un galera no jauna atguva savu cienīgo izskatu. Atskanēja jauna kapteiņa komanda, kura ziņoja par iz�glāb�anos:

��� Visi pie sūkņiem! Izpumpēt ūdeni!

No pārējām galerām atskanēja prieka saucieni.

Nedaudz vēlāk no korsāru kuģa atkal atgāja laiva un devās �Dofina" virzienā.

���� Viņi ved sev līdzi pārvietojamo smēdi un visus smēdes instru�mentus. Viņi taisās izkalt ārā savus maurus.

�ī operācija ilga samērā ilgi. Beidzot no bedres izlīda atbrīvotie gūstekņi-arābi. Viņiem sekoja vairāk fiziski attīstītie un spēcīgie airētājiturki.

Hercogs de Vivons piesarka no uzbudinājuma.

��� Nodevēji, laupītāji, neuzticīgie suņi! � viņ� kliedza uz tiem ru�porā. � Jūs neturat savu vārdu� jums nebija tiesību aizvest �os turkus.

Kapteinis Jasons nokliedza:

��� Mēs viņus ņemam sev līdzi kā atmaksu par tā maura asinīm, kuru jūs likāt sodīt ar nāvi.

��� Mesjē, nomierinieties. Jums ir nepiecie�ams nolaist asinis, � pie�dāvāja savam komandierim La Brosardjers. Es tūlīt pat aizsūtī�u pēc ap�tiekāra.

� Aptiekāram pietiek citu darī�anu, � drūmi atbildēja jaunais ad�mirālis. � Lai saskaita, cik ir nogalināto un ievainoto.

Drīz vien Reskatora kuģis pilnās burās pakāpeniski izzuda no redze�sloka jūras tālēs.

Hercogs dc Vivons nokāpa laivā un smaidīdams paskatījās uz aug�u.

���� Uz drīzu redzē�anos, mana dārgā. Nozīmēju jums tik�anos pēc da�ām dienām Maltā. Palūdziet Dievu par manu iero�u uzvaru.

An�elika pārliecās pāri reliņiem un piespieda sevi pasmaidīt. Tad noņēma gai�i zilo zīda jostu ar zelta bārkstīm un nometa to jaunajam hercogam pie kājām.

��� Tas ir jūsu zobenam par zīmi, ka esmu pārliecināta par jūsu uz�varu.

��� Pateicos jums! � de Vivons iesaucās no promejo�ās laivas.

Viņ� noskūpstīja jostu un apsēja to apkārt sava zobena efesam. Tad

viņ� vēlreiz pamāja ar roku.

An�elika sev klusībā teica, ka no viņas puses būtu bijis muļķīgi justies nospiestai �īs �ķir�anās dēļ. Vivons bija nolēmis izsekot Reskatoru un mēģināt sarīkot viņam uzbrukumu Maltas apkārtnē, kur francū�iem varēja palīdzēt Svētā Jeruzalemes Joanna Ordeņa bruņinieki. Tā kā admiralitātes galera �Roijāls" bija pārāk smaga un neparocīga �ādām medībām, her�cogs pārgāja uz �Luronnu", atstādams uz sava kuģa An�eliku La Brosardjera gādībā un da�us kareivjus. �Roijālam" un remontā stāvo�ajam �Dofinam" vajadzēja lēnām, bie�i apstājoties, doties uz Valletu.

Kareivīgi noskaņotās galeras nostājās ceļojuma kārtībā un drīz vien izzuda skatienam aiz uzmācīgā, no dienvidrietumiem nāko�ā pelēki blīvā lietusmākoņu aizsega.

An�elika noslēpās no lietus klāja teltī. �Roijāls" zvalstījās no vienas puses uz otru.

��� Vispirms mums uzmācās pirāti, tagad � slikts laiks, � La Brosardjers piezīmēja.

�� Tā ir vētra?

��� Vēl ne, bet ilgi gaidīt nevajadzēs.

Lietus beidzās, tomēr debesis palika pelēkas, jūra tāpat stipri viļņojās. Neskatoties uz mitro, brāzmaino vēju, bija smacīgi.

Saruna ar veco Savarī un letnantu de Milerānu, kas mazliet atkusa pēc dc Vivona aizbrauk�anas, un uz kuru viņ� klusībā bija ļoti greizsirdīgs par skaisto pasa�ieri, neglāba An�eliku no nāvējo�ās garlaicības.

��� Un kāpēc tikai cs uzkāpu uz �īs galcras? � viņa teica, vērsdamās pie Savarī un, skumji pasmaidot, atcerējās Vcrsaļu, Moljēru un viņa aiz�rautīgos jociņus.

Līdz ar tumsas iestā�anos de La Brosardjers ieteica An�elikai ie�slēgties viņas kajītē zem apak�ējā klāja. Tomēr viņai nepietika drosmes, un viņa pateica, ka ies lejā tikai tad, ja viņai kļūs pavisam nepanesami uz aug�ējā klāja.

Drausmīgie grūdieni, no kuriem galera �ūpojās un �īkstēja, galu galā ie�ūpoja An�eliku, un, neskatoties uz stipro vēju un me�onīgiem viļņu sitieniem pret kuģa bortu, viņa cie�i aizmiga.

An�elika pamodās tā, kā mostās no baiga lietuvēna. Visapkārt bija necaurredzama tumsa. An�elika apsēdās savā la�ā, neskaidri nojauzdama, ka notiek kaut kas neparasts. Ķīļa �ūpo�anās turpinājās ar iepriek�ējo spēku, bet vēj� it kā mazliet pierima.

Pēk�ņi An�elika saprata, kas viņu bija uzmodinājis, � klusums. Galeras pristavu gongi klusēja. Uz kuģa bija nāvējo�s klusums. Varēja pa�domāt, ka �Roijāls" ir cietis avāriju un, komandas atstāts, tagad ir atdots viļņu gādībai.

Jauno sievieti pārņēma paniskas bailes.

��� La Brosardjera kungs! � viņa sauca.

Neviens neatsaucās.

An�elika piecēlās un, ar grūtībām turoties uz kājām, pagāja trīs ne�dro�us soļus.

Gandrīz vai paklupdama, viņa uzdūrās kaut kam mīkstam.

Viņa pieliecās, un viņas roka pieskārās virsnieka iz�ūtajam mundie�rim. Saķērusi uz grīdas gulo�o cilvēku, viņa to stipri sapurināja.

��� La Brosardjera kungs, mostieties!

Viņ� bija savādi nekustīgs. Panikā taustīdamās, viņa centās atrast tā seju.

Zem pirkstiem viņa sajuta ledainu aukstumu un, �ausmās atkāpda�mās, nokrita uz muguras.

Piecēlusies viņa aizgāja pēc savas somas, kura vienmēr atradās blakus viņas la�ai tā, lai viņa to vienmēr varētu aizsniegt ar roku. An�elika no tās izņēma ceļojuma lukturīti, uz�ķīla dzirksteli, mēģinādama to aizde�dzināt. Lielās vēja brāzmas trīs reizes nodzēsa liesmu. Beidzot An�elikai izdevās aizsegt liesmu ar sarkano stikla aba�ūru un apgaismot" tuvāko apkārtni.

La Brosardjera kungs gulēja, sagriezies līkumā, uz grīdas. Viņa acis bija stiklainas, bet uz pieres rēgojās �ausmīga zvaig�ņveidīga rēta.

An�elika pārkāpa viņam pāri un piegāja pie telts durvīm. �eit viņas kāja atdūrās vēl pret vienu līķi, kur� gulēja �ķērsām ieejai. Tas bija ka�reivis, kur�, tāpat kā Brosardjers, nogalināts uz vietas ar sitienu pa galvu. An�elika uzmanīgi pacēla portjeru un paskatījās ārā. Nakts tumsā krēslo�ja blāvas uguntiņas, kuras bija aizdedzinātas airētāju bedrē. Pa gareno tiltiņu kustējās kaut kādas ēnas, bet tic nebija uzraugi ar garajām pletnēm rokās. An�elika saskatīja, ka cilvēki uz tiltiņa bija ģērbu�ies sar�kanās drānās, un saklausīja viņu aizsmaku�ās balsis.

Viņa nolaida portjeru un, kāpdamās atpakaļ, nonāca līdz telts aiz�mugurējai sienai, nemanīdama ūdens �ļakstus, kuri aizlidoja līdz viņai katru reizi, kad pret kuģa bortu atsitās kāds lielāks vilnis.

Viņu pārņēm paniskas bailes. Tagad viņa saprata, kāpēc klusē gongs.

Izdzirdējusi basu kāju �ļūkā�anu, An�elika iztaisnojās. Uz sliek�ņa stāvēja Nikolā, ģerbies sarkanajās katordznieka drēbēs. �is viņai pie�vērstais cie�ais skatiens, kur� bija sapinkāto matu apslēpts, �is smaids bārdainajā sejā bija tie�i tāds pats, kā tajā �ausmīgajā naktī pirms daudziem gadiem, kad viņ� skatījās uz to pa tavernas logu. Viņ� ieru�nājās, un viņa nesakarīgā, neskaidrā runa vēl turpināja un turpināja �aus�mīgo izbaiļu brīdi.

� Eņģeļu marķīze� mana skaistule� mans sapnis� Lūk, tu arī mani ieraudzīji! Tevis dēļ es sarāvu savas ķēdes� Pristavu � krāks! Uzraugu � krāks! Ha-ha-ha! Visus nositām� Mēs jau sen tam gatavojāmies� Bet tevis dēļ viss gāja daudz ātrāk� Ieraudzīt tevi dzīvu� sev blakus! Tādu pa�u, kā es tevi redzēju visus �os ilgos desmit katorgas gadus� Un tu biji ar citu, ko, vai man nav taisnība? Tu viņu skūpstīji, glāstīji� O, es tevi pazīstu!� Kamēr es airēju, sēdēdams galerās, tev bija sava dzīve.

Toreiz tu mani apvedi ap stūri� bet ne jau vienmēr tu uzvarēsi. Rats ta�u grie�as. Un tas atnesa tevi atpakaļ�

Viņ� paspēra soli uz An�elikas pusi, stiepdams pretī rokas. Va�as, kuras viņ� pacietīgi zāģēja vairākus mēne�us, bija noberzu�as viņa ādu uz rokām līdz asinīm. Desmit katorgas gados Nikolā-Kalambradēns cen�tās divreiz aizmukt no galerām. Tre�ā reize vainagojās ar panākumu. Viņ� un viņa līdzgaitnieki bija nogalināju�i visus matro�us, kareivjus un virsnie�kus. Tagad viņi bija galeras saimnieki.

��� Tu klusē� Tu baidies? Es ta�u tevi turēju savos apskāvienos, un tad tu nemaz nebaidījies!

Telts ārpusē zibens pār�ķēla naksnīgās debesis, atskanēja dobji pēr�kona grāvieni.

��� Tu mani nepazini? � uzstājīgi turpināja katordznieks. � Tas ne�var būt! Esmu pārliecināts � tu mani pazini vēl toreiz.

An�elika sajuta no viņa skrandām nāko�o sviedru un sāls smaku un, pretīguma pārņemta, iekliedzās:

��� Neskaries man klāt, neskaries!

��� Ahā, tu mani pazini! Nu, pasaki, � kas es esmu?

��� Tu Kalambradēns, laupītājs!

��� Nē, esmu Nikolā, Nikolā � tavs saimnieks no Nelsas torņa.

Negaidīti pāri viņiem pārvēlās milzīgs vilnis, kur� ar troksni atsitās

pret kuģa klāju, un An�elikai nācās, cik vien bija spēka, ieķerties reliņos, lai jūras vilnis viņu nenoskalotu no klāja.

Nedabīgi nogranda pērkons, un tam par atbildi viņi izdzirdēja drau�dīgu koka krak�ķē�anu.

Uz telts sliek�ņa parādījās jauns katordznieks. Viņ� izskatījās apjucis.

��� Barvedi, grotmasts nolūza. Ko mums tagad darīt?

Nikolā nopurināja savu izmirku�o apģērbu un skaļi nolamajās.

��� Velna nemākuļi! � viņ� iebļāvās aizsmaku�ā balsī. � Ja jūs nezi�nāt ko darīt, tad kāpēc pieprasījāt nogalināt visus matro�us? Jūs ta�u teicāt, ka mākat pa�i vadīt kuģi.

��� Jā, bet tagad vairs nav buru.

���� Nu un tad? Brauksim ar airiem. Liksim pastrādāt tiem, citiem, kuri vēl ir ieķēdēti. Tu sitīsi timpānus, bet es parūpē�os, lai �ie shizmatiķi un melnģīmji airētu kā pienākas!

Viņ� izgāja, un mazliet vēlāk no jauna varēja saklausīt vienmērīgos gonga sitienus, kas pārspēja negaisa dārdus. Kuģis, kur� uz da�ām ne�beidzami ilgām minūlēm bija it kā satracinājies, noliekdamies uz to pusi, kurp nokrita nogāztais masts, no jauna atguva līdzsvaru, kad Nikolā ar da�iem cirvja sitieniem pārcirta līdz galam nenolauzto koka pāli un kār�tējais uznāku�ais vilnis to noskaloja aiz borta. Atsāka strādāt sūkņi, pum�pējot ārā ūdeni, un airētāji, uzgūlu�ies uz airiem, centās atkal vest galeru uz priek�u.

Tagad, kad murgi sāka noskaidroties, An�elika atguva zaudēto auks�tasinību. Savā dzīvē viņa ne reizi vien mira nost aiz. bailēm, tomēr va�jadzēja tikai atrast kaut kādu atbalsta punktu, kā naids un cīņas spars ņēma virsroku pār paniku.

Slapjā kleita lipa pie viņas kājām, traucējot ie�anu. Viņa tikai ar grū�tībām nokļuva līdz somai, izvilka no tās citu apģērbu un, izmantodama to, ka vēj� atkal mazliet pierima, novilka pēc daudzkārtējiem mēģinā�jumiem slapjo kleitu un veļu. Paredzēdama, ka ceļojuma laikā ar viņu viss kas var atgadīties, viņa bija paķērusi līdzi vīrie�u drēbes no pelēka auduma, un tagad viņa tās kaut kā uzstiepa sev mugurā. Uzvilkusi līdz ceļiem garās bikses un cic�i, līdz pa�ai aug�ai aizpogājusi stingri pie�gulo�o kamzoli, An�elika sajuta, ka tagad var ar daudz, lielāku pārliecību sagaidīt kuģa avāriju� un galeru ieņēmu�os katordzniekus. Viņa uzvilka zābakus, sasēja cie�ā mezglā matus uz pakau�a un noslēpa tos zem fetra cepures. Viņai pietika aukstasinības vēlreiz attaisīt somu, paņemt no tu�rienes pārvedamos vekseļus un noslēpt citā vietā atliku�o zeltu, piedzenot ar tiem savu siksnu. Visu �o laiku klājs stipri �ūpojās zem viņas kājām, telts grīdu laiku pa laikam skaloja lielie viļņi, un nelaimīgā La Brosar�djera līķis slīdēja pa slapjo telts grīdu gan uz vienu, gan otru vietu.

��� An�elika! � iekliedzās uz sliek�ņa nostājies Nikolā.

Viņ� ieraudzīja teltī kaut kāda jaunekļa siluetu un ne uzreiz pazina An�eliku.

��� A, tas esi tu, � viņa teica ar atvieglojuma sajūtu. � Jau sāku domāt, ka tu būsi pārvēlies pāri bortam.

�� Jā, ja galera turpinās mūs tā dancināt arī turpmāk, tad tas nemaz nebūs tik grūti.

Telts audums pēk�ņi saplīsa, un plīsuma vietā svilpodams ietraucās vēj�.

��� Draņķīga bū�ana, � Nikolā noteica. � Liekas, ka mūs nes uz krastu.

Kopā ar viņu teltī ienāca vienacains katordznieks ar sirmu bārdu.

��� No �ejienes viss ir labi redzams, � viņ� piezīmēja, pārliecies pāri reliņiem un ieskatīdamies negaisa dārdo�ajā nakts melnumā. � Lūk, tur, redzi, danco uguntiņas. Es tev varu precīzi pateikt � tur ir kaut kāda osta. Vajag braukt uz turieni un noslēpties no negaisa.

��� Tu esi prātu zaudējis? Gribi atkal nokļūt uzraugu nagos?

��� Tā ir maza zvejnieku osta� Viņi tur visi pārbīsies un sēdēs ļoti klusi, bet tiklīdz jūra nomierināsies, mēs uzreiz no turienes aiziesim. Ja mēs tagad nemēģināsim turp nokļūt, tad galeru sa�ķaidīs pret klintīm kā kādu no�ēlojamu laiviņu.

��� Es tev nepiekrītu.

��� Labi, barvedi, bet ko tu piedāvā?

��� Brauksim, kamēr jūra nomierināsies.

��� Tu pats, barvedi, esi sajucis prātā! �ī vecā galo�a nekad neizturēs negaisa vētras brāzmas.

��� Liksim jautājumu uz balso�anu, � Nikolā teica. � Iesim, � viņ� izmeta, saķerdams An�eliku aiz rokas. Noslēpies kajītē. Es nevēlos, lai tevi aprij zivis. Tu piederi man�

Tumsā drīzāk varēja sajust nekā saskatīt, ka uz sadragātā kuģa ie�stājies haoss. Airētāju bedre līdz pusei bija piesmēlusies ar ūdeni. Savu vakardienas biedru pletņu sitienu dzīti, sve�zemju airētāji: krievi, mauri un turki � airēja no visa spēka, laiku pa laikam izdodot �au�alīgus, iz�misuma pilnus kliedzienus.

Kur tagad ir metrs Savarī? Kur ir Flino?

An�elikai blakus atkal atradās Nikolā.

��� Viņi visi grib braukt uz ostu, kuru, lūk, tur var saskatīt, � viņ� nokliedza An�elikai. � Bet es uz turieni nelīdī�u. Es un vēl da�i pui�i nolaidām ūdenī felūgu, un mēs tūlīt brauksim. Nāc, marķīze.

Viņa centās izbēgt no viņa tvēriena, cerēdama atrast glābiņu, ja dumpinieku galera ieies ostā, bet viņ� to stingri saķēra, pacēla uz rokām un nesa uz laivu.

Laivu svaidīja gan uz aug�u, gan uz leju kā rieksta �aumalu. Iesākās diena, un debesis uzreiz kļuva skaidras. Mākoņi izklīda, bet jūra tāpat palika nemierīga un zaļa un nepielūdzami stūma kuģi ar vājajiem cil�vēciņiem uz krasta pusi. Viņi tik ilgi bija centu�ies nostāvēt pret �o ne�gaisa uzliesmojumu!

��� Katrs par sevi, un lai notiek kas notikdams! � Nikolā iesaucās, kad felūgas priek�ā parādījās draudo�ās klints radzes.

Katordznieki metās ūdenī.

��� Tu māki peldēt? � Nikolā pajautāja An�elikai.

��� Nē.

��� Vienalga lec!

Viņ� metās ūdenī kopā ar viņu, mēģinādams saturēt viņu tā, lai viņas galva atrastos virs ūdens.

An�elika ierija sājo ūdeni un uz mirkli aizrijās. Uznāku�ais vilnis viņu atrāva no Nikolā un ar auļojo�a zirga ātrumu nesa uz krastu. Viņa atsitās pret klinti un ieķērās tajā ar necilvēcīgu spēku. Viļņi atkāpās. An�elika uzrāpās mazliet augstāk. Trakulīgie viļņu vāli viņu panāca, ūdens no jau�na viņu ietina savā aukstajā līķautā, tad atkal tas atlaidās, tomēr ar katru reizi viņai izdevās uzrāpties mazliet augstāk. Beidzot viņa sajuta, ka viņas svina smagais ķermenis guļ uz smil�aina krasta. Vēl! Vēl mazliet!� Viņa aizlīda līdz zāļainai bedrei, saritinājās ritenītī un zaudēja samaņu.

Pirmās domas, kas pazibēja viņas noskaidrotā apziņā, bija pavisam bērni�ķīgas. Viņa atvēra acis, ieraudzīja virs sevis bargās zilās debesis un ar �ausmām nodomāja, ka pa visu �o drausmīgo nakti viņai ne reizi neie�nāca prātā uzticēt savu dvēseli Dievam.

Par to viņa tik ļoti noskuma, it kā būtu sev pēk�ņi konstatējusi līdz �im nezināmu apslēptu slimību. Sakaunējusies An�elika neiedro�inājās nogludināt savu vainu, pateicoties Svētajam Garam par �orīt uzdāvināto dzīvību. Viņa ar pūlēm piecēlās, juzdama mazu nelabumu no sarītā sāļā jūras ūdens, un viņas seja apmācās. Vai ir vērts pateikties Svētajam Ga�ram? Da�u soļu attālumā An�elika ieraudzīja pie ugunskura sēdo�os katordzniekus.

Saule stāvēja jau augstu, un tās dedzino�ie stari bija paspēju�i iz��āvēt viņas samirku�o apģērbu un matus. Tiesa, An�elikas matos bija ne mazums smil�u, apdedzinātā sejas āda dega, bet rokas bija ļoti saskrā�pētas.

Pamazām viņai atgriezās spējas uztvert apkārt notieko�o. Pēc redzes atgriezās arī dzirde, un viņa saklausīja rupjās katordznieku balsis. To bija apmēram desmit cilvēki. Divi cepināja ugunskurā kaut ko ēdamu, bet pārējie stāvēja visapkārt un strīdējās savā starpā.

��� Nē, barvedi, tas neies krastā, � iesaucās gara auguma puisis ar salmu krāsas matiem. � Mēs izdarījām visu, ko tu liki, mēs ievērojām likumu, tā ka arī tev tas ir jāievēro.

��� Mums ir tādas pa�as tiesības uz admirāļa marķīzi kā tev, � uz�ķēra cits katordznieks, �ļupstot un velkot vārdus. � Kāpēc tu nolēmi, ka viņa pieder tev vienam?

Nikolā stāvēja ar muguru pret An�eliku, un viņa nedzirdēja, ko viņ� tiem atbildēja.

Katordznieki, kas dzirdēja sava barve�a atbildi, sāka klaigāt.

��� Tu vari visu ko tagad muldēt, bet kā tu vari pierādīt, ka viņa bija tava draudzene?

��� Tā mēs tev arī noticējām!� Viņa ir di�ciltīga dāma � kam viņai ir vajadzīgs tāds skrandu lācis, kāds esi tu?

��� Tu mūs gribi piemānīt, barvedi. Tas nav godīgi.

���� Pat ja viņ� saka patiesību, neviens viņam nav devis tiesības �eit ievest savus likumus. Parīzē ir vieni likumi, bet galerās � citi.

Sirdi aizkustino�s ve�uks ar bezzobainu muti un pliku kā ceļgals pa�kausi pamāco�i pacēla gaisā rādāmo pirkstu un teica:

��� Vai tu zini �īs apkārtnes jūrnieku parunu: �Līķi � jūras krauklim, guvums � pirātam, bet sieviete � visiem".

��� Visiem, visiem! � iesaucās pārējie, ar drūmu izskatu tuvodamies

savam barvedim.

*

An�elika paskatījās uz aug�u, kur beidzās stāvais klin�ainais krasts un sākās līdzenums. Vajag mēģināt nokļūt līdz turienei un noslēpties krū�mājos vai arī kraujas malās augo�ajos korķozolos. �ajā saliņā noteikti ir zvejnieki. Tie viņu aizsargās.

Viņa uzmanīgi piecēlās no zemes un nostājās uz ceļiem. Ja kator�dznieki tagad sāks kauties, tad viņai būs pietiekami daudz laika, lai ne�manīti aizietu.

Tomēr strīds, likās, tika atrisināts mierīgā ceļā:

���� Tātad tā arī nolemsim. �ādā reizē nav ko iebilst. Tu mums esi galvenais un tev ir pilnīgas tiesības iet pie viņas pirmajam. Tikai atstāj kaut ko arī mums�

�ie vārdi tika uztverti ar skaļiem un ņirdzīgiem smiekliem. An�elika ieraudzīja, ka Nikolā lieliem soļiem dodas uz viņas pusi. Viņa mēģināja uzlēkt kājās, lai mestos projām. Viņ� nepamanīja �o kustību. Pēc trijiem soļiem viņ� atradās viņai blakus un saņēma viņu cie�i aiz rokas. Viņa acis spīdēja, no tabakas ko�ļā�anas nomelnēju�ie zobi bija atkailināti. Viņ� bija ļoti saniknots, tāpēc nepamanīja, ka viņa mēģināja atkāpties, un, vilkdams viņu sev līdzi, sāka gandrīz vai skrie�us rāplies pa kazas iemītajām taciņām, kuras strauji vijās aug�up no smil�ainā liedaga pa kraujo klin�aino malu. Viņiem pa pēdām sekoja smiekli un nepieklājīgi joki.

���� Dari savu darāmo bez steigas, vecākais, tikai par mums neaiz�mirsti. Mums arī ļoti gribas.

��� Kā tad, es jau nu jums viņu tūlīt atdo�u, � Nikolā rūca. � Tad es labāk� Viņa ir mana! Mana!

Tāpat vilkdams viņu sev līdzi, viņ� skrēja slīpi pa sīkiem akmeņiem nobērto nogāzi, skrāpēdamies gar zemajiem, sausajiem krūmājiem. Vēj� uzķēra An�elikas garos matus un kā vējā plīvojo�u karogu vai kā zīda diegu pu�ķi ar spēku svieda sejā tā, ka viņa neko nevarēja saredzēt.

��� Apstājies! � viņa iekliedzās.

Katordznieks turpināja skriet.

��� Apstājies, es vairs nespēju!

Beidzot viņ� izdzirdēja tās balsi, apstājās un, it kā tikko būtu pamo�dies, skatījās visapkārt.

Viņi skrēja pa kraujas malu, un jūra tagad klājās tālu lejā, tum�i zila, gandrīz melna uz ko�i gai�zilā debess fona, kur lidoja kaijas, gaisā iezī�mēdamas baltas arabeskas. Brāzmainais, smacīgais vēj� sita An�elikai sejā un apgrūtināja elpo�anu.

Izbēgu�ais galeras vergs, likās, tikai tagad saprata, ka viņ� ir brīvībā un ka viņa priek�ā guļ milzīgā, neaptveramā pasaule.

��� Un tas viss, � viņ� �ukstēja, � tas viss tagad pieder man�

Viņ� atlaida An�elikas plaukstu. Izpletis savas rokas, viņ� vairākas

reizes ieelpoja ar dziļu krūti jūras gaisu, iztaisnoja plecus, kuri no airē��anas uz galerām bija kļuvu�i vēl platāki nekā iepriek�. Zem viņa �aurās sarkanās jakas varēja jaust muskuļoto ķermeni.

An�elika atkāpās sānis un sāka skriet projām.

��� Atgriezies! � Nikolā ierēcās un metās viņai pakaļ. Kad viņ� to panāca, viņa pagriezās pret Nikolā ar seju un, �ņākdama kā satracināta kaķene, izstiepa rokas ar ieplestiem pirkstiem un gariem nagiem.

��� Nenāc man klāt� neskaries.

Viņas acis izverda tādu naidu, ka viņ� sastinga uz vietas.

��� Ko? � viņ� murmināja. � Vai tad tu nevēlies, lai es tevi no�skūpstītu? Pēc tik ilgiem �ķir�anās gadiem? Vai tad tu nevēlies saņemt manus glāstus?

��� Nē.

Viņa uzacis saraucās. Varēja padomāt, ka viņas vārdu jēga tikai ar grūtībām nonāca līdz viņa apziņai un viņ� moko�i centās izprast to jēgu. Viņ� mēģināja vēlreiz to satvert, bet An�elika izlocījās. Viņ� dobji ie�rūcās, vil�anās izteiksme parādījās viņa sejā.

��� Tu ko, An�elika? Tu tā nevari izrīkoties ar mani. Man jau desmit gadus nebija nevienas sievietes. Es nevienai pat ar pirkstu nepicskāros, ļoti reti ar tām vispār satikos. Un, lūk, tagad atnāci tu, blakus� Tu! Un man tagad vairs nav tiesību tev pat pieskarties?

��� Nē.

Viņa melnās acis pēk�ņi sāka izklaidīgi �audīties visapkārt kā neprā�tīgam cilvēkam. Viņ� metās An�elikai virsū, prata viņu saķert, bet viņa tik veikli ieķērās viņa rokās ar asajiem nagiem, ka Nikolā atlaida pirkstus un apjucis sāka aplūkot uz savām rokām no skrāpējumiem radu�ās asiņainās rētas.

��� Ko tu dari? � viņ� atkārtoja. � Varbūt tu mani vēl neesi atce�rējusies, mana saldā? Tad tu neko neatceries? Nelsas tornī tu gulēji, piespiedusies man klāt� Es tevi ņēmu un mīlēju tevi tā, kā man gribējās, tā, kā tev gribējās� Man tas nerādījās sapnī, nē! Tas bija, bija� Nu pasaki, vai tad mēs neesam ar tevi novadnieki, vai tad es nevēlējos tevi visu �o laiku un vai tu atceries, kā tu mani vēlējies pirms savām kāzām? Lai ko tu arī tagad neteiktu, vienalga man ir taisnība. Es vienmēr tevi mīlēju� Vai tie�ām tu vairs neko neatceries! Esmu Nikolā, tas pats Ni�kolā, kur� kādreiz tev lasīja zemenes�

��� Nē, nē! � kāpdamās atpakaļ, kliedza An�elika. � Nikolā jau sen nomira. Tu esi Kalambredēns. Es tevi neieredzu!

��� Bet es tevi mīlu! � viņ� ierēcās.

Viņa no jauna metās bēgt � viņ� metās pakaļ. Viņi joņoja cauri asajiem dzelk�ņainajiem krūmiem, kuri ne�ēlīgi skrāpēja un ieķērās drē�bēs. An�elika aizķērās aiz celma un paklupa. Nikolā metās viņai virsū, bet viņa paspēja jau uzlekt kājās, un viņam nācās cie�i apķerties ap tās vidukli, lai viņu aizkavētu. Viņa izrāvās, sizdama viņam ar kulakiem pa seju.

���� Bet es tevi mīlu, � viņ� visu laiku atkārtoja, skatīdamies uz viņu ar izmisu�u un neprātīgu skatienu. � Es vienmēr tevi vēlējos, nekad tevi neaizmir�u� Visus �os gadus es tikai sapņoju par tevi. Es visu laiku tevi atcerējos, es tevi ieguvu sapņos atkal un atkal� Un tagad es vairs nespē�ju gaidīt�

Viņ� mēģināja novilkt no viņas kādu apģērba gabalu, tomēr vīrie�u kostīms nebija tik viegli noņemams. Viņa turpināja ar pārcilvēcisku spēku rauties ārā, bet viņam tomēr izdevās saplēst An�elikas kamzoļa apkakli un atkailināt viņas krūti.

��� Nu atļauj man, atļauj, � viņ� lūdzās. � Mēģini mani saprast. Es vairs nespēju� Es līdz nāvei� līdz nāvei vēlos tevi.

Un viņi turpināja izmisīgi cīnīties viens ar otru starp mir�u un kadiķu krūmiem, griezīga un brāzmaina vēja appūsti�

Pēk�ņi kaut kāds spēks atrāva katordznieku no An�elikas un aizmeta viņu vairāku soļu attālumā.

Krūmos stāvēja cilvēks. Cauri saplīsu�ajai zilajai jūrnieka formai va�rēja manīt viņa zilumiem izraibinātās krūtis un plecus, uztūku�ajā sejā bija redzamas sarecēju�as asins strūkliņas, bet An�elika pazina jauno letnantu dc Milerānu. Piecēlies kājās, Nikolā arī viņu pazina.

���� Ā, tas ta�u ir virsnieķeļa kungs, � viņ� teica, ņirgādamies un irgodamies. � Iznāk, ka jūs pat nederējāt zivīm par barību, kad mēs jūs izmetām aiz borta? �ēl, ka ar jums nenodarbojos es � tad jūs nestāvētu �eit un man netrau�

��� Nelietis! � iesaucās jaunais jūrnieks. � Tūlīt tu man samaksāsi par saviem noziegumiem.

Nikolā metās virsū Milcrānam, bet spēcīgais dūres sitiens viņu no jauna noguldīja zemē. Katordznieks iespiedzās aiz niknuma un no jauna metās uzbrukumā. Labu laiku varēja dzirdēt pie kraujas malas dobjas, ne�ēlīgas un spalgas skaņas. Pretinieki bija apmēram vienāda auguma un fiziski labi attīstīti. Karaliskais virsnieks arī vairākas reizes atradās zemē, un An�elikai brī�iem likās, ka viņ� vairs nepiccelsies. Lūk, Nikolā, no�liecies pār leitnantu, sāka to ne�ēlīgi dauzīt ar dūrēm. Bet tas ātri apgrie�zās uz muguras un iesita savam pretiniekam ar kāju pa vēderu. Vēl viens sitiens pa vēderu, un ar bārdu apaugu�ā netīrā Nikolā seja nobālēja kā krīts. Viņ� saliecās līkumā.

��� Nelietis! � viņ� ierēcās. � Tevi labi baroja� tu ēdi gaļu un auzu putru, bet es riju savārītas pupas, katordzniekiem domāto ēdienu�

Leitnants de Milerāns bez jebkādas �ēlastības iebelza viņam pa seju. Nikolā pakāpās atpakaļ, un �eit pēk�ņi de Milerāna sitieni sekoja viens pakaļ otram kā krusa.

Līgodamies Nikolā atkāpās un atkāpās uz bezdibeņa malu.

��� Nē! � An�elika iekliedzās.

Pēk�ņi Nikolā kāja atradās tuk�umā, un viņ� nokūleņoja atmuguriski, netveramajā debess /.ilgmē. Ilgā, apdullino�ā An�elikas kliedziena pava�dīts, viņ� lidoja lejā, �ilbino�o saules staru apspīdēts, kamēr beidzot no�krita uz sarkanajām akmens klintīm.

Leitnants dc Milerāns noslaucīja pieri ar roku.

��� Viņ� ir miris! � An�elika iesaucās. � Tagad patie�ām miris! O, Nikolā! O! Tagad tu vairs neatgriezīsies�

��� Jā, viņ� ir miris, � atkārtoja virsnieks. � Viņu jau nes projām

jūra.

Apdullināts vēl no nesenā kautiņa, Milerāns nesaprata, ko nozīmē viņas kliedzieni un kāpēc viņa ar sāpēs saviebtu seju stāv uz ceļiem kraujas malā un lauza savas rokas.

��� Neskatieties uz turieni, kundze, nevajag. Viņ� ir miris, ticiet man. Jums vairs nevajag baidīties. Toties mums ir jādodas projām, un es jūs lūdzu � pārstājiet, lūdzu, kliegt. Jūsu kliedzieni pievilinās pārējos katordzniekus.

Viņ� palīdzēja An�clikai piecelties, un viņi lēni, it kā somnabuliska miega pārņemti, gāja projām no drausmīgās vietas.

An�elika un leitnants de Milerāns ilgi brida pa tuksne�aino krastu, līdz beidzot tālumā ieraudzīja mui�nieku pils torņu jumtus, kas pacēlās uz augsta zemesraga.

� Paldies Dievam! � Milerāns no�ukstēja. � Tagad mēs varēsim palūgt �īs pils saimnieka viesmīlību.

Jaunais virsnieks ļima vai nost aiz noguruma. Naktī viņ� bija ilgi pel�dējis aukstajā ūdenī, cīnīdamies ar miegu, krampjiem un izmisumu. Rīt�ausmā beidzot viņa priek�ā parādījās zeme, un viļņi viņu izmeta krastā, kaut arī viņ� pats to vairs neatcerējās. Atguvies viņ� savāca da�us mo�luskus un, lai kaut cik nostiprinātu savus spēkus, tos apēda. Pēc tam viņ� nolēma doties uz salas iek�ieni, atrast iedzīvotājus un lūgt viņu palīdzību.

Tie�i �ajā bridi līdz viņa ausīm atskanēja sievietes kliedzieni, un viņ� aizsteidzās uz to vietu, kur An�elika rāvās ārā no Nikolā skāvieniem.

Naida pārņemts, redzot savā priek�ā dumpja aizsācēju, kur� pazu�dināja viņa biedrus, de Milerāna kungs atrada sevī tik daudz spēka, lai atriebtos par viņu bojāeju, tomēr cīniņa laikā guva vairākus ne�ēlīgus sitienus un tagad jutās pilnīgi pārmocījies.

An�elika neizskatījās daudz labāka. Pie tam viņu un leitnantu mocīja stipras slāpes.

Ieraudzīju�i pili, viņi aiz uzmundrinājuma sāka soļot daudz ātrāk. Ap�kārtnē, agrāk me�onīgā un tuksne�ainā, jau varēja sajust cilvēku tuvumu. Tālumā uz smil�ainā krasta varēja saskatīt cilvēku figūras, bet aiz takas līkuma parādījās kazu bars, kas mierīgi ēda iso zāli.

Leitnants de Milerāns, paskatījies uz tām, pēk�ņi sarauca uzacis un aizstūma An�eliku aiz tuvākās klints, parādīdams ar �estiem, ka labāk nogulties zemē.

��� Kas notika?

��� Nezinu. Bet �ajās kazās ir kaut kas aizdomīgs.

��� Bet kas?

���� Es nemaz nebūtu izbrīnījies, ja man tagad pateiktu, ka negaisa naktīs tās da�reiz aizved, lūk, uz to krastu, uzkarot katrai kaklā dego�u lukturīti.

��� Ko jūs ar to vēlaties pateikt?

Viņ� pielika pirkstu pie lūpām, pielīda pie kraujas malas un, paska�tījies lejā, pamāja arī viņai, lai pielien pie stāvās kraujas.

��� Es nekļūdījos, � viņ� no�ukstēja. � Paskatieties.

Zem viņiem bija izpleties liels, pla�s līcis, virs kura pacēlās tum�ais un masīvais pils mūris. Pa�reizējā bēguma laikā krasts bija atkailināts un jūras viļņos peldēja kuģa lauskas. Krasta viļņu bangās sadurdamies �ū�pojās masti, airi, buras, apzeltīto bortu reliņu gabali, mucas. Zem ūdens visur varēja redzēt miru�us ķermeņus. Vairākus līķus, tāpat apģērbtus katordznieku sarkanajās apkaunojo�ās formās, jūra bija izsviedusi uz klin�tīm, un tagad tie kā ko�i plankumi atpoguļojās mierīgajā ūdeni, kur� bija izveidojies peļķu veidā �ajā smil�ainajā līcī. Skaļi ķērca jūras putni, kurus �eit pievilināja viegls guvums, krastā rosījās cilvēki � vīrie�i un sievietes. Vieni strādāja ar ķek�iem, pievilkdami pie sevis visu, kas peldēja pa ūdens virsmu, citi apgrieza apkārt akmeņainajā krastā izmestos slīkoņust 5-286

Tre�ie brauca mazās laiviņās jūras virzienā, kur vēl varēja manīt lielā kuģa vraku, kur� bija uzsēdies uz asajiem rifiem pie ieejas līcī.

��� Tie ir krasta laupītāji, viņi aplaupa uz rifiem uzskrēju�os kuģus, � Milerāns �ukstēja. � Naktīs viņi savām kazām uzkarina lukturī�us. Vētras laikā jūrnieki domā, ka tās ir kaut kādas ostas ugunis, tāpēc uzņem kursu uz �o krastu, un viņu kuģi uzskrien virsū zemūdens klintīm pie lī�a ieejas.

��� Pagāju�o nakti katordznieki pamanīja �īs ugunis, tāpēc arī nolēma braukt uz �ejieni, lai noslēptos no vētras �ajā līcī.

��� Tātad viņi tika sodīti par saviem jaunajiem darbiem. Bet ko teiks de Vivona kungs, kad uzzinās par admiralitātes galeras bojā eju? Nabaga �Roijāls"!

��� Ko mēs tagad darīsim? � An�elika jautāja.

Bez trok�ņa atnāku�o melnīgsnējo vīrie�u nostā�anās aiz -viņu mu�gurām atbrīvoja letnantu no atbildes.

Krasta laupītāji viņiem sasēja uz muguras rokas un aizveda tos pie senjora Paolo di Viskonti, kur� no sava bazalta torņa kā karalis valdīja pāri �im apvidum.

Senjors Paolo bija atlētiska auguma d�enovietis ar tik varenu musku�latūru, ka stingri apkļautais atlasa kamzolis, likās, tūlīt plīsīs pa visām vīlēm. Viņa �ilbino�ais smaids un dzīvnieciskais skatiens ļoti skaidri iztei�ca viņa tieksmi uz laupī�anām, ko viņ�, starp citu, arī darīja, dzīvojot uz klints stāvo�ajā savrupmājā un no turienes pavēlot saviem niknajiem un me�onīgajiem korsikāņu vasajiem.

Ieraudzījis divus viņam atvestos gūstekņus, senjors di Viskonti ļoti nopriecājās. Vecā galera un da�i no�ēlojami katordznieki viņam likās pā�rāk nabadzīgs guvums.

�� Viņa majestātes Francijas karaļa virsnieks! � viņ� iesaucās stiprā itāļu akcentā. � Es domāju, ka jums, senjor, ir ģimene, kura jūs karsti mīl un kurai ir ļoti daudz naudas. Dio mio! Che bcllo ragazzo!* � iesaucās d�enovietis, glaudot An�elikas zodu ar savu iedegu�o roku, uz kuras gredzenu nebija mazāk par netīrumiem.

*

Leitnants de Milerāns neveikli stādīja priek�ā savu līdzgaitnieci:

Mans Dievs! Cik skaists jauneklis! (itāl.)

��� Di Plcssī-Beļjēra kundze.

��� Tā ir sieviete! O, madonna! Ma guarda che carina! Che bella ragazza! *

��� O, tas ir tāds retums!�

No senjora Paolo leitnants de Milerāns uzzināja, ka vētra viņus bija aiznesusi uz Korsikas krastiem, nabadzīgu un me�onīgu salu, kura tajā laikā piederēja D�enovai.

Cienot viņu augsto kārtu, itālietis uzaicināja An�eliku un Milerānu pie sava vakariņu galda. Uzņem�ana apvienoja savādu greznību ar lauciniecisku nepievilcību. Galdi bija pārklāti ar apbrīnojami skaistiem me��ģīņu galdautiem, tomēr uz tiem nebija redzamas dak�iņas. Bet da�as uz�liktās alvas karotes bija domātas tikai tādēļ, lai ar tām uzliktu ēdienu uz �ķīvja. Nācās ēst ar rokām, ņemot ēdienu no sudraba traukiem, uz ku�riem bija iegravēts slavenā itāļu zelta un sudrablietu meistara vārds.

Sākumā di Viskonti piedāvāja saviem noguru�ajiem gūstekņiem ceptu piena sivēnu, garnētu ar kastaņiem un dillēm. Tad kalpi atnesa lielu alvas kastroli makaronu zupas, pilnu ar safrāna specijām, kurā peldēja siera gabaliņi.

Par spīti satraukumam, An�elika ēda pilniem vaigiem. D�enovieties, nenovēr�ot no viņas savu dedzino�o skatienu, laiku pa laikam ielēja viņas apzeltītajā un izrotātajā kausā tum�u saldu vīnu, no kura jaunajai sievietei drīz vien sāka kvēlot vaigi.

Paēdusi viņa sāka ar izmisuma pilniem skatieniem lūkoties uz leit�nantu de Milerānu. Tas saprata, ko viņa lūdz, tāpēc nāca viņai palīgā.

�� Di Plcssī kundze ir ļoti nogurusi. Vai viņa nevarētu atpūsties kādā no jūsu istabām?

��� Nogurusi? �ī senjora � jūsu mīļākā?

Jaunais cilvēks nosarka līdz pat ausu galiņiem.

��� Nē.

*

�� Ā! Nu, tad esmu ļoti priecīgs. Varu uzelpot brīvāk! � d�enovietis iesaucās, piespiedis pie krūtīm roku ar izplestiem pieciem pirkstiem. � Man negribējās jums sagādāt nepatīkamus brī�us. Bet tagad viss ir kār�tībā.

Ak, kāds skaistums! Kāda skaista meitene! (itāl.)

Viņ� pagriezās pret An�eliku.

��� Jūs esat nogurusi, senjora? Es saprotu. Es jau neesmu zvērs. Tūlīt jūs pavadī�u uz jūsu� franciski tie, liekas, saucas par apartamentiem.

Zem pa�a torņa jumta un pilnīga caurvēja pārņemtā istabā An�elikai atrada gultu ar cauriem palagiem un brokāta pārklājiem. Istaba bija pilna ar venēcie�u spoguļiem, fran�u pulksteņiem un turku iero�iem. An�elikai �ī istaba atgādināja Nelsas torni, kur zagļi glabāja nozagtās mantas.

Mazā kalpone-korsikāniete pierunāja vie�ņu ieiet vannā un apģērbt samērā skaistu sievie�u kleitu, izņemtu no lādes, kur tā gulēja kopā ar daudzām citām mantām, bez �aubām, paņemtām no kaut kādu ne pārāk drosmīgu ceļotāju bagā�as.

An�elika ielīda karstā ūdens baļļā un ļāva atpūsties saviem nogu�ru�ajiem locekļiem, kas smeldza no jūras sāls un saules apdegumiem. Tomēr nomazgājusies viņa pasteidzās no jauna uzvilkt savu veco kostīmu, kaut arī tas bija saņurcīts, netīrs un saplēsts. Viņa cerēja, ka vīrie�u ap�ģērbs un zelts kaut kādā mērā viņu pasargās.

Viņai likās, ka gulta zem viņas �ūpojas, tāpat kā kuģa klājs vētras laikā, un �ī iedomātā �ūpo�ana nomocīja viņas jau tā sabendētos nervus. Viņas acu priek�ā rādījās izkropļotās katordznieku sejas, Nikolā, senjors Paolo. Beigu beigās viņa ieslīga smagā miegā.

An�eliku uzmodināja klauvējieni pie dzelzs apkaltajām durvīm. Klu�sināta balss sauca:

��� Saimniece, saimniece! Marķīzes kundze, tas esmu es, atveriet!�

An�elika saspieda ar rokām deniņus. Istabā svilpoja ledaini auksts

vēj�.

��� Tas esmu es, Flino!

��� A, tas esi tu, � viņa teica.

Viņa piecēlās, �ūpodamās piegāja pie durvīm, atbīdīja aizbīdni un ieraudzīja uz sliek�ņa stāvam savu mazo kalpu ar eļļas naktslampu rokās.

��� Kā jūs jūtaties, marķīze? viņ� jautāja, atklāti smaidīdams.

��� Bet� kā tad tu�

Pamazām An�elika sāka atcerēties, kas bija noticis.

���� Bet, Flino, � viņa iesaucās, priecīgi pārsteigta, � no kurienes tu �eit uzradies?

��� No turienes, no kurienes uzradāties arī jūs, marķīzes kundze, � no jūras.

An�elika saķēra viņu aiz pleciem un noskūpstīja.

��� Mans bērns, esmu tik priecīga! Bet es jau domāju, ka tevi vai nu nogalināja katordz.nicki, vai arī tu noslīki vētras laikā.

��� Kalambredēns mani pazina un pateica, ka esmu savējais. Es viņam palūdzu neaiztikt veco aptiekāru � viņiem ta�u viņ� nesagādāja nekādu ļaunumu. Mūs ieslēdza kabūzī, bet kopā ar Savarī vēlāk uzlauzām slēdzi. Tas notika naktī, vislielākās vētras laikā. Airētāji bedrē spiedza kā aiz�kauti. Tie, kuri nebija ieķēdēti smagajās ķēdēs, mēģināja ķerties, pie kā vien spēja. Kad mēs sapratām, ka jūs vairs neesat uz galeras, mēs ar Savarī kungu iekāpām laivā. Starp mums runājot, �is ve�uks � lielisks jūrnieks! Tiesa, tas mums netraucēja nokļūt me�onīgā senjora Paolo ķe�pās. Bet rokas un kājas veselas, un mums pat iedeva paēst. Kad mēs uzzinājām, ka jūs arī esat izglābusies, mēs kļuvām ļoti priecīgi.

���� Palikt dzīviem � tas, protams, nav slikti, bet mūsu stāvoklis ir visai bēdīgs, manu nabaga Flino. Mēs esam nokļuvu�i īstu laupītāju rokās.

�� Tie�i tāpēc es arī pie jums atnācu. �eit ir viens mazs tirdzniecības kuģītis, kur� drīzumā izies atklātā jūrā. Senjors Paolo ir nolēmis to kārtīgi apskatīt, un tagad kapteinis grib mēģināt klusām nozust. Viņ� piekrita mūs gaidīt vēl stundu, bet vajag pasteigties.

An�elikai nebija vajadzības ilgi domāt. Viss, kas viņai bija, bija mu�gurā.

Viņa apskatījās visapkārt un, uzskatīdama, ka uz grīdas nomestais duncis viņai var noderēt, iebāza to piedurknē.

��� Bet vai mēs varēsim iziet ārā no pils? � viņa �ukstus jautāja.

��� Mēģināsim. Visi vietējie pakalpiņi ir apdzēru�ies par godu kuģa bojāejai. Viņi kuģa kravas telpās atrada da�as vīna mucas un pielakās kā cūkas.

��� Bet senjors Paolo?

��� Es viņu neredzēju. Arī laikam kaut kur krāc.

An�elika nodomāja par leitnantu de Milerānu, tomēr Flino viņai pa�teica, ka tas ir ieslēgts pils pagrabā. Nācās atstāt jauno virsnieku skumjā likteņa varā.

Ejot viens aiz otra, An�elika un Flino ilgi kāpa lejā pa vītņu kāpnēm. Vēj� uzpūta liesmu lampu aba�ūros un raustīja dego�ās lāpas, kuras bija saliktas dzelzs riņķos uz sienām.

Pēdējā no zālēm, mazliet līgodamies, pastaigājās senjors di Viskonti. Viņ� pamanīja An�eliku un Flino, un viņa lūpas atvērās smaidā, kur� acīmredzami nevēstīja neko labu.

��� O! Senjora! Kas tad nu? Jūs atnācāt, lai atrastos manā kompā�nijā? Esmu laimīgs.

An�elikai nācās nokāpt vēl da�us pakāpienus. Viņa vienā acumirklī novērtēja situāciju.

Virs senjora Paolo galvas karājās no neaptēstiem dēļiem sasists rāmis. Uz �ī rāmja bija uzliktas �etras resnas tauku sveces. �ī lustra bija pie�stiprināta pie velves ar virvēm, kuras bija izlaistas caur bloku. �īs virves bija piesietas pie dzelzs āķa, kur� bija iesists sienā pie pa�ām kāpnēm.

An�elikai nevajadzēja pat triju sekun�u, lai izrautu no piedurknes dunci un pārgrieztu tuvāko virvi.

Tā kā sveces uz rāmja paspēja nodzist vēl līdz to nokri�anai zemē, viņa tā arī neuzzināja, vai smagais baļķu rāmis trāpīja d�enovietim pa galvu.

Bēgļi izdzirdēja varenu senjora Paolo rēcienu, kas pārspēja krīto�ā trok�ņa grāvienu, un saprata, ja viņ� arī nav nosists, tad pa�laik atrodas ļoti neapskau�amā stāvoklī.

Izmantodami tumsu un sajukumu, An�elika un Flino skrēja uz durvju pusi.

Pagalmu viņiem izdevās �ķērsot netraucēti. Pils bija pussagrauta, un bēgo�ajiem gūstekņiem likās, ka viņi vēl nav pametu�i �īs pils sienas, kad Flino pēk�ņi ieraudzīja taciņu, kura veda uz to vietu, kur viņus gaidīja no�ēlojamais kuģītis.

Debesīs joņojo�ie mākoņi brī�iem aizsedza, bet brī�iem atklāja ska�tienam mēness vizo�o disku.

��� Tas ir �eit, � Flino teica.

Bija dzirdams, kā jūra ar naidīgiem rēcieniem vēlās uz mazo smil��aino līcīti. An�elika un Flino izskrēja caur krūmiem un iznāca lī�a krastā, kur blakus nelielajam kuģītim stāvēja tum�i silueti, kas viņus gaidīja.

��� Tie esat jūs, kas grib nokļūt zivju vēderos pie Korsikas vai Sardīnijas krastiem? � jautāja balss marselie�u akcentā.

��� Jā, es, � An�elika atbildēja. � Lūk, jums samaksa par pūlēm � turiet.

��� Par to parunāsim vēlāk. Kāpiet aug�ā uz klāja.

Da�u soļu attālumā no viņiem metrs Savarī, līdzīgs tumsas d�inam, izlēja savas dvēseles sāpes tumsai un vējam, piesaukdams visus nelabos pār kuģa saimnieka galvu.

��� Jūsu alkatība jums atnesīs nelaimi, o, nepiepildāmais maiss, ne��ēlīgais astoņkājis, nelietīgais asinssūcējs, kur� izsūc no tuvākajiem visu viņu mantību! Es jums piedāvāju visu, kas man ir, bet jūs atsakāties mani uzņemt uz kuģa borta.

��� Es samaksā�u par �o kungu, � An�elika teica.

��� Uz kuģa jau tāpat ir ļoti daudz cilvēku, norūca saimnieks.

Tad viņ� nostājās pie stūres rata un izlikās, ka neredz veco aptiekāru,

kur� rāpās uz borta ar savu somu, lietussargu un stikla trauku.

Mēness, uzticīgs �o vietu kontrabandistu un bēgļu sabiedrotais vēl no antīkajiem laikiem, uz ilgu laiku noslēpās aiz mākoņiem, un kuģim pilnīgi pietika �ī laika sprī�a, lai nemanīti izbrauktu cauri klintīm, uz kurām de�ūrēja senjora di Viskonti sargi.

Kad pāri jūrai atkal parādījās sudrabainā gaisma, uguntiņas, kuras dega laupītāju tornī, bija jau tālu.

Provansietis dziļi nopūtās.

��� Nu, lūk, arī viss! � viņ� teica. � Tagad var ari uzdziedāt kādu dziesmiņu. Mu�o, nostājies pie stūres rata.

Viņ� izņēma no lādes ģitāru un sāka to prasmīgi skaņot. Drīz vien mēnessgaismā atskanēja viņa stiprā krū�u balss.

� Hei, vai tik jūs neesat tā pati dāma no Marseļas, kura vēlējās apmeklēt turku sultāna harēmu? Nu, es jums teik�u, jūs protat panākt savu. Jūs mani pamatīgi apgājāt!

Rītausmas gaismā An�elika bez pūlēm pazina burinieka ��uljeta" saimnieku, to pa�u Marseļas kapteini, kur� pavisam nesen ar tādu degsmi atrunāja viņu no bīstamajiem jūras braucieniem. Viņu sauca Melkiors Panasava. Tas bija �etrdesmit gadus vecs vīrietis ar jautru, iedegu�u seju zem sarkanbaltās neapoletānie�u cepurītes. Viņa kājas apkļāva melnas bikses, kuras bija savilktas ar platu, vairākas reizes apkārt jostasvietai aptītu jostu. Viņ� �ķelmīgi sūca pīpi un, pagriezies pret savu matrozi, beidzot secināja:

��� �eit var teikt tikai vienu � ja sieviete kaut ko ļoti vēlas panākt, tad pats Dievs Kungs nav spējīgs viņu iztraucēt.

Matrozis, maziņ�, sauss kā koks, vecītis ar bezzobainām smaganām, acīmredzot tikpat nerunīgs, cik viņa saimnieks daudzvārdīgs, izteica savu piekri�anu ar tāla spļāviena palīdzību.

Tre�ais un pēdējais ekipā�as loceklis bija zēns grieķis vārdā Mu�o.

��� Nu, labi! Jūs esat uz mana kuģa, kundze, un �eit vairs neko ne�padarīsi, � izteica savu vērtējumu kapteinis. � Mums �eit nav pārāk daudz vietas, it sevi�ķi pēc tam, kad mēs iekrāvām preces. Es ta�u nekādi nevarēju paredzēt, ka manu pasa�ieru vidū atradīsies dāma.

��� Vai jūs nevarētu izturēties pret mani kā pret jaunekli? � An�e�lika palūdza. � Vai tie�ām es nevarētu izskatīties pēc jauna mui�nieciņa?

���� Kas to lai zina, varbūt, ka ari varat, bet �eit nav nekādas va�jadzības spēlēt teātri, jo uz kuģa ir tikai savējie.

��� Es jūs lūdzu izturēties pret mani kā jaunekli, lai jums tas iznāktu daudz dabīgāk un ticamāk, gadījumā, ja �o kuģi nolaupīs neuzticīgie.

���� Manu balodīt, jūs sevi mierināt ar ilūzijām, bet jūs, lūdzu, ne�apvainojieties. Pietiks �iem mala�iem ieraudzīt jauku sejiņu, tad, lai tā ir meitene, lai tas ir puisis, viss vienalga kastrolī! Pajautājiet par to visu Mecco-Morte, al�īrie�u flotes admirālim, � viņ� jums pateiks. Ha-ha-ha!

Skatīdamies uz savu nosvērto matrozi ar daudznozīmīgiem skatie�niem, viņ� izlija skaļos smieklos.

���� �ī jūsu uzmācīgā ideja par liktenīgu tik�anos ar berberiem vai turku pirātiem ir vienkār�i smieklīga, un man liekas, ka jūs to sakāt tā�pēc, lai uzjautrinātos.

���� Ē, nē, kundze, tas ir, atvainojiet � kungs, tā nav nekāda uz�mācīga ideja. Mani pa�u ir ņēmu�i gūstā desmit reizes. Piecas reizes mani uzreiz apmainīja, bet vienalga par pārējām piecām reizēm man sakrājās veseli trīsdesmit nebrīves gadi. Vispirms man lika stādīt vīno�gulājus Bosforas jūras līcī, bet pēc tam nolika cept baltmaizi kaut kādam pa�ā harēmam. Pa�ā piederēja savrupmāja pie Konstantinopoles. Vai jūs spējat mani iedomāties par maizes cepēju?! Ak, es nabadziņ�, ak, es nelaimīgais, kas tas bija par drausmīgu laiku!� Sevi�ķi tāpēc, ka nācās cept nevis mūsu maizi, bet viņu, pagānu, plakanos kā kabatlakati plā�ceņus, kurus vajadzēja lipināt uz krāsns sienām, it kā tie būtu pankūkas. Nu, es ātri sāku saprast, kas ir kas, un iesitu roku tā, ka prieks bija skatīties. Bet visvairāk man nepatika tie�i tas, ka man visapkārt visu laiku dīdījās einuhi ar kailiem zobeniem un visu laiku sekoja tam, lai es neska�tītos cauri re�ģiem uz mīlīgajām sejiņām.

���� Mans draugs, � Savarī teica, � jūs nevarat citiem stāstīt, ka patie�ām esat izcietis lielākas mocības, būdams gūstā, nekā es, pabūdams verdzībā pie marokāņiem. Viņi ļoti nopietni izturas pret savu reliģiju un tāpēc neieredz kristie�us. Pilsētas, kuras atrodas to provincēs, ir slēgtas eiropie�iem un pat turkiem, kuri, pēc viņu domām, ir pārāk vāji savā ticībā. Mani aizsūtīja uz tuksne�a ielenktu pilsētu, kuru sauca par Tombuktu, strādāt sāls raktuvēs. Kad viņi redzēja, ka es netaisos mirt, mani aizveda uz citu pilsētu � Marakc�u, kur es cītīgi strādāju El-Muasinas un Vahides sultānietes mo�eju būvdarbos.

��� Nu, lūk! Es jau tā arī domāju, ka tāds skopulis, kāds esi tu, ku�ram visa bagā�a � viena pudele draņķīga vīna, nav nekam citam derīgs kā mālu mīcī�anai kopā ar ēzeļa mēsliem, lai no �iem dubļiem kā kuli�iem celtu Dievam pretīgās saracēņu mo�ejas.

��� Mans draugs, jūs mani apvainojāt. Jūs nekad neesat redzējis EsSabata mo�eju Mcknesā, Karauīnu un Bab-Hisu mo�ejas Fesā un � pats galvenais � sultāna pili, kura ir lielāka par Versaļu.

��� Māla kuli�us � es jums saku, tikai mazliet piesedz ar apmetumu. Cita lieta Svētā Sofijas katedrāle vai Septiņtorņu pils Konstantinopolē. Lūk, tās ir celtnes, īstas celtnes! Tikai tās cēla kristie�i tajos laikos, kad Konstantinopolē vēl saucās par Bizantiju.

Drebēdams sa�utumā, metrs Savarī visu laiku ņēma nost un berza, un atkal lika uz deguna savas brilles.

��� Katrā gadījumā, �īs mauru kuli�as ne ar ko nav sliktākas par tur�ku plāceņiem, kurus jūs cepāt savam Stambulas pa�ā. Ja jūs zinātu, kāds ir patiesais saturs manās pudelēs ar draņķīgo vīnu, kā jūs to nosaucāt, jūs par to runātu ar daudz lielāku cieņu.

�� Goda vārds, vectētiņ, ja jūs man piedāvāsiet glāzīti, es varbūt arī ņem�u savus vārdus atpakaļ un jums pat atvaino�os.

Savarī cienīgi piecēlās kājās. Uzmanīgā auklītes rūpībā viņ� aturķēja sarkano vasku, ar kuru bija aizliets pudeles korķis, izņēma korķi un pie�lika pudeles kakliņu pie Melkiora Panasavas deguna.

��� Novērtējiet �o dievi�ķīgo aromātu, kapteini. Tikai par vienu �ī ka�raliskā eliksīra pārvadājumu persie�u �ahs jums samaksātu desmit maisus zelta.

��� Tpī! � marselietis teica. Tad, iznāk, ka tas nemaz nav vīns? Kas tas ir, vai aptieķnieku miega zāles?

��� Tīrs minerāls mumions, kur� ir iegūts no persie�u �aha svētās klints.

��� Es kaut ko esmu dzirdējis no arābu tirgotājiem par �o dārgo ķēzekli, bet man ne visai patīk turēt �o savārījumu uz sava kuģa borta.

Marselietis skatījās uz pudeli ar aizdomām, pie kurām, jaucās klāt arī kaut kāda bijība. Apmierināts ar radīto iespaidu, mācītais aptiekārs izņēma no kabatas sarkano vaska kociņu un posu.

�� Tagad es no jauna aizlie�u pudeles kakliņu ar vasku, � viņ� teica. Tomēr nostā�os no vēja puses, jo pat mumijona tvaiki var uzliesmot. Es atklāju �īs īpa�ības mēģinājumu laikā.

��� Jūs laikam gribat mūs visus dzīvus sadedzināt! � Fanasava ie�saucās. � Svētā Dievmāte, tad, lūk, kāds atalgojums man būs par to, ka es ap�ēlojos par nabaga ve�uku, kur�, kā man likās, nav spējīgs nosist pat mu�u! Goda vārds, es arī pats nezinu, kas mani attur no tā, lai izsviestu jūsu nolādēto pudeli jūrā!

Viņ� izdarīja draudo�u �estu nenovērtējami dārgā trauka virzienā. Sa�varī steidzīgi to piesedza ar savu ķermeni, un kapteinis smiedamies pa�gāja nost.

An�elika iesmējās.

��� Tātad jūs mācējāt izglābt savu mumionu, Savarī kungs? Jūs esat vienkār�i brīnums!

��� Bet jūs iedomājāties, ka es pirmo reizi redzēju kuģa bojāeju? � ve�uks teica, cenzdamies izskatīties vienaldzīgi nepiespiests, kaut arī sirds dzijumos viņ� juta sevi ārkārtīgi pagodinātu.

Laiks atkal bija brīni�ķīgs. Debesīs vēl Varēja redzēt da�us vēja dzītus mākoņus. Pūta sauss, svelpjo�s vēj�, ievīdams viļņu galotnēs baltas putu sprogas�

��� Mums paveicās, ka vētra nomierinājās, tiklīdz mēs atstājām pie�krasti, � marselietis ierunājās no jauna, dzīdams savā pīpē kārtējo ta�bakas porciju. Tagad līdz pat Sicīlijai mūsu priek�ā būs tikai jūra.

��� Un bcrberi, � piebilda, ne pie viena nevār�oties tie�i, metrs Sa�va rī.

���� Es nekādi nespēju saprast, � An�elika teiea, � kāpēc gan jūs pēc tik bēdīgiem jūras piedzīvojumiem vēl uzdro�ināties doties atklātā jūrā? Kāpēc jums tas ir vajadzīgs? Kas jūs tajā tik ļoti pievelk? Es to vēlētos zināt?

���� Ē, jūs ta�u sākat kaut ko saprast no mūsu dzīves. Tā ir laba zīmei Kāpēc es braucu jūrā? Es, kundze, esmu tirgotājs. Es braucu no vienas ostas uz otru ar precēm. Tas, ko jūs pa�reiz redzat, lūk, tur, tas ir paketes no alvas folijas ar ārstnieciskām gurķu un salviju sēklām. Levantē es tās apmainī�u pret Siāmas tēju. Iznāk � viens ārstniecisks dzēriens pret otru ārstniecisku dzērienu, vai ne?

��� Tēja nepieder ne pie mir�u, ne pie diļļu dzimtas, � Savarī pa�skaidroja. � Tās ir augu lapas, kuras ļoti atgādina oleandrus. To no�vārījums attīra smadzenes, piedod redzei skaidrumu un labi palīdz pret zarnu gāzēm.

��� Pilnīgi jums piekrītu, � ar izsmieklu piezīmēja marsclietis, � bet personīgi es dodu priek�roku turku kafijai. Tēju es pārdodu Maltas bru�ņiniekiem, kuri to atkal pārdod tālāk berberiem: al�īrie�iem, tunisie�iem un marokāņiem. Izskatās, ka viņi visi to ļoti labprāt dzer. Vēl es vedu nelielu kravu ar korāļiem, bet jostā man ir labi noslēptas da�as atlasītas pērles no Indijas okeāna. Nu, labi�

Provansie�u kapteinis no�āvājās un nolikās uz viena no soliem, lai pagozētos saulītē.

Aizgājusi līdz mazā burinieka priek�galam, An�elika pacentās savākt savus garos matus. Galu galā viņa pagriezās ar seju pret vēju un ļāva tiem vaļu. Viņas mīksto, tum�zeltaino matu gūzma saviļņojās, mazliet at�liecot atpakaļ galvu un ļaujot seju dedzino�ajiem saules staru skūpstiem.

Melkiors Panasava skatījās uz viņu no puspievērto plakstiņu apak�as.

���� Ek! Kāpēc es eju jūrā? � viņ� teica smaidīdams. � Tas tāpēc, ka Marseļas dēlam nav nekas saldāks par to, kā braukt,uz maza kuģī�a pa zilo jūru zem zilām debesīm. Bet ja vēl piedevām lavā priek�ā stāv tik skaista meitene ar vējā izlaistiem plīvojo�iem matiem, tad� tad tu sev saki�

��� Borta labajā pusē ir redzamas slīpas buras, � teica vecais matro�zis, negaidīti atgūstot runas dāvanas.

��� Aizveries, muldoņa, tu man traucē sapņot.

��� Tas ir arābu izklaides braucienu burinieks.

��� Pacel Maltas ordeņa karogu!

Junga aizgāja līdz kuģa pakaļgalam un pacēla mastā sarkanu stan�dartu ar baltu krustu. �Zuļjctas" komanda un pasa�ieri ar nemieru gai�dīja, ko iesāks arābu kuģis.

��� Viņi aiziet, � Panasava teica, apmierināti nolikdamies atpakaļ uz sola un ļaudamies pārrautajām domām. � Pret visiem melnādainajiem skaistuļiem, kuri vicina pusmēnesi, Vidusjūrā neatradīsiet labāku pretindi, kā slaveno Svētā Joanna mūku ordeņa karogu no Jeruzalemes. Protams, Jeruzalemē to vairs nav, kā arī Kipru un Rodosu tic ir atstāju�i. Bet Maltā tie vēl ir ļoti stipri un tiek turēti lielā cieņā. Musulmaņiem jau vairākus gadsimtus līdz pat �ai dienai nav lielāka ienaidnieka par �iem bruņiniekiem. Spāņi, francū�i, d�enovie�i un pat venēcie�i � tie ir ie�naidnieki līdz noteiktam laikam, bet, lūk, Svētā Joanna ordenis ir zvē�rināts ienaidnieks. Mūks bruņinieks ar baltu krustu uz krūtīm vienmēr gatavs novicināt zobenu un pār�ķelt pu�u nolādētos saracēņus. Lūk, tāpēc arī es, Melkiors Panasava, kur� nekad neko nedara, nepadomājis, nolēma iztērēt piecsimts livrus, lai nopirktu tiesības braukt zem Maltas bruņi�nieku ordeņa karoga. Un kaut arī man nācās izdot nevis piecsimt, bet visu tūkstoti, tas, kā jūs tagad pa�i redzējāt, bija labs kapitālieguldījums. Man tāpat arī ir fran�u karogs, lielā Toskānijas hercoga karogs, vēl viena nobālējusi lupata, kura, ja mums paveiksies, palīdzēs mums izvairīties no nepatik�anām ar spāņiem, un, beidzot, � caurlaide, saņemta no maro�kāņiem. �is papīrs � īsts atradums, un tāds ir tikai nedaudziem. Es to pieturu tikai ārkārtējam gadījumam. Lūk, tā, kundze, lai tic būtu berberi vai kādi citi, pa�i redzat � mēs esam sagatavoju�ies likties.

9

Uz mazā provansie�u burinieka nebija ne kubriku, ne kajītes. Junga Mu�o uzkāra pār klāju divus �ūpuļtīklus un izklāja ieeļļotu ūdens ne�caurlaidīgu" buraudeklu, lai naktī kaut mazliet pasargātu An�eliku no sā�ļajiem jūras �ļakstiem. Vēj� kļuva vājāks, norima, un gandrīz vai pilnīgā tumsā divi matro�i sāka pārlikt buras.

Bet gandrīz vai tūlīt pat vēj� sāka pūst ar jaunu spēku, tikai citā virzienā. Pār jūru nolaidās melna nakts.

��� Vai jūs neiedegsiet ugunis? � An�.clika jautāja.

��� Kamdēļ? Lai mūs pamanītu?

��� Kas mūs var pamanīt?

��� Kas to var zināt? � provansietis teica, pla�i pamezdams ar roku netveramā horizonta virzienā.

An�.clika ieklausījās jūras �ņākoņā. Drīz uzlēca mēness, izklādams vi�ņu kuģī�a priek�ā sudrabainu taciņu.

��� Nu, tagad, pēc manām domām, var arī uzdziedāt, � Melkiors Panasava noteica, ar acīmredzamu labpatiku paņemot rokās savu ģitāru.

An�elika klausījās pār jūru lidojo�ās skanīgās, vibrējo�ās neapolie�u kaneonas skaņās, un viņu arvien neatlaidīgāk pārņēma domas, kuras agrāk viņai pat neienāca prātā. Vidusjūrā mīl dziedāt. Dziedot dziesmas, galcras vergi aizmirsa savu mokpilno dzīvi, jūrnieki � draudo�ās briesmas. Dienvidnieku vidū no neaizmirstamiem laikiem bie�i gadījās lieliskas, stipras balsis.

�Bet viņ�, viņ�, kuru sauca par karalistes Zelta balsi, � viņ� dziedāja tā, ka �ajos apvidos valodas par viņu būs pārskanēju�as jūras un valstis�"

Pēk�ņu cerību spārnota, An�elika izmantoja mirkli, kad Panasava at�vilka elpu starp dziesmām, un pajautāja, vai viņ� nav dzirdējis �eit, Vi�dusjūrā, par kādu dziedoni ar sevi�ķi izcilu un satrauco�u balsi.

Marselietis padomāja un nosauca visus tos, kuri no Bosforas jūras lī�a līdz Spānijas krastiem, ieskaitot Korsiku un Itāliju, bija slaveni ar savu dziedātāja talantu, bet neviena dziedoņa ārējais apraksts neatbilda tālajam Langedokas trubadūram.

An�elika aizmiga vīlusies.

Kad viņa pamodās, saule jau atradās augstu zenītā. Jūra bija burvīga. Burinieks gāja ar vidēju ātrumu. Viņa saimnieks, likās, snauda pie stūres rata. Vecais matrozis atpūtās, zelēdams tabaku. An�elika ieraudzīja sa�ritināju�os Flino, ar skatienu atrada mazo jungu, gulo�u ar atpogāju�os sarkanu kreklu uz iedegu�ajām krūtīm. Savarī nekur nebija redzams, tā�pat kā viņa nenovērtējami dārgā pudele ar mumionu.

An�elika metās pie pusaizmigu�ā kapteiņa un to strauji sapurināja.

��� Ko jūs izdarījāt ar metru Savarī? Jūs viņu izsēdinājāt krastā, izsē�dinājāt ar varu?

��� Ja jūs arī turpmāk tā uztrauksieties, jūs, mana kundze, tad būs daudz labāk, ja es tie�i jūs izsēdinā�u kādā krastā.

��� O, tātad jūs izdarījāt �ādu nelietību? Un tas notika tikai tāpēc, ka viņam nebija daudz naudas? Bet es ta�u jums teicu, ka samaksā�u par viņu!

���� Nu, nomierinieties. Jūs esat īsta Vidusjūras briesmone, Dieva vārds! Tātad jūs iedomājāties, ka no kuģa naktī var mierīgi nokāpt, un tas viss varētu notikt bez trok�ņa, bez jebkādām rūpēm, bez admiralitātes un policijas karantīnas vizītēm, bet tur, skaties, mūs jau apciemo arī pi�rāti. Vajag pārāk stipri aizmigt, lai neko tādu nedzirdētu.

��� Bet tad, kur viņ� ir? � iesaucās satraukusies An�elika. � Varbūt, viņ� ir pārkritis pāri bortam?

��� Bet patie�ām � cik jocīgi, � marselietis pēk�ņi piekrita un sāka skatīties apkārt.

Visapkārt, cik vien skatiens spēja tvert, bija redzama tikai jūra, zila, saules staros mirguļojo�a jūra.

��� Esmu �eit, � atskanēja klusa aizkapa balss, kura, likās, piederēja kādam jūras dieveklim.

Kravas telpu lūkas vāks pacēlās, un no turienes parādījās melna kā ogļdeģim seja. Vecais zinātnieks izrāpās uz klāja un sāka slaucīt pieri, vienlaicīgi apskatīdams melnu priek�metu, kuru viņ� turēja rokā.

Marselietis iespurdzās smieklos.

��� Netērējiet veltīgi spēkus un laiku, vectētiņ. Netīrumi no �ī priek��meta � mēs to saucam par �pinio" � nav dabūjami nost. Tie būs daudz stiprāki par tintes riekstiņiem.

��� Savāda viela, � aptiekārs teica. � It kā līdzīga svina rūdai.

Viņ� paklupa no negaidīti spēcīga viļņa trieciena pret kuģa bortu, un

melnais �ūnainais akmens izslīdēja no viņa rokas, ar dobju skaņu atsiz�damies pret klāju.

Melkiors Panasava piepe�i sadusmojās:

��� Vai tad uzmanīgāk nevar? Ja �is priek�mets būtu pārvēlies pāri bortam, man nāktos samaksāt tūkstots livru soda naudas.

��� Svina rūda ir stipri sadārdzinājusies �ajos apvidos, � domīgi no�teica metrs Savarī.

Panasava, likās, no�ēloja savu pārsteidzību un tagad jau sāka no�mierināties.

���� Es to tikai tāpat vien pateicu. Pārvadāt svina rūdas nav pret�likumīgi. Bet es būtu bijis daudz priecīgāks, ja jūs izliktos, ka neko neesat redzējis. Starp citu, ko jūs darījāt mana kuģa kravas telpā?

���� Es gribēju novietot savu pudeli dro�ākā vietā, lai tā nevarētu nokrist vai noripot no klāja, vai arī kāds netī�ām neaizķertu to ar kāju. Vai jūs man nevarētu iedot mazliet dzeramā ūdens, lai es varētu no�mazgāties?

��� Jūs tikai veltīgi izķēzītu dārgo ūdeni, tāpēc es jums to nedo�u �ādiem mērķiem. Nav uz pasaules tāda ūdens un tādu ziepju, kas varētu izņemt �os netīros traipus. �eit ir vajadzīgs citrons vai etiķskābe, bet man uz kuģa to nav. Jums nāksies pagaidīt, kamēr mēs piestāsim kādā krastā.

��� Savāda viela, � atkārtoja mācītais aptiekārs, piesēzdams kaktiņā un samierinādamies ar savu likteni, ka viņam nāksies vēl ilgu laiku būt kā ogļdeģim.

An�elika apsēdās aizvējā uz saritinātajām burām, nedaudz vairāk no vēja aizsargātā vietā nekā uz pārējā kuģa klāja. Viņa domīgi ko�ļāja sālītu gaļas gabalu ar sausiņu un sarkano piparu, kurus Panasava bija izdalījis saviem pasa�ieriem, un domāja par to, ka marselietis kaut ko slēpj. Viņas skatiens neatlaidīgi apstājās pie tā, ko viņ� nosauca par �pinio", un viņas atmiņā atdzīvojās senās pagātnes ainas. Savarī, kaut arī zinātnieks, acīm�redzot nenojauta, ka �pinio" � nemaz nav svina rūda, bet gan sudrabs sakausēts kopā ar izded�iem, kuru, lai tā virsma izskatītos vēl melnāka un sodrējaināka, turēja dego�os sēra tvaikos. Tie�i �o maskē�anas veidu kādreiz izmantoja grāfs dc Peiraks sudrabam, kuru pārvadāja no Spānijas uz Angliju, kuru ieguva Ar�antjēras raktuvēs, un tad arī An�elika dzir�dēja, ka �o metodi piekopj daudzi Vidusjūras kontrabandisti.

Kad pusdienas laikā Melkiors Panasava sagatavojās nogulēt pēcpus�dienas miegu uz sava iemīļotā soliņa, An�elika apsēdās viņam blakus.

��� Panasavas kungs, � viņa klusi to pasauca.

��� Jā, manu skaistulīt.

��� Es vēlos uzdot jums vienu jautājumu. Pasakiet, vai jūs �o sudrabu pārvadājat Reskatoram?

Marselietis, kur� bija sagatavojies nesteidzīgi izklāt lielu lakatu, lai ar to varētu piesegt seju no dedzino�ajiem saules stariem, strauji apsēdās uz sava sola. Jautrā izteiksme momentāni izzuda no viņa sejas.

���� Es slikti dzirdu to, ko jūs man sakāt, mīļā dāma. Ziniet, mest vārdus vējā � riskanta lieta. Reskators � kristie�u pirāts, kur� noslēdzis savienību ar turkiem un berberiem, citiem vārdiem sakot, bīstama per�sona. Es viņu nekad neesmu redzējis un man nav ne mazākās vēlē�anās arī viņu sastapt. Bet sava kuģa tilpnēs es pārvadāju svinu.

�� Manā dzimtajā pusē kalnra�i to sauca par ��teinu". Jūs sakāt �pi�nio". Bet es zinu, ka tas ir viens un tas pats � nomaskēts melns sudrabs. Kādreiz, tas bija sen, mana tēva mūļi pārvadāja �o ��teinu" līdz okeāna krastiem, kur �os melnos, no skata nevainīgos plāceņus iekrāva kuģu tilpnēs, neatzīmējot ar karaliskajiem zīmogiem. Es nevaru kļūdīties. Uz�klausiet mani, Panasavas kungs, es jums visu izstāstī�u.

Viņa izstāstīja tam, ka meklē cilvēku, kuru mīl un kur� kādreiz no�darbojās ar �o pa�u rūdu un raktuvju lietu.

�� Un jūs nodomājāt, ka viņ�, iespējams, visu laiku ar to nodarbojas mūsu pusē?

�� Jā.

Vai Panasavas kungam nav nācies dzirdēt no citiem tirgotājiem par kādu ļoti mācītu cilvēku, klibu, ar izkropļotu seju?

Melkiors Panasava papurināja galvu, tad pajautāja:

�� Bet kā viņu sauc?

�� Es nezinu. Domāju, ka viņ� būs mainījis savu īsto vārdu.

��� Tas nozīmē, ka viņam nav pat vārda! Ir gan lietiņas! �eit atliek pateikt tikai vienu: mīlestība ir akla ar abām acīm, un neviens tai nevar neko norādīt.

Viņ� ieslīga pārdomās. Viņa seja atguva jautro izteiksmi, bet vēl tāpat saglābāja kaut kādu neuzticības dzirkstelīti.

��� Lūk, ko es jums teik�u, mana dārgā, � beidzot viņ� ierunājās no jauna. � Es nevēlos apspriest jūsu gaumi un nejautā�u, kāpēc jūs tik ļoti turaties pie �ī sava iemīļotā, kad pasaule ir pilna ar skaistiem jauniem cilvēkiem ar taisnām mugurām, brīni�ķīgi gludiem vaigiem, un deguni vi�ņiem ir tajās vietās, kur tiem ir jāatrodas, � sejas vidū, un kuri lepni nes to vārdu, kuru viņiem iedeva kristībās Kungs Dievs un viņu vecāki� Protams, nav mana darī�ana lasīt jums notāciju. Jūs jau vairs neesat maza meitene un zināt, kas jums pa�ai ir vajadzīgs. Bet jums nevajadzētu sevi mierināt ar veltīgām ilūzijām. Ar �pinio" pārvadājumiem Vidusjūrā no�darbojas jau no seniem laikiem un arī turpmāk to darīs. �ejienes tautas zināja �o amatu arī bez jūsu klibā drauga. Un ja gribat zināt, tad jau mans tēvs pārvadāja �os akmeņus un bija, kā toreiz teica, �reskators". Nu, protams, viņ� bija sīka zivtiņa � viņ� nespētu sacensties ar �odienas

Reskatoru. �is jaunais � īsta haizivs. Runā, ka viņ� ir ieradies no Dien�vidamerikas, uz kurieni viņu bija sūtījis Spānijas karalis pēc zelta un sudraba no inku dārgumu krātuvēm. Pēc tam, kā redzams, viņ� nolēma uzsākt savus biznesa darījumus un sāka pielietot �pinio". Pietika tikai viņam parādīties mūsu Vidusjūrā, kā viņ� burtiski aprija visus mazos tir�gotājus reskatorus. Vai nu tev bija jāsāk strādāt viņa labā, vai arī tavu kuģīti noslīcināja. Viņ�, tā sakot, iekaroja monopoltiesības �ajā lietā. Tie�sa, mēs �eit par to nesūdzamies� Darījumi kop� tā laika ir krietni sāku�i iet uz labo pusi. Vieglāk ir kļuvis tirgoties, tagad dzīvojam � nezinot bēdas. Agrākos laikos, gadījās, vajadzēja iet ar izstieptu roku, kamēr tirgū dabūji kaut vismazāko naudas summu. Apgrozījumā tad nonāca stundā pa vienai tējkarotei, tā ka nācās sasiet jostu cie�āk � pārāk iedzīvoties neviens nevarēja. Ja kāds tirgotājs gribēja noslēgt kādu lielāku darījumu par zīdu vai citu pre�u piegādi no Austrumu valstīm, viņam bie�i vien nebija citas izejas kā aizņemties no augļotājiem vai baņķieriem naudas summu par lieliem procentiem. Turki nevēlējās, lai viņiem skano�ās mo�nētas vietā dotu tuk�vārdīgus solījumus, un viņiem bija taisnība. Nu un, protams, no �āda veida operācijām tirgūs cenas kļuva nestabilas. Tagad zelts un sudrabs nonāk tirgū pietiekamā daudzumā. No kurienes to ņem? Bet mums tas nemaz nav jāzin. Galvenais, ka tas ir. Pats par sevi sapro�tams, ka ne jau visiem patīk �āds stāvoklis. Tas nepatīk arī mazām karalistēm un grāfistēm, kuras pirms tam sēdēja uz naudas maisiem un, ja kādam aizdeva naudu, tad tikai ar noteikumu, ka lūdzējs to atdos pieckārtigos apmēros. Ņemsim, piemēram, kaut vai Spānijas karali, kur� uz�skata, ka visas Jaunās Pasaules bagātības pieder tikai viņam vienam pa��am, vai arī citu valstu galvas, mazākos mērogos, bet tikpat nevaldāmi mantkārīgus: Toskānijas hercogu, Maltas bruņinieku, venēcie�u dod�u. Viņiem visiem nācās piemēroties normālām naudas cenām.

��� īsi sakot, tas ir jūsu patrons � glābējs un labsirdis!

Marsclie�a seja sadrūma.

���� Viņ� nav mans patrons. Es nevēlos stāties nekādās attiecībās ar �o nolādēto pirātu.

��� Bet ja jūs nodarbojaties ar sudraba pārvadā�anu, bet viņ� ir sa�ņēmis savās rokās monopoltiesības�

���� Klausieties, manu balodīt, es jums do�u vienu padomu. �ajā ap�vidū nekad nevajag noskaidrot, no kurienes kas nāk. �eit cilvēkam nav vajadzības noskaidrot, no kurienes nāk striķis, pie kura viņ� turas, nedz arī noskaidrot, kur tas beidzas. Es, piemēram, saņemu preci Kadisā vai citā vietā � visbie�āk Spānijas piekrastē. Man tā jānogādā uz Levantes kristie�u kolonijām, pie tam ne vienmēr uz vienu un to pa�u vietu. Es viņiem aizvedu preces, bet viņi man maksā vai nu naudā, vai ar pār�skaitījuma vekseli, kuru es varu uzrādīt apmaksai jebkurā Vidusjūras valstī: Mesīnā, D�enovā un pat Al�īrā, ja tikai man ienāks prātā uz tu�rieni doties pastaigāties. Lūk, arī viss, ar to mana lieta beidzas, un Melkiors Panasava atgrie�as mājās Kanebjēra ielā.

Ar �iem vārdiem marselietis izklāja savu lakatu, tā likdams saprast, ka viņ� ir pateicis visu, ko vēlējās un vairs nevēlas runāt ne par ko citu.

�Nevajag noskaidrot, kur beidzas striķis, pie kura viņ� turas�" An�elika noliedzo�i papurināja galvu. Viņa nepakļausies �īs zemes likumiem, kur kopā ir saviju�ās pārāk lielas kaislības un pretējas intereses, kas arī radīja vajadzību pēc labsirdīgas aizmār�ības un īsatminības. Nē, viņa neiz�laidīs no rokām to smalko diega pavedienu, kamēr tas nenovedīs viņu līdz galamērķim.

Bet brī�iem viņai likās, ka �is pavediens pats zūd no viņas rokas pirkstiem, pārvēr�oties netveramā mirā�ā un izkūstot, pazūdot bez pēdām debess zilgmē. Uz �īs slinki viļņojo�ās jūras zem dedzino�ajiem saules stariem realitāte pārvērtās par leģendu, kļūstot par spo�u, netveramu sap�ni. An�elikai likās, ka tagad viņa saprata, kā �ajos krastos radās antīkie mīti.

�Bet ja nu es pati dzenos pakaļ mītam� Leģendai par pazudu�o varoni, kur� sen vairs nedzīvo �ajā pasaulē, �ajās valstīs, kur "neko ne�vajag noskaidrot", un mani sagaida .tikai mirā�u savijums".

��� Jūs man izstāstījāt ļoti interesantas lietas, Panasavas kungs, � vi�ņa skaļi teica. Pateicos jums.

Pirms izstiepties uz sola, marselietis An�elikai cēlsirdīgi pamāja ar roku.

���� Man izdevās kaut ko �ajā dzīvē iemācīties, � viņ� iecietīgi se�cināja.

Vakarā pie horizonta parādījās kalns ar sniegotu, �ilbino�i mirdzo�u baltu virsotni.

��� Vezuvs, � Savarī teica.

Junga, kur� bija uzrāpies augstu mastā, iesaucās, ka tālumā redz bu�ras.

��uljctas" komanda un pasa�ieri pagaidīja, kamēr kuģis pieies tuvāk. Tas bija karakuģis, skaista un majestātiska brigantīna.

��� Kāds viņiem ir karogs?

��� Francijas! � priecīgi iesaucās Mu�o.

��� Pacel Maltas ordeņa bruņinieku karogu, � sadrūmis pavēlēja Panasava.

��� Kāpēc mēs neceļam pa�i savu karogu ar zelta lilijām? � An�elika jautāja. � Tie ta�u ir mūsu tautie�i.

���� Tāpēc ka es neuzticos saviem tautie�iem, kuri brauc uz spāņu stilā būvētajiem karakuģiem.

Izskatījās, ka brigantīna centās aiz�ķērsot ccļu mazajai �Zuljetai". Tās mastos vējā plivinājās daudzkrāsaini vimpeļi.

Mclkiors Panasava ar grūtībām noturēja jau uz mēles gatavos lamu vārdus.

���� Es ta�u jums teicu! Viņi pieprasa, lai mēs atļaujam apskatīties savu kuģi. Tas nav likumīgi! Mēs atrodamies neapolic�u ūdens zonā, un Francija nekaro ar Maltas ordeni. Noteikti tas ir kaut kāds pirāts, kur� apkauno mūsu valsts karogu. Pagaidīsim vēl.

Kuģis sāka manevrēt, tuvojoties ��uļjetai". Uz tā noņēma daļu buru. Pēc tam An�elika izbrīnījusies ieraudzīja, ka Francijas karogs no masta tiek nolaists un tā vietā tiek pacelts kaut kāds nepazīstams standarts.

���� Lielā Toskānas hercoga karogs, � Savarī paziņoja. � Tas no�zīmē, ka uz kuģa atrodas francū�i, bet viņi ir nopirku�i tiesības pārdot savas trofejas Livorno, Palermo un Neapolē.

���� Vēl viss līdz galam nav pazaudēts, mani bērni, � klusi noteica marselietis. � Sagatavosim viņiem izrādi, ja jau viņi tik ļoti to vēlas.

Uz lielā kuģa klāja paaugstinājuma stāvēja mui�nieks sarkanā kamzolī un cepurē ar spalvu pu�ķi un skatījās tālskatī. Kad viņ� to nolaida, An��elika ieraudzīja, ka viņa seja ir aizklāta ar masku.

��� Slikta zīme, � Panasava nomurmināja. � Godīgi kapteiņi nekad neuzliek maskas, peldot uz tik�anos ar otru kuģi.

Mui�niekam blakus stāvo�ais jauneklis ar karātavu putna seju, do�mājams, viņa palīgs, sniedza kapteinim ruporu.

��� Kādu kravu vedat? � iesaucās kapteinis itāļu valodā.

��� Spāņu svinu Maltas ordenim, tajā pa�ā valodā atbildēja Pa�nasava.

��� Un vairs neko? � nekaunīgi un neiecietīgi jautāja tā pati balss, pārejot uz fran�u valodu.

��� Vēl aptiekāru zāles, � piebilda marselietis arī franciski.

Matro�u pūli, kur� bija pārliecies pāri brigantīnas reliņiem, lai labāk

varētu dzirdēt sarunu, pārņēma homēriski smiekli. Panasava piemiedza aci:

��� Labi, ka es viņiem pateicu par aptiekāru zālēm. Tās viņiem nositīs jebkuru gribē�anu apskatīt kuģi.

Tomēr, aprunājies ar savu vietnieku, mui�nieks sarkanajā tērpā atkal pacēla pie lūpām ruporu:

��� Pavēlu jums dreifēt un sagatavot jūsu kuģa manifestu. Mēs pār�baudīsim jūsu teiktā patiesību.

Marselietis sa�utumā piesarka.

���� Ko viņ� iedomājas, �is no�ēlojamais pirāts? Padot viņam mani�festu? Es viņam parādī�u manifestu!

No brigantīnas ūdenī nolaida laivu. Tajā iesēdās ar musketēm bruņoti jūrnieki ar kapteiņa palīgu priek�galā, kura jau tā nepievilcīgo seju vēl vairāk izķēmoja melnā zīme virs acs.

��� Mu�o, nolaid buras, � Melkiors Panasava teica. � Skaijāno, esi gatavs ķerties pie aira, tiklīdz es pamā�u. Vectētiņ, jūs esat daudz stiprāks, nekā pirmajā brīdī varētu padomāt. Pienāciet pie manis, bet tikai bez steigas � mūs noteikti novēro. Pagriezieties pret viņiem ar muguru. Tā, labi. Lūk, jums atslēga no munīcijas kastes. Kad es pagriezī�os pret viņiem ar priek�pusi un viņi nespēs ieraudzīt, kas notiek uz kuģa, izņemiet no kastes da�as lodes. Lielgabals jau ir uzlādēts, bet var gadīties, ka mums nāksies to pārlādēt. Lielgabala pārvalku neņemiet nost � varbūt, ka viņi to vēl nav pamanīju�i.

�Zuljetas" buras nedzīvi nokarājās uz leju. Tā dreifēja. Flibustieri no brigantīnas nolaistajā laivā airēja no visa spēka, brī�iem nozuzdami ska�tienam viļņu aizsegā, tad atkal parādoties viļņu galotnē, ar katru reizi arvien vairāk tuvodamies.

Melkiors Panasava iesaucās ruporā:

��� Es jums atsaku apskatīt kuģi.

Par atbildi noskanēja ņirdzīgi smiekli.

��� Nu viss, tagad viņi ir pietiekami tuvu mūsu kuģim, � marselietis no�ukstēja. � Vectētiņ, nostājieties pie stūres rata.

Viņ� jau norāva no sava nomaskētā lielgabala stobra pārvalku. Pa�ķēris degli, viņ� to nogrieza, aizdedzināja un piebāza pie lielgabala.

��� Nu, kas būs, tas būs! Turieties stiprāk, mani bērni!

Noskanēja �āviens, burinieks nodrebēja, un visi, kas uz tā atradās,

nokrita uz klāja.

��� Ak, velns, garām! Panasava nolamājās.

Ietits �aujampulvera biezajos dūmu mutu|os, viņ� ar tausti centās ie�likt otru lādiņu.

Lode nokrita vairāku metru attālumā no pirātu laivas un tikai no�ļāca airētājus ar ūdens �alti. Pārdzīvoju�i īsu izbīli, pirāti konstatēja, ka.viņi ir sveiki un veseli, un, skaļi lamādamies, sāka uzlādēt savas musketes.

Dreifējo�ā �Zuljeta" bija viegls mērķis pretiniekam, kur� to pārspēja ar uguns iero�iem un munīciju.

���� Ķerieties pie aira, Skaijāno, ātrāk, ātrāk! Bet jūs, vectētiņ, mē�ģiniet kuģi vadīt tā, lai mēs ietu līklo�iem.

Nogranda lielgabala sprādziens, un ūdenī apkārt mazajam kuģītim noskanēja lo�u �alts. Marselietis klusi ierūcās un saķēra labo roku.

��� O, jūs esat ievainots! � iesaucās, mezdamās pie viņa, An�elika.

��� Riebekļi! Nu, nekas, viņi man par to samaksās! Vectētiņ, vai jūs mākat rīkoties ar lielgabalu?

��� Es kādreiz biju par pirotehniķi pie Suleimana pa�ā.

���� Labi. Tad nosedziet stobru un sagatavojiet degli. Mu�o, paņem stūres ratu!

Laiva atradās jau vairs tikai kādu piecdesmit metru attālumā no ��uljetas" un tuvojās tai no priek�gala puses. Grūts mērķis. Jūra viļņojās, pūta brāzmains vēj�, un abi kuģī�i: gan ��uljeta", gan to �turmējo�ā pi�rātu laiva � tika svaidīti gan uz aug�u, gan uz leju.

��� Ei, jūs, stulbeņi, padodieties! � iesaucās laupītājs ar melnu pār�sēju uz acs. Vēl visu laiku turoties ar kreiso roku pie ievainotās labās, Melkiors Panasava pagriezās pret saviem ceļabiedriem. Viņi noliedzo�i purināja galvas.

Tad viņ� iesaucās:

���� Bet jums ar jūsu zagli kapteini vēl neviens no provansie�u kap�teiņiem nav atbildējis: ejiet pie velna, mēslu vaboles! � Tad, pamādams Savarī, klusi nokomandēja:

��� Uguni!

Burinieks nodrebēja no jaunā �āviena. Kad dūmi izklīda, varēja re�dzēt uz ūdens virsmas peldo�us airu gabalus, laivas lauskas un pie tām pieķēru�os pirātus.

� Bravo! � marselietis teica. � Bet tagad pacelsim buras un mē�ģināsim aiziet.

Bet �ajā mirklī ��ūljetas" korpusu satricināja dobj� sitiens. An�elikai likās, ka reliņi, pret kuriem viņa bija atspiedusies, kūst kā sviests. Klājs pēk�ņi kļuva auksts un mīksts un sāka zust zem kāju apak�as. Mute pie�pildījās ar rūgti sāļo jūras ūdeni.

j

Pirātu kuģa kapteinis noņēma no sejas savu masku, atsegdams samērā jaunu seju. Viņa iedegums skaisti kontrastēja ar pelēkajām acīm un gai��ajām matu sprogām. Tomēr �ajā sejā bija skaidri redzamas vītuma pē�das, kuras pie�ķīra viņa sejai �ultainu, sardonisku izteiksmi. Smagie maisi zem acīm liecināja par kaislībām un pārmērībām. Pirāta deniņus jau su�draboja sirmi pavedieni.

Tuvodamies saviem gūstekņiem, viņ� nicīgi izrieza apak�lūpu.

��� Nekad dzīvē nav gadījies tik no�ēlojams loms. Ja neskaita �o jūr�nieku no Marscļas, kur� ir pietiekami skaisti veidols, bet iemanījies sa�ņemt lodi plecā, tad mums ir tikai kaut kādi divi izkāmēju�i pui�eļi un divi sa�ākstēju�i ve�i, no kuriem viens nezin kāpēc ir pārkrāsojies par nēģeri.

Viņ� saķēra Savarī aiz �ķidrās bārdeles un ar niknumu to parāva.

�� Tu, vecais āzi, iedomājies, ka tādā veidā par tevi vairāk samaksās? Manis pēc tu vari būt nēģeris vai baltais, es nedotu par tavu sagrabēju�o kaulu maisu vairāk par divdesmit cchīniem.

Vicnacainais palīgs, melnīgsnējs, pazems resnulis, norādīja ar trīco�u pirkstu uz veci aptiekāru:

��� Tas ir viņ�� tas ir viņ�� kas nolaida dibenā� mūsu laivu.

Bandīts aiz aukstuma klabināja zobus savā cauri izmirku�ajā apģērbā.

Viņu un vēl trīs dzīvi paliku�os jūrniekus izķeksēja no ūdens, bet pieci

brigantinas �Hermess" ekipā�as locekļi atrada savu nāvi �ajā sadursmē ar tik mazu, no pirmā skata tik nevainīgu, burinieku.

��� Viņ�? Vai patie�ām? � pirātu kuģa kapteinis atkārtoja, caurur�bjot ve�uku ar savām aukstajām �ūskas acīm. Tomēr ve�uka izskats bija tik ļoti no�ēlojams, ka pirāts nenoticēja sava palīga vārdiem.

Viņ� noraustīja plecus un, aizgriezies no acīmredzami neizskatīgās un neinteresantās kompānijas, kura sastāvēja no nabadzīgi apģērbtiem, līdz pēdējai vīlītei izmirku�ajiem Savarī, Flino, jungas un vecā Skaijāno, pie�vērsa savu skatienu stipriniekam marselietim, kur� gulēja uz klāja ar sā�pēs saviebtu seju.

��� Ak, �ie stulbie provansie�i � uz viņiem nemaz nevar paļauties� Domā, ka viņi ir nevainīgi bērniņi, �ie �ķistie neaizsargātie asprā�i, � un pēk�ņi tiem kaut kas iesit galvā, un viņi ir gatavi bezbailīgi stāties pretī veselai flotei. Muļķi! Ko jūs skai�aties? Ko tas viss jums deva? Tu pats tagad guli ievainots, bet tavs burinieks ir caur�auts ar lodēm. Ja tas nebūtu bijis tik jauks, es to būtu nolaidis dibenā, bet es ceru, ka pēc remonta es to varē�u pārdot par pieņemamu cenu. Nu, bet tagad paska�tīsimies uz �o jauno kundziņu, kur� man liekas vienīgā vērtīgā prece uz �ī mazā kuģelī�a.

Nesteidzīgā solī viņ� devās pie An�elikas, kuru pēc viņa pavēles no�stādīja tālāk no citiem gūstekņiem. Tā kā saule liecās uz horizonta pusi un vēj� kļuva dzestrāks, viņa arī drebēja aiz aukstuma savā izmirku�ajā apģērbā. Izmirku�ie, smagie mati nokarājās uz viņas pleciem.

Kapteinis viņu apskatīja ar to pa�u auksto skatienu kā pārējās cilvēku trofejas.

No viņa cie�ā skatiena jaunā sieviete samulsa. Viņa zināja, ka slapjais apģērbs cie�i apkļauj viņas ķermeni. Pirāta gai�ās uzacis saraucās, bet acis nejauki piemiedzās. Viņ� izsmējīgi pasmaidīja.

��� Tātad, jaunekli, jums patīk ceļot?

Ar strauju kustību viņ� izrāva zobenu un pielika tā galu pie An�elikas krūtīm, kuras atsedzās pie atpogātā apkakles izgriezuma, ko An�elika mēģināja savilkt pie kakla. Viņa sajuta aso tērauda dūrienu, bet neiz�kustējās no vietas.

��� Tātad jūs esat varonīgs?

Pirāts cie�āk saspieda zobena rokturi. An�elikai likās, ka viņas nervi tūlīt tūlīt eksplodēs no moko�ā sasprindzinājuma. Negaidīti zobens noslī�dēja zemāk, pārgrie�ot audumu un pa�ķirot to uz abām pusēm, tādā veidā atkailinot viņas krūtis.

��� Skatieties, sieviete!

Matro�i, kuri novēroja �o scēnu, sāka ņirgt, skaļi izkliedzot neķītrības, adresējot tās An�elikai. An�elika strauji piesedza krūtis. Viņas acīs dega naida uguns.

Pirāts turpināja smaidīt.

�� Sieviete! Izskatās, ka �odien uz �Hcrmesa" borta izrāda komēdiju. Vecis, kur� tēlo nēģeri, sieviete, kura pārģērbusies par vīrieti, marselietis, kur� tēlo varoni, un, beidzot, mūsu slavenais palīgs Koriāno, kur� tēlo tritonu.

No jauna atskanēja smiekli, kuri kļuva vēl skaļāki, redzot Koriāno saīgu�o sejas izteiksmi � pirātu ar pārsieto aci.

An�elika nogaidīja, kamēr norims troksnis.

��� Un roklai�a, kur� tēlo fran�u mui�nieku, viņa asi izmeta.

Laupītājs uzklausīja apvainojumu ar to pa�u smaidu uz lūpām:

���� Oho! Vēl viens pārsteigums! Sieviete, kura nelien kabatā pakaļ vārdiem! Levantcs ostās �āda prece ir liels retums. Liekas, ka �odien mums tomēr ir veiksmīga diena, messīri. No kurienes jūs esat, manu skaistulit? No Provansas, tāpat kā jūsu ceļabiedrs?

Tā kā viņa neatbildēja, viņ� piegāja cie�i klāt, apņēma viņas viduci un, nepiegrie�ot vērību viņas mēģinājumiem izrauties, atņēma viņai dunci un jostu. Pasvārstījis smago joslu rokā un daudznozīmīgi pasmīnējis, viņ� izbēra zelta monētas uz savas plaukstas. Matro�i, alkatīgām acīm blen�ot, pienāca tuvāk, tomēr kapteinis tikai ar vienu skatienu lika viņiem at�griezties vecajās vietās.

Viņ� vēlreiz pārtaustīja visu jostu un izņēma no tās ūdens necaur�laidīgo futlāri, bet no tā pārvedamo vekseli. Izlasījis tekstu, viņ�, likās, bija par kaut ko norūpējies.

��� Di Plessī-Beljēra kundze? � viņ� teica.

Un tad, pieņēmis lēmumu, palocījās.

��� Atļaujiet stādīties priek�ā � marķīzs d'Eskrenvils.

Viņa paklanī�anās grācija liecināja par to, ka viņ� ir saņēmis labu audzinā�anu. Acīmredzot viņa mui�niecība un tituls bija īsti. An�eliku pārņēma cerība, ka, pateicoties viņu piederībai pie vienas kārtas, viņ� parādīs viņai zināmu cieņu.

/1/7/73 UĪJ OCrZS IJUIUlli

��� Esmu Francijas mar�ala atraitne, � viņa teica, � un es braucu uz Kandiju sava miru�ā vira lietas kārtojot.

Pirāts pasmaidīja tikai ar lūpu kaktiņiem.

��� Mani tāpat arī sauc par Vidusjūras �ausmoni, � viņ� tcica.

Tomēr padomājis viņ� nolēma aizvest savu gūstekni uz kajīti, kura

acīmredzot bija domāta di�ciltīgiem pasa�ieriem un � pirmām kārtām � pasa�ierēm.

�eit vecajā, ar naglām apsistajā ādas kastē An�clika atrada zagtos eiropie�u un turku sievie�u apģērbus, �ķidrautus, neīstas dārglietas un kurpes.

Viņa nekādi nevarēja sadū�oties pārģērbties. Uz �ī kuģa viņa nejutās dro�a. Viņai likās, ka pa kajītes dēļu spraugām viņu novēro alkatīgi spīdo�as vīrie�u acis. Bet slapjais apģērbs apkļāva viņas ķermeni kā ledains līķauts, un viņa nekādi nevarēja savaldīt aiz aukstuma klabo�os zobus. Beigu beigās An�clika, pārvarot neveiklības izjūtu, novilka vīrie�u kostīmu. Viņa ar pretīgumu uzvilka vecmodīgu, baltu, savalkātu kleitu un nodomāja, ka noteikti tajā izskatās pēc īsta putnubiedēkļa. Uzmetusi uz pleciem spāņu �alli, viņa jutās mazliet labāk. Tad viņa nolikās uz kojas, sarāvās kamolītī un nodevās drūmām pārdomām. Viņas salipu�ie mati un pelēkās kajītes sienas oda pēc sāļā jūras ūdens, un �ī smaka viņai likās līdz nelabumam pretīga. Tagad viņai bija tāda sajūta, it kā viņa būtu palikusi viena pati lielajā jūras klajumā, bezpalīdzīga, visu pamesta, kā pēc kuģa bojāejas uz �aubīga plosta. Viņa pati ar savām rokām nocirta tauvas troses, kuras viņu iepriek� saistīja pie spo�ās galma dzīves, bet tur, tajā otrajā krastā, neviens viņu negaida un neviens nesniegs palīdzīgu roku� Kur viņa tagad spēs atrast pārrauto diega pavedienu? Pat ja pie�ņemtu, ka �is laupītājs mui�nieks piekritīs aizvest viņu uz Kandiju, tad ko viņa spēs tur izdarīt bez naudas? Vienīgais, kas viņai varētu palīdzēt, � tas ir Ali Mektubs, arābu tirgonis. Tad viņa atcerējās, ka konsula pienā�kumus Kandijā izpilda kaut kāds francūzis. Varēja griezties pie viņa pēc palīdzības. Viņa mēģināja atcerēties, kā viņu sauca. Ro�ē? Po�ē? Pa�ā?� Nē, ne tā�

Pavisam blakus atskanēja sievie�u kliedzieni un raudā�ana, kas lika An�clikai uztrūklies no sastinguma stāvokļa. Pa vaļīgi sasistajām dēļu spraugām kajītē iespiedās saulriets, un, kad An�clika atvēra durvis, viņai sejā iespīdēja saulriets. Saule, līdzīga milzīgai ugunsbumbai, rietēja jūras zilgmē. No acīm priek�ā aizliktās plaukstas apak�as An�clika palūkojās visapkārt. Da�u soļu attālumā no viņas divi matro�i spaidija jaunu mei�teni, kura vēl bija gandrīz bērns. Viens pirāts viņu turēja aiz rokām, bet otrs, nepārstādams ņirgāties, kaislīgi gar viņu mīlinājās.

An�elika sadusmojās.

��� Laidiet vaļā meiteni! � viņa iesaucās.

Tā kā pirāti nepiegrieza viņas vārdiem nekādu vērību, viņa metās pie viņiem un norāva vilnas cepuri tam, kur� saturēja meitenes rokas.

Sajuzdams, ka no viņa galvas nozudusi cepure, kura matrozim ir viņa būtības neatņemama sastāvdaļa, tāpat kā viņa nemazgātā un neķemmētā matu guba, flibustieris atlaida meitenes rokas un metās pakaļ savai ce�purei.

��� Ei, ei, mīļumiņ, tā ir mana cepure! viņ� iesaucās.

��� Lūk, ko es ar to izdarī�u, netīrais izvirtuli, � An�elika atbildēja, metot cepuri aiz borta.

Meitene pa to laiku ļoti veikli atbrīvojās no otra pirāta un tagad, trīcēdama kā uzvilkta stīga, pārsteigti skatījās. Pirāti bija izbrīnīju�ies ne mazāk par viņu. Stulbi blenzdami uz viļņos �ūpojo�os cepuri, viņi pa�griezās pret An�eliku, viens otram bikstot sānos.

��� Ar viņu vajag būt ļoti uzmanīgam! � viens norūca. � Tā ir tā pati skaistulīte, kuru mēs nesen izzvejojām no jūras, tā, kurai bija daudz zelta. Ja jau mūsu marķīzs ir viņā ieskatījies�

Viņi aizgāja projām, atstājot visu, kā ir. An�clika pagriezās pret mei�teni. Izrādījās, ka viņa bija daudz vecāka, nekā sākumā likās. Seja � bāla, melnu matu sprogu ieskauta, ar lielām melnām acīm � izskatījās kā divdesmit gadus vecai jaunavai, tomēr baltajā kleitiņā ietērptais stāvs bija tievs un trausls kā pusaudzei.

��� Kā tevi sauc? � An�elika pajautāja, ne visai cerēdama, ka sve��iniece viņu sapratīs.

Viņai par lielu izbrīnu, tā atbildēja:

��� Elisa.

Tad viņa nometās uz ceļiem un, saķērusi savas glābējas roku, to no�skūpstīja.

��� Ko tu dari uz �ī kuģa? � viņa uzdeva vēl vienu jautājumu. Bet meitene pēk�ņi atlēca sānis kā izbijusies kaķene un nozuda vakara krēslā.

An�elika pagriezās. No trepītēm, kuras veda uz klāja paaugstinājumu, uz viņu skatījās marķīzs d'Eskrenvils, un viņa saprata, ka viņ� tur stāv jau sen un noraugās uz visu scēnu no pa�a sākuma.

Viņ� pameta savu novēro�anas punktu un devās pie An�elikas. Tu�vumā varēja redzēt, ka viņa acīs dega naida uguntiņas.

��� Ak, lūk, kā, � viņ� noteica. � Marķīzes kundze domā, ka viņa vēl joprojām ir savu kalpu vidū. Viņa pavēl un tēlo �eit lielu dāmu. Nu, tad es jums parādī�u, mana mīļā, ka jūs neesat savās mājās, bet uz kuģa pie flibustieriem.

���� Patie�ām? Jūs domājāt, ka es to nepamanīju? � An�elika iz�smējīgi teica.

Marķīza d'Eskrenvila acis samiedzās un kļuva līdzīgas sakaitētam tē�raudam.

���� Viņa vēl cen�as būt asprātīga! Tev, redzams, liekas, ka tu vēl tāpat lidinies pa Versaļas saloniem? Ka tev visapkārt ir pielūdzēji, kas kāri uztver katru tavu vārdu, ar kuriem tu viņus pagodināsi? Pielūdzēji, kuri krīt pie tavām kājām?� Kuri tevi piesauc savās lūg�anās? Kuri raud?� Bet tu � tu smejies, smejies par tiem, vai ne? Tu saki: �Ak, manu mīļumiņ, cik viņi ir uzbāzīgi. Viņ� mani dievina�" Un tu izliecies un izgrozies, un dāvā valdzino�us smaidus� Tu visu aukstasinīgi apsver un rausti aiz striķī�iem visas savas labākās marionetes� Vienam � mai�gums, otram � miglains skatiens� bet to, kur� vairs nekur nav noderīgs, es par nepiemērotību padzī�u. Viņ� ir izmisis? Liela mui�a!� Viņ� grib nomirt? Ak, cik tas ir smieklīgi! Ak, ak! (), �ie koķetie smiekli, kuri plosa manu dzirdi, � �odien es tiem lik�u apklust.

Viņ� pacēla roku, it kā gribētu viņai iesist. Runādams, viņ� tik ļoti sevi uzkurināja, ka tagad drebēja aiz niknuma un uz viņa lūpām parādījās putas.

An�clika apstulbusi skatījās viņā.

��� Nolaid acis, � viņ� pavēlēja. � Nolaid acis, nelietīgā �ūska. �eit tu vairs neesi karaliene. Tagad tu beidzot iemācīsies pakļauties savam saimniekam� Untumu un tuk�u solījumu laiks ir beidzies. Es tevi izsko�lo�u!

Redzēdams, ka viņa turpina mierīgi skatīties viņam sejā, viņ� ar ne�valdāmu niknumu iesita viņai pa seju.

��� Jums nav tiesību! � An�elika iesaucās.

D'Eskrenvils iesmējās.

��� �eit man ir visas tiesības. Es varu darīt, ko vien vēlē�os ar �ādām tavas kārtas draņķēm, kurām jāiemāca pakļāvība� Drīz tu man visu sapra�tīsi. Nc vēlāk par �o nakti, manu skaistulit, tu sapratīsi uz visiem laikiem, kas esi tu un kas esmu es.

Viņ� saķēra An�eliku aiz matiem, iegrūda to kajītē un, aizcirtis aiz viņas durvis, pagrieza atslēgu slēdzenē.

Drīz vien atslēga atkal noskrapstēja durvis, piesakot jaunu vizīti. An��elika piecēlās, sagatavodamās visiem pārbaudījumiem. Tomēr tas bija tikai kapteiņa palīgs Koriāno ar lukturi rokās. Aiz viņa gāja nēgcrēns ar paplāti. Palīgs uzkāra lukturi pie noklausāmā lodziņa, pavēlēja nēģerēnam nolikt paplāti uz grīdas un ar savu vienīgo aci uzmanīgi apskatīja gūstekni no galvas līdz kājām. Tad norādīja ar treknu, gredzeniem nosētu pirkstu uz ēdienu un pavēlēja:

��� Ēdiet!

Kad viņ� aizgāja, An�elika nespēja atturēties no kairino�ā ēdiena, kas atradās viņas priek�ā uz paplātes. �eit bija radziņi ar krevetēm, molusku zupa un apelsīni. Blakus ēdienam stāvēja laba vīna pudele. An�elika no�rija visu līdz pēdējai kripatiņai. Noguruma un uztraukuma pārņemta, An��elika juta, ka viņas spēki izsīkst.

Kad viņa saklausīja durvīm tuvojo�os nesteidzīgos marķīza d'Eskrenvila soļus, viņai likās, ka nespēs vairs izturēt �o sasprindzinājuma stāvokli un iekliegsies.

Pirāts atslēdza durvis un ienāca kajītē. Viņam nācās pieliekties, lai ar galvu neatsistos pret zemajiem griestiem. Sarkanīgā luktura gaisma vi�ņa seju apgaismoja no apak�as. Ar gai�ajām acīm, iedegu�o ādu un sir�mumu pie deniņiem viņ� varētu likties skaists, ja nebūtu viņa �ausmīgi ļaunā, ņirdzīgā smīna.

��� Tātad, � viņ� teica, paskatīdamies uz paplāti ar tuk�ajiem trau�kiem, � marķīzes kundze atļāvās aprīt visu viņai domāto barību?

Viņa neko neatbildēja un nicino�i pagriezās pret viņu ar muguru. Viņ� uzlika roku uz viņas atkailinātā pleca. An�clika atlēca nost un metās kajītes dziļumā, kur ierāvās stūrītī. Viņa ar acīm meklēja kādu priek��metu, kur� būtu derīgs pa�aizsardzībai, bet neko neatrada. D'Eskrenvils viņu novēroja kā ļaunprātīgs runcis, kur� spēlējas ar peli.

��� Nē, � viņ� noteica. � �odien tu no manis neaizbēgsi. �odien es ar tevi izrēķinā�os, un tu man par visu samaksāsi.

���� Bet es ta�u jums neko neesmu izdarījusi! � An�elika sāka pro�testēt.

Viņ� iesmējās.

��� Ja ne tu, tad tavas māsas� Kāda at�ķirība! Tu pietiekami esi da�rījusi pāri citiem un esi nopelnījusi simtkārtīgu nosodījumu. Saki, cik tev viņu bija, to, kuri līda pie tavām kājām? Nu, saki, cik?

Viņa neprātīgi dzirksto�ās acis An�clikai iedvesa bailes. Viņa dru�d�aini meklēja izeju no �īs situācijas.

��� Ak tā, tu tagad sāc baidīties? Tas man patīk jau daudz vairāk� Tu esi kļuvusi daudz rāmāka? Lieliski, drīz tu man lūgsi piedo�anu. Es zinu, kā tas tiek darīts!

Viņ� noņēma no sevis portupeju un kopā ar zobenu nometa to uz kojas, tad nometa tur arī savu ādas siksnu un ar cinisku nekaunību sāka atpogāt bikses.

An�elika paķēra pirmo, kas viņai patrāpījās pa rokai, � mazu tabu�reti � un meta ar to viņam pa galvu. Viņ� izlocījās, nosmējās, piegāja pie An�elikas un apķēra viņu ar abām rokām. Kad viņ� noliecās pie tās sejas, viņa iekoda tam vaigā.

��� Mauka! � pirāts iekliedzās.

Sa�utumā viņ� saķēra to aiz rokas un centās nogāzt uz grīdas. Viņi klusēdami un neganti cīnījās �aurajā kajītes telpā, un viņu saviju�ies ķer�meņi dobji būk�ķēja pret dēļu sienām.

An�elika juta, ka viņas spēki zūd. Viņa nokrita, un d'Eskrenvils, sma�gi elsdams, uzkrita viņai virsū un ar savu ķermeni piespieda An�eliku pie grīdas. Jaunā sieviete pavisam pagura, spēki bija viņu pametu�i, un viņa spēja vairs tikai pagrozīt galvu vai nu pa kreisi, vai pa labi, lai nejustu �īs izsmējīgās sejas, kura bija pārliekusies pār viņu, riebīgos pie�skārienus.

���� Mierīgi, mierīgi, manu dūjiņ. Lūk, tu jau esi kļuvusi gudrāka. Dod, es tevi apskatī�u tuvumā.

Viņ� saplēsa An�elikas korsā�u un, apmierināti ruk�ķot, piesūcās ar lūpām viņas ķermenim. Pretīguma pārņemta, viņa locījās, mēģinādama izrauties, bet viņ� tikai stiprāk to saspieda, izpleta viņas kājas, pamazām pakļaudams sev dumpīgo sievietes ķermeni. Tajā mirklī, kad viņ� saga�tavojās viņu iegūt, An�elika no visa spēka parāvās nost. Pirāts nolamājās un iesita viņai tik stipri, ka viņa iekliedzās. Vairākas, bezgalīgi ilgas mi�nūtes An�elika bija spiesta paciest viņa aklo plosī�anos, kamēr viņ� bez sāta baudīja viņas miesu, skaļi elsodams kā me�akuilis, kas saimnieko savā alā.

Kad viņ� piecēlās, viņa dega aiz kauna.

D'Eskrenvils viņu piecēla, vērīgi ieskatījās viņas nāves bālajā sejā, tad no jauna pagrūda viņu, un An�clika nokrita pie viņa kājām.

��� Lūk, tādas sievietes man patīk, � viņ� noteica. � Pilnīgai laimei pa�laik nepietiek tikai � asaru.

Viņ� saveda kārtībā savu sarkano kamzoli un sajoza savu ādas siksnu. Atstutēdamās ar vienu roku pret grīdu, An�elika ar otru satvēra drēbju lanckarus uz krūtīm, kuri bija paliku�i pāri no kleitas. Viņas gai�ie mati kā biezs jūklis nokārās pāri sejai, atsedzot kaklu.

D'Eskrenvils pēdējo reizi iespēra viņai ar zābaka purngalu.

��� Nu, raudi ta�u, raudi!

Kamēr viņ� palika kajītē, An�elika neraudāja, un tikai tad, kad viņ� aizgāja, pār viņas vaigiem sāka ritēt lielas asaras. Viņa ar grūtībām pie�cēlās un apsēdās uz kojas malas. Bargie pēdējo dienu notikumi un pastā�vīgās sadursmes ar dzīvnieciski pārņemtajiem vīrie�u kārtas pārstāvjiem sāka iedragāt viņas vīri�ķību un noturību.

Viņas smadzenēs atkal un atkal kā nerimtīga sātaniska atbalss skanēja vccā katordznieka vārdi, kurus viņa dzirdēja, gulēdama uz smil�ainā Kor�sikas krasta:

�Līķi � jūras krauklim, guvums � pirātam, bet sieviete � visiem".

Viņa vēl turpināja nervozi elsot, kad nakts vidū kāds sāka klusi skrā�pēties pie kajītes durvīm. �ī negaidītā skaņa izrāva An�cliku no izmisuma stāvok|a.

��� Kas tur ir?

��� Tas esmu es, Savarī.

9

��� Jūs atjausiet man ienākt? � �ukstēja vecais aptiekārs, iebāzdams galvu atvērtajā durvju spraugā un parādot savu melnīgsnējo �pinio" seju.

���� Protams, � An�elika atbildēja, mēģinādama pēc iespējas ātrāk piesegt puskailās krūtis. � Par laimi, tas lops neaizslēdza durvis ar at�slēgu.

��� M-jā, � Savarī teica, skatoties uz. drausmīgo nekārtību kajītē, kas daiļrunīgi izteica visu.

Viņ� apsēdās uz kajītes malas, kautrīgi nolai�ot skatienu.

���� Diem�ēl, kundze, man jums jāatzīstas, ka no tā laika, kop� es uzkāpu uz �ā kuģa klāja, es ne visai lepojos ar savu piederību pie vīrie�u kārtas pārstāvjiem. Par to es jums lūdzu piedo�anu.

�� Jūs ne pie kā neesat vainīgs, metr Savarī.

An�elika apņēmīgi noslaucīja savus miklos vaigus un lepni pacēla galvu.

��� Pie visa vainīga esmu vienīgi es pati, � viņa teica. � Mani pie�tiekami stingri brīdināja. Esmu pati ievārījusi �o biezputru � tagad pa�ai tā arī ir jāizstrebj. Un galu galā es ta�u nenomiru, un jūs ari esat dzīvs, bet tas ir galvenais� Starp citu, kā jūtas nabaga Panasava?

��� Slikti. Viņam ir karsonis un viņ� murgo.

��� Bet jūs pats? Vai tad jūs neriskējat, apmeklēdams mani?

��� Pletnes, nūjas un pakār�ana pie apak�ējiem reliņiem aiz rokas lie�lajiem pirkstiem, tāda ir mūsu smalkā kapteiņa mīļākā izklaidē�anās.

An�elika nodrebēja.

��� Tas ir briesmīgs cilvēks, Savarī. Viņ� ir spējīgs uz jebkuru nelie�tību.

��� Viņ� pīpē ha�i�u, � norūpējies teica vecais aptiekārs. � Es to sapratu vakar vakarā, kad ieraudzīju, ka viņa skatiens brī�iem kļūst ne�prātīgs kā cilvēkam, kuram rādās halucinācijas. �īs apdullino�ās arābu zāles tiem, kas tās lieto, izsauc visīstākās trakuma lēkmes. Mūsu stāvoklis, kundze, ir visai bīstams�

Viņ� paberzēja savas baltās, kaulainās rokas, un An�elika ar smel�dzo�u sirdi nodomāja, ka �is mazais, vājais, skrandās tērptais ve�uks ar izspūru�ajiem, sirmajiem matiem un seju, izraibinātu ar melniem un zili zaļiem plankumiem kā līķim, � tagad ir viņas vienīgais balsts.

Metrs Savarī sāka viņu klusi pārliecināt nekrist izmisumā. Pēc da�ām dienām, domājams, viņi varēs aizbēgt.

��� Aizbēgt! O, metr Savarī, vai tie�ām tas būtu iespējams? Bet kādā veidā�

��� Tss! Tas patie�ām nebūs viegli, bet �oreiz mums palīdzēs tas, ka Panasava ir Reskatora cilvēks. Starp citu, jūs jau pati viņu turējāt aiz�domās. Viņ� ir viens no tiem neskaitāmajiem jūrniekiem, zvejniekiem un tirgoņiem, kuri sadarbojas ar �o kungu komerclietās. Panasava man to pats pastāstīja. Viņu brālībā pat vissīkākais ierēdnis, tā saucamais �pinio", vai viņ� ir musulmanis vai kristietis, var būt pilnīgi pārliecināts, ka viņam nenāksies sapūt vergu tirgotāja cietumā. Rcskatoram visur ir savi līdz�gaitnieki. Tie�i tāpēc �im korsārietim pakalpo tik daudz cilvēku.

Savarī pieliecās pie An�elikas, un viņa balss pārgāja gandrīz nedzir�damos �ukstos:

���� Viņam pat uz �ī kuģa ir savi līdzzinātāji. Viens no tiem slepe�najiem papīriem, kurus marselietis slēpj savā ūdens necaurlaidīgajā mai�siņā pie Maltas bruņinieku un Toskānas hercoga karogiem, kalpos viņam kā pazī�anās zīme palīdzības saņem�anai no tiem pa�iem sargiem, kuri viņu pa�laik apsargā.

�� Jūs patie�ām domājat, ka �ie d'Eskrenvila rokaspui�i piekritīs kļūt par bēg�anas līdzdalībniekiem? Viņi par to var samaksāt ar savām gal�vām�

����� Vai arī kļūt pasakaini bagāti! Izrādās, ka tie, kuri palīdz kaut vienam brālības biedram bēg�anā, par to saņem pasakainas summas. Tā noteicis saimnieks, tas pats Rcskators, ar kuru mums jau bija tas gods satikties. Neviens nezina, kas īstenībā ir Rcskators: berbers, turks vai spānis, kristietis, renegāts vai iedzimts musulmanis, bet viens ir zināms noteikti � viņ� nav saistīts ar citiem Vidusjūras pirātiem, vienalga, vai tie ir eiropie�i vai muhamedāņi, kuri, neskatoties ne uz ko, tirgojas ar vergiem. Visas savas bagātības viņ� iegūst ar sudraba kontrabandu. Tas izsauc milzīgu skaudību pārējos tirgotājos, kuri nekādi nespēj saprast, kādā veidā �is pirāts iemanās gūt peļņu, nepielietojot dzīvās preces tirdz�niecību. Venēcie�i, d�enovie�i un Maltas bruņinieki ir ne mazāk naidīgi noskaņoti pret viņu kā al�īrie�u korsārs Mecco-Morte vai turku vergu tir�gotāji Bcirutā. Tomēr viņ� ir ļoti varens, jo visi, kas viņam kalpo, atrod �o dienestu par reti izdevīgu. Piemēram, Panasava, kur� iemanījās glābt daļu savas kravas, saņemot par to tik daudz naudas, ka par to varēs nopirkt jaunu kuģi, ne sliktāku, bet varbūt pat labāku nekā viņa ��uljeta". Tiesa, lai mēģinātu bēgt, mums vajadzēs pagaidīt, kamēr atlabs no saviem ievainojumiem mūsu nabaga marselietis.

���� Ja tikai �ī gaidī�ana neievelkas! Ak, metr Savarī, kā man jums pateikties par to, ka jūs mani nepametāt tagad, kad es jums vairs neesmu vajadzīga?

�� Kundze, vai tad es varu aizmirst, kā jūs, ne�ēlojot spēkus, izrādījāt tādu cēlsirdību, iegūstot man minerālo mumionu, kuru persie�u sūtnis kā dāvanu atveda mūsu karalim Ludviķim XIV? Ar to pa�u jūs izdarījāt svarīgu pakalpojumu zinātnei, bet zinātne � man ir vienīgais dzīves sa�turs. Un vēl vairāk nekā par man izrādīto pakalpojumu esmu jums pa�teicīgs, kundze, par jūsu lielo cieņu pret ZINĀTNI. Sieviete, kura ciena zinātni un viņai nesaprotamus zinātniskus darbus, nepelna to, lai nozustu kāda harēma labirintā un kļūtu par spēļlietiņu kādam izvirtu�am mu�sulmanim. Es visu izdarī�u, lai jūs izbēgtu no �āda likteņa.

��� Vai jūs ar to negribējāt teikt, ka �ādu likteni man gatavo d'Eskrenvila kungs?

��� Es par to nemaz nebūtu izbrīnījies.

���� Tas nav iespējams! Protams, viņ� ir tikai netīrs avantūrists, bet viņ�, tāpat kā mēs, ir francūzis un pieder pie vecas Francijas mui�nie�cības dzimtas. Viņam nevar ienākt prātā tik neķītras domas.

��� �is kungs visu savu mū�u ir dzīvojis fran�u kolonijās, kuras atro�das Levantē, kundze. Viņa uzģērbtās spilgtās lupatas izskatās kā fran�u mui�nieka apģērbs, bet viņa dvēsele � ja tāda viņam vispār ir � ir Austrumu iedzīvotāja dvēsele. �eit tam ir grūti pretoties, � Savarī klusi iesmējās. � Austrumos vīrie�i kopā ar kafijas garaiņiem ieelpo arī ni�cinājumu pret sievieti. D'Eskrenvils mēģinās jūs vai nu pārdot, vai arī padarīt par savu verdzeni.

��� Mani nevilina neviena no �īm perspektīvām.

��� Jums nevajag noslogot savu galviņu ar �īm domām. Es ccru, ka līdz tam laikam, kamēr mēs aizbrauksim līdz Mesīnai, kur atrodas tu�vākais vergu tirgus, Panasava izveseļosies un mēs paspēsim izstrādāt bēg��anas mēģinājumu.

Vecā, labā drauga vizīte palīdzēja An�elikai pārvarēt nomākto gara�stāvokli. No rīta pamodusies, viņa izbrīnījusies ieraudzīja, ka uz lādes guļ nolikts viņas pelēkais vīrie�u kostīms, kas bija izmazgāts, iz�āvēts un pat izgludināts, bet stūrī � ar vasku rūpīgi nospodrinātos zābakus.

Viņa apģērbās, mēģinot domāt tikai par Savarī un viņa dotajiem so�lījumiem, cen�oties aizmirst tās nelietības, kuras pārdzīvoja iepriek�ējā vakarā. Viņa gribēja sevi pārliecināt, ka tas nemaz nebija tik briesmīgi, tāpēc stingri nolēma, ja �odien viņa parādīsies nomāktā izskatā, tas no�zīmēs atzīt sevi pakļautu �ī pirāta varai, kuram patika mocīt cilvēkus, tāpēc vislabākais bija izlikties vienaldzīgai.

Kad saule sāka sildīt kajīti, An�elika izslīdēja uz kuģa klāja un ar prieku konstatēja, ka visapkārt neviena nav�

6�286

Viņa sev cie�i nosolījās, ka uzvedīsics, cik vien iespējams klusi un nemanāmi. Tomēr arī �oreiz viņu no pārdomām iztraucēja cilvēku klie�dzieni. Kaut kur �ausmīgi kliedza bērns.

Ir lietas, kuras nepārvarami pamodina jebkuras sievietes mātes aklu, pirmatnēju instinktu, kas liek mesties uz priek�u un palīdzēt. Tie ir iz�biedēta bērna kliedzieni un saucieni, kad viņ� ir nokļuvis lielā nelaimē. Izdzirdējusi bailēs drebo�a bērna sirdi caururbjo�os smalkos kliedzienus, An�elika burtiski sarāvās.

Viņa pagāja da�us soļus, visu laiku minstinādamās. Pēk�ņi viņai likās, ka pie izbiedētā bērna �ņukstiem pievienojas rupji vīrie�u smiekli, un viņa rāvās uz priek�u aug�ā pa kāpnēm, kuras veda uz kapteiņa kajīti, no kurienes arī skanēja bērna un vīrie�u balsis.

Pagāja da�as sekundes, pirms An�elika saprata, kas notiek.

Pie reliņiem stāvo�ais jūrnieks virs bangojo�ajiem jūras viļņiem aiz �upra turēja piecus se�us gadus vecu zēnu, kur� aiz pārbīļa spiedza pilnā kaklā. Pirātam pietika palaist vaļā rokas pirkstus un atlaist bērna krekla apkaklīti, lai mazulis, nolidojis astoņus tuazus, nozustu jūras dzelmē. Marķīzs d'Eskrenvils skatījās uz notieko�o ar smaidu uz lūpām, savas ekipā�as ielenkts, kas, tāpat kā viņ�, redzams, ārkārtīgi uzjautrinājās par �o scēnu.

Mazliet atstatus no pārējiem divi jūrnieki klusēdami cic�i turēja sie�vieti, kura neprātīgām acīm skatījās uz notieko�o.

D'Eskrenvils viņai kaut ko pateica, bet An�elika nesaprata �o valodu, jo, domājams, viņi runāja grieķu valodā.

Sieviete nometās ceļos un sāka līst pie viņa �etrrāpus. Pielīdu�i līdz pa�iem pirāta zābaku purngaliem, viņa nolieca galvu, tad pēk�ņi sastinga, it kā minstinoties.

Marķīzs atdeva īsu pavēli. Jūrnieks pie reliņiem palaida vaļā rokas pirkstus, kuri turēja puisēna krekla apkakli, oet tūlīt pat uzķēra viņu ar otru roku. Bērns neprātīgi spiedza:

� Māmiņ!

Drausmīgas trīsas kratīja visu sievietes ķermeni. Viņa noliecās vēl ze�māk un, izbāzuzi mēli, pieskārās pie pirāta zābaku purngaliem.

Klāteso�ie ekipā�as locekļi spiedza un svilpoja aiz sajūsmas. Jūrnieks, kur� turēja rokās mazuli, nevērīgi kā kaķēnu to nometa uz kuģa klāja, kur viņu uzreiz paķēra un drud�aini piespieda sev klāt viņa māte.

D'Eskrenvils smējās pilnā kaklā.

��� Lūk, mans vislielākais izklaidē�anās prieks! Bāba, kura laiza manu zābaku purngalus. Ha-ha-ha!

An�elikas sievietes pa�cieņa bija dziļi aizskārta. Viņa lepni saslējās un izaicino�i pacēla galvu. Tad viņa ātri pieskrēja pie marķīza d'Eskrenvila un no visa spēka iecirta viņam pliķi.

Marķīzs iekaucās, sāpēs saķerdams vaigu ar rokām. Neticēdams sa�vām acīm, viņ� blenza uz pēk�ņi nez no kurienes uzradu�os jaunā pā�a figūru ar naidā dego�ām acīm.

��� Jūs esat pats nelietīgākais, pats nodevīgākais, pats pretīgākais ra�dījums, kādu esmu satikusi savā dzīvē, � cauri zobiem no�ņācās An�elika.

Korsāra vaigi uzliesmoja. Viņ� pacēla uz aug�u pletni ar īsu rokturi, no kuras nekad ne�ķīrās, un iesita ar to An�elikai. An�clika aizsedza seju ar rokām, tad lepni pacēla galvu un iespļāva viņam sejā.

Jūrnieki klusēja. Viņi pilnīgi sastinga savās vietās, neiedro�inoties pa�kustēties, vienlaicīgi jūtot gan �ausmas, gan mulsumu no pazemojuma, kuram tika pakļauts viņu barvedis.

Kaut ko tādu atļaut verdzenei, piedevām vēl visas komandas klāt�būtnē!�

Marķīzs d'Eskrenvils nekavējoties izvilka kabatlakatiņu un notīrīja vai�gu. Tagad viņ� bija nāves bāls, un pļaukas pēdas, kā arī An�elikas va�kardienas koduma pēdas, sevi�ķi skaidri iezīmējās viņa sejā.

���� Ak, lūk, kā, � marķīzes kundze atkal ir pacēlusi savu galviņu, � viņ� noteica dobjā balsī, kurā varēja jaust apslēptu naidu. � Tātad va�kardienas ietekmīgās sarunas jums nepietika, lai nomierinātu jūsu kvēli? Par laimi, man rezervē ir arī citi līdzekļi.

Pagriezies pret saviem padotajiem, viņ� norūca:

��� Ko jūs gaidāt? Ņemiet un aizvediet viņu uz apak�ējo kuģa tilpni.

Stingri turot An�eliku aiz rokām un grū�ot no aizmugures, jūrnieki

stūma savu gūstekni pa trapu lejā uz kuģa tilpnēm.

Marķīzs d'Eskrenvils nāca viņiem pakaļ. Pagāju�i garām tum�am gai�tenim, viņi apstājās pie aizvērtām durvīm.

���� Atver! � kapteinis pavēlēja jūrniekam, kur� stāvēja sardzē dū�mojo�as sveces mijkrēslī.

Jūrnieks paņēma atslēgu sai�ķi un atslēdza vairākus slēd�us.

Zemajā telpā, kur gaisma iekļuva vienīgi pa mazu vēdlodziņu, valdīja pustumsa. �īs telpas centrā no pa�as grīdas līdz pat griestiem atradās grotmasts. Resnajā stabā bija iekalti neskaitāmi dzelzs riņķi, no kuriem nokarājās smagas ķēdes. Apkārt mastam neskaidri iezīmējās gulo�i vīrie�i, kuri mazliet pacēla galvas, lai saskatītu ienācējus.

��� Noņem no viņiem ķēdes, � marķīzs pavēlēja sargam.

��� Visiem?

��� Jā.

��� Bet tie ta�u ir ļoti bīstami pui�i. Jūs to zināt?

�� Tie�i tas mani apmierina visvairāk. Dari, ko es teicu, bet pēc tam lai viņi nostājas ierindā, ar seju pret mani.

Sargs �ķindināja savu atslēgu sai�ķi, slēdzot vaļā vienu slēdzeni pēc otras uz dzelzs rokassprādzēm, kuras bija uzliktas apcietinātajiem ap delmiem. Cietumnieki cēlās aug�ā, drūmi skatoties uz savu kapteini. Palū�kojoties viņu bārdām apaugu�ajās sejās ar zemajām pierēm, kuras sedza pēc pirātu modes sasieti lakati vai vilnas cepures, kļuva baigi. �eit atradās francū�i, itālie�i, arābi un pat milzīga auguma nēģeris ar me�onīgu teto�vējumu uz krūtīm.

Marķīzs d'Eskrenvils tos noskatīja ar ilgu, pēto�u skatienu un ļauni nosmīnēja. Viņ� pagriezās pret An�cliku.

���� Redzams, viens vīrietis tevi nespēj nomierināt un savaldīt. Bet kā tu uzvedīsies, ja viņu būs daudz? Paskaties uz viņiem labi. Viņiem ir iespaidīgs izskats, vai ne? Tic ir pa�i brīvdomīgākie un dumpīgākie jau�nekļi no manas ekipā�as. Laiku pa laikam man nākas viņus iekalt �ajās ķēdēs, lai viņiem atgādinātu, kas ir disciplīna. Pui�u lielākā daļa �eit sē� jau vairākus mēne�us, un līdz ar to viņiem nebija iespējas izkāpt krastā, kur tie varētu izklaidēties ar mei�ām kādā no ostām. Es ne�aubos, ka tava vizīte viņus novedīs līdz ekstāzei.

Viņ� to rupji pagrūda uz vīrie�u pusi, un viņas garo, zeltaino matu spīdums apcietinātos tik ļoti satrieca, ka tiem likās, it kā pie viņiem būtu ieradusies paradīzes būtne.

��� O, madonna! � aizsmacis norūca kāds ieslodzītais.

��� Viņa ir jūsu rīcībā.

��� Sieviete?

��� Jā. Dariet ar viņu, ko vien vēlaties.

Marķīzs aizvēra aiz sevis durvis, un An�elika izdzirdēja durvju slē�dzenes klik�ķi.

Pirāti skatījās uz viņu kā apstulbu�i.

��� Vai tie�ām tā ir sieviete?

��� Ahā.

Negaidīti viņu saspieda divas milzīgas rokas. Nēģeris bija klusi pie�zadzies viņai aiz muguras un stingri saķēris viņu pie krūtīm. An�elika �ausmās iekliedzās, mēģinot izrauties no cie�ā tvēriena. Nēģeris skaļi iesmējās, kas drīzāk līdzinājās zvēra rēcienam. Tagad ari pārējie viņus aplenca no visām pusēm.

��� Patie�ām � sieviete. Viss pareizi�

Mēģinot nokratīt no sevis nekaunīgos, kārīgos pirkstus, An�elika izlie�cās un spēra. Viņas zābaka purngals trāpīja kādam ņirdzīgam ģīmim. Pirāts aiz sāpēm iekaucās, ar rokām saķerdams sasisto degunu.

Tagad viņa juta, ka vairākas rokas tur viņas ķermeni, paralizējot jeb�kuru kustību. Viņai aizlieca rokas aiz muguras, sasēja tās ar zābaku �ņo�rēm, bet muti aizbāza ar kaut kādu saņurcītu, netīru lupatu.

Pēk�ņi, kā pēc burvju mājiena, lopiskā kņada tika pārtraukta. Tilpnē atskanēja skaļi musketes �āvieni, pletnes �vīksto�ie sitieni. An�elika, iz�spūrusi, sagumzītās drēbēs, bet neskarta, konstatēja sev blakus �ķībo Koriāno, kapteiņa palīgu, kur�, plīk�ķinādams pātagu, atgaiņāja par zvēriem kļuvu�os jūrniekus.

��� Uzliec viņiem atpakaļ ķēdes, ātrāk! � viņ� kliedza kādam cie�tumniekam, iesperot viņam, lai tas rīkotos.

Un tā kā tilpnes iemītnieki acīm redzami negribēja pakļauties pavēlei, palīgs paķēra savu garstobraino pistoli un iz�āva uz guldzo�o pūli. Viens no pirātiem ierēcies nokrita zemē.

Uz sliek�ņa parādījās marķīzs d'Eskrenvils.

�� Nelien sve�ās darī�anās, Koriāno! Tas biju es, kas pavēlēja viņiem noņemt ķēdes.

Palīgs apsviedās ar tik negaidītu veiklību, kas pavisam nebija rakstu�rīga tādam resnītim.

�� Jūs jūkat prātā? � viņ� ierēcās. � Jūs viņiem atdevāt sievieti?

��� Tikai es izlemju, kādu sodu uzlikt nepaklausīgiem vergiem.

Koriāno kļuva līdzīgs me�a zvēram, kur� gatavs cīnīties uz dzīvību

vai nāvi.

��� Jūs laikam jukāt prātā? � viņ� atkārtoja. � Atdot �iem pretekļiem, �iem mīkstmie�iem, �iem nelie�iem sievieti, par kuru tirgū mums samaksās tīrā zeltā? Jums par maz bija tā. ka mums Maltas bruņiniekiem nācās atdot mūsu otro brigantīnu pie Tunisas krastiem?� Ka mēs zau�dējām visu kravu � preces un munīciju par se�iem tūksto�iem piastru?

Jums par maz bija tā, ka ekipā�a, kā jūs pats zināt, jau pusgadu nesaņem savu likumīgo daļu? Mēs strādājam kā no�ēlojamas padibenes, uzlasī�dami visādus sala�ņas un atkritumus pie Āfrikas krastiem un salām. Nē, jūs vēl iedro�ināties palaist garām izdevību, kas mūsu tīklos iemeta �o skaisto sievieti� Kādu sievieti! Blondu, ar sniegbaltu ādu, ar labu figūru, ne pārāk garu un ne pārāk maziņu. Ne pārāk zaļu, ne ari pārāk pārgatavoju�os� Tie�i to, kas vajadzīgs. Lai nu ar ko, bet ar viņu noteikti ir pārgulēju�i daudzi veikli pui�i, tāpēc viņa būs iemācījusies mīlestības mākslu, pie tam nezaudējot savu svaigumu� Vai arī jūs nezināt, ka cena nevainīgām meitenēm ir kritusies?� Ka pa�laik Konstantinopolē tie�i pēc tādām ir pieprasījums kā �ī?� Lūk, ko jūs iemetāt �iem me�oņiem saplosī�anai! Jūs pat nepaskatījāties uz viņu baigajiem ģīmjiem? Nē?� �eit pat ir viens maurs� Noņemiet no viņiem ķēdes, bet pēc tam vajadzēs mest granātu, lai atrautu viņu ķetnas no �īs sievietes! Jūs atceraties, kāda izskatījās tā mazulīte itāliete, kuru jūs pagāju�ajā gadā atdevāt tādiem pa�iem me�oņiem? Pēc tam viņa vairs nekam nebija derīga, tā ka mums nācās viņu pārmest pāri bortam!

Koriāno apklusa, lai atvilktu elpu.

��� Ticiet man, kapteini, � viņ� turpināja mierīgā tonī, � Kandijā pircēji trakos un plosīsies, lai tikai spētu nocelt cits citam no deguna priek�as �o mazulīti. Jūs varat trīsreiz apbraukt apkārt Zemeslodei, bet tādu sievi�ķi kā �ī jūs nekur nesatiksiet.

Viņ� sāka uzskaitīt An�elikas īpa�ības uz rokas pirkstiem:

��� Pirmkārt: viņa ir francūziete � prece, pēc kuras pa�laik ir liels pieprasījums. Otrkārt: viņa ir labi audzināta � tas redzams pēc viņas manierēm. Tre�kārt: viņa ir sieviete ar raksturu, bet tas ir kaut kas izcili vērtīgs, salīdzinājumā ar visām �īm austrumu medūzām. Ceturtkārt: viņa ir blondīne.

��� Tu to jau teici, � iekaisis izgrūda d'Eskrenvils.

��� Un viņa pieder mums! Mēs viņu saņēmām ciet! Kad tev ir tāda veiksme, kapteini, nedrīkst iekarst un darīt muļķības. Lūk, atcerieties ma�nus vārdus � mēs par viņu saņemsim desmit tūksto�us piastru, bet var�būt pat visus divpadsmit. Mums būs nauda, lai mēs spētu nopirkt jaunu kuģi!

D'Eskrenvils neapmierināti saviebās. Viņ� pārdomāja teiktos vārdus. Beidzot, pieņēmis lēmumu, viņ� strauji pagriezās uz augstajiem papē�iem un aizgāja.

Koriāno izveda ārā An�eliku. Viņ� kopā ar to uzkāpa uz kuģa klāja un, nenolai�ot no tās skatienu, pavadīja viņu uz kajīti. An�elika vēl visu laiku drebēja.

��� Es vēlos jums pateikties, kungs, � viņa teica.

��� Nav par ko, � rupji noburk�ķēja vienacainais palīgs. � Es cen�tos ne jūsu dēļ, bet savas izdevības dēļ. Man nepatīk, kad veltīgi sabojā preci.

��� Kundze! Skaistā kundze!� Vai tu gribi dzert?

Maiga sievietes balss uzstājīgi skanēja An�clikai pie auss. An�elika mazliet piecēlās, atspiezdamās uz elkoņa. Viņai sāpējagalva, bet piere likās svina smaga.

��� Padzeries! Es redzu � tevi moka slāpes.

An�elika ar lūpām pieplaka pie pasniegtā trauka. No vēsajiem ūdens malkiem viņai kļuva vieglāk. Jā, jā, viņu mocīja milzīgas slāpes, �ausmīgas slāpes.

��� Elis, � viņa sauca.

Maza sejiņa ar lielām, melnām acīm neskaidri uzplaiksnīja viņas acu priek�ā kā miglainā plīvurā.

��� Tu zini fran�u valodu?

��� Man to iemācīja saimnieks.

��� No kurienes tu esi?

��� Esmu grieķiete.

��� Kāpēc tu atrodies uz �ī kuģa?

���� Esmu verdzene. Saimnieks mani nopirka apmēram pirms gada. Bet tagad esmu viņam apnikusi� Viņ� atļauj mani mocīt saviem jūrnie�kiem� Pirms da�ām dienām, kad tevis vēl �eit nebija�

��� Kur mēs pa�laik atrodamies?

��� Pie Sicīlijas krastiem. Vakar es redzēju, kā uzvirda vulkāns. Tas nolādētais visu laiku dūmo.

��� Sicīlija, � An�elika nedomājot atkārtoja meitenes vārdus.

Viņa izstiepa roku un noglauda tum�os, sprogainos matus. �īs mei�tenes klātbūtne ļāva An�elikai justies mazliet vieglāk, gandrīz tāpat, ja viņai blakus atrastos māsa.

��� Paliec vēl mazliet kopā ar mani.

Grieķiete bailīgi palūkojās visapkārt.

��� Man nav tiesību �eit ilgi kavēties� bet es atgriezie�os. Es tev kal�po�u, tāpēc ka tu biji laba pret mani� Vai vēlies vēl padzerties ūdeni?

���� Jā, ļoti vēlos. Palīdzi man noģērbties. Drēbes dedzina manu miesu� Tā biji tu, kas vakar tās izmazgāja un izgludināja?

�� Jā.

Maigi un uzmanīgi Elisa palīdzēja An�elikai noģērbt kamzoli, bikses, zābakus un kreklu. Viņa saskatīja svina pelēkas ēnas pie francūzietes skaistajām acīm, kuras tagad skatījās uz viņu ar izbiedētu skatienu. An��elika ietinās palagā un bezspēcīgi iekrita atpakaļ kojā.

��� Man bija ļoti karsti, � viņa teica. � Tagad man ir daudz labāk.

Viņa nedzirdēja, kā verdzene zaglīgi izlavījās no istabas. Kuģis ātri

traucās uz priek�u un An�cliku vienmērīgi �ūpoja no vienas puses uz otru. Brī�iem varēja dzirdēt vēja piepūsto buru plīk�ķē�anu.

Brigantīna ātri virzījās uz priek�u, un An�elika sev klusi teica, ka viņa traucas pretī savam liktenim. Viņa vienmēr par to bija sapņojusi, jau kop� tās dienas, kad viņas brālis Zoslēns viņai pateica: �Es aizeju jūrā�"

�is kuģis viņu ved pie iemīļotā� Bet viņas iemīļotais visu laiku no tās attālinās, izgaistot pie tum�ā horizonta. �Vai Zafrē de Peiraks mani vēl atceras, vai viņ� grib vēl mani redzēt? � An�elika domās sev jautāja. � Es atteicos no viņa vārda, bet viņ� būs atteicies no atmiņām par mani�"

�Visur zemē krīt pelni� pelni no vulkāna pekles. Pelni krīt uz ceļiem, pa kuriem jau sen neviens nav gājis� Un pēdas vairs nav saskatāmas� �ie pelni mani nosmacēs� Es smoku nost, man ir tik karsti� Tie mani dedzina, un tagad es zinu, ka neviens nenāks man palīgā�"

Durvis mazliet pavērās, un tum�ajā kajītē ielauzās mirgojo�a luktura gaisma. Pār An�eliku noliecās marķīza d'Eskrcnvila seja, līdzīga sasprē�gāju�ai māla maskai.

��� Nu tad ko, daiļā fūrija? Jūs labi visu pārdomājāt? Vai tagad jūs pacentīsities uzvesties pieklājīgi?

Gūstekne gulēja uz vēdera, nolikusi galvu uz rokām. Ar saviem mai�gajiem, bālajiem pleciem un izlaistajiem, gai�ajiem matiem viņa līdzinājās marmora statujai. Bet viņas nekustīgums nebija tāds kā aizmigu�am cil�vēkam.

D'Eskrenvils sarauca uzacis, tad, ātri nolicis lukturi uz galdiņa, no�liecās, lai viņu pieceltu. An�elikas ķermenis nepretojās, tas paklausīgi gu�lēja viņa rokās, bet galva smagi noliecās uz viņa pleca. Gultas pārklājs noslīdēja zemē, atsedzot plecus un krūtis, kuru gai�i zeltainā āda mij�krēsli izskatijās maigu ēnu apņemta. An�elika visa dega kā uguni. Pirāts nodrebēja. Viņ� pagrieza tās seju pret sevi, lai varētu to aplūkot. An��elikas galva ar smago matu kodaļu atliecās atpakaļ. Smaidot kādai ne�redzamai, viņai vien zināmai būtnei, tās lūpas �ukstēja:

��� Miļotais! Miļotais!

No mazliet pavērtajām skropstām raudzījās acis, kuras neko nere�dzēja. Marķīza d'Eskrenvila skatiens pārsviedās no �is sejas, kura bija smeldzo�u skumju un maiguma pārņemta, uz pakļāvīgo ķermeni, kas gu�lēja viņa rokās. Tad viņ� uzmanigi nolika atpakaļ uz kojas savu gūstekni un apsedza to ar palagu. Ārpusē viņ� ieraudzīja neskaidru sievietes silu�etu � sieviete mēģināja nemanāmi nozust. Viņ� to pasauca:

��� Elisa!

Grieķiete piegāja klāt, ar vienu roku pieturēdama sejas priek�ā la�katu, tā ka bija redzamas tikai lielās, melnās acis.

D'Eskrenvils norādīja uz pusatvērtajām kajītes durvim.

��� �ī sieviete ir slima. Parūpējies par viņu.

*

An�elikai likās, ka viņa iekrīt murgainos, smagos sapņos. Viņa ir at�stāta viena necaurredzamā, melnā tumsā uz kuģa, kur� milzīgā ātrumā traucas pa jūru nezināmās tālēs. Viņa dzirdēja vēja �alkoņu, buru plīk��ķē�anu un dobjus viļņu sitienus pret kuģa bortu. Pār viņas seju pārvējoja viegla gaisa plūsmiņa. Neaizslēgtās kajītes durvis �īkstēja. Mēness nebija redzams, bet pa kajītes atvērto lūku nez no kurienes nāca vāja gaismiņa. Laiku pa laikam, it kā uzvirmojot, no tās puses varēja dzirdēt arī klusu, melodisku dziedā�anu, kas atgādināja baznīcas dziesmas.

An�elika piecēlās gultā sēdus. Viņa ar pārcilvēciskiem spēkiem aiz�steberēja līdz kajītes durvīm un apstājās, atspiedusies pret durvju sten�deri, automātiski vīstot garajā �allē savu miklo ķermeni.

Bāls mēness gaismas stars, kas tikko kā izlīda no mākoņu aizsega, pārvērta kuģa klāju par sudrabainu pastaigu celiņu, un An�elika aizgāja pa to, ar kailajām kāju pēdām taustot vēl siltos klāja dēļus.-

Priek�ā pazibēja divas neskaidras ēnas, un mēness gaismā iemirdzējās maura līkais zobens un musketes stobrs.

�Tie ir apsardzes vīri", � An�elika nodomāja.

Viņa centās saprast, kāpēc viņi �eit atrodas, bet domas nesakarīgi jaucās galvā. Mēness atkal nozuda aiz mākoņiem, visapkārt kļuva tum�s, un An�elikai atkal likās, ka viņa klīst pa netveramu, necaurredzamu tuk��umu. Bet nē, viņa vēl visu laiku atradās uz �ī pa�a kuģa. Blakus sargam karājās iedegts lukturis. Uz kuģa klāja bija redzams atvērts lūkas vāks� No turienes nāko�ā gaisma tagad kļuva spo�āka, un An�elika pie savām kājām ieraudzīja apgaismotas kuģa tilpnes un tajās � cilvēku sejas, bālas un tum�as, kuras lūkojās uz aug�u, uz atvērto lūku. No bedres nāca smags gaiss, ko radīja sablīvētu cilvēku miesas izgarojumi.

�Tāpat smirdēja arī Brīnumu pagalmā, � An�elika nodomāja. � Un arī galerās pie katordzniekiem. �ie cilvēki � vergi. Nabaga vergi�"

Viņa turpināja savu ceļu un cie�i pagāja garām sargkareivjiem. Tie satrūkās un pieliecās cits citam klāt, izbiju�ies sa�ukstējās. Varbūt viņiem �ķiet, ka ir ieraudzīju�i rēgu, kur� klīst �ajā pasaulē?

No tumsas An�elikai pretī iznira balts stāvs. Maigas rokas apskāva An�elikas plecus.

��� Kur tu biji? Es ta�u tevi visur meklēju. Ak, kā tu mani nobiedēji! Ej atpakaļ gultā. Tu nedrīksti �eit palikt, no mēness gaismas tev kļūs sliktāk. Iesim, mana mīļā, iesim, māsiņ�

Tagad kuģis stāvēja reidā. An�elika to juta pēc kuģa �ūpo�anās, kas pa�laik kļuva vājāka un nevienmērīgāka. Viņa apsēdās uz gultas malas un nogurusi atspiedās ar muguru pret koka paneļiem. Iek�ā pa lūku spiedās sakaitētās saules ripas stari. Tie�i �ie svelmainie, dedzino�ie sau�les stari uzmodināja An�eliku no dziļā miega. Viņa apgūlās ēnas pusē. Nakts klusumu bija nomainīju�i skaļi, juceklīgi trok�ņi. Aug�ā dimdēja baso kāju dipoņa, kā arī citas neskaidras skaņas. Vēl varēja dzirdēt klie�dzienus un īsus svilpienus, kas pārspēja uztrauktu cilvēku balsis.

��� Kur es esmu?

An�elika ar rokām pārbrauca pār seju, mēģinot atbrīvoties no miglainā plīvura, kas traucēja viņai skaidri domāt. Viņas pirksti tai likās pārāk kaulaini, gandrīz vai caurspīdīgi.

An�elika tos nespēja pat pazīt. Uz pleciem izjuku�ie mati bija zīdaini, mīksti, pat mazliet iesmar�oti. Pēc visa sprie�ot, kādas �aklas un gādīgas rokas tos bija ilgi un rūpīgi ķemmēju�as.

An�clika ar skatienu meklēja savas drēbes un ieraudzīja tās uz lādes, pilnīgi tīras un rūpīgi salocītas.

�To visu izdarīja Elisa. Elisa, labsirdīgā verdzene, kura mani visu laiku sauc par māsu".

Viņa sāka ģērbties, brīnīdamās par to, cik vaļīgs ir kļuvis kamzolis. Neatradusi savus zābakus, viņa uzvilka kurpes bez papē�iem. Viņa ne�kādi nespēja atrast savu jostu.

�Ak, jā. Pirāts ta�u to paņēma".

Pamazām viņa sāka visu atcerēties. Viņa piecēlās kājās. Kājas ļo�dzījās, bet, balstīdamās pret sienu, viņa tomēr varēja aiztaustīties līdz durvīm. Uz kuģa klāja neviena nebija. Troksnis skanēja no kuģa priek��gala. An�clika paspēra vēl pāris soļus uz priek�u. No svaigā gaisa viņai sagriezās galva, viņa salīgojās un gadrīz vai nokrita, tomēr saņēmās un pēk�ņi klusi iesaucās. Viņas skatienam atklājās sala, bet uz tās pret zeltīto debess fonu slējās balts, antīks dievnams. Tas vientuļ� stāvēja uz neliela pakalna, kur� vietām bija pelēks, klin�ains, bet vietām zaļ�, ar bagātīgu augu klāstu, un likās, ka �o pakalnu vainago bagāta diadēma, kura savu�kārt izdaiļota ar pērli. �ilbino�i baltais dievnama siluets it kā drebēja caurspīdīgajā, saules pielietajā gaisā, līdzīgi sapņu kuģim, kas gatavs kuru katru mirkli traukties pa Elizcjas laukiem uz bezrūpīgo, svētlaimīgo mītni. Visapkārt kā lilijas nezāļu vidū stāvēja kolonnas, atgādinot par citiem dievnamiem un citiem altāriem, kuri sen nozudu�i no zemes virsas. Dru�pas�

An�clika pievērsa skatienu pakalna pakājei un ieraudzīja krastā mei�teni un no stūrainiem, netēstiem akmeņiem austrumu stilā būvētas mājas, kuras atradās netālu no baznīcas zvanu torņiem. Vīrie�i un sievietes, ģēr�bu�ies melnās drēbēs, drūzmējās gar krastu un skatījās uz brigantīnas pusi. Tie�i �eit risinājās notikumi, kas viņus bija ieinteresēju�i.

A�elikas tuvumā noklaudzēja durvis, un uz kuģa klāja negaidīti iznāca cilvēks. Viņ� pagāja garām jaunajai sievietei, to nepamanīdams. Viņa pa�zina tā sarkano, saulē mazliet izbalēju�o kamzoli ar saraustītiem iz�u�vumiem un, galvenais, � viņa iedegu�o, sīkām grumbiņām klāto seju, kuru pa�laik izķēmoja naida izteiksme.

�Tas ir marķīzs d'Eskrenvils".

An�elika viņu bija redzējusi pārliecamies virs viņas, kad cīnījās ar �ausmīgo slimību, un pa�laik �ī nervozā seja viņai atgādināja par mo�ko�ajām vientulības stundām. Viņa atkāpās, mēģinot palikt nemanīta.

Pēk�ņi blakus atskanēja kluss sauciens, kas An�elikai lika nodrebēt.

��� O, tas nozīmē, ka tu patie�ām esi izveseļojusies! � Elisa iesaucās. � Lūk, kāpēc tu cēlies �onakt aug�ā� Vai tu jūties labāk?

��� Jā, daudz labāk. Bet kas tur par jezgu?

Jaunā grieķiete sadrūma.

���� Naktī aizbēga vergs, tas mazais ve�uks, kur� bija kopā ar tavu draugu.

��� Savarī! � An�elika iesaucās, juzdama, ka viņas dvēselē iezogas tuk�ums.

��� Jā. Un saimnieks ir ļoti nikns, tāpēc ka viņ� uz to prāta dēļ lika ļoti lielas cerības.

An�elika gribēja skriet uz kuģa priek�galu, no kurienes skanēja troksnis, bet Elisa viņu atturēja.

��� Nerādies. Saimniekam tagad ir slikts garastāvoklis.

��� Bet man ir jāuzzina, kas tur notiek.

Elisa samierinājusies vairs viņu neatturēja. Viņas klusi aizzagās līdz kuģa priek�galam, slēpjoties aiz lielajām trosēm, un sāka vērīgi lūkoties visapkārt, cen�oties iedziļināties notikumos.

Kuģa priek�galā bija sapulcējusies visa ekipā�a, kā arī visādi ļautiņi, domājams, tie pa�i vergi, kurus An�elika naktī redzēja kuģa tilpnēs. �eit bija arī sievietes un bērni, vīrie�i spēka gados, jaunie�i, meitenes un pat ve�i. Balti, iedegu�i, brūni, melni, tie bija ģērbu�ies visda�ādākajās drēbēs � sākot ar ko�i iz�ūtām jakām un kamzoļiem no blīva auduma, kādus nēsāja zemnieki Adrijas jūras lī�a krastos, un beidzot ar arābu atturī�gajiem apģērbiem un melnajiem grieķu apmetņiem.

D'Eskrenvils pārlaida viņiem neprātīgu skatienu, tad aprauti pasauca pie sevis Koriāno. Tas filozofiskā izskatā un smagnējā gaitā uzkāpa uz kapteiņa tiltiņa.

��� Lūk, pie kā noved jūsu labsirdība! � kliedza marķīzs. � Es at�ļāvu �im velna aptiekāram, �im nolādētajam, vecajam krauklim man pie�līst. Un zini, ko viņ� izdarīja? Viņ� AIZMUKA! �ī viena mēne�a laikā man jau otro reizi pazūd vergs! Agrāk tas nekad nenotika. Lai tas notiktu pie manis, pie manis � Vidusjūras �ausmoņa! Ne jau velti man deva �o iesauku. Un, lūk, lūdzu � mani atstāj muļķos �is no�ēlojamais tārps, par kuru es Livornā nesaņemtu pat piecdesmit piastrus un kur� mācēja man aizrunāt visus zobus, lai es dotos uz �īm Dieva aizmirstajām salām. �ī nolāpītā makrcle man zvērēja, ka es kļū�u bagāts uz kaut kādu brīnu�mainu produktu rēķina, kurus �eit, pēc viņa vārdiem, var grābt riek�avām. Un jūs tikai padomājiet � es kā pēdējais ēzelis viņam noticēju! Man vajadzēja atcerēties, ka mēs viņu saņēmām kopā ar �o nolādēto provansieti, kur� iemanījās aizmukt, paķerot līdzi savu burinieku. Laivu, kuru es paspēju izremontēt, lai par to varētu saņemt apaļu summiņu! Neviens un nekad mani nav piesmējis �ādā veidā. Un te, lūk, �is nolādētais ap�tiekārs!

��� Viņam noteikti bija savi līdzzinātāji jūrnieku vai vergu vidū.

���� Tie�i to es arī vēlos tagad noskaidrot. Koriāno, vai �eit ir visi sapulcēju�ies?

��� Jā, kungs.

���� Nu tad ko, tagad arī mēs mazliet pasmiesimies. Ha-ha-ha! Ar marķīzu d'Eskrenvilu joki ir mazi. Un, ja es kādreiz vēl satik�u �o mazo aptiekāru, es viņu saspiedī�u kā blakti. Man nevajadzēja aizmirst, ka tie�i �is vecais velns jau vienreiz nolaida dibenā vienu mūsu laivu. Ei jūs, ātrāk panāciet �urp! Es jums pavēlu visus savākt vienkopus.

Tā kā visi jau bija sapulcēju�ies, neviens neizkustējās no vietas. Visi klusēja, ar bailēm skatoties uz kapteiņa tiltiņu.

��� �onakt no kuģa tika nolaista laiva, un uz tās aizbēga vergs. Kas �onakt stāvēja sardzē? Viņi bija se�i. Lai visi �ie se�i tagad nostājas manā priek�ā. Lai labprātīgi atzīstas, un viņiem tiks saglabāta dzīvība. Ja vai�nīgais vai vainīgie pa�i atzīs savu pārkāpumu, viņiem netiks piespriests sods, atskaitot atlai�anu no mana ekipā�as sastāva un izsēdinā�anu �īs salas krastā. Atzīstieties, pirms es to visu pārtulko�u itāliski, grieķiski un turciski.

Viņ� atkārtoja savu runu trijās valodās. Koriāno to pārtulkoja arābu valodā.

Kad tulko�ana bija pabeigta, viss pūlis bailēs sastinga. Laiku pa lai�kam klusumu pārtrauca kāda zīdaiņa murmulē�ana, bet katru reizi pār�biedētā māte uzreiz apklusināja savu bērnu.

Beidzot viens no sargiem, kur� apsargāja airētājus, piecēlās kājās un kaut ko noteica.

D'Eskrenvils un Koriāno saskatījās.

��� Nu, protams, ka viņi neko nezina. Parasta lieta. Nu tad ko, messiri, ja jau jūs domājat iespītēties, tad jums ir zināmi soda mēri, kādus mēs pielietojam �ādos gadījumos. Sargi lozēs, un tas, kuram kritīs loze, tiks pakārts. Tātad sākam. Tu, lūk, tur, un tu � iznāciet priek�ā!

Divi pirāti, uz kuriem norādīja d'Eskrenvils, iznāca no pūļa un uz�kāpa uz kapteiņa tiltiņa.

Viens no tiem bija skaistulis nēģeris, otrs � Vidusjūras eiropie�u tips, iespējams, korsikānis vai sardīnictis gai�iem matiem un saulē iedegu�u seju.

Ne viens, ne otrs neizrādīja nekādas baiļu pazīmes. Pēc flibustieru para�as loze bie�i vien noteica, kam jāsamaksā ar savu dzīvību par ko�pējo vainu. Neviens necentās izvairīties no �ī lozē�anas rituāla.

���� Lūk, glieme�vāks � Dieva tiesas ierocis. � Ja tas nokritīs ar savu kupri uz aug�u, tātad � ērglis. Ja uz aug�u būs pavērsta ieliektā glieme�vāka puse, tātad � monētas priek�puse. Tas, kuram kritīs ērglis, tiks sodīts. Vispirms tu, Mustafa. Sāc.

Nēģera lūpas no�ukstēja:

��� Lai notiek Allaha griba!

Viņ� paņēma glieme�vāku un pameta to gaisā.

��� Priek�puse!

��� Tagad tu, Santario.

Sardīnietis pārkrustījās un arī uzmeta gaisā glieme�vāku.

��� Ērglis!

Nēģera sejā atspoguļojās neizsakāma atvieglojuma sajūta. Sardīnietis nolieca galvu. D'Eskrenvils nosmīnēja.

��� Loze norādīja uz tevi, Santario. Bet pilnīgi iespējams, ka tu nemaz neesi vainīgs. Ja tu būtu sācis runāt, tad paliktu dzīvs. Bet tagad jau par vēlu! Pakārt viņu!

Uz kapteiņa tiltiņa uzkāpa divi jūrnieki un saķēra apsūdzēto.

��� Pagaidiet, � kapteinis pavēlēja. � Mēs viņam neļausim vienam pa�am uzlidot debesīs. Tagad kārta vergiem. Viņi neredzēja �o bēg�anu, bet dzirdēja, un, protams, neviens no viņiem ari neko nezina. Bet viņi saņems savu, jo tie�i loze norādīs, kuru vajag sodīt. Tā kā pirmais nā�vessods tika piespriests kristietim, tad �oreiz lozi vilks tikai musulmaņi.

Tiklīdz marķīzs beidza tulkot savus vārdus, no turku un mauru gūstekņu rindām atskanēja vienots izbrīnās un neizpratnes sauciens.

Vecis ar smalkajiem arābu sejas vaibstiem sāka kaut ko dusmīgi pur�pināt. Koriāno pārtulkoja:

��� Viņ� teica, ka Dieva taisnajai tiesai pa�ai ir jānosaka vainīgais ticīgo un neticīgo vidū.

D'Eskrenvils nosmīnēja.

��� Nu nu, mani bērni, tātad gūsts nav atdzesējis jūsu kaismi uz_ re�liģiozajiem strīdiem. Tad lai �is pats vecais muedzins velk pirmo lozi. Ja kritīs ērglis, tad viņ� pats noteiks upuri savu ticīgo brāļu vidū.

Vecais arābs pagriezās uzlēco�ās saules virzienā, ar pieri trīsreiz pie�skārās kuģa klājam, tad pateica da�us vārdus.

���� Viņ� saka, ja Dievs par upuri izvēlēsies muhamedāni, tad labāk viņ� pats ies nāvē, jo viņ� ir mulla, tas ir, mācītājs Al�īrā.

��� Piekrītu! Tikai lai izbeidz savas muļķības. Met aug�ā glieme�vāku, vecais mērkaķi!

Mulla viegli uzmeta gaisā glieme�vāku.

��� Glieme�vāka aug�puse! � d'Eskrenvils iesaucās, histēriski iesmejoties. � Ak tu, vecais komedianti Tava laime, ka tik veiksmīgi uzmeti �o lozi. Tagad lai kristie�i mums dod savu mācītāju � lai tas visiem varētu parādīt mēli, karājoties uz kuģa rajas. Ei jūs, dodiet mums savu mācītāju! Ko? Jūsu vidū nav mācītāja? Nav mācītāja?

��� Nav mācītāja? � d'Eskrenvils atkal iesaucās, skaļi palaizdams sa�vus neprātīgos smieklus. � Tad mēs tagad mazliet uzjautrināsimies. Lozi metīs pats vecākais un pats jaunākais vergs kristietis. Bet, protams, ne jaunāks par desmit gadiem. Es jau neesmu Mīnotaurs.

Vergu vidū iestājās kapa klusums, tad iestenējās sievietes, un mātes cie�āk centās piespiest sev klāt divpadsmit gadus vecus pui�eļus.

��� Pasteidzieties! � d'Eskrenvils kliedza. � Uz kuģa sods tiek pie�spriests un izpildīts ļoti ātri. Nāciet uz priek�u, citādi es�

�ajā brīdī varens grāviens, kur� nāca no kuģa iek�ienes, pārtrauca neprā�a runu. Uz mirkli visi pamira, tad atskanēja izmisīgi kliedzieni:

��� Ugunsgrēks!

Uz �Hermesa" klāja pa re�ģotajām ventilācijas lūkām lēni vēlās balti, biezi dūmi.

Vergu pūlis saviļņojās, panikas pārņemts, bet uzraugu pletnes ātri vien lika viņiem atgūties.

D'Eskrenvils un viņa virsnieki metās uz kuģa centrālo klāju.

��� Kur ir pirmais klāja vecākais? � marķīzs ierēcās.

Priek�ā iznāca da�i izbiju�ies jūrnieki.

���� �etriem cilvēkiem � atvērt lūkas, �etriem � nolaisties kuģa tilpnēs un noskaidrot, kas noticis. Dūmi nāk no provianta nodalījuma, kas atrodas blakus kambīzei.

Tomēr neviens neizkustējās no savas vietas. Jūrnieki likās pārakmeņoju�ies, it kā nobiedēti ar kaut ko �ausmīgu.

��� Tā ir sātana uguns, kungs, � viens no viņiem no�ļupstēja. � Paskatieties uz �iem dūmiem � tajos ir redzami nelabie spēki.

Patie�ām, no lūkām plūsto�ie dūmu mutuļi lēni vēlās pār kuģa klāju, te kļūstot tik biezi un balti kā gua�s, te pēk�ņi izklīstot kā migla virs ielejas. D'Eskrenvils piegāja pie dūmu mutuļiem, izdarot kustību ar roku, it kā gribētu tos saņemt plaukstās, tad pielika rokas pie deguna.

��� Savāda smaka.

Atguvies viņ� izvilka no Koriāno jostas pistoli un iebļāvās:

��� Es jums visiem ielaidī�u lodi pakaļā, ja jūs nekāpsiet lejā pa at�vērto lūku, kā es jums liku.

Pēk�ņi lūkas vāks pacēlās. Atskanēja �ausmu kliedzieni, un pat kap�teinis atkāpās soli atpakaļ.

��� Spoks!

��� Miru�ā aug�āmcel�anās!

No griezīgajiem dūmu mutuļiem iznira cilvēka figūra, ietīta mitrā drā�nā. No baltā pārklāja apak�as izlauzās dobja balss:

��� Es jūs lūdzu, d'Eskrenvila kungs, neuztraucieties. Tie ir sīkumi, kuri nav jūsu uzmanības cienīgi.

��� Ko� ko tas nozīmē? � murmināja galīgi apjuku�ais pirāts. � Ak tu, nolādētais alķīmiķi! Vai tev ir par maz, ka mēs no pa�a agra rīta meklējam tevi, sizdamies nost no kājām, bet tu vēl sarīko uz kuģa uguns�grēku!

Baltā figūra, liekas beidzot bija iztinusies no mitrā pārvalka. Uz mirkli parādījās Savarī galva un bārdiņa. Tad viņ� skaļi no�ķaudījās, no�klepojās, atkal ietinās savā pārvalkā un neskaidri pa�estikulējis, pazuda zem lūkas vāka, kur� aiz viņa uzreiz aizcirtās.

An�clikai un visiem klāteso�ajiem likās, ka viņi ir burvestības acu�liecinieki. Tikai Savarī drīz vien atkal parādījās, �oreiz uzkāpdams uz kuģa klāja pa apak�ējo trapu. Viņ� izskatījās mierīgs un ārkārtīgi ap�mierināts, neskatoties uz to, ka uz viņa sejas bija paliku�as sodrēju pēdas, bet apģērbs bija sagumzīts, netīrs, saplēsts un sasūcināts ar kaut kādu T '

pretīgu, �ķērmīgu �ķidrumu. Viņ� nesteidzīgi un nosvērti paskaidroja, ka nekāda ugunsgrēka īstenībā nebija, bet tikai izgarojumi, un sprādziens radās eksperimenta rezultātā, kur� navigācijas zinātnei dos lielu iegul�dījumu.

D'Eskrenvils viņu nomērīja ar niknuma pilnu skatienu.

�� Tātad tu neaizbēgi?

�� iEs? Aizbēgu? Kāpēc man būtu bijis jābēg? Man ir ļoti labi uz jūsu kuģa, marķīza kungs.

��� Bet tādā gadījumā� kur palika laiva? Kas to atsēja?

Pie borta reliņiem parādījās garena, sarkanīga iedeguma klāta jauna jūrnieka seja. Viņ� tikko bija uzrāpies uz kuģa borta pa virvju kāpnēm un izbrīnījies skatījās uz sapulcēju�os cilvēku baru.

��� Laiva, kapteini? To ta�u es paņēmu no pa�a rīta, lai atvestu jums vīna krājumus no �īs salas.

D'Eskrenvils mazliet nomierinājās.

Koriāno atļāvās skaļi iesmieties:

��� Hā, kapteini! Pēc �ī nolādētā notikuma ar marselieti mums visur tagad rādās bēg�ana. Bet Pcrikam es pats �orīt teicu, lai viņ� atved no �īs salas vīna krājumus.

��� Idiots!

Apjuku�ais marķīzs paraustīja plecus un aizgriezās.

Tikai tagad viņ� pamanīja An�eliku.

Viņa saviebtā seja atmaiga. Likās, viņ� ar grūtībām apspieda niknumu un kļuva gandrīz vai laipns.

��� A, lūk, arī mūsu skaistā marķīze. Beidzot jūs esat vesela? Kā jūs jūtaties?

An�elika stāvēja, atspiedusies pret reliņiem, un skatījās uz viņu ar neizpratni. Beidzot viņa no�ukstēja:

��� Atvainojiet mani, kungs, bet es nekādi nevaru saprast � kas ar mani notika? Tātad es patie�ām biju ļoti slima?

��� Jūs slimojāt vairāk nekā mēnesi, � pirāts teica saīdzis.

��� Mēnesi? Mans Dievs! Kur es tagad atrodos?

Marķīzs norādija^uz antīkajām salas drupām.

��� Pie Kcjas salas, dārgā kundze, grieķu Kikladas arhipelāga centrā.

An�elika atcerējās, ka aizmiga, kad kuģis gāja garām Sicīlijas salai, un, lūk, pēc mēne�a viņa pamostas citā pasaules malā, Dievu pamestajās grieķu salās, un joprojām ir Vidusjūras pirāta varā!

Atkal noslēpusies savas mazās kajītes sienās, viņa cītīgi mēģināja at�cerēties, kas ar viņu bija noticis.

Notupusies pie An�elikas kājām, Elisa stāstīja, kā Savarī un Viņa nav atgāju�i ne soli no tās gultas ne dienu, ne nakti, cīnoties ar baismīgo drudzi, kas to mocījis.

Da�reiz atnācis arī marķīzs d'Eskrenvils. Viņ� bezkaislīgi skatījies uz drudzī kaisto�o ķermeni, tad no�ņācies, ka nodīrās ādu pār acīm, ja viņi �atļaus atdot galus tik lieliskai precei".

���� Es labi kopu tevi, manu draudzenīt� Kad tev jau mazāk sāpēja galva, es ķemmēju tavus skaistos, garos matus ar suku, tajos kaisot aro�mātisko pūderi. Tagad tev tie ir ļoti skaisti. Un arī tu pati drīz vien kļūsi tikpat skaista kā agrāk.

��� Padod man spoguli, � An�elika nemierīgi palūdza. Viņa paska�tījās uz sevi spogulī un saviebās: vaigi bija iekritu�i un bāli, bet acis likās pārāk lielas. Viņa nodomāja, ka tagad, iespējams, pirāti atteiksies no do�mām viņu pārdot.

��� Vai tie�ām tev nav nekādas kauna sajūtas no tā, ka esi ģērbusies kā vīrietis? � Elisa jautāja.

��� Nē. Es uzskatu, ka tā ir daudz ērtāk.

��� Cik �ēl! Tu laikam izskaties ļoti skaista, kad uzģērb savas fran�u kleitas, par kurām tik daudz stāsta.

Lai sagādātu viņai prieku, An�elika aprakstīja da�as tualetes, kuras viņa nēsāja Versaļā. Sajūsminātā Elisa smējās un sita plaukstas. Skatoties uz viņas sejiņu ar maigajām, tum�ajām acīm, An�elika sev klusībā jautāja, kādā veidā sieviete, kura veselu gadu nodzīvojusi ar tādu briesmoni kā marķīzs d'Eskrenvils, var saglabāt tik neviltotu un patiesu prieku.

Viņa uzdeva �o jautājumu skaļi. Jaunā grieķiete nolaida skatienu.

�� O, zini� tur, kur es biju agrāk, bija daudz sliktāk. Bet viņ� nemaz nav tik ļauns. Viņ� man dāvināja da�ādas dāvanas� Iemācīja mani lasīt un rakstīt � goda vārds! Iemācīja man fran�u un itāļu valodas� Man patika, kad viņ� mani glāstīja� Bet es viņam apniku. Tagad viņ� mani vairs nemīl.

��� Bet ko viņ� mīl?

Verdzenes sejā parādījās sāpju izteiksme.

��� Savu pīpi ar ha�i�u.

Viņa nopūtās, samierinājusies ar savu likteni.

��� Viņ� pīpē ha�i�u, tāpēc ka visu laiku vēlas kaut ko tādu, ko nevar dabūt.

Kajītē ienāku�ais vienacainais Koriāno centās savā sejā iedabūt sirsnī�gu smaidu, tādā veidā parādot da�us izpuvu�us, nolauztus zobus, kuri vēl atradās viņa mutē. Viņ� piezīmēja, ka jaunajai dāmai derētu iziet uz kuģa klāja. Svaigs gaiss bū�ot ļoti noderīgs tās veselības uzlabo�anai.

Elisa apsedza An�clikas plecus ar vieglu �alli un apsēdināja viņu ar seju pret jūras līci un skaisto salu. Vējoja patīkams, vēss vējiņ�, un An�elika kopā ar Elisu ilgi sēdēja uz klāja, skatoties debess un jūras apbrī�nojamās varavīksnes nokrāsās.

Pēc kāda laika pie viņām pienāca marķīzs d'Eskrenvils. Viņam pie�tika takta izjūtas neuzsākt sarunu ar savu gūstekni, tāpēc viņ� tikai pakla�nījās. Viņ� tā arī palika stāvot pie trapa, kur virs ūdens bija nolaistas virvju kāpnes, lai personīgi noskatītos �preces" iekrau�anā.

Salā sākās panika. Laiku pa laikam tur atskanēja dvēseli ploso�i klie�dzieni, tad tie pēk�ņi aprāvās.

Pie �Hermesa" piebrauca laiva, un uz kuģa klāja uzrāpās pirmā �pre�ces" partija, kura sastāvēja no gadus septiņpadsmit veca jaunekļa un zē�na, kuram nevarēja dot vairāk par desmit gadiem. Viņi abi bija skaisti kā sengrieķu statujas, ar olīvkrāsas sejām un gariem sprogainiem matiem. Gan vienam, gan otram pār plecu bija pārmests aitādas apmetnis. Gan �īs aitādas, gan vientiesīgās sejas izteiksmes liecināja par to, ka viņi abi ir gani. Zēns visu laiku turēja rokās stabulīti, ar kuras svilpieniem viņ� sasauca savas aitas. Viņ� paskatījās uz dzimto salu un, stiepjot pret to rokas, iekliedzās. Viens no jūrniekiem to ievilka kuģa tilpnē. Tad uz klāja uzkāpa sieviete. Tie bija viņas sāpju kliedzieni pirms kāda laika. Tagad viņa likās kā neprātīga. Jūrnieks uzvilka sievieti aug�ā, un viņa tā arī palika nekustīgi sē�am uz kuģa klāja, zemu noliekusi galvu ar gariem, tum�iem matiem, kuri nekārtīgi juka uz visām pusēm un klājās uz ne�tīrajiem dēļiem. Sievietes grūdās virsū tās nekustīgajam ķermenim. Sie�vietēm sekoja vīrie�i un pat ve�i. Pēdējais no tiem, resns tirgonis, pa�līdzēja uznest uz kuģa klāja vairākus grozus ar melnajām vīnogām un nolika tos pie marķīza d'Eskrenvila kājām. Viņ� paņēma lielu ķekaru un pasniedza to An�elikai. Jaunā sieviete vienaldzīgi atteicās.

��� Veltīgi, � pirāts piezīmēja. � �is ogas atdotu sārtumu jūsu vai�giem. Keja vienmēr ir bijusi slavena ar savām vīnogām, bet jūsu draugs SavarI apgalvo, ka vīnogas vajag ēst cingas novēr�anai. Starp citu, kur atkal ir nozudis tas vecais mērkaķis?

Viens no jūrniekiem iesmējies atbildēja:

��� Salā, kungs, ķemmē ā�us.

Marķīzs d'Eskrenvils iesmējās skaļā balsī.

���� Ķemmē ā�us! Ha-ha-ha! Nekad dzīvē nebiju dzirdējis kaut ko muļķīgāku. Bet, starp citu, tie�i viņ� man lika noticēt, it kā, izķemmējis visus ā�us grieķu salās, es iedzīvo�os mantā.

Pēk�ņi pirāts kļuva dusmīgs.

��� Tikai lai viņ� neiedomājas, ka es viņam atļau�u sevi komandēt kā mazu bērnu! Kur viņ� ir? Lai tūlīt pat viņu atrod. Es netaisos �eit palikt visu nakti.

Kāds iesaucās:

��� Lūk, viņ�!

Varēja redzēt, ka pa salas krastu kāds skrien, līdzīgs steidzīgam nē�ģerim, kur� iet savās darī�anās. Cilvēks pēdējā brīdi paspēja ielēkt laivā, kura devās uz kuģi.

Vecais aptiekārs ar mērkaķa veiklību uzrāpās uz kuģa klāja, nepār�stājot runāt.

Viņ� griezās pie d'Eskrenvila:

��� Ieie�ana �ajā līcī mums atnesīs ne vien apmierinājumu, kungs, bet ari veselu bagātību. Es �eit savācu vairāk par simts uncēm vīraka, bet jūs, protams, atceraties, ka slavenā �melnā balzāma" unce tiek pārdota par vairākiem desmitiem livru. Ar smar�vielām, kuras jūs tādā veidā ie�gūsiet, jūs varēsiet turēt savās rokās visus Eiropas galmus.

Lai parādītu savu vākumu, Savarī, jau stāvot uz ārējā trapa kāpnītēm, iebāza sava kamzoļa azotē roku, kura izlīda pa vienu no neskaitāmajiem caurumiem. No viņa azotes izkrita pīpe, un vecais zinātnieks, mēģinot to noķert, tik neveikli izrīkojās, ka pīpe pārlidoja pār bortu.

Viņa manipulācijas flibustieros izsauca draudzīgus smieklus. Nonē�sātās Savarī drēbes bija nota�ķītas ar kaut ko tādu, kas stipri līdzinājās augu līmei. Viņ� bija nosmērējies no galvas līdz kājām, ieskaitot pat sir�mos matus, kuri rēgojās no melnās cepurītes apak�as. Seja viņam bija bāla kā līķim un visme�onīgākā veidā izķēmota ar zaļiem un ziliem plan�kumiem, bet vecā aptiekāra acis tāpat kā agrāk bija dzīvības pilnas. Izrā�vis jūrniekam no rokām trauku, viņ� to pielika d'Eskrenvilam pie deguna.

��� Paskatieties! Lūk, tas, īstais, patiesais vīraks, visvērtīgākā viela, ku�ra cienīgi konkurē ar Indijas muskusa riekstu, ko tik grūti iegūt� Es jūs sveicinu, kundze, � beidzot jūs esat izveseļojusies� Paskatieties uz �o brīnumu. Runa ir par vielu, kura pēc konsistences un izcel�anās ir līdzī�ga kauleņkoku sveķiem, kas pa�i pilienu veidā izspie�as uz. �Cistus ladeniferus" dzimtas krūmu lapām. Tos savāc, izķemmējot bārdas ā�iem un aitām, kuras mielojas ar �o krūmu lapām. Eļļainā viela, kuru jūs tagad redzat savā priek�ā, ar manu palīdzību tiks izkausēta un attīrīta, un no tās mēs iegūsim �ķidro vīraku � �melno balzāmu". So �ķidrumu es salie�u mazos flakoniņos.

��� Un tu man soli, ka �is draņķis man nesīs kolosālus ienākumus?

�� Es jums par to galvoju. Tas ir tie�i tas produkts, kur� tiek iekļauts visu labāko smar�u sastāvos un pie�ķir �īm smar�ām noturību. Fran�u un itāļu parfimnieki par to maksā tikpat daudz zelta, cik sver pats vīraks. Es jums galvoju par milzīgo pieprasījumu � it sevi�ķi Santorīnā.

��� Es nebrauk�u uz Santorīnu, vecais maitas putns! � ieķērcās pi�rāts, atkal iekaisdams. � Esmu ar mieru tevi aizvest uz Dēlu un Mikonu, bet tad mums steidzīgi būs jādodas uz Kandiju. Tu vēlies, lai es palaistu lielāko gadatirgu �ajā sezonā?

��� Kad jūs esat tik tuvu milzīgām bagātībām�

��� Saprotu, saprotu, bet izbeidz mani kaitināt! Savāc savus traukus un vācies prom no manām acīm. Skaties, lai man nav jāno�ēlo, ka ne�pārdevu tevi Livornā kā tavus ceļabiedrus.

Metrs Savarī ar glaimīgi apmierinātu izskatu, kuru viņ� lieliski mācēja notēlot, savāca kopā visus savus traukus: bļodiņu, divus lielus koka gre�bumus un maisa audumu un notēloja, ka aiziet.

��� Jūs zināt, � viņ� teica, tuvodamies An�elikai, � man izdevās viņu glābt.

��� Ko glābt?

�� Manu minerālo mumionu. �Zuljeta" nenogrima, kaut arī bija stipri bojāta. �is lielībnieks marķīzs to lika uzcelt uz klāja, un vienreiz man izdevās ielīst iek�pusē un paņemt savu pudeli.

��� Bet tagad ��uljeta" ir tālu no mums, � An�elika sarūgtināta no�teica.

���� Diem�ēl! Nabaga Panasava nevarēja gaidīt, kamēr jūs izveseļo�sities. Viņa plānus varēja atklāt vai arī viņu pa�u pārdot verdzībā, pirms viņ� paspētu kaut ko uzsākt. Jau Livornā marķīzs pārdeva visus mūsu ceļabiedrus, ieskaitot jauno kalpu.

��� Mans nabaga Flino! Viņu pārdeva!

��� Jā, un man vajadzēja pielietot viltību un visas runas dāvanas, lai saimnieks mani atstātu uz kuģa.

��� Ā, tu vēl esi �eit, vecais āksts? � dūres vicinot, iesaucās marķīzs d'Eskrenvils.

Vecais zinātnieks metās bēgt kā izbiedēta �urka un nozuda vienā no atvērtajām lūkām. Bet, kad An�elika atgriezās savā kajītē, viņ� parādījās atkal.

��� Es vēlētos ar jums aprunāties, kundze. Manu sirsniņ, � viņ� vēr�sās pie Elisas, � neuzskatiet to par apgrūtinājumu, bet pasēdiet pie dur�vīm, lai mūs kāds negaidīti neiztraucētu.

��� Tātad jūs palikāt verdzībā manis dēļ, metr Savarī? � An�elika satraukti jautāja.

��� Vai tad es varēju jūs pamest? � ve�uks vienkār�i atteica. � Jūs bijāt ļoti slima, un arī tagad vēl neesat līdz galam izveseļojusies. Bet gan viss nokārtosies � jūs redzēsiet.

�� Bet jūs, jūs pats neesat slims? Jūsu sejā ir manāmi zili plankumi.

��� Tās vēl ir �pinio" pēdas, Panasavas svins. To grūti nomazgāt. Es mēģināju ar citrona sulu, vīna spirtu� Domāju, ka �ie krāsu plankumi noies tikai kopā ar manu ādu, � jautri nobeidza vecais aptiekārs, � bet tas nav svarīgi. Svarīgs ir kas cits � kā mums izrauties no �o pirātu rokām, � viņ� �ukstēja, bailīgi lūkojoties apkārt. � Bet man ir kāda ideja. Tss!

��� Jūs domājat, ka marķīzs d'Eskrenvils dosies uz Kandiju?

��� Nepārprotami, jo tur viņ� grib jūs izrādīt batistānā.

��� Kas ir batistāna?

��� Tā ir karavānsaraja*, kur pārdot pa�us vērtīgākos vergus. Pārējos ved uz tirgu un pilsētas laukumu. Kandijas batistāna ir pati lielākā visā Vidusjūras piekrastē.

An�elikai kļuva auksti.

��� Neuztraucieties, � Savarī mierīgi turpināja, � jo man ir ideja, kā mums izglābties. Lai to veiktu, mums jāpārliecina mūsu cietpaurainais pirāts, lai viņ� mūs aizved uz to arhipelāgu �ī pa�a iemesla dēļ, ka tie�i tur viņ� iedzīvosies bagātībā ar �iem retajiem, smar�īgajiem augiem, kurus lieto parfīmnieki.

��� Bet kāpēc jums ir vajadzīgs �is arhipelāgs?

��� Tāpēc ka mums ir vajadzīgi līdzzinātāji.

��� Un jūs cerat tos atrast uz �īm grieķu salām?

��� Kas zina? � Savarī noslēpumaini atbildēja. � Kundze, man jā�kļūst netaktiskam, bet, ja jau mēs kopā esam iekļuvu�i �ajā ķibelē, jūs ta�u neapvainosities uz savu veco draugu par da�iem netaktiskiem jau�tājumiem. Kāpēc jūs nolēmāt viena, bez pavadītājiem doties �ādā ceļoju�mā, kur� pilns ar visda�ādākajiem piedzīvojumiem un neizmērojamām grūtībām? Es, piemēram, devos ceļā mumiona meklējumos, bet jūs, kun�dze, � ko meklējat jūs?

An�elika nopūtās un, minūti klusējusi, nolēma uzticēties vecajam zi�nātniekam.

Viņa tam izstāstīja, kā, nodzīvojusi vairākus gadus ar domām, ka vi�ņas vīrs grāfs de Peiraks ir sadedzis sārtā, viņa no ticamiem avotiem uzzināja, ka viņ� ir izbēdzis no �ī soda. Izstāstīja, kā savos meklējumos nonākusi pie secinājuma par brauk�anu uz Kandiju, kur domā atrast kaut kādas pēdas savam iemīļotajam�

Savarī klusējot kratīja galvu.

�� Jūs uzskatāt, ka no manas puses tas bija neprāts, lūk, tā mesties �ādā avantūrā?

*

��� Protams. Bet es jūs nevainoju. Arī es esmu vecs neprātis. Es visu pametu un nedomājot devos pretī briesmām. Dzenoties pakaļ savam sapnim, es metos uz mumiona smar�u. Tie�i tāpat arī jūs vēja spārniem devāties lielajā avantūrā, jo kaut kur tur, pa�ai nezināmās tālēs, staro

Tā tolaik dēvēja karavānu pieturvietas.

mīlas liesmas, tāpat kā zvaigznes naktī virs tuksne�a. Vai tad tāpēc mūs lai sauc par neprā�iem? Es domāju � nē! Ir kaut kas tāds, kas augstāks par saprātu, � instinkts, kur� mūs vada un liek trīsēt mūsu dvēseles stīgām. Tāpat trīc lazdas zars virs apslēptajām zemūdens straumēm� Vai jūs kādreiz esat dzirdējusi par grieķu uguni? � jautāja vecais aptiekārs, negaidīti mainot tematu. � Bizantie�u valdī�anas laikā pār to valdīja kā�da zinātnieku sekta. No kurienes viņi par to uzzināja? Mani meklējumi tajās vietās lika man nonākt pie secinājuma, ka viņi bija uguns pielūdzēji, Zaratustras mācekļi, un atnāca no Perscpoles apkārtnes, no apvidiem, kuri atrodas pie Persijas un Indijas robe�as. Pateicoties tie�i �im kara noslēpumam, Bizantija bija neuzvarama � līdz tam laikam, kamēr bizan�tie�u zinātniekiem izdevās slepenībā saglabāt mū�īgā uguns formulas no�slēpumu. Par nelaimi, tā tika nozaudēta apmēram 1203. gadā, kad Bizantijā iebruka krustne�i. Tad, lūk, � esmu pārliecināts, ka grieķu mū��īgā uguns noslēpums slēpjas minerālajā mumionā. Tas deg nenodziestot, bet ja to vēl noteiktā veidā apstrādā, no tā sāk izdalīties ātri gaisto�as esences, kuras ļoti viegli aizdegas un līdzinās gandrīz vai sprāgsto�ai vie�lai. �orīt es no pa�a rīta veicu �āda veida eksperimentu ar ārkārtīgi sī�kām, mumionā apstrādātām vielām. Jā, kundze, jā � esmu atkal atklājis grieķu uguns noslēpumu!

Aizmirsies, stāstot priecīgos notikumus, viņ� neviļus paaugstināja bal�si. An�elika viņam atgādināja, ka vajag saglabāt slepenību. Nedrīkstēja aizmirst par to, ka viņi abi � vienkār�i gūstekņi, kuri atrodas ne�ēlīga vergu tirgotāja rokās.

��� Nebaidieties, � Savarī pa�pārliecināti atbildēja. � Ja es ar jums runāju par saviem atklājumiem, tad ne jau tāpēc, ka esmu jucis, bet gan tāpēc, ka tie mums palīdzēs atgūt brīvību. Man ir ideja, un galvoju par veiksmi, ja mums izdosies nokļūt uz Santorīnas salas.

��� Kāpēc tie�i uz Santorīnas salas?

��� Es jums to pateik�u, kad būs pienācis īstais laiks.

Savarī aizgāja.

Līdz ar vakara iestā�anos kuģis atkal dūca no visda�ādākajiem trok��ņiem. Varēja dzirdēt sievie�u kliedzienus un vīrie�u lamā�anos, sitienu plīk�ķus, basu kāju dipoņu uz kuģa klāja un �aurajos gaiteņu labirintos, raudā�anu, tad ilgus, steno�us vaidus, kurus pārkliedza zemas balsis un dārdo�i smiekli.

��� Kas tur atkal notiek? � An�elika jautāja savai ceļa biedrenei.

��� Jūrnieki skolo jaunās gūsteknes.

��� Ko viņi dara?

Jaunā grieķiete nolaida skatienu.

��� Bet tas ta�u ir �ausmīgi, � An�elika teica neskanīgā balsī. � To vairs nevar izturēt. Vajag kaut ko darīt.

Kaut kur netālu atskanēja klusa raudā�ana. Tur raudāja sieviete, kuru pa�laik izvaroja. Sieviete sauca pēc palīdzības.

Elisa turēja ciet An�clikas roku.

��� Neej uz turieni. Viņi vienmēr tā dara. Tāds ir viņu likums.

��� Viņu likums?!

Elisa savā maigajā balsī paskaidroja, ka pirātiem ir tiesības uz savu ieguvuma daļu. Viņi to saņem naturālā veidā, tāpat arī naudu, kad tro�fejas prece ir pārdota. Skaistas sievietes ir domātas baudai, pārējās � ļoti daudzas no tām � galvenokārt tiek pārdotas kā kalpones verdzenes, kuras apkalpos neskaitāmos karavānsarajas viesu barus. �īs sievietes tir�gū var pārdot daudz dārgāk, ja viņas ir stāvoklī, tas ir, ar nākamajiem vergiem vēderā. Lūk, tāpēc arī marķīza d'Eskrenvila padotie visiem spē�kiem cen�as, lai paaugstinātu �preces" vērtību.

An�elika ar rokām aizspieda ausis un iespiedzās, ka vairs nespēj pa�ciest �os me�oņu barus un vēlas aiziet projām no �ejienes. Kad kajītē ienāca Koriāno, kuram sekoja divi nēģerēni ar ēdienu paplātēm, viņa to izlamāja un atteicās no ēdiena.

��� Bet jums ir nepiecie�ams labi ēst! � traģiskā balsī iesaucās vienacainais pirāts. � No jums pāri ir paliku�i tikai kauli un āda! Tā ir katastrofa!

��� Pārstājiet mocīt tās sievietes! Lieciet izbeigt �īs orģijas!

Viņa pagrūda paplāti un nogāza visus traukus uz grīdas.

��� Lai tūlīt pat iestātos klusums!

Koriāno izskrēja no kajītes tik ātri, cik vien ātri atļāva viņa īsās kājas. Pēc kāda laika atskanēja d'Eskrenvila rēcieni.

��� Ahā, tu ta�u biji laimīgs, kad teici, ka viņai ir raksturs. Es ccru; ka viņa tev to parādīja visā savā krā�ņumā! Ja jau mana komanda nevar pēc patikas izdraiskoties uz sava kuģa!�

Viņ� lieliem soļiem, neslēpjot savu niknumu, ienāca kajītē.

��� Man liekas, ka jūs atteicāties no ēdiena?

��� Bet jūs domājat, ka jūsu svētlaimīgā atmosfēra man ierosina ēst�gribu?

Novājējusi, dzeļo�u skatienu, ietērpta pārāk brīvās drēbēs un palielā kamzolī, An�elika atgādināja spītīgu, nepiekāpīgu pusaudzi-puiku. D'Eskren�vila lūpas savilkās mazliet manāmā smīnā.

� Labi! Es no savas puses do�u attiecīgus rīkojumus, bet arī jūs no savas puses izrādīsiet man mazu laipnību, di Plessī-Beljēra kundze, ja parādīsiet man godu un pavakariņosiet kopā ar mani kapteiņa kajītē.

Apkārt zemajam galdiņam bija salikti spilventiņi. Vakariņas pasniedza milzīgās sudraba bļodās, kur rūgu�pienā peldēja gaļas frikadeles, ietītas smar�īgās vīnogulāju lapās. Daudzie mēr�u trauki, kuros atradās visda��ādākās mērces, kas bija pagatavotas ar sīpoliem, safrānu, melnajiem, sar�kanajiem un saldajiem pipariem, galdu izraibināja it kā ar ideāli apaļiem zaļiem, dzelteniem un sarkaniem dekoriem.

��� Pagar�ojiet dolmu, � Koriāno teica, ielejot An�elikas �ķīvī veselu pavārnīcu. � Bet, ja jums tā negar�os, tad jums pasniegs zivi.

Pirātu barvedis novēroja savu palīgu ar smīnu uz lūpām.

��� Tā tu paliksi par īstu aukli. Tagad vairs nav nekādu �aubu � tie�i tam tu esi radīts!

Koriāno sadusmojās.

���� Kādam ta�u ir jāpapūlas, lai labotu pielaistās kļūdas un atgūtu zaudēto! � viņ� ierēcās. � Tā jau vien ir laime, ka viņa nenomira. Bet, ja arī tagad viņa sāks nīkuļot, tad mēs nekad to nenostādīsim uz kājām.

Tagad pienāca kārta dusmoties marķīzam.

��� Ko tu no manis gribi? � viņ� iesaucās. � Es atļauju viņai celt degunu gaisā, ar milzīgu reveransu aicinu vakariņās, visi staigā viņai ap�kārt uz pirkstgaliem! Maniem jūrniekiem nākas uzvesties kā priek�zīmī�giem baznīcēniem � pulksten astoņos vakarā tie visi ir gultiņā zem labi sablietētiem deķī�iem.

An�elika iesmējās. Abi pirāti apklusa un lūkojās uz viņu, atvēru�i mutes.

��� Viņa smejas!

Apaugusi Koriāno seja atplauka smaidā.

��� Madonna! Ja viņa tāpat arī smietos tirgū, tad mēs nopelnītu ne mazāk par diviem tūksto�iem pisatru!

��� Idiots! � d'Eskrenvils nicino�i noteica. � Vai tu kādreiz esi re�dzējis smaido�u sievieti, kad viņu pārdod verdzībā? Bet kas attiecas uz �o, tad, tici man, �āda uzvedība nemaz neatbilst viņas raksturam. Mēs būsim ārkārtīgi laimīgi, ja viņa būs klusa un rātna. Kāpēc jūs smejaties, manu skaistulīt?

��� Nevaru ta�u es visu laiku raudāt, � An�elika atbildēja.

Viņa atpūtās, svētlaiiriigi skatīdamās uz mierīgo, zilo jūru, kāda tā bija tagad. Mazā sala attālinājās kā pasaku kuģītis, zūdot vieglajā dūmakā kopā ar savu svētnīcu kalna galā, kas atmirdzēja mēness sudrabainajā gaismā. Marķīzs d'Eskrenvils uztvēra An�elikas skatienu un piezīmēja:

���� Kādreiz Apolonam bija se�i tempļi. Uz �īs salas katru dienu de�joja, slavējot skaistumu.

��� Bet tagad, pateicoties jums, tur valda �ausmas.

��� Neņemiet to tik tuvu pie sirds. Jābūt ta�u kaut kādam labumam no �iem izmirsto�ajiem grieķiem.

��� Jūs uzskatāt, ka ir labi atņemt mātēm bērnus?

��� �ajās neauglīgajās salās viņi tik un tā nomirtu bada nāvē.

��� Bet nelaimīgie, nespēcīgie ve�i, kurus jūs atvedāt uz sava kuģa?

��� O, tas ir sevi�ķs gadījums. Es tos uzņēmu uz kuģa, lai viņi varētu man pakalpot.

��� Patie�ām?! � An�elika ironiski izmeta.

���� Jā! Jūs varat iedomāties � pēc Kejas salas para�ām tie, kuri sasniegu�i se�desmit gadu vecumu, ir spiesti vai nu atstāt salu, vai arī noindēties. �ajā zemes stūrītī nemīl ve�us.

Viņ� novēroja An�cliku ar sardonisku smīnu.

�� Atrodoties Vidusjūrā, manu skaistulīt, jūs vēl daudz ko uzzināsiet.

Pie galda pienāku�ais vergs nolika d'Eskrenvila priek�ā kaljanu. At�gāzies atpakaļ, marķīzs aizsmēķēja.

��� Paskatieties uz �īm zvaig�ņotajām debesīm. Rīt mēs brauksim uz Kiuru salu. Tur oleandru paēnā mierā atdusas dievs Marss. Salas iedzī�votāji to vēl nav salauzu�i mazos gabalos, lai �os marmora gabalus ie�mīcītu javā. Katru reizi, kad es apmeklēju �o salu, es dodos to aplūkot un patīksmināties. Vai jums patīk skulptūras?

��� Jā. Karalis ar tām ir izdaiļojis visu Versaļas dārzu.

Tagad sudrabainā svētnīca grima nakts tumsā.

An�elika noteica:

��� Dievi ir miru�i.

��� Bet dievietes ir dzīvas.

Marķīzs d'Eskrenvils viņu aplūkoja no nolaisto skropstu apak�as.

��� Vispār jums �is uzvalks pat piestāv. Tas apslēpj skatienam jūsu krā�ņos daiļumus, bet ļauj uzminēt, kas zem tā slēpjas.

An�elika izlikās neko nedzirdējusi. Viņa ķērās pie ēdiena, vairs nespēdama pretoties milzīgajam izsalkumam, un rūgu�piena gar�a viņai iepatikās.

��� Vai mēs pa�laik tālu atrodamies no Kandijas?

���� Ne visai. Mēs jau sen tur atrastos, ja nebūtu melnā aptiekāra, kur� man aizvārdoja visus zobus, piespie�ot mani apstāties pie visām Vi�dusjūras salām. Kad viņ� neatrodas man blakus, man gribas viņu saspiest kā blakti, bet tad, kad viņ� parādās manā priek�ā un paņem savos pirks�tos mana kamzoļa pogu, sākdams mani pārliecināt par iegūstamajām ba�gātībām, es kā bērns atļauju viņam darīt visu, ko viņ� vēlas. Bet nav ko bēdāt! Viena no Austrumu dzīvesveida priek�rocībām ir tā, ka var ne�steigties un nedzīt laiku uz priek�u.

Viņ� ievilka dūmu un izlaida garu, tievu strūklu.

��� Vai jūs steidzaties nokļūt Kandijā?

�� Es steidzos uzzināt, kāds liktenis mani gaida. Kā man zināms, tad Livornā jūs pārdevāt manu kalpu, kur� mani pavadīja.

�� Jā. Un ne bez labuma. Es pat necerēju, bet man par laimi trāpījās kāds itāļu mui�nieks, kur� meklēja savam dēlam rotaļu biedru, kas viņam iemācītu arī fran�u valodu. Tas man ļāva prasīt daudz augstāku cenu.

��� Flino � fran�u valodas skolotājs! � An�elika iesaucās un atkal skanīgi iesmējās. Viņa tikai ar lielām grūtībām piespieda sevi nomieri�nāties, pajautājot vergu tirgotājam, vai viņ� atceras tā itāļu mui�nieka vārdu, kuram pārdeva Flino, jo nākotnē viņa cerot izpirkt savu kalpu.

D'Eskrenvils savukārt nicīgi nosprauslojās.

��� Izpirkt? Tātad jūs cerat atgūt brīvību? Nu tad ziniet, mana mīļā, ka no harēma neviena sieviete netiek brīvībā.

Jaunā sieviete cie�i uz viņu paskatījās, mēģinot ieraudzīt �ajā sejā kaut vismazākās cilvēcības pazīmes.

��� Jūs patie�ām vēlaties ar mani tā izrīkoties?

���� Protams. Kāpēc gan man, pēc jūsu domām, vajadzētu turēt uz kuģa tādu maitu kā jūs?

���� Paklausieties, � An�elika teica, negaidīti pārņemta ar cerības dvesmiņu, � ja jums ir vajadzīga nauda, tad es pati varu jums samaksāt vēlamo summu. Francijā man ir milzīgi īpa�umi.

D'Eskrenvils papurināja galvu.

��� Nē. Es nevēlos stāties nekādos darījumos ar fran�iem. Tic ir pā�rāk viltīgi. Lai saņemtu naudu, man nāksies braukt uz Marseļu. Tas ir pārāk bīstami un loti tālu no �ejienes. Man nav laika gaidīt. Man ir vajadzīgi līdzekļi, lai nopirktu kuģi� Vai jums pietiktu naudas?

��� Domājams, ka jā.

Bet viņa atcerējās, cik satraukta bija, kad devās projām. Lai varētu apmaksāt izdevumus, kas bija saistīti ar dzīvi Luvrā, viņai nācās ieķīlāt savu kuģi un nākamo kuģa kravu. Un bez tam, pievēr�ot sev karaļa dusmas, viņa padarīja savu stāvokli Francijā pārāk nestabilu.

Viņa izmisusi kodīja lūpas.

���� Lūk, redzat, � d'Eskrenvils teica, � es jūs stingri turu savās rokās. Esmu jūsu saimnieks un darī�u ar jums visu, ko vēlē�os.

Ceļojums turpinājās. Katru dienu, piedevām vēl skaļi lādot Savarī, marķīzs izmeta enkuru pie kārtējās, saules izdedzinātas, baltām statujām nosētas salas. Zem saules svelmainajiem stariem zeme spēja radīt vienīgi vīnogulāju stīgas un lieliskas drupas. No vīnogām salas iedzīvotāji rau�dzēja stiprus vīnus, bet antīko marmoru tie drupināja ar lielajiem lauku āmuriem, lai pēc tam to samaltu putekļos, pārdedzinātu un pagatavotu javu savu māju balsinā�anai. Bet ne vīns, ne skaistie dievi nespēja pabarot cilvēkus.

Vienmēr juzdami izsalkumu, salinieki pārdeva reti ienāko�ajiem kuģa jūrniekiem savus vīnus, javas maisus, kā arī savas sievietes un bērnus. Turku �andarms, kuru Konstantinopoles administrācija atsūtīja uz �ejieni, lai tas uz �īm nabadzīgajām, Dieva aizmirstajām salām demonstrētu savu līko zobenu, izlikās neredzam salinieku pirātiskos, nelikumīgos darījumus. D'Eskrenvils viņu aicināja uz sava kuģa, kur viņi abi pīpēja kaljanu, dzēra kafiju, un turks, kļūstot bagātāks par da�iem cehīniem, personīgi vadīja iekrau�anas darbus, lai savus padotos saliniekus izvietotu tilpnēs, kuras bija domātas vergiem. Tā viņiem aiz muguras palika Kitnas, Sīras, Mikonu, Dēlas salas.

Par spīti Savarī apliecinājumiem, An�eliku mocīja �aubas par nākotni, un Elisai da�reiz nekādi neizdevās aizdzīt viņas skumjas.

��� Cik �ēl, � viņa vienreiz iesaucās, � ka Reskators pa�reiz ir aiz�braucis ciemos pie Marokas sultāna. Viņ� tevi noteikti izpirktu.

An�elika sarāvās.

���� Pāriet no viena pirāta ķetnām citās? Kur �eit ir kādas priek��rocības?

��� Tā tev būtu bijis daudz labāk, nekā atrasties ieslēgtai kaut kādā harēmā. Tikai nāve var atvērt sievietes priek�ā durvis, pa kurām einuhi to kādreiz ieveda. Pat vecums viņai nedod kāroto brīvību. Es dodu priek�roku pirātiem, � prātoja meitene. � Bet tas, par kuru es tev stās�tu, pavisam nav tāds pret sievietēm kā citi saimnieki. Es tev izstāstī�u notikumu par itālieti Lū�iju, kuru berberi nolaupīja Toskānas piekrastē. Man to visu izstāstīja Al�īrā, vergu cietumā� stāstīja viena sieviete, kura iepazinās ar Lū�iju jau pēc tam, kad Reskators palīdzēja viņai atgriezties dzimtenē. Kad viņa dzīvoja ar to kopā viņa nocietinājumā uz kādas salas, viņai pasniedza izmeklētus ēdienus, kā arī katru dienu viņai deva gardas konfektes un daudz, daudz mīlestības.

An�elika nespēja atturēties no smiekliem, jo viņu uzjautrināja jaunās grieķietes naivums.

���� Bet man nevajag ne viņu konfektes, ne viņu mīlestību� Visādā gadījumā �ādos apstākļos.

���� Bet Lū�ijai gan gribējās. Savā nabadzīgajā Toskānijā viņa nekad nespēja sātīgi paēst. Un tā kā viņa bija skaista kā dieviete, viņa ļoti ātri iemācījās tīksmināties un priecāties par viņai parādīto uzmanību. Tāpēc viņa ari bija apmierināta ar konfektēm un mīlestību.

��� Ko lai dara � es neesmu Lū�ija un, at�ķirībā no viņas, es neesmu kāra uz saldumiem.

Elisas sejā parādījās vil�anās izteiksme. Tad, pēk�ņi sasparojusies, vi�ņa ierunājās no jauna.

���� Paklausies vēl, māsiņ� Kandijā pārdeva armēnieti Māniju. Kad viņu izlika apskatei, viņa nogūlās uz grīdas tā, ka tirdzniecības pārzinim Erivanam nācās pacelt viņas galvu aiz matiem, lai pircēji varētu redzēt viņas seju. Un kaut ^arī viņa bija skaista kā zvaig�ņota nakts, neviens negribēja viņu pirkt vārguma dēļ� Viņu nopirka Reskators, aizveda uz savu ārpilsētas pili Mēļā. Viņ� to apbēra ar dārgakmeņiem un dāvanām. Bet nekas nespēja viņu izdziedināt. Tad Reskators uzkāpa uz sava kuģa un aizbrauca jūrā, bet, kad viņ� atgriezās, tad atveda sev līdzi divus ma�zuļus � armēnietes Marijas bērnus, kuri bija pārdoti verdzībā kādam etiopietim.

Jaunā grieķiete pēk�ņi uzlēca kājās, spo�u saules staru apspīdēta, un mēģināja ar savām vājajām rociņām attēlot aprakstīto ainu.

���� Kad viņa tos ieraudzīja, tad iekliedzās kā ievainots me�a zvērs. Viņa visu dienu tos spieda klāt pie savām krūtīm, un neviens nedrīkstēja viņai tuvoties. Bet kad iestājās vakars un bērni aizmiga, viņa piecēlās, sasmar�oja un izrotāja savu ķermeni ar dārgakmeņiem, kurus viņai bija uzdāvinājis Reskators. Viņa uzkāpa aug�ā uz terases un sāka dejot viņa priek�ā valdzino�u deju, lai viņ� to iekārotu� O! Tagad tu saproti mani, māsiņ?� Tu saproti, kas viņ� ir par cilvēku?

Graciozi pacēlusi rokas virs savas galvas, viņa griezās pa riņķi, pastie�pusies uz pirkstgaliem, dejojot tāpat kā armēniete Marija un tie�i tāpat kā kādreiz, domājams, dejoja meitenes zem baltajiem palankīniem. Tad viņa atkal apsēdās pie An�elikas kājām, ar rokām apķerdama ceļgalus.

��� Tu saproti, ko es tev cen�os ieskaidrot?

��� Nē.

Verdzene sapņaini noteica:

��� Viņ� ar katru sievieti runā tajā valodā, kura tai ir saprotama. Viņ� � burvis!

��� Burvis! � dzēlīgi atkārtoja durvīs stāvo�ais d'Eskrenvils. � Tad, lūk, ko viņa �eit muld, �ī palaistuve! Viņām jau daudz nevajag, lai samul�sinātu viņu vistas smadzenes. Vēja grābslis � lūk, kas ir �is Reskators.

��� Tātad arī jūs viņu uzskatāt par vēja grābsli? Kāpēc?

���� Tāpēc ka viņ� ir vienīgais pirāts, jūs dzirdat mani � vienīgais pirāts, kur� netirgojas ar vergiem un, neskatoties uz to, ir visbagātākais no visiem. Savas grandiozās bagātības viņ� gūst, tirgojoties ar sudrabu, kam pateicoties visi mūsu darījumi cie� krahu un līdz ar to putina mūs ārā. Vai viņ� ir burvis? Nu, kā tad! Viņ� vienmēr parādās tur, kur to vismazāk gaida. Neviens nezina, kur atrodas viņa īstā dzīvesvieta. Ilgu laiku viņ� dzīvoja D�id�elli pie Al�īras robe�as. Tad viņu redzēja Rodā. Pēc tam Tripolē. Es domāju, ka pa�laik viņ� atrodas Kiprā. Viņ� ir briesmīgs un visiem bīstams, jo neviens nespēj saprast, kas viņam prātā. Laikam, viņ� ir jucis. Mūsu profesijā reizēm tā mēdz būt.

��� Vai tā ir taisnība, ka da�reiz viņ� atbrīvo visus vergus uz iekaro�tajiem kuģiem?

D'Eskrenvils no�ņirkstināja zobus un paraustīja plecus.

���� Viņ� ir jucis! Pats viņ� ir ļoti bagāts, lūk, tāpēc arī izklaidējas, izjaucot darījumus un putinot citus ārā. Lielo pilsētu tirgotāji un baņķieri staigā viņa priek�ā uz pirkstgaliem, pārliecinot citus, ka Reskators ir pa�līdzējis viņiem stabilizēt naudas vērtību. Viņ� visu ņem savās rokās. Bet ilgi tas tā neturpināsies. Kaut arī viņ� ir mauru apsardzes ielenkts, it kā būtu kāds ievērojams �erifs,* tas viņam vienalga nelīdzēs, jo kādā jaukā dienā atradīsies kāds, kas nosūtīs �o viltus magu ar nogriezto degunu pie sentēviem� Vidusjūras burvis� Ha-ha-ha! Bet es � Vidusjūras Briesmonis. Paskatīsimies, kur� no mums ņems virsroku! Es viņu neie�redzu tāpat kā visi citi pirāti, kuri galvenokārt tirgojas ar vergiem: MecoMorte, Simons Dansats, Farbricio Oliljēro, brāļi Salvadori, spānis Pedro Harmantess un arī Maltas bruņne�i un visi, visi! Kā viņ� spēja iegūt Marokas karaļa Muleja Izmaila uzticību? Tā ir vislielākā mīkla! Bargais sultāns viņam dāvāja savu karogu un iedeva maurus viņa apsardzībai. Bet pietiks runāt par �o subjektu. Vai jūs nevēlaties nogar�ot kebabu?

Un d'Eskrenvils pasniedza An�elikai �ķīvi ar gaļas gabaliņiem, kuri bija sautēti skābajās tamarisku sēkliņās un apcepti jērgaļas taukos.

v

Katru vakaru marķīzs An�elikai atkārtoja savu aicinājumu ienākt tā kajītē un sadalīt viņa maltīti uz diviem. Viņ�, kā nu mācēja, centās būt pret viņu laipns, acīmredzot sava palīga Koriāno mudināts, tomēr viņa iedzimtās īpa�ības da�reiz ņēma virsroku, un tad viņ� An�eliku uzrunāja ar �tu" un pateica da�ādas neķītrības. Brī�iem viņ� atcerējās viņam mā�cītās smalkās manieres un līdz ar to mācēja di�ciltīgo dāmu ieinteresēt

�erifs � musulmaņu valstīs cilvēks ar ļoti di�ciltīgu izcelSanos, kāds no Muhameda pēcte�iem. Marokā un da�ās citās valstīs tas ir princis vai valdnieks.

ar aizraujoSām sarunām. An�elika konstatēja, ka d'Eskrenvils ir gudrs, zina vairākas austrumu valodas un var oriģinālvalodā lasīt grieķu klasiķus. Sāds tik da�ādu rakstura īpa�ību sakopojums marķīzu padarīja par ļoti savādu personību.

Untumi, kuri viņam lika tīksmināties par savu vergu mocībām, sadzī�voja viņā ar gandrīz vai tēvi�ķīgu gādību par da�iem no tiem. Viņ� bie�i vien pavēlēja atvest uz viņa kajīti desmit izskatīgus nēģeru zēnus, kurus viņ� bija iegādājies Tripolē. Bērni klusēdami un paklausīgi tupēja uz sa�viem kailajiem papē�iem. Uznāku�ajā mijkrēslī viņu acu baltumi spīdēja kā balta emalja.

���� Vai viņi nav skaistuļi? � vienreiz iejautājās d'Eskrenvils, neno�vēr�ot savu maigo skatienu no nēģerēniem. � Jūs zināt, ka katrs no �iem mazajiem Sudānas me�oņiem tiek novērtēts zelta svarā?

��� Patie�ām?

��� Viņi ir cinuhi.

��� Nabaga bērni!

��� Kāpēc nabaga?

��� Vai tāda kropļo�ana nav �ausmīga?

��� Nieki! Viņu burvji māk to izdarīt vienā paņēmienā. Pēc tam rētu aplej ar vāro�u eļļu, bet pa�us kastrātus ierok karstās tuksne�a smiltīs līdz jostasvietai, lai rētas būtu apsegtas. Tas ir lielisks paņēmiens. Cilts vadītāji, kuri mums tos piegādā uz piekrasti, saka: pēc �īs operācijas mirst ne vairāk kā divi cilvēki no simta.

��� Nabaga bērni! � An�elika atkārtoja.

Pirāts paraustīja plecus.

��� Ticiet man, jūs esat pārāk iz�ķērdīga ar savām �ēlsirdības jūtām, kas jūs noved pretrunā ar loģisko saprātu. �āds liktenis visiem �iem ka�nibālu sala�ņām ir vislielākā veiksme. Viņi ir dzimu�i drausmīgās noma�lēs, kur tas, kur� neiekrīt lauvai nagos, tiek nogalināts no ienaidnieka bultas un pēc tam apēsts. Dzīvojot �ajās ciltīs, �ie nēģerēni pārtiek no �urkām un koku saknēm. Tagad viņi ir sātīgi paēdu�i. Kad es viņus pār�do�u, viņi kļūs par greznuma priek�metiem saviem saimniekiem. Kamēr viņi būs jauni, viņi tikai to vien darīs kā spēlēs triktaku uz pils marmora kāpnēm vai �ahu ar kāda sultāna dēlu, kā arī pavadīs tos vanagu me�dībās. Kad viņi kļūs vecāki, tad sāks spēlēt pirmās lomas pils galmā. Vai jūs atceraties no vēstures aprakstiem, ka einuhi kļuva par Bizantijas im�peratoriem? Es pazīstu ne mazums cinuhu, kuri groza, kā vēlas, savus prātā aptum�otos un izvirtu�os saimniekus. Jūs vēl dzirdēsiet par turku 7-286 sultāna melno einuhu vadoni, par viņa brāļa Suleimana balto einuhu va�doni, par kādu Samilbē vai arī, teiksim, par Osmanu Ferad�i, kas ir Marokas sultāna, lielā Muleja Izmaila einuhs. Tas ir kāds mil/cnis, divu tuazu garumā un liels cilvēks vārda vispilnīgākajā nozīmē: cietsirdīgs, vil�tīgs un ģeniāls. Tie�i viņ� palīdzēja uzkāpt tronī Mulejam Izmailam, pie�rādot savu uzticību ar to, ka palīdzēja novākt no ceļa desmitiem citu pretendentu, kuri lika �ķēr�ļus viņa ceļā.

Pēk�ņi d'Eskrenvils pārtrauca savu stāstījumu un iesmējās me�onī�giem smiekliem.

��� Jā! Jā! Es domāju, ka jūs, skaistā gūstekne, ļoti drīz varēsiet pati novērtēt, kāda vara Austrumos ir einuhiem.

An�elika stāvēja, atspiedusies pret Kiklandas dedzino�o saules staru apspīdēto kolonnu, kura bija rotāta ar kandclabriem.

Viņas pirksti virpināja bazilikas stiebriņu. Tad, kad viņa gāja cauri ciematam, viņai pretī iznāca pareizticīgais mācītājs, uzlicis uz galvas kamilavku, no kura uz leju nokarājās melns �ķidrauts, un sniedza viņai �o smar�īgo zariņu � miera un viesmīlības simbolu. Nabaga ve�uks, viņ� bija tik neveikls savā neziņā, ka pat mēģināja glābt savu draudzi no pirātiem-laupītājiem. Viņ� centās kaut ko ieskaidrot gai�matainajam korsāram, kas izkāpa krastā jūrnieku pavadībā, kuri pēc sejas izteiksmes līdzi�nājās laupītājiem un bandītiem.

Bet ja nu pēk�ņi viņ� ap�ēlojas par �iem nelaimīgajiem, bada no�mocītajiem zemniekiem?�

D'Eskrenvils nevilcinoties saķēra mācītāju aiz bārdiņas un nogāza ze�mē, apberot to ar grieķu lamu vārdiem, kā arī spārdot ar zābaku purn�galiem.

��� Ne�ķīsteni! � An�elika iesaucās.

Vecis ātri ierunājās, izstiepjot uz viņas pusi savas kalsnās, garās ro�kas. Marķīzs skaļi iesmējās.

���� Viņ� domā, ka jūs esat mans dēls, un lūdz jūs mīlestības vārdā izlūgties manu �ēlastību, lai mēs pasargātu viņa divas meitas. Ha-ha-ha! Savu mū�u neesmu dzirdējis neko smieklīgāku.

��� Bet ja es jums to palūgtu?

Stāvot pie zemē gulo�ā mācītāja, d'Eskrenvils paskatījās uz viņu ar domīgu, ilgu skatienu, kur� neizpauda viņa domas.

� Ejiet projām no �ejienes, � viņ� teica. � Jums nav nekādas va�jadzības iejaukties �ajā notikumā, kā arī lietās, kuras jūs neskar.

An�elika aizgāja, novērsusies no bēdīgā skata, kādus novēroja jau ne�skaitāmas reizes.

Pēc viņas izveseļo�anās Koriāno uzstāja, lai An�elika nokāpj krastā, kad vien viņi ierodas ostā. Svaigs gaiss viņai būs veselīgs, viņ� teica. Va�rēja domāt, ka tā viņai pietrūks uz kuģa klāja. Bet Koriāno bija ne�pielūdzams. Vajadzēja, lai gūstekne pēc iespējas vairāk kustētos.

Pirmajā reizē viņa ļoti nedro�i izkāpa krastā, brīnīdamās, kāpēc zeme zem viņas kājām visu laiku �ūpojas. Un, lūk, tagad viņa atstāja aiz sevis lauku ciematiņu, kur pirāti sacentās vergu tirdzniecībā, un An�elika paslēpās vientuļas, veclaicīgas svētnīcas paēnā, kas pacēlās sniegbalto drupu un statuju vidū.

Pielikusi pie sejas bazilikas stiebriņu, viņa ieelpoja �īs nabadzīgās un saules izdedzinātās zemes smar�u. �eit neauga neviens koks. Visapkārt pletās acīm redzama nabadzība un tuk�ums, bet blakus � pagāju�o gad�simtu nemirstība. �ajās vietās pietrūka ūdens, bet neizsīka poēzijas avoti, kuri deva mū�īgu slavu �eit dzimu�ajām leģendām un mītiem.

No pakalniem skanēja ganu spiedzo�ie saucieni. Pa laukiem jautri traucās uz priek�u Savarī, kur� bija apbruņojies ar savām koka ķemmēm, lai varētu izķemmēt ganībās izdzīto kazu un ā�u bārdas. �ajā vakarā viņ� atnesīs uz kuģa pa dienu savākto vīraku. �ovakar krastā skanēs balsis un kauks raudātāji, kuri ar asajiem nagiem skrāpēs savas sejas un kaisīs pelnus sirmajos matos�

An�elika aizvēra acis. Bazilikas smar�a lika uzvējot atmiņām, no glāsto�ajiem saules stariem viņai vēl vairāk gribējās dzīvot�

Netālu nostājies, uz viņu cie�i lūkojās marķīzs d'Eskrcnvils. Viņa stā�vēja, piespiedusies pie baltās kolonnas, pozā, kurā varēja jaust jaunības grāciju, pavērsusi pret viņu sejas profilu ar zeltaino matu jūkli. Un, ska�toties uz viņu, marķīzs domāja, ka viņam patīk abpusējais, pussievietes un pusjaunie�a, valdzinājums, kuru viņai pie�ķīra vīrie�u kostīms. Sievietes tērpā viņa pārāk līdzinājās tai, citai� Galu galā viņ� to būtu vienkār�i nogalinājis. Kleitā viņa izskatījās pārāk sievi�ķīga, kairino�a, kā sirēna pavedinātāja, kā arī pārāk neaizsargāta. Bet tagad, tērpusies bez kruzuļiem, panēsātajā kamzolī, ar atpogātu apkaklīti, aiz kuras varēja redzēt viņas atkailināto kaklu, viņa gūstekne ieguva pavisam citu, jauneklīgu burvību, 7� kura saskanēja ar �o vietu skumjo nokrāsu, kur kādreiz viens otram at�devās saldkaislās skavās cfēbi*.

An�elika sajuta uz sevi vērsto skatienu, tāpēc pacēla acis un uzreiz pakāpās soli atpakaļ.

D'Eskrenvils pavēlo�i pamāja ar roku.

��� Nāc �urp.

An�elika lēni gāja pie viņa, ar turku kurpītes purngaliem aizķerdama sīkos akmentiņus, ar ko bija nosēta taka, pa kuru viņa gāja. ledcgu�ie kāju ikri zem spo�ajām sudraba siksnām, kuras savilka virs ceļgaliem bik��u galus, bija patīkami apaļīgi. Jā, Koriāno deva labu padomu. Tagad gūsteknei atkal bija veselīgi vaidziņi, bet viņas samtaino ādu klāja pa�tīkams sārtums. D'Eskrenvils saspieda viņas roku virs elkoņa un teica tādā izskatā, it kā viņi runātu par kādu joku:

�� Priecājies, mans dēls! �ejienes mācītāja meitas � vai zini, ko mēs ar viņām izdarījām?� Atstājām viņas �eit, dzimtajā nabadzībā un netī�rībā�

Viņa skatījās marķīzam sejā, mēģinot saprast, vai viņ� runā nopietni vai nē. Pirāta pelēkās acis pēk�ņi atradās pavisam tuvu viņas sejai. Tajās dejoja savādas uguntiņas.

��� Esmu ļoti priecīga, � An�elika teica, mēģinot palikt mierīga.

D'Eskrenvils nenoliedza, ka viņ� to izdarījis tikai An�elikas dēļ. Vel�kot An�eliku sev blakus pa taku, viņ� lika tai rāpties stāvajā krastā, kas pacēlās virs jūras līmeņa. Cauri kreklam un kamzolim An�elika sajuta viņa dedzino�ās rokas pieskārienu, kā arī kaislē tvīksto�ā ķermeņa trīsas.

� Neskaties uz mani tā, it kā es gribētu tevi apēst, � viņ� An�elikai teica. � Tu uzskati mani par jaunu Mīnotauru?

��� Nē, tikai par to, kas jūs esat īstenībā.

��� Un kas tad es pēc tavām domām esmu?

��� Vidusjūras Briesmonis.

�ī atbilde, redzams, marķīzam patika, tāpēc viņ� vēl cie�āk saspieda An�elikas elkoni. No �ejienes jau varēja aizsniegt ar roku salas vis�augstāko punktu, kā arī redzēt tālumā stāvo�o �Hermesu", kur� vairāk izskatījās pēc rotaļlietas uz zilā muarē jūras fona.

Hfēbi � senajā Grieķijā � jaunie�i, kuri sasniegu�i 18 gadu vecumu.

��� Bet tagad aizver acis, � d'Eskrenvils pavēlēja.

An�elika nodrebēja. Kādu cietsirdīgu spēli viņ� ir izdomājis? Uzķēris An�elikas satraukto skatienu, viņ� jautri iesmējās.

��� Aizver acis, nepaklausīgā ēzejmāte.

Lai būtu pilnīgi dro�s, ka An�elika neko neredz, viņ� ar roku aiz�sedza tai acis un, piespiedis viņu sev klāt, vilka tālāk. Beidzot An�elika sajuta, ka viņa roka atbrīvoja acis un it kā glāstot pārslīdēja pāri sejai.

��� Skaties!

��� O!

Tie da�i soļi, kurus viņi tikko kā nogāja, bija atvedu�i viņus uz līdze�nu laukumiņu, kur pacēlās svētnīcas drupas.

Trīs pakāpieni, �ilbino�i mirdzēdami zem saules spo�ajiem stariem, līdzīgi sāls kaudzēm, veda uz baznīcas paaugstinājumu, kur� bija izlikts ar sniegbaltām marmora flīzēm, kuru starpās auga zāles kum�ķi.

�eit, dzelteno un sārto me�a aveņu nosētajā ogulājā, sākās brīnums � divas garas rindas majestātisku, sniegbaltu statuju, kuras, likās, bija pali�ku�as laika zoba neskartas, it kā gatavojās pacelties no saviem pjedes�tāliem. Uz gai�zilā debess fona saules staru ielokā akmens statuju sastin�gu�ās dejas pozas izskatījās pārsteidzo�i skaistas.

��� Kas tās ir? � An�elika no�ukstēja.

��� Dievietes.

Lēni virzoties uz priek�u, viņ� to vilka sev līdzi alejas vidienē. No abām pusēm viņiem bija pievērsti marmora statuju smaidi, kā arī to gra�ciozās un skaistās rokas, kurās varēja just klusu, dievi�ķīgu sāpi, ko aiz�mirsu�i cilvēki �ajā kalnā, kur dūmojo�a fimiāna vietā viņiem tika dota aizmirstība me�a avenāju audzēs, bet viņu vienīgais draugs bija jūras vēj�. An�elika, aizmirsusi visu, jūsmoja par skatu, kas pavērās viņas acu priek�ā, tāpēc nemanīja, ka d'Eskrenvils joprojām spie� viņu sev klāt.

Alejas galā stāvēja marmora dieviņ�, bērniņa veidolā, kuram bija svi�nīgs izskats, uzstiepjot loku. Burvīgs puisēns, kur� it kā bija taisīts no saules staru apzeltīta sniega.

��� Eross!

��� Cik viņ� ir skaists, � An�elika izdvesa. � Tas ta�u ir mīlas dievs, vai ne?

��� Vai jūs kādreiz ir skārusi viņa bulta?

Tagad pirāts stāvēja no viņas da�u soļu attālumā, nervozi plīk�ķinot pā�tagu pa savu zābaku stulmu. An�elika juta, ka burvīgā noskaņa sāk zust.

Neko neatbildējusi, viņa piegāja pie staltās marmora Afrodītes, cenz�damās noslēpties no dedzino�ajiem saules stariem tās pjedestāla ēnā.

��� Jūs, domājams, esat ļoti skaista, kad kādu mīlat, � d'Eskrenvils atkal ierunājās pēc neilgas klusē�anas.

Viņa sejas vaibstos parādījās sāpju grimase. Viņ� uzmeta skatienu die�vietes statujai, tad atkal pievērsa skatienu An�elikas stāvam, bet viņa ne�saprata, kāpēc d'Eskrenvila seja pieņēma cietēja izskatu. Kas viņam prātā?

���� Tu domā, ka mācēji man aizplīvurot acis ar savām lieliskajām galminieces manierēm un ka tāpēc es neapciemoju tevi vakaros, lai pār�mācītu tā, kā tu to esi pelnījusi? � viņ� nievājo�i teica. � Tev ir tik lielas prasības un pretenzijas, ka tu noteikti esi iedomājusies nezin ko, bet �oreiz tu smagi maldies � tev nekas neizdosies. Vēl neviena ver�dzene nav spējusi man, Vidusjūras �ausmonim, iepūst miglu acīs. Bet man ir apniku�i mū�īgie naida kliedzieni un ķerstīgi asie nagi, kuri gatavi vienmēr mani saskrāpēt. Da�reiz tas visam pie�ķir asumu, bet ar laiku apnīk. Vai tu nevarētu būt pret mani mīlīga?

An�elika paskatījās uz viņu ar aukstu skatienu, bet turp atpakaļ stai�gājo�ais d'Eskrenvils nepamanīja �ī skatiena saltumu. Viņa zābaku klau�dzieni dobji skanēja uz marmora flīzēm, klusinot cikā�u nerimsto�o sisinā�anu.

��� Domājams, ka jūs esat ļoti skaista, kad mīlat, � viņ� klusi tur�pināja. � Kad jūsu sejā parādījās tāda izteiksme kā tovakar, kad jūs atradāties manās skavās, atmetusi atpakaļ galvu un aizvērusi acis, nemaņā �ukstot: �Mīļotais!", jūs bijāt neatvairāma.

Un, redzot viņas sejā izbrīnu, viņ� paskaidroja:

���� Jūs to nevarat atcerēties. Jūs bijāt slima, murgojāt. Bet es, es atceros �o sejas izteiksmi visu laiku. Tā vīd manu acu priek�ā. Jūs, do�mājams, esat ļoti skaista, kad apskaujat vīrieti, kuru mīlat.

Viņ� apstājās un pievērsa savu ūdeņaino acu skatienu, kurā tagad varēja redzēt kaut ko aizkustino�u, mazajam Erosa dieviņam.

���� Es vēlētos būt �is vīrietis, � viņ� teica. � Es vēlētos, lai jūs mani mīlētu!�

An�elika bija gatava izpildīt jebkuru lūgumu, tikai ne �o.

��� Jūs mīlēt? Jūs?! � viņa iesaucās.

An�elikai tas likās tik nereāli, ka viņa skaļi iesmējās. Vai viņ� ne�saprot, kas viņ� ir, � riebīgs preteklis, noziedznieks, bende, kuram nav ne sirds, ne dvēseles? Un viņ� grib, lai viņa to mīlētu!

Viņas aizrautīgie smiekli skanēja un skanēja, pārtraukdami nomāco�o klusumu �ajā cilvēku pamestajā vietā. Atbalss atkārtoja tos atkal un atkal, bet vēj� neparko negribēja tos nest projām.

Marķīza d'Eskrenvila seja kļuva balta kā marmors. Viņ� paspēra soli uz An�elikas pusi un iesita tai pliķi pa seju. Jaunā sieviete sajuta mutē sāļo asins gar�u. Viņ� vēlreiz tai iesita, un viņa nokrita pie tā kājām. No mutes kaktiņiem tecēja asinis.

��� Tas par smiekliem! � viņ� norēcās.

Marķīza mute bija pla�i atvērta, it kā viņam pietrūktu gaisa.

��� Kuce! Kā tu iedro�inājies! Tu esi vēl sliktāka par to otru, kuru es pazinu, sliktāka par visām pārējām, kuras man nācās sastapt! Es tevi pārdo�u! Pārdo�u izvirtīgajam pa�ā, vergu tirgus izrīkotājam, mauram, lo�pam, kur� tevi iznīcinās� Un savu mīlnieces sejas izteiksmi tu vairs ne�varēsi nevienam parādīt� Es tev aizliedzu� Bet tagad vācies! Vācies! Es nevēlos pret sevi noskaņot Koriāno un pārējo kuģa komandu� Vācies, kamēr neesmu tevi nositis!�

Da�as dienas vēlāk kuģis izmeta enkuru Santorīnas salas krastos. Marķīzs d'Eskrenvils iznāca no savas kajītes, kurā viņ� divas dienas atra�dās prostrācijas stāvoklī, ietīts ha�i�a dūmu mākoņu mutuļos.

��� Tu tomēr mani atvilki uz turieni, kur gribēji, velna prusaks! � viņ� kliedza uz Savarī. � Es vēlētos gan zināt, kādas bagātības tu gribi atrast uz �īm kailajām akmens klintīm, uz �iem neaptēstajiem ķirbuļiem! Lai kā arī es skatītos uz �o salu, tomēr nekādi nespēju ieraudzīt to, ka �eit būtu vairāk kazu nekā uz citām salām. Izskatās, ka �eit to ir pat mazāk. Skaties, vecā lapsa, es tevi smagi pārmācī�u, ja mēģināsi mani piemānīt.

Metrs Savarī viņu pārliecināja, ka �eit savāktā vīraka daudzums pār�spēs gaidīto, tomēr pirāta aizdomas nespēja līdz galam izkliedēt.

��� Nekādi nespēju saprast, kā �ejienes kazas iemanās nosmērēt savas bārdas ar �īm tavām zālēm. Ja skatās ar neapbruņotu aci, tad �eit neredz ne kokus, ne krūmus.

Tā bija patiesība. Santorīnas sala, senā Tira, nebija līdzīga pārējām Kikladas salām. Tas bija dabas brīnums triju tuazu augstumā stāvi pacēlās klintis, kas pavērās skatienam kā daudzkrāsaina �ķautne, kurā visas zemes apslēptās dzīles bagātības līdzinājās kārtainam neapolie�u sal�dējumam. Starp brūnajām akmens �ķautnēm, varēja redzēt melnus, pār�akmeņojo�us pelnus un ko�i sarkanajā zemes virskārtā, kas pārklāja �os akmeņus, dzLsloja baltais pumeks, kur� liecināja, ka �ī savādā sala nav nekas cits kā vulkāniskā krātera siena, kuras centrs atrodas ūdens dzel�mē. Pretī redzamā Tirasijas sala norādīja otru krātera malu. Zemūdens vulkāns vēl nebija apdzisis. Vietējie iedzīvotāji sūdzējās par bie�ajiem pa�zemes grūdieniem, kuri satricināja ar māliem noziestās būdas, kā arī par pēk�ņi uz ūdens virsmas peldo�ajām lavas salām, kuras pie nākamajiem pazemes grūdieniem atkal pazuda jūras dzelmē.

Aiz mazajām kupolveida jumtu mājiņām, kuras bija sadrūzmēju�ās gar krastu, varēja redzēt izcirstas taciņas, kas vijās aug�ā pa stāvajām klintīm. Tās veda uz salas visaugstāko vietu, kur stāvēja vējdzirnavas ar sarkaniem un zaļiem re�gotiem spārniem, bet aiz tām � baltas drupas.

Izlaista krastā pastaigāties, An�elika notupās �o drupu ēnā, kuras kādreiz kalpoja kā ģimnāzija grieķu jaunie�iem, un pievērsa skatienu de�jojo�ām akmens statujām. Viņai blakus �ķembās gulēja nolauzta, gracioza statujas roka ar tieviem, gariem pirkstiem. �ī skaistā lauska bija ļoti sma�ga � tas bija daudzu gadsimtu smagums. An�elika pamēģināja to pacelt, bet viņas pūliņi bija veltīgi, un viņa atkal notupās zemē marmora diska metēja statujas ēnā. Nesenie d'Eskrenvila pliķi lika sevi manīt. Jaunā sie�viete juta nespēku un pagurumu. Viņa domāja par iespējamo bēg�anu uz salas vidieni, bet apkārtnes lielais karstums nesolīja neko labu.

Mazliet vēlāk viņa izdzirdēja zvaniņa �ķindē�anu, un uz taciņas pa�rādījās metrs Savarī savu uzticamo līdzgājēju pavadībā � ar kazām, kā ari ar jaunu grieķi, ar kuru viņ� draudzīgi sarunājās. Vecā zinātnieka seja staroja.

��� Atļaujiet man jums stādīt priek�ā Vasosu Mikolcsu, kundze, � viņ� teica. � Kā jums patīk �is skaistais jauneklis?

Aiz pieklājības An�elika neizrādīja savu izbrīnu. Viņai da�reiz iznāca apjūsmot skaistus vīrie�us, no kuriem da�i saglabāja seno efēbu varenību un skaistumu. Arī tagad viņa skaistumu varēja redzēt savām acīm. Tomēr epitets �skaistais" nemaz nepiestāvēja metra Savarī jaunajam pavadonim. Tie�i otrādi, viņ� An�elikai likās ļoti neievērojams. Viņa viltīgajā, ar retu bārdu apaugu�ajā un vājajā sejiņā, kā arī mazliet sakumpu�ajā stāvā va�rēja just netveramu līdzību vecajam aptiekāram. An�elika novērsa ska�tienu no jaunā grieķa un pievērsās metram Savarī.

���� O, jā! � viņ� priecīgi apstiprināja. � Jūs uzminējāt � tas ir mans dēls.

��� Jūsu dēls, mctr Savari? Tālad jums ir bērni?

��� Mazliet visās Austrumu zemēs, � ar pla�u �estu atbildēja vecais aptiekārs. � Hm, hm! Ko lai dara, pirms trīsdesmit gadiem, kad es pir�mo reizi apmeklēju �o salu, biju daudz jaunāks un straujāks nekā tagad. Es biju tāds pats francūzis kā visi, � nabadzīgs, bet galants.

Tālāk Savarī izstāstīja, kā otrreiz apmeklējot �īs vietas pēc piecpads�mit gadiem, viņ� pa�apmierināti uzzinājis, ka pēctecis, kuru viņ� sadzī�voja Kikladas arhipelāgā, kļuvis par lielisku zvejnieku. Tie�i tad Mikolcsa ģimene, kura dievināja francūzi-ceļotāju kā lielo Ulisu, atstāja viņam ve�selu muciņu minerālā mumiona, kuru Savarī, riskējot ar dzīvību, vēlāk izveda ārā no Persijas.

��� Jūs saprotat, kundze, ko tas nozīmē? Veselu muciņu! Tagad mēs esam glābti!

An�elika ne visai skaidri saprata, kādēļ un kādā veidā, kārnais Parī�zes aptiekāra pēctecis glābs viņus no pirātu kuģa ekipā�as. Tomēr Savarī izskatījās apmierināts un pilnīgi pārliecināts par veiksmi. Viņ� bija atradis vajadzīgos līdzzinātājus. Vasoss un viņa mātes brāļi dosies viņiem pakaļ uz Kandiju un atvedīs uz turieni arī mumiona mu�eli.

Jau vairākas stundas no vietas �Hermess" �ūpojās viļņos, stāvot reidā Kandijas ostā. Saule cepināja. Visapkārt virmoja ko�ās austrumnieku krā�sas, bet no krasta vēj� atnesa dedzinātas eļļas un saulē sasilu�u apelsīnu smar�u.

�ejienes augsnes sarkanās krāsas pārpilnības dēļ ostas piekraste un pilsētas līkumotās ieliņas grambas atgādināja asiņojo�as brūces. Sārti pu�tekļi klāja visu pilsētu, kā arī venēcie�u stilā celtos cietok�ņa mūrus ar vēl neseno kauju atstātajām brūcēm. Agrāk tie piederēja kristie�iem, bet tagad � musulmaņiem. Par jauno saimnieku klātbūtni pilsētā liecināja garās minaretu sveces, kuras tika uzstādītas starp kristie�u baznīcu zva�niem, kas izcēlās ar grieķu vai venēcie�u stilu.

Uzreiz pēc iebrauk�anas ostā d'Eskrenvils laivā devās uz krastu.

Stāvot uz klāja, An�elika skatijās uz pilsētu � beidzot viņa bija sa�sniegusi sava neprātīgā ceļojuma mērķi.

No senām Kritu salām, kur kādreiz mitinājās Mīnotaurs un atradās baismīgais Labirints, pēcte�iem par piemiņu palika Kandija � nepiesā�tināmā, ar neprātīgu ātrumu un spēku augo�ā pilsēta, mūsdienu labirints, kur visas tautas un rases pazuda vai gāja bojā, vai arī sajaucās viena ar otru, jo, atrodoties vienādā attālumā no Āzijas, Āfrikas un Eiropas krastiem, tā pārvērtās par visu �o kontinentu saisto�o mezglu.

Turklāt ostā pavisam nebija manāmi turki, kas bija �o salu iekarotāji. Kad pirātu brigantīna pacēla Toskānijas hercoga balti zaļo karogu, no viena forta paaugstinājuma tai tika padots signāls ar balto pusmēnesi, Otomānas impērijas sarkano karogu, līdz ar ko arī visas ostas forma�litātes bija nokārtotas.

Reidā un ostā stāvēja apmēram divi desmiti galeru un karakuģu, kā arī vairāki simti laivu un nelieli burinieki.

An�elikas uzmanību piesaistīja ļoti skaista galera, uz kuras klāja bija uzstādīti desmit mirdzo�i, tikko kā uzlādēti lielgabali.

���� Tā ta�u ir fran�u galera, vai ne? � viņa jautāja, pēk�ņu cerību satraukta.

Viņai blakus sēdo�ais Savarī, kuram starp ceļgaliem atradās iespiests no viņa ne�ķiramais lietussargs, izklaidīgi paskatījās uz savu ceļabiedreni.

���� Tā ir Maltas ordeņa galera. Paskaties uz �o sarkano karogu ar balto krustu. Maltie�u flote � vislabākā visā Vidusjūrā, jo Kristus bru�ņinieki ir ļoti bagāti. Bez tam man jums ir jāatgādina � par kādu pa�līdzību no fran�u puses varat cerēt jūs, gūstekne?

*

Un viņ� paskaidroja, ka pie jebkuriem saimniekiem � vai tic būtu grieķi, venēcie�i vai turki � Kandija palika tāda pati, kāda tā kļuva pirms daudziem gadsimtiem, kristie�u pirātu patvērums. Tāpat arī Aleksandreta* kalpo par patvērumu turku pirātiem, bet Al�īra � viņu brā�ļiem no Berberijas. Būdami atbrīvoti no ostas muitas nodevām turku gu�bernatoram, jūras laupītāji, kuri brauca zem Toskānijas, Neapoles, Maltas ordeņa, Sicīlijas vai Portugāles karogiem, savācot zem �iem karogiem vis�vairāk nicināmos kristie�us no visām pasaules valstīm, ar nesatricināmu

Aleksandreta (Iskandcra) � pilsēta un osta Turcijas dienvidos.

pastāvību atkal un atkal atgriezās Kandijā, lai �eit varētu pārdot sagrābtās trofejas.

An�elika nopētīja ievestos pre�u kalnus, kuri bija sakrauti gan uz ostas moliem, gan uz bar�ām. �eit bija audumu ķīpas, zivis, sviesta un eļļas mucas, arbūzu un meloņu kalni, tomēr ne �is mānīgais daudzums, ne arī �eit izlikto produktu daudzveidība bija salīdzināma ar to, ko pa�rasti mēdza novērot tirdzniecības ostās, jo acīmredzami neatbilda ie�spaidīgajam reidā stāvo�o kuģu skaitam.

���� Lielāko tiesu tie ir karakuģi, � An�elika piezīmēja. � Ko viņi visi �eit dara?

���� Bet ko mēs ar jums �eit darām? � acīm spīdot, jautāja metrs Savarī. � Ieskatieties labāk �ajos kuģos � lielākajai daļai no tiem kravas telpu lūkas ir aizvērtas, bet, starp citu, iebraucot ostā, tirdzniecības ku�ģiem, kuri ved atļautu preci, pēc likuma ir jāiebrauc ar atvērtām lūkām. Paskatieties uz �īm pastiprinātajām apsardzēm kuģa klājos. Ko viņi ap�sargā? Visvērtīgāko kravu, � lūk, ko.

An�elika neviļus nodrebēja.

��� Vergus? Tātad visi �ie kuģi pieder vergu tirgotājiem?�

Savarī neko neatbildēja, jo tie�i �ajā mirklī pie �Hermesa" kuģa borta piestāja kāda sapluinīta laiva. Tajā stāvēja eiropietis ne visai tīrā apģērbā un cepurē, kura bija izrotāta ar kādreiz visai ko�ām spalvām. Aiz viņa muguras plīvoja karodziņ�, ne lielāks par kabatlakatiņu, uz tā bija at�tēlotas zelta lilijas uz sudraba fona.

���� Francūzis! � An�elika atkal iesaucās, jo par spīti �ultainajiem vecā zinātnieka paskaidrojumiem, cerēja iegūt sabiedrotos savu tautie�u vidū.

Laivas pasa�ieris izdzirdēja viņas saucienu un pēc neilgas minstinā��anās viņu sveicināja ar tikko manāmu mājienu.

��� Vai d'Eskrenvils ir uz kuģa klāja? � viņ� jautāja.

Tā kā neviens viņam necentās atbildēt, sve�inieks uzrāpās pa virvju kāpnēm uz kuģa klāja. Divi vai trīs jūrnieki, kuri de�ūrēja, ar neslēptu nepatiku saviebās un ignorēja nelūgto ciemiņu, turpinot tālāk spēlēt kārtis un spļaujot sēkliņas.

Nepazīstamais ar roku paberzēja savus neskūtos vaigus. No kajītes iznākusi Elisa to apdāvināja ar �ilbino�u smaidu un, piegājusi pie An�elikas, klusi teica:

��� Tas ir messirs Ro�ā, Francijas konsuls. Vai vēlies ar viņu apru�nāties? Viņ� tev varētu palīdzēt� Es tūlīt pat jums atnesī�u fran�u vīnu.

���� O, tagad es atcerējos! � An�elika teica. � Messīrs Ro�ā, nu, protams, tā ta�u sauc to kungu, kur� manā vietā pilda konsula pienā�kumus Kandijā. Varbūt viņ� spēs izdarīt kaut ko mūsu labā un viņam izdosies mani atbrīvot no verdzības gūsta.

Pa to laiku messīrs Ro�ā, sapratis, ka viņa priek�ā stāvo�ais jauneklis ir sieviete vīrie�u kostīmā, devās viņas virzienā.

���� Es skatos, ka manam vecajam draugam d'Eskrenvilam veicas. Skaistā ceļiniece, atļaujiet man stādīties priek�ā: Ro�ā, Francijas karaļa konsuls Kandijā.

��� Bet es, � An�elika atbildēja, � marķīze di Plessī de Beljēra, Francijas karaļa konsula nosaukuma īpa�niece Kandijā.

Messīra Ro�ā sejā atspoguļojās visneiedomājamākās grimases: no pār�steiguma un neuzticības līdz satraukumam un drūmām aizdomām.

��� Vai tad jums neko neteica par mani, kad es nopirku �o amatu? � An�elika maigi vaicāja.

��� Protams, kundze, tomēr atļaujiet man mazliet pabrīnīties. Ja pie�ņem, ka jūs patie�ām esat marķīze di Plessī de Beljēra, tad kāds ir jūsu brauciena mērķis? Man gribētos redzēt kādus lietiskus pierādījumus, kuri noteiktu jūsu personību.

�� Jums nāksies iztikt ar manu godavārdu, kungs. Kad jūsu �biedrs" marķīzs d'Eskrenvils jūrā sarīkoja mūsu kuģa pārbaudi, viņ� nozaga visus manus dokumentus, ieskaitot arī konsula tiesibu patentu.

��� Saprotu! � nomurmināja apbru�ātais diplomāts, skatoties ar iz�teiktu pārākuma apziņu uz An�eliku un veco Savarī. � Jūs laikam atro�daties ciemos pie mana drauga d'Eskrenvila pret savu gribu?

��� Tie�i tā. Bet tas ir metrs Savarī � mans pārvaldnieks un pa�domnieks.

Savarī uzreiz atguvās.

��� Netērēsim velti dārgo laiku, � viņ� pa�apzinīgi teica. � Kungs, mēs jums piedāvājam darījumu, kur� jums īsā laika sprīdī ļaus nopelnīt simts livrus.

Ro�ā norūca, ka viņ� ne visai saprot, kādā veidā gūstekņi�

��� �ie gūstekņi ir spējīgi jums sagādāt simts livrus pēc trim dienām, ja jūs nekavējoties izdarīsiet viņiem kādu nelielu pakalpojumu.

Francijas pārstāvis acīmredzami nekādi nespēja izlemt, kā viņam rī�koties. Tāpēc viņ� nolēma pajauties uz savu sirdsbalsi, un, lai domas labāk raisītos, viņ� drud�aini kārtoja savu sasmulēto me�ģīņu apkaklīti.

�ajā brīdī atgriezās Elisa, nesot vīna krūzi un vairākas glāzes. Viņa to visu nolika Ro�ā un gūstekņu priek�ā un, kā pienākas labi skolotai kalponei, nemanāmi nozuda. Viņas cienība pret An�eliku, redzams, pār�liecināja Ro�ā par to, ka viņam nav darī�ana ar vienkār�u verdzeni, bet ar di�ciltīgu dāmu. Pēc tam, kad viņi sarunājoties pieminēja kopējo pa�ziņu vārdus, messīra Ro�ā pārliecība pilnīgi nostiprinājās, bet tas savukārt diplomāta ierēdni nostādīja ārkārtīgi neveiklā situācijā.

� Man ļoti �ēl, kundze. Nokļūt d'Eskrenvila varā � ir pats slik�tākais, kas varēja ar jums atgadīties. Viņ� neieredz visas sievietes, un viņu būs ļoti grūti piespiest izlaist no rokām gūstekni, kurai viņ� ir no�domājis atriebties. Personīgi es nespē�u neko izdarīt jūsu labā. Vergu tirgotājiem �eit ir pilsoņu tiesības, un bez tam, kā �eit saka paruna, �lau�pījums pieder pirātiem". Kas attiecas uz mani, tad man �eit nav nekādas varas: nedz finansiālas, nedz administratīvas. Neceriet uz to, ka es ie�u pret d'Eskrenvila gribu vai arī riskē�u ar kaut kādām niecīgām privilē�ģijām, kuras man da�reiz dod konsula amats.

Tad, nepārstājot kārtot savus nosmulētos apģērba gabalus un lūko�joties uz savu netīro un nobrāzto kurpju purngaliem, viņ� klusā, bet kaislīgā balsī mēģināja attaisnot savu uzvedību. Viņ� bija grāfu Ro�ā ģi�menes jaunākais dēls, bet viņam nebija nekāda mantojuma, un astoņu gadu vecumā viņ� tika aizsūtīts uz vienu no fran�u kolonijām Levantē, lai tur varētu iemācīties austrumu valodas. Viņ� tika uzņemts �ajā mācību iestādē, skolā, kura bija domāta nabadzīgiem di�cil�u pēcte�iem, kas vi�ņiem deva iespēju apgūt vietējās valodas un para�as, ccrot, ka vēlāk viņi kļūs par tulkiem fran�u sūtniecībās. Tādā veidā Ro�ā izauga īpatnējā Konstantinopoles fran�u kvartālā, laiku pa laikam apmeklējot stundas musulmaņu skolā un spēlējoties ar turku pa�ā bērniem. Tie�i tad arī viņ� iepazinās ar d'Eskrenvilu, kur� ari bija aizsūtīts uz Turciju apgūt austru�mu valodas. Viņi kopā nobeidza mācības, un d'Eskrenvils visai veiksmīgi uzsāka diplomātisko karjeru, kamēr neiemīlējās vienā skaistulē, karaliskā sūtņa sievā Konstantinopolē. Dāmai bija mīļākais, bet mīļākajam lieli pa�rādi. Lai tos samaksātu, nepievēr�ot vīra uzmanību, koķete griezās pie d'Eskrenvila, palūdza tam pielabot kaut kādus skaitļus sūtniecības uz�skaitēs. Viņas skaistuma apburts, d'Eskrenvils piekrita izpildīt �o lūgumu.

Pats par sevi saprotams, ka tad, kad viltojums tika atklāts, maksāt par tiem nācās tikai viņam. Skaistule visu noliedza un pat mācēja pa�pildus visam dabūt visādus sīkus lieti�ķus pierādījumus, lai viņu galīgi pazudinātu. Iznāca visai banāls notikums. D'Eskrenvils galīgi zaudēja gal�vu un, pārdevis savu amatu, nopirka mazu kuģīti, lai varētu nodarboties ar jūras laupī�anu. Kā rādīja laiks, viņ� izvēlējās labāku ceļu nekā viņa vienaudzis Ro�ā. Pēdējais pielika visas pūles, lai kaut kā uzrāptos aug�ā pa diplomātijas kāpnēm, bet galu galā pilnīgi sapinās tajā juceklī, kuru radīja Versaļas galminieki, pārdodot un atgūstot savus amatus un ieņe�mamās vietas. Viņ� zināja tikai vienu � viņam ir tiesības saņemt atlīdzību par to darbu, kuru izmaksā konsula vietas izpildītājam, un tie ir divarpus procenti no visām fran�u precēm, kuras tiek vestas tranzīta ceļā cauri Kandijai. Tomēr, lūk, jau pagāju�i �etri gadi, bet ne Marseļas tirdznie�cības palāta, ne ministrs Kolbērs nav uzskatīju�i par vajadzīgu izmaksāt viņam pienāko�os naudas summu, kura, domājams, ir iesēdusies viņu ka�batās vai arī jaunās īpa�nieces kabatā.

���� Bet vai jūs gadījumā nesabiezināt krāsas, lai sevi parādītu izde�vīgākā gaismā? � An�elika jautāja. � Apsūdzēt karali un ministru � tā nav nekāda joka liela! Kāpēc jūs ar saviem papīricr� neieradālies Versaļā?

��� Man nav tādu līdzekļu. Labi vēl, ka man nav nekādu nepatik�anu ar turkiem. Ja jūs domājat, ka es pārspīlēju, tad ziniet, ka daudz lielāka ranga diplomāts nekā es un ar daudz ietekmīgākiem radiniekiem � ar to es domāju mūsu sūtni Turcijā marķīzu de La E � pa�laik par parā�diem ir ieslodzīts Konstantinopoles cietumā, tie�i tā pa�a iemesla dēļ, ka arī viņam jau vairākus gadus no vietas netiek izmaksāta alga. Saprotiet � man arī vajag no kaut kā dzīvot. Velns parāvis, man ta�u ir sieva un bērni!

Un viņ�, smagi nopūties, nobeidza:

���� Un tomēr varu mēģināt jums palīdzēt, tikai ar norunu, ka man nevajadzēs konlliktēties ar marķīzu. Ko es varu izdarīt jūsu labā?

���� Divas lietas, � Savarī teica. � Pirmais: uzmeklējiet �ajā, jums labi zināmajā pilsētā, arābu tirgoni, kura vārds ir Ali Meklubs un kuram ir krustdēls Muhameds Raki. Palūdziet viņu cēlu mērķu labā atnākt uz Kandijas ostu, kad d'Eskrenvila kuģis tiks izkrauts un no tā, domājams, tiks pārdoti atvestie vergi.

���� Tas ir manos spēkos, � atviegloti piekrita diplomāts. � Man liekas, ka es pat zinu, kur dzīvo �is tirgonis.

Tomēr otrais Savarī lūgums messīram Ro�ā likās daudz grūtāks. Tūlīt vajadzēja nodot vecajam aptiekāram da�us cehīnus no karaliskā pilnva�rotā maciņa. Galu galā viņ� tomēr piekrita, kaut arī nekādi nespēja apslēpt savu no�ēlu.

��� Ja jau jūs man apsolāt, ka mani �etrdesmit cchīni atnesīs simts livrus� Jā, starp citu, kā noritēja mans darījums Marseļā ar sūkļiem, kuri tur tika pārdoti? Bez tam d'Eskrenvils man solīja atvest pāris muciņas ar vaniļas liķieri, kur� tiek izgatavots tikai Austrumpirencjos. Kur tās ir?

Ne An�elika, ne arī Savarī par tām neko nezināja.

���� Neko darīt! Man vairs nav laika gaidīt saimnieku. Kad jūs viņu redzēsiet, tad pasakiet, ka viņu apmeklēja draugs un ka tas pieprasa nau�du par �vammēm, kā arī apsolītās liķiera muciņas. Bet nē, labāk neko viņam nesakiet. Būs daudz labāk, ja viņ� nemaz nezinās, ka esmu ar jums sarunājies. Nekad nevar zināt, kā viņ� to iztulkos�

�� Austrumos labā roka nekad nedrīkst zināt, ko dara kreisā, � pa�māco�i piezīmēja metrs Savarī.

���� Jā� Galvenais, lai viņam nerastos aizdomas par to, ka es jums aizdevu naudu, jums, gūstekņiem. Ak, tas nav labi! Gribētos gan zināt, vai vēlāk man nenāksies rūgti no�ēlot �o savu vieglprātīgo rīcību. Bet nu gan ie�u�

Un viņ� aizbrauca, aizmirsis par savu glāzīti vīna, � tik ļoti viņu satrauca atminas par pagātni un domas par savas vieglprātības sekām.

Vakarā, kad vergus izsēdināja krastā, uz mola stāvēja kāds arābs, tērpies d�ellabā. An�elika izkāpa krastā vienacainā Koriāno stingrā uz�raudzībā. Savarī atradās aizmugurē un sekoja viņiem pa pēdām. Negaidīti viņ� Koriāno rokās iebāza veselu sauju cehīnu.

��� No kurienes tev ir nauda, vecais nelieti? � pirāts norūca.

��� Ja tu to uzzināsi un pēc tam mani nosūdzēsi savam kapteinim, tas tevi nepadarīs bagātāku, � no�ukstēja vecais aptiekārs. � Atļauj man aprunāties, lūk, ar to arābu, un pēc tam es tev iedo�u vēl tikpat daudz.

��� Lai jūs kopā varētu sagatavoties bēg�anai?

��� Un pat ja arī tā būtu, kāda tev par to daļa? Maksa par maniem vecajiem kauliem nebūs pat trīsdesmit cehīnu vērta.

Koriāno pasvārstīja vara monētas un, uzreiz novērtējis �āda sprie�duma pareizību, aizgriezās un koncentrēja visu savu uzmanību pre�u izkrau�anai no kuģa: uz ve�iem, jaunām un skaistām sievietēm � uz atsevi�ķām un visām kopumā un tā tālāk�

Pa to laiku Savarī ātriem solī�iem aiztipināja pie netālu stāvo�ā arāba. Drīz vien viņ� atgriezās un, piegājis pie An�elikas, klusi no�ukstēja:

��� �is cilvēks � patie�ām ir tas pats Ali Mektubs, par kuru es jums tiku stāstījis, un viņam patie�ām ir krustdēls vārdā Muhameds Raki, vie�nīgi viņa krustdēls dzīvo Al�īrā. Pēc tēvo�a vārdiem, viņ� patie�ām atce�ras, ka viņa radinieks ir braucis uz Marse]u pēc kāda eiropie�a lūguma, pie kura krustdēls ilgus gadus kalpojis Sudānā, kur �is eiropietis, cilvēks ar lielām zinā�anām, nodarbojies ar zelta iegū�anu.

��� Bet kā izskatījās �is cilvēks? Vai tirgonis var viņu aprakstīt?

���� Nomierinieties. Es ta�u nevarēju uzreiz viņu izjautāt par visiem sīkumiem. Bet �ovakar vai rīt no rīta man būs ilgsto�āka tik�anās ar �o cilvēku.

��� Kā jūs spēsiet to panākt?

��� Tās ir manas rūpes. Paļaujieties uz mani.

Koriāno pārtrauca viņu sarunu. An�cliku pastiprinātas apsardzes pa�vadībā aizveda uz fran�u kvartāliem Kandijā. Jau krēsloja, un no apkār�tējiem logiem skanēja tamburīnu un flautu skaņas.

Māja, kurā viņi iegāja, līdzinājās mazam cietoksnim. �ie d'Eskrenvila īpa�umi pa pusei bija iekārtoti gan eiropie�u, gan aziātu stilā. Lieliskas mēbeles un portreti apzeltītos rāmjos �eit biedrojās ar austrumnieciska�jiem dīvāniem un neiztrūksto�o ūdenspīpi. Gaisā visur vējoja ha�i�a smar�a.

D'Eskrenvils piedāvāja savai gūsteknei tasīti kafijas, ko ne reizi nebija darījis pēc tam, kad viņi �ķīrās marmora dievu alejā.

���� Un tā, manu skaistulīt, lūk, mēs atbraucām uz savu ostu. Pēc da�ām dienām visi skaistu sievie�u mīlētāji, kuri būs gatavi samaksāt par retas mantas iegū�anu labu cenu, varēs apskatīt jūsu ķermeņa jaukumus visos sīkumos. Un jūs varat man ticēt � mēs viņiem dosim pietiekami daudz laika!

���� Jūs esat zemisks cilvēks, � An�elika nicino�i teica, � bet es nedomāju, ka jums pietiks drosmes mani pārdot� piedevām vēl kailu.

Pirāts skaļi iesmējās.

��� Bet es domāju, jo vairāk es spē�u jūs izrādīt saviem pircējiem, jo ticamāk es saņem�u savus divpadsmit tūksto�us piastru.

An�elika uzlēca kājās. Viņas acis �ķīla zibeņus.

��� Nē, tā nenotiks! � viņa iekliedzās. � Es nekad nepiekritī�u �ādai bezkaunīgai izrādei! Es neesmu verdzene. Esmu fran�u aristokrāte! Tas nekad nenotiks, nekad! Tikai pamēģiniet tā ar mani izrīkoties� Jūs simt�kārtīgi no�ēlosiet to, ka spējāt par kaut ko tādu vispār iedomāties!

��� Nelietīgā maita! � marķīzs norēcās, iesizdams viņai ar pletni.

Koriāno atkal nostājās An�elikas pusē.

���� Neaiztieciet viņu, patron! Jūs varat sabojāt viņas samtaino ādu! Jums nevajag tā uztraukties. Viņa mazliet pasēdēs karcerī � un uzreiz visa viņas uzpūtība pazudīs kā nebijusi.

Marķīzs d'Eskrenvils vairs nespēja atgūt veselo saprātu, bet palīgs viņu rupji atgrūda, un trakulis, nometis uz grīdas pletni, saļima uz dīvāna. Koriāno piegāja pie An�elikas un saņēma viņu aiz rokas. Viņa atbrīvojās no tvēriena un auksti piezīmēja, ka ir spējīga iet arī bez atbalsta. An�e�lika nekad neizjūta simpātijas pret �o laivinieku ar spalvainām ķepām, kuras bija noklātas ar ziliem tetovējumiem kā me�onim. Viņa āriene vis�labāk raksturoja viņa būtību � viņ� bija parasts, neģēlīgs pirāts ar melnu apsēju virs acs un linu sarkanu apsēju pāri taukainajiem matiem, kuri krita koķetās sprogās uz slikti noskūtajiem vaigiem. Noraustījis plecus, viņ� gāja An�elikai pa priek�u, līkumojot pa gaiteņu labirintiem un vec�laicīgās mājas ejām. Piespiedis viņu nokāpt lejā pa akmens kāpnēm, vien�āds apstājās pie durvīm, izvilka no jostas apsēja atslēgu sai�ķi un ar troksni atvēra durvju slēd�us.

��� Ejiet.

Jaunā sieviete apjukusi apstājās pie tum�ās kameras durvīm, pa ku�rām viņu aicināja ieiet. Koriāno pasmejoties iegrūda viņu iek�ā un aizvēra durvis.

Tagad viņa palika viena tum�ajā karceri, kur gaisma iekļuva tikai caur vēdlodziņu, kur� bija aizrestots ar dzelzs re�ģiem. �eit pat nebija noklāti salmi � bet tikai trīs sienā iekaltas dzelzs ķēdes ar rokassprādzēm galos.

�Mani vismaz neiekala �ajās ķēdēs, � An�elika nodomāja. � Viņi baidās "sabojāt manu ādu"."

Viņas pleci sūrstēja tajā vietā, kur d'Eskrenvils bija iesitis ar savu pletni. Viņa nogūlās uz. karcera grīdas. �eit viņa varēs visu pārdomāt, ja ne komfortā, tad vismaz klusumā. Dziļ�, bezrūpīgs klusums apņēma viņu. An�elika domāja par Ali Maktubu, par kuru viņai bija stāstījis Savarī. Viņam patie�ām bija krustdēls vārdā Muhameds R -iki, un �is krustdēls viņam bija stāstījis par eiropieti, kur� Sudānā meklēja zeltu un pēc kura lūguma viņ� kādreiz bija devies uz Marseļu. An�elika klusibā atkārtoja katru vārdu, cen�oties tajos smelt kaut visniecīgākās cerības. Nē, viņa nespēja mānīt pali sevi. Viņa bija pareizi darījusi, ka, par spīti uz vis�stingrākajiem aizliegumiem un ieslodzījumiem, neatmeta cerības nok)ūt Kandijā, jo smalkais pavediens neaprāvās un galu galā tāpat kā iepriek� viesa viņai cerības. Tikai nevajag pārāk nodoties mānam. Viņas meklē�jumi vēl nav devu�i nekādus jūtamus rezultātus. Kad un kur viņa varēs tikties ar Ali Mektuba krustdēlu? Viņa pat nezināja, kādā veidā spēs atgūt savu brīvību un vai liktenis viņai nebija sagatavojis vis�ausmīgāko sodu � kļūt par vienu no harēma nebrīvajām sievām.

Neskatoties uz �īm uzmācīgajām domām, kas viņu ļoti nomāca, viņa tomēr aizmiga un, pēc visa sprie�ot, gulēja ļoti cie�i, jo pēc pamo�anās atrada noliktu sev blakus vara paplāti ar smar�īgu turku kafijas tasīti, sacukurotus augļus un medus plāceņus. �o gardumu izvēle acīmredzami piederēja sievietes rokai, un An�elika saprata, kas par viņu tā ir pa�rūpējies, kad ieraudzīja blakus paplātei sarullētu sedziņu, kura piederēja klusai, nemanāmai un brīvai verdzenei Elisai.

An�elika tikko kā beidza savu maltīti, kad pazemes cietuma gaitenī atskanēja balsis. Tad no�ķindēja durvju aizvirtņi un �ķībais d'Eskrenvila palīgs kamerā rupji iegrūda vēl divas sievietes. Vienai no tām seja bija aizsegta ar �ķidrautu. Tikko ienāku�as, abas skaļi iespiedzās un, vēr�oties pie Koriāno turku valodā, sāka izrādīt savu neapmierinātību. Cietumsargs atbildēja viņām ar rupjiem lamuvārdiem tajā pa�ā valodā. Tad viņ� aiz�slēdza atkal durvis un, skaļi lamādamies, aizgāja.

Sievietes ierāvās karcera stūrī, vērojot An�eliku ar izbaiļu pilniem skatieniem, kamēr neieraudzīja, ka viņu priek�ā ir tāda pati sieviete. Sa�pratu�as savu kļūdī�anos, viņas iespurdzās kā meitenes.

An�elikas acis jau bija apradu�as ar tumsu. Viņa saskatīja, ka sieviete ar �ķidrautu ir ģērbusies kuplās, melnās zīda platbiksēs un īsā bārkstainā ņieburā. Viņas biezajos, melnajos matos, kuri bija piekrāsoti ar basmu, rotājās maza, plakana, sarkana samta cepurīte, no kuras nokarājās gai�sīgais �ķidrauts, kas aizsedza seju. Sapratusi, ka viņa atrodas sievietes sabiedrībā, viņa atsedza savu �ķidrautu, un uz An�eliku lūkojās skaistas gazeles acis, ierāmētas nedabiski garās zili melnās skropstās. Sieviete bū�tu bijusi ļoti skaista, ja vien nebūtu nesamērīgi lielā, garā deguna. Viņa no drēbju saiņa apak�as izvilka zelta ķēdīti ar krustiņu un, to noskūps�tījusi, izteiksmīgi nokrustījās no labās uz kreiso pusi. Pamanījusi iespaidu, kādu bija atstājusi uz An�eliku, viņa apsēdās tai blakus, un par lielu izbrīnu, sāka runāt franciski � klusi, mazliet aizķeroties, bet pareizi. Vi�ņa bija Kaukāza armēniete no Gruzijas un visur centās izplatīt pareiz�ticību, bet fran�u valodu bija iemācījusies pie jezuītu mācītāja, kur� �o valodu pasniedza viņas brāļiem. Blondā biedrene esot no Maskavijas, vi�ņu saķēru�i turki pie Kijevas.

An�clika pajautāja, kā viņas nokļuva d'Eskrenvila rokās. Izrādījās, ka viņas abas to gandrīz nepazina, jo tikai pavisam nesen tika atvestas uz Kandiju pēc ilga un mokpilna ceļojuma uz Sirijas pilsētu Beirutu, kur viņas nokļuva pēc Erzerumas un Konstantinopoles.

Gūsteknes bija ļoti priecīgas, ka viņas tika atvestas tie�i uz �ejieni, jo zināja, ka �oreiz ar viņām neapiesies kā ar lopiem, izstādot viņas kailas pilsētas tirgus laukumā. Viņas tiks pārdotas sevi�ķā, tikai �vērtīgai precei" domātā izsolē, kura ritēs aiz aizslēgtām durvīm.

Klausoties armēnieti, An�elika skatījās uz viņu paliesi pārsteigta. �ai pa�ai sievietei, kuru vergu tirgotāji staipīja sev līdzi jau vairākus mēne�us, izstādot kailu Levantes tirgos, tomēr neviens no tiem nebija noņēmis no viņas ne masīvās zelta rokassprādzes, kas rotāja viņas rokas delmus un kāju potītes, ne ari smago cehinu zelta jostu, kas bija aptīta apkārt vi�ducim vairākās kārtās. Viņai bija vairākas unces zelta. Nez cik �eit vajag zelta, lai varētu izpirkt sevi brīvībā?

Armēniete skaļi iesmējās. �Tas ir atkarīgs no apstākļiem", � viņa teica. Pēc viņas vārdiem, lietas būtība neslēpās naudā, galvenais jāatrod varens un ietekmīgs aizstāvis. Viņa bija pārliecināta, ka �eit viņai to būs daudz vieglāk izdarīt, tie�i �ajā pilsētā, kuru vēl pavisam nesen pārvaldīja kristie�i un kura līdz pat �im laikam palika patvērums kristie�u korsāriem, kā arī osta Rietumu tirdzniecības kuģiem. Ielās viņa redzēja pareizticīgos mācītājus, un tie viesa cerības.

Slāviete turējās vairāk nomaļus, bet varbūt viņa bija mazāk pļāpīga. Nākotne viņai likās vienaldzīga, bet pagaidām, nevienam nelūgu�i atļauju, nolikās uz An�elikas sedziņas un, aizņēmusi tās lielāko daļu, gandrīz uz�reiz arī aizmiga.

� Tā nebūs bīstama sāncense, � daudznozīmīgi teica armēniete, pie�miedzot An�elikai ar aci. � Viņa ir skaista, bet uzreiz redzams, ka tai kaut kā pietrūkst, lai pievilinātu vīrie�us. No otras puses, es ceru, ka jūsu klātbūtne man netraucēs atrast labu saimnieku.

���� Bet vai jūs nekad nedomājāt par to, lai aizbēgtu? � An�elika jautāja.

���� Aizbēgt? Uz kurieni? Lidz Kaukāzam, kur es dzīvoju, ir pārāk tālu. Ceļ� uz turieni iet cauri visai turku impērijai. Lūk, Kandija vēl pa�visam nesen bija kristie�u īpa�umā � un vai tad viņi to neatkaroja? Kau�kāzā man vairs nav savu māju � tur tagad atrodas turki! Viņi nogalināja manu tēvu un vecākos brāļus, bet jaunākos manu acu priek�ā kastrēja, lai pārdotu tos kā baltos.cinuhus savam varenajam pa�ā Karsā. Nē, man pats labākais � atrast varenu, iespaidīgu saimnieku, un jo tas būs va�renāks, jo labāk.

Tad viņa sāka izjautāt An�eliku. Vai viņa gadījumā nav atbraukusi uz Kandiju no Maltas nebrīvnie�u tirgus? Kad viņa izteica �os vārdus, viņas balsī varēja just lielu pietāti.

���� Bet vai tad tas ir liels gods � tikt Maltas ordeņa mūku sa�gūstītai? � An�elika ironiska apjautājās.

��� Tie ir viscienījamākie Lavantes kristīgie senjori, � armēniete tei�ca, bolot uz An�eliku savas melnās acis. � Pat turki baidās no viņiem un tāpēc tos ciena, jo Maltas bruņinieki tirgojas ar visām pasaules valstīm un viņu bagātības nav izmērojamas. Vai jūs zināt, ka viņiem pieder �īs pilsētas batistāns? Man teica, ka viena no viņu galerām pa�reiz atrodas ostā un ka ordeņa pilnvarotais vergu pārdo�anā atbrauks uz tirgu, kurā mūs pārdos. Ak, kādas muļķības es pa�laik runāju � jūs ta�u esat fran�cūziete, bet pie jums Francijā laikam ir savi vergu tirgus laukumi. Runā, ka Francija ir ļoti varena valsts. Pastāstiet man par to. Vai tā ir tikpat liela kā Malta?

An�elika sa�uta. Nē, Francijā nav vergu tirdzniecības. Un Francija ir desmit tūksto� rei�u lielāka par Maltu.

Armēniete skaļi un nicino�i iesmējās An�clikai tie�i sejā. Kāpēc fran�cūzietes izdomā visādus niekus, vēl neticamākus par arābu pasakām? Ir ta�u zināms, ka pasaulē nav lielākas kristie�u valsts par Maltu.

An�elika necentās viņu pārliecināt. Viņa vienīgi pateica, ka izredzes tuvākajā nākotnē tikt pārdotai batistānā ar cēlsirdīgo bruņinieku palīdzī�bu viņas skatījumā neizpērk brīvības zaudē�anu, tāpēc viņa cer uz bēg��anu.

Armēniete pa�ūpoja galvu. Viņa neticēja, ka var izrauties no tik va�renu vergu tirgotāju nagiem, kādi bija fran�u pirāti. Viņa atradās turku varā gandrīz veselu gadu un pa �o laiku ne reizi nedzirdēja par sievie�u veiksmīgu bēg�anu.

Vairāk �veiksmīgās" bēgles atrada vai nu nodurtas, vai arī suņu un kaķu apēstas.

��� Kaķu?

���� Da�as musulmaņu ciltis ir iemācīju�as kaķiem apsargāt savas gūsteknes. Bet kaķi ir daudz izveicīgāki un niknāki par suņiem.

��� Bet es domāju, ka sievietes apsargā einuhi. Vai tad tā nav?

No atbildes An�elika uzzināja, ka einuhi apsargā tikai tās laimīgās, kurām palaimējas pacelties pāri pārējām harēma sievām, bet pārējās nebrīvnieces tiek uzticētas .kaķiem un cūkām. Da�reiz nepaklausīgās dzīvas tiek atdotas apē�anai. Riebīgie dzīvnieki tām vispirms izskrāpē acis, bet pēc tam nograu� krūtis.

An�elika nodrebēja. Viņa nebaidījās no nāves, bet nomirt tādā vei�dā!�

Pa to laiku armēnietes ēstgriba nemaz nebija sabojājusies. Elisas at�nestie gardumi ātri vien izkusa, izdalīti pat ne uz divām, bet uz trim daļām, jo slāviete pamodās un viena pati apēda lielāko daļu no visiem cienastiem. Gūsteknes sajuta slāpes, tomēr, neskatoties uz armēnietes skaļajiem saucieniem, neviens neatnesa viņām dzērienu. Nakts vēsums mazliet apslāpēja svelo�o slāpju sajūtu, un sievietes gandrīz vai labi no�gulēja visu nakti. Bet līdz ar rīta iestā�anos viņām vēl vairāk sagribējās dzert, bet, lai kā arī viņas kliedza, neviens pie viņām nenāca.

Pa �auro vēdlodziņu viņu tum�ajā un dziļajā pagrabā ienāca dienas karstā elpa. Gūsteknes mocīja bads un slāpes. Gaisma kļuva sarkana, tad sārti violeta un beidzot iestājās krēsla. Atkal iestājās nakts, vēl vairāk nomāco�a nekā iepriek�ējā. An�clikai sāpēja mugura. Pirāta pletnes cir�tieni dedzināja ādu, bet sarecēju�ās asinis bija pielipināju�as drēbes pie miesas.

No rīta viņas uzmodās no brīni�ķīgas smar�as. Tās ra�anās avots atra�dās kaut kur netālu.

�� Tas ir kaukāzie�u �a�liks, armēniete teica, un viņas nāsis iedre�bējās. � Cepta jērgaļa uz iesma.

�ajā brīdī gaitenī, glāstot dzirdi, atskanēja metāla bļodu �ķindoņa.

��� Nolieciet tās �eit, � atskanēja d'Eskrenvila balss.

No�vadzēja aizbīdņi, un karcerī uzreiz ielauzās saules gaismas stars.

��� Nu, manu mīļumiņ, neliela atslodze un laba sabiedrība lika tev pieņemties prātā? Vai tu uzvedusies tā, kā pienākas paklausīgai verdze�nei? Noliec galvu un saki: �Jā, saimniek, es izdarī�u visu, ko jūs vē�lēsities�"

No pirāta nāca vīna un ha�i�a smaka. Viņ� bija slikti noskuvies. Ie�raudzījis, ka An�elika klusē, viņ� nolamājās un iekliedzās, ka viņa pa�cietībai ir pienācis gals.

��� Bet neaplau�ot ragus �ai maitai, es �eit nevarē�u iesaistīties vergu tirdzniecībā. Viņa mani novedīs līdz bankrotam! Bet nu, ietiepīgā ēzeļ�māte, atkārto pēc manis: �Jā, saimniek�"

An�elika sakoda zobus. Vergu tirgotājs aiz niknuma nospļāvās uz grī�das. Viņ� pacēla pletni, bet �ķībais palīgs atkal viņu atturēja no �ī soļa. Saņēmis sevi rokās, marķīzs centās apslāpēt savas dusmas.

�� Ja es vēl neesmu nodīrājis no tevis ādu, tad tikai tāpēc, ka vēlos saņemt par tevi pieņemamu cenu�

Viņ� pagriezās pret jūrniekiem, kuri bija atnesu�i bļodas ar ēdieniem.

��� Aizvediet pārējās gūsteknes uz blakus kameru, lai viņas varētu labi paēst un padzerties, bet �o spītnieci atstājiet �eit.

An�elikai par lielu izbrīnu, armēniete un viņas biedrene, ēdelīgā maskaviete, atteicās izmantot privilēģijas, kuras neattiecās uz tre�o gūstekni. Gūstekņu vidū bija pieņemts atbalstīt citam citu.

Viņu mocītājs sūtīja visas sievietes pie velna, dievodamies, ka tik pa�gāniski radījumi vispār nav pelnīju�i tiesības dzīvot �ajā pasaulē, un, pēc viņa pavēles, jūrnieki, skaļi �ķindinot traukus, aiznesa ēdienus un dzē�rienus.

Diena pagāja, atkal iestājās nakts. Trīs gūsteknes mocīja bads un slā�pes. An�elika nespēja aizmigt. Vai tie�ām viņai nāksies izturēt vēl tādu pa�u moko�u dienu un tikai tādēļ, lai parīt viņu pārdotu izsolē, kur viņas visas trīs, domājams, kļūs par galvenajām ēsmām pircēju pievilinā�anā? Savari apsolīja viņu izglābt no �ī rūgtā likteņa. Tomēr �is nabadzigais, nelaimīgais vecis ar saviem neizglītotajiem draugiem grieķiem maz ko spēja izdarīt �ajā �ausmīgajā lapseņu pūznī, kur augstāko pirātu brālības vadītāju rokās bija visi nepiecie�amie līdzekļi, lai netraucēti varētu no�doties senajam un ienesīgajam amatam � vergu tirdzniecībai.

Nakts vidū viņa pēk�ņi ieraudzīja pie vēdlodziņa divas spīdo�as acis.

�� Kaķis! � An�elika iespiedzās, kurai laiku pa laikam rādījās armēnietes baismīgie nostāsti.

Bet tā bija tikai vienkār�a eļļas lampa ar diviem degļiem. Kāds aiz�klāja �o gaismas sireii, un kiusa baiss pasauca An�eliku:

��� Senjora An�elika, nāciet �urp� es � Elisa�

An�elika, aiz nespēka �ūpodamās, pienāca pie loga, un viņai tie�i rokās iekrita kaut kas auksts un lipīgs. Viņa aiz �ausmām to izmeta ārā no rokām, uzreiz nevarēdama saprast, ka tie bija trīs milzīgi vīnogu ķe�kari.

��� Vecais aptiekārs lika jums nodot� lai kas arī notiktu nevajag krist izmisumā. Viņ� atnāks uz �ejieni rītausmā, ļcad no lielās mo�ejas atskanēs pirmais mucdzina sauciens.

���� Paldies tev, Elis! Cik tu esi laba!� Bet kas tur tā trok�ņo? Vai tas ir pazemes vulkāns?

��� Nē! Tā ir vētra. �odien jūra ir ļoti dusmīga. �eit viss ir labi dzir�dams, jo saimnieka māja atrodas pie pa�as jūras.

Viņa aizgāja tik klusi kā ēna. An�elika ar lielu kāri metās virsū vī�nogu ķekaram, tad pārstāja ēst, pārmezdama sev, ka nav uzcienājusi pā�rējās. Viņa ātri sadalīja vīnogas trijās daļās un steidzīgi apēda savu daļu. Tagad viņai sāka likties, ka nakts nekad nebeigsies. Mazliet dzesējusi slāpes un badu, viņa sajuta, ka to sāk pārvarēt miegs, bet centās nepa�doties �ai miera sajūtai, jo nepacietīgi gaidīja Savarī atnāk�anu. Tuvāk rītausmai viļņu bango�ana apklusa. An�elika sēdēja, atspiedusies pret sie�nu zem lodziņa, un galu galā nemanot iemiga.

��� Di Plessī kundze, vai jūs uzrakstīsiet vēstuli?

An�elika uzlēca kājās. Ieskatījusies viņa ieraudzīja veco aptiekāru � tas mēģināja iebāzt pa vēdlodziņu papīra lapu, tintnīcu un spalvu.

��� Bet es neko neredzu �ajā tumsā. Un �eit nav uz kā rakstīt.

��� Tas nav tik svarīgi. Pielieciet papīru pie sienas vai nolieciet to uz grīdas.

An�elika pielika papīra lapu pie grubuļainās sienas. Savarī pasniedza viņai tintnīcu.

�� Vēstuli� vēstuli, bet kam? � An�elika jautāja, mazliet atgūstoties.

��� Jūsu vīram.

��� Manam vīram?�

��� Jā� Es vēlreiz runāju ar Ali Mektubu, un viņ� nolēma doties uz Al�īru, lai tur tiktos ar savu krustdēlu un izjautātu viņu vēlreiz par visu. Varbūt viņ� to aizvedīs pie jūsu vīra. Būtu bijis labi, ja Ali Mektubs uzreiz varētu nodot jūsu vēstuli, uzrakstītu ar jūsu rokrakstu, lai pie�rādītu, ka tā bijāt jūs, kas viņu sūtīja.

An�elikai drebēja rokas.

Uzrakstīt vēstuli vīram! �afrē pārstāja būt par vīziju un kļuva par dzīvu cilvēku. Domas par to, ka viņa rokas, iespējams, pieskarsies �ai vēstulei, ka viņa acis lasīs �īs rindiņas, viņai likās neprātīgas. �Vai es patie�ām kādreiz ticēju tam, ka viņ� uzcelsies no miru�ajiem?" � viņa sev jautāja.

��� Ko lai es viņam saku vēstulē, metr Savarī? Es nezinu� Ko vajag rakstīt?

��� Nav svarīgi � viņam vienīgi ir jāpazīst jūsu rokraksts.

Skrāpējot papīru ar spalvu un satraukuma pārņemta, An�elika

rakstīja:

�Atcerieties mani, kura kādreiz bija jūsu sieva. Esmu vienmēr jūs mīlējusi. � An�elika".

��� Vai man viņam ir jāpaziņo par to �ausmīgo stāvokli, kurā esmu nokļuvusi, un jāpaskaidro, kur es pa�laik atrodos?

��� Ali Mektubs viņam visu izstāstīs.

��� Jūs patie�ām domājat, ka Ali Mektubs ar viņu tiksies?

��� Katrā gadījumā viņ� liks lietā visus līdzekļus.

��� Kā jūs mācējāt viņu pierunāt doties tik tālā ceļojumā mūsu dēļ? Nabaga vergu dēļ, kuriem pat nav naudas?

���� Redziet, musulmaņi vienmēr nav kāri tikai uz naudu, � Savarī teica. � Vispirms viņi seko diviem vai trim lieliem Islama principiem, un, kad viņi seko balss aicinājumam, viņus neviens nespēj no tā atturēt. Tirgotājs Ali Mektubs domā, ka notikums ar jūsu vīru � ir Debesu zīme, sūtīta ar Allaha svētību. Jūs abus vada Kunga sūtība. Jūsu meklējumi � ir Dieva svētīti, un Ali Mektubs nolēma, ka viņam ir jādodas ceļojumā, citādi Allahs viņu notiesās. Viņ� dodas �ajā ceļojumā ar tādu svētlaimes sajūtu, it kā dotos uz Meku, dodas pats par saviem līdzekļiem, un tas bija viņ�, kas man iedeva simts livrus, kurus es biju apsolījis Ro�ā kun�gam par viņa pakalpojumiem. Un esmu pārliecināts, ka viņ� visu izdarīs tā, kā bija solījis�

���� Bet varbūt tā patie�ām ir Dieva sūtība, zīme tam, ka Kungs ir ap�ēlojies par mani? Bet Mektuba ceļojums būs ilgs� Kas ar mani notiks līdz tam laikam? Vai jūs zināt, ka mani grib pārdot pēc pāris dienām?

��� Zinu, � Savarī norūpējies atbildēja, � bet jūs nezaudējiet cerī�bas. Varbūt man izdosies sagatavoties bēg�anai. Tomēr ja jums izdosies vēl aizkavēties kaut da�as dienas, pirms jūs izstādīs vergu izsolē, tas mums dos lielākas iespējas veiksmīgai bēg�anai.

��� Es par to jau tiku domājusi, tāpēc izjautāju savas biedrenes. Iz�rādās, ka gūsteknes da�reiz sevi pat izkropļo, lai tikai viņas nepārdotu. Man tādai rīcībai nepietiek drosmes, bet domāju, ja cs apgrieztu matus līdz pa�ām saknēm, tas izjauktu manu cietumsargu plānus. Viņi liek lielas cerības uz maniem gai�ajiem matiem, tāpēc ka Austrumu vīrie�iem patīk gai�matainas sievietes. Ar nogrieztiem matiem man vairs nebūs tādas vēr�tības. Viņi neiedro�ināsies pārdot mani tādā izskatā, tāpēc viņiem nekas cits neatliks kā gaidīt, kamēr ataugs mani mati.

��� Nav slikta doma, bet es baidos, ka līdz ar to jūs uzjundīsiet �o nelie�u naida svelmi un viņi varēs jūs bargi sodīt.

���� Nebaidieties par mani � es jau sāku pielāgoties dzīvei �ajos apstākļos. Man vienkār�i ir vajadzīgas �ķēres.

���� Es pacentī�os jums tās dabūt. Nezinu, vai spē�u atnākt pats � man visu laiku kāds seko, bet es noteikti atradī�u kādu, kam varēs uzti�cēties. Nekrītiet izmisumā. In�alla!

Iestājās tre�ās ieslodzījuma dienas rīts. An�elika sagatavojās tam, ka tagad marķīzs pielietos vēl sūrāku sodu. An�elika juta, ka viņai sākas viegls drudzis. Viņai reiba galva, bet kājas likās kā ar vali piebāztas. Kad gaitenī atskanēja soļi, viņu pārņēma slimības drudzis.

Uz sliek�ņa stāvo�ais Koriāno klusēdams pasauca An�eliku un aiz�veda viņu uz viesistabu, kur vislielākajā niknumā no viena stūra otrā ātriem soļiem staigāja marķīzs d'Eskrenvils. Viņ� uzmeta An�elikai skatienu, kur� bija naida pārpilns, tad, iebāzis roku kamzoļa kabatā, izvilka no tās garas �ķēres.

���� Mēs tās atradām pie grieķu puikas, kur� centās piezagties pie karcera vēdlodziņa. �īs �ķēres ta�u bija domātas tev, vai ne? Ko tu ar tām gribēji darīt?

An�elika neko neatbildēja, nicino�i pavērsdama seju uz otru pusi. Tā�tad viņas plāns nebija izdevies.

��� Viņa noteikti kaut ko bija izdomājusi, � Koriāno teica, � jo jūs ta�u zināt, ka da�reiz viņas ir spējigas izdomāt visādas nelietības, lai iz�bēgtu no vergu izsoles!� Vai atceraties to sicīlieti, kura pati sevi aplēja ar vitriolu?� Bet to, kura metās ar galvu lejā no cietok�ņa sienas? Vis�īstākie zaudējumi.

��� Nerunā par nelaimīgiem gadījumiem, citādi piesauksi jaunu ne�laimi! � d'Eskrenvils atbildēja.

Viņ� atkal atsāka staigāt no viena istabas kakta uz otru, tad, piegājis pie An�elikas, to saķēra aiz matiem un ieskatījās acīs.

��� Tātad tu nolēmi, ka ne|ausi sevi pārdot, jā? Ka tu vienalga ko izdomāsi, mēģinot izbēgt no izsoles? Tu centīsies kliegt? Kaukt? Izrau�ties?� Un mums ievajadzēsies desmit vīrie�us, lai tevi izģērbtu?

Viņ� to atlaida un atkal iesāka soļiem mērīt istabas garumu.

��� Varu iedomāties, kāds izraisītos skandāls, ja tev ļautu vaļu. Batistāna saimniekiem, Maltas bruņiniekiem, tādi forteļi nav pa prātam un pakļāvīgu sievie�u cienītājiem � arī.

��� Varbūt viņu piedzirdīt ar kādu apdullino�u dzērienu?

��� Tu ta�u zini, ka pircējiem nepatīk arī tādas sievietes. Viņām ir stulbs un truls izskats. Tas nekairina pircēju iztēli. Bet man diem�ēl ir tik ļoti nepiecie�ami �ie divpadsmit tūksto�i piastru!

Viņ� apstājās An�elikas priek�ā.

�� Ja tu būsi paklausīga, es tos noteikti saņem�u� Bet tu gribi, kaut vai pa�ā pēdējā mirklī, mums sarīkot kaut kādas cūcības. Es tev, Koriāno, saku, ka drīzāk es pats piemaksā�u �o summu, lai tikai mani kāds atbrīvo no �īs maitas.

Vienacis sa�utis nourk�ķēja:

��� Vajag viņai aplauzt ragus!

��� Kā? Mēs jau visu izmēģinājām.

��� Nē, ne visu.

Kapteiņa palīga vienīgā acs iedzirkstījās.

���� Viņa vēl nav redzējusi mūsu pagrabu, kas atrodas zem pilsētas mūra sienām. Kad viņa aizstaigās uz turieni � sapratis, kas viņu sagaida, ja viņa izjauks mums izsoli.

Viņa bezzobainā mute sa�ķiebās pretīgā smīnā. D'Eskrenvils saproto�i pamāja.

��� Laba doma, Koriāno. Vajag izmēģināt ari �o gājienu.

Viņ� piegāja pie gūsteknes.

��� Vai gribi zināt, kādu nāvi esmu tev sagatavojis, ja man neizdosies tevi pārdot par divpadsmit tūksto�iem piastru?� Tas ir tajā gadījumā, ja tu centīsies atbaidīt pircējus.

Turot viņu aiz matiem, viņ� pieliecās pie An�elikas ar savu izķēmoto seju, kas bija saviebta grimasē. No viņa nāca saldenā ha�i�a smar�a.

���� Tikai neceri, ka es tevi ap�ēlo�u� Ja par tevi dos mazāk par divpadsmit tūksto�iem piastru, es tevi aizvedī�u no izsoles, un tu mirsi. Vai gribi uzzināt kā?

Aiz An�elikas muguras aizcirtās jaunās kameras durvis. Tāpat kā pir�mā kamera, arī �ī bija tum�a un mitra, bet tajā nevarēja saskatīt neko neparastu. An�elika ilgi stāvēja, tad apsēdās uz segas stūra. Viņa negri�bēja izrādīt d'Eskrenvilam, ka baidās, �ausmīgi baidās! Kad viņ� aizvēra pagraba durvis, An�elika bija gatava mesties pie viņa kājām, lūdzot ap�ē�lo�anu, apsolot, ka visu izdarīs pēc viņa prāta� Bet pēdējā brīdī lepnums viņu atturēja no �ī soja.

��� Man bail, � viņa skaļi teica. Kungs, cik ļoti es baidos!

Viņ� to mocīja jau vairākas dienas no vietas, un An�elika vairs nespē�ja valdīt pār sevi kā agrāk. �eit viņa jutās kā kapā. An�elika iespieda seju plaukstās un sāka gaidīt.

Viņas ausis uztvēra dobju skaņu, it kā netālu kaut kas nokristu zemē, tad atkal iestājās klusums.

Bet tagad viņa kamerā vairs nebija viena. Viņai blakus atradās kāda neredzama būtne, un An�elika sajuta sev pievērstu skatienu. Viņa lēni, ļoti lēni noņēma plaukstas no acīm un aiz �ausmām gandrīz vai pamira. Kameras vidū uz grīdas sēdēja milzīgs kaķis un skatījās uz. viņu. Tā foslorizējo�ās acis mirdzēja pagraba puskrēslā. An�elika sastinga, jūtot, ka ne�spēja pakustināt ne roku, ne kāju.

Caur loga re�ģi ieslīdēja vēl viens kaķis, kas ari nolēca uz grīdas. Viņam sekoja tre�ais� ceturtais, piektais. Tagad An�eliku aplenca kaķi, kuri līda uz viņas pusi. Karcera tumsā viņa samanīja tikai to spīdo�ās acis, kuras nenovērsdamās sekoja katrai viņas kustībai. Viens no tiem pielīda vistuvāk un izliecās kūkumā, gatavodamies lēkt. An�elikai likās, ka kaķis tēmē viņai tie�i acīs. Viņa centās tam iespert, lai to aizdzītu.

Dzīvnieks atbildēja ar niknu �ņāk�anu un ņaudē�anu, kuru uzreiz kā sā�tana koris uzķēra pārējie.

An�elika uzlēca kājās un metās pie durvīm. Viņai uz pleciem saklupa kaķu ķermeņu murskulis, kuru asie nagi ieķērās viņas miesā, saplēsdami drēbes.

Aizsedzot ar rokām acis, viņa kliedza kā jukusi:

��� Nē! Nē!� Nevajag!� Palīdziet! Palīdziet!

Durvis atvērās, un kamerā ieskrēju�ais Koriāno sāka sist no visa spē�ka ar pletni pa kaķu mugurām, spert tos kājām un skaļi lamāties. Viņam nācās diezgan pamatīgi papūlēties, lai spētu izklīdināt izsalku�os dzīv�niekus. Koriāno izvilka An�eliku ārpus kameras, drebo�u, raudo�u, aiz bailēm neko nesaproto�u.

D'Eskrenvils skatījās uz viņu, nupat jau salauztu. Tagad tā bija vēl viena pazemīga un paklausīga sieviete. Viņas jūtīgie nervi neizturēja mo�cības, un sievietes vājums ņēma virsroku pār nevaldāmo dabu. Viņa bija tikai vienkār�a sieviete un nekas vairāk, tāda pati kā pārējās.

Pirāta lūpas saviebās smīnā. Tā bija viņa kārtējā saldā uzvara� un pati rūgtākā. Pēk�ņi viņam gribējās skaļi iekliegties, it kā no sāpēm, bet viņ� sakoda zobus.

�� Tu kļuvi prātīgāka? Vai tagad klausīsi?

Viņa aizclsdamās atkārtoja:

��� Nē, nevajag! Ncatdodiet mani vairs kaķiem, neatdodiet�

Viņ� pacēla uz aug�u tās zodu.

��� Vai tu būsi paklausīga? Vai atļausi aizvest sevi uz batistānu?

��� Jā, jā.

��� Vai atļausi sevi rādīt pircējiem, izģērbsies kaila?

��� Jā, jā� visu� Visu, ko jūs vēlaties� Tikai ne kaķu�

Abi pirāti saskatījās.

��� Izskatās, ka mēs esam uzvarēju�i, patron, � Koriāno teica.

Viņ� noliecās pār sagumu�o An�eliku, kura kratījās moko�ās elsās,

norādot uz viņas saskrāpēto plecu.

���� Es iegāju uzreiz, līdzko viņa sāka saukt palīgā, bet tie riebīgie dzīvnieki tomēr paspēja viņu pamatīgi saskrāpēt. Galvenais, batistāna un izsoles nocenotājs Erivāns mūs tagad pamatīgi lamās.

Marķīzs d'Eskrenvils noslaucīja nosvīdu�o pieri.

���� Mēs vēl sveikā tikām cauri. Laime, ka viņa tiem neatļāva sev iz�skrāpēt acis.

� Tīra patiesība! Es tik spītīgas vēl nebiju saticis. O, madonna! Ta�gad es visu atliku�o dzīves daļu, lai kur ari mani liktenis neaizsūtītu, visiem stāstī�u notikumu par francūzieti ar zaļajām acīm.

Pēc �īs �ausmīgās scēnas An�elika dzīvoja, ieslīgusi trulā, bezcerīgā pakļāvībā, nemēģinot vairs savest kārtībā savas domas vai censties sadum�poties. Redzot, ka francūziete, kura vēl pavisam nesen bija tik lepna, tagad guļ, neceļoties aug�ā, ar neizteiksmīgu, neredzo�u skatienu, abas viņas kameras biedrenes daudznozīmīgi saskatījās. Jā, fran�u pirāts zina, kā savaldīt pa�as nepiekāpīgākās. Viņ� bija cilvēks ar lielu pieredzi. Abas sievietes juta pret viņu godbijību un gandrīz vai lepojās ar to, ka atrodas viņa varā.

Nākamajā rītā kamerā ienāca viens no marķīza �Hermesa" sargiem. Aiz viņa nāca divi ārkārtīgi resni nēģeri. Īstenībā An�clikai tikai sākumā likās, ka tie ir vīrie�i, tāpēc ka viņi bija ģērbu�ies kā vīrie�i, ieskaitot turku turbānus un zobenus pie jostasvietas. Tomēr, ielūkojusies tajos vērī�gāk, viņa ieraudzīja, ka tās ir jau gados padzīvoju�as sievietes, jo katrai zem samta bezro�a bija manāmas nokarenas krūtis, bet sejas ar neskai�tāmajiem apak�zodiem un tauku krokām bija pilnīgi gludas bez apma�tojuma. Vecākā no abām nostājās pie An�elikas un falsetā teica:

��� Hammam!

Francūziete jautājo�i paskatījās uz armēnieti.

��� Hammam? Persie�u valodā, liekas, nozīmē � pirts?

��� Jā, ļoti labi, � apstiprināja vecene turku valodā ar �ilbino�u smai�du sejā. Tad viņa norādīja ar oran�o pirkstu, kas tāds bija kļuvis no bie�ās basmas lieto�anas, uz maskavietes pusi un teica krieviski: �Pirts". Vēlāk viņa norādīja ar to pa�u pirkstu uz savām krūtīm un noteica:

��� Hammama�i!

��� Tas nozīmē � galvenā pirtniece, � priecīgā un saviļņojo�ā balsī pārtulkoja armēniete.

Viņa paskaidroja, ka �ie divi � einuhi, kuri atnāku�i viņām pakaļ, lai aizvestu viņas uz turku pirti izplucināt visu lieko apmatojumu uz ķer�meņa, bū�ot viņu sargi, bet galvenais, � tie bū�ot arī viņu ģērbēji. Slāviete, it kā tikko pamodusies no miega, ie�ivinājās, grie�oties pie pirtnie�cēm ar vislielāko picglaimību. Gan viņa, gan tās biedrene bija stāvā sa�jūsmā.

���� Viņas saka, ka mēs varot tirgū izmeklēt pa�as dārgākās drēbes un dārglietas. Bet vispirms mums jāpiekrīt aizsegt savu seju un figūru. Einuhs teica, ka jums neklājas ģērbties vīrie�u drēbēs un ka viņam par jums ir kauns.

Sievietes izveda no pazemes un ieveda kādā mājā, kur viņām jau bija sagatavots cienasts � pīrādziņi ar gaļu, atvēsināti dzērieni no apelsīnu un citronu sulas. Einuhi no tām nenovērsa skatienus. An�elika nodrebēja, kad vecais einuhs uzlika uz viņas pleca savu roku ar oran�ajiem nagiem un atglauda viņas matus, lai apskatītu tās muguru. �ajā brīdī ieradās marķīzs d'Eskrenvils. Einuhs viņam kaut ko pārmeto�i teica turku valodā. Armēnicte �ukstēja An�clikai ausī:

���� Viņ� saka: �Jūs esat jucis � sist tādu skaistuli pirms izsoles?" Viņ� negalvo, ka spēs līdz vakaram sadziedēt �īs rētas.

D'Eskrenvils � tāpat turku valodā � atbildēja kaut kādu rupjību. Einuhs dziļi aizvainots par �ādu attieksmi saknieba lūpas un apklusa. Korsāra acis bija pieliju�as ar asinīm, lūpas sa�ķiebtas grimasē, it kā vi�ņam mutē būtu sakrājies rūgtums. Viņa izklaidīgais skatiens ne reizi ne�apstājās pie An�clikas. Drīz vien viņ� pagriezās un, zābakiem klaudzot, aizgāja.

Kalpi atnesa sievietēm tērpus, lai tās varētu doties uz pilsētu. An�elikai nācās uzvilkt platu, melnu �adru ar baltu savilktu �ķidrautiņu, kurā bija atstāts izgriezums acīm.

Uz ielas viņas gaidīja vairāki ēzeļi, kurus pie pavadas turēja apskrandu�i pui�eļi. Armēniete piezīmēja � ja jau viņas tiks vestas uz ēzeļiem un neies kājām, tad tas liecina par viņu augsto vērtību verdzeņu izsolē. Tad viņa un viņas slāvu draudzene sāka sarunāties ar padzīvoju�o cinuhu turku valodā, bet An�elika, kura nesaprata ne vārda, palika nomaļus no kopējās sarunas.

Vecis einuhs, kā drīz vien noskaidrojās, bija visai draudzīgs un pļā�pīgs. Vispirms viņ� nopirka vairākus gabaliņus sārti zaļas �elejas un pie�dāvāja to visām trijām sievietēm, paskaidrodams, ka tā ir pagatavota no avenēm un piparmētrām un ka pirms pirts to nevajag pārmērīgi daudz ēst. An�elikai �is no jūraszālēm pagatavotais receklis izlikās bezgar�īgs un pretīgs. Bet kad viņa vēlējās to atdot puisēnam, kur� veda viņas ēzeli aiz pavadas, nēģeris izrāva no viņa rokām saldumu un ar savu cīpslaino pletni iesita puikam pa kailajiem kāju ikriem.

Pēc ilgajām ieslodzījuma dienām An�elika beidzot elpoja svaigu gai�su, un pamazām viņas spēki sāka atgriezties. Negaiss bija norimis. Jūra, kura brī�iem pavīdēja kādas ieliņas galā, arvien vēl izskatījās violeta, ar baltām putu vērpetēm viļņu galos, bet debesis likās zilas, bez mazākās mākoņu ēnas, un karstums � nebija vairs tik svelmains un smacējo�s.

Mazā korte�a tik tikko varēja izspiesties cauri trok�ņainajam pūlim, kur� jau aizsprostoja pilsētas ieliņas, neskatoties uz agro rīta stundu. Tā�pat kā ostā, arī �o mazo ieliņu �aurībā � starp aklajām pilsētas mūra sienām un grieķu mājām vai uz ielas pusi izvirzītajiem balkoniem vēnēcie�u palaco stilā � varēja satikt visu Vidusjūras rasu un tautību pār�stāvjus. Grieķi kalnie�i, tuvākās apkaimes zemnieki, kurus bija viegli at��ķirt no pārējiem pēc viņu īsajiem, baltajiem svārciņiem un kailajiem ceļgaliem, soļoja kopā ar arābu tirgotājiem tum�ās vai ko�i iz�ūtās d�cllabās. Turki, kuri ceļā gadījās diezgan reti, izcēlās ar saviem milzīgajiem no baltām kisejām vai spīdīga atlasa un dārgakmeņiem rotātajiem kupol�veida turbāniem, kā arī ar savām platajām biksēm un ko�ajām, platajām jostām, kuras vairākkārtīgi bija aptītas ap vidukli. Melnīgsnēji olīvkrāsas pui�eļi spiedās cauri sardīnie�u un itālie�u bariem, kuri savukārt bija ģēr�bu�ies savos tradicionālajos tautas kostīmos. Lielāko tiesu tie visi bija sīktirgotāji, kuri savās laivās apbraukāja visu piekrasti. Viņi nebija nokļu�vu�i Korsāra nagos, līdz ar to viņiem bija tiesības izsēsties Kandijas kras�tos kā brīviem cilvēkiem un slēgt darījumus, tāpat kā to būtu varējis darīt arī Melkiors Panasava, ja vien viņam būtu uzsmaidījusi �āda laime. Pil�sētas ielās varēja redzēt ne mazums eiropie�u kamzoļu un platmaļu ar spalvām, zābakus ar atlokiem un pat kurpju uz augstiem papē�iem. Da��ādas pakāpes novalkāti kamzoļi un pilnīgi sagumzītās un sasmulētās kra�vates piederēja �ajā salā dzīvojo�iem un visu aizmirstiem diplomātiskiem darbiniekiem, bet samta tērpi, strausa spalvas un apavi no plānas, mīkstas ādas � baņķieriem, kuri iebrauca no Itālijas, vai tirgotājiem, kurus pava�dīja veiksme.

Pēc katriem simts soļiem varēja satikt kādu bārdainu, melnā sutānā tērptu pareizticīgo mācītāju, kuram uz krūtīm nokarājās vai nu zelta, vai sudraba, vai arī masīva koka inkrustēts krusts.

Armēniete katram no viņiem lūdza svētību, un svētie tēvi to deva, ar roku izklaidīgi metot gaisa krustu.

Kvartālā, kur bija izvietoju�ās �uvēju darbnīcas, vecākais einuhs sāka dedzīgi iepirkties, iegādājoties da�ādu krāsu plāna auduma baķus un sie�vie�u rotaslietas.

Beigās viņ� piedāvāja braukt atpakaļ nevis caur pilsētu, bet gar ostu.

Mazā karavāna devās atpakaļceļā, pabraucot garām neskaitāmām tir�gotāju rindām. Viena no tām bija izvietojusies zem klajām, svelmaini zi�lām debesīm, bet citas zem drūmajām velvēm, kur valdīja puskrēsla, kā, piemēram, rinda, kur tirgojās ar vara traukiem un kur piecdesmit darbnī�cu amatnieki strādāja apdullino�ā troksnī, izgatavodami savus mākslas �e�devrus. Pūlis kļuva arvien lielāks. Gan tur, gan �eit caur to spiedās sīktir�gotāji ar savām precēm, iemanoties neapgāzt savas milzīgās koka paplā�tes, kuras vienai daļai atradās uz viņu turbāniem, bet otrai � uz vienkājainas taburetes, kura bija atstutēta uz pleca. Uz �īm paplātēm varēja atrast visu: augļus, riekstus, saldumus un pat kafiju sudraba krūkās, ku�rām blakus bija noliktas mazas tasītes, kā arī neaizvietojamo stikla trauku ar ūdeni, kuru tik ļoti augstu vērtēja Austrumos.

Pie pa�ām ēzeļu kājām ar suņiem kāvās kaili vai ar raibām lupatām mazliet piesegti bērneļi, kuri, piederot pie da�ādām rasēm un tautībām, bija visvisādās krāsās un toņos. Gan bērni, gan suņi bija izkāmēju�i, tajā pa�ā laikā tikpat raibi kaķi un kaķenes izcēlās ar saviem patīkamajiem apaļumiem. An�elika ar �ausmām skatījās uz pūkainajiem zvēriņiem, kuri ar vienaldzīgu izskatu sēdēja zem tirgotāju bodī�u nojumēm, zem karnī�zēm, balkonu un kolonnu paēnā. Nelielā laukumiņā ņaudo�ais bars ap�lenca kādu cilvēku ar augstu, sarkanu, kupolveidīgu mici. Viņ� uz abiem pleciem stutēja iesmus ar uzdurtiem jēlas gaļas gabaliņiem. Tas bija jēru aknu pārdevējs, kuram pilsētas valde uzlika par pienākumu ar kārajiem kumosiņiem piebarot pa�us mīļākos otomānu civilizācijas mājdzīvniekus.

Tad ēzeļu karavāna iznāca krastmalā, kura bija izlikta ar lieliem, mel�niem akmeņiem un viscaur nosēta ar augļu kalniem: vīģēm, melonēm, arbūziem, apelsīniem, citroniem un datelēm. Beidzot parādījās arī jūra, bet tajā � me�s, veidots no kuģu mastiem, rajām, burām un takelā�ām. Uz galiota klāja, kura mastā plīvoja Tunisijas karogs, stāvēja kāds, ģēr�bies ar darvu nosmērētās īsās biksēs, apaudzis, bārdains, ļoti līdzigs pa�saku milzim cilvēkēdājam, un izdvesa varenu, Ncptūna cienīgu rēcienu. Einuhi apstādināja ēzeļus, lai apbrīnotu aizraujo�o skatu, un ar gūsteknēm apmainījās piezīmēs par redzamajiem notikumiem. Armēniete laipni pār�tulkoja An�clikai viņu sarunas saturu. Viņa paziņoja, ka viņu priek�ā � dānis-renegāls Ēriks Jansens, kur� pirms divdesmit gadiem bija pārgājis berbcru pusē un iemācīja tos būvēt kuģus pēc rietumu parauga ar izliek�tu ķīli.

Pagāju�o nakti viņa kuģis, kur� devās uz Albāniju, nokļuva vētrā, un, lai izvairītos kuģa bojāejas, viņam nekas cits neatlika, kā izmest pār bortu daļu kravas gandrīz simts vergus. Vecais vikings ar vējā plīvojo�o gai�o bārdu un sarkano musulmaņu turbānu galvā lamājās un sūkstījās, skato�ties uz savas kravas izpārdo�anu � vergiem, �samaitātiem" pēc pagāju�ās �ausmīgās nakts notikumiem, kad nakti nācās pavadīt uz pusnogrimu�a kuģa ar ūdeni pieliju�ās tilpnēs. Ievainotus vīrie�us, no bailēm pusdzīvas sievietes un bērnus � visus viņ� pārdeva par lētu naudu turpat krast�malā, sev atstājot tikai pa�as interesantākās pēdējā brauciena laikā ie�gūtās trofejas. Visu �o komerciālo nepatik�anu dēļ viņam bija acīm redza�mi slikts garastāvoklis, un, viņa lauvas rēciena uzjundīti, uzraugi pilnā sparā plik�ķināja savas cīpslainās pletnes.

Lai publika labāk varētu aplūkot preci, no�ēlojamo cilvēku rindiņu nostādīja uz mucām un baļķu grēdām. Arābi pēc berberu kapteiņa ko�mandas kliedza līdz aizsmakumam, slavējot piedāvājamo preci. Pircējiem bija tiesības preci labi apskatīt, aptaustīt un izģērbt sievietes, kuras viņi pirka. Tās stāvēja krastmalā kailas, drebo�as, izliktas vispārējai apskatei. Da�as centās apslēpt savu kailumu ar garajiem matiem, bet uzrauga plet�nes asais cirtiens uzreiz lika aizmirst kauna sajūtu. �is sievietes bija pie�līdzinātas lopiem, kurus steidzīgi vajadzēja pārdot. Viņām lika atvērt mu�ti, lai apskatītos, vai tām nav pārāk maz zobu.

An�cliku pārņēma nepārvarams kauns.

�Nevar būt, ka arī mani� � viņa nodomāja. � Lai arī mani� nē, nē, tikai ne to". Un viņa skatījās visapkārt, meklējot neiedomājamo, neiespējamo � palīdzību. Pēk�ņi viņa pamanīja veco apelsīnu pārdevēju, kur� slepus lūkojās uz viņu, brī�iem aizsedzot seju ar sava tērpa plato piedurkni. Viņ� nemanāmi pamāja An�elikai un uzreiz iejuka pūli.

Netālu melns tirgotājs mēģināja atraut bēdu pārņemtu sievieti no trijiem, kailiem, izmisuma pārņemtiem, raudo�iem bērniem.

��� Tie�i tāpat ari manai mātei atņēma bērnus, � skumji noteica armēniete.

Viņa ieklausījās tirgotāja replikās un paskaidroja:

��� �i sieviete ir nopirkta kāda ēģiptie�a harēmam, kas atrodas ļoti tālu no �ejienes, pa�ā tuksne�a vidū. Tirgotājs negrib noņemties ār tik maziem bērniem � viņi tik un tā pa ceļam nomirs.

An�elika neko neatbildēja. Viņu pārņēma savāda vienaldzība. 8�286

��� Viņus nopirks par da�iem piastriem, � armēniete turpināja, � vai ari liks klaiņot pa Kandijas ielām kopā ar klejojo�ajiem suņiem un kaķiem. Lai nolādēta� lai nolādēta ir tā diena, kad viņi nāca �ajā pa�saulē! � Jaunā armēniete domīgi pa�ūpoja galvu. � Mūsu liktenis ir laimīgāks. Mēs vismaz neesam izsalku�as.

Tad viņa priecīgā noskaņojumā palūdza einuhiem aizvest viņas visas palūkoties uz divām maltie�u galerām, kuru sarkanie karogi ar balto krustu vidū plīvoja virs jūras.

�eit izpārdo�ana drīz beigsies. �Karapulku kalpi" � tā sauca Maltas ordeņa kareivjus � ar alebardiem rokās uzturēja kārtību un mieru to gūstekņu tUVUmā, kurus veda projām jaunie saimnieki. �ie kareivji at�ķī�rās no parastajiem algotajiem karavīriem ar ādas zābakiem un spo�ajām ķiverēm, kā ari ar melnajām sutānām, uz kurām bija attēlots balts astoņ�stūrains krusts.

Pareizticīgā armēniete pacilāti skatījās uz �iem lielākās kristie�u pa�saules flotes pārstāvjiem, un vecajam einuham pat nācās uzkliegt viņai, lai tā beidzot atgūtos no lielās jūsmas. Protams, viņ� nevēlējās liegt gūsteknēm, kuras rīt aizvedīs uz tāliem harēmiem, �o pēdējo iespēju palū�koties uz �toma�u" uz dzīvajiem ielu skatiem, kas ir tik mīji visiem Austrumu iedzīvotājiem, ka to neatsaka pat vislielākajiem noziedzniekiem, kuri notiesāti uz nāvi. Tomēr vajadzēja steigties.

Tuvojās izsoles laiks.

��� Hammam! Hammam! � viņ� mudināja savas aizbildnībā eso�ās sievietes.

Pie turku pirtīm An�elika atkal ieraudzīja veco apelsīnu pārdevēju ar lielu apelsīnu grozu. Paklupdams viņ� nokrita tie�i viņas ēzeja priek�ā, un An�elika viņā atpazina Savarī.

��� �ovakar, � viņ� no�ukstēja, � kad jūs iznāksiet no batistāna, esiet gatava. Par signālu kalpos zila raķete. Mans dēls Vasoss jūs pavadīs, bet ja viņ� nevarēs jums tuvoties, izdariet visu, lai tiktu pie Krustne�u Torņa, kas atrodas pie pa�as ostas.

��� Tas nav iespējams. Kā es varē�u aizbēgt no saviem sargiem?

��� Domāju, ka �ajā laikā jūsu sargiem � lai kas arī tie būtu � par jums nebūs nekādas daļas, � Savarī iesmējās, sātaniski nozibsnījot savas acis zem briļļu stikliem. � Esiet gatava!

Saule jau rietēja, kad slēgti palankini, kurus uz pleciem nesa vergi, tika ar trim sievietēm atgādāti uz Kandijas batistānu.

Batistāns izvietojās uz paaugstinājuma. Tā bija liela �etrstūraina celt�ne bizantie�u stilā ar milzīgiem a�ūrā veidotiem vārtiem. Pie batistāna ieejas pūlis kļuva vēl cie�āks, un gūsteknēm vergu uzraudzībā nācās kādu laiku pamīņāties pie ieejas, jo tur bija sadrūzmēju�ies cilvēku bari pie kādas melnas, nepulētas marmora tāfeles. Melnīgsnējs, gardegunains vī�rietis, tērpies raibā, platā austrumnieku apģērbā, bet bez turbāna galvā, kaut ko cītīgi rakstīja uz tāfeles gan itāļu, gan turku valodā. An�elika mazliet zināja itāļu valodu, vismaz tik daudz, lai varētu saprast uzrakstīto. Tā saturs bija sekojo�s:

Grieķi hizmāti � 50 zelta ekiji Krievi, apveltīti ar lielu spēku � 100 ekiji Mauri un turki � 75 ekiji Francū�i un da�ādi citi � 30 ekiji

Apmaiņas kurss:

1 francūzis = 3 mauri Marseļā 1 anglis = 6 mauri Tanā 1 spānis = 7 mauri Montekristo (Agadirā) 1 holandietis = 10 mauri Livornā vai D�enovā

Viena einuha grūdiens lika An�elikai turpināt ceļu, un mazā grupa iegāja pla�ā pagalmā, kas vairāk līdzinājās skaistam dārzam, izliktam ar ļoti dārgām, senlaicīgām flīzēm no zila fajansa. Flī�u klājums mijās ar ro�u, oleandru un apelsīnkoku puduriem. Dārza centrā urdzēja un �aloja lieliska, venēcie�u meistaru veidota strūklaka. Pilsētas trok�ņi neiekļuva caur biezajām mūra sienām �ajā izcili greznajā karavānsarajā, kur gan ienāku�ie, gan promejo�ie, lai cik ļoti arī aizņemti ar saviem darījumiem, skatīja savām acīm majestātiski cēlo ainavu, kuru lemts bija redzēt tikai tiem, kas bija sasniegu�i komercijas kalngalus. Jo �eit bija batistāns, nevis tirgus laukums. Mākslinieciskās kolonnas, noklātas veclaicīgām bizantie�u rakstu zīmēm, kuras bija izpildītas juvelieru smalkajā un miniatūrajā teh�nikā, balstīja galerijas jumtu. No galerijas, kas apjoza dārzu, veda durvis uz telpu, kurā notika izsole. 8*

Izgāju�i cauri visam pagalmam, hammam�i atstāja savas uzraugāmās blakus galerijas durvīm un devās apjautāties, kurā zālē notiks izsole.

An�elika smaka nost zem neskaitāmajiem pārklājiem, kurus viņai lika uzvilkt. Viņu visu laiku neatstāja sajūta, ka tas ir tikai murgains sapnis. Ne�ēlīgais mehānisms, kurā viņa bija nokļuvusi, bija atvedis viņu uz tirgus sliek�ņa, kur par preci kalpoja cilvēku miesa un kur pavisam drīz visu rasu vīrie�i dego�iem skatieniem strīdēsies par tiesībām iegūt viņu savā īpa�umā.

Lai ieelpotu svaiga gaisa malku, viņa atmeta pārklāju, kur� aizsedza viņas seju. Jaunais einuhs uzreiz lika viņai aizsegt seju, bet An�elika viņu neklausīja. Viņa ar bailēm un skumjām sirdī pavadīja batistānā ienāko�os pircējus: turkus, arābus un eiropie�us, � kuri, cienīgi klanoties, klaiņoja pa dārzu un slēpās kolonnu ēnā.

Pēk�ņi pie pa�iem vārtiem viņa ieraudzīja Ro�ā, to pa�u kungu, kas izpildīja Francijas konsula pienākumus. Viņ� kā parasti bija vismaz ar astoņu dienu neskūtu bārdu, bet padusē Ro�ā turēja kaut kādu papīru ķīpu.

Negaidīti, saviem sargiem par lielu pārsteigumu, An�elika metās skriet cauri visam dārzam.

��� Ro�ā kungs, es jūs lūdzu mani nekavējoties uzklausīt, � viņa sau�ca aizclsdamās. � Jūsu nelietīgais paziņa d'Eskrenvils nolēma mani pār�dot. Mēģiniet man palīdzēt, bet pēc tam es mācē�u jums pateikties. Fran�cijā man ir lieli īpa�umi, un bez tam, atcerieties, es ta�u jūs nepiemānīju, kad apsolīju jums simts livru. Es zinu, ka jūs pats nevarat piedalīties izsolē, bet vai jūs nevarētu izstāstīt par mani kristie�u pircējiem, pie�mēram, Maltas ordeņa bruņiniekiem, kuriem �eit ir ļoti liela ietekme, un lūgt viņu palīdzību un līdzdalību, glābjot mani no tik pazemojo�a stā�vokļa? Es jau drebu tikai iedomājoties, ka mani nopirks kāds musul�manis, kur� aizvedīs mani uz savu harēmu. Paziņojiet Ordeņa bruņinie�kiem, ka esmu gatava pēc tam pati sevi izpirkt, ja viņi spēs vinnēt izsoli, izraujot mani no �o sve�ticībnicku rokām. Vai tad tie�ām viņi neap�ē�losies par kristīgās ticības gūstekni?

�ī monologa sākumā karaliskais pārstāvis ar visu savu izskatu pauda ārkārtīgu no�ēlu un vēlē�anos ātrāk nozust, tomēr pamazām viņa seja kļuva arvien laipnāka.

��� Bet tā ta�u ir brīni�ķīga doma, � viņ� piezīmēja, kasot ar nagiem savu kaklu, � pie tam pilnīgi izpildāma. Tie�i �ovakar uz �ejieni atbrauks augstākais Maltas ordeņa pilnvarotājs vergu tirdzniecības lietās, kuru sauc dons Hosē dc Almada un pats viņ� ir no Kastīlijas. Kopā ar viņu būs vēl viena augsta persona � Ordeņa tiesnesis Saris de La Mar�s, mūsu tautietis no Overnas provinces. Es pacentī�os modināt viņos interesi un jums palīdzēt. Viņiem nav ifcmeslu mums atteikt.

��� Bet vai neliksies dīvaini, ka mūki nopērk verdzeni?

Ro�ā pievērsa skatienu debesīm.

��� Mans nabaga bērns, uzreiz ir redzams, ka jūs nekad neesat dzī�vojusi �ajos apvidos. Ordenis jau sen sen pērk un pārdot sievietes, tie�i tāpat kā pārējos vergus. Un neviens viņiem to nepārmet. �eit ta�u ir Austrumi, un pie tam nevajag aizmirst, ka slavenie bruņinieki dod bezlaulības, bet ne �ķīstības zvērestu. Katrā gadījumā viņus neinteresē tikai nauda. Ordenim ir vajadzīgas skano�ās monētas, lai varētu arī turpmāk uzturēt savu varenību. Es varu galvot viņiem par jūsu titulu un par to, ka jūs patie�ām esat bagāta. Bez tam Maltas bruņinieki vienmēr ir prie�cīgi lieku reizi izpelnīties Francijas karaļa labvēlību, bet jūs, kā esmu dzirdējis, atrodaties viņa majestātes Ludviķa XIV galmā un esat pirmo dāmu sarakstā. Viss tas var palīdzēt pārliecināt Ordeni jums palīdzēt.

�� O, paldies jums, Ro�ā kungs� Jūs esat mans glābējs!

Viņa aizmirsa par to, ka Ro�ā izskatās tik ļoti no�ēlojams, vāj� un neskuvies� Bet tie�i viņ� tagad bija gatavs visu izdarīt viņas labā. Un viņa, satraukuma pārņemta, saķēra Ro�ā aiz rokas. Samulsis un galīgi apjucis, viņ� teica:

��� Nepateicieties man. Esmu laimīgs, ka varu jums palīdzēt� Es tā cietu, domādams par jums, ka nespēju jums ne ar ko palīdzēt. Bet tagad esiet mierīga � viss nokārtosies.

Pa to laiku jaunais einuhs jau sen kliedza kā apdullis. Beigu beigās viņ� saķēra An�eliku aiz rokas, lai pārtrauktu viņas nekaunīgo sarunu ar vīrieti.

Ro�ā ātri aizgāja.

Melnā einuha pirkstu pieskāriens tik ļoti sadusmoja An�eliku, ka viņa tam iecirta pļauku pa viņa nokarenajiem vaigiem. Einuhs izķēra no maksts zobenu un sastinga, nezinādams, cik lielā mērā viņ� tiesīgs pie�lietot spēku pret tik dārgu preci, kuru viņam lika cie�i apsargāt. Tas bija jauns einuhs, kur� agrāk pieskatīja kādu provinces harēmu, kur visas sie�vietes bija lēnprātīgas un slinkas. Viņu vēl nebija iemācīju�i, kā jāuzvedas ar spītīgām sve�zemniecēm. Einuha biezās lūpas saviebās, it kā viņ� gata�votos raudāt.

Uzzinājis par notiku�o, hammam�i pacēla rokas pret debesim. Pa�laik viņ� vēlējās tikai vienu � ātrāk noņemt no sevis jebkuru atbildibu par gūsteknēm. Viņam par laimi, pa�laik batistānā ienāca d'Eskrenvils. Abi einuhi viņam sīki izstāstīja par savām grūtībām. Pirāts ar ļaunu, glūno�u skatienu nomērīja melnajās drēbēs ietīto sievietes stāvu, kurā ar lielām grūtībām spēja pazīt kādreizējo jauno mui�nieku, kur� bija kopā ar viņu jūras braucienā. Mīkstās un viļņojo�ās zīda un muslīna krokas tikai pasvīt�roja An�elikas sievi�ķību. Jā, mūsu sentēvi, kuri nevis ie�ņorēja sievietes korsetēs, bet ietērpa tās gaisīgās drānās, ļoti labi saprata, ka uz leju krīto�ās drānas krokas ar sevi�ķu pievilcību izcēla skaisto un kāroto sie�vietes ķermeni.

D'Eskrenvils no�ņirkstināja zobus. Viņa pirksti tik stipri saspieda An��elikas roku, ka viņa nobālēja aiz sāpēm.

��� Ko, staigule, kaut ko aizmirsi? Aizmirsi, ko es tev apsolīju, ja tu slikti uzvedīsies? �ovakar pat es tevi atdo�u einuhiem un kaķiem. Dzirdi � kaķiem�

Viņa saviebtā seja pauda neiedomājamu cietsirdību. An�elika nodo�māja, ka viņ� līdzīgs dēmonam.

Marķīzs saņēma sevi rokās, jo viņiem pretī nāca viens no uzaici�nātajiem pircējiem � resnvēderains venēcie�u baņķieris, izgreznojies ar visda�ādākām spalvām, me�ģīnēm un saulē mirdzo�iem zelta iz�uvumiem.

��� Marķīzs d'Eskrenvila kungs, � iesaucās pienāku�ais ar manāmu itāļu akcentu, � esmu ļoti priecīgs jūs redzēt. Kā jums klājas?

��� Slikti, � atbildēja pirāts, slaukot sīkās sviedru lāsītes no pieres. � Man ir migrēna. Galva plīst pu�u. Un mana migrēna nepāries līdz tam laikam, kamēr nebū�u pārdevis �o palaistuvi.

��� Viņa ir skaista?

��� Spriediet pats.

Ar tirgotāja veiklību, kur� pieradis pārdot zirgus, viņ� veikli atsedza An�elikas seju. Venēcietis iesvilpās:

��� Vī-ī! Jums gan veicas, d'Eskrenvila kungs. Par �o sievieti jūs sa�ņemsiet lielu kaudzi zelta.

��� Es arī tā ceru. Es viņu neatdo�u lētāk par divpadsmit tūksto�iem piastru.

Resnajā baņķiera sejā parādījās vil�anās izteiksme. Redzams, viņ� no�domāja, ka nespēs iegādāties �o skaistuli, jo tā nebija viņam pa kabatai.

��� Divpadsmit tūksto�u piastru� Jā, viņa, protams, ir to vērta, tomēr jūs gan esat pārāk nepiesātināms!

���� Ir pircēji, kuri nedomādami samaksās �o summu. Es gaidu ie�rodamies �erkesu kņazu Riomu Mirzu, turku sultāna tuvu draugu, kur� viņam ir uzticējis iegūt kādu retu pērli savam harēmam. Izsolē tāpat pie�dalīsies arī pa�ā Suleimana einuhs �amils bejs, kur� neskatās uz cenu, kad runa ir par viņa kunga izpriecām�

Venēcietis smagi nopūtās.

��� Mums ir ļoti grūti sacensties ar �iem pasakaini bagātajiem muha�medāņiem. Un tomēr es atnāk�u uz izsoli. Ja es ne�aubos, mūs gaida visai interesanta un aizraujo�a izrāde. Lai jums veicas, mans draugs!

'ori -ļfn'r

Izsoles zāle atgādināja milzīgu viesistabu. Tās grīdu klāja dārgi paklāji, bet gar sienām bija nolikti zemi, austrumnieku stilā izgatavoti dīvāni. Zāles dziļumā pacēlās paaugstinājums, uz kuru veda kāpnes ar vairākiem pakāpieniem. Neskaitāmie kristāla karekļi, kuri nokarājās no brīni�ķīgi skaistām venēcie�u lustrām, mirdzēja un atspoguļoja visu sve�u liesmas, kuras tikko kā beidza iededzināt maltie�u sulaiņi.

Zāle jau bija piepildījusies, bet cilvēki nāca un nāca. Ūsaini turku kalpotāji smailās, ar zeltu vai sudrabu iz�ūtās cepurītēs veikli lika uz ma�zām vara paplātītēm kafijas tasītes un �ķīvī�us ar saldumiem. Tiem, kuri vēlējās, pasniedza ūdenspīpes, un pie balsu �alām pievienojās burbuļojo�i ūdens guldzieni.

Lielākā daļa sanāku�o bija austrumnieku apģērbos, tomēr blakus �iem garajiem tērpiem varēja manīt cilvēkus ar sveķiem nosmērētās īsās biksēs un desmitiem eiropie�u � pirātu kamzoļos. Da�s labs no viņiem, līdzīgi marķīzam d'Eskrenvilam, atļāvās arī uzvilkt ne pārāk nonēsātu kamzoli vai kādu citu eiropie�u apģērba gabalu un uzlikt galvā cepuri ar kuplu spalvu pu�ķi, bet neviens no viņiem nebija �ķīries no saviem kareivis�kajiem rotājumiem � neskaitāmajām pistolēm un zobeniem. No korsāru ūsām, sacen�oties ar turku ūdenspīpēm, ārā rēgojās holandie�u pīpes ar mazajiem trauciņiem galos un garajiem iemutes kātiem.

Savu triju tunisie�u miesassargu pavadībā zālē ar nevērīgu izskatu ie�nāca dānis renegāts Ēriks Jansens un apsēdās uz dīvāna blakus vecajam tirgotājam no Sudānas. Melnais barbars āfrikāņu tērpā bija svarīga per�sona � viņ� izsolē pārstāvēja Nilas vergu tirgotājus, kuru pienākumos ietilpa papildināt Arābijas un Etiopijas harēmus, kā arī jaunu gūstekņu piegādā�ana visiem Āfrikas sultāniem un vietējo apgabalu valdniekiem. No pērļu iz�ūtās cepurītes bija redzami sprogaini, sirmi mati, kuri asi kontrastēja ar melno sejas ādu, kas uz vaigu kauliem un deguna bija mazliet iedzeltena.

Trīs pārklājos ietītas sievietes einuhu apsardzībā aizgāja uz zāles galu. Viņām pavēlēja uzkāpt uz paaugstinājuma, tad lika nostāties pie sienas. �eit bija aizkars, kur� tās pa pusei aizsedza no pircēju uzbāzīgajiem ska�tieniem, bet uz grīdas bija samesti spilveni sēdē�anai.

Marķīza d'Eskrenvila pavadībā pie gūsteknēm pienāca tas pats ar�mēnis, kur� tikko kā pie ieejas batistānā bija rakstījis uz tāfeles bir�as cenas par vergu pārdo�anu. Tas bija Erivāns, izsoles nocenotājs un izrī�kotājs. Viņ� bija tērpies platā, brūnā apmetnī, bet viņa seju ieskāva skaisti sasprogota, izķemmēta asīrie�u bārdiņa un tāda pati ii -^r�ota frizūra. Varēja just, ka tirgus izsoles kaislības, vergu raudā�ana un to īpa�nieku pretenzijas nespēs izsist no līdzsvara �o cilvēku ar saldo, laipno smaidu, kur� arī �ajā brīdī rotāja viņa seju.

Viņ� visai godbijīgi sasveicinājās ar An�eliku, tad, pārejot uz turku valodu, apjautājās armēnietei un krievietei, vai viņas nevēlas, lai tām pasniedz kafiju, augļus, saldējumu, ievārījumu un saldumus, kas viņām palīdzēs saglabāt mundrumu.

Tad starp Erivānu un d'Eskrenvilu iedegās strīds.

��� Kāpēc viņas matus vajag uzspraust? � nepiekrita marķīzs. � Jūs tūlīt pats redzēsiet � izlaisti tie izskatās kā zelta apmetnis.

��� Ļaujiet visu izdarīt man, � skatoties uz gūstCK. ivin no puspicvcrto plakstiņu apak�as, atbildēja Erivāns. � Pircējiem jāsagatavo patīkami pārsteigumi.

Viņ� sasita plaukstas, un uz paaugstinājuma parādījās divas maza au�guma kalpones. Sekojot Erivāna norādījumiem, viņas satina un uzsprauda matus uz pakau�a smagā mezglā, nostiprinot to ar pērļu saspraudēm. Pēc tam viņa atkal tika ietīta pārklājos.

An�elika nepretojās. Viņas uzmanība bija pievērsta tikai tam, lai ne�palaistu garām Maltas ordeņa bruņinieku atnāk�anu, kuru palīdzību bija apsolījis Ro�ā. Skatoties pa spraugu starp sienu un aizkaru, viņa cītīgi centās kamzoļu un raibo apģērbu vidū uzmeklēt melnos apmetņus ar baltajiem krustiem, kādus nēsāja tikai Maltas ordeņa bruņinieki. Uz de�niņiem An�elikai izspiedās mazas sviedru lāsītes, kad viņa iedomājās, ka Ro�ā varbūt nemācēja pārliecināt �os piesardzīgos komersantus.

Pa to laiku sākās izsole. Pārdo�anai bija izlikts maurs � pieredzējis jūrnieks �, un klāteso�ie apklusa, domās novērtējot �o bronzas milzeni, kuram viss ķermenis bija ieeļļots, lai reljefāk varētu parādīt viņa mezglo�tos muskuļus un vareno stāvu, kas līdzinājās Heraklam.

Tad uz mirkli vispārējā uzmanībā tika novērsta no pārdodamā verga � zālē ienāca divi Maltas ordeņa bruņinieki, ģērbu�ies melnos apmetņos ar sudraba krustiem. Viņi izgāja cauri zālei, klanoties cienījamiem Konstantinopoles viesiem, un, piegāju�i pie paaugstinājuma, kaut ko ātri pateica Erivānam. Tas norādīja uz kaktu, kurā tupēja gūsteknes.

An�elika piecēlās, cerību spārnota.

Bruņinieki paklanījās. Viens no viņiem bija spānis, otrs � francūzis; abi bija rados ar visdi�ciltīgākajām Eiropas dzimtām, jo, lai iegūtu slaveno kristie�u ordeņa mūku bruņinieka nosaukumu, vajadzēja uzrādīt vismaz astoņu priek�te�u di�ciltību. Lai arī atturīgi, tomēr abu bruņinieku tērpi nebija zaudēju�i izsmalcinātību. Zem pavērtajiem apmetņiem varēja redzēt melnās sutānas ar baltajiem maltie�u krustiem. Abu vīrie�u kakla lakati un man�etes bija izgatavotas no venēcie�u me�ģīnēm, zeķes � tīra zīda ar sudraba bultiņām, bet kurpes rotāja skaistas sudraba sprādzes.

��� Jūs esat tā di�ciltīgā francūziete, par kuru mums tikko kā stāstīja Ro�ā kungs? � jautāja vecākais no abiem bruņiniekiem, kuram galvā bija parūka pēc pēdējās Versaļas modes.

Viņ� stādījās priek�ā:

���� De La Mar�s no Ovcrnas, Maltas ordeņa tiesnesis. Bet tas � dons Hosē de Almada no Kastīlijas, Ordeņa pilnvarotais vergu tirdznie�cībā. �ajā gadījumā viņ� varēs piedalīties jūsu izsolē. Mēs uzzinājām, ka jūs saņēma gūstā �is maitu ērglis d'Eskrenvils, kad jūs devāties uz Kandiju pēc Francijas karaļa rīkojuma.

Domās An�elika pateicās Ro�ā par to, ka viņ� �ādā veidā bija izskai�drojis viņas ceļojuma mērķi. Tagad viņa zināja, kā vajag izturēties.

Un viņa steidzīgi uzsāka sarunu par karali, mēļojot kā cilvēks, kur� pastāvīgi apgrozās galmā un jūtas tur kā mājās, pieminēja savus visdi��ciltīgākos un cienījamākos paziņas, sākot ar Kolbēru un beidzot ar de Montespāna kundzi, pēc kuras nosauca hercogu de Vivonu, kas viņas rīcībā bija atdevis savu admirāļa galeru un karalisko kuģu eskadriļu. Tad viņa izstāstīja, kā tika izjaukts viņu jūras brauciens ar pēk�ņo Rcskatora uzbrukumu�

��� Ā, Reskators! � bruņinieki teica, līdzcietīgi paceļot skatienu pret debesīm.

Tālāk An�elika izstāstīja, kā vēlāk, izmantodama gadījumu, centās turpināt iesākto misiju un iesēdās mazā buriniekā, kur� drīz diem�ēl kļuva par cita pirāta � marķīza d'Eskrenvila ieguvumu.

�� Lūk, no�ēlojamā haosa sekas, kas ieviesās Vidusjūrā kop� tā laika, kad sve�ticībnieki gāza stingros kristie�u likumus, � teica tiesnesis de La Mar�s.

Abi Maltas ordeņa bruņinieki uzmanīgi klausījās An�elikas stāstījumā, laiku pa laikam pa�ūpojot galvas, un ātri vien pārliecinājās, ka viss stāstī�jums � vistīrākā patiesība. Viņas nosauktie vārdi un tās detaļas, kuras viņa pieminēja, stāstot par savu stāvokli fran�u galmā, izdzēsa jebkādas �aubas maltie�u dvēselēs.

���� Visai bēdīgs stāsts, � drūmi piezīmēja de La Mar�s. � Mūsu pienākums pret Francijas karali un pret jums, kundze, liek mums palīdzēt jums izkļūt no �ī sare�ģītā stāvokļa. Diem�ēl Kandijā mēs vairs neesam īstie saimnieki! Tomēr, tā kā mums pieder lielākā batistāna daļa, turkiem nākas izrādīt mums zināmu cieņu. Mēs piedalīsimies izsolē. Kā Ordeņa pilnvarotajam vergu tirdzniecības jomā, man ir līdzekļi, lai pēc saviem ieskatiem varētu kārtot darījumus, kuriem būtu sava veida dro�as ga�rantijas.

���� D'Eskrenvilam ir lielas prasības, � piezīmēja tiesnesis de La Mar�s. � Viņ� vēlas saņemt ne mazāk par divpadsmit tūksto�iem piastru.

��� Es jums varu apsolīt divreiz lielāku summu par savu izpirk�anu, � An�elika kvēli iesaucās. � Ja vajadzēs, es pārdo�u savus īpa�umus, savus ieņemamos amatus, bet jums tiks atmaksāti visi jūsu pūliņi � es jums dodu savu godavārdu. Ordenis neno�ēlos, ka izglābis mani no �ausmīgā likteņa. Padomājiet � ja mani aizvedīs uz kaut kādu turku serālu, tad neviens, pat Francijas karalis, nespēs neko izdarīt manā labā.

��� Diem�ēl tā ir patiesība! Tomēr nezaudējiet cerības. Mēs izdarīsim visu, kas būs mūsu spēkos.

Pēk�ņi dona Hosē sejā parādījās norūpējusies izteiksme.

���� Mums vajag rēķināties ar to, ka cena var pacelties pārmērīgi augsta. Ir paziņots par turku sultāna drauga Rioma Mirzas atbrauk�anu. Sultāns viņam ir licis uzmeklēt balto verdzeni, kura būtu apveltīta ar neparastu skaistumu. Runā, ka viņ� jau ir apmeklējis Palcrmo un pat Al�īrijas tirgus izsoles, bet visur palicis neapmierināts. Viņ� jau gribējis atgriezties Konstantinopolē tuk�ām rokām, kad izdzirdējis par francūzieti, kuru saņēmis gūstā marķīzs d'Eskrenvils. Nav nekādu �aubu, ka viņ� ne�atkāpsies, ja uzskatīs, ka di Plessī-Beljēra kundze ir tie�i tas ideāla ie�miesojums, kuru viņ� tik bezcerīgi visur meklēja, lai sagādātu prieku sa�vam augsti di�ciltīgajam draugam. Pārējo iespējamo konkurentu vidū mināmi arī Samils bejs un bagātais arābu juvelieris Nakera Ali.

Abi bruņinieki atgāja pāris soļus, a�i kaut ko pārrunāja, tad atgriezās pie An�elikas.

� Mēs esam gatavi solīt līdz astoņpadsmit tūkto�iem piāstru, � tei�ca dons Hosē. � Tā ir milzīga summa, un, domājams, ka tā liks izstāties no spēles pat viskvēlākicm konkurentiem. Paļaujieties uz mums, kundze.

Mazliet nomierinājusies, An�elika pateicās viņiem gandrīz nedzirda�mā balsī un ar smagu sirdi skatījās pakaļ divām promejo�ām figūrām melnos apmetņos ar sudraba krustiem. Vai viņi izrādītu �ādu cēlsirdibu, ja uzzinātu, ka di�ciltīgā dāma, kuru viņi cen�as izglābt, ir kritusi karaļa ne�ēlastībā? Tomēr pa�laik vajag domāt par to, kā stāties pretī briesmām. Lai arī viņai vajadzētu nomainīt vienu vergu tirgotāju pret otru, tad to�mēr labāk atrasties Krusta paēnā nekā Pusmēne�a saulē.

Kamēr bruņinieki sarunājās ar gūstekni, izsole turpinājās. Maurs tika itālie�u korsāram Fabricio Oliljēro, kur� viņu iegādājās, lai ieslēgtu savā ekipā�ā. Tagad izsolei tika izlikts slāvu milzis gai�iem matiem un lie�liskiem muskuļiem. Azarta dēļ dons Hosē de Almada iesaistījās izsolē ar dāni renegātu no Tunisijas. Kad krievu vergs ieraudzīja, ka par viņa saim�nieku ir kļuvis dānis, viņ� nokrita ceļos, rūgti sūkstoties par savu ne�ēlīgo likteni. Visu savu atliku�o dzīvi, viņ� kliedza, būs nolemts par airētāju uz berberu galerām! Nekad viņ� vairs neredzēs savus pelēkos, vēja appūstos dzimtenes līdzenumus! Maltie�u kalpi, kuru pienākumos ietilpa uzturēt kārtību batistānā, saņēma krievu aiz padusēm un aizveda to pie jaunā saimnieka miesassargiem.

Tad uz paaugstinājuma iznāca grupa balto bērnu. Armēniete saspieda An�elikai plecu.

��� Skaties � tur, pie kolonnas. Tas ir mans brālis Arminaks.

��� Bet es domāju, ka tā ir meitene. Viņ� tik ļoti izkrāsots.

���� Es ta�u tev stāstīju � viņ� ir einuhs, un bez tam, tu jau pati zini, ka pie mums ir pieņemts sārtināt vaigus puisēniem. Es necerēju viņu �eit ieraudzīt, bet varbūt, ka tā ir labāk. Tātad, viņ� ir dārgās izsoles cienīgs! Kaut tikai viņu nopirktu kāds bagātnieks: mans brālis ir viltīgs, un tu redzēsi � pēc gadiem divdesmit viņ� iegūs saimnieka muļķa īpa�umus, jo tas pirms nāves noteikti viņu iecels par savu vezīru.

Vecais sudānietis norādīja ar savu hennas oran�o pirkstu uz kādu pusaudzi un aizsmaku�ā balsī īsi nosauca savu summu. Kandijas turku gubernators piedāvāja lielāku cenu. Pa to laiku uz dīvāna starp bruņi�niekiem bija apsēdies mūks melnā sutānā ar baltu krustu. Tas bija viens no Maltas ordeņa kapelāniem. Piegājis pie nocenotāja, viņ� to paraustīja aiz tērpa un kaut ko pa�ukstēja ausī. Nocenotājs saminstinājās, uzmetot skatienu gubernatoram, un tas ar cēlsirdīgu �estu atļāva viņam izpildīt lūgumu. Puisēni sāka dziedāt. Kapelāns, pēc izcel�anās itālis, noklausījās katru atsevi�ķi un izmeklēja piecus, ari armēnietes brāli.

��� Tūkstots pistru par visu partiju kopā, � viņ� teica.

Baltais vīrietis iz�ūtā turbānā, domājams, �erkess, piecēlās kājās un sauca:

��� Tūkstots piecsimts piastru!

���� Kāda veiksme! � armēniete no�ukstēja. � Tas ir �amils bejs, galvenais Sulcimana agi balto einuhu pārvaldnieks. Ja manam brālim iz�dosies iekļūt �ajā slavenajā serālā, tad bagātība viņam ir nodro�ināta.

���� Divi tūksto�i, � Maltas ordeņa kapelāns pielika cenu. Puisēnu partija tika viņam. Armēniete ieraudājās, slaukot acis ar �adras stūri.

��� Ak! Lai kā arī mans nabaga nelaimīgais Arminaks centīsies pie�lietot savu viltību, viņ� nekad nespēs apmānīt �os piesardzīgos mūkus, kuri neļauj sevi pavedināt ar miesaskāribām, jo domā vienīgi par to, kā sakrāt zeltu savas flotes uzturē�anai. Esmu pārliecināta, ka �is mācītājs viņu nopirka tikai skaistās, smalkās balss dēļ, kāda ir visiem kastrātiem, lai viņ� dziedātu katoļu baznīcās. Kāds negods! Var gadīties, ka viņu pat aizved uz Romu un viņ� dziedās pa�a pāvesta priek�ā!

Pateikusi �os vārdus, viņa nikni nospļāvās.

Pa to laiku izsole turpinājās. Uz paaugstinājuma bija paliku�i divi no�ēlojami pui�eli, kurus neviens negribēja ņemt un kurus vecais sudānietis ieguva gandrīz vai par velti, mēģinot citus pārliecināt, ka �is pir�kums draud viņa labajai komersanta reputācijai.

Pēk�ņi ļaudis zālē saviļņojās � izsoles telpā parādījās sultāna per�sonīgais sūtnis, kas pārstāvēja pareizticīgo baznīcu. �erkesu kņazam galvā bija karakulādas papaha, bet pats viņ� bija tērpies melnā zīda kamzolī ar neskaitāmiem zelta radziņiem uz krūtīm, kuri bija domāti �aujampul�verim un piestiprināti pie kamzoļa ar sarkanām zīda �ņorēm, kas veidoja savādus kaujinieciskus rakstus. Viņa duncis un zobens bija rotāti rubī�niem. Ejot pa zāli savu miesassragu pavadībā, sultāna sūtnis izklaidīgi paklanījās turku gubernatoram, tad apstājās �amila beja priek�ā un sāka ar viņu kaislīgi strīdēties.

���� Kņazs saka, � armēniete no�ukstēja, � ka nepieļaus, lai Suleimana einuhs iegādātos skaisto gūstekni, jo tā ir nolemta sultānu sultā�nam. Ceru, ka skaistā gūstekne � esmu es. � Viņa izriesa uz priek�u krūtis un pa�ūpoja gurnus.

Lai arī kā An�elika centās sev ieskaidrot, ieklausīties savā sirdsbalsī un paļauties uz Maltas ordeņa bruņinieku palīdzību, viņai tikai ar mokām izdevās apslāpēt raudas. Visi �ie cilvēki, kuri bija atnāku�i uz �ejieni, lai nopirktu viņu publiskā izsolē, jau tagad izlēma viņas likteni. An�elikai sāka reibt galva. Viņa gandrīz nemaz nedzirdēja, kā pārdeva d'Eskrenvila mazos, melnos cinuhus, tad krievieti un beidzot � nabaga armēnieti. An�elika tā ari neuzzināja, vai piepildījās jaunās kaukāzietes vēlē�anās nokļūt kāda kņaza harēmā, vai arī viņa nokļuva vecā sudānie�a pārpircēja rokās, vai � kas vēl sliktāk � tika korsāram, kur� vispirms kārtīgi ar viņu izpriecāsies, bet vēlāk pārdos atkal tālāk.

Pie An�elikas noliecās Erivāns ar savu nezūdo�o, it kā uzlīmēto smai�du uz lūpām un kārtīgi sae)ļotajām matu sprogām.

��� Esiet tik laipna un sekojiet man, skaistulīt.

Nocenotājam pa pēdām ejo�ais d'Eskrenvils saņēma savu gūstekni aiz pleca.

��� Neaizmirsti, � viņ� no�ņācās. � Kaķi�

Domas par varbūtējo �ausmīgo nāvi un cerības no tās glābties ar Maltas ordeņa bruņinieku palīdzību An�elikai deva spēkus dro�sirdīgi pa�ciest viņai pievērstos vīrie�u skatienus.

Iestājās saspringts klusums. Baumas par francūzietes neparasto skaistu�mu klīda pa Kandiju jau trīs dienas. Palieku�ies uz priek�u, skatītāji sev klusībā jautāja, kādu brīnumu gan slēpj zem pārklāja būtne, kura beidzot bija nostājusies viņu alkatīgo skatienu priek�ā. Erivāns pamāja jaunajam kalpam einuham, un tas, piegājis pie gūsteknes, nometa �ķidrautu, kur� aizsedza seju.

An�elika nodrebēja. Viņas acis iezibsnījās. Spo�o lustru gaismā viņa ieraudzīja sasprindzinājumā sastingu�as sejas, kuras cie�i lūkojās uz viņu ar tēviņiem raksturīgo piesardzību, un, iedomājoties, ka pēc to dzīvnie�ciskajām iegribām viņu tūlīt izģērbs kailu, viņas lepnums sadumpojās. An��elika kļuva bāla, kokaina, un pār viņas ķermeni pārskrēja saltas tirpas.

�īs tirpas un augstprātīgais, gandrīz vai pavēlo�ais zaļo acu skatiens, kas bija līdzīgs jūras ūdenim, iededza kaislības un interesi publikā, kura līdz �im uzvedās samērā miegaini. Pūlis saviļņojās.

Erivāns nosauca cenu:

��� Pieci tūksto�i piastru.

Stūrī sēdo�ais d'Eskrenvils aiz pārsteiguma nodrebēja. Tā bija divreiz lielāka pirmsākuma summa, nekā viņi bija vienoju�ies. Nu, Erivāns, velna makrelc! Viņ� jau pa�ā sākumā saoda, ka publiku pārņems varens jūtu uzbangojums, kur� attaisnos visas neprātības. Vienlaicīgi ierauti kaislību tīklā un azartā, �ie vīri būs gatavi uz visu.

��� Septiņi tūksto�i! � iesaucās �erkesu kņazs.

Baltais einuhs �ukstus nosauca savu summu. To izdzirdējis, Rioms Mirza, karstasinīgas dabas un apņēmības pilns cilvēks, kura mērķis bija vinnēt �o izsoli, iesaucās:

��� Desmit tūksto�i piastru!

Iestājās neierasts klusums.

An�elika paskatījās uz Maltas ordeņa bruņinieku pusi, kuri vēl nebija pateiku�i ne vārda. Smaidot ar vienas mutes kaktiņu, dons Hosē noliecās pie Rioma Mirzas un teica:

���� Kņaz, pēc pēdējās izsoles lielais sultāns jums ieteica būt krietni taupīgākam. Es noliecu galvu sultāna bagātību priek�ā, bet desmit tūks�to�i piastru � tā ir veselas galeras ekipā�as cena, vai ne?

��� Sultānu sultāns var upurēt vienu no savām neskaitāmajām galerām, ja tāda ir viņa majestātes griba, � asi atteica kaukāzietis.

Viņ� uzmeta triumfējo�u skatienu �amila beja einuham, kura resnā, sievi�ķīgi labsirdīgā seja �ajā brīdi pauda savu vislielāko no�ēlu. O, kāds lepnums pārņemtu Suleimana agas serāla galvenā einuha sirdi, ja viņ� varētu aizvest savam augsti godājamam kungam �o pērli, neredzēti skaistu verdzeni! Tomēr, pārvaldot Suleimana darījuma lietas, viņ� labāk nekā jebkur� cits zināja viņa finansiālās iespējas un jau tagad sev pārmeta, ka ir pārgājis pieļaujamās robe�as.

Klusums ieilga. Negaidīti An�elika sajuta uz sava pleca jaunā einuha jūtīgos pirkstus � viņ� veikli vicināja vieglo drānu, kura aizsedza viņas krūtis. Tagad viņa bija līdz jostasvietai kaila, un sve�u liesmu dzintarainā gaisma apgaismoja An�elikas balto ķermeni. Nepārvaramās mokas lika viņas ķermenim pārklāties ar mazām sviedru lāsītēm, līdz ar to pie�ķirot ādai savādu perlamutra mirgojumu.

Viņa centās atkāpties, bet tie�i �ajā brīdī einuhs izrāva matu sprā�dzes, kuras saturēja pakausī smago mezlu, un mati kā zelta ūdenskritums nolija pār viņas pleciem. Ar instinktīvu kustību, kura raksturīga sievietēm, kuras pēk�ņi sajūt, ka izjūk frizūra, An�elika pacēla uz aug�u rokas, lai saturētu slīdo�ās zīda sprogas, līdz ar to atstājot neapsegtas savas tvirtās krūtis un atklāti parādot klāteso�ajiem savu dabisko skaistumu, kuru sie�vietes parasti greizsirdīgi slēpj sve�u vīrie�u skatieniem.

Pāri zālei pār�alca dobja guldzoņa. Kāds itāļu korsārs daudznozīmīgi nolamājās.

Kaisles pārņemts un ārkārtīgi uzbudināts, austrumu tērpos ģērbies raibais vīrie�u pūlis strauji sakustējās.

Einuhs �amils bejs nolēma, ka par �ādu dārgumu, viņa kungs tam piedos īslaicīgās finansiālās grūtības, un skaļi sauca:

��� Vienpadsmit tūksto�i piastru!

Vecais vergu tirgotājs no Sudānas piecēlās kājās un, runājot dziedo�ā, re�etatīvā balsī, izteica kaut kādu garu frāzi. Erivāns pārtulkoja:

���� Vienpadsmit tūksto�i un piecsimt piastru no nabadzīgā ve�a, kur� atdod visu savu īpa�umu par skaisto tirkīzu, par kuras glāstiem, sacen�tīsies Arābijas �eihi, Etiopijas valdnieki, Sudānas sultāni un pat tālo Āfri�kas zemju pārstāvji.

Izsoles zālē atkal iestājās klusums. An�elika ar �ausmām skatījās uz veco nēģeri no tālajiem novadiem, kur� ar savu nekaunīgo komerciālo uzstājību centās piespiest augstmanīgos sāncen�us atteikties no tālākas piedalī�anās �ajā cīņā.

Maltas bruņinieks, pa pusei nolaidis skatienu, teica:

��� Divpadsmit tūksto�i piastru!

�� Trīspadsmit tūksto�i piastru! � iesaucās Rioms Mirza.

Spānis atkal centās ironizēt:

���� Jūs domājat, ka visu sultānu sultāns jums pateiksies par to, ka jūs viņu izputinājāt? Nevienam nav noslēpums, ka pa�laik viņa finansiālais stāvoklis ir ļoti bēdīgs.

���� Es uzstājos nevis sultāna vārdā, bet savā � atbildēja �erkesu kņazs. � Es vēlos iegūt �o sievieti.

Viņa tum�ās acis neatraudamās skatījās uz An�eliku.

��� Gan vienā, gan otrā gadījumā jūs riskējat nolikt savu galvu zem cirvja, � neatlaidās Maltas ordeņa pilnvarotais.

Atbildes vietā kņazs nepacietīgi atkārtoja:

�� Trīspadsmit tūksto�i.

Dons Hosē nopūtās.

��� Piecpadsmit tūksto�i.

Zālē atskanēja neiedomāja murdoņa. �amils bejs klusēja, �aubu pār�ņemts. Kā rīkoties: varbūt tomēr atļauties pārsniegt vairāku mēne�u izde�vumus, kuri krietni pārsniedza ienākumus, un padoties godkārīgajai vēl�mei aizvest uz Seleimana scrālu �o ārkārtīgi reto skaistumu?

��� Se�padsmit tūksto�i! � Rioms Mirza iesaucās.

Tomēr pat viņ� sāka minstināties un, noņēmis no galvas savu lielo karakulādas cepuri, noslaucīja nosvīdu�o pieri.

��� Kas vairāk? � sauca nocenotājs, atkārtojot savu jautājumu vai�rākās valodās.

Zālē valdīja pilnīgs klusums. Eiropie�u korsāri vēl nekad nebija tā apstulbu�i kā tagad. Viņi jau pa�ā sākumā saprata, ka summas tālu pār�sniegs tās robe�as, kuras viņi spēja atļauties. Nolādētais d'Eskrenvils! Kāds trekns kumoss viņam trāpījās! Saņemdams �o skuķi, viņ� ne tikai spēs atdot visus parādus, bet varēs nopirkt vēl otru kuģi ar visu ekipā�u.

��� Kas vairāk? � Erivāns atkārtoja, pamājot uz dona Hosē pusi.

�� Se�padsmit tūksto�i pieci simti, � tas īsi noteica.

Kņazs nepadevās.

��� Septiņpadsmit tūksto�i!

Summas skanēja kā �āvieni. An�elikas galvā cipari, kurus izkliedza pircēji, replikas, kas skanēja fran�u, itāļu, grieķu valodā, jaucās galvā, pilnīgi sajūkot kopā. Viņa vairs nesaprata, ko runāja �ie cilvēki. Viņai bija bailes. Viņa redzēja, kā sa�ķobās melnīgsnējā dona Hosē seja, kā sagumst tiesne�a de La Mar�a stāvs. Viņa drebēja, mēģinot paslēpties savu matu jūklī. Kad, kad beidzot beigsies �īs mocības?

Zāles galā no dīvāna piecēlās kāds gara auguma arābs baltā burnusā un, pa ceļam vēl izklanījies visiem goda viesiem, springā pantēras solī pienāca pie paaugstinājuma.

An�elika dzirdēja, ka Erivāns nosauca tā vārdu � Nakers Ali. No sarkanbalti svītrainā turbāna apak�as uz An�eliku skatījās tum�as kā nakts acis. Viņa seja bija skaistā bronzas krāsā, deguns izcēlās ar mazu kumpumu, bet zodu rotāja sprogaina, kopta bārda.

Neatraujot skatienu no jaunās gūsteknes, viņ� notupās zemē, izņēma no maka, kas karājās viņam uz krūtīm, kaut kādus priek�metus un, turot tos izstieptajā rokā, parādīja klāteso�ajiem. Tie bija visskaistākie dārg�akmeņi, kurus viņ� pēdējā ceļojumā bija atvedis no Indijas: divi safīri, rubīns rieksta lielumā, smaragds, zils berils, da�i opāli un tirkīzs. Ar otru roku viņ� paņēma mazus, miniatūrus svarus, kuri bija izgatavoti no dzeloņcūkas adatām un maziem vara trauciņiem. Noliecies pie svariem, Eri�vāns sāka aizliekt pirkstus un kaut ko klusi �ukstēt pie sevis, ātri izdarot galvā sare�ģītus aprēķinus.

Beidzot triumfējo�i viņ� paziņoja:

��� Divdesmit tūksto�i piastru!

An�elika panikā palūkojās uz dona Hosē pusi. Pieļaujamā summa, kuru viņ� bija noteicis, tika pārsniegta.

Skaļi �ukstot, tiesnesis de La Mar�s lūdzās:

��� Brāli, pamēģiniet vēlreiz!

�erkesu kņazs Rioms Mirza klusi �ņāca. Viņam nācās nolikt cīņas iero�us. Bet nedrīkstēja pielaist, lai �ī vienreizēji skaistā francūziete liktu rokās necilam tirgotājam no Sarkanās jūras krastiem, kaut arī bagātam, bet zemas izcelsmes. Viņa no�ēlojamais, kā jau visiem bodniekiem, ha�rēms atradās kaut kādā koka mājiņā Kandijā vai Aleksandretā un noteikti smirdēja pēc piedegu�as eļļas un ceptas gaļas.

Rioms Mirza nikni uzbruka donam Hosē, pieprasot, lai tas tūlīt pat paaugstina cenu, citādi viņ� to no�ņaugs savām rokām. Maltas bruņinieks pacēla skatienu pret griestiem un kļuva līdzīgs kristie�u moceklim.

Pagaidījis, kamēr norims troksnis, viņ� drebo�ā balsī pateica savu pē�dējo cenu:

��� Divdesmit viens tūkstotis piastru!

Kandijas turku gubernators viltīgi piemiedza acis, izņemdams no sa�vas vecīgās, baltās bārdas ūdenspīpes kātu, un teica saldkaislā balsī:

��� Divdesmit viens tūkstotis pieci simti.

Skatiens, ar kuru viņu apveltīja dons Hosē, bija vienlīdzīgs asam dun��a dūrienam. Bruņinieks lieliski zināja, ka turkam nav kur ņemt �ādu naudas summu, bet viņam vienkār�i gribējās mazliet paķircināt Maltas bruņiniekus, kuri pārstāvēja visas kristie�u valstis. Dons Hosē juta kār�dinājumu pārtraukt izsoli un atļaut vecajam jokdarim pa�am atrisināt ra�du�os situāciju. Lai tad viņ� pakrekstētu, mēģinot saskrubināt �o milzīgo naudas summu, kā arī apmierina savas ārkārtīgi skaistās verdzenes vēl�mes. Bet sāpju un �ausmu izteiksme An�elikas sejā vergu tirdzniecības pilnvarotajam lika par viņu ap�ēloties, kaut arī viņ� nekad un nevienam neatzītos, ka vadījies nevis pēc aprēķiniem, bet jūtu uzplūdā.

Pa to laiku Erivāns, kur� tāpat saprata, ka pēdējais priek�likums ir tikai smalks joks, vilka laiku, lai dotu gubernatoram iespēju no�ēlot savu izlēcienu un pasniegtu viņam labu mācību stundu, lai �ādas lietas nekad neatkārtotos. Beidzot viņ� jautāja, grie�oties pie Maltas bruņinieka:

��� Kas vairāk?

��� Divdesmit divi tūksto�i, � ātri nobēra dons Hosē de Almada.

�oreiz klusums ieilga. Pircēji svārstījās. Tomēr Erivāns vēl nebija iz�spēlējis visas savas trumpja kārtis. Viņ� pēc pieredzes labi zināja, ka vī�rie�u saldkaisle ir daudz spēcīgāka par naudas kāri. Dons Hosē, kur� cīnījās kā komersants, nevarēja paaugstināt cenu ar tādu neatlaidību, kā to dara vīrie�i, kurus ir pārņēmusi nevaldāma kaisle.

Tupot uz ceļgaliem pie pa�a paaugstinājuma, arābs Nakers Ali aiz�grābts skatījās uz aug�u, kur stāvēja baltā gūstekne. Viņa plānās lūpas drebēja, roka laiku pa laikam pastiepās uz maciņa pusi, bet katru reizi, nespēdams iz�ķirties, viņ� to atkal nolaida.

Pie gūsteknes piesteidzās divi einuhi un atsprādzēja sprādzi, kura jostas�vietā saturēja pēdējo drēbes gabalu. Vieglais, gaisīgais audums nokrita pie An�elikas kājām.

Viņa ieraudzīja afekta stāvoklī nonāku�o vīrie�u skatienus, kuri, juz�damies satriekti, tagad neapzināti liecās uz baltās sievietes ķermeņa pusi, kur� bija tikpat skaists kā sengrieķu statujas, kas stāv oleandru paēnā kādā Vidusjūras salā. Bet �ī statuja, at�ķirībā no tām, bija dzīva. Viņa drebēja, un visi redzēja viņas skaistā auguma moko�ās trīsas, un nojauta saldkaislus brī�us, satraukuma pilnu tīksmi un neaizmirstamas mīlas stun�das tam, kas spēs iedegt viņas kaisli. Katrs alka grūtu uzvaru, kas vai�nagotos ar lauriem mīlestības laukā. Katrs vēlējās kļūt par to kungu, kura apskāvienos viņa grims svētlaimes trīsās.

Aukstos sviedrus nomainīja karstuma vilnis. Lai vairs neredzētu �os alkatīgos, dego�os skatienus, An�elika aizsedza seju ar plaukstām. Ār�kārtīga kauna un izmisuma nospiesta, viņa vairs neko ne redzēja, ne dzir�dēja, tāpēc apkārtējos notikumus vairs nebija spējīga uztvert.

Viņa neredzēja, ka Nakers Ali visu klātbūtnē uzlika uz plaukstas vis�lielāko dimantu un nolika to svaru kausiņā.

��� Divdesmit trīs tūksto�i piastru! � Erivāns sauca.

Dons Hosē aizgriezās.

���� Kas vairāk? Kas vairāk? � Erivāns sauca atkal, bet viņa pirksti jau stiepās pēc zvaniņa, kura skaņām bija jānosaka izsoles beigas.

�erkesu kņazs ierēcās un izmisuma pārņemts ieķērās ar nagiem savos vaigos. Arāba seja lēni izplūda smaidā. Bet �ajā brīdī piecēlās galvenais baltais einuhs �amils bejs. Kamēr citi uzsita cenu, viņ� paspēja apdomāt vairākas finansiālas kombinācijas, ar kuru palīdzību viņ� atkal varēs savest kārtībā sava kunga lietas un atmaksāt �odien ciesitos zaudējumus.

Nesamulsināmu un stingu skatienu pārlaidis sāncen�iem, viņ� augst�prātīgā tonī noteica:

��� Divdesmit pieci tūksto�i piastru!

Prieks, kur� vizēja Nakera Ali sejā, nodzisa. Viņ� savāca visus savus dārgakmeņus, noglabājot tos atkal maciņā uz krūtīm, piecēlās un gāja projām neatskatīdamies un nozuda aiz durvīm.

Pagriezies pret �amilu beju, Erivāns lēni pacēla zvaniņu.

Tomēr viņa roka pēk�ņi sastinga gaisā un vairs nekustējās.

Klusums, kas pārņēma zāli, likās savāds, nomāco�s un vilkās bez ga�la� Tas likās tik neparasti, ka pat nonāca līdz An�elikas apziņai, un viņa neviļus pacēla galvu. Satricinājums bija tikpat spēcīgs kā sitiens, kā viens no trim sitieniem, no kuriem jūk prātā, bet no rīkles raujas ārā neprāta kliedziens.

Uz paaugstinājuma pusi, pārsteigto skatienu pavadīts, vienmērīgā gai�tā soļoja liela auguma melns cilvēks. Viņ� no galvas līdz kājām bija ģēr�bies melnās drēbēs � ieskaitot melnos ādas cimdus ar iestrādātām sudra�ba sprādzēm un tādu pa�u melnu ādas masku, kura aizsedza viņa seju līdz pat tum�ajai bārdai, kas atnācēju padarīja līdzīgu vīzijai no kāda murgaina sapņa.

Aiz viņa muguras An�elika ieraudzīja masīvo kapteiņa Jasona stāvu.

Erivāns ļoti lēni nolaida roku ar zvaniņu. Tas tā arī neiezvanījās. Līdz zemei paklanījies, nocenotājs glaimīgā balsī noteica:

��� �ī sieviete tiek pārdota. Vai viņa jūs interesē, Rcskatora kungs?

��� Kāda ir pēdējā summa?

Vīrie�a balss, kura nāca no maskas apak�as, skanēja klusi un aiz�smakusi.

��� Divdesmit pieci tūksto�i piastru, � Erivāns teica.

��� Trīsdesmit pieci tūksto�i!

Armēnis palika ar vaļēju muti, un tagad jau ne viņ�, bet kapteinis Jasons skanīgi atkārtoja summu, pagriezies ar seju pret publiku.

��� Trīsdesmit pieci tūksto�i piastru no mana kunga messīra Reskatora. Kas vairāk?

�amils bejs pārguris nokrita uz spilveniem un vairs neteica ne vārda.

An�elika izdzirdēja zvaniņa smalko skaņu. Viņai likās, ka tum�ā fi�gūra, kurai bija pievērsts viņas satrauktais skatiens, kļuva vēl lielāka, tu�vojās viņai, un An�elika sajuta, ka viņu ietin smagā melnā apmetnī no melna samta, � Reskators to bija noņēmis no saviem pleciem. Apmetņa krokas krita līdz pa�ai grīdai. Viņa konvulsīvām kustībām ietinās tum�ajā audumā. Nekad, nekad viņa nespēs aizmirst pārdzīvoto kaunu!

An�eliku turpināja turēt nepazīstamas, stipras rokas, turēt stingri, ne�atlai�ot. �ajā mirklī viņa saprata, ka viņai pagurst kājas un ka bez �ī atbalsta viņa nokristu uz ceļiem.

Pa to laiku aizsmakusi balss teica:

�� �odien jums bija veiksmīga diena, Erivān. Francūziete!� Un kāda! Kas ir viņas saimnieks?

Marķīzs d'Eskrenvils iznāca priek�ā, līgodamies, it kā būtu piedzēries. Viņa acis zibeņoja baltajā kā krīts sejā. Drebo�iem pirkstiem viņ� no�rādīja uz An�eliku.

��� Viņa ir maita, � viņ� teica drūmā, nospiestā balsī. � Vislielākā maita, kāda ir dzīvojusi �īs zemes virsū. Sargies, nolādētais burvi, � viņa sadedzinās tavu sirdi!�

�ķībais Koriāno iznāca no sānu aizkara malas, no kurienes bija vē�rojis izsoles gaitu, un tagad nekavējoties iejaucās sarunā, atklājot savu bezzobaino muti smaidā, paskaidrojot notiku�o.

���� Neklausieties viņā, messīr Reskator, viņ� aiz priekiem zaudējis saprātu! �ī dāma � mūsu mīlulīte, pavisam mierīga un savaldīga.

��� Melis! � Reskators teica.

Viņ� iebāza roku zelta brokāta maisiņā, kas viņam karājās pie jostas un, izņēmis no tā maciņu ar naudu, atdeva to Koriāno. Tam no pār�steiguma atvērās mute un izbolijās vienīgā, veselā acs.

��� Bet, messīr, � ļepatoja pirāts, � es saņem�u savu da|u sadalē.

��� Pagaidām pieņem to kā avansu.

��� Bet kāpēc?

��� Tāpēc ka es vēlos, lai �ovakar visi būtu laimīgi.

��� Bravo! � Koriāno iesaucās. � Lai dzīvo messīrs Reskators!

Reskators pacēla uz aug�u roku:

��� Svētki sākas.

Ska(i atkārtojot �os vārdus, kapteinis Jasons paziņoja par gaidāma�jiem svētkiem, kuros pats bagātākais Vidusjūras sudraba tirgotājs aicināja uz svinīgā notikuma atzīmē�anu. Svētkos piedalīsies dejotājas, muzikanti, būs vīns, kafija un cepta jērga)a. Visu kuģu ekipā�as, kas atradās ostā, tiks uzcienātas ar vēr�ga|u un trīsdemit mucām Smirnas vīna. Pa ielām staigās kalpi ar plāceņiem un ceptas gaļas groziem, bet no namu jumtiem birs smalks monētu lietus.

�ovakar visa Kandija priecāsies un dzīros par godu francūzietei. Tā vēlējās messīrs Reskators.

��� Vivat! � kliedza klāteso�ie.

���� Vah! Vah! Vah! � sauca turki, atkal ieņemot savas vietas uz dīvāniem tajā pa�ā zālē, kuru viņi bija gatavoju�ies atstāt. Visi, vai tie būtu pirāti vai kņazi, atkal sēdās atpakaļ savās vietās, gaidot jaunas iz�priecas. Un vienīgi abi Maltas ordeņa bruņinieki piegāja pie durvīm. Reska�tors viņus pasauca atpakaļ.

��� Kabaljēros! Vai jūs nevēlaties mums pievienoties?

Dons Hosē uzmeta viņam iznīcino�u skatienu un kopā ar tiesnesi de La Mar�u lepni aizgāja projām.

3

Tikai tagad An�elika sāka saprast, ka viņa ir pārdota. Pārdota pirā�tam, kas par viņu samaksāja cenu, kura līdzinājās kuģa cenai ar visu komandu!� Viņa vienkār�i pārgāja no viena saimnieka rokām citās � tāds tagad būs viņas liktenis, ļoti skaistas sievietes liktenis, kuru vienmēr kāds gribēs pārpirkt. No viņas lūpām izlauzās sāpju kliedziens � tajā beidzot izlija viņas bezgalīgais izmisums, visas briesmas, kuras viņa pār�cieta, viss sievietes sa�utums, kad tā atrodas bezizejas stāvoklī.

��� Nē� es neesmu pārdota! Neesmu pārdota!

Viņa metās projām no raibā ļau�u pūļa, kur� atkal nepielūdzami bija sakļāvies ap viņu kā sātanu bars, centās atbrīvoties no Reskatora mie�sassargiem, bet tie viņu stingri saķēra un bez kādām ceremonijām nogrū�da pie sava kunga kājām. Viņa kā murgos visu laiku atkārtoja:

��� Nē, es neesmu pārdota�

��� Vai tad fran�u dāmām ir pieņemts bēgt tik nepiemērotā tērpā? Kundze, jūs vismaz uzgaidiet, kamēr tiksiet apģērbta

Reskatora balss bija dobja un ironijas pilna.

��� Man ir līdzi vairākas kleitas, kuras es vēlējos jums piedāvāt. Paska�tieties, vai tās jums piestāv, un izmeklējiet to, kura jums iepatiksies.

An�elikas nesaproto�ais skatiens pārslīdēja pār melno figūru, kamēr neapstājās pie melnās, nekustīgās sejas maskas, kurā dzīvas bija tikai iz�smejo�ās acis. Reskators iesmējās:

��� Piecelieties, � viņ� teica, pasniedzot An�elikai roku.

Un kad viņa paklausīgi piecēlās, viņ� aizveda An�eliku sānis un at�glauda no tās vaigiem izjuku�ās matu sprogas kā nerātnam bērnam, maigi noglāstot viņas kaklu.

��� Pārdota? Nē, ta�u. �ovakar jūs esat mana vie�ņa � tas arī viss. Bet tagad izmeklējiet sev krā�ņu tualeti.

Viņ� tai norādīja uz trīs maziem nēģerēniem sarkanos turbānos, no kuriem katrs � kā pasakā � turēja viņas priek�ā krā�ņu kleitu: vienu no sārta zīda, otru � no balta brokāta, bet tre�o � no zilizāļa atlasa, greznotu ārkārtīgi skaistām bantēm, kuras laistījās sve�u gaismā kā in�die�u perlamutrs.

�� Jūs �aubāties? Jā, jūsu vietā �aubītos ari jebkura cita� Tomēr, tā kā mūs gaida svinības, es atļau�os jums dot padomu, � un viņ� norādīja uz kleitu ar perlamutrīgajām bantēm. � Ja man jāsaka patiesība, tad es to izmeklēju tie�i jums, jo uzzināju, ka francūzietēm ir jūraszaļas acis. Uzvikdama �o kleitu, jūs būsiet līdzīga nāriņai. Patie�ām, te ir kaut kas simboļisks. Skaistā marķīze, izglābta no jūras dzelmes skavām!�

Tā kā viņa visu laiku klusēja, viņ� turpināja:

��� Es saprotu, kas jūs mulsina. Kādā veidā �ajā tālajā Kandijā var uzrasties tualetes, kuras uz�ūtas pēc pēdējās Versaļas modes? Nelauziet savu jauko galviņu par �ādām lietām. Man rezervē vēl ir arī citi brīnumi. Vai tad jums nestāstīja, ka esmu burvis?�

An�elika kā apburta skatījās uz ironisko lūpu smaidu, kuru slēpa īsā saracēņu bārdiņa. Brī�iem �ajā tum�ajā sejā kā zibens uzliesmoja smaids. It kā ar milzīgu piepūli izteiktie vārdi un balss noskaņa An�elikai izsauca smagas, skumjas izjūtas, kuras tagad līdzinājās bailēm, un, kad viņ� pie tās griezās, viņai pār muguru skrēja saltas tirpas. Viņa jutās galīgi apstulbusi.

An�elika nereaģēja uz apkārt notieko�o, kamēr pie viņas nepiesteidzās divas maza auguma verdzenes, kuras palīdzēja apģērbties, pinoties aizsējos, āķī�os un krū�u ielikteņos, kurus lietoja eiropie�u sievietes. Ie�kaisusi par viņu nemākulību, An�elika veikli aizsprauda saspraudes un aizsēja �ņores. Viņas kustības nepaslīdēja garām Reskatora uzmanīgajam skatienam. Viņ� atkal iesmējās savos aizsmaku�ajos smieklos, kuri pārgāja klepus lēkmē.

��� Kur ir tas dzejnieks, kas apdzied ieraduma spēku? � viņ� teica atklepojics. � Pat ar vienu kāju stāvot pie kapa malas, jūs neparko ne�piekristu būt nevī�īgi apģērbta, vai nav tiesa? Ak, �īs francūzietes! Nu, bet tagad palūkosimies uz rotaslietām.

Viņ� noliecās pār �ķirstiņu, kuru viņam sniedza pā�s, un izņēma no tā lielisku lazurīta kaklarotu trijās virtenēs. Viņ� pats to aplika ap kaklu An�elikai. Kad viņ� pacēla uz aug�u tās matus, lai aiztaisītu saspraudi, An�elika juta, ka tā pirksti aizkavējās pie skrāpējuma rētām, kuras uz viņas muguras bija atstāju�i pretīgie kaķu nagi. Tomēr jaunais saimnieks neko neteica.

Viņ� palīdzēja iespraust auskarus.

Troksnis, kas skanēja aiz sienas, pastiprinājās. Zālē tikko kā ienāca muzikanti un dejotājas. Uz galdiņiem tika uzliktas jaunas paplātes ar aug�ļiem un saldumiem.

�� Jums gar�o saldumi? � Reskators jautāja. � Vai vēlaties halvu? �ie saldumi ir pagatavoti no riekstiem. Vai persie�u nugu jūs esat nogar��ojusi?

Redzot, ka An�elika klusē, viņ� teica:

��� Es zinu, ko jūs vēlaties. Pa�laik jūs nespēj iekārdināt nedz sal�dumi, nedz citi zemes prieki. Jums gribas tikai vienu � klusi izraudāties.

An�elikai drebēja lūpas, bet kaklā iespiedās kamols.

���� Nē, � Reskators teica, � ne �eit. Kad jūs būsiet manā mājā, jūs varēsiet izraudāties pēc sirds patikas. Jūs ta�u neesat verdzene, velns parāvis, jūs esat krustne�u pēctece! Paskatieties uz mani.

Dego�ais skatiens, valdonīgi vilinot An�eliku, lika viņai pacelt galvu.

��� Lūk, tā jau ir labāk. Paskatieties uz sevi spogulī. �ovakar jūs esat karaliene� Vidusjūras karaliene. Dodiet man savu roku.

Tādējādi, tērpā, kas bija princeses cienīgs, ielikusi savu plaukstu Reskatora rokā, An�elika nokāpa no kauna paaugstinājuma. Kad viņa gāja pa zāli, klāteso�o muguras liecās reveransos.

Reskators apsēdās blakus gubernatoram pa�ā, kur� Kāndljā pārstā�vēja lielā sultāna varu, bet An�eliku nosēdināja pa labi no sevis. Smar��īgajos pīpētāju dūmu mutuļos dejotājas pār sēdo�o galvām vēdināja sa�vus gaisīgos pārklājus, lokoties mūzikas skaņās.

���� Iedzersim labo Kandijas kafiju, � Reskators piedāvāja, pasnie�dzot An�elikai vienu no miniatūrajām porcelāna tasītēm, kuras bija sa�liktas viņu priek�ā uz zemā galdiņa. � Nav labāka līdzekļa, lai aizvējotu skumjas un atgrieztu spēkus nomocītajai sirdij. Ieelpojiet �o izsmal�cināto aromātu, kundze.

An�elika paņēma viņai pasniegto tasīti un sāka dzert maziem malci�ņiem. Viņa iemācījās izgar�ot kafijas gar�u uz �Hermesa" kuģa klāja, un tagad viņai bija patīkami atkal sajust mutē tās rūgteno gar�u.

Bargā pirāta acis pa maskas izgriezumiem lūkojās uz An�eliku. Tā bija parasta maska, viena no tām, kuras uzliek uz deguna, aizsedzot vaigu kaulus. Tā, līdzīgi senlaicīgai ķiverei, aizsedza gandrīz visu seju līdz lū�pām. Āda bija izģērēta tā, ka pilnīgi atveidoja cilvēka sejas formas. An��elika neviļus nodomāja par to �ausmīgo, izkropļoto seju, kura slēpās zem �īs maskas. Kā sieviete var mierīgi skatīties uz ādas apvalku, zinot, ka zem �ausmīgās maskas slēpjas drausmīgs kroplis? Viņu pārņēma trīsas.

��� Jā? � pirāts noteica, it kā viņa sirdī atbalsotos An�elikas trīsas. � Pastāstiet man par tām i/jūtām, kādas jums ir pret mani!

��� Es nodomāju � vai jums tik nav nogriezta mēle?�

Reskators skaļi iesmējās.

���� Beidzot es dzirdu jūsu balsi, � viņ� teica. � Un ko es uzzinu? Ka, pēc jūsu domām, liktenis ar mani nepietiekami bargi izrīkojies. O, maniem ienaidniekiem nekad neapniks mani nomelnot. Tie būtu sajūsmā, ja es vēl būtu arī vienrocis un bezkājis. Un ja būtu iespējams � miris! Bet man pietiek ar to, ka esmu viss noklāts rētām kā vecs, savainots ozols, kur� simtiem gadu nesatricināmi stāvējis zem zibens uzliesmojumu �autrām, kā arī skaidrās, klusās dienās. Bet, paldies Dievam, mēle man tomēr saglabājusies vismaz tik daudz, lai es varētu sarunāties ar dāmām.

Atzīstos � man būtu bijis ļoti grūti, ja es nevarētu izmantot pat runas dotības, savaldzinot apburo�ās būtnes, kas rotā mūsu ikdienas pelēcību.

Noliecies pie An�clikas, viņ� ar to sarunājās tā, it kā viņi būtu vieni pa�i, un viņa pastāvīgi juta sev pievērsto uzmanības pilno, melno, mir�dzo�o acu skatienu.

���� Pasakiet vēl kaut ko, kundze. Jums ir brīni�ķīga balss. Es zinu, ka par manu balsi to nevar teikt. Es to vienreiz pārpūlēju, kad saucu to, kas bija ļoti tālu no manis. Es to saucu, un balss aizlūza�

��� Bet ko jūs saucāt? � pārsteigta jautāja An�elika.

Reskators norādīja uz griestiem ar pirkstu, kas bija ietīts dūmu mā�konī.

���� Allahu!� Allahu paradīzes jaukumos� Tas ir tālu. Mana balss aizlūza, bet tā tika sadzirdēta� Allahs ņēma vērā manu saucienu un deva man to, ko es viņam prasīju, � dzīvību.

An�elika nodomāja, ka viņ� par to smejas, un tas viņu mazliet aiz�vainoja. Kafija atdeva spēkus, un viņa negribīgi nokoda plāceņa gabalu.

��� Manā mājā, � Reskators teica, � es jums piedāvā�u visus pa�saules ēdienus. No visām tām valstīm, kurās es biju, es ņēmu pavārus, kuri bija apmācīti tās valsts ēdienu gatavo�anā. Tādā veidā es varu izpil�dīt jebkura viesa vēlmi.

��� Vai jūsu mājā� ir kaķi?

An�elikas balss iedrebējās.

Pirāts, likās, bija ārkārtīgi pārsteigts par �o jautājumu; tad viņ� pa�domāja un saproto�i paskatījās uz d'Eskrenvila pusi. Viņa skatiens pauda naidu.

���� Nē, manā mājā nav kaķu. Tur nav nekā, kas jūs varētu izbiedēt vai sarūgtināt. Tur zied rozes� Deg lampas� un logi iziet tie�i uz jūru. Nu pietiek, mēģiniet beidzot atbrīvoties no tā, kas jūs kremt. Domāju, ka mans labais draugs d'Eskrenvils ir pielietojis ārkārtējus paņēmienus, lai jūs padarītu par sievieti ar izdzisu�u skatienu, gatavu laizīt sava saim�nieka zābakus!

An�elika sarāvās kā no pletnes sitiena, tad iztaisnojās un uzmeta lies�mojo�u skatienu Reskaloram. Viņ� atkal iesmējās, tad ieklepojās un bei�dzot, atgūstot elpu, teica:

��� Nu, lūk. Tie�i tas, ko es gaidīju. Jūs atkal kļuvāt par skaisto mar�ķīzi, īstu fran�u galma dāmu, ar augstprātīgu un apburo�u skatienu.

��� Nez vai es kādreiz vēl spē�u par to kļūt? � An�elika klusi no�teica. � Nedomāju, ka Vidusjūra viegli atdos savu guvumu.

���� Tā ir tiesa � Vidusjūra nomazgā no cilvēka liekulības masku un jebkādu neīstumu, bet apdāvina ar īstu zeltu tos, kas atrod sevī spēkus nenoliekt tās priek�ā galvu un nekrist par upuri tās mirā�ai.

Kā viņ� varēja uzminēt, ka ne jau atgrie�anās Francijā viņu nodar�bina, bet gan morālā neiespējamība atkal parādīties lieliskajā Versaļā tā�dai pa�ai kā iepriek�, � lepnai uzvarētājai, kuras priek�ā vēl tikai pirms pāris mēne�iem visi lieca muguras?� Tagad pēc Austrumu maģiskās pieskar�anās �ī aina likās tik tāla, tik nereāla un bāla. Un viņa pali ieska�tījās acīs Reskatoram, mēģinot tajās rast atbildi. Ar kādu spēku ir ap�veltīts �is cilvēks, kur�, pateicis viņai tikai da�us vārdus, ir iekarojis viņas dvēseli? Cik dienas no vietas An�elika jutās aizlauzta, iebaidīta, pazemota! Viņ� to negaidīti izrāva no �īs tumsas, kas bija pielīdzināma baismīgai, dziļai bedrei. Viņ� to sapurināja, bārstīja savas izsmejo�ās asprātības, ap�būra, un, līdzīgi panīku�am ziediņam, kuru pēk�ņi apņem dzīvības dvesma, viņa nometa no sevis verdzisko pazemību. Viņas pleci iztaisnojās, dzīvajās acīs iedegās iepriek�ējā, skaidrā un gaismas pilnā cerība.

��� Lepnā būtne, � Reskators laipni ierunājās. � Lūk, tāda jūs man patīkat.

An�elika skatījās uz viņu ar pielūgsmi, it kā viņas priek�ā atrastos dievība, kurai viņa lūdza dāvāt dzīvību. Un An�elika pat neapjauta, ka viņa skatienā pa�laik izpau�as tādas pa�as brīnumainas izjūtas, kad cilvēks grie�as pie tā, kas var izpildīt viņa vienīgo vēlē�anos.

Un tā kā Reskatora skatiens deva viņai spēkus, viņas satrauktā sirds pamazām sāka nomierināties. Zāles troksnis un mūzika atkāpās otrajā plānā.

Viņa atradās apburtā lokā, sē�ot blakus �im cilvēkam, kur� viņai vel�tīja visu savu uzmanību. Viņu apskāva austrumnieciski smar�īgie aromāti, kuri iesūcās drebēs, � tas viņai atgādināja salu smar�īgos aromātus, un tie jaucās kopā ar viņa maskas dārgo ādas smar�u, tabakas dūmiem no viņa garās pīpes un karsto kafiju, kuru nepārtraukti viņiem ielēja tasītēs.

Pēk�ņi An�eliku pārņēma vājums, un viņa juta, ka ir bezgalīgi no�gurusi. Viņa dziļi ieelpoja un aizvēra acis.

��� Jūs esat nogurusi, � viņ� klusi teica. � Manā mājā, manā ārpil�sētas pilī, jūs varēsiet saldi izgulēties. Jūs ļoti sen neesat labi izgulējusies. Jūs gulēsiet uz atvērtas terases zem zvaig�ņotām debesīm� Mans arābu ārsts jums iedos nomierino�as tējas, un jūs gulēsiet� tik ilgi, cik vien vēlēsities� klausoties jūras elpā un arfas skaņās, kuras jums spēlēs mans mazais pā�s. Vai jums pa prātam �ādi plāni? Ko jūs par to visu domājat?

��� Es domāju, � viņa gandrīz nedzirdami noteica, � ka jūs nevar nosaukt par prasīgu saimnieku.

Korsāra acis jautri iemirdzējās.

���� Kas zina, varbūt kādreiz es par to arī kļū�u. Jūsu skaistums ir tik savāds, ka to nevar ilgsto�i neievērot� Bet nekas nenotiks pret jūsu gribu vai bez jūsu piekri�anas � to es jums apsolu� �ovakar es no jums palūg�u tikai vienu upuri, kas man ir nenovērtējams, � lai jūsu lūpas visu laiku rotā smaids� Man ir jābūt pārliecinātam, ka jūs vairs neizjūtat ne bailes, ne skumjas� Uzsmaidiet man!

An�elikas lūpas pavērās, acis iedzirkstījās.

Pēk�ņi zālē atskanēja necilvēcīgi rēcieni, un no sabiezēju�ā dūmu mā�koņa �ūpojoties iznāca kā spoks marķīzs d'Eskrcnvils. Viņ� sparīgi �esti�kulēja, turot rokās atkailinātu zobenu, un neviens neiedro�inājās viņam tuvoties.

���� Ā-ā, tātad viņa tiks tev, � viņ� no�ņācās. � Viņa tev parādīs savu mīlētājas seju, nolādētais Vidusjūras burvi� Tev, bet ne man� Es esmu tikai Briesmonis� Ei, jūs, visi dzirdat � Briesmonis� ne burvis! Bet tas nekad nenotiks. Es tevi tūdaļ nogalinā�u.

Viņ� metās uz priek�u, pacēlis zobenu. Reskators ar kājas spērienu nogāza viņam ceļā paplāti un lielo ūdens trauku un, kamēr sātaniskais izdzimums klupeņoja, uzlēca kājās un arī izrāva zobenu. Zobeni sakrustojās. D'Eskrenvils kāvās kā neprātīgs. Abi pirāti, mīcīdamies pa izsvaidītajiem spilveniem un �ķīvjiem, atkāpās līdz paaugstinājumam, kur Reskatora piespiestam, marķīzam d'Eskrenvilam nācās uzkāpt, aizdzenot projām spiedzo�ās dejotājas.

Pretinieki kāvās, sāņus neskatīdamies un ne�ēlodami viens otru. Sar�kanā figūra pret melno figūru, un abi duelanti veikli pārvaldīja savus iero�us � abordā�as zobenus. Maltie�u kalpi neiedro�inājās iejaukties, lai atjaunotu pienācīgu kārtību batistāna telpā, kura viņiem bija jāuztur respektabli cienīgā izskatā viesu uzņem�anai. Reskators katram no viņiem bija devis divdesmit sudraba cehīnus un deva lielu paku amerikāņu ta�bakas. Tādējādi, visi klāteso�ie pilnīgā klusumā gaidīja divkaujas iznā�kumu.

Beidzot Reskatora zobens pār�ķēla satracinātā vergu tirgotāja roku, un tas izmeta zobenu. D'Eskrenvils nepārtraukti �agojās, lūpu kaktiņos parādījās baltas putas. Erivāns, izrādīdams lielu drosmi, metās viņam klāt, sakampa, paģību�ā d'Eskrenvila ķermeni un nodeva to Koriāno rokās.

��� �ēl! � Reskators lakoniski noteica, ieliekot zobenu atpakaļ maksti.

Ja neiejauktos mazais armēnis, marķīza d'Eskrenvila līķis, domājams,

tagad tiktu nolikts uz izsoles galda kā izpirkuma upuris par visām cie��anām, kādas izbaudīja tie nelaimīgie, kurus viņ� �eit pārdeva.

Reskators pacēla uz aug�u abas rokas.

��� Svinības beigu�ās! � viņ� iesaucās.

Viņ� klanījās pa labi un pa kreisi, atvadoties no viesiem gan turku, gan itāļu, gan spāņu valodā.

Viesi pamazām atstāja zāli.

Reskators pienāca pie An�elikas. Viņ� vēlreiz paklanījās � ļoti zemu, ar savām cepures spalvām noslaukot grīdu.

��� Vai jūs būtu ar mieru mani pavadīt, kundze?

�ajā mirkli viņa tam ietu līdzi kaut uz pasaules malu.

Viņa vairs nepazina to dārzu, pa kuru vēl pavisam nesen bija gājusi noskumusi un bēdu sagrauzta.

Reskators atkal uzmeta viņai uz pleciem savu lielisko apmetni.

��� Nakts ir vēsa� bet kā smar�o ziedi!

Batistāna priek�ā laukuma vidū milzīgā ugunskurā cepās varens vēr�sis, un uguns meta atspulgus apmierināto pilsētnieku un jūrnieku sejās. Viņi bija sasaukti uz dzīrēm. Kandijas ielās skanēja daudzbalsīgas flibustieru dziesmas, kuras deva pienācīgu novērtējumu Smirnas vīnam. Reskatora parādī�anās tika sagaidīta ar daudzbalsīgām urravām.

Pār jumtiem uz�āvās gara zila raķete, iz�ķīstot daudzkrāsainās dzirkstelēs.

��� Skatieties, uguņo�ana�

Kurā mirkli viņu sejas izteiksmes pārvērtās? Kāpēc jautrību nomainīja �ausmas?

Reskators pirmais pamanīja, ka notiek kaut kas ārkārtējs. Viņ� atstāja An�eliku un metās skriet uz cietok�ņa sienu, no kuras pavērās skats uz visu pilsētu.

Tajā pa�ā mirklī nakti satricināja sprādzieni, kas sekoja cits citam, un no batistāna puses atskanēja plīsto�u loga stiklu, spoguļu un lustru �ķindoņa.

Debesis parādijās sārta strēle. Gaismas atspulgs, kas nāca no pilsētas apak�ējās da|as, dejoja �ausmu pārņemtajās Reskatora miesassargu sejās, un arī viņi metās pie cietok�ņa mūra sienām.

Iezvanījās zvani. Visam troksnim cauri varēja dzirdēt kliedzienus, kuri skanēja da�ādās valodās:

��� Ugunsgrēks!

Pūlis, kur� vēlējās ieraudzīt, kas notiek, nogāza An�eliku zemē. Viņa aizrāpoja pa ielas bruģi līdz kādām durvīm. Pēk�ņi kāds iekrampējās vi�ņas rokā:

��� Iesim! Iesim!

Viņa ieraudzīja viltīgo Vasosa Mikolesa seju un atcerējās Savarī vār�dus:

�Kad jūs iznāksiet ārā no batistāna, mūsu signāls būs zila raķete�"

An�elika tam bija lūgusi atgūt brīvību � atpestīt no cilvēka, kas viņu nopirks, un viņ� izpildīja savu solījumu.

Bet tagad An�elika stāvēja kā pārakmeņojusies; svelo�s aukstums stindzināja tās sirdi. Viņa nebija spējīga pakustēties, bet mazais grieķis ar satraukumu balsi atkārtoja:

��� Iesim! Iesim!

Beidzot viņa izkustējās un sekoja tam līdzi. Viņi skrēja pa �aurām, līkumotām ieliņām, iejūkot ļau�u pūlī, kur� virzījās uz leju, uz Kandijas ostas pusi. Visur valdīja neaprakstāms sajukums. Skrejo�ais pūlis samina bērnus un pat kaķus, kuri, ņaudot un aiz niknuma saceltu spalvu, lēca no karnīzēm uz balkoniem, zibot kā melni d�ini uz sārtā atblāzmas fona. Tagad visu mutēs bija tikai viens kliedziens: �Kuģi!"

Kad An�elika, kuru veda Vasoss Mikoless, iznāca krastmalā pie Krustne�u Torņa, viņa saprata, ko nozīmēja �ie kliedzieni.

Līcī stāvo�ais �Hermess", marķīza d'Eskrenvila brigantīna, liesmoja kā �agaru sai�ķis. Jau tagad pāri bija palicis tikai kuģa ārējais korpuss.

Vēja dzītās dzirksteles lidoja uz pārējo kuģu klājiem. Dāņa renegāta galeru jau bija skārusi uguns elpa. Arī uz citiem kuģiem norisa cīņa ar uguns liesmām, un visā �ajā sātaniskajā iluminācijā An�elika pazina Reskatora kuģi. Uguns laizīja kuģa priek�galu. Uz kuģa paliku�ie sargi centās to apdzēst, bet veltīgi, tāpēc viņi bija spiesti atkāpties līdz kuģa malai, smokot dūmu mutuļos.

��� Savarī!

���� Es jūs gaidīju! � Savarī priecīgi kliedza. � Jūs ne uz to pusi skatāties, kundze, paskatieties, lūk, uz turieni!

Viņ� norādīja uz laivu, kura slēpās Krustne�u Vārtu ēnā un kuru bija pametis turku sargs, lai paskatītos uz ugunsgrēku. Laivai beidza uzvilkt buras, gatavojoties doties projām. Nakts tumsa to pilnīgi apslēpa, un tikai brī�iem ugunsgrēka atblāzma apmirdzēja apjuku�ās vergu sejas un jūr�niekus, kas darbojās ar burām. Tā bija Vasosa Mikolesa un viņa tēvo�a laiva.

��� Ātrāk �urp!

��� Bet �is ugunsgrēks, Savarī, �is ugunsgrēks, �is�

��� Tā ir grieķu uguns! � iesaucās vecais zinātnieks, lēkājot aiz prie�ka. � Esmu iededzinājis neapdzē�amo uguni. Ā-ā-ā! Viņiem to nekad neapdzēst! Tas ir sen�u noslēpums� Bizantie�u noslēpums� un ES TO ATKAL ATKLĀJU!

Viņ� dejoja, lēkāja kā rūķis, kas izlīdis no pekles briesmām. Vasoss Mikoless paņēma savu augsti godājamo tēvu aiz rokas, lai viņu iesēdinātu laivā. Pie An�elikas pienāca kāda sieviete.

��� Lūk, tas papīrs, kas bija paslēpts tavā jostā un ko viņ� bija pa�ņēmis. Ardievu, māsiņ, manu draudzenīt. Lai tevi sargā tavi aizstāvji!

��� Elis! Vai tad tu nebrauksi mums līdzi?

Jaunā grieķiete pagrieza galvu uz ostas pusi. �Hermesa" buras, līdzī�gas caurspīdīgām zelta kolonnām, krita, saceļot dziksteļu vērpeti.

Marķīzs d'Eskrcnvils kā jucis skraidīja pa krastmalu. Viņa skatiens bija pievērsts tikai dego�ajam �Hcrmesam", viņa acis pauda neprātību.

��� Nē, es palieku kopā ar viņu! � Elisa nokliedza.

Un skrie�us metās uz pa�u pekles sirdi.

An�elika iekāpa laivā, un tā klusi atīrās no krasta. Zvejnieki centās turēties ēnā, ko meta jūras krasta augstā krauja, bet ugunsgrēka atblāzma laiku pa laikam skāra arī viņus.

Stāvot uz klāja, Savarī jūsmoja par liesmās apņemtajiem kuģiem, ku�ros �audījās cilvēki kā skudras pūznī.

���� Divos kuģa korpusos es vairākās vietās saliku pakulas, � viņ� paskaidroja. � Visa ceļojuma laikā pa salām es vairākkārt nokāpu kuģa tilpnēs, lai sagatavotos �iem notikumiem. Beidzot �ovakar varēju �os kuģu korpusus no iek�puses un ārpuses apliet ar esenci, kuru es ieguvu no sava minerālā mumiona, �ī viela tūksto�kārt labāk deg par pa�u mumionu.

Pirotehniķi man lūdza palīdzēt sarīkot uguņo�anu, un man nesagādāja grūtības nolikt kuģa slepenās vietās savas pa�taisītās raķetes. Uguns iz�platījās kā viesulis�

An�elika pēk�ņi saspringa. Viņa saliecās uz priek�u, nespēdama iz�teikt ne vārda, viņas acis ieplētās. Savarī pārtrauca savu runu. Viņa roka sataustīja uz krūtīm tālskati, un viņ� to pielika pie acīm.

��� Ko viņ� dara? Vai viņ� sajucis prātā!

Viņi abi bija pamanīju�i Reskatora melno figūru uz �Jūrasērgļa" klā�ja. Jūrnieki mauri nocirta troses, un kuģis, vēl lielāku liesmu skarts, devās atklātā jūrā projām no uguņojo�ās ostas, kaut arī pats tas dega kā lāpa.

Uguns liesmas pieņēmās spēkā kuģa priek�ējā daļā. Priek�ējais masts iegāzās jūrā. Tad atskanēja dobj� sprādziena troksnis.

��� Pulvera pagrabs, � An�elika no�ukstēja.

��� Nē.

Nemierīgi dīdīdamies Savarī sāpīgi uzkāpa uz An�elikas kājām ar sa�viem smagajiem zābakiem. Vasoss Mikoless veltīgi centās pārliecināt godājamo tēvu palikt mierīgam.

���� �is baltais mākonis atrodas virs ūdens līmeņa, � aptiekārs ie�saucās, � kas tas tāds? Kas tas tāds?!

No kuģa centrālās da|as vēlās biezi dzelteni dūmi un �noplūda" jūrā. Pēc da�ām sekundēm tic ietina visu kuģa korpusu, atskaitot aug�ējo mastu. Uguns pēk�ņi apdzisa, un savu dzelteno dūmu kokonā �Jūrasērglis" nozu�da tumsā.

Osta, kura joprojām liesmoja, pamazām attālinājās. Grieķi no visa spēka centās airēt. Drīz vien tika pacelta slīpā bura, un bēgļu laiva ātri nesās uz priek�u pa jūras viļņiem.

Savarī nolaida savu tālskati.

��� Kas tas bija? Varētu domāt, ka �is cilvēks ar burvestības palīdzību nodzēsa uguni uz sava kuģa.

Viņa prāts bija aizņemts ar �īs mīklas atminē�anu, un dēls, izman�todams �o mirkli, nosēdināja tēvu laivas dibenā. An�eliku, kaut arī citu iemeslu dēļ, tāpat nepameta nerealitātes sajūta.

Kandija joprojām attālinājās. Vēl ilgi viļņos varēja manīt tās sārto atblāzmu. Pēk�ņi An�elika saprata, ka viņas plecus sedz Reskatora ap�metnis. Neprātīgas sāpes pārņēma viņas dvēseli, un, iespiedusi seju' plaukstās, viņa ievaidējās.

Blakus stāvo�ā sieviete pieskārās viņas plecam.

��� Kas tev kai�? Vai tad tu neesi priecīga, ka atkal esi brīvībā? Viņa runāja grieķu valodā, bet An�elika visu saprata.

���� Es nezinu, � viņa elsodama teica. � O, es nezinu! Tad sākās vētra.

Divas dienas bēgļu laivu kulstīja jūras viļņi un negaiss.

Tikai otrās dienas rītausmā brāzmas pierima. Laiva vēl visu laiku turējās uz ūdens virsmas, kaut arī ar salauztu borta airi un nolauztu mastu tā vairāk izskatījās pēc parasta koka gabala bez stūres. Kaut kāda brīnuma pēc visi pasa�ieri bija sveiki un veseli. Nevienu bērnu viļņi nebija izrāvu�i no mātes rokām, nevienu jūrnieku, kuri darīja visu, lai laiva noie�tu dibenā un cilvēki aizietu bojā, brāzmainie viļņi nebija ievilkusi dzelmē. Toties tagad tie visi bija bezpalīdzīgi viesuļa upuri izmirku�ās drēbēs, drebo�i no aukstuma, bez nojautas uz kurieni viņus dzen viļņi. Palīdzību tie varēja gaidīt tikai no Dieva.

Jūra likās vienmuļa un pamesta. Tikai uz vakara pusi viņus pamanīja un uzņēma uz sava kuģa maltie�u galcra.

An�elika atspiedās pret marmora balkona apmali. Rieto�ie saules sta�ri apspīdēja viņas istabu, pie�ķirot spoguļa mirdzumu melnajām un bal�tajām grīdas flīzēm. Blakus An�clikai uz apaļā galdiņa stāvēja pilns grozs ar lieliskām vīnogām, kuras viņai atsūtīja bruņinieks de Ro�brūns. Maltā �is mui�nieks nezaudēja savas galantās manieres, kuru dēļ bija ieguvis cieņu, kad viņ� dzīvoja karaļa galmā. Būdams fran�u biedrības Maltas ordeņa galva, viņ� bija ļoti priecīgs piedāvāt savu viesmīlību di PlcssīBeljēra kundzei draudzes Viesnīcā. �āds kautrīgs nosaukums tika dots katrai no �īm lieliskajām pilīm, kuras bija celtas ar da�ādu Ordeņa bied�rību palīdzību savu tautie�u uzņem�anai. Pavisam bija astoņas, un tās simbolizēja astoņus maltie�u krusta galus � Svētā Joana bruņinieku emblēmu.

�ajās biedrībās ietilpa Overna, Provansa, Francija, Itālija, Aragona, Kastīlija, Vācija un Anglija. Starp citu, pēdējā bija pievienota tikai pēc tam, kad Anglija bija uzvarējusi Reformāciju. Anglijas biedrības pils bija pārvērtusies par noliktavu.

An�elika domīgi noknieba muskatogu un izsūca tās mīkstumu. Viņa jutās apmierināta, ka bija atbraukusi uz Maltu. Pēc muhamedāņu Austru�miem, kas viņas atmiņā asociējās tikai ar milzīgu tirgu un tirdzniecību, kur viss oda pēc izlaidības un saldkaisles, viņa pēk�ņi atradās atmosfērā, kur valdīja nepieejams cienīgums, ko noteica majestātiskās kristietības ka�noni, kas bija tikpat nelokāmi kā tērauda plan�etes korsetē. Bruņiniekumūku devīzi, likās, varētu sastādīt divi paradoksāli vārdi: greznība un askētisms.

Francijas viesnīcā, pla�ā un greznā, rotātā ar karavānsarajas skulptū�rām, ar neskaitāmām lod�ijām un venēcie�u stila spoguļiem vestibilos, An�elika sajuta tādu pa�u komfortu kā savā dārgajā Parīzes dzīvoklī. Sie�nas bija apsistas ar gobelēniem, pie gultas guļamistabā karājās brokāta aizkari, bet caurstaigājamajā istabā atradās vannas istaba, kas bija līdz�vērtīga Versaļas apartamentiem. �īs aug�stāvu istabas bija domātas ļoti godājamiem viesiem. Apak�ā, cellēs ar vienkār�ām koka lāviņām, dzīvoja bruņinieki, kapelāni vai mūki-kalpi, un da�reiz, ejot cauri pirmajam stā�vam, An�elika redzēja, kā �ie francū�i, sadalīju�ies pa �etri, ēd klostera viru no kopējām bļodām.

Iestājoties Maltas ordenī, jaunākie di�ciltīgo dzimtu dēli nodeva trīs zvērestus: paklausības, pieticības un ncstā�anos laulībā, un viņi labi sapra�ta, ko viņi apsola. Nerimsto�ajās kara darbībās ar citticībniekiem viņi remdēja savu kaislību cīnīties un kalpot reliģiskajiem ideāliem, un vēl ieguva lepno sajūtu par piederību bargajam Ordenim, kas iedvesa �ausmas kristietības ienaidniekiem. Neizsmeļamās Ordeņa bagātības vi�ņiem deva iespēju vest to karu, kura dēļ viņi tajā iestājās. Maltas bruņi�niekiem bija visstiprākā flote visā Vidusjūrā un Eiropā. Viņu galeras vien�mēr bija gatavas iesaistīties kaujā vai aizstāvēties, nepārtraukti kursējot pa Vidusjūru, nolemjot musulmaņu kuģiem to neapskau�amo likteni, kuru Islams bija gatavojis visiem kristie�u tirdzniecības kuģiem.

Pēc saviem nesenajiem piedzīvojumiem An�elika bija sevi�ķi jūtīga pret godbijīgajām bruņinieku cieņas izpausmēm. 9�286

�ajā ziņā Ordeņa komandorija ievēroja ļoti stingru disciplīnu. Bīsta�mo ceļojumu laikā vai uzvaras tīksmes laikā maltie�u bruņiniekiem ga�dījās uz neilgu laiku nodoties skaistajām mīlas jūtām ar kādu ļ saldkaislu verdzeni, bet pa�ā Maltā, Ordeņa sirdī, valdīja visstingrākā godbijība un pieklājība.

Brīvu sievie�u �eit nebija, ja neskaita maltietes, vietējās zemnieces, kuras staigāja vienmēr ietinu�ās melnos pārklājos, bet verdzenes �eit tika vērtētas tikai kā tirgus prece tālākai pārdo�anai. Tāpat bija arī da�as di�ciltīgas dāmas, kuras �eit ieradās uz neilgu laiku, pavadīdamas savus mīļākos vai � kas gadījās samērā reti vīrus kādos spāņu, angļu vai fran�u flotes kompānijas braucienos.

An�elika bija sevi�ķi rets gadījums. Di�ciltīgā dāma, kurai pienācās visāda veida cieņas apliecinājumi, ko noteica viņu augstais stāvoklis sa�biedrībā, bija izglābta no jūras briesmām kopā ar bariņu izbēgu�u vergu. Un viņa lieliski saprata, ka Maltas Ordeņa biedrībai jāpateicas tikai ar skano�o monētu palīdzību.

Viņa sarunāja ar francūzi, Ordeņa mantzini, ka uzrakstīs vēstuli sa�vam ekonomam messīram Molīnam, kuram pavēlēs nodot Tamples prioram naudas summu kā maksu par viņas glāb�anu pēc kuģa bojāejas. To�mēr viņa bija ļoti sa�utusi, kad, pajautājusi, kas noticis ar �viņas" grie�ķiem, uzzināja, ka viņi iemitināti kopā ar citiem vergiem vienā no mal�tie�u pagrabiem. Neveiksmīgie Santorīnas zvejnieki, visi kā viens, bija ie�rakstīti ailē �saņemti citticībnieku gūstā".

Lielā noliktavas telpā, kur uz salmu paklājiem vīrie�i, sievietes un bērni gaidīja savu pārdo�anas kārtu ar pakļāvīgu un bezpersonisku iz�skatu, kādu An�elika redzēja Kandijas ostā vai d'Eskrenvila kuģa tilpnēs, viņa atrada arī Savarī, Vasosu Mikolesu, viņa tēvo�us, to sievas un bēr�nus, kas pievienojās viņiem ceļojuma laikā, lāpāt arī vairākus izbēgu�us vergus, kurus �ī ģimene bija uzņēmusi savā laivā. Visi viņi bija sapul�cēju�ies vienā telpas stūrī, kur pacietīgi grauza olīvas.

An�elika neslēpa no Ordeņa mantziņa de Sarmona kunga, ko viņa domā par necilvēcīgo apie�anos tā saucamajā Kristie�u paspārnē. Mūks jutās pilnīgi �okēts.

��� Kā to saprast, kundze?

��� Jūs esat tādi pa�i vergu tirgotāji, kā visi pārējie.

��� Ziniet, tas ir par daudz!

���� Par daudz? Bet kā tad tas izskaidrojams? � Un viņa norādīja uz no�ēlojamo grieķu, turku, bulgāru, mauru, nēģeru un krievu grupu, kuri ar izmisu�u vai bezkaislīgu izskatu sēdēja un gulēja zem mākslīgi rotātajām noliktavas arkām. � Jūs domājat, ka ir liela at�ķirība starp jūsu vergu cietumu un līdzīgām iestādēm Kandijā vai Al�īrijā? Lai kā arī jūs censtos slēpties aiz savām cēlsirdīgajām misijām, vienalga, tas, ko jūs darāt, � ir visīstākais pirātisms!

Ordeņa mantzinis cienīgi izturēja �o uzbrukumu.

�� Jūs, kundze, kļūdāties, � viņ� īsi atteica. � Mēs nenolaupām � mēs saņemam gūstā!

��� Kāda tur at�ķirība!

��� Es vēlējos teikt, ka mēs neuzbrūkam Itālijas, Tripolitānijas*, Spā�nijas vai Provansas piekrastēm, lai papildinātu savus naudas maciņus, kā to dara �pārējie" pirāti. Tie vergi, kuri nonāk mūsu rokās, tiek pie mums no tām ienaidnieku galerām, ar kurām mēs godīgi cīnījāmies. Iegūtos maurus, turkus un nēģerus mēs izvietojam uz mūsu galerām par airē�tājiem, bet katru reizi mēs tāpat arī atbrīvojam daudzus kristie�us-nebrīvniekus, kuri, ja ne mūsu palīdzība, līdz savai nāves stundai airētu uz citticībnieku kuģiem. Vai jums ir zināms, ka Tunisijā, Al�īrijā un Marokas karalistē nebrīvē atrodas piecdesmit tūksto�i kristie�u, bet tos, kas smok turku gūstā, pat nevar saskaitīt?

���� Esmu dzirdējusi, ka Kiprā, Livornā, Kandijā un Maltā jūsu Or�denis tur gūstā trīsdesmit piecus tūksto�us gūstekņu!

���� Pilnīgi iespējams, tomēr mēs neliekam viņiem strādāt savā labā un neizmantojam tos savām izpriecām. Mēs tos izmantojam tikai apmai�ņai vai arī tam, lai saņemtu par viņiem naudu mūsu flotes uzturē�anai. Vai tad jūs nezināt, ka Vidusjūrā vergi ir vienīgais maiņas līdzeklis un patiesi izdevīga prece? Viena kristie�a atbrīvo�anai mums nākas atdot trīs vai �etrus musulmaņus.

��� Bet �os nelaimīgos grieķus, shizmatiķus-kristie�us, pie tam ar jūsu Ordeņa palīdzību izglābtus pēc kuģa bojāejas, � kāpēc jūs arī viņus ieskaitījāt vergu sarakstos?

Tripolitānija � vēsturiska vieta Līvijā, pie Tripoles. XVII gadsimtā iekļāvās Otomānu impērijā.

� Bet ko mums ar viņiem vajadzēja tādu sevi�ķu darīt? Mēs viņus pabarojām, apģērbām, piemitinājām. Vai pavēlēsiet mums vēl sarīkot vi�ņiem speciālu ekspedīciju, lai tos aizvestu katru uz savu salu, kuras atro�das turku jurisdikcijā? Ja mūsu galerām vajadzētu nodarboties ar �āda veida labdarību, atgrie�ot visus pa Vidusjūru izsvaidītos vergus dzimtenē, tad �ādiem mērķiem nepietiktu visas mūsu lielās flotes. Un ar ko gan mēs spētu apmaksāt un uzturēt savus kuģus un ekipā�as?

An�elikai nācās atzīt �o piemēru saprātību. Viņa palūdza, lai Savarī, viņas ārstam, iedalītu pieklājīgu istabu kādā no Viesnīcas apartamentiem, un piedāvāja izpirkuma maksu par pārējiem, kā arī segt visus izdevumus, kas būs saistīti ar viņu atgrie�anos mājās, kad kāds maltie�u kuģis dosies patrulē�anas braucienā uz Levantes krastiem.

Tagad An�elika gaidīja. Viņas finansiālo saistību izpildei bija vaja�dzīgs laiks. Tomēr da�reiz viņu pārņēma satraukums. Vai pa ceļam kāds nepārķers viņas vēstuli? Bet kas notiks, ja karalis uzliks visiem viņas īpa��umiem aizliegumu?

Lai būtu kā būdams, viņa tomēr nedega nepacietībā ātrāk atstāt Mal�tu. �eit, �ajā kristietiskās valsts sirdi, viņa jutās dro�ībā. Viņai apkārt atradās it kā no jūras sāls marmora uzbūvēta Valletas pilsēta, kas kā zelta upe traucās pret horizonta līniju zem rieto�ās saules purpursarkanajām debesim un tikpat sarkanīgo jūras ūdeņu atblāzmu. �īs majestātiskās būves uz klin�u izciļņiem, uz kuriem atradās zvanu torņi, cietok�ņi, kupoli, pilis ar smagnējiem lielgabaliem, pamazām nolaidās līdz lieliskajai, dabas izveidotajai, labi aizsargātajai ostai, kura vairāk līdzinājās gigantiskam zir�neklim, ko apsargāja neskaitāmās, ar fortiem bagātās salas.

�Pilsēta, kura uzbūvēta ar mui�nieku rokām pa�iem mui�niekiem", � tā izteicās Ordeņa Lielais metrs messīrs de La Valcts, kur� iesāka tās būvniecību pēc tam, kad se�padsmitajā gadsimtā bruņinieki, izdzīti no Rodas turku spiediena pārspēka rezultātā, piestāja ar savām galerām pie �īm, ar svētajām relikvijām saistītajām akmens klintīm, kas slēpās jūras pla�umos starp Sicīlijas un Tunisijas krastiem. Izmantojot maltie�us � tautu, kura vienmēr bija brīvibu mīlo�a un mērķtiecīga, viņi pārvērta ma�zo salu par nepieejamu cietoksni.

Kad pirms pieciem gadiem turku sultāns centās uzbrukt �im cie�toksnim, viņa pūles izrādījās veltīgas. Viņam nācās atkāpties, pie kam viņa flote cieta pamatīgus zaudējumus � un ne tikai no lo�u urbumiem un Ordeņa galeru uzbrukumiem, bet arī no maltie�u nirēju veiklības, apbrinojamās cilvēku-zivju brālības biedriem. Viņu plau�as bija ietrenētas ilgai palik�anai zem ūdens, un naktīs viņi aizpeldēja līdz otomānie�u flo�tilei, lai uzspridzinātu un aizdedzinātu ienaidnieku kuģus.

Jā, �eit An�elika varēja justies pilnīgā dro�ībā. Grāfs de Ro�brūns viņai paziņoja, ka armijā, kas apsargā Maltu, ietilpst 700 algotņi un mal�tie�i, 400 kara kuģi, 300 galeras, 1200 vislabākie �āvēji, 100 kanonieri, 1200 apkalpes locekļi un apmēram 300 kareivju palīgdarbiem.

Maltie�u Ordenim kar� ilga nepārtraukti kop� tiem tālajiem laikiem, kad hospitālic�i jeb jonīti, tas ir, Svētā Joana Hospitāļa bruņinieki Jeru�zalemē, sāka patrulēt uz visiem Palestīnas ceļiem, it kā lai palīdzētu vi�siem nelaimēs nokļuvu�ajiem kristie�u svētceļotājicm. Savādie mūki, kas bija pilnvaroti dot nakstsmājas svētceļotājiem, kuri devās uz Svēto Zemi, ļoti ātri lielos ūdens traukus kāju apmazgā�anai nomainīja ar va�ām un smagu zobenu. Pie trijiem Ordeņa zvērestiem pievienojās ceturtais � aizsargāt Kunga Zārku un Svēto Krustu līdz pēdējai asins lāsei un cīnīties ar citticībniekiem, lai kur arī tos satiktu savā ceļā.

Pa�laik mūku kareivju brālība, kādreiz padzīta no Jeruzalemes uz Margatas cietoksni, tad no Kipras uz Rodu, bet no turienes uz Maltu, likteņa pavērsiena rezultātā pārvērtās suverēnā valstī, kura nepārtraukti veda karu ar Muhameda dēliem.

Varbūt, ka tās galeras, kas �ovakar cienīgi ienāca ostā zem sarka�najiem karogiem ar balto krustu vidū, tikai pirms da�ām stundām cīnījās ar kādu berberu pirātu kuģi. Tādā gadījumā pa�laik viņi veda gūstā sa�ņemtos maurus, kuri no �odienas airēs kristie�u galcrās, un atbrīvotos kristie�us, kurus Maltas Ordenis aizsūtīs atpakaļ pie viņu ģimenēm, pirms tam pārrunājot ar viņiem maksas apmērus par pakalpojumiem.

Tie�i viena no �ādām kara galerām uzņēma uz sava klāja arī An�eliku un viņas ceļabiedrus. Mazā, mastu pazaudējusī laiviņa bija pamanīta no galeras klāja, un neveiksmīgos grieķus uzņēma uz kuģa borta, ietina se�gās, pabaroja un katram iedeva pa glāzei laba vīna. Mazliet vēlāk, jūtot, ka spēki atgrie�as, An�elika stājās kuģa kapteinim priek�ā, kādam piec�desmit gadus vecam bruņiniekam, baronam Volfam fon Neselhodam. Tas bija milzīga auguma gai�matains vācietis ar sirmiem deniņiem, kas skaisti izcēla viņa iedegu�o pieri, klātu sīkām grumbiņām. Barons bija izslavēts kā izcils karavīrs un veikls jūrnieks. Berberi no viņa baidījās, uzskatīdami par vienu no saviem visbīstamākajiem pretiniekiem, un klīda baumas, ka al�īrie�u admirālis Mecco-Mortc nozvērējies, ka, ja viņam palaimēsies sa�ņemt gūstā fon Neselhodu, tad viņ� liks to saraustīt gabalos, piesienot pie �etrām galerām. Barona palīgs bija francūzis, bruņinieks de Rogjē, jauns, trīsdesmit gadus vecs cilvēks ar atklātu seju, uz viņu An�elika, redzams, atstāja dziļu iespaidu.

Nosaucot savus titulus un amatus, An�elika izstāstīja abiem bruņi�niekiem par saviem nesenajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Valletā uzņemta kā goda vie�ņa ar sava vecā paziņa grāfa de Ro�brūna palīdzību vēl no Versaļas laikiem, viņa uzzināja, ka to meklē hercogs de Vivons. Fran�u eskadra divas nedēļas nostāvēja Valletas ostā, kur mal�tie�u bruņinieki un fran�u mui�nieki varēja netraucēti pārrunāt par pirātu ļaundarībām.

�Roijāla" bojāeja pie Korsikas krastiem nostādīja de Vivonu �ausmīgā stāvoklī. Kā karaliskās flotes admirālis viņ� jutās dziļi pazemots. Kā ie�mīlējies, � jo hercogs baidījās, ka �oreiz viņ� patie�ām ir iemīlējies, ie�mīlējies An�elikā, � viņ� nebija nomierināms, nepārtraukti nomokot sevi ar domām par �ausmīgo un pēk�ņo nāvi, kura pārsteidza tik skaistu sie�vieti. Vispirms dēls, pēc tam � māte� Viņ� apsūdzēja sevi, ka nesis viņiem tikai nelaimi, � jo viņi abi noslīka, braucot uz viņa galerām un gandrīz vai vienādos apstākļos, � iztulkojot to ar debesu nelabvēlību, ļauno likteni� Neviens neko nesaprata viņa bezsakarīgajos murmulējumos, kamēr neatnāca vēsts no leitnanta de Milerāna, kur� atradās senjora Paolo di Viskonti gūstā. Leitnants lūdza, lai uz Korsiku steidzami izsūtītu apaļu summu viena tūksto�a piastru lielumā, kuru pirāts d�enovietis pie�prasījis par brīvības atdo�anu. Savā vēstulē viņ� apstiprināja, ka, krasta pirātu ievilināts, �Roijāls" gāja bojā, uzskrienot uz zemūdens rifiem. To�mēr viņ� arī paziņoja, ka marķīze di Plessī-Beljēra izglābās un ir sveika un vesela. Bezbailīgā ceļotāja mācēja aizmukt no cietumsarga un, pēc visa sprie�ot, devās uz Kandiju mazā Provansas buriniekā.

Nespējot valdīt prieku, hercogs de Vivons uzreiz aizmirsa nepatik��anas. Tiklīdz viņa galeras bija izremontētas Valletas dokos, viņ� uzreiz uzņēma kursu uz Kandiju, sapņojot tur tikties ar skaisto marķīzi, kura pēc da�ām dienām pēc viņa aizbrauk�anas izkāpa Valletas ostā, tinoties Reskatora melnajā apmetnī, lai apslēptu citu skatieniem jūras sālī un ūdenī sabojāto kleitu.

Kāda savāda spēle paslēpēs! An�elikas lūpās parādījās gandrīz ne�manāms vil�anās smaids: Vivons, katordznieki, no aizmirstības pēk�ņā Nikolā parādī�anās un viņa nāve � tas viss viņai tagad likās ļoti tāls. Vai tie�ām tas viss notika ar viņu? Dzive traucās uz priek�u vēja spārniem. Uz viņas ķermeņa vēl bija paliku�as brūces, kuras atgādināja par ne�senajiem, �ausmu pilnajiem notikumiem. Pēc nedēļas kop� iera�anās Mal�tā viņa pastaigājoties nejau�i satikās ar donu Hosē de Almadu, kur� ne�sen atgriezās Valletā kopā ar savu paziņu tiesnesi dc La Mar�u.

An�elika, divreiz pārdzīvojusi kuģa bojāeju un trīsreiz piedalījās bēg��anā, pat nenosarka, satikdamās ar cilvēku, kur� viņu bija redzējis izstā�dītu kailu verdzeņu izsolē batistānā, bet vergu tirdzniecības lietu piln�varotais, saskatījies līdzīgus skatus līdz apnikumam, jau sen iemācījies neizrādīt mulsumu. Viņi sarunājās kā līdzīgs ar līdzīgu, kā veci paziņas, kuriem ir daudz kas jautājams un stāstāms.

Bargā izskata spānis bija tik patiesi priecīgs, satiekot viņu dzīvu, neskartu un brīvu, ka pat atkāpās no savas ikdieni�ķās cienības.

���� Es ceru, kundze, jūs nedusmojaties uz mums par to, ka bijām spiesti atkāpties neprātīgo pircēju priek�ā, kuri uzcēla neiedomājamas ce�nas. Nekad, vēl nekad izsolē nepiedāvāja tik lielas summas� īsts neprāts. Es piedalījos izsolē līdz tam brīdim, kamēr tas bija iespējams.

An�elika atbildēja, ka zinot par bruņinieku pūlēm, lai izglābtu viņu, un tā kā viņai izdevies izbēgt no rūgtā likteņa, viņa vienmēr būs tiem pateicīga par izrādīto palīdzību.

���� Lai Dievs jūs sargā nokļūt Reskatora rokās, � nopū�oties teica tiesnesis de La Mar�s. � Nepārprotami, ka tie�i no jums viņ� saņēma vissāpīgāko sitienu visā savā karjeras laikā. Atļaut aizmukt verdzenei, par kuru viņ� samaksāja neiedomājami augstu summu � trīsdesmit piecus tūksto�us piastru, piedevām vēl tai pa�ā naktī pēc izsoles� ugunsgrēks nemaina lietas būtību. Jūs ar viņu izspēlējāt labu joku, kundze. Tomēr piesargieties no �ī cilvēka!

Dons Hosē un de La Mar�s viņai izstāstīja par to, kas vēlāk notika Kandijā tajā sātaniskajā naktī.

Ugunsgrēks izplatījās uz visām vecajām koka mājām turku kvartālos, un tās dega kā liesmojo�as lāpas. Ostā visi kuģi vai nu sadega, vai cieta milzīgus zaudējumus. Marķīzs d'Eskrenvils sabruka kā triekas ķerts, kad ieraudzīja, ka viņa �Hermess", iz�ņākdams milzīgu tvaika strūklu, no�gāja jūras dibenā. Bet Reskators izglāba savu kuģi. Viņam izdevās no�dzēst ugunsgrēku uz sava kuģa klāja ar kaut kāda noslēpuma palīdzību, kas citiem nav zināms.

Pēc �ī stāsta Savari laiku pavadīja vai nu Ovcrnas Viesnīcā, vai Kastīlijas Viesnīcā, mēģinot izzināt no bruņiniekiem visus sīkumus par �o atga�dījumu: kā, ar ko un cik ilgā laika sprīdī Rcskators mācēja nodzēst ugu�ni? Dons Hosē neko nemācēja paskaidrot. Tiesnesis gan bija kaut ko dzirdējis par kaut kādu arābu �ķīdumu, kur�, saskaroties ar uguni, pār�vēr�as gāzē. Visiem ir zināms, ka arābiem pieder vado�ā loma tā sauca�majā ķīmijas zinātnē. Pabeidzis sava kuģa glāb�anu, Rcskators palīdzēja nodzēst arī citus uguns perēkļus. Un tomēr zaudējumi bija ļoti lieli, jo uguns bija izplatījusies ar milzīgu ātrumu.

��� Ha-ha! Es tā arī domāju, � Savarī smējās, un viņa acis dzirkstīja zem briļļu stikliem. � Grieķu uguns�

Galu galā viņ� savos sarunu biedros izsauca nopietnas aizdomas.

���� Varbūt tie�i jūs piederat pie tiem nelie�iem � domājams, pie vergiem � kuri sarīkoja �o �ausmīgo katastrofu? Mēs arī zaudējām vienu no savām galcrām.

Savarī steidzīgi atvadījās un aizgāja.

Viņ� atnāca ar savām pārdomām pie An�elikas. Kādu ceļu viņam tagad izvēlēties? Vai viņam tagad vajadzētu atgriezties Parīzē un uzrakstīt disertāciju par sensacionālajiem atklājumiem un mumiona izmēģināju�miem, lai pēc tam to aizsūtītu uz Zinātņu akadēmiju? Vai arī doties Reskatora meklējumos, lai uzzinātu viņa noslēpumu, ar kura palīdzību tam izdevās nodzēst uguni? Bet varbūt viņam turpināt savu ceļojumu, kas var izrādīties neveiksmīgs un ļoti bīstams, lai iegādātos jaunas mu�miona rezerves persie�u atradnēs? Patiesību sakot, Savarī kop� tā laika, kad bija zaudējis savu dārgo pudeli un rūpes par tās pārve�anu un sagla�bā�anu, sāka atgādināt peklē nokļuvu�u grēku no�ēlnieku.

Bet ko darīs marķīze di Plessī de Beljēra, kādu ceļu viņa izvēlēsies tālāk? Viņa nezināja.

Kāda balss viņai �ukstēja: �Pietiek. Atgriezies galmā. No�ēlo savus grēkus. Lūdz karalim piedo�anu. Bet pēc tam�"

Uz pie �iem vārdiem �pēc tam" viņas domas pārtrūka. Un An�elikas apkārt klīsto�ais skatiens neviļus meklēja jūras tālēs savu pēdējo cerību.

Saule noslēpās aiz horizonta. Tum�ie galeru silueti uz mirgojo�ā jūras spoguļa atgādināja milzīgus jūras putnus ar nolaistiem spārniem � airus divdesmit �etrās rindās. Airētāji � turki un mauri � atgriezās savās rūmēs, kur tos uz nakti iekala ķēdēs; pa to laiku nirēji, ierīvēju�i savu ķermeni ar eļļām, nira ūdenī, lai pārbaudītu, vai ir kārtībā uzstieptās ķēdes un tīkli, kas aizkavēja ieie�anu līcī.

Iezvanījās neskaitāmie baznīcu zvani, aicinot iedzīvotājus noklausīties kārtējo lūg�anu Dievmātei. Visādu stilu un izmēru dievnamu �eit bija vairāki simti � tos uzbūvēja, dievbijīgo mērķu vārdā, pa svētdienām, sa�las ticīgie iedzīvotāji. Kad sāka zvanīt visi salas zvani, tad likās, ka pāri salai veltos pērkona dimdoņa, un trīs reizes dienā Malta pārvērtās milzī�gā, daudzbalsīgā briesmonī, kas ar savu apdullino�o troksni slavināja Svē�to Mariju zem debess smagajām mākoņu grēdām, kurās laidelējās apstul�bu�ie jūras putni.

An�elika aizvēra logu un steidzīgi iegāja istabas dziļumā. Pa�laik pat divu soļu attālumā nevarētu sadzirdēt pilnā balsī izkliegtu vārdu. Viņa apsēdās uz gultas malas un sāka gaidīt, kad beigsies �ī dārdoņa.

Viņai blakus uz brokāta pārklāja, gulēja Reskatora apmetnis. Viņa aizmeta vētras laikā sabojāto kleitu ar indie�u perlamutra apdari, bet nevēlējās �ķirties no �ī smagā samta apmetņa, kuru pirāts tajā vakarā Kandijā uzmeta uz viņas pleciem. To varēja uzskatīt par sava veida tro�feju, vai ne? Pēk�ņi An�elika atlaidās gultā iegremdējot seju tum�ā au�duma krokās.

Pat jūras vēj� un sāļie viļņi nespēja pazudināt tā īpatnējo aromātu. An�elikai pietika to tikai mazliet ieelpot, kā viņas acu priek�ā nostājās Reskatora melnā figūra. Viņa atkal dzirdēja klusu, aizsmaku�u balsi un viņa atkal domās pārdzīvoja tās savādās stundas Kandijā � tās pazibēja dīvaini tītajā miglā, kas nāca no pīpētāju smar�īgajiem tabakas dūmiem un kafijas aromātiskajiem garaiņiem, mazo trīsstīgu ģitāru mūzikas pava�dībā.

Pa ādas maskas izgriezumiem uz viņu nepārtraukti skatījās kā oglītes dego�as acis�

No An�elikas lūpām izlauzās vaids. Viņa noglāstīja apmetni, aptina sev ap galvu, pieglauda gan pie viena, gan pie otra vaiga, mokoties ar no�ēlu un nepārvaramām skumjām, kuras nespēja izskaidrot.

Zvanu skaņas kļuva klusākas, to atbalsis � retākas. Viens varens zvans vēl dimdināja, atbildot uz nesteidzīgo, mazo zvanu jautro sasauk�anos. Pie �īm zvanu skaņām An�elika beidzot izdzirdēja klauvējie�nus, kuri pirms tam pazuda zvanu kopējā troksnī.

� Ienāciet! � viņa sauca.

Uz sliek�ņa stāvēja pā�s melnā apmetni.

� Kundze, atvainojiet, ka traucēju jums atpūsties, � viņ� teica, pa�augstinot balsi, lai pārspētu pēdējo zvanu sitienu troksni, � bet lejā jūs gaida kāds arābs. Viņ� saka, to saucot Muhameds Raki un viņ� esot atbraucis jūsu vīra uzdevumā.

9

Kop� tā mirk|a, kad An�elika izdzirdēja �os dīvainos vārdus, viņa kustējās pilnīgi neapzinīgi. Viņa klusēdama piecēlās, pārgāja istabu, viegli kā ēna izslīdēja kāpņu telpā un noskrēja lejā pa marmora kāpnēm. Ejot cauri vestibilam, viņa zem galerijas arkām pie venēcie�u stila kolonnām ieraudzīja stāvam kādu cilvēku.

Viņam bija pagai�a āda, raksturīga berberiem, kuri arī deva Berberijai tās nosaukumu. No baltā auduma cie�i sasietais turbāns saturēja uz viņa galvas sarkano mici.

Viņa apģērbs izskatījās |oti līdzīgs viduslaiku fran�u zemnieku kostī�mam, kas sastāvēja no platām biksēm, nomīdītām tupelēm ar smailiem purniem un kaut kā tāda, kas līdzinājās blūzei ar kapuci, kuras pie�durknes sniedzās tikai līdz elkoņiem. Sve�inieka zods bija apslēpts īsajā, bezkrāsainajā bārdiņā.

Viņ� zemu paklanījās. An�elika skatījās uz viņu ar pla�i ieplestām acīm.

�� Jūs sauc Muhameds Raki?

��� Esmu jūsu rīcībā, kundze.

�� Jūs zināt fran�u valodu?

��� Es to iemācījos, kad kalpoju pie kāda fran�u messīra.

��� Pie grāfa Zafrē de Peiraka?

Arāba lūpas izstiepās smaidā. Viņ� pateica, ka nekad neesot ticies ar cilvēku, kuram būtu tik savāds vārds, kā An�elika tikko minēja.

��� Bet tad�

Muhameds Raki mierinot pamāja ar roku. Fran�u messīru, pie kura viņ� bija kalpojis, sauca par D�efu el Burvi.

��� �ādu vārdu viņam deva musulmaņi. Es vienmēr zināju, ka viņ� ir francūzis un cilvēks ar di�ciltīgu izcel�anos. Tomēr man ir jāatzīst, ka man nebija zināms viņa īstais tituls, tāpēc ka viņ� to nekad neatklāja. Un kad pirms �etriem gadiem viņ� mani aizsūtīja uz Marseļu, lai tur es satiktos ar kādu mācītāju-lācarieti un nodotu viņam rīkojumu sameklēt kaut kādu de Peirakas kundzi, es pēc tam pat pacentos aizmirst �o vārdu, izdabājot viņam, kas man kļuva vairāk draugs nekā saimnieks.

An�elika dziļi nopūtās un sajuta, ka viņas kājas ceļgalos sāk ļodzīties. Viņa pamāja arābam sekot viņai, un viesistabā apsēdās uz kāda no dī�vāniem. Muhameds Raki ar pazemīgu izskatu apsēdās viņas priek�ā, sakrustodams kājas.

��� Pastāstiet man par viņu, � ļoti klusi teica An�elika.

Muhameds Raki aizvēra acis un ierunājās lēnā, monotonā balsī, it

kā lasītu no galvas iekaltu tekstu.

��� Viņ� ir gara auguma, kalsnējs, līdzīgs spānietim. Viņa seja ir iz�kropļota ar visda�ādākām rētām, un brī�iem liekas, ka viņ� spēj apkār�tējiem iedvest bailes. Uz kreisā vaiga viņam ir ļoti dziļa un uzkrīto�a rēta, � lūk, tāda.

Arāba pirksts, kur� bija oran�s no hennas lieto�anas, uzzīmēja gaisā ,,V" burtu.

���� Bet uz deniņiem ir vēl viena rēta, kura skar arī acs kaktiņu. Allahs viņam nelika kļūt aklam, jo viņam tika pie�ķirts apbrīnojams liktenis. Viņam ir melni mati; tic ir tikpat tum�i un biezi kā nūbie�u lauvas krē�pes. Acis viņam ir melnas un caururbjo�as kā plēsīgiem putniem. Viņ� ir veikls un ļoti stiprs, izcili rīkojas ar zobenu un māk savaldīt visstrau�jāko zirgu. Bet visvairāk izceļas viņa zinību līmenis, kas pārsteidza pat visgudrākos Fesa vīrus, kuri ir ļoti slaveni savā musulmaņu medresē, kas ir aizliegta pilsēta cittautie�iem.

An�clikas dzīslās atkal ielija patīkams siltums.

���� Vai tie�ām mans vīrs būtu kļuvis par renegātu? � viņa jautāja izbijusies, bet uzreiz nodomāja, ka viņai tas ir vienalga. Tomēr �ādas domas bija neķītras un negodprātīgas.

Muhameds Raki papurināja galvu.

��� Ne visai bie�i mēdz gadīties, � viņ� teica, � lai kristietis varētu netraucēti un nesodīti pārvietoties pa Marokas karalisti, nepieņemot �īs valsts ticību. Tomēr D�cfs el Burvis atbrauca uz Fesu un vispār uz Maroku nevis kā vergs, bet kā draugs augsti godājamam Abd el Me�ratam, ar kuru viņ� vairākus gadus bija sarakstījies par alķimijas sasniegumiem, jo viņi abi ar to ļoti aizrāvās. Abd el Me�rats ņēma �o kristieti savā aizstāvībā un aizliedza pieskarties kaut vienam matam uz viņa galvas. Viņi abi kopā devās uz Sudānu, lai tur iegūtu zeltu, un tie�i tad es ari iestājos viņa dienestā. �ie mācītie viri, kuriem zināmi dabas noslēpumi, kalpoja vienam no Tafila sultāna dēliem.

Arābs apklusa, saraucot uzacis, ir kā mēģinot atcerēties kādu svarigu faktu.

�� Viņu visur pavadīja uzticams kalps nēģeris, kur� atsaucās uz vārdu Kuassi Ba.

An�elika aizsedza seju ar rokām. Viņa uzticamā kalpa maura vārds daudz noteiktāk norāva noslēpumainības plīvuru no viņas acīm nekā ga�rais vīra apraksts. Cej�, pa kuru viņa gāja taustīdamās un ciezdama mo�kas, izveda viņu uz saules pielietā lielceļa, jo viņas mērķis beidzot bija sasniegts, bija notikusi aug�āmcel�anās, kas agrāk izskatījās vairāk pēc neprātīga sapņa, bet tagad iemiesojās dzīvā cilvēkā, kuru viņa varēs tvert savās skavās.

��� Kur viņ� ir? � viņa jautāja lūdzo�ā balsī. � Kāpēc viņ� neat�brauca kopā ar jums?

Arābs iecietīgi pasmaidīja, redzot viņas lielo nepacietību. Drīz būs jau divi gadi, kop� viņ� atstājis dienestu pie D�efa el Burvja. Tagad viņ�, Muhameds Raki, ir precējies un nodarbojas ar tirdzniecību Al�īrijā. To�mēr viņ� bie�i dzirdot par sava biju�o saimnieku: viņ� daudz ceļojot un galu galā apmeties Bonā, pilsētā, kura atrodas Āfrikas piekrastē, kur viņ� turpina savus zinātniskos pētījumus.

��� Tātad man ir jādodas uz Bonu, � satraukti teica An�elika.

��� Protams, kundze. Ja tikai samnieks nav devies kādā tālā ceļojumā, jūs viņu viegli atradīsiet Bonā, jo katrs jums varēs norādīt viņa māju. Viņ� ir ļoti slavens visā Berberijā.

Viņ� gandrīz jau nometās ceļos, lai pateiktos Dievam, bet dobji, mo�notoni alcbarda piesitieni uz akmens grīdas flīzēm lika viņiem pievērst skatienu durvīm. Istabā ienāca Savarī, klaudzinot pa grīdas flīzēm nevis ar alebardu, kā viņiem likās sākumā, bet gan ar savu milzīgo lietussargu, kura drēbe bija sasūcināta ar eļļu.

Ieraugot viņu, Muhameds Raki piecēlās un paklanījās, sakot, ka prie�cīgs iepazīties ar cienījamo vīru, par kuru viņam stāstījis tēvocis.

��� Mans vīrs ir dzīvs! � An�elika teica balsi, kurā varēja jaust ap�slēptas asaras. � �is cilvēks apstiprināja manas cerības. Mans vīrs dzīvo Bonā, un es varē�u doties uz turieni.

Skatoties pāri briļļu stikliem, vecais aptiekārs nopētīja sūtni ar asu, caururbjo�u skatienu.

��� Ahā! � viņ� teica. � Bet es pat nezināju, ka Ali Mcktuba krust�dēls ir berbers.

Muhamedu Raki, likās, �is aizrādījums pārsteidza un iepriecināja. Pa�tie�ām, viņ� paskaidroja, viņa māte Ali Mektuba māsa bijusi arābiete, bet tēvs � berbers no Kabīlijas kalniem. Savus sejas vaibstus viņ� mantojis tie�i no tēva.

��� Ahā! � Savarī atkārtoja. � Tas ir rets gadījums. Parasti laulības starp �o tik da�ādo tautu pārstāvjiem tiek slēgtas reti, jo lielāko tiesu tie viens otru neieredz: no vienas puses arābi-iekarotāji, atnāku�i no Arābijas, no otras � pakļautie berberi, tauta ar eiropeisku izcel�anos.

Muhameds Raki atkal pasmaidīja: cienījamais vīrs labi pārzināja Isla�ma tautu para�as.

��� Kā tas gadījās, ka tavs tēvocis neatbrauca kopā ar tevi?

���� Mēs devāmies uz Kandiju, kad pretī brauco�ie kuģi mums pazi�ņoja, ka francūziete ir aizbēgusi un pa�reiz atrodas Maltā. Tēvocis turpi�nāja ceļu uz Kandiju, steidzoties atgriezties pie tirdzniecības lietām, bet es pārsēdos citā kuģī un devos uz �ejieni.

No biezo skropstu apak�as viņ� lūkojās uz Savarī ar izsmejo�i svinīgu izskatu.

��� Vidusjūrā jaunumi izplatās ļoti ātri, cienījamo messīr. Tie lido ar tādu pa�u ātrumu kā pasta balo�i.

No sava d�ellaba krokām Muhameds Raki lēni izvilka naudas maisiņu un no tā izņēma salocītu papīra lapiņu � to pa�u vēstuli, kuru An�elika ar drebo�u roku rakstīja, atrodoties pagrabā: �Atcerieties mani, to, kura bija jūsu sieva. Es vienmēr jūs mīlēju. � An�elika".

��� Vai tad tā nav jūsu vēstulīte, kuru jūs sūtījāt kopā ar manu tēvoci Ali Mektubu?

Savarī sakārtoja brilles uz sava deguna, lai apskatītu papīru tuvumā.

��� Tā patie�ām ir tā pati vēstule. Bet kāpēc jūs to neatdevāt adre�sātam?

Muhameda Raki seja aiz sarūgtinājuma saviebās, un viņ� ierunājās stieptā, dziedo�ā balsī: vai tad cienījamais vīrs nezina, ka Bona atrodas spāņu anklāvā, kur dzīvo pa�i fanātiskākie katoļi, un ka divi nabadzīgi mauri � Muhameda dēli � nevar tur iekļūt, nepakļaujot savu dzīvību nāves briesmām?

���� Bet uz Maltu tu ta�u atbrauci bez starpgadījumiem, � Savarī piezīmēja.

Musulmanis pacietīgi paskaidroja, ka, pirmkārt, Malta nav Spānija, bet, otrkārt, �ajā gadījumā viņ� izmantoja veiksmi, iejūkot Ahmcda Sidi svītā, kura brauca uz Maltu, lai pārrunātu par prin�a Lai Luma izpirk��anu � sultāna Adena brāli pavisam nesen saņēma gūstā Maltas Orde�nis.

���� Mūsu galera ienāca līcī pirms stundas, paceļot karogu, kur� no�zīmēja, ka esam ieradu�ies uz pārrunām par izpirk�anu, un, tiklīdz es izkāpu krastā, steidzos meklēt fran�u kundzi. Kamēr pārrunas par Lai Luma izpirk�anu nebūs pabeigtas, man nekas nedraud no kriestie�u pu�ses.

Savarī piekrita �im slēdzienam. Viņa seja manāmi noskaidrojās.

��� Izteikt savas ba�as bija mans pienākums, vai ne? � viņ� griezās pie An�elikas, it kā atvainodamies par savām aizdomām.

�ajā brīdī viņam prātā atkal uzausa kāda doma, un viņ� ar rādāmo pirkstu norādīja uz berbera pusi.

��� Bet kas man pierādīs, ka jūs patie�ām esat Muhameds Raki, mana drauga Ali Mektuba krustdēls un mūsu meklējamā fran�u messīra kalps?

Apmeklētājs atkal saviebās un viegli nolaida skatienu. Viņa sejā pa�zibēja naida izteiksme, tomēr viņ� uzreiz savaldījās.

��� Mans kungs ļoti mani mīlēja, � viņ� teica dobjā balsī. � Viņ� man atstāja savas cieņas izpausmes pierādījumu.

No tā pa�a maisiņa, no kura bija izņēmis vēstulīti, viņ� izvilka sudraba rotaslietu ar dārgakmeņi. An�elika uzreiz pazina �o akmeni � tas bija tas pats topāzs.

�im gredzenam nebija liela vērtība, bet �afrē de Peiraks ļoti to sar�gāja, tāpēc ka tas piederēja viņa dzimtai jau vairākus gadsimtus. Viņ� mēdza teikt, ka topāzs viņam nes laimi, jo tā krāsa atgādina zelta un uguns liesmas nokrāsu. An�elika bie�i redzēja �o rotājumu sudraba ķēdītē viņam kaklā virs samta kamzoļa. Vēlāk viņ� lika to parādīt svētajam tē�vam Antuānam, lai viņ� apliecinātu, ka to pazinis.

Viņa paņēma gredzenu no maura rokām un, aizvērusi acis, kaislīgi to piekļāva pie lūpām. Vecais Savarī skatījās uz An�eliku klusēdams.

��� Ko jūs vēlaties darīt? � viņ� jautāja.

��� Pacensties aizbraukt līdz Bonai, lai ko tas arī maksātu.

Pierunāt Maltas bruņiniekus, lai viņi uzņem uz sava kuģa borta jauno fran�u marķīzi, kuru vēlāk vajadzētu izsēdināt Bonā, bija visai grūts uzde�vums. An�elika griezās pie grāfa de Ro�brūna, tiesne�a de La Mar�a, bruņinieka de Rogjē un pat pie dona Hosē de Almadas, bet katrs no tiem centās viņu atrunāt no tik neprātīgas domas. Kristiete, viņi teica, nevar izkāpt Berberijā, nepakļaujot sevi bīstamām situācijām.

Berberija iekļāva sevī visu Ziemeļāfriku, tas ir Tripolitāniju, Tunisiju, Al�īriju un Maroku. Reliģiozie fanātiķi un pirāti, kuru kultūras līmenis bija daudz zemāks nekā turkiem, viņu protekciju pacieta sakostiem zo�biem, berberi bija visniknākie Maltas Ordeņa ienaidnieki.

Sieviete viņu vidū � vai nu verdzene, kura izpilda visnetīrākos dar�bus, vai arī no kāda harēma no�ķirta sieva. Tikai ebrejietes drīkstēja brīvi staigāt pa ielām ar atklātām sejām, tomēr nekādā gadījumā nepārkāpjot �mellaha" robe�u, kura bija stingri atzīmēta visiem ebreju kvartāliem.

� Bet es ta�u braucu uz Bonu, katoļu anklāvu, � An�elika uzstāja.

Tas ir vēl sliktāk. �ajos anklāvos, kas atrodas Āfrikas krastā, kurā spāņi ieķērās kā ērces, lai ar saviem kodieniem kaitinātu berberu lauvas, pa�iem pietiek visādu nelaimju, un vislielākā no tām � nabadzība. Ko darīt viņai, di�ciltīgai dāmai, �o no�ēlojamo ļautiņu, sīktirgotāju vidū? Vi�ņus apsargā andalūzie�u garnizons, tikpat drūms un naidīgs kā tie mauri, kas atrodas aiz pilsētas sienām, raida viņiem lodes un bultas. Ko viņa cer atrast vienā no visnabadzīgākajām ielām �ajā pamestajā zemes stūrītī, kur nav nevienas līdzjūtīgas dvēseles, �ēlsirdīgas sirds, ne ari labsirdīgas sejas? Vai tie�ām viņai atkal gribas nokļūt briesmās, no kurām viņa iz�bēga ar Dieva palīdzību?

Galu galā An�elika ar savu lūgumu griezās pie Lielā Ordeņa ma�ģistra, Maltas valdnieka Nikolā Kotonēra, angļu izcelsmes fran�u mui��nieka, kur� formulāros, kas tika izdoti viņa valsts aktos, sevi dēvēja tā: �Mūsu Kunga lielās �ēlsirdības mūks, �is savādi viesmīlīgās Svētā Joana Jeruzalemes kara ordeņa mājas un Kunga Zārka sargātājs, kā arī nabagu pazcmigais maģistrs". Kad Romas pāvests sasauca kopā visus kapitulus, Lielais maģistrs ieņēma goda vietu labajā pusē pie viņa eminences sā�niem. Bez visa tā viņam bija dotas privilēģijas kopā ar saviem bruņi�niekiem apsargāt konklāvu, kurā ievēlēja jauno pāvestu, bet kad tika ievē�lēts jaunais Svētā Pētera vietnieks zemes virsū, Lielais maģistrs gāja vi�ņam pa priek�u pilnā apbruņojumā, nesot sarkano Maltas Ordeņa karogu ar balto krustu vidū.

Uz An�eliku �is skaistais, pavēlēt pieradu�ais ve�uks sirmajā parūkā ar valdonīgo izskatu, atstāja lielu iespaidu. Viņa pret to bija pilnīgi atklā�ta un neko neslēpdama izstāstīja viņam savas mīlas dramatisko stāstu. Desmit gadus viņa apraudāja savu karsti mīlēto viru, bet tagad, uzzinot, kur viņ� dzīvo, varētu visdrīzākā laikā viņu atkal ieraudzīt. Vai viņa nebūs pārāk nekaunīga, ja izmantojot Viņa Augsti Godājamā Majestātes lab�sirdību, palūgs viņam atļauju iesēsties vienā no galerām, kura dodas patrulē�anas braucienā uz Berbcrijas krastiem, ar norunu, ka Bonā viņa tiktu izsēdināta krastā?

Lielais maģistrs klausījās ļoti uzmanīgi. Laiku pa laikam viņ� piecēlās kājās, piegāja pie loga un pielika pie acīm tālskati, lūkojās uz manev�rējo�ajiem un reidā stāvo�ajiem kuģiem.

Lielā maģistra pēc fran�u modes �ūto kamzoli rotāja Maltas Ordeņa pārsējs ar Debess Kaislību attēlojumiem.

Viņ� ilgi klusēja, tad smagi nopūtās. Daudz kas �is sievietes stāstī�jumā viņam likās neticams, un visvairāk tas, ka �is di�ciltīgais kristie�u mui�nieks, kāds pēc viņas vārdiem bija tās vīrs, meklēja patvērumu tādā no�ēlojamā nostūrī kā Bona.

��� Jūs teicāt, ka līdz tam, kamēr viņ� apmetās Bonā, viņ� netraucēti braukāja pa berberu zemēm?

��� Tie�i tā man stāstīja.

��� Tādā gadījumā viņ� ir renegāts, kas dzīvo pēc Islama likumiem ar harēmu, kurā ietilpst piecdesmit sievas. Jūsu apvieno�anās var atstāt visbīstamākās sekas gan jūsu dvēselei, gan jūsu dzīvībai.

An�elika juta, ka viņas sirdi pārņem' bailes, bet ārēji viņa centās pa�likt mierīga.

���� Es nezinu, vai viņ� ir nabadzīgs, vai ari kļuvis par renegātu, � viņa teica. � Es zinu tikai vienu � viņ� ir mans virs Dieva priek�ā un es vēlos būt atkal kopā ar viņu.

Bargā maģistra seja k|uva maigāka.

��� Laimīgs ir tas vīrietis, kur� jums iedvesis tādu mīlu!

Tomēr viņ� vēl �aubījās.

���� Ak, mans bērns, jūsu jaunība un skaistums vie� manā sirdī ne�mieru. Kādas bēdas var jūs pārsteigt Vidusjūrā, kura agrāk bija kā liels kristie�u ezers, bet tagad atdots Islama apsmie�anai! Cik �ēl mums, Jeru�zalemes bruņiniekiem, apzinoties, ka tik tālu mēs esam atkāpu�ies! Ne�kad, it nekad mūsu cīņa ar citticībniekiem nebūs pietiekama � mēs vien�mēr tieksimies pēc pilnības. Mums vajag atkarot ne tikai Svētās vietas, bet arī Konstantinopoli, seno Bizantiju, kur agrākos laikos valdīja lielā baznīca un kur pirmo reizi uzziedēja kristietība Svētajā Sofijas Katedrālē, kura pa�reiz ir pārvērsta par mo�eju.

Viņ� sadrūma, icslidzis savās mistiskajās domās par biju�ajiem īpa�u�miem.

An�elika ierunājās:

��� Es zinu, kāpēc jūs nevēlaties, lai es uz turieni braucu, � tāpēc ka jūs vēl neesat saņēmu�i izpirkuma maksu par mani.

Vecā prelāta sejā parādījās smaids. An�elikas vārdi viņu uzjautrināja.

���� Neslēp�u, ka būtu bijis priecīgs izmantot �o iemeslu, lai aizliegtu jums izdarīt kārtējo muļķību. Tomēr es tie�i �odien saņēmu ziņu no jūsu baņķiera Livornā, ka jūsu noteiktā summa ir nodota Lielajam prioram Parīzē no jūsu ekonoma rokām.

Viņa acīs iedegās sarkastiskas uguntiņas.

���� Nu labi, kundze. Es atzīstos, ka cilvēks, kur� atguvis brīvību, ir tiesīgs to izmantot, lai pazudinātu sevi, ja jau viņam to tik ļoti gribas izdarīt. Galera, kuru komandē barons fon Neselhods, pēc nedēļas izies jūrā, lai patrulētu pie Bcrberijas krastiem. Es jums atļauju ar to doties jūrā.

An�elikas acis iemirdzējās aiz prieka, bet Lielais maģistrs neļāva sevi aizkustināt. Saraucis savas sirmās uzacis un izstiepis uz viņas pusi roku, kuras pirkstos mirdzēja gredzens ar prelāta ametistu, viņ� iesaucās:

��� Atcerieties, ka es jūs brīdināju! Bcrbcri � cietsirdīgi, neiecietīgi, nesamierināmi fanātiķi. Pat turku pa�ā bīstas no viņiem, jo �ie jūras lau�pītāji pat viņus apsūdz nepietiekamās reliģiozo jūtu izpausmēs. Ja jūsu vīrs ar tiem ir sadraudzējies, tas nozīmē, viņ� kļuvis tāds pats kā viņi. Jūsu dvēseles glāb�anai, kundze, jums labāk būtu bijis palikt Krusta aiz�sardzības paēnā!

Tad, redzot, ka viņa neatkāpjas, viņ� turpināja jau daudz maigākā tonī:

� Nometieties ceļos, mans bērns, un dodiet man iespēju jūs svētīt.

9

Galera arvien vairāk iebrauca atklātā jūrā, atstājot aiz sevi. Valletu ar tās cietok�ņiem un zeltītajām mūra sienām. Zvanu sasauk�anās aprima, dodot vietu jūras viļņu elpo�anai un dobjajiem airu piesitieniem, kas nāca no bedres, kurā atradās airētāju soli.

Bruņinieks barons fon Neselhods, zābakiem klaudzot, staigāja pa til�tiņu, kas veda no kapteiņa kajītes līdz bākai, noteiktā, pieredzēju�a jūras komandiera solī.

Uz apak�ējā klāja divi francū�i, korāļu tirgotāji, sarunājās ar cienīja�mu holandie�u baņķieri un jaunu spāņu studentu, kur� brauca pie sava tēva, Bonas garnizona virsnieka. Kopā ar An�eliku un Savarī viņi uz galcras sastādīja mazo ār�tata pasa�ieru grupu.

Pats par sevi saprotams, ka viņu sarunas temats bija par to, kā rīko�ties, lai nenokļūtu berberu gūstā. Tiesa, ceļ� bija samērā īss, tomēr ar katru dienu pieaugo�ā pirātu nekaunība padarīja viņu ceļojumu visai bīstamu.

Abi korāļu tirgotāji, cilvēki ar pieredzi, kuri jau sen nodarbojās ar tirdznieciskiem darījumiem Āfrikas krastos, izklaidējās ar pesimistiskiem pareģojumiem, kas lika viņu jaunajiem ceļabiedriem krietni satraukties.

���� Citiem vārdiem sakot, � ar patiku vēstīja viens no tirgotājiem, � kad jūs dodaties jūras ceļojumos, tad jums ir izredzes pabeigt �o ceļo�jumu Al�īrijas lielajā laukumā kā no mātes miesām iznāku�am.

��� Kā no mātes miesām iznāku�am? � pārsteigts pārjautāja holan�die�u baņķieris, kura fran�u valodas zinā�anas bija par vājām, lai uztvertu �īs valodas nianses.

���� Ādama kostīmā, kungs. Tie�i �ādā izskatā mūs pārdos, ja mūs saņems gūstā. Vispirms jums pārbaudīs zobus, aptaustīs muskuļus un liks mazliet paskriet, lai aprēķinātu, cik jūs maksājat.

Resnvēderainais baņķieris nespēja pat sevi iedomāties �ādā iomā.

���� O, ar mums nevar kaut kas tāds notikt! Maltie�u bruņinieki ir neuzvarami; pie tam vēl runā, ka mūsu kuģa komandieris 'barons fon Neselhods no Vācijas � ir dro�sirdīgs kareivis, kura reputācija jau pati par sevi atbaida daudzos nekaunīgos korsārus.

���� Hm, hm! Kas to lai zina? � atbildēja korāļu pārdevējs. � �ie korsāri kļūst ar katru dienu nekaunīgāki un nekaunīgāki. Runā, ka pa�gāju�o mēnesi divas al�īrie�u galeras parādīju�ās pavisam netālu no Ifas cietok�ņa un ieņēmu�as bar�u, kurā atradās ap piecdesmit cilvēku, arī vairākas di�ciltīgas dāmas, kuras devās svētceļojumā uz Sentbomu.

��� Varu iedomāties, kādā svētceļojumā viņas devās uz Berberiju, � piezīmēja otrs tirgotājs, metot skatienus uz An�elikas pusi.

Metrs Savarī, parasti tik ļoti daiļrunīgs, nepiedalījās �ajās sarunās. Viņ� skaitīja savus kaulus. Tas ir ne jau personīgos, bet tos, kurus viņ� uzmanīgi izņēma no maisa. Viņa uznāk�anas laikā uz galeras klāja ar viņu notika kārtējais komiskais atgadījums. Kuģa zvans jau iezvanīja atie��anu, kad viņ� tikai ieradās, stiepjot milzīgu maisu.

Viņam pretī ar bargu sejas izteiksmi iznāca barons fon Neselhods.

���� Nevar būt ne runas par to, ka uzņemtu lieku bagā�u uz kuģa borta, kur� jau tāpat ir pārpildīts, � viņ� teica.

��� Lieku bagā�u? Paskatieties, messīr, uz �ejieni.

Un metrs Savarī kā pēdējais āksts sāka griezties riņķī uz vietas, viegli noturot maisu ar lielo un rādāmo pirkstu izstieptajā rokā.

��� Tas sver ne vairāk par divām mārciņām!

��� Kas jums tajā ir? � brīnījās barons.

��� Zilonis.

Pilnīgi gandarīts ar atstāto iespaidu, metrs aptiekārs apstiprināja savu paziņojumu. Runa ir, viņ� paskaidroja, par �retajiem garsnuķainajiem dzīvniekiem" vai pundurziloņiem, visretāko fenomenu zemes veido�anās ērā, zvēru, kura eksistence līdz �im likās tikpat problemātiska kā vien�rad�a atra�ana zemes virsū.

���� Par atsperes punktu manis izstrādātajā teorijā kalpoja viens no Ksenofonta darbiem. To izlasot, es sapratu: ja �ie snuķainie dzīvnieki patie�ām kādreiz eksistēja, tad to pēdas vajag meklēt Maltas un Gazo salās, kuras kādreiz sastādīja vienu veselu vienību kopā ar Eiropu un Grieķiju. �ie atklājumi man noteikti atvērs durvis uz Zinātņu akadēmiju, ja tikai tas Kungs man atļaus tik ilgi dzīvot.

Maltie�u gatera bija daudz lielāka nekā fran�u karaliskās flotes galera. Zem telts izvietojās kajīte, kura bija domāta pasa�ieriem, kur tie varēja atpūsties uz lielām koka lāvām.

An�elika jutās vai slima aiz nepacietības un � kāpēc lai neatzītos sev pa�ai? -no kaut kādām neskaidrām �aubām. Īstenība nemaz ne�līdzinājās viņas sapņiem. Ja ne topāzs, viņa ap�aubītu pat to, ka sūtnis patie�ām bija tas pats, par ko viņ� uzdevās. Viņai likās, ka tā acu ska�tienā pazib melīguma izteiksme. Viņa cītīgi mēģināja uzzināt kādus citus sīkumus, bet arābs tikai noplātīja rokas, smaidot savādo, izbrīnās pilno smaidu. �Es visu izstāstīju" � viņ� teica.

Viņa atcerējās drūmos Dcgrē pareģojumus. Kā viņu saņems Zafrē de Pciraks pēc tik ilgiem �ķir�anās gadiem? Pēc garajiem gadiem, kuri aiztraucās un uzlika savu zīmogu viņu sejai un viņu dvēselei? Katrs no viņiem izbaudīja savus cīņas laukus, citas mīlas uzliesmojumus� Viņiem stāv priek�ā grūta tik�anās!

Viņas zeltainajos matos baloja balta matu �ķipsna. Bet An�elika vēl bija jaunības plaukumā, pat skaistāka nekā viņu kāzu laikā, kad viņas sejas vaibsti vēl nebija ieguvu�i savu izteiksmību un noteiktību, viņas ķer�menis vēl nebija noformējies, bet gaitā vēl nevarēja just to lepnumu un ticību sev, kura tagad vīrie�os iedvesa biklumu. �īs pārvērtības notika tālu no Zafrē de Peiraka skatieniem un bez viņa ietekmes. Viņas tagadējais veidols bija rūgtā likteņa izveidots, likteņa, kur� bija lēmis An�clikai vien�tulību.

Bet viņ�? Izbaudījis neskaitāmus pazemojumus un nelaimes, zaudējis visu, atrauts no savas ierastās pasaules, saviem zinātniskajiem darbiem un no savām dzimtajām saknēm, � ko viņ� spēja saglabāt sevī no ie�priek�ējās dzīves, no tā Zafrē, kuru viņa mīlēja?

� Man ir bailes! � An�elika �ukstēja,

An�elika baidījās, lai viņu brīnumainais tik�anās mirklis netiktu sa�bojāts ar sīkumiem, pārmetumiem, nomelnojumicm. Tomēr viņas galvā nevienu reizi nepazibēja doma, ka tāds cilvēks kā Zafrē de Pciraks spētu nolaisties.

�aubas "to tik ļoti nomāca, ka An�elikai likās: viņa saļims. Kā naiva meitene, viņa sev klusībā atkārtoja, kas vēlas �viņu" atkal redzēt, �savu mīļoto", �savu iemīļoto no Jautrā Zinību hoteļa", bet nevis �to, citu", nepazīstamo cilvēku uz nepazīstamās zemes. An�elika gribēja dzirdēt viņa apbrīnojamo balsi. Bet Muhameds Raki neko neteica par viņa apbrī�nojamo balsi. Vai Berberijā var dziedāt? Zem �is cietsirdīgās saules? �o tum�ādaino cilvēku vidū, kuri cērt nost galvas tāpat kā zemnieki pļauj zāli? Vienīgā dziedā�ana, kura �eit var atskanēt, � tā ir muedzinu dzie�dā�ana, kas atskan no minaretēm, kad tie sauc iedzīvotājus uz dievlūg�anu. Visādas citāda veida prieka izpausmes �eit skaistās kā Dieva zaimo��ana.

O! Kāds gan �eit kļuvis Zafrē de Pciraks?

Viņa izmisusi mēģināja atdzīvināt savā atmiņā pagātni, ieraudzīt pie Jautrā Zinību Hoteļa arkādes Langedokas grāfu. Bet viņa tēls slīdēja projām.

Tad An�elika mēģināja aizmigt. Sapnī izzudīs realitātes sajūta, kura apslēpa mīļotā tēlu.

Viņa jutās nogurusi�

Kāda balss viņai �ukstēja: �Jūs esat nogurusi� Manā mājā jūs aizmigsiet� Tur zied rozes� deg lampas� un logi iziet tie�i uz jūru�"

An�elika pamodās no spiedzīga kliedziena. Viņu purināja Savarī, kas bija pār viņu noliecies.

���� Di Plcssī kundze, man nācās jūs uzmodināt. Jūs sacelsiet kājās visu galeru!

An�elika apsēdās uz savas la�as un atspiedās pret apmali. Jau bija iestājusies nakts, un �ajā tumsā varēja dzirdēt tikai airu �ļakstus, tāpēc ka galera gāja ar da�ām burām un tās divdesmit tuāzu garie airi airēja visi kā viens no viena gala līdz otram. �ajā neierastajā klusumā virs pa�sa�ieru kajītes dobji klaudzēja barona fon Neselhoda, Maltas bruņinieka soļi.

Lielais signāllukturis dega ar blāvu gaismu, kas norādīja uz to, ka kuģis nevēlas pievērst pirātu uzmanību. Viņi noteikti bija ierīkoju�i slēp�ņus �ajā �aurajā vietā, kur pie kreisās borta malas atradās Malta un Si�cīlija, bet labajā pusē � Tunisijas piekraste.

An�elika dziļi ieelpoja.

��� Sapnī mani izseko burvis, � viņa �ukstēja.

��� Labi būtu, ja tikai sapnī! � Savarī piezīmēja.

Viņa nodrebēja, mēģinot nakts tumsā saskatīt viņa sejas izteiksmi.

��� Kā to saprast? Par ko jūs domājat, melr Savarī?

���� Es domāju, ka tik nekaunīgs pirāts kā Reskators neļaus jums iz�sprukt, nemēģinot jūs dabūt atpakaļ.

��� Es neesmu viņa prece! � An�elika sa�uta.

��� Viņ� jūs nopirka, samaksājot par jums vesela kuģa cenu.

���� Kop� �i brī�a mani aizsargās mans vīrs, � An�elika atbildēja, tomēr viņas balsī skanēja nedro�ība.

Savarī apklusa. No holandie�u baņķiera lāvas atskanēja vienmuļa krāk�ana.

���� Metr Savarī, � An�elika �ukstēja, � vai jums neliekas, ka tās varētu būt lamatas? Es no pa�a sākuma redzēju, ka jūs neuzticaties �im Muhamedam Raki, neskatoties uz to, ka viņam bija neapstrīdami pie�rādījumi.

��� Jā, viņ� tos uzrādīja.

��� Viņ� noteikti satikās ar savu tēvoci Ali Mektubu, � jo viņam bija mana vēstule. Pie tam, aprakstot mana vīra izskatu, viņ� nosauca tādas detaļas, par kurām zināju tikai es. Es tās atcerējos pavisam neskaidri, bet tās uzreiz uzpeldēja manā atmiņā� Tātad viņ� to redzēja savā tu�vumā. Ja nu vienīgi� Ak, Savarī, kā jūs domājat, vai es nevarēju kļūt kādas burvestības upuris, kur� redz to kā nav, bet ko es vēlos vairāk par visu uz pasaules, un viss tikai viena mērķa labā � lai mani ievilinātu kārtējā slazdā?

��� Tāda veida burvestības notiek, � teica vecais aptiekārs, � bet domāju, ka pa�reiz runa nav par tām. Varbūt, ka tas arī ir slazds, bet maģija �eit nav iejaukta. �is Muhameds Raki slēpa no mums patiesību. Pagaidīsim, kamēr mēs nokļūsim līdz mērķim, bet tad jau redzēs.

Viņ� kaut ko rūpīgi sajauca glāzē ar alvas karoti.

��� Izdzeriet �īs zāles. Jūs gulēsiet daudz mierīgāk.

��� Atkal mumions?

��� Jūs labi zināt, ka tā mums vairs nav, � skumji noteica Savarī. � Es negribēju no tā atdalīt kaut gabaliņu � tas viss aizgāja, lai Kandijā izceltos milzīgais ugunsgrēks.

��� Savarī, kāpēc jūs vēlējāties mani pavadīt �ajā braucienā, kuru jūs neatbalstāt?

��� Vai tad es varēju jūs atstāt? � vecis noteica, it kā skaļi prātojot par grūti izpildāmu uzdevumu. � Nē, domāju, ka nevarēju. Es brauk�u kopā ar jums uz Al�īriju.

��� Uz Bonu.

��� Tas ir viens un tas pats.

��� Bet Bonā kristie�i ir daudz lielākā dro�ībā nekā Al�īrijā.

��� Kas zina? � Savarī atbildēja, �ūpojot galvu kā gai�reģis, kur� redz to, kas apslēpts citu skatieniem.

Nāko�ajā dienā galeras virzī�anās uz rietumu pusi kļuva lēnāka, jo vēj� pilnīgi norima un nācās paļauties tikai uz airētāju izveicību. Savā ceļā maltie�u galcra satika vairākus citus kuģus, arī milzīgu holandie�u tirdzniecības kuģu karavānu, kura pat pie vismazākās vēja pūsmas ātri virzījās uz priek�u, pateicoties lielajām burām. Karavānu pavadīja kara�kuģi, uz kuriem atradās kādi piecdesmit vai se�desmit lielgabali. Tādas bija metodes, kuras Rietumu valstis � Anglija, Nīderlande un citas � pielietoja savu pre�u pārvadā�anai pa Vidusjūru.

Viņi sūtīja uz Vidusjūru savas flotes, kuras bija aizsargātas un no�stiprinātas, ar ko biedēja uzmācīgos pirātus.

Ap pusdienas laiku sāka pūst vēj�, un uz galeras pacēla divas buras.

Tālumā parādījās salas apveidi. Bruņinieks de Rogjē pievērsa tiem An�elikas uzmanību.

�� Tā ir Pantelārija, Toskānijas hercoga īpa�ums.

Viņi varētu izmest enkuru un izkāpt krastā, bet karakuģiem ir jārī�kojas tā, lai neizpaustu savus mērķus, citādi var nokļūt ienaidnieku izlik�tajos slēpņos. Vislabāk izvairīties pat no tik�anās ar draugiem, kamēr kuģis nenokļūst nozīmētajā ostā � Bonā.

Beidzot galeras buras piepūtās no vēja brāzmām.

��� Ja arī tālāk viss ies labi, mēs varēsim nokļūt līdz Bonai jau parīt, � teica jaunais bruņinieks.

Pēc tam maltie�u kuģim vairs negadījās sastapt citus braucējus. Visap�kārt, cik varēja redzēt, pavērās tikai zila, viegli �alco�a jūra.

Vakars atnesa nepatīkamu pārsteigumu. Tika konstatēts, ka kāda no�ziedzīga roka bija izurbusi caurumu tajā vietā, kur glabājās dzeramā ūdens krājumi. Kad par notiku�o uzdeva diezgan rupjus jautājumus vienam no koka palīgiem, jaunajam spāņu mauram, tas izvilka nazi un sāka draudēt ar to uzraugam, kas viņu izjautāja. Visiem kuģa ekipā�as locekļiem bija aizliegts pie sevis turēt na�us, kad tie nebija vajadzīgi darbam. Saskaņā ar stingrajiem jūras likumiem, jungām bija jāizcie� sods par �ī punkta pārkāp�anu, � ar viņa pa�a nazi vajadzēja piesist rokas plaukstu pie masta un atstāt �ādā stāvoklī uz vairākām stundām. Soda ilgums bija atkarīgs no pārkāpuma smaguma.

Bruņinieks de Rogjē piegāja pie An�elikas, lai paziņotu viņai �o ne�patīkamo vēsti.

��� Dumj� gadījums, tas mūs mazliet aizkavēs, tāpēc ka mums tagad vajadzēs braukt uz Pantelāriju, lai uzņemtu dzeramā ūdens krājumus. �is gadījums vēlreiz pierāda, ka Vidusjūrā vienmēr vajag būt uzmanīgam un nekad neizrādīt pārāk lielu cēlsirdību. Jungas jaunības dēļ mēs viņu ap�ē�lojām, nenolikām par airētāju. Tāpēc viņ� varēja netraucēti staigāt pa kuģa klāju. Un, lūk, pateicoties mūsu cēlsirdībai, viņ� atstāja mūs visus bez ūdens krājumiem.

��� Kāpēc viņ� to izdarīja? � An�elika satraukti jautāja.

Bruņinieks de Rogjē paraustīja plecus.

Pa to laiku galerai nācās mainīt kursu. Tagad tā brauca nevis uz ziemeļiem, bet gan uz dienvidrietumiem, ko uzreiz varēja manīt pēc rieto��ajiem saules stariem jūrā. Pasa�ieriem iedeva pa labai glāzei vīna no kuģa krājumiem, bet kuģa ekipā�a un vergi-airētāji klusi kurnēja, jo bez dzeramā ūdens uz galeras nevarēja pagatavot ēdienu.

Diena, kas bija ļoti karsta, gāja uz rietu.

An�clikai nenāca miegs. Ap pusnakti viņa izgāja uz kuģa klāja, lai atsvaidzinātos ar spirgto gaisa plūsmu. Visapkārt valdīja pilnīga tumsa, jo borta ugunis, kuras jau vakar dega ar blāvu liesmu, �ovakar nemaz netika iededzinātas. Tikai tālo zvaig�ņu gaisma apspīdēja kuģa klāju. Uz galeras bija paceltas tikai da�as buras, un no trijām airētāju maiņām strādāja tikai viena, bet pārējie atpūtās. Varēja dzirdēt airētāju �ņākuļo�anu. Viņi gulēja savā smirdīgajā bedrē, bet saskatīt viņus nebija iespē�jams. An�elika pagāja da�us soļus uz bedres pusi pa komandtiltiņu. Viņa domāja, ka abi bruņinieki pa�reiz, atrodas pie galeras bākas, un viņai gribējās ar tiem aprunāties. Viņu apstādināja kāda neskaidra skaņa.

Dobja, �agām pārtraukta, klusa, �ēlabainā murmulē�ana arābu valodā visu laiku slavināja Allaha vārdu. Murmulē�ana apklusa, tad atkal atsākās no jauna. An�elika drīzāk iedomājās, nekā spēja ieraudzīt renegāta pus�aud�a figūru, kas bija piesists pie masta. Viņ� noteikti ļoti cieta, pie tam ne tikai aiz sāpēm, bet ari no slāpēm. An�elikai vairs nebija vīna, bet viņai bija palicis gabaliņ� arbūza, un viņa aizgāja tam pakaļ uz kajīti. Kad viņa atkal gribēja pieiet pie masta, viņai ceļu aiz�ķērsoja kareivis � mūku kalps.

��� Netraucējiet man, � viņa teica. Jūs esat kareivji un jūrnieki. Es neņemos spriest par jūsu izrīcībām. Bet es esmu sieviete un man ir dēls, kur� ir gandrīz tādā pa�ā vecumā kā �is pusaudzis.

Kareivis paklanījās. Gandrīz vai taustoties viņa beidzot atrada jaunā spāņu puisēna karstās lūpas, kurās ielika arbūza gabaliņus. Viņam bija tādi pa�i sprogaini mati kā Florimonam. Viņa caurdurtā roka bija sa�griezta un tagad līdzinājās kāda liela putna ķetnai, noklātai ar sacerecēju�ām asinīm.

�Es palūg�u baronam fon Neselhodam pārtraukt �ādu spīdzinā�anu, tas ir pārāk cietsirdīgi", � nodomāja satriektā An�elika.

Pēk�ņi visapkārt uzliesmoja sārta gaisma. Tā vairākas reizes mainīja savu nokrāsu un, iz�ķīstot neskaitāmās dzirkstelītēs, nodzisa.

��� Raķete!

Jaunais maurs arī to pamanīja.

��� Lai slavēts Allahs!

Uz galeras, kura vēl tikko atradās miega varā, visi drud�aini sa�kustējās. Jūrnieki un kalpotāji skraidīja uz priek�u un atpakaļ, saucot viens otru vārdā. Tumsā zibēja mazo lukturī�u gaismiņas.

An�elika pamodināja Savarī. �īs scēna ļoti dzīvi viņai atgādināja kādu citu � to, kura bija pirms Reskatora uzbrukuma.

��� Jūs domājat, ka mūs atkal gaida tik�anās ar �o pirātu?

��� Kundze, jūs man to tā jautājat, it kā es būtu kāds kara slratēgis un pie tam man vēl piemistu kādas sevi�ķas maģiskas īpa�ības, ar kuru palīdzību es varētu atrasties gan uz maltie�u, gan uz pirātu kuģa vien�laicīgi. Turku raķeti varēja izmantot arī kāds cits, ne tikai jūsu saimnieks Reskators. Varbūt mums gatavo slazdus al�īrie�i, tunisie�i vai marokie�i.

��� Man likās, ka tā tika iz�auta no �ejienes, no mūsu kuģa borta.

��� Tātad uz kuģa klāja ir nodevējs.

Nemodinot pārējos pasa�ierus, An�elika un Savarī uzkāpa uz klāja. Galera, izskatījās, gāja līklo�iem, lai sajauktu pēdas pretiniekam, kur�, iespējams, noslēpies gaidījā kādā tum�ā nostūrī. An�elika izdzirdēja bru�ņinieka de Rogjē balsi. Viņ� kopā ar fon Neselhodu atgriezās no kuģa priek�gala.

��� Brāli, vai nav laiks uzvikt mūsu sārtās bruņas?

��� Vēl nē, manu brāli.

��� Jūs pavēlējāt atrast nodevēju, kur� iz�āva raķeti no mūsu kuģa klāja? � An�elika viņiem jautāja.

��� Jā, bet meklējumi nedeva nekādus rezultātus. Lai būtu kā bū�dams, mums nāksies atlikt tiesu. Paskatieties uz turieni!

Tālumā varēja redzēt sīku uguntiņu līniju.

�Sauszemes vai salas krasts", � An�elika nodomāja.

Bet �is krasts, likās, �ūpojās un mirgoja. Uguntiņas arvien vairāk tu�vojās kuģa bortam. Sākumā izstieptā līnija tagad izveidoja pusloku.

��� Tie�i pēc kursa � pretinieka flote. Trauksme! � atskanēja fon Neselhoda pērkondimdo�ā balss.

Ekipā�a ieņēma savas vietas pēc visiem kuģa priek�rakstiem un sāka nostiprināt uz klāja se�u pēdu augstumā no�ogojumu, kas deva iespēju uzbrukt lielākiem kuģiem.

An�elika uz ūdens virsmas saskaitīja apmēram trīsdesmit uguntiņas.

��� Berbcri! � viņa klusi noteica.

Garāmejo�ais bruņinieks de Rogjē dzirdēja viņas vārdus.

��� Jā, � viņ� apstiprināja, � tomēr neuztraucieties tik ļoti � tā ir mazu laiviņu flotile, kuras, protams, neuzdro�ināsies mums uzbrukt, ja viņiem nenāks palīgā lielie karakuģi. Bet nav nekādu �aubu, ka mūs �eit gaidīja un tās ir lamatas. Vai tās bija domātas tie�i mums? Raķetes pa�lai�ana norāda uz to, ka jā� Bet jebkurā gadījumā mēs netaisāmies vel�tīgi izlietot munīciju nenozīmīgām sadursmēm, ja tās var apiet vai no tām var izvairīties. Jūs dzirdējāt: mūsu komandieris uzkata, ka vēl nav laiks uzlikt kara bruņas � sārtos maltie�u Ordeņa bruņukrcklus. Mums tos vajag vilkt tikai tad, kad mēs iesaistāmies īstā kaujā, lai mūsu cilvēki viens otru nezaudētu no redzes loka. Barons fon Neselhods kaujas kā lauva, bet pirms tam viņam ir jāredz vismaz trīs ienaidnieku galeras, lai viņ� uzskatītu pretinieku par līdzvērtīgu un riskētu ar saviem cilvēkiem un kuģi.

Kaut arī jaunais bruņinieks centās pārliecināt An�eliku, ka musul�maņu laivas ir daudz mazākas un vājāk apbruņotas, An�elika redzēja, ka laivas daudz ātrāk virzās uz priek�u nekā smagā, piekrautā galcra. Uz kristie�u kuģa pacēla buras, pielika pie airiem visas trīs airētāju maiņas, tad to sagrieza un devās ārā no ienaidnieku aplenktā pusloka.

Drīz vien laivu flotiles uguntiņas palika tālu aiz muguras. Nedaudz vēlāk pie horizonta parādījās salas grēdu tum�ās kontūras. Luktura blā�vajā gaismā divi bruņinieki pētīja kuģa mar�ruta pareizību pēc kartes.

��� Tā ir Kamas sala, � barons teica. � Ieeja �ajā līcī ir ļoti �aura, bet ar Dieva palīdzību mēs mēģināsim tajā iebraukt. Tur mēs varēsim uzņemt dzeramā ūdens krājumus, pie reizes noslēpjoties no Bizcrtas vai

Tunisas galerām, kuras noteikti pievienosies tikko sastaptajai flotilei. �eit dzīvojo�ie no�ēlojamie zvejnieki nav spējīgi mums palīdzēt izvietoties līcī: �ajās vietās ne tikai nav kara fortu, bet pat nevienu musketi jūs nekur neatradīsiet.

Pamanījis netālu stāvo�o An�eliku, barons fon Neselhods dusmīgi pie�bilda:

� Nedomājiet, kundze, ka maltie�u bruņinieku para�ās ir izvairīties no jūras kaujām. Bet es uzskatu par savu pienākumu aizvest jūs līdz Bonai, jo mani par to personīgi lūdza pats Lielais maģistrs. Mēs tiksimies ar mūsu ienaidniekiem atpakaļceļā.

An�elika viņam pateicās, juzdama, ka viņai aiz�ņaudzas kakls. Buras bija satītas, un vācu bruņinieks nostājās pie stūres uz komandtiltiņa, lai pildītu stūrmaņa un locmaņa funkcijas. Blāvā nakts gaisma neļāva ieska�tīties tum�ajā ēnā pie milzīgajām akmens korēm.

An�elika jutās nospiesta. Neskatoties uz veiksmīgo bēg�anu no berberiem, neskatoties uz to, ka viņi savā ceļā, pateicoties admirāļa-mūka labajām navigācijas zinā�anām un kaut kāda brīnuma vadīti, atrada salu ar dzeramā ūdens krājumiem, viņu tomēr nomāca drūmas priek�nojautas. Viņa pēc personīgās pieredzes zināja, ka Vidusjūrā nav iespējams bez traucējumiem sasniegt nozīmēto mērķi, bet pa�laik jebkura aizkavē�anās viņai likās liktenīga, tāpēc viņa domāja, ka tās nervi neizturēs �o spriedzi. Satraukta pēc Savarī vārdiem, viņa sagatavojās vissliktākajam. An�elika nomērīja ar skatienu melnās piekrastes klintis, gaidot, ka nodevēja rokas palaistā raķete atkal uzvīsies virs viņiem debesīs. Bet nekas neatgadījās. Virs galeras atkal klājās nakts blāvā gaisma; mierīgajā ūdens spogulī atspīdēja zvaig�ņu mirdzums. Salas lī�a dziļumā varēja manīt mazu lie�dagu, aiz tā � da�as māla būdas un tum�u svītriņu no palmu un olīvkoku ēnām. Koki liecināja, ka �eit atrodas pazemes avota ūdeņi.

Debesis sāka sārtoties. An�elika nepameta klāju. �Es nespē�u iemigt, kamēr nesasniegsim Bonu", � viņa nodomāja.

Aiz piesardzības galera turpināja slēpties aiz klintīm, kuras aizsargāja ieeju līcī, un gaidīja saules lēktu, lai dotos tālāk. Barons fon Neselhods aplūkoja apkārtni, un līdzko rīta migla izklīda, atklājot skatienam arvien jaunas teritorijas, viņa zilo acu skatiens ieurbās katrā krūmā, katrā klints izcilnī. Ar savu sasprindzināto sejas izteiksmi viņ� tagad atgādināja mil�zīgu sargsuņi, kur� sagatavojies jebkāda veida lamatām, neko neatstāj ne�pamanītu. An�elika skatījās uz viņa nekustīgo stāvu kā apburta. Kad gan viņ� pakustēsies, kad gan viņa cie�i sakniebtās lūpas izteiks kaut vienu nomierino�u vārdu? Viņa nāsis raustījās. Viņ� acīm redzami kaut ko cen�tās saostīt. Vēlāk An�elika varētu zvērēt, ka viņ� saoda ienaidnieka sma�ku, pirms tos ieraudzīja. Barona lūpas sakniebās, acis piemiedzās, pār�vēr�oties mazās spraudziņās.

Viņ� pagriezās pret Anrī dc Rigjē, un abi krustne�i, nevienam ne�sakot ne vārda, ātri iegāja klāja teltī. Kad viņi no tās iznāca, viņu krūtis rotāja sārtie bruņukrekli.

��� Kas notika? � An�elika iesaucās.

Vācu bruņinieka gai�ajās acīs parādījās metālisks spīdums. Viņ� iz�rāva no maksts zobenu, un no viņa krūtīm izlauzās mū�senais, jau vai�rākus gadsimtus skano�ais Ordeņa brālības kara sauciens:

��� Saracēņi! Pie iero�iem, brāļi!

Tajā pa�ā mirklī no stāvajām krasta klintīm akmeņu lo�u krusa no�trausa no galeras priek�ējā klāja visu dzīvo. Sasistais viļņu �ķēlējs pārlūza, paliekot nekustīgs.

Saule jau bija uzaususi. Cauri krūmiem vīdēja ienaidnieku lielgabalu baterijas mirdzo�ie metāla stobri. Tās visas atradās virs galeras un bija notēmētas uz tās pusi. Lielgabalu �āvienu trok�ņa laikā bruņinieks fon Neselhods deva pavēli apgriezties un mēģināt iziet cauri �aurajam līcim atpakaļ atklātajā jūrā. Ja galcra būtu palikusi līcī, tā noteikti pārvērstos sietā un noietu dibenā zem smago akmens lo�u biruma, jo mauru iero�u priek�ā tā bija pilnīgi neaizsargāta.

Kamēr maltie�u kuģis ar pūlēm centās apgriezties, cītīgie mūku kal�potāji izvilka un nostādīja uz klāja pārnēsājamos bombardierus. Citi or�deņa kareivji, bruņoju�ies musketēm, atbildēja kā mācēja uz ienaidnieku uguni, bet viņiem nebija kur noslēpties, tāpēc tos netraucēti varēja ap��audīt ienaidnieki. Kuģa klājs jau bija noklāts ar ievanoto ķermeņiem. No bedres, kurā sēdēja airētāji, skanēja kliedzieni � divi akmens lo�u �āvieni pilnīgi likvidēja vienu airētāju solu.

Bet maltie�u kareivji beidzot notēmēja bombardieri uz vienu no ie�naidnieka baterijām. Atskanēja �āviens. No klints kores nokrita nēģeris un iegāzās jūrā. Vienam no bombardieriem izdevās ar �āvienu aizķert vēl divus ienaidnieka lielgabala apkalpotājus, kas atradās lī�a tālajā nostūrī.

��� Mēs nolikām gar zemi trijus! � bruņinieks de Rogjē iesaucās. � Vajag tēmēt uz viņu lielgabaliem. Kad viņiem nebūs no kā �aut, mēs gūsim virsroku.

Tomēr klin�u kores joprojām papildināja neskaitāmas tum�as būtnes ar gai�iem turbāniem galvās vai mazām, plakanām sarkanām cepurītēm uz pakau�a. Atbalss pastiprināja viņu briesmīgos kliedzienus:

��� Padodieties, suņi!

Bet izeju ārā no lī�a aiz�ķērsoja desmitiem laivu, to pa�u laiveļu, kuras pagāju�o nakti, izkārtojoties ķēdītē, iedzina Maltas Ordeņa galeru viņai sagatavotajos slazdos.

Atskanot pirmajiem lielgabalu �āvieniem, Savarī ievilka An�eliku kajī�tē, kur bija daudz dro�āk, bet viņa spītīgi nevēlējās atiet no durvīm un turpināja skatīties uz nekārtīgo kauju, it kā viņai rādītos halucinācijas.

Musulmaņu bija piecas se�as reizes vairāk nekā kristie�u. Kareivji, kuri �āva no musketēm, bija lieliski �āvēji, pārsvarā noknieba raīsus, tas ir, musulmaņu barve�us, kurus viegli varēja pazīt pēc to smailajām ce�purēm. Bet viņu pūles bija veltīgas. Pirātu kļuva arvien vairāk un vairāk, un cīņas karstumā tie metās ūdenī, lai sasniegtu galeru peldus, negaidot, kamēr viņus vedīs ar laivām. Līcī jau izdevās ieslīdēt vairākām laivām, un no tām arī ūdenī metās peldētāji ar dego�ām lāpām zobos.

Izcilie maltie�u �āvēji raidīja viņiem savu uguni. Daudzus izdevās no��aut. Ūdens tapa sarkans no asinīm. Bet jo vairāk peldētāju nogrima, jo vairāk uzradās jauni. Drīz vien viss galeras borts bija nosēts ar ie�naidnieku laivām. Vienas palika peldot, citas apgāza, bet no tām visām uz kuģi līda un līda neskaitāmi mauru bari, ārprātīgi kliedzot un vicinot zobenus, lāpas, dun�us un musketes.

Maltie�u galera bija līdzīga ievainotai kaijai, kurai no visām pusēm uzbrūk skudras. Mauri uzlīda uz klāja un kliedza:

��� Allah! Allah!

���� Lai dzīvo īstenā ticība! � atbildēja bruņinieks fon Neselhods, caurdurot pirmo puskailo arābu, kur� uzkāpa uz kuģa klāja.

Viņam sekoja arvien jauni un jauni stāvi. Divi bruņinieki, savu kal�potāju ielenkti, neapstājoties kāvās ar zobeniem, atkāpjoties līdz grolmastam, kur vēl arvien atradās mauru jauneklis.

Visur gāja tuvcīņa. Neviens no uzbrucējiem necentās laupīt, bet do�māja tikai par to, lai pēc iespējas vairāk nogalinātu.

�ausmu pārņemta, An�elika redzēja, kā viens no korāļu tirgotājiem saķērās ar diviem mauriem. Saķēru�ies bezveidīgā kamolā, tie centās viens otram kost un viens otru �ņaugt. Tas viss atgādināja traku suņu plosī�anos.

No visām pozīcijām tikai viena � grotmasta pakāje � rādīja kārtības piemēru. Abi bruņinieki kāvās kā lauvas. Viņus puslokā aptvēra miru�o ķermeņu kalni, un, lai tuvotos bruņiniekiem, vispirms vajadzēja atvilkt malā līķus. Pat viskarstgalvīgākie mauri sāka atkāpties �o bruņinieku spē�ka priek�ā, līdz kāda krastā stāvo�ā maura tēmēts �āviens ķēra baronu fon Neselhodu, un viņ� kā nopļauts nokrita uz klāja dēļiem. Rogjē no�liecās pie viņa, un tajā pa�ā mirklī līkais mauru zobens nocirta viņa rokas pirkstus.

Korāļu tirgotājs, izrāvies no savu ienaidnieku cie�ajiem tvērieniem, metās skriet pa trapu, kas veda uz kajītēm, un strauji iegrūda An�eliku telpas dziļumā, kur atradās viņa biedrs, kā arī Savarī, holandie�u baņ�ķieris un spāņu students.

���� �oreiz visam beigas, viņ� teica. � Bruņiniekus sakāva. Mūs visus saņems gūstā. Pa�laik visīstākais laiks izmest visus papīrus jūrā un pārģērbties, lai mūsu jaunie saimnieki nezinātu mūsu īsteno stāvokli sa�biedrībā. It sevi�ķi tas attiecas uz jums, jaunekli, � viņ� turpināja, vēr��oties pie spāņu jaunekļa. � Lūdziet Svēto Jaunavu, lai viņi neuzzinātu, ka jūs esat Bonas garnizona virsnieka dēls, citādi viņi jūs padarīs par ķīlnieku un, tiklīdz pie spāņu sienām tiks nogalināts kārtējais maurs, viņi aizsūtīs jūsu tēvam kā dāvanu jūsu galvu, bet pie tās klāt � vēl kādu ķermeņa daļu.

Pa to laiku abi tirgotāji, baņķieris un students, nemaz nekautrējoties no dāmas klātbūtnes, steidzīgi rāva nost savus apģērba gabalus, sarullēja tos kopā ar dokumentiem un caur iluminātora lodziņu iemeta jūrā, bet pa�i uzvilka kaut kāda maisa auduma drēbes.

��� �eit nav nevienas sievie�u kleitas, � noba�ījies teica viens no tir�gotājiem. � Kundze, �ie laupītāji uzreiz pēc jūsu tērpa sapratīs, ka jūs ieņemat augstu stāvokli sabiedrībā. Vienam Dievam ir zināms, kādu ko�losālu izpirkuma maksu viņi pieprasīs par jums!

��� Nu, bet man neko nevajag, � teica Savarī, kur�, kārtīgi aizsienot savu maisu ar paleontoloģiskajiem kauliem un paņemot savu veco lietus�sargu, mierīgi gaidīja tālāko notikumu secību. � Tiem, kurus jūs saucat par �viņi", vispirms vienmēr grib mani pārmest pār bortu � tik no�ē�lojams guvums es viņiem liekos.

��� Ko man darīt ar pulksteni un zeltu? � jautāja holandie�u baņ�ķieris, juzdamies ārkārtīgi neērti tajās skrandās, kurām vajadzēja maldināt pirātus par viņa īsto vērtību.

��� Dariet kā mēs � norijiet, ko vien varat, � teica viens no tirgo�tājiem.

Viņa biedrs, viebdamies un �agodamies, jau rija monētu pēc monētas, sava maciņa saturu. Nevēlēdamies no viņa atpalikt, spāņu students norija savu zelta gredzenu. Nosvērtais baņķieris skatījās uz �o drud�aino zelta rī�anas procedūru ārkārtīgi neapmierinātu sejas izteiksmi.

��� Es labāk visu iemetī�u jūrā!

��� Jums nav taisnība. Ja jūs to iemetīsiet jūrā, jūs to vairs nekad neatgūsiet. Bet ja jūs to norisiet, tad varēsiet visu saņemt atpakaļ.

��� Kā? Kādā veidā?

�ajā brīdī uz trapa aug�ējiem pakāpieniem parādījās milzīga auguma nēģeris ar oģļmelnu seju. Viņ� pakratīja savu līko zobenu un bolīja ne mazāk �ausmino�ās melnās acis ar baltajiem acu āboliem. Tādā veidā pēdējais jautājums palika bez atbildes. Baņķieris tika saņemts gūstā ar zeltu rokās, un visas viņa pūles pārģērb�anās mākslā izrādījās veltīgas.

Daudzbalsīgais troksnis norima, to nomainīja klusums, kuru pārtrauca tikai ievainoto vaidi.

Gūstā saņemtos pasa�ierus izgrūda uz aug�ējā klāja. Līcī gar augsto klin�u malu iebrauca �etras galeras ar zaļiem trīsstūra karodziņiem un sarkanbaltiem Al�īrijas karogiem mastos. Uz pirmās galeras klāja stāvēja raiss ba�ī � �īs nelielās flotes komandieris. Viņam galvā bija ķivere ar smailu galu, līdzīga tām ķiverēm, kurās saracēņi cīnījās pret krustne�iem, un izdaiļota tā bija ar d�ellaba iz�uvumiem no balta, smalka auduma vilnas. Raiss ba�ī uzkāpa uz maltie�u galeras klāja. Viņam sekoja virsnie�ki: raiss el assa, tas ir, vecākais palīgs, kopa � rakstvedis, vaotod�i � galvenais komandors, kura pienākumos ietilpa bojātā maltie�u kuģa ap�skate un reģistrācija, un, beidzot, trofeju aprakstītājs raiss uzskaitvedis. Pēdējais savieba neapmierinātu sejas izteiksmi, jo uzskatīja, ka izpildot rīkojumu stulbie fanātiķi ir pārcentu�ies, sabojājot tik lielisku galeru. �ajā sakarā viņ� izteica da�as kodīgas piezīmes, pēc kurām stājās pie me�todiskiem pierakstiem, fiksējot visas iegūtās vērtības.

Tie galeras vergi, kuri agrāk dzīvoja Al�īrijā, uzreiz saņēma brīvību.

Pārējos pārveda uz al�īrie�u galerām. Maltie�u ekipā�a tika iekalta ķēdēs. An�elika redzēja, kā viņai garām, iekalts ķēdēs, pagāja asiņainais Anrī dc Rogjē. Aiz viņa trīs mauri-mil�i uz rokām nesa bruņinieku fon Neselhodu, tāpat saķēdētu, neskatoties uz asiņojo�ajām brūcēm.

Uz galeras klāja uzkāpa jani�āru grupa, lai ieņemtu biju�ās ekipā�as vietu.

Sagūstītos pasa�ierus pieveda pie raisa-ba�i Ali Had�i. Viņ� neļāva sevi maldināt ar �ēlabainajām sejas izteiksmēm. Vispirms viņ� rūpīgi ap�skatīja visiem rokas, pārbaudot, vai tās atbilst tam nodarbo�anās veidam, ar kuru gūstekņi, pēc viņu vārdiem, pelnīja sev iztiku. Pats par sevi saprotams, ka baņķiera rokas nemaz nebija tādas kā drēbniekam, par kuru viņ� uzdevās. Viņa dārgakmeņiem rotātais pulkstenis, kuru berberu virsnieki, godbijīgi aplūkojot, padeva viens otram no rokas rokā, tāpat skaidri liecināja par gaidāmo izpirk�anas maksas lielumu. Uzvarētājus ne pārāk sadusmoja tas, ka viņ� kategoriski atteicās nosaukt savu vārdu, dzī�vesvietu un nāciju. Tas viņam pāries, kad viņi pielietos savas metodes. Korāļu tirgotāji ar visvientiesīgāko izskatu atzinās, ka kādreiz biju�i �no kareivjiem uzkalpoju�ies virsnieki", kas norādīja, ka nekādas bagātības viņi dzīvē nepaspēja sakrāt.

Savarī izskats visiem vispirms lika vilties, bet tad � atskanēja smieklu dārdoņa. Viņam pataustīja sānus, apskatīja viņa nobru�ātās drēbes. Maisa saturs, kuru viņ� spieda sev klāt, lika pirātiem ārkārtīgi brīnīties, kā arī iedvesa māņticīgas bailes. Kāds asprātis laikam izteica domu, ka maisu kopā ar tā saimnieku varētu pietaupīt kārnajiem al�īrie�u suņiem. Re�zultātā Savarī tika pabīdīts nost aiz citu mugurām.

Laupītāju uzmanību saistīja An�elika. Al�īrie�u virsnieku tum�ās acis ziņkārīgi viņu aplūkoja. Tajās varēja redzēt cienību un pat sajūsmu. Berberi apmainījās savā starpā da�ām frāzēm, un raiss Ali Had�i pamāja viņai, lai panāk uz priek�u.

Tiem, kas uzdro�inājās doties jūras ce|ojumos, berberu gūsts bija tik bie�i neizbēgams, ka iek�ēji An�elika tam visam jau bija sagatavojusies. Viņa visu apdomāja un pieņēma lēmumu. Viņa neko neslēps. Lai par katru cenu atgūtu savu brivību, viņa atklāti izstāstīs par savām bagātībām un liks kārti uz to, ka viņa � sieva, kas meklē savu vīru. Al�īrie�i nebija nevaldāmi, nediseiplēnēti karotāji, jo neuzbruka kuģiem, lai remdētu savu nerimsto�o naidu un mīlas dēkas. Savā �laupī�anas" nodarbībā viņi pakļā�vās samērā stingrai disciplīnai un likumiem. Guvums noteikti tika dalīts, un visas trofejas, sākot ar pēdējo buru lanckariņu līdz sagūstītajam kap�teinim, tika uzskaitītas un ierakstītas reģistros, lai to visu pārvērstu ska�no�ās monētās. Kad gūstā nok|ūst sievietes, un it sevi�ķi baltās eiropie�u sievietes, joti rets un ļoti dārgs guvums, mantkārība, kā zināms, ņem virs�roku pār godprātību.

An�elika nosauca savu vārdu korsāriem, to vārdu, kuru viņa slēpa daudzus gadus. Viņa � fran�u di�cil�a messīra �afrē de Pciraka sieva, kur� viņu gaida Bonā un noteikti iesaistīsies pārrunās ar al�īrie�iem par sievas izpirk�anu. Vīra vārdā pie viņas bija atbraucis sūtnis, viņu ticības brālis Muhameds Raki, kur�, pēc visa sprie�ot, pa�reiz atrodas gūstekņu vidū un apliecinās viņas vārdu patiesīgumu.

Tulks pārtulkoja. Raisa sejas izteiksme nebija izdibināma. Viņ� lika atvest musulmaņus, kuri brauca uz maltie�u galeras. An�eliku mocīja bailes, � ja nu Muhamedu Raki ievainoja vai nogalināja? Tomēr viņa to ieraudzīja sveiku un neskartu, tāpēc norādīja uz viņu Ali Hod�am, kur� pavēlēja to at�ķirt no pārējiem. Pēc musulmaņiem pienācai kārta kristie�u gūstekņiem. Viņus pārveda uz vienu no musulmaņu galerām un sadzina mazā kajītē, kur jau atradās ievainotie maltie�u ekipā�as locekļi.

Abi bruņinieki sēdēja uz klāja, atspiedu�ies pret borta reliņiem. Viņu sejas bija izķēmotas ar asins recekļiem. Tagad saule jau atradās zenītā, un svelmainie stari ne�ēlīgi kveldēja viņu galvas.

An�elika uzsauca nēģerim, kas viņus sargāja, un ar pavēlo�u izskatu lika viņam saprast, ka mirst nost no slāpēm. Tas nodeva gūsteknes lū�gumu saviem komandieriem, un raiss Ali Had�i uzreiz lika aiznest viņai ūdens krūzi. Nemaz neuztraucoties par to, kā berberi uzņems viņas rīcī�bu, An�elika notupās uz ceļiem blakus baronam fon Neselhodam, iedeva viņam padzerties, bet pēc tam uzmanīgi apmazgāja viņa zobenu cirtienu rētām izkropļoto seju. Tajā pa�ā laikā bruņinieks de Rogjē, gaidot savu kārtu, dzesēja slāpes. 10�286

Raiss neiejaucās. Kristie�u vergs, kur� bija atnesis ūdens krūzi, pakla�nījās un klusi teica:

��� Ja tas jums var palīdzēt, messīri bruņinieki, tad es jums pateik�u savu vārdu � Zans Diluā. Esmu francūzis no Martigas un jau desmit gadus atrodos al�īrie�u verdzībā. Man �eit uzticas. Un man jums jāpa�saka, lūk, ko: al�īrie�u admirālis Mecco-Morte zināja, ka jūs dodaties uz Bonu, un tas bija viņ�, kas sagatavoja �os slazdus, kuros jūs iekļuvāt.

���� Viņ� to nevarēja zināt, � teica vācu bruņinieks, ar grūtībām kustinot savainotās lūpas.

�� Viņ� zināja, messīr bruņiniek. Jūs nodeva kāds no jūsu cilvēkiem.

Pātagas cirtiens lika vergam apklust. Paņēmis tuk�o ūdens krūzi, tas

aizgāja.

��� Mūs nodeva. Atcerieties to, manu brāli, kad atkal redzēsiet Maltu, � �ukstēja bruņinieks fon Neselhods. Viņa zilās acis pievērsās dzidrajām de�besīm. � Bet es Maltu vairs nekad neredzē�u.

���� Nerunājiet tā, brāli, � iebilda Anrī de Rogjē. � Citiem bru�ņiniekiem arī gadījās kļūt par airētājiem uz citticībnicku galerām, bet tagad viņi ir brīvi, toties viņu mocītāji sē� galeru vergu bedrēs.

���� Mecco-Mortem ir savi rēķini ar mani. Viņ� zvērēja, ka saraus mani gabalos, piesienot pie �etrām galerām.

Rogjē sejā pazibēja �ausmu izteiksme. Barons fon Neselhods uzlika savu ieķēdēto roku uz jaunā bruņinieka pleca.

��� Atcerieties arī, manu brāli, kā vārdā jūs gājāt, kad devāt zvērestu pie Ordeņa karoga. Ja bruņinieks mirs pie provinciāla komandora, klusā ostā, � tā nebūs viņa cienīga nāve. Ir daudz labāka nāve � mirt ar zobenu rokā uz sava kuģa klāja. Bet viscienīgākā bruņinieka nāve � mirt mocībās!

Atstājusi asinīm krāsotos lī�a ūdeņus, mazā flotile izgāja atklātā jūrā. Al�īrie�u galeras, lieliskie pirātu kuģi, bija uztaisīti tā, lai ātri un ne�manāmi slīdētu pa jūras mirdzo�o spoguli, jo visiem kuģiem bija zemi borti un �auri korpusi. Ieņemot savu vietu uz tādas galeras, neviens ne�drīkstēja pamest savu vietu, lai netī�ām neizjauktu tās līdzsvaru un sa�mazinātu ātrumu. Tikai galeras kalpi: nēģeri un mauri � skraidīja uz priek�u un atpakaļ pa gareno tiltiņu, sitot ar pletnēm galeras kristie�u vergu muguras. Gan airētājiem, gan uzraugiem mainījās ādas krāsa, bet visapkārt bija tā pati jūra ar tās neskaitāmajiem piedzīvojumiem.

Ali Had�i visu laiku slepeni lūkojās uz An�elikas pusi. An�clika no�jauta, ka viņ� sarunājas ar saviem roklai�ām tie�i par viņu, tomēr ne�saprata, ko viņi runā. Vecais Savarī iemanījās neuzkrīto�i nostāties viņai blakus.

��� Es nezinu, vai Muhameds Raki apstiprinās manus vārdus, � An�elika teica. � Bet mans virs, ko viņ� par to visu teiks? Vai viņ� spēs samaksāt izpirkuma naudu? Vai viņ� nāks man palīgā? Es braucu pie viņa, bet es saprotu, ka neko par viņu nezinu. Ja jau viņ� tik ilgi dzīvoja berberu vidū, tad viņ� mācēs labāk kā jebkur� cits vest pārrunas ar �iem pirātiem. Kā jūs domājat, vai es pareizi rīkojos, nosaukdamās par de Peirakas kundzi?

���� Katrā gadījumā tā nebija kļūda. Situācija bija pietiekami sare�ģīta, tā ka nepārmetiet sev, � lai būtu kā būdams, jūs nevarējāt to sare�ģīt vēl vairāk. Ja jums laimēsies nokļūt pie Islama ticības piekritējiem, tad kā precēta sieviete jūs vismaz varēsiet izbēgt no �ausmīgā likteņa � no jūsu goda laupī�anas. Korāns aizliedz ticīgajiem dzīvot kopā ar sievieti, kurai ir vīrs, jo laulības pārkāp�anas grēks tiek ļoti bargi sodīts. Starp citu, es dzirdēju, ko teica raiss, kad jūs pie tā atveda: �Tā ir viņa?" � �Jā, viņa". � �Tad jūsu uzdevums ir izpildīts. Mecco-Morte un Osmans Fcrad�i būs ļoti apmierināti".

��� Savarī, ko tas nozīmē?

Savarī neizpratnē noraustīja plecus.

Pūta stiprs vēj�, bet saule dedzināja pilnā sparā. An�elika, juzdamās salauzta no neērtās sēdē�anas uz kailajiem klāja dēļiem, mēģināja aizsegt seju no svelmainajiem saules stariem. �is negaidītais gūsts, kad viņa atra�dās tik tuvu savam mērķim, � nē, tas nevar būt, tā nav taisnīgi! Viņas aug�āmcēlies vīrs atradās jau pavisam blakus, bet liktenis ar saviem ļau�najiem jokiem atkal viņu aizveda uz citu pusi � kā tas viss izskatījās pēc mirā�as!

Naktī al�īrie�u galeras pagāja garām Bonai. An�clika, kura negulēja, bet skaitīja debesīs zvaigznes, uzminēja, kādai pilsētai garām viņi tikko kā pabrauca. Viņas prāts atkal negribēja samierināties ar notiku�o. Cik tas viss ir muļķīgi un neizturami � atrasties tik tuvu un nesatikties!

Tad viņas sirdī atkal ieviesās cerības dzirksts. Galu galā viņa neko lielu nezaudēja, vienīgi paildzināja laiku. 10�

Ar Al�irijā dzīvojo�o berberu admirāli � itāļu izcelsmes renegātu, to pa�u Mecco-Morte, An�elika noteikti varēs izskaidroties. Bet �afrē steigsies viņai palīgā, jo viņa ne�aubījās, ka �eit viņ� ir kļuvis ietekmīgs cilvēks, ja ne bagāts. Tad An�elika iemiga un redzēja sapnī, ka dzird tā nevienmērīgo gaitu, dobji skano�u uz akmens flīzēm garajā gaitenī. Bet �o soļu atbalss viņai netuvojās. Veltīgi viņa sasprindzināja savu dzirdi. Viņ� gāja projām aizvien tālāk un tālāk, kamēr izgaisa jūras viļņu �ņā�koņā.

.

Al�ira modās. Saules stari zeltīja divu veco torņu sienas, kas atgādināja ibērie�u valdī�anas laikus, kurus XVI gadsimtā nomainīja aziātu atnācēji � turki. Ausma apgaismoja augstos, maigi zaļos un gai�i pelēkos �etrstūrainos minare�u kupolus, kuru izaicino�ais, kaulainais un neatkarīgais izskats nemaz nelīdzinājās patīkamajiem Austrumu apaļīgajiem minaretiem. Pa�ā, Lieliskais Porti Sali Hasans, jau kuro reizi sev klusībā atzinās, ka viņam nepatīk �ie al�īrie�u minareti. Tie pārāk atgādināja vietējos pilsētniekus, stūrainus, vien�mēr gatavus par kaut ko sacelties � al�īrie�us, un jo sevi�ķi viņu raisusrenegātus, kuri lika atkāpties sirdij tīkamajiem austrumnieciskajiem greznoju�miem, atnesot sev līdzi varas tieksmi, aprēķinu un iedzīvo�anās kaislības, kas raksturīgas Ziemeļu kristie�u tautām. Lai ir nolādēti kalabrietis End� Ali, venēcietis Ali Bi�ins, flāmietis Uvērs, laro�elietis Suleimans, dāņi Simons Dansats un Ēriks Jansens, angļi Sensons un Edvards un pats sliktākais no visiem � Mecco-Morte, vēl viens itālietis no Kalabrijas. Tie bija viņi, renegāti, kas pārvērta slinkos musulmaņus alkatīgos un nenogurdināmos jūrasērgļos un pieradināja pirātismam pat visturciskākos jani�ārus. Pagāju�ajā ga�dā pa�ā Al�īru Sali Hasanu gandrīz vai nogalināja viņa pa�a karapulki � un tikai par to, ka viņ� tiem lika būt mierā ar nolikto algu. Nācās piekāpties un atļaut viņiem doties jūras braucienos kā volontieriem, lai izmēģinātu savu laimi uz ūdeņiem.

Tomēr pa�ā Sali Hasans, lielā turku Divana pilnvarotais �ajā al�īrie�u cietoksnī, mierināja sevi, atceroties, ka tie�i viņi, renegāti, padarīja Al�īru par milzīgu korsāru citadeli. Un vai tad viena astotdaļa no salaupītajām bagā�tībām nepieder pa�am pa�ā? Viņ� ieguva savu amatu ar dārgu dāvanu pa-

līdzību un īsajā, viņam atvēlētajā laikā, tas ir, trijos gados, viņam jāatlīdzina zaudējumi un jāiegūst bagātība un manta. Ja pa �o laiku viņam neapgriezīs kaklu vai nenoindēs, tad pēc trijiem gadiem viņ� atkal dzīvos Stambulā viņam ierastajā vidē un bezrūpīgajā greznībā. Mecco-Morte pareizi dara, ka nepār�traukti bruņojas, musina raisus uzbrukumiem, kā arī dresē savus kareivjus un jūrniekus. Visa pilsēta dzīvo tikai korsāriem un uz korsāru rēķina. Al�īrā gandrīz nemaz nav tādas rūpniecības un tirdzniecības, kura nebūtu atkarīga no jūras uzbrukumiem. Ja tie pēk�ņi tiktu pārtraukti, iedzīvotāji vārda pilnā nozīmē nomirtu badā. Pats pa�ā, zaudējot savu vissvarīgāko bagātības iegū��anas avotu, nespētu pat izmaksāt mēne�algu jani�āriem. Sāktos sacel�anās, kuras rezultātā tiktu nogalināts pats Sali Hasans, kā arī gāzta turku admi�nistrācija Al�īrā. No pirātisma ir atkarīga visas sabiedrības kārtības uzturē��ana un simtiem tūksto�u Al�īras iedzīvotāju dzīvības, no visnabadzīgākā fellaha līdz augstākā ranga valstvīram. Tāpēc visu laiku vajag laupīt, laupīt un vēlreiz laupīt. Sākas jauna diena. Vai �odien ienāks ostā mūsu lieliskie kuģi ar bagātīgajām trofejām? Pa�ā Sali Hasans aplaizīja lūpas, domājot par ne�liela neapolie�u liellaivu, kuru Mecco-Morte sagūstīja pagāju�ajā nedējā. Uz tās atradās graudu krava, 10 000 zīda zeķu pāri, 20 kastes ar zelta diegiem, 10 000 kastes ar brokāta audumiem, 76 lielgabali, 10 (XX) skrotis un 130 gūstekņi, kuru vidū bija daudz di�ciltīgu cilvēku, kas spēs samaksāt lielu iz�pirkuma summu par savu atbrīvo�anu. Tiesa, tāda veiksme neiekrīt katru die�nu, bet vienmēr vajag cerēt. Lūk, kur slēpjas pievilk�anas spēks � cerībā uz to, ka arī tev veiksies, ka arī tev uzsmaidīs laime.

Pa�ā apsēdās pie sava pils loga. Pils atradās pa�ā jūras krastā. Un kad pā�i sāka aptīt viņa galvu ar zaļo muslīnu, viņ� tiem lika pasniegt mclnkoka tālskati zeltītā ierāmējumā un, pielicis to pie acīm, skatījās horizonta strēlē.

Apstaroju�i minare�u kupolus, kuros muedzini monotoni izkliedza rīta lūg��anas, saules stari sāka gulties pār pilsētas plakanajiem jumtiem. Tagad kļuva redzams, kā uz jumtiem graciozi staipās baltas figūras � naktī uz tiem gulēja sievietes, glābjoties no nepanesamā karstuma istabās. Viņas gulēja zem zvaig��ņotajām debesīm, ziņkārīgi ieklausoties suņu rējienos un kristie�u vergu kliedzienos. Viņi lamājās un kāvās savās cietuma kamerās. Bet pa�laik jau ausa rīts, un sievie�u sargi einuhi steidzināja savas aizbilstamās pasteigties atgriezties savās vietās, citiem vārdiem sakot, ieiet atpakaļ drūmajās, aiz�restotajās harēmu Istabās, kuras savās sienās slēpa bagātos al�īrie�us.

�īs mājas ir uzceltas jūras krastā, pilsētas rietumu daļā. Tie ir jūrnieku kvartāli, varenās korsāru raisu, tā saucamo �taifu", korporācijas īpa�umi. Ska�toties uz to pusi no savas rezidences, kas atradās kalna galā, turku pa�ā juta savādu nemieru. Tur dzīvoja al�īrie�u flotes komandieris Mecco-Morte un galvenie raisi: gan tic, kuri vēl iet jūrā, gan tie, kas, iedzīvoju�ies bagātībās, aizgāja pie miera. Viņu kaimiņi bija kuģu ekipā�as locekļi un visi tie cilvēciņi, kas dzīvoja no korsāru ienākumiem, tiem pakalpojot, � virvju pinēji, kuģu būvētāji, darvas un sveķu vārītāji, sālīto zivju pārdevēji un mazliet tālāk � vergu tirgotāji, trofeju uzpircēji un ebreju mainītāji, kas sēdēja, sakrustoju�i kājas, pie saviem zemajiem galdiņiem, uz kuriem klājās zelta monētu, ekiju un piastru stabiņi.

Gaismas stari iekļūst arī �aurajos cietuma lodziņos, kur tiek turēti vergi. Iespējams, ka tas ir pa�ā cietums vai arī cietums, kas pieder Ali Rami, Korlurlisam vai vispārējais pilsētas cietums, kur� atrodas aiz jani�āru kazarmām, vai ari kāds cits Ali Arabad�i īpa�ums, kas atrodas blakus mo�ejai. Uz saviem niedru paklājiņiem vai uz netēstām koka lāvām modās vergi. Naktī viņiem sapnī bija rādīju�ās Anglijas vai Normandijas pelēkās debesis, sarkanīgā Spā�nijas zeme, Itālijas olīvbirzes. Viņi atver acis un redz savā priek�ā kailas, vienaldzīgas kameras sienas. Vārds �bengs" � tā �eit sauc vergu cietumu � atvasināts no vārda �baņjo", kas itāliski nozīmē �pirts". Kādreiz, ļoti sen, Konstantinopolē vergus ieslēdza nomaļus uzceltā ēkā, pirtī, bet pēc tam, kad vairs nebija tik lielu pirts ēku, kurās varētu ievietot simtiem vergu, pilsētnieki sāka būvēt atsevi�ķus cietumus vergu ieslodzī�anai. Tomēr nosaukums palika iepriek�ējais. Iek�pusē vergu cietums bija līdzīgs pārējām al�īrie�u mājām � iek�ējais pagalms galeriju ielokā. Virs tām pacēlās vēl viens stāvs. �ķērssienas pārdalīja istabas kamerās, kurās varēja ievietot no piecpadsmit līdz divdesmit vergiem. �eit nebija nekādu mēbeļu, atskaitot niedru paklājus un la�as, bet no traukiem � tikai māla bļodas un krūzes, kurās turēja ūdeni un gatavoja ēdienu. Saimnieks maz rūpējās par savu vergu ēdinā�anu. Ēdiena sagādā�anai tika atvēlētas divas stundas dienā.

Uzraugs steidzina gūstekņus ātrāk stāties pie darba. Parasti tas ir gudrs kalpotājs � daudzās valodās runājo�s renegāts. Uzrauga amatu kāro daudzi, tāpēc ka tas dod labus ienākumus, kas neprasa pārāk lielas pūles. Uzraugam ir vairāki palīgi, tā ka viņam pa�am atliek maz darba: uzturēt cietumā kaut kādu kārtību, pieprasīt, lai reizi nedēļā galerijas un istabas liktu sakoptas un izbalsinātas ar kaļķiem, kā arī nodro�ināt visu vergu atgrie�anos savās vietās, kad tiek dots signāls par uguns nodzē�anu un pilsētas vārtu aizvēr�anu. Bez visa tā � airētāju komplektē�anas laikā uz korsāru kuģiem uzraugs tos sadala komandās un katram nozīmē tā vietu uz sola. Viņ� rūpīgi tos apskata, lai pārliecinātos, vai neviens nav slims ar kādu lipīgu slimību, un pavēl tiem pirms aizbrauk�anas nomazgāties un noskūties. Tad viņ� tiem izdala piecus elkoņus garu drēbes gabalu, lai viņi uz�ūtu sev kreklu un bikses galeras darbiem � tikai �ajos gadījumos saimnieks �ēlsirdīgi atļauj apģērbt savus vergus.

Al�īrie�u vergu cietumos var sastapt visda�ādāko nāciju un rangu cil�vēkus. Lokanais, viltīgais itālietis �eit biedrojas ar rupju, bargu maskavieti. Augstprātīgais un atriebīgais spānis nicino�i aizgrie�as no angļa, kur� ver�dzības laikā viegli padodas melanholijai. Katoļi, luterāņi, kalvinisti, angļu pu�ritāņi, pareizticīgie shizmatiķi � �eit tiek savesti kopā visi kristietības atzarojumi. Gūstekņu vidū atrodas gan prin�i, gan sulaiņi, tirgotāji un ka�ravīri. Jūrnieku vilnas cepurītes un sagumzītas, sveķiem nosmērētas bikses jaucas kopā ar sutānām un kamzoļiem no rupja auduma, kā arī ar iz�ūtiem bezro�iem un daudzkrāsainām vestēm, kas raksturīgas albāņiem un itāļu pro�vinciāļiem.

Austo�ās saules stari arvien vairāk un vairāk iespie�as pilsētas sienās. Saules stari piezogas pie Bab Azuma vārtiem un apgaismo augstu akmens sienu. Visā tās augstumā lielajos, asajos izciļņos iekalti milzīgi dzelzs āķi, kuri pēc izskata atgādina zvejas āķus. �ī siena domāta visiecienītākajam al�ī�rie�u nāvessodam. No sienas aug�as met zemē upuri uz �iem āķiem, lai to asie gali aizķertu kādu � nav svarīgi, kādu � ķermeņa daļu. �ajā skaidrajā rītā �eit agonizē divi cilvēki. Viņi karājas, piesieti aiz padusēm, bet vēderi tiem abiem uz�ķērsti uz asajiem dzelzs āķiem. Jau tre�o reizi pār sodīto gal�vām aust rīts, nesot līdzi dedzino�os saules starus, kā arī kliedzo�o un ēdelīgo kaiju riņķo�anu. Tās jau paspēju�as izknābt upuru acis.

9

Pēc atklātās jūras brāzmām pie lī�a galeru sagaidīja neierasts klusums. Varēja dzirdēt tikai viļņu �ļakstus pret kuģa bortu. Tie kļuva arvien mierīgāki un klusāki.

An�elika izstaipīja notirpu�os locekļus pēc neērtās sēdē�anas uz klāja dē�ļiem un ieraudzīja, ka barona fon Neselhoda skatiens bija pievērsts krastam. � Al�īra, � viņ� no�ukstēja.

�ajā mirklī līdz viņiem nonāca pilsētas trok�ņi. Tā viņiem sūtīja savu pērkondimdo�o un tūksto�balsīgo kņadu. Lūk, tā beidzot parādījās starp diviem dambja torņiem � balta un skarba.

Flagmaņu galera iegāja ostā, velkot aiz sevis pa jūras viļņiem Jeruzalemes Svētā Joana karogu. Blakus raisa Ali-Had�i zeltītajiem karodziņiem mastā plīvoja neskaitāmi daudz vimpeļu un divi karogi � sarkans ar baltu emblēmu un zaļ� ar pusmēnesi. No flagmaņa klāja iz�āva lielgabals. Tam atbildēja al�ī�rie�u flotes iero�i. Krastmalā jau sapulcējās pūlis, kas ar kvēliem kliedzieniem pauda savu līksmi un sajūsmu.

Gūstekņus sāka vest lejā pa trapu. Pirmie gāja divi Maltas bruņinieki savos sarkanajos bruņukreklos, aiz viņiem � jūrnieki un kareivji, un beidzot � pasa�ieri. Bruņotie jani�āri atdalīja An�eliku no kopējā bara, aizvezdami viņu sānis. Pārējos, sakaltus pa diviem kopā, berberu � uzvarētāju apsardzībā, grūstot pa �aurajām ejām, veda uz D�enīnu, pa�ā rezidenci vispārējai apska�tei, lai viņ� no tiem varētu izmeklēt kādu, kas viņam iepatiksies.

Pūlis spiedās virsū gūstekņiem no visām pusēm. Nerimtīgas, spiedzīgas balsis nāca no �īm �ausmīgajām, baltās drēbēs ģērbtajām būtnēm, kuru sejas bija okera krāsā ar me�onīgām, izbolītām acīm. Viņu vidū �ur un tur zibēja kristie�u � vergu stāvi, kuri bija apskrandu�i un bārdaini, pelnu pelēkām sejām. Viņi kliedza tāpat kā pārējie, tikai savā valodā. Viņi izkliedza savus vārdus cerībā, ka gūstekņu vidū atradīsies viņu tautie�i, kuri tiem varēs kaut ko paziņot par viņu ģimenēm.

��� Es, Zans Paragjū no Koliūras� Vai jūs pazīstat manus radiniekus?

��� Es, Robērs Tutēns no Sētas�

Turku jani�āri ar �ķībajām acīm, izgreznoju�i ķiveru malas greznām spal�vām, cītīgi vicināja pletnes no buļļu cīpslām, sitot gan pa labi, gan pa kreisi. Bet pa to laiku saule, kura atradās augstajās Āfrikas debesīs, beidza izkliedēt pār pilsētu savus �ilbino�os zelta starus.

Kad An�clika bija atgādāta uz batistānu, viņu uzveda otrajā stāvā un ieveda mazā, tum�ā, ar kaļķiem izbalsinātā istabiņā. Viņa notupās uz grīdas istabas kaktā, klausoties apdullino�ajos trok�ņos, kuri skanēja ārpusē. Pēc kāda laika durvju aizkara mala pavērās un istabā ienāca melnīgsnēja, krun�kaina musulmaņu vecene.

���� Mani sauc Fatima, � viņa teica ar patīkamu, līdzjūtīgu smaidu uz lūpām, � bet gūstekņi mani sauc par Mireiju-provansieti.

Viņa atnesa divus medus plāceņus, ūdeni, kuram bija pievienots mazliet etiķa un cukura, un me�ģīņu gabalu, kuram bija jāaizsargā An�elikas seja no dedzino�ajiem saules stariem. �ī piesardzība bija mazliet novēlojusies. An�elika juta, ka viņas seja jau ir saules un vēja appūsta, bet piere pat sūrstēja no iedeguma. Bez tam viņai ļoti gribējās nomazgāties. Viņas kleita bija bezcerīgi sabojāta ar jūras sāļo ūdeni un klāja sveķiem.

��� Es jūs aizvedī�u uz pirti, tiklīdz pārdos pārējos gūstekņus, � vecene teica. � Vajag mazliet uzgaidīt, jo pārdo�anu nevar uzsākt līdz Ed Dahras vakara lūg�anai.

Viņa runāja franko lingvā � Vidusjūras jūrnieku un vergu �argonā, kurā ietilpa spāņu, itāļu, fran�u, turku un arābu vārdi. Bet pamazām viņas atmiņā uzpeldēja tās dzimtā fran�u valoda. Viņa izstāstīja, ka dzimusi Provansā, bet se�padsmit gadu vecumā aizgājusi kalpot pie kādas di�ciltīgas dāmas, kura dzīvojusi Marseļā. Pavadot savu kundzi, kura devās ar kuģi pie sava vīra uz Neapoli, Mireija ar savu kundzi nokļuva berberu gūstā. Tā kā viņa bija tikai vienkār�a kalpone un � pats galvenais � nesmuka, viņu pārdeva par da�iem cehīniem kādam nabadzīgam musulmanim, bet di�ciltīgo dāmu pietaupīja kā�da sultāna harēmam.

Tagad vecā atraitne Mireija Fatima pelnīja savu iztiku ar to, ka apkopa gūsteknes, kuras ienāca batistānā. Viņu saimnieki, kuri vēlējās, lai to prece labi izskatītos un gūtu piekri�anu, lūdza �īs vecenes palīdzību. Viņa mazgāja, ķemmēja un mierināja nelaimīgās sievietes, kuras samērā bie�i ieradās Al�īrā visai no�ēlojamā izskatā pēc tām �ausmām, ko bija izbaudīju�as brauciena laikā, kā arī aiz bailēm par savu nākotni.

��� Kā es lepojos, ka man uzticēja tavu apkop�anu! � vecene iesaucās. � Tu ta�u esi tā pati francūziete, par kuru Reskators samaksāja trīsdesmit pie�cus tūksto�us piastru un kura uzreiz no viņa aizbēga. Mecco-Mortc nozvē�rējās tevi nolaupīt pirms sava sāncen�a.

An�elika skatījās uz viņu ar �ausmu izteiksmi sejā.

��� Tas nav iespējams, � viņa murmulēja. � Vai tad Mecco-Morte va�rēja zināt, kur mani meklēt?!

��� O, Mecco-Morte zina visu. Viņam visur ir spiegi. Viņ� un Marokas sultāna lielais einuhs, kur� speciāli bija atbraucis uz piekrasti, lai iepirktu baltās sievietes, sarīkoja ekspedīciju, lai sagūstītu tevi.

��� Bet kāpēc?

���� Tāpēc ka izplatījusies slava par tevi kā par visskaistāko Vidusjūras gūstekni.

��� O! Es vēlētos izskatīties nesmuka! � lauzot rokas, kliedza An�elika. � Drausmīga, pretīga krople�

���� Tie�i kā es, � teica vecā provansiete. � Kad mani saņēma gūstā, man tik vien bija kā mani astoņpadsmit gadi un lielas krūtis. Piedevām es vēl mazliet kliboju. Tas, kas mani nopirka, � mans vīrs, � bija godīgs amat�nieks, podnieks, kuram nekad nebija liekas naudas, lai iegādātos sev verdzeni. Es strādāju kā vērsis, bet tā varbūt pat bija labāk. Mēs, kristietes, nemīlam dalīt savus vīrus ar citām.

An�clika pieskārās savai dego�ajai pierei.

��� Es nesaprotu. Kādā veidā viņiem izdevās izlikt �os slazdus?

���� Es dzirdēju, ka Mecco-Morte aizsūtīja pie tevis savu uzticības per�sonu, savu padomnieku � Amaru Abasu, lai viņ� pārliecinātu tevi braukt uz tādu vielu, kur jūs viegli varētu sagūstīt.

An�elika �ūpoja galvu, baidoties izprast �o vārdu nozīmi.

���� Nē� Pie manis neviens nebrauca� Tikai mana vīra biju�ais kalps, vārdā Muhameds Raki�

��� Tas bija viņ�, Amars Abass.

��� Nē, tas nevar būt!

���� Saki, vai tas cilvēks, kas atbrauca pie tevis, bija berbers ar �ķidru, bezkrāsainu bārdiņu?

An�elika nespēja izteikt ne vārda.

��� Pagaidi, � teica vecā verdzene. � Man prātā ienāca kāda doma. Es tikko kā redzēju Amaru Abasu � viņ� atradās iek�ējā batistāna tirgus lau�kumā un sarunājās ar Sadi Hasanu, pa�ā lietu pilnvaroto. Es tūlīt pat aizie�u paskatī�os, vai viņi vēl ir turpat, un parādī�u tev viņu, ja tas būs iespējams.

Pēc da�ām minūtēm viņa atgriezās, nesdama rokās pārklāju.

��� Ietinies tajā. Aizsedz seju tā, lai redzamas paliktu tikai acis.

Vecene veda An�eliku pa atklāto galeriju, kura bija iekārtota gar otrā

stāva iek�ējām sienām. No turienes, virzoties gar margām, abas sievietes ska�tījās lejā uz stūraino batistāna pagalmu.

Izsole jau bija sākusies. Jaunie vergi stāvēja kaili vispārējai apskatei. Viņu eiropeiski samezglotie, gai�ādainie un apmatoju�ies ķermeņi krasi izdalījās uz balto d�ellabu, oran�o, maigi sārto vai ko�i zaļo kaftānu fona. Pa labi uz grezniem spilveniem sēdēja pilsētas apsardzes komandieri un korsikāņu kor�porāciju vadītāji, kā ari atpūtā aizgāju�ie korsāri: mauri un renegāti. Veiks�mīgie pirātiskie ceļojumi tiem bija atnesu�i bagātības, un tagad tie tīksmi�nājās, dzīvodami savās ārpilsētas mājās ar milzīgiem dārziem, kurus apkopa neskaitāmi vergu bari, stādot apelsīnu kokus, olīvas un oleandrus, un ar harē�miem, kurus nepārtraukti papildināja.

Nēģerēnu ielenkumā � viņi apvēdināja ar garajiem vēdekļiem � uz spilveniem sēdēja viens no pa�ā mīluļiem, viņa lietu uzticības persona Sadi Hasans. Viņ�, bagātie pilsētnieki, raisi korsāri bija �ī mazā tirgus līdzīpa��nieki.

��� Paskaties uz cilvēku, kas sē� blakus Sadi Hasanam un pa�laik ar viņu sarunājas, � teica vecā Mireija Fatima.

An�elika pārliecās pāri margām un uzreiz pazina Muhamedu Raki.

��� Tas ir viņ�, � An�elika teica.

��� Viņ� ir arī Amars Abass, Mecco-Mortcs padomnieks.

���� Nē, nē, � An�elika izmisusi iekliedzās, � viņ� ta�u man parādīja topāzu un vēstuli.

Visu dienu viņa jutās salauzta un bezspēcīga, mēģinot rast izskaidrojumu notiku�ajam. Tātad Savarī bija taisnība, kad viņ� uzticējās berberu sūtnim? Bet kur pa�reiz ir Savarī? Viņa aizmirsa paskatīties, vai viņ� bija tajā no�ē�lojamo vergu pūlī, kurus izlika pārdo�anai. Vienīgais, par ko viņa bija stingri pārliecināta, bija tas, ka to vidū nebija abu maltie�u bruņinieku.

Pamazām batistānā iestājās klusums. Pircēji izklīda pa mājām, aizvedot sev līdzi jaunos vergus. Varbūt jau �ovakar holandie�u baņķieris iemācīsies griezt vin�u, lai apgādātu kāda fcllaha dārzus ar ūdeni�

Pāri Al�īrai nolaidās nakts. Nakts klusumā tikai vienā vietā visā musul�maņu pilsētā nenodzisa sarkanā gaisma un neapklusa troksnis. �is troksnis aizsniedza ari batistāna sienas.

Mireija Fatima gulēja uz niedru paklāja blakus dīvānam, uz kura An�e�lika centās aizmigt. Vecā provansiete, pievērsdama savu krunkaino seju An�elikai, teica:

�� Tā ir taverna, kura atrodas vergu cietumā.

Vēlēdamās ieaijāt savu gūstekni, viņa ilgi runāja par �o brīni�ķīgo vietu, kur vīns un �ņabis tek upēm. Vergi gāja uz turieni, lai to, ko viņiem pa dienu izdevās nozagt, apmainītu pret kaut kādu ēdienu, bet tie, kas bija slimi vai ievainoti, varēja tur saņemt palīdzību un apkop�anu.

Tuvojoties rītausmai, kad eļļas lukturi jau sāka kūpēt un sprak�ķēt, tavernā varēja dzirdēt visinteresantākos stāstus uz pasaules. Dāņi un hamburgie�i stāstīja par to, kā viņi kādreiz medīju�i vaļus pie Grenlandes krastiem, par to, kādā laikā tur uzlec saule un beidzas garā pusgada nakts, holandie�i stāstīja par Austrumindiju, Japānu un Ķīnu, spāņi sapņoja par Meksikas un Perū bagātībām, bet francū�i aprakstīja Ņūfaundlendu, Kanādu vai Ungāriju, tāpēc ka gandrīz visi vergi pirms tam bija jūrnieki.

9

Nāko�ajā dienā An�eliku izveda no batistāna un aizveda uz molu. �eit viņa ieraudzīja raisu ba�i Ali Had�i mazu puisēnu ielenkumā. Viss zēnu ap�ģērbs bija tikai dzeltena zīda gurnu apsējs, kuru mezglos bija sadurti dun�i. Bērniem galvās bija uzsieti turbāni no tāda pa�a dzeltena zīda. Lielākā daļa bija vai nu nēģeri, vai arābi, tomēr da�iem melnīgsnējums bija izskaidrojams tikai ar iedeguma pakāpi, un vienam zēnam pat bija zilas acis, kas norādīja, ka viņ� ir ziemeļnieks, bet viņa sejiņa izskatījās kā labi apbrūnināta kvie�u maizes kara�a.

Kad viņi skatījās uz gūstekni, to skatienos varēja jaust nicinājumu, pā�rākuma apziņu un naidīgumu. An�elikai bija tāda sajūta, it kā viņa atrastos lauvēnu ielenkumā vai, drīzāk, niknu tīģerēnu barā. Viņiem blakus stāvo�ais arābu korsārs, vīrietis spēka gados, izskatījās patīkams un.laipns.

Mola pakājē viļņos �ūpojās laivas. Pie airiem sēdēja ķēdēs iekalti desmit airētāji, visi gai�iem vai rudiem matiem, redzams, krievi. Viņu vidū stāvēja nesamulsināmais uzraugs turks ar sakrustotām, muskuļotām rokām uz krūtīm, turot gatavībā garu pletni un gaidot rīkojumus. Viens no puisēniem ar akrobātisku veiklību ielēca laivā un nostājās pie stūres rata.

An�elika iekāpa laivā, augstprātīgo bērnu skatienu pavadīta. Zēni sasēdās uz laivas malām kā baklānu bars.

Uz kurieni dodas �ī laiva? Katrā gadījumā ne uz ostu. Tā brauca atklātas jūras virzienā, apejot molu, un tad, bie�o airu vēzienu dzīta, devās Al�īras virzienā, uz turieni, kur varēja manīt kalnainu zemesragu. No tās puses nāca muske�u un pistoļu �āvienu troksnis.

� Uz kurieni mēs braucam? � An�elika jautāja.

Viņai neviens neatbildēja. Viens no pusaud�iem nospļāvās uz viņas pusi, netrāpīja un, nemaz neslēpjoties, skaļi iesmējās, kaut arī raiss viņam kaut ko bargi aizrādīja. Likās, ka �ie nebēdņi ne no viena nebaidījās.

Pār ūdens virsmu no�alca pāris lodes, saceļot ūdens vērpetes.

An�elika nervozi noraustījās un paskatījās uz saviem līdzbraucējiem. Raiss ba�i pat nenodrebēja, tomēr, pamanījis gūsteknes jautājo�o skatienu, laipni pasmaidīja un, tēlodams viesmīlīgu saimnieku, noplātīja rokas, it kā aicinot viņu noskatīties kādu aizrautīgu izrādi. Apbrauku�i molu, viņi ierau�dzīja cilvēku grupu. Bārdaini kristie�i, bruņoju�ies ar musketēm un zobeniem, aizsargāja divmastu fellūgu, bet puikas dzeltenos turbānos, ielēku�i ūdeni no vairākām netālu stāvo�ām laivām, centās ieķerties fellūgas borta malās un to ieņemt. Viņi nira zem laivas dibena, lai iznirtu mazāk aizsargātās vietās, rāpās uz borta ar mērkaķu veiklību, pārgrieza troses un kailām rokās kāvās ar kristie�iem vergiem, izvairoties no zobenu dūrieniem, mēģinot uzvarēt pre�tinieku tuvcīņā.

Uz augstā fellūgas klāja starp diviem ko�i izgreznotiem pā�iem stāvēja vīrietis īsā d�ellabā un tādā pa�ā dzeltenā turbānā kā'jaunajiem peldētājiem. Viņ� uzmanīgi vēroja cīņas gaitu un deva rīkojumus veiklajiem peldētājiem. Laiku pa laikam viņ� paņēma ruporu, kliedza tajā lamu vārdus arābu, jauktā fran�u un itāļu valodā. Lamu vārdi bija domāti jaunajiem kadetiem, kuri atļāva sevi pārmest pāri bortam, kā arī tiem, kuri ievainojuma vai noguruma dēļ necentās no jauna mesties cīņā.

Redzot cīņas sparu, jaunie lauvēni konvojnieki nonāca gandrīz vai līdz izmisumam. Steidzoties ātrāk iesaistīties cīņā, viņi lēca ūdenī kā vardulēni un ātri peldēja uz fellūgas pusi. Airētāji, kuru uzmanību saistīja �is skats, sāka airēt lēnāk, bet pletnes sitieni lika viņiem ātri atgūties. Laiva traucās uz priek�u un piebrauca pie fellūgas.

� Es � Mecco-Morte, � vīrietis dzeltenā turbānā teica fran�u valodā ar stipru itāļu akcentu.

Sakot �os vārdus, viņ� lepni izrieza krūtis zem sarkanās atlasa d�cllabas, kas viņu darīja līdzīgu bagātam viduslaiku pilsētniekam. Viņa bezpapē�u kur�pes ar garajiem purngaliem, izrakstītas ar zeltu un sudrabu, jo vairāk pasvītroja �o līdzību. Viņ� bija samērā maza auguma cilvēks un nedz neskai�tāmie gredzeni viņa pirkstos, nedz arī spīguļojo�ie briljanti viņa turbānā ne�varēja noslēpt viņa īsto izcel�anos. Viņ� bija nācis no pa�ām sabiedrības pa�dibenēm, bet zem viņa kliedzo�ā prin�a tērpa no �Tūksto� un vienas nakts" pasakām varēja jaust to pa�u nabagu, kalabrie�u zvejnieku, rupju, ēdelīgu un skopu, kāds viņ� bija savās jaunības dienās.

Tomēr viņa melno acu skatiens bija caururbjo�s un pilns kodīgas ironijas. No tiem laikiem, kad viņ� vēl bija kalabrie�u zvejnieks, tā ausī palika auskars, kas atgādināja mazu zelta gredzentiņu. An�elika laicīgi atcerējās, ka viņas priek�ā � Al�īras lielais admirālis, raisu korporācijas galva un pats bargākais Vidusjūras korsāru flotes komandieris. Viņ� varēja diktēt savu gribu �ejienes pa�ā, un no viņa bija atkarīga visa pilsēta. An�elika noliecās mazā reveransā, kas �ai izcilai personībai sagādāja acīmredzamu prieku. Viņ� apskatīja gūstekni ar vislielāko apmierinājuma izteiksmi sejā, un, pagriezies pret raisu Ali Had�i, sāka ar viņu par kaut ko ātri runāt. Pēc viņu mīmikām un da�iem arābu vārdiem, kurus An�elika jau bija paspējusi iemācīties, viņa noprata, ka admirālis apsveic Ali Had�i ar viņam uzticēto, veiksmīgi paveikto uzdevumu. An�cliku pārņēma satraukums � �ajos neskaitāmajos Mecco-Morte mājienos viņa sajuta daudz lielākas briesmas nekā nocenotāja skatienos, ar kuriem ver�gu tirgotājs parasti novērtē savu preci.

��� Admirāli, � viņa teica, nosaucot tā titulu, kuru viņam deva kristie�i, � lūdzu jūs, pasakiet, kas mani gaida. Ņemiet vērā, ka es necentos mānīt jūsu cilvēkus, slēpjoties zem sve�a vārda, vai arī no viņiem noslēpt, ka Francijā man ir lieli īpa�umi. Es tāpat jūs ludzu ņemt vēra, ka devos �ajā cc|ojumā, lai uzmeklētu savu vīru, kur� dzīvo Bonā un varēs nokārtot jautājumu par manu izpirk�anu.

Mecco-Morte klausījās viņas runas plūdos, pa laikam piekrīto�i mājam ar galvu. Da�reiz viņ� samiedza acis, un beigās, An�elikai par lielu izbrīnu, iespurdzās un sāka smieties neskanīgiem smiekliem.

��� Tas viss ir taisnība, kundze, � viņ� teica, mazliet nomierinājies. � Esmu bezgala priecīgs, ka jūsu izpirk�anai mums nāksies tikai aizsūtīt vēstuli uz Bonu. Bet vai jūs esat pilnīgi pārliecināta par savu vārdu patiesīgumu?

An�elika kvēli centās viņu pārliecināt, ka runā tikai taisnību un ka viņai nav nekādas vajadzības melot. Ja admirālis �aubās par viņas vārdu patie�sīgumu, viņ� var nopratināt musulmani vārdā Muhameds Raki, kur� kopā ar viņu atradās uz maltie�u galeras. So cilvēku bija sūtījis viņas vīrs no Bonas.

��� Zinu, zinu, � murmināja Mecco-Morte, un viņa izsmiekla pilnajā ska�tienā parādījās kaut kas glūnīgs, gandrīz zvērisks.

��� Vai jūs pazīstat manu vīru? � An�elika jautāja. � Islama zemēs viņu sauca par D�efu el Burvi.

Rcncgāts nenoteikti pa�ūpoja galvu. Tad viņ� atkal skaļi iesmējās saviem neskanīgajiem smiekliem, kurus uzreiz atbalstīja divi pā�i zaļā un aveņkrāsas zīda tērpos. Admirālis viņiem deva īsu rīkojumu, un viņi, skrienot ko kājas nes, atnesa tam �ķirstiņu, kas bija pilns ar rahatlakumu. Mecco-Morte pie�bāza ar tiem savu muti un atkal pievērsa neizteiksmīgu skatienu cīņai, kura vēl arvien turpinājās uz fellūgas klāja. Viņ� nepārstāja zelēt saldumus � kaislībā uz tiem viņ� neatpalika no sava kolēģa un pretinieka, fran�u flotes admirāļa hercoga de Vivona.

��� Admirāli, � An�elika uzstājīgi teica, drebot aiz uztraukuma, � es lūdzu jūs pateikt man taisnību! Jūs pazīstat manu vīru?

Mecco-Morte ieurbās viņā ar savām melnajām acīm.

��� Nē! � viņ� rupji atteica. � Un neiedro�inieties runāt ar mani tādā tonī. Jūs � gūstekne, neaizmirstiet par to! Mēs jūs sagūstījām uz Maltas Ordeņa galeras, tās valsts, kura ir visnaidigāk noskaņota pret Islamu. Turklāt jūsu kuģi vadīja mans vislielākais ienaidnieks barons fon Neselhods, kur� noslī�cinājis 1050 manas laivas, 31 galeru, 11 citus manus kuģus, 11 000 cilvēkus no manām ekipā�ām, kā arī atbrīvojis 15 000 gūstekņus. Tomēr vakardiena man bija ļoti veiksmīga. Mēs ar vienu �āvienu no�āvām divus zaķus � jo tie�i tā, cik man zināms, izsakās francū�i?

Viņ� lieliski pārvaldīja fran�u valodas īpatnības, kaut arī runāja ar stipru akcentu. An�elika ar grūtībām tika līdzi viņa domu gājienam. Viņa kaislīgi sāka stāstīt un skaidrot, ka Maltā atradās pavisam nejau�i, tikai tāpēc, ka viņus uzņēma viena no Ordeņa galerām, kad viņi bija tuvu savai bojāejai, atrodoties uz salauztā barkasa vraka, ar kuru viņi bija devu�ies ārā no Kandijas.

��� Tātad jūs atbraucāt no Kandijas? Bet ko jūs tur darījāt?

��� Apmēram to pa�u, ko �eit, � An�elika rūgti atbildēja. � Mani sa�gūstīja kristie�u pirāts un mani pārdeva kā verdzeni. Bet man izdevās izbēgt, � viņa nobeidza, izaicino�i skatoties uz savu sarunu biedru.

�� Tātad jūs esat tā pati francūziete, kuru nopirka Reskators, samaksājot par jums neiedomājamu cenu, kādas pietiktu divu galeru pirk�anai, un kura tajā pa�ā vakarā no viņa aizbēga?

��� Jā, tā esmu es.

Negaidīti Mecco-Morte sāka kratīties nevaldāmos smieklos. Viņ� lēkāja, sita ar plaukstām sev pa ciskām, un divi viņa favorīti akompanēja �o ne�prātīgo deju, izdodot spiedzo�as skaņas. Mazliet nomierinājies, renegāts pa�jautāja, kā viņa mācējusi izslīdēt no Vidusjūras Burvja uzmanības loka.

��� Es aizdedzināju ostu, � gandrīz nepārspīlējot, atbildēja An�elika.

��� Tātad tā bija taisnība �is ugunsgrēks, par kuru viņi visi klukstēja kā vistas?

Mecco-Mortes spīdo�ās acis neslēpa savu prieku. Viņ� tāpat pajautāja, vai tā bija taisnība, ka Reskators �to nocēla" kādam turku sultānam un Mal�tas Ordeņa bruņiniekiem, kuri bija pacēlu�i cenu līdz divdesmit pieciem tūks�to�iem piastru.

��� Un kāpēc jūs nepalikāt Kandijā, lai izbaudītu tos priekus, kurus jums solīja �is nolādētais burvis? Vai tad izdodot �ādu summu, viņ� jums nepie�rādīja, ka apbērs jūs ar dārgām dāvanām?

��� Es nemedīju bagātības, � An�elika atbildēja. � Es devos cejojumā pa Vidusjūru ne jau tāpēc, lai paliktu par kāda kristie�a vai musulmaņu pi�rāta mīļāko, bet gan tāpēc, lai atrastu savu vīru, no kura biju �ķirta desmit gadus un kuru uzskatīja par miru�u.

Mecco-Morte atkal sāka nevaldāmi smieties. An�elika kļuva dusmīga. Kas ar viņu notiek � jucis, vai? Bet varbūt viņa jūk prātā?

Renegāts smējās līdz asarām. Laiku pa laikam viņ� tā kā nomierinājās, bet tad, it kā atcerējies kādu ļoti smieklīgu detaļu no �ī stāstījuma, atkal atsāka nevaldāmi smieties.

��� Tā ir tā pati, � viņ� kliedza �agodamies, � jūs dzirdat, Ali Had�i, tā pati!

Arābu raiss arī smējās, kaut arī ļoti atturīgi.

An�elika iecietīgi atkārtoja viņiem to, ko teica jau agrāk un kam, pēc viņas domām, vajadzēja likt tiem aizdomāties, kā arī uzvesties daudz saprā�tīgāk. Viņai ir nauda, viņa teica, un viņa to var pieprasīt no Francijas, lai samaksātu par sevi izpirkumu. Al�īrie�u admirālis ar uzviju varēs segt visus zaudējumus un izdevumus, kas saistījās ar slazdu izlik�anu pie Kamas salas�

Itālietis uzreiz aprāva savus smieklus:

��� Tātad jūs domājat, ka tās bija lamatas?

An�elika pamāja. Mecco-Morte pacēla uz aug�u rādāmo pirkstu un teica, ka visā savā jūrnieka un korsāra karjeras laikā pirmo reizi redz sievieti, kurai ir loģiska un pareiza domā�ana, par spīti satraukumam un atrodoties gūstā.

��� Jā, Ali Had�i, tā patie�ām ir viņa. Tā pati francūziete, kas lika �im stulbenim d'Eskrenvilam sajukt prātā, kur�, kā redzams, nespēja ar viņu tikt galā, bet Reskators par viņu samaksāja tik, cik vēl nekad nebija maksājis ne par vienu verdzeni, � un uzreiz viņu arī pazaudēja� tāpēc ka viņa aiz�dedzināja ostu. Ha-ha-ha!

Viņ� uzlūkoja An�eliku svelo�u skatienu, uzmanīgi apskatot viņas figūru nonēsātajā kleitā, viņas saulē sasārtu�o seju un vēja izjauktos matus. Viņa izturēja dzeļo�o skatienu. Mecco-Mortc bija neaptēsts virs, tomēr debesis vi�ņam kopā ar jūrnieka nojausmu bija dāvāju�as arī spējas novērtēt cilvēkus, kas viņam ļāva tos pakļaut savai varai. No�ēlojamais gūsteknes izskats viņu nepiemānīja. Viņa melnās bandīta acis iedzirkstījās kā pulēts ahāts, mute pavērās sardoniskā smaidā tā, ka kļuva redzami viņa baltie zobi.

��� Tagad es saprotu, � viņ� klusi teica. � Tā patie�ām ir tā pati sie�viete, Ali Had�i, tā, kura uzrakstīja vēstuli, tā, kuru VIŅ� nopirka Kandijā. Kāda negaidīta veiksme � tā pārsniedza visas manas sapņu virsotnes! Tagad Reskators ir manās rokās, un viņam nāksies zemoties manā priek�ā, lai pie�ņemtu manis izvirzītos noteikumus. Es atradu viņa vārīgo vietu. Tā ir tāda pati, kā visiem �iem stulbeņiem, � sieviete. Ak, kā viņ� mūs izsmēja, kā viņ� uzjautrinājās, kad izjauca mūsu vergu tirdzniecības pasākumus! Un viņ� sevi jau sāka uzskatīt par saimnieku, � un kā gan ne, jo naudas viņam vienmēr pietiek. Ja nebūtu viņa, es tagad būtu sultāna lielais admirālis, bet viņ� mani apsteidza, apmelojot mani pareizticīgā pavēlnieka priek�ā. Viņ� ielīda visās spraugās, izdāļājot lielām riek�avām zeltu un sudrabu, tā ka visur � no Marokas līdz Konstantinopolei � viņam bija sabiedrotie. Bet tagad viņ� būs manā varā. Viņam nāksies aizvākties no Vidusjūras. Dzirdi, Ali Had�i, viņ� aizvāksies no Vidujūras un vairs nekad neatgriezīsies �ajās vietās!

Mecco-Morte ieplēta rokas kā ekstāzē.

��� Un tad es kļū�u par saimnieku. Es gū�u uzvaru pār mūsu visniknāko ienaidnieku, Reskatoru� Pār manu visniknāko ienaidnieku�

���� Es redzu, ka jums �o ienaidnieku ir pārāk daudz, � An�elika pie�zīmēja, nespēdama slēpt savu ironiju.

Viņas aizvainojo�os vārdus pārtrauca renegāta skaļie godkārības murgi.

�� Jā, pārāk daudz, � viņ� vēsi apstiprināja. � Un jūs drīz vien redzē�siet, kā es ar tiem izrīkojos. Velns parāvis, tagad es sāku saprast, kā jums izdevās novest līdz trakuma lēkmei nabaga d'Eskrenvilu, kuram jau tāpat nav kārtībā galva. Sēdieties!

An�elika drīzāk nozvēlās, nekā apsēdās uz norādīto zaļo samta spilven�tiņu. Viņai viss peldēja acu priek�ā. Al�īrijas admirālis apsēdās viņai blakus turku stilā un, paņēmis savu �ķirstiņu ar rahatlakumu, piedāvāja to arī savai gūsteknei. Novājējusī un izsalkusi An�elika ar prieku paņēma �o no jūras�zālēm pagatavoto kārumu, kur� Kandijā viņai likās neēdams. Viņa izstiepa roku uz �ķirstiņa pusi, bet tūlīt pat to atrāva, sajutusi asas sāpes. Uz rokas virspuses parādījās �etras asiņainas �vīkas. Viens no admirāļa mīluļiem viņu sāpīgi saskrāpēja.

�is incidents lika Mecco-Morte atgūt labo garastāvokli.

��� Ak, mani labie jēriņi, � viņ� teica izsmejo�ā balsī. � Viņiem neie�rasti redzēt, ka es nosēdinu sev blakus sievieti un izrādu tai tādu uzmanību, ka esmu gatavs dalīties saldumos, kuri vienmēr pienācās tikai viņiem. Nekādu sievie�u, � lūk, princips, kuru jāievēro ikvienam lielam karavadonim un einuham. Sieviete � tā ir nekārtība, vājuma izpausme, sajukums, domu aprobe�o�tība, prāta aptumsums un, visbeidzot, � visu muļķību pamats, ko izdara vī�rie�i. Ja vīrie�us nevilktu pie sievietēm, viņiem būtu viss, kas vajadzīgs uzva�rai. Tomēr tas veids, kuru izvēlējās einuhi, lai sevi nodro�inātu pret �āda veida kārdinājumiem, man liekas pārāk radikāls. Man ir citi ieskati un gaume.

Viņ� atkal iesmējās un noglaudīja sava negantā mīluļa, stipri uzkrāsota pusaud�a nēģerēna sprogaino galvu. Otrs viņa favorīts bija balts puisēns, melnacains un arī uzkrāsots. Visdrīzāk viņ� bija spān ' ^iem bērniem, no�laupītiem no apkārt eso�ām apdzīvotām vietām, bija jāatsakās no kristīgās ticības pēc brīvas gribas vai piespiedu kārtā, kļūstot par renegātiem. Pie�lietojot gan laipnību, gan draudus, viņu saimnieks galu galā panāca �ādu atteik�anos, gūstot pilnīgu uzvaru. Neviens netika ātrāk apgraizīts, kamēr ne�pateica svēto formulu: �Nav Dieva, atskaitot Allahu, un Muhameds ir viņa pravietis". Pēc �iem vārdiem jaunie musulmaņi varēja kļūt par Narcisiem pie bagātiem pa�ā un raisiem.

��� �ie bērni � fanātiķi, � Mecco-Morte turpināja. � Viņi man ir uz�ticīgi ar sirdi un dvēseli. Ja es viņiem pavēlētu, mani kadeti jūs saplosītu gabalos kā izsalku�u vilku bars. Paskatieties, kādus skatienus viņi jums velta. Kad viņi ieņems kristie�u kuģi, viņi dzers �o kriestie�u asinis. Ko lai dara � vīns viņiem ir noliegts!

An�elika bija pārāk nogurusi, lai izteiktu savu pretīgumu. Mecco-Morte nenolaida no viņas uzmācīgo skatienu. �ī sieviete tikko kā bija viņu nāvīgi aizvainojusi, bet viņ� nebija no tiem, kas kādam piedotu.

�� Jūs esat lepna, � viņ� teica. � Es neieredzu lepnumu sievietēs, tāpat kā to neieredzu kristie�os. Ne vieniem, ne otriem uz to nav tiesību.

Negaidīti viņ� atkal iesmējās. Viņa ļaunajos smieklos varēja just neap�rakstāmu naidu, un tie ilgi negribēja rimties.

��� Kāpēc jūs smejaties? � An�elika jautāja.

��� Tāpēc ka jūs esat lepna un iedomīga, un arī tāpēc, ka tikai es zinu, kas jūs sagaida. Lūk, kāpēc es smejos. Nu, vai jūs saprotat?

��� Man jāatzīstas, ka nē.

��� Tas nav svarīgi. Drīz sapratīsiet.

Nākamo nakti An�elika pavadīja uz vienas galcras borta, kura stāvēja pārējo Mecco-Mortes galeru vidū.

Atnāca Fatima Mireija un piedāvāja savus pakalpojumus.

An�elika viņai atdeva vienu no savām rokassprādzēm un palūdza veceni palikt pa nakti viņas kajītē. Viņa ne sevi�ķi dro�i jutās ļaunprātīgo un greiz�sirdīgo kadetu vidū, kuri apsargāja galeru. Vecā provansiete apgūlās uz sava niedru paklāja, aiz�ķērsojot durvis ar savu ķermeni. Galīgi nogurusi no pie�dzīvojumu pilnās dienas, An�elika aizmiga kā beigta.

Nākamajā rītā vecene nokāpa krastā un atgriezās tikai vakarpusē, stipri satraukta. Pilsētā valdīja līksmība. No rīta līcī negaidīti ienāca divdesmit kuģi, kuri skaitījās gāju�i bojā. Tas bija viss, kas palika pāri no lielās flotes, kura devās no Al�īras pirms diviem gadiem ekspedīcijā uz vislielāko pasaules jūru, uz to jūru, uz kuru jādodas zem spāņu lielgabalu zalvēm, ejot cauri Sētas un Gibraltāras jūras �aurumam. Lielie okeāna pla�umi aprija berberus, bet tagad viņi bija atgriezu�ies, saskatīdamies daudz da�ādu brīnumainu lietu miglas tītajos krastos, kuros vizēja sniegotas kalnu virsotnes. Viņi stāstīja par sniegiem un ledus kalniem klātām zemēm, kur nekas nekustējās un kur bez�galīgi garajā naktī debesīs grozījās trīs saules diski sārti zilos oreolos. Daudzi kuģi tur aizgāja bojā sātaniskajās vētrās, kur visi vēju d�ini sanāca kopā, lai sa�ķeltu kuģu korpusus kā riekstu �aumalas. Un tomēr berberu jūrnieki, kas izglābās, atveda sev līdzi septiņus simtus vergu � visus kolonijas iedzīvotājus no Islandes, kas atradās dāņu karaļa aizbildniecībā.

Visa Al�īra atnāca skatīties uz �īm būtnēm no tālajiem ziemeļiem, ar baltu kā sniegs ādu un matiem, līdzīgiem mēness gaismai. Kailas, viena pie otras piespiedu�ās sievietes ar vējā plīvojo�iem, neticami gai�iem matiem � atgādināja noķertas nāras, kuras izrautas no savas dzimtās stihijas. Bet ap�rakstot viņu izskatu An�elikai, vecā provansiete bēdīgi �ūpoja galvu. Viņas ir ar uzrautiem deguniem, viņām nav nedz uzacis, nedz skropstas, bet acis pū�ņo un, redzams, ka tās nav pielāgotas Āfrikas karstajai, spo�ajai saulei. Un pie visa tā klāt pēc �ausmīgā ceļojuma viņas paliku�as tievas kā skeleti. Kad pāries pirmā ziņkāre, viņas nevarēs pārdot pat par simts patagoniem* par galviņu. Nevar pat iedomāties, lai labsirdīgais musulmanis, kur� vienmēr ir mazliet māņticīgs, labprātīgi noguldītu savā gultā tik aukstu kā ledus gabals apdullu�u mamzeli. Muhamedāņu, vīrie�iem vajadzīgas sievietes ar miesu, karstām asinīm, vingriem muskuļiem un nepiesātināmu temperamentu, sievietes, kuras nekad nenogurst no mīlas pierādījumiem � vārdu sakot, tādas, kāda bija Fatima savās jaunības dienās. Allahs ir liecinieks � viņas vīram bija tik ļoti jācen�as, lai viņu apmierinātu, ka viņam zuda jebkāda vēlē�anās skriet pakaļ citām. Jā, viņa labi pazīst �ejienes kumeļus � viņi ir kritu�i uz baltajām un gai�matainām sievietēm, bet tomēr ne uz pārāk baltām. An�elika pilnībā atbilst viņu ideāliem. Noteikti tāpēc viņai ir parādīta �āda apkalpo�ana, kuras dēļ gandrīz vai iedegās naids starp al�īrie�u raisiem un turku administrāciju. Bet �ajā brīdī atgriezās dro�sirdīgie jūras braucēji, kuri

Patagoni � spāņu monēta, ekvivalenta 10 fran�u livriem vai 3 turku ciastricm.

apmeklēja Islandi, un tāpēc pievērsa visu uzmanibu sev. Fatimai ļoti gribējās uzzināt, kas ir tā galvenā persona, kurai Mecco-Morte bija novēlējis �o gūstekni.

��� Mani nepārdos, jo man ir jāsamaksā sava izpirkuma nauda, � An�elika noteica stigrā balsī.

��� Viens otram netraucē, � pamāco�i aizrādīja vecā ticības atkritēja.

Nākamajā dienā sākās gatavo�anās kaut kādiem lieliem svētkiem. Varbūt viņa, An�elika, lielā Al�īras admirāļa di�ciltīgā gūstekne, arī piedalīsies �ajās svinībās? Aiz uzbudinājuma viņa neatrada sev vietu � ar kalabrie�u renegātu viņa vairs netikās, bet tomēr An�elikai ļoti gribējās beidzot uzzināt, kāds liktenis viņai ir sagatavots. �eit, uz �ī pilij līdzīgā kuģa klāja, viņu sargāja stingrāk nekā cietumā, kas atradās jūras krastā. Mecco-Morte lielījās, ka �ī kuģa rekonstrukciju viņ� izdomāja pats, paņemot no itāļu galiota apbruņo�jumu un artilēriju, no vecās galeras � tās astoņus airus, bet no al�īrie�u �ebekas � tās zemos bortus, kaut arī, at�ķirībā no �ebekas, uz admirāļa kuģa klāja bija nevis trīs, bet divi masti.

Lai *�rī līdzīgs peldo�ai pilij, tas vispirms bija varens karakuģis. Tam bla�kus atradās fellūga apmācībām. Gan dienu, gan nakti abi kuģi tika apsargāti ar divkār�u apsardzi, kura sastāvēja no niknajiem kadetiem dzeltenos tur�bānos. Kuģis vienmēr atradās kaujas gatavībā, kā arī varēja pacelt enkuru un iziet atklātā jūrā da�u minū�u laikā tajā gadījumā, ja pilsētā uzliesmos vergu sacel�anās, � bet ar to vienmēr bija jārēķinās, jo kristie�u vergu �eit bija ap trīsdesmit tūksto�iem, � vai arī, ja raisu sindikāts, varenais �taifs", nolems, ka lielais admirālis viņiem vairs nav vajadzīgs, mēģinot to gāzt. Sa�celties varēja arī turku jani�āru garnizons, draudīgi noskaņotie kareivji, kuri jau vairākkārt nogalināja vai nu pa�ā, vai deju, vai arī to, kas ieņēma admi�rāļa posteni, lai kārtējo reizi izcīnītu savas algas paaugstinājumu vai tiesības piedalīties korsāru guvuma sadalē.

Mecco-Morte valdīja vulkāna krāteri, un viņ� to ļoti labi apzinājās. Tie�i tāpēc viņ� arī turpināja savas varas karjeru. Viņ� visu paredzēja. Aizsprostotais Al�īras līcis, kas tika izveidots XVI gadsimtā, pēc admirāļa pavēles tika mīnēts, un ārkārtējas situācijas gadījumā sargkareivjiem vajadzēs to uzspridzināt, bet Mecco-Morte tajā pa�ā laikā ar savām sakrautajām ba�gātībām uz kuģu bortiem netraucēti izies jūrā un dosies meklēt laimi citās zemēs.

Apkārt An�elikai kā spīles ieslēdzās kalnainā pussala, kurā izvietojās cie�toksnis � Al�īras kara flotes �tāba mītne ar neskaitāmiem lielgabaliem un milzīgi lielu garnizonu. �odien no rīta pie citadeles pakājes pulcējās daudz ļau�u un valdīja dzīva rosība. Divas garas vergu rindas sardzes pavadībā nesa uz turieni baļķus, mastus un dēļus un būvēja kaut ko līdzīgu tribīnēm, it kā no �ī cietok�ņa sienām skatītāji apjūsmos regati, kuru pavadīs uz ekvatoru no Al�īras ostas.

Uz peldo�ā cietuma borta, kur atradās An�elika, gatavo�anās svētkiem tāpat ritēja pilnā sparā. Visi kadeti uzvilka parādes formu: gai�i dzeltenus zīda turbānus, tādas pa�as krāsas platbikses, zaļus kaftānus, sarkanas turku tupeles, bet vienkār�a na�a vietā katram pie sāniem karājās duncis vai zo�bens. Vecākajiem no viņiem rokās bija musketes, inkrustētas zeltā vai sudra�bā.

Da�i Mecco-Mortes padotie apmainījās jokiem, rādot viens otram divus lielus barkasus, kuri tikko kā bija nostāju�ies reidā. Barkasu masti bija sa�vienoti ar lielu siju. Kopā sasietie masti un sija izveidoja kaut ko līdzīgu peldo�ai arkai, caur kuru varētu izbraukt trīs laivas, tomēr nevarētu izspraukties fellūga. An�elika klusībā minēja, kādam viesim bija domātas �īs neiedomājamās būves. Skatieni, ar kuriem kadeti tos apveltīja, viņas sirdī ieviesa satraukumu. Beidzot viņa ieraudzīja savu paziņu � veco verdzeni Fatimu, kura priecīgi kāpa aug�ā pa kuģa trapu. Viņas acis satraukti spīdēja zem melnā �adras pārklāja. Kā viņa jau nojauta, � �di�ciltīgo gūstekni" arī vedīs skatīties svētku norisē. Starp citu, uz tiem sasauca visus vergus, pat tos, kurus mitināja �mazmorā", pazemes cietumā, � bet �o gūstekņu vidū bija arī tādi, kas neredzēja saules gaismu jau vairākus gadus.

Mireijai Fatimai pa pēdām sekoja divi gūstekņi, kuri nesa lielu ķīpu. Tajā An�elika atrada kleitas, kuras viņa bija nopirkusi Maltā, un da�as citas, vēl skaistākas, al�īrie�u rekvizētas vai nolaupītas no eiropie�u kuģiem.

Drīz vien jaunā francūziete sēdēja uz kāda ar paklājiem noklāta sola, kas atradās amfiteātrī, kuru vergi uzstādīja no rīta pie visaugstākās cietok�ņa sienas daļas. Blakus An�elikai sēdēja milzīgs nēģeris, tērpies ārkārtīgi greznās drēbēs, ļoti līdzīgs vienam no Evaņģēlija tēliem. No viņa platajiem pleciem skaistās krokās uz leju krita baltais kamicļvilnas apmetnis, uz kura da�ādās krāsās, pārsvarā ko�i sarkanā, tum�i zaļā un melnā, bija izaustas un iz�ūtas ģeometriskas figūras. No �ī neparastā apmetņa, kur� pārsteidza ar savu gaumīgumu un skaistuma izjūtu, bija redzams gar� sārts kaftāns, sapogāts daudzām pogām un iz�ūts ar zelta arabeskām. Kopā ar ko�i sārto kaftānu vēl tum�āka likās zili melnā nēģera seja, aptīta ar baltu zīda turbānu, kura vijumi apņēma arī zodu. Turbāns bija sasiets ar zelta lentu, kura atgādināja diadēmu. Uztverot An�elikas skatienu, kura kā apburta lūkojās uz savu ma�jestātisko kaimiņu, nēģeris piecēlās un zemu paklanījās viņai. Viņam bija smalki sejas vaibsti, kādi bie�i sastopami semītu tautām, ar ērgļa degunu un mazliet iekritu�iem vaigiem.

��� Man liekas, ka jūs apjūsmojat manu apmetni, � viņ� teica.

Izdzirdējusi �o frāzi, kura tika izteikta fran�u valodā, An�elika nodrebēja,

tomēr patīkamā, mazliet spalgā nēģera balss atstāja uz viņu nomierino�u iespaidu.

��� Jā, � viņa atbildēja. � Jūsu apmetnis līdzīgs krustne�u karogam.

Gudrā nēģera seja mazliet saviebās, un viņa jūtīgās lūpas mazliet nodre�bēja gandrīz netveramā smaidā. Viņ� atkal apsēdās uz saviem spilveniem, sakrustojis kājas pa turku modei, tad ar laipnu un godbijīgu izskatu noteica:

���� Es jau sen ne ar vienu nerunāju jūsu valodā un ceru, ka jūs mani atvainosiet par nepilnīgajām fran�u valodas zinā�anām, di�ciltīgā dāma� Es �ajā valodā nerunāju, kop� nomira jezuīts, kur� mani apmācīja �īs valodas mākslai. Tas bija slavens un mācīts cilvēks, kuru, pateicoties Allaha svētībai, es sastapu savā dzīvē, jo viņ� man palīdzēja pilnveidot manas zinā�anas� No visām kristie�u tautām mēs dodam priek�roku francū�iem, pēc fanātiskajiem spānie�iem. Viņu saprāts ir tuvs tai gudrībai, kura ir vēlama Allaha tautām� Jūs sakāt, ka mana atturīgā d�ellaba ir līdzīga krustne�u karogam? Bet, starp citu, man to noauda Sudānā, Nīlas aug�tecē, mana augsti godājamā māmuļa. Viņa uzlika uz au�amstellēm pirmo diega pavedienu pēc astoņām dienām, skaitot no manas piedzim�anas stundas, sākdama aust apmetni, kuru man bija jāuzvelk tad, kad es sasnieg�u pieaugu�a vīrie�a vecumu. Kop� nemi�namiem laikiem visas Sudānas sievietes māk aust �os rakstus. Jūsu kristie�u krustne�i to nokopēja saviem karogiem, jo bija sajūsmā par �o rakstu skaistu�mu.

An�elika pamāja ar galvu. Viņai pavisam negribējās polemizēt par austru�mu kultūru un rietumu rakstiem, tomēr sudānie�a personība viņu ieinteresēja. Viņu nevarēja nosaukt par skaistuli, bet arī par neglīteni ne. Viņam bija maigs, atklāts skatiens, kurā juta dziļu intelektu un labvēlību, kas liecināja par to, ka �im cilvēkam nav sve�a humora izjūta. Lai viņu nekaitinātu, An�e�lika piezīmēja, ka viņ� ļoti labi runā franciski.

���� Es vienmēr priecājos, kad sarunājos ar francū�iem, � viņ� teica. � Tie vienmēr ir patīkami cilvēki, kuriem sve�s ir lepnums, tomēr viņiem ir viens liels trūkums � viņi visi ir kristie�i.

An�elika uz to atbildēja, ka kristie�i savukārt ir pārliecināti, ka pagānu, jūdu un musulmaņu lielākais trūkums ir tas, ka viņi nav kristie�i, tomēr viņa, būdama sieviete, saprot, ka reliģiozie stridi nav viņas stiprā puse. Nēģeris apmierināti pamāja ar galvu, dzirdot �āda veida atbildi. Vājajam sievietes prātam neder pārsteidzīgi iedziļināties ticibas mācību izzinā�anas noslēpumos.

��� Es vēlējos kļūt par mācītāju, � viņ� atzinās An�elikai, � tomēr Allahs izrīkojās ar mani pavisam savādāk. Viņ� atdeva manā rīcība citas .avis � ar �īm ir daudz grūtāk tikt galā nekā ar tām, kuras es ganīju bērnībā.

��� Jūs bijāt gans?

��� Jā, skaistā Firuzē kundze.

An�elika nodrebēja. Vai tie�ām �is cilvēks ir gai�reģis? Kā viņ� uzzināja, ka kādreiz uz Franciju atbrauku�ais persie�u kņazs kā savas valsts sūtnis no�sauca viņu par Firuzē, kas persie�u valodā nozīmēja �tirkīzs"? �īs domas viņai uzvēdīja atmiņas par Versaļu, par karaļa kādreizējo greizsirdību uz per�sie�u sūtni, un An�elika nodomāja, kāds dziļ� bezdibenis viņu �ķir no pa�gātnes!

Bija neiedomājams karstums. Mauru pūlis baltos tērpos, ar hennā nokrā�sotām rudām bārdām un tum�i brūnām sejām pieauga arvien vairāk, līdzīgi okeāna paisumam. Pa�ā priek�ā kā viļņaina līnija uz priek�u virzījās kristie�i gūstekņi, izdaloties ar savu pelēcīgi bālo ādas krāsu un raibajiem lanckariem. Da�i no viņiem bija iekalti ķēdēs.

Daudzi pilsētas iedzīvotāji stāvēja uz māju jumtiem un uz cietok�ņa robo�tajām sienām.

Iestājās klusums.

No nesēju atnestā port�ēza ar lielām grūtībām izkāpa grezni ģērbies resn�vēderains vīrietis un uzreiz apsēdās uz tribīnes sola. Viņu pavadīja divi cil�vēki, kuru apģērbs sastāvēja no sarkanām savanām, bet ekipējums tikai no melnām, garām �ņorēm, kuras bija pārmestas pār pleciem.

��� Tas ir viņa majestāte, Al�īras dejs, � teica gigants nēģeris, draudzīgi noliecoties pie An�elikas. � Viņ� ir turku sultāna radinieks, un viņam ir tas gods turēt savā apsardzē divus �Serālas mēmos", kuri pieder slavenajai �ņau�dzēju kohortai.

��� Kāpēc viņi tiek dēvēti par �ņaudzējiem? Ko viņi dara?

��� Viņi �ņaudz, � nēģeris atbildēja ar vieglu smīnu sejā, � jo tie�i �ajā apstāklī slēpjas viņu eksistence.

��� Bet kas ir viņu upuri?

��� To neviens nezina, tāpēc ka viņi ir mēmi. Viņiem ir izrautas mēles. �ādi kalpi ir ļoti noderīgi. Arī manam kungam tie ir.

An�elika nodomāja, ka viņas sarunu biedrs, domājams, ir kāds augsti stāvo�s berberu sūtnis. Var gadīties, ka viņ� pat ir Sudānas sūtnis, par kuru viņ� minēja savās sarunās. Dejs viņam zemu palocījās. Drīz vien atnāku�ais Mecco-Morte arī zemu paklanījās, pieliekot roku pie turbāna. Al�īras admi�rālis gāja pirms pa�ā, un �ī nekaunība savukārt izsauca pa�ā Sali Hasana dusmas, kuram neviļus nācās iet otram.

Trīs Al�īras pavēlnieki apsēdās uz soliem turku jani�āru rotas, Al�īras milicijas rotas, pilsētas sardzes un to komandieru aplenkumā. Pēc deja, pa�ā un admirāļa apsēdās ari pilsētas bagātākie cilvēki � godīgie vergu tirgotāji � un pa�i slavenākie korsāru raisi.

Negaidīti gaisu satricināja varens, daudzbalsīgs troksnis. Skatītāju rindas pievērsa savu uzmanību jūras lī�a krastam, kur parādījās turku jātnieku no�daļa. Jātnieku priek�galā gāja turku sardze: vīri bija kaili līdz jostasvietai, kailiem kāju ikriem un sarkanām cepurītēm uz kailajiem galvvidiem. Tie ne�maz nelīdzinājās apsardzes vīriem, jo vairāk atgādināja ostas krāvējus. Tie�i vidū, kājnieku un jātnieku konvoja aplenkts, gāja kails, ķēdēs saķēdēts kristie��u gūsteknis.

An�elikai pārskrēja �ermuļi no briesmīgās priek�nojautas. Neskatoties uz attālumu, viņa bija pārliecināta, ka pazina no�ēlojamo, kailo gūstekni, � tas bija bruņinieks fon Neselhods, Maltas Ordeņa admirālis.

Ostā stāvo�ā laiva uzņēma uz sava borta maltie�u bruņinieku, kuru no visām pusēm apstāja �etri uzraugi, turku apsardze un vēl pie visiem klāt � divi galeras vergi, kuri nesa troses tinumus. Laiva piebrauca pie diviem barkasicm lī�a vidū, un tās pasa�ieri pārsēdās uz barkasiem. Vienlaicīgi, paceļot enkuru, no Al�īras lī�a atdalījās �etras galeras un, lēni �ķeļot viļņus, tuvojās barkasiem kā �etras haizivis, kuras aplenc savus upurus.

An�elika atcerējās vācu bruņinieka vārdus: �Mecco-Morte apzvērēja, ka saraus mani gabalos, piesienot pie �etrām galerām". Un vēl arī citus vārdus: �Patiesi cienīga bruņinieka nāve � mirt mocībās".

Tagad �o vārdu jēga pieņēma ledainu skaidrību. Saprotama arī kļuva frā�ze, kuru izmeta Mecco-Morte: �Drīz jūs redzēsiet, kā es izrīkojos ar saviem ienaidniekiem".

An�elika �ausmās paskatījās uz renegātu. Viņ� skatījās uz An�eliku nenovērsdamies, bet viņa acīs spīdēja ļaunas uguntiņas. Tātad An�eliku atveda uz �ejieni, lai viņa noskatītos �ī drausmīgā nāvessoda izpildī�anā, ko pielietoja pret cilvēku, kuru viņa ļoti cienīja un kur� piederēja pie vienas no visdi�ciltīgākām ģimenēm kristie�u pasaulē. An�elika visiem spēkiem centās sev ieskaidrot, ka turēsies stingri un neizrādīs savu vājumu, kur� sagādātu prieku �iem pagāniem. Viņai gribējās kaukt un skriet projām, bet An�elikai visapkārt atradās sardze un tās sols atradās tādā vietā, lai An�elika varētu redzēt sī�kumos visu norisi, kurai bija jāsākas uz gai�zilās jūras arēnas.

Skaisti izpildīju�as savus sare�ģītos manevrus, galeras ar pakaļējiem bor�tiem nostājās pret barkasiem, paliekot apmēram trīsdesmit tuazu attālumā no to korpusiem.

Tagad bruņinieks fon Neselhods tika piesiets pie sijas, kura savienoja abus barkasus. Viņ� karājās virvēs, kuras bija piesietas pie viņa ādas siksnas, atgādinot marioneti diedziņā, bet no viņa rokām un kājām, līdzīgi zirnekļa tīmekļiem, nokarājās troses, kuras tika piestiprinātas pie �etrām galerām.

Skatītāji visi kā viens sāka smagi elpot � kaismes pārņemtais pūlis pēk��ņi atradās apaļu acu uzraudzībā � notēmētu lielgabalu stobru priek�ā, kuri tika vērsti pret cietok�ņa sienu.

��� La-illahi-illā-Alla!* � atskanēja spiedzīgas balsis, pievērstas sakaitē�tām debesīm.

An�elika aizsedza seju ar rokām.

Spiedzīgās, raudulīgās arābu sievie�u un bērnu balsis, kuras bie�i un taktī pavadīja plauk�ķi pa lūpām, satricināja gaisu kā tūksto� urbju.

�� Sātanisko cikā�u koris, � teica melnais sudānietis. Viņ� smaidīja.

Skatītāji tribīnēs uzlēca aug�ā no savām vietām. Viņiem tas bija ne tikai

nāvessods, bet arī derības � kuras uzvarēs tikai tā galera, kura pirmā noraus no drebo�ā cilvēka ķermeņa roku vai kāju.

Atgādinot satrakoju�u lapseņu pūzni, uzraugi skraidīja pa galeru ko�mandtiltiņiem uz priek�u un atpakaļ, kliedzot un pletnēm sitot pa kailajām, asiņainām airētāju mugurām. �ovakar viņu kapteiņiem nāksies skaitīt, cik ga�leras vergu nomira pa dienu.

Tūksto�balsīgie Allahu slavējo�ie rēcieni skanēja un skanēja, nomācot aiz�smaku�os nāvinieka kliedzienus:

��� Kungs! Kungs! Esi �ēlīgs!

�� La-illahi-illā-Alla! � skanēja atbilde.

��� Kungs, � lūdza Dievu An�elika, � Kungs, tu ta�u esi radījis cil�vēkus!

Kaut kur no tālienes atskanēja balss, kura jautāja:

Nav cita Dieva, atskaitot Allahu! (arāb.)

��� Vai tad kristie�u reliģija nesola paradīzi tiem, kas mirst par savu ticī�bu?

Valdonīgais nēģeris bija vienīgais, kas saglabāja nesatricināmu mieru. Kā�du laiku viņ� noskatījās galeru sacensībās, tad nemanāmi pievērsa savu uz�manību blakussēdētājai. Viņa nedrebēja, nekrita izmisumā, bet viņ� nespēja saskatīt tās seju, vienīgi tikai pieri un biezos, pār pleciem izlaistos matus. Viņa bija noliekusi galvu, gandrīz tāpat kā Bībeles raudātājas, kuras gleznoja kristie�i savās lūg�anu grāmatās, � viņam pazīstamais jezuīts arī atstāja vienu �ādu lūg�anu grāmatu.

Tomēr, kad skatītāji svinīgi ieaurojās un mazliet vēlāk atkal, gūstekne pacēla galvu un visu acu priek�ā pārkrustījās. Divi jaunie Mecco-Mortcs ka�deti ieraudzīja �o �estu un metās viņai klāt kā satracināti vilki. Bet �ajā.mirklī piecēlās nēģeris, nostādamies viņu priek�ā visā savā milzīgajā augumā. Izvel�kot no maksts dunci un spīdinot acis, viņ� pavēlēja tiem atgriezties savās vietās.

An�elika neredzēja �o scēnu. Pēc klusuma brī�a, kas iestājās skatītāju rindās, viņa saprata, ka viss ir beidzies. �etras galeras devās atklātā jūrā, velkot sev līdzi ar asinīm sajauktos un saplosītos kristie�u bruņinieka ķermeņa gabalus. Paveiku�i �o īso triumfālo braucienu Mekas � visu citticībnieku pie�lūgsmes vietas � virzienā, tic atgriezīsies tajā stundā, kad muedzini savu minare�u virsotnēs sauks musulmaņus uz vakara lūg�anām.

Mecco-Morte piegāja pie An�elikas un nostājās viņas priek�ā. Viņa rau�dzījās tam garām, ar skatienu pavadot aizbrauco�ās galeras. Gūsteknes seja bija ļoti bāla, bet viņ� cerēja to sastapt daudz satriektāku un nospiestāku, un tas, ka �īs cerības neattaisnojās, viņu satracināja.

Renegāta lūpās parādījās nicīgs smaids.

��� Bet tagad ķersimies jums klāt, � viņ� teica.

>

Pa kalnaino ceļu, kur� no jūrnieku kvartāliem veda uz vieniem no Al�īras pilsētas vārtiem, virzījās maza korte�a. Ceļa vienā pusē atradās pilsētas cie�tok�ņa siena, bet otrā � budēļu virtene, caurausta �aurām ieliņām, kurās jau sāka iezagties vakara mijkrēslis. An�elika gāja uz priek�u, laiku pa laikam klūpot pret asajiem akmeņiem. Viņai pa priek�u gāja Mecco-Morte savu ne�iztrūksto�o kadetu pavadībā. Pie Bab Azuma vārtiem procesija apstājās. Pie�nāca pilsētas apsardzes garnizona virsnieki, lai paklanītos lielajam admirālim, kur� bie�i pārbaudīja pilsētas posteņus. Bet �ajā vakarā viņ� atnāca pavisam citu mērķu vadīts. Izskatījās, ka viņ� kādu gaidīja. Drīz vien no kādas pilsētas ieliņas izjāja jātnieks, kuram sekoja nēģeru kājnieku apsardze ar pīķiem ro�kās. Pēc daudzkrāsainā apmetņa An�elika pazina savu neseno melnādaino kaimiņu. Viņ� nolēca no zirga un paklanījās Mecco-Morte, kur� viņam atbil�dēja ar zemu paklanī�anos.

Grie�oties pie majestātiskā sudānie�a, kur� bija vismaz, trīs galvas garāks, itāļu renegāts izturējās ļoti godbijīgi. Runājot arābu valodā, viņi apmainījās laipnībām un draudzības apliecinājumiem. Tad abi vienlaicīgi pagriezās pret gūstekni. Pacēlis rokas pret debesīm, nēģeris viņai zemu paklanījās. McccoMortes acis spīdēja ļaunā priekā.

���� Gandrīz vai aizmirsu! � viņ� iesaucās. � Esmu mazliet piemirsis fran�u galma para�as. Kundze, es jūs neiepazīstināju ar savu draugu, viņa majestāti Osmanu Fcrad�i, Marokas sultāna Muleja Izmaila harēma lielo einuhu.

An�elika palūkojās uz milzi nēģeri vairāk izbrīnījusies nekā izbijusies. Tā�tad viņ� ir einuhs? Jā, patie�ām, viņa varēja par to iedomāties arī agrāk. Bet An�elika attaisnoja viņa sievi�ķības pazīmes un skanīgo balsi ar semītu asiņu sajaukumu. Pēc viņa gludā zoda arī nevarēja pateikt, ka viņ� ir kastrāts, jo lielākai daļai nēģeru bārdas sāk augt tikai mū�a nogalē, bet sudānie�a garais augums atstāja majestātiskas varenības iespaidu, kas pavisam nesaskanēja ar An�elikas izpratni par einuhiem, ko viņa bija iedomājusies savā galvā. Bez tam viņ� nebija resns, kādi parasti mēdza būt cinuhi, kuriem viņu uzblīdu�ie, nokarenie vaigi un dubultzodi pie�ķīra nepatīkamu līdzību ar tuklām, �etr�desmitgadīgām sievietēm. Tie�i tādi izskatījās viņa apsardzes se�i nēģeri.

Tātad viņas priek�ā bija pats Osmans Ferad�i, galvenais Marokas sultāna lielais einuhs. An�elika daudz bija par viņu dzirdējusi, bet tagad viņa vairs neatcerējās, kad un kur. Viņa bija tik ļoti nogurusi, ka nebija spējīga sasprin�dzināt atmiņu.

��� Mēs vēl kādu gaidām, � viņu nobrīdināja Mecco-Morte.

Viņ� līksmoja, acīm redzami uzjautrinoties ar �o komēdiju, kurā visi da�lībnieki spēlēja savas lomas, kuras viņ� izdalīja.

�� A, lūk, arī viņ�!

Atnācējs bija Muhameds Raki. Viņ� neveltīja An�elikai pat skatienu, to�ties nokrita zemē lielā Al�īras admirāļa priek�ā.

��� Tagad iesim, � izmeta Mecco-Morte.

Tiklīdz viņi izgāja pa pilsētas vārtiem un atradās ārpus pilsētas sienām, acis iesitās saules sārtā gaisma. Saule rietēja aiz tālajiem ceriņkrāsas pau�guriem. Kreisajā pusē pie gandrīz neredzamās akmeņainās taciņas pacēlās siena, bet labajā � stāva krauja. Saules riets iekrāsoja tās pakāji sarkanīgos toņos, un An�elika nodomāja, ka �ī aiza līdzīga elles bezdibenim. Likās, ka pāri visām �īm vietām guļ lāsts, un �o iespaidu vēl vairāk pastiprināja lielie, debesīs riņķojo�ie putni: kaijas, kraukļi un maitu klijas, kas ar saviem �ē�lajiem kliedzieniem apdullināja visu apkārtni. Jo garākas kļuva vakara ēnas, jo stiprāk sa�ņaudzās An�elikas sirds.

��� Paskatieties uz turieni!

Mecco-Morte norādīja uz nelielu akmeņainu pauguru nokares lejā. An�e�lika paskatījās uz to, nesaprotot, ko viņ� grib parādīt.

��� Skatieties, skatieties! � uzstājīgi atkārtoja renegāts.

Beidzot viņa ieraudzīja no akmeņu kaudzes rēgojās ārā cilvēka roka, baltā eiropie�a roka.

��� �eit mierā dus otrs bruņinieks, jūsu galeras virsnieks, jūsu tautieties Anrī de Rogjē. Spānie�u mauri, kuri kādreiz aizbēga no Andalūzijas un Taho krastiem uz Al�īru, atveda viņu uz �ejieni un nosita ar akmeņiem pusdienu lūg�anas laikā.

An�elika pārkrustījās.

��� Izbeidziet ķēmoties! � ieaurojās renegāts. � Jūs piesauksiet nelaimi mūsu pilsētai.

Viņ� aizgāja tālāk, uzskatot par labāku nepievērst gūsteknes uzmanību otrajam pakalniņam no baltajiem akmeņiem, kas atradās mazliet tālāk. Zem akmeņiem gulēja spānie�u jaunekļa sakropļotais ķermenis, maltie�u galeras biju�ais pasa�ieris. Mecco-Morte daļēji arī bija vainīgs �o divu cilvēku nāvē. To cēlonis bija se�u spānie�u mauru drausmīgās dusmas, kuri, uzzināju�i, ka Granadā autodafē pēc inkvizīcijas pavēles tika sadedzinātas se�as musulmaņu ģimenes, pieprasīja atriebību. Tiem tika izdoti divi upuri: jaunais spānietis un Maltas Ordeņa bruņinieks. Tā iesākās Anrī dc Rogjē, di�ciltīgas ģimenes jaunākās atvases, biju�ā fran�u galma pā�a, un spānie�u studenta moko�ais ceļ� cauri visai pilsētai uz nāvessoda vistu.

Gājiena priek�galā soļoja saimnieki � viņi gūstekņus bija nopirku�i dienu agrāk un tagad vāca ziedojumus, lai segtu zaudējumus. Gūstekņus ieslēdza aurojo�s pūlis. Nelaimīgie gūstekņi, kaili līdz jostasvietai, sasietām rokām uz muguras, sievie�u un bērnu rungu sitienu dzīti, lēni virzījās pa pilsētas ielām, lidz tika izvesti aiz Bab el Wed vārtiem, kur bija jānotiek nāvessodam. Ce|a beigās viņi maz līdzinājās cilvēkiem. Sasisti līdz asinīm, ar dub|iem un ne�tīrumiem nota�ķītām sejām, kum�ķiem izrautiem matiem, ķermeņiem, kuri viscaur bija sadurstīti ar asiem dzeloņiem, ko izklaidējoties viņiem dūra mauru bērni, parādīja �ausmīgu piemēru � ko spējīgs izdarīt satrakojies pū�lis, ja tā rokās nokļūst cilvēku upuri. Akmeņu sitieni viņiem palīdzēja ātrāk beigt �īs zemes mocības.

An�elika nezināja �o notikumu norisi, bet viņa daudz ko nojauta. Varbūt arī viņu vedīs uz nāvessoda izpildes vietu?

Beidzot viņas ceļabiedri apstājās pie augstas cietok�ņa sienas. Visā tās garumā ar nevienmērīgām atstarpēm bija iekalti dzelzs āķi, atgādinot milzīgus zvejas āķus. No �īs augstās mūra sienas lejā meta uz nāvi notiesātos, un viņi, vēl dzīvi būdami, raustījās uz �iem āķiem vairākas dienas. Pa�laik uz tiem varēja redzēt divus pusapgrauztus skeletus, �ausmīgus cilvēku ķermeņu pār�palikumus, kuri meta kroplīgas ēnas uz mūra sienas rieto�as saules gaismas apzeltījumā.

An�elika, drausmīgi nogurusi no visiem briesmīgajiem skatiem, novērsa acis.

��� Paskaties uz viņiem uzmanīgāk! � saldā balsī noteica Mecco-Morte.

��� Kāpēc? Vai jūs man arī esat sagatavojis �ādu likteni?

���� Nē, � smejoties atbildēja renegāts, � man būtu bijis �ēl uz jums skatīties, ja jūs karātos uz viena no �iem āķiem. Es neuzskatu sevi par sie�vie�u skaistuma pazinēju, bet esmu pārliecināts, ka tādu sievieti kā jūs vajag izmantot citiem mērķiem, nevis izdaiļot Al�īras mūra sienas, kas nestu bau�dījumu tikai kovārņiem un jūraskraukļiem. Un lomēr ieskatieties vērīgāk abos upuros. Viens no viņiem jums bija pazīstams.

An�elikai pazibēja galvā �ausmīgas aizdomas � vai tie�ām tur karājas Savarī? Pārvarējusi riebumu, viņa pievērsa skatienu sienai un ieraudzīja, ka abi notiesātie � mauri.

��� Atvainojiet, bet man nav pieredzes līķu apskatē, � viņa ironiski iz�meta. � Kas attiecas uz tiem abiem, tad viņu izskats man neko neizsaka.

�� Tad es jums nosauk�u viņu vārdus. Tas, kas pa kreisi, � Ali Mektubs, arābu dārglietu tirgotājs no Kandijas, kam jūs atdevāt vēstuli, kuru adresējāt savam vīram� Ahā, es redzu, ka mani �līķi" jūs sāk interesēt. Vai nevēlaties uzzināt otru vārdu?

An�elika cie�i skatījās Mecco-Morte acīs. Viņ� ar to spēlējās kā nobarots kaķis ar noķertu peli. Likās, vēl mazliet � un viņ� sāks laizīties.

��� Tad, lūk, otrs, � Muhameds Raki, Ali Mektuba krustdēls.

An�elika iekliedzās un pagriezās pret cilvēku, kur� atnāca pie viņas uz Francijas Viesnīcu Maltā.

��� Es zinu, par ko jūs pa�laik domājat, � Mecco-Morte teica, � tomēr �o brīnumu var ļoti vienkār�i izskaidrot. Jūsu priek�ā ir spiegs, kuru es aiz�sūtīju pie jums, tas ir, savu padomnieku Amaru Abbasu. Viņ�, tā sakot, ir viltus Muhameds Raki. īstais atrodas, lūk, tur.

An�elika izteica tikai vienu vārdu:

��� Kāpēc?

���� Cik sievietes ir ziņkārīgas! Jūs vēlaties paskaidrojumus? Lai notiek, esmu labsirdīgs pavēlnieks, un es jums tos snieg�u. Netērēsim laiku visu noti�kumu aprakstiem, tam, kā mūsu rokās nokļuva vēstule, kuru jūs nodevāt Ali Mektubam, bet� Tātad es to lasu un uzzinu, ka kāda di�ciltīga francūziete meklē savu sen pazudu�o vīru un ka viņa gatava uz jebkādiem upuriem, lai tikai viņu atrastu. Manās smadzenēs dzimst ideja. Es pajautāju Ali Mek�tubam, vai �ī sieviete ir skaista un bagāta. Viņ� pateica, ka jā. Viss! Man gatavs lēmums: es to sagūstī�u. Vajag viņu iemānīt lamatās, bet par ēsmu kalpos viņas vīra vārds. Es nopratināju Muhamedu Raki. Viņ� pazina �īs dāmas vīru, jo vairākus gadus bija tā kalps Tetuānē, vēlāk palīgs un gandrīz vai arī mantinieks. Viņa saimnieka � vecā alķīmiķa � pazīmes bija viegli atcerēties: seja rētās, gara auguma, vāj�, melnīgsnējs. Un visu veiksmīgo darī�jumu rezultātā viņ� dāvina savam uzticamajam kalpam Muhamedam Raki ģi�menes dārglietu, kuru viņa sieva nevar nepazīt. Mans spiegs uzmanīgi uz�klausīja Muhamedu Raki un nolēma atstāt dārglietu pie sevis. Tātad pats grūtākais �ajā lietā � uzmeklēt �īs vēstules rakstītāju, kuru pa �o laiku varēja pārdot. Bet drīz vien es uzzinu, kur viņa atrodas. Viņa aizbrauca uz Maltu drīz vien pēc tam, kad aizbēga no Reskatora, kas viņu nopirka Kandijā par trīsdesmit pieciem tūksto�iem piastru�

��� Man likās, ka jūs nezinājāt �īs detaļas, kamēr es jums tās nepaziņoju.

��� Nē, es zināju. Bet man bija tik smieklīgi to dzirdēt no jūsu lūpām� tik smieklīgi! Tālāk viss bija ļoti vienkār�i. Es aizsūtīju uz Maltu savu spiegu ar Muhameda Raki vārdu, un mēs ierīkojām slēpni uz Kamas salas. Mums tas izdevās ļoti labi, pateicoties mūsu līdzzinātājiem, kurus mans palīgs ieguva uz jūsu galeras borta. Viņu vidū bija jauniņais junga musulmanis. Tiklīdz pasta balodis man atnesa paziņojumu par veiksmīgo slēpni, es liku sodīt ar nāvi Ali Mektubu un viņa krustdēlu.

��� Kāpēc? � An�elika atkārtoja neskanīgā balsī.

��� Tāpēc ka tikai miru�ie māk klusēt, � ciniski smaidot atbildēja Mecco-Morte.

It�286

An�elika nodrebēja. Viņa izjuta pret renegātu tādu naidu un nicinājumu, ka pat pārstāja no viņa baidīties.

��� Jūs esat zemisks cilvēks, � viņa teica, � bet vispirms jūs esat melis! Kāpēc jums vajadzīgi visi �ie izdomājumi? Vai tie�ām jūs nodomājāt, ka es noticē�u tam, ka jūs vienas sievietes sagūstī�anai, kuru jūs nekad nebijāt redzējis un kuras izpirkuma maksu nevarējāt iepriek� noteikt, norīkosiet ve�selu floti, kuras sastāvā ietilpa �etras galeras un trīsdesmit fellūgas ar laivām, kā arī būsiet ar mieru pie Kamas salas zaudēt cilvēkus, kuru pietiktu divām ekipā�ām? Turklāt jūs iztērējāt ne mazāk kā desmit tūksto�us piastru eki�pējumam, ne mazāk kā divdesmit tūksto�us � galcru remontam, kādus piec�desmit tūksto�us � par atalgojumiem raisiem, kuriem �ī ekspedīcija nedeva nekādus lielus ieguvumus. Kopsummā jūs iztērējāt aptuveni simts tūksto�us piastru � un tas viss vienas sievietes sagūstī�anai? Es labprāt noticē�u jūsu skopulībai, bet ne jūsu stulbumam!

Mecco-Morte viņu uzmanīgi klausījās, pievēris acu plakstiņus.

��� No kurienes jums zināmas �īs summas?

��� Ne no kurienes. Vienkār�i es māku rēķināt.

��� No jums iznāktu labs kuģa īpa�nieks.

��� Es arī esmu kuģa īpa�niece� Man ir kuģis, kuru es izmantoju tirdz�niecībā ar Austrumindiju. O, es lūdzu jūs: uzklausiet mani! � An�elika iesaucās. � Esmu ļoti bagāta, un es varu� jā, es varu, kaut arī ar grūtībām, samaksāt par sevi grandiozu izpirkuma maksu. Kādu citu izdevību jūs varētu gūt no �īs ekspedīcijas, kura acīmredzot bija diezgan kļūdaina no jūsu puses un kuru jūs jau tagad no�ēlojat?

��� Nē, � Mecco-Morte noteica, lēni nogrozot galvu. � Ekspedīcija ne�bija kļūdaina, es neko neno�ēloju.

���� Bet es jums saku, ka neticu! � An�elika atkal iesaucās, ļaujot pa�rādīties savām dusmām. � Pat ja, pateicoties �ai ekspedīcijai, jūs panācāt divu maltie�u bruņinieku nāvi, jūsu, kā jums labpatika izteikties, visniknāko ienaidnieku nāvessodu, tas, vienalga, neattaisno jūsu viltīgos nodomus. Jums ta�u pat nebija pilnīgas pārliecības par to, ka es noteikti do�os uz Bonu. Un vēl � kāpēc jums neienāca prātā stāties kontaktos ar manu vīru, lai ar ga�rantiju mani iemānītu jūsu izliktajos slazdos? Ja ne mana muļķīgā uzticība cilvēkiem, vai tad es būtu apmierinājusies ar tām skopajām ziņām, kuras sniedza man jūsu spiegs? Man vajadzēja just aizdomas un pieprasīt pierā�dījumus no mana vīra, kuram rakstiski vajadzēja mani aicināt pie sevis.

��� Man bija tādas domas, bet to nebija iespējams izdarīt.

��� Kāpēc?

���� Tāpēc ka viņ� ir miris, � Mecco Morte klusi noteica. � Jūsu vīrs vai cilvēks, kuru jūs pieņēmāt par savu vīru, nomira mēra epidēmijas laikā pirms trim gadiem. Tetuanē toreiz nomira desmit tūksto�i iedzīvotāju, to vidū � mā�cītais kristietis D�effa el Burvis, biju�ais Muhameda Raki saimnieks.

��� Es jums neticu, � An�elika teica. � Es jums neticu, neticu!

Viņa kliedza tam sejā, mēģinot izspraukties caur neieņemamo cerību sie�nu un to bezdibeni, kas iespiedās viņas dvēselē, dzirdot tikko izteiktos vārdus. �Ja es tagad icraudā�os, bū�u pazudusi", � viņa atkārtoja klusībā.

Mecco-Mortes pusaud�i miessargi, kuru klātbūtnē nekad un neviens neie�dro�inājās tā sarunāties ar viņu komandieri un vēl tādā tonī, sa�utu�i izrāva savus dun�us, gatavi mesties uz nekaunīgo runātāju. Tomēr einuhi mierīgi un noteikti aiz�ķērsoja viņiem ceļu, un ja �ajā brīdī �eit atrastos kāds eiropietis, viņa skatienam pavērtos apbrīnojama aina: vientuļa sieviete stāv un kliedz austrumu baleta personā�u vidū: melno einuhu apsardzē starp bruņotiem pusaud�iem dzeltenos turbānos.

Bet pa to laiku no jūras atnākusi zilpelēkā migla jau ieskāva visu sienu ar �ausmīgajiem āķiem, un tikai pa�ā aug�ā vēl sārtojās pēdejie saules stari.

��� Jūs man nepateicāt visu!

��� Iespējams, bet vairāk es jums neko neteik�u.

��� Atdodiet man brīvību! Es samaksā�u izpirkumu.

���� Nē! Pat ja jūs man piedāvātu visas pasaules zeltu � arī tad es to nedarītu. Man, tāpat kā citiem, vajadzīgs kaut kas vairāk, nekā tikai bagā�tības, � man vajadzīga vara. Un jūs � līdzeklis manu mērķu sasnieg�anā. Tāpēc jūsu gūsts man bija nenovērtējama veiksme� Jums nav jāsaprot mani vārdi.

An�elika pievērsa skatienu sienai. Vakara ēnas to ietina krēslā, slēpjot skatienam asos āķus ar savādajiem lomiem. Sodītais Muhameds Raki bija vienīgais cilvēks, par kuru An�elika varēja pārliecino�i teikt, ka viņ� pazina Zafrē de Peiraku viņa otrajā dzīvē. Bet tagad viņ� vairs nekad nepateiks nevienu vārdu!

�Varbūt ka Tetuanē es atrastu cilvēkus, kuri viņu pazina, � An�elika nodomāja, � bet lai tiktu uz turieni, man jātiek brīvībā�"

��� Bet tagad es jums atklā�u jūsu nākotni, � Mecco-Morte teica. � Tā kā jūs patie�ām esat tikpat skaista kā par jums klīsto�ā slava, es jūs ieslēg�u dāvanu sarakstos, kuras es ar viņa majestātes Osmana Ferad�i starpniecību nosūtu manam dārgajam draugam sultānam Mulejam Izmailam. Es atdodu jūs viņa majestātei. Viņa aizbildniecībā jūs ātri iemācīsities atmest savu Iep�il* nību. Neviens nemāk tā savaldīt sievietes kā einuhi. Lūk, institūts, kura pie�trūkst Eiropā�

An�elika gandrīz nedzirdēja viņa vārdus. Renegāta vārdu jēga līdz An�elikai nonāca tikai tad, kad viņa ieraudzīja, ka viņ� attālinās ar savu eskortu. Uz An�elikas pleca nogūlās melnā einuha roka.

��� Esiet tik laipna, sekojiet man, di�ciltīgā dāma.

�Ja es tagad ieraudā�os, bū�u pazudusi� Ja es tagad ieklieg�os, sāk�u rauties ārā, es pazudī�u� mani ieslēgs harēmā�"

Nepateiku�i ne vārda, neizdarījusi neviena �esta, viņa mierīgi un pakļāvīgi sekoja einuhiem, kuri devās atpakaļ uz Beb el Wed vārtiem.

�Pēc da�ām sekundēm kļūs tum�s� tad jāmēģina bēgt. Ja es palaidī�u garām �o mirkli, es pazudī�u".

Zem Bab el Wed vārtu velvēm sardze vēl nebija paspējusi iedegt lampas. Ejā bija tum�s kā tunelī. An�elika kā zutis izslīdēja cauri einuhu rindām, metās uz priek�u un ienira kādā �ķērsielā, kur bija tāda pati tumsa kā pie�vārtē. Viņa skrēja, nejūtot zem sevis kājas. Izskrējusi no klusās �ķērsielas, kurā gandrīz nebija cilvēku, viņa pēk�ņi iznāca platā, dzīvības pilnā ielā. �eit viņai nācās strauji samazināt ātrumu un iet mierīgā solī, spraucoties cauri mauru burzmai vilnas d�ellabos, gar �adrās satītajām sievietēm, kuras atgā�dināja baltus, kustīgus vīstokļus, kā arī gar maziem, smagi apkrautiem ēze�ļiem. Pagaidām tumsa bēglei palīdzēja, bet viņa labi saprata, ka garāmgājēji ātri vien pievērsīs uzmanību kristietei gūsteknei ar atklātu, satrauktu seju. Viņa iegriezās vēl vienā �aurā �ķērsieliņā un apstājās, lai atvilktu elpu. Kurp lai viņa tagad dodas? Viņai atkal, tāpat kā Kandijā, izdevās aizbēgt no saviem sagūstītājiem, bet �ajā pilsētā viņai nebija līdzzinātāju. Viņa neko nezināja par Savarī likteni.

Negaidīti viņa izdzirdēja tuvojo�os troksni. Viņai dzinās pakaļ. An�elika atkal metās skriet. Ieliņa veda uz jūras pusi. Priek�ā izrādījās akla siena, bet labajā un kreisajā pusē pacēlās augstas mūra sienas. Lielā attālumā viena no otras vīdēja mazas pakavveidīgas durvis. Vienas durvis atvērās, un An�elika ieskrējienā uzdrāzās virsū vergam, kas nāca ārā pa durvīm ar lielu krūku uz pleca. Krūka nokrita zemē un saplīsa sīkās drumslās. Līdz An�elikas apziņai nonāca skaļais izsauciens �tūksto� velnu!", kam sekoja izmeklēti lamu vārdi, kuri bija aizgūti no viņa majestātes Ludviķa XIV armijas kareivju leksikona. An�elika metās atpakaļ.

���� Kungs, jūs esat francūzis? � viņa teica aizelsdamās. � Kungs, visu svēto vārdā, glābiet mani!

Pakaļdzī�anās troksnis tuvojās. Gandrīz vai neko nesaprotot, vergs ie�grūda An�eliku durvju atvērumā un aizvēra aiz sevis durvis. Varēja dzirdēt garām skrieno�o kliedzienus, kā ari basu un apautu kāju dipoņu. An�elika ieķērās francū�a verga plecā. Viņas galva bezspēcīgi piespiedās pie viņa pla�tajām, netīru lanckaru apsegtām krūtīm. Viņu pārņēma vājums, bet ne uz ilgu laiku. Dimdoņa un balsu skaņas, kuras viņu vajāja, apklusa Al�īras ielu labirintos.

An�elika atviegloti nopūtās.

��� Viss, � viņa no�ukstēja. � Viņi paskrēja garām.

���� Ak, nabadzīte, ko gan jūs tādu izdarījāt! Jūs mēģinājāt aizbēgt no sava saimnieka?

�� Jā.

��� Nelaimīgā! Jūs līdz asinīm sasitīs pletnēm, bet rētas var palikt uz visu mū�u.

��� Nē, viņi mani nenoķers. Jūs mani noslēpsiet. Jūs mani izglābsiet!

Viņa runāja pilnīgā tumsā, stipri spie�ot vīrie�a plecu. Par �o vīru viņa

neko nezināja, bet viņ� runāja ar viņu vienā valodā un � An�elika neskaidri nojauta � viņ� bija jauns un pievilcīgs. Viņai �ķita � arī vīrietis noprot, ka viņam nepazīstamā sieviete ir jauna un skaista.

��� Jūs mani nepametīsiet?

Jaunais cilvēks smagi nopūtās.

��� Ir gan situācija, � grūtāku nevar iedomāties! Jūs pa�laik atrodaties mana saimnieka Muhameda Seliba Uaga mājā. Viņ� ir Al�īras tirgotājs. Mēs atrodamies musulmaņu ielenkumā. Kāpēc jūs aizbēgāt?

��� Kāpēc? Tāpēc ka es nevēlos tikt ieslēgta harēmā.

��� Diem�ēl, tāds ir visu skaistu gūstekņu liktenis.

��� Un jums liekas, ka man tam vajadzēja piekrist?

���� Vīrie�u liktenis nav vieglāks. Jūs domājat, es, grāfs de Lomenī, esmu jautri pavadījis �os pēdējos piecus gadus, nesot ūdeni un sausus zaru klēpjus virtuves strādniecēm? Kādas tagad izskatās manas rokas! Ko gan tagad teiktu par to izskatu mana bijusī Parīzes mīļākā, kura bija tik ļoti izvēlīga un un�tumaina, mana skaistule Suzanna de Reņjo, � starp citu, diem�ēl viņa jau sen būs atradusi citu manā vietā!

��� Jūs esat grāfs de Lomēns? Esmu pazīstama ar vienu no jūsu ģimenes pārstāvjiem, de Briēna kungu.

��� O, kāds patīkams pārsteigums! Kur jūs ar viņu iepazināties?

��� Galmā.

��� Patie�ām? Vai es varu uzzināt jūsu vārdu, kundze?

���� Esmu marķīze di Plessi-Beljēra, � mazliet minstinoties atbildēja An�elika. (Viņa atcerējās, ka �grāfienes de Peirakas" vārds viņai nenesa laimi.)

Lomenī mēģināja sasprindzināt atmiņu.

��� Man nebija tas gods ar jums tikties Versaļā, � viņ� teica, � es jau piecus gadus nīkstu verdzībā, un pa �o laiku, domājams, tur daudz kas iz�manījies. Bet lai nu paliek! Jūs esat pazīstama ar manu radinieku, un varbūt varēsiet man paskaidrot, kāpēc mana ģimene klusē. Es nesaņēmu nekādu atbildi uz savu lūgumu par izpirkumu. Savu pēdējo vēstuli es atdevu tēviem izpircējiem, Svētās Trīsvienības Ordeņa mūkiem, kuru uzdevums izpirkt kristie�us gūstekņus. Viņi apmeklēja Al�īru pagāju�ajā mēnesī. Cerēsim, ka �oreiz mana vēstule nonāks līdz adresātam. Bet ko man darīt ar jums? Ā, lūk, � man liekas, es izdomāju. Bet klusāk, kāds nāk uz �ejieni.

Pagalma dziļumā, kur� bija piesūcināts ar jēra gaļas un tauku smar�u, paspīdēja naktslampiņas gaismiņa.

Grāfs de Lomēns noslēpa An�cliku aiz savas muguras.

��� Tā ir mana saimniece, � viņ� �ukstēja, atviegloti nopūties, kad naks�nīgais stāvs ar gaismekli rokās viņiem strauji tuvojās. � Viņa ir labsirdīga un godiga sieviete. Domāju, mēs viņai palūgsim palīdzību � viņai ir zināmas simpātijas pret mani.

Musulmaniete pacēla uz aug�u eļļas lampu, lai varētu labāk saredzēt abus vergus, kuri sa�ukstējās pie viņas mājas durvīm. Būdama savās mājās, viņa neuzlika �adru, un An�elika ieraudzīja viņas tuklo, jau vecuma ēnas skarto seju. Varēja viegli nojaust, kādu lomu �ajā mājā spēlē jaunais kristietis vergs, kur� bija skaists, spēcīgs un galants. Viņa to bija ieraudzījusi gūstekņu vidū izpārdo�anas laikā batistānā.

Sīktirgotājam Muhamedam Selibi Uaga nebija naudas, lai spētu nopirkt einuhus, savu triju, bet varbūt arī �etru sievu pieskatī�anai. Tāpēc viņ� uz�ticēja mājas saimniecību savai pirmajai sievai un piekrita, ka smagajiem mājas darbiem vajadzīgs kristietis vergs. Pārējos sīkumos viņ� nevēlējās iedziļināties.

Sieviete ar lampu rokās ieraudzīja An�eliku. Grāfs de Lomēns sāka klusi sarunāties ar viņu arābu valodā. Klausoties viņa stāstījumu, viņa gan �ūpoja galvu, gan sa�ķieba lūpas, gan raustīja plecus. Visa viņas mīmika daiļrunīgi izteica to, ka, pēc viņas domām, An�elikas stāvoklis bija bezcerīgs un ka vislabākais būtu bijis viņu izgrūst aiz durvīm. Beigās viņa tomēr ļāvās pie�runāties mīļotā lūgumiem, ātri aizgāja pēc �adras un palīdzēja to aplikt An�elikai. Tad saimniece, atvērusi durvis, paskatījās, vai kāds neatrodas uz ielas, un pamāja ar roku savam vergam un izbēgu�ajai gūsteknei, lai tie viņai se�kotu. Tomēr, iznākot uz ielas, viņa nenoturējās un sāka ska|i lamāties.

���� Kas ar viņu notika? � An�elika �ukstus jautāja. � Vai viņa pār�domāja un nolēma mūs pazudināt?

��� Nē, viņa vienkār�i ieraudzīja krūkas lauskas un, neizvēloties izteicie�nus, izgāza savu neapmierinātību. Ja jāsaka taisnību, tad es neizceļos ar veik�lību un jau esmu saplēsis vairākus traukus. Bet lai paliek, es zinu metodes, kā viņu savaldīt, un tiklīdz mēs atgriezīsimies, es tās pielieto�u. Bet tagad iesim � tas, kas mums vajadzīgs, atrodas pavisam tuvu.

Pagāju�i da�us soļus uz priek�u pa �auro ieliņu, viņi nonāca pie citām mazām dzelzs durvīm, un jaunais francūzis pieklauvēja pie tām pēc iepriek� norunātas zīmes. Spraugā starp sienu un durvīm parādījās gaisma, un kāda balss �ukstus jautāja:

��� Tas esat jūs, grāfa kungs?

��� Jā, Luka, tas esmu es.

Durvis atvērās, un An�elika ar bailēm saspieda sava ceļabiedra roku � uz sliek�ņa stāvēja arābs savā tradicionālajā d�ellabā un turbānā. Augsti pa�celtajā rokā viņ� turēja sveci.

��� Nebīstieties, � grāfs teica, stumjot jauno sievieti iek�ā. � Tas ir Lū�ka, mans biju�ais kambarsulainis. Viņ� tika sagūstīts kopā ar mani, kad mēs braucām uz D�enovu, uz manu jauno komandējuma vietu. Tā kā būdams manā kalpībā viņ� bija iemācījies veikli zagt un kļuvis par lielu viltnieku, tad �eit, Al�irā, viņ� prata visai labi iekārtoties. Vietējie tirgotāji novērtēja viņa lieliskās spējas, un viņa saimnieks tam lika pāriet islama ticībā, lai varētu viņam uzticēt saimniecības pārvaldī�anu. Tagad Luka ir labi iedzīvojies uz savu spekulāciju rēķina un kļuvis par ļoti svarīgu personu.

Biju�ais kambarsulainis aizdomīgi paskatījās uz An�eliku no nevī�īgi ap�tītā turbāna apak�as. Viņam bija vasarraibumiem klāta seja un plats, gaļīgs deguns.

��� Ko tu esi pie manis atvedis, grāfa kungs?

���� Mūsu tautieti, Luka. Gūstā saņemtu francūzieti, marķīzi di PlessīBeljēru, kura tikko kā aizbēga no maura, kas viņu tikko kā nopirka.

Lūkas reakcija bija tāda pati kā pirmīt viņa biju�ajam kungam.

��� Ak Kungs! Kāpēc viņa to izdarīja?

Grāfs de Lomēns noklik�ķināja pirkstus.

���� Sievie�u kaprīze, Luka. Bet tagad vairs neko nevar darīt. Tu viņu noslēpsi pie sevis.

��� Es, grāfa kungs?

��� Jā, jā, tu. Tu ta�u labi zini, ka es esmu tikai vienkār�s vergs, kuram savs niedru paklājs jādala kopā ar abiem saimnieka suņiem un man pat nav sava kaktiņa nevienā pagalma stūri. Noslēp viņu � tev nekas nedraud.

��� Nekas nedraud? Nu jā, protams � ja neskaita si�anu krustā, sade�dzinā�anu sārtā, uzsēdinā�anu uz mieta, sa�au�anu ar bultām, nome�anu no augstās mūra sienas uz dzelzs āķiem, ierak�anu, dzīvam esot zemē vai no�si�anu ar akmeņiem! Kad runa esot par jaunizceptu musulmani, kur� slēpis pie sevis kristieti, tad nāves izvēles iespējas ir ļoti bagātīgas.

��� Tātad tu atsakies?

��� Atsakos!

��� Es pavēlē�u tevi noslānīt.

Luka cienīgi sakārtoja sava d�ellaba krokas.

��� Grāfa kungs laikam piemirsis, ka kristietis vergs nedrīkst pacelt roku pret musulmani?

��� Nu, pagaidi tjķju! Kad mēs atgriezīsimies mājās, es pavēlē�u tevi sodīt un panāk�u, lai inkvizīcija tevi sadedzinātu dzīvu kā ticības pārkāpēju� Luka, vai tu man atstāji kaut ko gar�īgu? Man jau no pa�a rīta nav bijis ne ku�mosiņa mutē, atskaitot saujiņu vīģu un glāzi ūdens. Es nezinu, vai �ī dāma �odien kaut ko ir ēdusi, � nebūs nekāds brīnums, ka viņa visu dienu ba�rojusies tikai no uztraukumiem.

��� Protams, grāfa kungs, es gaidīju jūsu vizīti un sagatavoju jums� nu, uzminiet, ko� kādreiz jums ļoti gar�oja �is ēdiens� � pastēte ar kārtainās mīklas sacepumu.

��� Pastēte un kārtainā mīkla! � iesaucās nelaimīgais grāfs, un viņa acis iedegās lielā kārē.

��� Klusāk! Iekārtojieties ērtāk. Es tūlīt aizsūtī�u projām savu izrīkotāju, aizvēr�u bodīti un tad bū�u jūsu rīcībā.

Viņ� nolika savu sveci un aizgāja, lai drīz vien atgrieztos ar vīna pudeli un nelielu kastroli, no kura nāca apbrīnojams aromāts.

��� Es pats iemīcīju mīklu, grāfa kungs, izmantojot kamieļa taukus, bet mērci pagatavoju no ēzeļmātes piena. Protams, tas nav labais govs piens un sviests, bet nākas iztikt ar to, kas ir pie rokas. Man nebija ķiļķēnu no līdakas un sēnēm, bet, pēc manām domām, mazie jūras vēzī�i un kāpostpalmu pum�puri, kurus es izmantoju, arī dos patīkamu gar�u. Ja marķīzes kundzei lab�patiksies pagar�ot�

���� Luka gan ir meistars visās jomās, � aizkustināti noteica grāfs. � Viņ� māk visu. Tavs pīrāgs ir lielisks. Vai zini, draugs, kad mēs atgriezīsimies mājās, tu no maņis, saņemsi simts ekiju.

��� Grāfa kungs ir ļoti laipns pret mani.

�� Ticiet, kundze, ja nebūtu Lūkas, es jau sen būtu nomiris. Nē, es neap�galvo�u, ka mans saimnieks Muhameds Selibi Uaga � slikts cilvēks, bet ma�na saimniece ne tik. Tomēr viņi ir mazliet paskopi, un �ie cilvēki ēd tik maz, ka man to ļoti grūti saprast. Tā ēdiena daudzuma, ko viņi ikdienā patērē, nepietiek cilvēkam, kuram nākas izpildīt vissmagākos darbus saimniecībā. Es nedomāju tikai ūdens ne�anu un malku� Goda vārds, musulmaņu sievietes ir pārāk kāras uz kristie�u vīrie�iem. Arābiem tomēr vajadzēja to paredzēt savā Korānā� Starp citu, no otras puses, tam ir arī savas priek�rocības. An�elika ar lielu kāri uzmetās virsū ēdienam. Biju�ais kambarsulainis atvēra atnesto pudeli.

���� Brīni�ķīgais malvāzie�u vīns! Es mazliet aizņēmos no tām muciņām, kuras Osmans Ferad�i iepirka Marokas sultāna harēmam. Tiklīdz atceros, ka mēs abi, grāfa kungs, esam Turēnas iedzīvotāji, bet �eit mums liek dzert ūdeni un piparmētru tēju, tā uzreiz nāk prātā � cik zemu mēs esam kritu�i! Es ceru, ka mani pieticīgie vīna krājumi, kurus es aizņēmos, neizsauks lielā einuha dusmas. Viņ� ir ļoti gudrs un vērīgs vīrietis � visiem redz cauri. Tas ir, kad es saku �vīrietis", tas, protams, nav jāsaprot burtiski� Nekādi nespēju pierast pie �āda veida subjektiem, kuri �eit mud� visos Stūros. Kad viņ� ar mani sarunājas, man da�reiz gribas viņu nosaukt par kundzi! Bet vērīgs viņ� ir ļoti, varat man ticēt. Lai nu ko, bet viņu labāk ne�maukt, minot pre�u skaitu vai vērtību.

Osmana Ferad�i pieminē�ana An�elikai sabojāja ēstgribu. Viņa atlika sa�vu sudraba �ķīvīti, jūtot, ka viņas dvēselē atkal iezogas satraukums.

Grāfs de Lomenī piecēlās, pasakot, ka viņi jau tāpat pārāk aizkavēju�ies un viņa saimnieks dusmosies par to. Netīrais, saplēstais krekls asi kontrastēja ar jaunā mīlnieka profilu, kuru viņ� bija saglabājis joprojām pievilcīgu, par spīti bargajiem pārbaudījumiem un karstajai Āfrikas saulei. Viņ� pagriezās pret An�eliku un, jau skaidrāk saskatījis viņas seju sve�u liesmas gaismā, iesaucās:

��� Mans Dievs, cik jūs esat burvīgi skaista!

Viņ� maigi atglauda no An�elikas pieres noslīdēju�o, sprogu, un viņa seja atkal sadrūma.

��� Nabadzīte, � viņ� klusi noteica.

An�elika pateica, ka vajadzētu sameklēt viņas draugu, metru Savarī. Viņ� ir atjautīgs un gudrs cilvēks, ar lielu dzīves pieredzi, tāpēc noteikti kaut ko izdomās. Viņa aprakstīja tā izskatu, tāpat arī pārējo Maltas galeras pasa�ieru: holandie�u baņķiera, divu francū�u korāļu tirgotāja un jaunā spānie�a � sejas. Beidzot grāfs nozuda aiz durvīm, jau iepriek� sarāvies �okurā no gai�dāmajiem pārmetumiem un prasīgās saimnieces izvirdumiem.

��� Pagaidām marķīzes kundze lai jūtas kā savās mājās, � Lūkas kungs teica, novācot traukus.

An�elika tīksminājās ar īso, garāmslīdo�o klusuma mirkli izskolotā fran�u kalpa klātbūtnē, kur� viņu sauca par �marķīzes kundzi". Viņa nomazgāja seju un rokas viņa atnestajā ūdens traukā, noslaucījās pasniegtajā salvetē un no�gūlās uz spilveniem. Luka no Turēnas staigāja uz priek�u un atpakaļ pa ista�bu, �vīkājot grīdu ar savām bezpapē�u turku tupelēm un pinoties garā arābu d�ellaba malās.

��� Ak, kundze, � viņ� teica, smagi nopūzdamies, � vajag simts rei�u apdomāt, pirms doties braucienā! Nu kāpēc, kāda velna pēc mums ar saim�nieku vajadzēja sēsties tajā nelaimīgajā galerā?

��� Patie�ām, kāpēc? � An�elika nopūtās, domādama par savu pārstei�dzību.

Kad Marseļā Melkiors Panasava viņai pareģoja, ka viņa nokļūs turku sul�tāna harēmā, viņa to uzskatīja par pārspīlējumu, kāds piemīt lielākai daļai dienvidnieku. Tagad ļaunais pareģojums piepildījās, un pat vēl vairāk � tur�ku sultāns būtu, iespējams, pat mazāk �ausmīgs par Muleju Izmailu, nikno Marokas pavēlnieku.

��� Jūs tikai padomājiet, kundze, līdz kādai pakāpei esmu nonācis! Tāds pamatīgs zellis kā es, kas vienmēr labi sapratās ar Svēto Jaunavu un pārējiem Dieva izredzētajiem pārstāvjiem, � un �e tev, palika par renegātu! Protams, ka es to negribēju, bet ja tevi sit ar nūjām, sper ar kājām pa vēderu, kad tev draud dzīvam nogriezt ādas strēmeles, dzīvu ierakt zemē, nogriezt kādu ķermeņa daļu, ierakt līdz kaklam smiltīs, bet pēc tam nomētāt ar akmeņiem tavu galvu, tad tev vienkār�i nav kur likties� Kā nekā cilvēkam ir tikai viena dzīvība un viena� nu, vispār, jūs mani saprotat. Starp citu, kā jums izdevās aizbēgt? Sievietes, kuras pārdod lieliem harēmiem, pēc tam vairs nekad un nekur nav redzamas, bet, paskatoties uz jums, jebkur� sapratīs, ka jūs nopirka kādai svarīgai personai.

��� Marokas sultānam, � An�elika teica.

Tas viņai pēk�ņi izlikās tik ļoti aizraujo�i, ka viņa skaļi iesmējās. Izdzer�tais malvāzie�u vīns sāka iedarboties.

���� Ko? � Luka noteica, acīmredzami nesaskatot nekā smieklīga �ajos vārdos. � Vai jūs gadījumā nevēlaties teikt, ka jūs � viena no dāvanām, kuras Mecco-Morte vēlējās aizsūtīt uz Meknesu, lai iekarotu Muleja Izmaila pateicību?

��� Jā, cik es varēju noprast, kaut kas tamlīdzīgs.

��� Kā jums izdevās aizbēgt? � Luka atkārtoja savu jautājumu.

An�elika viņam izstāstīja, kā viņai izdevās aizmukt, izmantojot necaur�redzamo tumsu vārtu velvēs, kur viņu bija aizvedu�i, un par Osmana Ferad�i neuzmanīgo melnādaino einuhu apsardzi.

��� Tad, lūk, kas jums dzenas pakaļ?! Ak Dievs, ap�ēlojies par mums!

��� Jūs viņu pazīstat? Jūs ar viņu uzturat tirdznieciskus sakarus?

��� Nākās, bet tas ir īsts Dieva sods! Kādu reizi es mēģināju viņam iesmē�rēt da�as krūzes ar piededzinātu eļļu. Visa lielā pasūtījuma � veselas piec�simts krūzes � vidū to neviens nepamanītu. Un jūs tikai padomājiet! Viņ� atnāca pie manis savu vergu pavadībā, kuri plecos nesa �os nelaimīgos trau�kus ar eļļu, un es gandrīz vai zaudēju savu galvu. Bet viens mans kolēģis patie�ām palika bez galvas pēc tam, kad pārdeva viņam tārpainus augļus.

��� Jūs esat pārliecināts, ka mēs runājam par vienu un to pa�u cilvēku? � An�elika domīgi jautāja. � Man viņ� likās ļoti augsta persona, turklāt ļoti godbijīgs, laipns un pat mazliet kautrīgs.

��� Viņ� ari ir augsta persona, kundze, un viņ� ir arī ļoti laipns un god�bijīgs. Tikai tas viņam netraucē nocirst cilvēkam galvu � ar visu savu lielo godbijību. �īs būtnes ir pilnīgi nejūtīgas. Viņiem pilnīgi vienalga � skatīties uz kailu sievieti vai to sacirst gabalos. Lūk, kāpēc viņi ir tik bīstami. Pat grūti ticēt, ka jūs spējāt tā piemānīt �o sātanu!

An�elika beidzot atcerējās, kas viņai stāstīja par Osmanu Ferad�i, � marķīzs d'Eskrenvils. Runājot par lielo einuhu, marķīzs teica: �Liels cilvēks �ī vārda tie�ā nozīmē, cietsirdīgs, viltīgs un ģeniāls. Tas bija viņ�, kas tronī nosēdināja Muleju Izmailu".

��� Ko viņ� izdarīs ar mani, ja es atkal nokļū�u viņa rokās?

��� Ak, kundze, tad jums labāk uzreiz iedzert indi! Salīdzinājumā ar marokie�iem al�īrie�i � īsti jēriņi. Bet jūs veltīgi sevi nemokiet � mēs pa�centīsimies jūs glābt, es tikai ne visai skaidri izprotu, kā!

Grāfs de Lomēns atnāca nākamajā dienā, atstājis savu ne�ļavu � �agaru kaudzi � sava biju�ā kalpa pagalma stūrī. Viņam nebija izdevies neko uz�zināt par Savarī likteni. Korāļu tirgotāji, kurus līdz izpirkuma maksas sa�ņem�anai turēja vienā no vergu cietumiem, neko nezināja par vecā aptiekāra likteni.

��� Viņu laikam būs nopirku�i zemnieki un aizvedu�i sev līdzi, � Luka noteica.

Toties grāfs bija dzirdējis runas par neparasti skaistas fran�u gūsteknes bēg�anu. Viņa bijusi domāta Marokas sultāna harēmam. Pieci lielā einuha apsardzes nēģeri tiku�i soditi ar nāvi, bet sestais ap�ēlots, pateicoties vainu mīkstino�iem apstākļiem, � viņ� sācis kalpot Osmanam Ferad�i pavisam ne�sen. Mecco-Morte, sadusmojies par apvainojumu, kas ticis parādīts viņa cie�miņam, pavēlējis izmeklēt �o lietu, un jani�āri jau pārmeklē mājas einuha pavadībā, noņemot �adras visām sievietēm, nevienu neizlai�ot.

��� Vai tevi, Luka, viņi var turēt aizdomās? � grāfs jautāja.

��� Nezinu. Par nelaimi, es dzīvoju �ajā kvartālā, kur izbēgusi gūstekne, kā domā, atradusi patvērumu. Kā jūs domājat, grāfa kungs, vai jūsu saim�niece mācēs turēt mēli aiz zobiem?

���� Domāju, ka jā, ja tikai nesāks kļūt greizsirdīga par manu palīdzību savai tautietei.

Grāfs un Luka izjuta patiesu satraukumu. An�elika dzirdēja, kā viņi pus�balsī apsprie� radu�os situāciju. Pēdējo reizi tēvi izpircēji, �ie dro�sirdīgie mūki, kas bija gatavi doties vislielākajās briesmās izpirkuma maksas dēļ, ap�meklēja Al�īru pagāju�ajā mēnesī. Tomēr mazā mūku grupa aizbrauca, aiz�vedot sev līdzi tikai ap �etrdesmit gūstekņu. Pie tam viņi nekādi nespētu palīdzēt An�elikai, jo viņas gadījumā runa nav par izpirkuma maksu. Varbūt mēģināt viņu nogādāt uz kādu fran�u kuģi?

Līdzīgas domas bie�i vien mocīja gūstekņus, kad viņi ostā redzēja savas brīvās dzimtenes kuģu buras. Vieni mēģināja sasniegt kuģi peldus, citi, pie�sienot zem sevis dēli un airējoties rokām. Bet uz pilsētas mola un citadeles sienām bija nostādīti sardzes vīri, gar krastu patrulēja sardzes fellūgas. Pirms aizbrauk�anas katrs kristie�u kuģis tika rūpīgi pārbaudīts, to ļoti vērīgi pār�meklēja jani�āru vai pilsētas sardzes vienības, tā ka veiksmīga bēg�ana bija gandrīz neiespējama.

Bēg�ana pa sauszemi bija vēl mazāk iespējama. Lai sasniegtu Orāna anklāvu, Al�īrai tuvāko apdzīvoto vietu, kur atradās kristie�u pulki, vajadzēja iet vairākas nedēļas pa nepazīstamām, tuksne�ainām, ienaidnieku pilnām apdzīvotām vietām, pastāvīgi riskējot apmaldīties vai nokļūt plēsīgu zvēru nagos. Neviens no vergiem, kas centās veikt �o ceļu, neguva panākumus. Viņus atve�da atpakaļ nūju sitienu pavadībā, bet ja bēg�anas laikā tika aizskarti sargi, tad gūstekņus cietsirdīgi spīdzināja un sakropļoja.

Lomenī atcerējās par Majorkas jūrniekiem. Patie�ām, Baleāru salas atra�dās samērā tuvu. Labs burinieks tās sasniegtu vienas diennakts laikā, bet �īs salas iedzīvotāji -pēdējo divu gadsimtu laikā bija paspēju�i apgūt ziedo�o un daudzsolo�o kristie�u vergu izpirk�anas amatu. Vieglie salinieku kuģī�i kal�poja jūras braucieniem tikai �iem mērķiem.

Pie tam lielākā da|a �o kuģu komandas locekļu pagātnē pa�i bija gūstekņi, tāpēc lieliski pārzināja salas piekrasti. Sagatavojot bēg�anu, risks bija milzīgs � noķer�anas gadījumā viņus dzīvus sadedzināja sārtā. Tomēr �ī nodarbo�anās deva jūtamu peļņu, tāpēc viņi to neatmeta un turpināja, jo vairāk arī tāpēc, ka �ie dro�sirdīgie jūrasbraucēji līdz ar mātes pienu iezīda naidu pret musulmaņiem, pret �iem tuvākajiem kaimiņiem, kuri tik tuvu atra�dās viņu mazajām katoļu salām.

Ar savu spiegu palīdzību salinieki nodibināja sakarus ar gūstekņiem, kuri bija nolēmu�i bēgt un savāku�i nepiecie�amo naudas summu �ī plāna reali�zē�anai. Abas puses noteica bēg�anas dienu un stundu, izvēloties tum�o nakts aizsegu un norunājot gan signālu, gan paroli. Kad pienāca norunātais laiks, kuģis atbrīvotājs, kur� pa dienu, lai nekristu visiem acīs un neizsauktu aiz�domas, stāvēja tālu no krasta, noliecis uz sāniem mastu, naktī uzmanīgi tu�vojās nozīmētai vietai. Pa to laiku vergi, kuriem līdz tam bija palaimējies iekārtoties ārpilsētas dārzos par strādniekiem, klusi noslēpās krastmalā, ne�pacietīgi gaidot aizbrauk�anas mirkli. Beidzot pie krasta piebrauca laiva ar pakulām aptītu korpusu un ar eļļu piesūcinātiem airiem. Tā bez trok�ņa slī�dēja pa gludo ūdens virsmu. No vienas puses skanēja parole, no otras � atbilde, tad gūstekņi ātri, bez liekiem vārdiem sēdās laivā, kura nekavējoties devās atklātās jūras virzienā. Bet cik daudz briesmu sagaidīja �os izbēgu�os gūstekņus! Pilnīgi pietika, ja netī�ām jūrā aizkavējās kāda zvejnieku laiva, ja gadījās satikties ar kādu bezmiega mocītu iedzīvotāju, ja sargsuņa rējieni iz�traucēja sargus � un visi centieni varēja pazust kā nebiju�i. Uzreiz atskanēja skaļi kliedzieni: �Kristie�i! Kristie�i!" Pilsētas sardze pie vārtiem sacēla trauksmi, un krasta apsardzes galeras, vienmēr labi apbruņotas un gatavas iziet jūrā pēc pirmā trauksmes signāla, steidzās aiz�ķērsotajā jūras līcī. Pēdējā laikā bīstamība pieauga vēl vairāk sabūvēto fortu dēļ.

Da�i gūstekņi mēģināja bēgt bez citu palīdzības. Lu'ka atcerējās Josifa odiseju. Viņ� izbēga no sagūstījuma uz maziņa kuģī�a, kuru pats bija uz�būvējis no niedrēm un vaska drānas. Tad viņ� pieminēja angļu piecnieku, kas nokļuva līdz Majorkai uz burinieka, kur� bija uzmeistarots no saeļļotām, ūdens necaurlaidīgām burām. Bet diviem dro�sirdīgiem Brestas jaunekļiem izdevās aizdzīt fellūgu, uz kuras viņi kādreiz brauca par jūrniekiem, un aiz�braukt ar to līdz Civitavekio. Tomēr �ādi varoņdarbi, protams, nebija domāti jaunai dāmai, un pie tam vēl nekad nebija dzirdēts, ka kādai sievietei izdotos izbēgt no gūsta�

Beidzot Lomenī piecēlās un teica, ka mēģinās satikties un aprunāties ar Alferesu. �is Alferess, viņ� paskaidroja, ir atbraucējs no Majorkas. Viņam te piederēja vergu cietuma taverna, un viņam tā iepatikās �ejienes dzīvesveids, ka viņ� vairs nevēlējās atgriezties dzimtenē, tomēr ir saglabājis kaut kādus sakarus ar tautie�iem.

Vakarā grāfs atgriezās ar cerīgām ziņām. Viņ� bija ticies ar Alferesu, un tas viņam kā lielu noslēpumu paziņojis, ka gūstekņu grupa pa�laik gatavo�joties bēg�anai un viņi ar prieku uzņem�ot vēl vienu biedru, jo viens no dalībniekiem pēk�ņi nomiris.

��� Es viņam neteicu, ka runa ir par sievieti un vēl jo vairāk � par jums, � Lomenī nobeidza, � tāpēc ka jūsu bēg�ana jau tā ir radījusi daudz trok�ņu un tam, kas varēs paziņot, kur jūs atrodaties, ir apsolīta liela naudas summa. Bet tagad iedodiet man kaut ko vērtīgu, un es noskaidro�u tik�anās vietu un laiku, lai jūs aizvestu uz turieni.

An�elika atdeva viņam savas rokassprādzes un zelta ekijus, noslēptus ap�ak�svārku iek�kabatā.

���� Paklausieties, Lomenī kungs, � viņa teica, � bet kāpēc jūs pats ne�gribat izmantot �o iespēju, lai bēgtu kopā ar mani?

�ie vārdi mazliet pārsteidza jauno mui�nieku. Viņam nekad nenāca prātā domas, ka viņ� varētu doties briesmās, kas bija saistītas ar bēg�anas mē�ģinājumu.

Naktī An�elika aizmiga mazajā, smacīgajā istabiņā, kur viņu slēpa Luka. Kā daudziem citiem gūstekņiem, kurus Āfrikas karstums un vienmēr skaidrās, zilās debesis noveda līdz trakumam, viņai sapnī rādījās ziemas nakts, sniegota un auksta Ziemsvētku nakts. Viņa gāja uz baznīcu, bet virs viņas galvas du�nēja zvani, un viņai likās, ka nekad dzīvē nav dzirdējusi neko patīkamāku par �īm katoliskajām zvanu skaņām. Baznīcā bija nolikts �ūpulis, bet tajā sūnās bija saliktas māla figūriņas, kuras attēloja Svēto Jaunavu Mariju, Svēto Jāzepu, Jēzus bērniņu, ganiņus un trīs Austrumu gudros. Valdniekam Baltasaram mugurā bija neparasts apmetnis un turbāns ar zelta iz�uvumiem, līdzīgs diadēmai.

An�elika sakustējās un saprata, ka vairs neguļ. Tomēr viņa bija pamo�dusies da�us mirkļus agrāk � un tad An�elika ieraudzīja viņu. Viņas priek�ā stāvēja lielais einuhs Osmans Ferad�i!

9

Visapkārt valdīja dziļ�, naksnīgs klusums. No loga re�ģiem mēness gaismas atspīdumā krita melnas, me�ģīņainas ēnas. Smar�oja pēc zaļās tējas un piparmētrām. An�elika pārvarēja vājumu un apsēdās uz savas la�as malas. Laiku pa laikam klusumu pārtrauca tāli, ilgi un spiedzīgi kaucieni. An�elika zināja, kam pieder �ie dzīvnieciskie un �ēlie kliedzieni, kuri atgādināja slaz�dos nokļuvu�a dzīvnieka pirmsnāves agonijas smilkstē�anu � tur vaidēja vie�na no divām islandietēm, kuras lielais einuhs kā dāvanu nopirka savam saim�niekam.

Bet viņa, An�elika, nekliedza, kad to veda projām sardzes vīri. Viņa klu�sēdama gāja starp diviem einuhiem, kas viņu no abām pusēm pieturēja aiz rokām, un iesēdās palankīnā, kuru apsargāja desmit einuhi. Palankīna aizkari netraucēja viņai izdzirdēt nelaimīgā grāfa de Lomenī kliedzienus, kuru pēc viņa saimnieka, Muhameda Selibi Uaga pavēles, ne�ēlīgi sita ar rungām. Viņa nezināja, kas notika ar Luku un kas viņus nodeva. Varbūt tas bija izrīkotājs� vai greizsirdīgā musulmaniete? Tagad tam vairs nebija nekādas nozīmes. Viņa bija atrauta no �īs pasaules, �ieslēgta harēmā", un vientulība, kurā viņa pēk�ņi atradās pēc tam, kad viņu ieveda �ajā istabā, nesolīja neko labu. Vēl vairāk kā bailes viņu nomāca domas par savu izgā�anos. Izstāstījis An�elikai to, kā viņ� iemānījis viņu izliktajos slazdos, Mecco-Mortc viņai atņēma visas cerības, pat vēlē�anos cīnīties. Vienīgais, kas viņu uzturēja un deva dzīvības sparu, bija tie meli, kurus viņi izmantoja no sākuma līdz galam. Cerības, kuras viņu pārņēma, iedomājoties, ka viņas vīrs atrodas pavisam netālu, bija visu �o melīgo iedomu auglis. Aiz visa tā nekas neslēpās, nekas! Viņ� nebija ne Bonā, ne arī kādā citā vietā, viņa nebija nekur! Varbūt viņ� nomira, varbūt viņ� kaut kur arī dzīvoja, toties Muhameds Raki � pavisam noteikti bija miris. Un netveramais fran�u trimdinieka tēls atkal attālinājās no viņas, slēp�joties necaurredzamajā miglā. Viņa atradās verdzībā, dzenoties pakaļ tuk�u�mam. Ar savu neprātīgo rīcību viņa atdeva sevi tam bezjēdzīgajam un tra�ģiskajam liktenim, kur� bie�i piemeklēja pārāk dro�sirdīgus ceļiniekus.

Slazds aizcirtās. Un atkal, tāpat kā pagāju�ajās reizēs, kad viņa sava im�pulsīvā rakstura dēļ atradās bezizejas situācijās, An�elikas dusmas vērsās pret sevi pa�u. Viņa jutās kā applaucēta, iedomājoties dc Montespāna kundzes sejas izteiksmi, kad viņa uzzinās par savas sāncenses likteni. �Vai jūs zināt, kas noticis ar di Plessi-Beljēra kundzi? Ha-ha-ha! Iedomājieties � viņa no�kļuvusi berberu gūstā!� Ha-ha-ha! Runā pat, ka Al�īras flotes admirālis viņu uzdāvinājis Marokas sultānam! Ha-ha-ha! Cik tas ir interesanti! Nabadzīte!�"

An�elikas ausīs skanēja skaistās Atenaīsas sarkastiskie smiekli. Viņa uz�lēca kājās, vēlēdamās kaut ko sasist. Tomēr istabā nebija nekā tāda, ko va�rētu saplēst. Istaba, kura bija kaļķu izbalsināta, gandrīz vai atgādināja kloste�ra celli, ja tajā neatrastos greznais, spilveniem klātais dīvāns, uz kuru viņu nometa kā pelavmaisu. Logu nebija, ja neskaita �o durvju izcirtumu, kas vien�laicīgi kalpoja par logu un durvīm, aizvērtiem ar �iem izrakstītajiem dzelzs re�ģiem, lai tie trīsreiz nolādēti! An�elika metās pie tiem, ieķērās tajos un sakratīja tos no visa spēka. Viņai par lielu izbrīnu, re�ģu aizsegs atvērās pie pirmā pieskāriena. Vispirms bailīgi, pēc tam arvien ātrāk viņa skrēja pa ga�leriju, kura atradās aiz re�ģotajām dūnām. Pie sienas sēdo�ais einuhs metās viņai pakaļ. Vēl viens einuhs, bruņojies ar alebardu, stāvēja kāpņu aug�ā. Viņ� izstiepa uz priek�u roku, mēģinot aizkavēt bēgli. Tomēr An�elika, ne�gaidītas enerģijas un spēka pārņemta, strauji viņu atgrūda. Viņ� to saķēra aiz rokas � un te marķīzei di Plessī-Beljērai vienā mirklī atgriezās tavernas �Sarkanā maska" saimnieces izveicība, kurai bie�i vien nācās izgrūzt aiz dur�vīm piedzēru�os un uzmācīgos apmeklētājus. Viņa iesita pa sarga ļenganajiem vaigiem skaļu pliķi, saķēra to aiz apkakles un nogāza zemē. Einuhi iepīkstējās savās smalkajās balstiņās kā mērkaķi. An�elika noskrēja zemē pa kāpnēm un uzskrēja virsū vēl trim kliedzo�iem nēģeriem. Visas viņas pūles izrauties no to spēcīgajiem tvērieniem bija veltīgas. An�elika dzirdēja, kā viņi kaut ko kliedza savās pīksto�ajās balsīs virs viņas galvas, un viņa cīnījās, kāvās, koda kā tīģeriene, bet ļoti drīz visas viņas kustības tika paralizētas. Liels, resns einuhs metās klāt pie nepaklausīgās gūsteknes, vicinot rokā mezglā sasietus pletnes galus, bet steidzīgi izsauktais Osmans Ferad�i lika viņam nomie�rināties. �oreiz uz lielā einuha pleciem nebija ne skaistā apmetņa, ne zelta rakstos iz�ūtā turbāna. Viņ� bija ģērbies mājas drēbēs � aveņkrāsas atlasa bezrocī un platbiksēs, kas jostasvietā bija savilktas ar sudrabainu jostu, bet viņa �auro pieri vainagoja sultāna turbāns. Tagad Osmans Ferad�i neap�au�bāmi atgādināja pusvīrieti, kastrātu. �īs gludās, pilnīgās rokas, izdaiļotas ro�kassprādzēm un gredzeniem, pilnībā varēja noturēt par kādas skaistas nēģerietes rokām.

Viņ� bezkaislīgi paskatījās no saviem augstumiem lejā uz izspūru�o An�eliku un melodiskā balsī noteica:

� Vai nevēlaties iedzert tēju? Bet varbūt limonādes sīrupu? Vai vēlaties, jums atnesīs uz �ampūriem ceptu jēra gaļu vai gabaliņos sagrieztu balo�u cepeti ar kanēli? Varbūt jūs vēlaties pīrādziņus ar mandeļrieksticm? Jūs no�teikti esat izsalkusi un izslāpusi.

��� Es vēlos svaigu gaisu! � An�elika iekliedzās. � Es vēlos redzēt de�besis, vēlos iziet ārā no �ī cietuma!

��� Un tikai? � maigi noteica lielais einuhs. � Tādā gadījumā lūdzu jūs sekot man līdzi.

Kaut arī viņa vārdi bija godbijības pilni, sargi tomēr turpināja stingri turēt gūsteknes rokas. Kad pēc viņas pirmās bēg�anas ar nāvi tika sodīti pieci viņu biedri, viņa tiem viesa bailes.

Ejot pakaļ Osmanam Ferad�i, An�elika kāpa aug�ā vispirms pa vienām �aurām kāpnēm, pēc tam pa citām. Pēk�ņi viņa atradās uz lēzena jumta, un virs viņas galvas visā savā pla�umā pletās zvaigznēm nosētās debesis. Mēness gaisma pie�ķīra no jūras nāko�ajai miglai maigi zilpelēku nokrāsu, un �ajā zilganajā dūmakā ietītā naksnīgā pilsēta ieguva apbrīnojami gaisīgu izskatu. Likās, ka pat mo�eju smagnējie kupoli kļuvu�i tikpat netverami kā miglas vāli. Arī lielais minarets likās kļuvis caurspīdīgs zem liegajiem mēness stariem, un, to izlūkojot, sāka reibt galva � tik augsts, viegls un trausls tas �ķita.

Klusuma pārņemto silto, smacīgo nakti pa laikam pārtrauca suņu rējieni, saplūstot ar nerimsto�ajām jūras bangu nopūtām. Vergu cietuma tavernas trok�ņi nenonāca līdz �im kvartālam, kas bija dārzu ieskauts, kur savus serālus bija uzbūvēju�i vietējie pilsētas augstmaņi. Visapkārt valdīja dziļ� klusums, bet tas bija savāds klusums, tas bija musulmaņu nakts klusums, kurā piesātinātie nakts notikumi pārspēja visus dienas iespaidus, jo tie�i naktīs tika vērptas intrigas, tika rīkotas sazvērestības, mēmie �ņaudzēji kārtējiem upuriem uzmeta savas nāvējo�ās cilpas, bet harēmos iesprostotām sievietēm beidzot bija tiesības iz�nākt svaigā gaisā un pasapņot, no malas noskatoties uz pasauli, kura viņām bija liegta. Uz visiem māju jumtiem varēja redzēt viņu baltos stāvus, kuri vai nu gulēja, sarāvu�ies kamoliņā uz dīvāniem un spilveniem, vai arī nesteidzīgi staigāja �urp turp. Viņu sejas beidzot bija atsegtas, un gūsteknes varēja tīksmināties ar svaigo vēja plūsmu un sāļo jūras gaisu. Viļņu �alām pievie�nojās viņu klusās balsis, kuras da�reiz tika pārtrauktas ar sudraba kausu d�inkstoņu un smieklu dzirkstīm. Gaisā bija jūtams piparmētru tējas un tikko izceptu saldo pīrādziņu aromāts.

Laiku pa laikam einuhi, kuri apsargāja sievietes, piecēlās un apstaigāja jumtus, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Viņi gāja ļoti lēni, metot melnas ēnas zilganajā mēness gaismā, aizdomīgi ieskatoties tum�ajās ieliņās, kur varēja slēpties kāds pārdro�s mīlnieks, tomēr netraucējot savām aizgādībā eso�ajām gūsteknēm sarunāties ar kaimiņienēm no blakus jumtiem.

Beidzot sargi atlaida An�elikas rokas. Viņa pavērās uz priek�u un ie�raudzīja sudraba dzīsliņām izvagoto jūru. Grūti bija iedomāties, ka �ī pa�sakainā spoguļa citā malā atrodas Eiropa, kuras krastos stāv mājas no pelē�kiem un brūniem akmeņiem, nemaz neslēpjoties no pasaules ziņkārīgajām acīm, toties vienmēr aklas no tās puses, kas pievērstas debesīm.

An�elika apsēdās pie robotās sienas, kura no�ogoja jumta malu. Uz ap�kārt izmētātajiem spilveniem sēdēja arī citas sievietes, bet viņas visas klusēja, un pat kalpones, kuras viņām pasniedza tēju un paplātes ar pīrādziņiem, likās kautrīgas un iebiedētas. Gan vienas, gan otras bija verdzenes, kuras nopircis vai saņēmis kā dāvanu no Mecco-Mortes lielais einuhs, un viņas vēl nebija paspēju�as iepazīties cita ar citu.

Osmans Ferad�i uzmanīgi novēroja An�eliku.

Pēk�ņi viņ� iesaucās:

� Vai nevēlaties kafiju?

An�elikas nāsis saldkaisli nodrebēja. Viņa pēk�ņi saprata, kā viņai vis�vairāk pietrūka Al�īrā, � kafijas! Negaidot viņas atbildi, Osmans Ferad�i sasita plaukstas un deva īsu rīkojumu. Pēc da�ām sekundēm viņu priek�ā tika izklāts paklājs, samesta spilvenu kaudze, uzlikts zems galdiņ�, un gaisā izplatījās melnas kafijas aromāts. Osmans Ferad�i lika aiziet kalponēm. Viņ� apsēdās uz paklāja, sakrustojis pa turku modei savas garās kājas, un pats sāka apkalpot savu fran�u gūstekni. Viņ� tai pasniedza cukuru, tad piedāvāja ielikt tasītē samaltus piparus un ieliet mazliet apriko�u liķiera, bet An�elika no tā visa atteicās un sāka dzert kafiju bez kādām piedevām, vienīgi mazliet to saldinot.

Pēc pirmā malka viņas acis pa�as aizvērās, bet dvēselē pēk�ņi iezagās bezgala dziļas skumjas.

�Kafijas smar�a man atgādina Kandiju� un izsoles zāli� aromātisko taba�kas dūmu smar�u� Man gribētos turp atgriezties � atgūt to mirkli, kad melnā cimdotā roka pacēla manu zodu� Kafija tik patīkami smar�oja� Kandijā es biju laimīga�"

Viņa iedzēra vēl trīs malciņus un sāka rūgti raudāt, nespēdama apslāpēt no krūtīm nāko�ās elsas. Viņa centās kaunināt sevi par �o vājuma izpausmi, savas sakāves atzī�anu Osmana Ferad�i priek�ā, un vēl vairāk arī tāpēc, ka vina saprata �o jūtu, kuras viņu pa�laik pārņēma, nejēdzību. Kandijā viņa bija tikai nelaimīga, pazemota, iebiedēta verdzene, Kandijā viņu pārdeva iz�solē. Bet tad viņa vēl bija cerību spārnota, viņai bija mērķis! Viņai blakus atradās draugs, veiklais un uzņēmīgais Savarī, kur� viņu vienmēr uzmundri�nāja, nejaujot An�elikai krist izmisumā, pasakot, ko viņai tālāk darīt, kur� viņai caur pagraba re�ģiem sniedza spalvu un tintes pudelīti, lai viņa varētu uzrakstīt vēstuli un, pārģērbies par pēdējo ubagu, negaidīti padeva viņai noslēpumainas zīmes. Kur tagad atrodas nabaga vecais Savarī? Varbūt viņam izdūra acis, lai viņ� ēzeļa vietā staigātu piesiets apkārt akai, grie�ot akas vindu, kura pumpēja ūdeni dārziem? Bet varbūt viņu iemeta jūrā vai atdeva suņiem par ēsmu? �ie cilvēki ir spējīgi uz jebkuru nelietību.

���� Es nesaprotu, kāpēc jūs raudat, kliedzat, ķepurojaties un vispār bojā�jat savas asinis, � teica einuhs patīkamā balsī.

���� It kā jūs neko nesaprastu, � An�elika izmeta caur elsām. � Nu, protams, kur jums to saprast, kāpēc raud sieviete, atrauta no tuviniekiem un iemesta cietumā! Un, liekas, ka ne tikai es �eit raudu. Paklausieties, kā kauc tā nelaimīgā, kura atrodas tur lejā.

��� Bet jūs esat pavisam kas cits.

Viņ� pacēla roku, iepleta savus garos, gredzeniem nosētos pirkstus ar oran�ajiem nagiem un sāka uzskaitīt:

��� Sieviete, kura noveda līdz neprātam marķīzu d'Eskrenvilu, kura lika donam Hosē de Almadam, vispiesardzīgākajam komersantam no visiem, ko es pazīstu, nonākt līdz cenai � divdesmit piecu tūksto�u piastru, ko nosaukt viņam nebija tiesības, kura aizbēga no neuzvaramā Rcskatora, kura uzdro��inājās runāt ar Mecco-Morte aizskaro�ā tonī, kādā pat neuzdro�inātos runāt viņa niknākie ienaidnieki� Un es vēl piebildī�u � pirmā sieviete, kurai iz�devās aizbēgt no lielā einuha Osmana Ferad�i! Tāda reputācija daudz ko nosaka. Sieviete, kura to paveica, nevar krist izmisumā un raudāt!

An�elika izņēma savu kabatlakatiņu un vienā elpas vilcienā izdzēra atli�ku�o kafiju. Uzklausot Osmaņa Ferad�i spriedumus, viņa nonāca pie secinā�juma, ka viņa nav līdz galam novērtējusi savas spējas, un viņā no jauna pamo�dās iepriek�ējais cīņas gars.

�Galu galā, vai tad es nevaru kļūt pirmā sieviete, kurai izdosies izbēgt no harēma?" � viņa nodomāja.

Viņas zaļās acis vērīgi palūkojās uz pretī sēdo�o lielo einuhu. Tagad viņa atkal juta pret viņu tās pa�as simpātijas un cieņu, ko viņ� tai iedvesa, kad viņi pirmo reizi satikās bruņinieka fon Neselhoda nāvessoda izpildī�anas die�nā. Mēness gaismā viņa seja izskatījās kā smalka bronzas statuja. Maigās ēnas pasvītroja viņa sejas daiļumu, varbūt mazliet pārāk uzkrīto�u vīrie�a se�jai. Kad �ajā sejā nebija redzams smaids, nokarenās uzacis to padarīja bargu. Toties �ajā mirklī lielais einuhs smaidīja. Viņ� domāja par to, ka pretī sē�do�ās sievietes zaļās acis ir līdzīgas pantēras skatienam. Viņa ir no tās pa�as sugas, un �īs pēk�ņās asaras ir izsauktas tikai ar zaudējuma izjūtām, kuras viņu nomāc. Nekas, viņ� mācēs ievirzīt viņas godkārību vajadzīgajā gultnē.

��� Nē, � viņ� teica, �ūpojot galvu. � Kamēr esmu dzīvs, jūs no manis vairs neaizmuksiet. Vai nevēlaties pistācijas riekstus? Tie tikko kā atvesti no Konstantinopoles. Kā jums tie gar�o?

An�elika negribīgi pako�ļāja pāris riekstu kodoliņus un pateica, ka viņai jau ir nācies gar�ot pistācijas riekstus, daudz gar�īgākus par �iem.

��� Kur? � pēk�ņi jautāja Osmans Ferad�i. � Vai jūs atceraties tā tirgo�ņa vārdu, kas viņus pārdeva?

Un viņ� paskaidroja, ka visāda veida kārumu piegādā�ana Muleja Izmaila gūsteknēm ir viņa galvenās rūpes. Harēmā vienmēr gaida kaut ko neparastu, it sevi�ķi no �ī brauciena uz Al�īru, kuru viņ� speciāli veicis, lai papildinātu savus malvāzie�u vīna un austrumu saldumu krājumus. Pateicoties viņa centī�bai, Muleja Izmaila harēms tiek vislabāk apgādāts visā Berberijā. Kad An�e�lika atbrauks uz Meknesu, viņa pati varēs par to pārliecināties�

An�elika saslējās, uzreiz izlai�ot nagus.

��� Es nekad nebrauk�u uz Meknesu! Es vēlos būt brīva!

��� Bet ko jūs darīsiet ar savu brīvību?

Viņa jautājumā skanēja tik patiess izbrīns, ka viss An�elikas dumpīgais gars uzreiz apdzisa. Viņa varētu tam iekliegt sejā, ka vēlas atgriezties pie saviem tuviniekiem, atkal ieraudzīt savu dzimteni, bet pavisam negaidīti viņai kļuva skaidrs, ka viņa pat nezina, ko vēlas patiesībā, un visa tās dzīve viņai izlikās naiva un smieklīga. Viņai nepalika neviena, kam viņa pieķertos, atskai�tot abus mazos dēlēnus, bet pat viņus An�elika vieglprātīgi bija ievilkusi savu neprātīgo avantūru atvarā.

��� Vajag vienmēr un visur izmantot dzīves dotos priekus, lai kur arī jūs neaizvestu Allaha griba, � klusi noteica lielā einuha balss. � Sievietes ir spējīgas daudz ātrāk pielāgoties apstākļiem. Jūs pārņem bailes, ka mums ir melna vai brūna ādas krāsa un jums nav zināma mūsu valoda, bet vai tad mūsu para�ās vai tikumos ir kaut kas tāds, kas jums iedvestu bailes?

��� Vai tie�ām jūs iedomājaties, ka tāds skats, kā cilvēka sarau�ana �etros gabalos, ko jūs pielietojāt Maltas bruņinieka sodī�anai un kuru mēs pavisam nesen noskatījāmies, ir musulmaņu ticības cienīga iezīme?

Osmana Ferad�i sejā parādījās patiess izbrīns.

���� Bet vai tad jūsu valstī nesoda ar nāvi cilvēkus, saraujot tos �etrās daļās ar zirgu palīdzību? Francū�i, ar kuriem man bija tas gods sarunāties, man bie�i stāstīja par �o soda veidu.

���� Tā ir taisnība, � An�elika piekrita. � Bet �āda veida sodi ir ļoti reta parādība. Francijā sarauj gabalos tikai tos cilvēkus, kas tīko pēc karaļa dzīvības.

���� Bet pie mums �is soda mērs, kuru mēs pielietojām Maltas Ordeņa bruņiniekam, arī tiek ļoti reti izmantots. �ādā veidā izrīkojoties ar pretinieku, tu atzīsties, ka viņ� tev bija ļoti bīstams un nodarījis tev daudz pārestību. Izpelnīties �o soda mēru ir liels pagodinājums tam cilvēkam, kuram to pie�sprie�. Jūs, kundze, pārņem �ausmas un bailes tikai tāpēc, ka jums ir kultūras trūkums, kāds ir visiem kristie�iem, kuri nevēlas saprast islama ticību. Viņi visi domā, ka mēs esam me�oņi. Jūs redzēsiet Magribas pilsētas, kas mūsu valodā nozimē �rietumi". Jūs redzēsiet sārto kā uguns liesmas Marake�u, kas atrodas Atlasu kalnu pakājē, kura sniegotās virsotnes laistās kā briljanti, Fesu, kas arābu valodā nozīmē �dārgakmens", un mūsu sultāna galvaspilsētu Meknesu, pilsētu, kura uzcelta no tīra ziloņkaula. Mūsu pilsētas ir daudz skaistākas un greznākas nekā jūsu.

��� Tas nevar būt, � An�elika viņu pārtrauca. � Jūs nezināt pats, ko runājat. Vai tad var salīdzināt Parīzi ar �o balto klu�u virknējumu?

Viņa norādīja ar roku uz lejā gulo�o Al�īru un saminstinājās. Tas, ko viņa ieraudzīja, bija neiedomājams skaistums, skaistums, kur� pārspēja reālo pasauli, tas varēja eksistēt tikai sapņu valstībā.

Tur, ametistu jūras krastā pletās pilsēta, kura bija noslēpumainas mēness gaismas radīta un apspīdēta pilsēta � sapnis no sniegbaltām un caurspīdīgām kā fosfors mirgojo�ām vīzijām, visskaistāko redzējumu iemiesojums, kas liek aizdomāties par vareno islama garu, kas pēk�ņi it kā pacēlās pār vienmēr spiedzo�o pirātu baru mītnēm.

��� Jūs neesat radīta bailēm, � teica, �ūpojot galvu, Osmans Ferad�i. � Esiet mierīga un pakļāvīga, un jums neviens neizdarīs neko sliktu. Es jums do�u laiku pierast pie islama para�ām.

���� Es nezinu, vai spē�u kādreiz pierast pie tās nevērības, ar kādu jūs izturaties pret cilvēku dzīvībām.

���� Bet vai cilvēku dzīvība ir to pelnījusi, lai par viņu uztrauktos? Pa�tie�ām, kristie�i līdz nejēdzībai baidās no nāves un spīdzinā�anas. Izskatās, ka jūsu ticība slikti sagatavo savus ticīgos stāties Dieva vaiga priek�ā.

��� Kaut ko līdzīgu es jau dzirdēju no Mecco-Mortes mutes.

���� Mecco-Morte � renegāts, tā sakot, turks pēc profesijas, � ar apslēptu nicinājumu noteica Osmans Ferad�i, � tomēr man gribētos ticēt, ka viņ� pie mums atnāca ne tikai savas uzdzīves kaislības un godkāres dzīts, bet ir arī ticības brīvības piekritējs, kura dod mums baudīt dzīvi un izjust nāves gar�u, nevis just bailes viena vai otra priek�ā, kā tas pieņemts pie jums, kristie�iem.

���� Cik �ēl, ka jūs nevarējāt kļūt par mullu, Osman bej. Jums labi pa�dodas sprediķo�ana. Jūs domājat, ka spēsiet mani pievērst musulmaņu ticī�bai?

�� Jums nebūs citas izvēles. Kā vienai no mūsu valdnieka Muleja Izmaila sievām, jums būs jākļūst par musulmanieti.

An�elika cie�i saknieba lūpas, lai noturētos no asas atbildes, bet diezgan necienīgi nodomāja: �Paver kabatu platāk!" Līdz Marokas briesmonim, ku�ram viņa tika par gūstekni, bija, paldies Dievam, vēl ļoti tālu. Bet pagaidām vajadzēja labi apdomāt un atrast iespēju, kā varētu no �ejienes aizmukt. Viņa noteikti kaut ko izdomās. Labi gan, ka Osmans Ferad�i viņu uzcienāja ar kafiju!�

Pagāja pavisam neilgs laiks, un An�elika atrada savu pazudu�o metru Savarī � liktenīga zīme tam, ka debesis viņu nebija pametu�as.

Karavānsaraja, kur apstājās marokāņi, pēc saviem izmēriem bija lielāka par Kandijas batistānu un arī �eit, tie�i tāpat kā tur, izvietojās viesnīca un noliktava. Abas ēkas bija uzceltas pēc viena un tā pa�a plānojuma: liela trīs�stāvu �etrstūraina celtne ar ierāmētām kolonādēm iek�ējā pagalmā, kuras sa�vukārt no�ogoja dārzu, kur �aloja strūklakas, auga oleandri, citronkoki un apelsīnkoki. Iek�ā varēja nokļūt tikai pa vienu vienīgo eju � vārtiem, kurus apsargāja bruņots sardzes pulks. Neviens karavānsaraja logs neizgāja uz ielas pusi. Visas �etras ārējās ēkas sienas bija aklas, aizmūrētas, jumts � plakans, bet ārējā malā varēja redzēt robotu akmens aizsargvalni un ambrazūras, pie kurām pastāvīgi de�ūrēja sargi.

�etrdesmit vai se�desmit �īs varenās celtnes istabās, kas bija visīstākais cietoksnis, pa�ā Al�īras centrā, dzīvoja milzīgs daudzums cilvēku un dzīv�nieku. Pirmajā stāvā izvietojās zirgu staļļi un steliņģi, kuros tika turēti vis�karstasinīgākie zirgi, ēzeļi un kamieļi. Tie�i �eit An�elika pirmo reizi ierau�dzīja apbrīnojamo dzīvnieku ar garu, �ūskveidigu, plankumainu kaklu, kas nobeidzās ar miniatūru galviņu un lielām, uzticības pilnām acīm un mazām austiņām. Dzīvnieks likās maigs un pakļāvīgs. Tas mierīgi izstiepa savu garo kaklu ārā pa lodziņu kolonādes ietvertajā dārziņā un apēda tuvākā oleandra lapas. An�elika ar lielu apbrīnu aplūkoja �o neredzēto dzīvnieku, kad kāda balss negaidīti noteica fran�u valodā:

��� Tā ir �irafe.

Zemē gulo�ā salmu kaudze pēk�ņi sakustējās, un no tās izlīda galīgi ap�bru�āta vecā fran�u aptiekāra figūra.

��� Savarī, mans mīļais Savari, � An�elika klusi noteica, ar grūtībām no�turoties no lielākiem prieka izpausmes veidiem. � Kā jūs �eit nokļuvāt?

��� Kop� tā laika, kad es uzzināju, ka jūs atrodaties lielā einuha Osmana Ferad�i varā, es neatmetu cerības iekļūt �ajā karavānsarajā. Man palīdzēja gadījums. Mani nopirka kāds turku krāvējs, kura pienākumos ietilpa pagalma uzslaucī�ana pie jani�āru kazarmām. Tomēr savas personas nozīmība un ie�domība neļauj �im tik ļoti neaizvietojamam cilvēkam pa�am vicināt slotu, un tāpēc �im nolūkam viņ� nopirka vergu. Viens no viņa paziņām izrādījās �īs zvēru uzturē�anas vietas uzraugs, un no viņa es uzzināju, ka �ejienes zilonis ir saslimis. Es piedāvāju savus pakalpojumus, un man izdevās to izārstēt. Uzraugs mani atpirka no krāvēja, un, lūk, es esmu �eit.

��� Savarī, kas ar mums tagad notiks? Mani grib aizvest uz Maroku, uz Muleja Izmaila harēmu.

���� Nekrītiet izmisumā! Maroka � ļoti interesanta zeme, un es jau sen vēlējos izmantot kādu gadījumu, lai vēlreiz aizbrauktu uz turieni. Man tur ir paliku�i �ādi tādi paziņas.

��� Vai vēl viens dēls? � An�elika jautāja, skumji pasmaidīdama.

��� Nevis viens, bet divi. Vienam no tiem māte bija ebrejiete. Lai ko ari runā, bet, lai iegādātos patiesi uzticamus līdzgaitniekus, nav nekā labāka par asins saitēm. Man jums jāatzīstas, ka man par lielu no�ēlu �eit, Al�īrā, man nav pēcnācēju. �ie apstākļi ārkārtīgi apgrūtina jebkādu bēg�anas mēģinājumu. Patiesību sakot, jūs jau pati par to pārliecinājāties, ka �ie bēg�anas mēģi�nājumi ir saistīti ar lielu risku�

��� Jūs dzirdējāt par manu bēg�anu?

��� �eit visi jaunumi izplatās ļoti ātri. Aizbēga francūziete verdzene, un viņu neviens nespēja atrast � pilnīgi acīm redzami bija skaidrs, ka tā varējāt būt tikai jūs. Vai jūs pārāk bargi nesodīja?

��� Mani nemaz nesodīja. Vēl vairāk, Osmans Ferad�i bija pali laipnība.

��� Tas ir visai savādi, bet es priecājos par jums.

��� Man pat tika dota sava veida brīvība. Man atļauj staigāt pa karavānsaraju un pat pamest sievie�u istabas. Vārdu sakot, tas vēl nav harēms, Sa�varī. Jūra atrodas pavisam blakus. Man liekas, ka tagad ir pats īstākais laiks vēlreiz mēģināt bēgt.

Savarī nopūtās un, paņēmis suku, sāka ar to enerģiski berzt �irafes sānus. Beidzot viņ� atkal ierunājās un pajautāja par Muhamedu Raki. An�elika vi�ņam izstāstīja par Mecco-Mortes atzī�anos. Visas viņas cerības bija pagai�su�as. Tagad viņa vēlējās tikai vienu � bēgt un atgriezties Francijā.

���� Sākumā visiem gribas no �ejienes bēgt, � Savarī piezīmēja, � bet pēc tam sāk no�ēlot, ka to izdarīju�i. Tāds ir islama pievilk�anas spēks � jūs pati par to pārliecināsities. Bet tik un tā mēs pamēģināsim bēgt, jo tie�i �ādā veidā parādās pirmie slimības simptomi.

Vakarā pie An�elikas atnāca Osmans Ferad�i un laipni apjautājās, kas viņai skaitās gados padzīvoju�ais vergs, kur� kopj zirgu staļļus: tēvs, tēvocis vai kāds cits radinieks. Sapratusi, ka viņai sekoja lajā laikā, kad viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka tikusi vaļā no einuhu aizbildniecības, An�elika no�sarka. Viņa bez jebkādas dedzības atbildēja, ka �is cilvēks � viņas ceļa�biedrs, ar kuru viņu saista draudzības saites, un ka viņ� pie visa tā ir ievēro�jams zinātnieks, tomēr musulmaņi viņam liek tīrīt zirgu mēslus, jo vēlēdamies pazemot kristieti, viņi tī�ām kungus noliek sulaiņu vietā, bet gai�a prāta cil�vēkiem liek darīt visnetīrākos darbus. �īs bērni�ķīgās dusmas izsauca Osmana Ferad�i smaidu.

��� Jūs maldāties kā visi kristie�i, � viņ� piezīmēja. � Jo islams māca, ka �ausmīgās tiesas dienā mācīta vīra spalva Temīdas svaros būs smagāka par kara pulveri. Sakiet, vai �is cienījamais ve�uks gadījumā nav ārsts?

Saņēmis apstiprino�u atbildi, lielais einuhs likās apmierināts. Islandiete un zilonis ir slimi, viņ� paskaidroja, un viņu ļoti apbēdina, ka �īs tik ļoti dārgās dāvanas, kuras sūta Al�īras flotes admirālis, ir kļuvu�as nevērtīgas jau līdz viņu izbrauk�anai no pilsētas.

Savarī pavadīja veiksme � drīz vien viņ� izārstēs abus pacientus no dru�d�a, pielietojot miega zāles, kuras viņ� izgatavos pēc savas receptes. An�elika jutās pārsteigta, uzzinājusi, ka, par spīti visiem ceļā sastaptajiem �ķēr�ļiem un neveiksmēm, kā arī neskaitāmiem caurumiem viņa kabatās, Savarī tomēr spējis saglabāt savus pulverī�us, tabletes un kaltētās zālītes. Lielais einuhs lika viņam izsniegt pieklājīgu d�ellabu un ieskaitīja to savu kalpu pulkā.

���� Lūk, tā, � �īs epopejas beigās noteica vecais aptiekārs. � Vispirms visi mani grib iemest jūrā vai atdot suņiem par barību, bet drīz vien izrādās, ka bez manis nespēj iztikt.

Tagad An�elika jutās mazāk vientuļa. Viņai blakus atradās Savarī, kā arī vecā kristiete verdzene Fatima ar savām bērnībā iegūtajām fran�u valodas zinā�anām, kura tagad palīdzēja An�elikai saprast nepazīstamās musulmaņu pasaules valodu un para�as.

Kad An�elika palūdza Osmanam Ferad�i pieņemt kalpībā Fatimu, viņ� pateica, ka �aubās, vai viņa būs ar mieru doties uz Maroku, kur privātper�sonām ir liegts turēt vergus un kur visi kristie�i gūstekņi � bet to ir veseli �etrdesmit tūksto�i � pieder tikai sultānam. Tiesa, pēc islama likumiem Fati�ma � brīva sieviete, bet viņa ietiepīgi apgalvo, ka ir verdzene un tāpēc noteikti baidīsies braukt pie arābiem, kuru dialekts at�ķiras no al�īrie�u iz�runas un kurus al�īrie�i, kaut arī apveltī ar glaimiem, tomēr uzskata par me�oņiem.

Tomēr visiem par pārsteigumu Fatima paziņoja, ka viņai vairs nav atlicis ilgi dzīvot un, tā kā Al�īrā viņai vairs nav neviena tuvinieka, viņa vēlētos nomirt blakus savai tautietei, jo vairāk tāpēc, ka viņai ir marķīzes tituls, tāpat kā viņas pirmajai saimniecei, kurai Fatima kādreiz kalpoja, kad viņu vēl sauca par Mireiju.

���� Tas pierāda, � Osmans Ferad�i piezīmēja, � ka vecā burve paredz jūsu laimīgo nākotni. Viņa zina, ka uz jums kritīs Muleja Izmaila gaisma un ka jums ar savu skaistumu un prātu lemta sultāna lielā �ēlastība.

An�elika nesāka viņu pārliecināt par pretējo. Viņa klusībā sev teica, ka no visiem, ar ko viņai nācies �eit tikties: Mecco-Morte ar viņa naidīgajiem vilcēniem, al�īrie�u deju ar viņa mēmajiem �ņaudzējiem, raisiem un pirātu barve�iem, kā arī ar visiem citiem no �īs laupītāju varzas � Osmans Ferad�i bija vienīgais, no kura viņa varēja gaidīt cilvēcīgu apie�anos. Lielais einuhs viņai izrādīja ārkārtīgu godbijību, kas bija visai neparasti, jo visaugstāk viņ� vērtēja tie�i disciplīnu un kārtību. Par parādī�anos bez �adras iek�ējā pa�galmā tajā laikā, kad tur atradās kamieļu dzinēji, jaunā �erkesiete Mariamli pēc viņa pavēles tika sista. Bet An�elika, kura iedro�inājās parādīties iek�ējā pagalmā ne tikai bez �adras, bet pat savā �nepieklājīgajā" eiropietes kleitā, nedzirdēja no viņa puses pat aizrādījumu. Viņ� palūdza tai aizsegt seju tikai divos vai trīs gadījumos, kad vēlējās ar viņu doties apskatīt bodītes.

Pēc piedzīvojumiem uz Mecco-Mortes peldo�ās pils klāja An�elika sāka paniski baidīties no musulmaņu puikām. Līdzās asinskārajiem kadetiem dzel�tenos turbānos viņa novēroja Al�īras rczgaļu barus, kuri meta pude|u lauskas pazemes pagrabu lodziņos un dūra asās niedru �ķēpeles ķēdēs sakalto kristie��u � gūstekņu mugurās. Varēja viegli iedomāties, kāds �ausmīgs liktenis sa�gaida izbēgu�os vergus, kuriem, neskaitot satracināto, milzīgo pūli, dzinās pa�kaļ �ie nebēdņu bari. Tā kā An�elikai bija ļoti paveicies.

Kādu reizi An�elika ar satraukumu konstatēja, ka karavānsaraja pagalms ir pilns ar �iem zeņķiem pusaud�iem. Viņi cie�i sēdēja viens otram blakus zālājā un apkārt strūklakai un, likās, bija aizņemti vienīgi ar riekstu, saldumu un pīrādziņu ē�anu.

An�elika painteresējās pie Osmana Ferad�i, ko viņi visi �eit dara.

� Viņi ir daļa no tām dāvanām, kuras mans izslavētais pavēlnieks, Marokas sultāns, piekrita pieņemt no �iem al�īrie�u suņiem. Sultāns dievina bēr�nus, lai kādi un no kurienes viņi ari būtu: no tālā Kaukāza vai Ēģiptes, no Turcijas vai Āfrikas dienvidiem, no Grieķijas vai no Itālijas. Savus pā�us viņ� izaudzina par lieliskiem karavīriem. Jo Mulejs Izmails mīl puisēnus ne tikai kā greznības izpausmi, bet tāpēc, ka viņi � potenciāli karavīri. Neaizmirstiet, ka viņu pat iesauca par �Islama �ķēpu". Viņ� māk godināt Allahu. Mums ramazāns vai lielais gavēnis ilgst divus mēne�us, bet nevis vienu kā �iem tumsonigajiem al�īrie�iem. Mēs gavējam divreiz ilgāk, lai ticībā izskautu nevī�ību, ar ko grēko �ejienes melīgie musulmaņi. Protams, viņi samērā labi cīnās ar kristie�iem, tomēr ir ļoti negodigi un neciena darbu. Ko viņi būvē? Mēs Marokā būvējam ļoti daudz. Es ieteicu sultānam noformēt kareivu jaunekļu no�daļas, kur visi kareivji vienlaicīgi būtu gan karotāji, gan celtnieki. Vispirms piecpadsmit tūksto�u zēnu tiek apmācīti būvēt un izgatavot ķieģeļus. Tam vajadzīgi divi gadi. Tad nāko�o divu gadu laikā viņi mācās jāt un apsargāt mūsu ganāmpulkus. Bet se�padsmit gadu vecumā viņiem māca apieties ar iero�iem un sāk iesaistīt kaujās.

Ar lielo einuhu vienmēr bija interesanti sarunāties. Sprie�ot pēc visa, viņ� pret fran�u gūstekni izjuta ārkārtīgi lielu cieņu, kas mazliet glaimoja An�elikas patmīlībai, kaut ari viņa negribēja atzīties. An�elika minēja, cik lielā mērā �is nēģeris ar viņa auksto aprēķinu un saprātu varētu palīdzēt An�elikai vai arī kļūt par tās sabiedroto. Pagaidām viņa no tā bija atkarīga pilnīgi visās jomās. Pārējās sievietes � lielāko tiesu kristietes verdzenes, kā ari kāds desmits skaisto etiopie�u sievie�u � no viņa ļoti baidījās. Tiklīdz uz grīdas flīzēm bija manāma viņa garā auguma ēna, viņas sastinga, pārtrauca smieties un kļuva līdzīgas provinciālām klostera pansionāta audzēknēm. Lielais einuhs ar vislielāko rūpību pieskatīja viņam uzticēto nepaklausīgo gūstekņu ganām�pulku, kura avis liekulīgi nolaida skatienu viņa priek�ā. Kad viņ� ar tām saru�nājās, viņa balsī varēja just neiecietību, tomēr viņa skatienam nepaslīdēja ga�rām neviena deta|a.

�odien Osmans Ferad�i likās par kaut ko norūpējies. Galu galā viņ� iz�stāstīja An�elikai, kas viņu satrauca. Di�ciltīgā fran�u gūstekne, kuru viņam bija tas gods pavadīt uz sultāna serālu Marokā, liekas, kādreiz viņam stāstīja, ka tai nācies nodarboties ar tirdzniecības lietām? Kādi savādi tikumi valda jūsu valstī, ja tie atļauj di�ciltīgām sievietēm nodarboties ar tirdzniecību, kas saistīta ar visāda veida darījumiem un netīrām mahinācijām, kā arī pieskai�tāma pie zemākā nodarbo�anās veida! Tomēr tāds viedoklis, starp citu, ir nepareizs, jo pats Muhameds ar savu izcilo saprātu, kuru viņam sūtīja Allahs, nekad nepalaida garām izdevību atgādināt, ka īsteni ticīgo acīs visi nodar�bo�anās veidi ir cienījami un ka islama atzīto �etrdesmit gai�reģu vidū bija gan zemes arājs Ādams, gan galdnieks Jēzus, gan ubags Jovs, gan cars Salamons, gan arī vairāki tirgoņi. Tāpēc francūzietei nevajag kaunēties no tā, ka pagātnē � protams, līdz tam laikam, kad viņa kļuva par di�ciltīgo marķīzi, � viņai nācies nodarboties ar komerciju un, gūstot iemaņas �ādās lietās, viņai, domājams, ir pieredze matērijās, audumos, kurus ciena tie�i kristietes, bet mustrimaņiem �ajā jomā nav nekādu zinā�anu. Vai skaistā Firuzē nav aiz�mirsusi, kā nosaka auduma kvalitāti?

An�elika labprāt uzklausīja Osmana Ferad�i pla�os spriedumus par grū�tībām, kuras sastopamas, nodarbojoties ar tirdzniecību, un pieņēma piedā�vājumu aiziet kopā ar viņu apskatīties nopirktās audumu ķīpas. No iepako�juma rēgojās ārā zaļi un sārti drēbju ruļļi. An�elikai ļoti reti nācās tirgoties ar audumiem, tomēr, noklausoties Kolbēra �ēlo�anos par neapmierino�o au�duma kvalitāti Francijā, viņa galu galā ieinteresējās par �īs preces īpatnībām, jo tas skaitījās viens no galvenajiem tirdzniecības veidiem ar musulmaņu valstīm.

Viņa aptaustīja auduma gabala stūri un apskatīja to pret gaismu.

��� �is ir lēts audums, viņa noteica. � Bet, lūk, �is, sarkanais, ir vilnas audums, to nevar noliegt, tomēr tā ir �mirusi" vilna, tas ir, tā ir vilna, kas savākta no aso krūmu zariem un dzeloņiem, nevis nocirpta, kā to parasti dara. Bez tam tā nav krāsota rubijā, bet kaut kādā citā krāsvielā, un es nebūtu pārāk izbrīnījusies, ka �ī krāsa ļoti ātri izbalēs saulē.

���� Bet zaļā? � Osmans Ferad�i jautāja, kura nesatricināmo mieru no�mainīja slēpts satraukums.

An�elika aptaustīja zaļo audumu. Tas bija pārāk stīvs.

��� Krāms! � viņa teica. � Protams, vilnas kvalitāte �eit ir labāka, bet �is audums ir noausts no da�ādas kvalitātes diegiem un piedevām pārāk iecietināts. Kad to iemērks ūdeni, tas saburzīsies, sarausies, un kļūs uz pusi vieglāks salīdzinājumā ar līdz�inējo svaru.

Lielā einuha seja kļuva pelnu pelēka. Nedro�ā balsī viņ� palūdza savai gūsteknei nocenot vēl divus baķus auduma. An�elika pateica, ka tie ir vis�augstākā labuma un komentāri lieki, bet, mazliet padomājusi, piebilda:

���� Iespējams, ka �ie divi ruļļi � paraugi, kuri tika jums atsūtīti, lai jūs, tos apskatot, pieprasītu daudz lielāku pasūtījuma partiju?

Osmana Ferad�i seja atkal noskaidrojās.

���� Jūs uzminējāt, Firuzē kundze! Jūs man sūtīja pats Allahs. Ja ne jūs, mans presti�s Marokas karalistē, bet tāpat arī Al�īrā un Tunisā, tiktu ap�draudēts. Vēl ja ņem vērā, ka hiūsu karaliene, sultāniete Leila Ai�a, ir ļoti kaprīza, un lai nu kas, bet viņa gan mācētu mani nomelnot sava pavēlnieka priek�ā. Patie�ām, pats Allahs mani atturēja, kad es, saniknots par jūsu bēg��anu, gribēju pakļaut jūs publiskai spīdzinā�anai par biedinājumu citām sie�vietēm un lai jūsu mocības kalpotu viņām par labu mācību stundu. Tad es vēlējos jums nocirst galvu, pat liku noasināt zobenu. Bet saprāts apstādināja manu roku, un manam slavenajam zobenam nācās rūsēt �ajā Al�īras �urku alā, neģēlīgo padibeņu ligzdā, kur nākas sastapties ar negodīgiem tirgotājiem! O, mans zobens! Tagad gan tu varēsi remdēt manas dusmas! Beidzot ir pie�nācis laiks lietderīgam un taisnīgam darbam, lai izbeigtu tavu no�ēlojamo bezdarbību.

�ī pēdējā frāze tika pateikta arābiski, tomēr An�elika bez grūtībām sa�prata �o vārdu jēgu, kad ieraudzīja, kā Osmans Ferad�i ar teatrālu �estu izvilka savu zobenu un tā asmens iezaigojās saules staros.

Uz viņa saucieniem steidzīgi atskrēju�ās kalpones uzvilka gūsteknei baltu, gaisīgu zīda �adru, tad bruņotas sardzes pavadībā iesēdināja port�ēzā, un drīz vien viņa kopā ar Osmanu Ferad�i nonāca viltus tirgotāja bodē.

Tas nokrita zemē, ar pieri skardams grīdu. Marokas sultāna sūtnis lika An�elikai mierīgi atkārtot viņas spriedumus par audumu kvalitāti. Bodē ie�nestie auduma baķi tika attīti, un An�elika sāka tos nocenot. Tirgotāja bo�dītes izrīkotājs, vergs francūzis, pārtulkoja viņas vārdus, mazliet �agodamies un bailīgi skatīdamies uz atkailināto zobenu lielā einuha rokā.

Al�īrie�u tirgotājs sāka skaļi pārliecināt Osmanu Ferad�i par savu ne�vainību: viņ� pat iedomāties nevarējis, ka �is matērijas ir zemas kvalitātes! Domājams, ka iznācis kaut kāds pārpratums. Viņ� nekad nebūtu iedro�inājies mānīt lielā Marokas sultāna sūtni. Viņ� nekavējoties aizies uz noliktavu, lai personīgi atliktu visus auduma baķus, kurus pasūtījis augsti godājamais sul�tāna Muleja Izmaila vezirs. Verdziski saliecies līkumā, viņ� nozuda tum�ajā bunkurā.

Osmans Ferad�i paskatījās uz An�eliku ar apmierinātu smaidu uz lūpām. Viņa acis spīdēja un miedzās kā kaķim, kur� sagatavojies lēcienam. Pie�miedzis aci, viņ� ar galvu viegli pamāja uz noliktavas pusi. Mazliet vēlāk no turienes atskanēja �ausmīgi kliedzieni, un bodītes saimnieks atkal parādījās durvīs, visiem spēkiem mēģinot izrauties no triju nēģeru stiprajiem tvērie�niem, kuri viņu sagrāba, kad viņ� mēģināja aizbēgt pa otrām durvīm.

Viņam lika nokrist ceļos un nolikt galvu uz drēbes baķa.

��� Jūs ta�u necirtīsiet viņam nost galvu?! � An�elika iesaucās.

Francūzietes satrauktā balss apturēja Osmana Ferad�i gaisā pacelto zo�benu.

��� Vai tad pienākums mums neuzliek tikt vaļā no �ī pretīgā nelie�a? � viņ� jautāja.

��� Nē, protams, nē, � An�elika �ausmās sāka protestēt.

Pēc Muleja Izmaila serāla priek�nieka domām, �ādai aizstāvībai nebija nekāda pamatojuma. Tomēr viņam bija savi iemesli sargāt un rēķināties ar fran�u gūsteknes jūtām, un viņ�, smagi nopūties, paziņoja, ka mīkstinās sodu tirgotājam, kur� gandrīz apkaunoja viņu, Marokas sultāna milzīgā serāla pār�valdnieku. Viņ� nocirtīs vainīgajam tikai roku kā vienkār�am zaglim. To viņ� arī pasteidzās a�i izdarīt � cirta ar visnevainīgākā cilvēka izskatu, it kā viņa priek�ā gulētu vienkār�s cukurniedru stumbrs.

��� Patie�ām, mums ir laiks atstāt �o zagļu pilsētu un �o nelietīgo valsti! � Osmans Ferad�i teica da�as dienas vēlāk.

An�elika nodrebēja. Viņa nebija dzirdējusi, kā viņ� ienāca. Lielo cinuhu pavadīja trīs nēģerēni: viens nesa kafiju, otrs biezu grāmatu, papīra ruļļus, tintnīcu un niedru nūjiņu vēstules rakstī�anai, bet tre�ais � dego�u pagali un dzelk�ņainu zaru bunti.

An�elika satraukti gaidīja, kas notiks tālāk. No �ī savādā cilvēka varēja gaidīt visļaunāko� Varbūt �ie priek�meti nēģerēnu rokās ir domāti kādam sevi�ķam spīdzinā�anas veidam, kuru viņ� nodomājis pielietot?

Lielais einuhs smaidīja. Viņ� izņēma no d�ellaba krokām lielu, sarkanrūtainu lakatu, atsēja tā stūrī sasieto mezglu un izņēma no tā gredzenu.

�� �o gredzenu es dāvinu jums, � viņ� teica. � Tas, protams, nav pārāk dārgs, un kaut ari es esmu ļoti bagāts, sevi�ķās tiesības uz dārgām dāvanām man jāatstāj sultānam, manam pavēlniekam. Es jums piedāvāju �o dāvanu kā zīmi, ka esmu ar jums noslēdzis savienību. Bet tagad es sāk�u jums mācīt arābu valodu.

��� Bet kam vajadzīga �ī uguns? � An�elika jautāja.

���� Lai attīrītu apkārtējo gaisu ap Svēto Korānu, kuru jūs tūlīt sāksiet mācīties. Neaizmirstiet � pagaidām jūs vēl esat kristiete, tātad zaimojat visu, kas atrodas jums apkārt. Visur, kurp jūs brauksiet ar mums ceļojuma laikā, man nāksies attīrīt vietu lūg�anām un bie�i izmantot �o uguni. Ticiet man, tas ir ļoti apgrūtino�i�

Osmans Ferad�i izrādījās pacietīgs, maigs un gudrs skolotājs. An�elika sāka iejusties skolnieces lomā, atrodot viņa stundās daudz patīkama. Tās viņu izklaidēja. Arābu valodas zinā�anas viņai noteikti varēja noderēt nākotnē. Ar �īs valodas palīdzību viņa varēs atrast sabiedroto un vienā jaukā dienā aiz�bēgt.

Kā? Kad? Kur? To viņa nezināja. Viņa tikai atkārtoja atkal un atkal, ka, ja paliks dzīva un pie pilna saprāta, tad noteikti spēs aizbēgt!

Daudzo, savādo lietu vidū, kuras viņai vēl vajadzēja atklāt, bija arī tas, ka laika sajūta Austrumos neeksistēja. Un kad lielais einuhs viņai atkal un atkal atkārtoja, ka �viņi brauc nekavējoties", viņa to uztvēra burtiski. Katru dienu An�elika gaidīja, ka viņu uzsēdinās kamieļa mugurā un viņu karavāna dosies ceļā. Tomēr diena nomainīja dienu, Osmans Ferad�i kārtējo reizi la�māja slinkos un neveiklos al�īrie�us, par kuriem vēl slinkāki, pēc viņa vār�diem, bija tikai ebreji un kristie�i, bet karavansarajā nebija manāma nekāda rosība, kura vēstītu par drīzo aizbrauk�anu.

Reiz lielais einuhs atnesa An�elikai venēcie�u samta atgriezuma gabalu, lai uzzinātu, kā viņa to novērtē, bet kādu citu reizi atnāca paprasīt padomu par korda piemērotību seglu izgatavo�anā. Tad viņ� pastāstīja gūsteknei, ka gaida muskusa kravas pienāk�anu no Arābijas, pistāciju riekstu un apriko�u kravas no Persijas, kā arī brīni�ķīgo persie�u nūgu � riekstu cepumus, kam nekādi nevar pielīdzināt Al�īras un Kairas nūgas, kuras atgādina lētu vil�tojumu.

Pati to nevēloties, An�elika aizrāvās ar viņa saimniecības lietām un ne�noturējusies paziņoja, ka persietis Bakteriari bejs kādreiz viņai iedeva recepti īstas persie�u nūgas pagatavo�anai: medus, kas sajaukts ar saberztām man�delēm un da�iem citiem smalki saberztiem ingredientiem, kur ietilpst arī sla�venā, Bībelē minētā, debesmanna. �ī manna atgādina sacukurotas sulas kristāliņus. Dabūto maisījumu mīca kājām lielos marmora traukos, pieberot klāt pistāciju un funduka riekstus.

Skarbais Osmans Ferad�i sasita plaukstas kā prieka pārņemts bērns un nekavējoties devās pēc debesmannas, �ī slavenā Bībeles produkta, kura meklējumi atkal aizturēja viņus Al�īrā uz nenoteiktu laiku. An�elika nezināja, vai priecāties par to visu, vai nē. Kamēr viņai blakus bija jūra, viņa varēja cerēt uz bēg�anu. Tiesa, milzīgais vergu pieplūdums pilsētā � lielākā daļa vergu �eit dzīvoja jau divdesmit gadus � cerības mazināja. Al�īrā viss bija tā iekārtots, ka neļāva kristie�iem pat sapņot par bēg�anas iespējamību.

Piepe�i An�elika iedomājās, ka viņi varbūt brauks uz Maroku pa jūru. Naktī viņa sevi pilnīgi pārliecināja, ka Marokas kuģi noteikti apstādinās Mal�tas bruņinieki vai kristie�u pirāti, un �ī priecīgā pārliecība viņai deva iek�ēju spēku, kad kārtējās mācību stundas laikā lielais einuhs teica, it kā nobeidzot �o tēmu:

� Ja jūrā nerēgotos �ī maltie�u flote, man pilnīgi pietiktu divdesmit die�nu, lai aizvestu jūs pie jūsu kunga, varenā pavēlnieka Muleja Izmaila.

Viņ� tā samiedza acis, ka tās gandrīz aizslēpās aiz plakstiņiem. An�elika jau zināja, ko �ī grimase nozīmē: viņ� vēlas uzzināt viņas domas un pat, neprasot tie�i, dzirdēt viņas padomu, bet da�reiz liek viņai saprast, ka uz�minējis viņas slepenās domas.

Beidzot harēma saimnieks, �ķiet, bija veicis visus sagatavo�anās darbus savas iespaidīgās karavānas ceļojumam. Katru dienu tika ziņots par aiz�brauk�anu, un katru dienu noslēpumainu apstākļu dēļ � bet varbūt arī bez tiem � pavēle tika atcelta, un Osmans Ferad�i jau kuro reizi sāka gaidīt savu jauno, neredzamo debesu āmi, un pat vairāk � kādu paredzējumu.

Viens no kavē�anās iemesliem bija pundurziloņa slimība. Patie�ām, nevar ta�u vilkt pāri kalniem un cauri tuksne�iem �o, vēl neizveseļoju�os, dzīvnieku, kas ir ļoti dārgs un rets, ko viņa majestāte, protams, uzņems ar sajūsmu. Mulejs Izmails kaislīgi mīlēja dzīvniekus. Viņa staļļos tika turēti tūksto�iem zirgu, bet viņa dārzos � �etrdesmit kaķu, pie tam katrs no tiem atsaucās uz savu vārdu. Bija nepiecie�ams pagaidīt, kamēr izveseļosies zilonītis. Un lielais einuhs katru dienu ilgi pārrunāja �o jautājumu ar ziloņa ārstu metru Savarī.

Tad atkal vajadzēja pagaidīt, kamēr tripolie�i sagūstīs kuģi, kur�, kā kļuva zināms, veda kravu ar lielisko malvāzie�u vīnu. Par godu �im notikumam An�elikai nācās atbildēt uz simts apnicīgiem jautājumiem. Kā vajag izturēties pret saldajiem grieķu, fran�u, spāņu, portugāļu un itāļu vīniem? Vai tie ir līdzīgi vājiem, saldiem liķieriem, kurus var pasniegt harēma sievietēm, vai tie ir pieskaitāmi pie reibino�iem vīniem un tātad aizliegti pēc islama likumiem?

An�elika ne bez ironijas piedāvāja sameklēt atbildi uz �o kutelīgo jau�tājumu pie gudrajiem Korāna izskaidrotājiem. Lielais einuhs bija sajūsmināts par An�elikas atbildi, jo tā pierādīja, ka viņa skolniece ir saprātīga un ir labi iegaumējusi, ka �islams" nozīmē �pakļāvību".

Pēc islama likumu zinātāja slēdziena, Muhameds atļāva īsteni ticīgajiem dzert Malvāzijas vīnu, tā ka atlika tikai gaidīt kuģa sagūstī�anu. Lielais einuhs justos ļoti sarūgtināts, ja viņam nāktos atgriezties mājās bez kāda reta un izmeklēta dzēriena, kas būtu domāts harēma sievietēm, kurām aiz harēma re�ģiem vienmēr gribējās pamieloties ar kaut ko jaunu un neparastu. Uzreiz pēc iebrauk�anas Al�īrā viņ� nopirka da�as mucas vīna, kas slavens, pēc tir�gotāja vārdiem, ar savu brīni�ķīgo aromātu un gar�u. Tomēr, uzzinājis no An�elikas, ka viņam ticis iesmērēts visparastākais skābais vīns, viņ� saprata, ka viltīgie al�īrie�i gandrīz vai atkal viņu apkaunoju�i. Un tagad nekas nespē�ja apstādināt viņa straujo zobenu � tas krita uz viltnieka kakla,nogalinot cilvēku, kur� viņam bija pārdevis �īs mucas un piedevām vēl nekaunējās prasīt ap�ēlo�anu, balstoties uz to, ka viņ� ir bijis svētceļojumā uz Meku, pēc kura viņam pie�ķirts �had�i" nosaukums.

An�elika pacietīgi uzklausīja �os stāstījumus, kuri vairāk līdzinājās sievu tenkām. Da�reiz viņa nebeidza brīnīties par to, ka sākumā bija uzskatījusi �o nēģeri par evaņģēlija tēlu pēcteci. Viņa sev teica: viņ� ir sīkumains un plie�kans, pļāpības ziņā pārspēj tenku vāceles un galīgi neizlēmīgs, gauss. Likās, ka viņ� visu laiku mīņājas uz vietas, mēģinot ar taustes palīdzību noteikt tālāko ceļu.

� Nepārsteidzieties, kundze, savos lēmumos, � �ūpojot galvu, teica ve�cais Savarī, kad An�elika padalījās ar viņu savās �aubās. � Tie�i VIŅ�, �is pats Osmans Ferad�i, padarīja Muleju Izmailu par Marokas karali un tagad cen�as viņu iecelt par visas islama pasaules pavēlnieku, un varbūt pat parļ Eiropas. Iesaku jums būt ar viņu uzmanīgai un laipnai un lūgt Dievu, lai viņ� jums palīdz izrauties no �ī vira ķetnām, jo vienīgi Dievam tas ir pa spēkam.

Atceroties �os vārdus, An�elika paraustīja plecus. Lūk, arī Savarī sāka runāt tāpat kā tas juku�ais d'Eskrenvils. Varbūt vecā aptiekāra prāts aiz ve�cuma ir sācis pamazām nīkuļot? Tas nebūtu nekāds brīnums � no visiem �iem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem viegli varēja nojūgties. Ja jau Savarī, vienmēr tik atjautīgs un pilns viltīgu nodomu, nolaidis rokas un atdevis viņus Dieva ziņai, tad tas, protams, tikai tāpēc, ka Savarī vair� nav iepriek�ējais! Vai ari tāpēc, ka viņ� uzskata viņu stāvokli par sevi�ķi bīstamu un sare�ģītu�

Kā dziednieks un zintnieks Savarī varēja pilnīgi brīvi klejot pa pilsētu. Viņ� apstaigāja visas bodītes un tirgus laukumus ārstniecisko zālī�u un ķī�misko produktu meklējumos un, galvenais, � katru reizi atgriezās ar jaunu�miem, kurus saklausījis no kristie�iem, kas pavisam nesen bija nokļuvu�i al�ī�rie�u gūstā. Al�īrā, kurp saplūda gūstekņu bari no visas Eiropas, jaunumi nonāca brī�iem pat ātrāk nekā līdz Francijas, Anglijas vai Spānijas karaļiem. Tādējādi �eit jau bija zināms, ka Rakoci kļuvis par Ungārijas karali, bet Ludviķis XVI devies karagājienā pret Holandi. Pa�laik visi �ie jaunumi An�e�likai likās sīkumaini un nereāli. Varenais Francijas karalis, kur� pieteica karu gandrīz vai visai Eiropai, � vai tie�ām tas ir tas pats cilvēks, kas viņu turēja savos skāvienos un klusā balsī lūdza nebūt pret viņu cietsirdīgai? Bet ja An��elika lūgs tā palīdzību, vai viņ� neliks dimdināt savus draudīgos lielgabalus, lai atbrīvotu viņu no verdzības? Bet viņa pagaidām nedomāja un uzreiz at�meta galvā pazibēju�ās domas par �āda veida pavērsienu, jo tas nozīmētu sevi atzīt par uzvarētu. Neviens no �iem neskaitāmajiem vergiem, kuri nāca uz �ejieni no visiem pasaules nostūriem, ne reizi nebija pieminējis klibu, rē�tām sakropļotu cilvēku vārdā �afrē de Peiraks. An�elika bija pilnīgi pār�liecināta, ka viņ� devies uz Vidusjūru, tomēr jau vairākus gadus par to �eit nebija nekādu ziņu. Vai tie�ām nāksies noticēt Mccco-Mortes versijai, ka grāfs miris mēra epidēmijas laikā? Kad viņu pārņēma �īs domas, An�elikai kļuva it kā vieglāk. Brī�iem vissmagākais no visiem spīdzinā�anas veidiem � ir neziņa. Tad jau labāk izspiest strutas no rētas un atstāt to vaļēju. �Esmu pārāk tālu aizgājusi, dzīdamās pakaļ savam sapnim", � An�elika nodomāja.

Brī�iem viņai sāka likties, ka tagad daudz labāk saprot Savarī. Daudzus gadus viņ� dzīvoja, savas �minerālās mūmijas" idejas pārņemts. Pat iznīcino��ais ugunsgrēks Kandijas ostā viņam bija tikai zinātnisks eksperiments. Un tagad viņ� nezināja, ko darīt tālāk. Pundurziloņa kauli un rūpes par viņa tagadējo pēcteci nespēja apmierināt viņa zinātniskā prāta neizsīksto�ās kaislī�bas. Viņu, tāpat kā An�eliku, uz �ejieni atveda aklais, nejēdzīgais liktenis� Un kas gan īstenībā ir dzīves jēga? Vai tad tā nav tuk�a laika nosi�ana, vienkār�a mīdī�anās uz vietas? Nē, nē, viņa neļausies atmiek�ķēties �ajā ne�panesamajā karstumā, �ajā greznajā krātiņā. Viņa izrausies brīvībā � un �is fakts vien jau nozīmēja mērķi!

Viņa ar divkār�u sparu noliecās pāri pergamentam, rakstot uz tā arābu burtus, � un spēji nodrebēja � sajuta Osmana Ferad�i cie�o skatienu. Viņa bie�i vien pavisam aizmirsa par tā klātbūtni. Viņai sāka likties, ka viņ� �eit sē� vienmēr, majestātisks un neizdibināms, noslēpis savas sakrustotās garās 12�286 kājas baltā vilnas d�ellaba krokās. �odien virs d�ellaba viņ� bija uzvilcis zil�ganpelēku kaftānu, bet galvu rotāja augsta, melna cepure ar tikpat ko�u oran��u iz�uvumu kā viņa nagi.

��� Cilvēka gribasspēks ir maģisks un bīstams ierocis, � viņ� teica.

An�elika, neaprakstāma naida pārņemta, paskatījās viņam sejā, jo katru

reizi, kad Osmans Ferad�i uzminēja viņas apslēptās domas, viņu sagrāba spīvs naids.

�� Vai jūs gadījumā ar to nevēlējāties teikt, ka labāk ļauties dzīves strau�mei tāpat kā beigtai maitai?

��� Mūsu liktenis neatrodas mūsu rokās, jo tas nāk no aug�as, un mēs tam nevaram pretoties.

��� Tātad, pēc jūsu domām, cilvēks nav spējīgs izmainīt savu likteni?

���� Ir spējīgs, � stingri noteica lielais einuhs. � Katram cilvēkam ir iespēja nostāties pretī savam liktenim, kaut arī �ī iespēja ir ārkārtīgi reta. To var izdarīt tikai ar ārkārtīgi stipru gribasspēku. Lūk, kāpēc es saku, ka gribasspēks ir pielīdzināms maģijai, � tāpēc ka tā maina dabisko notikumu gaitu. Bet bīstams tas ir tāpēc, ka par �o rezultātu nākas maksāt pārāk dārgu cenu � cilvēkam jāizcie� smagi pārbaudījumi. Tie�i tāpēc kristie�i, izman�todami savu gribasspēku visos iespējamos gadījumos, arī sīku un nevajadzīgu mērķu sasnieg�anai, pastāvīgi atrodas pretrunā ar savu likteni, un tas izraisa tikai bēdas, par kurām tie vēlāk �ēlojas.

An�elika pa�ūpoja galvu.

��� Es jūs nekādi nespēju saprast, Osman bej. Mēs piederam da�ādām pasaulēm.

���� Gudrība nav iegūstama vienā dienā, it sevi�ķi tiem, kas uzaugu�i muļķības un nekonsekvences dūksnājā. Un tā kā jūs esat gudra un skaista, es gribu jūs pasargāt no visām tām nelaimēm, kuras jūs piemeklēs, ja jūs mēģināsiet spītēties likteņa lēmumam vai mainīt to tā, kā vēlaties JUS, kad visi apslēptie un mums nezināmie ceļi ir tikai Allaha ziņā.

An�elikai gribējās novērst skatienu un augstprātīgi atbildēt, ka Korāna gudrība nevar sacensties ar grieķu-romie�u civilizācijas garīgajām bagātībām. Un tomēr, neskatoties uz visu, viņa nejutās aizskarta. Viņu pārņēma samierinātība, it kā viņu vadītu un sargātu kāds gai�s un skaidrs saprāts, kuram pa spēkam izkliedēt tumsu un viest skaidrību viņas nākotnē.

��� Osman bej, jūs esat burvis?

Smaids, kur� parādījās lielā einuha lūpās, bija gandrīz vai labsirdīgs.

��� Nē, vienkār�i esmu cilvēks, brīvs no tām kaislībām, kuras daudziem liek zaudēt realitātes izjūtu. Un vēl kas, Firuzē, � es vēlētos tev atgādināt galveno: Allahs vienmer cilvēkam dāvā vēlamo, ja tas, ko cilvēks prasa, ir taisnigi un lūg�ana tiek atkārtota katru dienu.

Karavāna kā milzīgs kāpurs lēni vilkās uz priek�u zilās debess pārvalka aizsegā, vīdamās gar sarkano klin�u pakāji un kāpdama arvien augstāk un augstāk uz Vidusatlasa kalnu korēm. Tajā ietilpa divi simti kamieļu, tikpat daudz zirgu, trīssimt ēzeļu un divi me�onīgi, neredzēti dzīvnieki � pundurzilonis un �irafe. Karavānai pa priek�u brauca liela, bruņota jātnieku vienība, kurā vairākums bija nēģeri, tāda pati vienība brauca arī tās aizmugurē, un, beidzot, karavānas abās pusēs jāja bruņoti jātnieki. Apmēram simts cilvēku gāja kājām, sadalīju�ies grupās visas karavānas garumā, kas bija �pati lielākā pēdējo piecdesmit gadu laikā", kā lepni teica ekspedīcijas vadītājs, lielais einuhs Osmans Ferad�i.

No avangarda laiku pa laikam atdalījās jātnieku grupas zirgu un kamieļu mugurās, katru reizi izraujoties uz priek�u, kad karavāna tuvojās �aurai aizai vai kalnu pārejai, kur varēja iekļūt kādos slazdos. Sargi rāpās kalnu virsotnēs, no kurām varēja pārredzēt laupītāju aiz�ķērsotos ceļus un ziņot par to parā�dī�anos ar muske�u �āvieniem. Citu ziņu nodo�anai izmantoja spoguļus, kuri raidīja saules starus.

An�elika sēdēja palankīnā, kas bija nostiprināts starp diviem pinkainiem kamieļa kupriem. Braukt palankīnā bija liels gods � daudzas sievietes, pat tās, kuras bija domātas harēmam, gāja kājām vai kratījās ēzeļu mugurās.

Ceļ� vijās pa kalniem, kuri bija gan kaili, gan ciedru un akāciju apaugu�i. Kājām ejo�ie nesēji gandrīz visi bija arābi, bet jātnieki ar iero�iem rokās bija nēģeri, ieskaitot desmitgadīgus zēnus. Tie pa�i zēni, kuri Al�īrā An�eliku pār�steidza ar savu noslēgtību, ēdelību un slinkumu, jau ceļojuma sākumā likās samainīti pret citiem zēniem. Noskaidrojās, ka viņi visi ir ļoti jautri, asprātīgi, pieticīgi ē�anā un spēj auļot bez paguruma. Likās, viņus dzīvē sarūgtina vie�nīgi tas � ka nevar visu laiku dzīties pakaļ laupītājiem, un tāpēc, sācen�oties viens ar otru jā�anas mākslā, tie laida pilniem auļiem uz priek�u, ātru�mā nocērtot koku zarus. 12*

Pieaugu�ie kareivji nēģeri at�ķīrās ar savu stingro, majestātisko un ak�mens nekustīgo sejas izteiksmi. Viņi bija labi apbruņoti � katram pie sāniem bija zobens, muskete un �ķēps � un apģērbti formās: sarkanos turbānos un sarkanās zīda platbiksēs. Tie bija �buakeri", Marokas sultāna atlasīta gvarde. Viņiem blakus atradās jani�āru vienība, kurai Mecco-Morte un Al�īras pa�ā lika apsargāt karavānu ar viņu di�ciltīgo viesi pārgājiena laikā pāri Vidusatlasa kalniem un kura izskatījās kā viņu nabadzīgie radinieki.

�ī ganāmpulka uzraugs un gans, kas lēni virzījās uz priek�u, dzelteno putekļu ieskauts, protams, bija Osmans Ferad�i. Jājot sava baltā zirga mu�gurā, viņ� nenogursto�i sekoja kārtībai kolonnā, visu laiku uzturot cie�us sa�karus ar konvoja virsniekiem, apsaucot pārāk iekaisu�os zēnus kareivjus, kā arī rūpējoties par to, lai vērtīgākajām un dārgākajām gūsteknēm tiktu bie�i pasniegtas vieglas uzkodas un atdzesēti dzērieni.

Tagad viņ� atkal bija savā ko�ajā Sudānas apmetnī un turbānā ar zelta iz�uvumiem, kuri �ilbino�i spīdēja saules staros katru reizi, kad lielais einuhs iztaisnojās seglos, ieskatīdamies tālēs vai pagrie�oties pret kolonnu, lai dotu kādu pavēli savā skanīgajā sievietes balsī, kura pavisam neatbilda viņa bar�gajam izskatam un gigantiskajam augumam.

Tie�i viņ� iesaistījās pārrunās ar laupītāju barve�iem, ja sadursme drau�dēja pārvērsties nopietnā kaujā. Bandītu bija tik daudz, ka viņu iznīcinā�anai vajadzētu lielu daudzumu kaujas iero�u un munīcijas, tāpēc daudz prātīgāk bija samaksāt caurbrauk�anas maksu ar da�iem zelta naudas pilniem makiem un pāris maisiem graudu, lai bez starpgadījumiem tiktu uz priek�u.

Lielākā bandītu daļa bija kabilie�i zilos tērpos. Gandrīz visiem viņiem bija balta ādas krāsa. Tie piederēja pie kalnie�u zemkopju ciltīm, ko naba�dzība un bads spieda piedzīt izpirkuma maksas piedzī�anu karavānām, kuras �ķērsoja viņiem piedero�os zemes gabalus. Viņu loki un bultas nevarēja sa�censties ar Marokas sultāna musketēm.

� Lūk, visu nekārtību iemiesojums, kas valda Al�īrā un Tunisijā, � Os�mans Ferad�i nicino�i noteica. � Lūk, kādu cenu maksā musulmaņi par to, ka atļāva sevi vadīt renegātiem eiropie�iem, kuri domā tikai par savu �ī brī�a īslaicīgo izdevību. Jūs redzēsiet, kā viss mainīsies, kad mēs iebrauksim Marokā. Tur apvidus vecākie atbild ar savu galvu, ja viņu apsardzībā eso�iem ceļiniekiem kaut ko nozog. Tāpēc Marokā ceļi tikpat kā nav bīstami!

Osmans Ferad�i pēc iespējas ātrāk tiecās sasniegt savas iemīļotās karaļ�valsts robe�as. Karavānas lielie apmēri un dārgās preces piesaistīja laupītāju uzmanību kā medus, kas pievelk mu�as. Fatima sīki aprakstīja An�elikai ba�gātīgās dāvanas, kuras Al�īras admirālis sūtīja lielajam Marokas pavēlniekam Mulcjam Izmailam.

Pirmkārt, zelta troni, kas mirdzēja no dārgakmeņiem, un kam bija bagāta vēsture. Mecco-Morte to dabūja kā trofeju, sagūstot venēcie�u galeru. Venē�cie�i, savukārt, to atņēma korsāriem, kuri devās uz Bcirutu, kur tronis bija nozagts Persijas �aham, kad tas devās vizītē pie �iītu un ismailītu ciltīm. Zelts vien, kas tika izlietots troņa izgatavo�anai, maksāja astoņdesmit tūksto�us piastru.

Tālāk, divus Korāna eksemplārus izmeklēti dārgos vākos, kas inkrustēti dārgakmeņiem.

Bagātīgi iz�ūtu Kaabas paklāju.

Trīs zobenus, izdaiļotus dārgakmeņiem, zelta mazgājamo galdiņu ar pie�derumiem � pavisam astoņdesmit deviņiem priek�metiem, tūksto� muslīna atgriezumu turbāniem un piecdesmit mazāk vērtīgu venēcie�u baķu.

Bez visa tā � simts zēnus, divdesmit melnus einuhus no Somālijas, Lībijas un Sudānas, desmit melnus etiopie�us un septiņus baltus no tautām, ku�ras, domājams, cēlu�ās no haldejiem, un se�desmit arābu zirgus, no kuriem septiņi, pa�i labākie zirgi, apsegloti. Un bez tam vēl daudzas zirglietas, kas darinātas no zelta, pundurziloni no Sudānas, pārsegtu ar sārtu poponu, �irafi no Nīlas aug�teces un divdesmit piecus saiņus ar musketēm. Un vēl piedevām divdesmit da�ādu tautību sievie�u, pa�u skaistāko�

Kā cilvēks, kas pieradis pie bagātības un greznības, An�elika nevarēja atturēties no tā, lai aprēķinātu aptuveno vērtību �īm dārgajām dāvanām. Pēc viņas aprēķiniem iznāca kaut kas ap diviem miljoniem liru! An�elika jutās pārsteigta. Tas parādīja patieso kalabrie�u renegāta varenību, ar kuru An�e�lika bija runājusi tik nekaunīgā un izaicino�ā tonī. Jā, Mecco-Morte bija stiprs! Un tomēr An�elika viņam nepadevās, kā arī nepadosies �im Mulejam Izmailam, lai cik bargs viņ� arī būtu! Par to domājot, An�elika nodrebēja un atguvās no tā stāvokļa, kurā viņa bija ieslīgusi garā ceļojuma laikā, kad viņu �ūpoja līdz nelabumam.

Vakarā tika uzslietas teltis, un gaisā pacēlās ugunskuru dūmu strūkliņas, kuras beidzot aizsedza vakara vēsmas skartās dzeltenoran�īgās debesis. Lai mazliet izklaidētu sievietes, kuras bija nopirktas sultāna harēmam, Osmans Ferad�i atsūtīja pie tām da�us �onglierus, �ūsku dresētāju ar smeldzīgi skano��o stabulīti, dervi�u, kur� rija skorpionus, sasmalcinātus stiklus un asos kaktu�su izaugumus, un dejotāju. Bez visiem �iem aktieriem viņ� vēl atsūtīja aklu dziedoni, kur� brik�ķināja kaut kādu mūzikas instrumentu, kas līdzinājās mi�niatūrai ģitārai. Sē�ot pēc turku modes pie telts ieejas, viņ� pievērsa savu melno seju debesim, slavējot arvien jaunus Muleja Izmaila sasniegumus. An��elika jau pietiekami labi zināja arābu valodu, lai saprastu viņa vienmulīgo, gaudulīgo dziedā�anu:

�Viņ� ir jauns un skaists, un neparasts tam spēks. Viņa sejā atspoguļojas kaislības, kas kvēlo viņa sirdī. Priekos viņa seja staro un ir balta. Bet dusmās viņa vaigs ir melns, acīs zvēro sārtas uguns liesmas. Cik asprātīga un gudra ir viņa valoda! Viņu apbrīno visi tie, kas ar viņu sarunājas. Viņ� ir veikls un viltīgs, un vienmēr sasniedz savu mērķi. Viņ� novēr� draudo�ās nelaimes un vienmēr ir modrs. Bīstamās situācijās parādās viņa dro�sirdība un bezbailība, un viņ� ir ļoti stingrs un savaldīgs nelaimēs� Savā lepnumā viņ� pārspēja kalifu Harunu al Ra�idu, bet lēnprātībā � kraupja klātu pēdējo ubagu. Viņ� ir patiesi liels un varens, jo viņa acīm skatās pats gai�reģis".

An�elika, neko nedomādama, klausījās, dziedātāja monotonās, aizsma�ku�ās balss skaņu ieaijāta. Viņa sēdēja pie ieejas pla�ā, mīkstiem spilveniem izklātā teltī, kur viņa dzīvoja kopā ar gūstekni �erkesieti. Tā bija burvīga un skumja meitene pusaudze, kura visu laiku raudāja, atceroties savus vecākus un dzimteni.

Sēdē�ana kamieļa mugurā jauno francūzieti pārliecināja uzvilkt turcietes apģērbu, līdzīgu tam, kādu viņa nēsāja Kandijā: garas platbikses no gaisīga auduma, muslīna kreklu garām piedurknēm un īsu, brīvu, skaisti iz�ūtu bez�roci. Dzīve karavānā, kas �ķērsoja tuksnesi, neļāva justies brīvi, ja mugurā bija stingra korsete, cie�i apsēji un krū�turu paliktņi.

An�elika grauza cukurā apvārtītus un jēra taukos ceptus pistāciju riekstus, sakot sev, ka pie visām nelaimēm viņa vēl arī nenovēr�ami uzbarojas.

Aklais dziedātājs turpināja dziedāt monotonā balsī:

�Viņ� uzvarēja visus savus ienaidniekus un tagad valda viens pats. Cik gan galvu nolidoja no pleciem citticībniekiem vakara kaujā! Cik daudzi no tiem krāca, kad viņus zirgi vilka pa zemi! Cik daudziem kakliem mūsu �ķēpi kļuva par pēdējo kaklarotu! Cik daudziem mūsu ienaidniekiem krūtis rotāja mūsu lodes! Cik daudz gūstekņu, cik daudz līķu klāj mūsu zemi! Cik daudz ievainoto guļ asins peļķēs, kuras iztek no viņu dzīslām! Maitu putni nosē�as un veldzē savas slāpes. Visu nakti �īs asinis laiza �akāļi.

�akāļi un maitu putni saka: � �eit gāja Mulejs Izmails.

No rīta visi viņa kareivji bija piedzēru�ies � nē, ne jau no reibino�iem dzērieniem! Viņa vietnieks Ahmets sūtīja viņam no Tafilaletas divus pilnus vezumus ar diviem tūksto�iem nocirstu galvu. Kad vezumi iebrauca Meknesā, trūka desmit galvu. Mulejs Izmails paķēra zobenu un nocirta iztrūksto�ās desmit galvas no savu neizveicīgo sargu pleciem".

Pie An�elikas pieliecās garais Osmana Ferad�i stāvs, un lielais cinuhs godbijīgi pajautāja:

��� Vai jūs pietiekami labi zināt arābu valodu, lai saprastu �īs dzejas vār�dus?

��� Pilnīgi pietiekami, lai nakti mani mocītu drausmīgi murgi. Pēc manām domām, jūsu Mulejs Izmails � pirmkārt ir viens no vislielākajiem asinssū�cējiem un me�oņiem!

Osmans Ferad�i uzreiz neko neatbildēja. Ar trijiem pirkstiem viņ� satvēra mazu lasīti, kurā vergs bija ielējis tikko uzvārītu kafiju, tad noteica:

��� Vai tad uz pasaules ir kāda impērija, kura būtu radusies bez kariem, slepkavībām vai kareivju asins izlie�anas? Mulejs Izmails tikai pavisam nesen godīgā cīņā uzvarēja savu brāli Muleju Ar�i. No tēva puses viņ� ir Muhameda pēctecis, bet viņa māte bija nēgeriete no Sudānas.

��� Osman bej, jūs patie�ām nopietni domājat padarīt mani par vienu no neskaitāmajām verdzenēm jūsu valdnieka pili?

��� Nē; jūs kļūsiet par viņa tre�o un pa�u mīļāko sievu.

An�elika nolēma pielietot vienu no viltībām, kuru neviena pasaules sie�viete labprātīgi neizmantotu. Viņa nolēma savam īstajam vecumam pielikt piecus� nē, septiņus� nē, vislabāk � desmit gadus, un tāpēc pateica Osmanam Ferad�i, ka viņai jau sen ir pāri �etrdesmit. Kā gan viņ�, lielais einuhs, sava valdnieka mīlas prieku gādātājs un sargātājs, nolēmis ielikt viņa gultā sievieti, kurai ir tik daudz gadu? Viņ� ta�u pats pavisam nesen stāstīja An�elikai, cik daudz pūļu vajag, lai uzturētu visas tās verdzenes, kuras nākas sūtīt prom uz attāliem cietok�ņiem, vienlaicīgi papildinot harēmu ar jaunām piecpadsmit divdesmitgadīgām meitenēm?

Osmans Ferad�i klausījās viņā ar smaidu uz lūpām.

��� Tātad jūs esat ļoti veca, � viņ� rezumēja.

��� Jā, ļoti, � An�elika apstiprināja.

��� Nekas, tas nemaz neatbaidīs manu pavēlnieku. Viņ� māk novērtēt prā�tu, pieredzi un asprātību, kas piemīt sievietēm jūsu vecumā, it sevi�ķi tad, ja tas viss slēpjas tik skaistā ķermenī, kur� nav zaudējis jaunības svaigumu.

Un lielais einuhs smīnot paskatījās An�elikai sejā:

���� Jaunas meitenes ķermenis, pieredzēju�as sievietes uzskati� noslēpumainība, mīlas mākslas pazī�ana un varbūt pat sava veida atraisītība sievietei, kura atrodas savā ziedu plaukumā. Tev ir viss, un �ie pikantie kon-

A cl

trasti ncatgrūdīs, bet tie�i otrādi � pievilks manu pavēlnieku. Viņ� visu pa�manīs no pirmā acu uzmetiena, tāpēc ka viņam ir spējas saskatīt cilvēkus un redzēt tiem cauri, neskatoties uz savu jaunību un nevaldāmo kaisli, kura viņu nekad nepamet, pateicoties impulsīvajām nēģeru asinīm no mātes puses. �īs nevaldāmās kaislības dēļ viņ� varētu aiziet bojā, jo tās liesmas nekad nenodziest, redzot jaunus iekāres objektus. Viņ� varētu visu savu laiku un spē�kus atdot nogurdino�ām mīlas spēlēm, apmierinot savas nerimsto�ās kaislības. Tomēr jau tagad var manīt mūsu valdnieka ģenialitāti, jo viņ� māk fiziski un morāli pretoties kārdinājumiem un nogurumam. Nenoniecinot savu verdzeņu skaistumu, vai, precīzāk sakot, mākot tām pievērst uzmanību tikai noteiktā laikā, viņ� spējīgs sirsnīgi pieķerties vienai vienīgai sievietei, ja viņ� tajā saska�tīs apslēptas vērtības un jutīs savas sirds ilgu apmierinājumu. Vai zini, cik veca ir viņa pirmā sieva, pati mīļākā, kurai viņ� bie�i prasa padomus? Vismaz �etrdesmit� bet ne tā kā tev, pa īstam. Viņa ir ļoti resna un lielāka par mūsu valdnieku veselu galvas tiesu, kaut arī viņ� ir visai iespaidīgs� Bet āda viņai melna kā nosūbēju�a katla dibens. Paskatoties uz viņu, pārsteigumā vari jautāt, kā viņa iemanījās valdīt pār valdnieka sirdi, ka viņ� nespēj no tās atteikties.

Toties otrajai sievai ir mazliet pāri divdesmit. Viņa ir angliete, kuru uz kuģa sagūstīja Saies korsāri, kad viņa kopā ar māti devās uz Tan�ēru, kur viņas tēvs bija garnizona virsnieks. Viņai ir zeltaini mati, rozīgi balta āda un daudz citu valdzinājumu. Viņa varētu pilnīgi pakļaut savai varai Muleju Izmailu, bet�

��� Bet?

��� Bet pirmā sieva, Leila Ai�a, viņu pakļāvusi savai varai, un viņa neko nedara, neapjautājusies vecākajai sultānietei vai uzklausījusi tās norādījumus. Visi mani mēģinājumi lai palīdzēt atbrīvoties no �īs kaitīgās ietekmes bija veltīgi. Nē, skaistā Deizi, kura pārejot islama ticībā, sāka saukties Valīna, nepavisam nav muļķe, bet sultāniete Leila Ai�i nekad neļauj viņai izrādīt savu gribu.

���� Bet jūs, Osman bej, vaf tad jūs sevi neuzskatāt par Leilas Ai�i pa�devīgu kalpu? � An�elika apjautājās.

Lielais einuhs vairākas reizes paklanījās, ar roku pieskaroties pierei un plecam, un visiem dzirdot paziņoja, ka ar sirdi un dvēseli uzticīgs visu sultānie�u sultānietei.

� Nu, bet kādai, pēc jūsu domām, jābūt sultāna tre�ajai sievai?

Osmans Ferad�i pēc ieraduma pievēra acis.

���� Viņa tre�ajai sievai jābūt ar Leilas Ai�i gudrību un godkārību un anglietes pērļu zeltaino skaistumu. Ar viņu mans pavēlnieks iepazīs tādu svēt�laimi, ka viņam pārstās eksistēt citas sievietes.

���� Un viņa, protams, uz pirmo mājienu paklausīs lielā einuha, serāla izrīkotāja padomiem?

��� Un ar to viņa tikai iegūs, dodot labumu manam pavēlniekam un visai Marokas karalistei.

��� Tāpēc jūs toreiz Al�īrā man nenocirtāt galvu? :

��� Protams.

��� Bet kāpēc jūs nelikāt mani nopērt?

��� Tu man to nekad nepiedotu! Nekādi atvainojumi, nekādi lūgumi, ne�kādi uzmanības pierādījumi vairs nespētu nolīdzināt tavā atmiņā aizvaino�jumu, kuru tu vēlāk gribētu atmaksāt, vai ne, dārgā Firuzē?

Kamēr viņi sarunājās, kļuva tum�s. Visur iedegās ugunskuri, skanēja bal�sis un klusas flautas melodiska dziedā�ana tamburīnu pavadījumā. Laiku pa laikam atskanēja^ kamieļu rēcieni, zirgu zviedzieni un aunu blē�ana. Aunus ganāmpulkā dzina pakaļ karavānai, lai kādu no tiem katru dienu nokautu.

Virs ugunskuriem karājās katli, kuros vārījās trekni, vircoti ēdieni. Arābu nesēji, kareivji, bet kopā ar tiem arī vergi, drūzmējoties pie katliem, maziem malciņiem strēba dedzino�o viru, kas bija piesātināta ar smar�īgiem koriandriem un kaut kāda auga eļju, kurai bija tikpat patīkama piegar�a kā svaigam krējumam. No rokas rokā tika pasniegti ēdieni no kebaba, jēra kar�bonādes, sagrieztas nelielos gabaliņos un apceptas jēra taukos. Gaļu varēja ēst tikai saimnieki, bet vergiem pienācās vārītas saknes ar pipariem.

Tagad siltums vairs nenāca no debesīm, bet gan no zemes, kas atgādināja sakarsu�u krāsni. Tās karstā elpa skāra gan cilvēkus, gan dzīvniekus, pastip�rinot aitu sviedru un kausēto tauku smaku, par kurām stiprāka bija vienīgi piparmētru smar�a, ko brī�iem atnesa vēja plūsma.

Spēcīga vīrie�a balss sāka dziedāt dziesmu, pārspējot monotonās un spie�dzīgās musulmaņu mūzikas skaņas. Dziedāja neapolic�u vergs, zvaig�ņotās de�bess un naksnīgā tukne�a burvības apmāts. Viņ� aizmirsa par savu nebrīvi, sajuzdams sevi kā daļiņu no brīvās klaidoņu dzīves, slavinot brīvību pat tiem, kas gāja sakalti va�ās.

Un, sajuzdama, ka arī viņa nav tālu no tā, lai padotos kārdinājumam, kārdinājumam samierināties ar nebrīvi, An�elika kaislīgi teica:

��� Nerēķinieties ar mani, Osman Ferad�i! Es neesmu radīta tam, lai kļū�tu par sultāna mulata verdzeni.

Lielais einuhs nemaz neapvainojās.

���� Kā tu vari to zināt? Un vai tava dzīve bija tā vērta, lai to varētu no�ēlot?�

�Kur tad tu gribētu dzīvot? Kādai pasaulei tu esi radīta, māsiņ?" � kādreiz teica brālis Raimons, skatoties viņas sejā ar jezuīta vērīgo skatienu.

���� Lielā sultāna Izmaila harēmā tev būs viss, ko sieviete var vēlēties: vara, mīlas prieki, bagātība�

���� Pats Francijas karalis nolika pie manām kājām savu varu un visas bagātības, bet es to noraidīju!

Nu, lūk, viņai tomēr izdevās to pārsteigt.

��� Vai tas ir iespējams? Tu atteici mīlestību savam valdniekam, kad viņ� tev to lūdza? Vai tie�ām tu piederi pie tām sievietēm, kurām ir sve�as miesas kārības? Nē, tas nevar būt. Tavās manierēs, gaitā var just brīvu atraisītu sievieti, kura labi jūtas vīrie�u sabiedrībā. Tava kaislīgā dzīvotgriba, izaici�no�ais smaids, drosmīgais skatiens � tas viss runā par to, ka tu esi dzimusi kurtizāne. Es nevarēju vilties.

��� Un tomēr tu esi piemānīts, � An�elika atcirta, tīksminoties par viņa apjukumu. � Esmu likusi vilties visiem saviem mīļākajiem un, palikdama at�raitne, nolēmu dzīvot mierīgi, bez uztraukumiem, kurus rada mīlas mokas un ar to saistītās intrigas. Nenolieg�u mans atteikums lika Francijas karalim ieslīgt dziļā izmisumā, bet kā es varēju viņam palīdzēt? Ļoti drīz es liktu viņam vilties, un to viņ� man atmaksātu, tāpēc ka �ādas lietas monarhi uzska�ta par personīgu apvainojumu. Vai tad jūsu Mulejs lzmails jums pateiktos par to, ka jūs ieliktu viņam gultā aukstu un bezjūtīgu sievieti?

Osmans Ferad�i piecēlās, apjukumā berzējot savas koptās, skaistās rokas. Viņam sagādāja lielas pūles neizrādīt gūsteknei savu vil�anos, kuru izsauca An�elikas atzī�anās. Viņa lieliski izstrādātajā domu mehānismā iezagās kļūme � un kāda! Ko viņam darīt ar verdzeni, kura ir tik apbrīnojami skaista un pēc visām pārējām pazīmēm norāda uz kaislīgu dabu, kas izsmalcināto Izmailu noteikti apmierinātu, bet kura var izrādīties pasīva un nemākulīga? Osmans Ferad�i juta izspie�amies aukstus sviedrus, bet ausīs skanēja Muleja Izmaila dusmīgie kliedzieni.

Sultāns ne reizi vien �ēlojās, ka viņam apniku�as �is bezkrāsainās, neiz�teiksmīgās, bez �aubām, skaistās mei�as, kuras liku�as viņam vilties pieredzes trūkuma dēļ. Bet kaislīgās mīlētājas bija nolemtas ātrai noveco�anai.

Lielais einuhs devās nogurdino�os ceļojumos uz Centrālās Āfrikas d�un�gļu nomali, kur, kā viņam bija zināms, eksistēja kāda sekta ��ikombi" � jaunavas, kuras burves apmācīja visiem mīlas spēles noslēpumiem. Bet Mulejs I/mails tikai neapmierināti viebās. Tum�ādainas sievietes viņam bija apniku��as, tā viņ� teica. Tagad viņ� vēlējās baltās sievietes. Un Osmans Ferad�i devās uz Al�īru. Tomēr no tā visa, ko viņ� veda sev līdzi, tikai par An�eliku viņ� varēja dro�i teikt, ka viņa apmierinās sultāna iegribas.

Lielais einuhs vēlreiz pārskatīja gūsteknes, nopirka visskaistākās, bet visas viņas bez izņēmuma bija pārāk jaunas un nepieredzēju�as. Vai tad islandieti, kuras mati līdzinājās dzidrai mēness gaismai, bet acis bija neredzīgas un aukstas, varēja pasniegt kā karstasinīgu mīļāko? Labākā gadījumā to varēja rādīt kā sve�zemju brīnumu. Viņu nekādi nevarēja atdzīvināt, izraut no sastin�guma stāvokļa, un bez tam, domājams, viņa drīz mirs.

Tāpēc viņ�, Osmans Ferad�i, lika visas cerības uz tirkīzu sievieti ar visiem tās kaislības uzliesmojumiem un tīģerienes nepakļāvību. Baumas par viņu klī�da pa visu Vidusjūru. Mecco-Morte nolēma viņu saņemt gūstā tie�i pēc lielā cinuha lūguma, un visiem An�elikas nodomiem par spīti, viņ� to saņēma kā dāvanu, kaut arī faktiski nopirka no kalabrie�u renegāta � par neiedomā�jamu cenu, � jo visus Kamas salas izliktos slazdus un nodomus finansēja tie�i viņ�.

Un pēk�ņi skaistule atzīstas viņam savos trūkumos, pilnīgi nepieņemamos gūsteknei, kuru viņ� nolēmis paaugstināt par sultāna mīļāko sievu un kurai, pēc viņa nodomiem, bija jāpiesahta^Mulejs Izmails ar savām prāta spējām un ķermeņa skaistumu.

Pēk�ņi lielais einuhs satraucās vēl vairāk, atceroties, ka francūziete, kad viņ� tai deva iespēju brīvi staigāt pa karavānsaraju, pavisam necentās sev pievērst vīrie�u uzmanību. Viņa bija vienaldzīga pret kareivju un kamieļu dzi�nēju derdzīgajiem skatieniem un slepeni nemeta acis uz spēcīgo vīrie�u muskuļo�tajām kājām vai uz kareivju slaidajiem augumiem.

Osmans Ferad�i zināja, ka kristietes no rietumu valstīm mēdza būt aukstas un brīnumaini nemākulīgas mīlas lietās, kas viņām laikam iedvesa tikai bailes un kauna izjūtas. Savu apjukumu viņ� izteica arābu valodā:

��� Ko man ar tevi darīt?

An�elika saprata �o vārdu jēgu un saprata, ka viņai ir dots laiks.

���� Jums nav nekādas vajadzības mani rādīt Mulcjam Izmailam, � viņa teica. � Harēmā, kur pēc jūs vārdiem uzturas gandrīz astoņi simti sievie�u, man nenāksies grūti palikt nemanītai. Es turē�os blakus kalponēm. Es izvai�rī�os no sultāna sabiedrības. Mana seja vienmēr būs pārklāta ar �adru, un jūs varēsiet teikt, ka esmu slima ar kaut kādu ādas slimību.

Osmans Fcrad�i izmisis apstādināja viņas vārdu plūdus ar �estu. Viņ� tai pateica, ka apdomās An�clikas vārdus, un aizgāja. An�elika ironiski noska�tījās viņam paka), tomēr sirds dziļumos viņu mocīja pārmetumi tikai tāpēc, ka viņa to tik ļoti sarūgtināja.

Tiklīdz karavāna �ķērsoja Marokas karalistes robe�as, apkārtne uzreiz krasi izmainījās. No horizonta uzreiz nozuda laupītāju silueti. To vietā ceļā parādījās zemi cietok�ņi no laukakmeņiem, kurus pēc Muleja Izmaila pavēles karapulki uzcēla visos zemes nostūros. No cietok�ņu mūriem izjāja nēģeri sarkanos turbānos. Viņi auļoja karavānai pa priek�u. Tagad apmetnes tika rīkotas pie lauku mājām, kuru vecākie iztapīgi steidzās pamielot ceļiniekus ar pienu, mājputniem un aitas gaļu. Pēc karavānas aizie�anas viņi lika ap�metnes vietā dedzināt niedru kūļus ar visām lapām, lai attīrītu zemi, kuru bija apgānīju�i kristie�u vergi, un lai neviens nevarētu pārmest �o vietu ie�dzīvotājiem vieglprātīgu attieksmi pret savu ticību.

Pa to laiku līdz ceļiniekiem nonāca pirmās ziņas par sultānu. Mulejs Izmails pa�laik karoja ar savu māsasdēlu Ab del Maleku, kur� sacēlās un apvienojās ar berberu ciltīm, ieslēdzoties Fesas cietoksnī. Tomēr drīz vien kļuva zināms, ka lielais sultāns jau svin uzvaru. Sūtnis nodeva Osmanam Ferad�i apsveikumus sakarā ar veiksmīgo atgrie�anos mājās un pateica, ka pa�vēlnieks ļoti priecīgs par sava labākā sūtņa un drauga atgrie�anos. Valdnieks tikko kā bija ieņēmis Fesas cietoksni, pilsētas ielās trakoja viņa melnie buakeri, sacērtot zobeniem visus tos, kam rokās redzēja iero�us.

�ajā laikā karavāna atradās divu dienu gājienā no Fesas. Savu apmetni karavāna bija izvietojusi pie augsta, kvadrātveidīga cietok�ņa, kura mūrus ro�tāja roboti torņi. �ī cietok�ņa pārvaldnieks gubernators Alizs nolēma sarīkot grandiozus svētkus par godu sultāna uzvarai un godinot viņa lielā einuha un karalistes vezīra Osmana Ferad�i atgrie�anos.

Balsu �alās un muske�u �āviena trok�ņos jātnieki lielisku rik�otāju mu�gurās, tērpu�ies dzeltenos, zaļos un sarkanos burnusos, rādīja brīnumainus d�igitu trikus.

An�elika tika uzaicināta piedalīties gubernatora rīkotajās dzīrēs. Viņa ne�uzdro�inājās atteikties, jo lielā einuha, kur� visas pēdējās dienas staigāja sadrūmis, lūpās �is ielūgums skanēja kā pavēle. Pie pa�ām citadeles sienām dzīrotājiem tika uzcelta milzīga telts, kuru klāja smalki kamieļvilnas audumi un skaisti paklāji. Ieejas pārsegs bija atsegts, tāpēc ārpusē varēja redzēt ziņ�kārības pārņemto pūli saulē spīdo�ām, tum�ām sejām.

Līdz pa�am vakaram tika mainīti ēdieni: uz iesma cepta jēra gaļa, balo�u ragū, pupas, mandeles, kārtainie pīrāgi � visi �ie ēdieni bija kārtīgi pārbērti ar melnajiem pipariem, kas dedzināja mielasta baudītāju mutes.

Beidzot pienāca vakars � dziesmu un deju laiks. Norietēja pēdējie saules stari, kurus nomainīja ugunskuru liesmas un divu milzīgu ceptuvju kvēlojo�as ogles, metot atspīdumus uz cietok�ņa sarkanīgajām mūra sienām.

Flautu smalko skaņu un tamburīnu sitienu pavadībā dejotājas vieglās platbiksēs, kurām pa virsu bija uzvilkti īsi, raibi svārciņi, �ķindinot zelta rokas�sprādzes, ieņēma savas vietas, sagatavoju�ās dejai. Viņu atklātās sejas klāja zilo tetovējumu zīmes. Sievietes izveidoja pusapli, cie�i piespie�oties cita citai. Aiz viņām drūzmējās kareivju pūlis, bet tālāk varēja redzēt jātniekus uz zir�giem.

Sākās deja. Tā bija �aidu" � mīlas deja. Pamazām zem vieglajiem dejo�tāju tērpiem arvien vairāk varēja saskatīt vēdera muskuļu drud�aino Taustī��anos, bet muzikanti, cītīgi pārvietojoties no vienas vietas uz otru, izvilināja no saviem mūzikas instrumentiem brīnumaini burvīgas un degsmes pilnas me�lodijas. Dejas temps visu laiku pieauga, dejotāju augumi spīdēja no sviedru lāsītēm. Viņu sejas ar pievērtajiem plakstiņiem un pusatvērtām lūpām attēloja mīlas saldkaisli. Bez mīļāko pieskar�anās un glāstiem viņas sasniedza mīlas uzbudinājuma kulmināciju, rādot vīrie�u noslēpumaini kārīgajiem skatieniem mīlas varas pārņemtu sievietes tēlu, kurā skaidri attēlojās prieks un tīksme, saldkaisle un bailes. It kā neredzama zibens skartas, kas uzradās viņu dejas laikā, viņas ļima un noturējās kājās tikai tāpēc, ka cic�i spiedās viena otrai klāt. Drīz iestāsies mirklis, kad viņas, piedāvājot sevi, kritīs zemē.

No pūļa nāca tik nomāco�s un smagnējs mīlas jūtu drudzis, ka An�elika nolaida skatienu, padodoties saldajai tīksmes varai, kura pārņēma arī viņu.

Da�u soļu attālumā no An�elikas stāvēja arābs, cie�i skatoties viņas atklā�tajā sejā. Tas bija viens no garnizona virsniekiem, gubernatora Abd-el-Karima māsasdēls. An�elika uzreiz pievērsa uzmanību viņa klasiski antīkajam augu�mam, kas bija ārkārtīgi skaists, viņa tum�ajai, bronzas krāsas sejai, kurā mir�dzēja melnas acis un balti zobi, kas atmirdzēja smaidā, kad viņ� atbildēja Osmana Ferad�i komplimentiem. Bet pa�laik viņ� nesmaidīja. Viņ� nenovērsa skatienu no fran�u gūsteknes, kuras seja, tik balta un apbrinojami skaista, jautājo�i lūkojās mirgojo�ā nakts tumsā.

Beidzot An�elika sajuta sev pievērsto cie�o skatienu un pagrieza galvu. Viņa nodrebēja ar visu ķermeni, izlasot arāba acis kaisli, kas vedināja viņu padoties mū�senam aicinājumam. An�elika redzēja, kā nodreb viņa pilnīgās lūpas un gludais zods ar bedrīti vidū. Viņ� līdzinājās romie�u bronzas dievam. An�elika ar skatienu meklēja Osmanu Fcrad�i. Vai tad lielais einuhs nemana, ka uz viņa gūstekni tik izaicino�i skatās vīrietis?�

Tomēr Osmans Ferad�i bija kaut kur nozudis, un, domājams, tie�i �ī aizie�ana piedeva drosmi jaunajam princim tik nekaunīgi viņu aplūkot.

Dziesto�o liesmu atblāzma atainojās uz cietok�ņa gigantiskajām sienām, metot smagas ēnas, bet sarkanīgās liesmu mēles ruka, melnās tumsas uz�veiktas. Likās, liesmas gan uzvijās, gan dzisa kopā ar ķermeņu straujajām kustībām un dziesmas vārdiem, kuri te skanēja ļoti skaļi, te pēk�ņi pamira, tad no spiedzīgiem kliedzieniem pārgāja uz klusiem �ukstiem, bez vārdiem, tad atkal uzvijās un atkal dzisa� Klusuma brī�os varēja dzirdēt, kā �irkst smiltis zem nenogursto�o dejotāju kājām. Kad noklusīs arī �īs klusās skaņas un apdzisis ogļu kvēle, nevaldāmā kaisle liks vīrie�iem un sievietēm mesties vienam otra skavās.

Pret savu gribu An�elika nespēja novērst skatienu no nekustīgā, it kā apburtā, jaunā �eiha sejas. Arī citi vīrie�i pievērsa An�elikai savus skatienus, bet �is skatiens savu vēlmi izteica ar tik nevaldāmu kvēli, kādu Kandijā izjuta Nakers Ali, un An�elika juta, ka vēlas atbildēt uz �īm kaislīgajām jūtām. Viņa pazina sevī tās nevaldāmi saldās trīsas, kuras pārņēma visu ķermeni, un pēk�ņi An�elika sajuta nepārvaramu vājumu un reiboni. Viņa novērsa ska�tienu, tad neizturējusi paskatījās viņam tie�i acīs. Laikam viņas sejas izteiksme bija ļoti daiļrunīgā, jo jaunekļa lūpās pazibēja uzvaro�s smaids. Viņ� tai pa�māja.

An�elika pagriezās un aizklāja seju.

Iestājās tumsa. Beidzot dejotāju kustības kļuva lēnākas. Cita aiz citas tās krita smiltīs, un no vīrie�u pūļa atdalījās gan viens, gan otrs stāvs un klusi aizslīdēja pie tās, kuru viņ� jau sen bija noskatījis.

Pēc nebeidzamām dejām un rituāliem beidzot pienāca brīdis kārotajam mirklim.

Flautas un tamburīna skaņas apklusa. Uguns nodzisa.

Einuhi aizveda An�eliku uz tumsā tīto telti. Viņu nogrūda uz. mīksta dī�vāna, telts ieeja tika aizklāta. An�elika pasauca �erkesieti, ar kuru vienmēr dalīja naktsmītni, bet �oreiz neviens neatsaucās. An�elika palika viena, savu nepiepildīto kaislību varā.

Ārpusē einuhi, vienaldzīgi pret erotisko drudzi, kas pārņēma visu ap�metni, greizsirdīgi apsargāja sievietes, kuras bija domātas sultāna harēmam.

An�elikai bija grūti elpot. Gaiss bija smacīgs. Apklusa visi trok�ņi, at�skaitot tos, kuri skanēja aiz telts sienām un kurus izdvesa visi tie, kas bija pārņemti ar vispārējo, nevaldāmo bakhanāliju turpat uz kailas zemes, ne�nogursto�ajā vīrie�a un sievietes savieno�anās brīdī.

An�elika jutās slima, viņai bija kauns par savu vājumu. Viņa drebēja no uzbudinājuma. Viņa nedzirdēja, kā zem dun�a asmens no�vikstēja pārgrieztā telts drēbe un ielīda lunkans ķermenis. Tikai tad, kad pie viņas kaisto�ā ķer�meņa pieskārās stingra, vēsa roka, viņa nodrebēja, nobijusies līdz nāvei.

Vājajā telts gaismā An�elika pazina pār viņu nolieku�os kaisles pārņemto seju.

��� Jūs esat jucis.

Viņa juta, ka arāba rokas glāsta viņas ķermeni. �eiha seja atgādināja Āfrikas mēnesgaismas starojumu.

Ar strauju kustību An�elika uzrausās no spilveniem un notupās uz ceļ�galiem. Likās, visi arābu vārdi bija izlidoju�i no galvas, tomēr ar grūtībām viņai izdevās sastādīt frāzi:

��� Ej projām! Ej projām! Tevi nogalinās.

��� Es zinu. Bet es tur neko nevaru darīt. Tā vajag� �ī ir mīlas nakts.

Arābs ari bija noslīdzis uz ceļiem. Viņa muskuļotās rokas dzelzs tvērienā

apskāva An�elikas ķermeni.

Tikai tagad An�elika ieraudzīja, ka �eihs bija atnācis puskails, vienā gur�nu apsējā, gatavs nodoties mīlas nakts spēlēm. Viņa gludais, patīkami iesmar�otais ķermenis pieplaka An�elikai. Sākumā viņa mēģināja to klusi atgrūst, bet �eiha rokas spēcīgi lieca viņas ķermeni uz dīvāna pusi. Viņ� to lēni nolika uz spilveniem, un An�elika pārstāja pretoties, pakļaudamās sve�inieka spēkam un kaislības varai.

Nāvīgās briesmas, kuras viņiem draudēja, vēl vairāk uzkurināja An�elikas saldkaislās trīsas. Viņu kustības, vienlaicīgi apvaldītas un kaislīgas, pavadīja draudo�s, mēms klusums, kas vēstīja par aizliegtā augļa vienreizējo burvību.

Pēk�ņi viņiem apkārt kā no zemes izauga einuhi. Nedzirdamiem soļiem viņi bija ienāku�i teltī, melni un baismīgi kā dēmoni. An�elika viņus ierau�dzīja ātrāk par savu mīlnieku, kas bija pilnīgi atdevies saldkaislajam uzbudi�nājumam. Viņa iekliedzās�

Einuhi viņus iz�ķīra, sagrābjot un izvelkot ārā �eihu.

No rīta karavāna gāja garām cietok�ņa sarkanīgajiem mūriem. An�elika jāja zirgā. Masīvā koka zarā karājās uz nāvi notiesātā ķermenis. Cilvēks bija pakārts aiz kājām, bet zem viņa vēl kūpēja ugunskura ogles, kuras bija pārogļoju�as viņa galvu un plecus. An�elika parāva pavadu. Viņa nespēja novērst skatienu no drausmīgās ainas. Viņa bija pilnīgi pārliecināta par to, ka �is pārogļotais ķermenis � jaunā dieva ķermenis, kur� pagāju�o nakti atradās viņas apskāvienos. Pie An�elikas savā baltā zirgā piejāja lielais einuhs. Viņa lēni pagriezās pret to:

��� Jūs to tī�ām izdarījāt, Osman bej, � An�elika teica satrauktā, aiz��ņaugtā balsī. � Jūs to izdarījāt tī�ām, vai ne?� Lūk, kāpēc no manas telts tika aizvesta �erkesiete. Jūs zinājāt, ka viņ� atnāks pie manis� Jūs viņam atļāvāt pielavīties pie telts un iekļūt lajā. Es jūs neieredzu, Osman bej� neie�redzu!

Viņas naida pilnais skatiens pievērsās ēģiptie�a aukstajām, nesatricinā�majām acīm. Lielais einuhs pasmaidīja.

��� Vai zini, ko viņ� teica pirms nāves? Viņ� teica, ka tu esi karstasinīga un kaislīga sieviete un ka mirt � nieks vīrietim, kur� kaut vienreiz izjutis saldkaisles trīsas tavos apskāvienos. Tu man meloji, Firuzē! Tu pavisam neesi vienaldzīga pret mīlas priekiem, tie�i otrādi, tu esi pieredzējusi mīlas mākslas pazinēja.

��� Es jūs neieredzu, � An�elika atkārtoja.

Bet bez naida viņa juta arī bailes. Arvien skaidrāk An�elika sāka saprast, ka viņu uzvarēt tai nebūs spēka.

Fesas apkārtne skaidri norādīja par nesen notiku�ajām kaujām. Pelēksārtā zeme bija nosēta ar zirgu un cilvēku līķiem. Virs pilsētas riņķoja milzīgi mai�tu kliju un grifu bari. Pie Fesas zeltainajām sienām āķos, kuri jau būvdarbu laikā tika uzstādīti tie�i �iem mērķiem, rēgojās trīs tūksto�i asiņainu cilvēku galvu, bet apkārtējos pakalnos, uz uzstādītajiem krustiem raustījās apmēram divi desmiti cilvēku ķermeņu, kuri pie�ķīra piepilsētas apkārtnei Golgātas iespaidu.

Smaka, kas nāca no puvu�o cilvēku līķiem, bija tik stipra, ka Osmans Ferad�i nolēma neiebraukt pilsētā, bet sarīkot apmetni pilsētas nomalē.

Nākamajā dienā pie lielā einuha atbrauca sūtņi ar ziņām no sultāna un priecīgu vēsti, ka ticības pārkāpējs Abd el Maleks saņemts dzīvs gūstā un pa�laik atrodas valdniekam visuzticamāko apsargu rokās. Uzvarētajam pa priek�u brauca pats Mulejs Izmails divu tūksto�u jātnieku, tūksto� kājnieku un �etrdesmit kristie�u vergu pavadibā, kuri nesa fantastiski milzīgu katlu, piepildītu ar sveķiem, taukiem un olīve|ļu. Vergiem sekoja vezums ar malku un se�iem miesniekiem, kuriem rokās bija lielie miesnieku dun�i.

Meknesa jau bija aizsniedzama ar roku. Karavāna sadalījās: da�as grupas aizbrauca pa ceļu, kas veda uz galvaspilsētu, daļa palika, sarīkojot apmetni, bet Osmans Ferad�i devās uz citu pusi, paņemot līdzi jātnieku konvoju no zēniem, kurus iedeva Mecco-Morte, un trīs visskaistākās verdzenes, no kurām vienu viņ� uzsēdināja balta kamieļa, otru � pelēka, bet tre�o � ruda kamieļa mugurā. Nopakaļ gāja arābi nesēji un vergi, nesot visvērtīgākās Al�īras ad�mirāļa dāvanas. Lielais einuhs piebrauca pie An�elikas un teica:

� Cie�i ietinies �adrā, ja nevēlies, lai Mulejs Izmails uzreiz saskatītu tavus sejas vaibstus, � viņ� lakoniski noteica.

Jaunā sieviete paklausīja viņa norādījumiem. Viņas kalpone Fatima pa�līdzēja viņai savukārt sakārtot kokonu un neskaitāmos pārklājus, kuri ļoti traucēja An�elikai vadīt zirgu. Viņai daudz labāk būtu paticis palikt nometnē vai doties uz galvaspilsētu, bet Osmans Ferad�i lika viņai braukt tiem līdzi. Fran�u gūstekni pavadīja trīs einuhi, kuriem viņu priek�nieks lika lieki nepļā�pāt un vajadzības gadījumā atgaiņāt ziņkārīgos. Vajadzēja, lai viņa redz visu, bet viņu neredz neviens. Starp citu, ļoti drīz kļuva skaidrs, ka pūlim, kur� pulcējas zem saules spiedīgajiem stariem, tiek gatavota tāda izrāde, ka viņi visi aizmirsīs domāt par kaut ko citu.

Izbraucot uz neliela, akmeņaina plato, An�elika ieraudzīja Muleja Izmaila jātniekus, kuri visā savā spo�umā demonstrēja kavalērijas mākslu. Lieliskie rik�otāji vēja ātrumā nesās uz priek�u zem saules dedzino�ajiem stariem un likās bija saaugu�i kopā ar saviem jātniekiem. Vēj� plivināja zirgu astes un krēpes, zirgi skrēja gan uz vienu, gan uz otru pusi, drebot ar visu ķermeni, kad viņus strauji apstādināja auļo�anas laikā.

Kontrastējot ar �o daudzkrāsaino, jautrības pilno ainu, pa kreisi no plato iznāca kristie�u � vergu grupa putekļainām, dubļainām sejām, sajauktām bārdām, kailām galvām un pinkainiem matiem. Viņu skrandainās bikses, kas bija uzlocītas virs ceļgaliem, izcēla kāju lielus, kuri bija izraibināti sarkanām �vīkām no pletņu sitieniem. Pū�ot un krekstot vergi stiepa milzīgo �uguna katlu, kas bija tik fantastiski liels, ka varēja domāt � tas izzagts no elles liesmām. īstenībā tā izcelsme bija daudz prozaiskāka: �is gigantiskais trauks, kurā kā cā|us varētu izvārīt divu cilvēku ķermeņus, bija domāts ruma pa�gatavo�anai Amerikā. Tomēr ceļā uz �o tālo zemi, to kā trofeju pārtvēra korsāri un pēc tam uzdāvināja to Marokas sultānam.

Vergi to stiepa no pa�as Meknesas un skumji zīlēja, cik ilgi turpināsies �ī pastaiga. Pa�laik viņi tuvojās ce|u krustojumam, kur da�u palmu paēnā atradās aka. Uz �ejieni tikko kā bija atbraucis vezums ar malku un se�iem bendes vīriem. Viņiem blakus uz purpursārta paklāja sēdēja, zem sevis pa�rāvis kājas, kāds dzeltenās drēbēs ģērbies musulmaņu augstmanis, kuru no abām pusēm vēdināja divi mazi nēģerēni. Nokāpis no zirga muguras, Osmans Ferad�i tuvojās sve�iniekam, visu laiku zemu klanoties ar savu garo augumu, līdz beidzot nokrita zemē nepazīstamā augstmaņa priek�ā, ar seju icspie�oties ceļa putekļos.

Cilvēks dzeltenajā tērpā, nepārprotami augsta ranga ierēdnis, pieskārās savai pierei, plecam un tikai tad lielā einuha galvai. Tad viņ� piecēlās kājās, un Osmans Ferad�i sekoja viņa piemēram. Blakus garajam sudānietim visi izskatījās pēc pundurī�iem. Augstmanis, kuram viņ� tik godbijīgi klanījās, bija pagara auguma cilvēks, bet arī viņ� tam sniedzās tikai līdz plecam. Sve�inieks bija ģērbies samērā vienkār�i � . platā, dzeltenā tērpā ar uzrotītām pie�durknēm un burnusā, kas arī bija dzeltens, tikai mazliet tum�ākā tonī, un tā kapuci rotāja melns sultāns. Galvā viņam bija krēmkrāsas turbāns. Kad viņ� pa�nāca tuvāk, An�elika ieraudzīja, ka �im jaunajam cilvēkam ir negroīda sejas vaibsti un tum�a ādas krāsa. Da�ās vietās: uz vaigu kauliem, pieres un deguna � āda likās gai�āka, atgādinot gai�a koka pulējumu. Pareizi veidoto sve�inieka zodu rotāja īsa, melna bārdiņa. Ieraugot Osmana Ferad�i dzinējus, kuri aiz pavadām veda septiņus lieliskus rik�otājus kā dāvanu no MeccoMortes Marokas sultānam, jaunais augstmanis priecīgi iesmējās. Melnie dzi�nēji nokrita viņa priek�ā ceļa putekļos.

An�elika pieliecās pie viena einuha auss, pie neveiklā resnuļa Rafaja, un �ukstus arābiski pajautāja:

��� Kas ir �is cilvēks?

Melnā einuha acis iezibsnijās.

�� Tas ir viņ�� Mulcjs Izmails, mūsu pavēlnieks.

Un bolot acis, Rafajs piebilda:

���� Viņ� smejas, bet mums bailēs jādreb viņa priek�ā. Viņ� ģērbies dzel�tenā � tā ir viņa naida krāsa.

Pa to laiku kristie�u gūstekņi, aiz bezspēka krizdami vai nost zemē zem savas smagās nastas, sāka �ēlabaini lūgties:

��� Ko mums darit ar katlu, valdniek? Ko mums darīt ar katlu?

Mulejs Izmails viņiem pavēlēja to uzstādīt virs ugunskura, kur� tikko kā

bija aizdedzināts. Lai uguns būtu spēcīgāka un malka ātrāk uzliesmotu, to vispirms aplēja ar taukiem, eļļu un sveķiem.

Vairākas stundas valdniekam tika rādītas dāvanas, kuras bija atvestas no Al�īras.

Sveķi katlā jau sāka kūpēt, kad apdullino�s troksnis, kurā jaucās bungu rībieni, muske�u �āvieni un spiedzīgi kliedzieni, vēstīja par uzvarētā dum�pinieka atbrauk�anu.

Sultāna Abd el Maleka māsasdēls bija vienā vecumā ar savu tēvoci, tas ir, tikpat jauns kā viņ�. Gūsteknis sēdēja uz mūļa aizmugurē sasietām rokām. Aiz viņa tāpat jā�us uz mūļa un sasietām rokām brauca viņa vietnieks Muha�meds el Hamcts un viņa lielā ģimene, kuru dzina kājnieki, kas viņus bija notvēru�i tad, kas tie centās aizmukt. Sievietes nagiem skrāpēja seju un spie�dzīgi kauca.

Mulejs Izmails pamāja, pavēlot atvest savu melni, kuram uzlēca mugurā. Tagad viņ� krasi pārvērtās, it kā kļuva garāks, viņa figūra ieguva noteiktākas formas, kuras vēl vairāk pasvītroja vējā plando�ais dzeltenais burnuss. Viņ� vairākas reizes uzcēla zirgu pakaļkājās. Uz zilā debess fona kontrastējo�i iz�cēlās sultāna tum�ā, bronzas atblāzmā mirdzo�ā seja, pāri kurai pārskrēja gaismas un ēnas starojums. Tum�ais acu skatiens zem melno uzacu apak�as pēk�ņi kļuva baigs un biedino�s. Mulejs Izmails pacēla �ķēpu un dzina zirgu auļiem uz priek�u, apstādinot to skrējiena laikā tikai tad, kad līdz viņa uz�varēto ienaidnieku baram atlika vairs da�i soļi.

Abd el Maleks nolēca no mūļa, metās ceļos un ar pieri pieskārās zemei. Sultāns piegrūda pie viņa vēdera sava asā �ķēpa galu./ Nelaimīgais princis visu laiku meta bailīgus skatienus uz katla pusi, kur vārījās sveķi, un uz mies�niekiem ar viņu garajiem dun�iem, kas viņam iedvesa sevi�ķas �ausmas. Viņ� nebaidījās no nāves, bet Mulejs Izmails bija slavens tie�i ar to, ka sodīja savus ienaidniekus ar sevi�ķi izmeklētiem paņēmieniem.

Abd el Maleks un Mulejs Izmails piedzima vienā harēmā, kur kopā arī izauga � divi vilcēni cietsirdīgu zēnu barā, Muleja Ar�i pēcte�i, kurus ne�viens neiedro�inājās sodīt par viņu cietsirdīgajām izdarībām un citiem ma�zākiem pārkāpumiem, piemēram, kad viņi bultām ap�audīja kristie�us gūstek�ņus. Izmails un Abd el Maleks vienā un tajā pa�ā dienā pirmo reizi ielika kājas kāp�ļos, kopā nogalināja lauvas ar garajiem �ķēpiem un abi piedalījās gājienā uz dumpīgo Tafilaletu. Viņi mīlēja viens otru kā brāļi, kamēr Dien�vidu un Atlasu kalnu ciltis negriezās pie Abd el Maleka, atgādinot tam, ka tie�i viņam ir pirmtiesības uz nākamā Marokas karalistes valdnieka titulu, nevis vecās sudānietes dēlam. Abd cl Maleks, kura dzīslās tecēja berberu asinis, atsaucās uz savas tautas aicinājumu. Vispirms viņa izredzes uz troni bija daudz lielākas salīdzinājumā ar tēvoci, tomēr Muleja Izmaila gribasspēks, viņa nojautas spējas un māka pakļaut citus cilvēkus savai gribai galu galā sasvēra svaru kausus viņa labad.

��� Allaha vārdā, neaizmirsti, ka esmu tavs radinieks! � Abd el Maleks iesaucās.

��� Tu pats par to aizmirsi, suns!

��� Mulej Izmail, atceries, ka mēs bijām kā brāļi!�

���� Es savām rokām nogalināju se�us brāļus un pavēlēju iznīcināt vēl desmit. Ko gan man var nozīmēt kaut kāda māsasdēla nāve!

��� Mīlestības un nākotnes vārdā, piedod man!

Sultāns neatbildēja. Viņ� pavēlēja aizvest princi atpakaļ uz vezumu. Kopā ar Abd el Malcku uz tā uzrāpās arī sargi. Viens no viņiem paņēma prin�a labo roku pie elkoņa, otrs pie plaukstas, un abi kopā to cie�i iespieda koka bluķī.

Sultāns piesauca klāt vienu no miesniekiem un lika viņam izpildīt nā�vessodu. Maurs saminstinājās. Viņ� bija viens no tiem, kas klusībā vēlējās Abd el Maleka uzvaru. Jaunais princis iemiesoja sevī visu to cil�u cerības, kuras vēlējās iegūt savu sultāna dinastiju, tikpat di�ciltīgām asinīm kā Almoravidi vai Almohadi. Līdz ar prin�a nāvi �īs cerības pazudis uz mū�iem. Mies�nieks, vienkār�s un tum�s cilvēks, dziļi slēpa savas jūtas, bet Mulcjs Izmails tās uzminēja. Viņa izvēlētais bende jau gribēja rāpties vezumā, bet tad apstā�jās un, atkāpies atpakaļ, pateica, ka nekad necirtis nost roku tik di�ciltīgam cilvēkam, kas ir ari valdnieka māsasdēls, tad jau labāk lai viņam nocērt galvu.

��� Lai notiek pēc tava prāta! � Mulejs Izmails iesaucās, izraujot zobenu, un ar vienu cirtienu nocirta tam galvu, kas liecināja par viņa bie�ajiem vin�grinājumiem �ajā jomā.

Bezgalvainais ķermenis nokrita zemē, galva aizripoja sānis, un sakaitētajās smiltīs izplūda asins straume.

Sultāns pamāja nākamajam miesniekam, un tas, iebiedināts ar pirmā miesnieka likteni, grīļodamies rāpās vezumā. Kamēr viņ� tajā līda, Mulejs Izmails pavēlēja pievest tuvāk Abd el Maleka bērnus, sievas un radiniekus.

���� Paskatieties, kā tiks nocirsta roka ragainim, kur� iedro�inājās pacelt roku pret savu valdnieku, un kāja, kura uzdrīkstējās iet pret viņu. _

Sakarsu�o gaisu satricināja izmisīgi spiedzieni, kuri pārspēja prin�a klie�dzienu, kad miesnieks viņam nocirta roku. Tad viņam nocirta pēdu.

Sultāns piebrauca pie vezuma un teica:

��� Nu ko, radiniek, vai tagad tu atzīsti mani par savu valdnieku? Agrāk, kā man liekas, tu to neatzini?

Abd el Maleks neatbildēja. Viņ� klusējot skatījās, kā no viņa pārcirstajām artērijām �ļācās ārā asinis. Mulejs Izmails sāka drasēt uz vietas, pievēr�ot debesīm savu �ausmās izķēmoto seju, būdams ārkārtīga uzbudinājuma varā, kas visiem tiem, kas lūkojās uz viņu, stindzināja asinis dzīslās. Negaidīti viņ� pacēla savu �ķēpu un ar vienu cirtienu nogalināja miesnieku, kur� bija izpil�dījis sodu.

To redzot, viņa uzvarētais gūsteknis un sāncensis, asinīm noplūdis, ie�saucās:

�� Paskatieties uz �o drosminieku, apbrīnojiet viņa drosmi! Viņ� nogalina tos, kas viņam paklausa, un tos, kas viņam neklausa. Visiem viņa darbiem nav nekādas jēgas. Allahs ir taisnīgs! Allahs ir liels!

Mulejs Izmails ierēcās, lai apslāpētu sava upura balsi. Viņ� kliedza, ka pavēlējis atstiept uz �ejieni katlu, lai pakļautu nodevēju vienam no vismo�ko�ākajiem nāvessodiem, bet tā kā viņ�, Mulejs Izmails, ir cēlsirdīgs un liels savā garā, sveķi, kas bija izkausēti nāvessoda izpildī�anai, kalpos par glābiņu dumpiniekam. Viņ� rīkojās tā, kā vajadzēja rīkoties aizvainotam valdniekam, bet lai Allahs izlemj, vai Abd el Malekam dzīvot vai mirt. Neviens nevar teikt, ka viņ� nogalinājis savu brāli, jo viņiem bija tik daudz kas kopīgs, un tie�i �odien viņ� pārdzīvoja vislielākās bēdas savā dzīvē, jo tam likās, ka arī viņam miesnieks nocirta roku un kāju. Bet Abd el Maleks diem�ēl ir zemisks radinieks un nodevējs, un, ja uzvara tiktu viņam, viņ� personīgi pārgrieztu sava valdnieka rīkli. Viņ�, Mulejs Izmails, to zina, un tomēr ir ap�ēlojis vai�nīgo!�

Sultāns lika iemērkt rokas un kājas stumbeņus vāro�ajos sveķos, lai ap�stādinātu asiņo�anu. Tad viņ� nokomandēja saviem kareivjiem izklīdināt pūli un pavēlēja �etriem virsniekiem aizgādāt savu māsasdēlu uz Meknesu dzīvu.

Virsnieki pajautāja, ko viņiem darīt ar Muhamedu el Hametu, Abd el Maleka labo roku. Mulejs Izmails to atdeva savu dzinējiem � nēģeriem pus�aud�iem, divpadsmit piecpadsmit gadu veciem zēniem. Viņi saķēra �eihu un aizstiepa to pie netālā cietok�ņa sienas. Neviens nezina, ko viņi tur darīja, bet, kad viņu atvilka atpakaļ, viņ� bija miris, piedevām vēl tā, lai neviens no viņa radiniekiem nespētu to vairs pazīt�

Mulejs Izmails, viņa svīta un Osmana Ferad�i raibā karavāna iebrauca Meknesā pirms pa�a saules rieta, tajā stundā, kad minaretu apzeltītajos tor�ņos ieplīvojās karogi, paceldamies virs baltās ziloņkaula pilsētas, kura izstie�pās uz klin�ainā zemesraga zem sārti rieto�ajiem saules stariem, un monotoni iedziedājās valdonīgie un smeldzo�ie muedzinu saucieni.

Melnā, masīvā rīkle, spējīga izturēt jebkuru spiedienu, bez apstājas rija cilvēku un dzīvnieku pūļus. Tā aprija visus kājniekus un jātniekus, vergus un pārvaldniekus, kamieļus un ēzeļus � un nakts tumsu pie pilsētas sienām sagaidīja pilnīgs klusums. Pilsēta apslēpa savās sienās cilvēku trok�ņus, klie�dzienus, asaras, uztraukumus un kaislības.

Iebraucot pa �iem vārtiem, kurus sauca par Jaunajiem, An�elika novērsa skatienu. Vienā vārtu pusē pie plaukstām pienaglots karājās kails, milzīga auguma vergs. Viņa galva ar gai�ajiem, sajauktajiem matiem nevarīgi noka�rājās uz krūtīm, atgādinot Jēzu Kristu.

An�elika rokām aizspieda ausis. Sultāna pils iek�pusē skanēja Abd el Maleka sievu histēriskie kliedzieni. Spiedzīgi un smeldzo�i, tie da�reiz pārgāja �ņukstos, un tas turpinājās jau vairākas stundas no vietas.

An�elikai pulsēja deniņos, spiedīgi sāpēja galva, viņa drebēja kā drudzī.

Veltīgi vecā Fatima viņai piedāvāja gan karstus, gan atvēsinātus dzērie�nus, augļus un saldumus. Jau tos ieraugot vien, viņu pārņēma riebums. Visi �ie sārtie un zaļie saldumi, izmeklētas smar�vielas, salkani kairino�ās ierī�vējamās smēres, ar kurām mauru kalpones ieeļļoja visu viņas ķermeni, lai noņemtu ceļa nogurumu, uzstājīgi viņai atgādināja par viņas pa�reizējo �aus�mīgo stāvokli, p'ar gūsteknes verdzenes statusu viscietsirdīgākā valdnieka, kāds vien ir dzīvojis uz �īs pasaules, harēmā.

� Man bail. Es nevēlos �eit palikt, � An�elika atkārtoja, un viņas balss drebēja kā izbiedētam bērnam.

Vecā verdzene provansiete nesaprata kundzes pēk�ņo izmisumu, kas bija uzradies tik pēk�ņi tie�i tad, kad beidzās ilgto�ais ceļojums, kura laikā kundze bija mundra un padevīga savam liktenim. Fatima Mireija jau bija paspējusi pati pārliecināties, ka nekas nevar būt labāks par �o milzīgo serālu, kurā lielā einuha dzelzs roka uzturēja labdarīgu kārtību. Nedz nesenais dumpis, nedz pilsētas klaidoņi, nedz vispārējās bailes no Muleja Izmaila dusmu iz�virdumiem, nedz pat tas, ka lielais einuhs uzreiz tika aizsaukts pie sultāna, kur� vēlējās ar viņu patērzēt un apmainīties domām pēc tik ilga �ķir�anās brī�a, � nekas netraucēja pils apkalpei un iedzīvotājiem parādīt godu tikko iebrauku�ajām sievietēm un citiem karavānas dalībniekiem. Harēma pirtīs viss bija sagatavots apmeklētāju uzņem�anai. Pāri zili zaļām mozaīkas flīzēm vēlās karsto mutuļu tvaiki, kur rosījās centīgās kalpones un jaunie einuhi. Vecajai Mireijai uzreiz palīgā iedeva trīs pieaugu�as nēģerietes un tikpat daudz zēnu un meiteņu. Pēc viņas norādījumiem, viņiem vajadzēja sagādāt visādus sī�kumus, kādu vienmēr pietrūkst, iekārtojoties jaunā vietā, lai arī tā būtu karaļa pils. No virtuves nepārtraukti tika nestas paplātes ar smar�īgiem, kairino�iem ēdieniem. Katrai jaunai gūsteknei bija sagatavota atsevi�ķa istaba, kuras grez�nība bija atkarīga no gūsteknes vērtības, bet admirāļa atsūtītos al�īrie�u zēnus izvietoja pla�ās, kopējās guļamistabās, kur vēlāk �os delverus jau gaidīja sko�lotāji ar lineāliem rokās, lai nekavējoties sāktu dresēt. Lai zēniem būtu vieglāk iedzīvoties jaunajā vietā, viņiem apsolīja atsūtīt �onglierus, kuri viņus iz�klaidēs. Zirgus aizveda uz lieliskiem staļļiem, kur tos notīrīja un apkopa (vi�siem bija labi zināms, ka Mulejs Izmails savus zirgus mīlēja daudz kaislīgāk nekā sava harēma sievietes). Pundurzilonis pusdienās saņēma kaudzi smar��īga, pirm�ķirīga siena, �irafe � da�us banānkokus, bet paraugzvērnīcās ie�vietotie strausi, sev par lielu prieku, satikās ar saviem līdziniekiem, atvestiem no tālajiem Dienvidiem.

Jā, �ajā serālā, kuru vadīja lielais einuhs Osmans Ferad�i, valdīja priek��zīmīga kārtība. Fatima jutās laimīga, ka beidzot ieguvusi labu un dro�u māj�vietu pēc smagās dzīves Al�irā, kur viņai, nabadzīgai, vientuļai vecenei, nereti dienām vajadzēja iztikt ar vienu saujiņu vīnogu, piedzerot tikai ūdeni. �eit bija daudz viņas vecuma sievie�u, kuras bija izbaudīju�as smago dzīves nastu un gatavas tenkot jebkurā valodā. Tās bija kādreizējās verdzenes, paaugsti�nātas līdz harēma apkalpotājām vai guvernantēm, kā ari biju�ās gūsteknes, kas piederēja �im vai iepriek�ējam sultānam. Tā kā viņām bija liegta iespēja pavadīt savas atliku�ās mū�a dienas attālo cietok�ņu greznajos apartamentos � tādas privilēģijas bija tikai sultāna mīļākajām gūsteknēm un likumīgajām sievām, �is novītu�ās grezeles sēja ļaunumu un visāda veida intrigas apkalpotāju vidū.

Katrai gūsteknei un sultāna sievai bija norīkotas kalpones un verdzenes, kurām vajadzēja rūpēties arī par saimnie�u garderobi, greznumlietām, gādāt par viņu skaistuma saglabā�anu un veido�anu. Darba bija ļoti daudz: vaja�dzēja krāsot sejas, taisīt frizūras, raut lieko apmatojumu, dot padomus, izpil�dīt kundzeņu kaprīzes, kā arī slepeni pamācīt, kā lietojams mīlas eliksīrs un izmantojamas cita veida viltības, lai nezaudētu sava kunga labvēlību. Fatima �eit jutās kā mājās. Viņai pateica, ka sultānietes Leilas Ai�i mīļākā kalpone arī, tāpat kā Fatima Mireija, kādreiz dzīvojusi Marseļā. Pie tam �ejienes ei�nuhi vienmēr uzvedās ļoti godbijīgi, ko nevarēja teikt par citiem serāliem. Osmans Ferad�i saprata, ka kalpoņu veceņu stiprā ietekme var krietni iespai�dot viņa gūsteknes, tāpēc arī mācēja tās pārvilināt savā pusē.

Jo vairāk Fatima par to visu domāja, jo vairāk priek�rocību viņa redzēja Muleja Izmaila serālā. Viņa gandrīz sevi pārliecināja, ka turku sultāna ha�rēmā nevarētu būt greznāks un skaistāks iekārtojums. Priecīgo noskaņu maz�liet apbēdināja tikai viens fakts � fran�u gūsteknes uzvedība. Likās, viņa tūlīt pat sāks raudāt, kliegt un skrāpēt seju ar nagiem, līdzīgi Abd el Maleka ieziemie�u sievām; kas visu laiku kauca un auroja blakus istabās, vai mazulītei �erkesietei, kurai �onakt vajadzēja parādīties sultāna apartamentos un kura aiz �ausmām un bailēm skaļi kliedza, kad einuhi viņu stiepa pa pils labi�rintiem un iek�ējiem pils pagalmiem. Jā, kad sievietes pārņem uztraukums un piedevām vēl tās tūksto�iem sapulcinātas vienā vietā, tad trok�ņu un ne�patik�anu ir pietiekami. Musulmaņu gūstā sve�zemnieccs kristietes brī�iem iegrima savādās skumjās. Al�īrā Fatima bija redzējusi, kā gūsteknes metas zemē no balkoniem, sa�ķaidot galvaskausus pret akmens flīzēm, un pa�laik likās, ka ari An�elika gatava padoties �īm drūmajām un bīstamajām izjūtām. Nezinādama, ko darīt, Fatima katram gadījumam nolēma visu atbildību uzguldit uz cita pleciem, un tāpēc griezās pēc padoma pie Osmana Ferad�i viet�nieka un viņa labās rokas, pie resnā einuha Rafaja. Viņ� lika jaunajai gūstek�nei dzert nomierino�as tējas, kuras tika pagatavotas arī �erkesietei.

Apdullināta ar �īm miegazālēm, juzdama, ka aiz sāpēm viņai plīst pu�u galva, An�elika skatījās uz veceni un einuhu kā uz murgu personā�iem. Viņa ienīda gan veco renegāti, gan naivos nēģerēnus, kas uz viņu bolīja savas acis, bet visvairāk � liekulīgo Rafaju, kur� atgādināja uzpūtīgu auklīti. Tie�i viņ� deva rīkojumus par nepaklausīgo gūstekņu sodī�anu, un nekad viņu neredzēja bez nīstamās pletnes rokās. Viņa visus neieredzēja� Ciedru asā smar�a, ar

Anna un Ser�s Goloni

kurām bija ap�ūtas sienas, vēl vairāk pastiprināja viņas migrēnu. Un pcksņi viņai sāka likties, ka sievie�u kliedzieni, kas bija izmisuma pilni, bet lāi. mazāk plosīja sirdi nekā sievie�u smiekli, kuri nāca pa loga re�ģiem kop;. u> aromātisko piparmētru tējas smar�u.

An�elika iegrima smagā, murgainā miegā. Pamodusies nakts vidū, viņa ieraudzīja pār gultu nolieku�os melnu seju. Sākumā viņa nodomāja, ka tā ir einuha seja, bet tad, saskatījusi galvas pārklāju un zilo Fatimas zirni, kura apliecināja piederību gai�reģa Muhameda meitām, viņa saprata, ka viņas priek�ā atrodas sieviete, ļoti gara un resna, tērpusies tum�i zilā kisejā, zem kuras varēja jaust kuplas nēģerietes krūtis, uzbarotas ar kamieļmātes pienu

Viņa nolieca pār An�eliku savu pilnīgo seju ar biezajam lūpām un caur urbjo�ām, gudrām acīm. Rokās nakts apmeklētāja turēja iedegtu e|ļas lampu, kuras dzeltenajā gaismā blakus viņas tum�ajai figūrai varēja redzēt vēl ciiu sievieti. Tai bija gai�a, maigi sārta sejiņa ar zeltainiem matiem, uz kuriem gūlās viegls, gaisīgs pārklājs. Sievietes � melna un balta � pusbalsī sa�uks�tējās arābu valodā.

��� Viņa ir skaista, � teica baltsārtais eņģelis.

��� Pārāk skaista, � atbildēja melnais dēmons.

��� Kā tu domā, vai viņa spēs to savaldzināt?

��� Viņai ir viss, kas vajadzīgs. Lai nolādēts Osmans Ferad�i, �is liekulis, �is noslēpumainais tīģeris!

��� Ko tu darīsi, Lcila?

�� Gaidī�u. Varbūt viņa neiepatiksies sultānam. Varbūt viņai pietrūks mī�las mākas, lai viņu noturētu.

��� Bet ja viņai izdosies?

��� Tad es viņu pakļau�u savai varai.

��� Bet kas notiks, ja viņ� sāks pildīt Osmana Ferad�i gribu?

���� Tad cits nekas neatliks kā� Pārāk skaistām man ir pietaupīta sēr�skābe un sālskābe, bet pārāk gudrām � zīda pavedieni.

An�elika iekliedzās musulmanietēm raksturīgajā manierē, tie�i tāpat kā tās, kuras kliedza pils dziļumā.

Eņģelis un dēmons nekavējoties izgaisa nakts tumsā.

An�elika izlēca no gultas, degdama kā ugunī. Karsonis vēl vairāk pastipri�nāja viņas uzbudinājumu, un viņa atgādināja prātā juku�u sievieti. Viņa ne�pārstādama kliedza pilnā kaklā.

i-* \*Ј>av ai\J a ma

Kalpones un nēģerēni bez jēgas skraidīja viņai apkāri, klūpot uz spil�veniem, bet apjukusi Fatima mēģināja iedegt visas lampas, lai apgaismotu istabu.

Atnāca Osmans Ferad�i. Ieraugot viņa garo ēnu uz grīdas akmens flīzēm, An�elika sajuta, ka nomierinās. Viņ� ir liels, garīgi skaidrs un ne�ēlīgs, viņa prāts ir neapjau�ams kā pasaule� Nē, viņa nav nokļuvusi dēmonu valstībā � jo sultāna harēmā ir �is cilvēks, īsts cilvēks. Viņa nokrita ceļos, slēpa seju viņa d�ellaba krokās un ieraudājās, atkārtojot vienā laidā:

��� Man bail, bail!

Lielais einuhs noliecās un pielika roku pie viņas pieres.

��� Ko tu baidies, Firuzē, tu, kura nebaidījies Mecco-Mortes dusmu un bezbailīgi aizbēgi no manas apsardzes Al�lrā?

��� Es baidos no �ī asinskārā zvēra, jūsu Muleja Izmaila, baidos no �īm sievietēm, kuras atnāca uz �ejieni, lai mani vēlāk no�ņaugtu�

��� Tev ir drudzis, Firuzē. Kad tas pāries, tu pārstāsi baidīties.

Viņ� lika kalpiem atkal viņu noguldīt, silti apsegt un atnest tējas karstuma noņem�anai.

An�elika smagi elpoja, iespiedusies spilvenos. Nogurdino�ais ceļojums, karstums, tie �ausmīgie skati, ko viņai vajadzēja vērot, pretīgais puvu�o līķu kalnu smārds, kuriem viņai nācās braukt garām, atkal izsauca Vidusjūras dru�dzi, kas pirmo reizi viņu bija nogāzis no kājām, kad viņa atradās uz kuģa d'Eskrenvila gūstā.

Lielais einuhs apsēdās pie viņas guļvietas turku pozā.

���� Osman bej, kāpēc jūs man likāt tā ciest un pakļāvāt �iem pārbau�dījumiem? � viņa ievaidējās.

Viņ� nejautāja, ko viņa tie�i domā. Viņ� redzēja, ka Mulejs Izmails, kur� tiesāja savu radinieku, atstāja uz viņu neaprakstāmi smagu iespaidu. Lielais einuhs jau sen bija pamanījis, ka kristietes no Rietumu valstīm ir daudz jūtī�gākas pret asins izlie�anas ainām nekā maurietes vai Austrumu kristietes. Viņ� vēl nebija ticis skaidrībā, kas tas ir � izlik�anās vai patiess riebums. Vai tad katrā sievietē neslēpjas pantera, kura apmierināti aplaizās, redzot citu mocības? Un vai tad viņa gūsteknes, lai tās būtu klusējo�ās maskavietes vai smieklīgās nēģerietes, no visiem izklaidē�anās veidiem nedod priek�roku iespējai noskatīties vergu kristie�u nāvessoda izpildī�anā? Tomēr angliete Deizi Valīna, kas jau desmit gadus kā pieņēmusi islama ticību un karsti mīl savu sultānu, tāpat aizver acis un apklāj seju, kad scēna kļūst pārāk asiņaina.

Vajag paciesties. �ī sieviete, kura ir daudz gudrāka par Deizi, ātri mācēs tikt galā ar �īm muļķīgajām juteklībām. Viņ�, Osmans Ferad�i, ta�u redzēja, cik stingri viņa mācēja saņemt sevi rokās, skatoties uz tā cilvēka līķi, kas � lai ari neilgu laiku � bija viņas mīļākais. Viņ� bija pārsteigts, ka viņu tik ļoti satrauca prin�a Abd el Maleka, kur� viņai bija pilnīgi sve�s un kuru viņa agrāk pat nebija redzējusi, sodī�ana. Apjukumā viņ� nomurmināja:

��� Es uzskatīju par nepiecie�amu tev parādīt sava kunga spēku, kunga, kuru es izvēlējos tev� kunga, kuru tev būs jāpakļauj.

An�elika nervozi iesmējās, bet uzreiz aprāva smieklus, rokām saspie�ot deniņus. Smiekli uzreiz atbalsojās viņas slimajā galvā asām, griezīgām sāpēm.

��� Pakļaut Muleju Izmailu!

Viņa atkal domās redzēja, kā viņ� drasē uz sava zirga, dusmu un bēdu pārņemts, varens un milzīgs ar savu vējā plando�o apmetni, kur� ir dzeltenā jeb sultāna naida izpausmes krāsā, un ar vienu cirtienu nocērt galvu ne�paklausīgajam miesniekam.

���� Nezinu, vai jūs labi saprotat fran�u vārda jēgu �pakļaut", kuru jūs tikko kā pateicāt, Osman bej. Pēc manām domām jūsu Mulejs Izmails ne�pieder pie tiem vīrie�iem, kuru varētu turēt zem sievas tupeles.

��� Mulejs Izmails � ļoti stipras gribas valdnieks. Viņ� ir gudrs un viltīgs. Māk ātri rīkoties un izmantot gadījumus. Bet viņ� ir nepiesātināms mīlnieks. Viņam vajadzīgas sievietes, un viņ� vienmēr riskē nokļūt kādas zemiskas un ne visai gudras sievietes varā. Vajag, lai viņam blakus nostātos sieviete, kura mācēs apvaldīt viņa kārības, dalīties viņa vientulībā un iedegt viņa sirdi degsmi, arvien vairāk pievērsties iekarojumiem. Tad viņ� patiesi kļūs par lielu valdnieku. Viņ� varēs apvienot un pakļaut visus citticībniekus�

Lielais cinuhs runāja lēni un bez minstinā�anās. Viņ� tik ilgi bija meklējis un, lūk, beidzot atradis sievieti, kurai vajadzēja viņam palīdzēt iespaidot Mu�leju Izmailu viņa pa�a godkārīgo nodomu veik�anai. Bet viņ� vēl nebija pilnīgi pārliecināts. Pēc pirmā acu uzmetiena likās, ka viņa jau ir samierinājusies, bet viņ� labi juta, ka pa�laik viņa izslīd no rokām, kaut arī turpina ķerties viņa d�ellaba krokās.

Sievietes � savādas, neaprēķināmas būtnes. Visas viņu vājuma izpausmes, ari mazdū�ība, draud izraisīt visne�ēlīgāko vil�anos vīrie�os, kuri jau �ķita nosvinam uzvaru pār viņām. Un Osmans Ferad�i, viņa majestātes Marokas sultāna lielais einuhs, jau kuro reizi pateicās Visaugstākajam par to, ka viņam sūtītais liktenis un veiklās Sudānas zintnieka rokas uz visiem laikiem bija atbrīvoju�as viņu no tiem likteņa triecieniem, kuri da�reiz gudrus cilvēkus �o koķe�u rokās pārvēr� par smieklīgām rotaļlietām.

���� Vai lad viņ� tev nelikās pietiekami skaists un jauns? � viņ� maigi pajautāja.

���� O, jā, viņu vairāk nospie� noziegumu, nevis gadu nastas! Cik slepkavību viņ� ir veicis savām rokām?

���� Bet cik rei�u lika apdraudēta viņa dzīvība? Es tev jau vienreiz, teicu, Firuzē, � visas lielās impērijas balstās uz slepkavībām. Tāds ir visuma likums. In�illa! Uzklausi mani, Firuzē: es vēlos, lai tu saindētu Muleju Izmailu tik uzmanīgi, kā māki vienīgi tu, saindētu tā, lai viņa sirdi pārņem mīlas mokas, lai viņ� pret tevi izjūt tik nepārvaramu kaisli, ka nekad nespētu no tās dziedināties. Tā ta�u notika ne tikai ar nicināmo d'Eskrenvilu, bet arī ar tavu lielo valdnieku, franku karali, kuram tu sirdi atstāji neizdziedināmu rētu. Bet tu jau pati zini, ka tavs karalis nav spējīgs tevi aizmirst. Viņ� atļāva tev aizmukt, bet tagad aiz bēdām nīkuļo. Es vēlos, lai tu tie�i tāpat pakļautu arī Muleju Izmailu, lai tu iedzeltu viņa sirdī savu skaisto dzeloni� Bet es nekad tev neatļau�u aizbēgt, � viņ� piebilda, mazliet pazeminot balsi.

Guļot aizvērtām acīm, An�elika klausījās �ajā balsī, kura skanēja tik smal�ki un bija tik jauna, ka likās, it kā viņa tērzētu ar kādu sievieti, savu drau�dzeni, balsī, kura izteica fran�u vārdus mazliet bērni�ķīgi, un, kad viņa atvēra savus smagos, iekaisu�os plakstus, viņai bija savādi redzēt savā tuvumā ogļmelno seju, kura izskatījās barga un izteica Āfrikas tautu gadsimtiem krāto gudrību.

���� Paklausies mani, Firuzē. Neuztraucies � es tev do�u laiku, kamēr pāries tavs drudzis un pāries bailes, lai tavs prāts samierinās ar mūsu dzī�vesveidu, bet ķermenis sāk alkt mīlas apskāvieni. Līdz tam laikam es ne�uzmāk�os ar savām runām par mūsu valdnieku. Viņ� neko par tevi neuzzinās, kamēr tu pali nepiekritīsi, lai es tevi parādu viņam.

An�elika izjuta milzīgu atvieglojumu. Tātad pirmo raundu uzvarēja viņa!

Vairāku simtu gūstekņu vidū viņu būs tikpat grūti atrast kā adatu siena kaudzē, un viņa mācēs izmantot iedoto laiku, lai izrautos brīvībā un aizbēgtu.

���� Bet vai par mani netenkos? � viņa jaulāja. � Kas notiks, ja kāds izpļāpāsies par mani Mulejam Izmailam?

��� Es pavēlē�u visiem, kas par tevi kaut ko zina, klusēt. �ajā serālā ma�nas pavēles ir pat noteico�ākas par sultāna pavēlēm. Tām pakļaujas visi� arī sultāniete Leila Ai�a. Viņa klusēs, saprotot, ka tas viņai ir izdevīgi, � jo viņa noteikti no tevis baidīsies.

��� Viņa jau tagad vēlas mani apliet ar skābi un no�ņaugt, � An�elika no�ukstēja. � Un tas vēl tikai sākums.

Osmans Ferad�i iccictigi atmāja ar roku, it kā atgaiņājot banālus drau�dus.

���� Visas sievietes, kuras meklē viena un tā pa�a kunga mīlestību, neie�redz cita citu un mēģina viena otru atstumt. Vai tad kristietes tā nedara? Vai tad sievietes, kuras cen�as iegūt Francijas karaļa labvēlību, nesacen�as savā starpā?

An�elika ar grūtībām norija kalā iestrēgu�u kamolu.

���� Protams, � viņa atbildēja, un viņai acu priek�ā uzplaiksnīja neuz�varamās Atenaīsas de Montespānas tēls. Vai �eit, vai tur � visur dzīve nav nekas cits kā pastāvīga cīņa, nepiepildīti sapņi un zaudētas ilūzijas. An�elika no visa tā jutās ārkārtīgi nogurusi.

Osmans Ferad�i skatījās uz viņas seju, kura bija nobālējusi un sakritusies slimības laikā. Viņ� �ajā izmocītajā maskā vēl neredzēja pirmās kapitulācijas pazīmes. Tie�i otrādi, pa�laik viņa acīm pavērās tas, ko agrāk bija grūti saska�tīt An�elikas apaļo, gludo vaigu un dzīvās mīmikas dēļ, � asās, harmoniskās sejas kontūras. Zem maigās sievietes ādas pēk�ņi skaidri iezīmējās sejas līni�jas, kuras liecināja par valdonību un gara stiprumu. �odien Osmans Ferad�i redzēja savu gūstekni tādu, kāda viņa kļūs vēlāk, kad novecos. Viņas seja nekad nekļūs uzblīdusi vai ļengana, ar nokareniem vaigiem un vairākiem apak�zodiem, ar dziļām grumbām; vecumdienās tās seja iegūs daudz smal�kākus un cēlsirdīgākus vaibstus, āda kļūs plānāka, cie�āk apvilks brīnumjauki veidotos kaulus� �ī francūziete novecos tāpat kā ziloņkauls, ar gadiem ie�gūstot arvien izteiktāku izsmalcinātību un cēlumu, � tā iedarbojas nodzīvotie gadi uz sievietēm, kuras ir lepnas un neatkarīgas, apveltītas ar asu prātu. .Sasniedzot brieduma gadus, viņas nomet jaunības mānīgo maskarādes tērpu, nezaudējot savu dabisko skaistumu. �ī sieviete vēl ļoti ilgi būs skaista � pat tad, kad seju izgreznos krunciņas, bet matos iezaigosies sirmums. Viņas acu mirdzums apdzisis tikai kopā ar viņu. Nodzīvotie gadi tikai izcels viņas acu tirkīza spīdumu, pie�ķirot tam neizdibināmi gai�u mirdzumu un pasakaini burvīgu pievilcību.

Tie�i �ī sieviete ir vajadzīga Mulejam Izmailam, un ja arī viņa to pa�u vēlētos � tad viņ� vairs nespētu no tās �ķirties. Osmans Ferad�i zināja, cik moko�as �aubas brī�iem pārņem �o vareno un nevaldāmo tirānu. Dusmu uz�liesmojumus, kuru laikā viņ� cirta nost galvas gan pa labi, gan pa kreisi, nereti izraisīja afekta lēkmes, ko izsauca cilvēku muļķība, kā arī savas gran�diozās sūtības apziņa un domas par to, kas viņam jāpaveic, lai izdeldētu savu vājumu un neiekristu viņam apkārt izliktajos slazdos. �ādos brī�os viņu pār�ņēma sātaniskas vēlmes pierādīt savu varenību un spēku gan sev, gan citiem.

Ja Muleja Izmaila dvēsele atrastu mieru pie kaislīgas un jūtīgas sievietes sā�niem, viņ� ar to paliktu uz mū�u! Viņa kļūtu par Muleja Izmaila atbalsta punktu, pamatu, no kura viņ� spētu dro�i doties gājienā, lai zem zaļā gai�reģu karoga iekarotu visumu.

Un Osmans Ferad�i teica klusi arābu valodā:

��� Tu vari visu�

An�elika dzirdēja �os vārdus, būdama gandrīz nemaņā. Citiem bie�i likās, ka viņa ir ļoti stipra un neuzvarama. Bet viņa jutās tik vāja� �Jūs varat visu" � viņai teica vecais Savarī, lūdzot viņu griezties pie Ludviķa XIV ar lūgumu sadabūt mumionu, kuru Francijas karalim atveda persie�u sūtnis Baktcriari Bejs. Un viņai tas izdevās� Cik sen tas bija! Vai viņa to no�ēlo? De Montespāna kundze gribēja viņu noindēt tāpat kā Leila Ai�i un angliete�

���� Vai vēlaties, lai es lieku jums atvest veco vergu, kur� pazīst ārst�nieciskās zālītes un ar kuru jūs tā mīlat patērzēt? � Osmans Ferad�i pajau�tāja.

��� O, jā, jā! Man ļoti gribētos redzēt veco, mīļo Savarī. Tātad jūs atļau�siet viņam parādīties harēmā?

��� Jā, ar manu atļauju viņ� drīkstēs ienākt. Viņa vecums, lielās zinā�anas un labsirdība dod viņam �īs tiesības. Viņa parādī�anās harēmā nevienam neiz�sauks aizdomas, jo ar visu savu izskatu un cieņas pilno uzvedību viņ� atgādina godājamu dervi�u. Ja viņ� nebūtu kristietis, es varētu nodomāt, ka viņ� pa�tie�ām ir svēts cilvēks, viens no tiem, ko mēs uzskatām par svētuma nesēju, kuru uz zemi sūtījis Allahs, Mūsu ceļojuma laikā viņ� acīmredzot bija no�devies maģijai, jo no katla, kurā viņ� kaut ko vārīja, nāca savādi tvaiki, un es pats redzēju, kā divi nēģeri, ieelpojot �os tvaikus, kļuva gurdeni un mie�gaini un viņiem sāka rādīties halucinājas. Vai tev, Firuzē, viņ� atklāja savu maģijas noslēpumu?

An�elika noliedzo�i pa�ūpoja galvu.

���� Esmu tikai sieviete, � viņa teica, zinot, ka �ī atturīgā atbilde vēl vairāk pacels viņas presti�u Osmana Ferad�i acīs.

An�elika bez pūlēm pazina veco aptiekāru. Viņ� bija nokrāsojis savu bār�diņu tum�i rudā krāsā, kas viņu padarīja līdzīgu musulmaņu ceļiniekam, bet viņa rudais d�ellabs, kas bija noausts no smalkas kamieļvilnas, kurā pilnīgi nozuda viņa kārnais augums, vēl vairāk viņu pielīdzināja musulmaņiem. Viņ� izskatījās vesels, kaut arī bija ļoti novājējis, bet viņa seja bija iedegusi saulē kā rieksta �aumala. Laikam viņu varēja pazīt vienīgi pēc lielajām brillēm, aiz kurām slēpās apmierinātas un priekā mirdzo�as acis.

��� Viss ir lieliski, � viņ� no�ukstēja, apsēzdamies pēc turku modes pie An�elikas guļvietas. � Es pat nevarēju iedomāties, ka viss tik labi izkār�tosies. Allah� hm� tas ir, es gribēju teikt � Dievs nenovērsās no mums.

�� Jūs atradāt domubiedrus un izdomājāt, kā aizbēgt?

��� Aizbēgt?� Ak jā, mēs, protams, aizbēgsim, tikai mazliet jāuzgaida. Bet tagad paskatieties uz �ejieni.

No sava platā tērpa krokām viņ� izņēma audekla maisiņu un, pasmaidījis platu smaidu, izņēma no tā kaut kādus gabaliņus, kas atgādināja salipu�us sveķus.

Drudzis aptum�oja An�elikas acis, un viņa noguru�ā balsī teica, ka nevar saskatīt to, ko viņai rāda.

��� Tas nekas, ja nevarat saskatīt, bet paostīt jūs ta�u varat, � Savari teica, piebā�ot viņai pie deguna lipīgos gabaliņus.

Ieelpojusi to smar�u, An�elika aiz pārsteiguma nodrebēja un neviļus pasmaidīja.

��� O, Savarī, tas ta�u ir mumions!

�� Jā, mumions, � Savarī priecīgs atbildēja. Minerālais mumions, ana�loģisks tam, kas Persie�u klintīs sūcas ārā no spraugām, tikai pa�laik tas � cietā stāvoklī.

��� Bet� kā tas jums uzradās?

Slepus, uzmanīgi skatoties apkārt un runājot kā gai�reģis, kas vēsta kādu līdz �im nezināmu patiesību, metrs Savarī izstāstīja An�elikai par savu atklā�jumu. Tas radies ceļojuma laikā, kad karavāna �ķērsoja �ottu Naamu, sāļo ezeru zemi, kura ple�as uz Al�īras un Marokas robe�as.

��� Vai atceraties �os pla�os klajumus, nosētus ar saulē �ilbino�iem sāls kristāliņiem? Liekas, ka �ajās nīkuļojo�ās vietās nevar atrast neko vērtīgu. Un pēk�ņi� atminiet, kas notika?

���� Laikam brīnums, � An�elika minēja, aizgrābta par viņa patieso ti�cību.

��� Jā, jums pilnīga taisnība, dārgā marķīzes kundze, notika brīnums! � priecīgi iesaucās Savarī. � Ja es būtu fanātiķis, tad es to nosauktu par �ka�mieļu brīnumu"� Paklausieties, kā tas notika�

Viss sākās ar to, ka Savarī pievērsa uzmanību kamieļa kraupja zvīņām, kas izskatījās pēc klints nokarēm, kuras vietām apaugu�as ar vecām, dzel�tenām sūnām, bet vietām � pilnīgi kailas. Vienu vakaru apstā�anās laikā �is kamielis sāka ostīt zemi. Tad viņ� devās uz to pusi, no kuras pūta vēj�, laiku pa laikam noliecot galvu un ostot smiltis. Savarī, kur� vēl nebija aizmidzis, nolēma aiziet pēc kamieļa, lai atvestu dzīvnieku atpakaļ pie dzinējiem un līdz ar to nopelnīt gabaliņu kuskusa. Bet varbūt �oreiz viņu vadīja priek��nojauta, kuru sūtīja pats Allahs� hm� tas ir, protams, Dievs. Sargi, kuri nereti viņu uzskatīja par arābu vai ebreju, nepievērsa tam ne mazāko uz�manību. Lielākā apmetnes daļa gulēja. Viņiem nevajadzēja ne no viena bai�dīties, tāpēc ka �eit vairāku dienu gājienā, nevarēja sastapt nevienu mītni, ūdens avotu, zāles kum�ķīti vai kādu cilvēku, kur nu vēl laupītājus vai izbē�gu�us kristie�us vergus.

Kamielis ilgi gāja uz priek�u, apejot kāpas, bet Savarī cītīgi viņam sekoja, vienu reizi gandrīz noslīkstot slīdo�ajās smiltīs. Beidzot kamielis atveda veco aptiekāru pie samērā cieta, smil�aina pamata, sajaukta ar sakusu�u sāli. Strā�dājot kājām, kamielis sāka izmētāt cietos sāls gabalus uz visām pusēm, jo tie klāja zemes virskārtu. Tad sāka tos plēst ar zobiem, sev visapkārt izveidojot bedri.

��� Iedomājieties � kamielis rok bedri ar kājām � kājām, kuras viņam ir tik jūtīgas, ka sagādā milzīgas sāpes, ja staigā pa cietu un �ķembainu pa�matni! Un pie tam viņ� sev palīdzēja ar ceļgaliem un zobiem. Es pats to redzēju! Jūs laikam man neticat? � pēk�ņi satraukti iejautājās Savarī.

��� Kā nu ne, protams, ka ticu�

��� Varbūt jūs domājat, ka man tas rādījās sapnī?

��� Protams, nē.

��� Beidzot dzīvnieks aizrakās līdz brūnai vielai, kuru jūs uzreiz pazītu,� mumionam. Saņemot gabaliņus ar zobiem, kamielis tos kārtīgi izlika gar bedres malu paklāja veidā, tad sāka pa to vārtīties un trīties ar visām ķer�meņa daļām.

��� Un brīnumainā kārtā izārstējās no kraupja?

��� Izārstējās, bet jums vajadzēja zināt, ka �eit nebija nekā brīnumaina, � An�eliku palaboja Savarī. � Jūs ne sliktāk par mani zināt, kā lieliskais mumions ārstē ādas slimibas. Tomēr savācot �os gabaliņus, cs nepievērsu uz�manību sakritībai, kura eksistē starp tiem un dievi�ķīgo persie�u eliksīru. Es gribēju vienīgi pagatavot ziedi pret savām kaitēm. Bet tad es to PAZINU! Pazinu savu mumionu! Un vienlaicīgi izdarīju jaunu zinātnisku atklājumu.

��� O, vēl vienu? Kādu?

���� Lūk, kādu, kundze: minerālais mumions dabā sastopams tikai kopā ar sāli. Tie�i tāpat arī bija Persijā. Starp citu, man tagad vairs nav nekādas vajadzības doties uz Persiju. Es zinu, ka atgriezies Al�īras dienvidos, atradī�u tur atradnes � un iespējams milzīgas. Pie tam �īs atradnes būs daudz izde�vīgākas par persie�u, tāpēc ka tās neviens neapsargās. Persijā, kur mumions skaitās �aha īpa�ums, tas tiek stingri sargāts. Al�īras atradnēs es varē�u viegli iegūt �o dārgo vielu.

An�elika nopūtās.

��� Lai arī mumiona atradnes �eit neuzmana, toties mūs uzmana loti cī�tīgi, mans dārgais Savarī. Vai jums neliekas, kas tas apmēram ir viens un tas pats?

Tomēr viņa uzreiz sev pārmeta �ādu skepticizmu, kas varēja aizvainot viņas vienīgo draugu, tāpēc sāka to pārliecino�i apsveikt ar jauno atklājumu. Jūtu uzplūdā Savarī piedāvāja kādu aizsūtīt pēc �agaru kaudzes un vara vai māla trauka.

��� Ak, Kungs, priek� kam mums tas? � An�elika izbrīnījusies jautāja.

��� Tāpēc, ka es varētu jūsu klātbūtnē izmēģināt tā iedarbību. Sasildot �o vielu māla traukā, tas sprāgtu kā lielgabala lādiņ�.

An�elika atrunāja veco zinātnieku no �āda veida eksperimentiem sultāna harēmā. Pa to laiku pēc Osmana Ferad�i dotajām tējām An�elikas galvas�sāpes pamazām sāka nomierināties, bet viņas ķermenis pārklājās sviedriem.

��� Jums sāk pāriet drudzis, � Savarī piezīmēja, noskatījies uz viņu ar profesionāla mediķa skatienu.

An�elika patie�ām sāka justies labāk, kā arī domas kļuva skaidrākas.

��� Kā jūs domājat, vai jūsu mumions mums var atkal palīdzēt bēg�anas mēģinājumā? � viņa jautāja.

��� Tātad jūs vēl arvien domājat par bēg�anu? � ierastā tonī apjautājās vecais Savarī, gādīgi saliekot atpakaļ maisiņā sveķa gabaliņus.

���� Protams, pat vēl vairāk nekā citkārt! � An�elika izmisusi iesaucās, rāvienā apsēzdamās gultā sēdus.

��� Es arī, � Savarī teica. � Es no jums neslēp�u, ka vēlos atgriezties Parīzē, lai ķertos pie mēģinājumiem, kuri vajadzīgi pēc maniem pēdējiem atradumiem un atklājumiem. Tikai tur, manā laboratorijā, ir pārtvaices kubi un

13�286 retortes, kuras varētu izmantot dego�ā minerāla pētījumos, pētījumos, kuri � es to jūtu � aizvedīs cilvēci pretī progresam�

Nenoturējies viņ� atkal izvilka savu dievi�ķīgo sveķa gabaliņu, sākdams to pētīt ar lupas palīdzību, kura bija iestiprināta bruņurupu�a bruņu un melnkoka rāmī. Visu citu lietu starpā Savarī vienmēr mācēja uziet visda�ādākos un visnegaidītākos priek�metus, atrodoties pat visnabadzīgākajos apstākļos. Tos viņ�, likās, izgatavoja no nekā, tiklīdz pēc tiem radās kaut vismazākā nepiecie�amība. An�elika pajautāja, kur viņ� ņēmis �ādu lupu.

��� To man uzdāvināja znots, � atbildēja vecais aptiekārs.

��� Bet es to nekad jums nebiju redzējusi.

��� Tā man ir tikai da�as stundas. Kad mans znots, �is apburo�ais jaunais cilvēks, pamanīja, ka man tā ļoti patīk, viņ� man to uzdāvināja par godu manai atbrauk�anai uz Meknesu.

���� Bet� KAS ir jūsu znots? � An�elika jautāja, domādama, ka vecais vīrs laikam aizrunājies.

Savarī lēnām salocīja miniatūro lupu, noslēpdams to atkal platā tērpa krokās.

��� Ebrejs no �ejienes mellaha, tas ir geto, � viņ� �ukstus atbildēja. � Viņ� ir mainītājs, tāpat kā viņa tēvs. Es vēl jums neizstāstīju pēdējos jau�numus, man tomēr izdevās ļoti lietderīgi pavadīt �īs da�as stundas pēc mūsu atbrauk�anas uz Meknesu. Pēc Muleja Ar�i valdī�anas laika tā ir ļoti pār�vērtusies, jo Mulejs Izmails visu laiku kaut ko būvē, tāpēc arī visur redz tikai koka sastatnes � tāpat kā Versaļā.

��� Bet� jūs sākāt runāt par jūsu znotu�

��� Jā, es tūlīt pieskar�os �im jautājumam. Es jums kādreiz stāstīju, ka pirmajā atbrauk�anas reizē, atrodoties gūstā, man �eit bija divi romāni.

��� Un divi dēli.

��� Tie�i tā, tikai manās atmiņās iezagās maza neprecizitāte: izrādījās, ka Rebeka Kaiana man uzdāvināja nevis dēlu, bet meitu. Un �o manu meitu, kura pa�reiz ir ziedu plaukumā, es vakar apciemoju un uzzināju, ka viņa precējusies ar mainītāju Samuilu Maimorānu, kur� ļoti laipni man uzdāvināja �o lupu�

��� Par godu jūsu atbrauk�anai uz Meknesu, An�elika noteica. Ak, Savarī, jūs tik lielā mērā esat francūzis, ka jūs paklausoties � sirdij top vieglāk. Kad jūs izrunājat vārdus �Parīze" vai �Vcrsaļa", es it kā pārstāju just �o uzmācīgo ciedru un piparmētru smar�u, kļūstot atkal par marķīzi di Plessī de Beljēru.

��� Jūs patie�ām atkal vēlaties par to kļūt? Jūs patie�ām vēlaties bēgt?

���� Bet es ta�u jums jau teicu, ka ļoti vēlos! � An�elika iekarsa. � Kāpēc man viens un tas pats jāatkāro visu laiku?

�� Tāpēc ka jums labi jāsaprot, cik lielā mērā jūs riskējat. Jūs var noķert un nogalināt vēl līdz tam brīdim, kamēr jūs �ķērsosiet harēma robe�as, div�desmit reizes � līdz tam, kamēr jūs panictīsiet sultāna pils sienas, desmit reizes līdz tam � kamēr jūs izkļūsiet no Mekncsas, piecpadsmit reizes līdz tam � kamēr jūs sasniegsiet Suētu vai Agadiru, un trīs reizes � līdz jūs varēsiet iekļūt kaut vienā no �īm kristie�u mītnēm.

��� Citiem vārdiem sakot, jūs man atstājat tikai vienu izredzes variantu no simta?

��� Pilnīgi pareizi.

��� Tad es to tik un tā sasnieg�u!

Vecais aptiekārs norūpējies pa�ūpoja galvu.

���� Da�reiz es sev jautāju, vai jūs neaizejat pārāk tālu savā spītībā. Tik sparīgi cīnīties ar savu likteni � tas, vai zināt, nav visai saprātīgi.

��� Jūs pa�laik runājat tāpat kā Osmans Ferad�i, � An�elika klusi atbil�dēja.

���� Patie�ām, atcerieties � Al�īrā jūs vēlējāties par katru cenu bēgt pat tad, kad vergi baidījās par to domāt, kaut arī atradās gūstā jau piecpadsmit divdesmit gadus. Es tikai ar pūlēm spēju jūs atrunāt un paciesties. Un kas � vai tad mēs neesam atalgoti par mūsu pacietību.' Saules izkveldētā tuksnesī, atrodoties verdzībā, es atradu mumionu! Un brī�iem es domāju par to, vai jums gadījumā neiepatiksies �is pla�ais un greznais serāls� un Mulejs Iz�mails� Tā būtu bijis daudz vienkār�āk� Ak, lūdzu nomierinieties � es pa�visam negribēju jūs apvainot�

Viņ� paņēma An�elikas roku un maigi to paplik�ķināja. Neparko viņ� negribētu redzēt asaras �īs di�ciltīgās dāmas acīs. Viņa vienmēr bija neaiz�vietojams draugs, kas līdzcietīgi klausījās vecā vīra runas plūdos un saņēma no karaļa Ludviķa XIV rokām viņam tik dārgo persie�u mumiona �ķidrumu.

Bet kāpēc �ī jaunā dāma nekļuva par karaļa mīļāko, kaut arī viegli varēja par to kļūt? Ak, jā, protams, viss grozījās ap viņas vīra vārdu, kuru MeccoMorte izmantoja kā ēsmu, lai viņu ievilinātu izliktos slazdos. Patie�ām būtu bijis labāk, ja viņa to aizmirstu.

���� Mēs aizbēgsim, � metrs Savarī labsirdīgi iedro�ināja An�eliku. � Mēs noteikti aizbēgsim � tas ir izlemts!

No Savarī vārdiem izrietēja, ka izredzes uz veiksmīgu bēg�anu �eit bija daudz lielākas, nekā Al�īrā. Kristie�u gūstekņi visi kā viens piederēja sul13* tānam, sastādot sava veida �ķiru, piedevām ļoti saliedētu. Viņiem bija ievēlēts savs vadonis, normandietis no Senvalerīanko vārdā Kolēns Paturels, kur� ver�dzībā atradās jau divpadsmit gadus un savu nelaimes biedru vidū izcēlās ar milzīgu autoritāti. Viņa klātbūtnē kristie�u vidū norima ticības nesaskaņas un apvainojumi. Viņ� nodibināja vienotu vergu padomi, kurā iekļāva pareizticīgos maskavieti un grieķi no Krētas salām, protestantus � angli un holandieti, katoļus � spānieti un itālieti. Pats Kolēns Paturels, francūzis, iz�ķīra visus strīdus un sprieda taisnu tiesu.

Viņ� spēja dro�i sarunāties ar Muleju Izmailu, pie kura uzdrīkstējās griez�ties tikai visdrosmīgākie, jo par dro�sirdību jebkur� varēja samaksāt ar savu dzīvību. Neviens nezināja, kādas viltības viņ� izmantoja, lai piespiestu tirānu uzklausīt viņa vārdus. Pateicoties Paturela pūlēm, vergu liktenis Meknesā, kaut arī �ausmīgs un bezcerīgs, tomēr kļuva vieglāks. Kopējas kases izvei�do�ana, kurā katrs atdeva dārglietas, ļāva viņiem apmaksāt līdzzinātāju mu�sulmaņu pakalpojumus. Visus �īs slepenās kases ienākumus un izdevumus pārvaldīja biju�ais bankas kalpotājs venēcietis Pi�inio. Iekairināti ar labu sa�maksu, mauri piekrita kalpot par ceļve�iem tiem vergiem, kuri vēlējās bēgt. �ādus ceļve�us sauca par �metadoriem". Pagāju�ajā mēnesī tika organizēti se�i bēg�anas mēģinājumi. Viens no tiem bija veiksmīgs. Visa vaina uzgūlās vergu karaļa Kolēna Paturela pleciem, tāpēc vakar sultāns pavēlēja viņu pie�naglot pie pilsētas vārtiem aiz rokas plaukstām, kamēr tas izlaidis garu. Ver�giem �is spriedums bija atņēmis viņu vadoni, tāpēc uzliesmoja dumpis. Nūju sitieni, bet pēc tam ari �ķēpu dūrieni, lika viņiem atkāpties līdz aplokam, kad pēk�ņi viņu acu priek�ā nostājās pats Kolēns Paturels, pavēlēdams sa�viem biedriem rimties.

Pēc divpadsmit stundu ilgas spīdzinā�anas naglas pārplēsa roku plaukstas, un viņ�, būdams vēl dzīvs, nokrita zemē. Tomēr viņ� nemēģināja bēgt, viņ� mierīgi devās atpakaļ pilsētā, izlūdzoties audienci pie sultāna. Tagad Mulejs Izmails bija gandrīz vai pārliecināts, ka Kolēns Paturels ir pa�a Allaha aiz�bildniecībā. Starp citu, viņ� ari agrāk mazliet bijās no normandie�u mil�a un klusībā pat viņu cienīja, bet viņu sarunas viņ� uzskatīja par sava veida iz�klaidē�anos.

��� Es jums izstāstīju visu, kundze, lai jūs varētu pārliecināties, ka daudz labāk būt par vergu Marokas karalistē nekā sapuvu�ajā Al�irā, � Savarī noteica. � �eit vergi nenīkuļo, bet dzīvo īstu dzīvi � katru minūti.

��� Un tikpat bie�i mirst!

��� Gan viens, gan otrs, � atteica vecais zinātnieks. � Redziet, kundze, pats galvenais vergam � iespēja cīnīties. Bet, kad cilvēks izcietis tik daudz moku un katrs vakars viņu priecē ar to, ka viņ� vēl ir dzīvs, tad �is ga�rastāvoklis viņam palīdz palikt pie veselā saprāta. Marokas sultāns �eit savācis vienkopus neskaitāmus vergu kristie�u pūļus, lai tie viņam būvētu pilis, bet ļoti drīz viņ� sapratīs, ka turēt tos tik lielā skaitā un vēl vienkopus ir pārāk bīstami. Starp citu, runā, ka normandietis grib lūgt sultānam, lai tas atļauj atbraukt uz Maroku Svētās Trīsvienības ordeņa mūkiem kristīgo vergu iz�pirk�anai, kā to dara visās Berberijas valstīs. Tad, lūk, � man prātā ienāca laba ideja. Ja �ie mūki kādreiz atbrauktu uz Meknesu, jūs varētu viņiem nodot sūtījumu Francijas karalim, izstāstot savu skumjo likteni?

An�elika nosarka un sajuta, ka viņai sāk dunēt deniņos.

��� Jūs domājat, karalis sūtīs savus leģionus manis glāb�anai?

���� Pilnīgi iespējams, ka Mulejs Izmails ieklausīsies Ludviķa XIV uzstā�jīgajā lūgumā. Sultāns neslēpj savu sajūsmu par �o slaveno monarhu, kuram vēlētos līdzināties visās jomās, bet it sevi�ķi � lieliskajā celtniecības mākslā.

���� Neesmu pilnīgi pārliecināta, ka viņa majestāte patie�ām vēlēsies uz�ņemties visas rūpes par manis glāb�anu no pa�reizējā stāvokļa.

��� Kas zina?

Vecā aptiekāra padoms, protams, bija saprātīgs, bet An�elika labāk tūks�to�reiz nomirtu, nekā piekristu �ādam pazemojumam. Viņai sāka jukt domu pavediens. Savarī balss aizslīdēja kaut kur tālumā, un viņa cie�i aizmiga tie�i tad, kad pār Meknesu ausa pirmie saules stari.

���� Mēs ejam uz izrādi! Mēs ejam uz izrādi! � jautri �ivināja jaunās gūsteknes, skandinot savas rokassprādzes.

���� Pietiks, kundzes, uzvedieties klusāk, � stingri un cienīgi viņām pa�vēlēja Osmans Ferad�i.

Viņ� izgāja cauri divām rindām sievie�u, kurām bija aizsegtas sejas, uz�manīgi pārbaudot, vai katra pietiekami grezni ģērbta un vai rūpīgi aizpogātas zīda vai muslīna �adras, kuras ļāva saskatīt tikai sievie�u acis, vienai tum�as, citai gai�as, bet visām kā vienai � mirdzo�as no lielā uzbudinājuma.

Visi �ie greznie sievie�u tērpi, domāti pastaigai, izskatījās pēc bumbierveidīgiem drēbju sai�ķiem, kokoniem, uzliktiem uz mazām dzeltenām vai sar�kanām bezpapē�u kurpītēm. �eit atradās pirmās simts sultāna gūsteknes, tikai tās, no kurām Mulejs Izmails parasti izvēlējās sievieti kārtējās nakts izpriecai. Pie tam viņ� staigāja starp tām, turot rokās lakatiņu, un metot to zemē tās priek�ā, kuru izvēlējās �īs nakts priekiem. Viņ� bija dzirdējis, ka tie�i tā savā serālā uzvedoties lielais sultāns Spīdo�ais Porta.

Ja kāda no gūsteknēm ļoti ilgi nepievērsa Muleja Izmaila uzmanību, Os�mans Ferad�i to no�ķīra no �ī izmeklētās sabiedrības loka un sūtīja uz citiem sultāna pils stāviem, kur viņai vajadzēja pievērsties pavisam citiem darbiem. Tas bija vissliktākais padzī�anas variants � būt izslēgtai no tiem laimīgajiem sarakstiem, kuri tika piedāvāti lielajam sultānam, jo izdzītā zaudēja jebkādas cerības kādreiz iegulties valdnieka guļvietā. Tas bija aizmirstības un vecuma sākums, cietsirdīgs izsūtījums, kur� ritēja tikai da�u soļu attālumā no milzīgās greznības un saldkaisles mājokļa. Lielais einuhs, kur� pārvaldīja visa harēma paaugstinājuma vai padzī�anas hierarhiju, mācēja veikli izmantot �os draudus nepaklausīgo sievie�u savaldī�anai. Pametot izmeklēto sabiedrības loku, kas bija pietuvināts sultānam, gūsteknes zaudēja daudzus izpriecas veidus: pastai�gas, izrādes, ar kurām Osmans Ferad�i neskopojās. �odien, izdzirdot muske�u �āvienus un pūļa �alo�anu, kas vēstīja par izrādes sākumu, atstādinātās Mu�leja Izmaila gūsteknes izplūda skaļā gaudo�anā un raudā�anā.

Osmans Ferad�i personīgi ieradās pie viņām, pavēlot apklust. Viņ� pa�teica: sultānam apnicis klausīties �ēlabainās vaimanās savā serālā. Varbūt vi�ņas vēlas, lai tās skartu Abd el Maleka sievu un meitu liktenis? Piemērs bija pietiekami uzskatāms. Pēc Abd el Maleka nāves, kas iestājās astotajā dienā pēc izdarītās spīdzinā�anas gangrēnas dēļ, viņa harēma sievietes sāka tā rau�dāt un kliegt, ka sultānam nācās tām piedraudēt, ka viņ� sodīs ar nāvi jeb�kuru, tiklīdz līdz viņa ausim nonāks kaut viena skaņa. Vairākas dienas viņas atturējās no vaimanām savās istabās, kamēr sultāns atradās pils sienās, tomēr, tiklīdz viņam nācās aizbraukt, tā kauk�ana, vaimanā�ana un raudā�ana sākās no jauna. Tad Mulejs Izmails pavēlēja no�ņaugt �etras Abd el Maleka sie�vietes citu acu priek�ā.

�is atgādinājums spēcīgi ietekmēja pamestās sultāna gūsteknes, jo iestājās kapa klusums un priek�zīmīga kārtība. Klusi slīdot uz priek�u, viņas centās atrast kādu spraugu pils sienās un terasēs, pa kuru varētu kaut ar vienu aci iztālēm nolūkoties uz izrādi.

Atpakaļceļā lielais einuhs iegāja An�elikas istabās. Viņas kalpones beidza ietīt savas kundzes galvu pārklājos un �ķidrautos. Lai nu kas, bet viņa, pro�tams, nesāktu raudāt, ja tiktu atstāta serālā, tomēr cinuhu pavēlnieks vēlējās, lai sultāna nākamā mīļākā sieva pēc iespējas vairāk redzētu savu valdnieku, pagaidām būdama nemanīta.

Tāpēc An�elikai nācās visu laiku atrasties to sievie�u vidū, kuras pavadīja Muleju Izmailu viņa pastaigu un publisku izrā�u laikā. Gadījumā, ja, pievēr�ot pārāk uzmanīgu skatienu savām gūsteknēm, sultāns sāktu ieskatīties sārto un zaļo kokonu pūlī, trijiem einuhiem, kas An�eliku nepārtraukti uzmanīja, bija pavēlēts nekavējoties noslēpt francūzieti, bet vajadzības gadījumā � to ne�manāmi aizvest projām. Osmans Ferad�i uzskatīja � un ne veltīgi, � jo vairāk An�elika pieradīs pie sultāna klātbūtnes un viņa rakstura, jo mazāk viņu mocīs �aubas un jo labāk viņa apjēgs savus pienākumus. Protams, viņa nevaldāmie izlēcieni vēl arvien varēja �okēt An�eliku, bet pamazām viņai ar tiem jāsamierinās. Viņai labprātīgi jāuzņemas tā loma, kuru viņ�, Osmans Ferad�i, viņai izvēlējies.

Un �odien An�elikai atkal nācās pievienoties tai sievie�u grupai, kura devās uz pils dārziem. Angliete Deizi Valīna gāja, ar �adru neaizsedzot savu maigi sārto seju, turot pie rokām divas jaukas, gai�matainas meitenes mulates, dvīnītes, kuras viņa dzemdēja sultānam un kuru dēļ zaudēja pirmās sievas tiesības � �is nosaukums palika Leilai Ai�i, kura savam pavēlniekam dzem�dēja dēlu. Lai pasvītrotu savu augsto stāvokli, Leila Ai�i tāpat ar atklātu seju � iznāca pēdējā no saviem apartamentiem, pie tam nevis pa kopējām, bet atsevi�ķām kāpnēm. Viņu apsargāja sevi�ķa cinuhu svīta, bet priek�ā ejo��ie kalpi rokās nesa atkailinātus zobenus � varas simbolu. Iespaidīgā sultānietes figūra bija satīta sarkanos un raibos drēbju pārsegos. Ejot atklātām sejām, sultāna Muleja Izmaila likumīgās sievas lika Osmanam Ferad�i saprast, ka viņas nepakļaujas tā pavēlēm. Leila Ai�i jau sen klusībā domāja par to, kā izvirzīt uz lielā einuha amatu savu uzticības personu Raminanu, viņas ap�sardzes priek�nieku. Raminans bija melns kā ogle, viņa deniņus klāja zili tetovējumi, kas liecināja, ka viņ� pieder pie lubu ciltīm. Osmans Ferad�i bija cēlies no citām ciltīm � viņ� piederēja pie harariem. Tas klusais, nema�nāmais kar�, kas valdīja viņu starpā aiz �īm biezajām sultāna pils sienām, bija kā turpinājums mū�senai gadsimtu cīņai starp visām āfrikāņu tautībām.

Mazais princis Zidans gāja pakaļ savai mātei. Viņ� bija mantojis nēģeru asinis no abiem saviem vecākiem, viņam bija apaļa, �okolādes krāsas sejiņa, vienmēr uzsiets krēmkrāsas turbāns, atlasa vai zīda tērps riekstkoka, zaļā pistācijas riekstu vai aveņkrāsā. An�elika uzskatīja viņu par ļoti valdzino�u un klusībā jauno princi sauca par Karameli, kaut arī viņ� nemaz nebija līdzīgs cukura graudiņam, tie�i otrādi, nākotnē viņ�, iespējams, pat pārspēs savu tē�vu. �odien se�gadīgais princis aizrautīgi aplūkoja īsta tērauda, nevis koka zobentiņu, kas tagad viņam ļaus nocirst galvas Matjē un Zanam Badigē, di�viem maziem fran�iem vergiem, ar kuriem viņ� kopā spēlējās. Vajadzēs to izmēģināt jau �odien, kad beigsies izrāde.

Likumīgās sultāna sievas aizsedza savas sejas tikai tad, kad gāja ārā pa pils pēdējiem vārtiem, kuri veda uz pils dārziem, kur vienmēr varēja satikt vīrie�us vergus kop� tā laika, kad Mulejs Izmails pavēlēja �eit uzbūvēt mo��ejas, pirtis un amfiteātri, kā arī izrakt dīķi. Tomēr �odien būvlaukums bija tuk�s, strādnieku atstātie instrumenti, pieliktās trepes un akmens klu�i � neskarti, tie mētājās apkārt sudrabaino olīvkoku paēnā.

Aiz pils ārējām sienām skanēja balsu dunoņa. Dārziem un būvlaukumiem likās nekad nebūs gala Mulejs Izmails būvēja savu rezidenci ar viņam piemīto�o pla�o vērienu, jo tur viņam vajadzēja izvietot savas sievas, ver�dzenes un gūsteknes. Pagaidām bija pabeigta tikai tās centrālā daļa, kas sa�stāvēja no piecām nelielām ēkām � katra ar iek�ējo pagalmu un strūklaku �, kā arī grandiozi lielie staļļi, domāti divpadsmit tūksto�iem zirgu. Tālāk ska�tienam pavērās milzīgie pagalmu, noliktavu, graudu novietņu, mo�eju un dār�zu labirinti. Da�i no tiem bija no�ogoti no pilsētas ar biezām mūra sienām, citi saplūda ar apkārtni. Tie�i no turienes arī skanēja balsu �alas un kņada, no turienes un no vergu nometnes, kur katram vergam bija atsevi�ķa māla būda ar niedru jumtu, bet katrai nācijai � atsevi�ķs kvartāls ar savu priek�vadītāju un padomi.

Sievietes un apkārt stāvo�ie einuhi tika aplenkti ar sultāna sardzes jātnie�kiem, izveidojot pusloku. Drīz vien viņi visi pievienojās sultāna svītai. Mulejs Izmails gāja kājām zem milzīga saulessarga, kuru virs viņa galvas turēja divi nēģerēni. Viņam blakus atradās karalistes visaugstākie sani un trīs vismīļākie padomdevēji: ebrejs Zaharijs Maimorāns un divi renegāti: spānietis Huans de Alfcro, kur�, pārejot islama ticībā, pieņēma Sidi Ahmeta Mu�adi vārdu, un francūzis Zozefs Gaijārs, kur� tagad sevi sauca par Rodanī un bija Maro�kas armijas kara noliktavu pārvaldnieks.

Sultāns ļoti mīļi sasveicinājās ar Osmanu Ferad�i, un lielais einuhs ie�ņēma savu vietu pārējo vidū.

Bija spiedīgs karstums. Arābu pūlis �aloja un sanēja priecīgā noskaņo�jumā un tik skaļi, ka gandrīz nebija dzirdamas flautas un bungu rībienu ska�ņas.

Kad sultāna korte�s iznāca Mcknesas centrālajā laukumā, beidzot varēja redzēt, kas tik apdullino�i kliedz. Pilsētnieku pūlis baltos burnusos pa�ķīrās, paverot skatienam ekstāzē kliedzo�u pelēku, skrandainu, kustīgu masu zemes klātām sejām un pinkainām bārdām.

Līdzīgi grēciniekiem, kas izcie� vis�ausmīgākās mokas, kristie�i gūstekņi melno sargu pavadībā, kuriem paceltajās rokās bija pletnes un nūjas, visi kā viens izstiepa rokas uz Muleja Izmaila pusi. Visu eiropeisko vārdu jūklī skaid�ri atkārtojās viens vārds:

� Kolēns! Kolēns! Kolēns! Ap�ēlo Kolēnu-normandieti!

Mulejs Izmails apstājās. Viņa lūpās parādījās smaids, viņ� tīksminājās par �īm vaimanām un kliedzieniem tāpat kā citi tīksminās par aplausiem. Viņ� vairs nepaspēra uz priek�u nevienu soli, stāvot krietnā attālumā no trakojo�ā vergu pūļa. Tad viņ� kopā ar svītu uzkāpa uz neliela paaugstinājuma. Sultāna sievas un ķīlnieces izvietoja tā, lai viņām būtu labi redzams viss notieko�ais, un An�elika ieraudzīja, kas atdalīja Muleju Izmailu un viņam apkārteso�os cilvēkus no gūstekņu pūļa.

Laukuma centrā bija izrakta liela, �etrstūraina bedre, apmēram divdesmit pēdas dziļa. Bedres dibenu klāja baltas smiltis. Da�i klintsakmeņi un augi, kuri bija sastopami tuksne�os, piedeva tai maza, dekoratīva dārza iespaidu. Saulē pārkarsu�ais gaiss bija piesātināts ar kodīgu, asu smaku, kas nāca no bedres, kurā atradās plēsīgi zvēri. Tad, lūk, kas tas bija � lauvu bedre! Tās stūros mētājās apgrauzti kauli, bet aizmugurējā sienā varēja redzēt divas no�lai�amas koka durvis, kuras noslēdza eju uz gaiteņiem, kas veda no krātiņiem, kuros turēja dzīvniekus.

Mulejs Izmails pacēla roku. Neredzamais mehānisms uzreiz tika iedar�bināts, un vienas no durvīm uzreiz sāka bīdītics uz aug�u, paverot tum�u caurumu spo�ajos saules staros.

Vergu pūlis tik spēji rāvās uz priek�u, ka priek�ējie gandrīz vai ielidoja lauvu bedrē. Viņi visi nokrita ceļos, abām rokās ķērās bedres malās un, iz�stiepu�i kaklus, skatījās lejā uz atvēru�os melno caurumu.

No tā lēnām iznāca cilvēks vergs, smagiem, saķēdētiem dzel�iem uz ro�kām un kājām. Durvis atkal nolaidās. Vergs aizmiedza acis, lai pierastu pie spilgtajiem saules stariem. No paaugstinājuma bija redzams, ka �is cilvēks ir sevi�ķi stiprs, gara auguma un fiziski labi attīstīts. Viņa krekls un īsās bikses � parastais gūstekņu apģērbs � atklāja skatienam viņa muskuļotās rokas un kājas, un platās krūtis, uz kurām spīdēja mazs vara medaljons. Neķemmētie salmu krāsas mati un bārda pilnīgi noslēpa gūstekņa vaigus un zodu, tāpēc redzēt varēja tikai viņa mirdzo�ās un viltīgās acis. Pienākot tuvāk varētu re�dzēt, ka viņa deniņus jau skāru�i sudrabaini matu pavedieni un ari bārdā iezaigoju�ās baltas stīgas. Cilvēkam bija apmēram �etrdesmit gadu, no kuriem divpadsmit pavadīti verdzībā. Gūstekņu vidū sākās kurnē�ana, kura uzreiz, pārauga skaļos kliedzienos:

��� Kolēn! Kolēn Paturel! Kolēn-normandieti!

Vāj�, ruds jauneklis iesaucās, pārliecies pāri bedres malai:

��� Kolēn, nepadodies! Sit tos, sit, tikai nemirsti, nemirsti!

It kā mierinot savus biedrus, vergs bedrē pacēla uz aug�u abas rokas. �ajā brīdī An�elika ieraudzīja, ka viņa plaukstas ir vienās asinīs, un atcerejās, ka tie�i �o cilvēku viņa redzēja pienaglotu pie Jaunajiem vārtiem, kad ie�brauca Meknesā. Nesteidzoties, mazliet �ūpojoties, viņ� aizgāja līdz bedres vidum, pacēla skatienu uz Muleju Izmailu un ierunājās arābiski. Viņam bija skanīga balss, un tā nemaz nedrebēja.

��� Sveicinu tevi, valdniek. Kā tev klājas?

���� Labāk nekā tev, suns, � sultāns atbildēja. � Vai tagad tu beidzot saprati, ka pienākusi atmaksas stunda par visām tavām pārdro�ībām, ar ku�rām tu man uzplijies visus �os gadus? Vēl vakar tu iedro�inājies mani kaitināt ar saviem lūgumiem ielaist manā karalistē ne�ķīstos popus, lai viņiem pārdotu manus vergus!� Bet es nevēlos pārdot savus vergus! � pēk�ņi iekliedzās Mulejs Izmails, uztrūkstoties no savas vietas. � Mani vergi pieder tikai man. Es neesmu al�īrietis vai tunisietis, un man nevajag attēlot �os izlaidīgos tir�gotājus, kuri aizmirsu�i savus pienākumus pret Allahu un domā tikai par naudu� Tu pārbaudīji manu pacietību � bet es izdarīju pavisam ne to, ko tu gaidīji no manis. Vai tu spēji iedomāties, kad uz atvadām es tevi apbēru maigiem vārdiem un solījumiem, ka �odien tu atradīsies lauvu bedrē? Haha-ha! Nu, saki � domāji?

��� Nē, kungs, � pazemīgi atbildēja normandietis.

���� Ha-ha! Un tu līksmoji un lielījies, ka spēji no manis panākt to, ko vēlējies. Kolēn Paturel, tūlīt tu mirsi.

��� Jā, kungs.

Mulejs Izmails drūmi apsēdās atpakaļ savā tronī. No vergu pūļa atkal atskanēja kliedzieni, un sargi notēmēja savas musketes uz kristie�iem gūstek�ņiem. Sultāns, paskatījies uz gūstekņiem, kļuva vēl drūmāks.

���� Man nesagādā prieku tava nāve, Kolēn Paturel, � viņ� teica. � Es jau vairrākārtīgi samierinājos ar domu, ka tu esi miris, bet pēc tam priecājos, uzzinājis, ka esi palicis dzīvs un vesels pēc mocībām, kuras es tev piespriedu, lai tu no tām nomirtu. Bet �oreiz neceri uz izglāb�anos, jo es neļau�u dē�moniem nākt tev palīgā. Es neaizie�u ātrāk prom no �ī laukuma, kamēr nebūs apgrauzti visi tavi kauli. Un tomēr man būs ļoti grūti noskatīties uz to, kā tu mirsi! Visvairāk mani padara bēdīgu tas, ka tu mirsi savā viltus ticībā un lava dvēsele būs pakļauta mū�īgām mokām. Es vēl varu tevi ap�ēlot. Pārej islama ticībā!

��� Tas nav iespējams, valdniek.

���� Kas �eit neiespējams? � ierēcās Mulejs Izmails. � Kas var traucēt cilvēkam, kur� zina arābu valodu, pateikt vārdus: �Nav cita Dieva, atskaitot Allahu, un Muhameds � viņa pravietis"?

��� Ja es to pateik�u, es kļū�u par musulmani. Un tad tu, valdniek, ju�tīsies ļoti apbēdināts. Jo kāpēc gan tu tik ļoti nevēlies manu nāvi, bet vēlies saglabāt manu dzīvību? Tikai tāpēc, ka esmu tavu vergu gūstekņu priek�vadītājs Meknesā un, pateicoties man, viņi strādā ar lielu centību visos būv�darbos, ceļot jums pilis un mo�ejas. Lūk, kāpēc tev vajag, lai es paliktu dzīvs un būtu viņu rindās. Bet ja es pārie�u islama ticībā, es kļū�u par renegātu � ko es darī�u kristie�u vidū?� Es uzvilk�u turbānu, sāk�u apmeklēt mo�ejas, un man vairs nevajadzēs vadīt pārējos vergus, kas ceļ jūsu celtnes. Palikdams par renegātu, es tev bū�u nevajadzīgs, jo tu savā �ēlsirdībā būsi atbrīvojis mani no verdzības. Palikdams par kristieti, es bū�u tev zudis, jo mani aprīs tavas lauvas.

��� Suns, tava divdaļīgā valoda vienmēr mani tracinājusi ar savu nekau�nību. Nomirsti!

Pa to laiku pūlī iestājās kapa klusums � skatītāji redzēja, ka aiz Kolēna Paturela muguras, kur� vēl nebija beidzis runāt, klusi slīdēja uz aug�u otras durvis. No tum�ās ejas izlīda lielisks nūbie�u lauvu tēviņ� un, �ūpojot melnās krēpes, virzījās uz priek�u ar to izteikto grāciju un smago gaitu, kura rakstu�rīga lieliem dzīvniekiem. Aiz tā staipoties parādījās daudz graciozāka lauvene, bet aiz tās � Atlasu kalnu lauva smil�u krāsā un gandrīz vai rudām krēpēm. Pagāju�i da�us soļus, zvēri atradās blakus normandietim. Viņ� pat nepakus�tējās. Nūbie�u lauva sāka nervozi vicināt asti, sitot sev pa sāniem, tomēr izskatījās, ka viņu daudz vairāk uztrauc skatītāji, kas pārlieku�ies pār bedres malu, nekā nekustīgi stāvo�ais cilvēks bedres vidū. Lauva klusi ierūcās, paska�toties uz pūli ar savu bezbailīgo skatienu, tad pēk�ņi saspringa un vairākas reizes ierēcās.

An�elika aizvēra acis zem �adras aizsega, bet, izdzirdot pūlī neizprotamus trok�ņus, nolēma atkal paskatīties uz notieko�o. Nūbie�u lauva, kuram ska�tītāju uzmācība bija tie�ām apnikusi, devās pie tuvākā klin�akmeņa un no�gūlās tā ēnā tie�i smiltīs. Pie tam viņ� ar vislielāko vienaldzību pagāja garām gūsteknim, likās, vēl mazliet � un viņ� paberzīs sānus gar viņa kājām kā mājas kaķis.

Vīlu�ies skatītāji arābi sāka histēriski kliegt un, vēlēdamies sakaitināt zvē�rus, sāka tos apmētāt akmeņiem un zemes saujām. Visas trīs lauvas sāka rūkt, tad apgāja bedri un apgūlās aizvērto durvju priek�ā, skaidri izsakot, ka pēcpusdienas miegu vēlētos pavadīt kādā citā un daudz klusākā vietā.

Muleja Izmaila acis gandrīz vai izsprāga no dobumiem.

���� Viņ� zina kaut kādu maģisku līdzekli! � sultāns no�ņācās un, sa�traukti piecēlies, piegāja pie bedres malas.

��� Kolēn Paturel, lauvas tevi neaiztiek. Kāds ir tavs noslēpums? Atklāj man to, un es tevi ap�ēlo�u.

��� Vispirms ap�ēlo mani, un tad es atklā�u noslēpumu.

��� Labi, labi! � Mulejs Izmails saērcināts izmeta.

Pēc viņa mājiena zvērnīcas kalpotāji pacēla durvis. Lauvas �āvājoties nozuda gaiteņu tumsā, kas aizveda krātiņos, un durvis atkal nolaidās.

No vergu kristie�u krūtīm izrāvās prieka un sajūsmas kliedzieni, un viņi raudot metās viens otra apkampienos. Viņu virsvadītājs bija glābts!

��� Runā ta�u, runā! � Mulejs Izmails nepacietīgi izmeta.

�� Izdari vēl vienu pakalpojumu, valdniek. Atļauj Svētās Trīsvienības mū�kiem atbraukt uz Meknesu, lai viņi varētu izpirkt gūstekņus.

���� �is suns, redzams, ir nozvērējies atstāt �eit savu ādu! Dodiet man musketi, lai es varu viņu no�aut ar savām rokām!

��� Es aiznesī�u līdzi savu noslēpumu.

��� Nu labi! Lai notiek atkal viss pēc tava prāta. Vari sūtīt pakaļ saviem mācītājiem. Paskatīsimies, kādas veltes viņi man atvedīs, � varbūt tās būs tik draņķīgas, ka man ar viņiem nebūs par ko runāt. Lien ārā, Kolēn Paturel.

Neskatoties uz savām smagajām ķēdēm, normandie�u spēkavīrs veikli uz�lēca uz pakāpieniem, izcirstiem bedres sienās, un iejuka arābu pūlī. Lai cik nikni un vil�anās pilni bija visi arābi, neviens no tiem neiedro�inājās viņam pieskarties vai viņu aizvainot. Pie Muleja Izmaila troņa uz ceļiem nostājās gūsteknis vergs, ar pieri skardams zemi. Sultāna biezās lūpas nodrebēja, it kā mīklaini pasmaidot, un viņ� ar turku kurpes purngalu pieskārās verga muskuļotajai mugurai.

��� Piecelies, nolādētais suns!

Normandietis nostājās visā savā mil�a augumā. An�elika nespēja atraut skatienu no �iem diviem vīrie�iem. Viņi atradās tik tuvu tai, ka viņa baidījās pat pakustēties vai skaļi elpot.

Vienam no viņiem bija neierobe�ota vara, otrs bija iekalts ķēdēs, bet notika tā, ka viņi abi: gan sultāns, gan vergs, musulmanis un kristietis � atzina par sevis cienīgu tikai vienu pretinieku, un tas bija Azrails, nāves eņ�ģelis. Tādu cilvēku priek�ā Azrails bailēs atkāpjas. Viņ� lido uz citām vietām, lai apdzēstu blāvās dzīvības, lai nopļautu sa�ākstēju�os, nederīgos stiebrus� Protams, atnāks diena, kad viņ� paņems Muleja Izmaila dzīvību, neskatoties uz bruņukreklu, kuru viņ� vienmēr nēsā zem apģērba, un Kolēna Paturela dzīvību, neskatoties uz viņa viltību, bet viņi abi izmisīgi cīnīsies ar nāves eņ�ģeli, un Azrails ne tik drīz gūs uzvaru pār tiem. Lai to saprastu, pietika uz viņiem paskatīties!

���� Nu, runā, � Mulejs Izmails pavēlēja. � Ar kādas burvestības pa�līdzību tu nomierināji zvērus?

��� Ar burvestību �eit nav nekā kopēja, valdniek. Pavēlot mani �ādi sodīt, tu laikam aizmirsi, ka es ilgu laiku strādāju zvērnīcā, bie�i vien palīdzot zvēru kalpotājiem. Tā kā lauvas mani labi pazīst. Es jau biju gājis iek�ā viņu krā�tiņos, un vienmēr paliku dzīvs. Bet vakar es tos pabaroju, aizvietodams pa�rastos kalpotājus, kuri parasti viņus baro, un iedevu viņiem divkār�u porciju. Ak, ko es runāju: nevis divkār�u, bet trīskār�u! Tās trīs lauvas, kuras tu izmeklēji kā visniknākās, lai tās mani saplosītu, ienāca bedrē pieēdu�ās līdz ūkai. Gaļas gabala izskats � vai tas kustīgs vai guļ asiņains stūrī � viņām varētu izsaukt tikai vem�anu, pie tam viņām tika iedotas zālītes, kuras velk uz miegu.

Muleja Izmaila seja satumsa.

���� Nelietīgais suns! Tu iedro�inies ar mani tā sarunāties manu padoto klātbūtnē, tu par mani smejies! Es tūlīt nocirtī�u tev galvu!

Sultāns uzlēca kājās un izvilka zobenu. Vergu karalis piezīmēja:

���� Es tev atklāju savu noslēpumu, kungs. Savu solījumu es izpildīju. Tu esi slavens ar to, ka turi savu vārdu. Tu man apsolīji, ka �odien saglabāsi man dzīvību un pavēlēsi sūtīt pēc Svētās Trīsvienības ordeņa mūkiem, lai viņi varētu mūs izpirkt.

��� Neizved mani no pacietības! � sultāns rēca, �ķībi skatoties uz savu izvilkto zobenu. Tomēr pēc �iem vārdiem viņ� ielika zobenu atpakaļ maksti un no�ņācās caur zobiem:

��� Es apsolīju saglabāt tev dzīvību �odien. Dzirdi, tikai �odien!

�ajā brīdī uz paaugstinājuma uzkāpa kalpi, kuri nesa milzīgu vara bļodu, pilnu ar ēdieniem, kas novērsa sultāna uzmanību. Mulejs Izmails bija pa�vēlējis pasniegt sev pusdienas, atrodoties laukumā, domādams, ka asiņainais skats ar lauvām tikai uzlabos viņa ēstgribu.

Kalpi aiz brīnumiem palika va|ā mulēm, redzot, ka �lauvu ēsma" dzīva un neskarta, it kā nekas nebūtu noticis, stāv viņu pavēlnieka priek�ā.

Sultāns apsēdās uz spilveniem un pasauca savus tuvākos, lai kopā ar tiem dalītos ēdiena baudī�anā.

Tad viņ� pajautāja:

��� Kā tu uzminēji, ka es gribu tevi atdot lauvām apē�anai? Es ta�u to nevienam neteicu, kamēr nenodziedāja pirmie gaiļi. Tie�i otrādi, pili klīda baumas, ka esmu tevi ap�ēlojis.

Gūstekņa zilās acis viltīgi iemirdzējās.

��� Es tevi labi pazīstu, valdniek!

��� Vai tu nevēlies teikt, ka manas viltības ir pārāk rupjas un es nemāku mānīties?

��� Tu esi viltīgs kā lapsa, bet es esmu normandietis!

Sultāna baltie zobi iemirdzējās � viņ� smējās.

Par atbildi uzreiz noskanēja vergu jautrie smiekli, kuri līdz �im neie�dro�inājās smieties par Kolēna Paturela �noslēpumu".

��� Man ir pa prātam normandie�i, � Mulejs Izmails laipni teica. � Es lik�u Saies un Gonflēras korsāriem tos sagūstīt pēc iespējas vairāk. Man tevi nepatīk tikai viens, Kolēn Paturel, � tas, ka tu esi pārāk gar�. Tu esi garāks par mani, bet es necie�u tādu derdzību.

��� Tev ir vairāki veidi to labot, valdniek. Tu vari man nocirst galvu � vai nosēdināt sev blakus, jo tad tu savā turbānā būtu garāks par mani.

��� Lai notiek pēc tava prāta, � sultāns teica pēc neilgām pārdomām, nolemdams, ka nav vērts dusmoties. � Sēdies.

Vergs salieca ceļos savas garās kājas un apsēdās uz greznajiem zīda spil�veniem blakus sultānam. Tas viņam pasniedza ceptu balodi. Sultāna svītas augstmaņi un viņa sievas: Leila Ai�i un Deizi Valina � neizpratnē nosmīk�ņāja.

Sultāns pievērsa viņām savu skatienu.

�� Ar ko jūs neesat apmierinātas? Jums ta�u ari pasniedza gaļu, vai ne?

Vezlrs Sidi Ahmets Mu�adi, spānietis renegāts, grūtsirdīgi noteica:

��� Mēs uztraucamies ne par jūsu ēdieniem, mēs uztraucamies par to, ka jums blakus sē� smirdīgs vergs.

Muleja Izmaila acis �ķīla zibeņus.

��� Ak, kāpēc man jāsarunājas ar smirdīgu vergu, it kā viņ� būtu man līdzvērtīgs? Tūlīt es jums to paskaidro�u. Tāpēc, ka neviens ņo maniem vezlriem nevēlās smērēties, atnesot līdz manām ausīm manu vergu vēlē�anos.

Kad vergi vēlas man ko jautāt, viņiem nākas griezties tie�i pie manis. Es nevaru tos sodīt par �ādu pārdro�ību un tādā veidā katrreiz zaudēt vienu vergu � jūsu vainas dēļ. Kalpot par starpnieku starp maniem vergiem un mani ir vezīru tie�ais pienākums, un vispirms tavs, Rodanī, un tavs, Sidi Ahmet Mu�adi, jo jūs abi nekad nebijāt kristie�i. Kāpēc tu, Ahmet, neuzņemics pūles sūtīt vēstne�us pie kristie�u mācītājiem? Vai tev nemaz nav �ēl tavu biju�o brāļu?

Jo vairāk Mulejs Izmails runāja, jo vairāk iekarsa. Tomēr spānietis nemaz neuztraucās. Viņ� ne�aubījās par savas vietas stabilitāti � viņ� ta�u bija gal�venais karavadonis sultāna pulkā pret dumpīgajām ciltīm. Berberi viņu sa�ņēma gūstā, kad viņ�, viņa majestātes Filipa IV virsnieks, devās pa jūras ceļu uz Dienvidameriku. Sultānam bija izdevība novērtēt viņa stratēģa talantu Marokas armijas atkāp�anās laikā Vidusatlasa kalnu nogāzēs, un no �ī kara�gājiena Huans de Alfero, dodoties ceļā kā vergs, atgriezās sultāna rotas priek�galā. Mulejs Izmails nolēma viņu izmantot un ar spīdzinā�anas palī�dzību lika viņam pieņemt muhamedānismu.

Atbildot uz sultāna dusmu izvirdumiem, viņ� teica, metot skatienu uz gūstekņa kristie�a pusi:

� Es atteicos no tā, kuru viņi sauc par Kungu. Man nav nekādas vaja�dzības uzvelt savos plecos rūpes par kalpiem.

��� Tu man atļausi paēst, valdniek? � mierīgi pajautāja Kolēns Paturels, turot rokā cepto balodi, kuru viņ� pat nepielika pie mutes. Gaidot sultāna piekri�anu, viņ� izcieta tādas mokas, kuras salīdzināmas tika ar tām, kuras mēdza izdomāt saviem upuriem Mulejs Izmails, � jo normandietis jau vai�rākus gadus nebija sātīgi ēdis, un viņ� jau sen bija aizmirsis �ādu kārumu gar�u.

Verga jautājums atkal izsauca sultāna dusmu izvirdumu. Viņ� tikai tagad pamanīja, ka viņam apkārteso�ie galminieki ķēru�ies pie ēdiena, negaidot viņa atļauju, tāpēc tūlīt pat tos apbēra jauniem lamu vārdiem.

��� Ēd! � viņ� nokomandēja normandieti. Bet jūs, nepieēdināmie rī�mas, tūlīt pat pārstājiet rīt! Uz jums skatoties, varētu nodomāt, it kā jūs būtu vergi, kurus baro tikai ar maizi un ūdeni, nevis bagātnieki, kuri piesit savas guzas ar to, ko nozog man!

Viņ� pavēlēja saviem melnajiem sargiem atņemt ēdienu nosodītajiem gal�miniekiem un atdot visu, kas palicis, vergiem. Augstmaņi centās atstāt sev kaut vai �ķīvjus, sakot, ka kristie�i nav cienīgi ēst no tādiem traukiem, kādus lieto sultāns. Tomēr Mulejs Izmails vēlēja atdot vergiem visu, un sargi tiem aiznesa ēdienus ar visiem �ķīvjiem, kuri bija pilni ar ceptām vistām un balo��iem, pildītiem ar rīsiem.

Gūstekņi uzmetās sultāna ēdienam kā izsalku�u suņu bars, cīnoties par savām tiesībām.

An�elika līdzjūtīgi skatījās uz �iem nelaimīgajiem, me�onīgajiem cilvē�kiem, kas tādi kļuva smagā darba un verdzības gūsta rezultātā. Viņu vidū noteikti bija di�cil�i, kam bija slaveni vārdi, mācītāji, cēlsirdīgi cilvēki, bet nabadzība tos apģērba vienādās, pelēkās drēbēs, kuras visiem bija vienādi noskrandu�as. An�elika pievērsa uzmanību viņu vājajiem ķermeņiem un atce�rējās metru Savarī, kura pirksti pēdējā apciemojuma laikā viņai izlikās sausi un sticgri kā koka irbulī�i. Nabaga vecis burtiski mira nost aiz bada, bet viņai pat neienāca prātā viņu uzcienāt kaut ar marcepāna gabaliņu!�

No savas vietas viņa labi dzirdēja sultāna un normandie�a sarunas, gan�drīz visu saprotot. Viņa juta, ka kaislīgā, mū�īgi mainīgā Muleja Izmaila bū�tība to vienlaicīgi pievelk un atgrū�. Pakļaut tādu vīrieti � tas pats, kas pieradināt me�onīgu zvēru, pie kam �is zvērs pat pieradināts saglabās plēsīga zvēra instinktu un asinskāri, gatavs katru mirkli sakampt un saplosīt savu upuri.

An�elikas plecam piespiedās mazulīte �erkesiete, ietinusies zaļā �adrā. Viņas skatiens ne uz mirkli nenovērsās no sultāna profila. Iepriek�ējā dienā viņa kautrīga un uzticības pilna izstāstīja An�elikai par sultānu, runājot arābiski tikpat nemākulīgi kā viņas sāncense un rādot ar �estu un mīmikas pa�līdzību to, ko nespēja izteikt vārdiem.

� Zini, viņ� nemaz nav tik briesmīgs� Viņ� centās mani sasmīdināt, lai es vairs neraudātu� Viņ� man uzdāvināja rokassprādzi. Viņ� uzlika savu roku uz mana pleca� un bija tik maigs� viņa krūtis kā sudraba vairogs� Agrāk es vēl nebiju sieviete, bet tagad paliku� Un katru nakti es iepazīstu arvien jaunus un jaunus kairinājuma veidus.

��erkesiete patīk Mulejam Izmailam,Osmans Ferad�i teica An�elikai. � Viņa to izklaidē un pievelk kā mazs kaķēns. Tas ir labi. Tas dos laiku saga�tavot viņa guļvietai tīģerieni".

Par atbildi �iem vārdiem An�elika tikai paraustīja plecus, tomēr viņas atturība ar katru dienu saruka. Viņai deva ēst mandeļkūkas un ievārījumu, visādi atsvaidzināja viņas ķermeni, matus, ādu, viņa visu laiku dzirdēja ero�tiskas piezīmes, kuras viena otrai �ukstēja sultāna gūsteknes, cen�oties pie�rādīt savām biedrenēm, ka kungs viņas ļoti mīl. Harēmā visu sievie�u jūtas bija saasinātas līdz galējībai un, mākslīgi uzkurinātas, novirzīja viņu domas tikai vienam mērķim � visvarenā Muleja Izmaila uzmanības pierādījumiem. Viņa klātbūtne bija jūtama visur, tas bija kā murgs. An�elika bie�i pamodās naktis, pārliecināta, ka viņ� tūlīt parādīsies no nakts tumsas.

Kad viņai bija izdevība to redzēt savām acīm, viņa nomierinājās. Viņas priek�ā nebija mīts vai dievi�ķīga būtne, bet cilvēks ar miesu un asinīm, ar visām cilvēciskām vājībām. An�elika sev teica, ka viņa vēl ne reizi nav ap�jukusi neviena vīrie�a priek�ā. Viņa pārkodīs arī �o riekstu, bet pēc tam� tad jau redzēs.

�� Kad tu sūtīsi pakaļ mūkiem? Kolēns Paturels jautāja, nepārstādams

ēst.

Vergu karalis redzēja savā priek�ā mērķi un gāja uz to, neskatoties ne uz kādiem �ķēr�ļiem.

���� Viņi var mierīgi braukt uz Meknesu, kad vēlēsies, � sultāns atbildēja. � Nodod viņiem, ka es vēlos ar tiem aprunāties.

Normandietis piedāvāja uzrakstīt uzreiz divas vēstules. Vienu no tām sul�tāns aizsūtīs karavadonim Ali, Abdallas dēlam, kur�, aplencis Seūtas cie�toksni, varētu uzsākt ar spānie�iem attiecīgās pārrunas. Otra vēstule bija do�māta fran�u tirgotājiem, kuri dzīvoja Kadisā.

Tā kā abi � gan sultāns, gan gūsteknis � deva priek�roku ātrai rīcībai, neko neatliekot uz vēlāku laiku, Mulejs Izmails pavēlēja rakstvedim paņemt spalvu un papīru, bet Kolēns Paturels pasauca vienu no Meknesas vergiem, to pa�u rudo zēnu pusaudzi, kur� viņam vēl pavisam nesen kliedza: �Sit tos, sit! Tikai nemirsti!" Rudo rakstvedi sauca Zans �aks Parīzietis. Viņ� bija viens no tiem nedaudzajiem gūstekņiem, kuri agrāk bija Francijas galvas�pilsētas iedzīvotāji. Būdams vēstuļu rakstītājs pie kāda Parizes maģistra, viņ� pavadīja savu patronu arī tad, kad tam vajadzēja doties darījumos uz Angliju. Viņu kuģis iekļuva lielā vētrā, zaudēja virzienu, gandrīz sa�ķīda pret Bretaņas klintīm un galu galā nokļuva Biskajas jūras līcī, kur viņus pamanīja, apdzina un saņēma gūstā berberu pirāti.

Kolēns Paturels nodiktēja �anam Zakam vēstuli Francijas Svētās Trīs�vienības ordeņa biedrībai, lūdzot mūkus atsūtīt pārstāvjus Meknesas vergu izpirk�anai. Līdz �im tie tika svēto tēvu apieti at�ķirībā no gūstekņiem, kuri nika Al�īrā un Tunisā. Vergu priek�vadītājs rekomendēja sūtņiem atvest ba�gātas dāvanas, lai iepatiktos sultānam, un it sevi�ķi lūdza ieslēgt dāvanu skaitā vairākus lielos pulksteņus, tādus, kuriem galos karājas lieli zelta diski ar sau�les attēliem. Pulksteņu pieminē�ana lika iezaigoties Muleja Izmaila melnajām acīm. Pēk�ņi viņu pārņēma vēlē�anās sūtīt dzinējus nekavējoties.

Meknesas vergu mantzinis un uzskaitvedis Pi�inio venēcietis iedeva �etrus dukātus rakstvedim, kur� bija aizrakstījis karavadonim Ali. Vēstule tika no�kaisīta smiltīm, aizzīmogota un ielikta futlārī, kuru dzinējam vajadzēja turēt padusē, piespiestu pie ķermeņa. Tomēr Muleja Izmaila sejā pēk�ņi iezagās satraukums.

��� Tu teici, ka tavi mācītāji sevi sauc par Svētās Trīsvienības mūkiem? � viņ� jautāja.

��� Jā, kungs. �ie pa�aizliedzīgie mūki staigā pa mūsu zemi un vāc zie�dojumus no godprātīgiem cilvēkiem, lai izpirktu nemantīgos gūstekņus.

Bet sultāna rūpju iemesls bija cits.

���� Trīsvienība?� Vai tikai �eit netiek izmantota jūsu dogma par to, it kā Dievs sadalījies trijās personās? Tā ta�u nav patiesība. Nav cita Dieva, ir tikai viens vienots Dievs. Es nevēlos, lai manos īpa�umos ienāktu Dieva zai�motāji, kuriem ir tik aizskaro�a ticība.

���� Nu tad pāradresēsim savas vēstules tēviem izpircējiem, � labsirdīgi noteica normandietis, pavēlēdams Zanam �akam pārrakstīt adresi.

Beidzot sūtnis aizjāja, saceļot milzīgu putekļu mākoni, un Mulejs Izmails turpināja savu nosodo�o runu.

��� Jūs, kristie�i, sakāt, ka ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Līdz ar to jūs aizvainojat Dievu. Es ticu, ka Jēzum piederēja Dieva Vārds. Es ticu, ka viņ� bija viens no vislielākajiem pravie�iem, jo Korānā teikts par Mariju un viņas dēlu Jēzu: �Un iepūta viņai Mūsu gars, padarot viņu un viņas dēlu slavenus pār visām pasaulēm". Bet es neticu, ka Jēzus pats bija Dievs, un ja es tam noticētu, es pavēlētu sadedzināt sārtā visus ebrejus, kas dzīvo manā valstī! � viņ� ierēcās, izstiepjot dūri uz Zaharija Maimorāna pusi.

Jūdu ministrs saliecās kūkumā. Muleja Izmaila sirds bija sa�ņaugusies naida kamolā. Viņ� neieredzēja citas reliģijas. �is naids pārpildīja visu viņa būtību, tas viņu �ņaudza nost. Lielākā viņa rīcības daļa nāca no apziņas, ka Allahs ir muļķīgo citticībnieku piemānīts, aizvainots un pazemots un ka vi�ņam, visu ticību pavēlniekam, jāpiespie� visus zaimotājus godāt Visaugstāko.

Sultāns smagi nopūtās.

��� Es vēlētos ar tevi pastrīdēties par ticības lietām, Kolēn Paturel. Kā saprātīgi domājo�s cilvēks var rast baudījumu ļaunumā, kas viņu nes preti mū�igai bojāejai?

��� No manis iznāks slikts bau�ļotājs, � Kolēns Paturels atbildēja, ko�ļājot balo�a spārnu, � bet kā tu, valdniek, saproti labu un ļaunu? Mums, kristie�iem, slepkavība ir ļaunums.

��� Muļķi! Muļķi, kuri zemes dzīves sīkumus jauc kopā ar pasaules īstenībām. Kas ir ļaunums?� Vienīgais ļaunums, kas nav ap�ēlojams, � savas dvēseles glāb�anas nolieg�ana, īstenības nolieg�ana! �o ļaunumu jūs, kristie�i, veicat ik dienu, un �ī vaina gulstas uz jums, bet visvairāk � uz ebrejiem, kuriem pirmajiem tika atklāta Īstenība� Ebreji un kristie�i nelietīgi izkropļoja savas svētās grāmatas: Moiscja Grāmatu, Dāvida psalmus, Evaņģēliju� ie�rakstot tajās to, kas nekad nenotika. Kā var sevi tā maldināt visu mū�u? Dzīvot grēkā? Atbildi, suņa izdzimums!

��� Es nevaru tev atbildēt. Esmu vienkār�s normandie�u jūrnieks no Senvalerianko. Bet es tev atsūtī�u Maltas bruņinieku Reno de Marmondēnu, kur� slavens ar saviem dievvārdiem.

��� Kur ir �is bruņinieks? Atved viņu uz �ejieni.

���� Pa�reiz viņa nav Meknesā. Agri no rīta viņ� aizgāja kopā ar vergu kolonnu, kurai jānes smiltis no upes gultnes, lai sagatavotu celtniecības javu.

�ie vārdi atgrieza Muleju Izmailu realitātē no metafiziskajiem un abstraktajiejm slēdzieniem. Tiklīdz �is kaislīgais celtnieks saprata, ka daļa vergu jau trīs stundas kā nestrādā, kļuva tik nikns, ka sāka neprātīgi aurot:

���� Kāpēc �ie suņi ēd mana ēdiena paliekas? � viņ� rēca. � Es vēlēju tos atsaukt uz �ejieni, lai viņi noskatītos tavu nāvesssodu, bet nevis tāpēc, lai jūsmotu par to, kā tu mani pazemoji. Prom no manām acīm, netīrā cūka! �odien es tevi ap�ēloju� Bet rīt� RĪT es tev nepiedo�u!

Un viņ� pavēlēja uzskaitīt simts sitienus visiem fran�iem vergiem, kuri �orīt pameta darbu, lai noskatītos, kā mirs Kolēns Paturels.

Sultāna serāla dārzi bija brīni�ķīgi skaisti. An�elikai patika tos apmeklēt, pastaigājoties gūstekņu barā vai sē�ot slēgtos divri�os, kurus vilka divi mūļi. Nolaistie aizkari slēpa viņu no ziņkārīgiem skatieniem, bet viņa mierīgi varēja apbrīnot pasakaino ziedu un koku skaistumu. Ta�u brī�iem viņa bijās no �īm pastaigām, baidoties, ka lielais einuhs var noorganizēt it kā nejau�u tik�anos ar sultānu dārza alejās.

Mulejs Izmails patie�ām bie�i apmeklēja �īs vietas � patīkamās pastaigas viņu tuvināja Ludviķim XIV, kuru viņ� dievināja un uzskatīja par lielu vald�nieku, vēlēdamies tam līdzināties visās jomās. Bez tam valdniekam patika noskatīties uz visiem dārza apkop�anas un celtniecības darbiem. �is bija pats labvēlīgākais laiks viesiem tiem, kas gribēja pie viņa griezties ar kādu lūgumu, jo tie�i pastaigas laikā viņam bija vislabākais garastāvoklis. Vislabāk bija viņu uzrunāt tad, kad viņ� da�u augstmaņu pavadībā nesteidzīgi devās pa ēnai�najām dārza alejām, turot rokās kādu no saviem jaundzimu�ajiem dēliem vai murrājo�u kaķi. Visi zināja, ka tie�i �ajos mirkļos varēja izlūgties viņa �ēlsir�dību, tāpēc ka Mulejs Izmails nekad neļāva vaļu saviem dusmu uzplūdiem, baidoties uztraukt rokās eso�o, grezni ģērbto zīdaini vai savu mīlīgo, pūkaino kaķi. Pret maziem bērniem un dzīvniekiem viņ� juta neaprakstāmu pieķer��anos un maigumu, kas pārsteidza visus, kas viņu pazina kā cietsirdīgu un neiecietīgu valdnieku. Sultāna pilī un dārzos tika turēti daudzi reti dzīvnieki. Veselas kalpu armijas apkopti: kokos, pagalmos, laukos, zem ziedo�ajiem zie�du krūmiem � sēdēja, gulēja un staigāja visādu izmēru un sugu pelēki, balti, melni un raibi kaķi. Viņu zeltainās un zaļās acis visu laiku sekoja cilvēkiem, kas pastaigājās pa parka alejām, un likās, ka �ajās samtainajās būtnēs, kuras neredzami novēroja cilvēkus līdzīgi labvēlīgiem d�iniem aizbildņiem, iemie�sojies Meknesas dārzu gars, kas bija noslēpumu un sapņu pilns.

�eit kaķiem nelika apsargāt vergus vai dārgumus. Viņi staigāja brīvā vaļā un bija mīlīgi un labsirdīgi. Zvēriem un putniem bija laba dzīve pie Muleja Izmaila. Zirgi, kuri kopā ar kaķiem bija viņa mīļākie dzīvnieki, mitinājās grez�nos staļļos zem marmora arkām, kur galerijas atdalīja �alojo�as strūklakas, piepildot zaļas un zilas, mozaīkā izliktas ūdens tvertnes zirgu dzirdinā�anai. Dīķu krastos mierīgi pastaigājās sārtie flamingo, ibisi un pelikāni.

Vietām krūmāji bija tik biezi, bet olīvkoki un mirtes bija tik saprātīgi iestādīti, ka radās liela mū�ame�a iespaids un aizmirsās, ka aiz �iem kokiem paceļas robota mūra sienas.

Parasti pastaigu laikā sievietes pavadīja einuhi, jo pla�ajos pils dārzos bie�i varēja redzēt strādājo�os vīrie�us vergus. Tikai mazajos iek�pagalmiņos ar strūklakām un oleandru krūmiem varēja pastaigāties bez pavadītājiem.

�ajā rītā An�elika nodomāja apciemot pundurziloni. Viņa cerēja tur sa�tikt Savarī, kur� skaitījās galvenais reto dzīvnieku dziednieks. Viņai pievie�nojās jaunā �erkesiete un vēl divas gūsteknes: korpi1 ' 'ā un jautrā etiopiete

Muira un sieviete no fulbjē cilts ar bezkaislīgu, gai�u seju, kas atgādināja citronkoka stumbru.

Viņas devās uz zvērnīcu triju einuhu pavadībā, to vidū bija arī Raminans, Leilas Ai�i personīgās apsardzes priek�nieks, kas nesa rokās mazo princi Zidanu. Zēns, dzirdot sarunas par ziloni, skaļi pieprasīja, lai viņu aiznes apska�tīt �o zvēru.

An�elikas cerības attaisnojās. Savarī atradās zvērnīcā, bruņojies ar milzīgu svina cauruli, ar kuras palīdzību viņ� kopā ar diviem vergiem gatavojās taisīt savam pacientam klizmu. Zilonis mocījās ar sāpēm vēderā, pārēdies augļus sultāna dārzos.

Mazulis princis uzreiz sagribēja tam iedot augļus. Ziloņa dziednieks pat nedomāja pretoties �īm kaprīzēm. Da�i augļi neko nevarēja mainīt biezādainā slimnieka veselības stāvoklī, un jebkurā gadījumā nebija prātīgi lieki pievērst sev mazā nēgerēnu valdnieciņa dusmas.

An�elika slepeni iedeva Savarī divas mīkstas maizītes, kuras viņa bija no�slēpusi zem �adras. Tas nepaslīdēja garām resnā Rafaja skatienam, bet viņ� neko neteica. Attiecībā uz gūstekni francūzieti viņam tika doti visstingrākie rīkojumi, kas cie�i noteica, ka nedrīkst viņu kaitināt ar maznozīmīgiem sīku�miem.

�� Jums ir bēg�anas plāns? � An�elika �ukstus jautāja.

Vecais aptiekārs nemierīgi paskatījās uz einuhiem un sakostiem zobiem, nekustinot lūpas, noteica:

��� Mans znots Samuils Maimorāns, �is apburo�ais jaunais cilvēks, gatavs man aizdot solīdu naudas summu, lai samaksātu metadoriem, kuri būs mūsu pavadoņi. Kolēns Paturels viņus labi pazīst un saka, ka ar viņu palīdzību jau izdevu�ies divi bēg�anas mēģinājumi.

��� Vai viņi mūs nenodos?

��� Paturels galvo par viņiem.

�� Tad kāpēc viņ� pats nav aizbēdzis?

��� Viņ� vienmēr iekalts ķēdēs� viņam tikpat grūti aizbēgt kā jums. Viņ� saka, ka vēl neviena sieviete nav mēģinājusi izbēgt no berberu gūsta� Bet ja arī mēģināja, tad viņiem par to nekas nav zināms. Pēc manām domām, jums labāk uzgaidīt tēvu izpircēju atbrauk�anu un lūgt Francijas karaļa pa�līdzību.

An�elika gribēja asi iebilst, bet blakus stāvo�ā Rafaja īdzīgā murminā�ana lika tai saprast, ka viņas saruna ar Savarī, no kuras einuhs nesaprata ne vārda, jau tāpat ir ieilgusi.

Tad einuhi sāka steidzināt sievietes uz aizie�anu. Tomēr mazais princis Karamele iespītējās tā, ka Raminanam nācās to paņemt uz rokām un ar varu nest projām. Starp citu, prin�a dusmas uzreiz norima, kad pie alejas pa�grieziena parādījās vecs, plikgalvains vergs, kur� grāba kaudzē vecās lapas. Tas bija flāms vergs, kuru sauca 2ans Batists Koloens. Zidans priecīgi iesmē�jās, kliedzot, ka vēlas nocirst galvu �im vecajam vergam, tāpēc ka viņ� ir plikgalvains un nekam nederīgs. Pieprasot savu, viņ� tā sāka kliegt, ka einuhi pavēlēja vergam uzreiz krist zemē, tiklīdz princis viņam iesitis. Mazulis pa�ņēma savu miniatūro, līko zobenu un cirta no visa spēka. Vecis uzreiz nokrita zemē un izlikās beigts. Mazais zobens viņam dziļi pārgrieza roku. Ieraudzījis asinis, burvīgais bērns nomierinājās un jautrības pilns turpināja pastaigu.

Viņi pagāja garām zemienē izvietotam dārziņam, kur biezi saaugu�ais ābo�liņ� bija domāts sultāna zirgiem. Zemiene bija no�ogota ar marmora balustrādi. Mazliet tālāk varēja redzēt nelielu apelsīnkoku birzi un ro�u krūmus. Tā bija visskaistākā vieta visā dārzā. Birzs un rozārijs bija spānie�u dārznieka plānojums. Koku paēnā strādāja divi vergi. Ejot viņiem garām, An�elika iz�dzirdēja tos sarunājamies fran�u valodā. Viņa pagriezās, lai apskatītu �os dārzniekus uzmanīgāk. Viens no viņiem, jauns, skaists cilvēks, di�ciltīgu seju, kuru viegli varēja iedomāties parūkā un me�ģīņu kravatē, viņai jautri pie�miedza aci. Lai ko arī saka, bet, kamēr francūzis vēl nav saliecies zem ver�dzības nastas, viņ� nepārstāj smaidīt garāmejo�ai, noslēpumainai skaistulei �adrā, pat ja viņam par to nāksies samaksāt ar savu dzīvību. �erkesiete pēk��ņi iekliedzās:

� Es vēlos to skaisto apelsīnu, lūk, to, augstajā kokā. Lieciet vergiem man to atnest.

Īstenībā viņa pamanīja skaisto jaunekli un gribēja to apskatīt tuvāk. Mīlas pieredze, kuru viņa ieguva Muleja Izmaila saldkaislajos apskāvienos, pārvērta naivo meiteni ziņkārīgā sievietē, kura vēlējās izmēģināt savu valdzinājuma bur�vību arī pie citiem vīrie�iem. �ie divi, lai arī izkāmēju�i no regulāras neē�anas un ģērbu�ies skrandainos, no�ēlojamos kreklos, bija pirmie vīrie�i, kurus viņa ieraudzīja pēc tam, kad sultāns bija viņai pasniedzis smalko un ekstāzes pilno mīlas spēli, kura jau no pasaules radī�anas sākuma �ķir un saved kopā Ievu ar Ādamu.

�erkesietes skaistās acis, kuras nebija �adras aizsegtas, kārīgi lūkojās uz baltādainajiem gūstekņiem. Cik viņi ir skaisti noaugu�i un spalvaini!� Ga�rajam jauneklim ar eņģeļa smaidu mati ir tik gai�i un mīksti, ka sievietes laikam izjūt pret viņu savādas, brīnumainas jūtas, guļot kailas viņa skāvienos.

Interesanti, kādi kristie�i ir mīlas apskāvienos? Viņi ta�u neatzīst apgraizī�anos�

��� Es vēlos to skaisto apelsīnu, lūk, to, augstajā kokā, � viņa uzstājīgi atkārtoja.

Resnais Rafajs stingri aizrādīja, ka viņai nav tiesību pieprasīt augjus no sultāna dārziem, tāpēc ka tie pieder tikai sultānam un nevienam citam. Mei�tene gūstekne ļoti sadusmojās un nikni atbildēja, ka sultānam piedero�ais pieder arī viņai. Un no �ī mirkļa viņa darīs visu, ko vēlēsies, � viņ? viņai to solīja! Viņa pasūdzēsies sultānam par einuha pārdro�ību, un viņ� liks to sodīt.

Vergi slepus novēroja �o ainu. Gai�matainais jauneklis, kuram piederēja marķīza de Voklūza tituls un kur� verdzībā bija pavadījis tikai da�us mē�ne�us, labvēlīgi smaidīja, priecājoties, ka dzird kaprīzu sievietes balsi, toties viņa biedrs, bretanietis, gūsteknis ar divdesmit gadu ilgu stā�u Marokas gūstā, klusi, bet uzstājīgi ieteica viņam aizgriezties un neskatīties ne uz ko citu kā tikai uz savu darbu, jo vergiem kategoriski aizliegts skatīties uz sultāna sie�vietēm. Marķīzs paraustīja plecus.

���� Bet �ī mazulīte ir ļoti mīlīga, � viņ� teica, � vismaz tas, kas uz�minams zem viņas �adras. Starp citu, ko viņa vēlas?

��� Viņa vēlas, lai tai norauj apelsīnu, � bretanietis pārtulkoja.

��� Vai tad var atteikt tik skaistai meitenei? � marķīzs de Voklūzs teica. Viņ� nolika zemē dārza nazi un, iztaisnojis savu skaisto ķermeni, ietērptu apnēsātā kamzolī, stiepās pēc zara ar apelsīniem.

Norāvis apelsīnu, viņ� paklanījās �erkesietei tikpat zemu kā klanījās de Montespāna kundzei un pasniedza viņai oran�o augli.

Atriebība, kura nāca pār viņu galvām, drāzās ar viesuļvētras ātrumu. Gai�sā kaut kas no�vīkstēja, un marķīza de Voklūza krūtīs ieurbās �ķēpa asmens. Viņ� nokrita zemē kā nopļauts.

Aizaugu�ajā apelsīnu birzī uz taciņas parādījās Mulejs Izmails sava baltā zirga mugurā. Viņa seja bija naida izķēmota. Piespiedis pie�us, viņ� laida auļiem, pielēk�oja pie līķa un, izrāvis �ķēpu no tā krūtīm, pagriezās pret otru vergu, lai sodītu arī to. Bet bretanietis metās zem zirga kājām un �ēlabainā balsī arābiski kliedza:

��� Ap�ēlojies, valdniek, ap�ēlojies sava svētā zirga dēļ, kur� kopā ar tevi devās svētceļojumā uz Meku!

Mulejs Izmails mēģināja tam iedurt, bet gūsteknis, atrodoties zem zirga vēdera, riskējot tikt sabradāts ar satrauktā dzīvnieka pakaviem, nepameta sa�vu slēpni. Da�i Muleja Izmaila zirgi skaitījās svēti, it sevi�ķi tie, kuri ap�meklēja Meku, piedaloties svētajā rituālā. Bretauietis Jans Le Goens uzreiz pazina vienu no tiem svētajiem zirgiem, pa�u vērtīgāko no visiem sultāna mīluļiem. Galu galā Mulejs Izmails padevās un ap�ēloja vergu aiz mīlestības pret savu zirgu Lanidoru.

���� Labi, � viņ� teica. Tu vismaz pazīsti mūsu svētās para�as. Bet vācies prom no manām acīm, riebīgais tārps, lai es nekad par tevi neko nedzirdētu un tevi vairs neredzētu!

Bretanietis uzlēca kājās, pārkāpa pāri miru�ajam biedram un metās bēgt cik spēka pa ziediem klāto aleju.

Mulejs Izmails pagriezās pret einuhiem, atkal paceļot savu �ķēpu. Viņ� noskatījās, kuru izvēlēties par pirmo upuri, lai to sodītu par neizdarīgu rīcību, bet Raminans uzreiz atrada līdzekli, kā mīkstināt valdnieka dusmas � viņ� pastiepa sultānam mazo princi Zidanu, kuram redzētā aina sagādāja neap�rakstāmu baudījumu.

���� Sava dēla mīlestības vārdā, sava dēla dēļ, ap�ēlojies! � Raminani ieaurojās.

Un bērdams vārdus kā pupas, einuhs paskaidroja, ka �erkesiete lielījās, it kā pēc viņas lūguma kungs sodī�ot viņus visus, bet lielais sultāns ta�u vienmēr ir uzticējies saviem einuhiem, kad runa bijusi par nepaklausīgām gūsteknēm. Viņa gribēja apelsīnu! Viņa apgalvoja, ka sultānam piedero�ais pieder arī viņai!

Mulejs Izmails kļuva melnāks par nakti, tad viņa lūpās parādījās �ilbino�s, sardonisks smaids.

��� �eit viss pieder tikai man vienam, viņ� bargi teica. � Un tu, Mariamti, drīz vien to izjutīsi uz savas ādas!

Sultāns pagrieza zirgu un aizauļoja projām.

Sievietes aizveda uz harēmu. Visu dienu sievie�u istabās un iek�ējā pagalmiņā, kur gūsteknes slinki dzēra tēju, valdīja nospiedo�s klusums un satraukums

Mazā �erkesiete bija bāla kā nāve. Viņas lielās acis izmisīgi lūkojās citās sievie�u sejās � viņa mēģināja to skatienos izlasīt, kāds sods viņu gaida. Mulejs Izmails viņu sodīs � �īs �ausmīgās beigas nevienam neizsauca nekādu �aubu.

Kad Leila Ai�i uzzināja no Raminana par notiku�o, viņa savām rokām pagatavoja dzērienu no ļoti pazīstamām zālēm, vēlēdama to divām kalponēm aiznest �erkesietei. Lai meitene to izdzer tagad � viņa nomirs miegā, bez sāpēm un cie�anām.

Tā viņa varēs izvairīties no cietsirdīgas spīdzinā�anas, kuru kungs viņai jau bija sagatavojis, lai sodītu viņu par pārdro�ību.

Kad �crkesiete saprata, ko viņai iesaka darīt, viņa ar �ausmu kliedzienu uz lūpām atgrūda indes dzēriena trauku, un tas nokrita zemē. Leilas Ai�i mērkaķīgā seja aizvainoti saviebās. Viņa gribēja palīdzēt tai savā labsirdībā. Bet tagad viss vienalga! Lai notiek kas notikdams�

Pa to laiku viens no pils kaķiem sāka uzlaizīt izliju�o �ķidrumu un uzreiz kjuva stīvs. Nobiju�ās sievietes to slepus apraka. Tā tik vēl trūka, lai kungs tagad uzzinātu par viena mīļākā kaķa nāvi!

Nabaga �crkesiete metās An�clikai ap kaklu. Viņa neraudāja. Viņa dre�bēja kā zvērēns, niknu suņu notratndīts. Bet visapkārt stāvēja nospiedo�s klu�sums. Ziedu smar�a cēlās uz aug�u, izdalot savus brīni�ķīgos aromātus va�karīgi zaļajā gaisā. Bet visa �ī skaistuma un miera vidū izsmalcinātais med�nieka un spīdzinātāja ļaunais gars neredzami riņķoja pār izvēlētā upura galvu, un, juzdamas tā klātbūtni, apklusu�ās un iebiedētās harēma iemītnieces pa�devīgi izklīda savās tum�ajās istabās.

An�elika maigi glāstīja Mariamti zili melnos matus. Ar grūtībām pie�meklējot arābu vārdus, viņa teica:

� Viena apelsīna dēļ� Nevar būt, ka tevi tik bargi sodīs� Varbūt tevi tikai nopērs. Bet pēr�anu neatliktu līdz vakaram� Neko sliktu tev neizdarīs. Nomierinies!�

Bet pati An�elika nespēja nomierināties. Viņa juta, cik ātri un nervozi pukst meitenes sirds.

Pēk�ņi �crkesiete spalgi iekliedzās.

Pa gaiteni nāca einuhi, kuri viņām tuvojās. Visiem pa priek�u gāja Osmans Ferad�i. Viņam sekojo�ie einuhi gāja uz krūtīm sakrustotām rokām. Ģērbu�ies visi bija sarkanos atlasa bezro�os un tādās pa�ās platās biksēs, kas viduklī bija savilktas ar melnu jostu. Pie platajām jostām karājās līki zobeni. �ovakar einuhi bija noņēmu�i savus turbānus un bija redzams, ka viņu galvas bija nodzītas kailas un tikai pakausī atstāta viena gara matu �ķipsna, sapīta bizītē. Viņi gāja klusēdami, un viņu tum�ās, aptaukotās sejas neizteiksmīgi lūkojās uz priek�u.

Gūsteknes metās bēgt, katra uz savu pusi. Viņas uzreiz pazina harēma sargu tērpus � tos vilka tikai nāvessoda izpildī�anas laikā.

Notiesātā meitene paskatījās visapkārt kā izbijusies, suņu nodzīta stirna. Viņa nometās ceļos un no visa spēka apķērās An�elikai ap kājām. Viņa ne�kliedza, bet tikai ar skatienu izmisīgi lūdza palīdzību.

Osmans Ferad�i pats saņēma viņu pie rokām.

��� Ko ar viņu darīs? � An�elika jautāja aiz�ņaugtā balsī fran�u valodā. � Nevar būt, ka viņu mocīs� apelsīna dē|!

Lielais einuhs neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Ar to pa�u nekustīgo sejas izteiksmi viņ� atdeva notiesāto sargiem einuhiem, un tie viņu aizveda. Tagad viņa kliedza, raudāja, saucot palīgā savu tēvu un māti, kurus nogali�nāja turki, un lūdzot Dievmāti viņu glābt.

�ausmas, kas viņu pārņēma, piedeva tai ārkārtīgu spēka pieplūdumu, tā�pēc einuhiem nācās viņu vilkt pa zemi. Pavisam nesen viņi to vilka uz Mī�lestības la�u.

Tagad viņu vilka pretī Nāves gultai.

An�elika palika viena. Viņas nervi bija saspringti. Viņa jutās ierauta kādā murgainā sapnī, un skaistās strūklakas �alo�ana iek�ējā pagalmiņā izsauca tik dzīvnieciskas bailes, it kā strūklaka būtu kāds briesmonis. Drīz viņa ierau�dzīja, ka pazīstamā etiopiete māj viņai no galerijas otrā stāva, pie tam smai�dot tā, it kā nekas nebūtu noticis. An�elika uzkāpa uz balustrādes un pie�vienojās sievie�u grupai.

��� No �ejienes viss dzirdams! � teica jautrā Muira.

Varēja dzirdēt spiedzienus, tad vēl un vēl�

An�elika aizspieda ausis un aizgāja projām no sātaniskā izpriecu lau�kuma. �ie me�onīgie, sāpju pilnie cilvēka kliedzieni, kurus bendes pēc ne�cilvēka pavēles izvilināja no meitenes verdzenes krūtīm, kas bija vainīga tikai pie tā, ka viņai sagribējās noraut apelsīnu no koka, kaut kādā �ausmīgā veidā saistīja An�elikas uzmanību; kaut ko tādu viņa izjuta tikai tālā bērnībā. Viņa pēk�ņi domās acu priek�ā ieraudzīja auklīti Fantīnu ar spo�ajām maurietes acīm, kura viņai stāstīja par mazajām māsiņām un tām mocībām, kurām Zils de Recs pakļāva nevainīgus bērnus, atņemot tos vecākiem un izdabājot Sā�tanam�

An�elika sāka bezmērķīgi klīst pa galerijām.

�Vajag kaut ko darīt! Vajag viņus apstādināt!" � viņa sev teica.

Ta�u viņa bija tāda pati ieslēgta verdzene, kurai nebija nekādu tiesību, jo arī viņas dzīvība varēja pārtrūkt tādā pa�ā veidā.

Pēk�ņi An�elika ieraudzīja sievietes stāvu, kura bija noliekusies pār balustrādi un saspringti ieklausījās trok�ņos, kas nāca no sultāna apartamen�tiem. No �ķidrauta apak�as rēgojās gai�as matu sprogas. Tā bija angliete sultāniete Deizi.

An�elika piegāja pie viņas. Viņa pret to juta simpātijas un asinsradnie�cību, visu laiku atrodoties starp �īm melnīgsnējām un tum�matainajām austru�mu sievietēm, spānietēm un itālietēm. Otrā Muleja Izmaila sieva �eit bija vienīgā blondīne, ja neskaita islandieti, kura nekam nebija derīga, kaut arī nekādi nespēja nomirt.

An�elika un Deizi vēl ne reizi nesarunājās viena ar otru. Tomēr, kad An�elika pienāca tuvāk, angliete to apskāva ap pleciem. Viņas rokas bija aukstas kā ledus.

Arī no �ejienes viss bija �dzirdams".

Izdzirdot kārtējo vaidē�anu, kas pavisam vairs nelīdzinājās cilvēka balsij, An�elika arī klusi ievaidējās. Angliete stipri saspieda viņas plecu un no�uks�tēja franciski:

��� O, kāpēc, kāpēc viņa neiedzēra indi, kuru viņai sūtīja Leila Ai�i? Es nekādi nespēju pierast pie �īm �ausmīgajām mocībām!

Deizi Valīna franciski runāja ar stipru akcentu, bet samērā raiti, jo, gar�laicības mākta, viņa mācījās sve�zemju valodas, nepadodoties vispārējam slin�kumam kā lielākā daļa gūstekņu. Pirms da�iem gadiem Osmans Ferad�i lika savas cerības uz �o Ziemeļu kristieti ar vēso saprātu, savaldību, bet viņu apsteidza Leila Ai�i.

Dezi gai�ās acis pievērsās An�elikai.

���� Viņ� jums iedve� bailes, vai ne? Bet, starp citu, jūs ta�u esat stipra kā zobena spals. Kad Leila Ai�i skatās uz jums, viņa saka, ka jūsu acis durstot kā na�i. �erkesiete ieņēma vietu, kuru Osmans Ferad�i gatavoja jums� Un jūs, vienalga, trīcat, domājot par viņas mocībām?�

��� Tomēr ko viņi ar to dara?

���� O! Kad runa ir par izsmalcinātiem spīdzinā�anas veidiem, valdnieka izdoma ir neizmērojama. Zināt, kā viņ� nogalināja vienu krievu skaistuli, kura uzdro�inājās viņam nekaunīgi atbildēt? Viņ� tai nogrieza krūtis, piesita pie lielas lādes vāka un lika uz �ī spilvena uzsēsties diviem bendes vīriem. Un tādā veidā viņ� ir izrīkojies ar vairākām� Paskatieties uz manām kājām!

Viņa pacēla tērpa malu, parādot kāju pēdas, kas bija noklātas sārtām, uztūku�ām rētām � apdeguma pēdas pēc spīdzinā�anas.

���� Lai piespiestu mani atteikties no kristīgās ticības, manas kājas līdz potītēm iemērca vāro�ā eļļā. Toreiz man bija tikai piecpadsmit gadu. Es ne�izturēju. Un varēja domāt, ka manas preto�anās dēļ viņ� mani iemīlēja divreiz stiprāk. Viņa apskāvienos es iepazinu neaprakstāmus svētlaimes kalngalus.

��� Jūs runājat par �o briesmoni?

���� Viņam tā ir ikdienas vajadzība � darīt citiem sāpes. Viņam tas sa�gādā neaprakstāmu baudījumu� Bet klusāk! Uz mums skatās Leila Ai�i.

Uz viena no istabas sliek�ņiem stāvēja milzīga nēģeriete, Muleja Izmaila pirmā sieva.

��� Viņa ir vienīgā sieviete, kuru viņ� patiesi mīl, � Deizi �ukstēja balsī, kurā varēja just gan sarūgtinājumu, gan sajūsmu. � Visur vajag viņai pie�krist. Tad ar jums nekas slikts nenotiks� Un neuzticieties lielajam cinuham, �im liekulīgajam, ne�ēlīgajam tīģerim�

Abu sultānie�u skatienu pavadīta An�elika steidzīgi aizgāja un ieslēdzās savā istabā.

Fatima un pārējās apkalpotājas veltīgi viņai piedāvāja kafiju un kūkas. Viņa atteicās un sūtīja kalpones projām ar vienu un to pa�u uzdevumu � uzzināt, vai beidzot nabaga �erkesiete beigusi ciest.

���� Nē, � viņai atbildēja katru reizi. � Mulejs Izmails vēl nekad nav spējis līdz galam notīksmināties par cita cilvēka mocībām. Tiek ievēroti visi priek�noteikumi, lai nāve neatnāktu pie viņas pārāk ātri.

��� O! Kaut zibens spēriens nosistu �os dēmonus! � An�elika teica.

��� Viņa ta�u tev nav ne māsa, ne arī meita, � pārsteigti iesaucās kal�pones.

Galu galā An�elika sarāvās kamolītī uz dīvāna, piespie�ot pie ausīm spil�venus. Kad viņa pamodās, debesīs jau bija uzlēcis mēness. Visapkārt valdīja klusums. Pēk�ņi viņai likās, ka pa galeriju, ejot harēma nakts apgaitā, nāk lielais einuhs. Viņa uzreiz pielēca kājās un metās viņam pretī kliedzot:

���� Viņa nomira, vai ne? Ak, visu svēto vārdā, pasakiet man, ka viņa nomira!

Osmans Ferad�i neizpratnē skatījās uz viņas lūdzo�i izstieptajām rokām un izmocīto, bālo seju.

��� Jā, viņa nomira, � viņ� apstiprināja. � Viņa tikko kā nomira.

An�elika nopūtās, bet tas daudz vairāk līdzinājās elsām.

��� Apelsīna dēļ! Apelsīna dēļ! Lūk, kādu likteni jūs man gatavojat, Osman bej! Jūs vēlaties arī mani padarīt par �ādu piegulētāju, lai pēc tam es mirtu dēļ kaut kāda sīkuma!

��� Nē, ar tevi tā nenotiks. Es tevi aizstāvē�u.

��� Jūs neko nevarēsiet izdarīt pret �ī tirāna gribu!

��� Es varu daudz ko� Gandrīz visu.

��� Tad kāpēc jūs viņu neizglābāt? Kāpēc neaizstāvējāt?

Lielā einuha sejā pārādījās neizpratnes pilna izteiksme.

���� Bet� viņa ta�u nebija interesanta, Firuzē. Pastulba, aprobe�ota būtne� Protams, viņai bija skaists ķermenis, iedzimta izpratne mīlestībās lie�tās, kurā jau tagad iezīmējās perversas tieksmes. Tie�i tas arī pievilka Muleju Izmailu. Viņu pat pārāk stipri sāka vilkt pie �erkesietes. Viņ� to apzinājās un tāpēc arī bija tik nikns uz viņu. Viņa dusmas izrādījās liktenīgas. �odienas nāvessods viņu izārstēja no �ī kairino�ā vilinājuma, kas nebija viņa cienīgs� tagad �ī vieta atbrīvojusies tev!�

An�elika atkāpās līdz savai gultai, aizspie�ot muti rokām.

� Jūs esat briesmonis, � viņa klusi teica. � Jūs visi esat briesmoņi. Jūs izsaucat tikai �ausmas!

Viņa metās gultā uz spilveniem, raustoties konvulsijās.

Drīz istabā ienāca Mireija Fatima, nesot nomierino�u zāļu lēju, kuru lie�lais einuhs pavēlēja viņai aiznesi savas kundzes nomierinā�anai. Kopā ar no�vārījumu vecene atnesa arī pēdējās un visdaiļrunīgākās baumas par vakar�dienas spīdzinā�anu, kurai bija pakļauta �erkesiete, un tagad nepacietībā de�ga to visu izstāstīt savai kundzei. Tomēr tā, dzirdot pirmos stāstījuma vārdus, iesita kalponei pa vaigu un sarīkoja lādu histēriju, ka vecajai renegālci tikai ar lielām grūtībām izdevās viņu nomierināt.

An�elika ieklausījās nakts klusumā. Harēms bija apklusis. Visas sievietes bija izklīdu�as pa savām istabām vai savrupmājām. Dienas laikā viņas varēja samērā brīvi pāriet no viena pagalmiņa otrā, staigājot viena pie otras ciemos. Ta�u naktī viņas visas tika ieslēgtas mājokļos savu melno einuhu vai kalpu uzraudzībā. Un kas gan uzdro�inātos pārkāpt �os noteikumus? Naktī no ķē�des tika atlaista pantēra Al�adi. Jebkura pārdro�a harēma iemītniece, mē�ģinot aizslīdēt no vērīgo sargu skatieniem, riskēja satikties ar milzīgo kaķi. kas bija iedresēts mesties virsū sievietēm, izskrāpējot tām acis.

Cik daudz neveiklu kalpoņu, savu saimnie�u sūtītas uz virtuvi pēc kaut kādiem kārumiem, kurus pieprasīja nekavējoties, gāja bojā no �ī plēsīgā zvēra kodieniem! No rītiem divi einuhi � tie, kas izaudzināja pantēru, � skrēja pa visu serālu, meklējot savu audzēkni. Kad viņiem izdevās to atrast, viņi pūta me�ragā, kas nozīmēja: �Al�adi ir pieķēdēts". Tikai tad sievietes varēja mierīgi uzelpot, un sultāna harēms atdzīvojās.

Tikai viena sieviete varēja izmantot pantēras sevi�ķo labvēlibu � Muleja Izmaila pirmā sieva, brīnumdare Leila Ai�i. Si milzīgā sieviete nebaidījās ne no plēsoņas, ne no sultāna, ne no savām sāncensēm. Viņa baidījās tikai no lielā einuha Osmana Ferad�i. Katru reizi viņa piesauca visādus burvjus, ku�riem pavēlēja viņu pazudināt ar burvestību palīdzību. Lielais einuhs nebija ievainojams un aizskarams, uz viņu neiedarbojās Leilas Ai�i vārdojumi, jo arī viņam bija zināma zinātne par Neredzamo pasauli.

Stāvot uz savas istabas balkona, An�elika skatījās uz smuidrajiem cipre�u kroņiem, kas kā tum�as, sastingu�as melnu liesmu ēnas izcēlās uz balto sienu fona. �ie koki no mazā iek�pagalmiņa stiepās pret debesīm. No iek�pagalma nāca rūgtena skuju smar�a, ro�u aromāts un strūklakas �alo�ana.

Tagad �is no visiem slēgtais pagalmiņ� būs viņas pasaule! Ārējās pils sienās, kas viņu atdalīja no pilnvērtīgas dzīves un brīvības, nebija neviena loga. Tās bija aklas cietuma sienas. Un An�elika pat sāka apskaust vīrie�us vergus, kas, kaut arī izsalku�i un smagā darbā nomocīti, tomēr vienmēr varēja brīvi staigāt gar otru sienas pusi. Bet pa�i gūstekņi �ēlojās par to, ka, ieslēg�tiem �ajā pilsētā, viņiem nav iespējas atstāt Meknesu un izrauties brīvībā. Tomēr An�elikai likās, ka pietiek viņai tikai atstāt �īs pilsētas sienas, kā viss pārējais ritēs kā pa sviestu. Tiesa, serāla sievietēm nav iespējams atrast līdz�zinātājus pilsētā. Tas vienkār�i ir brīnums, ka, pateicoties lielā einuha ie�cietībai, kas saistīta ar tālejo�iem, savtīgiem mērķiem, viņa mācēja aprunāties ar Savarī.

Vecais aptiekārs varēja sagatavot bēg�anu no pilsētas, tomēr no harēma viņai vajadzēja tikt ārā pa�as spēkiem. Un viņas gai�ais prāts izrādījās bez�spēcīgs, saduroties ar nepārvaramajiem �ķēr�ļiem. Pirmajā acu uzmetienā uz�devums viņai nemaz nelikās tik grūts, ta�u īstenībā ceļ� uz brīvību izrādījās �ķēr�ļu pārpilns.

Nakti pa harēmu staigāja pantēra. Gan dienu, gan nakti gūsteknes ap�sargāja einuhi, kuri nepakļāvās bailēm, kaislībām, pilnīgi vienaldzīgi pret sie�vie�u valdzinājumiem, viņi ar saviem asajiem �ķēpiem stāvēja mēness staru atspīdumā, apsargājot serāla vārtus vai apstaigājot terases un jumtus � vien�mēr nepielūdzami un visur eso�i!

�Varbūt mēģināt ar kalpoņu palīdzību?" � An�elika sev jautāja. Vecā Fatima mīlēja An�eliku un bija viņai dziļi pieķērusies, tomēr ne tik ļoti, lai paliktu par savas saimnieces līdzzinātāju bīstamajā pasākumā, kas draudēja viņai, Fatimai, nāvi, kuru viņa uzskatītu par vislielāko muļķību. Kādu reizi An�elika lūdza viņai nodot zīmīti Savarī. Vecene tam pretojās, kā mācēja.

Ja pie viņas atradīs zīmīti no sultāna piegulētājas kristietim vergam, viņa teica, tad viņu nedomādami iemetīs sārtā kā �agaru nastu. Un tas būs vis�vieglākais sods! Kas attiecas uz kristieti vergu, tad viņa pat nespēj iedomāties, kādu sodu viņ� saņems. Aiz bailēm par Savarī likteni An�elika nolēma ne�riskēt.

Bet viņa nespēja neko citu izdomāt. Da�reiz, mēģinot atjaunot sevī dzies�to�o drosmi un uzņēmību, viņa atcerējās Florimonu un �arlu Anrī � savus mazos dēlēnus, kuri palika tālajā kristie�u pasaulē. Bet domas par bērniem viņai neļāva kārtīgi sasparoties: viņa juta, ka nespēs pārvarēt daudzos �ķēr�ļus, lai atgrieztos pie viņiem!

An�elika stāvēja un domāja par to, ka rozes smar�o burvīgi un liegā melodija, kuru spēlēja mauru kalpotāji uz mazajiem instrumentiem, lai ie�midzinātu savu saimnieci, skan kā dzidra, skaidra, mēness apspīdēta nakts burvība. Kāpēc spītēties un cīnīties? Rīt viņai atkal atnesīs �bestillas" pīrāgu, kas cepts no kārtainas mīklas, kura ir tik gaisīga kā vissmalkākās me�ģīnes, un pildīta ar visgar�īgāko putnu gaļu, pārbērtu pipariem, cukuru un kanēli� Un vēl viņai gribējās tasīti kafijas. Pietiks vienu reizi sasist plaukstas, un vecā provansiete vai viņas palīgi nēģeri uzpūtīs ogles vara krāsniņā, uzvārot ūdeni, kas vienmēr ieliets līdz spīdumam nopulētajā kafijkannā.

Kafijas aromāts aizdzīs viņas skumjas un kā nomierino�s, salds sapnis uzvējos atmiņas par to savādo, neparasto stundu, kuru viņa pārdzīvoja Kandijā. Un atmetot atpakaļ galvu, An�elika ieslīga sapņos�

Kaut kur tālumā zilajā jūrā kā kaija slīd vēja nests kuģis ar baltām bu�rām� Uz tā atrodas cilvēks, kas samaksāja par viņu tikpat daudz, cik maksā galera! Kur viņ� tagad atrodas, viņ�. kas tik neprātīgi uzvedās? Vai �is cilvēks vēl atceras savu skaisto gūstekni, kura aizbēga no viņa? Ak, kāpēc viņa to darīja? Protams, viņ� bija pirāts, bet viņ� bija arī cilvēks, pēc sava gara tuvs An�elikai, � viņa to juta. Jā, viņā bija kaut kas tāds, kas satrauca An�elikas dvēseli, bet varbūt zem viņa maskas slēpās izkropļota seja, un tomēr viņa neizjūta nekādas bailes� Tiklīdz viņa tum�ais acu skatiens pievērsās viņai, tas viņu pievilka kā magnēts, un An�elika saprata, ka viņ� ieradies nevis tāpēc, lai ar varu viņu iegūtu, bet lai glābtu. Un tagad viņa zināja, no kā � no personīgās muļķības un neprātīgās rīcības. No naivas neprātības, kuras dēļ viņa iedomājās, ka Vidusjūrā vientuļa sieviete var brīvi rīkoties ar savu likteni. Īstenībā viņa nemaz nav brīva � vienīgi saimnieka izvēlē, un ari nez vai. Atstumjot vienu, viņa ātri vien atradās otra rokās � piedevām ārkārtīgi ne�ēlīga cilvēka varā.

Un An�elika rūgti ieraudājās, jūtot, ka viņu nospie� divkār�a verdzība: sievietes un spaidu jūgs.

� Iedzer kafiju, � viņai klusi �ukstēja vecā provansiete. � Tu redzēsi, ka tev uzreiz kļūs vieglāk. Rīt es tev atnesī�u pīrāgu ar balo�a gaļu. Pavārēni virtuvē jau gatavo mīklu�

Debesis virs cipre�u galotnēm jau sāka balot, mazliet atstarojot maigo rīta zaļumu.

Līdz ar rītausmas spārniem minaretu augstajos torņos skanēja muedzinu vienmuļās balsis, kas īsteni ticīgos aicināja uz rīta lūg�anu, bet pa harēma gaiteņiem skraidīja einuhi, saucot pantēru AJ�adi.

Kādu dienu pavisam netālu no savām istabām An�elika vienā no mazajām �ķērssienām pamanīja maz pamanāmu spraugu, pa kuru varēja redzēt, kas notiek pilsētā aiz pils fasādes.

�ī ambrazūra bija pārāk �aura, lai pa to varētu izbāzt galvu, pārāk augstu novietota, lai caur to varētu kādu pasaukt, un tomēr no tās pavērās skats uz lielu laukumu, kur vienmēr mēdza pulcēties daudz ļau�u.

Kop� �īs dienas An�elika �eit pavadīja vairākas stundas no vietas. Viņa skatījās uz vergiem kristie�iem, kas rāvās vaiga sviedros būvdarbos, kuri tika veikti pēc sultāna pavēles.

Mulejs Izmails vienmēr kaut ko būvēja. Brī�iem likās, ka tas viņam va�jadzīgs tikai tāpēc, lai ārdītu nost jau uzceltās ēkas, uzbūvējot to vietā atkal jaunas un tā bez gala. Viņa pielietotās metodes ļāva ļoti ātri uzcelt jaunas ēkas. Sekojot viņa pavēlēm, vergi gatavoja javu no rupjajām upes smiltīm un ūdens, stampājot to koka saliktņos, kuru lielums atbilda būvējamo sienu bie�zumam. Ķieģeli un akmeņi tika izmantoti tikai pamatu, kolonnu un durvju palodu veido�anā.

�īs lielās būves izskats,-no kuras An�elikai bija redzama tikai viena ne�liela daļa, ļoti drīz viņai kļuva par ierastu, labi pazīstamu ainu. Melnie uz�raugi laiku pa laikam uzsita ar nūjām pa mugurām kristie�iem vergiem, kuri bez apstājas strādāja zem spiedīgajiem saules stariem.

Būvlaukumā bie�i ieradās Mulejs Izmails gan zirgā jā�us, gan v kājām, paslēpies zem lielā saulessarga, un vienmēr savu neaizstājamo augstmaņu pa�vadībā.

Tad panīkusi aina pēk�ņi atdzīvojās. An�elika neviļus kļuva ziņkārīga, jū�tot, ka kaut kas notiks, tāpēc, neatraudamās no spraugas, kāri skatījās tālāk, jo vienmēr, kad būvlaukumā ieradās Mulejs Izmails, kaut kas notika.

Vienu reizi pie viņa piegāja Kolēns Paturels un, kā vēlāk An�elika uz�zināja, lūdza viņam atļauju nosvinēt kristie�u Lieldienas, neizejot darbā. Sul�tāns uzreiz pavēlēja uzskaitīt viņam simts nūju sitienus. Citu reizi sultāns personīgi ar musketi no�āva vergu, kur�, nepamanījis viņa atnāk�anu, atļāvās atpūsties, un vergs kūleņiem krita lejā no trīsdesmit pēdu augstās būves. Bez tam pirms da�ām dienām sultāns personīgi nocirta galvas diviem vai trijiem melniem uzraugiem, kuri, pēc viņa domām, bija vainīgi, ka vergi nav pie�tiekami strādīgi.

An�elika nedzirdēja ne balsis, ne arī izteiktos vārdus. Teātris mazajā kau�tuvē tika spēlēts viņas acu priek�ā kā mazas scēnas vai ske�i, kuru traģisms brī�iem uzmutuļoja un saasinājās tikai no tā, ka aktieru mīmikai un �estiem nesekoja neviena skaņa. Tālumā eso�ās marionetes krita zemē, mēģināja bēgt, lūdza �ēlsirdību, saņēma nūju un zobenu cirtienus, rāpās pa stala�ām, pa pieslietajām koka trepēm, pārstājot savu nepārtraukto darbību tikai līdz ar vakara krēslu.

Tad balto sienu ietvertajā laukumā iznāca musulmaņi, klanoties līdz ze�mei un pierēm skarot putekļus, bet sejas pievēr�ot Mekai, pilsētai, kurā atro�das pravie�a kapenes.

Vergi atgriezās savās būdās vai pazemes tum�ajos kazemātos. An�elika jau sāka tos iepazīt pēc sejām. Viņa nedzirdēja to vārdus, bet spēja noteikt viņu tautību. Francū�i mācēja paciest nūju sitienus ar smaidu uz lūpām, ne�reti iesaistoties strīdos ar uzraugiem, un strīdējās tik ilgi, kamēr tie, laikam apjuku�i no negaidītiem secinājumiem, tomēr neļāva viņiem darīt to, ko viņi tik cītīgi mēģināja panākt: mazliet atpūsties un uzpīpēt pīpi kādā ēnainā stūrī.

Itālie�i strādājot dziedāja. Viņi dziedāja, rijot kodīgos putekļus, kas nāca no nedzēstajiem kaļķiem un smil�akmeņiem, kurus drupināja. Kaut arī viņu dziesmas nebija dzirdamas, bija pilnīgi skaidrs, ka viņi dzied, jo dziedātāju biedri da�reiz pārtrauca darbu, lai paklausītos viņu dziesmās. Itālie�iem bija arī cita at�ķirības zime: brī�iem viņi nevaldāmi iekaisa, nemaz neuztraucoties par to, ka �āda veida dusmu uzliesmojumi viņiem var maksāt dzīvību.

Spānie�i at�ķīrās ar savu augstprātīgi iecietīgo izskatu, kuru mācēja ļoti prasmīgi izmantot. Viņi nekad nesūdzējās nedz par karstumu, nedz par iz-

14�286

salkumu, nedz par slāpēm. Holandie�i pildīja savu darbu ļoti rūpīgi, neie�jaucoties nekādās ķildās, un vienmēr turējās kopā. Tāda pati skarba un ne�satricināma rakstura īpa�ība piemita arī pārējiem protestantiem. Katoļi un pareizticīgie neieredzēja viens otru ar sirdi un dvēseli un strīdējās savā starpā kā satrakoti suņi, ka da�reiz pat uzraugiem vajadzēja iejaukties, lai tos iz�ķir�tu, kas ne vienmēr izdevās. Bie�i vien melnajiem sargiem nācās meklēt Kolēnu Paturelu, un tas, izmatojot savu ietekmi uz citiem gūstekņiem, ātri no�dibināja kārtību.

Normandietis vienmēr bija iekalts ķēdēs. Viņa rokas un mugura bie�i tika noklātas vai izrobotas asiņainām �vīkām, ko atstāja pletņu vai nūju si�tieni, kuriem viņ� tika pakļauts par to, ka uzdro�inājās pieprasīt Mulejam Izmailam atvieglojumus vergiem.

Tomēr pat pēc �ādām eksekūcijām viņ� vienalga uzkrāva uz savas platās muguras smagos maisus ar kaļķiem un, velkot aiz sevis smagās ķēdes, kāpa pa trepēm, kas bija pieslietas pie sienas. Viņ� noņēma smagās nastas vā�jākajiem, un neviens uzraugs neiedro�inājās to viņam aizliegt. Vienu reizi, saņēmis rokā smagās dzelzs ķēdes, viņ� ar tām apdullināja uzraugu, kur� ne�ēlīgi sita parīzieti �anu Zaķu. Sargi izrāva zobenus, lai sodītu pārdro�o vergu, bet uzreiz atkāpās, ieraugot, ka vainīgais � pats Kolēns normandietis. Viņu sodīt varēja tikai sultāns.

Kad �īs dienas vakarā Mulejs Izmails pēc ieraduma atkal parādījās būv�laukumā, lai paskatītos uz savu gūstekņu un vergu darbu, viņ� pielika pie normandie�a krūtīm �ķēpa galu.

An�elikai pat likās, ka viņa dzird liktenīgos vārdus:

� Pārej islama ticībā! Pārej islama ticībā!

Kolēns Paturels noliedzo�i kratīja galvu. Vai tie�ām tagad viņ� saļims, �is, līdz �im neuzvaramais gigants, kur� ilgu gadu laikā izcieta tik daudz mo�cību, ka likās viņam sen jau vajadzēja simtkārtīgi nomirt? Vai tie�ām Azrails beidzot gūs medījumu?

An�elika kodīja savas sa�ņaugtās dūres. Viņai gribējās uzkliegt gūsteknim fran�u valodā, lai viņ� piekristu; viņa nesaprata, kāda spītība liek cilvēkam mest izaicinājumu bendei, kad viņa sirds jau gatava samierināties ar nāvi. Galu galā Mulejs Izmails dusmās nometa savu �ķēpu zemē. Vēlāk An�elika uzzināja, kādi bija viņa vārdi: ��is suns nevēlas glābt savu dvēseli no mū�īgām mokām!"

Stūrgalvība, ar kuru Kolēns Paturels vēlējās labāk degt elles ugunīs, velnu vidū, noliedzot brīni�ķīgo īsteni ticīgo paradīzi, aizvainoja Muleja Izmaila svē�tās jūtas.

An�elika smagi nopūtās, stāvēdama pie pils sienas spraugas, tad devās iedzert kafijas tasīti, lai atgūtos. Viņa klusībā sev jautāja, kā un kāpēc �ie gūstekņu-vergu tūksto�i, kuru lielākā daļa bija vienkār�i, parasti jūrnieki, nokļuvu�i �eit no visda�ādākajām valstīm, spēj rast sevī vīri�ķību iet pretī nāvei un ciest tādas mokas Dieva dēļ, kur�, ļoti iespējams, viņus ļoti maz interesēja, kad viņi bija brīvi. Vajadzēja tikai vienam no �iem izsalku�ajiem, izmocitajiem, izmisu�ajiem grūtdieņiem atteikties no savas ticības, kā viņ� uzreiz varēja pieēsties līdz kaklam. Viņam bija nodro�ināta eksistence, godājams amats un tikpat daudz sievu, cik Muhameds atļāva tās turēt saviem pavalstniekiem.

Un patie�ām, Meknesā un citās Berberijas valstis dzīvoja ne mazums renegātu, tomēr salīdzinājumā ar gūstekņiem, kuri izgāja caur sultānu rokām vairāku paaud�u laikā, to skaits bija patiesi niecīgs.

No sava skatu torņa lūkas An�elika redzēja to, uz ko cilvēks spējīgs pakļaut savu cie�anu pilno, kārdinājumiem pakļauto, mirstīgo ķermeni. Bet cilvēki tur lejā par to nedomāja. Viņi vienkār�i strādāja, cieta un cerēja.

Kādu reizi An�elika ieraudzīja, kā pāri laukumam dzen vergu kolonnu, kas tikai nesen tika saņemta gūstā ar Saies korsāru palīdzību, bet tagad tika dāvāta Marokas sultānam. Viņi nebija ēdu�i veselas astoņas dienas, bet viņu apģērbs, kaut arī sagumzīts un netīrs, vēl nepaspēja pārvērsties tajos bezformīgajos apģērba gabalos, ar kuriem at�ķīrās pārējie vergi. Vēl varēja re�dzēt spo�os zelta iz�uvumus uz kamzoļiem un jūrnieku svītrainos kreklus� Driz vien viņi, gan mui�nieki, gan jūrnieki, kļūs brāļi � berberu kristie�u gūstekņi. Da�iem no viņiem vajadzēja nest rokās ceļā nomiru�o biedru galvas, jo sargi baidījās, ka sultāns varētu viņus apvainot �o vergu pārdo�anā un nelikumīgajā naudas piesavinā�anā.

Un �ajā pa�ā brīdī laukuma vidū, uz kuru krita pils mūru garās ēnas, kas likās tum�i zilas �ilbino�o saules staru dēļ, �ajā pa�ā vietā, kur likās viegli varēja parādīties mirā�a, An�elika vienā skaistā rītā ieraudzīja pa�u satrieco�āko un negaidītāko figūru, kādu viņa vispār spēja iedomāties.

Tas bija kāds kungs, kas bija ģērbies kamzolī un iesprogotu parūku galvā. Augstpapē�u kurpes ar skaistām sprādzēm skaidri liecināja par to, ka viņ� nenāca uz �ejieni kājām, bet no piedurkņu galiem redzamās man�etes mir�dzēja sniegbaltā spīdumā.

Tikai pēc tam, kad pie kunga parūkā pienāca kaut kāds Marokas augst�manis un trīsreiz viņam paklanījās, An�elika pilnīgi pārliecinājās, ka tas nav sapnis. Viņa gandrīz jau metās uz savām istabām, lai aizsūtītu kādu kalponi uzzināt, kas ir �is atbraucējs, bet padomājusi nolēma, ka �āda veida jautājums nodos viņas novēro�anas punktu. Tātad vajadzēja pagaidīt, kamēr jaunums pats izplatīsies� bet tas notiks ļoti drīz.

Kā noskaidrojās, �is ārkārtējais un pilnvarotais sūtnis elegantajās kurpēs, kamzolī un parūkā bija Salē dzīvojo�ais fran�u tirgotājs messīrs Bertrāns, kur�, būdams Marokas lī�a uzraugs, devās uz Meknesu, lai paziņotu par ilgi gaidīto tēvu izpircēju atbrauk�anu. Labsirdīgais kristietis, patiesi vēlējās pa�līdzēt saviem nelaimē nokļuvu�ajiem brāļiem, atļāva mūkiem-izpircējiem iz�kāpt Marokas lī�a krastā, kas līdz �im visiem citticībniekiem bija kategoriski noliegts, nemaz jau nerunājot par Muleja Izmaila karalistes apmeklē�anu. Kā paziņoja Bertrāna kungs, svētie tēvi vedot dāvanas un rekomendāciju vēstules, tuvojas Meknesai, ceļojot uz mūļu mugurām.

Tiklīdz �ī ziņa aplidoja pilsētu, tā kristie�us vergus pārņēma priecīgas un cerību pilnas izjūtas. Jūrnieki, kuri jau vairākkārt bija al�īrie�u vai tunisie�u gūstā un bija izglābti tikai pateicoties �iem tēviem-izpircējiem, mīlēja �os mū�kus, saucot tos par �maturīnie�iem" vai par �brāļiem uz ēzeļiem".*

Viņus bija par ko mīlēt, jo viņi bezbailīgi devās uz naidīgajām berberu valstīm un bija gatavi aizkļūt pat līdz visattālākajiem nostūriem, lai tikai izpirktu kristie�us. Tomēr iebrauk�ana Marokas karalistē viņiem bija aizliegta visu garo piecpadsmit gadu laikā, un tas, ka Kolēnam Paturelam izdevās piespiest cietsirdīgo un nevaldāmo sultānu ielaist savos īpa�umos kristie�u mūkus, bija liela uzvara.

Viņi brauc! Pats vecākais vergs flāmietis Kaloens, nodzīvojis līdz. septiņdesmit gadu vecumam, no kuriem divdesmit pavadījis verdzībā, nokrita ceļos un karsti pateicās Dievam. Beidzot viņiem pavērās ceļ� uz brīvību! Viņa biedri ļoti izbrīnījās � vecais Kaloens, dārznieks, kas tik rūpīgi un ar lielu mīlestību kopa pils dārzus, kas vienmēr likās tik apmierināts ar savu likteni.

Svētās Trīsvienības ordeņa kātoju mūki uzstādīja par savu mērķi izpirkt kristie�us no musulmaņu verdzības gūsta. Līdz pat XVIII gadsimtam ordeņa mūki (oficiālais nosaukums � trinitāriji) izpirka apmēram 30 tūksto�us gūstekņu. Tautā trinitārijus sauca par �tēviem izpircējiem", �maturīnie�iem" vai �mūkiem uz ēzeļiem". Iesauka �mūkiem uz ēzeļiem" izskaidrojama ar to, ka ordeņa nolikums aizliedza mūkiem jāt uz zirgiem. Iesauka �maturinie�i" radās pēc tam. kad viena no visietekmīgākajām ordeņa nodaļām, kas atradās Francijā, tika nodibināta 1228. gadā Svētā Maturīna baznīcā.

Flāmietis paskaidroja, ka tā tas patie�ām ari ir un ka, atstājot Maroku, viņ� izlies ne mazums asaru, un tomēr viņam noteikti jāaizbrauc, tāpēc ka kļuvis plikgalvis.

Sultāns ciest nevarēja plikgalvjus. Tiklīdz viņ� ieraudzīja plikgalvainu cil�vēku, tā tūlīt metās tam pakaļ un sa�ķaidīja galvaskausu ar sava resnā spieķa vara bumbuļiem. Lai cik vecs arī Kaloens būtu, viņam negribējās mirt, jo varāk � �ādā nāvē.

�Mūki uz ēzeļiem" tuvojās Meknesai. Sultāns atļāva visiem vergiem tos sagaidīt, turot rokās zaļas palmu lapas kā viesmīlības simbolu.

An�elika neizturēja. Pirmo reizi viņa palūdza lielā einuha pakalpojumus � ļaut viņai piedalīties audiencē, kuru Mulejs Izmails rīkos par godu fran�u mūkiem. Osmans Ferad�i ieplēta savas iegarenās kaķa acis, domās apsvēr�dams, kur slēpjas īstais �ī lūguma nodoms, tad piekrīto�i pamāja.

Audience netika rīkota uzreiz. Tēvi-izpircēji apmetās mellahā � ebreju kvartālā un nenāca no turienes ārā veselu nedēļu, aizbildinoties, ka viņiem nav atļautas nekādas vizītes, kamēr viņus nepieņems sultāns.

Augstmaņi, vezīri un augsti stāvo�ie renegāti bie�i apciemoja nabadzīgos mūkus, it kā lai apskatītos atvestās dāvanas un uzzinātu, vai nevar no viņiem izkrāpt naudu arī savām personīgām vajadzībām.

Beidzot vienā jaukā rītā francūzietei paziņoja, ka viņai jāsagatavojas pa�staigai. Osmans Ferad�i pats aizveda gūstekni līdz slēgtajiem divri�iem ar sarkaniem, nolaistiem aizkariem, kuros bija iejūgts viens mūlis un kurus cie�ā lokā ieslēdza sardze. Mazā procesija izgāja cauri vairākiem vārtiem. Pie lielā pilsētas laukuma izejas lielais einuhs lika apstāties. Sē�ot divri�os, An�elika varēja novērot apkārtni pa mazu spraudziņu, kuru nemanāmi pa�ķīra no�laistajos aizkaros.

Mulejs Izmails jau bija atbraucis uz audiences vietu un sēdēja zemē, sa�krustojis kājas, kuras bija ieautas dzeltenās bezpapē�u kurpēs. �odien viņ� bija grezni ģērbies ar zaļu turbānu galvā, kas liecināja par viņa lielisko gara�stāvokli. Sultāna mute bija aizsegta ar burnusa malu, un zaļās krāsas apvalkā viņa acu spīdums izcēlās vairāk nekā parasti. Arī viņam bija interesanti tu�vumā redzēt kristie�u mācītājus un baznīcas kalpus, kā ari noskatīties uz dā�vanām, kuras viņi atveda no savām tālajām valstīm.

Renegāts Rodanī apstiprināja, ka �o dāvanu vidū patie�ām ir divi lieli pulksteņi. Bet visvairāk Muleju Izmailu nodarbināja cits, viņa sirdij daudz tuvāks jautājums � kā viņ� tagad metīsies cīņā par īsteno ticību. Ja viņam tagad izdosies izraut no �o liekulīgo un melīgo zaimotāju sirdīm pazudino�o, negodīgo ticības kultu, kuru kristie�i uzskata par savu svētumu, kāda gan uzskatāma un nozīmīga uzvara būs gūla Allaha vārdā! Viņ� labi sagatavoja runu un juta, ka varēs runāt pacilāti un iedvesmoti.

Uz audiences laiku Mulejs Izmails vēlējās redzēt savā tuvumā tikai trīs�desmit melnos miesassargus, kas bija bruņoti garām musketēm, greznotām ar sudraba kalumiem. Aiz sultāna muguras stāvēja divi nēģerēni, no kuriem viens vēdināja, bet otrs turēja virs viņa galvas saulessargu. Viņam visapkārt atradās augstmaņi un padomnieki renegāti, sē�ot uz saviem papē�iem un tēr�pu�ies bagātīgās, greznās drānās, kas bija austas no zelta un sudraba diegiem.

Laukuma pretējā pusē parādījās tēvi-izpircēji divpadsmit vergu pavadībā, kuri nesa atvestās dāvanas.

Sultānam mūkus stādīja priek�ā francūzis renegāts Rodanī, ebrejs Zaharijs Maimorāns un slavenais augstmanis Bens Mcsauds.

�ai neparastai misijai, kuras atļauju viņu ordenis bija gaidījis tik daudzus gadus, tēvi-izpircēji ļoti rūpīgi izmeklēja pārstāvjus. Tie bija se�i mūki, no kuriem trīs pārvaldīja arābu valodu, bet visi � spāņu valodu. Katrs no viņiem vismaz trīs reizes apmeklēja Al�iru un Tunisiju, lai izpirktu gūstekņus, un visi viņi ļoti labi pārzināja musulmaņu pasaules uzskatus. Misijas galva, svētais tēvs de Valombrēzs, bija slavenās Berrī* dzimtas jaunākais dēls, kā arī Sorbonas teoloģijas doktors. Viņa runas manierēs varēja jaust zemnieku viltību un di�ciltīgo augstmaņa iedzimtību. Laikam nevarētu atrast cilvēku, kas būtu vairāk piemērots tik�anās reizei ar Muleju Izmailu.

Baltie, ar sarkanu krustu uz krūtīm ordeņa mūku tērpi un garās bārdas atstāja uz sultānu patīkamu iespaidu. Tēvi-izpircēji līdzinājās, pēc viņa do�mām, goprātīgiem musulmaņu vientuļniekiem, kurus godāja visās musulmaņu valstīs.

Mulejs Izmails ierunājās pirmais, apsveicot mūkus ar veiksmīgu atbrauk��anu uz Meknesu, uzslavējot viņu dedzīgumu un �ēlsirdību, kas viņiem likusi doties tik tālā ceļojumā savu brāļu dēļ. Tad viņ� ar cieņu izteicās par Fran�cijas karali. Svētais tēvs de Valombrēzs, kur� bija ļoti iecienīts Versaļā, ap�stiprināja, ka pēc savām gūtajām uzvarām un stratēģa rīcības Ludviķis XIV patie�ām ir viens no lielākajiem kristie�u monarhiem. Mulejs Izmails piekrita �im vērtējumam, pievēr�oties lielā pravie�a slavinā�anai.

An�elika atradās samērā tālu, lai dzirdētu visas �īs runas, bet viņa labi redzēja Muleja Izmaila seju, kura kļuva arvien satrauktāka. Viņa seja, kura

Bern � vēsturiska province Francijas vidiene.

tikko kā bija mierīga un apgarota, pēk�ņi kļuva drūma un cietsirdīga, lajā iezibsnijās ļauns mirdzums. Pateicoties �ai gaismas un ēnas spēlei, sultāna seja brī�iem likās melna, brī�iem zeltaina. Izstiepjot pret debesīm rokas ar sa�ņaugtām dūrēm, viņ� kvēli lūdza savus sarunu biedrus atzīt savus maldus un beidzot saprast, ka Muhameda reliģija ir vienīgā un īstā, ar vistīrāko mā�cību, kuru pavisam skaidri sludināja visi pravie�i jau kop� Ādama laikiem. Protams, tā kā viņi atbrauca uz Maroku nevis kā gūstekņi, bet kā sūtņi, viņ� tiem nepavēl uzreiz pāriet musulmaņos, bet karsti viņiem to iesaka, lai savā nāves stundā tiem nevajadzētu no�ēlot Visaugstākā priek�ā, ka viņi nemē�ģināja glābt savas dvēseles.

Viņam ļoti �ēl, sultāns turpināja, ka viņa īpa�umos ir tik daudz cilvēku ar tik ļoti aprobe�otu prātu un maldīgām domu ievirzēm. Labi vēl, ka viņi nesludina visiem savas zaimojo�ās runas par Svēto Trīsvienību, kuras pie�kritēji uzdro�inās apgalvot, it kā Dievs sastāvot no trijiem dieviem!

� �Protams, Dievs ir viens un nevar nolaisties uz Zemi tikai tāpēc, lai �eit radītu dēlu. Jēzus līdzīgs Ādamam, kuru Allahs pagatavoja no māliem. Viņ� bija tikai Dieva sūtnis, gars, kuru Dievs iepūta Marijā, Imrāna meitā. Ne Jēzu, ne māti neskāra Sātans. Noticiet vienotam Dievam un viņa pra�vietim, nestāstot, it kā Dievs sastāv no trīs personām, un jūs uzreiz jutīsiet lielu atvieglojumu.

Drosmīgie tēvi-izpircēji pacietīgi uzklausīja garo sprediķi, kur� viņiem kal�poja kā sods par tiem ne vienmēr patīkamajiem sprediķiem, kurus viņi da��reiz lasīja citiem.

Viņi saprātīgi noklusēja to, ka īstenībā viņu ordenis tiek dēvēts par Svēto Trīsvienības ordeni, bet tautā viņi tiek saukti par tēviem-izpircējiem. Savā vēstulē Kolēns Paturels cie�i pieteica viņiem nenosaukt sava ordeņa vārdu, un tagad viņi saprata, kāpēc.

Viņi pateicās sultānam par viņa rūpēm svētajās ticības lietās un pateica, ka īstenībā viņi, saskaņā ar kristie�u dogmām, devās �ajā garajā ceļojumā, lai palīdzētu saviem brāļiem. Neskatoties uz viņu vēlē�anos iztapt Marokas sultānam, viņi nevar pāriet islama ticībā, jo vienīgais viņu garā un grūtā ceļo�juma mērķis ir kristie�u-vergu izpirk�ana.

Sultānam nācās pieņemt mūku paskaidrojumus, un viņ� mēģināja viesiem neizrādīt savu vil�anos.

Vergi atsēja virves, ar kurām bija pārsietas lādes ar dāvanām, un pacēla to vākus. Svētie tēvi uzdāvināja sultānam vairākus baķus dārgas drānas, kas bija atvestas no Kambrē un Bretaņas un atradās metāla futlāros ar zelta inkrustācijām.

Tad pienāca kārta trijiem gredzeniem un trim kaklarotām. Mulejs Izmails uzvilka gredzenus pirkstos, bet kaklarotas nolika zemē sev blakus. Laiku pa laikam viņ� tās ņēma rokās un rūpīgi aplūkoja. Beidzot tika izsaiņoti pulks�teņi. To ciparnīcas gandrīz nemaz nebija cietu�as ceļojuma laikā. Pa�am lie�lākajam pulkstenim svārta galu rotāja saules disks, bet ciparus un ciparnīcu � dzidri zila emalja.

Redzot pulksteņus, Mulejs Izmails priecājās kā bērns. Viņ� pārliecināja tēvus-izpircējus, ka iecietīgi izturēsies pret viņu lūgumiem, atdodot viņiem divsimt vergus. Neviens � ne mūki, ne gūstekņi � necerēja uz �ādu milzīgu skaitli!�

Tajā pa�ā vakarā, lai izteiktu savu prieku un pateicību sultānam, vergi atnāca pie kanāla, kas bija izrakts pie pils sienām, un sarīkoja tur lielisku, krāsainu uguņo�anu. Zans Daviā no Puliganas un �ozefs Toms no Senton�as, abi pieredzēju�i pirotehneķi, sagatavoja �im gadījumam tādu izrādi, kādu mauriem vēl nekad nenācās redzēt. Pa kanālu brauca ugunīgs kuģītis, galera, koks � un visas �īs ietaises tika sadedzinātas ar uguns liesmām, kas nāca no knābja debesīs lidojo�am putnam.

Mulejs Izmails apbrīnoja �o brīni�ķīgo skatu no savas terases. Viņ� bija dziļi aizkustināts un pateica, ka tikai vienīgi vergi viņu patiesi mīlot, jo, kad viņ� izrāda labdarību saviem radiniekiem vai savai tautai, viņi nevis pateicas, bet pieprasa jaunu labdarību, toties kristie�i gūstekņi liek viņam sajūsminā�ties par viņu prieku.

Viņ� jau pa dienu pavēlēja pa�ūt sev kamzoli no zaļā Bretaņas auduma un tagad to apjūsmoja.

An�elika un pārējās harēma iemītnieces notālēm noskatījās skaistajā ugu�ņo�anā.

Pēc ilgas vilcinā�anās, redzot sultāna labvēlīgo attieksmi pret mūkiem izpircējiem, An�elika lūdza atļauju lielajam einuham tikties ar kādu no mi�sijas locekļiem. Viņai vajadzīga mācītāja palīdzība, tā An�elika teica. Ne�redzot �ajā lūgumā neko aizdomīgu, Osmans Ferad�i deva savu piekri�anu.

Ebreju mājā, kur dzīvoja svētie tēvi, gaidot sarunu nobeigumu, un uz kurieni nebeidzami garā rindā nāca gūstekņi, lūdzot viņus ieslēgt sarakstos, tika aizsūtīti divi harēma einuhi.

Viņi lūdza svēto tēvu de Valombrēzu sekot viņiem, paskaidrojot, ka ar viņu vēlas aprunāties viena no Muleja Izmaila gūsteknēm. Pie ieejas harēmā mūkam aizsēja acis. Kad viņam noņēma apsēju, viņ� savā priek�ā ieraudzīja izrakstītu metāla re�ģi, aiz kura stāvēja �adrā ietinusies sieviete. Kad viņa ierunājās franciski, viņ� jutās pārsteigts.

��� Es ceru, jūs esat apmierināts ar jūsu misijas rezultātiem, svēto tēv? � An�elika jautāja.

Mūks uzmanīgi atteica, ka par rezultātiem vēl runāt pāragri. Sultāna ga�rastāvoklis var jebkuru brīdi mainīties. Gūstekņu stāsti, kurus viņ� dzirdēja visu pēdējo stundu laikā, ieviesa lielas �aubas un ba�as. Viņam ļoti gribētos pēc iespējas ātrāk atrasties Kadisā kopā ar divsimts nelaimīgiem gūstekņiem, kuriem draud tik lielas briesmas, kamēr viņi atrodas asinskārā Marokas des�pota rokās.

��� Tā kā agrāk jūs, kundze, ari bijāt kristiete � par to liecina jūsu runa, es jūs lūdzu palīdzēt pierunāt sultānu, lai viņ� dotu mums savu svētību.

��� Nē, tēvs, es neesmu kļuvusi par ticības zaimotāju, � An�elika karsti iebilda. � Es paliku kristiete.

Svētais tēvs de Valombrēzs apjucis glaudīja savu garo bārdu. Viņ� dzir�dēja, ka visas sultāna sievas un piegulētājas ir musulmanietes, kurām bez vārda runas jāizpilda visi Muhameda reliģijas rituāli. Pils iek�ējā pagalmiņā viņām speciāli bija uzbūvēta atsevi�ķa mo�eja.

��� Mani saņēma gūstā, � An�elika turpināja. � Es �eit neatrodos pēc savas gribas.

��� Es par to nemaz ne�aubos, mans bērns, � mierīgi atteica mācītājs.

��� Manai dvēselei draud lielas briesmas, � An�elika teica, izmisīgi ieķerdamās re�ģos, kas viņus atdalīja, � bet jums visiem vienalga. Neviens nenāks man palīgā, neviens mani neizpirks no gūsta. Tāpēc ka esmu tikai sieviete�

Viņa nespēja vārdos izteikt to, ko juta, nespēja paskaidrot, ka vairāk par visām spīdzinā�anām viņu biedē harēma saldkaislie, zeltā iz�ūtie tīmekļi, savas dvēseles zu�ana, kurā pamazām iezogas trīs indīgi asni: slinkums, miesas�kārība un cietsirdība. Tie�i to vēlējās panākt Osmans Ferad�i. Viņ� labi pār�zināja sievie�u apslēpto būtību un zināja, kā viņas atmodināt dzīvei. Mūks dzirdēja, kā �adrā tītā sieviete sāka raudāt, viņ� līdzjūtīgi māja ar galvu.

���� Iemācieties pacietīgi pārciest savus likteņa triecienus, mana meita. Jums vismaz nav jācie� bads un jāstrādā smags darbs kā jūsu nelaimes brā�ļiem.

Pat �ī labā dvēseļu gana acīs sievietes dvēseles bojāeja nozīmēja daudz mazāk nekā vīrie�a. Lietas būtība, starp citu, nebija viņa nievājo�ajā attieksmē pret sievietēm, cik pārliecībā, ka viņas, pēc dabas tik būtiski at�ķirīgas, kā arī nespēdamas pilnībā atbildēt par savu rīcību, iegūst tiesības uz mazu pre�timnāk�anu no Kunga puses.

An�elika atkal atguvās. Viņa sparīgi noņēma no saviem pirkstiem vienu gredzenu ar lielu briljanta aci, kura iek�pusē bija iegravēts di Plessī-Beljēru vārds. Uz brīdi viņa saminstinājās, kautrējoties lielā einuha klātbūtnes, kur� nepārstāja viņu novērot. Viņa visu labi apdomāja. Tas laiks, kad Osmans Ferad�i viņu vedīs uz Muleja Izmaila istabām, pienāks drīz, viņa to zināja. Viņ� skaidri lika noprast, ka viņai jāklausa tā padomiem. Sagādājot vil�anos lielajam einuham, viņa zaudēs tā atbalstu, jo, atsakoties pakļauties sultānam, An�elika izsauks viņa neapvaldāmo dusmu vilni un neizbēgami �ausmīgās mo�kās aizies bojā.

Brī�iem viņa sev jautāja, vai viņa nepacietībā negaida savu sakāves stun�du, lai beidzot samierinātos ar istenību un pārstātu nodoties nepiepildāmiem sapņiem. Nedz harēma sienās, nedz Meknesā nav neviena, kas varētu viņai palīdzēt bēgt. Savarī, kaut arī apķērīgs, � tikai vecs, nabadzīgs vergs, kur� pārvērtējis savus spēkus. Marokas sultāns Mulejs Izmails neļaus ar sevi iz�spēlēt �ādu joku� Pie tam, ja kristie�i gūstekņi tomēr metīsies bēgt, mēģinot pārvarēt tos neiedomājamos �ķēr�ļus, viņi neparko neapgrūtinās sevi ar sie�vieti. �No harēma aizbēgt nav iespējams", � tā �eit uzskata visi. Bet viņa vismaz var mēģināt atgriezties brīvībā, jo viņa zina tikai vienu cilvēku, kur� varētu viņu aizstāvēt un likt valdonīgajam Mulejam Izmailam izlaist no rokām savu guvumu.

Viņa pasniedza gredzenu cauri re�ģu vijumiem.

��� Tēvs mans, lūdzu jūs� Lūdzu jūs, tiklīdz atgriezīsities Francijā, neka�vējoties dodieties uz Versaļu. Palūdziet audienci karalim un atdodiet viņam �o gredzenu. Viņ� izlasīs manu vārdu �ī gredzena gravējumā, bet jūs izstāstiet viņam visu, ko zināt, � ka mani saņēma gūstā, ka esmu gūstekne. Pasakiet viņam�

Pārrunas vēl nebija pabeigtas, kad Mulejs Izmails no viena renegāta fran�cū�a uzzināja, ka zem tēvu izpircēju vārda slēpjas Svētās Trīsvienības ordeņa mūki. �

Dusmas bija nevaldāmas.

� Tava melīgā mēle atkal mani piemānīja, normandie�u blēdi, � viņ� teica Kolēnam Paturelam. � Bet �oreiz tu nepaspēji nospēlēt savu joku līdz galam.

Sultāns pavēlēja uzbērt �aujampulveri uz vergu priek�vadītāja deguna, au�sīm un bārdas, lai pēc tam to aizdedzinātu.

Tomēr viņ� pārdomāja, nolēmis pagaidām nesodīt ar nāvi Kolēnu Paturelu. Viņ� apmierinājās tikai ar to, ka lika viņu kailu piesiet pie krusta, kuru nostādīja pilsētas laukumā pa�ā svelmainākajā vietā, pieliekot par sar�giem divus melnus kareivjus ar musketēm rokās. Tiem vajadzēja �aut uz mai�tu putniem, lai tie neizknābj viņam acis. Viens no sargiem neveiksmīgi iz�āva, aizķerdams kristie�a gūstekņa plecu. Kad par to paziņoja sultānam, viņ� ie�radās laukumā un nocirta galvu neveiklajam �āvējam.

An�elika drebēdama stāvēja pie savas �aurās novēro�anas lūkas, nespē�dama atraut skatienu no briesmīgā krusta. Viņa redzēja, kā krustā piesietais gūsteknis brī�iem savelk muskuļus, mēģinot atbrīvot satūku�ās rokas un kājas no virvju mezgliem, kas bija iegriezu�ies ādā. Viņa lielā galva ar garajiem matiem visu laiku liecās uz krūtīm, bet katru reizi viņ� to centās atmest atpakaļ. Viņ� grozīja galvu gan pa labi, gan pa kreisi, gan pievēr�ot to de�besim. Cilvēks krustā ne uz mirkli nepārstāja kustēties, neļaujot asinīm sa�stingt cie�i sasietajos locekļos.

Viņa neierasti spēcīgais ķermeņa salikums palīdzēja viņam izturēt �o spī�dzinā�anu, un, kad vakarā vuju beidzx>t atsēja, viņ� ne tikai bija beigts, bet � vēl vairāk par to, � izdzerot buljonu ar gar�vielām, kuru pavēlēja viņam pasniegt sultāns, piecēlās no zemes, un viņa biedri, sākdami viņu jau ap�raudāt, ieraudzīja, ka viņ� nāk ar augsti paceltu galvu, neskatoties uz asiņo�jo�ām rētām no musketes lodes �āviena un virvju griezumiem.

Vēsts par sultāna naida izpausmēm zibens ātrumā izplatījās pa pilsētu. Trakajās dusmās Mulejs Izmails nospļāvās uz svēto tēvu dāvanām. Viņ� at�deva gredzenus un kaklarotas saviem kalpiem nēģeriem. Viņ� saplēsa lanckaros zaļo bretanie�u kamzoli. Tomēr viņ� nespēja pacelt roku pret dāvinā�tajiem pulksteņiem.

Mūki, saņēmu�i atteikumu un pavēli par nekavējo�u Meknesas atstā�anu, kā arī iebiedēti ar sadedzinā�anu uz sārta kopā ar ebreju ģimenēm, kuras tos bija piemitināju�ās, jutās apjuku�i un sadrūmu�i.

Viņi sāka apspriesties par to, ko viņiem tagad darīt, un divi fran�u tirgoņi no Saies � Bertrāna kungs un viņa biedrs pēc iesaukas Vilnas Apmetnis, � kaut arī viņu pienākumos neietilpa nodro�ināt misijas aizbrauk�anu � dro��sirdīgi piedāvāja panākt audienci pie sultāna, pieprasot viņa paskaidrojumus. Pa to laiku, lai vēl vairāk nesadusmotu nepiekāpīgo un saērcināto Muleju Izmailu, svētie tēvi savāca savas mantas un, uzsēdu�ies uz mūļiem, brauca projām no pilsētas.

Tomēr Kolēns Paturels, paredzēdams �āda veida sare�ģījumus, jau laicīgi bija sagatavojis atbildes mīnu, un, kad lieta pavērsās ar bēdīgo pusi uz aug�u, tā nekavējoties uzsprāga. Da�as dienas pirms mūku atbrauk�anas viņ� apgāja visas mauru ģimenes, kuru locekļi nīka gūstā uz fran�u galcrām, un deva viņiem cerības uz to, ka labvēlīga iznākuma gadījumā viņi apmainīs gūstek�ņus, kas viņiem drīzumā ļaus ieraudzīt savus tuviniekus.

Tagad redzot, ka sultāna iedomu dēļ visas pārrunas tiek pārtrauktas, bet mūki brauc projām, mauru ģimenes sapulcējās vienotā pūlī un devās pils virzienā, gan lamājot savu valdnieku, gan lūdzot to nepalaist garām izdevību, kas pirmo reizi viņiem pavēra iespēju pēc ilgajiem at�ķirtības gadiem atgriezt mājās savus musulmaņu gūstekņus, kurus bija sagūstīju�i kristie�i.

Mulejs Izmails bija spiests piekāpties. Viņa sargi auļiem devās pakaļ mū�kiem, pavēlēdami atgriezties Meknesā.

Pārrunas atjaunojās, un tās noritēja ļoti vētraini; tām tika veltītas veselas trīs nedēļas. Galu galā tēviem izpircējiem izdevās izkaulēt divpadsmit gūstek�ņus no apsolītajiem diviem simtiem.

Katrs no �iem divpadsmit gūstekņiem tika mainīts pret trim mauru gūs�tekņiem un trīssimts piastriem. Mūki viņus pavadīs līdz marokie�u aplenktajai Seūtai, pie kuras sienām gūstekņiem vajadzēja gaidīt, kamēr notiks līgumā noteiktā apmaiņa.

Sultāns personīgi izvēlējās duci vergu no pa�iem vecākajiem un darba nespējīgākajiem. Mulejs Izmails pavēlēja tiem pastaigāties viņa acu priek�ā, izdarot secinājumus, un viņi, pats par sevi saprotams, nogāja viņam garām ar visno�ēlojamāko izskatu, kādu vien spēja notēlot. Tad Mulejs Izmails ap�mierināti saberzēja rokas un piezīmēja:

��� Nav vārdam vietas � viņi patie�ām ir no�ēlojami un kroplīgi.

Gūstekņu pavadītāji piekrita:

�� Tīra patiesība, valdniek!

Lielākas pārliecības dēļ sultāns pagriezās pret savu rakstvedi un pajau�tāja, kā viņ� domā.

Rakstvedis piekrita pavēlnieka izvēlei:

���� Tu teici tīru patiesību, valdniek, nosaucot tos par no�ēlojamiem un kropliem vergiem.

Laimīgo vārdus jau gribēja ieslēgt sarakstos, kad kāds klibs vergs, kur� netika iekļauts izmeklēto vidū, pēk�ņi teica, ka veco Kaloenu nevar uzskatīt par francūzi, jo viņ� tika saņemts gūstā uz kuģa, kuram bija pacelts Anglijas karogs.

Tas bija divdesmit gadus vecs notikums, tāpēc neviens tajā vairs neie�dziļinājās. Vecais Kaloens atkal izrādījās aiz iek�pagalma vārtiem, jūtot sevi tā, it kā viņu būtu izmetu�i aiz zemes paradīzes vārtiem. Viņa vietu ieņēma klibais vergs.

Mūki steidzās ar aizbrauk�anu, redzot, ka katra pilsētā pavadītā diena tikai sare�ģī viņu stāvokli, atnesot arvien jaunus apvainojumus un sare�ģīju�mus. Pārskaitu�ies, Jaunuma un skaudības pilni paliku�ie vergi apgrūtināja viņus ar savām sūdzībām. Marokas augstmaņi un renegāti, apgalvodami, ka izrādīju�i misijai lielus pakalpojumus, pieprasīja naudu un bagātīgas dāvanas. Tēvi izpircēji izbrauca no pilsētas, |aunu kliedzienu un akmeņu krusas ap�mētāti, pie tam lamu vārdus un akmeņus meta gan musulmaņi, gan kristie�i, kuriem vairs nebija uz ko cerēt.

Vecais Kaloens raudāja.

���� O! Kad gan atgriezīsies labie �mūki uz ēzeļiem"? Tagad esmu pa�zudis!

Viņam likās, ka pār viņa pliko galvu jau pacelts sultāna resnais spieķis. Viņ� aizgāja uz palmu birzi kārties.

Kolēns Paturels paspēja pieskriet pēdējā brīdī, lai izņemtu veco viru no nāvējo�ās cilpas.

���� Nekrīti izmisumā, vectēv, � viņ� teica. � Mēs izmēģinājām visus lī�dzekļus, lai atvieglotu mūsu likteni. Tagad mums atlicis tikai viens līdzeklis � bēg�ana. Man vajag iet projām no �ejienes � manas dienas ir skaitītas. Manā vietā nostāsies Maltas bruņinieks Reno de Marmondēns. Ja tu nejūties vēl pārāk vecs tādām lietām, tad nāc kopā ar mums.

Kolēnam normandietim bija savi iemesli uzstāt, lai mūki noteikti atvestu lielos pulksteņus sultānam.

Pēc piecpadsmit dienām neviens no tiem vairs negāja.

Pulksteņmeistars no �enēvas Martēns Kamizārs piedāvājās tos salabot. Priek� tā viņam bija vajadzīgs tikai viens � daudz mazu instrumentu, tādu kā standziņas, knīpstangas, vīles� Da�i no tiem neizprotamā kārtā pazuda, un, kad pulksteņi atkal sāka iet, �enēvietis paspēja noslēpt lielu daudzumu ins�trumentu, lai tad, kad pienāks bēg�anas diena, no ķēdēm varētu atbrīvot Kolēnu Paturelu.

Tad viņ� pārzāģēs arī 2ana 2aka Parīzie�a ķēdes. Viņ� skaitījās Meknesas vergu rakstvedis. Kopā ar abiem �iem draugiem, kuri bija ne�ķirami jau desmit gadus pēc kārtas, bēg�anā gribēja piedalīties Pi�inio-venēcietis, Bretaņas mui�nieks marķīzs de Kermērs un basks no Andiem 2ans d'Arostegi.

Tie bija pa�i nepakļāvīgākie un spītīgākie �ejienes vergi, karstgalvji, gatavi simts reizes no vietas riskēt ar savām dzīvībām, lai tikai atgrieztos atpakaļ kristie�u zemēs.

Viņiem pievienojās nabaga Kaloens, notiesāts uz nāvi sava plikā pakau�a dēļ, un vecais aptiekārs vārdā Savarī, kurS piedāvāja vienu ideju pēc otras, bet brī�iem vispārdro�ākos paņēmienus, kā izslīdēt no Muleja Izmaila rokām, galu galā tos pārliecinot, ka nekas nav neiespējams.

Interesanti zināt, kāda izskatās Muleja Izmaila seja, kad viņ� noliecas pār sievieti, kuru vēlas? �ī tum�ā bronzas krāsas seja, kas barga kā āfrikāņu iz�cirstai koka dieva statujai, un lajā pa�ā laikā gluda un brīni�ķīga, it kā to būtu skārusi antīka tēlnieka rokas?�

Nēģera lūpas un nāsis, lielās āfrikāņu kaķa acis � ne tīģera, bet lauvas, kur�, kā runā, spēj skatīties tie�i saulē un redzēt visapslēptāko būtību.

Kāda sejas izteiksme mēdz būt �im iekarotājam, kad viņ� gūst uzvaru?�

An�elika juta, ka slazds pamazām cērtas ciet. Viņa nevarēja neuzdot jau�tājumus par Muleju Izmailu. Klīstot pa burvīgā parka alejām, viņa pretrunā saprātam neviļus bie�āk un bie�āk un jau ar cieņu sāka domāt par �ī cilvēka raksturu, par viņa tum�ajām dvēseles dzīlēm, kas liek viņam mesties no vienas galējības otrā.

Viņ� svieda gūstekņus lauvām par ēsmu un izgudroja tik �ausmīgus spīdzinājuma veidus, ka salīdzinājumā ar tiem pa�nāvība likās saldkaisls atvieg�lojums, un tajā pa�ā laikā viņ� mīlēja skaistus ziedus, jautri �alojo�as strūk�lakas, putnus un zvērus un ar visu sirdi un dvēseli ticēja Allaham, kas bija �ēlsirdīgs un taisnīgs.

Lielā pravie�a pēctecis, kur� viņam līdzinājās ar savu izcilo dro�sirdību un aukstasinību kaujās, varētu pēc Muhameda piemēra teikt: �Es vienmēr esmu mīlējis sievietes, smar�as un lūg�anas. Bet tikai lūg�anas man var sniegt dvēseles mieru�"

Apkārt An�elikai sa�ukstējās, pareģoja un tina intrigas daudzās sultāna gūsteknes piegulētājas. Visas �is sievietes jutās labi un mierīgi saldajā harēma pavēnī, nedomājot ne par ko citu kā vienīgi par izpriecām, dzīvnieciskām kaislibām un saviem skaistajiem ķermeņiem, kuri bija domāti mīlas priekiem. Apkoptas un paklausīgas, iesmar�otas un izgreznotas � viņas ar savām kup�lajām, pavedino�ajām ķermeņa formām bija radītas tikai tam, lai trīsētu un tvīktu sava despotiskā kunga apskāvienos. Tā bija viņu vienīgā dzīves jēga, gaidot saldkaisles brī�us, kurus viņām dāvāja pavēlnieks, un pēc tam trakojot vai nu aiz laimes vai piespiedu atturē�anās, jo tikai nedaudzas no �īm vien�kopus sanāku�ajām simts sievietēm varēja palielīties, ka ieguvu�as sava vald�nieka uzmanību.

Un karstasinīgās fūrijas, domātas viena vienīga vīrie�a kaislību apmie�rinā�anai, laika īsinā�anai rīkoja slepenas intrigas. Visas viņas ārkārtīgi ap�skauda gai�o anglieti Deizi Valīnu un melnādaino Leilu Ai�i, vienīgās sie�vietes, kurām izdevās iekarot viņa savādo sirdi un uzminēt viņa noslēpumus. �īs divas sievietes vienmēr piedalījās mielastos, apkalpojot valdnieku. Da�reiz viņ� griezās pie tām pēc padoma. Bet harēma iemītnieces nekad neaizmirsa to, ka Korāns atļauj īsteni ticīgajiem turēt tikai �etras likumīgas sievas.

Kas kļūs par tre�o sultānicti?

Vecajai Fatimai kremta un bija ļoti �ēl, ka viņas kundze, kura ar katru dienu kļuva skaistāka, līdz pat �im laikam netika stādīta priek�ā sultānam un nekļuva par viņa mīļāko sievu. Viņa noteikti par to kļūs � sultānam pieliks tikai paskatīties uz viņu. Visā serālā neatrast skaistāku sievieti par francūzieti. Harēma puskrēslā viņas āda likās gai�āka, bet zaļās acis uz sārto vaigu fona mirdzēja neparastā spo�umā. Fatima ar pa�taisītu krāsu pēc īpa�as receptes nokrāsoja viņas skropstas un uzacis, kas tagad izskatījās kā smalkas, sam�tainas iezīmītes. Savas kundzes biezajiem matiem vecā verdzene, tie�i otrādi, pie�ķīra vēl gai�āku tonējumu ar īpa�u novārījumu palīdzību, tāpēc katra tās matu cirta bija mīksta un mirdzo�a kā zīds. Francūzietes āda, pateicoties vannām ar mandeļeļļām vai ūdens liliju novārījumiem, kļuva balta balta, atgā�dinot visskaistāko perlamutru.

Pēc Fatimas prāta, viņas kundze bija pilnīgi sagatavota.

Ko vēl gaidīt?

Un provansiete dalījās ar An�eliku par to satraukumu un neizpratni, kas viņu nomāca, iesakot viņai nenonievāt savu dabas doto skaistumu, kas sa�jūsminātu jebkuru mākslinieku.

� Kam tad vispār ir vajadzīgs skaistums? � viņa uzbudināti jautāja An��elikai. � Tie�i tagad ir visīstākais laiks iedegt Muleja Izmaila kaisli un kļūt par viņa tre�o sievu. Tad tev vairs nevajadzēs uztraukties par savām vecum�dienām, nedz arī par izsūtī�anu uz tālajiem provinces cietok�ņiem vai � kas vēl jaunāk � nosūtī�anu uz virtuvi, kur tev līdz mū�a galam vajadzēs būt kalpones lomā.

Lielais einuhs netraucēja viņām slinkot un nīkuļot gaidu pilnās cerībās, kas^ redzams, atbilda viņa slepenajam nodomam, kaut arī tā varbūt nemaz nebija viņa tī�i izdomāta viltība. Kas slēpjas aiz viņa bezdarbības? Varbūt viņ� tikai novēro, kā aizrit dienas? Nē, likās, viņ� gaidīja kādu sevi�ķu debess zīmi, domīgi novērojot jauno sultāna izredzēto, kuru viņ� bija radījis tikpat skaistu kā tās sievietes, kuras attēlotas itāļu mākslinieku bezgodīgajās gleznās. Viņ� viegli �ūpoja galvu un klusi pie sevis murmināja: �Es izlasīju zvaigz�nēs�" Tas, ko viņ� tajās bija izlasījis un ko noklusēja, viesa An�elikā ne�dro�ību.

Viņ� pavadīja garas, ilgas naktis pils stūrainajos torņos, izjautājot debesis ar saviem optiskajiem līdzekļiem pa�iem labākajiem, kādus vien varēja atrast civilizētajā pasaulē. Lielais einuhs bija kaislīgs kolekcionārs. Atskaitot optiskās ierīces, kuru iegādā�anai viņ� speciāli brauca ne tikai uz Venēciju un Veronu, bet arī uz tālo Saksiju, kuras stiklinieki kop� neseniem laikiem sāka izcelties ar precīzu linzu pagatavo�anu, Osmans Ferad�i kolckcinēja vēl arī persie�u meistaru izgatavotus penāļus, kas bija pārklāti ar visbrīnumaināko perlamutra kārtu un plānu, spīdīgu emalju, pie kam viņa kolekcijā bija pa�i retākie un smalkākie paraugi.

Vēl viņ� mīlēja bruņurupu�us. Pēc viņa rīkojuma kalnainajos villas dārzos, kur Mulejs Izmails turēja viņam apniku�ās piegulētājas gūsteknes, kalpotāji audzēja visda�ādākās �o lēnīgo dzīvnieku sugas. Nepietika ar to, ka nabaga sievietes bija izdzītas no Mcknesas, viņām vajadzēja pavadīt atliku�os mū��a gadus �o labsirdīgo, bet ķēmīgo radību vidū, kuri bija gan gigantiski lieli, gan mikroskopiski mazi un kuru klātbūtne pie tam radīja vēl vienu ļoti ne�patīkamu neērtību � lielā einuha bie�ās vizītes, bet viņa priek�ā visas gūstek�nes bailēs trīcēja.

�is garais kungs� likās, bija apveltīts ar īpa�u velti, jo mācēja radīt iespai�du, ka atrodas vairākās vietās vienlaicīgi. Kas attiecas uz sultāna gūsteknēm piegulētajām, tad viņ� noteikti uzradās viņu priek�ā tie�i tajā mirklī, kad viņas to vismazāk gaidīja vai vēlējās redzēt.

Un atkal otrādi, pietika Mulejam Izmailam negaidīti pajautāt kādu pa�domu, tā lielais einuhs uzreiz bija klāt.

Viņ� bija bie�s viesis pie visiem sultāna vezīriem, katru dienu viņ� saņēma ziņojumus no saviem spiegiem un ziņu pienesējiem, bez gala kaut kur brauca, tomēr radās iespaids, ka dienas viņ� pavada pārdomās par persie�u emaljas kvalitātes uzlabo�anu, bet naktis � pieplokot pie optiskajām novēro�anas ie�rīcēm, lūkojoties debess spīdekļos.

Tomēr tas viss viņam netraucēja ievērot un pildīt musulmaņu rituālus un piecas reizes dienā lūgt Allahu, klanoties līdz zemei, ar pieri skarot ceļa putekļus.

�Pravietis teica: "Strādā un rūpējies par zemes dzīvi tā, it kā tu dzīvotu mū�īgi, bet dzīves nākamības dēļ � tā, it kā rīt tev būtu jāmirst", � mēdza atkārtot Osmans Ferad�i.

Likās, viņ� nolasa visu savu padoto domas: gan vīrie�u, gan sievie�u. Kā tālredzīgs zirneklis viņ� auda tīmekli starp sevi un apkārtējiem, no kura ne�viens nespēja atbrīvoties vai izkļūt.

���� Vai tie�ām tu jūties nomākta, Firuzē? � kādu reizi viņ� jautāja An�elikai. � Vai tie�ām tu nevēlies atkal izjust saldkaislo mīlas trīsu burvību? Tu ta�u jau sen neesi bijusi vīrie�a apskāvienos!�

An�elika novērsa skatienu. Viņa drīzāk atļautu sacirst sevi gabalos, nekā atzītos, kāds drudzis viņu nomoka naktīs, liekot viņai pamosties no dedzi�no�ās un nepiepildītās vēlē�anās, kas liek viņai �ukstēt: �Vēlos vīrieti, vīrieti, vienalga, kādu!�"

Osmans Ferad�i uzstāja:

���� Tavs ķermenis, sievietes ķermenis, kur� nebaidās no vīrie�a apskā�vieniem, jo saskata tajā vēlamo partneri, un nemaz, nebaidās no viņa plo�sī�anās mīlas gultā � ne tā kā nevainīgas meitenes, � un vai tad tavs ķer�menis aiz nepacietības nekaist alkās pēc vīrie�a ķermeņa? Mulejs Izmails dāvās tev svētlaimi� Aizmirsti savas rūgtās domas, domā tikai par mīlas prie�kiem� Vēlies, es beidzot stādī�u tevi, Firuzē, tavam kungam?

Lielais einuhs sēdēja blakus An�elikai uz zema soliņa, tāpēc visa viņas uzmanība neviļus bija pievērsta tikai viņam. Viņa domīgi skatījās uz �o lielo un no mīlas valstības izstumto trimdinieku� Viņ� tai viesa pretrunīgas izjūtas, kurās mijās pretīgums ar cicņu, un viņa nekādi nespēja atbrīvoties no sa�vādām skumjām, kad �ajā cilvēkā saskatīja pazīmes, kas liecināja, ka �is vī�rietis � kastrāts: smagnējs zods, ārkārtīgi gludas, apaļīgas rokas un zem at�lasa tērpa jau�amās krūtis, kuras da�reiz izauga einuhiem, kuri sasniegu�i brieduma gadus.

���� Osman bej, � vina pēk�ņi vērsās pie tā. � Kā jūs varat runāt par �ādām lielām? Vai lie�ām jūs nekad neno�ēlojat to, ka jums tas viss liegts?

Osmans Ferad�i sarauca uzacis un pasmaidīja � iecietīgi, gandrīz jautri.

��� Nevar no�ēlot to, ko nekad nepazini vai neizjuti, Firuzē! Vai tad tu apskaud trako, kur� smejas ar saviem fantastiskajiem smiekliem? Bet �is cil�vēks savā ziņā ir laimīgs, jo viss apkārt notieko�ais viņu sajūsmina. Un tomēr tev nemaz negribas pievienoties tam, kas viņu sajūsmina, un tu pateicies Allaham par to, ka neatrodies viņa vietā. Tie�i par �ādām trakuma lēkmēm es domāju tad, kad redzu, ka saprātīgi domājo�s vīrietis pārvēr�as par niķīgu āzi, kur� ar visno�ēlojamāko izskatu drebēdams blēj un skrien pakaļ visstul�bākajai kazai barā. Un es pateicos Allaham par to, ka viņ� mani atbrīvojis no tik pazemojo�iem instinktiem. Tomēr es apzinos, cik stipras ir vīrie�a vēl�mes, tāpēc cen�os tās savienot ar mērķi, kuram kalpoju, � Marokas sultāna varenības vairo�anai un islama attīrī�anai.

An�elika apsēdās uz dīvāna, pārņemta ar stratēģa iedvesmu, kas pasauli veidoja pēc savas gaumes.

��� Osman bej, runā, ka jūs esat palīdzējis tikt pie varas un uzkāpt troni Mulejam Izmailam, un ka �ī mērķa sasnieg�anai jūs esat viņam norādījis upu�rus, kurus jānogalina. Beļ ir viena slepkavība, kuru jūs nezin kāpēc neesat izdarījis. Nogaliniet viņu! Kāpēc jums Marokas tronī būtu jāatstāj �is ne�prātīgais izvirtulis! Vai tad jūs nebūtu bijis daudz labāks sultāns? Bez jūsu palīdzības viņ� būtu bijis tikai neievērojams avantūrists, kuram visapkārt at�rastos ienaidnieki. Jūs esat � viņa viltība, gudrība, viņa slepenais balsts. Kā�pēc gan jums neieņemt viņa vietu?� Jūs ta�u varētu to izdarīt. Vai tad senos laikos einuhiem negadījās likt uz savas galvas Bi�antijas kroni?

Lielais einuhs turpināja smaidīt.

���� Esmu tev pateicīgs, Firuzē, par tik atklātiem uzskatiem attiecībā uz manu personību. Bet es nenogalinā�u Muleju Izmailu. Viņa uzkāp�ana tronī � ieguvums Marokai. Viņam piemīt tā fanātiskā degsme, kas padara mūsu valdnieku par lielu iekarotāju. Bet ko var izdarīt cilvēks, kuram ir likteņa nolemtība � neauglība! Muleja Izmaila asinis līdzīgas izkusu�ai lavai, bet manas ir aukstas kā avota ūdens, kas nāk no zemes dzīlēm ēnainā vietā. Un labi, ka tā tas ir! Izmails � Allaha zobens! Es viņam iemācīju daļu savas viltības un gudrības. Es viņu audzināju un mācīju kop� tiem laikiem, kad viņ� vēl bija nevienam nezināms mazs �erifs, kur� pazuda simts piecdesmit Muleja Ar�i dēlu vidū, jo tēvam pilnīgi nerūpēja savu dēlu likteņi un viņu audzinā�ana. Viņ� mīlēja un noņēmās tikai ar Muleju Hametu un Abd el Ahmetu. Bet es pievērsos Mulejam Izmailam � un viņ� uzveica abus savus pārākos brāļus. Mulejs Izmails � man ir daudz vairāk dēls nekā Mulejam

Ar�i, kur� viņu radīja� Es nevaru viņu pazudināt. Un viņ� nemaz nav ne�prātīgs cietsirdis, kāds viņ� tev liekas, vērtējot ar savu aprobe�oto kristietes prātu. Es tev saku: viņ� ir Allaha zobens. Vai tad tu nedzirdēji, ka Vis�augstākais sodīja grēkos kritu�ās pilsētas?� Mulejs Izmails iznīcina tās grē�cīgās iera�as, kurām padevu�ies daudzi Al�īras un Tunisijas iedzīvotāji. Viņ� ne reizi nav atņēmis sievu, vīram dzīvam esot, jo mūsu Likums aizliedz laulī�bas pārkāp�anu, bet pēc Razamana mēness notecē�anas laika viņ� labprātīgi gavē vēl vienu mēnesi� Kad tu kļūsi par viņa tre�o sievu, tu apvaldīsi viņam piemīto�ās rakstura galējības� Vai vēlies, es viņam izstāstī�u par tevi?

��� Nē, � An�elika satraukti atbildēja, � nē� pagaidām nē.

��� Labi, paļausimies Liktenim!�

Likteņa trieciens nāca vienā skaidrā, vēsā rītā, kad An�elika savos div�ri�os ar nolaistiem aizkariem brauca uz palmu birzi. Viņa saņēma no Savarī zīmīti (to ar lielu �aubī�anos savai saimniecei nodeva Fatima), kurā aptiekārs lūdza An�eliku atbraukt uz palmu birzi līdz dārznieka mājiņai. Viņa sieva francūziete verdzene Badigē viņai pateiks, kur atrast veco draugu.

Zemē palmu ēnā kā dzintara gabaliņi mirdzēja nogatavoju�ies, nokritu�ie dateļu palmu augļi. Vergi tos uzlasīja un ēda. Piebraucot dārznieka mājiņai, pie An�elikas divri�iem pienāca vecā Badigē. �ī sieviete tika saņemta berberu gūstā, kad viņa un tās vīrs no Senmarī brauca uz Kadisu, uz kurieni viņi vēlējās pārcelties dzīvot. Viņas divas māsas, kuras bija saņemtas kopā ar Badigē, tika aizsūtītas uz Abd el Ahmeta harēmu, bet viņai atļāva palikt kopā ar savu vīru, jo Mulejs Izmails godināja �ariatu, kas aizliedza laulības pārkāp�anu, un nekad neiz�ķīra vīru ar sievu. Viņai tagad bija �etri dēli, dzimu�i verdzībā, ar kuriem spēlējās mazais princis Zidans.

Slepus paskatījusies uz visām pusēm, viņa ie�ukstēja An�elikai, pielie�coties pie aizkara malas, ka vecais Savarī pa�laik strādā palmu birzī. Viņ� uzvācot nokritu�ās dateles, kas viņam kalpoja uzturā pie tā plānā azaida, ar kuru baroja visus vergus. Tre�ā aleja pa kreisi� Starp citu, vai viņu satik�anos netraucēs tie divi einuhi, kas aiz pavadas tur mūli? Nē, par laimi, tie bija divi jauni sargi, kuri zināja tikai vienu � Osmans Ferad�i pavēlēja viņiem paklausīt gūsteknei francūzietei.

An�elika viņiem lika nogriezties uz aleju, kuru norādīja vecā Badigē, un drīz vien ieraudzīja Savarī, mazo, sīko pundurīti, kas jautrā garastāvoklī uz�lasīja savai iztikai augļus palmu birzs paēnā. Viņam blakus nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Varēja dzirdēt tikai nepārtraukto mu�u sīk�anu, kas baros metās uz sal�dajiem dateļu palmu augtiem.

Savarī tuvojās divri�iem. Einuhi mēģināja viņam aiz�ķērsot ceļu.

��� Ejiet projām, resnuļi, � labsirdīgi teica vecais vīrs. � Netraucējiet man izteikt cieņu �ai dāmai.

��� Tas ir mans tēvs, � An�elika iejaucās sarunā. � Jūs ta�u zināt, ka Osmans bejs atļāva man da�reiz ar viņu tikties.

Einuhi nepretojās.

��� Viss ir labi, � Savarī �ukstēja, spīdinot acis aiz briļļu stikliem.

��� Jūs atradāt vēl vienu minerālā mumiona atradni? � An�elika jautāja pasmaidīdama.

Viņa aizkustināti skatījās uz veco zinātnieku un nodomāja, ka viņ� vairāk un vairāk sāk līdzināties tiem bārdainiem, draiskulīgiem rūķī�iem, kuri iznāk zemes virsū, lai padejotu gar lielajiem akmeņiem Puatū laukos. Brī�iem An�clikai likās, ka vēl mazliet � un viņa noticēs, ka Savarī patie�ām ir viens no tiem me�a gariņiem, kurus viņa tik cītīgi vēlējās sastapt bērnībā, noslēpusies garajā zālē. At�ķirībā no tiem me�a gariem, �is seko viņai visur, lai sargātu un atbalstītu An�eliku grūtā brīdī.

��� Se�i vergi nolēmu�i bēgt. Viņu plāns � pati pilnība. Viņi nesaistīsies ar metadoriem, kuri pārāk bie�i nodod tos, kas vēlas atgriezties kristie�u zemēs. �ie se�i uzzināja visas viņiem vajadzīgās ziņas no vergiem, kuri jau mēģināja bēgt, bet tika saķerti. Tagad viņi zina, kā nokļūt līdz Seūtai, zina, kādi ceļi labi, bet no kuriem būtu jāizvairās. Vislabākais laiks bēg�anai ie�stāsies pēc viena diviem mēne�iem, kad ra�a būs novākta un mauri pārstās gulēt savos laukos un dārzos, tos apsargājot. Iet vajadzēs tikai naktīs. E� viņus pierunāju paņemt līdzi sievieti. Sākumā viņi neko negribēja dzirdēt. Viņi teica, ka sievietes bēg�ana � ir nedzirdēta lieta, ka vēl nekad un ne�viena nav mēģinājusi bēgt. Bet es viņiem atbildēju, ka jūsu klātbūtne kalpos viņiem par aizsegu, tāpēc ka, ceļotāju vidū ieraugot sievieti, mauri nodomās, ka tic ir ceļojo�i tirgotāji, nevis izbēgu�i kristie�u gūstekņi.

An�elika aiz saviļņojuma saspieda vecī�a roku.

��� Ak, mans mīļais Savarī, bet es, dumjā, jūs apvainoju, ka esat pameti$ mani likteņa ziņā.

��� Bet es klusi audu savus tīklus, � Savarī atbildēja. � Tomēr es vēl nepateicu visu. Vispirms jums jāizkļūst no sultāna pils. Es apskatīju visas tās ejas, kuras no pils ved uz pilsētu. Tad, lūk, ziemeļu pusē sienā atrodas durvis, kas iziet uz netīrumu kaudzi, kas atrodas blakus ebreju kapiem. �īs mazās durvis ne vienmēr ir apsargātas. Es par tām apjautājos vienai kalponei. Viņa man pastāstīja, ka �īs durvis iziet uz pagalmiņu, kuru sauc par �slepeno pagalmiņu", un tas atrodas divu soļu attālumā no kāpnēm, kuras ved uz ha�rēmu. Tie�i �o ceļu jūs varētu izmantot, lai nokļūtu pilsētā. Nozīmētajā naktī viens no bēg�anas dalībniekiem jūs gaidīs ārpusē. Vajag atcerēties, ka durvis atveramas tikai no ārpuses un �o durvju atslēgas atrodas pie diviem cilvē�kiem: pie lielā einuha un Leilas Ai�i. Tas viņiem ļauj negaidīti atgriezties harēmā pēc tam, kad visu acu priek�ā viņi demonstratīvi izbrauku�i aiz vār�tiem� Jūs noteikti mācēsiet nemanāmi izzagt �o atslēgu kādam no viņiem un atdot to mums, lai mēs tādā veidā varētu jūs izlaist no harēma�

��� Savarī, mans draugs, � An�elika teica nopūtusies, � jūs tā esat pie�radis pārvarēt visus �ķēr�ļus, ka jums viss liekas vienkār�i. Jūs tikai pado�mājiet � nozagt atslēgu lielajam einuham, iziet pretī pantērai!�

��� Jums, liekas, ir kalpone, uz kuru var paļauties?

��� Kā lai saka� es patie�ām nezinu.

Pēk�ņi metrs Savarī pielika pirkstu pie lūpām un, paķēris savu pustuk�o grozu, veikli metās projām.

An�elika izdzirdēja pakavu klaboņu.

No �ķērsalejas divu augstmaņu pavadībā izjāja Mulejs Izmails ar vējā plando�u dzeltenu burnusu. Ieraudzījis starp kokiem divri�us ar nolaistiem sarkaniem aizkariem, viņ� apstājās.

Pēk�ņi Savarī alejas vidū no rokām izmeta savu grozu, izbārstot dateles un sākot skaļi sūkstīties.

Sultāna uzmanība uzreiz tika novērsta no divri�iem, un viņ� uzreiz devās pie vecā verga. Neveiklība un gūstekņa izbailes atmodināja Muleja Izmaila neapvaldāmo mocī�anas kaislību.

���� Ā, tu liekas esi tas pats kristie�u �dervi�s", par kuru man stāstīja Osmans Ferad�i. Par tevi stāsta neticamas lietas, vecais burvi. Tu lieliski kop manu ziloni un �irafi.

��� Paldies tev par labo sirdi, valdniek, � drebulīgā balsī noblēja Savarī, krītot zemē sultāna priek�ā.

��� Piecelies. Nav dervi�a cienīgi, ar kura muti runā pats Allahs, pieņemt tik pazemojo�u pozu.

Savarī piecēlās un paņēma rokās savu grozu.

���� Pagaidi!� Es tev vēlos kaut ko pateikt. Man nepatīk, ka ar pago�dino�o dervi�a nosaukumu apvelta cilvēku, kur� ieslīdzis viltus ticībā. Ja tev zināmas burvestības un tās noslēpumi, tad tos tev varēja atklāt tikai Sātans.

Pārej islama ticībā, un es tevi turē�u savā tuvumā, lai tu tulkotu manus sap�ņus.

�� Es padomā�u, valdniek, � Savarī atbildēja, mēģinot balsij pie�ķirt pēc iespējas lielāku ticamību.

Tomēr �odien Mulejs Izmails bija sliktā garastāvoklī. Viņ� pacēla �ķēpu un, saliecis roku elkonī, sagatavojās tā me�anai.

��� Pārej islama ticībā! � viņ� draudo�i atkārtoja. � Islamā! Islamā!

Vergs izlikās, ka nesaprot. Sultāns iedūra viņam ar pīķa galu. Vecais

Savarī nokrita ceļos un ar vienu roku saķēra sānu, no kura sūcās asinis. Ar otru viņ� uzlika brilles, kuras bija nokritu�as, un neizproto�u skatienu pa�lūkojās uz Muleju Izmailu.

��� Islama ticībā?! Lai tāds cilvēks kā es pārietu islama ticībā?! Par ko tu mani uzskati, valdniek?�

��� Tu apvaino Allaha reliģiju! � Mulejs Izmails ierēcās, atkal iedurot piķa galu vecā ve�a vēderā.

Savarī izrāva �ķēpu no sava ķermeņa, ar grūtībām piecēlās un mēģināja bēgt. Viņ� nolīgojās, pagāja da�us soļus, bet aiz viņa neatkāpjoties sekoja Mulejs Izmails savā zirgā, atkārtodams:

��� Islamā! Pārej islamā!

To sakot, viņ� katru reizi dūra vecajam warn ar sava asā �ķēpa galu. Vecais atkal nokrita zemē.

No bailēm sastingusi An�elika skatījās uz �o scēnu pa divri�u nolaisto aizkaru spraugu. Lai skaļi neiekliegtos, viņa zobiem iekodās roku pirkstos. Nē! Viņa nevarēja klusējot noskatīties, kā nogalina viņas veco draugu. Viņa izlēca no divri�iem un strauji metās pie Muleja Izmaila zirga un saķēra to pie segliem.

��� Apstājies, valdniek, apstājies, � viņa sauca arābiski. � Tas ir mans tēvs!�

Sultāns sastinga ar �ķēpu rokās, pārsteigts par skaisto, viņam nepazīstamo sievieti ar izlaistiem, gariem matiem, kas �ilbināja ar savu zeltaino spīdumu kā zeltains brokāta pārklājs. Skatoties uz viņu, sultāns nolaida �ķēpu.

An�elika kā neprātīga metās pie Savarī, paņēma rokās viņa ķermeni, kas bija tik trausls, ka viņa pat nejuta tā svaru. Tad An�elika aizvilka viņu līdz tuvākajam kokam, apsēdināja, atspie�ot muguru pret koka stumbru.

Viņa vecā d�ellaba bija vienās asinis, brilles sadauzītas. An�elika uzma�nīgi tās noņēma. Sarkanie asins plankumi pletās arvien lielāki, krāsojot plāno apģērbu, un An�elika ar bailēm ieraudzīja, ka vecā vīra seja kļūst balta kā krīts, no kā viņa rudā, ar hennu krāsotā bārda kļuva vēl ko�āka.

��� O, Savarī, � viņa satraukti teica, nespējot apslāpēt savus skaļos sirds pukstus. � Savarī, mīļais, labais Savarī, lūdzu, nemirstiet!

Vecā Badigē, redzēdama visu notiku�o iztālēm, aizskrēja uz savu māju pēc kādām zālēm.

Savarī roka uztaustīja d�cllaba krokās gabaliņu melnas, lipīgas vielas. Vi�ņa aptumsu�ais skatiens vērsās uz An�elikas pusi.

���� MumionsL. � viņ� no�ukstēja. � Ak, kundze, tagad neviens vairs neuzzinās �īs zemes noslēpumus� Tos zināju tikai es� bet es aizeju� aizeju.

Viņa plaksti nodrebēja.

Dārznieka sieva pieskrēja viņam klāt, nesot novārījumu no tamarisku sēk�lām, kuram bija pievienots uzlējums no kanēļa un pipariem.

An�elika pielika dzērienu pie ve�a lūpām. Viņai likās, ka vecais vīrs ie�elpoja dzēriena aso, patīkamo smar�u. Viņa lūpas nodrebēja nemanāmā smaidā.

���� O, kādas smar�as� � viņ� no�ukstēja, � veiksmīgā ceļojuma aro�māts� Jēzus, Marija, pieņemiet manu dvēseli�

Ar �iem vārdiem vecais aptiekārs no Burtibūra ielas Parīzē beidza savu dzīvi. Viņa sirmā galva nokārās uz krūtīm, un viņa dvēsele atstāja miesas.

An�elika spieda savās plaukstās viņa aukstos, nedzīvos pirkstus.

��� Nē, tas nevar būt, � viņa atkārtoja. � Tas nevar būt!

Nav tiesa, tas nav viņ�, tas nav Savarī, viltīgais un neuzvaramais, kas tagad guļ �eit, smaragda zaigojuma mirdzo�ajā palmu birzī kā bezcerīgi sa�lauzta lelle!

Tas ir tikai �ausmīgs sapnis!

Viena no tām neskaitāmām faķīra izdarībām. Tūlīt viņ� atkal piecelsies un �ukstēs: �Viss ir labi, kundze�"

Viņ� bija miris, �ķēpa sadurts.

Un te An�elika juta, ka viņai uzgūlies kaut kas smags, nomāco�s, kāds sve�s, neatlaidīgs skatiens. Viņa ieraudzīja sev blakus zirga kājas un pacēla uz aug�u galvu, lai saskatītu jātnieku.

Aizklājot saules starus, uz viņu krita Muleja Izmaila ēna.

9

Osmans Fcrad�i ienāca harēma pirtīs, kad An�elika, gādīgo kalpoņu pie�turēta, izkāpa ārā no liela marmora baseina. Baseina pakāpieni bija izlikti ar krāsainu mozaīku.

Pirts arkas tāpat bija izdaiļotas zili zaļi zeltainās arabeskas mozaīkās. Ru�nāja, ka �īs pirtis ir tie�a kopija Konstantinopoles pirtīm; katrā gadījumā pa�reizticīgais arhitekts, kas uzbūvēja �o brīni�ķīgo pirti, izdabājot Muleja Izmaila sievām un picgulētājām, bija strādājis tie�i tur.

Garaiņi, kas cēlās virs baseina un smar�oja pēc rozēm un vīraka, vēlās bieziem mutuļiem, ietinot miglā zeltītās, inkrustētās kolonnas, un brī�iem li�kās, ka atrodies kādā apburtā pilī, kura kā fatamorgāna parādās uz īsu laiku tavā priek�ā, atklājot tavam skatienam kādas austrumu pasakas si�etu.

Ieraudzījusi lielo einuhu, An�elika steidzīgi sāka meklēt pārklāju, lai pie�segtu savu kailumu.

Viņa tā arī nekādi nespēja pierast pie tā, ka pat visintīmākos gadījumos einuhi pavisam vienaldzīgi piedalījās visos sievie�u dzīves rituālos. An�elikai nebija patīkama lielā cinuha atnāk�ana uz sievie�u pirti.

Osmana Ferad�i sejas izteiksme bija neizdibināma. Aiz viņa gāja divi res�ni, jauni einuhi, nesot rokās salocītas sārtas kisejas, kas zaigoja visās va�ravīksnes krāsās, �ilbinot visus ar saviem smalkajiem sudraba iz�uvumiem.

Osmans Ferad�i lika kalponēm tos pa vienam attīt.

��� Vai �eit ir visi septiņi pārklāji? � viņ� jautāja.

�� Jā, kungs.

Lielais einuhs noskatīja An�elikas ķermeni ar kritisku pazinēja skatienu, un viņa pirmo reizi mū�ā jutās neveikli no tā, ka viņa ir sieviete, ka viņa ir skaista. �ajā brīdī viņa jutās kā lieta, kurai ir mākslas vērtība, kuru uzmanīgi aplūko kolekcionārs, novērtējot vērtīgākās īpa�ības un oriģinalitāti, salīdzinot ar citām un apsverot, cik tā varētu maksāt. Tas bija riebīgi, aizvainojo�i, tas aizskāra An�eliku līdz dvēseles dziļumiem, un viņai likās, ka tai nozog kaut ko no viņas visapslēptākās būtības�

Vecā Fatima godbijīgi aptina ap savas kundzes gurniem pirmo pārklāju � tas skāra kāju potītes, un caurspīdīgais audums atklāja skatienam skaisti vei�dotās un kā marmors gludās kājas, platos gurnus un mazliet samanāmu ēnu zem vēdera izciļņa. Divi citi pārklāji ar to pa�u atklāto nekaunību ietina An�elikas plecus un krūtis. Vēl viens, daudz platāks pārklājs, apsedza viņas rokas. Piektais pārklājs bija gar� kā mācītāja mantija. Sestais, vēl lielāks par iepriek�ējiem, viegli uzgūlās uz jaunās sievietes matiem. Septītais pārklājs bija �adra, ar kuru kalpones aizsedza An�elikas seju tā, ka palika redzamas tikai viņas za|ās acis, kurās virmojo�ās jūtas, ko viņa centās apslēpt, pie�ķīra īpat�nēju spīdumu.

Tad viņu aizveda uz savām istabām, kur drīz vien ieradās Osnians Fcrad�i. An�elika nodomāja, ka �odien viņa melnā ādas krāsa ir mainījusi savu toni, līdzinoties zili sudrabainam skārdam. Laikam viņas seja arī mazliet nobāla� Viņa cie�i skatījās uz lielo einuhu.

���� Kādam ziedojuma rituālam jūs mani gatavojat, Osman bej? � klusi, bet sparīgi viņa jautāja.

�� Tu pati ļoti labi zini, Firuzē. Man tevi jāiepazīstina ar Muleju Izmailu.

��� Nē, � An�elika noskaldīja. � Tas nenotiks.

Viņas nāsis trīcēja, bet atpakaļ atmestā galva skaidri izteica viņas cie�o apņēmību.

Viņ� samiedza acis tā, ka palika redzamas tikai mazas spraudziņas, kurās mirdzēja tērauda asmens gabaliņi.

���� Tu pati viņam parādījies, Firuzē� Viņ� tevi redzēja! Man nenācās viegli viņam paskaidrot, kāpēc es tevi tik ilgi slēpu viņa skatienam, (�alu galā viņ� piekrita maniem paskaidrojumiem. Bet tagad viņ� vēlas līdz galam ie�pazīt tavu skaistumu, kas viņu tik ļoti pārsteidza.

Lielā einuha balss skanēja klusi, it kā no tālienes.

���� Tu vēl nekad nebiji tik skaista, Firuzē! Nebaidies, tu noteikti viņu apbursi. No viņa puses tevi sagaida tikai liela �ēlastība un kaislīgas iegribas. Tevī ir viss, lai viņam paliktu: tava baltā āda, zeltainie mati, acis! Viņu pat patīkami pārsteigs tavs lepnums, jo viņam jau apnikusi mazdū�īgā pakļāvība. Viņam patiks tava kautrība, tik savāda sievietei, kura iepazinusi mīlestību, kautrība, kuru tu pat nespēj slēpt manā klātbūtnē, kaut arī mana sirds nav spējīga nedz ietrīsēties, nedz izjust mīlas alkas. Es pazīstu Muleju Izmailu. Es zinu, kādas dvēseles slāpes viņu nomāc. Tu vari kļūt par viņa dzīvības avotu. Tu varēsi viņam iemācīt ciest. Tu varēsi viņu piespiest baidīties� Tu varēsi saņemt savās trauslajās rokās viņa likteni� Tu vari visu, Firuzē!

An�elika apsēdās uz dīvāna.

��� Nē, � viņa atkārtoja, � tas nenotiks!

Viņa pieņēma tik nepiespiestu pozu, cik atļāva viņas neskaitāmie pārklāji.

��� Jūsu kolekcijā laikam vēl nebija francūzietes, Osman bej! Nu, tagad uz savas ādas jūs izjūtīsiet, no kādas mīklas tās mīcītas!

Un te majestātiskais Osmans Ferad�i pēk�ņi saķēra rokām galvu un ieste�nējās, �ūpojoties no vienas puses uz otru kā bēdu pārņemta sieviete.

��� Vai! Vai! Ar ko gan esmu tā sadusmojis Allahu, ka viņ� man sūtīja tik spītīgu ēzeļmāti?

��� Kas ar jums notiek? � An�elika izbrīnījusies jautāja.

��� Nelaimīgā, vai tie�ām tu nesaproti, ka nevar būt nekādas runas par to, ka mēs varētu atteikt Muleja Izmaila gribai? Vari mazliet palauztifcs, ja tev tā gribas� Maza preto�anās viņam pat būs pa prātam. Bet pēc tam tev ir jāpakļaujas viņa gribai� Citādi viņ� tevi nogalinās, un tu mirsi spīdzinā��anas mokās.

��� Labi, � An�elika teica, � tātad es mir�u spīdzinā�anas mokās.

Lielais einuhs pacēla pret debesīm rokas. Tad viņ� mainīja taktiku un

noliecās pie jaunās sievietes.

���� Firuzē, vai tad tu patie�ām vairs nevēlies, lai tavu skaisto ķermeni apskauj vīrie�a rokas? Es redzu � tevi sagaida kaislīgas vēlmes� Un tu iepazīsies ar Muleju Izmailu � vīrieti, kuram nav līdzīgu. Viņ� radīts mī�lestībai tāpat kā medībām un karam, jo viņa dzīslās tek nēģeru asinis� Vie�nas nakts laikā viņ� spējīgs apmierināt sievieti septiņas reizes� Es tev do�u iedzert tējas, kuras tevī uzkurinās mīlas kvēli� Tu iepazīsi tādu tīksmi, ka turpmāk dzīvosi tikai vienam mērķim � atkal un atkal izbaudīt to.

An�elika viņu atgrūda. Viņa piecēlās no dīvāna, steidzīgi izgāja no ista�bām un devās uz attālo galerijas stūri. Ejot aiz viņas kā pacietīgs kaķis, Osmans Ferad�i pārsteigts konstatēja, ka viņa koncentrēti skatās pa novēro�anas lūku, no kuras bija redzams laukums, kur strādāja vergi. Un viņ� neizpratnē jautāja sev, kas tā par ainu, kas liek �ai sievietes sejai, kura vēl pavisam nesen tvīka kaislē, tagad būt līdzsvaroti mierīgai.

��� Kristie�u gūstekņi Meknesā katru dienu mirst mokpilnā nāvē par savu ticību, � klusi teica An�elika. � Lai paliktu tai uzticīgi, viņi gatavi strādāt vissmagākos darbus, ciest badu, nūju sitienus, mocības un spīdzinā�anas� Kaut arī lielākais vairākums no viņiem ir vienkār�i jūrnieki, neaptēsti un ne�izglītoti cilvēki. Un vai tad tie�ām es, An�elika dc Sanse de Montclū, kuras sen�i bijā karaļi un krustne�i, izrādī�os tik vāja, ka nespē�u izciest �īs mokas? Protams, neviens nepielika pie manām krūtīm aso �ķēpa galu, sakot: �Pārej islama ticībā!" Toties es dzirdēju citus vārdus: �Atdodies Mulejam Izmailam, kristie�u mocītājam, kur� ne�ēlīgi nogalināja manu labo, veco Savarī!" Bet tas ir līdzvērtīgi tam, ja man liktu atteikties no savas ticības. Es neatteik�os no sava ticības, Osman bej!

��� Tu mirsi visne�ēlīgākajās spīdzinā�anas mokās!

��� Ko lai dara! Lai! Man palīdzēs mani sen�i un Dievs.

Osnians Ferad�i nopūtās. Viņ� bija izsmēlis visus savus argumentus. Viņ� ne mirkli ne�aubījās, ka galu galā liks viņai padoties. Viņam pietiktu tikai parādīt bendes rīkus un aprakstīt da�us spīdzinā�anas veidus, kuriem tika pakļautas Muleja Izmaila nogrēkoju�ās piegulētājas, lai no viņas apņēmības nepaliktu ne pēdas! Bet visam tam vairs neatlika laika. Sultāns gaidīja, degot aiz nepacietības.

��� Uzklausiet mani, � viņ� teica franciski, � vai tad es jums nepierādīju to, ka esmu jūsu draugs? Es turēju vārdu, un ja ne jūsu neuzmanība, Mulejs Izmails nepieprasītu jūs �ovakar. Bet ja tā, vai jūs nevarētu aiz cieņas pret mani piekrist vismaz tam, ka es jūs parādītu viņam? Mulejs Izmails jūs gaida. Es vairs nevaru atrast iemeslu, lai arī turpmāk jūs slēptu no viņa skatieniem. Par to viņ� nocirstu galvu jebkuram, pat man. Bez tam � priek�ā stādī�anas ceremonija jūs ne pie kā nesaista� Kas zina, varbūt jūs nemaz viņam tik ļoti neiepatiksities? Vai jums neliekas, ka pa�laik tas būtu vislabākais risi�nājums? Es jau brīdināju sultānu par to, ka jūs esat me�one. Es mācē�u viņu pierunāt, lai viņ� kādu laiku uzgaida.

Kādu laiku?

Tikai tāpēc, lai viņa pa to laiku mirtu nost aiz bailēm? Pakļautos vā�jumam?

Bet varbūt arī tam, lai aizbēgtu�

��� Esmu ar mieru� bet tikai jūsu dēļ, � viņa izdvesa.

Tomēr viņa kategoriski atteicās iet desmit einuhu pavadībā.

���� Es nevēlos, lai mani vestu kā apcietināto vai aitu, kuru drīzumā no�kaus!

Osmans Ferad�i piekāpās, acīm redzami gatavs viņai izdabāt. Viņu pa�vadīs tikai viņ�, Osmans Ferad�i, ņemot palīgā tikai vienu puisēnu einuhu, lai tas pieņemtu no viņa rokām pārklājus, kurus viņ� vienu pēc otra noņems no viņas.

Mulejs Izmails viņus gaidīja mazā istabiņā, kur viņ� mīlēja no�ķirties no pārējiem, kad nodevās pārdomām vai vēlējās gremdēties vientulībā. Vara pel�nu traukos kūpēja smar�vielas, ar savu aromātu piepildot visu telpu. An�elikai radās tāda sajūta, it kā viņa tuvotos sultānam pirmo reizi. Tagad viņu no tā vairs neatdalīja nezināmā noslēpumainības siena. �odien zvērs ierau�dzīja viņu. Kad viņi ienāca istabā, viņ� mazliet piecēlās no dīvāna.

Lielais einuhs un viņa mazais pavadonis nokrita zemē, ar pierēm skarot grīdu. Tad Osmans Ferad�i piecēlās, nostājās An�elikai aiz muguras un, ap�ņēmis viņu ap pleciem, lēni veda pie sultāna.

Sultāns strauji saliecās uz priek�u, uz turieni, kur stāvēja sievietes figūra, paslēpta aiz pārklājiem. Zeltainās sultāna acis satikās ar An�clikas acīm. Viņa nolaida skatienu. Pirmo reizi pēc tik ilgiem mēne�iem uz viņu skatījās kārīgas vīrie�a acis. Viņa zināja, ka, ieraugot tās seju, no kuras lielais einuhs tikko kā noņēma �ķidrautu, viņa skatienā atspoguļosies tāda pati sajūsma un izbrīns kā vairumam vīrie�u, kuri pirmo reizi skatījās uz viņas ideālajiem sejas vaib�stiem un pilnīgajām lūpām, kuras slēpa vieglu smīnu. Viņa tāpat zināja, ka platās Muleja Izmaila nāsis dzīvnieciski iedrebēsies, kad tiks noņemts otrs pārklājs un viņ� ieraudzīs viņas skaistos matus, kuri brīvi krita pār pleciem kā zelta zīds.

Osmana Ferad�i pirksti viegli skārās viņas ķermenim, un no savu nolaisto skropstu apak�as viņa redzēja � un vēlējās redzēt � tikai vienu: viņa roku veiklās kustības. Pirkstos mirdzēja zelta gredzeni ar rubīniem un dimantiem, bet nagi bija ko�i sarkanā krāsā. Cik savādi � viņa agrāk nemaz nebija pamanījusi, kādas gai�as, it kā izbalinātas, bija viņa plaukstas. Tām bija tāda pati nokrāsa kā sakaltu�ām ro�u ziedlapiņām�

Viņa centās domāt par kaut ko citu, kam nebūtu nekāda sakara ar no�tieko�o, lai izturētu �o izģērb�anas inkvizīciju sava jaunā un nepielūdzamā saimnieka priek�ā, kuram viņai būs jāpieder. Bet par spīti visām viņas pūlēm, An�elikas sirds sāpīgi sa�ņaudzās, kad lielais einuhs atkailināja viņas rokas un plecus. Osmana Ferad�i pirksti nemanāmi saspieda viņas kailo plecu. Viņ� tai atgādināja par briesmām� Lūk, viņa roka jau pastiepās pēc sestā, pēdējā pārklāja � tūlīt viņ� atkailinās tās krūtis, parādot Mulcjam Izmailam viņas tievo vidukli un lokano, slaido muguru, kas atgādināja jaunas meitenes fi�gūru�

Sultāna balss noteica arābiski:

��� Nevajag. Neuztrauc viņu. Es jau tāpat redzu, ka viņa ir ļoti skaista!

Viņ� piecēlās no dīvāna un pienāca viņai cie�i klāt.

���� Sieviete, � viņ� teica franciski, un viņa balss, kura parasti skanēja tik skarbi, tagad skanēja aizsmakusi, � sieviete, parādi man savas acis!�

Viņ� to pateica tādā tonī, ka viņa nespēja tam nepaklausīt un pacēla acu skatienu. Vispirms An�elika ieraudzīja viņa īpatnējo tetovējumu pie mutes kaktiņa, tad apskatīja viņa savādi dzeltenmelno ādu.

Sultāna biezās lūpas lēni izplūda smaidā.

���� Nekad dzīvē neesmu neredzējis acis, līdzīgas �īm! � viņ� teica arā�biski Osmanam Ferad�i. � Domāju, ka visā pasaulē nav otru tādu, tik apbu�ro�i skaistu acu.

��� Taisnība, kungs, � lielais einuhs apstiprināja.

Viņ� sāka An�elikai vilkt atpakaj noņemtos pārklājus. To darot, viņ� tai klusi teica fran�u valodā:

��� Paklanies sultānam. Viņ� būs ļoti apmierināts.

An�elika nepakustējās. Mulejs Izmails, kaut arī ļoti slikti saprata fran�u valodu, tā kā bija mācījies tikai �īs valodas pamatus, tomēr bija pietiekami vērīgs, lai pareizi iztulkotu sejas mīmiku, kas pavadīja �os vārdus. Viņ� vēlreiz pasmaidīja, un viņa acis iemirdzējās jautri un draiskulīgi. Viss �ajā sievietē, �ajā nepazīstamajā, apbrīnojamā sve�iniecē, kuru viņam bija sagatavojis lielais einuhs, jau pirms laika izsauca viņā dzīvu interesi un gatavību būt iecietīgam pret visām viņās kaprīzēm. Viņā slēpās tik daudz burvīgu īpa�ību, ka viņ� nemaz necentās tās uzzināt visas uzreiz. Viņa līdzinājās nepazīstamai zemei, kuru uzreiz neiepazīsi, jo skaistākais parasti slēpās aiz naidīgā horizonta, kuru vajadzēja apskatīt un iekarot. Viņa bija kā nocietināta pilsēta, kuras aizsar�dzībā vajadzēja atrast vārīgo vietu� Vajadzēs par to visu izjautāt lielo einuhu, kur� viņu labi pazina. Vai �ī sieviete mīl dāvanas, kas viņai labāk patīk: mai�gums vai rupjība? Vai viņa viegli atdodas mīlas priekiem? Jā, tas bija redzams uzreiz: viņas skaidrajās acīs varēja lasīt satraukumu, kaisles uzliesmojumu, ko viņa centās slēpt aiz sava ķermeņa sastinguma maskas. Vi�ņa drebēja ne jau no bailēm. Viņa ir no to cilvēku sugas, kuriem nepiemīt bailes. Viņa drebēja pret savu gribu no sultāna cie�ā skatiena, un viņas sejā jau pavīdēja tvīksmīgs gurdums. Domājams, ka �āda sejas izteiksme atainojas viņas sejā pēc skaisti pavadītas mīlas nakts. Viņa vairs nespēj pretoties savai gribai un sev!� Viņa vēlas izrauties no kaislību varas un kā putniņ� �ņau�dzēj�ūskas valgos acīm meklē izeju, bezpalīdzīgi stāvot starp diviem vīrie�iem, kuri tik nesaudzīgi skatījās uz viņas apjukumu.

Mulejs Izmails pasmaidīja tre�o reizi�

An�eliku aizveda uz citām istabām, daudz lielākām un bagātīgāk iekār�totām nekā tās, kur viņa dzīvoja agrāk.

� Kāpēc jūs neaizvedāt mani uz manu istabu? � viņa jautāja.

Einuhi un kalpi neko neatbildēja. Fatima, cen�oties sejai pie�ķirt stingu izteiksmi, lai neizrādītu savu prieku, pasniedza An�clikai vakariņas, kurām viņa pat nepieskārās. Viņa satraukti gaidīja Osmana Ferad�i atgrie�anos, vē�loties ar viņu aprunāties, bet viņ� nerādījās. Viņa palūdza aiziet tam pakaļ. Einuhs, kas apsargāja durvis, atbildēja, ka serāla galva drīz nāk�ot, bet pagāja stunda aiz stundas. An�elika pasūdzējās, ka asā, kodīgā dārgā koka smar�a, ar kuru bija apsistas istabas sienas, izsauc viņai galvas sāpes. Fatima iemeta krāsniņā uz dego�ām oglēm vēl vīraku, un gaiss kļuva vēl reibino�āks. Sastin�gumā iegrimusi, An�elika juta, ka tuvojas nakts. Blāvajā lampas gaismā vecās kalpones seja kļuva līdzīga burvei Mcluzīnai, kura kādreiz dzīvoja Nelsas me��ā, vācot zālītes, lai ar to palīdzību izsauktu Sātanu. Burve Meluzīna pie�derēja pie tām nedaudzajām puatietēm, kurai dzīslās nokļuvu�ās arābu asinis dāvināja melnas acis, kas viņas sejā mirdzēja kā oglītes. Cik gan tālu kādreiz bija vēlies iekarotāju vilnis ar līkajiem zobeniem un zaļajiem karogiem!�

An�elika iekrita ar seju spilvenos, degot aiz kauna, kur� viņu mocīja kop� tā brī�a, kad Muleja Izmaila skatiens uzstājīgi atmodināja viņas dziņu, kas bija sena kā pati pasaule. Viņa nespēs pretoties �im valdonīgajam vīrie�a ķermenim�

�Man pietrūks spēka, � viņa nodomāja. � Esmu tikai sieviete� Ko es varu?

Viņa aizmiga asarās kā mazs bērns. Gulēja viņa nemierīgi, viņu mocīja vēlmes. Viņa atkal un atkal dzirdēja Muleja Izmaila balsi: �Sieviete! Sie�viete!�" Tic skanēja kā zvērests! Kā lūg�ana!�

Viņ� bija �eit. Viņa seja noliecās pār An�eliku, un cauri vīraka tvanam viņa redzēja āfrikāņu dieva statujas muti, viņa milzīgās, noslēpumainās acis, kas atgādināja tuksne�a izkveldētās smiltis. Viņa sajuta tā maigo pieskārienu pie savām lūpām, pleca un viņa ķermeņa smagumu uz sava kaisto�ā ķermeņa. Viņ� to skāva savos saldkaislos apskāvienos, paceļot un piekļaujot pie savām muskuļotajām krūtīm. Un viņa, trīsu pārņemta, apskāva viņa kaklu, pamazām saprotot, ka tas nemaz nav sapnis. Viņas roka pārslīdēja pār dzintarmelno, smar�ojo�o, muskuļoto ādu, noglāstot sānus, kuri viduklī bija savilkti ar metā�lisku jostu. Tad viņa uztaustīja kādu nelielu, aukstu, stūrainu priek�metu � tas bija duncis. An�elikas pirksti drud�aini to satvēra, un tas bija kā prāta apskaidrības mirklis, kā atgādinājums, kas skanēja no tālās pagātnes: �Eņģeļu marķīze! Eņģeļu marķīze! Vai atceries Rodogona �igāna dunci, ar kuru tu pārgriezi rīkli Parīzes ēnu valstības karalim, Lielajam Kozram?� Cik labi tu mācēji rīkoties ar �o dunci!�"

Un, lūk, viņa atkal rokās turēja �ādu dunci. Viņas pirksti cie�i satvēra tā spalu, bet metāla aukstums aizdzina dvēseles kaislību uzbangojumus. Sa�ņēmusi visus spēkus, viņa izrāva dunci un dūra�

Muleju Izmailu izglāba viņa tēraudcietie muskuļi. Tiklīdz asmens bija pār�griezis ādu uz viņa kakla, tā viņ� atlēca atpakaļ ar tīģera veiklību.

Viņ� tā arī sastinga, saliecies uz priek�u ar plati ieplēstām acīm. Viņ� juta, ka pa viņa krūtīm tek asinis, un saprata, ka vēl mirklis � un duncis būtu pārgriezis miega artēriju�

Neatraujot skatienu no An�elikas � tagad viņa vairs neko nevarēja tam padarīt, � viņ� piegāja pie gonga, piesitot pie tā.

Istabā uzreiz ienāca Osmans Ferad�i, domājams, ka viņ� visu laiku atra�dās kaut kur blakus. Lai saprastu, kas noticis, viņam pietika tikai ar vienu vērīgu skatienu apveltīt An�eliku, kura cēlās no gultas ar asiņainu dunci ro�kās, un asinīm klāto Muleja Izmaila stāvu, kura acis meta zibeņus, nespējot izteikt ne vārda.

Lielais einuhs sasita plaukstas. Guļamistabā uzreiz ieskrēja �etri nēģeri, saķēra jauno sievieti aiz rokām, izrāva to no gultas un nometa zemē pie sultāna kājām�

Tas, beidzot atguvis runas dāvanas, ierēcās kā satracināts vērsis. Ja ne Allaha �ēlastības, viņ� tagad gulētu ar pārgrieztu rīkli, �īs nolādētās kristietes nogalināts, kura mēģināja pārgriezt viņam kaklu ar viņa pa�a dunci! Viņai jāmirst �ausmīgā, mokpilnā nāvē � uzreiz, nekavējoties!� Lai tūlīt pat atved pa�us nepaklausīgākos un dumpīgākos kristie�us vergus!� Un pirmkārt fran�kus� Lai viņi paskatās, kā moka sievieti, līdz viņa noslīks savās asinis. Lai redz, kā mirs nelietīga maita, kura uzdro�inājās pacelt roku pret īsteni ticīgo valdnieku�

�

Tagad viss notika vēja ātrumā, tik neapturami, ka nekas vairs neradīja �ķēr�ļus. Vairs nevajadzēja uzdot sev moko�us jautājumus� An�elikas rokas tika izgrieztas un sasietas ar virvēm, viņa tika piesieta pie vienas no ko�lonnām, kas atbalstīja zāles arkas.

Einuhi atkailināja viņas muguru.

Viņa sajuta pletnes dedzino�os pieskārienus, kas atgādināja liesmu mēles. Tie bira arvien bie�āk un bie�āk, pārvēr�ot viņas ādu dedzino�ā, ugunīgā sārtā.

Pēk�ņi viņa nodomāja: �Es jau redzēju �ādu ainu miniatūru grāmatā par svētajiem mocekļiem�" Bet tagad pie staba bija piesieta viņa pati. Viņas mugura dega arvien necie�amāk, bet pa kājām tecēja asins strūkliņas. Viņai pazibēja doma: �Tas nemaz nav tik briesmīgi, kā es domāju!�"

Bet tās ta�u vēl nav beigas � vēlāk būs daudz sliktāk� Bet vai nav vienalga! Tagad viss gāja savu ritumu! Viņa vairs neko nespēja apstādināt vai grozīt. Viņa bija akmentiņ�, maziņ�, apaj� akmentiņ�, kuru nes uz priek�u lielas upes straume.

Viņa atkal kā sapnī redzēja savā priek�ā augstos Pirencjus, kurus viņa pirmo reizi ieraudzīja pirmās laulības laikā. Viņai ļoti gribējās dzert, viņas acu priek�ā viss sāka plūst un nozuda miglā�

Pēk�ņi pletnes sitieni pārstāja kapāt viņas muguras ādu, un �īs nelielās pauzes laikā viņas mugura kaisa necie�amās, dedzino�ās sāpēs. Viņai atsēja rokas, bet tikai tāpēc, lai pagrieztu ar seju pret zāli, atkal piesienot pie ko�lonnas.

Caur miglu, kas aizklāja acis, viņa savā priek�ā ieraudzīja bendi, bet bla�kus viņam � krāsniņu ar dego�ām oglēm un sakaitētiem instrumentiem, ku�rus bende izlika uz dēlī�a. Tas bija resns einuhs ar bezkaislīgu un me�onīgu sejas izteiksmi. Viņam apkārt stāvēja pārējie einuhi. Viņi nepaspēja uzvilkt savus sarkanos bendes tērpus, domātus nāvessoda izpildī�anai � viņiem pie�tika laika tikai priek� tā, lai noņemtu turbānus.

Mulejs Izmails sēdēja kreisajā pusē. Viņ� atteicās no pārsie�anas. Viņa rēta bija tikai mazs skrāpējums, tomēr viņ� vēlējās, lai visi redz viņa asiņaino kaklu, uz kura asinis jau sāka sarecēt. Katram bija jāzina, kas viņam draud, ja mēģinās pacelt roku pret svētumu!

Tālajā zāles galā vienā barā tika sadzīti divdesmit kristie�i vergi. Kolēns Paturels kā vienmēr iekalts savās ķēdēs, vājais Zans 2aks Parīzietis, kas iz�skatījās ļoti satriekts, marķīzs de Kormērs un citi, mutes atplētu�i, skatījās uz puskailo, baltādaino sievieti, kuru spīdzināja bende. Sargi ar pletnēm un zobeniem rokās turēja gūstekņus cienīgā attālumā.

Osmans Ferad�i noliecās pie An�elikas. Runājot ļoti lēni, viņ� teica arābiski:

� Klausies, Lielais Marokas sultāns ir gatavs piedot tavu neprātīgo rīcī�bu. Piekriti viņam pakļauties, un viņ� tevi ap�ēlos. Vai esi ar mieru?

Osmana Ferad�i melnā seja izplūda An�elikas acu priek�ā. Viņa nodo�māja: �Tā ir pēdējā cilvēciskā seja, kuru es redzu �ajā pasaulē�" Un viņa bija ļoti priecīga, ka tas bija tie�i viņ�� Osmans Ferad�i patiesi bija liels! Bet lielākais vairākums cilvēku ir tik no�ēlojami� Tad blakus lielā einuha sejai parādījās barga, gai�as bārdas ieskauta Kolēna Paturcla seja.

��� Manu nabaga meitenīt� Viņ� lūdz, lai es mūsu valodā jūs pierunāju piekrist� Manu nabaga meitenīt, piekrītiet!�

��� Kāpēc jūs, Kolēns Paturels, )āvāt sevi piesist krustā, bet nepiekritāt viņu priek�likumiem? � An�elika gribēja jautāt.

Bet lūpas neklausīja, un viņa spēja izdvest tikai vienu vārdu:

��� Nē!

�� Tev tūlīt nogriezīs krūtis! Izkropļos tavu ķermeni ar sakaitētām knaib�lēm! � Osmans Ferad�i teica.

An�elikas plaksti aizvērās. Viņai gribējās palikt vienai, kopā ar savām sāpēm. Cilvēku stāvi nozuda. Viņi atradās jau tālu, tālu�

Cik ilgi turpināsies viņas mocības?

Viņa izdzirdēja troksni vergu galā un nodrebēja. Nezin ko tagad viņai gatavo bende?

Gaidī�ana likās bezgalīga. Tad viņas rokas tika atbrīvotas no virvēm, un viņa slīdēja lejā gar kolonnas gludo virsmu un lidoja bezdibenī, krītot ilgi, ilgi lejā�

Kad viņa atguva samaņu, viņas galva atdusējās uz zīda spilveniem. Viņa gulēja uz sāniem, un viņa redzēja nekustīgas Osmana Ferad�i rokas.

An�elika atcerējās: �īs smalkās patricie�a rokas ar ko�i sarkanajiem na�giem bija daudz skaistākas nekā visi rubīni viņa gredzenos, kurus viņa aiz�skāra, kad mētājās murgos.

Viņa mazliet pakustējās un pēk�ņi atcerējās visu. Viņu pārņēma prieks, kuru nevarēja pielīdzināt nekam citam pasaulē, bet kuru viņa izjuta arī agrāk, mirkļos, kad dzima viņas bērni un viņa saprata, ka cie�anas jau ir aiz mu�guras un ka viņa veikusi kaut ko brīni�ķīgu.

�� Tātad viss jau garām? � viņa jautāja. � Mani jau beidza spīdzināt? Vai es labi turējos?

����� Vai es jau nomiru? � smīnēdams pārmēdīja viņu Osmans Ferad�i. � Mazā, dumjā dumpiniece! Patie�ām Allahs bija ļoti �ēlīgs, kad lika sakrustot mums savus dzīves ceļus. Man tev kas jāsaka: tu vēl esi dzīva un izkļuvi no �īm krustugunīm ar tik vieglu sodu tikai tāpēc, ka es pateicu Mulcjam Iz15�286 mailam par tavu piekri�anu. Tā kā tajā brīdī tu nespēji uzreiz parādīt savu padevību, viņ� piekrita, ka tevi aiznes paārstēt. Trīs dienas tu mētājies karso�ņos, un tagad tevi varēs stādīt priek�ā sultānam ne agrāk kā pilnmēnesī.

An�elikas acis pieplūda asrām.

���� Tātad viss sāksies no jauna? O, kāpēc jūs to darījāt, Osman bej? Kāpēc jūs neļāvāt man nomirt? Man nepietiks spēka visu sākt no gala.

��� Tātad tu piekāpsies?

��� Nē! Jūs ta�u zināt, ka nē!

��� Tad neraudi, Firuzē! Tev ir laiks līdz nāko�ajam mēnesim, lai sagata�votos jaunām mocībām, � lielais einuhs ironiski noteica.

Vakarā viņ� atkal apciemoja An�cliku. Viņa jutās daudz labāk un pat varēja piecelties uz. elkoņiem, guļot uz vēdera. Viņas mugura bija aplīmēta ar dziedino�iem plāksteriem.

��� Jūs nozagāt manu nāvi, Osman Ferad�i, viņa teica. � Jūs neko nevinnēsiet, atliekot manu sodī�anu. ES NEKAD nekļū�u ne tre�ā, ne arī mīļākā Muleja Izmaila sieva, un es to pateik�u viņam tie�i acīs, tiklīdz man radīsies tāda izdevība. Un� viss sāksies no jauna. Es nebaidos. Tā ir pa�tiesība, ka Kungs ir �ēlīgs pret saviem mocekļiem. Galu galā �ī pēr�ana ne�maz nebija tik briesmīga.

Lielais einuhs atmeta atpakaļ galvu un atļāvās iesmieties, kas ar viņu gadījās ļoti reti.

���� Es tā arī domāju! � viņ� teica. � Bet vai tu zini, muļķīte, ka pērt var da�ādi? Var sist tā, ka ar katru pletnes sitienu var nodīrāt veselu ādas sloksni, bet var arī tā, lai tikai viegli aizskartu ādas virsējo slāni, liekot tecēt asinīm, un skatītājiem rastos iespaidīgs skats, kuru mēs visiem rādījām pirms trim dienām. Teik�u tev vairāk � mēdz būt pletnes, siksnas, kuras pirms pēr�anas tiek izmērcētas narkotiskās vielās, no kā rētas liek tirpt visam ķer�menim, bet visas pārējās izjūtas tiek notrulinātas. Tu saki, ka pēr�ana nemaz nebija tik briesmīga?� Kā tad! Es ta�u pavēlēju bendēm tevi saudzēt.

Klausoties �ajos vārdos, An�elika izjuta vispretējākās izjūtas, bet galu galā pār no�ēlu, ka viņa tā apmuļķota, pārsvaru ņēma izbrīns.

��� Ak, kāpēc jūs tā darījāt, Osman bej? � viņa skumji jautāja. � Es ta�u jūs pievīlu. Jūs nodomājāt, ka vēlāk es pārdomā�u? Nē, es nekad nepār�domā�u. Nē� Es nekad nepado�os. Jūs labi zināt, ka tas nav iespējams.

��� Protams, zinu, � drūmi noteica lielais einuhs.

Viņa majestātiskā seja pēk�ņi zaudēja savu ierasto stingrību, tajā parā�dījās skumja, bēdu sagrauzta cilvēka izteiksme, kura atgādināja mērkaķi. Tā da�reiz izskatās melnās rases cilvēki, kurus skāris likteņa trieciens.

���� Es izmēģināju tavu dvēseles spēku� Tu esi līdzīga dimantam. Tevi nekas nespēj salauzt.

��� Tad kāpēc?� Kāpēc jūs neatdevāt mani rūgtajam liktenim?

Osmans Fcrad�i kratīja galvu � sākumā lēni, tad arvien ātrāk un no�teiktāk.

��� Es nevaru. Es nekad nespē�u bezkaislīgi noskatīties, kā Mulcjs Izmails tevi spīdzinās. Tevi, visskaistāko un ideālāko sievieti. Domāju, Allahs ne visai bie�i rada �ādas būtnes, kas līdzīgas tev. Tu patie�ām esi SIEVIETE. Beidzot es tevi atradu pēc tik ilgiem meklējumiem visos pasaules tirgos!� Es ne�atļau�u Mulejam Izmailam tevi nogalināt!

An�clika apjukusi kodīja lūpas. Ieraudzījis viņas neizpratnes pilno ska�tienu, lielais einuhs pasmaidīja.

��� �ie vārdi tev liekas savādi, jo tie skan no manām lūpām. Kas tiesa, tas tiesa � es nevaru tevi vēlēties, tomēr varu par tevi jūsmot. Un varbūt tu esi iekļuvusi manā sirdī�

�Sirdī? � An�elika nodomāja. � Viņam, kur� acis nemir�ķinot pakāra aiz kājām virs ugunskura Abd cl Karimu, pakļaujot briesmīgai nāvei?�"

Viņ� atkal ierunājās, lēni, it kā pārdomājot:

���� Es tev paskaidro�u. Man patīk tava skaistuma un prāta harmonija� Pilnība, kura atspoguļo tavu dvēseli� Tu esi cēlsirdīga, un tava apslēptā bū�tība ir vispretējāko un neaprēķināmu jūtu pārpilna� Tu pazīsti sievie�u vil�tību, tev piemīt sievietes cietsirdība ar tās asajiem nagiem, un tajā pa�ā laikā tu saglabā sevī maigas mātes jūtas!� Tu esi mainīga kā horizonts un ne�mainīga kā saule� Liekas, ka tu varētu pielāgoties visam, un tajā pa�ā laikā tu paliksi naiva latīniete, ar visu savu būtību tiecoties tikai pēc viena mērķa� Tu esi līdzīga visām pasaules sievietēm, tai pa�ā laikā nelīdzinoties nevienai no tām. Man patīk domāt par to, ka pa�laik kaut kas slēpjas aiz tavas gudrās pieres, � par to, cik cēlsirdīga un brīni�ķīgi skaista tu būsi arī vecumdienās� Un vēl � man patika, ka tu kaislīgi vēlējies Muleju Izmailu, tai brīdī būdama bezkaunīga kā Jēzavels, un tomēr centies viņu nogalināt, tāpat kā Jūdifa no�galināja Olofernu. Tu esi kā dārgs trauks, kurā Radītājs ielicis visas bagātī�bas, kuras pienākas sievietēm�

Un, bridi paklusējis, viņ� piebilda:

��� Es nevaru atļaut tevi iznīcināt. Allahs mani par to sodīs!

An�elika viņā klausījās ar nemanāmu smaidu uz lūpām.

�Ja kādreiz man jautās, kāda bija visskaistākā atzī�anās mīlestībā manā dzīvē, � viņa domāja, � tad es atbildē�u: lielā einuha Osmana Ferad�i, viņa majestātes Marokas sultāna harēma sargātāja, atzī�anās". 15*

Viņu pārņēma cerības. Vēl mazliet � un viņa tam palūgtu palīdzību bēg�anā, bet instinkts atturēja viņu no tā. Viņa pārāk labi pazina ne�ēlīgos serāla likumus, lai saprastu, ka lielā einuha līdzdalība gūsteknes bēg�anā ir nekas cits kā utopija. Lai kaut ko tādu iedomātos, patie�ām vajag būt �naivai latīnietei", kā viņ� tikko kā bija teicis.

��� Ko tad mēs darīsim? � viņa jautāja.

Osmana Ferad�i skatiens bija vērsts tālumā, pāri serāla sienām.

��� Līdz pilnmēnesim vēl ir laiks, trīs nedēļas, � viņ� teica.

��� Kas var atgadīties pilnmēnesī?

��� Cik tu esi nepacietīga! Ja Allahs var iznīcināt pasauli sekundes laikā, tad triju nedēļu laikā var notikt tūksto� da�ādu notikumu!� Firuzē, vai tu nevēlies paelpot svaigu nakts gaisu no Mazagrebas torņa aug�as?� Es redzu, ka vēlies. Tad seko man līdzi � es tev parādī�u zvaigznes.

Lielā einuha observatorija atradās uz Mazagrebas torņa jumta, kura ne�bija daudz mazāka par sultāna pils torņiem. Pa roboto sienu spraugām varēja redzēt mēness gaismā apspīdētu līdzenumu, tuvāk pilsētai � olīvu birzi, bet aiz tās � akmeņainu, kailu lauku.

Varenā teleskopa vara pulējumā un lakotajos koka statīvos, debess glo�busos, sektantos, cirkuļos un citos skaisti izrotātos astronomiskos priek�metos vizēja mēness gaisma un zvaig�ņu mirgas, jo �ī bija neparasti skaidra nakts, kuru neapēnoja pat viegla dūmaka.

Astroloģiskajos pētījumos lielajam einuham palīdzēja no Konstantinopoles atvestais turku zinātnieks, vārgs, mazs vecītis, kur� likās tūlīt nokritis zem smagā turbāna un lielo briļļu smaguma. Pats Osmans Ferad�i, nododoties atsroloģiskiem pētījumiem, mēdza uzvilkt savu sudānie�a apmetni un zeltīto turbānu. Likdamies vēl garāks, viņ� stāvēja savā milzīgajā augumā zem zvaig�ņotā kupola, un tikai viegla sidrabota stīga atdalīja viņa melno profilu no apkārtējās nakts tumsas. Skatoties uz viņu neviļus varēja nodomāt, ka naktīs viņ� paliek līdzīgs neredzamam garam.

An�elika apsēdās tālāk no visiem �iem priek�metiem uz mīkstiem spil�veniem. Mazagrebas torņi izskatījās pēc īstiem zinātnes spīdekļiem.

�Brīnums, ka �eit tika ielaista sieviete", � An�elika nodomāja.

Tomēr lielais einuhs izturējās pret sievietēm bez aizspriedumiem, kas bija raksturīgi tikai īstiem vīrie�iem.

Jūtas, kuras nevarēja aptum�ot sievie�u valdzinājums, ļāva viņam pie�nācīgi tās novērtēt. Viņ� nepievērsa uzmanību stulbām sievietēm, tomēr tu�vināja sev tās, kuras varēja viņam iemācīt kaut ko interesantu un no kurām viņ� varēja kaut ko aizgūt. Tie�i tā viņ� daudz ko uzzināja ari no An�elikas, pie tam ne tikai par fran�u audumu kvalitāti un persie�u nūgu, bet ari par Rietumu iedzīvotāju raksturiem un it sevi�ķi par karaļa Ludviķa XIV per�sonību. Visas �īs ziņas varētu būt ļoti noderīgas, ja Mulejs Izmails kādreiz sūtītu savus diplomātus pie Versaļas valdnieka.

Tā nu glu�i nebija, ka Osmans Ferad�i būtu pilnīgi atteicies no domas kādreiz redzēt An�eliku kā Muleja Izmaila tre�o sievu. �is spīdo�ais projekts vienkār�i tika atlikts uz nenoteiktu laiku, atvirzījās neaptveramajā tālē, tāpat kā tās kaprīzās komētas, kuras var redzēt tikai reizi mū�ā, bet kuras tomēr turpina ietekmēt cilvēku dzīvi uz zemes. Noslēpumainās planētu sakritības un kvadratūras vēl nav teiku�as savu pēdējo vārdu. Savienojas vai dalās zvaig�ņu miglainie stūri?� Pēc Rietumu iedzīvotāju uzskatiem, �īs sare�ģ'tās situācijas var beigties tikai traģiski. Bet Osmans Ferad�i gaidīja�

Viņa priek�ā pavērās debess spīdekļi, kuri nepārtraukti atklāja vienu un to pa�u ainu: viņu sagaida cietsirdīga sakāve. Francūzietes liktenis tikai īslai�cīgi krustojās ar Muleja Izmaila dzīves ceļu, tad viņu nesa projām līdzīgi krīto�ai zvaigznei. Bet vai �is ceļ� veda uz drīzu nāvi?� Neizprotamas ne�laimes priek�nojautas jau tad, pirmo reizi, lika nodrebēt lielajam einuham, bet vēlāk viņ� vēl ilgi jutās nomākts, it kā pavisam netālu no viņa būtu lidojis Azrails.

Tāpēc �odien viņ� ne bez satraukuma un aizdomām pieskārās aukstajam metāla tālskatim. �ovakar, kad viņ� gribēja uzzināt pa�us svarīgākos noslē�pumus, viņ� atveda uz observatoriju to sievieti, kuras likteni centās uzzināt no zvaigznēm, ar to pa�u it kā pastiprinot magnētisko lauku, kur� piemīt cilvēciskām būtnēm un savienojas ar strāvām, kuras nāk no visuma objektiem.

Neredzamais spēks, kas piemita An�elikai, bija pilnīgi neparasts. Tagad Osmans Ferad�i saprata, ka sākumā nebija novērtējis viņu līdz galam, � viens no tiem retajiem gadījumiem, kad viņam neizdevās uzreiz pareizi uz�tvert cilvēka fluīdu stiprumu. Tik nopietnu kļūdu attiecībā uz sagūstīto fran�cūzieti viņ� varēja izskaidrot tikai ar vienu � viņas sievi�ķības noslēpumu, �īs ārējās �aulas mānīgumu, zem kuras slēpās Nepārvarams Spēks. Viņam nācās pa�am sev atzīties, ka zem trauslā gūsteknes skaistuma slēpjas negaidīti stingrs, nelokāms raksturs un ka viņai lemts neparasts liktenis, kuru viņa pat nenojau�.

Uzstādot teleskopu mehānismus, lielais einuhs satraukts sev jautāja, vai viņ� nav nogājis no patiesā ceļa un vai nedodas taisnā ceļā kaut kādās lamatās.

An�elika vēroja zvaigznes. Viņa tās uzskatīja par maziem spīdo�iem punktiņiem, kas atgādināja skaistus dārgakmeņus, kuri zaigoja uz melna sam�ta pārklāja, bet nevis par lieliem ap|iem, par kādām zvaigznes pārvērtās, kad uz tām skatījās teleskopa okulāros.

Ko Osmans Ferad�i meklē �ajās neskaitāmajās un mums sve�ajās pa�saulēs?

An�elika juta, ka pati nekad nespēs izprast tik sare�ģītas zinības. Zvaig�ņotās debesis, kuras pletās virs viņas galvas, kad viņa sēdēja uz mīksti�em spilveniem torņa aug�ā, atgādināja tālo pagātni. Viņa atcerējās Tulūzu un to, ka viņas pirmais vīrs, grāfs dc Peiraks, arī da�reiz naktīs veda viņu uz savu laboratoriju, mēģinot viņai izskaidrot savu pētījumu būtību. Tagad viņ�, domājams, uzskatītu viņu par ļoti stulbu. Patie�ām labi, ka viņ� to ne�redzēja tādu, kāda viņa kļuva! Dvēselē valdīja vienīgi tuk�ums un smaga vil�a�nās sajūta� Dzīve piespieda viņu nolaisties līdz viduslimenim, liekot kļūt par visvienkār�āko sievieti.

Vienkār�ai sievietei, kurai nav citas izejas kā pakļauties Mulejam Izmailam vai savas spītības dēļ bezjēdzīgi nomirt vārmācigā nāvē, paklausīgi pa�kļauties Francijas karalim vai doties trimdā� Pārdot sevi, lai citi nepārdotu tevi, dot triecienus, lai pati netiktu samīta� Vai tie�ām sievietei slēgts cits ceļ� � dzīvot! Vienkār�i dzīvot!� An�elika atmeta atpakaļ galvu, pavērsa seju pret neapjau�ami milzīgo un bezgalīgi brīvo debess jumu. Dzīvot! Ak, Kungs!� Dzīvot, nevis smakt mū�īgajā negodā un nāves gaidās!

Ak, ja kristie�i vergi varētu palīdzēt viņai bēgt! Bet tagad, kad Savarī vairs nebija, viņi to aizmirsīs, viņi necentīsies apgrūtināt sevi ar sievieti. Un tomēr, ja viņa spēs izzagt mazo durtiņu atslēgu un izkļūt no harēma, vai tie�ām Kolēns Paturels atteiksies viņu ņemt līdzi?� Viņa to lūgs uz. ceļiem.

Bet kā iegūt �o atslēgu, kura atrodas tikai pie lielā einuha un Leilas Ai�i?

��� Kāpēc tu aizbēgi?�

An�elika nodrebēja. Viņa pavisam aizmirsa par lielā einuha klātbūtni un viņa spējām nolasīt sve�as domas. Viņa jau gandrīz atvēra muti, lai atbildētu, bet tad ieraudzīja, ka viņ� nemaz neskatās uz viņu. Viņ� uzdeva �o jautājumu, it kā sarunājoties pats ar sevi un neatraujot acis no tālajiem zvaigznājiem.

��� Kāpēc tu aizbēgi Kandijā?

Osmans Ferad�i domīgi noglaudīja zodu un aizvēra acis.

���� Kāpēc tu pameti to kriestie�u pirātu Reskatoru, kur� tevi toreiz nopirka?

Viņa balss skanēja tik savādi, tik satraukti, ka apjukusi An�elika nespēja atrast atbildi.

��� Runā ta�u! Kāpēc tu no viņa aizbēgi? Vai tad tu nejuti, ka �ī cilvēka liktenis ir cie�i savīts ar tavu? Atbildi man!� Vai tad tu neko nejuti?

Tagad viņ� skatījās uz An�eliku, un viņa balss tonis kļuva pavēlo�s. Viņa bijīgi atbildēja:

��� Jā, es to jutu.

��� O, Firuzē! � gandrīz vai drūmi viņ� noteica. � Vai atceries, ko es tev kādreiz teicu Al�īrā? Nedrīkst pretoties liktenim, un, kad priek�nojautas mūs brīdina par briesmām, nedrīkst tās nonievāt vai ar tām nerēķināties. �ī cilvēka likteņa zīmes saskaras ar tavu likteni, bet� es nespēju ieraudzīt visu, Firuzē! Man vajadzētu iedziļināties bezgalīgos aprēķinos, lai varētu visā �ajā mirgojuma jūklī izlasīt to neparasto un savādo notikumu, kuru, kā man liekas, tās varētu pavēstīt. Tomēr vienu es zinu jau iepriek� � �is cilvēks pieder pie tās pa�as sugas, kurai piederi tu�

���� Jūs gribat teikt, ka viņ� ir francūzis? � An�elika klusi jautāja. � Stāsta, ka viņ� esot vai nu spānietis vai pat marokānis�

��� Es nezinu, vai viņ� ir francūzis, vai nē� Es vēlos pateikt kaut ko citu� Viņ� pieder pie tās cilvēku sugas, kuras vēl nav sastopamas uz �īs zemes, tāpat kā tu.

Lielā einuha rokas sāka izzīmēt gaisā kaut kādas noslēpumainas zīmes.

��� Neatkarīga spirāle� savienojas ar tādu pa�u spirāli, un tā�

Viņ� ātri ierunājās arābu valodā. Vecais turks pierakstīja visu, ko teica lielais einuhs, domīgi �ūpojot savu smago musulmaņu turbānu. Pilnīgā apju�kumā An�elika centās saprast vārdu jēgu vai nolasīt pēc viņu sejas iz�teiksmēm un cirkuļu kustībām uz pasauļu globusiem, kurus viņi bie�i izman�toja, tā sprieduma būtību, no kura bija atkarīga viņas dzīvība.

Vēl pirms da�ām minūtēm savās domās viņa bija tālu no Reskatora, kura tēls jau sen bija izplēnējis no viņas atmiņām, atbīdoties uz tālo aizmugures plānu, jo visas viņas domas bija veltītas tikai vienam mērķim � atbrīvoties no nīstamā Muleja Izmaila varas. Bet tagad, atceroties cilvēku melnajā mas�kā, viņai pēk�ņi aiz�ņaudzās kakls.

Ieraudzījusi, ka Osmans Ferad�i atkal pievēr� savu teleskopu zvaig�ņo�tajām debesīm, viņa nedro�i pajautāja:

�� Jūs viņu pazīstat, Osman bej? Sakiet, vai viņ�, tāpat kā jūs, ir burvis?

Lielais einuhs lēni pa�ūpoja galvu.

���� Iespējams, tomēr viņa maģiskajam laukam ir pavisam cita izcel�anās un tam piemīt cits spēks salīdzinājumā ar manu� Es patie�ām biju ticies ar �o kristieti. Viņ� runā arābu valodā, kā arī daudzās citās valodās, bet manai apziņai ir grūti izprast viņa vārdu jēgu. Es viņa priek�ā jutos kā cilvēks no tālas pagātnes, kur� saticies ar atnācēju no nākotnes, kas parādījies no nāka�majiem gadsimtiem, atnesot sev līdzi tā laika gudrības. Kas var viņu tagad saprast? Kam dotas �ādas spējas? Patie�ām, pagaidām vēl nevienam�

��� Bet viņ� ta�u ir vienkār�s pirāts! � An�elika naizpratnē iesaucās. � Zemisks kontrabandists, kur� tirgojas ar sudrabu�

��� Viņ� meklē savu ceļu pasaulē, kura viņu noliedz. Viņ� klaiņos tik ilgi, līdz beidzot atradīs uz zemes tādu vietu, kur apstāsies viņa skatiens. Vai tie�ām tu nespēj to saprast, Firuzē, tu, kura dzīvoji tik pretrunīgās pasaulēs, mēģinot atrast savu patieso ceļu?

An�elika nodrebēja. Nē! Nav tiesa! Lielais einuhs nevarēja zināt viņas dzīves stāstu. Viņ� nevarēja izlasīt zvaigznēs, ka viņa� An�elika bailīgi palū�kojās zvaig�ņotajās debesis. Nakts bija skaidra un mierīga. Viegla vēja vēsma atnesa burvīgās nakts smar�as. �ī nakts bija līdzīga visām pārējām naktīm, un tikai Mazagrebas torņa aug�ā viņas mieru izjauca kaut kādi nomāco�i, satrauco�i vējojumi. An�elikai gribējās aizmukt no �ejienes, nekavējoties atstāt observatoriju ar tās savādajiem, neskaitāmiem instrumentiem, melno burvi ar briļļaino rakstvedi, kur� visu laiku steidzīgi skrāpēja kaut kādas sare�ģītas zīmes kā milzīgs, nenogurdināms kukainis.

Viņa neko vairs nevēlējās zināt! Viņa jutās nogurusi� Tomēr An�elika turpināja nekustīgi sēdēt, nespējot atraut skatienu no lēni slīdo�ā objektīva, kas bija notēmēts uz mirdzo�o debess jumu.

Osmana Ferad�i zinības atļāva viņam mazliet ieskatīties aizkulisēs, kuras slēpa no cilvēkiem Neredzamo�

Ko viņ� tagad viņai atklās?� Viņai likās, ka lielā cinuha seja kļuva pelēka � tas līdzinājās nāves bālumam,� un pēk�ņi viņ� paskatījās uz An�eliku ar �ausmām, it kā savā priek�ā būtu ieraudzījis atveramies melnu bezdibeni, kas ple�as pla�umā viņa pa�a vainas dēļ.

��� Osman bej, � An�elika iesaucās, � ko� ko tu izlasīji zvaigznēs?

Iestājās nospiedo�s klusums. Lielais einuhs stāvēja, novērsis skatienu.

��� Kāpēc tu aizbēgi no Reskatora? � viņ� beidzot no�ukstēja. � Viņ� ir vienīgais, vienīgais vīrietis, pietiekami stiprs, lai savienotu savu dzīvi ar tavējo� un vēl varbūt Mulejs Izmails, bet tagad vairs nezinu, vai tas nebūs pārāk bīstami Mulejam Izmailam! Tiem vīrie�iem, kuri tevi iemīl, tu atnes nāvi�

An�elika skaļi iekliedzās un, piespiedusi rokas pie krūtīm, izmisīgi lūdzās:

��� Nē, Osman bej, nē, nerunājiet tā!

Tas būtu bijis tas pats, ja kāds viņai tie�i sejā mestu apvainojumu par to, ka viņa savām rokām devusi nāvējo�u triecienu savam pirmajam virām, kuru tik karsti mīlēja. Viņa nolieca galvu kā noziedzniece, ko pārsteigusi savas lielās vainas apziņa, un cie�i samiedza acis, lai neredzētu visas pārējās sejas, kuras iznira no pagātnes dzīlēm.

��� Tu viņiem atnes nāvi, sakāvi vai tādas cie�anas, kuras viņiem atņem dzīvesprieku. Jāpiemīt sevi�ķam gribasspēkam, lai izvairītos no �iem liktenī�gajiem triecieniem. Tas viss notiek tikai tāpēc, ka tu spītīgi centies iet pretī tādam mērķim, kurp neviens nespēj tev sekot� Tos, kuri ir vāji, tu atstāj ceļa malā, bet pati ej tālāk. Spēks, kuru tev deva Radītājs, neļaus tev ap�stāties, kamēr tu neatnāksi uz turieni, kur tev noteikts ierasties.

��� Kur ir �ī vieta, Osman bej?

��� To es nezinu. Bet kamēr tu to sasniegsi, tu aiz sevis atstāsi krāsmatās visu, pat savu personīgo dzīvi. Es gribēju ievirzīt tavu spēku man vajadzīgā gultnē, bet esmu mānījis pats sevi, jo, izrādās, ka tas nav savaldāms. Tu pati neapzinies sava spēka lielumu� bet tāpēc tu nekļūsti mazāk bīstama�

Nespēdama vairs izturēt sasprindzinājumu, An�elika ieraudājās.

���� O, Osman bej, es redzu: jūs jau no�ēlojat, ka neļāvāt man nomirt spīdzinā�anas laikā, kurā noskatījās Mulcjs Izmails. Ak, kāpēc jums �onakt vajadzēja lūkoties zvaigznēs? Kāpēc?� Jūs būtu palicis mans draugs, bet ta�gad jums man jāsaka tik briesmīgas lietas!

Lielā einuha balss kļuva maigāka, kaut arī tajā tāpat skanēja satraukums:

���� Neraudi, Firuzē! Tā nav tava vaina. Iemesls nav tevi, bet ārpus tevis. Pati tu nenes pasaulei nelaimi tie�i otrādi, tu nes laimi. Cilvēki ir pārāk vāji, lai nestu uz saviem pleciem dārgās nastas smagumu. Ko lai dara, jo sliktāk viņiem! Diem�ēl! Es tāpat kā agrāk palieku tavs draugs, Firuzē, .� jo sliktāk man� Uzņemoties atbildību par tavu bojāeju, kas saistīta ar visādām briesmām vai nelaimēm, un glābjot tevi no nāvessoda, es tāpat vēlē�tos pasargāt Muleju Izmailu no debess soda. Tomēr tagad man jācen�as veikt kaut ko tādu, tik ārkārtēju, ka tas pārsniedz visas cilvēciskās iespējas, � jācīnās ar to, kas ir pa�a Likteņa nolemts. Cīnīties ar Likteni, Firuzē, ja tikai tu nebūtu jau pieveikusi mani�

9

Pāri iek�pagalmiņam izgāja sievie�u bariņ�, iztraucējot balo�us, kuri klusi dūdoja un draiskojās savā starpā.

Negaidīti vergs, kur� laboja strūklaku dārziņa vidū, klusi franciski teica:

��� Francūziete?�

An�elika, izdzirdot viņa valodu, palēnināja soli, atpaliekot no savām biedrenēm. Viņai blakus neatradās pat einuhi, jo viņa ta�u atradās harēma iek�ējā pagalmiņā. Kādā veidā gan �eit varēja atrasties fran�u vergs, labojot strūklaku? Ja viņu ieraudzīs einuhi, viņam draud dro�a nāve.

��� Jūs esat fran�u gūstekne? � viņ� �ukstēja.

�� Jā, bet esiet uzmanīgāks, jo vīrie�iem �eit kategoriski aizliegts rādīties.

��� Jūs neuztraucieties par mani, � vergs nomurmināja. � Man ir tie�sības brīvi staigāt pa harēmu. Kamēr es ar jums runā�u, izliecieties, ka jūs apjūsmojat balo�us. Mani sūtīja Kolēns Paturels.

��� Jā?

��� Jūs cie�i esat nolēmusi bēgt?

��� Jā.

��� Mulejs Izmails jūs ap�ēloja tāpēc, ka jūs padevāties?

An�elikai nebija laika skaidrot viņam par lielā einuha viltību.

��� Es viņam nepadevos, � viņa teica. � Es nekad nepado�os. Es vēlos bēgt, tāpēc, lūdzu jūs, palīdziet man!

��� Mēs jums palīdzēsim vecā Savarī dēļ, tāpēc ka viņ� bija ieņēmis savā galvā par katru cenu mūs izvilkt no �ejienes ārā. Liekas, viņ� bija jūsu tēvs? Mēs nevaram jūs atstāt nebrīvē, kaut arī, ņemot sev līdzi sievieti, mēs uz�ņemamies papildus risku. Plāns iecerēts �ādi: kādu dienu pēc tam, kad satumsīs, � dienu mēs vēlāk noteiksim � Kolēns Paturels vai kāds cits no mums gaidīs jūs ziemeļu pusē pie mazajām durtiņām, kuras atrodas pie ne�tīrumu kaudzes. Ja tur būs kāds sargs, viņ� to novāks. Pēc tam viņ� atslēgs durvis, jo tās atveramas tikai no ārpuses, un jūs iznāksiet ārā, kur par jums tālāk parūpēsies mūsu cilvēki. Jūsu uzdevums � izzagt atslēgu.

���� Cik es zinu, tad viena durvju atslēga atrodas lielajam einuham, bet otra � Leilai Ai�i.

���� Hm! Tad tas nebūs viegls darbiņ�. Bet, vienalga, nav citas izejas. Iz�domājiet kaut ko! Jūs visu laiku atrodaties �eit, jums ir kalpones, kurām jūs varētu samaksāt. Kad jums būs atslēga, atdodiet to man. Es visu laiku slāpsti�os �eit � es apņēmos veikt visu strūklaku atjauno�anas remontdarbus. Rit es strādā�u sultānietes Abe�ī dārziņā. Viņa ir jauka, labsirdīga sieviete un labi mani pazīst, tā ka mēs varēsim mierīgi aprunāties.

��� Bet kā man izzagt �o atslēgu?

��� Neko nevar darīt, mīļā, jums nāksies pielietot savu viltību un veiklību. Jums rezervē vēl ir da�as dienas. Visi mūsējie, kas nolēmu�i bēgt, gaidīs tum�u bezmēness nakti. Vēlu jums veiksmi! Kad gribēsiet ar mani satikties, apjautājieties pēc Espri Kavaijaka no Frantinjānas, pēc viņa majestātes in��eniera.

Viņ� savāca kopā visus izmētātos intrumentus un uzsmaidīja An�elikai, it kā uzmundrinot viņu. Vēlāk viņa no sultānietes Abe�ī uzzināja viņa dzīves stāstu. Viņai ļoti patika papļāpāt par �ādām lietām. Lai piespiestu Espri at�teikties no kristīgās ticības, Mulejs Izmails viņu pakļāva �ausmīgai spīdzi�nā�anai. Viņ� lika ar virvēm aptīt to ķermeņa daļu, kuru parasti sabiedrībā skaļi neapraksta, piesienot viņu auļojo�am zirgam un velkot pa zemi. Pēc tam Espri Kavaijaku kopa viņa biedri, un viņ� palika dzīvs, kaut arī brūces bija �ausmīgas. Pateicoties saviem kropļojumiem, viņ� varēja brīvi staigāt pa sultāna harēmu, tāpēc arī varēja būt sakarnieks starp An�eliku un gūstek�ņiem, kuri gatavojās bēg�anai.

Pēc tik�anās ar viņu jaunā sieviete atkal atguva mo�umu. Tātad par viņu neaizmirsa! Kristie�i vergi turpina par viņu domāt, viņi tāpat kā iepriek� uz�skata, ka bēg�ana ir iespējama!� Tātad tā arī notiks! Vai Osmans Ferad�i An�elikai neteica, ka viņas spēks līdzīgs vulkāna izvirdumam? Bet tajā pa�ā laikā viņa jutās tik vāja, slima, viņai tik ļoti sāpēja mugura, ka verga vārdi viņai sāka likties kā izsmiekls. Tikai tagad viņa saprata, kādu soli uzdro��inājusies spert un ko sasniegusi da�os gados pagāju�ajā dzīves posmā, un viņai vairs nelikās � nē, nelikās! � nekas neiespējams �ajā neprātīgajā apņē�mībā � bēg�anā no harēma!

Viņa klusi apgāja pagalmu, vieglā solī nogāja pa garo galeriju, �ķērsoja dārzu, kur milzīgo koku paēnā pilnīgā klusumā spoguļojās neliels baseins, un, atrodoties nākamajā iek�pagalmiņā, viņa pagāja zem kādas galerijas ar�kām, kurā vīdēja tum�a eja uz dzīvojamām telpām. �eit viņas ceļu aiz�ķērsoja Raminans, sultānietes Leilas Ai�i melnais einuhs.

��� Es vēlētos redzēt tavu kundzi, � An�elika viņam teica.

Einuha aukstais acu skatiens pievērsās francūzietei, cie�i to nopētot. Ko gan var vēlēties �ī bīstamā sāncense, kura skaitās lielā einuha ieliktene un apdraud viņa saimnieces Leilas Ai�i, kā ari Deizi Valīnas dro�ību, kuras jau astoņas dienas no vietas cen�as viņu novājināt ar visādām burvestībām? Val�donīgās sudānietes un lubu cilts pārstāves vērīgajam skatienam nepaslīdēja garām pletņu sitienu patiesā iedarbība, kura tika pielietota jaunās gūsteknes pēr�anā. Preto�anās, kuru viņa izrādīja Mulejam Izmailam, bija labākais un dro�ākais līdzeklis, lai viņu pieburtu. Pieskaroties sultāna kaklam ar dun�a asmeni, dumpīgā verdzene noteikti lika iedegties sultāna kaislei iegūt viņu. Viņam gribējās pieradināt �o tīģerieni, liekot viņai dūdot kā balodītim. Viņ� pats atzinās �ajās jūtās Lcilai Ai�i. �ī sieviete nav spējīga atturēties no mīlas kaisles, viņ� teica. Ja viņ� aiz savas neuzmanības nebūtu atstājis dunci pie sāniem, francūziete jau sen tvīktu mīlas skāvienos pie viņa sāniem. Viņ� gal�voja, ka mācēs to piesaistīt sev, liekot viņai trīsēt saldkaislē. Viņ� iemidzinās tās dumpīgo garu un kļūs par viņas ķermeņa pavēlnieku. Pirmo reizi dzīvē Muleju Izmailu pārņēma nevaldāma vēlē�anās iekairināt sievietes mīlestību pret sevi; viņ� bija gatavs uz visu, lai tikai redzētu smaidu viņas lūpās un kaislīgās aizmirstības trīsas, kuras pārņem visu viņas ķermeni. Vērīgā nēģeriete jutās dziļi aizskarta par �ādu sava kunga pārmaiņu. Viņas dvēselē modās melnās skaudības jūtas un patiesas bailes. Tiklīdz francūziete izveseļosies, tā viņa varēs uz visiem laikiem piesaistīt sultāna uzmanību, turot to savā pavadā kā pieradinātu gepardu, � tie�i tāpat kā Lcila Ai�i māk savaldīt pantēru Al�adi.

Osmans Ferad�i ar saviem viltīgajiem sātana izdomājumiem vēl vairāk iededzināja Muleja Izmaila kaislīgās jūtas pret sve�zemnieci. Viņ� izplatīja serāiā baumas, ka francūziete mirst. Sultāns vai katru dienu apjautājās par viņu, vēlēdamies to apciemot. Tomēr lielais einuhs pretojās �īm vizītēm. Slim�niece vēl ir pārāk iebiedēta, un pavēlnieka parādī�anās var likt viņai atkal iekrist karsoņa murgos. Tomēr viņa esot pasmaidījusi, pieņemot Muleja Iz�maila dāvanu, � smaragda kaklarotu, kura kādreiz tika iegūta, sagūstot itāļu kuģi. Ak, lūk, kā � tātad francūziete mīl dārglietas!� Un sultāns jau sāka pieņemt pilsētas juvelierus, lai ar palielināmā stikla palīdzību uzmanīgi apska�tītos skaistākās rotaslietas, kuras viņam tika piedāvātas.

Visas �īs neprātības ļoti satrauca Leilu Ai�i un Deizi Valīnu. Viņas izmē�ģināja visus līdzekļus, bet vispirms pa�us vienkār�ākos � tā kā bīstamā sān�cense mira, viņas nolēma paātrināt veiksmīgo nolikumu gaitu ar atbilsto�u dziedniecisku tējiņu palīdzību. Tomēr visi mēģinājumi ar savu izveicīgo kal�poņu palīdzību un visviltīgāko dziednieku apgalvojumiem piespiest slimnieci izdzert �īs brīnumainās zāļu tējas cieta neveiksmi, atsitoties pret Osmana Ferad�i izlikto sargu modrību.

Un, lūk, tagad francūziete atkal bija uz kājām, sprie�ot pēc visa, pilnīgi vesela un � padomā tik! � izteica vēlē�anos aprunāties ar to, kura ne�rimsto�ā naidā izsauca pār viņas galvu lāstus, visādi mēģinot pazudināt. Pēc nelielām pārdomām Raminans palūdza vie�ņu uzgaidīt. Princis Karamele � �odien apģērbts baltās drānās ar aveņkrāsas turbānu galvā � pavisam netālu spēlējās, cērtot ar koka zobenu iedomātās galvas. Tērauda zobentiņu viņam atņēma, jo viņ� pārāk bie�i ar to savainojās.

Atgriezies no savas saimnieces, Raminans pamāja An�elikai, lai viņa seko tam istabās, kurās uz spilveniem gulēja milzīgā nēģieriete.

Istabā atradās vairākas ogļu krāsniņas un ūdenspīpes, no kurām nāca smar�īgu zālī�u aromāts. Blakus Leilai Ai�i sēdēja Deizi Valīna. Viņu priek�ā atradās zems galdiņ� ar divām bohēmas stiklā gravētām tasītēm � sultānietes no tām dzēra piparmētru tēju �, kā arī vara trauciņi ar tējām, saldumiem un tabaku.

Pirmā Muleja Izmaila sieva izņēma no mutes garo pīpes kātu un izpūta dūmu mutuli pret ciedru koka griestiem.

Viņa nodevās �im netikumam slepeni, jo Mulcjs Izmails asi nosodīja pī�pē�anu, tie�i tāpat kā reibino�u dzērienu lieto�anu, kurus aizliedza pravietis. Pats viņ� dzēra tikai ūdeni un ne reizi nepielika pie lūpām ūdenspīpes garo iemuti � pretstatā izvirtu�ajiem turkiem, kuri uzdzīvoja, nemaz nedomājot par Allaha varenību.

Leila Ai�i iegādājās tabaku, bet bez tam vēl arī �ņabi no kristie�iem vergiem � vienīgajiem Marokas iedzīvotājiem, kuriem ne tikai bija atļauts pirkt �īs preces, bet arī lietot.

An�clika paspēra da�us soļus, pazemīgi nokrita ceļos uz greznā grīdas paklāja un, mazliet tā pastāvējusi, nolieca galvu pret divām klusējo�ām sie�vietēm, kuras neizpratnē skatījās uz viņu. Tad An�elika noņēma no pirksta gredzenu ar tirkīzu, kuru kādreiz viņai dāvināja persie�u sūtnis Bakteriari bejs, un nolika to uz galdiņa Leilai Ai�i.

��� Lūk, mana dāvana, � viņa teica arābiski. � Es nevaru jums piedāvāt neko labāku, tāpēc ka man cita nekā nav.

Nēģerietes acis iezibējās.

��� Es nepieņemu tavu dāvanu! Un tu esi mele! Tev ir smaragda kakla�rota, kuru tev uzdāvināja sultāns.

An�elika noliedzo�i papurināja galvu un, vēr�oties pie anglietes, ierunājās fran�u valodā:

��� Es atteicos no smaragda kaklarotas. Es nevēlos būt par Muleja Izmaila mīļāko sievu un nekad nekļū�u� ja vien jūs man palīdzēsiet.

Angliete pārtulkoja, un nēģeriete uzreiz piecēlās sēdus, pievēr�ot uzma�nību An�elikai.

��� Kā to saprast?

��� To, ka jums ir vēl viens paņēmiens mani novākt no sava ceļa � un tas ir daudz izdevīgāks, nekā apliet mani ar skābi vai noindēt. Labāk pa�līdziet man bēgt.

Viņas sarunājās klusi un ilgi, bet vairs ne kā ienaidnieccs, bet kā sazvērnicces. An�elikai izdevās izmantot to naidu, kuru pret viņu juta sāncenses. Galu galā tām nekas nedraudēja par viņas bēg�anu. Ja bēg�ana izrādīsies veiksmīga, viņas to vairs nekad neredzēs, bet ja viņu noķers, tad viņa būs nolemta lēnai, moko�ai nāvei. Lai kā arī tur nebūtu, neviens nevarēs liku�mīgās sultāna sievas apvainot viņas nozu�anā, kā tas notiktu, ja viņa mirtu no indes. Viņas neatbildēja par kārtību harēmā, tāpēc vienas gūsteknes bēg��ana nekādi nevarētu ietekmēt viņu ieņemamo stāvokli.

��� No harēma vēl ne reizi nav aizbēgusi neviena sieviete, � Leila Ai�i teica. � Tagad lielais einuhs zaudēs galvu!

Viņas dzeltenās, asinīm pielietās acis uzliesmoja sarkanām dzirkstelītēm:

��� Es sapratu. Viss sakrīt: mans astrologs izlasīja zvaigznēs, ka tu būsi Osmana Ferad�i nāves vaininiece.

An�elikai pāri mugurai pārskrēja saltas tirpas.

�Viņ� arī to izlasīja, � viņa nodomāja. � Lūk, kāpēc Osmans Ferad�i toreiz skatījās uz mani tik savādi". Viņa atcerējās tā vārdus: �Tagad man jāiesaistās cīņā ar Likteni, Firuzē, ja tikai tu nebūtu jau pieveikusi mani!�"

Viņu atkal pārņēma nomāco�as izjūtas, tādas pa�as kā Mazagrebas torņa aug�ā. Aromātisko zālī�u, tējas un tabakas smar�a viņai neļāva elpot, sma�cējot viņu nost; uz deniņiem viņai izspiedās mazas sviedru lāsītes. Viņa jutās ļoti nogurusi, uzstājīgi lūdzot Leilai Ai�i atdot viņai atslēgu no mazajām dur�tiņām ziemeļu pusē. Beidzot tā piekāpās. Godīgi sakot, viņa strīdējās un spī�tējās ieraduma pēc, viņai patika kaulēties. īstenībā viņa jau pa�ā sākumā pieņēma An�elikas plānu. Ar viņas palīdzību tā vienā rāviena tiks vaļā no savas sāncenses un sava vislielākā ienaidnieka, lielā einuha, � pie tam ne�vēr�ot uz sevi Muleja Izmaila dusmas, kur� viņai nekad nepiedotu, ja tā sa�kropļotu vai noindētu viņa kaislību objektu. Turklāt viņa bija pārliecināta, ka mācēs uzzināt no An�elikas bēgļu plānu, kas viņai palīdzēs vēlāk tos noķert, līdz ar to izceļoties sultāna priek�ā kā gai�reģei. Bija norunāts, ka bēg�anas naktī sultāna pirmā sieva pati pavadīs An�eliku, novedot viņu lejā pa kāp�nēm, kuras iziet uz �slepeno pagalmiņu", kas apslēpa mazās durtiņas. Tādā veidā francūziete spēs izvairīties no pantēras asajiem nagiem � tā būs noslēpusies kādā no tum�ajiem stūriem. Leila Ai�i mācēja sarunāties ar dresē�tiem zvēriem, iedodot tiem kārotus gaļas gabaliņus, lai padarītu tos vēlīgā�kus. Sargi arī neuzdro�ināsies apstādināt sultānieti aiz bailēm no viņas at�riebības un ļaunās acs.

��� Mums vajag piesargāties vienīgi no lielā cinuha, � Deizi Valīna pie�zīmēja. � Vienīgi viņ� mums ir bīstams. Ko tu viņam teiksi, ja viņ� jautās, kāpēc tu nāci pie mums?

���� Es pateik�u, ka uzzināju � jūs esat ļoti niknas uz mani, tāpēc vēlējos jūs pielabināt, pierādot, ka esmu padevusies.

Abas sievietes piekrīto�i pamāja.

��� Var gadīties, ka viņ� tev notic. Jā, tev viņ� noteikti noticēs!

Pēc pusdienām An�elika apciemoja sultānieti Abe�i, spānie�u izcelsmes resnu musulmānieti, kurai sultāns da�reiz vēl izrādīja uzmanību. Kādreiz viņ� to gandrīz padarīja par savu tre�o sievu.

Ieraudzījusi Espri Kavaijaku, jaunā sieviete slepus atdeva viņam atslēgu.

��� Jau! � viņ� pārsteigts iesaucās. � Atri nostrādāts! Vecajam Savarī bija taisnība, kad viņ� apgalvoja, ka jūs esat tikpat veikla un drosmīga kā vīrietis un ka uz jums var pilnīgi paļauties. Labāk par to pārliecināties laicīgi, nekā ņemt sev līdzi kaut kādu tūļu. Labi, tagad jums vajag tikai vienu � gaidīt. Noteiktā dienā es jūs brīdinā�u.

Visas pārējās dienas, kuras vilkās vē�a gaitā, An�elikai likās vismoco�ākās un visgarākās viņas dzīvē. Viņa pilnībā bija atkarīga no divām alkatīgām, viņu nīsto�ām sievietēm, atrodoties zem viņu uzraudzības gan dienu, gan nakti, kā arī no tāda gai�reģa kā lielais einuhs klātbūtnes. Viņa priek�ā viņai vajadzēja visu laiku izlikties vienaldzīgai, lai nenodotu savu nepacietību pat domās.

Viņas mugura dzija. Viņa pacietīgi panesa vecās Fatimas dziedniecisko aprūpē�anu. Vecene ļoti cerēja, ka tagad viņas saimniece apdomāsies un ne�pretosies liktenim. Pārcie�ot visas �īs nepatīkamās ziedes un ierīvē�anas, tās asiņainā, rētām klātā mugura liks viņai saprast, ka savu viņa nekad nepanāks. Nezin kāpēc viņa tā pretojas?

Pa to laiku harēmā paklīda baumas, ka lielais einuhs dodas ilgā ceļojumā, lai apciemotu savus bruņurupu�us un vecās sultāna piegulētājas. Viņ� devās vismaz mēnesi garā ceļojumā, un An�elika atviegloti nopūtās.

Vajag bēgt, lai ko tas ari maksā, viņa prombūtnes laikā. Tad viss būs daudz vieglāk, jo Osmanu Ferad�i nevarēs apvainot An�elikas bēg�anā, līdz ar to nebūs iemesla viņam nocirst galvu. Viņa vispār neticēja �īm liktenīgajām beigām, jo cerēja, ka Mulejs Izmails pārāk pieķēries lielajam einuham, lai varētu to sodīt, pat ja aizbēgusi harēma verdzene. Bet tajā pa�ā laikā viņa nespēja aizmirst Leilas Ai�i vārdus: �Mans astrologs zvaigznēs izlasīja, ka tu bū�u Osmana Ferad�i nāves vaininiece�" Vajag no tā izvairīties par katru cenu! Un, lūk, izdevīgs gadījums � viņa aizbrauk�ana.

Lielais einuhs atnāca pie viņas, lai atvadītos un sniegtu padomus, kā viņai uzvesties, lai nekristu citiem acīs. Viņ� pateicis sultānam, ka francūziete vēl ir slima un viņu tāpat vēl nomoka baiļu sajūtas. Mulejs Izmails piekrita tam, ka pacietīgi gaidīs viņas izveseļo�anos. Tas bija brīnums! Un lai viņa nekādā gadījumā nemēģina aprunāties ar Leilu Ai�i, kura to vien gaidot, lai viņai sariebtu!� Pēc mēne�a viņ�, Osmans Ferad�i, atgriezīsies, un tad viss no�kārtosies. Firuzē varot uzticēties viņa vārdiem.

� Es jums ticu, Osman bej, � An�elika teica.

Tiklīdz viņ� aizbrauca, tā viņa ar Espri Kavaijaka starpniecību sāka pār�liecināt gūstekņus pārnest savu bēg�anu uz daudz agrāku laiku. Kolēns Pa�turels lika viņai nodot, ka vajag sagaidīt tum�ās, bezmēness naktis. Bet līdz tam laikam diem�ēl lielais einuhs būs atgriezies� An�elika aiz bezspēcības niknumā kodīja roku kauliņus. Vai tad var kaut ko ieskaidrot �iem kristie�u barbariem, ka, mēģinot vinnēt cīņu ar laiku, īstenībā viņa cen�as izmainīt lik�teņa gaitu? Neļaut piepildīties pareģojumam, kur� vēstī, ka viņa būs Osmana Ferad�i nāves vaininiece! Tā bija titāniska cīņa pret nolemto likteni, un naktīs viņai rādījās murgi, kuros uz viņu grie�oties gā�as zvaig�ņotās debesis un ar savu drausmīgo smagumu saspie� viņu.

Galu galā Espri Kavaijaks viņai paziņoja, ka Kolēns Paturels ir piekāpies viņas lūgumam. Viņai patie�ām būs daudz labāk bēgt lielā einuha prombūtnes laikā. Visiem pārējiem mēness gaisma palielinās riska pakāpi, bet ko lai dara! Atbrīvojies no savām va�ām, Kolēns Paturels atnāks uz sultāna pili un novāks sargus, lai tiktu pāri aizsargvaļņiem. Viņam vajadzēs �ķērsot apelsīnu birzi un pagalmu, kas veda uz apslēptajām durvīm ziemeļu pusē. Nu, bet līdz tam laikam atliek tikai lūgt Dievu, lai �ajā naktī mēnesi aizēnotu mākoņi: Bēg��anas diena tika nozīmēta.

�ajā vakarā Leila Ai�i iedeva An�elikai miega pulverus, lai viņa tos pie�bērtu dzērieniem, kurus lietoja viņas kalpones.

An�elika piedāvāja kafiju arī Rafajam, kur� atnāca apjautāties par viņas veselību. Osmana Ferad�i prombūtnes laikā visa atbildība par kārtību harēmā gūlās uz viņa pleciem. �is treknais kuilis centās turēt visas gūsteknes tajā familiāri aizbildnicciskajā manierē, kas viņu at�ķīra no Osmana Ferad�i. To�mēr tas, kas likās dabisks majestātiskajā Osmana Ferad�i stāvā, pilnīgi ne�saderēja ar resnā Rafaja iera�ām, un harēma asprātes nereti viņu par to izsmēja. Tāpēc viņ� loti nopriecājās par An�elikas negaidīto viesmīlību, iz�dzerdams savu kafijas tasīti sausu. Pēc tam viņam uznāca miegs, un viņ� iejuka pārējo kalpoņu vienmērīgajā krāk�anā.

Tagad An�elikai atkal vajadzēja gaidīt, un �ī gaidī�ana ilga veselu mū�ību. Kad līdz viņas ausīm nonāca norunātais signāls � naktsputna kliedziens, viņa zagdamās nokāpa iek�pagalmiņā. �eit An�eliku jau gaidīja Leila Ai�i; viņai blakus redzēja slaido Deizi Valīnas stāvu. Anglictes rokās bija iedegta eļļas lampa, bet tās gaisma diem�ēl bija lieka, jo mēness spīdēja spo�i, un visā bezgalīgajā debess jumā nebija manāms ne mazākais mākonītis.

Trīs sievietes izgāja cauri mazajam dārziņam un iegāja slēgtā, arkveidīgā galerijā. Laiku pa laikam no Leilas Ai�i smagnējām krūtīm nāca savādas, aizsmaku�as skaņas, un An�elika saprata, ka viņa sauc pantēru. Viņas ne�traucēti izgāja pa arkveidīgo pāreju un nogriezās uz atklāto kolonnu galeriju, kas ietvēra vēl vienu dārzu, kurā smar�oja maigie ro�u ziedi. Pēk�ņi nēģeriete apstājās.

��� Viņa ir tur! � Deizi Valīna ie�ukstēja An�elikai ausī, saspie�ot viņas roku.

Dzīvnieks iznāca no krūmiem, ostot zemi un liecot muguru kā milzīgs kaķis, kas gatavojas saķert peli. Ne mirkli nepārtraucot savu aizsmaku�o dūdo�anu, melnā sultāniete pameta panterai beigtu balodi. Likās, zvērs nomie�rinājās. Tas pienāca tuvāk, un Leila Ai�i pielika ķēdi pie pantēras kakla siksnas.

���� Ejiet aiz manis divu soļu attālumā, � viņa noteica savām baltajām biedrenēm.

Viņas gāja tālāk. An�elika brīnījās, ka viņu ceļā gandrīz negadās einuhi, bet viss izrādījās pavisam vienkār�i: Leila Ai�i viņas veda pa to serāla daļu, kur dzīvoja vecās harēma iemītnieces, kuras nekad netika pārāk stingri apsar�gātas. Lielā einuha prombūtnes laikā disciplīna kļuva vājāka, tāpēc einuhi deva priek�roku patīkamai nakts laika pavadī�anai, sanākot kopā un spēlējot �ahu vai vienkār�i pļāpājot.

Redzot Leilas Ai�i atnāk�anu, pusaizmigu�ās kalpones zemu klanījās, sveicinot galveno sultānieti.

Tagad visas trīs sievietes un pantera kāpa aug�ā pa kāpnēm, kuras veda uz harēma robotajām sienām.

Tas bija visgrūtākais ceļa posms. Sazvērnieccs gāja pa sargu iemītu ce�liņu; vienā pusē tālu lejā varēja redzēt dārzu tum�os siluetus, kuros mirdzēja mo�ejas kupols, otrajā pletās tuksne�ains, smil�ains laukums, kur da�reiz tika rīkots pils iek�pagalmu tirgus. Pils, kuru sev uzbūvēja Mulejs Izmails, bija milzīgs, varens cietoksnis, kurā varēja nocietināties un aizstāvēties vairākus mēne�us gadījumā, ja Meknesā uzliesmotu dumpis.

Ceļa galā pie robotās pils sienas stāvēja sargs ar muguru pret sievietēm, skatoties uz laukumu un atbalstoties uz garā pīķa, kas ar asmeni bija pavērsts pret zvaig�ņotajām debesīm. Sievietes klusi viņam tuvojās, turoties roboto sie�nu ēnā. Neaizejot līdz einuham da�us soļus, Leila Ai�i pēk�ņi izdarīja strauju kustību, metot uz sarga pusi beigto balodi, kuru viņa līdz pat �im brīdim turēja rokā, neatdevusi pantērai.

Zvērs metās uz priek�u, lai saķertu savu gaļas gabalu. Sargs, pagriezies un ieraudzījis uz viņu lēco�u pantēru, �ausmās iekliedzās un, zaudējis līdz�svaru, iekrita tuk�umā.

An�elika dzirdēja blīk�ķi, kas liecināja, ka viņa ķermenis sasities, nokri�dams pie sienas pakājes.

Sievietes gaidīja, aizturēju�as elpu. Vai nesaskries citi sargi, saceļot milzī�gu troksni? Tomēr viss palika kluss.

Leila Ai�i atkal iedūdojās, lai nomierinātu pantēru, tad atkal paņēma rokās ķēdes galu.

Tad visi �etri no sienas mūriem nokāpa pa kāpnēm neapdzīvojamās pils zālēs, kuras drīzumā vajadzēja nojaukt, lai to vietā uzceltu jaunas.

Sultānietes aizveda An�eliku līdz �aurām kāpnēm, kuras veda uz mazu pagalmiņu, kas atgādināja dziļu aku.

� Tas ir tur, � nēģeriete teica. � Kāp! Lejā tu ieraudzīsi pagalmu un atvērtas durvis mūra sienā. Ja tās vēl ir aizvērtas, pagaidi. Tavs līdzzinātājs neapjuks. Pasaki, lai ieliek atslēgu mazajā padziļinājumā, kas atrodas pa labi sienā. Rīt es aizsūtī�u Raminanu pēc tās. Bet tagad ej!

An�elika sāka kāpt lejā, tad pacēla uz aug�u galvu, piespie�ot sevi pa�teikt: �Paldies", � un nodomāja, ka visas savas dzīves laikā viņa nav redzē�jusi apbrīnojamāku ainu par �o: divas, viena otrai cie�i blakus stāvo�as sie�vietes, salieku�ās uz priek�u, noskatās viņai pakaļ: viena � gai�mataina angliete ar eļļas lampu rokās, otra � tum�ādaina nēģeriete, turot aiz ķēdes pantēru.

An�elika nokāpa pagalmiņā. �eit lampas gaisma neiekļuva. Jaunā sieviete mazliet paklupa pie pēdējiem, tum�ajiem pakāpieniem, bet savā priek�ā viņa uzreiz pamanīja durvju pakavveidīgo izliekumu, kas izdalījās mēness gaismā. Tātad durvis jau atvērtas! Normandietis bija atnācis agrāk par viņu� An�e�lika klusi piegāja pie durvīm, un, kad viņai vairs atlika tikai da�i soļi līdz izejai, viņu pēk�ņi pārņēma satraukums.

Viņa pusbalsī franciski pajautāja:

��� Tas esat jūs?

�aurajās durvīs saliecās cilvēka figūra. Nācējs ar savu stāvu aizsedza mē�ness gaismu, tā ka An�elika uzreiz nevarēja pateikt, kas nāk. Viņa nācēju pazina tikai tad, kad viņ� iztaisnojās spo�ajā mēness gaismā un tumsā iezaigojās zeltā iz�ūtais turbāns. Viņas priek�ā stāvēja lielais einuhs Osmans Ferad�i.

��� Uz kurieni tu ej, Firuzē? � viņ� jautāja savā melodiskajā balsī.

Satriektā An�elika pieslējās pie sienas. Viņa nevarēja tajā iespiesties un

pazust! Viņai likās, ka viņa redz vīzijas.

��� Uz kurieni tu ej, Firuzē?

Nē, tas nebija sapnis. Viņ� patie�ām atradās �eit, viņas priek�ā. Spēki viņu pameta, un viss viņas ķermenis no galvas līdz kājām sāka drebēt.

��� Kāpēc jūs atrodaties �eit? � viņa izdvesa. O, kāpēc jūs esat �eit? Jūs ta�u aizbraucāt�

���� Es atgriezos pirms divām dienām, bet neuzskatīju par vajadzīgu to darīt zināmu atklātībai.

O, sātans, īsts sātans, �is Osmans Ferad�i! Tum�i brūns, ne�ēlīgs tīģeris� Tagad viņ� stāvēja starp viņu un atvērtajām durvīm, pa kurām viņa varēja iziet brīvībā. Viņa izmisusi sāka lauzīt rokas.

���� Dodiet man iespēju aizbēgt, � viņa lūdza, smakdama nost. � O, atļaujiet man aizbēgt, Osman bej! Vienīgi jūs varat to izdarīt, jo esat ļoti varens! Ļaujiet man aizbēgt!

Lielā einuha sejā parādījās tāda sa�utuma izteiksme, it kā viņas vārdi aizskartu ticības svētumu.

��� No harēma, kur es izrīkojos, nekad neizbēgs neviena sieviete! � viņ� dusmīgi teica.

��� Tad neiedomājieties man vēl apgalvot, ka vēlaties mani glābt! � An��elika nikni iesaucās. � Neiedro�inieties teikt, ka esat mans draugs! Jūs ļoti labi zināt, ka �eit mani sagaida tikai nāve!

��� Vai tad es nelūdzu tevi man uzticēties? Ak, Firuzē, kāpēc tev vienmēr vajag pretototies savam liktenim?� Klausies, mana mī|ā dumpiniece, es aiz�braucu no Meknesas pavisam ne tāpēc, lai apskatītos bruņurupu�us, bet gan tāpēc, lai mēģinātu satikties ar tavu iepriek�ējo saimnieku.

��� Ar manu iepriek�ējo saimnieku? � An�elika nesapra�anā pārjautāja.

��� Jā, ar Reskatoru, kristie�u pirātu, kur� tevi nopirka par trīsdesmit pieciem tūksto�iem piastru.

Pēk�ņi viss sagriezās An�elikas acu priek�ā. Viņu atkal, tāpat kā tas mē�dza notiki arī agrāk, katru reizi, kad viņa negaidīti dzirdēja �o vārdu, pār�ņēma tās savādās, moko�ās izjūtas, kurās cerības mijās ar skumjām, un viņa apjuka.

��� Man izdevās atrast vienu no viņa kuģiem, kur� stāvēja reidā pie Agadiras, un, kad kapteinis man pateica, kur viņ� atrodas, mēs ar Reskatoru apmainījāmies ar balo�a pasta sūtījumiem. Pa�laik viņ� brauc uz �ejieni� viņ� brauc tev paka|!

��� Viņ� brauc man pakaļ? � neticēdama savām ausīm, pārjautāja An��elika.

Un smagums, kas �ņaudza viņas sirdi, pamazām mazinājās. Viņ� drīz ie�radīsies pēc viņas�

Protams, viņ� bija pirāts, bet viņ� bija cilvēks, viņai garīgi tuvs. Toreiz, Kandijā, viņa nemaz neizjūta bailes viņa priek�ā.

Un tagad lai tikai viņ� parādās �eit, melns un izkāmējis, uzliek savu roku uz viņas izmisu�ās galvas � un dzīves siltums atkal ieplūdīs viņas dzīslās, izlīstot pa visu ķermeni.

Viņa ies viņam līdzi un jautās:

�Kāpēc jūs atdevāt par mani Kandijā trīsdesmit piecus tūksto�us piastru? Vai tie�ām es jums likos tik skaista, vai arī, kā teica Osmans Ferad�i, jūs izlasījāt zvaigznēs, ka mums lemts savienoties?�" Kas viņ� ir? �Atnācējs, kas ieradies no tālajiem gadsimtiem un atnesis sev līdzi nākotnes zinības�" Viņ� to aizvedis sev līdzi�

��� Tas nav iespējams, Osman bej! Jūs esat jucis! Mulejs lzmails nekad nepiekritīs mani atdot! Viņ� nepieder pie tiem, kas izlai� laupījumu no savām rokām. Vai Reskatoram atkal vajadzēs mani izpirkt ar zelta kaudzi, par kuru var nopirkt veselu kuģi?

Lielais einuhs pa�ūpoja galvu. Viņa sejā parādījās smaids, un An�elika atkal viņa acīs ieraudzīja to dvēseles skaidrību un labsirdību, kādu viņa redzēja tā skatienā, kad satikās ar viņu pirmajā reizē, uzskatot viņu par vienu no bībeles tēliem.

����� Neuzdod vairs sev liekus jautājumus, Firuzē, � viņ� teica priecīgā balsī. � Zini tikai vienu, ka zvaigznes nemeloja. Mulejam Izmailam būs sva�rīgs iemesls piekrist Reskatora prasībai, pie tam ne viens vien. Viņi pazīst viens otru, un viņiem ir daudz kopīgu darījumu. Mūsu valsts kase nespēj iztikt bez �ī kristie�u pirāta, kur� nepārtraukti papildina mūsu sudraba krāju�mus apmaiņā pret Marokas karogu, zem kura viņ� apbraukā jūras. Bet tas vēl nav viss. Mūsu sultāns svēti ievēro islama likumus, un viņam nekas cits neatliks kā samierināties. Jo tāda ir Allaha griba. Klausies: �is cilvēks, Reskators, kādreiz bija�

Osmans Ferad�i pēk�ņi apklusa, it kā no�agojās.

Cie�i skatoties viņam sejā, An�elika ieraudzīja, ka viņa acis ieple�as un tajās parādās �ausmas un izbrīns, tāpat kā toreiz Mazagrebas torņa aug�ā.

Viņ� vēlreiz no�agojās. Tad no viņa mutes pēk�ņi iz�ļācās asins strūkla, aptraipot An�elikas drēbes. Viņ� nokrita zemē knūpus ar plati izplestām ro�kām, ar seju smiltīs.

Viņam aiz muguras stāvēja gai�matains, bārdains, skrandās ģērbies milzis ar asiņainu dunci rokās.

��� Nu ko, meitenīt, vai esi gatava? � Kolēns Paturels jautāja.

Satraukta un pārsteigta An�elika pārkāpa pāri lielā einuha līķim un izgāja pa mūra sienas durvīm, kuras normandietis uzreiz aizslēdza.

Mirkli viņi stāvēja sienas ēnā.

Viņu priek�ā pletās smil�ainais laukums. Kolēns Paturels valdonīgi sa�ņēma savu ceļabiedrcni aiz rokas un vilka sev līdzi tā, it kā viņi mestos ūdenī. Da�i steidzīgi soļi � un viņus atkal slēpa melna tumsa. Viņi sastinga gaidās, bet viss bija mierīgs un kluss. Vienīgais sargs, kur� varētu viņus pa�manīt, nositās, krītot lejā no robotās mūra sienas.

Viņi pagāja zem vārtu arkas, un An�elika paklupa pret kaut ko mīkstu � �ķērsām gulo�u līķi. Tas bija vēl viens sargs, kuru izbēgu�ais gūsteknis bija nodūris ar savu dunci, lai tiktu pāri pēdējam aizsargvalnim. Tiklīdz bēgļi izgāja ārā pa vārtiem, tā viņiem sejā iesitās pretīgi salkana smaka. Pils pakājē atradās milzīga netīrumu kaudze. An�elika sekoja savam ceļvedim. Tas no�burk�ķēja:

��� Tas ir vislabākais līdzeklis, lai sajauktu pēdas� lai suņi neuzostu pē�das, ja rīt tos palaidīs mums pakaļ.

An�elika neprasīja nekādus paskaidrojumus. Nolēmusi bēgt, viņa jau ie�priek� bija gatava visu paciest.

Kolēns Paturels nobrauca lejā pa glumo, netīro reni, kuras dibenā tecēja ūdens strūklas. Pēc celtnieku projekta, �im ūdenim vajadzēja aiznest visus netīrumus, tomēr tas to nespēja. Nakts tumsa neļāva saskatīt, no kā sastāv �ie smirdīgie atkritumi, � un tas arī bija labāk. Bēgļi ar grūtībām, taustoties gāja uz priek�u starp necie�ami smirdīgajām mēslu kaudzēm. An�elika visu laiku slīdēja un klupa, un ķērās sava ceļabiedra skrandās, kas viņai palīdzēja tikt atpakaļ uz kājām. Kad normandie�a roka to satvēra, viņa jutās viegla kā pūciņa. An�elika atcerējās, ka par vergu karaļa spēku klīda leģendas. Da�as harēma sievietes bija redzēju�as, kā viņ� kailām rokām izgāja pret vērsi, kuru Mulejs Izmails tī�ām viņam uzsūtīja, lai noskatītos asiņainā izrādē. Mulejs Izmails lika viņiem cīnīties vienam pret otru. Kolēns Paturels uzvarēja vērsi, salau�ot tam kakla skriemeļus.

��� Liekas, tas ir �eit, � no�ukstēja normandietis.

Pēk�ņi viņ� nozuda, un An�elika palika viena tumsā.

��� Kur jūs esat? � viņa iesaucās.

��� �eit, aug�ā. Dodiet roku.

An�elika pacēla roku un juta, ka viņu saķer un ceļ aug�ā, nosēdina uz resna koka zara.

���� Vēl viens labs paņēmiens, lai sajauktu pēdas, vai ne, mazulīt? Bet tagad esiet uzmanīga!

Viņ� izdarīja kaut kādu akrobātisku manevru, kurā An�elika jutās kā pe�lavu maiss, kuru paceļ uz aug�u un pārmet pāri sienai. Atguvusies viņa sa�prata, ka guļ garā zaļā zālē un berzē sasitumu vietas. Kolēns Paturels nolēca lejā viņai blakus.

��� Vai viss kārtībā, meitenīt?

��� Jā. Kur mēs esam?

��� Sidi Radana dārzos.

��� Viņ� ir jūsu līdzzinātājs?

��� Nē, drīzāk otrādi. Bet es labi pazīstu �īs vietas, jo palīdzēju celt Ra�dana māju. Lūk, tur tās ugunis, kuras jūs redzat caur lapotni, � viņa terases lukturī�i. Ja mēs iziesim cauri viņa dārziem, mēs saīsināsim sev ceļu, apejot veselu pilsētas daļu.

An�elikai kļuva nelabi no smirdoņas, ar kuru bija sasūku�ās viņas drēbes. Viņa un Kolēns Paturels klusi zagās gar olīvu birzīm, kuras bija sastādītas visā dārza garumā kā dzīv�ogs. Pēk�ņi no mājas atskanēja skaļi suņu rējieni. Normandietis apstājās. Rējieni kļuva skaļāki un neatlaidīgāki � suņi vairāk un vairāk sāka plosīties, sajūtot sve�as smakas.

Biezie zaru mud�ekļi neļāva saskatīt cilvēkus, kurus uzmodināja suņi un kuri skrēja uz dārza malu, bet skaidri varēja redzēt lāpu ugunis un dzirdēt balsis, kas sasaucās arābu valodā.

��� Liekas� liekas, viņi uzsāku�i tvarstī�anu, � An�elika no�ukstēja.

��� To vajadzēja gaidīt.

��� Ko mēs darīsim?

��� Nebaidies, manu meitenīt.

Tie�i �ajā mirklī An�elika apjauta to neparasto dabas doto dāvanu, kurai pateicoties, normandietisKolēns Paturels divpadsmit gadus spēja ietekmēt divpadsmit tūksto�us gūstekņu, kuri bija nokļuvu�i Meknesas verdzībā no vis�da�ādākajām pasaules valstīm, piederot pie visda�ādākajām �ķirām. Viņa balss! �ī balss � mazliet parupja, tik pārliecino�a un mierīga � absolūti precīzi attēlojot viņa būtību. Kolēns Paturels nepazina paniku, iek�ēju satrau�kumu, no kā da�reiz sāk durt zem lāpstiņām, sasprindzinot nervus līdz mo�ko�am saspīlējumam.

Viņam nevajadzēja sevi saņemt rokās. Viņ� nedrebēja aiz bailēm, viņa sirds krūtīs vienmēr pukstēja mierīgi un līdzsvaroti un asinis dzīslās tikai ļoti retos gadījumos paātrināja savu darbību. Un �ī fiziskā bezbailība apvienojumā ar kautrīgu un drosmīgu dvēseli lika apjukt pat nāvei. Skatoties uz Kolēnu Paturelu, uzreiz gribējās viņu salīdzināt ar granīta klinti.

Tomēr tagad stāvoklis likās bezcerīgs. Pa aleju skrēja divi kalpi, turot siksnās lielus melnus suņus, kuri pirmie bija sacēlu�i trauksmi. Viņiem sekoja mājas saimnieks un pārējais kalpu bars ar lāpām rokās. Suņi devās taisni uz to vietu, kur stāvēja bēgļi.

Balsis tuvojās, varēja pat dzirdēt dego�o lāpu sprak�ķē�anu. To spo�ā gaisma dzirksteļu jūklī jau zibēja caur koku lapotnēm.

��� Mēs esam pazudu�i! � An�elika nopūtās.

��� Nebaidieties, manu meitenīt. Aizklājiet seju ar �adru un, lai nāk klāt kas nākdams, neizrunājiet ne vārda. Paklausiet un neko nejautājiet.

Viņ� ļoti maigi un valdonīgi noguldīja viņu uz mīkstajām sūnām. Viņa milzīgais augums pilnīgi aizsedza lāpu gaismu, un pārsteigums, kas viņu pār�ņēma, kad viņu saspieda �īs muskuļotās krūtis, bet bārdainā seja aizklāja viņas seju, izdzēsa jebkuru citu izjūtu. Kolēns Paturels saspieda viņu savos apskāvienos. Viņa bija kā mazs putniņ� viņa milzīgajās, cīpslainajās rokās, putniņ�, kuru varētu viegli no�ņaugt, tikai mazliet cie�āk saspie�ot. Viņa smakdama atmeta atpakaļ galvu, lai ieelpotu malku gaisa, nespējot apslāpēt vāju vaidu. Virs viņiem skanēja skaļi izkliegti vārdi arābu valodā. Saimnieks la�mājās, kalpi zobojās.

Tad saimnieks sāka kājām spārdīt Kolēnu Paturelu. Beidzot tas mazliet pacēla uz aug�u galvu, kurā vīdēja smaids.

��� O, Zozef Gaijār, � viņ� iesaucās franciski, � esi �ēlsirdīgs pret na�baga mīlētājiem! Kungs mums liecinieks � man nav desmit sievu kā tev.

Sidi Radani, francūzis, kur� iepriek� atsaucās uz Zozefa Gaijāra vārdu, bet tagad renegāts un sultāna kara munīcijas noliktavu pārzinis, piesarka aiz dusmām, piegrūda pie gūstekņa sejas dūri.

���� Ak, tu netīrais, pretīgais kristieti! Es tev parādī�u, kā nodoties ne�ķītrībām manos dārzos! Kad beidzot tevi sodīs tas Kungs par tavu nekaunību, Kolēn Paturel?! Tu aizmirsti, ka esi tikai vergs, ka tu�

��� Izbeidz, esmu tāds pats vīrietis kā visi pārējie un tāds pats francūzis kā tu, � labsirdīgi atteica normandietis, � izbeidz, draugs, tu ta�u nesāksi cclt traci un rīkot nepatik�anas nabadzīgam vergam par to, ka viņam beidzot izdevās savaldzināt meitenīti, kuru es pat neredzēju pēc sejas?

��� Es rīt pat pasūdzē�os par tevi sultānam.

���� Tev, kā redzams, ļoti gribas, lai visiem sargiem, kuri mani apsargā, nocērt galvas? Man sultāns liks uzskaitīt ne vairāk kā divdesmit piecus si�tienus ar nūjām. Viņ� mani pazīst. Da�reiz viņ� mani palai� vaļīgāk, it sevi�ķi �ādos gadījumos, un vergi, pateicoties manām pūlēm, strādā viņa labā ļoti labi, par ko viņ� da�reiz mani atalgo ar kaut kādu mauru meitenīti, vienu no tām, kura viņam mazliet jau apnikusi. Pēc manām domām, tādos gadī�jumos nevajadzētu būt pārāk piekasīgiem � vai tu man nepiekriti?

��� Bet kāpēc manā dārzā? � nevarēja rimties aizvainotais Sidi Rodani.

��� Te ir mīksta zāle, bez tam �eit mūs neredz mani biedri, kuri noteikti mūs apskaustu.

Renegāts noraustīja plecus.

��� Tu pateici � biedri! Neparko neticē�u, ka �iem izsalku�ajiem un noskrandu�ajiem vergiem pēc tik smaga darba vēl ir kādas tieksmes pēc sie�vietēm! Tikai tevi, kuru nekas nespēj nogurdināt, neietekmē smagais spaidu darbs, tāpēc arī tu nekādi nevari rimties.

���� Te tev pilnīga taisnība. Kad man bija tikai se�padsmit gadu, mūsu sād�as kirē jau toreiz teica: �Kolēn, mans dēls, mīlestība uz sievietēm tevi pazudinās!" Starp citu, Gaijār, vai tu atceries, cik jauki mēs padraiskuļojāmies ar mei�ām, kad atradāmies Kadisas ostā un tu vēl�

��� Neatceros, neko neatcerps! � ierēcās renegāts. � Bet nu, vācies no �ejienes, un ātri! Iedomājieties � manos dārzos! Bet kā tu �eit nokjuvi?

��� Pa vārtiņiem mūra sienā. Es pazīstu �o atslēgu � pats to liku.

��� Ak, bezgodi! Rīt pat lik�u apmainīt atslēgu.

Zem nūju sitienu krusas Kolēns Paturels un An�elika tika izvadīti pa vārtiņiem tālajā dārza stūrī. Tie izrādījās aizslēgti, tomēr kalpi, vīlu�ies par notiku�o, kas meta ēnu uz viņu modrību un centību, nepievērsa uzmanību vairs �im faktam. Viņi vienkār�i atvēra vārtiņus un izstūma ārā vergu kopā ar viņa draudzenīti.

Uz ielas valdīja pilnīga tumsa. Kolēns Paturels gāja pa priek�u, An�elika � da�us soļus aiz viņa. Haotiskais ieliņu jūklis viņai atgādināja to labirintu, kurā viņa nokļuva Al�īrā. Viņas pavadītājs gāja dro�i, bet tum�ajām �ķērsielām un ieliņām, likās, nekad nebūs gala.

��� Kad mēs beidzot tiksim ārā no pilsētas! � An�elika murmināja.

��� Mēs nemaz neiesim no tās ārā, � sekoja atbilde.

Normandietis pieklauvēja pie kādām durvīm, kurām blakus atradās logs

ar ko�i sarkanu re�ģi. Ielas lukturis apgaismoja logu. Cilvēks aiz durvīm ap�mainījās ar bēgli da�iem vārdiem pa mazo re�ģoto lodziņu, kas atradās dur�vīs. Tad atvērās durvis un parādījās cilvēks garā kaftānā, kādu nēsāja visi ebreji, bet no melnās cepurītes apak�as uz An�eliku lūkojās iegarenas, sam�tainas acis.

���� Tas ir Samuils Maimorāns, vecā Savarī znots, � viņu iepazīstināja Kolēns Paturels. � Mēs pa�reiz atrodamies �mellahā" � ebreju kvartālā. �eit mēs esam dro�ībā.

Pārējie bēgļi jau gaidīja blakus istabā. Venēcie�u lampu apgaismojumā, kurā vēl vairāk izcēlās viņu nodzertās, pelēkās, bārdām apaugu�ās sejas, ve�nēcietis Pi�inio, marķīzs dc Kormērs, Franss arlēzictis, Zans d'Arostegi, ve�cais Kaloens un Zans Zaks Parīzietis An�elikai likās kā pēdējie skrandu lā�i. Viņa uzreiz pat neapjauta, ka viņi sarunājas franciski. Viņa stāvēja, atspie�dusies pret durvīm, kamēr normandietis neizstāstīja saviem biedriem par viņu piedzīvojumiem. Kad viņ� izstāstīja par atgadījumu Sidi Radani dārzos, viņi vārtījās aiz smiekliem.

��� Var iedomāties, kādi viņiem būs ģīmji, kad līdz viņiem nonāks ziņa, ka tu aizvedi Muleja Izmaila favorīti?� Nu, Kolēn Paturel, izvirtuli, tagad tu vari �ēloties, cik gribi, ka tev, nabadziņam, vienmēr tiek atliekas!

Viņu smejo�ās sejas pievērsās An�elikai, un viņi uzreiz apklusa. Zans Zaks iesvilpās:

��� Fū! Domājams, jūs iztikāt bez kautiņiem? Liekas, meitene ievainota?

��� Nē, � Kolēns Paturels teica. � Tās ir melnā milzeņa asinis, kuru es nodūru.

An�elika novērsa skatienu un, apskatot savu apģērbu, ieraudzīja, ka tas ir netīrs un notraipīts ar asinīm.

Ienāca jauna ebrejiete ar skaistu atklātu seju. Viņas galvu klāja dārgs �ķidrauts. Viņa paņēma An�eliku aiz rokas un aizveda uz blakus istabu, kur stāvēja kubls ar karstu ūdeni. No ūdens cēlās garaiņi. An�elika sāka izģērb�ties. Ebrejiete gribēja viņai palīdzēt, bet An�elika atteicās. Viņa jutās ārkār�tīgi nogurusi. Pēk�ņi viņa piespieda pie krūtīm savas asinīm nota�ķītās drēbes, atkal ieraugot savu acu priek�ā melno, nedzīvo ķermeni.

�Neuzdod sev vairs nekādus jautājumus, Firuzē. Zini tikai vienu, ka zvaigznes nemeloja�"

Tagad An�elika vairs nespēja atturēties no asarām, kas viņu smacēja. Viņa ieelsojās, un asaras aumaļām tecēja pa viņas vaigiem tik ilgi, kamēr viņa mazgāja nost lielā einuha Osmana Ferad�i asinis.

.

Kolēna Paturēta plāns izcēlās ar savu nekaunīgo pārdro�ību. Neviens nespēja atcerēties tik viltīgu un riskantu bēg�anas mēģinājumu. Kamēr Muleja Izmaila sargi dzīsies viņiem pakaļ uz ziemeļiem un rietumiem, bēgļi slēpsies no saviem biju�ajiem mocītājiem da�u soļu attālumā, ebreju kvartāla sirdī. Bet pēc trīs dienām viņi dosies uz dienvidiem.

Mazākumtautību necilais stāvoklis tuvināja Meknesas ebrejus ar kristie��iem gūstekņiem. Par saisto�u posmu starp tiem kļuva vecais Savarī. Vecais aptiekārs mācēja apvienot ebreju un kristie�u naudas intereses, apvienot to centienus, iekarojot vispatiesāko un nesatricināmāko abu pu�u uzticību. Viņ� saveda kopā vergu mantzini Pi�inio venēcieti ar sava znota tēvu Zahariju Maimorānu, kur� bija Muleja Izmaila ieredzēts, jo sultāns pie viņa griezās pēc padomiem katru dienu. Zaharijs Maimorāns finansēja un nodro�ināja ar rezervēm visus Muleja Izmaila karagājienus. Nesavaldīgais arābs, pēc sava rakstura būdams iz�ķērdīgs, nevarēja iztikt bez mainītāju un augļotāju naudas palīdzības. Musulmaņu pilsēta nebūtu izdzīvojusi bez �o sve�zemnieku klāt�būtnes � mellaha, ebreju kvartāliem, no kuriem katru reizi, kad pilsētas iedzīvotājiem draudēja bads vai izputē�ana, nāca nauda un ēdiens. Tādējādi vienās un tajās pa�ās sienās sadzīvoja siseņi un skudras.

Arābs zināja, ka viņam pieder visa pasaule. Viņ� zināja, ka tad, kad nau�das lādes kļūs tuk�as, viņ� tās papildinās ar iekarojumu un laupī�anas pa�līdzību. Ebrejs varēja paļauties tikai uz savu taupību un, dzīvojot pastāvīgā satraukumā un domājot par sliktiem laikiem, mēģināja paredzēt visu, kas vien iespējams. Ziņas, kuras āfrikāņi guva savā vienkār�ā apmaiņas tirdzniecībā,

piegādāja visu laiku ceļojo�ais ebreju tirgonis, kas vienmēr zināja par visām cenām pasaules tirgos un visās bir�ās.

�īs divas pasaules, kuru spēki tika sakausēti vienā veselā, bet vienmēr palika pretimstāvo�i viens otram, atradās mū�īgā konfliktā, cīnoties par varas daļiņu ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Drāma gandrīz sāka jau atrisināties. Galu galā viss uzsprāga. Musulmaņi ar zobeniem rokās iedrāzās ebreju kvar�tālos. Zobena spēks uzvarēja naudas varu� bet pēc tam viss sākās atkal no jauna.

Ebrejiem bija bīstami pēc pusnakts atrasties arābu kvartālos. Arī mu�sulmaņiem labāk nevajadzēja pārāk ilgi aizkavēties Meknesas mellaha kvar�tālos.

Septiņi kristie�i jutās aizsargāti, noslēpu�ies �ajās sienās, kuras jau vai�rākus gadsimtus abpusēja naida un cīņas karstumā bija piesūku�ās ar tādu indi, ka kļuva nesatricināmas. Meknesas ebreji pa�laik bija panāku�i to, kas tiem izdodas ne bie�āk par vienu vai divām reizēm vienas paaudzes laikā, � viņu rokās lika koncentrētas pa�as lielākās naudas summas visā pilsētā, un Mulejs Izmails bija ar viņiem saistījies visda�ādākajos naudas darījumos. Savā lepnībā viņi uzskatīja, ka var darīt visu � pat dot patvērumu sultāna izbē�gu�ajiem vergiem. Un �ī apziņa deva slepenu gandarījumu Zaharijam Maimorānam, kad viņ�, parādoties pilī un krītot zemē pie Muleja Izmaila kājām, klausījās, kā tas ar putām uz lūpām satracināts kliedza par Kolēna Paturela un viņa biedru bēg�anu. Bet viņ�, Mulejs Izmails, jau aizsūtījis savus sargus viņiem pa pēdām. Bēgļus noteikti atvedīs atpakaļ, iekaltus ķēdēs, un viņ� tiem pielietos vismoko�ākos spīdzinā�anas veidus. Zaharijs Maimorāns glau�dīja savu garo bārdiņu, �ūpojot galvu un sakot:

� Tu pareizi darīsi, valdniek! Es saprotu tavas taisnīgās dusmas.

Mulejam Izmailam bija vērīgs skatiens, ar kuru viņ� spēja ielūkoties pat visapslēptākajās dvēseles dzīlēs, bet viņ� labi zināja, ka viņam nekad neiekļūt �ī ebreja, kur� aizdeva naudu jau viņa tēvam Mulejam Ar�i, domu pasaulē. Tās bija moko�as izjūtas, kas lika viņam apvaldīt savu naidu, jo nākotnē varēja radīt traģēdiju. �Kādreiz!� � viņ� domās sev nosolījās, skatoties uz aklajām mellaha kvartālu sienām. � Kādreiz!�"

Zaharija un Samuila mājā trīs dienas vilkās lēni un smagi. Otrās dienas vakarā ieliņā izcēlās troksnis. Garām brauca jātnieki, kuru zirgi skaļi klau�dzināja ar saviem pakaviem un nemierīgi spārdījās, jo ar sāniem skārās pie māju sienām, kas stāvēja pārāk tuvu viena otrai. Samuila sieva Rakele pie�cēlās, lai palūkotos pa logu, kuram priek�ā bija sarkanais re�ģis, un no�uks�tēja, jaucot fran�u un arābu vārdus:

���� Tie ir sultāna sargi, nēģeri. Viņi brauc pie Jākoba un Ārona Leijoniem, galvu iesālitājiem.

Sargi ieradās pie �iem cītīgajiem amatniekiem, lai viņus brīdinātu par to, ka viņiem jāsagatavo vairākas mucas ar sālījumiem. Sultāns, ārkārtīgi sa�dusmojies par vergu bēg�anu, savām rokām nocirtis divdesmit sargu galvas un apstājies tikai tad, kad bija pagurusi roka. �īs nocirstās galvas tiks iz�stādītas vispārējai apskatei krustcelēs pēc tam, kad Jākobs un Ārons vai kāds cits ebreju amatnieks tās kārtīgi iesālīs.

Tāda zemiska un netīra nodarbo�anās kā iesālī�ana bija uzlikta par pie�nākumu ebrejiem, jo vārds �mellahs" bija cēlies no arābu vārda �milhs", kas nozīmēja �sāls".

Tad atnāca kaimiņ� un �ukstus izstāstīja pēdējos jaunumus. Kareivji, kuri metu�ies pakaļ bēgļiem, vēl nav atgriezu�ies. Viegli var stādīties priek�ā, kā viņi trīcēs aiz bailēm, atgrie�oties tuk�ām rokām. Starp citu, sprie�ot pēc visa, baumas par verdzenes bēg�anu no harēma un lielā einuha nogalinā�anu vēl nav izplatīju�ās. Kad tās nonāks beidzot līdz sultāna ausīm, neviens nespēj iedomāties, līdz kādai pakāpei uzvirmos viņa dusmas!� Cik daudz darba būs Jākobam un Āronam Leijoniem�

An�elika gaidīja, sē�ot starp izgreznotajām ebrejietēm, kuru ko�ie un dār�gie tērpi atgādināja upurveltes, kas domātas svētajiem pī�ļiem. Viņas bija izdaiļoju�ās zaigojo�iem dārgakmeņiem un tīra zelta rotaslietām, tērpos, kuri bija pa�ūti no spīdīga atlasa, kas laistījās zaļos, sarkanos, oran�os un citron�dzeltenos toņos, viļņojās ko�i svītraini pārklāji, un visa �ī skaistuma vidū pat viņu melnās acis un dzintarkrāsas āda, likās, mirdzēja pa�apmierinātībā un bagātībā. Blakus ebreju vīrie�iem, kuri savos garajos lapserdakos atgādināja kārnus, melnus run�us, tie�i sievietes izcēlās ar greznību un bagātību, sie�vietes un viņu bērni, neaprakstāmi skaisti un gudri, un arī ģērbti ko�os tēr�pos. Sāra, Rufs un Agars, māte, viņas meitas, vedekla Rakele, mazais Joass, Je�ua un skaista kā lellīte mazulīte Avigeja.

Viņi dalīja ar An�eliku savu sauso maizīti � macu, rīsus ar safrānu, portugāļu mencu un sālītus gurķus. Bet pa�laik An�elika nepieskārās ne men�cai, ne sālītajiem gurķiem. Viņas uzmanība bija piesaistīta kliedzieniem un vezumu �īkstē�anai uz ielas. Vezumā veda galvas sālī�anai.

��� Sargies! Sargies! Ātrāk!

Sargiem pa�iem negribējās aizkavēties mellahā.

Beidzot viņi aizbrauca. Bet rit viņi atbrauks atkal un atvedis sev līdzi jaunas nocirstas galvas�

Rakele ar nomierino�u, maigu �estu uzlika An�elikai uz pleca savu roku un pasmaidīja.

�Kāpēc �ie vīrie�i un sievietes tik ļoti riskēja mūsu dēļ?" � An�elika nodomāja.

Zobens, kas vizēja virs bēgļu galvām, tagad gūlās arī virs katras ebreja galvas: gan virs juveliera Samuila, gan virs sprogainās, divgadīgās mazulītes Avigejas, kas mierīgi gulēja uz. savas mātes ceļgaliem, spīdinot zelta auska�riņus, kuri maigi skārās pie apaļajiem bērna vaidziņiem.

��� Viss ir labi, � jau kuro reizi atkārtoja Rakele.

Tie bija gandrīz vienīgie fran�u vārdi, kurus viņa zināja. Un kad viņa tos izteica, dzīvās acis ar jautrajām uguntiņām un valdzino�ais smaids atgādināja An�elikai, ka �ī sve�zemniece � vecā Savarī meita.

Viņai nebija daudz laika, lai pienācīgi apraudātu savu veco draugu Savarī. Da�reiz viņa pat pieķēra sevi pie domām, ka tāpat kā agrāk gaida viņu. Viņa nespēja iedomāties, ka, atkal dodoties ceļā, viņai blakus nebūs straujā, ne�nogurdināmā un vienmēr dzīvespriecīgā Savarī, kur� katrā laikā bija gatavs sniegt padomus, sajūtot sve�u vēju smar�u, �veiksmīgu ceļojumu aromātu".

��� Lai nolādēts Mulejs Izmails! � viņa iesaucās arābiski.

��� Lai nolādēts! Lai nolādēts! Lai simtkārt nolādēts Mulejs Izmails! � atkārtoja viņai pakaļ ebrejietes un sāka �ukstus lasīt lūg�anas.

Nāko�ās dienas vakarā uz Samuila Maimorāna māju atnāca Espri Kavaijaks. Kopā ar viņu atnāca vēl viens gūsteknis, Maltas ordeņa bruņinieks Reno de Marmondcns. Visa Meknesa bija satraukuma pārņemta. Pilsētā jau bija paklīdu�as baumas par neticamo skandālu � no sultāna harēma izbēgusi verdzene. Pie �slepenām durvīm" atrasts lielā einuha līķis.

Ko tagad teica, ko darīja Mulejs Izmails?

Bezspēcīgs un izmisis viņ� gulēja uz grīdas un atkārtoja:

�� Man bija tikai divi draugi, kuri bija tuvi manai sirdij: Osmans Ferad�i un normandietis Kolēns � un es vienā un tajā pa�ā dienā zaudēju abus!

Sievieti viņ� nepieminēja � to viņam aizliedza arāba kautrība. Bet neviens ne�aubījās, ka tad, kad zaudējuma sāpes sitīs augstāko vilni, sekas būs briesmīgas. Kādi me�onīgi gājieni, kādi asiņaini slaktiņi spēs remdēt �o izmisu�o un savādo sirdi?

��� Mums jānogaida vēl viena diena, � Kolēns Paturels teica.

Pārējiem bēgļiem pēc �iem vārdiem izspiedās sviedri uz deniņiem. Viņi

vairs nevarēja sēdēt un gaidīt mellaha sienās � gaidīt tik daudz stundas no

vietas! Ja tie paliks �eit vēl vienu dienu, Mulejs Izmails sajutis viņus caur biezajām sienām.

��� Tikai vienu dienu, � tikpat mierigā balsi atkārtoja normandictis.

Bēgļu sirdis atkal iestājās miers un pa�pārlieciba. Kolēna Paturela spēks

neļaus sultānam sajust viņu klātbūtni pilsētā.

Zaharija Maimorāna neparastā aukstasinība un izturiba ari neļaus nojaust viņu atra�anos un jauks pēdas asinssuņiem.

Pa�laik viņus meklēja uz ceļiem, kuri veda Mazagranas virzienā. Visiem tika izsūtīti draudu paziņojumi, ka, ja bēgļi drīzumā netiks atvesti atpakaļ uz Meknesu, tad neizveicīgie �eihi par to samaksās ar savām galvām.

Tad An�elika ilgi klausījās, kā vergu karalis sarunājas ar Maltas ordeņa bruņinieku de Marmondena kungu. Maltas bruņiniekam � pēc skata viņam varēja būt gadu piecdesmit � vajadzēja pēc Kolēna Paturela bēg�anas tur�pināt normandie�a iesākto lietu. Kop� �odienas viņa pienākumos ietilps kār�tības uzturē�ana kristie�u gūstekņu vidū, taisnīgu lēmumu pieņem�ana un strī�dīgu jautājumu iz�ķir�ana.

���� Uz to var dro�i paļauties, bet uz. to atkal nepaļaujies un nekad neuz�ticies, � Kolēns Paturels teica. � Un nekad neatstāj blakus katoļiem pa�reizticīgos�

Tad Kavaijaks un de Marmondena kungs aizgāja, lai atgrieztos vergu kvartālos. Viņi bija saņēmu�i uzdevumu ebreju kvartālos, bet pārāk ilga prombūtne varēja izsaukt aizdomas. Bēgļu aizie�anas dienā no pilsētas viņi apsolīja atnākt, lai paziņotu viņiem pēdējos jaunumus.

Pagāja vēl viena diena. Nāko�ajā rītā, kad An�elika atradās viena sievie�u istabās, pie viņas pienāca viens no viņas nākamajiem ceļabiedriem marķīzs de Kermērs un palūdza ieliet krūzītē verdo�u ūdeni, vēlēdamies lietderīgi izmantot brīvo laiku, lai noskūtos. Se�os verdzības gados viņ� tikai retu reizi varēja atļauties tādu greznību, pie tam asmens vietā viņam nācās izmantot stikla pudeles lausku.

��� Jums ir paveicies, mans bērns, ka jums pagāju�as secen �āda veida rūpes! � viņ� teica, viegli pieskardamies An�elikas vaigam. � Ak, Kungs, cik jums maiga āda!

An�elika palūdza viņu turēt savu krūzīti abām rokām, lai, nedod Dievs, neiznāk noplaucēties, kad viņa lies tajā verdo�u ūdeni. Bretaņas mui�nieks aplūkoja An�eliku ar dzīvu interesi.

��� Kāds baudījums beidzot redzēt francūzieti, piedevām vēl tik jauku! � viņ� iesaucās. � Ak, manu skaistulīt, cik �ēl, ka man jārādās jums tik no�ēlo-

16�286 jamā izskatā! Bet pagaidiet � tiklīdz mēs atgriezīsimies Parīzē, es uzreiz pasūtī�u sev pāri sarkanu atlasa ringravu, kuri tik bie�i man rādījās sapnī, nabadzīgam, skrandainam gūsteknim.

An�elika iesmējās.

��� Mūsu modes pielūdzēji vairs sen nenēsā ringravus, messīr.

��� Patie�ām? Bet kas tagad ir modē?

��� īsas, piegulo�as bikses, ar sprādzēm saspraustām zem ceļgaliem, un tikpat gar� kamzolis ar greznām ri�ām.

��� Aprakstiet man visu smalkāk, � marķīzs palūdza, apsē�oties blakus An�elikai uz spilveniem.

Viņa labprāt izstāstīja viņam visādus sīkumus, domādama, ka parūkā viņ� laikam būtu mazliet līdzīgs hercogam de Lozēnam� De Lozēnam, ieģērbtam katordznieka kreklā, kura mugura ne reizi vien iepazinusi nēģeru uzraugu nūju sitienus.

��� Iedodiet man jūsu roku, mana mīļā, � pēk�ņi teica de Kermērs.

Viņa izstiepa roku, un viņ� to noskūpstīja. Kad viņ� atkal paskatījās uz

An�eliku, viņa skatiens bija pārsteiguma pilns.

�� Jūs ta�u esat bijusi galmā, par to nav nekādu �aubu! � viņ� iesaucās. � Vajag tūksto�iem rei�u sniegt roku Versaļas Lielajā galerijā, lai iemācītos to pasniegt ar tik izsmalcinātu �estu un tik apburo�u manieri. Un vēl � esmu gatavs saderēt, ka jūs tikāt stādīta priek�ā karalim. Sakiet, vai man ir taisnī�ba?

��� Ak, kungs, kāda tam vairs nozīme?

�� Noslēpumainā skaistule, pasakiet man, kā jūs sauc? Kāds savāds atga�dījums jums lika nokļūt berberu gūstā?

��� Bet jūs, kungs?

��� Marķīz!

Kolēna Paturela balss pārtrauca viņu sarunu. Milzīgais normandietis stā�vēja uz istabas sliek�ņa, un viņa vērīgais gai�i zilo acu skatiens zem biezajām uzacīm cie�i lūkojās sievie�u istabas puskrēslā.

Kermērs atbildēja:

��� Es jūs klausos, jūsu majestāte.

�ajā uzrunā nebija nekāda izsmiekla. Kristie�i gūstekņi bija pieradu�i tie�i tā vērsties pie cilvēka, kuram vairāku gadu laikā izdevās uzturēt stingru kār�tību viņu cietsirdīgajā un tik savādajā pasaulē. Tie, kas par viņu jūsmoja, uzrunāja viņu �jūsu majestāte" ar mīlestību, tie, kas no viņa baidījās, � ar baiļu pieskaņu, bet visiem �is tituls skanēja ierasti. Gūstekņiem vajadzēja cil�vēku, kur� viņus vadītu un atbalstītu, un Dievs tam liecinieks � Kolēns

Paturels drosmīgi aizstāvēja savu kristie�u brāļu intereses. Viņ� panāca, ka viņiem pie�ķīra lazareti, kur ķirurgi ārstēja slimniekus, ēdiena kvalitātes uzlabo�anu, vīna, �ņabja un tabakas izsnieg�anu, atļauju nestrādāt kristie�u svētkos �etras dienas gadā un beidzot � tēvuizpircēju atbrauk�anu uz Meknesu. Tiesa, pēdējais pasākums daļēji cieta neveiksmi, tomēr tas atvēra durvis jaunām pārrunām nākotnē. Marķīzs de Kermērs patiesi jūsmoja par Kolēnu Paturelu un izpildīja viņa pavēles ar vislielāko prieku, tā ka, pēc viņa domām, Kolēns Paturels bija īsts priek�nieks, kādus ne vienmēr gadījās satikt marķīzam viņa kara virsnieka karjeras laikā. Kad Kermērs nokļuva gūstā, viņ� tajā laikā bija divdesmit divus gadus vecs leitnants, bet Meknesā sāka �kalpot" pie vergu karaļa kā viņa personīgais miesassargs. �is mui�nieks ar zobenu un rapieru rīkojās kā neviens cits Meknesas gūsteknis, un normandietis panāca, ka tam atļāva bez darba cērtņa nēsāt līdzi arī zobenu. Uzzinājis, ka viņa komandieris nodomājis tre�o reizi mēģināt bēgt, marķīzs nolēma doties viņam līdzi. Citiem vārdiem sakot, Kolēns normandietis atstāja Meknesu ar visu savu ��tābu".

Pa�laik viņ� sasauca kopā visus savus �virsniekus":

��� Nāciet visi �urp!

Gūstekņi ienāca un nostājās sava komandiera priek�ā. Kermērs arī nostā�jās viņu ierindā.

���� Draugi, rīt mēs dodamies ceļā. Pēdējos norādījumus es jums snieg�u mazliet vēlāk, bet vispirms man gribētos, lūk, ko pateikt. Mēs būsim astoņi cilvēki: septiņi vīrie�i un viena sieviete. Visdrīzāk �ī sieviete būs mums trau�cēklis ceļā, bet vajag atzīt, ka viņa ir pelnījusi, lai mēs viņai palīdzētu izkļūt brīvībā. Tomēr atcerieties, ka jums jābūt ļoti uzmanīgiem un, lai mēs veiksmīgi atgrieztos atpakaļ dzimtenē, mums jāturas kopā plecu pie pleca. Mūs noteikti ceļā sagaidīs slāpes, nogurums, karstā tuksne�a saule un bailes� Lai tam visam klāt pievienojas arī naids� Naids, kur� ir vērsts uz vienu un to pa�u objektu� Es domāju, ka jūs sapratāt, ko es vēlējos teikt� Nekas nedrīkst notikt mūsu starpā, citādi mēs visi pazudīsim! �ī sieviete, � un viņ� ar pirkstu norādīja uz An�elikas pusi, � nepiederēs nevienam no mums, viņa ir pati par sevi� Viņa riskē ar dzīvību tie�i tāpat kā mēs visi. Mūsu acīs viņa nav sieviete, viņa � mūsu biedrs. Pirmo, kas sāks uzfri�ināt seksti un mēģinās flirtēt ar viņu vai ari neizrādīs viņai pienācīgu cieņu, es sodī�u � jūs visi zināt, kā. Viņ� pacēla uz aug�u divas milzīgas dūres. � Bet ja viņ� arī pēc tam nerimsies, mēs viņu tiesāsim pēc mūsu likumiem, un viņ� paliks par barību tuksne�a plikgalvainajiem maitas putniem�

�Cik labi un cik skarbi viņ� runā", � An�elika nodomāja.

Viņa tik bie�i bija novērojusi Kolēnu Paturelu pa savu novēro�anas lūku, ka pazina viņu daudz labāk nekā viņ� An�eliku. Viņ� tai bija labi pazīstams, bet redzot viņu tuvumā, viņa juta, ka viņai pa muguru skrien skudriņas, un viņai bija baigi skatīties uz viņa rētām: dziļām, tum�ām apdeguma rētām, va�u atstātajām pēdām un tām rētām, kuras it sevi�ķi aizkustināja viņas sirdi, � dziļas brūces delmu aug�pusē, ko atstāja naglas, kad viņ� tika piesists krustā pie Jaunajiem vārtiem. Viņam vēl nebija �etrdesmit gadu, bet viņa deniņus jau skāra balti pavedieni � vienīgais �ī cilvēka vājuma liecinieks, cilvēka, kura raksturs un ķermeņa uzbūve, likās, atgādināja granīta klintis.

��� Jūs esat ar mieru? � viņ� jautāja un deva saviem biedriem da�as minūtes apdomā�anai.

��� Piekrītam, viņi atbildēja vienbalsīgi.

Tomēr marķīzs uzstādīja vienu noteikumu:

��� Tikai līdz tam laikam, kamēr mēs neatgriezīsimies atpakaļ kristie�u zemēs.

��� Pats par sevi saprotams, palaidni! � jautri iesaucās Kolēns Paturels, uzsitot uz pleca savam miesassargam. � Tur katrs būs pats par sevi, un lai dzīvo brīvība, visas brīvības! Ek, draugi, kā mēs tad uzplostosim!

��� Es ēdī�u veselas trīs dienas! � teica Zans Zaks, izvalbot acis.

Vīrie�i izgāja, stāstot viens otram, ar ko nodarbosies savās pirmajās brīvī�bas stundās, atrodoties vai nu Portugāles cietok�ņa sienās Mazagranā vai Seūtā.

Kolēns Paturels palika istabā kopā ar An�eliku.

��� Jūs sapratāt, ko es teicu? Jūs tam piekrītat?

��� Protams. Esmu jums pateicīga, kungs.

��� Es to teicu ne tikai jūsu dēļ, bet ari mūsu, vīrie�u, dēļ. Ja �āda ce�ļojuma laikā, kāds sagaida mūs, sāksies strīdi un nesaskaņas, tā būs ka�tastrofa. Bet kas rokās tur strīda ābolu, kop� pastāv pasaule? Sieviete! Kā teica mans kirē Senvalcriānoko: �Sieviete � uguns, vīrietis � pakulas, bet sātanam atliek tikai uzpūst". Es sākumā iebildu pret jūsu klātbūtni. Mēs jūs paņēmām, godinot vecā Savarī piemiņu. Ebreji ne par kādu naudu negribēja mums palīdzēt, ja kopā ar mums nebūsiet jūs. Viņi uzreiz neuzņem savā pulkā sve�inieku, bet ja uzņem, tad uzskata to par savējo. Tā tas nolika ar veco Savarī � viņu tie uzņēma kā savējo. Viņ� par katru cenu gribēja jūs izvilkt no harēma, un mums vajadzēja rēķināties ar viņa pēdējo vēlē�anos. Esmu priecīgs, ka jūs esat kopā ar mums. Vecais Savarī man ļoti patika�

viņ� bija lielisks cilvēks. Bet cik daudz viņ� zināja! Simts, nē, tūksto� reizes vairāk nekā mēs visi kopā ņemti! Tātad mēs ņemam jūs līdzi. Bet man jums jālūdz, lai jūs, tā sakot, turētos pieklājības rāmjos. Jūs sieviete, un sieviete ar lielu dzīves pieredzi � tas redzams pēc tā, kā jūs izturaties pret vīrie�iem. Tad, lūk, neaizmirstiet, ka vīrie�i, kuri jūs pavadīs �ajā ceļā, vairākus gadus gandrīz pilnīgi bija izolēti no sievie�u sabiedrības. Nevajadzētu viņiem lieki atgādināt, kā viņiem pietrūka visus �os gadus. Tāpēc turieties savā nostūrī un aizsedziet seju ar �adru kā visas musulmaņu un mauru sievietes. Tā nemaz nav tik slikta mode� Jūs mani sapratāt?

An�elika juta, ka tas viss sāk viņu kaitināt.

Viņa saprata, ka normandietim taisnība, bet maniere, ar kādu viņ� centās to pasargāt, viņai bija nepatīkama. Vai tie�ām viņ� iedomājas, ka An�elika uzskata par pievilcīgiem �os apaugu�os, bārdainos kristie�us ar pelnu pelēkām sejām, piedevām vēl smirdo�us? Viņa nekad nevēlētos nevienu no viņiem ne par kādiem pasaules dārgumiem! Ja jau viņu lūdz turēties tālāk no viņiem, viņa to darīs ar vislielāko prieku. Un viņa ironiski izmeta:

�� Jā, jūsu majestāte.

��� Tagad nav nekādas vajadzības tā mani uzrunāt, meitenīt. Es noliku kroni, atdodot to bruņiniekam de Marmondenam. Kop� �ī brī�a esmu vien�kār�i Kolēns Paturels no Senvalerīanko. Bet kā jūs sauc?

��� An�elika.

Barve�a bārdainajā sejā parādījās smaids, un viņ� uzmanīgi paskatījās uz savu sarunu biedreni.

��� Ei nu? Tas ta�u nozīmē �eņģeļu taisnīgā"? Lūk, tāda arī palieciet!

Vakarā pie bēgļiem atkal ieradās bruņinieks de Marmondcns.

��� Domāju, ka pa�laik ir vislabākais laiks atstāt pilsētu, � viņ� teica. � Pienāca ziņojums, it kā uz ceļa, kas ved uz Santakrusu*, manīti kristie�u bēgļi � redzams, mauriem rādījās vīzijas. Tagad visa uzmanība pievērsta �ai apkārtnei. Jums laiks doties ceļā.

Kolēns Paturels sabu�ināja savus gai�os matus, un viņa cietie sejas vaibsti pauda apjukumu.

���� Es pēk�ņi sāku �aubīties� Vai es varu� Ak, bruņinieka kungs, es domāju par visiem tiem nelaimīgajiem, kas paliek �eit, verdzībā, kurus es pametu�

Santakmsa � Agadiras portugāļu nosaukums.

��� Nepārmet sev neko, manu brāli, � bruņinieks de Marmondens teica. � Tev vajag bēgt � citādi tevi sagaida dro�a nāve un tavi biedri jebkurā ga�dījumā zaudēs tevi.

���� Kad es atgriezī�os kristie�u zemēs, � Kolēns Paturels teica, � es paziņo�u par tavu likteni Maltas bruņiniekiem, lai viņi pēc tam mēģinātu tevi izpirkt.

��� To nevajag.

��� Ko tu runā?

��� Es nevēlos atstāt Meknesu. Esmu mūks un garīdznieks, un es zinu, ka mana vieta ir �eit, gūstekņu vidū.

��� Tu beigsi dzīvi uz mieta.

��� Iespējams. Bet mūsu ordeņa biedrus māca, ka bruņinieka cienīga nāve � mocībās. Bet tagad, ardievu, mans brāli�

��� Ardievu, bruņinieka kungs.

Abi vīrie�i cie�i apkampās.

Tad Reno de Marmondens apskāva arī pārējos gūstekņus, kuri devās garā un bīstamā ceļā. Katru apskaujot, viņ� nosauca tā vārdu, it kā mēģinot to ieslēgt savā sirdī.

��� Pi�inio venēcietis, �ans Zaks Parīzietis, Franss arlēzietis, marķīzs de Kermērs, Kaloens flāmietis, �ans d'Arostegi, basks.

Pieejot pie An/.clikas, viņ� paklanījās bez vārdiem.

Beigu�i atvadīties, gūstekņi klusēdami izgāja tum�ajās Meknesas ielās.

9

Bēgji kristie�i piesedza sejas ar saviem burnusiem. Viņi uzvilka arābu apģērbus, bet sejas noskuva un, lai padarītu tās melnīgsnējas kā vietējiem iedzīvotājiem, nosmērēja ar grieķu rieksta �aumalas novārījumu. Rudais �ans �aks Parīzietis bija izņēmums � viņ� uzvilka garo ebreju lapserdaku un mel�no cepurīti. An�elika, ietinusies atbilsto�ā arābu sievietes tērpā ar neskai�tāmiem pārklājiem un �adru, kas pilnīgi nosedza viņu, atskaitot acis, domās svētīja mauru nevaldāmo greizsirdību, kuras dēļ viņa tagad varēja tik labi nomaskēties.

� Un mēģiniet, cik vien iespējams, acis turēt nolaistas, � Kolēns Paturels viņai ieteica. � Jāņem vērā tas, ka mauru sievietēm nav tādu acu kā jums.

Viņ� tai nepateica, ka Mulejs Izmails aizsūtīja atsevi�ķu sargu nodaļu meklēt sievieti �ar zaļām acīm". Pa�a gai�i zilās acis un milzīgais augums bija viņam pamatīgs traucēklis. Marokā bie�i pieminēja, ka no viņu valsts iedzīvotājiem tikai diviem cilvēkiem ir se�as pēdas un vienpadsmit collas gari augumi: lielajam einuham Osmanam Ferad�i un vergu karalim Kolēnam Paturelam.

Tāpēc normandietis nolēma braukt kā pārlicis tirgotājs, pārvietojoties jā��us uz kamieļa, nevis ejot kājām. Aiz viņa uz. mūļa sēdēja tā sieva � An�clika.

Pārējie bēgļi, kas attēloja kalpus, un �ans �aks Parīzietis, spēlējot ebreja uzrauga lomu, gāja kājām, bruņoju�ies lokiem un bultām, kas bija raksturīgs arsenāls mazai tirgotāju karavānai, jo musketes Meknesā bija retums, tās bija domātas tikai sultāna apsardzei.

Biezajā tumsā, kuru apgaismoja tikai luktura gaisma, katrs no gūstekņiem ieņēma savu vietu. Maimorāns �ukstus viņiem deva vēl pēdējos norādījumus. Netālu no Fcsas, pie Sebonas, viņus gaidīs tā brālis rabīns. Viņ� tiem ļaus atpūsties savā mājā Fesā un iedos uzticamu pavadītāju, kur� ies kopā ar viņiem līdz Ksauenai, kur tos nodos cita metadora gādībā. Tas nodarbojas ar tirdzniecības lietām, tāpēc savās darī�anās bie�i brauc uz Seūtu. Viņ� iz�vedīs bēgļus cauri mauru nometnei, noslēps viņus piekrastes klintīs un, ie�braucot pa pilsētas vārtiem, brīdinās par viņu atbrauk�anu gubernatoru, kur� atsūtīs pēc viņiem laivas vai kareivju nodaļu. Maimorāns ieteica bēgļiem visu laiku sekot līdzi savai uzvedībai, neaizmirstot vajadzības gadījumā divdesmit reizes paklanīties līdz zemei, pievēr�ot sejas Mekai, un � pirmkārt � kad viņiem vajadzēs nokārtot mazās darī�anās, nedarīt to stāvus, tāpēc ka ar to pilnīgi pietiks, lai viņus pamanītu no tālienes, sazīmējot viņos kristie�us.

Tās visas bija detaļas, bet veiksmīgai bēg�anai visam bija svarīga nozīme. Par laimi, visi bēgļi pilnībā bija apguvu�i arābu valodu un labi zināja vietējās para�as. An�elikai kā maura sievai vajadzēja zināt tikai vienu likumu � vien�mēr klusēt.

Kamielis lieliem soļiem devās pa tuneļveidīgajām ieliņām. Klusums bija tikpat dziļ� kā apkārtējā nakts tumsa.

�Ja nakts varētu ilgt mū�īgi!" � An�elika nodomāja.

Vēsais vējiņ� uzvējoja kodīgu deguma smaku. An�elika tomēr spēja tumsā saskatīt, ka augstās mellaha sienas pazuda, dodot vietu būdām, kas bija celtas no bambuka un niedrēm, un tā kā durvis bija atvērtas, tad nakts tumsā labi varēja redzēt, ka iek�pusē kā mirgojo�i sarkani ziedi spīdēja viņu mazo pa�vardu liesmas. To dūmi plūda pa sauso lapu jumtu. Apkārt pavarda ugunij sēdēja notupu�ies cilvēki.

Ļoti drīz bēgļus sāka apriet suņi. Izbēgu�ie gūstekņi zināja, ka pa�laik viņi brauc cauri diviem vai trijiem tūksto�iem būdu, kurās dzīvoja sultāna melnie gvardisti un kuras veido priek�pilsētu pie mellaha vārtiem.

Atskanēja klusas, aizsmaku�as balsis, un mazajai karavānai tuvojās ne�skaidri silueti. Kaut arī nebija nekādu lukturu, nēģeri viegli orientējās tumsā. Zans �aks Parīzietis paskaidroja, ka viņa saimnieks Si Muhameds Ra�ids, tirgotājs no Fesas, atgrie�as mājās, ceļojot pa naktīm, lai izbēgtu no dienas karstuma. Slavenais vergu rakstvedis tik labi mācēja atdarināt pat to sevi�ķo akcentu, ar kuru runāja arābu ebreji, ka sargiem neradās pat ne mazāko aizdomu.

Kamielis gāja savā nesteidzīgajā gaitā, kas visus noveda gandrīz līdz iz�misumam. No visām pusēm viņus aprēja suņi. Būdas, būdas, kad tās beigsies? Kodīgā kizjaka smaka un eļļā uzkarsēto �āvēto zi\ļu smaka�

Beidzot pirmā bīstamības josla palika aiz muguras, bēgļi izgāja uz iemīta, stingra ceļa un gāja pa to līdz pa�am galam. Parādījās pirmie austo�ās saules stari, un An�elika ar smeldzo�u sirdi ieraudzīja, ka debesis kļūst bālākas, ietonējoties gan bāli zaļās, gan sārtās nokrāsās � līdzinoties perlamutram. Pa�reiz karavāna gāja pa ceļu, gar kura malām vēl da�viet auga olīvkoki, bet izskatījās, ka tālāk �is ceļ� ved tuksnesī.

Aiz pagrieziena parādījās būda un lopu aploks. An�elika nedrīkstēja uz�dot saviem ceļabiedriem nevienu jautājumu. Viņas nemiers pieauga arī tāpēc, ka viņa nezināja, kur pa�reiz atrodas. Nevarēja zināt, no kuras puses viņiem draud briesmas vai arī kādas viņiem izredzes uz veiksmi. Pēc dabas būdama darbīga, An�elika nervozēja arī tāpēc, ka bija pārvērtusies par nedzīvu maisu, kuru pārvadāja uz mūļa. Ja viņus gaida neveiksme vai pat nāve, tad An�elika vismaz gribētu zināt, kas viņus atmaskojis! Vai tālu līdz Fesai, kur ebreji viņiem apsolīja pavadītāju?

Karavāna turpināja iet uz priek�u. Kungs, vai Kolēns Paturels neredz, ka priek�ā atrodas būda?

Kad no tās iznāca arābs, An�elika tikai ar lielām pūlēm noturējās, lai skaļi neiekliegtos.

Bet arābs mierīgi pienāca pie karavānas.

Normandietis lika kamielim nokrist uz ceļiem, lai mierīgi nokāptu no tā muguras.

��� Kāpiet nost, bērniņ, � An�elikai teica vecais Kaloens.

Viņa nokāpa no sava mūļa muguras. Visi bēgļi uzvēla sev plecos maisus ar ēdamajiem. An�elikai bija tikpat liels maiss kā pārējiem. Marķīzs de Kermērs nespēja noturēties un sāka protestēt, vēl arvien aizsedzot muti ar burnusu.

���� Uzvelt tādu smagumu uz sievietes vājajiem pleciem! Jūs mani pār�steidzat, jūsu majestāte.

���� Bet tu man pasaki, kas vēl aizdomīgāks var likties musulmanim kā sieviete, kura tuk�ām rokām iet pakaļ vīrie�iem, kuri visi apkrauti kā ēzeļi? � Kolēns Paturcls iebilda. � Mēs nevaram atļauties darīt �ādas muļķības. Mūs vēl var pamanīt un sazīmēt.

Viņ� pats uzlika uz jaunās sievietes pleciem maisus.

��� Jums nāksies mums piedot, meitenīt, � Kolēns Paturcls teica. � Pie tam mums nav tālu jāiet. Mēs pa dienu slēpsimies, bet naktīs kustēsimies uz priek�u.

Arābs paņēma kamieli un mūli aiz pavadām un ieveda tos aplokā. Ve�nēcietis Pi�inio noskaitīja viņam naudu, un bēgļi gāja tālāk pa taciņu, kura bija nobērta ar akmens �ķembām. Drīz aiz nelielā pakalna skatam pavērās pla�i, niedrēm apaugu�i klāni, aiz kuriem, kaut kur tālāk, kur nesniedzās skats, tecēja upe.

���� Mēs slēpsimies visu dienu �ajā purvā, � Kolēns Paturcls paskaidroja. � Lai katrs klusi sē� savā stūrī, lai pēc mums vēlāk nepaliek pārāk liela platība ar nolauztām niedrēm. Kad satumsīs, es raidī�u signālu, iekliedzoties kā naktsputns, un mēs satiksimies, lūk, tā me�iņa klajumā. Jums katram ir maz�liet ūdens un ēdiena. Līdz vakaram.

Bēgļi iz�ķīrās.

Ar rokām aizsargājoties no asajām niedru lapām un �ķirot zīdainos stub�lājus, An�elika meklēja sev vietu. Da�ās vietās zeme bija mikla, bet citās � sausa un saplaisājusi. Beidzot viņa atrada vietiņu, kur auga sūnas, un apsēdās. Diena vilksies ilgi. Pūņā bija necie�ami karsts; virs An�elikas riņķoja neskai�tāmi moskītu bari, bet viņas pārklāji to dro�i aizsargāja no kodieniem. Viņa iedzēra mazliet ūdens un apēda plāceni. Likās, debesis sakaitētas līdz balt�kvēlei, bet niedru asās lapas uz debess fona izskatījās melnas. 17�286

An�elika iemiga. Kad viņa pamodās, tad izdzirdēja sarunu un nolēma, ka ceļabiedri viņu meklē. Bet līdz vakaram vēl ta�u bija tik tālu. Viņas acis tāpat kā iepriek� �ilbināja debesis, kuras līdzinājās sakaitētam tēraudam.

Pēk�ņi divu soļu attālumā no viņas niedrājā parādījās iespaidīga vīrie�a figūra baltā d�ellabā. Melnīgsnējā atnācēja seja bija pagriezta uz citu pusi, tāpēc An�elika nevarēja iz�ķirt viņa sejas vaibstus.

�Arlēzietis vai venēcietis?" � viņa nodomāja.

Cilvēks mazliet pagrieza galvu. Viņa seja izskatījās pēc piedegu�ā maizes klaipa, un �ī sejas krāsa noteikti nebija iegūta ar grieķu riekstu �aumalu novārījumu. Tas bija visīstākais maurs!

An�elikai salēcās sirds. Maursviņu nepamanīja. Viņ� sarunājās ar savu ceļabiedru, kuru viņa neredzēja.

���� �eit nav labs niedrājs, � viņ� teica. � To vairākās vietās saminis kaut kāds zvērs. Pāriesim uz citu krastu, bet ja neatradīsim neko labāku, tad atgriezīsimies �eit.

An�elika dzirdēja, kā viņi attālinās, un ar grūtībām noticēja tam, ka viņai tik neticami bija paveicies. Bet pēk�ņi pāri ķermenim pārskrēja aukstas tir�pas. Netālu atskanēja vēl viena balss, un viņa to uzreiz, pazina.

Tas bija arlēzietis Franss. Viņ� dziedāja.

�Muļķis! � viņa nodomāja, drebot aiz niknuma. � Viņ� pievērsīs mauru uzmanību, un viņi tūlīt atgriezīsies".

Tomēr viņa neuzdro�inājās uzreiz mesties caur niedru brik�ņiem, lai pa�vēlētu viņam apklust.

Beidzot redzot, ka visapkārt viss mierīgi, viņa nolēma klusi aiziet uz to vietu, kur vajadzēja atrasties neuzmanīgajam arlēzietim.

��� Kas tas? � viņ� jautāja. � Ak, tā esat jūs, skaistā An�elika!

Viņa drebēja aiz naida un sa�utuma.

���� Jūs galīgi esat sajucis � dziedāt �ajās vietās?! �eit staigā mauri, kuri bija atnāku�i uz �ejieni, lai savāktu niedres. Tas vienkār�i ir brīnums, ka viņi jūs nedzirdēja.

Jaunekļa priecīgā seja nobālēja kā palags.

���� Ak, velns! Es par to nepadomāju. Es pēk�ņi sajutu sevi tik laimīgu, ka pirmo reizi astoņu gadu laikā esmu brīvs, un es atcerējos mūsu vecās tautasdziesmas. Jūs domājat, ka mauri varēja mani sadzirdēt?

��� Cerēsim, ka nē.

���� Lai būtu kā būdams, viņi bija tikai divi� � arlēzietis noteica caur zobiem.

Viņ� izvilka aiz jostas aizbāzto dunci, pārbaudīja tā asumu ar nagu un, turpinādams to �ņaugt dūrē, sāka skaļi sapņot:

��� Man dzimtenē palika līgava. Kā jūs domājat, vai viņa mani vēl arvien gaida?

��� Tas mani pārsteigtu, � An�elika skarbi atbildēja. � Astoņi gadi � ilgs laiks. Viņai tagad laikam jau vesels lērums bērneļu � no cita.

��� Jūs tā domājat? � viņ� vīlies novilka.

Nu, lūk, tagad vismaz pārgāja dziedā�anas prieks. Viņi abi apklusa, ie�klausoties niedru �abē�anā. An�elika paskatījās uz aug�u un ar pūlēm at�turējās no atvieglojuma nopūtas. Beidzot debesis bija kļuvu�as sārtas. Tuvojās vakars, bet aiz tā nāks bēgļu līdzzinātāja � nakts, atnesot sev līdzi zvaigznes, kuras viņiem rādīs ceļu.

��� Uz kādu pusi mēs dosimies? � An�elika jautāja.

���� Uz dienvidiem. Tas ir vienīgais virziens, uz kurieni Mulcjs Izmails neaizsūtīja savus kareivjus. Kur� prātīgs vergs gan bēgs uz dienvidiem, tuks�nesī? Vēlāk mēs nogriezīsimies uz austrumiem, tad atkal uz ziemeļiem, noejot nelielā attālumā garām Meknesai un Fesai un ar metadoru pavadītāja pa�līdzību aiziesim līdz Seūtai vai Meliljai. Tāds mar�ruts, protams, paildzinās mūsu ceļojumu, toties mazinās briesmas. Peles pārspēs viltībā kaķi. Kamēr viņ� mūs gūstīs ziemeļos vai rietumos, mēs nokļūsim dienvidos vai austrumos. Kad mēs atkal dosimies uz ziemeļiem, viņ�, domājams, jau būs atmetis visas cerības mūs saķert. Vismaz visi tie, kas gāja taisnā ceļā uz ziemeļiem, nekad nenokļuva līdz mērķim. Tā kā vajag mēģināt iziet pa apkārtceļiem� Starp citu, nevajag aizmirst, ka �o apkārtņu �eihi ar savām galvām atbild par to, lai pa viņu zemi neizietu izbēgu�ie gūstekņi. Tāpēc vienmēr jāuzmanās � varat man ticēt. Viņi ir izmācīju�i savus suņus saostīt kristie�u pēdas.

��� Klusāk! � An�elika viņu pārtrauca. � Jūs dzirdējāt naktsputna klie�dzienu?

Pār zemi nolaidās tum�i violeta krēsla, sasūkusies ar purva izgarojumu smar�ām. Klusais naktsputna sauciens atkārtojās. Ar vislielāko piesardzību bēgļi pameta savas slēptuves, kurās slēpās visu dienu. Viņi klusēdami sanāca me�a klajumiņā, pārbaudot, vai visi ir sanāku�i, un atkal devās ceļā.

Viņi gāja visu nakti, pa daļai gar me�u, pa daļai gar akmeņainiem lau�kiem, kur grūti bija noģist pareizo virzienu. Apdzīvotās vietas viņi centās apiet un, izdzirdot ganu saucienus vai suņu rējienus, meta likumu. Naktis �eit bija vēsas, bet uz laukiem un dārzos tāpat kā agrāk gulēja mauri, apsargājot savus vēl nenovāktos augļus un nenopļauto labību. Neparasti smalkā venē�cie�a Pi�inio o�a uzķēra pat vismazāko dūmu smar�u, bet marķīzs de Kermēzs ar savu aso dzirdi uzķēra pat vismazāko un aizdomīgāko troksnīti. Ne�reti viņ� notupās rāpus, pieliekot ausi pie zemes. Tādā veidā, savlaicīgi izdzir�dot pakavu klabē�anu, bēgļi varēja noslēpties audzēs, kamēr garām aizbrauca jātnieki. Par laimi jātniekus nepavadīja suņi.

No rīta bēgļi noslēpās birzī, pavadot vēl vienu dienu gaidās. Viņus sāka mocīt slāpes, jo savus ūdens krājumus viņi jau bija izdzēru�i. Viņi izskatīja visu birzi un pēc var�u kurkstē�anas atrada lielu peļķi ar stāvo�u ūdeni, kurā mud�ēja sīkbūtnes, bet, izkāsu�i �o ūdeni, viņi padzērās. An�elika apgūlās zemē netālu no vīrie�u bariņa. Viņa sapņoja par harēma pirtīm, par mai�gajiem ro�u smar�ūdeņiem, par pakalpīgajām verdzenēm. Ak, ja tagad varētu izpeldēties, noraujot no sevis �īs sasvīdu�ās drānas, kuras nepatīkami lipa pie ķermeņa! Bet �is izdzimtenis Kolēns Paturels viņai neļauj noņemt pat �adru no sejas!

Un An�elika iegrima pārdomās par musulmaņu sievie�u grūto likteni. Vi�ņas piederēja pie zemāko kārtu pārstāvēm. Tagad viņa beidzot saprata, kāpēc iegūt harēma pārticīgo un mierīgo dzīvesveidu viņām likās augstākais sapņu saniegums, tāpat kā Mireijai Fatimai.

Bez tam An�elikai ļoti gribējās ēst. Viņas kuņģis, pievadināts pie kūkām un saldumiem, nespēja apmierināties ar gabaliņu cieta plāceņa, kurus tik sko�pi bēgļiem izdalīja viņu barvedis.

Gūstekņi vīrie�i cieta daudz mazāk. Viņu pa�reizējā maltīte daudz ne�at�ķīrās no sultāna vergu ikdienas ēdiena, un viņi varēja iztikt pat ar daudz mazākām devām. Pieticību ē�anā viņi bija pārņēmu�i no saviem saimniekiem � arābiem, bet tiem, visīstākajiem tuksne�a dēliem, dienā varēja pietikt ar trim vīģēm un saujiņu mie�u miltu, saspaidītu plaukstā ar nelielu ūdens daudzumu.

An�elika ieklausījās vīrie�u sarunās.

� Vai tu atceries � basks Zans d'Arostegi teica, � kā tu klusiņām uzliki galdā mūsu sapelēju�o maizes gabalu pa�am Ibrahimam, kur� bija at�braucis no Saies vizītē uz Meknesu? Turks toreiz uzvedās ļoti augstprātīgi, visu laiku pārmetot Mulejam Izmailam �o gadījumu. Ko tikai toreiz viņi ne�sarunāja viens otram!

��� Vēl mazliet � un starp Spīdo�o Portu un Marokas sultānu izceltos kar�, un tas viss kaut kādu vergu dēļ.

��� Turkiem nekad neuzvarēt �ejienes vīrus, � Kolēns Paturels teica. � Nonāca līdz tam, ka viņi ar visu savu milzīgo impēriju baidās no viena mūsu fanātiķa Muleja Izmaila. Kas zina, varbūt viņa armija kādreiz liks nodrebēt visai Konstantinopolei?

��� Bet tu tomēr viņu piespiedi izsniegt mums kuskusu un, pats galvenais, � �ņabi un vīnu.

��� Es viņam paskaidroju, ka kristie�i nevar strādāt, ja viņus dzirda tikai ar ūdeni. Bet tā kā viņam gribējās pēc iespējas ātrāk piepildīt savu sapni�

�Vēl nav zināms, � An�elika nodomāja, � vai atmiņas par berbcru gūstu nepaliks tiem par vislabākajām atmiņām viņu dzīvē?�"

Kad satumsa, bēgļi atkal devās ceļā. Debesīs pārādījās pazudino�ais mē�ness � �aurs, sudrabains sirpis, kas spītīgi mirdzēja zvaig�ņotajās debesīs. Nakts vidū izbēgu�ie gūstekņi tuvojās nelielai apdzīvotai vietai. Uzreiz atska�nēja suņu rējieni, tiklīdz viņi tai pietuvojās. Kolēns Paturels apstājās.

��� Nāksies mums iziet cauri �im ciematam, citādi mēs nomaldīsimies, � viņ� teica.

��� Labāk dosimies cauri birzij, kas atrodas kreisajā pusē, � marķīzs de Kermērs piedāvāja.

Apdomāju�ies viņi nolēma iziet cauri birzij, bet tā likās tik bieza, ka, nocīnīju�ies kādu pusstundu ar asajiem, ērk�ķainajiem zariem, ceļotāji nolēma tomēr griezties atpakaļ. An�elika pazaudēja biezoknī sandali, bet neuzdro��inājās to pateikt saviem ceļabiedriem. Bēgļi atkal atgriezās ciemata nomalē. Vajadzēja pieņemt lēmumu.

��� Ejam, � Kolēns Paturels teica. � Lai notiek kas notikdams!

Ātri, cik vien viņi varēja, klusi kā rēgi viņi aizgāja pa ciemata �aurajām ieliņām starp māla kleķa būdām. Suņi rēja aizkaukdamies, skrienot viņiem pakaļ, tomēr viss bija mierīgi, un tikai pa�ā ciema galā no mājas iznāca arābs un kaut ko nokliedza. Nepalēninot soli, Kolēns Paturels viņam atbildēja, ka viņi iet paskatīties uz slaveno dervi�u Aduru Smali, kur� pa�laik blakus cie�matā rāda savus brīnumus, un ka viņi ļoti steidzas, tā kā viņiem uz turieni jātiek līdz saullēktam, citādi dervi�s viņiem nespēs palīdzēt ar savu burves�tības spēku. Maurs vairs neko nejautāja.

Veiksmīgi izbēgu�i no briesmām, bēgļi neapstājoties nogriezās pa lauku ceļu, ja pēk�ņi zemnieki nolems dzīties viņiem pakaļ. Tomēr vietējie iedzī�votāji vēl nekad nebija redzēju�i izbēgu�us kristie�us, kuri dotos uz tuksne�a dienvidu rajoniem, un apkaimes suņi nebija izmācīti izsekot gūstekņus.

Ceļotāji varēja apstāties tikai rītausmā. An�elika bez spēka nokrita zemē. Viņa gāja baiļu dzīta, burtiski nejūtot zem sevis kājas, un tikai tagad viņa sajuta, ka viņas kailā pēda savainota pret asajām akmens �ķembām, kas viņai radīja necie�amas sāpes.

��� Kas notika, meitenīt? � Kolēns Paturels jautāja.

��� Es pazaudēju sandali, � viņa atbildēja, gatava ieraudāties, apzinoties, ka tā viņai ir katastrofa.

Tomēr normandieti viņas vārdi nemaz neuztrauca. Viņ� nolika zemē savu maisu un izņēma no tā vienu pāri sievie�u sandaļu.

���� Es palūdzu Rufi, Samuila māsu, lai viņa man iedod jums rezerves apavu pāri. Mēs arī varētu iet basām kājām, bet jums vajadzēja paņemt lieku pāri sandaļu.

Viņ� notupās viņas priek�ā uz ceļiem, turot rokās bund�u ar balzāmu, un, uzlējis to uz salocīta drēbes gabaliņa, nozieda visas rētas uz viņas kājas.

��� Kāpēc jūs āgrāk neko neteicāt, � viņ� jautāja, � bet gaidījāt, kamēr akmens �ķembas jums savainos kāju?

���� Mums vajadzēja iziet cauri ciematam, bet man bija tik ļoti bail, ka es neko nejutu.

Normandie�a lielajā plaukstā viņas kāja likās tik maza un trausla kā greznumlietiņa. Viņ� uzlika korpiju, pārsēja, tad uzmanīgi paskatījās uz An�eliku savām gai�i zilām acīm.

��� Jums bija bail, bet jūs tomēr gājāt? Tas ir labi, mana mīlā. Jūs esat teicams ceļabiedrs.

�Tagad es saprotu, kāpēc viņu sauca par karali, � An�elika vēlāk no�domāja. � Viņ� vienlaicīgi māk gan iebaidīt, gan nomierināt".

Viņu pārņēma dziļa pārliecība, ka Kolēns Paturels nevar ciest sakāvi �ajā pasākumā. Viņa aizsardzībā tie visi noteikti sasniegs kristie�u zemi! Viņi ie�raudzīs kāroto mērķi, lai kādas cie�anas arī viņiem nāktos pārdzīvot �ajā ceļojumā. Naidīgā apkārtne, tās me�onīgie un nevaldāmie iedzīvotāji, bries�mas, kas glūnēja bēgļiem uz katra soļa kā virves dejotājiem, kuri gāja pāri bezdibenim, � tas viss izzudis kā nejauki murgi. An�elika juta, ka noteikti ieelpos brīvības gaisu � Kolēna Paturela milzīgais spēks aizvedīs viņu līdz kristie�u zemēm!

Viņa aizmiga paugura pakājē uz saules piekveldētajām �ķembām, pie�spiedusi vaigu pie zemes, it kā cerot no tās saņemt kaut vismazāko vēsumu. Jau varēja just, ka aiz pla�ajiem, palmām noaugu�iem līdzenumiem ple�as īsts tuksnesis. Visapkārt, kur vien sniedzās skatiens, nebija ne ezeru, ne upju, ne dīķu. Tikai divi milzīgi pauguri rēgojās kā sniega kaudzes no biezām sāls plāksnēm. Kolēns Paturels uzlasīja mazākos sāls gabaliņus, likdams tos savā maisā, cerot uz tiem medījumiem, kurus viņi noteikti samedīs ziemeļos, kad tur atgriezīsies. Viņi medīs gazelcs un me�acūkas, bet pēc tam ceps virs ugunskura, iezie�ot ar sāli, pipariem un citām gar�vielām. Tad viņi tos ēdīs un uzdzers skaidru avota ūdeni.

Ak, Kungs! Kur ir �is ūdens? Viņiem aiz slāpēm mēles bija uztūku�as.

Slāpju sajūta uzmodināja An�eliku. Viens vaigs bija saules apdedzis, jo miegā �adra bija noslīdējusi no sejas. Laikam tagad vaigs ir sarkans kā vārīta vē�a apvalks, � viņa nodomāja. � Nevar pat pieskarties, kā sāp.

No pakalna aug�as, kura pakājē atradās An�elika, atskanēja dobju sitienu skaņas. Kolēns Paturels, nepiegrie�ot vērību ne karstumam, ne slāpēm, ne nogurumam, nolēma izmantot bezmērķīgās dienas stundas, lai pastrādātu. Viņ� atraka garu celma �ķēpeli, kuru notēsa un pārvērta par garu bomi, kas viņa rokā, protams, pārvērtās par draudo�u ieroci. Tagad viņ� pārbaudīja tā stiprumu, blie�ot to pret klintīm.

���� Lūk, ierocis, kas diem�ēl maz līdzinās de Kermēra kunga zobenam, � viņ� līksmi iesaucās. � Pats par sevi saprotams, ja vajadzēs kādam izdurt caurumu, tad marķīzam nav līdzīgu. Bet lai kādam mauram galvā iedzītu prātīgu domu, tad mana pagale būs īstā laikā.

Rietumu pamalē iekvēlojās ugunīgs riets. Bēgļi skatījās uz pauguriem, kuru nogāzes vairs nelikās tik iz�uvu�as vakara krēslas aizsegā. Vakars atnesa veldzējo�u, zilganu samta plīvuru, un likās, ka tā dzīlēs mirgo ūdens lāsītes.

��� Kolēn, mums gribas dzert!

���� Pacietieties vēl mazliet, draugi! Kalnos, kurus mēs tagad pāriesim, ir dziļas aizas, kur no zemes dzīlēm nāk avoti. Jau līdz rītvakaram mēs nokļū�sim līdz tiem.

Slāpsto�ajiem ceļiniekiem likās, ka gaidīt nāksies pārāk ilgi, bet, tā kā nekā labāka nebija, nācās samierināties ar to pa�u.

Kolēns Paturels iedeva katram gabaliņu kolas rieksta, kuri auga Āfrikas centrālajā daļā, � bija zināms, ka Muleja Izmaila melnie gvardi vienmēr tos ko�ļā ilgo ceļojumu laikā. Pēc gar�as �ie rieksti bija rūgti, bet tos vajadzēja turēt mutē pēc iespējas ilgāk, tāpēc ka tie cilvēkam atjaunoja spēkus un remdēja slāpes.

Kad satumsa, bēgļi atkal devās uz priek�u. Ļoti drīz viņiem nācās rāpties pa klintīm, pie kam aug�ā kāp�anu apgrūtināja tas, ka visapkārt pletās melna, necaurredzama tumsa. �aurais mēness sirpis spīdēja pārāk blāvi, lai pa īstam apspīdētu ceļu un varētu norādīt mazāk bīstamus ceļus. Da�reiz viņiem nācās vilkt aug�ā uz plakano klints laukumu vienam otru aiz rokām, bet pēc tam ļoti lēni un uzmanīgi atkal rāpties aug�ā. Zem viņu kājām bira akmentiņi, un bija dzirdams, kā tie krīt lejā, dobji atsitoties pret izciļņiem bezdibeņu dziļajās aizās. Gaiss kļuva arvien dzedrāks, likdams viņu sasvīdu�ajiem ķerme�ņiem just nepatīkamu vēsumu. Kolēns Paturels, uzrāpies aug�ā pirmais, vai�rākas reizes uz�ķīla uguni, lai saskatītu apkārt eso�ās klintis, tomēr tas bija bīstami, jo uguni no ielejas varēja pamanīt arābi un sajust kaut ko nelabu.

An�elika rāpās aug�ā, parādot negaidītu izturību, acīmredzot kolas rieksta labvēlīgajā iespaidā. Ceļotāju gai�ie burnusi bija labi redzami uz tum�o klin�u fona, tāpēc viņai izdevās neatpalikt no tiem pārāk tālu.

Pēk�ņi viņa izdzirdēja troksni, kas līdzinājās mazam akmeņu nobirumam. Kaut kas paslīdēja viņai garām un pazuda tumsā, no kuras atskanēja izmisīgs kliedziens, un no neredzamā bezdibeņa dziļumiem atbalsojās dobj� kritiena troksnis.

Ieķērusies rokām klints nokarē, An�elika stāvēja uz vietas, neuzdrīkstē�damās pakustēties ne uz aug�u, ne uz. leju.

Atskanēja baska balss:

��� Paturel, kāds no mūsējiem nogāzās lejā!

��� Kas?

��� Nezinu?

��� Meitene?

An�elikai klabēja zobi, un viņa nespēja izdvest ne skaņu.

���� An�elika? � vergu karalis iesaucās, pārliecināts, ka tie�i jaunā sie�viete, visnepieredzēju�ākā no visiem, iekrita aizā. Kāds viņ� lops, ka nelika viņu pieskatīt vecajam Kaloenam, kur� mundri kāpelēja pa klints izciļņiem aug�ā kā vecs, pieredzējis kalnu āzis! Viņi pameta to likteņa varā, liekot pa�ai tikt galā ar sevi�

��� An�elika! no visa spēka iekliedzās normandietis savā pērkondimdo�ajā balsī, kura varēja uzmodināt visu apkārtni, bet nespēja atgriezt atpakaļ notiku�o katastrofu.

Un notika brīnums.

��� Esmu �eit, � An�elika beidzot izdvesa.

��� Labi, nekusties no vietas. Zan bask?

��� �eit!

��� �an 2ak Parīzieti?

��� �eit!

��� Frans arlēzicti?

Neviens neatbildēja.

��� Frans arlēzieti? Pi�inio?

��� �eit! �eit!

��� Marķīz? Kaloen?

��� �eit! �eit!

��� Tātad tas bija arlēzietis, Kolēns Paturels teica, uzmanīgi nokāpis pie saviem ceļabiedriem.

Viņi sanāca kopā un sāka cits citu izjautāt par notikuma apstākļiem. Redzams, arlēzietis rāpies mazliet augstāk virs An�elikas. Viņa pateica, ka dzirdējusi, kā viņ� paklupis slīdēja pa akmens �ķembām, pēc tam atskanējis �ausmīgais kliedziens, un viņa pēc kāda brī�a izdzirdējusi klusu, dobju būk�ķi, kas norādīja par to, ka ķermenis nokritis aizas dzi|umā.

��� Vajag sagaidīt dienu, � Kolēns Paturels teica.

Viņi sāka gaidīt, drebot aiz aukstuma neērtās pozās, kurās viņi sastinga, paslēpu�ies klints padziļinājumos.

Rītausma atnāca strauji � uzreiz kļuva gai�s. Visapkārt, kur sniedzās skatiens, pavērās aina ar rudām kalnu virsotnēm, virs kurām klājās citron�dzeltenas debesis, kurās, izpletis spārnus, lidinājās milzīgs ērglis. Austo�ajos saules staros draudīgais putns likās ļoti skaists, tāds pats kā Svētās Romas impērijas bronzas ģerbonī izcirstais ērglis. Putns lēniem lokiem laidās zemē pie izraudzītā upura.

Normandietis ar skatienu sekoja putna majestātiskajam lidojumam.

��� Tam jābūt tur, viņ� klusi teica.

Tiklīdz kļuva gai�s, vergu karalis apskatīja visus, kas atradās viņam ap�kārt, vēl arvien cerot uz neiespējamo � ieraudzīt sev blakus arlēzic�a melnās acis un sprogaino bārdu.

Bet Provansas jautrā pui�a nebija kalna virsotnē�

Beidzot kļuva viss skaidri redzams � balts plankums melno akmeņu vidū uz �auras karnīzes malas.

Gandrīz pa�ā aizas dziļumā bija arlēzietis.

��� Varbūt viņ� tikai ievainots? Kermēr, iedodiet man virvi!

Virves vienu galu cie�i piesēja pie klints izciļņa, bet otru Kolēns Paturels izveicīgi apsēja sev ap jostasvietu kā jūrnieks, kura pirksti pieradu�i nepār�traukti siet un savilkt ekipējumu. Pirms lai�anās zemē viņ� pameta skatienu uz draudo�ajiem riņķiem, kurus debesīs turpināja mest milzīgais ērglis. Tad viņ� teica:

��� Iedodiet man rungu.

To viņ� aizbāza aiz jostas. Smagā runga viņam traucēja, tomēr viņ� tai nepiegrieza vērību, kamēr veikli kāpa zemē.

Pārlieku�ies pāri bezdibeņa malai, viņa ceļabiedri, smagi elpojot, sekoja katrai viņa kustībai. Viņi redzēja, kā viņ� uzkāpa uz karnīzes malas, kur gu�lēja nekustīgais ķermenis, noliecās pāi to un pagrieza arlēzieti uz muguras. Tad viņa pirksti pieskārās tā plakstiņiem un pārkrustījās.

���� Ak, arlēzieti, mūsu nabaga arlēzieti! � no�ukstēja parīzietis �ans �aks.

Viņi zināja, kas uz mū�iem aizgāja kopā ar Fransu no Provansas. Viņu visu neizdzē�amās atmiņas, atmiņas par katorgu, par verdziski smago darbu, par mocībām, kuras viņi kopā izcieta, par cerībām, par skanīgajiem smie�kliem, kas da�reiz izskanēja vergu nolādētajā pasaulē, par dziesmām, ko dzie�dāja arlēzietis zem Āfrikas zvaig�ņotajām debesīm, kad naksnīgais vējiņ� �ū�poja palmu galotnes virs viņu no�ēlojamām būdelēm�

An�elika juta, cik lielas bēdas pārņēma viņas ceļabiedrus. Viņai gribējās klusējot paspiest tiem rokas � tik patiesas cie�anas atspoguļojās viņu tum��ajās, noguru�ajās sejās.

��� Kolēn, piesargies, ērglis! � pēk�ņi iekliedzās marķīzs de Kermērs.

Milzīgais putns, kur� vēl pirms brī�a lēni lidinājās debesīs, metot slaidus

lokus, nepiegrie�ot vērību apkārtnei, tagad kā bulta metās zemē. Kad tas pārlidoja pāri bēgļu galvām, viņi dzirdēja izplesto spārnu �vīkstē�anu. Ne�gaidīti �ie spārni aizsedza viņu skatienam Kolēnu Paturelu. Kādu laika sprīdi nevarēja saskatīt cīņas sīku norisi starp cilvēku un ērgli, bet tad parādījās vergu karaļa stāvs, kur� virs savas galvas vicināja draudīgo putnu.

Viņ� stāvēja uz �auras karnīzes malas, bet cīnījās ar tādu aukstasinību un enerģiju, it kā kājām būtu daudz vietas. Viņ� bija nostājies pie pa�as bezdibeņa malas, bet nevis pie klints, kura traucēja viņa kustībām. Viens neveikls solis, viens neveikls mājiens � un viņ� kristu bezdibenī.

Kolēns Paturels sita putnam, neatvelkot elpu. Redzams, ērglis negaidīja tādu pretsparu. Viņ� vairākas reizes atlidoja malā, bet, neskatoties uz ie�vainojumiem, aizlauzto spārnu, tas atkal un atkal atgriezās un metās cīņā, urbjot savu ienaidnieku ļaunām acīm un triecoties virsū ar izplestiem asiem nagiem.

Beidzot Kolēns Paturels spēja ar roku satvert putna kaklu. Viņ� nometa savu bomi, izrāva aiz jostas aizbāzto dunci un, pārgriezis ērglim kaklu, meta to aizā, kurā krītot, putnu karalis nepārtraukti virmoja un sitās kā spalvu maiss.

��� Ak, Kungs! Ak, Svētā Marija! � murmināja vecais Kalocns.

Bēgļu sejas izskatījās nobālu�as, bet viņu pieres klāja sviedru lāsītes.

��� Nu, puiSi, jūs mani vilksiet aug�ā vai nē? � Kolēns Paturels sauca. � Ko jūs vēl gaidāt?

��� Protams, jūsu majestāte! Tūlīt uzvilksim!

Kolēns Paturels uzsvieda uz pleca arlēzie�a nedzīvo ķermeni. Viņa kāp��ana aug�ā ar papildsvaru bija neiedomājami grūta. Pārliecies pāri nokares malai, normandietis da�as sekundes tupēja uz ceļiem, ar grūtībām atvelkot elpu. Viņa krūtis bija putna nagu saplosītas, bet burnuss nota�ķīts ar abu asinīm.

��� Es varēju atstāt mūsu biedru tur, lejā, � viņ� teica, smagi elpojot, � bet man neatļāva sirdsapziņa. Arlēzietis nepelna to, lai viņu atstātu maitas putniem.

��� Tu pareizi izdarīji, Kolēn Paturel! Mēs viņu apbedīsim pēc kristie�u para�ām.

Kamēr vīrie�i ar cērtņu palīdzību mēģināja izrakt kapu, An�elika piegāja pie Kolēna Paturcla, kur� sēdēja uz liela akmens.

���� Atļaujiet jūs mazliet apkopt, Kolēn Paturel, tāpat kā jūs vakar ap�kopāt mani.

��� Neatteik�os, draudziņ. �is spalvainais maita mani pamatīgi apskrāpēja. Izņemiet no mana mantu maisa pudeli ar ūdeni un nekautrējieties, iztieciet bez maiguma izpausmēm.

Viņ� pat aci nepamirk�ķināja, kad viņa apmazgāja dziļās rētas, kuras bija atstāju�i ērgļa asie nagi. Pieskaroties viņa ķermenim, An�elika juta, ka viņas cieņa pret �o cilvēku pieaug. Cilvēks, kur� bija veidots tā kā Kolēns Paturels, darīja godu Radītājam.

Bet normandietis vairs nedomāja par savu grūtu cīņu ar ērgli. Viņ� do�māja par arlēzieti Fransu, un viņam sirds sāpēja daudz vairāk nekā saplosītās krūtis.

Viņi trīs dienas klīda pa saules piekaitētām klintīm. Viņus atkal mocīja slāpes. Tagad viņi gāja nevis naktīs, bet dienā, lai izbēgtu nelaimes gadījumus. Vietas, pa kurām gāja viņu ceļ�, nebija apdzīvotas, tomēr otrajā dienā bēgļus apstādināja divi gani mauri, kuri ganīja aitas pretējā kalna aizaugu�ajās no�gāzēs. Viņi ar aizdomu pilniem skatieniem lūkojās uz skrandaiņu baru, kuru vidū atradās sieviete un ebrejs melnā, garā kaftānā.

Atbildot uz ganu jautājumu, Kolēns Paturels viņiem atteica, ka viņi dodas uz Meld�ani. Gani neizpratnē sāka kliegt. Kas dodas uz Meld�ani pāri kal�niem pēc tam, kad Mulcja Izmaila nēģeri ielejā uzbūvēja lielisku ceļu? Var�būt ceļotāji nav vietējie un kāds viņus aizsūtījis pa nepareizu ceļu? Vai � kas to lai zina � varbūt viņi ir tie pa�i izbēgu�ie kristie�i vergi?�

�o pēdējo pieņēmumu gani izteica smejoties, bet tad viņu sejas izteiksme krasi mainījās. Viņi sāka klusi kaut ko pārrunāt savā starpā, visu laiku uz�lūkojot ceļiniekus, kuri gāja gar iegravas malu.

���� �an d'Arostegi, Kolēns Paturels teica, pasniedz man loku un bultas, bet tu, Pi�inio venēcieti, nostājies man priek�ā, lai viņi neredzētu, ko es darī�u.

Pēk�ņi mauri skaļi iekliedzās un metās projām, ko kājas nes. Bet normandie�a bultas viņus panāca, ieurbjoties viņu mugurās, abi mauri beigti vē�lās zemē pa nogāzi, bet viņiem līdzi brūnie, blējo�ie aitu bari, lau�ot kājas pret asajām klintīm.

��� Tagad viņi nevarēs sacelt trauksmi. Ja mēs viņus nepiebeigtu, pie gra�vas izejas mūs sagaidītu visi vietējie iedzīvotāji.

Līdz pa�am kalnu ceļa galam bēgļi centās pārvietoties ļoti uzmanīgi. Viņi redzēja ielejas tālumā vizo�o ceļu, kuru pieminēja gani, bet nevarēja būt pat domas, ka viņi varētu iet pa to.

Pēc viņu saplēstajām drēbēm un noguru�ajām sejām ikviens garāmgājējs saprastu, kas viņi ir.

Vajadzēja iet uz priek�u pa asām, �ķembu klātajām takām zem spie�dīgajiem saules stariem un skaidrajām, nomāco�i zilajām debesīm, kuras uzlū�kojot reiba galva, bet akmeņi likās tik �ilbino�i balti kā kauli, iet uz priek�u, jūtot, ka no slāpēm mēle sāk pietūkt, bet savainotās kājas pārklājas asiņainām rētām. Tuvojoties vakaram, iegravas dziļumā iemirgojās ūdens zilgme, un ce�ļinieki, neskatoties uz stāvajām nogāzēm, mēģināja pie tās nokļūt. Tomēr, kad viņi jau gandrīz bija nokāpu�i iejā, no turienes atskanēja varena rūkoņa, kura vairākkārtīgi atbalsojās dziļajās gravās.

��� Lauvas!

Bēgļi apstājās, piespie�oties stāvajai nogāzei.

Lejā rēca vairākas lauvas, sadusmoju�ās par akmeņu lavīnu, kuras vaini�nieki bija cilvēki. Viņu rūk�ana skanēja draudīgi un apdullino�i, varenās at�balss iespaidā. An�elika redzēja, kā da�u pēdu attālumā zem viņas kājām skraida satraukti, milzīgi zvēri ar gai�ām krēpēm. Viņa no visa spēka ieķērās kadiķu krūmā, kas auga stāvajā nogāzē. Pēk�ņi An�eliku pārņēma drausmīga priek�nojauta, kuru pavadīja sajūta, ka krūma saknes tūlīt izrausies no plānās augsnes kārtas. Normandietis, kur� stāvēja mazliet augstāk par viņu, ierau�dzīja, kā viņa nobālēja un viņas zaļās acis iepletās paniskās �ausmās.

��� An�elika! � viņ� to pasauca.

Kad viņ� kādam pavēlēja, viņa balss, kura parasti bija mierīga un lēna, momentāni mainījās, un �ai aprautai, klusai pavēlei nevarēja nepaklausīt.

��� An�elika, meitenīt, neskaties lejā. Nekusties. Pasniedz man roku.

Viņ� to pacēla aug�ā kā spalviņu, un An�elika piekļāvās tam, ar pieri

piespie�oties normandie�a masīvajam plecam, lai vairs neredzētu drausmīgo ainu. Viņ� nogaidīja, kamēr An�elika pārstāja drebēt, tad, izmantojis Lso starp�laiku lauvu rēkoņā, iesaucās:

��� Kāpiet aug�ā, pui�i! Labāk mums neiejaukties�

���� Bet kā tad ūdens? Kā būs ar ūdeni? � parīzietis 2ans �aks ieste�nējās.

��� Aizej un paņem to, ja tev tā gribas!

Vakarā An�elika apsēdās tālāk no vīrie�iem. Viņi sēdēja pie maza uguns�kura, kuru uzdro�inājās iekurt, lai karstajos pelnos varētu izcept kaut kādus me�onīgus sakņaugus.

An�elika piespiedās ar pieri pie liela akmens, moko�i domājot par augļu saldējumu, vēsu kā ledus gabaliņu, par dzidriem dzērieniem sudraibainās ka�rafēs zem ūdenspalmu lapām.

�Nomazgāties! Padzerties! Es vairs nespēju. Es vairs nespēju iet tālāk�"

Pēk�ņi uz viņas galvas uzgūla viegla roka, tik liela, ka tā varēja piederēt tikai vienam cilvēkam � Kolēnam Paturelam.

An�clikai vairs nebija spēka pakustēties, tāpēc viņ� pacēla tās zodu, un An�elika ieraudzīja, ka viņ� tai sniedza ādas bla�ķi, kuras dibenā kaut kas guldzēja � aptuveni viena krūzīte.

Viņa jautājo�i paskatījās gan uz normandieti, gan uz bla�ķi.

��� Tas jums, � viņ� teica. � Mēs saglabājām �o ūdeni jums. Katrs no sava burduka ielēja �ajā bla�ķi pa pāris pilieniem.

An�clika dzēra silto ūdeni tā, it kā tas būtu Olimpa dievu nektārs. Ap�ziņa, ka viņas skarbie ceļabiedri atteicās no vērtīgajām ūdens lāsēm viņas dēļ, viesa viņā mo�umu.

��� Paldies, rīt man būs vieglāk, � viņa teica, mēģinot pasmaidīt ar sa�sprēgāju�ām lūpām.

���� Kā tad! Ja mēs kādu zaudēsim ceļā, tad, protams, ne jūs, � normandietis atbildēja ar dziļu pārliecību, kas satrieca An�eliku.

�Vīrie�iem vienmēr liekas, ka esmu daudz stiprāka, nekā tas ir īstenibā", � viņa nodomāja un, kļuvusi mo�āka, izstiepās uz savas cietās akmens la�as.

Viņa jutās ļoti vientuļi, it kā nogurums, cie�anas un bailes ietina viņu kaut kādā necaurredzamā apvalkā, kas viņu atdalīja no apkārtējās pasaules. Vai Dantem bija �ādas sajūtas, kad viņ� nolaidās ellē un izdzirdēja, kā rej trīsgalvainais Cerbers?� Bet kā cilvēks jūtas ellē? Laikam tikpat slikti kā �eit, � bet tur blakus nav draugu, kas atdod tev pēdējo ūdens lāsi. Tur nav nekādu cerību � �eit tās ir.

�Atnāks diena, kad mēs ieraudzīsim kristie�u zvanu torņus pilsētā, kura atradīsies zem zvaig�ņotām debesīm. Tad gan mēs atpūtīsimies".

9

Nākamajā dienā viņi iznāca līdzenumā. Drīz viņi ieraudzīja vēl vienu lau�vu baru, kas beidza apgrauzt zirga skeletu. Tas lika domāt, ka tuvumā atro�das apdzīvotas vietas. Līdz bēgļu ausīm nonāca tāli suņu rējieni, un viņi atkal pagriezās uz kalniem. Tomēr, ieraugot tālumā aku, viņi zaudēja piesardzību un gāja uz apdzīvoto vietu pusi. Par laimi, akas apkārtnē neviena nebija. Vistievākā biju�ā verga � �ana �aka Parīzie�a vidukli apsēja ar virvi un, iedodot divas bla�ķes, nolaida lejā. Tomēr no turienes uzreiz atskanēja klie�dziens, tad ūdens guldzē�ana un virves raustī�ana. Vajadzēja viņu uzreiz uz�celt aug�ā.

Nabadziņ� tā vēma, ka likās, vēl mazliet � un viņam izraus iek�as. Kad viņu nolaida akā, viņ� stāstīja, tā kājas atsitās pret kaut kāda satrunēju�a dzīvnieka līķi, kas gulēja akas dibenā. �anu Zaķu Parīzieti tik ļoti mocīja slāpes, ka viņ� nespēja atturēties no tā, lai nciesmeltu ūdeni padzerties. To�mēr ūdens, kuru viņ�, redzams, bija pasmēlis no pūsto�ās maitas vēdera, bija ārkārtīgi smirdo�s un pretīgs, tāpēc jau pēc pirmajiem malkiem viņam likās, ka uzreiz atdos Dievam dvēseli. Visu atliku�o dienu viņ� mocījās ar vem�anu un gāja uz priek�u, tikai ar milzīgām pūlēm pārvietojot kājas. Indīgās gāzes, kas bija sakrāju�ās akas dibenā, izsauca viņam smagu saindē�anos.

Tā pagāja vēl viena smaga diena, un tikai vakarpusē ceļiniekiem likās, ka viņu priek�ā pavērās cerība � neliels ezers, kas atradās divu gravu ze�mienē, granātkoku paēnā, virs kuras pacēlās slaidas dateļpalmas. Nespējot ticēt tam, ka tā nav mirā�a, cilvēki metās lejā pa nogāzi. Kaloens pirmais pieskrēja pie mazās pludmales ar baltajām smiltīm. Viņ� atradās tikai da�u soļu attālumā no veldzējo�ās ūdens tilpnes, kad pēk�ņi atskanēja dobj� troksnis un vecim virsū metās lauvene, kura bija paslēpusies aiz koku stum�briem.

Kolēns Paturels rāvās uz priek�u un, triecot pret zvēru savu smago rungu, sa�ķaidīja tā galvu un kakla skriemeļus. Lauvene nokrita uz sāniem un sāka raustīties pirmsnāves konvulsijās.

�ajā mirklī atskanēja vēl viens lauvas rēciens, un kopā ar to arī marķīza de Kermēra kliedziens:

��� Sargies, Paturel!

Līdz ar �o saucienu viņ� izrāva savu zobenu un metās starp normandieti, kur� ar muguru stāvēja pret brik�ņiem, un no turienes lēco�u lauvu ar tum��ām krēpēm. De Kermēra zobens iedūrās lauvas vēderā, netālu no sirds, bet pirms izdvest pirmsnāves nopūtu, zvērs paspēja diviem ķetnas sitieniem uz��ķērst Bretaņas mui�nieka vēderu. Viņ� uzreiz nokrita zemē.

Burvīgi skaistā oāze pārvērtās par kautuvi. Dzidrajā ezera ūdenī strau�mēm plūda cilvēka un zvēra asinis�

Turpinot stāvēt ar asiņaino rungu rokās, Kolēns Paturels gaidīja pārējās lauvas. Tomēr viss bija mierīgs. Domājams, ka cilvēku atnāk�ana iztraucēja lauveni un lauvu, kas bija no�ķīru�ies no bara pāro�anās laikā.

��� Izlikt labajā un kreisajā pusē apsardzi ar pīķiem! � Kolēns Paturels iekliedzās.

Tad viņ� noliecās pār marķīzu de Kermēru.

��� Draugs, tu man izglābi dzīvību!

Marķīza stiklainais skatiens mēģināja saskatīt pār viņu noliku�os sejas vaibstus.

�� Jā, jūsu majestāte, � viņ� neskaidri no�ukstēja.

Viņa skatiens aizmiglojās, viņam rādījās citas ainas, kuras iznira no viņa atmiņu dzīlēm.

�� Jūsu majestāte� tātad, Versaļa� Versaļa�

Un izsakot �os vārdus, kuri saistījās ar tālajām un burvīgajām atmiņām, marķīzs de Kermērs nomira.

Kaloens vēl elpoja. Viņam bija sadragāts plecs, no kura ārā rēgojās balts kauls.

��� Ūdeni, � viņ� karsti �ukstēja, � ūdeni!�

Kolēns Paturels iesmēla bla�ķē ūdeni, kur� bēgļiem bija ticis par tik dār�gu cenu, un iedeva ve�ukam nodzerties. Viņa ietekme uz pārējiem biedriem bija tik liela, ka, neskatoties uz drausmīgām slāpēm, viņi sastingu�i stāvēja, pat neiedomājoties par to, ka varētu tuvoties ezeram.

��� Dzeriet ta�u, stulbeņi! � viņ� dusmīgi iesaucās.

Jau otru reizi viņam nācās aizvērt plakstus saviem biju�ajiem draugiem, kuriem bija zvērējis, ka dzīvus izvedīs brīvībā, izraujot tos no verdzības ska�vām. Un priek�nojauta viņam teica, ka nāksies tāpat atvadīties arī tre�o reizi.

Balto liānu izveidotajā pinumā cilvēki atrada alu, kuru kādreiz apdzīvoja lauvas. Tur atradās vēl pa pusei apēsta gazelc Ievainoto aiznesa zem liānām, noliekot uz sausas zāles paklāja. Kolēns Paturels izlēja ūdens atlikumu no savas bla�ķes uz Kaloena rētas, kuru pēc tam rūpīgi pārsēja.

Tagad bēgļiem vajadzēs nogaidīt oāzē, kamēr kļūs skaidrs, vai vecais vīrs spēs izdzīvot, vai arī mirs. Varbūt viņ� tomēr izdzīvos? Viņ� vēl bija stiprs un tāpēc vēl varētu izveseļoties� Bet cik ilgu laiku var aizkavēties pie ezera, kura ūdens pla�umi pievilina gan zvērus, gan cilvēkus?

Vergu barvedis, saliecot pirkstu pēc pirksta, saskaitīja, cik dienas viņiem atliku�as, lai paspētu uz tik�anos ar Maimorānu pie Sebonas vārtiem. Iz�rādījās, ka, pat ja viņi dotos ceļā uzreiz, viņi, vienalga, kavētu divas dienas! Bet pa�laik izkustēties no vietas nebija iespējams � vecais Kaloens neiz�dzīvotu ceļā.

Un Kolēns Paturels nolēma pārnak�ņot oāzē. Vajadzēja apglabāt marķīzu de Kcrmēru un pamatīgi apdomāt radu�os situāciju. Pie tam � pa�laik vi�siem bija vajadzīga atpūta. Bet rīt redzēs�

Kad satumsa, An�elika klusi i/slīdēja no alas. Nedz bailes no lauvām, nedz spēcīgais satraukums, kas nepameta bēgļus kopā ar vecā Kaloena sēco��o elpu, nespēja apstādināt viņas nepārvaramo vēlē�anos izpeldēties ezerā. Visi vīrie�i, cits aiz cita izpeldējās, kad viņa sēdēja pie vecā vīra galvgaļa.

Kaloens uzstājīgi pieprasīja, lai viņa atrastos blakus, izjūtot asu nepie�cie�amību līdzjūtībā, kuru vīrietis, kad izjūt moko�as sāpes, lūdz sievietei, redzot tajā māti, labestības un maiguma avotu, būtni, kas izprot sāpes un māk pacietīgi uzklausīt sūdzības.

��� Meitiņ, paturi manu roku. Meitiņ, neej projām.

��� Esmu �eit, vectētiņ.

��� Iedod man vēl padzerties �o brīnumaino ūdentiņu�

An�elika apmazgāja viņam seju un mēģināja nomierināt, cik vien bija iespējams. Bet ar katru mirkli viņa cie�anas kļuva lielākas.

Kolēns Paturels izdalīja pēdējos plāceņa gabaliņus. Rezervē vēl palika mazliet lēcas, kuras varētu izvārīt, bet normandietis stingri aizliedza kurt ugunskuru.

Tagad An�eliku no citu skatieniem apslēpa nakts tumsa. Mēness gaisma uzmanīgi lūkojās caur koku zariem, it kā vēloties saglabāt noslēpumu. Visur kā dejojo�as dzirkstelītes mirdzēja jāņtārpiņi. Lūk, starp kokiem parādījās ezera gludā virsma, kas atgādināja spoguli, un tikai vienā vietā varēja manīt sīkus, virmojo�us vilnī�us � pie pa�a krasta, tur, kur starp klintīm klusi gul�dzēja strauts. �ī ūdens �alo�ana, var�u kurkstē�ana, likās, saplūda ar nakts klusumu un tumsu.

Jaunā sieviete nometa no sevis visas drēbes, kuras bija putekļainas un piesvīdu�as pēc smagā, ilgsto�ā un nogurdino�ā ceļojuma. Iegājusi vēsaja ūde�nī, viņa atviegloti nopūtās. Nekad, nekad viņa nejutās tik brīni�ķīgi!

Labi izpeldējusies, viņa izmazgāja visas drēbes, izņemot burnusu, kurā ietinās gaidot, kamēr naksnīgais vējiņ� iz�āvēs slapjos apģērba gabalus. Viņa ne tikai pati nomazgājās, bet izmazgāja arī savus garos matus, kuri bija sa�lipu�i ar smiltīm un sasviedrēju�ies, zaudējot savu spīdumu. Viņa izjuta pa�tiesu baudījumu, jūtot, ka tie atkal atdzīvojās viņas pirkstos.

Mēness gaisma izsitās cauri dateļpalmu zariem, un An�elika sev blakus ieraudzīja sudrabotu strūklu � no augstajām klints sienām tecēja ūdens strautiņ�.

An�elika uzlīda uz akmens un nostājās zem auksta, gandrīz ledaina ūdens�krituma. Patie�ām, ūdens � tas ir Radītāja visbrīnumainākais darinājums! Viņa pēk�ņi atcerējās ūdensnesējus Parīzes ielās, kuri skaļi kliedza: �Kas vē�las tīru, svaigu ūdeni?"

Atliecot atpakaļ galvu, An�elika ar sajūsmas pilnu skatienu skatījās zvaig�ņotajās debesīs, kuras draiski mirdzēja virs slaido palmu kroņiem. Pāri viņas ķermenim strāvoja ūdens tērcītes, un ezera spogulī viņa pamanīja sava ķermeņa neskaidru atspulgu.

��� Esmu dzīva, � viņa klusi teica. � Esmu dzīva!

Katrs aizejo�ais mirklis nomazgāja no viņas ķermeņa un dvēseles nogur�dino�ās cīņas pēdas, kuras viņai nācās pārciest. Viņa ilgi tā stāvēja, līdz tam laikam, kamēr neizdzirdēja sausu zaru brik�ķē�anu, kas �ajā nakts klusumā skanēja tik skali un aprauti kā musketes �āvieni.

Viņu uzreiz pārņēma bailes. Viņa momentāni atcerējās par plēsīgajiem dzīvniekiem un me�onīgajiem mauriem, kuri mitinājās kaut kur �ajā apkārtnē. Klusie ezera krasti atkal pārvērtās par draudo�u slazdu, kurā viņa un tās ceļabiedri bija iek|uvu�i. Viņa ielēca ūdenī, lai aizpeldētu līdz krastam. Kāds viņai sekoja gar krastu, slēpjoties brik�ņos, � tagad viņa par to bija pilnīgi pārliecināta. Dzīvojot kā nodzīts, iztramdīts zvērs, viņa ieguva zvēriem raks�turīgo ju�anas spēju un nojautu. Viņa sve�inieku sajuta ar visām ādas porām. Kas tur slēpās: plēsīgs zvērs vai cilvēks? An�elika ietinās savā bumusā un metās bēgt pa �auro taciņu cauri liānu audzēm un agaves asajiem zariem, kas sāpīgi savainoja viņas kājas. Pēk�ņi viņa uzskrēja uz taciņas stāvo�am cilvēkam, klusi iekliedzoties, � tomēr uzreiz pazīstot Kolēna Paturela gai�o bārdu. Normandic�a acīs dega dusmīgas uguntiņas, bet, kad viņ� ierunājās, viņa balss skanēja vienmērīgi.

��� Jūs galīgi esat zaudējusi galvu? Jūs aizgājāt peldēties viena pati! Bet uz �ejieni nāk dzert lauvas, gepardi, un � kas to lai zina � visapkārt var būt arī mauri.

An�elikai gribējās piespiesties pie �īm platajām krūtīm, lai aizdzītu bailes, kuras viņa tagad sevi�ķi asi izjuta pēc tā dvēseles miera un prieka, kas viņu pārņēma pie ezera. Viņa visu mū�u atcerēsies �o strautu un oāzi!

Bet pa�reiz viņa atgriezās īstenībā � pie cilvēkiem un cietsirdīgā pasaulē, kurā par katru cenu vajadzēja izdzīvot.

��� Mauri? � viņa atkārtoja drebo�ā balsī. � Man liekas, ka tie ir kaut kur tuvumā. Esmu pārliecināta, ka tikko viens no tiem skatījās uz mani.

�� Tas biju es. Es aizgāju jūs meklēt, kad ieraudzīju, ka jūsu prombūtne ir ieilgusi. Bet tagad iesim. Un neiedomājieties vairs izdarīt kaut ko līdzīgu. Kolēna Paturela vārds � es jūs no�ņaug�u savām rokām, ja vēlreiz uz�drīkstēsities tik neapdomīgi rīkoties.

Viņa draudo�ajā tonī skanēja viegla ironija, tomēr viņ� noteikti nejokoja. An�elika juta, ka viņam patie�ām �ajā brīdī gribas viņu no�ņaugt vai vismaz kārtīgi nopērt.

Kolēnam Paturelam asinis sastinga dzīslās, kad viņ� konstatēja, ka An�e�lika kaut kur aizgājusi un ilgi neatgrie�as. �Vēl viena nāve, vēl viens kaps, � viņ� nodomāja. � Dievs debesīs, vai tie�ām tu esi pametis savus bērnus?"

Viņ� izgāja ārā un devās uz ezera malu klusā verga solī, kādā pieradis staigāt � nedzirdami un zaglīgi nakts tumsā.

An�eliku viņ� ieraudzīja stāvam zem sudrabainā ūdenskrituma, gariem, pār pleciem izlaistiem matiem un baltu kā sniegs ķermeni, kas atspīdēja naks�nīgā ezera gludajā spogulī.

An�elika pēk�ņi saprata, ka viņ� to redzējis, kad viņa mazgājās. Viņa ap�juka, bet tad sev klusi teica, ka tam nav nekādas nozīmes. Kolēns Palurels � vīri�ķis, kur� pret viņu nelolo nekādas maigas jūtas, atskaitot stipra cilvēka iecietību pret vājāko, pret nastu, kura paņemta pret viņa gribu. Viņa mazliet dusmojās uz normandieti par to, ka viņ� to izolējis no viņu sabiedrības, kuru viņa visu laiku pacietīgi panesa, pieejot pie vīrie�iem bēgļiem tikai tajā gadī�jumā, lai apkoptu ievainotos. Bet ceļa grūtības ir daudzreiz grūtāk pacie�amas, ja visur jāturas malā no saviem ceļabiedriem, jūtot sevi pamestu un vientuļu. Varbūt Kolēns Paturels rīkojās pareizi, tomēr viņ� bija pārāk bargs un ne�ēlīgs, kas An�elikā iedvesa biklumu.

Normandie�u spēkavīra nenogurdināmība, bezbailība un aukstasinība bija izaicinājums visām viņas bailēm, neticībai, sievie�u vājumam, iespaidigumam un jūtībai. Viņa zilajās acīs, kuras uzreiz pamanīja viņas nogurumu, bailes vai apjukumu, viņa redzēja vieglu nicinājumu. �Viņ� skatās uz mani no sa�viem augstumiem kā uz dumju aitu", � viņa sev teica.

An�elika sēdēja pie vecā Kaloena galvgaļa, bet skatiens tā vien pievērsās bārdainā verga profilam, kas iezīmējās blāvajā luktura apgaismojumā. Kolēns Paturels ar zariņu zīmēja smiltīs viņu tālāko bēgļu mar�rutu, sniedzot pa�skaidrojumus baskam un �anam �akam Parīzietim, kur� bija noliecies pār rasējumu.

��� Kad pienāksiet pie ozolu birzs noras, apstājieties, � viņ� teica. � Ja pamanīsiet uz. otrā ozola zariem sarkanu lakatiņu, tad ejiet uz priek�u, un kāds lai nokliedzas kā kazu gans. Tad no biezokņiem pie jums izlīdīs rabīns Maimorāns.

���� Meitiņ, vai tu esi �eit? � atskanēja vecā Kaloena vārgā balss. � Iedod man savu roku. Man bija meitiņa� Viņai bija desmit gadu, kad es aizgāju jūrā pirms divdesmit gadiem, un viņa man māja ar savu aubīli. Tagad viņa, domājams, līdzīga tev. Viņu sauca Marieke.

��� Jūs viņu vēl ieraudzīsiet, vectētiņ.

���� Nē, man viņu vairs neredzēt. Es drīz mir�u � tā būs labāk. Karti Mariekai vecs tēvs, kur� negaidīti atgrie�as pēc divdesmit verdzības gadiem tikai tāpēc, lai smērētu viņas skaistās grīdas flīzes virtuvē un apniktu ar sa�viem stāstiem par tālo, saulaino zemi? Tā būs labāk� Esmu priecīgs, ka gulē�u Marokā. Un zini, ko es tev teik�u, meitenīt� Man sāk pietrūkt Meknesas skaisto dārzu un Muleja Izmaila, kur� auļo pa tiem kā Kunga atrie�bība� Labāk es būtu sagaidījis, kamēr viņ� man sa�ķaida galvaskausu�

Trīs vīrie�i: venēcietis, parīzietis un basks � aizgāja līdz ar pirmajiem saules stariem. Pirms viņu aizie�anas Kolēns Paturels pamāja An�elikai, lai viņa pienāk.

��� Es palik�u ar veco vīru, � viņ� teica. � Viņu nevar ņemt līdzi, bet nevar arī atstāt �eit vienu. Nāksies pagaidīt. Pārējie dosies ceļā, lai tiktos ar rabīnu Maimorānu. Viņi tam visu izstāstīs un nolems, ko darīt. Ko jūs vē�laties: iet ar viņiem vai vēlāk kopā ar mani?

��� Es darī�u tā, kā jūs man pavēlēsiet.

��� Domāju, ka jums labāk palikt. Bez jums viņi varēs ātrāk tikt uz priek��u, jo laiks negaida.

An�elika pamāja ar galvu un jau paspēra soli, lai dotos pie vecā Kaloena guļvietas, kad Kolēns Paturels, redzams, no�ēlojot savus netaktiskos vārdus, viņu apturēja.

���� Bez tam, � viņ� piebilda, � es domāju, ka jūs esat ļoti vajadzīga vecajam Kaloenam, lai vecais vīrs varētu mierīgi nomirt. Bet ja jūs vēlaties doties projām�

��� Es palik�u!

Vīrie�i sadalīja ēdamo un bultas.

Kolēns Paturels atstāja sev loku, bultu maku, pa�taisīto rungu, kompasu un nelaiķa marķīza de Kermēra zobenu.

Tiklīdz satumsa, projām ejo�ie vīrie�i piegāja pie kapa, kur bija apglabāts Bretaņas mui�nieks, un, pastāvēju�i da�as minūtes, godinot miru�o, tie devās

ceļā.

Vecajam Kalocnam neko neteica par viņu aizie�anu, jo vecajam vīram kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Viņ� iekrita nemaņā, murgojot savā dzimtajā flāmu valodā, kā to bie�i dara mirsto�ie. Viņa roka neatlaida An�elikas pirkstus ne uz mirkli.

Viņ� cīnījās ar nāvi visu nakti un nāko�o dienu, bet vakarā pēk�ņi viņam atgriezās spēki, veca, bet vēl ļoti stipra vira spēki, un viņ� pat piecēlās sēdus savā la�ā.

Lai neļautu viņam piecelties kājās, Kolēnam Paturelam nācās viņu ap�kampt, bet vecais pat centās ar viņu cīnīties, tāpat kā ar savu nāvi.

��� Es tev nepado�os! Es tev nepado�os! � viņ� atkārtoja.

Pēk�ņi viņ� pazina cilvēku, ar kuru cīnījās.

��� Ā, tas esi tu, Kolēn Paturel, manu mīļo zēn, � viņ� maigi teica. � Kā tu domā, vai man laiks iet projām?

��� Jā, draugs, laiks. Ej! � lēni teica vergu karalis.

Un vecais Kaloens nomira uz normandie�a rokām, pieplokot pie tā krū�tīm kā mazs bērns.

Satriektā An�elika skatījās uz drausmīgo pirmsnāves agoniju, vērojot vecā vīra kalsno augumu, kas piespiedās savam jaunajam ceļabiedram kā savam dēlam. Kolēns Paturels aizvēra vecā vīra plakstus un sakrustoja rokas uz krūtīm.

��� Palīdziet man viņu pārnest, � viņ� teica An�elikai. � Kapu es jau izraku. Mums vajag steigties. Tiklīdz mēs viņu apglabāsim, tā uzreiz dosimies ceļā.

Viņ� apglabāja Kaloenu blakus marķīzam de Kermēram, steidzīgi aizraka kapu.

An�elika gribēja uzlikt uz kapiņiem divus krustus.

��� Nekādus krustus! � noskaldīja normandietis. � Tos ieraugot, mauri uzreiz sapratīs, ka pavisam nesen �eit apglabāti divi kristie�i, un metīsies mums pakaļ.

Un atkal sākās nogurdino�ais ceļojums pa akmeņaino, nelīdzeno ceļu. Smailās kalnu galotnes metāliski spīdēja blāvi sidrabainā mēness gaismā. An�elika, kura bija paspējusi atpūsties pa divām dienām pie ezera, deva sev vārdu: Kolēnam Paturelam nevajadzēs viņai pārmest, ka viņa iet pārāk lēni. Bet lai kā arī viņa centās, nekādi nespēja tikt līdzi tā milzīgajiem soļiem, un katru reizi, kad normandietis kā milzis Herakls apstājās un pagriezās atpakaļ, lai viņu uzgaidītu, An�elikai pa�pārmetumos sa�ņaudzās sirds. Viņa alka pēc iespējas ātrāk panākt pārējos bēg�anas dalībniekus, kuri vismaz gāja uz priek�u kā parastie mirstīgie, kaut ko murminot sev zem deguna, lamājo�ties un nogurstot, nevis skrienot uz priek�u kā varoņi no leģendāriem mītiem.

Vai tie�ām �is sātans, Kolēns Paturels, nekad nenogurst?

Vai tie�ām viņam nekad nav bail?

Vai viņ� nekad necie� nedz fiziskas, nedz garīgas mokas?

Protams, ja ieskatās dziļāk, viņ� ir vienkār�s, neaptēsts vīri�ķis. Tādas domas viņai jau iepriek� nāca prātā, bet �is pārgājiens viņu par to pilnīgi pārliecināja.

Un tomēr viņi nogāja visu ceļa gabalu ar tādu ātrumu, ka jau nāko�ās dienas vakarā sasniedza birzs noru, kur venēcietim Pi�inio, �anam Zakam Parīzietim un d'Arostegi bija jāsatiek rabīns. Priek�ā pie pa�a pakalna varēja redzēt divus smail�ainus ceļus, kuri �ajā vietā krustojās. Apkārt krustcelēm, ar savām garajām saknēm dziļi iesūku�ics smil�ainajā augsnē, stāvēja korķozoli.

Kolēns Paturels apstājās. Viņ� samiedza acis un ieklausījās. An�elika iz�brīnījusies pamanīja, ka viņa skatiens vērsts uz aug�u. Arī viņa palūkojās uz turieni, kurp viņ� skatījās, un ieraudzīja, ka saule paslēpās aiz tum�a maitu putnu mākoņa, kas lēni lidinājās virs koku galotnēm. Domājams, ka viņus iztraucēja cilvēku atnāk�ana. Mazliet pariņķoju�i debesīs, putni atkal nolaidās, izstiepjot garos kaklus, un nosēdās uz resna ozola zariem, kur� lieca savus kuplos zarus tie�i pāri krustcelēm. Beidzot An�elika pamanīja, kas viņus pie�vilināja.

�� Tur divi pakārti cilvēki, � viņa neskanīgi teica.

Normandietis tos bija ieraudzījis jau pirms viņas.

��� Tas ir ebrejs, � viņ� teica. � Es pazīstu viņa melno lapserdaku. Jūs pagaidiet �eit, bet es aizlīdī�u gar me�a noru līdz tam kokam. Lai notiek kas notikdams, nekustieties no vietas.

Sākās bezgalīgi ilga un nogurdino�a gaidī�ana. Pēc tā, kā maitas putni atkal uzlidoja debesīs, pēc viņu neapmierinātajiem kliedzieniem varēja saprast, ka viņu guvumam tuvojas kāds neaicināts viesis, kuru An�elika ne�varēja saskatīt no savas vietas.

Viņ� atkal paradījās aiz An�elikas muguras klusi un nemanāmi.

��� Nu kā?

��� Viens no viņiem nepazīstams ebrejs, laikam rabīns Maimorāns. Otrs� Zans Zaks Parīzietis.

��� Mans Dievs! � An�elika no�ukstēja, aizsedzot seju rokām.

Tas bija �ausmīgi! Viņu bēg�anas mēģinājumu sagaida neveiksme � ta�gad tas bija acīm redzams. Atnākot uz satik�anās vietu, kristie�u gūstekņi iekrita slazdo�

���� Labaja puse es pamanīju apdzīvotu vietu. Tur dzīvo tie mauri, kun viņus pakāra. Kas zina, varbūt venēcietis Pi�inio un 2ans d'Arostegi vēl ir dzīvi un atrodas tur, iekalti ķēdēs? Es ie�u uz turieni.

��� Tas ir neprāts!

���� Vajag izmēģināt visus iespējamos līdzekļus! Es pamanīju alu kalna nogāzē, mazliet virs korķozolu birzs. Jūs tajā noslēpsities un pagaidīsiet mani.

An�elika nekad neuzdro�inājās runāt pretī vai apstrīdēt viņa pavēles. Bet viņa zināja � iet uz �o arābu ciematu bija neprāts. Viņ� neatgriezīsies. �ī ala, kuras ieeju aizsedza irbuleņu audzes, kļūs par viņas kapu. Viņa nekad nesagaidīs savu miru�o ceļabiedru atgrie�anos�

Kolēns Paturels atstāja viņai alā visu atliku�o ēdienu, pēdējo ūdens bla�ķi un pat savu rungu, paņemot līdzi vienīgi dunci. Lielāku ērtību un klusākas pārvieto�anās labad viņ� noāva pat sandales. Tāpat viņ� An�elikai atdeva arī savas �ķiltavas ar posu, pasakot, ka, ja alā ieklīdis kāds zvērs, viņa to varēs atbaidīt, sakurot no sausas zāles mazu ugunskuru.

Vairs nesakot ne vārda, viņ� izslidēja no alas un aizgāja.

An�elika atkal sāka gaidīt. Iestājās nakts, un tālajā biezoknī ieskanējās zvēru balsis. Ala piepildījās ar kaut kādām neskaidrām skaņām: �aboņu un skrapstē�anos. Laiku pa laikam, jūtot, ka viņa vairs nespēj izturēt, An�elika uz�ķīla uguni, aizdedzināja kādu sausas zāles ku�ķi, un uz mirkli alā iestājās pilnīgs klusums, An�elikas satrauktais skatiens uztvēra tikai kailas klin�u sie�nas.

Kādu reizi, kad An�elika atkal uz�ķīla uguni, aizdedzinot sausas zāles ku�ķi, viņa paskatījās uz aug�u un ieraudzīja kaut kādus neskaidrus priek��metus, līdzīgus samta maisiņiem, kuri ļoti tuvu sakārti cits citam blakus. Siks�pārņi! Tad, lūk, no kurienes nāca �ī �abē�ana un tās spiedzīgās skaņas, kuras aiz bailēm liek sarauties un nodrebēt!

An�elika sēdēja atvērtām, bet neko neredzo�ām acīm, pat necen�oties par kaut ko domāt. Viņa mēģināja pacietīgi panest lēno laika ritumu. Pēk�ņi ārpusē kaut kas noskrapstēja. An�elika iztaisnojās, cerībās ieple�ot lielas acis.

Var gadīties, ka atgrie�as normandietis, vedot sev līdzi venēcieti Pi�inio un 2.anu d'Arostegi?

Cik labi tagad būtu visiem sapulcēties kopā!

Bet gandrīz tūlīt pēc skrapstē�anās pavisam tuvu atskanēja stiepta, mono�tona kauk�ana. Blakus alai o�ņājās hiēna.

Drīz vien tās smeldzo�ie, it kā pilnīgas bezcerības pilnie smiekli sāka apklust � redzams, viņa devās uz krustcelēm, uz turieni, kur kokā karājās �ana 2aka Parīzie�a nedzīvais ķermenis. Jautrais Parīzes kantora rakstvedis bija pats tuvākais Kolēna Paturela draugs, bet tagad tas bija miris, un maitu putni noteikti bija tam izknābu�i acis, kuras, dzīvam esot, bija tik smejo�as un dzirksto�as. Viņ� nomira, tāpat kā pirms viņa aizgāja bojā Bretaņas mui��nieks de Kermērs un veicais flāmu zvejnieks Kaloens. Tā aizies bojā ari visi pārējie bēgļi: viens ātrāk, otrs vēlāk� Marokas sultāns neatdos atpakaļ dzīvus savus gūstekņus� Mulejs Izmails dro�i var svinēt uzvaru.

Bet kas notiks ar viņu, ja neviens neatgriezīsies? Viņa pat nezina, kur pa�laik atrodas. Kas ar viņu notiks, ja viņa, nespējot izturēt badu un neziņu, izies ārā no savas slēptuves? Viņa nevar cerēt uz mauru vai viņu iebiedēto sievu palīdzību. Viņu saķers un aizvedīs atpakaļ pie sultāna. Bet Osmana Ferad�i, viņas aizstāvja, vairs nebūs.

No viņas lūpām izlauzās dziļ� vaids:

� O! Osman bej, ja jūsu cēlā dvēsele pa�laik klīst pa Muhameda pa�radīzes skaistajiem dārziem�

Grifi, kuri atkal bariem sāka riņķot debesīs, spalgi kliedzot vēstīja par rīta tuvo�anos. Ala piepildījās ar picnbaltas miglas vāliem. An�elika pakusti�nāja notirpu�os locekļus, kurus tik ilgi nebija kustinājusi, un nodomāja, ka �āda veida gaidī�ana � ir viena no �ausmīgākajām pārbaudēm, kas bija uz�likta, viņai. Ciest, gaidīt, kad nav nekādas iespējas rīkoties, kliegt, �ēloties, zinot, ka viņa nevar neko, neko izdarīt! Viņa slēpās pazemes alā, ar puksto�u kā bailīgam zaķim sirsniņu, un nekustējās no vietas, tāpēc ka tā pavēlēja Kolēns Paturels. Bet ārā, starp citu, jau sākās diena.

Vīrie�i neatgriezīsies� nekad neatgriezīsies�

Bet viņa turpināja gaidīt, mēģinot sevi uzmundrināt ar cerībām, jo viņai ļoti gribējās ticēt, ka ļaunais liktenis nemaz nav tik nepārvarams. Bet tad viņa atkal krita izmisumā.

Kad ieeju alā aizēnoja Kolēna Paturela masīvais augums, An�elika izjuta tādu atvieglojumu, ka metās viņam pretī un pieķērās tā rokai, lai pilnīgi pār�liecinātos, ka viņ� patie�ām atnācis.

��� Jūs atgriezāties, atgriezāties! � viņa priecīgi iesaucās. � Jūs viņus redzējāt?

��� Jā, es viņus redzēju. Tajā laikā viņi vairs nebija līdzīgi cilvēkiem. Viņi bija ne�ēlīgi spīdzināti, bet pēc tam uzsēdināti uz mietiem pie akmens sienas, kura apjo� �o apdzīvoto vietu. Es nezinu un nekad neuzzinā�u, kas mūs no�deva, bet Mulejs Izmails uzzināja par to, ko mēs izdarījām un kas mums palīdzēja. Es noklausījos �ejienes mauru sarunas� Sultāna dusmas vērsās pret Meknesas ebreju iedzīvotājiem. Ebreju kvartāli tika pārvērsti pa līķu nolik�tavām. Nogalināja visus.

�Visus ebrejus! Un mazo Avigeju, un Rufi, un Samuilu, �o apburo�o, jauno cilvēku�"

��� �ejienes iedzīvotāji tika brīdināti par mūsu atnāk�anu, bet rabīns vi�ņiem kalpoja par mānekli. Pēc tam, kad notiks nozīmētā tik�anās, bija pa�vēlēts viņu pakārt, bet kristie�us nekavējoties uzsēdināt uz mieta. �anu �aku Parīzieti pakāra tāpēc, ka viņu arī noturēja par ebreju. Atpakaļceļā es no�ņēmu viņa ķermeni un atnesu uz �ejieni� tas ir to, kas palika pāri. Es viņu apbedī�u�

Kolēns Paturels apsēdās zemē, izbrīnījies aplūkodams akmeņainās alas sienas, izraibinātas ar sarkanām dzīsliņām, kuras iezaigojās agrajos rīta saules staros, un lēni noteica:

��� Manu biedru vairs nav!

Viņ� ilgi tā sēdēja, atspiedis zodu pret plaukstām, tad ar grūtībām pie�cēlās un izgāja ārā. Līdz An�elikas ausīm nonāca cērtņa klaudzieni, ar kuru viņ� centās izrakt kārtējo bedri akmeņainajā augsnē. An�elika arī izgāja ārā no alas, lai viņam palīdzētu sērīgajā darbā � apbedīt �ana �aka Parīzie�a mirstīgās atliekas. Bet normandietis viņai rupji uzkliedza:

��� Stāviet, netuvojieties! Jums �eit nav īstā vieta� Uz viņu nav patīkami skatīties�

An�elika sastinga. Viņas rokas bija saliktas lūg�anā, bet, lai kā arī viņa centās, viņa nespēja atcerēties nevienas lūg�anas vārdus.

Kolēns Paturels strādāja ātri un veicīgi kā īsts, pieredzējis kapracis. Kad bedre bija gatava un tajā tika ieguldītas drauga mirstīgās atliekas, Kolens Paturels negaidīti pārsteidza An�eliku, nocērtot divus zarus un uztaisot no tiem krustu, dziļi ierokot to kapa galvgalī.

��� �oreiz es tomēr uzlik�u krustu! � viņ� teica. � Paņem�u un uzlik�u, bet tad jau redzēs, kas notiks!

Tad viņ� pagriezās un iegāja alā, atkal apsēdās zemē un ieslīga dziļās un smagās pārdomās.

An�elika centās viņu uzrunāt, bet viņ� neko nedzirdēja. Ap pusdienas laiku An�elika viņam atnesa uz lielas lapas dateļu sauju. Kolēns Paturels pacēla galvu. Viņ� neizpratnē skatījās uz nolieku�os sievieti, un viņa skatienā An�elika pēk�ņi izlasīja vil�anos un naidu. Viņ� it kā teica: �Ko, jūs vēl esat �eit!"

Normandictis ēda klusējot. Kop� tā laika, kad viņ� uzmeta An�elikai sa�vādo skatienu, viņa jutās kā paralizēta. Viņas dvēselē iezagās bailes, kuras viņa nespēja izskaidrot. Viņa labi zināja, ka nedrīkst aizmigt, ka acis jātur visu laiku vaļā� Tomēr viņa vairs nebija spējīga pretoties nogurumam, kas viņai vēra ciet plakstus. Viņa gandrīz bez atpūtas bija nogājusi visu nakti un dienu, bet pagāju�o nakti tā arī nebija varējusi aizvērt acis.

Galu galā viņa ieslīga snaudā, sarāvusies kamolītī alas stūri.

Kad viņa pamodās, blakus neviena nebija. Viņa bija pieradusi pamosties viena � pēc bēg�anas viņa visu laiku bija gulējusi pienācīgā attālumā no gūstekņiem vīrie�iem. Bet �oreiz klusums viņai likās neparasti nospiedo�s. Vi�ņa apskatījās apkārt, un pamazām līdz viņas apziņai nonāca drausmīgā īste�nība. Uz akmens akurāti salocīti atradās pēdējie plāceņi, lēcu pārpalikumi, bla�ķes ar ūdeni un pie tiem � metāla �ķēps un cērtnis. Bet Kolēna Paturela loks, bultas un runga bija pazudu�i. Tātad, kamēr viņa gulēja, viņ� aizgāja. Viņ� to bija pametis!

An�elika ilgi sēdēja, jūtoties nospiesta, iznīcināta. Viņa nolieca galvu un sāka klusi raudāt.

��� O, tomēr jūs tā izdarījāt, � viņa sarūgtināti atkārtoja. � Tas ir slikti, slikti� Dievs jūs par to sodīs!

Tomēr viņa ne visai bija pārliecināta par to, ka Dievs, kura dēļ Kolēns Paturels tika dzīvs sists krustā, uzskatīs normandie�a rīcību par nepareizu un nosodāmu. Jo viņa, An�elika, bija tikai sieviete, pirmatnējā grēka vaininiece un visu pārējo cilvēcisko nelaimju iemesls, nicināms radījums, kuru vīrietis var gribēt, bet var arī atstumt.

��� Kas tad nu! Kas ar jums, meitenīt? Uznāca grūtsirdība?

Kolēna Paturela balss, kura dobji atskanēja alas velvēs, iedarbojās uz An�eliku kā pērkona grāviens. Viņas priek�ā stāvēja vergu karalis, bet pār plecu viņam bija pārmesta jauna me�acūka ar asiņainu purnu.

���� Es� es domāju, ka jūs mani pamētāt, � An�elika no�ukstēja, nespē�jot atgūties.

���� Aizgāju? Nu, protams! Es nolēmu, ka mums derētu mazliet iestipri�nāties, un, par laimi, man gadījās �ī svītrainā me�acūka. Un pēk�ņi es jūs atrodu mirkstam asarās�

��� Es domāju, ka jūs mani pamētāt.

Normandie�a acis iepletās, bet uzacis saraucās, it kā dzīvē viņ� nekad nebūtu dzirdējis kaut ko tik pārsteidzo�u.

��� Nu, nu?� � viņ� noteica. � Nu, nu! Tātad jūs uzskatījāt mani par pēdējo nelieti! Lai es pamestu jūs� lai pamestu JUS, kuru�

Viņa seja piesarka aiz dusmām.

���� Es, kur� drīzāk nomirtu jūsu vietā, nekā pamestu! � viņ� nikni ie�saucās.

Kolēns Paturels nometa no pleca savu medījumu, atnesa �agaru nastu un sakrāva to visu alas vidū asām, aprautām kustībām, kā cilvēks, kuru smacē dusmas.

Kad pirmajā reizē neizdevās aizdedzināt uguni, viņ� skaļi nolamājās.

An�elika piegāja pie Kolēna Paturela, apsēdās viņam blakus uz ceļiem un pieskārās tā rokai:

��� Atvainojiet mani, Kolēn Paturel. Es esmu muļķe. Man vajadzēja atce�rēties, ka jūs vairākkārtīgi esat riskējis ar dzīvību savu nelaimes brāļu dēļ. Bet es ta�u nepiederu pie to skaita, jo esmu tikai sieviete.

��� Jo vairāk, � normandietis noburk�ķēja.

Viņ� pacēla seju un, paskatījies uz viņu jau daudz maigākām acīm, sa�ņēma tās zodu.

���� Paklausieties, meitenīt, un atcerieties, ko es jums teik�u. Jūs esat tāda pati kā visi kristie�u gūstekņi Berberijā. Toreiz jūs piesēja pie kolonnas un spīdzināja kā verdzeni, bet jūs nepadevāties. Jūs bez sūdzībām pārcietāt slā�pes un bailes visa ceļojuma laikā. Tik drosmīgu un varonīgu sievieti kā jūs es vēl nekad nebiju saticis � bet es tās ne mazums savā dzīvē esmu redzējis, jo izbraukāju neskaitāmas zemes un ostas. Jūs esat vērta, visas sievietes kopā ņemot, jo mani biedri gāja raitā solī, neļaujot zust mo�am garam tie�i tāpēc, ka kopā ar viņiem bijāt jūs, sieviete, kuras klātbūtnē viņi nevēlējās izrādīt savu vājumu. Tagad mēs palikām divi vien. Es un jūs esam saistīti uz dzīvi un nāvi, un mēs kopā . atgūsim brīvību. Bet, ja jūs mirsiet, es arī nomir�u jums blakus � to es jums apzvēru!

���� Nevajag tā runāt, � An�elika klusi teica, jūtot, ka dvēselē iezogas kaut kas līdzīgs bailēm. � Ja jūs, Kolēn Paturel, ietu viens, jums būtu daudz lielākas izredzes uz veiksmīgu iznākumu sasniegt mērķi.

��� Un jums arī, draudziņ. Tu, manu meitenīt, esi kā no tērauda, laba, lokana tērauda, no kura pagatavots mana drauga marķīza de Kermēra zo�bens. Domāju, ka tagad esmu pietiekami labi jūs iepazinis.

Mirdzo�ajā Kolēna Paturela skatienā pēk�ņi iezagās apmulsums, kas ra�dās jūtu uzplūdā, kuru viņ� nespēja līdz galam izteikt vārdos. Viņa piere saraucās dzijās grumbās.

��� Tu un es� mēs uzvarēsim, � viņ� teica.

An�elika neviļus nodrebēja.

No kā viņa bija dzirdējusi �os vārdus? No cita karaļa mutes � Ludviķa XIV! Viņ� kādreiz tāpat skatījās uz viņu. Laikam, ja labi padomā, viltīgajam normandietim ar viņa aso prātu, neparasto Herakla spēku un vērīgo skatienu ir kaut kas kopējs raksturā un temperamentā ar Francijas karalistes lielo suverēnu.

Cilvēki māk godāt un izcelt iedzimtus valdniekus, tāpēc Berbcrijā Kolēns Paturels līdzīgi antīkiem varoņiem mācēja kļūt par karali, pateicoties savai cēlsirdībai, gudrībai un fiziskajam spēkam.

An�elika viņam uzsmaidīja:

��� Jūs man atgriezāt ticību, Kolēn Paturel. Ticot jums, es ticu arī sev. Es ticu tam, ka mēs izglābsimies.

Pāri viņas ķermenim pārskrēja trīsas.

��� Jā, noteikti, � viņa turpināja. Es vairs nespētu otrreiz izciest spī�dzinā�anas mokas. Es piekristu vienalga kam, tikai lai�

���� Ē, pietiks! Jums vienmēr pietiks spēka cīnīties. Lai nu kas, bet jūs to spēsiet vienmēr � gan otrreiz, gan tre�reiz, jo cilvēkam vienmēr liekas, ka �oreiz vairs neizturēs, bet nē � iztur� Jūs varat man ticēt � es to labi zinu!

Vergu karalis, ironiski pasmaidot, paskatījās uz savām rokām, kuras bija dziļu rētu izvagotas.

���� Nevēlē�anās mirt � lieliska lieta, � viņ� teica, � bet tikai tajā ga�dījumā, ja nebaidies no nāves. Nāve ietilpst spēles noteikumos, kuru spēlē visi, kas dzīvo uz �īs zemes. Esmu vienmēr uzskatījis, ka uz nāvi vajag skatīties kā uz labu draugu, kur� neatiet no tevis ne soli. Lūk, tā arī ej savu ceļu divu ceļabiedru kompānijā: dzīves un nāves sabiedrībā. Nu viss, mazulīt, aprunājāmies � tagad pietiks. Tagad mēs sarīkosim īstas dzīres. Paskaties, kāda uguns, � tā priecēs mūsu sirdis. Tas ir pirmais mūsu ugunskurs pēc tik ilga laika?�

��� Vai tas nav bīstami? Kas notiks, ja mauri sajutīs dūmu smar�u?

��� Mauri pa�laik guļ uz lauriem. Viņi domā, ka mēs vairs neesam dzīvi. Venēcietis un basks � patie�ām bija labi draugi � izdomāja, kā sajaukt pēdas. Viņi pateica, ka pārējos ceļabiedrus aprija lauvas un tikai viņiem iz�devies izglābties. Mauri viņiem pajautāja, kas noticis ar sievieti, uz ko viņi atbildēja, ka tā nomirusi no �ūskas kodiena. �īs ziņas arī tika aizsūtītas Mulejam Izmailam ar vietējo sūtni, tā ka tagad mēs varam tik ļoti nebaidīties. Viņi agri nomierinājās, bet �eit neviens nav vainojams, atskaitot mūs. Tāpēc tagad mēs iekursim nelielu ugunskuru � mums noteikti vajag uzlabot gara�stāvokli � vai nav tiesa, meitenīt?

��� Man jau tagad ir mazliet jautrāk, � An�elika klusi atbildēja ar mai�guma pieskaņu balsī.

Kolēna Paturela cieņa viņai deva spēkus. Tā bija vislielākā balva par viņas vīri�ķīgo izturību �ajā grūtajā ceļojumā.

��� Tagad, kad es uzzināju, ka jūs esat mans draugs, es no jums vairs ne�baidos, � viņa tcica. � Jums, Kolēn Paturel, dzīve ir vienkār�a.

���� Nepavisam, � pēk�ņi sadrūmis, iebilda normandietis. � Da�reiz es sev saku, ka laikam es vēl dzīvē neesmu izbaudījis to sliktāko. Bet lai nu paliek! Dievs ar to!

Viņi ierīvēja cūkas gaļu ar sāli, kadiķu ogām un sāka to cept uz uguns�kura, iesma vietā izmantojot nabaga marķīza de Kermēra zobenu. Veselu stundu viņi veltīja tikai vienai domai � dzīrēm. Viņi ieelpoja brīni�ķīgi kairi�no�o ceptas gaļas smar�u, gurstot aiz nepacietības un kāres mesties virsū pirmajiem gaļas kumosiem, ar pūlēm apspie�ot alkatīgās nopūtas.

���� Lūk, īstais brīdis pārrunāt par mū�ības augstajām prātulām, � nor�mandietis izsmejo�i teica, beidzot apmierinājis savu pirmo izsalkumu. Bet mums pa�laik tās nerūp, jo sakiet, ko gribat, bet. kuņģis ir pirmajā vietā. Velna sivēns � tas ir tik labs, ka es, liekas, esmu gatavs aplaizīt ne tikai pirkstus, bet arī rokas līdz pa�iem elkoņiem.

��� Nekad dzīvē neesmu ēdusi tik gar�īgi! � An�elika pārliecino�i teica, aplaizot pirkstus.

��� Jā? Bet saka, ka sultāna sievas ēd cepe�us no maigas stērstes mazuļu gaļas. Izstāstiet man, ko ēd harēmā, � tāds stāsts tikai bagātinās mūsu ēdien�reizi.

��� Nē, � An�elika atbildēja. � Man negribas atcerēties harēmu.

Viņi apklusa.

Paēdu�i un atsvaidzināju�ies ar skaidru avota ūdeni, kuru normandietis bija salējis savās bla�ķēs kalna pakājes avotā, atgrie�oties no medībām, viņi izbaudīja svētlaimīgo sāta izjūtu.

���� Kolēn Paturel, kur jūs esat smēlis tik daudz gudrību? Es jau agrāk pamanīju, ka jūsu vārdi nereti paver domām neaptveramus apvār�ņus. Kas bija jūsu skolotājs?

�� Jūra. Un vēl tuksnesis� un verdziba. Redzi, meitenit, viss, ar ko dzīvē sastopies, tev kaut ko iemāca, ne sliktāk kā rakstīts grāmatās. Pie tam � kāpēc gan da�reiz nepadomāt ar to, kas mums slēpjas �ajā ķiverē. � Viņ� paklaudzināja ar pirkstiem pa savu galvaskausu un negaidīti iesmējās. Kad Kolēns Paturels smējās, spidinot savus mirdzo�i baltos zobus, viņa apaugusī, bārdainā seja uzreiz kļuva jaunāka, bet acīs, kuras vienmēr bija tik nopietnas un skarbas, parādījās viltīgas dzirkstelītes.

��� Neaptveramus apvār�ņus! � viņ� domīgi atkārtoja. � Māki gan tu pateikt! Un tikai tāpēc, ka es dzīvi un nāvi nosaucu par mūsu ne�ķiramajiem ceļabiedriem? Tātad tev tas liekas acīm redzams? Ko tu pati par to visu domā?

��� Nezinu, � An�elika atteica, domīgi grozot galvu. � Domāju, ka ma�nas zinā�anas ir pārāk virspusējas un ka es par tādām lietām neesmu nopietni domājusi.

Viņa pēk�ņi sapinās, un viņas acis aiz bailēm iepletās. Viņas sarunu bie�dra sejā ari parādījās satraukums. Viņ� apķēra jauno sievieti ap pleciem, un abi aizturēja elpu. Ārpusē atskanēja neskaidri trok�ņi, tad zirga zvied/ieni�

Normandietis piecēlās un zaglīgiem soļiem piegāja pie alas izejas. An��elika viņam sekoja. Pie kalna pakājes stāvēja �etri mauru jātnieki un skatījās uz aug�u, uz klintīm, no kurām pret debesim cēlās viegla dūmu strūkliņa.

Sprie�ot pēc smailajām cepurēm un sniegbaltajiem burnusiem, kas krasi izdalījās uz vispārējā fona, visi �etri piederēja pie rifu* kareivjiem, kuri, pēc Marokas sultāna pavēles, aplenca spānie�u piejūras cietok�ņus, kā ari da�i no �iem kareivju pulkiem bija izvietoti zemes iek�ienē. Viens no mauriem rokās turēja musketi. Pārējie bija bruņoju�ies pīķiem.

Trīs jātnieki steidzās un sāka jau līst aug�ā alas virzienā.

Ceturtais, tas, kur� bija bruņojies ar musketi, palika seglos, lai apsargātu savu biedru zirgus.

��� Padod man loku � Kolēns Paturels klusi teica An�elikai. � Cik bul�tas mums vēl palika?

��� Trīs.

��� Bet viņi ir �etri! Nekas, ko lai dara. Kaut kā izgrozīsimies.

*

Nenovēr�ot skatienu no mauriem, kuri rāpās pa klints nogāzi, viņ� pa�ņēma loku, uzlika kāju uz akmens, lai ērtāk būtu tēmēt, un pielika bultu pie

Rifi � berberu tauta, kura apdzīvo Marokas ziemeļu daļu.

stiegras. Viņa kustības bija mierīgas, pārliecino�as, tikai nedaudz lēnākas ne�kā parasti.

Viņ� iz�āva.

Jātnieks ar musketi rokās nogāzās �ķērsām pāri segliem. Viņa izbaiļu pilnais kliedziens skaļi atbalsojās, pārbiedējot zirgus, kuri sāka satraukti zviegt. Mauri, kas atradās kalna nogāzē, uzreiz saprata, kas noticis.

Otra bulta trāpīja tie�i sirdī vienam no viņiem. Viņ� nokrita kā nopļauts. Abi pārējie, cik spēka, metās uz priek�u.

Kolēns Paturels paņēma tre�o bultu un tie�ā tēmējumā ie�āva krūtīs mau�ram, kur� skrēja jau iek�ā alā. Pēdējais no uzbrucējiem neizpratnē atkāpās, pēk�ņi pagrie�ot muguru un metoties projām pa kalna nogāzi turp, kur bija paliku�i zirgi.

Tomēr normandietis, tagad jau nometis nederīgo loku un pacēlis savu pa�taisīto rungu, metās pakaļ uzbrucējam. Viņ� to panāca pēc da�iem soļiem. Tas pagriezās pret Kolēnu Paturelu un izrāva zobenu. Kādu mirkli viņi riņ�ķoja viens otram apkārt, pie tam katrs no viņiem neatlaidīgi sekoja otra kustī�bām � tie�i tāpat kā divi uzmanīgi, naidīgi noskaņoti zvēri, kuri gatavojas cīņai.

Tad Kolēns Paturels pacēla savu rungu.

Pēc da�ām sekundēm maurs, kaut arī bruņots ar tērauda aizsargķiveri, gulēja zemē ar sa�ķaidītu seju un pārlauztiem kakla skriemeļiem. Norman�dietis pārstāja viņu sist tikai tad, kad redzēja, ka pretinieks ir beigts.

Tad viņ� aizgāja līdz musketes īpa�niekam. Tas neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Visas trīs Kolēna Paturela bultas bija precīzi sasniegu�as mērķi.

� Loks un bultas � lūk, ar ko es draiskojos jaunības dienās, kad devos malu medībās savos dzimtajos Normandijas me�os, � viņ� jautri paziņoja An�elikai, nomierinot sabiedētos zirgus.

Vardarbīga nāve jau bija kļuvusi par viņu bīstamā ceļojuma neatņemamu sastāvdaļu tik ļoti, ka bēgļi lieki nekavējās uz kaujas lauka. Pat An�elika uzmeta tikai pavir�u skatienu uz �etriem līķiem, kas da�ādās pozās bija sa�stingu�i kadiķu krūmu zaros.

-r Zirgus mēs paņemsim līdzi, � normandietis teica. � Uz diviem jā�sim, bet pārējos vedīsim līdzi aiz pavadām. Paņēmu�i zirgus un noslēpu�i līķus alā, mēs līdz ar to attālināsim izmeklē�anu. Tā kā zirgi neatgriezīsies cietoksnī tuk�iem segliem, neviens nekavējo�i necels trauksmi, bet �os �etrus sāks meklēt tikai krietni vēlāk.

Kolēns Paturels un An�elika uzlika galvās smailās ķiveres, uzvilka baltos burnusus, kā arī aplieka kareivju platjoslas. Noslēpu�i miru�o līķus, viņi pil�niem auļiem devās pa ccļu.

Kad trīs dienas vēlāk uz tuvāko apdzīvoto vietu atbrauca virsnieki, meklē�jot �etrus pazudu�os kareivjus, vietējie iedzīvotāji viņiem pastāstīja, ka viņi redzēju�i divus jātniekus � tic iznesu�ies cauri ciematam kā bezdelīgu pāris, un katram pie pavadas bijis vēl arī maiņas zirgs.

Neviens, protams, neiedro�inājās tos apstādināt vai uzdot kaut kādus jautājumus, jo kur gan tas redzēts, ka nabadzīgs fellahs varētu apstādināt augstdzimu�u sultāna kareivi?

Zirgus atrada Rifu kalnu pakājē. Kareivju nozu�anu pieskaitīja laupītā�jiem, kuri klīda �ajā apkaimē, un uz viņu saie�anas vietām tika nosūtītas soda ekspedīcijas.

Sasniegu�i kalnus, Kolēns Paturels un An�elika tālāk gāja kājām, jo kalnu pārejām zirgi nebija derīgi, � pa �aurajām kalnu taciņām varēja iziet vienīgi mū|i.

�is bija pats grūtākais ceļa posms, toties pēdējais. Pietiek �ķērsot sausos, smil�ainos Rifu kalnus �. un skatienam pavērsies jūra. Bez tam sava gūsta sākumā normandietis divus gadus bija nodzīvojis svētajā un noslēpumainajā Marokas pilsētiņā Ksauenē, tāpēc lieliski pārzināja apkārtni, kuru viņiem va�jadzēja �ķērsot.

Viņ� skaidri saprata, cik grūts un nogurdino�s būs ceļ� pa �iem kalniem, bet viņam tāpat bija zināmas ari taciņas, kuras krietni saīsināja ceļu, un viņ� zināja, jo augstāk viņi abi kāps, jo mierīgāk viņi jutīsies dienas pārgājiena laikā, jo tur, pie kalnu virsotnēm, viņiem vairs nedraudēs bīstamas tik�anās. Viņu vienīgie ienaidnieki būs tikai pa�i kalni, nakts aukstumi, svelmainie sau�les stari, bads un slāpes, toties cilvēki viņus liks mierā, bet lauvas gadīsies arvien retāk. Būs jāpiesargās ne vien no lauvām, bet arī no me�acūkām. Citi zvēri � mērkaķi, gazeles un dzeloņcūkas, � no tiem nevajag baidīties, tie�i otrādi, viņus var medīt un ēst to gaļu.

Bēgļi atstāja sev musketi ar pulveri un skrotīm, ēdienu, kuru atrada no�galināto kareivju seglu maisos, bet viņu blīvie vilnas burnusi labi pasargās tos no aukstuma.

���� Vēl da�as dienas � un mēs ieraudzīsim Seūtu, � Kolēns Paturels teica.

��� Cik? � An�elika jautāja.

Tomēr vienmēr uzmanīgais normandietis izvairījās dot tie�u atbildi. Kas to var zināt? Ja veiksies, viņi varēs uz turieni nokļūt piecpadsmit dienās. Ja nē, tad labāk neminēt�

Nelaime notika kādu dienu pēcpusdienā, kad bēgļi ar grūtībām virzījās uz priek�u pa saules sakaitētām klintīm. Izmantodama to, ka viņas ceļabiedrs aizgāja uz priek�u, An�elika apsēdās atpūsties uz akmens. Viņa negribēja, lai Kolēns Paturels redzētu tās vājumu, jo viņ� ta�u neskaitāmas reizes An�elikai apgalvoja, ka viņa ir nenogurdināma.

Bet An�elika nevarēja sacensties ar viņu izturībā. Viņ� nekad nepiekusa. Ja nebūtu viņas, Kolēns Paturels noteikti ietu dienu un nakti, atpū�oties ne vairāk kā vienu stundu diennaktī.

An�elika sēdēja, mēģinot atvilkt elpu, kad pēk�ņi sajuta asas sāpes kājas ikrā. Viņa pieliecās un ieraudzīja, kā starp akmeņiem ātri aizvijās �ūska.

�Man iekoda �ūska", � An�elika nodomāja.

Viņai pazibēja domas par kaut ko neatgriezenisku, kas An�elikai tika pareģots. �Sieviete nomira no �ūskas kodiena", � pirms nāves teica venē�cietis un basks. Pagātnes pareģojums sāka piepildīties, laiks vairs neeksistēja. Kas nolemts, tas arī notiks�

Bet padodoties instinktīvam dzīvības impulsam, viņa tomēr pārsēja kāju virs ceļgala ar jostu, turpinot nekustīgi sēdēt.

An�eliku pārņēma bailes, kas neļāva sakarīgi domāt. Viņai pārskrēja le�dainas tirpas.

�Ko teiks Kolēns Paturels? Viņ� man nekad to nepiedos! Tagad es ne�varē�u iet� Es drīz mir�u�" No klints spraugas izlīda Kolēna Paturela masīvā figūra. Ieraudzījis, ka An�elikas nav aizmugurē, Kolēns Paturels atgriezās.

��� Kas notika?

An�elika mēģināja pasmaidīt. � Ceru, ka tas nav pārāk bīstami, bet man� man liekas, ka man iedzēla �ūska.

Viņ� piegāja pie tās un nokrita ceļos, lai apskatītu viņas kāju. Kājas ikrs jau bija satūcis un palicis zilgans. Normandietis izņēma dunci, pārbaudīja tā asumu, ātri aizdedzināja da�us sausus zarus un sakaitēja asmeni.

��� Ko jūs vēlaties ar mani darīt? � jaunā sieviete iesaucās, izbailēs ie�plē�ot acis.

Atbildes vietā viņ� stingri saspieda An�elikas kāju un ātrā griezienā iz�grieza koduma vietu, vienlaicīgi piededzinot rētu ar sakaitēto asmeni.

No drausmīgām sāpēm An�elika iekliedzās un zaudēja samaņu.

Kad viņa atguvās, pār kalniem jau bija nolaidusies vakara krēsla. Viņa gulēja uz viena no burnusiem, kas naktīs viņiem kalpoja par segām, bet Ko�lēns Paturels centās ieliet viņai mutē ļoti stipru un karstu piparmētras tēju.

��� Nu, lūk, manu meitenīt, tagad tev ir labāk. Pats �ausmīgākais jau ir aiz muguras.

Ieraudzījis, ka An�elika jau sāk sakopot domas, viņ� piebilda:

��� Man nācās izkropļot tavu skaisto kājiņu, mana mīļā. Tagad tu vairs nevarēsi celt uz aug�u svārkus, dejojot burē� Bet citas izejas nebija � citādi tu dzīvotu ne vairāk kā stundu�

��� Paldies, � An�elika atbildēja vārgā balsī.

Viņa juta dedzino�as sāpes kājā, kuru Kolēns Paturels bija aptinis ar ārstnieciskām lapām un labi nosējis. �Pa�as skaistākās kājas Versaļā�" Ko lai dara, ari viņai, tāpat kā pārējiem berberu gūstekņiem, paliks zīme uz ķermeņa. Zīme, ar kuru varēs lepoties un kura kādreiz uzbudinās viņas at�miņās vieglu smaidu vai, otrādi, izsauks neapmierinātības grimasi, kad viņa nopū�oties atkal vilks kājās zīda zeķes ar zelta bultiņām. An�elika pasmai�dīja.

��� Bravo! � vergu karalis iesaucās. � Es redzu, ka dzīvības gars tevi nav pametis. Bet tagad mums laiks iet tālāk.

An�elika paskatījās uz Kolēnu Paturelu mazliet izbrīnījusies, tomēr gatava paklausīt.

�� Jūs domājat, ka es spē�u paiet? � viņa jautāja.

�� Par to nevar būt ne runas. Tu nedrīksti likt kāju uz zemes vēl astoņas dienas, citādi rēta var iekaist. Es tevi nesī�u.

Viņi lēni kāpa augstāk un augstāk. Normandic�u spēkavīrs turpināja iet savā platā, vienmērīgā solī, gandrīz nesaliecotics zem nastas smaguma. Viņam nācās atstāt savu pa�taisīto rungu, ņemot līdzi vienīgi musketi un maisu ar produktiem, kuru viņ� uzvēla plecos. An�elika sēdēja viņam uz muguras, ro�kām apķerot spēcīgo kaklu, un, kad viņa piekususi piekļāvās tam, tad sajuta viņa matu pieskārienu un smar�u.

An�clikai �ie bija visgrūtākie mirkļi, daudz grūtāki par nogurdino�ajiem kāpieniem pa akmens nogāzēm, uz kurām tagad divu cilvēku figūras, kas kustējās mēness gaismas atspīdumā, meta vienu, kroplīgu ēnu.

Nest viņu, jūtot viņas smagumu, pieturēt ar rokām viņas gurnus�

An�elika sev pārmeta, ka nogurdina savu ceļabiedru, to, ka viņai bija ērti sēdēt uz viņa muguras kā mazam bērnam. Patiesībā Kolēna Paturela pleci divpadsmit verdzības gados bija pieradu�i pie daudz lielākiem smagu�miem. Izceļoties ar savu pārdabisko spēku, viņ� bie�i saņēma uzdevumus, kas, likās, cilvēkam nebija pa spēkam. Viņa muskuļi un sirds nereti izturēja tādu sasprindzinājumu, ka, likās, tas pārspēj cilvēka spējas, un galu galā viņ� ieguva neparastu izturību. Tagad viņ� gāja pa mēness apspīdēto kalna nogāzi tikai mazliet lēnāk nekā parasti, bet viņa elpa, kura bija skaidri saklausāma nakts klusumā, kļuva mazliet sēco�āka.

An�elika skatījās uz visām pusēm, un viņai likās, ka redz sapni � tik skaists bija viss, ko viņa redzēja. Vairākas naktis viņa gāja, nodarbināta tikai ar vienu domu, � neatpalikt no sava ceļabiedra. �odien viņa pirmo reizi pamanīja naksnīgo debess zilgmi un ievēroja, ka zvaigznes atstaro zeltainu spīdumu. �īs debesis likās kā uzzīmētas skaistā pasaku grāmatā, bet kreisajā pusē uz tum�ā nakts fona otas triepieni ar baltu un sudraba krāsu bija uz�gleznoju�i tālo kalnu virsotnes un upes, kuras kā sudrabainas lentas vijās tālajās ielejās.

�oreiz viņa atkal izvairījās no nāves apskāvieniem, un asinis viņas dzīslās pulsēja: �Esmu dzīva! Dzīva!"

Domājams, nemaz nemanot, viņa ieslīga snaudā, jo debesis virs viņas gal�vas negaidīti iezaigojās sārtos un violetos toņos. Kolēns Paturels gāja tajā pa�ā vienmērīgajā solī. Negaidīta maiguma pārņemta, An�elika tikai ar pūlēm atturējās no tā, lai nenoskūpstītu viņa iedegu�o kaklu, kas atradās tik tuvu viņas lūpām.

� Kolēn Paturel, � viņa lūdza, � lūdzu, apstājieties, atvelciet elpu. Jūs laikam būsiet ļoti noguris.

Viņ�, ne vārda nesakot, apstājās, uzmanīgi palīdzēja An�elikai apsēsties zemē, bet pats, pagājis mazliet tālāk, apsēdās, uzlika rokas un galvu uz saliek�tajiem ceļgaliem. An�elika redzēja, cik smagi viņ� elpo.

�Tas vairs nav izturams, � viņa nodomāja. � Pat tik izturīgam cilvēkam kā viņ� nav pa spēkam �āds varoņdarbs".

Ak, ja viņa spētu kaut mazliet paiet uz priek�u! Viņa jutās labi, bija atpūtusies, spēka pilna. Tomēr tiklīdz viņa mēģināja spert soli, tā asas sāpes caururba viņas kāju, un viņa saprata, ka, �ādā veidā spītējot, viņa var tikai aizkavēt izveseļo�anos. Jaunā sieviete aizlīda līdz maisam ar produktiem un, izņēmusi no tā da�as dateles un kaltētu vīnogu sauju, aiznesa to visu kopā ar ūdens bla�ķi Kolēnam Paturelam.

Normandietis pacēla galvu. Viņa sejas izteiksme bija nomākta, skatiens izklaidīgs. Viņa acis pievērsās ēdienam, bet, domājams, ka viņ� to nemaz neredzēja.

��� Atstāj, � viņ� lakoniski teica. � Nebija vērts tā pūlēties.

��� Jūs esat pārpūlējies, Kolēn Paturel, tikai manas vainas dēļ. Ticiet man, esmu izmisusi.

Viņ� papurināja savus garos matus, pa�reiz ļoti līdzinoties saniknotai lau�vai.

��� Neuztraucies. Viena miega stunda � un viss būs kārtībā.

Viņ� atkal nolieca galvu uz ceļiem.

An�elika aizlīda malā un, paēdusi augļus, apgūlās zemē. Gaiss bija vēss, bet visapkārt nebija redzama neviena cilvēka atstāta pēda. Cik tas bija burvīgi!

lai novilcinātu laiku, An�elika iemiga. Kad viņa pamodās, Kolēns Paturels atgriezās no medībām, pār plecu nesot mazu briedēnu.

���� Kolēn Paturel, vai jūs esat jucis! � An�elika iesaucās. � Jūs jau tāpat aiz noguruma krītat nost no kājām.

Normandietis paraustīja plecus.

��� Par ko tu mani uzskati, meitenīt? Par vāju, neaizsargātu zvirbulēnu, līdzīgu tev?

Viņ� izskatījās drūms un nerunīgs, it kā izvairītos no An�elikas sabie�drības. An�elika sāka uztraukties, domādama, ka viņ�, iespējams, slēpj no viņas kaut kādas briesmas, kuras viņus sagaida.

��� Sakiet, Kolēn Paturel, vai mūs �eit var atrast mauri?

�� Nedomāju. Bet lielākas dro�ības dēļ mēs iekursim ugunskuru, lūk, tajā ieplakā.

An�elikas brūce dzija tik ātri, ka viņa pat varēja nokāpt lejā pie strauta, kas tecēja ieplakas dziļumā.

�eit bēgļiem pēdējo reizi ceļā trāpījās liels zvērs. Viņi to ieraudzīja pārāk vēlu, kad jau stāvēja strauta malā.

Tā bija lauva, kura atradās pretējā krastā saspringtā liela kaķa pozā, kas gatavojas lēcienam. Lai uzbruktu, tai vajadzēja tikai pārlēkt pāri �aurajam strautam.

Kolēns Paturels sastinga uz vietas, it kā pārtapa par akmeni, un, ne�novēr�ot skatienu no lauvas, sāka ar to klusi sarunāties. Pēc da�ām sekundēm pārsteigtais zvērs sāka uzmanīgi atkāpties. Vēl kādu laiku brik�ņos redzēja spīdam acis, tad tās nozuda, un pēc garās zāles viļņo�anās varēja spriest, ka lauva aizskrien.

Normandietis izdvesa tik skaļu nopūtu, ka tā varenā elpa laikam spētu iedarbināt visas Holandes vējdzirnavas. Viņ� apņēma An�elikas plecus un klusi to piekļāva sev klāt.

���� Izskatās, pats Kungs Dievs mūs sargā, � viņ� teica. � Es gribētu zināt, kāpēc �is zvērs atstāja mūs mierā?

��� Jūs ar to sarunājāties arābu valodā. Ko jūs tai teicāt?

���� Vai es zinu? Es pat neapzinājos, kādā valodā sarunājos, jo domāju tikai vienu � kā es varētu ar to izskaidroties, lai mēs viens otru saprastu. Ja tās vietā būtu bijis maurs, tas nebūtu bijis iespējams.

Viņ� papurināja galvu.

��� Meknesā lauvas labi saprata mani, bet es � tās.

��� Jā, es atceros, � An�elika smejoties atcerējās. � Tās tā arī nevēlējās jūs apēst.

Kolēns Paturels paskatījās viņai sejā.

���� Tu ne reizi pat neiekliedzies? Stāvēji un nekustējies. Tas bija labi darīts, draudziņ.

An�elikas vaigos atkal parādījās sārtums. Kolēna Paturela stingrā roka viņai būs labs atbalsts! Viņa apskāviens atdeva An�elikai drosmi. Viņa palū�kojās uz aug�u un pasmaidīja, izskatoties atkal laimīga un pa�pārliecināta.

��� Kad jūs esat blakus, es ne no kā nebaidos.

Normandietis sakoda zobus, bet viņa seja atkal kļuva drūma.

���� Iesim projām no �ejienes, � viņ� teica. � Nevajag tī�ām izaicināt likteni.

Viņi piepildīja bla�ķes ar ūdeni un iededzināja ugunskuru citā vietā, aiz klintīm. Tomēr ēdiens tikai remdēja izsalkumu, bet neatgrieza viņiem jautrību un nepicspiestību. Kolēns Paturels norūpējies rauca pieri un spītīgi klusēja. Pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem atjaunot sarunu An�elika arī apklusa, jū�tot savādu nemieru. Viņa nekādi nevarēja saprast, kas Kolēnu Paturelu satrauc, viņa nervi bija saspringti līdz pēdējam. Kāpēc Kolēns Paturels skatās tik drūmi un satraukti? Varbūt viņ� ir dusmīgs uz An�eliku par to, ka viņa tam kavē iet ātrāk? Viņ� laikam nojau� kaut kādas briesmas. Kas viņiem draud? Un ko nozīmē tas zibenīgais skatiens, kuru viņ� laiku pa laikam uz�met An�elikai?

Dienvidu vēj� pieskārās viņiem ar saviem maigajiem glāstiem. Dienas gaismu jau nomainīja vakara elpa. Kalni, ielejas, debesis ietinās zilganā, auks�tā dūmakā. �ajā vakara krēslā An�elika atkal pievērsa normandietim savu satraukto seju.

��� Man� man liekas, �onakt es varē�u iet patstāvīgi, viņa klusi teica.

��� Nē, mazulīt, nevarēsi. Nebaidies, es tevi nesī�u.

Viņa balsī skanēja kāda neizprotama sāpe.

An�elika bija gatava ieraudāties un iekliegties:

�Kolēn Paturel, sakiet, kas ar jums notiek? Jūs jūtat, ka priek�ā mūs sagaida nāve?"

Viņ� atkal to nesa uz muguras, un viņa rokām apskāva tā kaklu, bet gaidītā miera, kuru viņa izjuta pagāju�o nakti, vairs nebija. Kolēna Paturela smagā elpa atbalsojās viņas ausīs, saplūstot ar viņas sirds dobjajiem sitieniem, atdzīvinot atmiņā tos kaislīgos un satrauco�os atzī�anās mirkļus, kurus tik daudzi vīrie�i, smagi elpojot, viņai �ukstēja. Tad An�elikai likās, ka, tos apskaujot, viņa lidoja, bet tagad, kad An�elika ar pieri skārās sava ceļabiedra sasvīdu�ajam, muskuļotajam kaklam, viņa juta, ka uzveļ viņa pleciem smagu nastu.

Pār kalniem sāka pūst auksts, gandrīz ledains vēj�, atnesot līdzi kādu asu, sen aizmirstu aromātu, kas An�elikai atgādināja kaut ko dārgu, izmeklētu un greznu.

Austo�ās saules staros varēja redzēt, ka kalnu nogāzes noaugu�as vare�niem, īsiem ciedru stumbriem, kuru milzīgie kroņi atgādināja tum�i zaļas zaru teltis. To paēnā auga zema, līdzena zālīte, nosēta baltām zvaigznītēm. Skatienam atklājās brīni�ķīgs, ne ar ko nesalīdzināms ciedru me�a burvīgais skaistums no �ejienes arī nāca nakts vēja smar�īgais aromāts.

Kolēns Paturels pārbrida pāri straujam, putojo�am kalnu strautam un, mazliet pagājis uz priek�u pa kalna nogāzi, apstājās pie mazas alas ieejas. Mājīgās alas grīdu klāja zeltainas, mīkstas smiltis.

��� Atpūtīsimies �eit, � normandietis teica. � �ī ala nav līdzīga plēsīga zvēra alai, tāpēc mēs �eit atpūtīsimies un iekursim ugunskuru, nebaidoties, ka mūs kāds varētu ieraudzīt.

Viņ� to pateica sakostiem zobiem, bet viņa balss skanēja rupja un aiz�smakusi. Varbūt tas bija aiz noguruma? An�elika skatījās uz viņu, arvien pieaugo�āka satraukuma pārņemta. Ar viņu acīm redzami notika kaut kas savāds, bet viņa nespēja saprast, kas tam par cēloni, ta�u juta, ka tālāk tāda neziņa vairs nevar turpināties. Ja nu Kolēns Paturels ir smagi saslimis? Viņai galvā pat nevarēja ienākt tāda doma, ka Kolēnu Paturelu varētu nogāzt no kājām kāda slimība. Tas būtu bijis drausmīgi! Bet viņa to nekad nepametīs, nē, viņa to kops un liks tam izveseļoties, tāpat kā to darīja viņ�, kad An�elika bija uz dzīvības un nāves robe�as.

Normandietis izlikās, ka nemana viņam pievērstos An�elikas zaļo acu jau�tājo�os skatienus.

��� Es ie�u pagulēt, � viņ� īsi izmeta, izejot no alas.

An�elika nopūtās. Vieta izskatījās apburo�a un vedināja nodoties skais�tiem sapņiem. Kaut tikai �eit nebūtu kādas apslēptas, liktenīgas lamatas!

An�elika izlika uz plakana akmens virsmas trūcīgo ēdiena pārpalikumu: kaltētas vīnogas un vakar ceptus gaļas gabalus.

Ūdens bla�ķes bija tuk�as. Lejā �aloja kalnu strauts, kas līkumoja starp lielajiem akmeņiem. Jaunā sieviete samērā viegli tika līdz krastam, tad at�guvusies tramīgi paskatījās visapkārt, tomēr apkārtnē viss bija kluss, izņemot �ivino�os putnus, kuri nebēdnīgi lidinājās, mirdzot saulē savām ko�ajām spal�vām.

An�elika piepildīja bla�ķes ar ūdeni un nomazgājās pati, noskalojot ceļa putekļus. Ledainais ūdens lika straujāk ritēt asinīm viņas dzīslās. Viņa nolie�cās pār peļķi, kas bija izveidojusies klin�u padziļinājumā, un negaidīti ie�raudzīja savu atspulgu tik skaidri kā spogulī. Viņas lūpas gandrīz izdvesa pārsteiguma pilnu nopūtu.

Gai�mataina sieviete, kura spoguļojās uz smaragdzaļā debess fona, iz�skatījās gadus divdesmit veca. �ie smalkie, glītie sejas vaibsti, �īs acis, kuras likās tik lielas un kuras tagad skatījās tā, it kā viņu redzētu pirmo reizi � pēto�i, ļoti tie�i, �īs nobālu�ās, sasprēgāju�ās, neuzkrāsotās lūpas nevarēja pie�derēt biju�ajai di Plessī de Beljēra kundzei, kas pēc savas rūgtās dzīves pie�redzes zināja dzīvības vērtību. No gludā ūdens spoguļa pretī lūkojās jauna, nepieredzējusi meitene, kura vēl nebija paspējusi sevi iepazīt, tāpēc gatava viegli atklāt savu dvēseli. Asais vēj�, ne�ēlīgie saules stari, koķetērijas aiz�mir�ana un kosmētikas nelieto�ana atgrieza An�elikas sejai agrākos, apbu�ro�os jaunības sejas vaibstus. Jā, sejas ādas krāsa, protams, bija sabojāta � tā bija kļuvusi melnīgsnēja kā �igānietei, toties mati bija kļuvu�i pavisam balti kā mēness stari uz zeltaina smil�u fona. Vājais augums, kas pilnīgi pazuda platā burnusa krokās, izspūru�ie mati, basās kājas � viss atgādināja mazu lauku me�oni.

Viņa noņēma no kājas apsēju. Brūce bija sadzijusi, bet pati rēta izskatījās kroplīga. Jā, �eit vairs nekas nebija līdzams! Nolēmusi pret notiku�o izturēties ar filozofisku mieru, An�elika atkal apsēja kāju. Peldoties upē, viņa pamanīja, cik tagad viņai bija tievs viduklis. Viņa apskatīja savas skaistās, garās kājas, savu slaido augumu, kas pilnīgi bija atbrīvojies no liekā svara, kuru viņa bija ieguvusi, dzīvodama harēmā.

�Godīgi sakot, � viņa nodomāja, � esmu viegli tikusi cauri".

Viņa vēlreiz noliecās pār ūdens spoguli, uzsmaidot savam atspulgam.

� Manuprāt, es vēl esmu pietiekami skaista, viņa teica putniem, kuri turpināja laidelēties, nemaz nebaidoties no viņas klātbūtnes.

Klusi dziedot, An�elika sāka kāpt aug�ā pa kalna nogāzi. Bet pēk�ņi dziesmas melodija aprāvās � viņa ieraudzīja pļaviņā, ziedu vidū, gulo�o Ko�lēnu Paturelu. Viņ� gulēja nekustīgi, aizlicis rokas aiz galvas. An�eliku atkal pārņēma satraukums par Kolēnu Paturelu, tāpēc viņa klusi tam tuvojās, lai apskatītu viņu tuvāk.

Normandietis gulēja. Viņa elpa bija vienmērīga, ar burnusu neapklātās, spalvainās krūtis klusi cilājās. Nē, viņ� nebija slims. Viņa saulē iedegusi seja, viegli sakniebtās lūpas, kuras gulo�ajam pie�ķīra mazliet augstprātīgu izskatu, ķermeņa brīvā poza skaidri liecināja to, ka viņ� ir vesels un pa�laik nolicies mazliet nosnausties, lai atpūstos pēc smaga darba, atjaunotu zaudētos spēkus. Redzot viņu mierīgi guļam zem ciedru kokiem, An�elika nodomāja, ka viņ� pa�laik līdzīgs Ādamam, � tik daudz pirmatnēja skaistuma bija �ī cilvēka stiprajā ķermenī un vienkār�ajā brīva mednieka dvēselē, taisnības cīnītāja, aizstāvja un kristie�u gūstekņu barve�a sirdī.

An�elika nokrita ceļos, vēloties apskatīt viņu tuvāk. Vēj� pluinīja tā garos matus. An�elika maigi tos atglauda no Kolēna Paturela pieres.

Kolēns Paturels atvēra acis un pēk�ņi tik savādi paskatījās uz savu ceļa�biedri, ka viņa neviļus nodrebēja. Likās, normandietis nekādi nespēja atgūties pēc miega, sakopot domas.

��� Kas noticis? � viņ� aizsmacis nomurmināja. � Mauri?

���� Nē, viss mierīgi. Vienkār�i es skatījos, kā jūs guļat. O, Kolēn Paturel, � viņa pēk�ņi izmisusi iekliedzās, � kad jūs tā uz mani skatāties, man kļūst baigi! Kas ar jums notiek pēdējās dienās? Vai ir kaut kas mainījies? Ja mums draud kādas briesmas, tad izstāstiet man. Es varētu dalīt jūsu satraukumu, bet neesmu spējīga vairs paciest jūsu� jā, jūsu nepatiku, kuru jūs izjūtat pret mani. Brī�iem man liekas, ka jūs mani neieredzat, ka jūs uz mani esat ļoti nikns� Par ko? Par to, ka mani sakoda �ūska un tas lika jums iet daudz lēnāk? Es nesaprotu� Jūs bijāt tik laipns pret mani� Es domāju� Dieva dēļ, Kolēn Paturel, ja jūs man kaut ko pārmetat, sakiet man to tie�i acīs. Es vairs tā nespēju� Ja jūs mani ienīstat, tad kas ar mani notiks?�

Viņas skropstās parādījās asaras. Zaudēt Kolēnu Paturelu, viņas pēdējo draugu, � kas var būt vēl drausmīgāks?

, Viņ� piecēlās kājās un tagad skatījās uz An�eliku no aug�as ar tik bez�kaislīgu sejas izteiksmi, ka varēja nodomāt � viņ� nebija dzirdējis ne vārda no tā, ko An�elika teica. Viņa smagnējais skatiens it kā piekala to pie zemes, un viņai pazibēja doma, ka vergu karaļa Kolēna Paturela pavalstniekiem, kristie��u vergiem, laikam nebija omulīgi, kad viņ�, viņu pa�u ievēlētais karalis, tos tiesāja Meknesā.

��� Ko es tev pārmetu? � viņ� beidzot noteica. � Tikai to, kas tu esi, to, ka tu esi sieviete.

Viņa uzacis saraucās un viņa zilās acis atkal atguva drūmu, pat ļaunu izteiksmi.

���� Es pavisam neesmu svēts, manu skaistulīt, kādu tu esi mani iedo�mājusies. Jūrnieks, klaidonis un pirāts, lūk, kas es biju kādreiz. Nogalināt, aplaupīt, braukt jūrā, skriet pakaļ mei�ām, � lūk, kāda bija mana dzīve. Pat garā gūsta laikā mans raksturs un tieksmes nav mainīju�ies. Man vienmēr pietrūka sievietes, tāpēc es visur centos izraut gardos kumosiņus, kur vien varēju, nenoniecinot nevienu. Kad Mulejs Izmails mani gribēja par kaut ko apbalvot, viņ� man sūtīja kādu no savām melnādainām kalponēm. Bet �āda laime man iekrita ļoti reti, un man tev jāsaka, ka �ie divpadsmit gadi lielāko tiesu pagāja pilnīgā atturībā, ieturot gavēni. Un kad pēc �ādas dzīves pēk�ņi atrodies kopā ar sievieti dienu un nakti�

Viņ� runāja ļoti satrauktā balsī, lai noslēptu savu samulsumu.

���� Vai tad tie�ām tu neko nesaproti? Vai tad līdz tam laikam, kamēr tevi pārdeva Mulejam Izmailam, tu neko neredzēji savā dzīvē? Bet, starp citu, uz vīrie�iem tu skaties tik dro�i, ka nezini, ko domāt� Tu, redzams, nekad neesi padomājusi, vai vīrietim ir viegli dzīvot blakus sievietei dienu un nakti� Un vēl ar kādu sievieti!�

Kolēns Paturels aizvēra acis, un viņa seja pēk�ņi kļuva maiga.

���� Visskaistākā no visām, kādas esmu redzējis savā dzīvē, � viņ� tur�pināja, it kā sarunādamies pats ar sevi. � Tavas acis ir kā jūras dzelme� un tās skatās uz mani, skatās un kaut ko lūdz� Tavas rokas pieskāriens, tavas smar�as, tavs smaids� Ek, ja es vismaz nebūtu redzējis tavu augumu. Bet es tevi redzēju� kad tu biji piesieta pie kolonnas un �etri melnie velni nesa sakaitētas knaibles� Es tevi redzēju otrreiz, kad tu naktī mazgājies zem ūdenskrituma� Bet tagad man vēl tevi vajag nest uz muguras�

Viņ� atkal kļuva bargs:

���� Nē! Tas vairs nav izturams� Salīdzinājumā ar manām mokām Svētā Antonija kārdinājumi bija tīrie nieki! Goda vārds, pēdējās divas dienas es labāk pavadītu pie krusta maitas putnu kompānijā, kuri klabinātu savus knābjus man virs galvas, vai karātos piesists pie Jaunajiem vārtiem� Un tu vēl jautā, kāpēc es dusmojos!

Viņ� pacēla savas lielās dūres, it kā piesaucot palīgā debesis par lie�ciniekiem, tad nolamājās un lieliem soļiem devās alas virzienā.

18�286

/\nzeiiKa Dija apjukusi.

�Tātad tikai TAS", � viņa nodomāja.

Viņas lūpās uzziedēja netverams smaids.

Viegls vējiņ� �ūpoja koku galotnes, uzviļņojot patīkamu ciedru smar�u, kas kairināja jaunās sievietes nāsis. An�elikas izlaistos matus plivināja pūsma, viegli glāstīja viņas vaigus un plecus, kuri bija atkailināju�ies, noslīdot pla�tajam burnusam. Mazajā ūdens spogulī viņa sevi redzēja tādu, kādu to pa��laik skatīja Kolēna Paturela acis: vāju, jaunu, saulē apvējotu seju un no�slēpumainu skatienu.

Viņa atcerējās, cik ļoti vēlējās ar lūpām pieskarties Kolēna Paturela stiprajam kaklam, bet tad, kad pār �o me�onīgo un naidīgo zemi klājās nakts ar savu noslēpumainības plīvuru, cik ļoti viņa vēlējās paslēpties no visām briesmām, piespie�oties pie vergu karaļa platajām krūtīm. Tās bija pirmās, neapzinātās nojausmas visam tam, kas snauda viņas dvēselē, kuru viņa nemaz negribēja modināt.

Bet tagad, kad viņ� ierunājās, apslēptās jūtas uzjundīja no dvēseles dzi�ļumiem, it kā atmodās, atsaucās mū�senam aicinājumam. Viņas ķermeni sāka ielīt dzīvības siltums. Dzīve!� An�elika norāva mazu, tikai kalnos augo�u, skaistu un trauslu ziediņu, piespieda to pie lūpām, dziļi ieelpojot tā smar�u. Sirdī apslēptās bailes izzuda. Debesis bija tik dzidras, bet gaiss tik maigs un smar�īgs!

Visā pasaulē nebija neviena cita. Tikai viņi. Divi vien.

An�elika piecēlās, kailās kājas skāra zīdaino zāles paklāju. Viņa devās alas virzienā.

Kolēns Paturels stāvēja pie ieejas, ar plecu atspiedies pret klints nokāri. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņ� skatījās uz tālajām dzeltcnzaļajām ielejām, kuras atradās kalnu pakājē. Bet viņa domas bija nodarbinātas pavisam ar kaut ko citu, un viss viņa veidols atgādināja samulsu�u cilvēku, kur� meklē izeju no neveiklās situācijas, kurā viņ� bija nokļuvis savas muļķības dēļ.

Viņ� nedzirdēja, kā pienāca An�elika. Viņa paskatījās uz Kolēnu Paturelu savām lielajām acīm.

Mīļais, mīļais Kolēn, nevaldāmais un kautrīgais barvedi! Cēlsirdīgā un drosmīgā sirds! Cik viņ� ir gar� un stalts� Viņa nekad neiedro�ināsies to apskaut tā, lai viņu rokas pirksti saskartos.

An�elika tik klusi pienāca, ka normandietis viņu pamanīja tikai tad, kad viņa ar vaigu pieskārās tā rokai.

Viņ� nodrebēja un uzreiz atkāpās.

� Tātad tu saprati, ko es tev teicu? � viņ� asi noprasīja.

��� Domāju, ka sapratu � An�elika no�ukstēja.

Viņa maigi pieskārās ar pirkstu galiņiem Kolēna Paturela platajām krū�tīm.

Viņ� atkal atkāpās un nosarka.

���� Nē, nē, nevajag! � viņ� teica. � Tu mani nesaprati. Es neko no tevis neprasu. Manu nabaga meitenīt� Ko tu tagad domāsi par mani?

Viņ� turēja An�elikas rokas tā, ka viņa nevarēja tam pieiet klāt. Ja viņa tam atkal pieskarsies, ja viņ� atkal sajutīs An�elikas maigumu, tad viņ� nespēs pretoties un zaudēs savaldī�anos.

���� Ko tu tagad domāsi par mani? � viņ� atkārtoja. � Es tā centos, lai tu neko nenojaustu� Es nekad nebūtu atvēris muti, un tu neko neuzzinātu, ja nebūtu mani pārsteigusi tajā brīdī tik neaizsargātu� Kad es, tikko pa�modies, nespēju atgūties, jo sapnī man rādījies tu� Aizmirsti manus vārdus� Es pats sevi gānu par �o vājuma mirkli. Manu nabadzīt, es ta�u visu sapro�tu� Sievietēm verdzība ir tikpat smaga kā vīrie�iem. Pietiks jau ar to, ka tevi pārdeva kā lietu, pārdodot no viena saimnieka rokām nākamajam saim�niekam. Bet neviens nekad nevarēs teikt, ka es arī kļuvu par tavu saimnieku, iegūstot tevi ar varu.

An�elikas acīs atmirdzēja gaisma. Kolēna Paturela silto roku pieskāriens lika viņas asinīm riņķot straujāk, bet viņa bargais skats, kurā varēja manīt apjukumu, viņu aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Agrāk An�elika nebija ie�vērojusi, ka viņa zeltainajā bārdā slēpjas tik sārtas lūpas� Protams, viņ� to varēja ar spēku atturēt, bet viņ� nenovērtēja līdz galam An�elikas valdzi�nājumu. Viens mirklis, un viņa atkal piespiedās viņa krūtīm, apvijot rokas ap kaklu.

��� Meitenīt, � viņ� �ukstēja, � ej projām� Esmu vienkār�s vīrietis.

���� Bet es esmu tikai sieviete� � drebo�ā balsī �ukstēja An�elika. � Ak, Kolēn, Kolēn, vai tad mums par maz da�ādu dzīves grūtību un pār�baudījumu? Domāju, ka tam, kas notiek, vienreiz tik un tā bija jānotiek.

Un An�elika piespiedās pie viņa platajām krūtīm, beidzot piepildot to nenoteikto vēlē�anos, kas viņu nepameta jau no pa�a ceļojuma sākuma. Viņa tīksminājās ar viņa milzīgo spēku, vīri�ķīgo izturību un vīrie�a smai�u, kuru tagad viņa beidzot iedro�inājās ieelpot, klājot viņa muskuļoto ķermeni kautrī�giem, bie�iem skūpstiem.

�ī mēmā atzī�anās pārsteidza normandieti kā zibens spēriens, kas vienā acumirklī nogā� varenu koku, un visu viņa ķermeni pēk�ņi pārņēma neval�dāmas kaisles trīsas. 18*

Viņ� pieliecās pie An�elikas bezgalīgi ielīksmots. �ī būtne, kuru liktenis viņam bija iedevis ceļabiedros tik grūtā ceļojumā, būtne, līdzīgi citām, pa�laik maigi un atklāti lūdzās vīrie�a mīlestību, tie�i tāpat kā tās, kuras uzmācas ostās izskatīgiem gai�matainiem jūrniekiem. Cie�i piespiedusies Kolēna Pa�turela ķermenim, An�elika juta viņa mutuļojo�o kaisli. Viņa atbildēja uz to ar gandrīz nemanāmām sava ķermeņa kustībām. Ķermeņa, kur� vēl nebija pārvarējis līdz galam kautrību un kaunu, bet kur� jau kaislīgi alka vīrie�a mīlestību un glāstus. Nepārvaramas vēlmes pārņemta, viņa to bez vārdiem aicināja pie sevis, kairinot viņa kaklu un krūtis.

Kvēles un neticības sabangots, normandietis pacēla An�eliku, lai ieska�tītos tās skaistajās acīs.

��� Nevar būt! � viņ� �ukstēja.

Atbildes vietā viņa piespieda seju pie Kolēna pleca. Tad viņ� to paņēma uz rokām un nesa. Viņ� drebēja. Viņ� to aiznesa uz alas visattālāko stūri, it kā baidoties paskatīties laimei acīs dienas gaismā. �eit valdīja mijkrēslis. Smil�tis bija mīkstas un patīkami vēsas.

Kolēna Paturela kaisle, kas tagad izlauzās uz. āru, visstiprākā no visām dabas dāvātajām tieksmēm, līdzīgi varenam kalnu �ļūdonim nojauca savā ceļā visus �ķēr�ļus, arī tos, kas tika viņa pa�a radīti un tik ilgi atturēja viņu no trakulīgās vēlmes.

Dodot vaļu savām jūtām, viņ� vairs nespēja apstāties, apreibis no tā spē�ka, ko viņam iedvesa An�elika. Viņ� to tvēra ar vīrietim raksturīgo miesas�kārību, ārkārtīgi izsalcis pēc sievietes, un An�elikas kailums, maigā, gludā āda, garie, zīdainie mati un kaislīgās, svētlaimes pilnās trīsas, kuras viņ� iz�juta, kad glāstīja tās maigās krūtis, ne tikai remdēja viņa izsalkumu, bet tie�i otrādi, iekairināja to vēl vairāk, iededzinot viņa kāri nevaldāmā tieksmē to apmierināt vēl un vēl.

Viņ� tik ļoti vēlējās sievieti, viņa nepacietība pēc tik ilgām cie�anām bija tik liela, ka viņ� gandrīz vai vardarbīgi ieguva to, bez apstājas liekot tai atdo�ties viņam, aprimstot tikai klusajā paguruma mirklī, greizsirdīgi saspie�ot to savos apskāvienos kā vislielāko dārgumu uz pasaules.

Kad An�elika atkal atvēra acis, alā bija jau pavisam tum�s. Domājams, saule jau bija norietējusi un debesīs vēl zaigoja pēdējā vakara atblāzma.

Jaunā sieviete viegli pakustējās un pēk�ņi sajuta, ka viņas ķermenis ir galīgi notirpis, saspiests Kolēna Paturela dzelzs apskāvienos.

��� Tu guli? � viņ� �ukstus jautāja.

��� Gulēju, bet tagad pamodos.

��� Tu uz mani nedusmojies?

��� Jūs ta�u zināt, ka nē.

��� Esmu rupj� vīri�ķis, vai ne, manu skaistulīt? Nu pasaki man to, neklu�sē!

��� Nē� Vai tad jūs nejutāt, ka es izjutu patiesu svētlaimi?

��� Tie�ām? Tad tev jāsaka man �tu".

��� Labi, ja tu tā vēlies� Kolēn, man liekas, ka ir jau tum�s. Vai mums nebūtu laiks doties ceļā?

��� Jā, manu balodīt.

Viņi priecīgi kāpa aug�ā pa akmeņaino kalnu taciņu. Kolēns Paturels nesa An�eliku, kura ar pieri skārās viņa vaigam un spēcīgajam kaklam. Tagad viņus nekas vairs ne�ķīra.

Divi bēgļi apvienojās, vairs neapdraudot viens otra dro�ību un nevajadzīgi nepalielinot cie�anas.

Tagad Kolēns Paturels gāja uz priek�u mierīgu sirdi, ne�austot sevi kā grēcinieku, kas bīstas no elles ugunīm un nomoka sevi ar pa�pārmetumiem par grēcīgām domām.

Bet An�elika tagad labi apzinājās, ka viņai vairs nevajadzēs baidīties no Kolēna niknajiem skatieniem un nomāco�ās klusē�anas. Viņa vairs nejutīsies vientuļa un visu pamesta, un tad, kad viņa gribēs, tad vienmēr varēs no�skūpstīt �o garo, izroboto rētu, kura palika uz normandie�a kakla pēc tam, kad Mulejs Izmails pavēlēja viņu desmit dienas turēt dzelzs skavās, kas bija nosētas ar asiem dzeloņiem.

��� Vieglāk, vieglāk, manu sirsniņ, � viņ� smejoties tai teica. � Labāk sēdi mierīgi, jo mums vēl tālu jāiet.

Viņ� dega nepacietībā to apskaut un piespiest sev klāt, skūpstīt un gulēt mēness staru apspīdētajās smiltīs, lai atkal izbaudītu tās saldkaislās, remdē�jo�ās trīsas, kuras viņ� iepazina An�elikas mīlas apskāvienos. Bet nedrīkst, jo viņiem vēl vajag iet un iet, bet viņa mazulīte ir jau piekususi. Un viņam jāatceras, ka viņa cie� izsalkumu un ka viņu sakoda tā pretīgā �ūska. Bet viņ�, Kolēns Paturels, par to visu bija aizmirsis kā pēdējais lops! Agrāk viņ� nekad necentās izrādīt uzmanību savām draudzenītēm, bet �īs sievietes dēļ viņam nāksies to iemācīties.

Ak, ja viņ� varētu izpildīt visas viņas vēlmes, pasargājot to no visām bē�dām un cie�anām! Ja viņ� varētu tās priek�ā nolikt galdu ar visiem pasaules gardumiem un izdarīt tā, lai viņa mīļotā negulētu uz plikas zemes, bet �platā gultā, sastērķelētos palagos, ar puķu pu�ķiem stūros", kā dzied vecā tau�tasdziesmā� Kad viņi atnāks uz Scūtu, viņi kopā padzersies no avota, kura ūdeni septiņus gadus dzēra Odisejs, kad atradās gūstā pie Atlanta meitas burves Kalipso, kura bija viņā iemilējusies. Par �o avota ūdeni daudz stāstija pieredzēju�ie jūrnieki�

Viņ� gāja un sapņoja. Pa�laik viņa gulēja, jo bija nogurusi. Toties viņ� nemaz nebija noguris!

Kā viņ� varēja nogurt � viņ� ta�u uz muguras nesa savu acuraugu un dzīves laimi.

Rītausmā viņi beidzot apstājās lielas pļavas malā, nolikdamies guļus tās skaistajā zālājā.

Tagad bēgļi nevairījās no atklātām vietām, jo bija pārliecināti, ka �eit, augstu kalnos, viņi bija tikai divi vien. Viņi jautājo�i palūkojās viens otram acīs � tagad viņiem vairs nebija vajadzīgi vārdi. Tagad viņi atmeta to pir�matnējo kautrību, kārodami iepazīt viens otru līdz galam.

Pēc tam, kad An�elika gulēja uz savu izlaisto, garo matu jūkļa, viņ�, ieraudzījis viņas sejā svētlaimes tīksmo gurdumu, aiz sajūsmas un pārsteiguma iesaucās:

��� Goda vārds, cik skaisti tu māki atdoties mīlai! Nekad nebūtu to do�mājis!

��� Un tevi, Kolēn, es arī mīlu.

��� Klusē! Nevajag teikt �os vārdus� Vēl nav laiks� Saki man, meitenīt, vai esi apmierināta?

�� Jā.

�� Tev patie�ām ir labi ar mani?

�� Jā, ļoti.

��� Guli, manu balodīt.

Zaudēdami visu, viņi kaislīgi atdevās mīlai, nespējot ar to pārsātināties. Viņus vilka vienu pie otra ar to nepārvaramo spēku, ar kādu slāpēs mirsto�s ceļinieks iet uz avota pusi, kas negaidīti viņam dāvā dzīvību. Apskaujot viens otru, skūpstoties viņi svinēja uzvaru pār likteni un, aizmirsu�i visas savas nedienas un rūpes, atdevās kaisles plūsmai, kurā pulsēja dzīvības alkas. Tā viņu skatieniem pavērās lielā dzīves patiesība � mīlestība bija Radītāja ra�dīta, lai remdētu pirmā vīrie�a un sievietes cie�anas, kuras viņiem vajadzēja izbaudīt uz Zemes.

An�elika vēl nekad nebija mīlējusi tik garu un spēcīgu vīrieti. Viņai pa�tika sēdēt tam uz ceļiem, piekļaujoties viņa varenajām krūtīm. Kolēna stiprās rokas glāstīja viņas augumu, bet lūpas nespēja atrauties no An�elikas lūpām, un tā viņi ilgi skūpstījās, atdodamies pilnīgai svētlaimei.

���� Vai atceries, ko es teicu mūsu nabaga draugiem? � viņ� �ukstēja. �Viņa nepiederēs nevienam no mums, viņa nepieder nevienam�" Un, lūk, es tevi ieguvu, un tagad tu esi mans vislielākais dārgums. Es nenoturēju savu vārdu!�

��� Es pati tevi vēlējos.

���� Es viņiem to teicu tāpēc, lai pats spētu norobe�oties no tevis. Jo asinis man uzbangoja jau tad, kad apskāvu tevi Rodanī dārzā. Un tad es sev teicu: �Neko nevar darīt, Kolēn, vajadzēs valdīties".

��� Tu man likies tik bargs un cietsirdīgs�

��� Bet tu ne reizi nesūdzējies. Tu visu pacieti tik mierīgi, it kā atvainotos par to, ka nāc mums līdzi. Es vienmēr zināju, kad tevi mocīja baiļu sajūtas, kad tevi pameta spēki. Man jau tad gribējās tevi nest. Bet mums ar biedriem bija noruna.

��� Tā bija labāk. Jūs darījāt visu pareizi, jūsu majestāte.

���� Da�reiz, kad es uz tevi skatījos, tu smaidīji. Lūk, kas tev ir vis�skaistākais un maigākais � tavs smaids. Tu man smaidīji pat tad, kad tev bijja iedzēlusi �ūska un tu gaidīji manu parādī�anos uz kalna taciņas� bet pasmaidīji tā, it kā tu no manis baidītos daudz vairāk nekā no nāves� Mans Dievs! Līdz tam mirklim, kad es nobijos, ka varu tevi zaudēt, es nezināju, kas ir patiesas bēdas. Ja tu nomirtu, es nogultos zemē tev blakus un nekad vairs -nepieceltos.

��� Nemīli mani tik spēcīgi, Kolēn! Bet noskūpsti mani vēlreiz�

9

Soli pa solim pa sīkajiem oļiem viņi gāja uz priek�u. Apkārtne pēk�ņi krasi izmainījās � pazuda ciedru varenie stumbri un zaļās pļavas. Medījums vairs nedevās rokās, avoti arī vairs nebija manāmi, un bēgļus sāka mocīt bads un slāpes.

Tomēr brūce uz An�elikas kājas beidzot pilnīgi sadzija, un pēc ilgiem lūgumiem viņa pārliecināja savu ceļabiedru atļaut viņai mazliet paiet kājām. Viņi gāja mierīgi, nebaidoties, ka tos kāds varētu ieraudzīt, dienu un nakti.

Viņiem bie�i bija jāapstājas, lai bez liekas steigas varētu pārvarēt �aurās pā�rejas pāri bezdibeņiem un aizām, kas parasti atradās tum�ajās nogāzēs, kuras bija aizaugu�as ar vienveidīgiem krūmājiem.

An�elika vairs necentās jautāt, vai tālu līdz mērķim. Viņai likās, ka mēr�ķis visu laiku atvirzās, atvirzās kopā ar sarkanīgajām klin�akmens sienām. Vajag iet uz priek�u, tālāk un tikai tālāk uz priek�u.

Pēk�ņi An�elika apstājās. �Es mirstu", � viņa nodomāja.

Viņu pārņēma līdz �im vēl neredzēts vājums, ausīs dunēja līdzīgi tāliem baznīcas zvaniem. �is mirklis varēja vēstīt tikai vienu � nāves tuvo�anos� An�elikas sirds sa�ņaudzās bailēs.

�Es mirstu�"

Klusi iekliegu�ies, viņa nokrita uz ceļiem. Kolēns Paturels, jau gandrīz sasniedzis tuvāko klints nokāri, kas drūmi izcēlās uz saules sakaitētā debess fona, skrie�us metās atpakaļ. Viņ� nokrita ceļos, piespieda sev klāt An�elikas galvu. Viņa drud�aini raustījās un raudāja, bet acīs nebija asaru.

��� Kas ar tevi notika, manu saulīt? Pietiks, nekrīti izmisumā, palicis vēl tikai mazliet�

Viņ� glāstīja tās vaigus, skūpstīja no sausuma sasprēgāju�ās lūpas, it kā cen�oties tai aizdot savus neizsmeļamos spēkus.

��� Piecelies, es tevi nesī�u.

Bet viņa izmisīgi māja ar galvu:

��� Nē, Kolēn� Tagad vairs nekas nelīdzēs. Es mirstu. Es jau pat dzirdu, kā skan bēru zvani.

��� Tas viss ir muļķības! Turies. Aiz tās klints nokares�

Viņ� pēk�ņi apklusa un, lūkodamies debesīs, ieklausījās.

��� Kas tur, Kolēn? Vai mauri?

��� Nē, bet es arī� es ari dzirdu.

Pēk�ņi viņ� uzlēca kājās un satrauktā, mazliet nedro�ā balsī iesaucās:

��� Es arī dzirdu zvanu skaņas!

Kā neprātīgs viņ� metās skriet uz klints virsotni. An�elika ieraudzīja, kā viņ� māja ar rokām, kaut ko kliedzot. Viņa nespēja saprast tā vārdus, bet arī piecēlās kājās, uz mirkli aizmirstot nogurumu un nepievēr�ot uzmanību asajiem akmeņiem, kuri sāpīgi ievainoja kāju pēdas, kad viņa steidzās pakaļ normandietim.

��� Jūra!!!

Lūk, ko kliedza Kolēns Paturels. Kad An�elika beidzot nokļuva lidz vi�ņam, Kolēns Paturels satvēra tās roku un piespieda viņu sev klāt. Viņi abi sastinga klints virsotnē, prieka pārpilni, neticot savām acīm. Viņu skatienam pavērās vizo�a, saules apmirdzēta jūra, bet kreisajā pusē aiz augstas akmens sienas slēpās pilsēta, virs kuras jumtiem pacēlās zvanu torņi.

Seūta! Seūta, katoļu �ūpulis Āfrikas piekrastē! Bēgļi dzirdēja Svētā Eņ�ģeļa katedrāles zvanu skaņas, kuras iezvanīja vakara lūg�anas laiku, uzska�tīdami tās par dzirdes halucinācijām.

�� Seūta! � normandietis no�ukstēja. � Seūta!

Tad viņ� atguvās, atcerēdamies savu ierasto piesardzību. Seūta ta�u atro�das mauru ielenkumā! Tālumā atskanēja lielgabala �āviens, kas skaļi atbal�sojās A�o kalnu aizās un nogāzēs, bet virs pilsētas pacēlās balts dūmu māko�nītis, kas drīz vien izkusa vakarīgajās debesīs.

���� Labāk iesim, lūk, uz turieni, � Kolēns Paturels nomurmināja, vedot savu draudzeni atpakaļ zem klin�u nokarēs. An�elika apsēdās atpūsties, bet normandietis devās apskatīties klints nogāzes. Pēc kāda brī�a viņ� atgriezās, paziņodams, ka kalna pakājē izvietojusies mauru nometne, par ko liecināja neskaitāmās teltis, kuras bija izgreznotas ar musulmaņu karogiem. Bēgļiem vajadzēja vēl mazliet tikai paiet uz priek�u, lai uzskrietu virsū mauru sardzes vīriem.

Tagad vajadzēja sagaidīt nakti. Normandietis izstāstīja An�elikai savu plā�nu. Līdz mēness uzlēk�anai viņi klusi nokāps līdz krastam un, slēpjoties aiz piekrastes klintīm, mēģinās nokļūt līdz zemes�aurumam, uz kura atrodas Seū�ta. Tad viņi aizlīdīs līdz pilsētas mūra sienai un mēģinās pievērst spāņu sargu uzmanību.

Kad bija pietiekami satumsis, viņi, atstāju�i visus iero�us un mantas, sāka kāpt lejā pa klin�aino nogāzi, aizturot elpu un baidoties sevi nodot pat ar tādu sīkumu kā mazo akmentiņu nogruvumu zem viņu kājām. Kad krasts jau bija samērā tuvu, netālu atskanēja zirgu pakavu klaboņa, un garām bēgļiem pabrauca trīs arābu jātnieki, kuri devās uz savu nometni. Par laimi, �oreiz viņiem nebija līdzi nikno mauru suņu.

Kad jātnieki aizbrauca, Kolēns Paturels un An�elika skrie�us pārskrēja tuk�o liedagu un paslēpās aiz krasta klintīm, kas atradās ūdenī. Atrazdamies ūdenī līdz jostasvietai, viņi klusi virzījās pilsētas virzienā. Viņi ķērās aiz ak�mens izciļņiem un padziļinājumiem, līdz asinīm nobrā�ot rokas gar asajiem glieme�vākiem, brī�iem iekrītot zemūdens bedrēs, lai, uzpeldot aug�ā, atkal ietu uz priek�u. Viņi baidījās kaut uz mirkli apstāties, jo mēness jau bija uzlēcis un visapkārt viss � gan krasts, gan jūra � bija apgaismoti. Seūta likās pavisam tuvu, augstās mūra sienas, kupoli un baznīcu torņi sudrabainās mēness gaismas atspīdumā krasi izdalījās uz zvaig�ņotā debess fona. Kristie�u pilsētas tuvums, kuru viņi tik bie�i iedomājās savos sapņos, divkār�oja viņu sparu.

Līdz tuvākajam sargtornim atlika vairs tikai da�i soļi un likās, ka tam tūlīt varēs pieskarties, kad, pārspējot klusos piekrastes viļņu �ļakstus, atska�nēja balsis arābu valodā. Kolēns Paturels un An�elika sastinga, tad piespiedās glumajām klintīm, it kā vēloties ar tam saplūst vienotā masā. Gar piekrasti brauca mauru jātnieku vienība, un viņu asie, smailie pīķu gali atstaroja mē�ness gaismu.

Mauri nokāpa no zirgiem un, novietoju�ies tikai da�u soļu attālumā no slapjajiem gūstekņiem, kas slēpās aiz krasta klintīm, sāka iekurt ugunskuru. Kolēns Paturels ieklausījās viņu sarunās un uztvēra to būtību. Kareivjiem nepatika, ka viņu komandieris sūtīja tos de�ūrēt pie Seūtas vārtiem, jo tiklīdz ausīs pirmie rīta saules stari, jebkur� spāņu sargs varēs iz�aut uz viņiem bultu no augstās mūra sienas, trāpot tiem tie�i sirdī.

Bet galvenais kara komendants Ali apgalvoja, ka naktī �ajās vietās no�teikti jāizliek sardze, tāpēc ka tie�i �eit metadori ieved pilsētā izbēgu�os kris�tie�u bēgļus.

���� Rītausmā viņi aizies, � normandietis ie�ukstēja An�elikai ausī. � Bet līdz tam laikam jānoturas.

Un viņi turējās, drebēdami aukstajā jūras ūdenī, juzdami, kā sāls grau� rētas uz viņu rokām un kājām, un no visa spēka cīnoties ar miegu un no�gurumu, lai netī�ām neiemigtu un nepalaistu vaļā rokas�

Beidzot, kad līdz rītausmai vairs palika pavisam maziņ� laika sprīdis, mauri, nomazgāju�ies jūrā, saņēma savu zirgu pavadas un, tiklīdz pie hori�zonta parādījās pirmā rīta blāzma, uzlēca zirgiem mugurās un aizjāja uz savu nometni.

Pilnīgi bez spēka, neturoties kājās, Kolēns Paturels un An�elika izlīda no jūras un uz ceļiem centas aizrāpot projām no krasta. Tiklīdz viņi mazliet atvilka elpu, tā no kalnu puses atkal izjāja vesela mauru kavalērijas nodaļa. Pamanīju�i bēgļus, mauri skaļi iekliedzās un, pagriezu�i zirgus uz viņu pusi, auļoja tiem pretī.

��� Skriesim! � Kolēns Paturels teica An�elikai.

Pla�ums, kas viņus atdalīja no Seūtas cietok�ņa sienas, viņiem likās mil�zīgs kā tuksnesis. Rokās saķēru�ies, viņi skrēja, nejūtot zem sevis kājas, kuras tika savainotas pret asajiem akmeņiem, viņiem vajadzēja ātrāk, ātrāk tikt līdz pilsētas vārtiem!

Arābi, kuri viņiem sekoja, rokās turēja musketes, ar kurām bija grūti �aut, atrodoties auļojo�a zirga mugurā. Ja sekotājiem būtu biju�i arkebūzi, viņi noteikti trāpītu tik vieglā mērķī kā divos skrejo�os cilvēkos, kuri atradās atklātā, smil�ainā vietā.

Tāpēc musketes lodes lidojot garām, atlēca no zemes, smil�akmeņiem un pilsētas mūra sienas.

Pēk�ņi An�elika ieraudzīja priek�ā vēl vienu auļojo�u jātnieku grupu.

�Visam beigas, � viņa nodomāja. � Mēs esam ielenkti�"

An�elikai likās, ka sirds krūtīs plīst. Viņa paklupa un nokrita zem zirgu pakaviem.

Normandietis tūlīt pat viņu piesedza ar savu ķermeni, bet pirms zaudēt samaņu, An�elika izdzirdēja viņa aiz�ņaugto, aizsmaku�o balsi:

� Mēs kristie�i! Mēs esam kristie�u gūstekņi� Kristus vārdā, amigos*, Kristus vārdā�

�Kāpēc tu sabēri �okolādē tik daudz piparu, Dāvid? Esmu ta�u tev simts rei�u teikusi, lai tu bērtu piparus un kanēli mazāk. Mēs ta�u negribam gata�vot �o �ausmīgo spāņu suslu".

An�elika murgos mētājās gultā un nekādi nespēja saprast, kāpēc viņai atkal vajag atsākt tirdzniecību ar �okolādi un strādāt vaiga sviedros, mēģinot iemācīt izlepu�ajiem parīzie�iem dzert jauno dzērienu. Ak, Kungs, viņa nekad negūs panākumus, kamēr �is stulbenis Dāvids �aijo spītīgi ber tās �okolādē tik �ausmīgi daudz piparu un kanēļa! No tik dedzino�as �ļurgas pat mironis piecelsies! Viņa no visa spēka atgrūda no sevis tasīti ar aromātisko dzērienu, sajuzdama, ka karstais �ķidrums līst viņai virsū, un izdzirdēja kādu klusu un sarūgtinātu saucienu.

An�elika ar pūlēm atvēra acis, konstatēdama, ka guļ gultā, baltos palagos, viscaur nolējusics ar �okolādi, kuru viņa tikko uzgāza sev virsū. Jauka brunete mantiļā mēģināja rūpīgi notīrīt tum�o �ķidrumu ar sūkli.

Draugi (spān.)

� Esmu ļoti sarūgtināta, � An�elika nomurmināja.

Izdzirdot �os vārdus, sieviete pēk�ņi priecīgi iesmējās, sākdama kaut ko ātri runāt spāņu valodā.

Tad, pieskrējusi pie An�elikas, viņa saspieda tās roku un galu galā no�metās ceļos Svētās Jaunavas statujas priek�ā, kas atradās eļļas lampu ap�gaismojumā uz paaugstinājuma. Dievmātes kronis bija rotāts ar briljantiem, bet pati statuja bija skaisti apzeltīta.

No sve�inieces murminā�anas An�elika saprata, ka viņa pateicas Diev�mātei par to, ka tā beidzot atdeva dzīvību nabaga francūzietei, kura trīs die�nas no vietas atradās bezsamaņā, drud�a murgos.

Tad spāniete pasauca savu kalponi, kura bija mauru izcelsmes, un viņas abas veikli pārklāja gultu, apmainot nosmērēto veļu pret sniegbaltiem, zie�diem iz�ūtiem un smar�ojo�iem palagiem.

Tā bija apbrīnojama sajūta atkal pamosties plata gultā ar sniegbaltiem palagiem zem baldahīna, kas balstījās uz �etriem apzeltītiem koka balstiem. Slimniece uzmanīgi pagrozīja galvu. Sāpēja kakls, un to tikai ar grūtībām varēja pakustināt. Arī acis sāpēja, jo bija atradināju�ās no puskrēslas. Āfrikas �ilbino�ā dienas gaisma tikai blāvi iespīdēja pa arabeskās kalto re�ģoto logu, izzīmējot uz melnās marmora grīdas visda�ādāko rakstu ēnas. Pārējā istabas daļā bija iespiestas masīvās spāņu mēbeles, kuras rotāja visda�ādākie nieciņi, divi mazi sunī�i un pundurītis pā�a tērpā. �ajā istabā valdīja tāda pati noslē�pumaina krēsla, kāda bija harēmā. Laiku pa laikam uz �ejieni, pilsētas klusā�ko vietu, nonāca klusināta dārdoņa, un An�elika iedomājās, ka tie varētu būt Seūtas lielgabali!

Seūta � Spānijas dienvidu postenis, uzcelts uz saules izdedzinātām klin�tīm, kur katru dienu musulmaņu zemē iezvanīja baznīcas zvanu apdullino�ās skaņas. Un arī tagad līdz ar lielgabala dārdiem dzirdēja zvanu sasauk�anos milzīgajā doma katedrālē, kura bija ļoti cietusi no marokāņu lodēm un kartc�as uguns.

Tupot uz ceļiem savā mazajā lūg�anu istabiņā, spāniete lasīja lūg�anas un krustījās. Pie lielgabalu dārdiem viņa jau sen bija pieradusi, bet �odien, pēc viņas domām, bija apbrīnojami mierīga diena. Viņas dēls bija dzimis Seūtā, un tagad viņas se�gadīgais muchacho* pirmais no visiem pilsētas pui��eļiem uzrāpās uz pilsētas sienas, lai no turienes izkliegtu apvainojumus mau-

Puisēns (spari.).

riem, kuri atradās pie lielās mūra sienas. Naids pret mauriem bija asinis visiem spānie�iem, kuru skatieni un dvēseles atradās tuvāk Āfrikai nekā Ei�ropai. Andalūzie�i vienmēr atcerējās arābu iekarotājus, kuriem pateicoties vi�ņi mantoja savu melnīgsnējo ādas krāsu un sniegbaltos zobus, bet kastīlie�i nekad neaizmirsa, kā viņu sen�i pirms daudziem gadsimtiem soli pa solim atkaroja Ibērijas zemi no iekarotāju jūga. Gan mauri, gan viņu spānie�u pre�tinieki lieliski pārvaldīja partizāņu kara mākslu, un Seūtas spānie�i, kuri atra�dās mauru aplenkumā, bie�i rīkoja drosmīgus un izaicino�us izlēcienus, lai mazliet papurinātu ienaidnieka karapulkus.

Pīķiem bruņoju�ās, melnām cepurēm galvās, jātnieku vienības atgriezās no kārtējiem nakts sirojumiem mauru nometnēs, kad spānie�i pēk�ņi pama�nīja divus kristie�u vergus, kuri skrēja uz citadeles vārtu pusi. Viņa katoliskās majestātes karavīri aizsedza bēgļus no arābiem, kuri viņiem dzinās pakaļ. Kolēns Paturels un An�elika nokrita zem spānie�u zirgu pakaviem. Pēc īsas sadursmes ar mauru kareivjiem spānie�u nodaļa atgriezās pilsētā, vedot līdzi izglābtos kristie�us.

An�elika pietiekami labi zināja spāņu valodu, lai saprastu tās runas sa�turu, ko viņai pla�i klāstīja dāma, kura viņu bija piemitinājusi un kura tagad, pievēr�ot skatienu debesīm, izvalbītām acīm lūdza Dievmāti.

An�elika pamazām sāka visu atcerēties, bet līdz ar to atgriezās ari pie�mirstās sāpes. Viņas pēdas klāja sāpīgas �ūlas un dziļas griezuma rētas, sejas āda bija kļuvusi sausa un lobījās. Viņa juta, cik izkāmējis bija viņas ķermenis, kas tagad iegrima gultas mīkstajos pēļos, un redzēja, cik ļoti bija iedegu�as tās rokas, bet pirkstu nagi aplauzti.

���� Santa Marija! Cik briesmīgā stāvoklī uz Seūtu atnāca nabaga fran�cūziete! Apģērbta vienās skrandās, izkāmējusi, kājas vienās asinīs, un ar jūras ūdeni un smiltīm salipu�iem matiem�

Tomēr apstāklis, ka pilsētā parādījās kristie�u verdzene, kas bija izbēgusi no gūsta, bija tik ārkārtējs, ka par to uzreiz tika paziņots dc Breteijē kungam, Francijas karaļa personīgajam sūtnim.

An�elika nodrebēja. De Breteijē kungs? �is diplomāts viņai bija pazistams, jo viņ� apmeklēja Versaļu.

�� Jā, jā! � iesaucās donna Inese dc Los Kobosiperandcsa, tā sauca spā�nieti. � De Breteijē kungs pa�laik atrodas Seūtā īpa�ā karaļa uzdevumā. Viņ� tikko atbrauca ar brigantīnu �Roijāls", lai izglābtu no verdzības kādu di�ciltīgu francūzieti, kura, kā apgalvo, devās riskantā ceļojumā un nokļuva Muleja Izmaila gūstā.

An�elika aizvēra acis, un viņas satrauktā sirds iepukstējās vēl straujāk. Tātad viņas mutiskais sūtījums, kuru viņa uzticēja svētajam tēvam dc Valombrēzam, ir sasniedzis adresātu! Karalis izdzirdēja nabaga gūsteknes un savas pavalstnieces palīgā saucienu, un de Breteijē kungam, apveltītam ar ārkār�tējām un neierobe�otām pilnvarām, kā arī bagātīgām dāvanām, ar kurām va�jadzēja ie�ēlināt berberu sultānu, vajadzēja doties uz Meknesu, lai par katru cenu izpirktu no gūsta neprātīgo marķīzi.

Fran�u diplomātam paziņoja, ka Seūtā atrodas sieviete, kura izbēgusi no Marokas sultāna harēma, bet pa�laik atrodas bezsamaņā. Karaļa sūtnis ie�radās mazajā tēvu-izpircēju klosterī, kur nelaimīgajiem bēgļiem tika dota pa�jumte.

Ieraugot abus nabadzīgos, asiņainām rētām klātos, izkāmēju�os radījumus, de Breteijē kungs atkāpās soli atpakaļ. Nē, viņ� teica, �ai no�ēlojamai ver�dzenei nav ne mazākās līdzības ar skaisto marķīzi di Plessī de Bcljēru.

An�elika vārgi pakustināja roku, it kā kaut ko meklējot. Viņa gribēja sataustīt blakus citu, tulznainu un mīļu roku, lai tajā varētu paslēpt savu plaukstu. Kur pa�laik atradās viņas ceļabiedrs? Kas ar viņu notika? Satrau�kums pārņēma An�elikas sirdi, bet viņa neuzdro�inājās par to pajautāt donnai Inesei. Bez tam viņai nemaz nebija spēka, lai varētu ilgsto�i runāt. Viņa atcerējās, ka Kolēns kopā ar viņu pakrita zem zirgu pakaviem�

*

Tagad pie An�elikas galvgaļa stāvēja de Breteija kungs. Karaļa sūtņa pa�rūkas garās cirtas bija kārtīgi ieveidotas un skaisti krita pār pleciem. Sūtņa zīda kamzolis, iz�ūts zelta diegiem, piekļāvās tā augumam, izceļot viņa slai�dumu. Turot cepuri elkonī saliektā rokā un graciozi atliekot atpakaļ kāju, kura bija ievilkta kurpē ar sarkanu papēdi, diplomāts palocījās An�elikai pēc visiem galma etiķetes likumiem.

���� Kundze, man paziņoja priecīgu vēsti par jūsu veselības stāvokļa uz�labo�anos, tāpēc es steidzos jūs sveikt.

��� Paldies, kungs, � An�elika atbildēja.

Laikam viņa mazliet iemiga, klausoties spānietes stāstījumu. Ja tas būtu noticis �odien, nevis vakar� Pa�laik viņa jutās pilnīgi atpūtusies. An�elika acīm meklēja donnu Inesi, tomēr tā bija aizgājusi, ļoti neapmierināta par vīrie�a apmeklējumu, jo uzskatīja, ka �is bija tikai un vienīgi sievietēm atvē�lētas istabas. Cik brīvdomīgi uzskati �iem vieglprātīgajiem francū�iem!

De Breteijē kungs apsēdās uz melnkoka ķeblī�a, izņemdams no kabatas bonbonjēru kastīti. Vispirms viņ� uzcienāja ar konfektēm An�eliku^ bet pēc tam ņēmās tās sūkāt arī pats. Viņ� bija priecīgs, ka tā misija, ko viņam bija uzticēju�i, tik ātri un veiksmīgi atrisinājās. Viņ� atzina, ka pateicoties di Plessī de Beljēra kundzes dro�sirdībai, izbēgot no verdzības gūsta, kur tā bija no�kļuvusi savas izaicino�ās uzvedības dēļ un nepakļaujoties karaļa gribai, viņam, karaļa sūtnim, tagad nevajadzēs tālāk vest dārgās dāvanas, kuras bija domātas Mulejam Izmailam. De Breteija kungs runāja daudz un ar uzpūtīgu izskatu, neslēpjot savu nicinājumu sarunu biedrenei, izceļot savu pārākumu tās priek��ā. Dievs tam liecinieks , ka viņa majestāte kļuva ārkārtīgi nikns, uzzinot par nelaiķa mar�ala di Plessī de Beljēra atraitnes neprātīgo rīcību. Viņ� ār�kārtīgi bargi nosodīja La Reinī kunga nekompetenci, jo viņ� personīgi atbil�dēja par marķīzes di Plessī de Bcljēras atra�anos Parīzē, un �is augsti stā�vo�ais un cienījamais maģistrāts gandrīz zaudēja savu policijas priek�nieka vietu par nevērīgu dienesta pienākumu izpildī�anu. Gan galms, gan policija ilgi nespēja saprast, kādā veidā skaistā ceļiniece spēja izbraukt no Parīzes. Runāja, ka viņa pavedinājusi kādu augsti stāvo�u policijas ierēdni un tas viņu izlaidis pa pilsētas vārtiem, pārģērbjot viņu par ierindas kareivi� Bet vis�interesantāk bija novērot to milzīgo pa�apmierinātību, ar kādu bruņinieks de Ro�brūns lielījies karalim par lielo godu, kuru viņ� izrādījis di Plessī de Bel�jēra kundzei, uzņemot to pie sevis Maltā. Nabadziņ� tā arī nav sapratis, kā�pēc karalis pēc �īs sarunas kļuva pret viņu tik vēss.

De Breteija kungs aiz smiekliem iespurdzās, klīrīgi piesedzot muti ar me�ģīņu piedurkni. Viņ� nepārstāja novērot jauno sievieti, kura gulēja viņa priek�ā gultā, un An�elika ievēroja, ka acis tam lielas un apaļas kā stulbam gailim un ka domās viņ� jau laizījās par tām pikantajām detaļām, kuras pir�mais izdzirdēs no viņas mutes.

An�elika vēl joprojām izskatījas izmocīta un nogurusi, bet visdrīzākajā laikā viņa, protams, atgūs savu zaudēto enerģiju un mo�umu, jo jau tagad viņa izskatījās daudz labāk par to no�ēlojamo radījumu, kuru visi redzēja pirms da�ām dienām.

Un de Breteijs izstāstīja An�elikai, kāda viņa izskatījusies tad, kad viņ� to redzēja pirmo reizi: slapju, noskrandu�u, izsalku�u, asiņainām kājām, zi�liem riņķiem zem acīm nedzīvajā vaska sejā. Viņa bez dzīvības pazīmēm gu�lēja kāda pinkaina, milzīga tēviņa apskāvienos, kur� mēģinājis ieliet tās mutē zāļu tēju novārījumu ar rumu, ko viņai bija pagatavoju�i mūku slimnīcas kal�potāji. Līdz kādam no�ēlojamam stāvoklim var novest civilizētu cilvēku, kur� nokļūst gūstā pie �iem barbariem!�

Mans Dievs! Vai tie�ām tā ir tā pati lepnā, skaistā marķīze, kuru viņ� bie�i redzēja Versaļas ballēs dejojot ar viņa majestāti uz lieliskā zaļā paklāja!

De Breteija kungs neticēja savām acīm. Nē, tā nevarēja būt viņa, kuras dēļ karalis lika viņam doties garajā ceļojumā, liekot tam izmantot visas savas diplomātiskās spējas, lai tikai atbrīvotu marķīzi no gūsta. Tomēr �is nelai�mīgās izskats viņam viesa arī kaut kādas neskaidras �aubas, iespējams, ka tā bija saulē izbalējusī matu krāsa un smalko kustību trūkums. Tāpēc viņ� iz�jautāja otro bēgli, kur� pateica, ka savas ceļabiedres uzvārdu viņ� nezinot, jo viņa nosaukusi tikai savu vārdu � An�elika.

Tātad tomēr tā bija viņa! An�elika di Plessī de Bcljēra, karaļa Ludviķa XIV mīļākā un kādreiz slavenā mar�ala atraitne, kur� varonīgi krita kaujas laukā! De Montespāna kundzes sāncense, Versaļas rota�

Slimnieci uzreiz pārveda uz Seūtas gubernatora pili, kur senjors de Los Kobosiperandess un viņa dzīvesbiedre centās to aprūpēt no visām pusēm.

An�elika tikai ar grūtībām spēja norīt siekalas. No ilgsto�ā bada un slā�pēm viņai izveidojās savāda reakcija. Redzot jebkādu ēdienu, lai arī tās būtu tikai da�as konfektes, viņu pārņēma milzīgs vājums, bet tiklīdz viņa centās kaut ko ieēst, tā viņai kļuva ļoti slikti.

� Kur ir mans ceļabiedrs? Kas ar viņu notika? � An�elika jautāja.

De Breteija kungs nezināja, bet viņ� iedomājās, ka par to parūpēju�ies mūki un ka tagad viņam noteikti ir pieklājīgs apģērbs un ēdiens. To pateicis, viņ� sāka atvadīties, jo vēlējās, lai di Plessī de Bcljēra kundze pēc iespējas ātrāk izveseļotos. Viņai ta�u ir jāsaprot, ka viņiem nevajadzētu lieki kavēties �ajā mauru aplenktajā cietoksnī. �eit bija bīstami palikt, jo �orīt, pastaigā�joties pa pilsētas mūra sienu, viņam pie pa�ām kājām noripoja akmens lode! Jā, �eit noteikti nebija iespējams mierīgi dzīvot! Arī ar ē�anu �eit bija slikti, jo uz galda varēja manīt tikai vārītas pupas un sālītu mencu. Tikai �ie no�lādētie spānie�i, tādi pa�i me�oņi un askēti kā viņu pretinieki mauri, var dzīvot tik drausmīgās vietās. De Breteijs nopūtās, paklanījās, uzslaukol grīdu ar savas cepures spalvām, un noskūpstīja An�clikai roku.

Kad viņ� izgāja, An�elikai likās, ka viņa skatienā bija pazibēju�as ļaunas uguntiņas. Bet kāpēc? Tas viņai nebija saprotams.

Vakarā donna Inese palīdzēja savai vie�ņai piecelties un paiet da�us soļus pa istabu, bet nākamajā rītā An�eliku jau saposa fran�u tualetēs, kuras bija atvedis sev līdzi de Breteija kungs. Spānietc ar saviem milzīgiem spilveniem uz gurniem, kas padarīja kroplīgus uzvilktos kuplos svārkos, ar skaudību no�skatījās uz mīksto, smalko atlasu, kur� skaisti piegulēja di�ciltīgās francūzietes augumam. An�elika gubernatora sievai palūdza krēmus, lai atsvaidzinātu un mīkstinātu sejas un roku ādu. Tad viņa ilgi sukāja matus, sē�ot pie spoguļa, kura rāmi rotāja eņģelī�i. �is spogulis viņai atgādināja to tum�i zilo peļķi, kurā viņa lūkojās, kad atradās Rifa kalnos. Tagad viņa redzēja to pa�u, ko toreiz: gandrīz pilnīgi izbalēju�us matus un aizkustino�u, satrauktu nevainīgas meitenes sejiņu. An�elika uzlika rokas uz kleitas dziļā izgriezuma � uz krū�tīm, piesedzot svītru, kas atdalīja iedeguma daļu no neapsauļotās ķermeņa daļas. Jā, viņa bija izmainījusies, ļoti izmainījusies, tas bija acīm redzams. Bet par spīti visam, viņa nebija novecojusi. Viņa bija kļuvusi citāda! Nonākot pie �āda secinājuma, An�elika aplika zelta ķēdi ap kaklu, lai noslēptu neglīto svītru.

Korsete viņai lika turēties ļoti taisni. Viņai bija patīkami atkal sajust tās stīvo pamatni, bet da�reiz viņa par to aizmirsa un neviļus izdarīja kustības, it kā vēl sajūtot brīvo burnusu, kas slīdēja nost no tās pleciem.

Pabeigusi tualeti, An�elika gāja apskatīt savus apartamentus. Melnie go�belēni uz sienām nespēja pilnīgi nosegt milzīgās akmens sienas. Gubernatora pils, kas drīzāk līdzinājās nocietinājumam, bija celta tāpat kā pārējās Seūtas celtnes mauru stilā. Pilsētnieku māju fasādes bija slēgtas, bet logi atradās iek�ējo pagalmu pusē. Tur auga pusnokaltu�as cipreses, karte�as uguns bija iznīcinājusi visus balo�us. Tikai stārķi, instiktīvi sajūtot savu sen�u ligzdo�anas vietas, brī�iem apsēdās uz pilsētas mūra sienas.

Tomēr izrādījās, ka An�elikas apartamentiem bija arī liels balkons, iz�virzīts virs �aura ceļa, kas aizvijās uz ostas pusi. No �ejienes bija redzami kuģu masti un rajas, kas atradās iek�ējā līcī. Jūras zilgmē un tālumā, pie pa�a horizonta stiepās sārta svītra � Spānijas piekraste.

Atspiedusies pret apmali un turot rokās vēdekli, An�elika domīgi skatījās uz turieni, kur atradās Eiropas krasti. Pēk�ņi viņas uzmanību piesaistīja divi jūrnieki, kuri pagāja garām balkonam, dodoties uz ostas pusi. Viņi gāja neapautām, kailām kājām, sarkanām cepurēm galvās, bet pāri pleciem tiem karājās mantu maisi. Vienam jūrniekam pie auss ļipiņas spīdēja zelta auskars. Otra cilvēka figūra An�elikai likās pazīstama. Ko viņai atgādināja �ie platie pleci, kuri bija iespīlēti tum�i zilā jūrnieka kamzolī, bet viduklī sajozti ar sarkanbaltu jostu? Kad jūrnieki pagāja zem vārtu velvēm, aiz kurām sākās kāpnes, kas veda lejā uz ostu, garā vīrie�a augums pēk�ņi krasi i�cēlās saules pielietajā gaismā, pārvēr�oties par melnu siluetu, ko An�elika uzreiz pazina:

Kolēn! Kolēn Paturel!

Jūrnieks pagriezās. Viņa gai�ā bārda bija īsi apcirpta, saplēstās verga bikses un krekls nomainīti pret tīrām, rupja auduma drēbēm zilā krāsā, un nevarēja būt nekādu �aubu, ka tas bija viņ�.

An�elika izmisīgi sāka māt viņam ar roku, un viņai aiz�ņaudzās kakls, tā ka viņa nespēja izteikt ne vārda. Normandietis mirkli neizpratnē pastāvēja, pagriezies atpakaļ. Viņ� nespēja atraut skatienu no grezni ģērbtās dāmas, kas stāvēja uz balkona.

Beidzot An�elikai izdevās pārvarēt savu vājuma mirkli un iekliegties:

��� Ārdurvis ir vaļā. Nāciet aug�ā!

Viņas rokas, kuras drud�aini spieda vēdekli, kļuva aukstas kā ledus. Kad viņa pagriezās, viņ� jau stāvēja istabas durvīs. Viņ� bija uzkāpis pa kāpnēm aug�ā tik ātri un klusi, tāpēc ka skrēja neapautām kājām.

Savā sarkanajā jūrnieka cepurē un jūrnieka kostīmā, acīm, kuras tagad uz viņu lūkojās savādi un sve�i, viņ� vairs nebija līdzīgs tam Kolēnam, kuru viņa atcerējās. Tāpēc viņa neviļus paskatījās uz viņa rokām, lai ieraudzītu aizkustino�ās rētas, kuras palika pēc naglu iedzī�anas un spīdzinā�anas, lai pilnīgi pārliecinātos, ka tas patie�ām ir viņ�, kas atrodas tās priek�ā.

Kaut kas starp viņiem zudis uz visiem laikiem! Viņa nezināja, kas tie�i, bet juta, ka vairs nespēs viņam pateikt �tu".

��� Kā jūs jūtaties, Kolēn? � viņa maigi jautāja.

��� Labi� un jūs, kā es redzu, arī?

Cik labi pazīstamas viņai bija �īs dzeļo�ās, zilās acis, kuras vērīgi skatījās no biezo uzacu apak�as. Kolēns Paturels, vergu karalis!

Viņ� redzēja zelta ķēdi uz viņas kakla, skaisti ieveidotos matus, kuplos svārkus un brīni�ķīgo vēdekli.

��� Uz kurieni jūs dodaties ar �o maisu pār plecu? � An�elika jautāja, lai pārtrauktu iestāju�os klusumu.

��� Uz ostu. Esmu salīdzis uz tirdzniecības kuģa �Bonaventūra", kur� jau �odien dodas uz Austrumindiju.

An�elika juta, ka asinis saskrien galvā.

����� Jūs aizbraucat? � viņa iesaucās. � Aizbraucat, neatvadoties no ^manis?

Kolēns Paturels smagi nopūtās, un viņa skatiens kļuva vēl drūmāks.

��� Es � Kolēns Paturels no Senvalerīanko, � viņ� teica. � Bet jūs� kā es dzirdēju, esat di�ciltīga dāma, marķīze! Mar�ala sieva� Pats Francijas karalis sūtīja jums pakaļ kuģi� Tā ta�u ir patiesība, vai ne?

�� Jā, taisnība, � An�elika no�ukstēja. � Bet tas ta�u nevarēja būt par iemeslu tam, lai jūs aizbrauktu neatvadījies.

��� Da�os gadījumos tas varētu būt pietiekami svarīgs iemesls, � drūmi noteica normandietis.

Viņ� novērsa skatienu, un An�elika sajuta, ka Kolēns Paturels pēk�ņi attālinājās no tās, it kā aizejot no �is krēslainās, pēc viraka smar�ojo�ās ista�bas pavisam citā pasaulē.

���� Da�reiz, kad jūs gulējāt, � viņ� klusi teica, � es skatījos uz jums un domāju: �Es neko nezinu par �o meiteni, un viņa arī neko nezina par mani. Mūs vieno tikai tas, ka mēs abi esam kristie�i un Berbcrijas gūstekņi. Bet� es jūtu, ka viņa man ir līdzīga. Viņa cieta, viņu pazemoja, mēģinot iemīt dubļos� Bet lai kā arī viņu centās saliekt, viņa tik un tā pacēla galvu un ne par ko neatteicās no savas lepnības. Viņa daudz bija redzējusi savā mū�ā un daudz ceļojusi. Es zinu, ka mēs esam lidzīgi�" Un tāpēc es sev teicu: �Kādreiz, kad mēs izrausimies no �is elles, kad mēs izkāpsim Francijas piekrastes ostā, kur virs mums būs pelēkas debesis un līņās lietus, lūk, tad es viņu arī palūg�u visu izstāstīt par sevi� Un ja viņai neviena nav� ja viņa būs ar mieru, es viņu aizvedī�u pie sevis uz Senvalerīanko. Man tur ir mājiņa, maza, bet jauka, ar salmu jumtu un trim ābelēm pagalmā. Bet pavarda pelnos man ir ierakts māla trauks ar naudu. Varbūt viņai tur iepatiksies, tad es pametī�u jūru, bet viņa pārstās klaiņot pa visu pasauli. Mēs nopirktu pārīti govju�"

Viņ� apklusa, sako�ot zobus un skatoties uz An�eliku ar to pa�u augst�prātīgo skatienu, kur� liek sarunu biedram apmulst, lai cik agresīvs tas arī būtu, kā tas bija ar Muleju Izmailu.

��� Bet tagad es labi zinu, ka jūs neesat radīta man!

Viņa acis nikni icdzalkstījās.

��� Es jums piedotu visu uz pasaules, � viņ� no�ņācās, � jo man bija pilnīgi vienaldzīga jūsu pagātne, lai kāda tā arī būtu bijusi. Bet tikai ne to, ko jūs noklusējāt! Ja es zinātu, kas jūs esat īstenibā, es nekad jums nebūtu piedūris pat pirkstu. Es ciest nevaru mui�niekus.

�� Tā nav taisnība, Kolēn Paturcl! � An�elika izmisusi iesaucās. � Pa��laik jūs samelojāties. Jūs ta�u ļoti cienījāt dc Marmondena kungu� un mar�ķīzu de Kermēru?

Normandietis paskatījās ārā pa logu, it kā aiz Seūtas pilsētas mūriem viņ� varētu ieraudzīt tālās Meknesas pilsētās sienas.

��� Tas bija tur� Tur viss bija citādāk. Mēs visi bijām nabadzīgi vergi un vienkār�i kristie�i�

Negaidīti viņ� nolieca galvu, it kā noliecoties zem to akmeņu smaguma, kurus viņam lika uzvelt plecos Mulcjs Izmails.

��� Ar laiku es spē�u aizmirst spīdzinā�anu, � viņ� klusi noteica. � Es spē�u aizmirst si�anu krustā. Bet TO es nekad neaizmirsī�u� Jūs man uzlikāt smagu slogu, kundze, ļoti smagu�

Viņa zināja, kas tas ir par slogu, zināja, ka viņa sirdi vienmēr kā 'akmens nospiedīs atmiņas par diviem cilvēkiem tuksnesī un kalnos, kuri klusi sa��ukstējās:

�� Un tevi arī, Kolēn, es mīlu.

��� Klusē! Nevajag teikt �os vārdus. Vēl nav laiks� Saki, meitenīt, vai esi apmierināta?

��� Jā.

��� Tev patie�ām bija labi ar mani?

��� Jā, ļoti.

��� Guli, manu balodīt�"

An�elikas lūpas sāka drebēt, bet Kolēna Paturela augums sāka izplūst viņas acu priek�ā. Acīs sariesās asaras.

Viņ� pieliecās, atkal uzmeta plecos maisu un, pacēlis atvadu sveicienam savu sarkano cepuri, noteica caur zobiem:

��� Ardievu, kundze. Laimīgu ceļu!

Viņ� gāja projām.

�Nē, Kolēn, neaizej tā no manis� ar tādu naidu sirdī un sa�utumu auks�tajā zilo acu skatienā� Kolēn, Kolēn, manu brāli!�"

An�elika metās pie kāpnēm, pārliecās pāri margām, bet viņ� jau bija nokāpis lejā un nez vai redzēja viņas asaru pilnās acis? Vai �is asaras varētu kļūt par dziedino�u balzāmu viņa rētām, kuras An�elika tam atstāja? Viņa nekad to vairs neuzzinās! Viņa stāvēja kā pārakmeņojusies, un tikai krūtis raustījās nerimsto�ās elsās.

Mazliet vēlāk An�elika nolēma pastaigāties pa pilsētas mūra sienu. Viņa vairs nespēja palikt telpās, jo zemie griesti un biezās sienas viņu nomāca tik ļoti, it kā viņa neatrastos vis gubernatora pilī, bet cietuma kamerā. Viņai pēk�ņi ļoti sagribējās paelpot tīru jūras gaisu, lai pēc iespējas ātrāk atbrīvotos no nomāco�ās sajūtas.

Atklātajā jūrā braukāja berberu bar�as, kuras ap�audīja kristie�u ostas garnizona lielgabali, lai piesegtu jūrā aizejo�os kuģus. Viens no tādiem ku�ģiem jau bija izgājis atklātā jūrā, un tā paceltās sniegbaltās buras baloja saulē kā balti mākonī�i uz gai�zilā debess fona. Vai tikai ar �o kuģi neaizbrauca bēdu sagrauztais normandie�u jūrnieks Kolēns Paturels, vergu karalis?

�Cik muļķīga it dzīve!" An�elika nodomāja, klusi raudot un gandrīz neko neredzot savā acu priek�ā �ilbino�ās saules un asaru dēļ.

Ak, Vidusjūra! Nostra mare! Nostra madre!*

Mūsu māte� Zilais �ūpulis, cilvēces milzīgā, sāļrūgtā mājvieta, kurā var rast pajumti visas tautas, kuras sirdī lolo kaut vismazākās cerības.

Vidusjūra, sātana katls, kurā virmo visas cilvēciskās kaislības!�

An�elika noticēja tās vilino�ajām tālēm, un, lūk, visi viņas sapņi un ce�rības izzuda viļņu mānīgajā zelta mirā�ā�

Tagad An�elikai likās, ka viņa devusies �ajā ceļojumā tikai tāpēc, lai no�gludinātu sava biju�ā vīra tēlu, kas pārāk dziļi bija iespiedies viņas dvēselē. Viņa devās ceļā, mēģinot to atdzīvināt, bet tagad viņa saprata, ka �īs atmiņas beidzot sāka izzust. �īs zemes krasti, kuri pieredzēja tik daudzu impēriju kri�anu, visu pārvērta pī�ļos�

Nogurusi un nejūtīga pret apkārt notieko�o, An�elika domāja par to, ka viņa pietieko�i cietusi sava neaizsniedzamā mērķa sasnieg�anā.

Tāpat kā mazais Kantoroms, pirmais �īs himēras upuris, kliedza: �Tēvs! Tēvs!" � pirms pazuda viļņos, tāpat arī viņa sauca: �Mans mīļais!" � bet neviens neatbildēja uz viņas izmisīgajiem saucieniem.

Viņas dzīvā fantāzija un nepiepildāmie sapņi par laimi zuda, kusa līdz ar lēni slīdo�ajiem buriniekiem pie horizonta, līdz ar melnās kafijas smar�u un noslēpumainajiem pilsētu nosaukumiem: Kandiju, pirātu midzeni, Meknesu, kristie�u vergu elli ziedo�u dārzu vidū, kuri atgādināja Ēdeni, sniegbalto Al�īru�

Pa�laik An�elika raudāja ne tik daudz par savu sakāvi un vil�anos, kā par tiem pagātnes notikumiem, ko viņa saglabāja atmiņā, atceroties lielo einuhu Osmanu Ferad�i, Kolēnu Paturelu, kuru piesita krustā, liekot atteikties no savas ticības, un pat Muleju Izmailu, kas lūg�anas pielīdzināja saldajiem kaisles mirkļiem.

Un vēl par stalto, melnā tērpā ģērbto cilvēku, par Reskatoru, visu jūru Mefistofeli, par kuru Osmans Ferad�i teica: �Kāpēc tu no viņa aizbēgi? �ī cilvēka liktenis �ķērso tavu dzīves ceļu� Zvaigznes mums var pastāstīt ļoti neparastu notikumu�"

An�elika pēk�ņi atcerējās neprātīgo marķīza d'Eskrenvila kliedzienu: �Tā�tad viņa tev parādīs savu mīlētājas seju, nolādētais Vidusjūras burvi!"

Mūsu jūra! Mūsu māte!

Bet tas nenotika. Mānīgais vēj� jau kuro reizi samud�ināja liktenīgos tī�mekļus, un savu mīlnieces seju viņa parādīja tikai kādam nabadzīgam jūr�niekam, kur� tagad vienmēr viņu glabās savās atmiņās kā vislielāko dārgumu, ko viņ� kādreiz bija nolaupījis savu neparasto ceļojumu laikā.

Visa viņas dzīve sajuka un sagriezās, viss lika �aubīties. Un �ajā domu jūklī un haosā An�elika cie�i palika tikai pie vienas saprātīgas patiesības: tai sievietei, kura peldējās gludajā ezera spogulī tuksne�a oāzē un kaila stāvēja zem ūdenskrituma strūklām mēness gaismas atspīdumā, vairs nebija nekā ko�pēja ar to, kura pirms nepilna gada dzīvoja milzīgā greznībā Versaļā, cīnoties ne�ēlīgā divkaujā ar savu sāncensi de Montespāna kundzi.

Tā sieviete bija pārāk samaitāta, viņa bija alkatīga, viltīga, neizvēlīga lī�dzekļu pielieto�anā, jo jutās ļoti pa�pārliecināta savu galma intrigu pavēnī. No ilgās un cie�ās saskarsmes ar citām zemiskām, nodevīgām dvēselēm arī viņas sirds kļuva ļauna.

Atceroties �o dzīvesveidu, An�elikai kļuva sāji. Nekad, nekad viņa vairs nespēs dzīvot starp VIŅIEM. Peldoties avota dzidraja ūdenī, elpojot tīro kalnu gaisu, pilnu ar rūgtenajām ciedru smar�ām, viņa attīrīja savu dvēseli no zemiskiem instinktiem. Tuksne�a saule bija izdedzinājusi viņas sirdī in�dīgos asnus, kuri tur bija sāku�i dīgt.

Tagad viņa TOS redzēs tādus, kādi tie bija īstenībā. Viņa vairs nespēs paciest savā tuvumā to liekulību, pa�apmierinātu muļķību, kāda bija redzama de Breteija sejā un viņam līdzīgu galminieku uzpūtīgajos skatienos, kā arī nespēs piespiest sevi tiem laipni atbildēt.

Protams, viņa aizbrauks uz Franciju, lai paņemtu Florimonu un �arlu Anri, bet pēc tam viņa kopā ar tiem aizbrauks. Jā, noteikti aizbrauks!

Bet tikai uz kurieni?

Kungs, vai tie�ām nevar radīt uz �īs zemes citu pasauli, tādu, kur tādai niecībai kā de Breteija kungam nebūs tiesības nicināt Kolēnu Paturclu, bet Kolēnam Paturelam nevajadzēs justies pazemotam savas lielās mīlestības dēļ pret tik augstas kārtas karaliskā galma dāmu? Jauna pasaule, jauna gaisma un jauns skatījums uz lietām, kur labsirdīgi, drosmīgi un gudri cilvēki beidzot spēs saukties tajos vārdos, kuri būs viņu cienīgi?

Vai tie�ām neatradīsies kāds neskarts zemes stūrītis, kur labas gribas cil�vēki varētu atrast sev dro�u pajumti? Kur ir tāda zeme, Kungs? Kur?

Ieslīgusi pārdomās, An�elika atgriezās gubernatora pilī. Viņa jau �ovakar aprunāsies ar de Breteija kungu. Vēloties izrauties no bezizejas situācijas un panikas pārņemta, viņa griezās pie karaļa pēc palīdzības, un viņ� bija atsau�cies, atsūtot viņai pakaļ kuģi. Bet An�elika vairs nemaz nevēlējās atgriezties viņai zināmajos slazdos. Vai viņai jāuzskata sevi par Ludviķa XIV parād�nieci? Padomājusi viņa nāca pie secinājuma, ka karalis laikam nebija skaidri izteicies attiecībā uz �o jautājumu. Iespējams, �ahu figūru izvietojums uz dēļa ir iepriek�ējais, tas ir, tāds pats kā pagāju�ajā gadā.

Un An�elika tajā pa�ā vakarā devās pie fran�u diplomāta un paziņoja, ka viņai nav tiesību aizkavēt to ilgāk Seūtā. Viņai pa�ai vēl vajadzē�ot palikt kādu laiku, jo viņas veselības stāvoklis nav apmierino�s, tomēr de Breteija kungs varētu jau atgriezties Francijā, paziņot karalim par savas misijas veiks�mīgu atrisinājumu. Kaut arī valsts kases finanses �oreiz nevajadzēja izlietot marķīzes izpirk�anai, jo viņa pati bija aizbēgusi no Muleja Izmaila, viņa, ne�skatoties uz visu, bija ļoti pateicīga viņa majestātei par labo sirdi.

De Breteijs paskatījās uz savu sarunu biedreni ar vieglu smīnu uz lūpām. Viņa acīs mirdzēja ļauns prieks. �i sieviete vienmēr viņam izsauca nepatiku, jo viņ� labi atcerējās, ka pārrunās ar persie�u �ahu Bakteriari beju viņa guva uzvaru, bet viņ�, de Breteijs, un viņa kolēģi cieta neveiksmi. Toreiz karalis skaidri lika tiem saprast, ka jūtas neapmierināts ar savu diplomātu darbu.

Un de Breteija kungs aizrādīja di Plessī de Beljēra kundzei par viņas maldī�anos. Vai tie�ām kundze domā, ka viņa majestāte uz to nedusmojas? Tik atklāta nepaklausī�ana karaļa gribai ir ārkārtīgs retums, un karalis nav radis piedot saviem pavalstniekiem �ādus pārkāpumus, kuri robe�ojas ar dumpi. Marķīze di Plessi de Beljēra ar savu lielo ietekmi, pla�o paziņu loku un augsto stāvokli sabiedrībā ir pārāk uzkrīto�a persona galma aprindās, lai viņas izlēcieni neatstātu pārāk katastrofālas sekas. Da�s labs klusiņām atļāvās pasmieties par izspēlēto komēdiju ar karali, bet Parīzes pamfletisti varēja kārtīgi izņirgāties, apdziedot savos neķītrajos dzejolī�os skaistās amazones no�slēpumaino bēg�anu. Viņa majestātei nemaz nebūs viegli piedot personai, ku�ra viņam bija sagādājusi tik daudz nepatik�anu.

Kaut arī viņa cēlā sirds lika palīdzēt sievietei, kura nokļuvusi nelaimē, valdniekam nebūs viegli aizmirst visus tos apvainojumus, kurus viņam nācās uzklausīt tās dēļ. Saprāta balss viņa majestātei saka, ka nevar uzticēties tādai sievietei, kuras uzvedība diem�ēl tik ļoti atgādina kādas Frondas dalībnieces skandalozo notikumu�

Sadusmojusies An�elika pārtrauca �o apsūdzības runu:

��� Ja jau tā, tad vēl jo vairāk man nav tiesību izmantot viņa majestātes cēlsirdību. Atgriezieties Francijā, kungs, bet es uz turieni do�os ar citu kuģi.

��� Par to, kundze, nevar būt nekādas runas.

��� Kāpēc?

��� Tāpēc, kundze, ka man ir pavēlēts jūs apcietināt karaļa vārdā.

Nesavaldāmā An�elika

Pirmā daļa Aizbrauk�ana

Otrā daļa Kandija

Tre�ā daļa Lielais einuhs

Ceturtā daļa Bēg�ana

� МГП �Оргтехиздат�

Подписано в печать 16.08.94. Формат 60Х88'/1бПечать офсетная. Бумага офсет�ная. Объем 35,0 п. л. Тираж 2000. Заказ № 286.

ISBN 5-7049-0022-4

Издательство �Оргтехиздат�, С.-Петербург, В. О., 1-я линия, 34.

ИПК �Импакс�. С.-Петербург, н. р. Фонтанки, 18.

Государственная типография № 4 г. Санкт-Петербурга Комитета Российской Феде�рации по печати. 191126, С.-Петербург, Социалистическая ул., 14.