Vēju mezgli

Andreja Johansona esejas

Vēju mezgli

Andrejs Johansons sevī apvieno abus priek�nosacījumus, kas vajadzīgi labam esejistam � dzejnieka iejūtu un pētnieka rūpību. Viņ� neatlaidīgi vācis mūsu vēstures skopās ziņas, kopojis detaļas, lai beidzot varētu tēlaini rādīt da�u izgriezumu no mūsu pagātnes. Bie�i, saka autors, tur �pavīdēs tikai silueti, reizēm pavisam miglaini... ta�u pietiekami, lai... uz�ķeltu kādu dzirksti mūsu fantāzijā�.

Meklējot vēsturiskas personas, kuru biogrāfijās saistītas ar mūsu dzimteni, Andrejs Johansons �ai grāmatā apstājies pie augstāka un zemāka dzimuma dēkaiņiem, kas, ieklīdu�i mūsu Dieva zemītē, tur kādu brīdi mētājas, saceldami tra�us un apbrīnu, plandīdamies kā liesmas, kuju nemitīgā gaisma krīt uz vecās Rīgas un Jelgavas ielām, namiem, nocietinājumu skanstīm, lauku krogiem, zemniekiem un pilsētniekiem, tos izceldama no laiku tumsas. Karotāji Kārlis ХП, Sak�u Morics, fantasts Min-hauzens, melnās maģijas meistari Ka-zanova, Magno Kavallo, Kaļostro, trimdas karalis Luijs XVIII ir Johan-sona eseju varoņi, bet ar tādu pa�u intensitāti viņa skats apstājas pie aukles Sāpes, latvie�u zemnieces, vai Rīgas zvejnieku amata vecākā Jāņa Nāriņā, Kārļa XII karapulku pārcēlāja Daugavai.

ANDREJS JOHANSONS �ai grāmatā aplūko literatūras un teiku tēlus, kas, it kā dzīvodami pa�i savu, no viņu radītājiem neatkarīgu dzīvi, ceļo no zemes uz zemi, no gadsimta uz gadsimtu, brī�am nozuzdami laiku un aizmirstības tumsā, tad atkal atplaiksnotics kāda jauna literāra darba spo�ajā gaismā. Arī �iem mū�īgajiem klaiņotājicm, kā Tilam Pū-cesspieģelim, Mū�īgajam �īdam vai Don�uānam, piemīt �dūmaino spīdekļu� krēslainais nemiers: atkarībā no izgaismojuma tas rādās da�ādās spektra krāsās, no skeptiskas dēkai-nības līdz dziļa iek�ēja traģisma pilnai meklē�anai pēc atpestī�anas. Andrejs Johansons izseko viņu gaitām gan tautas ticējumos, gan pasaules, gan pa�u māju literātūrā, bet, pieskaroties tādiem pirmatnīgiem tēliem kā �lepnajam ķēniņam Leviatanam�, viņ� aizved lasītāju atpakaļ tālā senatnē, no kuļ-as tikai teiku simbolos uzglabāju�ās mosto�ās cilvēces bailes un vēlmes.

Andreja Johansona pirmā grāmata, kas iznāca Daugavas apgādā, ir izpārdota.

Normunda Hartmaņa vāks un grafiskais iekārtojums

PRINTED IN SWEDEN

TRYCKER1 AKTIEBOLAGET THULE

STOCKHOLM 19G2

SATURS

Baltijas pēdējais pirāts

Beļģu aeronauts senajā Rīgā

Merķelis un pirmais frontes laikraksts

Veclatviski silueti

Umurkumurs

Starp Lielupi un jūru

Avoti un literatūra

Klā Latvijā, tā Igaunijā jūras piekrastes pastāvīgajiem apdzīvotājiem alla� klājies grūti. Liesajā zemē nekas lāga nepaaug; zvejas lomi savukārt atkarīgi no likteņa labvēlības, ta�u caurmērā skopi. Ar asu, smeldzīgu iejūtu �īs dzīves ainas, kur bie�i �tik vien vairs sidraba dienām, cik reņģu zvīņu uz vabās ie�autiem tīkliem�, rādījis Fricis Dziesma, tēlodams apgabalu, ko viņ� dēvē par Līvzemi.

Trūkums � pāri gariem gadsimtiem un vēl samērā nesenā pagātnē � spieda �os ļaudis meklēt papildu ienākumus, turpat jūrā, tomēr ne ar tīklu vai la�u �ēbērkli, un veidā, kas ne visai saskaņojams ar ētiskām normām. Kur�u jūrnieku sirojumos, kas daudzināti jau kop� Rimberta un Brēmcnes Ādama laikiem, ir pietiekami daudz tīru pirāterijas elementu; igauņu neslava �ai ziņā bija tik sīksta, ka vēl ap 1800. gadu kāds ļoti mācīts vācu literāts apgalvoja: vārdam k.orsārs esot pamatā Ārensbur-gas igauniskais nosaukums Kuressaare.

Kļūdami par dzimtcilvēkiem, ir latvie�i, ir igauņi zaudēja priek�nosacījumus, lai praktizētu īstu pirā-teriju, un pakāpeniski izveidojās jauna jūras laupītāju �ķira, ko mui�nieki nevien piecieta, bet arī paslep�us atbalstīja un prote�ēja � glu�i savtīgos nolūkos. Tie bija acīgi vīri, kas modri vēroja jūru, gaidīdami kuģu avārijas; tad tie izzvejoja no ūdens un pievāca visu, kam vien bija kāda vērtība. Liekas, ka �ie pasākumi, kā liecina laba tiesa aprakstu, īpa�i uzplauka pēc Baltijas pievieno�anas Krievijai. Da�ādajiem likumiem, ko izdeva valdība, lai aizsargātu rēderu un tirgotāju intereses, bija maza nozīme, un ar �atrasto mantu� gandrīz katrā vietā rīkojās citādi, var sacīt � vienā ļaunāk par otru. Kurzemē, ap Sakasleju, kop� 1740. gada pastāvēja kārtība, ka �izvilcēji� paturēja ceturto daļu mantas: no tās mui�nieks, kura novadā kuģis bija gājis bojā, saņēma 39 �etrdesmitās daļas, kamēr pa�i vilcēji resp. latvie�u zvejnieki vai zemnieki � vienu �etrdesmito daļu. Ap Kolkas ragu, kur kuģi grima sevi�ķi bie�i, mui�nieki, Ostenu-Zakcnu ģimene, mēdza ņemt vienu tre�daļu, otru atstājot legālajiem īpa�niekiem un tre�o vilcējiem. Protams, arī �ī pēdējā tre�daļa parasti, agri vai vēlu, nonāca mui�as paspārnē. Aprakstīdams Dundagu, ceļotājs J. G. Kols 1841. gadā atzīmēja: �Var saprast, ka guvums, ko izvelk no kuģu drupām �ī mui�a, kas pārvalda vairāk nekā 10 jūdzes krastmalas, nav pārāk niecīgs. īstenībā tas ir tik prāvs, ka priek� pāris gadiem, kad pie Kolkas nogrima divi ļoti bagātīgi lādiņi, tauta runāja: ja noie�ot dibenā vēl da�i tādi kuģi, Dundagas mui�a atkal atzel�ot agrākajā krā�ņumā. Proti: lai cik lepna fregate ir �ī mui�a, tobrīd tā bija pati uzskrējusi sēklī � nesamaksātu parādu sēklī�.Tāpat �īs nodarbes atspoguļojas vienā otrā latvie�u teikā. Stāsta, piemēram, par kādām mājām Mērsraga apkaimē, kuru pagrabā atradies daudz mucu zelta. To īpa�nieks senos laikos �aplaupījis kuģus, kas gāju�i bojā uz sēkļa. �o naudu varot arī aizņemties, tikai ņēmējam vajagot noteiktā laikā atdot, citādi klājoties slikti�.

Igaunijā stāvoklis bija aptuveni līdzīgs, un �ķiet, ka vētrā sadragāto kuģu �aptīrī�ana� tur risinājās vēl nesaudzīgāk. To ļauj noprast J. K. Pctri vēstījums par sāmsalniekiem 1809. gadā: �Tagad viņi vairs nenodarbojas ar rupju pirāteriju, bet Sāmsalu, kā zināms, ieskauj daudzas dzelmes, sēres un klintis, kādēļ tur ik gadus iet bojā daudz kuģu; tad viņi vienmēr ir klāt, un, kaut gan Katrīna II atcēlusi tā saucamo krasta tiesību, viņi tā pieradu�i pie �īs necilvēciskās tiesības, ka nespēj atturēties no stran-dēju�o kuģu aplaupī�anas: vismaz tie piesavinās visu, ko jūra izskalojusi. Pastāvīgi viņi braukā pa jūru savās laivās, sit roņus, medī piekrastē me�a dzīvniekus, ir norūdīti peldētāji un zvejnieki, nirst dzīlē un uznes aug�ā da�da�ādas pazaudētas lietas�.

Lai cīnītos pret kuģu aplaupītājiem, 1752. gadā Pēterpilī un Rīgā nodibinājās Nirēju sabiedrība � vāciski Taucherkompagnie. Tā izvietoja gar jūrmalu savus aģentus un novērotājus, kuru uzdevums bija avārijas gadījumos nekavējoties uzsākt glāb�anas darbus par stingri noteiktu atlīdzību (vienu ceturto daļu no izglābtās mantas kopvērtības, ja kuģis stran-dējis versti no cietzemes, un vienu sesto daļu, ja tuvāk par versti), kā arī atvairīt privātus �palīgus�. Sabiedrība mēģināja panākt, lai valdība tai pie�ķirtu privilēģiju vienīgai veikt minētos darbus visā Krievijai piedero�ajā Baltijas jūras piekrastē un salās. 1766. gadā senāts tie�ām �o privilēģiju pie�ķīra, ta�u attiecināja to tikai uz Somijas līci. Tātad Latvijā un lielā daļā Igaunijas nekas radikāli negrozījās, un tie�i tās bija vietas, kur sabiedrība uzdūrās visasākajai pretestībai. �Smagākos kavēkļus Nirēju sabiedrības centieniem�, stāsta Petri, �sagādāja jūrmalnieku un salinieku domā�anas veids, jo viņi jau sen ieradu�i ņemt sev, tāpat kā zivis, itin visu, ko dod jūra. To, ka viņiem turpmāk vairs negribēja ļaut pēc patikas grābt un laupīt, tie uzlūkoja par savu veco tiesību aizskārumu�. �is pārmetums tēmēts arī Baltijas vācie�iem, un, tā kā tolaik tiem bija spēcīga ietekme Krievijas galmā, var iedomāties, kādēļ Nirēju sabiedrība neieguva tik pla�as privilēģijas, kā vēlējās.

Baltijas piekrastes baznīcās mācītāji ik svētdienas izlūdzas Dievam �svētītu jūrmalu�. Kols apgalvo, ka 18. gadsimtā �ī lūg�ana attiekusies tie�i uz avarēju�o kuģu mantām, jo, �pat mācītājus aizrāva jūras laupītāju tieksmes�, un tikai vēlāk tās jēga kļuvusi vispārīgāka. Citur pavīd ziņas par garīdzniekiem, kas � līdztekus aizlūgumiem � pa�i aktīvi piedalīju�ies �jūrmalas svētības� sadalē un iztirgo�anā. Kaut gan vainu nemīkstina apstāklis, ka otrs darījis to pa�u, tomēr jāpiebilst: zvejniekus un zemniekus dzina laupīt posts un trūkums, mui�niekus un mācītājus � nepieticība, greznuma kāre, kār�u parādi. Mui�a un baznīca, ja vien gribētu, varēja izskaust jūras laupī�anu Baltijā īsā laikā.

No tā, ko juridisks paradokss dēvēja par krasta �tiesību�, atlika ne vairāk kā solis līdz kvalificētam kriminālam noziegumam � mēģinājumiem tī�i panākt kāda kuģa avāriju, lai tad piesavinātos tā kravu. Tādi mēģinājumi, nereti sekmīgi, Eiropā konstatējami līdz pat 19. gadsimtam, un attiecīgā noziedznieku kategorija saucās par �maldinātājiem� vai �dragātājiem� (angļu wreckers). Tie mēdza operēt maz apdzīvotās piekrastēs, kur negaisa naktīs, maldinādami ar nevietā iedegtām ugunīm, uzvilināja kuģus uz klintīm vai sēkļiem, pēc kam izlaupīja.

Ir norādījumi, ka tas noticis arī Baltijā � un katrā ziņā �is grēks piedēvēts vienai personai, Baltijas pēdējam �liela stila� jūras laupītājam, kas, miris 19. gadsimta sākumā, jau drīz pēc nāves pārvērtās - teiksmu figūrā, kur simboliski apvienojās gan viņa, gan citu krastmalnieku nodarījumi. Kāds pētnieks teicis, ka �ī vīra biogrāfijā �robe�a starp dzeju un īstenību aizaugusi ar d�ungļiem līdzīgu biezokni�. Tomēr ir zināmas tekas, pa kurām �ai biezoknī iespraukties.

Kadiķu un me�ro�u sala � tā ceļojumu aprakstos bie�i nosaukta Dago¹) jeb Dagda, ko igauņi dēvē par Hiiumaa. Tā ir viena no vismazāk kultivētajām Igaunijas salām, pilna �ūkslājiem un atmatām, visgarām piebārstīta akmeņiem. Starp Kerdlu un Tīfenhāfenu atrodas kāds nosūnojis koloss, kura garums sasniedz 16, platums 10 un augstums 3,8 metrus. Barga un bīstama ir arī apkārtējā jūra ar saviem zemūdens klin�ājiem un Ūdensvc�a rifu Kepo pussalas ziemeļu galā. Tur, stāsta teika, vētrainās naktīs guļot milzīgs suns, kas riedams pievilinot jūrniekus un tad noraujot viņus dzelmē.

Hoenholmā, salas ziemeļrietumu daļā, uz Torni-megi pakalna kop� senām dienām, gan pakāpeniski arvien vairāk modernizēta, stāv Dago bāka. Tīfen-hāfenā vēl redzamas ostas ierī�u atliekas no zviedru laikiem. Tāpat zviedru laikos, 17. gadsimta beigās, radusies Grosenhofas pils � lepns vēlīnā baroka veidojums, ko cēlusi slavenā Delagardiju dzimta.

1) Lietoju �o aplamo latvisko formu (no zviedru Dago), jo tā rakstos jau tiktāl ieviesusies, ka nebūs vairs aizstājama ar citu.

Pils atkārtoti mainījusi īpa�niekus, un patstāvīgajā Igaunijā to izmantoja kāda skola. Par pagātni vairs uzskatāmi liecināja vienīgi sprai�ļi un terases, veco mortīru kollekcija lielajā zālē, garās alejas, kas � taisnas kā izstiepta aukla � zaroja no pils jūdzēm tālu salas iek�ienē. Ta�u baigie notikumi, kas reiz risinājās �ai pilī un saistījās ar vienu no tās biju�ajiem kungiem, dzīvoja atmiņās joprojām.

�J.

1802. gada 19. oktobra naktī Grosenhofai tuvojās neliela, bet ļoti spēcīga auguma vīrs. Viņa sejā plaiksnījās alkohola un nevaldāmu dusmu sārtums, no mutes ik pa brīdim �ķīda treknākie igauņu un vācu lamu vārdi. Pils kalpotāji, kas tipināja viņam nopakaļ, klusi un bikli nolūkojās, kā kapteinis Kārlis Malms, smagajiem zābakiem blīk�ķot, iesoļoja pilskunga kabinetā. Tur sve�u gaismā aiz rakstāmgalda sēdēja Polijas karaļa kambarkungs barons Oto Reinholds Ludvigs fon Ungerns-�ternbergs un ar sīku nazīti asināja zoss spalvu.

Apmēram stundas ceturksni vēlāk no kabineta atskanēja kliedzieni, �ķindēja zvans, un kāds ar dūrēm dauzīja durvis. Tās izrādījās aizslēgtas, tā ka kalpotājiem nācās ielauzties ar varu, kas prasīja diezgan ilgas pūles. Telpas vidū stāvēja barons � sarkaniem traipiem uz rokām un drēbēm. Uz grīdas � tum�ā peļķē, kas bija izplūdusi no pārgrieztās rīkles � gulēja Malms. Viņam līdzās mētājās asinīm no�ķiests spalvas nazītis.

Kabineta atslēgu atrada Malma kabatā. Barons paskaidroja, ka kapteinis tūlīt pēc iera�anās aizslēdzis durvis, pēc kam sācis viņu lādēt un gānīt. Lai valdītu sa�utumu, barons metodiski turpinājis asināt spalvas, bet Malms pēk�ņi grābis viņu aiz kakla. Abi novēlu�ies zemē, un cīnoties kapteinis tik nelaimīgi uzkritis nazītim, ka asmens pār�ķēlis tam rīkli. Gan barons zvanījis un saucis palīgus, bet durvju uzlau�ana ieilgusi, un starplaikā Malms jau paspējis noasiņot. īsi sakot � kapteiņa nāvē vainojama tikai pa�a negantība un fatāls nelaimes gadījums, jo barons neesot domājis viņu nogalināt pat tad, kad aizsargājies pret brutālo uzbrukumu.

�ī versija izklausījās visai ticama, un nekādā ziņā to neuzdro�inājās ap�aubīt kalpotāji: par atklātām �aubām tiem laikam gan būtu jāsamaksā vairāk nekā ar sakapātu ādu vien. Stāvokli sare�ģīja tas, ka � neviena neaicināts un negaidīts � Grosenhofā piepe�i ieradās tuvējais chirurgs Baumanis. Viņ� noklausījās barona stāstu, rūpīgi apskatīja mironi, pārbaudīja rētu un aizgāja, nekā neteicis. Bet tie, kas nāko�ajās dienās iegriezās chirurga mājoklī, sastapa arī viņu domīgi smailējam spalvas un reizēm kaut ko rakstām.

Ungerns-�ternbergs neapsvēra vēl kādu lietu: Malms, lai cik rupj� un varmācīgs, nebija analfabēts. 19. oktobra naktī, dodamies uz Grosenhofu, viņ� pievērsa savas jaunās sievas, zviedru mācītāja Laveniusa meitas Sofijas uzmanību kādai slepenai atvilknei. Tur glabājoties papīri, uz kuriem viņ� vaļas brī�os atzīmējis �o un to par savu dzīvi un visnotaļ par attiecībām ar �to tur pilī�* Ja viņam notiekot kas ļauns, lai Sofija steig�us ņemot �os papīrus un nogādājot tos Stēnboku ģimenei Kolkas mui�ā pie Somu lī�a.

Pāris dienu vēlāk igauņu zemnieki, grāvmalā at-vilku�ies un pīpes no mutes izņēmu�i, nolūkojās pakaļ kādai karietei, kas, divu zirgu rauta un rudens dubļus �ķaidīdama, neprātīgā steigā drāzās uz Kolku.

Pāris nedēļu vēlāk 22 gadus vecā Sofija Malma iesniedza sūdzību augstākajai zemes tiesai Rēvelē, apvainojot 5 8 gadus veco baronu O. R. L. fan Un-gernu-�ternbergu viņas 40 gadu vecā vīra Kārļa Malma slepkavībā.

*

Tā bija gara, pārmaiņām un komplikācijām bagāta, intrigu un emociju ietekmēta prāva. Ungerni-�ternbergi, viena no vecākajām vācu di�ciltīgo dzimtām Baltijā, kas minēta dokumentos jau kop� 13. gadsimta, darīja visu iespējamo, lai panāktu Dago barona attaisno�anu un rehabilitāciju. Arī vēlāk tiesas aktis, kas aizņēma piecus lielus konvo-lūtus, glabājās Bruņniecības arehīvā Rēvelē �aiz septiņiem zieģeļiem� un kļuva pieejamas tikai pēc neatkarīgās Igaunijas republikas nodibinā�anas, kad tās pārveda uz Valsts centrālo arehīvu Tartu. Pētniekiem, kas ar tām iepazinās, bija jāatzīst: kaut laika biedru vēstījumi un tautā izplatītie nostāsti

par О. R. L. Ungernu-�ternbergu daļēji romanti-zēti, tomēr tajos ietverts daudz patiesības. Baronu tiesāja par vienu atsevi�ķu, pie tam it kā netī�u nodarījumu � kapteiņa Malma nogalinā�anu; tiesas procesā pamazām atklājās kas cits � dzīve, kur aiz augstiem tituliem un ārēja spo�uma slēpās baismīgas gaitas Dago jūrmalā un dīvaini starptautiski kontakti, kuru centrā atradās Grosenhofas pils.

*

Barons O. R. L. Ungcrns-�ternbergs piedzima 1744. gada 5. augustā Igaunijā, ieguva labu māj-mācību, bet no 1766. līdz 1767. gadam studēja Leipcigas universitātē. Vēsturnieks Vilhelms �tīda, vākdams materiālus par baltie�iem �īs universitātes archīvā, uzdūries da�iem interesantiem dokumentiem, kas ļauj nojaust �o un to par vēlākā Dago pilskunga raksturu. Vēl nebūdams lāga immatri-kulēts, jaunais Oto Reinholds jau piedalījies studentu sadzīvē un ar izlutināta zēna bezkaunību sācis vajāt kādu tautieti � rīdzinieku Kri�jāni Janavu. Citiem dzirdot, viņ� mēdījies: �Janavs ir piesūcies, Janavam ir degvīna pudele azotē� un līdzīgi. Apvainotais izturējies cienīgi, gan piebilzdams, ka nevarot baronu apzīmēt citādi kā par smurguļa puiku. Sekoju�i vairāki kautiņi ar dūrēm, spieķiem un akmeņiem, kur Oto Reinholdu atbalstījis arī viņa vecākais brālis Kristaps. Galu galā visi sodīti � arī nozākātais un piekautais Janavs. Pēdējais fakts, kā �tīda pamatoti aizrāda, nepatī-kāmi aizskar; to laikam gan varēs izskaidrot tikai tā, ka Oto Reinholds jau tolaik veikli pratis izmantot priek�rocības, kādas dod augsti tituli.

Leipcigā uzturēdamies, Ungcrns-�ternbergs sadraudzējās ar Staņislavu Poņatovski, kas pēc da�iem gadiem, būdams beidzamais Polijas karalis, iecēla viņu par savu kambarkungu. Tad barons iestājās holandie�u armijā, no kuras �ķīrās kapteiņa dienesta pakāpē, apceļoja Eiropu un beidzot atgriezās dzimtenē. 1781. gadā viņa studiju biedrs grāfs Kārlis M. Stēnboks, dziļi kār�u parādos iestidzis, par 5 5 000 rubļiem pārdeva viņam Hoenholmu, un Ungerns-�ternbergs apmetās Dago. Viņa īpa�umi un kustamā manta nemitīgi auga �- tik strauji, ka pat citi mui�nieki drīz sāka �ukstēt: tas neesot panākts godīgā ceļā. Uz �īm baumām viņ� atbildēja ar nicīgiem Smaidiem un rīkojās salā kā patvaldnieks; kārtas brāļiem viņ� nepūlējās slēpt, ka jūtas tālu pārāks par tiem, un arī Krievijas cars viņam bija cber cousin. Tomēr visumā attiecības ar citām di�ciltīgo ģimenēm palika korrektas, jo vairums no viņa baidījās; tikai vēsums starp viņu un Stēn-bokiem, kas radās pēc Hoenholmas pirkuma, pastāvīgi auga, līdz pārvērtās nāvīgā ienaidā.

Baronam nebija iebildumu pret senās �krasta tiesības� izmanto�anu � to zināja visi, ta�u ar �īm zinā�anām neplātījās: kungs gan reizēm, dusmu sagrābts, lamāja un dauzīja savus ļaudis, bet viņam nevarēja pārmest skopulību, un �o apstākli trūcīgie salinieki prata novērtēt. Ne zemāk tie vērtēja viņa drosmi un fizisko izturību: nereti viņ� bija visniknākajā aukā redzēts braukājam gar Ūdensve�a rifu. Tāpat viņ� likās visai dievbijīgs: par savu naudu uzcēla Hoenholmas vecās koka baznīciņas vietā akmens baznīcu, ko kādā skaistā rudens svētdienā, jaunajam zvanam svinīgi dunot, iesvētīja mācītājs Glanstrēms.

Diem�ēl �o ainu, kurā netrūka īpatnēja patriar-chāla patosa, jauca jau minētās tenkas, kas nerimās, kaut atkārtoti noraidītas kā Stēnboku un viņu aģentu izdoma. Kāpēc Tornimegi bākā tie�i vētras laikā tik bie�i izdziest uguns? � �ukstēja tenkotāji. Tāpēc, paskaidroja baronam uzticīgie kalpi, ka �ī uguns ir vienkār�s sārts, sakurts no malkas, ko ik vakarus pa kāpnēm uznes torņa virsotnē. Skaidrs, ka stiprs lietus un vēj� var sārtu apdzēst � reizēm taisni tad, kad jūrniekiem tā gaisma būtu visvairāk vajadzīga. � Bet kāpēc barons, pa gabalu no torņa pakalna, licis ierīkot paviljonu, kas spilgti apgaismots aizvien, kad bāka tum�a? � To lai prasot pa�am baronam; ta�u � ja sābrs vēloties uzklausīt draudzīgu padomu � labāk lai neprasot vis.

Klīda vēl baigākas valodas. Vienīgi Ungerna-�ternberga izvirtu�ajā fantāzijā, apgalvoja nelabvēļi, varējusi rasties iedoma � uzsiet vēr�iem ragos skalu kūlī�us, tos aizdedzināt un tad iztriekt pārbiedētos lopus nakts tumsā jūrmalā, iepretim zemūdens klintīm. Un vēl: kāpēc Dago ūdeņos kuģi nevien grimstot, bet da�kārt arī degot � pēc tam, kad tiem negaisā steigu�ās palīgā Ungerna-�'ternberga glābēju komandas?

Rezultātā neviens nejutās īpa�i pārsteigts, ka 1797. gada oktobrī, kad Hocnholmas tuvumā bija strandējis un sadedzis zviedru burenieks Louisa Carolina, tā īpa�nieki iesūdzēja Ungernu-�ternbergu tiesā, vēr�ot pret viņu ļoti smagus apvainojumus. Barons ar savu baru iebrucis kuģī, to izlaupījis un, lai slēptu pēdas, aizdedzinājis; vairāki notikuma aculiecinieki vēlāk pazudu�i mīklainos apstākļos. Prāva ieilga, barona iespaidīgie radi, to vidū viņa sievas tēvs � Pēterpils �pelēkā eminence� Pēteris fon der Pālens, aizbildināja viņu tiklab Rēvelē, kā Krievijas galvaspilsētā, un galu galā apsūdzēto attaisnoja. Ta�u liekas, ka �im spriedumam bija liktenīga nozīme. Ungernā-�ternbergā nobrieda pārliecība, ka viņam nekas nevar kaitēt � ka nav manīgāka, gudrāka un spēcīgāka vīra par viņu. Viņā sāka valdīt tas, ko grieķu traģēdijās dēvē par hybris � par cilvēka pārgalvību un augstprātību, kas nepazīst vairs nekādu robe�u un tādēļ nenovēr�ami ved pretim katastrofai.

18. un 19. gadsimta maiņā, nolūkā sagraut Anglijas saimniecību, Napoleons enerģiski saasināja kontinentālo blokādi � aizliegumu ievest Francijā un tās iespaida sfairā angļu preces. Lai gan Prūsija un arī Krievija (saskaņā ar Tilzītes līgumu) pievienojās blokādei tikai 1806. resp. 1807. gadā, tās iespaids Baltijas jūrā bija jūtams jau agrāk. Ziedu laikus, kādus tobrīd piedzīvoja kontrabanda, mēdz salīdzināt ar prohibicijas laikmetu Amerikas Savienotajās Valstīs mūsu gadsimta 20-os gados. Angļu kuģi nevarēja justies īsti dro�i nekur � tos apdraudēja gan Napoleona slepeni, gan kontrabandistu tie�i uzbrukumi. Nomaļā Igaunijas salā, Grosenhofas pilī, sēdēja barons, kas ātri pārredzēja perspektīvas, ko pavēra �ī jaunā situācija starptautiskajā tirdzniecībā.

Kādā nemīlīgā 1802. gada marta naktī Zviedrijas piekrastē, pāris jūras jūdzes uz ziemeļaustrumiem no Vestervīkas, ar visu apkalpi nogrima briga Alexandra af Narva, kas veda dārgu Anglijas kravu. Bojā ejas apstākļi palika oficiāli nenoskaidroti, ta�u, ja izmeklē�anas metodes tobrīd būtu biju�as efektīvākas, policija ostmalās un it sevi�ķi ostmalu krogos, kur atraisījās mēles, savāktu daudz interesantas un svarīgas informācijas. Briga nebija uzskrējusi sēklī vai sadūrusies ar zemūdens klintīm, bet gan saspridzināta. īsi priek� katastrofas, kuģim noenkurojoties pie kādas saliņas, no tā bija dzirdētas skaņas un uz klāja notālēm vēroti skati, kas liecināja par �au�alīgu �ūpo�anu. Tuvumā uzturējies kāds �oneris; kad uz brigas pamazām iestājies klusums � acīm redzot, apkalpei �nolūztot� aiz dzēruma, �oneris nolaidis laivas, kas pēc brī�a atgriezu�ās, smagi piekrautas. Pēk�ņi abi kuģi pacēlu�i enkurus un izgāju�i selgā. Tumsai sabiezējot, atskanējis tāls eksploziju troksnis.

Da�i zvērēja, ka labi pazīstot noslēpumaino �oneri. �is kuģis piederot �tam no Dago�. Bez tam esot dro�i zināms, ka katastrofas laikā jūras braucienā atradies �admirālis� � neliela, bet ļoti spēcīga auguma melnīgsnējs vīrs, pārdro�s kā sātans, kam viņ� neap�aubāmi pārdevies kopā ar savu kungu � �to no Dago�.

Ja Ungerns-�ternbergs dēvējās par cara brālēnu, tad kapteinim Malmam patika, ka viņu sauc par admirāli. Kollēgas neliedza viņam �o godu, tāpat kā labprāt ļāva tam laimēt kār�u vai kauliņu spēlē: draudzīgas attieksmes ar admirāli vienmēr atmaksājās. 1802. gadā pagāja jau astoņpadsmitā vasara, kop� Malms kalpoja Dago baronam, un par spīti kārtu starpībai tie bija kļuvu�i �kauls no kaula�. Protams, lomu sadalījumā barons bija �lielais brālis�, kas kalkulēja, organizēja, korrespondēja, kamēr Malms veica operāciju vadību � ja vajadzēja, arī ar pistolēm un pulvera muciņām. Tad pienāca 1802. gada rudens un �īs ilgās, intimās sadarbības asiņainais fināls.

Ko īsti runāja Ungerns-�ternbergs un Malms pils kabinetā 19. oktobra pusnaktī, laikam nekad neuzzināsim. Da�as stundas iepriek� pilī bija ieradies kāds vēstnesis no Helsingforsas; pēc sarunas ar to barona seja bijusi pelēka kā audekls un, briesmīgi lādēdamies, viņ� pavēlējis nekavējoties saukt �urp Malmu. Da�ādas pazīmes rāda, ka �admirālis� bija gatavojies nodot �lieladmirāli�. Tiesā klau�ināts, Ungerns-�ternbergs paskaidroja: Malms jau sen no darbojies ar jūras laupī�anu un līdzīgām nelietībām. Manīdams, ka no soda neizbēgs, viņ� izperinājis velni�ķīgu domu � uzvelt vainu savam kungam un ilggadīgajam labdarim. Lai aizsargātu savu reputāciju un reizē taupītu cilvēku, kas � �ā vai tā � viņam kalpojis garus gadus, barons iz�ķīries rīkoties lēnprātīgi: licis Malmam bez vilcinā�anās doties trimdā � gan piedraudot, ka izdos viņu iestādēm, ja viņ� vēl kādreiz parādīsies Baltijā. Uz to Malms atbildējis, grābdams viņu aiz rīkles, un tad nācis liktenīgais gadījums ar spalvas nazīti.

Izmeklē�anā atklājās nelādzīgi fakti: Ungerna-�ternberga pagrabos atrada prāvus krājumus no ārzemju kuģiem izlaupītu pre�u, viņa rakstāmgaldā � pla�u saraksti ar divām Rēveles firmām, kas aptvēra posmu no 1783. līdz 1801. gadam un kurā bija kārtota tā pa�a tipa pre�u pārdo�ana. Runājot par tie�o apvainojumu � Malma nogalinā�anu, chi-rurgs Baumanis savā atestātā izteica pārliecību, ka �is �negadījums� var būt arī slepkavība. Par spīti tam tiesa, kas sastāvēja no landrātiem un kam rūpēja bruņniecības gods, bija gatava baronu attaisnot �pierādījumu trūkuma dēļ�.

Vērojot, kādā virzienā sveras prāvas gaita, vēl spilgtāk nekā da�dien uzliesmoja Stēnboku ģimenes naids: �putniņ��, ko tie sen kāroja notvert, grasījās izsprukt. No otras puses, izdevīgāku konstellāciju Ungcrna-�ternberga pazudinā�anai tiem būtu grūti sagaidīt. Par Krievijas tieslietu ministru bija iecelts dzejnieks Gavrils Der�avins�grāfa Kārļa M. Stēn-boka svainis. Ungerna-�ternberga varenais sievas tēvs Pēteris fon der Pālens, viens no Paula I noslepkavo�anas galvenajiem organizētājiem, bija zaudējis varu un iespaidu: kaut Aleksandrs I uzkāpa tronī ar sazvērnieku ziņu un gādību, viņa tēva varmācīgais gals 1801. gada 23. martā aptum�oja visu jaunā cara mū�u, un oficiāli viņ� pūlējās rādīt, ka norobe�ojas no sazvērestības dalībniekiem � tātad arī Pālena un viņa radiem. Pēc Stēnboku intervencijas Der�avins panāca, ka cars 1802. gada 9. decembrī nozīmēja speciālu komisiju Ungerna-�ternberga lietas vēlreizējai izmeklē�anai. Tā izklau�ināja Malma atraitni un iepazinās ar �admirāļa� atstātajiem papīriem; izplatījās arī nepārbaudāmā vēsts, ka Dago barona tīkli sniegu�ies daudz tālāk par Baltijas jūru � ka viņ� kontaktējis pat ar notoriskajiem Berbe-rijas rcsp. Tunisas un Al�īras pirātiem. Lai kā barons pērās un kārpījās, lai cik enerģiski viņa dzimta iztēloja visas apsūdzības par no�ēlojamām insinuācijām, da�os punktos viņ� nekādi nespēja attaisnoties: galīgi sabruka viņa argumentācija sakarā ar kuģa Lo-visa Carolina bojā eju 1797. gadā, un aizvien pretrunīgāki kļuva arī izteicieni par Malma nāves apstākļiem. Bez tam process bija modinājis Krievijā un turienes centrālajās iestādēs jau pārāk daudz uzmanības, lai baltie�i to varētu noklusināt kā glu�i iek�ēju lietu. 1803. gada 30. jūlijā augstākā zemes tiesa Rēvelē pasludināja spriedumu, sodot O. R. L. fon Ungernu-�ternbergu ar mū�a cietumu un svītrojot viņa vārdu no bruņniecības matrikulas � ar piezīmi, ka svītrojums attiecas tikai uz viņu personīgi, bet neskar viņa pēcnācējus un citus radus. Tiesas aktis nosūtīja uz Pētcrpili, kur notika �pēdējā kauja� starp Stēnbokicm un Ungerniem-�tern-bergiem. Uzvarēja pirmie: ar 1804. gada 30. septembra lēmumu cars nevien apstiprināja, bet arī palielināja sodu, pārvēr�ot to izsūtījumā un mū�a spaidu darbos Ner�inskas svina raktuvēs.

Va�ām �vadzot, rupjās vadmalas drēbēs, Polijas karaļa kambarkungs un Dago �lieladmirālis� uzsāka �ausmīgo katordznieka ceļu uz Sibiriju.

Pagāja kāds laiks, un Ungerna-�ternberga tuviniekiem sāka pienākt vēstules no Toboļskas. Tajās nebija nekādu norādījumu par svina raktuvēm: barons ziņoja, ka uzturoties minētajā pilsētā un esot pievērsies glezniecībai � strādājot it īpa�i akvareļa technikā. Reizēm vēstulēm bija pievienoti arī akvareļu paraugi, un to vidū ļoti interesants kāds, kas darināts 1808. gada oktobrī un uzglabājies līdz mūsu dienām. Tas ir pa�portrets � un vispār vienīgais autentiskais Ungerna-�ternberga attēls (visi pārējie viltoti vai zīmēti pēc aprakstiem). Akvarelis rāda sirmu vīru ar asu profilu, brūnā mūka mētelī; viņ� nometies ceļos pie ro�u krūmiņa upmalā un saliktām rokām lūdz Dievu; fonā, aiz upes, paceļas To-boļskas baznīcas torņi. Apak�ā divi paraksti: �Sirmgalvis, kas sirsnīgi lūdz Dievu par mīļo savie�u labklājību� un �Tā reizēm starp ērk�ķiem atrodamas arī rozes�. Zināmu uzmanību pelnī mūka mētelis, un jājautā, vai tajā neslēpjas kāda reminiscence un simbolika: senās Igaunijā uzrakstītās teikās par �mūkiem� dēvē kādu bīstamu jūras laupītāju brālību. Tomēr �is akvarelis ar savu pazemīgo un grēksūdzes noskaņu jūtami kontrastē otrai Ungerna-�ternberga �relikvijai�, kas radusies viņa spo�ajos gados � dzelzs zīmogam zelta ietvarā. Tā reljefā jūra ar bureniekiem un pakalns ar bāku, kurai pāri mākoņu spraugā se�staraina zvaigzne (zvaigzne un kalns = Sternberg). Apak�daļā burti ORLFvUS (Otto Reinhold Ludwig Freiherr von Ungern-Sternberg). Arī �ai zīmogā izmanāms �is un tas par personu, kas to lietojusi.

Kaut ģimene neatlaidīgi mēģināja panākt Dago barona ap�ēlo�anu, mājās viņ� nekad vairs nepār-brauca un mira Toboļskā 1811. gada 3. augustā. Ceļotājs J. G. Kols, nenogursto�i reģistrēdams visu Baltijā ievērojamo, protams, bija ievācis ziņas arī par Ungernu-�ternbergu un viņa mū�a beigām. Par Sibirijas posmu viņam stāstīts: �Tur viņ�, tāpat kā da�s cits noziedznieks citās noziedznieku kolonijās, kļuva ļoti derīgs sabiedrības loceklis. Viņ� ne tikai cītīgi apstrādāja viņam pie�ķirto zemes gabalu, bet arī apmetināja tur vēl prāvu skaitu izsūtīto, beidzot izveidodams veselu ciematu ar 1 000 iedzīvotājiem. Kā �ī ciemata dibinātājs, vecākais un ļau�u labdaris viņ� mira priek� nedaudziem gadiem�.

5J.

No baltie�iem, kas veiku�i cildenus darbus, tikai relātīvi nedaudzi kļuvu�i pla�āk pazīstami ārzemēs, turpretim Ungerns-�ternbergs ar saviem nedarbiem iemantoja ilgsto�u starptautisku populāritāti. An-gliete Īstleika-Rigbija, kas 19. gadsimta pirmajā pusē uzturējās Igaunijā, aprakstīdama un skicēdama zīmējumos turienes dzīvi, nejau�i ieminējusies par viņu kādam angļu jūrniekam. Tas stāstījis: �ī lieta Londonā modinājusi tādu ievērību, ka ielu stūros parādīju�ies plakāti ar brīdinājumu kuģu ļaudīm: BEWARE OF UNGERN STERNBERG, THE SEA ROBBER! (�Piesargaities no jūras laupītāja Ungerna-�ternberga!�). Ja tas notika Anglijā � Dreika un Blekbīrda dzimtenē, zemē, no kuras nāca apzīmējums wreckers, tad viegli iedomājams, kādas proporcijas jau savu laika biedru priek�statā bija ieguvis Ungerns-�ternbergs. Vēl zīmīgi, ka angļi, kas pirāterijā, blakus �ausmām un asinīm, aizvien saskatīju�i vērtīgus �sportiskus� elementus, tuvojās līdzīgā pieejā arī Dago baronam. �Viņa ģimene ir tādā pa�ā cieņā kā da�dien�, raksta Īstleika-Rigbija, �un, ja tā nav mantojusi viņa noziegumus, tad katrā ziņā tai piemīt viņas pirātu sen�a pārgalvīgā drosme, uzņēmība, asais prāts un dzirkstīgā atjautība�.

Par to, lai Ungerns-�ternbergs kļūtu slavens, visvairāk gādāja viņa ienaidnieki � neapsvērdami, cik ļoti var kairināt un ietekmēt iztēli nostāsti vai raksti par viņa gaitām. No 1784. līdz 1796. gadam Igaunijā dzīvoja jau agrāk minētais filoloģijas maģistrs Johans Kristofs Petri; Vācijā atgriezies, viņ� izdeva vairākas grāmatas, kurās sīki un pedantiski apgaismoja Baltijas apstākļus, pievienodamies Mērķēja apsūdzībām pret mui�nieku patvaļu un varmācīgo rīcību ar zemniekiem. Tas radīja sa�utumu di�ciltīgajos baltie�os: tie pārmeta autoram rupju tendenci un centās viņu da�ādi diskreditēt. Ar īpa�u sparu to darīja Ungerni-�ternbcrgi, jo Petri divos gadījumos bija vērsis vissmagāko �ap�audi� pret viņu cilts locekli Oto Reinholdu Ludvigu. 1807. gadā, kad pēdējais vēl dzīvoja Sibirijā, maģistrs laida klajā 673 lappuses biezu kriminālromānu Grāfa U-st-ga, kāda no mūsdienu lielākajiem un īpatākajiem noziedzniekiem, memuāri. Ungerni-�ternbergi uzpirka un sadedzināja visus pieejamos �ī darba eksemplārus, paturēdami tikai vienu ģimenes bibliotēkā, tādēļ Petri romāns vienmēr bijis ārkārtīgs bibliogrāfisks retums. Tomēr saturs zināms, un tā atbalsis nebija rimu�ās vēl 1883. gadā, kad Jūlijs Ekarts anonimi publicētajos Mana vectēva stāstos sodījās: �Cita romāna, kur saturā un formā izpaustos tāda gara nabadzība un kas būtu tik no�ēlojams, es vairs neesmu redzējis�. Petri apgalvoja, ka Ungerns-�ternbergs nogalinājis ne tikai Malmu un vēl veselu virkni jūrnieku, bet arī savu dēlu; ta�u tiklab pirāterijā, kā slepkavībās viņ� bijis ierocis citu rokās � strādājis kādas brīvmūrnieku ordeņa noslēpumainas filiāles uzdevumā, kurā iestājies, apceļodams Itāliju. Mazāk romantizētā veidā Petri atkārtoja savus apgalvojumus Jaunākā Vidzemes un Igaunijas tēlojuma pirmajā daļā (1809), ta�u arī �eit piemetinādams: �īsi sakot, nav neviena kauna darba, kas izmeklē�anā viņam nebūtu pierādīts, un es nekad netiktu galā, ja gribētu tos visus te atzīmēt�. No Ungernu-�ternbergu puses aizrādīts, ka Petri darbojies par mājskolotāju Stēnboku radinieku Baranovu ģimenē: tur tad viņ� it dabiski saņēmis �greizu un pārspīlētu informāciju�.

Ierosmes, ko Ungerns-�ternbergs devis daiļliterā-tūrai, ir glu�i nepārredzamas. Jau 1804. gadā, vēl priek� Petri romāna, vācietis J. K. L. Hakens veltīja viņam darbu ar dīvaino virsrakstu Trau, schau, wem? un apak�virsrakstu �Deviņpadsmitā gadsimta Vidzemes kriminālstāsts�. Tam sekoja vairāki vācu autori, to vidū reiz ļoti iecienītais Francis Hofma-nis, kura attiecīgā novele Jūras zvejnieks 1878. gadā iznāca arī latviski (�pēc patiesīga notikuma stāstīts, ar �etrām tēraudā grieztām bildēm pu�ķots�). Francijā jūras laupītāju barons savaldzināja marķīzu Dekustinu un A. Degondrekūru, Zviedrijā � Viktoru Rīdbergu. Ungārijā viņu izvēlējās par centrālo varoni vienam no saviem 300 romāniem Mors Jo-kajs. �is darbs � Dago tornis (1879), kas tulkots da�ādās valodās, sacerēts ar Jokajam ierasto spraigumu un fābulē�anas māku, ta�u, to lasot, jāsmaida ikvienam, kam kaut neliela jausma par Baltiju 19. gadsimta sākumā un par Ungerna-�ternberga biogrāfiju. �Katrīnas II laikā�, klāsta rakstnieks, �kāds barons no fon Ungernu dzimtas Brandenburgas provincē pārceļoja pie galma Sv. Pēterpilī. Viņa dzīslās ritēja drusku slavu asiņu, un drīz pēc apme�anās Krievijas galvaspilsētā viņ� apprecēja kāda di�ciltīga maskavie�a meitu. Sievai pūrā nāca līdz vairāki milzīgi īpa�umi Volinijā. Par spīti vāciskajam vārdam abi viņa dēli bija īsti krievi. Vecākais � Feodors (domāts vēlākais Dago barons. Ref.) bija jūras virsnieks, krietns jūrnieks, bet biedēklis katrai zviedru ostai un katram tirgotājam . .. Dago tobrīd vēl piederēja Somijai. Kaut gan to pārvaldīja zviedri, tā veidoja mazu neatkarīgu republiku, kuras iek�ējās lietās neviens neiejaucās�. �is citāts pietiekami rāda, kā nezinā�ana un pavir�ība no vienas, sulīga izdoma no otras puses savija sākumā minētos �neizbrienamos d�ungļus� ap Ungernu-�ternbergu.

Lai gan da�i rakstnieki (jo sevi�ķi somiete Aino Kallasa) interpretēja viņu rūpīgāk, daudzās krimi-nālromantikas izpausmes deva О. M. fon �takel-bergam ieganstu savā lielajā ģeneāloģiju kopojumā lepni noraidīt visus pret Ungernu-�ternbergu vērstos apvainojumus kā reine Phantasiegebilde. Barons gan �straujās dusmās� nogalinājis kapteini Malmu, turpretim citi pārkāpumi viņam piedzejoti; to apstiprinot arī Istavana fon �ekeja pētījumi.

Diem�ēl �ie pētījumi, kas paliku�i maz pazīstami, jo iespiesti tikai kādā zviedru nedēļas �urnālā, ne tuvu neapstiprina �takelberga izteikumus. Ir tiesa: �ekejs � ungāru profesors, kas �ī gadsimta 20-os gados darbojās Tartu un, cik vērojams, pievērsās aplūkojamai problēmai sava tautie�a Jokaja grāmatas iespaidā � pūlas da�ādi �mazgāt� Ungernu-�ternbergu, starp citu pat �ādā liriskā raksturojumā: �Viņ� bija stingrs tiklab pret sevi, kā pret citiem, ta�u vienmēr taisnīgs un mīlestības apgarots (!). Viņ� bija devīgs, gādāja par saviem padotajiem, lika celt baznīcas. Tam visam pretstatā ir viņa tieksme dzīvot savrup, viņa kautrība. Apkārtējā intel-liģence nespēja izprast tādu personību ... Protams, viņam � kā katram cilvēkam � netrūka savu vājību. Viņ� bija mantkārīgs. Dusmās iededzies, viņ� nepazina robe�u. Tāpat viņā var saskatīt vēl citas nepatīkamas īpa�ības, ta�u tās visas nosaka laikmeta gars�. Līdzās �ai lirikai �ekeja rakstā ir pavisam konkrēti posmi: viņa rīcībā bija archives uzglabātās, bet līdz tam nepieejamās Ungerna-�ternberga prāvas aktis. No tām viņ� varējis izlobīt, lai cik saudzīgiem pirkstiem, vienīgi to pa�u, kas galvenajos vilcienos bija zināms jau agrāk: ne�ēlīgu

Pa labi:

Rīgas pils un citadele, no kuļas Robertsons uzsāka lidojumu pār Rīgas apkārtni (J.K. Rroces zīmējums). Sk. 37. Ipp.

�krasta tiesības-� izmanto�anu, tirdzniecību ar salaupītu mantu, Malma nogalinā�anu. Kas licis �e-kcjam �ai materiālā ieraudzīt �apgarotu mīlestību�, paliek neizprotams.

Igauņiem ir teika par Ekholmas salu un baronu Ekholmu. Kā jau 1897. gadā pareizi aizrādīja Fr. Bīnemanis, tā ir viena no teikām, kurās slēpjas atmiņas par Dago baronu 18. un 19. gadsimta mijā.

�Ekholmas salā�, vēstī �ī teika, �dzīvoja barons Ekholms. Par viņu stāstīja maz laba. Viņ� mītot vientulīgi savā pilī, un tikai reizēm tur rodoties lielāka dzīvība. Viņ� aplaupot bojā gāju�os kuģus; dodoties noslēpumainos ceļojumos; liekot krastā sakurt lielus sārtus. Tie pievilinot kuģus, kas nogrimstot, un malā izmestās mantas topot par laupījumu baronam un viņa ļaudīm. Jūrnieki dēvēja Ekholmu par malduguņu salu. Kādā rudens vakarā barons atkal pavēlēja jūrmalā aizdedzināt divas prāvas malkas kaudzes. To gaismā kļuva redzams kāds kuģis, kas cīnījās ar viļņiem. Tomēr likās, ka tas pabrauks salai garām. Te uzreiz barons metas mazā laiviņā, lai sasniegtu kuģi. No zemniekiem neviens negrib viņu pavadīt. Beidzot pieteicas kāds jauneklis; tie atgrū�as no malas, bet bangas svaida laivu kā rieksta �aumalu un aizskalo jaunekli. Barons paliek viens: atgriezties vairs nevar, viņam jātiek līdz kuģim. Uz klāja norīb �āviens. Beigās viņ� ir kuģim klāt, uzrāpjas pa kāpnēm un nostājas grīdumā. Viņām atveras briesmīga aina: priek�ā guļ vesels klājiens miroņu. Tie ir pie Ekliolmas noslīku�ie, un pie stūres blen� ar stīvām acīm beigtais vecais kapteinis. Barons pārbīstas: viņ� grib atpakaļ savā laivā, bet tā jau sen aizpeldējusi. Kuģa buras piepū�as, un tas līdz ar baronu aizslīd prom jūrā. Kop� tā laika, mel� �īs piekrastes iedzīvotāji, barons Ekholms braukā pa jūru uz miroņu kuģa. īpa�i vētrainās naktīs parādās �is burenieks, un notālēm dzird lielgabala dunoņu. Tad sve�nieki pārkrustās un saka: Lai Dievs dod, ka mēs nesastaptu baronu Ekholmu, jo tas nozīmē ļaunu�.

Teikas nobeigums liksies pazīstams katram, kas reiz lasījis par Klīsto�o holandieti � neganto, lāsta vajāto kuģinieku, kam lemts klaiņot pa ūdeņiem līdz pastarai dienai. Vairākas tautas min vēsturiskas personas, ap kurām sazarojusies �ī un vēl citas jūras teiksmas � par miroņu, spoku un elles kuģi. Spānijā atceras Bartolomeju Diasu, Holandē Van-derdekenu, Vācijā Bērendu Foku. Baltijā ar miroņu kuģi iebraucis nemirstībā Oto Reinholds Ludvigs fon Ungerns-�ternbergs.

Lidot � atrauties no zemes, celties pretī mākoņiem un pāri tiem � ir bijis viens no vissenākajiem cilvēka sapņiem. Vēl �obaltdien pieminam teiku par Daidalu un Ikaru, kas varbūt nav tikai teika vien: varbūt aiz tās slēpjas reālitāte � leģendārā meistara, Krētas labirinta cēlēja Daidala mēģinājums konstruēt lido�anai noderīgu ierīci. Izglābties no sare�ģītām situācijām, aizlai�oties pa gaisu � vai nu ar spārniem, vai ar burvju mēteli un paklāju, ir ļoti pazīstama pārdabiska spēja daudzu tautu pasakās. Tāpat ir laba tiesa nostāstu par it kā konkrē tiem, kādreiz tie�ām notiku�iem lidojumiem tais laikos, kad tādi, objektīvi raugoties, bija iespējami vienīgi fantāzijā. Te pieminams arī kāds noslēpumains kurzemnieks, kas pēc da�ām ziņām saucies Zviedris, pēc citām � Johansons; viņ� 17. gadsimta sākumā ar pa�a darinātiem spārniem aizlidinājies no Priekules baznīcas torņa līdz Kņuipu pusmui�ai ap divu kilometru attālumā. �o Dr. G. Bilterlinga saklau�ināto un 1805. gadā publicēto nostāstu Aleksandrs Grīns, izpu�ķodams un pārgrozīdams, licis pamatā novelei Lidotājs Indriķis un viņa līgava.

Mūsu dienās, kad Zeme jau ieguvusi mākslīgus pavadoņus līdzās vecajam Mēnesim un kad starp-planētārā satiksme �ķiet tikai laika jautājums, romantiska izliekas ne vairs aviācijas �aizvēsture� vien, bet arī tās agrīnais vēsturiskais posms � lidojumi ar baloniem. Zīmīga figūra to populārizācijā 19. gadsimta pirmajos desmitos bija beļģis Gaspars Etjēns Robertsons, un viņa �odisejā�, kas skāra daudzas Eiropas zemes, neatņemama vieta ir Latvijai � senajai Rīgai un tās apkaimei.

Augusts Kocebū, savā laikmetā iecienītais drāma-tiķis un dzejnieks, 1804. gada vasarā devās ceļojumā no Igaunijas uz Itāliju, ko tūlīt pēc tam aprakstīja trijos sējumos. Brīdi viņ� uzkavējās arī Rīgā un par turienes dzīvi konstatēja: �Tur klusībā notiek lietas, par kurām, ja tās notiktu Vācijā, bazūnētu piecdesmit avīzes un �urnāli�. �ais vārdos, liekas, izteikta dziļa patiesība vispār, un tāpat tie speciāli attiecināmi uz kādu notikumu, kam Kocebū bija aculiecinieks � uz daudzinātā Robertsona pacel�anos balonā pāri Rīgai. Kocebū �ai lietai tomēr veltījis tikai nedaudzas rindkopas; pla�āks materiāls pirmā kārtā atrodams mazajā mēne�rakstā Nordisches Archiv, kas jau sen kļuvis rets un grūti pieejams. Tam �ai gadījumā īpa�a vērtība, jo tā redaktoram J. Kafkam bija izdevies iegūt un iespiest vissvarīgāko dokumentu � pa�a Robertsona aprakstu par savu lidojumu.

1804. gada 18. augusta novakare Rīgā bija vēsīga un apmākusies, ta�u ielās valdīja dzīva kustība un ļaudis bariem plūda citadeles virzienā. Tikko bija aizvadīts rudens vēstnesis � jautrais umurkumurs ar ābolu tirgu, stabā rāp�anos un citām izpriecām; �ai vakarā rīdzinieki cerēja skatīt vēl neredzētus �kumēdiņus�, ko nesen Pēterpilī ar savu iera�anos bija pagodināju�i pat cara Aleksandra I tuvinieki un galminieki. Vairums gan saprata arī to, ka Robertsona pasākums visai bīstams, tādēļ ar apbrīnu vēroja, cik mierīgi izturas aeronauts un viņa sieva, un cik nebēdīgi lēkā un skraida viņu dēlēns.

Vispirms uzlaida gaisā divus mazākus balonus, lai precizētu virzienu, kādā dosies galvenais. Tiem sekoja vēl tre�ais, ap desmit pēdu diametrā; tam bija piestiprināts izpletnis ar grozu, kurā ietupināja gaili. Balonam sasniedzot Pētera baznīcas torņgala augstumu, izpletnis atvērās un gailis atgriezās uz zemes � galīgi pārbiedēts, bet citādi bez kļūmīgām sekām.

Se�os vakarā galvenais balons bija piepildīts un sākās īstā atrakcija: brauciens �neizmērījamā jūrā, kur nav klin�u�, kā izsakās Kocebū. Gondolā iekāpis un virvēs turēdamies, Robertsons aplidoja lokā citadeli un publiku, tad deva zīmi, lai atraisa enkuru. Strauji pacēlies, balons atslīga; braucējs meta ārā balasta maisus, pie�ķaidīdams ziņkārīgajiem acis un mutes ar smiltīm. Vēj� trieca balonu pret kādu jumtu; lejā atskanēja izbaiļu kliedzieni, ko pēk�ņi nomainīja gaviles un vētraini aplausi: nosvie�ot beidzamās balasta atliekas un tām līdz savu mēteli, Robertsons bija panācis, ka balons spēji uzrāvās aug�up, pēc kam lidoja tālāk izlīdzinātā gaitā. �Visi skatītāji, kas noraudzījās �ai mūsu pilsētā glu�i jaunajā izrādē�, atzīmē Nordisches Archiv līdzstrādnieks, gāja mājup apmierināti, ar acīm sūtīdami tālē nozūdo�ajam ceļotājam sirsnīgu vēlējumu labi atgriezties�.

Robertsona turpmākajiem pieredzējumiem varam sekot viņa ziņojumā: �Biju pilnīgi izmircis, kaut gan lietus nelija. Mans balons apgriezās divreiz ap savu asi. Da�ādās ainas, kādas man pavēra mākoņu veidojumi, lika pieņemt, ka balons pieskaņojas to viļņainajām kustībām. �ai lidojumā es izmēģināju, kā visvienkār�āk balonu vadīt un noturēt vēlamā augstumā; pētīju, kāds daudzums gāzes jāizlai�, lai tam pie�ķirtu pretēju virzienu; aplēsu tā ātrumu un diagonālo līniju, pa kādu tas lai�as lejup. Tā kā zem manis atradās tikai milzīgi me�i, es tuvinājos zemei un brīdi lidinājos pār koku galotnēm, lai izmantotu pirmo klajumu, ko pamanītu. Beidzot no-

laidos- ar savu trauslo kuģi kādā me�a cie�i apņemtā lauciņā � vietā, kas tikko divreiz pārsniedza balona caurmēru. Bez pārliecīgas piepūles un uzmanības es laimīgi paglābos no draudīgajiem iesmiem � eglēm, kas �ķita visapkārt izaugam no zemes, lai atvairītu manu nolai�anos. Pirmo reizi izlietoju enkuru, ar ko mēdz gondolu piesiet pie zemes, un varēju tikt galā bez citu palīdzības. Biju balonu jau gandrīz iztuk�ojis un sarotījis, kad pēc mana sauciena pienāca kāds krievu priesteris ar saviem bērniem un man palīdzēja. Par lido�anu var teikt ar vislielāko pamatu: Fabricando fabri fiimis. Visgarām ir jāpaļaujas uz praksi un pieredzi. Zemē es nolaidos Ropa�u apkaimē, kādā pļavā netālu no upītes, ko dēvē par Krievupi (Kretve uppe), divdesmit verstis no Rīgas. Ziņojumu par �o braucienu parakstīja Ernests fon Berga kungs un tūdaļ pēc tam tiesas padomnieks fon Blankenhāgens, sekretārs �varcs un teātra direktors Meirers, kas bija balonu neticami ātri panāku�i pa zemes ceļu�.

Izlasot �o Robertsona ziņojumu, mēs redzam, ka viņ� tur galvenā kārtā uzsvēris savas pētnieka intereses. Tādas viņam neap�aubāmi bija, un arī jaunākajā balonu aviācijas vēsturē, ko 1956. gadā izdeva H. �mithenners, viņ� dēvēts par pirmo aeronautu, kas centies kalpot zinātniskiem mērķiem. Reizē ir da�i momenti, kas modina pret Robertsonu zināmu neuzticību: it īpa�i ziņas par viņa darbību Pēterpilī rāda, ka � līdzās lido�anai � viņ� brī�iem nav kautrējies no pasākumiem, kam jūtama radniecība ar Kaļostro vai citu 18. gadsimta otras puses avantūristu �fizikas kabinetiem� un �maģiskajiem eksperimentiem�. Pirms nosodām Robcrtsona vismaz daļēji �arlatāniskos paņēmienus, mums tomēr jāatceras, ka baloni prasīja ļoti prāvas summas un ka tobrīd nebija nekādu fondu vai institūtu, kas ar līdzekļiem sekmētu lidojumus zinātniskos nolūkos. Glu�i otrādi. Robertsons 1803. gada 18. jūlijā piecarpus stundās aizlidoja no Hamburgas līdz Hano-verai, sasniegdams 23.526 pēdu augstumu un savākdams interesantus novērojumus par atmosfairas augstākiem slāņiem, ta�u daudzi mācīti un iespaidīgi ļaudis noliedza ne tikai �ī materiāla vērtību, bet balonu nozīmi zinātnē vispār. Kad mēnesi vēlāk viņ� atkārtoja līdzīgu lidojumu Pēterpilī, kur viņu pavadīja un viņa ziņojumu apstiprināja krievu fiziķis Sucharovs, skepse gan mazinājās, tomēr par kādu oficiālu atbalstu joprojām nebija ne runas. Lai varētu pētījumus turpināt, Robertsonam vajadzēja organizēt kapitālu pa�am. Ja nu viņ� to darīja ekscentriskā un da�kārt diezgan neizvēlīgā veidā, tad tikko skicētie laikmeta apstākļi te var būt aizbildinājums, ja arī ne attaisnojums.

Robertsona naudiniecisko izmaņu tie�i sakarā ar viņa vieso�anos Rīgā mazliet apgaismo kāds kodolīgs aculiecinieka stāsts, kas līdz �im palicis tikpat kā neievērots, lai gan kop� 1927. gada pieejams arī iespiedumā � Laumas Slokas publicētajos Vidzemes draud�u chroniku izvilkumos. Runa te ir par mācītāja Kārļa Fr. Valtera piezīmēm Ropa�u baznīcas grāmatā.

�1804. gada 18. augustā�, raksta Valters, �profesors Robertsons mums sniedza �eit vēl nekad neredzētu gaiskuģo�anas izrādi. Uzturēdamies Rīgā, viņ� �ai nolūkā bija izsludinājis subskripciju, kuras ienākums viņam jau drīz nodro�ināja nepiecie�amo izdevumu seg�anu. Dalībnieki, da�s parakstīdamies par simts un vairāk rubļiem, bija katrs pēc savām spējām gādāju�i, lai pasākums varētu reālizēties. Turklāt aeronauta izdevumi �eit bija vēl prāvāki nekā citur, jo vitriola skābi viņ� lika vest �urp īpa�am ormanim no Sv. Pēterpils, aizrādīdams, ka te neesot pieejams vajadzīgais kvantums. Tā kā Rīgā ir desmit aptieku, tad viens otrs �o apgalvojumu gan ap�aubīs. Vairākas nedēļas, kamēr gaidīja vitriola skābi, ik dienas no deviņiem priek�pusdienā līdz astoņiem vakarā varēja Pilsētas bibliotēkā aplūkot balonu ar gondolu un izpletni; sākumā par to bija jāmaksā pus dālderis, pēc tam divreiz mazāk�. Rīgas citadele 18. augusta vakarā bijusi pārvērsta it kā amfiteātrī, un tur ņemtas trejādas ieejas maksas: viens dukāts, viens dālderis un pus dālderis.

Mājup dodoties, Valteram iznāca braukt tai pa�ā virzienā, kā lidoja Robertsons, un pēdējais arī nolaidās zemē tie�i viņa draudzē, Ropa�os. īstā nolai�anās vieta, atzīmē Valters, bijusi pie Jaunrotkaļu mājām, kuru ļaudis, siena pļavā strādādami, sagaidīju�i aeronautu un tam palīdzēju�i. Ir visai amizanti, ka �os latvie�us Robertsons noturējis, kā teikts viņa ziņojumā, par �kādu krievu priesteri un tā bērniem�. Mazāk jautrs ir fakts, ka līdzīgi misēkļi, runājot par Baltijas tautām, gadās vēl mūsu dienās: nesen lasīju kāda angļu autora ļoti nopietni domātā romānā par Napoleona kara gājienu 1812. gadā, ka Lietuva ir zeme Polijā, ko galvenā kārtā apdzīvo krievu zemkopji.

Savu piezīmju nobeigumā Valters pastāsta, ka Robertsonam iedots kāds no Jaunrotkaļu zirgiem, ar ko viņ� jājis atpakaļ uz Rīgu, kamēr �viņa balonu novietoja ratos, un tā sauktajā Garajā jūdzē to sagaidīja daudzi, kas tam bija steigu�ies pakaļ no pilsētas un kuri tad, tautai līksmojot un skaļi gavilējot, pārveda to atpakaļ pilsētā�.

Mēs, bez �aubām, visvairāk būtu vēlēju�ies uzzināt, kādu reakciju Robertsona lidojums radīja latvie�os, kas bija tā liecinieki. Ja pat daļa Pēterpils intelliģences pieļāva varbūtību, ka viņam ir zināmas pārdabiskas spējas, un balonu vēroja kā kaut ko �maģisku�, tad vienkār�os lauciniekos tādai uztverei vajadzēja būt vēl spēcīgākai. Mums ir arī ziņas par to, kā 20 gadu agrāk fran�u zemnieki saņēma profesora �aka �arla balonu, kas bija atlidojis no Parīzes līdz Gonesei un nokritis viņu vidū. Viņi saplēsa to driskās, kuras tad piesēja zirgam un veselu-stundu vazāja apkārt pa ceļiem un laukiem. Klau�ināti par �īs rīcības iemesliem, tie paskaidroja, ka pēc viņu pārliecības balons bijis aptum�ojies mēness, kas nogāzies no debesīm; tas saplosīts un vazāts, lai iznīcinātu tā ļauno spēku. �is notikums modināja lielu ievērību, un 1783. gada beigās valdības iestādes izdeva plakātu, kurā aicināja iedzīvotājus pārvarēt bailes no baloniem, kas neesot bīstami un kaitīgi debesu ķermeņi, bet tikai �no viegla audekla darinātas, ar papīru pārsegtas ma�īnas�. Ir viegli iedomājams, ka pirmais ieraudzītais balons Latvijas laukos varēja radīt tikpat māņticīgus priek�status kā Francijā. Varbūt Robertsons ieskatīja Jaunrotkaļu saimnieku par �krievu priesteri� tādēļ, ka tas, no gaisa nokritu�ai ierīcei tuvodamies, meta sev priek�ā krusta zīmi. Lai būtu kā būdams, mēs izjūtam kā sāpīgu zaudējumu to, ka � blakus iepriek� citētajiem aprakstiem � nav uzglabājies arī kāda Juglas vai Ropa�u latvie�a stāsts par beļģu aeronauta lidojumu Rīgā un tās apkārtnē.

J^*[apoleona lielās armijas iebrukums Krievijā 1812. gadā, kas jūtami skāra arī Latvijas territoriju, bija pirmais militārais konflikts, kura laikā mūsu zemē pla�i sāka kā cīņas līdzekli blakus iero�iem izmantot presi. Uz to visvairāk pamudināja apstāklis, ka fran�u armijas 10. korpusā, kas okupēja Kurzemi un apdraudēja Rīgu, galveno kodolu veidoja ap 20 000 prū�u. Kaut gan Napoleons bija viņiem par palīdzību solījis Baltiju inkorporēt Prūsijā, tie cīnījās bez sevi�ķa entuziasma un bie�i meklēja kontaktu ar baltvācie�iem. Prū�i interesējās arī par sabiedriskās domas atspoguļojumu laikrakstos un citās publikācijās, un Baltijas augstākajā administrācijā tādēļ it dabiski radās ideja �o interesi ietekmēt ar mērķtiecīgu propagandu.

Tā sākumā risinājās bez noteikta plāna, bet stāvoklis grozījās 1812. gada rudenī, kad Rīgā ieradās jaunais ģenerālgubernātors marķīzs Paulu�i, kas � līdztekus daudzajiem citiem pienākumiem � kļuva par īsto propagandas kara organizātoru. Ar teicamu cilvēka pazinēja skatu viņ� sve�ajā vidē ātri un nemaldīgi ieraudzīja vīru, kam uzticēt kampaņas iedzīvinā�anu. �is vīrs bija latvie�u draugs un Napoleona vecais, nesamierināmais ienaidnieks Garlībs Merķelis.

Kop� 1807. gada jūnija, kad Aleksandrs I noslēdza Tilzītē draudzības līgumu ar Napoleonu, Mer-ķelim bija nācies pārtraukt uzbrukumus Francijas �varmākam un uzurpātoram�. Tagad Paulu�i deklarēja, ka �ī Merķeļa apklusinā�ana bijusi muļķība: �Tas waren Tummhaiten�, kā viņ� izteicās savā īpatajā vācu valodā. Viņ� uzaicināja Merķeli pie sevis un iepazīstināja ar programmu, kāda publicistikā būtu vēlama ne tikai 10. korpusa, bet vispār vācie�u un Vācijas iespaido�anai. Jāstiprina vācu patriotisms kā pretspēks Napoleona hēgemonijai Centrāleiropā; prū�u okupantiem Kurzemē jāaprāda, ka, kalpodami fran�iem, viņi pazemojas un aptraipa savu karavīra godu; jāpopulārizē Krievijas un Prūsijas polītiska tuvinā�anās.

Merķelim �īs vadlīnijas bija pilnīgi akceptējamas, un ar ierasto sparu viņ� sāka cīnīties par tām savā laikrakstā Der 7м$сЬаиег. Paulu�i noorganizēja aģentu tīklu, galvenā kārtā �īdus, kas pa slepenām tekām nogādāja laikrakstu līdz prū�u priek�posteņiem, kuri tad virzīja to tālāk. Kaut Merķela nelabvēļi apgalvo pretējo, ir diezgan dro�i konstatēts savā ziņā paradoksālais fakts, ka Prūsijā, kas oficiāli kopā ar fran�iem karoja pret Krieviju, viena no visiecienītākām avīzēm bija Rīgā iespiestais Der 7.nschauer. Paulu�i apzinājās, ko sacīja, kad vēlāk uzsvēra: �Merķelis man palīdzēja vairāk, nekā būtu spēju�i 20 000 karavīru�.

Ja Baltijas vācie�i un viņu prese krievu �svētajā karā� pret Napoleonu ieguva visai svarīgu lomu, tad latvie�i, kam tobrīd nebija neviena laikraksta, savā valodā pat informāciju par aktuāliem notikumiem varēja atrast tikai rīkojumos un proklamācijās, ko publicēja tiklab valdība, kā iebrucēji. Arī �ais necilajos uzdevumos brī�iem netrūka zīmīgas propagandas. Jāatgādina, ka jau 1807. gadā, īsi priek� Tilzītes līguma, izsludinot latvie�u zemes sargu iesaukumu, Kurzemē par Napoleonu tika vēstīts, ka �tas tik bezdievīgs bij, ka viņ� priek� kādiem gadiem, Ēģiptes zemē būdams, kas turkiem pieder, mūsu svētu kristīgu ticību pamete un turku ticību uzņēme�. 1812. gadā latvie�us, kas slepenībā bija gaidīju�i fran�u atbrīvotājus, bet sagaidīju�i prū�u okupantus, katrā ziņā sarūgtināja siena mēne�a piektajā dienā Jelgavā izdotā Prū�u augsta Ģenerālkunga sludinā�ana, kurā 10. korpusa komandieris I. fon Grāverts paziņoja, ka nekādu pārgrozību Kurzemē nebūs un ka zemniekiem jākalpo saviem kungiem tāpat kā līdz tam. Turpmākos mēne�os pie latvie�iem atkārtoti griezās arī �tas Mār�alkis Lielskungs no Tarent� (mar�als Makdo-nalds). Kara kritiskajā posmā, kad Napoleons ieņēma Maskavu, vairākās valodās, to vidū latviski, parādījās Merķela patētiskā skrejlapa, kurā viņ� mudināja, lai ikviens Krievijas iedzīvotājs �ķer pirmo rīku, kas gadās pa rokai�, un metas cīņā pret fran�iem.Kurzemes okupācijai beidzoties, 1812. gada 9. decembrī, marķīzs Paulu�i izdeva manifestu, ko latviski pārtulkoja G. F. Hūns un kas iespiests Jelgavā uz vienas folio formātā lapas.

Iepriek� minētie fakti, it īpa�i Merķela pūliņi, ir vēstures literātūrā labi izgaismoti; turpretim maz pazīstams kāds pasākums, kas gan palika mēģinājuma stadijā, ta�u savā laikmetā uzskatāms par ļoti oriģinālu. Tas bija Tērbatā dzimu�ais projekts publicēt frontes laikrakstu �ī vārda glu�i modernā nozīmē.

1812. gada vasarā, tiklīdz kļuva skaidrs, ka fran�u un krievu kar� nav novēr�ams, Krievijas kara ministrs un 1. rietumu armijas virspavēlnieks Barklajs de Tolli (kā zināms, arī pa daļai �mūsējais� � cēlies no skotiem, bet dzimis Luga�os) saņēma no Tērbatas daiļrunīgu iesniegumu. Universitātes profesors Fridrichs E. Rambachs tajā lūdza, lai viņu un viņa kollēgu Andreju Kaisarovu piekomandētu minētās armijas galvenajai mītnei, kur tie izdotu �avīzi nācijas stiprinā�anai un karaspēka uzmundrinā�anai�.

Abi �ie akadēmiķi, kas vēlējās pārvērsties kara �urnālistos, bija markantas personas. Fridrichs Eberhards Rambachs (1767�1826), dzimis Kved-linburgā, 1793. gadā ieguva Dr. phil. grādu Hallē, bet no 1803. gada darbojās par politiskās ekonomijas profesoru Tērbatā. Viņ� bija neparasti rosīgs literāts, kura sarakstīto grāmatu un bro�ūru reģistrs Rekes un Napjerska leksikonā aizņem vairāk nekā �etras lappuses. To vidū ir sacerējumi par vēsturi, politiku, mitoloģiju, paidagoģiju, tāpat virkne drāmu, stāstu un dzejoļu. Viņ� laidis klajā arī antoloģijas, kalendārus, patriotiskus uzsaukumus. Tas viss norāda uz enciklopēdisku, ta�u drīzāk �urnālistiski nekā zinātniski ievirzītu garu, tādēļ Rambacha nodoms veidot frontes laikrakstu laikam gan nebija nejau�a iedvesma vien. Tā kā Rambachs, par spīti vispusīgajiem talantiem, neprata krieviski, viņ� iejūsmināja un anga�ēja savu rakstu tulko�anai Andreju Kaisarovu. Pēdējais, dzimis 1782. gadā Maskavas guberņā, pēc īsas, bet sekmīgas militāras karjēras aizbrauca uz ārzemēm un kļuva divkār�s filoloģijas doktors (Getingā un Edinburgā). Pēc tam vāca Ungārijā materiālus par slavu tautu vēsturi, līdz 1811. gadā uzņēmās krievu valodas un literatūras profesūru Tērbatā.

Barklajs de Tolli novērtēja ierosinājumu pozitīvi un 1812. gada 5. jūnijā piesūtīja Tērbatas universitātei rakstu, kur ķeizariskās majestātes vārdā pavēlēja nekavējoties atbrīvot Rambachu un Kaisa-rovu ho līdz�inējiem pienākumiem, lai tie varētu armijas galvenajā mītnē veikt citus �noteiktus uzdevumus saskaņā ar viņiem zināmu un Visaugstākā valdnieka apstiprinātu plānu�. Ministrs nosacīja, ka profesoriem jāsagādā divas spiedes, krievu un vācu burti, divi tulkotāji, �etri burtli�i un �etri iespiedēji; izdevumu seg�anai atvēlēja 10 000 rubļu.

�ie panākumi, liekas, Rambacham �sakāpa galvā�, un viņ� sāka rīkoties ar pla�u vērienu. Jūnija vidū, atstādams Tērbatu, viņ� iekravāja savā bagā�ā labu tiesu universitātes bibliotēkas grāmatu; Rīgā ieradies, ne tikai pirka, bet arī rekvizēja spiedes un burtu kastes, tāpat izprasīja no Hekera spiestuves un aizveda sev līdz nepiecie�amo personālu. Tā kā kar� tobrīd jau bija sācies (Napoleona spēki pārgāja Krievijas robe�u 12. jūnijā), Rambachs arī pasteidzās iespaidot un pierunāt Rīgas cenzoru, vēlāko superintendentu Albāņu, lai tas ļautu citiem laikrakstiem iespiest tikai tādu militāru informāciju, kas iepriek� parādījusies viņa frontes avīzē. Albans viņam to apsolīja.

�is nekollēģiālais akts ļoti satrauca Garlību Merķeli, kas vēroja Rambacha izdarības neuzticīgi un ne bez pamata apskauda viņam bagātīgi sniegto oficiālo atbalstu. Neliels gandarījums Merķelim bija tas, ka viņ� atrada spēcīgu domu biedru � civīl-gubernātoru Diamelu. Reiz satiku�ies, tie abi lieliski sapratās, kopīgi izsmiedami kādu Rambacha sacerētu proklamāciju vidzemniekiem, un kop� �īs reizes civīlgubernātors prote�ēja Merķeli.

Sare�ģījumiem ar Rambachu un cenzūru bija arī pla�āka, varbūt pat iz�ķirīga nozīme Mcrķeļa dzīvē, par ko viņ� memuāros raksta: �Satracināts es nolēmu atdot sava laikraksta vadību kādam draugam, lai pats kopā ar ģimeni atstātu Rīgu, kurai draudēja ielenkums un kur es vairs nekādi nevarēju darboties, un dotos uz Tērbatu. Tā bija mana laime. Fran�i jau bija izlauzu�ies līdz Jelgavai, un tās pa�as dienas vakarā, kad es ar ģimeni �ķērsoju upi un nonācu Rīgā otrpus tās (t. i. Vecrīgā, iek�pus mūriem. Ref.), kāda ienaidnieka nodaļa pa sānu tekam ieradās manā lauku mītnē, lai mani aizvestu�. Tvarstītāji meklēja Merķeli viņa mājoklī � Dep-kina mui�iņā pie Katlakalna � vairākkārt, un tā var teikt, ka Rambacha un Albana intrigas galu galā nevis kaitēja viņu konkurentam, bet gan to izglāba. Tērbatā Merķelis uzturējās līdz oktobra beigām, kad Paulu�i ar speciālu dcpe�u lika viņam steig�us atgriezties Rīgā.

Kamēr Merķelis klīda pa Tērbatu, Rambachs un Kaisarovs ar savu kara lauka spiestuvi iebrauca Drisā, kur pievienojās 1. rietumu armijai un drīz kopā ar to atkāpās uz Vitebsku. Tur 25. jūlijā arī iznāca frontes avīzes pirmais numurs � pusloksnes apjomā, ar krievu un vācu tekstu pamī�us. Tā galvā bija lasāms:

KRIEVS

Kara ministra pārziņā galvenajā mītnē izdots laikraksts

Dievs ar mums!

Ticība � Ķeizars � Tēvzeme!

Avīzes saturs nebija mazāk patētisks par galvu. �Vispla�ākos Krievijas novados�, starp citu rakstīja Rambachs, �visi kāro upurēt visu. Naidnieks var uzvarēt atsevi�ķas kaujas, bet Krieviju uzveikt viņ� nevar ne mū�am. Dieva spēks satrieks asinskārīgo, un Viņa augstā vara pasargās tos, kas Viņam uzticēju�ies�.

Daļa Krievā ievietoto rakstu parādījās Igaunijā kā īpa�a skrejlapa, ta�u pati avīze nobeidzās jau ar pirmo numuru. Oktobra sākumā Rambachs, pavisam saplacis, pārradās Tērbatā, un par personu, kurai izsūdzēt bēdas, ironisks liktenis bija viņam izraudzījis � Garlību Merķeli. Pēdējais atmiņās par saviem Vidzemes laikrakstiem stāsta: �Viņ� �ēlojās, ka neviens neesot licies zinis gar viņu un viiia avīzi. Tikai kāds ģenerālis, kura vārdu viņ� aizmirsis, reizēm ar viņu aprunājies. Ta�u arī tas, kad viņ� tam�armijai steigā pārvietojoties�lūdzis palīdzību nogādāt tālāk spiestuves vezumu, kura zirgi piejūgti kādam lielgabalam, strupi atcirtis: �Sadedziniet savus krāmus!� Tā Rambachs ar kravu palicis arvien vairāk iepakaļ un beidzot � griezies mājup�.

Jāpiebilst, ka Kaisarovam nenācās dalīties ar biedru atceļa grūtumos. Viņ� joprojām piemita armijas galvenajā mītnē, un arī Kutuzovs, iecelts par virspavēlnieku, paturēja viņu savā kancelejā. 1813. gadā Kaisarovs krita kaujā pie Hainavas.

Kā jau aprādīts, 1812. gada �urnālistikā mūsu zemē bija tikai viena izcila virsotne � Merķelis un viņa Der Zuscbaiier. Tas savā ziņā veica arī frontes � ,

laikraksta funkcijas, lai gan to vairāk lasīja pretinieka nekā pa�u karavīri. Rambacha Krievs, iecerē aizsteidzies priek�ā savam laikmetam, nevarēja pastāvēt tiklab krievu truluma, kā redaktora �audīgās dabas dēļ. Un tomēr: pēc uzvaras pār Napoleonu valdība Rambacham pie�ķīra Vladimira ordeni un naudas balvu, kamēr Merķelim nācās apmierināties ar Paulu�i privātām uzslavām. Merķc-ļa memuāri rāda, ka viņ� par to juties smagi sāpināts. Acīm redzot, Merķelis nesaprata vai liedzās saprast, ka �augsto kungu� uztverē viņ� bija un palika Vidzemes enfant terrible, ko brī�iem gan varēja lietderīgi izmantot, bet no kura oficiālas cildinā�anas alla� derēja piesargāties.

1.

l\/[ums zināmo latvie�u biogrāfiju skaits līdz pat 19. gadsimta vidum ir ļoti niecīgs. Da�ādos vēstures avotos it kā ekrānā pazib viena otra senlatviska vai veclatviska seja, ta�u tie ir tikai īsi momenti, kas labākā gadījumā dod vielu konstrukcijām un minējumiem, bet kas tomēr alla� atstāj mūs neapmierinātus. Ne vien Senlatvijas vadoņu un varoņu � kaut Viestura un Namei�a � dzīves apraksti ir gau�ām fragmentāri, bez sākuma un beigām, bet tas pats konstatējams arī daudz vēlāk. Lai gan, piemēram, par Jāni Reiteru 17. gadsimtā tagad savākta laba tiesa faktu, viņa dzim�anas un nāves gads joprojām nezināms, tāpat kā ziņu trūkuma dēļ neizprotami brī�iem paliek viņa rīcības motīvi. Par Gotbardu Johansonu, Kauguru dumpja idejisko vadītāju, zinām, ka viņ� dzimis 1775. gadā, tulkojis MerķeļaLflG viesus un lasījis fran�u laikrakstus; nemiernieku tiesas prāvas aktīs Viņ� mirkli parādās mūsu priek�ā, tā sakot, visā augumā, lai pēc tam nozustu Sibīrijas tumsā. Bet hipotētiski ir iespējams, ka no viņa mir�anas datuma mūs �ķir ne vairāk kā divu cilvēku normāla garuma mū�s.

Rīgas parādnieku grāmatā 1290./91. g. atrodam, tā laika rakstībā, uzvārdus Darbeslave un Curlemu-sche; Rīgas nesēju brālībās 15. un 16. gs. sastopami Swinnepoutis, Rudausis, Sukegalwe, Bullesaback, Kackesobis, Jurcweppris. Cik interesanti būtu 'bijis ieraudzīt tos ļaudis, kas reiz saukti �ais dīvainajos vārdos! Diem�ēl iespējas te ir mazas, un varam vienīgi sekot E. Bleses vērojumiem, ka par Buļļazābaku dēvēts kāds, kas nēsājis vēr�ādas apavus, ka da�kārt mēģināts ironiski raksturot īpatas pazīmes kādas personas izskatā un ka vispār �zobgalības un satira toreiz tie�ām sprikstēt sprikstējusi mūsu tautā�. Teiktais, protams, nav attiecināms uz tādas kategorijas uzvārdiem kā Darbaslava, kam gan savdabīga, ta�u īsti cildena nokrāsa.

Sakopot skopos materiālus par kaut kādā sakarā izcilākiem latvie�iem mūsu vēstures �tum�ajos� gadsimtos pūlēju�ies īpa�i trīs autori: Jānis Straubergs pētījumos par Rīgas pagātni, Antons Birkerts pla�ajā, vietām gan kļūdainajā un pavir�ajā darbā Latvie�u intelligence savās cīņās un gaitās un Ludis Bērziņ� ar lielu �armu sarakstītajā grāmatā Senlatvietis dzīvībā un nāves ēnā, ko lasītājs būtu vēlē-

jies redzēt krietni biezāku. Neatkārtojot �ais izdevumos teikto, pieminēsim vēl da�u vienā vai otrā virzienā zīmīgu vīru. Arī te pārsvarā pavīdēs tikai silueti, reizēm pavisam miglaini un gandrīz anonīmi, ta�u pietiekami, lai � apdomājot laikmetīgo situāciju � uz�ķiltu kādu dzirksti mūsu fantāzijā.

2.

Tā dēvētais �vecais zaldāts�, kas pārnācis dzimtenē pēc gariem ķeizaram nokalpotiem gadiem, ir iecienīta figūra latvie�u teikās. Viņ� cīnās ar burvjiem un raganām; viņ� necie� pesteļo�anos un nocērt svētos kokus. Viņ� ir bijis Kaukazā un zina stāstīt par turienes kalniem, kas esot tik augsti, ka sievas, velēties beigu�as, aizbā�ot vāles aiz mākoņiem. Viņam netrūkst pat ziņu par sumpurņiem, kam tikai viena kāja un roka, un pierē viena liela acs kā ciba. Par spīti gadu nastai viņ� ir pārgalvis un nebēdnieks, kas uzņemas darbus, no kuriem citi baidās un vairās.

Reizēm, sevi�ķi ap 19. un 20. gadsimta miju, viņ� parādās arī mūsu rakstniecībā, kaut gan parasti vairs ne kā varonis un viszinis, bet kā invalids un grūtas pieredzes mācīts rezonētājs. Glu�i neapskau�ams jau ir Jaunsudrabiņa sirmais turku kara veterans Toļķis, ko viņa niknā Ieva grūsta un sit, un kam �jātīra ķes-teram un mācītājam ķemerķini, lai nopelnītu maizes garozu�.

56

Visiem literāriem �vecajiem zaldātiem�, bez �aubām, biju�i vairāk vai mazāk noteikti prototipi; arī vairumu no teikās minētajiem var pēc da�ādām pazīmēm dro�i lokālizēt 19. gadsimta robe�ās. To nu vērts palūkoties, kas par �iem cīnītājiem atrodams vēl citur nekā tradīcijās un daiļliterātūrā.

Pirmā kārtā interesanti konstatēt, ka latvie�i piedalīju�ies arī Napoleona laikmeta karos Itālijā un Francijā.

L. Harmsena, ievērojamā latvie�u tautas dziesmu krājēja J. G. Bitnera meita, 1913. gadā izdeva atmiņu grāmatu, kur neparasti iejūtīgi tēlota dzīve Kurzemē ap 19. gadsimta vidu. Pla�āk aprakstījusi barbarisko, krievu re�īma ieviesto �rekrū�u ķer�anu�, viņa pastāsta, ka Zlēkās viņas bērnībā dzīvojis kāds latvie�u vecis, kas saukts par Krievu Indriķi. Autorei tuvāk nezināmu apstākļu dēļ viņ� jau kā zēns pārkrustīts pareizticībā un aizsūtīts kara dienestā uz Krieviju. �Pēc daudziem gadiem�, turpina Harmsena, �Indriķis atgriezās mājās, gan greznots ar da�ādām goda zīmēm, ta�u kā salauzts, vientuļ� sirmgalvis. Visi viņa tuvinieki starplaikā bija miru�i, un Zlēkās neviens vairs viņa nepazina. Tad viņ� ļoti iepatikās manam tēvam. Indriķim vajadzēja bie�i apmeklēt tēvu un stāstīt par kara gājieniem, kuros viņ� piedalījies (viņ� bija Suvorova vadībā pārgājis Alpus), un par savu cie�anām pārpilno dzīvi. Protams, arī galds viņam bija klāts katrā brīdī�.

Ja nu Harmsena piemin Alpu pārgājienu, tad tas nozīmē, ka Indriķis bija kalpojis vienā no tiem trim Krievijas armijas korpusiem, ko 1799. gada sākumā cars Pāvils I nosūtīja uz Ziemeļitaliju, lai palīdzētu austrie�iem likvidēt nesenos Napoleona iekarojumus. Feldmar�als Suvorovs, �o spēku virspavēlnieks, pa ceļam uz dienvidiem bija viesojies arī Jelgavas pilī pie trimdas karaļa Luija XVIII un viņam apgalvojis, ka nevajadzē�ot iz�aut daudz pulvera, lai sakautu revolucionāro Franciju un tur atjaunotu Burbonu varu. Upurēdams mazāk pulvera nekā masveidīgos uzbrukumos dzītu karavīru, Suvorovs tie�ām piecos mēne�os �atbrīvoja� gandrīz visu Itālijas ziemeļdaļu un ieguva blakus savam līdz�inējam pievārdam Rimnikskij vēl otru � Jtalijskij. Tomēr viņa militāros panākumus anullēja Krievijas sabiedroto intrigas un savtīgā politika, un vēl tā pa�a 1799. gada rudenī viņa korpusiem nācās atkāpties uz �veici. �ķērsojot Alpus pa Sv. Gotharda pāreju un nemitīgi saduroties ar ienaidniekiem, no Suvorova 18 000 vīriem galu galā atlika 6 000, kas tad, badā pamiru�i un skrandās tērpti, virzījās uz dzimtenes pusi.

Ja mēdz sacīt, ka da�s cilvēks izgājis cauri ellei, tad vecais Zlēku Indriķis to būtu varējis teikt ar vislielāko tiesību. Jau pa�u kara dienestu toreizējā cara valstī pietiekami raksturo fakts, ka oficiālos pārskatos par tiesātiem noziedzniekiem vissmagāk sodītie bija atzīmēti �ādā kopējā ailē: �Izsūtīti uz Sibiriju. Nodoti kara dienestā�. Nevajag arī pārāk spilgtas fantāzijas, lai saprastu, ko Indriķis � nepieaudzis un nepieredzējis, dro�i vien citādi kā latviski neprazdams � pārdzīvoja garajā ceļā no Kurzemes līdz Apenīniem. Tad � kaujā pie Trcbijas, kas turpinājās trīs dienas un kur �Italijskijs� triecis pret fran�u iero�u stobriem vienu kareivju lavīnu aiz otras � kā stāsta, pats brī�iem izturēdamies it kā prātu zaudējis. Par notikumiem Alpos nav lieki jātērē vārdi, atceroties, ka Suvorova korpusa atlikums tur izglāba vienīgi kailu dzīvību � zaudēti bija arī transporta līdzekļi, visi zirgi, lielgabali, par pārtikas rezervēm u.n līdzīgām lietām nerunājot. No�ēlodama Indriķa �cie�anām pārpilno dzīvi�, Harmsena īstenībā ir izteikusies visai mēreni.

Reizē varam iedomāties, ka Indriķa atceres, kas tik ļoti valdzināja mācītāju Bitneru, Zlēku un apkaimes latvie�iem, bez �aubām, atgādināja pasakas. Cik zemniekiem tolaik bija kāds priek�stats par Itāliju un �veici? Varbūt da�iem modrākiem mui�u ļaudīm, kas � kā agrāk minētais kaugurietis Gothards Johansons � bija iemācīju�ies sve�valodas. Turpretim vairumam �vecā zaldāta� vēstis par tālām, sve�ām zemēm deva, kā jau redzējām, iemeslu un vielu viņa pārvēr�anai teiku tēlā, latviskā Min-hauzenā.

1799. gadā krievu atbalstītās koalicijas cīņa pret Franciju palika nesekmīga, bet savā ziņā līdzināja ceļu Napoleona vienvaldībai. Nepilnus 15 gadus vēlāk, Napoleona varai brūkot, Krievijas spēki atkal atradās dziļi Rietumeiropā, un 1814. gada 30. martā tie ielauzās Parīzē. Tronī sēdās Luijs XVIII, un tā beidzot tie�ām piepildījās tas, ko viņam reiz Jelgavā bija solījis Suvorovs.

Arī �ai kara gājienā un Parīzes ieņem�anā ir piedalīju�ies latvie�i, un vienam no viņiem dro�i zinām pat vārdu. Latvie�u Avī�u 1828. gada 9. nr. atrodam �ādas, tā laika briesmīgajā �kancelejas stilā� rakstītas rindas: �Tiesas sludinā�ana. Kad priek� to no Rigska Dragoneres pulka izlaistu zaldātu Ansi Kristaperi tā goda zīme par Parīzes pilsētas uzvarē�anu �eit iesūtīta tapusi, bet kur �is uzturas, līdz �im nevarēja izprasīt, tad tā Gubcrnementes Valdī�ana nospriedusi caur sludinā�anu, kas �eit notiek, visām policeies tiesām pilsētās un uz zemēm uzdot, pēc to dzīvo�anas vietu tā virsū pieminēta izlaista zaldāta, kas no tā kara pulka uz tām iek� Iecavas ķirspēles pie Kroņa Grienvaldes mui�as piederīgām Rudnu mājām atlaists tapis, savas raportēs iesūtīt. Jelgavas pilī, lī. vevrāra 1828. (Nr. 1090.) F. Ebeling, valdī�anas rāts. P. de la Croix, valdī�anas sik-tērs�.

Vai Ansis Kristaperis tobrīd vēl bijis dzīvs un savu goda zīmi saņēmis, nav noskaidrojams. Kārlis Dziļleja romantiskā tēlojumā liek viņam nokļūt Apriķos un sastapties ar Neredzīgo Indriķi, kam tad Ansis klāsta, kā viņ� �Parīzi �turmējis un pa�u Napoleonu gūstījis�. Hipotētiski tādu satik�anos varam iedomāties. Tāpat nav �ķēr�ļu iztēlē pieņemt, ka, Or-leanā vai Parīzē ieejot, Ansis saskatījās ar kādu vērīgu, druknu vīru, kura seju greznoja skaista vaigu bārda. Tas bija Stendals, kam okupācijas pieredze minētajās pilsētās lika atstāt dzimteni un doties brīvprātīgā trimdā uz Itāliju.

Nav patīkami atcerēties, ka latvie�i, krievu armijā kalpodami, biju�i spiesti vērsties pret ungāru brīvības cīnītājiem, ta�u par �unguru dumpi� 1849. gadā tautā saglabājusies da�a laba liecība, kur galvenā loma atkal �vecajiem zaldātiem�.

Teika, kuras pamats var būt pavisam reāls, stāsta par diviem cesvainie�iem, Stipro Svilīti un Rungu Jēkabu, kas Ungārijā paliku�i dzīvi vairākās kaujās un jau raudāju�i prieka asaras; viņiem sē�ot un raudot, kāda nomaldījusies lode atsitusies pret valni un atlekdama iestrēgusi Jēkaba krūtīs. Tā Svilītis zaudējis draugu, bet ieguvis mācību, ka �kam nolikts laiks mirt, tam ir pēc kautiņa lode trāpa�.

Jēkabs �tūlis savās vērtīgajās atmiņās par Bigauņ-ciema un apkārtnes zvejniekiem tēlo jaunībā pazītu karavīru Priedi, kas dienējis 25 gadus un arī bijis Ungārijā. �Viņ� stāstīja�, raksta �tūlis, �ka dumpja laikā da�reiz bijis jāpavada dienas bez ē�anas, bet izdevības gadījumā mieloju�ies ar cepe�iem un gardā unguru vīna vātīm, tām vienkār�i dibenus uzlau�ot�. Laupī�ana sve�ā zemē, cik vērojams, uzlūkota par karavīra dabisku privilēģiju; pla�i un pamatīgi Priede klāstījis, ar kādu izmaņu viņa bataljona ļaudis nozagu�i kādam ungāru krodziniekam kulīti sudraba naudas, to �iemānīdami� darvas spainī un

pēc tam izskalodami verdo�ā ūdenī, vai arī kā Pē-tervans, viņa kara biedrs no Me�beltes, iemantojis zuteni zelta, ko tad �nēsājis uz plikas miesas�.

Jau sākumā atgādinātais Jaunsudrabiņa piemērs, Toļķis, spilgti rāda, cik smagi mājās pārnāku�ajam, ordeņiem greznotajam veterānam bija jācīnās par savu pieticīgo eksistenci. �tūlis atzīmē, ka Priede, kara dienestā kurpnieka amatu iemācījies, pēc atgrie�anās zvejniekciemā uzcēlis zemnīcu, kurā dzīvojis un strādājis, kamēr Pētervanam ungāru zelta atlikums ļāvis kļūt par me�sargu. Atsevi�ķos gadījumos panākts citāds, visai oriģināls atrisinājums: �Da�i kaprāļa pakāpi izdienēju�ie dabūja arī tiesību bez tirdzniecības zīmju izņem�anas un citām nodevu nastām nodarboties ar tirdzniecību, ko izmantoja lei�u paunu �īdi, kuriem nebija tiesības Vidzemē un Kurzemē uzturēties, bet vecais kaprālis bija to vairogs. Mazs zēns būdams, vairākkārt redzēju vecu, nosirmoju�u zaldātu sē�am kā kungu uz �īda drānu vezuma, kur� viņu algoja, apkalpoja un ēdināja�.

Par latvie�u dalību Krimas karā, rūpīgi meklējot, savācamas jau stipri noteiktākas ziņas, bet leģendārais �Pļevnas zaldāts� vai cits varonis, kas �cīnījies ar turku un ba�ibozuku�, vecākajiem mūsu vidū būs vēl pa�u atmiņā.

Piebildīsim, ka tiklab Krimas, kā krievu un turku karā ilgsto�u starptautisku slavu sev nodibināja kara in�enieris ģenerālis Fr. E. Totlēbens. Viņam veltītajā nekrologā Mājas Viesa 1884. gada 29. nr. lasām �ādas zīmīgas rindas: �Kamēr cilvēks dzīvo, tikmēr viņa tautības jeb celma, no kura tas cēlies, gandrīz nemaz neievēro. Tikai pēc viņa nāves viena vai otra tauta mēģina slavenā vīra cilti piesavināties, un avī�nieki bie�i vien ved par to asus strīdus. Gandrīz tāpat ir ar slaveno nelaiķi Totlēbenu. Vācu laikraksti pukojas, ka krievu avīzes novēl Totlēbe-nam Sevastopolē vai Pēterburgā derīgāku dusas vietu nekā Rīgā, jo Totlēbens esot ta�u rīdzinieks. Bet par rīdzinieku var dēvēt Totlēbenu tikai tai ziņā, ka viņ�, tēvam Rīgā nometoties, kādus no saviem bērna gadiem nodzīvojis Rīgā. Totlēbens bija dzimis jelgavnieks, Jelgavā dzimis un Jelgavas Trejā-dības baznīcā kristīts. Totlēbena dzimtas celms meklējams Kandavas apgabalā, kur viņa priek�gājēji turēju�i zemnieku mājas un biju�i zemnieki. Kandavā vēl tagad Totlēbena namelis uz Abavas labā krasta liecina, ka Totlēbens ir bijis kandavnieks. Totlēbena tēvs mācījās Jelgavā par tirgotāju un vēlāk pārgāja uz Rīgu, kur tas atvēra savu īpa�u veikalu. �ā veikalnieka dēls nu bija grāfs Totlēbens. Nelaiķis pats nekad nav izsacījis, no kādas tautas tas cēlies�.

Pēteris �mits raudzījis savākt vēl vairāk ziņu par Totlēbena cilmi un rezultātā ieguvis pārliecību, ka daudzinātā ģenerāļa sen�i biju�i latvie�i. No viņa argumentiem zināmas pārdomas pelnī �ādi: �Man ir stāstīts, ka kādi Totlēbena tuvinieki Jelgavā gan mājā runāju�i vāciski, bet atzinu�ies, ka esot cēlusies no latvie�iem. Vecs turku kara zaldāts man stāstīja, ka kara laikā Totlēbens labprāt uzmeklējis latvie�u karavīrus un ar tiem sarunājies latviski. Citiem krievu virsniekiem viņ� stāstījis, ka tie esot viņa dzimtenes ļaudis � zemljaki... Ka ģenerālis Totlēbens nepiederēja pie vācu kungiem un bagātniekiem, to redzam arī no tā fakta, ka viņam nebija nekādas protekcijas. Viņ� iekaroja savu stāvokli tikai ar savām zinā�anām un samērā gausi, jo tikai vislielākajās grūtībās sauca to palīgā�.

Jēkabs Lautenbachs-Jūsmiņ�,kas pats dzimis Kandavas apkaimē un Krimas kara laikā bija jau paaudzis zēns, savā autobiogrāfijā atzīmē, ka tobrīd �ai apgabalā par Totlēbenu bie�i runāts. Interesi visvairāk rosinājis tas, ka Totlēbens �netālu no mums, Kandavā jeb tās apkārtnē dzimis, audzis�. Kā redzams, par ģenerāļa dzim�anas vietu Lautenbacham bijis neskaidrs, pat aplams priek�stats, un par tā tautību viņ� neizsakās.

�mita asi aizstāvētais uzskats par Totlēbenu kā latvieti pla�āku atbalsi nav guvis: kā Latvijā, tā ārzemēs izdotos biogrāfiju krājumos viņ� joprojām figurē kā Baltijas vācietis (Rietumeiropā, protams, nereti arī kā �krievs�). Ja nu tomēr tik bezgalīgi diskutēts jautājums, vai no latvie�iem cēlies Ernests Bīrons, tad Totlēbena gadījumā ir vairāk pieturas punktu, kas attaisnotu jaunus meklējumus un pārrunas.

3.

Cik īsti bijis latvie�u, kas ieguvu�i akadēmisku izglītību 19. gadsimta trijos pirmajos desmitos, nav noteikti pasakāms. Sprie�ot divējādi � pēc dro�ām ziņām un pēc nepārprotami latviskiem uzvārdiem � skaits daudz nepārsniedz duci, kaut gan faktiski tas laikam būs lielāks. Interesanta persona viņu vidū ir apbrīnojami vispusīgais, savā veidā �faustiskais� Jānis Fridrichs Zobens. Diem�ēl viņ� palicis maz pazīstams. Antons Birkerts jau agrāk minētajā �intelligences vēsturē� sniedz par viņu ļoti trūcīgas un neprecīzas personālijas, kamēr vārdnīcā Es viņu pazīstu ievietotās rindas gan korrektas, ta�u visai skopas. Galvenais avots Zobena biogrāfijai ir mācītāja un klasisko valodu skolotāja Gustava R. Tau-henheima sacerētais nekrologs, kas iespiests Rigaische Stadtblātter 1831. gada 39. nr. Izsekosim tur teikto, vietām piesprau�ot da�as piezīmes.

�Jānis Fridrichs Zobens, cēlies no latvie�iem, dzimis 1803. gada 23. novembrī Koknesē, kur viņa tēvam, kas tagad ir Vietalvas mui�as nomnieks, tolaik bija krogs�, iesāk Taubenheims. �Pirmo elementār-mācību vācu valodā viņ� ieguva ne agrāk kā 13-tajā mū�a gadā, ta�u visu nepiecie�amo samācījās ātri, un 1816. gadā vecāki nodeva viņu Rīgas domskolā, kur viņ� gāja trīs gadus. Kad pirmā klase bija pabeigta, vecāki nosūtīja viņu uz Tērbatu. Tur viņ� mācījās virsskolotāja Hachfelda privātskolā, tāpat turienes ģimnāzijā, un tur viņā modās ilgas veltīt savu dzīvi vienīgi zinātnēm. Jau pēc trim gadiem (1822) viņ� varēja iestāties universitātē�.

Te jāpiebilst, ka Johans V.Hachfelds bija savā laikmetā iecienīts paidagogs. Ieceļojis Baltijā no Getingas, viņ� vispirms strādāja par mājskolotāju Vidzemē, no 1807. gada Valmieras apriņķa skolā, bet 1811. gadā kļuva par vēstures virsskolotāju Tēr-batas ģimnāzijā, līdztekus ilgus gadus vadīdams arī savu privātskolu zēniem. Oficiālie studentu saraksti rāda, ka studijas Tērbatas universitātē Zobens iesāka nevis 1822. gadā, kā raksta Taubenheims, bet gan gadu vēlāk; viņa matrikulas numurs bija 1773.

Zobena akadēmisko gaitu sākumu Taubenheims raksturo �ādi: �Pēc tēva gribas viņam vajadzēja studēt tiesības. Tomēr �īs studijas neatbilda viņa pa�a dziņām, kas tiecās uz teoloģiju, un pirmajā pusgadā viņ� nodarbojās vienīgi ar matemātiku un dabzi-nātnēm; tad, saņēmis vecāku atļauju, viņ� pievērsās teoloģijas studijām, bet starplaikā bija jau tā iemīļojis abas pieminētās disciplīnas, ka nespēja tās vairs pamest. To dēļ viņ� nevairījās pat no upuriem � vairākus mēne�us pārtika tikai no sausas maizes, lai varētu sakrāt Laplasa HAecbanique celeste iegādei nepiecie�amo naudu. Par spīti tam viņ� neatstāja novārtā teoloģijas priek�metus, tāpat klausījās filoloģijas un filozofijas kursus; ta�u ar teoloģiju īsti iedraudzēties viņ� nevarēja un, atstādams Tērbatu 1826. gada vasarā, bija nodomājis Berlīnē un Parīzē nodoties galvenā kārtā dabzinātnēm�.

Ja nu pārlai�am skatu tiem ļaudīm, ar kuriem Zobenam bija saskare da�ādās Tērbatas universitātes nodaļās, tad pirmā kārtā minams Kaspars Biez-bārdis, kas iesāka filoloģijas un teoloģijas studijas tai pa�ā 1823. gadā. Dzimu�i apmēram vienādos apstākļos, piederēdami pie tā laika nedaudzajām turīgo latvie�u ģimenēm, viņi ne vien sastapās, bet arī kļuva sirsnīgi draugi. �ī cie�ā draudzība turpinājās vēlāk Rīgā, un Biezbārdis savā autobiogrāfijā izsakās: Zobena agrā nāve viņam padarījusi dzīvi Rīgā tik vientuļu, drūmu un tuk�u, ka viņ� iz�ķīries no turienes aizbraukt, lai meklētu �jaunu rīta blāzmu� citur.

Vienā laikā ar Zobenu teoloģiju Tērbatā studēja divi vācie�i, no kuriem jaunākais pēc tam kļuva par mācītāju Vecpiebalgā, bet vecākais Jaunpiebalgā; tie bija Ferdinands �illings (1806�1874) un Kārlis L. Kēlbrants (1803�1888). Mūsu luterāņu baznīcās vēl �obrīd bie�i dziedātas viņu latviskotās dziesmas �� �illinga �Paliec ar �ēlastību�, Kēlbranta �Es skaistu rozīt� zinu�, �Teici to Kungu�, �Rīta gaisma mū�īga� u. d. c. Tāpat Zobenam dro�i vien iznāca satikt vēlāko Ērģemes mācītāju Paulu Karl-blomu, kas 1836. gadā savā draudzē izcīnīja, viņa pa�a vārdiem runājot, �krusta karu� pret pagānisko Mājas kunga kultu, atstādams par to latvie�u ticējumu pētniekam ļoti vērtīgus aprakstus. Turpretim var �aubīties, vai Zobens nodibināja kādu kontaktu ar tautieti Jāni Irbi, jo tas beidza studēt teoloģiju un aizbrauca no Tērbatas jau 1823.gadā.Irbe (1800 �1839), izsakās savos memuāros viņa studenta dzīvokļa biedrs Dr. med. A. Vinklcrs, bija �latvie�u dzimuma, raupj�, spēcīgs raksturs�; līdz pat īsā mū�a galam viņ� nostrādāja par skolotāju Ir�u kolonijā Vidzemē, bet tas arī ir gandrīz viss, ko par viņu zinām.

1826. gada vidū Zobens, kā jau teikts, devās uz Rietumeiropu, un Taubenheims stāsta: �Berlīnē, da�ādu sevi�ķu apstākļu dēļ, viņ� tomēr cie�āk pievērsās teoloģijai un filozofijai, it īpa�i Hēgela sistēmai, kas viņā modināja lielu, lai gan ne aklu cieņu. Līdztekus viņ� nodarbojās ar jaunajām valodām � itālie�u, spānie�u, angļu valodu, kuru klasiķus viņ� lasīja oriģinālā, un studēja krietnākos vācu tautas rakstniekus; dzejas mīlestība lika viņam veltīt daudz pūļu arī sanskrita valodai, kurā sacerēti indie�u senie dzejas darbi. Atpūtu un baudu viņam sniedza teātris. Tā pavadījis Berlīnē pusotra gada, viņ� apceļoja vairākus Vācijas novadus, tāpat �veici un Itāliju, kur viņ� vispār uzturējās �etrus mēne�us � no tiem se�as nedēļas Romā�.

Te mēs redzam, kā jau sākumā minējām, Zobena �faustisko� iedabu. Līdzīgi Faustam viņ� bija studējis prātniecību, tiesu zinības, ticības mācības un, ja arī ne ārstniecību, tad vēl filoloģiju un dabzi-nātnes; ta�u viņa klejojumi, viņa tieksme meklēt aizvien jaunus apvār�ņus kā konkrētajā dzīvē, tā zinātnēs liecina, ka atbildes uz tiem jautājumiem, kas viņu mocīja, viņ� vēl nebija atradis. �Un redzu � mēs nevaram zināt nekā! Tas sirdi kā uguņiem dedzina�, kā Gēte (un Rainis) liek izsaukties Paustam.

Par to, kāda bija Berlīne tie�i tai laikā, kad tur mājoja Zobens, mums pieejamas sīkas jo sīkas ziņas. Tai pa�ā 1826. gadā, kura vasarā viņ� ieradās �ai pilsētā, tur sāka ielas apgaismot ar gāzes spuldzēm. Divus gadus agrāk bija parādīju�ies pirmie trotuāri. Tiem, kas vēlējās apbraukāt Berlīnes tuvāko, tolaik vēl stipri zemniecisko apkaimi, kop� 1815. gada bija pieejami 32 ormaņi īpatā uniformā � pelēku mēteli un dzeltenu pelerīnu mugurā, cilindru galvā. Naktssargi, veikdami apgaitu suņa pavadībā un rungu rokā, ar dziļām aizdomām vēroja katru, kas atradās ārpus mājas pēc pl. 22; augstāk minēto gāzes laternu pretinieki apgalvoja, ka kārtīgiem cilvēkiem tādas apgaismo�anas nemaz nevajagot.

Ja mēģinām iedomāties Zobena lektīru, pie kuras Taubenheims pieskaita �krietnākos vācu tautas rakstniekus�, tad jāpieņem, ka katrā ziņā viņam būs iznācis iepazīt 1822. gadā miru�ā E. T. A. Hof-maņa stāstus. Pauls Veiglins uzsver, ka Hofmanis �ai laikmetā �'bija berlīnie�iem kļuvis par teiksmu. Viņ� piederēja pie tiem nedaudzajiem autoriem, ko pazina ne tikai literārās aprindas vien�. Kop� 1819. gada Berlīnes botāniskajā dārzā strādāja Ād. �amiso,

kas vadīja privātu klubu �Tre�dienas biedrība�; otrs literārs centrs bija Fran�a Kuglera miteklis Frid-richa ielā. Kādā no �īm abām vietām nereti pavīdēja visai markantas figūras: Eichendorfs, Fontāne, Gotfrīds Kellers. Literāri ieinteresētais Zobens nevarēja par viņiem nedzirdēt.

Iegūdams, kā Taubenheims saka, atpūtu un baudu teātrī, Zobens neap�aubāmi apmeklējis Karalisko teātri, kas, 1817. gadā nodedzis, no jauna atklāja darbību 1821. gadā. Tur nereti izrādīja �ekspīra lugas, kamēr Kalderons berlīnie�iem paticis mazāk. No citiem tobrīd iecienītiem dramatiķiem jāatzīmē Grillparcers un ilgi Igaunijā dzīvoju�ais Kocebū; parādījās arī vesela virkne �kases gabalu�, ko sarakstīju�i tagad jau sen aizmirsti autori. Pa starpām �ai teātrī uzveda operas.

īsti laikmetīgs bija fakts, ka Zobenu savaldzināja Hēgels, kas kop� 1818. gada darbojās par filozofijas profesoru Berlīnes universitātē. Hēgela iespaids sabiedrībā bija ārkārtīgs, lai gan pilnīgi viņa mācības saprata reti kāds. Var būt, ka Zobenam kādreiz gadījās redzēt arī Arturu �openhaueru, kas � kaut jau izdevis savu filozofisko pamatdarbu � Berlīnē tomēr nekad neieguva vairāk par privātdocentūru.

Zināmas pārdomas modina Zobena lielā interese par sanskritu. Ir grūti ticams, ka viņ�, latvietis būdams, nebūtu pamanījis �īs valodas zīmīgo radniecību ar latvie�u valodu; drīzāk gan domājams pretējais � �ī radniecība viņu pamudināja pētīt san-70

skritu. Protams, viņ� nevarēja te sasniegt nekādus paliekamus rezultātus, jo salīdzināmā valodniecība vispār tolaik vēl atradās �bērna autos�. Turpretim ir ļoti iespējams, ka viņam radās līdzīga iejūsma par latvie�u aizvēsturi kā daudziem 19. gadsimta beigu �tautiskajiem romantiķiem�, kas meklēja baltu sakarus ar Senindiju vietā un nevietā. Ja nu tik intensīvi gar �mūsu vectēvu cilts-stāstiem� darbojās Kaspars Biezbārdis, interpretēdams savā veidā Herodota rakstus, tad varam apsvērt, vai arī �eit kādus impulsus nav devis viņa draugs Zobens.

No ārzemēm Zobens atgriezās Vidzemē 1828. gadā un, cik no Taubenheima sausajām ziņām izlobāms, rūpīgi gatavojās pabeigt oficiālo izglītību. Tas izdevās spo�i: pēc attiecīgajiem pārbaudījumiem Tērbatas universitāte 1829. gadā viņam pie�ķīra vispirms teoloģijas un neilgi pēc tam arī filozofijas kandidāta grādu. Vēlreiz eksaminējies, viņ� ieguva matemātikas virsskolotāja tiesības un 183 0. gada vasarā saņēma paziņojumu, ka var stāties darbā Rīgas pilsētas ģimnāzijā. �ī bija tā pati skola (agrākā domskola, vēlākā Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā), kur Zobens �deldēja solu� savā agrajā jaunībā.

Diem�ēl viņ� tur paspēja nostrādāt tikai pavisam īsu laiku. Jau Rīgā ierodoties, viņ� bija plau�u tuberkulozes sagrauzts un nomira 1831. gada 26. augustā. 14. septembrī ģimnāzijā viņu godināja sēru aktā, kurā piedalījās daudz izcilu viesu � pat ģenerālgubernators Pālens. Atskaņoja speciāli sacerētu un komponētu kantāti, runāja nelaiķa kollēgas, to vidū Taubenheims, un audzēkņu vārdā kāds pirmās klases skolnieks. Rigaische Stadtblatter 1831. gada 35. nr. publicētajā miru�o sarakstā atzīmēts, ka Rīgā Zobens bijis Jēkaba draudzes loceklis, bet apglabāts laukos, jādomā � Vietalvā, kur viņa tēvs nomāja mui�u.

Zobenam veltīto piemiņas rakstu Taubenheims nobeidz vārdiem: �Viņ� bija vīrs ar veselu saprātu, viņam bija daudzpusīgas un savā nozarē jo sevi�ķi stingras zinā�anas, ko viņ� prata skaidri izklāstīt citiem, tā ka savos skolniekos viņ� modināja interesi par mācāmo priek�metu. Turklāt viņa rakstura galvenā iezīme bija neuzbāzība un mērenība, kas lika viņu iemīļot visiem, ar ko tam gadījās tuvāka saskare�. Atliek vēl jautāt: vai Zobens bija pārvācojies? Ir skaidrs, ka viņ� bija ieaudzis vācu kultūrā, jo savas akadēmiskas intelliģences latvie�iem tobrīd vēl trūka. Un tomēr �ķiet, ka uz izvirzīto jautājumu ir pamats atbildēt negatīvi. Mēs zinām, ar kādām bie�i gandrīz izmisīgām pūlēm �kārklu vācie�i� vēl līdz 19. gadsimta beigām mēģināja atklātībai slēpt jebko, kas norādītu uz viņu īsto tautību, � par to pietiek palasīt kaut rūgti komiskos piemērus Augusta Deglava da�ādos darbos. Zobens turpretim, kā Taubenheima nekrologa ievads liecina, nekādā ziņā nav kaunējies no savas latviskās cilmes, drīzāk to vēl uzsvēris. Tikpat zīmīga ir viņa tuvā draudzība ar Kasparu Biezbārdi, kas palika latvietis visu savu garo mū�u un aiz pretestības vāciskumam brī�iem pat ieslīga otrā galējībā, sludinādams krievisku orientāciju. Diem�ēl Zobens mira pārāk jauns, lai mēs varētu minēt, vai viņ� būtu stāvējis līdzās Biczbār-dim arī jaunlatvie�u cīņu laikā.

4.

Kā pirmais lielais latvie�u bibliofils vienmēr tiks minēts Jānis Misiņ�. �o godu viņam nodro�ināja tas, ka viņa mū�a darbs bija ne tikai plānveidīgs un sistemātisks, bet arī spilgti nacionāls, vācot visu latviski iespiesto vai par Latviju un latvie�iem sve�valodās publicēto. To pa�u � tīri zinātniskā nolūkā un aiz intereses par retumiem � jau iepriek� bija darīju�i da�i vācie�i, ieskaitot slavenos bibliogrāfus J. F. Reki un К. E. Napjerski, kamēr agrīnie latvie�u �grāmatu tārpi�, par kuriem ir ziņas (to vidū Drēzdenes vēsturiskā muzeja direktors Kārlis K. Kraukliņ�), lielāko tiesu krāja ārzemēs izdotus vai �vispārcilvēciska� satura rakstus.

1910. gada jūlijā vāciskā Kurzemes biedrība literatūrai un mākslai, saskaņā ar testamentāriem nosacījumiem, saņēma mantojumā kādu privātu bibliotēku, kas aptvēra vairākus tūksto�us sējumu. Tur bija daudzu grieķu un latīņu klasiķu izdevumi; teoloģija, filozofija un daiļliteratūra gandrīz visu, bet bībeles tulkojumi it visu Eiropas tautu valodās; bez tam pāris simti gan indoeiropie�u, gan citu valodu vārdnīcu un gramatiku. Lietpratēji, iepazinu�ies ar mantojumu, konstatēja, ka tas nozīmēs �krietnu un vērtīgu papildinājumu biedrības bibliotēkai�. �o krājumu bija savācis un biedrībai novēlējis latvietis Kārlis Jākobsons.

Viņ� piedzima 1838. gadā Jaunaucē, me�sarga ģimenē. Visiem dūrās acīs viņa ārkārtīgā dziņa lasīt, bet 18 52. gadā Jākobsons ieradās pie Dr. Augusta Bīlen�teina, kas tikko bija ievēlēts par Jaunauces mācītāju, un paziņoja, ka vēloties mācīties ne vien vācu, bet arī latīņu valodu. Pārsteigts par �o tiem laikiem neparasto lūgumu, Bīlen�teins tomēr paklausīja un, atklājis sava audzēkņa spējas, vēlāk nolēma, ka tas būtu sagatavojams par tautskolotāju Irlavas seminārā. Tur Jākobsons nevarēja iedzīvoties un drīz atgriezās pie Bīlen�teina: lasīja mācītāja patapinātās grāmatas un �lauzījās� grieķiski. Apkārtnē radās vēl citi labvēļi, un 24 gadus vecs Jākobsons iestājās Jelgavas ģimnāzijās pēdējā klasē, ko pabeidza gada laikā, iegūdams stipendiju filoloģijas studijām Tērbatā. Ģimnāzijās skolnieku sadzīvē viņam esot klājies labāk nekā Irlavā, kaut viņ� aizvien bijis kautrīgs, neveikls un raksturots ar nepārtulkojamo vācu vārdu linkiscb.

Tērbatā viņ� studēja ar parasto cītību; viņu sevi�ķi ievēroja un da�ādi atbalstīja profesors K. Pau-kers. Par spīti �manieru trūkumam� Jākobsons iedraudzējās ar vairākiem kuroņiem un bie�i bija redzams korporeļu sabiedrībā. Kādās vasaras brīvdienās viņ� devās ceļojumā pa Eiropu; līdz Berlīnei aizbrauca ar vilcienu, tad uzsāka tūrista gaitas kājām. Viņa izturību var apbrīnot: viņ� apstaigāja visas galvenās pilsētas Vācijā un apmeklēja Vīni; pa daļai brauk�us, bet vairāk iedams nonāca līdz Romai, no kurienes griezās uz Parīzi, pēc kam tālāk uz Spāniju. Sekoja jūras braucieni: Anglija � Ziemeļ-vācija �� Dānija � Norvēģija � Zviedrija. Paziņas domāja, ka pēc �īs �odisejas� Jākobsons bū�ot mainījies, ta�u pievīlās: uzvedībā viņ� bija tāds pats �lempis� kā agrāk.

Universitāti viņ� pabeidza 1868. gadā, un viņu pieņēma par pagaidu skolotāju Rīgas pilsētas ģimnāzijās zemākajās klasēs. Ja Jānis F. Zobens 3 8 gadus agrāk tur uzsāka karjēru, kas modināja vispārēju ievērību, tad Jākobsons piedzīvoja ne tikai neveiksmi, bet pilnīgu katastrofu. Dīvainā skolotāja stundās zēni nodevās tādām negantībām, ka viņam nācās skolu gandrīz bēg�us atstāt un, neredzot citas izejas, doties atpakaļ uz dzimto Jaunauci. Tur, tikpat nesekmīgi izmēģinājies mājskolotāja jeb �aumeistara� profesijā, viņ� atrāvās no ļaudīm un, pieticīgi dzīvodams, nodevās tikai privātām studijām.

Vērojams, ka �ie nelādzīgie pieredzējumi paida-goģiskajā laukā smagi ietekmēja Jākobsona īpato raksturu: turpmāko viņa mū�a daļu apzīmogo arvien dziļāka vientulība un mizantropija.

1880. gadā viņ� aizbrauca uz Krieviju un kļuva par vācu valodas skolotāju Vjatkas ģimnāzijā, kur palika līdz 90-to gadu vidum. Pensiju izpelnījies, viņ� atgriezās dzimtenē, dzīvoja pie mātes, bet, kad tā mira, kopā ar māsu apmetās Rīgā. Vjatkā viņ� bija pratis atlicināt gandrīz visu algu, tā ka vēlāk varēja pārtikt no Kurzemes kredītbiedrībā noguldītā kapitāla augļiem. Pēc viņa nāves atklājās, ka �is noguldījums bijis īsti prāvs � 3 8 000 rubļu, un testamentā tie bija novēlēti labdarības iestādēm Jelgavā.

Par spīti Jākobsona � var dro�i teikt � patoloģiskajai taupībai viņa grāmatu krājums auga no gada gadā. Reiz viņ� to jau bija zaudējis: aizbraukdams uz Vjatku, atstājis � divās lielās lādēs novietotu � māsai Latvijā, kur tas aizgāja bojā ugunsgrēkā. Tomēr �is zaudējums Jākobsonu nesatrieca tik sāpīgi kā sarūgtinājumi skolotāja darbā Rīgā un Aucē, un bibliofila pūliņus viņ� nepārtrauca līdz pat savām pēdējām dienām 1908. gada vasarā.

Jākobsona dzīves beigu posmu �ādi notēlojis H. Dīderichss: �Rīgā viņ� dzīvoja gandrīz kā nabags. Nekad viņu neredzēja citādi kā vecā, nonēsātā mētelī un neglītos stulmu zābakos; vienmēr viņ� mitinājās nomaļās, baismīgās pa�obelēs, un viņa pārtika bija ļoti trūcīga. Viņu ieraugot, negribējās ticēt, ka tas ir studējis un mācīts vīrs. Tikai grāmatu iegādei sīkumtirgū viņ� alla� izdeva pa druskai naudas, tā pakāpeniski savākdams Kurzemes mūzejam nodoto krājumu. Viņa vienīgā izprieca bija teātra apmeklējumi, kur viņ�, protams, stāvēja galerijā. Pēc māsas nāves bez tuviniekiem palicis, viņ� dzīvoja Rīgā glu�i viens. Viņ� neuzticējās nevienam un galu galā bija pilnīgi izolēts. Tā viņ� arī �ķīrās no dzīves, un tikai pēc tam, kad uzlauza durvis, pie kurām bija veltīgi saukts un klaudzināts, viņu atrada miru�u guļam gultā�.

Citēto biogrāfisko skici Dīderichss nobeidz ar konstatējumu: �No latvie�iem viņ� bija galīgi atsve�inājies, bet vācie�i viņu nepazina . . . Jākobsons nav nekā publicējis, savas vispusīgās zinā�anas un grāmatu gudrību viņ� noslēdza pats sevī; laika biedriem un pasaulei tās nedeva nekādu augļu�.

�ais vācu vēsturnieka vārdos kontūrēta Jākobsona idejiskā traģika, kas nebija mazāka par to, ko ikdienā radīja viņa rakstura dīvainības, savādie psī-choloģiskie mezgli un aizsprosti. Par spīti pla�ajai izglītībai un pieredzei ārzemēs viņ� pasaules uztverē palika klau�u laiku cilvēks, kas, atraudamies no zemnieku �ķiras, reizē atrāvās arī no savas tautas un gribēja �pielipt� vācie�iem. Studēdams gados, kad iznāca 'Pēterburgas Avīzes un kad turpat Tērbatā jau bija pastāvējis Valdemāra vadītais latvie�u studentu pulciņ�, Jākobsons nejuta dziņas iekļauties jaunajā nacionālajā intelliģencē. Ja viņ� nav nekā publicējis, tad lielā mērā arī tādēļ, ka viņam nebija kam publicēt: vācie�i viņu �neņēma par pilnu�, bet latviski rakstīt viņ� nevēlējās, kaut tādiem rakstiem tobrīd būtu svarīga nozīme. Tāpat viņa internacionālais grāmatu krājums gan deva viņam pēcnāves atzinību biedrībā, kam tas bija novēlēts, un pamudināja H. Dīderichsu sarakstīt augstāk minēto īso biogrāfiju, ta�u ilgākai piemiņai ar to nepietika.

Neviens vairs �obrīd neatceras Kārli Jākobsonu � vīru, kam savā laikmetā varēja būt nenoliedzama loma latvie�u kultūras veido�anā. Varēja būt � ja viņ� savu mū�u nenodzīvotu bez garīgas dzimtenes.

5.

Nobeidzot �os siluetu skicējumus, vēl piebildīsim, ka mums nav jākavējas �veclatviskā� vidē vien, lai uzdurtos ievērojamiem un savdabīgiem ļaudīm, kuru biogrāfijās, ja par tādām vispār runa, rēgojas lieli �tuk�umi�. Divi interesanti mākslinieki � �an-rists Konstantīns Lielausis un grafiķis Ernests Sten-ders � ir dzimu�i pagāju�ā gadsimta 90-os gados, bet ko mēs īstenībā zinām par viņiem? Laika biedri vēl �obaltdien mēdz gardi nosmieties par Jāni Stei-ku, bet kur ir kāds pla�āks monogrāfisks apcerējums par �o vīru, kura �neprātā� tik bie�i pavīd lieliska atjautība un īpata fantazija? Tā varētu jautāt ilgi, pie tam nosaucot tikai izcilus vārdus un nemaz nepieskaroties �aurākās aprindās pazīstamām, ta�u tādēļ bie�i ne mazāk pievilcīgām personām. Te paveras lauks, kurā latvie�iem vēl gadu desmitiem nebūs par daudz krājēju, vācēju un pētnieku.

1.

I^_īgas kultūrvēsture vēl visai maz pētīta. Grāmatas, kas veltītas Rīgas vēsturei, ir �ai sakarā stipri skopas un fragmentāras: to autorus galvenā kārtā nodarbināju�as politiskas problēmas. Vairums kultūrvēsturiski nozīmīgo rakstu � un pat liela daļa materiālu ar avota vērtību � slēpjas da�ādos, nereti grūti pieejamos, vācu un latvie�u periodiskos izdevumos. Tā starp citu nav speciālas monogrāfijās arī par rīdzinieku svētkiem, kuros daudz īpatnēju un pievilcīgu momentu. Iecerējis tādu monogrāfiju kādreiz izstrādāt, �eit vaļīgākā veidā pieskar�os tikai tām trim līksmajām dienām, ko Rīgas latvie�i dēvēja par umurkumuru. Vāciskais nosaukums tām bija Hungerkummer, tātad vārdu �bads� un �raizes� savienojums, kas �ai gadījumā liktos pavisam nepiemērots un neizprotams. �is apzīmējums mums vēlāk būs- atkārtoti jāpārdomā. Tomēr vispirms palūkosimies, kāda īsti bija umurkumura norise.

2.

Par umurkumuru vecos laikrakstos, memuāros un arī daiļliterātūrā atrodam veselu virkni spilgtu aprakstu. Citēsim da�us zīmīgākos un iesāksim ar kādu augstprātīgu, dīvaini �puķainā� stilā sarakstītu tēlojumu, kas ievietots Das Inland 18ĪO.gada 41.nr. un atspoguļo Rīgas �kungu� viedokli par �iem tautas svētkiem. �Svētku cikls�, konstatē autors, �sākas pirmajā pirmdienā pēc 6. augusta un atkārtojas divreiz ik pēc 14 dienām. Atsevi�ķas augļu pārdotavas sakārtojas rindās uz Esplanādes, un starp tām rēgojas visādi tipi. Draugs, cilvēku meklētāj, te parādās un te tu atradīsi ļaudis no visiem slāņiem, tu ieraudzīsi atvērtu cilvēcisko domu un izjūtu vēstures grāmatu fizionomiskos attēlos. Laukuma vidū stāv pagāju�o bada laiku piemiņas stabs, notriepts glumām vielām, un rāpties kārajai publikai jādabū lejā gardumi no augstā staba galā novietotā vainaga; daudzi iet �o slideno ceļu, ta�u tikai retais sasniedz vainagu � lielais vairums krīt. Vakarā, tumsai iestājoties, atmirdz raibas ugunis, un Vērmaņa parkā, Rīgas prāterā, skan prieka fanfāras un cilvēki cie�i sablīvētajā pūlī mīcās �urp un turp. Skatīties un tikt apskatītam � tas �eit ir mērķis, un velti tu meklēsi vēl ko citu, nabaga pieviltais draugs, kas esi dzirdējis par umurkumuru par renommē: tie ir pavisam moderni svētki. Olimpisko sacensību un gladiatoru cīņu laikmets ir garām, mērkaķis uz leijerkastes ir vispārēja apbrīna objekts. Ta�u nē: tev pretim spīd gaisma no slēgtas dēļu būdas, ej iek�ā un ieplēt acis � lielais Bogdans, Herakla pēctecis, un viņa biedri tur atvā� un aizvā� savus locekļus kā kabatas na�us, un rotaļājas ar svaru bumbām kā ar spalvām. Te tu atradīsies jaunlaiku atlētu valstībā: ko reiz producēja visa Sparta, tagad producē mazs pulciņ�. Cilvēka ķermeņa vingrinājumi ir kļuvu�i par mākslu; senajiem tie bija ikviena personīgs pienākums .. . Vakara vēsmas pū�, un umurkumurs ieguvis citādu ainu; smalkās un iezīmīgās sejas, savilktas mīlīgās prieka krokās, ir nozudu�as slēgtos mājokļos, un vairs tikai vienkār�ie ļaudis gavilē nesakarīgos toņos; �ur un tur vēl pavīd kāds labāko aprindu pilsonis, lai ar saviem nosvērtajiem vaibstiem un taisno gaitu radītu pretstatu ļodzīgajiem stāviem, kas zvalstās it kā viļņu galotnēs, nespēdami atrast miera ostu. Tā �ie svētki nobeidzas rupjā izpriecā; degvīna straumes ir gāzu�ās un, kairinādamas nervus, kāpināju�as līksmi, līdz kamēr, atslābinādams nervus, uzmācas miegs un liek atstiept locekļus. Un tie ir svētki, kurus svin cilvēks, kas apzinās savu dievi�ķo izcel�anos�.

Te jāpiebilst, ka �ī raksta autors � anonīmais kungs, kam Rīga �ķita tik nicināma, salīdzinot ar Spartu � bija ar saviem uzskatiem ļoti vientuļ�; no citiem aprakstiem mēs zinām, ka caurmēra vācie�i piedalījās Rīgas umurkumurā ar tādu pa�u sajūsmu kā brīvo profesiju un pat lauku mui�nieku jaunā paaudze provinces gada tirgos.

Lai redzētu, kāds bija umurkumurs, raugoties ar latvie�u acīm, paklausīsimies, ko stāsta kāds T. laikraksta M'ājas Viesis 1858. gada 33. nr.: �Uz to lielo placi, kas starp pa�u Rīgu un Ār-rīgu ronas, ik gadā uz vasaras beigām trīs reizes tiek turēts āboļu-tirgus. Pirmo reiz to tur tai pirmdienā pēc 6 tas August mēne�a dienas, otru reiz divas nedēļas pēc tam un tre�u reiz atkal divas nedēļas vēlāk ... Tanīs trīs pirmdienās tur uz placi galdi ir uztaisīti, apkrauti ar āboliem, bumbēriem, plūmēm un ķezberēm; ir bodes, kur beķeri visādas smalkas maizes pārdod, un arī tādas, kur ne vien slāpstamu māciņu var nodzerties, bet kur, Dievam�ēl, arī to posta sīvu un saldo pārdod. Da�i precinieki ar kurvjiem uz rokas savus dārza augļus voi citus gārdumus apkārt nes. Vērmaņa-dārzā tad muzikanti lustīgi spēlē un ar raibām lampām visas ēkas apsprau�, kas nakts-tumsī'bā jauki mirdz. Ja nu pa to laiku arī kādi skunstnieki ir Rīgā, tad tie ap Vērmaņa-dārzu savas bodes voi �ķūņus uztaisa, un tādā vakarā nevienam skatītāju un apbrīnotāju netrūkst; citi tāpat uz klaja pla�a savas skunstes rāda un cepurē dāvanas salasa no skatītājiem. Ja tikai lietus nelīst, tad brīnum liels ļau�u pulks no pusdienas līdz pa�u dziļu nakti tur satek kopā: vīri ar savām sievām, vecāki ar saviem bērniem, kungi un kalpi, augsti un zemi; īsi sakot: kas tikai var kāju celt, tam jāiet uz tirgu voi ābolus pirkt, voi ļau�u pulku paskatīt. Ak tavu priecīgu dienu! Jo vakars klātāk nāk, jo vairāk arī saronas ļau�u no visām malu malām, kas te apkārt staigā un līksmojas. Bet pa�ā lielākā troksnī atkal jauns prieks ceļas. Liels resnis bomis ir iestādīts zemē, kam pa�ā aug�galā uzlikts smuks zaļ� kronis, izrotāts ar āboliem, smalkām maizēm, bantēm, lakatiem un citādiem drēbju gabaliem. Pa�ā spicē piesiets karogs. �o kroni sataisa un uzliek Rīgas beķeri; tam, kam laimējas uzkāpt un to karogu noņemt, tie vēl izmaksā goda-maksu. Pui�i un zēni no da�ādām tautām sapulcinājas tur apkārt, ilgodamies gaida uz to brīdi, kad vēlēs kāpt aug�ā. Bet ir ar� grūta kāp�ana, jo bomis nosmērēts itin glums. Kad nu zīme dota, ka var uzkāpt, tad cits par citu steigdamies steidzas pie koka klāt, ikkatris ko grib saķert no tām uzkārtām mantām, cits citu norauj zemē, kad tam jau izdevies kādu gabalu uzrāpties, kamēr nu kādam tomēr izdodas tik tāl� tikt, ka citi to vairs nevar aizsniegt. Brī�am kādi trīs voi �etri uzrāpjas cits pakaļ cita, un, kad nu pirmajam spēka pietrūkst augstāk rāpties un tas lai�as atpakaļ, tad tas ir apak�ējus līdz nobrauka zemē, par ko citiem lielu liela smie�anās. Tomēr beidzot kādam izdodas tikt galā, un, lai gan citi no apak�as tam svie� ar āboliem voi ar kastaņu riekstiem, tas iekāpj kronī iek�ā, saņem visas tās tur piekārtas mantas, ko sabā� azotē voi sasien lakatā, tad atraisa karogu vaļā un ar visu nolai�as zemē, citiem skāņi gavilējot. Vaktis �ādu uzvarētāju ar to karogu tūliņ pavada uz turen, kur tam tā pienākama goda-alga tiek izmaksāta�.

Apmēram to pa�u, ko vērīgais Mājas Viesa līdzstrādnieks pastāstījis prozā, dzejas vārsmās vēstī, sekodams Mārtiņa Reinberga vācu paraugam, vecais Dinsberģu Ernests. Pieminējis, ka umurkumurs notiek �uz Glāzi placi� (t. i. Esplanādē, vēlākajā Vienības laukumā), un apdziedājis �o svētku domājamos sākumus, pie kuriem pakavēsimies turpmāk, viņ� raksta:

>

Sestais Augusts, kad arvienu Krievi nosvin āboļ-dienu, Tad pēc tam to pirmdien kna�i IIunger-Kummer klāt ir asi. Tur var redzēt Rīdziniekus, Tur var skatīt viņu priekus: Būdās diezgan rausi, desas Un vēl viss, pēc kā sirds nesas; īpa�i, cik ratos rūmes, Āboļ�, bumbieres un plūmes. Pirc un ēd, cik vien iet iek�ā. Pa�a pla�a vidū priek�ā Stabs piec asis gar� tiek stādīts, Aug�ām gals ar kroņiem appīts. �kiņkības augs karas vējā Priek� tā, kam tur uzlīst spēja. Bet stabs gltims, ka tīri mokas Rāpties, jo sklīd kājas, rokas. Da�labs uzrāpies līdz pusi, �ļūks! atpakaļ zemē klusi. Cits klāt atkal, rāpjas kna�i, Tomēr at�ļūk vēl jo a�i. Daudzi stundām nopūlējās, Kamēr vienam izlaimējās Aug�ām tikt, un rokā dabū �kiņkības un naudu labu. Citi zēni apkārt skraida, Cit� ar āboliem to svaida.

Cit� par prieku viņam kna�i Saukā �urrā!� apkārt pla�i. Kad �is zemē lidinājās, Zēni viņam apkārt krājas, Kur kā varenais �is grie�as, Tur �ie viņam klātu spie�as. Pēcāk raketes lai� gaisā, Kas it lielu troksni taisa:

Sprāgst un �vingst, un spīd, un �aujas, It kā spoki gaisā kaujas.

Tad pēc �etrpacmits dienām Otrreiz Hunger-Kummer cienām. Tāpat tre�u reizi ari Svinam te, Tu ticēt vari.

Umurkumuru, bez �aubām, nevarēja vienaldzīgi palaist garām tik ievērojams vecās Rīgas iedzīvotājs, kāds bija Daugavmalas �anis, un �dziesmu stāstos� par viņa pieredzējumiem tam veltītas vairākas lappuses. �anis un viņa draugs Kārla, Daugavmalā uz linu blāķa slaistīdamies, pēk�ņi atceras, ka �heite is Hummerkummer�. Viņi sapērkas tirgū ābolus, tad dodas uz �Iksplanādi� un redz, ka kādam izdevies uzlīst jau gandrīz pa�ā umurkumura staba galā. Lai mazāk slīdētu, kāpējs grū� roku kabatā, kur sabēris pelnus, un ieberzē ar tiem glumo koku. �Vot, kas par prastību!� kurn publika un sāk vainīgo ne�ēlīgi apmētāt āboliem. Arī �anis un Kārla svie�, cik spēka, un �anim gadās liela laime: viņ� trāpa kāpējam �taisni pa purnu� � grade fer Maul, tā ka tas nenoturas, �ļūk zemē un �noveļas kā ķiļķens�. Par spīti �im �aņa varoņdarbam kāds cits tomēr drīz tiek aug�ā un savāc visas labās mantas, to vidū jaunu cepuri, ko viņ� tūliņ uzmauc galvā, veco slaidi nolidinādams skatītāju pūlī. �ai izpriecai beidzoties, puikas dodas aplūkot akrobātus, zobena rijējus, virves dejotājus, svaru cēlējus un citus �skunstniekus�, kas rāda savas mākslas uz Esplanādē saceltām dēļu skatuvēm. Tālākais ceļ� ved uz Vērmaņa dārzu, kur skan jautra mūzika, bet novakarē, krēslai iestājoties, sākas uguņo�ana; �urā, urā, urā!� saucieni, ar kuriem ļau�u drūzma pavada katru raķeti, tad arī iezīmē umurkumura izskaņu.

Vairāk vai mazāk raksturīgus umurkumura tēlojumus varētu citēt ilgi un alla� atrast kādu jaunu detaļu; tomēr �eit pievieno�u vēl tikai kādas aculie-cinieces īsu stāstījumu, kas attiecas uz pagāju�ā gadsimta beigām, kad �ie svētki vairs nenotika Esplanādē, bet gan Jēkaba laukumā. �ī aculieciniece ir mana māte, kuras nostāsti manī jau agrā bērnībā modināja to interesi par umurkumuru, kas nav rimusi vēl �obrīd. Pēc mana jautājuma viņa kādā vēstulē 1956. gadā rakstīja: �Neatceros, cik veca biju, kad piedalījos umurkumurā. Sanāksme notika Jēkaba laukumā, tas ir � aiz Valsts bankas. Tagad tur ir apstādījumi, lai gan tie neaizņem tik lielu platību, kā toreiz izlikās, bet varbūt bankas nams tad vēl nemaz nebija uzcelts. Ir palicis atmiņā, ka sēdēju uz tādām kā kastēm, un visapkārt bija vienkār�i ļaudis: sievietes ar baltiem lakatiņiem, bet vīrie�i laikam svētdienas uzvalkos. Kņada bija liela. Stabs izlikās ļoti augsts, varbūt divreiz vai vēl augstāks nekā telefona stabs, tāds paresns un spīdīgs, it kā ar zaļām ziepēm apsmērēts. Staba galā bija kronis, kurā it kā pereklī atradās iegūstamās mantas. Pār kroņa malu bija nokāries viens bik�u gals. Tas, kur� rāpās pirmais, bija jauns, apaļ�, priecīgs cilvēks, bet tas uzrāpās tikai līdz pusei. Kad sāka slīdēt uz leju, tad publika to apmētāja āboliem, bet viņ� bija veikls � noķēra ābolu, iekoda un nosvieda pūlī. Otrs kāpējs, kuru atceros, bija jauns ar tum�u vaiga bārdu, brūnās drēbēs, ar izmisu�a cilvēka skatu. Tam pie sāniem bija maza tarbiņa, laikam ar smiltīm, kurā viņ� �ad tad iegrūda roku. Tā cilvēka skats man ir iespiedies viscie�āk prātā. Viņ� arī neuzrāpās, bet uzrāpās kāds cits, ļoti viegli un veikli. Kur� tas bija pēc skaita, vairs nezinu. Par latvie�u tautas svētkiem gan umurkumuru laikam nevarētu saukt, vismaz skatītājos bija arī daudz, kā agrāk sacīja, cunftīgu zeļļu, vācie�u�.

3.

Umurkumurā, kādu to iepazīstam augstāk atzīmētajos un vēl citos aprakstos, iz�ķirami vairāki elementi, kas saplūdu�i vienā kompleksā. Pirmkārt, tas ir tirgus, kur pārdod augļus un kārumus. Otrkārt, umurkumurs ir tautas svētki, kuru centrālo momentu veido sacīkste � rāp�anās ieziepētā stabā. Tur aktīvi piedalās tiklab kāpēji, kā daudzie skatītāji, kas viņus kavē, apmētājot ar āboliem vai kastaņiem. Tādā kārtā �eit saskatāmas arī zināmas spēles un rotaļas pazīmes, ko savā poēmā Umurkumurs pareizi uztvēris Aleksandrs �aks, izsaukdamies:

Ai, kas futbols un kas hokejs

Pret �o veco staba spēli!

Staba tuvākā un tālākā apkārtnē risinās citas � gan organizētas, gan spontānas izpriecas,noapaļojot jautro svētku krāsaino un impulsīvo panorāmu. Mēģinot izprast umurkumurā tap�anu un tā paticamo attīstību, ir jāpatur prātā arī vēsturiskas ziņas, kas attiecas � vai ko iespējams attiecināt � uz tā tikko minētajiem atsevi�ķiem elementiem.

4.

Ir diezgan zīmīgi konstatēt, ka vairumam umur-kumura apcerētāju nav bijis nekādu �aubu par tā izcel�anos. It kā kādai inercei pakļaudamies, tie alla� sekoju�i sīkstai literārai tradicijai, kas apgalvo: umurkumurs, kā jau tā vāciskais nosaukums Hun-gerkummer liecinot, svinēts par piemiņu tam, ka briesmīgajos bada un rai�u laikos, kādi Latviju piemeklēja pa�ā 17. gadsimta sākumā, rīdzinieki ar savu pa�aizliedzīgo palīdzību glābu�i no bojā ejas daudz izsalku�o.

17. gadsimta pirmajos trijos gados likās, ka da�ādas sve�as tautas būtu sazvērēju�ās ar dabas spēkiem, lai iznīcinātu latvie�u zemniekus. Zviedru armijas daļas un poļi ar kazaku un tatāru algotņiem sastapās ne tikai kaujās, bet arī laupīja un slepkavoja, maz vērojot, kur� latvietis viņiem draugs un kur� ienaidnieks. Zemnieki mēģināja glābties me�os, un lauki palika neapstrādāti. To, kas �ur vai tur vēl bija iesēts un iestādīts, izmaitāja pārmaiņus salnas un sausums. Badam un karam pievienojās mēris, ta�u �ķiet, ka tie�i bada katastrofa �ai laikmetā bija tik smaga, kā Latvijā nav piedzīvots ne agrāk, ne vēlāk � pat ne Ziemeļu kara gados. Ēda �urkas un maitas, un netrūka arī kanibālisma gadījumu; zvēri un putni plosīja miru�os, kas mētājās gar visām ceļmalām. �ai situācijā radās izmisīga tautas kustība: laucinieki sāka pa priek�u simtiem, pēc tam tūksto�iem plūst uz Rīgu, cerēdami tur atrast palīgu un glābiņu.

Vispirms, 1601. gada beigās, Rīgas tuvumā parādījās bēgļi no Vidzemes, kuri apmetās pie Kubes kalna un Sv. Jura patversmes. Kubes kalns ( to nora-ka 178 5. gadā, ierīkojot Esplanādi) un patversme atradās ārpus pilsētas mūriem; tur, saņemot rīdzinieku atbalstu, bēgļiem kaut kā izdevās pārziemot. Nāko�ā vasara diem�ēl atnesa nevis jaunu ra�u, bet jaunu un vēl dziļāku postu; vidzemniekiem piebiedrojās bada cietēju straumes no Aug�zemes. Nelaimīgie mitinājās zem klajas debess vai Kubes kalna nogāzē izraktās alās; Jura patversmes nabagus un viņu maizes doniņas spēja pasargāt vienīgi karaspēks. Gadījās, ka bēgļi izsalkuma ārprātā uzbruka pat līdzcietīgiem pilsētniekiem, kas nesa viņiem dāvanas. Rezultātā rāte aizliedza privātu labdarību, bet reizē ievadīja � par cik pilsētā eso�ie krājumi to atļāva � pla�a apjoma organizētu palīdzības akciju; uztura devas karavīru uzraudzībā izdalīja pa�u bēgļu izvēlēti �di�vīri� un �desmitnieki�. Vairākiem tūksto�iem �ī akcija nāca par vēlu vai bija par mazu, un tos apbedīja masu kapos Sv. Jura kapsētā, ta�u lielu skaitu rīdziniekiem laimējās uzturēt līdz 1603. gadam, ka tic varēja pamazām atgriezties laukos.

Jautrajā umurkumurā tad nu � izsakoties pazīstamā Kurzemes dzejnieka Ulricha fon �lipenbacha vārdiem � �glābēju un izglābto pēcte�i iemū�oja tiklab �o drūmo laiku, kā Rīgas pilsoņu augstsirdības piemiņu�.

Te tomēr tūliņ jājautā, vai �is da�ādās variācijās tik bie�i izteiktais viedoklis pieņemams bez ierunām. Apsverot visus apstākļus, �ķiet, ka jāatbild būs ne-gātīvi.

Protams, ir saskatāmi vismaz trīs momenti, kas runā par labu umurkumura saistībai ar augstāk skicētajiem notikumiem 17. gadsimta sākumā. Vispirms simptomatisks ir �o svētku vāciskais apzīmējums Hunger kummer, lai gan mēs drīz redzēsim, ka tā etimoloģiskais sakars ar badu un raizēm nav absolūti neapstrīdams. Otrkārt, sevi�ķi nozīmīgs ir fakts, ka umurkumuru zviedru laikos rīkoja kādā Kubes kalna daļā, ko īpa�i dēvēja par Hungerkum-merberg, tātad vietā, kur bija aprūpēti bada cietēji. Kad Kubes kalnu noraka, tad svētki notika turpat izveidotajā laukumā � Esplanādē. Beidzot � visai nopietns arguments ir tas, ka par umurkumura staba cel�anu un tā galā novietotajām balvām rūpējās, kā uzzinām no agrāk citētā apraksta Mājas Viesī un arī citur, Rīgas maiznieku amats. Nav �aubu, ka tie�i maiznieki bija darīju�i ļoti daudz Vidzemes un Aug�zemes bēgļu labā. Viņiem, kā 1846. gadā pamatoti aizrādīja BJgaische Stadtblātter, �vajadzēja būt izmisu�iem, nespējot pienācīgi apgādāt izsalku�os�, bet vēlāk �līksmajos svētkos varēja izpausties viņu pateicība par to, ka posts pārciests un aizvadīts�.

Lai cik svarīgi būtu �ie apsvērumi, tic tomēr atstāj bez atbildes vairākus jautājumus. Galvenais: ja umurkumuru uzlūkojam par atceres svētkiem vien, tad grūti izprotams, kādēļ �ī atcere svinēta ar augļu tirgu un rāp�anos stabā. Te jāpiebilst, ka J. Ju�ke-vi�s savā grāmatā Vecā Rīga (1936) arī staba problēmai teicas atradis atrisinājumu posmā no 1601. līdz 1603. gadam. Kubes kalnā tolaik esot bijis ierakts augsts stabs, kurā kārti trejādi signāli: skuju pu�ķis nozīmējis, ka bēgļi var saņemt uzturu, balts karogs vēstījis kāda jauna rīkojuma izsludinā�anu, sarkans � briesmas un trauksmi. Agrīnajās umurkumura sacensībās kāpēju guvums bijis līdzīgs skuju pu�ķis un karodziņi, un tikai vēlāk tos nomainīju�as dārgākas mantas. Diem�ēl Ju�kevi�s nav minējis savus avotus, un, kamēr tie paliek nezināmi, mums ir pamats apcerēt umurkumura stabu citādā un, kā liktos, vairāk paticamā pieejā.

Paraudzīsimies, ko par umurkumuru ļauj spriest abi tā kopējās ainas zīmīgie elementi � pirmā kārtā tirgus, tad stabs.

5.

Umurkumura aprakstu savā 1841. gadā izdotajā, daudz lasītajā darbā par Baltiju sniedz arī ceļotājs J. G. Kols. Par spīti da�ām aplamībām tur atrodam veselu virkni interesantu faktu, un vienam no tiem varam �eit veltīt sevi�ķu uzmanību. Umurkumura dienās, stāsta Kols, �pilsēta par saviem līdzekļiem paēdina un apdāvina visus, kas cie� badu un raizes. Uz kāda klaja laukuma pilsētas tuvumā klāj galdu, pie kura var mieloties katrs, kas jūt ēstgribu�.

Kā vārdi �bads un raizes� liecina, autoram nav bijis �aubu par to, ka �ai publiskajā mielastā slēpjas 17. gadsimta sākuma posta laiku atmiņas. Lai cik loģisks izliktos tāds uzskats, mums ir norādījumi, ka aplūkojamam paradumam var būt stipri senākas saknes.

Ja vaicājam, brīdi nemaz nedomādami par umurkumuru, vai agrākos gadsimtos Latvijā nebija kāda diena, kad mēdza pamielot un apdāvināt trūkuma cietējus, tad atbildi atradīsim ātri: tas notika Māras tirgos � 15. augustā, ko katoļi svin kā Marijas debesbrauk�anas dienu. �ī para�a pastāvēja ļoti ilgi, un piemēra dēļ ir visai interesanti minēt kādu zīmīgu Māras tirgus tēlojumu, ko uzrakstījis M. Dan-denis un publicējis P. �mits sava pasaku un teiku krājuma 1S. sējumā. Runa te ir par Jaunpiebalgu, un Dandenis raksta: �Uz �o tirgu mūsu tēvi un mātes priecājās kā uz kādām kāzām. Tirgū arvien sanāca nabagi, nosēdās kaut kur garā rindā un skaitīja pātarus. Vispirms tos apdāvināja sievietes par visām lietām ar vilnu, no visām mājas aitām salasītu . . . Kad sievietes bija apdāvināju�as nabagus ar vilnu un ēdieniem, tad nāca vīrie�i ar dzērieniem�.

Kad nu, paturēdami prātā tikko teikto, ieskatāmies vecākajās dokumentārās liecībās par umurkumuru, tad izrādās, ka tas vismaz 17. gadsimta pir-

mājā pusē rīkots tai pa�ā datumā kā Māras tirgi laukos � 15. augustā, Marijas debesbrauk�anas dienā. Rīgas rāte 1651. gadā izdeva rīkojumu, kurā � pārtulkojot latviski sare�ģītos vācu �skrīvera� vārdu kamolus � teikts sekojo�ais: �Tā kā minētā diena (15. augusts) sakrīt ar Marijas tirgu jeb tā dēvēto umurkumuru, tad rāte, brīdinot ar augstu sodu, aizliedz visiem un ikvienam, kas �o tirgu jeb umurkumuru izmanto pirk�anai, pārdo�anai un maiņas tirdzniecībai, minētajā dienā, kura ir grēksūdzes diena, uzturēties kalnā (t. i. Kubes kalnā), tirgoties tur vai citur, bet pavēl �o tirgu atlikt līdz nāko�ai sestdienai�. �ai rīkojumā, kā redzam, nav nekādu aizrādījumu par bada un rai�u atceres svētkiem. Umurkumurs �eit ir tie�i nosaukts par tirgu � precizējot vēl tuvāk, par Marijas resp. Māras tirgu. Ja trūcīgo aprūpe bija vispārēja parādība Māras tirgos provincē, tad nav nekāda iemesla domāt, ka tas pats tirgus Rīgā būtu �ai ziņā bijis izņēmums. Arī Kols, pieminējis nemantīgajiem ļaudīm klātos galdus, atzīmē, ka umurkumurā laikā turīgākie pilsoņi vispār �nododas labdarībai, ziedojot ubagiem un trūcīgajiem�. Protams, to var, ja vēlas, saistīt ar atmiņām par bada gadiem, ta�u drīzāk �ķiet, ka ziedotāji būs � da�s varbūt pats vairs nemaz īsti neapzinādamies � sekoju�i senajai Māras tirgu tradīcijai.

Iz�ķirstot vecus Rīgas kalendārus, konstatējams, ka tirgi Marijas debesbrauk�anas dienā rīdziniekiem biju�i izsludināti arī 1602. un 1603. gadā, tātad tie�i abos tais gados, kad valdīja visbriesmīgākais bads un kad risinājās izsalku�o bēgļu glāb�anas akcija Kubes kalna apkaimē. Ja �ais kalendāros, līdzīgi kā augstāk citētajā rātes rīkojumā, būtu lietots apzīmējums Marijas tirgus jeb umurkumurs, tad nevajadzētu lieku pierādījumu viedoklim, ka mūsu aplūkojamie tautas svētki nesakņojas atcerēs par notikumiem 17. gadsimta sākumā. Tāda dubultnosaukuma tur tomēr neatrodam, un vecākais dokuments, kur sastopams umurkumurā vārds, ir datēts ar 1637. gadu. Āda�u un Daugavgrīvas draud�u locekļi tobrīd, jautāti par dievkalpojumiem, atbildēju�i, ka Daugavgrīvā mācītājs sprediķojot Labren�a dienā (10. augustā), bet Āda�os umurkumurā dienā (13. augustā). Gadu vēlāk Jelgavas zeltkaļi zobojās, ka Rīgā neesot kārtīga gada tirgus, bet vienīgi umurkumurs, kur pārdodot tikai piparkūkas, ābolus, riekstus, bumbierus un ogas. Jelgavnieku izteikums skaidri rāda, ko viņi sapratu�i ar umurkumuru, un arī Āda�u un Daugavgrīvas baznīcēni ar to neap�aubāmi domāju�i Māras tirgu �� sava veida turpinājumu pirmajam rudens tirgum Labren�os. Turpretim nevienā no �īm abām pirmajām liecībām nav runas par umur-kumura sakaru ar bada laikiem.

Pret �o hipotētisko sakaru kādā 1932. gadā publicētā rakstā sevi�ķi kategoriski vērsās P. �mits. Lai gan �ai apcerējumā daudz pretenciozu un pārsteidzīgu spriedumu, da�i autora ielāgojumi tomēr pelnī ievērību. Starp citu viņ� izsaka �aubas par to, ka bada piemiņa būtu svinēta ar jautriem svētkiem. Te nu varētu �mitam atbildēt, ka umurkumuru nesvinēja par piemiņu pa�am 1601./03. g. badam, bet gan tā pārvarē�anai un rīdzinieku cildenajai palīdzības akcijai. Varētu arī aizrādīt, ka umurkumura dalībnieku skaļajā priekā varbūt izpaudās zināms maģisks nolūks � atbaidīt badu un raizes, glu�i kā citur Eiropā primitīvos teātra uzvedumos ar pārspīlētu, burlesku jautrību cerēja atbaidīt mēri. Ta�u īsti �ie apsvērumi mūs neapmierina, kamēr lieta top daudz skaidrāka, ja atceramies atmosfairu, kāda valdīja Māras tirgos. Raksturodams �os tirgus 16. gadsimtā, it zīmīgas ainas sniedz chronists Baltazars Rusovs. Līksme, klaigas, dziesmas, dejas, dzer�ana un kau�anās � tie ir �atslēgas vārdi�, ap kuriem koncentrējas viss viņa tēlojums. Lai gan Rusovs galvenā kārtā runā par Igaunijas apstākļiem, tirgu panorama būs mutatis mutandis tāda pati bijusi arī latvie�u novados. Rīdzinieki varbūt izturējās savaldīgāk, tomēr nebēdīgā līksmība un intensīvā �stiprinā�anās� ar dzērieniem, par ko �ēlojas vairāki umurkumura aprakstītāji, vairāk saskan ar vecajiem Māras tirgu paradumiem nekā ar �bada un rai�u� atceri.

Tādā kārtā mums līdz �im izdevies konstatēt jau vairākus momentus, kas norāda uz cie�ām saitēm starp umurkumuru un 15. augustā rīkotajiem Māras tirgiem. Citētie 17. gadsimta pirmās puses un vidus dokumenti runā glu�i nepārprotamu valodu;

Rusova sulīgais apraksts liecina, ka tas, kas notika Marijas debesbrauk�anas dienā, nebija tirgus vien, bet reizē arī pla�i tautas svētki � tie�i tāpat kā umurkumurs; beidzot zināmus secinājumus pieļauj arī iepriek� aplūkotie nabagu mielasti. Ta�u raizes mums joprojām sagādā vācie�u runas par �badu un raizēm�, par Hunger kummer. Kādēļ gan Marijas debesbrauk�anas dienā rīkotam tirgum Rīgā būtu dots �is neparastais nosaukums?

Pareizā atbilde, man liekas, būs tā, ka �is apzīmējums tirgum piekabināts sekundāri un ka tajā tie�ām glabājas atmiņas par izsalku�o bēgļu ēdinā�anu tai Kubes kalna daļā, ko vēlāk dēvēja par Hungerkum-merberg. Turpretim noteikti es vēlētos noraidīt viedokli, ka pats tirgus līdz ar tautas svētkiem nav vecāks par 17. gadsimta pirmajiem desmitiem un ka tas īpa�i iedibināts vienīgi �bada un rai�u� atcerei.

Te tūliņ var piemetināt, ka da�i vācu un latvie�u pētnieki, sevi�ķi P. Vents un P. �mits, atvirza ne tikai tirgu, bet arī tā nosaukumu krietni tālākā pagātnē par 17. gadsimtu. Ir tiesa, ka vairums Rīgas vācu senrakstu min nevis Hunger kummer, bet konsekventi lieto formu Hummerkummer. �ī konsekvence devusi ieganstu uzsvērt, ka saliktajam vārdam meklējama cita etimoloģija nekā �bads un raizes� vai �bada bēdas� u. tml. Atturoties no sīkākiem pārspriedumiem, atzīmēsim �eit vienīgi pa�u interesantāko hipotēzi. Par hummer vācu mutē var būt pārvērties lībie�u umār � ābols, kas, radot humoristisku atskaņu, savienots ar kummer�vācu Kom-merz (tirdzniecība) sagrozījumu. Tirdzniecībai ar āboliem umurkumurā ietvaros, kā zinām, tie�ām bija izcila vieta, un arī vecākos latvie�u laikrakstos tas jo bie�i dēvēts par ābolu tirgu vai ābolu svētkiem. P. �mits atzinis �os vērojumus par pietiekamiem, lai izteiktu pārliecību, ka umurkumurs cēlies jau tais laikos, kad Rīgā vēl skanēja lībie�u valoda. �Pa�i lībie�i�, viņ� raksta, �gan laikam �os svētkus nebūs tā nosauku�i. Bet �o vārdu jau ir uzglabāju�i tikai vācie�i un latvie�i, kas joku dēļ gan būs tī�ām meklēju�i atskaņas, maz interesēdamies par valodas pareizību�. Ja arī mums tāds ieskats liktos pārdro�s, tad tomēr jāatgādina, ka umurkumurā vāciskā nosaukuma etimoloģija joprojām nav dro�i noskaidrota. Hummerkummer, aizrāda vācu filologi, ir pavisam mīklaina forma, bet Hungerkummer tik savāds un reti sastopams savienojums, ka jābrīnās, kā tas varējis kļūt par apzīmējumu populāriem tautas svētkiem.

Akceptējot seno Māras tirgu saistību ar umurkumuru, mēs nedrīkstam aizmirst kādu faktu, ko nācās uztvert tikko pabeigtajās etimoloģiskās piezīmēs: umurkumurs bija augļu, galvenā kārtā ābolu tirgus, tātad �aurāks pirkumu izvēlē nekā Māras tirgi provincē. To, kā atcerēsimies, ironiski aizrādīja Jelgavas zeltkaļi 1638. gadā, un tāds pats raksturs umurkumuram palika vienmēr. Par īsta gada tirgus trūkumu Rīgā jelgavnieki zobojās nevietā: uz tādiem aizrādījumiem bija labi atbildējis jau kāds 16. gadsimta chronists, izteikdamies, ka Rīgā, paldies Dievam, esot gada tirgus katru dienu. Tā sapratīsim, ka umurkumuru rīkoja nevis kādas saimnieciskas nepiecie�amības, bet citu iemeslu dēļ.

15. augustā ļaudis pulcējās ne tikai Māras tirgos, bet katoļiem tā bija arī lauku un dārzu augļu iesvē-tcs diena. Ja nu visas agrīnās ziņas uzsver, ka umurkumurs noticis �ai datumā � un nevis trīs reizes kā vēlākos laikmetos, tad nemaldīsimies, apgalvodami, ka tas savā veidā iezīmēja �īs viduslaiku tradīcijas turpinājumu. Tie bija svētki, kuros izpaudās prieks par pirmajiem augļiem un par bagātā rudens tuvo�anos. Kā Vidzemē un Kurzemē luterāņu baznīcai un administrācijai līdz pat 19. gadsimtam nebija izdevies izskaust daudzas para�as, kas sakņojas katoļu kultā, tāpat tas �ai gadījumā būs bijis arī Rīgā.

Vairojoties krievu iedzīvotāju skaitam, umurku-mura augļu tirgum zināmus impulsus deva pareizticīgie, kas Kristus apskaidro�anas dienā, 6. augustā (pēc v. st.), svin savu augļu iesvēti. Te vēlreiz varam paklausīties, ko stāsta J. G. Kols, kas, Rīgā uzturēdamies, vērojis arī �os krievu svētkus un apcerējis tos līdzās umurkumuram. �Visas augļu �ķirnes, kas tai laikā jau nogatavoju�ās � agros ābolus, plūmes, bumbierus u.t.t., saved kopā lielos vairumos, un augļu pārdevēji sē� garās rindās gan tirgos, gan ap baznīcām�, raksta Kols. �Krievi domā, ka esot kaitīgi ēst augļus pirms �īs dienas (atskaitot ogas, ķir�us u. tml.), lai cik tie nobriedu�i; turpretim pēc tās viņi drīkst tos ēst, lai cik tie zaļi. Visi stiepj sev līdz ābolus un bumbierus �nes tos aizsaiņos un maisos uz baznīcām. Tur notiek dievkalpojums, pēc kura beigām ļaudis izkrauj savus augļus uz �ķīvjiem un autiem ir baznīcā, ir tās priek�ā, izveidodami divas garas rindas un vidū atstādami brīvu ceļu. Tad �īs rindas apstaigā priesteri, dziedādami un visu slacinādami ar svētīto ūdeni. Kad augļi apsvētīti, visi līksmi ko� tajos un drūzmējas ap baznīcām un ielās, mielodamies ar āboliem, plūmēm, medu un pienu. Bērni tagad drīkst ēst tikdaudz augļu, cik tiem lien, jo kaut kas iesvētīts vairs nespēj viņiem kaitēt. Pat zīdaiņiem sniedz pa brangam bumbierim, un cilvēki, ābolus grauzdami, plūst iek�ā un ārā pa vaļējām dievnama durvīm. Nabagi iegūst veselas kules bumbieru un citu ēdamo, un visi ir jautri, baudot Pomonas krā�ņās balvas. Kā redzams, �ī krievu augļu iesvēte it labi sakļaujas ar umurkumuru, ciktāl abi saistīti ar mielo�anos. Tomēr laika gaitā, ņemot vērā krievu iedzīvotāju pastāvīgo pieaugumu, umurkumura jēga pārgrozīsies, un abi sakusīs vienos svētkos�.

Te vēl jāpiebilst, ka Kols, kura darbā vispār vietumis pavīd pseudoklasiciskās mitoloģijas atblāzma, piemin Pomonu � seno romie�u augļu dievieti � ne tikai augstāk sniegtajā citātā, bet arī domā, ka ��ī krieviskā augļu iesvēte atgādinājusi Pomonas svētkus�. Tas ir patvaļīgs pieņēmums � pirmā kārtā jau tādēļ vien, ka par to, kā norisinājās �ie romie�u svētki � Pomonalia, saglabāju�ās tikai pavisam trūcīgas un neskaidras ziņas.

Turpretim līdzības starp līksmes apdvesto pareizticīgo augļu iesvēti un umurkumura jautro augļu tirgu ir acīm redzamas; kopējs moments ir arī labdarība � nabagu apdāvinā�ana. Ta�u gandrīz lieki piezīmēt, ka �ie krievu svētki nekādā ziņā nav biju�i rīdzinieku paraugs: pareizticīgo baznīca Rīgā kaut cik rosīgāka kļuva ne agrāk kā 18. gadsimta otrā pusē, kad umurkumurs bija jau sen nostabilizējusies tradicija.

No otras puses, daļēji īstenojās Kola paredzējums, ka krieviskā augļu iesvēte pakāpeniski sakusī�ot vienos svētkos ar umurkumuru. Tikko atzīmētais pa-rallēlisms abu �o svētku raksturā panāca, ka tie it kā apvienojās vienā ciklā. Uz to starp citu norāda arī agrāk citētā Reinberga un Dinsberģa poēma, kur vispirms minēta krievu �āboļ-diena� un tad, kā tās turpinājums un kulminācija, trīsreiz atkārtotais umurkumurs. Zīmīgi arī tas, ka � senajam, ģenu-īnajam Rīgas umufkumuram izbeidzoties 190Ī. gada revolūcijas paisumā � to vēl mēģināja pārņemt un atdzīvināt krievi, rīkodami līdzīgas izpriecas savā rajonā � Maskavas priek�pilsētas Sarkanajā kalniņā, tā dēvētajā �Krasnajgorkā�. �ai vietai, kā pats atceros no daudziem nostāstiem, bija visai nelāga slava kā latvie�os, tā vācie�os. Pat Daugav-malas �aņa dziesmās uzsvērts, ka �anis un biedri biju�i gatavi cīņai, tiklīdz ar acīm un degunu pamanīju�i

Schuliks echte, von de Gorka, Un sc stinken nach Machorka.

īstie rīdzinieki �ais � kā mana vecāmāte teica � Maskavas �puor�tata� svētkos piedalīties vairs nevēlējās, un tic bija slavenā Rīgas umurkumura skumīgā izskaņa.

6.

Tikko pabeigtās analizēs ļāva mums ieskatīt, ka umurkumuram bija rudens ra�as svētku raksturs. Atliek jautāt, vai arī pati galvenā tā �atrakcija�, rāp�anās stabā, nav skatāma līdzīgā perspektīvā. No agrāk citētajiem J. Ju�kevi�a apgalvojumiem izrietētu, ka �ī sacensība bijusi kaut kas specifiski rīdzi-niecisks un ka tā attīstījusies no zināmām para�ām 1601./03. g. bada laikos. Te nu tūliņ jāaizrāda, ka tā bija pazīstama arī citur Latvijā � piemēram, Ķemeros, kur nekad nav organizēta kāda pla�āka bada cietēju aprūpe un nekad nav tiem signālizēts ar staba galā uzvilktu skuju pu�ķi vai karodziņiem. Ja arī mēs atzītu, ka ķemernieki rāpās stabā, sekodami rīdzinieku paraugam, tad tomēr Ju�kevi�a stāsts liedz izprast, kā gan taisni tāds pats paradums var būt konstatējams daudzās Eiropas zemēs, tālu aiz Latvijas robe�ām. Spriest �ai sakarā par aizguvumu no Rīgas liktos pārāk fantastiski � un tas nav arī nepiecie�ami, jo umurkumura staba provenience ir saskatāma pietiekami gai�i.

Par izejas punktu �eit atzīstams t. s. maija stabs jeb maija kārts, ko Vācijā, Zviedrijā, Francijā un citur izgrezno un iestātā zemē da�ādos datumos pavasara pusē vai, kā tas parasts zviedriem, vēl Jāņos. Ap krā�ņo un zaļumiem apvīto kārti, kuras pirmatnējais mērķis ir nodro�ināt auglību un svētību vietai, kur tā celta, tad norisinās tautas izpriecas. Nereti �is stabs, paveicis savas funkcijas pavasarī un vasarā, pārvēr�ās �ra�as kārtī�. Vācie�i te runā par Erntemai jeb Harkelmai, fran�i par bouquet de woisson. Laukos �ī staba galā parasti novietots vainags, kas vīts no pēdējā labības kūļa vārpām; tāpat pārējie greznojumi simbolizē bagātu, svētītu rudeni. Līdztekus, it īpa�i pilsētās, radās mazliet citāds staba tips. To gan joprojām rotāja ar ra�as simboliem, ta�u pa�ā virsotnē piekāra vīna pudeles, desas, drēbes, naudu, un zēni rāpās �īm mantām pakaļ. Nāko�ajā stadijā no �īs para�as izveidojās organizēta izprieca un sacensība, pie kam stabu ieziepēja, lai dalībniekiem būtu grūtāk uzrāpties. Ja tāda īsos vilcienos bija maija un ra�as kārts evolūcija Rietumeiropā, tad mums nav iemesla �aubīties par to, kā radies � dro�i vien no Vācijas nākdams � umurkumura stabs Rīgā.

Diem�ēl nav iespējams noteikti konstatēt, vai stabā kāp�ana ar umurkumuru bijusi saistīta vienmēr, vai arī ieviesusies jaunākā laikā. Katrā ziņā par to dzirdam visu 19. gadsimtu, kura vidū � tas ir vēl kāds vērā liekams fakts � pārējos kāpējus reiz pārspējusi kāda sieviete. Bez staba galā iegūtajām lietām viņa saņēmusi smalku zīda lakatu, ko tai pasniedzis policijas priek�nieks.

Nobeidzot �o kultūrvēsturisko ekskursiju, mums būs jāaitzīst, ka Rīgas umurkumurā gan slēpās arī atceres par bada laikiem 17. gadsimta sākumā, bet ka tās �ais svētkos veidoja samērā jaunāku slāni. Umurkumurā saknes meklējamas Marijas debesbrauk�anas dienas tirgos un katoliskajās augļu iesvē-tēs, un tā izcel�anās tādējādi atvirzāma līdz viduslaikiem. Ja gribētu pavisam īsi raksturot umurkumuru, kāds tas mums parādās daudzajos 19. gadsimta tēlojumos, tad es teiktu, ka tas bija laukos ierasto ra�as svētku pilsētniecisks variants.

1^.īdzinieku ieradums pavadīt vasaru ārpus pilsētas ieviesās un nostiprinājās tais aptuveni 100 gados, kas �ķir Lielo ziemeļu karu no Napoleona kariem. Lai saulainās dienās varētu �atdusēties pie dabas krūts�, mazāk mantīgie pilsoņi labprāt pārlaida naktis un lietainās stundas ne tikai latvie�u zemnieku mājās, bet pat rijās un �ķūņos, kur tie mēbeļu trūkuma dēļ �gulēja kā avis kūtī� un kur viņus �briesmīgi koda odi, blusas, mu�as, circeņi un citi kukaiņi� (J. K. Pctri). Bagātnieki, protams, vēlējās vairāk komforta, un tā pakāpeniski ap Rīgu izauga veseli puduri villu un tā saucamo mui�iņu (Hdfchen). Tādas atradās gan Biķerniekos, pie Juglas ezera un Ganību dambja rajonā, gan Grī-ziņkalna smil�u pauguros un Pārdaugavā � Āgenskalnā, Torņakalnā, Zasulaukā. �īs mui�iņas nereti bija ļoti grezni iekārtotas, un mēdza teikt, ka viss svarīgais, kas Rīgas sabiedriskajā dzīvē notiekot vasaras mēne�os, notiekot mui�iņās. Jāpiebilst, ka vienā no tām � Grāfenheidē pie Juglas, 1765. gadā uzturējās Herders un piedzīvoja, kā viņ� pats vēlāk uzsvēra, jaukāko vasaru savā mū�ā. Herders piedalījās arī latvie�u Jāņu vakarā, klausījās līgo�anu un vēroja dejas, un �is vakars deva pirmo impulsu viņa varenajam tautas tradiciju �atklājēja� un interpreta darbam.

Sākot ar 19. gadsimta vidu, iestājās mui�iņu regress. Pa daļai tās �izspieda� pastiprināta zemes kultivācija un jaunu dzīvojamo kvartālu ra�anās; tāpat īpa�nieki atzina, ka var savu naudu izmantot lietderīgāk, nekā ieguldot mui�iņās, kas nesagādāja reāla ienākuma. Vēlīna un zobgalīga �īs �senās godības� atbalss pavīd Mērnieku laikos � �vauksta, krodzinieka un Pietūka Krustiņa sarunā. �vauksts (krodziniekam): �Es grib fārcn auf mein � mein � villā. Her volgeboren Krusting Pctak, vi is villā auf baurisk?� Krustiņ�: �Villa ir italjēniski ciems, bet pie mums sauc par villā skaistas vasaras mui�iņas un arvienu pilsētu tuvumā�. �vauksts (krodziniekam): �Tad dzird: es brauks uz sav vasar mui��.

Līdzās tikko minētajiem, bija vēl cits, varbūt vissvarīgākais iemesls mui�iņu un ārpilsētas villu panīkumam: rīdziniekus, no Rietumeiropas nākdama, aizrāva sajūsma par dzīvi jūrmalā un jūras ūdens dziednieciskajām īpa�ībām, kam piedēvēja

gandrīz vai burvīgu spēku. ��ai zemē�, rakstīja J. G. Kols 1841. gadā, tēlodams Baltijas peldvietas, �uzticība jūras peldēm ir tik liela, ka ārsti tās ieteic tikpat kā pret visām iespējamām kaitēm. Tādēļ daudzi, lai gan īstā peldsezona uzskatāma par pabeigtu ar augusta sākumu, turpina peldes vēl �ai mēnesī, kad reizēm tik auksts, ka uz plūdmali dodas biezos vatētos mēteļos un istabas jau kurina. Tomēr �īs peldes ieskata par veselīgām, un ir izvirzīta pat teze, ka visas slimības, kas iegūtas peldoties, arī pazūd peldoties, tāpēc peldē�anos jūrā neliek pārtraukt ne reimatisms, ne zobu vai galvas sāpes � visu to izbeidz dziednieciskais sālsūdens�. Bez tam dzīve jūrmalā bija lētāka un pieejama pla�ākām aprindām. Tā mui�iņas ātri nogrima aizmirstībā, kamēr pirmā kārtā zvejniekciemi, tad agrāk neievērotā, kāpainā un priedēm apaugusī zemes strēmele starp Lielupi un jūru kļuva rīdziniekiem par galveno vasaras atpūtas vietu.

Vissenākā peldvieta Rīgas jūras līcī � vienādā vecumā ar mui�iņām � laikam gan ir Plieņciems. Jau 173 8. gadā turp brauku�i peldēties Kurzemes mui�nieki, bet 1810. gadā tam pievērsās visas krievu un baltie�u �labākās sabiedrības� vērība: Plieņ-ciemā se�as nedēļas uzturējās Aleksandra I sieva � cariene Elizabete. Lai viņa ērtāk nokļūtu liedagā, cauri kāpām izraka īpa�u ceļu; carieni ūdenī vedu�as divas latvie�u saimnieces no Plun�u mājām, katra par to saņemdama zelta gabalu. �ai laikā Plieņciemā notika krā�ņi mielasti, zaļumu svētki, izbraukumi; vakaros tēju dzēra speciāli celtā astoņas asis augstā tornī, ko dēvēja par Belvederu. Peldsezonu pabeigusi, Elizabete vēl karietē nobrauca gar jūrmalu līdz pat Buļļiem.

Sen peldviesi apmeklēju�i arī Engures ciemu, kur 17. gadsimtā, kā zināms, atradās paprāvs hercoga Jēkaba dzelzs ceplis. Latviesti Avīzes 1826. gadā no turienes ziņoja: �Jau vairāk nekā 40 gadi ir, ka tā pēr�ana jeb mazgā�ana jūras ūdenī mūsu jūrā cēlusies un ik gadus nav mitējusies�. Tāpat sālsūdens cienītāji apmetās Ap�uciemā, Lapme�ciemā, Kauguros, ta�u neviens no �iem zvejniekciemiem nespēja izturēt ilgāku sacensību, kad sāka uzzelt Rīgas jūrmala. Vārgākus ļaudis un tos, kas meklēja dziednieciskus brīnumus, atvilināja arī Ķemeri ar saviem sēravotiem un peldu iestādēm. Kādreiz daudzinātajā Plieņciemā 1912. gadā vairs bija tikai ap 10 vasarnīcu, kurās pāris nedēļu pavadīja to īpa�nieki.

Ziņas, kas vecākajos vēstures avotos sameklējamas par vēlāko Rīgas jūrmalas territoriju, ir skopas un sausas, un tās politiskā vēsture līdz 19. gadsimtam kontūrējama da�os teikumos. Tā piederēja pie Livonijas ordeņa valsts līdz 1561. gadam, pēc kam Gothards Ketlcrs to iekļāva Kurzemes hercogistē. Hercogs Jēkabs ierīkoja tirdzniecības nometni Bulduros, bet nereālizēts palika viņa nodoms rakt kanālu, kas pie�ķirtu Lielupes ceļam tie�u izeju uz jūru pie Slokas. Jēkaba projekti jūrmalā modināja asu neuzticību Rīgā un Stokholmā, un konflikta draudos hercogistei nācās cedēt �o novadu zviedriem. Vieno�anos, kas bija fiksēta arī Olivas mierlī-gumā, tomēr neicdzīvināja, kamēr 1783. gadā to pēk�ņi �atcerējās� Vidzemes jaunie valdnieki � krievi un anektēja jūrmalu vēl priek� hercogistes galīgās inkorporācijas. Tādā kārtā upenieki, kā mēdza dēvēties Lielupes krastu apdzīvotāji Rīgas jūrmalā un Slokas pagastā no vienas, Salas un Babītes pagastā no otras puses, oficiāli kļuva par vidzemniekiem. Ta�u, sen kalpoju�i hercogiem, viņi joprojām ieskatīja sevi par kurzemniekiem � cildināja �zelta Kurzemi�, bet Vidzemi saukāja par nabadzi un tās ļaudis par vergiem.

Tā kā liesā zeme maz derēja lauksaimniecībai un me�us upeniekiem liedza izmantot mui�nieki, viņu galvenā nodarbo�anās bija zveja. Tā deva diezgan prāvu peļņu, un ik rudeni, kad Lielupē sākās īstā zvejas sezona, notika tā saucamās upes kāzas, kuras jau iepriek� izziņoja mācītājs no kanceles. �ais kāzās lietotā nesaudzīgā metode bija �purgā�ana� jeb ,,kla-berjakte�. Liels skaits laivu cie�ā virknē lēnām brauca pa upi; zvejnieki, klabinādami un dauzīdami airus, biedēja zivis un dzina tās tīklos. Līdzās un sānos viņiem īrās citas, karogiem un vītnēm greznotas laivas, kurās sēdēja mūzikanti un novada tiesne�i. Kad upe norādītajos posmos bija izzvejota tuk�a visā platumā, kāzas turpinājās krogos un pa-

rasti ilga � dienās �purgājot�, vakaros iedzerot un dejojot � trīs dienas.

Upenieki, visvairāk sievietes, samērā pla�i nodarbojās arī ar dārzkopību, un tam bija izcila nozīme Rīgas apgādē ar saknēm. �Rīgas sakņu tirgu�, 1843. gadā rakstīja Kaspars Biczbārdis, �vēl �obrīd pārpludina upenieki, un rudeņos turienes kuģu piestātnē nedēļām ilgi redz ļoti daudz lielāku un mazāku laivu no Lielupes, kas pieved biezi apdzīvotajai pilsētai visda�ādākos dārzaugus ziemas uzturam�. (Biezbārdis pats, kā zinām, dzimis Slokas draudzē, un viņa tēvam piederēja vairākas liellaivas.) Autors reģistrējis 24 dārzeņu sugas, ko audzina aplūkojamā apgabalā, piemetinot, ka saraksts vēl nepilnīgs.

Par pa�u svarīgāko upenieku nopelnu Biezbārdis atzīst to, ka viņi ievērojami sekmēju�i transporta un tirdzniecisko sakaru attīstību starp Kurzemi un Rīgu. Viņi bie�i apbraukāja Kurzemes tirgus �

platajā joslā starp lei�u Jani�ķiem vienā un Kandavu, Sabili, Talsiem otrā pusē; īpa�i viņi pirka kvie�us un smalkākas miltu �ķirnes, ar kurām gadu desmitiem apgādāja visas Rīgas maiznīcas. Bija dzirnavas, kas strādāja gandrīz tikai upenieku vajadzībām. Tāpat labi atmaksājās pre�u pārvadā�ana pa Lielupi rīdzinieku uzdevumā.

Laikmetā, kad sāka veidoties Rīgas jūrmalas peldvietas, 19. gadsimta 20-os gados, upenieku saimnieciskā rosme bija stipri apsikusi. Kurzeme pārdeva labību Rīgai tie�i, bez starpniekiem; tirdzniecību ar miltiem bija pārņēmusi Rīgas dzirnavnieku cunfte, bet transportu arī pa Lielupi veica labāk organizētie Daugavas laivinieki. Tā peldviesi gadsimta pirmajā pusē jūrmalā sastapa ne tikai pieticību, bet nereti pat smagu trūkumu. Var sacīt, ka tolaik upeniekiem atriebās viņu citreizējā augstprātība, paļājot Vidzemi par nabadzi.

Kā senā, tā nesenā pagātnē Rīgas jūrmalai arvien bijis jācie� no kariem � visvairāk, protams, no triecieniem, kas tēmēti tās �galvai�, pa�ai Rīgai. To ļauj noprast jau agrīno chroniku un dokumentu topogrāfiskie dati; sākot ar Napoleona karu laikmetu, materiāls top vienmēr pla�āks. 1812. gadā visā upenieku territorijā valdīja drud�aina militāra rosība, jo prū�i, tobrīd fran�u sabiedrotie, spiedās pret Rīgu arī no Kalnciema un Slokas puses. Lielupē patrulēja krievu un angļu lielgaballaivas, to izmantoja karaspēka un iero�u transportam. Kontradmirālis A. Mollers 17. septembrī ziņoja Krievijas jūrniecības ministram: �Sekodams uzbrukuma plānam, ko man piesūtīja ģenerālleitnants �teinheils, es �ī mēne�a 14. dienā ar lielgaballaivām un bruņotām airu laivām devos uz aug�u pa Lielupi līdz Bulduriem, kur mēs pārcēlām savus kājniekus upes otrā krastā; 15-tā nonācām līdz Dubultu krogam, 16-tā līdz Slokai, ko ienaidnieks bija atstājis bez pretestības�. Līdzīgu piezīmju oficiālos ziņojumos, virsnieku dienas grāmatās un memuāros ir krietna tiesa. Da�uviet uzslavēti latvie�u lo�i, tie pa�i upe-nieki, kas esot apliecināju�i gan izmaņu, gan patriotismu.

Ar zināmu pamatu var pieņemt, ka tie�i 1812. gada kar� ļaudīm �atdarīja acis�, lai tie ieraudzītu Rīgas jūrmalas jaukumu. Divus gadus vēlāk dzirdam par pirmajiem vasarniekiem Dubultos: tur apmetu�ies vairāki pēterpilie�i, un tur veseļojas arī cīņās pret fran�iem ievainoti ģenerāļi un pulkve�i. �ķiet, ka uz �o atpūtai piemēroto vietu vismaz pēdējiem būs norādīju�i kara biedri, kas � kā kontradmirālis Mollers un viņa �tābs � savulaik operēja starp Bulduriem un Sloku.

Tai pa�ā 1814. gadā, no Rīgas mūriem nākdams, pa lielceļa smiltīm uz Dubultiem īrās kāds pajūgs, kas veda � atjautīga komentātora vārdiem runājot � �Rīgas jūrmalas Kolumbu�. Braucējs bija Dāvids P. Vents � mācītājs, redaktors, �akls sabiedrisks darbinieks � un reizē pirmais noteikti apzinātais rīdzinieks, kas ievadīja vēlāk tik izplatīto �modi� katru gadu vasaras mēne�us pavadīt jūrmalā. Gan jāpiemetina, ka tolaik Vents piemita Rīgā tikai starplaikiem; no 1812. līdz 1820. gadam viņ� bija mācītājs Salas draudzē � tātad, domājams, paspēja pienācīgi �izlūkot� apgabalu viņpus upei, iekām ieradās tur kā �Kolumbs�.

Ar jūrmalu tai laikā saprata tikai Dubultus. Par to, kā cēlies �is nosaukums, uzskati dalās. Ir dokumentāra liecība, ka 1533. gadā tai apkārtnē dzīvojis zvejnieks un krodzinieks Dubelts; ta�u citos senrakstos pavīd arī formas �Dubble� un �Dubbcl-zeem�, kādēļ, daļa pētnieku atzīst, ka pamatā te meklējami �dubļi�. Kā krievu augstajiem virsniekiem, tā Ventam un viņa sekotājiem Dubultos nācās samierināties ar visai primitīviem apstākļiem zvejnieku un zemnieku mājokļos. Daudzi �ēlojās, saukāja jūrmalu par Sabaras tuksne�a meitu, rudenī solījās tur ne mū�am vairs nerādīties. Un ta�u, kad pienāca atkal vasara, atgriezās nevien pa�i pēlēji, bet atveda līdz vēl arī citus viesus. Drīz pietrūka pajumtes; turīgākie zemnieki ātri ieskatīja, ka pilsētnieku �jaunā mode� teicami papildinās viņu ienākumus, un steidzās celt īpa�as vieglas ēkas izbraucējiem. Līdztekus radās krā�ņas un komfortablas bagātnieku vasarnīcas: apskau�ams paraugs pārējiem te ilgi bija Barklaja de Tolli ģimenes villa.

Ta�u visumā komforts vēl ilgi bija izņēmums. To, kā dzīvoja 19. gadsimta pirmajos desmitos vidusmēra vasarnieki viņpus un, protams, arī �aipus Slokas, spilgti raksturojusi peldvietu apceļotāja Johanna Konrādi: �Ar ļoti retiem izņēmumiem pat mantīgi peldviesi nevarēja dzīvot citādi, kā vien melni piekvēpu�ajās zemnieku mājās, kur ziemu uzturējās visa saime un kas mud�ēja aiz da�ādiem kukaiņiem. Tādēļ, ja vien bija iespējams, uz paredzēto mītni iepriek� nosūtīja kādus ļaudis, kas nomelnēju�ās sienas apmeta kaļķiem, tā radot vismaz ārēji tīrāku iespaidu. Tas tomēr drīz nozuda, jo peldsezonas laikā pa�i viesi drupināja trauslo apmetumu ar katru pieskārienu. Zemnieki izvācās ne tikai no dzīvojamās ēkas, bet arī no klēts, kas �ai gadskārtā stāvēja tuk�a. Pagalmu noslaucīja un uzposa, pie durvīm nolika da�as meijas. Kāda atstatāka būda, kur ziemā glabāja zvejas rīkus, mēnesi kļuva par saimes mitekli. Bērniem, kas vasaru skraidīja apkārt puspliki, pavēlēja rotaļāties citur. Vienīgi cūkas, pieradu�as pie draudzīgās sadzīves sētā, negribēja pakļauties jaunajai kārtībai un pastāvīgi pinās pa kājām cienīgajiem viesiem. Tad ar izplestiem palagiem un pienaglotiem dēlī�iem iekārtoja jauno mājvietu. Laimīgs jutās tas, kam izdevās iegūt lieto�anā tikko izmazgātu skapi vai nelielu pieliekamo telpu. Zemnieku istabas lielais galds tapa par viduspunktu iemītnieku sanāksmēm. Ap to bija novietoti soli, uz kuriem sēdēja, vai nu atspie�ot muguru pret logu ar tā blāvajām mazajām rūtīm, vai otrādi � raugoties ārā gan pagalmā, gan saulespuķēm, magonēm un nezālēm pieaugu�ajā dārziņā�.

Lai nokļūtu jūrmalā, vasarniekiem līdz 1824. gadam vajadzēja uzņemties ievērojamas grūtības � vēl blakus tām, kas �ā vai tā gaidīja Dubultos. Trūka satiksmes � pa smil�aino, vāji kopto ceļu bija jābrauc privātos pajūgos, pie Vārnas kroga �ķērsojot Lielupi uz plosta. Kāds aculiecinieks �ai sakarā -� laikam gan nepārspīlēdams, lieto vārdus �briesmas� un �uzupurē�anās�. Pārceltuvēm Buļļu un Bulduru rajonā biju�i mainīgi likteņi, un tās atradu�ās da�ādos punktos: 18. gadsimtā ceļotājiem nācās celties pāri pat divreiz � pār Buļļupi un tad pār Lielupes grīvu. Visagrākais dokuments, kur minēta Lielupes pārceltuve, ir no 149 5. gada 10. marta, kad ordeņa mestrs Valters P'letenbergs izlēņoja Johanam Buld-ringam zemi līdz ar prāmi (ver) pie Buļļiem, piemetinot, ka Buldrings drīkst �pēc veca ieraduma un parastajā veidā ņem/ vienu �iliņu par zirga un vienu �iliņu par ratu pārcel�anu�. Ja Pletcnbergs atsaucas uz vecu ieradumu, tad prāmis pie Buļļiem dro�i būs lietots jau 14. gadsimtā: �ai un otrai, laikam vēl vecākai pārceltuvei (Jāņaraga sēklī pie Slokas) bija vītāla nozīme satiksmē ar Kurzemi un Vāciju. 1516. gadā Pletenbergs izlēņoja Buldringam krogu pie Lielupes, tagadējos Bulduros, ar nosacījumu, ka viņam jādod pajumte ceļotājiem. Kā redzams, Buldringa vārds vēl �obaltdien saglabājies Bulduru nosaukumā. Buļļos savukārt 15. gadsimtā atradās kāda Johana Bulles lēņu mui�a, ko tai pa�ā 149 5. gada martā ieguva Buldrings.

1824. gadā notika divi svarīgi satiksmes uzlabojumi. Pirmkārt, iekārtoja jaunu, labāku pārceltuvi pie Bulduru mui�as; otrkārt, izbraucējus sāka pārvadāt dili�anss, ko mēdza dēvēt par �Noasa �ķirstu�. Iesākumā tas gāja tikai sestdienās turp, pirmdienās atpakaļ, bet vēlāk �ādā kārtībā: sestdienās pl. 2 un 6 pēc pusdienas no Rīgas uz Dubultiem, svētdienās pl. 8 vakarā un pirmdienās pl. 6 no rīta no Dubultiem uz Rīgu. Biļetes bija dārgas � katrs brauciens maksāja rubli. Tomēr ģimeņu tēvi, kuru sievas ar bērniem dzīvoja jūrmalā visu vasaru, labprāt atļāvās �os �vīkenda� izdevumus, un dili�anss vienmēr bija pārpildīts.

�Noasa �ķirsts� brauca nepieturēdams līdz Pūpes krējumkrogam (tagadējās Babītes stacijas apkaimē), kas bija slavens ar savām gardajām krējuma kūkām. Tur pasa�ieri izkāpa un atspirdzinājās, pēc kam turpināja ceļu līdz nāko�ai pieturai � Bulduru pārceltuvei. Lai gan dili�ansam bija priek�roka, pie plosta reizēm radās smagi sastrēgumi, un braucēji � vēsākos vakaros kurdami sārtus � stundām gaidīja, kamēr tika otrā krastā. Posmā no Bulduriem līdz Majoriem ceļ� vēl gadsimta vidū veda caur biezu me�u, kamēr Dubultos to izcirta tik strauji, ka jau 40-os gados dzirdēja �ēlojamies: drīz te bū�ot atlicis tikai kails smil�u tuksnesis.

Tiem, kas gribēja apmeklēt jūrmalu parastās darbdienās, vajadzēja īrēt īpa�u karieti. Tas maksāja daudz, ta�u līdzekļi atradās alla�. It sevi�ķi �o iespēju izmantoja studenti: �sastiķējot fūrmanim�, tie varēja izbraukt laikā, kad bargie un skopie tēvi bija aizņemti darbā, jau Pūpē �iestērķelēt krūti� un pēc tam brīvi izlīksmoties Dubultos.

Tomēr nav jāaizmirst, ka jūrmalas aina bija divējāda: vasarniekiem jautra un idilliska, pastāvīgajiem iedzīvotājiem nereti drūma un pat izmisīga. Jau pieminētais 1824. gads, kura vasarā atklāja dili�ansa satiksmi, iesākās ar vētru, kāda neesot bijusi pieredzēta vai veselu gadsimtu. 2. un 3. janvārī jūra gāzās pāri kāpām, pilnīgi pārveidojot krasta profilu. Pie Salas mui�as orkāns noplēsa un aizrāva pa gaisu koka tiltu, ko vēlāk atrada Babītes ezerā. Buļļos, saskaņā ar oficiālām ziņām, nebija palikusi glu�i neiebojāta gandrīz neviena ēka; Bulduru zvejniekiem bija sadragātas 16 laivas. Smagi cieta arī Mellu�i un Asari. �ie postījumi pamudināja Slokas mācītāju �mitu ierosināt īpatnēju palīdzības akciju. Rigaische Stadtblatter 15. janvāra numurā viņ� rakstīja: �Ļoti ievērojami un savās sekās visnotaļ jūtami ir zaudējumi, ko cietu�i jūrmalas zvejnieki. Daudzi no viņiem zaudēju�i visus zvejas tīklus. Daudzas laivas ir galīgi sa�ķaidītas � un visas pārējās tā bojātas, ka vismaz �obrīd vairs nav lietojamas. Kur �ie nabagi tagad ņems maizi? Aramzemes trūkuma dēļ viņi pārtiek galvenā kārtā no zvejas, kas pagāju�ā rudenī, sakarā ar bie�ajām vētrām, bija tik neizdevīga, ka da�am jau patlaban nav ko ēst. Vai varbūt tās ģimenes, kas kop� vairākiem gadiem peldsezonā īrē jūrmalā dzīvokļus, nevarētu samaksāt iepriek� kaut pusi īres un tā palīdzēt trūcīgajiem? Es piedāvājos � gan tikai �ai gadā � par starpnieku un apsolos katram, kas maksās iepriek�, nodro�ināt mitekli nāko�ajai sezonai � ja nepiecie�ams, ar pagasta tiesas rīkojumu�.

Jādomā, ka �mita aicinājumam bija panākumi: dili�ansu ta�u neiekārtoja, lai vestu rīdziniekus uz posta�u. Līdzās vēl jāatgādina, ka teicamais Rīgas jūrmalas pazinējs Dāvids P. Vents bija par turienie�u trūcīguma iemesliem mazliet citādos ieskatos nekā viņa amatbrālis Slokā. Viņ� atzina (kādā interesantā, 1843. gadā Rigaische Stadtblatter publicētā atmiņu tēlojumā), ka daba, protams, aizvien bijusi skopa pret jūrmalniekiem � it īpa�i pret tiem, kas pārtiek vienīgi no zvejas jūrā. Ta�u zināma vaina esot meklējama arī viņos pa�os. �is zvejnieks, izsakās Vents, �līdzinās loto spēlētājam, kas vakarā un no rīta dodas gūt laimi, pie tam bie�i vētras kavēts; mājās pārradies, viņ� dienām ilgi sildās saulē kā Lācars, gulēdams vai kūtri gozēdamies... Pat dabas atvēlētos jūras mēslus viņ� atstāj neizmantotus un laiski noraugās, kā tos aizved tās pa�as draudzes attālākie saimnieki�. Kaut robe�a grūti novelkama, Vents mēģina �ķirot upeniekus no jūrmalniekiem, ar pirmajiem saprazdams saimnieciski rosīgākos zvejniekus un dārzkopjus tie�i Lielupes krastos, ar otriem tikai jūras zvejniekus. Uz līdzīgu klasifikācijas mēģinājumu norāda P. Beltes atzīmētā tautas paruna: jūrmalnieki � reņģu bendes, upenieki � burkān-grau�i, piņķenieki � �ūsku dūrēji.

Lai būtu kā būdams, augstāk minētie fakti un mācītāja �mita lūgums gaidāmajiem peldviesiem tomēr dod jausmu par tām pa�ām �divām pasaulēm�, kuru pretstatus 7 5 gadus vēlāk Plūdonis vēroja Bigauņciemā un notēloja savā pazīstamajā poēmā.

�Otras pasaules� resp. vasarnieku dzīve vecajā jūrmalā, kā jau teikts, bija idilliska un tuvums dabai katrā ziņā cie�āks nekā vēlāk � tik cie�s, ka brī�iem tie�i tādēļ idillē radās disonances. To starp citu liecina kāda 1828. gada 26. jūnijā Dubultos rakstīta vēstule, kas iespiesta laikrakstā Provinzi-alblatt fiir Kur-, Liv- und Estland. Autors, rosīgais literāts un vēlākais superintendents Matīss Tīls, vēstī: �Tagad mēs dzīvojam jūrmalā, kā prasa gan pa�reizējais ieradums, gan veselība un spēcinā�anās. Laiks ir silts un jauks, peldes tīk un spirdzina. Tomēr mūsu mierīgo dzīvi pārtrauca kāds vismaz jūrmalā nedzirdēts notikums, kas izgaisinājis ir mieru, ir dro�ību. Vilki jau priek� mūsu iera�anās bija aizstiepu�i vairākas aitas no �ejienes ganāmpulkiem, un vēl vakar kāda vilkumāte ielauzās Ozoliņa sētā pie Lielupes, piecas verstis no Bulduriem, un aiznesa savu laupījumu dienas vidū, ļau�u acu priek�ā. �is gadījums visos modināja �ausmas. Dāmas vairs tikko uzdro�inās doties pastaigās, un mātes neļauj bērniem attālināties no mājas. Turpretim zemnieki izturas pavisam rāmi, it kā �ai lietā nekas nebūtu darāms. Tic nedomā apvienoties vīri�ķīgai cīņai pret ienaidnieku, kas apsēdis viņu būdas, bet apmierinās ar tērzē�anu. Vilkumātes miga atrodoties Asaros, verstis trīs no mums; jaunie vilcēni turēti gūstā kādā tuvējā mui�ā un tādēļ rātni; ta�u agri modusies brīvības dziņa bū�ot viņiem likusi izsprukt no �īs audzinā�anas iestādes�. Da�as dienas pēc tam Tīls ziņo, ka vilki parādīju�ies atkal, bet padzīti �ar ļoti skaļiem kliedzieniem�.

�ai sakarā jāpiemetina: no bagātajiem latvie�u folkloras materiāliem tikai niecīga daļa savākta Rīgas jūrmalā, ta�u zīmīgā kārtā taisni tur uzrakstīta viena no relatīvi nedaudzajām (16) teikām par vilkiem, ko sniedz P. �mita sakopojums. Uzrakstītājs ir Plaudu Jānis Jaundubultos, kas savu vākumu piesūtījis jau Lerchim-Pu�kaitim, un teikā par �o augstāk aplūkotā Dubultu zvēra radinieku stāstīts: �Reiz vilks ganam noplēsis divas aitas un tūliņ arī noēdis. Vēlāk gans atradis vilku me�ā kā nosprāgu�u guļam: pārēdies. Nu sagudrojis atriebties: nogriezis labu stibu, vēl paņēmis arī akmeni, uzkāpis vilkam mugurā un tikai sācis mietēt. Vilks atmodies un bailēs sācis, ar ganu mugurā, tik dikti skriet, ka itin drīzi pārskrējies un uz vietas bijis beigts. Ganam akmeņa nemaz vairs nevajadzējis�.

Gan nostāstus, gan glu�i konkrētas ziņas par vilkiem jūrmalas apgabalā atrodam vecā bigauņ-ciemnieka Jēkaba �tūļa atmiņu grāmatā. Tā, piemēram, kāda saimniece divus vakarus sadzinusi aitas siltā pirtī, bet abas reizes tās rītos biju�as gurdenas un nosvīdu�as. Spriests par lietuvēnu, līdz tre�ajā naktī � sargu nostādot � atklājies īstais vaininieks. Mēness gaismā parādījies vilks, ar purnu izrāvis lupatu vīk�ķi pirts lodziņā, iebāzis asti un, to vicinādams, biedējis aitas, kas �ausmās trieku�ās no viena stūra otrā. Sargam izdevies asti sagrābt un, kad atsteigu�ies palīgi, zvēru pievarēt.

Citreiz kāds Antiņciema zvejnieks � līdzīgi ganam augstāk citētajā Jaundubultu teikā � pārliecinājies, ka vilks, pēc liela izsalkuma pierijies, tie�ām pakrītot it kā bez atmaņas. Zvejnieks gājis gar Dūņera ezera malu un �ieraudzījis, ka vilks guļ kā nedzīvs pļavmalē pie krūma ar atplēstu muti, pielīdu�u pilnu ar mu�ām. Viņ� piegājis klāt un, �ēlodamies, ka �ēl būtu, ja zem sāna spalva būtu nopuvusi, paņēmis aiz astes un griezis apkārt�. Tai pa�ā mirklī vilks atdzīvojies un aizmucis. Izraudamies viņ� vēl paspējis nejēdzīgi notraipīt ādas tīkotāja drēbes, kuram nu atlicis vairs vienīgi brist Dūņcrī un kaut cik apmazgāties.

Kādreiz ziemās uz tā pa�a ezera ledus norisināju�ās īstas kaujas ar vilkiem, un vispār zvejniekciemu apkaimē 19. gadsimta pirmajā pusē bie�i sastopami biju�i ne tikai �ie zvēri, bet da�kārt tur manīti pat lā�i. Pieminēdams vilkus peldvietu tuvumā, �tūlis aizrāda: �Pavasaros un vasarās vilki pa retam siroju�i arī gar jūrmalu, bet viņu izturē�anās bijusi trausla un bailīga�. Lai būtu kā būdams, viss �is latviskais materiāls rāda, ka vilku parādī�anās Rīgas jūrmalā 1828. gadā nebija tik nedzirdēts notikums, kā izlikās vācu vasarniekiem un mācītājam Tīlam.

No 1825. līdz 1838. gadam Dubultos ik peld-sezonā praktizēja Dr. med. Vilhelms Sodofskis. Vispār pirmais ārsts Rīgas jūrmalā, par ko uzglabāju�ās ziņas, ir Johans Kabkans, kas 1666. gadā mājojis Bulduros. Sodofskis populārizējis jūrmalu daudzos rakstos un vācu valodā izdevis arī pirmo tai veltīto grāmatu Jūras peldvieta Dubultos (1839). Jau augstākminētajā Provinzialblatt viņ� 1838.gada rudenī ziņoja, ka tovasar apgabalā no Buļļiem līdz Lapme�ciemam biju�i pavisam 1682 peldviesi (Dubultos 620). �Izrādījās�, turpina Sodofskis, �ka līdz peldēm piemērotam dziļumam � apm. 140 soļu no krasta � iespējams uzcelt laipu, kas tiklab derīga, kā patīkama. To gan nācās vairākas reizes labot, kas daļēji izskaidrojams ar �ī pirmā mēģinājuma nepilnīgo konstrukciju. Jācer, ka �im paraugam sekos un to izveidos pilnīgāku. Lai apkalpotu visus peld-viesus, vajadzētu vēl �etras līdz se�as laipas�.

Līdzās ārsta darbam Sodofskis bija kaislīgs tauriņu ķērājs, la�u pētnieks un �kluss dzejnieks� (krājumā viņa poēzija iznāca tikai 1905. gadā � gandrīz pus gadsimtu pēc autora nāves). Kādā no sa-

viem dzejoļiem viņ� apjūsmo jūrmalas sauli, viļņus, jautrās vakara pastaigas Mcllu�u smar�īgajā me�ā un ik pantu nobeidz ar gaviļu saucienu �heissa juchhe!� Vakaros pastaigājoties, vasarniekus vilināja uz Mellu�iem ne tikai smar�īgais me�s, bet laikam gan vēl vairāk turienes kūrmāja Karlsbāde, ko 1827. gadā uzcēla barons Kārlis fon Firkss. Viesu rīcībā tur bija 12 istabas, to vidū dejas zāle, restorāns, lasītava un biljarda istaba. Kop� tā laika Mellu�us vispār sāka dēvēt par Karlsbādi, un tikai neatkarīgajā Latvijā tie atguva savu īsteno nosaukumu, kas fiksēts Salas baznīcas grāmatās jau 1693. gadā (vācu mācītāja ieraksts: �Dzimis Mellu�u Ansis � 1693, Mellu�os, Kurzemē�). Tā kā apkārtējos me�os ir ļoti daudz melleņu, tad domā, ka Mellu�u nosaukums saistāms ar �īm ogām.

Latvie�u �saviesīgā dzīve� kā Mellu�os, tā Dubultos koncentrējās ap vecajiem krogiem. Par Dubultu krogu lasām, ka tur 1833. gadā biju�as �etras lielas istabas, ledus pagrabs, klēts un stallis; virtuve atradusies stadulā, un tai trūcis dūmvada. �Smalkākus ļaudis� �ie krogi nespēja apmierināt, un Karlsbādes telpās visiem nepietika vietas, kādēļ aizvien skaļāk atskanēja prasība pēc līdzīga nama Dubultos. Tā 1834. gadā radās Dīveļa viesnīca, kuras zālē varēja saiet ap 300 personu; tur 1841. gada 13. augustā notika arī pirmais koncerts Rīgas jūrmalā. No visām �īm kādreiz slavenajām un iemīļotajām ēkām, vairs nav atlicis ne miņas. Dīveļa viesnīcu iegāza Lielupē 1876. gadā; Karlsbādi 1917. gadā atkāpdamies nodedzināja krievu karaspēks; seno Dubultu kroga stadulu noplēsa 1930. gadā.

Pēc Sodofska, līdz 185 5. gadam, par sezonas ārstu Dubultos strādāja Garlība Merķela dēls Ernests. Arī viņ� aplūkojis jūrmalu da�os rakstos, bet liekas, ka vairāk viņu interesēju�i Ķemeri, kur Merķelis praktizēja līdz nāvei 1863. gadā. Nāves gadā izdots viņa īss Ķemeru sēravotu peldvietas apraksts. Kaut laika biedri apgalvo, ka Ernests Merķelis bijis sava tēva līdzinieks kā izskatā, tā raksturā, dziļāku pēdu viņ� nav pametis nevienā no tām vietām un nozarēm, kur darbojies.

Peldviesu skaits Rīgas jūrmalā vairojās ar katru vasaru, ta�u straujāku tās uzplaukumu un pla�āku populāritāti joprojām kavēja ērtas satiksmes trūkums. J. G. Kols vēl 1841. gadā aizrādīja, ka Baltijas labākās peldvietas esot Liepāja un. it īpa�i Rēvele, kamēr Rīgas jūrmalu pameta bez ievērības ar pavir�u piezīmi: �Pie Rīgas ūdens pārāk salds�. Reizē ir zināms, ka arī �ai �saldūdens� liedagā praktizēts kāds laikmetam raksturīgs ieradums, ko minētais ceļotājs notēlo �ādi: �Tā kā peldvietas tuvas ikvienai sirdij, tad �ķir�anās no priekiem bagātās jūrmalas sagādā lielas skumjas, un tāpat rodas sirsnīga vēlē�anās te atgriezties nākamajā gadā. �īs jūtas līdz ar dziņu pateikties ir pamatā ieradumam, ka labdarīgajai jūrai un tās vāravām apliecina pateicību kādā simboliskā izdarībā. Pēc pēdējās peldes visi peldviesi iziet krastā un iemet bangās kādu nieku � da�as monētas, gredzenu vai pērli, pie tam izsakot cerību nākamajā gadā atkal pavadīt �etras nedēļas cie�ā draudzībā ar jūru�. Lauku mācītāji ap to pa�u laiku vēl dedzīgi cīnījās pret �elkdievības un māņticības� atliekām latvie�u zemnieku vidū � pret upuriem Mājas kungam vai ziedo�anu pie svētajiem kokiem. Bet kāda gan būtiska starpība bija starp P. Karlbloma 1836. gadā aprakstīto �tumsoni� � Ērģemes saimnieku, kas upurējis Mājas kungam olas, gaļu, dzijas un vara naudu, un starp Kola tēlotajiem �apgaismotiem� peldviesiem, kas metu�i monētas vāravām? �� Laikam ta�u tikai tā, ka quod licet Jovi, non licet bovi.

Tālāku progresu satiksmē ar Rīgas jūrmalu iezīmēja 1844. gads, kad izbraucējus sāka pārvadāt tvaikonis Unity. Sabiedrībā valdīja liela interese par �o kuģi, un, sekojot laikraksta Das Inland pedantiskajiem ziņojumiem, par to būtu iespējams sarakstīt veselu monogrāfiju. Būvēts Anglijā, skaisti iekārtots, ar 40 zirgspēku stipru motoru, tas 1844. gada aprīlī ieradās vispirms Liepājā un no turienes Rīgā. Pavasarī to izmantoja gan praktiskos ostas darbos, gan izpriecas braucieniem pa Daugavu un uz Roņu salu, bet 15. jūnijā, vasarniekiem uzgavilējot, tas pirmo reizi piestājās Dubultos. Vēl skaļākas gaviles sekoja 7. augustā, kad Unity kā pirmais tvaikonis, 150 pasa�ieru no Rīgas vezdams, pa Lielupi sasniedza Jelgavu. Pie pils un tilta bija sapulcējies skatītāju pūlis, kas sagaidīja kuģi ar �urā� saucieniem; no klāja tiem atbildēja ar trej-kār�u lielgabala salūtu, un orķestris spēlēja mar�u.

Nāko�ajās vasarās, līdzās Unity, uz jūrmalu braukāja arī vēl citi �ugunskuģi�. 1846. gada 6. augustā Das Inland sniedza pla�āku aprakstu par Dubultiem, kur starp citu lasām: �Svētdienās un svētku dienās tvaikoņi atved no Rīgas tūksto�iem pilsētnieku un ārzemnieku. Gleznaina sagaidī�anas aina paveps pie Unity piestātnes, kad jūrmalnieku satrauktais pulks, kam tālīnie signāl�āvicni vēstī tvaikoņa tuvo�anos, steidzas pretim atbraucējiem. Plīvo lakati, acīs atspīd ilgas un sastap�anās līksme, dzird sirsnīgus sveicienus. Vīriem dziedot un lielgabalam ducinot, zaļumiem un puķu vītnēm krā�ņi greznotais kuģis izceļ malā daudzos pasa�ierus un bagātīgo kravu � gan pārtiku, gan visu, kas piederas pilsētnieciskam luksam. Tad izveidojas pulciņi, kas izklīst uz da�ādām debess pusēm, un pēc pāris stundām piestātnē atkārtojas atkal tas pats, līdz beidzot skopi atvēlētais laiks sauc atgriezties un signālzvani dod �ķir�anās zīmi�.

Ne visi bija tik ielīksmoti par �ugunskuģu� satiksmi kā tikko citētā apraksta autors. Pirmkārt, par to smagi īga krodzinieki, un no Pūpes nāca ziņas, ka pat krējumkrogam draudot bankrots. Braucieni ar Unity un citiem tvaikoņiem notika �pie pilnas bufetes�, tādēļ nav jābrīnās, ka izkāp�ana Dubultos norisinājās �vīriem dziedot�, kā teikts minētajā ziņojumā. �Pat dzērienu monopols�, sirdījās tai pa�ā 1846. gada rudenī Das Inland līdzstrādnieks Bulduros, �būs �eit jāslēdz, jo pilsētniekiem jau vairāk tīk tvaikoņa pagrabiņ��. Tālāk viņ� �ēlojās, ka iznīkstot ne tikai krogi gar zemesceļu uz jūrmalu, bet ka arī ormaņi kļuvu�i lieki un Bulduru pārceltuve stāvot dīkā. �is īsais raksts, kurā izmanāmas lielas dusmas pret tvaikoņiem, ierosināja cita laikraksta � Blatter fur Stadt und Land izdevēju tēvi�ķi pamācīt savu kollēgu Bulduros. Kas gan esot, viņ� izsaucās, ormaņu un krodzinieku zaudētā peļņa, ja atceroties, ka izbraucēji tagad varot nonākt svaigajā jūras gaisā lētāk, ātrāk, bez nīk�anas ceļa tveicē un putekļos? Vajagot ne tikai priecāties par �o jauninājumu, bet arī rūpēties, lai kuģi uz jūrmalu brauktu katru dienu. Reizē viņ� norādīja, ka Dubulti � vasarnieku pārliecīgā pieplūduma dēļ � vairs neesot tik patīkami kā agrāk, un �jaukāka sabiedriskā dzīve� risinoties Mellu�os un Asaros. Jāpiezīmē, ka Bulduru korres-pondenta ziņas laikam gan bija pārspīlētas: vismaz kārtējais dili�anss sekmīgi sacentās ar tvaikoņiem līdz pat 50-to gadu beigām, un �nāves dūrienu� tam deva tikai kuģis Adler, kas 1865. gadā sāka uzturēt regulāru satiksmi starp Rīgu un Sloku, pieturot jūrmalas piestātnēs.

Da�s labs, sevi�ķi no vecākās paaudzes, stoiski samierinājās ar jūrmalas attīstību, tomēr nespēja aizmirst �vasaras mui�iņu� laikus � savas jaunī-

Bulduru pārceltuve 1830. gadā. Lielupes otrā krastā, labajā stūrī, saskatāms vecais Bulduru krogs (nodedzis 1876. gadā).

bas romantiku. Tad pat 1846. gadā Das Inland chronikā lasāmas �ādas elēģiski noskaņotas rindas: �Skaistie lauku mājokļi pie Ķī�ezera un Juglas ezera lielāko tiesu iznīku�i; abpus Daugavai laiks radījis pārgrozības, kuru rezultātā agrākie iedzīvotāji aizvāku�ies, lai atbrīvotu vietu fabrikām un citiem rūpniecības uzņēmumiem. Tādēļ Rīgu tagad apņem smil�u tuksne�i. Jūrmalā nav labāk, ta�u tvaikoņu satiksmes ārkārtīgā konkurence, tīrais jūras gaiss un modes vara neatturami velk uz peldvietām�.

1847. gadā Rīgā un jūrmalā uzturējās krievu ceļotājs A. Gre�s. Viņa piezīmes parādījās da�ādos laikrakstos un izraisīja polemiku, jo rīdziniekiem ne visi Gre�a vērtējumi likās pieņemami. Tomēr aina, ko viņ� zīmē, ir ļoti spilgta, un, ja tā nav neierobe�oti jūsmīga, tad taisni �is apstāklis liek aprakstam pie�ķirt lielāku ticamību. Dubulti katrā ziņā atgādina īstu jūras peldvietu, uzsver autors. Pāri kāpām visiem atļauts iet no pl. 7 vakarā līdz pl. 8 no rīta un no pl. 12 līdz 4 pēcpusdienā. Pārējais laiks sadalīts kungu un dāmu atsevi�ķām peldu stundām, par kuru sākumu vēstī garā kārtī uzvilkts karogs � vīrie�iem sarkans, sievietēm zils. (Karoga kārts atradās smil�u laukumā, iepretim vēlākajai Dubultu ģimnāzijai.) Kas pārkāpj peldu noteikumus, to soda ar naudas un citādiem sodiem. Kāpās uzceltas daudzas koka vai meldru būdas, kur izģērbties un atstāt drēbes. Da�as būdas ierīkotas uz augstiem riteņiem: zirgi tās ievelk tik tālu ūdenī, ka peldētājs uzreiz var ielekt dziļumā. Vasarnieku balles Dubultos notiek smacīgā zālē ar zemiem logiem (Dīveļa viesnīcā); tā celta no pavir�i ap-ēvelētiem, nekrāsotiem baļķiem, tai ir lubu jumts, un izskatā tā līdzinās miroņa �ķirstam. Kādā ie�ogotā me�iņā, ko dēvē par parku, sestdienās un svētdienās ir mūzikas priek�nesumi. �Te uz �auriem soliem�, turpina Gre�s, �sē� daiļās Dubultu peld-vie�ņas vareni stērķelētos tērpos ar neizmērījamiem uz�uvumiem, ar matos iepītām sarkanām un melnām lentām un pacietīgi gaida dejas sākumu, kamēr orķestris dodas uz salonu un novietojas uz balkona. Publika seko orķestrim, kavalieri maksā par ieeju 30 kapeiku, bet dāmām tā brīva; tad stipri karstajā telpā sākas izpriecas. Griestos gan biju�i izurbti caurumi vēdinā�anai, ta�u tie aizbāzti pēc tam, kad aug�stāvā iekārtotas istabas un reiz pa caurumu dejotājiem uzgāzts ūdens�.

1848. gadā Dubultos atklāja jaunu saviesīgo namu (Gesellschaftshaus), kura arehitektoniskajā veidojumā atdarināja Itālijas tā laika greznāko villu paraugus. Tas gan bija ērti un patīkami iekārtots, ta�u vairāk domāts slēgtai un naudīgākai sabiedrībai, kādēļ caurmēra vasarnieki joprojām pulcējās pie �vecā Dīveļa�.

Tai pa�ā gadā peldviesu skaits Dubultos jau pārsniedza tūkstoti, un prasība pēc vasarnīcu rajona papla�inā�anas kļuva kategoriska. Tā radās Jaun-dubulti, caur kuriem vispirms �izvilka� 2, 27 km garo Mellu�u prospektu. Gar to strādāja kareivji, nostiprinot staigno zemi ar baļķiem un granti; policijas komisārs savukārt neizsniedza numuru nevienam ormanim, kas nepieveda ceļa taisī�anai trīs vai �etrus vezumus �agaru. �o peldvietu, kuras tap�ana � pretēji Dubultiem � bija plānveidīga, ātri ievēroja �īdi un, pārsolīdami pārējos vasarnīcu tīkotājus, izvirzījās tur par majoritāti.

Jau iepriek� bija runa par Karlsbādi resp. Mellu�u kūrmāju, kas vilināja izklaides meklētājus no pla�as apkārtnes. Tie�i Mellu�os mēdza vasaras pavadīt visvairāk jelgavnieki, bet peldviesi no pārējiem centriem �gravitēja� ap kūrmāju tādēļ, ka tur sarīkojumi bija veiklāk un gaumīgāk organizēti. Pēcpusdienās varēja īrēt karietes ekskursijām pa jūrmalu; deja notika gandrīz ik vakarus; reizēm, naktij iestājoties, no Mellu�iem uz Dubultiem lēni īrās lampioniem apkārtas laivas, no kurām laida gaisā raķetes. Kop� 1848. gada Mellu�u slavu vairoja jauns prominents viesis � ģenerālgubernators Suvorovs. Tiklīdz viņ� parādījās kūrmājā, orķestris spēlēja tu�u un �dan�meistars� steidzās viņam pretim ar izmeklētiem reveransiem. Par spīti gadu nastai Suvorovs bija liels dāmu draugs, un pie viņa sāniem aizvien redzēja kādu izskatīgu meiteni. Bez �is ģenerālgubernātoram piemita vēl cita, bīstamāka vājība. Kaut viņa amats būtu prasījis pretējo, viņ� kaislīgi interesējās par divkaujām � pat netie�i tās veicināja, izteikdamies, ka peldsezonai bez dueļiem trūkstot īsta �arma. Tā Mellu�u me�ā it bie�i skanēja pistoļu blīk�ķi, un par svarīgāko divkauju iznākumiem Suvorovu nekavējoties informēja speciālās slepenās depc�ās, kuras viņ� tvēra kāriem pirkstiem un spīdo�ām acīm.

18 54. gadā, Krimas kara laikā, Rīgas jūras līcī brī�iem kreisēja angļu flotes vienības. �ai vasarā, pusaudzis būdams, Dubultos un Mellu�os uzturējās pazīstamais rakstnieks Teodors H. Pantenijs, kas savā autobiogrāfijā sniedz �ādu zīmīgu aprakstu: �Tā kā bija iespējams desants, tad visu jūrmalu okupēja karavīri. Izlases vienības atradās Krimā vai Polijā, tādēļ pie mums nometināja galvenā kārtā kazakus un ba�ķirus, tāpat dru�inu � kaut ko līdzīgu zemes sargiem. Kazaki bija visai pieklājīgi ļaudis un ļoti mīlēja bērnus. Par nelielu dzeramnaudu viņi ļāva mums, puikām, pēc patikas izjāde-lētics ar viņu zirgiem. Nesalīdzināmi vairāk eksotikas piemita ba�ķiriem, kas gan vairs neposās cīņai ar stopu un bultām, ta�u joprojām fatāli atgādināja Āziju. Dru�ina sastāvēja no lielkrievu zemniekiem, kam par virsniekiem bija viņu mui�nieki; tā bija apbruņota ar �autenēm, kuras atsita aug�pēdus katru, kam pietika drosmes nospiest gaili. Visām trim iero�u �ķirām laikam gan būtu klājies plāni, ja angļi tie�ām izceltu desantu. Un reiz izskatījās, ka nupat kaut kas notiks. Gatavojoties varbūtēja desanta atvairei, gar visu piekrasti bija sastatīti fanāli � garas kārtis ar deglim pievienotu raķeti galā. Starp tiem patrulēja kazaki. Ja kāda raķete uz�āvās gaisā, bija jāizlai� arī pārējās, lai dotu zīmi tālāk zemes iek�ienē novietotajiem tēvzemes aizstāvjiem. Pēc veca paraduma ik Jāņu nakti Daugavgrīvas cietoksnī rīkoja uguņo�anu, un virsnieki, nepadomādami par fanāliem, bija tādu sarīkoju�i arī togad. Tiklīdz atspīdēja pirmā raķete, tūdaļ tai sekoja fanāli visgarām piekrastei, un pēc pāris stundām pludmale mud�ēja no ba�ķiriem un kazakiem, kam drīz piebiedrojās arī zemes sargi. Tomēr neviena angļu kuģa nemanīja. Par spīti tam peldviesiem likās nepiecie�ami pienācīgi atalgot modros karavīrus, un steig�us savākta nauda deva iespēju apgādāt mucām degvīna. Ba�ķiri, muhamedāņi būdami, sākumā atteicās dzert, ta�u viņu �aubas ātri izkliedēja norādījums, ka Muhameds aizliedzis tikai vīnu, nevis degvīnu, un īsā laikā ba�ķiri, kazaki un zemes sargi bija vienādi piedzēru�ies�.

Tai pa�ā vasarā angļu kara kuģi ap�audīja Dau-gavgrīvu: peld viesi, liedagā sapulcēju�ies, ar ba�ām vēroja dūmu mākonī�us ap kuģiem un klausījās dobjos grāvienos. Tomēr �ai karā posts gāja Rīgas jūrmalai secen, un nebija arī nopietnāku starpgadījumu, kādus angļi reizēm radīja Kurzemes krastā un Vidzemes jūrmalā.

50-os gados jūrmalai bija jau tik noteikta vieta rīdzinieku dzīvē, ka dziesminieks Mārtiņ� Rein-bergs, savā kādreiz ļoti populārajā poēmā aprakstī-dams visu Rīgā un tās apkārtnē ievērojamo, veltījis tai veselu virkni �rīmju�. Latviski �ī poēma, Ernesta Dinsberģa �pārtaisīta un vairota�, iznāca �etros iespiedumos ar virsrakstu Rīga, jeb ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi. Par jūrmalas priekiem tur lasām:

Bet nu vēl ar dampma�īnu

Braziksim līdz Vec-Bilderīnu

Un, ja netrūks ceļa vēja, Tad jo drīz tur kļūsim lejā. Tos, kam ceļ� jau tur būs galā, Kuģe drīz izlaidīs malā;

Bet mums vēl labs gabals priek�ā, Dubultos tad iesim iek�ā.

Tad nu te � ko daudz vēl stāstīt,

Ko daudz velti muti plāstīt;

īsi sakot: te tā vieta,

Priek� kā sirds nekam nav cieta,

Pat pats �īdiņ� netaup� gra�u,

Pārdod kaut voi vecu mā�u,

Bet jau gādā, ka tiek lejā, Jo �am ar te laba zveja.

Un patiesi, nav ar slikti,

Tādēļ klājas uzteikt dikti:

Te mums atspirgst vāja miesa,

Kad dod tai, kas viņas tiesa:

Paēd, padzer saldu, sūru, Mazgājas pa lielo jūru;

Pacierē uz modi lēnu

Me�malā pa koku ēnu;

Pavārtās ar jūras smiltēs, Saldi izdus savās teltēs.

Bet, tiklīdz kā laiks jau klātu, Lustīgie ar līgs-ти prātu Baļļu-zālē dodas iek�ā, Kur jau koklētāji priek�ā;

Te nu atkal � it kā dzīti � Lec un grie�as ļoti glīti, Un tā klājas �iem ne vienā Reizē vien, bet katrā dienā.

Arī vēl � bet teik�u īsi:

Krogā prastie ļaudis visi Vēl pat pa�ā klusā naktī Tura savu dan�u jakti Un dzer brandvīnu un alu, Kamēr da�s voi dabū galu.

Bet nu, draugs, kad mājās brauksim Un uz kuģa uzkāpt trauksim, Vēl ievēro, kā pavada Reizniekus tie, kam �e rada;

Un kā visi upes malā Ardievas tiem mīļi dala;

Un kā laipnīgi nokrata Galvas, kamēr viņus skata.

60-os gados ir Dubultu pastāvīgos iedzīvotājus, ir peldviesus aizvien smagāk nomāca ba�as par �īs iemīļotās vietas paredzamo bojā eju. Kā .zināms, Lielupes līkums Dubultos pienāk vistuvāk jūrai � vidū ir tikai �aura kāpu josla. Tā dila acīm redzami, un ap 1860. gadu tās platums vairs nepārsniedza pus kilometra. Pali un Iedus pavasaros nesaudzīgi irdināja upes kreiso krastu, un ūdenī pazuda nevien priedols pēc priedola, bet arī da�a laba māja, ko vecāki ļaudis vēl atcerējās kā savu jaunības mitekli. Iebruka pat daļa Rīgas�Ķemeru lielceļa, ko nācās steig�us pārveidot. Pussalā iepretim Dubultiem, starp Ozoliņiem vienā un Lejas Klīvjiem otrā pusē, izraka kanālu � cerībā, ka tas atslogos apdraudēto kāpu aizsprostu, ta�u �ī cerība bija veltīga. Tikpat nesekmīgas palika pūles nostiprināt kāpas ar smiltīs iedzītu pāļu rindām. Atskanēja ierosinājums, ka vajadzētu iztīrīt sen aizsērēju�o Lielupes gultni pie Slokas; to noraidīja ar motivāciju, ka tādā gadījumā būtu jāizbeidz tvaikoņu satiksme un Dubulti, kaut neaizskaloti, īsā laikā pārvērstos �Dieva un cilvēku aizmirstā stūrī�. Noskaņu, kāda 60-os gados valdīja Dubultos, raksturo jau agrāk minētā Johanna Konrādi: �Lai būtu kā būdams, raibā sabiedrība bauda, cik spēj, ko sniedz �ī laipnā peldvieta � priecājoties par �odienu un bezrūpīgi atstājot nākotnei rītdienu. Vienīgi namu īpa�niekiem, kas �eit burtiskā nozīmē uz smiltīm dibināju�ies, vairs nav īsta prieka par tagadni. �īs vietas vēsture ir ātri noslēgusies. Vēl mūsu paaudze redzējusi, kā tā izaug no niecīgiem sākumiem, tad krā�ņi uzzeldama; kaut drūmās jausmas par drīzu bojā eju izrādītos pāragras!� Tās laimīgā kārtā izrādījās pāragras. Ūdeņi un ledi gan grauza krastu pie Dubultiem līdz 1877. gadam, ta�u arī tad vēl bija atlikusi ap 400 metru plata strēmele starp Lielupi un jūru, ko ar smagiem pūliņiem un pēc atkārtotām neveiksmēm beidzot pienācīgi nostiprināja Rīgas�Tukuma dzelzceļa līnijas cēlēji. Tomēr atsevi�ķi prāvāki gruvumi notika pat vēl 1923. un 1931. gadā.

Dubultiem pareģotā �pastardiena� bija viens no iemesliem, kādēļ peldviesi sāka vairāk nekā pirms tam apmesties Mellu�os un Asaros; tāpat rosība vairojās Majoros, kaut arī tur Lielupes krasta nobru-kumi sagādāja daudz rai�u un nedro�ības. Majoru nosaukums pastāv kop� 17. gadsimta, kad viens no turienes mui�as īpa�niekiem, Firksicm, bija zviedru armijas majors. '�ai mui�ā līdz 1865. gadam darbojās alus darītava, bet Lielupes malā bija krogs, kura piemiņa saglabājusies Kabakas raga vārdā; turpretim no pa�ām vecajām ēkām nav palicis pāri nekas � tās sen aizskalotas, vai izvāktas un noplēstas, pamatam topot ļodzīgam. Majoru peldvieta attīstījās gausi. 1837. gadā tur saskaitītas 25 mājas ar 78 istabām, bet ap 1850. gadu vēlāko Jūras, Jomas un Lienes ielu rajonā vēl bijusi slapja me�aine, kur ganīju�ies lopi. Mui�as īpa�nieks liedza Majoru iedzīvotājiem nodarboties ar tirdzniecību, un �is aizliegums atkal deva priek�rocības Dubultiem, kur

Silto jūras vannu sākumi: vidū aka, kurā pa reni iepludina jū^as ūdeni; akai apkārt katli ūdens sildī�anai; ap tiem būdas ar vannām (P.Beltes schema).

18 51. gadā atvēra vairākus veikalus, bet 1860. gadā pirmo aptieku Rīgas jūrmalā.

Kop� 50-iem gadiem Dubultos bija pieejamas vēlāk ļoti iecienītās �siltās jūras vannas�. To sagatavo�ana sākumā risinājās visai primitīvi. Sievas ar nē�iem no jūras nesa ūdeni un salēja to katlā, kas, divām staklēm piestiprināts, karājās pār ugunskuru kādā kāpu ieplakā. Sasildītajam ūdenim piejauca sāli vai kādas zāles, pēc kam to nogādāja atsevi�ķās peldu būdās, kur atradās vannas. Pieprasījumam augot, tādas meldru vai koka būdas sacēla citu citai līdzās, bet vidū atstāja �etrstūrainu laukumu. Tā centrā izraka aku, kurā pa koka reni iepludināja jūrā smeltu ūdeni. Laukuma malās savukārt stāvēja katli, kur �o ūdeni uzkarsēja un tad pa būdu sienās ierīkotām notekām salaida vannās. �Vēlāk ūdeni nesmēla�, stāsta P. Belte, �bet pumpēja un tecināja pa reni akā. Lai pumpē�ana nebūtu jāpārtrauc dāmu peldu stundās, sūknim apkāra ma�as vai drānas aizkarus, aiz kuriem pumpētāji aizslēpās�.

1877. gada 21. septembrī sākās kārtēja vilcienu satiksme starp Rīgu un Tukumu. �ī lielā uzlabojuma rezultātā izbeidzās Rīgas jūrmalas �viduslaiki�, un tā drīz vien ieguva tos vaibstus, kādi vairumam no mums būs vēl personīgā atmiņā.

BALTIJAS PĒDĒJAIS PIRĀTS

FJJicnemann: Livlāndisches Sagenbuch, Reval 1897. Arcnd Buchholtz: Bilder aus baltischer Vergangenheit, Die Baltischen Provinzen, VI, Berlin Charlottenburg 1917. I. v. Csekey: Fri-herre O.R.L. von Ungcrn-Sternberg och historien om Dago torn, Allsvensk Samling, 18, Goteborg 1928. (E. Eastlake-Rigby): Letters from the Shores of the Baltic., II, London 1842. (J.Eckardt): Memoiren eines Livlānders, I, Erzahlungen mei-nes Grossvaters, Leipzig 1883. N. v. Essen: Nachrichten ilber das Geschlecht Ungern-Sternberg, Nachtrag III, Tartu 1936. J.G.Kohl: Die deulsch-russischen Ostseeprovinzen, I, Dresden und Leipzig 1841. H.Kompus: Das malerische Estland, hcraus-gegeben von M.Edelberg, Kopenhagen 1936. Latvie�u pasakas un teikas, XV, sakopojis P.Smits, Rīgā 1937. C.Mothander: Sjorovarbaronen pā Dago, Dagens Nyheter, Stockholm 12. 9. 1954. J.C.Petri: Nenesies Gemāhlde von Lief- und Ehstland, I�II, Leipzig 1809. O.M.v.Stackelberg: Genealogisches Hand-buch der baltischen Ritterschaften, 1:2, Gorlitz 1929�31. W. Stieda: Baltische Studenten in Leipzig und Wittenberg, Mit-teilungen aus der livlāndischen Geschichte, 23, Riga 1924�26.

BEĻĢU AERONAUTS SENAJĀ RĪGĀ

A.Birkerts: Latvie�u intelligence savās cīņās un gaitās, I, Rīgā 1927 (par lidotāju Zviedri-Johansonu, p. 228 s). A. v. Kotzebue: Erinnerungen von einer Reise aus Lief land natch Rom un Neapel, I, Berlin 1805. Nordisch.es Archiv, Riga und Leipzig (da�ādi 1803. un 1804. g. numuri, sevi�ķi 1804. g. septembra nr.). L.Sloka: Vidzemes draud�u kronikas, 3. daļa, Valsts Archīva Raksti, V, Rīgā 1927. Il.JjSchmitthenner: Die Luftfahrer, Geschichte, Lust und Abenteuer des Ballonflugs, Bergen 1956.

MERĶELIS UN PIRMAIS FRONTES LAIKRAKSTS

F.Bienemann: 1812. Baltische Erinnerungsblātter, Riga 1912. J.Eckardt: York und Paulucci, Leipzig 1865. G.Merkel: Die Geschichte meiner licflāndischen Zeitschriften, Baltische Monatsschrift, 45, Riga 1898. C.Mettig: Am Vorabende des Befreiungskrieges, das Jahr 1812 in und um Riga, Riga 1912. J.Misiņ�: Latvie�u rakstniecības rādītājs, I, Rīgā 1924. M.Miil-ler-Jabusch: Thersites, die Erinnerungen des deutsch-baltischen Journalisten Garlicb Merkel 1796�1817, Berlin 1921. J.F.v.d. Recke und iK.E.Napiersky: Allgemeines Schriftsteller- und Ge-lehrten-Lexikon der Provinzen Livland, Esthland und Kurland, Mitau 1827�1832. M.Stcpcrmanis: Kurzemes fran�u okupācija, Latvie�u konversācijas vārdnīca, X, Rīgā 1933�1934.

VECLATVISKI SILUETI

1.

L.Bērziņ�: Senlatvietis dzīvībā un nāves ēnā, Jaunības apcirkņi, 20, Rīgā 1938. AīBirkerts: Latvie�u intelligence savās cīņās un gaitās, I�II, Rīgā 1927. E.Blese: Latvie�u personu vārdu un uzvārdu studijas, Rīgā 1929.

2.

.L-Harmscn: Ein altes kurlāndisches Pastorat, Reval 1913. J. Jaunsudrabiņ�: Toļķis, Baltā grāmata, I, Rīgā 1923. Latvie�u pasakas un teikas, XIII-XV, sakopojis P.�mits, Rīgā 1936� 1937. J.Lautenbachs-Jūsmiņ�: No manas jaunības atmiņām, Atziņas, I, sakārtojis K.Egle, Rīgā 1923. K.Lejnieks (Dziļleja): Neredzīgā Indriķa dzīve un dziesmas, Neredzīgais Indriķis: Dzīve un dziesmas, Rīgā 1938. K.Osipov: Alexander Suvorov, London (bez izd. g.). P,�mits: Pie kādas tautības piederēja ģenerālis E.Totlēbens? Izglītības Ministrijas Mēne�raksts., 3, Rīgā 1933. J.Stūlis: Bigauņciema un apkārtnes zvejnieki, Rīgā 1937.

3.

Album academicum der Kaiserlichen Universitāl Dorpat, Dorpat 1867. Altlivlāndische Erinnerungen, gcsammelt von F. Bienemann, Reval 1911. Es viņu pazīstu. Latvie�u biogrāfiskā vārdnīca, Rīgā 1939. Rigaische Stadtblātter, 1831 (Taubenhei-ma nekrologs 39. nr.). W.Stieda: Alt-Dorpat, Abhandlungen der philologisch-historischen Klasse der Sāchsischen Akade-mie der Wissenschaften, XXXVIII:2, Leipzig 1926. P.Weiglin: Berliner Biedermeier, Bielefeld und Leipzig 1942. T.Zeifcrts: Latvie�u rakstniecības vēsture, II, Rīgā 1923.

4.

H.Dicderichs: Lcbcnsskizzc Karl Jacobsohns, Sitzungsberīch-te der kurlāndischen Gesellschaft fur Literatur und Kunst aus den Jahrcn 1909 und 1910, Mitau 1911.

UMURKUMURS

A.Caks: Umur-kumurs, Rīgā (bez izd. g.) W.v.Gutzeit: Uber Entstehung und Bcdeutung des ,/Hungerkummers� in Riga, Sitzungsberichte der Gesellschaft fur Geschichte und Al-thertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands a. d. Jahre 1875, Riga 1876. Das Inland, Dorpat 1836�1863, sevi�ķi 1850. J. Jen�s: Vidzemes un Kurzemes gada tirgi XVII gadu simtenī, Izglītības Ministrijas Mēne�raksts, 12, Rīgā 1934. J.Ju�kevi�s: Vecā Rīga, Jaunais Zinātnieks, 42, Rīgā 1936. J.G.Kohl: Die deutsch-russischen Ostseeprovinzen, I, Dresden und Leipzig 1841. Latvie�u pasakas un teikas, XV, sakopojis P.Smits, Rīgā 1937. Mājas Viesis, 33, Rīgā 1858. C.Mettig: Geschichte der Stadt Riga, Riga 1897. M.P.Niilsson: Arets folkliga fester, Stockholm 1936. M.Reinberg: Rīga, jeb ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi. Pārtaisīja un vairoja E.Dūnsberg, Rīgā 1875. Riga-ische Stadtblātter, da�ādi gadi, sevi�ķi 1831 un 1846. B-Russow: Chronica der Prouintz Lyfflandt, Scriptores rerum Livonica-rum, II, Riga und Leipzig 1846. U.v.Schlippenbach: Briefc aus Dorpat und Riga, Erinnerungen von einer Reise nach St. Petersburg im Jahre 1814, II, Hamburg 1818. (NjSeemann von Jesersky): Dinakantsche Geschichten in Gedichten, aufge-macht von Schanno von Dinakant, Riga 1904. P.Smits: Um-mur-kummurs, Izglītības Ministrijas Mēne�raksts, 9/10, Rīgā 1932. M.Thiel: Unterhaltungen aus der vaterlandischen Geschichte fur die Jugend, Riga und Leipzig 1838.

STARP LIELUPI UN JŪRU

V.Ambainis: Kā vecie rīdzinieki brauca uz Jūrmalu, Līdums, 13, Rīgā 1944. P.Belte: Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeju pilsētas ar apkārtni, Dubultos 1935. C.E.B(csbardijs: Tee Uppeneeki oder die Letten an der Curischen Aa, Archiv fiir die Geschichte Liv-, Esth- und Curlands, II, Dorpat 1843. F.Biene-mann: 1812. Baltische Erinnerungsblātter, Riga 1912. J.Brenn-sohn: Die Aerzte Livlands, Riga 1905. J.Conradi: An der Ostsee, Mitau 1888. Helms Fiihrer durch Riga mit besonderer Berucksichtigung der Badeorter bei Riga, Riga 1880. Das Inland, 1836�1863, sevi�ķi 1844, 1846, 1854. J.G.Kohl: Die deutsch-russischen Ostseeprovinzen, I, Dresden und Leipzig 1841. Latvie�u pasakas un teikas, XV, sakopojis P.Smits, Rīgā 1937. T.H.Pantenius: Aus meinen Jugendjahren, Leipzig 1908. J.C.Petri: Neuestes Gemāhlde von von Lief- und Ehslland, I�II, Leipzig 1809. M.Reinberg: Rīga, jeb ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi. Pārtaisīja un vairoja E.Dūnsberg, Rīgā 1875. Rigai-sche Stadtblātter, 1824 un 1843. W.Rosenberg: Die alt-riga-schen Hdfchen, Baltische Hefte, 4, Gross-Biewcnde 1957. G. Sodoffsky: Von baltischen Kūsten und Inseln, Reval 1906. J. �ķērstiņ�: Rīgas Jūrmala � Latvijas skaistākā peldvieta, Rīgā 1930. J.Stūlis: Bigauņciema un apkārtnes zvejnieki, Rīgā 1937,