Sakārtojusi Anda Līce

Via dolorosa Sāpju ceļ�, Staļina upuru liecības

.

.

Pa mazu lauku ceļu gāju, Kur vasara visapkārt zied, Un draugus tālē iedomāju, Kas tum�u sāpju ceļu iet.

Daudz mocekļu bij izredzētu Tev, mana mazā tēvija, Kas līdz ar mātes vārdu svētu �ukst sāpju stundā: Latvija.

Zied balti visas ceļa malas,

Ik soli ceļos nometos,

Se gribētos man klusi lūgties, Lai Dieva roka sargā tos.

No krājuma �Daugavas viļņi� (1943)

Neskaitāmas reizes viņi atkārtoja �os vārdus vēstulēs, sarunās un domās. Vārdi dziedēja miesu un veldzēja izmocīto dvēseli. Vārdi materializējās, un ikreiz, kad likās � tūlīt tiks noārdīti visi iek�ējie sliek�ņi, � vārdi tos atjaunoja un neļāva cilvēkam kļūt par zvēru. Arī tad, kad beidzot tiks atbildēts uz miljoniem cietu�o �kāpēc�, viņos nebeigs sāpēt likteņa biedru nāves, sava sakropļotā dzīve un savas tautas liktenis. Viņu bērnība un jaunība iekrita laikā, kad. viens svaru kauss pildījās ar neaprakstāmām cie�anām, kamēr otrā krājās neko nesvero�i meli. Tikai cilvēka dvēseles un gara atdzim�anu liekot �ai otrajā, varbūt izdosies līdzsvarot abus. Bet tas nenotiks ne �odien, ne rīt � pārāk svaigs viss vēl atmiņā. Vēl skan kā tikko dzirdētas mīļu cilvēku sen izdzisu�as balsis, vēk acu priek�ā viņu vaibsti. Pat tas, kas likās ar laika un ikdienas rūpju plānu kārtiņu pārvilcies, nu atkal ir vaļā. Un roka atsakās rakstīt, mēle � stāstīt, jo atcerēties nozīmē � izdzīvot vēlreiz visu.

Vēl nav un diezin vai jel kad tiks uzrakstīta grāmata, kurā būtu tas viss, kas notika ar daudzām tautām Staļina, post- un neosta-ļinisma laikā, jo noziedznieki kā mācēdami dzēsu�i savu melno darbu pēdas, nogalinot aculieciniekus, sagrozot un iznicinot liecības. Ir tik daudz faktu, kurus pagaidām nezinām. Atmiņā dzīvo tikai notikumu drumslas, dziļi subjektīvas, ari pretrunīgas. Pat visspo�ākā atmiņa nespēj paturēt lietu un notikumu precīzu, dokumentālu secību. Te darbs godprātīgiem un savu misiju apzino�iem vēsturniekiem. Ir bezjēdzīgi tagad strīdēties par to, kura tauta vēstures priek�ā bijusi pasargātāka. Nāves priek�ā visas tās kļuva vienādas. Un visas zaudēja neaprēķināmi daudz garīgā un fiziskā spēka. Divu cilvēku vai divu tautu likteņos līdzigs bija tikai traģiskā lūzuma brīdis, tālākajā gadu desmitiem ilgajā traģēdijā nebija divu vienādu likteņu.

Vēl nespējam skatīties uz to laiku vispārināti, filozofiski nedz tautas, nedz visas pasaules vēstures kontekstos, jo vēl daudz ko nezinām. Vēl klusē cilvēki, klusē arhīvi... Un ari �ajā tautas sāpju un cie�anu ceļa grāmatā ir tikai neliela daļiņa no lie.lās sāpes � galvenokārt divu lielāko (1941. un 1949. gada) represiju viļņu atbalsis, upuru likteņi, atmiņas, atmiņu pierakstu fragmenti. Neliela daļiņa no lielās sāpes... Bet paturēsim prātā, ka ar �tautas ienaidniekiem� pildītie lopu vagoni �ķērsoja valsts teritoriju ari citos gados, tikai ar lielākiem laika intervāliem.

Nerhierināsim sevi ar domu, ka viss ir beidzies. Atsevi�ķu cilvēku un visas tautas traģēdija turpinās. Glābjoties no represijām, pa visu pasauli izklīdu�ie joprojām redz sapņos tēva mājas, viņu atminam, ko, jācer, ar laiku varēsim lasīt, klāt būs piejaukta mums nepazīstama smeldze un rūgtums. Kā mums �odien pietrūkst trimdā miru�o bērnu un to, kuri nemaz nepiedzima... Pietrūkst padoma, ko nebūtībā aiznesa tautas gara zieds. Trūkst darba roku un darba tikuma. Daudzi dzīvi paliku�ie represiju upuri turpina ievākt sociālā netaisnīguma augļus. Viņiem, kas necilvēcīgos darba apstākļos vairoja valsts varenību un materiālo labklājību, tos gadus par darba stā�ā ieskaitāmiem atzina tikai nupat � 1988. gada beigās. Daudziem no viņiem dzīves apstākļi ir neapskau�ami. Vēl nav nosaukti vārdā tie, kas ar vienu parakstu lēma viņu likteņus, un tie, kas izpildīja spriedumu.

Simtiem vēl nekur nepublicētu atmiņu ceļas pret debesīm kā viens vienīgs kliedziens. Ir vēl tikai Atdzim�anas pats sākums. Un zaļie asni, kas, sāpīgi uzplē�ot mūsu apziņu, dzenas pret sauli, ir pierādījums Lielā Nezūdamības likuma esamībai, tam, ka domas un sapņi spēj pārvērsties jaunā enerģijas veidā un atgriezties uz zemes, liekot dzīvajiem pacelt galvu un iztaisnot plecus.

* * *

�Via dolorosa� ievietotajās atmiņās kopumā saglabātas autoru valodas īpatnības, arī atsevi�ķas atkāpes no mūsdienu literārās valodas normām, piemēram, inversija vārda un uzvārda lietojumā, burtiski krievu valodas pārcēlumi (�erem�a, vi�ka, lāgers utt.), atsevi�ķu ģeogrāfisko nosaukumu rakstība (Тюхтеть � Ķuh-ķeta) u. c.

Latvijas Rakstnieku savienības personības kulta ļaundarību apzinā�anas komisijai iesniegtie materiāli (rokrakstā vai ma�īnrakstā) satura rādītājā apzīmēti ar*. Magnetofonā ierakstītas A. Arnes un V. Vil�uka atmiņas.

Gadus �etrus pēc 1905. gada revolūcijas asiņainā fināla iznāca Raiņa �Klusā grāmata�. Bija jāpaiet turpat vai 40 gadiem, iekams dzīvi paliku�ie drīkst apcerēt daudzkārt smagāku un baigāku mūsu tautas vēstures posmu un sāk veidot savu �baigo grāmatu� jeb �sāpju grāmatu� � martirologu par staļinisma 40. gadu noziegumiem pret cilvēcību Latvijā.

Staļinisms ir ļoti smagi skāris visas Padomju Savienības tautas 20., 30., 40., ari 50. gados, dzēsis miljoniem dzīvību, sagādājis neizsakāmas cie�anas saviem upuriem un viņu piederīgajiem, lielā mērā iedragājis tautu psihi � �ī lāsta sekas izjūtamas vēl �odien. Padomju presē parādīju�ās gan arhīvos neapstiprinātas ziņas, ka 1952. gadā, Staļina valdī�anas laika beigās, nometnēs atradās 12 miljoni; 20 miljoni bija tautas ienaidnieku ģimenes locekļi, 42 miljoni � zemnieki bez pasēm, tātad 74 miljoniem bija ierobe�otas elementāras cilvēktiesības.

Staļinisms bija daudzu tautu kopīga traģēdija, latvie�i ir tikai viena no �ajā absurdajā sociālajā genocīdā ierautajām un smagi cietu�ajām tautām. Ir absurdi strīdēties, kura tauta cietusi vairāk, kura � mazāk. Liktenis latvie�u tautu varbūt nepiemeklēja tik bargi kā Krimas tatārus, Pievolgas vācie�us, kalmikus, �e�enie�us, balkārus; latvie�u zemnieki necieta no Staļina kolektivizācijas un tās izraisītā bada tādā mērā kā krievu vai ukraiņu zemnieki 30. gadu sākumā (Latvijā pēc kolektivizācijas tomēr kā nekā bada nebija). Ta�u relatīvi � materiālā un psiholoģiskā ziņā � latvie�i pieskaitāmi pie vienas no vissmagāk iedragātajām Padomju Savienības tautām, un tas mums �odien ir jāpasaka.

Nē, laikmets gan ir beidzies, bet tas joprojām met garas un smagas ēnas mūsu dzīvē, un bilance vēl nav savilkta. Vēsturnieki lē�, ka savas vēstures asiņainajā desmitgadē (1940.�1950. g.) Latvija zaudējusi vairāk nekā 500 tūksto�us iedzīvotāju (ieskaitot 64 tūksto�us baltvācu repatriantu 1939. �41. g.), tātad vairāk nekā ceturtdaļu iedzīvotāju kopskaita (1935. gadā Latvijā mita 1.950.502 iedzīvotāji), jo mūsu zeme cieta kā no tie�ās karadarbības un hitleriskā terora, tā ari no Staļina re�īma drausmām.

Hitlerie�i iznicināja ap simttūksto� Latvijas pilsoņu (to skaitā ap 80 tūksto�u Latvijas ebreju, gandrīz visus te paliku�os �is tautas pārstāvjus), bez tam Latvijas teritorijā tika nogalināti vēl gandrīz 500 tūksto�i cilvēku no citurienes (padomju kara gūstekņi un no 10 Eiropas valstīm iznicinā�anai ievestie ebreji). Daudzus tūksto�us Latvijas iedzīvotāju deportēja uz Vāciju, daudzus vīrie�us mobilizēja leģionā, no tiem kritu�i vai bez vēsts pazudu�i 80 tūksto�i. Tuvojoties Sarkanajai armijai, gan hitlerie�u dzīti, gan labprātīgi dzimtās vietas Latvijā atstāja 268 � 280 tūksto�i cilvēku. Sie kara bēgļi gan lielākoties drīz atgriezās Latvijā, bet viņu tālākais liktenis nereti bijis dramatisks. Ta�u arī Rietumos palika 130 � 150 tūksto�i latvie�u,' veidojot pamatu latvie�u ārzemju klaidam (emigrācijai).

Daudzi tūksto�i Latvijas iedzīvotāju (12 � 15 tūksto�i) kritu�i Sarkanās armijas un partizānu rindās, cīnoties pret hitlerismu, kādi 16 tūksto�i gāju�i bojā Latvijā tie�as karadarbības rezultātā.

Kāda tad ir staļinisko represiju daļa �ajā drausmīgajā bilancē? Staļinisma upuru skaitu Latvijā 1940./41. g. lē� uz 35 tūksto�iem, turklāt 1941. gada 14. jūnija liktenīgajā naktī vien aizvesti aptuveni 15 tūksto�i da�ādu tautību cilvēki (arī daudz sievie�u, sirmgalvju, bērnu, pat 290 zīdaiņu līdz 1 gada vecumam). Otrs lielākais vienlaidu deportācijas vilnis Latvijai pārvēlās 1949. gada martā � saskaņā ar PSRS Ministru Padomes 29. janvāra lēmumu 25. martā un sekojo�ās dienās no Latvijas administratīvā kārtā, bez tiesas sprieduma lopu vagonos aizveda 43 231 cilvēku, to skaitā 9250 t.s. �bud�u ģimenes�. Bez tam pirmajos pēckara gados (1944. �49. g.) Latvijā arestēto un deportēto kopskaitu � visai nosacīti � lē� uz 40 � 50 tūksto�iem cilvēku. Tāpat nav precīzi zināms, cik Latvijas iedzīvotāju deportēja no t.s. filtrācijas nometnēm, reevakuējot Latvijas bēgļus no Vācijas tūdaļ pēc kara, tāpat kā nav zināms pēckara gados kritu�o pretpadomju vienību dalībnieku skaits (saskaņā ar padomju vēsturnieku datiem pēckara gados Latvijā bojā gāja 1562 padomju, partijas un citi lauku aktīvisti un viņu piederīgie).

Tādā kārtā 1940, �49. g. no Latvijas uz Austrumiem deportēti vai bojā gāju�i 120 � 160 tūksto�i cilvēku (pēc da�u emigrantu autoru aplēses, �is skaits ir lielāks, tas sasniedz 180 � 216 tūksto�us). �ķiet, jāpiekrīt vēstures profesoram Heinriham Strodam, ka Latvija iedzīvotāju skaita ziņā tomēr vairāk cietusi no staļinisma nekā no hitlerisma. Lai gan tūdaļ jāpiebilst, ka hitleriskais terors galve nokārt izpaudās cilvēku iznicinā�anā, lai izbrīvētu Lebensraum (dzīves telpu), bet staļinisma laikmets drīzāk saistījās ar iedzīvo tāju masveida deportācijām, tādēļ dati ir visai grūti salīdzināmi, turklāt deportācija vienu un to pa�u cilvēku nereti skāra vaiiak kārt, kā to apliecina arī daudzas �ajā krājumā publicētās atmiņas. Katrā ziņā jāuzsver, ka visi �ie dati diem�ēl ir aptuveni, no da�ādiem avotiem iegūti, un mūsu vēsturnieku neatliekams pienākums būtu noskaidrot staļinisma upuru skaitu Latvijā, veikt iespējami precīzu uzskaiti, dot maksimāli ticamus datus, izmantojot gan arhīvu materiālus, gan ari anketē�anā gūtas ziņas (anketē�anas darbs aizsākts 1988. gadā, izstrādājot represētā tipveida anketu, ko paredzēts pla�i izplatīt ar Latvijas Tautas frontes un Represēto kluba aktīvistu spēkiem, lai analizējot gūtu daudzmaz ticamus datus vai vismaz ieskicētu tendences; 1989. gadā sāk darboties ari LTF Latvijas vēstures dokumentē�anas centrs; personiski tomēr mazliet �aubos, vai �nāves grāmatvedība� �odien vairs precīzi savelkama).

Vēl jāpiebilst, ka staļinisma rēķinā jāieskaita ne tikai latvie�u tautas upuri Latvijā pēc 1940. gada, bet arī tas, kas tika nodarīts Padomju Savienībā dzīvojo�iem latvie�iem kop� 1929. gada un pat agrāk: latvie�u zemnieku � �latkolonistu� iznīcinā�ana lielās kolektivizācijas gaitā un pēc tam, latvie�u sarkano strēlnieku un veco boļ�eviku izkau�ana, daudzu latvie�u tautības padomju pilsoņu aresti un deportācijas par �ķietamajiem �spiegu sakariem ar Balt-latviju�. Salīdzinot PSRS tautu skaitī�anas datus 1926. un 1939. gadā, �os zaudējumus lē� uz 70 tūksto�iem cilvēku (ap 30% PSRS dzīvojo�o latvie�u kopskaita), lai gan da�i vēsturnieki �o skaitli uzskata par pārspīlētu, upuru skaitu novērtējot uz 30 tūksto�iem. Ari �ajā lietā nav īstas skaidrības. Turklāt vēl jāņem vērā psihiskais terors pret latvie�iem Padomju Savienībā 30. gadu beigās, viņu nacionālās apziņas zaudē�ana, daudzu bērnu izaudzinā�ana staļinisma garā.

Vispār skaidrība par staļinisma ratā ierautajiem var būt tikai relatīva, jo cilvēki jau tika ne tikai �auti, arestēti, izsūtīti, turēti koncentrācijas nometnēs, bet arī daudzi brīvībā paliku�ie dziļi traumēti ar nedibinātām aizdomām, atlai�anu no darba, nespēju gūt iecerēto izglītību vai iekārtot savu dzīvi � desmitiem motīvu ir postīju�i represēto piederīgo dzīvi, liku�i viņiem atsacīties ne tikai no tuviniekiem, bet arī no sevis. Būs samērā nedaudz Latvijas iedzīvotāju, kurus kaut netie�i nebūtu skāris staļinisma genocīds, kaut arī represijās tie�i ierauti biju�i ne vairāk kā 12% Latvijas iedzīvotāju.

Jā, es jūtu, ka bilanci savilkt nebūs iespējams, ar �ausmām atskārstu, ka esmu noapaļojis ne jau tikai skaitļus vien (noapaļojot upuru skaitu līdz tūksto�iem � līdz desmitiem tūksto�u, kaut gan pat aiz¹ katra vieninieka ta�u slēpjas vesela, viena vienīgā dzīve!), bet noapaļojis arī patiesību. Man jau ir pārmests, ka es jaucot kopā upurus un bendes, jo staļinisma upuru skaitā tiekot ierindoti gan hitlerie�u līdzgaitnieki, gan �ķiras pretinieki un bēdzēji uz Rietumiem, gan � no otras puses � arī tie, kas savulaik pa�i esot piedalīju�ies staļinisma akcijās, bet pēc tam cietu�i, kā saka, no �savējiem�, � Jēkabs Alksnis ta�u esot parakstījis nāves spriedumu Robertam Eidemanim, pirms saņēma savējo, tikpat netaisnu un necilvēcīgu. Ir daudzi, kas ierosina svītrot no staļinisma upuru skaita 1937. gadā bojā gāju�os komunistus, jo viņi, lūk, ari esot līdzvainīgie, jau ar pa�u Pēteri Stu�ku, Jūliju Dani�evski vai Jēkabu Pe-tersu sākot, kuri bruģēju�i ceļu gan Staļinam, gan Vi�inskim, gan Jagodam. Visu to saku tādēļ, lai raksturotu, cik paradoksāla ir XX gs. vēsture, cik cie�i viss savij ies un cik daudz mezglu un pavedienu vēsturniekiem vēl jāat�ķetina (vai jāpārcērt!), pirms spēsim rakstīt taisnīgu un objektīvu vēsturi.

Kop� 1985. gada mūsu vēsturiskā apziņa spērusi milzu soli uz priek�u, �odien jau banāli liekas runāt par vēstures �baltajiem plankumiem� � kas patiesībā ir �melnie� un �sarkanie� plankumi �, ta�u nav noliedzams, ka neskaidrību vēstures traktējumā joprojām ir daudz, varbūt pat vairāk nekā skaidrības. Ir grūti izvērtēt argumentus � kuram bijis vairāk taisnības, kuram mazāk? � totālajā karā, arī pilsoņu karā alla� līstot daudz asiņu, bojā ejot nevainīgi, tā ir bēdīga īstenība. Ta�u viena mēraukla, �ķiet, jāsaglabā katram � tā ir humānisma un vispārcilvēcisko vērtību mēraukla, kas stādāma augstāk par �ķiriskam un ari nacionālām vērtībām. Sauciet to par abstrakto humānismu, ja vēlaties, ta�u rupji, asiņaini likumības pārkāpumi, īpa�i miera laikā, terors pret bērniem, sirmgalvjiem, sievietēm, cilvēku grupu un veselu tautu varmācīga pārvieto�ana, elementāro cilvēktiesību rupja ignorē�ana civilizētajās tautās alla� izraisīju�i sa�utumu, noraidījumu, protestu, riebumu, naidu. marta represijas Latvijā (krāj.: Latvijas likteņģadi, II. R., 1988). Ta�u sabiedribu neapmierināja tradicionālā �ķiriska argumentācija ne �o vēsturnieku, ne daudzu �urnālistu rakstos. Jo bija jau sācies vērtību pārvērtē�anas laiks, ko 1987. gadā bija ievadīju�as publikācijas daudzos progresīvajos Maskavas 'un Ļeņingradas laikrakstos un �urnālos, A. Ahmatovas, A. Tvardovska, B.Mo�ajeva, A. Ribakova, A. Pristavkina, V. Dudinceva literārie darbi, N. Buharina atraitnes atmiņas, pirmie PSKP CK komisijas lēmumi par Staļina safabricēto �paraugprāvu� upuru reabilitē�anu, kas izraisīja tūlītēju un ļoti asu atbalsi Latvijas literātu un vispār inteliģentu vidū.

Stihiskais protests pret noklusējumiem un vienpusīgajiem traktējumiem rada izpausmi Rakstnieku savienībā 1988. gada marta, tuvojoties 1949. gada deportācijas kārtējai gadadienai, kas līdz �im bija pagājusi neatzīmēta, bet ko tagad rado�o savienību vadība, Jānis Peters ierosināja godāt ar klusu piemiņas ceremoniju Brāļu kapos. Kādas apspriedes gaitā spontāni dzima doma par Rakstnieku savienības personības kulta (staļinisma) ļaundarību apzinā�anas komisiju, kas galīgi izveidojās 23. marta sēdē, piedaloties arī pārstāvjiem no Kinematogrāfistu, Komponistu un Mākslinieku savienibām.

Staļinisma ļaundarību apzinā�anas komisijas sastāvā tika iekļauti 13 Rakstnieku savienības biedri � Reinis Admīdiņ�, Ludmila Azarova, Miervaldis Birze, Andrejs Dripe (priek�sēdētāja vietn.), Olafs Gūtmanis, Ingrīda Kir�entālc, Anda Līce (priek�sēdētāja vietn.), Gunārs Priede, Arturs Snips, Jānis Stradiņ� (priek�sēdētājs), Jānis Skapars (priek�sēdētāja vietn.), Māra Zālīte, Rimants Ziedonis. Starp citu, �āda komisija bija pirmā Padomju Savienībā, kaut arī tikai samērā neilgu laiku, � dnz pēc tam tādas sāka veidoties arī citur (ieskaitot Vissavienības brīvprātīgo vēsturiskās apgaismo�anas biedrību �Memoriāls�).

Sākumā komisiju bija domāts nodēvēt par staļinisma upuru reabilitācijas komisiju, tomēr jau pirmajā sēdē tika noraidīts pats termins �reabilitācija� attiecībā uz 1941. un 1949. gada masveida deportācijās cietu�ajiem (vismaz to lielumlielo vairumu), jo represijas notika nelikumigi, bez tiesas sprieduma. Daudzi apspriedes dalībnieki (M. Birze, J. Mauliņ�, D�. Skulme, J. Stradiņ� u. c.) izteicās, ka pēdējais laiks atzīt abas deportācijas par nelikumīgām, juridiski, morāli un varbūt ari materiāli gandarīt nevainīgi cietu�os. Bija iebildes, ka ne visi varbūt biju�i nevainīgi � pēckara gados ta�u pastāvējis ari politisks bandītisms, padomju varas aktīvistu un viņu ģimenes locekļu slepkavo�ana, iebiedē�ana, arī hitleriskā �piektā kolonna� pirms Tēvijas kara Latvijā neesot bijusi fikcija vien. Bet, kaut tas tā būtu arī bijis, vainīgo vainu vajadzēja pierādīt likumīgas, taisnīgas tiesas ceļā, � tas tomēr netika izdarīts, un arī tiesas gadījumā nereti tika izspiesta apsūdzētā atzī�anās neatļautiem paņēmieniem vai ari ignorēta konkrētā situācija. Saprotams, ne jau visi Staļina laikmetā cietu�ie bija padomju varas piekritēji, ta�u �āda veida represijas pret citādi domājo�iem nav attaisnojamas ne morāli, ne juridiski.¹ Un kur� gan iedro�ināsies apgalvot, ka vairums �o strādīgo un izglītoto cilvēku nebutu ieaugu�i jaunajā iekārtā, nebūtu palīdzēju�i Padomju Latviju pēckara gados veidot daudz pilnīgāku?

Vissavienības centrālajā presē jau 1988. gada sākumā arvien lielākā skaitā parādījās raksti, kas pārliecino�i vēstīja, kādi ciniski, degradēti cilvēki toreiz līdzās Staļinam atradu�ies pie varas Padomju valsts augstākajos e�elonos, kā viņi kropļoja un uz gadu desmitiem kompromitēja sociālisma idejas, galu galā ievadot mūsu valsts attīstību strupceļā. Vietā bija A. Dripes jautājums par Padomju Latvijas vēsturnieku toreizējo nostāju: �Vai tie�ām uz �ī fona mūsu republikā un visā Baltijā notiku�o var raksturot tikai kā zināmas kļūdas, atsevi�ķas pārsteidzības un nelikumības, kas attaisnojamas ar pārlieku centību un sare�ģītajiem apstākļiem? Tie�i talantīgi literatūras darbi (un piebildīsim - aculiecinieku atmiņu stāsti � 7. 5.) var nepieļaut vienkār�otus skaidrojumus, un te mēs redzam rakstniecības jauno aicinājumu republikas gara dzīves atjauno�anā. Necilvēcība vienmēr ir necilvēcība. Mēs nedrīkstam vadīties pēc jezuītu formulas: �Mērķis attaisno līdzekļus.� Tie�i ar rupju varu saistīti paņēmieni vēlāk rūgti atriebjas un degradē viscēlāko mērķi.�

Sājā pirmajā komisijas sēde ari izkristalizējās doma par staļinisma represijās cietu�o un aculiecinieku atmiņu vāk�anu, uzglabā�anu, sistematizē�anu un tālāku izmanto�anu, tātad būtībā doma tie�i par �o grāmatu �Via dolorosa� (vai ari par staļinisma martirologam veltītu grāmatu sēriju nākotnē) -- par to runāja Л. Lice, L. Azarova u. c. sēdes dalībnieki. Lūk, vēl viens citāts no Andreja Dripes, kur� bija uzņēmies būt par mūsu komisijas darba pirmo hronistu, atreferējot tas sēdi �Literatūras un Mākslas� slejās:

�Ir cilvēki, kuri savas atmiņas jau uzrakstīju�i, un tās ir gatavas publicē�anai. Atmiņas bie�i vien kļūst par vienīgo izziņas avotu, jo nekādi dokumenti nav sagla bāju�ies vai to vispār nav bijis. Tas labi saprotams, ja atceramies, kādā veidā tiku veiktas izsūtī�anas akcijas, kurās kā �dokumenti� nereti figurēja tikai viena vai otra cilvēka �ķitums, telefona zvans, mutisks apmelojums, fanātisms, bailes neizpildīt uzlikto plānu, personiska izrēķinā�anās utt.

Kas garantēs ticamību? Vai atmiņas var kalpot kā ticams dokuments? Jāņem vēra, ka pat viena un tā pa�a notikuma aculiecinieku redzējums var at�ķirties, jo katra cilvēka uztvere ir savdabīga. Bet pilnīgi jau nevar ticēt arī dokumentiem. Te jāuzsver, ka atmiņas nav jāuzskata kā dro�s pierādījums (tās var kalpot vienīgi kā iemesls citu pierādījumu meklē�anai un tālākai noskaidro�anai), bet galvenokārt kā tā laika gal sotnes, cilvēku domu un pārdzīvojumu atspoguļotājas.

Jāatzimē, ka daudzi biju�ie izsūtītie vēl arvien baidās vai ari nevēlas izcēli no apziņas dzīlēm kādreiz pārciesto, tādēļ atsakās par to runāt. Viņus var saprast. Da�i netic, ka atmiņas saglabās nesagrozītas, varbūt publicējot kāds ierēdnis vēlēsies kaut ko nosvītrot vai pierakstīt klāt. Te komisijai jābūt savu uzdevumu augstumos, lai, nesaskaņojot ar autoru, �ādas lietas nepieļautu. Izskanēja arī doma, ka uzsāktā darba apjoms'ir pārāk grandiozs. Vai nevajadzētu vispirms koncentrēt uzmanību tikai uz kulta laikā cietu�o rakstnieku, mākslinieku un citu kultūras darbinieku lik teņgaitu apzinā�anu? Iebilda Ludmila Azarova, teikdama, ka nedrīkstam norobe�o ties no tautas, ikvienam cilvēkam sāpēja, un viņi gaida no mums izpratni un pali dzību. So domu atbalstīja D�emma Skulme, norādot, ka mums jāpanāk, lai tauta pa mostos no apātijas un neticības taisnīgumam, citādi mums un mūsu bērniem pietrūks spēka.� (A. Dripe. Komisija darbojas. � Lit. un Māksla, 1988, 8. apr.)

Tie�i tobrīd presē bija parādījies slavenais Ņinas Andrejevas raksts, noslal gija pēc Staļina vēl nebija guvusi oficiālu pretsparu, pat otrādi, �ķita, ka tā bauda slm pātijas augstākajās aprindās; noskaņa komisijā bija ne glu�i cerīga, ta�u skaidri tika iezīmētas darba vadlīnijas. Tās citēju pēc mūsu pirmā mazliet birokratizēta valodā sacerētā oficiālā dokumenta, kas guva atbalstu Latvijas KP Centrālajā Komitejā: �Latvijas rado�ās savienības uzskata, ka padomju sabiedrības demokratizācija un pārbūve, Latvijas vēstures patiesīgs izgaismojums nav domājami bez to nelikumību un noziegumu atseg�anas, kas veikti Staļina personības kulta apstākļos. Komisijas darbam jābalstās uz republikas sabiedrības pla�u atbalstu un jāaptver mūsu dzīves da�ādas puses.

1. Komisija domā pētīt un izdibināt personības kultu kā sociāli vēsturisku parādību, tā nelikumības, voluntārismu un despotismu, atsedzot antisocialistisko, Ļeņina mācībai sve�o kulta būtību, tā posto�ās sekas padomju sabiedribas pārveidei, rosināt rakstniekus un māksliniekus atsegt �īs negatīvās parādības.

2. Ar sabiedrības atbalstu domāts vākt dokumentālas liecības (vēstules, dienasgrāmatas, atmiņu pierakstus, intervijas u. tml.), aicināt rakstniekus, �urnālistus, zinātniekus, māksliniekus u. c. mūsu sabiedrības locek|us dot publikācijas par �o problemātiku republikas un Vissavienības presei.

3. Paredzēts aktivizēt tādu materiālu publicē�anu Rakstnieku savienības izdevumos, republikas un rajonu laikrakstos, �urnālos, tādas radio un televīzijas pārraides, kas atsegtu pe.rsonibas kulta noziegumus Latvijā, tā sekas.

4. Paredzēts vākt materiālus par to Latvijas zinātnes un kultūras darbinieku traģiskajiem likteņiem, kuri kļuvu�i par patvaļas upuriem, noskaidrot viņu bojāejas apstākļus, precizēt vietu un laiku.

5. Tuvākajos gados paredzēts sagatavot un izdot pētījumu un atmiņu krājumu par personības kulta sekām Latvijā un latvie�u tautas likteņos (..).

6. Paredzēts ierosināt (kopā ar Latvijas Kultūras fondu) celt monumentu Staļina represiju upuru piemiņai.

Materiālus vācot, domāts pievērst īpa�u uzmanību to autentiskumam un patiesīgumam, piesaistot faktu precizitātes pārbaudei speciālistus � vēsturniekus un neatkarīgus lieciniekus. Materiālu izvērtē�anai jāparedz rado�as diskusijas uz sociālistiska plurālisma un objektīvas, līdzsvarotas pieejas pamata.

Komisija pastāv pie Latvijas Rakstnieku savienības, līdzdarbojoties arī citu rado�o savienību pārstāvjiem.

Reizē ar to komisija uzskata, ka aug�minēto uzdevumu risinā�anā radisies daudzveidīgas, visai sare�ģītas politiska un juridiska rakstura problēmas, kas izies tālu ārpus rado�o savienību kompetences ietvariem. Tādēļ glu�i nepiecie�ams izveidot vēl vienu � republikas Valdības komisiju par personības kulta sekām, kas izskatītu atsevi�ķu pilsoņu lietas un pieņemtu lēmumus par viņu morālu, juridisku un varbūt ari materiālu gandarījumu.�

Jau mūsu komisijas 23. marta sēdes laikā, tā sakot, neizejot no telpas, uzrakstīju LKP CK un Latvijas PSR Ministru Padomei ierosinājumu izveidot aug�minēto oficiālo valdības komisiju. Tā konstruējās jau 1988. g. aprīli Ministru Padomes priek�sēdētāja vietnieka Leonarda Bartkevi�a vadībā un drīz sāka aktivu darbību. Tās darba rezultāti ir ne tikai daudzu netaisnīgi cietu�o pilsoņu iesniegumu izskatī�ana, bet ari tagad visiem zināmie Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumi un rīkojumi, ar kuriem 1949. gada deportācijas Latvijā atzītas par nelikumīgām, un PSRS Valdībai nosūtītais ierosinājums atzīt par nelikumīgu VK(b)P CK un PSRS Tautas Komisāru Padomes 1941. gada 14. maija lēmumu �Par sociāli sve�ā elementa izsūtī�anu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas�.

Starp citu, �īs prasības bija ierakstītas jau Latvijas Rakstnieku savienības 1988. g. 1. �2. jūnija papla�inātā valdes plēnuma rezolūcijā un �ajā plēnumā vienbalsīgi pieņemtajā vēstulē Mihailam Gorba�ovam un XIX partijas vissavienības konferencei, dokumentos, kur staļinisma nozieguma tēma akcentēta īpa�i spēcīgi. Sīs prasības ietvertas ari Latvijas Tautas frontes programmā un tās dibinā�anas kongresa īpa�ā rezolūcijā par destaļinizāciju. biju�as garas, emocionālas, neizsakāmi smagas sarunas ar neskaitāmiem cilvēkiem, daudz liecību jau sakrājies un turpina krāties Rakstnieku savienībā, kur ar tām varēs iepazīties rakstnieki, �urnālisti, citu rado�o profesiju pārstāvji. Gan ar mūsu starpniecību, gan neatkarīgi no tās, sākot ar 1988. gada vidu, republikas presē (�Literatūra un Māksla�, �Karogs�, �Liesma�, �Avots�, Zvaigzne�, �Lauku Avīze� u. c.) turpina parādīties satrieco�i atmiņu stāsti un dokumenti, kas vēsta par Soļikamskas, Sibīrijas, Tālo Ziemeļu moku ceļiem.

Uzskatām, ka komisijas galvenais uzdevums ir dokumentē�ana un rosinā�ana. Pirmām kārtām ir nepiecie�ami konkrēti fakti, ticamas liecības, ziņas par Latvijas cilvēku drāmām un traģēdijām. Ne visi arhīvi ir saglabāju�ies, ne visi arhīvi ir pētniekiem pieejami. Aculiecinieku ziņas var kļūt par vienīgo izziņas avotu, tās jāvāc, kamēr liecinieki vēl ir dzīvi un spēj savu liecību nodot. Lai vēlāk � nakama gadu tūksto�a Latvijas vēsturniekiem nebūtu jā�aubās, vai �adas represijas � tādos apmēros, tik ne�ēlīgas � vispār biju�as.

Līdz �im nav noskaidroti, piemēram, daudzu ievērojamu mu�u kultūras, izglītības, zinātnes darbinieku likteņi, nav zināms ne viņu bojāejas gads, ne vieta, ne apstākļi. Pretrunīgas ziņas ir pat par Linardu Laicenu vai Jūliju Lāci, nemaz nerunājot par Viktoru Eg līti, Aleksandru Grīnu, Ernestu Brastiņu, Marģeru Skujenieku, km u vieta Latvijas kultūras vēsturē nav noliedzama, � visu �o un neskaitāmu citu garadarbinieku biogrāfijas prasa precīzu beigu datējumu Ar literātu likteņu noskaidro�anu nodarbojas īpa�a Rakstnieku sa vienības komisija (M. �aklais, I. Bērsons, J. Mauliņ� u. c.).

Bezgala gara ir cietu�o rinda. Uz pirmo komisijas sēdi nākot, biju izrakstījis tikai nepilnīgu uzvārdu sarakstu (kas bija nāku�i prāta): rakstnieki L. Breik�s, A. Ķēniņ�, V. Grēviņ�, R. Valdess, A. Erss,

J. Medenis, R. Rudzītis, E. Stērste; mākslinieki A. Jūrasteteris,

K. Krauze, К. Fridrihsons, P. Glaudāns, J. Strazdiņ�, K. Eliass; zi nātnieki J. Au�kaps, A. Cīrulis, E. Ziemelis, P. Stakle, A. O�iņ�, J. Plāķis, L. Adamovi�s, E. Rumba, J. Vilde, J. Lediņ�, A. Karnups,

J. Eiduss, K. Tiesnieks, T. Upners, R. Ūdris, R. Āboliņ�, A. Zuitiņ�,

K. Sķilters; redaktori un grāmatizdevēji E. Arnis, E. Benjamiņa,

L. Ausējs, B. Pīpiņa, J. Rapa, J. Roze, O. Nonācs; grāmatnieki Duni, grāmatnieki Kukuri, A. Vies, R. Lindiņ�, H. Lūkins. Tā ir tikai maza daļa, sarakstu varētu turpināt, visur daudz nezināmā.

Pāris piemēru. Par pazīstamo ķīmiķi, Latvijas Universitātes rektoru Jūliju Au�kapu skaidri zināms, ka viņ� miris Tavdas nometnē, Sverdlovskas apgabalā, bet man sniegtas divas at�ķirīgas versijas par viņa nāvi un attiecīgi divi da�ādi datējumi � 1941. gada decembris un 1942. gada februāris. Savā laikā daudz pūļu esmu veltījis ķīmiķa komunista Rūdolfa Ūdra gaitu izpētei. 1938. gadā arestēts, ieslodzījumā ieguvis drausmīgo Menjēra slimību, viņ� �speclabo-ratorijā� 1942. �1944. gadā atklājis jaunu � �gadsimta reakciju� organiskajā ķīmijā, licis pamatus rūpnieciskai metodei, pēc kuras pa�reiz visā pasaulē ra�o fenolu un acetonu. 1964.�1966. g. izbraukāju Maskavu, Gorkiju, Ļeņingradu, Harkovu, Jaroslavļu, Dzer�in-sku, Bausku, tikos ar izgudrotāja piederīgajiem, likteņa biedriem. Diem�ēl 1966. gadā ar personības kulta represijām saistīto faktu publicē�ana tika pārtraukta, �os materiālus man izdevās publicēt tikai daļēji. Tomēr jau toreiz izdevās panākt, lai Rūdolfa Ūdra vārds tiktu ietverts Lielajā padomju enciklopēdijā un augstskolu mācību grāmatās, lai atzītu viņa nopelnus reakcijas atklā�anā; viņa vārdā nosaukta iela ķīmijas pilsētā Dzer�inskā. �odien �ādus materiālus savākt vispār nebūtu iespējams, jo vairums liecinieku vairs nav starp dzīvajiem. Tas pats sakāms, piemēram, par materiāliem �Horizontā� (1988. g., 4. nr.) � tur pēc atraitnes atmiņām restaurēti pazīstamā latvie�u strēlnieka Eduarda Bērziņa bojāejas apstākļi (atgādināsim, ka viņ� 1918. gadā Maskavā bija izjaucis t. s. sūtņu sazvērestību). Ir pats pēdējais laiks apzināt �ādus faktus mūsu tautas vēsturē. Ar gandarījumu jāsaka, ka pēdējā laikā � nedaudzos mēne�os � tiek neatlaidīgi un sistemātiski atklāti arvien jauni un jauni patiesības slāņi, jauni vārdi, jaunas ziņas.

Bet, protams, ne jau tikai par ievērojamiem cilvēkiem � ne mazāk rūpīgi jāsaglabā �vienkār�o� Latvijas cilvēku, ģimeņu likteņstāsti, liecības, kas un kā noticis 30. gados, 1937., 1941. un 1949. gadā, un ne tikai �ais �maģiskajos� gados vien, jo represijas jau notika nepārtraukti � te uzliesmojot, te pieklustot � visu staļinisma laiku.

Komisija nav domājusi savā darbībā aprobe�oties tikai ar 1941. un 1949. gada notikumiem, ka varbūt varētu likties pēc �īs grāmatas, kaut ari mums piesūtītajos materiālos �ie divi gadi glu�i likumsakarīgi izvirzīju�ies priek�plānā, � pārāk ilgi par to norisēm bija klusēts, un pārāk dziļas brūces tie cirtu�i Latvijas miesā.

Tikām aicināju�i dot materiālus par visu staļinisma laiku, sākt ar 1929. �32. gada kolektivizācijas nori�u skaidro�anu, kad līdzās citiem da�adu tautību padomju pilsoņiem cieta ari Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Ba�kīrijā �latkolonijās� dzīvojo�ie cilvēki (par ko spilgtas liecības savos literārajos darbos atstājis, piemēram, Mārtiņ� Krieviņ�).

Sis aspekts varbūt pat būtu īpa�i jāuzsver � nevaram norobe�oties no visas globālās tautu traģēdijas atklāsmes; atrauti no procesiem, kas risinājās Padomju Savienībā, � Latviju un latvie�us skāru�o dvēseļu puteni īsti nevar saprast.

Manuprāt, mēs Latvijā pat īsti neaptveram, cik lielu traģēdiju staļinisms nesis krievu, ukraiņu, baltkrievu, arī gruzīnu un citām tautām, nemaz nerunājot par Krievijas mazajām tautām, kuru nacionālā intelektuālā dzīve būtībā toreiz tika no�ņaugta. Tikai nupat krievu un cittautu padomju vēsturnieki un rakstnieki sāk daudzmaz atklāti runāt patiesību par to, ko, piemēram, Krievijai nozīmēja Staļina īstenotā piespiedu vienlaidu kolektivizācija, kas izpostīja 3 miljonus saimniecību (10 � 12% no visām saimniecībām). Būtībā �o nori�u sekas mēs katrs izjūtam vēl joprojām � ari Baltijas republikās; pat mūsu izdaudzinātās lauksaimniecības prioritātes nepiecie�amība sakņojas tajos tālajos gados un koncepcijās. Bet pēc tam ta�u vēl nāca 1934., 1937., 1949., citi gadi.

Tiesa, turpina atskanēt balsis, ka nevar apvienot zem viena simbola Staļina represijās bojā gāju�os pārliecinātos komunistus un da�ādu, brī�am pat padomēm klaji naidīgu uzskatu paudējus, kā tas esot noticis, piemēram, 25. marta piemiņas ceremonijā Brāļu kapos vai kā iecerēts staļinisma upuru memoriālā. Ta�u vēlreiz sacīsim: vienīgā īstā parādību mēraukla ir humānisms. No �ī viedokļa raugoties, netaisnā un ne�ēlīgā nāve apvieno visus cilvēkus kapa malā. Mēs, dzīvie, ta�u Miru�o piemiņas dienā ari ne�ķirojam, nekonfrontējam aizgājējus...

�odien, apzinoties kolektivizācijas izkropļojumus un tās gaitā arī Latvijā daudzviet pieļautās nelikumības, varam spriest, ka arī tie godīgie kolhozu priek�sēdētāji un partorgi, kas mēģināja amortizēt aplamo instrukciju izpildi un tomēr krita no kolektivizācijas pretinieku rokām, savā ziņā arī ir laikmeta � padomju a�gārnās lauksaimniecības politikas upuri. Sājā sakarībā gribas atcerēties, piemēram, kritu�ā skolotāja � aktīvista Zu�a tēlu Ojāra Vācie�a jaunības dienu stāstā �Tās dienas acīm�.

Jā, pēdējā laikā daļā sabiedrības viesu�ās ba�as, vai, staļinisma 1941. un 1949. gada Latvijas upurus pieminot, netiekot darits pāri Tēvijas kara cīnītājiem, jaunās dzīves veidotājiem pirmajos pēckara gados, aktīvistiem, pirmo kolhozu celmlau�iem. Domāju, ka ba�as nav pamatotas: visiem godīgajiem, nesavtīgajiem sociālisma cīnītājiem paliks sava vieta tautas atmiņā. Pat vairāk � aizvadītajos gados daudzi padomju varas cīnītāji ir biju�i nepelnīti piemirsti, pat nopulgoti, � piemēram, tikai nupat sākam lasīt patiesību par Kārli Ozoliņu, Andreju Balodi, Ēvaldu Vilku. Bet viņu piemiņa nebūtu jākonfrontē ar staļinisma upuru gaismā cel�anu un godinā�anu.

Ta�u staļinisma upuru vārdos nepārstāstāmās cie�anas un viņiem nodarītās pārestības, morālie pazemojumi, apkaunojumi nedrīkst tikt nogludināti, noklusināti � �ajā grāmatā mēģināts runāt iespējami atklāti un patiesi, pa�u aculiecinieku vārdiem. Tiem, kas visu to pārdzīvoju�i, nekad, nekad nebeigs sāpēt, un viņi ar seismogrāfa jutīgumu uztver katru netaisnību, katru nepatiesību. Lūk, ko mums raksta, piemēram, Biruta Leite (Eduarda Veidenbauma māsas Karinies Lustes meita) no Liepas 1988. gada 12. aprīlī:

�... Viss �inī rakstā ir tik bailīgi pieminēts un pamatīgi nogludināts kā ar karstu pletīzeri. .. Vēl izbrīnu rada fakts, ka, tiklīdz ir runa par 1941. gada 14. jūnija deportāciju, kā jau minēju � 1950. gada jūniju nemaz nepiemin.² Runā pieklusinātām balsīm, pabailīgi un tūlīt steidzīgi.� ( .. ) Par 1949. g. pārvietotiem acīmredzot ir vieglāk runāt un ērtāk faktus konstatēt, jo tie (vīrie�i) netika bāzti cietumos un lēģeros. Daudzi, gandrīz visi pat atgriezās ar ģimenēm. Tiem dotas tiesības aizstāvēties, lietas izmeklēt, pat reabilitācijas saņemt. ( .. ) Un tomēr � visi mēs, ir 14. jūnija, ir 26. marta izsūtītie, cietu�ie, esam uz viena e�afota biju�i, un jāvērtē vienlīdzīgi � bez klusinā�anas un slēp�anās.�

Ārpus �īs grāmatas ietvariem paliek problēma par vainīgajiem un par nodevējiem, tomēr atcerēsimies � represijas veica ne jau Staļins, ne jau Sustins vai Berija vien. Bija arī pa�māju cilvēki, kas sastādīja sarakstus, sacerēja denunciācijas par kaimiņu, iekāroja viņa mantību, �ķauda; citi domājās uz brāļu nelaimes ceļam gai�u nākotnes ēku. Sī problēma dramatiski iezīmēta re�isora L. Gaigala filmā �Vai plankumi vēsturē ir balti?�.

Apdomāsim arī to, ka staļinisma noziegumi un nelikumības 1940./41. gadā, kara pievakarē, lielā mērā vainojami, ka ievērojama latvie�u tautas daļa, īpa�i tās inteliģence, devusies sve�umā kara beigās. Patie�ām, ne jau tikai kara darbība, hitlerie�u varmācība vai musino�a propaganda, bet arī bailes no iespējamām represijām pēckara gados aizrāvu�as sve�umā �os mūsu tautai tik vajadzīgos cilvēkus. Ļoti daudzi būtu vēlēju�ies palikt dzimtenē, bet baidījās.

Atceros: kad izcilais zinātnieks � metālu korozijas un kristālu pētnieks Mārtiņ� Eduards Straumanis pēc 22 gadu prombūtnes 1966. gadā viesojās Rīgā, viņ� mums sacīja, ka nemū�am 1944. gadā nebūtu aizbraucis, ja nebaidītos no 1941. gada 14. jūnija atkārto�anās. Tagad Misūri universitātē Rollā ASV ir M. E. Straumaņa korozijas institūts, bet Rīga zaudēja spēcīgu un dzīvotspējīgu zinātnes zaru, kur� būtu varējis dot labumu visai Padomju Savienībai.

Tikai tagad tā īsti sākusies Kārļa Skalbes, Mārtiņa Zīverta, Zentas Mauriņas, Veronikas Strēlertcs, Augusta Annusa, neskaitāmu citu mūsu rakstnieku un kultūras darbinieku atgrie�anās viņu tik karsti mīļotajā Latvijā. Labprāt gaidīsim atgrie�amies arī An�lavu Eglīti, pēc tam kad būs noņemti nepelnītie apvainojumi viņa tēvam. Arī �īs drāmas jāfiksē. Domāju, ka ar Latvijas Kultūras fonda un citu organizāciju palīdzību varēsim sameklēt daudzu ārzemēs dzīvojo�o tautie�u tālaika dokumentus, laikmeta liecības, kas mums palīdzēs �o laikmetu izprast pēc iespējas pilnīgāk un objektīvāk. Esam jau saņēmu�i vēstules pat no Austrālijas. Varbūt nākamajā �Via dolorosa� krājumā ieskanēsies arī �is motīvs.

Vēsture ir jāatceras un jāmēģina saprast visā tās pretrunīgumā, īpa�i ja tā ir bijusi tik dramatiska kā Latvijas vēsture XX gadsimtā. Tas vajadzīgs ne tikai mums, bet arī nākamajām Latvijas paaudzēm. Lai staļinisms, terors pret cilvēkiem un tautā^i nevarētu atkārtoties. Lai mēs plauksto�ajā nākotnes Latvijā apzinājos, cik bezgala smagu sāpju ceļu izstaigājusi Latvija XX gadsimtā, � laikam gan pēc Ziemeļu kara un �lielā mēra� XVIII gadsimta pirmajos gadu desmitos (kuri, kā domā vēsturnieki, iznīcināju�i lībie�u cerības konsolidēties nācijā) � laikam gan pēc tam nekad vēl latvie�u tauta nav stāvējusi tādās �būt� vai �nebūt� krustcelēs � un tomēr palikusi stāvam.

Ar �o grāmatu, ar �o martirologu pieminēsim tos daudzos, kuri nepārnāca, kuri nepiedzima, kuri aizgāja mū�ībā, morālu kompensāciju nesaņēmu�i. Lai kaut vai morāls gandarījums tiek vismaz viņu bērniem vai bērnubērniem, visai latvju tautai � dzīva atmiņa un ceriba uz brīvu Latviju.

1988. gada decembris

Sociologa pārdomas par mūsu vēstures traģiskajām lappusēm un pārkārto�anās pretiniekiem

I

Es lasu rakstus un vēstules par nelikumībām Staļina personības kulta gados.

Es lasu � un domās māju ar galvu. Viss � vai gandrīz viss � tā ir. Un tomēr paliek neizpratne. It kā neveiklības sajūta. Gandrīz katrs autors, minēdams brēco�us faktus par notiku�ajiem noziegumiem, it kā uzskata par vajadzīgu laiku pa laikam apstāties un ... ņemt vērā Staļina ieguldījumu...

Ņemt vērā, protams, vajag. Tikai jājautā � kādu �ieguldījumu�?

Kādu �ļeņinismu� Staļins aizstāvēja, pārvilkdams svītru ļerii-niskajai ekonomiskajai politikai un 1929. gadā pūlēdamies izdarīt �lielo lēcienu�, ko vairāk nekā pēc trīsdesmit gadiem soli pa solim atkārtoja viņa domubiedrs Мао Czeduns apmēram ar tādiem pa�iem rezultātiem?

Vai varbūt ļeņinisma iemiesojums ir 1937. gads, tad vēl 1929.� 1941. un 1945.�1953. gads (un milzīgās nelikumības ari Lielā Tēvijas kara laikā)?

�Lielā vadoņa� personības kults nebija nejau�ība, jo pirmos demokrātisma asnus pārmāca dogmatisma, birokrātisma un administrē�anas dzieti. Citiem vārdiem sakot, notika atkāp�anās no ļeņinis-kajiem demokrātiskā centrālisma principiem uz tie�i pretējiem � birokrātiskā centrālisma principiem. Atgādināsim, ka atgrie�anās no birokrātiskā centrālisma uz demokrātisko ir patlaban notieko�ās pārkārto�anās būtība.

Bet �traģiskais nebija nenovēr�ams�. Ja tas būtu bijis nenovēr�ams, kā baidījās daudzi tā laika revolucionāri, sākot ar G. Pļehanovu un beidzot ar Ro�u Luksemburgu (viņas pirmsnāves vēstule, kurā par to rakstīts, pie mums publicēta samērā nesen), tad diezin vai Ļeņins būtu teicis un rakstījis to, ko viņ� teica un rakstīja 1917.� 1923. gadā. Un diezin vai tad arī mēs, ļeņinie�i, vērtētu ļeņinismu

tā, kā to vērtēja partijas XXVII kongress, kā mēs to vērtējam �odien. (M. Gorba�ovs: �Mums, padomju cilvēkiem, ir dārgs viss, kas saistīts ar Vladimira Iļji�a Ļeņina vārdu, ikviena viņa mantojuma kripatiņa.�)

Ta�u es nekādi nevaru piespiesties rakstīt �jā� pretī tam rakstu vietām, kur ir runa par Staļina personības pretrunīgumu, par mū�īgo neizpratni, kāda tad ir Staļina loma mūsu vēsturē, par to, ka viņ� esot viskonsekventāk aizstāvējis partijas kursu, un tamlīdzīgi.

Vai tad Dzer�inskis, Kirovs, Frunze, Kuibi�evs, Ord�onikidze (nemaz nerunāsim par cilvēkiem, kurus Staļins izsvītroja no mūsu vēstures un kuri tikai tagad tiek tai atdoti) bija �mazāk konsekventi�?

Jā, protams, to vidū, kuri atradās Staļinam apkārt viņa vienpersoniskās valdī�anas beidzamos 15 gadus, viņ� bija �viskonsekventākais un ar visstiprāko gribu�. Bet runāt par tais gados dzīvu paliku�o tuvāko �vadoņa līdzgaitnieku� konsekventumu un gribu var tikai ļoti nosacīti.

Un �Staļina rīcības loģika� ir skaidrāka par skaidru: tā ir neganta cīņa par personisko varu, pēc tam cīņa, lai varu par katru cenu paturētu pēc 1929.�1933. gada katastrofālajām neveiksmēm, kad laikam pat viņam pa�am �vadoņa� nomaiņa �ķita nenovēr�aiņa. Izmanīga, nesaudzīga cīņa, izmantojot da�ādu viltību un nodevību arsenālu. Viņ� ta�u bija tas, kam izdevās panākt, lai komunisti ar pagrīdes stā�u, partijai un Dzimtenei uzticami cilvēki (atcerieties, kā rakstīja Majakovskis: rēkoņa �Atsakieties!�, bet no kvēlo�ajām rīklēm skan tikai trīs vārdi: �Lai dzīvo komunisms!�) � lai tādi cilvēki neģēlīgi inscenētajā tiesā publiski sevi atzītu par Dzimtenes nodevējiem, ārzemju izlūkdienestu aģentiem vai ietu uz no�au�anu ar saucienu: �Lai dzīvo biedrs Staļins!� (Pilnīgā pārliecībā, ka viņu �āvēji ir �tautas ienaidnieki�, ārzemju izlūkdienestu aģenti...)

Kāds gan te ir �ārkārtīgs pretrunīgums�! Cīņā par varu un tās saglabā�anu Staļins patie�ām bija viskonsekventākais un visenerģiskākais... sevis pa�a, sava krēsla aizstāvis. Tādas pa�as �ārkārtīgi pretrunīgas� personas mēs tūksto�iem tikām redzēju�i gan Staļina laikā, gan vēlāk un redzam arī tagad visda�ādākajos līmeņos, kad pārkārto�anās apstākļos tām nākas �ķirties no saviem krēsliem. Nav tāda soļa, ko viņi vairītos spert, lai saglabātu savu stāvokli. Tikai iespēju viņiem ir daudz mazāk nekā viņu prototipam un garīgajam tēvam.

Un represijas 1929.�1933., 1937. un 1938. gadā un pēc kara līdz pat 1948.� 1952. gadam? Nē, to varēja pieļaut tikai varas alku un vajā�anas mānijas pārņemts cilvēks.

�Neizpratne� jautājumā par Staļina personību (nevis kultu, bet tie�i personību) patie�ām ir. Sī �neizpratne� izskaidrojama ļoti vienkār�i: gan Staļina dzīves laikā, gan ari pēc viņa nāves ne� tikai tā sauktie vienkār�ie ļaudis, bet arī ģenerāļi, mar�ali, ministri un partijas CK locekļi (izņemot �auru viņam vistuvāko personu loku), kam bija tiesības tie�i griezties pie Staļina, maz ko zināja par viņu kā cilvēku un �ā cilvēka īstenajiem darbiem.

Trīsdesmitajos gados viņi tajā arvien mazāk saskatīja cilvēku. Kults ir kults. Un dievs ir dievs. Viszino�s. Visgudrs. Nezina tikai vienu � �ēlastību par vienu vienīgu neuzmanīgu vārdu. Nu, tad nepļāpā neko lieku! Pļāpa ir tīrais atradums spiegam � palūk, cik daudz viņu toreiz bijis: du�iem izķerti gandrīz vai katrā rūpnīcā, katrā kantorī.

(Iekavās piezīmēm: spiegi patie�ām bija, bet, protams, arestēto �pseidospiegu� masām nebija ar tiem nekā kopīga, un viņu, spiegu, vairums ne tikai turpināja savu neģēlīgo darbu, bet �viszinātāja� vajā�anas māniju arī veiksmīgi izmantoja da�ādām provokācijām � galvenokārt piegādāja viltotus dokumentus, kas viņam deva iespēju iznīcināt gai�ākās galvas, briesmīgā kara priek�vakarā gandrīz vārda tie�ajā nozīmē atstāt bez vadības mūsu zemi un tās armiju.)

Bet vai tas nebija viņ�, visgudrais, kas ar pazīstamo rakstu �Panākumu reibonis� tomēr centās varmācīgo �kolektivizāciju� apturēt un ievirzīt brīvprātības gultnē? Un miljonu zemnieku saimniecību izputinā�anu iztēloja kā �vietējus pārspīlējumus�.

Vai tas nebija viņ�, kas pavēlēja no�aut par masu represijām formāli atbildīgos Iek�lietu tautas komisariāta vadītājus un pēc kāda laika � tā kā represijas turpinājās � par to turpinā�anu formāli atbildīgos jaunos vadītājus? Nu, bet tas, ka represijas neizbeidzās, arī bija �vietējie pārspīlējumi�.

Vai tas nebija viņ�, kas 1941. gada jūlija sākumā aicināja tautu uz Tēvijas karu? Un, ka armija nevis tūdaļ iegāja Berlīnē, kā to visi gaidīja (bija ta�u pat fantastikas grāmatiņa �Pirmais trieciens�, kurā sīki aprakstīts, kā tas notiks), bet pēk�ņi sāka nesaprotami atkāpties, � tur ta�u vainīgi frontes komandieri, kas nesen bija iecelti spiego�anā apsūdzēto un no�auto karavadoņu vietā, un arī viņi tika nesaudzīgi sodīti � tāpat no�auti.

Mūsdienu jaunatne varbūt neticēs, ka parastu cilvēku � visi ta�u zināja, ka līdz trīsdesmitajiem gadiem viņ� bija glu�i parasts cilvēks! � var dievi�ķot vārda burtiskā nozīmē, tas ir, izturēties >pret viņu kā pret dzīvu dievu. Es arī neticētu, ja pats nebūtu to piedzīvojis. Būdams pui�elis, trīsdesmitajos gados vairākas reizes kopā ar demonstrantiem devos pa Sarkano laukumu � sākumā tēvam uz pleciem, vēlāk viņam blakus �, un katru reizi, ejot garām Mauzolejam, sirds man līksmi pukstēja un es sajūsmināti nolūkojos uz visneievērojamāko stāvu tribīnē: es ta�u vairākus mēne�us pirms tam gan bērnudārzā, gan vēlāk skolā, gan pa radio no rīta līdz vaka-ram, gan �urnālā �Murzilka�, gan laikrakstā �Pioņerskaja pravda� to vien biju dzirdējis: par Staļinu gudro, dārgo un mīļo brīni�ķas dziesmas sacer tauta. Un redzēju, ka blakus soļojo�o cilvēku lielākā daļa arī bija priecīgi un sajūsmināti, un tas ņēma pārsvaru pat pār mana tēva skeptisko smīnu, lai gan es viņam absolūti ticēju. Tēvs saprotamu iemeslu dēļ arī nevarēja sacīt nekā cita kā tikai ironiski: �Ak, tu zelta gabaliņ, ak, tu māla pikucīti,� � un arī to tikai savu draugu, veco komunistu, lokā. Bet �eit tāda vispārēja sajūsma!

Manas paaudzes cilvēki, kas redzēju�i viscaur �ādā jūsmīgā tonī ieturēto filmu, �ķiet, �Berlīnes kri�ana� (ko pats ģenerālisi-muss tika atzinis par labu), atcerēsies �ādu epizodi. Kāds �vienkār�s cilvēks� � viņu tēloja toreiz populārais aktieris Boriss Andre-jevs � ielūgts pusdienās pie Staļina. Pusdieno�ana notiek dārzā, piedalās pēc portretiem visiem labi pazīstamie Politbiroja locekļi.

Ielūgtais, ieraudzījis dzīvu dievu, tā samulst, ka paklūp, ar kāju iebrauc kādā puķupodā un saimnieku nosauc �Visarion Ivanovi�, bet tas laipni norāda, ka tā saucot viņa tēvu, un, cik atceros, nosēdina viesi sev blakus. Vismaz diviem no katriqjn trīs skatītājiem jebkurā mūsu zemes kinoteātrī � un tādas filmas>katrā kino rādīja mēne�iem ilgi � acis sakāpa aizkustinājuma asaras, sirds sāka pukstēt straujāk, un nav �aubu, ka viņi �ā laimes lutekļa vietā būtu mulsu�i vēl vairāk.

Bet ko nu runāt par pa�u dievu! Dievi�ķoti tika arī viņa tuvākās apkārtnes cilvēki. Atceros, kā akadēmiķa J. Tarles lekcijā Starptautisko attiecību institūtā, kur es mācījos, zāles durvis pēk�ņi atvērās un uz sliek�ņa parādījās V. Molotovs ar lielu svītu. Pat ja tai brīdī katru no divsimt jaunajiem cilvēkiem, kuru lielākā daļa bija agrākie frontes virsnieki, mestos apkampt mīļotā meitene, ij tad sajūsma dro�i vien nebūtu tik liela. Da�i nenozīmīgi apak�elka jautājumi, da�as militāri īsas kursa vecākā atbildes (profesors katedrā stāvēja lieks un aizmirsts) un pērkonīgs �urā-ā!� � tāds, ka salīdzinājumā ar to Allas Puga�ovas vai Valērija Ļeontjeva fanātisko piekritēju sajūsmas brēcieni liekas tīrie �uksti. Viss bars metās no zāles pakaļ viņam. Skaidri neatceros, bet �ķiet, ka dzīvā dieva ēna, nemitīgiem �urā!� dārdot, uz rokām tika nonesta pa kāpnēm līdz pa�ai automa�īnai, kas stāvēja pie institūta. Un da�i laimīgie, cits citu atgrūzdami un nomainīdami, iemantoja godu � nest uz rokām pa�u!

Un tas notika lekcijā, kuru lasīja viens no visspo�ākajiem profesoriem visā Krievijas augstskolu vēsturē!

Pārāk daudzi �patlaban dzīvojo�ie� da�ādu iemeslu dēļ nekādi negrib, ka Staļina personība zaudētu noslēpumainības plīvuru un viņ� tautai parādītos visā savā nepievilcīgumā.

Var nezin cik strīdēties par to, kam ir izdevīgi saglabat ja ne Staļina personības kultu, tad vismaz viņa piemiņas kultu. Bet sava veida socioloģisks eksperiments pilnīgi noskaidroja situāciju.

Izrādījās, ka �piemiņas kultam� ir piekritēji ne jau tikai starp tiem cilvēkiem, kuri sevi aptraipīju�i, piedalīdamies 1929. � 1953. gada noziegumos, un, protams, gribētu no nenovēr�amās atmasko�anas paglābties, slēpdamies zem �noslēpumainības plīvura�, kas uzmests �o noziegumu galvenajam vaininiekam, kur� atbildīgs par tiem visupirms. (Tagad �o cilvēku lielākā daļa ir pensijas gados, iegāju�i septītajā vai pat astotajā un devītajā mū�a gadu desmitā, un viņiem pietiek laika ar milzīgu niknumu gan vārdos, gan rakstos mesties virsū katram, kas tiecas pēc vēsturiskas patiesības noskaidro�anas.)

Ir vēl citas visda�ādākā vecuma cilvēku kategorijas � no tikpat veciem pensionāriem līdz samērā jauniem � , kam ar Staļina ļaundarībām nav bijis nekā kopīga, daudzi pat cietu�i no tām gan pa�i, gan būdami represētu vecāku bērni. Interesanti, ka tādi cilvēki, iestādamies par Staļina �piemiņas kulta� saglabā�anu, vismazāk domā par Staļinu pa�u, jo, kā jau teikts, tiem ir par viņu vismiglainākie priek�stati vai arī (it sevi�ķi jaunajiem) vispār nav nekāda priek�stata. Viņu motīvi meklējami pavisam citā plāksnē, turklāt tie ir ļoti at�ķirīgi.

Ar notiku�o eksperimentu (zinātnē to latīniski sauc par eksperimentu �ex post facto�, tas ir, notikumu, ko var vērtēt kā eksperimentu) �ai gadījumā domāts J.Jevtu�enko dzejolis �Staļina mantinieki�, kas uzrakstīts un publicēts 1962. gadā un jaunā redakcijā publicēts izdevumā �Ņedeļa� gadsimta ceturksni vēlāk. Publikācija izraisīja daudzas lasītāju vēstules, turklāt līdzās pozitīvām atsauksmēm tika saņemtas arī tik negatīvas un niknas, ka redakcija lūdza vēstules komentēt pazīstamu rakstnieku � Lielā Tēvijas kara dalībnieku (tālāk būs skaidrs, kāpēc �is takts tik svarīgs).

Rakstnieks konstatēja, ka daudzu vēstuļu autori dzejnieka nolādētos �Staļina mantiniekus� identificē ar visu Staļina laikā dzīvojo�o paaudzi (protams, izņemot tos, kuri cietu�i no represijām). Un, protams, ir sa�utu�i. Nav saprotams, kāda neprecizitāte dze-jpļa saturā devusi viņiem ieganstu tā domāt. Dro�i vien svarīgs bijis pats iegansts. Bet Jevtu�enko ta�u nemaz neraksta par visiem cilvēkiem, kas mūsu zemē XX gadsimta otrajā ceturksnī paliku�i brīvībā. Citādi būtu baismīgi: nesaskatīt at�ķirību starp varas ļaunprātīgiem izmantotājiem un viņu upuriem.

Un upuris bija visa tauta, ari tie, kurus represijas neskāra tie�i. Pat tie, kuru ģimenēs neviens nebija cietis, neviens no radiem un tuviniekiem (tiesa, tādu nebija visai daudz), � arī viņi izbaudīja gan bailes, gan da�ādas grūtības un, maigi izsakoties, nepavisam nedzīvoja kā nierē, taukos, � izņēmumu no �ā vispārējā likuma tolaik bija samērā nedaudz.

Dzejnieks te domājis tos pa�us �gudrā un mīļotā� rokaspui�u rokaspui�us, no kuriem daudzi vēl arvien glu�i mierīgi sēdēja savā krēslā gan 1962. gadā, gan arī daudz vēlāk. Tie�i viņi mūsu zemi ieveda stagnācijas muklājā, no kura tagad ar tik milzīgām pūlēm jācen�as izkļūt ārā.

Un tā nu rakstnieka sniegtais �negatīvo� atsauksmju apskats ļauj noskaidrot da�us galvenos Staļina �piemiņas kulta� aizstāvju tipus.

Viena tāda cilvēku grupa, kas dabisku iemeslu dēļ strauji sarūk, ir tie, kas strādāju�i iek�lietu dienestā, kur� tautas fācīs iemiesoja masu represijas un ar tām saistītās drausmīgās ļaundarības. Bet te atkal ik uz soļa ir tikpat drausmīgi pārpratumi.

Pirmkārt, daudzi �ekisti, tāpat kā citi to gadu kristālgodīgie komunisti ļeņinie�i, neielaidās kompromisos ar sirdsapziņu, nekļuva par noziegumu līdzdalībniekiem. No preses zinām, ka pa�ā Iek�lietu tautas komisariāta dienestā �vairāk nekā 20 tūksto�i cilvēku kritu�i par upuri nelikumības bakhanālijai�. Protams, da�kārt, kā jau teikts, no�āva vienkār�i tādēļ, lai novāktu nevajadzīgus lieciniekus vai arī kā �grēkā�us� � līdz pat Iek�lietu tautas komisariāta augstākajai vadībai (turklāt vairākkārt). Ta�u mēs zinām, ka bojā gāja arī cilvēki, kas, citus slepkavojot, būtu varēju�i taisīt �karjeru�, ta�u komunista gods viņiem bija dārgāks ne tikai par �karjeru�, bet par savu dzīvību. Mū�īga piemiņa' viņiem!

Otrkārt, vēl vairāk cilvēku dienēja ar represijām tie�i nekādi nesaistītās Iek�lietu tautas komisariāta un Valsts dro�ības ministrijas daļās un apak�vienībās. Būtībā viņi ne ar ko neat�ķiras no kareivjiem un virsniekiem citās armijas daļās un apak�vienībās. Tikai tā �resora� raksturs, pie kura viņi bija piederīgi, liek viņiem sevi demonstratīvi pieskaitīt pie �piemiņas kulta� piekritējiem.

�Es sevi pieskaitu pie ). V. Staļina mantiniekiem,� ar izaicinājumu raksta viens no viņiem. �Dienēju Iek�lietu tautas komisariāta un Valsts dro�ības ministrijas daļās no 1938. līdz 1955. gadam, sargāju PSRS valsts robe�u.� Nu un tad? Dienēt armijā vēl nenozīmē kalpot kādam �saimniekam�. Tas ir dienests valstij. Tātad svarīgi nav tas, kādā krāsā ir formas blūze un zīmotnes, bet gan tas, kāds bijis �o zīmotņu nēsātājs. Un, ja da�kārt itin visus tādus cilvēkus nenosodītu vienīgi tikai par viņu �resorisko piederību�, varbūt no viņiem nāktu daudz mazāk �izaicino�u atbildes deklarāciju�.

Tre�kārt, pat tad, ja vēstules autors gandrīz 20 gadu stāvējis tornī nevis uz robe�as, bet pavisam citur � pie cietumiem vai nometnēm, � arī tad viņa vainas te nav nekādas: dienests paliek dienests. Vēl vairāk: pat ja kāds tādā nometnē strādājis pēc brīva līguma, lai nopelnītu sev maizes riecienu, tā vien vēl nav līdzdalība noziegumos. Visu iz�ķir nevis dienesta vieta, bet cilvēka dvēsele. Bet, ja nomelno visus, tad, protams, �piemiņas kulta� piekritēju pulks palielinās.

Pavisam cita lieta � kad Bulgakova Aloizijs I^ļpgari�s, kas varbūt pat nebija algoto ok�ķeru skaitā un savu �plānu� pārsniegt necentās, �vienīgi tikai� aiz skaudības un neģēlības skrīvēja nepamatotus apmelojumus un lēma mokpilnai nāvei desmitus cilvēku, viņu tuviniekus, viņu bērnus.

Cita lieta � kad kāds rajona vai apgabala mēroga vadītājs centās apcietināto skaita ziņā neatpalikt no kaimiņa, lai izkalpotos vai vismaz, kā saka, noturētos zirgā, tādējādi uzsākdams patiesi velni�ķīgu �sacensību�.

Cita lieta � kad izmeklētājs ar izteiksmīgo uzvārdu Hvats lika M.Vavilovam bezgalīgās pratinā�anās stāvēt pa desmit stundām, tā ka viņam satūka kājas, un �ī mokpilnā spīdzinā�ana gandrīz gada laikā atkārtojās 400 (�etri simti!) rei�u.

Cita lieta � kad vēl kāds Aloizijs, kas pazīstams ar akadēmiķa T. Lisenko vārdu, izmantoja represiju situāciju, lai savu pseidozināt-nisko �karjeru� celtu burtiski uz tūksto�u īstu zinātnieku kauliem, sapostīdams veselu zinātnes nozari un bojā gāju�o zinātnieku vietā likdams savu pakalpiņu varzu, � da�i no tiem ir sveiki un veseli vēl �odien.

Cita lieta � kad vēl kāds Hvats, pazīstams arī ar akadēmiķa A.Vi�inska � PSRS prokurora � vārdu, izkalpodamies �saimnieka� priek�ā, nekrietnos tiesas inscenējumos ar beidzamiem vārdiem zākāja �tautas ienaidniekus� (ļoti labi zinādams, ka apmelo pilnīgi bezvainīgus cilvēkus) un savai neģēlīgajai iztapībai pat deva it kā �teorētisku bāzi�.

Cita lieta � kad pazīstamajā Visocka dziesmā �priek�niekam Berjozkinam� (tam pa�am �priek�niekam�, kuru pēc kara tribunāla sprieduma no�āva par gļēvulīgu mēģinājumu ar tī�u sevis sakropļo-�anu izvairīties no sūtī�anas uz fronti) � kad viņam dvēsele bija ��ķērsām aiznaglota� un viņ� simtos nometņu neganti ņirgājās par daudziem tūksto�iem nevainīgu cilvēku.

Tūk, �iem sveikajiem un veselajiem īstajiem �Staļina mantiniekiem� viņa �piemiņas kults� patie�ām ir pēdējais aizsegs savu ļaun darību slēp�anai. Sie ļaudis glābj un glābs savu ādu, nevairīdamies ne no kādiem līdzekļiem.

Vēl un vēlreiz: mums jāiemācās cilvēkus vērtēt nevis pēc viņu piederības pie viena vai otra �resora�, bet pēc viņu rīcības, pēc viņu dvēseles.

Ja esi pratis tik briesmīgos apstākļos, tik drausmīgos pārbaudījumos saglabāt cilvēciskumu � tu neesi vainīgs, lai ari būtu strādājis, lai par ko kalpojis, un tev nav sakara ar notiku�ajām nelikumībām un ļaundarībām. Bet, ja dvēsele bijusi ��ķērsām aiznaglota� un sirdsapziņa noslēpta, � tad vaino pats sevi. Ja ne pa�reizējā paaudze, tad nākamā noteikti izdarīs ar tevi to pa�u, ko filmas �Grēku no�ēlo�ana� varonis ar savu ļaundari tēvu.

Da�i cilvēki, kas biju�i ierauti ļaundarībās, ir atradu�i vīri�ķību pastrādāto publiski, preses slejās no�ēlot. Viņiem tā ir vienīgā iespēja glābt kaut vai daļiņu savas zūdo�ās personības.

Otra grupa, kas arī gadu no gada sarūk, ir tā Lielā Tēvijas kara dalībnieku daļa, kam Staļina vārds bijis un ir palicis neaizmirstams kaujas karogs. No kāda auduma tas ir un ko sedzis un kādam nolūkam izmantots karoga kāts � tas viņus neinteresē. Karogs paliek karogs, citādi iznāk: ar kā vārdu uz lūpām viņi gāju�i kaujā?!

Tūlīt jānorāda, ka arī �eit pārpratumu netrūkst. Tiesa, tie ir cita veida, pa�os pamatos at�ķirīgi no iepriek�ējiem.

Vispirms � �piemiņas kulta� piekritēji nepavisam nav visi kara dalībnieki. Ir zināmi gadījumi, kad veterāni demonstratīvi atteiku�ies piedalīties tradicionālajā (un arī demonstratīvajā) puķu nolik�anā pie Staļina pieminekļa aiz Mauzoleja. Sarunās ar frontinie-kiem ļoti daudzi no viņiem personības kultu novērtē tā, kā tas to pelnījis. Tā ka lieku grēku uzņemas tas �kultofils�, kas cen�as runāt visu frontinieku vārdā.

No otras puses, biju�as jau vairākas �pēckara� karavīru paaudzes, kuru viena daļa pieņēmusi lozungu �karogs paliek karogs� un arī izaicino�i pieskaita sevi pie �Staļina mantiniekiem�, lai gan par pa�u Staļinu un viņa laiku zina tikpat maz kā, teiksim, par Rjūriju un tā laikiem.

Vai tādu cilvēku ir daudz? Laikam gan ne. Ta�u, lai cik arī viņu būtu, � viņi eksistē, skaļi sevi pieteic, un ar to ir jārēķinās.

Divi �strīda āboli� parasti mudina tādus cilvēkus aizstāvēt �piemiņas kultu�. Viens � ko darīt ar lozungu �Par Dzimteni, par Staļinu!�, ar kuru karavīri gāja kaujā?

Mēģināsim tikt skaidrībā bez emocijām.

Frontinieki gan vārdos, gan rakstos liecina, ka �im lozungam biju�as trīs pilnīgi at�ķirīgas iemiesojuma formas un nevienai no tām nebijis itin nekāda sakara ar karotāju jūtām pret cilvēku, kura uzvārds stāvēja blakus visiem svētajam vārdam �Dzimtene�.

Pirmkārt, kā liecina frontinieku vairākums, �is lozungs ticis dots no aug�as, pēc Armijas galvenās politpārvaldes rīkojuma, tātad klaji runāt par savām nebū�anām nav pieļaujams � lai arī cik pretīgas tās būtu un lai cik posto�i iedarbotos.

Tie ir cilvēki, kas domā, ka � runājot presē sastopamajiem viņu pa�u vārdiem � �atklātuma mode beigusies�, ka viss kritiskais ir �literatūras pārspīlējumi�. Sev pa�iem, tā sakot, pa�u lieto�anai � tas ir kas cits: viņi visu saprot, visu atzīst. Bet �tautai� � vienmēr un visos gadījumos tikai mo�as de�ūrfrāzes, tikai tuk�i vārdi.

Būtībā viņiem �piemiņas kults� ir aizsardzības fronte pret sāku�os pārkārto�anos. Viņi ir, kaut arī slēpti, tapti visnegantākie sabiedrības atjauninā�anās pretinieki. Lozungu �Par Staļinu!� (uz ko viņi pilnīgi nospļaujas) viņi izmanto par dūmu aizsegu, lai saglabātu savu stāvokli, kam draud nāves briesmas sakarā ar tie�i pretējo � radikālas ekonomiskās reformas un sabiedrības demokratizācijas lozungu.

Tā, �ķiet, ir visbīstamākā grupa, kaut arī ne tik skaļa kā pārējās.

Piektā grupa, lai cik tas paradoksāli, pēc sava rakstura ir tie�i pretēja iepriek�ējai. Tajā ir vēl lielāks samērā jaunu cilvēku procents. Sīs grupas cilvēkos rada sa�utumu tas, ko mēs īsi saucam par stagnāciju. �Neekonomiska� ekonomija � par spīti visiem vārdu plūdiem. Nevī�ība. Nesodīta valsts kases apzag�ana. Sociālā netaisnība. Visīstākā rajonu, apgabalu un pat republiku mēroga mafija; ko visās avīzēs tie�i tā arī sauc � par mafiju. Visvisādu �melno tirgu� nekaunīga plē�anās pla�umā � no dzīvokļu tirgus līdz repetitoru tirgum. Arvien pla�āka �ūpo�ana un alkoholisms. Un tā tālāk.

Ta�u viņi nevis iesaistās bremzē�anas mehānisma salau�anā un sabiedrības sociālekonomiskās attīstības, tās demokratizācijas paātrinā�anas mehānisma veido�anā � un tā ir vienīgā izeja no stagnācijas �, bet izveidoju�i sev pseidoreliģiju, kurā meklē mierinājumu. Sīs reliģijas galvenā dogma ir �āda: agrāk esot bijis �saimnieks�, kas ar dzelzs roku ieviesis kārtību; kad vairs nebijis �saimnieka�, beigusies arī kārtība; vajadzīgs jauns saimnieks ar tādu pa�u dzelzs roku � un atkal bū�ot kārtība. Kārtība!

Un kā tādas, ja atļauts teikt, ticības svētbildi viņi karina Staļina portretu mājā pie sienas vai liek uz automa�īnas stikla.

Būtībā tā ir viena no formām, kā izpau�as stihiskais protests pret to, kas notika no se�desmitajiem gadiem līdz astoņdesmito gadu pirmajai pusei. Ar pa�u Staļinu tam atkal nav nekāda sakara. Vieni �ādā nolūkā pakar kaklā krustiņu (precizēsim, ka da�i to dara vienkār�i koķetēdami, bet citi tāpēc, ka ir ticīgie), otri velk mugurā krekliņu ar mums nepārprotami sve�as valsts ģerboni vai saukļiem, bet tre�ie ķeras pie minētās simbolikas. Ja izkārtu, piemēram, Pētera 1 portretu, ļaudis nesaprastu. Bet J. Staļina � pa�ā reizē. Un pamēģini tikai piesieties!

Bet ja nu portretu izkārēji zinātu, ka Staļina laikā bija viss glu�i tas pats � tas, ko viņi tik enerģiski nosoda un noraida, � tas viss, arī mafija, �melnie tirgi� un �ūpība, tikai mazākā apjomā (grūti bija izvērsties toreizējos apstākļos, kad iedzīvotāju pla�o masu dzīves līmenis bija daudz zemāks) un nedūrās acīs ar tik lielu nekaunību.

Vismaz par laiku no 1946. līdz 1953. gadam es to varu apliecināt pats, jo biju pietiekami pieaudzis aculiecinieks. Bet par agrāko periodu var lasīt daiļliteratūrā � sākot ar �Zelta teļu� un beidzot ar jebkuru patiesi reālistisku darbu, kurā tēlota dzīve pirmskara gados. Bet vai tad vairāk apslēptais ir mazāk neģēlīgs?

Cerēsim, ka objektīvās informācijas plūsma galīgi iznīdēs arī �o grupu.

Bet ko gan runāt par nākotni? Process jau ir sācies. Lai kādas būtu valodas par muzeju Gori pilsētā, filma �Grēku no�ēlo�ana� atsver visu. Atgādināsim, ka tā veidota savu varoņu prototipu dzimtenē. Un tālab bija vajadzīgs ne tikai augsts mākslinieciskums, bet arī ne mazāk liels pilsoniskums.

Tāpēc filma �Grēku no�ēlo�ana� ieies ne tikai kinomākslas vēsturē. Sī filma ir arī mūsu vēstures posms.

Bet tagad mēģināsim kaut vai aptuveni sasummēt visu minēto grupu īpatsvaru (ņemot vērā ar katru saistītās atrunas). Cik iznāks? Pieaugu�o iedzīvotāju lielum lielais vairums? Nē. Varbūt tikai vienkār�i vairākums? Nē. Ievērojams mazākums? Arī nē. Lai kā rēķinātu, vairāk par da�iem procentiem nesanāks. Visbie�āk tie ir pensijas vecuma cilvēki, kuru skaits, dabiski, ar katru gadu sarūk, un tiem pretī gandrīz visi 200 miljoni mūsu zemes pieaugu�o iedzīvotāju. Tāds ir spēku samērs, kamēr trūkst pilnīgas informācijas.

Laiks pasteigties ar �o informāciju, lai ikviens skaidri zinātu, ko viņ� pūlējies attaisnot.

PAVĒLE № 001223 . PILNĪGI SLEPENI

Ч

PAR PRETPADOMJU ELEMENTU DEPORTĀCIJAS PROCEDŪRU LIETUVA, LATVIJĀ UN IGAUNIJĀ³

(Pieņemts 1939. gada 11. oktobri)

1. Vispārīgā situācija

Pretpadomju elementu deportācija no Baltijas republikām ir ārkārtīgi svarīgs politisks uzdevums. Tās veiksmīga izpilde ir atkarīga no rajona operatīvo �troiku� un operatīvo vadītāju prasmes rūpīgi izstrādāt operāciju plānu un paredzēt visu nepiecie�amo.

Vēl vairāk � jārūpējas, lai operācijas veiktu bez traucējumiem un panikas, tā, lai nepieļautu demonstrācijas un citas nekārtības ne tikai no deportējamo puses, bet arī no padomju administrācijai naidīgo apkārtējo iedzīvotāju puses. Instrukcijas operāciju vadī�anai dotas zemāk. Pie tām stingri jāpieturas, bet sevi�ķos gadījumos tiem, kas iesaistīti operāciju veik�anā, jāievēro operāciju konkrēto apstākļu specifiskais raksturs un, pareizi novērtējot situāciju, var un vajag pieņemt citu lēmumu, kas noteikts pavēles beigās, lai bez trok�ņa un panikas izpildītu uzticēto uzdevumu.

2. Instruē�anas procedūra

Operatīvās rajonu �troiku� grupas jāinstruē pēc iespējas ātrāk, dienu pirms operācijas sākuma, ņemot vērā laiku, kas nepiecie�ams, lai nokļūtu operāciju vietā.

Rajona �troikai� iepriek� jāsagatavo nepiecie�amais transports, lai nogādātu operatīvās grupas ciematā, kur tiek veiktas operācijas.

Jautājumā par nepiecie�amā transporta automa�īnu un vagonu iedalījumu rajona �troika� uz vietām organizē apspriedes ar padomju un partijas vadītājiem.

Izstrādātās instrukcijas punkti iepriek� rūpīgi jāsagatavo, kā arī jāapsver sve�u personu iejauk�anās to saturā, sākumā un beigu darbībā. No instrukciju izpildes pa�a sākuma operatīvajiem darbiniekiem rūpīgi jāuzmana to norise.

Ja kāds no operācijas veicējiem neierodas uz instruktā�u, rajona �troikai� nekavējoties jārīkojas un iztrūksto�ais jāaizvieto ar rezerves darbinieku, kas izraudzīts jau iepriek�.

Ar policijas oficieru palīdzību �troika� paziņo valdības savāktajām nodaļām par pretpadomju elementu skaitu noteiktā republikas vai rajona teritorijā. Vēl vairāk � tiem īsi jāpaskaidro, ka deportējamie jāaizstāv.

Uz instruktā�u sasaukto vietējo padomju un partijas darbinieku uzmanība jāpievēr� faktam, ka deportējamie ir padomju tautas ienaidnieki, un nevar būt ieslēgta iespēja, ka tic pretojas ar iero�iem rokās.

3. Dokumentu apgū�anas procedūra

Pēc operatīvo grupu vispārīgas instruktā�as dokumentus, kas attiecas uz deportējamiem, iedala �ādās grupās. Izvedamo personīgie dokumenti jāsavāc iepriek� un jāizdala apdzīvoto vietu un ciemu operatīvajām grupām tā, lai operācijās veik�anas laikā nebūtu nekādas kavē�anās.

Saņemdams personu dokumentus, operatīvās grupas vecākais iepazīstas ar deportējamās ģimenes personu lietu. Turklāt viņam jāpārliecinās par �ās ģimenes sastāvu, par izsūtāmās personas bud�eta galvenajām formām, par transporta nodro�inājumu un jāsaņem izsmeļo�a atbilde uz visiem neskaidrajiem jautājumiem.

Vienlaikus ar dokumentu izsnieg�anu rajonu �troika� izskaidro katram operatīvās grupas vecākajam, kur atrodas izvedamās ģimenes, un apraksta ceļu, pa kuru jādodas uz deportācijas vietu. Jānorāda ari ceļi, pa kuriem operatīvajām personām ar deportējamo ģimenēm jādodas uz dzelzceļa staciju, lai iekāptu vilcienu vagonos. Ir svarīgi norādīt, kur atrodas militārās rezerves grupas, ja kādu nepatik�anu gadījumā vajadzētu tās izsaukt palīgā.

Jāreģistrē visi operatīvā personāla iero�i un munīcija, kā ari ekipējums. Iero�iem jābūt pilnīgā kaujas gatavībā, magazīnām pilnām, gaiļiem uzvilktiem. Iero�i jāizmanto tikai galējas nepiecie�amības situācijā, kad operatīvajai grupai draud uzbrukt vai arī tai tiek izrādīta pretestība.

4. Deportāciju izve�anas procedūras

Ja no noteiktas vietas jāizved vairākas ģimenes, viens no operatīvajiem darbiniekiem jānozimē par vecāko, kas atbildētu par deportāciju �ajā ciemā, un operatīvajām personām attiecīgajā ciemā jārīkojas pēc viņa norādījumiem. Ierodoties ciemā, operatīvajām grupām jāuzņem sakari (ievērojot nepiecie�amo slepenību) ar vietējām autoritātēm, priek�sēdētāju, sekretāru vai ciemu padomes locekļiem, jāpārliecina tie�i par �o ģimeņu deportācijas pareizību.

Pēc tam operatīvās grupas kopā ar vietējās varas autoritātēm, kas uzrāda īpa�uma sastāvu, dodas uz deportējamo ģimeņu dzīvesvietām. Operācijām jāsākas pievakarē. Ieejot deportējamo ģimenes mājā, operatīvās grupas vecākajam jāsavāc visa deportējamā ģimene vienā istabā, ievērojot visus nepiecie�amos piesardzības soļus pret iespējamām nepatik�anām.

Pēc tam, kad pēc saraksta pārbaudīti visi ģimenes locekļi, noteikts iztrūksto�o un slimo personu skaits, viņiem jāierosina atdot iero�us. Neatkarīgi no tā, vai kāds ierocis tiek nodots vai ne, deportējamo katru personīgi pārbauda un tad izkrata visu īpa�umu, lai atrastu noslēptus iero�us.

īpa�uma kratī�anas laikā viens no operatīvās grupas jānorīko deportējamo uzmanī�anai.

Ja meklējot atrod noslēptus iero�us mazā skaitā, operatīvajai grupai tie jāsavāc un savstarpēji jāsadala. Ja atrod daudz iero�u, tie jāiekrauj operatīvās grupas ratos vai kravas automa�īnā, vispifms tos izlādējot. Munīcija jāiekrauj kopā ar �autenēm.

Ja ir nepiecie�ams, jāorganizē iero�u transporta apsardze ar papildu cilvēkiem.

Iero�u, kontrrevolucionāru pamfletu un literatūras, ārzemju izdevumu, liela daudzuma dārglietu atra�anas gadījumā jāuzraksta īss ziņojums, nekavējoties jāveic pratinā�ana, kurā jāuzrāda iero�i un kontrrevolucionārā literatūra. Ja ir bruņota preto�anās, rajona �troikai� jāizlemj jautājums par nepiecie�amo cilvēku grupas arestu un nosūtī�anu uz rajona Tautas sabiedriskās dro�ības komisariātu.

Attiecīgi jāiesniedz ziņojums par tiem, kas slēpjas, un par slimajām personām. Uz �ā ziņojuma jābūt padomju un partijas organizācijas pārstāvju parakstam.

Kad deportējamo kratī�ana pabeigta, jāpaziņo, ka saskaņā ar valdības lēmumu viņus izsūtīs uz citiem Padomju Savienības rajoniem.

Deportējamiem atļauts ņemt līdzi nepiecie�amos iedzīves priek�metus, nepārsniedzot 100 kg.

1. Uzvalks. 2. Kurpes. 3. Apak�veļa. 4. Gultasveļa. 5. �ķīvji. 6. Glāzes. 7. Virtuves piederumi. 8. Pārtika vienam mēnesim uz ģimeni. 9. Nauda, kas ir klāt. 10. Ceļa soma vai kaste, kurā iepakot piederumus. Nav ieteicams ņemt līdzi lielus priek�metus.

Ja pretpadomju kontingentu deportē no lauku rajona, var atļaut ņemt līdzi nelielus lauksaimniecības darbarīkus � cirvjus, zāģus un citjis priek�metus, kas jāsapako tā, lai iekāp�anas laikā vilcienā tos varētu iekraut īpa�os pre�u vagonos.

Lai tie nesajuktu ar priek�metiem, kas pieder citiem, uz pakas jāuzraksta deportējamā vārds, tēva vārds, uzvārds un ciema nosaukums.

Iekraujot �os priek�metus ratos, jāveic dro�ibas pasākumi, lai deportējamie nevarētu tos izmantot pretestībai, kamēr kolonna dosies pa lielceļu.

Vienlaikus ar operatīvo grupu saņemot kravas uzdevumu padomju un partijas organizāciju pārstāvjiem, kas piedalās, jāsagatavo īpa�uma inventarizācija saskaņā ar saņemto aizbildnības instrukciju.

Ja deportējamiem ir pa�iem savs transports, viņu mantas jāiekrauj satiksmes līdzeklī un kopā ar ģimeni jānosūta uz iekāp�anas vietu vilcienā.

Ja deportējamiem nav sava transporta, ciema vietējām autoritātēm jānoorganizē rati pēc operatīvo grupu vecāko norādījuma.

Visas personas, kas ierodas deportējamo mājā, kamēr norisinās kratī�anas operācija, vai atrodas tur �īs operācijas momentā, jāaiztur līdz operācijas beigām un jānoskaidro, kāds ir viņu sakars ar izsūtāmo ģimeni. Tas tiek darīts tādēļ, lai atrastu personas, kas slēpjas no policijas, �andarmiem un citām personām. Pēc tam, kad noskaidrota aizturētā personība un atklājas, ka tā nepieder pie izsūtāmo kontingenta, �ī persona jāatbrīvo.

Ja ciema iedzīvotāji pulcējas ap deportējamā māju, kamēr tiek veikta operācija, tiem jāliek atgriezties savās mājās, nedrīkst ļaut veidoties pūļiem. Ja deportējamais atsakās atvērt savas mājas durvis, tās jāuzlau�, negaidot, kamēr ieradīsies Tautas sabiedriskās dro�ības komisariāta pārstāvis. Atsevi�ķos gadījumos var aicināt palīgā kaimiņu operatīvās grupas, kas veic operācijas �ajā vietā.

Deportējamie jāpārved no ciema uz savāk�anas vietu dzelzceļa stacijā vēl dienas gaismā, turklāt jārūpējas, lai katru ģimeni tur nogādātu ne ilgāk kā divu stundu laikā.

Visos gadījumos operācijas stingrajai un iepriek� nolemtajai kārtībai jārisinās bez uztraukuma, trok�ņa un panikas.

Kategoriski ir aizliegts ņemt no deportējamiem jebkādus priek�metus, izņemot iero�us, kontrrevolucionāru literatūru un ārzemju izdevumus, vai arī lietot deportējamo pārtiku.

Visi operāciju dalībnieki jābrīdina, ka viņiem būs jāatbild pēc likuma par mēģinājumu piesavināties izvedamo noderīgos personīgos priek�metus.

5. Ģimenes galvas atdalī�anas procedūra no deportējamās ģimenes

Ņemot vērā faktu, ka liels skaits deportējamo jāarestē un jāicdala speciālās nometnēs un viņu ģimenes jānogādā īpa�ās nometinājuma vietās attālos rajonos, galvenais ir ģimenes galvas atdalī�anas un deportējamās ģimenes sadalī�anas operācijas veikt vienlaikus, nepaziņojot viņiem par priek�āstāvo�o sadalī�anu. Kad dzīvesvieta pārmeklēta un attiecīgi identifikācijas dokumenti deportējamo māja uzrakstīti, operatīvajiem darbiniekiem, kam jāaizpilda ģimenes galvas dokumenti, jūieliek �ie dokumenti viņa, personas lietā, bet dokumenti par ģimenes locekļiem jāieliek deportējamās ģimenes lietā. Ta�u visu ģimeni konvojē uz staciju vienos ratos un tikai stacijā ģimenes galva jāatdala no ģimenes un jāievieto tam īpa�i pa redzētā vagonā.

Apspriedes laikā izvedamo (ģimenes) mājā jābrīdina ģimenes galva, ka personīgais inventārs jāsapako atsevi�ķā koferī, jo deportējamo vīrie�u sanitārā pārbaude notiks atsevi�ķi no sievietēm un bērniem.

Stacijā ģimeņu galvas, ko paredzēts arestēt, jāatdala: viņu mantas jāiekrauj vagonos, kas speciāli tam paredzēti un operatīvo darbinieku norādīti.

6. Deportējamo apsardzes procedūra

Kolonnu apsardzes palīgiem stingri jāaizliedz sēdēt deportējamo pajūgos. Palīgiem jāseko deportējamo kolonnai blakus vai aizmugurē. Apsardzes palīgu vecākajiem brīdi pa brīdim jāapiet apkārt visai deportējamo kolonnai un jākoriģē tās kustības norise.

Kad kolonna dodas cauri apdzīvotām vietām vai gar daudziem garāmgājējiem, apsardzei tā jākontrolē ar sevi�ķu rūpību un atbildīgajiem jāraugās, lai neviens nemēģinātu izbēgt, nedrīkst pieļaut sarunas starp deportētajiem un garāmgājējiem.

7. Vilcienā iekāp�anas procedūra

Katrā �ādā iekrau�anas punktā operatīvās �troikas� pārstāvis un �im nolūkam speciāli nozīmēta persona ir atbildīgi par iekāp�anas norisi.

Iekāp�anas dienā punkta priek�nieks kopā ar deportācijas vilciena priek�nieku un Iek�lietu ministrijas tautas komisariāta militāro spēku priek�nieku pārbauda dzelzceļa vagonus, lai tie būtu savesti kārtībā un lai tajos būtu viss nepiecie�amais. Iekāp�anas punktos vecākajam kopā ar deportējamo vilciena vecāko jāsaskaņo procedūra, kas jāievēro, saņemot un izvietojot izvedamos.

Iek�lietu ministrijas tautas komisariāta apsardzes spēkiem kopā ar sarkanarmie�iem jāaplenc iekāp�anas stacija.

Operatīvo grupu vecākie iesniedz deportācijas vilciena vecākajam vienu deportējamo uzvārdu saraksta kopiju katram vagonam. Deportācijas vilciena vecākajam pēc �ā saraksta jānosauc katra deportējamā uzvārds, rūpīgi atzīmējot katru uzvārdu un norādot deportējamās personas vietu dzelzceļa vagonā.

Deportējamo personīgās mantas jāiekrauj vagonā kopā ar viņu pa�u, izņemot sīko lauksaimniecības inventāru, kas jāiekrauj atsevi�ķā vagonā.

Deportējamie jāiekrauj vilciena vagonos kopā ar ģimenēm; ir atļauts sadalīt ģimeni (izņemot ģimenes galvas, kurus nepiecie�ams arestēt). Jāievēro iepriek� noteiktais 25 cilvēku skaits katrā vagonā.

Kad dzelzceļa vagoni piepildīti ar nepiecie�amo ģimeņu skaitu, tie jāaizslēdz.

Kad cilvēki savākti un novietoti deportācijas vagonā, vilciena vecākais ir atbildīgs par visiem viņam nodotajiem cilvēkiem un viņu nogādā�anu līdz mērķim. Pēc deportējamo nodo�anas operatīvās grupas vecākais uzraksta īsu ziņojumu par veikto operāciju, norādot deportējamā uzvārdu, kā arī to, vai nav atrasti iero�i un kontrre-volucionāra literatūra un kā noritējusi operācija.

Pēc tam, kad deportējamie izvietoti vilcienā un savākti ziņojumi par veikto operāciju rezultātiem, operatīvo grupu pārstāvji tiek atbrīvoti, un viņiem jādarbojas saskaņā ar Tautas sabiedriskās dro�ības komisariāta rajona priek�nieku instrukcijām.

PSRS Tautas deputātu sabiedriskās dro�ības komisariāta tre�ās pakāpes sabiedriskās dro�ības komisārs (paraksts) SEROVS Pārpublicējums no 1989. gada 27. februāra �Atmodas�

Kur jāgrau� būs asaru maizes dona? Vai galvu lik�u uz cietuma klona Vai taigā tālā uz sarmotā ciņa, Man būs tikai vienas domas un miņa: Es sapni par dzimteni pagalvī lik�u, Ar viņu atkal laimīgs es tik�u Un dusē�u saldi kā mātes rokās � Pat nāves mokās.

No krājuma �Daugavas viļņi� (1943)

Laiks �ovasar vairs neies vecās sliedēs, Būs puķes skumjas, bi�u medus rūgts, Uz tāliem ciemiem kumeļ� netiks jūgts, Un jasmīns zarains.maijā neuzziedēs. Par velti saule dienu tumsu kliedēs, Prieks Jāņu naktī neatnāks pat lūgts, Un rokā savītīs zieds tikko plūkts, Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs. Vēj� miglu sarkanu pār laukiem dzīs, Bez laika kokiem augļi nokritīs, Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava. Pats zemes dziļums jautāts paliks kluss, Jo pārvērtusi ūdens avotus Par vērmelēm būs nodevība tava.

1939. No krājuma �Pēdējās dzejas� (1942)

Esmu dzimusi Krievijā. Esmu pieredzējusi un pārdzīvojusi personības kulta radīto tautas traģēdiju. Par to tad arī būs �is stāsts.

Mani vecāki dzimu�i un augu�i Ogrē. Tēvatēvs Jānis Steins bija skroderis, tēvabrālis, arī Jānis, � kalējs, gāja bojā 1905. g. revolūcijā, no�auts 1906. g. 13. februārī Ik�ķilē.

Mātestēvs Jēkabs Akermans bija namdaris, se�u bērnu tēvs. �etri no viņiem tika nobendēti personības kulta laikā 1937./1938. gadā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Akermaņu ģimene devusies bēgļu gaitās uz Krieviju. Mana māte Elīze pasaules kara un Pilsoņu kara laikā strādājusi par �ēlsirdīgo māsu Caricinā. Māsa Ieva arī bijusi �ēlsirdīgā māsa Petrogradā, hospitālī inficējusies ar holeru un nomirusi. Mātesbrālis Jānis arī piedalījies Pilsoņu karā, mircis Pinskas purvos. Vecāki ar jaunākajiem bērniem Mildu un Pēteri apmetu�ies Pusto�-Medvedjevā, kur jau agrāk bija ieprecēta vecākā meita Anna � Augusta Lapiņa sieva (Smoļenskas apgab.).

Kādi ceļi aizveda uz Krieviju manu tēvu Kārli Steinu, diem�ēl nezinu. Aleksandra Kalniņa (trīssvētniece) izteicās, it kā viņ� bijis izsūtīts no Latvijas kā revolucionārs, bet, kā bija īstenībā, nav vairs kam pajautāt. Mans tēvs dzīvojis mui�ā Larino pie Dņepras, Izde�ko-vas tuvumā, bet strādājis sād�ā Krjukovo par dārznieku � pusto�-nieki un trīssvētnieki pie viņa pirku�i stādus.

1922. gadā biju�ie kaimiņi Ogrē, mani vecāki, apprecējās. �

Tā mui�ā Larino piedzimām:

1923. g. � Jānis.

1924. g. � Edīte, nomira 1929. g.

1925. g. � Anna � es.

Apmēram 1928. g. mūsu ģimene pārcēlās uz Pusto�-Medvedjevu. Dzīvojām pie Augustonkuļa (Lapiņa) vēl ne glu�i pabeigtā mājā. Augustonkuli atceros kā ļoti labsirdīgu un strādīgu cilvēku. Atceros, kā viņ� ar sveķiem ārstēja savas delnas � tās bija vienās plaisās no nemitīga darba tīrumā, me�ā un būvējoties. Ta�u, kad dibināja ko lektīvus, uz rokām neviens nepaskatījās � konfiscēja visu, ko kopa ar diviem dēliem bija sastrādājis, bet pa�u izsūtīja uz 10 gadiem, kur viņ� arī gāja bojā apm. 1937. g. Abi dēli Roberts un Kārlis, darbā augu�i un rūdīti ozoli, 1937./1938. g. tika aizvesti uz neatgrie�anos. Tantei Annai ar meitu Valliju bija jāatstāj mājas un jābrauc prom, jo kolektīvā strādāt neatļāva.

Nodibinoties kolektīvam �Cerība�, mans tēvs strādāja visos savos amatos: vasarā augļu dārzā un bi�u dravā, bet pa ziemu skroderēja.

Māte kolektīvā sākumā strādāja par govju fermas pārzini, vēlāk Pūsto�as �etrklasīgajā skolā par skolotāju. 1934. gadā viņa pārgāja strādāt uz Trīssvētas Jāņa Rudzutaka vārdā nosaukto septiņklasīgo latvie�u skolu. Tad uz turieni pārcēlās visa ģimene. Māte strādāja un mācījās neklātienē kādā Smoļenskas pedagoģiskajā skolā. Tēvam Trīssvētā, kolektīvā �Uzvara�, arī bija darbs visās viņa specialitātēs. Viņ� bija ļoti noslēgts un strādīgs cilvēks. Vienīgā izklaidē�anās grāmatu un laikrakstu lasī�ana un politisko �problēmu� pārsprie�ana ar draugu me�sargu Georgu Grauzi. Atceros, kad 1934. g. no�āva Ki-rovu, viņi sprieda, vai tik tas nav kaut kam sākums. Kam sākums � es toreiz nesapratu. Un taisnība viņiem bija. Ar Kirova nāvi sākās �tautas ienaidnieku� atmasko�ana. Nepilnu tris gadu laikā �is process izvērsās par neapturamu cilvēku iznīcinā�anas epidēmiju. Sevi�ķi asiņaini bija 1937. g. un 1938. g. pirmie mēne�i. Tad aizvestie neatgriezās.

1937./38. gadu mijā apcietināja ari manus vecākus, abus reizē. Mājās, me�a vidū, tonakt palikām tikai bērni vien � es ar māsīcām �eniju Akermani, 7 gadi vecu, un divgadīgo Ritu. Brālis Jānis nak�ņoja skolā pie mātesbrāļa Pētera Akermaņa bērniem, viņu māte Marta bija'sanatorijā, bet tēvs pirms divām nedēļām apcietināts.

Kā �odien atceros to briesmīgo nakti: spalgi sitieni pa loga rūti, tā, ka tūdaļ visi bijām kājās. Apcietināt bija ieradies pats rajona prokurors, divi mili�i un vietējais � ceļa rādītājs.

� У вас, как видно, уже коммунизм, � jokoja prokurors, � на ночь не закрываетесь.⁴

� От добрых людей нечего закрываться, а от недобрых не закроешься,⁵ � atbildēja tēvs.

Tad mātei un tēvam pavēlēja nekavējoties posties. Posties pavēlēja arī skolotājam Jānim Stirnām, viņ� dzīvoja pie mums. Viņam varēja būt 23 � 24 gadi.

Māte uztraukumā nesaprata, ko ņemt, ko ne. Toties tēvs apbrīnojamā mierā un lieti�ķi sakomplektēja un sasēja nepabeigtos �ū�anas darbus.

� Не беспокойтесь, скоро вернётесь, дошьете. И вы скоро вернётесь, я еще на вашей свадьбе погуляю, � tā par Stirnu ņirgājās prokurors. Uzrakstīt brālim zīmīti, kā parūpēties par pa�u bitēm pavasari, tēvam atļāva � tikai kri.eviski. � О чем еще забота, � nicīgi izmeta prokurors. � Вам не дано это понять,⁶ � atbildēja tēvs. (Bites ta�u mūs izglāba bada gadā.)

Pateicoties tēva mieram, �ķīrāmies pavisam klusu, bez vārdiem, vaimanām un asarām.

Tās bija pēc tam, tās bija gadiem.

Un tā viņi aizgāja, aizgāja un neatgriezās.

Ceļa rāditājs vēlāk stāstīja, ka uz mātes lūgumu � pa ceļam ieiet skolā un atvadīties no dēla � saņemts strups atteikums.

Pēc kāda laika saņēma, protams, slepeni, neoficiāli ziņu, ka �молодуха Штейн умерла, сердце не выдержало�⁷. Ко tad sirds neizturēja? Spīdzinā�anu? Sis jautājums man neliks mieru, kamēr tikai dzīvo�u. Zinu, ka cietumā mani vecāki bija Vjazmas pilsētā. Tai cietumā tika spīdzināta Aleksandra Kalniņa � viņa atgriezās no izsūtījuma pēc astoņiem gadiem.

Līdz mācību gada beigām dzīvojām kopā ar Martu Bināti, viņa ar savu ģimeni � pieci bērni � pārnāca dzīvot uz mūsu māju.

Es togad beidzu sesto, Jānis septīto klasi.

Vasarā strādājām kolektīvā � ravējām, vedām mēslus, de�urējām bērnudārzā un darījām citus darbus.

Jūnija beigās mili�a pavadībā mani aizveda uz kolektoru Smo-ļenskā, kur saveda apcietināto bērnus un izvietoja pa bērnu namiem. Apkārt kolektora ēkām bija augsts �ogs ar dzeloņdrātīm, un pie vārtiem de�urēja milicis.

Pastaigāties mūs laida divas reizes dienā noteiktā laikā un tikai lielajā pagalmā.

Es vēl biju kolektorā, kad uz turieni atveda arī Jāni. Kad mani aizveda no mājām, viņ� bija aizbraucis uz Suhiņi�u pilsētu, gribēja iestāties ma�īnbūves tehnikumā, bet kā tautas ienaidnieka dēlu viņu nepielaida pat pie eksāmenu kārto�anas.

Pēc da�ām dienām veselu grupu, to skaitā ari mani, veda uz Pol-tavu, uz bērnu namu. Nelīdzēja ne lūgumi, ne asaras, lai sūtītu mani ar Jāni kopā. Tā toreiz mūs iz�ķīra uz visiem laikiem. Jāni nosūtīja uz bērnu namu Ļivni pilsētā, vēlāk viņ� sāka strādāt kādā kokapstrādes rūpnīcā Brjanskā. Brāli gan ļoti interesēja radiotehnika, ar kuru viņ� nodarbojās jau pēdējos gados mājās, bet tā nu atkal bija aizliegtā zona to gadu apstākļos.

Karam iesākoties, mēs pazaudējām sakarus, bet pēc kara es saņēmu paziņojumu, ka viņ� kritis 1945. gada 17. marta Austrumprū-sijā.

Poltavā dzīvoju bērnu namā имени НКВД, пионерский отряд им. Сталина.

Likteņa ironija!

Mūsu pionieru pulciņā visi bijām apcietināto bērni, pārējos trīs pulciņos bija parastie bāreņi, ukraiņi. Mūsu pulciņa sastāvs pēc tautības: astoņi latvie�i, viena lietuviete, divas pusvācietes (tēvs ukrainis), grieķis, ukrainis un pārējie � krievi.

Pavisam divdesmit septiņi audzēkņi.

Latvie�u valodu pārvaldīju tikai es un Liene Saliņa, bet viņa nezin kāpēc negribēja sarunāties latviski. Tā man sava valoda iznāca rakstīt tikai vēstules radiem. Atbildēt viņi drīkstēja tikai krieviski, jo bērnu namā katru vēstuli pārbaudīja, �o to pamatīgi izsvītroja, citreiz neatdeva, tikai pateica, ka ir bijusi un no kā.

Mēs mācījāmies pilsētas 23. vidusskolā. Skolotāju attieksme pret mums bija iejūtīga un laba, tagad domāju, ka viņi saprata,, ko pārdzīvojām mēs un ka jebkuru var piemeklēt mūsu vecāku liktenis.

1941. gadā beidzu 9. klasi. Karam sākoties, mūs evakuēja uz Urā-liem. Tur, Troickas pilsētā, se�u mēne�u kursos izmācījos par traktoristi-kombainieri. Vienu sezonu nostrādāju par kombainiera palīgu Ceļabinskas apgabalā. Pēc tam trīs gadus par traktoristi biju mobilizēta tā saucamajā darba armijā. Tādā kārtā 1943. gada martā cauri tikko atbrīvotai, sagrautai Staļingradai braucām strādāt uz Rostovas apgabalu, tā saucamo maizes klēti � Saļskas rajonu, Sezonai beidzoties, mūs sūtīja atkal tālāk uz rietumiem, uz Zaporo�jes apgabalu. Strādājām, stundas neskaitot, izliju�i, izsalu�i, svelmē iztvīku�i un pusbadā. Protams, tādu badu kā Kuzmulēni (�Zelta de-bestiņa pārnak�ņoja�) mēs necietām, ta�u ēst bijām gatavi jebkurā brīdī.

Karam beidzoties, demobilizējos un atgriezos uz Smoļenskas apgabalu, tikai uz citu rajonu, pie māsīcas Vallijas Lapiņas un viņas mātes Annas. Briesmīgajos gados tante Anna nekur nestrādāju, dzīvoja te pie dēla Kārļa Murmanskā, te pie dēla Roberta Vjazma un vāca mazbērnus, varbūt tikai �ādi dzīves apstākļi izglāba viņu no apcietinā�anas. Vai lija tolaik gaidīja bērnu, citādi nezin kā bulu iz�ķīries viņas liktenis, vīru Voldemāru Kacenu apcietināja 1937. gadā.

Uz Trīssvētu un Pusto�-Medvedjevu aizbraukt nespēju, man likās, ka tur pat saule nespīd.

Pirmo reizi uz turieni saņēmos aizbraukt tikai pēc �etrdesmit viena gada, tas ir, 1979. gada vasarā. Pēc tam jau bija vieglāk.

Mātesmāsu Mildu Viļumsoni kopā ar vīru Andreju apcietināja 1938. g. janvāri. Mājās palika māte Ieva Akermane, 73 gadus veca, ar trīs Mildas meitiņām, mazākai bija se�i gadi, vecākai � desmit. Kad 1942. gada rudenī vācie�i nodedzināja �Cerību�, viņas palika zem klajas debess un ar to, kas mugurā. Viņas klīda pa krievu sād�ām ubagodamas, �ad tad papelnīdamas kādu kumosu. Vecāmāte bija liela adītāja un labi �uva. 1943. gadā viņa nomira burtiski bada nāvē, jo pēdējo kripatu atdeva mazmeitiņām. Vecāmāte paglabāta, pareizāk sakot, aprakta Starkova sād�ā, Smoļenskas apgabalā.

Kur palika kara laikā mātesbrāļa Jāņa sieva ar diviem dēliem, nav zināms.

Mātesbrāļa Pētera Akermaņa sieva Marta Bināte okupācijas laikā 1942. gada rudenī kopā ar visiem pieciem bērniem devusies ceļā uz Latviju pie saviem tuviniekiem. Ceļojums nebija tik tāls, cik grūts un ilgs, � galā nonāku�i tikai 1943. gada jūnijā. Dabūju�i strādāt gan kūdras purvā �Beloje boloto� Baltkrievijā, gan mēnesi pavadīt koncentrācijas nometnē Rēzeknē. Gada beigās Marta dabūjusi skolotājas vietu Rendā (Kuldīgas r.).

1946. gada beigās, tiklīdz varēja braukt bez caurlaidēm, es atbraucu uz Latviju pie Martas Binātes uz Rendu.

Tā nu mans sapnis dzīvot Latvijā piepildījās. Latvija � pasaka, pasakainā zeme, ilgotā un vēlamā � tas viss jau no bērnības. Kad mans tēvs, sēdēdams uz galda, �uva, es viņam lasīju �Jaunības Tekas�, Blaumaņa, Sudrabu Ed�us, Jaunsudrabiņa un daudzu citu rakstnieku stāstus. Arī vecāku atmiņas un stāsti par Latviju man un brālim ieaudzināja ilgas pēc tās. Kad 1940. gadā Latviju pievienoja Padomju Savienībai, es bērnu namā klausījos radio un rūgti raudāju, ka maniem vecākiem nav vairs lemts atgriezties dzimtenē. Jau toreiz es nolēmu, ka brauk�u �urp. Sarakstē ar brāli tā mums bija galvenā tēma. Mēs plānojām, ka, kamēr es beig�u vidusskolu, viņ� būs iekrājis kaut cik naudas un tad mēs dosimies ceļā. Bet kar� pārvilka svītru visiem mūsu nodomiem. 1947. gada vasarā medaļotā traktoriste ganīja govis un strādāja pie �bud�a� � �aņa Taubera Slāpū-�os � pie ļoti labiem cilvēkiem. Si pa�a gada rudeni iestājos Kuldīgas daiļamatniecības vidusskolā. Kad 1951. gadā �o skolu beidzu, mani uzaicināja strādāt partijas kabineta bibliotēkā, jo zināju latvie�u un krievu valodu. Tolaik dabūt darbu bija problēma, tāpēc uzaicinājumu pieņēmu. Iestājoties darbā tādā iestādē, nolēmu biogrāfijā atklāti uzrakstīt par vecākiem visu, kā ir. Līdz �im es rakstīju, ka miru�i. Partijas komitejas pirmais sekretārs b. Liberts teica: lai strādā, katrs ta�u atbild par sevi pats. Pēc gada, kad Libertu nomainīja Jānis Lieknis, mani atlaida no darba, jo, lūk, biogrāfija esot neatbilsto�a. Tā vecāku �grēku� dēļ ir bijis vēl diezgan daudz rūgtu starpgadījumu.

Kop� 1947. gada rudens līdz �ai dienai bez sevi�ķas ievērības cienīgiem notikumiem dzīvoju Kuldīgā.

Drausmīgajos personības kulta gados no maniem tuvākajiem radiem gāja bojā � mani vecāki Elīze un Kārlis Steini, mātesmāsa Milda ar vīru Andreju Viļumsonu, mātesbrāļi Jānis un Pēteris Aker-maņi, brālēni Roberts un Kārlis Lapiņi, vecāsmātes brālis Jānis Zī-berts ar sievu Zīberttanti un 1930. gadā izsūtītais onkulis Augusts Lapiņ�. Ja turpinātu rakstīt vēl visus �ajā laikā nobendētos radu radus un mēģinātu uzzīmēt shēmu, tad iznāktu kaut kas līdzīgs pamatīgam ciltskokam. 1957. gadā uz mana iesnieguma pamata saņēmu �ādu dokumentu:

Форма № 30

Военная Коллегия Верховного Суда Союза ССР

СПРАВКА

Дело по обвинению Штейна Карла Яновича, работавшего до ареста (31 декабря 1937 г.) пчеловодом колхоза �Победа� Издешковского района Смоленской области, и Штейн Элизы Яковлевны, работавшей до ареста (31 декабря 1937 года) учительницей колхоза �Победа� Издешковского района Смоленской области, пересмотрено

�12� августа 1957 г. № 4н 029090/56

Москва ул. Воровского 13

Военной Коллегией Верховного Суда СССР 16 июля 1957 года. Постановление НКВД СССР от 27 января 1938 года в отношении Штейна К. Я. и Штейн Э. Я. отменено и дело за отсутствием состава преступления прекращено. Штейн К. Я. и Штейн Э. Я.

реабилитированы посмертно.

Зам. председателя Военной Коллегии Верховного Суда Союза ССР Полковник Юстиции⁸ (П. Лихачев)

Sī gada pavasarī izlasīju akadēmiķa Jāņa Stradiņa aicinājumu atsaukties ari Krievijas latvie�iem. Sākumā bija doma rakstīt tikai par saviem vecākiem, bet vēlāk nolēmu pamēģināt uzrakstīt par trim vienuviet biju�ajām latvie�u kolonijām. Sai sakarībā kopā ar māsīcu Vai liju Lapiņu aizbraucām uz Trīssvētu pie māsām Aleksandras Kalniņas un Emmas Burvejas. Uz Pusto�u �oreiz neaizgājām, jo divatā uz turieni iet ir baisi. Vairākas reizes aizgāju uz mūsu mājas vietu aiz skolas. Skolas vietu aplencis me�s, vienīgi iegruvusī aka liecina, ka tā tie�ām ir bijusi �eit. No akas uzņemu virzienu un atrodu �ķību liepu, kas auga mūsu mājas priek�ā. Tepat blakus arī mana tēva raktais dīķis. Mājas vieta aizaugusi ar alk�ņiem, apkārt me�s. Bezgala skumji. Nāku uz �ejiēni kā uz kapiem, jo man ta�u citu nav.

Vēl mazliet par māti. Tēvs bija noslēdzies sevi, māte glu�i pretēji � ļoti sabiedriska. Viņa skaitījās internāta �priek�niece�, � pie skolas bija kopmītne, kur dzīvoja bērni no Pūsto�as un Pirogovas. Viņa bija arī �pirmās palīdzības� dakteris, ja skolā kāds saslima vai kaut kas gadījās. Pirogoviete Ludmila Grīsle �nolaidās� akā, viņas brālis Valdis savainoja roku, �aujot ar pa�taisītu pistoli, un vēl daudzi da�ādi raibumi.

Māte� labi pieprata �ū�anu.viņas itin bie�i nāca ar lūgumu piegriezt kleitas. Viņa smējās � �покрой дороже шитья� (�piegrie�ana dārgāka par �ū�anu�) � , ta�u par samaksu negribēja ne dzirdēt. Tie bija citi laiki un citas cilvēku savstarpējās attiecības.

Pie mums dzīvoja no krievu sād�as meitene Poļa, uzvārdu neatceros. Viņa kopa lopus un gatavoja ēst, veļas mazgā�ana un mājas tīrī�ana neietilpa viņas pienākumos. Māte viņu privāti skoloja � mācīja gramatiku un matemātiku, lika lasīt grāmatas, mācīja rokdarbus. Manu vecāku apcietinā�anas naktī � Jaungada naktī � Poļa bija pie saviem vecākiem. Kad viņa atgriezās un uzzināja par notiku�o, viņa bija izmisumā, gribēja mani un brāli vest pie saviem vecākiem vai kādā citā veidā gādāt par mums.

Esmu par pieminekļa cel�anu nevainīgajiem personības kulta upuriem. Tikai izveidojas tāda dīvaina situācija: cels pieminekli tiem, kuru bendes vēl �odien dzīvo sveiki un veseli, un nav valsti likuma, kas viņus sauktu pie atbildības.

Kur tad paliek taisnīgums?

Es uzskatu, ka viņu noziegums ir ne mazāks kā hitlerie�u, vēl jo vairāk tāpēc, ka notika zem citas devīzes. Pēc manām domām, �o noziedznieku saudzē�ana rada priek�noteikumus iespējai atkārtoties personības kulta laika traģēdijai.

1988. g. novembri

Lasot avīzēs un klausoties pa radio par Staļina ļaundarībām, beidzot arī es uzdrīkstējos dalīties savās atmiņās.

Esmu dzimis un audzis Baltkrievijā, Vitebskas apgabala. Tur art dzīvoju līdz Lielajam Tēvijas karam. Visu to laiku atceros kā drūmu sapni. Visu pārdzīvoto nevar tik vienkār�i uz papīra izklāstīt. Tur bija agrāk diezgan daudz latvie�u. Viņi dzīvoja viensētās � at�ķirība no vietējiem iedzīvotājiem, kuri dzīvoja sād�ās. Tie bija īsti darbarūķi, kas savā laikā aizbrauca uz Baltkrieviju; nopirku�i zemes gabalus mū�ame�ā (ar me�u apklātas platības maksāja daudz lētāk tajos laikos), cirta me�u, lauza celmus un sēja labību. Ar neatlaidību un pārcilvēcīgu darbu tiku�i pie zināmas turības. Tad 1930. gada lielāko daļu no viņiem, tā saucamos �kulakus�, aizveda uz Sibīriju, kur viņi visi vai gandrīz visi aizgāja bojā. Pārējos sadzina kolhozā (citādāk to nevar nosaukt). Strādāt vajadzēja daudz, nekādas izejamās dienas, ne svētkus nezinot. Ari es pa skolas brīvlaiku kopā ar saviem vienaud�iem strādāju sev piemērotos darbus, kā siena, labības ve�ana un citos. Par darba dienām gandrīz neko nesaņēmām, dzīvojam pastāvīgā trūkumā. Vienīgais iztikas avots bija govs. No govs vajadzēja izmaksāt da�ādus nodokļus un nodevas, kā arī pa�iem iztikt.

Bet tad pienāca visdrūmākā diena manā mū�ā. 1938. gada 9. jūnijā nakti atbrauca bruņoti vīri un aizveda manu tēvu. Pēc mēne�a aizveda manu vecotēvu, kas dzīvoja citā mājā pie savas meitas. Tam vasara gandrīz katru nakti kādu aizveda. Tā mūsu apkārtnē ari visi latvie�i tika aizvesti, kas vēl bija paliku�i no 1930. gada izve�anas. Cietumos pazuda arī citu tautību cilvēki. Tā kā tolaik pastāvēja Latvija kā valsts, tad Padomju Savienībā dzīvojo�os latvie�us uzskatīja ka Latvijas spiegus. Tas, protams, bija absurds. No saņemtajiem reti kur� atgriezās. Citi mira cietumā, citi � izsūtījumā. Pēc 3 mēne�iem no apcietinā�anas dienas atgriezās no cietuma mans vectēvs, kas la ari neatlaba pēc spīdzinā�anas un drīz nomira. Pa tēva apcietinā�anas laiku mums kā �tautas ienaidnieka� ģimenei klājās ļoti smagi. To es nevaru aprakstīt. Tad tomēr pienāca diena, kad tēvu atbrīvoja! Tas notika 1939. gada aprīlī. Tēvs aizvests stalts un spēka pilns, bet pēc cietumā pavadītiem 11 mēne�iem mājās atgriezās salīcis, izmocīts ve�uks. Izlai�ot viņu no cietuma, pieteica, lai arī mājiniekiem nestāsta, kā viņ� tika mocīts. Ja stāstī�ot, tad saņem�ft un vairs sauli neredzē�ot. Tā es, kā mācēju, tā aprakstīju īsumā Baltkrievijas latvie�u likteni Staļina laikā. Piedodiet, ja neiznāca varbūt sakarīgi, jo es nekāds rakstītājs neesmu.-

Tagad, pateicoties b. Gorba�ova atklātības politikai, par visām personības kulta ļaundarībām tiek rakstīts, un tas ir apsveicami. �ēl tikai, ka mans tēvs �o laiku nepiedzīvoja, viņ� sen jau viņsaulē. Tagad viņ� būtu gandarīts par tām mocībām, kas viņam bija jāizcie� ne par ko. Vienīgā viņa �vaina� bija, ka viņ� bija latvietis.

22. jūnijā 1988. g.

Latvija ir mana tēva Emīla Lejnieka un manas vecmāmiņas Otīlijas (meitas uzvārdā Ku�a) dzimtene. Apstākļu spiesta, vecmāmiņa savas dzīves lielāko daļu pavadīja Krievijā, nomira Rostovā pie Donas. Cauri visai dzīvei, pārbaudījumiem un traģēdijām viņa saglabāja mīlestību pret dzimto zemi, savu tautu, tās kultūru un tradīcijām. So mīlestību viņa prata ieaudzināt ari man tālajā bērnībā.

Ar Latviju mani saista ārkārtīgi stipri pavedieni. Ik gadu Dzejas dienu laikā esmu Latvijā pie Raiņa pieminekļa Rīgā, pie Plūdoņa atdusas vietas Lejnickos. Satiekos ar da�ādiem latvie�u tautas pārstāvjiem, jūtu līdzi tautas priekiem, bēdām un cerībām. Latvija ir mana otrā dzimtene un mans liktenis.

Ar mūsu dzīvi un likteni saistītā pagātne alla� neredzama dzīvo ari tagadnē. Pamazām attālinādamās no mums, tā vienmēr atkal pamostas, kad atmiņa � pagātnes sargātāja � to sauc. Tā paliek kopā ar mums visu mū�u, tāpat kā uz mū�u mūsu piemiņā paliek aizgāju�ie, bet mums dārgie cilvēki.

Manas atmiņas saistās ar manu tālo bērnību. Tās skar arī manu tēvu un viņa vecāku ģimenes locekļus, kuri 30. gados dzīvoja Krievijā, Rostovā pie Donas, � tur arī es esmu dzimusi un uzaugusi.

Daļēji izmanto�u da�as no saglabātajām manu tuvinieku vēstulēm, kas rakstītas da�ādos gados un da�ādu notikumu sakarā; pēc mana ieskata, tās labāk palīdzēs atklāt un saprast to cilvēku dzīvi un likteņus, par kuriem gribu pastāstīt.

Trīs no viņiem � mans tēvs Emīls Lejnieks, viņa brālis Tālivaldis Lejnieks un viņu patēvs J. M. Ci�e-Cics �, kuri bija uzticīgi Ļeņina ideāliem, ziedoja dzimtenei savu gudrību, zinā�anas un spēkus un neatteicās no savas pārliecības, 1937,�1938. gadā tika pasludināti par �tautas ienaidniekiem�. Manas atmiņas ir fragmentāras, tajās nav striktas secības.

Mana vecmāmiņa Otīlija, dzimusi Ku�a, lielāko daļu no savas dzi ves pavadīja Krievijā. Viņa ir dzimusi 1882. gadā netālu no Alūksnes, Malienā, Tūjas zemnieku ģimenē. Tā kā viņa bija apdāvināta un �is spējas atklājās jau bērnībā, viņa varēja izglītoties Rīgā par kādas labdarības biedrības līdzekļiem. Kaut ari vecmāmiņa neprata krieviski ne vārda, iznāca tā, ka viņa tika nozīmēta uz krievu (Lomonosova) ģimnāziju, jo latvie�u ģimnāzijās brīvu vietu nebija.

Pabeigusi ģimnāziju ar zelta medaļu, viņa strādāja vienā no Rīgas skolām, bet deviņpadsmit gadu vecumā apprecējās ar V. Lejnieku (Vili Plūdoni), no kura viņai piedzima divi dēli � 1902. gadā Tālivaldis un 1903. gadā Emīls.

Sī laulība bija īslaicīga: pēc Plūdoņa iniciatīvas tā tika �ķirta manas vecmāmiņas otrās grūtniecības laikā. Viņai tad bija tikai divdesmit otrais gads. Vecmāmuļa toreiz vēl nezināja, ka pēc da�iem gadiem viņa nodibinās jaunu ģimeni, ar kuru kopā viņai nāksies atstāt Latviju, pārcelties uz Pēterburgu un uz visiem laikiem palikt Krievijā. Mīlestību uz Latviju, nerimsto�u interesi par savas dzimtenes likteni, par tās kultūru un valodu Otīlija saglabāja visu mū�u un ieaudzināja to ari savos bērnos. Kamēr tas bija iespējams (acīmredzot līdz 1918. gadam), viņa katru gadu brauca ar bērniem uz dzimteni. Pēdējo reizi Latvijā viņa bija 1949. gadā 67 gadu vecumā. Vieso�anās dzimtajā pusē vecmāmiņai toreiz bija īss, tomēr visai pilnīgs laimes bridis. Lūk, ko viņa man rakstīja:

�Jūra ir tik skaista, tik miļa, piekrastes priedes sasveicinādamās paloka savas sirmās galotnes un kopā ar jūru dzied mū�ības dziesmu.�

Un tālāk:

�... gandrīz puse no mana laika jau te pavadīta, ar mokām mani pierakstīja uz diviem mēne�iem. Dzīves proza vienmēr traucētgkais-tajam...�

1959. gadā, divus gadus pirms nāves, vecmāmuļa man rakstīja uz Jūrmalu: �Sveiciens manai dārgajai un neaizmirstamajai dzimtenei, kuru es nekad vairs neredzē�u ...�

Vecmāmiņa labi pārzināja daiļliteratūru, mīlēja un saprata dzeju. Apkārtējo pasauli viņa uztvēra emocionāli un tēlaini. Pēc to ļau�u atmiņām, kuri viņu bija iepazinu�i da�ādos dzīves periodos, viņa bijusi ar gribasspēku apveltīts, interesants, labs un pa�aizliedzīgs cilvēks. Sīs īpa�ības viņa saglabāja līdz pat mū�a galam. Pēc otrajām laulībām 1907. gadā Otīlijai piedzima vēl trīs bērni � dēli Marģers (1908. g.) un Oļģerts (1910. g.) Rīgā un meita Biruta 1912. gada Pēterburgā.

J. M. Ci�e-Cics, viņas otrais virs, būdams revolucionāri noskaņots c,ilvēks, piedalījās Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas noti kūmos. Krievijā, uz kurieni viņ� aizveda savu, ģimeni (laikam 1912. gada sākumā), atklājās viņa spējas un dotības, tur viņ� varēja sevi papilnam apliecināt.

J. M. Ci�e-Cics, kas Latvijā bija ieguvis ekonomisko izglītību, darba dēļ kopā ar ģimeni diezgan bie�i bija spiests mainīt dzīves

49 vietas. Pēc dzīvo�anas Petrogradā un Maskavā, pēc dzīvo�anas Sibīrijā (Omskā un Tomskā), kur padomju valdības uzdevumā viņam bija jāatņem Kol�akam cariskās Krievijas zelta rezerves, pēc dzīvo�anas Vitebskā, kur viņ�, sprie�ot pēc vēstulēm, bija Rietumu frontes pārtikas apgādes komisārs, 20. gadu sākumā kopā ar ģimeni apmetās Krievijas dienvidos, Rostovā pie Donas.

Kop� 1934. gada vecmāmuļas Otīlijas ģimene Rostovā dzīvoja tajā laikā slavenā 109 dzīvokļu speciālistu namā, ko apdzīvoja galvenokārt zinātnieki un tehniskā inteliģence.

Pēc manas mātes nāves 1934. gadā veselus septiņus gadus �ajā namā dzīvoju arī es un kļuvu par 1937. �1938. gada notikumu netī�u liecinieci.

Tā paaudze, kas pārdzīvojusi Lielo Tēvijas karu, jau vairāk nekā �etrdesmit gadu dala savu dzīvi � �līdz karam� un �pēc kara�. Krievijas ļau�u paaudze, kuru ģimenes izjutu�as visas 1937.�1938. gada �ausmas, līdz pat �im laikam, t. i., vairāk nekā pusgadsimtu, ari dala savu dzīvi divos periodos � �līdz� un �pēc� 1937. 1938. gada.

Es labi atceros, kā hdz 1937. gadam pa svētkiem sanāca kopā visa ģimene, kā mūsu mājās priecīgi skanēja latvie�u valoda, mūzika un dziesmas. Marģers, pēc izglītības ķīmiķis, bija apveltīts ar spilgtam muzikālām dotībām un prata spēlēt vairākus instrumentus, visbie�āk ģitāru (vēlāk viņ� piedalījās karā � no pirmajām līdz pēdējām dienām, tika apbalvots ar ordeņiem; miris 60 gadu vecumā). Vecmāmuļā, J. Ci�e-Cics un jo īpa�i Oļģerts labi dziedāja (Oļģerts krita frontē pirmajos kara mēne�os). Svētku dienās tika dziedātas latvie�u dziesmas. Tā kā atradāmies tālu no dzimtās zemes, �ādas tik�anās bija nepiecie�amas, tās atsauca atmiņā Latviju un tās tikumus. Nepiecie�amas bija arī tik�anās ar vecmāmuļu, par kuru alla� kā nu prazdami sevi�ķi rūpējās viņas vecākie dēli. �ķiroties no vecmāmuļas kaut uz īsu brīdi, viņi vienmēr rakstīja tai vēstules. Tā, piemēram, mans tēvs, vēl pavisam jaunos gados būdams, 1918. gadā rakstīja Tālivaldim no Maskavas uz Petrogradu: �Klausi mammu un palīdzi viņai visur, kur vajag,� � un vēstulē mātei arī izteica savas ba�as: �Mīļā mā-miņ, man sāp sirds, nezinu, kā Tev klājas, ko dara bērni (domāti abi pusbrāļi un pusmāsa � K. D.).� Visi Ci�e-Cicas ģimenes locekļi agri sāka strādāt un pierast pie patstāvīgas dzīves. Mans tēvs Emīls, kas sapņoja par izglīto�anos, vēl nesasniedzis piecpadsmit gadu vecumu, bija spiests izpildīt patēva uzdevumus (1918. gadā patēvs strādāja Pārtikas Tautas komisariātā). Viņ� rakstīja mātei uz Petrogradu: �No Maskavas izbraukt pa�laik nevaru: Astrahaņā ;Vēl neesmu nokļuvis, nāksies kādu laiku padzīvot te. Rakstīt man vari uz �ādu adresi: Maskava. Pārtikas Tautas komisariāts. Inspektoram J. M. Ci�e-Cicam.�

Sīs vēstules tēvs rakstīja latvie�u valodā.

Pamodusies nakts vidū, kad istabā, kurā es gulēju, tika iedegta gaisma, un izdzirdusi sve�as balsis,�es kādu laiku nevarēju saprast, kas notiek, kāpēc pie mums ir sve�i cilvēki. Kāpēc viņi rakņājas pa mūsu mantām, ko viņi meklē. Divi cilvēki, cik es atceros, civildrēbēs, retumis pārmīdami pa vārdam, sāka �ķirstīt manas grāmatas, tās rūpīgi pārbaudīdami. Neatradu�i neko, kas varētu kompromitēt kādu no mūsu ģimenes locekļiem, viņi pievāca dokumentus, to skaitā arī Ci�e-Cicas darbinieku sarakstu, lielāko daļu no vēstulēm latvie�u valodā, daudzas fotogrāfijas un pat Tālival�a zīmējumus � viņam bija dotības glezniecībā. Vecmāmiņa, cenzdamās mani nomierināt, klusītiņām sacīja, ka �ņem�ot ciet� vectētiņu.

Par arestiem es jau zināju: par tiem satraukti runāja pieaugu�ie, un mūsu sētas bērni no rītiem stāstīja cits citam, kur� naktī ticis �aizvests�. Tādi vārdi kā �saņēma ciet�, �aizveda�, �arestēja�, kā ari vārdu savienojumi �melnā Berta� man jau bija pazīstami.

Vairākus mēne�us pirms aresta Ci�e-Cicu negaidot atlaida no darba, un tas viņu satrieca. Kop� tā laika viņ� ārēji bija stipri izmainījies, ierāvies sevī, gandrīz nemaz negāja laukā, atkal un atkal pārlasīja avīzēs materiālus par procesiem pret valsts vadītājiem � daudzus no tiem viņ� acīmredzot pazina. Iespējams, ka jau tad saprata, kas viņu gaida.

Kad vecotēvu veda prom, viņ� centās izlikties mierīgs, kaut gan jūtami bija satraucies, mierināja tuviniekus, sacīdams, ka viņa arests esot kļūda, ka to katrā ziņā noskaidro�ot un ka drīz viņ� atgriezī�oties.

Vectētiņ� jau bija pie durvīm, kad vecmāmuļa, pamanījusi manu satraukumu, sacīja, ka es neguļot un gribot no viņa atvadīties. Es ļoti labi atceros, kā, jau būdams apģērbies un gatavodamies aiziet, viņ� pagriezās atpakaļ, pienāca pie manas gultiņas, noglāstīja mani un tad, pievērsdamies pieaugu�ajiem, dobji sacīja:

� Pasveiciniet Emilu (tēvs toreiz dzīvoja atsevi�ķi). Lai viņ� piedod man visu... � Savus padēlus, sevi�ķi manu tēvu, viņ� nepavisam nebija mīlējis � tas man zināms pēc nostāstiem �, nebija ļāvis viņiem mācīties, licis veikt visādus uzdevumus, ta�u pēdējos gados viņu acīmredzot mocīja sirdsapziņa. Viņu aizveda 1937. gada nakti no 17. uz 18. decembri.

Ir tāda paruna: �Nelaime nekad nenāk viena.� Viena nelaime veda sev līdzi nākamo ne tikai krievu ģimenēs. No mūsu daudznacionālā 109 dzīvokļu nama, kā pagalmā rēķināja, 1937, �1938. gadā bija aizvesti 56 cilvēki.

1938. gada sākumā Taganrogā arestēja tēvoci Tālivaldi, viņ� tur dzīvoja kopā ar savu ģimeni � sievu un dvīņiem Igoru un Margaritu, kas bija dzimu�i 1932. gadā. Pēc Ļeņingradas kuģubūves institūta beig�anas, cik man zināms, viņ� tur strādāja par ostas galveno in�enieri.

Viņa sieva ar bērniem drīz atgriezās Rostova (Taganrogā viņiem atņēma dzīvokli) un apmetās pie saviem krievu radiniekiem, kuri viņai palīdzēja izaudzināt bērnus un deva tiem izglītību (Margarita ir medicīnas zinātņu kandidāte, Igors � tehniķis aviomehāniķis. Viņi dzīvo Rostovā. Tur dzīvo arī Biruta Ci�e-Cice, tagad pensionāre).

1938. gada martā arestēja manu tēvu. Viņu saņēma ciet dienā, � nesen iznācis no slimnīcas un vēl neatguvis spēkus, viņ� mājās bija viens pats. Viņam nebija lemts pat atvadīties no saviem tuviniekiem, dzirdēt no tiem kādus siltus, uzmundrino�us vārdus. Neviens viņu nepavadīja līdz slieksnim. Viņam bija tikai 33 gadi . . .

Es atceros savu vienmēr un visos apstākļos tik savaldīgo vecmāmiņu viņas briesmīgajās bēdās. Ta�u arī bēdās � pēc vira un dēlu aresta � savos piecdesmit se�os gados viņa nezaudēja viri�-

ķību, darīja visu iespējamo, lai vismaz kaut ko uzzinātu par viņu likteni, kuru atvieglot nebija viņas spēkos. Katru dienu viņa gāja uz NKVD apgabala pārvaldes namu, kas atradās Rostovas galvenajā

■ ielā � Engelsa ielā 33 un tajos gados tūdaļ kļuva bēdīgi slavens. | Tur, tāpat kā tūksto�iem citu mā�u un sievu, viņa stāvēja garās rindās, veltīgi cerēdama izlūgties tik�anos ar saviem tuviniekiem.

Tālivaldis sēdēja Taganrogas cietumā, satikties ar viņu neļāva, ¹ bet apmēram reizi mēnesī pieņēma paciņas. Vai tās nokļuva viņam, grūti pateikt, bet vecmāmiņa pārdeva savas mantas un iegūto naudu pirka viņam produktus un veda uz Taganrogu.

līdz

par

pa-

Bet dzīve gāja savu gaitu. Sākās somu kar�. No veikaliem zuda daudzi produkti, parādījās milzīgas rindas pēc maizes.

Visi vecmāmiņas mēģinājumi 1938.�1939. gadā iekārtoties darbā bija nesekmīgi � �tautas ienaidnieku� sievas un mātes nekur nepieņēma. Reizumis izdevās atrast tikai kādu mājamatniecības darbu (piemēram, iz�ū�anu vai �ū�anu), par ko maksāja nieka gra�us.

Tikai 1940. gadā kāds no mana tēva draugiem palīdzēja vecmāmiņai Otīlijai iekārtoties kādas iestādes tehniskajā bibliotēkā par tulkotāju no vācu valodas, ko viņa lieliski prata, � tur viņa tika noformēta par garderobisti.

Labi atceros 1939. gada 31. decembri. Vecmāmiņa virtuvē gatavoja ēdienu, mājās mēs bijām divas. Izdzirdusi zvanu, es skrēju pie durvīm un, atvērusi tās, iekliedzos aiz negaidīta prieka � manā priek�ā stāvēja tēvocis Tālivaldis... Vecmāmiņa, kas arī steidzās pie durvīm, jau bija pamanījusi viņu, bet kādu bridi nevarēja pateikt ne vārda. Atguvusies, satraukta un laimīga viņa aizveda dēlu uz virtuvi un sāka to ēdināt. Viņi sarunājās latvie�u valodā. Atgriezdamās domās savā bērnībā un cenzdamās izprast, kāpēc mums, mazbērniem, nemācīja latvie�u valodu, esmu atradusi tam vairākus izskaidrojumus. Galvenais iemesls, �ķiet, bija tas, ka tajos gados neviens nevarēja iedomāties, ka Latvija � toreiz bur�uāziska valsts � reiz iekļausies PSRS sastāvā. Tika ņemts vērā arī tas, ka mūsu mātes ir krievietes (vienīgi mana māte, kā ģimenē stāstīja, izrādījusi interesi par sava vīra valodu, ta�u viņa agri aizgāja no dzīves). Laikam arī negribēja, ka mēs Krievijā runājam ar akcentu un tādējādi at�ķiramies skolā no citiem bērniem. Latvie�u valoda... Cik rūgti man tagad apzināties, ka es to neesmu apguvusi bērnībā...

Mazliet iekodis, Tālivaldis gribēja atpūsties. Vecmāmiņa, kas jau bija pamanījusi dēla neparasto vājumu un bālumu, glu�i pārbijusies, uzklāja viņam gultu, nolika viņu gulēt un neatgāja vairs ne soli. Kāds no mājiniekiem pēc darba aizbrauca pie Tālival�a ģimenes, kas dzīvoja citā pilsētas rajonā, un atveda to pie mums. Tālivaldis vēl paguva apmīļot savus bērnus.

Viņ� turējās līdz pulksten astoņiem vakarā, bet tad viņam kļuva pavisam slikti. Ātrā palīdzība tajā vakarā aizveda viņu uz slimnīcu. Piecelties kājās viņ� vairs nevarēja: viņu aiznesa līdz ma�īnai uz nestuvēm. Ar skatienu atvadīdamies no visiem, viņ� vēl mēģināja uzsmaidīt bērniem ...

Ārsti tūlīt pateica, ka Tālival�a stāvoklis ir bezcerīgs, ta�u darīja visu iespējamo, lai atvieglotu viņa mokas, un apbrīnoja viņa neparasto gribasspēku. Pratinā�anā spīdzinot viņam bija atsisti iek�ējie orgāni. Kā, tādā stāvoklī atbrīvots no cietuma, viņ� bija spējis izturēt ceļu no Taganrogas līdz Rostovai un ierasties pie savas tik daudz cie tu�ās mātes, to vispār nav iespējams saprast...

Deviņas dienas pēc atbrīvo�anas, 1940. gada 9. janvārī, Tālivaldis Lejnieks mira. Viņ� apglabāts Rostovā Brāļu kapos. Viņ� nomira se �as dienas agrāk par savu tēvu, dzejnieku Vili Plūdoni, kur� neko nezināja par pirmās laulības dēlu likteni.

Es nespēju aprakstīt vecmāmiņas izciestās briesmīgās bēdas, kad viņa tūlīt pēc dēla atgrie�anās bija to zaudējusi � vīri�ķīgu, nelo kārnu cilvēku, kas nebija parakstījis nevienu viņam inkriminētil apsūdzību. Es uzskatu, ka Tālivaldis Lejnieks bija ne vien пера rastas gribas cilvēks, ne vien personība � viņ� bija heroiska pel sonība. Es domāju par to, ko mūsu valsts būtu ieguvusi Lielā Tēvijas kara laikā, ja tādiem cilvēkiem ka Tālivaldis Lejnieks bulu dota iespēja kļūt par tās aizstāvjiem... Man nav zināms, kur un ka

dos apstākļos, izsūtīts �uz desmit gadiem bez tiesībām sarakstīties�, gāja bojā mans tēvs Emīls Lejnieks, bet esmu pārliecināta � cilvēks, kas bija apveltīts ar gai�u prātu un zinā�anām, kas bija apķērīgs un izdarīgs, prata vācu valodu, nebūtu apkaunojis savu zemi frontē, bet būtu bijis tai noderīgs. Labi atceros lielās, domīgās, mazliet tuvredzīgās (brilles viņ� nenēsāja), mīļās un skumjās tēva acis. Pārlūkojot viņa fotogrāfijas, nevar nepamanīt, ka tēva acis biju�as skumjas jau bērnībā, varbūt pat no tā brī�a, kad las pirmo ļ reizi apzināti vēru�ās pasaulē. Kaut arī viņa tēvs bija dzīvs, Emīls piedzima pa pusei bārenis, un tas laikam ietekmēja ari viņa likteni. Atceros tēva balsi un tās intonācijas. Viņa runas veids man likās dziedo�s, laikam tāpēc, ka viņ� nedaudz stiepa patskaņus aeun-i redzot to ietekmēja bērnībā apgūtā latvie�u valodas fonētika. At-f ceros pastaigas kopā ar tēvu � es tās ļoti mīlēju. Mēs bie�i kopā

ar viņu gājām uz birztalu, kas atradās netālu no mūsu mājas. Viņ� mācīja mani pazīt kokus, dārza un lauka puķes, ieklausīties putnu Ibalsis. Reizēm, kad birztalā bija maz ļau�u, mēs priecīgi skrējām

sunī�us. Da�reiz pastaigājoties tēvs man stāstīja Māterlinka �Zilo putnu�, darbu, ko es iemīlēju uz visu mū�u.

Tik�anās ar tēvu man bija liela laime, ta�u ļoti īsa...

Būdams pēc izglītības in�enieris mehāniķis, viņ� bija ari daudz lasījis, mīlēja literatūru, lasīja oriģinālā Gētes �Faustu�.

Tēvs bija ļoti labs stāstītājs. Kamēr es nepratu lasīt, viņ�, tāpat kā vecmāmiņa, ievadīja mani pasaku pasaulē. Kad es biju vecāka, viņ� stāstīja man par to, ko viņ� redzējis un uzzinājis, piemēram, par para�ām tajās zemēs, kuras viņ� bija apmeklējis vēl pirms manas dzim�anas � pēc Rostovas jūrskolas beig�anas (Rostovas Satiksmes ceļu institūtu viņ� bija beidzis vēlāk). Mājās tika glabātas viņa at-klātnītes no Francijas pilsētām, no Neapoles, kā arī no Stambulas un Konstantinopoles ar tajās attēlotajiem varenajiem minaretiem. Atceros stāstījumu par to, kā kuģis, ar kuru viņ� braucis, nav laists iek�ā nevienā no Anglijas ostām.

Pret mani tēvs izturējās ar lielu labestību un iejūtīgu nopietnību. Ta�u, ja biju rīkojusies slikti, viņ� nosodīja mani bez jebkādās saudzības, likdams izjust savu neapmierinātību. Būdams patiess un atklāts cilvēks, viņ� bija pret to, ka ģimenē no manis slēpa mātes nāvi (man stāstīja, ka viņa esot komandējumā, un es gaidīju viņu, pa galvu pa kaklu skriedama uz katru zvanu pie durvīm, un katrreiz izjutu smagu vil�anos). No tēva es uzzināju rūgto patiesību, ko neskaidri jau biju nojautusi. Jau būdams arestēts, pirms izie�anas no mājas tēvs bija atstājis zīmīti, kurā lūdza man izstāstīt par viņa ļarestu, saprazdams, ka neziņa vai puspatiesība būs man daudz moko�āka nekā patiesība. Aiziedams nāves ceļu, viņ� domāja par to, kā mazināt likteņa triecienu, kas velsies pār mani. Būdams piekļāvīgs un atsaucīgs, pilnā mērā mantojis �īs īpa�ības no savas mātes, mans ■tēvs pieķērās cilvēkiem, bija pastāvīgs draudzībā un prata ļoti dziļi mīlēt. Manu vecāku mīlestība da�u apstākļu dēļ nemaz nebija tik skaidra un bezrūpīga. Kaut ari viņi bija garīgi tuvi un pieķēru�ies viens otram, viņi ne reizi vien �ķīrās un sagāja atkal kopā, un, dzīvodami �ķirti, sarakstījās.

Pēc vecmāmiņas nostāstiem, mans tēvs, tāpat kā Tālivaldis, mācījies ļoti labprāt, bez jebkādām grūtībām. Viņi abi �ajā ziņā izrādīju�i neparastu mērķtiecību, tāpēc ka jau no agras jaunības biju�i spiesti strādāt. Saglabājusies Tālival�a vēstule no Rīgas mātei un brālim Emīlam; tā rakstīta latvie�u valodā:

�Rīgas centrālā augstskola tagad ir stipri papla�ināta, jo radu�ās jaunas fakultātes. Nāku�as klāt 5 celtnes � vecā Nikolaja ģimnāzija, garīgais seminārs un citas mājas gar kanāla malu. Es sūtī�u jums abiem ar Emsīti atklātņu kolekciju ar Rīgas skatiem, kurus jums vēl vajadzētu atcerēties...�

Un tālāk:

�Kādas skolas ir Rostovā, vai tajās ir daudz skolēnu? Rīgas augstskolā mācās vairāk nekā 2000, tur ir visas nepiecie�amās ēkas un daudz ārzemnieku. Viņiem stipendijas ir lielākas nekā latvie�iem. Vai pie jums arī tāpat?� Vecmāmiņas ģimene pārcēlās uz Rostovu, �ķiet, 1921. gadā, tātad tie�i tajā laikā V. Plūdoņa vecākais dēls bija Rīgā, bet ar savu īsto tēvu acīmredzot nav ticies. Augstāko izglītību brāļi Lejnieki gribēja iegūt dzimtajā zemē, ta�u �is sapnis īstenojās Krievijā... >

Mans tēvs bija ne tikai mērķtiecīgs, bet ari vīri�ķīgs cilvēks. Es atceros gadījumu, kad viņ� ziemā, vēlu vakarā atgriezdamies mājās no darba pa aizsalu�o Donu, pusceļā bija iekritis ledainajā ūdenī, ta�u neapjucis, pratis uznirt, ziemas drēbēs aizpeldēt līdz krastam un nokļūt līdz mājām. Acīmredzot viņ� bija fiziski stiprs un izturīgs, jo pēc ledainās vannas otrā rītā, kā parasti, aizgāja uz darbu. Savu specialitāti mans tēvs mīlēja un, pēc viņa darba biedru domām (ar tiem es satikos 1957. gadā), lieliski tajā orientējās. Tomēr da�reiz viņam nācās strādāt ne jau savā profesijā. Tā, piemēram, cik man zināms no vēstulēm, 1930. gadā Stavropolē viņam biju�i jāpilda uzdevumi, kas saistīti ar lauksaimniecību.

Stāstot par savu tēvu, es vēl neesmu pieminējis galveno viņa raksturā � tā man tagad �ķiet �, kas viņu at�ķīra no daudziem citiem, � viņa spriedumu neordinaritāti un patstāvību, spēju godīgi un atklāti izteikt savus uzskatus.

Tā, piemēram, strādājot Stavropoles novadā kolektivizācija:! periodā, vēstulē patēvam 1930. gadā viņ� rakstīja par pamanītajam grūtībām un trūkumiem kolhozu organizē�anā. Izteikt �ādas domu* briesmīgajos Staļina reakcijas gados bija bīstami.

Tēva arests man sagādāja ļoti lielas bēdas. 1940. gadā vienpadsmit gadu vecumā es aizrakstīju vēstuli uz Maskavu Staļinam ar lūgumu atbrīvot tēvu un saņēmu standartveida atbildi, ka viņa arests un izsūtī�ana bijusi pamatota.

Mans tēvs Emīls Lej nieks un viņa patēvs Jēkabs Ci�e-Cics tika reabilitēti pēc PSKP XX kongresa (pēc nāves).

Savās fragmentārajās, bet man tik smagajās atmiņās centos pierādīt, ka tādi cilvēki kā mani tuvi lieki, tāpat kā miljoniem citu viņu līdzgaitnieku, kas tika nevainīgi represēti, tika atrauti ne tikai viņu ģimenēm, bet arī sabiedrībai, valstij, kurai viņi bija uzticīgi un kurai viņi būtu devu�i vēl ļoti daudz laba.

�Kur� no vidējās vai jaunākās paaudzes �odien zina talantīgā divdesmito un trīsdesmito gadu kritiķa Staņislava Belkovska (E. Ego) vārdu? Domāju, ka tādu ir pavisam nedaudz. Jau pirmajā padomju varas gadā S. Belkovskis � progresīvs, kreisi noskaņots latvie�u un latgalie�u literatūras vērtētājs � tiek nepatiesi apmelots, apcietināts un 1941. g. naktī no 23. uz 24. jūniju no�auts. Un līdz ar to � it kā izsvītrots no tautas atmiņas.

Pirmajā �padomju literatūras pavasarī� (piecdesmito gadu beigas un se�desmito sākums), kas sekoja pēc Staļina kulta perioda garās un bargās ziemas, S. Belkovska vārds sāk daļēji atgriezties latvie�u literatūras apritē. �Latvie�u literatūras kritikas� ceturtajā sējumā (I �II d. R., 1960) tiek pārpublicēti vairāki viņa raksti par aktuālām divdesmito un trīsdesmito gadu literatūras problēmām. Ta�u īsajam atku�ņa periodam sekojo�ie stagnācijas gadi pārtrauc S. Belkovska literārā mantojuma tālāku apgū�anu.

Liekas, ka ledus ir atkal sakustējies, jo 1988. g. pavasarī (atkal pavasarī!) ZA

A. Upī�a Valodas un literatūras institūta zinātniskajā konferencē, kas bija veltīta

noklusētiem un mazāk pazīstamiem bur�uāziskā laikaposma literātiem, Staņislava Belkovska daiļradi un idejiski estētiskos uzskatus vispusīgi un pamatīgi^ analizēja literatūrpētniece Rota Gold�teina. 1

Ilgus gadu desmitus ir rakstīts un apgalvots, ka, sākot ar 1940. gadu, nodibinoties padomju varai Latvijā, beidzot ar pilnu krūti varēja uzelpot demokrātiski noskaņotie, kreisie rakstnieki, bet vēstures mēslainē tika iemesti reakcionāru un bur�uāziskās iekārtas slavinātāju darbi.

Vai reālā īstenība bija tik ro�aina, kā to savā rakstā �1941. gadā ieejot� tēloja rakstnieks Jānis Niedre: �Smaidiet! Ir pavērusies Lielā Dzīve... To spēj tikai sociālisms. Un viens vārds skan pāri kontinentiem, tā vārds, par visu �o kam pateicīgi esam, � Staļins.� (Atpūta, 1940, 27. dec.)

�odien mēs pakāpeniski sākam uzzināt, kāds bija �is staļinizētais sociālisms Tāpat pamazām sāk nākt dienasgaismā izkropļotā sociālisma �komandieru� no stāja pret tiem vārda mākslas meistariem, kas nepakļāvās rupjai literatūras un mākslas administrē�anas politikai (M. Zo��enko, A. Ahmatovas, A. Platonova, M. Bulgakova,

B. Pasternaka un daudzu citu nesaudzīgā vajā�ana). Kāda īstenībā bija oficiālo oi gānu attieksme pret latvie�u progresīvajiem rakstniekiem, tādiem kā A. �aks, J. Grots, L. Zamai�a, V. Grēviņ�, A. Kurcijs, J. Plaudis 1940.�1941. g. vēsturiskajās pārmaiņās un pēckara periodā � Staļina valdī�anas gados, ari tas lēnām un pamazām, bet nāk atklātībā. �iem un vairākiem citiem rakstniekiem administratīva literatūrkritika pārmeta kosmopolītismu, dekadentismu, misticismu, formālismu u. c. tamlīdzīga� �kļūdas�, par kurām ne vienam vien no viņiem nācās pārdomāt attālās pla�ās Dzini tenes vietās.

To, ka reālais to gadu sociālisms visai būtiski at�ķīrās no teorētiski formulclll, nevarēja neredzēt arī tāds asa prāta cilvēks kā Andrejs Upits. Tā, piemēram, Al reālos notikumus analītiski vērtējo�ā A. Upī�a attieksme visai spilgti izpau�u� viņa kara laikā rakstītajās vēstulēs, kas pagaidām tikai daļēji publicētas (sk. pal tu �ikāk: Vāvere V. Andrejs Upīts Kstiņinā. � Krāj.: No Daugavas līdz Vjatkai. R., 1987, 62. �63. 1pp.). Valerians Vil�uks, �eit publicējamo atmiņu autors, A. Upī�a un S. Belkovska draugs, atceras, ka pirmajās dienās pēc padomju varas nodibinā�anas viņi ar Belkovski ciemoju�ies pie Andreja Upī�a. V. Vil�uks stāsta: �Sē�am un sprie�am, kas tagad būs. Upī�a vārdi bija: �Tagad būs tas pats, kas Krievijā. Visi istie revolucionāri, visi, visi būs pagalam. Kā Krievijā īstie ļeņinie�i tika nobendēti, tas pats tagad sagaida mūs.� � Upīts jau visu to Staļina lielu uzskatīja kā kontrrevolūciju, uzskatīja, ka tā ir revolūcijas nodeviba.�

Bēdīgi slavenais Vi�inskis, kas stāvēja kūmās padomju varas dibinā�anai Latvijā 1940. gadā, redzams, vēlējās pēc viņa izstrādātā scenārija iestudēt kādu lugu arī jaunizveidotajā republikā. Bija nepiecie�ams tiesas farss � iebaidī�anai, ar jau iepriek� paredzamu finālu, kādu mēs to pazīstam pēc daudzajiem safabricētajiem tiesu materiāliem Padomju Savienībā trīsdesmitajos gados. Kā �ī luga (tikai viena no 1940.� 1941. g. baismīgajām lugām) tika nospēlēta, to pastāstīs Valerians Vil�uks, vienīgais dzīvais paliku�ais �īs drāmas dalībnieks. Viņam ir daudz, ko pastāstīt, jo ieslodzījumā viņ� ir pavadījis vairāk nekā 15 gadus (no 1940. g. augusta līdz 1956. g. maijam). Mūsu valstij tik nozīmīgajā 1956. gadā viņ� tika atbrīvots un pilnībā reabilitēts.

Lasītājam var rasties jautājums, pēc kādiem principiem tika izraudzīti �is �kontrrevolucionāru grupas� dalībnieki. Varbūt viņi patie�ām Latvijas laikos bija aktīvi darboju�ies kādās bur�uāziskās organizācijās vai, kā saka, sūku�i darbaļau�u sviedrus? Bet spriediet pa�i. Staņislavs Belkovskis � stingri kreisu uzskatu kritiķis � savā literārajā darbībā aktīvi aizstāvēja reālisma principus, proletariāta �ķiras intereses. Vairākas reizes arestēts. Viņ� bija viens no tuvākajiem Л. Upī�a draugiem un domubiedriem. Jānis Opincāns, tāpat kā S. Belkovskis, cēlies no nabadzīgas zemnieku ģimenes. Spīdo�i pabeidzis tautsaimniecības studijas universitātē, gatavojies kļūt par mācību spēku. Kritiķis Edgars Siliers � literatūras skolotājs Rīgas 4. ģimnāzijā. Aktīvi darbojies Rīgas marksistu klubā. Pirms revolūcijas bijis G. Pļehanova privātsekretārs. Jānis Spilve � galdnieks. Darbojies Latvijas kreiso arodbiedrību centrālbirojā. Tuvs Leona Paegles draugs. Jaunākais no viņiem Valerians Vil�uks � agri iepazinis, ko nozīmē pa�am pelnīt iztiku. Kad viņam ir piecpadsmit gadu, nomirst tēvs. Nākas iet ganu gaitās, lai palīdzētu uzturēt ģimeni, kurā bez viņa vēl ir se�i bērni. Vēlāk sāk strādāt Viļānu pilsētas valdē par kancelejas darbinieku. No turienes viņu par aktīvu darbību sociāldemokrātiskajā kustībā padzen. Papilnam izbaudījis arī t. s. inteliģentā bezdarbnieka statusa �jaukumus�. Vairākas reizes uz aizdomu pamata par piederību komunistiskajai partijai apcietināts.

Un vēl divi � Ekerts (vai Eikerts) un Mednis, kurus neviens no iepriek�minētajiem pirms tiesas procesa nebija pat redzējis. Tie bija mākslīgi pievienoti �kontrrevolucionāru grupai�, lai tās skaits būtu iespaidīgāks. Kā noskaidrojās vēlāk � jau tiesas procesā �, Mednis un Ekerts biju�i kreiso jūrnieku arodbiedrības biedri un, kā pa�i izteiku�ies, vairākkārt komunistiskās partijas uzdevumā, nelegāli pārejot Latvijas robe�u, ieradu�ies PSRS.

Tad par ko viņi visi 1940. gadā tika arestēti? V. Vil�uks aresta motīvus (un, kā liekas, pilnīgi pamatoti) redz vairāku nejau�ību liktenīgā sakri�anā. S. Belkovskis savā laikā bija ļoti asi kritizējis Jāņa Niedres �Ķeceri Latgalē� un viņa ka lektora nekompetenci krievu jaunākās literatūras jautājumos Tautas augstskolā (par to sīkāk sk. V. Vil�uka atmiņās). Un nu 1940. gadā bija pienācis tas brīdis, kad J. Niedre varēja parādīt, kas ir kas. Un, tā kā V. Vil�uks un J. Opincāns bija Belkovska draugi, tad līdz ar to arī viņu turpmākais liktenis bija iz�ķirts. Grūti, protams, �odien visā pilnībā izprast �o elli�ķīgo tiesu procesu fabricē�anas ma�inēriju. Kāda nejau�ība noteica E. Sillera, J. Spilves iesaistī�anu �ajā lietā, pagaidām ari nav skaidrs. Jācer, ka pēc �o V. Vil�uka atmiņu izlasī�anas uzrakstīs dzīvi paliku�ie notiesāto draugi, radi, paziņas. Varbūt kaut ko tuvāk izdosies uzzināt par Ekertu, Medni, par Medņa un Sillera gaitām nometnēs, par Damburu, kura vārds pavīd V. Vil�uka atmiņās (tas nav kritiķis E. Damburs).

Cerot uz lasītāju atbalstu un palīdzību �īs 1940. gada safabricētās lietas pilnīgākā noskaidro�anā �

Janīna Kursite.

Belkovski Staņislavu pazinu jau no bērnības � apmēram no 1919. gada, kad vācie�i bija no Latgales aizgāju�i. Vācu okupācija bija beigusies, un tad ienāca krievu armija. Nodibinājās jaunas iestādes, jo veidoja jau jaunu valsti. Belkovskis dzīvoja tēva mājās Rep�ās 6 � 7 kilometrus no Viļāniem. Viļānos bija visas apriņķa iestādes � Revkoms bija un cietums, un viss pārējais. Sevi�ķi rosīgi tur sabiedriskajā dzīvē darbojās Staņislava vecākais brālis Dominiks. Viņ� pazina vietējos darbiniekus. Revkomā darbojās Teodors Nete, kura vārdu daudzi pazīst. Tagad Viļānos ir Teodora Netes muzejs tajā mājā, kur Nete toreiz dzīvoja. Nete dzīvoja kopā ar māti un jaunāko brāli Gustu, kas bija mans bērnības draugs. Vietējā II pakāpes pamatskolā strādāja progresīvs kreisu uzskatu cilvēks � skolotājs Emils Smits. Viņ� bija beidzis Valmieras skolotāju semināru un pēc semināra beig�anas bija piedalījies Pirmajā pasaules karā. Vēlāk es viņu pazinu arī Rīgā. Viņ� dzīvoja Bolderājā, strādāja par skolotāju. Bija pazīstams sociāldemokrātu aprindās.

Belkovskis toreiz septiņpadsmit astoņpadsmit gadu vecumā piedalījās visos mītiņos, visās sapulcēs. Tad jau notika sapulce pec sapulces, mītiņi pēc mītiņiem. Bija arī Pirmā Maija svinības. Tās Maija svinības notika uz sliedēm. No Rēzeknes bija atbraukusi vien^ lokomotīve un kādas divas platformas, un kāds sēdēja uz ķeblī�a ип spēlēja harmonikas. Klausītāji un dalībnieki pa lielākai daļai bijām mēs � bērni. Bija atnākusi arī kāda grupiņa vietējo darbinieku. Arī Belkovski es tur redzēju.

Bet vislielāko iespaidu atstāja, manuprāt, tas, ka ļoti bie�i uz Viļāniem no Maltas atbrauca Fricis Roziņ�. Sapulces notika skolā, bet siltākā, jaukākā laikā � ārā. Aktīvāks dalībnieks tur, protams, bija Dominiks Belkovskis, Staņislavs bija vairāk skatītājs, jo bija jau tikai jauneklis vēl. Bet es redzēju, ka viņ� ar lielu interesi visu to vēro.

Tad kādu laiku Belkovskis man it kā pazuda, jo pēc pamatskolas beig�anas viņ� aizbrauca uz Rēzekni, kur mācījās vidusskolā. Vienā gadā viņ� gāja divas klases uz priek�u un pāris gados to vidusskolu nobeidza. Par pasniedzēju vidusskolā strādāja arī Alfrēda Skrodera sieva. Alfrēds Skroderis bija Rēzeknes skolotāju institūta direktora vietnieks. Kad es kādreiz aizbraukāju uz Rēzekni pie Skrodera, tad Belkovskis arī tur reizēm parādījās. Pie Skrodera tur nāca arī vairāki skolotāju institūta skolēni. Var teikt, ka Alfrēds Skroderis bija viņu audzinātājs. Pats viņ� bija ķeizara Sibīrijā pavadījis 10 gadus, bet notiesāts bija 1907. gadā uz visu mū�u. Februāra revolūcija viņu atbrivoj a.

Gadiem ritot uz priek�u, Viļānos mums jau nodibinājās sociāldemokrātu grupa, Darba jaunatne, sporta organizācija. Tad pie mums brauca da�ādi lektori. Vienā jaukā reizē ieradās arī Belkovskis. Viņ� bija atbraucis no Latvijas Ārpusskolas Izglītības padomes, kur viņ� skaitījās kā lektors. Pēc tam tie mūsu Viļānu biedrī�i nevienu citu lektoru negribēja ne prasīt, ne kļausities. Rakstīja pieprasījumus uz Ārpusskolas Izglītības padomi vai ari uz �Apziņu�, ka, ja Belkovskis nevar, tad lai citu nemaz nesūta. �Apziņa� bija tāda pretalkohola biedrība Rēzeknē. No turienes mums arī sūtīja lektorus. Tā viņ� kļuva ļoti populārs. Tas jau bija ap 1927. �28. gadu.

Toreiz Latgalē iznāca tāds laikraksts �Latgolas Dorbs� latgalie�u izloksnē. Sākumā mēs lasījām tur, ka atbildīgais redaktors ir K. Bū-meistars, tad Pēteris Reksnis. Vēlāk � ap 1930. gadu � tur parādījās Belkovska vārds. Par atbildīgo redaktoru viņ� bija kādu gadu vai divus. Vēl pirms tam viņ� bija iepazinies ar vienu tādu progresīvu latgalie�u darbinieku Jezupu Trasunu. Trasuns viņu kā veiklu rakstītāju un progresīvu puisi bija, tā sakot, piedabūjis pie sava laikraksta �Jauno Straume�, kas ari iznāca latgalie�u izloksnē. Pirmie viņa rakstiņi bija galvenokārt atsauksmes par izstādēm. Viņ� sadraudzējās ar latgalie�u mākslinieku Francisku Varslavānu un palika draugos līdz mū�a beigām, cik nu gar� Belkovskim tas mū�s bija. Tad viņ� tulkoja Jāņa Ezeriņa noveles. Pareizāk sakot, nevis tulkoja, bet latgaliskoja, kā toreiz teica. Latgalie�i neprata vidusizloksni, un tāpēc latgalie�u laikrakstos drukāja latgaliskotus darbus. Belkovskis pats arī mēģināja rakstīt, bet tas apsīka. Pāris mazus dzejolī�us viņ� bija uzrakstījis, bet nekas tur neiznāca no tās dzejas. Galvenokārt viņ� izvirzījās kā recenzents � apcerēja citu rakstnieku grāmatas, vispār rakstīja par literatūru.

Vēl mācīdamies Rēzeknes vidusskolā, 1924. gadā Belkovskis bija uzrakstījis Andreja Upī�a vadītajām �Domām�. Tā bija pirmā reize. Bet pēc tam viņ� saņēma no Upī�a vēstuli, ka Upīts grib viņu redzēt. Un, kad Belkovskis pārbrauca uz Rīgu, tad Upīts ņēma viņu savā aizbildniecībā. Tā sākās Belkovska darbs �Domās�. Atalgojums tur nebija nekāds lielais, maksāja par rindiņām. Ar to jau iztikt nevarēja. Materiāli ņemot, tās bija ļoti smagas dienas. Da�ādos citos sociāldemokrātu izdevumos, kur publicējās Belkovskis, nekādus honorārus nemaksāja. Tāpēc 1931. gadā Belkovskis strādāja bezdarbnieku sabiedriskajos darbos. Rīgas pilsēta bija atvēlējusi līdzekļus ielu būvniecībai. Bezdarbnieki raka tos lielos smil�u kalnus un dzina iek�ā purvā. Belkovskis tur strādāja 1931. gada pavasarī. Viņ� skaitījās tajos darbos kā desmitnieks. Fizisku darbu viņam nevajadzēja strādāt. Viņ� tos darbus uzraudzīja, vadīja un rīkoja. 1932. gadā Rīgā izdeva tādu grāmatu � �Rīga kā Latvijas galvas pilsēta�. Tur ir viena ilustrācija, kur attēloti tie sabiedriskie darbi, un arī Belkovskis tur ir redzams.

Belkovskis toreiz strādāja da�ādos izdevumos, galvenokārt kreisajos. Ap 1932. gadu viņ� bija tiesu referents laikrakstā �Sociāldemokrāts�. Vēlāk �o nozari viņ� atdeva man, jo pats sāka vairāk nodarboties ar tulko�anu un nebija vairs laika sēdēt tajās tiesās. Tulkoja viņ� no poļu un �ehu valodas.

Sājā laikā Belkovskis ļoti sadraudzējās ar Upīti. Man liekas, ka otra tāda drauga, kāds bija Belkovskis, Upītim vairs nebija. Neskaitāmas reizes mēs gājām pie Upi�a, kad viņ� dzivoja Ģertrūdes ielā. Vasarās braucām pie viņa uz Skrīveriem. Gadījās jau arī, ka Belkovskis savās recenzijās uzrakstīja da�u labu kritisku vārdu par Upīti. Atceros, ka Upīts Skrīveros pēc vienas tādas reizes teica Belkov-skim: �Tāpēc jau tu man esi labākais draugs, ka tu saki, ko domā.�

Otrs tuvākais, sirsnīgākais draugs Belkovskim bija Andrejs Kur-cijs, kur� arī dzīvoja Ģertrūdes ielā. Tur arī tika daudzi vakari pavadīti.

Rūdolfs un Kārlis Egles arī bija tuvi, labi Belkovska draugi, arī abi brāļi Birkerti � Antons un Pēteris. Es redzēju, ka Belkovski ļoti cienīja arī �Sociāldemokrāta� redakcijas darbinieki Grots, Borines, Skujenieks, Bund�a, Osis. Rakstnieki bija dāvināju�i Belkovskim savas grāmatas ar ierakstiem. Tagad ir saglabāju�ās tikai divas tādas grāmatas Birkerta �Latvie�u inteliģence...� un Andreja Kurcija �Cūkgans�.

Belkovskis strādāja arī par lektoru Rīgas Tautas augstskolā. Viņ� lasīja par latgalie�u, latvie�u, krievu un cittautu literatūru. Nevar teikt, ka viņ� būtu bijis spīdo�s retoriķis. Runāja viņ� lēni, klusā balsī, vienkār�iem vārdiem. Tomēr viņa lekcijas nevarēja aizmirst, tās dziļi iegūla. Daudzi atzīmēja viņa lekcijas. Ārpusskolas Izglītības padomes lektorus pārzināja Arnolds Serdants, kas pēc kara bija lielās izpildkomitejas sekretārs. Viņ� man teica, ka uz Belkovska lekcijām uzreiz nākot pa 5 � 7 pieprasījumi.

Tas viss, saprotams, notika lidz 1934. gada maijam. Kad nu tas maijs bija atnācis, tad jau viss apstājās un Belkovskim darba vairs nebija. Nācās meklēt citu darbu. Rūdolfs Egle bija tas, kas viņam tad palīdzēja. Belkovskis sāka strādāt pie Bērziņa abitūriju kursos, kurus sludināja �Jaunākās Ziņas�. Tur sagatavoja jaunie�us vidusskolas kursa apmērā ar garantiju par eksāmenu izturē�anu, stājoties augstskolā.

Belkovskis ir bijis apcietināts gan pēc 15. maija, gan arī demokrātijas laikā, tas ir, līdz 1934. gada 15. maijam. Bet nekāda lieta pret viņu netika ierosināta, kādu laiku paturēja un palaida vaļā. Politpārvalde toreiz praktizēja tā: labi zinādami, ka tas cilvēks nav neko darījis, saņem tikai un raksta kaut ko, pratina. Kad nekas neiznāk, tad ar to tā lieta ari beidzas. Acīmredzot tas bija vajadzīgs, lai izspiestu vairāk naudas no saviem darba devējiem.

Belkovska dzīvību pārtrauca lode pakausī. Tas notika 1941. gada 23. jūnija naktī pie Baltezera. Trīs nedēļas pirms tam � 2. un 3. jūnijā � Belkovskis jau bija Baltijas kara apgabala tribunālā notiesāts uz nāvi no�aujot. Tās baigās trīs nedēļas no 3. jūnija līdz 23. jūnijam bija jāpavada nāvinieku kamerā. Un tad Baltezera krastā viņa dzīve aprāvās. Kādi tad bija �ie apstākļi, ka �im progresīvajam cilvēkam vajadzēja iet bojā?

Mani apcietināja 1940. gada 5. augustā. Pratinā�anas ilga gandrīz gadu. No sākuma es biju 4. korpusa vieniniekos, bet uz rudens pusi nokļuvu 4. korpusa 9. kopējā kamerā. Un vienā jaukā reizē, vēlā vakarā vedot no pratinā�anas, sargs mani aizved garām manai 9. kamerai. Cietumnieks jau nedrīkst neviena vārda teikt konvojam, neko nedrīkst prasīt. Es arī neko neprasīju. Tā mani aizved garām ari 10. kamerai un ielai� 11. kamerā. Tur mēs satikāmies ar Belkovski. Visu nakti mēs tur pavadījām kopā, un viņ� man izstāstīja visu, kas ar viņu noticis.

Vienā jaukā reizē Belkovskis saņēmis vēstulīti, kuru rakstījis Jānis Niedre. Niedre tajā laikā bija iecelts par Preses un biedrību departamenta direktoru, sēdēja savā krēslā Sabiedrisko lietu (ninis-trijas telpās Stabu ielā. Vēstulīte ar apmēram �ādu tekstu: �Mīļais biedri Belkovski! Ir pieņemts lēmums steidzamības kārta tulkot Marksa �Kapitālu� no oriģināla. Tevi kā labāko stilistu esam izvelēju�ies �im darbam. Lūdzu ierasties pie manis ministrijā tādā un tādā stāvā, tādā istabā.� Norādītajā laikā Belkovskis ar sievu ierodas pie Niedres. Starp citu, pirms ie�anas tajā ēka iek�a Belkovskis satiek Robertu Sēli, ar kuru bija labi draugi. Viņ� Selim pastāstījis, ka Niedre piedāvā darbu. To vēlāk man stāstīja pats Sēlis. Tad, kad viņi ir uzgāju�i aug�ā un iegāju�i attiecīgajā kabineta, Belkovskis nāk pie galda un sniedz pāri galdam roku savam biju�ajam kolēģim. Niedre atbildes vietā pavelk atvilktni, izņem revolveri:

� Руки вверх!⁹

Belkovskis apjucis paceļ rokas. Tajā pa�ā bridi pa labi un pa kreisi veras durvis, nāk divi dro�ības iestā�u darbinieki ari ar iero�iem.

� Отдайте оружие!¹⁰

Belkovskis ir satraukts, saka:

� Никакого оружия у меня нет и никогда не было.¹¹

Tad ierauga viņi, ka stāv kāda sieviete. Tā ir Belkovska sieva.

� А вы что? Убирайтесь!¹²

Un Belkovska sievu pa durvīm ārā. Tā notika Belkovska apcietinā�ana un pēdējā atvadī�anās no sievas.

Man liekas, ka Niedrem pret BelkOvski naids uz visu mū�u sākās jau ap 1932. gadu. Belkovskis, te, Rīgā, dzīvodams, sastāvēja Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā. Latgalie�u rajona komitejai savu telpu nebija, kur varētu rīkot sapulces. Da�reiz tās notika Tautas namā. Bija viena tāda reize, kad mums biroja sēde notika Bruņinieku ielā, tagadējā Sarkanarmijas ielā. Septiņi astoņi cilvēki mēs bijām uz to sēdi. Blakus tagadējam Arodbiedrību namam tas divstāvu koka namiņ� vēl stāv, tikai durvis uz ielu tagad ir aizmūrētas. Pēc biroja sēdes, ejot ārā, tajā lielākajā telpā mēs ieraugām uz sienas lielu plakātu ar diviem sevi�ķi izceltiem uzrakstiem � �Ķeceris Latgalē� un �Jānis Niedre�. Es biju tas grēkāzis, kas ierosināja palikt uz referātu. Tā mēs visi palikām, apsēdāmies pirmajā rindā. Belkovskis sēdēja pa�ā rindas galā pie. loga. Tūlīt arī sanāca jaunie�i uz referāta vakaru. Ļoti īsā laikā salasījās cilvēku se�desmit septiņdesmit. Un tad nāca iek�ā Jānis Niedre un Damburs. Damburs tādā baritonā runāja:

� Mīļie biedri! �odien Jānis Niedre stāstīs par savu jauno grāmatu �Ķeceris Latgalē�...

Nu, un Niedre stāstīja, ka viņ� dzīvojis Latgalē � Līvānos, ka viņ� pazīst tos Latgales melnsvār�us un tās ticīgās avis, kas rāpo baznīckungu priek�ā un bu�o viņu stērbeles. Viņ� to visu esot noskatījies, un tagad esot tapusi grāmata, kur viņ� kā Boka�o parādot melnsvār�us visā viņu kailumā. Kad nu referāts pēc kādas pusstundas beidzās, tad Damburs aicināja klausītājus izteikties, ko var atzīt par labu, ko var kritizēt un tā tālāk. No sākuma neviens pie vārda nepieteicās. Un tad Belkovskis paceļ roku. Damburs ierauga:

� Biedrs Belkovskis. Lūdzu!

Belkovskis no vietas sēdēdams saka:

� Mīļais biedri Niedre! Tu vēl esi jauns. Tev vēl visa dzīve priek�ā. Kaunēties vajadzēja � �Es kā Boka�o...�. Vai tu zini, kas ir �is lielais renesanses gars Boka�o? Un tu sevi nostādi blakus. Kaunēties tev vajadzēja. Tu ta�u neesi cienīgs, lai tev atļautu Boka�o kurpes nopucēt!

Visi jaunie�i, kas tur bija, piecēlās un nebeidza aplaudēt. Niedre nosarka kā vārīts vēzis. Ar to arī sākās naids uz visu mū�u.

'Belkovskis un Niedre lasīja arī lekcijas Tautas augstskolā �urnālistikas studijā. 1933. gadā Niedre bija iesniedzis sarakstu ar tematiem, par ko viņ� stāstīs. Un viņ�, nepārvaldīdams krievu valodu, bija sarakstījis, ka stāstīs par Solohova romānu �Nospraustais mērķis�. Tā viņ� bija pārtulkojis �Поднятая целина�¹³. Tad vēl par Serafimovi�a �Dzelteno straumi�. Tas ir, �Железный поток�¹⁴. Neviens tur nekoriģēja, un tā arī nodrukāja. Belkovskis tad lektoru sanāksmē esot teicis, ka, ja jau mēs ļaujam tādas muļķības mācīt jaunatnei, kas tad no tās jaunatnes iznāks. Niedrem tādi aizrādījumi nepatika.

Tajā naktī, kad bijām ar Belkovski kopā vienā kamerā, viņ� man stāstīja, ka, atrodoties vēl vieninieku kamerās, viņ� neesot varējis vairs izturēt, ar elkoni izsitis logu un ar stikla �ķembām pārgriezis sev abām rokām artērijas. Rādīja rētas. Viņ� ir atrasts nesamaņā, gandrīz vai noasiņojis. Pārgrieztās artērijas ir salāpīju�i un dzīvo tālāk. Pat nomirt nedrīkst pats, kad citi tev grib dzīvību paņemt.

Tad pienāca 1940. gada 24. decembris, kad mani pārveda uz iek�ējo cietumu Stabu ielā, to, ko sauc par �eku. Izrādās, ka uz turieni tajā pa�ā vakarā ir pārvests arī Belkovskis. Tur mēs sabijām līdz 1941. gada 1. aprīlim. Līdz tam laikam, protams, visu laiku bija pratinā�anas gan dienā, gan naktī. Lielāko tiesu pratinā�anas notika nakti. Manas pratinā�anas ir ilgu�as pa 10 stundām, pat 12 stundas. 1941. gada 1. aprīlī noslēdza �obviņiteļnoje zakļu�eņije�. Tas nozīmē, ka izmeklē�ana ir nobeigta. Tad dod iepazīties ar lietu. Ari man iedeva milzīgi lielus divus sējumus. Laiks bija dots apmēram 15 minūtes, varbūt kādu rninūtīti vairāk. Tas ir tā sauktais 206. pants, ka man ir dota iespēja iepazīties ar lietu. Nekā es tur nedabūju iepazīties.. Pa�ķirstīju, ar to tā iepazī�anās arī beidzās. Uz abām mapēm bija uzrakstīts �Хранить вечно� � uzglabāt mū�īgi. Tā ka vēsturē mēs jau esam iegāju�i.

Pēc tam atveda atkal uz cietumu un jau citā kamerā � pie tiem, kas gaida tiesu. 2. jūnija rītā izsauca mani ar visām mantām no kopējās kameras. Un es dabūju pirmo reizi redzēt visus pārējos savas lielās kontrrevolucionārās organizācijas dalībniekus. Belkovskis Staņislavs, Opincāns Jānis, Spilve Jānis un Sillers Edgars � tie man ir pazīstami. Bet te ir arī kāds Ekerts vai Eikerts (neatceros vairs īsti) un Mednis, kurus es nekad neesmu ne redzējis, ne saticis, ne ari kādreiz pazinis. Bet sasieti visi vienā organizācijā.

Tad ir brauciens uz tiesu. Kur tad tā tiesa būs? Skatāmies, iebrauc Strādnieku teātra pagalmā tajos vārtos, kurus vēlāk nosauca par Nāves vārtiem. Tiesa notika Arodbiedrību nama piektajā stāvā. Ja nostājas pret lielo fasādi Sarkanarmijas ielā, tad labajā stūri aug�ā pieci logi. Tā bija Baltijas kara apgabala tribunāla tiesas sēde. Pratināja visus pēc kārtas. Tā aizgāja viss 2. jūnijs. Nevienam liecinieku nav, izņemot Silleru. Viņam bija lieciniece Bauga. Notiek parastā tiesas kārtība: jautājums � atbilde. Tad es pirmo reizi dzirdēju, ka tie divi sve�ie � Eikerts un Mednis � ir darboju�ies kreisā jūrnieku arodbiedrībā. Par brīnumu,'Belkovskis un Opincāns atzīstas. Spilve gan brī�iem atzīstas, brī�iem noliedz. Saka, ka viņu piespiedu�i, ka viņ� nav varējis izturēt. Es jau zināju no laikrakstiem, ka tas tā bija pieņemts, ka vajag visiem atzīties. Nu, manu atzī�anos jau nedabūja, jo man nebija ko atzīties. Viņiem arī nebija, bet viņi, nevarēdami turēt visas tās eksekūcijas, bija atzinu�ies. Pēdējā vārdā, kad prasa Belkovskim, viņ� saka:

� Я сын кулака¹⁵...

To pa�u saka ari Opincāns. Kas par kulaku? Viņiem neviena algota darbaspēka nekad nebija. Pa�iem bija liela ģimene, pa�i savā mājā strādāja. Ne viņiem kāds kalps bija, ne kalpone. Pat ganu viņi neņēma.

Tad tiesu pārtrauc līdz ritam. Tajā pa�ā ma�īnā mūs saliek visus septiņus. Atkal braucam uz Centrālcietumu. Bet nu vairs nevienā kamerā mūs neved, saliek boksos. Tie ir tādi skapī�i, pietupties tur nevar, apsēsties nevar. Cilvēks var tikai stāvēt. Tā visu nakti mēs tur nostāvējām.

3. jūnija rītā atkal ved uz tiesu. Tiesas sēde turpinās atkal visu dienu. Vēlā vakarā, jau tum�s bija � tad pasludināja spriedumu. Belkovskim, Opincānam, Spilvēm un Eikertam � augstākais soda mērs no�aujot, Silleram � 10 gadi audzinā�anas labo�anas darbu lāģerī, man � 7 gadi audzinā�anas labo�anas darbu lāģerī un Mednim � 5 gadi.

Tad atkal mūs visus salika ma�īnā un projām uz kamerām. Tā bija mūsu pēdējā tik�anās un pēdējā atvadī�anās. Tie pārējie, īpa�i tie nāvinieki, saņēma manas rokas un saka, lai es vēlāk, kad satik�u, radus, draugus, paziņas, � lai es saku, ka viss tas, kas tur ierakstīts, ka tas viss ir nepatiesība, ka viņi ir mānīti, ka viņi paliks dzīvi, ka tā atzī�anās ir tikai formas pēc vajadzīga.

1941. gada 24. jūnijā, kad kar� jau bija sācies, mūs sadzina vilcienā. Cietuma sēta bija uzlauzta apmēram 5 � 6 m platumā, pa kurieni dzina ārā visus. Vilciens bija briesmīgi gar�, kāds pussimts vagonu. Tas bija pēdējais vilciens no Rīgas. Tajā tika arī Aleksandrs Grīns, Ernests Brastiņ�, Leonīds Breik�s, Jūlijs Lācis, Jānis Benjā-miņ�, desmitcīņnieks Jānis Dimza. Visus tos, kas netika iek�ā pēdējā vāgonā, aizdzina projām. Kad saule jau bija lielā gabalā, tad dzirdēju automātu kārtas un �ausmīgus kliedzienus. �ausmīgi kliedzieni bija. Tas bija tas moments, kad viņus ap�āva. Protams, tur ir sēta, un mēs bijām vagonos iek�ā � redzēt neko nevarēja.

Tad, kad jau vācie�i bija ienāku�i, � tad mana mamma, sieviņa un māsa mani te Centrālcietumā arī meklēja, bet neatrada. Pēc tam viņus, no�autos, apbedīja Me�a kapos. Tagad jau tur nav neviena krusta, bet 1956. gadā vēl bija. Tagad ir uzrakti citi virsū. Normāli kapi, it kā neviens nezina, kur tā vieta. Tur esot bijis ap 200, noteiktu skaitu es nezinu.

Arī uz Baltezeru, kad vācie�i bija ienāku�i, kad vācie�i bija viņus atradu�i, brauca piederīgie. Belkovski sieva ari tur atrada. Mana mamma un mana sieviņa, un mana māsa atrada tur ari mani. Bet tad viena cita māte sakot:

� Redziet, �itā te zīmīte uz kakla. Tas ir mans Jānitis, es pēc �itās zīmītes pazīstu.

Balti mati, tāds pats uzvalks kā man. Nu, var saprast, piecas se�as nedēļas jau zemē nogulēju�i. Beigās viņas samierināju�ās, ka es tas neesmu. Spilve tur ir apbedīts un Belkovskis ar Opinc&nu arī.

Es savus sodus izcietu. Kad man 7 gadi bija cauri, tad man piesprieda vēl 10 gadus. No tiem 9 es arī pavadīju tur, līdz 1956. gadā tiku atbrīvots un pilnībā reabilitēts.

Valeriana Vil�uka-stāstījumu magnetofonā ierakstiИм un at�ifrējis Andrejs M i�rrrvMklM

5 - 102222

Dzejniece Elza Ķezbere, dzimtajā uzvārdā Pinne, nāca pasaulē 1911. gada 5. maijā Tirzas Kalvī�os, kurus vēlāk pārdēvēja par Ķezberiem. Beigusi Priekuļu lauksaimniecības vidusskolu, strādājusi par redaktori un korektori.

Trīsdesmito gadu vidū, kad tika iespiests Jāņa Grota cikls �Vēstules Solveigai�, Elza Ķezbere rakstīja atbildes �Vēstules Peram Gintam� (grāmatā tās iznāca 1938. gadā un piedzīvoja vairākus atkārtotus izdevumus). Parādījās vēl �Profils stiklā� (1937) un �Dziedo�ais glieme�vāks� (1938). 1941. gadā viņai atņēma dzīvesbiedru virsnieku Osvaldu un deportēja uz PSRS iek�ieni. 1989. gadā Latvijā viņ� var stāstīt avīzē (Pad. Jaunatne, 10. dec.) par Litenes traģēdiju, ta�u arī tas ir traģiski, ka Elzai 1944. gadā vajadzēja emigret. Vācu okupācijas laikā iznāca dzejoļkrājumi �Jāapsnieg� (1943) un �Dziesma par dzērvi� (1944), bet �Spoguļu variācijas� palika noliktavā neiesietas.

E. Ķezbere dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs. Emigrācijā izdotas grāmatas �Krēslainie spoguļi� (1949), �Ilūzijas� (19S0), �Koncerts� (1965).

1. B.

Pusnakts � lietus � vēji salti... Aizrestotie e�eloni � Asinīs un dzelzīs kalti, Apvīti ar ērk�ķu kroni.

Liekas, �onakt zeme visa Nodreb asarās un mokās. Tur � aiz restēm gaisma dzisa. Dievs, tos glābt stāv Tavās rokās!

Nakts un tumsa. Lāse salta Saka man: �So stundu vēlo Latvija tiek krustā kalta.

Raudi, cilvēk! � Dievs, jel �ēlo!�

Un es naktī viena stāvu, Nolaist nespēdama plakstus, Redzu � Dievs ceļ liesmu āvu, Debesīs dedz uguns rakstus.

14,� 15. jūnijā 1941. g. Gulbenes stacijā

Aizrestotie e�eloni, Liekas, ka pār sirdi pāri Braucat, tum�i dunēdami, Visur izmisums un bāri.

Aizrestotie e�eloni, Ko jūs sevī slēgtus turat? Tiem, kam svēta latvju zeme, Moku ugunis jūs kurat!

Aizrestotie e�eloni, Kā jūs negrūstat aiz ļauna, Nelūstat no bēdu svara, Nezūdat no dziļa kauna!

Aizrestotie e�eloni, Kam jūs durvis neatverat! Vēl �ī zeme redzēs sauli, Vaidus kaut un asras dzerat!

Aizrestotie e�eloni, Liekas, aizgājāt pār sirdi... Viņu tum�o dunē�anu, Dvēsele, nu mū�am dzirdi.

14./15. jūnijā 1941. g.

Kur Tu esi? Kur Tu zudi? Kurp lai Tevi meklēt eju? Ceļi tāli, ceļi gludi... Vakars aizsedz Tavu seju...

Vai aiz kalna, vai aiz sila, Vai aiz jūras dzīlēm zaļām? Nesaka to zvaigzne zila, Diena slēpj aiz balsīm skaļām.

Jautāju es vēja �ū�u, Prasu ausmai, prasu rietam. Es un sirds pār sāpi, mū�u Tevi � Tālo � tuvu �ķietam.

Kur Tu esi? Kurp Tu gāji? Liktens ļauns vai Tevi sauca? Nejauti uh nezināji � Ļauna roka kārtis jauca.

Ļauna roka � melna diena. Kur nu esi Tu, kur gaisi? Kur tas kalns un kur tā siena, Tumsā Tevi slēdz kas baisi?

Ceļi tāli, ceļi gludi. � Vakars aizsedz Tavu seju... Kur Tu esi? Kur Tu zudi? Kurp lai Tevi meklēt eju?

Nu es ticu: jūs nākat uz māju. Sirds mana �odien to jūt.

Ilgi meklēju, taujājot gāju, Minēju, kur gan jums būt.

Devos tuksnesī kopā ar vēju, Putniem līdzi uz stepi.

Acīs bij asaras � neredzēju, Kur slēdz liktens jūs slepus.

Sapņos dzirdēju nopūtas jūsu, Jūsu ilgās es tvīku.

(Tāli kāvi vien iededza rūsu �) Jūsu cie�anās nīku.

Ilgi meklēju, tautājot gāju, Minēju, kur gan jums būt. Nu es zinu: jūs nākat uz māju! Sirds mana �odien to jūt.

Nakts izmisumu elpo baigu.

Sirds mokās sa�ņaudzas un lūst.

�Dievs, kam no mums tu novērs vaigu!�

Pār lūpām bēdās vārdi plūst.

Es dzirdu nopūtas un raudas.

Es jūtu: katra sirds kā vāts.

Ne zust, ne palikt nav vairs jaudas.

Ar asins rūsu viss ir klāts.

�Dievs, kamdēļ liec mums nest �o krustu,

Kam ļauj �ai zemei postā grimt?�

Skan atbilde: �Lai nepazustu,

Caur sāpēm jums no jauna dzimt!�

Tad redzu es: caur tumsu smagu Spo�s ērk�ķu vainags uzzied balts. No tā ik sētā, pār ik vagu, Ik dvēselē līst gaismas �alts. Pār Latviju tur Dieva rokas So vainagu. �Kas izredzēts Nest cie�anas un sūras mokas, Tas nezudīs, tas kļuvis svēts!� Es dzirdu Viņa balsi skanam Un noliecos kā aizlauzts zars, Bet jūtu: pāri bēdu tvanam Reiz nāks jauns saules pavasars.

Dzejo|i no krājuma �Jāapsnieg� (1943)

Arvids Lasmanis dzimis 1915. g. 29. augustā.

Mācījies Stendes Ren�u ciema pamatskolā, Talsu ģimnāzijā (1931�36), Rīgas Kara skolā (to beidzis 1939. g.) un Rigas Aviācijas skolā (1940). Bijis Dobeles 11. kājnieku pulka leitnants.

1941. g. 14. jūnijā izsūtīts un notiesāts uz 7 gadiem. 1944. gadā A. Lasmani nepamatoti apsūdzēja par bēg�anas mēģinājuma organizē�anu un otrreiz notiesāja uz 10 gadiem. 1953. g. atbrīvots no ieslodzījuma. Reabilitēts 1956. gadā.

Pēc reabilitācijas A. Lasmanis 1957. gadā atgriezās Latvijā. Līdz 1967. g. strādāja par konstruktoru Centrālajā mehanizācijas un automatizācija konstruktoru birojā.

Miris 1977. g. 12. martā Rīgā.

1969. gadā rakstītās atmiņas publicētas ar nelieliem īsinājumiem. Rokraksts glabājas A. Lasmaņa ģimenē.

Man nav ne laika, ne apstākļu, ne ari pietieko�as gribas un uzņēmības, lai uzrakstītu savas atmiņas. Lielākais, ko es varu uzņemties, ir vienkār�a, kaut cik hronoloģiska faktu piezīmē�ana, kaut cik sakarīga patiesu notikumu atstāstī�ana.

Es būtu priecīgs, ja kaut ko zinātu par savu vectēvu dzīvi, bet man nav zināms gandrīz nekas. Viņu dzīve ir izgaisusi līdz ar viņu aizie�anu no �īs pasaules. Ļoti �ēl, ka tas tā.

Paies gadi, nebūs vairs manis, un mani bērni ari nekā nezinās par savu tēvu, par tām 4478 dienām, ko esmu pavadījis nebrīvībā, par tām 5952 dienām, kas no manas dzīves pavadītas cietumos, darba nometnēs izsūtījumā un brīva pilsoņa dokumentus meklējot, vārdu sakot, no aresta dienas līdz tāi dienai, kad atgriezos atpakaļ uz pastāvīgu dzīvi savā mazajā Dzimtenē.

Man gribētos, lai manas atvasītes zinātu, kādēļ, kāpēc esmu izstaigājis to garo ceļu, kādēļ manas dzīves skaistākie spēka un brieduma gadi pavadīti nebrīvībā. Gribētos, lai viņiem būtu kaut cik skaidrs un pareizs priek�stats par to, kādēļ viņu tēvs no 25. līdz 42. dzīvības gadam mētājies sirdij un prātam sve�ā pasaules malā.

No manām bālajām piezīmēm viņi varētu arī kaut ko mācīties savam dzīves ceļam. Varbūt viņi sameklēs manās rindās kaut ko tādu, kas viņiem grūtā bridi dos drosmi un spēku, cīņas sparu, pacietību un izturību. Varbūt atradīsies arī kāds nieciņ�, kas papla�inās viņu redzes aploku, pareizāk veidos viņu pasaules uzskatu un dos skaidrāku priek�statu par to bezgalīgo okeānu, ko sauc par dzīvi.

ARESTA DIENA

1941. gada 14. jūnijā es dzīvoju Litenes karavīru nometnē. Biju 295. strēlnieku pulka otrā bataljona Atsevi�ķā Sakaru vada komandieris. Biju tikko atgriezies no atvaļinājuma.

Kareivji un obligātā dienesta instruktori dzīvoja teltīs. Teltīs dzīvoja arī daļa komandējo�ā sastāva. Pārējie mita barakās vai ari privātās mājās nometnes tuvumā. Es atradu brīvu vietu siena �ķūnītī apmēram simts metrus no sava vada telts. �ķūnītī bija ievāku�ies apmēram desmit virsnieku, leitnantu un virsleitnantu no mūsu pulka. Gulējām sienā. Svētdienas uzvalki un formas tērpi karājās maisos pie sienas. Visa mūsu bagātība glabājās vienā vai divos �emodānos turpat uz pērnā gada pļautā siena.

Starptautiskais stāvoklis bija nelāgs. Vācija jau 1939. gada septembrī bija okupējusi Poliju un 1940. gadā Franciju. Bija pārāk skaidrs, ka Hitlers agrāk vai vēlāk turpinās kara darbību austrumu virzienā. Atvaļinājuma laikā man to pastāstīja cilvēki, kas klausījās Vācijas radiopārraides. Zinātāji melsa, ķa Adolfs esot paredzējis �o akciju jau aprīli, vēlāk � maijā, bet kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ uzbrukums atlikts.

Mūsu nometnē nekā nemanīja, kas liecinātu par kaut kādu gatavo�anos karam. Tie�i otrādi, kā Rīgā, tā ari mana pulka pamat-garnizonā Valmierā un �eit, vasaras nometnē, ārēji valdīja pilnīgs miers.

Tiesa, nometnē es redzēju �o to tādu, kas lika padomāt. Viens, kas satrauca, bija mūsu pulka virsleitnanta Ozoliņa arests. Aculiecinieki stāstīja redzēju�i viņu konvoja pavadībā izvedam no nometnes. Ozoliņa formas tērpam pogas biju�as izgrieztas, pats bijis galīgi samīcīts un viņa rokas sasietas uz muguras.

Mani uztrauca vēl kas cits. Pirms pāris dienām mūsu nometnē uzcēla jaunu telti un tajā parādījās jauni, sve�i iemītnieki. Tie bija apmēram viens vads. Viņu izskats visus pārsteidza. Jaunie biedri bija kareivji un da�ādu rangu ser�anti � obligātā dienesta karavīri. Lielais vairums viņu bija, manuprāt, nekrievi, tum�ām, saulē iedegu�ām sejām, melniem matiem, zemām pierēm, daudzi ar aziātiski ie�ķībām acīm un mongoļu rasei raksturīgajiem platajiem vaigu kauliem. Pie krūtīm gandrīz visiem komjaunie�u nozīmītes, ko pie mums jaunajā Padomju Latvijas armijā neatceros redzējis. Jaunie pui�i likās ļoti bikli, pareizāk sakot, nobiju�ies, nedro�i, neomulīgi. Bija neērti speciāli viņus apbrīnot, un tomēr pulka karavīri da�u labu reizi bija redzami ar interesi vērojam jaunos pienācējus.

�odien, pēc gandrīz trīsdesmit gadiem, man palikusi atmiņā baismīgā nojauta, kas radās līdz ar �o sve�o karavīru iera�anos. Ne jau vienu vien reizi bija dzirdēta doma par iespējamiem arestiem. Palicis atmiņā zīmīgs gadījums no jūnija pirmās nedēļas beigām, kad tikko biju atgriezies no atvaļinājuma. Atradu Bujiņu, leitnantu no 1940. g. izlaiduma, nogūlu�os pļaviņā aiz mu�u siena �ķūnī�a un pētām Latvijas karti. Bujiņam bija mūsu parastā armijas karte ar Litenes apgabalu. Bujiņ� teica, ka pētot mūsu atra�anās vietu un to, kā no �ejienes izkļūt, ja nevarētu izmantot ceļu. Jautājumu vairāk nevarēja būt, Bujiņ� acīmredzot redzēja tālāk nekā viens otrs un pat vairums vecāko virsnieku.

Man nav vairāk prātā neviens gadījums no tām dienām, kas liecinātu kaut ko par to, ka mani kolēģi paredzētu kaut ko draudo�u, briesmīgu, liktenīgu. Varbūt arī ne ar vienu no darbabiedriem no sirds nebiju paspējis pēc atvaļinājuma aprunāties. Bujiņ� bija, man �ķiet, diezgan noslēgts. Viņa kursa biedrs Janka � pārāk neuzticīgs, lai garāmejot izklāstītu savas domas un ba�as par mūsu varbūtējo likteni.

Nometnē bija daudz darba, daudz jaunu instrukciju un �is tas bija mainīts sakarā ar biju�ās Latvijas armijas iefiltrē�anu Sarkanajā armijā.

Man pietika rūpju savā vadā. �Puikas� bija mana atvaļinājuma laikā pazaudēju�i vada radiostacijas antenu. Sadabūt jaunu bija neiedomājams uzdevums. Bez tam vads bija, pēc mana ieskata, stipri izlaidies. Teltī nebija vajadzīgās kārtības. Vada speciālās zinā�anas bija uz zema līmeņa.

Rūpes rādijā arī personīgā dzīve un ģimene. Vislielākās raizes radīja Zanītis, mūsu ģimenes pastarītis. Viņ� bija jau maijā notiesāts uz 10 gadiem. To mums paspēja atrakstīt sargkareivis, kas apsargāja tiesājamos, tajā skaitā arī Zaniti, tiesā. Pateicoties tam, ka es dienēju Sarkanajā armijā (kurā biju automātiski pārskaitīts pēc Latvijas pievieno�anas Padomju Savienībai), man izdevās sadzīt brāļa pēdas Centrālcietumā. Mums atļāva sarunāties caur restēm. Brālītis bija ļoti resns, viņa seja bija neredzēti apaļa. Viņ� gan teica, ka esot uzbarojies, bet es tam neticēju. �Mums dod labu zirņu zupu,� Zanītis teica. Kā arī būtu bijis, bet brāli redzēt aiz restēm un notiesātu uz desmit gadiem ar brīvības atņem�anu � tas man likās �ausmīgi, neiespējami un neticami.

Briesmīgais pārdzīvojums cietumā un �is moko�ais jautājums �kādēļ?� man neļāva attapties līdz tai dienai, kamēr pats nebiju brālim līdzīgā stāvoklī. Tikai pēc pa�a aresta man kļuva skaidrs un pavisam lieks likās jautājums � �kādēļ?�.

Pēc atvaļinājuma es ierados savā karaspēka daļā apmēram 6. vai 8. jūnijā. Līdz 14. jūnijam vēl nebiju apradis ar jaunajiem apstākļiem, ar savu mītni un nebiju arī atjaunojis draudzību ar veciem paziņām un sapazinies ar jaunajiem pulka biedriem. Biju viens ar savām domām un jūtām par piederīgiem un neatceros, ka būtu nopietni dalījies ar saviem kolēģiem par to nemieru un ba�ām, kas kremta manā dvēselē par mūsu rītdienu, par manu un manu kolēģu turpmāko likteni.

Sākot ar 14. jūniju, man bija laiks izjautāt savus bēdubrāļus un noskaidrot viņu Litenes perioda izjūtas un domas. Sev par lielu pārsteigumu atradu, ka neviens no viņiem nav nopietni domājis par iespējamām briesmām nākotnē.

1941. gada 14. jūnija rīts bija loti saulains. Mūs atmodināja mar�s, ko spēlēja pulka orķestris komandai �celties�. Pēc da�ām minūtēm mūsu �ķūnis bija tuk�s. Veselīgi, jauni, spēcīgi pui�i berzās upītes malā ar dvieļiem, skrēja, lēkāja, vingroja. Saule bija augstu virs nometnes prie�u galotnēm, zālē mirdzēja rasas sudrabs; virs mūsu galvām zilajā debess jumā cīruļi skandēja savus traļļus. Pēc dziļā, veselīgā miega jutos tik brīvs un līksms, cik vien var justies vesels, jauns cilvēks, kas nav vēl īstu rūpju un dzīves nedienu sagrauzts.

Aizsūtījis vadu sakaru mācībās ārpus nometnes, es pats aizgāju uz todien paredzētām bataljona virsnieku mācībām. Plkv. Itn. Lasis mums cītīgi skaidroja sen zināmo skaitļu kodu, �ifrēto ziņojumu sastādī�anu un lasī�anu.

Ja pieaugu�us cilvēkus, kam skola sen aiz muguras, nosēdina skolas solos, tad viņi zināmā mērā pārvēr�as parastos skolniekos. Tā tas bija arī tanī rītā. Varbūt lielu lomu spēlēja ari saulainais rīts un tas apstāklis, ka priek�mets, ar ko cītīgi ņēmās lektors, mums visiem bija labi pazīstams un nekādas grūtības neradīja. Kā arī nebūtu bijis, bet klausītājos trūka nopietnības, un pulkvedis-leitnants Lasis bija pat spiests mūs pāris rei�u apsaukt. Vēl nemierīgāka atmosfēra izveidojās pēc tam, kad solus apstaigāja satrauco�a ziņa: Gulbenē esot redzēts vilciena sastāvs ar lopu vagoniem, tuk�iem, slēgtiem vagoniem un aizrestotiem logiem. Klausītāji sāka sa�ukstēties arvien skaļāk.

к Mani �ī ziņa galīgi satrieca. Sirds likās pagurstam, rokas nolaidās nespēkā, bet galvā �audījās domas par iespējamo arestu. Kam gan citam, ja ne mums, �ie vagoni paredzēti? Vai nu maz pēdējos mēne�os radio un avīzes nemitīgi skandina par tautas ienaidniekiem, kaitniekiem un kontrrevolucionāriem? Reakcionāri esot pa�reiz tikai apklusu�i un gaidot brīdi, kad sākt savu posto�o darbību. lenaid-nieks nesnau�, esiet modri! � tāda doma tika uzsvērta katrā runā, katrā avīzes rakstā. Kas tad varētu būt �is nomaskējies potenciālais ienaidnieks? Protams, pirmkārt visi tie, kas nesu�i Latvijas armijas virsnieku formas tērpu. Es, būdams viņu skaitā, gan nejutu un nezināju nevienu, kas kaut ar vissīkāko kustību vai vārdu būtu izrādījis gatavību uzstāties pret manā Dzimtenē � mazajā Latvijā nodibināto padomju kārtību. Ir cits jautājums, ko jutām, klausoties un lasot runas par postu, badu, netaisnību, bezdarbu un kultūras atpalicību bur�uāziskajā Ulmaņa Latvijā. Un tāpat cits ir jautājums, ka mēs uzņēmām to kārtību, likumus un tikumus, kas stājās iepriek�ējo vietā. Bet tas, ka lielais iedzīvotāju vairums nesaprata un, kaut arī centās saprast visu jauno, tomēr nevarēja to sagremot, es spriedu, vēl nenozīmē kaitniecību.

Bataljona mācību stunda tuvojās beigām. Bija jādomā, ka rīkoties, ko darīt, kas jāveic līdz tumsas stundai. Ka tāda stunda nav tālu, par to biju ne�aubīgi pārliecināts.

Mani arestēs? Bet par ko? Mani, kalpa puiku, kas ar milzīgām grūtībām, ar neatlaidīgu lūg�anos izdabūjis no mātes atļauju pēc 4. klases beig�anas nobeigt arī 5. un 6. klasi un pēc tam ik rudeni ar asarām izlūdzies piekri�anu apmeklēt nāko�o klasi, lai iegūtu ģimnāzijās izglītību? Par ko? Vai tādēļ, ka es biju labs, sekmīgs kareivis obligātā dienestā? Vai tādēļ, ka spīdo�i nobeidzu instruktoru rotas mācību kursu un pēc tam arī virsnieku vietnieku nodaļā labi mācījos? Tā būtu netaisnība, jo, būdams bezzemnieka dēls, es centos apgūt kaut kādu profesiju, kas mani paglābtu no lauku pui�a � gājējā likteņa. Un, ja turpmāk radās iespēja pakāpties pa dzīves trepītēm augstāk � mācīties Kara skolā un pēc tam Aviācijas skolā, tad ari tādā manā rīcībā nav nekā noziedzīga.

Koda mācības beidzās, virsnieki izklīda. Smagu �aubu un neizdomājamu domu mocīts, es atstāju mācību vietu. Galva griezās, sirds dauzījās strauji un satraukti. Mani ta�u nav pamata arestēt, nav nekāda pamata! Es, protams, nekā nezinu ne no Marksa, ne Engelsa, ne Ļeņina, ne Staļina mācības, bet kā lai kaut ko zinātu, ja nekad nekur neesmu ar to sadūries dzīvē? Esmu audzis te, savā Dzimtenē, es to mīlu, man tā ir vienīgā Dzimtene. Man sve�as ir Krievijas Volga, Jeņiseja, Ļena un Oba, bet bezgala mīļas ir mūsu Daugava, Lielupe, Venta un Gauja. Man nav gandrīz nekāda priek�stata par Savienības dzim�anu, bet es zinu, ar kādām grūtībām tika radīta neatkarīga Latvija un ka daudz dzīvību tika atdotas par to, lai latvie�u tauta atgūtu savu zemi, savu Dzimteni, kur tauta pati var sarunāties savā mēlē, kur pirmā vietā ir latvju tautas tikums un iera�as.

Vai par to mani var tiesāt? Vai tādēļ man var laupīt brīvību?

Ta�u ne! Ja es būtu ar kaut ko noziedzies, tad es nebūtu pārskaitīts Sarkanajā armijā, būtu demobilizēts pat pret manu gribu.

Un tomēr lieta nav tik vienkār�a. Vai tad mazums nepilna gada laikā arestēti un pazudu�i bez vēsts! Prātā atkal nāk Centrālcietums un milzīgais apmeklētāju bars. Uzgaidāmā telpā sarunājās tikai latviski. Un prātā nāk arī Mazstendes .pusmui�as, vēlāk Parupju kalpa Grīnvalda dēls Rūdis. Rūdis � ģimenes jaunākais dēls, obligātā dienesta karavīrs � pazudis bez vēsts. Rūdi nesaista nekādas armijas dienesta pakāpes, nekādas kara mācību iestādes. Viņ� ir dzimis un uzaudzis kalpa ģimenē, un visa viņa ģimene pazīst tikai kalpu gai-tas. To puiku ta�u nevar pielīdzināt man. Bet, ja viņ� ir novākts, tad kāpēc nenovākt arī mani un manus darba kolēģus! Kas par to, ka vairums mūsu armijas � biju�ās Latvijas armijas jauno virsnieku nāk tie�i no mazturīgām ģimenēm, kam nav līdzekļu augstskolai?

Pirmais, kas man jānokārto, ir pazaudētās antenas jautājums. Otrais jautājums nav mazāk svarīgs: man ir divas pistoles. Abas gan oficiāli ierakstītas manos dokumentos, bet pēc padomju likumiem virsniekam drīkst būt tikai viena pistole. (Vecajā armijā virsniekam drīkstēja būt kaut desmit �aujamo.) Kas vēl jādara, kas vēl aresta gadījumā varētu mest ēnu uz mani? Es pārdomāju visu, bet nekā neatrodu, kas eventuāla aresta gadījumā varētu noderēt par iemeslu sodī�anai.

Lieku vada ser�antam uzrakstīt ziņojumu, adresētu man, un aprakstīt, kādos apstākļos antena pazudusi. Uzrakstu savu ziņojumu bataljona komandierim, lūdzot izsniegt jaunu antenu, un abus ziņojumus nododu savam vada ser�antam Stala�am. Mana aresta gadījumā abus papīrus iesniedz bataljona komandierim.

Tad aiznesu uz iero�u noliktavu savu Mauzera tipa pistoli un lieku to izsvītrot no manas armatūras kartītes.

Tagad, liekas, visi mani grēki ir no ceļa novākti. Varbūt vēl kas? Nē, nekā vairs nav. Mana sirdsapziņa tīra.

Pasaku vēl ser�antam Stala�am un �kancelejas priek�niekam� Ozolam manu Valmieras adresi un lūdzu nogādāt manas mantas tur, ja es nevarētu vadā atgriezties.

Drīz jau tuvojas pusdienas laiks. Atstāju vadu ser�anta rīcībā un pats eju uz �ķūni � mūsu apme�anās vietu. Pa ceļam atkal mani sāk mocīt jautājums � kāpēc?

Kāpēc es un man līdzīgie būtu jānovāc? Ir ta�u katram muļķim zināms, ka latvie�u virsnieku un visu latvie�u vienīgais ārējais ienaidnieks ir vācie�i. Mūsu sen�u gadu simtu ienaidnieks. Nekad nevienā skolā vai lekcijā nav teikts, ka mums būtu jābaidās krievu, ka krievi, ka Padomju Savienība būtu mūsu ienaidnieks. Tie�i otrādi. Ienaidnieks ir vācietis, un citu domu pat nevar būt. No kā tad Padomju Savienība lai sagaidītu uzbrukumu? No Vācijas! Bet vācietis ir ari latvie�u ienaidnieks. Tad kādēļ lai mūs, kas vienmēr biju�i gatavi cīnīties pret senseno ienaidnieku, tagad aizvāktu?

Nav neviena, ar ko varētu apmainīties domām. Ir da�i cilvēki no paziņu skaita, bet katram ta�u savas �aubas neizklāstīt.

Esmu mūsu �rezidencē�. Man da�ās rīta stundas bijis tik daudz domu un �aubu galvā, ka jūtos galīgi saguris. �ķūni rosās gandrīz visi mūsējie. Viņi po�as un steidz. Kur jūs? � es jautāju. Vai tad tu nezini? Pulka virsnieku taktiskās mācības! Kaut kur ārpus nometnes teritorijas. Tūliņ!

Kam tad jāiet? Vai visiem?

� Velns viņu zina. Teica ziņnesis, lai po�oties virsnieki uz mācībām. Pulcēties pie �tāba.

� �odien sestdiena. Mācības, visas bez izņēmuma, beidzas pīkst. 14.00. Nekad �ī dienas kārtība nav mainīta.

� Nejautā, inēs nezinām vairāk par tevi. Ja jau reiz rīkojums, tad jāiet vien ir. Steidzies arī tu!

Vai manu vārdu nosauca? Varbūt man nemaz nav jāiet? Es cen�os izdibināt, bet man neviens neko konkrētu pateikt nevar.

Viens pēc otra virsnieki atstāj �ķūni. Viņi steidz vel uz klubu. Citam griboties vēl ēst, citiem vajagot papirosus, vel citi gribot paķert pāris simtu gramu konfektes.

Es paspēju noķert aiz rokas Janku. Janka, vai tu tie�am tici, ka mūs vedis mācībās? Vai tad tu neapjēdz, ka tie vagoni Gulbene* pa redzēti mums un tie�i �is mācības ir iegansts, lai mūs aizvāktu no nometnes? Kareivju acu priek�ā arestēt mūs nebūtu gudri.

Janka skatās manī platām acīm. Tajās es saskatu apjukumu, uztraukumu un kaut ko slēpjamu.

� Vai tie�ām tu iesi, lai tevi arestē? � es jautāju. � Laidīsimies ta�u! Tepat gar upītes krastu me�ā � un aidā! Jeb varbūt pagaidām ielīst lielajā �ķūnī, kur mūsu pulka ēdnīca. Tur divi panti salmu. Pats velns mūs neievēros! Janka, padomā! Laidīsim!

Janka ir viltīgs kā velns. Viņ� nekad nav bijis tik atklāts, kāds esmu es. Arī �oreiz viņ� labprāt neteiktu nekā, bet neatbildot jau ari viņ� negrib. Puisis pamiņājas, tad pasaka: � Es laidī�os! Bet mes jau esam trīs.

� Nu ņem arī mani līdzi!

� Nevaram, esam jau trīs. �etriem būs neērti.

Janka vēl atklāj, kas ar viņu ies. Viens no tiem Lagzdiņu Karlens, leitnants no Jankas kursa.

Janka neļaujas pierunāties un aizsteidzas, gan ne uz to pusi, kur es būtu gājis, bet uz nometnes pusi, laikam pēc biedriem.

Aiz nometnes ir me�s. Visā viņā pusē ir me�s, varbūt tru tie�am labāk pazust? Es gan biju domājis slīdēt tepat uz lauku majam. �inī virzienā arī stacija tuvāk. Pārģērbtos privātās drebēs, laukos ta�u atradīsies kaut kādas lupatas. Lāpstu vai cirvi pār pleciem. Stacija nav tālu.

Esmu �ķūni viens. Esmu nosvīdis. Slapja mugura, slapja piere. Ko darīt? Nu, ko?

Tad pēk�ņi atceros mājas un piederīgos. Māmuļa vēl atvaļinājuma laikā aicināja notēlot slimo, dabūt slimības lapu un nogaidīt. �Gaiss tik pilns nemiera. Būs kar�, būs!� mamma centās mani pārliecināt. �Tepat ir me�s, pazīstami, radi. Nebrauc atpakaļ uz pulku, nogaidi! Vai tad tu pats neredzi, ka bez kara neiztiks?� māmuļa lūgdama pūlējās mani pārliecināt.

Es nepaklausīju. Ja mani noķers �eit, tad cietis arī vecāki. Bez tam Valmierā, pulka novietnē, ir mani biedri. Katrā gadījumā kopīgi var pieņemt gudrāku lēmumu. Un, paliekot �eit, var nokļūt pavisam drīz kara tiesā, jo nav garantijas, ka tas velna kar� sāksies tik drīz un ka tas varētu būt glābiņ�.

Palikt �inī �ķūnī, notēlot slimu vai varbūt noslēpties lielajā �ķūni, kur ierīkota pulka ēdnīca un kur divi lieli salmu panti? Bet varbūt vislabāk laisties uz lauku mājām, kas viena aiz otras izkaisītas tepat aiz upītes?

Bet tad pēk�ņi es atceros pirms da�ām dienām centrālajā avīzē �Ciņa� publicēto dekrētu. Tanī teikts: ja arestam pakļautais no aresta izvairās, tad par līdzvainīgiem tiks uzskatīti visi bēdzēja tuvinieki un tiem būs jāatbild tiesas priek�ā.

Par �o dekrētu daudz runāja.

Ja nu tie�ām esmu pakļauts arestam, tad manā bēg�anas gadījumā tiesās manus vecākus, brāļus un māsu. Ārprāts! Manus sirmos vecākus, manu māmuļu? Varbūt pat Robertam būs jāatbild? Viņ�, obligātā dienesta ser�ants, dien Bukultu mui�ā pie Ķī�ezera. Ja varētu tikt �onakt vai rīt pie viņa! Ar viņu kopīgi pie vecākiem, brāļa un māsas. Slēpt un slēpties tur varētu. Bet, ja nu kara tomēr nav, tad cik ilgi lai vesela ģimene slēptos? Un kur tad lopi, saimniecība!

Tūksto� domu, jautājumu, bet atbildes nav. Skaidrība ir tikai vienā punktā: manis dēļ nedrīkst ciest neviens no maniem piederīgajiem. Bet, ja tas tā, tad bēg�ana ir izslēgta.

No tās dienas �ogad paies 28 gadi, bet vēl neesmu aizmirsis to drausmīgo dvēseles cīņu. Pieņemt lēmumu var vienmēr bez pārmērīgām grūtībām, ja ir skaidri apstākļi, bet man toreiz nebija nekas skaidrs. Biju ne�aubīgi pārliecināts, ka notiks arestē�ana. Ar katru nervu es to izjutu, lai gan toreiz nebiju pārliecināts par iespēju iepriek� nojaust un paredzēt. (Tagad es par to ne�aubos.) Bet kad sāksies kar�? Ka vācietis un krievs, �ie milzeņi, nesadzīvos uz tagadējām robe�ām, tas bija skaidrs, bet, kad lavīnas iekustēsies, to varbūt pats Adolfs nezināja. Ja mani noķers, no kara tiesas neizbēgt. Noķers vai nenoķers, bet bēg�anas gadījumā cietīs mani piederīgie.

Vēl tagad man kājas salst un pa muguru skrien skudras, atceroties toreiz pārdzīvoto cīņu.

Es atceros, ka novilku formas tērpu, ko valkāju ikdienā, un uzvilku kadeta vasaras blūzi un bikses. Ja noplēstu zīmotnes, tad krekls un bikses atgādinātu privātpersonas drēbes, kādas nēsā krievu civilisti. Un, ja izbēgtu tālumā, tad manus piederīgos līdzdalībā vainot nevarētu. Bet, ja nu tomēr nokļūtu Sibīrijā, tad pirmkārt nepiecie�ama siltāka veļa. Paņēmu vēl dvieli, ziepes, kar�u somā iebāzu lieko veļas pāri. Tagad tas viss atgādina tālu, ļaunu sapni, ko grūti atstāstīt, bet garus gadus glabājusies tā aina prāta un sirdi. Guļot uz nometnes vai cietuma nārām, ne vienu vien reizi esmu iztēlojis sev citu dzīves stāstu, kas būtu izveidojies, ja toreiz pie �ķinu�a būtu pieņemts cits lēmums.

Gan pirms 14. jūnija, gan ari vēlāk esmu dzirdējis stāstām, ka nometne esot bijusi visapkārt apjozta ar krievu karavīru konvoju. Ja bēgot es būtu uz tā uzdūries, tad tālāk arī nebūtu ticis. Konvojs jau nestāvēja, lai apsargātu no ārējiem ienaidniekiem vien. Pirmām kārtām tas bija domāts mums � nometnes karavīriem. Bet varēja jau ari laimēties. Sevi�ķi, ja es būtu turējies Litenes virzienā un būtu meklējis paslēptuvi lauku mājās. Ceļ� uz Liteni bija brīvs. Uz upītes tilta nometnes malā gan stāvēja krievu sargs, bet tas nevienu neaizturēja un acīmredzot sargāja tikai tiltu. Kas būtu bijis manas veiksmes gadījumā?

Tagad grūti par to runāt, ta�u viens man ir skaidrs: labāk Initu bijusi ātra nāve jebkurā kara laika fāzē, pat tūliņ � bēg�anas sa kūmā � nekā visus tos �ausmīgos gadus pavadīt Ziemeļu elle, l�ec kara Noriļskā ieradās lieli etapi Padomju armijas biju�o frontes karavīru un viņi vienā balsī apliecināja, ka frontes karstākajās vielas tomēr esot jutu�ies labāk nekā darba nometnēs. Un arī mirt bulu bijis labāk nekā pārciest sal�anu un �alk�anu, pazemojumus un apvainojumus, sāpes un izmisumu �eit, Noriļskas nāves ēnā.

Atgriezī�os atkal pie mūsu �ķūnī�a Litenes karavīru nometnes pļaviņā. Man grūti un smagi redzēt sevi neapskau�amajā situācijā.

Esmu izlēmis iet uz �tābu, lai pievienotos nāvei nolemtiem. Jā, biju pārliecināts, ka mūs ne tikai arestēs, bet dro�i vien ari iznīcinās. Esmu pīpmanis, man maz papirosu, tādēļ eju uz lielā �ķūņa ēdnīcas bufeti. Piebā�u savu kar�u somu ar �Blend 7� un �Belomor� paciņām un pagrie�os uz izeju. Manas acis automātiski pievēr�as salmu pantiem, kas sniedzas līdz �ķūņa griestiem. Ne uz �tābu iet, bet gan �eit paslēpties! Iepriek� pateikt vada uzticamākajam kareivim, kur un kā man piegādāt ēdienu. Nogaidīt, ar ko beigsies �īsdienas mācības, un tad pieņemt konkrētu tālāku lēmumu.

Lēni virzos uz �tābu. Es ta�u varu arī nezināt vai nokavēt! ... Eju, lai gan �ī pēdējā doma liekas visizdevīgākā.

Tagad, pēc gandrīz trīs gadu desmitiem, toreizējā nokavē�anas doma man liekas tie�ām vislabākā. Kāpēc es to nerealizēju, kāpēc nenokavēju? Atceros iemeslu. Baidījos, ka mani arestēs vienu pa�u vēlāk. Arestēs un vedīs atsevi�ķi, bez biedriem, kā aizveda virsleitnantu Ozoliņu � bez pogām, bez vidusjostas. Samocītu līdz nepazī�anai. Kopā ar biedriem tomēr varbūt būs vieglāk!

Lēni, bez steigas un tomēr līdzīgi trusītim, kas drebot lien milzu �ūskas atplestajā rīklē, eju uz �tābu. Tur stāv jau ierindā nostādīti virsnieki. Reizē ar manu iera�anos atveras �tāba ēkas durvis. No turienes iznāk pulka komandieris, biju�ais 11. Dobeles kājnieku pulka komandieris pulkvedis Abelītis, pulka komisārs Smirnovs, bataljonu un rotu poļitruki, pulka komandiera vietnieks soms Partala un cļa�i sve�i krievi.

Mani pārsteidz līdz apjukumam tas apstāklis, ka manu iera�anos neviens acīmredzot nav ne gaidījis, ne ievērojis. Vēl lielāku pārsteigumu rada tas, ka neviens nedomā pārbaudīt un ari nepārbauda ieradu�os virsnieku skaitu. Mūs vienkār�i ved uz automa�īnām un dod komandu iekāpt tajās. Ja es būtu ieradies piecas minūtes vēlāk, tad kolonnas būtu jau uz ceļa un es paliktu nometnē!

Tas viss liecina, ka manas aizdomas un paredzē�ana ir pilnīgi pamatotas. Uz mācībām izvedot, gan rotu, gan arī bataljonu komandieri vienmēr pārbaudīja virsnieku klātbūtni. Tātad ne uz mācībām, bet uz Golgātu ved mūsu ceļ�.

Ma�īnu kolonna izbrauc no nometnes, mēs satiekam kaimiņu pulka leitnantu, manu kursa biedru, biju�ā 11. Dobeles kājnieku pulka komandiera plkv. Bojāra dēlu Imantu Bojāru, kas brīvā pēcpusdienā pabraukājas ar savu motociklu. �Kur jūs?� viņ� jautā. � �Uz mācībām,� kāds viņam atbild. � �Es ar jums,� iesaucas Imants, piedod gāzi un pievienojas mūsu autokolonnai. Imants nomira Nori ļskā kā viens no pirmajiem.

Mēs braucam diezgan straujā tempā. Pārsteigts vēroju, ka mani kolēģi nekā neaptver. Bet varbūt arī viņiem ir aizdomas, tikai viņi vīri�ķīgi slēpj savu satraukumu un es pats, vēl vairāk satraukts, vienkār�i viņus pārprotu.

Vēlreiz es pielai�u domu, ka mani biedri saprot visu ne sliktāk par mani. Tāda doma rodas, kad Vitolds uzsāk dziesmu �Nu ardievu, Kurzemīte�. Bet manas aizdomas izgaist ar pirmajām skaņām, jo uz savām bērēm un kapu ar tādu tempu un skaļumu neviens vēl nav braucis. Dziesmai seko dziesma un viena pārspēj otru skaļumā.

Tad ma�īnu kolonna apstājas. Apklust arī dziesmas. No vedo�ās ma�īnas izkāpj augstākie pulka komandieri.

� Izkāpt! � atskan komanda.

� Stāties! � otra komanda.

� Soļos, mar�!

Mēs ejam pāri pļavai uz me�a pusi. Esmu bijis pēdējā ma�īnā un tādēļ atrodos kolonnas astē. Aiz manis iet 2. bataljona koman-

81 diera vietnieks � riebīgs, neiedomājami nesimpātisks tips � un laiku pa laikam iebļaujas: � Platāku soli, pēdējiem pielikt soli!

Sī nesimpātiskā krieva uzvārdu neatceros, bet es viņu pazītu jebkurā nakts stundā un apģērbā. Pārāk pretīgs viņ� bija gan izskatā, gan arī izdarībās un komandās, lai to piemirstu.

Pa �auru taciņu esam nonāku�i pie me�a. Atskan komanda pariet kolonnā pa divi. Pēdējiem atkal jāpieskrien, lai panāktu kolonnas priek�ējos soļotājus.

Mūsu kolonnas galva jau ieiet me�ā. Me�s ir egļu jaunaudze, bet da�as egles ir garas, un to galotnes sniedzas pāri jaunaudzes masīvam. Da�us metrus no me�malas mūsu taka uziet uz laukuma. Apmēram 25 metrus gara un 15 m plata ir �ī me�a pļaviņa. Pa kreisi gar visa laukuma malu mazas, ļoti biezas eglītes, aiz kurām rēgojas jauni, slaidi lapu koki. Pretī biezs, gadus divdesmit vecu egļu me�s. Puspalabi uzkalniņ�, apaudzis eglītēm un krūmiem. Pa labi, tūliņ aiz pirmajām me�malas eglītēm, pļaviņas aste aizvijas un izzūd aiz egļu jaunaudzes.

Sī aina, �is me�a nostūris, �ī romantiskā me�malas pļaviņa man iegūlusies atmiņā uz mū�u tāpat kā vesela rinda citu �is dienas notikumu.

Pēc desmit minū�u gājiena zem jūnija karstās saules mūs apņem me�a vēsums un egļu patīkamais rūgtais aromāts.

Redzu, ka kolonnas galva apstājas. Kolonnas vedo�ie gājēji � pulka komandieris, komisārs un vēl da�i pazīstami un пера zīstami krievi � uņ pulka komandiera palīgs soms Partala pagrie�as ar skatu pret mums.

Atskan komanda: � Стой! Первый ряд на ле-, второй на право!¹⁶

Vēl �ī komanda nav pabeigusi izskanēt egļu jaunaudzē, kad atskan me�onīgs rēciens: � Руки вверх!¹⁷

Esmu kreisajā rindā ar seju pret eglītēm, kuru garums nepārsniedz metru vai pusotra garumu; kā biezs mūris tas stiepjas gar visu pļa vas malu.

Reizē ar spalgo, riebīgo �Руки вверх!� virs eglītēm paceļas tum�as galvas ie�ķībām acīm, platiem vaigu kauliem, melniem matiem, (lai vas sedz karavīru cepures, pie netīro, eļļas un putekļu piesūku�os formas tērpu kreisās krū�u kabatas komjaunie�u nozīmītes un �nozīmes� par labu �au�anu.

Uz mūsu rindu caur eglītēm veras daudzi desmiti �auteņu stobru ar durkļiem.

No eglītēm iznāk jauns leitnants krievu formas tērpā. Viņa rokā ir nagans, un tas pavērsts pret manām krūtīm. Leitnants pienāk pie manis. Ar kreiso roku viņ� atpogā man vidusjostu un plecu siksnu. Mana �Parabelluma� tipa pistole līdz ar jostu nokrīt zālē. Leitnants vienu pēc otras atpogā manas krū�u kabatas. Iztīrījis tās un saturu nometis pie manām kājām,"viņ� iztuk�o manas pārējās kabatas. Tad tiek pārtaustīts viss mans tērps. Leitnants vienīgi nepārbauda kabatas uz bik�u dibena. Viņ� vai nu tās aizmirsis, vai ari nezina par to esamību. Tur glabājas nauda, un tā paliek neskarta.

Uz zemes guļ mana kar�u soma ar papirosiem, tur Sibirijai paredzētais veļas komplekts, dvielis un ziepes.

Leitnants ir līdz nāvei uztraucies. Visu laiku pistole dreb viņa rokā. Ne tikai dreb, bet pat kratās. Rādītāja pirksts ir uz mēlītes...

Nevaru lielīties ar aukstasinību. Reti kad esmu varējis saglabāt �angļu mieru�. Bet tagad, stāvot ar paceltām rokām, mani pārņem bezgalīgs miers.

Skaidrāk nekā jebkad es kontrolēju savu rīcību. Labāk nekā jebkad es ievēroju visu, kas manā priek�ā. Uz mū�u man atmiņā paliks uz mani vērstie �auteņu stobri, viņu īpa�nieku bailēs sasprindzinātās sejas, leitnanta rokā drebo�ā pistole.

�Tad tā beigsies tavs mū�s, Arvīd,� manā galvā iesēdās doma. Tad ar to arī tava dzīve būs galā. Tu ar asarām bu�oji mātes roku, lūgdams atļauju nobeigt pilnu pamatskolu. Tādā pa�ā veidā tu izlūdzies atļauju iestāties vidusskolā. Tāda pati aina atkārtojās ne vienu vien rudeni, kad skolas dēļ bija jāpamet nenopļautie labības lauki un nenovāktie kartupeļi.

Kā kinolente acu priek�ā aizslīdēja dienesta gadi, jūsma par ietik�anu Kara un Aviācijas skolās. Redzēju sevi Kara skolas gada svētku ballē un Aviācijas pulkā, Jaungadu sagaidot. Uz mirkli pazibēja arī mans klusais, tālais sapnis � Fran�u kara akadēmija un militārā sūtņa postenis Francijā. Kādēļ nepasapņot tālāk, ja no kalpa puikas pastalām biju kļuvis par armijas virsnieku? Sis cēliens nemaz nav bijis vieglāks par to izsapņoto. Nē, varbūt vēl grūtāks. Toreiz, agrā bērnībā, pat vidusskolas diploms likās kas tāls un nesasniedzams.

Piecas minūtes ir mū�ība, desmit � bezgalība, � tāda bija mana paruna dienesta laikā. Jauns karavīrs var piecās minūtēs paveikt bezgala daudz. Tagad tās piecas minūtes, kas pagāju�as, mani atbruņojot un izkratot, tie�ām ir bijusi mū�ība. Sajās minūtēs esmu izstaigājis visu savu dzīvi, atcerējies visus savus piederīgos. Esmu garā noskūpstījis mātes un tēva sastrādātās rokas, esmu paspējis redzēt mātes skumjo, asarām aizmigloto skatu.

Ar komandu �Rokas aug�ā!� me�ā puspalabi sāka neganti tark�ķēt tanki vai traktori. Troksnis bija vajadzīgs, lai apslāpētu �āvienu troksni, ja tādi būtu. �āvienu nebija.

Pēc atbruņo�anas mūs ieved un nosēdina simt metrus tālāk. Pretī man sīkās eglītēs stāv rūkdami vairāki tanki. ��inī bedrē mūs ap�aus un apraks,� � tāda ir mana pirmā doma. Esmu maldījies. Pie mums pienāk krievi un cītīgi pieraksta katra uzvārdu, vārdu, tēva vārdu, dzim�anas gadu un vietu un dienesta pakāpi, kā ari vienības nosaukumu un ieņemamo amatu.

Tad mūs pieceļ. �Rokas aiz muguras!� skan bļāviens. Mūs nostāda ierindā pa divi un ved ceļa virzienā. Sargi kā sprad�i mus apņem no visām pusēm.

Mums ir noskaitīti pirmoreiz pātari, kurus pēc tam diendienā dzirdēju garus gadus no vietas. Klausīt manu pavēli! Turēties uz ceļa, neatrauties... Solis pa kreisi, solis pa labi � skaitās bēg�ana, konvojs pielieto ieroci bez brīdinājuma...

Uz ceļa stāv nelielas slēgtas kravas ma�īnas. Mūs sagrū� tanīs. Mēs esam saspiesti cits pie cita. Lau� kājas, rokas, ribas. Uz manis uzgrūsts pusguļus bataljona komandieris Abelītis. Viņ� ļoti resns, un es neticu, ka ilgi varē�u �o svaru izturēt.

Varēju izturēt. Var izturēt visu. Var pārciest neiedomājamo, neticamo. Apsprāgst badā un smagā darbā zirgi, bet cilvēki Izkāmēju�i, ģindeņiem līdzīgi, blak�u un utu noēsti, apsaldētiem kāju un roku pirkstiem, skrandās tērpti, ik dienas pie ne�ēlīgā Ziemeļu sala dzīti katorgas darbā � iztur ilgi. Tādu cilvēku tomēr nav daudz. Paies tikai gads vai, lielākais, pusotra gada, un no �īs grupas bus paliku�i pāri tikai da�i cilvēki. Paies vēl pāris gadu, un uz pirkstiem varēs saskaitīt visa lielā Baltijas valstu virsnieku e�elona paliekas.

Automa�īnu kolonna virzās pa bedrainu me�a ceļu. Laikam jau vēl ir jāslēpj no iedzīvotājiem �ī operācija. Grūti pateikt, cik ilgi esam kratīti un mīcīti, ta�u �is brauciens liekas bezgalība. Tad kolonna apstājas. Pēc brī�a atveras ma�īnas durvis un tiek dota komanda izkāpt.

Mēs izlienam no ma�īnām. Rokas un kājas notirpu�as un neklausa. Mana bataljona komandieris Abelītis tikko var kustēties. Viņam seja sviedriem klāta, sarkana. Acīmredzot sirdij �is brauciens bijis par grūtu.

Esam nostādīti pie dzelzceļa. Pretī mums vilciena sastāvs � slēgti lopu vagoni. Vagonu logi aizrestoti.

Steigā mūs sadzen vagonos.

Ja kāds no arestantiem nav pietieko�i veikls, to konvoja kareivji pasteidzina ar lamām un �auteņu laidēm. Beidzot mūsu vagons ir stāvgrūdām pilns. Ar sevi�ķu steigu tiek aizcirstas un aizslēgtas durvis. Vagona abos galos ir divstāvu nāras. Vidū mazliet brīva telpa. Iepretī durvīm vagona otrā malā grīdā ir caurums � atejai.

Tie, ko iedzina vagonā pirmos, salīda uz nārām, jo brīvajā vagona vidusdaļā nav mums visiem vietas. Nāras acīmredzot ierīkotas ne-sen, jo uz grīdas zirgu mēslu paliekas. Iepriek� tātad vagonā vesti zirgi.

Pēc laika atveras vagona durvis. Tiek pierakstīti visi arestētie pēc uzvārdiem un tēvu vārdiem. Tiek nozīmēts arī vagona vecākais.

Atkal aizcērtas vagona durvis. Caur vagona logu restēm var vērot ārpasauli. Zinātāji stāsta, ka mēs esot Gulbenes stacijā.

Atcerējos garus gadus �ādu epizodi Gulbenes stacijā. Vēlu vakarā tika atvērtas vagona durvis. Ārpusē stāvēja karavīri. Kāds virsnieks laternas gaismā pēc saraksta centās saburtot uzvārdus. Viņ� nosauca trīs uzvārdus, no kuriem viens ļoti atgādināja manējo. Lansmanis, Laukmanis vai tamlīdzīgs bija �is uzvārds. Trīs vīrus izveda no vilciena, un pie mums viņi vairs neatgriezās.

Sis notikums ir svarīgs tādēļ, ka 15. jūnija pēcpusdienā sakarā ar to radās liela neskaidrība.

Rīgas Galvenajā stacijā mūsu e�elonu nodeva citai apsardzei, tādēļ ieslodzītie tika pārbaudīti pēc sarakstiem. Sim nolūkam mūsu vagona vīrus sadzina vagona vienā galā. Pārbaudīju�i, ka zem nārām nav paslēpies neviens un ka grīdā, sienās un logos nav izdarīti nekādi bojājumi, konvoji pēc saraksta izsauca uzvārdus. Katrs izsauktais pārgāja vagona brīvajā galā. Un te nu, lūk, tas notikums, par ko esmu visus �os gadus domājis.

Manu uzvārdu neizsauca.

Vakar Gulbenē manu vārdu pierakstīja, bet �odien sarakstā tā nebija!

Konvoja priek�nieks, stāvēdams vagona ārpusē, beidza lasīt sarakstu. Viņ� acīmredzot gribēja jau sūtīt sargus pārbaudīt tikko atbrīvoto vagona galu, bet vēl formas dēļ noprasīja: � Vai visi?

Kad mūs sadzina vagona kreisajā galā, es biju nostājies stūri pie tās vagona sienas, kurās bija durvis, un tur paliku līdz pārbaudes beigām. Konvoja priek�nieks, atrazdamies pārbaudes laikā ārpusē, nevarēja mani redzēt. Nevarēja mani redzēt arī sargi, jo tie atradās pāris soļu aiz sava priek�nieka. Uz konvoja priek�nieka jautājumu: �Vai visi?� � es atbildēju: �Nē!� Pārbaudītājs bija ļoti pārsteigts. Viņ� un sargi automātiski pastiepa kaklus uz manu pusi, pienāca pie durvīm un ieraudzīja mani.

Kā uzvārds? Nosaucu savū uzvārdu. Konvoja priek�nieks atvēra sarakstu, sāka meklēt manu uzvārdu, reizi pa reizei vēl noprasīdams � kā uzvārds?

' � Tāda uzvārda sarakstā nav! Vēlreiz atkārtojiet uzvārdu! � stingri noteica galvenais.

Un atkal sākās saraksta studē�ana. Palīga nāca vēl divi vīri no sardzes sastāva, bet manu uzvārdu neatrada. Ta�u beidzot manu uzvārdu viņi atrada. Vēlreiz noprasījis, kā vārds un tēva vārds, kon

85 voja priek�nieks teica: � Pareizi, saskan. Bet uzvārds ir izstrīpots un galā pierakstīts �освобождён�*.

Manas krievu valodas zinā�anas bija toreiz vājas, ta�u, būdams ik dienas kopā ar krievu virsniekiem un poļitrukiem, piedalīdamies obligātajās krievu valodas stundās, laiku pa laikam skatīdamies krievu avīzēs, es sapratu notieko�ā jēgu.

Konvojs neziņā pamīņājās, kaut ko apsprieda un paziņoja lēmumu: � Noskaidrosim! � Man lika pāriet pie pārējiem vagona otrā galā.

Arestētie atjēdzās. Man vajagot prasīties brīvība. Es lutlzu vagona vecāko izmantot viņa krievu valodas zinā�anas un vecākā stāvokli. Lai ta�u prasa mani atbrīvot. Konstants pateica kaut ko konvoja priek�niekam, un tas vēlreiz atkārtoja: Всё выясним!

Vagona pārbaude beidzās, konvojs aizgāja pārbaudīt nāko�o vagonu, bet mūsu vagonā sākās īsta vētra. Visi mēs bijām pārliecināt 1, ka iepriek�ējā vakarā Gulbenē, kad no mūsu vagona izsauca trīs t II-vēkus, arī mani vajadzēja atbrīvot, bet tas nav izdarīts paipialurna dēļ. Te, Rīgā, �o kļūdu atrada, un tūliņ mani izlaidīs brīvība.

Kādam no mums bija saglabājies kabatā īss zīmuļa gals, atradās arī kaut kāds papīra gabals. Steigā rakstīja piederīgo adreses. Kad pa pīrā vairs nebija vietas, rakstīja uz papirosu kastītēm. Mani lūdza atcerēties pēc uzvārdiem visus savus vagona kaimiņus, jo papīru var man noņemt un tas varot arī pazust. Vagonā valdīja neizsakāms sa traukums, cits par citu tuvāk spiedās mani bēdubrāļi, lai es viņus ievērotu un nepiemirstu.

Tūliņ ieradīsies konvojs, atslēgs durvis, izlaidīs Lasmani. Dievs lai nedod, ja viņ� aizmirstu paziņot mātei, tēvam, sievai, līgavai bēdu vēsti. Bet tad pēk�ņi gar� svilpiens � un vilciens saka kustēties. Varbūt mūs pārvedīs uz blakus sliedēm, kaut kur talak no galvenās stacijas ēkas? Te pārāk daudz pasa�ieru, un viņiem nav ja-redz �is e�elons! Bet vilciens neapstājās. Mēs centāmies saredzēt pavadītājus � latvie�us, kuri bija uzzināju�i par arestēto virsnieku e�elonu Rīgas Galvenajā stacijā.

Vilciens atstāja Rīgu. Tas paspēja varbūt vēl Rīgā atgriezties, bet tikai retajam no mums vēl bija lemts atgriezties �eit un ari tad tikai pēc gariem nāves ēnā pavadītiem gadiem.

Vēl mani neatstāja cerības Daugavpilī, kur mūsu vilciens apstājās pie tik pazīstamā Armijas mācību laukuma � tas ir, stacija �Daugavpils 2�. Ta�u tepat �īs cerības arī izgaisa, jo uz sliedēm mēs saskaitījām vēl septiņus e�elonus ar arestētiem latvie�iem. Blakus mums stāvēja vagoni, kuros bija privātpersonas � vienīgi sievas un bērni. Viņiem bija līdzi arī saiņi un �emodāni ar mantām.

�Atbrīvots�.

Mums kļuva skaidrs, ka notiek totāla latvie�u izve�ana uz Sibīriju.

Sibīrija � tik daudz dzirdēts vārds. Par to runāja jau manā bērnībā mūsu ģimenē, par to stāstīja skolā. Sibīrija un katorga � tie bija ne�ķirami jēdzieni latvie�u tautas izpratnē.

Vilciens atstāja Daugavpili. Vēl man skatam pavīdēja Nāves kalns ar trigonometrisko torni. Te daudzreiz notika mācības. Pie torņa pakājes vētrainā laikā izveidojās smil�u putekļu mākoņi. Te bijusi kādreiz kapsēta.

Vēl neilgs brauciens, un mēs esam uz Latvijas �Krievijas robe�as. Domās mēs atvadāmies no savas Dzimtenes un tuviniekiem. Nodziedam �Dievs, svētī Latviju� un vēl pāris patriotisku dziesmu. Apklust tik daudz dziedātās melodijas, vagonā iestājas klusums. Laikam nav neviena, kura smadzenēs neatkārtotos jautājumi: uz kurieni? kāpēc? kā beigsies �is ceļojums? vai kādreiz vēl redzēsim mājas un savējos, un, ja redzēsim, tad � kad tas būs?

Krievijas daļā pēc neilga brauciena vilciens apstājas. Mūs baro. Mūs uzcienā, kā tas izslavēti viesmīlīgajai Krievzemei pienākas. Mums dod maizi, sviestu un cukuru. Pēdējos produktus izdod ori-ģināliesaiņojumos, lai pa�i sadala uz galviņām. Uz iesaiņojumiem ir uzraksts latvie�u valodā. Tie ir Latvijas ra�ojumi.

Smoļenska, Vitebska, rinda citu staciju. Stundas, dienas, diennaktis trauc mūsu vilciens. Liekas, mūsu brauciens nekad nebeigsies. Mums atspiesti kauli, jo jāguļ uz kailiem dēļiem. Laiku pa laikam mūs baro. Rupjas maizes gabals un ūdens, da�reiz cukura grauds vai sālītas zivs gabaliņi.

Vagonā ir da�āda gājuma vīri. Te ir mana, kā arī vecākā un jaunākā kursa izlaiduma virsnieki. Ir agrāko gadu gājuma pui�i. Ir tādi, kas leitnanta pakāpi ieguvu�i pēc 1939. gada virsnieku kursu beig�anas. Te ir biju�ie virsdienesta instruktori, no kuriem jau da�am nav tālu no �etrdesmit gadiem. Ir arī veci vīri � pulkve�u-leitnantu dienesta pakāpē. Te ir cilvēki no visām dienesta nozarēm un iero�u �ķirām. Visi esam vienādā stāvoklī, bet stingri tiek ievērotas biju�ās dienesta pakāpes. Piemēram, uz grīdas zem nārām ir tikai leitnanti. Uz nārām ieņem vietas augstākas �inas. Da�s vecis sē� pie loga visu dienu. Viņam vairāk jāredz, viņam vairāk vajadzīgs svaigs gaiss. Kad tāds vecis aiziet kārtoties pie cauruma grīdā, atgriezies viņ� dro�i rāpjas atpakaļ pie loga. Viņam vietu atbrīvo bez ierunām.

Ēdienu viņiem pasniedz pirmajiem, lai gan visvairāk esam izsalku�i mēs � jaunie.

Ne visi no mums saņemti me�ā. Daļa ir arestēti mājās. Da�s paņemts pat no slimnīcas. Citiem ir pat līdzi �emodāni ar segām, veļu un pārtikas produktiem.

Intendantūras pulkvedis-leitnants M. ieņēmis stabilu pozīciju pie loga. Stūri vagona galā viņam maisiņ�, kurā ir arī maizes klaipi. Viens no tiem pa spraugu starp nāru galu un sienu nokritis uz grīdas, kur mēs ar Janku un Ādolfu Zeltiņu pavadām savas nakts stundas. Tur tumsā es sataustu M. maizes kukuli. Mūs moka izsalkums, bet mēs neatļaujamies kukuli aiztikt. Kad vecais ūpis saņem atpakaļ savu kukuli ar vienaldzīgu paldies, mēs vel ceram, ka viņ� mūs uzcienās kaut ar gabalu no tā, bet esam maldīju�ies.

Bija tādi vīri, kas vēl uzskatīja par nepieklājību vienam ēst to, ko laimējies paņemt līdzi no mājas, slepus, bet bija ari �tālredzīgāki� biedri. Sevi�ķi vecāko vīru starpā bija �ī tipa cilvēki. Da�am labam maizīte sapelēja, un Krasnojarska to paklusu izmeta atejas bedrē. Jaunie tanī pa�ā laikā pārdzīvoja pirmās bada sajūtas.

Toreiz mēs nezinājām, kas ir vilku likums. Vēlāk ar to iepazināmies visā pilnībā.

Katram vecam nometnes iemītniekam būs bijis gadījums, kad moko�ā izsalkuma dēļ viņ� nav padalījies ar biedru, nav varējis sevi pārspēt un nav izpildījis to, ko iepriek� vienmēr uzskatījis par pienākumu. Reti kāds no �iem nelaimīgajiem var sist sev pie krūtīm un teikt, ka viņ� nekad nekur nav paklupis. Bet tas varēja notikt tanī smagajā periodā, kad ieslodzītos vienu pēc otra nobendēja mēne�iem pārciestais bads.

Neattaisnojamas bija egoistiskās parādības mūsu sāpju ceļa sākumā un tomēr bija. Vēlāk �īs parādības attīstījās un iesakņojās lielā mērā un neradīja ne mazāko pārsteigumu.

Un tomēr varēja būt citādi. Nevajadzēja aizmirst principu viens par visiem, visi par vienu! Sis princips ietilpa ta�u kareivju kolektīvo jūtu audzinā�anas kodeksā. Nedrīkstēja mūsu vecākie biedri aizmirst svēto pienākumu domāt un rūpēties par saviem jaunākajiem kolēģiem! Daudzi vecākā gājuma virsnieki zaudēja jau pirmajos mēne�os savu autoritāti, uzticību un cieņu.

No Daugavpils līdz Babiņino stacijai mūs aizveda bez pārsē�anās. Babiņino mūs izsēdināja. Novārgu�i un izmocīti mēs ar prieku ieelpojām svaigo vasarīgo gaisu. Mūs sadalīja kolonnās un aizdzina uz apmēram 30 km attālo Juhnovas nometni. Stāstīja, ka Juhnova esot bijusi krievu rakstnieka Turgeņeva mui�a. Nometne atradās upītes krastā. Barakas bija jaunas, būvētas no koka. Sienas bija aprakstītas poļu uzrakstiem. Te bija turēti poļi, vācu-krievu-poļu 1939. g. kara gūstekņi.

Laiks bija silts un saulains. Gulējām uz kailām nārām, ta�u pat naktīs nesalām.

Blakus mūsu � karavīru � nometnei bija privāto vīrie�u nometne. Tur, cik atceros, bija tikai latvie�i � arestēti un atvesti apmēram reizē ar mums. Viņi dro�i vien bija tajos arestēto vilcienos, ko redzējām Daugavpilī.

Mūsu nometnē mēs tikām sadalīti grupās pa 100 cilvēku katrā. Katrā grupā bija vecākais, kas grupu savukārt sadalīja mazakās vienībās, nozīmējot katrai no tām savu vecāko. Reizē ar mums atdzina ari igauņus un lietuvie�us. Mūsu nometnes pusē visu trīs Baltijas valstu karavīrus galvenokārt �reprezentēja� virsnieki. Bija tikai da�i instruktori, karaskolu audzēkņi un pāris kareivju.

Stāstīja, ka mūsu pavisam ap 1500 cilvēku. Lielāko daļu sastādīja Latvijas armijas virsnieki.

Igauņi bija vispamatīgāk apstrādāti. Mums arestē�anas brīdī bija atņemti tikai iero�i, vidusjostas un citas armijas cilvēkiem eso�ās mantas. Tāpat tas bija arī ar lietuvie�iem. Turpretī igauņiem bija pat pogas izgrieztas.

Arējās izturē�anās ziņā visu trīs tautību pārstāvji krasi at�ķīrās.

Lietuvie�i izturējās ļoti skaļi. Viņi vienmēr, kā man likās, par kaut ko strīdējās un pat naidojās. Viņi izturējās vaļīgāk, mazāk atgādinot armijas virsniekus. Sevi�ķi uzturu dalot, lietuvie�u grupās valdīja neizskaidrojams troksnis. Lietuvie�i visātrāk aprada ar nometnes dzīvi, visdrīzāk tai piemērojās un visvairāk palika starp dzīvajiem. Viņu vidū bija visvairāk krievu valodas pratēju.

Igauņi bija pilnīgs pretstats mūsu dienvidniekiem. Viņu kareiviskā stāja pelnīja uzmanību, formas tērpi bija no laba materiāla un eleganti �ūti. Igauņu grupās saglabājās armijas disciplinētība. Igauņi bija �ausmīgi saniknoti par nodevīgo arestē�anu, un viņi �ausmīgu naidu saglabāja līdz savai nāvei. Mūsu ziemeļu kaimiņi man ļoti patika. Ar daudziem no viņiem es sadraudzējos. Igauņu grupā krievu valodā runāja retais un ari tas ar �ausmīgu akcentu. Viņi kaut ko gaidīja, manuprāt, cerēja uz drīzu atbrīvo�anu un atgrie�anos savās mājās. Man likās, ka viņi tī�i negribēja piemēroties nometnes apstākļiem. Tikai reti kāds to mēģināja. Viens no latvie�u simtnieku vecākajiem jau Juhnovā griezās pie nometnes priek�niecības ar lūgumu sūtīt darbā. Es vēl tagad atceros to vīru ar kuplu bārdu un ūsām. Igauņi par darbu nedomāja pat nometnes turpmākajos mēne�os, kad par izvairī�anos no darba smagi sodīja. Igauņi, darbā dzīti, nepretojās, ta�u tikai retais strādāja, kā prasīja. Nestrādā�anas dēļ viņus sliktāk par citiem baroja. Nekā labāka nesagaidīju�i, vairums igauņu zaudēja jebkādas cerības un nonāca pilnīgā apātijā. Viņu kauli visvairāk � procentuāli savam skaitam � palika Noriļskas tundrā.

Latvie�i atradās vidū starp abām kaimiņu tautām. Klusāki, apvaldītāki tie bija visu nometnes laiku. Latvie�u individualitāte, nedalī�anās ar savu tuvāko, savtība, rūpes vienīgi par sevi, kas bie�i pārvērtās krasā egoismā, � tie ir galvenie faktori, ko varēja novērot no pa�ām pirmajām lidz pēdējām nometnes dienām.

JUHNOVA �BABIŅINO �KRASNOJARSKA

22. jūnija rītā sākās vācu armijas uzbrukums Padomju Savienībai.

Mēs jau bijām dzīvoju�i arestantu dzīvē astoņas dienas. Nometnes vienā stūrī bija radiotranslācijas skaļrunis, kas līdz 22. jūnija ritam darbojās. Sis pats skaļrunis arī pavēstīja nometnei par hitleriskās Vācijas uzbrukumu. Tūliņ gan ari radioreproduktors tika izslēgts. Nometne tika gatavota evakuācijai.

Kādā pievakarē mūs izveda no nometnes.

Konvoja viena daļa bija kājnieki ar suņiem, bet otra jātnieki. Mazi, plu�ķaini zirdziņi, tādi pa�i jātnieciņi. Kūkumus uzmetu�i, viņi, sēdēdami neapseglotos zirgos, traucās gar milzīgas kolonnas abām pusēm gan uz priek�u, gan atpakaļ.

Mūs dzina visu nakti milzīgā steigā. Saulei lecot, ines nonācām Babiņino stacijā. Tūliņ mūs sadzina lielā, tuk�ā �ķūni. Tas bija pārpildīts. Konvojs ar �auteņu laidēm iespieda �ķūnī vel pēdējos simtus arestantu. Te bija tik cie�i piespiests cilvēks pie cilvēka, ka grūti bija pat elpot. Tirpa rokas un kājas, jo tās nevarēja pakustināt, �ķūni pavadītās stundas bija neiedomājami smagas.

Pēc tam mūs izlaida ārā un nosēdināja laukā netālu no dzelzceļa. Mēs varējām gulēt un atpūsties. Pa dzelzceļu ar nelieliem starplaikiem traucās vilcienu sastāvi ar tankiem un lielgabaliem. Mums par lielu brīnumu tie nebrauca vis rietumu virzienā � pretī vācu armijām, bet gan uz austrumiem. Da�i zināja stāstīt, ka �ie vilcieni brau* cot pretī japāņiem, kas, pēc viņu domām, ir vācu sabiedrotie. Kādēļ no rietumiem jāsūta cauri visai Krievijai bruņojums uz austrumiem, to neviens nevarēja saprast.

Pievakarē mūs sadzina atkal vilcienā, un tas sāka virzīties uz Maskavas pusi. Kaut kādā Maskavas stacijā mēs caur logu restēm redzējām virs pilsētas balonus, kas turēja gaisā tīklus lidma�īnu �ķēr�ļus. Vilciens neapstājās gandrīz nevienā stacijā, bet liela steigā turpināja ceļu uz austrumiem.

No visa brauciena man atmiņā palikusi viena skaista nakts. Lielāko nakts daļu es pavadiju pie loga. Nakts bija ļoti īsa. Velti satumsa, un agri ausa rīta gaisma. Redzēju stacijas, laukus, me�us. Cilvēki fufaikās, netīri. Stacijas neizskatīgas. Toties lieliski bija lauki. Mani pārsteidza milzīgie lauki, apsēti ar labību. Latvija nekad neko tamlīdzīgu nevar redzēt. Birzes, me�i, uzkalni, lejas, upītes, purvi, ezeriņi, pļaviņas. Un �ur tur lauciņi � tādas, piemēram, ir Kurzemes ainavas. Te, Krievijā, vajadzētu būt milzīgai ra�ai, milzīgai maizes, gaļas, piena bagātībai. Kāpēc tā nav? Kāds izskaidrojums tai nabadzībai, ko uz katra soļa mums demonstrēja 1940./1941.gadā Latvijā iebrauku�ās karaspēka daļas, karavīri un to ģimenes, kā arī civiliedzīvotāji visā līdz�inējā ceļa posmā?

Vēl palicis prātā milzīgais karstums, kas mūs mocīja visu ceļu, sevi�ķi starp Maskavu un Krasnojarsku.

Baroja mūs slikti. Maizi izdeva reizi dienā. Pavalga gandrīz nebija. Reiz izdeva sālītus kazragus. Mēs tos apēdām ar maizi. Dzert nedeva. Diena bija neizsakāmi karsta, un mums bezgalīgi slāpa. Kādā stacijā konvoja kareivji nesa no upītes dzeramo ūdeni. Uz vagonu pa divi spaiņi. Pienāca mūsu kārta padzerties. Konvojs ar spaiņiem bija netālu no mums, kad pēk�ņi lokomotīve iesvilpās. Kareivji izlēja ūdeni ceļmalā. Vilciens sāka kustēties. Mūsu lūpas sasprēgāju�as, mēles sausas, galvas sāp no liela karstuma un ūdens trūkuma.

Vēl viena aina: bars sievie�u novāca rudzus vai kādu citu labību. Dzelzceļa malā soļus piecpadsmit no strādniecēm stāvēja pavecs vīrietis ar �auteni rokā.

Vietvietām gar ceļmalu, tuvāk vai tālāk no tās, redzēju dzeloņstieplēm un �vi�kām� apjoztas zemas koka barakas.

Atmiņā ataust arī Jankas aicinājums bēgt no ejo�ā vilciena. Vajagot izgriezt ar nazi vagona grīdā caurumu, nogaidīt, kad vilciens sāk lēnām gaitu, un nokrist uz ceļa. Vilciens pārskrie�ot pāri, mūs neskarot, jo riteņu asis esot augstu virs zemes.

Janka, ne tagad par to domāt! Kur tava bēg�anas ideja bija Litenē, kad centos tevi pierunāt neiet uz �tābu, bet gan aizlaisties no nometnes?

Vēl Janka piedāvāja man bēgt Krasnojarskā, kad mēs lādējām bar�as. Man arī toreiz likās muļķīgs Jankas priek�likums, un es viņam atgādināju savējo Litenē.

Bēg�anu man piedāvāja arī vēlāk. �oreiz gan ne tautietis, bet kāds �ehs vai slovaks. Viņ� � in�enieris ķīmiķis pēc profesijas, sodīts ar 58. pantu uz 25 gadiem nometnē. Ļoti labi atceros viņa �ausmīgo akcentu, ar kādu viņ� runāja krievu valodā. Tas viņu nodotu pie pirmās tik�anās ar krievu tautības cilvēku. Es, protams, atteicos. Mans paziņa drīz pazuda, bet pēc pavisam īsa laika es viņu atkal redzēju. Viņu pa�u, viņa pusbrāli un kādu tre�o ieslodzīto � krievu. Visi trīs bija nostādīti pie nometnes vārtiem, lai visa nometnes tauta varētu redzēt, ar ko beidzas bēg�ana . . . Bēgļu izskats bija vairāk nekā no�ēlojams. Dārgi viņi bija samaksāju�i par neapslāpējamām alkām pēc brīvības.

ARESTANTA PIRMĀ DARBADIENA

No tām pāris nedēļām, ko mūs noturēja Krasnojarskā, palicis atmiņā gājiens uz pirti. Visa kolonna bija karavīru drēbēs. Lielai daļai bija Sarkanās armijas formas tērpi. Visu ceļu no nometnes līdz pat pirtij mūs pavadīja puiku � pusaud�u bars. Tie laiku pa laikam meta uz kolonnu akmeņus un kliedza kaut ko krievu valodā. Krievu valodas pratēji man tulkoja. Puikas lamājot mūs. Tā mums vajagot, kāpēc mēs neesot cīnīju�ies pret vācie�iem.

Kādu vakaru mūs aizsūtīja uz Jeņisejas ostu un lika lādei bar�ās cementu. Ostai apkārt bija dzeloņdrā�u �ogi un sargu būdas. Upes krastā stāvēja pa pusei pielādētas bar�as � liellaivas. Daļa mūsējo cītīgi nesa cementa maisus no noliktavas uz liellaivu. Bel bija ari gudri, acīgi pui�i. Tie, izmantoju�i brīvā � darbu vadītāja prombūtni, sāka izpētīt gan krastā pietauvotās bar�as, gan ari ostas noliktavas. Mēs turējāmies kopā ar Janku. Viņ� ari piederēja pie tiem, kas redz vairāk, nekā ieslodzītam atļauts redzēt. Viņ� vienmēr jebkurā situācijā prata saskatīt kaut ko arestantam noderīgu. Ari �eit viņ� negulēja, bet jau drīz pēc darbu vadītāja aizie�anas bija atradis bar�as stūrī kvie�u maisus. Mēs abi aizlīdām aiz tiem, izplēsām maisam caurumu un kā peles barojāmies ar kvie�u graudiem.

Nakts bija ļoti tum�a un drūma. Ap nometni bija redzamas sargu būdas un elektriskās spuldzes. Pret krastu sitās Jeņisejas viļņi. Janka �eit sāka runāt par bēg�anu. Vajagot iet gar pa�u upes krastu. Viņ� ne�auboties, ka mums izdotos pārvarēt �ķēr�ļus un nokļūt brīvībā. Janka prata mazliet krievu valodu, bet manas zinā�anas �im plāksne bija pavisam vājas. Varētu pielaist varbūtību, ka mums izdotos izplēst caurumu divkār�ajam dzeloņu stiepļu �ogam, kas beidzās kaut kur upē. Varētu arī appeldēt �oga galu, bet tālāk? Karavīra apģērbs, izmircis un saplēsts bēg�anas laikā, ta�u pirmais nodevējs. Talak krievu valodas nezinā�ana, apvidus nepazī�ana... Muļķīgi bulu cerēt uz panākumiem. Es neredzēju ne mazākās iespējas piekrist Jankas plānam.

KRASNOJARSKĀ-DUDINKA

Kādu dienu mūs aizdzina uz Jeņisejas ostu un iedzina bar�ā. Mūs izvietoja liellaivas pa�ā apak�ējā rūmē. Gulējām uz. grīdas, cie�i saspiesti cits pie cita. Rūmes stūrī bija liela baļļa � параша, paredzēta atejai. De�uranti no tās ar spaiņiem smēla izkārnījumus un nesa aug�ā izliet upē.

Mūsu telpā gaisma iespīdēja tikai pie griestu lūkām. Gaiss bija �ausmīgs. Kur mēs braucām � mēs neredzējām.

Te sākās pirmie saslim�anas gadījumi. Sākās dizentērijas epidēmija � pirmais arestēto ienaidnieks. Ar �o slimību beidzās daudzu mu�u biedru dzīve Noriļskā.

Lai nesajuktu dienu skaits, da�i �veda� personīgo kalendāru, iegriezdami koka nūjiņā ik vakarus pa robam.

DUDINKA

Dudinkā mūs izdzina no bar�as un aizveda uz dzelzceļa staciju transportē�anai uz Noriļsku.

Dudinkā mums izdeva svaigu maizi, pie tam lielu gabalu. Vēl tagad atmiņā palicis prieks, ko izjutu, ar mīksto, gar�īgo rupjās maizes paiku remdinot izsalkumu.

Mazas vien- vai divstāvu koka guļbūves ēkas, netīras ielas, netīrās fufaikās ģērbti cilvēki, dzeloņdrātis un nometņu parastās sargu būdas ir viss, kas saglabājies atmiņā par Jeņisejas ostas pilsētu Dudinku.

NORIĻSKĀ

10. augusta rītā mūsu vilciens ieripoja Noriļskā. Nakts uz 10. augustu bija ļoti smaga. Mūs veda atklātos pre�u vagonos. Tajos nebija neviena sēdekļa. Pirmie, ko sadzina vagonā, bija paspēju�i sasēsties uz grīdas. Nāko�iem vairs nebija vietas, kur sēsties, tie palika, pietu-pu�ies uz sēdo�o kājām. Konvoja sargs ar �autenes laides palīdzību turpināja grūst vagonā cilvēkus. Nebija nekādas iespējas iekārtoties kaut cik cilvēciski, jo vagons bija pārpildīts. Ja kāds mēģināja piecelties un iekārtoties, konvojs draudēja �aut. Tādā stāvoklī mēs nobraucām apmēram pusi ceļa, kad vilciens beidzot apstājās un mums atļāva izkāpt savās darī�anās.

Rokas un kājas bija tā notirpu�as, ka nevarējām piecelties. Pēc da�u minū�u pārtraukuma vilciens turpināja kustēties. Mēs jau no vakara salām, jo vairums bija plānās vasaras drēbēs. Tuvojoties Ziemeļiem, aukstums pieņēmās, un jau pirmajās stundās es biju tā'nosalis, ka zobs uz zoba neturējās. Ne�aubījos, ka rit visi vai vismaz lielākā daļa ieslodzīto saslims ar plau�u karsoni.

Toreiz es vēl' nezināju, ka �inī pasaules malā vasara da�reiz sākas tikai jūlija vidū un jau 25. augustā var uzsnigt sniegs un sākties barga ziema.

Baltās naktis � cik daudz par tām lasīts! Te nu tās acu priek�ā! Saule, lai gan mazliet blāvāka nekā dienā, ta�u mirdz visā cēlumā, bet cilvēka bērns nosalis līdz izmisumam.

Visapkārt līdzens pla�ums, kas beidzas kaut kur tālo kalnu pakājē, apaudzis sīkām, kroplām ziemeļu lapu eglītēm un tundras pundur-bērziem. Bērzu lapas mazas, sīciņas, it kā tikko uzplauku�as, bet vietām jau sāku�as dzeltēt. Jā, �eit drīz sāksies ziema, pēc mēne�a jau trakos sniegputeņi.

Pa ceļam nevienas mājas, ja neskaita dzelzceļa sargbildas un pāris ieslodzīto nometnes.

Kaut kur pie apvār�ņa parādās liela kalna siluets, pēc tam skatam paveras otrs un tre�ais, tādi pa�i milzeņi. Varens un apbrīnas cienīgs man �ķita ziemeļu skats. Reizē arī drūmi un baigi kļūst no �i neredzētā pla�uma, kuram, �ķiet, nekad nebūs gala un malas.

Kurp mūs ved? Kāda būs mūsu loma �inī pasaules mala? Ar ko beigsies �is drūmais brauciens? Vai kādreiz vēl atradīsies ceļ� uz māju, uz dzimteni, uz tālo zemi, ko apskalo Baltijas jūra? Vai varbūt tepat tundrā beigsies mūsu dzīves stāsts? Tas laikam visticamāk. Tik tālu no mājas nesūtītu �os nevainīgos, kas ne ar ko nav pret Padomju zemi noziegu�ies, ja būtu paredzēta viņu atkalalgrie �anās.

Lēni, lēni virzās vilciens pa tundras ceļu. No Dudinkas līdz Noriļskai ir tikai, ja nemaldos, 120 km, bet mēs braucam visu nakti, un gala mērķa vēl nav.

Man klab zobi, es drebu no aukstuma, manas kājas un lokas Ir pārtirpu�as un nosalu�as � es tās vairs nejūtu. Cik ilgi vel mus mocīs? Te pēk�ņi mūsu priek�ā izaug kalns. Kalna virsotne redzamus vairākas gravas. Tajās vēl sniegs. Kalna galotne ir glu�i kaila, bez krūmiem. Nogāze apaugusi ar tām pa�ām retajām ziemeļu eglītēm un kroplajiem bērziņiem, ar ko vietvietām pārklāta milzīga tundra. Ceļ� apliecas gar kalna malu, un mūsu skatam atklājas Noriļskā.

Ir jau vēls rīts, kad mūsu vilciens apstājas. Pa labi tas pals mil zīgais kalns, priek�ā puspalabi tāds pats milzenis. Starp abiem kalniem un tre�o tur priek�ā � dziļas gravas. Blakus dzelzceļam nojume ar akmeņoglēm. Aiz tās divrindu �ogs apjo� veselu ieslodzīto baraku pilsētiņu. Pa kreisi no �īs nometnes atkal dzeloņdrātis, atkal barakas. Apķēdējumā redz da�us stāvus. Laikam jau mūsu nāko�ie biedri.

Tepat vajag būt ogļu �ahtām, jo visa kalna nogāze, dzelzceļa stiga, zemes ceļ�, �ogi, barakas un pilsētas mājas segti ogļu putekļiem. Melna un drūma ir �ī pasaule. Vienīgi debesis ir dzidras, zilas un augstas un saule spīd tikpat līksmi un bezrūpīgi kā mūsu dzimtenē.

Mūs izdzen no vagoniem, nostāda ierindā, skaita, skaita un pārskaita vai desmit rei�u. Tad izved no lielā ceļa un atkal skaita.

Beidzot mūsu kolonna sāk kustēties. Mūs neved uz �īm divām nometnēm, bet virza uz pilsētas pusi. Abās pusēs ceļam vien- vai divstāvu mājas. Da�as no tām apmestas un nobalsinātas. Daudzu māju logiem ir krieviski izgriezumi � ornamenti. Mēs esam jau pilsētā. Te redz virus, sievas un bērnus � pilsētas brīvos iedzīvotājus. Tad mūsu kolonna apstājas. Mūsu ceļu �ķērso cita ieslodzīto kolonna. Cietumnieki �ķiet gau�ām nonīku�i, bet viņu acis ar interesi vēro mūs. Apstājas arī brīvie cilvēki. Ir jau ari ko redzēt. Apmēram 1500 formās tērptu jaunu, veselīgu cilvēku, kuru izskatu �ie nepilnie divi mēne�i vēl nav pielīdzināju�i tiem tur � otras kolonnas ieslodzītiem. Mēs ejam staltā, mierīgā solī, mūsu muguras vēl nav salīku�as, mūsu galvas vēl nav uz krūtīm nokārtas.

Tas ir pirmais gājiens �inī pilsētā, tie ir pirmie soļi konvoja pavadībā pa Noriļskas ielām. Mūsos vēl ir veselība un gara mo�ums. Paies nedēļas un mēne�i, mūsu galvas, ejot pa �īm ielām, vienaldzīgi un bezspēcīgi nokārsies uz krūtīm. Salīķs mūsu muguras, un nevarīgi kļūs mūsu soļi. Daudziem no mums appamps kājas, rokas un sejas; citi izkāmēs un kļūs ģindeņiem līdzīgi. Uz vaigiem, zoda un deguna būs lēni dzīsto�as vātis, ko radījis ne�ēlīgais ziemeļu sals. Vīzēs vai vecos, no�ķiebtos vaļenkos saautās kājas smirdēs, jo uz pirkstgaliem un papē�iem būs strutojo�i jēlumi, kas radu�ies, pārplīstot apsaldējuma �ūlām. Trula vienaldzība, neizsakāma apātija, nepārvarams vājums un nogurums pārņems �odien tik mundros un spēcīgos vīrus. Ar mokām viņi vilks savas kājas un klups pār katru nelīdzenumu savā ceļā. Acis, kas tagad ar interesi vēro sve�o pilsētu, ļaudis un visu ap sevi, izdzisis jebkura interese, jebkura dzīvības dzirksts. Uz �īm ielām tās iegailēsies tikai tad, kad ieraudzīs maizes kukuli brīvā cilvēka rokās. Jo maize būs tā, par ko �ie vīri sapņos naktīs un pie kā visu dienu kavēsies viņu domas.

Paies tikai da�i mēne�i, un daudzu no �iem vīriem vairs nebūs dzīvo vidū. Pēc gada diez vai būs palikusi puse no visa lielā etapa, bet gadus trīs vēlāk labi ja izdosies savākt pāris simtu cilvēku.

Pēc smagā ceļojuma, pēc milzīgās izsal�anās un saspiestības atklātajos vagonos mūs gaida brīni�ķīgs pārsteigums � silta pirts ar karstu ūdeni. Ja to nebūtu, diezin vai no plau�u karsoņa būtu izsargāju�ies.

No pirts mūs veda tie�i uz mūsu nāko�o mītni � 7. nometni, kur daļa baraku vēl bija būvē�anas stadijā. Barakas bija �lietas� no koka betona. No ārpuses vēl nebija apmestas. Barakās nebija nekādu krā�ņu un trūķa ari apgaismojuma. Nometnē vēl nebija ceļu vai taku. Visa nometne, it sevi�ķi tās lejas gals � Lā�upītes puse � bija izmīdītu dubļu lauks. Pilnīgi nobeigts bija tikai apķēdējums � dzeloņdrā�u dubult�ogs un sargbūdas, kā ari apķēdējuma apgaismojums.

Tā jau da�as stundas pēc izsēdinā�anas no vilciena mēs bijām pie mūsu nāko�ās �rezidences� vārtiem. Mūs izsēdināja pie �o� piketa, no turienes gājām pa Kalna ielu līdz pirtij; no pirts mūs veda gar strauta malu garām morgam, tālāk kaut kur ДИТР rajonā �ķērsojām Zavodskaja (Rūpnīcu) ielu, ungār Kombinātā pārvaldes ēku mūs veda uz 7. nometni. (Toreiz gan vēl nebija ne ДИТР, ne Kombināta ēkas.)

Pie 7. nometnes vārtiem mums lika nodot naudu un vērtslietas � pulksteņus, portsigārus, gredzenus utt. Daudzi nodevu prasītās mantas, bet daudzi, to skaitā ari es, nenodeva nekā. Starp citu, man jau arī nekā sevi�ķa nebija. Pulkstenis bija, bet tas jau ceļā bija apstājies. Bija vēl spogulītis, ķemmīte, alpaka portslgars, vasaras mētelis un apmēram 900 rubļu naudas. Daļu naudas biju iedevis Ermansonam Pēterim � laikam gan ne vairāk par simt vai divsimt rubļiem. Nauda bija iebīdīta aiz virskrekla apkaklītes un bik�u aug�ējās malas atlokiem.

Kur palika mana nauda, to vairs neatceros. Man to neatņēma laimējās saglabāt pilnībā. Dro�i vien lielāko daļu izpirku maizes paikās. Paikām sākumā bija ļoti augsta cena � 30 rubļu gabalā. Vēlāk, kad mūsu nauda bija noēsta un izpirkta mahorka, puikas cena nokritās uz 10 rubļiem gabalā.

Par pulksteni un vasaras mēteli es nesaņēmu ne kapeikas. Pulksteni � apbrīnojamas dumjības dēļ � iedevu apskatī�anai kādam krievam � �ahtas strādniekam, kas to solījās pārdot savam brīvajam meistaram. Tas krievs man vēlāk pateica, ka �ahta notikusi avārija un gājis bojā kā meistars, tā pulkstenis. Mēteli iedevu savam ģimnāzijas, internāta un karaskolas biedram E. pārdo�anai. Pēc pāris dienām viņ� � izcilus nometnes andelmanis � man pateica, ka pie vārtiem mans mētelis atņemts. Iespējams, ka viņ� manu mēteli �noēda� pats. Tā domāja visi, kas E. pazina. Kas atliecas uz E., tad viņu daudz biedru uzskata par pēdējo nelieti. Kara beigu periodā E. strādāja pastā par ieslodzīto latvie�u vēstuļu tulku un staigāja pilsētā bez konvoja, ar propusku un dzīvoja, kā pats teica, ārpus nometņu dzeloņdrātīm.

Mūsu pirmās Noriļskas mītnes � 7. nometnes � vārtu priek�ā mūs sevi�ķi neizkratīja. Iespējams, ka sīkākie priek�nieki noriko-tāji � нарядчики � mantas neatņēma ar nolūku, lai vēlāk, kad augstāko priek�nieku nebūs klāt, varētu mūsu mantas pievākt pa�i sev. Tā arī bija. Lielu daļu sataupīto mantu mums atņēma nometnes sargi kopā ar norīkotajiem vēlāk nometnē.

Pret vērtslietām ieslodzītie saņēma kvītis. Pēc da�iem gadiem es redzēju kādā cehā, kam elektrisko kontaktu lodē�anai un kontaktu plāksnī�u izgatavo�anai vajadzēja saņemt no tehniskās bāzes sudrabu, Baltijas virsnieku sudraba portsigārus. Iespējams, ka tehniskai bāzei nodeva tikai to virsnieku portsigārus, kas jau bija nometnē miru�i. Ceha noliktavas pārzinis � vecais, cienījamais Vol�onoks, kādreizējais pilsoņu kara dalībnieks un kvēls komunists, man rādīdams portsigārus, neko tuvāk nemācēja pastāstīt.

NOMETNE

Pirmās divas nedēļas mēs atradāmies tā sauktajā karantīnā, tādēļ darbā ārpus nometnes mūs nedzina. Mums izdeva nometnes ļau�u formas tērpu: virskreklu, vasaras bikses, телогрейку � fu-faiku, brezenta puszābakus ar gumijas zoli, kas jau pēc pāris dienām sāka atplīst, bet ūdeni laida cauri jau lietus dienas pirmajā stundā. Mums izdeva arī gultas maisus � garus, melnus kokvilnas auduma maisus bez jebkāda pildījuma. Tuk�i tie palika garus mēne�us, līdz mēs sākām stiept no darba vietām ēveļskaidas.

Kādā rītā mūs izveda darbā ārpus nometnes. Puszābakos, izrādījās, bija naglas ar asumu uz iek�pusi, tās dūrās pēdās. Bija vēl citas bēdas, ko apģērbā vajadzēja steidzami novērst, bet par tām nebija laika domāt, jo konvoja kareivji neļāva nevienam atpalikt, bet lika stingri iet ierindā pa pieciem, turot rokas aiz muguras.

Atceros �is pirmās dienas. Laiks turējās labs; saule draudzīgi smaidīja pie zilajām ziemeļu debesim. Ziemeļu debesis � tās nevar aizmirst. Tās paliks atmiņā uz mū�u tāpat kā tie retie laimes brī�i, kad bija izdevies dabūt lieku paiku maizes, ar ko remdēt bezgalīgo izsalkumu. Paliks atmiņā tapat kā tic gadījumi, kad likās � līdz manam pēdējam elpas vilcienam palicis pavisam nedaudz. Es nerunāju par lietainajām, smagajām apmāku�os dienu debesīm, bet gan par bezgalīgo, dzidro, saules pieliju�o debess jumu. Atceros, ka, badā novārdzis, utu un blak�u noēsts, smagajā darbā izmocīts, es tik tikko vilku savas kājas, bet sirds nebeidza jūsmot par vārdos neizsakāmi skaisto zilgmi virs Noriļskas nāves ielejas.

Var būt, ka saulainās dienās manas dzimtenes debesis ir tikpat skaistas, bet uzmanību saista un novēr� no tām citi dabas krā�ņumi, kuru arī nekad netrūkst. Var būt, ka Noriļskas debesis tik dziļi un neizdzē�ami paliku�as manā atmiņā tie�i tādēļ, ka viss cits, ko saskatīja acs tanī pasaules malā, bija pelēks, drūms, pretīgs, atbaido�s.

Kad viss ap mani bija drūms, neizteiksmīgs, apnicīgs un ļauns, kad nekas, ko uz zemes saskatīja acs, ieslodzītā dvēselē neradīja ne ticību, ne cerības, tad palika tikai viens mierinājuma avots � debesis. Un, lūk, es atceros daudz tādu brī�u, kad mans skats automātiski kavējās pie skaidrā debess ziluma. Bezgalīgā zilgme, kas aiz kalniem pāri tundrai kļuva miglaini blāva, deva dvēselei kaut ko līdzīgu mieram, mierinājumam, atpūtai.

Pirmajā darba dienā mūsu uzdevums bija raut krūmus un norakt ciņus joslā, kur bija paredzēts būvēt ceļu.

Ar interesi vēroju lielo ļau�u daudzumu, kas kustējās ap mani. Sī aina atgādināja lielu talku, ko bērnībā un jaunība biju redzējis dzimtenē siena pļaujas un mēslu ve�anas laikā vai ari rudeni, nokopjot ra�u.

Pirmā darba diena. Tai sekos bezgala daudz citu dienu. Mēs kļūsim tādi pa�i kā tie ieslodzītie, ko esam jau redzēju�i gan Krasnojarskā, gan arī bezgalīgajās cietumnieku kolonnās Noriļska, melni, netīri, skrandaini, ar neaprakstāmu sejas izteiksmi. Veco katordznieku sejās nevar saskatīt ne īstas bēdas, ne skumjas, ne ari izmisumu vai cie�anas. Tās drīzāk pau� apātiju, vienaldzību, trulumu. Un kā lai būtu savādāk? Viņi, �ie nelaimīgie, nevainīgie mocekļi, ta�u neatrod stabila pamata ticēt, ka reiz atausīs arī viņu brīvības rīts. Vairāk ir pamats domāt, ka viņu mū�s izbeigsies tepat �aja milzīgajā, augsto kalnu apjoztajā bļodā. Un vairums cietumnieku tā ari domā. Lielais vairums jau sen garā ir paspējis atvadīties uz mū�u no saviem dārgajiem, mīļajiem tuviniekiem, no dzimtas puses, no brīvības.

Varbūt ir kāda izeja? Varbūt prātam ir pa spēkam kaut ko izdomāt? Varbūt tepat var atrast kādu iespēju izkļūt no nejēdzīgā stāvokļa? Nav izejas, nav nekādu cerību to atrast. Dzeloņdrātis un sargi, sargi un dzeloņdrātis � tie raksturo �o pilsētu, vienalga, vai vērotu jauno rūpnīcu celtniecības rajonus vai pilsētas dzīvojamo ēku masīvu.

Kad cilvēks neredz nekāda pamata cerībām uz glābiņu, tad viņ� ķeras pie salmiņa. Esmu kaut kur lasījis, ka cietumnieks izjutis bezgalīgu vēlē�anos pārvērsties pelītē un izlīst no kameras pa peļu alu. Arī pats ne vienu vien reizi esmu bijis �is neprātīgās velē�anās varā. Pirmajā darba dienā atklātajā tundrā manas smadzenes meklēja cita veida glābiņu. Ja nu pie �īm zilajām augusta debesīm parādītos pāris eskadriļas kara lidma�īnu! Tās varētu mūs izglābt. Ari velak mani ir piemeklējusi �i doma, lai gan pa�am jāsmejas par �ādu cerību nerealitāti.

PRATINASANA

Mēs visi bez izņēmuma bijām arestēti laikā no 14. līdz 16. jūnijam, pie tam bez jebkāda nodarījuma. Neviens arests nebija prokurora sankcionēts, lai gan likums nosaka, ka bez prokurora atļaujas un izrakstīta ordera nevienu valsts pilsoni arestēt nedrīkst. Kas bija organizējis 1941. g. jūnija arestus, mēs toreiz nezinājām, toties mums bija skaidrs, ka no Noriļskas elles mēs ārā tik drīz netiksim. Ar mums apgājās tāpat kā ar tiem cietumniekiem, kas bija izgāju�i izmeklē�anu un tiesā�anas etapu un zināja gan savu pantu, gan arī �sēdē�anas� termiņu.

Ta�u aizmirsti mēs nebijām. Pienāca smagās dienas, kad daļu mūsējo aizveda uz НКВД izmeklē�anas cietumu, bet pārējos sāka pratināt turpat nometnei blakus ierīkotā sardzes mājā.

Daudzi jau bija atgriezu�ies no �īs vietas, un nometnē sākās liels uztraukums. Pratinot ļoti ne�ēlīgi: liekot parakstīt izmeklētāja izdomātus apvainojumus; par atteik�anos parakstīt apvainojuma protokolu ne�ēlīgi piekaujot. Nometnē redzēja cilvēkus ar zilumiem zem acīm. Francis Misiņ� bija cietis sevi�ķi smagi. Misiņ� bija mans paziņa no Daugavpils, kur 1936./1937. g. mēs, obligātā dienesta kareivji, mācījāmies kopā instruktoru rotā un ко 1938./39. g. satiku Kara skolā. Viņ� ticis ievietots, vienīgi apak�veļā saģērbts, neizbūvētā nometnes cietumā. Ēkai vēl nebija jumta un grīdas, tikai sienas vien un arī durvis. Francim � nabagu vecāku bērnam, kam ar mokām bija izdevies nobeigt ģimnāziju, � bija izdevies ietikt Kara skolā. To viņ� nobeidza tikai Padomju Latvijas laikā � 1940. g. rudeni. Puisis bija ārkārtīgi centīgs un arī apdāvināts, tādēļ skolu beidza kā pirmais. Cik cītīgi viņ� mācījās skolās, tikpat centīgi arī strādāja Noriļskā.

Pratinā�anas rezultātā Francis atgriezās nometnē sadauzīts, ar zilumiem sejā. 3 stundas jaunbūvējamā cietumā viņ� gan lēkājis un vingrojis, lai kaut cik iesildītos, ta�u beidzot nosalis līdz sabrukumam. Puisis bija pēc savas uzbūves un bērnības rūdījuma ļoti izturīgs, ta�u pratinā�ana gāja pāri viņa spēkiem, tādēļ arī ārsts atļāva viņam nogulēt kādu laiku barakā.

Mani aizveda uz izmeklē�anas vietu nesagatavotu. Nometnē nebija neviena, kas prastu dot padomu, bet, ja arī kāds no vecākajiem biedriem to būtu varējis darīt, tad tas acīmredzot neuzskatīja par vajadzīgu ar savu gudrību palidzēt mums, jaunākajiem.

Kādu dienu darba norīkotājs mani atstāja mājā � barakā un pavēlēja to neatstāt. Tātad uz pratinā�anu � to saprata visi. Un nebijām maldīju�ies. Ap pusdienas laiku mani aizveda uz blakus nometnei atrodo�os sargu māju.

Mani ieveda �aurā telpā, kur aiz galda sēdēja virsnieks kapteiņa dienesta pakāpē. Viņ� sāka mani pratināt. Es sapratu gandrīz visu, kas saistījās ar manu uzvārdu, dzīvesvietu, dienesta pakāpi, bet tālākai sarunai man krievu valodas zinā�anu nebija. Izmeklētāju tas sahiknoja. Viņ� sāka neganti lamāties, izrāva naganu un draudēja �aut. Manu krievu valodas zinā�anas līmeni tāda rīcība nevarēja pacelt, ta�u izmeklētājs nerimās. Tad viņ� sāka skaidrot man lēnāķā tonī, lai es saprastu, un es tie�ām ari daļēji sapratu viņa teikto. Kapteinis man teica, lai es beidzot simulēt, ka tikpat mani brīvībā nelai-

dis. Es teicu, ka centī�os saprast. Kapteinis norimās un atkal sāka pratināt, bet pie labākās gribas es viņa jautājumus nevarēju saprast, un, ja arī kaut ko sajēdzu, tad tikpat tas neko nelīdzēja, jo atbildēt nepratu. Kapteinis atkal sāka ārdīties, tēmējot uz mani ar pistoli un grū�ot to man sejā. Beidzot viņ� reizes piecas atkārtoja vienu teikumu un es teiktā jēgu sapratu: �Ja tu nerunāsi, es tevi izsauk�u uz pratinā�anu pēc 20 gadiem. Tad tu krievu valodu pratīsi, ja vien jau nebūsi sapuvis.� Beidzot paskaidrot man �o prieka vēsti, viņ� sāka atkal bļaut, atgrūda durvis uz koridoru un, sagrābis inani pie rīkles, trieca ar visu spēku pret sienu. Tālāko neatceros, jo zaudēju samaņu.

Atmodos turpat koridorā. Man dunēja galva un stipri sāpēja pakausis. Sargs lika piecelties. Mani aizveda un palaida nometnē.

Tā beidzās mana pirmā pratinā�anas diena. Nāko�ās dienās atkal turpināju iet darbā, jo citāda rīkojuma nebija.

Pēc da�ām dienām saslimu. Man bija temperatūra � tuvu 39 �C. Ambulance mani atstāja nometnē, atbrīvojot uz vienu dienu no darba. Uz nārām gulēt patīkamāk nekā salt darbā, tādēļ es priecājos par savu slimību. �ēl bija vienīgi tā, ka mani atbrīvoja no darba tikai uz vienu dienu.

Pēc brokastīm mierīgi snaudu barakā uz nāru otrā stāvā izklātā tuk�ā gultas maisa, kad dieninieks bij. plkv. Itn. Spalviņ� mani sāka raustīt aiz kājas. Mani gaidot norīkotājs. Jā, tur jau tas dzīvnieks stāvēja un lamādamies mudināja ātrāk ģērbties. Mani atkal veda uz baigo pratinā�anas māju iepretī nometnes vārtiem, un atkal es sēdēju tanī pa�ā kabinetā, kur nedēļu atpakaļ mani lādēja kapteinis izmeklētājs.

�oreiz aiz galda sēdēja leitnants artilērista vai tankista formas tērpā. Noskaidrojis, ka es neprotu krievu valodu, viņ� izsauca tulku. Ieradās mūsu nometnes apcietinātais pulkvedis-leitnants Bērziņ�.

Izmeklētājs mierīgi paskaidroja, ka mani tik un tā sodīs, jo bez soda nevienu neesot brīv nometnē turēt. Lai sodītu, tad vispirms vajagot sastādīt apsūdzības protokolu. Tas mums �odien abiem arī jāizdarot.

Kādu apsūdzības protokolu lai sastāda, ja es neesmu vainīgs, ja esmu �eit tikai pārpratuma dēļ? Es izstāstīju, ka mani Litenē uz mācībām neviens nav saucis, ka es pats uz �tābu aizgāju un, ja būtu tur ieradies piecas minūtes vēlāk, tad manis vispār �eit nebūtu.

Pēc tam izstāstīju to, ka Rīgas stacijā arestēto sarakstā es biju izstrīpots un ka iepretī manam vārdam bija uzrakstīts �atbrīvots�. Tulks mierīgi tulkoja, un pratinātājs vēl mierīgāk klausījās. Bērziņ� beidza tulkot. Sāka runāt leitnants � mierīgi, laipni smaidīdams.

Viņ� mani saprotot, ticot man un jūtot līdzi. Piedāvājis man papirosu, viņ� turpināja draudzīgā tonī: �Es jau jums teicu, ka bez soda turēt �eit nevar, tādēļ jūs sodīs. Protokols jāparaksta �odien. Ja mēs pa abiem �o darbu nebeigsim, tad rīt jūs izsauks jūsu pirmais izmeklētājs. Jūs jau zināt � tas kapteinis, kas pratinā�anu iesāka nedēļu iepriek�. Ar viņu tikties jūs ta�u vairs negribēsit! Tādēļ ķersimies pie darba, jo rīt es aizbrauk�u komandējumā. Mums jāuzraksta kaut kāds sīkums; jānorāda, ka jums nav kaut kas pie padomju varas paticis. Par to jūs dabūsiet sodu, teiksim, 3 � 4 mēne�us. Tos atsēdot, kar� būs beidzies, jūs mierīgi brauksiet uz savu Latviju un turpināsiet savu iesākto dzīvi un darbu armijā. Jūs jau patiesībā neesat arestants, bet gan vienīgi uz laiku, kamēr turpinās kar�, izolēts.�

Leitnants nesteidzās. Pīpēja pats, piedāvāja pa smēķim tulkam un man un mierīgi runājās. Vēl pāris rei�u brīdinājis ar manu pirmo izmeklētāju un iespējamām ļoti sliktām sekām, ja es nonāktu vēlreiz kapteiņa rokās, mana likteņa jaunais noteicējs sāka rakstīt protokolu.

�Jums nepatika padomju vara tādēļ, ka pre�u cenas cēlās?� jau-taja izmeklētājs.

�Pre�u cenas kļuva zemākas, bet alga man bija augstāka nekā iepriek�, Latvijas laikā. Man kā pui�a cilvēkam interesēja pirmkārt paēst un padzert. Un, lūk, Latvijas armijā man Aviācijas skolā alga bija 235 .latu mēnesī, bet padomju armijā 650 rubļu. Konjaks maksāja iepriek� ļoti dārgi, bet padomju laikā tikai � 8 rubļi pudele. Latvijas laikos vakariņas klubā par 50 кар. paēst nevarēja, turpretī Valmieras 295. strēlnieku pulka klubā par 50 кар. varēja ēst ne tikai vienu porciju, bet sēdēt pie pilna galda kaut visu vakaru. (Tā arī tie�ām bija. Es gan nezinu � varbūt tanī klubā arī pirms padomju laika par 50 кар. varēja sēdēt visu vakaru un ēst, cik lien.) Tātad es taisni priecājos par �o pre�u lētumu un pret padomju cenām man nekādu iebildumu nevarēja būt.�

Izmeklētājs samulsa, bet tad pasmaidīja un jautāja: �Bet zābaki � tie kļuva dārgāki?�

Un es atbildēju tā, kā bija. Obligātā dienestā es nopirku pirmos zubakus par 16, otros � par 19 latiem. Pirmie mazliet spieda, un es tos pārdevu rotas biedram. Vēlāk, skolu beidzot, es pasūtīju visdārgākos zābakus � par 55 latiem. Cik maksāja visdārgākie zābaki 1941. g. � nezinu, bet veikalos zābaki bija un maksāja virs 400 rubļiem- Savā naivumā tad arī pateicu tā, kā tas bija.

Izmeklētājs teica: �Neviens ta�u nepriecājas, ka cenas pieaug, tin arī jūs, dabīgi, cenu cel�anās neapmierināja. Tā arī pierakstīsim: �■Man nepatika zābaku augstā cena.��

Nāko�ais jautājums: �Jums nepatika kolhozi, vai ne?�

�Kolhozu pie mums nebija, un man nebija gandrīz nekāds priek�stats par tiem. Par kaut kādu patik�anu vai nepatik�anu tātad nevarēja būt ne runas.�

Izmeklētājs domāja un izdomāja labu jautājumu: �Jums nepatika privāto māju nacionalizācija?�

�Man nekā nav, un man neko nenacionalizēja,� es teicu. �Neko neatņēma arī maniem piederīgiem, jo mūsu ģimene nav bagātnieku.�

�Bet vispār jums nepatika, ka atņem cilvēkiem viņu sagādāto mantu?� leitnants turpināja.

�Ja atņem nabagiem, kas ar savām rokām, ar saviem sviedriem nopelnīju�i sev kaut kādu mantu, man, dabīgi, tas nepatīk.�

�Nu, lūk, arī to pierakstīsim. Jūs jau neko sliktu neesat teiku�i, tikai dziļu patiesību,� priecājās leitnants un rakstīja.

Vēl par kaut ko mēs draudzīgi runājām, un vēl kaut ko mans likteņa lēmējs rakstīja, ta�u neko sīkāk neatceros. Pāris rei�u atgādinājis, cik nepatīkami man būtu vēlreiz nokļūt pirmā izmeklētāja rokās, un mierinādams, ka vairāk par 3�6 mēne�iem es Norlļskā nebū�ot, leitnants pieaicināja mani pie galda tuvāk, nolasīja protokolu, un es to parakstīju.

Es neticēju, ka manas Noriļskas gaitas varētu beigties 3 6 mēne�os, jo neviens no vecajiem cietumniekiem nebija dabūjis mazāk par 8�10 gadiem. Viņi gan teica, ka esot ari 5 gadu soda mērs un ka kaut kāds kaut kur tādu esot dabūjis, ta�u pa�i bija iesēdināti uz 10 un pat 15 gadiem. Turklāt viņi teica, ka pēc atsēdē�anas varot bez tiesas paturēt vēl nometnē uz gadu gadiem. Starp mums bija krievu valodas pratēji. Viņi kāri iztaujāja vecos nometnes vergus un dzirdēto stāstīja arī mums � jaunajiem.

Kāpēc tad tik viegli, bez preto�anās parakstīju sev spriedumu? Tāpēc, ka nometnē bija jau pārāk daudz to � ar sadauzītam ribām un zilumiem uz sejas. Un vēl tāpēc es nepretojos, ka pārāk bagāta bija mana pieredze, gūta �ajos 3 mēne�os, lai ticētu kaut kādai taisnībai �inī pasaules malā. Mani ta�u arestēja tikai gadījuma dēļ. Uz kāda pamata mani varēja paturēt arestā, ja konvoja priek�niekam nodotā sarakstā tāda Lasmaņa vispār nav? Vajadzēja būt pēc saraksta 70, bet izrādījās 71 cilvēks, un �ī 71. nepiedero�ā cilvēka klātbūtne nevienu neuztrauca. Vilciens deva signālu un aizveda atbrīvojamo 71. pilsoni līdz ar citiem katorgā.

Aizveda ne tikai mani vienu � gadījuma, pārpratuma arestantu. Litenē mūsu automa�īnai pievienojās Imants Bojārs, kas nekā par mācībām nezināja un, būdams mūsu paziņa no kaimiņu pulka, izklaidēdamies pabraukājās uz sava motocikla. Viņ� atstāja savu motociklu pie mūsu ma�īnām un ienāca līdzi me�ā. Tur viņu arestēja bez mazākās �aubī�anās.

Bez visa teiktā, bez tā, kas notika aresta dienā, bija pārāk skaidrs, ka mūs neaizsargā nekādas tiesības vai likums. Mūs uzskata par lopiem, ar kuriem saimnieks var rīkoties bez �ēlastības un pēc brīvas patikas. Vai tad nometnes vadība neredzēja un nesaprata, ka �is lielais etaps, kurā nebija neviena ci.lvēka bez vidējās izglītības un kura sastāvā bija tik daudz vērtīgu speciālistu, gudru, gai�u galvu, nometnē aizies bojā, ja to turēs bada stāvokli? Redzēja, saprata! Ne pirmais, ne pēdējais vērtīgu speciālistu etaps bija izgājis caur �o stulbeņu rokām, un tūksto�iem cilvēku viņu acu priek�ā bija daļēji vai pilnīgi iznīcināti, un tādēļ viņu acīs tā bija parasta, glu�i normāla parādība. Varbūt pat vēlama, apsveicama parādība.

Pagāju�ie trīs mēne�i mani pārliecināja, ka te nav nekā, kas atgādinātu cilvēcības normas un cilvēka tiesības. Tādēļ ar savu preto�anos es nekā laba sev nepanāktu. Mani sadauzītu un varbūt pat likvidētu, ja es neparakstītu izmeklētāja protokolu. Ar to ari beigtos mana cīņa par taisnību.

Visu rudens periodu turpinājās mūsu nometnes ieslodzīto pratinā�ana. Da�i bija tiku�i samērā viegli cauri, bet daudziem izmeklētāji atstāja zilumus gan uz sejas, gan citur. Bija tādi, kas no izmeklētāja kabineta atgriezās �ķībi, stīvi un greizi un vēl ilgi mocījās uz cietajiem nāru dēļiem, nevarēdami no sāpēm gulēt.

Tie�i Ziemassvētkos mums pasludināja spriedumu. Bez tiesas, bez lieciniekiem, bez pierādījumiem kaut kur tūksto�iem kilometru no Noriļskas � Maskavā � mēs tikām notiesāti. Lielai daļai sods bija 10 gadu, citiem � 8 un 7 gadi darba nometnē. Atsevi�ķiem cilvēkiem bija piespriesti �tikai� 6 gadi ieslodzījuma darba nometnē.

Ziemassvētku diena iekrita svētdienā, un mūs, kā par brīnumu, neizdzina darbā. Vēlāk noskaidrojās īstais iemesls: vajadzēja mūsu parakstus zem sprieduma. Diem�ēl es neatceros, vai �o dāvanu mums izsniedza 1941. vai 1942. gada Ziemassvētkos. Tas jau ari nav svarīgi. Svarīgi ir vienīgi tas, ka jau daudz mūsējo nebija vairs starp dzīvajiem.

Vienam otram veselība bija vārgāka, citiem to sabeidza necilvēcīgie dzīves apstākļi, un vēl citi sabruka morāliski. Pārāk smags bija trieciens, ko sagādāja nepamatotais arests, ne�ēlīgā pratinā�ana, kā arī skumjas pēc mājām un tuviniekiem.

Mans soda mērs nebija augsts � tikai 7 gadi. Vienīgi palika jautājums: par ko esmu sodīts? Un galvenais: kā saprast �o sodu? Ko nozīmē priek� mums visiem �ie garie ieslodzījuma gadi? Jau pirmajā rudenī mirstība bijusi kolosāla. Ja tā turpināsies, tad pēc gada mēs visi jau būsim viņā saulē.

Pēc soda pasludinā�anas mūs ieskaitīja pilntiesīgos, pilnvērtīgos katordzniekos, kā �eit neoficiāli mēs saucāmies un kā cits citu uzrunājām. Tie�ām � turpmāk mūs nesargāja no �melnajiem�, kā jau

103 no pa�a sākuma mēs apzīmējām vecos ieslodzītos, ar kuriem mums tikai paslepus izdevās tikties tirdzniecības un informācijas nolūkos. Vēlāk arī nojauca �ogu, kas atdalīja mūsu zonu no tās pa�as nometnes otrās zonas, kur bija nometināti visvisādi kriminālisti, recidīvisti � zagļi un bandīti.

Daudz bēdīgāk klājās tiem arestantiem, ko ieslodzīja pratināt Iek�lietu ministrijas Noriļskas �ekas daļā. No turienes mu�u nometnē neatgriezās neviens. Vēlāk da�us satikām Niķeļa fabrikas apķēdē-jumā un �ahtās, bet to bija pavisam maz, lai gan uz Noriļskas �eku aizveda daudz gan latvie�u, gan lietuvie�u, gan igauņu karavīru.

Kur viņi palika? Uz �o jautājumu guvu atbildi, 1944. gada pavasarī un vasarā atrodoties izmeklē�anā tanī pa�ā Noriļskas �ekas cietumā. Kopā ar mani vienā kamerā atradās kādi se�i septiņi zagleni, un pāris no tiem zināja pastāstīt par 1941. g. uz cietumu atvesto likteni. 1942. g. pavasarī, ja nemaldos, maijā, mūsējie esot no�auti. Vienā vakarā kamerās esot ienestas kannas ar ēdienu un atstatas, lai ēdot katrs, cik gribot. Tuk�ās kannas esot samainītas ar pilnām un atkal atstātas kamerās pie kriminālistiem līdz iztuk�o�anai. �В тюрьме я сижу уже шестой раз, но только в тот вечер, когда казнили твоих эстонцев, я первый раз пожрал от пуза,� stāstīja man Гриша-Гад un Пашка-Косой. �В тот вечер наша тюрьма совсем опустела, стало совсем тихо и пусто. Нам было ясно, что ваших больше нет на этом свете.�¹⁸

Krim�iki pat zināja stāstīt, kādā veidā izpildīts nāves spriedums. Ieslodzītie pa vienam dzīti pa trepēm uz pagrabu, bet no blakus telpas pa lodziņu esot �auts.

Es gan �aubos, vai Гриша-Гад un Пашка-Косой varētu zināt par nāves soda izpildī�anas gaitu un tik smalkus sīkumus. Kas attiecas uz to, vai mūsu brāļi vispār ir no�auti, nevienam �aubu nebija. Par to vēlākos gados runāja gan ieslodzītie, gan arī brīvie Noriļskas iedzīvotāji. Ko aizveda uz �ekas cietumu, un ko atstāja pratinā�anai nometnē? Kam piesprieda nāves sodu un kam tikai darba nometni? Vainīgu ta�u nebija ne starp pirmajiem, ne ari otrajiem!

Starp nometnē paliku�ajiem bija virsnieki, kas 1919. gada bija piedalīju�ies cīņās pret Sarkano armiju un pat saņēmu�i ordeņus par varonību Austrumu frontē. Turpretī starp aizvestajiem un no�autajiem bija pat zaļi puikas, piemēram, Aleksandrs Popovs. Aleksandrs Popovs, tēva vārdā, ja nemaldos, Ivanovi�s, bija gar�, bāls, izstīdzējis jauneklis, padomju laikā Kara skolas kursants, blonds, kalsenu, iegarenu, skaistu seju un zilām acīm. Tādu es viņu atceros,

un tāds viņ� paliks atmiņā līdz kapam. Viņ� bija beidzis, cik atceros, kaut kur Latgales pusē vidusskolu un iestājies Kara skolā. Iestājies laikam 1939. gadā, kad es no skolas aizgāju. Puika � jā, manās acīs viņ� drīzāk bija puika, nevis kaut cik nobriedis jauneklis, � �is puika mū�am mocījās ar izsalkumu un nepavisam neprata to slēpt. Viņ� mū�am bija nosalis, zilganām lūpām un zosādu uz bālajiem vaigiem. Bada un aukstuma mocīts, viņ� neko daudz nestrādāja, bet jautrību un runātprieku arī nezaudēja. Viņ� man patika, man bija �ēl viņa vairāk par citiem, jo Sa�a bija un palika tikai puika, zēns, kam vēl ilgi būtu vajadzējis augt, briest un nostiprināties, lai varētu paciest �īs elles mocības. Un, lūk, arī �o zēnu paņēma uz �ekas cietumu. Arī viņ� neatgriezās no turienes. Nometnes biedri vienbalsīgi sprieda, ka ari viņ� no�auts. Par ko? Ne par ko!

Vienu daļu bija nolemts sodīt ar 6, otru � ar 7, tre�o ar 8, ceturto daļu ar 10 gadiem, bet vēl kādu daļu no lielā etapa � ar nāves sodu. Kuru pieskaitīt pirmajai, kuru kādai citai grupai? Neviens nav vainīgs, ne par vienu nav nekādu biogrāfisku datu. Bet grupas jāsadala bija. Un tā amatpersona, kam bija uzdots sadalīt, pieņēma vienkār�āko lēmumu. Uzsita ar zīmuļa galu uz saraksta, tad atvēra acis un izlasīja, kuram saraksta uzvārdam zīmulis trāpījis. Pēc tam pievilka ķeksīti, un tas nozīmēja � uz �ekas cietumu. Sita otrreiz � trāpīja starp diviem uzvārdiem. Ko darīt? Lēmums vienkār�s � abus uz �eku!

Vai tik sare�ģīti ierēdnis � �ekists rīkojās? Tā tikai nometnē sprieda. Dro�i vien paņēma pēc kārtas pārdesmit no saraksta sākuma, tad no beigām, tad no vidus. Pēc tam no saraksta pārējām lapām pēc tādas pa�as metodes atlasīja da�us desmitus cilvēkus, un �ķiro�anas darbs paveikts.

Briesmīgi, �ausmīgi, necilvēcīgi? Protams! Ta�u garajā nometnes laikā es dzirdēju aculiecinieku stāstus par vēl �ausmīgākām lietām. Manā atmiņā sakrājusies liela bagā�a gan par padomju, gan arī vācu koncentrācijas nometnēm, un mani nekas vairs nevar pārsteigt. Un tomēr skudras skrien pa kauliem, domājot, cik riebīgs, ne�ēlīgs un neģēlīgs ir dabas augstākais kronis, dabas lepnums, kas nes vārdu �Cilvēks�.

Pēc atbrīvo�anās no nometnes mana dzīve iegāja samērā normālās sliedēs. Jaunie apstākļi palīdzēja izpildīt manu kārstāko vēlē�anos � lai es aizmirstu drīzāk no 1941. līdz 1953. gadam nometnē pavadīto periodu. Es daudz ko aizmirsu. Faktus, nolikumus � tos aizmirst nevar. Bet dvēseles skaudrās sāpes, bezgalīga pazemo�ana, necilvēcīgās mocības, nepārtrauktās cie�anas it kā pārklājās ar biezu segu. Dienā retāk nācās atmosties no nospiedo�ām cietumnieka izjutām; naktī retāk mocīja murgi, retāk gadījās pietrūkties no �ausmīgiem sapņiem, kuros galveno lomu spēlēja konvojs, suņi, cietums, bads un no kuriem atmodos vienmēr nosvīdis, baiļu un izmisuma nomocīts. Un retāk gadījās naktis, kad, murgu atmodināts, nevarēju aizmigt līdz cel�anās stundai, jo sirds sita kā ar veseri.

No tāda miera perioda mani atmodināja partijas Centrālās Komitejas vēstule, ko mums nolasīja ar Hru��ova svētību un kas diezgan atklāti vēstīja par �ausmīgo personības kulta laiku, arestiem un necilvēcību.

1941. gada rudenī bija uzdots steidzo�i uztaisīt ceļu no 7. nometnes gar raktuvi № 3/4 .uz Lā�u kalnu. Mūsu brigādi toreiz vadīja Jurjāns, latvietis, pēc armijas dienesta pakāpes virsleitnants. Mūsu uzdevums bija izkalt sasalu�o zemi, samest to vezumos, izgāzt uz jaunbūvējamā ceļa stigas un nolīdzināt. Darbu sākām jau agrā rudenī, kad bija vēl samērā silts laiks. Lai ceļa būvi pasteidzinātu, mums iedalīja pajūgus. Ik ritus no zirgu bāzes ieradās vairāki pajūgi. Zirdziņi bija sibīrie�u sugas: mazi, netīri � tum�i brūnas krāsas, ar garu, izpluku�u spalvu un lielām atkāru�amies ausīm. No sākuma � darba pirmajā periodā � viņi bija apaļi, labi kopti. Ar katru nāko�o nedēļu tie kļuva vājāki, spalva likās vēl garāka, lielās ausis vēl vairāk nokārās un, velkot vezumus, kuļājās kā nedzīvas. Beidzamā darba periodā sibīrie�i pavisam novājēja. Kādu dienu darbā ieradās tikai 4, pēc tam 3 pajūgi, un ceļa būves darbus pārtrauca. Zirdziņi no pārpūles un nabadzīgā uztura aizgāja bojā.

Zirdziņiem bija paredzētas auzas un siens. Auzas apēdām mēs, un daļa siena pārgāja mūsu gultas maisos. Gultas maisus mums izdeva tuk�us, un nebija nekāda materiāla to piepildī�anai. Lai cietie dēļi galīgi neatspiestu mūsu kaulus, kas ar katru nedēļu vairāk un vairāk izspiedās no raupjās, utu noēstās ādas, mēs sākām vākt materiālus maisu piepildī�anai. Zirgu barībai paredzētais siens bija brīni�ķīgs gultas maisu pildījums. Pret tabaku vai kādu no dzimtenes līdzpaņemto un saglabāto nieciņu zirgu saimnieki sienu labprāt iztirgoja. Uz kailām nārām berzt savus kaulus nav viegli, ta�u daudz grūtāk ir paciest me�onīgo izsalkumu, kas ar katru Noriļskā no dzīvoto nedēļu kļuva briesmīgāks un moko�āks. Ieslodzītie izmeģi nāja ēst tundras bērzu pumpurus un sūkāt egļu skujas, ta�u izsalkuma apmierinā�anai tas maz līdzēja. Un te nu pēk�ņi auzas! Pie kam glu�i labas, lielas, svaigas! No dzimtenes saglabājies mutautiņ�, spogu lītis, ķemmīte bija ejo�s maiņas līdzeklis. Ne sliktāk gāja Apliku kastītē iemērīta mahorka. Auzas deva arī pret naudu. Zirgu saimnieki iztirgoja auzas bez �ēlastības; viņu zirgi kļuva darbam nespējīgi, beidzot aizgāja bojā, atstājot savus barotājus kājniekos. Dro�i vien braucēji, nozāģēju�i zaru, uz kura ērti bija sēdēju�i, aizgaja.ari pa�i bojā.

Zirgu saimnieki � braucēji, kas tie bija? Visi kā viens � maģāri. Es jau nu gan nezinu, vai tie bija maģāri, ta�u tā visi viņus dēvēja. Tie bija vidēja vai maza auguma vīri, melni no galvas līdz kājām, un man viņi likās visai melni ari no �iek�puses�. Melniem matiem un bārdas rugājiem, tum�i brūnām acīm, tum�u � varbūt arī tikai no netīrības tum�u � sejas krāsu, nospeķotiem bu�latiem, biksēm un cepurēm � tādi viņi paliku�i atmiņā. Braucēji �ausmīgi lādēja un sita savus zirgus. Lādējās vi^ii sevi�ķi izteiksmīgi, ar riebīgu balss noskaņu. Man viņu lāsti gāja caur kauliem un radīja neizsakāmu pretīguma sajūtu. Visus neķītros lamu vārdus un lāstus viņi saistīja ar vārdu māte. �eit tālumā � badā un postā, trūkumā un izmisumā � tuvinieki, it sevi�ķi māte man nāca prātā ļoti bie�i. Viņa �ķita mīļāka un dārgāka nekā jebkad. Sirdī kā adatas durstīja tie brī�i, kad apzinīgi vai neapzinīgi biju sarūgtinājis savu māmuļu. Tādēļ, lūk, arī maģāru lāstus � sevi�ķi pirmajās dienās � izjutu līdzīgi sitieniem uz kailas muguras.

Braucēji bija utu pilni. Katrā ziņā Noriļskas pirmā rudens sākumā mums utu bija mazāk. Kamēr laiks bija kaut cik siltāks, maģāri savas utis iznicināja, sadedzinot uz ugunskura. Viņi novilka kreklus, ātri uzrāva virsdrēbes un, cie�i stāvot pie ugunskura, izstiepa virs tā kreklus. Utis kā iedzeltenas pērļu virknes stiepās gar visām krekla vīlēm. Virs uguns svelmes �īs virknes saira. Utis bira uz ugunskura sprak�ķēdamas, atgādinādamas uguņo�anu Daugavmalā.

Ceļa būve kļuva jo sevi�ķi smaga ziemas sākumā. Kalna piekājē vēj� vilka ar sevi�ķu sparu, un mēs jutāmies kā izģērbti. Sevi�ķi sala rokas un kājas. Rokas mums sildīja tikai plāni kokvilnas cimdi ar brezentu ap�ūtām plaukstām. Kājas bija ieautas �ulkās un �uņās. Culkas � zeķes bija �ūtas no vecām, novalkātām vates virsdrēbēm. Tās bija garas � līdz ceļiem, un, lai �ulkas turētos uz kājas, to aug�ējā mala bija stingri jāapsien ap kāju. Cuņas jeb vīzes ne ar ko neat�ķīrās no lūku vīzēm, vienīgi bija pītas no apmēram pirksta resnām virvēm. Caur virvju spraugām zeme līda vizēs, un ar laiku tās kļuva smagas. Zeme lipa un piesala pie vīzēm biezā kārtā un traucēja kājām kustēties.

Daudzi jo daudzi �inī rudenī apsaldēja kājas un mēne�iem ilgi nevarēja aizdziedēt pūsto�ās vātis uz kāju papē�iem un pirkstiem. Ar mani vienā posmā strādāja Mīlgrāvis, liels, plecīgs, veselīgs puisis. Viņ� bija ļoti spēcīgs. Reiz Kara skolā mēs par viņa spēku dabūjām pabrīnīties. Tas notika tā. Virsleitnants Grinbergs, fiziskās audzinā�anas vadītājs, pārbaudīja kadetu spēku ar spēka mērītāja palīdzību: mums visiem pēc kārtas deva spēka mērītāju. Kad mērītāju sāka spiest Mīlgrāvis, tas pēk�ņi no�irkstēja stiprinieka plaukstā. Iesāktā pārbaude beidzās, jo instrumentu Mīlgrāvja roka bija salauzusi.

Mīlgrāvis strādāja cītīgi. Mēs ar Janku bijām vārgi jēriņi, salīdzinot ar lielo Sergeju, tādēļ klints plienu lau�anā galvenokārt cīnījās viņ�. Mums atlika tikai izlauztos plienus sakraut ratos. Smagais darbs mums paņēma visus spēkus. Smagā darbā sasvīst un aukstā vējā atdzist nav nekāda māksla. Ar Sergeju tāda nelaime gadījās, un viņ� saslima. Elpojot viņa krūtis gārdza, ka baismīgi bija klausīties. Neatceros, vai tādā stāvoklī slimnieks ar mums nostrādāja tikai vienu dienu vai pāris � trīs dienas, bet neatceros viņu pēc tam nometnē redzējis. Nebija nekādu �aubu, ka Sergejs aizgājis to pa�u ceļu, ko bija aizgāju�i jau daudzi mani biedri. Bie�i atcerējos �o mierīgo, garīgi un fiziski stipro, ar humora izjūtu apveltīto cilvēku ar no�ēlu un skumjām.

Atgriezies Rīgā, esmu piedzīvojis ne vienu vien apstulbino�u pārsteigumu, un viens no tiem bija satik�anās ar Milgrāvi. No viņa bija palikusi tikai ēna, ta�u viņ� bija dzīvs un bija spējis pat saglabāt visas savas labākās rakstura īpa�ības. Izrādījās, ka smagi saslimu�ais puisis ticis ievietots stacionārā, pēc tam galīgi novājēju�u viņu aizvedu�i uz Krasnojarsku. Mazliet atspirdzis, ticis atkal jūgts darbā, ne vairs Noriļskā, bet gan Kolimā. Lai gan �oreiz tur nometņu elle nav bijusi ne par matu labāka par Noriļsku, mans skolasbiedrs tomēr bija palicis starp dzīvajiem.

Krieviem nometnē bija nodrāzta, ta�u diezgan patiesa paruna: �Лошади дохнут, но люди поправляются.�* Tie�ām � zirgi, kas bija piesaistīti ceļa būvē, nobeidzās, bet brigādē vēl bija darba spējīgi cilvēki. Jāatzīstas, ka arī brigāde saruka ar katru nedēļu, tomēr daļa cilvēku vēl turējās ierindā. Sākumā mūsu brigādes bija lielas, pat līdz 40 vīru katrā. Brigādes organizējot, dro�i vien bija ņemts vērā tas apstāklis, ka visā drīzumā tās saruks līdz nepazī�anai, un tas bija jau noticis. Mūsu brigāde vienmēr tika papildināta jauniem spēkiem � cilvēkiem no galīgi iznīku�ām un izformētām brigādēm.

Cilvēki mira katru dienu. Daudzi aizgāja no darba ar augstu temperatūru, plau�u karsoni, pleirītu. Citi bija smagi apsaldēju�i kājas un rokas. Pirkstu galos un kāju papē�os bija pūsto�as, nedzīsto�as vātis, kas oda jau pa gabalu. Lielākais nometnes ieslodzīto nāves cēlonis bija saslim�ana ar dizentēriju. Reti kāds no dizentēriķiem atgriezās darbā. Nebija ne uztura, ne zāļu, ne arī ārstē�anai nepiecie�amo telpu un citu apstākļu. Slimnieki atradās vienā kopēja barakā, neraugoties uz viņu da�ādajām kaitēm. Tādēļ plau�u karsoņa slimnieki, gulēdami vienā barakā ar dizentēriķiem, pa�i drīz vien saslima ar nāvējo�o slimību. Galīgi novārgu�ie organismi nevarēja izturēt tādu slodzi un atteicās turpināt cīņu.

�Zirgi nosprāgst, bet cilvēki atkopjas.�

Miru�os izvāca no barakas un aiznesa aiz apavu �āvētavas Lā�-upītes malā. Tur tie gulēja, rinda salikti, un gaidīja līķu vedēju. Reiz, nodevis velteņus �āvētavā, aiz stūra tur savām acīm redzēju savus miru�os nometnes biedrus. Viņi bija noguldīti rindā � kaili, sasalu�i, pa pusei ieputināti sniegā. Viņi'vaļējām, nedzīvām acīm lūkojās sve�ajās Ziemeļu debesīs. Sniegputenis, kas vairākas dienas jauca debesi ar zemi, bija mitējies. Pie augstās velves rotaļājās daudzkrāsainā ziemeļu pērle � ziemeļblāzma.

Reiz man gadījās redzēt līķu aizve�anu. Aiz apavu �āvētavas stāvēja divi zirgi, iejūgti ragavās. Pie �im ragavām bija piesietas vēl otras. Uz abām ragavām bija piestiprināts pa garai kastei. Līķu vedējs �ajās kastēs sakrāva kailos līķus. Tad uztina mahorkas cigāru � kazaskāju � un aizsmēķēja. Nesteigdamies uzrāpies uz pirmajām ragavām, viņ� ērti ierīkojās uz kastes gala. Sākās manu draugu pēdējais ceļojums � pie tiem, kas bija paspēju�i �ķirties no �īs pasaules jau iepriek� un gulēja Smita kalna pakājē kopējā kapā.

1956. gada pavasarī es pabiju ieslodzīto kapa vietā. Tur, kur beidzas Smita kalna slīpne un sākas līdzena ieplaka, man parādīja koka mietus, iedzītus zemē taisnās rindās. Mietiņi izslējās apmēram pēdu virs zemes. Uz aug�ējā gala notēstās plaknes bija numuri. Te � sasalu�ajā zemē, tūksto�iem kilometru no dzimtenes, no mātēm, sievām, bērniem � ieraktas manu nelaimīgo biedru mirstīgās atliekas.

Ieslodzīto iespaids bija tāds, ka priek�niecību arī nemaz neuztrauca daudzie nāves gadījumi. Varbūt jāatbrīvo vieta etapiem, kas no pavasara līdz vēlam rudenim, kamēr vien pa Jeņiseju varēja peldēt kuģi, bagātīgi ieplūda mūsu pilsētā. Kur izvietot �os milzīgos ieslodzīto pūļus? Nometnes barakas bija pārpildītas līdz pēdējai vietai. Jaunu baraku būvei vajadzīgs gan darbaspēks, gan arī materiāli un nauda. Bet vēl vairāk līdzekļu prasīja jaunu fabrikas korpusu būve. Uzbūvēja jaunu, lielisku termoelektrostaciju � TEC, vajadzēja būvēt veselu rindu rūpnīcu korpusu, kuros apstrādāja niķeļa un vara rūdas. Vajadzēja izveidot rūdu ieguves karjerus un ogļu �ahtas. Bija jābūvē ceļi un tilti. Vajadzēja ari celt brīvo ļau�u dzīvokļus, klubus, teātrus, kinotelpas. Frontei vajadzēja bezgala daudz materiālu, un Noriļska bija vērtīgs gan krāsaino metālu, gan ari kurināmā ogļu avots.

Nometnes ieslodzītie kritizēja nometnes apgādi ar produktiem. Vēlāk, kad biju apguvis kaut cik krievu valodu un varēju saprast brīvo strādnieku runas, dzirdēju to pa�u kritiku no viņu mutēm. Nometni varot apgādāt bagātīgi gan ar zivīm, gan arī ar gaļu. Noriļskas apkārtnē bija milzīgi ezeri un upes ar neizsmeļamu zivju bagātību. Da�.us simtus kilometrus uz ziemeļiem no mūsu �aizpolārās pērles� klīstot brie�u bari. Vajadzētu tikai noorganizēt brigādes ar attiecīgiem uzdevumiem, un. par barības trūkumu nebūtu jābēdājas ne brīvajiem, ne arī nometņu kontingentam. Cilvēki neaizietu bojā, bet būtu darba sp.ējīgi.

Ta�u neizdibināmas bija mūsu komandieru domas un ceļi. Mēs, melnie, nesapratām un nesaprotam vēl �odien, kam par labu nāca bezgalīgi daudzie nāves gadījumi, kuru galvenais cēlonis bija pārtikas trūkums. Mūsu prātam neaptverama bija arī zvēriskā apie�anās ar ieslodzītiem gan nometņu teritorijā, gan arī darba vietās. Un kam par labu nāca 1942. g. maija traģēdija, kad no cietuma vairs neatgriezās mūsu biedri. Starp tiem bija spēcīgi, saprātīgi cilvēki, ārsti, in�enieri un citi speciālisti, ko tik ļoti vajadzēja grandiozā Ziemeļu Kombināta celtniecībā un frontei nepiecie�amo materiālu ra�o�anā.

Viena no visnepatīkamākajām nometnes mocībām bija pārbaudes. Manuprāt, ieslodzīto skaita pārbaudes notika nevis bailēs, ka kāds no ieslodzītiem varētu aizbēgt, bet gan lai tos mocitu. Un varbūt vēl tādēļ, lai ietrenētu mazattīstītos nometnes apsardzes vīrus veikli skaitīt un rēķināt. Ieslodzītos skaitīja pie nometnes vārtiem, izejot darbā un atgrie�oties no tā. Pēc tam saskaitīja pa barakām un stacionāriem � nometnes slimo novietnēm, virtuvēm, darbnīcām un noliktavām, pārbaudot visas telpas, neaizmirstot arī spraugas starp nārām un grīdu. Skaitīja vairāki uzraugi reizē, un tomēr nekad viņiem nesanāca vajadzīgais ieslodzīto skaits ar pirmo skaitī�anu. Da�reiz skaitī�anu atkārtoja pat trīs un �etras reizes.

Mūsu pirmajā Noriļskas nometnē pārbaude notika ārpus barakām zem klajas debess. Izliju�i līdz ādai, mēs stāvējām un gaidījām pārbaudes beigas. Mūsu pirmā nometne bija steigā būvēta. Tajā nebija nevienas sausas vietas, neviena sausa celiņa vai laukuma. Mūsu kājas iegrima līdz potītēm rudens dubļos, mēs drebējām aiz aukstuma un noguruma.

Da�reiz uzraugi izbeidza pārbaudi jau pēc pirmās vai otrās skaitī�anas. Mēs, sabiru�i barakā, likāmies uz nārām, lai kaut cik atpūtinātu noguru�os kaulus, sasildītos un izgulētos, kad pēk�ņi � otrreizēja komanda stāties uz pārbaudi. Ja kāds kavējās komandu izpildīt, to uzraugi aiz kājas norāva no nārām un pamieloja ar sitieniem. 1941. g. rudenī viens otrs no uzraugiem un norīkotajiem ierādās barakās ar rungu rokās. Vēlākos gados rungas izzuda.

Starp nometnes uzraugiem un konvoja karavīriem esmu redzējis da�u glu�i cilvēcīgu radījumu, ta�u lielākais vairums bija tum�i, aprobe�oti neģēļi, kuru lielākais baudījums bija parādīt savu neap robe�oto varu pār nelaimīgo vergu baru. Uzraugiem bija aizliegts atklāti sist ieslodzītos, tādēļ savu dzīvniecisko dvēseli viņi centās parādīt citā veidā. Da�am lielu prieku sagādāja ieslodzīto dzī�ana pa dubļiem un ūdens peļķēm. Ja kāds no ieslodzītiem, mēģinādams

saglabāt sausas kājas, nebrida peļķēs, bet centās tās apiet, tad konvoja sargs lika visai kolonnai gulties. Ja kolonna pavēli neizpildīja, tad �āva � gan ne uz cilvēkiem, bet tuvu pāri to galvām. Bija sargi, kas, sevi iepriecinādami, bakstīja vājākos, no kolonnas atpaliku�os ar durkli. Nedūra miesā, bet bikses un bu�latu stērbeles ne�ēlodami. Atceros vairākus idiotus, kas vārgākos kolonnas astē ejo�os rīdīja ar suni. Paplēst tā cilvēka bu�latu, kas nespēkā tikko vilka kājas, bija prieks kā sunim, tā arī viņa saimniekam. Laikam ikviens no vecajiem nometnē ieslodzītajiem zinās stāstus, kā uzraugi aiz gara laika izklaidējās, ņirgādamies par salā un badā izmocītiem cietumniekiem. Jau pirmajos mēne�os mēs zinājām, ka nekad nedrīkst paklausīt sargu, ja tas liek nest ugunskuram malku, kas atrastos kaut vienu soli aiz norādītā apķēdējuma. Esot bijis daudz gadījumu, kad sargs no�auj malkas nesēju, jo tas it kā esot gribējis bēgt. Tāpat mūs brīdināja nelaisties sarga tuvumā. Esot biju�i gadījumi, kad sargs no�āvis ieslodzīto, atsaukdamies, ka pēdējais uzbrucis sargam.

Es personīgi esmu tikai vienu reizi redzējis, ka konvoja kareivis no�auj ieslodzīto. Visas brigādes acu priek�ā tas notika tā. Sargs nostādīja kolonnu ve�anai mājā, pārskaitīja un atrada, ka viena cilvēka nav. Trūka grāmatvedībā strādājo�ā Jer�ova. Sargs aizsūtīja kādu no ieslodzītiem uz kantori pēc Jer�ova. Pēc pāris minūtēm atgriezās ieslodzītais un nostājās savā vietā kolonnā. Tūliņ nāca arī meklētais. Nāca uz kolonnu, kuras priek�ā stāvēja uzraugs Bala�ovs. Da�u soļu attālumā no sevis sargs iz�āva. Grāmatvedis saļima un bija beigts.

Man reiz gadījās redzēt ziemas salā tundrā kailu cilvēku. Sargs bija pavēlējis izģērbties ieslodzītajam, kas � tā mēs spriedām � kaut ko nogrēkojies, piemēram, varbūt pārāk bie�i sildījies pie ugunskura. Skats bija �ausmino�s: visapkārt balta ziema, aukstums līda līdz pa�am dzīvības kodolam, un pēk�ņi � paugura galā kā neticama parādība � kails cilvēks.

Cik ilgi tas plikais tur stāvēja � nezinu. Mūsu brigādei tas bija redzams tikai uz pusminūti, steidzoties vakarā mājā no nolādētā Lā�u kalna. Bijām jau redzēju�i pārāk daudz, lai baigā aina mūs spētu pa īstam pārsteigt un saviļņot. Mūs gaidīja baraka un ēdiens. Mēs bijām nodzīvoju�i laukā � ziemas salā � jau 15 stundas bez apsildī�anās, bez ēdiena, bez ūdens lāses. Ar kapļiem, lau�ņiem, ķīļiem un āmuriem bijām kalu�i cementcieto zemi, un mūs interesēja tikai siltums un ēdiens.

Pirmā ziema Noriļskā bija vissmagākā. Mes cietām morāliski, jo ikkatram mājā bija paliku�i tuvi, dārgi, mīļi cilvēki, kurus nevarēja aizmirst un izdzēst no prāta ne dienu, ne nakti. Cietām morāliski arī tādēļ, ka nevarējām pierast pie brīvības zaudē�anas. Piemēram, es pats vainoju sevi prāta un tālredzības trūkumā. Es ta�u gandrīz ne�aubīgi biju pārliecināts, ka 14. jūnijā mūs arestēs, un tomēr nerīkojos, lai no aresta izvairītos. Tie apstākļi, kuru dēļ es labprātīgi devos arestā un kuri toreiz likās ļoti vērā ņemami, man pēk�ņi parādījās citā gaismā un likās pārāk maznozīmīgi brīvības upurē�anai. Nometnē man radās pārliecība, ka pie enerģiskākas domā�anas būtu varējis atrast arī citu izeju, neziedojot savu dārgāko mantu � brīvību. Pārāk pazemojo�a, pārāk riebīga un necilvēcīga bija No-riļska, lai tajā dotos labprātīgi, bez cīņas, kā es to biju darījis. Periodā no 1941. gada rudens līdz 1945. gada pavasarim nebija nekā tāda, kas dotu cerības saglabāt savu dzīvību. Bie�i jo bie�i es sajutu ledaino nāves elpu pavisam tuvu. Ticēt dzīvei nebija ne mazākā pamata. Nebija arī pamata cerēt, ka, saglabājot savu dzīvību, es kādreiz varētu izkļūt arī no nometnes. Bet, ja �ajos apstākļos ir jāmirst, tad jau daudz labāk bija nomirt toreiz, aresta dienā, nepiedzīvojot �o sal�anu un �alk�anu, pazemojumus un Ēģiptes mocības.

Pārmetumi mani grauza kā tārps.

Es nevarēju pierast pie sava stāvokļa.

Es mocījos neziņā par nākotni.

Un tas viss veicināja mana organisma novājē�anu. Kļuvu viens no visvārgākajiem staigājo�o vidū.

Ta�u es paliku starp dzīvajiem.

Kāpēc?

Mana māmuļa teica, ka viņas lūg�anas, viņas ticība esot mani saglabājusi. Kas zina, varbūt zinātne kādreiz tie�ām atradīs kaut kādu likumsakarību �inī jautājumā.

�odien gan es tam negribētu ticēt. Manuprāt, es paliku dzīvs, pirmkārt, tādēļ, ka no agras bērnības biju pieradis pie darba, grūtībām un vienkār�a dzīves veida. Otrkārt, tādēļ, ka man nekad nebija paniskas bailes no nāves. Tie�i otrādi, 1942. gada pavasarī es pat prātoju, ka ir jāizdara pa�nāvība, lai nebūtu jānomirst pusidiota stāvoklī un bada nāvē. Tre�kārt, mani varbūt daļēji paglāba mana humora izjūta. Ceturtkārt, savu lomu spēlēja arī mana īpa�ība filozofēt: es bie�i klusībā apcerēju savu stāvokli, mēģināju saskatīt savu dvēseli eso�os apstākļos un karsti vēlējos, lai es saglabātu savu garīgo stāju, savu cilvēcīgo Es. Atceros, ka pat Dievu lūdzu, rītā ejot darbā: Dievs, dod, lai es �ajos apstākļos būtu cilvēks, dod, lai mans prāts neaptum�otos, lai es būtu stiprs un godīgs, dod man skaidru prātu un godīgu sirdi!

Sī garīgā pasaule, kura nebeidza manī eksistēt, palīdzēja man daudz. Es atceros, ka nekad neskrēju, atgrie�oties no darba, tūliņ no nometnes vārtiem uz virtuvi pēc ēdiena, kā to darīja viens otrs no biedriem. Skats bija riebīgs: melni, oglēm nokūpēju�ām sejām, netīrām rokām, dubļainiem apaviem, izmirku�iem vai ragā sasalu�iem bu�latiem mugurā da�s labs drāza no nometnes vārtiem uz virtuvi, cenzdamies agrāk ieņemt rindu. Tāda trieciennieka biedrs tam pa�ā laika skrēja klupdams krizdams uz baraku pēc bļodām un katliņiem, lai tos tādā pa�ā steigā nodotu tam, kas aizņēmis rindu pie virtuves lodziņa. Sie draugi sprieda, ka ēdiens esot visvērtīgākais, ja to ēd svaigu, nesamaisītu. Saņēmu�i savu' normu, viņi devās uz baraku un tur, bie�i vien nenoģērbu�ies, izstrēba vai pat izdzēra tie�i no trauka zupu un nekavējoties, tādā pa�ā tempā aprija biezputru. Izlaizīju�i traukus un karotes � mazgāt traukus nedrīkst, lai tauki neietu zudumā, viņi nepacietīgi gaidīja maizes dalī�anu, lai tad ar tādu pa�u steigu norītu pa�u galveno uzturu � maizes paiku.

Man tāda steiga un rī�ana likās nederīga un necienīga. Cilvēks jau agri pirms darbadienas beigām sāka domāt par to, kā ātrāk tikt pie virtuves lodziņa; sāka siekaloties un pavairoja savu izsalkuma pakāpi, un ēdienu saņēma jau zināmā ekstāzes stāvoklī.

Mūsu uzturs vārda pilnā nozīmē bija bada maize. Aprijot to momentā, ekstāzes stāvoklī, kad nervu sistēma atrodas ārkārtīgā uzbudinājumā, organisms, manuprāt, zaudē, salīdzinot ar mierīgu ē�anu.

Sie pa�i steidzēji arī rītos agri sāka grabināt savus katliņus un jau pirms virtuves lodziņa atvēr�anas stāvēja rindā pēc viras. Tā viņi visas divdesmit �etras stundas nomocījās vienīgi domās par tām gai�ajām minūtēm, kad ieslodzītā rokā ir bļoda ar zupu un biezputru un kad saņemts mazais maizes gabaliņ�.

Bija arī cita stila cilvēki. Tie vakaros kavējās iet pēc uztura un arī rītos centās to saņemt vēlāk. Ari tiem bija savs aprēķins. Viņ� cerēja, ka vēlāk zupā paliks vairāk biezumu, tas ir, ne viena, bet divas ēdamkarotes putraimu, kāpostlapu vai zivju paliekas. Man arī �ie cilvēki ne visai patika, jo ari viņi domāja vienīgi par ē�anas mirkli.

Patiesībā jau neviens nevarēja tikt vaļā no domām, saistītām ar ē�anu, ta�u speciāli �īs domas � moko�as un sāpīgas � vairot man likās galīgi nepareizi. Nevarēja jau zināt, kad zupa būs labāka � vai uztura izdo�anas sākumā vai beigās. Gadījās labāku saņemt sākumā, jo beigās da�kārt pavāri sāka baidīties, ka viras nepietrūkst, un pielēja zupas katlam spaini karsta ūdens. Tādēļ es no nometnes vārtiem gāju uz baraku, noliku tur drēbes, nomazgāju seju un rokas, kaut cik aptīrīju apavus, vasarā puszābakus novilku, autus iz�āvu un, pa�taisītās klikatas uzāvis, gāju pēc uztura. Pa to laiku bija atnesta arī maize, un es varēju mierīgi sēsties pie vakariņām.

Tādu stilu ieturēju ne jau es viens pats. Man tāda izturē�anās likās vispieņemamākā un cilvēka cienīgākā. Un esmu pārliecināts, ka �āda rīcība arī mani paglāba zināmā mērā no bojāejas. Blakus visam teiktajam, visam, ar ko izskaidroju savu saglabā�anos, gribas minēt arī vēl citu faktoru � viņa majestāti Gadījumu, kā mīl teikl viens no maniem paziņām.

IZSALKUMS

Pretī mūsu �ahtas galvenajai ieejai bija ieleja, pa kuru tecēja mazā Ogļu upīte. Apmēram simt metru vai nedaudz tālāk pretējā uzkalnā bija sabūvēti baloki � no visda�ādākiem kokiem, dēļiem, nomaļiem, pre�u kastu dēlī�iem un skārda būvēti brīvo noriļskie�u dzīvokļi. Pie tuvākā baloka mūsu pusē dzeltēja kaudze appuvu�u kāpostu lapu. Starp tām, kā likās, bija arī da�as zaļas lapas. Zaļas vai arī dzeltenas � kāda tam nozīme, ja izsalkums moca ieslodzīto un neatstāj ne uz mirkli ne dienu, ne nakti, ja acis meklē visur vienīgi kaut ko ēdamu, ja pat naktī sapņos rādās maize un atkal maize!

Mūsu kalnra�u brigādē strādā kāds liela auguma, plecīgs vīrs. Viņ� mājā acīmredzot ir bijis arī paresns un mīlējis labi paēst. Ik reizes, kad mēs pie �ahtas ieejas iznākam ieelpot svaigu gaisu, �ī plecīgā vīra zilās acis saista kāpostu lapu kaudze. Bet pie tās tikt nav iespējams. �ahtas ārpusē sēd sargs. Ir beigusies pauze, sācies atkal darbs. Es strādāju turpat pie �ahtas mutes. Man ar trim citiem ieslodzītiem jāatbrīvo iesāktais atzarojums no akmeņiem. Pēk�ņi dzirdu �āvienu � vienu, tad otru. Tiem seko sarga neganta lamā�anās. Iznāku no �ahtas un redzu, ka no kāpostu lapu kaudzes skrien mūsu plecīgais kolēģis. Viņ� ir paspējis, sarga nepamanīts, nokļūt pie savas kārdinātājas � lapu �upas. Viņ� paspējis jau sabāzt pāris sauju lapu aiz bu�lata un tagad, atpakaļ skrienot, grū� jēlās saglumēju�ās lapas sev mutē.

Sargs skrien pretī, iegrū� pāris rei�u ar �autenes laidi vainīgajam sānos, lādēdamies rauj no viņa bu�lata kāpostlapas un met zemē. Vēl pāris duncku, un ieslodzītais jau ir pie mums dro�ībā. Sargs ir gadījies apbrīnojami, neparasti godīgs cilvēks. Starp mūsu sargeņģeļiem otru tādu neesmu vairs sastapis. Ikviens cits viņa vietā būtu ar pirmo �āvienu nobeidzis ieslodzīto. Pārāk tālu no ap-ķēdējuma � aizliegtās joslas bija aizlavījies mūsu biedrs un pēc pastāvo�iem likumiem, bez �aubām, bija pelnījis lodi.

Nebiju vēl beidzis �ausmināties par kolēģa ārprātīgo soli, kad varbūt tikai stundu pēc notikuma atkal atskanēja �āviens un tam sekojo�ā lamā�anās.

Izsalkums bija novedis to pa�u izbadēju�os puisi līdz pilnīgam neprātam: atkal viņ� bija devies kaudzes virzienā. �oreiz sargs aprobe�ojās tikai ar to, ka kārtīgi iekaustīja ar �autenes laidi �o pa pusei prātu zaudēju�o. Vainīgais, viebdamies sāpēs, atvilkās pie mums, bet strādāt vairs nevarēja: līdz pa�am vakaram viņ� sēdēja un vaidēdams braucīja sānus.

Man gan likās, ka viņ� mazāk pārdzīvo sitiena sāpes nekā savu neveiksmi � tik tuvu viņ� ta�u bija bijis laimei. Laime ieslodzītajam � tas pirmkārt nozīmē � paēst.

UZ PIRTI

Vienā vēlā rudens vakarā mūsu maizes tēvi bija sadomāju�i mūs vest uz pirti. Mēs bijām vārda tie�ā nozīmē netīrumos ieaugu�i.

Pievakarē mēs bijām ilgi noturēti barakas priek�ā vakara pārbaudei. Dienā bijām izliju�i līdz ādai. Apavi un viss, kas bija mugurā, bija izmirku�i. Lija arī vakara pārbaudes laikā.

Mūsu barakā bija vēsi, jo krāsns nebija vēl iebūvēta mūsu sekcijā. Gulējām uz tuk�ajiem gultas maisiem. Pārvilku�i pāri bu�-latus un fufaikas, mēs cerējām, ka tie līdz rītam kaut cik ap�ūs. Laidāmies jau pirmajā miegā. Daļa jau bija aizmigusi. Pēk�ņi atskanēja komanda � gatavoties pirtij. Tūlīt sekoja arī rīkojums stāties barakas priek�ā.

Pie vārtiem mūs sagaidīja sargi ar �autenēm un suņiem.

Nakts bija tum�a. Vienīgi ap mūsu nometnēm bija spo�as elektriskās spuldzes. Lija sīks lietutiņ�, bet, tiklīdz kolonna sāka kustēties, sākās īsta lietus gāze. Mūs neveda pa ceļu, bet tie�i pāri tundrai. Ciņi, bedres, ūdens peļķes, sīkie bērziņi un retas ziemeļu eglītes kavēja normāli ieturēt ierindu. Daudzi atpalika, citi klupdami krizdami virzījās tālāk. Kolonnu apturēja. Sargi ar �auteņu laidēm, durkļiem un savu suņu palīdzību bija piecēlu�i kritu�os. Pēc da�ām minūtēm kolonna atkal virzījās tālāk.

Esmu lasījis nostāstus par vācie�u izdarībām ar saviem ieslodzītiem. Par fa�istu nāves nometnēm man sīki jo sīki stāstīja pēc 1950. gada, kad mani pārcēla uz speciālā re�īma nometni, kāds baltkrievu in�enieris, kas pats bija pārcietis nāves mokas Dahavas, Osvencimas vai kādā no tamlīdzīgām nāves nometnēm. Klausījos ar �ausmām un riebumu mana nelaimīgā biedra stāstos. Ja cilvēku spīdzinātājus vēl tagad arestē un soda, man nav nekādu iebildumu. Tie�i otrādi. Bendēm jāsaņem sods. Bendes jāpiespie� izstaigāt to pa�u ceļu, ko staigāju�i viņu upuri. Un ir jāparāda visai pasaulei, visai cilvēcei, ka neģēlība, zvērība, necilvēciskums tiks atriebti -vienalga, kad, kur un kādos apstākļos tie pastrādāti.

Mūsu konvojs varēja vest mūs apkārt pa ielu, bet viņ� veda mūs pa taisnāko ceļu, tas ir, pa tundru, kur toreiz nebija ne ceļa, ne takas. Vedot pāri dūkstīm, ūdens plan�kām, celmiem un ciņiem, konvojs varēja orientēties pēc vārgāko pārvieto�anas spējām un noteikt kolonnai lēnāku tempu. Bet tas netika darīts. Mūs dzina, trieca, trenca kā uz ugunsgrēka dzē�anu, un mūsu mocītāji acīmredzot ieguva zināmu baudu no savas rīcības.

Akla tumsa. .Bars aizelsu�os, pārguru�u, izbadoju�os, izka mēju�u cilvēku nepiemēroti straujā tempa traucas uz priek�u Apkārt apbruņoti sargi ar suņiem. Visu dienu pavadīju�i darbu zem klajas debess, ieslodzītie izmirku�i līdz pēdējai vīlei. Tagad

115 lietus turpina gāzt kā spaiņiem. Ūdens tek pa drēbēm, tek pa kailu miesu. Brezenta puszābakos �ļekst ūdens. Gribētos turpat nokrist un aizmigt. Nav spēka turpināt ceļu. Bet krist nedrīkst. Kāds no priek�ējiem paklūp. Pār viņu krīt nāko�ais, krīt vismaz cilvēku desmit. Esmu palicis viens no pēdējiem. Vispirms belziens pa muguru ar �autenes laidi, tad durklis izlien caur bu�lata stūri, beidzot suņa zobi plē� mana bu�lata stērbeles. Nē, nevar ne nokrist, nevar nomirt. Ir jāsaņem pēdējie spēki, ir jātiek tālāk kolonnas vidū, ja negribi suņa zobus savos stilbos.

Beidzot pirts pagalms. Konvojs paskaidro, ka mums esot jāgaida. Viena brigāde drīz nāk�ot ārā, viena vēl mazgājas, viena tikko pirtī iegājusi, un vēl da�as brigādes gaida ārpusē.

Beidzot laikam ari mūsu konvojs vairs nevar izturēt nemitīgās lietus gāzes. Mūs nostāda un aizved uz brīvo arodbiedrības nama zāli. Mēs sē�am solos un snau�am. No mums uz krāsotās dēļu grīdas izplūst un krājas ūdens paltis.

Pēc kāda laika mūs aizved atkal pie pirts. Lietus nav mitējies, bet tas mūs arī neuztrauc, jo jau no pa�a rīta mēs esam izmirku�i līdz ādai. Starp mums ir veikli pui�i, kas nezaudē modrību arī �ajos apstākļos. Viņu kabatās ir kāds samircis �ervoncs vai arī kāda mantiņa, ko var nogrūst pret bļodu biezputras. Visās nometnēs pirtīs saimnieko ieslodzītie ķinie�i. Viņiem ir rezervē gan zupas spainis, gan biezputras bļodas, gan arī da�as maizes paikas, un �īs bagātības viņi labprāt realizē pret naudu un mūsējo mantiņām.

Beidzot ir sagaidīts brīdis, kam par godu ziedoti �īs nakts miegs uņ atpūta: arī mūsu kārta doties pirtī. Pirts priek�telpā � ģērbtuve. Mēs nometam uz grīdas savas piemirku�ās lupatas � un saveram tās uz dzelzs riņķiem. Ķīnie�i � pirts strādnieki � uzmauc riņķus ar drēbēm uz koka kārtīm un nes karsētavā atutot.

Pirmie, kas dodas pirtī, saņem mikroskopisku ziepju gabaliņu. Nāko�iem �īs jēlās pa�vārītās ziepes vairs nepietiek, un tādēļ viņiem saujā ielej pa karotei ziepju putras.

Ir jau sen pāri pusnaktij. Pirts apkalpe un konvojs ir noguru�i. Mūs steidzina mazgāties ātrāk. Mūs steidzinot, tiek noslēgts siltais ūdens. Pēc da�ām minūtēm ūdeni atkal ieslēdz. Ta�u vēl pēc piecām minūtēm karstā ūdens vairs nav nemaz. Kāds no konvoja sargiem atver pirts durvis un kliedz: �Beigt mazgāties!�

Laimīgs, kam vēl bļodā silts ūdens. Daudziem steigā jāizskalo mati ar aukstu ūdeni.

Mēs saņemam no atuto�anas kameras savas drēbes. Tās vēl nav iz�uvu�as, toties ir sasutu�as pavisam karstas un nejēdzīgi smird. No mūsu lupatām paceļas biezi, balti tvaika mākoņi. Mēs saģērbjamies un izejam pirts sētā, kur mūs sagaida sargi. Mūs nostāda piecniekos, skaita, pārskaita, saskaita un reizina. Beidzot aritmētika ir kārtībā. Atkal brīdinājums turēties piecniekos un atgādinājums, ka solis pa kreisi vai labi nozīmē bēg�anu un bēgļa nāvi. Tad kolonna steigā dodas mājup.

Ir vēla rīta stunda, kad slapji un noguru�i, negulēju�i un līdz nāvei izmocīti atgrie�amies mūsu nometnē. Da�s vēl mēģina nokrist uz pusstundu un iemigt, bet citi jau sāk grabināt katliņus un karotes, jo tūliņ būs signāls celties un virtuvē sāks izsniegt brokastis. Jā, cel�anās pīkst. 6.00. Pīkst. 6.45 jābūt pie vārtiem un jādodas darbā. �Godīgs darbs ir īsākais ceļ� uz atbrīvo�anos,� � tā rakstīts uz mūsu nometnes vārtiem. Godīgi strādājot, ieslodzītais izpērk savu vainu Dzimtenes priek�ā, tā skandina nometnes vadība. Vecie nometnes iedzīvotāji domā citādi. Viņi saka, ka godīgs darbs ir īsākais ceļ� uz bedri, uz viņpasauli. Un ir nometnē vēl tāda paruna: noslinkot dienu nozīmē paildzināt dzīvi par nedēļu, noslinkot nedēļu � paildzināt dzīvi par mēnesi, noslinkot, noslaistīties mēnesi nozīmē paildzināt dzīvi par gadu.

Ir gadījumi, kad var slaistīties, ta�u tādu maz. Slaistu brigādei izraksta soda paiku � 300 vai pat 250 gramu dienā. Nosēdēt dekādi � 10 dienas � pie smirdo�as, �ķidras kāpostu vai zivs zupas un saņemt soda paiku nozīmē �noiet no kātiem�. Tas nozīmē tā novājēt, ka atkopties ir visai vārgas cerības.

Gudri brigadieri taupa savu brigādi, ļauj tai, ja vien iespējams, uzkrāt spēkus smagākām dienām, kādas var atgadīties pavisam negaidīti. Viņi baro brigādi ar vislabāko uzturu, ko izraksta meistari un darbu vadītāji par dāvanām, kuras sagādā brigadieris ar visas brigādes palīdzību. Armijas parauga vidusjosta, zeķu pāris, labs virskrekls vai cits veļas gabals, zābaki, �alle, cepure no �ārpasaules� � tās ir labas dāvanas un garantija labas paikas saņem�anai Starp latvie�u brigadieriem tikai da�i grib saglabāt savus ļaudis, tāpēc latvie�u starpā ir liela mirstība. Lietuvie�i ir nesalīdzināmi veiklāki, vismaz daļa ir gudri un izdarīgi. Tādēļ daudz lietuvie�u saglabās savas dzīvības. Igauņu brigādēs tikai maza daļa paliks dzīvo starpā, jo visi igauņi ir līdz nāvei aizkaitināti par negodīgo arestu. Viņi nenesīs nevienam krievam dāvanas. Viņi nemeklēs nekādas draudzības. Viņi mirs, bet nelocīsies.

Mūsu brigadieris labprāt pats pieņems dāvanas, jo viņ� ļoti grib atgriezties mājā, vismaz saglabāt dzīvību pagaidām viņ� karsti vēlas. Varbūt kaut ko no dāvanām viņ� nodos tālāk ari meistaram, bet ne jau savas brigādes dēļ. Brigāde viņam ir vienīgi viņa perso nīgās dzīvības saglabā�anai.

Kāds pretstats �iem mūsu cilvēkiem bija japāņi, japāņu kara gūstekņi, ar kuriem es �sēdēju� kopā 1946. gada! Neviens no viņiem neapēda nevienu garozu, nevienas drupatas maizes, bet visu nodeva brigādes �mantzinim�, kas pēc noteikta laika visu maizi sadalīja vienlīdzīgi visiem grupas locekļiem. Bet maizi japāņi saņēma daudz. Tanī periodā, kad mūsu nometnē atveda japāņus, mūsu uzturs uzlabojās. Bagātīgākas kļuva zupas, un arī biezputrā parādījās pa pērlītei dzeltenās ēdamās eļļas. Maizes porcija vairumu ieslodzīto gandrīz pilnīgi apmierināja. Tādēļ baraku dieninieki, kuru uzdevums bija saņemt un izdalīt uzturu savās brigādēs, varēja pa garozai, kumosam, bet da�kārt pat pa veselai paikai atdot etapos izmocītajiem un izsalku�ajiem japāņu kara gūstekņiem. So nelaimīgo cilvēku kultūra, disciplīna un viņu brigādes iek�ējā organizētība bija ievērības cienīga. Japāņus drīz vien aizveda mums nezināmā virzienā, ta�u viņu atstātais iespaids saglabājies manā atmiņā kā neredzēts brīnums, bezgala skaists un apskau�ams paraugs.

1942. gada pavasarī mani spēki bija galā. Galīgi izdilis, izkāmējis es tikko vilku savas kājas. Atmodos ik rītus noguris un izvārdzis. Galva dunēja, kauli sāpēja; bija grūti piecelties un nokāpt no nārām. Milzīgs nespēks un neizsakāma apātija pret visu, atskaitot ēdienu un miegu. Mēs visi lielākā vai mazākā mērā slimojām ar cingu, jo uzturā nebija nekādu vitamīnu. Visi produkti bija mazvērtīgi, un ēdienu no �iem produktiem saņēmām bērni�ķīgi mazā daudzumā.

Vairums mūsu nometnes ieslodzīto bija nonāku�i pilnīgā dis-trofiķu stāvokli. Baigi bija redzēt izkāmēju�os stāvus pirtī. Kauli spiedās uz āru visās ķermeņa daļās. Ja parasto skeletu pārvilktu ar ādu, tad tas pilnīgi līdzinātos mums. Pati āda atgādināja noplūktas un vājas, nobadinātas vistas ādu. Mēs bijām utu un blak�u noēsti. Taisni jābrīnās, cik daudz var būt �o insektu. Ikviena krekla vīlē mirdzēja spo�a strīpa, veidota no vienas pie otras cie�i piegulu�ām utīm. Kad pēc ilga tumsas perioda mūsu barakās iedegās elektriskā gaisma, mēs kā pēc komandas norāvām kreklus un sākām iznīcināt utis. Izskaitīju līdz 40, tad mani pārņēma milzīgs nogurums un es aizmigu. Stiprākie kaimiņi esot nomedīju�i pirmo nakti pat līdz pustūkstotim.

Arī blak�u bija dieva svētība. Taisni jābrīnās, kur tās radās un kādēļ tie�i �inī bada pasaulē tās tik loti mīlēja vairoties. Tā vien likās, ka tās radītas, lai palīdzētu ātrāk mūs iznīcināt. Vakarā pēc smagas, grūtas darba dienas mēs kā nedzīvi bluķi gulējām uz savām kailajām nārām. Nebija spēka pakustēties, lai novāktu uzbāzīgos kukaiņus. Un viņi, izmantodami mūsu nespēku, metās uz mūsu izdilu�ām miesām kā pa�a nelabā, pa�as nometnes vadības sūtīti uzticīgi kalpi. Da�s ieslodzītais, gribēdams aizsargāt sevi no neģēlīgajiem asinssūcējiem, ielīda gultas maisā un aizsēja tā aug�galu ap kaklu ar auklu. No rīta blaktis kā melnas krelles bija piesūku�ās pie kakla tanī vietā, kur aukla norobe�oja tām ceļu.

Mūsu āda bija vienās kraupās. Utis un blaktis sūca mūsu asinis bez �ēlastības. Ada mū�am niezēja. Pierast pie insektu kodieniem bija grūti.

Visos laikos un visās vietās daļa cilvēku prot atrast iespēju iekārtoties. Arī nometnē tādu netrūka. Drīz vien, jāsaka � jau no pa�ām pirmajām aresta nedēļām parādījās veikli un veiksmīgi tirgotāji. Citi tirgojās mūsu nometnes robe�ās, pārdodot tabaku un pērkot maizi, pēc tam pārdodot atkal maizi un pērkot tabaku, pie kam katru darījumu slēdzot ar peļņu. Bija veiklāki vīri, kas uzņēma sakarus ar citu nometņu ieslodzītajiem vai pat brīvajiem, ar kuriem varēja satikties darba vietās. Izveidojās ari vidutāju �ķira, kuras uzdevums bija sameklēt nometnē da�ādas mantas, drēbes, apavus, nopirkt tās un nodot lieltirgotājiem izne�anai no nometnes un pārdo�anai brīvajiem strādniekiem. Bija arī veiksmīgi ļaudis, kam izdevās iekārtoties darbā virtuvē, maizes grieztuvē, noliktavās, darbnīcās. Daļa �o veiksmīgo cilvēku strādāja �inīs peļņas vietās tikai vakaros pēc darba, bet citi prata iekārtoties pastāvīgai dzīvei un uz ilgāku laiku.

Bija atsevi�ķi deģenerāti, kas pelnījās, pienesot ziņas tiem, kuriem interesēja, ko ieslodzītie runā, kāds noskaņojums valda brigādēs. Sī cilvēku �ķira ir pazīstama visā pasaulē, ta�u vismelnāko darbu viņi strādāja nometnē, saņemot par pārdotām dvēselēm pa paikai maizes un mahorkas paciņai. 1944. gada pavasarī, pateicoties saviem tautie�iem � �klauvētājiem�, kā viņus nometnē sauca, es un daudzi citi latvie�i dabūjām otro sodu, lielāku un smagāku par pirmo.

Nav �aubu, ka zināmu laiku no nāves, slimībām un bezgalīgajām cie�anām �ādi blakus piepelnītāji paglābās. Ta�u ne visi un ne uz ilgu laiku. Tirdzniecība iznīka tādēļ, ka Baltijas kontingenta nometnēs viss bija izpārdots. Mūsu mēteļus, veļu, formas apģērba gabalus, vidusjostas, spogulī�us, ķemmes, pulksteņus, portsigārus un citas Noriļskas apstākļos bezgala retas un vērtīgas lietas galu galā pievāca brīvie vai arī labāk nostādīto nometņu �lordi� � ierēdņi, �pridurkas� � kalpotāji, samaksājot pavisam nedaudz ar maizi, eļļu, taukiem un tabaku vai arī vienkār�i mūsu mantas izkrāpjot, atņemot un izmānot bez kādas atlīdzības.

Arī darbnīcās, noliktavās, virtuvēs un maizes grieztuvēs nevarēja noturēties uz ilgu laiku. Mainījās pavāri, meistari, norīkotāji, maizes grieztuves vadītāji, un vietas, kas bija iegūtas viņu paspārne ar bagātu kukuļu palīdzību, zaudēja arī �estjorkas � piepelnītāji. Trūka dāvanu, ar ko uzpirkt jaunatnāku�os priek�niekus, � jāatstāj vien bija siltā vietiņa. Piepelnītāji, iedalīti brigādēs, driz vien zau dēja sakarus ar vecajām maizes klētīm. Melnajā, smagajā darbā ar parasto ieslodzīto bada normu nebija iespējams saglabāt sevi, un ag rilkie �lordu� kalpotāji sabruka un nomira tāpat kā vairums mūsu biedru.

1942. gada pirmajos mēne�os nomira ļoti daudz mūsu nelaimīgo brāļu. Un laikam ne vien daudz, bet pat pārāk daudz. Nometņu vadībai tas, protams, kļuva zināms. Laikam ta�u bija kaut kas nopietns gadījies, jo pēk�ņi mūsu nometnē, kur bija tikai Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pilsoņi, krasi uzlaboja uzturu. Zupas un biezputras kļuva labākas, un vakariņās no labākajiem �katliem� izsniedza pat piedevas: zivs gabaliņu, pankūku vai kompota glāzi. Un ne tikai no labākajiem katliem, tas ir, katliem, no kuriem uzturu saņēma teicamāko brigā�u strādnieki, � bet ari �tre�ais katls� kļuva labāks: biezputras izsniedza biezākas, un zupas kausā gadījās pat pāris karotes putraimu. Da�reiz varēja samanīt uz zupas �ķīvja pat eļļas plankumus, kurus iepriek� nekad neredzēja.

Acīmredzot bija dots rīkojums neaizlaist visu �speckontingentu�, kā sauca ieslodzītos baltie�us, uz viņpasauli, un �o rīkojumu arī centās izpildīt. Ta�u priek� mums �is rīkojums un tā izpildī�ana nāca stipri par vēlu. Mūsu nometnes kontingents � speckontin-gents � bija jau nodzīts tik tālu, ka �pacelt� ieslodzīto miesas stāvokli nevarēja ne zivs aste, ne pankūka, ne arī kompota glāze, ko rei�u reizēm izsniedza vakariņās pie parastā zupas kausa un biezputras porcijas. Distrofiķu glāb�anai bija vajadzīgs daudz kas cits, ko nometne ne varēja, ne arī gribēja dot. Mirstība nerimās, un nerimās arī brigā�u likvidē�ana un pārformē�ana.

Ne jau visi lielo brigā�u locekļi nomira. Daļa kļuva tik nespēcīgi, ka nevarēja pat no nārām nokāpt un apģērbties. Tādus � galīgi izdilu�us, it kā ar ādu pārvilktus skeletus � savāca t. s. slabosilku brigādēs. Tos, kas arī te nederēja, aizsūtīja uz Vaļokas, Lāmas, Du-dinkas vai citām nometnēm. Da�s labs no Noriļskas bija nokļuvis pat Krasnojarskas, Kolimas, Kam�atkas un citās ieslodzīto nometnēs.

Neprātīgi smaga, dziļa izmisuma pilns bija 1941. gada rudens. Vēl briesmīgāks bija 1942., 1943., 1944. gads! Grūti ticēt, ka valdības un partijas vadītāji zināja nometņu faktisko stāvokli. Galu galā nometņu kontingents bija bezalgas darbaspēks un to varēja izmantot jebkurā tautsaimniecības nozarē.

1942. g. 9. martā saslimu ar briesmīgāko Noriļskas ieslodzīto slimību � dizentēriju. 8. marta vakarā mani pārveda no darba darbabiedri, turot zem padusēm. Es gan centos turēties pats uz savām kājām, bet manas pūles bija veltīgas. Kājas atteicās klausīt. Tikko mani palaida vienu, es pastreipuļoju pāris soļu un kā maiss novēlos sniegā. Mani piecēla. Nostāvēt varēju, bet pārvietoties nebija manos spēkos.

Cik daudzus es pats nebiju vadījis, vedot no darba uz māju! Pirmais no tiem laikam bija garais Fridrihs Kārkliņ�. Augumā daudz

garāks par mani, tievs, izdilis un galīgi zaudējis spēkus, Fridrihs ļodzījās kā niedre vējā te uz priek�u, te atpakaļ, te pa labi, te atkal pa kreisi. Pa�i pārguru�i un tikko spējīgi pārvietoties, biedri nedomāja man piepalīdzēt. Fridrihs krītot norāva arī mani sev līdzi sniegā. Es piecēlos un meklēju sniegā pazudu�o cimdu, bet Fridrihs pat nemēģināja celties. Ceļ� bija stipri aizputināts, iet bija ļoti grūti pat veselam cilvēkam. Trakoja stipra sniega vētra. Uzacis piedzina ar sniegu, kas kūstot tecēja pa seju, bet tūliņ arī sasala, izveidojot uz sejas ledus masku. Pacelt Fridrihu nebija manos spēkos. Mūs panāca konvojs un iebelza ar laidi Kārkliņam pa dibenu, bet viņ� gulēja kā miris. Brigāde, nekā neredzēdama turpināja ceļu. Konvojs to apturēja un sauca palīdzēt vest kritu�o. Kopējiem spēkiem uzcēlām Kārkliņu, ta�u vest garo, it kā pusdzīvo puisi bija ļoti grūti.

1942. g. martā arī es biju Fridriha Kārkliņa stāvoklī. Manas pūles noturēties saviem spēkiem kājās bija veltīgas. Mani pārveda nometnē biedri. Pārveda, ieveda pa nometnes vārtiem. Tiklīdz mēs ienācām nometnē, tiklīdz mēs bijām pārskaitīti, draugi mani atstāja. Pa�i aizskrēja. Kā gan lai būtu savādāk! Izsalku�i kā suņi, mani biedri pameta mani, lai drīzāk varētu saņemt vakariņas, par kurām jau tika sapņots visu garo dienu, visas 15 stundas. Tūlīt aiz nometnes vārtiem nometnē, es, atbīdīts sāņus, paliku viens. Mani biedri aizdrāzās uz baraku, lai, paķēru�i katliņus un bļodas, pie virtuves loga saņemtu vakariņas. Paliku viens. Mēģināju spert pirmos patstāvīgos soļus. Sākumā streipuļoju, bet tad atguvu spēkus un sāku virzīties uz barakas pusi. Garām man plūda ieslodzīto rindas. Milzīgā steigā, klupdami un krizdami tie steidzās uz barakām un no turienes ar traukiem uz virtuvi pēc vakariņām. Es gāju, gāju uz savu baraku. Galva reiba, kājas streipuļoja. Jātiek līdz barakai, līdz savai nārai! �eit uz ielas palikt nozīmē nosalt. Mana baraka nav tālu � tā ir tepat tre�ā pa kreisi no celiņa.

Saņemu pēdējos spēkus. Soli pa solim uz priek�u. Garām man steidzas tie, kas spējīgi vēl pa�i nest savus kaulus. Arī viņi streipuļo pa nelīdzeno ielu, ta�u viņiem vēl pietiek spēka pārvarēt savu vājumu. Man tāda spēka vairs nav. Ar mani ir galā. Negribas tam ticēt, bet kā lai netic, ja pagāju�os Noriļskā pavadītos mēne�os esmu redzējis sabrūkam tik daudz jaunu, spēcīgu pui�u! Arī viņi neticēja, ka būs jāpaliek �eit � aukstajā, sve�ajā tundrā, ari viņi cerēja uz kaut ko lielu, visuspēcīgu, kas viņus izglābs un pārvedīs Dzimtenē. Bet nekādi brīnumi nenotika, nometnes un visas pilsētas dzīve ritēja vecajās sliedēs. Ik rītus norikotāji ar rungām un lamām izdzina ieslodzītos no barakām, ik rītus pie vārtiem skaitīja brigādes, ik rītus konvojs aiz vārtiem pārskaitīja brigādes locekļus, nolasīja parasto pantiņu par �au�anu bez brīdinājuma, ja ieslodzītais atstās savu vietu ierindā. Visai �ai apniku�ajai ceremonijai seko tāls ceļ� līdz darba vietai, gara 12 stundu darba diena bez maizes garozas, bez ūdens malka, bie�i pat bez apsildī�anās. Sīs garās dienas ir vienlīdz riebīgas, tās izsūc pēdējos spēkus, tās iznīcina pilienu pēc piliena mūsu asinis, tās ieved cilvēku neizsakāmā apātijā.

Vakaros brigādes atgrie�as nometnē pārguru�as. Ieslodzīto kājas k|uvu�as tik nevarīgas, ka klūp pār katru nelīdzenumu. Un 1942. gada pirmajos mēne�os ik dienas mirst cilvēki no nespēka, no dizentērijas, no plau�u karsoņa.

Un tomēr man negribas ticēt, ka pienākusi mana kārta mirt. Saņemu pēdējos spēkus. Cen�os nekrist. Acis meklē un atrod mūsu brigādes baraku. Tagad tikai turp un tūliņ uz nārām! Atgulties, atpūsties, atgūt spēkus! Pāries nespēks, pazudīs nevarība, sirds sāks normāli strādāt, un bū�u atkal �uz strīpas�.

Esmu tikai pārdesmit soļu no barakas, kad pēk�ņi milzīgs vēja brāziens pār�alc nometnei. Atjēdzos tad, kad esmu jau gar�ļaukus pie zemes. Visapkārt ledus � ziemeļu negantā vēja un tūksto� kāju noslīpēts ledus. Cen�os piecelties, bet nevaru. Slīd kājas, slīd no-ledoju�ie cimdi. Nosalu�ās rokās un kājās nav spēka. Atkal gar�ļaukus. Tagad jāatpū�as, jāatgūst spēki, gan jau tad varēs piecelties un nokļūt līdz barakai! Paiet minūtes, mēģinu atkal piecelties, bet jūtu, ka spēka nav!...

Pāri nometnei brā�as ledaina vētra, raustīdama elektriskās spuldzes apķēdējuma stabos un neganti svilpodama ap baraku stūriem. Uz virtuvi un no virtuves steidzas ieslodzītie. Viņi, bez �aubām, redz mani, jo esmu uz viņu ceļa, bet neviens pie manis neapstājas. Viņi pa�i ir pārguru�i līdz nejēdzībai. Viņus pārņēmusi tikai viena doma �. vakariņas. Viņi ir pieradu�i pie tā, ka ik dienas mirst biedri, paziņas, draugi, un zina, ka nekāda līdzjūtība neko nevar palīdzēt vispārīgajā nelaimē.

Vēlreiz saņemu spēkus, vēlreiz mēģinu piecelties. Velti! Mani pārņem izmisums un dusmas par manu nevarību, par nespēku, par �o apkaunojo�o stāvokli. Kas būs tālāk, ar ko beigsies �ī bezjēdzīgā situācija? Vai tie�ām man būs kā sunim �eit jānomirst? Mēģinu kliegt, saukt palīgā, bet kliedziena vietā es pats dzirdu vārgus �ukstus.

Krūtīs kaut kas sa�ņaudzas, un rīklē man sāk trūkt elpas. Mute kļūst sausa. Uz mirkli man acu priek�ā parādās spilgts, daudzkrāsains dejojo�u dzirksteļu lietus, bet tad iestājas necaurredzama tumsa.

Mani pārņem brīni�ķīgs miers. Man ir bezgala silti un labi. Nav vairs ne sniega vētras, ne ledus, ne aukstuma, ne salsto�u roku, ne kāju. Uz mirkli apziņā vēl ataust nometne, bads, aukstums, izmisums un neizsakāms �ēlums par kaut ko, bet tas viss izgaist. Esmu mājās, Dzimtenē, ap mani rosās piederīgie. Ātri pārslīd acu priek�ā bērnība, jaunība; skaidri saskatu skolasbiedrus un draugus. Labsajūta, dievi�ķīga laimes noskaņa...

Pēk�ņi mani kāds rauj un purina pie apkakles.

Atmostos kā no dziļa miega. Pa�am neapzinoties, esmu nostājies stabili uz �etrām kājām, t. i., atbalstījies uz rokām un ceļiem un jau sāku rāpties uz to pusi, kur vajag būt ambulancei.

Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka toreiz būtu nosalis, ja tas Nezināmais nebūtu mani sapurinājis un uzmodinājis. Kas mani uzmodināja? Kas neļāva nomirt? Man būtu viegli atrast atbildi, ja es ticētu liktenim un kaut kādiem pārdabiskiem spēkiem, bet es neticu tiem. Veci ļaudis teiktu, ka mana stunda vēl nebija situsi, ka vēl man bija lemts dzīvot un sagaidīt brīvību.

Drausmīgam vajadzēja būt skatam, kad es ierāpos ambulances priek�telpā. Tie, kas tur gaidīja savu kārtu pie ārsta, nebija daudz labāki par mani. Ta�u mans izskats laikam samulsināja visus. Es aiz-rāpos līdz ārsta kabineta durvīm bez �ķēr�ļiem. Man pat kāds no gaidītājiem atvēra durvis, un es nokļuvu bez rindas pie daktera.

Ārsts bija latvietis Dzenītis. Feld�eris mani izģērba. Dzenītis bija redzējis visādus distrofiķus, ta�u mans izskats arī viņu pārsteidza. �Kāds tu izskaties! Pēc mērkaķa! Kauli un āda! Kā tu vispār vēl spēji kustēties!�

Pirtī es sen nebiju bijis. Barakās nebija vajadzības un laika izģērbties un sevi apskatīt, jo tajos mēne�os lielākā laime bija paēst, tūliņ nokrist uz nārām un aizmigt nāves miegā. Es zināju, ka esmu ļoti novājējis, bet nezināju, ka izskatos tik �ausmīgs. Zem dzelteni pelēkās utu un blak�u noēstās ādas varēja saskatīt skeletu.

Ārstam nebija laika mani apbrīnot. Viņu gaidīja rinda koridorā. Feld�eris aizgāja uz kartotēku pēc manas slimības vēstures. Dzenītis pa to laiku ielēja man no pudeles mazā glāzītē apmēram 15 � 20 gramus zivju eļļas. Citu zāļu diez vai viņam arī bija. Uz ambulanci nenāca neviens zāles dzert, bet dabūt labāko, ko �eit varēja dot, � atbrīvojumu no darba kaut uz vienu dieniņu. Toreiz nebija lielākas laimes kā dienu, visu dienu nogulēt barakā. Skorbuts un distro-fiķa stāvoklis prasīja tikai vienu � mieru un atpūtu.

Ārsts mani atbrīvoja no darba uz vienu dienu un lika rit no rīta atkal pie viņa ierasties. �Es tevi ielik�u vājinieku barakā uz pāris nedēļām, lai kaut cik atgrieztu cilvēka izskatu,� teica dakteris.

Siltumā biju atspirdzis. Varēju, gar stenderēm turēdamies, iziet no ambulances un aizkulties līdz barakai. Neraugoties uz milzīgo vājumu, es, kā parasti, notiesāju savu vakariņu devu un, patiesa svētlaimē pārdzīvodams apsolītās atpūtas priekus, aizmigu.

Nakts pagāja kā parasti, toties rīts sākās nejēdzīgi. Bija slikta sajūta, jutos slims, gribējās vemt. Drīz vajadzēja skriet uz mazo māju. Skrēju, bet līdz turienei netiku... Caureja. Bija jāskrien vēl un vēl. Gāju uz ambulanci, kā jau bija teicis ārsts. Pateicu viņam savu jauno nelaimi. Feld�eris iznāca man līdzi uz mazo māju un konstatēja asinis. Man bija dizentērija, pie kam visā tās krā�ņumā un spēkā.

Ārsts man lika iet uz baraku un gaidīt. Neviens pēc manis nenāca. Gulēju uz nārām un skatījos, kā dieninieks nokopj baraku. Būtu bijis lieliski, ja nebūtu tik bie�i jābizo uz mazo māju!

Torīt pirmo reizi nometnes dzīvē man negribējās ēst.

Vakar gan izglābos � nenosalu, bet nāvei izbēgt tikpat neizdosies. Dizentērija aizvāca uz viņpasauli daudzus jo daudzus pat pirmajos ieslodzījuma mēne�os, kad kaulos vēl bija daudz speķa. Pēdējos mēne�os te vairs neskaitīja tos, kas aizgāja viņa saule: pārāk parasta, pierasta un pazīstama vie�ņa kļuva nāve mu�u nometnē.

Pēcpusdienā barakā ienāca kāds ieslodzītais no ambulances personāla. Dzenītis licis paciesties līdz ritam. Slimnieku baraka esot pārpildīta.

Es �pacietos� vēl ari visu nāko�o dienu, un tikai tre�ajā dienā mani izsauca no barakas. Kājās nebija spēka vairs nemaz. Biju divas dienas un divas naktis pārāk bie�i bizojis uz mazo māju. Ari ēst nekā nevarēju, jo visniecīgākā maizes drupata un katra puskarote ēdiena tūliņ izsauca �skrie�anu�.

Mani vedī�ot uz pilsētas slimnīcu. Veda arī. Pie vārtiem stāvēja kailās ragavās iejūgts mazs, plu�ķains Sibīrijas sugas zirdziņ�, braucējs un kareivis ar �auteni. Mēs visi trīs sasēdāmies ragavās, un zirdziņ� sāka soļot no kalna lejā uz pilsētas pusi. Pūta ne�ēlīgs vēj�. Ass, griezīgs sniegs laiku pa laikam aizsedza skatam gan apkārtni, gan arī pa�u ceļu. Un ko gan lai vispār Noriļskā redzētu marta pirmajās dienās, ja debesis apmāku�ās un neganta vētra slauka no ceļa un met acīs ogļu putekļiem aplipu�os sasalu�ā sniega putraimus. Tos pāris kilometrus neizdevās nobraukt mierīgi: divas trīs reizes man vajadzēja lēkt no ragavām savās darī�anās. Skraidot biju pazaudējis cimdus. Pirkstu gali, kas man pū�ņoja pēc apsaldē�anās no decembra dienām, kļuva stīvi un nedzīvi. Bikses aizpogāt nevarēju. Kaut cik sarāvis bikses līdz gurniem, es sēdos atkal ragavās. Rokas sabīdīju bu�lata aprocēs, ar elkoņiem piespiedu bu�latu, lai galīgi neno�ļuktu bikses. Mugurpusē krekls bija savilcies uz aug�u. Starp biksēm un kreklu palika kaila mugura. Tur brīvi priecājas sniega vētra. Vēl vajadzēja izkāpt, ta�u es vairs neprasījos. Nebija jau arī nekādas nozīmes ...

Pēdējais ceļa posms pagāja kā neziņā.

Atmodos kā no viņpasaules tikai tad, kad sanitārs mani izģērba un lika kāpt vannā. Siltā, labi apgaismotā telpā, īstā vanna ar siltu ūdeni. Ziepes, lupata, ar ko mazgāties! Sve�a pasaule, sen aizmirsti jēdzieni. Man palīdzēja sanitārs. Tīrām rokām, skūtu seju, baltā virsvalkā � �is cilvēks man atgādināja kādas citas, labākas pasaules būtni. Viņ� nelamājās, nekliedza, nelietoja neviena lamu vārda, bet runāja mierīgi, laipni un pat atrad.a par vajadzīgu pateikt kaut ko tādu jocīgu, par ko pat man gribējās pasmaidīt.

Pieturot zem rokas, sanitārs mani ieveda slimnieku palātā, noguldīja tīrā un, kā man likās, bezgalīgi mīkstā pēlī, apsedza ar palagu un, pamājis draudzīgi ar roku, aizgāja.

Sen neredzēta pasaule! Silta, gai�a, tīra telpa, tīra grīda, balsinātas sienas un griesti. Vesela jūra krāsotu dzelzs gultu ar tīrām segām, baltiem palagiem un spilvendrānām. Pat slimnieki te izskatījās pavisam citādi nekā mūsu nometnes slimnieku barakā. Un kā lai nebūtu citādi! Mūsu nometnēs nebija ne vannas, ne silta ūdens, ne palagu. Katrs slimnieks tur gulēja uz tām drēbēm, ko atnesa sev līdzi no brigādes. Bez tam te jau arī tie�ām bija citas �ķiras slimnieki! Mūsu nometnē bija tikai baltie�i, un mūs oficiāli apzīmēja ar vārdu �speckontingents�. Pirmajos ieslodzījuma gados mums lika strādāt tikai vissmagākos, melnākos darbus vissliktākajos darba apstākļos, pie kam uztura un apģērba ziņā mēs atradāmies pabērnu lomā. Viens otrs no �ejienes slimniekiem izskatījās veselāks par lielāko daļu mūsu nometnes visveselāko smagā darba strādnieku. �inī barakā sistemātiski ieradās ārsti un feld�eri. Te deva arī zāles un ārstēja.

Jau nāko�ā dienā mani sāka barot ar speciālu dizentēriķa diētu. Man gan ēst negribējās, un es arī neēdu gandrīz neko, tādēļ ka pēc ē�anas tūliņ sākās �skrie�ana�, bet �inī tīrajā paradīzē tāda lieta man �ķita gau�ām nepiedienīga. Pirmajās pusdienās sanitārs man atnesa piena zupu ar rīsiem vai mannu, pacēla augstāk manu pagalvi un sāka barot, jo pats nebiju spējīgs ne piecelties sēdus, ne arī karoti līdz lūpām piecelt. Piena zupa! Es apreibu no laimes. Pēdējās dienas nebiju gandrīz nekā ēdis, piena zupu nebiju deviņus mēne�us redzējis, un tā pēk�ņi izsauca ēstgribu. Mans sapnis paēst sabruka da�os mirkļos. Varbūt sanitāram nevajadzēja mani nemaz kustināt, varbūt vainīga bija pati zupa, bet, tiklīdz noriju pirmo karoti, sākās atkal �skrie�ana�. Sākās un nebeidzās vairākas dienas no vietas. Da�as dienas nometnē slimojot, biju zaudējis spēkus galīgi, un par piecel�anos nevarēja būt ne runas. Sanitārs mani noguldīja uz balta poda. Lēni, bet nepārtraukti izdalījās asinis. Es jutu, ka pamazām un neatvairāmi mirstu.

Nāko�ās dienas vakarā ap vienpadsmitiem es atmodos un redzēju pie mana kaimiņa � igauņa gultas piecus se�us cilvēkus baltos virsvalkos. Acīmredzot tā bija ārstu konsultācija vai ari jaunā med-personāla praktiskās mācības. Milzīga nespēka dēļ es tūliņ atkal aizmigu. No rīta, kad pamodos, igaunis jau bija miris un sanitāri viņu no palātas aizvāca.

Tās pa�as dienas vakarā, atkal ap pulksten vienpadsmitiem atmodies, es redzēju to pa�u grupu baltos halātos pie manas gultas. Viens no dakteriem kaut ko stāstīja pārējiem grupas locekļiem. Glu�i viss noritēja uz mata tāpat kā vakarvakarā pie igauņa gultas � man ie�āvās galvā. Tātad manis rīt vairs nebūs starp dzīvajiem. Gribējās jautāt ārstam, vai tie�ām citādi nevar un nedrīkst būt. Bet es jau krieviski gandrīz neko nepratu pateikt. Bez tam atrados pustransa, pusnemaņas stāvokli. Komisija bija vēl pie manas gultas, kad manā apziņā tā jau izzuda. Iekritu atkal savā mirēja miegā.

Rītā taustīju savas rokas, mēģināju sev iekniebt, lai atmostos. Negribējās ticēt, ka neesmu miris. Redzot naktī komisiju pie manas gultas, es biju dziļi pārliecināts, ka man jārnirst jau �ini nakti.

Barakā mani noturēja piecas se�as dienas, un, lai gan gandrīz nekā neēdu, tomēr mirt arī nenomiru. Ārstiem acīmredzot radās doma, ka varu vēl izdzīvot, un viņi nolēma man nopietni palīdzēt, pārvedot mani uz ieslodzīto slimnīcu.

Toreiz neslimoju un nevalstījos pa slimnīcām septiņus mēne�us. Biju tā izdilis, ka pat pēc dizentērijas izārstē�anas ārsti skalijas uz mani, galvas purinādami. Mans svars nokritās, kā sanitārs pēc svēr�anas bija atzīmējis, uz 40 kg. Garus mēne�us es varēju tikai gulēt. Kad beidzot sāku staigāt, man bija jāpieturas abām rokam pie gultas.

Slimība te pazuda, te atkal parādījās jaunā spēkā. Vēlāk gan ta atkāpās, bet tūliņ sākās kaut kādas tur ķibeles ar nierēm, aknām, plau�ām, nerviem. Nedēļām ilgi turējās, kā ārsti teica, nesmuka lem peratūra. Piesitās, slimnīcā guļot, plau�u karsonis, un man vienu laiku pat deva elpot no skābekļa spilvena.

Beidzot es biju izrakstīts no ārstniecības iestādes un mani nosūtīja atpakaļ uz nometni un izdzina darbā.

Es nekad nepiemirsī�u ieslodzīto slimnīcas dizentēriķu nodaļas vadītājas un vienīgās ārstes Zelmas (Petrovnas) Jirgensones vardu. Tanī vakarā, kad sanitāri uz nestuvēm mani ienesa slimnīcā, mani apmeklēja viņa � ārste. Uzzinājusi, ka esmu latvietis, viņa pajautāja, no kura apvidus esmu, un pastāstīja, ka esot ventspilniece un izbraukusi uz Krieviju 1914. gadā. Jirgensone bija ieslodzītā. 1937. g. aresti nevarēja paiet un nepagāja secen ari viņai.

Ārste man izrakstīja простоквашу, t. i., rūgu�pienu, 100 g vai pat vairāk dienā � vai pārdienās. Rūgu�piens bija raudzēts no piena pulvera, bet man tas likās vislabākā Dieva dāvana. Palata bija apmēram 20 slimnieku, galvenokārt krievi. Viņi apskauda mani un savā starpā kurnēja pret ārstes rīcību. Nevienam krievam neizrakstīja, bet, lūk, savējam atrada iespēju palīdzēt.

Slimnīcā sadzija ari manas apsaldējuma brūces uz deguna, vaigiem, bet, galvenais, uz kāju pirkstiem un papē�iem un uz roku pirkstgaliem. Sīs brūces ilgi strutoja, puve�oja un nedomāja dzīt. Slimnīcā tās smērēja, mazgāja, un tādējādi tiktu izglābts no gangrēnas, kas da�am labam atņēma ne tikai locekļus, bet arī dzīvību.

Septiņus mēne�us neslimojies, es sastapu slimnīcās tikai vienu latvieti un vienu igauni. Pārējie slimnieki bija sve�tautie�i. Mūsējos jeb tā saukto speckontingentu uz pilsētas ieslodzīto slimnīcām neveda, bet �ārstēja� savā nometnē, kur nebija gandrīz nekādu medikamentu, kur slimniekus gandrīz nebija iespējams sadalīt telpu trūkuma dēļ pēc uzstādītās diagnozes un kur galvenā un vienīgā ārsta uzdevums bija uztura dalī�ana. Tādēļ maz no tur ievietotajiem slimniekiem atgriezās brigādēs. Vairums 1941.�1944. gadā nopietni saslimu�o aizgāja viņā saulē.

Ja Dzenītim būtu izdevies mani ievietot mūsu kontingenta nometnes slimnīcas barakā, tā sauktajā stacionārā, tad es noteikti būtu aizgājis pie tēviem jau pāris nedēļu laikā. Bet stacionārs bija pārpildīts līdz pēdējai vietai ar nāvei nolemtajiem, un es, nogulējis divas dienas un divas naktis darba brigādes barakā, draudēju aplipināt ar dizentēriju visus tur mīto�os 80 cilvēkus.

Ja dzīvot ir vērts, ja dzīvam palikt ir laime, tad var ne�aubīgi teikt � man laimējās.

Esmu vairākas reizes bijis no nāves mata attālumā un, ja ne visas reizes, tad vismaz da�kārt bijis ne ar vienu, bet abām kājām kapā. Dievs vien zina, kādēļ esmu palicis dzīvs, ja ap mani kā mu�as rudeni apmira tik daudz jaunu, spēcīgu, veselīgu cilvēku, to skaitā arī tādi, kas prata un kam laimējās iekārtoties labos darbos, un tādi, kas mācēja arī tur, saltajā tundrā, kur apkārt valdīja bads, izmisums, bezgalīga nabadzība un nāve, tirgoties un spekulēt, zagt, krāpt un pat laupīt.

Esmu bijis vienmēr pārliecināts, ka mani izglāba mans bērnu dienu un jaunekļa gadu rūdījums � dzīve laukos, vienkār�s uzturs un smagais lauku darbs no agras bērnības.

Mana māmuliņa teica, ka par mani lūgusi Dievu dienu un nakti un viņas lūg�anas esot uzklausītas. Varbūt paies gadu simti un zinātnieki varēs pārliecino�i pateikt, ka manas mātes nepārtrauktās lūg�anas un nopūtas tie�ām varēja mani uzturēt dzīvību, neraugoties uz to, ka tik daudz rei�u es nepārprotami jutu pavisam tuvu nāves salto elpu.

Varbūt...

Arheologs, vēstures zinātņu kandidāts. Represēts 1941. g. 14. jūnijā, reabilitēts pēc 26 gadiem.

Miris 1989. gada 26. jūlijā.

Sve�ā zemē, sve�ā malā, �ķirts no Dzimtenes, no mājām, �ķirts no draugiem, �ķirts no mātes, Darbos izvagots kā arums, Sāpēs izkaltis kā zāle, Ilgās izdedzis kā svece, Izsalcis pēc maizes druskas, Izslāpis pēc ūdens lāses, Iztvīcis pēc saules gaismas Sibīrijas trimdinieks.

1942. gada jūlijā, Sibīrijas lāģerī �Mogila�

Draugs, atceries, atceries Dzimteni tālo, Kur lielceļi baltie starp pakalniem vijas, Kur pļavas ar me�iem un ganībām mijas, Kur upes ar ezeriem draudzībā saistās, Te pamirdz, tur izgaist, te viļņo un laistās. Cik debess tur zila, gaiss zālēm kā dva�o, Jel atceries Dzimteni pla�o!

Draugs, atceries, atceries Dzimtenes ziemu, Kad putenis plosās kā trakotā dejā, Kad Ziemsvētku aukstums kniebj gājēja sejā, Kad ārā sper lauski un ledu rauj plaisās;

Tad siltajā istabā valodas raisās

Par raganām, velniem, vilkiem un spokiem.

Vai atceries silu ar sniegotiem kokiem?

Draugs, atceries, atceries Dzimteni ziedos, Kad strauti sāk �alot un upēs kūst ledus, Kad bitīte lai�as pēc pieneņu medus, Kad dabā viss mostas, viss atdzimst un raisās. Te papū� vējiņ�, kā liepziedi kaisās!

Bet zeme ar zāļu lakatu klājas,

Jel atceries Dzimteni, Dzimtenes mājas!

Kā ganos bij jāiet, kā jāauj bij kājas. Draugs, atceries, atceries Dzimteni mīļo!

Ko nesīs tautām Jaunais gads?

Būs sve�nieks tas mums jeb vai rads?

Jeb paliks viss arvien tāds pats?

Tāds pats, kas liek, lai jūgu nes? Tāds pats, kas ienīst, no�ņaudz �es�? Tāds pats, kas ir bez Dzimtenes?

Ai, brāļi, māsas, izturiet!

Un naida liesmas uzpūtiet!

Un spēkus, spēkus vairojiet!

Būs lielas bangas, vētra būs, Un meli, troņi, elki grūs, To izcīnīsim mēs un jūs!

Nāks laiks, kad asras acīs �ūs,

Nāks laiks, kad dzīve svēta kļūs, Nāks laiks, kad saule visiem būs!

1946. gada rītā Krasnojarskā, dzīvojot nelegālā stāvoklī

Gribētu dziedat visskaistāko dziesmu Vārdu nav tai.

Iedegt reiz sirdī viskvēlāko liesmu � Uguns nav tai.

Gribētu uzkāpt visstāvākā kraujā � Lepnuma trūkst.

Uzvaru iegūt visniknākā kaujā � Iero�u trūkst.

Gribētu vienreiz vēl sapņot par brīvi � Sapņa vairs nav.

Atliek tik paskumt par dzīvoto dzīvi � Paskumt...

1943. gada martā Sibīrijā

Dienas, nedēļas un gadi Aizvelkas kā glieme�nieki. Cilvēkiem �ai zemes stūri It kā nav vairs dzīves mērķa, It kā nav vairs spēka, smaida, It kā nav vairs pa�as dzīves. Darbs ir palicis par nastu, Atpūta � par asu smeldzi, Dvēsli nomāc tālais sve�ums. Nav �eit taisnībai vairs vietas, Brīvība tiek izvarota, Uzvaru svin kailā vara. Izsmiets, izģērbts, izvārdzināts Plēn �eit latvju cietumnieks.

1943. gada aprīli Sibīrijā

9- 102222

Tas notika 1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju Rīgā, �arlotes ielā 23�1. Tur dzīvoja Latvijas armijas virsnieka Zālī�a ģimene: tēvs, māte un ap 16 gadu vecā meita Velta, kurai bija dotības klavierspēlē. Virs viņiem otrajā stāvā �arlotes ielā 23 � 3 dzīvoja toreizējā Fran�u liceja skolotājs Jānis Zaikovs ar sievu Mildu un meitām Guntu un Dzidru. J. Zaikovs bija pazīstams novadpētnieks, un viņa savāktie un nodotie materiāli arī tagad atrodas Latvijas muzejos. Zaikovu ģimene bija jau aizgājusi gulēt. Pēk�ņi Zālī�a dzīvoklī atskanēja �āvieni. J. Zaikova meitas atceras, kā viņas atmodu�ās no �āvieniem un kliedzieniem, bet viņu tēvs teicis: �Nu jau mums arī būs beigas!�

Ko bija izdarījis virsnieks Zālītis? Viņ� ar revolvera �āvieniem bija nogalinājis divus iebrucējus, tad mēģināja no�aut sievu, bet tā tomēr netika nonāvēta, un tad no�āvās pats. Saradās kādi septiņi izvedēji, izārdīja dzīvokli, aizstiepa Veltu uz ārpusē de�urējo�o smago ma�īnu, kurā jau gulēja citi apcietinātie. Cilvēki nedrīkstēja piecelties.

Savainoto Zālī�a sievu atstāja guļam. Vēlāk, vācu okupācijas laikā, sa�autā atveseļojās un pēc kara emigrēja uz ārzemēm. Pēc ilgiem Sibīrijas gadiem meita Velta Zālīte atgriezās Dzimtenē.

Pēc kāda laika tika apcietināta arī Jāņa Zaikova ģimene � tēvs, māte Milda un skolnieces Gunta un Dzidra � un izsūtīta uz Sibīriju. Tēvs mira lāģerī, bet māte un abas meitas pēc ilgajiem Sibīrijas gadiem atgriezās Dzimtenē un strādā valstiski nozīmīgā darbā.

Kad 1941. gada 14. jūnijā Latvijas tautas piedzīvoja sen neredzētu traģēdiju un vīrie�i līdz ar sievām, bērniem un sirmgalvjiem naktī tika apcietināti un salādēti jau iepriek� sagatavotajos lopu vagonos, notika da�ādas traģēdijas. Sākumā da�os vagonos bija sievietes un vīrie�i kopā. Starp tiem kādā no Rīgas stacijām vienā

vagonā atradās māte un viņas dēls � korporācijas biedrs. Uz galvas tam bija deķelis, bet uz krūtīm zem uzvalka �ķērsām bija piestiprināta tādu pa�u krāsu lente.

Pēc kāda laika sievietes aizdzina uz citu vagonu. Korporelis ar visu deķeli nokrita ceļos pie mātes kājām un aizlauztā balsi sauca: �Mīļo, labo māt! Mana patriotisma dēļ arī tev jācie�!�

Sargi ar �autenēs uzspraustajiem, ņirdzīgajiem durkļiem un �ekisti galifē biksēs, stulmotajos zābakos un ar revolveri �portu-pejā�, kas piestiprināta pie ādas siksnas, nekādām emocijām nepadevās. Izdzina visas sievietes no vagona un lika kāpt citā vagonā, neaizmirstot kodolīgus teicienus krievu valodā.

Par ievērojamo latvie�u valodnieku Juri Plāķi rakstīts pirms kara vairākkārt. Viņ� dzimis 1869. gadā Kabiles Kalvās. Ar latvietim raksturīgo centību valodnieks kļuva par ievērojamu zinātnieku un kultūras darbinieku. Uz viņa pētījumiem Latvijas un cittautu zinātnieki atsaucas joprojām.

Par piedalī�anos 1905. gada revolūcijā J. Plāķi cara �andarmi aizsūtīja uz Sibīriju izciest sodu. Otro izsūtī�anu uz Sibīriju

1941. gada 14. jūnijā vecais vīrs neizcieta. Nav zināms pat viņa kaps.

Kādas cie�anas Profesoram bija jāizcie� lopu vagonā, kādi pazemojumi jādzird no jaunajiem bruņusargiem, cik desmitiem kilometru 72 gadus vecais sirmgalvis �pa etapu� izstaigājis, to vislabāk varētu pastāstīt tie, kuri biju�i ar viņu. Par no�ēlu viņi gandrīz visi mira bada nāvē un necilvēcīgajos darba apstākļos.

Man iznāca vairākkārt tikties ar Profesoru, nāvi gaidot. Kaut ari es biju vismaz 50 gadu jaunāks par izcilo latvie�u valodnieku, ēdām vienu un to pa�u apcietinātajiem paredzēto �erem�u, gulējam uz līdzīgām nārām barakās, apmēram tāpat kāvām arī savas utis.

Gribētos tautai pastāstīt līdz �im nezināmo par Profesora mil�a pēdējiem gadiem. Kaut ari ar zinātnieku tikos tikai reizēm da�ādos lāģeros un man arvien viņ� bija autoritāte, tomēr da�as atmiņu drumslas gribu izklāstīt. Tās līdz �im esmu stāstījis tikai viņa mazmeitai, pazīstamai Latvijas ārstei.

Jau bijām izgāju�i Juhnovas un Soļikamskas lāgeru elles. Bijām izdalīti pa citiem lāģeriem, pie kam nevarīgie un sirmgalvji �pa etapu� bija aizsūtīti pakāpeniski mirt badā uz lageri �Mogila�. Protams, viņiem bija ari jāstrādā: jāiet me�a darbos, jāpin vīzes, jātīra ateja, jāaprok miru�ie u. tml. Profesors un es vēl tik tālu nebijām tiku�i. Vēl mes cīnījāmies ar darbiem me�ā, un mūs katru dienu pavadīja konvoji ar �autenēm, uz kurām ņirdza uzspraustie durkļi. �Sag na ļevo, �ag na prāvo � i budu primeņatj oru�ie bez predupre�denija! Poņatno!� Visiem jākliedz: �Poņatno!� Un tad sekoja lamu vārdi, kurus nedrīkstu rakstīt. Par tiem var ietupināt.

1941. gada vēlā rudenī, kad no kāda smagāka darba uz baraku pārvilkās slavenais Valodnieks, viņ� izbadējies uzrausās uz savas nāras otrajā stāvā, nenovilkdams apavus. Zem viņa pirmajā stāvā uz nāras bija iekārtojies ap 40 gadu vecs, samērā labi saglabājies, labi noskuvies ūsains krievu tautības cilvēks, kur� perfekti runāja arī latviski. Pakausis viņam bija kails. Man likās, ka tas pat spīdēja. Citi teica, ka tas esot Rīgas daiļkrāsotājs Plotnikovs. Profesoram, kāpjot uz otrā stāva nāras, no apaviem sāka birt netīrumi uz Plotnikova nāras. Brūnganajos svārkos un pelēcīgajās biksēs tērptais daiļkrāsotājs uztrūkās aug�ā, norāva Profesoru no nāras un sāka kliegt. Uztrauktais Valodnieks, kuru pie atlokiem turēja un kratīja Plotnikovs, baltu ķīļveida bārdu un trīco�ām ūsām sauca: �Bet es esmu ta�u profesors Plāķis!� � �Bet es esmu grāfs Plotņikovs!� skaļi kliedza jaunais cilvēks un kratīja Profesoru, turēdams pie svārku atlokiem, vēl spēcīgāk. Jau toreiz da�i no mums nedomāja par cilvēcību, bet tikai par ē�anu un izdzīvo�anu. Redzēdams, ka Profesoram labi neklāsies, pieskrēju pie viņa un atgrūdu �grāfu�. Varbūt tie�ām daiļkrāsotājs Plotņikovs bijis kādreiz ari grāfs, bet viņa vēlākā rīcība jau citos lāģeros bija atbaido�a: pielī�ana priek�niecībai, nodevības, izpelnī�anās stāvēt uz mucas, no kuras pasniedza tēju, un skaļi visiem lāģerniekiem paziņot, ka katrs, kas mēģinās bēgt no lāģera, tiks noķerts un nogalināts tāpat kā lāģerī ievilktie un nogalinātie bēdzēji.

1942. gada Ziemsvētkos novārgu�ais Profesors atradās jau lā-ģeri �Mogila�. Retam no �ejienes izdevās palikt dzīvam. Vēl jau nevarīgie tika dzīti me�a darbos, bet pavisam nespēcīgie pina vīzes, ēdot zemmizas kārtiņu. Ap lielo krāsni, no kuras siltuma maz, jo nav ar ko pa īstam kurināt, spie�as un grūstās līdz nāvei pārsalu�ie sirmgalvji. Kaut arī varētu katrs pa pagalei lāģerim sagādāt, to nedara, viens paļaudamies uz otru. Kāds kvēpeklis nespēj izgaismot garo baraku. Es �ai lāģerī tiku atsūtīts kapus rakt. Nomiru�os aizstiepu vai aizvedu ar ragaviņām.

Vēlu vakarā, ienācis garajā un tum�ajā barakā, es ieraudzīju brīnumu: otrā stāvā nāras kājgali, aptuveni barakas vidū, tuvu lielajai krāsnij, stāvēja eglīte, uz tās iedegts resns sveces gabaliņ�. Profesors bija pagriezies uz eglītes pusi ar galvu un gulēja uz vēdera. Baltā bārda un tādas pa�as ūsas it kā padarīja liesmiņu gai�āku. Sirmgalvis uzsāka runu par Ziemassvētkiem Dzimtenē un te � Sibīrijā. Apklusa pat vecie ebreji, kuri knosījās pie pavēsās krāsns. Pieklusa runas barakas attālākajās vietās. Vēlāk Profesors stāstīja par kādu sve�as zemes zinātnieku, kur� paredzējis Pirmā pasaules kara sākumu, da�ādus izcilus notikumus un paredzējis ari savas nāves gadu un dienu.

Atskanēja �Klusa nakts, svēta nakts�.

Citi sirmgalvji barakas tum�ajās vietās sāka raudāt, elsot. Man bija tāda sajūta, ka balsis skan no pazemes. Da�us vārdus no otrā stāva nāras runā Svarca kafejnīcas galvenais �brīnumdaris� Godiņ�. Seko otra Ziemassvētku dziesma. Tāda sajūta, ka sirmgalvju dārdo�ās balsis trīcina visu baraku. Tad pamazām visi apklust, nodziest svece, nav redzams vairs ari Profesors.

Ir 1942. gada ziema Sibīrijā. Zinātnieks iet me�a darbos. Viņam ausaina cepure, cepures ausis stingri sasietas zem kakla. Melnais rudens mētelis ar paceltu un apsietu krāgu. Da�reiz, lai būtu siltāk, viņ� apjozies ar kādu striķi. Kājās �eit pat darinātās ��uņas� un vīzes. Arā milzīgs sals. Barakas izsalu�as, tomēr vecie vīri malkas pagales nenes. Cits kļuvis pavisam nevarīgs, cits viltīgi sprie�, ka gan jau pagali atnesīs viņa biedrs, bet citam viss kļuvis vienaldzīgs. Vienīgi Profesors nes uz pleca uzlikto un pa�a sagatavoto ap vienu metru garo zaļās priedes pagali. Bārda un ūsas apledoju�as. Man viņ� atgādina veco dieviņu. Pagale tiek iemesta barakas lielajā krāsni, bet pie tās viņu nepielai� spēcīgākie krāsns �draugi�. Profesors aizgāja uz savu nāru otrajā stāvā.

Kad un kā Zinātnieks nomira � neredzēju, bet ilgais dzīvotājs viņ� vairs nevarēja būt.

Sarunās �is sirmgalvis man likās vai nu no citas pasaules iemaldījies, vai ari uz citu pasauli aizejam.

Par ko izcilo latvie�u Valodnieku apcietināja, viņ� nemācēja pateikt. Lāģerī runāja, ka vainīgais bijis dēls � pērkonkrustietis, bet sirmgalvis atbalstījis pērkonkrustie�us. Nesen lasīju kādā Latvijas vēsturnieka darbā izteikto atziņu, ka Hitlers un tā kalpi biju�i noskaņoti pret Latvijas pērkonkrustie�iem un nelaidu�i pēdējos pie varas. Pai' no�ēlu jaunākā Latvijas vēsture ir tik pretrunīga, ka da�reiz grūti tajā orientēties.

Kad es jau biju brīvībā, vienu vasaru strādāju Boķu kapulauka izrakumos netālu no Jēkabpils. Sadūru kājas pirkstu, un radās liels un sāpīgs samilzums. Devos uz Jēkabpils slimnīcu. Tur ārste apskatīja manu vainu un tūlīt lika kāpt uz operāciju galda. Dzirdēju, ka māsiņas uzrunā � �ārste Plāķe�. Es klusām jautāju, vai valodnieks Plāķis nav viņai rada. �Jā!� izsaucās ārste. �Tas ir mans vectēvs. Tikai mēs nekā nezinām par viņu kop� 1941. gada 14. jūnija.� Klusām izstāstīju savas atmiņu drumslas, tikai tās bija garākas par �o rakstiņu.

Norunājām, ka es kā arheologs palīdzē�u atrakt v�lodnieka arhīvu, kur� ierakts mazmeitai labi zināmā vietā.

Pirms kara bija pazīstams Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors, zinātņu doktors Ludvigs Adamovi�s. Viņ� sarakstījis vairākas grāmatas, publicējis daudz rakstu, uz kuriem atsaucas arī mūsdienu zinātnieki. Viņa meita Laima bija veiksmīgi beigusi Vēstures fakultāti, bet dēls � klasisko filoloģiju. Visus viņus, arī māti, apcietināja 1941. gada 14. jūnijā un lopu vagonos aizsūtīja uz Sibīriju. Iemeslu viņi tā arī neuzzināja. Viņu trīsistabu dzīvoklī bija laba bibliotēka, bet pazuda.

Ar 58 gadus veco, augumā mazo, bet ņipro Profesoru man izdevās satikties Soļikamskas lāģeros, kuros bija nometināti no Latvijas izsūtītie latvie�i, ebreji, krievi, poļi un da�ādu cittautību un profesiju ļaudis. No savām ģimenēm at�ķirtie vīri, smagajos darbos un pusbadā būdami, mira viens pēc otra. Nebija arī Sibīrijas aukstumam piemērota apģērba, trūka medikamentu.

1942. gada ziemā lāģerī �Mogila� mums bija uzdots darbs. Tikko bija miris kāds moceklis, mums �etriem lika izrakt kapa bedri. Mūsu priek�gājēju kapi atradās starp lāģeri un taigas malu, uzkalniņā ārpus lāģera. Miru�o bija parasts ierakt apak�biksēs bez �ķirsta. Kāpēc? To mēs nesapratām. Par sevi Profesors diezgan ironiski noteica: �Kur gan �ajos laikos glabāt teologus un viņu ģimenes?� Arī mēs pārējie trīs, skrandās tērpti un nosalu�i, nevarējām īsti saprast, kāpēc pēc kāda laika ari mūs tepat apraks kā suņus. Nevarēja sasalu�ajā zemē ierakties kaut cik dziļi, lai gan Profesors mūs skubināja. Nespēcīgs bija kļuvis arī kādreizējais Latvijas Universitātes mācību spēks. Uztaisījām apkārt bedrei sniega valni, lai bedre izskatītos dziļāka. Profesors vēl kaut ko pie sevis nomurmināja, tad visi devāmies uz lāģeri. Kuru tad apglabāja, neatceros, jo biju pārvietots uz me�a darbiem.

Vienu reizi man izdevās ārstus piemānīt. Pēc smagā darba taigā jau tumsā devāmies uz savām barakām aiz dzeloņstieplēm. Lāģeri ārsti � bet to mums bija daudz � bija iekārtoju�i kaut ko līdzīgu poliklīnikai. Faktiski slimi bija gandrīz visi, bet ārsti (vadītājs Dr. Alks) drīkstēja atsvabināt no darba tikai nelielu procentu slimo. Viņus katru dienu pārbaudīja kāds sodu izcietu�ais un tepat aiz lāģera uz mū�u nometinātais ap 60 gadu vecs vīrietis zaļganā vatenī, tādas pa�as krāsas biksēs, velteņos un ar ausaini galvā, kuru nekad nenoņēma. Pēc darba es iegāju pie ārstiem. Pirmais, ko man lika darīt, bija noģērbties un apgulties uz lāvai līdzīgas gultas. Novilku sasalu�ās drēbes. Viss biju apaudzis ar pū�ņojo�ām vātīm, lāģeros tās sauca par furunkuliem un karbunkuliem. Padusē iebāza termometru. Bija tum�s. Ar otru roku paberzēju termometru, nezinādams, vai pareizā vietā ber�u. Kad pēc laiciņa ārsts apskatīja termometru un vēl reizi palūkojās uz manu vātīm klāto miesu, izrādījās, ka man uz laiciņu jāiet pa�u iekārtotajā �slimnīcā�. Biju�ais Latvijas armijas pulkve�leitnants te bija ievedis tādu tīrību un kārtību kā armijā. Pat utis pazuda.

Man vajadzēja gulēt uz otrā stāva nāras blakus Zinātniekam, kur� gulēja stūrī. Vispirms kārtīgi izgulējos, jo nebija rītā tik agri jāceļas, nedzirdēja ari tik pierastos lamuvārdus, nebija redzams �Ivans ar �tiku�, bet galvenais � varēja gulēt, zobus sakodis, jo ēst jau nu gribējās kā vilkam. Lai mazinātu domas par necilvēcību un mokām, lai piemirstu bada nāvi un skrandas, Profesors vakaros man lasīja savas augstskolas lekcijas � par baznīcu vēsturi un pēc tam par hernhūtie�u kustību. Es klausījos uzmanīgi, �ad tad pajautājot man nesaprotamo. Vienreiz klausījos, klausījos un aizmigu. Ne jau tāpēc, ka stāstījums nebūtu saisto�s, bet gan tāpēc, ka biju miega badā. Barakā pēc garajiem un smagajiem darbiem bruņotā sardze vismaz pāris reizes nedēļā un vienmēr naktī mūs pārbaudīja, vienmēr atrodot kaut ko neatļautu: nazīti, zīmuļa galu, papīra blociņu, nozagtu kartupeli, da�reiz pat pulksteni. Tad nu gan vīriem bija prieks: viens pēc otra apskatīja stundu rādītāju, pielika to pie auss, uzlaikoja uz rokas, aizmirsa pat pulksteņa īpa�nieku sodīt. Visiem pa ieilgu�o kratī�anas laiku bija jāstāv miera stāvoklī pie savas nāras. Kratī�anās vienmēr kaut ko atrada. Kaut vai no naglas uztaisītu nazīti. Es Profesoram visādi atvainojos par aizmig�anu, atstāstīju, kā mūs nupat naktī ilgi pārbaudīja, bet Zinātnieks, man par lielu brīnumu, ļaunā neņēma un nākamajā vakarā lekciju turpināja. Esmu vēl tagad lepns: vai ir kāds Latvijā, kuram divu augstskolas priek�metu kurss lasīts vienam pa�am? Tikai tagad es labi saprotu, ka tas tika darīts, lai aizmirstu visu pārējo.

Profesoram bija kāda īpatnība. Viņ� katru rītu atvēra savu bī-belīti (kā tā tika nosargāta, to es nesaprotu vēl tagad) un neskatīdamies uzlika pirksta galu uz kādu atvērtās bībeles vietu. Uzmanīgi to izlasīja un iegaumēja. Man liekas, ka attiecīgais teikums viņam toreiz noderēja par tādu kā vadmotīvu visai dienai.

Pēc kādas nedēļas man paziņoja, ka esmu atspirdzis un jāiet atkal darbā bruņotu konvoju pavadībā. Est gribējās vienmēr, vātis pa visu miesu vēl nebija sadziju�as, k|uvu arvien nespēcīgāks. Mani kā kapraci, ienākot lāģerī, katru reizi izbiju�ie kriminālisti un valdonīgie staļinisti ap�amdīja, neaizmirstot arī savu joku � paraustīt dzimumorgānu. Un tā gandrīz katru dienu. Trīsstāvīgie lamuvārdi mani vairs tā neuztrauca, jo es biju samācījies lamāties ne sliktāk.

Vienu dienu aiz lāģera nostādināja da�us desmitus lāģernieku, starp tiem arī Ludvigu Adamovi�u, un �pa etapu� bruņotie sargi aizveda mums nezināmā virzienā. Starp viņiem bija Orests Ausējs, kur� nevarēja pat paiet. Lāģerī izplatījās ziņa, ka tiek aizsūtīti �baigākie pretpadomju elementi�. Kur viņu kapa vieta � nezinu. Domāju, ka to nezina arī piederīgie. Varētu pastāstīt vienīgi kāds bru-ņusargs vai augstāka ranga nelietis, bet tie ordeņoti, paspēju�i pārbūvēties un par saviem �varoņdarbiem� klusē. Tagad atsūtītajām izziņām vai paziņojumiem mutiski par izsūtītā nāves dienu, vietu, laiku un iemeslu nevar vienmēr ticēt. Cik briesmīgi! Nevar ticēt arī �odien! Man zināmi vairāki tādi gadījumi. Pazīstamo grāmatnieku Jāni Rozi iemeta bedrē aiz lāģera pie Soļikamskas 1942. gada pavasari (es biju pie viņa nāves), bet mir�anas un reabilitācijas aktos rakstīts un ar daudziem parakstiem apliecināts, ka Jānis Roze tiesāts apmēram pēc gada. Neesmu jurists. Var būt, ka var tiesāt ari pēc nāves. Tikai padomju literatūrā esmu lasījis, ka tā rīkoju�ies drūmajos viduslaikos, izvelkot, piemēram, satrūdēju�us raganu kaulus no kapa un tiesājot par jaunu.

Līdz ar ģimenes galvu tika izsūtīti arī ģimenes piederīgie. Vēs-turniece Laima un viņas brālis filologs Valdis strādāja zivju zvejniecībā aiz Polārā loka pie Jeņisejas. Nedrīkstēja atpalikt ari māmuļa. Valdis, zvejojot zivis, noslīcis. Bet par noslīk�anas cēloņiem ir arī cita versija.

Pēc 16 gadiem Dzimtenē atgriezās māte un meita. Viņu veselība bija iedragāta. Valdīja apātija, sevi�ķi vēl tāpēc, ka nedrīkstēja dzīvot un pierakstīties Rīgā. Nebija jau ari kur dzīvot. Kādreizējā mantība visa bija pazudusi. Vienīgi profesors Ķeve�āns bija saglabājis skaistu un lielu kristāla vāzi, kura dāvināta pirms kara jubilejā profesoram Ludvigam Adamovi�am.

Laimai un viņas māmuļai nelaimējās ar istabas sameklē�anu un normālu dzīvi. Dzīve un pierakstī�anās vispirms Slokas istabiņā. No �ejienes Laima bie�i brauca uz darbu Rīgā un strādāja par apkopēju Latvijas PSR Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā. Vēstur-niecei, kas prata vairākas valodas, bija jāmazgā grīdas, jānoslauka putekļi no kastītēm, kurās glabājās arheoloģiskās senlietas, saņemot par to niecīgu atalgojumu. Laimai tomēr likās, ka viņa būtu it kā Latvijas vēstures tuvumā. Bija klusa un drūma. Pārgāja dzīvot uz komunālo istabiņu Pārdaugavā, tad tuvāk centram. Māte, cie�ot Sibīrijā iegūtās kaites, mira jau sen, tā arī nesagaidījusi mūsu tautas atmodas laikmetu.

Arī Laima kļuva vienaldzīga, nerunīga. Arheoloģijas nodaļas vadītājai un man bija it kā neērti, jo apkopēja bie�i vien izrādījās gudrāka par mums. Represijas pret nevainīgo mocekli notika ne tikai Sibīrijā, bet arī Latvijā, kaut gan viņai bija ne mazākas tiesības dzīvot un strādāt kā pārējiem Latvijas pilsoņiem. 1957. gadā Laima pārgāja strādāt par bibliotekāri Augu aizsardzības institūta. 'Ге viņai bija lielāka alga, bet zinātnieki Ozols, Rasiņ� un citi izprata nevainīgi izmocītā cilvēka traģēdiju. Te arī noslēdzās Laimas mū�s 1985. gadā. Jau viņa bija sasniegusi pensijas gadus, vēl paris nedēļas nāca pamācīt savu vietnieci un... Tā nomira art pēdējā no profesora Ludviga Adamovi�a atvasēm.

Institūts organizēja bēres un guldīja Laimu blakus savai daudz-cietu�ai mātei � pirmajos Me�a kapos. Uzraksts plāksnē mēmi liecina � dzimis... miris...

Laiks no 1941. gada 14. jūnija līdz 1946. gada 4. septembrim bija baigākais manas dzīves posms. Līdzīgs tas bija ari citiem no Latvijas izsūtītajiem, lai gan at�ķirības bija. Man tas sākas ar apcietinā�anu un aizve�anu lopu vagonā līdz Soļikamskas lāģerim, turpinājās citos lāģeros un cietumos Sibīrijā, beidzās ar mū�īgo nometinājumu Sibīrijā. Ja nu nemelo, tad beidzās ar izbēg�anu no izsūtījuma un slepenu atgrie�anos Dzimtenē.

Mums visiem gribējās dzīvot un izdzīvot. Darījām, kā pratām. Nāve ātrāk pienāca tiem, kuri dzīvoju�i labos apstākļos, kuri neatmeta pīpē�anu, un, man liekas, arī tiem, kuri vairījās no darba, kaut arī tas bija vissmagākais.

Liekas, ka mūsu nāvi izbiju�ie kriminālisti un apmātie staļinisti centās padarīt vēl �ausmīgāku, izdomājot sātaniskas mokas. Izdevās arī. Briesmīgi, ja tevi nonāvē ienaidnieka lode, bet daudzkārt briesmīgāk, ja tu neapzinies savu vainu un tevi lēnā bada nāvē nomērdē it kā savs cilvēks.

Domas vienmēr bija par ē�anu. Ja esmu izturējis, tad tā ir sagadī�anās un tas, ka ēdu ne tikai iespējamo, bet arī to, kas aiz saprāta robe�ām. Bez tam jau nāves brīdī parādījās man mana Māmuļa un noteica, kas jādara. Reizēm parādījās vienkār�a Meitene, kādu agrāk nebiju sastapis. Retāk, bet no nāves pasargāja Dzimtene ziedo�as ābeles veidā, da�reiz es runāju pilnīgi reāli ar savu sen miru�o vectēvu, bet da�reiz, ticat vai neticat, mani uzraugi, bruņusargi un piķieri lika man visādi spītēties, domājot, cik naivi un ne�ēlīgi, Staļina apstulboti mīt ļaudis mums sve�ajā zemē. Kā vēsturnieks tagad es viņus sāku labāk saprast: ja hitlerie�i izdarīja da�ādas zvērības ar viņu piederīgajiem, ja Ļeņingradas blokādes laikā mira ļaudis badā un aukstumā, ko gan varēja gaidīt uz Sibīriju atgādātais �fa�ists�, kura dēļ cēlies briesmīgais kar� un kur� nogalinājis sibīrie�u brāļus un māsas. Lūk, līdz ar to loģiska izturē�anās pret tevi. Man liekas, ka Hitlera un Staļina zvērību dēļ raud pat mana priede, kuras skujas Sibīrijā ēdu ar lielu piespie�anos.

Kādreiz jau rakstīju, ka pirmās trīs dienas vagonā es nemaz neēdu, jo man nebija nekā, ko ēst, bet lūgt citiem � kauns. Gulēju uz plikiem dēļiem pie para�as uz vēdera. Starp para�u un grīdu bija maza sprauga, pa to varēja ieelpot svaigāku gaisu. Protams, bija jāaizmirst, ka uz para�as nepārtraukti kāds izdara savas vajadzības. Pirmo dienu ēst negribējās, otrajā dienā gan gribējās, gan negribējās, bet sāka rādīties murgi, tre�ajā dienā likās, ka ēstgriba stingri mazinājusies. Tad arī saņēmu savu daļu no kopējā, pa durvju spraugu iegrūstā spaiņa.

Kad jau mūs aizveda uz Soļikamskas lāģeri, centos strādāt vissmagākos darbus, jo tur varēja kaut ko nopelnīt, arī uztura deva bija lielāka. Vajadzēja gādāt noplīsu�o skrandu vietā kaut ko Sibīrijai piemērotāku, jo man nebija pat cepures un apavu. Lai gan vienam otram bija vairāk drēbju un da�iem zemniekiem pat no laukiem paņemtais speķis, neatceros, ka kāds par mani būtu ie�ēlojies. Tie, kuriem kādreiz ēdamā netrūka, stāstīja par brīnumēdieniem, ko viņi baudīju�i, sadomāja pat jaunas receptes ēdieniem un dzērieniem. Sevi�ķi aktīvs �inī ziņā bija ķīmiķis Balodis, dū�īgs vīrs, kādas fabriciņas īpa�nieks. Viņ�, stāstot izdomāto ēdienu, noklak-�ķināja pat ar mēli.

Juhnovas lāģerī � sadales punktā � es par ē�anu nebēdāju. Karavīri katru dienu atveda lielus katlus ar gar�īgu ēdamo. Bez tam deva tēju un maizi. Citi nebija radu�i ēst tik taukainas zupas un atstāja tās nenoēstas, da�reiz pat ar tauku gabaliņiem. Te bija pat bļodiņas un karotes. Es iemanījos ātri izēst savu zupas bļodiņu, pēc tam skatījos, kur stāv bļodiņas ar nenoēsto zupu un sevi�ķi ar atstātajiem tauku gabaliņiem. Faktiski te es biju ne tikai paēdis, bet ari labi atkopies. Kļuvu mundrs. Darbi un cietās nāras mani nebiedēja. Toties, kad pēc daudzām dienām mus aizveda uz Soļikamskas sadales punktu, ar ēdienu kļuva drūmāk. Viss bija sālīts. No sālītām zupām un ūdens daudzi uzpampa, un te vai drusku tālāk aiz lāģera samesti bedrēs guļ pirmie izsūtī�anas mocekļi: rēderis Grauds, nam-

139 saimnieks Ka�oks, deputāts Vi�ņa, Danenbergs, Liepiņ�, Antons Dzenis, Staņislavs Ivbulis un citi. Kuri bija nomiru�i, tos faktiski ieraka seklās bedrēs vai sniegā.

Nebūtu nozīmes mūsu pūles �paēst, lai izdzīvotu�, salikt t. s. pa datumiem. Tāpēc es mēģinā�u parādīt galvenokārt savu izdzīvo�anas izmisumu, lai gan līdzīgi bija arī ar citiem. Kur� nevarēja ēst � bie�i vien vispretīgāko �, tam bija jānomirst.

Visu laiku bijām badā. Par visu, ko redzējām, pirmām kārtām radās jautājums, vai tas nav ēdams. Iedomas bija pat mu|ķīgas. Piemēram, gā�ot taigas slaidās priedes un lapegles, pēk�ņi redzi lidojam kādu vārnu, un tu domā: �Ja vārna lidotu zemāk un es ar priedi trāpītu viņai!� � vai arī: �Ja vārna aukstumā vairs nevarētu palidot!� � �Varētu būt vārna ieēdusi kādu indi un nokrist tepat tuvumā, tad nu gan būtu ē�ana!� Un tā katru dienu par ikkatru lietu �ja to varētu ēst, paēst, noēst�.

Bija arī citas lietas, par kurām tagad jājautā: �Kā es to varēju?� Kad viens pēc otra badā un slimībās mira un es viņus apraku, būdams bezspēkā un viss apklāts ar pū�ņojo�ām vātīm, gribēju vairākkārt paskriet zem pa�a gāztajām eglēm, bet katru reizi atturēja Māmuļa, retāk vienkār�i Meitene, ar kuru es nekad nebiju saticies, vēl retāk Dzimtene kādas ziedo�as ābeles, neizpētīta pilskalna vai gai�ās Aglonas baznīcas veidā.

Pieteicos pļaut sienu taigas izcirtumos. Te bija daudz aveņu. Bruņotie vīri ēst tās neļāva. Es tomēr pamanījos. Lamuvārdi mani vairs neuztrauca. Arī sitiens pa muguru ar �autenes laidi bija tads sasteigts � sargs laikam baidījās, ka neizrauju tam �auteni no rokām. Es biju tā ietrenējies, ka arī starp kājām piesieto puslitra pudeli piepildīju ar avenēm. Daudzas no tām bija pazaļas, bet lāģeri tā bija bagātība. Mani nevienu reizi nepieķēra, ari ieejot lāģeri, kaut gan ap�amdīts tiku bie�i. Vajadzēja pat nolaist apak�biksītes un parādīt sargam pakaļu un priek�u. Man bija Latvijas Universitātes sporta kluba zilās biksītes ar rāvējslēdzēju priek�ā. Pudele man bija piesieta pie rāvējslēdzēja savelkamā riņķi�a no iek�puses. Es to dro�i rāvu uz leju un rādīju pietupies pakaļu, pēc tam ari pliko priek�u, tikai pieturēju pudeli nolaistajās sporta biksītēs. Mani nenoķēra, un tā es lāģerī iemainīju dzelzceļnieka brūno mēteli, panēsātus �ņorzābakus un vēl �o un to, kas bija daudziem, sevi�ķi vecākiem vīriem, bet smagākajos darbos tie nevarēja iet, tāpēc tiem ēdiens bija pavisam trūcīgs. Jau toreiz es sapratu, ka aveņu krūzīte tiem bija liels, neredzēts dārgums.

Lai vēders būtu vismaz pilns, ne�ēlīgi ēdu zāli � �erem�u (latv. � lak�a), kurai esot sīpola vai pat ķiploka īpa�ības un kura ārpus lāģera bija viegli atrodama. Kā tikai atpūta, tā tik jāskatās, kur aug �ī zāle, ar ķuru mūs baroja dienu no dienas, gadu no gada. Smir-

do�o zupas �ķīvi daudzi nevarēja ieēst. Es gan, aizmirstot �īs zāles dvaku, ēdu to pat zaļu. Vienīgi neomulīgi kļuva, kad, izdarot lielās vajadzības ar sarga atļauju, tev viss tecēja laukā gļotaini zaļ�, bet ēst joprojām gribējās. Tikai vēlāk sibīrie�i apgalvoja, ka �erem�as ēdājam nepiemetas cinga un pelagra, ar ko bie�i mira lāģernieki, neizkrītot pat zobi. Dro�i vien tā ari ir, jo �īs nelaimes man nepiemetās ne lāģeros, ne cietumos, ne izsūtījumā.

Maza viltība. Tur, kur �erem�a, varde vai ogas, pēk�ņi bija neatliekama vajadzība. Lai dro�āk to sargam pierādītu, bija jātaisa mīmika un jālūdz, bikses pa pusei nolai�ot, ģīmi sagrie�ot un krītot pie zemes. Lielāku vardi vai krupi nebija nemaz tik viegli piespiest. Un tā darba laikā � vienmēr mēģināju tikt pie �papildbaribas�. Pudeli vai burciņu ar �dabas dāvanām� nesu riskanti, bet dro�i starp kājām. Pudele bija daudz labāks trauks, jo no turienes vardei vai sienāzim izlēkt bija neiespējams. Darba laikā bija pusdienu pusstunda � gandrīz vienmēr ar ugunskuru. Tur tad arī es uzcepu un noēdu ieguvumus. Citi tā nevarēja. Varu apgalvot, ka ceptā varde man atgādināja īstu cāļa gaļu. Citi ieguvumi, ieskaitot sienā�us un zemmizas tārpus, man tā negāja pie sirds kā vardes. Lēģeri ienesto �gaļu� es izmainīju pret kādu kartupeļa mizu vai pat visu kartupeli. Lielākais manas �gaļas� noņēmējs bija pavisam klibais virtuves melno darbu darītājs, kādreizējais Latvijas �empions �ķēpa me�anā jurists Pēteris Breik�s, dzejnieka Leonīda Breik�a brālis. Bet, ja kādreiz gadījās peļu midzenis, tad jau dro�i, ka varēji dzīvot divas dienas badā un nespēkā, bet tomēr ar to sajūtu, ka esi ēdis.

Vienu reizi, kad pavasarī mums vajadzēja Kamā saripināt uz tās krastiem paliku�os neaizpludinātos baļķus, mums deva garus ķek�us, ar kuru palīdzību parasti baļķim katrā galā stāvēja pa vienam ziemu pārcietu�am �bruņiniekam�. Un tā daudzus kilometrus attīrījām Kārnu no krastos aizķēru�amies baļķiem. Bijām skrandaini un badā. No aug�as mūs uzraudzīja viens būdīgs un otrs maziņ� �Ivans ar �tiku�. Vienā pusdienlaikā Rīgas �oferis Grundmanis, kas perfekti runāja abās valodās, bet lamājās tikai vienā, kā lielu dārgumu rādīja nupat noķerto peli pie pagāju�ā gada siena kaudzes. Mēs noskatījāmies ar skaudību. Bet, tikko pamanīja bēdīgais sargs, kādu ��a�liku� cep pusdienām biju�ais autobusa �oferis, sargam palika slikti. Viņ� ar �autenes laidi dzina prom Grundmani no ugunskura, pēdējais vēl centās pusizcepto peli norīt, bet arī viņam palika slikti. Bet tas jau tikai uz īsu laiku. �Ivans� vēl nokliedza: �Inte-ligcn��ina!� � pieliekot parasto trīsstāvīgo, bet īpa�i niansēto teikumu.

Vienreiz, ripinot no kraujām aizstrēgu�os baļķus uz Kamu, nonācām pie vesela plosta daļas Kamas krastā. Ejot pa �iem baļķiem un turoties, lai neiekristu upes straujajos ūdeņos, pamanījām, ka pa

141 baļķi skrien liela ūdens�urka. Mēs visi, nedomādami par noslīk�anu pavasara ūdeņiem bagātajā un straujajā Kama, skrējām tai pakaļ. Man ar ķeksi izdevās pienaglot ūdens�urku, kura bija pa baļķi aizskrējusi līdz pa�am plosta galam. Protams, es biju saimnieks ieguvumam un nelaidu to no rokas, lai gan citi lūdza dalīties, jo arī viņi skrēju�i. Man nebija pusdienām nekā, nebiju vel iegādājies arī visiem lāģerniekiem tik nepiecie�amo katliņu. Ko darīt? Kad visi bija pārliecināju�ies, ka es no ūdens�urkas ne�ķir�os, un atstājās no manis, pienāca jauns puisis, klasiskās filoloģijas pēdējā kursa (vismaz viņ� man tā teica) students Vasariņ� un klusā balsi lūdza, lai es palīdzot viņam, mūsu Universitātes studentam, kuram tā griboties dzīvot, bet liekas, ka tepat jau kaut kur viņa kauli bales, par ko � nezinot. Man kļuva baigi, jo iedomājos, ka ari ar maniem kauliem būs tāpat.

Lēgerniekam Vasariņam bija lielas priek�rocības: viņam bija no slepeni noplēstās atejas trubas pagatavots katliņ�, kurā varēja vārīt. Manu ceļu gājējam bija līdzi arī kādas kartupeļu mizas, un viņ� apsolīja ūdens�urku tā izvārīt, ka mēs abi taru dienā būsim paēdu�i tā kā vēl nekad lēģerī. Tā arī bija. Pilns katliņ� ar taukainu zupu smar�oja jau no tālienes, kad visi gājām pie ugunskura pusdienas ēst. Taukainā, dzeltenīgā zupa ar maziem gaļas gabaliņiem un kai tu peļu smar�u bija kaut kas nepieredzēts. Uz pusēm sadalīto viru (Vasariņam bija ari vēl kāda maizes garoziņa) noēdām drusku at tālāk no lēģerniekiem, lai neradītu viņos vēl lielāku bada sajutu. Ari tagad, kad esmu ēdis da�ādas zupas, tā laika ūdens�urkas zupu iedomājoties, saskrien siekalas mutē un aizveras acis.

Man bija vēl kāda priek�rocība: miljardiem moskītu līda tev katra vietā, sīca un koda. Nelīdzēja moskītu tīkliņi un smēres. Kad iekoda kāds malārijas moskīts, tad tevi kratīja malārija nepārtraukti. Lai la nebūtu, es pieturējos pie veco sibīrie�u tradīcijas: seju, galvu, ro kas un faktiski visu miesu iesmērēju ar darvas �ķidrumu. Moskīti mani neaiztika. Rokas bija brīvas darbam, viss bija normāli. Nelaime tikai tā, ka bija jāpārvar nepatīkamā dvaka. Citi lēģernieki to nevil rēja, tādējādi saīsināja jau tā nolemto dzīvi Sibīrijā vēl ātrāk.

Vēl kāda viltībiņa. Kad vajadzēja gāzt me�us, vienmēr pakavējies ilgāk pie tā koka, ap kuru kaut kas ēdams. Ari savās vajadzības ejot, izmeklēji tikai tādu vietu, kur varētu ari ko ēst. Ziemā, kad bija tikai priedes un lapegles, pēdējo mīkstās skujas tomēr kaut drusku iedabūji vēderā.

Bija daudz mīļu cilvēku, tikai bads un nepierastie apstākļi tos noveda necilvēku stāvoklī. Kanibālisma gadījumu mūsu lēģeros nebija. Atceros tikai divas jaunas, skaistas, vēl nepieaugu�as meitenes no Ļeņingradas vai tās apkārtnes, kuras, būdamas bada, mēģināja ēst cilvēka gaļu. Par �ādu rīcību tūlīt, no�āva, bet �im divām

skaistam, vēl īsti nepieaugu�ām meitenēm bija izdevies tikt ar vieglāku sodu. Vieglāku? Gan jau turpat Soļikamskas apkārtnē balo arī viņu kauli.

Lai nolādēts lēģeris �Mogila� pie So|ikamskas! Uz �ejieni vairākkārt �pa etapu� dzina sirmgalvjus un novārgu�os mirt. Bet vēl no viņiem izspieda pēdējo: vajadzēja pīt vīzes, spēcīgākajiem iet me�a darbos, tīrīt atejas un atutoties. Kādreiz, tīrot ateju, viens no mūsu māksliniekiem no sūdiem izgatavoja pieminekli Staļinam. Sūdi jau gan sākumā bija lipīgi un smirdo�i, bet drīz tos sacementēja Sibīrijas sals. Tad nu gan bija apjukums visā sardzē, priek�niekos, viņu sievās un daudzajos bērnos. Kaut kas neiedomājams � pirmais piemineklis Josifam Visarionovi�am Staļinam, mūsu skolotājam, tēvam un draugam. Kā rīkoties?

Ejot Sibīrijas ziemā me�a darbos, apsaldēju visus pirkstus. Dr. Alks ar īpa�i noasināto galda nazi nogrieza, kas vajadzīgs, un es turpināju darbus me�ā. Mani bija izstrādājusies viena īpa�ība: es apēdu vienā reizē visas dienas vai pat divu dienu porciju. Vēlāk jau �ausmīgi gribējās ēst, bet biju pasargāts no tā, ka man var kāds nozagt maizes kripatu vai zivs gabaliņu. Zag�anas jau sākās. Pirmais man zināmais pāris simtu maizes gramu zadzējs no sava mirsto�ā biedra bija biju�ais Latvijas valsts bankas direktors Ozoliņ�. Viņu pieķēra un tiesāja pēc lēģernieku likumiem. Vienam no biedra maizes zadzējiem � tas bija agrā rītā pirms do�anās uz darbu � kāds ar pagali pa galvu tā iezvēla, ka zadzējs Vilciņ� noskurināja galvu un zeltā stiklotās brilles meklēja, pa zemi rāpodams.

Ēdamo bļodiņu bija pavisam maz. Karotes gan visi bija izgre-bu�i. Mana pirmā grebtā karote bija pa�ķība un nebija augstas kvalitātes, bet noderēja visu apcietinājuma un izsūtījuma laiku. Tā kā uz darbu bruņotie sargi nemitīgi steidzināja, tad da�s ēda �erem�u no cepures, citam kausiņu ielēja saujā, bet vēl kādam neveiklākam vecītim kausu dvakojo�ās �erem�as uzlēja vienkār�i uz galda. Ja gribēji būt pie dzīvības, tad iemācīties ēst zupu kā sunim vajadzēja. Da�i vīrie�i, kuri nespēja neko strādāt, staigāja gar galdu un uzlasīja it kā kādu drupatu, da�reiz nolaizīdami galda virsu. Pēc izskata un izturē�anās jutām, ka tie nekādi dzīvotāji nebūs. Un nepievīlāmies.

Kapracis drīkstēja vairākkārt atrasties ārpus lēģera, dzeloņstiepļu tuvumā. Tas bija izdevīgi, jo man vienam konvoju nelika klāt. Nebija arī vajadzības, jo manu kapra�a darbu labi varēja vērot sargs no �vi�kas�. Ejot garām kādai guļbaļķu pabruku�ai celtnītei, ievēroju, ka tās logs aizsists ar dēļiem, bet zeme pie viena pak�a kā ar nagiem nokasīta. Domādams, vai aiz dēļiem aizsistās stenderes nav' kas ēdams, instinktīvi iebāzu roku. Nobijos, jo izvilku balles kurpīti no krokodila ādas. Bāzu roku otrreiz. Izvilku korseti. Tre�ajā reizē

143 izvilku otru kurpi. Kādreiz kāds te bija paslēpis dro�i vien neziņā paņemtās sievas mantas un jau paspējis izlaist garu. Vatētajās biksēs labi ieslēptās mantas izdevās ienest lēģeri laimīgi. Mans vienaudzis Zukulis strādāja kurpnieku darbnīcā, kuras priek�nieks, Latvijas ebrejs, bija jau uzņēmis sakarus ar ārpuslēģera bruņoto sargu lielajām ģimenēm. Kā viss notika, nezinu. Tikai jau otrajā dienā kurpnieks Zukulis man atnesa kukuli jēlas maizes un divas vistu olas. Tā bija necerēta bagātība. Protams, savu daļu saņēma kurpnieks Zukulis un viņa �efs. Interesanti būtu redzei, kura bruņotā sarga sieva greznojas korsetē un krokodilādas kurpes ar augstiem papēdī�iem. Tagad man viņas drusku �ēl, bet toreiz mana vienīgā doma � ko ēdamu es saņem�u?

Zelta bedre man bija paksis, kura pamatā redzēja izkasīto auzu drumslas. Vajadzēja tik pabāzt zem pak�a roku vai kādu koku, un zemē bira auzas, kuras saēdos turpat uz vietas un ienesu nelegāli arī lēģerī. Zēl, ka tās te nevarēja ne grauzdēt, ne vārīt, �stuka�l� tūlīt par to paziņotu priek�niecībai un saņemtu mahorkas smēķi. Un tā es ēdu auzas kā zirgs kādas divas nedēļas, tikai nezinu, kāpēc man tās bija jāzog un jāēd kā zirgam.

Kad jau. arestantu vagonos, visādi mocīdami, aizveda mus līdz Krasnojarskai, tad vienu laiku jutāmies pusbrīvi. Da�i, kuriem bija vēl �ādas tādas mantas, centās tās izmainīt pret maizi. No maizes pārē�anās mira ebrejs Beilins un divi latvie�i.

Es atkal tūlīt iestājos darbā kaut uz laiku Krasnojarskas kara rūpnīcā. Te ņēma visus. Ari darbi bija da�ādi, sākot ar mazās mājiņas iztīrī�anu un beidzot ar granātu gatavo�anu. Atceros, ka vienu dienu noēdu kādi �etri kilogrami maizes, vairākas porcijas zupas, bet tomēr gribējās ēst. Reizēm likās, ka zupa, sevi�ķi, ja saliecies, lien pa muti laukā, bet ēst gribas. To dienu man palīdzēja tik pamatīgi saēsties kāds pajauns brigadieris, kas vadīja vienu no nodaļam iero�u gatavo�anā. Kur esi tagad Tu, mans Labvēli? Vai nav tikai tā, ka es vēl joprojām esmu virs zemes un cīnos par demokrātiju, liet Tevi jau sen zem zemes guldījis despots un viņa apstulbotie pakalpiņi? Bet varbūt Tevi ķērusi trakā iebrucēja lode? Nezinu pat Tavu vārdu, bet sūtu Tev latvisko paldies!

Tad mani aizveda kopā ar citiem vēl dzīvajiem vergiem uz Razdo-ļinsku pazemē rakt antimonu, bet virszemē palaikam sagādāt pamatīgas priedes, ar kurām nostiprināt �ahtas. Veda mūs bar�ās pa Jeņiseju un Angāru līdz Motigino ciematam, pēc tam smagajās ma�īnās uz taigu. Bija Polijas ebreji � vakardienas karavīri (Augartens, Neigartens, Fi�ers, Svarcs un citi), bija igauņi (Risto, Leleps, Euns, Lange un citi), bija krievi � izbiju�ie kriminālisti un tāpat pa rokai gadīju�ies, netrūka pat Pievolgas vācie�u, tatāru, un bija pat francūzis Barels no Ļeņingradas. Visbēdīgāk bija ar Krimas tatāriem (mēs

viņus saucām par grieķiem). Bērnu daudz, ir tikai sievietes, apģērbs dienvidniecisks. Vergu tirgotāji, noskatoties uz mums un pat pataustot muskuļus (sievietēm parasti citas vietas), solīja mums dziļajā taigā un salītās labu un piemērotu darbu. Kā pierādījumu tam pāris reizes mums iedeva pat pa desas gabalam. Iedeva katram arī sausās maltītes devu (�suhoj pajok�). Bet, kad bijām bar�ās, ēdiens kļuva arvien trūcīgāks. Bet no bar�as nekur nespruksi � apkārt pla�ie Sibīrijas ūdeņi. Sapratām, ka esam atkal piekrāpti.

Tie, kuri bija badā un bez īsta mitekļa, nomira. Dzīvie, iedzīti taigā īpa�ā barakā, bija spiesti strādāt līdz izmisumam, pat līdz nāvei. Igaunis Euns pakārās me�ā. Pienāca ziņas par mūsu bērnu bada nāvi no da�ādām Krasnojarskas apgabala vietām. Arvien vēl kriminālists bija vismaz vienu rangu augstāks par tevi un izrīkoja darbā, pats pa to laiku atrazdams siltāku vietiņu pie virtuves pavārēm vai kantori ar mū�īgajām atskaitēm (par katru dienas darbu un plānu). Lai nu gan mūs pagaidām baroja tikpat slikti kā agrāk (galvenais ēdiens � �erem�a), tomēr bija liela at�ķirība. Nebija vairs �Ivana ar durkli�, to bie�i aizvietoja kāds kriminālists vai sens katordznieks, Bez tam tuvākais ciemats atradās apmēram septiņi kilometri no barakas. Pases visiem bija noņemtas, ik pa divām nedēļām bija jāreģistrē izsūtītajam (apcietinātajam) izsniegtā apliecība. Nu jau ēst ogas, �erem�u, ciedru riekstus varēja bez bailēm. Vienīgais noteikums: visos darbos norma bija jāizpilda un jāpārsniedz. Atceros, igauņu pazīstamais sprinteris Risto bija kļuvis tik vāj�, ka ziemā al nākt kādus septiņus kilometrus līdz barakai vairs nevarēja. Saklājis no egļu zariem pamatīgu gultu un pagriezies pret turpat dego�o ugunskuru, viņ� tā pavadīja vairākas naktis. Dienas ēdiena devu at nesām mēs, stiprākie. Tomēr Risto �ādu gulē�anu Sibīrijas aukstuma nevarēja izturēt ilgi un pievienojās mums, skrandaiņiem, atkal. Tikai brīnums izglāba Risto no nāves. Viņ� beidzot nokļuva pat sava Dzimtenē. Vairākkārt draudzīgi pārrunājām, par ko viņu īsti apcie tināja. Nezināja. Laikam jau bijis vainīgs patriotisms.

Kara kombinātā, kurā bija ap 1500 sievie�u un ap 50 vīru, stra dāja gandrīz bez svētdienām. Ja neesi normu izpildījis, nelaida pat laukā no me�a vai �ahtas. Jāsaka, ka es, necerēdams sastapt savu jauko meiteni Dzimtenē (man bija likts pavadīt visu mū�u Sibīrija), sāku kalt plānus, kā izbēgt no �īs briesmīgās zemes. Lai nopelnītu kaut vai ē�anai, visu laiku riskēju ar dzīvību. Jau sen jānostiprirui �ahta, lai tā neiebrūk, bet es tik urbju ar 16,5 kg smago urbi antimonu dzīslas un klausos, vai nesāk �pele skrubināt� (vecs Sibīrijas kalu ra�u teiciens), tas nozīmē, ka tūlīt tevi apbērs no aug�as rūda. Tad nu manies skriet, cik tik spēka, atpakaļ, neaizmirsis savu urbjamo. Tā pazaudē�ana ir tas pats, kas iero�a pazaudē�ana frontē. Lai gan pārlauzu roku, dabūju plau�u karsoni un malāriju, pārcirtu labo Iļroku un vairākkārt tiku �ahtās aprakts, tomēr izdzīvoju, neatstādams ■pat savu darbu. Izrādījās, ka biju viens no labākiem reto metālu ■atradņu urbējiem Padomju Savienībā. Arī uzturs un apģērbs bija ■cits. Bet, tā kā pratu bezdievīgi lamāties un tanī pa�ā laikā pratu I pat angļu valsi dejot un meitenei pēc dejas pateikties, tā kā mācīja ■mani Rīgā angļu ģimnāzijā deju stundās, ieguvu autoritāti. To pa-Rstiprināja vēl tas, ka kautiņā ar vietējo lielāko huligānu uzvarēju es. ■Bez tam es nesmēķēju un nedzēru. Vietējie dzērāji un smēķētāji ■gan teica, ka no manis dve�ot �bābas smaka�, bet bija arī manis slavē-ļļtāji. Tomēr neviens nezināja, ka es gatavojos pamazām aizbēgt no ll�īs bagātās un briesmīgās zemes. 1944. gada vēlā rudenī, ieslēpies Hnolādētā antimona ķieģeļos, ar smago ma�īnu kratījos kādus 30 km ■no Razdoļinskas līdz Motigino, tad pēdējās bar�ās, kas gāja ar produkciju uz Krasnojarsku pa Angāru un Jeņiseju, noslēpos un pēc I daudzām dienām nokļuvu Krasnojarskā, kur dzīvoju nelegāli pie I 77 gadus vecas vecenītes. Grūti bija atrast tādu darbu, kurā būtu llpaēdis pats un vēl varētu atnest kaut ko labajai krievu Māmuļai. Iļlekļuvu par krāvēju miltu un makaronu fabrikā. Atkopos. Darbi-ļļnieki mani cienīja. Cienīja ari krāvēji, ar kuriem kopā �agām miltus run makaronus, lai izdzīvotu pa�i un tuvinieki. Noķertie �pa etapu� tika aizgādāti uz tām Sibīrijas vietām, kur cilvēks zaudē savu morālo Iļstāju un kļūst par zvēru.

* * *

Vobla � zivs, ko visbie�āk deva cietumniekiem, izsūtītajiem karavīriem. Ja izsūtīto dzina �pa etapu� vai veda aizrestotajā vagonā, Iiņa �ēdiena kartē� bija sālītās voblas, cietas, cietas. Nevarēja sarast, kā īsti tās ēst. Es jau nu gan no man dotās voblas (tā ietilpa s. sausā ēdiena normā � �suhoj pajok�) neatstāju ne asaku. Trakākais, ka pēc tam gribējās �ausmīgi dzert, bet ūdeni bie�i nedeva. Ja ļrī deva, tad tas bija jāsaņem milzīgā ātrumā un pēc normas. Tā ka audziem nebija nekādu trauku, tad grūti bija pie ūdens tikt. Tāpēc ļu arī izsūtītā katliņam (no kā gan tos apcietinātie negatavoja!) bija lilzu vērtība. Voblas vēl pēc daudziem gadiem rādījās sapņos alvenokārt murgos � �is nolādētās zivs ēdājiem un īpa�niekiem. | Voblu pat visbadīgākajos gados varēja viegli iemainīt pret visu ko, am lēģerī nebija lielas vērtības.

' Man visspilgtāk vobla (to nicino�i sauca arī par �jobla�) palikusi tmiņā no ilgā brauciena aizrestotajā vagonā no Soļikamskas lēģe-ļem uz Krasnojarsku. Mūs vienā kupejā bez loga sagrūda ap 50 cil-ļeku. Est nebija ko. Es pēc vecas tradīcijas apriju visu līdzdoto sauso dienu gandrīz uz reizi, atstādams tikai cietās, sālītās voblas. Tās rezaga pat �urķi� � kriminālisti. Vispār �ie kriminālisti uzskatīja

L102222 sevi par augstvērtīgākiem cilvēkiem, salīdzinot ar politiskajiem. Tādās pa�ās domās bija ari mūsu bruņotie sargi, sevi�ķi lēģeru praktiskie vadītāji, kuri parasti bija kriminālisti.

I�,.

Ceļ� no Soļikamskas uz Krasnojarsku 1942. gada vasarā ilga vairākas dienas. Nedeva ne lāgā padzerties, ne ilgi sēdēt uz tualetes poda. Viss pēc normas un vienū reizi dienā. Gan bikses, gan visa kupeja smirdēja. Domājām, ka ved uz no�au�anu, bet kāpēc jāved vēl ar vilcienu? Būdams badā, apēdu arī savas voblas. Dzert gribējās nenormāli, bet sargi tik staigāja gar aizrestoto kupeju pa atstāto koridoru un uz lūgumiem vai jautājumiem atbildēja ar visizsmalci-nātākiem krievu lamuvārdiem. Tie mums vairs nebija sve�i un nepārsteidza.

Tad, kad aizrestotajā kupejā iegrūda ūdens spaini, visi kļuva par zvēriem: cits smēla ūdeni ar rokām, cits kā zirgs bāza galvu spainī, lai tikai padzertos, cits izmantoja cepuri, tikai retais, kuram bija cietumnieka katliņ� vai kāds cits trauks, centās iesmelt ūdeni tajā. Bet netika redzēts, ka kāds cietumnieks, kur� piesmēlis pilnu katliņu un nevarēja to izdzert uz reizi, piedāvātu dzert citam.

Lai nolādētas �īs sālītās voblas � gaļas un taukvielu aizvietotājas cietumniekam vai lēģerniekam! Vēl tagad es uz to skatos ar nepatiku, bet ēdis nu gan neesmu ne reizi.

Stāsta jau gan, ka vobla esot gar�īga zivs, vajagot tikai to pienācīgi iztīrīt, izņemt rūgto �ulti. Tai �ults ir tik rūgta, ka mazs tās gabaliņ� sabojā visu ēdienu.

Ai, Dieviņ! Pasargā mani no voblas!

Bērnu izsūtī�ana 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas uz Sibīriju, at�ķirot tos no viena vai pat abiem vecākiem, bija ne�ēlīgs, nehumāns un viscaur antijuridisks akts. Cilvēka saprātam nav izprotama arī mūsdienu juristu un citu vadītāju nostāja � izskatī�ot katru lietu atsevi�ķi. Bez tam lūgums, lai kādreizējo bērnu reabilitētu, ir jāsniedz nevainīgajam un par viņa un viņa bērnu nākotni spriedīs arī �odien, iespējams, kāds stalinists²¹. Kur te ir saprāts? Vai puika Edmunds Klāvsons, kur� jau vairāk nekā 45 gadi guļ pie Angāras Sibīrijā un kura kapa vieta sen nolīdzināta, lai lūgtu reabilitāciju? Varbūt to spēj da�us gadus vecais V. Kamaldnieks, kuram Sibīrijas zemē apgūlās uz mū�u Tētis un Māmuļa, bet puika, izbēdzis no zemes briesmīgās, tomēr nesasniedza Dzimteni, mira 1946. gada septembra sākumā R�evā. Varbūt vaininieks ir tas, kas piedzima lopu vagonā, kurā viņa māti veda sve�i ļaudis uz Sibīriju? Galu galā, kuram ir jālūdz piedo�ana, ja vispār tāda iespējama, vai tam, kas nogalināts, nomērdēts badā vai kļuvis mū�īgs invalīds, vai tam, kas to izdarījis, pavēlējis izdarīt? Nevajag visu nogrūst uz Staļinu! Latvie�u jūda-siņi, 1941. gada 14. jūnija �varoņi�, vēl �odien mums visapkārt. Tikai viņi klusē un slepenībā gaida, kad nāks mums atkal līdzīgs tēvs, skolotājs un draugs, kāds bija 1941. gada 14. jūnijā. Viņi sen jau vārdos pārbūvēju�ies, tikai savu stulbo tikumu aizmirsu�i nav. Vēl vairāk! To pratu�i piesavināties arī daudzi viņu bērni.

Ievads par garu. Bet tas viss lauzās no sirds, sevi�ķi vēl tāpēc, ka man bija liktenis redzēt un dzirdēt �os no Latvijas uz Sibīriju atvestos bērnus, kuri kļuvu�i bāreņi. Kā lai palīdz tiem, ja arī tu pats esi

1945. gada vēlā rudenī izbēdzis no mū�īgā izsūtījuma Sibīrijā un nelegāli dzīvo un strādā tur, kur pat kāju nedrīkst spert izsūtītais no Latvijas?

Bijām nozvērēju�ies par bērnu nelegālo atve�anu no Sibīrijas

1946. gadā īstenību nestāstīt ne vecākiem, ne bērniem, ne viņu audzinātājiem Latvijā. Baidījāmies no represijām. Tikai pēc 42 gadiem, kad bija mirusi �īs �akcijas� galvenā vadītāja A. �iliņa, kad no bērnu atvedējiem paliku�i dzīvi tikai da�i (Stradiņ� Madonā, Mūrniece un Urtāns Rīgā), nolēmu solījumu lauzt un pastāstīt, kaut arī konspektīvi, īstenību. Bailēm runāt īstenību agrāk bija vairāki iemesli. Drīz vien pēc vairāk nekā 1000 bāreņu pārve�anas sākās akcijas pret mums: partijas biedrenei kop� 1905. gada b. Lūsei izteica rājienu, ar cietumsodu tiesāja Pirmā valsts bērnu nama direktoru R. Dēliņu, pratināja Strādinu u.c. Ka bāreņu pārve�ana no Sibīrijas ir bijis �grēka darbs�, to sevi�ķi labi parādīja 1949. gads. Staļina kalpi Latvijā vēl reizi atklāja savu dvēseli un �modrību�. Tika tvarstīti at vestie bāreņi, apmēram pusi no atvestajiem un sameklētajiem aizsu tija otro reizi uz Sibīriju. Kur esat jūs, cilvēki bez dvēseles? Jums kauns par to tagad pat atcerēties! Neatceras un neraksta par to an mūsu jauno laiku vēsturnieku kohortas, kas sapinu�ās savu puspii tiesībiņu, klusē�anas vai pat melu tīklos. Var vēl zaudēt augsto ром teni un lielo algu!

Vislielākais gandarījums mums, vēl paliku�ajiem, ka no atvrMtn jiem bērniem daudzi kļuvu�i par labiem ārstiem, celtniekiem, kul tūras darbiniekiem, strādniekiem, zemniekiem, arī kolhozu vmlllA jiem, un neviena nelie�a!

1941. gada 14. jūnijā arī mani, 20 gadus vecu vēsturnieku, aizNiiti|n uz Sibīriju, pie tam kopā ar ģimeņu galvām, kuri gandrīz visi nomini badā necilvēcīgos apstākļos, pie tam nezinot savu vainu, bez tiesas. Ja arī kādu tiesāja, tas notika aizmuguriski tūksto�iem kilometru attālumā. Tā tad ari bija �Osoboje sove��aņie pri NKVD�, kura triju cilvēku sastāvā, neredzot un nepazīstot �vainīgo�, piesprieda viņam dzīvot visu mū�u Sibīrijā un praktiski pakāpeniski, skumstot par ģimeni un Dzimteni, nomirt necilvēcīgajos apstākļos un smagajā, neierastajā darbā un badā. Bet maz jau bija atlicis to vīrie�u, kurus jātiesā, jo tiesājamie bija miru�i. Man iespiedies atmiņā Latvijas pazīstamo ekonomistu aprēķins, ka mēs katrs valstij izmaksājot apmēram se�i santīmi dienā. Toties taigas me�os, kalnraktuvēs un zivju zvejā aiz Polārā loka mēs valstij devām simtiem un tūksto�iem rei�u lielākus ienākumus dienā. Tāpēc arī es un daudzi citi nekautrējās stāvēt blakus ordeņotam �bļaurim�, jo es katru mēnesi, katru nedēļu, katru dienu un katru minūti, pazemē meklēdams un urbdams karam tik nepiecie�amo antimonu, nepārtraukti gaidīju, kad es arī bū�u zem nobrukuma. Vienmēr un vienmēr atkārto�u: ir briesmīgi krist no ienaidnieka lodes frontē, bet daudz briesmīgāk, ja kāds �staļinietis� dzen un sit tevi, rokā turēdams ieroci, kamēr tu no bada un pārpūles nomirsti, vai tevi pazemē apber rūda, tā pati rūda, kuru tu visiem spēkiem centies sagādāt frontei un drīzākai uzvarai, lai varētu laimīgs atgriezties Dzimtenē.

Kad 1988. gadā pirmo reizi uzrakstīju, kā mēs atvedām bāreņus no Sibīrijas, atsaucās daudzas titulētas darbinieces, zemnieki, strādnieki, fakultātes dekāns, in�enieri, zobārstes. Bija pārsteigts ari �Triju burtnīcu� autors Ojārs Mednis, kā viņ� teica, �pilnīgi �okēts�. Riskantā bāreņu savāk�ana Sibīrijā � viņu brauciens uz Dzimteni pusbadā, bez medikamentiem un bez īpa�as atļaujas � ir traģiska, bet neskaidrota mūsu vēsturnieku, mākslinieku, kinomeistaru un citu profesiju darbā. Par to nezina arī tauta, ir tikai nojautas.

Mani izsūtīja uz Sibīriju ar Alfona Novika vai kāda cita uz�ņāpto parakstu. Ja A. Noviks būtu izlasījis lēmumu par manu izsūtī�anu, viņ� noteikti to nosvītrotu. A. Noviks bija manas māsas klasesbiedrs, pagrīdnieks. To zināja daudzi viņa biedri, bet neatradās nodevēja. Kad viņu izslēdza no Ludzas vidusskolas, daudziem nebija noslēpums, ka viņ� centīsies tikt pāri Latvijas�Krievijas robe�ai. Tā ari notika. Gāja gadi. A. �iliņa bija beigusi Latvijas Universitāti un ap precējās ar advokāta palīgu K. �iliņu. Kad 1940. gadā Padomju ar mija ienāca Daugavpilī, atbrauca arī A. Noviks. Viņu darbā (parasti naktī, arī dienā) pavadīja skaists krievu tautības pajauns cilvēks. Kad kādu reizi visi ēdām kopā pie galda māsas dzīvokli, kurā vienu is tabiņu bija izlūdzies vecais klasesbiedrs, skaistais A. Novika pava donis paskaidroja mums, ka viņ� esot lidma�īnu spārnu in�enieris. Nebija iemesla neticēt arī man, kas biju atbraucis uz Dziesmu svet kiem Daugavpilī un apmeties pie māsas.

Biju trūcīgs students, un mana biogrāfija un demokrātiskā nostāja A. Novikam bija labi zināma. Arī viņa klasesbiedre, kuras dzīvokli ienācējs no Padomju Savienības �īrēja� istabiņu, bija viņam laba paziņa, un, kā daudz vēlāk es nopratu, te viņ� jutās labāk nekā citur.

Traģēdija skāra arī māsas ģimeni. Kāds latvie�u jūdasiņ� bija paziņojis, ka pie manas māsas kādu laiku dzīvojis drīz vien par komisāru kļuvu�ais A. Noviks. Māsas ģimeni apcietināja vācu okupanti, drīz tika nobendēts viņas vīrs, un turpat cietumā mira arī se�as nedēļas vecā Dainīte, bet māsu aizsūtīja uz kādu vagonu mazgāt grīdas, nest ūdeni un veikt citus smagus darbus. Izrādījās, ka vagonā atrodas 111 Latvijas komunistu, sarkanarmie�u un citu padomju cilvēku bērni, kuri par brīnumu netika nogalināti. Vēl vairāk � viņus vācie�i faktiski jau sakāves priek�vakarā tomēr baroja. Vagonā bez nelaimīgajiem bērniem atradās ari vēl divas sievietes. Rostokas tuvumā �is latvietes atstāja vagonu ar bērniem, pēc tam kad viņām neizdevās aizvest uz Rietumu zonu visu vagonu ar bērniem. Palika ar bērniem A. �iliņa viena pati, ar da�ādām grūtībām nogādāja visus 111 nelaimīgos bērnus uz Dzimteni.

Pēc Rīgas atbrīvo�anas sāku sarakstīties ar savējiem, kuri bija pārliecināti, ka arī es guļu Sibīrijas zemē. Liels bija Māmuļas prieks, kad uzzināja, ka visi viņas bērni paliku�i dzīvi.

Pēc tam kad A. �iliņa pārveda mājup 111 padomju bērnus, viņu iecēla Izglītības ministrijā (ministrs Kārlis Strazdiņ�) darbā ar bērnu namiem un uzskatīja par ļoti labu darbinieci. Māsas darbs ar visumā nelaimīgajiem Latvijas bērnu namu bērniem, kuri galvenokārt bija bāreņi, viņas mazās Dainītes nāve Vācijas cietuma ēnā un ziņas par Latvijas bāreņiem �ausmīgajos Sibīrijas apstākļos lika viņai būt humānai. Tāpat bija norūpēju�ies viņas darbabiedri A. Stubavs un F. Mūrniece. Tanī pa�ā laikā Izglītības ministrijai un Valsts Dro�ības ministrijai mūsu bāreņu radi Latvijā bija iesūtīju�i daudz lūgumu par bāreņu atve�anu uz Latviju un viņu aprūpi. Bērnu lietas lika kārtot kādam �ekistam saziņā ar Izglītības ministriju, kuru pārstāvēja A. �iliņa. Drīzumā tapa pavēle par da�u desmitu bērnu pārve�anu no Sibīrijas. Uzliek, piemēram, pavēli, kurā teikts par tik un tik un tik bērnu atve�anu, izpildkomitejas priek�niekam uz galda; priek�nieks palasa, zīmogs ir, paraksts ir, ari viņ� parakstās, ('.alu galā �ie atvestie bāreņi no Latvijas nasta vien ir priek�niekam kolhozā vai sovhozā. Sevi�ķi pretim nāca bērnu nami, kuros bija novietoti apaļi Latvijas bāreņi, bet �ajos bērnu namos gaidīja lielas rindas krievu un citu tautību bāreņu. Katru reizi izmantota tika apliecība par bērnu atve�anu un man izdotā izziņa, ka strādāju Kras-nojarskas bērnu namā. Citu labu dokumentu nebija, tāpēc reizēm bija jāprot apbrīnot priek�nieka ārzemju tērpa gabals, pavaimanāt līdzi priek�niecei, kurai virs vai bērni kritu�i karā, reizēm bija jātuk�o arī kand�as glāze.

Drusku agrāk bija atbraukusi uz Krasnojarsku oficiālā bērnu reevakuētāja, partijas biedre kop� 1905. gada, ap 60 gadu veca dāma Lūse, kopā ar Pļaviņu bērnu nama direktoru Strādinu un pajaunu dro�ības orgānu darbinieci Andersoni. Abu pēdējo nolūks bija galvenokārt izraut no Sibīrijas elles savu radu bērnus, kas viņiem ari izdevās. Bez tam viņi izrāva no iznīcības Sibīrijā arī vairākus citus 1941. gadā izsūtītos, nu jau bāreņus. Man liekas, ka vissvarīgāko darbu veica b.Lūse � viņa Krasnojarskā apstaigāja da�ādas svarīgākās tā laika iestādes. Rīgas dokuments ar vairākiem zīmogiem un parakstiem, viņas partijas stā�s un cienījamais vecums ietekmēja vietējo priek�niecību. Arī viņi parakstījās un zīmogoja. Ziņa par iespēju aizsūtīt novārgu�os bāreņus radiem uz Latviju zibenīgi izplatījās pa visu Sibīriju, lai gan drīkstēja pārvest tikai da�us desmitus. Bāreņi vieni pa�i vai mātes pavadībā nāca uz Krasnojarsku ik dienas no visām pusēm. �ausmīgi bija viņus atraidīt, nedrīkstēja stāstīt arī patiesību. Mātes �ķir�anās sāpes no sava lolojuma es nespēju aprakstīt, un �īs atmiņas manī katru reizi, liekas, noārda kādu dzīvības �ūnu.

Tikko salasījās ap 100 bērnu, mēs tos tūlīt kāda pieaugu�ā vadībā sūtījām uz Rīgu. Vislielākās grūtības sagādāja vagona dabū�ana un tā �pieķer�ana� pie vilciena, kas gāja Latvijas virzienā. Bez pamatīga �kukuļa� te iztikt nevarēja. Jāsaka, ka �kukuļo�ana� toreiz bija ļoti izplatīta, lai gan �kukuļus�, kurus devām, neuzskatām par noziegumu arī tagad. Tikai tā varēja glābt toreiz nelaimīgos un nevainīgos Latvijas sērdieņus. Da�ādi �kukuļi� tika atsūtīti no sērdieņu radiem Latvijā. Bērni nāca un nāca. Viesnīcā, kur dzīvoja biedri Lūse, Stradiņ� un Andersone, tiem vietas nebija, labi, ja kādu laiciņu kāds atnāku�ais sērdienis varēja pavadīt atbraucēju istabās Krasnojarskas viesnīcā.

Nebija kur bērnus likt. Visērtāk tiem bija pulcēties pagalmiņā pie manis, nelegāli atbēgu�ā, manā nelegālajā guļas vietā, kur arī man pa�am bija jāguļ uz grīdas. Labi, ka bija karstas dienas un siltas naktis. Norūdītie bāreņi to visu pārcieta. Bet sāka gribēties arvien vairāk ēst, jo no mājām dotais �sausais ēdiens� bija izbeidzies. A. �iliņa bija atsūtījusi da�ādus drēbes gabalus no Pirmā valsts bērnu nama, kur direktors R. Dēliņ� bija visdedzīgākais palīgs jau Rīgā atbrauku�ajiem bāreņiem. Viņ� no savām bērnu drēbēm bija atsūtījis daudzas, kuras bija nepiecie�amas skrandaiņiem vai kuras varēja Krasnojarskā izmainīt pret ēdienu bērniem.

Krasnojarskas Izglītības nodaļas vadītājam bija nepiecie�ams jauns un labs velosipēds, tad varbūt varētu pie�ķirt vienu istabiņu Krasnojarskas bērnu namā. Telegrafēju A. Siliņai. Nezinu, pa kādiem kanāliem, bet jauno velosipēdu, vēl ietītu papīros un eļļainu, dabūju drīz un aizvedu vadītājam. Tas ar vienu aci apskatījās un mierīgiem vārdiem lūdza, lai es to atstāju koridorā. Pilnīgi negaidot jau otrā dienā tika atvēlēta istaba Krasnojarskas bērnu namā. Man toreiz jau bija apliecība, ka es strādāju Izglītības nodaļā ar bērniem. Bija tā savādi ap sirdi. Pirmo reizi viens pats tik riskantā un tomēr svētīgā darbā. Bērniem bija jāguļ uz grīdas, bet bija jau Sibīrijas rudens.

Agrāk bērnu ēstgribu varēja kaut drusku apmierināt ar zagtiem miltiem un makaroniem no rūpnīcas, kurā es strādāju par krāvēju, ta�u tagad, kad rūpnīcas direktors Lap�ins bija mani atbrīvojis no darba sakarā ar mācī�anos augstskolā un es centos savākt, sadabūt vagona aizbraucējus � skrandaiņus, sameklēt arī vienu vai divus piemērotus pavadītājus, bija grūtāk. Jāsaka, ka bērni vairs nebija jāmeklē, viņi pat simtiem kilometru atnāca pa�i.

Ir sakrāju�ās da�ādas atmiņas, galvenokārt par Sibīrijas laikiem, par neiedomājamo necilvēcību pret mums � pret mūsu mazajiem bāreņiem, kuru kaulus jau pirmajos gados apēda vilki un lapsas, � par viņu māmuļām, kas tāpat pa lielākai daļai palika guļot drausmīgajā brāļu zemē, par sirmgalvjiem, kuri tika iemesti bedrēs un kuru kapu sen klāj taiga, par vīriem, kas jau pirmajos gados mira badā un bezspēkā, ar pēdējiem spēkiem strādādami ne jau hitlerisko okupantu labā, jo tos viņi nebija pat redzēju�i.

�odien nebaidos pateikt atklātībai, ka es zagu miltus un makaronus rūpnīcā, lai kaut drusku mazinātu sērdieņu (tur bija latvie�i, ebreji, krievi, poļi un citu tautību bāreņi) badu. Un katru reizi riskēju ar cietumu un mū�īgo dzīvo�anu Krasnojarskas novada taigās un lēģeros. Domāju, ka jūs līdzīgos apstākļos rīkotos tāpat.

Uz Rīgu atvestos bērnus sagaidīja pāris smagās ma�īnas un ar skubu aizveda uz Pirmo valsts bērnu namu Pārdaugavā. Te tos nomazgāja du�ās, atutoja, paēdināja (pilnīgi paēdu�i bērni jutās tikai pēc ilgāka laika). Cits savā apzinīgajā mū�ā nebija redzējis ne baltas apak�biksītes, ne balto veļu un da�kārt atteicās no tās. Toties utainos vateņus un skrandainās bikses negribēja neparko sadedzināt. Ar lielu taupību bērniem izdeva valsts apģērbu, bērni pat neticēja, ka tā var notikt pasaulē.

Daudzus jau ārpusē gaidīja radi ar apģērbu un ēdamo. Karantīna tomēr bija jāiziet.

Aiz katra bērna sirds, aiz katras mātes sirds un arī aiz katra atvedēja sirds slēpjas kāds purvs, pilns zvērībām un nāves. Neticu, ka īsts komunists varēja pavēlēt iznīcināt Latvijas nevainīgos bērnus, sirmgalvjus un likt mātēm nomirt bada apstākļos Sibīrija vai aiz Polārā loka. Labi, bija tādi pavēlētāji. Bet vai nedrebēja ierocis īstam komunistam vai vecam komjaunietim, dzenot sievietes, bērnus un sirmgalvjus uz cietumu, vēlāk uz lopu vagoniem bie�i bez drēbēm un ēdamā?

Kā mums izdevās atvest pāri par 1000 bērnu (varbūt arī ap 1500), man vēl tagad grūti aptverams. No Krasnojarskas priek�pēdējo vagonu ar bērniem pārvedu 1946.. gada 4. septembrī es. Pēdējo vagonu pavadīja Voldemārs Sauleskalns ar dzīvesbiedri. Pirms manis vagonu uz Dzimteni pavadīja b. Lūse, bet pirms viņas � Pļaviņu bērnu nama direktors Stradiņ� un dro�ības orgānu darbiniece Andersone. Bija arī vēl citi vagonu pavadoņi (Valtere, Millers), bet tie nebrauca no Krasnojarskas.

Ir bijis tik daudz traģisku notikumu, ka tie iespiedu�ies uz visu mū�u gan atmiņā, gan palīdz arī novērtēt dzīvē īsto, patieso.

Ienāca prātā, kā mēs pēc istabas dabū�anas Krasnojarskas bērnu namā � kādi 20 skrandaiņi ar mani vidū � palēkdamies devāmies cauri visai pilsētai uz apmēram trīs kilometrus attālo bērnu namu. Bija bailes, ka �ekistiem nav kādas aizdomas. Mani Sibīrijas bērni gāja tik skaisti un pret visiem bija' tik pieklājīgi, ka bērnu namu sasniedzām bez starpgadījumiem. Sākumā bērniem nedeva ēst � neesot paredzēts plānā. Paldies Dievam, ē�anu izdevās drīz izkārtot. Gulē�ana uz grīdas, kaut arī rudenī, nevienam nekaitēja. Grūtāk bija pēdējam braucienam, kuru pavadīja Sauleskalnu pāris. Barakā bija gan divas krāsniņas, bet bija jau Sibīrijas vēsums. Vairāk vajadzēja nostāvēt pie krāsniņām, jo da�us soļus tālāk jau auksts. Maz kuram bija kāda siltāka drēbe, jo visi cerēja tikt Dzimtenē siltā laikā.

Man vienreiz pavisam dumji iznāca ar makaronu zādzību bērniem, jo mani noķēra. Biju izrīkojies pēc visslābākajiem krāvēju zag�anas likumiem. Vairākus kilogramus biju ieliecis īpa�ā maisiņā. Ierāvu pliko vēderu, cik tik var, un pie tā piespiesto maisiņu, cik tik stipri var, apjozu ar jostu. Pēc tam pēc vecā krāvēju likuma izdauzīju maisiņu, respektīvi, vēderu, pret stenderi, lai maisiņ� ar makaroniem iegūtu vēdera formu. Krāvēja forma � milzīgi platās bikses ar kabatām un tikpat plats krekls no maisa drēbes � padarīja mūs par vēl lielākiem mil�iem. Tā kā krāvējus pārbaudīja, tad katru reizi riskēju ar cietumu vai izsūtījumu Sibīrijā. Bet jau agrāk kungi bija izspriedu�i, ka mani pēc cietumiem un lēģeriem uz mū�u nometinās Sibīrijā, izņemot Krasnojarsku un citas pilsētas un lielākus ciemus. Ar asarām ie�ēlināju rūpnīcas vārtsargu, bet ilgi baidījos, ka manu zag�anu nodos tiesai � un tad jau gan vairs Dzimteni neredzēt.

Briesmīga bija sajūta, kad pie manis pazag�us atveda vairākus no Latvijas izsūtītos bāreņus. Ozoliņas nebija lidz �im viena otru redzēju�as. Tas pats notika ar māsu un brālīti Kamaldniekiem. Kā māsiņa turēja atrasto brālīti, kur�, kā stāstīja citi, tika atrasts pie miru�ās māmuļas krūts! Un taisni �is puisītis bija tas, kur� manā vagonā dila un dila. Māsiņa skatījās viņā izplestām acīm un laikam

153 saprata, ka slimā brālī�a atstā�ana R�evas nelaipno ārstu rokās ir pēdējā redzē�anās ar nesen atrasto brālīti. Lai nenokavētu vagona aizie�anu, bija jāskrien no pagaidu slimnīcas pa dubļiem, aizmirstot visu. Bet katru reizi, kad paņemu rokās uz veca avī�gabala izrakstīto R�evas slimnīcas izziņu par puisī�a Kamaldnieka nāvi, jutos tā, it kā te ir arī mana vaina.

Kāda meitene, uzzinājusi, ka no Krasnojarskas ved uz Dzimteni bērnus, izdabūja atļauju no savas priek�niecības ari braukt uz Krasnojarsku un tad uz Dzimteni. Meitene jau devās ceļā, bet priek�nieki bija pārdomāju�i. Tad meitene skrēja pāri pla�ajai Jeņisejai pa ejo�ajiem ledus gabaliem. Izdevās.

No Latvijas atbraukusi Andersone devās sameklēt savu radu bērnus. Sadabūja. Kāds no ciema priek�niekiem, apskatījis pamatīgi izziņu ar vairākiem zīmogiem un parakstiem, pārbaudījis Andersones pasi un konstatējis, ka tā strādā dro�ības orgānos Latvijā, atļāva ne tikai Andersones radu bērniem, bet arī citiem latvie�u bērniem doties uz Dzimteni. Pēc ilgāka laika, kad bērni biju�i pie Krasnojarskas, atļāvējs laikam sācis �aubīties un devies bērniem pakaļ. Bijis me�s ar krūmiem. Tikko vienu noķēris no �aubīgajiem, pārējie, ieskaitot Andersoni ar viņas radu bērniem, bēgu�i prom. Un tā vairākkārt. Beidzot Andersone apskaidroja bērnu ķērāju vēl reizi, un visi bērni laimīgi nonāku�i Krasnojarskā, no kurienes drīz vien visi bāreņi tika aizsūtīti � kaut ari ar grūtībām un da�u staļinistu preto�anos � uz Dzimteni.

Kādā no lēģeriem 1942. gadā doktors J. Lediņ�, kad jau es biju uz nāves robe�as, lika man vairākus vakarus iet pie viņa uz baraku, kur viņ� tīrīja manas vātis. Es sāpēs un pateicībā teicu, ka es ne ar ko nevaru atlīdzināt. Doktors noteica apmēram tā: �Ja tu gadītos brīvībā, palīdzi maniem bērniem.� Tā arī gadījās. �etri doktora J. Lediņa bērni tika sameklēti un atvesti uz Dzimteni. Tagad viņi Padomju Latvijā ieņem izcilus posteņus. No �īs pa�as nolādētās Sibi rijas zemes stūra faktiski izbēga kopā ar māti, nonāca laimīgi mu�u rokās un tūlīt jau �noformētā� vagonā tika pazīstamais �Triju burt nīcu� autors Ojārs Mednis, kur� patiesību par savu atgrie�anos Dzini tenē uzzināja tikai pēc 42 gadiem. Negribējās, lai arī viņa gaidām.ija grāmatā būtu attiecīgas kļūdas par valsts pārstāvjiem izsūtīto brīnu atve�anā � atvedēju uzvārdi, statuss un Padomju Latvijas rūpes, ku ras bērnu atve�anā no Sibīrijas bija vismaz minimālas. To jau radīja tālākie notikumi, kad 1949. gadā liela daļa atvesto bērnu bija samek lēta par jaunu un aizsūtīta uz Sibīriju otrreiz. Mēs lepojamies ar daudziem, kas atgriezās Dzimtenē 50. gados un kļuva par izciliem un godājamiem cilvēkiem, bet jauno laiku vēsturnieki mēdz klusēt, Varbūt tomēr pienācis laiks arī kādam no daudzajiem Latvijas jauno

laiku pētniekiem nodarboties ar tūksto�iem Staļina upuru likteņiem, ar bāreņu dzīvi un drausmīgo nāvi Sibīrijā. Vēl to varētu izdarīt, kamēr daudzi represētie bērni dzīvi. Konferences, publikācijas, pārraides pa radio un televīziju par jautājumu � �bija vai nebija sociālistiskā revolūcija Latvijā 1940. gadā� � skaļi izreklamētas, bet panākumi viduvēji. Cik daudz talantu aiziet bojā, tuk�i pļāpājot, bet mūsu nesenās vēstures lappuses arvien aizpildītas citātiem.

Kad bija apsolītā palīdzība sniegta doktora J. Lediņa bērniem, es saņēmu doktora J. Lediņa aplinkus rakstītu pateicību un lūgumu, vai nevarētu arī doktora Alka bērnus atgādāt uz Dzimteni. Mani māca sena doma. 1942. gada ziemā lēģeri �Mogila� es strādāju par kapraci. Man bija zināmas priek�rocības: es drīkstēju izlaizīt miru�o ēdambļodiņas un brīvos brī�os sildīties aukstajā priek�telpā. Doktors Alks bija galvenais pa�u iekārtotās �slimnīcas� vadītājs. Bija arī citi ārsti (doktors Aleksandrs Neibergs un doktors Jānis Le-diņ� vēl dzīvi) un gara auguma sanitārs Valtenbergs. Pēk�ņi pazuda ārstiem galda nazis. Zaglis varēju būt tikai es, sevi�ķi skaidri to pierādīja sanitārs Valtenbergs. Bet es nebiju nazi zadzis. Neviens tam neticēja, un ar doktora Alka ziņu aizliedza man turpmāk izlaizīt miru�o ēdambļodiņas un uzturēties aukstajās priek�telpās. Atceros, toreiz biju par savējo meliem un izrīcību nokļuvis vēl soli tuvāk nāves robe�ai. Bez tam biju kļuvis par zagli. Ko darīt tagad, pēc doktora J. Lediņa lūguma? Pats es nebraucu uz Alku nometinā�anas vietu, aizbrauca mana kolēģe, kura riska tāpat nebaidījās. Mazākie doktora Alka bērni tika pievākti, lielākais, kur� jau traktorista darbu apguva, netika atlaists. Mazie aizbrauca uz Dzimteni.

Gāja gadi. Bijām Dzimtenē � doktori Alks un Lediņ� un es. Pēc kādiem 30 gadiem satikāmies V. Deruma doktora disertācijas aizstāvē�anā. Starpbrīdī satikos ar doktoru Lediņu un doktoru Alku, spiedām viens otram roku, drusku atcerējāmies biju�os murgus. Es doktoram Alkām pēc daudziem gadu desmitiem atgādināju: �Un toreiz, kad jūs mani sodījāt par jūsu na�a nozag�anu un līdz ar to es kļuvu pazīstams kā zaglis, es tomēr nazi nebiju zadzis!� Doktors man spieda cie�i roku un atbildēja: �Jā! Tagad es ticu, ka tu nebiji na�a zadzējs! Bet, ja tu nepalīdzētu maniem mazākajiem bērniem atgriezties Latvijā, viņi būtu līķi!� Man bija liels gandarījums, un es ar doktoru Alku, liekas, vairs arī nerunāju.

Ir daudz traģisku atmiņu par bērnu atve�anu no Sibīrijas uz Latviju 1946. gadā. Kā notika atuto�anās un mazgā�anas, kā par pēdējo svārku kādā piestātnē tika iemainīta jēla maize, jo visiem gribējās ēst. Kā citā piestātnē iemainīju pienu ar visu vardi. Lai piens ne saskābtu, Sibīrijā un arī Krievzemē pienā lika vardi. Lai kā mēs katrs bijām izcietu�i bada nāvi, nu jau varde pienā neatbilda mūsu gēniem.

Daudzi biju�ie bērni dro�i vien nesapra�anā, kāpēc viņus centāmies nelaist no vagona laukā piestātnēs. Varu pēc 42 gadiem atbildēt: baidījāmies, lai jūsu izskats, runā�ana sve�ā valodā un ari jau civilizētās jūsu skrandas neradītu kādā zilcepurē ar galifē biksēm un revolveri ādas ietverē pie sāniem aizdomas. Dokumentu mums nebija, ja neskaita pa�a sastādīto sarakstu. Bet, ja to pamatīgāk pārbaudītu, tad redzētu, ka dokumentā sarakstītie bērnu dzim�anas gadi ne vienmēr atbilst personas izskatam. Kur esat, manas jaukās meitenes Dekerte un Hartmane, par kurām es baiļojos ne mazāk kā par sevi? Kur esi, Fredi Krāmer, kur� biji tikai drusku jaunāks par mani un tāpat bez visuvarenām �spravkām� un �aktiem�? Lai jums, visiem 112 cilvēkiem (es biju 113., bet puisītis Kamaldnieks, tas ir, 114. cilvēks, atstāja mūsu un savas sāpes R�evas aukstajā zemē), � lai saulīte zeltu sijā katrā gada dieniņā! Bet nakti, pārbraucot Zilupei, mēs visi, ietērpu�ies vislabākajā, kas mums bija, dziedājām �Pūt, vējiņi...� Arī raudājām. Toties da�reiz bija tādi smiekli, ka es biju spiests jūs noklusināt � �var ta�u ienākt kāds no blakus eso�ā vagona un noprasīt mums dokumentus vai ari vienkār�i nosaukt par fa�istiem�.

Par pārbrauk�anu Dzimtenē 1946. gadā laikam jau vislabāk var pastāstīt toreizējie bāreņi, tagad vectētiņi un vecmammiņas, jo katram no tiem bija viņa sāpe, viņa ilūzijas un arī rīcības plāns. Sibīrijas bērni visi prata arī krievu valodu, viņu izdzīvotprasme bija apskau�ama. Drīz vien viņi apguva arī nepiecie�amās un Latvijas zemei raksturīgās iemaņas, skaistuma izjūtu, izpalīdzību citiem, sevi�ķi vājākajiem.

Ir tūksto�iem atmiņu un arī pierakstu drumslu par 1946. gadā no Sibīrijas atvestajiem bērniem, bet vai visu iespējams izstāstīt, pie tam tā, lai ticētu, ka tā ir bijis? Kādos arhīvos gan atradīs jauno laiku vēsturnieks to, ko mazais un nevainīgais bārenis domāja, mirstot Sibīrijas salā un necilvēcībā? Kad beigsim klusēt par to, par ko jākliedz?

Esmu dzimusi Daugavpilī 1928. g. 18. janvāri. Tēvs, slimības dēļ atvaļināts Jātnieku pulka virsnieks, nomira, kad man bija gads un astoņi mēne�i. Māte Erna � valsts ierēdne. Mani audzināja un apgādāja mātesbrālis, 10. Aizputes kājnieku pulka kapteinis. 1941. gadā viņ� mani adoptēja.

1935. g. sāku mācīties Daugavpils Skolotāju institūta pamatskolā. 1940. g. sakarā ar institūta pārcel�anu uz Rēzekni mācības turpināju Daugavpils Valsts 2. pamatskolā. 1941. gada 14. jūnijā mans aud�utēvs Anatolijs Sondors tika aizvests no Litenes virsnieku vasaras nometnes. Pēc pamatskolas beig�anas mācījos Daugavpils Valsts 1. ģimnāzijā. 1944. gada oktobri sakarā ar mātes darbavietas evakuāciju nokļuvu Vācijā, kur atrados vispirms Hamburgas-Harburgas darba nometnē �Moordamm � 101�, bet pēc tam, kad ASV gaisa speķi to iznīcināja, nokļuvu Flensburgā, kur strādāju par sanitāri kara rezerves lazaretē. Pēc kara beigām 1945. g. rudenī iestājos Flcnsburgas-Mirvikas latvie�u ģimnāzijā, ko beidzu 1947. gadā. Tā pa�a gada vasarā repatriējos un iestājos Latvijas Valsts universitātē, kur studēju �urnālistiku un latvie�u valodu un literatūru. 1952. g. pēc universitātes beig�anas tiku norīkota darbā uz Vecslabadas vidusskolu Zilupes rajonā. Mācīju vācu un latvie�u valodu.

1953. gada vasarā devos uz Noriļsku meklēt savu aizvesto aud�utēvu. Uzzinājusi, ka viņ� no Noriļskas pārsūtīts uz Tai�etu, braucu uz turieni. Tai�etā tiku apcietināta, etapēta vispirms uz Irkutsku, pēc tam uz Rīgu, kur 1954. gada martā mani tiesāja Augstākā tiesa par 58. panta 10. punktu un piesprieda 7-1-3 gadus. (Par nelegālās literatūras izgatavo�anu, t.i., par pretvalstiskiem izteicieniem dienasgrāmatā Noriļskas brauciena laikā. Bez tam vēl divi biju�ie skolēni man piedēvēja vienu pret komjaunatni vērstu teikumu.) Sodu izcietu Jelgavas, Puksoozjoras un Permas nometnēs. 1956. gadā mani atbrīvoja PSRS Augstākās Padomes komisija (ar soda noņem�anu; bet reabilitēta neesmu).

Pēc atgrie�anās līdz 1959. g. rudenim strādāju par mācību daļas vadītāju un angļu valodas skolotāju Bebrenes vidusskolā. I960.�1964. g. � par matrozi un vēlāk par posteņa vecāko Daugavpils glāb�anas stacijā. 1964, �1969. g. � par mākslinieci noformētāju pionieru namā un angļu valodas skolotāju 4. astoņgadīgajā skolā; 1969.�1974. g. � par kultūras nodaļas vadītāju Daugavpils rajona laikrakstā �Avangards�, pēc tam da�us mēne�us � par Latgales zonas korespondenti �Skolotāju Avīzē�, 1974,�1983. g. � Daugavpils Ceļojumu un ekskursiju birojā par ekskursiju vadītāju. No 1986. g. līdz �im laikam man ir pāris stundu nedēļā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. (Kop� 1983. g. saņemu pensiju.)

Brāļu un māsu man nav. Mana meita Ingūna ir beigusi Rēzeknes Lieti�ķās mākslas vidusskolu, strādā Jūrmalā Jauno naturālistu stacijā par pulciņa vadītāju.

Mans pirmais stāsts publicēts 1961. g. Pirmais stāstu krājums �Krusta dancis� iznācis 1982. gadā. Periodikā publicēti 54 stāsti; satīriskā komēdija �Ekskursija uz pili� 1984.�1987. g. izrādīta vairākos kultūras namos. Pa�laik izdevniecība �Liesma� gatavo izdo�anai �Vecjuru saimnieci�, kur ietilpst divi garstāsti, kā arī romānu �Eks humācija�*. Bērnu literatūras redakcijā iesniegta bērnības atmiņu grāmata �Kumeļa gadi�.

1988.g. 6.nov.

Eshumacija� iznākusi 1990. gada janvāri. (Red.)

BAIGĀ VASARA

Laiks �ovasar vairs neies vecās slhnifis, Būs puķes skumjas, bi�u medus niļļlN.

Edvarts Virta

Tūksto� deviņi simti �etrdesmit pirmā gada ziedu mēnesis atnāk ar siltām, sausām dienām. Divdesmit ceturtā teritoriālā korpusa virsnieki pārcēlu�ies uz vasaras nometnēm, strēlnieki un artilēris-ti � milzīgajā Litenes poligonā, kur mācības vasarās notiek jau gadiem ilgi. Vecākie virsnieki vēl atceras tos laikus, kad nācās dzīvot vienīgi teltīs, bet tagad viņi apmetu�ies pa�u karavīru celtās, mājīgi iekārtotās barakās. Lidotāji, sapieri, izlūki izvietoti Ostrovie�os Pededzes krastā � gan barakās, gan teltīs. Arī �ī novietne atrodas Litenes poligonā, bet virsnieki to dēvē par Gulbenes nometni. Kfl vienā, tā otrā nometnē iekārtots klubs ar elektrību un radio.

Nedēļu pēc pārcel�anās uz vasaras mītnēm Ostrovie�os noris da�i pārkārtojumi, kas izraisa izbrīnu un dzīvu domu apmaiņu virs nieku vidū. De�ūrvirsnickam tiek piekomandēts de�urējo�ais po ļitruks. Visus iero�us ieslēdz un poļitrukam nodod atslēgu. Izlūku bataljona sakaru vada komandiera Otomāra Gruntēs atvesto radio aparātu komisārs no kluba liek aiznest uz savu telti. Leitnants Gruntē ir noskaities, bet savu sa�utumu skaļi neizrāda. Viņa rīcībā ir vairākas apvidus ma�īnas, dēvētas par �krupī�iem�. Tajā pa�a diena krupī�i tiek norīkoti mācību laukuma iekārto�anas darbos. Sie darbi ilgst veselu nedēļu. Rītos, parakstīdams �oferiem norīkojumus, leitnants vairākkārt apvaicājas, ko īsti �oferi strādā, un alla� saņem vienādu atbildi:

� Iekārtojam mācību laukumu.

Desmitā jūnija dienā simt astoņdesmit tre�ās divīzijas divi simti astoņdesmit piektā strēlnieku pulka virsniekiem tiek paziņots, ka drīzumā sāksies mācības. Nolasa to virsnieku vārdus, kam jāpārbauda mācību laukums, ņemot līdzi kar�u somas un pārtiku trim dienām. Izsaukto vidū ir kapteiņi Sondors un Groskopfs. Biju�ais jātnieks tagad pārcelts uz strēlnieku pulku. Pēc vakariņām da�us no izsauktajiem aizved ar smago automa�īnu. Palicēji gaidāmajām mācībām īsti netic, jo izsauktie lielāko tiesu ir padzīvoju�i, pasaules karu izgāju�i. vīri. Sondors sprie�: varbūt, ka nolemts atsevi�ķi pastrādāt ar tiem, kam kājnieku dienests ir sve�s. Pats Anatolijs beidzamajos gados bijis klubu vadītājs; vai kāds brīnums, ja kādam radu�ās �aubas par viņa spējām ierindas dienestā. Turpreti Groskopfam ir aizdomas, ka gatavojas karot.

� Derētu paklausīties, ko ārzemes saka, � viņ� ieminas.

Klubs, kas vienlaikus ir ari ēdnīca, iekārtots tuvākās lauku saimniecības �ķūni. Sondors ar Groskopfu nesteigdamies, it kā pastaigā iedami, aizsoļo līdz �ķūnim, ieslēdz radio.

� Tas nedarbojas.

� Savādi. Pirmīt ta�u vēl spēlēja, � nobrīnās Sondors, � rīt pie gaismas jāsalabo. Varētu tagad, bet man nav skrūvgriezī�a.

� Gaismu negaidīsim, jālai�as lapās. Iesim uz nometni, paņemsim dokumentus un topogrāfiskās kartes un nozņdīsim.

Izrādās, ka arī citi izsauktie neguļ. Pa nometni lodā nelaimes nojausma. �aubas, neizpratne, neziņa. Var jau būt, ka mācības domātas tiem, kas pārnāku�i no citām iero�u �ķirām, ļoti gribas tam ticēt, bet nojauta biedē un brīdina. Virsnieki nolemj sadalīties nelielās grupās un nometni atstāt. Groskopfs bēg�anai jau sagatavojies.

� Sondor, ņem kar�u somu, un ejam! Nedēļas laikā pa me�iem nokļūsim līdz Daugavpilij.

Anatolijs ir brīdināts, viņam teiku�i jau labi sen, ka gatavojas kaut kas nelāgs. Tomēr doties me�ā viņ� negrib.

� Mēs aizbēgsim, bet kas būs tālāk? Ja gribēs dabūt rokā, atradis arī Daugavpili. Pirmām kārtām meklēs tie�i mājās.

� Varbūt būs kar�.

� Bet ja nu ne? Cik ilgi iespējams slapstīties? Nedēļu, mēnesi, gadu. Un tad? Pēc tam? Iespējams, ka mēs vienkār�i neizprotam kaut ko, iespējams, ka viņu armijā mācības notiek citādi, nekā bija mūsējā. Pat ja mūs aizrauj uz Krieviju, nemaz tik briesmīgi nav. Nekādi jaunie vairs neesam, nodienēsim kādu gadu un iesim no dienesta prom. Bet me�ā... pēc operācijas... Nē, Ernest, kas notiks ar citiem, tas arī ar mani.

� Kaut tev nenāktos no�ēlot, Anatolij!

� Ņem manu karti, Ernest, tā ir ļoti laba. Un lai tev paveicas!

Groskopfs ar pāris vīriem nozūd nakts tumsā. Viņiem seko vēl pāris nelielas grupas. Pārējie nāk atpakaļ, jo nometni sāk ielenkt sarkanarmie�u ķēdes.

Anatolijs atlai�as savā guļvietā uz apak�ējās nāras, uzvelk līdz zodam pēc liniem smar�ojo�o palagu un savu tum�sarkano vatēto zīda segu. Gultas veļa un segas virsniekiem līdzi no mājām. Labi, ka iedomājies paņemt vatēto, nevis plāno, jo naktis barakā vēsi. Miegs tomēr nenāk. Vai tie�ām gatavojas arestēt? Neloģiski. Tos, ko gribēja, apcietināja jau pērn. Aizsargu dū�us, da�u virsnieku un policistu. Tie, kas paliku�i armijā, ir atsacīju�ies no lauku īpa�u^u miem un atstāju�i citās pilsētās ģimenes. Ar vienu vienīgu nodomu: dienēt. Mēs esam disciplinēti, labi apmācīti, godprātīgi. Pirms Iritn mēne�iem nodevām karavīru zvērestu un būtu paliku�i tam uzticīgi.

Kas viņiem tur Krievijā notika trīsdesmit septītajā gada? Avīzēs rakstīja: trockistu prāvas. Mums ar trockistiem nekāda sakara. Tomei laikam būtu bijis gudrāk iet Groskopfam līdzi. Vajadzēja gan, liet nu jau par vēlu ...

Viņ� pieceļas, iziet no barakas, ieklausās nakts trok�ņos. Ap nometni �vīkst zāle, it kā vesels e�u bataljons būtu izgājis medības. Palaikam uzplaiksni un atkal tūdaļ nodziest mirklīga uguns. �ķiet, maldugunis klaiņo zem kokiem. Anatolijam iekrīt prātā viņa glezna ar kailo, tikai caurspīdīgā plīvurā ietīto sievieti un maldugunini tuksnesī. Diez kur tā glezna palika? Viņ� neatceras. Tālā lauku sclli nokliedzas gailis, tātad tuvojas rīts.

Vienpadsmitā jūnija ritā Anatolijs pirms brokastīm dodas pie ārsta. Pēc tam uzmeklē komisāru. �obrīd mācībās viņ� nevar piedalīties. Pēc operācijas joprojām slikti jūtas, un ārsts viņam ir izraksti jis atbrīvojumu. Pēc pāris dienām, varbūt tad. Komisārs klusēdams paņem kapteiņa pasniegto lapu un pamāj.

Pēc brokastīm liek sakāpt automa�īnā tiem, kuru vārdi nosaukti iepriek�ējā dienā. Viņus aizved līdz jaunam dzelzceļa uzbei iiiiiam, kur tos gaida pasa�ieru vilciens ar pāris vagoniem. Brauc ļoti lēnam, apstādamies nevis stacijās, bet neapdzīvotās vietās � me�malās, krūmainās gravās. Brauc līdz pat vakaram, visu nakti un nāko�o dienu, un vēl vienu nakti, un vēl vienu dienu. Izkāpt no vagona neatļauj. Kas tā par bezmērķīgu braukā�anu? � virsnieki brīnās. Tas pieder pie mācībām, viņiem atbild.

� Paklau, vīri, � kāds no virsniekiem ieminas, � �o kuli ar kārniņu jumtu es redzu jau tre�o reizi. Nevar būt, ka vidzemniekiem visās sētās glu�i vienādas kūtis.

� Un vienādas mājas, vienādi pagrabi, pat putnu biedēkļiem vienādi kankari, � piebalso cits.

� Liekas, viņi mūs vadā pa apli vai vismaz pa vienam un tām pa�ām vietām. Ko tas nozīmē?

Beidzot agrā �etrpadsmitā jūnija rītā ir sasniegta mācību vieta. Vilciens apstājas me�ā, kur atkal gaida smagā automa�īna. Ne visai ilgs brauciens pa me�a ceļiem, izcirtums, bedres, lo�metēju ligzdas, tātad mācību laukums. Tur priek�ā desmitajā jūnijā aizvestie virsnieki un pieckār�s bruņotu sarkanarmie�u pārsvars.

Skan komanda: � Ierindā stāties!

Krievu virsnieks, pret ierindu pagriezies, nolasa latvie�u virsnieku apcietinā�anas pavēli. Izcirtuma pretējā pusē krievu kareivji tūdaļ paceļ �autenes kaujas gatavībā. Laukuma malā zemē tiek noklāta teltene.

Pavēle: � Nodot iero�us!

Virsnieki iet, noliek pistoles uz teltenes un atgrie�as ierindā. Nu sakustas kareivju ķēdes, gā�as uz priek�u, uzbrūk, plē� drēbes, norauj zīmotnes. Vairāki virsnieki izmisīgi pretojas, tos sit ar �auteņu laidēm. īsā ciņa pēc mirkļa ir galā. Nu lai� atbruņotajiem vīriem rokas kabatā, atņem naudu, pulksteņus, etvijas, norauj laulības gredzenus. Ārsta pārbaude, tad atkal brauciens pa me�u. Dzelzceļ�, stingri apsargāti lopu vagoni...

Pēc brokastīm Litenes nometnē uz mācībām tiek izsaukta liela virsnieku grupa. Atkal nosaukts kapteiņa Sondora vārds. Jābrauc. Otrreiz izvairīties nav iespējams. So grupu atbruņo uzkalniņa nogāzē. Liek gulties zemē paceltām rokām ar galvu lejup. Iz�amda kabatas, pievāc dokumentus, fotogrāfijas, pulksteņus. Anatolijs noskatās, kā viņa skaistais sudraba pulkstenis ar auļojo�u zirgu figūrām uz vāka ieslīd zaldāta bik�u kabatā. Jura krusta krāsās austā pulk-steņlente karājas no kabatas laukā. So lenti Aduks izprasīja brālim un nekad no tās nav �ķiries. Bet tagad nav �ēl. Ne pulksteņa, ne lentes, ne naudas. Jo iespējams, ka tā vairs nebūs vajadzīga. Bet Groskopfs nu jau lielā gabalā... Cik ilgi tā būs jāguļ? Sāk nevienmērīgi aulek�ot sirds. Beidzamajos gados tā notiek alla�, kad Anatolijs paceļ rokas virs galvas. Māte sirga ar sirdskaiti, Erna un Em-miņa arī. Viņ� noturējās ilgi, bet nu jau gadi liek sevi manīt.un operācija.,. Ja paple� rokas platāk, kļūst mazliet vieglāk. Jāmēģina lēnītēm, nemanot nolaist gar sāniem. Centimetru pa centimetram. Ta�u zaldāts jau klāt un krata durkli virs krūtīm. Jāpacie�as, jāiztur, tas vēl tikai sākums. Kāds dobji, ilgi kāsē. Viņam liek piecelties un atiet malā kur, galvu nodūris, stāv ārsts. Pakrūte piepe�i, �ķiet, kaut kas pārtrūkst, un Anatolijs caur zobiem sak kunkstēt. Sve�s kirzas zābaks pieduras viņa kājai.

� Celties!

Kurp viņus atkal ved? Pa maziem me�a ceļiem, tad pa lielceļu. Poligons paliek aizmugurē. Dzelzceļ�, Gulbenes stacija, perons, lopu vagonu virkne. Vienā galā mazs vagons, gandrīz uz pusi īsāks par citiem. Plati va|ā bīdāmas durvis. Tur liek iekāpt Anatolijam un vēl da�iem. Aizrestots lodziņ�, divstāvu nāras un neizturams karstums. Durvis aizbīdās, viņi paliek pustumsā. Citus aizved uz lielajiem vagoniem.

Divi simti divdesmit septītā pulka kapteinis Pāvils Ceriņ�, iedams brokastot, pie ēdnīcas ierauga dzīvi sarunājoties �tāba priek�nieku Gerberu un divus virsniekus. Viens no viņiem ir Linmeijers, Ceriņa pulka biedrs. Ieraudzīju�i nācēju, runātāji apklust un vērīgi noraugās viņam pakaļ. Ceriņ� ieiet ēdnīcā mazliet aizvainots. Kādu stundu vēlāk pulka novietnē paklīst runas, ka naktī notiku�i aresti. Arestēts kāds biju�ais policijas priek�nieks, kāds pagasta vecākais. Virsnieki �o ziņu pārrunā un pārsprie�, viens otrs saka: ja jau arestēti, tad acīmredzot ne bez iemesla. Viņi ir pilnīgi mierīgi, kad viņiem liek kāpt ma�īnās. Visiem līdzi kar�u somas, uz pleciem katram gadījumam uzmesti mēteļi. Lai ir, ko paklāt zemē, ja nāksies mācību laikā sēsties vai gulties, ja sāk smidzināt vai rasināt. Bie�i gadās, ka rīta pusē saule, bet vakarā lietus. Vienīgi kapteinim Linmeijeram mugursoma līdzi, it kā viņ� savas mantas bītos atstāt barakā.

Aiz mui�as klētīm ma�īna apstājas, un komisārs Negoduiko liek virsniekiem stāties kolonnā pa divi. Pamanījis, ka Linmeijeram līdzi mugursoma, viņ� liek kapteinim iet atpakaļ un iemest mugursomu automa�īnā.

� Jūs nāksiet atpakaļ, � komisārs pie tam saka.

Nolicis mugursomu, Linmeijers atgrie�as, bet nu ir kolonnā pēdējais. Gājienu noslēdz komisārs. Virsnieki iet pāri norai, kur virzienu norāda uz kokiem uzspraustas baltas papīra strēmeles; viņi iesoļo me�iņā. Pārdesmit soļu tālāk takas labajā pusē ierauga kareivjus ar lo�metējiem, bet pa kreisi citus ar durkļiem.

Komanda: � Stāt!

No krūmiem iznāk leitnanti ar zilām zīmotnēm. Viens izrauj naganu un uzkliedz: � Rokas aug�ā!

Kolonnas aizmugurē atskan divi nagana �āvieni. Kapteinis Eduards Melbārdis, kur� stāv Linmeijeram priek�ā, dzird dobju kritienu un zemē nokritu�ā krāk�anu. Linmeijers rāvies atpakaļ, gribējis bēgt. Sve�ie kareivji ievelk viņu krūmos.

No krūmiem iznāku�ie leitnanti noņem latvie�u virsniekiem siksnas ar kar�u somām. Viņu mēteļus aiznes; zaldāti, ar durkļiem draudēdami, liek gulties, leitnanti pārmeklē kabatas, atņem dokumentus, bet naudu, nupat saņemto algu, liek atpakaļ. Pēc tam virsniekiem ir ilgi jāguļ zemē. Kolonnas vidū vaid kāds sadurtais. Viņ� neļāvis sev noplēst zīmotnes.

Beidzot nes atpakaļ mēteļus, un katrs meklē savējo. Virsniekam Auniņam mēteļa pietrūkst. Viens no krievu kareivjiem aiziet un atgrie�as ar tūka mēteli.

� Nav mans, � saka Auniņ�, � man bija brezenta mētelis.

Bet kareivis saka, lai ņemot �o .pa�u.

Kad viņi atkal stāv ierindā, no aizmugures nāk kareivis, turēdams rokā lāpstu. Ceriņ� pamana uz lāpstas svaigas, dzeltenas smiltis... Ceļā uz ma�īnas stāvvietu Auniņ� aplūko sve�o mēteli. Zem apkakles atrod ar tinteszīmuli ierakstītus vārdus: Kapteinis Linmeijers.

Gulbenes virsnieki trīspadsmitajā jūnijā vēl atrodas nometnē. Leitnantam Gruntem pienāk telegramma no Gulbenes draugiem, kas strādā dzelzceļa stacijā. Vēstījumā teikts, ka Grunti liek laukā no viņa Slokas dzīvokļa, tāpēc lai steidzami ierodas. Pārsteigts un sa�utis leitnants lūdz brīvdienu, ta�u komisārs viņam to atsakās dot.

Pēcpusdienā, pārbrauku�i no darba, ar vada komandieri grib aprunāties �oferi.

� Leitnant, nav vairs labi, jālai�as kokos. Mums aizliedza stāstīt, bet ilgāk klusēt vairs nevar. Tajā laukumā, kur visu nedēļu rāvāmies, mums lika rakt bedres un uzstādīt lo�metējus.

� Jūs laikam rakāt ierakumus.

� Nē, leitnant, kapus, -tikai mums neteica, ko tajos kapos glabās.

Pui�iem mālējas, leitnants nodomā. Blēņas! Rit basketbola sacensības, algas izmaksa. Vai tādā reizē kāds ieklausās murgainās runās. īpa�i, ja cilvēkam vēl tikai nedaudz pāri divdesmit gadiem.

Vakarā kļūst zināms, ka sacensības atliktas, jo �etrpadsmitā jūnija rītā sāk�oties mācības.

�etrpadsmitais jūnijs. Algas diena. Virsnieki grib saņemt algu, bet komisārs Ezeriņ� devis kasierim rīkojumu naudu izmaksāt pēc mācībām. Nu nē, tā virsnieki nav mierā. Ja mācības ilgs vairākas dienas, vajadzēs nopirkt kādu smēķi, kādu zeltera pudeli, piena krūzi no zemniekiem. Neies krastā, mīļie! Mēs sūdzēsimies �tāba priek� niekam. Kas nopelnīts, tas jādabū. Nauda kasē ir, lai maksā raga. �tāba priek�nieks Ceplīts ir virsnieku pusē, liek algas izmaksai

Gatavo�anās braucienam uz mācību vietu ievelkas līdz vakaram. Piepe�i nometnē uzrodas leitnants Bojārs, atdrā�as ar motociklu no Slokas, kur īrē istabu kopā ar Otomāru Grunti. Abiem pui�iem Slokā kopīgas paziņas. Kārlim Bojāram tagad atvaļinājums, vakai viņ� bijis ciemos un atbraucis pastāstīt draugam, ka gājis.

� Nav laika klausīties, pastāstīsi citreiz.

Bet leitnantiņam līdz citai reizei nav pacietības gaidīt, gribas visu izteikt tūlīt, jo tādu meitu kā Slokā citur neatrast. Draugam jādodaa uz mācībām? Kāda runa, Bojārs brauks līdzi, tikai jāizprasa komi sāram atļauja. Vai nu nesarunās, kas viņam var but pretim? Sovakai pat leitnants visu izstāstīs un nozudis ka rīta rasa.

Bet komisārs nez kāpēc ietiepjas: nedrīkst. Lai Bojārs vico atpakaļ pie savām meitām un nerādās līdz atvaļinājuma beigām. Kāpēc? Kas tur slikts, ja virsnieks lieku reizi izmet līkumu pa me�u, pavingrinās �au�anā? Un viņ� tikmēr kā ods dīc komisāram riņķi, kamēr tas beidzot atmet ar roku un noteic:

� Brauc arī! �

Leitnants veicīgi iemetas �krupitī� un sāk �ukstēt Gruntem ausī.

Katrā �krupītī� astoņi � desmit latvie�u virsnieki, visā grupā ap trīsdesmit. Kādu gabalu nobrauku�as, apvidus ma�īnas apstājas uz ceļa. Liek izkāpt, nostāties ierindā. Nez no kurienes uzradies daudz poļitruku. Ierinda pagrie�as un pēc komandas: �Soļos mar�,� � pa ceļu sāk virzīties uz me�u. Iet pa divi, katram virsniekam poļitruks līdzās. Iesoļojot laukumā, atkal komanda: �Uz labo!� Kad virsnieki pagrie�as, poļitruki stāv priek�ā ar pistolēm rokās, aizmugurē zaldāti, pacēlu�i �autenes, uz kurām uzsprausti durkļi. Gruntē ievēro, ka viņa poļitrukam trīc roka ar visu pistoli.

� Rokas aug�ā! � komandē sve�s krievu virsnieks.

Kad komanda izpildīta, sve�ie virsnieki atņem latvie�iem pistoles, atāķē un nomet zemē kar�u somas. Leitnantam Gruntem kar�u somā ielikta �orīt saņemtā alga. Zibenīgi pieliecies, viņ� paķer kar�u somu un atkal paceļ rokas. Poļitruks ar vienu lēcienu klāt.

� Man tur �ifri, nevar ta�u zemē atstāt �ifrus, � leitnants taisnojas, kaut gan skaidri zina, ka tie noteikti ir nomainīti.

� Malacis, pareizi, � paslavē poļitruks, � dodiet man somu, pie manis būs dro�ībā.

Gruntē veikli izņem naudas �ūksni, iestūķē kabatā un atdod poļitrukam somu ar �ifriem.

Virsleitnanta Pelēķa portfelī atrod rokasgranātas. Pelēkim liek nostāties bedres malā. Atbruņotie cilvēki aiztur elpu, gaidot baismīgo komandu, bet tāda komanda neatskan.

Kad grupa atgriezusies uz lielceļa, tur gaida vaļējas smagās ma�īnas. Virsnieki kāpj ma�īnās, apsēstas uz grīdas. Viņiem aizmugurē novietojas divi kareivji ar durkļotām �autenēm. Automobiļi piebrauc pie Gulbenes stacijas, kur stāv e�elons. Vairāki gari lopu vagoni un vienā galā īsiņ� pusvagons. Tur priek�ā jau Litenes virsnieki.

Tikmēr �krupi�i� drā�as uz aresta vietu ar jaunu cilvēku partiju.

Katrā teļu vagonā ap se�desmit vīru, pusvagonā krietni mazāk. Saspiestība, briesmīgs karstums. Vieni apmetas uz grīdas, citi uz koka nārām. Visu nakti nostāvējis, vilciens tuvojas Rīgai. �ķirotavā atved jaunus arestētos. Nu jau viņi brauc otro dienu un otro dienu nav ēdu�i. Moka izsalkums un briesmīgas slāpes, gribas smēķēt. E�elons velkas uz priek�u glieme�a gaitā, bie�i apstādamies un ilgi

! ¹¹ stāvēdams nomaļās vietās. Arestētos ārā nelai�, vagonu durvis no ārpuses aizslēgtas. Kādā no pieturām tie, kam vieta uz aug�ējām nārām pie loga, pamana lejā pie vilciena virsnieku, acīmredzot vilciena priek�nieku. Atskan saucieni, lai kādā pilsētā, vai miestā tiem, kam ir nauda, atļauj iegādāties pārtiku, sadabūt spaiņus un atnest ūdeni. Tiek apsolīts da�us aizvest uz veikalu. Pie ē�anas viņi tiek tre�ajā dienā.

Vagons, kas īsāks par citiem, ir sanitārais, tas piekabināts tie�i lokomotīvei. Tajā brauc lielāko tiesu litenie�i, tiem nauda atņemta aresta laukumā. No gulbenie�iem tikai pāris viru. Arā karsta jūnija diena; vagonā kā pirti. Labi vēl, ka �aurajam logam pie griestiem priek�ā nevis stikls, bet tikai restes. Ja tiek uz nāras, var saelpoties svaigu gaisu. To viņi dara pārmaiņus. Slīd garām me�i, lauku sētas, ezeri, upju lī�i, parādās un izgaist kā filmā vai sapni.

Sondors atlaidies uz grīdas, tur vēsāk. Palicis pagalvī zābakus, salocīto frenci, bikses. Kaut neuznāktu miegs, kaut būtu nomodā, kad vilciens iebrauks Daugavpilī. Un kaut tas notiktu dienā. Anatolijs nezina, kas varētu notikt, ja e�elons tur apstātos, bet viņ� to neizsakāmi vēlas. Ir nojauta, mānīga cerība.

� Voldemār, � viņ� saka leitnantam Volganskim, kas dienējis viņa sapieru rotā, bet paņemts no Gulbenes nometnes, � kad tuvosies Daugavpils, pakliedz.

Lībie�u zvejnieka dēls Volganskis Latvijas armijā kā virsnieks nodienējis tikai vienu gadu. Sājā vagonā viņ� pats jaunākais.

� Diez kas �odien par datumu? � grib zināt medicīnas pulkvedis Heideprīms.

�� Septiņpadsmitais, � saka Volganskis.

� Man �ķiet, ka se�padsmitais, � iebilst virsnieks ar biezi no saitētu galvu. Sai�u gubai cauri izsūcies tum�s plankums. Izcirtuma viņ� nav ļāvis noraut sev pagonas, un viņam ar pistoli pārsista piere.

� Sondor, pie loga! � atskan no aug�as. � Nupat nak Dan gavpils.

Pavīd vecās garnizona kapsētas koki, sakņu noliktavas, cietok�ņa vaļņi. Vilciens palēnina gaitu, pie otrās pre�u stacijas apstājas starp tuk�iem sastāviem. Uz slie�u ceļa izbirst kareivji un nostājas sardze pie katra vagona pa divi. Uz �autenēm uzsprausti durkļi. It ka virsnieki spētu pārvērsties par gariem un izkļūt no aizbultētajiem vagoniem cauri logu restēm vai grīdas �ķirbām.

� �etrpadsmit nulle nulle, � paziņo savainotais, kuram li pulkstenis.

Lokomotīve tiek atkabināta un aizdrā�as prom. Tagad sanitiuals vagons e�elona priek�galā. Kaut gadītos kāds pazīstams cilvēks lin laukā, Anatolijs domā, lūkodamies pa logu. Dzelzceļnieku vidu vl ņam gan tikpat kā nav paziņu, bet da�reiz izpalīdz ari sve�s. Māte alla� mēdza teikt, ka viņas Aduks � laimes bērns. Visā lielajā nelaimē mazu laimīti liktenis viņam varētu pie�ķirt. Un tā ari notiek, tik tie�ām.

Gar vagona galu, pāri sliedēm lēkādama, skrien pazīstama sieviete. Viņ� savām acīm negrib ticēt � viena no māsām And�ā-nēm, pie kurām viņ� kopā ar dienesta biedru Zāveli gāja ciemos pirms kādiem �etrpadsmit vai piecpadsmit gadiem. Tā patiesi necerēta laime. Parasti And�āne pēc pusdienu pārtraukuma dodas uz darbu apkārt kvartālam pa ceļu, pāri pārbrauktuvei, bet �odien viņa aizkavējusies mājās un baidās nokavēt darbu. Drā� pa taisno, lai gan par to var dabūt samaksāt sodu.

Pēk�ņi sievietei �ķiet, ka viņu kāds sauc. Balss nāk kaut kur no aug�as, varbūt no vagona, pie kura stāv �ķībacains zaldāts ar dur-kļotu �auteni.

� And�ānjaunkundz!

Viņa ierauga pelēku seju aiz rcstota loga.

� Piezvaniet māsai uz darbu, lai atnāk!

Viņa pamāj, ka sapratusi, grasās kaut ko sacīt, bet zaldāts uzbrēc, un sieviete aizliekas prom.

Paiet pusstunda, apkārt jau stunda, bet nenāk neviens. Vai piezvanīja? Paziņoja? Dro�i vien nobijās. Vai arī Ernas kantorī nav. Drīz viņi aizbrauks, nozudīs, izgaisīs, un neviens par viņiem neko neuzzinās. Tāpat kā nozuda, izgaisa brālis. Aleksandrs, Anga. Lielais, gudrais, apbrīnotais. It kā nemaz nebūtu bijis, nebūtu dzīvojis. Anatolijs vilies no�ļūc no lāvas. Ir karsts kā maizes krāsnī. Visi izģērbu�ies apak�veļā, noāvu�i kājas. Iedomājoties par maizi, mutē saskrien siekalas.

Piepe�i no blakusvagona cauri dēļu sienām izspraucas daudzbalsīgs sauciens:

� Groskopf, Sondor, Lāci! Groskopf! Sondor! Lāci!

Ko tas nozīmē, kāpēc blakus vagonā tā kliedz? Lā�a vilcienā nav, viņi nezina, kur palicis Lācis, bet Groskopfs iegāja me�ā.

� Sondor, jūs laiķam kāds meklē.

Viņ� acumirklī atkal pie loga. Lejā starp tuk�ā sastāva riteņiem ierauga Namedu, tiepīgo ezēnu. Ezēns veikli ņirbina pirkstus, veidojot apļus, trīsstūrus, āķus, kaut kādas nesaprotamas zīmes, laikam skolēnu izdomātus burtus, ko Anatolijs nepazīst. Pie buferiem pavīd ari Ernas slaidās kājas, ieautas viņa pa�a dāvinātās kurpēs. Erna rāda līdzpaņemto tīkliņu ar produktiem. Pēc brī�a viņa jau pie vagona, bet sargkareivis dzen projām. Pāris soļu tālāk Groskopfa un Lā�a sievas ar bērniem. Visiem nesamie rokās.

� Uzmeklējiet vilciena komandantu! � Anatolijs pagūst uzsaukt, pirms sievietes tiek aiztriektas.

Paiet ļoti ilgs laiks, pirms Erna nāk ar komandantu. Smagi, negribīgi bīdās vaļā vagona durvis. Vaļējā spraugā parādās Fridrihs Heideprīms, vecs Ernas paziņa no cietok�ņa laikiem. Baltu bārdu, sirmiem matiem. Dziļi palokās Ernai. Pienāk Anatolijs. Kailām kājām, apak�biksēs, sakrities un novājējis. Komandants ņem laukā no tīkliņa un sniedz viņam aug�ā konservu kārbas, sviestu, sieru, maizi, noskaita Ernas iedoto naudu. Sarunāties neatļauj, bet Nameda, tas ezīgais radījums, arī �oreiz saceļ adatas.

� Mūs arī �itie aizvedīs, tagad daudzus ved projām.

Aiz Sondora pleca pavīd apsaitētā galva.

� Vai tad privātos arī? To mēs nezinājām, domājām, ka tikai mūs.

� Tālāk visas sliedes ar vagoniem pilnas. Kad brauksiet garām, redzēsiet.

� Pārtraukt sarunas! Aizbīdīt durvis!

Komandants Ernai kaut ko saka, un viņa neatvadījusies iet projām. Kāpēc? Varbūt vēl atnāks? Nu vairs Anatolijs neatiet no loga.

Jau pēcpusdiena. Tuk�ā sastava ena klust gara un nosedz virsnieku e�elonu. Na�a nav nevienam. Viņi lau� maizi, nolupina garozu un ar to uzzie� sviestu, kas karstumā kūst, tek gar pirkstiem. Izsalkums pamazām pierimst. Būtu tagad ūdens. Auksts, no avota pasmelts, tāds, kas stindzina zobus, atveldzē miesu un dvēseli.

�oreiz Nameda nāk Ernai un komandantam pa priek�u. Durvis nepagalam nevar dabūt vaļā. Sargkareivis sten, piepūtis vaigus. No Ernas atnestā saiņa izlobās vilnas veļa, zeķu kamoli, �alle. Vilciena priek�nieks tomēr nav slikts. Māsai pa�ai neienāktu prātā, ka arestēto ceļamērķis varētu būt Ziemeļi. Neviens neko nav sacījis, bet agrāk pulkā �is tas dzirdēts. Pa teikumam, pa vārdam.

Kur nozudusi Nameda? Jau durvis atkal ciet, un komandants liek Ernai doties projām. Lai nemaldās ap vagoniem, ka neierauga nodevīga acs. Vien Namedai vēl skatienu uzmest. Un tur jau viņa nāk. Danceniski, lēk�iem. Rokā nez kur sadabūts ziedo�s ceriņzars. Viņa svie� to restotajā logā. Anatolijs satver, pieliek pie lupām un atvir zās no loga. Lai viņām vieglāk aiziet.

Vilciens sakustas, ir pievienota lokomotīve.

� Astoņpadsmit nulle nulle, citiem vārdiem, se�i, � paziņo savainotais.

Vilciens ar vairāk nekā pieci simti apcietinātajiem turpina ceļu.

Slīd garām piepilsētas me�s. Aiz priedēm vīd pareizticīgo карме tas krusti, tālāk �oseja, viņpus �osejas luterticīgo kapi. Tur mate līdzās Edgaram Lapam. Nogāzītē, ziemeļu puse zem gobām un kļavas, lai bula tveicē nav karsti un grūti. Pati sev izvelējusies vietu. Agrāk katros Ziemassvētkos Anatolijs vedis mātei eglīti uz kapiem. Strauji cietok�ņa zirgi, �īksto�as kamanu slieces, Nameda, līdz acīm ievīstīta ka�okā, liesmojo�u sve�u spiets zilā novakarē.. . Piedod, māt, pērn neiznāca, es neesmu tur vainīgs. Māt, te tik neizsakāmi karsti un grūti. Būtu man tavas gobas un kļava.

Vilciens nogrie�as uz Krāslavas ceļa. Pļavas, mazi lauciņi, me�u puduri, sād�a. Ceļa malā krucifikss. Ave Maria, sveicināta Marija, Latgales Māra, zemes māte, tu, kas kokiem liec lapot, pļavām ziedēt, maizei smar�ot, dod mums savu �ēlastību �ajā ceļā. Nav tavā varā atbīdīt vagonu durvis, pat ūdens krūzi tu nespēj pasniegt caur restēm, un tomēr klusēdami mēs piesaucam tevi, esi �ēlsirdīga un stiprini mūs.

Gruntē brauc vienā no lielajiem vagoniem. Viņam kabatā bloknots un rakstāmais, viņ� raksta mātei vēstules. Vairākas jau izmetis pa tualetes cauruli. Ieliek naudu, saloka, izlidina laukā. Varbūt kāds dzelzceļnieks atradīs, ieliks aploksnē, nosūtīs. Kārlis Bojārs sē� sagumis, ar izbrīnu acīs, vēl īsti notiku�ajam nespēdams ticēt. Tad pēk�ņi visi atdzīvojas. Tuvojas Latvijas robe�a.

� Braucot pāri, dziedāsim himnu! � ierosina kāds no jaunajiem. � Mēs esam piekrāpti un nodoti, mūsu zvērests vairs nav spēkā.

Vecākie virsnieki nepiekrīt.

� Tādā gadījumā jāsadalās. Tie, kas grib dziedāt, vienā vagona pusē, pārējie � otrā.

Izveidojas divas grupas.

Pie loga paliku�ais ziņo, ka tūlīt būs robe�a.

� Dievs, svētī Latviju, � dzied jaunie virsnieki.

Viens vārds tai dziesmā īsti nav vietā. Nevis svētīt, bet sargāt Latviju vajag. Tas bija viņu uzdevums un pienākums � �o jaunekļu un vīru, bet viņus piekrāpa un nodeva.

Polocka, Vitebska, Smoļenska, Suhiņi�a, Babiņina. Babiņinas stacijā e�elons pienāk vakarā. Sākas gar�, nogurdino�s gājiens pa putekļainu lauku ceļu. Sabiezē krēsla, satumst. Lielais karstums noplok, pļavas iepeld miglā. Kolonna iet visu nakti. Mar�a solī � kā manevros. Uzmundrina cerība tikt pie guļvietas un �ķidra ēdiena. Ceļā viņiem izsniegti vienīgi sausiņi.

Līdz pulksten pieciem rītā noiets �etrdesmit kilometru. Priek�ā veca mui�a. Nolaistas mūra ēkas un staļļi, lieli koki, vārti. Nācēju iz traucēti, no kokiem paceļas kraukļi un ķērkdami riņķo virs galvām. Konvojnieki lamājas, neļauj atvestajiem sarunāties. Līdzās mui�as ēkām milzīga baraka. Pirms izvieto�anas � kratī�ana. JāizgērbļiiM kailiem. Gruntem aiz jostas somu duncis. Lai izbēgtu no liekam nepatik�anām, viņ� dunci atdod pats. Juhnovas �peresilka� � pārsūtī�anas nometne. Latvie�i tur sastopas ar igauņu un lietuvie�u virsniekiem. Pa visiem kopā sanāk ap tūkstoti, da�i apgalvo, ka vairāk. Barakā iespējams gulēt tikai uz sāniem. Uz otriem grie�as pēc komandas. Tiem, kam nepietiek vietas, iznāk gulēt laukā pie �ķūņa.

�ķūni no pārējās zonas atdala �ogs. Aiz �oga privātie. Edgara Lapas brālēns Jānis Sneidcrs, Līvānu slimnīcas direktors, apcietināts kopā ar ģimeni � sievu un bērniem. Uldiņam pusotra gada, Jānītim � trīs. Nu jau viņu ceļi iz�ķīru�ies. Vai kādreiz vēl satecēs kopā, iespējams vienīgi minēt. Kādam �ķiet, ka viņ� aiz �oga dzirdējis runājam latviski. Derētu izpētīt, kas tur par cilvēkiem, varbūt gadās paziņa vai rads. Un cilvēks, kur� dzirdējis ausij pierastos vārdus, staigā gar �ogu, meklēdams spraugu. Atrod zara caurumu, pieliek aci. Redz virsniekus vecās Latvijas un Igaunijas formas tērpos bez pagonām. Da�am uz apkakles vēl sarkanarmie�a kubiciņi vai �palas. Notvēris mirkli, kad viens no latvie�iem pienācis tuvāk, viņ� pasauc. Tas � viņā pusē dzirdējis. Pienāk pie �oga.

� Virsnieki! � cauruma atklājējs paziņo Jānim. � Jāmēģina aprunāties.

Ja tur ir virsnieki, tad jābūt arī Sondoram, nodomā Jānis, palikdams cauruma tuvumā. Kad nelaimes biedrs beigs runāt, viņ� mēģinās uzzināt. Ta�u jau pēc mirkļa sākas tracis. Cauruma atradēju izlamā un aiztrenc, pie �oga nevienu vairs nelai�.

Vēsts par privātajiem kaimiņiem drīz vien kļūst visiem virsniekiem zināma.

� Mans meitēns Daugavpili teicis patiesību, � Anatolijs saka ārstam Heideprimam, ar kuru visu ceļu turējies kopā. � Ved ari privātos. Ko tas nozīmē, kā to izskaidrot?

Ja varētu parunāties ar tiem, kas aiz �oga. . .

Sargzaldāti glūn naidīgi, it kā te būtu sadzīti laupītāji un slepkavas. Uzkliedzieni, draudi, rupji lamuvārdi. Neziņas muklājā grimsto �as dienas. Tad kādā naktī � trauksme. Virsniekiem liek stāties kolonnā. Atkal gājiens visas nakts garumā. Rītausma viņi atrod uz ceļa izplātu taukainu avīzes lapu. Avīzē ir Molotova runa. Izrādās, ka sācies kar�. Jaunā ziņa ķirzacīgā �iglumā sasniedz kolonnas pēdējo rindu.

Tad luk, kāpēc tie drūmie ģīmji un ie�ana pa nakti. Nu jau svīst gaisma. Ja parādītos vācu lidma�īnas, varbūt viņus pamanītu, drīz vien atgrieztos ar desantu, atbrīvotu, atpestītu. Tā sprie� pat tie, kas pirms pāris gadiem parakstīja iesniegumu kara ministram ai prasību atvaļināt no Latvijas armijas vācu laulības ģenerāli. Bet lidma�īnas neparādās, un kolonna tuvojas jau pazīstamajai Babiņinas stacijai. Ir jābūt vilcienam, ta�u vilciena nav. Virsniekus sadzen �ķūnī, lai nevarētu ieraudzīt no gaisa. Parasts lauku �ķūnis, kur vēl nav ievests siens, no ārpuses �ķiet liels, bet tūksto� cilvēkiem par �auru. Viņi stāv, saspiesti kopā kā �protes konservu kārbā, nav adatai kur nokrist. Anatolijam, sniedzoties pēc mutauta, roka palikusi kabatā, nu viņ� to nevar izdabūt laukā.

� Pavirzies par centimetru, � saka kaimiņam.

� Prasi ko vieglāku. Es stāvu uz vienas kājas, otru nav kur piedurt zemei.

Gaidot vilcienu, arestētie nostāv �ķūnī gandrīz visu dienu. Beidzot e�elons padots, un viņi turpina ceļu.

Sākas bads. E�elona komandants pārtikas iegādei saņēmis naudu un nopircis vienīgi rupjmaizes sausiņus. Jaunie savējos apēd, vecākajiem sākas katars, viņi savu devu liek maisā un ķeras klāt, kad izsalkums nav pārvarams. Bet tagad sausiņi ir sapelēju�i, jo vagonu stūros nogūlies miklums. Lietainās dienās pa logiem krīt iek�ā lāses. Cilvēki sāk kurnēt. Tad viņiem izsniedz sālītas reņģes. Dzert nedod. Iespējams, ka vilciens nevar apstāties. Pēc daudzām stundām pietura � un arestētos izlai�. Viņi pieklūp rāvainam grāvim, smeļ plaukstās brūngano, pēc dūņām smirdo�o ūdeni, dzer neatņemdamies. Un tad nu sākas. Caureja. Atkal pirmie saslimst vecākie, akurātie, kas dzīvoju�i sterilākā vidē. Jaunie, kam zēniba vēl tepat aiz muguras, noturas ilgāk. It sevi�ķi laukos augu�ie. Vai lauku puika ies burkānu kasīt un mazgāt? Izrauj, noslauka gar biksēm un ko�. Jaunajiem maķenīt vieglāk. Viņi brauc ilgi. Sprie�ot pēc saules, uz austrumu pusi. Garām slīdo�o staciju nosaukumi kļūst sve�i � arī tiem, kas mācīju�ies cara laika skolās, jo daudzām vietām � pārdēvēti vārdi.

Vilciens smagi svempjas kalnup. Me�s, stāvas klin�u sienas, mazas zaļas noriņas, strauja kalnu upe, tās krastā balti klin�u stabi. Urāli. Viņā pusē Novosibirska, Aleksandrs, Iraīda, mazais Anga. Brāļasievu Anatolijs redzējis vienu vienīgu reizi. Maskavā pirms divdesmit diviem gadiem, bet katrā ziņā pazītu, ja vēlreiz ieraudzītu. Un ja nu laimējas tāpat kā Daugavpilī? Ta�u līdz turienei bezgala gar� brauciens.

Novosibirskas stacijas tupikā vilcienā ierodas ārste, bet Iraida tā nav. Braucot cauri bezgalīgām me�a stepēm, vilciens klunkuro kā simtgadīgs, klibs bruņurupucis.

Krasnojarska. Ceļ� līdz turienei ildzis vairāk par mēnesi. Kad beidzot piesmaku�os vagonus var atstāt, cilvēki, nokļuvu�i uz cieta, stabila pamata, grīļojas, it kā visu �o laiku būtu pavadīju�i slimības gultā. Pie stacijas kaut kas tiek pārdots. Vai patiesi pīrādziņi? Tie, kam ir nauda, uzsvilpj pāris zēniem, piesauc klāt, palūdz nopirkt. Zēni atnes vienam, otram. Da�iem virsniekiem, kas paņemti no mājām, mugurā privātas drēbes. Konvojnieki sarunādamies neredz viņu aizie�anu un vēlāk negrib laist atpakaļ kolonnā, klaigādami trenc projām.

� Mēs ta�u esam no �īs kolonnas!

� Prom! � konvojnieks atvēzējas ar �autenes laidi. � Vācieties, lai es jūs neredzētu!

Liktenis �iem cilvēkiem ir uzdāvājis neredzētu izdevību, bet viņi neiedomājas to izmantot, ar varu spraucas kolonnā, un konvojnieki, beidzot noticēju�i, ļauj viņiem piebiedroties pārējiem.

Zlobinas pārsūtī�anas nometnē virsnieki uzturas vairākas nedēļas. Spēcīgākos, kas neslimo ar dizentēriju un vēlas strādāt, ved uz jeņisejas krastu lādēt bar�as. No Noriļskas sagādes bāzes bar�ās jāpārvieto dzelzs, cements, pārtikas produkti. Kādam Jātnieku pulka virsniekam, sliedes lādējot, tiek norauti trīs pirksti. Izveidojas gara bar�u karavāna, smagi piekrauta ar būvmateriāliem. Kad tā gatava ceļam, tuk�ās bar�as tilpnē sadzen atvestos. Viņi novietojas uz grīdas cie�i cits citam blakus. Milzīgā bar�a ir slēgta. Uz klāja viņus nelai�, ūdeni un krasta svītru var saskatīt tikai pa lūkām. Leitnantam Gruntem tomēr izdodas uzmest acis klin�ainajiem krastiem. Bar�ā, kas atrodas blakus, sācis sūkties ūdens. Tās tilpnē ķieģeļi, smags, svarīgs vedamais. Vai kāds gribētu ūdeni izsmelt? Gruntē piesakās.

Karavāna lēnām peld pa Jeņiseju lejup. Krā�ainā vietā karavānas priek�nieks ierauga pretim peldo�u bar�u. Nolemj pavirzīties malā un izmest enkuru. Vienubrīd sve�ā bar�a ir cie�i blakus tai, kurā ved virsniekus. Pie lūkas parādās sejas.

� Kas jūs tādi?

� Virsnieki. Latvie�i, igauņi, lietuvie�i.

� Tad jūs laikam ved uz Noriļsku. Es arī esmu virsnieks. Rezervists, mani ņem uz fronti. Es no Dudinkas, � viņ� vēl uzsauc, bet to viņi vairs nesadzird, jo sve�ā bar�a ir garām.

PASAULES MALA

Dudinka, Jeņisejas osta Galējos Ziemeļos, krietnu gabalu viņpus Polārā loka. Tālāk Karas jūra, Ledus okeāns. Virsnieki ir atvesti uz pa�u pasaules malu. Jeņiseja te tik plata, ka otrs krasts nav sa skatāms. Pilsētiņā koka ietvju malās kā saldamas spie�as kopā pele kas mājas.

Dzelzceļa stacijā gaida vilciens ar atklātām platformām. Vēl tikai pats rudens sākums, pareizāk � vasaras beigas, bet cilvēki braucot neganti salsi. Pēc triju stundu drebinā�anās ir sasniegta Noriļskā, ilgā brauciena mērķis. Pirmā nakts jāpārlai� cietumā pelēkā koka namā, kas uzcelts ielejā. Nāko�ajā rītā dzen uz nometni. Septītā zona pla�i izpletusies pie mazas, straujas upītes augsta, drūma kalna pakājē. Tuvumā ne koka, ne krūma, ne zāles. Dzelzceļa pusē nepārredzama tundra, piekaisīta sīkiem ezeriņiem, klāta ar sūnu, pundur-bērziem, ugunspuķēm. Puslokā aiz jurtām un barakām pelēki kalni nobirzu�ām smailēm, vēju, lietu, sniegavētru noapaļotām virsotnēm.

Zonas vārtos kāds vīrs liek nodot pulksteņus un citas vērtslietas. Da�i, kam pulksteņi aresta laikā nav atņemti, tos arī nodod, un savācējs atzīmē viņu uzvārdus nosmulētā burtnīcā. Virs ģērbies izbaloju�ās darba drēbēs, tātad no apsardzes un uzraugiem nav. Pienāk vēl otrs tāds pats, un virsniekiem kļūst skaidrs, ka tie ir kriminālisti no zonas apkalpes. Viens no gulbenie�iem savu zelta pulksteni ieslidina zābaka stulmā, kāds cits � aiz fren�a padrēbes.

Barakās plikas divstāvu nāras, visas spraugas pilnas blaktīm. Baraku galos pa apaļai �uguna krāsniņai. Telpa vēsa un mitra, ta�u nekur nav iespējams atrast ne sprunguļa, nedz akmeņogles gabala, lai iekurtu uguni. Pievakarē kalnu virsotnes nozūd miglā, sāk rasināt, bet tumsa nenāk. Visu nakti pāri tundrai līst palsa, nespodra gaisma. Ziemeļos vēl polārā diena.

Anatolijs paliek pagalvī zābakus un Ernas doto saini ar silto veļu, saritinās uz nāras, apsedzas ar frenci un mēģina aizmigt. Bet aukstums saltiem pirkstiem gramstās ap muguru, kaklu un kājām. Viņ� atraisa saini, izvelk otru veļas pāri, saskretu�o zeķu vietā tīras. Līdz ar patīkamu siltuma sajūtu plakstiem uzgulstas it kā viegla, glāsto�a plauksta. Miegs. Bez sapņiem un murgiem. Iegremdē cilvēku tum�ā, klusā aizmirstības akā, kur nemoka izsalkums, slāpes, pazemojumi un izmisums. Miegs � labākās zāles pret visām kaitēm un vainām. No svētlaimīgās aizmirstības izrauj dūrieni sejā. Lien laukā no �ķirbām, krīt virsū no aug�as. Desmitiem un simtiem blak�u. Vairākas dienas iztiku�as bez barības, tagad rīko dzīres. Anatolijs pārvelk plaukstu pār seju, un nāsīs iesitas pretīga smaka. Kaimiņ� arī, klusām sodi damies, karo ar uzmācīgajiem kukaiņiem. Anatolijs pārklāj fren�a malu galvai un atkal iesnau�as tikai pret rītu.

Pienāk rīkojums iet darbā. Izie�ana no zonas septiņos, atgrie�anas desmitos vakarā. Ieskaitot turp un atpakaļceļu � piecpadsmit stun das. Bez brīvdienām un svētkiem. Barakās varēs palikt tad, ja slimt bas dēļ ārsts no darba atbrīvos, un ziemā aktētajās melnās puigas dienās.

Virsnieki ir sa�utu�i un vienprātīgi nolemj neiet darba. To viņi paziņo zonas priek�niecībai.

Kriminālie apstaigā barakas ar ziņu, ka visiem jāsapulcejas pie upītes, kur notiks mītiņ�. Sapulcēju�os priek�ā iznāk �ekas virsnieks.

Lai ieslodzītie paskaidrojot savas rīcības iemeslus.

Viņa priek�ā nostājas viens no latvie�iem, kas labi prot krievu valodu.

� Vispirms mums jāzina, kas mēs te īsti esam.

� Vremenno zader�annije (uz laiku aizturētie).

Aizturētajiem nav jāstrādā, -viņus nedrīkst piespiest strādāt no septiņiem līdz divdesmit diviem, pie tam bez brīvdienām.

Redziet, mūsu valsti tāds likums: kas nestrādā, tam nebūs ēst. Ko jūs ēdīsiet, ja pārtiku jums nepiegādās? Bez tam, � viņ� brīdi zīmīgi klusē, � mums ir arī citi ietekmē�anas līdzekļi.

Virsnieki, pulciņos sadalīju�ies, apsprie�as. Zonai apkārt dzeloņdrā�u �ogs, sargi, palaikam kaut kur rej suņi. Pat tad, ja kādam izdotos izkļūt no zonas, viņ� nekur tālu neaizietu. Nogrimtu purvā, apmaldītos kalnos. Līdz lielās zemes dzelzceļam tūksto�iem kilometru, ko iet.

Viņi nolemj strādāt un sadalās brigādēs.

Jūs mūrēsiet rūpnīcai pamatus, tas ir goda pilns uzdevums.

Viņi neiebilst pret goda pilno pienākumu, viņi to paveiks, ja viņus nenoēdīs blaktis, ja viņi nesaslims, naktīs valstoties uz kailām nārām. Pie tam, ja guļ neizģērbu�ies, tad ātri noplīst drēbes. Kur viņi dabūs citas?

Labi, lūgums tiks uzklausīts. Ja cilvēks ir disciplinēts un kārtīgi strādā, var gaidīt pretimnāk�anu no priek�niecības puses. Tā alla� bijis un būs. Ziema pie tam nav aiz kalniem, tundra jau sākusi rūsēt.

Vienudien, kad brigādes pārnāk no darba, barakās sanesti plāni gultas maisi. Cilvēki tos cilā un brīnīdamies aplūko. Būtu dabūjami salmi vai siens, sabāztu iek�ā un gulētu kā zēnībā laukos vecāsmātes klētiņā. Būtu kaut nodzeltējusi zāle starp barakām, saplūktu un izkaltētu, bet visur tikai akmeņi un pelēka smilts, akmeņogļu izded�i un pelni. Ja aizietu līdz tundrai, piebāztu maisus ar sūnām, bet no zonas viņi iet tikai uz darbu, pie tam stingrā konvojnieku apsardzība. Pievāku�i pa maisam, cilvēki tajos ielien ar visu galvu, tikai elpo�anai atstājot spraugu. Plānā drāna nesilda, toties paglābj no blaktīm un naktī tik bie�i nav jātrūkstas aug�ā.

Tumsa. �ķiet, saule, nodzisusi vai aizlidojusi izplatījuma tālēs un to nekad vairs neredzēs. Sākusies garā, grūtā polārā nakts. Vēj� ap barakām gaudo griezīgi kā pamests, aiz�auts suns. Sejās cērtas dru pans sniegs. Blāvi mirgo spuldzes pie vārtiem. Ir agra rīta stunda. Izsalku�i, miegaini cilvēki mīņājas garajā kolonnā, gaidot, kad beidzot pārbaude � �ī rītu un vakaru mocība � būs galā. Viņu diena, lik ļoti līdzīga citām, sākusies se�os. Ir paēstas brokastis � �ķidra vira, vārīta no sāļām, sasmaku�ām zivīm, ar da�iem putraimiem pa vidu un atlikums no iepriek�ējā vakarā saņemtās maizes. Mū�īgais izsalkums tomēr nav remdēts. Viņiem mugurā veci, noskrandu�i vateņi ar da�viet izkritu�u vati, valkāti jau nezin cik gadu. Da�iem dubļos saskre-tu�i, no kara lauka atgādāti, sakaltu�iem asins traipiem izraibināti, lo�u izurbti. Plānajos brezenta cimdos neganti salst rokas. Salst, ari kabatās sabāztas. Pārbaudītāji nesteidzas, izsauc cilvēkus citu pēc cita un atzīmē savos sarakstos.

Pulksten septiņos veras nometnes vārti, konvojnieks izkliedz komandu, kolonna sāk kustēties. Uz ceļa sazarojas, brigādes aiziet katra uz savu pusi. Anatolijs Sondors ir tajā grupā, kas kādai rūpnīcai ceļ pamatus. Viņa darbarīki: lāpsta, cērte un ķerra. Tāpat kā citiem. Viņ� drupina pa gabaliņam sasalu�o zemi, tik akmeņainu un nepadevīgu, tik spītīgu un naidīgu. Trīs mēne�us viņ� strādājis diendienā, kustējies kā uzvilkta lelle, kaut nogurums arvien bie�āk liecis pie zemes; nu tas sakrājies katrā miesas �ķiedrā un nav vairs izturams. Nokrist zemē, saritināties apgāztas ķerras aizvējā, aizmigt un vairs nepamesties. Vakar viens no gulbenie�iem jau nespēkā saļima. Citi viņu ne�ūs aiznesa uz nometni. Anatolijs jūt � nu viņa kārta. Kājas ļogās, sirds raustās, viņ� tūdaļ pakritīs. Nedrīkst, jāiztur līdz vakaram, �ī diena jānodzīvo, vēl par agru aiziet. Ir jānodzīvo pēc iespējas ilgāk. Līdz nedēļas beigām, līdz mēne�a beigām, varbūt līdz jaunajam gadam un pat līdz pavasarim. Pavasarī nokusīs sniegs, atlaidīsies zeme, būs vieglāk cirst un rakt. Nevajadzēs, mājup ejot, stiept līdzi akmeņogļu gabalus, lai barotu tās abas nepieēdināmās rīmas, �uguna krāsniņas barakas galos. Uz pavasari visas cerības, bet ziema vēl tikai sākas. Da�iem �ķiet, ka pavasarī beigsies kar�. Tad virsnieki atkal kāps bar�ā, un �oreiz viņi to darīs ar prieku. Nometnē viņus noteikti turēs tikai pa kara laiku. Tas virsnieks ta�u sacīja: �Vremenno zader�annije.� To vārdu �vremenno� var tulkot divējādi: �pagaidām� un �īslaicīgi�. Tātad nevis arestēti, bet tikai aizturēti. Nav bijusi ne izmeklē�ana, ne tiesa. Nekādi apvainojumi nav izvirzīti, tātad viņi nepieder pie tiem � pie īstajiem cietumniekiem. Brīvi, īslaicīgi aizturēti cilvēki. Pareizāk � internēti. Tiklīdz beigs krustoties iero�i, virsnieki brauks mājās. Vai tomēr brauks? Vakar vienu iznesu�i no stacionāra, nometnes slimnīcas, ieliku�i kastē un izvedu�i pa vārtiem. Kailu, ar birku pie kājas. Pāris dienu agrāk aizveda divus. Kasti atgādāja atpakaļ. Neganti salst rokas, ne, nu jau sāp. Anatolijs mēģina tās sasildīt, novelkot cimdus un uzpu �ot elpu, bet ledains aukstums apsvilina ādu. Līdz pavasarim ne izvilkt. Kur nu līdz pavasarim! Kaut varētu vismaz līdz vakaram. Jākustas, jācērt ātrāk, citādi pārvērtīsies par lāsteku. Jācērt, bet rokas nespēj vairs klausīt. Uz mazu brītiņu nolaisties zemē, uz mazu, mazu brītiņu. Cik briesmīgi nāk miegs! Kas tur pieslīdēja klāt kā pelēka ēna? Balti, mirdzo�i zobi. Aleksandra, ārsta Heideprima sieva, mēdz teikt, ka Edgaram Lapam ir balts, smaids. Es tevi nosaucu par purvabridēju, Edgar? Nav pareizi, tu vienmēr biji tikai kalnā kāpējs, ja dzīvi varētu vēlreiz sākt, es būtu kopā ar tevi. Kāpēc tu mani tik briesmīgi purini? Ļauj brīdi atpūsties, rokas vairs nesalst.

� Anatolij, celies! Celies, citādi nosalsi!

Tas nemaz nav Sondora svainis, bet lidotājs Salna.

� Nikolaj, liec mani mierā!

� Slienies aug�ā, kad tev saka! Nu, būs vai nebūs? Taisi muti vaļā, man maizes krikumiņ� aizķēries ķe�ā. Nu!

Atkal tumsa, aukstums, vēj�, kas kauc kā sabraukts suns. Un itin nemaz vairs nav spēka. Pusdienas viņi nesaņem, pusdienas nav paredzētas. Vakariņās � tad saņem dienas maizes devu, bet līdz vakariņām var arī nenodzīvot. Beidzot garās, briesmīgās trīspadsmit stundas ir garām. Ejot atpakaļ uz zonu, Anatolijs velkas, citu atbalstīts. Sis vakars tomēr sagaidīts. Atkal pārbaude pie nometnes vārtiem. Maize, vira, nāras, miegs.

Desmitos vakarā cilvēki pārnāku�i no darba, vienpadsmitos trauksme. Uz pirti! Tas ir sliktāk nekā augu dienu strādāt vējā un salā, tas ir sliktāk nekā tad, ja kriminālists nozadzis maizi, tas ir sliktāk par nāvi. Kad cilvēkus nolemts dzīt uz pirti, nevar iztikt ar uzkliedzieniem, sulīgu vārdu vai pat �autenes laidi, ir jāņem palīgā suņi. Citādi neies neviens. Septītajā zonā nav ūdens, tādēļ nomazgā�anās � tāls, nereāls sapnis. Cilvēki staigā apkārt melni kā vaboles, uz pirti viņus ved vienreiz mēnesī � un ari tad ar suņiem jāsa-dzen kolonnā. Viens ienirst sprīdi dziļā putekļu kārtā zem apak�ējās nāras, bet viņu atrod, izvelk laukā. Otrs iemetas pagalmā mucā, tam laimējas. Konvojnieks gan iesper mucai ar kāju, bet dobjā skaņa viņu apved ap stūri.

Leitnants Laukgalis nav dabūjams lejā no nāras, viņ� iegrimis smagā, murgainā miegā. Jau labu laiku viņu moka klepus, sāpes krūtīs un deniņos, briesmīgs nespēks. Vajadzētu iet uz ambulanci pie ārsta, prasīt atbrīvojumu no darba, bet, ja nav augstas temperatūras, diez vai to dotu, jo ārsti nedrīkst pārsniegt priek�niecības doto atbrīvojamo cilvēku plānu. Stacionārā visas spraugas piepildītas pusdzīviem, smagi apsaldētiem vīriem un tiem, kas sirgst ar dizentēriju. Laukgalis ir mēģinājis noturēties uz kājām, atvilcies uz zonu ar domu tūdaļ pat doties pie ārsta, bet pie barakas sliek�ņa viņam saļodzīju �ās kājas, un viņ� nolēmis mazliet atpūsties. Atgūlies un iemidzis, drebuļu kratīts.

� Aug�ā! Uz pirti! � norīkotājs, ta sauktais narjad�iks, mēģina slimo uzraut kājās.

Laukgalim ir piesārtusi seja un karstas rokas, bet zobi klab kā ledainā ūdenī.

� Lai viņ� paliek, lieciet viņu mierā, � saka Gruntē, un citi piebalso, � viņam augsta temperatūra, laikam plau�u karsonis.

� Vai atbrīvojums ir?

� Es tūlīt, � slimais pieceļas sēdus, � es tūlīt aizie�u uz ambulanci.

� Par vēlu, ambulance jau slēgta.

� Tad uz stacionāru, gan kāds ārsts tur vēl būs.

� Netēlo tu man te! Uz pirti!

Laukgalis lēnām ceļas un iet.

Pirts pagalmā sadzītie paņem Laukgali vidu, lai aizsargātu no vēja, bet tas maz ko līdz. Pasaule ir pārvērtusies par baismīgu saldētavu, no kuras nav cerību izkļūt. Pieci simti novārgu�u, darbā noguru�u viru mīņājas pirts priek�ā, gaidot veramies durvis. Beidzot tajās parādās pirtnieks, lai paziņotu, ka pirti nav ūdens, tādēļ mazgā�anās nenotiks. Bet kā tad tā? Viri sadruzinejas ap durvīm. Ko viņiem iesākt? Konvojnieki aizgāju�i, vārti aizslēgti. Pakaļ nāks tikai se�os rītā. Vai tie�ām cilvēkiem pēc garas, grūtās darba dienas visu nakti jānostāv vējā un salā, lai pec tam atkal dotos skaldīt sasalu�o zemi? Ja viņus ielaistu tai pa�ā pirti, kaut aukstā, tomēr zem jumta. Pirtnieks neklausās, viņ� aizcērt un aizbultē durvis.

� Pagaidi, atver, pieņem vismaz �o vienu, �o slimo!

Bet durvis ir mēmas.

Aizvēju meklējot, cilvēki spie�as pie ēkas sienas. Visiem tur nepietiek vietas. �ais nokrities līdz piecdesmit grādiem, izdilu�ās vatētās bikses un saplēstie vateņi nespēj aizsargāt no aukstuma un vēja. Nevis līdz pavasarim, nevis līdz jaunajam gadam, tikai līdz rītam kaut varētu izdzīvot! Vēl vienu vienīgu reizi piespiest sānus siltai krāsnij un paņemt maizes gabalu rokās. Izturēt līdz rītam � tas liekas neiespējami. Es skaitī�u līdz se�desmit, sev saka Anatolijs. Tad būs pagājusi minūte. Tad vēlreiz līdz se�desmit. Ne pārāk ātri. Un vēl. Se�desmit reiz se�desmit � viena stunda. Pēc tam vēlreiz se�desmit reiz se�desmit un vēlreiz. Brālis pasacīja eksāmenā �se�desmit so�i� un tāpēc ar pirmo gājienu neiekļuva akadēmijā. Tad lūk, kāpēc toreiz Rīgā Anatolijam tā teica... Sī virsnieka fotogrāfiju nekad nevienam nerādiet... dodu jums draudzīgu padomu. Viņ� zināja. Varbūt Aleksandrs tepat tuvumā. Katordznieku nometnē vai kādā no kalna nometnēm²², kur ieslodzītie cilvēki ari pirms kara nav drīkstēju�i rakstīt uz mājām, dot piederīgajiem par sevi ziņu. Nevienu no katordzniekiem vai kalna nometņu gūstekņiem Anatolijs nav redzējis, bet nu jau zina, ka Noriļskā tādas nometnes ir, un zina, kur tās atrodas. Aleksandrs varbūt pa zemi vēl staigā, bet Anatolijs neizturēs, nepārdzīvos �o nakti. Tomēr taisnība tiem, kas teiku�i: cilvēkam dzīvība sīksta kā kaķim. Kad pagāju�as se�reiz se�desmit minūtes, no tumsas atnāk suņu rejas, tātad pēc viņiem nāk konvojs.

Brokastis, pārbaude, gājiens uz darbu, garumgara moku diena. Vakars, sāļo zivju zupa, bezdibenīgs miegs. Bet vienpadsmitos:

� Celties! Stāties! Uz pirti!

Leitnantam Laukgalim �oreiz nav jāiet. Leitnants Laukgalis ir miris.

Toties citus ar triek�anu aiztriec. �oreiz pirtī ūdens ir, bet nav gaismas. Nekas, viņi iztiks. Ja vajadzētu nākt tre�o nakti pēc kārtas, dro�i vien vairs nebūtu kam mazgāties un mainīt veļu. Tagad katrs cen�as ilgāk palikt ārā, jo pirmajiem pēc sutīgā karstuma stāvēt salā un vējā daudz grūtāk. Pirts � tā ir moku vieta, spīdzinātava bez bluķiem, spānie�u zābakiem, elektriskām ietaisēm, bendētava bez karātavām un sārtiem. Pirts, lai tu nolādēta, viņi saka; kaut nosviltu un izkūpētu ar visiem pirtniekiem un konvojniekiem, ļau�u mocitava, elles priek�kambaris!

Melnā purga � elle zemes virsū. Sniega vētra polārās nakts aizsegā. Gadās, ka cilvēks, pārdesmit soļu atgājis no savas barakas, nespēj to vairs atrast un pārvēr�as par ledus bluķi gandrīz durvju priek�ā. Melnās purgas laikā diena jāaktē, cilvēki jāatstāj barakās, tāds ir nometnes likums.

Rīts. Aiz loga kauc, gaudo, svilpo, baraka brak�ķ un krak�ķ visos stūros. �ķiet, tūdaļ jumts aizies pa gaisu un sienas sagāzīsies par nārām. Laikam no tundras uz Urāliem aizvesto ņencu, tungusu, even ku gari, nepadevīgo brie�kopju ēnas atgriezu�ās dzimtajās vietās, lai �amaņotos, pesteļotos virs viņu piesmietās zemes.

Baraku iemītnieki �orīt nesteidzas celties. Melnā purga, tātad aktēta diena. Atpūtinās rokas, atveldzēs sirdi, parunājoties par veciem laikiem, par karaskolu, par mācībām, sacensībām, ballēm, pazīstamām jaunkundzēm. Un galvenais � par visvisādiem edieniem. Kapteinis Sondors brīvībā bijis gardēdis. Ēdis maz, toties kaut ko labu. Vistas stilbiņu, kādu nēģi, zu�a gabaliņu. Nav smādējis arī ko vienkār�āku: grūbu vai griķu biezputru, jaunos kartupeļus ar dillēm, tomātus ar krējumu, gurķus ar medu. Par ēdieniem viņi sprie�, jūsmo, strīdas katru brīvu bridi. Un rudzu maize! Cilvēki mīļie, vai ir kas gar�īgāks par lauku krāsni ceptu rudzu maizi! Ar ieplaisāju�u garoziņu un kalmēm apak�ā. Ja klāt vēl piena krūze... Nobendēto brie�kopju gari, nāciet bie�āk pie mums, mēs esam viesmīlīgi . . .

� Kas par gul�ņā�anu! Uz darbu! No barakas laukā, stāties!

� Bet melnā purga ta�u.

� Kur rāvāt, ka purga? Liega vēsmiņa, vairāk nekas.

Pa vārtiem iziet salīku�u, rokās saķēru�os cilvēku rindas. Ja atlaidīs rokas, nenoturēsies uz kājām, aizraus pa gaisu, nosviedīs gar zemi, ieputinās. Viņi cen�as turēties kopā, neatpalikt ne soli. Kad nokļūs darba vietās � raktuvēs, jaunceltnēs � tad tik bīstami vairs nebūs kā uz klaja lauka. Vēlāk, vakarā, atpakaļnākot � tad gan, tad vēl desmitkārt ļaunāk.

Vakara pārbaudē vairāku cilvēku trūkst.

Kad purga norimusi, viņus atrod nosalu�us uz ceļa. Sakrauj ratos, atvelk uz nometni, saliek strēķi aiz ambulances. Kailus, ar birku pie kājas. Vēlāk aizvedis un apraks Smita kalna pakājē.

Kalna nometnē Kaerkanā, kas atrodas starp Dudinku un Noriļsku, purgas laikā da�i nosalu�i un vēl pāris aizgāju�i bojā akmeņogļu �ahtā nogruvuma laikā. Sai kalna nometnei iet cauri �aurslie�u dzelzceļ�. Zonā miru�os parasti kailus sakrauj uz caurbrauco�a vilciena platformas, lai aizvestu līdz Noriļskai un apglabātu. Bet �oreiz vilcienam pievienots salonvagons, tātad brauc priek�niecība vai pat kaut kāda komisija. Ja nu, teiksim, no Maskavas? Atlidojusi ar lidma�īnu. Ne velti tik neredzēti glauns vagons. Ieraudzīs līķus, sanāks ziepes. Sāksies izmeklē�ana un skaidro�anās: kur ņēmu�i galu, kādā veidā, kāpēc. Uz ātru roku tiek sameklēti gultas maisi un tajos sabāzti līķi. Vilciens, izdrāzies cauri tundrai, apstājas Noriļskā pie Smita kalna, kur tobrīd strādā ieslodzīto grupa. Kamēr viņu konvojnieks aizskrien uz vilcienu pasildīt rokas, ieslodzītie, uzkāpu�i uz platformas, ierauga maisus. Līķus steig�us izkratīju�i laukā, maisus pievāc un paslēpj zem vateņiem. Salonvagona pasa�ieri, kas tie�ām atbrauku�i inspicēt, izkāpu�i no vilciena, ierauga zemē kailus miroņus. Turpmāk tiem, ko ved no Kaerkanas, atstāj mugurā kreklus un bikses.

Viņu pirmā ziema'aiz polārā loka tuvojas galam. Austrumu pusē virs kalniem kādu rītu pavīd samiegojusies saule, nespodra, kā nosalusi, kā nupat izspraukusies no ledainas alas vai aizas.

Anatolijam ārsts Heideprīms �odien izgādājis palik�anu zonā. Nevar sacīt, ka viņ� būtu slims; viņam vienkār�i trūkst spēka. Vēders pierāvies pie mugurkaula, pirksti izģindu�i, muskuļi saplaku�i, lai gan mēne�iem ilgi strādāts ar lāpstu un cērti, āda sausa, krunkaina, vaļīga, it kā viņ� būtu ielīdis sve�ā, nepiemēroti platā. Asre-dzīgās �āvēja acis kļuvu�as tum�as, bez brillēm lasīt laikam nevarētu. Un zobi, ir ļoti slikti ar zobiem. Sāk asiņot smaganas, un zobi nolūst cits pēc cita. Kop� vairākiem mēne�iem Anatolijs ir pārcelts uz ne-

12 102222 spēcīgo komandu, ko sūta �ur tur veikt kādus vieglākus palīgdarbus. Sājā komandā jau iekļuvusi tre�ā daļa latvie�u virsnieku, vairums veco un arī da�s labs jaunais.

, Pie stacionāra Anatolijs paietas gar slimnieku barakas logiem, gaidīdams, vai viņu neieraudzīs un. neiznāks parunāties ārsts Heideprīms. Divreiz nostaigājis gar baraku, nespēkā atspie�as pret sienu un raugās uz savu zābaku purngaliem. Tie sen vairs nav melni, bet nenoteiktā bāli pelēcīgā krāsā, plankumiem izraibināti; starp asajiem akmeņiem āda kļuvusi plūksnaina. Zoles atplīsu�as, piesietas ar stiepli. Ja noplīsīs pavisam, būs beigas.

Heideprīms viņu ir ieraudzījis.

� Nāc ta�u iek�ā, Anatolij!

� Smaganas, � saka Anatolijs, � �odien asinis no apak�ējām ari. Cinga, vai ne?

Jā, nometnē sākusies cinga, bet ārsti palīdzēt nevar. Vajadzīgi sīpoli, ķiploki, zaļi kartupeļi.

� Ķiploki? Zaļi kartupeļi? Utopija.

� Kaut kas jāizdomā, � saka ārsts. � Ja dabūtu skujas. Saberztu, sasmalcinātu. Es runā�u, es prasī�u. Var ta�u sarunāt ar ņenciem, lai aizbrauc līdz taigai un atved. Varbūt tundrā arī kaut kas... Kad nokusīs sniegs, ir jāmēģina dabūt.

Priek�namā, kur neviens neredz, ārsts iespie� Anatolijam saujā mīkstu, sasalu�u sīpolu. To viņam par ārstē�anu iedevis pavārs, kam pilsētā esot radi. Anatolijs drebo�iem pirkstiem nolupina mizu, pajautā, vai Heideprīms neņemtu pusi, un, kad ārsts atsakās, steig�us iebā� sīpolu mutē un sāk tik ātri ko�ļāt, it kā kāds grasītos viņam to atņemt. Pēc tam viņi sē� ārstu skabūzītī un runā par cietok�ņa laikiem. Par masku ballēm klubā, par Aleksandru, Suru, Heideprīma skaisto sievu, vecas krievu mui�nieku dzimtas atvasi, kuras dēļ virsnieki cietoksnī �āvu�ies. Un viņi runā par Suras jaunāko māsu, par Natāliju, un viņas centieniem iekarot Anatolija sirdi un māju. Par Ernu un viņas draudzeni Annu, austrumnieku dzīvesveida dievinātāju. Būtu te viņas paklājs ar zīda spilveniem un viņas gurķi un medus, un putukrējums, un ceptie āboli, un. . .

Heidepnmam jāiet uz ambulanci, ko �eit dēvē par pusstacionāru. Vārti jau veras, nāk brigādes no darba, tūlīt būs pārbaude, pēc pārbaudes pie ambulances durvīm izaugs rinda.

Anatolijs ārstam iet līdzi, varbūt vajadzēs piepalīdzēt. Noņemt kādu pārsēju, apmazgāt kādu trumu, lai pieņem�ana ātrāk noritētu. Ārsts viņam �o to ierādījis, iemācījis, labprāt paņemtu uz slimnīcu par sanitāru, bet priek�nieki tur ieliku�i kriminālos. Jāpagaida. Varbūt kāds tiks atbrīvots vai pārcelts citā darbā.

Pārbaude galā, vakariņas ieturētas. Nu viņi nāk. Jaunie leitnanti, arī viņi, Volganskis un Gruntē, saukti par Voldiņu un Otiņu. Jaunie, zaļie, Latvijas armijā nokalpoju�i par virsniekiem vienu vienīgu gadu. Otru � teritoriālajā korpusā.

� Man te tie plankumi. . . miesa tais vietās sāk trūdēt.

Volganskim uz kājām brūni pieckapeiku lieluma apļi.

� Ka tik nu nebūtu spitālība, � leitnants cie�i uzlūko ārstu, gribēdams nolasīt atbildi otra cilvēka acīs.

� Tik traki, Voldiņ, nav. Cinga.

Gruntem āda iet nost kā kārklu miza. Ausis jēlas, ausaine pa dienu piesalusi, piekaltusi pie jēlumiem, ar rau�anu raujama nost. Nonāk ar ādu, ar krevelēm. Izsprāgst asinis, sūcas laukā limfa.

� Cinga.

� Mēs aiziesim bojā.

� Nāk pavasaris. Jāturas, pui�i. Jāturas un jānoturas.

To bija gribēju�i arī tie, kas noguldīti Smita kalna pakājē. Kaili, ar birku pie kājas. Virsū akmeņi. Dūres lielumā, galvas lielumā, plāna smil�u kārtiņa virsū. Tre�daļa no gulbenie�iem, litenie�iem, igauņiem . . . Bet vēl nav pagājis ne gads.

� Turieties, puisī�i, kādam ta�u jāpārbrauc mājās!

Pavasaris. Visi Lā�u kalnu strauti paspruku�i vaļā. Galotnes vēl sniegs, tas turoties vēl pēc Jāņiem, bet aizās � augu vasaru līdzās jauniem puteņiem. Tundra pārklājas ar zaļumu, spo�ā ziluma iezal gojas ezeru acis. Vienudien pāri nometnei sasaukdamies lido putni. Pāri, projām; tundrā, ielejā, kalnos nepaliek neviens. Putnu dziesmas Noriļskā nedzird, te ir klusuma valstība.

Vīri, kam �odien uz darbu iznācis iet pa tundru, atpakaļceļa atradu�i kādā vietā lokiem līdzīgus lakstus, izvilku�i no zemes sīkus si poliņus, atnesu�i uz zonu. Ed pa�i, cienā citus. Acumirkli visa baraka kājās. Zāles pret cingu? Atnes man arī! Man arī. Es tev atdo�u savu pildspalvu, man ir pildspalva ar zelta spalvu. Sie to nevarēja zināt, neatņēma. Atnes man arī, man zobi krīt laukā, es tev atdo�u savu gultas maisu, cita man nav. Atnes, brālīt, cik vien vari! Pēc iespējas visiem. Kaut pa vienam sīpoliņam. Atnes, atnes. . .

Nāko�ajā rītā tie, kas vairāk saēdu�ies, nokļūst stacionāra, bet pret vakaru grēda aiz ambulances. Kaili, ar birku pie kājas. Bet kriminālie smīkņā un ņirdz: indes augus sariju�ies, kontras nolādētie, ta viņiem vajag, tautas ienaidniekiem, atstieps kājas, būs pasaulē tīrāks gaiss.

Klipu, klapu, kaimiņ Janka, ar tām koka tupelēm. . . Sondora barakā kaudzē sagāztas koka tupeles un vīzes, pītas no lūkiem. Apavi vasaras sezonai. Ņemiet par labu, virsnieku kungi! Ak nepatīk? Nav pietieko�i glauni? Lau� kājas laukā, nober� papē�us un pirkstus? Te nav ne parādes laukums, ne balles zāle, te ir valsts noziedznieku soda vieta. Sakiet paldies, ka pa akmeņu �ķembām nav jādeso ba-sīknis, kaut gan pelnīju�i jūs būtu. Pelnīju�i ne to vien. Kamēr citi frontē lej asinis, �ie dziļā aizmugurē rij tautas labumus un vēl grib staigāt zābakos. Virsnieki esot biju�i. . . �itie. . .

Jā gan, virsnieki. Pie tam labi apmācīti. Es ari varu būt noderīgs fronte. Es ari. Es arī! Vīri, kam ir kāds bloknots vai papīra lapa? Rakstīsim, lai mūs sūta uz fronti. Vai vienu kopēju iesniegumu? Nē, tādu neņems vērā, labāk pa vienam, katrs atsevi�ķi. Dod savu pildeni ar zelta spalvu! Nav tintes. Iz�uvusi? Noskrien kāds līdz upītei iepilināt ūdeni. Nav vairs tā kā ziemā, kad ūdens tikai pirti. Cik ir to, kuri vēlas uz fronti? Pieci, se�i. . . Vai tik daudz lapu bloknotā vēl ir? Paldies Dievam, esam glābti. No cingas, no bada, no pārcilvēciskā darba, no ziemas sala, no blaktīm, no apvainojumiem un pazemojumiem. Frontē arī ziemu būs jāsalst, vasaru jāmirkst dubļos, tur ari klaiņo kaulainā, bet tas ir citādi. Labāk mani karā kāva nekā ceļa maliņā. Lielu kungu karā kāva, suni ceļa maliņā.

Pēc mēne�a pienāk atteikums. Frontei tādi nav vajadzīgi.

Uz nometni atvestas skujas. Tās sasmalcina, samaļ, spie� sulu, dod slimniekiem, un cinga mazpamazām atkāpjas. Paliek nodrupu�i zobi, vārīgas smaganas, brūni plankumi uz miesas.

Citu zāļu ārstiem nav. Ne stacionārā, ne pusstacionārā. Kaulainās izkapts pļauj dizentērijas slimniekus, un te nu abi kara ārsti pulkvedis Heideprīms un leitnants Ro�inskis ir bezspēcīgi.

īsā ziemeļzemes vasara ir aizskrējusi. Dzimtenē vēl rudzu mēne�a pēdējo nedēļu siltums, dārzos no ābelēm krīt zālē baltie dzidrie, tirgū pārdod ķir�us, gatavojas plūmes. Taimiras tundrā lācenes no sārtām vēr�as dzintarainas, caurspīdīgas. Brīvie dodas tās lasīt un darba vietās, sastapu�i ieslodzītos, mēģina apmainīt pret kaut ko vērtīgu, bet nevienam septītās zonas iemītniekam nekā vērtīga vairs nav, un brīvie aiziet vīlu�ies. Tie, kam izdevies noslēpt pulksteņus, gandrīz visi savējos jau apmainīju�i pret maizi. Par zelta kabatas pulksteni � sēnalainu maizes klaipu, tāda ir Noriļskā cena.

Atkal gaudo ziemelis, rīta pārbaudēs stingst locekļi. Pa reizei barakās tiek iekurtas krāsniņas. Kurināmo ieslodzītajiem nedod, tas jāgādā pa�iem. Pēc darba atgrie�oties zonā, viņi paķer līdzi pa akmeņogles gabalam, pa sprungulim, paslēpj zem vateņa, ienes pa vārtiem.

No vakardienas pie krāsniņas vēl paliku�i pāris ogļu gabali. Anatolijs tos lietpratīgi iegroza krāsns mutē, lai vieglāk aizdedzināt. �odien viņam un vairākiem citiem piesacīts palikt zonā, jo bū�ot jāiet pie izmeklētāja. Cilvēki ir priecīgi. Kaut izmeklē�ana vilktos pēc iespējas ilgāk, un kaut bie�āk viņus sauktu! No darba beidzamajā laikā katru dienu trīs �etrus ar ne�anu atnes uz zonu.

Pēc pāris stundām atskan komanda:

� Sondor, pie izmeklētāja!

Pie vārtiem Anatolijam piebiedrojas virsnieks no citas brigādes. Konvojnieku nesūta līdzi, tikai norāda uz divām mājām kalnā pāri ceļam.

� Ejiet uz turieni un tūdaļ pat pēc nopratinā�anas atpakaļ zonā.

Pie viena no namiem viņiem aukstumā aiz durvīm liek stundu pagaidīt, pēc tam sauc iek�ā.

Divas ar durvīm savienotas istabas, katrā galds, pie galda dro�ib nieku virsnieks ar leitnanta zīmotnēm. Anatolijs paliek stāvam uz sliek�ņa. Leitnants klusēdams norāda uz krēslu, tātad aicinājums apsēsties. Jautā, kad dzimis, kas biju�i tēvs, māte, liek stāstīt biogra fiju. Anatolija teikto atzīmē uz lapas, ieliek aktu vākos. Saruna ilgst nepilnu pusstundu. Otrs pratināmais no blakus istabas atlaists vēl agrāk.

Kad visi virsnieki pa reizei noklau�ināti, da�as dienas velak viņus izsauc vēlreiz.

Iemetis acis iepriek�ējā reizē pierakstītajā lapā, izmeklētais pie vēr�as Anatolijam.

� Pēc revolūcijas jūs atradāties Krievija. Vai bijāt kontrrevolū cijas pusē?

� Nē. Pēc revolūcijas es aizgāju no armijas un dzīvoju kopa ar ģimeni Voļskā. Pēc tēva un onkuļa nāves tur bija paliku�as trīs sie vietes un zīdainis. Man vajadzēja palīdzēt viņām dzīvot.

� Vai Krievijā jums klājās grūti?

� Ne grūtāk kā citiem tajā laikā.

� Un tomēr aizbraucāt uz Latviju?

� Tā � mūsu dzimtene, mēs devāmies uz dzimteni.

� Lai pēc pārbrauk�anas steig�us vien stātos bur�uāziskas Latvijas armijas dienestā?

� Kāda armija manā dzimtenē bija, tādā es dienēju.

� Sarkanajā armijā dienēt negribējāt, Pilsoņu karā cīnīties jums nebija patikas, bet bur�uāziskajā armijā � tur gan.

� Pēc izglītības esmu karavīrs.

� Jūs tajā laikā bijāt jauns, varējāt pārkvalificēties, strādāt ko citu, bet negribējāt, vai ne? Negribējāt ta�u!

� Jā, negribēju.

Vairāk jautājumu nav. Izmeklētājs, pieri savilcis, uzraksta vairākas rindas, apgrie� lapu otrādi, noliek Anatolijam priek�ā.

� Izlasiet un, ja tur viss ir pareizi, tad parakstiet.

Anatolijs samiedz acis, paceļ lapu izstieptā rokā, bet saskatīt spēj tikai da�as violetas svītras. Izmeklētajam sīks rokraksts, burti �ķiet saplūdu�i, saliju�i, salipu�i kopā. Izmeklētājs redz gan izstiepto roku, gan samiegtās acis, bet nepiedāvājas izlasīt priek�ā. Un, pat ja lasītu, vai viņam varētu ticēt? Anatolijs paņem spalvaskātu un pavelk zem raksta savu pla�o, noteikto parakstu.

Otomārs Gruntē pirmajā pratinā�anas reizē prasījis tulku, jo slikti saprot krieviski. Bet izmeklētājs bija atteicis, ka iztiks tāpat, jo saruna būs īsa un vienkār�a. Tiesa, Gruntēs lietā esot viena liecinieka izteicieni. Kāds feld�eris liecinājis, ka leitnants savulaik izsacījis ba�as par to, vai viņu paturēs teritoriālajā korpusā, ja viņ� slikti runā krieviski. Nekas, gan kaut kā sapratīsies.

� Iepazīstoties ar jūsu lietu, tā vien �ķiet, ka esat pats labākais cilvēks Padomju Savienībā, � saka izmeklētājs. � Jūs skaitāties uz laiku aizturēts. Ir pagājis jau vairāk nekā gads, tātad vai nu jātiesā, vai jāatbrīvo. Atbrīvot nevar, ir kar�.

To pateicis, viņ� bridi klusē, pirkstgaliem bungodams pa galdu. Pratināmais saspringti gaida. Pazib cerības dzirkstele. Varbūt tā nav ironija � par to labāko cilvēku, viņ� patiesi nejūtas vainīgs. Varbūt izlai� no zonas, ļauj tepat Noriļskā sameklēt kādu kaktu un darbu. Kāpēc gan ne? Līdz kara beigām nodzīvos Ziemeļos. Galvenais � tikt laukā no nometnēs.

Izmeklētājs paliecas uz viņa pusi, pāriet uz tu.

� Pasaki � vai biji savas dzimtenes patriots?

� Dabiski.

� Mīlēji savu dzimteni?

- Jā.

� Ja mīlēji dzimteni, biji patriots, tātad �vra�debno� skatījies uz Padomju Savienību, kuras karaspēks iegāja tavā dzimtenē.

Vārā cerības liesmiņa nodziest, bet pratināmais nolemj nepadoties. Viņ� tēlo vientiesi.

� To vārdu �vra�debno� es nesaprotu. Ko tas nozīmē?

� IIm, kā lai paskaidroju? Nu, piemēram, ja es no tevis aizņemos simt rubļu un nedodu vairs atpakaļ, tu pret mani esi noskaņots �vra�debno�.

� Nē, nē, � pratināmais atgaiņājas abām rokām, � ar naudām man nekad nav bijis darī�anas.

Izmeklētāja acīs pazib dusmas. Roka savelkas dūrē.

� Netēlojiet muļķi!

Vakar viens no Gruntēs brigādes vīriem sūdzējās, ka esot pratinā�anā piekauts. Varbūt viņam bija cits pratinātājs. Vai arī �is pats pamatīgi nokaitināts. �ķiet, par brīvē izkļū�anu nav ko sapņot. Ja nokaitinās, dabūs ilgākus gadus.

� Es jūs saprotu, izmeklētāj, jums kaut kas jāuzraksta. Uzrakstiet, ko vajag, es parakstī�u.

Izmeklētājs sarosās, pacilā spalvaskātu, pagroza tintnīcu, izņem no kabatas mutautu, paņurka saujā, iebā� atpakaļ.

� Nē, tā nevar, ka es ņemtu un rakstītu, ko neesat teicis. Ko lai es rakstu?

Sim leitnantam acīmredzot trūkst izmeklē�anas prakses.

� Jūs ta�u zināt, kas jāraksta.

Otrā telpā, uz kuru durvis ir vaļā, izmeklētājs nupat beidzis sarunu ar savu pratināmo. Viņ� iesauc Gruntēs leitnantu pie sevis. Bridi viņi punktierē, ko rakstīt, tad uzmet vairākas rindas. Septiņas vai astoņas, ne vairāk. Atgriezies pie sava galda, leitnants nolasa uzrakstīto. Gruntē esot stāstījis anekdotes par ebrejiem, tajās pretpadomju izteicieni. Liecinieka neviena. Pratināmais grib teikt, ka anekdotes nemēdz stāstīt, ka tās slikti turas prātā, bet ieko� mēlē un klusēdams paraksta papīru.

Tre�o reizi viņus sauc uz kalna māju vir�u mēne�a vidū. Sauc pa vienam, pasludina �troikas� � aizmuguriskās tiesas � tūksto� deviņi simti �etrdesmit otrā gada piektā septembra spriedumu. Liek parakstīt un paaicināt nāko�o.

Anatolijam Sondoram, kur� vairs nespēj lāgā paiet, narjad�lks ienes barakā papīra strēmeli. Esot jāparakstās, ka iepazīstināts ar spriedumu. Kvēpekļa gaismā Anatolijs nespēj īsti saprast ķeburaino rakstu. Kas tur par burtiem? Un cik piespriests � septiņi vai astoņi gadi? �ķiet, ka septiņi. Par ko? Par pretpadomju izteicieniem.

Visvieglāk tiek cauri �etri jaunie, kam it nekādi nav varēts kaut ko pierādīt un piesiet. Viņiem spriedumā ir sacīts �sociāli kaitīgs elements� vai �sociāli bīstams elements� un iedoti se�i gadi. Septiņi vai astoņi gadi par �pretpadomju izteicieniem� vai �pretpadomju aģitāciju�, ja izteicieni biju�i vairāki. Vecajiem no astoņiem līdz desmit gadiem par dienesta lietām.

Sājā laikā no mutes mutē klaiņo divas vecas anekdotes.

Puikas ielīdu�i kādā dārzā ābolus zagt. Saimnieks vienu noķēris, aizvilcis pie tiesas. Tiesas vīrs nav bijis studēts, bet pa kara laikiem ticis pie amata. Paņēmis likumu krājumu, �ķirstījis un pētījis, bet par āboliem neko nav atradis. Toties sameklējis piezīmi, ka tādos gadījumos, kad nodarījumam trūkst īpa�a panta, to var pielīdzināt citam, radniecīgam. Ilgi domājis, gudrojis, līdz uz�ķīris pantu, kas paredz sodu par abortiem, un taisījis tādu spriedumu: puikam par augļa nodzī�anu nelaikā � astoņi gadi.

Otrs saimnieks sūdzējies, ka dzērājs viņam apgāzis sētu. Tiesnesim tagad prasme jau rokā un par nāko�o spriedumu galva vairs nebija jālauza. Dzērājam desmit gadi par pastāvo�ās iekārtas grau�anu.

Cits pēc cita virsnieki nāk atpakaļ no specdaļas.

� Par ko tev iegrieza?

� Par augļa nodzī�anu.

Tātad astoņi.

� Un tev?

� Par apgāzto sētu.

Tātad desmit. Karātavu humors, smiekli caur asarām.

To, kam nāves spriedums, ir ap piecdesmit, bet varbūt pat vairāk. �tāba virsniekiem, pretizlūko�anas, karaskolas virsniekiem, ar nedaudz izņēmumiem Lā�plē�a ordeņa kavalieriem. Pie viena arī karaskolas veikalniekam, kas bijis tikai virsnieka vietnieks. Viņi no�auti vēl pirmajā Noriļskas ziemā. Vairāk nekā piecdesmit latvie�i. Kļūst zināms arī �āvējs.

Da�us stūrainākos, bļaustīgākos, nepaklausīgākos, nepakļāvīgākos nosūta uz kalna nometni Kaerkanu.

Melno nakti pār�ķeļ stari mēness gaismas krāsā. Ap stariem mutuļo ko�i violeti viļņi. Verd, vārās, izbāl un nozūd, violetos mutuļus nomaina malahīta zaļums. Stari dreb, vibrē, ziemeļu puse pavīd un atkal zūd ugunīgs sārtums. Virs tundras staro ziemeļblāzma.

Anatolijs ar mokām nolai� kājas gar nāras malu, pie sienas turēdamies,, aizsteberē lidz logam, uzpū� leduspuķei dva�u, parīvē ar pirkstu, elpu aizturējis, skatās. Būtu tagad audekls, ota un ķrāsas, viņ� uzgleznotu sava mū�a labāko darbu. Pāri melnai, piesmietai un postā iegrūstai zemei ķēni�ķīgs debesu vainags. To skatot, cilvēks jūtas mazs un niecīgs, bet reizē arī atbrīvots un laimīgs. Pazemojuma sārņi, izmisuma mokas izplēn kā pelni, izbērti vējā. Tie atgriezīsies, tiklīdz starojums būs dzisis, bet, kamēr tas varavīk�ņaini zaigo, nesauciet mani vārdā, netraucējiet, neuzrunājiet mani, neatgādiniet. Nostājieties līdzās un skatieties: tur laukā ir mana labākā glezna. Kad man būs audekls un krāsas, es to pārnesī�u uz audekla un uzdāvinā�u jums visiem. Tikai nerunājiet, paklusējiet! Un nodzēsiet ba rakā gaismu. Nu, vai tagad jūs redzat? Kāpēc jus novēr�aties, mani labie zēni? Es saprotu, ja cilvēks kļuvis par ēnu, viņ� vairs nedomā un nesapņo, pat nepriecājas un neskumst, trula vienaldzība viņu saēd kā rūsa. ,

� Kapteini Mangold, nāc vismaz tu! Pastāvi man blakus, paska ties! Tu ta�u esi mākslinieks, Mangold.

� Biju, Sondor, biju. Tik ļoti sen atpakaļ, ka isti nevaru vairs atcerēties.

� Būtu tagad krāsas!

� Krāsu mums vēl ilgi nebūs, Sondor. Visdrīzāk � nebūs, nebūs nekad.

� Bet tev ir zīmulis, Mangold.

� Ja tu to gribi, tad ņem. Papīra � tā gan man nav, bet virtuvē es redzēju papes kasti. Vai man to mēģināt dabūt?

� Pamēģini gan, es tik tālu nevaru vairs aiziet.

Ziemeļblāzmu nevar uzzīmēt, tā ir jāglezno. Anatolijs, gulēdams uz nāras, cilā un groza brūno papes gabalu. Jau otro nedēļu viņ� neiet darbā, tikpat kā neceļas no nāras. Kājas bluķu resnumā, pietūku�ām locītavām. Bads. Diena ir drausmīgi gara un drūma. Būtu ātrāk nācis vakars un brigāde mājās no darba. Redzi nu, viņ� baraku jau sauc par mājām.

Pēc vakariņām viņi sanāk ap Anatolija guļvietu.

� Nu, Sondor, pastāsti kaut ko!

Anekdotes. Desmitiem un simtiem, kā no pārpilnības raga. Agrāk viņ� nemēdza stāstīt, pat nepūlējās atcerēties. Anekdo�u stāstī�anu uzskatīja par slikta toņa pazīmi, par gaumes trūkumu, bet tagad izrādās � tās nogūlu�ās kaut kur zemapziņā, gaidīdamas savu stundu.

Klausoties mazpamazām atdzīvojas cilvēku sejas. Leitnant Salna, vai tas jau nebija smaids? Nu tad klausies, man pietaupīta vēl viena. Viņ� nesaka, ka pats to izdomājis. Izsmejieties, pui�i, smiekli velk un dziedē. Mani labie, gudrie pui�i. . .

� Bet tagad pastāsti, kā jūs ar brāli Pēterpilī kāpāt pāri sētai pie mūķenēm.

� Tas jau desmitreiz stāstīts.

� Pastāsti vēl.

Viņ� stāsta trakas lietas par �aurām, vēsām mūķeņu cellēm, par cietām guļvietām un palagiem, baltiem kā sniegs, par raupjas drānas svārkiem un smalku linu veļu, par lūpām, vēsām kā avota ūdens, un lūpām, ugunīgi svelmainām. Pelēkajām ēnām atdzīvojas acis, izradās, tās spēj vēl dzirkstīt. īstenībā Anatolijs mūķenes vien iztālēm ir redzējis, kad da�reiz Pēterpilī ciemojies pie māsas. Vienreiz viņi abi ar Aleksandru tie�ām kāpa pāri sētai, tikai ne pie mūķenēm, bet lai sastaptu Ernu.

� Par pagātni tu māki skaisti stāstīt, � kāds saka, � mācētu kaut uz pusi tik labi arī par to, kas mums priek�ā.

� Labs ir. Rītvakar dzirdēsiet ari to.

� Jokupēteris, humora vecis.

Nāko�ajā dienā viņ� uz papes gabaliņiem zīmē spēļu kārtis. Kungus ar scepteriem rokā, dāmas ar vēdekļiem un garām cirtām, karakalpus ar āvām, barokāliem liekumiem izrotātus dū�us, astoņniekus, devītniekus, desmitniekus. īsi pirms brigā�u pārnāk�anas kava ir gatava. Nāciet pie manis jūs, apbēdinātie, es jūs gribu iepriecināt.

� Kur� pirmais? Tu, Voldiņ? Nāc apsēdies man līdzās, pārcel! Tā. Un tagad velc! Ar labo roku, nevis ar kreiso, ar kreiso jāvelk priek� citiem. Trīs kārtis priek� tevis, trīs priek� tavas mājas, trīs priek� tavas sirds. Un vēlreiz trīsreiz pa trim: kas bijis, kas ir, kas būs. Pēc tam vienu: ar ko lieta nobeigsies. Un tagad klausies: pa�laik tev neklājas viegli. Re, kādas melnas kārtis, bet nāko�ajā rindā divi karakalpi un kārava se�nieks, tas nozīmē, ka drīzumā kar� beigsies un karavīri ies mājās. Se�nieks nozīmē ceļu, ja tas ir sarkans, tad labu. Tu arī esi karavīrs, tu arī dosies mājup. Priek� tavas sirds: krei�a kungs, tam līdzās kārava dāma. Tev tum�i mati un acis, tu esi tas krei�a kungs, un blakus tava meitene, jūs abi būsiet kopā, kad pāriesi mājās.

� Nu gan tu, Sondor, mels.

� Ja netici, paskaties pats: krei�a kungs un kārava dāma. Klāt mīlestības kārts.

� Vai mani brāļi vēl dzīvi, vai es viņus sastap�u, kad bū�u pārnācis mājās?

� Cik tev viņu bija � pieci vai se�i? Tik daudz kungu kavā nav. Re, �ajā rindā divi, abi cie�i kopā, tie ir viņi, Voldiņ, tu redzēsi viņus.

� Lieli, stipri lībie�u vīri, stalti kā brie�i. Es � pats jaunākais. Jūrmalniekos tādi kā mēs nodzīvo līdz simtam, bet es nesasnieg�u ne divdesmit piecus.

� Tu nodzīvosi līdz simt desmit, piemini manus vārdus. Pēdējā kārts � kārava dūzis, tā ir īpa�i laba kārts. Tev viss vēl dzīvē būs, Voldiņ.

Ap nāru spie�as vīri.

� Tagad pazīlē man!

� Un pēc viņa man.

� Es � nāko�ais rindā.

� Jums jāiet gulēt. Rīt agra cel�anās, pārbaude, darbs. Rītvakar � tad atkal.

� Vienam ta�u vēl vari. Tikai vienam, pārējiem citreiz.

Daugavpilī aiz cietok�ņa vārtiem pie virsnieku vasaras nometnes kareivji negribēja stāvēt sardzē. Viņi apgalvoja, ka skaidrās, karstās dienās pie vecajiem garnizona kapiem tīrelī rādoties spoki, tos varot skaidri saredzēt no torņiem. Kareivjus kaunināja un zoboja, bet viņi palika pie sava. Esot redzēju�i sievietes, bērnus, suņus, sve�zemju kokus. Tie parādoties un pēc brī�a izgaistot. Nevis aizejot, bet kļūstot caurspīdīgi un it kā iztvaikojot gaisā. Mainījās kareivju paaudzes, bet spoku stāsti palika. Anatolijs domāja, ka vecie kareivji tos stāsta

187 jaunkareivjiem, un tie �o leģendu par jaunu uzspodrina, lai karstā laikā tiktu vaļa no stāvē�anas sardzē. Bet tad reiz Aleksandra Heide-prīma no Rīgas atbrauku�ajai vie�ņai gribēja parādi! koka baznīciņu garnizona kapos. Bija karsta siena mēne�a diena, pats pusdienu laiks. Nonāku�as tīreļa vidū, sievietes viņpus zemajiem, redeļainajiem kapsētas vārtiem ieraudzīja karavīrus sve�ādās formās. Viņi stāvēja pulciņā � cilvēki desmit vai divpadsmit � un sarunājās, Smējās, �estikulēja, bet skaņas nevarēja dzirdēt, laikam attālums par lielu. Viens pagāja sānis, pieliecās, kaut ko pacēla un aplūkoja.

� Kādas skaistas cepures, � sacīja vie�ņa, � tādas neesmu redzējusi.

� Poļi. Bet kā viņi te radu�ies? Nav dzirdēts, ka Daugavpilī būtu kāda delegācija. Cietoksnī tādas lietas acumirkli kļūsi zināmas.

� Pieiesim tuvāk, gribas dzirdēt, kā viņi runā.

Kad līdz kapsētas vārtiem bija atliku�i pārdesmit soļi, poļu karavīri, turpinādami bez skaņas runāt un smieties, vērtās caurspīdīgi, aiz viņiem kā aiz zaļgana, matēta stikla parādījās koka bazniciņas aprises un krūmi. Bridi vēlāk no poļiem ne miņas, bet sievietes, līdz nāvei pārbiju�ās, joza atpakaļ uz cietoksni. Kad Heideprīma to pastāstīja, Anatolijs saprata: mirā�a. No citas zemes, no sve�as dzīves, tomēr tik spilgta, ka tai var noticēt. Te, �ajā nometnes barakā, jauz-bur mirā�a, spilgta, saules apspīdētas dzimtenes mirā�a. Jāuzbur tā, lai jaunie noticētu, ka tā patiesi ir viņu rītdiena. Tad viņi izdzīvos. Varbūt vismaz kāds no viņiem. . .

Rīt, kad vīri pārnāks no darba, Anatolijs atkal liks kārtis un zilēs. Zīlēs katram savu laimi, uzburs katram savu mirā�u. Tām jābut at�ķirīgām, citādi diezin vai noticēs. Tagad viņ� dosies pie miera, bet rīt pa visu garo dienu domās un gudros. Katram savu laimīgas rītdienas stāstu.

Citā barakā tāds stāstītājs un gara uzmundrinātājs ir Arnis. Viņ� pulcina ap sevi vīrus un stāsta visu ko: mazos ceļojumos pa�a piedzīvotas dēkas, krietni paspilgtinot, sabiezinot krāsas, stāsla kaut kur dzirdētus amizantus notikumus, atstāsta grāmatās lasitus stāstus un romānus, bet vismīļāk kopā ar citiem apsprie� kulinārijas receptes. Kā pareizi vārāma vira, lai gaļa nezaudētu gar�u, kad jāpieber sāls, kādas gar�vielas jāliek. Par medījumu cepe�iem viņi pat sastrīdas; vieni apgalvo � tos vajagot noteikti speķot, otri domā, ka ne. Virsnieku vidū ir arī mak�ķernieki, tiem liela pieredze, kā ārā uz ugunskura izvārīt stipru, gardu zivju zupu.

Arnis ar saviem draugiem bie�i pulcējas pie ārsta Ro�inska. Ārsts Arnim �ad tad izgādā atbrīvojumu no darba un labprāt piedalās sarunās. Par medījumiem, zivju zupām, salātiem, mērcēm, kūkām un tortēm.

Ārsts Vladimirs Ro�inskis ir �etrdesmitgadīgs strauja rakstura cilvēks, Latvijas polis vai krievs, latviski runā ar akcentu. Ro�inskis pēc nokļū�anas Noriļskā atzīmēja sarakstā katra miru�ā virsnieka vārdu, uzvārdu, pulku, mir�anas iemeslu un datumu, lai kādreiz, kaut vai pēc daudziem gadiem, varētu paziņot piederīgajiem. Acīmredzot ārstu kāds nodeva. Viņa mantas pārmeklēja, saraksts tika atrasts un ārsts � stingri brīdināts. Viņ� tomēr tūdaļ pat sarakstu pēc atmiņas atjaunoja, bet nu vairs pie sevis neglabā. Sarakstā �etrdesmit otrā gada marta sākumā bija ierakstīti jau simt �etrdesmit divi vārdi. Tagad saraksts pēc kārtas atrodas pie vairākiem virsniekiem, un viņi to papildina. Pa�laik tas ir pie Nikolaja Salnas, pēc norunas būtu dodams tālāk. Bet varbūt labāk lai glabājas pie pa�a Ro�inska? Jau apkārt gads, un �ekisti par sarakstu būs aizmirsu�i. Ārsts domā tāpat un pievieno sarakstu da�iem miru�o virsnieku papīriem, ko noslēpis starp savām mantām.

Divas dienas vēlāk atkal kratī�ana, un ārsts tiek pārvietots uz cietumu. Apcietina arī Arni, Kārkliņu un vēl vairākus virsniekus, kas bie�i nāku�i pie ārsta un sarunāju�ies par ēdieniem un mājām. Kriminālists ziņoja, ka tā esot banda, gatavojoties bēgt. Cietumā viņus piekauj. Ro�inskis kailām rokām mēģina turēties pretim. Izmeklētājs �auj, sakropļo viņam roku. Veikli safabricētā �lieta� ir smaga. Divpadsmit vīrus apvaino bēg�anas organizē�anā. Esot gribēju�i izlauzties no zonas, ieņemt lidlauku, aizlidot uz Diksonu un ar vācu zemūdeni no turienes aizbraukt uz Rietumiem. Ro�inskim galvenokārt jāatbild par sarakstu. Atkal jauna tiesa. Deviņiem pie iepriek�ējā soda pieliek desmit gadus klāt. Arnim, Kārkliņam, Ro�inskim � desmit gadi katorgā. Tagad �iem trim jāstrādā akmeņu lauztuvē. Vladimirs Ro�inskis nav vairs ārsts.

�etrdesmit tre�ā gada pavasarī latvie�u virsnieku palicis maz. Viss lielais vairums pārcēlies pie Smita kalna.

Otomārs Gruntē vēl turas. Svars agrāk staltajam vīram tagad nav lielāks kā pamatskolas puikam, tomēr uz kājām viņ� turas un raktuvēs pat normu izstrādā. Par darbu ieslodzītajiem nemaksā, toties ik vakaru viņi saņem ne vien pliekanu viru, bet arī maizi nāko�ajai dienai. Septiņi simti gramu.

Kādā rītā Gruntē kopā ar vairākiem vīriem tiek pārcelts uz citu darba vietu. Karjerā netālu no �aurslie�u dzelzceļa viņiem jāņem smiltis un jāatskalo no oļiem. Pēc tam jāielādē transporta līdzekļos. Darbu vadītājs � kriminālists � paskaidro, ka dienas norma katram cilvēkam piecdesmit ķerras, kas jāiegrābj un jāaizdzen. So

189 normu izpilda visi, tomēr vakarā viņiem izsniedz mazu maizes gabaliņu trīs sērkociņu kārbiņu lielumā. Trīs simti gramu smagas, māliem līdzīgas maizes.

Otrā rītā saruna ar darbu vadītāju īsa.

� Mēs normu izstrādājām. Kāpēc mums neizsniedza pilnu maizes devu?

Piecdesmit ķerras nav norma. Jābūt septiņdesmit ķerrām.

Viņi pūlas pēdējiem spēkiem, klūp, pakrīt, atkal ceļas, lapsio oļainās smiltis. Ir katrā ziņā jāizdzen tās sasodītās septiņdesmit ķerras, citādi nespēs piecelties no nārām. Ir jāizdzen. Un viņi izdzen. Tavu vakarā atkal maizes � trīs simti gramu. Kas nu par vainu? Neesot at-skaloti oļi. Labs ir, mēs atskalosim. Bet maizes gabals lielāks nekļūst.

� Klausies, ko tas nozīmē?

� Ir palielinājusies izstrādes norma, � kriminālais, zobus at-�iepis, ņirdz. � Tagad jāizdzen deviņdesmit ķerras.

Ap pusdienas laiku viens no brigādes vīriem bezspēkā pakrīt, un viņu ilgi nevar dabūt pie samaņas. Pievakarē pakrīt vēl divi. Citi vairs necen�as rauties, lai saņemtu lielāku maizes devu. Viss velti, tikpat nesaņems. Darbu vadītājs nu saka: esot gribējis redzei, cik brigāde spēj izstrādāt.

� Si te ir soda komanda, jūs esat iekļuvu�i �trafnikos.

- Kādēļ? Par ko?

� Tāpat vien. Ja gribat tikt prom, tu atdod man savu pulksteni. Es zinu, tev aiz oderes ir paslēpts pulkstenis. Tu � savu pildspalvu ar zelta spalvu, bet tu � savus hromādas zābakus. Kā esi mācējis tik labi saglabāt?

Zābakus turpat uz vietas apmaina pret izļerku�ām �abatam. Pulk stenis un pildspalva ieslīd kriminālista kabatā. Toties nako�aja rītā virsnieki ir atpakaļ vecajā brigādē.

Kriminālists nositis igauņu virsnieku. Strīds izcēlies lāpstas deļ. Virsniekam bijusi labāka lāpsta, kriminālists gribējis to atņemt, bet virsnieks nav devis. Slepkava tiek tūdaļ aizvests, un brigades viri sprie�, vai viņus aicinās par lieciniekiem, kad notiks tiesas sede, cik lielu sodu slepkava saņems. Par desmit gadiem mazāk nedos, viņi domā. Virsniekam Teodoram Kalvēm desmitnieku pielika pie iepriek�ējā soda nepierādīta bēg�anas mēģinājuma dēļ. Par slepkavību mazāk nebūs.

Piecas dienas vēlāk kriminālists ir atpakaļ darbā. Staiga apkārt plātīgs un lielīgs. Dabūjis karceri nonīkt tās diennaktis, toties pasaulē par vienu kontru mazāk. Bet kā ar tiesu? Kas par tiesu? Sods ta�u saņemts � piecas diennaktis. Īstenībā par tādu nieku būtu pieticis ar trim.

Ir miris Kārlis Bojārs, Otomāra Gruntēs draugs. Tas pats, kur� Gulbenes nometnē iekrita tikpat kā slazdā. Saslima ar dizentēriju, tad plau�u karsoni, un tagad brāļu kaps pie Smita kalna. Virsū akmeņi dūres lielumā, akmeņi galvas lielumā, smil�u kārtiņa pirksta biezumā. Diez vai tādā uzaugs zāle.

�ķir�anās diena. Septītā zona tiek izformēta, pārvērsta par sievie�u tre�o. Virsniekus pārceļ uz sesto nometni, kas izvietota pie-kalnitē, bet slimos, vārgos, nespēcīgos pārved uz invalidu nometni. Tur dodas arī ārsts Heideprīms un Sondoru ņem līdzi.

Invalīdu zonā Anatolijs tiktāl atkopjas, ka pamazām atkal sāk staigāt. Lēnām, iesākumā grīļodamies, ta�u atkal uz kājām. Nu Heideprīms viņu pieņem par sanitāru. Anatolijs apkopj slimniekus, pienes ēdienu, ir iemācījies rīkoties ar �ļirci, lai gan to lietā likt iznāk reti. Arī �ajā slimnīcā trūkst zāļu. Ārsts da�kārt liek lietā pusaiz-mirstus viduslaiku ārstniecības paņēmienus: asins nolai�anu, aukstus apliekamos, vārdus. Zāles, vitamīni jāaizvieto ar trāpīgi pateiktu vārdu, jāuzbur mirā�a pelēkajā barakā.

� Tu drīz vien kļūsi vesels, � Anatolijs saka mirējam. � �odien tev jau pulka labāk. Nāks vasara, kar� beigsies, mēs visi brauksim mājās. Tu atkal lidosi, virsleitnant. Kara lidma�īnu tev dro�i vien nedos, tu vadāsi pasa�ierus. Svarīgus vīrus, glaunas kundzītes, smukas jaunkundzes. Tu visām noteikti patiksi. Viņas sūtīs tev vēstules, rakstītas uz sārtām, sasmar�otām lapām. Tu noteikti vēl lidosi, draugs.

Pie cita nāras.

� Pacelies mazliet, ir jāpaēd. Es pieturē�u bļodiņu, tu cel pie mutes karoti. Nevari noturēt? Dod �urp, es pats. Nevalsti pa muti, rij nost. Vēl mazdrusciņ un vēl. Ko sacītu tavs puika, ja redzētu, cik �vaki tu ēd. Kad pārbrauksim, viņ� būs jau skolnieks. Mugursoma plecos, formas cepure galvā, pati galva stiķu pilna. Tev vēl derētu meitene, varbūt pat divas. Kur bērni, tur svētība mājās. Re, kas par malaci, bļodiņa tuk�a. Dakter, skaties, kā mēs!

� Vārdotāji, � saka Heideprīms. � Nevis mediķi, bet pū�ļotāji. Ko iesākt? Kaut kas jāizdomā. Neskatieties, viri, tik pārmeto�ām acīm. Mēs jums dotu zāles, ja mums tās būtu.

�etrdesmit tre�ā gada vasara. Siena mēne�a astotā diena. Invalīdu nometnē notiek aktē�ana. Sapulcēju�ies ārsti no vairākām zonām, pēta Heideprīma rakstītās slimības vēsjtures, izmeklē un izklau�ina dzīvos ģindeņus, kam ar cilvēkiem vairs maza līdzība. Vienaldzīgas, dziļi iedubu�as acis, sausa, krunkaina āda, cingas sagandēti zobi, vāja redze un dzirde. Pēc izmeklē�anas īsa ārstu apspriede un slēdziens: tiek aktēti divdesmit latvie�i un viens igauņu virsnieks. Aktēto vidū Anatolijs Sondors, Tone, Blaus, Boļ�altls, virsleitnants Rupeiks un brāļi Puķī�i no Daugavpils garnizona: Jānis, Ernests un Aleksandrs. Miera laikā visi aktētie drīkst atgriezties mājās, bet tagad plosās kar�, Latvijā vācie�i, par mājām nav ko domai. Viņus pārvedīs kaut kur vairāk uz dienvidu pusi, uz Sibīriju, vis drīzāk uz Tai�etu. Heideprīms dzirdējis minam �o vietu. Tin esot liela invalidu nometne.

� Varbūt man nebraukt? Palikt tepat pie jums? Anatolijs �aubās. � Varbūt mani atstātu, ja es turpinātu slimnīca stiildal.

� Kas par niekiem, Sibīrijā pavisam cits klimats, ari uzturs no teikti labāks. Tur tu izdzīvosi.

Prombrauk�anas dienā Heideprīms pavada aizbraucējus līdz no metnes vārtiem. Anatolijs ilgi spie� viņam roku.

� Es nesaku ardievu, Fridrih. Uz redzē�anos, un lielais tev paldies par visu. Bez tevis neviens no mums vairs nebūtu dzīvs.

� Brauc laimīgs, Aduk, un visus sveicini, kad nokļūsi mtljilN. Manu sievu, padēlu, Namedu. Tava Nameda nu jau būs liela. Tu noteikti nonāksi Latvijā drīzāk par mani.

Aktēto invalīdu pulciņ� nostājas ierindā un konvojnieku pn vadībā virzās uz dzelzceļa pusi. Anatolijs atskatās, pamāj, iet talllk. Mugurā pagalam izbalojis virsnieka frencis, kājās �ā tā salaboti, krāsu zaudēju�i zābaki, padusē pauniņā vatenis un veļa. AistH paliek pie vārtiem, kamēr vien nelielā kolonna ir saredzama. Pec tam viņ� ieiet slimnīcas barakā.

Ieslodzītie nedrīkst sarakstīties, sūtīt vēstules no vienas nomet nes uz otru. Divus mēne�us pēc aktēto aizve�anas Noriļskā paliku�ie latvie�u virsnieki tomēr saņem no viņiem atklātni. Tajā rakstīts, ku aktētie brauc ar bar�u pa Jeņiseju uz Austrumiem. Ceļā miru�i Boļ �aitis, Rupeiks un Ernests Puķitis.

No aktētajiem virsniekiem tā ir pēdējā ziņa.

Dzimis 1917. gada 26. septembri. Miris 1981. gada 31. augustā. Par �padomju varas grau�anu� bijis apcietināts no 1963. gada 3. jūnija līdz 1970. gada 3. jūnijam.

* * *

Pasaule ir tie�i tāda, kādai tai jābūt.

Caur mokām tā brien uz labu, uz labu.

Kā cimds pie rokas mēs tai piemērīti. Uz nelaimju tecilas līdz kaulam trīti.

Uz mums, tiem vājajiem, pasaule turas.

Dieva elpa to nes, mēs esam tās buras.

Un izglābsies cilvēks, kaut cilvēce bojā ietu. Tie grēku plūdi pa virsu nes mīlas ziedus.

Dzejnieks Harijs Skuja (1927.g. 15. jūlijs � 1984. g. 29. aprīlis) ir nodzīvojis savai paaudzei raksturīgu grūtu un sare�ģītu mū�u. Baisās hitleriskās kara ma�īnas nesamaltam, liktenis viņam ir sagatavojis citu pārbaudījumu � desmit gadus ieslodzījuma Noriļskas nometnēs. Te nonāk visa viņa klase � �etrdesmit zēnu kopā ar skolotāju � 1946. gadā, kā nepilngadīgam H. Skujam tiesa piesprie� 25 ieslodzījuma gadus par darbo�anos pretpadomju pagrīdes organizācijā. Rīgā viņ� atgrie�as 1956. gadā, strādā visda�ādākos darbus, bet par galveno kļūst � literatūra. Harijam Skujam ir publicēti se�i dzejoļu krājumi latvie�u valodā, divi sve�valodās � vācu un dāņu. Viņ� ari sakārtojis Dānijā iznāku�o latvie�u jaunākās dzejas izlasi, atdzejojis dāņu liriku. Iemācījies esperanto, H. Skuja atdzejo latvie�u autorus �ai valodā. Viņ� arī interesējies par lībie�u dzeju, neizdots palicis H. Skujas sastādītais krājums, kur blakus lībie�u tekstam dots atdzejojums latviski.

Pēdējais dzejnieka pabeigtais darbs ir dzejoļu cikls (krājums) �Kāvu gaismā� � veselas paaudzes likteņu dokumentējums. Tas stāsta par Sibīrijas trimdiniekiem, par Noriļsku, �o lielo kalnrūpniecības centru, ar kuru saistās baisas lappuses padomju tautu vēsturē kā ar vienu no lielākajām netaisni represēto nometņu vietām Staļina laikā. Vēl nebija pienācis atklātības laikmets, kad tapa �is cikls, bet dzejnieks zināja, ka viņam maz vairs palicis laika. Tā tapa �is darbs par varmācibām, nāvi, pazemojumiem, par moku ceļu, ko nogāja tūksto�i nevainīgu cilvēku. Bet arī par cilvēcību, draudzību, biedriskumu, mīlestību, kas ļāva kaut daļai visu izturēt un atgriezties mājās. Tiem, kas tur palika, un tiem, kas pārnāca, ir veltīti �ie H. Skujas dzejoļi. Un mums visiem, jo tanīs ir mūsu tautas likteņa daļa.

I. K.

Nevaru pavēlēt sirdij, lai nobārta klusē: zilgmi kad sniegotos pagalmos veļulaiks vij, alla� tā atgrie�as kāvu un izsmiekla pusē, jaunības gadi un sapņi kur jāaprok bij.

Vieni kad paliekam, alla� tā, smeldzo�ā, pārmet. Asiņu pulsā ik pora kā ugunīs kaist.

Mijkrē�ļa stundām ir �igli un vareni spārni notver tie gadus, kas mū�ības apvārsni gaist.

Tevi sadzirdu nevis sirds krā�ņajās dziesmas, bet Polārzemes vētrā, kas noslāpēja tās.

Nevis ar meitenes vijīgām rokām apskāvi mani � Tālo Ziemeļu vētra mīlēja mani. No viņas skūpstiem sala vaigi un sirds.

Tevi sastapu ie�ņaugtu roku dzel�os kā Ziemeļu debesis Polāro kāvu saltajā lokā. Tevi atceros bālu, izdilu�u aiz maza aizrestota loga.

Skaistu tevi atminu tikai mirkli � īsu mirkli, tik īsu kā Ziemeļu saules gaismu pirmajās dienās pēc polārās nakts...

Mēs viņiem esam tik bezgala tuvi, ka viņi mūs uzruna uz �tu�: �E tu, D-967, panāc �urp!�

Mēs viņiem esam tik bezgala tuvi, ka viņi izlasa mūsu mā�u, māsu, sievu, līgavu vēstules, pirms esam lasīju�i mēs.

Mēs viņiem esam tik bezgala tuvi, ka da�kārt viņi uzskata par labāku �īs vēstules neatdot, lai mūs �nesāpinātu�.

Mēs viņiem esam tik bezgala tuvi, ka viņi notiesā mūsu visai nabadzīgā uztura labāko daļu.

Mēs viņiem esam tik bezgala tuvi, ka viņi nekautrējas mūs pārmācīt �auteņu laidēm...

Ziemas rīti pie vārtiem pirms izie�anas uz darbu, pirms vārtu kauco�ās dziesmas veroties ir tik muzikāli...

Uzrakstiet simfoniju par pro�ektoru spo�ajiem na�iem, kas sagraiza tumsu, lēnām lobot no redzokļiem miegu!

Rau, kā no lūpām paceļas dva�a kā gars, kā aizejo�a dvēsele un sasalst virs galvām baltā mākonīti!

Tūksto�iem pelēku zvirbuļu lec savu rīta rituāla deju, cenzdamies iestāstīt sev, ka nemaz jau tik salti nav. Tikai piepe�i � atkal jau kādu nes: mute puspavērta � baltā mākonī�a nav, jo viņa gars un dvēsele mit jau aiz zaļajiem kāviem...

Bernhardam Reiham

Ak, kam gan �eit vajadzīgas tavas smadzenes, zinātniek, tavas dvēseles dīvainās acis, dzejniek?

Ņemiet �vabru un atkritumu spaini � �odien jūsu kārta mēzt grīdu. Formulas un sarunas ar Mūzu atstājiet melnajām naktsstundām.

Ak, kam gan �eit der tavas dvēseles acis, dzejniek, ja tās nespēj pabarot pat vienu pusbadā vārgsto?

Ak, kam gan der tavas smadzenes, zinātniek, ja tās nespēj atrisināt visu formulu pamatformulu � brīvība?

Uz mu�u ribām var ka uz balalaikas stigām spēlēt, ta�u �ovakar iesim futbolu spēlēt.

Lai iekļūtu komandā, bija pamatīgs ķīviņ�, jo pat zaudētājiem apsolīja katram pa zupas �ķīvim.

Uzvarētājiem vēl do�ot pa maizes �ķēlei, bet maizes dēļ �eit da�s labs otram pakausi pu�u �ķēlis.

Tie citi mums līdzīgie vateņos ievīkstās īdzīgi un satumst laukumam visgarām.

Sur tur pazib uzple�u zeltainās skaras.

Un tad sākas spēle, rēc uzple�ainie:

�Davai, davai, Shuja!�

Jau se�us gadus bez sekmēm tie mācās izrunāt manu uzvārdu � Skuja.

Jā, jā � es cen�os pa ovālo pūsli trāpīt.

Piedodiet, kaulainās kājas, kuras pēc mana spēriena nāksies lāpīt!

Tāpat arī es piedo�u jūsu grēkus mū�īgi mū�os, jo tāda jau ir �ī dīvainā spēle par zupas �ķīvi un maizes �ķēli...

Kad atbrīvoja, viņ� bija izkaltis kā Villijas straume karstajās vasaras dienās, dzeltens kā nopļauts pērnējais rudzu lauks.

Ap acu āboliem rēgojās zili � piedodiet � melni apļi kā elektrometinātāja acenes.

Pirms divi nedēļām pusdienas laikā viņu ieveda saistītam rokām, izmeta kā cisumaisu no ma�īnas, spriguļoja kā vārpu klonā, izlaida nagana aptveri pie auss: �Atzīsties!�

Tagad viņu atbrīvo, jo kāds toreiz esot kļūdījies...

Anda Burtniece dzimusi 1931. gadā. 1946. gada jūnijā atgriezusies Rīgā, mācās Raiņa 8. strādnieku jaunatnes vidusskolā, tad Cēsu skolotāju institūtā. Strādā par skolotāju Dobelē un Rīgā. Neklātienē beidz A. Luna�arska Valsts teātra institūta Teātra zinātņu fakultāti. Līdz 1973. gadam strādā Kultūras ministrijas Teātra mākslas pārvaldē, tad laikraksta �Literatūra un Māksla� redakcijā.

Anda Burtniece darbojusies teātra kritikā, uzrakstījusi grāmatas �Antra Lieds-kalniņa� (1984) un �Lūcija Baumane� (1988). 1988. gadā viņai pie�ķirts Nopelniem bagātās kultūras darbinieces nosaukums.

Tā bija īsa jūnija nakts. Svīda gaisma. Tuvojās Jāņi, vasara vēl nebija pilnā plaukumā. Es uztrūkos no stipriem klauvējieniem pie durvīm un skaļām balsīm gaitenī. Mamma nāca mūs modināt. Steidzināja ģērbties, jo jāpo�as ceļā. Kurp? Kāpēc? Nekas paskaidrots netika. Bija ieradu�ies trīs vīri. Viens no tiem toreizējais skolas pārzinis Zeigli�s, kur� pēc padomju varas nodibinā�anas nomainīja manu tēvu Artūru Burtnieku �ai postenī. Tēvu pārcēla uz tuvējo Pakalnu skolu par skolotāju. Katru dienu turp un atpakaļ viņ� brauca ar divriteni. Māte � Helēne Burtniece � palika par skolotāju turpat Rundēnu skolā.

Skaļās balsis skanēja no blakus istabas. Par ko sarunājās atnācēji ar maniem vecākiem, nezinu, jo sarunas toreiz neuztvēru un nepie�ķīru tām īpa�u nozīmi. Nekādas briesmas vēl nenojautu. Kaut arī �ī nakts vizīte likās neparasta. Un neierasts likās vecāku satraukums.

Vecāki mūs steidzināja, jo stundas laikā jāsapo�as ceļam. Tēvs ar māti steigā kravāja maisos mantas, bet nakts viesi komentēja, ko drīkst, ko nedrīkst ņemt līdzi. Labākās, vērtīgākās lietas viņi neatļāva ņemt līdzi. Kaut arī nekādas lielas vērtības mani vecāki nebija paguvu�i iegādāties. Sudraba karotītes, na�i, dak�iņas, kas mums, pieciem bērniem, uz kristībām dāvināti, vēl bija daudz grāmatu. Tās palika. Maisos ātrumā tika sabāzti gan ēdamais, gan apģērba gabali. Tomēr daudz kā pietrūka dzīvei Sibīrijā. Bet par to mūs neviens neinformēja. Novērtēt un saprast �ī nakts apciemojuma drausmīgo, necilvēcīgo jēgu es sāku tikai vēlāk, kad redzēju, ka ar mums apietas un kādos apstākļos mēs tiekam nostādīti. Bet, ko tas nozīmēja tēvam un mātei, es īsti apjēdzu tad, kad pati audzināju bērnus. Toreiz mēs saviem vecākiem bijām pieci: vecākajam brālim desmit gadi, jaunākajam desmit mēne�i. Bet, ja ģimenē ir pieci bērni, saposties tālam, turklāt nezināmam ceļam nav tik vienkār�i. Pie durvīm mūs gaidīja smagā kravas ma�īna; sakāpu�i tajā, mēs piebraucam vel pie vienas mājas. Tur dzīvoja Klenderu ģimene. Pie logu slavēja Zeigli�a ar bērnu un smaidot māja mums ar roku. Braucot ma�īna, tēvs mierināja dro�i vien vairāk sevi nekā mūs, sacīdams, ka gan jau nepazudīsim, arī Krievijā skolotāji bū�ot vajadzīgi. Cik naivi skanēja �ie vārdi no cilvēka, kas bija izgājis smagos strēlnieka kara ceļus, to, �ķiet, viņ� saprata drīz vien. Zilupes stacijā, kur likām atvesti, uz perona mūs iz�ķīra no tēva. Palikt ar ģimeni viņam neatļāva. Sacīja, ka, aizbrauku�i galā, mēs atkal būsim kopa. Tie izrādījās meli. Lāgā neatvadījies, neko nepaņēmis līdzi, jo viss bija salikts kopīgajos maisos, tēvs aizgāja, atvadām mādams mums ar roku. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju savu tēvu. Nokļuvu�i galā pēc mēnesi ilgā, smagā brauciena, mēs, protams, tēvu neieriiu dzījām. Viņ� kopā ar daudziem citiem tēviem un brāļiem tika nosuti Is pa citu mar�rutu. Tēva īsto apme�anās vietu mēs uzzinājām no mir�anas apliecības, jau atgriezu�ies Dzimtenē. Tur stāvēja rakstītu, ka Artūrs Burtnieks miris 1942. g. 2. jūlijā Kirova apgabalā Vjatkas nometnēs � Vjatlagā. Nāves cēlonis � pelagra.

Sabāzti brūnajos lopu vagonos ar diviem plauktiem katrā pusi¹ vidū eja durvju platumā ar caurumu vajadzību kārto�anai , mes uzsākām savu sāpju un pazemojumu pilno ceļu. Katrā pusē pie aug�ē jā plaukta bija viens aizrestots lodziņ�. Ar mums kopā vagona bi niicn vēl vairākas ģimenes. Izvietojāmies apak�ējā plauktā, bet pa dienu, kad vilciens kustējās, mēs, bērni, pieplaku�i pie maziem lodziņiem, skatījāmies laukā. Tur bija jau sve�a zeme, sve�ā valodā staciju uzraksti. Krievu valodu vēl nepratu. Lielākajās stacijās sargkareivji atvēra durvis un divi cilvēki ar spaiņiem gāja pēc ēdamā. Tā parasti bija biezputra, visbie�āk prosas. Bet mums vēl pieturējās ēdama rezerves no mājām. Tāpēc badu necietām. Vienīgi mazajam brālītim nebija ko dot. Viņ� nesmaidīja vairs, tikai �ēli raudāja, un mazajā sejiņā iegūla veca cilvēka sāpīgie vaibsti. Bet viņam vēl nebija gadiņ�. Sirds sa�ņaudzās, skatoties uz viņu. Liktenis mūs saudzēja un neļāva brālītim izdzist ātrāk, nekā bijām nokļuvu�i galā. Andris Burtnieks nomira 1941. g. 2. augustā, īsi pēc mūsu garā ceļojuma beigām. Tie�i gadu vecs viņ� �ķīrās no �īs pasaules. Es stāvēju pie viņa un raudāju. Mamma tikai skatījās. �ķiet, viņ� visu, visu saprata. Mamma lūdza mani neraudāt, jo tā viņam ir grūti nomirt. Es notupos zemē, lai brālītis mani neredz. Ik pa brīdim piecēlos, lai paskatītos uz viņu. Tad mamma pielika pirkstu pie lūpām un es sapratu, ka brālītis aiziet no mums. Mēs ar mammu nomazgājām mazo Andrīti. Vecais Girins (tā viņu tur sauca) uztaisīja mazu .zārciņu. Girina tēvs nesa zārku, mamma un mēs �etri gājām aiz tā. Aprakāin pie liela, skaista, balta bērza. Vai tas vēl aug? Es ļoti bie�i domās izstaigāju �o ceļu līdz kapsētai, un ir smagi apzināties, ka viņ� guļ tur viens pats un nav neviena, kas apkoptu mazo kapa kopiņu.

Mamma bie�i gāja uz kapsētu, arī ziemā, brienot pa dziļo sniegu, tā radīdama izbrīnu vietējos iedzīvotājos. Viņi nemēdza savus miru�os tuviniekus apciemot bie�āk kā vienu reizi gadā, kad kapi pārvērtās par klātiem galdiem un viss labākais, kas vien mājās bija, tika nests uz kapsētu. Mums tie bija svētki, jo tā mēs vienreiz gadā tikām laipni aicināti nogar�ot sanestos cienastus.

Sava tēva kapu es nezinu. Bet māte teica, ka esot nojautusi viņa nāves stundu. Tai dienā pie debesīm viņa redzējusi lielu, melnu krustu. Esmu dzirdējusi sakām, ka no tām nometnēm neviens neesot atgriezies.

Saprotu, ka manas personiskās atmiņas par tēvu nevar noderēt liecībai, tāpēc centos iztaujāt tos cilvēkus, viņa skolniekus, kuri viņu vēl atceras un kurus izdevās satikt.

I. Spigovska (pensionēta skolotāja, tēva un mātes skolniece). �Jūsu vecāki bija godīgi cilvēki. Māti kā skolotāju vairāk atceros, viņa mācīja dabas mācību. Skolēni viņu ļoti mīlēja. Viņa bija taisnīga un iejūtīga skolotāja.�

M. Kazinovska (pensionēta ierēdne, bijusi Rundēnu pagasta valdes darbiniece). �Jūsu vecāki bija labi cilvēki. Es neticu, ka viņiem Rundēnos bija kādi ienaidnieki. Vienkār�i pateica, ka kādus vajag izsūtīt, un sarakstā ierakstīja jūsu ģimeni. Ja nu vienīgi kāds no kolēģiem skolotājiem tīkoja pēc viņa krēsla. Vienu tādu es varu iedomāties. Toreiz daudz nevajadzēja, lai pazudinātu cilvēku.

Es strādāju pagasta valdē un zinu apstākļus, arī cilvēkus pazinu. Jūsu tēvu cienīja. Viņ� bija demokrātisks, iejūtīgs un saproto�s cilvēks. Nevienam viņ� nepagāja garām.�

MOSU PASTĀVĪGA DZĪVESVIETA

Kad sasniedzām galamērķi � Krasnojarsku, tikām ievietoti milzīgā, ar dzeloņstieplēm no�ogotā teritorija. No turienes mūs ar smagajām ma�īnām izvadāja uz da�ādām pla�ā Krasnojarskas (un ne tikai) novada malām. Mūsu pirmā apme�anās vieta bija Deņisov-kas ciems. Tur nometināja vairākas latvie�u ģimenes. Tas bija samērā liels ciemats ar tipisku koka apbūvi, ar augstām dēļu sētām cie�i ie�ogotiem namiem. Tomēr ilgi mēs tur nepalikām. Pēc da�ām dienām mūs aizveda uz citu vietu. Tas bija mazāks ciemats un, kā �ķita, ari nabadzīgāks � Maksimovka. Dzer�inskas rajona Maksimovka kļuva par mūsu pastāvīgo dzīvesvietu.

Deņisovkā bija pat sava desmitgadīgā skola. Turpretī Maksimovka neregulāri darbojās tikai �etrklasīgā pamatskola ar vienu skolotāju. Sājā ciematā bija ap divdesmit sētu, izvietotu divās paralēlas �Ielas�. Katras sētas aizmugurē stiepās kolhoznieku piemājas sakņu diitzi, apstādīti galvenokārt ar kartupeļiem. Tā bija galvenā un svaiigaka cilvēku barības sastāvdaļa. Tūlīt aiz dārzu �oga sākās lielais me�s taiga. �ķiet, ka tas jau aug dārzos. Ari dzīvojamām ēkām nebija lits vienveidības, ko redzējām Deņisovkā, Dzer�inskā un citur. So cle matu apdzīvoja no Krievijas vidienes izsūtīti zemnieki, kuri sava laika tur tika �izkulakoti�. Nometināti Sibīrijā gandrīz taigas vidū, viņi līda līdumus, cēla mājas un pēc kāda laika sāka no jauna iedzīvoties zināmā turībā. Maksimovkas laukiem nebija tā pla�uma, kas iedzels citos ciematos. Te apstrādāja pat nelielus zemes pleķī�us, kurus cie�i no visām pusēm ieskāva me�s. Zeme bija auglīga, un, kamei pastāvēja viensētas, pla�us laukus iestrādāt nebija iespējams. Hei, dibinoties kolhoziem, �izkulako�ana� sākās pa otri lāgi. Viens no Als akcijas �varoņiem� dzīvoja turpat ciemā. Viņa māja bija daudz naba dzīgāka un piemājas dārzs, sliktāk apkopts, deva mazāku ra�u, ( lenta sievas runāja, norādot uz �o sētu: �Kā bija nabags, tā ari palika. Bez darba pie turības netiksi.� Visi vairījās no �īs ģimenes. Tu dzi voja tādā kā izolācijā. Sai mājā dzīvoja arī gandrīz vienīgais pieaugu �ais vīrietis, kas, slimības dēļ demobilizēts no armijas, atgrie�as nni jās. Tomēr nekādu līdzjūtību viņiem neviens neizrādīja. Ciema bija tikai sievas, bērni un veci cilvēki.

Maksimovka! bija jākļūst par mūsu mājvietu uz vairākiem gadiem. Sākumā apmetināti pie vectēva Girina, par kuru jau minēju, ines tur ilgi nepalikām. Ciemā, izrādās, bija viena tuk�a māja, kurā apmetamies uz dzīvi kopā ar divām �igānietēm � māti un meitu � no Daugavpils. Tas bija kā likteņa pirksts. Bērnībā man bija bailes no �igāniem. Kad dzirdēja, ka kaut kur tuvumā parādīju�ies �igāni, mus, bērnus, iesauca istabā, un mēs tur palikām, kamēr viņi aizbrauca. Mate viņiem parasti deva gan drēbes, gan ēdamo. Bet nekad neļāvās pierunāties zīlēt. Māņiem, kā viņa pati mēdza sacīt, viņa neticot. Sapņiem ari neticēja. Reiz uz kāda pieaugu�a lūgumu izskaidrot sapni mate atbildēja: �Kas sapņiem tic, tas ēnu grābsta.� Sie vārdi man uz mil�u iespiedu�ies atmiņā. Tāpēc arī �igāni pie mums ilgi neuzkavējas.

Tagad mēs dzīvojām vienā istabā ar divām �igānietēm. �igānietes mūs apzaga, kaut arī sākumā bija solīju�ās savā mājā nezagt. Vienīgais pārtikas produkts, kas mums vēl bija saglabājies no mājām, � tā bija �āvēta gaļa. Tā mēs palikām pilnīgi bez aizdara. Izņemot kartupeļus, retāk maizi � neko citu iemainīt pret drēbēm mēs nevarējām.

Ziemai tuvojoties, �igānietes pazuda no ciemata. Acīmredzot saprata, ka tik mazā vietā viņas ar zīlē�anu ilgi nepārtiks. Uz kurieni abas aizgāja, neviens īsti nezināja.- Mājai bija radu�ies saimnieki, un mēs atkal pārdzīvojām kārtējos jurģus.

Var saprast, ka tik lielas ģimenes iemitinā�ana prieku nesagādāja nevienam, it sevi�ķi tāpēc, ka gandrīz katrā mājā bija tikai viena istaba, da�ā pat bez priek�nama durvis vērās tie�i uz āru. Par mums ie�ēlojās ģimene, kurā bija septiņi bērni � visas meitas, mazākai gadiņ�, lielākajai septiņpadsmit. Istabā liela krievu krāsns un mazā ��ugunka�, kas ļoti ātri sasilst un silda telpu. Galds un gulta. Tā kalpoja drēbju salik�anai, jo gulē�ana notika uz grīdas un krāsns-aug�ā. Te mēs nodzīvojām līdz nākamā gadti vasarai.

Kad viss, ko vien varēja iemainīt pret pārtiku, tika iemainīts, kad vajadzēja samaksāt graudā, jo naudas nebija, par �dzīvokli�, izrādījās, ka mes esam paliku�i gandrīz kā no mātes miesām nāku�i. Par apģērbu to parēja saukt tikai nosacīti. Apavu nebija, siltu drēbju arī, un bargajās Sibīrijas ziemās laukā skrējām basām kājām. Ari pajumtes vairs nebija. Mums atļāva apmesties biju�ā kolhoza kantora ēkas priek�telpā, kurā bija liela krāsns un blakus maza ��ugunka�. 'Го kurināja. Un mēs spiedāmies cits pie cita, naktis pārgulēdami uz krāsnsaug�as, dienu � ap ��ugunku�. Murns nebija vairs itin nekādas iedzīves, vienīgi viens ieplīsis �uguna katls, ko ari iemainījām, un piecas koka karotes. Pēdējā ziema Maksimovkā priek� mums bija neizturami gara un barga. Ka mēs nenomirām no bada un aukstuma, tas man vēl �odien ir brīnums. Dievs mūs glāba � mēs nemitīgi lūdzām Dievu. Kad vietējie bez �vaļenkiem� (filca zābaki) neiedro�inājās iet laukā un valkāja garus aitādas ka�okus, t.s. �tulupus�, mūsu izskats nebija tikai smieklīgi no�ēlojams vien.

Sniegs tik dziļ�, kādu nekad neesmu redzējusi Latvijā. Likās, nekad neizkusīs. Visa pasaule �ķita balta, auksta. Sniegavīrus mēs tur nevēlām, pat nepikojāmies. Jo kailām rokām un basam kājām ziemas prieki nevilina. Lai arī kauns ir atzīties, bet jāsaka, kā bija. Mēs pārtikām no ubagu dāvanām. Par vasaras darbiem, kuros gājām bez izņēmuma visi pieci, ari jaunākais brālis, kam bija vēl tikai pieci gadi, praktiski neko nemaksāja � ne naudā, ne grauda. Tas nebija darbs pat par vēdera tiesu. Par nopelnītajām darba dienām, kuras aprēķināja brigadieris, rudenī nekā nesaņēmām. Pāris kilogramu atbirumu, kad graudus izsijāja no nezālēm, nepietika pat nedēļai, ko putru vārīt. Tas bija viss. Turklāt normas bija lielas, lai kā arī centāmies, izpildīt tās nevarējām. Nepatīkamākais no darbiem vasaras sākuma bija ravē�ana. Svelo�ā saulē ar tuk�u vēderu cīnīties pret usnēm gandrīz cilvēka augumā nebija patīkami. Ravējām labību, kaut ari lie-las jēgas no tā nebija. Nezāles bie�i pilnīgi nomāca kultūraugus. Vietējie iedzīvotāji smējās: �Колос от колоса не слыхать человечьего голоса.� Pēc tam nāca siena pļauja, tad labības novāk�ana, linu un kaņepju plūk�ana, me�a un citi darbi. Bet, ta ka galvenie zemes apstrādātāji bija pusaud�i un sievietes, uz pieklājīgām ra�ām pat Sibīrijas treknajā zemē nevarēja cerēt.

Visu vasaru un rudeni nostrādāju�i, mēs ziemu sagaidījām tuk�ā.

Zemes gabals, ko mums iedalīja katru pavasari kartupeļu stādī�anai, tika nolūkots vienmēr citā vietā. Un katrreiz neiestrādātā, cietā zemē. Vienu gadu tas bija ciets māls, kurā pat nekas neuzdīga, un mūsu pūles iekopt un iestrādāt to bija veltas, jo lāpsta un kaplis bija vienīgie darbarīki. Zirgu mums nedeva. Tovasar mums neizauga neviens kartupelis.

Ari pa�iem kolhozniekiem nebija vieglas dienas, viņi pārtikā galvenokārt no mājas lauciņā izaudzētiem kartupeļiem. Maizes labi ja pietika pirmajiem ziemas mēne�iem, bet ari tai lika klāt pusi kartupeļu. Katra ģimene turēja govi. Bet valsts nodevas no izslaukuma bija tik lielas, ka pa�iem palika galvenokārt tikai vājpiens. Tas bija kara laiks, viegli nebija nevienam. Zemi apstrādāt un kolhoza lopus uzturēt kļuva arvien grūtāk. Govis un zirgi no bada krita. Kolhozs bija mazs, govju skaits arī neliels � ap desmit, bet tās pa�as nespēja ap gādāt ar barību. Zirdziņi � pusbadā un nodzīti, ar jēlām mugurām bargo ziemu visi nekad neizturēja. Krita govis un zirgi, tad ari mums laimējās, jo zirgu gaļu varējām dabūt arī mēs. Nekas netapa nonlc cināts. Gadījās, ka ganāmpulkam uzklupa arī vilki. Me�s no visam pu sēm pienāca fermai klāt, un viņu gaudo�anu it labi varēja sadzirdēt, Ziemas tuvo�anās mūs biedēja. Jo nebija ne īstas pajumtes, ne ap ģērba, ne apavu. Lai nenomirtu badā, citas izejas nebija kā ņemt roka ubaga tarbu. So pazemojo�o pienākumu dalījām pēc kārtas. Kalis gāja savu dienu. Sākumā mamma bija tā, kas uzņēmās �o grūto, paze mojo�o gājienu ar ubaga tarbu pie sve�a sliek�ņa. Diem�ēl viņai kā pieaugu�ajam nācās bie�i uzklausīt aizskaro�us vārdus un rupjas lamas, da�reiz tas bija vienīgais �devums�. Tad gājām mēs, bērni.

Sāp aizvainojumi, kas bija jāpacie� manai mātei. Viņai sevi�ķi, jo mēs, bērni, ātrāk aizmirsām savas nelaimes, � viņai, par kuru viņas skolnieki runā kā par ļoti labu, ārkārtīgi smalkjūtīgu un taktisku skolotāju, kura ar bērniem sarunājusies ka līdzīgs ar līdzīgu. Visi skolnieki viņu mīlēju�i un cienīju�i (no pensionētas skolotājas I. Spigovskas un ekonomistes A. Lati�enko atmiņu stāstījumā par H. Burtnieci).

Tomēr visbie�āk �o Golgatas ceļu mēroja jaunākais brālītis, jo likās � par mazu bērnu cilvēki vairāk ie�ēlosies.

Nekad neaizmirsī�u skatu, kad mēs, satupu�i pie loga, gaidījām viņu pārnākam. Mazs, sīks puisītis māsas plānajā, novalkātajā mēle

liti, ar vecu �alli apsietu galvu, kājas pat ne apavi, kaut kas līdzīgs, ar auklu apsaitēts, � tā viņ� nāca. Viņa sejiņā nekad neparādījās smaids.

Ko varēja sagaidīt no cilvēkiem, kuriem pa�iem diezin cik labi neklājās. Pie tam katru dienu atkārtojās tas pats. Ziema ta�u gara. Ari pie ubagiem cilvēki pierod. Un deva arvien mazāk. Iemeta pa vienam, citreiz diviem kartupeļiem, da�reiz tas bija tikai kartupeļu mizas. Ciemā bija ap divdesmit māju, bet tostarp arī da�as tādas, kurām mierīgi varēja iet garām, neviens �lieks� kartupelis priek� mums tur nekad neatradās. Katru tupenīti mēs brālīgi sadalījām. Kā izvilkām to ziemu, nesaprotu.

Vienā rudeni Maksimovkā sāka darboties ari skola. Tā kā tris no mums bija skolas vecumā, apmeklējām skolu. Bērnu klasē nebija daudz, turklāt visi sēdēja vienā telpā, jo bija viena pati skolotāja. Mācījās gan pirmklasnieki, gan otr-, tre�- un ceturtklasnieki. Grāmatu nebija, burtnīcas aizstāja vecas avīzes. Rakstījām starp rindām un uz malām. Skolotājas vārdu diem�ēl esmu piemirsusi. Bet tā bija laba skolotāja. Viņa daudz palīdzēja arī mums. Gan ar apģērbu, gan kādreiz iedeva pa maizes gabaliņam. Krievu skolā nebijām mācīju�ies un valodu sākām apgūt Sibīrijā. Bērni ātri iemācās sve�as mēles. Tā ka gala iznākumā pratām runāt un rakstīt tik labi, ka skolotāja mūs vienmēr stādīja citiem par paraugu. Labu slavu ciema ļau�u vidū bijām izpelnīju�ies arī vēl citu iemeslu dēļ. Par mums sacīja, ka, neraugoties uz to, ka esam badā un pliki, uz mums varot dro�i paļauties at�ķirībā no citiem ciema bērniem, jo mēs neko sve�u nekad neaiztikām.

Tas bija mūsu mātes nopelns. Ari Sibīrijā viņa mūs cie�i kodināja un mācīja �ķirt tikumisku rīcību no netikumiskas.

Diem�ēl skolotāja smagi saslima, tāpēc nevienam beigt savu klasi neizdevās, jo citu skolotāju vietā neatsūtīja.

Pavasaris nāca vēlu, bet atnācis strauji pieteica savas tiesības. Tas bija glābiņ�, jo varēja cerēt uz kaut ko ēdamu. Kad tīrumos sniegs vēl nebija pilnīgi nokusis, ciemā jau sākās rosība. Sievas ar bērniem un mēs arī devāmies lasīt vārpas. Neraugoties uz zemajām ra�ām, uz laukiem palika vārpas. Cītīgi tās lasījām, mājās graudus rūpīgi izlobījām un samalām rokas dzirnās. Gandrīz katra mājā tādas bija ierīkotas. Divi lieli akmeņi viens uz otra, vidū caurums, kurā bērt graudus. Grie�ot dzirnakmeņus, gar malām bira milti. Maizītei neiz nāca, bet �ķidrai putrai pietika. Tie bija svētki. Kaut ko deva ari kartupeļu lauks. Rudenī nenolasīti, zem sniega sasalu�i, tie pa vasarī spīdēja pa gabalu. Lasījām, cepām ogles un ēdām. Iestājās siltāks laiks, tad itin labi gar�oja jaunie prie�u dzinumi un jaunu bērzu sula. Vajadzēja tikai nolobīt mizu un zem tas nokasīt saldu un gardu, kā ķīselis biezu, lipīgu smāķi. Izrādījās, ka Sibīrijā aug daudz.

207 ēdamu puķu un ziedu sakņu. Vasaras vidū nāca sēnes, nogatavojās da�ādas ogas. Bada nāve vairs nedraudēja, kaut ari neizzuda vājums un mocīja briesmīgā ēstgriba.

Ēdamā meklējumos klīdām pa me�iem. Bija jābaidās nomaldīties, jo viegli varēja iekļūt tādos mū�ame�os, no kurienes ceļa atpakaļ neatrast. Tāpēc ogot gājām galvenokārt ar ciema sievām, kas labi orientējās apkārtnē. Ogas bija da�ādas, mēs ēdām visas, vietējie lasīja tikai brūklenes, spaiņiem stiepa tās uz mājām un tāpat svaigas, nevārītas saglabāja ziemai. Ļoti gardas man likās ievu ogas, tas bija lielas un sulīgas. Ar Latvijā augo�ām pat salīdzināt nevar. Viss puķes, koki, ogas tur bija lielāki, spilgtāki, skaistāki un, galvenais, gardāki. Krā�ņa, varena un skaista ir Sibīrijas daba. Pat tādos ap stākļos dzīvojot, to nevarēja neredzēt un par to nesajūsmināties,

Mums neviens oficiāli nebija pateicis, uz cik ilgu laiku esam izsūtīti, bet katru dienu mēs dzīvojām ar cerībām kādreiz atgriez ties mājās. No kurienes radās �īs neizsakāmi lielās ilgas pēc Dzini tenes? Jau braucot lopu vagonos un skatoties pa mazo aizrestoto lodziņu, es uzņēmu spilgtos iespaidus, bet dziļi zemapziņā gruzdēja viena vienīga doma par mājām, par atgrie�anos. Izrādē �Mū�ības skartie� ir ģeniāli uzminēta māju tēma, kas refrēna veidā atkārtojas; �Mājās, mājās!� Mēs ļoti bie�i runājām par Latviju, par mājām, at cerējāmies vismazāko sīkumu, ko darījām, kā dzīvojām, un �ak! bie�i arī to, cik ļoti toreiz, t.i., mājās esot, nenovērtējām visu, kas mums dots. Pagātne �ķita kā nereāls sapnis, kas ātri izsapņots. Bet arī konkrētā, smagā, pazemojo�ā dzīve likās kā ļauns murgs. Da�reiz man gribējās pamosties, bet tas nebija sapnis. Atceros, runājot mes teicām, kad atkal būsim Latvijā, tad... Bet, kad tas notiks, pat iedo māties nevarējām, tomēr �o domu kā svētumu nesām sevi. Kaut bie�i likās, ka vispār neizdzīvosim.

�ķita, kad atgriezīsimies, katru dienu, katru stundu, katru maizes kumosiņu novērtēsim kā īpa�u, dārgu balvu. Kā saka Kārlis Skalbe:

Par katru stundu Dievam pateicos, par elpu vienu, par katru nodzīvotu dienu.

Ar �o izjūtu cen�os dzīvot joprojām un, kad gribas kurnēt par grūtībām, atceros pārdzīvotās nedienas. Viss atklājas salīdzinājumā un nostājas savās vietās.

Alkas pēc mājām, pēc Latvijas bija mūsos kā gaiss, kuru elpojam.

Kad pēc pieciem gadiem �ķērsojām Latvijas robe�u, mēs raudājām prieka asaras un skūpstījām zemi. Sīs izjūtas mani ir dzīvas vienmēr. Tikai gadiem ejot, tās tiek vairāk slēptas, aizturētas sevi. Bet, ja tās pabāl dienu steigā, nāk brīdis, kad es atkal apasinu sevi �īs svētās jūtas.

Bet bija ta�u konkrēta vieta, kur mēs augām, sākām iet skolā; līdz sāpēm tuva bija �ī skola (kuru uzcēla mu�u tēva darbības laikā) ar lielo dārzu, grantētiem celiņiem, liepu aliņām, dīķiem, ar sakņu dobēm aiz dārza, kurā mēs ar brāli pa�i kaut ko stadijām.

Protams, Latvijā bija mūsu radi. Kad atgrie�amies, tēvamāsa � krustmāte mūs pieņēma audzinā�anā.

Galvenais � visu izciest un atgriezties. Tāpēc es ļoti labi saprotu tos cilvēkus, kas, da�ādu iemeslu dēļ aizklīdu�i no Dzimtenes, līdz sāpēm dziļi izjūt un pārdzīvo �ķir�anos no tās. Un nesaprotu tos, kam nav �o ilgu.

1943. gada vasara mums kļuva iz�ķiro�a, var arī teikt liktenīga.

Mūsu dzīve iegriezās arvien smagākās, neatrisināmās pretrunās. Bijām paliku�i vispār bez pajumtes. Priek�telpa, kurā mitinājāmies, tika izmantota arī tuvējās fermas vajadzībām. Dabiski, mēs kļuvām par traucēkli. Katru dienu cītīgi gājām da�ādos darbos, vakarā, satupu�i ap ugunskuru, vārījām tur savu viru (skābenes, balandes, nātres u.c.) un turpat ari strēbām. Kad fermas darbi bija apdarīti, par savu gultasvietu izmantojām priek�telpas lielo krāsnsaug�u. Kolhozā bija jauns priek�sēdētājs, kāds no armijas atgriezies ar diloni slims jauns cilvēks. Kādu dienu, bailēs drebēdami, noklausījāmies viņa kārtējo uzbrukumu mūsu mātei. Netika taupīti smagi vārdi un rupji apzīmējumi, ieskaitot lielāko � fa�isti. Vēl vienu ziemu izturēt ne pie kādiem apstākļiem tur nebutu bijis iespējams.

Tad nāca pagrieziens, var saukt to arī par laimi nelaimē. Katru mēnesi mūsu mamma gāja uz attālo Dzer�insku (rajona centrs 14 km) reģistrēties speckomandantūrā. Ari �oreiz viņa uzņēmās �o ceļu viena pati. (Pirmajā gadā kādreiz viņu aizveda ar zirgu.) Parasti mamma atgriezās tās pa�as dienas vakarā. Bet �oreiz māte neatnāca ne pēc dienas, ne divām. Mēs sākām uztraukties. Vecākais brālis teicās ie�ot uz Dzer�insku mammu meklēt. Viņam pievienojās arī jaunākais brālītis. Abi aizgāja uz Dzer�insku. Pagāja diena, neviens neatgriezās. Pienāca mūsu kārta doties mātes un brāļu meklējumos. Mēs ar māsu Gunu devāmies ceļā. Nonāku�as Dzer�inskā, sapratām, kādu nereālu sapni bijām loloju�as � atrast kādu no viņiem. Kurp lai iet, un kam lai prasa? Tā mēs klīdām pa �īs koka pilsētiņas ielām, nezi nādamas, ko darīt un kur patverties, līdz vienu bridi mūs ieraudzīja milicis un lika sekot viņam. Nokļuvu�i milicijā, par laimi, tur priek�a ieraudzījām abus brāļus. Nu vismaz bijām visi �etri. Par mammu neviens mums nevarēja neko pateikt. Kā uzzinājām daudz vēlāk, viņa bija nokritusi uz ielas no bezspēka un aizvesta uz slimnīcu. Tur nogulējusi ar tīfu vairāk nekā mēnesi, mamma uztraucās par mums un sāka mūs meklēt.

Mūs �etrus nākamajā dienā iesēdināja smagajā ma�īnā un aizveda uz Kanskas bērnu pieņem�anas punktu. Kravas ma�īna, ar ko brau-

dm, veda kvie�u graudus. Ilgāku laiku neēdu�i, nu mēs varējām apmierināt savu izsalkumu.

Bērnu pieņem�anas un sadales punktā ilgi nepalikām. No turienes tikām aizvesti uz Kohas bērnu namu Ilanskas rajonā.

BĒRNU NAMA

Bijām glābti. Apģērbtiem un trīsreiz dienā paēdinātiem mums nedraudēja ne bada, ne nosal�anas nāve.

Kohas bērnu namā bija tuvu pie simts bērnu vecumā no 15 līdz vienam gadiņam. Da�ādu tautību pārstāvji. Bet visvairāk pievol-gas vācie�u, kalmiku, mazāk krievu � un mēs, �etri latvie�i. Alcc roties to laiku, varu sacīt dro�i, ka tas bija draudzīgs kolektīvs, ari par audzinātājām jāsaka tikai labi vārdi, kaut arī dīvaina un nesaprotama mums likās prasība savā starpā nesarunāties dzimtajā valodā. Ar vienu no audzinātājām vēl sarakstījos līdz pat beidza mam laikam. (Diem�ēl 50. gados bērnu nams esot likvidēts.) Mu�u dzīve bērnu namā, kā jau kara laikā, nebija sevi�ķi bagāta. Izsalkuma sajūtu pilnīgi remdēt neizdevās nekad. Atskaitot tās ļoti gaidītas dienas, kad divām lielākām meitenēm bija jāde�urē virtuvē. Maizītes rieciens bija plāns. Stundas starp brokastīm, pusdienām un vakari ņām likās briesmīgi garas. �ķita, ka pcc ē�anas apetīte tiek iekaiii nāta vēl vairāk nekā pirms tam. Bērni lasīja ogas, ēda visu, ko vien ēdamu varēja atrast. Tiem, kuriem bija kādi radi, da�reiz al sūtīja pa rublim naudas. Tad gājām uz ciemu pirkt kāļus. (Veikalu nebija, neko citu nopirkt nevarēja.) Kāļus bērniem pārdeva. Aii mums pēdējā gadā krustmāte atsūtīja pārdesmit rubļu. Iznāca vai rākām reizēm. Bērnu pulks stāvēja apkārt un kārām acīm skati jās, kā tiek sadalīti kāļi. Katra miziņa tika nograuzta ar pateicības jūtām.

Bērnu namam bija sava saimniecība. Pa�i apstrādājām zemi, stādījām kartupeļus un saknes. Visgrūtāk gāja ar malkas sagādi ga rajai ziemai. Tā bija pilnīgi nodota vecākās grupas audzēkņu ziņā. Jau vasaru braucām uz me�u. Gāzām kokus, zāģējām un ar zirgu vedām mājās. Skaldījām un krāvām kaudzēs. Malkas vajadzēja daudz, jo ziemas aukstas un garas. Pienākumus sadalījām starp visiem vecākās grupas bērniem tā, lai katra grupa atbildētu pai savu telpu.

Neraugoties uz visu, bērnu namā dzīvojot, bija dro�ības sajūta, ka nekas ļauns ar mums nevar notikt.

Pēc tam kad sākām sarakstīties ar radiem Rīgā, uzzinājām, ka Izglītības ministrija ar Latvijas PSR valdības atļauju un gādību organizē komisiju trīs skolotāju sastāvā braucienam uz Sibīriju � Krasnojarsku � , lai tur savāktu izsūtīto bērnus (līdz 16 gadiem) un atvestu tos uz Latviju. Mēs �etri ari iekļuvām izredzēto pulkā. 100 bērnu grupa 1946. gada jūnijā atgriezās Latvijā. Tikām ievietoti Kuldīgas ielas bērnu namā. No turienes mūs savā audzinā�anā pieņēma krustmāte. Bet tas jau ir.cits stāsts.

Māte atgriezās Rīgā 1948. gadā. Viņu reabilitēja. Bet morālā un fiziskā veselība bija stipri jo stipri iedragāta uz visiem laikiem.

1988

Dzimis 1926. gadā. 1956. gadā beidzis LVU Ekonomikas fakultāti. Slilūlll PSRS Statistikas komitejas Statistikas zinātniski pētnieciskā institūta Latvijas nodaļu par laboratorijas vadītāju. 1984. gadā aizstāvējis doktora disertāciju.

Mans tēvs Voldemārs Smulders bija kuģu būves in�enieris vienīgais latvietis 20. �30. gados ar �āda profila izglītību.²³ Viņ� ir dzimis me�sarga mājās Kalnciema Zeltiņos, 5 km uz Jelgavas pusi no pazīstamajām Ziemassvētku kauju vietām Mangaļiem un Skan galiem. No 1909. gada viņ� studēja Pēterburgas politehniskajā In stitūtā, kuru beidza 1917. gadā.

1917,�1918. gada ziemā viņ�, kā uzzināju padomju avotos, alni dies Vidzemē un bijis neliels ierēdnis Iskolatā. Pēc tam viņ� aiz brauca uz Petrogradu, bet pēc Brestas miera atkal atgriezās Latvijā, kur Valkā notika viena no traģiskākajām epizodēm viņa dzīve, Viņ� kopā ar draugu bija apmeties vietējā viesnīcā, kuras tpa� niece bija vāciete. Tā bija aizgājusi uz vācu komandantūru un pateikusi, ka no Krievijas iebrauku�i un viesnīcā apmetu�ies divi komunisti (iespējams, ka tam bija kaut kāds sakars ar tēva darbu Is-kolatā). Viņus abus ar draugu arestēja un notiesāja uz nāvi. Bija atlikusi vēl viena nakts, ko dzīvot, bet par viņu arestu bija uzzinājusi kāda viņu paziņa, tā bija gājusi pie komandanta, lūgusies un pārliecinājusi, ka viņi nav nekādi komunisti, ar savu enerģiju panākusi, ka viņi otrā rītā atbrīvoti. Pēc kara beigām tēva draugs gribējis �o vācieti � viesnīcas īpa�nieci � iesūdzēt tiesā, bet mans tēvs tam nav piekritis. Domāju, ka tas zināmā mērā raksturo viņu kā cilvēku.

Sai epizodei varēja būt nozīme mana Ieva uzskatu attīstībā. Viņ� uzskatīja, ka visu vajag panākt ar godīgu darbu, ka nav jānodarbojas ar politiku, nav jāstājas politiskās partijās, vienalga, kādās. Tomēr �ie uzskati viņu vēlāk neglāba.

1919. gadā tēvs bija kara ierēdnis, viņa vadībā tika pārbaudīti un noklāti ar bruņām kuģī�i, ar kuriem karā pret Bermontu Latvijas armija cēlās pāri Daugavai pie Bolderājas.

20. un daļēji 30. gados tēvs strādāja Jūrniecības departamentā par kuģu būves inspektoru. Tā kā Latvijā kuģus tikpat kā nebūvēja, viņa galvenais uzdevums bija pārraudzīt kuģu remontus. 20. gadu vidū viņ� kā Latvijas pārstāvis piedalījās ledlau�a �Kri�jānis Valdemārs� projektē�anā un būvē Klaidas kuģu būvētavā Glazgovā. Man ir saglabājies vesels tēva fotogrāfiju albums, kur ledlauzis redzams būvē un darba. Vienlaicīgi tēvs ilgus gadus (1923 � 1936) strādāja Latvijas jūrskolā par skolotāju, un arī par �o periodu ir saglabāju�ās fotogrāfijas. 1920.�1922. gadā tēvs bija latvie�u terminoloģijas komisijas vicepriek�sēdētājs, kopā ar in�enieri Līberu viņ� sakārtojis tehniskās terminoloģijas vārdnīcu. Tēvs ir daudz rakstījis par kuģniecību (�urnālā �Jūrnieks� un �Kuģniecības gadagrāmatā�), sarakstījis mācību grāmatu �Kuģu būve� (1931) � vienīgo grāmatu latvie�u valodā par �ādu tēmu.

30. gadu vidū tēvs bija Latvijas lielākās skolas � Rīgas pilsētas tehnikuma un amatniecības skolas direktors, bet 30. gadu beigās � Rīgas pilsētas Satiksmes pārvaldes priek�nieks. Sī pārvalde pārzināja tramvaju, autobusu un pilsētas robe�ās kursējo�u kuģī�u satiksmi. Viņ� rūpējās par pasa�ieru transporta modernizē�anu, piemēram, pārņēma pilsētas pārziņā privāto firmu autobusus, brauca pasūtīt uz Sveici Saurera firmas un uz Angliju Leilanda firmas modernus autobusus, kuri pazīstami kā t.s. �zilie autobusi�, ar kuriem, starp citu, 1941. gada jūnija beigās, kad viņ� jau sēdēja arestantu vagonā, notika evakuācija. Viņ� domāja ari par trolejbusu satiksmes ierīko�anu Rigā.

Mana tēva biogrāfija līdz 1939. gadam ir publicēta Latvie�u konversācijas vārdnīcā un grāmatā �Es viņu pazīstu�.

Mana māte cēlusies no Bauskas apkārtnes, no pla�as un apdāvinātas dzimtas, kuras pārstāvji ir daudzi pazīstami latvie�u inteliģenti, piemēram, manas mātesmātes brālēni ir dzejnieks Plūdons un sabiedriskais darbinieks Vilis Olavs, kur� organizēja palīdzības snieg�anu bezizejas stāvokli nonāku�ajiem latvie�u bēgļiem 1915.� 1917. gadā. Manas mātes pirmslaulības uzvārds ir Memmēna, viņas ciltstēvs bijis vanderzellis, kas 18. gadsimta ieceļojis no Memmin-genas pilsētas Dienvidvācijā un piedalījies Rundāles pils būvē kā mūrnieks (mūrējis krāsnis), bet tālākie dzimtas pārstāvji ir latvie�i. Manai mātei bija 5 brāļi, no kuriem dzīvs ir tikai viens, visi pārējie

TRAģiski gāju�i bojā, to skaitā viens pazudis bez vests Pilsoņu kara lillkā Krievijā, bet otrs bijis komunists un no�auts 1937. gadā. Mate dzimusi Plūdoņa mājās Lejniekos, kuras viņas tēvs tai laikā rentēja, un auklēta tajā pa�ā �ūpuli, kur auklēts Plūdons.

Māte studējusi filoloģiju Latvijas Universitātē un strādājusi par Hkolotāju. Viņa ir rakstījusi arī dzejoļus, par kuriem atzinīgi izteicies Plūdons, publicējusies ar pseidonīmu �Asra mirdz� (diem�ēl Ais dzejas publikācijas man nav izdevies atrast, bojā gāju�i art melnraksti). Pēc apprecē�anās māte pilnībā nodevās ģimenei un rakstīja tikai bērnu dzejoļus.

Tēvs pēc rakstura bija sabiedrisks un labs organizators, bet mate bija pretēja rakstura, ari mēs, bērni, pēc rakstura esam tuvāki mātei, No ģimenes draugiem lielākā daļa bija tēva draugi. Visvairāk bija draugu no Pēterburgas laikiem, it sevi�ķi no studentu korporācijās �Ziemelis�, kas bija nedzērāju korporācija. Lielākai daļai tēva draugu un to ģimenēm ir tas pats liktenis, kas 1941. gada 14. jūnija bija milHU ģimenei. Vēl dzīvs ir viens no tēva draugiem, kuram tagad Ir 96 gadi. No viņa uzzināju, ka tēvam Pēterburgā biju�as draudzīgas at tiecības arī ar Robertu Eidemani, ka starp viņu mācību spēkiem bijis arī vēlāk pasaulē slavenais zinātnieks Jofe.

Starp daudzajiem mūsu ģimenes pazīstamiem bija ari Stiādiņu ģimene. Atceros, kā ap 1930. gadu māte mani veda uz Strādinu dzt vokli Kalnciema ielā uz kaļnusauli un ārste Stradiņa man teica; �Какой милый мальчик.�* (Toreiz es nesapratu, ko tas nozīme.) Jau toreiz profesors Stradiņ� bija ļoti aizņemts, piemēram, ēdot bro kastis, viņ� esot pa logu skatījies, vai neiet garām autobuss, un, kad tas nācis, pametis brokastis un skrējis noķert autobusu pietura uz Margrietas ielas stūra. Draudzīgas attiecības mūsu ģimenes sagla bājās arī pēc tam, kad Strādini būvēja sev māju pie tagadējas republikāniskās slimnīcas. Iespējams, ka bija arī kopīgas intereses, pie mēram, mans tēvs un māte bija ļoti aizrāvu�ies ar dārzkopību, mums Gregora ielā bija savrupmāja ar lielu, skaistu dārzu. Mala tur ir vēl tagad, mēs tur nedzīvojam, bet dārzs ir iznīcis. Ap 1938. gadu bijām Stradiņu savrupmājā svinēt Jāņus. Atceros, ka tur bija ari profesora Stradiņa tēvs Jānis un ka profesors rādīja mums savas ko lekcijas, kas vēlāk kļuva par Medicīnas muzeja pamatu.

Mūsu presē ir lasītas atsevi�ķu autoru domas, ka 14. jūnijs esot daļēji attaisnojams, jo starp izsūtītajiem bijis daudz vācu aģentu. Es par �ī apgalvojuma precizitāti stipri �aubos � var būt, ka no tūksto�a viens, un arī tas vispirms jāpierāda.

1939. gadā noslēdza Latvijas �PSRS līgumu, un drīz pec tam nodibinājās PSRS �Latvijas draudzības biedrība. Tā organizēja dibi-

�■ �Kāds mīlīgs puisēns.� nā�anas sanāksmi, uz kuru ielūgumus saņēma arī Latvijas vado�ie darbinieki. Mans tēvs bija viens no nedaudzajiem, kur� uz �o sanāksmi aizgāja. Kad 1940. gada vasarā mainījās valsts vara un visus vado�os darbiniekus atbrīvoja np amatiem, izrādījās, ka tēva rīcība ir novērtēta pozitīvi, tāpēc viņu at�ķirībā no citiem biju�ajiem pilsētas valdes locekļiem iecēla gan mazākā, bet tomēr samērā augstā amatā � par nacionalizētās Cepa kuģu būves un remonta rūpnīcas direktoru (tā ir Valguma ielas galā, arī tagad tur ir rūpnīca). Atceros, ka drīz pēc �īs iecel�anas tēvs bija ļoti satraukts, jo viņam bija iecelti politiskie vadītāji � divi ebreji �, un tēvs uzskatīja, ka no viņiem var gaidīt visu ļaunāko.

Tā pa�a gada rudenī tēvs brauca komandējumā uz Maskavu. Iespaidi par 1940. gada Maskavu viņam, kas bija apbraukājis pusi pasaules, bija vairāk negatīvi nekā pozitīvi. Lai gan viņ� diezgan augstu novērtēja jauno metro, tomēr daudz svarīgāks, kā viņ� uzskatīja, bija tas, ka mājas nav remontētas kop� 1914. gada, ka maskavie�i dzīvo ārkārtīgi saspiesti. Kad viņ� atgriezās no Maskavas, viņam pieprasīja, lai par saviem iespaidiem pastāsta strādniekiem, bet viņ� bija atbildējis: �Man nav ko teikt,� � un līdz ar to viņa un mūsu ģimenes liktenis faktiski bija iz�ķirts. Darba apstākļi tajā laikā bija smagi � direktoram gandrīz visu dienu un nakti bija jāatrodas rūpnīcā, strādniekiem bija jāstrādā virsstundas, līdz ar to radās konflikti. Tēvs �īs konflikta situācijas nevarēja izturēt, arī veselība viņam pasliktinājās. Pēc ugunsgrēka rūpnīcā tēvs no direktora amata tika noņemts un nozīmēts turpat par galveno in�enieri.

Kā redzams, mans tēvs nebija kompromisu cilvēks, nevēlējās darīt to, kas neatbilda viņa uzskatiem. Mani radinieki teica: �Smul ders bija taisna ceļa gājējs un tāpēc arī aizgāja uz Sibīriju.� So sava tēva īpa�ību es augsti cienu, uzskatu, ka ar to mani vecāki bija labāki nekā da�i no mums, bērniem. Bet varbūt arī, pateicoties kom promisiem, mums visiem ir izdevies izdzīvot ne vien līdz 1953. ga dam, bet arī vēlāk, piemēram, grūtajā 1959. un sekojo�os gados, var būt tikai tāpēc mums visiem ir bērni un mazbērni un da�us no mums pat mazliet pazīst Latvijā.

Loloju klusu cerību, ka turpmāk nevajadzēs ielaisties uz kom promisiem, lai izdzīvotu.

1941. gada jūnijā manam tēvam bija 51 gads, mātei 40 gailu, man 15 gadi, māsām nepilni 12 un 9 gadi, brālītim 1 gads un 1 mene sis. Sākoties vasaras brīvlaikam, 8. jūnijā vecāki pret manu gribu nosūtīja mani uz laukiem, un tas, kā vēlāk izrādījās, faktiski Iz glāba man dzīvību. Līdzīgi man ir laimējies arī vēlāk, esmu viens no retajiem Latvijā no �ī gada gājuma, kas palika dzīvi. Tātad es pie deru tiem, kuru dēļ 14. jūnijā neizpildīja plānu.

Kādas divas tris dienas pirms 14. jūnija zvanīja manai mātei pa telefonu, teica, ka draud lielas briesmas, un ieteica viņai ar bērniem nekavējoties doties uz laukiem. Viņa bija atbildējusi: �Es ta�u nevaru pamest Voldi vienu.� Viņa toreiz nezināja, ka ar to viņa savu vīru neglābs un pēc da�ām dienām tikpat �ķirsies no viņa uz mū�u. Bet manu māti var arī saprast, jo viņai nebija tādas informācijas, kāda par �iem notikumiem ir tagad, viņa saprata, ka ar bērniem ir maz izred�u kaut kur ilgsto�i noslēpties, un domāja, ka tā var padarīt stāvokli tikai sliktāku. Kad viņai mēģināja zvanīt otrreiz 13. jūnija vakarā, telefoni visā Latvijā jau bija tālredzīgi atvienoti. Sī informācija varēja nākt tikai no cilvēka, kas bija vairāk vai mazāk informēts par gaidāmajiem notikumiem un saprata, ka viņ� ar to riskē ar dzīvību. Man �ķiet, ka līdz �im pārāk maz esam interesēju�ies par �ādiem cilvēkiem, kuri ir pelnīju�i palikt mūsu tautas piemiņā.

Kad 14. jūnija rītā kļuva vispār zināms, kas noticis iepriek�ējā naktī, es nekavējoties devos uz Rīgu. Es tajā brīdī uzņēmu kā traģēdiju to, ka esmu iz�ķirts no ģimenes, un cerēju, ka izdosies savus tuviniekus atrast. Bet mājās vairs neviena nebija, dzīvoklis bija aizslēgts. Mūsu mājas otrā dzīvoklī dzīvoja tēva attāli radinieki, no tiem es uzzināju, ka pirms pāris stundām mūsu ģimene stingrā apsardzībā aizvesta ar smago automobili, ka mantu konfiscē�ot vēlāk, par tās neaizskaramību atbildība esot uzlikta viņiem. Tomēr viņi ielaida mani dzīvoklī, redzēju tur visu lielā nekārtībā, gultas bija savandītas un, kā man likās, vēl siltas. Sie radinieki ieteica man labāk doties atpakaļ uz laukiem, un es viņiem paklausīju.

Acīmredzot mana ģimene tika izsūtīta tāpēc, ka tēvs piederēja pie t.s. �augstāko ierēdņu� kategorijas un nebija ari rikojies pret savu sirdsapziņu 1940./41. gadā.

Braucot ar tramvaju uz autoostu, ievēroju, ka Torņakalna pre�u stacijā ir milzīga ļau�u drūzma. Izkāpu no tramvaja, jo domāju, k�i tur ir arī mana ģimene, bet stacijas teritorijā nevienu neielaida, Braucot ar tramvaju pāri pontonu tiltam, redzēju, ka pa dzelzceļa tiltu iet vilciens un pa pre�u vagonu lodziņiem cilvēki vicina ai Initu tiņiem. Tie bija atvadu sveicieni no izsūtītajiem, kuru lielāku daļu atvadījās no dzimtenes uz visiem laikiem.

Atceros, ka mana tēva priek�nieks Latvijas juras kuģnlm iba 1940./41. gadā tika atsūtīts no Maskavas un viņa uzvārdu hl|u Nļe jevs. Esmu redzējis viņu pie mums ciemos. Viņ� nekā nel�l|a /I nājis par mūsu ģimenes izsūtī�anu, ieradies mūsu maja Ievu ineklel un, uzzinājis, ka viņ� izsūtīts, teicis mūsu māja dzivt>|ttAh�m indi niekiem, ka neesot bijis pareizi tik labu darbinieku I/nulli un viņ� mēģinā�ot vēl kaut ko darīt. Bet neko darīt viņ�, piolania, valiu izvarēja.

Kara sākumā, dzīvojot laukos, saņemu vēstuli, pēdējo vēsti no mātes, tā bija 15. jūnijā rakstīta zīmīte, ko viņa bija izmetusi no vilciena. Viņa, starp citu, rakstīja: �Aizbraucam uz pla�o dzimteni darbā. Tu paliec pie tantes un ej ganos.�

Māte bija garā stiprs cilvēks, kura pat �ajā traģiskajā brīdī nebija zaudējusi mieru un humoru. Zīmīti bija atradis kāds dzelzceļnieks un nosūtījis vēl pirms kara, uzrādot arī savu adresi. Sī zīmīte kara laikā ir gājusi zudumā, tāpēc nevaru nosaukt �i drosmīgā cilvēka vārdu.

Kad pēc kara satikos ar māsām, uzzināju par mūsu ģimenes tālāko likteni. Izrādās, ka viņi bija aizvesti nevis uz Torņakalnu, bet uz �ķirotavas pre�u staciju un tikai nāko�ajā dienā vilciens ar aizslēgtiem pre�u vagoniem devies ceļā. Ar tēvu viņi bija �ķirti jau stacijā ar ieganstu, ka vīrie�i nevar braukt vienā vagonā ar sievietēm. Ka viņi ir piekrāpti, atklājās jau pēc kara sākuma, kad vilciens ar sievietēm un bērniem nonāca gala stacijā Novosibirskā un vīrie�u tur nebija. Novosibirskā viņiem lika iekāpt liellaivās, un viņi vairākas nedēļas brauca uz ziemeļiem � sākumā pa Obu un vēlāk pa tās pieteku Vasjuganu.

Izsūtītajiem lika izkāpt da�ādās vietās, arī tur, kur cara laikā bija izsūtīts Staļins, bet mani tuvinieki izkāpa vieni no pēdējiem pēc vairāku simtu kilometru brauciena pa Vasjuganu un nonāca vienā no me�onīgākajām un nelabvēlīgākajām vietām.

Sād�u, kurā viņi ieradās 1941. gada jūlijā, sauc par Malomu-romku, un tā atrodas Vasjuganas upes dienvidu krastā uz ziemeļrietumiem no Sredņevasjuganas pilsētciemata, vietā, kur Vasjuganas upe met vistālāko loku uz ziemeļiem. Sājā sād�ā ar apmēram 45 mājām jau bija priek�ā krievu zemnieki, kuri uz turieni bija izsu tīti kolektivizācijas laikā 1931. gadā. Viņi bija teiku�i, ka viņu liktenis sākumā bijis vēl daudz drūmāks, jo viņi izsēdināti mū�a me�ā, nav bijis nevienas ēkas, un nav bijis ko ēst. Novesti �āda Robinsona Krūzo stāvoklī, apmiru�i visi bērni un veci cilvēki, iz dzīvojusi tikai daļa jauno un stipro. Tikai vienā ziņa 1931. gada izsūtītie biju�i labākā stāvokli � viņu ģimenes nav iz�ķirtas.

Malomuromkā viņiem vajadzēja strādāt lauku darbos kolhoza Tā kā mana māte bija pieradusi strādāt fizisku darbu, viņai tas ne būtu sagādājis grūtības, ja tikai nevajadzētu cie�i badu.

Mana māte uzupurējās savu bērnu labā, tāpēc viņai nācās cie�i badu visbriesmīgāk. Pirmo ziemu viņai vēl izdevās izturēt, bet otra viņai kļuva liktenīga. Jau ilgi pirms nāves viņa bija sapampusi no bada, nebija spējīga strādāt, kas padarīja manas ģimenes stāvokli vel ļaunāku. Viņas pēdējā stundiņa pienāca 1943. gada 28. janvāri. I'e dejā savas dzīves vakarā viņa ilgi dziedājusi tautasdziesmas. Otrā rītā manas māsas ieraudzīja, ka mate jau Ir agonijā.

1976. gad&, braucot jūnijā komandējumā uz Tomsku, es nolēmu aizbraukt uz Malomuromku un nolikt Latvijas ziedus uz mātes kapa. Ar mazo satiksmes lidma�īnu lidoju no Tomskas 500 km uz ziemeļrietumiem līdz Sredņevasjuganai. Jau da�us desmitus kilometru aiz Tomskas sākas Vasjuganas zemiene � me�onīgu purvu rajons, kur, no aug�as skatoties, likās, nevar būt nevienas sausas vietiņas, kur tikpat kā neaug koki, kur jānogrimst katrai dzīvai radībai. So purvu rajonu �ķērso pirmatnējas līkumotas upes ar daudzām attekām un salām. Tikai kad nolaidos Sredņevasjuganā, redzēju, ka upju krastos augstākās vietās ir da�us kilometrus platas zonas, kur var dzīvot cilvēks un nodarboties ar lauksaimniecību. Tagad �ajā rajonā ir atrasta nafta un tas kļuvis daudz civilizētāks, nafta atrasta arī 5 km no Malomuromkas. Visi iedzīvotāji no Malomuromkas un citām līdzīgām vietām pārcelti uz Sredņevas-juganu, lai nodro�inātu viņiem civilizācijas prasībām atbilsto�us dzīves apstākļus. Sredņevasjuganā meklēju iespējas, kā nokļūt uz Malomuromku. Izrādījās, ka tur nav ceļu, vasarā iespējams braukt tikai pa Vasjuganas upi vai arī ar helikopteru, kas pārvadā naftiniekus. Atradu Sredņevasjuganā vienu krievu ģimeni no 1931. gada izsūtītajiem, agrāk viņi dzīvoju�i Malomuromkā un atcerējās mūsu ģimeni. Viņiem bija motorlaiva, ar kuru viņi mani aizveda uz Malomuromku. Gaisa līnijā tur ir 30 � 40 km, bet pa līkumaino upi 60-70.

Lai gan cilvēki tur vairs nedzivo, lielākā daļa māju vel nebija nojauktas, tā bija tipiska neliela krievu sād�a ar mazām koka mājiņām. Kapu vietas bija divu veidu � ar nelielu paaugstinājumu, kā tas parasti mēdz būt, un arī tādas, kam paaugstinājuma vietā ir neliels iedobums. Man paskaidroja, ka mūsējo kapu vietas ir tās, kurām ir iedobumi, jo �ie miru�ie glabāti bez zārka � viņu piederīgie tādu greznību nevarēja atļauties. Noliku ziedus uz viena no �iem kapiem, jo māsas man nevarēja precīzi norādīt mātes kapa vietu. Man bija līdzi fotoaparāts, fotografēju gan Malomuromkas sād�u, gan ari kapsētu, fotogrāfijas ir saglabāju�ās.

Par mana tēva likteni pēc 14. jūnija nav nekādu dro�u ziņu. Uz manas mātes iesniegumu bija atbildēts, ka viņ� esot Soļikamska (Ziemeļkrievijā, �aipus Urāliem) un notiesāts uz 10 gadiem. Zinu, ka Soļikamskā ir kālija sāļu u. c. raktuves, domāju, ka neviens ieslo dzītais tur ilgi neizturēja. 60. gados uz manu jautājumu man atbil dēja, ka tēvs esot miris 1944. gadā. Man nav gandrīz nekādas inloi mācījās arī par citu 14. jūnija upuru � vīrie�u (ģimenes galvu) lik teni. Zinu tikai vienu gadījumu, kad no �iem ieslodzītajiem kāds atgriezies. Tas bija kāds Latvijas virsnieku dinastijas pārstāvis, jauns virsnieks, kur� sākumā bijis kopā ar citiem Latvijas viisnic kiem. Drīz atlasīti da�i jaunākie un fiziski spēcīgākie virsnieki un

aizsūtīti uz Tālajiem Austrumiem darbā. Pēc �o darbu pabeig�anas viņi atsūtīti atpakaļ uz to pa�u nometni, bet visi viņu biedri jau biju�i miru�i un apglabāti zem kāda kalna, kas pēc tam noklāts ar asfaltu. Sis virsnieks bija izturējis ieslodzījumā 15 gadus un atgriezies dzimtenē 1956. gadā, bet bijis tik novārdzis, ka pēc da�iem mēne�iem nomiris.

Pēc mātes nāves manas māsas kā bārenes 1943. gadā nonāca Sredņevasjuganas bērnu namā, bet brālītis � audzinā�anā kādā ģimenē. Tur viņiem klājās labāk, lai gan ari tur bija jādzīvo pusbadā tāpat kā visur tajā laikā. Māsas varēja izmantot Staļina konstitūcijā deklarētās tiesības uz izglītību un pēc vairāku gadu pārtraukuma atsāka mācības skolā. Lai gan grūti viņām klājās ari tur un bie�i nācās ar dūrēm aizstāvēt savas tiesības, tomēr �eit dzivi nevarēja salīdzināt ar to, kas bija Malomuromkā.

Pirmās vēstis no māsām saņēmu jau 1944. gada oktobrī. Viņas rakstīja tantei, jo viņas un arī māte bija domāju�as, ka arī es esmu izsūtīts un dro�i vien gājis bojā. 1946. gadā viņas un brālītis saņēma atļauju atgriezties Latvijā. �ādas atļaujas deva pa lielākai daļai bērniem, kuriem bija miru�i vecāki (bija arī tādi gadījumi, kad atgriezās bērni, kuriem māte bija dzīva un pati palika izsūtījumā). Bez tam bija vajadzīgs, lai Latvijā viņiem būtu radinieki, kas apņemtos viņus audzināt. Lai �os bērnus atvestu uz Latviju, viņiem brīvprātīgi brauca pakaļ radinieki vai citi cilvēki un kopā ar viņiem pārcieta visas ceļa grūtības, kas tajos laikos bija ļoti lielas. Domāju, ka vajadzētu noskaidrot, kam var pateikties par �o humāno atļauju atgriezties dzimtenē, kas bija tik neparasti Staļina re�īma laikā.

Latvijā manas māsas un brālis līdz patstāvīgas dzīves uzsāk�anai tika audzināti mūsu radinieku un tuvu tēva draugu ģimenēs.

Sīkāk manas ģimenes liktenis izsūtījumā parādīts māsas atmiņās.

Es labi atceros 1941. gada 13. jūniju, pēdējo dienu �ajā dzīvē.

Bija saulaina diena.

Kaimiņu Iv�iku mājā dzīvojo�ām meitenēm no Maskavas bija atvestas papīra lelles. Man tās ļoti patika. Mammiņa piektdien mums sarīkoja vannu un iemērca veļu. 14. jūnijā bija jābūt veļas dienai. Atceros, kā sē�u uz grīdas un pētu savas sandales, ar kurām iegāju Lielupē peldēties, lai akmeņi kājas nespie�. Līnite ari gāja kurpēs peldēties. Pēc �īs peldes sandales bija no�ķiebu�ās, un man bija viņu ļoti �ēl.

Atceros sauli, klusumu un mūsu ziedo�o dārzu. Tā bija mūsu bērnības pēdējā bezrūpīgā diena.

Dzīve kā ar milzu cirvi tika pārcirsta divās daļās. Sākās cita dzīve: ar rūpēm par rītdienu, ar badu, ar salu, ar mīļu cilvēku zaudējumiem, ar mājas zaudējumu � ne tās mājas, ko var novērtēt ar kaut kādu lielāku vai mazāku naudas summu, bet tās mājas, kas ir cilvēka vismazākā, bet visdārgākā dzimtene. Tur bija vecāku mīlestība, tur bija brāļi un māsa, tur bija dro�i.

Ir smagi to visu atcerēties, bet aizmirst to ari nevar. Tas atgrie�as sapņos un arī dienā. Ne ar katru par to var runāt. Ne ķatra priek�ā var noņemt saiti no nedzīsto�ās brūces. Bie�i pēc tam, kad esmu ar kādu par to runājusi, ap sirdi nav labi. Tas viss ir ļoti savs.

14. jūnija rītā veikalos nebija pievesta maize. Mammiņa kā vienmēr agri izstaigāja veikalu, bet atnesa tikai pienu. Mēs toreiz nezinājām, ka transports un �oferi mobilizēti citam darbam. Pēc maizes stāvēja rinda, toreiz tā nemēdza būt. Kad maizi atveda, mēs ar Inesi sapirkām no visām �ķirnēm un mājās dabūjām brāzienu kur tik daudz liks. Iznāca tā, ka maizīte ļoti noderēja.

Mammiņa darbojās ar gadu veco brālīti. Izdzirdām zvanu pie dur vīm. Caur virtuves logu redzēju vīrus ar �autenēm un uzsptaus tiem durkļiem. Mammiņai lika piezvanīt tēvam � runāt krieviski un teikt, lai viņ� steidzīgi brauc uz mājām. Pavēlēja divu stundu laikā sakrāmēt mantas. Līdzi atļāva ņemt tikai tik, cik var panest

Kad mammiņa mums pārtulkoja, ka �ie bruņotie vīri ved mūs prom, man sākās histērija. Viri nebija jauni, viņiem dro�i vien pa�iem bija bērni. Tie sēdēja rindā uz krēsliem un mierināja mani: �Ņe pla�, ģevo�ka.� (�Neraudi, meitenīt.�)

Mammiņa ņēma nost segas no gultam un lika iek�ā siltās drēbes, gultas veļu. Slepus iebāza 12 kg cukura, kas bija sagatavots ogu laikam. Vēl no maizes atlikumiem bija pie�āvēts maisiņ� ar sausiņiem, arī to paņēma. Tā bija brālī�a barība visu garo ceļu. Toreiz bija stingri noliegts veidot produktu krājumus, par to draudēja sods. Tādēļ no laukiem atvestās desas un speķis palika, kur stāvēju�i, bet ceļā tas būtu ļoti noderējis.

Toreiz konfiscēja tēva rakstāmma�īnu un somu dunci � suvenīru, kur� tika reģistrēts kā aukstais ierocis.

Man mammiņa lika uzmanīt pienu lielajā metāla tējkannā, ko paņemt līdzi priek� mazā brālī�a. Viņam 24. maijā bija palicis gadiņ�. Pirms Maija svētkiem Aivim bija iztaisīta brukas operācija. Sī rēta izrādījās liktenīga. Ar tās palidzību mums vēlāk izdevās pierādīt, ka bērns ir mūsu brālis.

Atbrauca tēvs. Viri ar �autenēm bija cilvēcīgi, atļāva mums paņemt līdzi se�as segās satītas paunas. Mūsējie ļoti daudzi garajā ceļā devās ar maziem �emodāniņiem. Liekās mantas deva iespēju vēlāk tās iemainīt pret ēdienu.

Lielais brālis Modris bija Bauskā pie radiem, mācījās strādāt. Mammiņa ļoti baidījās, ka brāli varētu paņemt kopā ar radiem un grūtajos apstākļos viņ� tiem kļūtu par nastu. Mūsu arestētāji pierakstīja brāļa adresi un solīja viņu atgādāt uz vilcienu. Paldies Dievam, tas nenotika. Brālim bija piecpadsmit gadu, un �ī vecuma jaunie�i gandrīz visi apmira tāpat kā mazie un vecie.

Kad mēs jau sēdējām smagās ma�īnas kravas kastē uz savām paunām, es skatījos uz mūsu māju un domāju, ka laikam to redzu pēdējo reizi, un atkal briesmīgi kliedzu.

Mūsu nabaga vecāki! Tagad, pati būdama māte, varu iedomāties, kā vecākiem bija ap dū�u, uz mani skatoties. Bez manas klieg�anas jau bija pietieko�i slikti. Es biju sīka un mazasiniga, man bija plau�u dziedzeru iekaisums ar mū�am paaugstinātu temperatūru pa vakariem. Man nebija apetītes. Vecāki teica, ka es dzīvojot no mi lestibas un svaiga gaisa. Man toreiz vēl nebija pilni divpadsmit gadi.

Vēlāk izrādījās, ka tas, ka biju spējīga dzīvot no mīlestības un svaiga gaisa, mani izglāba. Es no mums visiem visvieglāk panesu badu. Klimata maiņa acīmredzot izārstēja manas plau�as. Un, lai gan divpadsmit gadu vecumā es izjutu, ko nozīme, ja nav speķa spert nākamo soli, it kā smagi akmeņi pie kajam būtu piesieti, iz jutu, ka nav spēka noliekties pēc skostas asna, kur� lien lauka no

221 pavasara dubļiem, bet tie ir jāsalasa pusdienām un tu juti izmisumu, ja nevari atrast nāko�o, � es tomēr izdzīvoju.

Kad �ķirotavā mūs pieveda pie sarkanajiem vagoniem ar aizrestotajiem logiem, es kliedzu vēlreiz. Man likās, ka vagons stāvgrūdām piedzīts ar cilvēkiem un viņi visi stāv kājās � galva pie galvas.

Durvis atslēdza, mums lika iekāpt un durvis atkal aizslēdza. Vagonos bija izbūvētas lāvas divos stāvos. Aug�ējā lāva jau bija aizņemta, mums pienācās daļa no apak�ējās. Pie loga tikt mums tikpat kā visa brauciena laikā nebija lemts. Pretējās durvīs no �etriem dēlī�iem bija ierīkota slīpa truba � ateja.

Durvis atkal atslēdza tās pa�as dienas vakarā, vīrie�us izsauca un aizveda. Teica, ka viņi brauk�ot mūsu e�elonā, tikai citos vagonos. Savus vīrie�us redzējām pēdējo reizi. Mammiņa tēvam paspēja iedot klaipiņu maizes un vatēto segu. Citi vīrie�i aizgāja, kā stāvēju�i.

Kāds bija tēva liktenis, varu tikai iedomāties. Protams, vīrie�iem gāja daudz grūtāk nekā mums. Es nezinu, kā bija tur galā, kad viņus izlaida no vagoniem, bet, kāda bija dzīve ceļā, viegli iedomāties. Viņus jau nebaroja labāk kā mūs, tātad galvenokārt maize un ūdens. Mantas, kuras paņēma līdz, palika pie ģimenēm. Ja mājās to divu stundu uztraukumā nevar aptvert, ko ņemt, ko neņemt, tad vilcienā, kad atvērās durvis un izsauca uzvārdu pēc uzvārda, laika nebija nemaz. Pat tiem, kas sarakstā bija pēdējie, laika bija da�as minūtes. Tie tur aiz durvīm ta�u negaidīja, kamēr sievas atradis viru drēbes.

Mūsu ģimenei līdzi bija daudz drēbju, bet nebija trauku, nebija �ķēru, papīra, zīmuļa, daudziem nebija ziepju utt.

Un tagad iedomājieties: jūs ved aizrestotā vagonā, kurā pa nakti atnes divus spaiņus ūdens dzer�anai. Vilciens brauc, ūdens �ļakstās, krūzītes jums nav. Bet ja atnes zupu? Arī trauku nav, karo�u nav. Zupa, kamēr to atnes, jau auksta. Kā jūs ēstu �o zupu no spaiņa? Jo vairāk � vilciens dro�i vien atkal jau brauc. Varbūt sardze izlīdzēja ar kādām konservu bund�ām? Bet viņu pienākums tas nebija. Viņu pienākums bija sargāt, lai tikai miru�ie no �ī vil ciena varētu atpalikt. Odens tikai dzer�anai, mazgāties nebija ai ko Sievie�u vagonos tā sauktās atejas aizkāra ar palagiem, vīrie�iem palagu nebija. Ir sakāmvārds � ja cilvēku bie�i sauk�ot pai i iikn, par cūku viņ� arī palik�ot. Ja cilvēkus iesloga lopu vagona, rada vl ņiem lopiskus apstākļus, vai daudz ir to, kuri prot sevi saglablil cilvēku?

Tas jau arī bija viens no Staļina nolūkiem: pazemot inteliģenci viņi tak uzdrīkstējās domāt. Toreiz lamu vārds bija �uti голлш eiri un �еще в очках� (�inteliģents�, �un vēl ar brillēm�)

Vīrie�i gandrīz visi nomira. Varbūt vēlāk, kad bijām atkal mājās, varēja sameklēt kādu, kur�, izgājis cauri visam, atgriezās. Bet meklēt tādus cilvēkus bija bīstami un ari maz cerību, ka �ie cilvēki uzdrīkstētos būt atklāti.

E�elons sāka kustēties 15. jūnijā pēc pusdienas. Kaut kur Krust-pils apkārtnē mammiņa Modrim izmeta pa durvju spraugu vēstulīti, ka mūs aizved nezināmā virzienā. Kāds labs cilvēks �o zīmīti bija ielicis konvertā pēc klāt pierakstītās adreses. Brālis to saņēma.

Ceļ� bija grūts un gar�. Atmiņā palikusi riteņu rīboņa, spalgie lokomotīves svilpieni stacijās. Pa dienu mēs braucām, stacijā stāvējām pa naktīm. Tad vagonu vecākie (tāds mums bija Boriss Kri-vo�apkins) ar spaiņiem gāja pēc ūdens un zupas. Maizi mums deva daudz, nespējām visu apēst un centāmies pa ceļam caur logu vai �ķirbu vagona durvīs iemainīt to pret pienu. Par to sargi bārās, draudēja �aut, ja kāds nāca tuvāk. Sargi teica � ja mums maizes esot par daudz, varot maizes normu samazināt. Bērniem līdz 3 gadiem reizēm deva pienu. Ceļā dabūjām zināt, ka sācies kar�. Pēc kara sāk�anās e�elons naktīs stāvēja reti, vajadzēja ātrāk atbrīvot vagonus, un mūs straujāk veda uz Austrumiem. Aiz Urāla, kāda ezeriņa krastā, visu e�elonu izlaida ārā nomazgāties. Izrādījās, ka mēs, bērni, vairs neprotam skraidīt, kājas bija atrofēju�ās no lielās sēdē�anas. Novosibirskā no vilciena mūs pārsēdināja liellaivās. Tās bija milzīgas, un pa augstām trepēm varēja nokļūt liellaivas iek�ienē. Mammiņa ņēma Aivi klēpī, Inesi līdzi un uzkāpa uz bar�as. Nosēdinājusi viņus tur, pārnesa mūsu mantību. Ar pēdējo pauniņu gāju maminiņai līdzi arī es. Mums bie�i tika teikts: �Jums labi, jums daudz mantu līdz.� Tie�ām, mums bija uz kā gulēt un ar ko apsegties, bija vēlāk arī ko pārdot.

Bar�a knapi kustējās, un brauciens bija gar�. Atceros, ka upe bija ļoti noplūdusi, apkārt bija viens ūdens. Brauciens uz bar�as no brauciena vilcienā at�ķīrās ar to, ka varējām brīvi staigāt pa klāju. Atceros, ka baroja mūs ar kāpostu zupu. Maizi deva regulāri, un vārīts ūdens bija dabūjams pietieko�i. Vagonā arī tas bija jāekonomē.

Uz bar�as veda arī igauņus. Man viņu valoda likās ļoti skanīga.

Uz bar�as, kurā veda vairākus e�elonus cilvēku, bija pāris ateju. Tās karājās pāri bortam, dziļi apak�ā mutuļoja ūdens, un tur bija bail iet iek�ā. Pie tām vienmēr bija briesmīgi garas rindas. Cilvēki sāka slimot ar caureju. Sākās mirstība, sevi�ķi bērnu un vecu cilvēku starpā. Sevi�ķi daudz slimoja igauņu galā. Miru�os ņēma tuviniekiem nost un glabāja kā jūrniekus � meta pāri bortam. Viena igauņu ģimene bērna līķiti paslēpa un neatdeva. Pēc ilgas bār�anās viņus izsēdināja krastā ar visu miru�o bērniņu. Igauņiem ģimenes bija tāpat dalitas kā mums.

No mūsu vagona pa ceļam neviens nenomira. Tas mums vēl stāvēja priek�ā.

Reiz blakus mūsu bar�ai borts pie borta gāja balts pasa�ieru kuģis. Ari uz tā bija izvestie. Tur mammīte ieraudzīja mana krusttēva Kārļa Bļodnieka ģimeni sievu un dēlu Ģirtu. Mammiņa paspēja viņiem pateikt, ka Kārlis Bļodnieks bija jau priek�ā, kad Rīga mu�u tēvu izveda no vagona. Tātad viņi bija kopā. Vairāk viņas parunai nepaspēja, sardze neļāva.

Pamazām (mēs bijām numurēti pēc vagoniem) cilvēkus sēdi nāja laukā. Mūs veda arvien tālāk. No Obas mēs bijām nogriezu�ies pa Vasjuganas upi. Mammiņa domāja, ka tas labi, ja mēs tiekam tālāk no lielām pilsētām, kur bads kara laikā ir briesmīgāks. Izsēdināja mūs Tevrīzā. Pēc da�ām dienām mūs ar plostu veda uz Malomuromku. Daļa cilvēku no mūsu vagona palika turpat. Vietējie iedzīvotāji bija 1931. gadā izvestie �kulaki�. Dzīvi no viņiem bija paliku�i ļoti maz. Viņi bija izsēdināti taigā un atstāti. Pa �iem desmit gadiem bija iestrādāta zeme, sabūvētas mājas. Me�s bija atkāpies, tagad pēc malkas bija jābrauc tālu. Ra�as bija ļoti sliktas. Neizauga tik, cik bija jānodod valstij, kolhozniekiem nepalika nekas. Dzīvoja viņi no piemāju zemes, kurā izauga apmēram simt spaiņu kartupeļu. Altiem bija jāiztiek līdz jauniem un jāatlicina sēklai. Kāposti nepaspēja izaugt tā, lai galviņas nogatavotos, pelēkās lapas skābēja ziemai kopā ar kāļu lapām. Galvenokārt skābēja kartupeļu lakstus. Tur vasaras ir īsas un laksti, kartupeļus rokot, vēl zaļi. No �iem �kāpostiem� vārīja melnu, sūru zupu. Ierindas kolhozniekiem maizes nebija. Kad mūs izvietoja, pie saimnieces bie�i ienāca mūsu ve cuma zēns Markelka. Mammiņa �āvēja pa ceļam iekrāto maizi. Mar kelka teica: �Как хорошо пахнет хлебом. Я уже забыл, как хлеб пахнет.�²⁴ Mammiņa deva viņam maizi. Mūsu saimnieci sauca pai Sapo�ņi�ihu. Vīrs viņai bija miris, divi no trim bērniem dzīvoja pie viņas. Kolhoza vadība mūsu saimnieci nemīlēja viņas ļaunās meles dēļ. Dēls bija mātē atsities, bet viņa māsa bija ļoti jauka meitene Viņa skaitījās bagāta līgava, jo bija dienējusi Tevrīzā pie koman danta par bērnu aukli. Viņai bija pilna lāde ar satina kleitām, kut ан netika valkātas. Siltu drēbju toties nebija, un ziemā, strādājot pie pihtas zaru vāk�anas (no tiem dzina eļļu), viņa saslima. Mēne�us trīs viņa mocījās un nomira. Abi saimnieces dēli, kad bijām jau bērnu namā, tika iesaukti un frontē krita. Kara sākuma ciema dzi vojo�os vīrie�us neiesauca, jo kā biju�ie kulaki viņi skailiļiiN ne labvēlīgi elementi.

Reiz mēs atradām zem krāsns paslēptu mums nozagtu Ieva alllo veļu. Mammiņa mums neļāva aiztikt, lai paliekot. Vietējie iedzīvo tāji bija ļoti nabadzīgi; kaut ari viņiem drēbes bija ļoti vajadzīgas, viņiem nebija arī lieku produktu, kurus viņi varētu mainīt ar mums. Ciems nebija liels, un bez mums, latvie�iem (gandrīz divi vagoni), uz turieni tika atvesti cilvēki no Cernoviciem. Lielāko tiesu tie bija ebreji, jo runāja ar mammiņu vāc.u valodā. Viņu ģimenes nebija dalītas, vīrie�i bija ar ģimenēm. Tomēr tas maz līdzēja, jo mirstība starp viņiem nebija mazāka kā starp mums, latvie�iem. Mūsu galvenais ienaidnieks bija bads. Kara laikā, protams, visur bija smagi, bet, ja mēs nebūtu aizvesti, tas mūs nebūtu skāris tik ne�ēlīgi.

Vietējie iedzīvotāji pret mums izturējās normāli, bez pretimnāk�anas, bet arī bez ļaunuma.

Līdz pavasarim mums, �jaunajam kontingentam�, deva maizi, no sākuma pieaugu�ajiem 500 g, bērniem 300 g. Vēlāk normu samazi-naja līdz 150 un 100 gramiem. Atceros, kā es nāku lejā pa slapjo, mālaino kalnu, ir jau tum�s, un debesīs tādi kā pro�ektoru izgaismoti stari saiet kaut kur centrā virs galvas. Bija baismi un smagi, nesot mazo maizes gabaliņu uz mājām, jo ir pateikts, ka atkal ir samazināta maizes norma. Bezcerīgums un bezizeja bija tik smagi, ļoti bija bailes no rītdienas.

Mēs, tikko atbraucām, uzreiz sākām iet kolhozā darbā � gatavojām zaļbarību, plūcām linus, rakām, pārlasījām kartupeļus. Es parasti strādāju mammiņai līdzi. Par abām pildījām gandrīz pusotru normu. Gada beigās, kad izmaksāja nopelnīto, mēs saņēmām 2 kg zirņu miltus, lopu rau�us reizes trīs deva pa mazam gabaliņam.

Pa ziemu mammiņa auda zvejnieku tīklus, arī es iemācījos, bet par to jau arī neko nemaksāja. Pārdot kaut ko bija gandrīz neiespējami. Mums no mājām nebija līdzi trauku, pret vilnas segu izdevās iemainīt vecu emaljētu katliņu un puslitra krūzīti. Vārījām kartupeļu lakstus. Bijām laimīgi, ja dabūjām iemainīt kādu spaini kartupeļu. Tad mammiņa rīvēja trīs kartupeļus dienā, uzlēja tiem vāro�u ūdeni un lika lēnām dzert. Reizēm izdevās nopirkt �āvētas kartupeļu mizas (no vārītiem kartupeļiem). Tās raudzēja, un uz karstas plīts virsmas cepām plāceņus. Ja izdevās dabūt .zivju zvīņas, vārījām galertu. Zivju asakas, ja tādas gadījās kur dabūt, �āvējām un berzām miltos. Vasarā vārījām zāli, balandas, virzu, nātres. Mammiņa caur pazī�anos no �рыбзавода� reizēm dabūja vārītas zivju iek�as, kurām bija nosmelta zivju eļļa. Tas bija ļoti rūgts ēdiens. Sāls vietā lietojām zivs sālījumu. Reiz izlūdzos kādā mājā zivs asakas. Tās vajadzēja aiznest uz mājām, iz�āvēt un saberzt. Bet tās tik gar�īgi smar�oja, ka es tās ēdu, uz mājām ejot. Nākamā dienā gandrīz galu dabūju.

Mazais brālītis ēda to pa�u, ko mēs, cita nekā nebija.

Atceros, kā mēs visi sanācām kopā Ziemassvētkos. Dziedājām, sarunājāmies. Ē�anas, protams, nebija. Vēlāk tos pui�us, pie kuriem notika saie�ana, arestēja un nosūtīja pa etapu. Tie bija divi brāļi Ģinguļi. Viņi cietumā miru�i. �iem brāļiem nebija līdzi cepures. Kad sākās sals, mammiņa atdeva brāļiem mūsu tēva un vecākā brāļa ziemas cepures, un, kaut ari mūsu brāļa cepure bija puis'nrf par mazu, vismaz lakats nebija jāsien galvā. Par to pui�i da�reiz nāca mums malku sazāģēt. Malkas problēma bija smaga. Me�s gar ciemu bija izcirsts, zirgu vai vērsi, ar ko malku atvest, nedeva, un koku nogāzt jāprot. Tuvumā bija tikai ar saknēm izplēsti pāris metru gari bērziņi. Mammiņa tos mēģināja dabūt no sniega ārā, un mēs vilkām tos uz mājām. Man briesmīgi sala. Mammiņa �agarus skaldīja un, kad saimniece beidza kurināt, lika �agarus uz oglēm un vārīja mums ēst. Saimniece vienmēr mums pārmeta, ka mums nav malkas.

Ap to laiku jau bija mirusi 14 gadu veca meitene Elga Lemberga. Bija apmiru�i visi mazie bērni: Ģeņgeres Andritis, Lazdiņas Ņinas meitenīte. Tevrīzā bija miru�as mazas meitenītes no mūsu vagona � Ķīses Ariadna un Mariana. No mazajiem bija palicis tikai mūsu brālītis.

Krivo�apkiniem nomira māte un jaunākais brālis (gadu 17), Kārkliņiem (4 bērni) nomira Ojārs (gadu 11). Vēlāk, kad mēs bijām jau bērnu namā, Kārkliņa kundze darīja visu iespējamo, lai pati nonāktu cietumā, bērni � bērnu nama. Valdis ar Intu tika bērnu nama, bet Ritu atstāja kolhozā. Berni izdzīvoja, bet viņu māte cietumā mira. Dagmārai Freivaldei (10 gadu) nomira mate 8.01.43., 20 dienas pirms mūsu mammiņas. Nomira Melcere, paveca sieviete bez bērniem, nomira Blite Zelma. Mājās viņai bija palikusi meitiņa, kas uz fotogrāfijas izskatījās pēc Sirlejas Tempies. Vai viņas meita maz zina tagad ko par mātes likteni. Meijas kundzes Ivars pēc apmaldī�anās taigā, lasot ciedru riekstus valstij, saslima ar plau�u karsoni un nomira. Viņi toreiz dzīvoja citā ciemā Bo-risovkā, tur bija labāk nekā Malomuromkā. Visus nomiru�os es vairs neatceros, un daudzi jau nomira pēc tam, kad mūs aizveda uz bērnu namu.

Vasara atnāca ar zāli, sēnēm un ogām. Mammiņai galīgi vairs nebija spēka, un darba viņa vairs negāja. Es skaitījos vienīga pelnītāja. Kad likām zaļbarību bedres, es ķēru ar zāli iemestās vardes un liku maisiņā, kuru mammiņa man lika uzkārt kaklā. Mājās vardes lika vārītas. Galiņa bija balta, un pat kāds tauku ripulītis peldēja ūdenim pa virsu. Reiz izdevās nopirkt nodīrātu suni. Pirmaja ziema no saimnieces atpirkām nedzimu�u teliņu, kuru izņēma no saimnieces badā nosprāgu�ās govs.

Ogu un sēņu laikā lielākie bērni tās lasīja un nodeva valstij. Par to mums deva maizi � man kā strādājo�ai, mammiņai, māsai un brālim kā apgādājamiem. Izskraidīt līdzi citiem man nebija spēka, tādēļ gāju viena. Salasīt varēju daudz, bet atnest (jānes bija 3 � 5 km) vairāk kā. spaini nevarēju. Spainis bija jānodod valstij, priek� mājiniekiem nesu pavisam maz. Ne me�ā, ne purvā nemaldījos un arī nebaidījos, bet mammiņa par mani baidījās.

Pa vasaru mēs, Anna Goba un Krivo�apkini ieņēmām māju, kurā saimniece nedzīvoja, jo krāsns tur bija slikla un mājiņa veca un auksta. Kad nāca rudens, redzēdama, ka mēs nevarēsim mājiņu piekurināt, Gobas kundze aizgāja dzīvot pie Rankām � jauna pāra, kur vīrs, kad vīrie�us vēl Rīgā izsauca no vagoniem, vienkār�i nebija atsaucies un nebija izgājis; Krivo�apkins ar māsiņu Nata�u aizbrauca uz me�a darbiem. Mes palikām vieni. Mammiņa gandrīz vairs necēlās. Es mēģināju sagādāt malku, to sastrādāt un kurināt. Pa nakti gulējām visi uz vienas la�as, vieniem galvas uz vienu pusi, otriem uz otru. Un visas segas virsū. Tā mēs viens otru sildījām. Gandrīz viss bija izpārdots, un nebija jau arī, kas pērk.

Kad nomira Dagmāras Freivaldes mamma, kolhoza priek�sēdētājs lika mums pārvākties uz mājiņu, kur dzīvoja Mīlberga ar abām meitenēm un Freivaldi. Tur bez lielās krievu krāsns bija vēl ari plītiņa, plītij vajadzēja mazāk malkas, bija vieglāk piekurināt.

Mammiņa, kamēr vēl varēja, cīnījās, kā spēja, lai mūs glābtu no bada nāves. Ne no viena darba kolhozā viņa neatteicās. Kolhoza vadība mammiņu cienīja, un, ja darbs kolhozā daudzmaz tiktu apmaksāts, viņa varētu ģimeni apgādāt. Viņa prata un mīlēja strādāt, no darba nebaidījās. Pirmajā ziemā viņa viena salam nepiemērotās drēbēs gāja uz Sredņcvasjuganu, cerēdama tur ko pārdot. Atnesa viņa bļodiņu kartupeļu. Tāds gājiens bija ļoti riskants, ne velti neviens drosminieks neatradās, kas gribētu iet līdzi. Jāiet kājām bija 65 � 70 kilometri. Nakti pārgulēja iebraucamā vietā �Ragozina�. Kad mammiņai vajadzēja jau būt atpakaļ un viņas vēl nebija, saimniece ar savu ļauno mēli smējās: �Околела наша мамка.�²⁵ Atnāca tomēr mūsu mammiņa, viņa jau nedrīkstēja neatnākt.

Otrās vasaras beigās bija neveiksmīgais gājiens pēc turnep�iem uz Pjonorovku. Tas bija ciems ar mājām un labi iekoptu zemi, bet bez iedzīvotājiem, 3 km no mūsu ciema. Kad vietējiem jautāju�i, kur paliku�i Pjonorovkas ļaudis, viņi negribēja atbildēt. Kad mammiņa bija pārradusies ar turnep�u maisu, krāsns iekurināta un trīs turnep�i ielikti oglēs, atnāca kolhoza priek�sēdētājs ar noliktavas pārzini, ļoti bārās un maisu aiznesa. Palika mums tikai tie trīs, kuri bija krāsnī. Turnep�i bija domāti kolhoza lopiem. Uz laukiem, kur ra�a bija novākta, nedrīkstēja iet vākt vārpiņās vai kādu paliku�u kartupeli. Pavasarī, kad tie bija sasalu�i, tad gan varēja, tad no tiem cepām plāceņus.

Tātad bijām pārcēlu�ies uz mājiņu, kura dzīvoja Vilma Mīlberga. Viņas vīrs, kādreizējais ministrs un rakstnieks Gotfrīds Mīlbergs, bija

227 stipri vecāks par sievu. Pati viņa bija jauna, spēcīga, enerģiska, dzīvotspējīga un dzīvespriecīga sieviete. Mēs bijām nostādīti tādos apstākļos, ka izdzīvot varēja tikai tā, kā to darīja Vilma. Malka viņai bija vienmēr, viņa vienmēr atrada kādu vietu, kur tā bija slikti nolikta, un dalījās, t. i., ņēma sev. Viņa iemānīja pie sevis ciema suņus, un viņas meitenēm bija buljons. Suņu saimnieki nāca suņus meklēt uz mūsu māju, bet nekad neko neatrada. Bet Vilma skatījās tiem acīs un �ķelmīgi smaidīja. Viņa dabūja zināt, ka bērnu silītes telpās, kas ziemā nedarbojās, nolikts nodīrāts zirgs. Zirgs bija lauzis kāju, nokauts un gaidīja kādu papīru, kur� izlemtu gaļas likteni. Mēs jau viņu nedabūtu.

Mammiņa vēl bija dzīva, kad Vilma vienu vakaru aicināja mani sev līdzi. Neteica, ne uz kurieni mēs iesim, ne ko darīsim. Viņa paņēma zāģi, aplika to ap krūtīm un aizpogāja fufaiku. Ciems gulēja. Silītes durvis nebija aizslēgtas, jo kas gan veselu zirgu aiznesīs. Iegājām un sākām zāģēt. Pēk�ņi dzirdam, ka durvis �īkstēdamas veras. Man sirds nokrita kaut kur papē�os. Cilvēks es biju godīgs un zināju, ka zagt ir briesmīgs kauns. Mēs sastingām, bet viss bija klusu, mūs bija nobiedējis vēj�. Gabalu nozāģējām un gājām ar līkumu uz mājām. Mājās tūlīt pat gaļa tika kristīgi sadalīta uz pusēm. Savu daļu viņa paslēpa, mums savējo lika nolikt zem gultas, jo pie mums jau neviens nemeklē�ot. Nākamo reizi viņa līdzi paņēma Kārkliņu Ritu (no �etru bērnu ģimenes).

Zinu tikai to � kad beidzot atnāca norādījumi, kur zirgu likt, un priek�niecība aizgāja uz silīti, tur esot bijusi vairs tikai galva un �etras kājas. Pierādījumi bija apēsti. Es tagad saprotu tā, ka Vilma tī�ām ņēma līdzi mūs � bērnus. Ja ari noķertu, mums nekas liels nebūtu. Atbildētu viņa. Bet viņai bija plāns � pati uz cietumu, bērnus uz bērnu namu. Lai kā, bet tur katru dienu kaut ko dod ēst, un zogot viņa zināja, ka nekļūs tik vārga, lai cietumu neizturētu. Vēlāk tā ari notika. Viņas abas ar Kārkliņa kundzi arestēja un bērnus atveda pie mums uz bērnu namu. Tikai Kārkliņa bija jau pārāk novājējusi, viņa cietumu neizturēja.

Tā zirga zag�ana bija tad, kad mammiņa dzīvoja savas pēdējās dienas, tikai viņu vairs nekas nevarēja glābt.

Pēc mammiņas nāves bija vēl �āds gadījums ar mūsu dzīvotspējīgo kaimiņieni. Viņa, ejot gar kantori, ieraudzīja sve�as ragavas. Braucējs bija iegājis kantorī. Vilma, ilgi nedomādama, konfiscē no ragavām produktu mai�eli. Mājās viņa to noslēpa kaut kur pagrabā. Drīz vien priek�sēdētājs ar sve�o bija klāt. Kaimiņiene saka, ka nekā nezinot, lai viņai liekot mieru, � un atkal smaida un skatās acīs. Priek�sēdētājs zināja, ka neviens cits kā tikai viņa varēja uzdro�ināties sve�am priek�niekam nocelt produktu mai�eli. Viņi pat pagrabā līda, bet neatrada... Sve�ais māsiņai sāka solīt maizes

klaipu, lai pasakot, kur produkti paslēpti. Viņa bija ļoti novārgusi, lielās acis vien spīdēja. Maizi jau daudzus mēne�us � kop� vasaras, kad lasīju sēnes un ogas, � nebijām ēdu�i. Bet māsiņa klusēja. Vēlāk es viņai jautāju, kā viņa izturēja nepateikusi. Māsa atbildēja, ka neesot tam sve�ajam ticējusi, ka būtu viņ� savu maisu paņēmis un aizgājis. Bet Vilma mums par klusē�anu iedeva glāzi rīsu.

Toreiz mammiņas jau vairs nebija.

Jā, protams, zagt nav labi. Tas cilvēks ari palika bez produktiem, bet viņ� bija priek�nieks, badā jau nu nenomira. Un mēs nekad vēlāk neesam sve�u mantu aiztiku�i. Ari par Vilmu varu teikt to pa�u.

Tagad cilvēkiem, kuri ne salst, ne badu mirst, ne pliki staigā, tik ļoti patīk sve�u mantu paņemt. Un, jo vairāk ir, jo vairāk gribas. Bet, ja bada cietējs nozog maizes gabalu un ne. jau tādam pa�am kā viņ�, liela grēka tur nav.

Jau rakstīju, ka kopā ar mums dzīvoja Freivalde Dagmāra. Mēs ar viņu, kaimiņienes piemēra iedvesmotas, sākām zagt malku darvas tecinātavā. Reiz mūs noķēra priek�sēdētājs un lika malku aiznest atpakaļ. Aiznesām, un kauns ari bija.

Uzreiz pēc mammiņas nāves Vilma man teica: �Nav tāda vārda �nevaru�, vajag ļoti gribēt, un tad tu visu varēsi.�

Es to esmu ņēmusi vērā visu savu mū�u. Es gribēju un varēju. Mēs vieni izdzīvojām līdz pavasarim, kamēr mūs aizveda uz bērnu namu.

Tātad pie. Mīlbergas pārbraucām, kad mammiņai bija palicis dzīvot nedēļas divas. So pēdējo nedēļu laikā cauri mūsu ciemam brauca kāda ārste (medicīnas punkta mūsu ciemā nebija). Es viņu palūdzu mammiņu apskatīt. Daktere teica, ka vajadzīga laba barība. Bet nebija ne maizes, ne kartupeļu, nerunājot par pienu, gaļu vai taukvielām.

Es atceros, kā nesu Ko�eļeviem zāģi, kuru biju aizņēmusies. Bija ļoti auksts, un rietēja sarkana saule. Bija stiprs sals, pasaule likās sasalusi un skanīga. Es toreiz pēk�ņi sapratu, ka mammiņa mirst, ka viņas drīz nebūs, ka mēs paliksim vieni. Līdz tam es nepieļāvu tādu varbūtību, tas nedrīkstēja notikt, un tādēļ par to centos nedomāt.

Toreiz gāja runas, ka jaunā kontingenta bērnus bērnu namos neņemot. Mani visu mū�u ir mocījusi doma, ka mammiņai, pie pil nas apziņas mirstot, bija jāapzinās, ka mēs paliekam galīgi vieni un izdzīvot nav nekādu iespēju.

Pirmā bārene mūsu ciemā bija Freivalde Dagmāra. Pēdējās mani miņas dzīves dienās Dagmārai kolhozs saka¹ dot vienu reizi nedēļā kaut ko ēdamu: kādu kg miltu, kartupeļu vai sasalu�u zivi. Tomēi tas bija kaut kas.

Varbūt tas mammiņai bija mierinājums viņas pēdējās dienās. Apmēram ap to pa�u laiku mums viena vietējā sieviete par vilnas segu solīja atnest malku. Sieviete bija ienākusi runāt par to, bet mammiņai nebija�spēka parunāt. Viņa runāja ļoti lēnām. Māsa atceras, ka viņa toreiz baidījusies, ka malkas vedēja negribēs klausīties mammiņas lēno valodu un aizies. Tad mēs atkal paliktu bez malkas.

27. janvārī mammiņa teica, ka jūtoties labāk. 1943. gada 28. janvāra ritā vēl bija, tum�s, kad es pamodos no tā, ka mammiņai bija sākusies agonija. Mēs gulējām uz vienas la�as. Milberga iekurināja plīti un aizgāja. Es izkliedzos kārtējo reizi. Mammiņa skatījās uz mani savām zilajām acīm, bet neko vairs nerunāja. Mazo brālīti uzliku uz krāsns pie Ines.es un Dagmāras. Istabu apgaismoja plīts, mazie ar izbiedētām acīm skatījās no krāsnsaug�as. Inese bija ļoti vārga, viņa lieku soli nevarēja paiet. Aivis savos 2 gados un 8 mēne�os nerunāja un nestaigāja. Bet tas, ka viņ� bija dzīvs, ari bija brīnums. Man bija 13 gadi un 6 mēne�i. Mana pirmā reakcija nelaimē ir izkliegties. Pēc tam es rīkojos, notiku�o uz ņemu kā laktu un domāju, ko darīt tālāk. Un daru. Miru�o mammiņu pārģērbu un aizvilku uz priek�namu. Tur bija nolikts plats dēlis uz diviem soliņiem. Tur viņu noguldīju un apsedzu. Bija jāgaida, kamēr izraks kapu akmeni sasalu�ajā zemē.

Kapu raka kolhoza, kalējs Sņegerjovs � gai�s cilvēks, piecu bērnu tēvs. Kapu viņ� izraka dziļu, ar ni�u, kurā ieklāja salmus. Mēs ar Inesi uzlikām uz ragaviņām mūsu sasalu�o mammiņu un aiz vilkām uz.kapiem. Zārku toreiz nebija. Sņegerjovs mammiņu ielika ni�ā, aizlika dēli priek�ā un sameta sasalu�ās zemes pikas atpakaļ.

Pēc pāris nedēļām mēs ar māsu atnācām atkal uz kapiem, jo mammiņas kapā glabāja mazā Ģeņgeru Andri�a māti. Mums gribējās vēlreiz redzēt mammiņu.

Glabāja Ģeņģeri izsūtītie no Cernoviciem. Viņa bija nomirusi pie viņiem. Kapu atraka nedaudz. Pirms lik�anas kapā viņas gi.iba tāji gribēja viņai novilkt no kājām viņas tūka zābakus. Kājas bija sasalu�as, un zābaki nepadevās. Tad stulmi tika pārgriezti un zābaki novilkti. Tas bija pēdējais, ko Ģeņģerei varēja noņemt.

Kad pavasari mūs veda prom uz bērnu namu, gājām atvadīties no mammiņas kapa. Zeme vēl nebija īsti atkususi, kaps bija iebur cis, un parastās kapu kopiņas vietā bija bedre.

Ir pagāju�i �etrdesmit pieci gadi kop� mammiņas nāves. Man vienmēr ir jāraud, kad to atceros. Bet es neraudu mūsu dēļ, es raudu viņas dēļ. Tikai tad, kad pati kļuvu māte, es pilnībā izpratu, cik grūti viņai bija mirt, apzinoties, ka mēs paliekam vieni sve�a pusē tik grūtos apstākļos. Gaidīt palīdzību no cilvēkiem bija pārāk daudz gribēts. Un nemaz ne. tādēļ, ka ap mums būtu biju�i slikti cilvēki.

Mūsu māte bija filoloģe, strādāja skolā. Kad bērnu pulciņ� auga, dzīvoja mājās. Viņa ļoti daudz mums ir paspējusi iemācīt, kaut ari nomira tik agri.

Mūsu pirmskara bērnība tagad liekas silta uri saulaina. Es vēl tagad jūtu bērnības smar�as, kūsto�a sniega smar�u, zemes un zāles smar�u, trūdo�u lapu smar�u. Tulpes, man liekas, smar�o pēc bērnības. Mums Pārdaugavā, Gregora ielā, bija māja kalniņā, ar skaistu dārzu, kuru vecāki bija izveidoju�i baltu smil�u kāpā. Ziedo�i kastaņi mājas vienā galā, pieci bērzi otrā. Atceros rīta miglā tītos bērzus un leco�o sauli aiz tiem. Es toreiz apzinājos to skaistumu, kas bija ap mums. Atceros, kā skatījos �ai uzleco�ajā saulē, un gribējās atmiņā saglabāt �o skaistumu visam mū�am. Un, kaut ap māju tagad vairs nav puķu, bet ir �ķūnī�i un �odziņi, nav vairs skaistuma, atmiņās viss ir dzīvs. Un, ja es vēl varētu paspēt, man gribētos tur iestādīt tās pa�as puķes, tos pa�us krūmus tanīs pa�ās vietās, kā tas bija toreiz.

Es reizi gadā aizeju uz turieni un lēnām noeju gar māju. Savā laikā vecāki, māju būvēdami, bija spiesti atteikties no visa. Domāju par cilvēkiem, kas tur tagad dzīvo iek�ā. Viņi nav ne darbu, ne naudu, ne sirdi tur ieliku�i, bet dzīvo arī tai istabā, kurā māte mūs dzemdēja.

Toties mēs, pieci cilvēki, tagad dzīvojam 26 kvadrātmetros, bet, kad no laukiem atbrauc mūsu vecākā meita ar ģimeni, tad mums uz katru iznāk 2,6 m � gandrīz kā kapsētā. Vecākais brālis ar sievu un meitas ģimeni dzīvo divās istabās, pie tam viena no tām caurstaigājama. Jaunākā brāļa ģimene 15 gadus dzīvoja uz nabadzības robe�as, kamēr izmaksāja savu dzīvokli.

Kādreiz mūsu dārzā zem liepas pavasaros ziedēja zilās vizbulītes, zem bērza � baltās. Ozolā karājās �ūpoles. Pie bērza bija putniņu kapi. Pļaviņā sanāca kaimiņu bērni spēlēt �Pēdējo pāri� vai �Lēnāk brauksi � tālāk tiksi�.

Mēs tagad bērnus laikam gan vairāk lutinām. Mūs nelutināja, kaut gan laikam varēja. Mammiņa teica � ja kāds gribot savus bērnus nelaimīgus redzēt, lai lutinot, jo maz kas dzīve var gadīties.

Tēvs mācīja, ka vienīgā īstā manta cilvēka dzivē esot viņa zinā�anas un prasme strādāt. Sī manta nevar sadegt, to nevar pazaudēt, to nevar nolaupīt.

Līdz pavasarim nodzīvojām vieni. No kolhoza reizi nedēļā deva kaut ko ēdamu. Centos kaut ko pārdot no tā, kas bija palicis pāri. Cīnījāmies, kā mācējām. Reiz mēs ar Dagmāru nolēmām aiziet uz kaimiņu ciemu Staļinku � 6 km no mums. Dagmārai izdevās iemainīt spaini kartupeļu, man nekā. Atpakaļ nākot, putināja � un pēk�ņi

231 jutām, ka zem kājām vairs nav ceļa. Gājām pa savām pēdām atpakaļ, kamēr sajutām cietu pamatu zem kājām. Dagmāra nevarēja panest savus kartupeļus, lūdza, lai es panesu, solīdama par to bļodiņu kartupeļu. Tā bija karaliska samaksa. Bez tam kartupeļu maiss deva mazliet siltuma, vēj� tik ļoti nepūta cauri drēbēm. Da�reiz noliktavas pārzinis centās pēc iespējas novilcināt produktu izdo�anu. Kad atbrauca milicijas pilnvarotais, mēs gājām pie viņa sūdzēties, viņ� mūs aizstāvēja.

Mēs, bērni, mēdzām ieiet kādā mājā, nostāties pie sliek�ņa un stāvēt. Ar mums nerunāja, ari mēs klusējām. Saimniece zināja, ka jāiedod kaut viens kartupelis, tad nelūgtais ciemiņ� teica �paldies� un gāja projām. Ciems bija mazs, mūsu tādu bija daudz, tā ka liela staigā�ana neiznāca. Da�reiz tu ieej, bet tur kāds jau stāv priek�ā. Kādreiz izdzina arī tuk�ā, bet es jau teicu, ka vietējie iedzīvotāji pa�i dzīvoja ļoti trūcīgi.

Par ko cilvēkus bija pārvērtis bads, runā �āds notikums.

Da�i ciema iedzīvotāji bija zvejnieki. Viņi zvejoja arī pa ziemu. Viņi cirta āliņģus 80�100 cm biezajā ledū, pat lielā salā strādāja kailām rokām, jo slapjie cimdi sasala un salūza. Darbs bija ļoti smags, toties viņi nebija kolhoznieki un viņiem par darbu maksāja. Reizi mēnesī viņiem deva mazliet cukura, 300 g sviesta un vēl �o to. Vietējā iedzīvotāja, sieviete ar trīs meitenēm, bija saņēmusi �os labu mus, un stāvēja tie uz galda. Gadījās tajā brīdī mājās pie viņām ieiet vienai gadus se�padsmit septiņpadsmit vecai meitenei no Cerno viciem. Viņa paķēra sviestu un metās bēgt. Saimnieces meitenes sacēla troksni, un cilvēki metās ķert aplaupītāju. Bet nabaga laupi tāja, juzdama, ka viņai nebūs spēka aizbēgt, sāka sviestu ēst. Kamēr viņu noķēra, sviests bija apēsts. Meiteni iekaustīja, nolamāja, un ar to tā lieta beidzās. Kad mēs bijām jau bērnu namā, �īs zvejnieces abas jaunākās meitiņas arī atveda uz bērnu namu. Sieviete nebija izturējusi smago darbu. Gan mūsu ciemā, gan vēlāk Sredņevasjugana bija cilvēki distrofiķi, kam locekļi bija tum�as ādas apvilkti kauli. Parasti viņi neizdzīvoja.

Mūsu mammiņa, ja arī izdevās ko pārdot, neļāva daudzmaz paēst. Viņa vilka dabūtos produktus, cik ilgi varēja, lai katru dienu būtu kaut kas. Mums centās dot vairāk, pati ēda mazāk. Ar savu dzīvību viņa samaksāja par mūsējām.

Vēl 1942. gada vasarā uz mammiņas lūgumu pilnvarotajam uzzināt kaut ko par tēva likteni pienāca atbilde: tēvs atrodoties So-ļikamskā, notiesāts uz 10 gadiem bez tiesībām sarakstīties. Par ko notiesāts, mums neziņoja.

Gribu uzrakstīt par vietējā kalēja Sņegerjova ģimenes likteni. Viņ� bija tas cilvēks, kas ar lauzni mammiņai izlauza kapu sasalu�ajā zemē, kas bija padomājis par ni�u, kas iecēla viņu kapā.

Kad mēs tikko bijām atvesti Malomuromkā, Sņegerjoviem nomira zīdainītis. Mēs bērniņa nāvi uztveram kā traģēdiju, bet viņa māte teica: �Dievs deva, dievs ņēma.� Pa�u ģimenes tēvu ilgi neiesauca, jo viņam kā kalējam bija �broņa�. Tomēr pienāca ari viņa kārta. No kara viņ� neatgriezās. Sīs ģimenes vecākā meita, mana vienaudze, apmaldījās me�ā un pazuda.

Tagad mūsu ciems ir tuk�s, mūsējie atgriezu�ies mājās, vietējiem ļāva pārcelties, pa�iem izvēloties turpmāko dzīvesvietu. Toreiz tur visi bija bez pasēm un bez tiesībām mainīt dzīvesvietu.

Pienāca pavasaris, un mūs, trīs bērnus, un Dagmāru ar laivu veda uz Sredņcvasjuganu uz bērnu namu. Nakti pārgulējām tajā pa�ā �Ragozinā�, kur mammiņa bija nakti gulējusi, iedama toreiz pirmajā ziemā uz Sredņcvasjuganu, cerēdama ko iemainīt.

Otrā dienā kāpām kalnā: viena, nesdama paunu ar gultas drēbēm, otra � brālīti. Pa ceļam satikām Meijas kundzi, mūsu Rīgas kaimiņieni. Viņa ar dēlu toreiz strādāja zvejnieku kooperatīvā. Mūs nomazgāja pirtī, pārģērba, izvietoja grupā. Nākamajā dienā bija svētki � 1. Maijs.

Bērnu namā, kaut ari paēdu�i nebijām nekad, badā nomirt vairs nevarēja. Bērnu kolektīvā mēs iejutāmies normāli. No sākuma viens otrs gan mēģināja mūs iebaidīt vai pāri nodarīt, bet mums laikam bija iedzimta pa�cieņa, un mēs pratām sevi aizstāvēt, tā ka vēlāk mums neviens pāri nedarīja. Meitenes ļoti baidījās no zēniem, un zēni ļoti bie�i draudēja, bet tālāk par draudiem parasti lieta negāja. Mums bija audzinātājas, kuras pieskatīja, lai visi ietu uz skolu. Brīvais laiks bija mūsu. Kur gribējām, tur gājām � gan peldēties, gan uz me�u. Vienkār�i klejojām, pētījām apkārtni. Uz ē�anas laiku visi bija klāt, nekādi pulksteņi un zvani nebija vajadzīgi.

Toreiz bērnu narna bija daudz bāreņu, bērnu ar smagiem likteņiem. Tie, kuri atcerējās savas mājas, pat ja viņu mājās bija notiku�as lielas traģēdijas, tomēr bija daudz labākos apstākļos. Viņiem tomēr bija kas savs, kaut arī tikai atmiņas. No�ēlojami bija tie bērni, kuri savu ģimeni neatcerējās. Sie bērni visi bija kaut, kādi vienādi, pat augumā bija mazāki par vienaud�iem. Tie, kas atcerējās savējos, par tiem parasti nevienam nestāstīja.

Ziemā par krāsnīm rūpējāmies pa�i. Malku no me�a gan atveda, bet zāģējām, skaldījām, kurinājām pa�i. Pirti iztikām bez dvieļiem, �alles, kabatas lakatiņu, pats par sevi saprotams, nebija, bet izrādījās � tie nav vajadzīgi. Iesnu nevienam nebija. Spēlējām bumbu, bumba bija pa�taisīta.

Vēlāk, kad mūsu bērnu namā par muzikālo audzinātāju sāka strādāt Lidija Treija (vēlāk Meija) kādreizējo Siguldēnu vadī

tāja, mums bija jau pa�darbība un katru svētdienas pēcpusdienu ēdnīcā bija dejas. Dejoja tikai meitenes.

Bēdīgi bija tas, ka 1943. g. vasaras otrajā pusē mūsu brālīti aizveda uz pirmsskolas vecuma bērnu namu. Tur gan viņ� vietu trūkuma dēļ netika pieņemts. Atpakaļceļā, lai ar bērnu (kur� nevarēja ne uz podiņa paprasīties, ne paēst pats, nestaigāja un nerunāja joprojām 3 gados un 2 mēne�os) nebūtu jākrāmējas, atdeva Karga-sokas slimnīcā. Pēc tam mēs par brālīti neko nezinājām līdz

1946. gada maijam.

Mēs un arī mūsu direktors rakstījām uz Kargasokas slimnīcu, bet neviens neturēja par vajadzīgu mums atbildēt.

Rudeni mēs sākām iet skolā. Valodas zinā�anas runā�anai bija pietiekamas, bet skolai vārdu trūka. Bet tā iznāca, ka ne es, ne Inese tai mācību gadā nemācījāmies. Organismi mums bija ļoti novājināti. Māsiņai tikai seja bija tīra, viss ķermenis, rokas un kājas bija vienās vātīs. Toreizējā feld�ere turēja Inesi izolatorā, bet �усиленное питание�, kuru citiem deva, neturēja par vajadzīgu viņai dot. Vienīgā ārstē�ana bija: man vakaros māsai bija jātaisa vannas ar zilajiem graudiņiem. Ziema pagāja, Inesei labāk nebija, bet nebija arī sliktāk. Pavasarī nomainījās feld�eres, atnāca Vera Konstan tinova. Viņa ciema slimnīcā pasūtīja ziedi, un sākās uzlabo�anas. Vasara sākās ar saulīti, ēdām eglī�u jaunos dzinumus, vēlāk ogas.

Nākamā mācību gadā mana māsiņa bija jau teicamniece. Ari es �o pirmo bērnu nama ziemu nemācījos, sāpēja kājas, katrs noberzums, sagriezums auga un nedzija. Pa ziemu daudz lasīju. Manas grupas meitenes vienmēr aizrādīja man, ja runāju krievu valodā nepareizi. Ar laiku latvie�u bērni sāka aizmirst savu dzimto valodu, vieglāk bija runāt krieviski. Sevi�ķi tas sakāms par gados jauna kiem bērniem.

Bie�i de�urēju virtuvē, tas nāca par labu manai veselībai. Bērnu namam bija palīgsaimniecība, pa vasaru audzēkņi tur strādāja. Me�a bija ļoti daudz brūkleņu, tās tika gatavotas ziemai.

Neesmu rakstījusi vēl par odiem, kni�ļiem, blaktīm un utīm. Sie asinssūcēji bija lielos daudzumos un pamatīgi traucēja dzīvot. Bērnu namā ap dzelzs gultu kājām vakaros salējām ūdeni, lai blaktis netiktu gultās, tad tās pa naktīm pauk�ķēdamas krita no griestiem. Blaktis skaitījās likumīgs cilvēka pavadonis. Utis izvēlējas vairāk novājinātos. Bet kni�ļi un odi me�ā pie koka piesietu cilvēku, kā stāstīja vietējie iedzīvotāji, pāris dienās nogalināja.

Reiz meitenes mani aizveda uz kapiem (tas bija 1943. gada pavasaris). Tie atradās tie�i aiz bērnu nama teritorijas. Pa ziemu bija miris izsūtītais no Moldāvijas, uzvārdā � Karaba�s. Sasalu�aja zemē kaps bija izrakts ļoti sekls. Pavasari tas bija iebrucis, un no zemes laukā rēgojās miroņa roka.

So moldāvu vai rumāņu tur bija ļoti daudz � gan pilsētnieki, gan laucinieki. Ģimenes viņiem nebija dalītas. Dzīves apstākļi tur bija labāki nekā Malomuromkā, jo bija lielāka iespēja izvēlēties sev darbu. Tomēr mirstība tur bija liela. Latvie�u �ai lielajā ciemā no sākuma nebija, bet vēlāk sakarā ar darbu pārcēlās, da�i strādāja pie zvejniekiem, citi bērnu namā.

Man bija klases audzinātāja Nāde�da Mihailovna Nadejina. Viņa ļoti labi izturējās pret mani. Līdz �im atceros viņu ar siltumu sirdī.

1944. gada vasaras beigās, padzirdējusi, ka fronte ir jau Latvijas teritorijā, uzrakstīju uz Bausku radiem īsu vēstulīti: par tēvu neko nezinām, mammiņa mirusi, brālītis pazudis, mēs ar māsu bērnu namā. Savu vēstuli ieliku no rozā burtnīcas vāka iztaisītā konvertā, kuru aiz�uvu ciet. Vēstule Bauskā atnāca reizē ar Sarkano armiju.

No turienes latvie�iem mēs pirmās sākām saņemt vēstules no mājām. Bērnu namā toreiz bez Lidijas Treijas, mūsu muzikālās audzinātājas, strādāja Lilija Meija (zemūdenes komandiera sieva, mūsu Gregora ielas kaimiņiene). Strādāja mūsu tagadējā rakstnieka Valentīna Jakobsona māte, strādāja Lidijas māsa Skaidrīte Treija.

Manī kop� tiem laikiem izveidojusies ļoti spēcīga dzimtenes izjūta. Nesaprotu tos cilvēkus, kuri kaut kādu materiālu labumu dēļ var mainīt dzīvesvietu. Ar prātu saprotu, ka me�i, pļavas, debesis ir tādas pa�as kā citur, bet ar sirdi jūtu, ka dzimtenes gaiss, saule, viss, viss var būt tik mīļ� tikai vienā vietā zemes virsū. Varbūt tas tādēļ ar mani ir tā, ka kādreiz mums dzimtene � kopā ar cerībām atgriezties tajā � bija zaudēta.

Kāda maija vakarā 1946. gadā mūsu audzinātāja man paziņoja, ka atnācis pieprasījums uz vairākiem latvie�u bērniem � mūs vedī�ot uz mājām. Tas likās neticami, tādai laimei bija grūti ticēt. Mēs bijām kā prātu zaudēju�as, kopā ar mums priecājās mūsu grupas biedrenes. Neskatoties, ka pieprasīti nebija visi latvie�u bērni, veda uz mājām mūs visus. Bija starp mums mazs puisītis Jansons Andrītis. Savus radus Latvijā viņ� neatcerējās, pieprasīt viņu neviens nevarēja, jo nezināja, kur viņ� ir.

Tikko bija izgājis ledus Vasjuganā, ar pirmo kuģi mēs devāmies ceļā. Veda mūs � 13 cilvēkus. Bez latvie�u bērniem veda arī krievu tautības bērnus, kuriem pēc kara bija atradu�ies tuvinieki. Katrā ēdienu reizē pa ceļam mūsu vadītāja mums izsniedza maizes klaipu. Man kā vecākai tas bija jāsadala 13 vienādās daļās. Centos dalīt ļoti vienādi, jo es ņēmu pēdējo gabalu. Bērnu namā, cik atceros, mēs bijām 11 bērni no Latvijas: Freivalde Dagmāra (1932), Kārkliņ� Valdis (1930), Kārkliņa Inta (1938), Jansons Andris (1939), Odiņa Daina (1932), Āre Juris (1933), Mīlbergas Biruta (1933) un Janīna (1935), Volodja Sprukts (1937), Smulderes Daina (1929) un Inese (1932). Dzim�anas gadi ir aptuveni. Septiņi no �iem bērniem bija no mūsu ciema � Malomuromkas.

Ari Juri un Milbergu meitenes pēc kara beigām no bērnu nama izņēma. Jurim bija kādas radinieces. Sim zēnam bērnu namā klājās ļoti grūti. Viņ� neprata sevi aizstāvēt, bija ļoti raudulīgs, un katrs puika uzskatīja par savu pienākumu viņu pagrūstīt vai pabakstīt. Caurām dienām viņ� vaimanāja.

Mīlberga, tikko bija laukā no cietuma, savas meitenes paņēma. Pēc cietuma viņa dzīvoja Tomskā, strādāja kinoteātrī, saņēma algu un kartītes. Mājās braucot, mēs viņas apciemojām.

Bija bērnu namā mazs ebreju zēns no Rīgas, sauca viņu par Vo-lodju, uzvārdā � Sprukts. Viņ� brauca ar mums vienā vagona. Vēlāk ar māti viņi palika Tevrīzā, tur ari māte apglabāta. Zēns mācījās

1. klasē. Arī viņam tika daudz pāri darīts. Kādreiz viņ� паса pie manis un slēpās manā pagultē no saviem vajātājiem. Tas bija gudrs zēns un nebija gļēvs. Viņa klasē mācījās kāds Taskajevs, kur� jau 4 gadus mācījās pirmajā klasē, viņ� darīja Volodjam pāri. Reiz, kad klase ar audzinātāju aizgāja staigāt uz upes malu, Volodja neatgriezās. Pēc nedēļām divām zvejnieki atrada zēna līķi. Toreiz stāstīja, ka peldējis viņ� esot tā, kā peldot nosisti, nevis noslīku�i. Domāju, ka tā bija Taskajeva pirmā slepkavība, bet ne pēdējā.

Bērnu namā bija vēl viena latviete � Emīlija Bi�ule. Viņa bija vai nu no latvie�u kolonistiem, vai 1937. gadā represēto bērns. Si meitene nomira bērnu namā ar tuberkulozi. Latvie�u valodu viņa nemācēja.

Tātad mēs braucām uz mājām. Vietā, kur Vasjugana ietek Oba, ir pilsētiņa Kargasoka. Tur mums tris dienas bija jāgaida nāko�ais kuģis, un tā bija vieta, kur bija atstāts mūsu brālītis. Gājām uz slim nīcu. Pagalmā kāda sieviete skaldīja malku. Viņa nekā nezināja, bet iedeva mums feld�eres adresi, kura 1943. gadā slimnīcā strādājusi. Gājām meklēt Sarkanarmijas ielu. Katram pretimnācējam jautājam, bet neviens nezināja. Pirmā diena gāja uz beigām, bija jāatgrie�as ostā, kur bijām apmetu�ās. Jau zaudējām cerību �o ielu atrast. Nolēmām vēl vienam pretimnācējam pajautāt un, ja nezinās, doties uz ostu. Izrādījās, ka pretimnācēja pati dzīvo norādītajā ielā un pat pazīst feld�eri. Sieviete mūs vēl pamācīja: ja feld�ere neesot sava mājā, blakus dzīvojot viņas māsa, lai tad meklējot tur. Feld�eri tur arī atradām. Dabūjām zināt, ka brālīti adoptējusi popa atraitne un viņas aud�umeita. Dzīvojot viņas pilsētiņas vecajā daļā, bet ne adresi, ne uzvārdu pateikt nemācēja. Nākamā dienā turpinājām brālī�a meklē�anu. Vecā pilsētas daļa atradās upes vecas gultnes krastā, gājām pāri klajumam, laiks bija apmācies. Ap sirdi bija smagi, ļoti uztraucāmies.

Mums jau pa ceļam cilvēki pateica, ka popa atraitne pārcēlusies uz dzīvi ostas tuvumā. Iegājām mājā, kurā viņa bija dzīvojusi, tur mums pateica uzvārdu un aptuvenu ielu.

Otrā dienas pusē mums izdevās atrast mājiņu, kurā dzīvoja mūsu brālītis. Kad klauvējām pie durvīm, durvis atvēra viņ�. Mu�u Atvītis staigāja un runāja, bet nepazina mūs. Viņam bija tikko paliku�i se�i gadi.

Kad mēs paskaidrojām, kas mēs esam un kādēļ atnācām, atraitne noliedza varbūtību, ka mēs varētu būt viņas aud�ubērna māsas. Bērns esot no ielenktās Ļeņingradas izvests, un saucot viņu par Vitāliju.

Kā saka � katrai nelaimei sava laime. 'Ге nu noderēja brukas operācijas rēta. Ar tās palīdzību izdevās pierādīt, ka bērns ir mūsu brālis. Vajadzēja kārtot papīrus.

Bērnu nama direktora sieva, kura mūs veda uz Tomsku, līdzdalību meklē�anā neņēma, tomēr padomu deva. Viņa pamācīja, lai oficiālās iestādēs sakām, ka braucam pie tēva.

Aizgāju uz veselības daļu, no turienes mani izdzina, negribēja runāt. Gāju pa ielu, skaļi raudādama. Visi, kas nāca man pretī, vaicāja, kas man kai�. Es visiem stāstīju, un katrs man deva padomu. Ņemot to visu vērā, tās pa�as dienas vakarā paspēju aiziet pie prokurora. Prokurors lika nāko�ās dienas rītā kopā ar aud�umāti ierasties pie viņa. Nāko�ā diena bija sestdiena, prokurors darbā teicās būt līdz divpadsmitiem, un 15.00 atgāja mūsu kuģis.

Nāko�ā dienā mēs ar Suru (tā sauca atraitnes aud�umeitu, un bērns bija noformēts uz viņas vārda) bijām pie prokurora. Sūra nāca negribīgi, laikam jau bērns bija pieaudzis pie sirds. Jāņem vērā, ka viņas to paņēma slimu un attīstībā atpaliku�u. Pie viņām dzīvojot, bērns sāka staigāt un runāt. Pa to laiku, kamēr brālītis pie viņām dzīvoja, Sūrai bija piedzimis savs bērniņ�, tā ka ar laiku sve�ais bērns varēja kļūt lieks. Saprotu, ka esam �iem cilvēkiem pateicību parādā par brālī�a dzīvību, bet toreiz gan viņi man �ķila ienaidnieki, jo negribēja brālīti atdot.

Prokurors lika mums iet uz izglītības nodaļu noformēt dokumentus. Tur mums pieprasīja rakstisku prokurora norādījumu. Norādi jums bija mutisks, pulkstenis rādija 12.00, iet pie prokurora bija par vēlu, un līdz kuģa atie�anai bija paliku�as da�as stundas.

Bija jāaizbrauc bez brālī�a.

Tomskā nodzīvojām apmēram mēnesi, kamēr savāca bērnu grupu 80 cilvēkus. Mūsu grupu veda un formēja Erna Slengmane, cik atceros, viņa strādāja Izglītības ministrijā.

Tomskā izglītības nodaļas vadītāja Muravjova (vai Muratova) apsolīja mums organizēt mūsu brālī�a un Kārkliņu Ritas atgādā sanu uz Tomsku. Viņa cerēja, ka mēne�a ļaikā tas izdosies. Dzīvo jām mēs tur kurlmēmo bērnu nama netālu no Tomskas universitātes. Mēnesis pagaja, un mēs izbraucam uz mājām, nesagaidīju�i brālīti un Ritu.

Mēs nezinām, kam esam pateicību parādā, ka jau 1946. gada vasarā tikām vesti uz mājām. Latvie�u bērni bija pirmie, kam uzsmaidīja �ī laime. Igauņi un rumāņi (tā viņi sevi dēvēja) tika uz mājām vēlāk.

Muravjovai esam pateicību parāda, ka mājās atgrie�as mūsu brālītis. Viņa savu solījumu izpildīja.

1946. gada decembri, kad dzīvojām jau pie vecmāmiņas, saņēmām vēstuli no Kārkliņu Ritas. Izrādās, ka vasaras beigas Tomskā bija savākta vēl viena bāreņu grupa, kuras sastāvā bija ari Rita un mūsu brālītis. Bērni sāka slimot ar �arlaku, brauk�ana uz Rīgu ievilkās. Viens no pēdējiem saslima mūsu brālītis, viņa izveseļo�anos negaidīja. Grupa tika aizvesta, Aivis palika bērnu namā Tomskā.

1947. gada maijā saņēmām ziņu no Rīgas, ka brālītis ir Rīgas

2. bērnu namā. Muravjova, labā sieviete no Tomskas, bija savu vaidu turējusi. Kāda virsnieka sieva, kas no Tomskas brauca uz Rīgu pie vīra, pēc Muravjovas lūguma atveda brālīti uz mājām.

Bērnus, kurus veda no Sibīrijas mājās, karantīnā izvietoja 2. bērnu namā, kas atradās Kuldīgas un Gregora ielas stūri. Bērnu nama teritorija atrodas pretī mūsu tēva mājai. Kādreiz mes caur savu setu no savu vecāku siltās ligzdas skatījāmies uz bērnu nama bērniem. Pienāca laiks, kad mēs bijām �ī bērnu nama audzēkņi � gan uz īsu laiku, uz divām nedēļām karantīnā.

Izaugām gan pie radiem, gan paziņām. Tagad mums visiem ir gi menes, bērni un mazbērni, pat jaunākajam brālim jau precēts dels, kam ir mazulis.

Atmiņas par mūsu bērnību Gregora ielā, par mūsu vecākiem Ir ļoti dārgas. Es bie�i redzu sapņos mūsu māju, un �ie sapņi un al miņas ir vienīgie, kas paliku�i pāri no tiem laikiem.

Tagad visi dzīvojam Rīgā. Mūsu vecākiem bez mums �etriem ir vēl septiņi mazbērni un astoņi mazmazbērni (pagaidām). Mūsu al miņas ir vienīgais piemineklis mūsu vecākiem. Atgriezusies Latvija, 17 gadus strādāju konstruktoru birojā. Sākumā biju rasētāja, kop� 1975. gada biroja vadītāja. Tagad esmu pensijā.

Nobeidzot savu stāstījumu, gribētu piebilst, ka no central.is piesēs slejām mēs bie�i uzzinām to �darboņu� uzvārdus, kuri paklau sīgi izpildīja staļinisko represiju politiku.

Es neesmu asinskārīga. Saprotu, ka viņi bija skrūvītes lielaja mehānismā, ja kāda skrūvīte atteiktu, tās vietā ieliktu citu. Daļa no viņiem akli ticēja savam dievam Staļinam, bet daļu pat varbūt mocīja sirdsapziņa. Un tomēr � vai daudzi no viņiem, kas vel dzīvi, tagad neārstējas specslimnīcās, neiepērkas specveikalos, nesaņem personālas pensijas un sev un saviem bērniem specrindas dzīvokļus?

Un tai pa�a laikā daļa izsūtīto (kas vēl dzīvi) eksistē no minimālām pensijām. Jo tur viņi strādāja kolhozā, bet �eit viņi veselības un gadu dēļ vairs nepaspēja nopelnīt daudzmaz pieklājīgu pensiju, mētājoties pa sve�iem kaktiem.

Presē reizēm lasām, ka ne bez vainas bija tie cilvēki, kurus aizveda. Bija, protams, slepkavas, bija varmākas, bija sadisti un noziedznieki. Bet tauta � lai izdzīvotu � bija spiesta pakļauties varai, kāda tā arī nebūtu. Visi nevar aiziet me�os, pāriet fronti, aiziet pagrīdē utt. Normālam cilvēkam ir attīstīts dzīvības instinkts. Tagad mediķi pa�nāvnieku uzskata par cilvēku ar atkāpi no normas. Katrs mēs dzīvojam savā laikā un esam sava laika produkts, un tādēļ, kad mainās vara, sodīt masveidīgi ir ne tikai amorāli, bet arī noziedzīgi.

1946., 1947. gadā es dzīvoju uz laukiem pie vecmāmiņas un labi atceros tos laikus. Ja pa nakti pa ceļu garām brauca ma�īna, mēs visi, gan lieli, gan mazi, sēdējām stīvi gultās un klausījāmies: pabrauks garām vai apstāsies. Nemaz jau nevajadzēja būt vainīgam, lai baidītos.

No manas vecmāmiņas pieciem pieaugu�ajiem bērniem vecākais dēls bija boļ�eviku partijā no 1917. gada, 1937. gadā no�auts (tagad reabilitēts); nāko�ais dēls pazuda bez vēsts Pilsoņu kara laikā, meitu � skolotāju, �etru bērnu māti, in�eniera sievu � izsūta 1941. gada 14. jūnijā. Nāko�ais dēls, satriekts par māsas aizve�anu, dienē pie vācie�iem un 1944. gadā iet bojā pie Bauskas, bet jaunākais dēls 1944. gada rudenī tiek iesaukts Sarkanajā armijā, kur karo līdz uzvarai.

Gribu vēl piebilst, ka manas mātes vecāki bija bezzemnieki, bet, kad deva jaunsaimniecības, viņiem zemi neiedeva, jo divi dēli esot paliku�i Padomju Krievijā. Vecvecāki aizņēmās naudu un atpirka jaunsaimniecību no kāda, kam tā bija pie�ķirta. Tikko bija nomaksāti parādi, izremontēta vecā māja, kad atkal vara mainījās. Veco-māti gan neaizveda, ieskaitīja neuzticamos, noņēma māju un zemi.

Kas man var pateikt � kā priek�ā bija vainīga mana vecāmāte?

Vispār par 1941. gada 14. jūnijā izvestajiem, sevi�ķi vīrie�iem, tagad grūti ko noskaidrot. Vecākais gadu gājums no tiem nedaudzajiem, kas atgriezās, tagad vai nu miru�i, vai ari pēc tik ilgiem gadiem daudz ko neatceras. Mana vecuma bērni atceras, bet mūsu uztvere tomēr ir bērnu uztvere. Un, ticiet man, atmiņas nav no patīkamajām, ne jau bie�i mēs pie tām kavējamies. Runāt par to nedrīkstēja, tas bija bīstami. Satikties mums nebija vēlams, arī tas bija bīstami, tādēļ atmiņas gaist un nomirs reizē ar mums.

Man tās rakstīt ir ļoti grūti. Tomēr rakstu, jo tādas lietas nedrīkst aiziet nebūtībā. Staļinisms un hitlerisms ir mūsu gadsimta kauns. Un, kad es lasu avīzēs Staļina aizstāvju rakstus, man gribas viņiem pajautāt, vai tikai viņi nav muca augu�i un pa spundi baroti.

Dievs, pasargā no tādu laiku atgrie�anās!

Karlis Kalnietis

NOKLĪDUSI DZĒRVE

Pāri tundrai rudens vētrā noklīdusi dzērve kliedz � Tā tev mū�īgajā salā vienaldzīgam palikt liedz.

Nogurusi, izmisusi... pazaudētos draugos sauc, � Neatsaucas � nav neviena... vētra padebe�us jauc. Bet, par spīti vētras brāzmām, kas to mākoņvālos rok, Tā arvien vēl lepna ceļas � vēl tai spārni nesaplok. Grib tā vēlreiz redzēt sauli, vēlreiz dzimto krastu sveikt, Tāpēc me�onīgai vētrai vārgo putnu nepieveikt. Un tu �inī nāves cīņā raugies dziļi saviļņots � Arī tev te, sve�ā malā, dzērves liktenis ir dots: Sirds pēc brīvības un mājām, ko tik ilgi viņa liedz, Kā pa tundru rudens vētrā noklīdusi dzērve kliedz.

TICI, SIRDS

Tici, sirds, ka reiz �ī ļaunā diena, Ka �īs mokas izbeigsies un posts, Ka reiz sagrūs tum�ās varas siena Un mums netaisnību noņems nost, Ceļa nav, kam nebūtu reiz gala, Katra vētra vienreiz trakot beidz, Tīrumus pēc puteņiem un sala Arāji ar sēklu pāriet steidz.

Bite dzeļot saņem savu nāvi,

Klinti sagrau� ķērpis sīks un mazs, Tici, sirds, un pāri postam stāvi � Zem �īs saules mū�īgs nav nekas.

1959. gadā neklātienē beidzis Ļeņingradas Hercena Valsts pedagoģiskā institūta ģeogrāfijas fakultāti. Kop� 1956. gada strādā Burtnieku astoņgadīgai;! skolā par ģeogrālijas skolotāju, būdams Zinību biedrības lektors, lasa lekcijas starptautiskos un ekoloģiskos jautājumos. Izstrādājis un 1988. gada panācis ekoloģiskas kultūras audzinā�anas programmas ievie�anu republikas astoņgadīgās skolās. Pai ekoloģijas jautājumiem publicējies Valmieras rajona un republikas presē. Aktīvi darbojas LTF Burtnieku atbalsta grupa; LTF dibinā�anas kongresa delegāts. Vaļasprieki medības, mak�ķerē�ana, saskarsme ar dabu. Atmiņas pierakstītas gan proza, gan dzej ā.

Nezinu, kāpēc man atmiņā iespiedies skaitlis 42. Vai tas bija cilvēku skaits mu�u vagonā? Vai varbūt vagonu skaits e�elona per �vīrie�u vagonu� atkabinā�anas jau Latgalē? Grūti pateikt, bel sis skaitlis noteikti saistās ar pirmajām izsūtī�anas dienam. Var liki ies dīvaini, bet salts izmisums, apslēpti vaidi un �ņuksti, kas skanēja pirmajā nakti mūsu vagonā, bērnus neskāra. Mēs ātri iepazināmies, atradās daudz kas, ko stāstīt viens otram, bija pat interesanti no vērot pa durvju �ķirbu sardzi un jaunos klātatvestos. E�elons pildījās ne jau tikai no pilsētas iedzīvotājiem vien � ari no visa ap riņķa. Tā kā kopā tika pavadīti divi mēne�i, tie�i vai netie�i dzii dētas sarunas, attieksme gan pret notieko�o, gan vienam pret olru, tad atmiņā vagona kontingents saglabājies labi. Mana �odienas pārliecībā ir noteikta � sievie�u un bērnu izve�ana ne ar ko nav attaisnojama, ir kļūda no sākuma līdz beigām. Vēl jo vairāk lapec, ka nepiepildījās pasaciņa par kopā dzīvo�anu ar tēviem ce|a galapunktā. Kas sagaidīja �ī e�elona pasa�ierus turpmākos gados, es pastāstī�u vēlāk. Katrā ziņā nekāds tie�s drauds padomju varai no sievietēm un bērniem neceltos, ja �is izve�anas nebulti. Varbūt da�i zēni iestātos leģionā, lai atriebtos par saviem tēviem. Bet cik �ādu zēnu bija? Tikai da�i. Tie�ais izve�anas ļaunums radīja tikai vēl lielāku netie�o � padarīja vācu fa�istisko propagandu daudz iedarbīgāku gan kara sākumā, gan art beigu posmā un aiznesa uz Rietumiem citus tūksto�us no latvie�u inteliģences, kas bez 14. jūnija uz turieni nebūtu braukusi. Man liekas, ari bandītiem me�ā 1944.� 1949. gadā būtu daudz mazāk atbalstītāju, ja nebūtu bijis �is 14. jūnijs, nebūtu bijusi latvie�u virsnieku ap�au�ana un citi personības kulta recidīvi. Pat kas attiecas uz vīrie�iem, arī tie nebija pelnīju�i �ādu likteni, katrā ziņā taisnīgums prasīja atklātu individuālu tiesu. Bet �im jautājumā es neesmu pietieko�i kompetents. Tāpēc atgriezī�os pie mūsu vagona iemītniekiem.

Uzreiz gribu teikt � liela uzskatu un raksturu da�ādība. Vispirms bērni, sākot ar da�us mēne�us vecu zīdainīti � tāds bija viens � un beidzot ar vidusskolas pēdējo kla�u audzēkņiem. To vagonā bija apmēram puse vai nedaudz vairāk. Sievietes � visda�ādākā vecuma � no sirmgalvēm līdz nesen apprecēju�amies sievietēm spēka gados. Starp citu, viena no tām stāvoklī pēdējos mēne�os, bērns piedzima (un nomira) da�as dienas pēc galapunkta sasnieg�anas. Starp citu, nomira arī zīdainītis, ja nemaldos, brauciena otrajā mēnesī un tika atstāts, drēbē ievīstīts, tie�i uz dzelzceļa sliedēm kaut kur Novosibirskas rajonā. Mūsu vagonam vēl bija vēlāk vesela problēma pierādīt sardzei kārtējā kontrolē, kāpēc skaita ziņā vagonā pēk�ņi ir viens cilvēks mazāk. Da�us vārdus tie�i par �ī zīdainī�a māti. Jauna, nabadzīga kalponīte no Latgales, dienējusi bagātās lauku mājās, kur viņu ar varu par savu mīļāko padarījis saimniekdēls. Beidzies ar to, ka uzradies mazulis, bet pa�a saimnieka patriarhālie uzskati piespiedu�i dēlu meiteni apprecēt. Kāzas notiku�as pirms mēne�a. Tagad kā saimniekdēla � aizsarga sieva viņa atradās vagonā kopā ar vīramāti, kas izmantoja katru iespēju, lai visiem vagona pasa�ieriem darītu zināmu, cik �ī meitene �prasta, cik nepareizi darījis vīrs, piespiezdams kalponi apprecēt, un ka viņa nu nekādi neuzskata meiteni par ģimenes locekli�. Pēc zīdainī�a nāves es nedzirdēju no meitenes vairs ne vārda, atceros tikai tuk�o, sevi vērsto acu skatu, pilnu izmisuma... Bez �īs meitenes vīramātes atceros vēl divas sievietes, kuras manī izraisīja antipātiju. Viena, ja nemaldos, kādreizējā Cēsu apriņķa priek�nieka sieva, pieradusi komandēt, pavēlēt, uzskatīja ari vagonā sevi par kaut ko jūtami pārāku par citiem un lika to nepārtraukti manīt gan ar mīmiku, gan replikām. Otra � arī lielu lauku māju saimniece sūdzējās par savu grūto likteni � būt par daudzu kalpoņu un kalpu izrīkotāju, uzmanītāju, izsekotāju. Gandrīz gribas vilkt kaut kādas paralēles ar teorijām par �pārcilvēkiem un zemcilvēkieni�. Pec viņas vārdiem, visi kalpi un kalpones biju�i slinki, nevī�īgi, zaglīgi utt. Atceros vienu no viņas �grūtās dzīves� pierādījumiem � ārā auksts vēj�, lietus, dubļi. Strādāt nevar. Un, lūk, lai uzmanītu kalpones, piespiestu tās �ādā �suņa� laikā atrasties uz lauka, nabaga saimniecei nācies pa�ai uzvilkt gumijas zābakus un mēteli un stāties ravējamās vagas gala kopā ar kalponēm. Kad pienācis laiks kopt govis, kalpones devu�as pie tām, bet viņa, nabadzīte, pārmainījusi smagās, pieliju�ās drēbes pret sausām, sadzērusies karstu groku, aplikusi sevi ar karstām pudelēm, bet tomēr tā sāpējusi mugura, ilgi kratīju�i drebuļi un viņa nav varējusi aizmigt. Bet kalpones, kurām dro�i vien nebija ne gumijas zābaku un apmetņu, ne arī iespējas iztaisīt darbā pārtraukumu mitro drēbju apmainī�anai... Komentāri lieki.

Bet tagad nedaudz par citiem ceļabiedriem. Daudz pateicības pasa�ieri palika parādā vecai lauku tantiņai ar lielu labsirdību, humora izjūtu un tautas gudrību. Nez kā vagonā bija uzradu�ās spēju kārtis. Tahtiņa tūlīt uzdeva sevi par varenu zīlnieci, kuru kārtis nekad neviļ, un bija ar mieru uzzīlēt jebkuram � pirmkārt izvēloties tomēr visvairāk izmisu�os cilvēkus. Pēc viņas kārtīm vienmēr iznāca, ka ceļ� nebūs pārāk ilgs, galā gaida patīkama tik�anās ar vīriem un dēliem, būs laba veselība, priecīgs ceļ� atpakaļ... Un visu to viņa prata tik labi pierādīt, paskaidrojot tik ticami, netie�i izmantojot iepriek�ējās sarunās iegūtās zinā�anas un braucēju biogrāfiskos datus, ka viņai tie�ām izdevās izsaukt smaidu sejās, kuru acīs vēl nebija no�uvu�as asaras... Viņas sniegtais morālais atspaids un mierinājums bija ļoti iedarbīgs. Es, protams, ar lielāko interesi novēroju viņas izdarības, iepazinos ar kār�u apzīmējumiem, zīlē�anas veidiem, psiholoģisko pieeju, un tas viss man labi noderēja vēlāk Sibīrijā, kad atrados uz bada nāves robe�as.

Ar labu vārdu gribu pieminēt vēl vienu vienkār�u lauku sievieti. Atra�anos vagonā viņa izskaidroja tā, ka viņas dēls ballē iekaus tījis aktīvāko pagasta komjaunieti par uzmāk�anos savai līgavai. Katrā ziņā viņai agrāk piedero�ā zemes platība bija neliela, arī govju skaits tika minēts mazs. Viņa nedaudz zināja krievu valodu, un vien reiz, kad izraisījās saruna ar sardzes vīriem un kad uz jautājumu, kāpēc mūs ved projām no dzimtenes, pateica � tāpēc, ka jūs esat bur�uji, � viņa parādīja savas vienkār�ā darba darītāja tulznainas, saplaisāju�ās plaukstas un teica: skatieties � vai tādas rokas vai būt bur�ujam? Arī viņa bija no tām, kuras centās nomierināt savus līdzbraucējus, stāstot, ka darbarokas visur tiks cienītas, no darba nav ko baidīties, viss ar laiku nokārtosies, dzimtene nekur nepazudis

Ja nemaldos, mūsu e�elons ceļā devās nāko�ās dienas pievakare. Gar vagonu logu restēm aizslīdēja man tik ļoti pazīstamās Cēsu sla cijas apkārtnes ainavas. Atceros kapa klusumu vagonā �ajos brī�os. Vilciens uzņēma savu gaitu, sāka krēslot. Gandrīz visu nakti vilciens ritēja bez pieturām, kamēr vienā me�ainā slie�u pagrieziena ļoti strauji tika apturēts un atskanēja nekārtīgi �āvieni Ceļ� tika turpināts tikai vairāk nekā pēc stundas. Nezinu, kā �ī ziņa pa bezdrāts telefonu nokļuva līdz mūsu vagonam, bet klīda baumas, ka noticis bēg�anas mēģinājums no viena vīrie�u vagona, vairāki cilvēki no�auti, da�i ievainoti. Pēc tam naktī vēl bija apstā�anās vairākās stacijās, bet nāko�ā dienā � atkal kādā ceļa pagriezienā � pēk�ņi izplatījās vēsts, ka mūsu e�elons.kļuvis īsāks; atkabināti pēdējie se�i (jeb astoņi?) vagoni, kuros atradās vīrie�i... Pie Zilupes Latvijas robe�u pārbraucām, jau skaidri jūtot, ka tēvu un vecāko dēlu satik�anās cerības ceļa galā ir izgaisu�as.

Visam kaut kad pienāk gals, un tas attiecas arī uz mūsu braucienu, kas beidzās A�inskas pilsētas nomalē. Atceros netālo pilsētas siluetu, ar vienkār�u sētu apbūvētu palielu platību, kaut kādu karjeru � laikam kaut kas saistīts ar akmeņogļu vai mangāna ieguvi�, da�as barakas un diezgan lielu visda�ādāko ļau�u sakopojumu: latvie�i, lietuvie�i, igauņi un Pievolgas vācie�i, ar kuriem nācās satikties visur nāko�os piecos gados. Par dzīvesvietu turpinājām izmantot mūsu e�elona vagonu � barakas bija pārpildītas, un mūs brīdināja, ka nometnē izcēlusies tīfa vai dizentērijas epidēmija. A�inskas nometnē pavadītās dienās � �is laiks, liekas, nebija ilgs � varējām nopirkt pēdējos Latvijas pārtikas produktus, vismaz atceros siera gabalu, ko ar baudu notiesāju. Izrādījās, ka e�elona vienā vagoniņā ir bijis pārtikas apgādes punkts sardzei. Sardzes praktiski vairs nebija, un pārpaliku�os produktus varēja iegādāties visi, kam bija finansiālās iespējas un vēlē�anās. Varējām uzzināt arī citos vagonos eso�o likteņstāstus, pārvieto�anās nometnes robe�ās netika ierobe�ota. Nometnes divos pretējos stūros atradās svaigi raktas tran�ejas. Viena � visai nometnei kopīga tualete, otra � pirmā kapu vieta sve�umā...

A�inskas nometnē cilvēki mainījās. Nāca klāt jauni, citi tika vesti tālāk. Daļai no mūsu e�elona, ari mums, tālākā brauk�ana notika pavisam īpatnēji � ar kuģīti pa �ulimas upi. Nelielas grupiņas tika izvietotas pa tuvākām sād�ām, lielākā daļa �pārpalikuma� nokļuva diezgan palielā ciematā � rajona centrā Biriļusos. �eit pagāja pirmais izsūtī�anas gads...

No kuģī�a mēs tikām novietoti viena sabiedriska ēkā, gribētos teikt � apskatī�anai. Jaunatbraucēji jau vietējo skatījumā likās tīri interesanti � citādi ģērbu�ies, runā citā valoda, neko nesaprot, to skaitā arī es, jo vienas ziemas skolas zinā�anas sarunai bija krasi nepietieko�as � �mama�, �papa�, �doska�, �mel�* un skaitī�ana līdz desmit. Ak jā - vēl sasveicinā�anās. No pieaugu�ajiem da�i krievu valodu pārvaldīja pilnīgi � ari mana male, ta ka tulka deficīta nebija. Pēc tam mēs tikām sadalīti pa dzīvokļiem. Sīs procedūras principus nezinu, katrā ziņā mājvietas atradīts visiem, ieguvām pat at-

�Tāfcle�, �krīts�. sevi�ķu istabiņu. No vienas puses � latvie�u apģērbs, ko�i adījumi izraisīja materiālo ziņkāri, no otras puses � spīdo�u finansiālo apstākļu nebija nevienam, un sākās zināma komercija. Tā turpina jās � pamazām samazinoties � gandrīz visu Biriļusos pavadīto gadu un katrā ziņā mūsu ģimenei jūtami pārspīlētos apmēros. Attaisnojumu tam var meklēt mātes uzskatos � vācie�i strauji uzbrūk, drīz krievus sakaus, kar� beigsies, un mūs vedīs atpakaļ, jāiztiek tikai līdz ziemai... No otras puses � mātes pensijas gadu vecums neļāva ķerties pie kāda smaga fiziska darba meklē�anas, es un māsas vēl kārtīgi pelnītāji nebijām... Bet katra diena kaut kādus līdzekļus prasīja...

Attieksme pret mums, izsūtītajiem, bija da�āda. Pie mūsu saimniekiem varējām novērot vienaldzību, kas nomainīja pirmo interesi. Bija ari ģimenes, kas izsūtītos cieta kā zobu sāpes. No vietējo jaunie�u puses bie�i dzirdējām uzsaucienus �fa�isti�, �ienaidnieki� vai Biriļusos ļoti populāro dziesmiņu, kas gandrīz visur mūs pavadīja un tika skaļi deklamēta:

Ei, lati�, kūda ļeķi�?

Pod krovaķ � gavno kļevaķ!²⁶

Visumā tomēr tik aktīvas nacionāla naida izpausmes kā vēlāk man Biriļusos novērot nenācās. Drīzāk otrādi � pirms fa�istu sagrāves pie Maskavas bija cilvēki, no kuriem varēja just li�ķības un pieli�anas tendences. Pēc janvāra kaujām �ī �slimība� pakāpeniski izzuda.

Viens no maniem personīgajiem visspilgtākajiem iespaidiem bija īslaicīga nokļū�ana �viņā pasaulē�. Reiz bariņā, kā parasti, mēs -latvie�u zēni � devāmies uz Culimu peldēties. Upe � strauja, krasts stāvs, dziļums pāri galvai jau da�us metrus no krasta. Uz ūdens turēties pratu, nirt vēl ne. Kopā izģērbāmies, salikām drēbes kaudzītē, pagājām da�us desmitus metru gar krastu uz aug�u, iepel dējām upē � katrs pēc savas prasmes un drosmes pakāpes un ļāvām straumei nest sevi uz leju. Kad bijām pietieko�i izpeldēju �ies, norunājām, ka pietiek, bet da�i nolēma nopeldēt �o gabaliņu pēdējo reizi. Pie. krasta piebraukts � nedaudz metru zemāk pai mūsu peldē�anās zonu � stāvēja neliels kuteris. �oreiz es iepel dēju � pēdējo reizi, ta�u nedaudz dziļāk � un, kad gribēju al griezties krastā, jutu, ka pirms kuterī�a to nepaspē�u, bet iepeldel vēl dziļāk, lai appeldētu kuteri no upes puses, neuzdro�inājos. Mans mēģinājums steidzīgi sasniegt krastu beidzās ar to, ka liku parauts zem kutera... Iekliegties nepaspēju, bet cerības, ka mani tūlīt iznesis zem kutera cauri, nepiepildījās. Kad plau�ās vairs nebija iespējams gaisu noturēt, atvēru acis un ieraudzīju pie pa�a deguna skaistas, saulē mirdzo�as smiltiņas... Atvars zem kutera mani lēnām grieza riņķī, drīz plau�as spontāni ieelpoja ūdens un smil�u maisījumu... Sākumā drausmās sajūtas izsauca krampjainas kustības, bet drīz apziņa sāka zust, lēnām satumsa, es vēl redzēju, kā man raustās rokas, bet tas jau bija bez apziņas. Sliktā sajūta pazuda, ausīs skanēja arvien klusāk dobji gongu sitieni. Viss...

Pa to laiku pārējie zēni bija beigu�i peldēties, saģērbu�ies, gatavojās doties prom � un pēk�ņi pamanīja, ka vienas drēbes paliek pāri. Radās zināms uztraukums, visi mēģināja atcerēties, kam �is drēbes pieder. Viens no zēniem atcerējās redzētu kāda peldētāja galvu pie kutera... Vecākais no mūsu grupas, apmēram se�padsmitgadīgais jaunietis Bambis Jānis, skauts, veikli noģērbās un ienira zem kutera, kur arī mani ieraudzīja ar degunu smiltīs tēlojam �vilciņu�. Tiku izrauts aiz kājas ārā un pēc visiem skautu slīcēju glāb�anas likumiem pakļauts atdzīvinā�anas procedūrai, kas no sākuma nekā nav gribējusi izdoties. Beidzot izdevās mani �pierunāt� tomēr atgriezties uz grēcīgās zemes. Atverot acis, ieraudzīju virs sevis veselu rindu seju ar izbaiļu un intereses izteiksmes sajaukumu. Atrakcija bija izdevusies lieliska � kur tu tā redzēsi galīgi svaigu slīkonīti! Atmo�anās sajūta atkal bija ļoti nepatīkama, to pavadīja vem�ana un izmisīgs klepus. Pēc brī�a tomēr es biju spējīgs kustēties, un tika uz visstingrāko nolemts nevienai mammai neko neteikt, jo tad ta�u vairs nelaidīs peldēties. Sī noruna tie�ām netika nekad pārkāpta! �ēl, ka, aizbraucot no Biriļusiem, esmu pazaudējis arī Jāņa koordinātas. Interesanti, vai viņ� vēl dzīvs un atceras to apaļgalvaino pui�eli, kuru 1941. gada vasarā izmak�ķerēja no Cu-limas atvara?

Pavasari māsas sasniedza se�padsmit gadu vecumu un tika mobilizētas darbam Krasnojarskā. Sākumā tika paziņots, ka tas tikai uz diviem trim mēne�iem, un sevi�ķam uztraukumam nebija pamata. Bez pastāvīga darba eksistēt nebija iespējams, es jau tam laikā darbojos koka karo�u izgatavo�anas kooperatīvā un pat brī�iem iekļāvos darba normatīvos. Māte nodarbojās ar sedziņu un galdautu tamborē�anu, māsas bija iesaistīju�ās da�ādos īslaicīgos darbos. Arī pārējie izsūtītie bija atradu�i sev pieņemamas peļņas iespējas, apsviedīgākie pat kļuvu�i par ceptuves strādniekiem, bet �ī nozare sāka kļūt arvien populārāka... Pirmo Sibīrijas ziemu skolā negāju pārāk mazs vēl bija mans krievu valodas vardu krājums. Interesanti, ka Biriļusu bibliotēkā bija grāmatas, izdotas Ki ievija latgaļu dialekta.

Rudens pusē, kad cerējām, ka masas drīz atgriezīsies no Krās nojarskas, saņēmām paziņojumu, ka māsas tiek pārceltas uz citu vietu, Biriļusos neatgriezīsies, līdz ar to mes es un māte � tiekam nosūtīti pie māsām. Kopā ar mums ceļā bija spiestas doties vel vai rākas latvie�u ģimenes. Biriļusus pametām bez no�ēlas, jo visi ģil bējām būt kopā. Atkal kuģītis, Culima, A�inska, pēc tam Krās nojarska, cik varu spriest � kaut kur kuģu remonta rūpnīcas rajona, kur māsas dzīvoja koka divstāvīgā barakā, kala pamatus jaunam lab rikas korpusam. Arī es pieteicos darbā un, kad biju pastāstījis pat savu koka karo�u izgatavo�anas prasmi, saņēmu pasūtījumu izgala vot vairākus simtus karo�u ēdnīcas vajadzībām.

Krasnojarskā mūsu dzīve tomēr bija īslaicīga. Ja nemaldos, tikai da�as nedēļas. Saņēmām kopā ar vairākām citām latvie�u ģimenēm rīkojumu steidzīgi sagatavoties un tikām pārvesti uz Krasnojarskas upes staciju, iesēdināti tvaikoņa �Marija Uļjanova� kravas telpās, un sākās mūsu ceļ� lejup pa Jeņiseju gandrīz pusotra tūksto�a kilometru garumā � apmēram uz turieni, kur Jeņiseju �ķērso polārais loks. Sākās Sibīrijas gadu vissmagākās dienas un naktis, ceļ�, no kura lielākam daudzumam braucēju atgriezties nebija lemts...

Tajos gados pa Jeņiseju braukāja �etri pasa�ieru upju tvaikoņi: �Marija Uļjanova� un �Spartaks� bija vecmodīgi, ar riteņiem sānos, �Josif Staļin� un �Sergej Ord�onikidze� � ar dzenskrūvi, jūtami modernāki. Mūsu kuģis nesteidzās, bie�i apstājās, lai uzņemtu malku tvaika katla vajadzībām, un tad mēs, bērni, varējām nedaudz paskraidīt pa krasta kraujām, nogar�ot me�a upenes, zilenes, atrast ari kādu sēni, kas bija ēdama neatkarīgi no tā, vai bija tārpu izēsta vai ne. Bija otrais kara gads, ar pārtiku kļuva grūtāk ik brīdi. 400 gramu maizes dienā ir daudz, ja bez maizes ir vēl citi produkti, bet, ja to nav, � ļoti niecīga deva. Brī�iem pa ceļam uzaicināja braucējus pa līdzēt iekraut bar�ās kādas kravas no krasta vai tās izkraut. Visi iz sūtītie labprāt atsaucās uz �ādiem rīkojumiem, jo reizēm par sa maksu izsniedza glāzi putraimu, nedaudz maizes vai da�as sālītas zi vis. Darbi tika steidzināti, jo rudens kuru katru bridi savu vielu varēja atdot ziemai... Laiks strauji kļuva vēsāks, krastos rudens rotājums vairs nelikās tik krā�ņs kā sākumā. Beidzot kādā veļa va kara stundā kuģis piestāja pie augsta, akmeņaina krasta. Kaul kui aug�ā da�as suņa rejas liecināja, ka te tomēr mīt dzīvība. Tikko bijām izkāpu�i, �Marija Uļjanova� nopūta atvadu sveicienu un du/ izgaisa tumsā. Sardzes nebija � tā aizbrauca kopā ar kuģi. Nebiju arī neviena.cilvēka, kas par mums interesētos. Strauji satumsa, silloi līņāt auksts lietus. Tā tumsā uz krasta akmeņiem, lietū sākas inilMli daudzu latvie�u, lietuvie�u, Pievolgas vācie�u ģimeņu dzīve Tu ruhanskas rajona Goro�ihas sād�ā, tikai da�us desmitus klloiiieti u no Kureikas, slavenās �visdrausmīgākās, bargākās, grtīlakāN� kiid reizējās mūsu di�ā tēva un skolotāja Josifa Visarionovb�ii Sliiļlnn trimdas vietas. Kad uzausa rītausma, mēs, pārsalu�i un IziiiImiiAI, arī jau izsalku�i, neviena nesagaidīju�i, izsūtījām izliīkiiN pftibnu dit, vai kaut kur tuvumā nav cilvēku, � aug�ā uz kraujas ta�u vakarā rēja suņi. Izrādījās, ka kalnā ple�as neliels ciematiņ� � kāds desmits mazu, pie zemes pieplaku�u māju. Viena nedaudz nostāk ar mastu � pasts, telegrāfs un darbinieku dzīvoklis � viss vienā istabā. Skolas ēkā (arī tāda, izrādījās, tur bija) divas istabas � klases. Slimnīca, med. punkts un ārsta dzīvoklis � ari viss kopā mājiņā ar divām istabām. Vēl � vienistabas māja, kas sevi apvienoja maizes ceptuvi un veikalu. Otrā ciemata galā no apzāģētiem baļķiem kaut kas līdzīgs kastei ar vienslīpnes jumtu, kura vidū rēgojās apaļa skārda caurule � skurstenis. Tā bija, izrādījās, baraka, speciāli vasarā uzcelta izsūtīto uzņem�anai. Baraka bija �etrkantīga istaba ar krāsni vidū. Ka tai būtu bijis logs -- neatceros, laikam nebija. Vasarā stāvēja vaļā durvis, ziemā iemītnieki katrs savu dienu � pēc cilvēku skaita � dedzināja skalus. Vējtura ari nebija. Ziemā ledaina gaisa mutulis, durvis atverot, pārvēlās pāri visai grīdai, krāsns kurējās visas 24 stundas bez pārtraukuma, sienas apak�ējā daļa un visi stūri bija pārklāti ar nekusto�u ledu. Bet tas vēlāk. Kad sād�a bija atrasta, par mums interesi beidzot izrādīja ari vietējā vara � ciema padomes priek�sēdētājs, jauns, gai�matains puisis, stipri klibs: viena kāja bija jūtami īsāka par otru un ceļgalā nelocījās. Tas ari bija iemesls, kāpēc viņ�, kā citi sād�as jaunie�i, nebija iesaukts armijā. Ģimenes, kurām bija bērni � arī manējā �, tika izvietotas barakā pēc principa � cik var uz grīdas blakus viens otram, cie�i saspie�oties, nogulties. Pārējie saņēma lāpstas, cirvjus un uzsāka zemnīcu rak�anu krasta kraujā pie pa�as sād�as aiz nelielas graviņas. Izraktā bedre tika pārklāta ar tievākiem koka stumbriem, uz kuriem izraktā zeme tika samesta atpakaļ. Izveidojās zemāks jumts, tikai caur baļķī�u spraugām smiltis pastāvīgi sijājās uz iemītnieku galvām un ēdienu � kamēr tas vēl bija. Kārtām ar zemes pildījumu vidū jeb kārklu pīteni tika izveidota priek�ējā siena, kurā tika atstātas �auras durvis. Da�ās zemnīcās, ja tika atrasta kāda stikla lauska, tika ierīkots �ajā sienā logs, bet �ādu privileģētu zemnīcu nebija daudz. Zemnīcas tika celtas lielā steigā, un tie�ām � jau da�as dienas pēc to pabeig�anas uzsniga sniegs. Krā�ņu konstrukcijas bija da�ādas � no skārda gabala izlocītas kastes, sadedzinātu mālu izveidoti ķieģeļi ar skārda plāksni virsū � kā nu kur� prata un kā tas izdevās. Skurstenis arī tika izlocīts no skārda un izlaists ārā pa priek�ējo sienu blakus durvīm. Arī zemnīcās apdzīvotība bija blīva un gulē�ana � pēc ietilpības principa. Uz pavasara pusi gan �ī saspiestība pazuda un da�as zemnīcas vispār palika bez iedzīvotājiem un sāka kalpot kā līķu apglabā�anas vietas.� Bet par to vēlāk.

Samērā drīz noskaidrojās, ka izsūtītie nevienam nav vajadzīgi. Profesionālai medniecībai mēs nebijām derīgi � ne pieredzes, ne Inventāra, beigu beigās � ne tiesību nēsāt ieroci. Zvejniecības sezona jau bija beigusies, bet tā � un viss, kas ap to, - ari bija vienīga iedzīvotāju nodarbība īsajā vasarā. Kaut kur kaut kas �aug�a� nebija nostrādājis līdz galam... Un visļaunākais bija tas, ka vasara atves tais miltu daudzums maizei bija paredzēts tikai tie�ajiem sād�ās iedzi votājiem. Arī te mēs bijām lieki...

Pēc krietnas galvas lauzī�anas vietējā vara sāka meklēt mums nodarbo�anos. Malkas sagāde veikalam, maizes ceptuvei, skolai, medpunktam. Praktiski tas izskatījās tā: kamēr vēl nebija stabila sniega segas, cilvēku virtene uz taigu un pēc tam ar baļķēnu plecos atpakaļ ar darba intensitātes uzraugu no vietējiem. Baļķu zāģē�ana un plē�ana dēlī�os zivju sālītavas vajadzībām. Sievietēm � tiklu izjauk�ana ar lielākām acīm un me�ana no jauna � ar mazām acti ņām. Darbs individuāls, un, lai būtu skaidrība, vai norma izpildīta un ir tiesības saņemt 400 g maizes dienā, � katru dienu pārraugs atzīmēja ar ķīmisko zīmuli �ķērssvītru uz nomestā tīkla acīm. Divus vācie�us � vecīti un vecenīti � nozīmēja par ūdens pienesējiem ceptuves vajadzībām. No āliņģa Jeņisejā pa krasta krauju bija jāsanes vairākas mucas ar ūdeni. Starp citu � tie bija vienīgie vecie cilvēki, kas palika dzīvi līdz pavasarim. Spēcīgākām sievietēm � āliņģu cir�ana ledū � pavasarī līdz 2 metri biezumā � zvejas ierī�u ievieto�anai. Sniega �ķērē�ana. Viena bijusī (Latvijā) grāmatvede tika izmantota rēķinvedes darbos. Vēl � par apkopējām valsts iestādēs. Ziemā, �ķiet, apmēram viss. Palika malkas sagāde personīgām vajadzībām � arī vai nu pār muguru, vai, ja izdevās izlūgties, ar nartām � suņu pajūgu ragavām, protams, bez suņiem, jo tie tika taupīti tāpat kā sād�ā eso�ie 2 vai 3 zirgi, par tiem bija jāatbild, par izsūtītajiem � ne. Malkas sagāde bija ļoti nopietna problēma, jo ziemā sniegs sasniga līdz krūtīm, sād�a ilgajā pastāvē�anas laika kokus bija krietni atvirzījusi no mājām, polārā naktī un vētrā varēja ļoti ātri nomaldīties, bet spēka ar katru dienu palika mazāk, ta�u ziemā mīnus 50� � 60� C bija bie�a parādība.

īpatnēja bija �ī ciemata vietējo iedzīvotāju attieksme pret iz.su tītajiem. Vai tā bija vietējā ideja vai aģitācijas un izskaidro�anas rezultāts no �aug�as�, nezinu, bet daudzas ģimenes bija svēti parlie cinātas, ka mūsu tēvi un brāļi cīnās pret viņu dēliem frontē fa�istu pusē, ka mēs esam spilgti padomju varas ienaidnieki, bīstamas per sonas, kaitnieki utt. Daudzi pēc ē�anas, iznesot ārā zivju asakas sii viem suņiem, tie�i uzmanījās, lai tās saņemtu suņi, nevis bada inir sto�ie bērni, kas sēdēja pie atkritumu kaudzēm, cerot uz kai tupeļu mizām, asakām, zaķu zarnām vai citu līdzīgu �bagātību�. Da�as ģi menes bija ari �mierīgākos� uzskatos, pielai�ot varbūtību, ka viņu dēlu frontē neapdraud izsūtīto radinieki, bet tādu nebija daudz. Un tie�i �ī psiholoģiskā pieeja, nevis kaut kāds iedzimts ļaunums veidoja sistēmu, pēc kuras nāko�ā vasarā, kad pāri paliku�os izsūtītos iesaistīja zvejā, izveidoja kārtību, ka izsūtīto kabatās nedrīkstēja atrasties sērkociņi, lai netiktu slepeni iekurināts ugunskurs un uz tā izcepta un apēsta kāda no noķertajām zivīm. Laivai atgrie�oties no zvejas, kontrole pastāvēja lejā, krastā, un aug�ā pie sālītavas. Pēk�ņi varēja izkontrolēt arī traukus zemnīcās un barakā. Zivis bija �padomju�, un, ja kāds �fa�ists� te �uz vietas to apēdīs, � �īs zivs pietrūks kādam kareivim tur, frontē�. To nu pieļaut nedrīkstēja nekādā ziņā!

Kā risinājās notikumi 1942.� 43. gada ziemā? Sākumā strādājo�ie izsūtītie saņēma 600 g maizes dienā, nestrādājo�ie � bērni un veci cilvēki, kā arī tie, kuriem vienkār�i ziemā valsts darba nebija, � 400 g. Viss ir relatīvs � vietējiem iedzīvotājiem �ī pati maizes norma bija papildinājums pie rudenī sasālītām un izkaltētām zivīm, cilpās noķertiem zaķiem, taigā no�autiem medņiem. Izsūtītajiem � maize un ūdens. Vienīgi ar sāli nebija problēmas. Augstāk minēto iemeslu dēļ ziemas vidū maizes normas krasi samazināja. Būsim taisnīgi � tas attiecās arī uz vietējiem iedzīvotājiem. Februārī maizes norma saruka līdz 100 gramiem, bet marta sākumā bija izsmeltas visas rezerves. Bada nāve sāka savu ne�ēlīgo pļauju...

Ko es atceros no �īs izsūtītajiem traģiskās ziemas? Nepārtrauktu, ne�ēlīgu bada sajūtu uz bada ārprāta robe�as � līdz domai, vai ir vērts nocirst pa�am rokai pirkstus, lai tos izvārītu un apēstu. Atceros, kā sievietes, manu māti ieskaitot, veikala noliktavā saņēma tuk�us maisus, kur kādreiz iek�ā biju�i milti, kuri, dabūdami lietu, maisu iek�pusē bija atstāju�i zaļganu pelējuma un miltu plēvi, to rūpīgi skrāpēja nost, lai ēdienam varētu izmantot �o rūgti zaļgano �ķīseli�, pilnu ar pakulām. Atceros līķu vilk�anu ar nartām uz galējo zemnīcu � pavasarī vienkār�i tai iegāza jumtu, jo izrakt kapu sasalu�ajā zemē nevienam vairs nebija spēka. Atceros vairākas sievietes, kas, nespēdamas paiet, bija atlīdu�as pie nosprāgu�a zirga, to grauzu�as jēli sasalu�u un turpat arī paliku�as uz mū�u. Atceros februāra nakti, kad tika modinātas manas māsas, lai beidzot ar nartām, kurās bija iejūgti suņi, kopā ar vietējiem dotos atvest uz Goro�ihu to izsūtīto līķus, kuri � arī ar nartām, tikai bez suņiem � ar vietējo pavadoni bija sūtīti uz Kureiku pēc da�iem miltu maisiem, bet visi bija paliku�i ceļā... Tiesa, �ie divi vai trīs maisi miltu tika nogādāti Goro�ihā, atļāva palikt dzīviem tiem, kas jau atradās uz nāves robe�as ...

Kuri no izsūtītajiem ietilpa tanī laimīgā tre�ā vai ceturtā daļā, kas dzīvi sagaidīja pavasari? Abi vecī�i, kuri vistuvāk bija maizes ceptuvei. Latviete � teicama �uvēja � ar divām meitenēm, viņas lielisko prasmi prata novērtēt vietējās sievietes � mednieku un zvejnieku sievas. Skaista latvie�u zeltene, kas ar savu miesu nopirka dzīvību pārtikas izskatā no da�ādiem pilnvarotiem, kurus brie�u pajūgos vizināja evenki. Da�as vācie�u ģimenes, kurās bija spēt i gāki dēli, kas varēja uzņemties malkas sagādi ari vietējiem �bagat niekiem�. Es, māte un jaunākā māsa. Vecākās māsas kapa vietu es velti meklēju 1980. gada vasarā � visu jau taiga bija noslēpusi cilvēka acīm, vienīgi zemnīcu vietas blakus kapsētai vēl varēja samanīt krasta kraujā. Vēl da�i latvie�i, kuriem bija izdevies kaut ko saglabāt pārdo�anai, piemēram, zelta laulības gredzenu par da�ām Jeņisejas zivtelēm... Bet kas galu galā izglāba mūs � mani, māti un jaunāko māsu? Pēc tās ziemas vidējās statistikas no mums �etriem dzīviem bija jāpaliek vienam, bet mēs palikām trīs. Iemesli bija divi. Vispirms � uzskatu, ka galvenā pateicība pienākas tai vecenītei, kār�u licējai, ar kuru kopā atrados vienā vagonā. Goro�iha bija maza. Mēs ar laiku zinājām visu ne tikai par savējiem, bet arī par vietējo Kro-potovu, Kononovu, Samoilovu, Ivanovu un citām ģimenēm. Zinājām priekus un bēdas, veselību, kas kuram ir frontē, raksta vai ne, savstarpējās attiecības, mīlestību vai izvaro�anas mēģinājumus, ar vārdu sakot, visu. Un es, vagonā būdams, biju sapratis, ka cilvēki gaida un grib noticēt labajam, saglabāt cerības, vēlas nomierinā-jumu un prieku. Un vēl es sapratu � visam ir jābalstās uz varbūtību, neviena atbilde nedrīkst būt nepārprotama, lai vēlāk nevarētu pārmest tās melīgumu. Visu kār�u rituālu es pazinu, papildināju to ar da�ām misticisma iezīmēm � un sāku izmēģināt roku. Vispirms, būdams klāt kār�u lik�anā starp vietējām sievietēm, redzot, cik tā notiek nemākulīgi, uzprasīju atļauju pazīlēt. Tā kā biju zināmā mērā tam gatavojies, rezultāti bija pārsteidzo�i � labā nozīme. Taiga visapkārt bija piesātināta ar �amaņu garu, māņticība vietējo iedzīvotāju vidū bija pietieko�a. Un tā es drīz kļuvu par Goro�ihas vispopulārāko zīlētāju � kār�u licēju. Materiālais labums bija milzīgs un izteikts, protams, pārtikas produktos. Maizes norma � kamēr tā bija � pāri nepalika nevienam, bet suņu barībai domātās mazvērtīgākās zivis nebija tik stingrā viru uzskaitē, lai kāda sieva nevarētu to krājumu slepus nedaudz samazināt zīlnieka labā. Mednieki ķēra arī polārlapsas, un viņu smirdīgo gaļu pat suņi negribēja ēst � tāpat kā mūsu medību suņi atsakās pat no apvārītas lapsu gaļas. Un tā mans visvērtīgākais honorārs �ajā ziemā bija vairākas nodīrātas polārlapsas... Gadījās sauja sasaldētu kartupeļu zirņu lielumā, pieminētās zaķu zarnas, zivju galvas un asakas... Arī vēl �odien, kad esmu kārtīgi saēdies reņģes un laiks aizmest galvas un asakas, atceros laikus, kad zivju asakām bija dzīvības cena...

Otrs iemesls � ļoti vienkār�s. Mums bija vairāki lieki spaiņi un pārliecība, ka zilenes ir ēdamas. Daudzi uzskatīja, ka tās ir indīgas, bet mēs � tad vēl visi �etri � tās da�as dienas pēc iera�anās Goro-�ihā līdz pirmajam sniegam centīgi nodarbojāmies ar zileņu lasī�anu un savārī�anu, protams, tāpat, bez cukura. Ievārījums stāvēja, nerūga, un, ļoti taupīgi rīkojoties, spainis uz cilvēku kalpoja ilgi, �ādu re sursu, cik zinu, nevienam citam pirmajā ziemā nebija. Bet tomēr man otrreiz Sibīrijā nāve nogāja �ajā ziemā cie�i blakus, mana vietā izvēloties vecāko māsu. Notikumi risinājās �ādi.

Jau pieminēju, ka mūsu bafakai nebija vējtvera. Grīda bija ledaini auksta, tāpēc vakaros nācās izliet no traukiem ūdens vai tējas paliekas, jo viss, kas atradās uz grīdas, pārvērtās ledus klucī. Istabas kaimiņi otrā pusē bija �uzodu�i�, ka da�us kilometrus pa krastu uz aug�u atrodas kaudzē sakrauti dēļi un brusas un da�us dēļus neoficiāli aizņēmu�ies. Tagad viņi gulēja uz augstām la�ām gandrīz pie griestiem, kur sakrājās siltais gaiss no nepārtraukti kuro�ās krāsns. Arā valdīja bezzvaig�ņu polārā nakts, tikai pa�ā pusdienas laikā varēja manīt kaut ko krēslai līdzīgu. Sniegs līdz jostas vietai, lejā pie krasta ledus gabali sadzīti kaudzēs, krasta nogāzē � akmeņu krāvumi. Bija tie�i 24. decembris, un tik ļoti gribējās mātei sagādāt Ziemassvētku dāvanu da�u dēļu izskatā. Jaunākā māsa bija kaut kādā darbā � laikam pie tīklu tinumu uzsie�anas. Un tā � mēs ar vecāko māsu devāmies ceļā... Krēsla izbeidzās, kad bijārn � jau galīgi nomocīju�ies � nokļuvu�i līdz kaudzei. Katrs paņēmām pa dēlim un uzsākām ceļu atpakaļ. Kā tas bie�i tur gadījās � pēk�ņi sacēlās sniega vētra, kas neļāva mums vienam otru saklausīt pat dēļa garuma attālumā. Vienīgais orientieris � krasta slīpums. Viss beidzās ar to, ar ko varēja beigties, � pārpūle, mirkļa atpūta, bezspēks un miegs ...

Zem sniega mēs palikām abi. Pēc vairākām stundām sacēlās trauksme barakā. Pārradās jaunākā māsa, un viņai izdevās uzzināt, kur mēs abi aizgāju�i. Tā kā redzamības nebija pat da�u centimetru attālumā, lukturu nekādu, sniega vētra momentāni nopūta jel kādu skalu uguni, grupa izsūtīto sadevās rokās un ķēde uzsāka mūsu meklē�anu. Mani atrada, jo viens meklētājs uzkāpa tie�i virsū. Biju bez samaņas, to atguvu tikai nāko�ā dienā medpunktā. Māsu atrada pēc divām dienām, kad beidzās sniega vētra, � pec dēļa gala, kas bija palicis sniega neapbērts. Protams, atraka tikai viņas līķi. Tā mēs palikām trijatā.

Pēc iznāk�anas no slimnīcas � es tur biju vairāk nekā nedēļu � laikam jau nāko�ā gada pirmās dienās uzzināju, kā �is gājiens tiek traktēts no oficiālām iestādēm. Pirmkārt, grupveida valsts apzag�ana. Tā kā galvenā zagle � vecākā māsa nozieguma izdarī�anas momentā mirusi, krimināllietu neierosināt. Otrkārt, pastāv varbūtība, ka �ai gājienā esmu tī�ām mēģinājis savu māsu nosist vai nomaldināt, lai varētu piesavināties viņas maizes kartītes decembra atliku�ajām dienām. Tā kā modrā vara kartītes (māsas) nāko�ā dienā konfiscēja, tad man tas nav izdevies, bet �is gadījums spilgti pierādījis, kādi tie izsūtītie īsti ir zagļi un slepkavas.

Kāpēc es vispār pieminu �ādus uzskatus? Tāpēc, lai tie�āk un precīzāk parādītu, kādā morālā atmosfērā ritēja mūsu dienas, kuras papildināja polārais aukstums un tumsa, balansē�ana uz bada nāves robe�as, uz mū�u izsūtīta noziedznieka statuss. Un visam pāri bezgalīgas ilgas pēc dzimtenes un izmisīgs jautājums � par ko?...

�ajā � otrajā izsūtījuma ziemā es sāku iet skolā � Goro�ihas septiņklasīg'ās skolas piektajā klasē. Vēl saglabājusies mana �īs skolas beig�anas apliecība. Sākumā gāja grūti � ne tāpēc, ka kara apstākļos mācījāmies pustumsā � viena petrolejas lampa uz skolotāju galda, un viss. Divas grāmatas uz visu klasi. Burtnīcās rakstījām tikai ar zīmuli, pēc tam uzrakstīto izdzē�ot un sākot rakstīt no jauna, kamēr burtnīca praktiski izira. Grūtības vēl arvien sagādāja sliktā valodas zinā�ana. Pirmajā diktātā, ko rakstīju, bija 60 vārdu, bet 80 � kļūdu ... Centos uzrakstīt pēc dzirdes �zapetaja� � jo nezināju, ko �is vārds nozīmē. Tomēr pavasarī līdzīgā diktātā kļūdu skaits no 80 samazinājās uz 20, un, tā kā citos priek�metos pret mani pretenziju nebija, mani pārcēla uz sesto klasi, kur es jau kļūdu skaitu normalizēju. Septītā klasē vairs grūtības krievu valodas dēļ nejutu � biju to apguvis. Mācīties gribējās ļoti, un to laikam saprata arī skolotāji, no kuru puses es pret sevi ļaunumu nejutu. Abas skolas istabas bija noslogotas divās maiņās ar vairāku kla�u apvienojumu. Pavisam skolēnu skaits nebija liels � da�i desmiti, ar vārdu sakot, miniskoliņa. Tur man patika arī tāpēc, ka bija daudz siltāks nekā barakā. Mani draudzīgi piezoboja par īpatnējo apģērbu � apavu dēļ es ieguvu nosaukumu �Ķīnas imperators�. Tā kā velteņi mums, izsūtītajiem, bija nepiepildāms sapnis, māte sagrieza vienu no vatētām segām, iz�uva kaut ko siltai zeķei līdzīgu, pazoli nostiprinot ar vai rākās kārtās sa�ūtu maisa drēbi. �iem apaviem bija viens trūkums valkājot purngali neapturami liecās uz aug�u kā mūsu pasaku rūķī�u zābakiem. Varbūt tie�ām skats bija nedaudz ķīnisks. Vispār mēs bērni � skolā sapratāmies labāk, nekā to darīja pieaugu�ie.

Tuvojās beidzot pavasaris. Kā lielu noslēpumu viena sieviete stāstīja otrai, kur atrodamas pirmās nātres � ari ēdiens... Ļoti tiku gaidīta ledus sakustē�anās �- iespēja uzsākt pavasara zveju, sagaidīt pirmos kuģus un kuterus. Ledus ie�anas skats tie�ām ir kaut kas grandiozs � no dienvidiem lauzās visā spēkā palu ūdeņi, bet pie p<� lārā loka sastop vēl kust nesāku�u, skanīgu divmetrīgu ledu. Visu upe burtiski dārd, krasts dreb, nav iespējams sadzirdēt otra ill vēka balsi.

Līdz ar zvejas atsāk�anos man radās jauna nodarbo�anās tiku norīkots sālitavas mucu darbnīcā. �i tara skaitījās sausu zivju prasībām atbilsto�a, sālījums iek�ā neturējās, tam �īs mu�eles nebija domātas, toties stipri sasālītas zivis bez sālījuma tomēr ievietot varēja. Mucu priek�rocība bija tanī apstāklī, ka visu varēja izgatavot vienkār�i un no koka � katrā galā piecas se�as kārklu stīpas ieskaitot. Drīz apguvu sava mū�a otru specialitāti. Mucas ar mani kopā taisīja vēl viena latviete, tre�ais bija galvenais meistars � vietējais. Tās pa�as ēkas otrā galā bija sālītava, kurā zivju lielāka pieplūduma laikā palīgdarbiem izmantoja ari izsūtītos. Sīs sievietes pēc darba tika burtiski izkratītas � lai izslēgtu iespēju aiznest apslēptā veidā kādu zivi uzturam. Vietējie sālītavas darbinieki gan neuzskatīja, ka, apēdod zivis, tās atrauj sarkanarmie�iem frontē, un ņēma tās bez kautrē�anās. Mums bija uz stingrāko aizliegts zivju tuvumā parādīties � mūsu produkciju pārbaudīja un tur nogādāja pats meistars. Bads nav brālis, un, lai arī pēc navigācijas atsāk�anās atkal saņēmām savu maizes normu, izsalkuma sajūta nemazinājās. Beidzot izstrādājām sistēmu. Visu strādnieku koplieto�anai bija uzcelta tualete �� parasta dēļu mazmājiņa ar vienu priek�rocību: tai vidū iek�pusē bija piesista lata, kas veidoja spraugu ar katru otro dēli. Sistēma darbojās �ādi � viena no izsūtīto sālītavas strādniecēm kaut kur apģērbā noslēpa da�as sīkas zivtiņas un lēnā gaitā devās uz tualeti. Tur zivtiņas tika aizspraustas aiz pieminētās latas. Pēc neuzkrīto�as kustības � mājiena � mēs, mucenieki, sapratām, ka kaut kas ir, un kādam no mums ari tūlīt �sasāpējās� vēders. Tualetē zivtiņas tika noslēptas kaut kur apģērbā un pēc darba aiznestas mājās un izdalītas ar sālītavas strādnieci. Valsts apzag�anas izmēri bija niecīgi, un par �o mana sirdsapziņa klusē. Diem�ēl izsūtītās uz sāli-tavu kā palīgstrādnieces aicināja reti, tikai tad, kad lomi bija bagātīgi, parasti divas trīs vietējās mei�as labi tika galā pa�as.

1943. gada vasarā radās izmaiņas pāri paliku�o izsūtīto dzīvē. Visus spēcīgākos, � Goro�ihā palika tikai veci cilvēki un bērni, � mobilizēja, ja �ajā nozīmē to vārdu var lietot, baraku un zemnīcu būvei 16 km attālumā, pretējā Jeņisejas krastā, tā saucamā Kono�-ķeljē � neapdzīvotā krasta vietā, kur taiga upes krastā bija izveidojusi kādu hektāru lielu dabisku pļavu. Ar bar�u tika atvesti un lejā pie straumes izkrauti dēļi un brusas, logu rāmji un uzsākta steidzīga celtniecība. Tā virzījās uz priek�u ātri, jo risinājās ļoti primitīvi � tika būvētas no jau apzāģētām brusām visā to garumā barakas 6x6 metri, �īs brusas kraujot rindās vienu virs otras ar tapu sastiprinājumu, celtni nobeidzot ar vienslīpnes jumtu bez bēniņiem. Katra baraka tika apgādāta ar skārda krāsniņu ar apaļu skursteni, kuru izvadīja caur jumtu. Barakā bija divi logi. �ādas celtnes bija 4 vai 5, tikpat apmēram izraka standartveida zemnīcas. Vienā barakā bija priek�niecības un brigadieru kantoris, viena � maizes ceptuve, miltu noliktava un izdales telpa. Vēl tika izbūvēta zivju sālītava un zemnīcas tipa zirgu novietne �etriem zirgiem. Viss darbs tika veikts trīs vasaras mēne�os, un pēc tam uz �o jauno ciematu � Kono�ķelji � tika pārvesti gandrīz visi pārpaliku�ie latvie�i, lietuvie�i (tādu bija gan tikai da�i), Plevolgas apgabala vācie�i no Goro�ihas. Vācie�u skaits tika papildināts vēl no citiem apkārtējiem ciematiem, un to Kono�-ķeljē bija vairākums.

Jaunās apdzīvotās vietas � laikam to beidzot nosauca par zvejniecības kolhozu � priek�sēdētājs arī bija no Pievolgas vācu apgabala � partijas biedrs, kas nebija no partijas izslēgts. Administrācija sastāvēja no vietējiem iedzīvotājiem � da�i no Goro�ihas, da�i no citām sād�ām. Sevi�ķi liels cilvēku izdzinējs bija zvejas uzraugs, maza auguma sīks vīrelis ar varenu balsi un izcilu lamuvārdu krājumu. Normālu vārdu iestarpinājums starp lamuvārdiem bija tik neliels, ka brī�iem pat bija grūti saprast viņa pavēles. Vara tomēr viņam bija liela, jo jebkurā brīdī par kādu rīcību, kas viņa acīs �ķita kā pārkāpums, pēc viņa rīkojuma tika samazināta vai tajā dienā vispār atņemta maizes norma.

Mana ģimene ari nokļuva Kono�ķeljē. Pēc pārdzīvotās ziemas māte vispār vairs nebija darba spējīga, ģimenes apgādes rūpes gūlās uz māsu, kuras galvenais uzdevums bija kopā ar vienu vācieti �-pavecu sievieti � sacirst un atnest no taigas kokus un tos sastrādāt malkā ceptuves vajadzībām. Kono�ķeljē taiga � at�ķirībā no Goro�ihas � bija tepat blakus, bet maiznīcas krāsns bija diezgan rijīga, un viss bija jānes pār plecu. Zirgi gan bija, bet apkārt bija gravas, slīk�ņas vai akmeņu krāvumi, pat jāt ar zirgiem nebija kur, par brauk�anu nerunājot. Bez tam �ie zirdziņi bija tik me�onīgi radījumi, ka vasarā iebēga taigā, dzīvodami sād�as apkārtnē, nedevās rokā, savā puszemnīcā pārradās tikai ar sniega segas iestā�anos un kalpoja pilnvaroto vizinā�anai pa aizsalu�ās Jeņisejas ledu. Mani pienākumi vasarā galvenokārt bija divējādi. Ja nebija ieradies kārtējais pilnvarotais vai uzraugs (vai VDTK, milicijas, prokuratūras, sagādes utt. pārstāvis) � mani norīkoja uz vienu no zvejas laivām. Ja bija gaidāma pilnvarotā iera�anās, mani paturēja mājās uz de�ūrlaivas, kur manā pakļautībā bija divas vācietes � airētājas; es sēdēju laivas galā ar stūres airi rokā un vedu pilvaroto vai nu gar to pa�u krastu uz aug�u līdz nāko�am ciematam kilometrus 30, vai, ja viņ� bija ieradies �no aug�as�, lejup pa straumi un pāri Jeņisejai uz Goro�ihu. Protams, pēc pilnvarotā �nodo�anas� mums steidzīgi bija jādodas atpakaļ vai nu ar, vai bez pasa�iera. Straume bija ātra, airēties pret straumi bija bezjēdzīgi, un tā laiva tika vilkta gar krastu pēc senā, pārbaudītā Volgas strūdzinieku principa. Krasts jau neizskatījās pēc mūsu Jūrmalas pludmales, tur atradās gan akmeņu krāvumi, gan krūmu saaugumi, un laivas vilk�ana izvērtās par smagu darbu, jo vairāk tādēļ, ka odu un sīku mu�iņu miljardi katru brīdi pārvērta par īstām mocībām, tikai pilnvarotie varēja galvu noslēpt zem drēbēm un bija apauti zābakos. Man, sē�ot ar stūres airi, arī abas rokas bija aizņemtas un kni�ļi līda ausīs, acīs, visur, kur varēja piekļūt. Varam jau, sē�ot istabā, lasīt aprakstus par Sibīrijas odiem un kni�ļiem... �odien jau ir visādi speciāli tūristu apģērbi, ķīmiski repelenti, tīkliņi utt., bet toreiz mums no visa tā nebija nekā. Pa ūdeni � arī zvejā � bridātn kailām kājām vēl tad, kad pa upi jau peldēja vi�ņi. Toties brauciens pa straumi uz leju bija tīrā izprieca -atīrāmies (ja neplosījās vētra) no krasta tik tālu, lai kni�ļi vairs nevarētu mūs sameklēt, un ļāvām straumei laivu nest bez airē�anas -protams, tad, kad nebija pasa�iera. Steidzīgi sākām airēt tikai tad, kad parādījās Kono�ķeljē, jo par neairē�anu � tātad valsts darba laika zag�anu � varējām palikt bez maizes. Citādi veidojās situācijas, kad airu laivā bija jā�ķērso Jeņiseja. Brauciens līdz Goro�ihai prasīja nedaudz vairāk par divām stundām. 1980. gadā mūs ar meitu no Goro�ihas līdz Kono�ķeljei ar motorlaivu aizvizināja divdesmit minūtēs. Bet toreiz problēma, nebija brauciena ilgumā, bet bīstamībā. Gandrīz jebkurā brīdi varēja sacelties vētra un diem�ēl pārāk pēk�ņi, lai paspētu tikt malā pie tuvākā krasta. Sevi�ķi bīstams bija vēj� no ziemeļiem � tad it sevi�ķi vējam bija kur ieskrieties, viļņu augstums sasniedza �etrus metrus � no tiem vairījās pat kuteri un mazāki tvaikoņi. Un tad � bez pārspīlējuma � mazāka stūres vīra kļūda varēja maksāt dzīvību visiem braucējiem. Arī aira lūzums. Neatceros tādas vasaras, kad nebūtu cilvēki slīku�i. Daudzreiz māte un māsa, skatoties trakojo�ā ūdens klajumā, gaidot, vai mūsu laiva vēl parādīsies vai ne, dzirdēja, kā blakus eso�ie bija gatavi derēt, ka mūsu laiva līdz krastam netiks. Starp citu, ar visiem spēkiem valdot laivu, sargājot to no apgā�anās, kamēr viens cilvēks neprātīgi airēja un otrs ar spaini lēja ārā ūdeni, daudzreiz tā domāju arī pats. Bīsta mības ilustrācijai viens fakts: 1980. gadā mani ar meitu vizināja pa Jeņiseju Goro�ihas zivju pieņem�anas punkta vadītājs Gainuļins, bet Kono�ķeljē uzņēma divi zvejnieki � Augusts un Vasilijs. Da�us gadus pēc tam mēs saņēmām ziņu � divi no �is trijotnes Je ņisejā vētrā noslīku�i. Protams, bezvējā stūres vīram ir daudz vieg lāk nekā airētājiem, bet aizdomīgos laika apstākļos braucēji pie stu res pieprasīja tie�i mani. Ja pilnvarotie nebija gaidāmi, mani iedali ja divu vai trīs laivu zvejas grupā. Vienā no laivām atradās arī mūsu mazais �lielais� priek�nieks ar to pa�u motīvu � zvejot nepai traukti, līdz pēdējam spēku izsīkumam un nededzināt ugunskuru, lai slepeni neizceptu un neapēstu kādu valsts zivi. Viņ� gan, p�i zvejas atgrie�oties Kono�ķeljē, pie zivju nodo�anas sālītavā neaiz. mirsa izvēlēties sev vairākas vislabākās no tam. �āda uzraudzības sistēma beidzot iemācīja mūs zivis esi jēlas. Bija tādas mazas mūsu ķilavu lieluma zivtiņas �tuguni�. Treknas, mīkstas, ļoti gai �īgas zivtiņas ar mazām galviņām un bez�sīkām asakām. Vai mēs kad' nepielikām slepus roku pie mutes to nu mūsu priek�nieks neva rēja novaktēt pie labākās gribas un centības. Laivas tīklus meta kādus 200 metrus viena no otras. Un tā � vispirms tugunam tika norauta galviņa, astei sitoties pa zodu un degunu, tā izspļauta kopā ar vēdera saturu, bet pārējais apēsts. Vislielākā veiksme bija tad, kad uznāca siltās dienas un, lai loms līdz vakaram nesāktu bojāties, muciņās, kas bija domātas zivju ielik�anai, lidzi tika dota arī sāls. Pirmo lomu zivis līdz pēcpusdienai jau paspēja pietieko�i iesālīties � es runāju ne par lielām zivīm, bet tiem pa�iem tuguniem. Tas jau bija brīni�ķīgs ēdiens, vajadzēja tikai mācēt pana�ķēties, priek�niekam neredzot.

Zivju zveja notika da�ādi. Pavasarī, kamēr vēl ūdens bija duļķains un tā līmenis augsts, klusākās attekās tika likti stāvvadi � tā saucamās �pu�ķaļinas�. Pamatzvejnieki � vietējie � lika starveidīgām zivīm pa�ķērājus. Ilustrācijai var palasīt Astafjeva grāmatu �Zivju ķēniņ��. Pamatzvejo�ana mums bija ar vadu pēc principa � krasta daļā, kur pamatā ir sēre, viens cilvēks paliek ar virvi krastā, viens ieairē laivu metrus 50 � 60 upē, tad divi sak ātri izmest tīklu perpendikulāri krastam. Tīkla garums � nepilni 100 metri. Viens met korķus, otrs � atsvarus. Pēc tam krastā palicējs sāk virvi pievilkt, ejot pa krastu lidzi tīkla kustībai pa straumi uz leju. Laiva � ar virvi, kas piestiprināta otrā tikla galā, � steidzīgi piebrauc krastā, abi tikla metēji sāk to vilkt, cik spēka, laivā eso�ais aizdzen to kādus simts metrus pa straumi uz leju, lai tā netraucētu tīklu pievilkt krastā, un dodas palīgā pārējiem. Tīkls, veidojot pusloku, tiek izvilkts krastā, izņemtas zivis, kārtīgi ielikts laivā atpakaļ, zivis ieliktas muciņā, laiva uzvilkta vai uzairēta uz aug�u, un viss sākas no jauna � līdz vakaram, kad notiek atgrie�anās mājās, zivju uzne�ana pa krasta krauju uz sālītavu, tikls iz�auts, vajadzības gadījumā � remontēts, un nāko�ā rītā viss turpinās. Par izpriecu �o darbu nosaukt nevar � līdz asinīm noberztas plaukstas, kājas sasprēgāju�as un pārsalu�as, sejas odu un kni�ļu noēstas. Drēbes reti kad iz�uvu�as. Vēl aukstums, lietus, vētras. Lomi � kā kino reizi, bet mums, izsūtītajiem, at�ķirībā no vietējiem zvejniekiem nekādas ieinteresētības loma lielumā nav. Zivis � da�ādas, jau pie minētie tuguni, raudas, asari, līdakas, starveidīgās sterletes un kas ķerkas. Reti � kāda neļma. Pats savām acīm tiku redzējis 24 kg smagu līdaku � melnu, formu zaudēju�u zivi, milzu galva aizņemu gandrīz pusi no garuma.

Varbūt tomēr nepareizi teikt, ka mums loma lielumam nehljņ nozīmes. Lieta tā, ka Kono�ķeljē � at�ķirībā no Goro�ihas iii.iii faktiski nebija, tāpēc zivju zarnas vasarā � protams, ne ikiui< bie�i sadalīja �pa blatu� sālītavas strādnieku mīluļiem, līs ka Nairn niecības laivas stūrmanis, kas var iebilst kādu labu vaidu kaile|nm pilnvarotam, tiku puslīdz labi ieredzēts, un uz mūsu pannas and liūl �īs zivju iek�as cepās. Tas nebūt nebija ēdiens, ko var esi tikai galīga badā eso�ie. Jeņisejas zivis bija ļoti treknas, pat līdakas zarnas pārklātas taukiem, un tā pēc cep�anas uz pannas palika kur maizi pamērcēt. Bads atkāpās. Tomēr vasaras zvejas sākumā tas vēlreiz par sevi atgādināja. Divas laivas nosūtīja zvejot uz pretējo krastu, un gadījās, ka kaut kādu iemeslu dēļ mūsu uzraugs līdzi neatbrauca. Sājā sakarībā tika līdzi paņemti sērkociņi, un tūlīt pēc pirmā loma � kas gadījās diezgan bagātīgs � tālāk no krasta, lai nemanītu dūmus, tika uzkurts ugunskurs un sākās zivju cep�ana uz iesma. Sāls ari bija līdzi. Astoņi cilvēki, vēl lāgā neattapu�ies no drausmīgā bada, bez apdomas nesātīgi ēda zivis, sākumā pat pusjēlas, vēlāk � ar izlepu�u gardē�u izvēli... Atceļā bija jābrauc atkal pāri Jeņisejai, un sekoja sods par negausību. Tādu nelabumu, vem�anu, sāpes un caureju ne pirms, ne pēc tam neesmu piedzīvojis. Zaudējām spēju airēt, pat runāt. Viena vāciete vaidēdama vārtījās pa laivas dibenu, pārējiem negāja daudz labāk. Mūs straume nonesa vairāk nekā desmit kilometrus uz leju, un mājās atgriezāmies tikai uz rīta pusi. Arī otras laivas ekipā�ai gāja līdzīgi.

Sakarā ar mūsu brīvā laika ļoti stingru limitē�anu maz varējām pievērsties tādām lietām kā sēnēm un ogām, tomēr da�us vārdus gribu par tām pateikt. Rudens pusē � diem�ēl nez kāpēc pretēja krastā � me�ā bija brīni�ķīgas upenes. Tie�i upenes! Pēc pirmām salnām kļuva saldas, saldas, lielākās � mūsu ķir�u lielumā �, tām pieskaroties, piebira pilna zeme vai plauksta. Atceros, reiz, kad notika zāles pļau�ana zirgiem un mans uzdevums bija sacirst �uburus zāles kaltē�anai, es kādā brīvā brīdī iegāju nedaudz dziļāk taigā, lai pamielotos ar upenēm. Pēk�ņi sajutu, ķa krūmam otrā pusē to jau dara kāds cits. Uzmanīgi pa�ķīru zarus � un ieraudzīju divus soļus no sevis simpātisku, brūnu lācēnu, kas skatījās uz mani tikpat pārsteigts kā es. Lācēna māte! � man ieplaiksnījās doma, un es uz ātrāko muku no turienes prom. Liekas, tie�i to pa�u iedomājās ari lācēns � tikai muka pretējā virzienā. Lācēna māte, par laimi, mūsu attiecībās toreiz neiejaucās.

Daudz nācās redzēt pārlidojam zosis un piles. Vairākas reizes redzēju medņus � vienreiz veselu baru, visvairāk vistas � staigājot pa krastu un knābājot akmentiņus. Zaķus un polārlapsas dzīvus redzēt neizdevās, bet āmrija vienreiz uzbruka da�iem kolhozniekiem, kas bija ziemā ar ragaviņām aizbrauku�i pēc siena. Starp citu, ām-rijas nedarbus mēs piedzīvojām 1980. gadā. Bet, runājot par dzīvnieku pasauli, uzskatu � nekas nebija tik briesmīgi nomāco�s kā sīkie cilvēka mocītāji odi un kni�ļi. Bet tas ir jāizjūt pa�am, neaizsargātam ar �odienas ķīmijas sasniegumiem, citādi to nesaprast.

Vēl par savu vasaru darbu � par 43., 44., 45., 46. gada vasarām � varu piebilst, ka gatavoju airus laivām, gādāju, zāģēju un skaldīju malku, remontēju mucas zivīm, ar vārdu sakot, darīju visu, ko priek�niecība pavēlēja. Tā kā vērtīgāko sugu zivis labi gar�oja gan priek�niecībai, gan pilnvarotajiem un tie ēdot par frontes ap gadi nedomāja, bija nepiecie�ams iegūt zivis, kas netiktu svērtas un uzskaitītas sālītavā. Un tā radās ideja � izmantot manu de�ūr laivu un airētājus, piekomandēt vēl ceturto cilvēku un sūtīt pa naktīm pagrīdes zvejā, visas vērtīgākās zivis pēc tam nodot �īs pasaules Kono�ķeljes vareniem � tā, protams, neskaitījās ne valsts, ne kareivju apzag�ana �, bet par darbu mazvērtīgākās zivis, raudas, piemēram, atļaut mums sadalīt savā starpā. Protams, ne pirms, ne pēc �īs nakts zvejas � faktiski visīstākās malu zvejniecības ari no tā viedokļa, ka mūs sūtīja uz tām sērēm, kur varēja noķert starveidīgās �sarkanās� zivis, ķuru zvejo�ana jau tad bija aizliegta, � mums brīvu atpūtas laiku nepie�ķīra, tātad kungu vēderiem par godu bija jāsarauj 24 stundas pēc kārtas. Mēs tomēr no �īs zvejas neatteicāmies, jo tad da�as dienas vismaz zivju ziņā jutāmies paēdu�i. Kas attiecas uz maizi, tad mans sapnis kop� 1942. gada rudens � vienreiz paēst maizi, vienkār�u maizi kaut ar ūdeni, cik gribas, � palika nerealizēts līdz pat 1946. gada rudenim.

Vispār tādas ziemas kā traģiskā 1942. �43. gadā vairs neatkārtojās. Kartiņu maizi � 400 vai 600 gramus � saņēmām faktiski bez pārtraukuma. Brī�iem mēnesī vēl izsniedza puslitru eļļas, 2 kg putraimu un puskilogramu amerikāņu konfek�u. Priek�niecības rīcībā vēl parādījās amerikāņu olu pulveris, cepumi un sutinātas cūkgaļas konservi. Izsalkums bija mūsu pastāvīgais pavadonis, tomēr izsalkums un bads ir divas da�ādas lietas.

Mana patstāvība dzīvē arvien vairāk palielinājās. Kopā ar māsu un māti es kop� 1943. gada pavadīju vairs tikai 3 � 4 mēne�us vasara. Lieta tā, ka Kono�ķeljē nebija ne skolas, ne skolotāju. Nebija ari mazu bērnu � tie visi apmira pieminētajā traģiskajā ziemā. Es un vēl viens latvie�u zēns dabūjām vis�ēlīgi atļauju pēc navigācijas slēg�anas � ar septembra vidu � doties uz Goro�ihu turpināt ma �ības papriek�u 6., tad ari 7. klasē, kuru beidzu 1945. gada pavasari Dzīvoju pie vienas vārgas vecenītes priek�telpā, varbūt to varētu saukt par koridoru pirms vienīgās istabas? Gulēju uz grīdas, un pai �dzīvokli� pārņēmu pilnīgi visas rūpes par malķas sagādi, saslrada �anu un mājiņas apkurinā�anu. Viegli, protams, tas nebija pārāk garas un aukstas ir �īs polārās ziemas. Tā kā man vajadzēja ari nedaudz naudas, lai izpirktu savus 400 gramus maizes diena, n.uas meklēt arī vēl citas peļņas iespējas. �Mājās� mācīties � ari skalu apgaismojuma dēļ � bija neiespējami, skolā mācības notika divas maiņās, arī tur lieki uzkavēties nevarēja. Faktiski jau nebija ari mācību grāmatu, tā ka, visu to kopā ņemot, mana 7. klases skolas beig�anas apliecība nav �spīdo�a�. Bet vēlē�anās mācīties man tomēr bija ļoti nopietna, gandrīz jāsaka � skola eksistēja ka vienīgais

pozitīvais moments, kas attaisnoja manu dzīvi tajos apstākļos. Apģērbā jau sen nācās pāriet uz drēbēm no maisu auduma. Par apaviem jau rakstīju. Katrā ziņā sevi�ķi simpātisks neizskatījos...

Sare�ģījumi radās 1945. gada rudeni. Ko darīt tālāk? Vidusskola bija tikai Turuhanskā, rajona centrā, apmēram (ja nemaldos) 160 kilometru no Kono�ķeljes. Tur man neviena paziņas, protams, nebija. Ģimenes konsīlijā tika nolemts � puikam jāmēģina mācīties tālāk. Saposa mani lepni � vecām mātes kurpēm nolauza garos sievie�u papē�us. No mātes kleitas iz�uva bikses � apmēram moderno �bum-biereņu� stilā. Savāca visu iespējamo naudas summu � da�us desmitus rubļu �un ar kuteri, ielicis kabatā savu 7. kl. beig�anas apliecību, ar krietnu pārgalvību un drosmes devu uzsāku savu braucienu iekarot izglītības augstienes.

Turuhanskā ierados, kad mācības jau bija sāku�ās. Sameklēju skolu, tās direktoru, varonīgi pastāstīju par sevi visu un paziņoju, ka vēlos mācīties. Tiku nopētīts no galvas līdz kājām, it sevi�ķi, kad izrādījās, ka man nav Turuhanskā ne radu, ne draugu, ne paziņas, ne dzīvokļa, ne naudas, ne produktu. Gods un slava direktorei � viņa nesāka domāt, kā tikt no manis vaļā, bet gan � kā man palīdzēt. Noorganizēja man maizes kartīti, izsniedza bez maksas da�as grāmatas un burtnīcas un pēc vairākām dienām sameklēja divus vecī�us, kuriem bija mirusi vienīgā meita un kuri bija ar mieru dot man dzīvokli ar tiem pa�iem veciem noteikumiem � malkas sagādi, sastrādā�anu un kurinā�anu. Starp citu � abi vecī�i sen jau bija miru�i, bet manu dzīvesvietu 1980. gadā Turuhanskā vēl izdevās sameklēt un nofotografēt.

Tātad � mācības turpināju Turuhanskas vidusskolā astotā klase. Kad izrādījās, ka vielu apgūstu viegli, labprāt palīdzu citiem, tipisks padomju varas ienaidnieks neesmu, pēc palaidnībām biedrus nenododu, � sadzīvojām labi. Maza īpatnība � man kā izsūtītajam bija aizliegts piedalīties militārajās mācībās. Pasniedzējam radās problēma � kur mani tanī laikā likt? Lieku telpu nebija. Dzīt ārā uz ielas? Bet tur �40� vai pat aukstāks! Pavēlēt aizsiet ausis un acis? Bet ja nu es tomēr slepeni noskatos, kāda izskatās kaujas �autene? Beigu beigās � ja nodarbības notika klasē, mani vienkār�i ignorēja, ja ārā � soļo�ana vai kas tamlīdzīgs �, mani �aizmirsa� klasē. Un tā nu es dzīvoju ar �o lielo robu savā izglītībā...

Ārpus skolas mani pavadīja vecā problēma kur ņemt līdzekļus eksistencei? Visumā dzīve neap�aubāmi bija Ieta, bet pilnīgi bez h dzekļiem dzīvot tomēr nebija iespējams. Peļņas iespējas meklēju jebkādas un �o to arī atradu. Par fizisko darbu būtu skaidrs, malku skaldīt un zāģēt vajadzēja daudziem, liet da�i līdzekļu ieguves avoti tie�ām bija īpatnēji. Vasarā Turuhanskā pienāca upju kuģi. Valsti trūka faktiski visa. Spekulācija zēla un plauka milzīgos apmēros

I

Protams, pret to milicija cīnījās. Viens no spekulācijas priek�metiem bija ziepes. Nezinu, kādā ceļā maniem vecī�iem bija radies ziepju uzkrājums. Radās bizness � es �īs ziepes kuģu pasa�ieriem uzmanīgi uzsitu gaisā, bet saimnieki man par �o darbu un risku at deva nelielu daļu no peļņas. Drīz �o manu nodarbo�anos bija uz odu�i arī vēl da�i kaimiņi, kuriem arī bija �is tas pārdodams. Vie nojāmies par summu, kuru viņi grib par savu preci saņemt. Savu kārt cenas �uzkūlums� palika manā rīcībā, un tā � pēc kārtēja pasa�ieru kuģa apkalpo�anas es varēju kādu laiku eksistēt. Protams, �ī sīkā spekulācija mani glāba tikai vasaras periodā. Atceros, ka reiz da�u minū�u laikā es kļuvu �bagāts� un tiku pie amerikāņu �ņorzābakiem. Atrados kuģī�u piestātnē brīdi, kad viens aizbraucējs ar laivu pieveda visu savu mantību pie kuģa, lai to tur pārkrautu. Diem�ēl vai nu pietrūka prasmes vadīt laivu upes straumē, vai pati laiva bija pārkrauta � tikai tā aizķērās pie kuģī�a dzenriteņa un apgāzās kopā ar visu braucēju. Visas paunas un pekelītes sāka veikli peldēt pa straumi uz Jeņiseju. Pats braucējs paspēja pieķerties pie riteņa lāpstiņām, bet īpa�ums neap�aubāmi gāja bojā. To redzot, es pieskrēju pie vienas no laivām, kurā bija airi, laivā ielēca vēl viens notikuma novērotājs, un mēs devāmies ķert bēgo�o īpa�umu. Iz zvejojām gandrīz visu � noslīka tikai kāda smaga drēbē ie�ūta imī ciņa. Kad ar izglābto mantību atbraucām atpakaļ notikuma vieta, mūs sagaidīja slapj� un nelaimīgs ceļotājs. Es savā aprobe�otība biju gatavs tūlīt bez ierunām atdot nelaimīgajam cilvēkam visu viņa īpa�umu, bet mans glāb�anas darbu kolēģis izrādījās daudz gudrāks. Nelai�ot mani pie vārda, viņ�, uzskaitīdams nez kādus likumus un para�as, pieprasīja izglābto mantu tre�ās daļas vērtību naudā. Notika tirgo�anās, kuras gaitā man nācās vienkār�i apbrīnot mantkārības uzsildīto daiļrunību. Viss beidzās ar to, ka es, izrādījās, īsā laika biju nopelnījis summu, kas man atļāva �melnajā� tirgū iegādāties pieminētos amerikāņu zābakus, atrisinot ziemas visnopietnāko pro blēmu.

1946. gada pavasari beidzu Turuhanskas vidusskolas astoto klasi. Sājā vasarā Kono�ķeljē neatgriezos. Tas bija sare�ģīti materiālā ziņā un arī bīstami � izsūtīto klejo�ana no sād�as uz sād�u uz stingrāko bija aizliegta, un pat mana uzturē�anās Turuhanskā nebija akceptēta nevienā augstā iestādē. Tā kā Turuhanskas rajons un Jeņisejas krasti vēl tālāk uz ziemeļiem � Kureika, Igarka, Dudinka bija milzu ieslodzīto nometņu valstība, bija ari �pieņemti nieri�, lai bēg�ana būtu praktiski neiespējama. Vienīgais bēg�anas ceļ� ieslodzītajiem varēja būt upe. Virzīties pa taigu nebija iespējams ne fiziski, ne arī tāpēc, ka �masu pārliecinā�anas un audzinā�anas darba rezultātā� vietējie evenku mednieki � brie�kopji bez kavē�anās �āva nost visus sve�us, vientuļus cilvēkus vai to nelielas grupiņas. Kļūdas dēļ tika ap�auti ari daudzi pilnvarotie, atsevi�ķi ģeologi, bet pēc Staļina laiku morālām normām tas nebija būtiski, galvenais, lai neviens ieslodzītais bēgt nevarētu. Kad Turuhanskā piestāja kārtējais pasa�ieru kuģis, sardze � pavadītāja � nostājās gan krastā pie kuģa laipu sākuma, gan kuģi, kur no laipas (trapa) notika iekāp�ana, un rūpīgi vairākkārt pārbaudīja dokumentus. No otras puses, bie�i �ie pasa�ieru kuģi � to iek�ējās tilpnes tika pārvērstas par peldo�u cietumu. Atceros, ka reiz tie�i uz pieminēto �Mariju Uļjanovu� palīdzēju uznest bagā�u kādam priek�nieciņam. Kad tādi devās no ziemeļiem atpakaļ uz Krasnojarsku, viņu individuālās bagā�as bija ievērojamas apjoma ziņā. Ieeja tilpnē �im kuģim atradās tie�i vidū un man bija labi pazīstama. Nesot paunas, ejot uz aizbraucēju kajīti, saklausīju dīvainu murdoņu. Ieraudzīju vairākus sardzes vīrus � vienu ar automātu iek�ējo kāpņu aug�pusē, otru � ar kailu zobenu rokā trepju vidū. Tilpnē uz grīdas ieraudzīju ļoti sablīvētus pilnīgi kailus vīrie�us, pasvītroju � pilnīgi kailus. Tā bija 1944. gada vasara. Varbūt vlasovie�i? Vismaz klīda baumas, ka tie masveidīgi tiek vesti kaut kur uz Kureikas rajonu. Nu ko � ari metode, kā pasargāties no ieslodzīto bēg�anas tālajos ziemeļos. Kā redzams, brauk�ana ciemā 1946. gada vasarā uz Kono�ķelji varēja beigties bēdīgi. Tā es no jauna to ieraudzīju tikai 1980. gada vasarā. Kono�ķeljes vairs nebija. Nevienas barakas, tikai grūti atrodami ierakumi zemnīcu vietās. Vai barakas satrūdēju�as, sadedzinātas malkā � nezinu. Mans fotoaparāts pēc 36 gadiem varēja fiksēt tikai meitu stāvam tās bedres mala, kura kādreiz bija manas ģimenes ilglaicīga dzīvesvieta. Starp citu, pazudusi bija arī milzīgā Staļina statuja un māja Kureikā, palicis tikai kādreiz māju aizsedzo�ais �sar-kofāgs�. To bez nopietnas spridzinā�anas likvidēt nav iespējams, bet Kono�ķeljē viss bija no koka.

Manas Turuhanskas atmiņas ietver vēl vienu gadījumu manā mū�ā. Lieta tā, ka par lozungu krāso�anu uz audekla es biju kaut ko nedaudz nopelnījis � un vēl papildus tiku uzaicināts vakariņās. Vakariņās ar iespēju pieēsties, tikai � pirms katra maizes gabaliņa ar zivi paņem�anas bija jāiedzer glāzīte... Spirts tajā laikā bija daudz vieglāk pieejams nekā maize, to varēja pirkt bez kartītēm faktiski jebkurā daudzumā. Un tā � atkal jāsaka � aiz bada es pirmo reizi mū�ā kapitāli piedzēros. Skumjākais, ka viss beidzās ar drausmīgu nelabumu un to, ko brī�iem sauc par �korķē�anu�, � atva dījos ne tikai no izdzertā nedaudz at�ķaidīta spirta, bet arī no apēstās maizes � tās man, atceroties to situāciju, ir �ēl pat vēl �odien.

1946. gada vasara Turuhanskā pagāja bez sevi�ķi spilgtiem notikumiem. Kar� bija beidzies, daudzi izsūtītie sāka nodibināt sakarus ar Latviju, sāka pienākt paciņas ar drēbēm un produktiem. Ļoti daudziem kara beigas saistījās ar domu par atgrie�anās iespēju Latvijā. Par to baumoja daudz, tika celta un sagruva viena gaisapils pdi otras. Tomēr arvien vairāk sāka runāt par bērnu ve�anu atpakaļ, kurai seko�ot ari pieaugu�o transportē�ana. Vasara pagāja bez ka diem konkrētiem rīkojumiem vai ziņām. Sākās septembris, manas gaitas skolas 9. klasē, kas gan vispirms bija saistītas ar ra�as � turnep�u novāk�anu netālajā kolhozā. Jeņiseja sāka aizsalt, peldēja vi�ņi, zeme sasala, mēs atgriezāmies Turuhanskā. Un pirmā skolas dienā � kaut kad ap septembra beigām � mani uzrunāja viena izsūtītā latviete, kurai paziņas atradās Krasnojarskā, un steidzīgi informēja, ka tie�ām realitāte ir tas, par ko visu laiku tā baumoja, � izsūtītos bērnus, kas izsūtī�anas brīdi biju�i mazgadīgi, vēl nav sasniegu�i 18 gadu vecumu, savāc speciāla Latvijas PSR pārstāve, kura uzturas viesnīcā �Intūrists�, formē vagonus un ved atpakaļ uz Latviju. Reāli, konkrēti, tie�i! Es tanī brīdī tikko biju beidzis mācības, padusē � burtnīcas un da�as grāmatas. Un � upē atskanēja pasa�ieru kuģa �Sergo Ord�onikidze� pirmais sirēnas brīdinājums par kuģa aizbrauk�anu. Tas �ajā navigācijā noteikti brauca kā pēdējais kuģis. Lejas Tunguska jau gandrīz visa bija aizsalusi. Kuģis no Jeņisejas tika piebraucis pie Turuhanskas, lauzdams plānu ledu... Galvā sagriezās vesels domu spiets, izsaukdams spontānu rīcību. Gandrīz skrie�us devos uz piestātni � līdz �mājām� nokļūt vairs nebija laika... Atskanēja otrs sirēnas pūtiens. Laipa kā parasti, sardze arī, uz kuģi dodas pēdējie steidzīgie pasa�ieri... Bet � upe ta�u jau aizsalusi, iztur cilvēka svaru, upes kuģa borts zems � sasniedzams ar rokām no ūdens līmeņa. Grāmatas tika noliktas krastā zem akmens . . . Noskrēju uz ledus nedaudz gar kuģa pakaļ galu un, it kā garlaikoti vēloties kuģi apskatīt, sāku doties tam ap kārt... Atskanēja tre�ais pūtiens, sāka novākt laipas... Visu cil vēku uzmanība bija pievērsta krastam vai kuģa priek�galam.. Da�ās sekundēs pārbaudīju, ka pretējā malā neviena nav, palēcos, pieķēros pie kuģa borta un atrados uz klāja... Lēnām, garlaikoti, tomēr sirdij me�onīgi sitot, atradu durvis, kas veda uz kuģa tilpni, kurā pārblīvēti atradās tre�ās klases pasa�ieri. Iejaucos to vidu Man neviens neko nejautāja � �ī bija nabadzīgo pasa�ieru valstība Jutu, kā arvien spēcīgāk sāk pukstēt kuģa tērauda sirds. Sakumu �irkstēja ledus gabali gar kuģa sāniem, vēlāk �i skaņa mitējas. ILi iekaroju �etrstūri uz grīdas starp pa�ā tālākā stūrī eso�a solu kājām. Tā sākās mans ceļ� atpakaļ uz Latviju...

Pirmais satraukuma brīdis bija momentā, kad ieradās maliozlN un uzkliedza, lai sagatavo kontrolei biļetes. Nezinu vel �odien, kāpēc biļe�u kontrole nenotika reizē ar �o pavēli. Iespējams, tadeļ, ka pasa�ieri bija izklīdu�i pa visu kuģi un tie bija jāsapuk ina vien kopus. Varbūt pavir�ība tika pielaista ari tāpēc, ka ļoti stingra kontrole bija pie iekāp�anas, tātad teorētiski �zaķu� nevarēju but ... Man nācās �pieglaust savas garās zaķa ausis�, noslēpt �ļipiņu� un, lai nebojātu jauku ilūziju par zaķa neiespējamību, pazust no pasa�ieru telpas, iespraukties kravas nodalījuma pa�ā apak�ā aiz maisiem un kastēm. Krava netika speciāli apsargāta, mani nemeklēja, un es tur dro�ības labad nosēdēju līdz vēlai naktij. Klusām atgriezies pasa�ieru tilpnē, konstatēju, ka mans �etrstūris uz grīdas nav aizņemts. Jaunais �dzīvoklis� mani pilnīgi apmierināja, un es mierīgi nogulēju līdz rītam, kad vēlreiz satraukums skāra visus pasa�ierus � kuģis ar pilnu ātrumu uzskrēja sēkli. Tūliņ paklīda baumas, ka kuģi mēģinā�ot novilkt da�i no Turuhanskā stacionētiem vel-konī�iem un aizvilkt ziemo�anai uz Turuhansku. Kā tas būtu priek� manis beidzies, nezinu, tomēr, izmantojot kuģa spēcīgo vin�u, pēc vairāku stundu cīņas kuģim pa�am izdevās �nolīst� no sēres.

Sals pastiprinājās, pūta ledains vēj�, visa Jeņiseja bija pārklāta vi�ņiem. Varēja redzēt, ka kuģis bēg no iesal�anas, mēs braucām bez apstājas trīs diennaktis, atsakoties apstāties vairākās apdzīvotās vietās, kur to acīmredzot gaidīja. Vienīgi uz īsu bridi tika izmests enkurs un sagaidīta laiva no krasta ar da�iem pasa�ieriem.

Biju jau pieradis pie daudz ka, bet ritēja jau ceturtā diena, kop� nebiju ēdis ne kumosa... To laikam juta ari tā krievu ģimene, kas bija apmetusies tie�i man virs galvas. Ka cilvēki cie� badu � tas nebija nekas jauns vai neparasts. Un tā ceturtās dienas vakarā � man galīgi negaidīti gar sola malu nostiepās roka ar mazu gabaliņu maizes un vienu Jeņisejas siļķiti. Sīs siļķes ir nelielas, ļoti treknas un gar�īgas, parādās īsi pirms upes cietsal�anas. Protams, lieki teikt, ka �i zivtiņa tika apēsta ar galvu un asakām. Varēju atkal dzīvot! Kad kuģis beidzot piestāja krastā, kur pie tirgus galdiem devās daudz pasa�ieru, bet acīmredzot izsūtīto rajons bija beidzies un sardze pie laipas atcelta, izmainīju savu apak�kreklu pret maizes ķieģelīti. Reizi dienā �ēlastības zivi man pasniedza joprojām � paldies �iem labiem ļaudīm, kas noteikti pa�i nebija bagāti ar pārtiku. Tilpnē bija silti, jāairē nebija, ko ēst bija protams, rīkojos taupīgi. Galvenais � es braucu mājup... Visam reiz pienāk gals un manam bezrūpju ceļojumam ari. Pēc pasa�ieru rosī�anās sapratu, ka tuvojamies galapunktam � Krasnojarskas upju stacijai. Kuģis piestāja, visi sāka drūzmēties pie izejas. Vispirms izkāpa I un II klases pasa�ieri, pēc tam � pārējie. Ieskatījos un sev par �ausmām ieraudzīju, ka pie laipām atkal notiek stingra dokumentu un biļe�u kontrole. Man � ne biļetes, ne dokumentu... Kamēr drud�aini meklēju izeju, kuģi atstāja pēdējie pasa�ieri, es paliku pie izejas, nedaudz aizslēpies, viens savos maisa drēbes svārkos... Pēk�ņi ieraudzīju, ka sardze dodas pa laipu aug�up uz kuģi... Laikam tādos mirkļos var nosirmot, it sevi�ķi Staļina valdī�anas periodā. Bet tad ieraudzīju, ka reizē ar sardzi aug�up kāpj arī virkne ar maisa apmetņiem tērptu vīru. Noslēpos dziļāk � un, kad tie bija kuģī, tiem sekoju. Izrādījās � no kuģa priek�gala jāizkrauj kaut kādi maisi... Lēmums nobrieda mornentāli � kopā ar viņiem paņēmu kārtējo maisu uz pleciem un devos pa laipu lejā. Manas maisa drēbes noderēja, sargs � pārējie bija kaut kur kuģī � pavir�i uz mani paskatījās, bet neaizturēja... Nolicis krastā maisu, lēnām devos uz tualeti, bet no tās izeja uz pilsētu bija da�u metru attālumā... Ļoti gribējās skriet pa galvu un kaklu, bet prāts pavēlēja noturēties. Pēc da�ām sekundēm biju pilsētā.

Grūtības turpinājās, bet pārdzīvojumi bija beigu�ies. Sameklēju viesnīcu �Intūrists�. Viss atbilda patiesībai... Pārstāve no Latvijas pajautāja uzvārdu, vārdu, dzim�anas vietu. Jautāja, vai Latvijā ir pie kā apmesties. Atcerējos savu krustmāti Rīgā, atbildēdams pārliecino�u �jā�. Kad pārstāve pateica, ka man jādodas uz Kras-nojarskas pionieru nometni, ka esmu �noķēris� gandrīz pēdējo grupu, � jāgaida �ajā nometnē, kamēr salasīs pēdējā vagona pasa�ierus, tas nebūs ilgi, un pēc tam mani vedīs mājās �, aiz sajūsmas gandrīz noreiba galva un es pat aizmirsu pajautāt, kā ar uzturu gaidī�anas laikā. Gandrīz lēkdams aiz sajūsmas, devos meklēt �o nometni, kas bija diezgan patālu, dzelzceļa otrā pusē. Visa �ī nometne bija domāta tikai vasaras periodam, sastāvēja no virknes mazu dēļu namiņu gai�zilā krāsā. Iek�ā bija gultu rāmji bez matra�iem � un viss... Nekas te nebija apkurināms, segu nebija un, galvenais, arī nekāda ēdamā... Izrādījās, bērni un jaunie�i bija brīdināti, ka ēdināt sāks tikai vagonā... Tā kā savu kreklu bija samainījis pret maizi, salu ne�ēlīgi... Bet � ko ēst? Nebiju ne iedraudzējies, ne iepazinies, nebija precīzi zināms, cik dienu bus jāgaida līdz vagonam, un maizes kumosa vērtību pazina visi...

Nometnē nodzīvoju, �ķiet, dienas desmit. Vienīgais, ko varēju izdomāt ē�anas ziņā, bija tas, ka �� jau zem sniega kārtas � atradu lauku, kur bija audzētas un novāktas bietes. Kaudzēs vēl �ur tui mētājās nenovāktās lapas � un arī kopā ar lapām pirksta lieluma bietītes, kuras rāvēji nebija turēju�i par ievērības cienīgām. Tad nu es meklēju �īs sasalu�ās bietītes zem sniega segas, nesu uz nometni � ķādreizējā nometnes virtuvē, kur bija vienīgā krasus, kurināju uguni, tīrīju un cepu �is salkanās, rūgtās zemes balvas. . Sajās desmit dienās man bietes tā noriebās, ka pat �odien atsakos no bie�u salātiem. Bet visu, visu atsvēra viena doma � es hraiu u mājās, un �is nosalu�ais, izbadējies, maisos tērptais radījums ai manu vārdu bija viens no laimīgākajiem jaunie�iem visa К i asno jarskā. Un beidzot � beidzot ari �im ceļa posmam pienāca gals. Vēlreiz kājām nogājām attālumu līdz stacijai. Pēc neilgas gaidī�anas tika padots vilciens, kura viens vagons bija lemts mums... Es izvēlējos aug�ējo plauktu � faktiski bagā�ai domāto. Visumā vagons bija pārpildīts, bet tomēr sagulēt varēja. Piepildījās ari solījums par baro�anu � tā gan bija tikai maizes norma, bet �ajā ziņā man laimējās: viena meitenīte man pretī tikko bija izslimojusi kaut kādu lipīgu slimību, bija ļoti vārga, bet reizē apgādāta ar da�iem labākiem pārtikas produktiem. Vagonā dalīto maizi viņa gandrīz visu atstāja neapēstu un, kad tika saņemta nāko�ā porcija, pārpalikumu atdeva man. Tā jau bija bagātība... No pa�a atpakaļceļa neko sevi�ķu neatceros, brauk�ana ritēja normāli. Prātā paliku�i divi momenti � kontrasts apģērbā starp braucējiem �ajā vagonā un tiem, kas 1941. gadā uzsāka ceļu uz Sibīriju. Es nebiju vienīgais, kas bija ietērpts maisa audumā... Un otrs � kad mums paziņoja, ka pārbraucam pie Zilupes Latvijas robe�u, viss vagons sāka raudāt kā izpērts... Atceros �o kontrastu � smaido�ās sejas ar asaru pēdām uz vaigiem ...

Rīgā mūsu vilciens iebrauca piektā vai sestā novembra vakarā, tie�i pirmssvētku dienā, Rīga mūs sagaidīja tērpta svētku karogos...

Mēs � atbraucēji � tikām novietoti vienā no Rīgas bērnu namiem. Samērā drīz sāka ierasties Latvijā dzīvojo�ie radinieki, un bērnu daudzums strauji samazinājās. Uzrakstīju vēstuli savai krustmātei � toreiz viņa dzīvoja Mak�a ielā. Satikāmies, viņa apliecināja, ka ņem mani savā apgādībā... Apsolīja mani atlaist tūlīt pēc svētkiem, bet man izdevās pierunāt bērnu nama vadību noformēt manus dokumentus jau nāko�ā dienā... Ierados pie krustmātes dienu ātrāk, nekā mums bija norunāts, gandrīz apmaldījos... Visas manas ilgas bija saistītas ar Cēsīm, un pēc da�ām dienām devos uz turieni. Krustmāte palīdzēja, cik varēja. Mani maisa svārki tika nomainīti pret citiem. Cepuri un mēteli man iedeva Rīgas bērnu namā. Zābaki bija tie pa�i amerikāņu, kurus nopelniju Turuhanskā. Uzrakstīju vēstuli uz Kono�ķelji, lai paziņotu, kur es atrodos ...

Sākās manas dzīves jaunais posms, kas otrreiz tika pārtraukts 1951. gada 16. oktobrī... Bet tad es to vēl nezināju. Es biju dzimtenē, es biju mājās. Ar to bija izteikts viss...

* * *

Cēsu nomalē � uz Rīgas pusi � atradās �aura, maza Zirņu ieliņa. Sīs ielas apbūve vēl toreiz nebija pabeigta. Te bija apmetu�ies Cēsu iedzīvotāji, kuru dzīves līmenis nepārsniedza viduvējo. Vienstāva mājas maza jumta istabiņa, no kuras dēļu �ķērssiena atdalīja sīku virtuvīti, kļuva par manu dzīvesvietu nāko�ajā dzīves posmā. Sākumā mēs te bijām divi � dzīvokļa, pareizāk, istabiņas pamatiedzīvotāja, veca, tuvu pie astoņdesmit gadiem, mātes radiniece, kādreizējā �īs mājas īpa�niece. Kad māja sāka prasīt remontu, viņa to norakstīja savam radiniekam. Viņ� nomira, bet viņa ģimenes locekļi vairs ar veco sieviņu nesapratās. Nācās no pirmā stāva pārvākties uz �o mazo jumta istabiņu, kur es tiku pieņemts ari ar radinieka tiesībām. Ilga mūsu kopdzīve nebija, viņa nomira, un es kļuvu par vienīgo �īs jumta istabiņas apdzīvotāju.

Pirmais gājiens pēc iera�anās Cēsīs man bija uz vidusskolu iesniegt dokumentus, lai varētu uzsākt mācības. Pēc linn ap meklēt draugus. No tiem savā vecajā dzīvokli visus kara gadus bija mitinājies mans sola biedrs Bērziņ� Jānis. Viņa ģimene mani uzņēma ar lielu sirsnību un tūlīt deva ļoti vērtīgu padomu neina cities vidusskolā, bet doties uz Cēsīm, uz skolotāju institūtu. I�asnle dzeju sastāvs � ļoti labs, izglītība � daudzpusīga, pec nobrlg �anas � tūlīt specialitāte un darbs, bet pa mācību laiku � stipendija. Bez tam � Jānis arī mācījās tie�i tur un par CSI izteicās ļoti atzinīgi. Tas viss iz�ķīra daudz ko. Nāko�ā dienā devos atkal uz vidus skolu, izņēmu tikko iesniegto apliecību par 8. klases beig�anu un ai to kabatā lepni kāpu pa CSI platajām trepēm uz uzņem�anas konil sijas telpām.

CSI atradās Bērzainē, kilometrus divus rio Cēsu centra virzienu uz Gauju. Pa�reiz �īs telpas aizņem sanatorijas me�a skola. Idt'lii, sarkanā ķieģeļu ēka atradās skaistā vietā uz Gaujas senlejas krustu, Jau pirms kara �eit tika izveidots skolotāju institūts, un vel no pamatskolas laikiem atcerējos institūta studentu � prakllklintu pasniegtās stundas. Tagad kļuvu � bez sare�ģījumiem � pai CSI otrā kursa studentu.

CSI bija vidējā speciālā mācību iestāde, kur uzņēma 7 gadīgo skolu beigu�os ar mācību ilgumu � 6 gadi. Vēlāk tika iz.veidoliiH grupas ar divgadīgo apmācību pēc vidusskolas beig�anas. Pec otra kursa sākās dalī�ana fakultātēs, to bija �etras � vēsturnieki (�Izrakteņi jeb fosilie�), literāti (�grāmatu tārpi�), fizikas-mateimdlkiiN fakultāte un dabaszinību-ģeogrāfijas (�dabigo�) novirziens, ktii es pēc lielas lūg�anās � tiku iedalīts. Protams, pēc otrā kursa beig�anas. Gribas vēl CSI pieminēt ar lielu cieņu un atzinību. Pamatota izrādījās dzirdētā informācija par spēcīgo pasniedzēju saslavu (gan ar da�iem retiem izņēmumiem). Varētu nosaukt daudzus, bet savā pasniedzējā Svinkā � mēs, dabīgie, burtiski bijām iemīlēju�ies. Tanī laikā vēl nevaldīja bezizmēra trijnieka karaļvalsts, prasības bija stingras un pamatotas, dāvanas par nezinā�anu atestala veidā nevienam netika pasniegtas, slaisti tika ātri vien no institūta atskaitīti. Tie, kas �eit mācījās, to tie�ām arī vēlējās darīt, zinā�anas apguva nopietni � daudz ko sasniedza. Uzdro�inos pieminēt Izglītības ministru Buili, Imantu Kokaru. Bez tie�ā mācību darba teicami tika organizētas fizkultūras nodarbības, CSI volejbolisti figurēja starp republikas komandām, tāpat citos sporta veidos � vieglatlētikā, slēpo�anā � CSI rindās bija eso�ie vai nāko�ie rcpublikas �empioni. Ļoti cie�s kontakts pastāvēja starp CSI un Cēsu tnuzikiiu vidusskolu. Jau tajā laikā CSI koris bija republikas dziesmu svētku laureāts, institūtā mācījās teicami mūziķi. Arī daudzi nāko�ie imiksli nieki ir beigu�i CSI, piemēram, Dainis Ro�kalns.

Mana parādī�anās CSI radīja mazu sensāciju. Sanitāru apsve rumu dēļ es biju apcirpts pēc jaunkareivju frizūras pēdējas modes prasībām. Manā apģērbā vēl uzkrīto�i varēja manīt Sibīrijas ut balsi � kaut vai amerikāņu zābakos un no mātes kleitas �ūtajās biksēs. Pirmajās dienās ap mani izveidojās neliels �vakuums�, bet savā bezgalīgās laimes un sajūsmas stāvoklī � esmu Latvijā, Cēsiti, mācos � es to pat nemanīju. Be.z speciālas stāstī�anas no manas puses manas biogrāfijas dati pamazām tomēr kļuva zināmi, un attieksme pret mani krasi mainījās � es kļuvu par savējo. CSI man palīdzēja arī tikt pie normāla apģērba, mati pakāpeniski atauga, un es pamazām sāku izskatīties �pēc cilvēka�. Arī materiālā ziņā mans stāvoklis sāka uzlaboties. 160 rubļu stipendijas 1946. gada cenu me rogos (tagadējie 16 rbļ.) pietika, lai izpirktu kartītēs paredzēto produktu devu. No Bērziņu Jāņa ģimenes es saņēmu neatlaidīgu uzaicinājumu no rīta, ejot uz mācībām, ienākt �Jānītim pakaļ�, lai varētu tālāk iet kopā. Es toreiz visu neizdomāju līdz galam, bet tikai tagad saprotu, ka tās brokastis, kuras mēs ar Jāni kopā ēdam viņu dzīvokli pirms do�anās uz institūtu, viņu ģimenei � papildu viena izsalku�a jaunie�a pabaro�ana 1946.�47. gados � bija no pietna problēma. Katrā ziņā pa�reiz es to saprotu daudz labāk un izjūtu dziļāku pateicību par �o man tik ļoti vajadzīgo palīdzību. Iz ņēmuma kārtā administrācija man atļāva rudeņos nedēļu kavēt skolu, lai varētu piedalīties kartupeļu novāk�anā Priekuļu selekcijas stacijā. Maisus izcilāties un iznesties es dabūju pamatīgi, toties ar kartupeļiem es biju sevi nodro�inājis, bet pēc Sibīrijas kartupeļi un sāls man �ķita vesela bagātība. Pie labiem ļaudīm bija saglabājies arī mans velosipēds un ģimenes pieminētais VEF-Supper radio aparāts, kuri tika man bez mazākiem sare�ģījumiem atdoti. Izdevās arī atgūt tēva rakstāmgaldu � pie tā sē�ot, es rakstu �is atmiņas. Papildus bija iespēja da�as svētdienas mēnesī veltīt vagonu pie krau�anai vai izkrau�anai Cēsu dzelzceļa stacijā. Dzīvot varēja! Nedaudz man palīdzēja ari � kamēr vēl bija dzīvs � tēvabrālis, kur� dzīvoja Rīgā, Avotu ielā. Viņ� visu savu īpa�umu kara gados bija pazaudējis, lielas iespējas man palīdzēt viņam nebija, tomēr viņ� Rīgā mani aizveda pie laba kurpniekmeistara, un pēc kājas izmēra es tiku pie ļoti izturīgiem un glītiem apaviem.

Kā jau teicu, CSI mācījos ar sajūsmu. Bērziņ� Janis jau bija tre�ajā kursā, jo starpību radīja 1941, �42. gada ziema, kad es nemācījos nekur. Zināmas grūtības radīja latvie�u valodas gramatika � to es vispār nekad netiku mācījies un tūlīt saskāros ar otrā kursa lī-meņa prasībām. Toties ļoti augstu tanī laikā kotējās manas perfektās zinā�anas krievu valodā, jo �ajā ziņā 1947, �48. gadā visi insti-I tūta kursi atradās uz viena � ļoti zema līmeņa. Kopīgs institūta bieds bija stipendijas zaudē�ana par nesekmību kādā priek�metā ļ ceturksnī, un ar krievu valodu daudziem sākumā gāja grūti. Man nācās palīdzēt gan atļautā, gan ari neatļautā veidā. Viegls humors un asprātīgas nerātnības CSI bija lielā cieņā, un tā es, kad pirmo reizi tiku izsaukts krievu valodas stundā lasīt uzdoto tekstu, paņēmu grāmatu otrādi � to labi redzēja klase, bet nevarēja redzēt skolotāja � un lasīju, me�onīgi kropļodams vārdus un ar lielu akcentu. Klase, zinot manu patieso krievu valodas prasmi, lieliski uzjautrinājās, bet skolotāja, nebūdama vēl lietas kursā, sāka pavisam nopietni mani aizstāvēt pret �biedra izsmie�anu no klases puses�. Tas jautrību vēl vairāk palielināja, un, kad skolotāja paziņoja, ka ar mani individuāli nodarbosies pēc stundām, � jautrība pārgāja ovācijās... Vispār gan mani drīz atmaskoja, un par �o starpgadījumu es pats pēc savas iniciatīvas vēlāk skolotājai atvainojos un pat palīdzēju viņas darbā. Vēl � noslēdzot sarunu par krievu valodu es reiz uz derībām skaitīju veselu stundu no galvas dzejoļus krievu valodā gan no tie�ās skolas programmas, gan tos, kas bija kādreiz patiku�i, � Jeseņinu, Ņekrasovu. Derības vinnēju.

Otrā, tre�ā un ceturtā kursā es ļoti iedraudzējos ar Kranātu Gunāru. Bērziņ� Jānis bija kursu augstāk, bet ar Gunāru mēs visus �os gadus sēdējām blakus. Viņ� bija neap�aubāmi ļoti talantīgs, gudrs un centīgs jaunietis ar lieliskām rakstura īpa�ībām. Mēs ļoti daudz laika pavadījām kopā � mācījāmies, sportojām, vizinājāmies uz velosipēdiem, braucām uz Gauju vai Niniera ezeru peldēties, kas toreiz vēl bija skaists ezeriņ�, iemīļota cēsnieku atpūtas vieta. Gunāra vecāki bombardē�anā bija zaudēju�i visu iedzīvi, trūkumu juta ik uz soļa, bet tomēr skoloja Gunāru un viņa māsu un nekad neaizmirsa arī man iedalīt daļu no trūcīgās maltītes, kad es ēdienreizē atrados pie viņiem. No mūsu kursa tikai divi � mēs abi ar Gunāru � ceturto kursu, kas atbilst vidusskolas pēdējai klasei, beidzām bez neviena �etrinieka, bet CSI izlaidumā abi saņēmām teicamnieka diplomus, sēdējām pie prezidija galda un �gozējamies pasniedzēju labvēlības saulītē�. Abi tikām ārpus kārtas uzaicināti uz Rīgas pedagoģiskā institūta ģeogrāfijas fakultātes neklātienes tre�o kursu, 1951. gada vasarā nokārtojām ievirzes sesiju un pat gandrīz visus tre�ā kursa eksāmenus. Tādā pa�ā tempā un tikpat sekmīgi Gunārs beidza Rīgas pedagoģisko institūtu � �oreiz gan viens pats bez manis, jo es atkal atrados Sibīrijā... Bet par to vēlāk.

Laiks no 1944. gada līdz 1949. gadam bija trauksmainu pārvērtību pilns. Viss pozitīvais un arī viss negatīvais atbalsojās tā vai cltrtdl Institūta sienās. Audzēkņu kontingents komplektējas ne jau tikai no Cēsīm vai Cēsu apriņķa iedzīvotājiem. Kas kur noticis vai notiek � to patiesākā vai izdomātākā variantā tūlīt atstāstīja Institūta sienās. Tajā laikā vēl me�os atskanēja �āvieni, dzirdējām gan par aplaupītām pienotavām, nogalinātiem ciema padomju priek�sēdētājiem, gan arī par bandītu līķiem, kas pēc kārtējās me�u ķemmē�anas biju�i izlikti vispārējai apskatei. Zinājām arī to, ka īstu bandītu, sadistu un slepkavu me�os nav nemaz tik daudz. Daudz vairāk bija tādu, kas tur jau slēpās no vācu okupācijas laika, salīdu�i me�os, lai izvairītos no mobilizācijas vācu armijā, bet baidījās atgriezties, jo 1944.� 45. gadā bija slēpu�ies arī no iesauk�anas padomju armijā. Me�ā biju�os karagūstekņus sadzina ari tā nostāja, kāda bija pausta Staļina vārdos � �mums nav karagūstekņu, mums ir tikai tautas nodevēji�. Arī 1941. gada 14. jūnija atmiņas vēl bija ļoti skaudras. Institūtā atbalsojās arī visas pieļautās kļūdas pret vidējo zemniecību, tās dzīves līmeņa pastāvīgā lejupslīde. Ari CSI bija vērojama ideju un uzskatu sadursme. Bija pārliecināti komjaunie�i. Vairums bija studenti, kuri mācības, sabiedriskos pienākumus, institūta dzīvi stādīja augstāk par visu, politiskās norises uzņemot tikai informācijas līmenī. Un, beidzot, bija arī tādi, kas padomju varu � �krievus� � uzskatīja gandrīz vai par ļaunumu, līdznozīmīgu vācu okupācijai, un sapņoja par neatkarīgās Latvijas atjauno�anu. �ķiet, �iem studentiem apziņā mazāk valdīja patstāvīgi spriedumi un uzskati, vairāk � spriedumu un ideoloģijas nianses ģimenē. Tomēr visā institūta laikā neatceros nevienu aktīvas rīcības izpausmi, kas būtu vērsta pret padomju varu. Neilgu laiku studentu vidū bija persona � Rabācis vai Rabacs, vairs īsti neatceros. Pazinu viņu maz, viņ� bija vienā no jaunākajiem kursiem. Mācījās slikti, pat ļoti, un jau ar to vien man pietika, lai izjustu pret viņu antipātijas. �āda attieksme pret mācībām manās acis bija galīgi nepiedodama. Vienreiz � tas bija pirms 1949. gada marta , pasaucis mani sānis, viņ� paziņoja, ka zina par mani visu, ir novērojis, viņa acīs es esmu ieguvis pozitīvu raksturojumu un viņ� uzaicina mani piebiedroties to jaunie�u pulkam, kuri savu dzīvi velta Latvijas neatkarības atgū�anai. Vēl tika paziņots, ka no �is sarunas es skaitos � protams, pat nepajautājot par manu piekri�anu, � �īs grupas kandidātu sarakstā; nāko�o reizi ar mani vairs nerunās viņ�, bet kāds no man tuviem biedriem un pēc pozitīvas atbildes saņem�anas, uz kuru viņ� cer, es varē�u saņemt arī ieroci. Saruna aprāvās, viņ� pagrieza muguru un, negaidot no manis ne vaida, aizgāja. Pirmā mo mentā pat apstulbu, jo kaut kas tāds man bija galīgi negaidīts. Visā manā personīgā biogrāfijā nav bijis pirms taip � un arī nebija pēc tam � ne mazākās rīcības ar pretpadomju nokrāsu. Protams, viss, kas bija noticis ar mani un manu ģimeni, bija fakts, bet es to nekādi

271 nesaistīju ar savu personīgo rīcību. Visas manas simpātijas arvien ir biju�as apspiesto pusē � gan senās Romas vēstures posmā, gan runājot par viduslaikiem, gan arī vēlāko vēstures periodu. Un visiem maniem uzskatiem un atmiņām pāri valdījis viens fakts � es tiku oficiāli atvests atpakaļ, es varēju dzīvot Dzimtenē, es varēju mācīties. Un tāpēc es tuvākās dienās speciāli sameklēju �o Ra-bāci � man pat palika iespaids, ka viņ� speciāli no manis vairās, � un pateicu viņam tikai divus vārdus � �kategoriski nē�. Cik atceros, viņ� piesarka � vai nu no dusmām, vai sarūgtinājuma �, jo varbūt gaidīja citu atbildi. Katrā ziņā vairāk mēs nekad nevienu vārdu nerunājām. Nezinu, vai viņ� bija bandītu iesūtīts darbam ar jaunatni uz viņu ideoloģiskās platformas bāzes, vai bija vienkār�s staļinisma perioda �ekas provokators. Abos variantos viņ� darīja nelietīgu darbu. Beidzās ar to, ka it kā viņam nākts uz pēdām, it kā viņ� izbēdzis, it kā bēgot nepaspējis iznīcināt sarakstus... It kā, it kā, it kā... Tie�i no mana kursa pēc tam pazuda divi zēni - l�le-tiens un Lēģeris. Ja viņi nebūtu saskāru�ies ar �ādu Rabāci, tad, iespējams, viņu dzīvē nekad nekas nebūtu bijis nosodāms... Tagad daudzus gadus tiem nācās pavadīt ārpus Latvijas...

Arī 1949. gada 25. marts skāra Cēsu skolotāju institūtu. Diena tie�i no stundām tika lasīti ārā jaunie�i, nodoti sardzei un aizvesti no institūta. Tas skāra ari mūsu kursu, tika izvests labs puisis Egle vai Eglīte pēc uzvārda. Protams, institūtā viņ� nebija vie nīgais. Komentāri lieki... Par �o 1949. gada izve�anu presē rakstīts pietieko�i daudz, mani personīgi tā neskāra, un �ajās piezīmēs ne vēlos par �o jautājumu debatēt. Varu pateikt tikai vienu � ģimeņu izve�ana, bērnu izve�ana neap�aubāmi pieder pie staļinisma pretī gākajiem noziegumiem. Sodīt var un drīkst tikai konkrētus vainīgos. Tāda ir mana pārliecība, tāda tā ir bijusi un būs arvien.

Pienāca 1949. gada pavasaris. Kā jau rakstīju, teicami beidzu ceturto kursu. Biju ieguvis ari nelielu pedagoģisku pieredzi ar institūta atļauju pēc TIN lūguma aizvietoju vairākus mēne�us Cēsu 3. septiņgadīgās skolas krievu valodas skolotāju. Darīju to bez pieredzes, bez metodiskām zinā�anām, sākumā � kā jau tas bie�i notiek, skolotāja darbu uzsākot, � gau�ām nobijies un sanervozējies. Situāciju � manas gau�ām vājās stundas � glāba vietējo skolotāju un klases audzinātājas nemanāmais aizmugures darbs, kas man nodro�ināja stundās teicamu disciplīnu, un arī manas perfektas krievu valodas zinā�anas. Katrā ziņā tiku cauri puslīdz ar veselu adu, un par mani atsauksmes bija tīri cie�amas. Vēl nāca klāt ari jaunības pirmā, kautrā mīlestība, kurai, no vienas puses, pilnīgi reāli pieder prozaiskais izteiciens � �pirmie kucēni jāslīcina�, bet kura, no otras puses, paver ceļu uz pavisam jaunu, nepazīstamu mulsas un ilgu pilnu pasauli. Mans draugs Gunārs dzejoja jau sen, es ar apbrīnu raudzījos uz �dzīvu dzejnieku� un uzsāku arī savus pirmos kautros mēģinājumus atklāt savas jūtas uz papīra. Gan savu sekmju, gan labās volejbola spēles dēļ biju pazīstams visā institūtā, jutos tur kā zivs ūdenī. Man bija labi draugi un neviena ienaidnieka. Ar māti un māsu apmainījāmies vēstulēm, materiāli palīdzēt viens otram nespējām. Brī�iem ciemojos pie savas Rīgas krustmātes Kalniņas Zelmas. Viņa bija brīni�ķīgs, vienkār�s darba cilvēks bezgala atsaucīgu sirdi, saproto�s, izpalīdzīgs. Pie viņas es nejutu mates trūkumu. Ar vārdu sakot, bija daudz kas, kas dzīvi padarīja vērtīgu, saturīgu, valdzino�u.

1949. gada vasaras sākumā pēk�ņi saņēmu pavēli ierasties pie CSI direktora Beiholda. Ar viņu personīgi biju runājis maz � iestājoties institūtā un tad, kad mani uzaicināja uz laiku aizvietot saslimu�o krievu valodas skolotāju. Manu atbrīvo�anu no stundām sakarā ar �kartupeļu peļņu� kārtoja klases audzinātāja. Kāpēc �is pēk�ņais izsaukums? Nekādi apgrēkojies nebiju. Kad ierados direktora kabinetā, mani uzaicināja apsēsties, kamēr direktors nokārtoja da�as citas lietas un pārējie apmeklētāji aizgāja. Palikām divi. Redzot direktora ļoti nopietno sejas izteiksmi, jutos satraukts, zemapziņa uzplaiksnīja nelaimes priek�nojauta. Un tad dzirdēju to, ko negaidīju un ļoti nebūtu vēlējies dzirdēt. Direktors man sausi paziņoja, ka saņemta pavēle visus studentus, kuru vecāki represēti 1941. vai 1949. gadā, kuru ģimenes locekļi saistīti ar tādu vai citādu pretpa domju darbību, no CSI nekavējoties izslēgt. Pēc mazas pauzes viņ� skumji pateica � �te es esmu bezspēcīgs kaut ko palīdzēt�.

Es sēdēju kā sastindzis. Nelaimes smagums bija tik pēk�ņs un liels, ka es vienkār�i nebiju spējīgs pateikt ne vārda. Vēl pēc nelielas pauzes direktors pateica to, kas tikai lēnām nonāca līdz manai apziņai. So viņa teikumu atceros ļoti labi vēl līdz �ai dienai: �Es tevi pazīstu ļoti labi, zinu, kā tu mācies, kā uzvedies. Ilgi domāju, kā tev palīdzēt. Pavēle par izslēg�anu attiecas uz klātienes studentiem, �odien vēl neskar neklātniekus. Kā būs talak, nezinu, bel iesaku tev tūlīt manā kabinetā, tepat, uzrakstīt man adresētu lū gumu materiālo apstākļu dēļ atļaut pāriet uz neklātieni. Varēsi braukt �urp uz sesijām, ja spēsi, liksi eksāmenus kopā ar savu kursu, kopā beigsi institūtu. Par darbu esmu runājis ar Cēsu ra jona TIN vadītāju. Rajonā trūkst krievu valodas skolotāju. Aizej pie viņa, tevi gaida un ir lietas kursā. Krievu valodu proti, sāc ar to. Būs labi...� Laikam pēc pēdējiem diviem viņa vārdiem manās acis parādījās asaras. Direktors piegāja pie kabineta loga, bridi pasta vēja, tad pienāca pie manis un nolika priek�ā baltu papīra lapu ..

Nāko�ā dienā gaidīju pieņem�anu pie C.esu TIN vadītāja Prie dī�a. Pēc brī�a tiku iesaukts kabinetā. Priedītis, neko nejautājot, nopētīja mani no galvas līdz kājām. Kad gribēju sākt stādīties

273 priek�ā un .sākt skaidroties, viņ� atmeta ar roku un tikai pajautāja: �Kur jūs gribat strādāt, man ir divas vakantas vietas � Drusti un Druviena. Druvienā skolotāju vajag vairāk.� Man neko neizteica ne Drusti, ne Druviena. Neienāca pat prātā pajautāt par �o divu skolu atra�anās vietu, stundu skaitu, attālumu līdz dzelzceļam, satiksmi ar Cēsīm. Tanī bridi man viss bija vienalga � uz kurieni notiks mana �mazā izsūtī�ana�. Pats vārds �Druviena� skanēja kaut kā labāk nekā Drusti. Pateicu: �Man vienalga.� � �Tātad Druviena?� pajautāja Priedītis. Es apstiprino�i pamāju ar galvu. Tik vienkār�i sākās manas dzīves nāko�ais posms ...

To, kāpēc es pāreju uz neklātieni, neat�ifrēju. Baidījos, vai lieka atklātība nenāks par ļaunu direktoram. Biju brīvs līdz augusta vidum, kad Priedītis apsolīja mani izsaukt, lai iepazīstinātu ar tās skolas direktori, kurā man būs jāstrādā. Visu patiesību zem �etrām acīm uzzināja tikai Gunārs un Bērziņu ģimene. Bērziņi mani galvenokārt mierināja, cen�oties pierādīt �o notikumu pozitīvo � materiālo pusi. Druvienā atradās dzirnavnieks Karlaps, labs Bērziņa Jāņa tēva draugs, kuram tika solīts aizrakstīt un palūgt uzņemties par mani zināmu aizbildniecību. Savukārt mēs ar Gunāru pārspriedām, kā man mācīties tālāk. Beidzot pieņēmām Gunāra ieteikto plānu, kas no viņa prasīja lielu papildu slodzi un pa�aizliedzību. Būtība bija tāda � visas lekcijas tiks rūpīgi konspektētas � daudz pla�āk un rūpīgāk nekā līdz �im. Viss tiks rakstīts caur kopējamo papīru uz plāna papīra loksnēm, norādot priek�metu un lappu�u numerāciju. Atsevi�ķi tiks uzrakstīti arī visi uzdevumi un kursa darbu norādījumi, tiks paziņoti ieskai�u un eksāmenu datumi. Pirms katras ieskaites un eksāmena es saņem�u viņa speciāli man sagatavotu konsultāciju. Visu lekciju konspekti man katru nedēļu tiks regulāri nosūtīti pa pastu. Arī es pa pastu varu pieprasīt atbildes uz neskaidriem jautājumiem. Tā arī vienojāmies. Tā kā man bija ļoti saproto�a un pretimnāko�a direktore Druvienas 7-gadigajā skolā Velta Pabērza, kura atļāva man eksāmenu dienas braukt uz Cēsīm, � Kranāta Gunāra sistēma nostrādāja teicami. Turpmākos divus gadus � piekto un sesto kursu � es, skaitoties neklātienē, nevienu neklātienes studentu vai neklātnieku nodarbību neredzēju. Notikumi risinājās �ādi: naktī devos kājām 11 kilometrus uz Lizuma staciju. Naktī ar vilcienu braucu līdz Amatas stacijai, pēc tam devos atkal 8 km � parasti kājām � līdz Cēsīm. No rīta biju institūtā, vispirms � tik�anās ar Gunāru, tad eksāmens vai ieskaite, pēc tam � tanī pa�ā dienā � viss ceļ� pretējā kārtībā, un pēc tam kārtējā darba diena skolā. Neklātienē 5. un 6. kursa viela bija sadalīta trim gadiem. Es to veicu divos gados � reizē ar kursu, valsts eksāmenus ieskaitot, un reizē ar Gunāru, kā jau teicu, saņēmu teicamnieka diplomu.

Ja nebija steidzīgi jāatgrie�as atpakaļ Druvienā, paspēju vel CSI piedalīties kādās volejbola sacensībās vai treniņos. Zirņu ielas jumta istabiņa vēl arvien palika manā rīcība, tatad kur pārgulēt bija. Arī 1950. gada vasara galvenokārt pagāja Cēsis, Ne pasniedzēji, ne kursa biedri mani par neklātnieku neuzskatīja. Pretimnāk�ana institūtā bija pilnīga. Daudzas mācību problēmas risinājām trijatā � Gunārs, es un Gunāra simpātiskā draudzene Velta, ar kuru viņam bija liela noņem�anās, lai tai nebūtu akadēmisko parādu. Kā izpaudās mūsu sadarbība? Viens piemērs: augu sistemātikā jāizgatavo herbārijs uz 100 lapām, protams, sistematizēts, latvie�u un latīņu valodā, virs galvenajām lapām zīdpapīrs, viss � glītā iesējumā. Notika darbu sadale � mans pienākums kā cilvēkam, kas saņem darba algu, bija pasākuma finansē�ana � papīrs, līme, iesie�ana, samaksa māksliniekam par uzrakstiem utt. Gunārs savāca, noteica un izkaltēja augus. Velta organizēja herbāriju izgatavo�anas tehnisko daļu. Rezultāti apmierināja visus.

Tomēr mana pamatdarbavieta bija Druvienas septiņgadīgā skola. Sākumā � neviena biedra vai drauga, viss sve�s, darbu ieskaitot. Izrādījās, ka at�ķirībā no Drustiem, no kuriem es vieglu prātu atteicos, Druvienā bija apvienotās klases, gau�ām veca skolas ēka (pa�reiz � novadpētniecības muzejs), krāsns apkure, tuvākais pārtikas veikals krietni patālu, satiksmes nekādas. Elektrības vietā � petrolejas lampas... Tas viss tik ļoti neskartu, ja vien Druviena nebūtu priek� manis mazā trimdas vieta, kas vientuļos vakarus lauku mājās jumta istabiņā brī�iem padarīja vienkār�i neizturamus... Tomēr kontakts ar Cēsīm, institūtu un Druvienu bija ļoti liels... Starp citu � pirmā gada tum�ie vakari, to vientulība, ilgas pēc Cēsīm arī papildināja dzejas rindu skaitu atmiņu lappusēs ...

Lai arī lēnām, bet tomēr sāku pierast pie Druvienas un saskatīt to pozitīvo, kas raksturoja �o vietu. Vecās Kuka�iņas ceļ�, lielais Pērles sils, Poruka vietas, Pērles dzirnavu ezeriņ�... Tā visa bija Latvijas daba. Vienīgi kā vātis daudzās vietas pretī raudzījās pamestu māju tuk�ie logi � 1949. gada traģēdija smagi bija skārusi ari �o strādīgo novadu ...

Sāku iedzīvoties arī skolas darbā un kolektīvā. Izveidojās ļoti draudzīga �etru skolotāju grupa � direktore Pabērza Velta, skolo tāji Zābere Līvija, Krauklis Viesturs un es. Darba no viņiem man nācās daudz mācīties, savukārt ar mani Druviena �ieradās� volej bols. Drīz mēs ar Viesturu kļuvām par 125 cm' motociklu Moskva īpa�niekiem. Tas stipri atviegloja transporta trūkuma neērtības. Sākās iekļau�anās ciema sabiedriska dziye, mākslinieciskā pa�dai bībā. Vientuļie vakari pamazām izzuda, dzīve ta�u neapstājās pec aizie�anas no Cēsīm: vispirms jau Cēsis biju diezgan bie�i, mācības turpinājās, un arī Rīgas pedagoģiskajā institūtā pavadītā 1951. gada vasara ļāva uz nākotni raudzīties ar cerībām. Druvienā kļuvu par lektoru, politpulciņa vadītāju, ari komjaunieti. Pie iestā�anas komjaunatnē netiku slēpis nevienu no savas biogrāfijas datiem, un, ja mani uzņēma � rajona partijas vadības pārstāvju klātbūtnē � , tad tika rūpīgi izsvērta mana darbība, pienākumu izpilde, raksturojumi gan no Druvienas, gan Cēsu skolotāju institūta. Daudzreiz nācās uzstāties arī Gaujenas rajona (toreiz tāds pastāvēja ar centru � Jaunpiebalgu) skolotāju sanāksmēs marksisma filozofijas jautājumos. Marksisma klasiķu darbus studēju ari ārpus institūta programmas prasību ietvariem.

* * *

1951. gada 16. oktobris

Se�i viri. Automātu zaiga,

Rupjas lamas. �Ātrāk!� � sauciens ass.

Lietus lāses. Rudens tumsa baiga Un � varbūt uz mū�u � ardievas ... Un pēc tam � vien taigā salti vēji, Sniega pārslas, kas pār dzīvi krīt... Sirds, ak, sirds, � kā reiz tu ticēt spēji, Ka �ai zemē tie�ām brīve mīt . . .

16. oktobri mana dzīve otrreiz sagriezās drausmā virpulī, pārtrūka viss, kas tajā bija vērtīgs, pēc kā centos, ko vēlējos sasniegt, pagūt, pierādīt... Pazaudēju Dzimteni, iespēju mācīties, skolotāja darbu, godīga cilvēka vārdu. Kļuvu atkal par izsūtīto uz mū�u, ar parakstu, ka par bēg�anas mēģinājumu man draud ieslodzījums uz 25 gadiem katorgas darbos, ka nav tiesību strādāt nevienā valsis iestādē, valsts darbā utt., utt., utt.

Tātad � kā tas viss izskatījās praksē? Pie manas istabas per pusdienā � darbs skolā jau bija beidzies, atrados mājās � pie brauca smagā automa�īna ar se�iem apbruņotiem �iznīcinātajiem�, Pieci � bruņoti ar automātiem, viens � grupas vadītājs ar pistoli. Pēc ma�īnas piebrauk�anas māja tika ielenkta � acīmredzot parastā metode, kā tiek ķerti neģēlīgākie bandīti, sadisti; per tam bez klauvējiena pie durvīm tās tika atvērtas, uz mani notēmēti divi automāti, un no virsnieka puses tika precizēts, vai es esmu �Vilnis Dzintars Attovi�s, Ottovi�s, Atisovi�s, 1929. gadā dzimu�ais�, l'<4 tam'man tika nolasīts teksts, ka es, tāds un tāds, melīgi uzdevis sevi par bāreni, esmu ticis caur Rīgas bērnu namu reevakuets uz La( viju, bet mana māte un māsa atrodas izsūtī�anas vieta. Saļfl saka ribā �pēc Berijas rīkojuma un pulkve�a (uzvārdu nealieios) lēmuma krimināllietu pret pilsoni Vītolu neierosināt, bet arestēt

un pa etapu nosūtīt uz mū�a nometinājumu Krasnojarskas apgabala, Dolgij-Most rajonā, Dolgij-Most ciematā, mātes dzīvesvietā�. (Tas tika nolasīts krievu valodā.) Tajā momentā par loģiku vispār nebija ko runāt, bet vēlāk uzradās secinājums � tā ka es nekad nekur nevienam netiku stāstīji's, ka man māte būtu mirusi, tad mans galvenais noziegums, kas tiek vērtēts ar mū�a izsūtījuma mēru, ir tas, ka palīdzēju mātei palikt dzīvai 1942. �43. gada ziemā ... Tātad, ja māte būtu mirusi � es būtu �godīgs cilvēks�!? Tad jau viss bezgala vienkār�i � dēlam jāpārmet mātei, ka tā ar savu dzīvību padara dēlu par noziedznieku?! Bet �ādas nianses Staļina-Berijas laikmetā nevienu neinteresēja. Vēl sekoja uzkliedziens �ātrāk� � un pēc tam � ceļ� uz Jaunpiebalgu, kur � gods godam � mana apsardze no se�iem tika samazināta līdz vienam bruņotam vīram. Nakti � kopā ar savām domām � pavadīju aiz atslēgas uz sola, nāko�ā dienā TIN vadītājs Sķerbergs pēc savas iniciatīvas atveda manu pusmēne�a algu... Un, neskatoties uz vispārējo baiļu atmosfēru, Jaunpiebalgā mani vēl noķēra ari Druvienas skolas direktore Pabērza... Viņas atvestais sviests un lauku speķa gabals man ļoti noderēja visus nāko�os mēne�us, tāpat kā jau Jaunpiebalgā pēc mana lūguma nopirktā ziemas cepure... Starp citu, tā � kā suvenīrs � galīgi nolietota, tomēr manā īpa�umā atrodas vēl �odien. Bet � ne jau sviests un cepure bija galvenais. Draudzīguma, cilvēcības un līdzjūtības apliecinājums �ādā brīdi nozīmē pārāk daudz...

Tālāk mans ceļ� veda uz Rīgas pārsūtī�anas cietumu. Atceros pārpildīto kameru, bet pilnīgi esmu aizmirsis ceļu no Jaunpiebalgas līdz Rīgai. Kā mani veda � vienu pa�u? Ar automa�īnu? Vilcienu? Viss no atmiņas pagaisis. Atceros vienīgi to, ka da�as stundas pie manis Jaunpiebalgā tika pievienots kāds vīrietis, viss nobērts ar miltu putekļiem, acīmredzot arestēts tie�i darbā. Ka uzradies, ta viņ� arī pazuda, nezinu ne viņa vārdu, ne turpmāko likteni.

1951. gadā latvie�u tautai vēl turpinājās �tas lielo ekskursiju laiks� un Rīgas pārsūtī�anas cietums acīmredzot bija pārpildīts. Vismaz kamera, kurā mani vispirms ievietoja, ļoti atgādināja siļķu mucu. Tā kā mēs kamerā katru jaunpienācēju pēc visiem karātavu humora likumiem sagaidījām ar skaļiem apsveikumiem, tad drīz par mūsu pārāk bie�i apdzīvoto un skanīgo kameru vispirms sāka interesēties viena histēriska uzraudze � dāma, solot tūlīt visus izvietot karceri, bet nedaudz vēlāk viens vecs, rāms uzraugs, kritiski mūs nopētījis, uzaicināja mani un vēl trīs jaunie�us sev līdz. Neizskatījās, ka mūs tie�ām vestu uz karceri, tāpēc mēs viņam sekojām bez protestiem. Rezultātā mēs tikām no kamera� pārvietoti uz slimnīcas izolatoru, kur vienīgi restes pie loga atgādināja, ka mēs atrodamies cietumā, nevis nabadzīgā studentu kopmītnes istabiņā. Gultas, matra�i, segas, gultas veļa � nudien par to pavadīto nedēļu es gandrīz vai jūtos vēl �odien kā cilvēks, kas valstij noblēdījis komandējuma izdevumu apmaksu... Vispār, lai kā arī nebūtu, visu laiku man turpmākos mēne�os nevil�us nācās dalīt apsardzes darbiniekus divās kontrastainās grupās � tādos, kas it kā visu laiku gribēja uzsvērt, ka ieslodzītie ir pēdējie neģēļi un pelnīju�i nekavējo�u saraustī�anu gabalos, un tādos, kas uz mums � vismaz politiskiem ieslodzītiem � raudzījās it kā ar klusu līdzjūtību. Un tūlīt gribu akcentēt vēl vienu ļoti svarīgu visu �o notikumu vēstījumu: 1941 . � 45. gada periods tīri fiziski bija daudz smagāks, bet morāli piepildīts ar gai�ām cerībām nākotnē. Savukārt 1951. �56. gada posms nedraudēja ar bada nāvi, tie�u fizisku bojāeju, bet no morālā viedokļa bija ārkārtīgi smags, bezcerīgs un netaisna pārinodarījuma jūtu pilns...

Bez tam jāizprot milzīga starpība starp krievu tautības ieslodzītajiem, kas izsūtījumā bija vienkār�i nomainīju�i vienu Sibīrijas sād�u pret otru, un Baltijas republiku izvestajiem, kuri nu nekā savu izsūtījumu nevarēja uztvert kā vienu varen pla�ās dzimtenes stūra nomaiņu pret tādu pa�u, tikai tālāk uz austrumiem... Protams, par �o morālo sadismu arī nedomāja neģēlīgās nevainīgo cilvēku masu izsūtī�anas organizētāji...

Cik sapratu, uzturē�anās ilgumu Rīgas cietumā limitēja tā saucamā staļinisma restoto pasta vagonu ietilpība, kuri tanī laikā � parasti aiz lokomotīves � atradās jebkura tālsatiksmes vilciena sastāvā. �Pietieko�s uzkrājums� izveidojās apmēram pēc nedēļas. Vagonus neaprakstī�u � pirms tie pēc partijas XX kongresa izzuda no redzes loka, tie bija paspēju�i kalpot par pārvieto�anās līdzekli ļoti daudziem. Brī�iem �pasa�ieri� iekāpa bez sare�ģījumiem un brauciens bija īsti atbilsto�s paredzētam vietu skaitam. Reizēm, ar �auteņu laidēm efektīvi piepalīdzot, nodalījumos tika sadzīts tāds pārvadājamo daudzums, ka paģību�ie palika tāpat kājās stāvot � vietas, kur nokrist, vienkār�i nebija. Man nācās iepazīt abus variantus tāpat kā daudziem pazīstamo re�itatīvu � �Шаг вправо, шаг влево конвой считает побегом, оружие применяет без предупреж дения�. �eit gan gribētos pieminēt burtiski �ausmu pilno skatienu, ar kādu mani un blakus eso�os � ar kuriem ik pa �etri bijām рсч pavēles �ādā pārgājienā saķēdēju�ies elkoņos � apveltīja konvoj nieks situācijā, kad ielas pagriezienā viņam nebija iespējas atkap ties noteiktā intervālā un viņ� atradās no mums tikai pusmetra attālumā...

Ceļojums pa etapu norisinājās no viena pārsūtī�anas cietuma IIP, otru. Ilgāk uzturēties man iznāca Gorkijas un it sevi�ķi KhoviiM pārsūtī�anas cietumos, arī Krasnojarskā. No stacijas līdz delumnm nokļuvām kā kuru reizi � vai nu augstāk pieminēta ceļa ka kaļ nieki, vai visiem zināmās slēgtās ma�īnās � parasto ki imiuallilmu pierasta dekoratīvā elementā. Cietumā etaps ieradās lielākā vai mazākā barā un parasti nokļuva ��ķirotavā� � vienā (Krasnojarskā) vai vairākās (Gorkijā) lielās kamerās visi kopā, kamēr priek�niecība izskata papīrus un izlemj jauno iedzīvotāju izvieto�anu un turpmāko likteni. �ajos divos mēne�os par ieslodzīto pasauli Sta-ļina-Berijas kulta gados es uzzināju tik daudz, ka pietiktu materiāla vairāku kopotu rakstu sējumiem. �ī publika bija bezgala raiba gan pēc nopelnu saraksta, gan notieko�ā uztveres, izglītības, attieksmes pret savu likteni, padomju varu, nākotnes mērķiem. Tanī laikā vēl pastāvēja īsto zagļu kasta ar saviem likumiem, sakariem, iek�ējo apbalvo�anas un sodu sistēmu. Pie otras grupas varētu pieskaitīt da�neda�ādus sīkus zaglēnus, pakalpiņus, netī�a gadījuma upurus. Tre�ā grupa, pie kuras piederēju arī es, veidojās no politiskajiem ieslodzītajiem, bet arī tā nebija viengabalaina. Tanī laikā visvarenais, valdo�ais 58. pants aptvēra ļoti pla�u diapazonu. Ļoti daudzi � manā uztverē � sodu bija saņēmu�i pilnīgi ne par ko. �eit es pats varēju kalpot tam par pierādījumu. Daudzi 10 vai 25 gadus bija nopelnīju�i ari gandrīz bez vainas. Vai varam saprast 25 gadu soda pie�ķir�anu vecītim, kas trīs dienas vācie�u uzdevumā bija rūpējies, lai bēgļi neizvazātu da�as siena kaudzes? Krasnojarskas pārsūtī�anas cietumā vienu brīdi biju kopā ar veselu Aizkaukāza iedzīvotāju kolhozu pilnā sastāvā. Izsūtī�anas iemesls � obligātā darba minimuma neizpildī�ana laikā, kad par darba dienu maksāja divas kapeikas... �ie daudzie desmiti cilvēku uz savu jauno � izsūtī�anas � vietu brauca ar visām pekelītēm, ģimenēm pilnā sastāvā, pat mūzikas instrumentiem. Te es pirmo reizi redzēju un dzirdēju, kā izskatās zurna, balabans un vēl citi Kaukāza nacionālās mūzikas atribūti... Biju kopā vai satikos ar daudziem ievērojamiem māksliniekiem, vienu �igānu estrādes orķestra solistu, kur�, �aurā draugu pulkā būdams vēl uz brīvām kājām, nebija ar pietieko�i lielu bijību izteicies par mūsu visu mīļoto un dārgo tētiņu... Kirovas pārsūtī�anas cietumā vienā kamerā ar mani atradās Uzbekijas KP CK pirmais, protams, biju�ais pirmais sekretārs. Domāju, ka viņa vaina � ja tā vispār bija � nelīdzinājās Ra�idova noziedzības pakāpei... Ar vārdu sakot, ļoti daudz gudru, labu, saproto�u cilvēku... Un, protams, arī cits kontingents: cilvēki, kas gan atklāti frontē, gan me�os � ne gadījuma vai ļaunā likteņa pēc, bet aiz savas pārliecības � bija aktīvi cīnīju�ies pret padomju varu. Neatbalstu viņu uzskatus, bet kā sarunu biedri viņi bija tie�ām interesantas personības, it sevi�ķi atceros vienu � tie�ām visīstāko bandītu, ar rētu izvagotu seju, bez kreisās auss. Acīmredzot viss par viņu nu jau bija zināms iestādēm, dzīvs viņ� bija palicis tikai tādēļ, ka sagūstī�anas momentā nāves sods jau tika nomainīts pret 25 gadu ieslodzījumu. Ko slēpt viņam vairs nebija nozīmes, un ar nelielu bravūru viņ� pa vēstīja hronoloģiskā secībā visu par saviem varoņdarbiem. Esmu pārliecināts � līdz pat viņa nāvei mēģināt pāraudzināt viņu būtu bezcerīgi.

Ar kriminālās pasaules pārstāvjiem visspilgtāk iepazinos pirmajās trīs Gorkijas cietumā pavadītajās dienās. Iebraucām tur sestdienas pēcpusdienā, bet papīru �ķiro�ana notika tikai pirmdien, un tā man un vēl vienam latvie�u zēnam kaut kā �laimējās� būt kopā ar noziedznieku grupu, kuri visi bija notiesāti uz 25 gadiem par vienu vai vairākkārtējām slepkavībām. Nāves sods toreiz neeksistēja, un viņiem vairs nebija no kā baidīties. No mums, diviem �freijeriem�, viņi nekautrējās, un es savām acīm redzēju, kā risinās kār�u spēle, kur zaudētājam tūlīt pēc tam kāds jānogalina. Par upuri pēc spēles tika izvēlēts kāds vārgs ve�uks. Nāves sods tika izpildīts vienkār�i ar rokām � no�ņaudzot � bez kāda iemesla no �ī cilvēka puses. Kad ve�uks vairs negārdza un arī kājas pārstāja raustīties, viens no kār�u spēlmaņiem sāka bungāt pa kameras durvīm un pienāku�ajam sargam paskaidroja, ka vienam ve�ukam kļuvis slikti � �on ņe di�it� � un vajaga to nogādāt uz lazareti. Vecītis tika aiznests, pēc tam � apskatīts tā mantu maisiņ�, atrasti nelielā daudzumā sakaltēti rupjmaizes sausiņi, kas tūlīt tika sadalīti starp spēles dalībniekiem un apēsti. Vairākas reizes aizdomīgi tikām apskatīti arī mēs, bet, tā kā bijām paspēju�i darīt zināmu, ka esam no Rīgas bokseriem, tad mums lika mieru. Katra ziņā �ajās dienās viens no mums pastāvīgi bija nomoda . .. Kirovas pārsūtī�anas cietumā bijām apmēram mēnesi � laika limits vairs ne vagona, bet 1941. gada tipa e�elona piepildī�anai. Kāda izskatās cietuma iek�puse, ari labi zināms no kinofilmām. Divstāvu �naras�, durvīs mazs lodziņ� pārtikas sadalei � diennakti pienācās 600 gramu maizes, brokastīs neierobe�otā daudzuma sterilizēts ūdens, tējkarotite cukura, pusdienās � cietumnieka zupas vai putras porcija. Kārtējie laimes pilnie mirkļi � ja maizes gabals gadījās ar garoziņu no ķieģelī�a gala, zupā kāda kāposta lapa vairāk... Ārā temperatūra brī�iem jau nokritās līdz �20�, bet kameru vēl nekurināja, jo lielā saspiestība neļāva tai atdzist, bez tam daudzo smēķētāju dēļ gaiss atgādināja tum�i zilu dūmaku. Mana galvenā nodarbo�anās bija sarunas ar pārējiem kameras biedriem, kurās man tie�ām atklājās galīgi nepazīstama pasaule, vai līdzpaņemtā blokā sāku rakstīt un turpināju vēstules vienīgam patiesi tuvam cilvēkam. Arī �is vēstules ir saglabātas ...

Noslēgumā gribētos pieminēt, ka tie�i savā ceļā uz Dolgij-Mostu es pilnībā aptvēru to milzīgo traģēdiju, kādu padomju tautām radīja Staļina un viņa rokaspui�u rīcība, dzirdēju aculiecinieku stāstus par bezgalīgām nometnēm, to iek�ējo dzīvi un kārtību. Līdz �im braucienam es tomēr naivi uzskatīju, ka klīsto�ās baumas sastāv galvenokārt no pārspīlējumiem, ka politiskie ieslodzītie un izsūtītie izcie� bargu, varbūt pārāk bargu, bet tomēr taisnīgu sodu par konkrētu nepieņemamu rīcību. Sie mani priek�stati sabruka kā kār�u namiņ�... Arvien reālāk un traģiskāk izjutu paziņojumu aresta bridi � mū�a izsūtī�ana... Man nebija vajadzīgs uz mū�u izsūtīta cilvēka liktenis. Sāka eksistēt arī jautājums par dzīvības turpinā�anu vispār... Varbūt tā man ir nepiedodama gļēvulība, bet � bija 1951. gads, pirmās izsūtī�anas piecgadu pieredze aiz muguras, pārāk daudz zaudēts un pilnīga bezperspcktivitāte nākotnē ... Un vēl arvien senais jautājums � �par ko?�.

Kaut kad decembra beigās notika pēdējais dzelzceļa brauciens no Krasnojarskas līdz Kanskai, pēc tam � ar automa�īnām apmēram 120 kilometru attālumā 30 grādu aukstumā līdz rajona centram � Dolgij-Most ciematam ar skolu, slimnīcu, gateri, mehāniskām darbnīcām, vienu garu ielu, malās norobe�otu ar koka dēļu trotuāriem, ēdnīcu, bērnudārzu, lielu me�rūpniecības saimniecību, komandantūru. Laikam viss? Un diezgan palielu izsūtīto latvie�u, lietuvie�u un igauņu koloniju, kā arī ar daudziem citu tautību biju�iem ieslodzītiem. Lielākā daļa no tiem � tātad ari no maniem līdzbraucējiem �� nāko�ās dienās tika sadalīti pa me�u ekspluatācijas iecirkņiem un aizsūtīti tālāk. Tā kā mans norīkojums paredzēja mū�a izsūtī�anu tie�i Dolgij-Mostā, kur uz to laiku bija nokļuvu�as māte un māsa, tad mana ekskursija savu galapunktu bija sasniegusi. Un tūlīt arī man kļuva pilnīgi skaidrs, ka mācību turpinā�ana, darba perspektīvas skolā ir absolūti nereālas. Manam teicamnieka diplomam vērtiba tika pielīdzināta nullei, vienīgā nodarbo�anās perspektīva � kolhozā vai vienkār�os fiziskos darbos ciematā. Pases vietā �spravka� par to, ka tāds un tāds atrodas Dolgij-Mostā uz mū�a nometinā�anu, ka �spravka� derīga tikai ar regulāru komandantūras atzīmi par kārtējo uzrādī�anos divreiz mēnesī, bet bez �is atzīmes �minētā persona ir arestējama un sodāma par bēg�anas mēģinājumu uz 25 gadiem katorgas darbos�. Bez pārpratumiem... Vietējā komjaunatnes komiteja pēc mana lūguma pieprasīja raksturojumu no Gaujenas... Pēc tam man tika paziņots, ka taisnība ir viss, ko esmu pateicis, bet daudz kas raksturojumā pierakstīts klāt un tāpēc man �o raksturojumu lasīt neiesaka... Tā es izlasīt nedabūju, un mans komjaunie�a stā�s izbeidzās. Uz maniem vēlākiem paziņojumiem, lūgumiem, rakstiem visām augstākajām instancēm vai nu atbildes nemaz nebija, vai viens vienīgs vārds � noraidit. Arī �eit � nepārprotami...

Kad es braucu uz Dolgij-Mostu, tad da�ādi iztēlojos savu tik�anos ar māti un māsu. Redzējis viņas nebijņ ļoti sen. Vēstuļu apmaiņa notika, bet ne bie�i un ari noklausoties da�ādas baumas par vēstuļu kontroli � rezervēti. Tagad mēs atkal bijām kopā.

Māte un māsa īrēja maziņu, tomēr atsevi�ķu istabiņu. Manai tre�ai gultai ar pūlēm bija kur iespraukties. Mātes vecums pārsniedza 70 gadus, un par kaut kādām darba spējām vairs nebija ko runāt. Barotāja un apgādniece bija māsa. Apmeklēju nāko�ā diena māsas darbavietu � tā bija ķieģeļu izgatavo�anas darbnīca, kur pilnīgi viss tika darīts ar rokām, vienīgi transportam izmantojot iejūga vērsi... Saglabājusies to laiku fotogrāfija � divi viri, piecas sievietes, māsu ieskaitot, un vērsis... Man palika smags iespaids... Darbs risinājās uz pilnīgas pārpūles robe�as ar � �ai ziņā � pilnīgu vienlīdzību vīrie�u un sievie�u stāvoklī... Samaksa ar grūtībām nodro�ināja vispieticīgāko eksistenci. Māsai pēc da�iem gadiem pastāvīgā pārpūle maksāja ātro tuberkulozi, Dolgij-Mostā rentgena un tātad precīzas diagnostikas iespējas nebija, ārstēts tika hroniskais bronhīts bez atbrīvo�anas no darba... Tika iesniegti visi lūgumi pēc atļaujas braukt uz Kanskas rentgena kabinetu, bet tik svarīgu lietu varēja izlemt tikai Maskavā... Bez tam māsas pavadī�anai pēc tā laika prasībām bija jānozīmē speciāls konvojs, kuru izlūgties arī varēja tikai caur Maskavu ... Beidzās viss ar to pa�u, ar ko beidzās daudzu izsūtīto liktenis, � vēl vienu svaigu kapu kopu Dolgij-Mosta pla�ajā kapsētā. No trim mūsu ģimenes bērniem es paliku dzīvs vienīgais. Ja vēl abām māsām pieskaitām tēvu, tad skaits kļūst 3:2 par labu mūsu �mīļotajam vadonim un skolotājam�.

Saglabājusies vēl viena to laiku fotogrāfija �■ izsūtīto latvie�u grupiņa, kas atzīmē Jāņus 1952. gadā. Sājā grupā ir viens no cilvēkiem, kas daudz palīdzēja izsūtītiem jaunie�iem, � viņa uzvārds bija Bronzāts, vārdu neatceros. Dolgij-Mostā sakarā ar izsūtīto pastāvīgo pieplūdumu norisinājās nepārtraukta celtniecība � taiga bija visapkārt, baļķu netrūka, koka vienstāva un divstāvu mājas auga kā sēnes pēc lietus. So celtniecību galvenokārt veica tā saucamā �Bronzāta brigāde�, kas sastāvēja tikai no izsūtītajiem latvie�iem, lietuvie �iem un igauņiem. Vietējo iedzīvotāju �ajā brigādē nebija. Katia ziņā �ī brigāde bija pirmais patvērums daudziem no tiem, kuru māj vietas bija Dolgij-Mostā uz īsāku vai ilgāku laiku. �eit pieņemu jaunie�us bez jebkādas celtnieku kvalifikācijas, sākumam pietika ai fizisku izturību. Ja vēlāk atradās piemērots darbs, brigādi vai eju atstāt jebkurā brīdi. Nekādu labāku perspektīvu man nebija, rokas un kājas kustējās, ar cirvi rīkoties pratu... Tā sākās mans taigas strādnieka darbs, kas tomēr at�ķīrās no pa�reizējo me�strādnieku darba ar pilnīgas mehanizācijas trūkumu, lielo odu un kni�ļu dau dzumu, zemo darba samaksu. Manos pienākumos ietilpa jebkur� vienkār�s darbs � zāģēju baļķus, vilku vai nesu tos kopa ar citiem brigādes vīriem līdz vietai, kur varēja piebraukt ma�īna, lalak iekrau�ana un izkrau�ana, baļķu mizo�ana, cel�ana uz sienam, dēļu zāģē�ana, ēvelē�ana utt. Kvalificētākie no mums - es diem�ēl pie

tiem nepiederēju � gatavoja logus, durvis, vienkār�as mēbeles. Jānostrādājas bija pamatīgi, bet ne jau tas ietekmēja garastāvokli... Ja es to pa�u būtu darījis Latvijā, ja es zinātu, ka tas viss uz laiku...

Atmosfēra brigādē valdīja draudzīga. Visi bijām vienādi, neatkarīgi no stāvokļa un izglītības tur � agrākā dzīvē. Skolotājs, frizieris, zēni bez specialitātes, ievērojams igauņu mācītājs... Gan nokļuvu�i izsūtījumā tie�i � kā es, gan pēc isāka vai ilgāka ieslodzījuma laika... Bet da�us es tomēr apskaudu no visas sirds � tos, kuru izsūtī�anas laiks bija konkrēti noteikts � vienalga, gads, pieci, desmit... Tiem bija iespēja gaidīt, skaitīt dienas, mēne�us, gadus... Man �ādas iespējas nebija...

Dolgij-Mostā kā rajona centrā pastāvēja arī kultūras dzīve � kinoteātris un zināma mākslinieciskā pa�darbība. Reizēm pa ceļam uz taigu klubā uzstājās biju�ie ieslodzītie mākslinieki, dejotāji, mūziķi. Uzveda pat nelielus gabalus no operetēm. Sporta dzīve praktiski bija uz nulles līmeņa. Man ar laiku izdevās izveidot kaut ko volejbola komandai līdzīgu, bet sacensības ar citiem rajoniem noorganizēt neizdevās tā iemesla dēļ, ka izsūtītie varēja pārvietoties tikai konvoja pavadībā, bet bez manis kaut kur braukt nebija vērts. Tā visā laikā, kamēr tur biju, notika tikai vienas sacensības ārpus Dolgij-Mosta � ar Abjas rajona divām labākajām komandām. Tas bija tāds pats ciemats ar lielu izsūtīto skaitu apmēram 50 kilometru no manas dzīvesvietas � pusceļā Kanskas virzienā. Tiku apgādāts ar konvoju � gan bez sazinā�anās ar Maskavu, acīmredzot vietējā komandantūra noriskēja. Abjā notika tikai divas spēles, vienu uzvarējām, otru zaudējām, bet man individuāli izdevās parādīt Latvijas labāko komandu dalībnieku spēles līmeni, un uz mani skatījās kā uz brīnumu. Atpakaļceļā pat mans konvojētājs nenoturējās un apbalvoja mani ar uzslavu. Atbildīgais vietējais darbinieks, kas pār zināja kultūras un sporta darbu pie rajona izpildkomitejas, ļoti centās mani pieņemt par fizkultūras darba organizētāju rajonā, bet sakarā ar manu ieslodzītā statusu saņēma kategorisku atteikumu. Neko labāku par baļķu gā�anu taigā es nebiju pelnījis...

Pēc iera�anās Dolgij-Mostā es visus savus uzskatus, domas, iz misumu un bezcerību atstāju uz papīra gan dzejā, gan vēstulēs, kuras nosūtīju saviem draugiem Gunāram, Bērziņam Jānim un � galve nais � Pabērzai Veltai, savai darba kolēģei. Par atbildi saņēmu no Veltas priek�likumu dalīties ar mani manā likteni, palīdzēt izturēt, atgūt dzīvei jēgu un cerības, dot sirsnību un gai�umu �ajā vismel nākajā manas dzīves posmā. Atkārtojās visdruīnāko cara laiku de kabristu sievu un iemīļoto varoņdarbs. Velta labprātīgi atstāja dzini teni, skolotājas darbu, brīva cilvēka iespējas, 1952. gada vasarā ierādās Dolgij-Mostā, un tie�i manā vārdadiena 4. septembri mazā, no pluku�ā istabiņā, kas kalpoja par rajona dzimtsarakstu biroju, mēs reģistrējām savu laulību. Kā izsūtītā sievai Veltai toreiz bija jāzaudē daudz priek�rocību, arī iespēju strādāt skolā. No skolotājas viņa pārvērtās par pavāri bērnudārzā bez cerībām atgriezties iemīļotā darbā, atgūt iespēju pastāvīgi dzīvot Latvijā... Velta savu likteni izlēma pati, bet arī �āds dzīves risinājums kalpo kā apsūdzība staļinisma noziedzību garajā sarakstā...

Ja es būtu 1951. gada oktobrī zinājis par milzīgajām izmaiņām netaisni notiesāto un izsūtīto stāvoklī, kas sāksies pēc Staļina nomir�anas un skars burtiski miljoniem cilvēku, manas otrās izsūtī�anas morālā puse būtu nesalīdzināmi vieglāka. Bet �āda paredzē�ana nav cilvēka spēkos.

Pienāca 1953. gada pavasaris. Radio visai pasaulei aiznesa vēstis par Staļina nāvi. Ari Dolgij-Mostā cilvēki pulcējās pie radiore-produktoriem, klausījās sēru mūziku, valdības un partijas paziņojumus. Protams, bija vietējie iedzīvotāji, pār kuru vaigiem, �o ziņu dzirdot, ritēja asaras. Izsūtītie �o vēsti uzņēma ar dalītām jūtām. Uz mīļoto tētiņu un skolotāju vairums jau nu raudzījās reāli � pārāk daudz bija redzēts un uzzināts... Bet par kopīgo VDM un leM vadītāju toreiz palika Berija... Viņa vārds bija pārāk pazīstams, lai noticētu izmaiņām uz labo pusi. Savukārt reālāk ziņa par Berijas arestu 1953. gada jūlijā kā zibens pār�ķēla melnās bezcerības priek�karu. Nojauta par pozitīvām pārmaiņām piepildījās pavisam drīz, un tās skāra arī mani. Vispirms � saņēmām ziņu, ka pirmo reizi 1953. gada rudenī vidējās speciālās un augstākās tehniskās mācību iestādēs uzņems arī izsūtītos jaunie�us, gan ar piebildi, ka specialitātes jāizvēlas tādas, kurās darbs garantēts Krasnojarskas novada robe�ās. Man radās pirmā iespēja �izlauzties� no taigas me�a darbiem. CSI teicamnieka diploms man tika atvests uz Dolgij-Mostu. Tagad es to kā izglītības dokumentu līdzi citām ziņām un lūgumu pēc izsaukuma nosūtīju Krasnojarskas Me�saimniecības un me�rūpniecības institūtam, no kura drīz arī saņēmu paziņojumu ierasties uz iestāju eksāmeniem. Devos uz vietējo komandantūru un � nāko�ā pozitīvā pārmaiņa � saņēmu atļauju pēc noteikta mar�ruta � Dolgij-Mosta �Abja�Kanska�Krasnojarska � bez jeb kāda konvoja izbraukt uz Krasnojarsku, kur gan man nekavējo�i jāstājas speckomandantūras uzskaitē, ko, protams, arī izdarīju. Tui saņēmu norādījumu, ka tūlīt pēc eksāmenu sesijas man jāierodas un jāpaziņo, vai esmu uzņemts. Ja ne � 3 dienu laikā jāatstāj Krasno jarska un jāatgrie�as Dolgij-Mostā.

Pa eksāmenu sesijas laiku atrados institūta kopmītnē. Icslāļu eksāmeniem, protams, nebiju speciāli gatavojies, vidusskolas pro grammu biju apguvis pirms �etriem gadiem � CSI ceturtā kuiaa lai vie�u valodā. Ieguvu 16 balles � vienu atzīmi 5, divas 4 un vienu trijnieku; �iekritu� ar fizikas eksāmena uzdevumu, kuru veltīgi centos atrisināt, aizmirstot par nepiecie�amību izejdatus pārvērst citās mērvienībās. Bet tik un tā ar 16 ballēm es biju pirmajā desmitniekā uz 100 vakantām vietām. Konkurss arī nebija liels � ap 120 gribētāju. Biju pilnīgi pārliecināts par savu uzņem�anu un paziņoju Veltai uz Dolgij-Mostu, lai vairāk nekavējas, bet brauc uz Krasnojarsku � tam vēl ar grūtībām līdzekļu vajadzēja pietikt. Manu pa�pārliecinātību nostiprināja vēl viens fakts, kam turamākos notikumos bija svarīga nozīme. Institūta pagalmā bija labs volejbola laukums, kurā nekad netrūka spēlētāju gan no institūta studentiem, gan tiem, kas vēlējās tajā iestāties. Es tur pavadīju daudz brīvu brī�u un uzreiz kļuvu ļoti populārs. Vienreiz pēc spēles pie manis pienāca viens no jaunajiem institūta pasniedzējiem � Loginovs, apjautājās, kur esmu apguvis savu spēles prasmi, painteresējās, kādi rezultāti man ir eksāmenos, paziņoja, ka ar tādām atzīmēm es esmu 100% uzņemts, noteikti spēlē�u institūta pamatsastāvā � komandā, kas bija pilsētas un novada �empionvienība, � un tātad spēlē�u kopā ar viņu... Loginovs bija pilsētas izlases pamatuz-brucējs...

Nāko�ā dienā es kopā ar visiem pārējiem reflektantiem stāvēju pie institūta kancelejas ziņojumu dēļa un skatījos, kā tur tiek piestiprināti uzņemto saraksti... Mana vārda nebija... Neizpratnē lasīju sarakstu vēl un vēl... Bija mani istabas biedri, kuri ar mokām nopelnīja �etrus trijniekus, bija pat viens, kur� izlūdzās tiesības eksāmenu pārlikt. Manis nebija... Nāko�ā dienā Krasnojarskā vajadzēja iebraukt Veltai, vēl pēc divām dienām � man jāatgrie�as Dolgij-Mostā... Atkal diena, kad bija visas iespējas nosirmot... Sameklēju uzņem�anas komisijas sekretāri... Uzzinājusi, ka man eksāmenā ir 16 balles, bet manis sarakstā nav, viņa ar lielāko neizpratni un pat sa�utumu devās �o pārpratumu noskaidrot. Es gaidīju ... Pēc da�ām minūtēm viņa ar sastingu�u sejas izteiksmi man paziņoja, ka es neesmu uzņemts pēc konkursa prasībām... Ar to mūsu saruna izbeidzās un mans sapnis par me�saimnieka diplomu bija izsapņots... Ko darīt? Starp citu, tikai vēlāk uzzināju, ka faktiski pastāvēju�i divi konkursi. Viens � visiem �brīviem� jaunie�iem, kas � vienalga, ar kādām grūtībām un kādā veida � saņēmu�i pozitīvas atzīmes... Tādu bijis 98... Uz pārpaliku�am divām vietām veidojies otrs konkurss starp vairākiem desmitiem izsūtīto... So konkursu es tie�ām nebiju izturējis...

Nu jau man bija vienalga, kā sauksies un ko mācīs jebkura inā �ību iestāde, kurā man izdotos iestāties, ja vien tā atradās Krasņo-jarskā. Tātad � vai nevar iestāties kaut �kur citur? Starp man līdzīgiem bēdubrāļiem paklīda baumas, ka nav izdevies pilnība no komplektēt ceturto grupu Krasnojarskas kalnrūpniecības tehnikuma, kas atrodas kaut kur Jeņisejas pretējā krastā... Devos uz turieni un apstulbu: tur uz paliku�ajām 10�15 vietām gribētāju bija burtiski simti! Faktiski gandrīz visi tie, kas nebija tiku�i iek�ā citās Krasnojarskas augstākās un vidējās speciālās mācību iestādēs. Pat pie uzņem�anas komisijas kabineta durvīm izlauzties bija neiespējami... Un tā es kā maza nelaimes �upiņa stāvēju tehnikuma pagalmā un galīgi vairs nesapratu, ko darīt tālāk. Pēk�ņi sadzirdēju izbrīnās pilnu jautājumu: �Ko tu �eit dari?� Pagriezos un ieraudzīju zēnu, ar kuru kopā sāku likt eksāmenus, bet kur� bija pārāk bezkaunīgi mēģinājis �pikot un tika �izmests� no eksāmenu auditorijas un arī izslēgts no iestā�anās mēģinātāju saraksta. Viņ� arī nedaudz spēlēja volejbolu, un da�reiz mēs bijām atradu�ies vienā laukuma pusē. Es viņam izstāstīju savu bēdu stāstu. Sekoja pavēle: �Stoi tut, ņikuda ņe uhodi, �gi meņa!�* � un zēns pazuda. Es galīgi nesapratu, kas un kāpēc man būtu jāgaida, bet tomēr pavēlei paklausīju. Pēc pavisam neilga laika zēns atgriezās kopā ar vīrieti, kur� izrādījās tehnikuma fizkultūras skolotājs. Acīmredzot par mani kā volejbolistu raksturojums bija nodots izsmeļo�s. Pēc manis noskatī�anas no galvas līdz kājām pasniedzējs painteresējās, vai tie�ām Loginovs paziņojis, ka es spēlē�ot Me�saimniecības institūta izlasē. Atbildēju apstiprino�i ar vistīrāko sirdsapziņu. Nāko�ais jautājums bija par manām sekmēm iestāju eksāmenos. Eksaminācijas komisijas apstiprināta izziņa atradās pie manis... Paņēmis to, pasniedzējs burtiski vārds vārdā atkārtoja: �Stoi tut, ņikuda ņe uhodi, �ģi meņa!� � un aizgāja. Es gaidīju atkal, tikai �oreiz ar cerību pilnu satraukumu... Pēc ilgāka laika pasniedzējs ieradās man pakaļ un veda � pavisam no otras puses � pa gariem koridoriem uz uzņem�anas komisijas kabinetu. Noslēpis mani aiz koridora pagrieziena, viņ� iegāja kabinetā, pēc brī�a, paverot durvis, uzaicināja tur arī mani. Ieraudzīju �etru nopietnu vīrie�u acu skatu... Gaidīju kādus jautājumus � to nebija... Tad viens no viņiem, kā vēlāk izrādījās, tehnikuma direktors Pereģiro, man pateica � �diem�ēl nodaļa RUMOS mums jau ir pārpildīta, mēs jūs varam uzņemt tikai nodaļā PGS�. Man absolūti neko neizteica ne pirmais burtu savie nojums, ne otrs, bet es, sirdij neprātīgi dauzoties, apzvērēju, ka tie�i �o fakultāti es vēlos vislabāk. Tad man paziņoja, ka kopmītne vietu vairs nav. Tā kā mēs ar Veltu tāpat nebūtu varēju�i dzīvot kopmītnē, tad atkal sameloju, ka kur apmesties man vieta ii. Vel uzdro�inājos pajautāt, vai tehnikums maksā stipendiju, jo man pa teica, ka pirmo mēnesi es skaitī�os oficiāli tikai kandidāts, lai ne rastos uzņem�anas komisijai sare�ģījumi ar daudzajiem gribētājiem Stipendiju man apsolīja, izziņu komandantūrai ari... Tie�ām, no

�Stāvi tepat, nekur neej, gaidi mani!� sabruku�o ilūziju bezdibeņa līdz gai�ajām piepildīto cerību virsotnēm ir tikai viens solis.

Komandantūra, istabiņas sameklē�ana, Veltas atbrauk�ana � notikumi sāka mutuļot trakā steigā... Tikai vēlāk uzzināju, kur es galu galā īsti esmu iestājies. Izrādījās, ka pirmā $urtu kombinācija nozīmē ogļu karjeru apguvi un izmanto�anu ar atklāto paņēmienu, bet es esmu uzņemts tehnikuma rūpnieciskās un civilās celtniecības nodaļā. Tātad bū�u būvtehniķis.

Pakāpeniski noskaidrojās ari manas brīnumainās uzņem�anas kolīzijas. Izrādījās, ka kopīgā konkursa ietvaros da�as vietas katru gadu tiek pie�ķirtas fizkultūras katedrai, da�as � muzikantiem, vēl da�as � mākslinieciskai pa�darbībai... Sīs kandidatūras, neraugoties uz citiem rādītājiem, izvēlas �o katedru vadītājs. Man �nospēlēja� volejbols... Vēlāk ievēroju, ka visumā pie ļoti mazā izsūtīto jaunie�u skaita � viss tehnikuma basketbola izlases pamatpiec-nieks sastāv no 4 lietuvie�iem un viena igauņa, pūtēju orķestrī divi solisti arī ir izsūtītie. Starp volejbolistiem gan es tāds biju vienīgais. Domāju, ka ar �ādu kārtību tehnikums neko nezaudēja, jo izsūtīto sekmes un attieksme pret saviem pienākumiem bija tālu virs vidējā tehnikuma līmeņa... Starp citu � tanī brīdī, kad es veltīgi savu uzvārdu meklēju institūtā uzņemto sarakstā, apjukumā es pilnīgi neiedomājos par �ādām pusblata bū�anām un necentos sameklēt Loginovu. Vēlāk, kad pilsētas �empionātā mēs volejbola laukumā atkal satikāmies aci pret aci, pēc spēles viņ� sarunā noskaidroja manas pēk�ņās pazu�anas cēloņus un nedaudz nedēļu vēlāk oficiāli institūta direkcijas un savā vārdā uzaicināja pāriet uz institūtu, tomēr es, nedaudz pārdomājis, atteicos. Atteicos arī tāpēc, ka jutos tehnikumam parādnieks, biju jau tanī iedzīvojies. Par tehnikumu nav daudz, ko stāstīt. Mācības grūtības nesagādāja, bet tā kā vienā no volejbola spēlēm es nelaimīgi lauzu roku, kas man vairāk kā mēnesi neļāva konspektēt lekcijas, � bet tie�i pirms eksāmena man neviens savas lekcijas aizdot nevēlējās, grāmatu daudzos priek �metos nebija, � tad es ēku statikā �iekritu� ar nekonspektētu vielu un saņēmu vienīgo trijnieku visā mācību laikā. Ja nebūtu �ī trijnieka, pēc visiem citiem rādītājiem man arī �eit būtu teicamnieka diploms. Ja neskaita volejbolu, tad citādā ziņā man nācās nedaudz atrauties no tehnikuma kolektīva. Kad beidzās lekcijas, steig�us bija jādodas mājās, jo Veltai sākās darbs vakarskolā � arī izmaiņas izsūtīto statusā -- un es pārvērtos par bērnaukli mazam, simpā tiskam pui�elim, par kuru parūpējās īsts Latvijas stārķis 1954. gada. Veltas atgrie�anās mājās notika ap pusnakti, un bija reizes, kad mēs, viņu gaidot, gandrīz vai bijām nolūzu�i abi. Kaut kā neizdevās man dēlēnu pasargāt no plau�u karsoņa, ta viņ�, vēl pavisam maziņ�, nokļuva slimnīcā, un es tikai pa logu varēju novērot, kā viņ�, sē�ot gultiņā, pārliek spilventiņu nepārtraukti no vienas gultiņas malas uz otru. Jā, īstam latvie�u puikam Vītolam Harijam dzim�anas vieta pasē ierakstīta � Krasnojarska. Pēc atgrie�anās no slimnīcas vel ilgi varēju novērot viņa bailes un neuzticē�anos sievietēm, it sevi�ķi baltās drēbēs... Potes laikam tomēr vienādi sāp kā lieliem, ta maziem...

Protams, dzīve Krasnojarska krasi at�ķīrās no dzīves Dolgij-Mostā. Bijām ģimenē jau trīs. Istabiņu īrējām mazā sētas mājiņā Bograda ielā 82. Tagad �īs mājeles vairs nav � visā biju�ā sīko māju kvartālā tagad paceļas visas ielas garumā uzbūvēta daudzstāvu dzīvojamā māja. Protams, dzīvojām trūcīgi � manai stipendijai vairāk bija simboliska, ne praktiska nozīme. Veltas vakarskolas alga arī bija tikai viduvēja. Problēmas radās tad, kad nepiecie�amība spieda kaut ko lielāku iegādāties, piemēram, kurināmo ziemai vai da�us maisus kartupeļu rudenī. Tomēr dzīvojām, kaut kā savu bud�etu sabalansējām. Bija arī citas rūpes � kaut vai Veltas atgrie�anās tik vēlu mājās no darba. Bie�i gāju pretī, bet ne katrreiz tas bija iespējams. Ziemeļos � lejup pa Jeņiseju � atradās lielas ieslodzīto nometnes, kurās atradās arī tūksto�iem kriminālnoziedznieku. Pēc atbrīvo�anās daudzi uzsāka godīgu cilvēku dzīvi, bet diem�ēl pietieko�i bija arī tādu, kas, nokļūdami Krasnojarskā, da�ās naktīs centās iegūt pieklājīgu apģērbu un naudu tālākam ceļam. Sevi�ķi bīstams rajons skaitījās Ka�as upes tilta sektorā. Atceros gadījumu, kad viens milicis tā tika sakapāts ar cirvi, ka neviens atrastais gabals nebija smagāks par kilogramu. Neviena rtedēļa nepagāja bez noziegumiem, naktis bez mili�iem, kuri patrulēja grupās, sardzē tika iesaistītas arī armijas patruļas. Tie�s bandītu uzbrukums notika Veltas vakarskolas skolotāju grupai, ar nazi mugurā tika sadurts mana tehnikuma fizikas skolotājs, tie�i man uzbrukums draudēja divreiz. Novēroju, kā no uzlauzta pārtikas kioska zagļu grupa uz ragaviņām krauj produktu kastes, redzēju asinīm nopin du�u cilvēku, kuru divi bandīti aplaupīja. Sīkas zādzības daudz, reiz novēroju trolejbusā, ar kuru braucu uz tehnikumu. Bija ai i daudzi izvaro�anas gadījumi, kuri man konkrēti zināmi, par bauiii.un nerunājot.

Pēc 1954. gada izsūtīto Krasnojarska saradās arvien vairāk. Saka atļaut uz pilsētu pārcelties darbā no tuvākām atra�anās vietām Jau nie�i turpināja braukt mācīties tehnikumos. Vienam no latvieAu zēniem, savam Bronzāta brigādes darbabiedram, man izdevās pali dzēt iestāties vienā no tehnikumiem tādējādi, ka viņa vieta nokul toju visus iestāju eksāmenus. Iestāju eksāmenu pārbaudītāji bija citi, tie�ie pasniedzēji vēlāk � atkal citi. Mans biedrs bija tleArtin glīts puisis, un iestāju komisijas sekretāres sirsniņa ietrīcējās viņam par labu... Katrā ziņā �ī blēdība neatklājās, draugs sekmīgi beidza tehnikumu un ieguva specialitāti. Mēs turpinām draudzēties vēl �odien.

1955. gada rudenī notika kārtējā mana stāvokļa uzlabo�anās. Tiku atbrīvots no nepiecie�amības katru mēnesi divreiz reģistrēties spec-komandantūrā, saņēmu pasi ar iespiestu zīmogu un uzrakstu: �Atļauts dzīvot Krasnojarskas novada robe�ās�. Sājā sakarībā atguvu arī tiesības izvēlēties darbu bez ierobe�ojumiem, un, kad beidzās tie�ās nodarbības auditorijās, palika vairs tikai darbs pie diploma projekta izstrādā�anas; sāku paralēli strādāt citā tehnikumā par rasē�anas pasniedzēju un diplomu projektu celtniecības daļas konsultantu ar darba puslikmes apmaksu. Bija jāsarauj � teicaņii jāizstrādā arī pa�a diploma projekts, bet tas viss jau mani vairs nebaidīja... Bez tam katrs lieks rublis manā ģimenē kotējās ļoti augstu. Cik dzīve atļāva � palīdzēju mātei un māsai, kamēr viņa vēl bija dzīva... Pēdējo reizi Dolgij-Mostā ierados uz māsas bērēm. Pēc tehnikuma beig�anas saņēmu norīkojumu strādāt pēc sadales prasībām vienā no Krasnojarskas pārtikas rūpniecības uzņēmumiem. Bet � es tad jau ar pilnu slodzi strādāju tehnoloģijas tehnikumā, un skolotāja darbs manās acīs bija daudz pievilcīgāks. Bez tam � mana tehnikuma direkcija un volejbola komanda mani negribēja zaudēt, bet saglabāt sporta biedrības �Sahtjor� sastāvā. Noslēdzām kompromisu � es paliku tehnikuma izlasē un cīnījos gan pilsētas, gan apgabala sacensībās, bet tehnikums paziņoja manai likumīgai darbavietai, ka tāds un tāds tehnikumu beidzis, diplomu saņēmis, bet pēc tam � �iztvaikojis� un tehnikumam nu nekādi nav iespējams mani sameklēt. Jāgaida kāds absolvents no nāko�ā izlaiduma...

Viens no Krasnojarskas perioda visspilgtākajiem notikumiem manā uztverē bija iespēja kā skolotājam dzirdēt Ņ. S. Hru��ova vēstījumu partijas XX kongresam. So slēgto vēstuli nolasīja pa iestādēm un organizācijām, kuras bija saistītas ar partijas vai ideoloģijas darbu, tātad to dzirdēja ari vidējo un augstāko mācību iestā�u pasniedzēji. Gandrīz aizturējis elpu, klausījos visas �etras stundas bez pārtraukuma. Nezinu pat, ar ko lai dzirdēto salīdzinu, iespaids bija graujo�s � �ausmino�s un sajūsmino�s reizē. Es sapratu, ka mana atgrie�anās Latvijā kļūst reāla.

1956. gada pavasari tiku uzaicināts uz Krasnojarskas pasu no daļu un glu�i ikdieni�ķi man paziņoja, ka man jāsagatavo fotokar tītes pases nomaiņai. Dzīvo�anas ierobe�ojums Krasnojarskas no vada robe�ās tiek anulēts... Tā beidzās mans otrais gandrīz piecu gadu ilgais izsūtī�anas periods...

Līdzekļu, lai tūlīt dotos mājup, mums ar Veltu nebija, tos vel nācās nopelnīt. Bez tam mācību gada beigās pamest tehnikumu un vakarskolu bez pasniedzējiem? Tas neatbilda mu�u uzskatiem. Pil sēta mūsu acīs atdzima kā Fēnikss no pelniem no izsūtījuma vie tas pārvērtās par normālu, lielu Sibīrijas pilsētu. Tādā vēl da�us mēne�us varēja padzīvot... Gunārs Kranāts, ar kuru visu laiku regulāri apmainījāmies vēstulēm un kur� 1956. gadā strādāja Valmieras rajona Matī�u 7-gadīgajā skolā, sāka �uz pieprasījumu� meklēt mums ar Veltu darbavietu. Tāda tika atrasta Burtniekos. Uz Dzimteni izbraucām jūnijā un Latvijā ieradāmies gandrīz tie�i uz Jāņiem... Mana nometinā�ana �uz mū�u� aizgāja nebūtībā kopā ar visai padomju tautai tik traģisko personības kulta laikmetu...

Kā jau iepriek� pieminēju, Krasnojarsku, Turuhansku, Goro�ihu un Kono�ķelji apmeklēju 1980. gada vasarā. Sī brauciena apraksts tika publicēts Valmieras rajona avīzē �Liesma�, un to atzina par gada labāko ceļojuma reportā�u. Tur es biju kopā ar meitu. Abi mūsu bērni ir beigu�i Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Dēls realizējis manu bērnības sapni � kļuvis par me�kopi. Meita strādā Gaujas nacionālajā parkā. Mūs vieno dziļa dabas un Dzimtenes mīlestība. Pats vēl neklātienē laikā no 1957. līdz 1959. gadam beidzu Ļeņingradas Valsts pedagoģiskā institūta ģeogrāfijas fakultāti. Darbavietu neesmu mainījis, kaut iespējas un aicinājumi to darīt ir biju�i. Cēsis man paliku�as kā tāla bērnības pilsēta, kuru bie�i apciemoju kā senu draugu. Mūsu �odienu � dzīves pārkārto�anu un atklātību � pieņemu ar visu sirdi un izjūtu, ka katra diena mūs aizved tālāk un tālāk no drausmām pagātnes ēnām. Pagātne neatkārtosies � ne fa�isms, ne kar�, ne staļinisms. Tam ticu ne�aubīgi.

Mani desmit Sibīrijas gadi arī pieder pagātnei. No �īs tālās pagātnes kaut kas ir saglabājies � cieņa pret gabalu maizes, mana krievu valodas zinā�ana, mīlestība pret Latviju, vēlē�anās būt derīgam tai līdz dzīves pēdējai stundai. Un � lai saglabājas arī �is piezīmes, kurās es centos būt patiess līdz galam.

Puķe sve�ā kalnā esmu, Vētru plosīts saules augs; Pū� man pāri auksta dvesma, Melni mani ziedi plauks. Silta vēsma, smar�u kliesmas, Avoti, kas saldi vird, Jūs kā tālas, mīļas dziesmas Naktīs manas ilgas dzird. Puķe sve�ā kalnā esmu, Vētru plosīts saules augs; Pū� man pāri auksta dvesma, Melni mani ziedi plauks. Bet, pirms dziļā naktī grim�u, Turp vēl mani sapņi skries, Turp, kur gai�ā ziedā dzim�u, Turp, kur dvēsle atvērsies. Mana dvēsle, mīlas kvēla, Tā kā sveķains pumpurs kaist, � Bet kā nopūtai nakts vēlai Maniem sapņiem jāizgaist.

Fragments

Kas ir spējis pārdzīvot, tam jāatrod spēks atcerēties.

A. H ercens

Manām meitām Sandrai un Andai, mazmeitai Līgai, mazdēliem Jānim un Andrim

... Pagātnes vārdā nedrīkst upurēt �odienu. Atmiņas nekad nedrīkst nomākt, radīt bailes vai naidu. Ja tas tā notiek, cilvēks pats sev paraksta nāvi. Cilvēkam pagātne ir tikpat nozīmīga kā tagadne vai nākotne. Var saplēst kalendāru, vecās avīzes vai savas piezīmju grāmatiņas, bet aizgāju�ie gadi, aizgāju�ās dienas tevī riņķos kopā ar asinīm, tu tās sajūti kā savu sirdi. Un, kamēr tā pukst, tā vēl dzen �o silto asins straumi, tu esi dzīvs un nepārtraukti dzīvo gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē ...

Tagad, pārrakstot savas bērnības atmiņas, vajadzētu izdarīt mazu pauzi. Ta�u kaut kāda iek�ēja balss mudina pasteigties. Ir 1977. gada aprīlis, bet darbs, ko esmu iecerējis atstāt saviem bērniem, vēl nav ticis līdz ceturtdaļai. Kāpēc gan es pūlos? Kāda vajadzība citam zināt, kādi var būt dzīves ceļi? Varbūt pat pēc pāris gadiem �o kladi kā nevienam nevajadzīga cilvēka murgojumu izmetīs tāpat kā izl.i situ avīzes lapu? Bet balss steidzina. Kas ar tevi noticis, vecais? Tev vēl tikai �etrdesmit septiņi...

Cik maz �ajā laikmetā atelpas brī�u, klusuma. Kā rakstnieki liek galā ar saviem biezajiem romāniem?

14. jūnijs. Ap pulksten �etriem no rīta mani uzmodināja male, Viņa nez kāpēc raudāja. Blakusistabās dzirdēju sve�u vīrie�u bnbīla Skaļi raudāja mā�ele un Ērika. Vaimanāja vecāmāte. Kas biju noti cis �ajā agrajā rīta stundā? Bruņotie vīri pavēlēja ātri upflt'rblltut, 19*

steidzināja. Tēvs bija nosēdināts pie sava rakstāmgalda. Viens no sve�ajiem pārmeklēja galda atvilktnes. Otrs turēja maisu. Tajā sabēra gan zīmuļus, gan citus tēva darba piederumus, medaļas un ordeņus. Tuk�ajās atvilktnēs sakrāmēja ģimenes sudraba galdapie-derumus un atvilktnes aizplombēja. Pieteica, ka to saturam vēlāk nāk�ot pakaļ. Divi pārējie otrā istabā no bufetes atvilktnēm bēra maisā to, kas acīmredzot bija iekārojies tie�i viņiem: lāpāmo diegu kamoliņus, dziju fices, tējasglā�u sudraba ietvarus...

Pusstunda, lai sagatavotos �izbrauk�anai ārpus Rīgas robe�ām�. Vecāmāte paspēja ielikt līdzņemamā grozā klaipu maizes un gabalu �āvēta �ķiņķa. Viss. Atvadījāmies no vecāsmātes un Erikas. Karo smilkstēja. Cauri svinpelēkajiem padebe�iem ausa jūnija rīts. Sijāja smalks lietus, ma�īnā pie aizmugures borta apsēdās divi bruņoti sargi. �autenes tie turēja gatavībā.

Ma�īna iebrauc Torņakalna pre�u stacijas teritorijā, kur uz vairākiem slie�u atzarojumiem stāv sarkano divasu pre�u vagonu e�eloni. Starp tiem � ļau�u jūra, karavīri ar durkļotām �autenēm, sievie�u kliedzieni, bērnu raudas, pavēles, draudi. Vagoni pildās ātri. Ko tas viss nozīmē? Mūsu ģimeni iesēdina vagonā, kurā jau cilvēku pilns. Vagona durvis aizbīdās. Mazie restotie lodziņi vagonā rada puskrēslu. Visi �etri sataustām cits citu, saķeramies cie�i rokās. Tēvs mierina.

Mazā �lopu vagona� puskrēslā varēja saskaitīt ap trīsdesmit vai vairāk cilvēku � gan pieaugu�os, gan bērnus. Sakņupu�i gan uz speciāli izgatavotām divstāvu nārām, gan tāpat uz grīdas vagona vidū, visi ar saraudātām acīm vēroja katru no jaunpievestiem. Da�am blakus koferis vai paprāvs grozs, ar kādiem tajos laikos mēdza nodot veļu mazgātavā. Lielākajai daļai no izsūtāmajiem nebija nekā vairāk kā steigā un uztraukumā uzģērbtais.

Visu dienu līņāja.

Otrās dienas, 15. jūnija, priek�pusdienā tika paziņots, ka vīrie�us pagaidām � līdz brauciena galam � no�ķirs no ģimenēm un tie brauks atsevi�ķos vagonos (lai nesagādātu neērtības...). Paziņojumam sekoja jaunas vaimanas un asaru plūdi, ta�u pretoties pavēlei nebija iespējams. Arī mēs �ķīrāmies no tēva. Pēdējā brīdī viņ� atdeva mātei savu zelta kabatas pulksteni, bet man iedeva kabatas nazi, kas visu laiku bija glabājies pie tēva un ko bija domāts dāvināt man, kad stā�os skautos. Tad atvērās vagona durvis, tika nosaukti to vīrie�u vārdi, kuriem paredzēts braukt �ķirti no tuviniekiem. Vēlreiz atvadas. Vēlreiz apkampieni, glāsti un asaras, un viss. Lai gan durvis atkal tika aizvērtas un vagona iestājās pustumsa, es arvien vēl redzēju tēva optimistiski noskaņoto tēlu. Tāds viņ� man palika atmiņā � kā vienmēr kārtīgi ģērbies, pelēkā uzvalkā un vestē, gai�ā kreklā ar kaklasaiti un melnās raga brillēs.

Visu dienu pieved aizvien jaunas izsūtāmo grupiņas. Par to zina vēstīt tie, kas iekārtoju�ies pie vienīgajiem diviem maziem vagona lodziņiem. Viņi stāsta, ka cauri karavīru ķēdei palaimējas izkļūt kādam no piederīgajiem. Tie izmisīgi meklē savus tuviniekus, lai nodotu kādu sainīti ar pārtiku vai drēbes gabalu. Laimējās ari mums � māsīcai Ērikai izdevās atrast mūsu vagonu un izlūgties kon-vojniekam nodot grozu ar pārtiku un segām. Tikai da�i steigā pārmiti vārdi, lai pēc tam vagona durvis aizvērtos uz daudzām dienām.

15. jūnija vēlā pēcpusdienā e�elons sāka kustēties. Vispirms tas savu garo ķermeni garām Torņakalna stacijai icvirzija Jelgavas ceļā, lai pēc tam, lēni uzņemot gaitu, dotos pāri Daugavas tiltam, cauri Rīgai uz...??? Vēl arvien atbildes nebija. Lietus kļuva spēcīgāks. Ātri satumsa. Vagona riteņu monotonā duna, saskaroties slie�u savienojumu vietām, likās neapturama, bezgalīga. Nelaimīgie, sevī ierāvu�ies, �ausmās un neziņā pārvērstām sejām, apklusu�i, domāja katrs savu domu.

Abi ar māsu uzmodāmies agri. Bija pienācis nākamās dienas rīts. Māte laikam nebija gulējusi nemaz, jo mūsu galvas bija viņas klēpī. No cietās lāvas sāpēja sāni. Sasmaku�ais vagona gaiss cirtās acīs. Spainis ūdens, ko vis�ēlīgi uz visiem iedeva vēl Torņakalna stacijā, jau bija izlietots. Slāpa. Dabisko vajadzību nokārto�anai vagona durvīs no �etriem dēļiem bija sanaglota tāda kā notekcaurule. Kāds ziedoja savu palagu, lai kaut vai daļēji aizklātu neestētisko būvi. No tiem, kas naktī nebija gulēju�i, uzzinājām, ka Latvijas robe�a jau tālu aiz muguras.

Viss caur mazo vagona �actiņu� saskatāmais likās neparasts. Pat daba likās apveltījusi �o sve�o zemi ar pelēcību un trūkumu. Guļbūves mājeles ar salmu un niedru jumtiem atgādināja sirmu senatni � tādu, kādu skatījām Brīvdabas muzejā. Māja mājai galā veidoja sād�u. Vietām bija divas rindas �ādu māju. Starp rindām laikam skaitījās ielas. Pa to klaiņoja mājlopi un mājputni raibā rinda ar plikdibeņiem bērneļiem; pieaugu�ie tērpti vateņos, �ņorzābakos vai gumijas zābakos. Sievietēm dziļi uz acīm apsieti lakati, seju gandrīz nemaz nevarēja redzēt. Reti kur manīja kādu augļu kociņu vai krūmu. Ziemāji auga retās rindās, panīku�i. Jā, pirmie iespaidi neko labu nevēstīja. Nekas interesants mū�am zinātkārajam puikam nelikās būt sagaidāms arī turpmāk. Un tomēr � tajās pirmajās daudzo pārdzīvojumu dienās manī radās vēlē�anās �o to pierakstīt. AliadrtH mazs piezīmju blociņ� un zīmulis, savs kaktiņ� uz vagona lavas pie loga, un es, neviena nemudināts, sāku izdarīt �ādas tādus pie zīmes.

Varēja būt kaut kur pusceļā līdz Maskavai, kad vilciens apstājās. Apdzīvotu vietu tuvumā nemanīja, tikai ūdens peļķēm pieliju�as pļavas. Atvēra vagonu durvis. Ļāva izkāpt un nomazgā lien tajās pa�as peļķēs. No speciāla pārtikas vagona atnesa formas rupjmaizi un cukuru lielos, bezveidīgos, līdz �im neredzētos gabalos. Iedeva arī karstu ūdeni. Tējai. Atceros, cik neparasti sāļa un negar�īga likās maize. Labi vēl, ka aizdars � �āvētais pa�māju cūkas �ķiņķis, ko Erika pēdējā dienā bija atnesusi, � mazināja maizes nepatīkamo gar�u. Pēc pusnakts atskanēja pavēle: �Po vagonam!�

Sausā maize un cukurs, drusku taukvielu un ūdens � vienveidīgā barība daudzus gāza nost no kājām. Trūka spēka, piemetās caureja vai radās vēdera aizcietējumi. Neviens no tiem, kas mūs veda un apsargāja, medicīnisku palīdzību nesniedza. Reiz naktī vilciens apstājās. Pavēlēja izkāpt. Izrādījās, mūs nolēmu�i pabarot ar siltu zupu. Nebija zināms, vai to vārīja pa ceļam vai arī pasūtīja iepriek� kādā sād�ā, kas atradās pa ceļam. Katrā ziņā tā bija silta vira, kas oda pēc pipariem, eļļas un nezin vēl kā. Tajā peldēja makaronu un tomātu biezeņa mistrojums. Est gribējās, lai arī nakts. Kamēr ieturēju maltīti, braucēji no citiem vagoniem stāstīja, ka ceļā kāds izbēdzis, citā vagonā kāda dzemdējusi, citur � sākusies dizentērijas sērga. Par mūsu tēviem nebija nozīmes mēģināt kaut ko uzzināt no karavīriem vai no to priek�niekiem � tie klusēja.

22. jūnija pievakarē vagonā tika saņemta ziņa, kas mūs visus aplēja kā ar aukstu ūdeni: sācies kar�. Vācija lauzusi neuzbruk�anas līgumu un bez kara pieteikuma iebrukusi Padomju Savienībā. Kas tagad notiks?

Kop� dienas, kad kļuva zināms par kara sāk�anos, pret mums izturējās vēl piesardzīgāk. Vagona durvis bija cie�i pievērtas, un ari logs reti tika atvērts, lai ielaistu svaigu gaisu. Tre�ā ceļojuma nedēļa gāja uz beigām, kad vilciens apstājās.

Atvēra durvis un pavēlēja izkāpt ar visām mantām. Pre�u stacija Kanskā. Noskaidrojās, ka esam aizvesti apmēram 6 tūksto�us kilometru no Latvijas. 300 km no �īs vietas atpakaļvirzienā atradās Krasnojarska, Sibīrijas galvaspilsēta. Lielie cilvēki krīt izmisumā; mēs, bērni, vēl nekā nesaprotam. Vienīgo mierinājumu gaidām no mūsu tēviem, kam jābūt tepat tuvumā, kā solīja, kad at�ķīra Torņakalna stacijā. Slie�u malā tikpat garā rindā kā mūsu vilciens kaut ko gaida pajūgi, bet mūs sāka ēdināt ar tādu pa�u makaronu viru ka iepriek� � ceļā. Burzmā satiekoties cilvēkiem no citiem vagoniem, kļuva zināms, ka mūsu tēvus velti gaidīt. Tie esot aizvesti pa citu ceļu kaut kur Urālu virzienā � tur, kur nometina politiskos ieslodzītos. Atkal asaras un izmisīgi jautājumi, uz kuriem konvoja priek�nieki atbildes nedod.

1. jūlija pēcpusdiena. Mantas, kādas nu kuram tās bija � pie rokas vai segā sasietas un plecos uzmests koferītis vai veļas grozs, tika saliktas ratos. Pajūgi sadalījās atsevi�ķās kolonnās un sāka braukt � vispirms vienā virzienā, pēc tam pa da�ādiem ceļiem.

Cilvēki gāja kājām ratiem aiz muguras. Tā bija labāk, kaut gan rijām putekļus.

Ceļa malās auga dīvaina, asa stepes zāle. Pienāca vakars, bet gala vēl neredzēja. Knapi vilkām kājas, gribējās dzert. Māte izlūdzās, un mūs ar māsu iesēdināja ratos. Aizsnaudāmies. Kad pamodāmies, bija agrs rīts. Stāstīja, ka naktī pajūgu tuvumā gaudoju�i vilki. Kolonna, kurā bija ap trīsdesmit pajūgu, tuvojās kādai apdzīvotai vietai. Bija noieti 36 kilometri. Jo tuvāk nāca sād�a, jo lielāku atvieglojumu izjutām un arī � jo lielāku izbrīnu: guļbaļķu vienstāva mājeles ar pāris logiem, skursteņu vietā � �uguna katli, māla podi, cauri spaiņi. Da�u māju priek�ā zedeņu �ogi. Mietu galos uzmaukti dīvaini māla trauki (krinkas).

Mūs, bērnus, visvairāk smīdināja mājputnu un lopu klaiņo�ana starp mājām un pa ceļu, kas veda cauri divās rindās sabūvētajām mājām. Vietējo iedzīvotāju bērneļi plikiem vēderiem un tikpat trūcīgi ģērbti pieaugu�ie drūzmējās ceļa abās pusēs. Pajūgi atdalījās no kolonnas, apstādamies te pie vienas, te otras mājas.

Mums un vēl divām ģimenēm ierādīja istabu kādā mājā sād�as tālākajā galā. No mājas saimnieces nīgro acu skatiena varēja spriest, ka viņas ģimene jau priek�laikus piespiesta nometināties otrā istabā.

�etras sienas, viens mazs lodziņ� un aptuveni 16 m² platības � to triju ģimeņu rīcībā nodeva vara. Ne krēsla, ne gultas, ne galda. Starp atvestajiem trīsdesmit cilvēkiem bija arī divi trīs vīrie�i, kuri steigas dēļ tajā piecpadsmitā jūnija rītā Torņakalna stacijā netika no�ķirti no ģimenēm. Viņi bija vienīgie, kas visādi centās gan mierināt garīgi, gan � kā un cik kur� spēdams � palīdzēt. No patālā me�a atvilka uz mājām tievas bērzu meijas, no kurām meistaroja kaut ko līdzīgu nārām. Naglu un instrumentu nebija. Sīkos zarus pina cauri resnākajiem. Pinumu uzstādīja uz koka bluķiem. Nu vismaz nebūs jāguļ uz grīdas.

Gribējās ēst. Kanskā pēdējo reizi izsniegtais maizes kukulis bija jau gandrīz noēsts. No �ķiņķa, ko mamma ik ēdienreizē tik taupīgi sadalīja, bija palicis pāri tikai lielais kauls un da�as cīpslas. Ne viens no vietējās varas pārstāvjiem neparādījās, nevienam nebija nekādas daļas par mums.

Vairs īsti labi neatceros, laikam jau mazliet naudas mammai vel bija, bet par to neko nevarēja nopirkt. Vienīgajā veikalā, kas le pojās ar izkārtni �Seļpo� (kaut kas līdzīgs lauku patērētāju biedrību savienībai), augu eļļu, sērkociņus (uz svara), petroleju, cukuru un maizi izsniedza pret parakstu pēc saraksta. Sarakstu pārskatīja kalni nedēļu, un tie, kas nebija izpildīju�i izstrādes normu, neko nesa ņēma. Naudai nebija nekādas vērtības, vietējie iztika no t.i, кам I/ auga (ja bija iesēts vai iestādīts) piemājas dārziņā. Ne katram bija govs vai cūka. Visiem gan bija zosis. Tās nevajadzēja barot, jo iztika no garāmteko�ās Kanas veltēm.

Latvie�i, kas bija ieradu�ies pāris dienu iepriek�, jau sāka ieviest maiņas tirdzniecību. Lietā gāja viss, kas nu kuram bija, � gan ādas somiņas, gan spogulī�i, gan ķemmes un rāvējslēdzēji. Tos noārdīja no apģērbiem, un tie kotējās visai augstu, sevi�ķu izbrīnu vietējos radīja lietussargi. Ķīmiskos zīmuļus pārdevām tām ģimenēm, kurās bija skolas vecuma bērni. No zīmuļu serdeņiem gatavoja tinti. Pirmo maiņas darījumu mamma veica, apmainot savu sikpuķaino naktskreklu pret desmit litriem piena.

4. jūlijs. �odien tika sapulcināti visi pieaugu�ie. Sievietes un nedaudzos vīrie�us no mūsējiem sadalīja pa brigādēm. Sākās novāktās labības pirmapstrāde. Novāktie kvie�u graudi bija sabērti uz zemes, tos sedza tikai nojume bez sienām. Viens gateris ar iek�dedzes dzinēju, kuļma�īna un pāris ar roku darbināmas vētījamās ma�īnas � tā bija visa kolhoza tehnika. Iejūgti zirgi �eit darbināja kaut ko līdzīgu latvie�u sendienu spriguļiem. Iztīrītos graudus tūlīt bēra maisos un stingrā apsardzībā nogādāja uz Kansku.

Neiespējami bija pilsētniekiem, kuru no mūsējiem vairākums, nopelnīt maizes gabalu. Pamazām novājinātā organismā bija zudis arī spēks. Mazliet maizes tomēr izsniedza; to cepa no auzu, prosas un zirņu miltu sajaukuma. Gadījās tā, ka (nezinot �īs maizes īpa�ības), paņemot rokās un neviļus stiprāk saspie�ot, tā sadrupa, pārvērzdamās savā sākotnējā miltu izskatā. Sos miltus tad iejaucām ūdenī un vārījām miltu putru.

Pienāca augusts. Kādu dienu agri no rīta aizveda arī tos pāris vīrie�us, kuri vēl bija mūsu vidū.

Bija jāsāk domāt, kā apkurināt telpas. Me�s tālu, transporta nav. Kļuvām arvien nespēcīgāki. Mammai uzmetu�ies daudzi augoņi no bado�anās. Matos un drēbēs parādījās utis. Stāvot rindā pēc maizes, mammai uznāca epilepsijas lēkme � slimība, kāda viņai agrāk nebija bijusi; todien mūsu ģimenei atteicās izsniegt maizi.

Saimniece, kuras mājā nu dzīvojām, aiz ziņkārības aizvien bie�āk sāka interesēties, kas beigu beigās mēs tādi esam un no kurienes. Gandrīz katru vakaru pie latvie�iem saradās vietējie iedzīvotāji, gan lieli, gan mazi, un ar milzīgu izbrīnu klausījās un taujāja par mūsu biju�o dzīvi. Ta�u viss, par ko ikreiz stāstīja, �iem zemniekiem bija tik tāls, ka ilgi runāt par to bija grūti, veltīgi viņi nevarēja saprast, ka citur dzīvo pavisam citādu dzīvi. Gāja dienas un nedēļas, un pamazām radās kontakts starp mums un vietējiem. Izjutām tādu kā cieņas apliecinājumu. Varēja just, ka �ī tauta daudz ko pārdzīvo un ar daudz ko nav apmierināta ne pagātnē, ne ari tagadnē.

1. septembris. Mani aizveda uz skolu. Tajā trīs telpas. Viena telpā mācīsies se�u gadagājumu bērni. Skolotāja pārbaudīja manas krievu valodas zinā�anas. Atceros, ka lādi nosaucu par kastīti, Mani ielika otrajā klasē. Grūti gāja ar gramatikas likumiem un la si�anu. Vieglāk matemātika. Tāpēc mani neizsauca, bet pārbaudīja tikai rakstu darbus, zīmē�anu. Valdim Lediņam labi veicās zīmē�ana, un viņ� gatavoja skolai uzskates līdzekļus. Par to � da�s lieks maizes rieciens no skolotāju puses. Es �ausmīgi pārdzīvoju vietējo bērnu izsmieklu par to, ka nemācējām krieviski. Da�ā starpbrīdi iznāca saplūkties.

15. septembris. Drausmīgs viesuļvēj�, lietus, brāzmu pavadīts, pārskrēja sād�ai, līdzi aiznesot nedro�o salmu un skalu jumtus. Kas salabos? Lielum lielais vairums sād�as vīrie�u frontē.

25. septembris � mana dzim�anas diena. Klusībā cerēju uz dāvanu: maizi ar sviestu. Skaudīgi skatījos uz tiem latvie�iem, kuriem vēl turējās līdzpaņemtie produkti vai arī bija mantas, ko mainīt. Iecerētās dāvanas nebija. Labi vismaz, ka netrūka kartupeļu un bie�u.

Gandrīz katru vakaru pēc nogurdino�ā, nepierastā darba sanācām kopā vai nu pie vieniem, vai otriem tautie�iem. Citi dalījās ar kādu gardāku kumosu, citi to slēpa. Vakari pagāja, kavējoties atmiņās par zaudēto dzimteni, izputinātām, izlaupītām saimniecībām un dzīvokļiem. Raudāja par pazudu�iem tēviem, vīriem un brāļiem.

Izsūtītie, kas bija nodarbināti labības apstrādē (un kas dro�i vien līdz �im nekad savā mū�ā nebija aizskāru�i sve�u mantu), slepus no vietējiem sāka zagt graudus. Tos sabēra no kabatas lakatiņiem sadiegtos maisiņos, slēpa zem drēbēm � nesa mājās. Graudus ēda arī turpat, darbavietā. Mājās graudus sutināja. To darīja tikpat slepus. Protams, nekāda aizdara, izņemot pa retai reizei drusku piena, nebija � vienkār�i aiz tā iemesla, ka arī vietējie dzīvoja neredzētā trūkumā.

Krieviem tur, kur pie dzīvesvietām ir upe vai ezers, parasts audzēt zosis vai pīles. Tās nemaz nebaidījās no cilvēkiem, ie�āpoja priek�namā, diedelēja maizi. Zosu bari klaiņo no sētas sētā, tad aiztipina uz upi, nāk atpakaļ. Viens bars � kādas piecpadsmit � nāk tie�i uz mūsu pagalma pusi. Neviena mājās patlaban nav. Tikai mēs ar māsu. No ēdamā arī tikai mazliet graudu un kartupeļi.

Atģidāmies tikai tad, kad zoss gulēja pakrāsnē. Es to biju nositis ar malkas pagali. Agonijā zoss izmisīgi purināja galvu, tāpēc vēl jo vairāk pārbijāmies, ieraudzīju�i asinis ne tikai uz grīdas, bet arī uz sienām. Pirmais, ko izdarīju � aiznesu uz upi malkas pagali. Tad nomazgājām sienu un grīdas. Kas notiks, ja vietējie uzzinās? Ko teiks mamma, pārējie latvie�i? Pēk�ņs troksnis pakrāsnē vēl pastip rināja bailes no gaidāmā nezināmā. Izrādījās, ka zoss bija tikai apdullināta. Ķēros pie galda nazī�a, bet tas neparko negriezās cauri spalvām. Beidzot izdevās. Zosij sirds vairs nepukstēja... tapai ari man. Si epizode no tām talajām un grūtajām dienām manā atmiņā neizzudīs līdz mū�a galam. Tas bija mazā cilvēka pirmais ļaunais darbs, uz kuru pavedināja izsalkums.

Kad no darba pārnāca mamma, viņa nobālēja, uzzinājusi par notiku�o. Zosi prom nest nekādā ziņā negribējās, ta�u apstrādāt arī bija bīstami, jo tepat aiz sienas saimniece. Varēja izcelties konflikts ar neiedomājamām sekām! Gaļu sadalīja starp pārējiem istabas biedriem. Katrs savu gabaliņu rūpīgi noslēpa līdz tumsas uznāk�anai un pēc tam izvārīja. Mēs savu daļu iesālījām, lai aizdara sajūtu paildzinātu; pēc nedēļas atkal pārtikām tikai no kartupeļiem, kvie�u graudiem un �ad tad � pa lāsei piena.

Novembris. Jūtama ziemas elpa. Aizvien vairāk māc drūmas nojautas. Labības apstrāde turpinās. Latvie�iem �o darbu iedala tikai naktīs. Mammas vienīgie līdzpaņemtie apavi ir sandales. Izmisīgi tiek domāts, kur lai ņem velteņus. Ja tos nedabūs, viņa nevarēs iet darbā, un tad mums neizsniegs maizi, ko paretam sāk dot. Tagad, rakstot �īs rindas, nesaprotu, kāpēc mamma necentās iemainīt kādu no savām rotaslietām? Kājām ta�u vajadzēja siltumu! Bet varbūt viņa tālredzīgi domāja par nākotni, par to, ka apstākļi var sare�ģīties vēl vairāk?

Svētku reizē sanācām būdiņā pie bērnu ārsta Dr. Lediņa ģimenes. Arī viņiem dēls un meita � Valdis un Pārsla.

Uz galda tikai sakņu ēdieni ar augu eļļu. Kaut kur sadabūti rupjie kvie�u milti un izcepti pīrāgi ar kartupeļu biezeni, rīvētām bietēm un kāļiem. Pie Lediņiem dzīvo Vēbers � students, viens no pēdējiem pieaugu�ajiem vīrie�u kārtas pārstāvjiem. Viņ� kaut kur sadabūjis pudeli degvīna. Klusināti tiek uzsaukti tosti dzimtenei, nodziedātas dziesmas. Neiztiek bez asarām. Kāri klausāmies ziņas par stāvokli frontē. Tā tuvojas Maskavai. Neskaidri apzinos, ka esam piedzīvoju�i kaut ko ārkārtēju, un mani māc drūmas nojautas: vai dzimteni vēl redzēsim?

Pienaca pirmā Sibīrijas ziema. Uzkrita dziļ� sniegs. Jau tuvākajās dienās gaisa temperatūra sasniedza �42 �C. Skolā vairs negāju � plānie zābaciņi nebija piemēroti salam. Katru nakti de�urējām pie skārda krāsniņas, jo ugunij nedrīkstēja ļaut izdzist, citādi elpa pārvērtās ledū un gulo�ā mati piesala spilvenam. Lauskis neatlaidīgi dauzīja būdas baļķus. Tādās naktīs, nomodā pie krāsniņas uguni uzmanot, �ķita, ka māja no aukstuma sagāzīsies un kauco�ie vēji mūs saplosīs.

21. novembris. Jau vairākas dienas maizes kolhozā nav. Klēts, kurā maizi parasti izsniedza, stāv aizslēgta. Varasvīri nekādus paskaidrojumus nedod, toties darbā dzen katru dienu. Ļoti gribas ēst. Saimniece saviem bērniem vāra piena ķīseli. Bez cukura, protams. Pie tā �eit ir pierasts, jo cukura vietējiem nav. Mēs ar māsu, aizvēru�i acis, zilējam ar pirkstiem: kad tie sadursies viens ar otru, notiks brinums un mums arī ielies. Mūsu vēlē�anās piepildās.

Pievakarē atnāca diedelnieks klētnieks Vasja. Viņ� zināja, ka mammai ir papirosi. Par vienu papirosu viņ� rītdien apsolīja drusku maizes.

23. novembris. Ar lielu lūg�anos (solījums jau aizmirsts) mamma dabūja puskilo maizes. To tūlīt, kā vienmēr, sadalījām trīs daļās. Katrs savas daļas pēdējo kumosu ilgi paturējām mutē. Kas zina, kad atkal laimēsies sajust maizes gar�u?

4. decembris. Uzcēlāmies agri. Istabā auksts. Lielas grūtības sagādā iekurināt krāsniņu, jo bērza malka ir slapja. Mamma aizgāja pēc maizes. Mēs ar māsu atkal zīlējam: būs vai nebūs? Nedaudz atnesa. Pateicamies Dievam.

8. decembris. Saslimu ar angīnu. Dienas otrajā pusē temperatūra -ļ-40�. Manējie ļoti uztrauku�ies. Vienīgajam medicīnas darbiniekam sād�ā � feld�erim � zāļu nav. Turklāt viņ� esot teicis, ka �o slimību vispār nepazīstot.

9. decembris. �iglēvicas kundzei piedzima puisītis. Cik �ēl, ka nevienam nav fotoaparāta, lai iemū�inātu būdu, kurā piedzima biju�ā kuģu rēderejas īpa�nieka dēls.

Mazpamazām mamma ir sanesusi kvie�u graudus tik daudz, lai varētu domāt par to samal�anu. Sād�ā dzirnavas ir, tikai � kā lai to izdara? Graudi ta�u ir zagti. Es sāku piestaigāt uz dzirnavām savu intere�u dzīts. Mani ieinteresēja tie�i motora palai�ana.

Vispirms kvēlgalvu sakarsēja krāsnī līdz baltkvēlei, tad uzlika uz motora cilindra, un vairāki viri sāka vilkt dzensiksnu, kamēr motors iepuk�ķējās. Jā, tāda tehnika trīsdesmitajos gados Latvijā nebija redzēta!

Dzirnavās man bija patīkami pakavēties, ne tikai lai apmierinātu savu puikas ziņkārību. Te varēja, nevienam nemanot, pagrābt kādu sauju vēl pavisam siltu miltu. Un ļoti labi gar�oja! Tikai tik ātri, cik vēlējos, neatjaunojās siekalu krājumi. Citreiz ņēmu līdzi pudeli ar ūdeni. Tad jau varēja vairāk ieēst. Pēdīgi biju iedraudzējies ai melderi, un viņ� atļāva paklusām, lai neviens neredz, graudus sa malt. Milti nu bija, ta�u maizi cept neuzdro�inājāmies un nebija arī kur cept. No miltiem vārījām klimpu zupu. Da�reiz ar pienu, bie�āk � tāpat ūdenī.

19. decembris. Laiks skaidrs, tas nozīmēja, ka būs sals. Ka asinīs iemērkta rietēja saule, un zeme gulēja sastingusi salta bal tumā.

Vairāku māju kolektīvajā akā ūdens vairs nebija. Ari Капам upes piemalas aizsala līdz dibenam. Tikai upes vidū vēl ūdens. Манина mani pavadīja līdz upei pēc ūdens, bet pati aizgāja nogriezt kadani tautietim matus, par ko varbūt dabūs gabaliņu maizes.

20. decembris. Dzīvsudraba stabiņ� nokrities līdz �42 �C. No Kailākas atgrie�as Vēbers, kas piedzīvo pie Lediņiem, viņ� turp braucis pārdot �ādu tādu mantību, ko tautie�i viņam sadevu�i. Izrādījās, viņ� ir nelietis. Naudu nodzēris, bet teicās esam apzagts. Ari mammas zelta auskariņi aizgāja to ceļu. No sirdssāpēm visu nakti neviens negulējām. Mamma raudāja.

24. decembris. Ziemassvētki! Pulcējamies atkal pie Lediņiem. Svētku galdā sakņu pīrāgi, vinegreti. Eglīti rotā bērnu pa�darināti greznojumi. Deg pa�taisītas svecītes. Skan bērnu deklamācijas, mirdz asaras, cerību pilnas.

�Trīs burtnīcas� publicētas �Literatūrā un Mākslā�

1988. gada 20., 27. maija un 3.� 10. jūnija numuros.

Esmu dzimusi Liepājā 1903. g. 20. februārī (dz. Birke). Mācījos Liepājas ģimnāzijā. Man padevās valodas, tāpēc jau agri iemācījos vācu, krievu, angļu. Skolā latīņu valodu mums vienu gadu mācīja Latvijas sūtnis Spekke. Fran�u valodu turpināju mācīties Rīgā pie madam Sato. Viņai ar klavieru fabrikantu Kļaviņu bija meita, un Rīgas inteliģence uzskatīja par goda lietu dot iespēju viņai nopelnīt ar privātstundām.

Mana draudzene bija Antas Klints jaunākā pusmāsa Milda Jekste. Biju draugos arī ar brāļiem. (Milda vēlāk izdarīja pa�nāvību � noslīcinājās jūrā. Cilvēki bija redzēju�i, kā viņa sē� uz mola, iznāk malā, bet tad atkal aiziet atpakaļ.) Tā man iznāca saskare arī ar Antu Klinti.

Pēc 1. pasaules kara Anta Klints atbrauca uz Liepāju kopā ar savu vīru Juliānu Pameljanu � bagātu kungu, kur� bija bijis latvie�u bēgļu fondā kāds priek�nieks. Abi bija ka�okos, Antai ap kaklu bija milzīga, gara rotājo�a ķēde. Tēvs, kur� bija viņu izdzinis no mājām par saistī�anos ar teātri, tagad ar lielu prieku viņus uzņēma, bija ļoti labvēlīgs pret savu znotu. Anta drīz iz�ķīrās un apprecējās ar Briedīti. Kad viņi atbrauca, tēvs nolaida Briedīti pa trepēm lejā un pateica meitai: �Tu vari braukt, bet to ķēmu lai es te vairāk neredzētu.� Tā arī Briedītis nekad vairs viņu mājā savu kāju nav spēris. Anta gan brauca pie māsas, veda kleitiņas un citas dāvanas. Pēc Mildas nāves daudz runājām un spriedām � kāpēc?...

1922. gadā iestājos Latvijas Universitātē Tautsaimniecības fakultātē, bet to nepabeidzu, jo nepatika. Pārgāju uz bibliotekāres darbu. Piecpadsmit gadus esmu nostrādājusi Valsts bibliotēkā un vēl tagad � astoņdesmit piecu gadu vecumā � strādāju Fizkultūras institūta bibliotēkā.

Kad biju pirmā kursa studente � 1922. gadā �, strādāju �Izgli tības Ministrijas Mēne�raksta� redakcijā. Redaktors bija T. Zeileils Tur iepazinos ar Arni. A. Upīts par viņu kā par rakstnieku ļoti .slīkiI atsaucās, bet citi uzskatīja, ka viņ� ir labs filozofisku darbu un da�ādu citu problēmu apcerētājs. Viņam tai laikā avīzēs, ari �Izglītības Ministrijas Mēne�rakstā�, bija daudz rakstu. Reiz, kad viņ� biju

Anna Arne mirusi 1989. gada 12. oktobri. (Red.) saslimis, mani aizsūtīja pie viņa ar kādu rakstu, un tā sākās mūsu tuvākā pazī�anās. Izglītības ministrs toreiz bija Aleksandrs Dauge. Es viņu arī pazinu, viņ� bija ļoti jauks, un mums bija sirsnīgas attiecības. Pa Teodoriem mēs visi gājām pie Zeiferta. Arnis tur bija ļoti iemīļots, viņi bija lieli draugi ar Zeifertu. Man arī tur bija patīkami, es biju jauna � man bija tikai 18 gadu.

Zeiferts un Dauge � viņi abi bija noba�īju�ies, viņi zināja, ka es esmu dikti tuvu pazīstama ar Bu�ēviciem, ka es esmu kreisi noskaņota, un viņi bija uzdevu�i Arnim, lai viņ� kā biju�ais kreisais mani no tā kreisuma grie� prom, jo viņ� to visu ir pieredzējis un tagad saprot, kas tas ir, saprot gan tā labās, gan sliktās puses. Un tā nu viņ� mani vada uz māju un pastāvīgi runā tikai par visādām �itādām tautsaimnieciskām lietām.

Es domāju, kaut viņ� sāktu runāt par mīlestību. Bet tad jau dikti drīz nāca ari par to mīlestību.

Drīz sāka veidot Kultūras fonda bibliotēkas. Es aizgāju tur un biju pirmā, kas sāka strādāt pie komplektē�anas. Par priek�nieku atnāca Rūdolfs Egle. Arnis gan strādāja Valsts bibliotēkā, bet Kultūras fonds viņam bija uzdevis faktisko virsuzraudzību par �o bibliotēku veido�anu un izdalī�anu. Mēs komplektējām un izdalījām simtiem un simtiem bibliotēku pa visu Latviju, katram pagastam devām. Iepirka grāmatas no rakstniekiem, kuri laikam pa�i izdeva, bet galvenokārt � no grāmatizdevējiem. Mums bija daudz darī�anu ar Ansi Gulbi. Nāca, pa piemēram, Jēkabsonu Kārlis. Viņ�, nabadziņ�, lūdza ārkārtīgi, lai viņa grāmatiņas pērk, viņ� bija izbadējies, ļoti slikti ģērbies. Viņam bija daudz bērnu, bet ar dzejoļiem viņ� netika pie vajadzīgās naudas, laikam tāpēc arī sāka rakstīt romānu par Rauten-feldu. Rūdolfs Egle un tie citi viņu vienmēr dikti zoboja, un man viņa bija �ēl, ka tie viņu tik ne�ēlīgi vajāja, un es viņu aizstāvēju, kaut gan nepazinu. Viņam ir arī dikti labi dzejoļi � un nevienam nav tik daudz komponēti. Un, tā kā es viņu aizstāvēju, tad viņ� man otrā dienā atnesa visas savas grāmatiņas ar ierakstu �Ļoti godātai literatūras pazinējai� utt.

Arnis pieņēma Kultūras fonda bibliotēkā Artūru Ģermāni, kur� atnāca un teica: �Es gribu strādāt tikai bibliotēkā.� Vēlāk viņ� kļuva par vienu no slavenākajiem bibliotekāriem un bibliogrāfiem, vienu laiku bija Valsts bibliotēkas direktors, bet sāka viņ� Kultūras fondā. Vēlāk, kad visas bibliotēkas jau bija sadalītas pa vietām, tad citi aizgāja, mēs ar Ģērmani � uz Valsts bibliotēku, vienīgais ilgi palika strādāt Apsesdēls. Arnis aizgāja no Kultūras fonda, kad viņu paņēma uz �Jaunāko Ziņu� un �Atpūtas� redakciju.

Kamēr Arnis vēl strādāja Valsts bibliotēka, viņ� jau daudz rakstīja un tulkoja. Atceros, ka viņam palīdzēju tulkot Benuā �At-lantīdu� no fran�u valodas. Mēs bijām kopā vai katru dienu, pārrunājām visu ko. Bet tomēr viņ� man rakstīja ļoti bie�i vēstules, tas visas aizgāju�as bojā pa izsūtījuma laiku.

Lai man būtu pulka naudas, es pati arī �Jaunākajās Ziņās� tulkoju, jo pārvaldīju valodas. Tur ārkārtīgi labi maksāja, ārkārtīgi labi. Es gribēju tulkot vienu Golsvērtija romānu, kur� man dikti patika, bet Jaunsudrabiņ� to noķēra. Es teicu � ar viņu es nevaru konkurēt.

�Jaunākajās Ziņās� Arnim vistuvākie kolēģi bija Jānis Kārkliņ�, kas nomira Zviedrijā, Nacionālā teātra direktors Arturs Bērziņ�, arī ar Jūliju Lāci bija ļoti labas attiecības. 1941. gadā Arni bie�i pa vakariem sauca uz �eku apcietinātā Jūlija Lā�a lietā. Viņ� man nekā nestāstīja (bijām apprecēju�ies 1940. gadā), tāpēc ka viņ� baidījās, nekā nedrīkstēja teikt. Bet viņ� pārnāca mājās tāds � bālā ģīmi un rokas savilktas kā dzelzs. Sai lietā viņ� gribēja parunāt arī ar Vili Lāci, jo viņi visi ta�u bija kopā strādāju�i pie Benjamiņiem, bie�i biju�i tur kopā un labi satiku�i, bet Vilis Lācis viņu nepieņēma, ar viņu nerunāja, teicis, lai runā ar sekretāri.

Arnis �ai laikā bija �Cīņas� redaktors. 1940. gadā bija pienākusi valdības telegramma, ka viņ� tiek iecelts par �Cīņas� faktisko redaktoru, bet avīzi parakstīja Ernestīne Niedre. Neatceros, kas tur vēl citi bija, viņ� tikai stāstīja, ka tur kāds ebrejs bijis, kur� nenogursto�i skrējis pa sapulcēm, viņam dikti paticis, nemaz neiet uz māju � tikai atkal uz kādu sapulci.

Par Vili Lāci Arnis stāstīja, ka viņiem pie Benjamiņiem bijusi laba sastrādā�ana kā redaktoram ar rakstnieku, kad viņa romānus drukāja un viņ� milzīgu naudu saņēma � milzīgu naudu. Kāpēc tad viņ� vēlāk noķengāja �Jaunākās Ziņas�? Kāpēc tad viņ� negāja uz kaut kādu kreiso avīzi? Bet tur jau tādus honorārus nemaksāja.

Kad 1941. gadā sākās pratinā�anas �ekā par Jūliju Lāci, Arnis jau domāja, ka ar viņu var kaut kas notikt. Tāpēc viņ� visu mantu norakstīja man, jo nedomāja, ka mani varētu aiztikt. Galvenais � viņam uz laukiem bija bibliotēka, mēs tādu dzīvokli nevarējām dabūt, kultos tūksto�us salikt. Kur tās grāmatas visas ir � to es tagad gri bētu zināt. Milzīga bibliotēka bija. Grāmatas bija sevi�ķi vērtīgas tāpēc, ka bija ar rakstnieku ierakstiem, da�ādi dāvinājumi. Tā an viņ� man visu to norakstīja, jo sakarā ar to, ka Vilis Lācis prel viņu tik briesmīgi uzvedās, viņ� saprata, ka pret viņu arī kaut kas briest.

Arņa tuvs draugs arī no Benjamiņu laikiem bija profesors Kli hen�teins. Viņi abi vienmēr smējās, ka Kirhen�teins ir gan pai Ailil vecāks, bet apprecējis vēl jaunāku sievu, nekā es biju. Ainis тип Sibīrijā rakstīja no lēģera, lai es aizrakstu Kirhen�teinam Irs no Sibīrijas arī viņam aizrakstīju, un viņ� man tūlīt atbildēju Un vli.iA jautāja � kāpēc jūs vispār esat izsūtīti?

14, jūnijā mūs abus kopā nepaņēma, jo es tajā nakti nebiju mājā. Kad pārnācu, visa māja bija izārdīta, mēbeles izgrūstītas. Viss, kas tikai bija, � tas viss izmests uz grīdas, arī visvisādas karotes un dak�iņas, bet vairs tikai alpaka. Kur bijis kaut kas no sudraba, no tā nekas vairs nebija. Tāpat no kristāla nekas vairs nebija, viss paņemts. Kad pēc brī�a atnāca arī man pakaļ, prasīju: man bija sudraba galda piederumi 48 personām � kur tas viss palicis? � Mēs tos nacionalizējām. � Bet dīvaini, ka to visu paņēma tie, kas bija nāku�i vest mūs. Man bija tāda veclaicīga, ļoti oriģināla kumode, Jelgavā pirkta, ar salmiem apvīta un ar inkrustācijām. Tā jau bija izgrūsta priek�namā, lai pēc tam var vieglāk paņemt. Arnim kā redaktoram bija daudz ļoti interesantu no da�ādām vietām atvestu lietu, dāvanu. Bija tāda Japānas kaste ar inkrustācijām, domāju, ka tā nemaz nebija no īsta sidraba. Ieraudzīju izgrūstītu, noliku to tālāk prom. Kā atnāca pēc manis, tā tūlīt pats pirmais paprasīja � kur tā kaste ir? Es teicu, turpat jau viņa ir. Ņēmēji bija tādi jauni puikas. Viņi gan runāja latviski, bet pēc izrunas latvie�i nebija. Viens tāds vecāks bija latvietis. Viņ� paņēma puķu kurvīti, kur bija olas saliktas, un iedeva man to rokā, lai es paņemot, man tas bū�ot vajadzīgs. Bet es nepaņēmu, un vispār paņēmu kaut ko galīgi nevajadzīgu.

Tad mani ielika vaļējā ma�īnā, un mēs braucām. Mēs dzīvojām Atpūtas ielā. Tur necik tālu bija divstāvu māja. Advokātam Ansim Bu�ēvicam bija apak�ā dzīvoklis, aug�ā � biju�ajam Londonas sūtnim Vesmanim. Tur pieturēja. Vedēji iegāja iek�ā. �oferis bija latvietis un prasīja man, vai man ir maize līdzi. Man nebija nekā. Viņ� man iedeva klaipu maizes, un man par to nobira asaras. Kad viņ� sarunājās ar mani, viņ� nostājās ar muguru pret ma�īnu. Viņ� teica, ka viņi �orīt jau biju�i te. Biju�i arī pulkve�a Bulmaņa dzīvoklī, bet tur atradu�i tikai zobenu, pa�u nav dabūju�i. Kamēr stāvam, skrien Bu�ēvics. Ierauga mani � izbrīnījies: arī jūs? Es viņam saku, ka mana mamma paliek viena pati slima, lai viņ� paskatās. Bet tad viņ� sāk domāt pie sevis: pēc kā tad viņi ir vēl atbrauku�i, � Vesmaņus jau �orīt paņēma. Viņ� uztraukts ieskrēja iek�ā � tad jau varbūt pēc viņa? Bet tad nāca tie vedēji un iznesa milzīgi lielu kasti ar sidrablietām. Tad mēs vēl �ur tur braucām, bet vairāk arī nevienu nedabūja. Tie bija laimīgi izbēgu�i.

Mani aizveda uz staciju, kur stāvēja sarkani vagoni � no vienas vietas bija pilns ar sarkaniem lopu vagoniem. Mani pieveda pie viena vagona, attaisīja durvis � tur bija Arnis, bija Vesmaņi. Arnis teica -kamdēļ tu nebēgi? Kur es ie�u, cilvēkiem tikai nepatik�anas sagādātu. Es jau nezināju, ka man vajadzēja tikai iziet uz ielas, jo nāko�ā dienā vairs neņēma. �Bet nu nekas,� teica Arnis, �būsim kopā un spēlēsim brid�u.� (Es da�reiz tiku gājusi pie Vesmaņiem spēlēt, bet Arnim nekad nebija laika, bija jāstrādā.) Spēlējām gan brid�u...

Neizsakāmi drausmīga ir tā sajūta, kad tu iekāp tai vagona un zini, ka atstāj visu � visus tuvos cilvēkus; cits atstaj bērnus, cits vecākus, man palika pavisam slima māte viena pati. Ievēroju īpa�i advokāta Volkova sievu � viņa nemitīgi staigāja pa vagonu �urp un turp, viņiem bija palikusi desmitgadīga meitiņa. Bija gadīju�ies cilvēcīgi ņēmēji un uzklausīju�i lūgumu saslimu�o bērnu atstāt vec vecākiem. Bet Vesmaņa sieva bija paņemta uz nāvi slima. Vagona viņa bija agonijā, viņai nāca putas pa muti. Tas bija �ausmīgi. Un Vesmanis bezspēcīgi stāv blakus un skatās, kā sieva mokās mirst, un nekā nevar darīt. Viņa nomira Zilupē. Tad mēs viss vagons kliedzam, cik nu mums bija spēka, un dauzījām pie durvīm, un tomēr panācām, ka vagonu attaisīja un viņas līķi izņēma no vagona.

Mums nedeva ne ēst, ne dzert. Da�i, kuriem bija kaut kas līdzi, dalījās, bet da�iem, kad aizbraucām galā, izrādījās, bija daudz bijis, bet nedeva nevienam. Man bez tā �ofera dotā maizes kukulī�a nebija nekā. Bet labi cilvēki piedāvāja. Tur jau cilvēki parādija savu dabu.

Vajadzību kārto�anai bija viens caurums grīdā. Kamēr vēl bijām kopā visi, arī vīrie�i, tas bija, nu, tā... Tad iemanījāmies turēt kaut kā palagu priek�ā. Bet daudz jau arī nevajadzēja iet.

Bija sasistas lāvas, lai var cilvēkus salikt vairākos stāvos. Arnis bija kaut kur aug�ā uzklājis mēteli, un es tur sēdēju. Bet vēlāk mani nodzina nost kāda ļoti enerģiska kundze, lai viņas vīru tur aug�ā uzliktu. Un bija ta�u mums vagonā arī bērni, pat pavisam maziņi.

Mēs baidījāmies no utīm. Volkovs, pēc pieredzes no pirmā kara, teica, ja mums nevienam utis nav, tad ari viņas nebūs. Ne no kā ta�u viņas nerodas. Tomēr vēlāk Krievijā uzzinājām, ka rodoties no �zabota�. Tur visi bija pilni ar utīm. Bija jauna, smuka meitene, pionieru vadītaja^ pilna ar utīm un gnīdām, kā briesmas. Es teicu, kā jus tā varat staigat apkart ar tām utīm? � O, � viņa saka, � tas no �zabota�. � Un, tikko mēs sākām ar krieviem dzīvot kopā, tā mums arī visiem bija utis. Bet visādi jau cīnījāmies kā spēdami.

Vagonā, lai cik briesmīgi tas viss bija, tomēr sākumā bijām priecīgi, ka esam ģimenes kopā. Bet nepagāja necik ilgs laiks, kad vienu pēc otra izsauca visus vīrie�us. Vienu no pirmajiem paņēma Arni. Viņ� aizgāja ar pustuk�u �emodānu, vēl atstāja man vienu savu uz valku. Tā kā pret viņu bija jau iepriek� tāda nostāja bijusi, tad domāju, ka viņu aizved uz no�au�anu. Tad man viens pienāca klāt un mierināja, ka labi, ka es pēc tā vēl dzīva, jo viņa sieva neizturētu, ja viņu aizvestu. Nepagāja necik ilgs laiks, paņēma visus vīrie�us. Mūsu vagonā palika vienīgi advokāts Jānis Volkovs un vecais Grasmanis � viņam bija sēklu tirgotava Smil�u ielā , vecs, vecs, sirms vīrs. Arī viņi abi, tāpat kā gandrīz visi tie vīrie�i, kurus aizsūtīja uz lēģeriem, Sibīrijā nomira bada nāvē.

Ceļā pa visu laiku � tas bija apmēram trīs nedēļas � mūs vienreiz ēdināja. Attaisīja durvis un teica, lai iet pēc ēdiena. Tā kā es laikam biju vienīgā, kas pārvaldīja krievu valodu, tad man bija jāiet. Man bija mazs zelta rokas pulkstentiņ�, un ēdiena izsniedzēji par to briesmīgi brīnījās. Viņi ilg.i lika pulkstentiņu pie ausim un sauca cits citu, kas bija tai stacijā, lai nāk klausīties, ka tas tie�ām iet. Tik maziņ� � un iet! Un � zoloto! Tas viss turpinājās tik ilgi, ka vagonā jau bija domāju�i, ka es vairs neatgriezī�os.

Mums iedeva prosas putru, un vidū bija maza lāsīte eļļas. Domāju � nu es iemācī�os lietot eļļu, bet tā arī palika vienīgā reize, vēlāk visus gadus vairs nebija. Un vairāk tā nepilnā mēne�a laikā, kamēr braucām, mums ēst nedeva. Vienīgi stacijās pa reizei attaisīja durvis un ļāva no sievām, kas bija sanāku�as, kaut ko nopirkt. Nauda jau bija katram līdzi vairāk vai mazāk. Durvis parasti attaisīja uz pāris minūtēm, un laimīgs, kur� pirmais tika klāt. Galvenokārt jau vajadzēja tiem ar bērniem.

Vienā vietā mūs izlaida no vagoniem uz diennakti. Tad mēs upes malā mazgājāmies, kaut arī bija netīrs ūdens, bet bijām laimīgi, kaut pie netīra ūdens tiku�i. Un tad mēs tur arī kaut ko citu darījām. Visa apkārtne bija nolikta ar kaudzēm. Bet nāko�ā rītā skatāmies � nav vairs nevienas. Nevienas. Viss bija notīrīts. Un to visu noēdu�i suņi. Suņi tur no tā vien pārtika, jo suņiem jau neviens ēst tur nedod.

Mūs izsēdināja no vagoniem ap 10. jūliju. Oba bija pārplūdusi, un tur bija bads. Visas govis bija briesmīgā badā, māva. Man vēl tagad, kā govs iemaujas, uzreiz liekas � esmu Sibīrijā.

Tad mūs uzlika uz milzīgas bar�as. Un tur atkal nebija ne ko ēst, ne dzert, ne arī kur pa vajadzībām iet. Mu�kei bija divas meitenes, un viņai bija podiņ� līdzi. Tad tie, kas bija pa draugam, arī varēja lietot un pārliet pār malu. Vienreiz piebrauca pie viena kuģa, un tur mēs dabūjām ūdeni. Braucām, braucām pa Obu ar tām bar�ām, nezinu pat, cik ilgi. Likās �ausmīgi ilgi. Krasti tik drausmīgi vienmuļi, viena vienīga taiga.

Es tagad pat nezinu, kā tas bija, ka mēs to ceļu izturējām un nonācām galā. Es nezinu, kā tas bija.

Laikam ta�u cilvēks, ja viņam vajag, var izturēt neiedomājami daudz.

Kad mēs bijām galā, sād�ā veikalā vēl pēdējo dienu varēja dabūt cukuru. Es paspēju nopirkt. Bet tad arī ar to bija cauri, un no tās pa�as dienas sākās bads. Mums bija līdzi da�ādas mantas, un tad veikalnieks par tām kaut ko iedeva, galvenais � pa reizei maizi. Tā maize tik smaga, ka viņam jau nebija iespējams necik iedot. Bet pats galvenais, ko viņ� iedeva un kas pirmā laikā bija milzīgi no svara, � sāli, kas nebija dabūjama.

Mēs visu, visu atdevām par kaut cik pārtikas. Es zelta gredzcu tiņu atdevu par spaini kartupeļu. Mēs vislabākās drēbes atdevām pili mazu drusciņu kartupeļu.

Daļu no mūsu bar�as izsēdināja jau ātrāk, daļu nometināja pie pa�as Narimas � Taļinovkā. Tur bija visi tādi pa�i kā mēs 20. gadu beigās izsūtītie krievi. Viņi mūs pieņēma savās �izbās�, teica � kas jums nekai�, jūs tagad varat dzīvot siltās istabās. Viņi, nabadziņi, bija izmesti ar visiem bērniņiem taigā � badā, aukstumā, bez jebkādas pajumtes. Viņiem bērniņi bija miru�i bariem.

Tā kā nebija nekā, ko ēst, tad ēdu dikti daudz balandu. Viņi mani brīdināja, lai esmu uzmanīga, ka var slikti beigties. Viņiem bija tāpat bijis, tāpat ēdu�i zāli, bet tādos apstākļos dabūt caureju ir beigas. Bija jāpārtrauc, kaut gan man likās tik gar�īgi, tik gar�īgi. Visapkārt bija tikai me�s vien. Taiga. Izsūtītie krievi pa �iem trīspadsmit gadiem katrs bija sev kādu zemes gabaliņu ieru�inājis un kaut vai to kartupeli iestādījis. Viņiem pa�iem arī vairāk nekā nebija, bet viņi, pa�i pārcietu�i vēl briesmīgāku laiku, bija tik lādzīgi, ka es līdz �ai dienai par viņiem Dievu lūdzu. Zivis zvejot nedrīkstēja, tīklus ņēma nost, bet pa nakti slepus jau kaut ko dabūja un deva arī man.

Kad iestājās ziema, tad līdzās badam sākās jaunas mocības. Mums ta�u galīgi nebija kaut cik piemērota apģērba, un to ari nevarēja dabūt. Pa visu mūsu apdzīvoto vietu tikai vienam krievam bija siltie zābaki, tik nabadzīgi tur visi bija. Bet iet me�a darbos 40 grādu un vēl lielākā salā mūsu apģērbos.. . Kad bija 20 grādu, tad teica � ali, teplina! Ai, cik silts! Bija jau pat zem piecdesmit.

Pirmo gadu bads bija �ausmīgs. Oba bija pārplūdusi, un tur nekas neizauga, piemēram, no kāpostgalvas izauga tikai tās zaļās lapas. Tas ielika katliņā vārīt, bet nebija jau sāls. Tikko kā kar� bija sācies, la nekā, pilnīgi nekā vairs nebija.

Kādu brīdi strādniekiem deva 300 gramus maizes dienā. Tad es ari dabūju. Bet tad es saslimu � un nekā vairs. Saslimu tāpēc, ka mani pa nakti izdzina velt kaut kādas mucas ar darvu uz Obas krasiu, jo brauk�ot pakaļ kuģi. (Kad es braucu prom, ir tad vēl tās mucas lur palika. Kā jau pie mums...) Tonakt �ausmīgi lija. Piedevām inoA-kas mani tā sakoda, ka rokas piepampa divreiz resnākas.

Mo�kas � tas ir kaut kas �ausmīgs, �ausmīgs, �ausmīgs. Tas ii īstas Sibīrijas �ausmas. Viņas aizlien absolūti visur, cilvēki piepampa, mr tās lielas, baltas, strutojo�as pumpas. Da�i mazāk, bet vairums biles migi no tā cieta. Vēlāk vairs tik briesmīgi nepampa, laikam jau siika pierast.

Daudzi slimoja ar malāriju. Man bija tik smagi, ka citi domāju neizcietī�u. Gulēju bezsamaņā, temperatūra pāri 40 grādiem, viena �ausmīgā drudzi un murgos. Tomēr izdzīvoju.

Nometinā�anas vietā vispirms biju me�a darbos. Pēc tam aizsūtīja uz Biļinām. Mobilizēja uz turieni pļaut sienu it kā stiprākās sievietes bez bērniem vai ar nedaudz bērniem. Tā bija Obā neapdzīvota sala. Viena neliela mājiņa, kurā mitinājās kaut kādi �Vojentorga� priek�nieki, un viena būda maizes cep�anai. Vairāk tur nebija nekā. Mēs visi uz kailas zemes zem klajas debess. Lietus list. Kam bija palagi, uzslēja kaut mazu teltiti, lai, galvenais, saglabātu kaut drusku no lidzi paņemtām mantiņām. Bija jau drusku ari kāda jauna manta � koka spainis, toverītis mazgā�anai. Viss bija nesams un glabājams. Krieviem bija brīnums, kam man tāds trauks. Sacīju, ka pie mazākās iespējas vismaz līdz pusei katru dienu mazgājos. Izbrīnī�anās � �A mi to s baņi do baņi�. Kad vēlāk Kolpa�evā biju kopā ar jau labi pazīstamiem, pat ļoti simpātiskiem krieviem, viņi izbrīnīju�ies man jautāja: �Vai jūs vēl līdz �im laikam katru dienu mazgājaties?� Viņiem no pirts līdz pirtij tāda mazgā�anās � no krūzītes uzlej uz plaukstas ūdeni un ar to apslapina seju.

Biļinās sākām celt būdas dzīvo�anai. Griezām velēnas un no tām sacēlām. Labāk jau bija kā zem klajas debess. Vismaz lietus laikā nenāca uz galvas ūdens, bet pa druskai dubļi. Kaut kā sameistarojām lāviņas gulē�anai.

Gaidījām darbu, par kuru bija apsolīta maize. No visa pulka atkal no�ķīra daļiņu � jābrauc ar laivām līdz Ustj-Cai (Cai upe ietek Obā � Oba gai�a, bet Cai brūna kā tēja). No turienes 28 km attālumā bū�ot jāapstrādā lini un bū�ot maize. Jāairē pa�ām. Nekā nav ko ēst. Sarkanmatains jauns puika, brigadieris, laivas galā pie stūres ēd �āvētu treknu zivtiņu, līdzīgu mūsu forelei. Mums tek siekalas, bet viņam arī vairāk nav, lai dotu mums. Kad nonācām Ustj-Cai, nespēkā kaut kur nokritām. Nākamā dienā jāsoļo 28 km kājām � karsts, zeme sakaltusi, kājas bez apaviem, visas vienās asinīs. Vakarā nonācām kādas skolas telpās, atļāva tur pārgulēt. Pati uz grīdas, kājas uzslēju uz panniņām. Saradās visādi vietējie skatīties � kas tie tādi atnācēji. Viens vecs krieviņ� jautā: �Uz kurieni jūs ejat?� Atbildēju: �Mo-giļnij mis.� � �Jā, jā, tev cits nekas neatliek kā mogila,� viņ� saka. Nogājām tomēr vēl dzīvas. Tur mums bija pārsteigums � diezgan tīras, kārtīgas mājiņas, un pa lauku staigā pat sivēns...

Varasvīri atnāca un sadalīja mūs pa grupām. Bijām kādas �etras vai piecas latvietes, kuras turējāmies kopā. Vairums bija moldā-vietes. Norādītās mājvietas saimniece nelaida iek�ā, mēs tik briesmīga izskatā � novārgu�as, noplīsu�as, netīras. Kad ar draudiem pavēlēja mūs tomēr ielaist, piekrita, bet tikai priek�namā. Tā ir priek�telpa bez grīdas, bet vismaz jumts virs galvas. Kad mums sakurināja pirti, tad bijām ļoti priecīgas. Kad aprunāj arti ies ar saimnieci, pastāstījām, kas mēs un no kurienes, viņa apraudājās un lūdza, lai nākot istabā. Bet mums bija pietiekami labi priek�namā.

Mūsu brigadieris bija pazudis � esot aizbraucis vēl tālāk pie Iir lākiem priek�niekiem gādāt mums maizi. Mums gribas �ausmīgi esi, bet viņ� nerādās. Vietējie bija laimīgi, ka mēs tādi ieradu�ies. Viņi visi kolhoza darbos, bet pa�u kartupeļiem pēdējais laiks kapļo �anai. Pirmajā dienā kapļojām neēdu�i. Man tā bija briesmīgākā diena � biju galīgi slima, bet, ja nestrādā�u, tad arī ēst nedabū�u apsolītās vakariņas. No savām darbabiedrenēm atpalikt nedrīkstu, darbs kopīgs, viņām arī nav viegli. Strādāju un lūdzu Dievu, lai nāk kāds pērkons un nosper mani. Nekas nenotika. Vakarā � kartupeļi, cepti taukos, un pelēka, ļoti gar�īga maize.

Pēc pāris dienām atbrauca brigadieris. Bez maizes. Nekādu linu tur nav, tātad nav ari darba un, pats par sevi saprotams, nav maizes. Izrādās � jau piekto gadu tur nekādu linu nav, jo direktors tos sapūdējis un pats tagad arī jau piekto gadu sē� cietumā. Tā, tikai pateicoties vietējiem cilvēkiem, mums tās dienas bija darbs un ē�ana. Ceļam vēl katrai mums iedeva lielu gabalu maizes. Atpakaļceļ� bija tādā pa�ā veidā līdz Biļinām.

Aprakstīt dzīves apstākļus Biļinās � tur vajadzētu būt ģeniālam rakstniekam. Jābūt Dantem vismaz. Ak Dievs, Dantes elle � tas vēl nav nekas pret to. Kas tur, Biļinās, tika, tas ir izcietis visbriesmīgāko.

Kad tur sadalīja atkal darbos, tad bija divas iespējas � taigā ogas un sēnes lasīt vai uz pļavām pļaut.

Kad pieteicos uz �ejienes pļavām, lai tiktu vaļā no taigas, kur �ausmīgi cietu no mo�kām, domāju, ka varē�u grābt sienu. Bet, kad bijām jau pļavās, brigadieris teica � ko tad tu grābsi, papriek�u jāno pļauj. Savu mū�u nebiju izkapti rokā turējusi. Lielas, lielas pļavas, nepārredzami klajumi. Zāle līdz padusēm, jau sakaltusi cieta. Mu�u pela�ķi kā krūmi. Tā vjsu vasaru pļāvām � ar 500 g maizes diena. Vairāk neko nedabūjām. Vakaros dzērām tēju � pārmaiņus pela� ķus un citas zāles. Kur vien ieraudzījām kādu zaļu lapiņu, to lasi jām ē�anai, bet nebija jau ari zaļas zāles necik, visa kā saliņi. Tin bija kādas mazas upītes gultne, vasarā iz�uvusi, pilna ar mārrutku lapiņām, tās mēs visas īsā laikā noēdām. �ķaudām viens otru, kam bija palaimējies atrast starp pļaujamām sausām zālēm kādu zaļu zirga skābeni, no kuras varēja ugunskurā izvārīt zupu. Tur bija an moldāvi no Besarābijas, viņi bija manīgāki un arvien pirmie ieguvu skābenes.

Pļāvām no gaismas līdz gaismai. īstas tumsas jau tur nemaz nebija. Strādājot deva īsus �perekur�, tad varēju uzreiz uz izkapts aizmigt, bet tais pa�ās īsajās naktīs mani mocīja bezmiegs un mo�kas, kuru gan nebija tik daudz kā taigā, bet tomēr pielieko�i. Vakarā vajadzēja ar dūmiem gaiņāt odus un mo�kas. Labi, ka es biju nomodā, kad no dzirkstelēm būdā sāka gruzdēt sega, citādi bulu sadegu�i.

Visu p|aujas laiku bijām jēlām kājām � rugāji ka adatas, bet apavu nav. Tā ar kailām, asiņainām kājām pēc pļaujas laika pārradāmies Biļinās. Tur pārdeva vīzes no mizām � lapti, bet tās bija tik nestipras, ka pāris dienās bija beigtas.

Biļinās da�as dienas gulēju tik slima, ka domāju � mirstu. Bija tikai viena vēlē�anās � kaut ko skābu. Tā grupa, kas taigā lasīja ogas un sēnes, bija atnesusi drusku arī sev, kaut gan uz vietas viss bija jānodod. Ja atrada, tūlīt atņēma. Tomēr drusku brūklenes man tika, bija ļoti saldas un gardas.

Tā kā gulēju gandrīz nesamaņā, tad priek�nieks mani iedalija tai grupā, kuru sūtīs uz pilsētu � Kolpa�evu. Daļa palika arī pa ziemu Biļinās. Pēdējā dienā mēs jau sapakojām savas mantiņas uz bar�as, kas mūs vedīs uz apsolīto zemi. Pēdējā vakarā mums dalīs nopelnīto naudu, es biju nopelnījusi tīri labi � 60 rubļus. Sablīvējāmies būdā, kur priek�nieki izmaksā peļņu, pēk�ņi dzirdu � Arnei nemāk sāt, viņa labākā strādniece, nekur nebrauks. Izmisumā cīnījos tikt pie viņiem tuvāk, teicu, ka mana bagātība jau ir uz bar�as. Man do�ot palīgus, lai es visu nesot atpakaļ aug�ā. Obas krasti augsti, stāvi, slideni. Mantas uz bar�as juku jukām kur nu kuram. Palīgi ari apgalvoja, ka nav iespējams mantas sameklēt un uznest pa stāvo krastu. Tādā gadījumā man esot jābrauc līdz Jurtai, kur daļa izkāp�ot, tad es varē�ot dabūt savas mantas un braukt atpakaļ.

Jurtā gulējām vairākas dienas un naktis apsnigu�i un apsalu�i. Nomira kāds vecs ebrejs � ziņojam komandantūrā, lai viņu aizved, apbedī. To nesagaidījām. Es tomēr nolēmu ar visiem citiem braukt tālāk uz Kolpa�evu. Kamēr gaidījām kuģi, ko ēst nebija, gājām pie vietējiem nabagot. Viņi paziņoja, ka mēs te velti gaidot, kuģis �eit nepiestājot, jāpārceļoties uz otru krastu. Te noderēja mana nopelnītā nauda � 60 rubļi, ko samaksat laiviniekam.

Pārcēlāmies uz otru krastu. Kas tur bija latvie�u! Visi melni nokvēpu�i pie ugunskuriem, daudz bērnu. Beidzot pienāca kuģis. Braucām, braucām, bērni sāka runāt � mēs tak braucam atpakaļ uz Biļinām. Tā arī bija.

Biļinās vecās vietas aizņēmu�i citi, nebija atkal kur palikt, kaut kā nodzīvojām vairākas dienas, neviens par mums neinteresējās. Tas nav aprakstāms. Galvenais darbs mums bija utu kau�ana. Visas drēbes nosētas lieliem raibumiem, utis briesmīgos apmēros.

Negaidot pienāca liela bar�a � vedī�ot mu�u sapļauto sienu uz Kolpa�evu un paņem�ot mūs līdz. Vietējā valdī�ana sacīja, lai mēs iekārtojoties uz bar�as aug�as, siens bū�ot apak�ā. Tad paldies tam cilvēkam no tālākas priek�niecības, kur� sacīja � ap�ēlojieties, bet tie tak ir cilvēki, un ir jau sals un sniegs. Та mēs iepakojāmies bar�as apak�ā, un siens bija aug�ā. Ceļā daudz apstājāmies � vajadzēja lādēt malku bar�as apkurei.

Starp tiem, kas ziemu palika Biļinās, man no labiem pazlņiim bija advokāta Kēses kundze ar vecu māti un meitiņu. Kad es viņu nākamajā gadā satiku Kolpa�evā � nepazinu. Ziema Biļinās.,. Māmiņa viņai tur bija mirusi. Neiedomājamas grūtības � slimo�ana, apbedī�ana.

Kolpa�evā jau sākās cita dzīve, kaut arī sākums bija briesmīgi grūts. Ziemā nebija kur dzīvot, ko ēst, ko kurināt.

Gribēju strādāt grāmatvedībā, jo biju tikpat kā beigusi Tautsaimniecības fakultāti un turpat uz vietas pabeidzu kā izcilniece rēķinve�u kursus. Mani pieņēma skolā, bet finan�u daļa neapstiprināja tik atbildīgā darbā, kur darī�ana ar naudu, tādu kā mani. (Iepriek�ējā rēķinvede bija apzagusies.) Tad īsu bridi strādāju maizes ceptuvē. Maizi varēja ēst, cik grib, bet bija neiespējami izturēt smago darbu � nest miltu maisus.

Tiku darbā FRA skolas kopmītnē par apkopēju. Skaitījās �polnojc otovarivaņije�, t. i., deva bez maizes arī pusdienas � puslitru zupas, kur brūnā ūdenī peld pāris zirņu miziņu. Saimniecei, kas vārīja zupu, aiznesu savu kleitu, par to dabūju pāris glāzes zirņu. Kopmītnē no latvie�u bērniem bija Dr. Brūvera dēls Jānis, tagad in�enieris, strādā laikam Lauksaimniecības ministrijā. Jaunākais dels Uldis pazīstams urologs. Apkopējas darbs bija grūts � vienai �etras lielas klases ar nekrāsotām grīdām. Direktors paziņoja, ka grīdas paliekot arvien melnākas. Atveda kādu virsnieka kundzi Klāvu, tā mūs apmācīja, kā grīda jāber� � ar nazi, ar cirvi, ar smiltīm. Cirvis un nazis pa�ām jāgādā, ūdens jānes ar nē�iem no akas. Tā berzu katru vakaru vēlu, vēlu, kurināju krāsnis.

Par vecāķo komandantu no Ļeņingradas atnāca evakuēts karavīrs. Viņ� novēroja, ka es ar audzēkņiem protu apieties, viņi man pa klausa, � ielika mani par de�uranti. Viegls un patīkams darbs. Pui kas vakaros gāja dārzos pazagt kādu sakni vai stacijā pārsūtī�u nai domātos kartupeļus. Arī mani nekad neaizmirsa � iedeva pa gabaliņam. Pārvaldīju krievu valodu, tādēļ viņiem bija ar mani in teresanti. Stāstīju ka pasaku par dzīvi Latvijā. Lasīju latvie�u gia matas krievu valodā. Tad jau pēc kara sūtīja grāmatas no dzimtenes, Bija atsūtīta arī �Vējiem līdzi�. Skolēniem palīdzēju gatavot stundas, mācīju rokdarbus, dejot valsi, par to mani ar �o to pacienāja.

Kad �o skolu pārcēla uz Tomsku, aizgāju par apkopēju uz pīt rasto skolu. Tur nostrādāju piecus gadus. Bija kaktiņ� gulē�anai. Darbs bija ļoti grūts, bet palīdzēju arī skolotājām vācu valodu, ves tūrē. Kad stāstīju, piemēram, par Viktorijas laikmetu, tas viņam bija kā pasaka. Skolēni man �ādus tādus noslēpumus uzticēja, Ilkni lai tām �hoļerām� nestāstot. Ar trīsstavīgiem vārdiem lamājas ka skolo tājas, tā skolēni. Bērniem mēģināju iestāstīt, ka ir ari citādu dzīve, bāru, pamācīju.

Pēc piecu gadu nostrādā�anas mani atlaida. Tādi kā mēs nedrīkstot ne tuvumā būt izglītības iestādei. Galvenais bija tas, ka vajadzēja darbaspēku abos ķieģeļcepļos, kur neviens labprātīgi negāja strādāt. Tādēļ samobilizēja visus izsūtītos, arī ebrejus. Tad nu gan domāju � jābeidz dzīvot. Atkal na'v kur palikt, mantiņas visas novietoju pie draudzenes � zobārstes Zaķa kundzes. Viņa tam laikā jau bija tikusi pie zobārstes goda, līdz tam strādāja par apkopēju infekcijas nodaļā. Viņai bija pa�ai sava mājiņa. Sestdienas, svētdienas, ja bija brīvas, pavadīju pie viņas, pārējo laiku kaktā pie kādas moldāvietes ar daudz bērniem turpat ķieģeļcepļa teritorijā. Divpadsmit stundas dienā smags darbs, bet pēc tam netīra, mu�ām pilna istaba un raudo�i bērni, kas lūdzas maizi, kuras mātei nav ko dot.

Pamazām latvie�i sāka strādāt arvien atbildīgākos, bet tāpat grūtos darbos. Bija jānes jēlie ķieģeļi uz �āvētavu. Tas nozīmēja � divpadsmit stundas skriet pa laipu uz aug�u istabas augstumā, turot izstieptās rokās divus ķieģeļus deviņu kilogramu smagumā tikai starp plaukstām. Pirkstus nedrīkstēja pielikt, lai neiespie�as. Latvie�i darbā bija ārkārtīgi iecienīti. Dabūja pat prēmijas, vēlāk gan tikai goda rakstus. Teica, lai krievu meitenes mācās, kā latvie�i strādā. Galvenās ķieģeļu krāvējas bija jaunās meitenes Velta Biedriņa (tagad galvenā grāmatvede Sporta manē�ā), lize Sternniane (ilggadēja Filharmonijas darbiniece), Annemarija Grota (Valentīna Jakobsona sieva), Biruta Lejiņa (mirusi).

Ebrejiem sāka sūtīt dārgas mantas, un viņi atpirkās no darba. Viens jauneklis gribēja būt sabiedrībā ar latvie�u meitenēm, tāpēc nāca uz darbu, bet drīz pazuda. Kāda nabadzīga ebreju meitene strādāja otrā cepli. Kamdēļ viņa bija izsūtīta, neviens nesaprata.

Strādāja arī veca, inteliģenta kundze � Sustere. Viņas vīrs bija latīņu valodas skolotājs, apcietināts. Meita bija laimīgā kārtā palikusi mājās (tagad ārste Kaļiņingradā).

Bijām jau tiku�i pie sakņu un puķu dārziņiem. Tie bija jāapkopj pa naktīm. Sēklas sūtīja no dzimtenes, viens otram deva. Krievi brīnījās, jo pie viņu logiem auga nātres. Kad braucu 1956. gadā prom, daudzi nāca lūgt, lai atstājot sēklas. Visas nodevu kantori, lai izdala, kam ir vēlē�anās. Adas izstrādājumu lieltirgotājs Strazdiņ� no Rīgas aizrāvās ar dārzkopību � audzēja stādus, un mēs no viņa tos pirkām. Starp citu, kad manā dārziņā kaimiņienes ieraudzīja tādu brīnumu kā puķukāpostus, tad viņas paziņoja, ka tantei Annai kāposti uzziedēju�i.

Bads pamazām sāka mitēties. Saņēmām maizi, un veikalos bija �is tas dabūjams, pat kafija (lēta!). Rīkojām dzim�anas un vārda dienas � cepām kūkas ar ievogām pannā uz oglītēm plītī. Ļoti gar�īgas bija. Serova meita Kon�alovska raksta, ka tēvam arvien bijis jāsūta no Sibīrijas ievogas pulverī, tās viņam ļoti gar�oju�as.

Kad ķieģeļu ceplī biju piecus gadus nostrādājusi, tad ari vairs nespēju. Domāju, kā tikt nabagmājā. Mēs gandrīz visas bijām bez. vīriem. Es vienīgā saņēmu, kā par brīnumu, no komandantūras pa ziņojumu par vīra nāvi. Citas saprata, ka viņām ir tas pats. Tā ari bija, bet nekādus oficiālus dokumentus viņas nesaņēma. Latvijā atgriezās vienīgi advokāts Kēse. Viņu izlaida no lēģera īsi pirms mūsu izbrauk�anas uz Rīgu.

Ja man par to, ko pārdzīvojām, teiktu, ka to visu var izturēt, tad es teiktu � to cilvēks izturēt nevar. Tad pa�nāvību, teiktu, varēja izdarīt. Bet redz, ka mēs neviena pa�nāvību neiztaisījām. Un izturējām. Sievietes lielākā daļa atbrauca mājās. Gan ne tās, kas bija lēģerī, no turienes tikai retā tika ārā. Arī Benjamiņa kundze tur mira. Arnis vēl viņu bija apglabājis.

Vienreiz satiku vienu sievieti �� Birznieci, kura bija izlaista no lēģera. Viņa tur bijusi kopā ar Arni un lielā jūsmā stāstīja, kā viņ� visiem visbriesmīgākajos apstākļos uzturējis garastāvokli, arvien teikdams � gan jau drīz viss būs labi, gan jau mūsu armija uzvarēs un mēs brauksim uz māju utt. Arī viens ebrejs, neatceros viņa vārdu, stāstīja par Arņa apbrīnojamo spēju nezaudēt cerību.

Birzniece teica, ka tur visi miru�i no vienas slimības � no bada. Atved rudeni kartupeļus, nogā� kaut kur. Tie sasalst un pavasari sapūst. Un tad tādus kopā ar kaut kādu puspuvu�u zivi ieliek katlā, un tad to pa�u iedod tik maz, ka tikai iekairina māgu un vairāk nekas netiek. Vīrie�i nevar tā izdzīvot. Mēs ar tām balandiņām un zāli kaut kā izdzīvojām, bet viņi jau arī pie zāles netika. Viņus dzina darbos raktuvēs. Tur bija lielākās nometnes Urālos. Mums bija mantiņas, un varējām pa reizei kādu kartupeli vai piena lāsi iemainīt. Kaut vai pa malkam, tomēr tu esi kaut ko dabūjis. Bet viņiem pilnīgi nekā. Man vienmēr asaras bira, kad iedomājos, kā Arnis aizgāja gandrīz ar tuk�u �emodānu. Man palika viņa uzvalks, un es par to kaut ko varēju dabūt. Briesmīga ir tā doma � man vēl ir, bet viņam nav nekā. Kaut gan no metnē tas viņam tā kā tā nekā nedotu.

Viņi sāka meklēt savus tuviniekus, uz labu laimi kaut kam rakstot. Kad beidzot kaut kur trāpījās, tad pavediens bija rokā � cits cilam deva adreses un rakstīja ar lūgumu uzzināt savējo adreses. Pirmo �ādu vēstuli saņēmu ap 1942. gada Ziemassvētkiem, kurā bija Arņa ud rese un vaicājums, vai es esot tā, ko viņ� meklē. Pēc tam man vēl pie nāca vairākas �ādas vēstules, uz kāda maza papīra gabaliņa vai gra matas lapas brīva laukumiņa rakstītas. Viena pat bija uz berza tāss.

Tā mēs abi pusgadu sarakstījāmies. Vienpadsmit dienas pēc 1943. gada 18. jūlija vēstules uzrakstī�anas viņ� bija miris (1943. gada 29. jūlijā). Bet pat �ajā pēdējā vēstulē viņ� vēl mani uzmundrina un raksta, ka neesot zaudējis cerības. Citās viņ� bija tāpat vienmēr uzsvēris, cik mēs esam laimīgi, ka vēl esam dzīvi. Par nometnes apstākļiem jau neko nedrīkstēja rakstīt, tāpēc no tāda viedokļa tur nekā interesanta nav. Ir pat katrā vēstulē noteikta oficiālā �nodeva�, lai vispār varētu rakstīt. Bet tas, ka viņ� nometnē ticis vaļā no iesnām un bronhīta, ar ko Rīgā vienmēr mocījās, � tas gan tiesa. Interesanti ar to klimatu. Mums arī meitenes, kas tādu b'adu izturēja un kam ar plau�ām bija kaut kas, nesaslima, bet, kā atbrauca mājās, tā tūlīt ar plau�ām saslima. Tā Upī�a pasā�as īpa�nieka vecākā meita nomira te ar tuberkulozi. Viņa bija pirmā, ko mēs apglabājām dzimtenē.

Kad 1943. gadā Arnis man sāka rakstīt vēstules no lēģera, viņ� ieteica aizrakstīt prot. Kirhen�teinam. Bet nebija jau Kirhen�teina spēkos ne Arni atbrīvot no lēģera, ne mani no Sibīrijas. Es biju lūgusi darbu atbilsto�i specialitātei. Oficiālā atbilde no Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija (ar Jāņa Niedres parakstu) bija, ka pa�laik darbiniekus ar tautsaimniecisku izglītību nav kur likt. Ka Kirhen�teins tomēr mēģinājis kaut ko darīt manā labā, redzams pēc tiem papīriem, kas man tika atsūtīti.

Kad pēc Staļina nāves pamazām sākās izsūtīto atlai�ana uz mājām, tad pienāca arī mana kārta. 1956. gada 6. jūnijā pēc piecpadsmit Sibīrijas gadiem iebraucu Rīgā.

NO ERNESTA ARŅA VĒSTULĒM²⁷

[19.1 43.)

Ļoti cienījamā Lea Abramovna, atrazdamies kopā ar Jūsu viru, es no viņa uzzināju Jūsu adresi un dabūju atļauju uzrakstīt �o lūgumu. Tāpat kā Jūs, mani saņēma ciet Rīgā kopā ar sievu un izsūtīja. Es nokļuvu nometnē, bet mana sieva brīvajā nometinājumā, ta�u, kur viņa atrodas, es līdz pat �im laikam nezinu. Mans lūgums būtu �āds: vai Jūs kaut ko nezināt par manas sievas likteni? Viņas vārds ir Anna un uzvārds � Arnis (dzimusi Birke). Ja Jums kaut kas par viņu ir zināms (pat ja viņa mirusi), lūdzu paziņot man uz �ādu adresi: Molotovas apgabals, Soļikamskas rajons, pasta nodaļa Polovodovo, Ustj-Surmoga, Ernestam Mārtiņa dēlam Arnim (esmu tas pats Arnis, kas daudzus gadus kā redaktors parakstīja avīzi �Jaunākās Ziņas�). Bū�u Jums ļoti pateicīgs par visniecīgāko ziņu. Lūdzu, apvaicājieties arī saviem paziņām, kad rakstīsiet viņiem. Sveiciens no Jūsu vīra, ar kuru es kopā strādāju nometnes kantorī.

Ar cieņu E. Arnis

Mana mīļa sieva, �odien, mūsu lielā vadoņa Ļeņina nāves dienā, ko mēs atzīmējam ar trieciendarbu, svētki bija arī man: es saņēmu no Tevis pirmo vēstuli (rakstītu 27.XII). Tā man sagādāja tik lielu prieku, ka tas grūti izstāstāms. Man pilnīgi pietiek ar to, ka zinu � Tu esi dzīva, vesela un vari strādāt. Pārējam patlaban nav nekādas nozīmes. Protams, dzīve kļuvusi smaga, bet tad es atceros tos miljonus un atkal miljonus, kuri krīt pasaules karā, ko izraisīju�i nolādētie fa�isti, un esmu pateicīgs savam liktenim. Es te dzīvoju kop� 1941. gada jūlija vidus, kad mēs te ieradāmies. Vispirms � līdz 1942. gada sākumam � es strādāju galdnieku darbnīcā, bet tad saslimu, mani atzina par otrās grupas invalīdu, un es kļuvu par sekretāru mūsu nometnes Centrālās grāmatvedības kantorī, kur strādāju arī tagad. Pa �o laiku esmu izmācījies par padomju grāmatvedi, drīz vien nolik�u rēķinve�a eksāmenu. Tādā veidā, kā redzi, esmu apguvis vēl vienu profesiju. Pa�reiz esmu pilnīgi vesels, kaut gan mana vecā kaite, kuras dēļ tiku atzīts par invalīdu, palikusi un es par no�ēlo�anu fiziskam darbam vairs neesmu derīgs, bet man tā gribētos pakalpot manai jaunajai dzimtenei � padomju zemei � visatbildīgākajā frontē � fiziskā darba frontē. Tas apmēram viss, ko varu uzrakstīt par sevi. Mēs te visi dzīvojam ar cerību, ka mūsu slavenā Sarkanā armija sakaus fa�istu zvēru bandas, kar� beigsies un mūsu liktenis izmainīsies. Mēs visi ar saspringiu uzmanību sekojam Sarkanās armijas varonīgajai cīņai un katrs tajā vietā, kur viņu nolicis liktenis, darām visu, ko varam, lai uzvaru gūtu Padomju Savienība. Nākamajā vēstulē Tu man uzraksti, kas noticis ar Tavu māti, � tas man ir ļoti svarīgi. Tos manus apģērba gabalus, kuri nejau�i paliku�i pie Tevis, Tu neglabā, bet rīkojies la, kā to prasa Tavi dzīves apstākļi. Vēlu Tev veselību un izturību uz priek�dienām. Cerēsim, ka ar laiku ari mūsu dzīve kļūs vieglākā. Zini, ka es ar nepacietību gaidī�u vēstules no Tevis. Pats rakstī�u pēc iespējas bie�i. Redzi, viss ir labi, tikai slikti, ka mums kara dēļ gandrīz nemaz nav tabakas, � bet varbūt arī tas ir labi.

Skūpstu Tevi cie�i, cie�i. Tavs virs

E. Arnis

Man var rakstīt uz to adresi, kas ir uz aploksnes, un ari uz to, kur Tu jau rakstīji.

[otra vēstule �ajā datumā] [.. ļ Paciņas mums sūtīt var, ja pasts tās pieņems no Tevis, liekas, ka visur tās nepieņem. Mūs te interesē divas lietas � maize un tabaka. Kas noticis ar Tavu māti? Vai viņa palika Rīgā? Uzraksti man par to nākamajā vēstulē. Mūs visus te interesē mūsu Sarkanās armijas varonīgās cīņas. Visi pārliecināti, ka Latvijas atbrīvo�ana no fa�istiskā jūga vairs nav tālu un tas radīs izmaiņas mūsu dzīvē. Katra ziņa par mūsu karavīru uzvarām tiek uzņemta ar lielu entuziasmu, daudzi no mums cer nokļūt Sarkanās armijas rindās.

No pazīstamiem te palicis maz. Dzīve ir vienmuļa. Ziema ir barga � sals līdz 53�.

Nu � �odien pietiks. Rakstī�u Tev vienu vēstuli pēc otras, līdz radīsies pārliecība, ka Tu vismaz kādu vēstuli no manis esi saņēmusi. [. .]

24.1 [1943] Mana mīļā,

�odien pasts negāja, tāpēc es turpinu rakstīt, kaut gan, patiesību sakot, nav jau ko. Atkal ir vakars, atkal garlaicība, bet ārā 50 grādu sals. Mēs sē�am cie�ami sakurinātā istabā, gaismas pietiek, jo nometnei ir sava elektrostacija [5 rindiņas cenzūras svītrojums], ka esmu siltumā un zem jumta. Nelaime tikai tā, ka jādzīvo pusbadā. Bet jāatceras, ka ir kar�, ka tā dzīvo miljoniem cilvēku.

Vai Tu nezini, kur atrodas prof. Kirhen�teins? Mēģini uzzināt viņa adresi un tad raksti pavisam oficiāli (varbūt viņ� saņems) un izstāsti viņam, kas ar mums noticis un kur mēs atrodamies. Ja uzzināsi viņa adresi, paziņo arī man, bet lūgt viņam neko nevajag, tas varbūt viņu nostādīs neērtā situācijā.

Te ar mani kopā vēl ir Luk�evics � atceries, skroderis, bet grā-matizdevējs Roze vairs pie mums nav, un Tu viņu nekad vairs nesatiksi [6 rindiņas cenzūras svītrojums]. Mēs te dzīvojam ar cerību, ka mūsu slavenā Sarkanā armija pilnīgi sagraus fa�istiskās bandas un uz pavasara pusi kar� beigsies, un visi ir pārliecināti, ka kara beigas radīs pārmaiņas arī mūsu liktenī. Skaidrs, ar kādu saspringtu uzmanību visi sekojam mūsu aizstāvju uzvarām. Ikviens mūsējo panākums tiek uzņemts ar entuziasmu [3 rindiņas cenzūras svītrojums] .

Tagad �o vēstuli beig�u � varbūt tai būs vēl turpinājums.

Skūpstu cie�i, cie�i �

Tavs vīrs

[..] Es kaut kā divas ziemas esmu nodzivojis un nodzīvo�u vel, ja tas būs vajadzīgs. Tātad � bez jebkādas liekas domā�anas ar ma nām lietām rīkojies pēc saviem ieskatiem. Vienīgais, kas man bulu vajadzīgs, � tas ir maizes rieciens un tabaka (tās pie mums gandrīz nemaz nav). Redzi, ja Tu kaut ko varētu �ajā ziņā darīt, tas būtu bri-num labi. Bet, ja nevari, arī labi, un tu neraizējies. Atcerēsimies, ka tagad ir kar�, miljoniem cilvēku mirst frontēs [cenzūras svītrojums] .

20.11 43.

[. .] Esmu laimīgs, ka Tu esi dzīva un vesela, kaut arī stipri novājējusi. Pa �o laiku es vēl esmu saņēmis no Tevis vienu vēstuli un divas atklātnītes. Te es esmu uzrakstījis trīs vai �etras vēstules, tikai � kad Tu tās saņemsi? Es arī, kā redzi, vēl esmu dzīvs un vesels, kaut arī stipri novājējis. Kaut kā jau dzīvojam. Bet daudzi � daudzi no tiem, kuri kopā ar mums izbrauca, nav vairs pie dzīvajiem, bet par to nav ko rakstīt. Vispār � man jāsaka, ka es esmu bijis laimīgs. [. .]

4.111 43.

Mana mīļā sieva,

pagājis jau pusotrs mēnesis, kop� esmu saņēmis Tavu pirmo vēstuli un uzrakstījis pirmo atbildi, bet no Tevis pagaidām neko neesmu saņēmis. Tas mani vedina uz skumjām pārdomām. Tomēr ceru, ka da�as no tām vēstulēm, kuras es Tev esmu rakstījis, Tu saņemsi un es Tavu atbildi arī saņem�u, tāpēc es vairs neatkārto�os. Pie mums nekas nav mainījies, tā ka nav arī ko stāstīt. Pateicos liktenim, ka vēl līdz �im esmu vesels, kaut gan dienu no dienas kļūstu vārgāks. Bet tagad jau iet uz pavasara pusi � visaukstākais ziemas periodu jau pagājis, un mēs jūtam, ka tuvojas pavasaris [..].

Brilles man ļoti vajadzīgas � ja ir kāda iespēja, atsūti, bel neko citu nesūti. [ .. ]

Mīļā sieva,

�odien es saņēmu to Tavu vēstuli, kurā Tu stāsti, ka esi saņēmusi manu pirmo vēstuli. Tātad viena mūsu dzīves lappuse pabeigta. Pa �o laiku esmu Tev uzrakstījis veselu virkni vēstuļu. No Tevis esmu saņēmis diezgan daudz vēstuļu � ceru, ka arī Tu esi sai,iemu�i. Tur esmu uzrakstījis visu, ko vajadzēja, un, tā kā pa �o laiku maz kas mainījies, tad ari nav ko rakstīt. Pie mums lielo salu laiks jau pagājis un tagad sācies vētru un sniegputeņu periods. Sniegs snieg gandrīz katru dienu, un visur ir dziļas kupenas, tā ka me�a cirtējiem sācies ļoti smags laiks. Es, kā redzi, esmu dzīvs un vesels. Man ir viss. Ja Tu vari, atsūti man brilles, kādu vecu pīpi un tabaku. Ja nevar, nav nekāda nelaime, iztiksim bez tā�visa.

Esmu saņēmis arī to vēstuli, ko Tu sūtīji uz Smita vārda, � sveiciens Tev no viņa pa�a un viņa sievas.

Ļoti ceru, ka mēs vēl tiksimies.

Skūpstu Tevi

Tavs vīrs

Ernests Arnis

18.111 43. [.. ] Tagad pie mums ir vēju un sniegputeņu laiks. Bet, kā jau kalnos, laiks ir ļoti mainīgs � mainās piecas reizes dienā. Saņēmu atbildi no Kurava sievas � tas vēl no tā laika, kad es rakstīju visiem paziņām, gribēdams uzzināt Tavu adresi. Viņa raksta, ka aizrakstī�ot Tev. Redzi, tad paziņo viņai, ka tie, par kuriem viņa jautā, te nav. Viņas virs jau pirms krietna mēne�a pārvests uz nometni �Centrālais Sims� � starp citu, netālu no mūsu nometnes.

Dīvaini � laiks velkas lēni, tomēr ātri. Pagāju�i jau gandrīz divi mēne�i, kop� es saņēmu no Tevis pirmo vēstuli, un laiks jau iet uz pavasara pusi. �ejienes ziema no mūsu ziemas at�ķiras ar to, ka nemaz nav atku�ņu, un tas ir ļoti labi veselībai. Ir aukstāks vai siltāks, bet tik silts, lai kustu sniegs, te nekad nav. Rīgā ziemās es vienmēr cietu no bronhīta un slimoju ar iesnām, bet te no �īm kaitēm esmu pilnīgi izārstējies. [.. ]

28.111 43. Mana mīļā,

�odien ir svētdiena, brīni�ķīga, saulaina diena, kaut gan stipri salst. Neviļus nāk prātā citas līdzīgas dienas, un kļūst nedaudz skumji. Un gribas domāt, kā �odien ir tur, kur jūs ar mazo Gaļu stāstāt viena otrai pasaciņas. Viss tas vedina uz skumjām domām, bet es dzīvoju tāpat kā Tu no cerībām, ka nākotnē viss būs labāk. Mes ta�u dzīvojam valstī, kur valda stingrs sociālistiskās iekārtas taisnīgums [..

Pagāju�ajā gadā, meklēdams Tevi, es rakstīju savu paziņu sievām, un tagad es saņemu no viņām vēstules, kuras viņas paziņo Tavu adresi, un dro�i vien Tu saņem no viņām vēstules ar manu adresi. Tagad tas, bez �aubām, ir lieki, bet aizkustino�i ir tas, ka cilvēki ir tik labi un atsaucīgi. Man �īm labajām sievietēm ir �grūti atbildēt, bet Tu katrā ziņā viņām atbildi un izsaki pateicību ari no manis.

Pasveicini no manis savu saimnieci un pasaki viņai, ka esmu ļoti pateicīgs par labo izturē�anos pret Tevi. Sveiciens arī mazajai Gaļai, un pasaki viņai � kad es atbrauk�u, es viņai izstāstī�u ļoti daudz brīni�ķīgu pasaku. Bet, starp citu, pasakas ne vienmēr ir pasakas. Nu, skūpstu Tevi cie�i, cie�i. Esi uzmanīga un sargi savu veselību!

Tavs vīrs

Arnis

24.IV 43. Mana mīļā,

nu jau pagāju�i apmēram divi mēne�i, kop� neesmu no Tevis saņēmis nevienu vēstuli. Tas mani ļoti nomāc, bet tad es sevi mierinu ar domu � vēstuļu no Tevis nav tāpēc, ka nav sakaru: ir ta�u pavasaris, ceļi neizbraucami, un navigācija vēl nav sākusies [.. ]. Pa�laik svarīgi tas, ka esam vēl dzīvi. Es dzīvoju pa vecam � esmu vesels un strādāju vecā vietā. Būtu pavisam cie�ami, ja tikai es saņemtu no Tevis kādu .ziņu.

Nesen es saņēmu ļoti labvēlīgu vēstuli no Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priek�sēdētāja prof. Kirhcn�teina, tā vie� cerību, ka mūsu liktenis var mainīties uz labo pusi. Viņ� dzīvo Maskavā, viesnīcā �Maskava�, № 801. Redzi, es domāju, būtu labi, ja Tu aizrakstītu viņam privātu vēstuli ar lūgumu, vai viņ� nevarētu parūpēties, lai Tevi nometina kaut kur tuvāk un dod darbu Tavā specialitātē. Neatliec �o lietu uz ilgu laiku, bet uzraksti tūlīt, tiklīdz saņem �o vēstuli, un tālāk rīkojies pēc viņa norādījumiem [.. ].

9.VI 43. [..] Esmu vesels un raugos ar lielām cerībām nākotnē. Prof. Kii hen�teina adrese man ir zināma (Maskava, viesnīca �Maskava�, № 801), un es ar viņu sarakstos. Uzraksti ar viņa starpniecību lūgumu NKVD (iesniegumu), lai Tevi slimības dēļ pārvieto kaut kur uz dien vidiem, uz pilsētu, kur pieejama ārsta palīdzība. Es viņam par to jau rakstīju. Lasu arī avīzi �Cīņa� � mūsu Partijas centrālo orgānu Raksti, lūdzu, iespējami bie�āk, jo bez Tavām vēstulēm dzīvot ii grūti. Esmu ļoti pateicīgs par to vēstuli (19.III), kurā bija labflka* lapa. Pīpēju ar lielu baudu, jo tik stipras pa�audzētas tabakas iiiuiiim nekad nav bijis.

Būtu labi, ja tāda lapiņa atrastos katrā vēstulē. Latvie�u te palti is maz � pavisam kādi 25�30. Srnits un Kēse vēl arvienu te. Palti 1и ail mans draugs � skroderis Luk�evics.

18.VII 43. [pēdējā vestuleļ

Mīļa sieva,

Tavas vēstules no l.VI, 11.VI un. 17.VI saņēmu vakar. Tās mani nomierināja un iepriecināja. �odien es uzzināju, ka arī mani pārceļ uz citu vietu, bet, uz kurieni, � to vēl nezinu. Tiklīdz uzzinā�u, tūlīt paziņo�u. Esmu vesels un jūtos cie�ami. Sveiciens Kēses un Smita sievām no manis un viņu vīriem, � Smits vēl arvienu uz plostiem, un viņam acīmredzot iet ļoti labi. Kēse ir siena pļaujā � kilometrus 7 no �ejienes, un viņam tā nav laimējies. Kā veiksies man, nav zināms. Klīst valodas, ka mana grupa ie�ot uz rajona pilsētu Soļikam-sku, bet, uz kurieni tālāk, � nav zināms. Tiklīdz nokļū�u jaunajā vietā, rakstī�u. Uz vecajām adresēm pa�laik neraksti. Cerēsim, ka viss būs labi.

Cie�i skūpstu

Tavs vīrs E. Arnis

Esmu dzimusi 1910. gada 26. maijā Rīgā, pilsētas nomalē � Nordeķos. Mans tēvs Heinrihs Srēders bija ierēdnis Rīgas bir�ā. Iesaukts Krievijas armijā, piedalījās kaujās Austrijas frontē, kur aizgāja bojā 1915. gadā. Māte � Marija Srēdere, dzimusi Podragā zvejnieka � zemnieka Jēkaba Taubes ģimenē. Pēc vira, mana tēva, nāves viņa pārgāja par saimniecības vadītāju pie brāļa Ādolfa Taubes Podragā. Tā mans mātesbrālis kļuva man tēva vietā. Uzaugu viņa ģimenē, un viņ� mani izskoloja. Pabeidzu Latvijas Universitātes Filoloģijas-filozofijas fakultāti, ģermāņu filoloģijas nodaļu.

No 1933. gada strādāju par skolotāju privātajā M. Beķeres ģimnāzijā un vēlāk ari otrā � Milleres ģimnāzijā līdz pat 1941. gada 14. jūnijam. Pēc universitātes beig�anas apprecējos ar Jāni Dumpi, zemnieka dēlu no Pēternieku pagasta. Mans Vīrs bija tautsaimnieks, sabiedriski rosīgs cilvēks. Viņ� strādāja par grāmatvedi uzņēmumā �Latvijas Bekons�. Pēdējos gados viņ� pārgāja par galveno grāmatvedi fabrikā �Rigas Audums�. Mūs abus izveda 1941. gada 14. jūnijā. Par viru saņēmu oficiālu uzziņu, ka viņ� miris Soļikamskā 1942. gada janvāri.

Kad pēc izsūtī�anas sāku nojaust, ka kara laikā nebūs cerību satikt savu viru, sāku pierakstīt līdzpaņemtajās grāmatās starp rindiņām (papīra trūkuma dēļ) savas dzīves pārdzīvojumu hroniku, ko vēlāk varētu nodot Jānim. Kāda mūsu brigādes latviete bija paziņojusi varas iestādēm, ka es rakstot dienasgrāmatu, kurā aprakstot visādas nebū�anas. Ta�u kāds labs cilvēks mani slepus brīdināja, ka mani apcietinā�ot. Steigā visu sadedzināju un apņēmos vairāk nekā nerakstīt.

Pārbraukusi atpakaļ dzimtenē, uzrakstīju da�us tēlojumus par cilvēkiem, kuri Ziemeļos man bija tuvi, kā arī da�us savus novērojumus. Tagad man jau ir septiņdesmit astoņi gadi, un, kaut ari pa�ai �ķiet, ka visu �o piecpadsmit gadu ilgās prombūtnes notikumi ir kā ar sakaitētu dzelzi ierakstīti mani un līdz mū�a beigām manas domas sapņos un nomodā vērpsies ap tiem, tomēr tagad, pēc reabilitācijas, ceru sākt justies līdzvērtīga citiem tautie�iem un atraisīties no smagās atmiņu nastas.

Jāsaka, ka pēc atgrie�anās dzimtenē mēs, protams, bijām laimīgi, bet, darbu meklē jot, driz sadūrāmies ar to, ka ne visur varam strādāt un ne visur esam vēlami. Kaili kas bija sadragāts manā dvēselē. Tas bija trieciens manai pa�apziņai, jo vieniner centos visos apstākļos turēties pie patiesības un godīguma, pildot man uzliklos da�brīd pārliecīgi smagos darbus.

Savus atmiņu tēlojumus nebiju domājusi publicē�anai, bet, saņēmusi no savu Ziemeļu drauga dzejnieka Olafa Gūtmaņa ierosinājumu iesniegt tos Raksliilelui savienības komisijai, sagatavoju tos nodo�anai sabiedrības ricibā.

Savā traģiskajā likteni negribu nevienu apvainot. Vēstures rats vēlās pini milsti tautai ar lielu ne�ēlastību, bet es nejūtu naidu un netiecos pēc atriebības. |o tali' nibā es jau arī nezinu savus ienaidniekus. Tur, Ziemeļos, es gribēju būt vieium'i Itopil ar saviem tautie�iem, jo tā bija daļa no mūsu dzimtenes un tas deva spēkus guldīt un izturēt.

Atgriezusies no Ziemeļiem dzimtenē 1956. gada jūlijā pēc piecpadsmit giidu Ilgus prombūtnes, biju laimiga, bet ne tā, kā es to biju iztēlojusies. Mana ngulhil dzīve bija izirusi, vīrs bija miris Soļikamskā, māte tāpat bija priek�laicīgi nomitusi, nel'lla man ari dzivokļa, tajā tagad dzīvoja sve�i ļaudis. Tāpat man nebiju vuliи aglftltllu darbavietas, kur mani darbabiedri mani būtu uzņēmu�i ar sirsnību un dlillldzlbu. Visur sastapos ar tādu neticību.

Mana pirmā darbavieta bija 79. astoņgadīgā krievu skola. Mani darbabiedri, zinlidami, ka esmu bijusi izsūtīta, bie�i uzstādīja jautājumu: �Vai tad jūs pēc tik lielām cie�anām nejūtat pret visu krievu tautu naidu?� Jāsaka, ka nekādu naidu nevarēju Iedomāties. Biju audzināta internacionālā garā, beigusi krievu ģimnāziju Rīgā, kur pēc pasaules kara bijām pulcēju�ies da�ādu tautību bērni � krievi, latvie�i un ebreji. Vērtēju cilvēkus tikai pēc viņu garīgās pasaules. Visās tautās ta�u ir labi un humāni cilvēki, bet tiem līdzās arī pa retam nelietim.

Visu to pārdzīvodama domās, es atgriezos atkal un atkal pie tās nakts, kas pārtrauca manas dzīves normālo ritmu, bija sākums tiem sāpju ceļiem, kas man bija jāizcie�. Vēlēdamās atbrīvoties no �ī psiholoģiskā sprieguma, nolēmu uzrakstīt to atmiņu fragmentus, kas dziļāk bija skāru�i manu dvēseli.

Iespējams, ka, no mana tagadējā gadu kalna atpakaļ raugoties, es vairs tik emocionāli nerakstītu, bet no jauna �os ceļus izstaigāt, visu pārdzīvot un uzrakstīt es vairs neesmu spējīga.

Rīgā 1988. gada 15. jūnijā

Tanī 1941. gadā strādāju par skolotāju M. Beķeres ģimnāzijā, kas pēc skolu reformas bija pārdēvēta par 8. Rīgas pilsētas vidusskolu. Par mūsu vidusskolas direktori strādāja biedre Ģirupniece. Skolas gads jau tuvojās noslēgumam. Atlika tikai pēdējie pārbaudījumi un pēdējās pedagoģiskās sēdes.

14. jūnijā iebraucu no laukiem, lai piedalītos pedagoģiskās padomes sēdē un nākamā dienā � 15. jūnijā � vācu valodas eksāmenā manā klasē, kas bija izlaiduma klase. Skolā noskaņojums bija drūms, jo dabūju dzirdēt, ka vairākas skolnieces zaudēju�as tēvus, kas izrauti no ģimenes loka un aizvesti nezināmā virzienā. No sēdes mājās nākot, mani pavadīja vēstures skolotāja Olga Kreice, kura ieteica mums ar vīru �onakt nekādā ziņā nepalikt mājā. Vislabāk būtu mums aizbraukt kaut kur tālāk uz laukiem. Teicu, ka man tas nav iespējams, jo rītdien no rīta ir jānovada vācu valodas pārbaudījums pēdējā klasē. Viņa man iebilda: �Tam nav nozīmes �im gadījumā. Domājiet vienreiz arī par sevi. Es arī nebū�u mājā, jo abi ar viru tūdaļ dosimies uz staciju. Es jūs nopietni brīdinu!�

Mājās aizgāju satraukta un vīram visu izstāstīju. Jānis mani mierināja: �Tas mūs neskars, jo politikā jau sen nepiedalos un strādāju fabrikā par grāmatvedi. Mums nekas nedraud.� Nemierīgu sirdi aizgāju gulēt.

Cik griezīgs nakts klusumā atskan zvans, vienreiz, otrreiz... Esmu pamodusies un, elpu aizturēdama, klausos. Jūtu,'ka pamodu-

sies visi un arī vīrs un mamma klausās tikpat saspringti. Atskati vel viens zvans. Mani pārņem baigas tirpas, kas pamazām tuvojas sirdij. Jānis jau iet uz durvīm, kad atskan jauns nepacietīgs zvans, Pulkstenis ir trīs. Paiet da�as minūtes, kas liekas bezgalīgas, un Jānis stāv atkal guļamistabas durvīs bāls, mierīgs un kluss. �Sieviņ, tev art jāceļas. Te da�i biedri mums atbrauku�i pakaļ, tev jāgērbjas.�

Pēk�ņi vīram aiz muguras durvīs nostājas sargkareivis ar �auteni rokās. Klusēdami saskatāmies, un jūtu, ka �ajā brīdī kā ar sāpīgu cirtienu atraisos no līdz�inējās dzīves. Mūsu liktenis tagad ir to vīru rokās, kas ar �auteni stāv aiz durvju sliek�ņa. Sargkareivis nostājās spoguļa priek�ā. Instinktīvi tveru atsegtās gultas segas un cen�os ar tām pārklāt gultas. Man paliku�as tikai da�as minūtes, tās jāizmanto saprātīgi, aukstasinīgi. Saņemos, ģērbjos. Kad izeju blakus istabā, tur pie galda jau kārto dokumentus trīs ierēdņi civilā. Pie virtuves durvīm sarkanu, sastingu�u seju stāv nama sētniece Janu�-kēvi�a. Viņa neatbild manam galvas mājienam un raugās kaut kur man garām sienā. Dīvaini nekustīgs ir viņas korpulentais augums � it kā viņa nekā neredzētu un neaptvertu. Aiz viņas pa virtuvi soļo otrs sargkareivis � tāpat ar �auteni rokās.

Tad man jāatbild uz jautājumiem: �Vai esat Jāņa Dutnpes sieva?� Atbildu: �Jā.� � �Jūs abi ar lēmumu tiekat izsūtīti uz citu dzīvesvietu. Jūs tak gribēsiet būt kopā ar savu vīru?� � �Protams, mēs gribam dzīvot kopā.� � �Vai tā ir jūsu māte?� � �Jā.� � �Ari viņai bus jābrauc kopā ar jums.� Iebilstu: �Viņai ir slimas kājas, un viņa ne var paiet.� � �Ja jūs viņu nesīsiet ar nestuvēm, tad mēs labprat viņu paņemtu līdzi.� Man jautā: �Vai ir kāds, kas par viņu varētu ga dāt?� � �Jā, jā! Sājā pa�ā mājā mammai ir tuvi radi.� � �Lai tad viņa paliek. Mums nav laika krāmēties. Bet jums jābūt gataviem pe� 10 minūtēm. Jūs varat ņemt līdzi tik, cik varēsiet panest. Un katrs lie ciet savas lietas atsevi�ķi, jo ceļā būsit �ķirti. Galā atkal kopā. Daudnt neņemiet, jūs sevi velti apgrūtināsiet, jo vēlāk visu aizsutis pa pastu.� Vēl pateicu: �Jā, man jau ari neko nevajag, kad visa dzivr sabrūk, tad sīkumiem vairs nav nekādas nozīmes. Vai drīkstu zlnal, kādā lietā es tieku apvainota. Kādēļ mani izraida no l�aJom|u Latvijas robe�ām?� � �Jums nav savas lietas. Jūs tiekat izialdila l<a ģimenes loceklis, jo pati teicāt, ka gribat dzīvot kopā ar savu vil ll �eit ir jūsu vīra lieta, un �eit jums jāparakstās.� Saņemos, lai ne izrādītu acumirklīgu vājumu, kad paskatos uz vīru. Viņ� li |au pa rakstījies, un zem viņa vārda parakstos arī es. Baismas sazi.iaiulz sirdi, bet ārēji mani pārņem dīvains miers, un mana balss inan paAill �ķiet sve�inieces balss, kad prasu tālāk glu�i mierīgi, ka man nokai tot skolas lietas. Esmu klases audzinātāja. Pie manis sluilllhu'ii nauda atvadī�anās vakaram, kā arī skolas kopgalda giamalas un nauda. �odien izlaiduma eksāmens vācu valoda, mana piick�mcta, Savadi sve�i �inī brīdī man kļūst visi �ie jautājumi, jo tikai tagad, izrunājot �os vārdus, jūtu, cik sāpīgi viss irst. Irst darbs un attiecības ar draugiem skolotājiem, irst saites ar simtiem bērnu. Jaunas, straujas un draudzīgas sirdis tiek atrautas no manis.

Vārdi tika izrunāti, bet jutu, ka tie krīt tuk�umā. Jutu, cik tie �ajā brīdī bija lieki un nevajadzīgi, tikai mans iek�ējais lepnums liek man cīnīties tālāk, lai nesabruktu izmisumā savu soģu priek�ā.

Minūtes steidzās. Drud�aini es sakravāju sev un vīram ceļasomas. Daudz neko nevaru ielikt. Segu un spilvenu ņemam tāpat uz rokas, jo maisu mājās neatrodam. Produktus? � Jā, ko gan lai ņemam? Nekādu krājumu mājās nav. Rokassomā ielieku kādu kilogramu cukura, sviestu un krūzīti. Paskatījos gan pieliekamā uz konserviem un ievārījumiem, bet �o domu tūdaļ atvairīju. Vai tie�ām, kad grūst visi dzīves pamati, man jādomā par produktiem. Drud�ainā steigā dodos uz kabinetu, lai pēdējās atliku�ās minūtes vēl būtu kopā ar to, kas man bija tik dārgs � manas grāmatas, klavieres, gleznas. Visam atvadoties pārlai�u skatu. Rokas viegli dreb. Tik nepaļauties, jo smagākais vēl ir priek�ā. Ielieku portfelī da�as mīļākās grāmatas. Neizbēgami tuvojas atvadu mirklis. Vissmagākais ir atvadīties no mammas un no māsīcas Mctiņas, kura vēl nekā nezina, kas notiek mūsu dzīvoklī. Kā lūg�anā nostājos pie mammiņas gultas, nododu viņai visas skolas lietas. Tad noliecos pār viņu pēdējam skūpstam. Piekļāvos, bet neatradu atvadu vārdus, jo tādā brīdī tie ir grūti izrunājami. �Tici, māmiņ, ka mēs drīz atgriezīsimies. Turies un gaidi!�

Pirms aizbrauk�anas vēl iedomājos savu draugu � māsīcu un lūdzu atļaut no viņas atvadīties. Atbilde: �Nē, to es nevaru atļaut, tas ir pret likumu.� � �Bet man jānodod māte viņas aprūpē�anā. Viņa dzīvo vienu stāvu zemāk. Es varu viņu izsaukt, piedauzot ar krēslu pie grīdas. Jūs atļaujiet viņai ienākt.� � �Nekad nē, jūs nedrīkstat nevienam neko ziņot.� Kad arī to man neatļāva un izņēma man no rokām pacelto krēslu, tad metos pie sētnieces, kas mani pazina jau no bērnu dienām. �Jūs garāmiedama piezvaniet Metiņai, lai viņa pienāk kaut vai pie loga vai nonāk uz ielas.� Viņas seja palika nekustīga, un tajā nevarēju atmodināt nekādas cilvēciskas jūtas. Sāku viņu purināt: �Vai jūs mani dzirdat? Jel esiet cilvēks!� Rokām pietrūkst spēka. Jūtu, ka vīrs saņem mani rokās un klusi �ukst: �Nomierinies, lūdzama. Varbūt tā ir labāk, jo jādomā ari par Metu.� Sāpēs sa�ņaudzās sirds, jo mirklī ie�aujas prātā doma, ka arī viņu var skart mans liktenis. To tikai ne. Tad labāk atteikties un aiztaupīt ari viņai atvadī�anās brī�a sāpes.

Kamēr kravāju ceļasomas, ierēdņi � gan¹ tīri formāli � izdarīja kratī�anu. Lika vīram nolikt uz galda visas zelta un sudraba lietas. Aprakstīja arī kristālu, mēbeles, radio. Sastādīja sarakstu un lika vīram parakstīties. Sargkareivji bija vienkār�i krievu cilvēki. Viņi sava posteni likās no�ēlojami, un tās arī viņiem bija smagas stundas. Nezinādami, ka mēs saprotam krieviski, tie klusu savā starpā sa�ukstējās. �Tak ka�etsja, �to takaja horo�aja semeinaja �izņ, pros-taja i obiknovennaja. Po�emu tak jejo razbivatj. Skazaļi, �to ona u�iķeļņica, a on ekonomist. Vedj eto ņe kulaki �e.�²⁸

Kad es ņēmu spilvenus un vieglāku sedziņu, viens no kareivjiem salocīja manu atlasa segu un pasvieda man, klusi �ukstot: �Bēri s soboi! Vsjo bēri! Ņi�evo ņe ostavļai! Ņi�evo ņe uviģi� boļ�e, a tam vsjo prigoģitsja.�²⁹

Tikai vēlāk es sapratu, cik patiesi bija �ie vārdi, cik liela nozīme bija katrai konservu kārbai, maizes domnai, cukura graudam un tāpat arī jebkurai drēbju lupatiņai. No cilvēku cēlāko jūtu izpaudumiem jau neviens nevar dzīvot. Un cilvēkiem, kas bija atbrauku�i mums pakaļ, bija glu�i vienaldzīga mūsu izturē�anās materiālās lietās. Kareivji dro�i vien pie sevis nodomāja, ka esam lieli muļķi. Atstāj visu un pa�i mirs badu. Iek�ķīgi gan man kāda balss lika piekrist kareivju uzskatam, jo �ķita, ka viņi dzīves dzelzs likumu pazīst labāk par mums. Mēs to pazīstam tikai pēc grāmatām, mums dārgas ir cēlas jūtas, jo īstenībā nezinām vēl, cik daudzkārt lielāka vērtība ir maizes doniņai, ja no tās atkarājas, vai cilvēkam dzīvot vai mirt. Vienā mirklī tomēr cilvēku nav iespējams pāraudzināt � viņ� vadās no izkoptām, nesavtīgām jūtām un cen�as saglabāt savu ētisko �es�. Mirkļos, kad jūti, ka irst visa tava dzīve, tik nenozīmīga �ķiet materiālā puse. Lai zūd tas viss, man nekā vairs nevajag, tā vien �audās domas pa galvu.

Un tad klāt ir pēdējie atvadu mirkļi. Mūs steidzina, bet es to neievēroju. Izslēdzu �o sve�o cilvēku klātbūtni un stāvu vēlreiz pie savas māmiņas gultas, saņemu viņas slimās rokas savējās, un kaut kā rodas stipri, mierino�i vārdi, kuriem es pati tobrīd vēl klusībā ticēju. �Mammucīt, tu jūti, ka es esmu stipra un ka tik�u visam pāri. Es atgriezī�os pie tevis, nekur nepazudī�u, to es tev apsolu, jo mums noteikti vēl jāsastopas. To pasaki arī Metucim. Es zinu, ka atgriezi �os mājās pie jums visiem. Arī tev tāpēc jāapsola, ka gaidīsi mani un turēsies. Mēs ta�u būsim kopā ar Jāni, nebū�u viena. �eit stāvam mes abi un aizejam, lai atgrieztos. Tu gaidīsi mūs, mammucīt, un tavus lūg�anas lai pavada mūs visos mūsu ceļos...� Arī Jānis noliecas pai mammas rokām, solās mani sargāt, solās atgriezties...

Tad atskan manas mātes vārdi: �Ak, atstājiet ta�u man manu bērnu! Ko viņa ir darījusi? Es nespēju no viņas �ķirties!� Vel �obrīd labi atceros viņas sāpēs pārvērsto seju. Man sāpēs sirds sa�ņaudzās, bet man steigā bija jātver saiņi un jāpamet viņa tuk�ajās istabās � izmisusi, sagrauzta, noskatoties, kā viņas bērni aiziet pretim nezināmajam liktenim.

Tā sākās mūsu sāpju ceļ�... Es vairs neatceros, kā nogāju pa kāpnēm, kā pagāju garām māsīcas dzīvokļa durvīm. Redzu sevi tikai jau smagajā ma�īnā stāvam blakus vīram ma�īnas priek�galā. Atbalstos pret kabīnes jumtu, bet vairāk gan pret Jāni, kur� tagad tur manu roku. Viss izirst un zūd, tikai jūtu, ka vienīgais patvērums vēl ir Jāņa stiprā roka un viņa mīlestība. Mēs klusējam, jo nespējam runāt, bet viņa siltais rokas spiediens ir kā mēms lūgums: �Piedod man. Es negribēju tev sāpes sagādāt. Viss, kas tagad notiek un tev būs jāizcie�, ir manis dēļ...�

Moko�i ir tā stāvēt ma�īnā savas mājas priek�ā kā gūsteknim, kā noziedzniekam, kad tu nedrīksti vairs sarunāties pat ar sētnieci, kura stāv vēl uz ielas pie parāddurvim ar tikpat mēmu sejas izteiksmi. Es pamanu, ka man ir kaila galva � steigā nebiju atradusi lakatiņu. Es lūdzu viņu, lai uziet pie mammas un paprasa lakatiņu. �oreiz viņa paloka galvu un pazūd durvīs, lai pēc da�ām minūtēm atgrieztos ar diviem lakatiņiem � viens mans, �or�eta ar rakstu, bet otrs katūna no mammiņas. Sargkareivis pasniedz tos man pāri ma�īnas malai. Tad paskatos uz aug�u, uz mūsu dzīvokļa logiem. Tur mūsu guļamistabas vaļējā logā ieraugu, ka uz mums noraugās manas viegli drebo�ās mammas skumjās acis. Mēs vairs nespējam nekur citur lūkoties kā vienīgi uz aug�u. Tikai �ad tad skats noslīd vienu stāvu zemāk uz māsīcas aizklāto logu. Gaidu, ka arī �eit logs atvērsies. Tik neticami �ķiet, ka esam tik tuvu un tomēr Meta nejūt, kas notiek uz ielas zem viņas loga.

Turpinām skatīties logos un vērot māmiņas acis � mums paliku�as da�as nezināmas minūtes, cen�amies tās izmantot, lai piederētu vēl savējiem. Pa visu �o laiku ma�īna pildās ar cilvēkiem un viņu mantām. No mūsu mājas izved vēl kādu vīrieti � trūcīgā apģērbā. Viņ� strādāja par tramvaja konduktoru. No blakus mājas uz mūsu ma�īnu atved veselu ebreju ģimeni. Ma�īnā sasvie� steigā un nevī�īgi sasietus saiņus � spilvendrānās sabāztus priek�metus, segās sasietas drēbes, bet mēs neskatāmies, nevērojam. Beidzot ma�īnu iedarbina, tā nodreb, un baismas pārņem sirdi, bet roka klusu māj mammai atvadu sveicienus.

Ir dzestrs, agrs rīts pirms saules lēkta. Mūsu vaļējā logā vēl pavīd manas mammas baltā, sirmā un man tik ļoti dārgā galva. Viņas roka paceļas sveicienam un sastingst. Pilsētas ielas vēl tuk�as. Tikai krēsla vēl sagūlusi zem namu pak�iem un zem kokiem Sarkan-armijas ielā. Braucam pa Kri�jāņa Barona ielu. Sad un tad kāds vientuļ� gājējs pārsteigts apstājas trotuārā malā un noskatās savādajā ma�īnā ar dīvaino cilvēku un mantu kravu, kas brauc pa tuk�am ielām �auteņu apsardzībā. Ieskatos, ka blakus sargkareivim uz slu raina saiņa sē� meitenīte, gadus deviņus veca, un skatās apkārt ar bailēs ieplestām acīm. Lielie savās bēdās aizmirsu�i mazo sirsniņu. Es saspie�u stiprāk .vira roku � cik labi, ka neesmu viena.

Ma�īna trauc tālāk, un naktssargi noguru�ām acīm pavada mūsu dīvaino nakts braucienu. Pie vecā pasta pulkstenis rāda jau puspieci. Pa Aspazijas bulvāri mums garām pabrauc ma�īna, līdzīga mūsējai. Uz ielas stūra kāds sētnieks ar slotu rokā izbrīnījies stāv un, it kā nesapra�anā galvu grozīdams, skatās uz mums un ielūkojas man acīs tai brīdī, kad apstājāmies, lai palaistu garām otru ma�īnu. �Mēs neesam vienīgie,� man �ukst Jānis, un tie�ām arī citur redzamas ma�īnas, kas visas aizbrauc Torņakalna virzienā. Daugavas malā vēl atskatāmies uz Rīgas torņiem un pelēkām, rīta dūmakā tītām, it kā sadrūmu�ām mājām. Es nespēju vairāk skatīties � gribas aizvērt acis. Viss slīd un irst, un irst, aiztek kā Daugavas ūdeņi, un mēs nezinām, kas mūs gaida. Beidzot ma�īna apstājas kādā pre�u stacijā Torņakalnā garā rindā aiz citām ma�īnām. Ir liela burzma, troksnis, kņada. Skan raudas, skan lamas un pavēļu saucieni. �eit lielais �ķiro�anas punkts un katrs gaida savu kārtu.

Pamanu priek�ējā ma�īnā kādu no savām skolniecēm ar vecākiem. Mani ieraudzījusi un pazinusi, meitenīte sāk kliegt un raudāt. Viņa rāda vecākiem uz mani, bet viņi neko neredz, neievēro, jo tiem ir citas sāpes, lielākas bēdas. Kāds ļau�u jūklis aizrauj viņus visus prom no maniem skatieniem. Beidzot izsauc arī mūs ar Jāni un aizved uz kādu vagonu. �eit jau daudzi ir priek�ā un mūs saņem kā jaunus bēdu biedrus. Skan jautājumi, klusi, aprauti, notiek pirmā iepazī�anās. Ved klāt arvien jaunus apcietinātos. Mēs nezinām, cik daudzus uz ņems �is mazais vagons. Tas ir speciāli pārkārtots mums. Aug�ā kaira pusē divi �auri, mazi lodziņi ar restēm priek�ā. Durvis stāv nedaudz vaļā, lai mums ieplūstu gaiss pa mazo spraugu, kurai priek�ā dzelzs stienis un atslēga. Katrā pusē ir ierīkoti trīs plaukti � nāras, kuros mums būtu jānovietojas. Vidū paliek apmēram divu metru pialu telpa un pie pretējās sienas grīdā caurums ar nelielu koka kon strukciju. Par tās nozīmi mēs sākumā nevarējām iedomāties, taper arī visus saiņus sākām kraut tai virsū līdz pa�iem griestiem Ne miers, nezinā�ana, kaut kādas nenoteiktas gaidas visus cilvēkus luī satraukumā. Neviens tādēļ nespēj novietoties vai iekārtoties, Visi stāv turpat sablīvēju�ies. Plauktos iesēsties nevar, jo tad jasaliecas. Tas ir neērts stāvoklis, bet nolikties guļus neviens nespej. Visi gaida, kad atnāks priek�niecība, noskaidros pārpratumus, atbrīvos sievietes un bērnus, kā arī paziņos, uz kurieni mūs vedis. Bet ved tikai klāt jaunus apcietinātos un ieceļ pat mazus divguļu bērnu ratiņus ar dvīnī�iem � apmēram 6 � 7 mēne�us veciem puisēniem. Jauna māte stāv satraukta blakus ratiņiem un pat nejūt, ka vagonā iece| viņas lietas, bet tās arī nav kur nolikt. Tad viens no uzņēmīgākajiem vīrie�iem, Eipurs, uzņemas vadību. Visi jūt, ka ir ļoti vajadzīgs cilvēks, kam visi paklausītu un padotos, jo sākas pirmās domstarpības. Eipurs saskaita, cik pavisam ir cilvēku, izmērī, kāda ir vagonā izmantojamā platība un cik katram pienākas vietas. Viņ� liek arī priek�ā visiem mantas sakārtot tā, lai pie rokas paliktu tikai nepiecie�amais. Tas, kas ceļā vilcienā nebūtu vajadzīgs, jānovieto tur, kur netiek klāt, piemēram, apak�ā zem plauktiem. Kaut arī priek�likumu visi pieņēma, tomēr sākās milzīga kņada. Katrs centās no kaudzes izraut savu paunu, par citiem nedomājot. Kliedzieni un bārieni bira uz visām pusēm. Tad Eipurs visus norāja un aizliedza pat pieskarties saiņiem. Viņ� izvēlējās sev divus palīgus, un tie sāka pa�i mantas pārcilāt, katru saini izceļot un atrodot tā īpa�nieku. Lika tiem visu sakārtot pēc vēlē�anās un tad novietoja plauktu apak�ā. Pamazām prāti norima. Ikviens izjuta stingrās kārtības nomierino�o iespaidu. Aizritēja stunda pēc stundas darbīgā ritmā. Es ielīdu apak�ējā plauktā un nolikos guļus, jo negribēju vairs grūstīties starp sve�iem cilvēkiem. Galva ne�ēlīgi sāpēja. Domas drud�aini strādāja: kā paziņot Mētai, kur mēs atrodamies. Biju uzrakstījusi vairākas zīmītes un gaidīju izdevību tās slepeni nosūtīt. Likās, ka visvairāk moka neziņa. Par mājiniekiem nemaz nevarēju domāt, jo tad izjutu smeldzo�as sāpes.

Pēcpusdienā beidzot iekāpa vadība. Visi apklusa un aizturētu elpu klausījās, ko mums ziņos. Pagaidām pārbaudīja pēc sarakstiem, vai mēs visi esam uz vietas. Tad atrada, ka vagons ir pārpildīts: mums neesot kur gulēt, kur mantas nolikt. Kāds ebrejs izvirzījās uz priek�u un apprasījās, kas notik�ot ar mājās aprakstītām mantām un atņemtām vērtslietām. Priek�nieks vērīgi klausījās: �Jā, kā tad sauc to ierēdni, kas jums atņēma mantas un solījās tās atdot?� � �Kā sauc? Jā, to mēs nezinām.� � �Kā tad jūs tik bērni�ķīgi varat prasīt, lai mēs meklējam cilvēku, par kuru jūs pats nekā nezināt!� Nabaga uztrauktais ebrejs apklusa, nemanīdams, ka tiek izzobots. �Mēs sagādāsim lielākas ērtības ceļā, jo �inī vagonā cilvēku par daudz, tāpēc da�iem būs jāpārkāpj.� Viņ� izņēma jau gatavu sarakstu un nolasīja to cilvēku vārdus, kam jāizkāpj. Tie bija visi vīrie�i, un ari Jāņa vārds bija starp tiem. Sākumā iestājās baigs klusums. Tad nāca jautājumi, kā tas jāsaprot. Ta�u jāizkāpj visai ģimenei. �Nē, tikai vīrie�iem. Paņemiet savas mantas. Sievietēm bus ērtāka brauk�ana, ja klāt nebūs vīrie�i. Iedomājieties pa�as � gulē�ana, ģērb�anās, mazgā�anās, labierīcības sve�u vīrie�u klātbūtnē. No �īm neērtībām mēs jūs atsvabināsim. Kad nobrauksit galā,'jūs visus atkal savienos ar vīriem.� Sākās neaprakstāmi skati. Bērnu un sievie�u raudas, vaimanas, lūg�anās un lāsti, tomēr nekas nelīdzēja. Gan sievietes apliecināja, ka nav iebildumu, ka vīrie�i paliek vagonā, neviens �ajos apstākļos nav spējīgs ne izģērbties, ne mazgāties. Lai tikai at ļauj palikt kopā tēviem ar bērniem un sievām ar vīriem. �Pavēles priek� tam, lai tās pildītu, un mūsu iekārta augstu vērtē tikumību un nepieļaus jūtu apgānī�anu. Tātad izkāpt!� Bija jā�ķiras no pēdējā un vistuvākā cilvēka. Neviens vairs neticēja, ka galā mūs savienos, jo pārāk ne�ēlīgas un nepiekāpīgas bija �īs pavēles.

Mantu saiņi bija atkal jāpārcilā un jā�ķiro. Vīri negribēja neko paturēt sev, bet sievas � pieņemt vīru augstsirdīgi atstātās lietas. Notika arī pārpratumi un pārskatī�anās, un vēlāk sievietes konstatēja, ka paturēju�as vīra drēbes un otrādi. Mums jau mājās bija uzdots katram sagatavot atsevi�ķus saiņus, un tagad mums nekas nebija jādara. Mēs stāvam klusi, roku rokā. Lūpas neveras vārdiem, jo nav tādu vārdu, ko varētu teikt tādā brīdī. Ielūkojamies dziļi viens otram acīs, cen�oties paturēt otra tēlu atmiņā uz ilgu laiku un paņemt sev līdzi nezināmajā dzīvē. Vēl jau mēs ticējām, ka būs kāda patstāvīga dzīve, būs darbs, būs iespējams ja ne tikties, tad vismaz sarakstīties. Tikai nezaudēt kontaktu. Mēs norunājām abi rakstīt Metiņai un caur viņu tad atrast vienam otru. Tad skaļi izsauca Jāņa vārdu � pirmo reizi, otro reizi. Viņ� neatsaucās, tikai cie�āk saspieda manu roku. Tad pēdējais apkampiens un vārdi: �Tu nedrīksti raudāt, tad es to neizturē�u.� Tad Jānis izkāpa kopā ar citiem vīrie�iem. Izkāpa arī Rīgas Galvenās ugunsdzēsības pārvaldes priek�nieks Sniķers, �is klusais, simpātiskais, dziļi izglītotais cilvēks. Izkāpjot viņ� novēlēja manā gādībā savu vienīgo dēlu, jauno studentu, ko vēlāk visi saucām par Sniķerīti. Viņa traģiskais liktenis vēlākos gados tik cie�i savijās ar manējo, ka man bija lemts stāvēt viņam klāt pēdējā cīņā par dzīvību un būt pie viņa pēdējā mirklī nāves stundā. Lai vieglas viņam smiltis!

Es nezinu, kur man radās toreiz vēl tik daudz spēka, ka spēju uzklausīt �ī sirmā, izmisu�ā Sniķera tēva lūgumu. Bezcerīgi un izmi sīgi Sniķers, seniors, raudzījās cilvēku sejās un skatiem meklēja, meklēja, kam uzticēt savu visdārgāko, savu �lielo� dēlu, kam pateikt to, ka �is �lielais� dēls dzīvei ir pilnīgi nesagatavots, tikpat nesaga tavots kā glu�i mazs puisēns. Bet visās sejās redzamas tikai sava� sāpes, savas bēdas, un visi viņam skatās garām, nevērojot otru izmisumu, jo redz tikai savu. Bet tad mūsu skati sastapās, un viņ�, it kā atradis meklēto, griezās pie manis: �Es jūs lūdzu, ja vien iespējams, neatstājiet manu dēlu. Es nelūdzu materiālu atbalstu, es zinu, ka mēs visi esam vienādā stāvoklī un nevienam nekā nav. Es lūdzu tikai morālisku, garīgu atbalstu. Mans dēls nav tāds kā citi, tāpēc viņam būs daudz grūtāk, jo viņ� praktiskai dzīvei pilnīgi nederīgs, un, ja neviens viņam nestāvēs klāt, tam drīz būs jāiet bojā. Bet viņ� ir labs un cēls, viņ� vienmēr paliks jums uzticams līdz nāvei... Ak, apsoliet, ka neatstāsiet viņu! Jūs �eit esat visstiprākā, viscilvēcīgākā...�

To es svēti apsolījos, un tā mēs �ķīrāmies. Kā pateicībā noliecās pār manām rokām sirmā tēva galva un slacīja tās sāpju asarām, solījās arī turēties kopā ar Jāni un balstīt viens otru. Nav zināms, kā bija pa�ķiries viņu abu liktenis. Bet Sniķera dēla dzīves ceļ� vijās kopā ar manējo līdz pat viņa pēdējai stundai, lidz pēdējai atdusai Ziemeļu tundrā.

Un tā viņi izkāpa no mūsu vagona � kādi 12 vīri vislabākajos, visspēcīgākajos gados. Laikam gan neviena �ķir�anās nav bijusi tik sāpīga, jo neviens nezināja, kurp ved katra ceļ� un vai liktenis jebkad mūs savedīs atkal kopā. Atvadu vārdos gan skanēja: �Neraudi, neskumdinies, gan atkal redzēsimies,� � bet tie bija tikai mīlestībā teiktie vārdi, lai nepietrūktu spēka pārvarēt �ķir�anos, lai mīļotam cilvēkam iedvestu drosmi, lai varas pārstāvjiem neparādītu lielo izmisumu, kas pletās dvēselē arvien platāk.

Brīdī, kad Jānis izkāpa, es zināju, ka tas ir uz visu mū�u, un tūlīt ari nopratu, ka viņ� bez manis neizturēs �o dvēseles krīzi un smagos pārbaudījumus. Viss satumsa manu acu priek�ā. Es nekliedzu, nevaimanāju kā citas, es pat neraudāju, tikai ielīdu zemākajā plaukta. Acis urbās tumsā, sirdī sajutu fiziskas sāpes, un man ienāca prātā, kaut tagad varētu aizmigt un nekad vairs nepamesties.

Kad pienāca vakars, dzīve man atgādināja, ka, ari �ādos apstākļos atrodoties, man ir kādi pienākumi. Boļeslava Eipure un es, kā krievu valodas labas pratējas, bijām izraudzītas par vagona vecākajām. Kāds atslēdza vagona durvis un pieprasīja, lai viens cilvēks no vagona aizietu pēc ūdens vakariņām visam vagonam. Es tūlīt atsaucos. Kāds iespieda man rokās spaini, da�i �ukstēja, lai mēģinot kaut ko uzzināt par mūsu vīriem. Tad izlēcu no vagona un pievienojos nelielai cilvēku grupai, kas visi, būdami pārstāvji no mūsu e�elona atsevi�ķiem vagoniem, gāja pēc ūdens.

Cik skumj�, satumsis bija vakars. Lija lietus, un pa peronu rindām steidzās drūmi un satraukti stāvi ar spaiņiem rokās. Mēs visi gājām vienā virzienā, garām aizrestotiem vagoniem, un mūsu skati urbās tajos, cerēdami atrast kādu pazīstamu seju. Acis izmisumā taustījās gar vagonu logu un durvju spraugām, sastapās ar tikpat izmisu�ām un jautājo�ām acīm � sastapās un novērsās. Nāk tālākās vagonu rindas. Iek�ējā balss satraukta meklē, bet grūti iedomāties, ka es kaut vienā no logiem varētu ieraudzīt Jāni, bet acīm liekas, ka tas patlaban vissvarīgākais, un tās turpina urbties lietū un tumsā. Te kāda satraukta balss mani glu�i tuvu uzrunā � man blakus iet izstīdzējis, gadu septiņpadsmit astoņpadsmit vecs jauneklis: �Jūs laikam esat no 41. vagona, tajā atrodas mana māte un māsas, lūdzu, nododiet viņām sveicienus un sakiet, ka mēs, abi brāļi un tēvs, esam kopā citā e�elonā. Pastāstiet, ka mums iet labi un ka mēs galā tiksi mies. Mēs esam Frīdenbergi, vai jūs atcerēsities, Fridenbei gl. Mamma slimo ar sirdi, lai viņa neuztraucas mūsu dēļ, lai turas!� -�Jā, labi. Viņa būs priecīga kaut ko dzirdēt par jums,� atbildu.

Te sargkareivis mums uzkliedza. Bijām jau klāt pie Torņakalna stacijas ēkas, kur pie krāniem cilvēki, tādi pa�i kā mēs, ņēma ūdeni. Nostājāmies rindā. Ūdens dabūts. Kareivis koridorā atver pēk�ņi kādas durvis pa kreisi, un es izbrīnā apstājos. Tur pāri slieksnim ir ietve � cilvēki gājēji steidzas garām pa ielu. Tie nenojau�, kāds izmisums ir aiz �īm durvīm. Tur pāri slieksnim ir brīvība, un durvis pamestas vaļā. Kareivji aizgāju�i � tie laikam nebija mūsu sargi. Es stāvu kā sastingusi ar abiem spaiņiem. Rodas doma nolikt spaiņus, pārkāpt pāri �im slieksnim un ienirt garāmgājējos. Tur, brīvībā, mamma, Metiņa un visi citi tuvinieki. Kareivji vairs nav redzami, tikai mani bēdubrāļi... Bet tur aiz muguras ir peroni, simtiem vagonu. Cik gļēvi būtu bēgt. �Cto stoi� i smotri�?�* Man pienāk klāt vīrs ar �auteni un, it kā lasīdams manas domas, ar kāju aizsper atvērtās durvis. Viņa piemiegtajās acis nojau�u tādu kā izsmieklu, kā no�ēlu: ka es te stāvu kā liela muļķe un neizmantoju tik izdevīgu gadījumu. Ierindojos gājienā, un mūs ved atkal atpakaļ. Frīdenbergs iet man blakus, uzcēlis pāri mums abiem lietussargu, lai mēs varētu klusi sarunāties. �Vai jūs redzējāt ielu? Tur tik viegli varēja izbēgt. Kāpēc, kāpēc es to nedarīju? Bet �eit vagonā gaida tēvs, jūsu vagonā � māte, un... nu viss nokavēts.� Smagāki kļūst spaiņi, vēl smagāka sirds. Dvēseles godprātībai gan �inī mirklī vairs nebija nekādas nozīmes. Izturēs tie, kas uzsāks dzīves ciņu, nerēķinoties ar agrāk ieaudzinātajiem tikumības jēdzieniem, bet vadīsies vienīgi no cīņas par eksistenci. Kam bija vajadzīga mana godprātība un mana uzupurē�anās? Vai Jānim, kuru varbūt nekad vairs neredzē�u?

�inī izmisuma tumsā dvēsele vēl meklēja kādu gaismas staru Mans Dievs, ļauj �inī sāpju ceļā redzēt Tavu gribu, ļauj visu uzņēmi kā liktenīgu pārbaudījumu, lai redzētu, cik katrā no mums ir garīga spēka un Tavas mīlestības.

Mani kā vagona vecāko lūdza, lai es stājos pie vagona lodziņa un informēju pārējos, kas ārā notiek. Garām paretam gāja kādi privāti cilvēki un jautāja pēc saviem tuviniekiem. Viens otrs arī apstājas un prasīja, ar ko varētu palīdzēt. Es arī biju uzrakstījusi zīmīti. Gaiām gāja gai�a meitene, gadus 16 veca. Es lūdzu viņai zīmīti aiznest manai mātei � un varbūt uz �ejieni varētu atnest mēteli, jo izhiauctl vasaras kostīmā. Esmu 41. vagonā. Te pēk�ņi meitene noliek savu groziņu, ātri novelk savu putekļu mēteli un sniedz man lo pa logu. Negribu pieņemt, bet tad lūdzu meiteni aiziet pie manējiem un sava

�Ko tu stāvi un skaties?� mēteļa vietā saņemt manējo. Ātri pierakstu to arī zīmītē. Bet meitenei nekā nevajagot. Kamēr mēs tirgojamies, pienāk sargkareivis: tūlīt lai izklīstot. Bet drosmīgā meitene izstāsta kareivim, ka es negribot pieņemt mēteli. Tad sargkareivis ātri paķer mēteli un iegrū� man to pa logu: �Bēri �ķorei!�³⁰ Kad meitenei prasa caurlaidi, izrādās, ka tāda viņai ir, jo tā nes tēvam, dzelzceļniekam, ēdienu. Sī latvie�u meitenes rīcība mani dziļi aizkustināja. Visus smagos kara gadus es tajā mētelī staigāju uz darbu kā vasarā, tā ziemā (ar palaga palīdzību ieoderēju to ar vati) un vienmēr ar pateicību piedomāju pie meitenes. Kad braucām cauri Latvijai, piestātnēs, kurās pieturēja mūsu vilciens, cilvēki skrēja klāt un centās kaut ko pasniegt � baltmaizes kukulīti, konfektes, cīsiņus. Vidusskolnieki atskrēja ar ceriņiem: �Neaizmirstiet dzimteni!� Pa lodziņu redzēju, ka sargkareivji viņus ielenca un aizveda. Zilupes stacijā apstājāmies. No bufetes izskrēja oficiantes ar maizītēm. Kad viņas uzzināja, ka mums, sievietēm, trūkst higiēniskās saites, viņas aizskrēja atpakaļ un atnesa no bufetes galdiņiem norautus galdautiņus, lai mēs varētu tos sagriezt savām vajadzībām.

Tuvojoties robe�ai, bija neaprakstāms izmisums. Daudzi kliedza, vaimanāja un krita nesamaņā. Bērni no �ī trok�ņa raudāja, sauca pēc tuviniekiem. Vakarā gulēt ejot, tie nevarēja aizmigt ar visu apģērbu � raudāja pēc naktskrekliņa un aizmirstā lācī�a.

Turpmākās dienas pavadījām drūmā noskaņā. Pie lodziņa atstājām Sniķeri, jo viņ� ļoti labi zināja ģeogrāfiju, visas pieturas varēja nosaukt no galvas. Tā viņ� arī palika par galveno informatoru. Naktīs viņ� gan raudāja kā visi citi. Pēc nedēļas vagonā palikām mazākā skaitā. No vagona izcēla ārā dvīnī�u ratiņus ar abiem miru�iem dvīnī�iem, bet mātei bija jāpaliek pie mums. Kāda sieviete zaudēja garīgo līdzsvaru, un arī to izsēdināja ārā. Tā turpinājās �is drūmais brauciens nezināmajā virzienā � aizvien tālāk un tālāk uz austrumiem...

Braucienā ar vilcienu līdz pat Kanskai mēs ar Sniķerīti bijām vienā vagonā. Nevērojot smagos brauciena apstākļus, Sniķerītis tu rējās varonīgi. Dienās viņ� centās mūs izklaidēt ar savām ģeogra fijas zinā�anām. Pa slēgto lopu vagona durvju spraugu vērojot

335 apkārtni, viņ� mums vienmēr paziņoja, kur mēs patlaban atrodamies un kādai pilsētai mēs tuvojamies, kā arī izteica savas hipotēzes par mūsu ceļa galamērķi. Kad braucām pāri Urāliem, tad sapratām, ka dodamies iek�ā Sibīrijā.

Lielajās pilsētās mūsu e�elons nekad neapstājās. Vienu vienīgo reizi ilgāk mēs apstājāmies klajā laukā pie kāda ezera. Tur atļāva visiem izkāpt, lai varētu nomazgāties un padzerties, bet ari tikai uz kādām 30 minūtēm. Tad arī pārliecinājos, cik nevarīgs Sniķerītis bija reālajā dzīvē. Ievēroju arī, cik ļoti sabrucis viņ� bija nedēļas laikā. Kādai pilsētai garām braucot, viņ� bija ievērojis plakātu, kas vēstīja par kara sākumu, un to viņ� tūdaļ mums paziņoja. Dienā viņ� bija garīgi mo�s, bet naktīs bie�i raudāja.

Kanskā izsūtīto sadales punktā mēs kādu nedēļu vārtījāmies putekļainā dzeloņdrā�u ie�ogojumā. Trūka transporta, kas mūs aizgādātu tālāk. Bija jāpagaida, kamēr citus aizved un ma�īnas atgrie�as atpakaļ. �inī apmetnē jau daudzi nomira, un galvenokārt tie bija bērni. Atmiņas par to man vēl �obrīd ir ļoti smagas.

Man pa�ai gan nebija lemts būt mātei, bet pārliecinājos, cik tomēr noderīga es varēju būt, palīdzot mātēm ar slimajiem un mirsto�iem bērniem. Pa�as mātes aiz uztraukuma un negulētām naktīm, aiz noguruma un izmisuma bija kļuvu�as apātiskas vai tuvu vājprātam. Tā viena māte vēl ilgi turēja rokās vienu no saviem trim bērniem, kur� jau bija miris. Neparko viņa negribēja to atdot, līdz beidzot ar varu nācās miru�o bērnu izraut no mātes rokām. Kāds zēns ap 6 gadiem tikai gulēja, ierāvies kaktiņā, un kā izbiedēts dzīvnieciņ� skatījās bailēs sastingu�ām actiņām, neatbildot nevienam ne vārda. Es turēju rokās jaunāko � vēl zīdainīti ap 8 � 9 mēne�i vecu, kas klusi un �ēli raudāja. Gandrīz visiem bērniem jau bija caureja un arī �im mazulītim. Ar bērnu uz rokām izgāju ie�ogojumā (mātēm ar bērniem bija ierādīta kāda telpa zem jumta) un, staigādama gar �ogu, centos saskatīt kādu krievieti, kas piedāvāja kaut ko pārdot no saknēm vai arī pienu. Pret savu zīda kabatas lakatiņu iemainīju krūzīti piena. Tas nebija vārīts, tāpēc gribēju to uzvārīt. �ogmalē salasīju �ādas tādas drazas un skaidiņas un sakūru mazu uguntiņu zem konservu bund�iņas ar pienu. Ar ilgām skatījos uz mazo liesmiņu, lai tā nenoplaktu un piens uzvārītos. Pēk�ņi dzirdu aiz sevis smagus soļus. Noliecos dziļāk pār bērniņu un ugunskuru. Te redzu � smags, dubļains zābaks samin bund�iņu ar pienu un izspārda ugunskuriņu uz visām pusēm, lamādamies ar rupjiem var diem un draudēdams ar �autenes laidi. Vēl kā dzīvu redzu �o sargktt reivi savā priek�ā ar tā dubļaino zābaku.

Tajā pa�ā naktī nomira arī mazā meitenīte manās rokas, jo male gulēja lielos murgos un nekā vairs nesaprata. Cik �ausmīgi ii sajust, ka tavās rokās izdziest dzīvība un tu nekā nevari darīt, lai to glābtu. Toreiz apmira visi mazie bērni. No mūsu brigādes saslima brigadieris Zemītis Jānis ar temperatūru pāri 40�. Mēs jau domājām, ka viņ� nepaliks starp dzīvajiem, kad viņ� pēk�ņi pēc diviem mēne�iem ieradās pie mums �Mol-mjassovhozā�. Bija gan novājējis kā kauli un āda, pie tam vienā plānā uzvalciņā. Viss viņa lielais koferis, ko mēs ar tādu rūpību novietojām viņa pagalvī, bija pazudis bez vēsts, kad viņu vedu�i uz slimnīcu.

Mēs �eit daudz ko varējām novērot tādu, ko laikam piedzīvoja, bēgļu gaitās ejot vai gūstekņu ceļus staigājot, daudzi cilvēki. Uz �ķūņu sienām vai �ogu malās atradam uzrakstus da�ādās valodās. Parasti tie bija sveicieni tuviniekiem, savas iedomātās adreses, paraksti. �os uzrakstus studējām arī mēs un savukārt rakstījām vai iegriezām savus uzvārdus.

Cik mēs bijām nesagatavoti un naivi, to pierādīja mūsu nepraktiskās izdarības. Piemēram, Melbārda kundzei divi dēli, 12 � 14 gadus veci, palūdza mātei mazliet naudas, jo viņi ie�ot gar �ogu un nopirk�ot kaut ko no vietējām sievām, kas visu ko pārdodot. Pēc kāda laika viņi pārnāk priecīgi � esot nopirku�i vienu drēbju un vienu zābaku suku. Māte nelaimīga. Derīgs pirkums ta�u esot tikai produkti vai silts apģērbs � zeķes, cimdi. �Bet, māmiņ, mums ta�u suku arī nav!� atbild zēni. �Jā, bet tās mums ari nebūs vajadzīgas,� nosaka māte. Un, ja es padomāju, tad tie�ām tās man arī nebija vajadzīgas visus 15 gadus, tāpat kā man nebija gultas, galda un krēslu.

Starp mums bija arī ļoti praktiski cilvēki. Kāda māte, kurai bija �etri dēli, nopirka naktspodu. Citiem atkal liels brīnums. Bet Ziemeļa mamma izber� un izmazgā glu�i jauno naktspodu un vēlāk vāra tēju un zupas savā lielajā traukā visai savai lielajai ģimenei. Kastroļi un trauki visu kara laiku nebija dabūjami. Vēlāk, kam bija lielāka ģimene, iet pie Ziemeļmātes lūgties �o labo trauku. Palikām arī citi gudrāki. Ja bija iespējams kaut kur nopirkt maisu, tad to nopirkām. No diviem maisiem iznāca bik�ukostīms. Tādu pa�uvu sev arī es. Mūsu vidū bija ļoti labs Rīgas skroderis Kuzma, kas man izgrieza bikses un svārkus, kurus tad arī pati pa�uvu un dienu dienā divus gadus valkāju. Ārdījām ari tiklus, no to diegiem adījām zeķes, meklējām lupatas, no tām taisījām autus. No bieza lakata izgriezu un sa�uvu tādas zeķes kā zābakus ar vates pildījumu. Tāda bija dzīve, kas mācīja iztikt gandrīz ne no kā. Robinsonam Kruzo bija vieglāk � viņ� dzīvoja siltā klimatā, bet mēs aiz polārā loka.

Tā kā visu laiku turējāmies ar Sniķeriti kopa, tad ari mūs iedalīja vienā brigādē un beidzot ar kravas ma�īnu aizgadaja uz Dzer�inskas rajona sovhozu. Tur mūs novietoja vecā smēdē, kas bija tik nokvēpusi melna, ka mums to vispirms vajadzēja, cik necik iztīrīt. Bijām kopā septiņas sievas. �ausmīgākais bija blak�u uzbrukumi naktīs. Novietojāmies gan telpas vidū uz grīdas un visapkārt apspraudām

337 vaivarājus, un likās, ka tas līdzēs. Naktī tomēr uzbrukums nāca no griestiem.

Pirmajā laikā mums bija jāstrādā me�a pļavās pie siena vāk�anas. Tā kā man bija zināms rūdījums lauku darbos, jo aud�utēva � mātesbrāļa � lauku saimniecībā bie�i palīdzēju lauku darbos, tad man darbs �ķita samērā viegls, vienīgi vakaros un rītos bija jācīnās ar odu bariem, tā saukto mo�ķu. Bet mans draugs Sniķeritis drīz kļuva par apsmiekla objektu visiem. Kaut gan man viņa bija ļoti �ēl, tad tomēr nevaru noliegt, ka viņa figūra, ietērpta elegantā melnā mētelī ar samta atlokiem, ar divzaru dak�u rokās, uz kuras bija aizķēries kāds siena ku�ķītis un kura pārlikta horizontāli pāri plecam, izskatījās vairāk komiska nekā traģiska. Viņ� tā vienā mierā nosoļoja līdz zārdam un bie�i pat nepamanīja, ka savu nesamo ceļā jau bija pazaudējis.

Brigadieris ilgāk par nedēļu neizturēja ar tādu strādnieku, un ta vairs kopā ar viņu netiku strādājusi. Viņu pārcēla par palīgu zirg-kopim, kur viņam tāpat neveicās. Zirgkopis tomēr bija lāga cilvēks un aprobe�ojās ar vienu teikumu: �Uiģi s dorogi, ņe rne�aisja!�³¹ Dzirdējām, ka zirgkopis bija viņam pat ēdienu nesis no mājām. Sni-ķerītis labi zināja savas vājības, bet viņ� necentās arī neko mācīties. Viņ� izturējās tā, it kā viņa gars būtu pavisam citur un nekas viņu neskartu. Kad citi latvie�i uztraucās un pārmeta, lai tak nedarot kaunu latvie�u tautai, viņ� tikai pasmīnēja. Es nopratu, ka viņ� ti �ām neko negribēja darīt savā labā, nesargāja savu veselību un nemēģināja iekārtoties kādā labākā darbā, kaut arī pārvaldīja krievu valodu (runāja gan ar latvie�u akcentu). Tā viņ� saslima ar plau�u karsoni. Temperatūra pāri 40 grādiem. Gulēja viņ� zirgu stalli uz grīdas blakus zirgiem. Tur es viņu atradu guļam murgos un vaidot. Ārsta nebija. No kādas krievu sievietes, kurai bija govs, izlūdzos krūzīti piena un svaigus govs mēslus. Savārīju karstu dziru un div reiz dienā aiznesu viņam kopā ar da�ām aspirīna tabletēm, ko da būju no dakteres Raiskas. Pamazām Sniķeritis atlaba un pateicas man par zālēm. Teica, ka esot gan nojautis, kas tās tādas esot biju�as. Citas izejas jau diem�ēl man nebija. Palīdzēja jau ari cili latvie�i ar ēdamo un dzeramo, sevi�ķi Eglī�i. Eglī�a māte bija viņu jau ieslēgusi savā sirdī, mīlot viņu par viņa lielo dzimtenes mīlestību, par sirds skaidrību, patiesīgumu un labestību. Viss ļaunums no viņa atlēca, visus pāridarījumus viņ� saņēma ar rāmu, mazliet skumīgu, mazliet ironisku smaidu. Dienā nicināts, apsmiets, nolamāts, viņ� atspirga vakaros, sevi�ķi garajos, tum�ajos ziemas vakaros, kad sapulcējāmies Eglī�a mātes mazajā istabā pie sīkās liesmiņas, kas kā gaismas actiņa �audījās virs eļļas bund�iņas un zīmēja uz sienām fantastiskas ēnas. Tas viss noderēja par fonu un papildinājumu Sni-ķeri�a stāstījumiem. Viņam bija fenomenāla atmiņa un stāstītāja dāvanas. Viņ� bija īsta enciklopēdija gan tehniskajās zinātnēs, ģeogrāfijā, vēsturē un tiesību vēsturē (būdams tre�ā kursa students juridiskajā fakultātē), gan arī valodās un literatūrā. Istabas krēsla un dūmaka padarīja viņu drosmīgu un atraisīja. Viņ� tā iedzīvojās savos tēlos, ka aizmirsās un bie�i pārgāja uz pirmo personu, sevi�ķi, kad stāstīja par mūsu tautas varoņiem Grīna �Dvēseļu putenī�. Viņ� pats tad bija bezbailīgais jātnieks, kas auļoja pretim ienaidniekiem, zobenu vicinādams. Man kādreiz likās, ka par visiem tiem pazemojumiem, ko viņ� pa visu dienu darbā bija pārcietis, viņ� tad atdarīja savā stāstījumā un varonīgi atmaksāja visiem pēc nopelniem. Visi mēs klausījāmies ar aizrautību. Neviens nepārtrauca klusumu. Tikai kad viņ� apklusa, atskanēja mudino�i saucieni: �Nu, un tālāk. Stāsti vēl tālāk!� Tad nāca anekdotes un asprātības. Viņa stāstītās anekdotes nekad nebija divdomīgas vai jēlas, bet parasti komiski gadījumi no ievērojamu cilvēku dzīves, par rakstniekiem, māksliniekiem, filozofiem, valdniekiem un diplomātiem. Viņ� bija arī labs psihologs un piemēroja savus stāstījumus auditorijai. Par filozofiskām tēmām un valodām viņ� labprāt runāja ar mani. Ja bijām iesāku�i risināt kādas filozofiskas problēmas par Hēgeli vai Kanta pasaules uzskatiem un nonācām līdz disputam, tad nevarējām vien beigt un, nākot kopā no darba, turpinājām tās risināt. Viņ� man sekoja kā ēna, nevērodams, ko kāda sād�as sieva varēja sākt runāt par mums. Bie�i viņas man prasīja: �Kas viņ� jums ir? Vai virs, vai brālis?� Kad Sniķerītim uz to norādīju, viņ� tikai pavaicāja: �Vai krievie�u domas jūs apvaino?� � �Nē, neesmu nekāda mietpilsone, man ir vientuļi, kad man nav neviena, ar ko parunāties par to, kas mani interesē. Tas dod man aizmirstību, un esmu jums pateicīga.� Tā turpinājām savas sarunas ari krievu klātbūtnē, un viņi pamazām pie tā pierada.

Vasarā bie�i palikām druvā nak�ņot un gulējām �ķūni sienā. Vakaros dziedājām. Sniķeritis bija dziesmu sācējs. Viņam gan nebija skaista balss, bet gan noturīga melodijas ziņā, un arī vārdus viņ� zināja labāk par visiem. Tad ap mūsu �ķūni sapulcējās vietējie iedzīvotāji � klausījās un brīnījās, kā mums dziesmu nepietrūkst. Kad pietrūka tautasdziesmu, tad dziedājām citas, gan atļautas, gan neatļautas. Kad dziedājām �Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils�, tad gan viens krievs noteica, ka tā gan esot baznīcas dziesma. Tādā kārtā dziesma palīdzēja īsināt drūmākās dienas un vakarus un vienoja mūsu pulciņu, kura dvēsele bija Sniķeritis.

Mūsu latvie�u brigāde bija kā kāds vientuļ� kuģis, apmaldījies sve�os ūdeņos. Mēs turējāmies cits pie cita, nezinādami, kurp mūs straume nes. Runājām tikai savā valodā, ar to it kā pasvītrodami

mūsu at�ķirīgo garīgo pasauli. Tāpēc gadījās, ka bija tādi krievi, kas mūs ienīda. Tie mūs izstūma no rindas, ja veikalā bija atvests cukurs, nosaukdami mūs par fa�istiem. Tie apmētāja mūs ar sapuvu�iem gurķiem un citu, kad tuvojāmies zupas katlam, kas pusdienas laikā tika atvests uz lauka ar kādu plānu ūdens viru. Lamāja mūs ar saviem iemīļotajiem rupjiem lamu vārdiem. Sniķeritis tad vienmēr mūs apvaldīja, teikdams: �Tikai mieru, lai tas mūs neskar, neie vaino un nesāpina, jo visa mūsu tagadējā dzīve ir lielāka sāpe nekā �ī �lētā izņirgā�anās�.�

Bija arī mums labvēlīgi krievi, kas brīnījās par mūsu krievu va lodās zinā�anām. Ta�u vairums bija mazizglītoti, tum�i, atpaliku�i ļautiņi, kas akli ticēja tam, ko viņiem iestāstīja. Viņiem bija ne saprotami, kāpēc mēs, tik labi prazdami krievu valodu, savā starpa vienmēr runājām latviski. Es tiem teicu, ka to darām, lai neaizmirstu savas tautas valodu. �Jūs tak arī, atrazdamies sve�ā zemē, negribētu aizmirst krievu valodu.� � �Kam tādas mazas tautas valoda gan vajadzīga?� � �Kamēr mēs runāsim savā valodā, pastāvēs arī �ī maza tauta.�

Atnāca rudens vakari, tum�i un auksti. Mēs vairs nevarējām pa likt siena �ķūni un nācām mājās pa me�u tos astoņus kilometrus, Baigs bija pats gājiens, jo tumsā gailēja vienmēr vilku acis, kas mūs pavadīja pa me�u līdz pa�am sād�as tiltam. Pienāca pirmā barga ziema. Mūs, izsūtītos, sadalīja pa atsevi�ķām krievu ģimenēm, jo smēde nebija apkurināma un apdzīvojama ziemā. Sniķeritis strādāju labības kaltē, bet es lopu kūtī. Vakaros sildījāmies vai nu pie lig lī�iem, vai Ciparsoniem, kur tagad dzīvoju arī es; reiz, pārnākot no darba, es atradu savas un Zvejnieces lietas izliktas ārpus durvīm, Kamēr nebiju mājās, saimniecei ar Zvejnieci bijusi tik asa sarunu, ka saimniece izsviedusi mūsu mantas aiz durvīm. Sēdējām uz trepem un raudājām. Ciparsoni bija uzzināju�i mūsu grūto stāvokli un pagaidām ielaida mūs apmesties savā virtuvē. Tā kā Ciparsons bija pieņemts par sovhoza galveno grāmatvedi un viņiem bija divi mazi bērni, tad viņ� bija dabūjis �o istabiņu ar virtuvīti.

Visi cietām no aukstuma � kurināmā trūkuma, bet galvenais no bada. Izņemot 600 gramu maizes, cita nekā nebija. Strādājot lopu kūtī, kādreiz pārnesu lopu rau�us, no kā cepu plāceni�us uz krāsniņas. Tie vairāk atgādināja sapresētus salmus. Ar to varēju kādreiz pacienāt arī Sniķerīti un Zvejnieciņu. Parasti gan Sniķeiilis grauza kādus graudus, jo strādāja kaltē, kur varēja paķert kādu graudu un iebērt mutē. Viņ� neprata zagt, ubagot, lūgt, nedz ari sev ko pagatavot. Nekustīgs, bāls un netīrs viņ� tagad sēdēja mūsu vlrtuvītē pie loga un sapņoja par tālām, siltām zemēm, kur kādreiz aizbrauk�ot, kad kar� būs beidzies. Tai brīdī, pārnācis no darba, Ciparsons paziņoja, ka viņam jāizbeidzot mūsu apciemojumi, jo visa ģimene cie�ot no viņa utīm un viņ� pats ar �o sērgu nemaz necīnoties. Kā gan lai viņ� būtu cīnījies, ja viņa mājvieta bija zirgu stallis un mēs neviens viņam nevarējām piedāvāt ne bļodu, ne ķemmi, ne tīru kreklu. Vienīgi Eglī�a māte bija kādu reizi izmazgājusi viņa kreklu un izkaltējusi virs karstās plītiņas.

Tad nāca 1942. gada pavasaris ar satrauco�iem notikumiem. Mūs, visus latvie�us, līdz 40 gadu vecumam mobilizēja zvejas darbiem Jeņisejas ziemeļos. Turp bija jādodas ari manam aprūpējamam Sniķeri tim.

30. maijā mūs, septiņas sievas � �semjorku�, kā krievi mūs bija iesauku�i, � aizsauca pie komandanta uņ paziņoja �o vēsti. Sapulcē�anās vieta bija Dzer�inska. Tātad 30. maija vakarā jau jādodas ceļā, jo līdz Dzer�inskai bija kādi 30 kilometri, kas jānoiet kājām. Stāvējām atkal ceļa jūtīs. Nebija ne par ko raudāt, ne priecāties, jutu tikai, ka sagrīļojas tie pa�i nedro�ie pamati, kurus gada laikā ar tādām mokām un sāpēm bijām cēlu�i.

Man bija jāatstāj Ciparsonu virtuvīte un iemīļotie bērni � Inesite un Veltiņa, bet, galvenais, viņu māte, bezgala mīļā, sirsnīgā, daudzcietusī dvēsele, ar kuru sapratāmies jau pilnīgi bez vārdiem. Bet, kad iedomājos Eglī�a tēvu un māti, tad bija tā, it kā zaudētu vecākus. Par to nedrīkstēju domāt. Izgāju savā tikai nedēļu vecajā piemājas dārziņā, kur vēl vakar pēc darba pabeidzu stādīt pret pēdējo palagu iemainītos 2 spainī�us kartupeļu. Ari �ajā pasākumā, kā arvien, man blakus stāvēja �aklais, rūķigais Eglī�a tēvs. Tur vēl blakus dārziņam gulēja viņa roku sagatavotie, apdarinātie bērzu �agari sētas �ogam. Divas �oga malas uz me�a pusi viņ� vakar jau bija uzcēlis, tre�ā mala ar vārtiņiem jau bija iesākta un mietiņi jau iedzīti. Nekad tomēr manas rokas �os vārtiņus nevirinās, nekad man neredzēt, kā �ajā taigas nostūrī uzdīgs mani sarūpētie kartupeļi, kurus atceroties vien man toreiz saskrēja siekalas mutē.

Tur paliek jauno bērziņu kaudze, kurus pati, no ganiem nākdama, biju pārvilkusi no taigas, iejūgdamās zirga vietā. Tikai neraudāt ceļā jābūt stiprai. Kas to lai zina, sliktāk galu galā jau nemaz nevarēja būt. Izņemot mīļos cilvēkus un zemes stūrīti, man ta�u �eit nekas nepiederēja un nesaistīja. Viss bija tik sve�s, vietējie naidīgi, darba devēji rupji, cietsirdīgi. Visur tikai zaimi, izsmiekli, ļaunums un jēlie lamu vārdi no rīta līdz vakaram. Vienīgi ganībās pie saviem lopiņiem garīgi atpūtos, bet arī tur man darbs beig�oties � vasarā atkal man būtu jāiet apkārt pa lauku brigādēm tāpat kā pērn. Nekas jau nevar būt pretīgāks kā dienu no dienas būt kopā ar �iem ļautiņiem, kuru mutē nav citas leksikas kā jēlības un lamu vārdi, kaut arī pamazām biju pieradusi tos nesadzirdēt. Par to gan biju izpelnījusies jaunas nievas: �ņe ot mira sego� � tā mani bija iesauku�i...

Nē, man gribējās, lai man būtu viss vienalga, kop� esmu zaudējusi dzimteni, tuviniekus, darbu... Bet kā ar Eglī�iem? � ie�āvās prātā. Un tāpat bija domāju�as arī citas sievas, jo vakarā satikāmies pie viņiem pārspriest rītdienu. Cik bēdīgi, kā_ tas vēlāk izrādījās, ka pierunājām abus vecī�us doties mums līdzi. Īstenībā jau viņi nemaz nebija jāpierunā, jo Egli�i pa�i taisījās līdzi. Tie bija kā spārnos. Atceros, ka lidz vēlai naktij palīdzēju saiņot viņu nedaudzās mantas un palīdzēju pārdot krievietēm viņu koka ķeblī�us, plauktiņus, spaiņus � visu Eglī�a tēva roku darbu, gada laikā sakrāto iedzīvi. Viņu mājīgā istabiņa tagad stāvēja tuk�a un auksta. Noskumusī Eglī�a māte uzmudināja mūs nodziedāt �Pie rokas ņem un vadi�. Viņiem kā visvecākajiem sovhoza priek�nieks bija atļāvis braukt ar mantu vezumu, mums citiem bija jāiet kājām. Otrā rītā ari savu maisiņu ieliku dro�kā pie Eglī�a mātes kājām un pievienojos mazajam kājnieku pulciņam.

Pēc pusgada darba man izmaksāja desmit rubļu naudas. Nopelnījusi gan esot kādus 250 rubļus, bet, tā kā manā ganāmpulkā aiz bada kritu�i daudzi teļi, tad par tiem atvilka no algas. Es gan prasīju, lai parāda man aktus, kur es būtu parakstījusies par nosprāgu�ajiem teļiem. Tādu aktu neesot, jo tādus aktus varbūt mums rakstot, bet viņi �ādu birokrātiju neatzīstot, � man uzkliedza. Samierinājos, ka visi mūs krāpa un ka varu eksistēt pilnīgi bez naudas.

Dzer�inska bija maza, netīra pilsētiņa, kas drīzāk atgādināja sa d�u. Ielas � dubļu peļķes, pa kurām ganās govis, cūkas, kazas. Dārzu nav, tikai sakņu dobes. Mājas vienveidīgas, pelēkas, ar kokgriezu miem virs logiem un durvīm. Kādā lielā �ķūnī atradām Eglī�us un savas mantas. Tāda sajūta, ka sākusies lielā tautu staigā�ana. Ap kārtējās ielas un �ķūņi pārpildīti ar cilvēkiem, tādiem kā mēs. Dzlr dam arī lietuvie�u un vācu valodu. Visi prasa, jautā, min da�adus versijas, kurp sūtīs. Sie jautājumi it kā nomierina, it kā visus vieno, kaut gan katrs jautātājs labi zina, ka neviens neko nevar pateikt. Kāds no uzraugiem noteikti pasaka, ka tik vecus cilvēkus ka Egli�us līdzi neņem�ot. Tie zvejā vairs nederē�ot, tur vajadzīgi cili cilvēki. Visi esam nelaimīgi. Pats Eglī�a tēvs aiziet uz komandantūru. Kad Eglī�a tēvs atkal atgrie�as vecajā �ķūnī, mums liekas, ka viņ� ir vēl vairāk salīcis un vēl klusāks. �Nekas nelīdz,� viņ� saka Eglī�a mātei, �mūs neparko līdzi neņems, jābrauc atpakaļ.� Mēs visi, kas tā mīlē-jam vecos Eglī�us, sastingstam klusumā. Turpmākajās gaitās vairs nebūs klusā, rūķīgā Eglī�a tēva, nebūs labsirdīgās Eglī�a mātes, kas izvadīja uz darbu un sagaidīja. Kā māte rokām noglāstīja katru, kam bija smagi, un dalījās ar pēdējo maizes garozu. �Ticiet man,� viņa teica, kad es bāros, ka viņa nekā neēd, �es nevaru ieēst nevienu kumosiņu, kad es iedomājos, ka Sniķerītim �odien nekā nav.� Mums abām visgrūtāk �ķirties. Mēs pārrunājām, kā būtu, ja es uzdotos par viņas vedeklu, � vai mani atstātu, vai arī viņus laistu man līdzi. Sevī gan �aubījos, vai drīkstu abus vecī�us pierunāt doties mums līdzi. Nē, es nedrīkstēju par viņiem vairs cīnīties. No visa bija skaidrs, ka mūs gaida vēl smagāki pārdzīvojumi. Gribēju vēl pēdējos brī�us pasēdēt blakus Eglī�a mātei, turēt viņas roku un klusēt.

Tad man ienāca prātā, ka es biju sarakstījusi atmiņas par viņiem, kuras arvien kautrējos viņiem nolasīt. Bet tagad es izvilku Tagores �Gājputnus� -- grāmatu, starp kuras rindām es biju uzrakstījusi atmiņas par Eglī�iem. Eglī�a māte lūdza tās viņai nolasīt, bet atteicās tās pieņemt, jo baidījās, ka drīz mir�ot un grāmata aizie�ot bojā. Tā es sāku lasīt un jutu, ka visi raud. Nedabūju vēl pabeigt, kad varas viri izsauca Eglī�us, lai viņus aiztransportētu atpakaļ uz Mol-mjaso sovhozu. Visi mēs raudādami viņus pavadījām. Tagad bija pienākusi mūsu kārta. Mums lika sakārtoties pa �etri gājienam. Izrādījās, ka mums bija jānoiet kājām no Dzer�inskas līdz Kanskai pa taigas traktu (sarkans, mālains lielceļ�). Sākās dokumentu pārbaude, skaitī�ana, lamu vārdi un asaras. Vienmēr biju dziļi pārdzīvojusi lasot, kā pa Sibīrijas ceļiem dzen noziedzniekus ierindā, konvoja pavadībā. Bijām to skatīju�i filmās un lasīju�i Dostojevska darbos, un tagad es ... mēs visi �ādās bezgalīgās rindās pa �etri, ziņkārīgo ļau�u skatiem un lamu vārdiem padoti. So sajūtu nevar aprakstīt, sevi�ķi, kad mums, sākot virzīties uz priek�u, pakaļ lidojaakrneņi un atkritumi. Tikai �ur tur krustcelēs kāda bailīga vecenīte pārkrustījās vai arī pieskrēja klāt, lai iespiestu saujā kādu maizes gabaliņu.

Jā, Sibīrijas ceļi ir pieredzēju�i daudzus da�ādus skatus... Bet mūsu pulciņā, kas nesaprata, par ko tiem �is ceļ� jāmēro, sāka augt kāds protesta, lepnuma vilnis. Vajadzēja ta�u rast spēkus pretoties �iem pazemojumiem, �īm nievām. Un kaut kur sāka raisīties dziesma. Viens to pacēla, cits piebalsoja, un tad visa kolonna dziedāja jau �Kas tie tādi, kas dziedāja...� un �Saulīt vēlu vakara�, un citas. Ka viena beidzās, tā sākās jauna, un nelīdzēja uzraugu kliedzieni un aizliegumi. Tas bija kaut kas stihisks. �Kogda na severe poriba�iķe, zabuģeķe pesņi,�³² � tā sirdījās varasvīri. Viņi nedomāja, ka mums aiz muguras bija jau palicis vissāpīgākais gads. Gads, kurā mēs zaudējām it visu, un rētas vēl dziļi sāpēja.

Mēs dziedājām, lai nedzirdētu zaimus, dziedājām, lai negribētos ēst, lai nebūtu vientuļi, lai nebūtu jāraud. Dziesma bija mūsu glābēja, mūsu dzimtene un sargātāja. Dziesma mums bija svēta, mūsu miļā, dārgā tautasdziesma. Mūsu dziesmas brī�iem izskanēja tik skumji, ka krieviem likās, ka tās ir baznīcas dziesmas.

Kad mūsu izsūtīto kolonna atstāja aiz sevis netīro pilsētiņu, kļuva mazliet vieglāk, jo mūs vairs netraucēja iedzīvotāju nekautrīgie skati un vārdi, nemar�ējām vairs noteiktās rindās, bet izstiepāmies pa trim vai diviem viens aiz otra. Pamazām sāku just, ka es spēku ziņā nevarē�u līdzi turēt. Toreiz, ganos ejot, biju stipri novārgusi, bez tam �ķir�anās ar Eglī�iem bija mani garīgi nomākusi, tā ka bija grūti pat sarunāties. Pirmajā dienā kaut kā izturēju līdz galam. Gulējām kaut kādā �ķūni. Citas grupas gāja uz priek�u līdz nāko�ajām mājām, un tā gar visu traktu laikam nebija nevienas mājas, kura mūsējie nebūtu gulēju�i. Cik labi, ka laiks toreiz bija silts.

Otrā dienā biju tik nespēcīga, ka man atļāva ierāpties automa�īnā. Tā es nokļuvu �ķiro�anas punktā Kanskā ātrāk par citiem. Nolikos uz kādas mājas �zavaļenkiem� (paaugstinājums visapkārt mājai) un nodevos klusai rezignācijai. Kad atnāca pārējie, man izmērīja temperatūru, un tā bija ļoti augsta. Biju priecīga, ka tagad visi mani atstās mierā. Gulēju trulā vienaldzībā...

Bet ausa rīts, bija jādodas tālāk uz staciju, kur jau mūs gaidīja veseli e�eloni. Laikam mūsu sievas man bija iedevu�as kādas zāles, jo es varēju celties un doties pretim nezināmajam liktenim. Jau vakarā sakāpām vilcienā un braucām uz Krasnojarsku. �eit Jeņisejas krastā bija lielas tautas masas, kas gaidīja novieto�anu pa lihteriem un bar�ām, kas visus �os da�ādu tautību cilvēkus aizvestu uz Ziemeļiem.

Kā jau parasts, gaidīt vajadzēja zem klajām debesīm vairākas die nas, dabūjām gan karsēties saulē līdz pagurumam, gan mirkt lietū līdz pēdējai vīlītei. Visur valdīja pilnīga dezorganizācija, un neviens mums nevarēja neko paskaidrot. �eit notika tas, ka es ar savu drau dzeni Annu Zvejnieci pilnīgi iz�ķīros. Zvejniece bija pavisam jauna, 19 gadus veca, precējusies. Rīgā palicis pie vecmāmiņas gadu vecs dēliņ�. Pēc profesijas viņa bija medmāsa un paņemta no darba. Par vīru nekā nezināja, jo arī viņ� bijis aizgājis darbā. Tagad Krasno jarskā viņai piedāvāja braukt līdz uz Ziemeļiem par medmāsu, jo esot medicīniskā personāla trūkums. Viņai bū�ot noteikta .ilga un labāki apstākļi. Viņa nebija varējusi iz�ķirties, ar mani neparunājusi. Es pēdējā laikā esot sevi pilnīgi noslēgusies � un viņa nezinot, kāda iemesla dēļ. Vai viņa varbūt esot vainīga. Mana draudzība viņai esot bijusi vienmēr svēta, un arī tagad viņa bulu ar mieru braukt man līdzi arī sliktākos apstākļos. Mēs visi zinājām, ka trūkst medicīniskā personāla, un kā es būtu varējusi atturēt Zvejnieciņu no tik izdevīga piedāvājuma. Viņai bija vāja veselība, bija smalka un vaiga. Zvejā viņa gan neizturētu, tāpēc tādu upuri nevarēju pieņemt. Ieteicu palikt pie medpersonāla. Tā �ķīrāmies. Kā vēlāk uzzināju, viņa tanī pa�ā vasarā atrada nāvi Jeņisejā. Vētras laikā laiva, ar kuru viņa bija braukusi pie pacienta, bija apgāzusies. Viņai tā bija bailes no ūdens, jo nemācēja peldēt. Man ilgi vēl bija tāda sajūta, ka es pie viņas likteņa būtu kaut kā vainīga.

Pēc ilgākas vārg�anas krastmalas smiltīs mūs beidzot novietoja bar�ā un citus lihteros. Kādreizējā �trumā� bija ierīkotas nāras divos stāvos. Par nelaimi, mums blakus bija novietoju�ies Volgas vācie�i. Tā gan bija nemierīga tauta un runāja tādā �ķērco�ā� valodā, kas, tikai ļoti ieklausoties, atgādināja vācu valodu. Vakarā jau attauvojā-mies un lēnām sākām slīdēt pa Jeņiseju uz leju aiz pēdējiem ledus gabaliem. Kuģo�ana Jeņisejā parasti sākās tūdaļ pēc ledus ie�anas tā ap jūnija vidu. Joprojām nezinājām, uz kurieni braucām, minot, vai tā būs Kureika, Igarka vai Dudinka. Vakarā sapulcējāmies uz klāja pie galvenā māsta un uzsākām dziedāt. Arvien stiprāk, arvien pārliecino�āk skanēja balsis, arvien vairāk te pulcējās cilvēki � tikai latvie�i vien. Ukraiņi, vācie�i, lei�i bija klausītājos. Starp dziedātājiem bija arī da�i mūziķi ar saviem instrumentiem, kā arī solisti, piemēram, soprāns Āboliņa. Kad viņa dziedāja āriju par Balto kuģi no �Madam Baterflai�, mēs visi raudājām. Daba klausījās mūsu dziesmās. Laikam Jeņisejas krastos pirmo reizi atskanēja tāds koris. Būtu bijis skaisti, ja nebūtu visiem tik skumji. Nekad mūsu stāvoklis nebija tā atbildis dziesmas vārdiem kā patlaban. Mums jau patlaban nebija cietās pelavmaizes, ko avotiņā mērcēt. Mūsu �pajoku� mums izsniedza miltos pēc aprēķina � 2 karotes pa dienu. Lai to apēstu, vajadzēja stāvēt rindā pie plīts, kur to kādā vecā konservu bund�ā varētu savārīt. Tas bija apgrūtino�i, un da�s labs apēda savu miltu devu sausu.

Kā tiku galā ar badu? Parasti lasīju vai mācījos angļu valodu, gribēju izmantot pēc iespējas trimdas laiku, kaut ko iegūstot arī sev. Man bija prot. Smita angļu valodas pa�mācības lekcijas 10 burtnīcās. Tās tad es studēju, nolīdusi kaut kur kaktiņā, uz tauvu mezgliem sēdēdama. Tā iepazinos ar latvieti Rolavu, kur�, redzēdams manu centību, piedāvājās man par skolotāju. Izrādījās, ka viņ� bija jurists un, pēc augstskolas beig�anas nodzīvodams divus gadus Londonā, papildinājies angļu valodā. Tā nu runājām angliski katru dienu norunātā vietā uz klāja, kas palīdzēja aizmirst izsalkumu.

Vēl arvien mums neviens neteica, kur mūs izsēdinās. Pie Kurei-kas �ķērsojām polāro loku. Mūsu bar�a apstājās kādā apdzīvotā vietā, kur mēs sapirkāmies �erem�u � sīpolaugs līdzīgs lokiem, tikai negar�īgāks. Lai remdinātu badu, grauzām �o smirdīgo zāli. Mūsu diena pagāja: no rīta stāvējām rindā pie tualetēs; ceļoties agri, cilvēku bija milzīgi daudz; tad rindā pēc ūdens � nomazgāties un padzerties, tad rindā pie krāsniņas, lai uzvārītu miltu sauju. Brīvajā laikā klīdām pa klāju, iepazināmies, sarunājāmies un gaidījām vakaru un dziedā�anu. Laiks palika aizvien vēsāks, ledus gabali biezāki un vairāk, braucām lēnāk. Lielos, augstos kalnus pie Krasnojarskas nomainīja zemāki. Me�i palika retāki un pelēkāki. Mūs sāka kārtot un sadalīt brigādēs. Mēs ar Rolavu gribējām nokļūt vienā brigādē, bet tas mums neizdevās. Bija daudz kopēju tēmu par augstskolu un da�ādām dzīves problēmām. Ir tik smagi atcerēties, ka viņu piemeklēja Ziemeļu vislielākā traģēdija � nosal�ana melnajā purgā sniegā. Viņ� kopā ar Ma�u, aktrises Ma�as radinieku, bija gājis uz veikalu pēc produktiem. Viņus abus atrada nosalu�us.

Beidzot mūs izcēla malā jeņisejas labajā krastā kādā vasaras zvejas punktā � �Orlovskije peski�. Krasts ūdens tuvumā �ajā vietā bija zems, akmeņains, ar visādām drazām, tālāk smil�ains un vēl tālāk zāļains. Krasta zāļainā vietā bija divas būdas � zivju pieņem�anas punkti. Vēl no smiltīm ārā rēgojās melnas, satrūdēju�as laivas. Aiz būdām sākās krasta kalni. Kad tajos uzkāpām, tad pirmo reizi ieraudzījām tundru � bezgalīgus paugurus ar ezeru acīm pa vidu. Raugies, kur gribi, uz visām pusēm skats pilnīgi vienāds. Kā tajā varēs orientēties? Mani pārņēma tāda pamestības sajūta, it kā cs būtu izsviesta pasaules malā. Bija pelēka, vējaina diena, lija lietus, bet mūsu būdai nebija jumta klājuma. Zemitis, mūsu brigadieris, teica, ka jumts tūdaļ jānoklāj ar velēnām. Viņ� arī izmērīja telpas kvadratūru, un uz cilvēku iznāca 50 centimetru guļasvietai, bet mantas jāliek kājgalī. Grozoties �aurajā guļasvietā, traucējām viens otru, par ko visi pukojās. Arī baltā nakts stipri traucēja miegu, un man likās, ka nemaz neguļu, kaut gan beidzot iemācījos gulēt pusmiegā.

Būdas apkop�ana un noklā�ana ar velēnām nāca gan jau otrā dienā. Pirmajā naktī, kad lietus gāza straumēm, mēs visi divpadsmit cilvēki satupāmies zem satrūdēju�ās laivas un �o nakti, protams, pavadījām negulēdami. Jāpiemin, ka līdz ar mums izsēdināja arī 10 Volgas vācie�us, kuri, būdami praktiskāki un apsviedīgāki, airi ieņēma otro būdu, kas bija nedaudz labāka par mūsējo.

Mūsu brigādes sastāvs bija �āds: brigadieris Zemītis Jānis, viņa palīgs Lagzdiņ� Arends, Sniķeris Vilis, skroderis Kuzrna ar meitu Maigu, Alksne Elza, Skutāne Elfrīda ar aud�umeitu Zigrīdu Bāreni, kurai māte nomira Kanskā ar sirdslēkmi, Eipure Boļeslava, Lorence Zelma, Mārtinsone Alma un es � Dumpe Irēne. Kā jau teicu, Zemītis mūs nākamā rītā aicināja palīgā griezt velēnas, lai noklātu ar tām būdas jumtu. Pieteicās tikai �etri (Lagzdiņ�, Sniķeris, Eipure un es), pārējie nebija izkustināmi. Aizbildinājās ar nemācē�anu, slimību vai nogurumu. Aiz godprātības vēlāk pievienojas Maiga un Mārtinsone. Pēdējā gan ar savu impulsīvo, nemierīgo dabu tikai traucēja, kamēr Zemitis apskaitās: �Ko te lēkājat kā spindzele! Neti-nieties gar kājām!� Pa to laiku arī pārējie bija sapratu�i, ka kaut kas arī viņiem jādara, un sāka uzpost iek�pusi, protams, ieņemot labākās un sausākās vietas. Citi sameklēja akmeņus un pēc vācie�u brigādes parauga uztaisīja pavardu'.

Jāsaka, ka vācie�i veiklāk iekārtojās savā sagrabēju�ajā būdā. Tie bija strādnieku cilvēki no laukiem, un, kamēr mēs tikai sākām apskatīties, viņiem jau katlā vārījās ūdens, un viņi iekūla tajā mums izsniegtos miltus un paēda pirmās pusdienas. Mēs arī meklējām kurināmo, bet, izņemot mazas skaidiņas upes krastā, Jeņiseja mums nekā nedāvāja. Vācām kopā tās pa�as skaidiņas, bet pavardus taisījām katrs atsevi�ķi vai pa diviem kopā, jo latvie�i arī �eit palika individuālisti. Katrs uzlika savu konservu kārbiņu un iekūla trīs karotes miltu, un paēda.

Laiva mums bija iedota par abām brigādēm viena, bet tīklus mums solījās atvest vēlāk. Jau nāko�ajā dienā devāmies tundrā, tuvākajā apkārtnē, to pētīdami. Eipure atrada, ka Jeņisejas krasta dienvidu pusē aug zālīte, kas atgādināja mūsu zaķkāpostus un bija skāba. Jau nāko�ajā dienā mēs vārījām �skābeņu� zupu ar 3 karo�u miltu piedevu, un nu mums likās, ka ir kaut kas vairāk. Vācie�i no tundras atnesa ogas � lācenes, bet tās vēl bija zaļas. Saēdu�ies �īs zaļās ogas, cilvēki sāka slimot ar caureju. Mēs �īs zaļās ogas neēdām, bet vārījām kopā ar miltiem un zaķkāpostiem. Ta�u tas viss nevarēja mazināt mūsu badu. Vēl ļaunāk bija tas, ka neveda tīklus. Tā pagāja pirmais mēnesis un pienāca 16. jūlijs, kad vajadzēja braukt pēc produktiem. Jānis ar Ārendu aizbrauca jau 2 dienas ātrāk uz 60 kilometru attālo Voroncovu � nākamo lielāko apmetni. Tur kuģim vajadzēja pievest produktus, un tur bija arī maizes ceptuve. Visi ļoti gribējām kaut daļēji miltu vietā saņemt maizi.

Āk vai! Iznāca tomēr citādi. Pēk�ņi uznāca vētra � ��torms�, un mēs nevarējām savus braucējus sagaidīt atpakaļ. Sniķerītis stāvēja uz augstākās kāpas, uzkalna, skatīdamies tālumā, vai nebrauc mūsu laivinieki. Pienāca vakars. Sniķerīti nomainīja kāds vācietis, bet... Tikai pēc divām dienām atgriezās laiva, kad mēs jau trīs dienas nebijām neko ēdu�i.

Laimējās vienīgi man. No bada noguru�i, cīnīdamies ar nespēku, mēs centāmies mazāk kustēties, lai lieki netērētu enerģiju. Es tomēr neizturēju mūsu būdā, kur nebija pat vietas, kur apsēsties. Varēja vienīgi atlikties guļus uz paklātajām sūnām, bet vietas bija maz. Gulējām, cie�i saspiesti kā siļķes, tā ka nevarējām ne sarauties, ne apgriezties, lai netraucētu blakus gulētāju. Tāpēc nolēmu iziet paklai-ņāt gar krastu. Brienot pāri kādam strautam, kur ūdens man sniedzās līdz potītēm, pamanīju kaut ko mirdzo�i baltu palecamies pa akmeņaino gultni. Tā ta�u bija zivs, kas peldēja pret straumi' un lēkdama gribēja tikt pāri kādam akmens krāvumam, lai nokļūtu līdz nārsta vietai. Mēģināju to notvert, tā izslīdēja. Tad metos virsū ar visu augumu, kas man lieliski izdevās. Drīz loms man bija rokā un pie tam vēl tik liels, ka varēju ar to dalīties. Zivs svēra vismaz 2 � 3 kg.

Kas tā bija par laimi! Kāds labais gars man bija iespēlējis �o skaistuli rokās, kad bijām tik izsalku�i un izmisu�i. Vēl ta�u mūsu zvejas brigāde nebija redzējusi ne asakas! Dalījos ar tiem, kas jau vairākas dienas nebija neko ēdu�i. Tikai nāko�ajā dienā sagaidījām brigadieri ar Ārendu. Maize gan nebija iedota, tikai atkal miltu deva pa 3 karotēm dienā uz veselu mēnesi. Sevi�ķi pateicīgs par zivi bija Sniķerītis. Redzēju jau, ka puisis ir galīgi ��upā�.

Tundrā sāka drīz gatavoties lācenes (moro�ka). To bija tāda pārpilnība, ka visi saēdāmies, cik vien gribējām �īs medussaldās ogas. Beidzot gulētejot varējām vairs nerunāt par gar�īgiem ēdieniem � pīrādziņiem un kūkām, kas, badu cie�ot, mums alla� tēlojās acu priek�ā.

Saņemtie milti gāja uz beigām. Tuvojās jau 16. augusts, kad no jauna bija jāsaņem produkti. Pa to laiku atbrauca arī mūsu vadītāji ar kuģi �Hatanga�, atvedot tīklus zvejai. Braucām ik dienas Je-ņisejā un izmetām tīklus, bet zivis neķērās. Tikai divas reizes noķērām kādas stores � sarkanās zivis, osetrīnu pasugas. Tad arī karaliski saēdāmies.

Mums paziņoja, ka 16. augustā vairs neesot jābrauc pa�iem pēc produktiem. Tos pievedī�ot ar kuģi �Hatanga�, kas pie reizes aizvedī�ot mūs uz ziemas zvejas vietām. To nu gaidījām dienu no dienas. Jau �etras dienas bija pāri noteiktajam termiņam, �etras dienas plosījās vētra, un �etras dienas nekā nebijām ēdu�i. Spēki sāka izsīkt, bet dzīvot visiem gribējās, lai atkal atgrieztos dzimtenē.

Nolēmām doties kājām gar krastu uz 60 km attālo Voroncovu. Vēl da�as dienas tikai vajadzēja nogaidīt, un mēs vairs neviens ne būtu spējīgs �o tālo ceļu nosoļot. Uz vietas palika tikai Skutānīte ai Zigrīdu un Kuzma ar savu meitu, jo viņiem no Krasnojarskas bija vēl rezervē krājumi � gan milti, gan sausiņi. Viņi gribēja vēl nogul dīt, jo baidījās grūtajā ceļā aiziet bojā. Mums pārējiem nebija ciliiN izvēles, vajadzēja riskēt. Vācie�u brigāde nolēma palikt uz vietas un gaidīt kuģi. Skutānīte uz �ķir�anos pacienāja mūs ar miltu virumu un cerēja, ka, nonāku�i Voroncovā, mēs panāksim to, lai kuģis tūdaļ brauc pakaļ paliku�ajiem. Solījāmies darīt, ko vien spēsim, un devā mies ceļā. Bijām 8 cilvēki.

Ceļa grūtības patie�ām bija neaprakstāmas. Virzījāmies pa акте ņaino krastu uz ziemeļiem pret vēju, kas brī�iem pārgāja īstu vētra. Katrs Solis prasīja lielu piepūli. Zinājām to, ka pirmaja dienā jānoiet vismaz 35 km līdz kādam mazam zvejas punktam. Tur atrodoties kāda cita latvie�u zvejas brigāde, tāpēc cerējām atrast tur pajumti naktij. Pa ceļam nācās brist pāri strautiņiem, bet, kad bijām nogāju�i pāri pusceļam, nonācām pie kādas upītes, kas bija tik plata un no lietus gāzēm tā uzplūdusi, ka netikām pāri. Sākām iet gar upes labo krastu tundrā iek�ā, meklējot braslu. Lauzāmies cauri taļņiku krūmiem un staignājos bridām līdz potītēm, meklēdami pāreju.

Pēc stundas gājiena vieta vairs-nelikās tik purvaina, un es pierunāju likteņa biedrus novilkt drēbes un, turot tās virs galvas, mēģināt pārbrist. Visi piekrita, izņemot Sniķerīti un Mārtinsoni. Visi piekrita, ka es uzņemos vadību, jo pratu peldēt. Zobus klabinādami, noģērbāmies un, paceldami savas drēbju pauniņas virs galvas, devāmies ūdenī. Ar kāju taustījos uz priek�u, meklēdama labāku dibenu, un mudināju man sekot zosu gājienā. Ūdens kļuva arvien dziļāks, bet upes vidus vēl nebija sasniegts, kad jau biju pacēlusies pirkstgalos. Tad sāku iet atmuguriski, lai redzētu visus man sekojam. Devu komandas: �Vairāk pa kreisi, pa labi.� Te, liekot kāju atpakaļ, jutu, ka dibena vairs nav un ūdens smeļas mutē. Pēc kādas intuīcijas metos pa labi peldus un beidzot jutu zem kājām atkal upes gultni, jutu uzkalniņu. �Nu esam glābti,� saucu, uzmundrinādama un visus vilkdama pa labi. Tā pārgājām mēs visas sievietes, izņemot Mārtinsoni. Vēl nevarēju ģērbties, jo vajadzēja iet viņai pakaļ. Sarāvusies viņa tupēja krastā un raudāja, un gribēja labāk mirt nekā iet ūdenī. Iestāstīju viņai, ka ūdens upē ir siltāks nekā gaiss, tad noģērbu viņu, paņēmu drēbes un vilk�us ievilku viņu ūdenī. Pārgājām laimīgi. Pēc tam nāca vīrie�i, bet Sniķeris palika labajā krastā. Visi nolēma iet tālāk bez viņa, jo kavēties vairs nevarēja. Mums vēl 15 km jānoiet. Teicu, ka es ar Sniķeri nāk�u vēlāk, lai jau steidzas uz priek�u. Gāju atpakaļ pie upes, saucu un lūdzos, lai nāk pāri. Tikpat es viņu tur neatstā�u. Viņ� gribēja mesties tad iek�ā ar visām drēbēm. Lūdzos, lai vismaz novelk mēteli un nes to virs galvas. Tā viņ� pārnāca � viss piemircis, pilo�s un teko�s. Spiedu ar plaukstām ūdeni no svārkiem un jakas. Tad liku apģērbt mēteli un skriet man pakaļ. Skriet vajadzēja, lai sasildītos, bet arī tādēļ, ka redzēju viņu raudam. Nezināju, kā viņu mierināt. Nojautu, ka tā bija viņa kautrība un kauns par savu nevarību. Tādā brīdī viņam vieglāk bija palikt vienam.

Tikai 12 naktī mēs sasniedzām kādu lielāku upi, kas viļņodama un krākdama �alca mums pretim tāpat kā Jeņiseja, kura nu palika aizmugurē. Devāmies gar upes krastu uz aug�u tundra un tur mēness gaismā (jo laiks bija noskaidrojies) ieraudzījām būdu, kas bija latvie�u apmetne, par kuru mums stāstīja. Tā kā bija liela vētra, tad divi vīri bija iznāku�i krastā, lai nostiprinātu savu plostiņu, kas viņiem noderēja pārceltuvei. Tā mēs nelaimīgie laimīgi sastapāmies ar saviem tautie�iem un beidzot nokļuvām siltumā.

Visi jau būdā gulēja, bet tagad cēlās aug�a, jo nebija jau kur pa likt. Noklausīju�ies mūsu bēdu stāstu, viņi uzvārīja ūdeni, kaut kut sameklēja �āvētu zivi, sagrieza to 8 gabaliņos un katram no mums

349 pasniedza pa gabaliņam, atvainodamies, ka viņiem neesot ne maizes, ne miltu. Tad pie griestiem pakāra mūsu izmirku�ās drēbes, un visi 10 brigādes cilvēki piecēlās no savām sūnu cisām, lai palaistu mūs savā vietā, pa�i palikdami stāvot vai tupot pie mūsu kājām. Mēs raudājām aizkustināti, bet neatraidījām viņu piedāvājumu. Jānis ar abiem vīriem sataisīja lāpas un aizgāja meklēt Sniķerīti. Viņu atrada kāda puskilometra attālumā no būdas sē�ot uz kāda akmens un atveda mājās. Tad arī es varēju aizmigt.

Otrā rītā atvadījāmies no saviem labdariem un posāmies ceļā. Pārcel�anās ilga gandrīz divas stundas, jo plosts vairāk nevarēja uzņemt par divām personām un upe bija tikpat sabangota kā iepriek�ējā dienā. Pārcēlu�ies bijām tikai ap pusdienas laiku un varējām pamāt saviem draugiem ardievas, lai dotos tālāk uz 20 kilometru attālo Voroncovu.

Sapratām, ka, nokļūstot tur vēlu naktī, � kur mēs dabūtu maizi, kur naktsmītni? Nemiers dzina mūs uz priek�u, kaut arī nespēks bija tik liels, ka noberztās kājas tikko cilājās. Krastmala pie tam bija akmeņiem un oļiem kā nosēta, apavi cauri. Salieku�ies stāvi, ejot uz priek�u pretim ziemeļvējam, cīnījās par katru zemes pēdu. Līdz nāvei noguru�i un izmocīti, mēs, �ķiet, tikai ap pusnakti sasniedzām Voroncovu.

Kāda vientuļa uguntiņa masta galā lika mums nojaust apmetni. Klauvējām pie vienīgās celtnes gala loga. Tikai pēc atkārtotas neatlaidīgas klauvē�anas kāds lamādamies atvēra durvis un nevērīgi uzklausīja mūsu ziņojumu un lūgumu pēc maizes un patvēruma no negaisa. Mūs vēlreiz izlamāja par nakts miera traucē�anu, lai gaidot rītdienu.

Mēs tomēr negājām projām, līdz mūs ielaida kādā priek�telpa. Tur gan bija tikpat auksts kā ārā, bet vismaz nepūta vēj� un nelija lietus. Telpa bija tum�a, smirdīga, �aura. Satupāmies tajā uz grīdas viens pie otra un tā, cie�i saspiedu�ies, snaudām līdz rītam. Mūs pa modināja durvju vēr�ana un kāju spērieni, jo cilvēki, kam bija jaiet ārā no istabas, tumsā klupa un krita pāri mums. Atkal lamā�anās un pavēle mums tūdaļ atstāt �o mūsu vienīgo patvērumu. Tā mes at radāmies atkal Jeņisejas krastā vējā un lietū. Sameklējām kādu vecu, pussapuvu�u laivu, palīdām zem tās un satupāmies viens pie otra. Vēl �obrīd atceros, kā Sniķeritis man blakus, zobiem klabot, trīcēja pie visas miesas, jo viņa drēbes ta�u vēl joprojām nebija I/. �uvu�as. Tikai ap pusdienas laiku saņēmām savu ikdienas maizes devu � 600 gramus. Noskaidrojās, ka mēs nakti bijām pavadīju�i maizes ceptuves priek�telpās, ta�u neviena roka mums nepasniedza naktī ne mazāko doniņu maizes.

Jeņisejas viļņos krastmalā �ūpojās kuģis �Hatanga�. Tas bija kuģis, ko mēs gaidījām, bet kas vētras dēļ nevarēja atvest mums produktus. Vēl veselu nedēļu tas mūsu acu priek�ā tika mētāts pa viļņiem, kamēr beidzot, vētrai stājoties, tas varēja aizbraukt uz Or-lovskas smil�u sērēm, lai atvestu tur paliku�os zvejniekus. No vācu zvejniekiem jau da�i bija miru�i. Skutānīte ar Zigrīdu un abi Kuzmas atgriezās, pievienojās mums, un tad kopīgi turpinājām ceļu ar kuģi �Hatanga� līdz Sopkargai, kur mūs gaidīja vēl smagāki un sāpīgāki pārdzīvojumi: tumsa, aukstums, bads un ne�ēlība centās iznīcināt mūsu sirdis cerības, kā arī ētiskās jūtas. Un pat dzīvību.

Melānija Vanaga ir trimdiniece. Pēc izglītības juriste, pēc aicinājuma hroniste, bet pēc sūtības � Kri�jāņa Barona līdziniece, tikai citā laikā. Viņa dzimusi 1905. gadā Cēsu apriņķa Drabe�u pagasta Kalna Sermuļos. Tuberkulozes uzliesmojuma dēļ augstskolu pabeigt neizdevās. Trīsdesmitajos gados viņa strādāja da�ādus darbus. 1931. gadā apprecējās, 1932. gadā piedzima dēls Alnis, 1941. gada 14. jūnijā tika izsūtīta, 1942. gada sākumā izsūtījumā mira viņas vīrs. Latvijā Melānija Vanaga atgriezās 1957. gadā. Pēc atgrie�anās 5 gadus strādāja Cēsu rajona kolhozos par gani un visu laiku pa kripatiņai ar apbrīnojamu precizitāti un centību vāca kopā tautas vēstures liecības, dokumentus, cilvēku likteņus. To visu viņa apkopojusi ap 100 grāmatās, 4 no tām veltītas trimdas laikam Sibīrijā. Daļa no viņas unikālajiem darbiem atrodas Valsts bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.

1941. gads

PIRMIE UPURI

Dzimtenes atrau�ana un sava nespēka apziņa Jēkabsonei stipri aizēnoja prātu. Viņu sāka vajāt neizturamu baiļu mānija. Kas no tiks ar viņu un bērniem? Vai tas pats, kas ar vīru? Par bērnu likteņiem tā izcie� visas sāpes.

Vakarā viņa it kā dzird sargu runas, ka mūsu e�elonu uzsprlilzl nās vai nosmacēs indīgās gāzēs. Viņa pat dzird, ka vagona siena jau urbj caurumus gāzu ielai�anai. Mēs to visu noliedzam, bet viņu pīti liecināt, ka tie ir murgi, mums neizdodas. Arī mēs citas pa�as ne bijām tālu no tā.

Jēkabsonei līdzi bija daudz saiņu � iztikas un drēbju Ilgākām laikam. Pa tiem viņa vakarā atkal ko meklēja. Meklēja ilgi Мек aiz migām.

Bija jau aizslīdēju�as garām Disova, Drisa, Veļikije l.ukl, kuru apkārtnē sākas Daugava, Volga. Tuvojās stacija Msta.

23�102222

20. jūnija rīta krēslā Jēkabsonei neprāts bija nobriedis. Māte pati ar savu roku atņēma dzīvību saviem trīs mazajiem un pēc tam sev. Tad asiņains bārdas nazis viegli nopak�ķēja uz grīdas.

Nelaimīgajai blakus bija Ķiegaļu Vilmas guļvieta. Viņa pamodās, kad līdzās juta straujas kustības -un slapju siltumu pie sāniem. Ieraudzījusi notieko�o, Vilma �ausmās paķēra gulo�o Rūsiņu un uzlēca uz mūsu plaukta.

� Glābiet! Glābiet savus bērnus! � kliedza Vilma. � Ārprātīgā visus nokaus!

Kad uzlēca kājās vecais Jēkabsons, bija jau par vēlu.

Sitām, cik spēka, durvīs, logā. Beidzot apturēja vilcienu un ienāca divi sargi.

Ienāca arī tre�ais ar papīra lapu rokā. Viņ� nopratināja aculieciniekus un uzmanīgi pagāja sāņus, jo tum�ā upe, kurā vēl plēnēja �etru cilvēku dzīvības, spiedās jau pie viņa kājām.

Vagona durvis nu reiz visā platumā bija vaļā. Bet nevis lai izkāptu dzīvie. Nē. Lai iznestu miru�os.

Divos asiņainos palagos sasietās nastās sargi iznesa veselu latvie�u ģimeni, lielu gabalu no tautas miesas. Turpat me�malā izraka seklu bedri, iemeta nastas un atkal aizraka. Māte pati laikam vēl bija dzīva, to aiznesa citur.

Pretim sēru procesijai draiski nāca rīts. Bet tūliņ aprāvās un vainīgi piesarka. Viņ� bija aizkavējies. Rita gaismā tas varbūt nebūtu noticis.

Bet lai rīts sev nepārmet, ka vēlu atvedis sauli. Jēkabsonu tagad asiņaino plauktu neviens saules stars tāpat neatrastu. Jau daudzas dienas nelaimīgā māte nebija redzējusi ne sauli, ne lāga gaismu. Viņas kakts bij vienmēr biezas krēslas pilns.

Kapra�i grāvi viegli nomazgāja rokas un ienesa arī mums spaini ūdens, ar ko izmazgāt vagonu. Mātēm piedraudēja, ka visām atņems bērnus, ja vel kas notiks. Vilciens uzsāka ceļu tālāk.

Bērnu �ausmām vairs nebija robe�u. Tie baidījās, ka viņus atņems.

� Māmiņ, nelaid mani projām! Neatdod mani viņiem! � tie visi lūdzās cits caur citu.

� Lai vai kā, tik neatdod! � �ukstēja ari Alnis. Kur es viens palik�u!

Neviens pieaugu�ais tagad neticēs tiem vārdiem, ar kādiem toreiz bērni lūdzās mātes neatdot tos. Un man ari roka neklausa to pierakstīt. Arī Aļņa teikto ne.

Vecais Jēkabsonu tēvs ar drebo�u roku ierakstīja savā kabatas grāmatiņā mazbērnu uzvārdus un vārdus: (�Andris Jēkabsons, Gunārs Jēkabsons, Aigars Jēkabsons. 20.V1.1941. g., stacija Mstā,� � pievilka katram krustiņu un deva mums visām parak'stīties.

Trimda mums sagādāja neaprakstāmas cie�anas jau pa�ā pirmajil rudeni. Mēs strādājām 8�12�15 stundas, bet ko paēst nenopelni jām.

Mocīja ari neziņa par vīriem, tēviem, tāpat tuviniekiem dzini tenē. Par sevi � sapratām, ka �is ir tikai pagaidu stāvoklis, ka lietas izmeklēs un mūs noteikti atbrīvos. Ja ne Staļins, tad kar�, kas паса arvien tuvāk. Kad A�inskā mēs zag�us pielikām ausi pie zemes, varēja jau dzirdēt lielgabalu dunu... Arī pati klausījos, pati dzirdēju, ticēju, ka atbrīvotājs kar� jau tuvu (kas tur dunēja, vēl tagad nesaprotu). Mēs jau bijām paliku�as aprobe�oti trulas � tāpat kā bāzes braucamie vēr�i no lielas skubinā�anas un si�anas (sist var ne vien ar pātagu).

Bāzē par zag�anu noķēra tikai veco Dzirnekļa tantu � par rudzu braucī�anu. Viņai draudēja 8 gadi darba lēģeris. Bet, tā kā viņas aizgādībā atradās divi mazgadīgi puikas, tad viņa tika cauri tikai ar 3 dienām cietuma.

Par tikpat daudz rudzu nozag�anu Ķuhķetā uz 8 gadiem notiesāja Mariju.

Pa to laiku me�ā koks nosita Azenes lielo dēlu.

Par 11 nozagtiem kartupeļiem Askārovkas linu kombināta lauka Lidiju Zeidi notiesāja uz 2 gadiem cietumā, kur viņa nomira. Mazo Zeides Jānīti ielika bērnu namā.

Par 2 kāpostu galviņām Mildu Jugeri ar bērnu notiesāja uz 2 ga diem, kur divgadīgo bērnu labi apgādāja un līdzi iztika arī male Jugerīte teica, ka taisni �is cietums bērna un mātes nodaļā bijis viņas glābiņ� no bada.

Par da�ām dienasgrāmatas lapaspusēm uz 10 gadiem notiesāja lai vieti, kuras vārdu vairs neatceros.

Broku Intu bāzes kuļlaukumā saspēra zirgs � taisni seja, no kll rētas palika uz mū�u.

Ķuhķetā vēl arvien mira latvie�u bērni, mazāk pieaugu�ie.

Nevienu tie�i nenogalināja. Cilvēki mira pa�i.

Nevajadzētu rakstīt par visu �o slikto, par tikai slikto vien Hei labā bija tik maz. Tikai nedaudzajās sirdīs, kuras maz pazinām l'lll teicos: labais ir katrā sirdī, tikai cilvēki grūtos apstākļos to kaulir|iiN parādīt.

Labais bija arī mū�īgajā taigā, uz kuru nevienai nebija laika Irt.

Un debesīs, kuras bija tikai acīm aizsniedzamas.

PIRMĀ TRIMDAS ZIEMA LOPU BĀZE

Ap�u pudurs graviņā aiz klētīm ar katru rītu palika sārtāks, un lielie bērzi ceļa malā uzņēma platu, dzeltenu rudens smaidu. Tuvojās Sibīrijas ziema.

� Mammīt, mums tak nav ka�oku kā krieviem!

� Nav.

�� Mums jau kartupeļu arī nav!

� Nav.

� Kā tad dzīvosim? � līdz ar sniegu reiz norūpējies ierunājās Alnis.

� Vēl īsti nezinu, kā dzīvosim. Būs jāizmaina pēdējās piecie�amās drēbes. Un vispirms, puikiņ, tās būs tavas drēbes, jo tu vari dzīvot pa istabu. Ka�okus mēs par tām nedabūsim, kaut kartupeļu pietiktu.

Alnis vienā vasarā bija pāraudzis pāri daudziem saviem bērnības gadiem, jutās pilntiesīgs ģimenes loceklis un par nākotni domāja varbūt vairāk nekā es pati.

Ziema bija klāt. Tā iesēdināja baskājus bērnus istabā līdz pavasarim kā dzimtenē teļus kūtī, jo bērnu apavus pret kartupeļiem izmainījām pirmos. Tālāk mainījām citas bērnu drēbes, jo pa ziemu viņiem darbā nebija jāiet. Par skolu neviens pat neiedomājās. Galvenais � izvilkt dzīvību.

Uz sād�ām mainīt skrējām pa svētdienām. To ziemu es izmainīju �ādas lietas:

Aļņa iz�ūtu naktskreklu izmainīju pret 7 ķiplokiem.

Aļņa virskreklu pārdevu par 15 rubļiem.

Aļņa ziemas mēteli izmainīju pret pudu miltu un spaini skābu kāpostu.

Manu vilnas kleitu izmainīju pret 7 pudiem kartupeļu.

Manas sarkanās kurpes izmainīju pret 7 pudiem kartupeļu.

Manas zīda zeķes izmainīju pret donas galu maizes un 1/2 litra piena.

Vilnas gultas segu izmainīju pret 7 pudiem kartupeļu.

Nevarējām pa�as noteikt cenu. Ko deva, ar to bija jāpietiek. Kolhoznieki pa�i bija pusbadā, bet izsūtīto, kuri dzīvoja tikai no iemainītā, bija daudz.

Ar �iem iemainītiem produktiem mēs ziemu labi iztikām, kaut arī pilnīgi bez aizdara. Nelaime bija tikai tā, ka pirmie 7 pudi kartupeļu mūsu pagultē jau ar pirmo salu sasala, jo pa grīdas �ķirbām pūta iek�ā vēj� un sniegs. Bet kartupeļus nebija citur, kur bērt. Pa dienu tie atkusa, bet nakti atkal sasala, saka put. Citas izejas nebija, ka vajadzēja sabērt sniegā pie barakas sienas un pēc vajadzības nest iek�ā un atlaidināt. Pēc tam mums parādīja, kā apmest zavaļinas, un sniegs vairs istabā nepūta.

Garda bija arī sasalu�o kartupeļu zupa. Bet, kad tai vēl pietumēju par Aļņa mētelīti iemainītos miltus, tad tas jau bija svētku ēdiens. Alnis skaitīja, ka tagad apēdam vienu mēteļa stūrīti, tagad otru, tad krāgu, pusi piedurknes. Pirmajā ziemā mums bada nebija.

Līdz pa�ai ziemai mēs vārījām ārā uz ķieģeļiem. Plītēs mūsu istabās iemūrēja tikai līdz ar sniegu. Līdz tam dabūjām krietni izsalties. Līdz tam plīts kaktā turējām ap�u praulus, kas tumsā iezaļgani spīdēja un gaismoja istabu.

Dzīvojām tik saspiesti, ka brīva bija tikai �aura vienvirziena eja abu la�u rindu starpā un mazs laukumiņ� pie plīts, kurā vietas bija divām saimniecēm.

Lielākā tiesa no mums strādāja pie lopiem. Darba diena sākās ap pīkst. 7. Vispirms izskaitījām lopus un pieņēmām tos no naktssarga. Tad garajās bāzēs gar malām sametām sienu, ko lopi aprija da�os mirkļos. Pēc baro�anas gājām uz apm. 1 km tālo taigas upi cirst āliņģus lopu dzirdinā�anai. Cirtām ar cirvjiem un ar stangu. Vispirms ar cirvi izcirtām garu, paseklu grāvīti ledū, pēc tam ar stangu tajā pāris caurumu līdz ūdenim. Bet ne uzreiz līdz pa�am ūdenim. Āliņģus pabeidza tikai tad, kad atdzina lopus, citādi grāvītis ar ūdeni piesaltu. Cērtot āliņģus, pakulu vizēs ap�ļakstījās ar ūdeni un tūlīt apsala ar ledus kārtu. �ādas apledoju�as kājas nekad nesala, tikai nevarēja iet istabā, lai neatkūst.

Kad attaisīja lielās bāzes (lielas, garas kūtis) sānu durvis, lopi pa�i drāzās lejā uz upi, jo tos dzirdīja tikai reizi dienā. Dzīt vai iet līdzi nevajadzēja. Padzēru�i un apledoju�iem purniem tie atkal ātri steidzās atpakaļ. Tikai aitām bija jāiet līdzi, jo tās krita āliņģos, ap ledoja un da�reiz arī pār plecu bija jāstiepj mājā.

Kamēr tīrījām bāzes, lopus sadzinām aplokos uz sniega. Bāze ie braucām buļļus ar ragavām, uz kurām piesiets liels, no ievu klūgām pīts grozs. Tajā ar rokām metām sasalu�os kunkuļus, kamēr bāze tīra. Visi daudzie logi bija bez stikliem, bāzēs auroja ne tikai vēj�, bet briesmīgs caurvēj� un atkritumi ātri sasala. Sibīrijas lopi, tapai ka cilvēki, bija pieradu�i pie visa. Ja kādam no bada vairs nemaz nepu tika caurvējā stāvēt, tas ņēma un nosprāga.

Pēc �ās rīta kop�anas sākās jaunatvesto lopu pieņem�ana, barības ve�ana, ūdens .ve�ana slimiem lopiem, atkal baro�ana, lopu skill tī�ana un nodo�ana naktssargam. Tāda bija lopkopju darba diena ziemā.

Tūksto�iem (pārteicos � simtiem) sve�u lopu stave|a kopa nepiesieti vienā bāzē un nekad nebadījās, kā tas uzreiz notiktu pie mums. Varbūt tāpēc, ka bija novājēju�i. Bet, ja kāda govs nakti bāzē atnesās, tad ap teļu lokā sastājās buļļi un nevienu klāt nelaida, arī

pa�a teļa māti ne. Buļļi pa�i laizīja un �ubināja teļu un ar saviem siltiem purniem sildīja to, jo sals bija pārāk ne�ēlīgs. Neviens teļ� nekad nenosala, kaut arī naktssargs to nebija pamanījis un aiznesis uz kantori. Sargam bija tikai jāatrod teļa māte, lai no rīta varētu laist teļu klāt zīdināt.

Pēc darba vakaros, kad visas sanācām istabā, tad sākās skrie�anās ap vienīgo plīti istabā, bērnu rā�ana un mīlē�ana un mitro vī�u �āvē�ana. Bija troksnis, suta un briesmīga smaka no lopu bāzēs sastaigātām pakulu vīzēm.

Bērni, cauru dienu nīkstot savās la�ās, stipri savārga. Vakaros �ad tad es viņiem pastāstīju pa pasakai, pa stāstam. Bet drīz uz ātru roku noorganizējām kaut ko līdzīgu skolai, uzdodot vairākām �skolotājām� katrai kādu stundu vai mazāk pēc darba mācīt bērniem savu priek�metu. Mums bāzē bija ari trīs īstas skolotājas: Aiviekstīte, Everte Elza un Ķiegaļu Vilma. Citas mācīja to, ko spēja. Bērni mācījās latvie�u un krievu valodu, matemātiku, ģeogrāfiju, vēsturi, da-baszinības, dziedā�anu, rotaļas, izgriezt koka pogas, vīt vi�u �ņores un citus darbus. Arī pieklājību, piem., nerādīt uz cilvēku ar 1 pirkstu; kad runā ar kādu, skatīties acīs, kad kāds runā, nepārtraukt un nejaukties iek�ā utt., utt.

Mēs visas bijām plāni ģērbu�ās, lieliem kartupeļu vēderiem, pavārgas, bet darbā bija jāiet katru dienu un arī �gonkās� uz A�insku. Salām, sasaldējāmies, apsaldējām kājas, rokas un degunus, bet dzīvojām. Tikai reta Ķuhķetā �o ziemu neizturēja.

Lopu dzī�anas iznāca bie�i, jo mūsu bāze bija visa simtiem kvadrātkilometru lielā Ķuhķetas rajona vienīgā lopu pieņem�anas vieta obligātām normām � kā kolhoziem, tā individuāliem. Kā tikai lielāka lopu partija bija pilna, lopi tūliņ bija jādzen uz 100 km tālo A�in-skas gaļas kombinātu realizē�anai. Sis gonkas bija īsta katorga.

Citas latvietes strādāja me�a darbos. Tās bija samērā brīvākas un neatkarīgākas. Viņas dzīvoja t.s. Melnajā mājā aiz mūsu barakas.

Taisni Ziemassvētku sestdienā man bija jātīra cūku bāze. Izvedusi vairākus vezumus mēslu, es atsēdos uz lielās cūku siles un izdomāju Ziemassvētku stāstu. Neviens priek�nieks man virsū neuzskrēja, bet darbs aizkavējās. Saltā un sārtā vakarsaule jau ielīgoja taigā, kad man vēl vezums mēslu bija kūtī. Labi, ka tovakar dienas gaisma pakavējās ilgāk un uzleco�ā vakarzvaigzne bija sevi�ķi spo�a � nevajadzēja braukt pa tumsu.

Me�inieces Melnā mājā dedzināja eglīti. Da�as vēl bija sataupi ju�as kādus sve�u galus no ceļa.

Istabā svinīgs noskaņojums. Izmazgāta grīda. Tīri satuntuļoti bērni, un ari pa�ām kaut kas tīrāks mugurā. Uzsākām dziesmu, bet ta noslīka asarās. Es izstāstīju Ziemassvētku stāstu, un ar svētku zvaigzni visi nosūtījām sveicienus tēviem un vīriem, nezinādami, ka jau toreiz vairums viņu nebija vairs dzīvi. Pieminējām ari savus piederīgos dzimtenē.

Tad mazie sāka skaitīt (tagad saka � runāt) dziesmiņas, un katrs saņēma pa brūnai rudzu miltu �bļega�ai�. Nekādu kopīgu vakariņu nebija, bet gan kopīgas pārrunas.

Sājā vakarā laikam katru visvairāk bija saviļņojusi tikko gadu vecā Teika tautiskā tērpā, kas gludi uzklātā la�iņā stāvēja kā Smaidā sastindzis pa�as Latvijas tēls. Teika arī bija vienīgais mēne�u bērns, kas izturēja trimdas ceļu un palika dzīva.

Alnis nebija gulējis jau vairākas naktis. Viņam stipri sāpēja galva un auss. Kailām kājām izskrienot sniegā pa lielām, bija pār-saldējies.

Ziemassvētku dienā mūs ar Aiviekstīti arī aizsūtīja uz me�u malku gatavot, jo lopu pa�reiz bāzē bija maz. Zāģējām vecus, cietus, melnus bērzus ar sarētotām, platām kājām. Kā cilvēki tie sīksti turējās pretī neasam zāģim. Mēs abas mocījāmies miesīgi un garīgi. Neizturami skaļi un sāpīgi bija veco koku vaidi krītot, līdz nopurināja sirmās zaru galvas un apklusa. Saka, ka kokiem nesāpot, bet es tam neticu.

Cēliena vidū mani negaidot no bāzes kliedza mājā. Zināju kāpēc � Alnim slikti. Nometu zāģi un skrie�us uz māju. Alnis vāļājās pa gultu un sāpēs kunkstēja. Paņēmu klēpī, un viņ� tūlīt saka:

� Es mirstu. Vairāk nevaru. Plīst galva!

Uz slimnīcu vairs aizvest nevarēja, un tur tāpat nepalīdzēs. Prauliņtanta iedeva karstu termoforu, turēju viņam to pie auss un �ūpoju rokās. �ūpoju lēni, lēni un ilgi, ilgi. Ilgi, ilgi arī vaidēja Alnis. Līdz pa�am vakaram. Tad pārstāja cīnīties un aizvēra acis. Lūkoju pulsu, dzīvība vēl bija. Noliku gultā un vislielākā izmisumā sēdēju klāt. Domāju, ka tās jau atvadas... Tikai naktī ieraudzīju, ka no auss gā�as mitrums. Tātad glābts!

Mēs vispār sākām slimot ar ļauniem augoņiem, ar jēlām mutēm, bet darbā dzina arī tādas bez �ēlastības un līdzcietības.

.

.

Ziema bija briesmīga, vistraģiskākā visā mūsu trimdas laika. Cilvēki staigāja pelēki kā cietas maskas. Ne saulei pasmaidi|a, ne viens otram. Dzīvību vilkām ar to pa�u nabaga maizes noimu un ar tīri izskalotiem nemizotu kartupeļu gremzdiem, kas bija sajaukti ar tikpat tīri izskalotiem asniem un visādiem gru�iem, ko mums �ad

tad pārdeva tuvējā stērķeļfabrika. Salmus un gru�us centāmies izlasīt. Gremzdus saplacinājām plaukstās un uz plīts cepam �bļega�as�. Arvien vēl nebija ari sāls. Es pati vēl tagad nesaprotu, kur mūsu utu apgrauztos ģindeņos vēl varēja tverties dzīvība un kaut kāds spēks kaut ko strādāt. Utis nebija' tikai mūsu nelaime. Tās lodāja arī pa mūsu augstā pārvaldnieka melno frenci, pa viņa sievas matu �ķipsnu. Utu pilnas bija visas slimnīcas gultu segas.

Uz pavasara pusi visi domājām tikai par kartupe|u sēklu. Bet tuvējās sād�ās kartupeļu nebija. Reiz mūsu Kukainits izprasīja no bāzes zirgu un aizbrauca uz 50 km tālo Izotovu. Tur viņam laimējās. Atveda pilnu vezumu ar kartupeļu mai�eļiem.

� Vanadziņ, es tev arī nopirku vienu pudu, � lielā balsī pa gabalu sauca Kukainīts. � Ar mokām izspiedu par 135 rubļiem. Par naudu jau neviens negrib dot. Ņem ciet! Kad nomaksāsi lopus, atdosi! (Jā, mēs jau vēl maksājām toreiz par purgā pazaudētiem lopiem.)

� Mammīt, nu mums arī būs savi kartupeļi! � Alnis acu nenolaida no mai�eļa un rokām glaudīja cietos apaļumus.

Zem grīdas mums jau rudenī bij izkasīta bedrīte zagtajiem. Tur tagad pa vienam un ar skaitu ielikām atvestos kartupeļus.

127. Tas bija apmēram tikpat, cik citkārt 127 miljoni zelta rubļu.

Mums bija 127 kartupeļi. Pasakaina bagātība.

Desmit kartupeļiem tūlīt nogriezu apak�as un izvārīju lielā ūdenī, lai būtu ko pieliet vēderus. Citādi nevarēja badu izturēt. Pārējiem griezīsim, kad stādīsim. Tad spēka vajadzēs vairāk.

�ādas pagrabu bedrītes bija visiem latvie�iem, un visās kartupeļi tika nolikti ar vislielāko saudzību, mīlestību un absolūti pareizu skaitu. Pēc tam vēl neskaitāmas reizes pārskaitīti, apglāstīti, apgrozīti, ap�ubināti.

Mūsu bedrītē bija 127 Kukainī�a atvestie, 5 nogrieztas galviņas, Aļņa nopelnītas, un 3 veseli kartupeļi, kurus es kādā sād�ā izķēru no vārī�anai sagatavota cūku �uguna un aiz drēbēm pie miesas silti pārvedu mājā. Līdz pavasarim kāda Ķuhķetas krieviete iedeva mazu mai�eli sēklas kartupeļu, kuri gan vairāk līdzinājās zirņiem, bet ar kuriem varbūt varēja apstādīt veselu hektāru, ne tikai vien 15 sotkas.

Kartupeļu sēklu �ā vai tā sagādāja visas latvie�u ģimenes un noturējās nevienu asnu neapēst, lai arī bads bie�i dzina uz katru neprātību. Cilvēki mocījās, līda pat pagrabā uz kartupeļiem skatīties, bet nekad nevienu neaiztika � ne savu, ne otra.

Pavasaris atnāca ar nātrēm, medunkām, �erem�u, sarankām, ba landām, pu�kām, pļavu zirnī�iem, bet bada mokas nemazinājās. Visas domas bija tikai � ēst! Par ē�anu, tikai ē�anu domāja mātes darbā un bērni mājā. Sevi�ķi bērni māja.

KLĀT BADA NAVE

Pavasarī visi iestādījām kartupeļus. Bet pa�i bijām nodzīti līdz nespēka robe�ai un izmisumam. Visi lieliem vēderiem, dzeltenām sejām. Bada spiests, organisms ēda pats sevi � sirdi, smadzenes, nervus. Cilvēki slimoja, palika truli, ļauni, nervozi.

No bērniem visvairāk savārga Atis. No mātēm � Prauliņtanta un Kukainīts.

Alnis bija vāj� un dzeltens, mocījās ar mū�īgiem augoņiem, bet uz kājām noturējās.

Manī sākās ļaundabīgas pārmaiņas � saindē�anās, pamp�ana. Tādu kādā rītā mani aizveda uz slimnīcu. Rokas un kājas bija nekustīgi resnas, acis aizpampu�as ar kalnu.

Slimnīcā gulēju gandrīz nekustīgi. Dzirdēju, kā ļaudis apkārt �ukstēja:

�Viņa vairs nedzīvos!�

Arī man pa�ai likās, ka dzīve ir galā un mokas drīz beigsies. Bet pēc divu gadu grūtas cīņas bija tik pazemojo�i tagad nomirt bada nāvē, nemaz nepieminot izmisumu par dēla likteni.

Slimnīca badu neārstēja. Pret badu arī slimnīcā nebija zāļu, ja neskaita tos pa�us 100 gramus maizes, ko saņēmu uz savas kartītes (200 g kartīti atstāju mājā Alnim). Bada slimniekus uz slimnīcu veda tikai nomir�anai.

Bet es paliku dzīva. Kāda jauna māsiņa � vāciete (arī izsūtītā), kuru es nekad nebiju redzējusi, sāka zag�us mani barot ar cūkēdienu, ko viņas māte, cūkkope, pa puskrinkai nozaga kolhoza cūkām. Arī Luize �ad tad man atnesa kādu tumi. Ari viņas vecā Dzir-nekļa tanta kopa bāzes cūkas un �ad tad pa saujai tām ko atrāva. Bērziņu Elza reiz atnesa sviestmaizi, ko kāda krieviete bija iedevusi viņas meitenei uz dzim�anas dienu (latvie�i bija spējīgi uz neizmērojamiem upuriem!). No �is sviestmaizes, divi gadi pat neredzētas, palika vieglāk, pampums atslāba, cauri plakstiem blāvoja gaisma.

Es nenomiru, kā tas manā horoskopā dro�i vien jau bija pare dzēts, bet pēc pāris nedēļām saku jau redzēt, staigāt un ar izslābu�u roku pateikties saviem dzīvības glābējiem, kas te visi nav uzskaitīti.

15. jūlijā mani izrakstīja no slimnīcas un es kājām nācu uz māju. Saule dedzināja, galva reiba. 5 kilometrus gāju pusi dienas.

Pie mūsu kartupeļu lauka nāca pretim Alnis. Balta, emaljēta bļodiņa rokā, un tajā sarakti sīki kartupelī�i. Tos vārī�ot vakariņās.

Mūsu kartupeļu lauks bija apkaplēts, izravēts. Kamēr gulēju slimnīcā, bāzēnietes bija apkopu�as arī mūsu piemāju. Strauj� siltums un pateicība sakāpa sirdī.

Alnis stāstīja, ka nu bada vairs nebū�ot. Varot jau ēst �i�kas. Abi ar Ati jau ejot �i�kot. Vēl tie bija jēli, bet, kad izvārīja un nolobīja virsējo zvīņu kārtu, tad varēja apēst visu �iekuru kā maizi. Daudz jau viņu neatnesa, jo grūti puikām bija uzkāpt milzīgās ciedrās, kurām zari sākās augstu no zemes. Kad nebija �i�ku, urbinājām kartupeļus. Nātres vairs neēdām, jo organisms vairs tās nepanesa. Vēl tagad man uzsit nelabumu, ja kur ieraugu augam nātres.

1948. gads

NEZINU, KA SO IZRĀDI NOSAUKT

Laiks gāja uz priek�u un administrācijas izdarības uz aug�u � izsmalcinājās, noslīpējās un sasniedza viduvējam prātam neaizsniedzamus augstumus.

Ķuhķetā bija pienākusi instrukcija no Maskavas vai tepat no Krasnojarskas, ka rajonā jāarestē un jāizsūta visi nestrādājo�ie, slikti strādājo�ie, bagātāko māju īpa�nieki un visi, kas vien pietieko�i nerespektē valsts vai vietējo varu. So instrukciju, protams, es neredzēju, bet par tādu visi runāja, un par tādu katrs varēja secināt no turpmākiem notikumiem.

Ķuhķetas un rajona varenie ar vishumānākās varas līdzekļiem centās, lai arestējamo plāns tiktu izpildīts un varbūt pat vairāk. No rajona kolhoziem pienāca gandrīz neticamas vēstis. Tur pa svētdienām uz ielas sapulcinot visus pieaugu�os kolhozniekus, lādoties par sliktu strādā�anu, uz vietas vairākus arestējot un aizvedot. Uz katru kolhozu no Ķuhķetas izbraucot īpa�a komisija, un katram kolhoza priek�sēdētājam tai esot jāizdod no kolhoznieku vidus zināms skaits sliņķu un kaitnieku. Bet, ja priek�sēdis nevarot tik daudz uzrādīt, pa�am beigas. Da�os kolhozos par �preto�anos varai� priek�sēdētājs esot tūlīt atbrīvots. �Чульская гарь� priek�sēdis esot atteicies kaut vienu savu kolhoznieku izdot kā sliņķi vai kaitnieku, jo viņa ļaudis visi esot �akli un apzinīgi. Par to arestēja viņu pa�u. Tāpat noticis arī Dvinskā. Tā visu jūliju.

Arī ķuhķetie�i dzīvoja vienās bailēs. Visvairāk izsūtītie. Ari es, jo taisni �ovasar es nestrādāju un man bija savs īpa�ums.

Ķuhķetā uz ielas un veikalu rindās ļaudis par to vien �ukstēja, �ēloja kolhozniekus un ba�ījās par savu likteni.

Jūlija beigās pienāca ari Ķuhķetas kārta. Pa�u rajona centru tīrīja pēdējo.

Jau sestdien Ķuhķetā bija jūtams satraukums. Pa ielām jādelēja sve�i mili�i. Pie sagādes kantora vecā ciema kapsētā ar dzeloņdia tīm ie�ogoja lielu laukumu, ierīkoja neēvelētu dēļu solus, priek�a uzcēla paaugstinājumu. Kā uz svētkiem. Bet cilvēki zināja, ka te nenotiks svētki. Visi pieaugu�ie ciema iedzīvotāji bija saņēmu�i pavēstes rīt neiztrūksto�i ierasties laukumā uz sapulci. Sīs pavēles iznēsāja mili�i. Viņi staigāja no mājas uz māju un arī pa darba vietām, arī mutiski vēl katram stingri piekodinot rīt neiztrūksto�i ierasties. Klīda vistrakākās baumas, bet neviena neaizsniedza īstenības augstienes.

Svētdien laukumā bija tikai viena ieeja ar galdu katrā ieejas pusē. Pie viena galda reģistrēja visus strādājo�os, pie otra � nestrādājo�os.

Visus kokus vecajā kapsētā greznoja piesisti balti koka dēlī�i ar uzmundrino�iem uzrakstiem: �Izmēzīsim slaistus no sava ciema!� � �Karu pret kaitniekiem!� � �Sliņķiem nav vietas mūsu vidū!� � �Arā spekulantus!� � �Nesaudzīgu ciņu pret nestrādātājiem!� � �Nost liekē�us!� � utt., utt. Dēlī�u produkcija bija liela, baiga un iespaidīga.

Ļau�u jau no pa�a rīta bija sadzīts pilnum pilns laukums. Cilvēki sēdēja vai stāvēja, bet nekustējās un nerunājās. Satraukti skatījās uz sve�iem mili�iem un jātnieku eskortu, kas jādelēja apkārt laukumam.

Svētdiena bija gara, un visā tās garumā ne�ēlīgi dedzināja saule. Vēj� tikai retumis ieķērās veco prie�u sirmajās galvās, it kā atmodinādams tās no kādām pārdomām. Laukums stāvēja tik kluss, it kā visi tie tūksto�i ļau�u būtu pārvērsti akmenī.

Ieradās dienas varoņi � resni, �ķielējo�i, ļaunuma uzpūsti viri, sasēdās pie sarkani apklāta galda uz paaugstinājuma. Rajona pirmais sekretārs Tolstihins, ar vienu aci, uzkāpa augstā, sarkani krāsotā tribīnē, sāka runāt, dūrēm ārdīt gaisu, kliegt uz sastingu�o ļau�u masu. Pēc viņa runāja milicijas priek�nieks un vēl kāds Ķuhķetā sve�s briesmonis formā. Arī tam bija tikai viena acs.

Ievadrunas beidzās ap pusdienas laiku. Sāka izsaukt priek�ā nestrādājo�os, par maz strādājo�os, slikti strādājo�os, kara invalīdus -sliņķus, vecākas sievietes � spekulantes, pensionārus � mak�ķer niekus, labāko namu īpa�niekus, vairākus izsūtītos vācie�us un priek�niekiem sariebu�os darbiniekus. Pa vienam, protams.

Vairākas reizes apbalvotais kara invalīds Trifons nebija milicijas priek�niekam aiznesis zivis no sava pēdējā loma. Adu ģērelavas strādniekaam Sestovam bija labi kopta mājele upes malā, ko sev bija ieskatījis kāds milicijas inspektors. Oficiāla sarakstā katram bl|n uzdoti citi motīvi. Piemēram: �Sestovs par maz strādā sabiedriski derīgu darbu, citādi viņ� tā nebūtu aprūpējis savu māju un piciņa jti � Jaunā skolotāja Aleksandra, vāciete, bija kādā vakar.i �atteikusi� skolas direktoram, tādēļ mācību gada beigās atlaista no darba un pa�laik gulēja slimnīcā ar gripu. Viņai mili�i uz vietas aizgāja pakaļ, lika ārstam izrakstīt kā veselu un stingrā apsardzībā atveda uz soda vietu. Oficiālā apsūdzība, protams, skanēja citādi. Kad māte ieraudzīja savu slimo meitu izrautu no slimnīcas, viņa iekliedzās aiz�auta zvēra balsī. Briesmīgais kli'edziens pret necilvēcību pārplēsa klusumu kā stipru drēbi un sastinga pār ļau�u galvām. Māte apklusa, bet atbalss cilvēku ausīs neapklusa. Trīs pieaugu�u bērnu māti Va-lujevu, kura ar augstāka virsnieka atraitnes tiesībām aizņēma labu istabu partijas komitejas namā, visu ļau�u un viņas bērnu priek�ā nekautrīgi aplamāja par izlaidīgu dzīves veidu, kāds tādā mājā neiederoties.

Izraudzītos upurus pēc saraksta izsauca pa vienam kā pie skolas tāfeles, nostādīja uz paaugstinājuma līdzās tribīnei, aprēja parasti cilvēku nelietojamiem vārdiem un lika uz tautas nobalso�anu � vainīgs vai ne.

Ļau�u pūli neuzkrīto�i bija izmētāti ok�ķeri, un viens otrs, kas kaut vienam nepacēla roku �par�, drīz pats iekļuva melnā sarakstā ārpus kārtas ar pilnām tiesībām piedzīvot visas tās pa�as rūpīgi pārdomātās godinā�anas. Pēc katra vienbalsīga tautas lēmuma nelaimīgo divi mili�i tūliņ aizveda uz pagaidu cietumu turpat blakus sagādes kantora telpās.

Izsauca, apzākāja, nobalsoja, aplaudēja un arestēja. Tā visu garu dienu. Ne�ķiroja ne tautības, ne nodarbo�anos, ne brīvos no jau nebrīviem. Bērnu priek�ā tēvus un mātes, vecāku priek�ā pieaugu�us bērnus. Apcietināja godīgus un senus ciema iedzīvotājus. �Mūsu laiks ir humāns!� � �Brīvība, taisnība, dro�ība, tautas laime!� Ķuh-ķeta par to visu bija tikai dzirdējusi, bet nu piedzīvoja pavisam kaut ko prātiem neaptveramu.

Dzīves īstenība tālu pārsniedza �ausmas, ko es �eit varu uzrakstīt. Tās nevarētu ari izgudrot, ja kāds to mēģinātu.

Cilvēki sēdēja cieti kā koka tēli. Es arī aukstos sviedros gaidīju savu kārtu, jo kaimiņiene Ira (komjauniete) man jau mājā pateica, ka es arī esot melnā sarakstā par izvairī�anos no darba. Ziņojumu esot iesniedzis mans kaimiņ� � komjaunatnes sekretārs, Iras mā sasvīrs, kuru viņa nīda. Aiz atriebības. Viņa sieva Vaļa gribēja, lai es, kamēr nestrādāju, izravēju viņas dārzu, bet es atteicos. Nu viņai bija iespēja atriebties.

Bet ātrāk par manu kārtu sarakstā pienāca vakars. Soģi bija izga zu�i tonnām apsūdzību, izdzēru�i spaiņiem ūdeni un galīgi apku susi. Zem pēdējā izsauktā nevēlamā elementa Tolstihins pavilka smagu svītru kā smagu dzelzs sliedi un laipni apsolīja nāko�u ne dēļu turpināt ar pārējiem. Milicijas priek�nieks uzaicināja visus at kal neiztrūksto�i sapulcēties �eit pat. Sekoja vētraini aplausi, un al vērās laukuma vārti. Pūlis klusi gaja uz izeju.

Arestētos mili�u un jātnieku bruņotā apsardzībā no sagādes kantora pārdzina uz īsto cietumu. Cilvēki ielas malās vairs neklusēja kā dienā laukumā. Tie lādēja, draudēja par nelikumību, par necilvēcību, zvērēja uzrakstīt Staļinam īstos iemeslus. Te uz ielas varēja uzzināt visu, par ko katrs �odien īsti apcietināts. Tuvinieki sauca savējiem, ka meklēs taisnību. Da�us apcietināja vēl, bet troksnis un sa�utums tādēļ nerimās.

Pēc da�ām dienām klusi saņēma arī apcietināto ģimenes un visus izsūtīja uz Tālo Austrumu taigu. Viņu mājas un iedzīvi saņēma ciema padome, resp., no ciema �nopirka� centīgie varas vīri.

Da�as trauksmes telegrammas tomēr bij sasniegu�as Maskavu, kas vispirms atcēla nāko�ās svētdienas �izrādi� un vispār līdzīgas izdarības. (Bet ķuhķetie�i to tik ātri neuzzināja.) Otrkārt, tūliņ atbrīvoja un atveda atpakaļ ordeņnesi Tritonu, arī Valujevu. Vēlāk esot atbrīvots arī Sestovs, bet viņ� uz �o Sodomu vairs negribēja atpakaļ braukt.

Pēc trakās svētdienas, baiļu dzīti, veci un slimi skrēja uz kolhoza kantori meklēt darbu un glābiņu. Ari es biju to barā, jo ciema iestādēs brīvu vietu nebija.

Biju ar mieru labāk nomirt kolhoza rudzu laukā nekā pārdzīvot otru izsūtī�anu. Bet es līdz kantorim netiku. Ceļā mani aizturēja Jugerīte. Pa paradumam un bez sevi�ķas intereses viņa jautāja:

� Kur tu?

� Uz kolhoza kantori. Darbu meklēt.

� Vai tev prāts! Tu tak pavisam nedrīksti smagi strādāt!

� Vai tie visi, vakarējie, drīkstēja? Un sevi�ķi vēl Aleksandra, ko ar tādu temperatūru izrāva no slimnīcas? Kā zini, arī es esmu sarakstā un nāko�u svētdienu bū�u jau cietumā. Varbūt darbs vēl paglābs.

Jugerīte sāka drud�aini domāt. Pirksti plucināja zaļā lakatiņa stūri.

� Nāc līdz! Mēģinā�u apstrādāt Seļpo priek�sēdētāju. Viņ� tagad mīksts. Viņa sieva pa�laik slimnīcā pie manis. Sare�ģījumi. Es taisni eju pie viņa.

Iegājām. Jugerīte vispirms runāja par mani.

� Vieglu darbu? � Priek�nieks sāka staigāt pa istabu un saspringti domāt. Viņ� gribēja jo ātrāk atlaist mani un no slimnīcas vecmātes � latvietes uzzināt ko tuvāk par sievas un bērna stāvokli. Labāku situāciju es nevarēju vēlēties.

� Vai par naktssargu vēlaties?

� Labprāt! Tā mana specialitāte.

Seļpo priek�sēdētājs tūliņ lika sekretāram uzrakstīt pavēli par vecā naktssarga � spēcīga vīrie�a � atlai�anu un manis pieņem-Aaiiii darbā par 50 rbļ. mēnesi algas. Varēju iet darbā jau �o pa�u vakaru.

Tas notika tik negaidīti un arī negodīgi, ka es uzreiz nemaz visu nevarēju aptvert. Bet priecājos kā slīcējs, kas ticis pat pie salmiņa. Sirdsapziņu nomierināja tas, ka vecais naktssargs nemaz nebija apbēdināts, jo viņam bija vēl otrs un labi atalgots darbs.

Mana darba vieta � Seļpo bāze ar zirgu staļļiem un klētīm � bija tuvu, turpat kalnā aiz manas būdas. Taisni tur dzīvoja un strādāja ari Austra. Darbs bija manos spēkos. Un vispār darbs � kaut neliela garantija līdz nāko�ai svētdienai tikt izsvītrotai no arestējamo saraksta.

Tās nedēļas naktis un dienas bija ļoti melnas. Kārtoju ceļa kuli un arī mājas lietu � kas nopirks, ja mani aizsūtīs. Gribētāju latvie�u bija daudz, par to rūpju nebija. Bet ļoti pārdzīvoju par atkal iespējamām restēm un briesmīgo �tiesas procesu�.

Nāko�ā svētdienā tāda vai cita iemesla dēļ nekāda tiesa vairs nenotika un ķuhķetie�u prāti nomierinājās. Man pie tam vēl bija laimējies dabūt labu darbu, kaut arī tikpat kā neapmaksātu.

Mana alga bija 50 rubļi mēnesī. Līdz iztikas minimumam bija jāpiezog, kā tas �ai valstī pieņemts un parasts. Un zagu es tāpat kā citi. Bāzes pārzinis saņēma 8 reizes lielāku algu nekā es un tāpat zaga sev sienu, auzas, malku, petroleju, graudus. Zaga zirgkopis, zaga Austra, zaga sev katrs strādnieks. Zagu arī es, ko varēju un mācēju nozagt. Māja man bija tuvu. Pa 7 minūtēm nakti es varēju atnākt uz savu būdu, atslēgt durvis, nolikt nesamo, aizslēgt un aiziet atpakaļ. Taciņa bija brīva, soma mājas tajā pusē būdai toreiz vēl nebija.

Sos gājienus parasti es taisīju ap pustrijiem naktī, kad ļaudīm viscietākais miegs. Tā es sanesu sev malku, dēlī�us mēbelēm, naglas, mucu dibenus galdiem, stikla gabalus logiem, kazai sienu, sētai mietus un kārtis. Drīz man bija viss nepiecie�amais mājdzīvei, tik nebija veselības, ko smagie nesamie vēl vairāk sabeidza. Slimība progresēja. Audzējus iek�ās vajadzēja operēt, bet slimnīca neņēmās. Izrakstīja uz Krasnojarsku, bet uz turieni komandantūra nelaida. Drīz staigāt vairs tikpat kā nevarēju. Darbu atkal vajadzēja atstāt. Sāku guļus adīt smalkus lakatus, �alles un jakas. Iztiku nopelnīju. Lielos nodokļus neuzlika.

Manas ielas ļaudis mani ļoti �ēloja, nesa karstu tēju, vārītus kartupeļus. Kaimiņiene Ņura pat rāja ielas puikas, ja tie pārāk trok�ņoja manas būdas tuvumā.

Austra man atnesa no upes ūdeni un visu no veikala. Svētdienās nāca ciemā citi latvietī�i. Daudzām, daudzām esmu daudz, daudz pateicības parādā.

Visiem un sevi�ķi izsūtītiem toreiz vēl gāja grūti. Trūka maizes, trūka aizdara, petrolejas un drēbju. Trūka arī pajumtes, kur dzīvot. Piemēram, vienā svētdienā manā pakalnē atnāca māte ar bērnu pul ciņu. Gludākā vietā viņa izmeta da�us soļus vienādi, da�us soļus ot rādi un sāka rakt bedri zemnīcai. Citu vakaru viņa pār muguru sanesa baļķēnus spārēm un stabiem. Pēc nedēļas jau jumts bija velēnām nokrauts, vēl pēc nedēļas uzmūrēta plits un, skaties, jaunai mājai jau kūpēja skurstenis un durvju priek�ā ļepatoja bērneļi.

Manā pakalnē saauga daudzas zemnīcas, jo tā bija pret sauli. Da�as arī sabruka, un to iemītnieki meklēja laimīgāku mājas vietu.

Daudzas nelaimes tika pārklātas ar �iem velēnu jumtiem.

Ļaudis dzīvoja labāk un sliktāk, bet tādas �brīvdabas izrādes� ar ņirgā�anos par taisnu tiesu gan nekad vairs nenotika.

1972

Es, Studāne (dz. Zilmane) Vineta, esmu dzimusi 1913. g. 26. decembrī. Tēvs � tālbraucēju kapteinis Jānis Zīlmanis (beidzis Aina�u jūrskolu) � apprecēja an-glieti. Ģimenē bijām �etras meitas. Pēc skolas beig�anas iestājos Latvijas Universitātē Matemātikas fakultātē. 1936. g. pēc tēva nāves biju spiesta studijas pārtraukt. 1935. g. apprecējos ar Latvijas armijas virsleitnantu Arnoldu Studānu, dzim. 1910. gadā. Mūsu laulībā 1938. g. 14. martā piedzima meitiņa Inese. 1941. gada 14. jūnijā viru kopā ar mani un bērnu arestēja un izsūtīja trimdā.

Nododu komisijai savu likteņstāstu. Neesmu neko pārlasījusi, daudz kas nav uzrakstīts � bet tā ir mana sāpe, kas vēl nav pārstājusi sāpēt, � neesmu spējīga pārrakstīt.

Vēl gribu piemetināt, ka prof. Rumbas k-dze saglabājusi daudz vēstu|u no tiem laikiem � pat no vīra, kas atradās ieslodzījumā.

1988. g. 26. maijā

1941. gada 13. jūnijs � pēdējā diena manā mū�ā, kad vēl jutos kā cilvēks ar visām cilvēka tiesībām, kad vēl biju mīļo tuvinieku vidū. Kad bija cerību pilni nākotnes nodomi � tikko biju beigusi 3 mēne�u plānu daļas vadītāju kursus un ar tresta pavēli biju nozīmēta ar 15. jūniju �Rīgas adītājā� par plānu daļas vadītāju, kas toreiz atradās Vecrīgā. Un tā arī, kā parasti, pavadīju �o vakaru kopā ar savām mīļām māsām un viņu ģimenēm. Mēs visas dzīvojām vienā mājā Tallinas ielā 92. Sājā mājā dzīvoja arī mani brālēni, māsīca, nelaiķa tēva māsa. Vienīgās ba�as sagādāja mana meitiņa Inesīte, trīs gadus veca, ārste dienā bija vizītē un nozīmēja gultas re�īmu. Vakarā sakārtoju visu, lai varētu no rīta doties uz iepriek�ējo darbavietu �Ausmu� (zeķu krāsotava Turaidas ielā) pēc algas un galigā aprēķina. Inesīti solīja uzraudzīt mana māsa. Bērns naktī gulēja nemierīgi, vairākkārt prasīja dzert, temperatūra bija 38�. Iemigu tikai, kad sāka aust gaisma. Apmēram ap pīkst. 5-iem no rīta pie durvīm nepārtraukti zvanīja, dauzīja ar kājām durvis un kliedza: �Atveriet, milicija!� Dzīvoklī vārda pilnā nozīmē iebruka vīrietis mili�a formā, divi � privātā apģērbā, divi kareivji ar �autenēm un uzspraustiem durkļiem. Pēdējie gan izskatījās truli, nobaidīju�ies, �iki un tika nostādīti pie dzīvokļa durvīm. Pats pēdējais � sētnieks (mans brālēns) ar asarām acis. Manam vīram milicis tūlīt uzkliedza, lai ģērbjoties, savācot mantas, kas būs nepiecie�amas, ne vairāk, kā pats var panest. Kad vaicājām, kas par lietu, vīram parādīja kādu dokumentu krievu valodā, ko mēs nesapratām, lika parakstīties. Tikai vēlāk uzzinājām, ka labprātīgi izbraucam trimdā, mūsu mantas pārdo�ot un naudu izsūtī�ot. Kad vīrs bija saģērbies un sāka vākt kopā mantas, ko ņemt lidz, es piegāju pie bērna gultiņas, pataustīju galviņu, bija ļoti karsta. Tad milicis man pateica: �Bērnu modiniet pa�ās beigās.� Uz manu jautājumu, ko tas nozīmē un kāpēc, viņ� atbildēja: �Arī tu un bērns brauks. Ģērbies, bet iepriek� noliec uz galda visu naudu, vērtslietas un sudrablietas.� Kad pateicu to vīram, jo viņ�, lai netraucētu bērnu, saiņoja savas mantas otrā istabā, � izmeta no kofera visas savas mantas uz grīdas un sāka vākt kopā visas bērna drēbes, pat nevajadzīgos autiņus. Es pilnīgi apmulsu un nezināju, ko darīt, bet milicis uzkliedza: �Taisies, taisies ātrāk!� Beidzot paņēmu savas drēbes un devos uz vannas istabu, lai pārģērbtos. Milicis uzkliedza: �Uz kurieni?� � un sekoja man līdzi uz vannas istabu; kad palūdzu viņu iziet un atļaut man pārģērbties � pie durvim tika nostādīts viens kareivis ar �auteni un durkli, bet durvis palika spraugā. Kamēr vannas istabā pārģērbos, milicis jau bija izkontrolējis manu tualetes galdiņu un savācis vērtslietas: zelta ķēdi ar granāta akmeņu krustiņu, tādu pa�u rokassprādzi un gredzenu, kā arī manu saderinā�anās gredzenu ar briljanta akmeni, zelta rokas pulksteni, vēl dzintara izstrādājumus � un visu iemeta savā portfeli. Pēc tam viņ� no bufetes izņēma sudraba galda piederumus � ari tie ielidoja viņa portfelī. Pēc tam pieprasīja naudu. Neatceros, cik bija, bet vīrs � biju�ais Latvijas armijas virsleitnants � tika no Sarkanarmijas atvaļināts marta mēnesī, bet pēc tam strādāja mehāniskā darbnīca par mehāniķi (pa�reizējā Operetes teātra sētā), tā ka mums bija maz liet iekrāts, bet algas vajadzēja saņemt abiem nāko�ā nedēļā. No visas naudas viņ� noskaitīja man 50 rbļ. un pārējo ielika savā kabata Biju pilnīgi apmulsusi un tagad saprotu, ka naiva, jo domāju, ka mūs vedīs uz kādu nometni Latvijā, kur baros un liks kaut ko sita dāt, ar visu apgādās un nekā sevi�ķa nevajadzēs. Vispār taja bridi nodomāju, ka tas viss notiek tāpēc, ka mans vīrs bija biju�ais viru nieks un daudzi viņa darbabiedri jau bija apcietināti, un da�as sie vas pat nesa uz cietumu ēdienu, kaut gan pēdējā laikā maz satikos. Milicis vairākkārt zvanīja pa telefonu un arī kādu steidzināju Pie pe�i mani sauca pie telefona � zvanīja mana darba kolēģe, bet es neko nevarēju pateikt, jo milicis stāvēja blakus un turēja piiksltt virs telefona dak�iņas, lai to varētu katrā brīdī nospiest, ja kaut ko pa teiktu, kas viņam nepatiktu. Kolēģe visu saprata un pateica, ka ari viņas līgavainis (biju�ais Latvijas armijas virsnieks) aizvests. Tas vēl vairāk mani pārliecināja, ka sākas izrēķinā�anās ar biju�ajiem Latvijas armijas virsniekiem.

Mums piekodināja, ka nedrīkstam ņemt līdzi traukus un jo sevi�ķi na�us, dak�as un karotes. Pat pārbaudīja vira un manas kabatas, vai neesam ieliku�i ko neatļautu kabatās. Pa �o laiku jau visa māja zināja, kas noticis. Mans brālēns .stāvēja pie durvīm � tālāk viņu nelaida � un slaucīja asaras. Ar viņa starpniecību beidzot ielaida dzīvokli manas māsas ar savām ģimenēm. Viņas lūdza, lai bērnu atstājot viņām, jo tā esot slepkavība � vest slimu bērnu projām; milicis atbildēja, ka nav ko uztraukties � bū�ot sanitārais vagons un ārsti speciālisti. Māsas, cik varēja, palīdzēja man salikt visu nepiecie�amāko. Mūsu mājas veikalniece uzsūtīja Inesītei svaigu pienu, sviestu, maizi, pat novārītas olas, desu, sieru, cepumus, cukuru, �okolādi. Tas viss tika rūpīgi pārbaudīts, un tikai tad varēju ielikt savā lielākā ādas somā, kas man vēlāk ļoti noderēja apavu � pastalu izgatavo�anai.

Beidzot, kad mums bija sakrāmēti divi nelieli koferi, katrs apmēram 20 kg (toreiz to neapjēdzu � cik var svērt koferis), lielāko tiesu ar bērna drēbēm, un sasiets sainis ar gultas veļu, milicis pateica, ka beidzies laiks � jābrauc. Pīkst, tuvojās pusastoņiem. Mans vīrabrālis � manas māsas vīrs � vēl paspēja Inesītei mēteļa kabatiņā iegrūst 50 rbļ. Kā mēs atvadījāmies � viss kā pa miglu. Ari sētnieks � mans brālēns � apkrita man ap kaklu un raudāja. Trepju telpās bija salasīju�ies mājas iedzīvotāji ar sainī�iem rokās, bet milicis viņus visus dzina prom. Mūs ielenca kareivji, un tā neviens netika pielaists. Vienīgi vēl pēdējā bridi mana māsa iegrūda veļas sainī bērna plāno sedziņu � vatēto neatļāva � un naktspodiņu. Tas arī bija vienīgais trauks, kas mums bija. Uz ielas � vaļējā smagā automa�īna un turpat vēl trīs kareivji, tāpat ar �autenēm un uzliktiem durkļiem. Iela pilna cilvēkiem, visi raudāja. Veikalniece vēl pieskrēja pie Inesites � savas mīlulītes, noskūpstīja un iedeva �okolādi. Virs ielēca ma�īnā, padevu viņam bērnu un ar viņa palīdzību pati iekāpu. Mūsu 2 koferi un veļas sainis bija vienīgās mantas lielaja ma�īnā. Mēs ar bērnu atsēdāmies uz veļas saiņa, bet vīrs (biju�ā armijas formas mēteli ar �okeja cepuri galvā) stāvēja blakus, atspiedies pret kabīni. Ar asarām apmiglotu skatu vēl pametu acis uz savu māsiņu dzīvokļu logiem, vēl pēdējie mājieni, vīrs miera stāvokli (ar roku pie cepures) sveicināja visus, un iepriek�ējai dzīvei tika pārvilkta strīpa. Viss tika atstāts vai nu milicim kabata, vai kur ci tur, viss, ko mēs savā neilgajā laulības dzīvē se�i gadi � bijām iegādāju�ies: guļamistabas un ēdamistabas, bērna istabas iekārtā, kabineta iekārta � mantojums no nelaiķa tēva. Viss, viss palika, lai nekad vairs neredzētu, arī drēbes. Viss bijij kopīgi gādāts.

Mēs aizbraucām pa Tallinas ielu līdz kinoteātrim �Gaisma�. Mi licis un viens privātais iegāja mājā, kura atradās aptieka. Mans virs visu laiku stāvēja kā sālsstabs, bet es sēdēju uz saiņa, ietinusi 1 nesiti ka�okā, ko pēdējā brīdī man iegrūda rokās māsiņa. Cilvēki apstājās un skatījās uz mums, bet visu sejās manīju �ausmas un līdzjūtību � 2 cilvēkus un bērnu apsargāja 5 kareivji ar �autenēm.

Pēc laiciņa no mājām izstūma invalīda ratiņus un iecēla ma�īnā. Nevarēju saprast, ko tas nozīmē. Kā jau teicu, līdz �im brīdim biju pārliecināta, ka visa �ī akcija attiecas tikai uz nedaudziem un noteikti vērsta pret virsniekiem � un te piepe�i invalida ratiņi. Tad vēl iznesa da�us saiņus un ari iemeta ma�īnā. Tajā bridi ma�īnai tuvojās mans māsasvīrs � viņ� devās uz darbu. Viņ� apstājās, noņēma cepuri un raudāja, arī garāmgājēji apstājās, raudāja, vaicāja, kas notiek, bet privātās drēbēs sargs krievu valodā dzina visus prom un lika arī 2 kareivjiem ar durkļiem nostāties uz trotuāra un nelaist nevienu ma�īnai tuvumā. Skats bija neaizmirstams: cilvēki raudāja, vēlēja mums izturību � neviens nepagāja garām, nenovēlot labu vārdiņu, latvietis juta līdzi latvietim. Ma�īna noslavēja apmēram pusstundu, un tad uz rokām iznesa invalidu vīrieti pusmū�a gados. Viņ� sasveicinājās ar mums un, asarām līstot, pateica: �Par ko?� Jā � par ko? Tad turpinājās mūsu sāpju ceļ� pa Rīgas ielām. Vēl piemirsu, ka milicis iznāca no mājas ar vēl pilnāku portfeli � tā atkal bija pievācis no invalida, ko nedrīkstēja ņemt līdzi. Visos namos logi bija atvērti, un cilvēki māja mums ar rokām. Pabraucām garām Jaunai Ģertrūdes baznīcai, un pa Brīvības ielu ceļ� mūs veda tālāk garām Brīvības piemineklim, � mans vīrs atdeva godu mūsu skaistajam, par tautas naudu uzceltam piemineklim. �eit viņ� vairākkārt komandēja sardzes maiņu, un mēs ar Inesīti gājām skatīties � cik bra�i soļoja mūsu karavīri orķestra pavadībā. Un tas ta�u notika ik dienas pīkst. 12.00. Ari es cieņā noliecu galvu un raudāju. Tālāk mūsu ceļ� pāri Daugavai aizveda līdz Torņakalna stacijai, t.i., līdz Arkādijas parkam. Stacijā bija bezgala daudz pre�u vagonu. Visupirms izcēla invalīdu, iesēdināja viņu ratiņos. Viņ� pamāja mums ardievas, vairāk viņu arī neredzēju � esot ceļā miris, vēlāk uzzinājām. Ka ravīru apsardzībā ar milici priek�galā viņu aizveda uz Daugavmalas pusi, kur rēgojās milzīgi pre�u vilcienu vagoni. Kad atgriezās mi licis, mums pavēlēja izkāpt. Es iztinu Inesīti no ka�oka, tā tas ari palika uz grīdas ma�īnā. Virs paņēma katrā rokā pa �emodānam, viņu ielenca kareivji, gultas veļu paņēma viens no privātajiem, bel mēs abas ar Inesīti noslēdzām gājienu. Ātrāk! Ātrāk! Bet bērnam ai temperatūru un man � rokā soma ar produktiem � iet pa siiedem bija grūti, un palikām stingri iepakaļ. Tad viens no privātajiem pagaidīja un gāja mums blakus līdz vagonam apm. iepretī stadiona otram galam. Me�oņi. Vai tie�ām es ar slimu bērnu tik stipra apsardzībā varētu bēgt. Mūs pieveda pie tā saucamā �Pulmaņa� lipa vagona. Kad es vaicāju, kur ir sanitārais vagons, man uzbrēca, lai daudz nerunājot un kāpjot iek�ā. Es iekāpu pirmā, saņēmu Inesīti; iemeta saini, koferus, tad vīrs, un vagona durvis tika aizcirstas un no ārpuses aizbultētas. Kamēr acis aprada ar krēslu, redzēju, ka pie pretējām durvīm ir novietoti invalīda rati, bet pa�a invalīda nebija; pa durvīm ārā stiepās apm. 10X10 cm �etrstūraina koka truba, kas, izrādījās, bija domāta �tualete�. Abos vagona galos bija 3 stāvu nāras, bet pa visu vagonu nelielā attālumā viena no otras vagona platumā arī nāras. Vienā vagona galā bija jau divas ģimenes. Sasveicinājāmies. Viena ģimene � vīrs dzelzceļnieks ar sievu un dvīnītēm apm. divu gadu vecumā, vēlāk noskaidrojās, ka viņ� ir partijas biedrs. Otra ģimene bija Pētersoni, viņ� � Latvijas pirmais para�utists, viņa � pārdevēja pie Valtera un Rapas (grāmatveikals Teātra ielā), viņas māte, pensionāre, kliba, un maza, divas nedēļas veca meitiņa, ar kuru Pētersona kundze tikai iepriek�ējā vakarā bija atgriezusies no dzemdību nama. Bērniņ�, kur� bija tik ļoti gaidīts, jo Pētersona kundzei bija tuvu pie �etrdesmit gadiem. Viņas māte nebija izsūtito sarakstā, bet brauca līdzi labprātīgi, viņai neviena vairāk nebija � un 12. jūnijā bija atnākusi pie meitas sagaidīt savu sengaidīto mazmeitiņu. Likteņa ironija. Dvīnī�u tēvs bija tik laipns, ka atdeva Pēter-sonu ģimenei brauciena laikā savu bērnu ratiņus, ko tad novietoja starp nārām, un bērniņ� tur varēja gulēt. Mēs knapi bijām novietoju�ies vagona otrā galā, kad atkal atvērās durvis un kāda sieviete lūdza, lai saņemot bērnu. Piesteidzos pie durvīm un paņēmu mazo Mariju, kurai bija apm. 10 mēne�i. Tā bija profesora Rumbas ģimene � pats profesors, sieva, profesora vecā māmuļa un dēls Ansgars, kuram bija 9 gadi. Tad nāca Rīgas pilsētas pirmais galva Frīdenbergs ar sievu un 3 bērniem, vecākā meita Māra � Filoloģijas fakultātes studente, dēls Varis, fran�u liceja absolvents (bez gatavības apliecības), un Maija � apm. 12 gadi. Katrs centās iekārtoties. Pēc neilga laika Grīnbergu laulātais pāris � ierēdņi. Pēc laiciņa izsauca Grmberga kundzi. Izrādījās, ka viņu bērni atradās vasarnīcā Vidzemes jūrmalā, meitai apm. 10 gadi, dēlam 5 g. Tad atveda Veisu ģimeni ar 3 bērniem 11 � 16 g. vecumā, prof. Min�u ar sievu, Dr. Rezniku ar ģimeni, Jēkabsonu ģimeni � divas meitenes 15 g. un 4 g. vecas, Birznieku ģimeni � meitai 14 gadu. Elvīra Muceniece � viena pati, vīrs un 3 bērni nebija mājās, bet viņai lika paņemt visas viņu drēbes, cik varēja. Docente Ausēja kundze viena pati, bet meitai � studentei aizbrauku�i pakaļ, no vīra un dēla no�ķirta. Vēl bija viena krievu tautības māte ar meitu � studenti. Vispār kopā mēs bijām 62 cilvēki � to skaitā 21 bērns. Tā ka vagons bija pilns. Visi nelaimes brāļi sāka domāt par iekārto�anos. Vagonā visi bijām sve�i � vīrie�i, sievietes un bērni, pirmais uzdevums bija nosegt tualeti, kur mums labi noderēja rati un palags. Beidzot, kad visi kaut cik sapazināmies, tad izrādījās, ka mēs ar viru, ari Ausēja kundze bijām nokļuvu�i īsta nelie�a ziņā. Katram izsūtītajam, ari bērnam, bija atļauts ņemt līdzi 100 kg, naudu, cik grib, un arī vērtslietas, visu nepiecie�amo. Bet mums pat piekodināja, ka traukus nedrīkstam, kur nu na�us, dak�as, karotes. Daudziem mili�i bija palīdzēju�i sai ņot, un bija gan produkti, trauki � milzīgās kastēs un grozos, koferi ar drēbēm. Bet Frīdenbergu ģimene iekāpa vagonā visi satuntuļoju �ies: uzvalks uz uzvalka, pa 3 kleitām mugurā un 2 mēteļiem katram, neskaitot koferus un maisus. Viņiem bija zināma pieredze, jo Pirmajā pasaules karā bija evakuēju�ies. Mēs ar vīru bijām visjaunākais laulātais pāris, un es tagad tikai varēju pārliecināties par savu naivumu. Rumbas kundzei bija pat līdzi sveces un mannas putraimi, nerunājot par kastroļiem, lai varētu Marijai pievārīt putriņas. Atmosfēra bija drausmīga, visus māca izmisums. Barojām bērnus, pa�i neko neēdām. Mazā Pētersonu meitenīte �ēli pīkstēja, jo mātei no uztraukuma vairs nebija piena, ar ko barot. Te nu izpalīdzēja Rumbas kundze, kura vēl baroja savu Mariju ar krūti un kurai atlika arī pāri. Tā Pētersona kundze mazo Mariju sauca par savas Maijiņas māsu. Vagonā sāka palikt nemierīgi, jo visu dienu, kop� ap pīkst. 12 ielaida pēdējos, neviens nelikās par mums ne zinis. Cilvēki gribēja ēst un, galvenais, dzert. Kad vīri sāka sist pa durvīm, neatverot mums uzkliedza, lai paliekam klusu, jo lo�u netrūkstot. Beidzot vakarā -jau bija krēsla � atvērās durvis un iesvieda vagonā pāris desmit voblas un kādus 5 ķieģeļus maizes, bet ūdeni ne piliena. Nabaga vīrie�i ēda voblu un pēc tam mocījās ar slāpēm, jo neviens pat neat saucās, kad klauvējām. Nomocīju�ies likāmies atpūsties, bet par gu Ie�anu nebija ko domāt. Inesīti noguldīju uz viena spilvena, viņa bija sīciņa, un tā vismaz bija ērtāk. Te sākām klausīties, ka laja pusē, kur mūsu vagonam bija �tualete�, tiek virinātas durvis tin izsauc da�ādus uzvārdus. Dzirdējām sievie�u vaimanas un ieklausu ties sapratām, ka izsauc vīrie�us. Mūs visus pārņēma satraukums, un jau bija pie blakus vagona. Kas būs? No ārpuses mēģina ja al bultēt durvis, bet tās nekustējās, jo bija aizsistas ar naglām, bet vlul pat neievēroja, ka truba arī traucē. Arī nāko�ais vagons bija Uhls pats kā mūsējais, un tad sapratām, ka atpakaļ ies pa otru pusi un (ml izsauks. Visi sēdēja tumsā, kāds raudāja, un gaidījām, vai tie�am milH iz�ķirs, � kā lai sadala mantas. Inesite saldi gulēja � visti dienu devu viņai zāles. Vilciena sastāvs bija ļoti gar�, un � vai aizmlimi vai bija noguru�i � tā palikām vismaz pagaidām kopa.

14. jūnijā no rīta mums uz visiem iedeva 2 spaiņus tīdcns. Muti nebija cita trauka kā izdzertā piena pudele un bērna naktspodi!,lA, nn tā mums bija jāiztiek ar 0,5 1 ūdens. Rumbas kundze enerģiski uztītajās, ka viņai ir netīri autiņi, tāpat Pētersona ģimenei, pieminēja, ka tādā netīrībā var izcelties epidēmija, tad kareivja (ar �auteni tin durkli) pavadībā pie ūdens pumpja izskaloja visus autiņus un vel pielēja divas vanniņas ar ūdeni, ko bērnus nomazgāt. Vagonā bija puskrēsla, mazais lodziņ� ar restēm bija vaļā, un, uzkāpjot uz otrās lāvas, varēja redzēt, kas notiek ārā. Visu dienu tika vesti vēl cilvēki � gan bērni, gan veci, visi bez izņēmuma. Gar sliedēm skraidīja un sauca piederīgie. Izmisums bija neiedomājams, cilvēku bez gala, jau nokārtot vagonā dabiskās vajadzības bija neiespējami, un, zaudējot kaunu, lūdzām, lai lai� laukā, un turpat pie vagona redzēju sievieti, kas, asarām aumaļām līstot, kārtoja savas darī�anas. Esi mums nekā nedeva, pat bērniem ne. Pat tagad, rakstot pēc 47 gadiem, nespēju valdīt asaras. Ap pusdienas laiku atkal apstaigāja visus vagonus, visus izsauca, un katram vajadzēja parakstīties turpat pie durvīm,bet ārpusē stāvēja atkal karavīru sardze ar �autenēm un durkļiem. Tagad redzējām, cik daudz piederīgo skrēja gar vagoniem un sauca, lai vēl nodotu vai drēbes, vai produktus... Un tad pēcpusdienā vilciens sakustējās. Nekad neaizmirsī�u skatu, kas visus �os gadus ir man acu priek�ā: no divstāvu dzīvojamās mājas pie Torņakalna stacijas � Arkādijas parka pusē un laikam Akmeņu ielas stūri � izskrēja kliegdamas 2 sievietes, raudāja, māja mums ar rokām un kliedza: �Dievs, palīdzi nelaimīgiem!� Tā sākās mūsu moku ceļ�. Vilciens brauca ne visai ātri cauri Rīgas stacijai. Mēs visi trīs sēdējām uz otrās lāvas un skatījāmies vēl uz dzimto zemi. Inesīte jau nekā nesaprata, vienīgi teica: �Mēs braucam, bet, kad būs pusdienas, � gribu zupu.�

Slie�u malā stāvēja bezgala daudz cilvēku un visi māja mums ar rokām, sūtot pēdējās ardievas, slaucīja asaras. Tā aizbraucām līdz Ogrei bez apstājas, un tad �eit apstājās. Attaisīja durvis un izsauca divus vīrie�us: no pieaugu�iem spēcīgākie bija Grīnberga kungs un mans vīrs. Tā viņi visu ceļu sadalīja savus �pienākumus� � vīrs nesa ūdeni, Grīnberga kungs maizi un cukuru. �eit, Ogrē, manam vīram bija iespēja aizbēgt, jo kareivis, kas viņu pavadīja, paskatījies, ka rinda pec vārītā ūdens ir pagara, iegājis turpat blakus tualetē, bet pārējie kareivji bariņā sarunāju�ies. Tikai īsu mirkli vīram tāda doma ie�āvusies galvā � bet kā lai atstāj visus bez ūdens, to skaitā savu bērnu. Pienākums pret visiem bēdubrāļiem neļāva viņam bēgt. Piepildījis spaiņus, viņ� pagaidīja kareivi. Grīnberga kungs atnesa un izdalīja maizi, mūsu ģimenei iznāca nepilns ķieģelis, un 2 piena pudeles piepildījām ar ūdeni. Visu laiku nebiju gandrīz neko ēdusi � tikai �ķēlīti līdzpaņemto maizi. Turpinājās brauciens, pa mazo lodziņu skatījāmies vēl uz dzimtenes laukiem un me�iem. Kad pārbraucām robe�u, no vagoniem atskanēja �Dievs, svēti Latviju�, ari mūsu vagonā dziedāja. 'Га ines iebraucām pilnīgi citā pasaulē � nabadzīgā, pelēcīgā zemē. Tagad vilciens bie�āk apstājās un e�elonu aplenca izsalku�i bari. Rumbas kundze rīkojās ļoti enerģiski un tika gandrīz katrā apstā�anās laikā ārā skalot bērna autiņus, un, skriedama uz ūdens pumpi, viņa sauca: �Ruta Ausēja,� jo Ausēja kundze bija pilnīgi izmisusi un baidījāmies par viņas sa

379 prātu. Tad nakti notika pirmā nelaime � mazajai Pētersonu meitenītei no 2. plaukta uzkrita uz galviņas maizes ķieģelis. Bērniņ� palika jocīgs. No rīta, kad vilciens apstājās, dauzījām pie durvīm � lūdzām ārstu, visi mazuļi smacīgajā telpa palika niķīgi. Inesītei turējās temperatūra. Beidzot atnāca ārste � latviete. Visas mates viņai uzbruka: kā tā varot � mazuļiem pat nav piena, nerunājot par svaigo gaisu. Viņa tikai skumji noteica: �Ko es varu darīt � esmu tada pati kā jūs, tikai nezinu, kur atrodas mani mazuļi � dēliņ� un meitiņa, viņi tajā naktī bija pie vecmāmiņas.� Tā bija Dr. Anna Peciņa. Viņa apsolīja parunāt, lai bērniem gādā pienu. Iedeva Inesītei zāles. Pētersonu meitiņu apskatījusi, klusēja, tikai teica, lai uzmanīgi ņemot rokās, pēc iespējas mazāk cilāt. Vecāki un ari visi pārējie sapratām, ka nav ar bērniņu labi. Lūdzu prof. Rumbu bērniņu nokristīt. Tas bija īsi pirms Veļikije Lūkiem. Un tā mazo Maijiņu vilcienā nokristīja � krustmāte bija Rumbas kundze. Mēs � viss vagons, izņemot pāris cilvēku, pat bērni un jaunie�i � dziedājām kopā ar profesoru garīgās dziesmas, un ar saviem sirsnīgiem vārdiem profesors mūs visus stiprināja lielajās bēdās. Tā, dziedot garīgas dziesmas, iebraucām Veļikije Luku stacijā. Sis notikums man ir dziļi, dziļi iespiedies atmiņā, un liekas, ka tas ir tikai nesen noticis. Tikko beidzās kristību ceremonija, atrāva vagona durvis un izsauca vīrie�us, bija atkal jānes maize un ūdens. Pie vagoniem saskrēja skrandaini bērni un kliedza: �Hļeb, hļeb!� Mēs bijām nesapra�anā, ko tas nozīmē � nav maizes. Izmetām pa lodziņu gabaliņu � bērni uzkrita virsū kā izbadējies vilku bars. Visu laiku vilciens brauca samērā lēnā gaitā, bet tad kādu dienu manījām, ka sākam braukt ātrāk. Kad vīrie�i atkal aizgāja pēc produktiem � maizes un ūdens, viņi atgriezās un pateica � esot sācies kar�, stacija esot pilna ar karavi riem. Tagad vilciens sāka braukt daudz ātrāk un, ja apstājās, tad uz ilgāku laiku, palai�ot garām kara e�elonus. Līdz Urāliem mūs vairs gandrīz nemaz neapturēja. Pa mazo lodziņu skatījāmies uz skaista jiemUrālu kalniem, bet priecāties nevarējām � katra sekunde at tālināja no mīļās Latvijas. Kad beidzot caur Ceļabinsku iebraucam Āzija � vagona durvis vairs neaizvēra un sāka laist mūs ārā no vago niem. Visi skrēja uz krūmiem, tas bija pirmais darbs. Rumbas kundze, visu laiku skrienot gar vagonu, sauca �Ruta Ausēja�, un beidzot no viena vagona atsaucās Rūtiņa, un ar lielām pūlēm panacatn, ka Rūtiņa tika pie mātes. Viņai nekā nebija, jo bija paņemta tie�i no lekcijas Universitātē, par tēvu un brāli nebija nekādu ziņu. Viss vagons priecājās līdz ar māti, kura pirmo reizi pasmaidīja. Jo tālāk braucām, jo bie�āk vilciens apstājās un mūs laida lauka. Sakam arī atiet tālāk no sava vagona, un tā satiku daudz paziņu gan no skolas gadiem, gan no studiju laika. Reiz satiku � un tas mani ļoti pārsteidza � savu kādreizējo skolasbiedreni Leonīdu Pētersoni, jo zināju,

ka viņas īstais tēvs bija sarkanais strēlnieks, Limba�u milicijas priek�nieks Stane, kas krita pilsoņu karā un apglabāts Limba�os. Viņas aud�uvecāki pēc tēva nāves Leonīdu adoptēja, jo pa�iem bērnu nebija.

Dr. Peciņa tagad bie�i ieradās mūsu vagonā, jo mazie bērni slimoja, sākās caureja, bērni bija gandrīz vai jābadina, lai neizceltos epidēmija. Visu ceļu mēs ne reizi nesaņēmām siltu ēdienu, ja neskaita �kipjatok�. Beidzot 7. jūlijā vēlu vakarā mēs iebraucām Krasnojarskas apgabala Kanskas pilsētā. Tad sākās �vergu pirk�ana�. Sievietes palika pie mantām, bet vīrie�i gāja meklēt �darbu�. Stacija un visa apkārtne bija pilna ar zemnieku ratiem un novājēju�iem zirģeļiem. Tas viss vilkās gandrīz līdz pusnaktij � meklēja vīrie�us, par bērniem kratīja galvas. Cik drūma un nabadzīga bija Sibīrija! Beidzot viss mūsu vagons, izņemot dzelzceļnieka ģimeni, prof. Min�u, Dr. Rezniku, braucām uz vienu sād�u, vēl piebiedrojās Dr. Derums, Dr. Skalders, brāļi Oļģerts un Gunārs Kroderi ar māti, kāds jauns puisis, kura vārdu un uzvārdu vairs neatceros, kā arī Vcidemaņa kundze ar meitu Silviju. Veidemaņa kundzes vīrs bija pulka komandieris smagās artilērijas pulkā, kur dienēja mans vīrs. Veidemaņa kundze vienmēr ļoti cienīja manu vīru, un, tā kā vairāk pazīstamo nebija, tad lūdzu viņas neatstāt. Mūsu mantas, kā ari sievietes un bērnus sasēdināja kādos 20 ratos. Vīrie�i un jaunie�i gandrīz visu ceļu nogāja kājām. Stacijā bija daudz NKVD darbinieku, kas brauca katras kolonnas beigās. Vēlāk uzzinājām, ka citi brauku�i pat uz citiem rajoniem, bet mūsu kolhozs atradās Kanskas rajonā � 30 km no Kanskas. Ceļ� bija grūts � Inesītei nāca miegs, arī nakts bija vēsa, un viņa visu ceļu manās rokās gulēja. Ceļ� bija kalnains, pie tam ļoti stāvi kalni. Tik vājus, kaulainus zirgus vēl nekad nebiju redzējusi, bet pa�i kolhoznieki uz mums skatījās � lūrēja greizi. Beidzot ap pīkst. 5 no rīta iebraucām kolhozā �Pjatiļetka�, sād�ā �Harlova�. Visi bijām pārguru�i. Momentā saskrēja visi sād�inieki un bērnu bars skrandās, plikiem dibeniem un kājām, uzvilku�i vecāku skrandainās �fufaikas�, kas vilkās pa zemi. Skats bija ārkārtīgi drūms. Vai tie�ām �eit būs japavada viss mū�s? Tas viss ir tik stipri iespiedies atmiņā, ka nekad nespē�u to aizmirst, un arī baiļu sajūta palikusi uz visu mū�u � mū�īgās bailes no nezināmā. Vīrie�us iesauca kantorī, bet sievietes ar bērniem palika ārā, mums pretī stāvēja sievietes un bērni no sād�as � viņi vārda pilnā nozīmē skatījās uz mums ar atplestām mutēm. Viena sieviete pal pieskrēja klāt un aiz skāra manas kājas, es pat nobaidījos, piespiedu sev klāt Inesīti, un tikai pēc gadiem viņa pateica, ka nav varējusi saprast, kas man ka jās, � viņa nekad nebija redzējusi zīda zeķes. Mes jau pa ceļam no runājām ar Frīdenberga ģimeni, ka paliksim kopā, jo .viņi brīvi sa runājās krievu valodā, bet mēs ar viru tikai nedaudz vārdus, bez tam viņiem nebija mazu bērnu un tā varētu reizēm man palīdzēt. Pēc tam arī mūs � sievietes sauca kantorī un lika parakstīt dokumentu, ka labprātīgi esam atbrauku�i uz visu mū�u uz Sibīriju. Sajūtu, kāda mūs pārņēma, aprakstīt ir grūti; kas negribēja parakstīt, to draudēja ielikt cietumā. Vai tie�ām tā ir patiesība, vai tas nav ļauns murgs, no kura tūlīt atmodī�os? Ko mēs darīsim, kā mēs dzīvosim � mums nav nekā, pat karotītes, ar ko pabarot bērnu, pat katliņu, ar ko uzvārīt ūdeni? Pilnīga bezcerība, kas notiks ar mums. Gribējās raudāt, kliegt, bet jāsavaldās, � mazā Inesīte neko nesaprot, skatās lielām acīm un saka: �Iesim projām, iesim uz mājām.� Mazā sirsniņa, cik tālu, tālu ir tavas mājas, tavas rotaļlietiņas, viss, viss ir izgaisis 13. jūnijā. Vilcienā jau sapratu, cik ne�ēlīgs bija milicis, kas mūs saņēma, jo gandrīz nevienam tādi noteikumi netika uzstādīti, pat arestētāji palīdzēju�i saiņoties, liku�i ņemt traukus, siltas drēbes, bet mums � otrādi, pat naudu atņēma.

Beidzot mūs ar Fridenbergu ģimeni aizveda (mantas ar rokas ratiņiem, pa�i kājām) līdz kailai no�ēlojamai mājelei, tajā bija 2 istabas, pirmā � lielāka, kurā atradās krievu krāsns sienas garumā, gar� sols un galds, otra istabiņa bija maziņa, bez jebkādām mēbelēm � tajā, bez �aubām, palikām mēs. Sākām �iekārtoties�.

Mājiņai apkārt kādreiz bija sakņu dārzs, bet tagad aizaudzis ar balandām. Vajadzēja nomazgāties, bet nekā nebija. �Ielas� (pa kurām staigāja zosis, cūkas, govis) pretējā pusē dzīvoja laipni vecī�i, tie mums aizdeva 1 spaini, ar ko atnest ūdeni no upes, � sād�a bija it kā uz pussalas, jo Kanas upe �eit apmeta līkumu. Tad viņa parādīja, lai krievu krāsns mutē noliekam divus ķieģeļus, uz tiem katliņu, ar �agariņiem varēja uzsildīt ūdeni. Mums nebija neviena trauka, tikai Inesītes naktspodiņ�, to tad arī kārtīgi upē izmazgājām, un tajā uzsildīju ūdeni, un varējām vismaz drusku nomazgāties ūdeni. Vi rie�i aizgāja paskatīties, kur ir veikals un ko tur var dabūt. Uzklāju uz grīdas tīru guļas vietu, noliekot vienu vatēto segu apak�ā, bet Inesīte gulēja turpat blakus uz spilvena. Mūsu gulta tika klāta istabas vidu. Siena, ko palikt apak�ā, nebija, tāpat koku zaru, jo me�s atradās tālu kalnos. Istabiņā bija 2 logi, un, neko nedomādama, uzliku uz palodzes gabaliņu maizes, Inesītes krāsainos zīmuļus, lelli. Logs izgāja uz sakņu dārzu, kas no ielas norobe�ots ar �sētu�, bet es paspēju tikai uz mirkli iziet, un, kad atgriezos, uz loga vairs nekā nebija, bet maza loga rūts, kas no ārpuses bija piesista ar naglām, bija izņemta un nomesta.

Tā jau pirmajā dienā mūs apzaga. Bet Inesīte �ēli raudaja un meklēja savu lelli. Vienīgi mums iepretī dzīvoja labi kaimiņi, kas visus gadus juta mums līdzi. Bet bija jau arī sād�ā it sevi�ķi �turīgākie� �, kas mūs citādi nesauca kā par fa�istiem, un gan jau mēs visi nosprāg�ot.

Vakarā atnāca brigadieris � klibs, kara dienestam nederīgs � un nosauca Frīdenbergu ģimenes locekļus, manu vīru, ka rit jābūt pirmā brigādē, kas atrodas 12 km aiz diviem stāviem kalniem, � viņ� pats pamodinā�ot. Mani pagaidām atstāja ar bērniņu mājās.

No rīta mazā gaismiņā brigadieris dauzījās pie loga, un, tā kā mums nebija pat atslēgas, ar ko aizslēgt māju, tad uz darbu pagaidām aizgāja Frīdenbergs ar vecāko meitu un dēlu, kā arī mans vīrs. Tā mēs pavadījām savējos uz darbu: ar krūzīti ūdens un �ķēlīti maizes. Sād�ā mums nekādus produktus nedeva, un vienīgais ceļ�, lai dabūtu kartupeļus, bija iemainīt kaut ko no līdzpaņemtā. Maizi saņēma tikai strādājo�ie, vīrie�i � 200 g un sievietes � 100 g, ko izsniedza brigādēs, kas atradās � I brigāde 12 km attālumā un II brigāde apm. 8 km attālumā. Mēs bijām novietoti gandrīz pa�ā sād�as sākumā, pārējie bija izvietoti gan kopējās mājās ar vietējiem, gan atsevi�ķās mājās un pat sarkanā stūrītī. Sievietes, izrādās, lielāko tiesu bija paliku�as mājās, jo izrādījās, ka vēl nebija lauki apsēti, bet siena pļaujai zālīte bija par sīku, bez tam nebija arī kas pļauj. Sād�ā bija apmēram 25 � 30 �izbas�, sadalītas pa 2 ielām, 1 veikals, kolhoza kantoris � 2 istabas, izpildu komiteja � 1 istaba un sarkanais stūrītis. Pa ielām pastaigājās cūkas, zosis, vistas un skrandaini bērni, kas centās pēc iespējas apstāties, kur bija apmetu�ies latvie�i. Es sāku domāt, ko lai apmainu pret produktiem. Bet sād�inieces jau nekautrējās un pa�as nāca: izrādījās, ka vienai bija iepatiku�ies mani spilveni, � bet uz kā lai guļam? Beidzot Frīdenberga k-dze saprata, ka viņa vēlas spilvenu drēbi, kas bija zila atlasa, gribot dēlam uz�ūt kreklu. Par tiem man piedāvāja spaini kartupeļu, bet Frīdenberga k-dze sāka kaulēties (es nekā nesapratu), un beidzot vienojāmies par 3 spaiņiem kartupeļu (1 spainis maksāja 20 rbļ.) un 2 litriem piena. Vajadzēja tik ārdīt nost drānu. Viņa iepriek�ējā dienā bija redzējusi, ka es vēdināju spilvenus. Tad no pretējās mājas visnabadzīgākā sād�iniece ienesa man svaigas zivis un rādīja uz Ine-sītes krekliņiem � izrādījās, ka viņai pa istabu rāpoja pilnīgi kails mazs puisītis neiedomājamā netīrībā. Man sirds aptecējās, kad viņa vēl atnesa apm. puslitra piena. Inesītei netīrais trauks �ķebināja dū�u, bet konservu bund�ā uzvārīju, jo tad vēl baidījos no �iem netīrumiem. Tā kaut kā pagāja pirmā diena. Vakarā atnāca mājās �darbaļaudis�. Vīrs atnesa savu maizes porciju, ko nebija ēdis, bet taupījis bērnam. Vedis sējējiem graudu maisus un ari sējis, bet Fri-denbergi ravēju�i ziemājus, kas saaugu�i no vienas vietas ar nezālēm. Bet ko var izdarīt kādi 20 cilvēki 100 ha liela laukā, pie tam ik pēc 15 minūtēm atpū�oties. Sād�inieki visu laiku tikai jautāju�i un sāku�i prasīt, lai pārdod mantas pret kartupeļiem, pienu, krējumu. Maizes viņiem neesot, arī sviesta ne. Vel viens otrs piedāvājis skābos kāpostus. Frīdenberga k-gs jau bija vecāks � bezgala noguris, ari abi jaunie. Vienīgi mans vīrs � vīrietis spēka gados, 31 gads, nodarbojās ar sportu � pagaidām vēl nesūdzējās, bet cik ilgi ta būs? Pēc 2 dienām nomira mazā Maijiņa. To dienu gan kolhoza priek� sēdētājs atbrīvoja visus pīkst. 14.00 no darba, un mēs visi kā viens pavadījām pirmo upuri kapu kalniņā. Kolhozs uztaisīja zārku un pa�i latvie�i baltu bērzu krustu kapsētā � ja tā var to nosaukt �, kas atradās tūlīt pie sād�as kalnā. Tur ganījās govis, tikai da�i krusti vai stabi ar zvaigzni un mazais pauguriņ� norādīja, ka tur ir kāds apglabāts. Prof. Rumba teica izvadī�anas vārdus, un jau pirmais upuris atrada savas mū�a mājas tālajā Sibīrijā. Mazais, nevainīgais bērniņ� mīļ� bija, tik ļoti gaidīts un mīļots, tikai kādas 30 dienas vecs. Nabaga Pētersona k-dze, �ī reti sirsnīgā sieviete, tikai 1 mēnesi izjuta mātes prieku un laimi, un nabaga vecmāmiņa, kas labprātīgi atbrauca un tagad ari tika ierakstīta izsūtīto skaitā. Mazā Inesīte tik prasīja, kāpēc visi raudot un ko tur ielika tai bedrē. Pētersonu ģimene bija novietota vienā istabā ar atsevi�ķu ieeju pie ļoti labas krievietes � Sedovas Marijas, viņa tik ļoti juta mums līdzi, un, neskatoties uz saviem ne visai labiem, drīzāk sliktiem dzīves apstākļiem viņai bija laikam se�i bērni, � vakarā ienesa Pētersoniem vakariņas un, bez �aubām, �ņabi, lai pieminot mazo meitiņu un lai viņai vieglas smiltis... Sākās siena pļauja, visi tika sūtīti darbā, un laikam mājās vienīgā biju es un abas vecās māmuļas � Pētersona k-dzes un Rumbas k-ga māte. Pats Pētersons, pārzinādams tehniku, tika uz traktora, bet pārējie visi pie siena, un pat 12-gadīgie bērni arī tika sūtīti. Mūs māca ba�as, ko darīsim ziemā, jo istabiņa nebija apkurināma un gulējām uz grīdas. Visa māja bija vienās blaktis. Kad ienācām, neko nemanījām, bet, tā kā Frīdenbergu ģimene gulēja rindā pie sienas, bez �aubām, arī uz grīdas, tad blaktis viņiem nedeva mieru, un, kad nokrita kaļķu gabaliņ� no sienas, tad zem tā bija blaktis kā pērļu vir kne no griestiem līdz grīdai � viena blakus otrai. Cits nekas� neat lika, kā bija jāaplej visas sienas ar vāro�u ūdeni un blaktis uz grīdas kājām jāsamin. Bez �aubām, rezultāta nebija nekāda. Un tā bija jasa dzīvo ar blaktīm.

Vīru, Dr. Skalderi, Grīnbergu reizēm norīkoja vest uz Kansku sienu. Un tā līdz 1. septembrim nestrādāju un pārtikām no tiem 200 g maizes, ko vīrs saņēma. Pati tikpat kā neēdu, pāris kumosu dienā Frīdenberga k-gs gan bija ļoti optimistiski noskaņots un cerēja, ka kai A drīz beigsies un uz Jauno gadu būsim mājās. Kaut ari no ta<tam re ribām palika it kā labāk, tomēr bailes, bezgalīgas bailes no nezina mās, bezcerīgās nākotnes. Vīrs par darbu nesūdzējās, jo pret vn IeAlein visi izturējās labi, � mūsu latvie�i strādāja labi, daudz labak par vietējiem. Arī uzve�anās viņiem bija pavisam citāda. Tomei vistrakākais bija ceļ� kājām uz 12 km attālo brigādi, tur varēja an pa nakti palikt, bet visi latvie�i nāca ik dienas mājās. Mēs ar Inesi 11 ik vakarus gājām viņiem pretī, bērns pa lielu gabalu pazina tēvu, kas nāca pa lauku, un klupdama krizdama skrēja pretī, tad tēvs pietupies, izplestām rokām gaidīja, ka viņa apkritīs ap kaklu un apmīļos. Cik ļoti vīrs mīlēja meitu! So skatu redzu tik skaidri, it kā tas būtu nupat noticis. Vīrs ļoti mīlēja bērnus. ,

Sājā laikā mums jau bija iegādāts katliņ�, skārda, apm. 2 1 tilpumā, mūsu konservu bund�a, pāris māla bļodiņu � 2 mazas un 1 lielāka mazgā�anai. Mūsu veikalā �Seļpo� jau nekā nebija � bet degvīns un citi alkoholiskie dzērieni. Nopirku kaut kādus apavus, bet savējos pārdevu.

Pienāca 1. septembris � sākās kartupeļu rak�ana. Tika atvērts bērnudārzs � vienīgo reizi pa visiem kara gadiem. Visas sievietes, arī pusaud�i tika norīkoti pie darba.

Aizvedu savu mazo, sprogaino baltgalvīti Inesiti uz bērnudārzu. Inesīte raudāja, ķērās man ap kaklu un nelaida prom. Vadītāja, izpildu komitejas priek�sēdētāja sieva Pavlova, skolotāja pēc profesijas, paņēma Inesīti, iedeva cukura graudiņu, ko visu laiku nebijām redzēju�i, un tā bērnu nomierināja.

Kartupeļu lauks atradās upes krastā apm. 2 � 3 km attālumā no sād�as. Lauks bija ļoti liels. Tagad saņēmu 100 g maizes, arī Inesite bērnudārzā dabūja tikpat daudz. Pusdienās mēs cepām kartupeļus oglēs un bija atļauts ēst, cik grib, tikai nedrīkstējām nest uz mājām. To mums kolhoza priek�sēdētājs pieteica. Baidījos ēst, jo visu laiku biju gandrīz badojusies. Ar mums kopā strādāja vietējās sievietes, viņas neizturējās pret mums slikti, toties pusaud�i mūs sauca par fa�istiem un visādi centās izsmiet. Labi, ka es slikti sapratu krievu valodu, viens otrs necenzēts vārds pagāja garām nesaprasts. Vakarā gāju pēc Inesītes, un bērniņ� man sniedza pretī saujiņā saspiestu maizes kumosiņu, tas esot man un papiņam. Arī bērniņ� sniedza savu daļu kopējā katlā, vairāk neesot palicis, jo ļoti gar�ojot. Es savu maizes gabaliņu nebiju aiztikusi, un, kad atnāca vīrs, Inesīte priecājās par �karaliskajām vakariņām� � maize un zāļu tēja. Tā nu mēs visi 3 pelnījām. Arī vīram beidzot bijusi pusdienās zupa ar kartupeļiem apniku�ās balandenes vietā. Kolhozs bija ļoti nabadzīgs. Iepriek�ējo gadu saņēmu�i da�us gramus graudu un 2 kapeikas naudā. Mazliet izdevīgākā stāvokli bija traktoristi � vairāk darba dienu, un tagad arī Pētersona k-gs strādāja par traktoristu. Strādājām bez brīvdienām. Inesītei galviņā iemetās utis, bērniņ� kasīja galvu, un tad iemetās ēde � jo bērnudārzā visiem bērniem bija tāda pati vaina. Bezgala ilgi mocījos, kamēr iztīrīju galviņu. Viņai bija ļoti skaisti, sprogaini mati, bet neko darīt, skaistās sprogas bija jānogrie�. Labi, ka tajā laikā atbrauca uz pārbaudi Dr. Anna Peciņa, kura bija mūsu rajona ārste, un iedeva kādu smēriti, ar ko sadziedēt ēdi jeb, kā vietējie sauca, �zolotuhu�. Inesīte ļoti iemīļoja dakterīti, jo Dr. Peciņa dari ja

visu, ko vien varēja, mūsu labā. Bet viņas skumjais skats un bezga līgās ilgas pēc pa�as bērniem � puisī�a un meitenītes, par kuriem viņa neko nezināja, tāpat par vīru, � un, to redzot, mēs kļuvām it ka labāki, un tas palīdzēja pārciest grūtības, jo mēs bijām kopā visi, lai gan uzzinājām, ka drīz arī mūs iz�ķirs. Daktere bija atbraukusi galvenokārt pārbaudīt bērnudārzu un panāca, ka bērniem uzlabo uzturu un sāka regulāri izsniegt pienu. Tā dzīve ritēja lēnām uz priek�u. Vietējās sievas teica, lai mēs neesot dumjas un mierīgi ņemot līdzi uz mājām kartupeļus. Un, tā kā mājās nekā nebija, sāku ņemt katrā kabatā pa pāris kartupeļiem. Vīrs strādāja pie labības pļaujas un arī katru dienu kabatās atnesa kvie�u graudus. Nu varēju kvie�us sutināt ūdeni � ilgi gan, pielikt kartupeļus, un tā mums vismaz bija biezputra, lai ari bez aizdara. Bet sāka jau palikt vēsāks, rokot kartupeļus, uznāca lietus, bet darbu pārtraukt nedrīkstējām, nobridāmies, salijām. Bija auksti. Ko darīsim ziemā? Arī virs jau staigāja savā karavīra mētelī, brauca ar graudiem uz pilsētas elevatoru, bez �aubām, līdzi brauca kāds no vietējiem. Pilsētā varēja tirgū pārdot par naudu mantas. Un tā viņ� pie reizes varēja kaut ko pārdot, jo sād�ā pienu varēja nopirkt par naudu. Virs strādāja garas stundas, un pēdējā laikā viņu redzējām maz, bet katru reizi viņ� atnesa pilnas kabatas ar graudiem, kurus saliku maisiņā un krāju, mazliet vārot putras, bet pati iztiku no kartupeļiem, kurus vēl arvienu rakām. Tad piepe�i vienu nakti pie mūsu durvīm dauzījās, bija atbrauku�i atkal no NKVD, �ajā laikā viņi jau vairākkārt bija mūs pārbaudīju�i, bet naktī ienāca iek�ā un lika visiem vīrie�iem ģērbties, ieskrēja manā istabā � bet vīrs bija atkal aizbraucis uz pilsētu � un paņēma līdzi Frīdcnberga k-gu un viņa dēlu Vari, kur�, t.i., Varis, pēc neilga laika atgriezās un pateica, ka kolhoza kantorī esot visi latvie�u vīrie�i, kādi 10 �ekisti un vedī�ot visus prom. Atbrīvoti tikai jau nie�i � neprecētie, viņ�, Kroderi un arī Dr. Derums. Es vairs nevarēju iemigt, pēc laiciņa dzirdējām, ka garām aizbrauc vairāki pajūgi. Frīdenbergu ģimene izgāja ārā, lai vēl paskatītos uz tēvu, bet es iek�ā raudāju � nezināju, kas būs ar manu vīru. Mazā gals ļ miņā pie loga dauzījās Rumbas k-dze: �Jūsu vīrs saņemts, aiz

nesiet viņam ko ēst un no drēbēm, � viņ� ar Dr. Skalderi aizturēti, kad atgriezu�ies no pilsētas.� Paņēmu, kas man bija, vel ļ vīram kādu kreklu, bikses un skrēju. Inesīte palika guļot, ta viņ�

bija vēlējies. Kantorī bija 3 �ekisti, partijas sekretārs, kolhoza priek�sēdētājs un atsevi�ķi nosēdināti abi latvie�i. Man atļāva viņam iedot maizi, bet drēbes viņ� neņēma, teica, ka tās mums noderē�ot. Bija arī krievietes atnesu�as viņam ēdienu un pienu. Viena bija Sedova Marija, kas vēl ilgus gadus runāja, cik mans virs esot bi-I jis labs, vienmēr centies siena laukā atvieglot sievietēm darbu, tāpat pie kul�anas. Tas bija oktobra pirmajās dienās. Tad pēdējais skūpsts, vel viņ� noskūpstīja man abas rokas un pateica: �Sargā Inesīti�, Tad viņus iesēdināja ratos ar 1 sargu, un no muguras brauca 2 �ekisti. Es asarām acīs gāju blakus līdz sād�as galam un māju pēdējās ardievas. Cik mans vīrs bija kļuvis vāj�, man likās, ka aizbrauc nelaimes �upiņa, kaut gan viņ� centās turēties bra�i. Aizbrauca uz visiem laikiem... 1941. gada oktobra pirmajās dienās...

Ir smagi, bezgala grūti to visu vēl �odien atcerēties. Man ir tagad 75. gads, un es vēl raudu. Es neprotu tā rakstīt, kā vajadzētu, jo ir tik grūti sakopot domas, kas skrien ātrāk, nekā spēju uzrakstīt. Es nepārlasu, ko uzrakstu, varbūt atkārtojos, jo ir bezgala grūti rakstīt, es vēl �odien raudu un visu to pārdzīvoju no jauna. Nezinu, varbūt tas ir veltīgs darbs, ko daru, bet varbūt kādreiz vēstures baltajā plankumā noderēs. Jau pagāju�i gandrīz 47 gadi, bet sāpes nav rimu�as. Arī reizēm baidos rakstīt, vai manai meitai un mazdēlam nebūs par to jācie�, kā jau dabūja ciest mana māsa Lūse �enija, bet tas būs tālāk ...

Sākās cīņa par vēderu, par izdzīvo�anu. Vēl arvien rakām kartupeļus, bija jādomā par ziemu. Ja līdz �im nelaiķis Fridenberga k-gs mūs mierināja, ka līdz Ziemassvētkiem kar� būs beidzies un tad mūs visus atlaidīs mājās, tad tagad tāda mierinājuma nebija un sapratām, ka tas ir absurds. Reiz, nākot no kartupeļu rak�anas mājā nosalu�i, bijām katra paņēmu�as nedaudz kartupeļu � man groziņā bija 4 lieli kartupeļi, pretī brauca priek�sēdētājs un pārbaudīja, kas mums ir groziņos. Tad viņ� savāca visus groziņus un lika mums visām iet uz kolhoza kantori. Izrādās, tur jau priek�ā bija milicis, viņ� apskatīja mūsu groziņus, izrādījās, ka mēs � latvietes bijām, augstākais, paņēmu�as pa se�iem kartupeļiem, bet krievietes apmēram pa pusspai-nim. Milicis izrādījās cilvēcīgs un pateica, ka neesot ko lietu ierosināt par 4 � 6 kartupeļiem, tikai brīdināja, lai vairāk tā nedarot. Sāka palikt arvien aukstāks, arī bērnudārzu taisījās slēgt, un kartupeļi bija jau gandrīz novākti. Tad mani uzaicināja pie sevis Veisa k-dze, kurai vīrs bija uztaisījis lāviņu, un bez tam istabā bija nepabeigta krievu krāsns, uz kuras piedāvāja mums ar Inesīti gulēt. Bez tam viņa bija nopirkusi �uguna krāsni ar dūmvadu caur logu. Vienīgais, man vajadzēja atnest ūdeni, uzmazgāt grīdas. Te vēl pieminē�u, ka viņa jau bija kādus piecpadsmit gadus vecāka par mani un viņai bija slimas kājas. Bez tam viņa, kā jau vecāks cilvēks, bija rīkojusies ar prātu un, salīdzinot ar citiem, bija stipri vien materiāli labāk ap gādājusies, � tā es sāku palikt par kalponi, jo pēc kartupeļu no vāk�anas mums darbs gadījās arvien retāk, reizem vēl aizveda uz kul�anas darbiem vai labības vētī�anu. Saslima Pētersona k-dzes mammiņa un drīz arī nomira � tā Pētersona k-dze palika viena pati. Paglabājām viņu blakus mazajai Maijiņai. Jaunieti izraka kapu, un mēs visas ar bērniem pavadījām. Tatad otrais nelaimīgais upuris Nabaga, nabaga Pētersona k-dze. Viņa bija īstas labestības paraugs, un tā bija jācie� � par ko? Tad piepe�i atgriezās Dr. Skalderis. Izrādās, ka viņi abi aizvesti uz Kanskas cietumu, vairākas reizes pratināti, bet viņu � Skalderi kā neprecēju�os esot atbrīvoju�i. Cik tur taisnības, nezinu. Mans vīrs esot aizvests, uz kurieni, viņ� nezinot. Cietumā esot biju�i ari vēl latvie�i no citām sād�ām, bet visi aizvesti. Un tomēr es tad cerēju, varbūt, mans vīrs atgriezīsies. Be( nekā � gāja diena pēc dienas. Palika arvien aukstāks. Inesīte vairs ārā iet nevarēja, jo bija tikai baltas gumijas botes. Ziemas mētelītis gan bija, bet rudens mētelīti ar cepurīti pārdevu Rumbas k-dzes mazajai Marijai, kura arī pa �o laiku bija izaugusi un sākusi staigāt. Rumbas ģimene dzīvoja tagad netālu no manis mazā mājiņā, kurā bija gulta vecai mātei, bet viņa pati ar dēlu Ansgaru un meitiņu gulēja uz krāsns. Aizsala upe, un nu mēs varējām kājām aiziet 12 km līdz Filimonovas stacijai un tālāk vēl 12 km līdz pilsētai un, galvenais, pa līdzenumu. Fiļimonovā bija kondensētā piena fabrika, un tur, iemainot preces, bija iespēja dabūt kādu bund�iņu piena un pat cukuru, kas gan bija ļoti brūns, bet tomēr cukurs. Un tā Rumbas k-dze, kad pietrūka cukura, aizstaigāja līdz Fiļimonovai, kur jau bija sapazinusies ar da�iem vietējiem, un, lai arī nedaudz, bet Inesītei tika mazliet saldumiņa. Man pa�ai bija rudens mētelis un kājās gumijas botes, �� kurpes jau bija sen pārdotas, � kurām papēdī ieliku koka kluci un aptinu kājas ar autiem. Tā pienāca 1942. gads. Mūsu �uguna krāsniņa atkarībā no vēja bie�i tā dūmoja, ka istabā viens otru ne redzējām un bija jātur durvis vaļā, lai nenosmaktu. Mēs visi bijām nokvēpu�i, bet tas bija pilnīgi vienalga. Beidzot pienāca pirmā zina no vīriem. Viņi atradās Irkutskas apgabalā Re�otu nometnē, no sla cijas apmēram 25 km, pie me�a darbiem. Saņemot 100 g maizes un zupu, kurā paretam paspīdot kāds �Putraima� k-gs, �Kartupeļa� к ga esot viņus galīgi aizmirsis. �ķiroties vīrs man atstāja savu laulības gredzenu un teica � ja vairs nekā nebū�ot, lai pārdodot un gādAjol par Inesīti. Rumbas k-dze un Pētersona k-dze tūlīt taisījās ceļa. Blļtl kājām jāaiziet līdz Filimonovas stacijai un tur jāmēģina iekļūt vil cienā, tad jau tālāko redzēs. Tā viņas abas aizbrauca, nodeva sullļumu kantorī un pēc da�ām dienām pārbrauca satriektas par to, ko red/e ju�as, noguru�as un tomēr laimīgas. Sājā laikā mēs saņemam gi audus un drusku naudas, ko mūsu vīri un mēs pa�as bijām nopelni jllAas, Tagad varēju domāt, kā nosūtīt kaut ko vīram, kaut gan graudu man bija drusku vairāk par 20 kg, bet naudas pat ne 10 rbļ. Vajadzēja tikt uz dzirnavām, bet braukt no latvie�iem varēja tikai viena, un, la ka es biju jaunākā no precētām sievām, tad nolēmām, ka CH brauk�u. Sakrāmēju 3 vezumus � kolhozam, kolhozniekiem un ari mums, visiem latvie�iem, mai�eļus. Galvenais braucējs bija vietējais � Sedovs Nikolajs, kas tikko bija atbrīvots no ieslodzījumu. Varat Iedomāties manu sajūtu � braukt ar cietumnieku. Es jau nezināju, pm ko viņ� bija tiesāts, varbūt viņ� mani ceļā nositīs. Mani silti saģērba, un laipnā Sedova Marija man iedeva sava vira velteņus un suņa ādas ka�oku, kāds iedeva lielu lakatu, jo visu laiku staigāju ar slēpo�anas cepuri (ar nagu un nol'ai�amo apmali). Rokās man iedeva suņādas cimdus, � dzirnavas atradās apmēram 50 km attālumā. Priek�ējās ragavās sēdēja Sedovs, viņa ragavām piesēja otras, bet tad nosprieda, ka vezumi ir par lieliem, un vajadzēja vēl ceturtās ragavas, tā ka man iznāca vadīt tre�ās ragavas un ceturtās tika piesietas. Vakarā bija tumsa, kad mēs izbraucām. Sirsnīgi atvadījos no Ine-sītes, teicu, ka drīz bū�u mājās, viņu paņēma pie sevis Pētersona k-dze, jo viņa neparko negribēja palikt kopā ar Veisu ģimeni. Bērni jau ir ne�ēlīgi, un viņa vienmēr no viņiem cieta, bet paldies tomēr Veisa k-dzei, ka viņa mūs paņēma siltumā, un atnest ūdeni apm. 400 � 500 m no upes nebija tik traki, kaut gan ar nē�iem neiemācījos nest. Un tā mēs krēslā uzsākām ceļojumu uz dzirnavām. Brauk�ana bija jocīga, jutos ļoti neomulīgi, jo nezināju, kāds ir braucējs, bez tam ceļ� gāja caur me�u. Uzlēca mēness, nevienas sād�as, beidzot sākās kalni, un, ja zirgi pa līdzenumu kaut cik rik�oja, tad pa kalniem viņi ar vezumiem netika aug�ā. Vajadzēja maisus stiept. Bez �aubām, pilnos maisus nespēju pat pakustināt, bet, kas nebija pilni un bija mazāki, nesu aug�ā kalnā. Tā mēs nomocījāmies labu laiku. Man bija iedoti līdzi sērkociņi un skali, jo tajos me�os esot arī vilki. Vairāk tik stāvu kalnu nebija, un ap pusnakti mēs beidzot sasniedzām galamērķi. Kamēr izjūdzām zirgus un nodevām maisus glabā�anā, pagāja labs laiciņ�. Bet, man par pārsteigumu, ieejot telpās, kur atpūtās kolhoznieki, bija vēl viens no mūsu sād�as � vecāks, laipns ukrainis, kur� man tūlīt piedāvāja karstu tēju, maizi, gaļu, ko paslēpu savā kulītē un pārnesu Inesītei. Kad atceros, kādas bija �īs telpas, liekas, ka tā nav īstenība. Tum�a telpa � dega tikai mazs kvēpeklītis. Vienā telpas galā divstāvu lāvas gulē�anai, kur jau viens otrs krāca. Otrā galā gar� sols un galds, ap kuru sēdēja iedzēru�i ve�i un, ieraudzīju�i mani, sāka visādi uzbāzties. Istaba piesmēķēta pilnīgi zila no dūmiem, pat elpot bija grūti. Labi, ka manas sād�as vīrie�i mani aizsargāja un ņēmās pārējiem skaidrot, kas esmu. Neteik�u, ka visi bija ļauni pret mums, jo Sibīrijā jau dzīvo gandrīz tikai izsūtītie vai viņu pēcnācēji. Mani aicināja atpūsties uz lāvas, bet es baidījos, ka tur būs pilns ar blaktīm un utīm, tāpēc nolikos turpat uz sola un tādā pusmiegā, lai nenokristu zemē, kaut kā sagaidīju rītu. Malēju bija daudz, un mums solīja, ātrākais, nāko�ā dienā samalt. Uzzināju, ka pie dzirnavām ir arī sād�a, kurā nometināti daudz ebreju un arī da�i latvie�i. Tie�ām, pēc neilga laika ienāca viena ebrejiete un prasīja, kas pārdod miltus. No viņas uzzināju, ka sād�ā nometināti arī prof. Mines, Dr. Rezniks. Mani aizveda pie prof. Min�a k-dzes, jo arī �ajā sād�ā visi vīrie�i biju paņemti. Izrādījās, ka prof. Mines jau lāģeri miris. Min�a k-dze bija bēdu sagrauzta, un �eit arī uzzināju, ka otrais 1941. gada beigās miris Frīdenberga k-gs. Viņi spēja izturēt smago darbu apmēram vienu mēnesi. Mani sīki izpra�ņāja, kā dzīvojam, ko darām, pastāstīju par mazo Maijiņu un viņas vecmāmiņu. Mani bagātīgi cienāja, jo ebrejiem jau mantu bija daudz un arī miltus vienmēr varēja nopirkt. Bija grūti kumosu norīt, jo tā gribējās visu to aizvest Inesītei, beidzot ari nekautrējos un ieliku savā kulītē, ko nēsāju visu laiku līdzi. Otrā dienā miltus samalām un braucām mājās. Nu braucām visu laiku pa kalnu lejup un ceļ� bija daudz vieglāks. Pienāca otrā atklātne no vīra, viņ� rakstīja, ka sverot 48 kg (Rīgā 74 kg) un, ja es neatraujot neko Inesītei, lai pamēģinot viņam kaut ko aizsūtīt. Rumbas k-dze jau varot visu pastāstīt, kā jābraucot. Miltu jau man mazliet bija, bet ceļanauda? Tad apņēmos aizvest produktus Grīnberga kungam un Veisa kungam, par ko viņi man samaksāja ceļu un ari vēl iedeva kaut ko manam vīram. Mēs braucām trijatā: Rumbas k-dze, Pētersona k-dze un es. Man bija muguras soma ar produktiem apm. 12 � 15 kg un katrā rokā somas � katrā vairāk par 6 kg. Mūs pavadīja līdz upes otram krastam, jo tas bija ļoti stāvs. Mūsējie ilgi skatīju�ies, kā es, tāpat abas bēdu biedrenes, kuras arī nesa citiem, no smaguma salīku�as, aizgājām 12 km līdz Filimonovas stacijai. Mums jau atļaujas nebija, par ko mūs varēja sodīt. Stacijā jau cil vēku bija daudz, viens otrs jau tur sēdēja otro dienu, it sevi�ķi tie, kas brauca uz rietumiem. Mums laimējās iekāpt vilcienā. Arī tas skats, kāds izskatījās vagons, man visu mū�u ir acu priek�ā: tum�s, pa visu vagonu deg viena lampiņa, sasmacis gaiss, vilciens pilns, no otriem plauktiem rēgojas vai nu netīras kājas, vai bārdainas sejas, klaigā piedzēru�ie, kāds spēlē ermoņikas, kāds dzied, cits krāc, la mājas. Jutos, kā nokļuvusi bandītu barā. Par laimi, atradām stūrī�us, kur piesēsties. Mēs jau ar savu apģērbu at�ķīrāmies no visiem, saka mūs iztaujāt. Es jau klusēju. Bez tam visu laiku nēsāju brilles (knpA mūs Rīgā arestēja), esmu tuvredzīga, un tā vismaz izskatījos vr caka un ar savu slēpo�anas cepuri ar nolaistām malām nebiju vIniI �simpātiska�. Naktī iebraucām Re�otos, turpat mazaja Nlni l|a>< istabiņā sagaidījām rītu. Tad visas trīs steidzāmies uz kantori nodot pakas, tas vilkās samērā ilgi, jo viss tūlīt tika sīki pārbaudīts Kad tas bija izdarīts, Rumbas k-dze teica, ka iesim uz kalpotāju edniiu, tikai jāpagaida, kad personāls būs paēdis. Tajā laikā, kainei galdi |iim, redzējām, ka no virtuves iznesa samazgas un izlēja, bet liliput netālu bija apcietinātie, kas zāģēja malku, � viņi pameta darbu un AI melēm laizīja samazgas, kur vēl bija putraimu graudiņi, bet viss litri sasala, un tad viņi ar nagiem skrāpēja laukā putraimu guiudlņus. Man saskrēja asaras acīs � vai arī mans Arnolds ir tāda biidal Kad tikām ēdnīcā, Rumbas k-dze enerģiski piegāja pie letes un pasūtīja 6 porcijas zupu: kad es izbrīnījos, viņa pameta ar galvu �tā vajag�. Laikam gan es dzīvē neko gar�īgāku nebiju ēdusi putraimu-grūbu zupu un maizes garoziņas, kas vēl bija uz galda, � maize bija uz kartītēm. Tad steidzāmies uz staciju, nopirkām biļetes, lai brauktu mājās. Pienāca vilciens, bet iek�ā tikt nebija iespējams. Iepriek�ējo reizi manas abas ceļabiedrenes bija pavadīju�as nakti sād�ā pie ļoti laipnas krievietes. Arī �oreiz viņa mūs uzņēma � pacienāja ar pienu, medu un maizi. Kad es medum neķēros klāt un pateicu, ka man sirdsapziņa neatļauj, viņa mani piespieda ēst un iedeva glāzītē ciemaku-kuli Marijai un Inesītei. Starp citu, mēs redzējām arī viņas dēlu, kas bija cietumnieku sargs, bet ļoti jauks jauns cilvēks un pateica, ka mūsu vīri esot vissmagākā darba vietā 25 km attālumā no stacijas, vairāk uz ziemeļiem, ka retais tur izcie�ot. Mūs noguldīja uz siltas krievu krāsns, un �ī labestība, kas plūda no �īs vienkār�ās krievu sievietes � viņas sen�i ir biju�i trimdinieki �, tik ļoti mani iesildīja un deva mieru un pārliecību, ka jācīnās, bet nedrīkst aizmirst savu tautu, savu tēvu zemi un jāstāsta un jāstāsta par visu Inesītei. Otrā rītā steidzāmies uz staciju, kur mazā uzgaidāmā telpa bija vēl pilnāka un smirdēja, jo vakarā bija atvests viens atbrīvotais cietumnieks, kas vairs nestāvēja uz kājām � gangrēna � un arī nevarēja iekāpt vilcienā. Pasa�ieri uztraucās � jo pa viņa skrandām rāpoja utis. Nāca pre�u vilciens, un viņu � nelaimīgu cilvēku � uzsēdināja uz trepēm un piekodināja, lai turas, bet pie pirmās pārbrauktuves viņ� nokrita zemē un bija nosities. Tas viss liekas kā baigs sapnis. Arī mēs nāko�ā vilcienā tikām iek�ā. Tas bija 25. februārī 1942. gadā. Laimīgi pārbraucām mājās. Pa to laiku Veisu ģimene bija nolēmusi pārcelties uz sovhozu pāri upei, mana Inesīte esot visu laiku ļoti raudājusi un � cik latvie�i viņus apmeklēju�i � teikusi, ka viņu mokot. Mani Birznieka vai Birzuļa k-dze, tāpat vēl 2 latvie�u ģimenes uzaicināja pāriet pie viņām dzīvot, jo viņām bija liela māja un viena lieka gulta. �eit arī Inesīte jutās brīvāk un bija arī Jēkabsonu 4 gadus veca meitenīte. Darba mums nekāda sevi�ķa nebija, kaut gan bie�i bija jāiet graudus vētīt un pagrabos kartupeļi jāpārlasa. Marta beidzamās dienās pie mums pievakarē atnāca Grīnberga un Pētersona k-dzes un iedeva man izlasīt kartīti, ko saņēmu�as. Es izlasīju, bet neko nesapratu, vienīgi � ko tas nozīmēja: �Priviet vdove Studāns, on umer 2 marta.� Es izlasī ju un neaptvēru, tikai paskatoties uz pārējām, kuras visas raudāja, es aptvēru un paprasīju, ko nozīmē �vdova�. Viņas visas paņēma Inesiti un atstaja mani vienu. Pāris stundās es laikam izraudāju visas savas asaras un devu vārdu bērna klātbūtnē neraudāt nēkad, nekad, un vēl viņa ir par mazu, lai aptvertu, kas noticis. Atcerējos, ka Re�otos mums stāstīja, ka apcietinātos, kas nomirstot ziema, sakraujot milzīgas kaudzēs un pavasarī, kad zeme atsalstot, � tad līķus aprokot. Ja, atklātnē vēl bija rakstīts, paciņa pienākusi 4. martā un izdalīta starp pārējiem latvie�iem no mūsu sād�as. Nākotne rādījās vēl drūmāka; ja bija kaut maza, maza cerība, ka varbūt, varbūt vēl tiksimies, tad tas nu ir uz mū�u nolemts, ka man ir pa�ai jācīnās, jāaudzina meitiņa par īstu latvieti, jāmāca mīlēt Latviju.

Vēl mūsu latvie�u vidū bēdas nebeidzās � Rumbas k-dze bija aizgājusi no rīta agri uz Fiļimonovu pēc produktiem, varbūt arī kādām zālēm, jo vecā vīra māmu|a bija sasirgusi un dēls Ansgars mocījās ar malāriju, ar ko bija jau saslimis vasarā un kas bie�i atkārtojās, bet Marija bija pie Pētersona k-dzes. Dienā viens otrs mēs iegājām paskatīties, kā iet. Vecā māmuļa bija gandrīz vai nesamaņā, smagi elpoja. Viņa gulēja gultā, bet Ansgaru, kas gulēja uz krievu krāsns, kratīja drudzis, temperatūra bija pie 40�. Gribēju pabarot viņus, Ansgars tikai lūdza dzert � un lai vēl ko uzklājot. Kad iegāju apmēram pēc stundas, Ansgars raudāja � vecmāmiņa bija ievaidējusies un jau mirusi. Zēnam, bez �aubām, bija baigi, un tā mēs līdz tumsai, kamēr atnāca māte, sēdējām pie Ansgara. Tā vēl viena veca māmuļa � Rumbas māmiņa � tika guldīta blakus Pētersoniem. Zeme bija vēl sasalusi, kapu rakt bija smagi, un mēs visi palīdzējām.

Tikmēr Rumbas, Veisu, Grīnbergu ģimenes un arī Pētersona k-dze bija saņēmu�as atļauju pārcelties uz sovhozu, kas atradās otrā pusē upei, fermā par slaucējām. Katram bija jāiekārto sava dzīve, ja gribēja izdzīvot. Tā kā upe vēl bija aizsalusi, tad ar pārkravā�anos viņi ļoti steidzās. Tur viņi tika nometināti zemnīcās, ļoti saspiesti.

Drīz arī kolhozā sākās lauku darbi, mūs � latvie�us norīkoja pie malkas sagatavo�anas, bija jānolai� bērzi, jāaptīra un, lai nopel nītu 1 darba dienu, bija jāsazāģē 1 m³. Maizi saņēmām 100 g. Bērnu dārzs nestrādāja, jo nebija ar ko bērnus barot. Mēs katru dienu gajam turp un atpakaļ uz brigādi, vismaz pusdienās ieēdām siltu zupu, kurā peldēja pāris gabaliņi kartupeļu un pa virsu eļļas plankumi Kopā ar mums strādāja arī vietējās, bet te nu redzēju, cik viņnN li slinkas � kamēr viņas iztaisījās no sād�as, pīkst, jau bija 10, un, l>a mēr aizgājām, vēl tad viņām vajadzēja ēst, un tikai ap pīkst. 12 Mllluim zāģēt, bet tad arī tika rauts. Bet pīkst. 13 bija jāiet uz brigādi pioidle nās, pēc tam viņām vismaz pusstundu jāguļ, mēs gan gajam lullI uz darbu, jo centāmies katru dienu sazāģēt 1 m³, kas mums lii vel nepadevās kā vietējām, jo viņas reizēm arī pat nesazāģeja m', hei mēs sapratām, ka mums jāstrādā, ja gribam izdzīvot. No VI >M menesī 2 reizes brauca mūs pārbaudīt � un nezinu, jau kuro inl/.l, deva parakstīt dokumentu, ka esam labprātīgi atbrauku�i uz Sibīriju uz visu mū�u. Bez �aubām, tas viss atstāja nomāco�u gmmdavokli un ilgas, bezgalīgas ilgas pēc dzimtenes.

Tail vienā rītā visus mūsējos, izņemot mani un Mucenieka k-dzi, kas toreiz jau strādāja par kolhoza grāmatvedi, izsauca uz kantori. Tur visiem paziņoja, ka viņi tiekot sūtīti tālāk uz ziemeļiem un deva 2 dienas laika sagatavoties un doties ceļā. Es biju galīgi izmisusi, valodu pratu slikti un nu paliku viena ar mazu bērnu un man jāstrādā brigādē. Kolhoza priek�sēdētājs bija īsts zvērs, viņ� arvien kliedza un lamājās. Es viņam lūdzu, lai arī mani ieslēdz sarakstā, jo viņ� pats bija sastādījis sarakstus. Viņ� tik pateica: �Padomā, ko tu runā, vai saproti, ka tavs bērns tur nenodzīvos nevienu dienu un arī tu ar savu apģērbu to neizturēsi, � te es tev atļauju izvēlēties, kurā brigādē gribi strādāt.� Te nu es sapratu, ka krievi tomēr ļoti mīl bērnus, un, pateicoties savai Inesītei, es paliku dzīva � viņa �oreiz bija mans sargs. Arī Jēkabsonu ģimenē bija maza meitenīte, gadu vecāka, bet bija vecākā māsa, kura varē�ot uzmanīt māsu, jo tur � ziemeļos jau bērnudārzu nebija, un liekas, ka tad jau arī mūsu rajonā nekur nebija, jo nebija produktu. Viss tika sūtīts uz fronti.

Beidzot arī mūsu kolhoza priek�sēdētāju iesauca armijā, visi jaunie�i bija jau paņemti. Es biju pārgājusi dzīvot Grīnbergu istabā, jo tur bija gulta un arī ierīkota plīts, kuru pati salaboju. Pavasarī biju nopirkusi spaini kartupeļu, kurus sagriezu pa asniņiem un iestādīju ierādītā laukā pie kolhoza kartupeļiem. Man ieteica bedrītēs iebērt pelnus, un abas ar Inesīti stādījām � es ar lāpstu raku, un Inesīte meta iek�ā sagrieztos kartupeļus, pēc tam uzbēru pelnus. Lauks man iznāca neliels, bet kartupeļi izauga ra�eni � no viena spaiņa gandrīz 4 maisi. Rudenī, kad sākās kartupeļu rak�ana, arī Inesīte nāca man līdzi uz lauka, bet pa vasaru sēdēja uz kantora trepītēm un bija par �kurjeru� � ja vajadzēja kādu izsaukt, tad aizskrēja. Viņa jau pazina visus un vismaz tā nopelnīja kādu malku piena. Kā pārlaidām ziemu, pat grūti atcerēties, jo viss bija pārdots, pat no vatētām segām noārdīta atlasa drēbe, ar ko vajadzēja uz�ūt vienai kāzu kleitu, bet no oderes uz�uvu pati sev kleitu. Man bija līdzi viena melna kombinēja, ko krievi neatzina un kas palika man pa�ai � vienīgais, ko ik reizes pirtī izmazgāju un pa naktīm iz�āvēju, lai atkal otrā dienā varētu uzvilkt. Ziemā darba bija mazāk un nekur tālu iet nevarēju. Jā, pa vasaru biju nopļāvusi apmēram divus vezumus siena, lai varētu vest uz pilsētu pārdot un beidzot nopirkt kaut lietotus velteņus un kādu vateni. Tāpat arī Inesītei vajadzēja velteņus. Ar pirmo vezumu braucu vēl pa visiem kalniem ar redeļu ratiem, ceļā, bet �aubām, vezums apgāzās, bija viss jākrauj pa jaunam, nu, bet lietotus velteņus sev un Inesītei nopirku. Tuvojās Oktobra svētki, kolhozam vajadzēja lozungus, un, tā kā sād�ā nebija, kas raksta, to uzdeva man. Lozungi bija bezgala gari, tika rakstīti ar sarkanu tinti uz vecām avīzēm. Cik lielas bijā manas krievu valodas zinā�anas, var spriest no tā, ka burtus �g� es uzrakstīju otrādi, bet darbu pieņēma, un līdz ar to atkal nopelnīju darba dienu un pat par labu strādā�anu saņēmu dzīvu sivēnu kā prēmiju. Sivēnu domāju mazliet uzbarot, jo kartupeļu nedaudz bija, � turējām viņu kā visi istabā. Bet pēc nedēļas skatījos, ka mans lopiņ� vairs neceļas kājās, un tādu pa�u vāju dabūjām nokaut, nekā jau tur nebija � kauli un āda �, bet zupai jau aizdars bija. Tā nu cīnījāmies. Kolhozā rakstītpratēji bija tikai skolnieki, un tā nu mani nozīmēja 1. brigādē par uzskaitvedi. Manā rīcībā nodeva zirgu un divri�us, ar ko apbraukāt visus laukus un uzmērīt padarīto darbu. Vasaras apavu man vairs nebija, tad vecs kolhoza kurpnieks man uztaisīja kaut ko līdzīgu pastalām (no manas lielās ādas somas),un virspusē ādai tika pie�ūta somas odere, ko savilka, lai, pa lauku staigājot, nesabirtu iek�ā zemes, � īsti �Miki pelītes� apavi. Bet nu man bija ļoti ērti. Un, tā kā tagad skaitījos �svarīga� persona, tad pret mani jau izturējās kā pret �amata personu�. Tagad bie�i savos divri�os vadāju līdzi Inesīti � viņa sēdēja kastē man starp kājām, un mēs laidām pa visiem kalniem. Bērnu pusdienas laikā vienmēr kāds pacienāja ar pieniņu. Maizi no sākuma dalīja ķēk�a, bet, tā kā viņa nekad nedeva pilnu svaru, tad kolhoznieki pa�i lūdza, lai uzticot maizes dalī�anu man. Es dalīju pareizi, un vienmēr kāds atmeta Inesītei kādu kumosiņu. Tajā laikā kolhozā par Izpildu komitejas priek�sēdētāju tika nozīmēta Ivanova Anna, kas bija evakuēta no Uļjanovskas. Viņa tūlīt saņēma no kolhoza govi, labāko �izbu� un visus produktus. Bet govij vajadzēja sienu, un tad nu man bija jāparāda, kur vēl ir laba zāle, kas jānopļauj speciāli priek�niecībai, un par to ari man apsolīja vezumu siena � ko arī saņēmu un kas bija augstākā labuma. Uz rudens beigām man pat bija jāizpilda ķēk�as pienākumi, jo mobilizēja arī komjaunietes, un tā mēs ar Inesīti pārcēlāmies uz brigādi. No rīta agri Inesīte palika guļot, bet es braucu uz sād�u pēc produktiem. Ra�a jau kolhozā bija ļoti zema, galvenais, vajadzēja apart zemi rudenī, jo nekādu mēslojumu nelietoja, bet parasti to nepaspēja, jo uznāca ziema. Sājā laikā atveda divas ģimenes, kas bija evakuētas no Ļeņingra das. Viņi, bez �aubām, saņēma veikalā miltus, no kolhoza pienu un gaļu. Vecākā ģimene � vīrs un sieva � drīz pārcēlās uz pilsētu. Sād�ā palika Braclavska Lidija ar 12 gadus vecu dēlu un meiteni Aleksandru � Inesītes vecumā.

Viņa ļoti priecājās, ka meitenei būs draudzene, un bie�i aicināja Inesīti pie sevis un pabaroja. No viņas ari dabūju vasaras kurpes un �ādas tādas drēbes. Pati Lidija bija ļoti neapmierināta ar dzīvi kolhozā un nevarēja saprast, kā tā var dzīvot, tāpat apgāde viņu uztrauca. Es tikai klusēju un reizēm viņai pastāstīju, cik nu mācēju. Jo tanī laikā dzīvojām pie Mucenieka k-dzes un viņa man sāka mācīt krievu valodu, lika lasīt skaļā balsī avīzes, un tā pamazām saku arvien vairāk saprast.

1943. gada 17. martā mani izsauca pie Izpildu komitejas priek�sēdētājas Ivanovas, un viņa man paziņoja, ka ar �o dienu es bū�ot sekretāre, jo iepriek�ējā ar 20. martu tiekot mobilizēta uz kara rūpnīcu. Es, bez �aubām, uztraucos, teicu, ka nekā nezinu, kas jādara, bet mani mierināja, ka nekas sevi�ķs neesot un divās dienās man visu izskaidro�ot. Saprast jau kaut ko sapratu � bet grūtākais bija da�ādas izziņas, kas bija jāraksta kolhozniekiem, ja viņi gribēja ko vest uz pilsētu pārdot. Bez tam bija jāraksta sēdes protokoli, bet nu man bija nodro�ināti pa�ai 400 g un Inesītei 200 g miltu mēnesī, kā arī noteikta alga � 40 rbļ. (t.i., tagadējā naudā 4 rbļ.), bet tas jau bija mazs pamats, un ar rakstu darbiem man pagaidām palīdzēja Muce-nieka k-dze. Kā baigu sapni atcerējos, kā es, pārdodot kādu mantu, sadalīju pēc skaita kartupeļus � 5 gab. dienā, pati kartupeļu mizas izmalu caur gaļas ma�īnu, pievienoju sēnalas un cepu uz �uguna plītiņas. Tas bija mans ēdiens, bet Inesītei bija 5 novārīti kartupeļi dienā, viņai mizas nevarēju dot, jo radās caureja. Reiz Inesīte, kad biju pārdevusi vīra laulājamo gredzenu un saņēmu 4 spaiņus kartupeļu, lūdza: �Mammīte, izvāri vienu reizi labi daudz kartupeļu, lai es varētu paēsties tik, cik gribas. Man vienmēr gribas ēst.� Un bērns viens pats apēda 60 lielus kartupeļus vienā ēdienreizē. Sāku strādāt Izpildu komitejā, man gan bie�i bija jābrauc komandējumos uz pilsētu, pie tam katru reizi vajadzēja reģistrēties NKVD. Tagad arī bie�i mājās parādījās piens, jo kolhoznieki, nākot pēc izziņām, vienmēr atnesa vai nu kādu puslitru piena, vai kādu oliņu. Manā ziņā bija ari karavīru uzskaite, es reģistrēju laulības. Bez tam mūsu Izpildu komitejai bija pakļautas pāri upei sovhoza 2 fermas, kur man bija katru mēnesi jāiet uz pieņem�anu. Vasarā ar laivu pārcēla pāri straujajai Kanas upei, ziemā pārgāju kājām. Katru gadu 1. janvārī man bija jāapstaigā visas mājas, jāpārraksta visi lopi, putni un iedzīvotāji. Visi jaunlopi bija istabās kopā ar cilvēkiem, tāpat vistas un zosis. Gaiss telpās drausmīgs. Bet tagad es bie�i satikos ar mūsu tautie�iem, kas bija sovhozā, uzzināju, ka Jēkabsons, Rumba un arī Pē-tersons miru�i. Dzīvi bija paliku�i tikai Grinbergs, kas bija brigadieris, un Birznieks vai Birzulis, vairs īsti neatceros, kas bija iekārtojies kantorī. Pārējie visi bija aizgāju�i viņsaulē. Ari Ziemeļos klājoties grūti: Grīnberga k-dze un vecākā meita Māra miru�as ar dizentēriju, ari Ausēja k-dze mirusi, pārējie staigājot pusdzīvi, ari kāds no Jēkabsoniem miris. Tā nu es turpināju strādāt. Sād�ā jau sāka atgriezties viens otrs invalīds no kara. Braclavska bija ļoti saniknota, ka mani nozīmēja par sekretāri, ka tā varot apiet viņu, viņa esot evakuēta, bet es izsūtītā, bet Izpildu komitejas priek�sēdētāja tam nepiegrieza vērības, jo es sapratu, ka viņa negribēja, lai manā vietā būtu cilvēks, kas viņai vardu ko aizrādīt vai runāt pretī, un nabaga Braclavska bija iemantojusi ka�ķīga cilvēka raksturojumu un ne visai ieredzēta. Bet nabadzīte pārdzīvoja smagu traģēdiju � vasarā peldoties pie pa�a krasta noslīka viņas dēls, un krastā stāvēja pietieko�i jaunie�u, kuriem tikai vajadzēja paspert pāris soļu, lai izglābtu nelaimīgo zēnu. Tās bija neizsakāmas sāpes mātei � bēga no Ļeņingradas blokādes, lai apglabātu dēlu Sibīrijā. Pēc �ī nelaimes gadījuma nelaimīgā māte atkal meklēja mierinājumu pie manis. Man bija viņai daudz jāstāsta par Rīgu, par Latviju un arī � kā bija sākumā Sibīrijā, cik man bija grūti, ka mums neļāva neko ņemt līdzi, kā es līdz sniegam staigāju basām kājām, jo botes taupīju ziemai. Bet nu kaut kā iztiku un ceru, ka sagaidī�u kara beigas. Tā kā Mucenieka k-dze tika apzagta, kamēr viņa bija pilsētā un Inesīte viena bija mājās, � to dienu es biju brigādē uz labības kul�anu, � viņa diezgan cietsirdīgi izturējās pret Inesīti, vedusi viņu uz upi, solījusi noslīcināt, ja nepateiks, kas to izdarījis, � bērns klusējis un tikai raudājis. Vēlāk pēc gadiem viņa man tikai pateica, kas un kā viss noticis, jo viņai, Inesītei, piedraudēts � ja viņa pateiks, tad mammu ielik�ot cietumā un viņa mani nekad vairs neredzē�ot. Mucenieka k-dze bija enerģiska, viņa aprunājās ar kaimiņiem, kuriem dēls pilsētā strādāja par izmeklētāju krimināllietās. Viņ� arī tūlīt otrā dienā ar ma�īnu bija klāt, un pēcpusdienā zaglis bija atrasts � bodnieces brālis, kas nesen bija atbrīvots no ieslodzījuma un visas mantas apracis māsas dārzā, un virsū uzstādījis tomātu stādus, lai gan jau bija vasaras vidus. Pēc �ī gadījumā es vairs nevarēju palikt tur, jo bērns ilgi nevarēja nomierināties, lūdzās: �Mammiņa, iesim citur dzīvot�. Tie�i pie Izpildu komitejas bija atbrīvojusies māja, kurā dzīvoja kādreizējā bērnudārza auklīte Pavlova, un, tā kā viņas vīrs bija karā kritis, viņa aizbrauca pie saviem vecākiem, pie mājas bija klāt ari sakņu dārzs, tā ka varē�u kartupeļus stādīt turpat sād�ā, bus vieglāk apkopt. Arī Mucenieka k-dze saņēma atļauju braukt uz Keme rovu, kur bija viņas māsa ar vīru. Jā, es gan aizmirsu, � kad man gaja ļoti grūti un viss bija pārdots, viņa man iedeva vienu drēbes atgriezumu, ka tad, kad atbrīvos Latviju, es viņai to atdo�u, ko arī izdarīju. 1944. gadā, kad ziņoja, ka atbrīvota Daugavpils, rakstīju vēstuli vira krusttēvam. Nezināju pareizo adresi, bet paldies tiem tautie�iem, kas tomēr nodeva vēstuli, jo izrādās, ka viņ� dzīvoja Ilūkstes apriņķī, bet es uzrakstīju � Daugavpils, vienīgi pareizi bija Kaldabruņas dzirnavas. Pagāja gan diezgan ilgs laiks, kamēr pienaea ziņa. Rakstīju uz Rīgu, � izrādījās, ka manas māsas aizbrauku�as, bet piepe�i pienāca 500 rbļ. no Rīgas, no māsīcas vira. Biju tie�i laja laikā pilsētā pēc algām, un man to pateica viena, kas iebrauca no kolhoza. Viņa pati esot redzējusi pārvedumu. No prieka nopirku veselu ķieģeli maizes, kas maksāja 100 rbļ., un 2 ābolī�us par 10 rbļ. Kad Inesītei iedevu ciemakukuli, viņa bija laimīga par maizi, bet uz āboliem tikai paskatījās un jautāja, kas tie esot � jocīgi sīpoli? Bet nogar�ojusi, actiņas iemirdzējās � kas tie tādi esot? Vai Rīga esot daudz ābolu? Un nu jāsaka, dzīvība bija izvilkta, bet sirdi bezgalīgs tuk�ums un bezgalīgas ilgas pēc dzimtenes. Brālēns man divas reizes atsūtīja naudu, pavisam 2000 rbļ. Un tad pienāca vēstule no vira radiem � viņam tur Ilūkstes apriņķī bija 17'brālēnu un māsīcu. Viena māsīca strādāja pastā, viņa vāca no viņiem visiem ik mēnesi naudu un katru mēnesi saņēmu apmēram 1000 rbļ. (Bez �aubām, tas viss bija pēc tolaiku naudas sistēmas.) Biju aizrakstījusi arī uz Dobeli vienam vīra labam draugam, bet man atbildēja kāda skolotāja, un bezgala �ēl, ka �odien vairs neatceros viņas uzvārdu. Viņa man paziņoja, ka vira draugs ir nometnē miris � no ievainota pirksta. Bet viņa atrada izeju, kā nosūtīt Inesītei bil�u grāmatas, ie�ūtas skaistā galvas lakatiņā, un ar karavīra palīdzību nosūtīja, jo privātie nevarēja vēl sūtīt. Inesīte vēl �odien atceras arī gar�īgos biskvītus un konfektes, ko viņa sūtīja. Pavisam saņēmu trīs paciņas, un tad vairs nebija nekādu ziņu. Arī uz manām vēstulēm netika atbildēts. Cik daudz prieka viņa sagādāja Inesītei, un cik daudz siltuma viņa ar savām jaukajām vēstulēm mums atsūtīja uz Sibīriju no tālās dzimtenes! Beidzot pienāca vēstule no māsīcas un paziņoja, ka manas māsas aizbrauku�as un Kurzemi un divas māsiņas vēl tālāk, vienīgi vecākā māsa palikusi Ventspilī, jo viņai noslīcis vīrs. Ir grūti visu sakarīgi atcerēties, negribu runāt tikai par sevi vien. Mēs cietām visi, un visiem bija grūti. Strādājot Izpildu komitejā, mums nebija papīra, uz kā rakstīt izziņas, un tad man ieteica, lai paskatoties arhīvā � viens neliels divdurvju skapis � un lai izmantojot dokumentu otro pusi. Un tā �ajā dokumentu kaudzē reiz atradu ziņojumu no rajona Izpildu komitejas, kur� bija rakstīts 1940. gada beigās un kurā lika Harlovas sād�ā sagatavot 20 mājokļus, kur jau janvāra mēnesī 1941. gadā bū�ot jānovieto izsūtīto ģimenes no Baltijas republikām. Es vēl neticēju savām acīm un parādīju to Mucenieka k-dzei, kura perfekti runāja un lasīja krievu valodā. Tātad mazliet liktenis bija mūs saudzējis, bet varbūt ziemā mēs būtu ņēmu�i līdzi vairāk siltās drēbes. Piederīgie no dzimtenes centās visādi palīdzēt. Neviens gan neticēja, ka mēs ar Inesīti vēl esam dzīvas, jo nekad neesmu varējusi lepoties ar stipru veselību, biju ļoti vāja. Bet �eit, Sibīrijā, biju palikusi resna un ne tikai es; visām meitenēm, kad viņas vēl nebija aizsūtītas uz Ziemeļiem, un ari man izpalika mēne�reizes, un tas vilkās trīs gadus, un visas briedām resnumā. Bet tas ir cits jautājums, tikai pieminu to kā faktu, jo tādu meiteņu bija apmēram septiņas un es. Izskaidrojumu tam nezinu.

Mani piederīgie Rigā nopirka divas dzelzceļa biļetes līdz Kanskai (kuras man tika atsūtītas pa pastu līdz ar kvītīm) un nosūtīja 100 kg bagā�as, tur bija ne tikai man, bet ari Gli'nbergu ģimenei un Pe tersona k-dzei, jo citādas iespējas nebija. Inesīte bija' izaugusi un

397 noplēsusi savu mētelīti, vīra radi no laukiem iedeva produktus. Bija arī �is tas Rumbas k-dzei, bet viņa jau caur baznīcu �ad tad saņēma sūtījumus. Kad Inesīte ieraudzīja visus tos gardumus � putraimu biezputru ar speķīti, balto bīdelēto miltu maizīti �, viņa sasita rociņas un iesaucās: �Vai Rīgā tā katru dienu ēd?� Bērniņ� jau bija pilnīgi aizmirsis to dzīvi, kā mēs dzīvojām Latvijā. Bērns zuda savai tautai. Viņa bie�i man jautāja, kad viņa bū�ot tik liela, ka varē�ot vakaros ar visiem staigāt pa sād�u un klaigāt jeb dziedāt. Bērni viņai mācīja lamu vārdus, viņa man prasīja, ko tas nozīmē, kad pateicu, lai vairs nedzirdētu tādus vārdus, viņa brīnījās � bet visi bērni tā runājot. Bet es biju neskaitāmas reizes parakstījusi papīrus, ka esmu labprātīgi uz visu mū�u atbraukusi uz Sibīriju!

Tad Izpildu komitejā pienāca ziņa, ka bāreņus varot sūtīt uz Latviju un arī tos, kam ir izziņa, ka vecāki nav spējīgi bērnu skolot. Vairs gadu īsti neatceros, bet, liekas, 1946. gada rudenī es saņēmu izziņu, ka neesmu spējīga savu bērnu izskolot, un aizvedu viņu uz Krasnojarsku. Tur atradu bērnu namu, kur bērni tika savākti. Bērnus bija paredzēts nosūtīt otrā dienā, � nakti pārgulējām turpat bērnu namā uz galda. Ko pārdzīvoju, liekas, nav nozīmes rakstīt, un to sapratīs katra māte, kura visu atdevusi, lai tikai bērns izaugtu par cilvēku. Inesīte bija vagonā, bet es stāvēju uz perona. Asaras man bira aumaļām, un bērns mani mierināja, lai neraudot, jo viņai noteikti bū�ot labi, biju viņai sagādājusi gardumus, un, bez �aubām, bērns bija arī aizņemts ar na�ķiem.

Un tā viņa aizbrauca... Bija divi vagoni, pilni ar bērniem, gan lielākiem, gan arī Inesītes vecumā, bet Inesite bija viena no ma zākājām augumā, uz katra plaukta tika novietoti divi bērni, liela kie � uz tre�ā plaukta. Vilciens bija pasa�ieru, bet viņi bija ceļa kādas 10 dienas, jo Maskavā tika pārdzīti uz Rīgas staciju. Bērni visu laiku dzīvoja, drēbes nenovilku�i, un pa drēbēm viņiem rāpoju�i lieli, balti kukaiņi � utis.

�odien atminos daudz �ausmīgu un arī smieklīgu gadījumu, liet toreiz smiekli nenāca. Cik bezgala Inesīte mocījās ar garo klepu, kad dzīvojām pie Mucenieka k-dzes, kas viņu ļoti uztrauca, bet es gandt iz mēnesi gulēju sēdus, atspiedusi Inesīti pret sevi, jo tā lēkmes uz. nāca mazāk. Kā mēs abas braucām ar divri�iem pa stāvajiem kalniem. Strādājot Izpildu komitejā, man bie�i bija jābrauc uz pilsētu un lapat jāaiziet uz sovhozu, bet bērniņ� 5 gadu vecumā palika viens pats mājā, kurināja krāsni; ūdeni no upes parasti sanesu, bet reiz viņai bija pietrūcis, un tad viņa aizgāja ar mazo spainīti un palūdza, lai viņai aizdodot ūdeni, mamma atdo�ot, jo viņa pati nedrīkstot iet uz upi. Atceros, kā mani vasarā siena laukā sakoda moskīti, kodumi niezēja, un pēc tam man visa miesa izsitās augoņos, kas pārgāja no vienas vietas uz otru un bija sāpīgi. Ka staigāju līdz sniegam basām

kājām, un kāju papē�os āda sasprēgāja brūcēs līdz asinīm, un naktī nevarēju kājas nolikt, bet turēju uz beņķī�a, lai brūces nekur nepieskartos. Bet tas �ausmīgākais bija, kad bērniņ� lūdza maizīti, kas mums bija tikai vasarā un ziemā tajās dienās, kad strādāju. Kā mēs, 3 latvietes, nācām no Filimonovas ziemā putenī un nomaldījāmies, un bridām līdz cirk�ņiem pa sniegu, tā mocījāmies pāris stundas, līdz beidzot dzirdējām suņu rejas un bez ceļa gājām uz to pusi, kamēr sadzirdējām, kā cilvēki sasaucas. Saņemot pēdējos spēkus, nonācām upmalā, bet patālu no sād�as, un, kad tikām mājās, Birzuļa un Jē-kabsona k-dzes sāka raudāt, bet es histēriski smieties, un mani nevarēja nomierināt, kamēr Inesīte � viņa sākumā nobaidījās no manis, apķērās man ap kaklu, un beidzot ari es sāku raudāt. Man tās ir drausmīgas atmiņas, jo tajā brīdī es nebiju tālu no ārprāta. Apmaldīju�ās mēs ziemā tikām ne reizi vien, gan kājām ejot, gan braucot ar zirgu, un esam sve�ās vietās pārnak�ņoju�as, par ko gan mūs neuzskatīja! Un tomēr, dzirdot mūsu bēdu stāstu, cilvēki raudāja kopā ar mums. Nezinu, vai rakstīju, ka līdz 1944. gadam Re�otos dzīvi bija paliku�i no mūsu sād�as tikai Grinbergs un Birzulis.

Ziemeļos jau bija daudz miru�o: divi Frīdenbergi � māte un vecākā meita, Ausēja k-dze, ari kāds no Jēkabsoniem. Pateicoties savai Inesītei, es biju vēl dzīva. Bet tad viņa aizbrauca. Paliku kolhozā viena pati. Mucenieka k-dze aizbrauca jau, liekas, 1944. gada sākumā. Tā kā kolhozā nebija neviena, kas zinātu grāmatvedību, tad mani ielika ari par kolhoza grāmatvedi. Līdz ar to apstākļi uzlabojās, jo tad sistemātiski saņēmu pienu, tāpat ari reizēm gaļu, un galvenais, ka bija darba dienas un varēja cerēt saņemt drusku vairāk graudu. Biju kaut cik apģērbta, bet ilgas pēc dzimtenes bija bezgalīgas, jo nebija neviena cilvēka, ar ko varētu parunāt. Krievietēm nāca paka pēc pakas no Eiropas, pat vīrie�u frakas tika sūtītas, un nāca pie manis prasīt, kas tas ir. Invalīdi atgriezās mājās ar 3 pulksteņiem uz katras rokas, un tad sād�ā sākās dzer�ana un darbs palika pēdējā vietā. Svētki sekoja svētkiem, bet es strādāju par diviem. Beidzot no frontes atgriezās viena meitene ar bērniņu, viņa pārņēma Izpildu komitejas sekretāres vietu, bet tas jau bija 1946. gada decembrī. Sājā laikā bija jau aizbraukusi atpakaļ uz Ļeņingradu Braclavska, vienīgi braucot komandējumos uz Kansku, satiku latvie�us � Rozes k-dzi ar meitu, konditoru Pavasara k-gu, �urnālistu Miķelsona k-gu, kas tikko bija atbrīvojies no lēģera un Kanskā atrada savu sievu. Bet viņ� ilgi nenodzīvoja brīvībā, drīz nomira, un mēs � kādas se�as sievietes � viņu aprakām Kanskas kapsēta. Pa�as izrakām kapu un ielaidām zārku kapā. Atceros vēl viņu Rīgā, jo mēs kādreiz dzīvojām kaimiņu vasarnīcā, viņ� bija liela aīiguma, plecīgs, stalts, bet tagad bija tikai kauli un āda...

Man rakstīja, ka Inesīte mācoties skolā, un vīramāte pateicās par to saulīti, ko esmu izaudzinājusi. Viņa par katru sīkumu pile cājoties, tikai skumstot pēc manis. Bija grūti, bezgala grūti.

Tajā laikā daudzas latvietes patvaļīgi atgriezās mājās. Es ilgi cīnījos, bet �ī tuk�ā, bezjēdzīgā dzīve man tā derdzās, un ilgas pēc Rīgas bija bezgalīgas. Arī mājinieki rakstīja, lai braucot, gan jau uz vietas visu nokārto�ot. Es noturējos kolhozā līdz 1947. gada vasaras vidum. Tā kā no VDM arī reti brauca pārbaudīt, pametu visu, kājām aizgāju līdz Fiļimonovas stacijai, nopirku-biļeti, laimīgi iesēdos vilcienā un braucu. Līdzi man bija tikai dvielis, ziepju gabaliņ� un mazliet ēdamā. No Maskavas nosūtīju telegrammu, ka otrā rītā bū�u Rīgā.

Tas viss notika kā pa miglu. Iebraucot mūsu Latvijā � izkāpu no vilciena un biju gatava skūpstīt zemi, bet baidījos vērst uz sevi uzmanību, tikai pilnu krūti ieelpoju dzimto gaisu. Rīgā iebraucu agri no rīta. Stacijā mani sagaidīja mana vecākā māsa. Viņa toreiz dzīvoja pie draudzenes Ļeņina ielā, jo viņas dzīvoklis, kamēr bija pati Kurzemes katlā, bija jau aizņemts, un viņa neko nesaņēma. Inesīte bija pa vasaru aizsūtīta uz laukiem Smiltenes pusē pie māsas vīra radiem. Rīgā biju kādas pāris dienas un māsasdēla pavadībā braucu uz Smilteni � ātrāk pie Inesītes. Kad iebraucām Palejās (lauku mājas), Inesīte bija tikko izdzinusi lopus ganos, un gājām viņu meklēt. Bērns cītīgi ganīja lopiņus, bija līdzi grāmata, pie kājām suns, kas palīdzēja, un, tikai kad suns ierējās, viņa ieraudzīja mani. Viņa apkrita man ap kaklu kā toreiz tēvam, tikai asaras � lielas, lielas asaras bira, un pati smaidīja. No vēstulēm zināju, ka visi viņu mīļo, bet tās bija prieka asaras. To, kas notika manā sirdī, var saprast tikai māte, kas pēc gada ieraudzīja atkal savu bērnu. Zinu, ka Sibīrija arī da�as mātes tika �ķirtas no bērniem � aizsūtītas uz Vladivostokas pusi, bet bērni ievietoti bērnu namā. Viņi arī bija �ķirti apmēram gadu (piemēram, Rozes k-dze). Te jāpiebilst, ka tas laiks, ko meitene bija pavadījusi bērnu namā, bija meitenīti stipri iespaidojis. Viņai bija apmēram 10�12 gadu. Es, braucot komandējumā uz Kansku, bie�i pārnak�ņoju pie Rozes k-dzes. Māte �ēlojās, ka meitenīte zogot, Reiz, kad iebraucu, meitenīte bija viena mājās un viņa man izstāstīja, ka bērnu namā vecākie bērni liku�i viņai zagt un, ja to nedarījusi, tad piekāvu�i. Tagad neko par �o ģimeni vairs nezinu. Mēs apmeiam vienā laikā atgriezāmies Rīgā, un, vai viņa tika izsūtīta otru irlz.l, nezinu.

To dienu mēs abas ar meitu ganījām gotiņas, un viņa man paradīja, kur me�malā ir odziņas, lasīja un bāza man mutē, jo es jau neesot dabūjusi. �eit, lauku klusumā, jutos labi. Cik da�āda bija lauku dzīve tur � Sibīrijā un �eit � mīļajā dzimtenē, un cik da�āda bi ja attieksme pret darbu, te visi strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet tur � cik daudz laika un arī spēka nezaudējām, ejot un nākot no darba, tās bezgalīgās pļāpas, dzer�ana. Lai biju uzaugusi pilsētā, bet tomēr sapratu, ka tā nedrīkst lauku cilvēks strādāt. Tā kā tuvojās 1. septembris � skola � un gribēju vēl aizbraukt pie vīra radiem, tad mēs pēc da�ām dienām braucām atpakaļ uz Rīgu. Mums bija jābrauc līdz Jersikas stacijai, kurai gandrīz pabraucām garām, jo iebraucām agri no rīta un pēdējā brīdī izlēcām no vagona. Neviens mums nebija pretī � mums bija jāceļas pāri Daugavai un tad vēl jāiet kādi 15 km, bet tas jau mani neatbaidīja. Bet Daugavas pretējā krastā mūs jau gaidīja viens no vira brālēniem ar zirgu. Mani pārņēma bezgalīgas pateicības jūtas pret �iem mīļajiem, vienkār�ajiem, strādīgajiem latvie�u lauku ļaudīm. Viņi nezināja, kā vien mūs guldīt un barot, kā viņi mīļoja un priecājās par Inesīti! Viņiem es varu pateikties par savu un bērna dzīvību. Man vairs nebija nekā, izņemot kleitu, �ūtu no segas oderes. Arī Inesite bija pilnīgi izaugusi no savām drēbēm, un tās ari bija lāpītas no viena līdz otram galam, un ko es varēju nopirkt par 40 rbļ. (tag. naudā 4 rbļ.) mēnesī? �eit uz laukiem es jutos kā paradīzē, palīdzēju pie darbiem, viņiem bija brīnums, ka es protu zirgu iejūgt un �novaldīt� zirgu pa kalnu, kas, salīdzinot ar Sibīriju, bija tikai kalniņ�, un neapgāzu vezumu. Mēs braukājām no vienām mājām uz otrām, un visur man bija jāstāsta cik mēs ar vīru bijām naivi, kad mūs saņēma, un cik pliki mēs bijām. Mājās braucot, mums iedeva līdzi gan produktus, gan ari naudu, lai varu uzsākt atkal dzīvi ar 1000 rbļ. (tag. 100 rbļ.).

Inesīte sāka iet skolā, bet es tikai tagad tā īsti apjēdzu, ka nevaru neko darīt � man nebija nekādu dokumentu, kā lai dzīvoju � bez darba, no citiem atkarīga? Arī māsas draudzene, pie kuras apmetāmies, sāka baidīties, ka viņai var iznākt nepatik�anas. Tad sākās drausmīgs laiks, mētājāmies no vienas vietas uz otru; mēs bijām pieci: māsa ar dēlu, 15 g. v., un meitu, 11 g. v., un mēs abas ar Inesīti. Beidzot mēs atradām istabu Strēlnieku ielā, bet es tik un tā nevarēju pierakstīties, tātad arī darbu nevarēju dabūt. Viss beidzās ar to, ka es paņēmu māsas pasi un aizbraucu uz Salacgrīvu, kur dabūju darbu un dzīvoju uz viņas vārda. Māsa saņēma jaunu pasi pazaudētās vietā. Strādāju kokapstrādes fabrikā par grāmatvedi. Viss �is laiks ir kā miglā; reizēm iebraucu Rīgā, jo vadība bija Rīgā, un naktis pavadīju citur, jo pie māsas nevarēju. Man pat negribas to laiku atcerēties, jo morāliski ļoti pārdzīvoju un sapratu, ka tas tā ilgi vilkties nevar. Tomēr divas vasaras nodzīvoju. Uzņēmums papla�inājās, skaitījās atsevi�ķi, alga man nebija slikta, apģērbu meitu un ari pati apģērbos, nopirku kaut kādu sekciju un mazliet iekārtoju savu dzīvi. Bet uz cik ilgu laiku? It sevi�ķi vasarā biju laimīga, kad Inesīte un ari māsasmeita dzīvoja pie manis.

Un tad viena kaimiņiene no masas dzīvokļa, atriebdamās manai māsai, paziņoja valsts dro�ības daļai jeb VDM, un vasaras beigās mani pievakarē apcietināja. Bērni tad bija pie manis. Otrā rītā mani ar autobusu veda uz Rīgu, arī bērni brauca. Viss bija skaidrs. Bērniem pateicu, lai aiziet uz mājām, un, ja gadījumā nav manas māsas, lai iet pie manas māsīcas. Mani aizveda uz Raiņa bulvāri. Protokols jau bija sagatavots; kaut gan teicu, ka pasi no māsas paņēmu pati, uz to neviens neklausījās. Mani ievietoja biju�ajā Termiņcietumā. Pratināta vairs netiku, zināju tikai, ka esmu ievietota par bēg�anu no trimdas vietas. Cik atminos, pagāja gandrīz visa ziema, kad mani izsauca un viens no cietuma virsniekiem nolasīja �osoboje sove��aņije� spriedumu, ka par patvaļīgu bēg�anu no mū�a nometinā�anas vietas esmu notiesāta uz 3 gadiem labo�anas darbu kolonijā un pēc tam tik�u nosūtīta uz nometinā�anas vietu uz visu mū�u. Pēc tam tiku ielaista kādā lielā, tuk�ā kamerā, un priek�ā bija mana māsa Lūse �enija, ari viņa bija, tāpat kā es, uz �osoboje sove��aņije� spriedumu pamata notiesāta uz 3 gadiem labo�anas darbu kolonijā. Nesaprotu, kāds viņai varēja būt sakars ar �osoboje sove��aņije�. Mūs abas pārvietoja darba kamerā. Tā nu mēs strādājām uzcītīgi, darba uzraudzes parasti ņēma mūs abas. Pavasara pusē atbrauca no Me�aparka lāģera pats priek�nieks izmeklēties sev darbarokas. Mēs ļoti gribējām ar māsu palikt kopā. Kad pateicu, ka esmu grāmatvede, mani tūlīt paņēma, bet, tā kā mums abām bija nelieli sodi, tad abas palikām kopā. Kad aizbraucām uz nometni, tad tur bija ļoti daudzas � vismaz kādas divdesmit, kas, tāpat kā es, bija patvaļīgi atstāju�as trimdu, starp citu, ari man pazīstama tālbraucēja kapteiņa Brūvela k-dze. Otrā dienā tūlīt sākām strādāt. Mani izsauca pats kolonijas priek� nieks un uzdeva atrast, kur ir kļūda, jo izrādās, ka ir algas fonda pārtēriņ� un visi grāmatve�i aizņemti. Man iedeva milzīgu kaudzi dokumentu, mazliet paskaidroja par darba specifiku, un sāku par baudīt. Pēc divām dienām kļūdu atradu, un pats priek�nieks pateica, ka viņ� par to priecājoties un varu cerēt uz viņa atbalstu, ja tas man būs vajadzīgs. Māsa strādāja �ū�anas cehā, bet es turpināju darbu grāmatvedībā. Pienāca rudens, un mums paziņoja, ka males, kurām ir bērni līdz 14 gadiem, tiks amnestētas. Manai Inesītei biju 12 gadu, bet māsasmeitai jau augustā palika 14 gadi. Viņai, t. i., manai māsai, tātad bija vēl apmēram gadu jābūt apcietinājumā, bet тип draudēja atkal izsūtī�ana. Drīz vien man paziņoja, lai es taisoties, man steidzīgi iztaisī�ot aprēķinu un bū�ot jābrauc uz Centrālo de tumu, kur jau atrodoties mana meita � 12 gadus vecs bērns par ko? Biju tuvu ārprātam. Bet mani aizveda uz Centrālcietumu tikai pievakarē, jo vajadzēja aprēķinu iztaisīt, tad nebija nevienas ma�īnas, da�da�ādi iemesli. Māsu todien atbrīvoja no darba, un mes pavadījām kopā. Beidzot biju cietumā. Inesīte bija visu dienu atstāta viena kaut kādā istabā � sētā, kur notiek cietumnieku satik�anās ar piederīgiem. Neviens par viņu nebija licies zinis. Viņas pirmais lūgums bija: �Lūdzu uz tualeti!� Visu dienu viņa nebija neko ēdusi un dzērusi. No rīta viņa taisījusies uz skolu un pat vēl nav paspējusi sapīt matus, kad atnāku�i divi vīrie�i un meklēju�i Inesi Studāni, mana māsīca jau bijusi darbā � Vefā. Mājās bija tikai māsīcas vīra vecāki. �oreiz gan �ie divi vīrie�i biju�i �ēlsirdīgi un atļāvu�i kaimiņiem aizskriet pēc māsīcas, lai viņa iedotu bērna drēbītes. Viņa sasaiņoja visas Inesītes drēbes un, zinot, cik grūti mums būs nest, iedeva līdzi ragaviņas, jo bija jau novembris un uzsnidzis sniegs, īsti datumu neatceros, bet 8. novembri mēs vēl pavadījām cietumā. Mūs ievietoja kamerā, kur bija trīsstāvu lāvas gar vienu sienu, pilnas ar mātēm un bērniem, gan lielākiem, gan mazākiem par Inesīti. Cietumā mūs vēl apmeklēja māsīca un mana viramāsa, kas mums atnesa jaunus velteņus un manas drēbes, kā arī produktus. Tūlīt pēc Oktobra svētkiem Inesīti, mani un vēl vienu māti � atceros vārdu �Lidija� � ar septiņus gadus vecu dēliņu izsauca ar visām mantām. Labi, ka mums bija ragaviņas. Cietuma sētā jau stāvēja apcietinātie vīrie�i un sievietes, mūs nostādīja kolonnas beigās, kur jau bija priek�ā vēl da�as mātes ar bērniem, tad mūs ielenca karavīri ar �autenēm un durkļiem un otrā rindā visapkārt ar suņiem. Tā mūs izlaida pa cietuma vārtiem un pieveda pie dzelzceļa atzarojuma, kur stāvēja vagons ar restotiem logiem. Vispirms iekāpa apcietinātie vīrie�i, tad sievietes un beidzot mēs ar bērniem, bet visu laiku, kamēr mēs stāvējām, suņi raustījās un rēja � kādu iespaidu tas atstāja uz bērniem, viņi visi raudāja izmisīgi. Inesīte piespiedās man klāt, iespieda sejiņu manās drēbēs un ar rokām turēja ciet ausis. Vai var būt vēl kas ne�ēlīgāks? Ja es lasu reizēm rakstus, ka ir ciests bads, ka ir vesti suņu apsardzībā, tad tas viss ir pārdzīvots, un ari mūsu bērni kara gados tāpat cieta badu un gāja zem sniega meklēt vārpas un pavasarī kartupeļu laukā lasīt pārziemoju�os kartupeļus, kurus pēc tam kaltējām saulē un rīvējām uz rīvītes miltos, ar ko cept uz �uguna krāsniņas plācenī�us, vai pavasarī lasījām balandas un vārījām ūdenī bez kādām tauku vielām �zupu�. Vēlāk, kad strādāju kolhozā par grāmatvedi, saņēmu �ri�ikovoje� eļļu, kas smar�oja pilnīgi kā pernica. Bez �aubām, bez asarām nevaru noraudzīties uz tiem bērniem fotogrāfijās, kas bija Hitlera nometnēs, tas ir tas drausmīgākais, kas var būt, un tas nekad nedrīkst atkārtoties.

Tā mūs iesēdināja cietumnieku vagonā, kas viss ir vienās restēs. Mūs, mātes ar bērniem, ievietoja atsevi�ķā nodalījumā, kur bijām tā saspiestas, ka nakti, guļot uz sāniem, visiem ka �uz komandu� vajadzēja griezties reizē uz otriem sāniem. Gulē�ana jau nekāda nebija, jo visu nakti klaigā�ana, staigā�ana, viena otra stacijā vagonā tika vēl kāds ievietots. Beidzot bija lielā apstā�anās � nezinu, kur, bet, cik nopratu no sardzes sarunām, kaut kur Maskavas apkārtnē. Vagons tika no pārējā sastāva atvienots, un mēs aizbraucām uz kādu

403 papildus ceļu, kur jau gaidīja apsardze ar suņiem, un �eit nu sakas atkal �ķiro�ana, un ļoti daudzus arestētos izsauca un. kaut kur aizveda. Visu to varējām redzēt, jo vagona vienā pusē bija logi (res-toti), un, tā kā �kupejā� pret koridoru sienu nebija � tikai restes, tad visu labi redzējām. Pēc tam mūs atkal pievienoja kādam sastāvam. Atkal braucām, vēlāk izrādījās, ka uz Orlu. Orlā izsauca mani, Inesīti un Lidiju ar dēlēnu. �eit atkal mūs gaidīja briesmīgā sardze ar �autenēm, durkļiem un suņiem. Mūs iesēdināja vaļējā smagā ma�īnā un veda cauri visai pilsētai. Cilvēki visi skatījās � 2 sievietes, 2 mazi bērni un 4 kareivji ar �autenēm un suns. Kad ma�īna apstājās, uz mums meta ar akmeņiem. Orla vēl bija ļoti nopostīta � un viscaur drupas. Ari cietums bija cietis, un mūs ievietoja milzīgā, tuk�ā kamerā, kur vietas bija vismaz simts cilvēkiem, bet izrādījās, ka jumts bija cietis no kara, un tā iznāca, ka bijām ar maziem bērniem tikpat kā uz ielas, labi vēl, ka laiks nebija tik ļoti auksts, un tomēr nakti salām, pa lielo telpu skrēja �urkas, nezinājām, kur slēpt niecīgos produktu krājumus, kas mums bija līdzi. Otrā rītā atnāca kāds virsnieks un lika mūs pārvietot citā telpā, kur arī bijām vienas. Neatceros, cik ilgi bijām Orlā, bet tālāk mūs pa pilsētu pārveda naktī, un turpmākā apstā�anās bija Sverdlovskas cietums. �eit jau priek�ā bija atkal daudzas sievietes ar bērniem. Te bija vienīgais labums, ka bērniem atļāva pāris stundas brīvi staigāt pa cietuma pagalmu. Tā Inesīte uzzināja, ka cietumsargiem ir veikaliņ�, kur varēja nopirkt pienu, cepumus. Tā kā Inesīte bija viena no dro�ākām, tad viņai arī tika uzticēti �sagādes� pienākumi. Vismaz bērniem bija labāk, arī mūs katru otro dienu veda pastaigāties �aurā pagalmiņā kur torņos stāvēja sardze. Cik varēja saprast, tad cietums bija ļoti liels, daudz lielāks par mūsu Centrālo cietumu Rīgā. Pa visu gandrīz 2 mēne�u ilgo ceļojumu �eit bija labākie apstākļi, arī sals vēl nebija tik liels. No Sverdlovskas mūsu ceļ� veda tālāk līdz Novosibirskai. Sājā ceļa posmā nevaru nepieminēt sardzes priek�nieku � virsnieku, kur� bija ļoti iejūtīgs un gandrīz katrā pieturā skrēja ar Inesīti pienu pirkt, un pat no savas kabatas pirka Inesītei �ādus tādus gardumus. Reiz pat viņi gandrīz abi nokavēja vilcienu, un pēdējā brīdi iegrūda sargam Inesīti rokās un pats ielēca ejo�ā vilcienā. Pēc tam viņ� apstājās pie mūsu kupejas un mēģināja sarunāties ar Inesīti, jo viņa toreiz gandrīz nemaz neprata krieviski. Tā nonācām Novosibirskas pārsūtī�anas punktā. Apsardze vairs nebija tik stingra, toties apstākļi drausmīgi. Ēkas bija koka barakas, kas bija iegrimu�as zemē, un grīdas vienā ūdenī, staigājām pa izliktiem dēļiem, jo viss sniegs, kas tika sapūsts pa �ķirbām un sanests ar kājām iek�ā, viss telpā izkusa. Bija bezgala daudz sievie�u ar bērniem. Brīvība gan bija lielāka, un būtībā kameras slēdza ciet tikai vakarā. Ari mēs varējām �ad tad iet uz veikaliņu, bet tad parasti vairs nekā nebija. Toties

bērni gandrīz visu dienu staigāja pa āru, un tā Inesīte atkal bija mūsu sagādnieks. Mums vairākas reizes lika gatavoties projām brauk�anai, un vienmēr izrādījās, ka cietumnieku vagoni ir tā pārpildīti, ka mūs nepaņēma. Tā nodzīvojām �eit gandrīz mēnesi. Inesītei bija sarkana adīta ziemas cepurīte, un viņa jau bija iepazinusies ar visiem sargiem. Beidzot vienu vakaru visiem lika steidzīgi gatavoties un sāka stiept prom mūsu mantas, it sevi�ķi enerģiski rīkojās viens virsnieks, un viņ� teica, ka mūsu mantas paņem�ot pēdējās, un beigās vēl visām sievietēm pateica: �Pateicoties �ai meitenītei ar sarkano cepurīti, es zinu, cik ilgi viņa ir �eit, un saprotu, cik bērnam grūti.� Un tā mēs atkal braucām līdz Krasnojarskas pārsūtī�anas punktam. �eit mēs bijām pāris dienas, kad izsauca Lidiju un mani ar bērniem, un tā mūs aizveda uz Kanskas pilsētu un cauri visai pilsētai stingrā apsardzībā kopā ar visiem cietumniekiem uz cietumu. Tur mēs �etratā palikām priek�telpā, un drīz pēc mums atnāca virsnieks no VDM, un viņa pavadībā aizgājām uz VDM; labi, ka mums bija ragaviņas, tā vismaz varējām aizvest savas mantas. Tur mums izrakstīja apliecības, t. i., man un Lidijai, un pateica, ka varam iet, bet bija jau pievakare. Mēs prasījām, kā lai nakti ejam ar bērniem. Vai tad mums �eit neesot neviena pazīstama? Lidija vispār bija pirmo reizi Kanskā un neviena nezināja. Minēju Rozes k-dzi, Pavasara ģimeni, bet tādi Kanskā vairs nebija, tad Rumbas, Grīnbergu, Veisa ģimenes un Pētersona k-dzi, kura, izrādījās, bija Kanskā, mums iedeva viņas darba adresi � un it kā viņa arī tur dzīvojot. Bet, ja gadījumā viņas tur nebū�ot, tad nu atļau�ot mums palikt pa nakti. VDM telpās koridorā lai arī mantas pagaidām atstājot, bet laika mums esot līdz pīkst. 19, bet bija jau pāri 17. Tā kā Kansku mazliet pazinu un Pētersona k-dze strādāja netālu no VDM mītnes, tad steidzāmies. Ātri atradām mītni un redzējām, ka mājas 2. stāvā viens logs ir gai�s. Kāpām aug�ā, un teicu, lai Inesīte pieklauvē un iet iek�ā viena; es tik izdzirdēju: �Inesīte, kur TU?� Pētersona k-dze mūs pieņēma bez vārda runas. Viņai gan bija turpat pie darba atdalīts no koridora mazs būcenītis, kur bija tikai gulta, faktiski lāviņa un blakus � galdiņ� apm. 40X40 cm. Mums ar Inesīti atdeva gultu, Lidijai ar savu dēlu ierīkoja uz grīdas, bet pati Pētersona k-dze gulēja kantorī uz dīvāniņa. Bija decembra pēdējās dienas, otrā dienā steidzāmies meklēt mājokļus, par laimi, uz sludinājumu dēļa atradām da�as adreses, tomēr citi negribēja ar bērniem vai arī maksa bija ļoti augsta. Beidzot tomēr vienā vietā sameklējām istabiņu bez durvīm par 150 rbļ. mēnesi katrai, t. i., 300 rbļ. Tūlīt vajadzēja samaksāt, un, tā kā bijām tik ilgi ceļā, ari naudas nebija daudz. Istabā bija tikai 1 gulta, un, tā kā Lidija bija ar mazāku bērnu, tad mēs ar Inesīti gulējam uz grīdas. Ja mēs no sākuma nepiegriezām lielu vērību, ka istabai nav durvis, tad drīz vien izjutām neērtības, jo mums bija jāiet caur saimnieces goda istabu, un sakarā ar to, ka bija klāt Jaunais � 1951. gads, tad pie saimnieces no tika pamatīga iedzer�ana, kas turpinājās vairākas dienas. Es tūlīt pēc Jaunā gada sāku meklēt darbu un drīz turpat pie mājas atradu, bet man nebija darba grāmatiņas � bez tās darbā nepieņēma, kaut vai vajadzēja kādu apliecību, ka esmu strādājusi. Devos uz rajona Izpildu komiteju, un izrādījās, ka tur ir saglabājusies mana darba grāmatiņa, ko izrakstīja, kad strādāju Izpildu komitejā Harlovā. Tā es 9. janvārī tiku noformēta par kasieri-lietvedi art. �Koroste-ļeva�, tas bija neliels invalīdu artelis ar apm. 30 cilvēkiem mājra-�otāju. Stats bija pavisam mazs: arteļa priek�sēdētāja, vec. grāmatvede un es, alga arī neliela, laikam 600 rbļ. mēnesī, skaidri neatceros. Līdz ar iestā�anos darbā nokārtoju arī Inesītes mācības skolā � viņa jau mācījās piektā klasē. Skola arī bija netālu no mājas un, kā vēlāk izrādījās, labākā skola Kanskā. Mana māsīca bija, kaut arī uztraukusies un milzīgām morālām sāpēm, tomēr savākusi visas Inesītes lietas, bet ceturtās klases liecību viņa man atdeva tūlīt jau Rīgā, bija pat ielikts Inesītes deju kostīms, jo viņa Rīgā mācījās baletu Pionieru pilī pie Angelikas Grimzes un, jāatzīst, ar zināmiem panākumiem. Kad parādīju Kanskā skolotājai Inesītes liecību, kur bija tikai 1 �etrinieks � krievu valodā, bez grūtībām viņu ieskaitīja 5. klasē, bez tam skolotāja prasīja, vai viņa arī nodarbojas kādā pulciņā; kad pateicu, ka mācījās baletu, tad skolotāja priecīgi teica � nu tad viņai ir jādejo mūsu skolas eglītēs, kas bū�ot pēc pāris dienām, un tā bū�ot laba iepazī�anās ar klasi, tikai par no�ēlo�anu tāda pulciņa viņiem nebija un vispār arī pilsētā neesot.

Kad skolā vakarā pateica, ka uzstā�oties ar �Tauriņu deju� tāda un tāda 5. klases skolniece, es, stāvēdama skatuves aizkulisēs, redzēju, ka bērni ir lielā nesapra�anā, kur gadījusies tāda meitene. Bet deja visiem ļoti patika, kaut gan tā bija vāja improvizācija kaut kāda val�a pavadījumā, ko spēlēja kāds zēns uz �garmo�kas� � un tikai ar vienu mēģinājumu, bet, tā kā kostīms bija bērniem kaut kas neir dzēts, tad viņai vajadzēja vairākas reizes paklanīties. Pareizāk sa kot, �kniksēja�, un arī tas bija bērniem pārsteigums, viņi pat praal ju�i skolotājai vēlāk, vai tas esot skaisti, ka tā �kniksējot�. Skolo tājas uzvārdu neatceros, bet zinu, ka Sofija Aleksejevna ir visu# tos gadus daudz palīdzējusi Inesītei, it sevi�ķi no sākuma, kad viņu vel neprata krievu valodu. Lai viņa varētu visu izmācīties, es viņai bie�i lasīju fiziku, ķīmiju un mēģināju pārtulkot. Pirmo reizi, kad viņu izsauca fizikā, viņa neatcerējās visus krievu vārdus un skolotājs viņai ielika divnieku, par ko, bez �aubām, nelaimīgais beins ļoti raudāja. Kad Sofija Aleksejevna to uzzināja, viņa paruna|a ar skolotāju un izstāstīja, ka Inesīte nesaprot labi krievu valodu. Nāko�ā fizikas stundā viņu atkal izsauca un skolotājs viņai Izstāstīja jautājumus, uz kuriem tad viņa atbildēja ar �jā� vai �nd�. Līdz ar to izlaboja viņas divnieku uz �etri. Vispār bērni izturējās pret viņu labi un, kur vien varēja, centās palīdzēt. Sofija Aleksejevna pat lika labākai skolniecei (kuras tēvs strādāja VDM � virsnieks) viņai palīdzēt mācīties. Abas meitenes sadraudzējās, un Inesīte bie�i gāja pie viņas uz mājām mācīties. Vēlāk viņas abas bija labākās skolnieces klasē. Bet sākums bija grūts, un, cik viņa bija izmisusi par pirmo divnieku, to pat ir grūti aprakstīt. Bet es sāku strādāt, un, kā jau gada sākumā, bija jāpalīdz grāmatvedei pie gada atskaites. Es nezinu un nesaprotu, kā viņa, t. i., vecākā grāmatvede, vispār uzdro�inājās strādāt un uzņemties tādu atbildību, jo viņai nebija elementārākās zinā�anas par gada pārskata stādī�anu. Viss, ko viņa līdz manai pieņem�anai bija darījusi, bija nepareizi, ko uzreiz redzēju, un tomēr es jau neko nevarēju teikt. Grāmatvede bija ļoti iedomīga par savām zinā�anām un uz mani skatījās no aug�as. Tagad atceros, ka bija vēl priek�sēdētājas vietnieks, arī sagādnieks un apkopēja. Tie visi pret mani izturējās ļoti sirsnīgi un lūdza, lai es palīdzot grāmatvedei, un būtībā jāsaka, ka es uztaisīju gada bilanci, kaut gan ar nokavē�anos, jo termiņ� bija 15. janvārī. Atskaite bija jānodod Krasnojarskā. Tur grāmatvede galīgi izgāzās, un viņu atbrīvoja no darba, bet ar 21. februāri nozīmēja mani par vecāko grāmatvedi, un nu jau man bija alga apm. par 200 rbļ. vairāk. Ar darbu tiku viegli galā. Kad iestājos, man bija jāziņo VDM, un tad mani ari nosūtīja pie b. Ķīļa, kur� arī bija izsūtīts no Rīgas un skaitījās vecākais mūsu rajonā jeb, kā mēs teicām, �ģesjaķi dvorkā� un pie kura man bija jāstājas uzskaitē, un viņ� katras desmit dienas sniedza VDM ziņojumu, ka viņa �ģesjaķi dvorkā� visi ir uz vietas, arī bērni bija jāuzrāda � neviens nav aizbēdzis. Apmēram marta mēnesī, atnākot pusdienās, man Lidija stāstīja, ka mani esot meklējusi viena sieviete � latviete � un solījusi atnākt pusdienas laikā. Tie�ām atnāca man nepazīstama sieviete un stādījās priek�ā, esot ari tajā dienā ar cietumniekiem atvesta no Rīgas � Vītola �enija �, ari izsūtīta 1941. gadā un, tāpat kā es, patvaļīgi aizbraukusi atpakaļ uz Latviju; Kanskā viņa esot pirmo reizi, pirms tam bijusi Tālajos Ziemeļos, un VDM viņai iedevu�i manu adresi, es esot enerģiska, īsā laikā no rēķinvedes tikusi par vecāko grāmatvedi. Bez �aubām, sarunājām ar saimnieci, ka viņa pagaidām, kamēr atrod dzīvesvietu, var palikt pie mums. Un tā nu mēs gulējām uz grīdas trijatā. Vītola kundzei bērnu nebija, un par vīru viņa neko nezināja. Otrā dienā Vītola kundze tūlīt sāka meklēt, kur apmesties. Viņa sāka to lietu enerģiski un drīz vien atrada istabiņu � gan otrā pilsētas pusē; esot priek�istaba kopā ar virtuvi un otrā istaba ari bez durvīm, bet saimniece esot viena pati. Viņa redzēja, ka �ajā' dzīvokli miera nav ne dienu, ne nakti, jo saimniecei bija dēls, pie viņa mū�īgi nāca draugi, notika iedzer�ana, patafons spēlēja līdz veļai naktij, un Vitola kun

407 dze man piedāvāja dzīvot kopā ar viņu, tur esot lielāka istaba, iek�ā no 2 dēļiem sasistas nāras, galds, krēsli � un par 150 rbļ. Es jau ari biju domājusi, ka ar Lidiju ilgi kopā nevarē�u dzīvot. Negribas jau neko sliktu par viņu rakstīt, bet es nevarēju panest to, ka viņa vienmēr sita savu dēliņu un vainoja viņu, ka viņ� izpostījis viņas dzīvi. Varbūt �odien ari viņu saprotu un tomēr attaisnot viņas rīcību nevaru. Viņa bija precējusies 1941. gadā, nezinu, kas viņas vīrs bija, bet vīramātei bija K. Barona ielā rokdarbu veikals, kas, bez �aubām, bija nacionalizēts, bet pirms tam vīramāte lielu daļu no precēm bija pārnesusi mājās, un tad, kad 1941. gada 14. jūnijā mūs aizveda, viņa bija paņēmusi līdzi ļoti daudz diegu, dzijas un citus sīkumus, kas Sibīrijā bija deficīts. Lidija toreiz bija stāvoklī un dzemdēja dēliņu trimdā. No vīra viņa tika jau Rīgā �ķirta un palika kopā ar vīramāti. Pēc kara viņa pameta vīramāti vienu un pati ar dēlu aizbrauca uz Latviju. Tagad viņa gribēja aizbraukt pakaļ vīramātei uz sād�u, jo viņai esot vēl daudz mantas. Tā viņa atveda vīramāti, tas gan bija drusku vēlāk, bet pie reizes, lai nebūtu vairs jāatgrie�as pie viņas, gribu pastāstīt, ka viņa arī aizgāja dzīvot citur. Es viņu vairs ne reizi nesatiku, tomēr cik drausmīgs liktenis bija viņas vīramātei! Lidija pret viņu izturējās ļoti slikti, nedeva ēst kārtīgi, vecam, slimam cilvēkam lika gulēt uz grīdas. Tā kā toreiz Kanskā dzīvoja daudz latvie�u, tad uzzinājām, ka Lidija savu vīramāti ievietojusi psihiatriskajā slimnīcā, kur strādāja Dr. Ļaha � ebrejiete no Rīgas, un tā viņa griezās pie mums, latvie�iem, lai kaut ko darām, jo viņai būtībā nav jābūt slimnīcā, bet Lidija atsakās viņu pieņemt. Dr. Ļaha mums iedeva viņas radinieku adresi Rīgā, kuriem aizrakstījusi; viņi atsūtīja nabaga māmiņai drēbes, jo viņa bija gandrīz skrandās, un ari ceļanaudu, bet vienu laist ceļā nevarējām, tad visi latvie�i sameta naudu, lai varētu samaksāt māsiņai, kas viņu pavadītu līdz Rīgai un pati dotos atpakaļ. Piederīgie bija atsūtīju�i uz manu vārdu doku mentu, ka viņi uzņemas tālākas rūpes par savu radinieci. Nokārtoju visus dokumentus VDM. Ar Dr. Ļahas palīdzību nokārtoju arī visu ar slimnīcu, lai varētu viņu izņemt no slimnīcas. Tas, ko slimnīca redzēju, � man vēl �odien skaidri visas sejas stāv acu priek�ā, lai gan es redzēju tikai mierīgos slimniekus, tas nav vārdiem izsakāms. Slimnīcā mums iedeva zirgu, jo līdz stacijai vecā māmiņa neizlii rētu aiziet ar kājām. Māmiņa neizrādīja ne mazākās vājprātības pa zīmes � tie�i otrādi, viņa visu saprata un asarām acīs paten as, ka esot viņu izrāvu�i no �īs pekles. Lidija ar dēlu nemaz neatrada par vajadzību pavadīt savu vīramāti un vecmāmiņu. Tā nabaga vecais cilvēciņ� bija pirmais, kas no mums atgriezās dzimtene, viņas radi vēl atrakstīja un pateicās visiem par palīdzību. Lidiju vairs netiku redzējusi, no citiem latvie�iem uzzināju, ka viņa savu dēlu ievietojusi patversmē un pati apprecējusies ar krievu dzērāju, kas viņu dzērumā piekāvis. Mēs visi atgriezāmies dzimtenē, bet, kur viņa palika, nezina neviens. Sis gan laikam ir vienīgais tāds gadījums, kur māte izturējās tik cietsirdigi pret vīramāti un savu bērnu. Pie reizes, ja runāju par Dr. Ļahas labsirdību, nedrīkst aizmirst Dr. Peciņu Annu, kuru jau minēju. Viņa tie�ām bija labsirdības iemiesojums un, cik vien varēja, palīdzēja visiem latvie�iem kara gados. Viņa dzīvoja no mums 12 km attālumā, bie�i ieradās pārbaudīt bērnu veselības stāvokli, vienmēr bērnus ar kaut ko uzcienāja, jo viņa, varētu teikt, bija ar savu darbu izpelnījusi visu iestā�u cienību. Kara gados vienā sād�ā uz�liesmoja �arlaks, kas pārvērtās par epidēmiju un pārgāja no sād�as uz sād�u. Tad varas orgāni bija spiesti prasīt padomu mūsu Dr. Peciņai. Viņai tad arī deva pla�as pilnvaras, pirmkārt ar stingru karantīnu � neļaujot nevienam no saslimu�ām sād�ām tās atstāt utt., un tie�ām dakterīte saņēma pateicību no Maskavas. Kad viņai jautāja, ko viņa vēlētos, viņa gribēja uzzināt, vai viņas vīrs � arī ārsts � ir dzīvs. Tad, kad mani otrreiz aizveda uz Kansku, ari Dr. Peciņa bija Kanskā un strādāja par ārsti, tāpat dalot savu labestību visiem latvie�iem.

Tā mēs ar Vītolu �eniju nodzīvojām visu laiku kopā, kamēr braucām uz mājām, un pie tās pa�as saimnieces, kura bija laba, sirsnīga krieviete. Izrādījās, ka tajā istabā, ko viņa izīrēja, 1937. gadā dzīvojusi kāda krieviete, kura tikusi arestēta, un vēl arvien pie saimnieces glabājās noplombēta pūralāde ar nabadzītes mantām, arī mē-belītes, kas bija mūsu istabā paliku�as no viņas. Viņa bie�i stāstīja, cik drausmīgi biju�i 1937. un 1938. gads, kad viņi gandrīz nevienu nakti nevarēju�i gulēt, jo katru nakti vairākus mēne�us dzirdēju�i, ka dauzās pie logiem, un gandrīz visi vīrie�i kaimiņos aizvesti. Mūsu saimniecei vīrs jau bija agri miris, un viņas meita strādāja Krasnojarskā.

Kanskā �aja laikā dzīvoja daudz latvie�u, arī mana skolasbiedrene Leonīda Pētersone, kura arī bija otro reizi �atgriezta� no Latvijas, viņa bija dzimtenē apprecējusies, un virs tagad brīvprātīgi brauca viņai līdzi. Arī Dr. Peciņa dzīvoja Kanskā, tāpat vēl Bērziņas kundze (tagad atrodas veco cilvēku pansionātā Vecumniekos), Kuplais kundze, Putniņa kundze ar dēlu, Matīsu ģimene, Bites kundze un vēl daudzi citi, arī ļoti daudz ebreju ģimenes, bet Grīnberga kundze ar bērniem, tāpat Rumbas kundze ar bērniem atradās 18 km attālajā Fiļimonovā � kur atradās kondensētā piena fabrika � un abas strādāja grāmatvedībā. Veisu ģimene vēl arvienu atradās sovhozā, jo viņai pa�ai nekādas specialitātes nebija. Mes visi dzīvojām ļoti draudzīgi, vienīgi ilgas pēc dzimtenes bija neizsakāmas. Pilsētā bija 1 kinoteātris un ari drāmas teātris, kur par administratoru strādāja Kīls. Teātris bija neliels � divas telpas: vienā skatuve, kur notika izrādes, otrā cilvēki izgāja starpbrīdi, tad tur spēlēja orķestris un publika dejoja, lielāko tiesu sievietes ar sievietēm, jo vīrie�u bija ļoti maz, tas vispār izskatījās ārkārtīgi smieklīgi. Teātri .111 izrādīja Raiņa �Pūt, vējiņi�, ko mēs, latvie�i, noskatījāmies ne vienu reizi vien. Un tomēr uz teātri iet bija nedro�i, jo beidzās veļu, ielas tum�as � vāji apgaismotas, un katru reizi, ja bijām kopā ar �eniju, tad vēl nekas, divatā tomēr dro�āk, bet, ja viena, tad drebo�u sirdi nācu mājās, jo dzērāju un huligānu uz ielām netrūka. Inesīte nobeidza 5. klasi, un mēs kādā svētdienā aizbraucām uz Fiļi-monovu apciemot latvie�us. �eit vienā istabā � barakā dzīvoja trīs latvie�u ģimenes; Grīnberga k-dze ar meitu un dēlu, Rumbas k-dze ar dēlu un meitu, vēl Johansona k-dze ar meitu, kura bija vienā vecumā ar Inesīti. Istaba bija liela, bet visapkārt gar sienām gultas, viņiem gan solījās drīz iedot katrai ģimenei atsevi�ķu istabu. Visas trīs ģimenes galvas strādāja par grāmatvedēm fabrikā, bet bērni gāja skolā. Ļoti labas sekmes mācībās bija Rumbas Ansgaram, viņ� piedalījās da�ādos pulciņos un ņēma aktīvu līdzdalību konkursos jeb kā tagad saka � olimpiādēs. Sevi�ķas dotības viņam bija matemātikā un fizikā, kur parasti bija pirmais, vienīgā nelaime, ka viņ� nebija pionieris. Man jo sevi�ķi tuvas bija Grīnbergu un Rumbas ģimenes, jo mēs bijām bēdubrāļi no pirmās izsūtī�anas dienas. Pats Rumba arī Re�otos bija miris, bet Grinbergs vēl bija dzīvs un bija notiesāts uz 10 gadiem � bet par ko?

Arteli, kurā strādāju, 1952. gadā apvienoja ar citu � lielāku invalīdu arteli �Tru�eņik�, kurā mani apstiprināja par galvenā grāmatve�a vietnieci un arī alga bija lielāka, jo jaunajā artelī bija 17 da�ādu nozaru cehi: �ū�anas, apavu, velteņu, galdnieku, mākslīgo puķu, grāmatu, t. i., dokumentu iesie�anas cehi, fotogrāfija, pulk stenu remonta darbnīcas, produktu iepirk�anas cehs. Pēdējais ar teļa darbiniekiem bija ļoti izdevīgs, jo varējām iegādāties produk tus, reizēm pat veseli lopi tika pārdoti tikai darbiniekiem. �ū�anas cehi bija �etri: divi sievie�u apģērbu � virsdrēbes un kleitas, lapai gultas veļa � un ari divi vīrie�u apģērbu. Darbs bija diezgan sa re�ģīts, bet ātri visu apguvu. Galvenais grāmatvedis bija 'I'fvijaN kara dalībnieks � septiņu bērnu tēvs, bet priek�sēdētāja bija ta pali, kas mazajā artelī. Viņa bija ļoti labsirdīga un līdzjūtīga, tā ka darbi! man bija labi, tikai nospiedo�i bija tas, ka lielāko tiesu visi darbi nieki apkārt bija invalīdi, un, neskatoties uz savu sūro likteni, man viņu bija bezgala �ēl; grāmatvedībā strādāja viena ar kupri, pus kurla, viena kliba, viens kara invalīds � klibs un greizs. Velak �tatus vēl palielināja un atnāca viena vesela par plānotāju, viņa bija no Odesas, un vīrs bija nosūtīts uz Kansku atjaunot elevatoru, tad vismaz bija viens cilvēks, ar ko par kaut ko parunāt, un jasaka, ka mēs ar viņu vēl �odien apmaināmies apsveikumiem sveikos viņa dzīvo Maskavā tagad. Mūsu grāmatvedim �is pla�ais sortiments sāgā-dāja milzīgas grūtības, tāpēc arī darbs gandrīz viss gūlās uz maniem pleciem, bet es to labprāt darīju, jo darbs man patika, un galvenais grāmatvedis nodarbojās tikai ar amortizācijas jautājumiem jeb atskaitījumiem. Es jau ari nekādā gadījumā nevarēju palikt par galveno grāmatvedi, jo ar bilancēm �etras reizes gadā vajadzēja braukt uz Krasnojarsku, kur vajadzēja atļauju no VDM. 1952. gadā daudzi latvie�i, arī Rumba, tāpat ebreju bērni beidza skolu un gribēja tālāk mācīties Krasnojarskas augstskolā, bez atļaujas viņi nevarēja braukt. Bija kādi se�i bērni, tad viņus no VDM uz Krasnojarsku pavadīja divi ierēdņi. Bet, kad piebrauca vilciens, tas bija tik pārpildīts un tad burzma pie vagona durvīm, ka nebija ne mazākās iespējas iekļūt vagonā. Tad viņu pavadoņi uzrādīja savas apliecības, iekļuva vagonā, attaisīja divus logus, un pa tiem zēni ierāpās vagonā, arī viņu koferī�us pasniedzām caur logiem. Zēni visi nolika eksāmenus un pie reizes arī nokārtoja atļauju pārcelties uz Krasnojarsku. Atceros, ka pēc da�iem gadiem, kad skolu beidza Grīnbergu Miķelis, viņ� lika eksāmenus medicīnas fakultātē � un nolika visus uz pieci, bet, kad vēlāk pārrunās uzzināja, ka viņ� atrodas trimdā, viņam pateica, ka medicīnas institūtā viņ� nevarē�ot mācīties, lai ejot uz citu institūtu. Zēnam tas bija tāds sitiens, ka viņ� atbrauca atpakaļ un sāka mācīties Kanskā celtniecības tehnikumā. Vēl gribu piemetināt, ka tas zēnu ļoti traumēja, un viņ� no bērniem viens no pēdējiem atgriezās dzimtenē un �eit traģiski pats izbeidza savu dzīvi. Cik daudz dabūja ciest mūsu nabaga nevainīgie bērni!

Sājā laikā Kanskā sabrauca ļoti daudz izsūtīto � ari no citām republikām, un mūsu desmitniekam Kīlam slodze kļuva par lielu, tad viņ� griezās pie VDM, lai dod viņam kādu palīgā, un tā man iedeva 10 ģimenes, kuras man bija jāuzrauga. Starp �īm ģimenēm bija gan krievu tautības, gan Moldāvijas republikas un arī mūsu latvie�i un ebreji. Nu man vajadzēja katrā 10., 20. un pēdējā datumā ziņot, ka manā rajonā ir tik un tik daudz specizsūtīto un to skaitā tik un tik daudz bērnu. Tā kā VDM atradās tajā pa�ā ielā, kur artelis �Tru-�eņik�, tad tas man nekādas sevi�ķas grūtības nesagādāja. Sājā laikā iekārtojos darbā kā mājstrādniece. �ū�anas (sievie�u kleitas) cehā � mūsu Rīgas ebrejiete Bordo, viņa bija kopā ar dēlu, bet meita pēc vidusskolas bija aizbraukusi uz Ļeņingradu un jau bija 2. kursa studente. Pa�ai Bordo kundzei mātes vai tēva māsa bija Rozā Luksem-burga � Vācijas komuniste, ko fa�isti nogalināja. Vienā dienā Bordo kundze atskrēja pie manis noraudājusies, esot tikko saņēmusi ziņu no meitas draudzenes Ļeņingradā, ka Ira, viņas meita, lekciju laikā paņemta no klases � auditorijas un 2 vīrie�u pavadībā aizvesta. Tikai pēc diviem mēne�iem Iru, tāpat ka mūs, ar visiem cietumniekiem atveda uz Kansku. Kādā stāvokli atbrauca meita un ko pārdzīvoja māte �ajos 2 mēne�os, tas nav vienkār�i aprakstāms. Un tā arī Ira dabūja atļauju mācīties Krasnojarskā. Bet Grīnbergu Intiņa mācījās mūzikas skolā un, kad varēja atgriezties Latvijā, iestājās Rīgas Konservatorijā un �odien ir Nopelniem bagātā kultūras darbiniece. Bet līdz tam bija vēl jānoiet ilgs un grūts ceļ�. Un tomēr mēs, latvie�i, visi parādījām, ka esam centīgi, un darbā tikām paaugstināti. Ari mani 1954. g. jūlijā nozīmēja par arteļa galveno grāmatvedi. Ar kvartāla atskaitēm mani nelaida uz Krasnojarsku, bet ar gada atskaiti tiku. Tomēr raizes man sagādāja Inesītes nostāja � redzēju, ka, ja vēl ilgi būs jādzīvo trimdā, ari viņa pārkrievosies, jo apkārtējais iespaids bija ļoti liels. Centos brīvlaikā viņu sūtīt uz Fiļimonovu pie Rumbas ģimenes, kur viņa bija starp latvie�iem, jo Kanskā nebija neviena bērna latvie�a viņas vecumā. Kā mūs centās pārkrievot, jutu ik reizes, kad gāju ar ziņojumiem uz VDM, jo bie�i vien man jautāja �� kāpēc es neprecoties, esot ta�u daudzi atgriezu�ies no frontes. Un tomēr varu teikt, ka mēs, latvietes, ir nedomājām precēties. Sodu izcieta un atgriezās Grinbergs. Viņ� man sīkāk izstāstīja par vīra nāvi � viņ� miris no dizentērijas, �apglabāju�i� skeletu, pārvilktu ar ādu, kailu, sakrāvu�i lielajā līķu kaudzē, kurus tad, kad zeme atsalusi, apraku�i. Par ko � par to, ka viņ� bija Latvijas armijas virsleitnants. Kādu briesmīgu noziegumu viņ� varēja izdarīt? Vai viņ� kādu noslepkavoja, lai piedzīvotu tik smagu nāvi? Vai viņ� nodeva tēviju?

Un tad nomira Staļins. Mūs visus no darba, no skolām sadzina pilsētas laukumā, kur tas tika paziņots. Gan lielie, gan skolēni raudāja, bet es klusībā cerēju, varbūt nu būs citādi. Un tā ari bija. Manai meitai 1954. g. martā palika se�padsmit gadu, kad es leM jautāju, ko lai daru, viņai vajag ta�u kādu dokumentu. Man pateica, lai pagaidot, jo viņa jau vēl ejot skolā, un, ja sāk�ot strādāt, tad jau vienmēr varē�ot dokumentu dabūt. Pateicu to arī citiem mūsējiem, un tā lie lāko tiesu visi bērni bija bez dokumentiem. Jūnija sākumā uzzināju, ka daudzi politiskie, kas izcietu�i sodu, tiekot reabilitēti. Man bija ja nodod 10. jūlijā kārtējais ziņojums; kad aizgāju uz leM, redzeju, ka tur, apkrāvu�ies ar dokumentiem, sēdēja 2 sievietes un arī 2 virleil, kas tur parasti pieņēma ziņojumus. Bet es �oreiz ziņojumu nebiju uzrakstījusi. Tāpēc teicu: �Es nezinu, ko jums rakstīt, jo laikam da�i ir reabilitēti.� Man jautāja, kas, piemēram. Nosaucu kādas trīs ģlme nes, � tos nevajagot; tad pateicu, cik paliek, un jautāju: �Bet ka ar bērniem?� Tās abas sievietes pateica: �Bērnus mēs uzskaite neņemam.� Kaut gan visu laiku bija jāziņo. Tad es jautāju: �Ka bus ai manu meitu, viņai ir 16 gadu.� Atbilde: �Saņems tīru pasi.� Jautāju: �Kad?� Man atbildēja � kaut vai tūlīt. Pavaicāju, kādi dokumenti vajadzīgi, un, tā kā viss, pat fotogrāfijas, bija, tad steidzos uz darbu un zvanīju uz skolu, jo Inesītei bija eksāmens, un lūdzu skolotāju, lai viņa, tikko noliek eksāmenu, atnāk pie manis uz darbu. Drīzi atskrēja Ine-site, nobaidījusies un nesapra�anā, kas noticis. Pateicu, lai labi ātri aiziet uz mājām un paņem dzim�anas apliecību un fotogrāfijas, bet pati uzrakstīju iesniegumu, lai viņai izsniedz pasi. Tā pēc stundas bijām atkal leM, kur viņai iedeva vēl atļauju milicijai izdot viņai pasi. Tajā dienā iesniedzām to milicijai. Piezvanīju ari citiem latvie�iem, ta�u viņi varēja iesniegt tikai pēc pāris dienām, bet Inesītei jau tad bija pase rokā. Tad es nolēmu Inesīti sūtīt uz Rīgu ciemos. Paziņoju arī uz Fiļimonovu. Tā kā Rumbas Marija bija tikai 13 gadus veca, tad Rumbas kundze nolēma mazo Mariju Inesītes pavadībā pavisam sūtīt uz Rīgu. Un tā mūsu meitenes jau jūlijā devās uz Rīgu. Inesīte man rakstīja brīni�ķīgas vēstules no Rīgas, cik tur esot jauki, vasarā peldoties jūrā. Rudeni man atbrauca mīļa meitenīte no Rīgas, un arī visas drēbes bija jaunas. Mēs abas priecīgas pastaigājāmies pa Kansku. Bet tas nebija ilgi, skolā visas meitenes teica, ka viņa izskatoties kā no modes �urnāla � viņai bija nopirkts ko�i zaļ� bobrika mētelis. Viņai pateica, ka mētelis esot jāpārdod un viņai vajagot �fufaiku�, jo tāda nevarot iet skolā. Viņa bija jau devītā klasē. Man tas bija bezgala smagi, redzēju, ka apkārtne atkal bērnu pilnīgi pārveido uz ļauno pusi � viņa uz ielas vairs negāja man blakus, bet vai nu aizmugurē, vai pa priek�u, jo Sibīrijā neviens bērns neiet mātei vai tēvam blakus. Mazā Marija palika Rīgā un rakstīja brīni�ķīgas vēstules mātei. Es ilgi mocījos ar sevi, bet beidzot Inesītei pateicu, ka nāko�o vasaru viņa brauks uz Rīgu un tur nobeigs skolu. Bez tam, ja viņa gribēja studēt, tad būtu jābrauc uz Krasnojarsku, bet es jau nevarētu braukt. 1954. gada otrā pusē mana skolasbiedrene Leonīda Ķeņģe saņēma atļauju atgriezties dzimtenē. Viņi aizbrauca trijatā, jo Kanskā viņai piedzima puisītis Juris. Mēs visi ļoti cerējām, ka beidzot tiksim uz dzimteni, lai gan pēckara posms nav salīdzināms ar kara gadiem, visa apkārtne un liela daļa cilvēku bija truli, mums sve�i, tomēr nevar noliegt īstu krievu sirsnību, bet tas viss bija mums nepierasti. Mūsu darbu vērtēja ļoti augstu, ko pierāda tas, ka neviens no latvie�iem nebija vienkār�s strādnieks, bet visi ieņēma atbildīgus posteņus atbilsto�i savam izglītības līmenim. Prof. Ziemelis, piemēram, bija pasniedzējs tehnikumā, viņa sieva � ārste. Cifersons ar sievu abi strādāja grāmatvedībā, tāpat profesors Mucenieks, arī manas draudzenes Leonidas vīrs Ķeņģis Jānis, neskatoties uz savām sliktajām krievu valodas zinā�anām, strādāja par grāmatvedi. Bez �aubām, izglītotu kadru viņiem trūka, izglītības līmenis ļoti zems. Visvairāk uzkrita briesmīga dzer�ana � dzēra gan jaunie, gan sirmgalvji. Kad Inesīte nobeidza 9. klasi, viņa kopā ar ebreju zēnu Butiņu aizbrauca uz Rīgu pavisam. Es biju iesniegusi leM, lai man atļauj aizbraukt uz Rīgu atvaļinājumā. Augusta otrā pusē ari saņēmu atļauju uz 1 mēnesi pavadīt atvaļinājumu Rīgā. Jāatzistas, ka tas man bija pa visiem tiem gadiem pirmais atvaļinājums. �eit, Rīgā, aizgāju uz leM reģistrē-

ties un pie reizes uzzināt, kāpēc esmu izsūtīta, vaicāju, vai varu Ic sniegt lūgumu atgriezties Latvijā. Saņēmu apstiprino�u atbildi. Saja mēnesī sameklēju visus vajadzīgos dokumentus. Un tā septembri at griezos Sibīrijā. Jā, kamēr biju Rīgā, �eit bija arī Rumba Ansgars, atbraucis apciemot savu māsiņu un pie reizes arī nokārtojis doku mentus Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, viņam tikai bija jāat-grie�as Sibīrijā, lai izņemtu dokumentus no Krasnojarskas institūta. Arī Inta Grīnberga bija iestājusies Latvijas Valsts konservatorijā. Cik drausmīga bija atkal atgrie�anās Sibīrijā! Un tomēr es cerēju, ka nu gan būtu jātiek mājās. Un tā ari novembri saņēmu no Inesītes telegrammu: �Apsveicu, Tu esi brīva�. Es tomēr neticēju, kamēr pienāca vēstule. Nabaga Inesīte bijusi izsaukta uz leM. Ko atkal bērns pārdzīvoja! Viņa domāja, ka viņu atkal sūtīs uz Sibīriju, bet paziņoja, ka mans lūgums uzklausīts un varu atgriezties. Meitene iznākusi no kabineta un sākusi nevaldāmi raudāt. Priek�telpā bijis ļoti daudz ļau�u. Visi prasīju�i, kas noticis, un, uzzināju�i prieka vēsti, raudāju�i kopā ar Inesīti. Pēc �īs vēstules saņem�anas lūdzu, lai Krasnojarskas pārvaldē atsūta revidentu, un pati gatavoju 11 mēn. gada atskaiti. Iesniedzu arī atlūgumu un tā 23. decembri 1955. gadā atgriezos Rīgā. Inesīte jau sagaidīja mani Ogrē. Vēl �odien man stāv acu priek�ā, kā viņa skrēja pa sliedēm lidz manam vagonam un pavadone ierāva viņu jau gaitu uzņemo�ā vilcienā. Vēl pieminē�u, ka no darba mani atbrīvoja 10. decembri un vakarā jau braucu projām. Vietējie latvie�i mani pavadīja, un es paņēmu līdzi arī Pētersona kundzes lūgumu viņu atbrīvot no trimdas, ko arī iesniedzu, un pēc mēne�a saņēmu Rīga viņas prieka pilno vēstuli, ka atbrīvota. Inesīte nobeidza Rīgā 10. klasi 18. krievu vidusskolā. Cik liktenīgi � �ajā skolā mans vīrs pasniedza pirms kara militāro apmācību. 1956. gadā Inesīte iestājās Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē, kas pēc diviem gadiem pārgaja Politehniskā institūta ziņā, un 1961. gadā beidza. Viņa tika aicināta darbā uz Ķīmijas institūtu, jo tie, kas uzaicināja, jau nezināja viņas biogrāfiju � ka ar zinātni viņa nevarēs nodarboties. Tā viņa sāka strādāt laku un krāsu rūpnīcā par maiņas meistari, vēlāk tehnologi, kur nostrādāja 22,5 gadus un ar 45 gadiem sāka saņemt vecuma pensi ju. Vēl gribu pieminēt, ka no Harlovas sād�as vecākās paaudzes sle vietēm esmu vienīgā sieviete, kas vēl ir dzīva. Rumba Ansgars noiiilia 1977. g. 45 gadu vecumā � viņ� bija pasniedzējs Lauksaimniek ibas akadēmijā, vismaz piepildījās viņa vēlē�anās kļūt par skolotāju, Jo Krasnojarskā viņam pateica, ka pedagoģiju viņam nav nozīmes studēt, jo par skolotāju nedrīkstē�ot strādāt. Vēl dzīvas ir Inta Gruiberga, Marija Rumba � tagad jau Dr. Krūmiņa bērnu slimnīca, 21. nodaļā, Helmuts Veiss � in�enieris Dīzeļu rūpnīcā. Māsas Veisas abas nomira viena mēne�a laikā apmēram 40 gadu vecumā. Vel no jaunie�iem ir Frīdenbergu Varis un Maija, Kroders Oļģerts un ari 90-gadnieki

prof. Derums³³ un Dr. Skalderis. Grinbergs gan atgriezās, bet pirms pāris gadiem nomira, Grīnberga kundze jau ir kādus desmit gadus kā mirusi, Pētersona kundze � piecus gadus, bet Rumbas kundze mira 1987.g. Tas nu būtu bēdu stāsts par apmēram 50 � 60 latvie�iem. Un tomēr tik daudz kas nav vēl uzrakstīts. Par to, ka slimas gājām uz darbu, ka bijām nosētas ar augoņiem, vēl �odien mana miesa ir no vienām rētām, jo augoņi attīstījās kā sēnes pēc lietus, vai drausmīgo malāriju, kas mani kratīja ik pēc 8 stundām, turpat uz lauka izgulēju drudzi apmēram pusstundu un turpināju strādāt, vai arī briesmīgo asiņo�anu, kas piemeklēja mūs, kad trīs gadus nebija mēne�reizes. Vienīgi bērni bijātie, kas mums deva spēku izturēt. Drausmas pārņem, kad atceros, ka sād�ā nebija nevienas �tualetes� � vienīgā bija pie skolas, un ari tur būda bija nogāzta. Mana Inesīte, atceroties savu bērnību, zina, ka vienmēr bijusi izsalkusi. Tik smagi mēs strādājām � un tas nekur mums nav darba stā�ā ierakstīts. Pati atbraukusi sāku strādāt par plānu daļas vadītāju 5. Mēbeļu kombinātā un nostrādāju lidz 1968. gadam; aizejot pensijā, mans darba stā�s bija tikai 20 gadi 5 mēn. un 7 dienas. Ari datus par darbu, ko strādāju līdz izsūtī�anai, nevaru dabūt, jo Arhīvā nav ziņu par fabriku Turaidas ielā.

Neskatoties uz savu slikto-veselības stāvokli, ar pārtraukumiem pensijas gados strādāju, un tad līdz 30 gadu stā�am man tomēr pietrūkst 1 gads un 6 mēne�i, tā gribēju pastrādāt, lai saņemtu 10 procentu piemaksu pie pensijas, bet no 1987.g. 10. marta vairs nevaru. Dzīve ir nomocīta, un nevienam mēs vairs neesam vajadzīgi, un, ja vēl nāko�ā paaudze, kas cieta kopā ar mums, reizēm atcerēsies drausmīgo bērnību, tad baidos, ka tre�ā paaudze to aizmirsīs, jo viņi nespēj to saprast, pat viens otrs no manas paaudzes pasaka � tas nevar būt, to cilvēks nevarēja izturēt. Bet izturējām � ar kailām kājām, bez veļas � gan augoņus, gan malāriju, gan utis, gan badu, gan pazemojumus, jo mēs domājām par saviem bērniem. Tā bija cīņa par dzīvību.

Dzejnieks Jānis Medenis (līdz 1935. gadam J. Mednis) dzimis 1903. gada 31. maijā Praulienas pagasta Je�kās. Mācījies Praulienā, Madonā, Tverā, Rīgā (Latvijas Universitātē � filoloģiju un jurisprudenci). Strādājis Jelgavā, visilgāk (1927�1937) Latvie�u konversācijas vārdnīcas redakcijā Rīgā, kā arī savā jaunsaimniecībā Aiviekstes krastā. No �ejienes 1944. gada atvasarā Medenis ar pajūgu devās bēgļu gaitās. Pēc Vācijas kapitulācijas viņ� no Kurzemes nokļuva filtrācijas nometnē Rigā. 1946. gada rudeni tika notiesāts uz desmit gadiem ieslodzījumā Sibīrijā. 1955. gadā amnestēts. Pēc tam dzīvoja Rīgā un Murjāņos. Miris 1961. gada 10. maijā.

J. Medenim iznāku�as grāmatas �Torņi pamalē� (1926), �Tecila� (1933), �Varenība� (1936), �Mū�īga diena� (jaunības gadu dzeja; 1937), �Teiksmu raksti� (1942), �Dienu krā�ņums� (izlase; 1958), �Ugunis naktī� (1961). Rokrakstos paliku�i daudzi nepublicēti dzejoļi, kas pau� izjūtas staļinisma represiju apstākļos. Medenis pazīstams arī kā tulkotājs (F. Dostojevskis, A. Fadejevs, A. Kuprins, M. Ļermontovs u.c.).

1. B.

Kam ausmā strazdu bars kā gurdums spārnus cilā? No sētām tuk�ajām tos baisma projām dzen Pie putniem birztalās, kas rītā dzidri zilā Tik līksmes pilni dzied, kā dziedāju�i sen.

Tāds klusums pagalmā kā izdegu�ā silā, Pat kaķis neļāvās ap stumbriem paslepen, Tik vecā ozolā, kas kaltis niknā svilā, Kā slēpies mājas gars pa naktīm pūce sten.

Vai līdīs laukā tas no savas tum�ās migas? Varbūt vēl laika tam ir kaulos, miesā augt, Pār drupām, posta�ām vilkt jaunas darba stigas?

Tik pelni vējā put. Ne pumpurs taisās plaukt, Ne sniega pulkstenis dzīt asnu posta vieta, Bez miega vakars nāk kā �ūskas skatiens �ņaugi,

Un aizspurdz strazdu pulks kā zemes ilgas rieta.

Aiz loka polārā kāds kaps ir tundrā, Kur mū�īgajā gālē' dzejnieks rakts. Tā dusu netrauc dabas maiņa mundrā, Bez gala diena tur, bez gala � nakts.

Kā pilī apburtā viņ� stindzis klusē.

Vien sūna dzird, ka spurdz kā putniņ� naiks Vēl viņa dvēsle, sapņot nebeigusē.

Un gadā reiz, kad nācis veļu laiks. No Gaujas redz: aug augtin ozols slaiks

Un kāvos iemirdzas pie debess ziemeļpusē.

17. Vli 1947.

Kad mājās tik�u? Ceļ� tik lēnām sokas Kā trimdiniekam, ejot sve�umā.

Tik smagi, gausi spieķi cilā rokas

Un pagurst ceļa līkumā.

Ik solis pa�ķir skumjā stāstā lapu:

Te māju drupas puķu klajumā, Tur liecas bērzs pār vientulīgu kapu.

Un skaidri zinu: kluss būs ceļa gals,

Kā brīnā sveiks tik kāda putna balss,

Un pelnus kaisīs vēj� pār pieri sviedros slapu.

15. VII 1947.

Tu stāvi viens pie kādas nāves sejas, Kur ceļu galā kaps pie kapa rakts, Te tev gar acīm aizslīd tūksto� sejas, Kā lapas lapkritī tās aizrauj nakts.

Vai liek tev visas zemes baigās sāpes Te, savu kārtu gaidot, sakrāt Dievs Un visu salkas ciest un visu slāpes?

Un atbild tēls, kas krustā pacēlies: To iespēs mirstīgais un � dzīvē ies. . .

Ai, gaismas solījums, � kad aug�up vedīs kāpes?

20. VII 1947.

Pie tevis vakars liek pa Putnu ceļu iet, Jo citu taku nav pār upēm, tundrām, taigām, Kur, lapas dzenājot, vien vēji brīvi staigā, Un viņu niknumam te saule nenoriet.

Ak, visām cerībām ir durvis vērtas ciet, Un vairās dzīvais krist tai klusē�anā baigā, Pa kuru tēli klīst ar nāves ēnām vaigā, Ka liekas � mājo te ar veļiem vienuviet.

Bet zalgo Putnu ceļ�. Un zīļu jostai pāri � Rau � me�a zosis slīd, un trauksmes pilnā balss Kā smar�u � brīvību liek krūtīs ievilkt kāri.

Un tomēr � rītu jau te valdīs sniegs un sals, Un tikai spārni tie vēl zibēs pasaul�s telpa, Par tevi sapņojot, sils dvēsle tavā elpā.

1955

Es tevi, skaistā, līdzinā�u tai, Kas tavu vārdu nes un nāk no Dieva, Un dziesmu sacī�u�tev, jaunā sieva, Pār laiku mijām teiksmā paceltai!

Es tevi, līksmā, līdzinā�u tai, Kas, bēdu gainot, iziet vējos skarbos Un, augu dienu dziesmas vijot darbos, Vēl simtu sejās mirdzēt gadskārtai.

Es tevi, labā, līdzinā�u tai,

Kas bāra bērnus aptek solī naigā Un, skūpstot sāpju asaras tiem vaigā, Liek ticēt miera valstij solītai.

Es tevi, �aklā, līdzinā�u tai, Kas bezcerīgo tālāk ved pie rokas Un smaidot drosmi sirdīs dedz, lai sokas Plaukt jaunos ziedos sētai pamestai.

Es tevi, stiprā, līdzinā�u tai,

Kas mazo paceļ, vājo rūda spēkā, Lai spēj viņ� ceļu negriezt necilvēkam Un aiziet garām bedrei izraktai.

Es tevi, cēlā, līdzinā�u tai,

Kas tavu vārdu nes un iet uz Dievu, Un dziesmā teik�u tevi, jauno sievu, Un slavu ciltij, tevis auklētai!

1955

1

Sāpēm es sacī�u dziesmu � tās pavada mani ik brīdi,

Smeldzo�ās � diena vai nakts � neprāta tuvumā tur, Liekot to nieciņu prieka, kas atsmar�o miņas un sapņos,

Dvēseles reiboni vērpt, cīruļu gavilēs celt.

Vienmuļās dienas � kā velki, kas stipri �im audeklam vilkti,

Kurā es ieau�os pats mijkrēsli sasaistīts zvērs, Sāpes, jūs � dzīvīgie audi, kas, kvēlojot dīvainā rakstā,

Saudeklei nozibot vien, plaukstat kā neredzēts zieds.

Noreibis esmu no jums - pirmais dzīrotājs bagātos godos,

Vīnu kur vēlīgās lej, kausu pēc kausa man sniedz.

Baidos es atriebt, lai pelēko laimi man nenestu dienas,

Baidos es atgūties brīvs rītā pēc murgainās nakts. . .

Dzidrākais spogulis � sāpes, kas rāda man patieso seju

Dzīvei, kur esmu es rauts, mū�am, ko saucu: tu � mans!

15

Sārtumā iemirdzas ausma, � nu gaidīsim pārbraucam Padi!

Skaista kā teiksmainais putns � sauli tā atvedīs mums.

Kolimas vējos tā trauc, Verhojanska dve� salu tai sejā,

Spirgtu � kā vasaras sirds � ilgotās tuvumu jūt.

Redzat jūs, nodrebot plakstiem, � pār tundrām brā� ziemeļu brie�i,

Rakstītās kamanās slaids ceļas tās valdonīgs stāvs.

Tura tā uzvilktu loku, spindz bultas pret tumsības vāliem,

Purgām un puteņiem caur atstaro līksmi tās skats.

Gai�uma svītrā kā sliedē to pavada pinkaini lā�i,

Irbes pa priek�u tai tek, saucot to spārngali zib.

Smaidot pār tālumiem priekam, kas jaunajās dvēselēs modies,

Debesu staros tā mirdz, zaigojot pārslās kā rīts.

Krā�ņumā pieņemas ausma, � nu redzēsim pārbraucam Pailll

Skaista kā Saulcere tā cēlusies � dzīvību dot.

Brā�as pār tundrām tās brie�i, no ragiem met atspulgus taiga,

Satraukts kā milzenis sirms sakustas okeāns pla�s

Redzat jūs, nodrebot sirdīm, � zūd kamanas kalnāju aizās, Miglā tur ceļas un grimst braucējas vainaga zelts!

Saulītes rakstītās sag�as tur mirgojot ataust un noriet, Kāvos kā mutuļos līst nedienu asiņains zaigs. . .

Mirklis � un plīvuru rauj ragu �uburi, auļojot brie�iem, � Gai�ā tur kamanās stāv, liega kā dziesma mums māj.

Acis no spo�uma �ilbst, lepna lai�as starp kalngaliem diviem Saule. . . un klusumā aug jaunotās dzīvības balss.

1955

Gan, sve�ā malā dodamies, viens otru mierinājām, Tak skaidri jautām: ceļa mums nav atpakaļ uz mājām. Bij tikko garām Jāņu laiks, bet klajums ledū stings, Un pirmos draugus miru�os tur gālē apglabājām. Uz miesas trumi izsitās, un līka augums vārgs, Bet tālāk, tālāk neziņā brist uztūku�ām kājām. Vēl lika daba varenā mums spēka zāli gūt �

Kā kādreiz dzīviem zvēriem te � no brie�a sūnām sājām. Un jutām drūmi klusībā, cik sīks un niecīgs viss, Ko mū�a gados bagātos tur klētīs, kūtīs krājām.

Jo diezgan spēka nebij krāts �o posta laiku veikt, Un viņās dienās pusceļā mēs �aubu prātā stājām, � Pie pilniem mantu vezumiem tais beigu krustcelēs Vairs īstā ceļa glābēja tad atrast nezinājām.

Uz māju pusi skatus griezt mums tikās dienā tai � Un savu bēru mielastam tur bendēm galdus klājām. . .

Tik skrandas, smirdoņa un bads, un lāsti, Un pāri kliedzieni: tu � cilvēks brīvs! Gar acīm aizslīd Dantes moku stāsti Un spēji miesā cērt: vai esi dzīvs?

Kā arēnā tu nomests vidū zvēru, Un pats tu zvērs, ik brīdi dziņās spīvs � Tos zobiem kost un izdeldēt ar sēru. . .

Tik kādureiz, kad dzisis rieta kvēls, No murgiem lau�as dvēsles brēciens �ēls,

Un augam dziesmu dzird tik aizmū�īgi sēru.

Par tevi domājot, man liesma dzisa svecē.

Kur esi, karavīrs, prom sve�ā malā dzīts?

Vai tundrās, kur mū�dien ne zemi ar, ne ecē, Pēc �ausmu pusnakts �īs sauc tevi baigais rīts?

Vai drūmos lielceļos un pla�u straumju tecē Uz smil�u tuksne�iem tavs gājums aizvadīts? Vai mirsto�am �obrīd jau tava asins recē Un acīs platajās dziest lepnums tavs un spīts?

Nē! Tumsā karogs pland: tu dzīvs man stāvi blakus Un klausies saviļņots, kā, zvaigznēm nodziestot, �urp svētku ausma nāk pa kluso me�a taku.

Jo lieliem likteņiem mūs sava�ot

Tik cie�i mū�ībai kā krūtīs vienu sirdi,

Un dvēsle aukainā �o dzīves ziņu prot:

Lai kāda tava nakts, tu manu balsi dzirdi!

Manā istabā, kur sienu vienmuļību bagātina daudz gleznu un grafiku, svinīga noskaņa piemīt nostūrim ar diviem portretiem. Tur mans skatiens aizvien pievēr�as kā pie dārgas piemiņas altāriem. Mana māte Marija Stalbova, kuru gleznojis Voldemārs Tone siltu, brūnganu krāsu kolorītā. Viņa � ar baltu sag�u uz rokas atveidota, rāmi un harmoniski veroties pasaulē. Sī portreta garīgais strāvojums man bie�i devis spēku rast līdzsvarojumu dzīves satrauktos brī�os.

Un turpat blakus mana tēva Viktora Eglī�a portrets, kuru gleznojusi Hilda Vīķa. Tas darināts jau pēc tēva nāves, un tāpēc tam piemīt atmiņu veidola astrālais pacēlums. Dramatiska un pat traģiska izteiksmība. Kaili, aukas nobrāzti koku zari, satramdītu putnu virtene, kas it kā izmisumā traucas tuk�ā tālē, un uz �ī zīmīgā fona mana tēva veidols � ar bālu seju, ar vējā pluinītiem sirmiem matiem, ar it kā jautājuma zīmē savītu kaklautu. Sis jautājums lasāms skumjā krēslai-nībā iegrimu�ās acīs: �Kāpēc?...�

Jā, kāpēc manam tēvam bija tāds traģisks mū�a noslēgums? Viņ� ta�u savos ilgajos literāta un pedagoga darba gadu desmitos bija tiecies pēc klasicisma ideāliem, mudinājis cilvēkus uz harmonisku dzīves izjūtu un kultūras izpratni.

Tāds viņ� man palicis prātā no pavisam agrīniem zēna gadiem. Lūk � viņ� savā darbistabā pie senlaicīga riekstkoka sekretāra, kas visos plauktos un nodalījumos pieblīvēts ar viņa atziņu burtnīcu un jaunu darbu manuskriptu �ūk�ņiem. Viņ� � tērpies tum�a atlasa drānas rītatērpā, karn zaļa zīda atloki un zeltainu pu�ķu apsējs, uz acīm viņam pensnejs, no kura stiepās sudrabaina ķēdīte, ko var aizkarināt aiz ausim, un stērķelēta augsta krādziņa, plata, melni balta, svītrota kaklasaite. Tāds bija viņa stils � pie literāriem darbiem strādāt svinīgi ģērbtam.

Kad atnāca ciemiņi, viņ� uzvilka pagarus vizītsvārkus � viesu iera�anās mūsu mazajā mājā bija svētki. Draugu un paziņu loks mūsu mājā bija itin pla�s. Vispirms gribētos minēt Raini, kas drīz vien ieradās pēc atgrie�anās Latvijā. Viņam ar tēvu izraisījās dedzīgas diskusijas � līdz pat strīdiem. Atceros vārdus: �Forma. Simbolisms. Klasicisms. Urbānisms.�

Tajos zēna gados vēl nesapratu, kādā kopsakarībā tie tika minēti.

Rainis nebija nekāds veiklais runātājs, tāpēc diskusiju pavedienu galvenokārt risināja mans tēvs, kas pie svarīgākas domas �estikulēja kā diriģents. Rainis, atmeties uz galda malas, savā bloknotā pierakstīja vai nu sarunā izkristalizēto domu, vai arī prātā pēk�ņi uzausu�u dzejas rindu.

Manam tēvam par Raiņa dzeju bija da�ādi uzskati, daudz ko viņ� atzina kā ģeniāli radītu, bet bija ari tādi darbi, kas Viktora Eglī�a personībai nebija tik tuvi. Ko lai dara � manu tēvu toreiz uzskatīja par dekadentu literatūrā, ta�u Raini viņ� aizstāvēja, kaut da�iem cilvēkiem nepatika lielā dzejnieka sabiedriskā darbība.

Un atceros � da�iem nepatika, ka Rainis iecelts Lā�plē�a ordeņa pie�ķir�anas komisijā, bet mans tēvs dedzīgi sacīja: �Tie�i tur Rainim jābūt, viņ� bagātinājis Lā�plē�a tēlu, kas paliks par latvie�u spēka simbolu!�

Mūsu mājās ciemojās arī tēlnieks Teodors Zaļkalns, gleznotāji Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns, Jēkabs Bine, Jēkabs Kazāks, Romāns Suta, rakstnieki Edvarts Virza, Atis Ķēniņ�, Antons Austriņ�, Kārlis Jēkabsons, Voldemārs Dambergs, komponisti Jūlijs Sproģis un Emīls Dārziņ�, kā arī daudzi citi kultūras darbinieki. Ar viņiem visiem manam tēvam raisījās dziļas sarunas par literatūru, mākslu, mūziku un filozofiju.

Viņ� mūsu mājā labprāt redzēja vecāko kla�u skolēnus no II ģimnāzijas, kur viņ� strādāja par skolotāju. Viņ� tos mudināja iepazīt Pu�ķi nu un Ļermontovu, �ekspīru, Baironu un Ibsenu, kā arī visu jaunāko pasaules literatūrā. Tēvam agrāk bija pla�i sakari ar krievu inteliģenci, ar dzejniekiem Brjusovu, Bloku un Remizovu, kas kopa ar dzīvesbiedri pavadīja kādu vasaru Cesvaines Ariņās. Romāna �Domājo�ā Rīga� viņ� cildinājis tā laika rīdziniekus, kas pievērsu �ies kultūras dzīves jomai un intelektuāli skaidri cen�as izprasi pasaules norises. Tā kā �ajā darbā viņ� kritiski izteicās par tuk�-galvainiem naudiniekiem, tad autoritārā re�īma laikos �o romānu liedza pla�ākai publikai.

�Ir tagad satraukti laiki, nevar zināt, kas Eiropā izraisīsies, ta�u cilvēci var glābt kultūra. Kultūra � tā ir mūsu gai�ā bāka!� la teica mans tēvs.

Par cilvēces nākotni viņ� domāja optimistiski, ta�u viņa pa�a dzīves gaifa aizvirzījās ļoti drūmā finālā.

Frontei tuvojoties, Rīgā paklīda visda�ādākās un fantastiskākās baumas gan par sarkano briesmu darbiem, gan vācie�u nodomiem saspridzināt un galīgi izpostīt Rīgas pilsētu, to nodedzinot, �o baumu un nevalodu iespaidā mana tēva � rakstnieka Viktora Eglī�a dzīvesbiedre Hilda Vika, kura, tāpat kā tēvs, par visu augstāk dzīvē stadija mākslu, nosprieda, ka postam nolemta pilsēta jau laikus jāpamet, līdzi ņemot savas gleznas, akvareļus un dzīvei nepiecie�amākās mantas.

Par glāb�anās vietu tika izraudzīta mājiņa Dobeles pilsētas nomalē, kur dzīvoja Hildas māte. Zemes gabaliņu pie Tērvetes ceļa me�a malā viņa bija saņēmusi manto�anas ceļā. Uz �īs trīs ar pusi ha lielās zemītes viņas dēls Valdis bija uzbūvējis vienu mājiņu ar divām istabām, virtuvi un verandu mātei un pa�am ar sievu, bet otru savai māsai Hildai � tanī bija virtuve un darbistaba glezno�anai, bet tālāk zem tā pa�a jumta kūtiņa un �ķūnītis. Valdis dzīvoja Rīgā un strādāja par inspektoru un skolotāju Rīgas pilsētas II ģimnāzijā. Tāpat kā sieva Helēna viņ� bija beidzis divas fakultātes. Pats būdams ļoti nepraktisks, viņ� būvniecības darbus Dobelē uzticēja artelim �Spars�. Vēl tagad būvētāji atceras, cik labi viņi nopelnīju�i, jo Valdis tikai sestdienās atbraucis no Rīgas, nekā no uzceltā nav pārbaudījis, tikai samaksājis par darbu un braucis atkal projām. Sekas bija tādas, ka mājiņu pamati ar laiku izriezās, jumts ielīka un gadījās vēl citas nelaimes.

Sai laikā otrajā mājiņā jau bija ievākusies kāda no Latgales atklīdusi daudzbērnu Kaupu�u ģimene. Valdis ar sievu gatavojās dzimteni atstāt, jo, strādājot par skolotāju, viņam bija jāuzņemas arī vadīt mazpulcēnu nodarbības. Sai sakarībā arī vēlāk attiecīgie orgāni viņu meklēja un klau�ināja, kur viņ� palicis.

Bija nomākusies diena, mazliet smidzināja lietus, kad H. Vīķa kopā ar manu tēvu sēdās smagajā ma�īnā, kurā jau atradās viņas gleznas, citi mākslas darbi un nepiecie�amās mantas.

Tēvs sēdēja blakus �oferim, apņēmis mīkstu vilnas lakatu ap pleciem, jo pēdējās dienās bija saaukstējies un ar augstu temperatūru � 39. Tā bija pēdējā reize, kad tēvu redzēju. Man �is brauciens diez kā nepatika, bet ne jau manos spēkos bija viņus no brauk�anas atrunāt. Savu likteni jau neviens nevar paredzēt, bet H. Vikas cen�anās saglabāt savus darbus ir visai saprotama un cilvēciska. Viņa tik ļoti mīlēja mākslu, ka tās dēļ no daudz kā atteicās, strādāja un pūlējās caurām dienām, dro�i vien viņa to nepārdzīvotu, ja viņas darbi aizietu bojā.

Pēc kāda laika padomju karaspēks izrāvās līdz Jelgavai, vēlāk līdz Tukumam un Rīgai. Māja, kurā mēs Valdemāra ielā dzīvojām, kara viesuļos bija palikusi neskarta. Bijusi Kara ministrijas ēka pretējā ielas pusē bija izdegusi. Pie mūsu mājas patvertnes bija dziļa bumbas izrauta bedre. Turpat gulēja beigts uzpūsts zirgs, kājas gaisā izslējis.

Izgāju cauri vārtu telpai, kurā bija apmetu�ies Sarkanās armijas kareivji. Mūsu dzīvokli viss bija pa vecam.

Pagāja neilgs laiks. Kādu dienu saņemu � neatceros vairs, kā tas notika, � trīsstūrī salocītu papīru, kurā bija rakstīts: �Tēvs apcietl nāts, dēli, nāciet palīgā!�

Brālis tai laikā bija Kurzemē.

Man darbā izdeva apliecību, ka uz da�ām dienām fabrikas uzdevumā braucu uz Jelgavu. Sameklēju velosipēdu, jo nekādi satiksmes līdzekļi vel negāja, un braucu uz Jelgavu. Pa ceļam bija daudz gan braucēju, gan gājēju. Jelgava bija ļau�u pilna.

Aiz Jelgavas ļau�u palika aizvien mazāk. Aiz �ķibes vairs nebija redzams neviens braucējs, ne gājējs. Ap Dobeli bija dzirdama artilērijas dunoņa, ceļ� bija lietū izmircis. Pati Dobele arī bija izmirusi. Pēdējā mājiņa uz Tērvetes ceļa � nost no ceļa me�a malā � bija mana ceļojuma mērķis. Kā pieklaudzināju pie durvīm, tās tūlīt atvērās, un Hilda Vīķa ar savu māti, abas raudādamas un vaimanādamas, metās man klāt un ievilka priek�namā, kas bija tikai da�us kvadrātmetrus liels. �eit bija iekārtojusies Hilda Vīķa ar māti, pārējās telpas bija aizņēmu�i karavīri. Man neļāva nekur iet, lai kaimiņi neieraudzītu un arī mani neapcietinātu. Brīnījos, ka nekur neredzēju neviena cilvēka. Tad nu arī dzirdēju to bēdu stāstu, kā viss noticis.

Drīz pēc atbrauk�anas fronte pievirzījusies pavisam tuvu. Mājiņu pārņēmu�i krievu virsnieki. Pa�iem bijis jāsaspie�as priek�namā. Ar virsniekiem tēvs sapraties tīri labi, jo pārvaldīja krievu valodu un pazina dzivi Krievijā, kaut arī agrākos laikos. Viņi pat piedāvāju�ies tēvu nogādāt Maskavā dro�ībā, bet tēvs atteicies, gribēdams palikt Latvijā.

Stāvoklis �ajā nostūrī tomēr bija visai bīstams. Turpat aiz dārza krūmiem pieaugu�ajā me�ā sākās atsevi�ķi strēlnieku ierakumi un bunkuri. Tie atradās augstā krastā, tālāk stiepās slīpi purvaina pļava līdz Berzes upei, otrā pusē stāvs krasts. Mājas pagalmā stāvēja liel gabali. Bie�i notikusi ap�audī�anās. Kādreiz �audī�anās kļuvusi tik nikna, ka visi sabēgu�i un sagūlu�i grāvī aiz mājas.

Grāvī bija paslēpu�ies arī Kaupu�i. Bombardē�ana un ap�aude bijusi tik intensīva, ka Hilda Vīķa, vairs necerēdama palikt dzīvu, pateikusi Kaupu�ai, ka dārzā bedrē ir apraktas viņas gleznas. Ja pare jie ietu bojā, bet viņa, Kaupu�a, paliktu dzīva, lai tad viņa rūpējas piu gleznu atrak�anu un saglabā�anu. Vīķa neiedomājās, ka Kaupu�i jau sen bija iecerēju�i kopā ar kādu Trok�u, biju�o policistu (la teica Hildas māte), un vēl vienu vīru, kura vārdu nezinu, dabūt savās l�o kās arī otro mājiņu, cerēdami, ka ar vecu, nevarīgu sievieti 111Idas māti viņi viegli tiks galā. Jauna iedzīvotāja, sevi�ķi vīrie�a, lits Ir, mana tēva, iera�anās draudēja izjaukt iecerētos plānus.

Kad bombardē�ana beidzās, Kaupu�a aizgāja uz kazarmam un paziņoja, ka tēvs spiegojot vācie�u labā, bet dārzā esot aprakti iero�i. Viņ� staigājot pa pagalmu un pierakstot garām brauco�as ma�īnas.

īstenībā tēvs mēdza pastaigāties un reizi pa reizei pierakstīt prātā ienāku�ās domas vai dzejoļus. Bedrē gan atrada tikai gleznas, bet, kā par nelaimi, tēvs tur bija atstājis arī dzejoļu kladi � tā nu likās aizdomīga. To pētīt iedevu�i pat kādam klibam skolotājam, kur� ari vēlāk tika izsūtīts. Tēvs tika apcietināts � un nav zināms, uz kurieni

Nakti pārlaidu priek�namiņā, bet no rīta devos atpakaļ uz Rīgu. Vīķa iedeva man līdzi savus akvareļus, kas, kaut arī izņemti no ierāmējumā, veidoja augstu saini, kuru piestiprinājām velosipēda bagā�niekam. Atvadījos un braucu projām. Jelgavā kāds krievu zaldāts uzsita ar roku pa saini un noprasīja, ko vedu. Kad pateicu, ka tas ir gleznas, tad vairāk nekā nejautāja. Laimīgi atgriezos Rīgā.

Veltīgi staigāju pie advokātiem. Tie pa�i bija pārbaidīti, un neviens arī īsti nezināja, ko darīt. Klīda visda�ādākās baumas.

Kādā pievakarē dauzījās pie durvīm. Atvēru � kāpņu telpā stāvēja Vīķa ar veselu baru zaldātu. Tie bija kopā ar viņu atbrauku�i no Dobeles un tagad apmetās mūsu ēdamistabā. Sākumā bailīgi un aizdomīgi apkārt lūkodamies, viņi vēlāk nomierinājās, apmetās kur nu kurais un turpat uz grīdas pārlaida nakti. No rīta visi devās tālāk, mums atstādami da�as amerikāņu konservu bund�as.

Vīķa bija diezgan savārgusi gan no bēdām, gan arī no miesas kaitēm. Viņai stipri sāpēja kājas, tāpēc nebija varējusi doties uz Tērveti. Runāja, ka tur darbojoties �eka, un iespējams, ka arī tēvs varētu būt tur.

Nesen saņēmu no sava brāļa An�lava, kur� dzīvo Amerikā, vēstuli, kurā viņ� raksta, ka saticis cilvēku � paziņu no akadēmijas laikiem �, kas tajā laikā arī bijis apcietināts un turēts Tērvetes sanatorijas pagrabā kopā ar manu tēvu, kur� bijis slims un nav saņēmis nekādu ārstniecisku palīdzību.

Oficiālajās iestādēs nekādas ziņas par apcietinātajiem netika sniegtas. Runāja, ka vajagot iet uz cietumu ar pienesumu uz tā cilvēka vārda, kuru meklē. Kur pienesumu pieņem�ot, tur atrodas arī meklējamais. Izmantojot �o visai primitīvo paņēmienu, tie�ām izdevās noskaidrot, ka tēvs tiek turēts biju�ajā termiņcietumā, kā vēlāk uzzinājām � kopā ar kriminālnoziedzniekiem. Pirmajā reizē neko daudz iesūtīt nepaguvām, jo nebijām pārliecināti, vai viņu atradīsim.

Nāko�ajai reizei labi sagatavojāmies, paņēmām pārtiku, sausiņus, piena pudelēs buljonu, auzu putraimus, silto veļu un segas. Salikām to visu ragaviņās un �etros no rīta izgājām no mājas, lai jau laikus nokļūtu cietumā. Sākumā visu pieņēma, bet pēc kāda laika lielāko daļu atdeva atpakaļ un pateica, ka tēvs jau pārvests uz pārsūtī�anas nometni Maskavas tuvumā.

Atkal visi sakari pārtrūka. Sākās staigā�ana pa Iek�lietu tautas komisariātu Raiņa bulvārī 6. Sākumā nesaņēmām nekādu noteiktu atbildi. Vairākas reizes Vīķa tikās ar kādu Fiļipovu un beidzot uzzināja, ka tēvu esot tiesājis II Baltijas frontes kara tribunāls Pankratova vadībā un viņ� sodīts pēc KPFSR. kriminālkodeksa 58¹⁰ panta par pretpadomju aģitāciju un propagandu, un tiesā pret viņu liecināju�i jau minētie Kaupu�a, Trok�s un vēl tre�ā persona. Se�desmit astoņus gadus vecajam tēvam piesprieda brīvības atņem�anu uz 10 gadiem un mantas konfiskāciju.

Vēlāk, jau pēc tēva nāves � it kā 1945. gada 20. aprīlī, par ko nekāda oficiāla dokumenta nebija, ieradās tiesu izpildītājs, apskatīja viņa mantas � mēbeles, plauktus ar grāmatām, da�as gleznas � un to visu aizveda.

Visas pūles palīdzēt tēvam palika veltīgas. Grie�anās pie tēva draugiem un sabiedrībā redzamām personām arī nekā nedeva. Vieni nespēja, citi baidījās vai negribēja palīdzēt, arī advokāti bija bezspēcīgi. Visai zemei bija uzvēlies it kā ļauns murgs, kurā darbojo�ās likumsakarības nebija iespējams izprast ar civilizētās pasaules saprātu vai loģiku. Cilvēki bija padarīti beztiesīgi un pakļauti varas orgānu patvaļai.

(Nesen uzzināju, ka tēvs no termiņcietuma nav pārvests uz pārsūtī�anas nometni, bet uz Centrālcietumu, kur pēc ilgsto�as un sadistiskas spīdzinā�anas miris mocekļa nāvē 1945. gada aprīlī da�as dienas pirms rakstnieka Ādolfa Ersa.)

Ka teiktais ir patiesība, liecina jau tas, ka tikai pēc �etrdesmit gadiem sākās pārbūve, kurā viens no galvenajiem saukļiem ir cīņa par tiesisku valsti.

Rīgā 1988. gada decembri

Sēdēdama uz finiera krēsliņa, kuru īpa�i man sameistarojis kaimiņ� tēvocis Ciris, es, aizmirsusi visu pasauli, auklēju virtuves dvieli ietītās lielo komponistu Lista un Bēthovena bistes. Esmu trīs gadus veca un vēl nezinu, ka manas lelles sauc par bistēm un ka Bēthovens un Lists ir lieli komponisti. Nezinu vēl arī to, ka mammas īstā profesija ir klavieru spēles skolotāja un ka pirms kara viņa dzīvojusi citā � nekomunālā dzīvoklī, kur viņai uz sarkankoka klavierēm stāvēju�as komponistu bistes.

Tagad mamma strādā par reģistratori poliklīnikā Strēlnieku ielā, un, kad mūsu silītē ir karantīna, mūsmājās ir svētki � mamma ņem mani līdzi uz darbu un es visu dienu varu būt viņas tuvumā. Pasaulē nav un nevar būt lielākas laimes par �o. Svētkos visam kroni uzliek poliklīnikas medicīniskā personāla bagātīgās dāvanas. Piemēram, ķirurģijas māsa piesien kartona ampulu kastītei marles saites gabalu, iesēdina �ajā limuzīnā pa�darinātu lupatu lelli, un es, lepni vilkdama aiz saites savu dārgumu, dodos ar �meitu� pastaigā pa poliklīnikas gaiteņiem. Ta�u viena dāvana � patie�ām karaliska! � man paliek prātā uz visu mū�u.

Tas ir leļļu klauns divkrāsainās � zilisarkanās platbiksēs, tādā pa�ā divkrāsainā blūzē ar kuplu �abo apkakli, ar rudu matu cekuliņu, kas koķeti izspraucies no smailās klauna cepurītes ar pu�ķi galā, īsta lelle! No veikala! Un nevis pa�taisīta! Dāvana mani saviļņo tik ļoti, ka uzreiz iegaumēju (un arī uz visu mū�u) dāvinātājas uzvārdu � daktere Kuzminska. Paies daudz gadu, un es no mammas uzzinā�u, ka da�us mēne�us pēc manas iepazī�anās ar dakteri Kuzminsku (tas varēja būt aptuveni 1949. gads) viņas vīrs, Latvijas krievu inteliģents, ticis arestēts kā tautas ienaidnieks, bet viņa pali kopā ar mazo meitiņu par radniecību ar valsts noziedznieku izsūtīta uz Sibīriju. Un vēl no mammas piesardzīgajām atmiņām es pagū�u uzzināt, ka klauns man ticis mantojumā no dakteres Kuzminskas meitiņas, kas bija par mani da�us gadus vecāka un, uzzinājusi, ka man nav tēva, atteikusies no savas lelles aiz tīrā �ēluma. Kad staļiniskais soģa zobens ķēra pa�u Kuzminsku ģimeni, �ī meitenīte ne vien zaudēja jebkādus sakarus ar Gulaga arhipelāga tuksnesi pazudu�o tēvu, bet drīz vien ari apglabāja Sibīrijā savu māti. Pa kaut kādiem aplinkus ceļiem līdz Rīgai nonāca valodas, ka dakteres Kuzminskas meitiņa ejot uz kapsētu pie mātes un liekot uz kapa skaistus akmentiņus, teikdama: ��odien, mammucīt, man nav ziedu, bet �is akmentiņ� ta�u tev arī patīk, vai ne? Ja nav ziedu, var ta�u nolikt arī akmentiņu, vai nav tiesa?�

Poliklīnikā manai mammai kāds bija pajautājis, kāpēc anketā ailē �vīrs� viņa ierakstījusi �pazudis bez vēsts�. Pēc �ī jautājuma no reģistratūras nācās aiziet. Mēs sākām dzīvot no pieticīgajiem ienākumiem, ko deva mūzikas privātstundas, kuras mamma pasniedza, dzīvodama nemitīgās �ausmās, ka finansu inspektors varētu atklāt viņas noziedzīgo darbību. Par finansu inspektora esamību un mūzikas mājskolotāja mistisko aplik�anu ar laupī�anai līdzvērtīgu nodokli es arī uzzināju tikai pēc gadiem. Bet toreiz, �etrdesmito gadu beigās, manai inteliģentajai mammai, pianistei un �tautas ienaidnieka� sievai, vajadzēja sagādāt iztiku savam vienīgajam vēlīnajam bērnam,, un viņa riskēja � vecmodīgā mētelī ar caurumos izvalkātu oderi (necie�ams kauns, kad skolnieka tēvs materiāli nodro�inātā ģimenē piepe�i sadomā mūzikas skolotājai pasniegt �o mēteli!), ar melnu kartona no�u mapi rokā, taupīdama naudu uz tramvaja biļe�u rēķina, kājām devās pa pilsētu no mājas uz māju, no sliek�ņa uz slieksni jebkādā salā un slapjdraņķī. . . Mamma, manas bērnības teiksmainā feja, vai �odien tie skolnieki tevi vēl atceras?

Bet nav jau svarīgi � atceras vai neatceras! �odien tu jau piederi vēsturei, tāpat kā desmitiem miljonu godīgu cilvēku, kuru dzīves ceļi nostaigāti zem Josifa Visarionovi�a � visu tautu tēva un bērnu labākā drauga, kā skolā mums paklausīgi centās iestāstīt kulta di�enuma nohipnotizētie skolotāji, � stindzino�ās uzmanības zīmes.

Mamma aizgāja Kosmosā no mājām, no manām rokām 1987. gada 6. oktobrī. Es aizdarīju viņai acis, iededzu sveci un uzliku Mocarta �Rekviēma� plati. Es negribēju mammu vest projām uz to salto kroņa iestādījumu, uz kuru tādos gadījumos cilvēku aizved ar īpa�u sani tāro ma�īnu, un paliku nakti sēdēt pie aizgājējas ar Austrumu gudrajo izteikumu grāmatu rokā. Grāmatā tīri neviļus uz�ķīrās lappuse, kura bija rakstīts: �Satik�anās notiek pirms �ķir�anās. �ķir�anās notiek pirms satik�anās. Tātad prātīgāk ir priecāties par �ķir�anos.� To pa�u nakti es izvilku to rakstāmgalda atvilktni, kurai tā īsti pieskarties man nebija dū�as divdesmit piecus gadus.

Tagad drīkst. Tagad vajag. Manu vecāku mirstīgās atliekas cilvēki ir ieraku�i planētā. Gars aizgājis Kosmosā. Dvēseles gaisma palikusi manā rakstāmgaldā. �ī gaisma nedrīkst piederēt tikai man vien. Tā pieder manu sen�u dzimtenei Krievijai, tā pieder manai dzimtenei Latvijai, tā pieder cilvēcei, jo gaisma ir aicināta kliedēt tumsu. . .

Es izņemu no sava rakstāmgalda kaudzīti burtnīcu, kas sa�ūtas no da�āda papīra. Uz pirmās burtnīcas tēva rokrakstā rūpīgi uzrakstīts �Marino�kas portrets pēc mātes vēstulēm�. Tā ir savdabīga dienasgrāmata, kuru tēvs rakstījis Staļina katorgā un paguvis nodot mammai, kad, desmit gadus atsēdējis Ziemeļos, atgriezās Rīgā. Pēc pieciem gadiem onkoloģiskajā dispanserā, �ķirdamies no dzīves, viņ� novēlēja dienasgrāmatu uzdāvināt man pilngadības sasnieg�anas dienā. Mamma viņa pēdējo vēlē�anos izpildīja. Kopā ar dienasgrāmatu man tika vēstules, kuras vecāki bija pratu�i saglabāt pa �iem drūmajiem gadiem. Viņi tās glabāja kā savu mīlestību un skaidrību attaisnojo�u dokumentu, kuram reiz būs viņi jāattaisno vēstures un vienīgās meitas acīs. Līdzās vēstulēm un dienasgrāmatām � diploms. Uz zīmogpapira ar ūdenszīmēm, kas saskatāmas pret gaismu. Diploms № 40981 apliecina, ka ��ī uzrādītājs Grigorijs Fjodorovi�s Kosteņeckis, pareizticīgais, protohiereja dēls, būdams IMPERATORA Maskavas Universitātes Juridiskās fakultātes students. .. 1915. gada pavasarī saskaņā ar viņa lūgumu ticis pielaists pie pārbaudījumiem Juridiskajā Pārbaudījumu Komisijā pie IMPERATORA Maskavas Universitātes, kur parādījis sekojo�as sekmes: krimināltiesībās ļoti apmierino�i, romie�u tiesībās ļoti apmierino�i, civiltiesībās ļoti apmierino�i, kriminālprocesā ļoti apmierino�i, civilprocesā ļoti apmierino�i, finansu tiesībās ļoti apmierino�i, administratīvajās tiesībās ļoti apmierino�i. ..�

Tāpat kā daudzi krievu inteliģenti, tēvs Krievijas gai�ās nākotnes vārdā pārgāja revolūcijas pusē, diem�ēl neproletāriskā izcel�anās vajāja viņu visu mū�u kā lāsts. Tēva zinā�anas, kuras viņ� bija guvis divās fakultātēs (otra � tās pa�as IMPERATORA Maskavas Universitātes Ekonomikas fakultāte), nebija vajadzīgas valstij, kura lepni paziņoja, ka �mēs jaunu pasauli sev celsim!�, un pēc pēdējā nometnes termiņa izcie�anas viņ� savu dzīves ceļu nobeidza veterinārās aptiekas rēķinve�a � uzskaitve�a amatā.

Tagad, kad par staļiniskā terora zvērībām tiek runāts tik daudz un ar tādu naturālistisku tie�umu, manu vecāku sarakste uz tautas grēksūdzes fona var likties ne vien pieticīga, bet ari sentimentāla. Un tomēr es riskēju nodot atklātībai pirmos �īs sarakstes fragmentus. Tie�i tāpēc, ka laikmeta �ausmu apraksts palicis ārpus vēs tuļu ietvariem. Pa�as vēstules, lai cik dīvaini ari būtu, līdz mūsu dienām atnesu�as gaismu. Krievu dvēseles brīnumaino dziedino�o gaismu.

Jā, un vēl kas. Mammas vēstules es pagaidām citēju praktiski tikai no tēva dienasgrāmatas �Marino�kas portrets pēc mātes vēstulēm�. Tēvu arestēja mēnesi pirms manas piedzim�anas, un tikai pēc gada,

433 saņēmis no mājām pirmo vēstuli, viņ� uzzināja, ka ir piedzimusi meita. Tajā pa�ā dienā tēvs atrakstīja no Vorkutas vēstuli uz manu nākotni: �Kādreiz mamma tev izstāstīs, kā esmu tevi mīlējis, vēl nezinādams, kas tu būsi � meitene vai zēns. Kā savās domās jau esmu tevi nēsājis uz rokām, kā esmu dziedājis tev �ūpuļdziesmas, kā man to visu atņēma. Atņēma ļauni cilvēki. Es paceļu alumīnija krūzi ar vārītu ūdeni uz tavu veselību, meituk. Audz liela un gudra. . .�

Ar skumju ziņkāri no malas noraugos uz bērnu dienu pārdzīvojumiem savu vecāku acīm. Daudz ko atceros, daudz ko (diem�ēl ļoti rūgtu!) domās pielieku klāt un atkal ar izbrīnu atklāju, ka mamma par mūsu dzīves vistum�ākajām dienām raksta gai�i, ka tikai vienu reizi piecu biezo burtnīcu lappusēs viņai izlau�as nopūta: �Ak, grūti ir, Gri�a! Rakstu un raudu. . .� Un ne vārda par bezmiega naktīm, kad jebkura ma�īna, kas nobrauca gar mājas logiem, varēja izrādīties ТА. Ne vārda par naktīm, kad mamma ik pa brīdim rāva mani ārā no gultiņas un cie�i piespieda pie krūtīm aiz bailēm no varmācīgās �ķir�anās ēnas, kas pavisam reāli rēgojās uz mūsu sliek�ņa. Par to viņa gau�ām mierīgi un gurdi man pastāstīja tikai neilgi pirms nāves. ..

Piedzima meitenīte. Nosaucu par Marinu. Mati gai�i, acis zilas. Krustmāte � Raja, krusttēvs � Vaļas vīrs. Marino�ka piedzima 1945. gada 25. augustā.

(Vēstule nr. 1, 1946. g. 12. aug.)

Bie�i vien domāju � mēs ta�u gaidījām dēlu un vienmēr bērnu redzējām kā zēnu, varbūt tāpēc viņu arī lielākoties notur par zēnu.

Patīk, kā es dziedu. Reizēm man jāpabeidz mazgāt veļu, bet viņa stāv blakus un uzstājīgi prasa, lai paņem viņu uz rokām; tad es mazgādama sāku dejot un viņa apsē�as uz sava mazā krēsliņa tin ilgi manī mierīgi noraugās.

Pie tavas fotogrāfijas iet sasveicināties un atvadīties. Ņem to roka, skūpsta, glāsta un dziedo�ā balsī saka �pa-a-a� (pai).

(Vēstule nr. 10, 1946. g. 15. dec.)

Man ļoti patīk vērot, kā viņa mīlinās ar tavu fotogrāfiju. Reizēm domāju, kāpēc gan viņa ar tādu maigumu neizturas pret kādu citu priek�metu, piemēram, pret iemīļotu rotaļlietu. Iespējams, ka viņa redz, cik uzmanīgi es ar to rīkojos un cik tīru un kārtīgu turu, ta�u citi man saka, tas esot instinkts. Viņa ilgi, piespiedusies pie tās ne

tikai ar lūpiņām, bet arī ar deguntiņu, skūpsta to un visu laiku kaut ko runā, runā daudz un ātri, to ir grūti saprast, ta�u pēc intonācijas var spriest par maigumu un mīļumu.

(Vēstule nr. 32, 1947. g. 3. jūl.)

Sestdien, kad nesu viņu no silītes, viņa sāka runāt par tēti, bet, pārnākusi mājās, piepe�i saka �tētis tu-tu� un, to teikdama, savelk dūrīti un klaudzina. Tas mums nozīmē: tētis atnāks un pieklauvēs �tuk-tuk�. Tad viņa piegāja pie tētiņa, sasveicinājās, apmīļoja viņu, pēc tam izgāja priek�namā, apstājās pie durvīm, sāka ieklausīties, bet pati visu laiku atkārto: �Tētis tu-tu!� � un gaida, vai tu nenāksi iek�ā. . . Bet, kad kāpnēs atskanēja soļi, sāka plauk�ķināt, no prieka trīcēt un, laipni jo laipni smaidīdama, gaidīja pie durvīm.

Viņa ļoti rūpējas par savām lellēm. īpa�i mīļa pret tēti. Vakar paņēma fotogrāfiju (bet tā ir liela, formātā lielāka nekā lūgumrakstu lapa), nolika to uz tahtas. Pēc tam skatos, velk nost no gultas savu dzelteno vatēto sedziņu un nes apsegt tēti. Apsedza: �Tētis �ū-�ū�, � ieaijā. . . Pēc tam mēs gājām uz virtuvi ēst vakariņas. Viņa arī tur atceras, ka nedrīkst aizmirst pabarot arī tētiņu: �Tētis ņam-ņam!� � un visu, ko ēd pati, dod tētim.

Ļoti, ļoti cen�as visu darīt patstāvīgi. Tāpēc man pat bail dot viņai fotogrāfiju � ka tik neizmet no rokām, bet viņa negrib, ka palīdz turēt. Arī ēd pati, jokaini atstiepusi elkoni sāņus un reizēm trāpīdama ar karoti pavisam nevietā, toties patstāvīgi!

(Vēstule nr. 36, 1947. g. 14,�15. jūl.)

Mūsu meitiņa nav prasīga. Ta�u � tikai ne uz silīti! Pati saka: �Mamma atā-atā, Maina �u�ēt� (mamma aiziet, bet Marina liksies gulēt). Labprāt mani palaida. Es viņu atstāju uz tahtas. Man bija jāpasniedz trīs stundas pēc kārtas. Pēc pirmās tomēr neizturēju. Atskrēju mājās paskatīties, ko bērnelis dara. Ieeju iek�ā, skatos � klusums. Izrādās, guļ uz tahtas. Sajuta, ka mamma pārnākusi, � pamodās. Man tai stundā priek� viņas bija iedoti divi biskvītiņi un trīs konfektītes, un vēl apmēram 100 grami cukura. Ļoti nopriecājās. Bet es, izmantodama to, ka viņa aizņemta ar kārumiem, aizgāju uz nākamajām stundām. Pārnāku mājās un � ko redzu: Marina atkal guļ uz tahtas, tikai kurpītes un zeķītes novilktas un aizmestas tālu prom. Kā redzams, bijusi neapmierināta, ka mamma aizgājusi, dro�i vien būs prasījusi vēl cepumus, bet atbildes nebija, tāpēc arī no dusmām visu izsvaidījusi.. .

(Vēstulē nr. 56, 1947. g. 15. dec.)

Marino�ka pieiet pie tavu vēstuļu paciņas un saka: �Mammucit, palasi man tētiņa vēstules, lai viņ� man atsūta cepumus,� � tas ir, acīmredzot gribēja pateikt: �Mammucīt, uzraksti tētiņam, lai viņ� man atsūta cepumus.� Sitas zvirbulēns ta�u atceras visu, ko es saku. Pagāju�ajā gadā, kad no tētiņa saņēmām naudu, tūlīt pat nopirku viņai 100 gramus cepumu un pasacīju, ka tie ir no tētiņa. Paturējusi prātā! Un nu viņas priek�statos tētiņ� asociējas ar cepumiem.

(Vēstule nr. 66, 1948. g. 11. dec.)

Bija viens skats, kuru tā būtu gribējies attēlot! To, kā Marino�ka ar diviem puķu pu�ķiem roķelēs straujā (tēta) gaitā steidzās uz mājām un, kad viņai jautāja, kam tās puķītes nes, atbildēja: �tētiņam�.

(Vēstule nr. 77, 1948. g�. 18. jūl.)

Reizēm vakaros prasa maizi, un mājās nav ne druskas. Saku viņai: �Veikaliņ� tagad ir ciet. Rīt atvērs, un nopirksim.� Nekas, neniķojas, tā kā saprastu un apzinātos . . .

Sākusi bie�i prasīt, kur tētis. Visas puķītes, ko viņai uzdāvina, noliek tētiņam.

(Vēstule nr. 78, 1948. g. 15. jūl.)

Marino�ka �odien kā tāds cālēns staigāja no vieniem kaimiņiem pie citiem. Grib ēst. Iziet pagalmā pastaigāt, skatos � nav. Te pie viena, te pie otra.. . paēd. Nupat jau jāliek gulēt, piepe�i saka: �Ie�u pie Ciris tantes, viņa man iedos paēst.� Ak, Gri�a, cik grūti! Rakstu un raudu.

(Vēstule nr. 79, 1948. g. 22. aug.)

Pārnācu mājās. Marino�ka sagaida ar jautājumu: �Vai tu kaut ko atnesi?� Viņai ir noliegts lūgt no citiem kārumus vai ēdamo, ta�u reizēm viņa pieiet pie I., lūkojas uz cepumiem vai konfektēm un diplomātiski paziņo: �Es neko nelūdzu!� �oreiz man nācās Māri no�kai atbildēt, ka nekā nav, nedabūju naudiņu. Iedomājies, viņa at bild kā liels cilvēks: �Nekas, es uzēdī�u maizi!�

(Vēstule nr. 81, 1948. g. 18. okt.)

Vakaros lasu pasakas vai skatos grāmatu ar bildītēm, kuias viņai izskaidroju un lūdzu, lai viņa labi skaidri atkārto visus manis teiktos vārdus. Kā viņai �ī darbo�anās patīk! Vakar patrāpījās bilditea, kur tēvs pacēlis gaisā meitenīti un priecājas. Marino�ka pēk�ņi k|uva nopietna un raudādama sacīja: �Bet kāpēc mans tētis neatbrauca? Mammucīt, vai viņ� vēl atbrauks? Bet, kad viņ� atbrauks, tad pacels mani augstu, augstu? Un es bū�u priecīga. . . Es viņam parādī�u savas mantiņas. Bet kāpēc mans tētis nebrauc? Man ta�u ir tētis. Re, kur ir (rāda uz fotogrāfiju), mammucīt, kāpēc tētis vēl nebrauc? Mans tētis vēl nekad nav bijis mājās!� Atbildu: �Tētiņ� atbrauks, kad viņu palaidīs.� � �Bet vai tagad viņu vēl nelai�? Viņ� vēl ir slims?� Tā viņa acīmredzot jautā tāpēc, ka es ta�u arī biju piecas nedēļas no viņas �ķirta un viņai visu laiku tika stāstīts, ka mamma pārbrauks no slimnīcas. �Kāpēc tētis vēl nebrauc? Lai viņ� atbrauc. Aizraksti viņam, lai atbrauc, ja?� � �Jā.� Ar to pa�u viņa nomierinājās. Bet �odien vakariņu laikā pēk�ņi sāka raudāt un caur asarām atkārtot: �Tēti. . . tēti. . .� Nezinu, ko pārdzīvoja mazā sirsniņa. Varbūt sajuta tēta domas? Ar pūlēm izdevās viņu izklaidēt, knapi panācu, ka pasmaida.. . Varbūt vari atminēties, ko tu par viņu todien domāji?

(Vēstule nr. 83, 1948. g. 13. sept.)

Viņa jau da�us vārdus saka latviski. Daudz stāsta. Patīk grāmatiņas. Stāsta man visu, ko redz bildītēs. Reizēm ir aizkustino�i uzstājīga, jautājot: �Kur tētis? Kāpēc viņ� vēl nekad nav bijis mājās?� Nupat es pavaicāju: �Ko lai uzrakstu tētiņam?� Atbilde: �Iedod cepumiņu.� � �Un vēl ko?� � �Un vēl uzraksti, lai viņ� atbrauc un paceļ mani gaisā.�

(Vēstule nr. 90, 1948. g. 9. dec.)

Lasīju tavu vēstuli Mari�eņkai un, kad biju tikusi līdz vārdiem, kas domāti viņai, �vai tu jūti. . .�, viņa pēk�ņi, kad es vēl nebiju izlasījusi visu teikumu līdz galam, pavisam negaidīti atbildēja: �Jūtu!� Bet man ne prātā nebija ienācis, ka viņa tik uzmanīgi iedziļinās visā, ko lasīju! Tas bija brīni�ķīgi. �odien pēk�ņi saka: �Tētiņ� jau brauc. Tikai tagad viņ� guļ un negrib celties aug�ā.�

(Vēstule nr. 92, 1949. g. 19. janv.)

Ja tu būtu redzējis Marino�kas seju tajā brīdī, kad es viņai nodevu no tevis 150 gramus prjaņiku! Sī laimīgā seja, �ī svētlaime, sajūsma. . . Viņa sāka drebēt, nemierīgi rosīties, paņēma tūtiņu un aizgāja skaidrot kaimiņiem, kas to atsūtījis. Es pajautāju: �Ko lai uzrakstu tētim?� � �Uzraksti sveicienu un paldies. Un vēl uzraksti, lai drīzāk brauc �urp. Citādi vairs nevar sagaidīt!�

(Vēstule nr. 93, 1949. g. 21. janv.)

Vakar abas ar Marino�ku braucām ar ragaviņām iemest tev vēstuli. Marino�ka visu ceļu runāja par tēti un lūdza, lai paņem līdzi pie viņa. �orīt ari lūdz un lūdz: �Ņem mani lidzi pie tētiņa!� Paņēma

437 iepirkumu tīkliņu, piekrāva pilnu ar savām mantiņām. Es prasu: �Uz kurieni tad tu esi sataisījusies?� � �Tās ir mantiņas. Gribu parādīt tētiņam.�

(Vēstule nr. 94, 1949. g. 24. janv.)

�orīt Marino�ka bija mazliet sanervozējusies. Viņa ta�u ir ļoti, ļoti jūtīga. Vakar uzzināja, ka tev drīz būs vārda diena, atkal ņēmās uzstājīgi prasīt, kad tad tētiņ� būs. Atkal atnesu viņai �no pasta� prjaņikus no tēta. Bet viņa jautā: �Vai tētis dzīvo pastā? Aiziesim pie viņa!� Nekas, nu jau atkal' nomierinājusies. Uz galda mums �odien nolikti trauki ari tētim, un Marino�ka neļauj tiem pieskarties.

(Vēstule nr. 98, 1949. g. 12. febr.)

* ³⁴³⁴

1975. gadā mani uzņēma Rakstnieku savienībā. Aiz Andreja Upī�a kabineta tum�ajām, masīvajām durvīm Rakstnieku savienības valde lēma manu likteni. Atceros, kā pavērās �īs maģiskās durvis un kāds aicināja, lai eju iek�ā. Atceros, kā toreizējais mūsu savienības pirmais sekretārs dramaturgs Gunārs Priede svinīgi paziņoja: �Ar valdes vienbalsīgu lēmumu jūs esat uzņemta Rakstnieku savienībā.�

Mamma mani sagaidīja pie svētdienīgi uzklāta galda mūsu �etr-padsmitmetrīgajā bēniņu istabā (pēc manas bērnības komunālā dzīvokļa � paradīze! Lai arī septītais stāvs un kāpņu telpā viens ūdens krāns uz se�iem dzīvokļiem, un ūdens tajā mēdz būt vienīgi naktis, ta�u tā tomēr ir paradīze ar atsevi�ķām, savām durvīm uz kāpņu telpu). Par godu nozīmīgajam gadījumam mammai mugurā bija tēva iemīļotā kleita � melns �or�ets ar kaut kādām eksotiskām puķēm un �alle a'la Mazais princis. Liedama tasēs tēju, mamma saka: �Cik �ēl, ka tētis nepiedzīvoja �o dienu!�

būs kopā ar mani. �odien pamodos agrāk par parastajiem pulksten pieciem, agrāk paēdu brokastis, pārlasīju gan Tavu, gan mammītes pēdējo vēstuli, kuras ir uzrakstītas tie�i pirms mēne�a � 12. janvārī, un nu apsēdos rakstīt vēstuli savai dārgajai meitiņai. Neslēp�u, �odien man ir mazliet skumji, ka tu kaut domās apskausi savu tēti, pieglaudīsies viņam ar savu silto vaidziņu, viņu mīļi noskūpstīsi. Apskausi ta�u, noskūpstīsi, apsveiksi? Neesi vēl aizmirsusi? Jā, jā, zinu, neesi aizmirsusi, mīli, atceries. Un no �īs domas sasilst mana nosalusī sirds, siltums apņem noguru�o dvēseli, uzmundrina ar maigumu, un acis iemirdzas pretī tādā pa�ā maigumā, un rokas neviļus tiecas pēc Tevis, lai paņemtu Tevi, manu pasakaino, piespiestu pie savām krūtīm, ielūkotos Tavās zilpelēkajās, lielajās, domīgi laipnajās acīs un izlasītu tajās vienu vienīgu vārdu � �mīlu�. Un man ir gan labi, gan priecīgi! Nu iesēdinu Tevi, savu jau lielo Mazulīti, klēpī un klausos, kā �alo Tavi maigie vārdi, un pats Tev atbildu ar garu gariem stāstiem par savu dzīvi, par ilgu dzīvi gan ar tās bēdām, gan ar tās priekiem, gan ar laimi, ka man pieder mana vienīgā, mana, mana Marino�ka, pēc kuras tik ļoti ilgojos, kuru tik ļoti mīlētu. Sājos stāstos es viņu iepazīstinu ar dzīvi, lai pasargātu no tām kļūdām, no kurām pats esmu daudz cietis, lai dotu padomu, kā atrast saulainu gai�u ceļu, taciņu uz Zilā putna mājokli, lai iemācītu sargāt un lolot, ai, cik maigi lolot �o brīnumaino, piesardzīgi tramīgo putnu!

Manu bērniņ, ja vien Tu zinātu, cik bie�i un daudz es dalos ar Tevi savās domās un jūtās, stundām ilgi gulēdams nomodā, kā es Tevi apmīļoju, kā sniedzu Tev visus savas mīlo�ās un varbūt arī pla�ās dvēseles dārgumus. Kā man gribas dzirdēt Tevi pa�u sakām, ka Tu, manu smalkjūtīgo meitiņ, atmaksā man ar tādu pa�u mīlestību un atcerē�anos. . .

Nezaudēju ceribu, ka Tu tomēr kāda no mācībām brīva dienā atlicināsi laiku un iepriecēsi savu tēti ar stāstiem, ar sīku, pa�as rakstītu vēstuli, kurā atbildēsi uz tiem jautājumiem, kas mani interesē. Zinu, varu iedomāties, ka Tev, kas nekad vēl neesi mani redzējusi, nekad neesi sajutusi uz savas gai�ās galviņas tēva skūpstu, grūti būs vēstulē pastāstīt to un tā, kā Tu stāstītu, sēdēdama man klēpī. Tomēr pacenties apbruņoties ar gribasspēku un pacietību, kaut no tālienes sagādā man prieku ar savu �ivinā�anu, manu pavasari.

Redzi, vēl man visu laiku gribas pajautai � vai mammīte Tevi kaut mazliet apmāca valodās? Atgādini viņai, ka tas ir tava tēva neatlaidīgs un senlolots sapnis. īpa�i neatlaidīga, laikam pat stiprāka vēlē�anās nekā tā, lai tu labi pazītu, saprastu un mīlētu mūziku un dziedā�anu. Man ir ļoti skumji, ka man nav fiziskas iespējas apmaksāt tavas nodarbības sve�valodās pie kāda pasniedzēja, bet palūdz mammi

439 tei, lai viņa kaut vai pa pusstundai no rītiem, pusdienā un vakarā ievada Tevi vismaz sarunu valodā. Tas nav mans untums, bet gan sensena, jau pirms Tavas dzim�anas izjusta kaisla vēlē�anās, lai mans bērns kaimiņtautu valodas prastu tikpat labi kā savu dzimto � krievu valodu.

1954. g. 28. jūlija rīts. Vorkuta

Manas dārgās, dārgās!

Vakar vakarā es pēc ilgsto�a un ne visai viegla un patīkama ceļojuma beidzot atgriezos savās ziemeļu mājās. Nupat noskuvos, nomazgājos pirtī, apmainīju veļu un gribu kaut nedaudzos vārdos, uzlicis papīru uz ceļgaliem (vienīgais barakas galds ir aizņemts), dot par sevi kādu ziņu. Ceru, ka abas manas 6. un 7. maijā rakstītās vēstulēs līdz Jums ir nonāku�as un Jūs jau zināt, ka pēk�ņi 7. maijā man nācās steidzami pamest savu 17. OMT un doties man pilnīgi nezināmā virzienā. Pēc tam, kā izrādījās, mani veda uz Ļeņingradu par liecinieku kāda 1942. gada paziņas lietā. Tur izmeklē�anas cietumā sabiju no 13. maija līdz 16. jūlijam, pēc tam mani veda atpakaļ uz Vor-kutu, ta�u no pārsūtī�anas punkta, pretēji manām ilgām un cerībām, vakar mani norīkoja nevis uz 17. OMT (�ahtas), bet uz OMT nr. 24 (cementa rūpnīca un celtniecība). Atzīstos, biju sarūgtināts un bez īpa�a iemesla noskaņots nelāgi, ta�u aizbraucis atradu, ka tur viss ir labāk, nekā biju gaidījis, un da�ā ziņā krietni labāk nekā 17. OMT. Bez tam tūlīt pat vakar un �odien �eit satiku ļoti daudz savu biedru no 17. �ahtas, sagaidīja mani stipri laipni, pat sirsnīgi, un nu es atkal jūtos kā �mājās�. Vārdu sakot, viss notiek harmoniski, neparasti harmoniski, tāpat arī pats brauciens uz Ļeņingradu. Domāju, �ai ziņa ļoti palīdzēju�as Jūsu gai�ās mīlas domas. Būtu gribējies ļoti daudz ko pasacīt sakarā ar nepārtrauktajām un reizē pārsteidzo�ajām, spilgtajam tādas harmonijas izpausmēm, ta�u ne tagad, jo steidzos izmantot gadījumu un ātri nosūtīt vēstuli.

Manas labās, pa �o laiku (pēdējie 3 � 4 mēne�i) pie mums noliku �as milzīgas pārmaiņas ieslodzīto stāvoklī un pie tam uz labo pusi. Nav izslēgta pat iespēja, ka mani kā invalīdu atbrīvo tuvāko divu trīs mēne�u laikā. Ta�u, gribu piebilst, tas pagaidām ir tikai picņe mums, pareizāk sakot, varbūtēja perspektīva. Stāsta, ka atbrīvo�anas gadījumā dodot tiesības braukt uz mājām, tātad man vajadzētu dabūt Rīgu, ta�u tas vēl ir tikai pieņēmums. . .

Sestdiena, 1954. g. 31. jūlijs. Vorkuta

Manu mīļo, dārgo Marinukiņ!

Kā jau rakstīju iepriek�ējā, mammītei adresētajā vēstulē, beidzot es no Ļeņingradas esmu atgriezies "Vorkuta, kur mani nosūtīja uz citu OMT � 24. Būdams invalīds, es pagaidām nestrādāju, bez tam pa�laik uz darbu man prāts nemaz nenesas. Kā jau rakstīju, visas manas domas un mani sapņi ir par mājām, par atgrie�anos mājās. Kad tas īstenosies -- nezinu, ta�u sapņoju, ka lidz Jaunajam gadam, ja viss būs labi. Beidzot varē�u tevi, savu zvaigznīti, paņemt klēpī, ielūkoties Tavās zilzilajās acīs, piespiest pie krūtīm Tavu galviņu... Ap sirdi ir tā, ka nespēju ne vien strādāt, bet pat lasīt un rakstīt. Galvā ir juceklis, juceklis. .. Tāpēc nebrīnies, ka tagad uzrakstu tikai da�us vārdus. Par savu veselību teik�u � pagaidām, paldies Dievam, esmu relatīvi vesels. Tikai, protams, fiziskam darbam jau vairs neesmu derīgs, sirds neatļauj. Bet visumā turos mo�s. Esmu �eit tīri labi iekārtojies. Apkārtējie uzņēma ļoti laipni, ko nekādi nebiju gaidījis. Uzturs pietiekams, lai gan, nespēdams piepelnīties, pagaidām nevaru atļauties kioskā nopirkt papildu produktus. Ta�u, domāju, arī te pratī�u rast izeju. Bet tas jau nav vairs pat svarīgi. Sapņi par gaidāmo tik�anos ar Jums, manām brīni�ķajām, mani aizpilda ne vien garīgi, bet ari fiziski tik lielā mērā, ka par ē�anu domāju ar piespie�anos. Nekā negribas. Edu tikai aiz nepiecie�amības uzturēt spēkus, bet tam pietiek arī ar to, ko dod. Vārdu sakot, pagaidām viss ir labi, ļoti labi, un lai Dievs dod, ka tikpat labi un harmoniski būtu arī turpmāk. Sūtiet man savas mīlestības un gaismas domas, un es zinu � viss būs brīni�ķīgi un harmoniski. . .

1954. g. 5. augusts. Vorkuta

Dārgā Katju�a!

Redzi nu, kā esmu sācis bombardēt ar vēstulēm. Tam par iemeslu � tagad noteiktās neierobe�otās tiesības uz saraksti, bet �ai vēstulei arī vadības jaunākās direktīvas invalīdu atbrīvo�anas jautājumā. Kā mums tagad paskaidroja, tam nolūkam, lai invalidam � neatkarīgi no fiziskā stāvokļa � dotu izbraukuma atļauju tie�i uz to vietu, kur atrodas viņa ģimene, bet neaizsūtītu kaut kur uz invalīdu namu vai citu līdzīgu iestādi, viņam jāuzrāda radinieku piekri�ana ņemt atbrīvoto savā apgādībā un aprūpē�anā, lai, kā redzams, atbrīvotu vietējos sociālās nodro�inā�anas orgānus no rūpēm par tādiem ne visai patīkamiem viesiem. Tā nu, Katju�a, lai cik neērti tas man, vīrietim, būtu, gribu Tevi kā sievu lūgt ņemt mani savā apgādībā. Vēstulei pielieku klāt attiecīgā iesnieguma paraugu. Ceru, ka vismaz

441 tuvākajā laikā pratī�u �ā vai tā tikt pats pie dzīvei nepiecie�amajiem līdzekļiem, jo galva vēl strādā, rokas arī klausa tāpat kā agrāk un staigāt staigāju mundri, ta�u lielu fizisku piepūli nevaru izturēt sirds dēļ (aizel�os). Starp citu, manu 29. jūlijā rakstīto vēstuli Tu laikam būsi saņēmusi vakar vai �onakt, apmēram no pulksten 12, būsi par to ilgi domājusi, vismaz es �ajās stundās biju tādā īpa�ā nomoda stāvoklī. Ap sirdi man tagad ir mierīgi, lai gan, atkārtoju, esmu arī gatavs uz visu...

Svētdienas rīts 1954. g. 12. septembrī. Vorkuta

Manas dārgās, manas labās, manas brīni�ķīgās!

Vakar vakarā, jau pavisam zaudējis cerību dabūt no Jums kādu ziņu, visdrūmāko minējumu un pieņēmumu pārpilns, pēk�ņi saņēmu atklātni un vēstuli, kas rakstītas 2. un 3. septembrī. Trūkst vārdu, lai izstāstītu, ko es izjutu. Pateik�u tikai, ka reakcija, kas mani pārņēma, bija tāds vājums, ka bija grūti piecelties no tās vietas, kur sēdēju. Tobrīd rakstīt atbildi nevarēju, jo man �eit ir pavisam citi sadzīves apstākļi nekā 17., nesalīdzināmi sliktāki. Naktī negulēju gandrīz nemaz, aizmigu tad, kad sāka svīst gaisma, bet piecēlos jau pirms zvana, tas ir, pirms pulksten pieciem. Ta�u �is bezmiegs nebija grūts, es gulēju un sapņoju, sapņoju. Man bija labi, man bija gai�i, priecīgi. Arī tagad esmu �o sajūtu pārņemts. Paldies Jums, manas mīļās, manas maigās, manas tik ļoti labās, par silto sveicienu, par izteikto tik�anās prieku. No Jūsu vēstulēm manī ieplūda nevis mundrums, bet vēl joprojām liels fizisks spēks. Gribas atkal strādāt, gribas darboties, lai dotu vaļu pamodinātajai enerģijai. Varbūt jau �odien sāk�u kaut ko darīt, lai dabūtu kādu darbu, tikai ne fizisku, lai tajā nebūtu tik moko�i skaitīt dienas, pie tam kaut vai pavisam kādu nieku, ta�u varbūt nopelnī�u (te invalīdiem maksā), bet nauda man tagad ir tā vajadzīga kā, �ķiet, vēl nekad. . .

Pirms izbrauk�anas mums, invalīdiem, jāiziet vēl divi procedūras etapi, un tie būtu: stingra ārstu komisijas galīgā medicīniskā apskate, bet pēc tam, ja rezultāti ir labi, tiesas procedūra, kur tiek pieņemts lēmums par pirmstermiņa atbrīvo�anu, pēc kura nonāk tā saucamo pa etapu sūtāmo kolonnā un gaida kārtu, kamēr tiks tehniski noformēta pati nosūtī�ana. Redziet, cik viss ir gari un zināmā mērā sare�ģīti. . . īpa�i smagi man ir tāpēc, ka dabūju zināt, � no 17. OMT invalīdi jau nosūtīti, un, ja es atrastos tur, kur bez izbrauk�anas pavadīju nepārtraukti gandrīz deviņus gadus, iespējams, es jau būtu mājās. Ta�u laikam tā jābūt, liktenis tā ir lēmis. Tikai neaizmirstiet mani, pēc iespējas bie�āk un vairāk esiet pie manis savās gai�ajās

domās par harmonisko tik�anos un ticiet man, viss būs labi, tikpat labi, kā man ap sirdi bija vakar un kā ir �odien.

Marino�ka, Tu raksti, ka esot ar mieru atdot man savu gultiņu. Mīļais bērns, to Tev nevajadzēs darīt! Ak, lai tik varētu aizbraukt, satikties, gan tad es pratī�u ne vien sasildīties, bet ari pats sasildīt Jūs, manas tik karsti, karsti mīļotās! Bet Tev, Katju�a, apsolu (un, tici man, izpildī�u!) � ar savu uzmanību un maigumu drīz, drīz lik�u pilnīgi aizmirst moko�os vientulības un morālās neaizsargāti-bas gadus, apsolu apņemt ar mīlestību un uzticīga ģimenes tēva un vira gādību � jūtām, ar kurām tik pilna ne vien mana sirds, bet visa mana būtne. Ticiet, manas gai�ās, viss būs labi, pie tam tik labi kā brīni�ķīgā sapnī, bet �is sapnis būs � īstenība. . .

Arā aiz loga virpuļo �ī gada pirmais sniegs, bet ap sirdi ir gai�i, ir pavasarīgs prieks domāt par mājām, par ģimeni. Atrakstiet, ar kādu numuru tramvajiem var aizbraukt pie Jums no stacijas. . .

1955. g. 6. janvāra rīts

Manas mīļās, labās!

Katju�a, Marino�ka, ticiet, ka viss būs labi, un ar �o ticību, viena otru cie�i apskāvu�as, mo�i ejiet pa dzīvi, meklējiet tajā skaisto, ņemiet to, turiet to dārgu un esiet patiesi laimīgas. Arēji man ir grūti, brī�iem pat ļoti grūti, ta�u, kad es ielūkojos savā dvēselē, domāju par dzīvi, sapņoju par tik�anos ar Jums � man vienmēr kļūst gan priecīgi, gan gai�i. Pateicu par tik�anos. Mani jaukie, kādreizējie sapņi par manu drīzo atbrīvo�anu pagaidām izrādīju�ies nepiepildāmi, ta�u iespēja ieraudzīt, apskaut, cie�i, cie�i apskaut un karsti, karsti noskūpstīt ir reāla un īstenojama, ja Jūs to stipri vēlētos. Lieta ir tāda. Jau pagāju�ā gada sākumā pēc berijisma kri�anas tika paziņoti atvieglinājumi nometinātajiem sakaru uzturē�anā ar ģimeni. Tā pilnīgi ir atkritis sarakstes ierobe�ojums, atļauts sūtīt pakas no nometnes uz mājām u.tml., ta�u galvenais ir tas, ka atļautas tik�anās. Konkrēti atbrauku�iem tuviem radiniekiem nometnes tuvumā uz sep tiņām dienām tiek ierādīta mēbelēta istaba, bet ieslodzītajam �is septiņas dienas ļauj dzīvot nevis nometnē, bet ar atbrauku�ajiem tuviniekiem (uz �o laiku no darbiem tiek atbrīvots). Kamēr biju Vorkutā, es, neraugoties uz manu karsto vēlē�anos Jūs redzēt, ne gribēju pat stāstīt Jums �o jaunumu, lai lieki nesatrauktu savus tuvos, tas ir, Jūs, mīļās. Vorkuta � tā ir ledainu elle, kuru es tagad atceros vienīgi ar �ausmām. Jau tas vien, ka Marino�ka britu ieraudzi jusi bezgalīgās stieples ēnu, ar automātiem apbruņotu konvoju un īpa�i dresētos vilku sugas suņus, ar kuriem Ieslodzītos pavada, vedot ārā no zonas, jau bailes vien par to, ka Alu murgs viņas jūtīgajās bērna smadzenēs saistīsies ar priek�statu par tēvu, pilnīgi paralizēja manu gribu satikties. Tiesa, atbraucēju bari gāzās �urp kā vilnis, brauca sievas, bērni, vecāki, līgavas, brāļi, māsas. Tas bija viens vienīgs svētceļojums no valsts vidienes uz tālajiem Ziemeļiem pie saviem tuviniekiem, kas bija pazudu�i no dzīves �etrdesmito gadu pirmajā pusē. Ta�u kopā ar tik�anās prieka asarām viņi savās sirdīs aiznesa līdzi tik daudz sāpju un cie�anu par �iem saviem tuviniekiem. Nē, nē, pieļaut kaut ko tādu, mocīt Jūs, kuras es tik dziļi un patiesi, atklāti sakot, pa�aizliedzīgi mīlu, to es nevaru pieļaut. Tagad ir citādi. Pat ārēji novietnes izvietojumam nav specifiskā ieslodzījuma vietas izskata. Tiesa, aug�ā, pareizāk sakot, pa klostera sienu virsu ir kārtām nostieptas dzeloņstieples, ta�u tās pazūd uz senlaicīgo celtņu kopējā fona, un iztālēm mūsu �Pleķītis� dro�i vien izskatās pēc viduslaiku pils, kas uzbūvēta uz salas, ko no visām pusēm ieskauj ūdens. Saku � �dro�i vien�, jo pats vēl neesmu ārpus tā sienām izgājis un tāpēc neesmu varējis pavērot iztālēm, tas ir, no malas. Daba visapkārt ir ārkārtīgi gleznaina. Uz �ejieni jābrauc līdz Cerepovecas stacijai (dzelzceļa līnija Ļeņingrada �Vologda), kas atrodas kādus 400 km no Ļeņingradas, no turienes ar pasa�ieru autobusu līdz rajona centram Belozerskai, bet tālāk 50 km ar kādu no garāmbrauco�ām kravas ma�īnām, kas nepārtraukti brauc uz me�u darbiem netālu no Jnūsu Pleķī�a. Vārdu sakot, ja Jūs tam principā piekritīsiet, es uzzinā�u visus sīkumus un tad Jums paziņo�u. Tikai, Katju�a, diem�ēl, rafai cik sāpīgi un cik nepatīkami man arī būtu, ta�u acīmredzot man nebūs ne mazākās iespējas kaut daļēji segt jūsu brauk�anas izdevumus, jo, kā izskatās, �eit man vairs neizdosies neko piepelnīt.

Bet nu Jūs abas apskauju � maigi, dedzīgi, cie�i. Neaizmirstiet E&iani � rakstiet, rakstiet!

Katju�a, Dieva dēļ, iegādā vēstulēm plānu papīru! Redzi, kad ■Saņemu biezu vēstuli, es ceru, ka tā būs gara un liela, bet iznāk vil�anās, un tas ir tik bēdīgi.

Paziņo, ko nopirki Marino�kai no Sala ve�a par to naudu, ko aizsūtīju, un vai viņa ar dāvanu ir apmierināta?

* * *

No mātes vēstules tēvam. . .

1954. g. 9. novembris. Rīga

Es vēl aizvien neviļus turpinu lūkoties pēc vīrie�u uzvalkiem, mēteļiem, veļas, kas tik bagātīgi izstādīti svētkiem sapostajos veikalu skatlogos, domās ieģērbjot Tevi te vienā, te otrā. Aprakstīt vārdos to prieku, to laimi, kas jau bija atdzimusi mūsu sirdīs, bet p�c tam to vietā uznāku�ās skumjas, cie�anas un bezcerību � tas ir glu�i lieki.

So mammas vēstuli no tā brī�a, kad tikāmies ar tēvu, �ķir vēl viens vīri�ķīgu gaidu gads.

Lakonisko telegrammu viņ� nosūtīja no Ļeņingradas, jau būdams ceļā uz mājām: �Rīt pacenties sagaidīt stacijā. Gri�a.�

Rīgā toreiz vēl bija vecā stacija ar apjumto peronu. Lija lietus, un mēs ar mammu, stāvēdamas zem nojumes, skatījāmies, kā pēc tālā ceļa smagi elsojo�ā lokomotīve velk zem perona jumta vilciena sastāva pirmos vagonus. Kāpēc mamma bija nospriedusi, ka tēvam katrā ziņā vajadzētu atbraukt kādā no pirmajiem vagoniem? Atceros, kā viņa �audījās burzmā starp pasa�ieriem, kas nāca ārā no �iem acīmredzot mīkstajiem un kupeju vagoniem, kā laimīgo gaidu izteiksmi viņas sejā nomainīja mulss izmisums. . .

Un tad es VIŅU ieraudzīju. Garā sastāva pa�ā galā. Pelēkā brezenta pusmētelī, īsās kokvilnas biksēs, kas sniedzās līdz potītēm, un rupjas cūkādas zābakos � tankos. Pareizāk sakot, vispirms es ieraudzīju nevis VIŅU, bet MU�U strīpaino segu, kas bija piesieta pie pa�taisīta finiera �emodāna. Ak, man tik labi bija palicis prātā, kā pirms da�iem gadiem mēs �o mammas pirmskara segu ie�uvām tēvam sūtāmajā pakā! Un nu es lidoju pa tuk�o peronu, plati kā putns izpletusi rokas, un caur asarām murminu tādus kā buramvārdus: �Tēti, tētiņ! tēti, tētiņ!� Bet viņam pēk�ņi vairs neklausa kājas. Viņ� vairs nespēj spert man pretī ne soli un, zaudējis spēkus, ieliek �emodānu ar segu tie�i peļķē.

�Un vēl uzraksti, lai viņ� atbrauc un paceļ mani gaisā.�

So brīdi es biju gaidījusi desmit gadus.

Tēvs pacēla mani, desmit gadus vecu, uz Rīgas stacijas perona 1955. gada oktobri un tā arī gāja līdz pa�am tramvajam � uz vienas rokas es, bet otrā � �emodāns ar viņa dienasgrāmatām un mammas vēstulēm.

Uz Latvijas Tautu forumu 1988. gada decembri man ar pūlēm izdevās tikt kā viesim. Būtu man bijis deputāta mandāts, es varētu pretendēt kaut vai uz piedalī�anos debatēs, bet tapat jau bija pierakstīju�ies pāri par simt runātāju no delegātiem, kur nu lai viesis tiktu līdz tribīnei! Tomēr, paļaudamās uz brīnumu, es mājās sagatavoju uzstā�anos. Un brīnums notika. Man atļāva runāt debates, un es paguvu pateikt to, ko man ļoti vajadzēja pateikt visām Latvijas tautām tie�i �obrīd sare�ģītajos starpnacionālo attiecību saasinā�anās apstākļos:

�Protams, pirms 15 gadiem iziet uz laukuma un skaļi pasacīt, ko domājam, bija ne tikai bail, bet arī neiespējami. �odien izejam. Pasakām. Un pārsteigumā atklājam, ka cits citu pilnīgi nesaprotam. Iemesls nekādā ziņā nav meklējams valodas barjerā, bet gan tajās melu metastāzēs, kas gadu desmitiem ilgi mērķtiecīgi kropļoja mūsu apziņu. Mēs visi esam sava laika un sistēmas produkts, bet attīrī�anās no meliem nevar nākt no ārienes, tai jāsākas no iek�ienes, no mums katra individuāli. Un princips, ko Sol�eņicins pasludināja pirms piecpadsmit gadiem: �Lai ari meli ir pārklāju�i visu, lai meli valda pār visu, ta�u lai NEVALDA CAUR MANI!� � �odien skan tikpat aktuāli kā stagnācijas laikos.

Es lepojos ar to, ka, būdama Latvijas krievu inteliģente, neesmu iemantojusi augstus valdības apbalvojumus, ta�u, būdama sava tēva � desmit gadus Staļina nometnēs godīgi nosēdēju�ā Krievijas krievu inteliģenta � meita, esmu Latvijā apbalvota ar vilnas zeķu pāri, kurā ieadīti tautiskie raksti. Kādā no lauku klubiem �īs zeķes man pasniedza veca sieviete, kuras slimajām, uztūku�ajām kājām uzkāp�ana uz skatuves sagādāja lielas pūles. Palika prātā vārdi, kurus latvie�u zemniece sacīja nevis mikrofonā, ne zālei, bet intīmi, no sirds uz sirdi: �Savu nometņu laiku es nosēdēju turpat kur jūsu tēvs � Vorkutā. Lai jums manā dzimtenē nesalst kājas.�

Sājos vienkār�ajos vārdos ietvertas latvie�u tautas sāpes un sirdsapziņa, cēlums un cilvēka pa�cieņa. Un nekāda politiska ekvilibris-tika, nekāda uzlabotas kvalitātes demagoģija, nekādas birokrātu viltības, kuru mērķis ir starpnacionālā naida kurinā�ana, nespēs man atņemt ticību latvie�u madonnai ar rūtaino lakatu ap pleciem. Man �i zemniece arī ir tas visaugstākais tautas simbols, kas ar Mātes tēlu vainago Brīvības pieminekli Rīgas centrā. Būdama Latvijas krievu inteliģente, vienmēr esmu darījusi un ari turpmāk darī�u visu, kas būs manos spēkos, lai Staļina nometnēm cauri izgāju�ās sievietes mazbērni un mazmazbērni dziedātu �eit dziesmas savā mātes valoda, lai republika iegūtu tiesiskas valsts statusu, lai latvie�i kļūtu par savas mājas pilntiesīgiem saimniekiem, jo tikai brīvs, pilntiesīgs saimnieks var būt arī patiesi viesmīlīgs attieksmēs ar citām taulain.

Un tomēr gribu izteikt savu dziļāko pārliecību par to, ka latvie�u �īsdienas traģēdijā, kad pirmo reizi savas pastāvē�anas laika viņi paliku�i mazākumā pa�i savā etnoģeogrāfiskajā teritorija, krievu tauta kā tāda nav vainīga. Diem�ēl ilgus gadus mēs esam dzīvoju�i valstī, kur valdīja nevis likumi, bet cilvēki, kuriem piederēja neierobe�ota vara. Staļinisma un bre�ņevisma gados �o valdoņu kompānija bija patiesi internacionāla, un, nekādā ziņā neapstrīdot krievu �ovinistu vainu, es vienlaikus protestēju, ka citās tautās tiek uzkurināts naids pret krievu tautu kā vienīgo vaininieci visās traģēdijās, kas mūsu vēsturē notiku�as pēdējo 70 gadu laikā. Genocīds, ko vara īstenojusi pret manu tautu, iznīcināja visu labāko gan krievu zemniecībā, gan krievu amatniecībā, gan krievu inteliģencē jau 20. un 30. gados. To nesaprast, redzēt tikai citu tautu nopelnus revolūcijā un noklusēt to traģiskās kļūdas nozīmē bezatbildīgi nocietināt �o tautu sirdis pret Krieviju, dezinformēt jauno paaudzi, kas aktīvi ieņem savu vietu politiskās cīņas arēnā. Cietsirdība savukārt radīs tikai cietsirdību. Mūs visus � krievus, gruzīnus, ukraiņus, ebrejus, latvie�us � visus, kas neprata valstī novērst staļinisko teroru, �odien gaida kopīga grēku no�ēlo�ana pie Sirdsapziņas sienas. Un tomēr tas būs tikai taisnīgi, ja tie�i mēs, krievi, kā skaitliski vislielākā tauta uzņemsimies lielāko daļu vainas par despotismu, ar kādu valsti no Maskavas vadīja visu tautu ierēdņi.

Ja ari �odien, pārbūves un atklātuma laikā, viltus ambīcijas ņems virsroku pār veselo saprātu, tad mēs pilnā mērā varam uz sevi attiecināt Aleksandra Pu�kina vārdus:

Priek� kam gan ganāmpulkiem brīve?

Tos vajag cirpt un vajag kaut. To mantojums ir jūga dzīve � �vīkst pletne, zvārgulītis raud...

(Atdzej. }. Sirmbārdis)

Es mīlu savu dzimteni Latviju. Ta�u gēni svēti glabā arī mīlestību uz Krieviju � manu sen�u dzimteni. Un, lai kur mani rīt aizvestu liktenis � jebkurā planētas punktā vai kosmosā �, es vienmēr lūg�u Dievu par savu Latviju un savu Krieviju.�

Molotovas apgabalā, Soļikamskas raj., pos. Borovsk P/ja L � 209

Un pienāca ilgi gaidītais atmodas sākums, ko izsūtītais Fricis Leja paredzēja jau pirms 40 gadiem savās vēstulēs, dzejojos. . . Kad parādīju vienu dzejoli Imantam Ziedonim, tad ari Fricis Leja pamazām cēlās aug�ā.

Valsts bibliotēkā uzzināju, ka viņ� ir bijis literatūras kritiķis, rakstnieks. Izlasīju spccfondā, Letonikā, Retumos visas publikācijas no 1927. līdz 1933. gadam � stāstus, dzejoļus, recenzijas, lugas.

Izdevās atrast Fri�a Lejas brāļus � Jāni un �ani Leju, Nopelniem bagāto skolotāju. Tad arī uzzināju, ka Fricis dzimis 1903. gada 1. augustā Purmsātē. Tēvs Miķelis un māte Margrieta biju�i mui�as kalpi. Pēc Kalētu ministrijas skolas beig�anas ai teicamām sekmēm Fricis Leja strādājis Vaiņodē, tad Aizputē par sekretāru Izpildu komitejā. Vēlāk pārcēlies uz Rīgu, apprecējies. Brāļi maz satiku�ies. Pēdējā darba vieta viņam bijusi mēbeļu fabrika �Būvgaldnieks�. Kāpēc Fricis Leja 1945. gada apcietināts un izsūtīts, brāļi nezināja pateikt, jo vēstule no Centrālcietuma bijusi tā sasvitrota, ka nevarēju�i cenzūras dēļ salasit. Savu pēdējo vēstuli Fricis Leja man rakstīja no slimnīcas. Tad arī, kad vēstules vairāk nesaņēmu, sapratu. . .

Frici Leju neesmu redzējusi dzīvē, vienīgi tagad viņa brāļa Jāņa dāvātā fotogra fijā, kur viņ� stāv blakus Rainim. Tagad arī saprotu, kāpēc tik ļoti gribēju sve�am cilvēkam palīdzēt, kad izlasīju viņa darbabiedriem rakstīto vēstuli. Ar savu cilvēcību, taisnības un patiesības mīlestību viņ� stāv blakus Rainim ne tikai fotogrāfijā. . .

Rīgā 1988. g. 2. oktobrī Mirdza U.6i

Skaniet, skaniet skāņi, di�enie sludinā�anas zvani, Lai pasaule pausto pārvērtību kustinājumu mana Un cilvēce laikā izkāpj krastā no bojā ejas tvana.

Skaniet, skaniet skani, di�enie sludinā�anas zvani, Lai dvēsele atkal dievi�ķīgu elpu dzīvību silda Un ticības spēki visus atziņas traukus pilnus pilda.

Un pasaulei pāri traucas pārdzim�anas stunda grūta Dievs izglābto pulkus sataisītā krā�ņā dzīvē sūta.

Urāios 16.05.48.

Trīs dzimtenes sveces virs sarkanbaltsarkanā karoga mirdz, Un svēta gaisma mocekļiem.vaigus glāsta un spēku dod, Lai nelūztu tie zem baigā lāsta, no tēvu zemes gūta.

Laiks domās rāda klusumā gulo�o māti, Kas savas tautas aizmir�anu mū�am nepiedod.

Trīs dzimtenes sveces virs sarkanbaltsarkanā karoga mirdz, Un dzīvīgs siltums mocekļa sirdi dziedē un mū�u skauj, Lai nedienas garu neizbiedē, no tēvu zemes �ķirtu, Laiks, tālāk plūzdams, ticības stiprumu katrā mums svērtu, Kur savas tautas nodevējus tā kā zobens pļauj.

Trīs sveces virs sarkanbaltsarkana karoga brīvību kvēl � Virs debesjuma mū�am necilvēcības baismību liecinās vēl.

Bez datuma � 22. vai 23. vēstulē

1949. I �II

Dzimtene, atceries, atceries mocekļus savus sve�umā tālu Sirds tiem �ēlu mirkļos lūst pēc tava pavasara, Ko atmiņā izdzēst nespēj necilvēcības baisā vara.

Dzimtene, atceries, atceries mocekļus savus sve�umā tālu, Gars tiem stiprāks ir kā pazu�anai kaltie spaidi, Un izmisu brī�os viņu lūpās neceļas sāpju vaidi.

Dzimtene, tavai elpai atrautie ciezdami svēti tevi � Mū�īgo dzīvo�anu iemanto, ziedojot tautai sevi.

Urālos 11.04.48.

Asarām līstot, tevi lasīs atvērtās acis

Un prāti samanīs mū�ības negrozāmo gribas spēku, Kas baisu mocību elpā ceļ ilgoto cilvēcības ēku.

Asarām līstot, tevi lasīs atvērtās acis

Un laiki mū�īgi vērtību meklējumā zemu lieksies, Ar tevi pasaules telpā kā putek�ņi savienoties tieksies.

Tavējā gaismā aud�u mainība dro�us ceļus ies � Sākuma ausmā Dievs ar dzīvajiem nācis runāties...

Orālos 28.04.48.

Tā nedienu �ūska tika nodurta viņa guļas vietā, �

Un dievi�ķā gaisma iesāka dziļi laikos plūst,

Lai neziņā novestā cilvēce pēdējā mirklī pestīta kļūst.

Tā nedienu �ūska tika nodurta viņa guļas vietā, �

Un, patiesības veldzēts, piepe�i atraisījās zieds,

Ko mū�ības svaidītā dvēselei sen bija vēris ticibas vieds.

Tā nedienu �ūska tika nodurta viņa guļas vietā, � No brī�a tā Dieva svēto liktību mana katrā lietā.

Orālos 31.05.48.

Urālos Mates diena, 11.05.47.

4. vēstulē

Tautiete!

Jūs esat jauns zieds manu dzimtenes draugu pulkā. Nepazīdams un nezinādams, kas Jūs esat, uzrunāju Jūs ar vārdu �tautiete�, jo da�u rindu adreses rokrakstā saredzu Jus, sievieti, �ķiet, vel jaunu, biklibas pilnu, ar latvietēm eso�o silto līdzjutēju sirdi un palīdzē�anas gribu. Esmu pieradis, ka sve�i cilvēki pāri saltajam talumam sniedz man stiprinātāju roku ar dzimtenes veltēm. Tas posta baisumā palīdz man noturēties kājās, kad pulks da�ādu mirēju, izlaizdami savu naidā audzēto garu, manu soļu ceļā kārpa sev īsteno mājas vietu, alkdami pēdējā mirklī tajā ieraut ari mani. Tomēr mūsu aizgāju�o neredzamā elpa un dzivajo siltums mani ceļ pāri visām bojāejas bedrēm un nes dzīvē, kas raisa savus krā�ņos ziedus nemirstīgam tautas mū�am. Mēs, kas esam bridu�i baismīgo mocību dūksnājos, ilgi �ajā dzīvē nebūsim, jo mūsu dzīvības spēki ir aizlauzti pa�ā saknē. Kaut kā mājās, mūsu dzimtenē, atspirgsim, tomēr tā būs tāda dzīvo�anas spēja, kāda ir vētras saplēstiem kokiem, kā atlauzumus dārznieks sasaista ar dziedē�anas saitēm, rētas apziezdams ar maigas rūpības spēku. Tiesa, mēs dzīvosim un atdosim katrs savā darbā atliku�ās spējas mūsu tautai, tomēr ik rokas kustībā, soļu gaitā jutīsim dzivībā asus pagriezienus. Tie ir tie nolauztie asmeņi, no kuriem mūs atbrīvot nav nevienam zinā�anu, ne spēka. Tikai tad, kad par mūsu atdzisu�ajām miesām būs dzimtenes vieglā smilts, mēs nejutīsim vairs sāpju, cie�anu pēdas izdzisīs, un apskaidroti aiziesim mū�ībā. Bet jūs, paliku�ie, to neredzēsiet, no jums mēs �ķirsimies tādi, kādus ļaunums mūs sabendējis. Sājā brīdī jums visiem apliecino�i jāzvērē, ka mūsu tēvu zemē nepārnāku�o upurē�anās garu dziļi ieslēgsiet sirdīs, lai mūsu tautas spēks cerotu un augtu tik di�s, ka nekāda vētra to nespēj vairs locīt, ne saplosīt. No paaudzes paaudzē atziņā jākvēlo vienam secinājumam � tūksto� deviņi simti ceturtā desmita septiņi gadi ir pēdējie latvju tautas drumstalo�anas un pazemo�anas gadi. Latvie�i neko vairāk neprasa kā savas tiesības, tādu dzīvi, kad ar saviem elkoņiem nav jāaizskar citi vai, spēka pār pilnībā izstiepjot rokas, dūres nav jāatsit uz ziņkārīgo galvām. Pa saulē ir tik daudz vietas, lai visas tautas, cita citu cienīdamas, varētu dzīvot savu Dieva lemto dzīvi un cilvēces apcirkņos iebērt tos augļus, ko viņu spējas izaudzē.

Tautiete, �odien mēs visi atceramies Mates dienu. Jums personīgi un visām latvju sievietēm tagad un visos nākamos laikos tā lai atga dina kādu lielu jēdzienu, ko izsaka vienkār�ais vārds � ģimene, la skaistā dzīve, kas kā mirdzo�s gredzens sasaistās ar dzimtu, cilti un tautu. Bet nenozīmīgs �is gredzens ir tad, ja mātes desmit pirkstus neapvij dzīvie gredzeni. Tikai ar �o brīdi sākas tautas stipruma aug�ana un mū�īgā pastāvē�ana. Tas nav mātes uzdevums vien, tas ir arī tēva pienākums, svēts un neaptraipāms. Ja līdz �im ģimenes dzīves izpratnē valdīja personīga atziņa, kas bie�i bija vaļības pilna, ar izlaidības iezīmēm, tad mūsu rītdienas dzīvē tai jābūt pavisam citādai. Viss sārņainais jāatmet kā posto�s, kas neatbilst latvju dzīves saturam. Daudz vajadzēs mainīties sievietei, bet vēl vairāk vīrietim. Ģimenes dzīve ir svētums, ko nedrīkst apsmiet, noniecināt, ne ārdīt. Pāri personīgajām ērtībām un labumiem jāpaceļ tautas vajadzība un prasība. Tikai ar �ādu atziņu dzīve ir pilnība, atraisa cilvēkā visus vērtību rado�os spēkus. Tad neradīsies arī mocī�anas alkas, kas tagad tik zvērīgi plosa visu tautu piederīgos. Cilvēki atkal spēs cits citu svētīt, acis redzēs atkal zvaigznes, un dzīves krā�ņums katrā atraisīs personības aug�anas spēku. Dvēsele, patieso vērtību zinātāja, mājos tad atkal cilvēkā.

Latvie�i �odien ir izkaisīti pa visu Eiropu un daļa arī ārpus tās. Cie�anas, trūkums un pusbada dzīve plosa viņu dzīvesprieku. Tikai atmiņas un griba būt savā tēvu zemē viņus stiprina, dod spēku panest smago nastu, ko pasaules pārkārto�anās roka uzlikusi katra plecos. Daudzi, ļoti daudzi �is dienas nozīmi atceras ar ūdens malka pasnieg�anu izsalkumā kalsto�ām lūpām. Mani bez tā � kā nezināmas mātes rokas dāvinātu � �orīt stiprināja kāds vācu cilvēks, vecāks vīrs, kas staigā to pa�u Golgātas ceļu, ko mēs, latvie�i, pasniegdams vienu devu nometnes liesās un zilganās viras. Ēdu, atcerēdamies mūsu dzimtenes pārticību un svētīdams kristie�u skaidrās sirdis, kas spēj samanīt citu bēdas.

Ticu, ka arī �odien kaut kur zemes virsū skan slava mātei, lie lākai upuru nesējai cilvēku vidū. Viņas cildinā�anai nekad nedrīkst trūkt patiesu dzīvīgu vārdu, viņu noskatot vai atceroties, sirdij alla� jāatveras bijīgā gaismā, jo viņa ir tā, kas cilvēcē uztur dzīvīgu dve sēli.

Saņemiet, tautiete, manus pateicību sveicienus un, Daugavas krastā esot, iemetiet mūsu likteņa upes straumē pirmos pavasara ziedus, lai, traukdamies jūrā, dzied tie latvju tautas īpa�ās dzīves dziesmu.

Sveiciniet ari visas savas draudzenes un ģimenes piederīgos, l*T. Leja

5. vēstule Urālos 30. maijā 1947. g.

Sveicināta, tautiete!

Jūsu vēstuli saņēmu vakar. Atsteigusies deviņās dienās, laikā, kādā neviens sūtījums no Rīgas �eit nav saņemts. Jūtu jums visiem līdzi darba daudzumā un visos�grūtumos un skumstu, ka nevaru redzēt ziedo�os dārzus. Mums te apkārt ir tikai egles un pēdu apak�ā gurkst smilts. Ziedu, zaļu zāli lielos laukumos, dzīvu, teko�u ūdeni un ziedus mums nav lemts redzēt. Varbūt aiz dzeloņu stiepuļu asuma tas viss kaut kur ir, bet dēļu sēta neļauj tik tālu aizklīst. Da�reiz izdodas dzirdēt cīruli, tomēr viņa dziesma skan kā apsalusi. Nav arī brīnums � esam ta�u Sibīrijas vārtos, vēl vakar un aizvakar mākoņi nobirdināja sniegu � lielas, baltas pārslas, glu�i kā ziemā. Naktī lija, lija līdz ritam. �odien auksts, dro�i vien darbā eso�ie salst. Viņi strādā kur kurais � būvē, mūrē, kas sviedni savu mū�u nav turēju�i rokā, vāra jumtiem darvu, darvo tos vai strādā smagus darbus kokzāģētavās. Sievietes no mums no�ķirtas, dzīvo savā aplokā un arī ejot darbā. Mēs, slimie, nīkuļojam barakās, guļam nakti un dienu, brīvā laikā kaudamies ar garlaicību, kas lien virsū kā nekaunīgas mu�as un ko�, sīvi un dziļi ko� dzīvībā. Latvie�i nav radu�i slaistīties, viņi sadeg savā darbā. Tam tomēr jābūt dzimtenes elpā un tautā. Tikai tad lielais liesmojums var notikt. Sis likums ir vienāds visām kultūras tautām.

Avī�u sūtījumus esmu saņēmis divas reizes. Laikam martā un maija sākumā, pēdējo no Ķeguma ar cita sūtītāja vārdu. Abos gadījumos bija sūtījumos balti vēstuļu papīri (pirmo reizi arī aploksnes, neatceros vairs). Maija sūtītājai atbildēju ar vēstuli (11.05), adresētu Ķegumā. Ceru, ka cits nekas vairāk nebūs likts iek�ā. Liels un mīļ� paldies par �iem uzmanibas un atcerē�anās sūtījumiem. Kaut ko ta�u var uzzināt par dzīvi dzimtenē. Vēstules saņemu ļoti maz. Visi esam ierauti darbos. Ja ir avīzes, lasu tās vai desmit reizes. Citi ar tām vēl tirgojas, man ārkārtīgi neērti, lai gan da�reiz da�i rubļi derētu izsalkuma aizdzī�anai. Jūs ar paciņu nesūtī�anu tā aizbildināties, it kā tas būtu Jūsu pienākums. Nē, kundze, esmu liels, liels parādnieks Jums un pārējiem kolēģiem. Turpmāk neraizējaties par tādām lietām. Iztik�u. Sapņo�u vairāk par dzimteni, domā�u par nākotnes dzīvi, par mūsu tautas atdzim�anu un �ad tad ar irbuli vai pirkstu ierakstī�u laika elpā savas dvēseles sāpes. Varbūt Jūs tās kādreiz lasīsiet, varbūt ari acīm skatīsiet mūsu cie�anas. Tad neraudiet skaļi un nekliedziet moku plosījumā. Tai reizē mēs būsim visu jau izcietu�i, da�i palikdami varbūt �eit mū�īgi, tomēr vairums samanīs ap sevi savu tautu un kopā ar viņu kvēlos skaidrajā latvie�u dzīvē. Dievs ir padarījis lielus brīnumus, un arī �odien, mu�u mū�a, mēs tos piedzīvosim. Tas būs apliecinājums visam tam, kas bijis un kam �aubīgie netic, tas nak, lai nelietībai pasaulē nebūtu vairs vietas. Dzīvojiet līdz �im brīdim cieti, nekustināmi, ticēdami tautas di�enai rītdienai. Klusuma brī�os saliekat par mums rokas, lai ātrāk tiekam mājās.

Sveicieni Jums un Jūsu piederīgajiem ar siltu pateicības apliecinājumu par tiem dāvinājumiem, ko esmu saņēmis. Sveiciniet arī visus kolēģus, īpa�i tos, kas kopā ar Jums man grūtībās palīdzēju�i!

Fr. Leja

Urālos ceturtdien, 12. VII 47.

6. vēstule

Labie cilvēki!

Zīmīgi, ka mūsu vēstules apceļoju�as tāluma loku tie�i vienā mēnesī. 11. maijā uzrakstīju jums un 11. jūnijā saņēmu Jūsu atbildi. Mīļ� paldies par to, jo katra saskare ar dzimteni mūs stiprina, da�reiz, vārdu un domu apmaiņa pat vairāk nekā reāli labumi. Man pienāk tik maz vēstuļu, ka saņemto ilgi turu rokās, it kā tā būtu smar�īgs zieds, kas plūkts pēc moco�a tuksne�a pārstaigā�anas, īpa�i tās vēstules mani aizkustina, kuras rakstīju�as sve�u ļau�u rokas un kurās sajūtu latvie�u dzīvīgo elpu.

Tiesa, mans liktenis ir ārkārtīgi skaudrs un ne�ēlību pilns. No savas dzīvības esmu atsacījies un personīgu dzīvi nezinu jau piecus gadus. Katra diena grie� dvēselē dziļu vagu, tomēr nevaidu un ne gau�os, cik spēju un spēka vēl ir, daru mūsu tautas labā, lai na kārnām paaudzēm būtu mū�īgi tā gaisma, kas neļauj maldīties. Aiz lūzu�u un nespēcīgu cilvēku ir visām tautām. Nedomāju, ka mums to ir vairāk nekā citām, tāpēc nav jāizsamist, ja redz sārņus peldam, Palu laikos viss vieglais un aiznesamais saceļas virspusē, un veli.is rauj tos kokus, kuru saknes nav dziļi ietvēru�ās zemē, vai lau�, ja audi ir gļēvi. Sis laiks ir stipruma, izturības un ticības pārbaudījuma laiks Pie pilna galda visi ir lieli kalnu gāzēji, un citos, mierīgos apstākļos izturība liekas nieks, tik īstenībā viss ir citādi. Sāpju dziļumu zina tikai tas, kā dzīvību asmenis �ķēlis, un ticība izglābj to, kas saskaldu mies paļaujas mū�īgi nemainīgajiem spēkiem, ziedodams sevi laiku laikos sastāvo�ām augstākām vērtībām. Runāt par brīvību un ciliem to liegt ir visļaunākais noziegums. Tikai tad, ja savu mācību, spīle dumu spēj darbos vērst, ja runā�anas un darī�anas vidu neveras tuk�ums, cilvēks ir īsts un pilnvērtīgs. Kā saulei neizsīksi siltums, tā cilvēkam nedrīkst pietrūkt patiesīguma. Ja tā nav, la ii audzinā�anas kļūda. Par to ir atbildīgi ne tikai vecāki, bet ari tautas vadītāji, abi nav spēju�i, nav gribēju�i nākamā paaudzē iesakņot labo sēklu. Atstāt vairāk personību ir aizejo�o dzīvību lielākais gods un slava. Tā ir mū�īga vērtība, kuras augsnē atraisās tauta un pastāv visos negaisos. Ne zudīgo labumu krājēji un vairotāji, bet personību skaidrie un dziļie avoti, varoņu di�ais gai�ums nedienu bargumā. Mūsu tautā �ie divi aug�anas nosacījumi ir diezgan spēcīgi. Latvie�u pasakas ir pilnas ar Varonības apliecinājumiem, un netrūkst ari to mūsu rakstnieku darbos. Nesakāt � tā ir tikai pasakās, literatūrā. Nē, tā ir ari dzīvē, visā latvie�u tautas dzīvē. Mēs esam daudz paveiku�i un, pa�iem kārtojot savas lietas, paspēsim vēl vairāk. Latvie�u darba mīlestība ir apbrīnojama, to var salīdzināt vienīgi ar mūsu pa�u brīvības alku dziļumu. Tos sīkos kropluma dzinumus, kas tagad izliekas tik draudīgi, tik posto�i, mūsu jaunajā dzīvē nobraucīsim tik a�i, ka nelāguma viesējs pat lāgā nespēs iespiegties. Lai citas tautas kārto savas lielās un svarīgās problēmas un ļauj latvie�iem ar sevi pa�iem galā tikt: vienas paaudzes laikā viņām pietrūks labo vārdu, runājot par tautu pie Baltijas jūras. Mūsu kultūras augstumu apliecinājusi statistika augstskolas izglītības salīdzinājumā � otrā vieta pasaulē nav kauna lieta, un dzīvei vajadzīgo produktu un ra�ojumu pārpilnība mums ir, kamēr citas pec tā tikai tiecas. Mēs esam dzīves spējīgi un būsim tādi vienmēr.

Neesmu tomēr daudz kļūdījies, spriezdams par Jums pēc nedaudzajām raksta rindām. Man ir liels prieks, ka Jūs esat māte. Sievietei tas ir skaistākais un cildenākais vārds. Ticu, ka sievietes to tā ari izjūt, un ne�aubos, ka vīrie�i turpmāk mainīs savus uzskatus, jūsu, sievie�u, atziņu uzceļot arī kā savējo. Tad sāksies tā dzīve, kurā neaugs nelāgumi, ko minējāt savā vēstulē.

Ļoti �ēl, ka mazajai, gudrajai Maijiņai neko piemiņai nevaru aizsūtīt. Gribēju ātrumā uzrakstīt sīku pasaciņu un lūgt likteņa draugu to ilustrēt, bet dvēsele ir mazliet pagurusi, ir novārdzināta un pārpūlēta. Vajadzētu tikai da�as dienas dzimtenes spirgtumu, maigā zaļuma redzēt...

Kad beidzu rakstīt pēdējās rindas, man pasniedza Jūsu vēstuli. Nu atbildu ari tai. Diem�ēl to vērtīgāko avī�u sūtījumu neesmu saņēmis. 18. XI saņēmu avīzes bez kādiem pielikumiem. Turpmāk gan tādus neliekat. Labāk tos sūtīt sīkpakā, liekas, ka tādas nāk arī uz �ejieni. Kā jau teicu, avīzes noder ļoti, tāpēc sūtiet tās bie�i un vienā reizē pēc iespējas daudz. Katrreiz ar atklātni paziņojiet, ka izsūtāt tik un tik, lai varu pastā pieprasīt.

Priecājos, ka Jūsu saime savairojas. �ais laikos tas ir liels ieguvums, lai gan sagādās rūpes audzē�anā un kop�anā. (Laikam rakstīju, ka nopirkām kaziņu � M. O.) Jūsu dzimumam tāda nodarbo�anās ir neatņemama sastāvdaļa.

Atceros gan to mīļo un jauko meitēnu Justi māsas pavados. Tikām runāju�i un smēju�i kopā. Lai Dieviņ� dod viņai visu vajadzīgo izaugt lielai un gudrai, galvenais � labākai, nekā mēs, lielie, esam. Tad arī pati dzive. būs vērtīgāka un skaistāka.

Dro�i vien lopus ar rau�iem baro. Varbūt Jums ir sakari ar lopu kopējiem. Atsūtiet tos katrā ziņā. Vai fabrikas vīrie�u personāls nav bagāts ar lieku ziemas cepuri � auseni. Mums stipri salst, �odien bija pāri 21�. Man ir tikai veca, plīsto�a �okeja. Baidos iedzīvoties ausu slimībā, jo tās man stipri vārgas. Cepuri vajadzētu palielāku � �etru aizlīmētā platuma apkārtmēra. Bū�u ļoti priecīgs, tādu saņemot. Varbūt līdz atsūtī�anai varē�u kaut kā izkulties. �odien apsēju paciņas iesaiņojuma drēbi ap galvu. Bet man solīja viens krievs izlīdzēt ar savējo, jo viņ� darbā neies. Vajadzētu vēl daudz kā, bet lai paliek. Esmu noguris, un acis veras ciet. Ar labu nakti. Visiem saldu dusu. Pieliku dzejoļu lapiņu.

Fr. Leja

Saņēmu vēstulē da�as �ādas lapiņas. Vairāk nekā.

Vai nevar iegūt kādu pāris sojas vai citu rau�u un atsūtīt tos man. Te no tādiem vāra gardu biezputru. Rāmavā.

Urālos 18. VIII 47.

7. vēstule

Dveseles cilvēki!

Vērtīgi ir tie cilvēki, kuru būtībā mājo dvēsele. Tie vairāk redz nekā citi, dziļāk jūt nekā �visa sapratēji� un zina īsto dzīves ceļu. Viņiem gan vairāk jācie�, jo viņu izziņas jutekļi ir smalkāk veidoti, kas ātrāk saskaras ar skarbumu. Tomēr cie�anu dāvātais guvums kvēlo gai�āk nekā prāta iz�ķiltās dzirkstis. Prāta skaidrais vēsums stin dzina, never tap�anas krā�ņos ziedus, cilvēku virza labuma apsveros gultnē. Dvēsele aizsedz visus labā sārtus, un cilvēks kvēlo kā neaizskarams ziedoklis, savu gaismu dziļi laizdams dzīves tumsībā. Pamostas aklie, jauzdami savas krēslibas plakstiem mirdzo�o gaismu, izbīstas tuk�uma mātie, un no�ēlā krīt sārņos grimu�ie, jo arī viņos visos kaut kas atlicies no lielā brīnuma � dvēseles. Bet viņi ir sabirzu�ie, kam nav vairs cerību atgūt pilnīgu saskaņu, viņi ir sarautas stigas, kas nekad vairs nedos īsto skaņu.

Vecāki savu piepildījumu iegūst bērnos. Krā�ņs tas ir tad, ja viņu dvēsele pārgājusi dzīvot jaunajā dzīvībā. Tad ziedi raisās divtik skaisti un tie, kas nav varēju�i izplaukt, redz ari savu tiesu atveramies. Nav vairs rūgtuma; nav no�ēlu, ir lielā mū�īgā saskaņa un svētī�anas alka, līdzi dotais dievi�ķais uzvarējis lejup vilcēju � ne�ķīsto. Mānīgais nav spējis iesakņoties, veikt posto�o darbu un dzīvi vērst purvājā, kā līganos ciņos mīt tikai ļaunuma baisās odzes.

Jūsu vēstuli �orīt man pasniedza pie nabadzīgā brokastu galda. Izpletu to pār sausās maizes gabalu un lasot sajutu mu�u tēvu zemes labo ļau�u svētību. Te latvie�u dvēselei sve�ajā burzma tas bija kā dziedino�s balzams, kas jaunajam cēlienam dod atkal spēkus. Katra diena, katra stunda un brīdis prasa tik daudz, ka organisms sevi klusēdams noārda, lai dzīvība spētu pastāvēt. Vien tik, cik vajaga, neiegūst sen, sen jau. Vien dzimtenes dāvinājumi neļauj pleciem salīkt un kājām [liek] celt vēl stingru soli. Personīgi jūtos diezgan nelāgi. Pēc gaitas esmu 20 gadus vecāks. �etrpadsmit stundu atra�anās kājās prasa vislielāko izturību. Visās trijās locītavu vietās ieperināju�ās sāpes, kas dursta kā sīkas adatas. Katrā soli jāsako� zobi un vakaros jāpulcē visi gribasspēki, lai pie sīkākā soļa nepakluptu. Tās ir nepiecie�amo uztura vielu iztrūkuma sekas.

Jūsu māsai jau rakstīju, ka esmu ieskaitīts strādātājos. Līdz �im strādājām dienā. �ovakar iesim nakts maiņā. Bet rīt, labākā gadījumā, ieradīsimies nometnē ap se�iem un �etros sāksim taisities izve�anai. Būs jāapkopjas, jāpabrokasto, jāizguļas un jāpaēd pusdienas, pareizāk � jāpadzer pusdienas, tik �ķīstas tās ir, jo pusdienas maizīti alla� apēd brokastīs. Vakariņas laikam saņemsim fabrikā, kā dienā pusdienas �ķidrumu. Nesamā grūtumu spēj izjust tikai pats nesējs. Vērotājam vai zinātājam tas ir tikpat neizzināms kā paēdu�am izsalkums. Darbam atdod visus spēkus, bet pretī gūst maz. Ar �odienu man un citiem mūsu brigādes vīriem, kas strādājam visstingrāk, ir mazākā uztura deva � karantīnas desa, maizīte un plikā zupa. Ir visai brigādei gan pie�ķirtas kādas trīs biezputras, bet tās pārmaiņus pie�ķiras tiem, kas mazāk strādā vai speciālisti slaistī�anā. Negribot jāsaka, ka sliņķi ēd labāk nekā strādātāji.

Pa�reiz radio vēstī ceturksni pirms deviņiem vai Rīgas laiku � pirms septiņiem. Ieleju savā krūzītē karstu ūdeni un, �ad tad piedzerdams, turpinu rakstīt. Organisms gan ir pārlieku pilns ar ūdeni, rada jau tā grūtības, bet nodzeroties �ķietami aizdzen izsalkumu. Visus vasaras labumus spēju tikai vairs neskaidri atcerēties. Atminos vēl, ka ir ķir�i, āboli, jaunie kartupeļi, burkāni, zirnī�i, gardie salāti ar redīsiem, gurķiem un rutkiem. Jā, dzimtenē ir daudz kas labs � piens, siers, biezpiens un taukvielas, bet tās nav mums, labāk � man. Citi latvie�i jau vēl kārtīgi saņem sūtījumus. Kāds �ad tad pa druskai iedod nogar�ot arī man. Vispār gan jāsaka, ka mūsu tautie�os, vīros, trūkst izpalīdzības gara. Tikai par sevi gādā, savu dzīvību aprūpē. Biju�i lieli vīri nolaidu�ies diezgan zemu � nodarbojas ar tā saucamo komerctirdzniecību: nometnē nedabūjamo nopērk ārpusē lētāk un �oga lokā pārdod dārgāk. Negribu viņus tiesāt, bet pārdomas tas izraisa lielas. Citādi rīkojas sievietes. Ja draudzi bas pulciņā trīs saņem dzimtenes sūtījumus, tad divas, kas tādus nesaņem, ēd kopā ar saņēmējām. Te izplaucis cēlais palīdzē�anas darbs. Ziemā, kad ari man klājās labāk, cik varēju, cienāju tautie�us, katrā kumosā izjuzdams viņu izsalkumu. Tagad no �iem pa�iem vīriem neko nesaņemu, kaut viņu rokās nokļuvu�as vairākas paciņas,

bet manējās turēju�as tikai skopo nometnes devu. Nesaku to skauzdams vai no�ēlodams savu rīcību, bet atklādams tikai patiesību. Tie ir tie cilvēki, kam trūkst dvēseles, kas tautu samana tikai savā labumā, kas soļus ceļ ar derdzīgo jautājumu � kas man par to būs? Baidos, ka mūsu jaunā dzīve mājās viņus pārāk skarbi neapglāsta. Ir jau rakstīts jauns bauslis � savas dzīves pa�a grēki būs tev dzīvē jāizpērk.

Beig�u ar Jums, kundze, runāties. Jāiet laiciņu atlaisties, lai spēks naktī strādāt. Mīļi, mīļi sveiciniet savu cerību, mazo Maiju. Bie�i par viņu domāju, lai gan redzējis neesmu. Bērni � tā ir jaukākā un skaidrākā sabiedrība. Rakstītu viņai kādu dzejisku pasaku, bet laika tik maz, un nogurums pārlieku liels. Da�reiz pat aizmiegu ar grāmatu rokās, kad, vakariņas gaidot, tajā ieskatos. Varbūt, brīvībā atbraucot, varē�u bērniem ko dot, tad izpirk�u arī Jūsu ģimenes un arī Mai-jiņas sniegto palīdzību. � Sveiciniet savu dzīves draugu, savu mīļo māti un māsu, manu kolēģi. Lai Dievs visus jūs uztur spirgtus un veselus, dod spēku nest dzīves smagumu un �ķir gai�as dienas!

Fr. Leja

Ja jūs neapgrūtina un nesagādā lielus izdevumus � sūtiet avīzes. Tās noder.

Urālos 2. XII 47.

8. vēstule

Labvakar!

Salts Sibīrijas putenis mūs �ķir: jūs, mani draugi, tevi, mana Dzimtene, un mani, kas no jums visiem aizvests tik tālu, ka domājot sirds baismās vai lūst. Pēc smagas un garas darbdienas un izsal-�anas līdz kaulam sēdu barakā pie remdenas krāsns un lūkoju aizmirst cilvēcīgu dzīvi. Bet tas tikpat grūti kā iztikt bez elpo�anas. Pārāk dziļi ir ieaugts kultūrā, pārāk vienkār�s likās ikdieni�ķais uz tura jautājums. Tagad tas viss dziļi un asi spie�as dzīvībā, reizē al vērdams iznīcības spēkam visus vārtus. Nav vairs manos speķos savu miesu apgādāt ar nepiecie�amo uzturu, ne siltumu. Skrandas, kas viņu ietin, nespēj viņu sasildīt, un dotais iztikuma sīkums atņem viņai katru dienu viņas dabīgo izskatu un izturību. Un tas komplekss, ko sauc � cilvēks, pamazām tuvojas savam sākuma posmam pī�ļiem. Visi mani arī ir aizmirsu�i, ir draugi, ir paziņas un pat brāļi. Tad jau vairs nav ko skumt. Vienalga, kur apgulstas. Tdvu zemes mīlestība neizdzisīs arī sve�ajās smiltīs.

Draugi, jūsu avī�u sūtījumu saņēmu labi sen, 18. novembri, kad pārnācu no darba un sāpīgi noglāstīju vaigu par aizvadīto dienu. Tā bija smaga diena dzīvībai un dvēselei. Nu viņa aizgājusi labu gabalu mū�ības nebeidzamajā ceļā, un, mazliet norimis, spēju aizrakstīt Jums da�as rindas. Dzīvojam gaidās pēc Dzimtenes palīdzības, bet piederīgie kavējas. Sirds, kā dzelzu pātagas cirsta, notrīs, un plaksti aizslēdz ceļu rūgtajām asarām; lai paliek un izdziest pārmetumi, lai asu vārdu pelnījums izplēn un Skumj� klusums dziedē ne�ēlības dziļos ieplēsumus.

Avīzes noderēja ļoti. �ovakar apēdu pēdējo maizes gabalu, ko tās man sagādāja. Būtu vairāk tādu papildu devu, tad kaut kā mierīgāk varētu vakaros aizmigt, un [ja jumsļ nebūtu �ēl izdevumu, tad ļoti, ļoti sūtiet man da�ādas avīzes un bie�āk, teiksim � katru nedēļu, cik var savākt (jo vairāk � jo labāk). Vienus mainītu ... bet labi ari, ka būtu ko palasīt par dienas notikumiem. Liela bēda, ka avīzes pīpmaņi pērk pīpē�anai, tā izdodas iepirkt rīcības kapitālu un nopirkt kādu maizes gabaliņu. Būtu arī ļoti pateicīgs, ja jus visi kopīgi, mani draugi un paziņas, varētu man atsūtīt kādu �ūksni tabakas un pīpē�anas piederumus � sērkociņus, smēķējamo papīru (grāmatiņās), pa�u taisītas iemutes (Adamsons un citi meistari tās veidoja ļoti glītas). To visu būtu iespējams pārvērst uzturvielā � maizē. Tabaka var būt arī pa�u audzēta, fabrikas ra�ojumu atgriezums vai gatavs izstrādājums. Tikai ar vienu noteikumu � stipra. Vāju tabaku neciena. Vai kādam nav sakari ar Rīgas tabakas fabrikām? Tur ir �ādi tādi atbirumi. Ieprieciniet mani �ādā veidā, nebū�u tad tuk�inieks un izsalcis tik ļoti. Gaidī�u avīzes drīz un citu arīdzan.

Visiem mīļi sveicieni un Dieva palīdzības vēlējumi.

Jūsu Fr. Leja

Urālos 27. XII 47.

9. vēstule

Maijas māte, mans draugu pulciņ�!

Ir pēdējā Ziemassvētku diena, skumja un pelēka. Tādas viņas bija visas. Viss bija tik tuk�s un smags, ka pat asaras nelija. Dzimtenes aizmirsts, nu tās ielieku mū�ības klēpī, dodams līdzi izmocītās dvēseles svētību. Tik izsalkums ar skaudru sāpi virpuļo dzīvības gribā, lūkodams to lauzt vai atrast kādu plaisu, kur varētu iesāki baiso drupinā�anas darbu. Tomēr viss, kas dzīvē līdzi dots un rūdīts, slejas pretī, lasa atliku�os spēkus un viens otram saka klusi � iz turēt, izturēt!

Manas dzīvo�anas un pastāvē�anas iespēja ielauzies baigs no tikums � esmu atkal slimnīcā. Sirds, kas tik daudz_ varējusi nesi, piepe�i sagruvusi zem pārliecīgās nastas. Rit būs nedeja, kamēr guļu gultā. Ienākot �eit, kājas bija sapampu�as kā stabiun ārkārtīgi ne spēcīgas. Sapampums sniedzās ap visu augumu, uzkāpdams līdz acīm. Visa organisma virspuse savādi līgojās, kā zem ādas būtu kāds bīstams akacis. Pa�reiz tas nedaudz saplacis, acis varu atplest gandrīz kā parasti un elpo�ana arī nedaudz kļuvusi vieglāka. Ar speciālo ēdinā�anu tas iegūts, nodzenot vēl zemāk novājinātā organisma vispārējo stāvokli. Tikko spēju pavilkties, kauli un āda vien paliku�i. Vakaros nevaru aizmigt un, naktīs pamodies, ilgi riju siekalas. Nekā nav, ko papildām ieēst, ne tā pa�a sausā maizes kumosa. Taukvielu [trūkuma] un nepilnīga uztura ietekmē saradu�ies vairāki augoņi, kas visi izsūc spēkus, cik to nu vēl ir. Raugos sevī un jautāju, vai ilgi tādā mocībā var dzīvot?

Nedomājat tomēr, ka vienmēr plosa mani �īs baisās domas. �onakt rīta pusē paplaiksnīja kaut kas gai�āks, kura jomā esmu iegājis ar visu savu būtību. Jau agrāk domāju, kā jums visiem atlīdzināt jūsu labsirdību un gādību, ko esmu saņēmis, ir Rīgā dzīvodams, ir pagāju�ā ziemā ar sūtītām paciņām. Nu �is atlīdzinājuma veids rīta agrumā pats ieradās, un es viņu pieņēmu ar visiem saviem vājajiem spēkiem, ticēdams, ka jūs tos vairosiet un stiprināsiet manī, lai nepalieku pusceļā vai nepakritu jau nodoma sākumā. Esmu iz�ķiries par dzejoļu grāmatu ar nosaukumu �Maijas grāmata�. Tā būs dāvana Jūsu Maijiņai, ne tikai dāvana, bet īpa�ums ar visām juridiskām tiesībām. Visi dzejoļi, kurus nosūtī�u Jums un kurus kādreiz ar minēto nosaukumu izdosim grāmatā, būs Maijas īpa�ums, un visi ienākumi no �īs grāmatas piederēs viņai, būs viņas kapitāls. Ticu, ka tas nebūs mazs, atlīdzinās ne tikai parādu, bet būs pirmais neviltotais draudzības balsts mūsu mū�u ritumā. Nenoraidiet manu piedāvājumu, jo vairāk tāpēc, ka tam ir sava egoistiska tendence, � es gribu Jūs lūgt palīdzēt man arī turpmāk uzturēt manu dzīvību, jo pa�am �ī iespēja man patlaban liegta � esmu spiests pieņemt un iztikt no tā, ko spaidu dzīvē dod. Bet tas, kā zināt, ir gau�ām nepietiekami. Un citu ļau�u, kas tik tuvu būtu manām cie�anām pienāku�i ka Jūs, man patlaban nav.

Uztura palīdzības saturu uzskaitī�u turpmāk, un Jūs, cik spēsiet, no tā izvēlēsieties un pabalstīsiet mani. Būtu vēlē�anās sākumā palīdzību saņemt bie�āk un visu laiku nepārtraukti. No savas puses katru svētdienu Jums nosūtī�u vismaz se�us dzejoļus. Pēc �Maijas grāmatas� varbūt atvērsies jauna, cienīga mūsu draudzība.

VeP nepiecelies.......... domās uzrakstīju �ādu pirmo dzejoli:

LEDUS ZIEDI

Dzejolis ir dzejoļu krājumā 151.

27. XII 47.

Urālu nakti

Lai Dievs svēti sākuma rindas un dod savas domas un vārdus visai �Maijas grāmatai�, tā iesēdams labo sēklu jaunie�u dvēselēs. Varu apliecināt, ka tā būs tāda grāmata, ko varēs pieņemt visas tautas, kas �ķīstīs un svētīs cilvēkus lielai, pilnīgai dzīvei, lai cilvēka īsais dzīvo�anas bridis zemes virsū nebūtu veltigs un nederīgs.

Manas dzīvības uzturē�anai noderētu �ādas vielas: sausiņi. Būtu labi, ja daļu maizes pirms kaltē�anas varētu apziest ar zivju eļļu vai olas sakūlumu. Tā ieņemtu reizē ari aizdaru. Pārējos sausiņus vajadzētu sagriezt (protams, pirms maizes kaltē�anas) nelielos gabaliņos � kubiciņos. Tad tos bērtu virā, bet �ķēles ēstu tāpat. Būtu patīkami, ja varētu saņemt pudelē kādu daļu zivju eļļas vai lētāku ēdamo eļļu, to lietotu sviesta vai tauku vietā, mazliet pielietu ari virai. Kaltēti kartupeļi un saknes. Kaltē�anas procesu iedomājos tā: notīrītus tos sasmalcina kādā ma�īnā (gaļas ma�īnā bez sietiņa vai sakņu pārstrādā�anas ma�īnā) un sīkos gabaliņos uz cepe�a plātes krāsnī izkaltē. Ja varētu tiem piejaukt klāt vēl drusku samaltas gaļas produktus (aknas, plau�as, gaļu), �is uztura gatavojums būtu ļoti stiprino�s un gar�īgs. Tikai � daļu kartupeļu ar piemalumu vien, citu � kopā ar saknēm. Tas būtu pamata produkts virām un arī biezputrām. Putraimi un rupji milti (mie�u, kvie�u vai rudzu). Smalkā sietā sijāti auzu milti vai auzu pārslas. Zirņi, pupas un pupiņas. Pirmos divus varētu samalt gaļas ma�īnā un izkaltēt, būtu ātrāk savārāmi un arī labāk sagremojami. Makaroni. No piena produktiem drusku siera vai cits kas lētāks, da�as zivis, samaltas un sataisītas kotletēs, ari sēnes. Zivis varētu arī �āvētas vai citādā apstrādājumā. Vispār � jūs, trīs saimnieces, labāk zināsiet, kā sagatavot uzturu. Tikai � taukainās vielas iesaiņojat sviesta papīra maisiņos (arī taukotos sausiņus). Sagrieztos sausiņus maisiņā, pa�ā vidū ielieciet smalkās sāls maisiņu. Varbūt labāk to miltos, tos ieberot drēbes kulītē, cie�i noblivējot, lai nevar sataustīt, un maisiņu aiz�ujot. Tad nevērs vaļā un neatļauto sāli saņem�u. Vajadzība ari būtu pēc cukura, ievārījuma un sirupa � saldumu sirds slimiem tie�i ieteic. Bet tas viss laikam dārgi maksā. Drusku kafijas, augu tējas. Steidzīgi vajadzīgs papīrs dzejoļu rakstī�anai, labs zīmulis (Fābers vai līdzīgs), arī dzē�amā gumija, da�as spalvas, tinte, aploksnes ar markām, atklātnes.

Gaidī�u a�u Jūsu vēstuli ar atbildi manam priek�likumam. Ja to pieņemat, tad ļoti lūdzu arī ātru paciņu, ko vien varat tūlīt sataisīt � miltus, putraimus, zirņus, sausiņus. Pārējo vēlāk. Esmu galigā postā. Paciņas var sūtīt tagad bez drēbes iesaiņojuma, arī vairākas reize. Zudumā neiet, tā ka nav jāgaida mana atbilde, bet sūtiet, kā nolemts. Paziņo�u pēc saņem�anas, ziņos ari pasts � tāda tagad kārtība.

Noguru rakstīdams. Drīz ēdīsim pusdienas, maizes gabaliņu tikpat kā notiesāju. Tik skumja ir dzīve, ka gribas raudāt.

Lai mīļais Dievs Jūs visus svētī un vada pa saviem gai�ajiem ceļiem!

Jūsu

Fr. Leja

P.S. Vai nevarētu kastītē ielikt arī kādu Lāgerlefas grāmatu vai mūsu tautas pasaku sējumu. Gribas ko vērtīgu palasīt, laika ir, trūkst tikai lasāmā. Vai nevarat atsūtīt Jauno derību? Ieliekat paciņā.

9. a vēstulē pie dzejoļiem Uralos svētdien, 11.148.

Maija, mīļais bērns!

Nosūtu Tev �Maijas grāmatas� �īs nedēļas dzejoļu ra�u. Glabā tos kopā ar iepriek�ējiem un gaidi nāko�os. Ja vien nepietrūks spēka, citu svētdienu sūtī�u atkal. Tomēr esmu tik vārgs, ka var arī notikt pavisam negribētais rakstī�ana jāpārtrauc.

Pa�laik Tu vēl esi maza, dzejoļus nesaproti. Bet ies laiks, Tu izaugsi liela, būsi labāka nekā tagadējie ļaudis, un �Maijas grāmata� Tev būs mīļa, neatņemams stiprinājums grūtos brī�os.

Gribēju Tev rakstīt ko vairāk, bet nogurums visu izjauc, jāliekas guļus un jāguļ vaļā acīm un sakostiem zobiem � sāp visa dzīvība, sāp augoņi, ka nevar gulēt, sāp samocītā sirds, un smagas ir kājas.

Dabū�u kādu krievu romānu, lūko�u to palasīt. Latvie�u grāmatu man nav, pēc tām ilgoties ilgojos.

Pasaki māmiņai, ka neesmu saņēmis ne avīzes, ne grāmatas, ne citus sūtījumus. Arī vēstules ne. Man drīz vajadzēs zīmuli (vienkār�os, Fābera vai līdzīgas firmas, nr. 2) un papīru. Atsūtītais, katru dienu rakstot, dilst, un papīri izsīkst.

Mīļi sveicieni māmiņai, vecmāmiņai, krustmātei Lidijai, un sveicini savu stipro, gādīgo tēti! Lai mīļais Dieviņ� jūs visus svēti, uztur veselus un dod bagāti visu to, kas nepiecie�ams dzīvo�anai.

Ar daudz labām dienam Jūsu visu draugs Fr. Leja

Urālos svētdien, 18.1 48.

10. vēstule

Maijas ģimene!

Nosūtu pagāju�ās nedēļas dzejoļu ra�u. Pirmdiena man bija tuk�a � jutos ārkārtīgi slikti. Laikam rakstīju Jums, ka reiz ar sirdi bija sare�ģījumi, tas bija ap �o tuk�o dienu, pirms vai pēc tās, vairs neatceros, gaitenī ejot, piepe�i viss kļuva tum�s, virpuļoja visapkārt un es nokritu zemē. Pēc tam ilgi sāpēja galva � tā gan sāp pastāvīgi � un jutos kā agrāk. Nu staigāju ļoti uzmanīgi, galvas reib�ana visu gaitu dara nedro�u. Eju, pie sienas turēdamies, jo tāda kri�ana un vēlākās sajūtas stipri traucē dzīvības ikdieni�ķo ritumu. Tomēr baidos, ka ar visu piesardzību var atgadīties nepatīkamais un bīstamais brīdis. Lai Dievs nedod, ka tas nes pa�u galu. Nē, es gribu dzīvot! Tik daudz vēl jāstrādā, jāuzraksta vēl desmitiem grāmatu. Neesi vienu lāgā apsācis, kad citām viela jau atradusies � gubām. Ja pagaidām to atraidu, mazliet pabīdu sānis, tad dzirdu sāpīgas balsis, it kā kaut kur kaut kas smagi elsotu. Sie pārmetumi dara mani nemierīgu, atņem daļu darba spēju. Kaut varētu dzīvot mūsu dzimtenē, veseļoties un atspirgt mūsu slimnīcā vai sanatorijā. Es citādi justos, darbs desmitkārt ātrāk ietu, jo viss tur mani stiprinātu un dotu nepiecie�amo atspirdzi. Ļaudis, kas esat mani �eit atvilku�i un sagādāju�i necie�amos apstākļus, dzirdat � lai�at, vedat mani mājās, manā dzimtenē! Nākamo paaud�u vārdā to prasu, to garīgo vērtību vārdā to prasu, kuras manī aug un kuras nepiecie�ams visdrīzākā laikā radīt ļaudīm gūstamas. Mana dzīvība ir apdraudēta vairāk, nekā kad tā bijusi. Viens mirklis to var izdzēst, un tad viss ir zaudēts, kas tagad ir vēl iegūstams, iegūstams pa�ā pēdējā stundā.

Guļu un domāju, domāju par rakstī�anu, domāju par dzīvi un arī par savas sīkās dzīvības uzturē�anu. Mums ziņas, ka viss ir kļuvis ļoti lēts. Maize 1 rbl. kg, sviests � 6 rbļ., vai tā ir? Atrakstāt skaidrību. Iedomājos un iekārojos cepumus �ādā sastāvā: rudzu vai mie�u (lētākos) milti kopā ar izsijātiem auzu miltiem (varētu arī auzu pārslas, bet tās dārgas), iejaukti burkāni vai cukurbietes savārītā �ķīdumā, pielejot nedaudz piena un da�as karotes ēdameļļas. Saldinātu izcepiet un man vienu kastīti atsūtiet. Tas mani stiprinās un priecinās. � Par dzejoļu saņem�anu ziņojiet. Raugieties pēc datumiem � tie katras dienas.

Jūsu Fr. Leja

11. vēstule Uralos ceturtdien, 29.1 48.

Draugi!

Paciņu saņēmu vakar, 28.1. Liels un mīļ� paldies par to. Viss, ko rūpēs par mani esat man atsūtīju�i, stiprinās manus dzīvības spēkus, varē�u ne tikai pastāvēt, bet palēnām ari kaut ko darīt. Patlaban esmu vēl tālu no tā, lai justos labi. Temperatūra ir augsta � vakaros ap 38�, rītos pāri 37�. Tomēr gribasspēks palikt dzīvam neizsīksi, reizēm gan atslābst, bet tad ilgas atnes dzimtenes elpu un atkal mo �ums ir savā vietā.

Reizē ar Jūsu paciņu saņēmu vēl kādu � arī no Rīgas. Izsnieg�ana noritēja tik strauji, ka sajuka man Jūsu sūtījuma mantas ar otrajām, tāpēc īpa�i pa�reiz nezinu tās uzskaitīt un par visām pateikties. Tomēr viss, kas kastītē bija, ir manās rokās, jo iesaiņojums bija labākā kārtībā. Gandrīz viss ir nogar�ots, tik labs tas, ka grūti to pastāstīt. Lai mīļais Dievs Jums visu atlīdzina, man dāvināto dubulti atdod.

Vai vēstules un dzejoļus saņemat kārtīgi? Par to man nav nekādu ziņu. Ticu tomēr, ka zudumā neies. Svētdien sūtī�u atkal. Atrakstiet vismaz kartīti.

Siltumam atsūtītās drēbes pa�reiz neizlietoju. Slimnīcas telpas cie�ami siltas, lai gan lāgiem salts krietni. Derīgs ir viss, jo nekā man vairs nebija.

Noguru. Beig�u. Vēlreiz visiem mīļ� paldies par palīdzību. Kaut ātrāk vērtos ceļ� uz dzimteni!

Jūsu

Fr. Leja

Karstums vēl arvien pieturas. Vakar vakarā bija 37,9�, �orīt 37,1�.

Dzīvojiet visi veseli un iespējami laimīgi. īpa�s sveiciens Maiji-ņai, sirsnīgs un mīļ�. Visiem citiem mazliet vēsāks.

Gaidu kādu ziņu par darbu saņem�anu.

Jūsu

Fr. Leja

12. vēstulē Orālos svētdien, 15.11 48.

Draugi!

Nosūtu Jums �ajā nedēļā uzrakstīto. Pavisam kauns � maz. Rak stīts tikai trīs dienas. Atvainojiet manu slinkumu. Pirmdien pārgrieza augoni, tad sāpēs nevarēju strādāt. Otrdien no slimnīcas mūs par vietoja palīgnodaļā, kurā nevarēju lāgā iejusties. Ir tā kā nabagu mājā. Mana guļas lāviņa ir mana auguma platuma spilvens, ar islam zāģu skaidām pildīts. Guļu pie pa�a loga, tā ka baidos, ka nakti mati nepiesalst pie stikla. Tomēr visās neērtībās un fiziskās sāpēs cen�os būt �irgts un lieku spalvai, piedodiet, sliktajam dzimtenes zīmulim strādāt pa papīru katru dienu. Ar tiem zīmuļiem tie�ām ir tā pabedi gāk � neizturīgi un nelāgi raksta, tā skrāpīgi un neskaidri. Melnais ir labas firmas, tomēr mīksts. Man vajaga otro numuru. Ķīmisko varu saņemt tikai tad, ja protat labi noslēpt. Esmu zaudējis divus tādus � nedeva. Labāk jau ir sūtīt labu vienkār�o. Rakstī�anas darbs prasa ļoti daudz enerģijas. Labi, ka varu ar atsūtīto tagad iegūt sausu maizīti. To paēdis, jūtos nedaudz spēcīgāks, roka ir �iglāka, un domas tā kā gai�āk pa�ķiļas. Protams, ja stiprinā�anās Initu labāka, rezultāti būtu pavisam citi. Negau�os ari par tagadējo iespēju sevi uzturēt, lai Dievs dod, ka maizīte būtu katru dienu. Esmu ta�u cietumnieks, kam visas cilvēciskās tiesības ierobe�otas, liegtas.

Izbeidzas rūtiņu papīrs un aploksnes. Da�as markas vēl ir.

Vai mani galdnieku draugi nevarētu uztaisīt tādu aizslēdzamu somu-kastīti un to tad ar vieglākām mantām atsūtīt. Slimnīcā guļot, produktus, kurus draugi atsūta, tomēr derētu ieslēgt. Ir dro�āk, lai gan visu noliekam saimnieces zinā�anai.

12.a vēstulē pie dzejoļiem Urālos svētdien, 22.11 48.

Labā māte!

Man dziļi sāp, ka Jūsu ģimene tā piemeklēta. Un savā izmisumā arī es esmu Jūs nevajadzīgi apgrūtinājis. Piedodiet man par to. (Maija � 5 g.v. � pēc difterīta potes saslima ar tuberkulozi ļoti smagā formā. Un daudzi saslima, kas bija potēti tajā dienā, un pat nomira � M.O.)

Kaut arī manu priek�likumu atraidiet, tomēr �Maijas grāmatu� sūtī�u Jums. Glabājiet dzejoļus līdz manai pārbrauk�anai, bet, ja tas nenotiktu, tad iespējas laikos nododat īstajā vietā. Cilvēka dzīve �eit ir ļoti nestabila. �odien ir dzīvs, rītu jau velis. Tā bija ar vienu lietuvju vīru. Laikam 7. II tas mūs visus noskuva mūsu istabā, viņ� pēc tam ēda dzimtenes labumus un mazliet vēlāk iztuk�oja �ķīvi biezputras. Atlaidies gultā, viņ� pēc brī�a beidza savas gaitas. Arī viņ� slimoja ar sirds slimību. Lūk, cik ātri tas notiek. Līdzīgā asumā no mums �ķīrās kāds mūsu virsnieks, kas slimoja ar kakla tuberkulozi. Laiku gulējām slimnīcā, tikai katrs savā istabā. Tad viņu pārvietoja tuberkulozes slimo nodaļā citā barakā. 18. ap pusdienas laiku ziņoja man, ka tautietis rīta agrumā miris. Tas bija ārkārtīgi sāpīgs bridis, jo, darbā ejot, ar viņu tikos un tīri palabi sadzīvojām, lai gan bijām katrs citāda rakstura un savādāk lietas vērtējām. Tā dzīvības �eit lust. Lai Dievs mani glābj un izglābj no �āda likteņa. Negribu zem smil�u kopas klausīties smil�u sanē�anā.

Jūs sakāt, lai nerakstu, taupu spēkus. Vai saule var nespīdēt ari salā? Viņai jāspīd, tāds ir viņas uzdevums. Es dzīvoju tikai tad, kad rakstu, radu. Kad strādāju �Būvgaldniekā�, katru dienu uzrakstīju trīs dzejoļus, da�reiz visus turpat darba istabā starp dzel�iem, putekļiem un rūsu. Visu brīvo laiku nodzīvoju tur, rakstīdams vai staigādams no vienas kapsētas otrā. Miru�ie bija mana draudzīgā sabiedrība, kur jutos labi. Arī �eit labāk dzīvotu ar aizgājējiem nekā ar dzīva jieīrf. Pēdējo vērtību Jūs kaut kur lasīsiet. Vienīgi nepārtraukta, līdz nogurumam novesta rakstī�ana mani uztur dzīvu. Bez �Maijas grāmatas� rakstu vēl vienu � mūsu literatūrā trūksto�u epu. Ir jau 1300 rindu. Kaut nu nepietrūktu spēka un � galvenais � nepārtrūktu nelaikā dzīvība. Dzimtenē radī�ana veiktos daudz ātrāk un vieglāk. Tomēr cilvēkiem trūkst cilvēcības. Viņiem jādzer manas un citu mokas, � �orīt pēc ilgāka laika ļoti augsta temp. � 37,8. Tomēr �īsdienas darbs veikts.

Maijiņas sveiciens mani ļoti iepriecina. Iepriek�ējā naktī sapņoju par lielu, skaistu gleznu. Maija man to pasniedza. Paldies ari par dziesmu lapu. Bandroli neesmu saņēmis. Vai nebūtu labāk, ja avīzes nesūtītu? Pieci rubļi tagad ir liela nauda.

Visiem lieli sveicieni Aleksandrs Tore

Pastāstīt par sevi? Tad jāstājas zem atmiņu koka, bet tas koks ir laikmeta vēju plosīts, pret vētrām audzis, dzeloņains un ar izkropļotiem zariem. Sibīrijā un Tālajos Austrumos, kur aizritēja 23 gadi no mana mū�a, ir daudz tādu lapegļu, kaut ari pēc dabas likumiem kokiem jātiecas pret sauli un jābūt taisniem.

Bez tiem gadiem � piecpadsmit esmu da�ādās Latvijas skolās mācīts. Mālupē, Alūksnē, Rīgā. Tā bija gai�a priek�spēle negaisu laikam. Mūs neaudzināja ienaidam, bet tikai labajam. Ko lai dara, ka vēsture mūs pārstādīja ienaida zemē. Mēs mācījāmies tur ienīst Nelietību un bendes, bet dzīvi joprojām mīlam un joprojām ticam Labajam, savai zemei un tautai. Man bijis jāslēpjas pie vienas Lei�males meitenes vienā dzīvoklīti ij no Hitlera, ij Staļina. No pēdējā neizdevās noslēpties. Un varbūt nevajadzēja arī, jo tautas sūrā likteņa kauss katram jāizdzer līdz galam.

Pārējo esmu mēģinājis pastāstīt savās to dienu atmiņu piezīmēs.

Tagad, kad rimusi necilvēcība,

Tagad, kad satītas dzeloņu stiepules,

Tagad, kad neskan vairs rītos, uz skaudrumu modinot, rūsas un asiņu saēsta sliede, Tagad, kad stobri no sargtorņiem

neglūn vairs nāves acīm,

Tagad, kad Gorkija vārdi par Cilvēku

neskan kā ļauna ironija, �

Gribu es izsacīt pateicību

maniem biju�iem cietumu sargiem,

Staļina plantatoriem un viņu celtajiem trīskārtu dzeloņu �ogiem, asinssuņiem un ļaunajiem bļāvieniem: �Stoi � streļaju!�

Paldies, ka neļāvāt pasaulē iziet, kura no aizdomām kļuvusi spitālīga!

Paldies par izredzētību

nekliegt �urrā� kopā ar kangariem!

Paldies par pelavu maizes riecienu!

Paldies par necilvēcību!

Ja visa tā nebūtu � varbūt arī es vienkār�i tāpēc, ka katrs cilvēks grib dzīvot,

Būtu slavējis nelietību, rakstījis himnas Briesmonim!

Sirsnīga pateicība, ka nav bijis jāiet vieglākais ceļ�!

1.4.64. Sīvāku slimnīcā.

Caur dzel�ainiem aizkariem tevi redzēju, Irkutska � skaistule, piedod, Ka neesmu jūsmīgs Romeo Un maz par tevi dziedu!

Skumj� Pavasars gāja pa bulvāriem. Neviens to nepamanīja � Caur pierēm ņudzo�i ļautiņi Cits citu uzmanīja. . .

Man gribējās Pavasari teikt:

� Es tevi redzu un jūtu, � Vien tālab atbraucu Irkutskā, Lai strazdiem prieks svilpot būtu.

Meitene melno auto pavada.

Sārts lakatiņ�. Smaidu bedrītes sejā.

Viņas mīļais vēl nebrauc uz cietumu.

Viņa smejas.

Veca sieva apstājas pēk�ņi un Pārmet uz to pusi krustu � Pirms daudziem gadiem tā aizbrauca Dēls, lai uz mū�iem zustu.

Irkutskas pārsūtī�anas cietumā, Barikā�u ielā, 22.4.49.

Ceļ� mums zināms un noteikts. Aizmirsies jau � kur� tā gads. Solis pa labi � lode, Solis pa kreisi � tas pats.

Debesīs nevar uzlēkt, Pekles nav, kurā zust. Skrandeņos stāvi kusli Pretī barakām kust.

Barakās gaida blaktis, Nievas un izmisums.

Alkstam jau mēs ik nakti, Sagrūst lai debesjums.

Cabas no riepām mums kājās. �ķiet � tas ir autoceļ�, Virzās kur miroņu gājiens. �Kordus� tik tikko tie ceļ.

Ceļ� mums zināms un noteikts. Aizmirsies jau � kur� tā gads. Solis pa labi � lode, Solis pa kreisi � tas pats.

Virzās �autoceļ�� dīvais, Taigas dumbrājos stieg.

uz brīvības pusi

Bez vārtiem viņ� Brīvību meklēja � Dzeloņu stiepulēm pāri, Kad purgā automāts aizsmaka, Pilns spīta viņ� drīkstēja pāriet.

Trīs dienas un naktis viņ� brida tā Caur purgu uz Brīvības pusi. Daudz suņu un konvoju nosala, Kas pēdas tam gribēja uziet.

Viņ� bija tālu no sprosta jau, Kad pēdējie spēki sīka, Un, domājot, ka vairs briesmu nav, Mazlietiņ atpūsties tvīka.

Tur būda bij ciema nomalē.

Viņ� gurdi tās durvis vēra. Un platām to acīm sirmgalve Uzlūkoja kā zvēru.

� Māt, gabalu maizes dodiet man Tās svētbildes vārdā, kas kaktā! Pusstundu siltumā būs diezgan, Lai atkal es ceļu sāktu! �

Un deva tam maizi sirmgalve, Pret svētbildi pārkrustoties. �Dēls, sildies dro�i; slaukt ie�u es, Lai pienu tev nodzerties dotu!�

Bij drīzi atpakaļ māmuļa

Un dēliņu padzirdīja � Piens bija sarkans, ko atnesa tā, Uz būdas sliek�ņa tas lija. . .

Pie vārtiem trīs dienas tas gulēja, Pie vārtiem, kas neatvērās.

Un �ķita � ar acīm izdurtām Uz Brīvības pusi vēl vērās.

25.4.56. Taigā pie Sivakas upes.

Pirms diviem gadiem janvārī Universitātes aulā mēs kopā piedalījāmies balā�u vakarā. Jānis Medenis, Vilis Cedriņ�, Kārlis Ābele, Jānis Grīns un es. Nezinu, kāds pārējo liktenis, bet ar Jāni Medeni mēs tagad esam Drūmā nama pagrabos � astotajā kamerā. Nē jau vieni. Telpā trīsreiz �etri metri ir vēl trīsdesmit citi cilvēki. Pareizāk gan � biju�ie cilvēki, jo cilvēkus tak nesastūķē kā siļķes mucā. Cilvēkus neatdod utīm apē�anai, cilvēkiem no mitruma neappel pieres. Jocīgi, 200 vatu spuldzes izgaismotas, izskatās ar zaļu pelējumu klātas pieres. Bet � ne par to!

Vai mēs uz kaut ko ceram? Varbūt tomēr, kaut arī tie, kas ar mums te noņemas, apgalvo, ka cerības jāatstāj ārpusē � kā tajā komēdijā, kuru humorists Dante nosaucis par Dievi�ķo. . . �eit sajūk dienas ar naktīm, apstājies laiks. Nezinām, cik ilgi mēs tā sautējamies. Notikumu nav. Gaisa nav. Moka bads. Reizēm ar bleķi apkaltajās durvīs atveras lodziņ� un neredzama uzrauga balss �ukst:

� Na bukvu P vai M! � Ja ir kāds, kura uzvārds ar �o burtu sākas, tad jāpiesakās. Pēc tam durvis atslēdz. Rokas uz muguras, pa kāpņu kāpnēm. Vēl slēdzas deviņas citas atslēgas. Neskatīties! Neapstāties! Ja ne tā, tad spēriens ar kirzas zābaku vai belziens ar sist ieradu�u dūri. Paklupt nedrīkst, apstāties nedrīkst. Noskaņa balā-diska. Kaut kur dzirdami kliedzieni un vaidi. Te nav Universitātes aula, kur tūkstotis sajūsmināto jaunie�u sumina Jāni Medeni, Vili Cedriņu un � inerces pēc � arī mani.. .

Ta�u tā nav, ka vienmēr glu�i bez notikumiem. Kaut arī mūsu kamerā ir jau trīsdesmit, atsprāgst durvis un vēl vienu iegrū�. Krist nav kur. Jaunais paliek stāvam ar muguru pret apkaltajām durvīm. Plecīgs bra�ulis. Vēl nepieradis pie �īs smacīgās atmosfēras, vēl utu nesameklēts, vēl smaidu nepazaudējis. Saka:

� Es esmu dzejnieks Aleksandrs Pelēcis.

� Ha, ha! � nogrand Jāņa Medeņa smiekli. � Cik tad to Pelē�u ir? Ar vienu mēs te kopā utis kaujam un pirms pāris gadiem balādes lasījām. Kur� no jums mānās, mutesbajāri?

� Ja nu tā, � saka jaunais, � tad jāatklāj kārtis. īstenībā mani sauc par Aleksandru Pelēko, bet sabiedrībā � un īpa�i meiteņu esmu vienmēr saukts par Pelēcīti.

Iebīdās atnācējs kameras dziļumā. Atrod vietu, kur notupties. Vēstījums turpinās:

� Kad laikrakstos gandrīz katru nedēļu sāka publicēt Aleksandra Pelē�a dzejoļus, meitenes man plijās virsū un pārmeta � kāpēc es nestāstījis, ka esmu dzejnieks... Sākumā es ņēmos pretī un teicu, ka tā ir maldī�anās, jo es dzejoļus ciest nevaru... Bet vai tad skuķi liksies mierā: �Pelēcīt, cik tas jauki, cik tas burvīgi!� Man kļuva skaidrs, ka dzejoļi var man palīdzēt, un beigās es atzinos, ka rakstu gan pantiņus. Pat tik zemu kritu, ka no galvas iemācījos visu, ko no tevis publicēja. Neticat? Varu noskaitīt: �Caur dārzu izgāji, un rozes aizdegās...� Visu tavu �Aizsapņo�anos� no galvas zinu. Esmu devis tavā vietā simtiem autogrammu. Kas zina, cik ballēs neesmu ar smukajām Latgales meitenēm dancojis .. . Un � ne tikai to! īsi � uz Daugavpili un apkārtni, kad tiec uz vaļu, nebrauc: tur tev būs kāds ducis ārlaulības bērnu ... Katrā pagastā tur dzejniekam Pelēcim pa brūtei...

Rēca visa astotā kamera. Medenis bija vissajūsminātākais: � Ak jūs, vella pulveri, di�bajāri tādi! Esmu ilgāk dzīvojis pasaulē un arī slavā par citiem pārāks, bet nevienā attālā pagastā neviens cits manā vietā nav meitas un sievas mīlējis. Pats tieku galā... Bet tagad paklausīsimies. Pa koridoru ved pastaigāties Mildu Brehmani-Stengeli. Viņa alla� �ādās reizēs dzied, un koncerts ir domāts man, kaut arī dziesmas vārdus Virza sarakstījis: �Pū�at taures, skaniet zvani, saule, pla�u gaismu lej!...�

Un tie�ām � cauri apkaltajām durvīm skanēja di�ās dziedātājas izpildījumā Arvīda Zilinska �Karogs�. Saki nu vēl, ka ellē slikta akustika... Aizskanēja dziesma. Atkal mans aizstājējs un vietnieks turpināja savu stāstu par Latgales meitenēm � cik tās lieliskas un cik ļoti viņas mīl dzeju un dzejniekus. Tas bija spo�ākais notikums 46. gada janvāri.

Tad gadījās tā � uzraugs atvēra lodziņu un sauca �uz bukvu P�. Divatā mēs atkārtojām, ka esam Pelē�i. Uzraugi apmulsa, bet, ja nu tā, � veda arī abus pa koridoru koridoriem, pa trepju trepēm. Kad bijām izmeklētāja kabineta durvīs � viņ� brēca:

� Izjātās rīkles, kāpēc divus vedat, ja vienu prasīju?...

� Tāpēc, ka abi pieteicās uz bukvu P un teica, ka ir Pelē�i � pase jau viņiem nav līdzi: kā lai mēs to zinām, kur� pareizais, kur� nepareizais? ...

Izrādījās � izmeklētājam bija vajadzīgs tikai Aleksandrs Pelēkais. Nepaguvām pat atvadīties. Mani vedēji par �o pārpratumu, atpakaļ vezdami, mani pārmaiņus paspārdīja ar izturīgajiem kirzas zābakiem. Tomēr laimīgi nokļuvu atkal Astotajā.

� Kāpēc tad viens, ja divi aizgājāt? � prasīja Medenis.

� Kālab tad pa�am iet, ja ir vietnieks uz tādu vietu? atbildēju. Dzejniekam atbilde patika. Par dzeju un dzīvi toreiz vairak nerunājām. Mums vēl mugurā bija krekli un kreklu vīlēs kukaiņi. Kaut arī nodarbo�anās bezcerīga � kāvām utis. Medenis teica:

� Neganteļi: pirms mani �eit iegrūda, brilles atņēma. Tās lielās es saredzu un nostrāpēju, bet sīciņās skuteles ne. Ne kā kalps, bet kā draugs � palīdzi izkaut sīkaliņas, jo skuteles dzeļ visniknāk...

Izrevidēju dzejnieka kreklu. Tā bija īpa�a tuvības sajūta � mūs ta�u vienas utis gribēja apēst, un mēs tām to neļāvām...

Ne jau visiem bija tāda �aurība kā mūsu Astotajā. Tajā pa�ā laikā pagrabos bija arī Jekelns un citi vācu ģenerāļi. Viņiem bija atsevi�ķas kameras katram un gultas ar diviem palagiem, un ēdienu viņiem no restorāna nesa. Bet pie katrām kameras durvim uzraugs tupēja un nemitīgi caur actiņu turēja vakti, lai ģenerāļi neplē� palagus un nepakaras. Jo � ko kārs Uzvaras laukumā, tas nedrīkst pats pakārties �ekas cietuma speckamerā... Bet � tas vairs neattiecas uz lietu.

Aleksandrs Pelēkais vairs Astotajā neatgriezās. Aizveda kaut kur arī spītīgo dziedātāju. Baumoja, ka viņu Augusts Kirhen�teins izpestījis. Neskanēja vairs 2ilinska �Karogs� drūmajās velvēs. Mēs ar Medeni vēl �ad tad atcerējāmies manu vietnieku:

� Tev gan labi: tavā vietā nagus mauc Pelēkajam! � smējās dzejnieks.

Neko neizdevās uzzināt vairāk par Aleksandru Pelēko. Vēl tikai tāda lieta. Pēc ilgiem gadiem man uz Tālajiem Austrumiem pienāca vēstules. Apmēram tāda satura:

�Aleksandr! Dabūju zināt Tavu adresi un rakstu. Ilzītei paliek trīspadsmit. Ir dikti līdzīga Tev. Es neko nepārmetu. Bet tas bija skaists laiks, kad mēs vasaras naktīs klīdām pa Dubnas lī�iem un Tu skaitīji dzejoli par dego�ām rozēm un sacīji, ka rozes aizdegu�ās manis dēļ...

Tava Antonija.�

Lai nu man piedod Latgales meitenes Aleksandra Pelēkā grēkus! Ko lai dara, ka Pelēko tik maz, ka vienam jāaizvieto otrs ne tikai Dubnas lī�os, bet arī moku kambaros... Bet tas viss notika jaunības un dzejas vārdā. Labi vien, ka paliek pāri romantiska jūsma un, man pa�am to nezinot, Daugavpilī un tās apkārtnē ir nezināmi dēli un meitas... Varbūt pat vesels Pelē�u ciems...

Man gadījās labs izmeklētājs. Netika piemēroti trīsdesmit septītā gada līdzekļi. Ja nu kādreiz, no pagraba vedot, vedēji iespēra vai iegāza pa kaklu � par to jau kapteinis Severinovs neatbildēja. (Cita starpā � viņa īstais uzvārds tas nebija. Da�ādu ieganstu dēļ izmek lētāji strādāja ar segvārdiem.)

Bet vienreiz viņ� mani pārsteidza. Iepriek� vienmēr tiku pratināts ar tulka palīdzību, jo nepārvaldīju krievu valodu. �oreiz tulka nebija un izmeklētājs sāka ar mani runāt nekļūdīgā latvie�u valodā:

� Iztiksim bez protokolē�anas! Man jūsu �ēl, tāpēc do�u jums iespēju izkļūt no �ejienes. Nemaz nebrīnieties! Ir tāda iespēja! Vai jūs gribētu braukt atpakaļ uz Valku un strādāt tur joprojām par skolotāju? Ir zināms, ka jūs tur cienīja un varbūt pat mīlēja. Iespēja atgriezties ir. Kāda? Tūliņ pateik�u. Jums tur mūsu uzdevumā būs jāorganizē nacionālā pagrīde. Jā, jā � jūs nepārklausījāties! Mēs jums pat līdzi nodrukātus statūtus dosim un zvēresta tekstu mū�īgajai Latvijai... Pat sarkanbaltsarkanu vairodziņu, ko nēsāt zem svārku atloka kā paroli un pazī�anās zīmi ... Nē, nedomājiet, ka mēs viņus tūliņ ņemsim ciet! Mums ta�u jāzina jaunatnes noskaņojums un kas ir pret... Tātad � iz�ķirieties! Ja jā, tad mēs jūs izsauksim ar mantām, dosim iespēju du�ā nomazgāties, bārdu nodzīsim, un �odien pat varēsit iet pie Terēzes vai Mirdzas � kā nu pa�am patiks. Tikai � jau parīt jums būs jābrauc uz Valku. Par transportu neraizējieties � ar gaziku aizvedīsim!

Izmeklētājs draudzīgi smaidīja. Viņ� bija pārliecināts, ka atbilde var būt tikai viena. �eit utis ēd, tur meitenes mīlēs... Bet tā nu iznāca, ka es pateicu kapteinim Severinovam:

� Pilsoni izmeklētāj! Tāds variants man neder. Sūtiet atpakaļ uz astoto kameru!

� Ka ne, ne! Domāju, ka jūs neesat glups un sapratīsat, ka tālāko mēs protokolēsim � es tūliņ izsauk�u tulku... Bet par mūsu sarunu latvie�u valodā � ne vārda, ja gribat vispār dzīvot!

Kāpēc es visu to stāstu? Tāpēc, ka pēc pāris gadiem Tālajos Austrumos es lēģerī satiku savu skolnieku no Valkas. Vesela grupa jaunie�u tikusi saņemta. Ar vairodziņiem zem svārku atloka, ar drukātu zvēresta tekstu mū�īgajai Latvijai... Provokators ticis atrasts. Un ne tikai Valkā. Alūksnē �nacionālo pagrīdi� VIŅU uzdevumā organizēja kāds biju�ais Latvijas armijas virsnieks... Atkal meitenes un zēni � vecumā no 15 līdz 17. Lielākoties meitenes. No Rīgas atkal nāca uz pagrabiem t.s. �Lā�a mednieku� grupas. Tāpat puikas un meitenes, kurus kāds galvaspilsētas provokators bija organizējis, lai it kā izdarītu atentātu pret Vili Lāci... Ļoti netīrs darbs, bet cilvēks grib dzīvot un nevēlas, lai viņu utis apēd. Kas par to, ka jākļūst par Jūdasu. Tad nu tikai jājautā � kā jūtas tagad �ie �organizatori�?

Ir uzrakstīta grāmata �Hercoga Jēkaba odiseja�. Bet �ai grāmatai nav beigu nodaļas. �Hercogs Jēkabs� � modernākais Latvijas motor-kuģis. Ir izstāstīts, kā panāca, lai uz kuģa tiktu uzvilkts sarkanbaltsarkanā vietā sarkanais karogs. Kā �Hercogs Jēkabs� kļuva par �Padomju Latviju�. (Cita starpā � esmu bijis kopā da�ādos lēģeros ar �ī kuģa matro�iem un virsniekiem, kuri PĒC TAM TUR nokļuva.) Es nezinu, kur brauca �is kuģis kara laikā. Bet 1947. ģadā tas bija Tālajos Austrumos. Devās regulāros reisos Vladivostoka � Magadana. Magadana ir Kolimas �galvaspilsēta�. �Biju�ais hercogs� uz turieni veda latvie�u meitenes. Gan no Valkas, gan Alūksnes un Rīgas, un citām pilsētām. Tās, kuras provokatori saorganizēja gan �Lā�a mednieku�, gan citās grupās. Ja jau gribējāt lā�us medīt � izpildām jūsu vēlē�anos � sūtām pie baltajiem lā�iem... Tā esot varasvīri ņirgāju�ies... Var gan gadīties, ka citreiz �ekshercogs� vedis arī zēnus, bet lielākoties gan tie�i meitenes, jo zēni pēckara gados bija paputēju�i. Un kāpēc gan nesūtīt uz �ahtām meitenes? Līdztiesība � lai baltie lā�i pa�i izvēlas, ko ēst...

Kuģis vairs neizskatījies lepns. Novazāts, netīrs, smirdo�s. Bet sarkanbaltsarkanā vietā uzvilktais karogs lāsmojis jūras miglā kā asinīs mērcēts. Tā �biju�ais hercogs� devies savos kauna reisos. Kabīnēs mitusi sardze. Meitenes �trūmā�. Zem Klusā okeāna ūdeņiem. .. Ja konvoji svinēju�i dzīres, kādas no verdzenēm no �trūma� pasauca uz klāja. Gadījās, ka da�as gāja brīvprātīgi. Bet bie�āk gan � ar varu rāva aug�ā. Par nepakļāvību sagrāba rokas pirkstus un sita pa pirkstgaliem ar plakaniski pavērstu �autenes durkli. Da�as izrāvās un pār bortu okeānā meklēja glābiņu.

Man ir ziņas par �ī kuģa pēdējo reisu. �Padomju Latvija� uzskrējusi uz sēkļa un grimusi. Sardze un apkalpe glāb�anās laivās brauku�as uz netālo krastu. Kuģis sa�ķiebies gandrīz uz sāniem. �Trūmā� ieplūdis ūdens. Kā gleznā par kņazieni Tarakanovu ... Tās biju�as baisas stundas. Beidzot no Sov. gavaņas ostas atsūtīts velkonis. Tas avarēju�o kuģi tāpat sāniski aizvilcis uz ostu. Slapjas, nosirmoju�as meitenes izdzītas krastā. Pūtis ledains vēj�. Snidzis slapj� sniegs. Līdz tuvākajam lēģerim kilometri trīs. Aizdzītas. Tad cauri vārtiem zonā. Tā kā ar slapjām drēbēm kaitīgi stāvēt ziemas vējā � drēbes pavēlēts novilkt. Kas nebiju�as ar mieru � tām skrandas norautas. Apkārt konvoju un uzraugu ņirgas. Tad beidzot barakā. Tur izsniegtas jaunas skrandas. Daudzas no avarēju�ā kuģa gūsteknēm pēc tam miru�as ar plau�u karsoni. Bet da�as no �īm meitenēm tomēr visu to izturēju�as un izdzīvoju�as. Baltais lācis viņas nav aprijis, �ahtas nav apraku�as. Iet viena otra pa Alūksni, Liepāju, Valku. �Hercoga Jēkaba meitenes� � tā viņas sauc pa�as sevi...

2.7.88

Tur, kur Makars teļus negana, � ļoti tālu no cilvēcības mēs satikāmies. Dziļi taiga. Gavrila Strobuks, divdesmit trīs gadus vecs skaistulis, tikko pats pieprasījies dienēt Iek�lietu daļas karaspēkā. Te vieglāk karot, jo jāstāv ar automātu pret neapbruņotiem zekiem. Te vieglāk arī strīpas dabūt uz uzple�iem. Pirmo strīpu Gavrila dabūja me�a darbos. Tur ar brīdinājuma zīmēm �Stoi � streļaju� ierobe�otā kvartālā strādāja ieslodzīto brigādes. Cilvēku piecdesmit. Bija tā jau uz pavasara pusi. Go�a sēdēja savā postenī un tuvākajam zekam, polim Staņislavam, uzsauca:

� Ei, mu�ik! Vozmi topor i iģi zagatovļai drova dļa kostra � ho-lodno! ³⁵

Staņislavs noticēja Go�as laipnajai balsij, ņēma cirvi un soļoja pāri aizliegtās zonas līnijai, lai sagatavotu pilsonim priek�niekam ugunskuram malku. Tikko solis aiz zonas, iedarbojās Go�as automāts. Staņislavs ar cirvi rokā paklupa pats savās asinīs. Go�a �āva gaisā norunāto signālu � bēg�anas mēģinājums. Vergiem pavēlēja krist ar ģīmi sniegā. Kādu stundu ilga tāda �atpūta�. Kamēr atauļoja uz zirgiem no lēģera sargi ar papildu automātiem. Lika celties gandrīz sastingu�ajiem. Tie iztaisīja egles zaru nestuves. Guldīja uz tām no�auto. Bet iepriek� vēl Go�a ziņoja sardzes priek�niekam:

� Biedri leitnant! Sis te, fa�ists, man metās virsū ar cirvi, un es laikus to pamanīju...

Virzījās brigāde ar no�auto. Asins lāses iezīmēja ceļu. Varen daudz tam polim asiņu... Daudz jau darba laika nebija zaudēts, jo Go�a savu numuru izpildīja apmēram stundu pirms saules rieta. Par �o �varonību� Go�a ieguva jefreitora svītru. Papildus vēl uzslavas rakstu par modrību. No �ī brī�a Gavrila Strobuks kļuva par profesionālu slepkavu. Katras dekādes sākumā kāds bija jāno�auj, lai pat domas par bēg�anu izdzītu no galvām. Tajā laikā, kad sākās mana pazī�anās un divkauja ar Go�u, viņ� bija jau �etrus no�āvis un paaugstināts par ser�antu. Nedod Saitans, ja Go�a kādu bija ielāgojis. Man tajā laikā plecos bija japāņu armijas dzeltenā blūze � mantojums no ne jau manis uzvarēta kara. So blūzi Go�a bija ielāgojis.

� Ei, japāni! � viņ� sauca. � Nāc stādi aizliegto zonu zīmes un tā ij zini � ja paklupsi, lode tava, ģilze mana... Brālīgi dalīsimies!

� Neesmu japānis, bet latvietis. Un es nepaklup�u, pilsoni priek�niek!

� Nu tad jo vairāk tev lode pienākas, jo visi latvie�i ir fa�isti. Paklupt tev būtu pat pienākums. Redzi, cik laipni es ar tevi aprunājos! Varu pat mahorkas �ķipsniņu iedot, lai tev pirms tās padarī�anas kaut kāds prieks ...

� Es nepīpēju un neesmu ari fa�ists � jūsu iepriecinā�ana man nav vajadzīga...

Pa pa�ām kraujākām vietām Go�a man lika nest un spraust zemē melnās nāves zīmes. Ar naganu rokā gāja tie�i aiz muguras. Varēja tīrajā me�a gaisā just viņa ķiplokaino elpu. Tā soli pa solim. Apkārt visam aplokam. Visas nāves zīmes beidzot vietās.

� Tagad ej un rubī, ja jau neesi japānis! Bet to tu iegaumē, latvieti, ka esmu tevi savos reģistros jau ierakstījis...

� Tev nekas nesanāks, pilsoni priek�niek! Man tālu jātiek � nepaklup�u ...

� Nu, neizrunājies tik daudz, izjātā rīkle! Tu ta�u zini, par ko esmu ser�ants kļuvis... Visviens � savu lodi tu saņemsi! Taisni pa tām niknajām acīm vienu automāta kārtu...

� Ja jums arī tā laimētos, tad visviens tās būtu jūsu pa�u beigas. Nāktu murgos un gultos jums uz krūtīm. Vai esat dzirdējis, ka �ņaudz ledainas miroņa rokas tos, kas viņus nobendēju�i?

� Es tādiem mā�iem neticu!

� Nu, nesakiet vis! Kad vedāt garām, redzēju pie sardzes afi�u, kas vēsta par filmas �Vijs� izrādi. Esat redzējis?

� Tu esi jocīgs, latvieti! Se maizes gabals, iekod! � Un viņ� nosvieda man pie kājām pusķieģeīi kukurūzas maizes.

� Sardzes sunim dodiet! Redziet, cik viņ� izkāmējis! Man neva-jaga jūsu labvēlības � esmu paēdis.

� Nu ij cundurus tu gvelz, latvieti! Īstenībā par �o runā�anu vien tu būtu pelnījis, lai es izlādēju tavā purnā savu automātu...

Nezināmu ieganstu dēļ Go�a savus draudus nepildīja. Ne tāpēc, ka būtu labāks kļuvis. Tovasar viņ� vēl no�āva tris � kopā septiņus katordzniekus. Ieguva vecākā ser�anta zīmotnes. Pat kādu medāli par varonību. Tā ap oktobri, kad jau taigā saldie pīlād�i sārtojās, satikāmies ar Go�u pēdīgo reizi.

� Ei, latvieti! Es demobilizējos. Saki paldies, ka no manis neieguvi lodi. Vai negribi uzpīpēt? Man ir �Belomors� � priek�niecības smēķi... Nu, ja ne, tad ne. Bet es brauk�u mājās uz Rjazaņu. Ļoti skaista vieta. Sievu tur apprecē�u. Saka, ka es drusku līdzinoties turienes dzejniekam Jeseņinam. Esi par tādu dzirdējis? Varu tev vienu viņa pantiņu noskaitīt. Kā nu atceros. �Nakts. Atzvanīja izkapts darbalaiku. Bet man gribētos ļoti � caur kaprūti apmīzt mēnesi...� For�i, vai ne?

� Pilsoni priek�niek! Un jums nav bailes, ka tie septiņi, kurus jūs �ovasar bez vainas no�āvāt, ūz Rjazaņu līdzi neaizbrauc? Gu lēsāt ar sievu, skaistuli, un piepe�i: �Tuk, tuk! Stoi � streļaju, Go�a!� (�Stāt � �au�u, Go�a!�)

� Nolādēts! Vai tad es sava prieka dēļ? Majora pavēli izpildīju ... Bet lasies ratā, citādi es par sevi neatbildu, automāts ari iztīrīts � kā uz nodo�anu...

Izpalika astotā upura no�au�ana. Nav ko pārspīlēt, vai ne? Nezinu, kur tu tagad, pilsoni priek�niek. Vai nokļuvi līdz Rjazaņai? Varbūt stāsti bērnubērniem par savu �varonību� 52. gada vasarā? Varbūt pat Jeseņinu lasi un zini vairāk no tā � kā to pantu par mēness apmī�anu?

Lai velns tevi parauj, ja vēl nav parāvis, Gavrila Strobuk, iek�lietu karaspēka daļas vecāko ser�ant!

� Pastāsti � ko tu darīji tai Sibīrijā, kur Baltais Lācis, prokurors un majors Tarasjuks, cars un dievs?

� Nu tad jāpavēsta pa�i interesantākie darbi! Varbūt sākt ar kokne�u brigādi? Nē � nav no Pumpura �Lā�plē�a� vai Raiņa �Uguns un nakts�! Mēs cēlām Tai�etas�Bratskas trasi. Trīssimt kilometru garumā. Pār purvu purviem, me�u me�iem. Cēlāju bija daudz. Kas grib zināt, cik to pavisam, lai saskaita, cik tajos 300 kilometros spalu. Zem katra gul�ņa guļ trīs vergi. Ne kā Ņekrasova �Dzelzceļā�, kur zem viena tikai vieni �kosto�ki ruskije�. Te � pilna internacionāle. Visas Eiropas tautas, pat amerikāņi, arābi un nēģeri. Protams � arī japāņi, ķinie�i un korejie�i. Mūsu kokne�u brigādes vien bija kādas 37 tautības, bet zem mūsu baļķa � trīs: latvietis no Alūksnes, ungāru grāfs Palfi, japāņu aristokrāts Ito San, � tad vēl trīs �uva�i.

Tātad � ceļamajām Tai�etas �Bratskas stacijām vajadzīgi baļķi. Traktoru nav. Ceļamo krānu nav. Davai, bratci � se�i cilvēki pa baļķim! Raz, dva � vzjaļi: uz pleca! Ejiet, nejaucot soli! Tikai priek�ējais lai skatās, ka uz celma neuziet! Ja viens kritis, kritīs arī visi pārējie! Baļķi ir velni�ķīgi smagi, un mūs baro ar balandu, no kuras pat lāga pirdiens nesanāk...

Trīs gadus tā. Diendienā. Cita brigāde ar bajānu � trisinetrīgu zāģi gā� kokus. Sadarina 6,5 metrus garus. Mēs stiepjam. Pat tādi, kuriem pie kapitālistu iekārtas bruka dabūta. Neko nevar darīt. Ak atpūsties sagribējāt? Nu nekas! Vienu dienu nedēļā varēsiet grāvjus rakt. Tad nav tik daudz konvoju, lai tālākā ceļā pavadītu un apsargātu. Zaldātiem reizi nedēļā uz pirti gribas, sargsuņiem pret trakumsērgu pote jādod. Bet grāvi rakt � aidā! Kur lāpstas? Lāpstu nevajaga. Raksiet ar rokām � purva glizdā labāk tā. Ja nav pārāk veicīgi, brigadieris Kola ar lāpstu uzdos pa kamie�iem vai galvu � kur nu pagadīsies. Ar lāpstām mums tā trūcīgāk: si�anai viena iznāk. Tā zemi nav redzējusi � spodra no zeķu galvu un muguru dauzī�anas. Sist jau pavēlēts cilvēcīgi � ne ar. kanti, jo tā var valsts blūzi pār�ķelt... Zini � pēc �īs �atpūtas� grāvī mēs taisni ilgojamies pēc viena baļķa uz se�iem. Un nesam tā ne vairāk, ne mazāk � trīs gadus. Trīs no mūsu baļķa ir jau norakstīti un ieru�ināti zeķu kapsētā. Mēs trīs vēl turamies, un mums dos papildspēkus. Lai pārāk nesarado-tos, �oreiz trīs citas tautības � mongoli, poli, igauni. Viens no tiem esot stuka�s, nezinām vēl īsti, kur�. Kad uzzināsim � nositīsim. Vai atejā slīcināsim. Te ir bargi likumi. Ja tas viens grib uzzināt, vai mēs zem baļķa nelādam tautu tēvu, tad � jedronopalki � lādam gan, bet viņ� tikai ūsas skrullē un vēl nesprāgst. Gaida, kad mēs sprāgsim...

1952. gada beigās viens �racionalizators� bija majoram piemel-dējis � kāpēc se�i vienu baļķi, ja se�i var aizvest se�us baļķus... Atradās ragavas vai rati. Pār ilk�u galu ar drāti piegriezts �ķērskoks � tur trīs. Divi gar sāniem � vilcēji aiz trosēm. Viens ar bo-mīti � bremzētājs, ja no kalna... Jautra padarī�ana. Igaunis saka �kurrat�, latvietis � sūda bū�ana. Grāfs Palfi dungo franciski Marseljēzu: �Uz priek�u, tēvuzemes dēli, jums atspīdējis slavas rīts!� Mazais japānītis Ito San gan nedzied, tikai brūnas acis zibsnī... Jautri mums iet. Pat nepasacīsi � cik... Tā līdz nākamā gada martam. Tad diez kāpēc uz me�u atjāj majors. Liek ragavas kaudzē kraut un ar skujām nomaskēt. Kas noticis? Igaunis Eino, kas visu zina, pa�ukst:

� Brāļi iek� jūga! Maskavā galvenais zirgs nosprādzis! Ar visiem pakaviem balzamē�ot. Mauzolejā lik�ot. � Sēdām visi katrs uz sava celma. Pieci smejas, sestais raud. Raud Ignats, un mēs uzzinām, ka viņ� ir stuka�s.

Skumīgi, trūvīgi, ka galvenais zirgs nosprādzis. Kur mēs īgņātu liksim? Jāpagudro, un � ko mums tagad liks darīt? Pa Tai�etas � Bratskas trasi jau drīz vilcieni ie�ot. Garām mūsu sanestajām stacijām, senkrievu stilā celtām. Kas tad nu zinās, ka zem katras �palas guļ trīs! Vēl jau ir ko ņemt ciet. Vēl nav ar asinīm aizrijies Berija, Molotovs, Voro�ilovs, � būs, kas komandu dos...

Redzi, draugs, cik interesanta anketa! Par nepilniem �etriem gadiem. Bet ja par visiem 23, kas �ajā pusē vadīti, pastāstītu? Ave, nosprāgu�ais ērzeli! Tavi zirgi tevi sveicina. Bez tiesībām zviegt, bez tiesībām mīlēt, pie sapuvu�ām siena slitām piesieti.

Bet īgņāts noslīka atejā. Ar galvu uz leju caurumā iekrita un nevarēja vis ārā izķepuroties.

Pilsēta pie Lielās upes. Pēc papīriem � entuziastu celta. Staļina slavas lieciniece. Dzejdaru apdziedāta. Trubadūru pārslavēta.

Tundras bērziņiem noēda lapas. Sūnas skaitījās gardums. No �ādiemjmielastiem zobi izbira. Kam neizbira, tam palīdzēja kriminālistu dūre. Ļaudis tūka un pārstāja elpot. Pirms nāves lādēja Dievu un To Maskavā, kas asaram netic un liek tām līt par baltu velti. Pat nodzerties nebija skaidra ūdens. Dzēra purva rāvu un savus sviedrus. Pie dzeloņdrā�u �ogiem ziemās krāvās dīvainas �malkas grēdas�. Apsnigu�as. Lai nav ar brezentu jāapsedz, jo brezenta jau nebija. Sajās grēdās krājās miru�ie. Cingas, malārijas, bada nobeigtie. Kad atnāks pavasaris, tad bedīs. Zināms gan nebija � kur. Kā dumbrā bedri izraksi! Bet bija gana aka�u. Tur grūdīs. Lai bruģējas muklājs ar galvaskausiem. Sājā zemē ne tikai asarām, bet ari spokiem netic. Tie no miroņu grēdām pie �oga ir pārāk piekusu�i. Nespokosies. Nevar jau zināt, vai arī spokus vēlreiz nedzen būvbedrēs un neliek ņemt rokā kapli vai stangu.

Pilsēta pie Lielās upes ir arī mana pirmā vergu darba vieta. Vispirms cels da�ādus pilsētas centrus. Kad centri gatavi, veidos uz tiem virzītās ielas un bulvārus. Darbs ilgs un prasīs vēl daudz galvaskausu.

Nometne pie nometnes. Sarūsēju�as troses pakārtas signālsliedes rītos un vakaros sasaucas. Kā seno krievu pilsētu baznīcu zvani. Tikai baisāki. Tiem, kas klausās �o �Dung! Dungl�, �erpas pār mugurām skrien. �ķiet � tie ir bēru zvani un tevi apzvana.

Ja gribi dzīvot, neēd sapuvu�o sāļo zivi, ko tev pavalgam dod! Labāk ciet badu, ko�ļā sūnas. Ja saēdīsies sāļo maitu � tevi mocīs slāpes. Dzersi rāvu un īsā laikā nokļūsi pie �oga �malkas grēdās�.

Turpat zem ledus Lielā upe. Ķīnie�i viņu saucot par Melnā pūķa upi. Dzelzceļa sliedes tie�i pār ledu. Tilts vēl nav paspēts. Amūra reizēm joko. Arī �ogad. Kas zina � kāpēc upe grasās ledu lauzi aprīlī. Trauksmes signāls dun kādos septiņos lēģeros uz reizi. Ieslodzītos lielā steigā dzen glābt sliedes. Kādu tūkstoti. Citi uz ledus, citi krastā. �Raz, dva � vzjaļi! Reizē!� Ķeries pie sliedēm! Kaut vai ar atliku�ajiem zobiem iekodies gul�ņos, bet velc! Pats Lielākais Priek�nieks maza mongoļu zirdziņa mugurā brēc komandu. Rokā tāda kā taure:

� Glābiet sliedes, kuces dēli, izjātās rīkles!

Tad pēk�ņi simtbalsīgs �ausmu kliedziens. Pūķa upe izrādījusies stiprāka. Ledus ir samalies. Bangās pazūd slie�u posmi un visi tie, kas bija uz upes. Skaitlis īsti nav zināms � kāds pustukstotis būs. Varbūt drusku mazāk. Bet Lielais Priek�nieks ir no dusmām traks. Mongoļu zirdziņ� uzrauts uz pakaļkājām � kā Pētera Lielā pieminekļa karikatūra. Vai �ēlo tos, kas dzelmē pazudu�i? Muļķības! Lād Dievu un Dievmāti, un kuces dēlus, kas ļāvu�i Pūķa upei ieraut dziļumos kilometru labu slie�u ar visiem gul�ņiem un dzelzs tapām...

Sasalu�i ragā, samirku�i dzīvi paliku�ie stāv krastā. Viņus stundām vēl neved uz aplokiem. Jānoskaidro � kādus vergus īsti upe aizrāvusi: rēķins paliek rēķins...

Man laimējās tāpēc, ka biju krastā. Beigas nokļuvām zem jumta. Pats jocīgākais � Pūķa upe naktī aizvērusi savus dzelmeņus. Atgriezās atkal 40 grādu sals. Pēc sal�anas un mirk�anas man sacēlās tikpat grādu karstumi. Divas nedēļas lēģera stacionārā. Zāļu nebija. Bet plau�u karsonis mani izglāba. Kad atkal atguvu elpu, lēģeri bija ieradusies no Habarovskas komisija. Prasīja dzīvajiem, kā tad tas īsti noticis � ar upes aizrautajām sliedēm. Arī man. Komisijā bija ari viena sieviete. Tā teica, ka mani un vēl kādus pa�us izģindu�ākos vajagot sūtīt uz ārstu komisiju. Tad nu ar bariņu citu � komisijas priek�ā. Izmeklē�ana bija ļoti vienkār�a. Lika nolaist bikses, un feld�eris ieknieba gurnā. Ja uz kauliem vairs tikai āda, tad noko-misionēja uz lauksaimniecības lēģeri. Tur varēja zaļus stādāmos kartupeļus saēsties un kādu runkuļu sēklinieku rokā dabūt... Pabiju tā-iēc tikai trīs mēne�us pilsētā, kuras vēl nebija. Mūs veda projām, �irms vēl �malkas grēdas� pie �oga bija likvidētas. Tā arī nezinu, kā viņus īsti bedīja � cingas, malārijas un bada pieveiktos nabaga velnus. Bet, ja simtu aizveda prom dzīvu un tūksto�i gaidīja miroņu grēdās, tad Staļinam vergu rezerves bija neizsmeļamas. Etaps pēc etapa nāca no Lielās zemes. Bija aprēķināts, ka trīs mēne�us viena maiņa iztur. Brigadieri vēl ilgāk...

� Sarauj, puikas! Parādīsim, ko spēj latvie�i! � teica mans pirmais brigadieris Kārlis Robots. Kad mūs, simtu izģindu�o, projām veda, Robotam no jauna etapa atkal bija pie�ķirti trīsdesmit tautie�u. Smaido�s, tērpies jaunā vatenī, brigadieris atkārtoja to pa�u mudinājumu jaunajai maiņai... Vai tu tagad esi personālpensijā, Kārli Robot?!

Pilsēta pie Lielās upes � Pūķa upes krastā, kur Pūķis togad aprija pustūkstoti manu biedru � da�ādu tautību pārstāvjus. 1947. gadā tevis vēl lāgā nebija. Tagad, 1988. gadā, tu dro�i vien esi gatava. Komsomoļska pie Amūras! Vai nebūtu laiks pateikt patiesību? Ja tevi cēlu�i arī tūksto� komjaunie�i, bet ja apmēram miljons vergu tevi pabeigu�i celt un paliku�i tavos pamatos un ja tas tūkstotis ir saņēmis ordeņus un godinājumus, tad � tad vajadzētu to Pūķa aprīto miljonu ari vismaz godam pieminēt!

Es neceru, ka tev nomainīs vārdu un sauks par Zakļu�onnuju, bet vajadzētu gan vienā no taviem galvenajiem laukumiem ierakl

481 stabu un pakārt pie tā sarūsēju�as sliedes galu. Lai reizēm kāds to dienu liecinieks vai mocekļu bērni un bērnubērni piesit sarūsēju�am sliedes galam! Lai skan � Dung! Dung! Varbūt �īs baisās skaņas palīdzēs neļaut murgiem atgriezties atpakaļ.

Viņa piedzima 1. aprīli 1944. gadā Cesvainē. Nomira 1952. gada 24. oktobrī. Drusciņ vairāk nekā 8 gadu vecumā. Tādas ziņas mazā alumīnija plāksnītē pie krusta iegravētas Divdesmit piektā kilometra ceturtajā kapsētā. Tur guļ galvenokārt latvie�u bērni, jo tiem bija visgrūtāk. Jau kop� ciema �dibinā�anas� tā.

Marutiņa kopā ar mammu un brāļuku Juri uz �ejieni ceļu sāka 1949. gada 25. martā. Pēc baznīcas kalendāra tad skaitījās Lielā piektdiena � krustā si�anas diena. Kāpēc sit krustā pat bērnus � to vēsturnieki varētu kādreiz noskaidrot.

Ciems, kur Marutiņa un vēl trīs simti malēnie�u nokļuva, atradās skaistā vietā. Tikai sve�ā un ļaunā. Debesis kā Itālijā � dzidri zilas. Bet saules svelmi nomaina ledains ziemelis. Tas arī ir galvenais bērnu gandētājs. Protams � palīdz �ai lietā arī specizsūtīto re�īms un tā izpildītāji. Prakse jau ir, ja nepilnu 20 gadu laikā viena ciema robe�ās radītas �etras kapsētas.

Pavasaros te parasti deg taiga. Lai izpildītu un pārpildītu me�u izve�anas normu, mazo bānī�u ma�īnisti brauc bez dzirksteļu ķērājiem. Cik tur nu vajaga, lai dzirkstele iekristu pērnajā zālē. Tad dūmi aizsedz sauli. Grūti elpot. Tāda būtu arī Marutiņas pirmā atmiņa �etru kapsētu ciemā, ja no zemzemes varētu atmiņas pastāstīt. Bet zeme klusē, aizvērusies pār bērnu trauslajiem augumiņiem. Tajā vietā pavasaros sopkās zied violetie taigas ceriņi, kurus cie-minieki par baguļniekiem sauc, kas latviski būtu � vaivariņi. Bet tie nav vaivariņi, kaut arī smārds ir līdzīgs. Tie ir Daurijas rododendri. Marutiņas mamma bija uzzinājusi, ka kaut kur Tigdas un Sivakas upju satekā kraujā ziedot arī baltie rododendri. No turienes vienu krūmu balto Marutiņas māte bija izraku�i un uz savas meitenītes kapiņa uzstādījusi. Vēlāk arī citas miru�o bērnu mātes saviem mīluļiem baltos rododendrus no turienes nesu�as un uz kopiņām stādīju�as. Jānītim, Ilzītei, Kaspariņam... Marutiņas mamma vēl savējai bija no baltiem bērziņiem �odziņu apkārt uztaisījusi...

Kad nu tā nodevas sve�ajai zemei ar bērnu augumiņiem samaksātas, 1957. gadā sāka laist cesvainie�us mājup. No ta laika bērni

palika vieni pa�i balto rododendru uzraudzībā. Braukdama mājup, Marutiņas mamma Frederika Zvirgzdiņa man uzdāvināja divas istabas rozes � vienu sarkanu, otru baltu.

� Ja rozes zied, aiznesiet kādu ziedu Marutiņai! � teica aizbraucēja. Bet rozes ziedēja kā trakas. Ij sarkanā, ij baltā. Abas. Kaut lapas pie leduspuķēm piesala � ziedēja.

Nāca Ziemsvētki. Man meitenes no Latvijas bija atsūtīju�as kārbiņu Dobelē lietu eglī�u svecī�u... Lai dedzinot eglīti un nebēdājot, ka ar cesvainie�iem reizē brīvībā neatlaists. Bet Sivakas taigā jau eglītes neauga. Tikai priedītes. Un es biju glu�i viens. Bridu Ziemsvētku vakarā pie miru�ajiem Latvijas bērniem. Pirmo svecīti aizdedzināju Marutiņai. Tad Jānītim un citiem. Kārbiņā bija 25 svecītes � iznāca pat vienam otram pieaugu�ajam. Nebija vēja. Sāka liesmot mans Ziemsvētku zvaigznājs.

� Priecīgus svētkus, bērni! Jūsu mammu, tētu un Latvijas vārdā!

Ciema suņi pirmie pamanīja neparasto gaismu kapsētā. Sāka gaudot. Viena otra cieminiece noteica: �Lati�i ģengi su�at!� Visus turpmākos Ziemsvētkus arī � tā nauda tur kaltējās...

Pavasaros ziedēja arī Daurijas baltie rododendri. Marutiņas mammas rozes ari nepiekusa. Ar laiku baltie bērzu �odziņi nopuva. Uztaisīju jaunus. Man bija interesanti parunāties ar miru�ajiem bērniem. Viens dzīvs un piecdesmit miru�ie... Nāca jau arī no citiem kapiem ukraiņi un krievi. Manās iedomās, protams... Arī tad, kad vairs nebiju viens, bridām ar Ritu un vēlāk arī Mārtiņu dedzināt svecītes viņiem � zem velēnām un kupenām paslēptajiem.

Melānija, simtgadīga ukraiņu vecīte, lūdza, vai es arī viņas bērniņiem nevarot trīs svecītes iedot. Naktī jau gan viņai bū�ot bailes uz badā miru�o kapiem brist, bet dienu aizbridī�ot. Lai ari Vaņu�am, Ma�eņkai un Fjodoram tiekot kāds prieciņ�... Tas nekas, ka pēc jaunā kalendāra... Tā arī Melānijai tika trīs svecītes.

Tā līdz 1968. gadam. Tad bērniem svecītes tika iedegtas pēdējo reizi, jo nāko�ajā gadā arī mums bija atļauts atgriezties. Rudeni aizgāju atvadīties no Marutiņas un citiem. Piedo�anu izlūdzos, ka pametu viņus tikai balto rododendru aizsardzībā. Baltās un sarkanās rozes uz Latviju līdzi aizvedām. Alūksnē, Cēsīs, Jūrmalā varbūt vēl tagad zied to bērni. Jūrmalā pat dārzā esot iestādītas un pat ziemā nenosalu�as...

Jāpastāsta vēl, ka gribēju sarunāt ar to pa�u Melāniju � es viņai atstā�u svecītes, lai viņa saviem un maniem bērniem turpina dedzi nāt piemiņas uguntiņas...

� Pasargi, Dievs! � teica Melānija. � Nemū�am! Es toreiz savējiem uz Badā miru�o kapsētu tās tavas dotās aiznesu, un gai�a dienas laikā miroņi mani gandrīz pie sevis aizrāva... Tādas bailes

483 pārdzīvoju. Liec tās sveces, kur gribi, bet no kapsētas labāk tālāk ...

Mans nodoms neizdevās. Vēl ar pāris cieminiekiem runāju, bet visi domāja tāpat kā Melānija.

Tā nu kop� 1969. gada Ziemsvētkiem Marutiņa, Jānītis, Ilzīte, Kaspariņ� un citi Latvijas miru�ie bērni palika bez sve�u gaismas Ziemsvētku vakarā. Bet koki jau ar saknēm sargā miru�os. Plaukst pavasaros baltais un violetais Daurijas rododendrs.

Vizbulītes Bērziņus ievads un komentāri

Piecas Jēkaba Graubiņa un Jāņa Līcī�a vēstules, domājams, varētu izraisīt ne tikai komponistu biogrāfu interesi, � bargie viņu likteņi, kas iezīmējas aprakstīto pieredzējumu un atmiņu fonā, vēstulēm uzspiedu�i laikmeta liecību zīmogu.

1955. gada jūnijā, kad Jēkabs Graubiņ� aizsāk saraksti ar savu draugu un kādreizējo studentu, viņ� ir tikko kā atgriezies no izsūtījuma vietas Kuibi�evas apgabalā, bet Jānis Līcītis vēl tikai gaida savu atbrīvo�anas stundu Vorkutas akmeņogļu raktuvēs. Vairāk nekā �etri smagu pazemojumu, moku un bezcerības gadi ir pagāju�i kop� viņu pēdējās tik�anās Rīgas Centrālcietuma mūros, kur līdz �tiesai� un tai sekojo�ai izsūtī�anai tika turēti �valsts noziedznieki�...

Ko tad bija �noziegu�ies� abi latvie�u komponisti � tāds jautājums saprotamā kārtā varētu interesēt vēstuļu lasītājus, un to, jādomā, tūksto�kārt atbildēt pūlēju�ies viņi pa�i.

Nav jēgas atcerēties toreizējos �lietu� formulējumus, � �odien zinām, kā tie tapa un cik tajos bija patiesības. Nekādu skaidrību negūstam arī no vēlāk sacerētajiem dokumentiem par �sodāmības noņem�anu�. Atliek vienīgi minēt, kas būtu varējis noderēt par ieganstu Berijas ielikteņiem un vietējiem kangariem, izpildot Maskavas direktīvas.

Jēkabs Graubiņ� (1886�1961) līdz savai liktenīgai dienai ir paspējis iemantot vispārīgu cieņu sabiedrībā. Tā dibinās uz viņa jaunradi, īpa�i tās folkloriskajos novados. Tautasdziesmai viņ� tuvojies arī kā pētnieks un Konservatorijas mācību spēks (polit'onijas un folkloras pasniedzējs). Pla�u atbalsi guvu�i raksti mūzikas publicistikā � ar savu godprātību, spriedumu neatkarību un neizvairību Graubiņ� izpelnījies polemiskākā latvie�u kritiķa slavu (M. Zariņ�).

Pastāvo�ajā vispārējā nelikumības gaisotnē, protams, nav grūti komponista biogrāfijā sameklēt ieganstus denunciācijām. Par tādu, iespējams, bija izmantojama dziļi izjustā viņa kordziesma �Draugu piemiņai� (K. Tālberga vārdi) � veltījums tiem, kas savu Golgātas ceļu uzsāka 1941. gadā 14. jūnijā. Okupācijas gados ik Lielajā piektdienā atskaņota, dziesma bija radusi tālu atbalsi klausītājos.

Kāds varēja atcerēties ari Jēkaba Graubiņa okupācijas gadu recenzijas, kur ne reizi vien bija atradusies vieta staļinisma patvaļas un ne�ēlības kritikai, tiesa, daudz vispārīgākai un neasākai nekā tā, ko dzirdam un lasām mūsdienās.

Pirmajos pēckara gados ar savu ra�eno darbu mākslinieks ir iekļāvies jaunajā dzīvē: top viņa klavieru kvintets �Sudraba vakars� � viena no augstākajām vir sotnēm tā laika latvie�u mūzikā; augstu novērtējumu saņem viņa pla�ie pētījumi folkloristikā (�Paralēles starp latvie�u un krievu tautas dziesmām� tiek iekļautas pat izdevniecības plānos); docenta, bet kop� 1950. gada profesora kārtā Graubiņ� turpina arī pedagoģisko darbu Konservatorijā.

Ta�u 1949. gadā, kad pēc PSRS Komponistu savienības parauga arī Latvijas skaņra�iem jāatrod un jāatmasko savi �kosmopolīti�, izvēlē krīt arī uz Jēkabu Grau biņu... Viņa vaina, kā lasāms Komponistu savienības sē�u protokolos, ir tā, ka, pai spīti СК 1948. gada lēmumos izteiktajai tautiskuma prasībai, kantātē �Mūsu zemes spēks� nav saklausāms neviens folkloras citāts. . .

Un tomēr diezin vai tuvāk īstajiem komponista represē�anas iemesliem mēs nepiekļūtu, ja būtu iespējams restaurēt toreizējo viņa pilsoņa stāju. Kā izsecināms no minētajiem protokoliem un atsevi�ķām atmiņu skarbalām, komponista veidolā sazīmējamas tās pa�as jau agrāk kritiķa darbā atklāju�ās īpa�ības � taisnīgums, godaprāts, nelokāmība. Saskāries ar �kazarmu sociālismu�, viņ� nemēģina izlaipoties, manevrēt un liekuļot. . . Vai gan citādi komponista represē�ana atbildīga laikabiedra skatījumā būtu skaidrota ar �zināmu spitibu un pa�taisnuma izpausmēm viņa raksturā� (�Latvie�u mūzika�, 1987, № 18, 172. Ipp.). Un tā 1950. gada pavasari, nonācis �pretrunā ar sabiedrības progresa tendencēm� (N. Grinfelds), Jēkabs Graubiņ� tiek atlaists no darba Konservatorijā. Tā pa�a gada oktobrī seko apcietinā�ana, pusgads Centrālcietumā, 1951. gada martā � pārsūtī�ana uz Butirku cietumu Maskavā un tālāk � uz Soļikamskas nometni Urālos. Savu atbrīvo�anu komponists sagaida Gavri-lovas-Poļanas nometnē Kuibi�evas apgabalā.

Gadu nastas un aizlauztās veselības dēļ viņ� nometnē derīgs vienīgi �nakts dieninieka� darbiem. Sis postenis deva iespēju vismaz nakts stundās izbaudīt vientulību, kas izmantota jaunradei. Tādēļ 1955. gada martā mājās pārnākot, Jēkabam Graubiņam ir līdzi viņa vienīgā mantība � vairāku jaunu skaņdarbu partitūras: Otrais klavieru kvintets, ap 15 miniatūru klavierēm un vijolei, 30 skaņdarbu jaunajiem pianistiem un 30 miklu dziesmu ar komponista pa�a vārdiem. Par �o guvumu gan ir visai dārgi samaksāts nomoda naktis un pārlaistie pazemojumi ir iedragāju�i komponista nervu sistēmu, un mū�am atliku�ajos se�os gados viņ� tā arī vairs neatgūst nakts mieru.

Vēl grūtāk represē�anas ieganstus izzīlēt Jāņa Līcī�a (1913�-1978) dzīves gājumā. Viņa ceļ� izsūtī�anas bridi ir vēl tikai pa�ā sākumā. Arī viņam, kā jau mazrocigu Vidzemes gājēju dēlam, mūzikas augstskolas izglītība nav viegli nākusi. Vispirms apguvis praktiskāku � skolotāja profesiju (Rīgas skolotāju institūts), viņ� studijas Konservatorijā, Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē (1934�1940), apvieno ar maizes darbu Rīgas pilsētas 4. īpatnējo pamatskolā un Dubultu pa�darbības korī.

Liktenīgajā 1950. gadā Jāņa Līcī�a kontā ir pirmie skaņdarbi (galvenokārt kor-dziesmu un instrumentālās kamermūzikas novadā), mūzikas teorētisko priek�metu pasniedzēja darbs J. Mediņa mūzikas vidusskolā (kop� 1943. gada) un Konservatorijā (kop� 1947. gada), kā ari virsdiriģenta pienākumi Limba�u rajona dziesmu svētkos (1948, 1950). Kad viņu, tādu pacilātu, ar studentu pasniegtajām puķēm rokās, uz ielas apcietina, liekas, ka tas ir tikai nejēdzīgs pārpratums, kam tuvākajās dienās jānoskaidrojas. Nevarētu ta�u būt, ka tam kāds sakars ar piespiedu mobilizāciju latvie�u leģionā kara beidzamajā cēlienā! Tiem, kas izlēmu�i viņa likteni, jau vajadzētu zināt, ka tālāk par noliktavu apsargā�anu viņ� leģionāra pienākumos nav ticis un pie pirmās iespējas no armijas dezertējis! Ta�u nevienu jau �ie argumenti neinteresē, un tā kopā ar 250 citiem latvie�iem, kas �notiesāti� uz 25 gadiem, viņa tālākais ceļ� ved pāri polārajam lokam uz vienu no vissmagākā re�īma Staļina nometnēm. Sākumā vēl komponista profesionālās zinā�anas tiek izmantotas cietumnieku mākslinieciskajā pa�darbībā, bet no 1953. gada, kad nometnē notiek poļu ieslodzīto sacel�anās, līdz pat 1956. gada rudenim komponistam lemts verga darbs pazemē, akmeņogļu �ahtās.

Jānis Līcītis un Jēkabs Graubiņ� jau labu laiku, kop� aizgāju�i � ncizvaicdti, klusēdami. Jo nepietika ar to, ko viņi bija izcietu�i, dzīvodami viņpus dzeloņdrā�u �ogam: atgrie�oties mājās, viņiem bija uzlikts klusē�anas lāsts. Tādēļ daudzi jautājumi palika neatbildēti, uz daudziem nāksies meklēt aplinku ceļus. Un ari �o vēstuļu publikācija uzskatāma par vienu tādu mēģinājumu tuvoties ilgi slēptai, rūgtai patiesībai.

1 Rīgā 6.06.55.

Mīļais Jāni!

Ja es nebūtu slinks vēstuļu rakstītājs, tad sen jau būtu aizrakstījis Tev, jo jau no 1 .III esmu mājās.� Atbrīvoja mani pēc 52 dienu noturē�anas stacionārā � ārpus mana ierosinājuma un vēlē�anās. Ārstu komisijas atzinums bija: aktējams invalīds. Kuibi�evas apg [aba-la] tiesa �im atzinumam pievienojās un nolēma mani atbrīvot. Diagnozi nezinu.

Rīgā, nezi� kā tas nācās, pierakstī�anai sākumā lika �ķēr�ļus, bet vēlāk parādīja labvēlību, un tagad esmu pilntiesīgs Rīgas pilsonis. Citiem atbrīvotajiem, cik zinu, tik labi neiet: nepieraksta un nepieraksta. Saprotams, no nometnes arī dokumentus neizdod uz Rīgu. Lai nu kā, esmu laimīgs, ka varu dzīvot atkal savā ģimenē.

Aizkustino�i mani apsveica negaidīts pulks īstu draugu, mani apmeklēdami visu �o laiku un apveltīdami visādiem ciemkukuļiem. Ērika³⁶ jau baidījās, ka tik es neiegūstu zilgansarkanu snīpi. . .

Kā ar darbu? Dabūju mājienu no Kultūras ministrijas � aiziet aprunāties. Ministrs Ostrovs � mans biju�ais skolnieks, inspektors Brigzna � mans bijļu�ais] students. Kā liekas, man pietiekami labvēlīgs. Bet viņus, �ķiet, mazliet atsaldē pret mani svarīgais apstāklis, ka man nav nojemta sodāmība (судимость). Es arī neizteicu vēlē�anos saistīties tūdaļ pedagoģiskajā darbā � gurdenuma un neveselības dēļ, kā ari atsaukdamies uz stipri iedragāto atmiņu. Teicu, ka varētu kalpot tikai ar kādu periodisku vai vienreizīgu darbu, ja tāds gadītos. Bez tam � ir ta�u pavasaris un mācļību] gada beigas, � kāds pedagoģiskais darbs priek� manis varēja gadīties? Brigzna man solījās ziņot, ja kaut kas būs zināms un priek�ā liekams, bet līdz �im tas vēl nav noticis. Man pa�am, kā zini, pretīga uzbā�anās augstiem kungiem.

Interesējos arī par pensijas atjauno�anu. Bija jau maza � tikai 200³⁷rubiu mēnesī �, bet manos tagadējos apstākļos tomēr kaut kas. Sociālā nodro�inā�anas nodaļa tomēr to vairs neatjauno uz veco dokumentu pamata, bet prasa jaunus � oriģināldokumentus (ne norakstus!) un pie tam ar tādiem apliecinājumiem, kas dibināti uz dokumentālu datu pamata.

Redzēju, ka �ie noteikumi tī�i izgudroti, lai apgrūtinātu pensijas dabū�anu, sarūgtinājos, sadusmojos un atmetu ar roku. Varbūt kādreiz �klapatas� atkal atjauno�u.

Un tā dzīvoju uz sievas rēķina. Par laimi, VATAPā bija iekrāju�ies kādi pussesta simta honorāra, un gadījās 2 mūziķiem (Samam un Ordelovskim) vajadzība pēc manas konsultācijas kompozīcijas jautājumos. No tiem drusku nopelnu. Ja nu vēl ievēro, ka sievai nav jāsūta man uz nometni katru mēnesi paciņas, tad ar manu pārbrauk�anu viņai tomēr ir kļuvis vieglāk. Dzīve Rīgā pa�laik gan ļoti dārga: sviests brivā tirgū � 50 rubļi. . . Apavi, drēbes � gandrīz nenopērkami. Barības trūkuma dēļ kolhozos iznīkst lopi. Tikai ar jūniju, var teikt, sākās īsts pavasaris.

Nometnē būdams, diezgan daudz komponēju. Esmu uzrakstījis kādas 25 bērnu dziesmas (miklas ar pa�a tekstu), kādas 20 solodzies-mas, pāri par 20 bērnu gabaliņu klavierēm, 3-daļīgu Valsi ar Canzonu vijolei ar �ellu, kādas 5 miniatūras vijolei' ar klavierēm, ap 10 miniatūru klavierēm un (Otro) klavierkvintetu. Tagad to visu pārkontro-lēju, �o to pārtaisu un pārrakstu.

Vēstules beigās man Tev ar grūtu sirdi jāpaziņo, ka vakar, 5.06., pilsētas slimnīcā nomira Voldemārs Upenieks³⁸. Tuberkuloze pagāju�ajā] rudenī bija sākusi strauji progresēt. Kad kādu mēnesi atpakaļ Valdi apmeklēju, tad grūti nācās to pazīst. Par nelaimi, bija zaudējis ari savu gai�o optimismu. Pēc kādas nepatīkamas vārdu pārmaiņas ar savu brāļasievu (vai tās māsu?), pie kuras tas dzīvoja, nelaimīgais mūsu draugs bija pārgriezis roku vēnas. . . Nevienam no mums nezinot, vēl vārdzis kādu nedēļu slimnīcā. Pēdējā momentā tomēr to bija vēl iepriecinājis ar apmeklējumu Utkins³⁹. Mierīgi izdzisis viņa klātbūtnē.

Tavs Jēkabs

2 Vorkutā 22.06.55,

Mīļo Jēkab!

Jau kop� da�iem mēne�iem dzirdēju, ka esi atgriezies savu piederīgo vidū, sūtīju caur saviem paziņām Tev sveicienus ar daudz laba vēlējumiem, bet neuzrakstīju aiz Tev labi saprotama iemesla: nevarēju zināt, vai Tavai situācijai tāda korespondence nāk par labu. Bet pēc Tavas pirms apmļēram] nedēļas saņemtās mīļas un vaļsirdīgas vēstules �īs �aubas pavisam izgaisa.

Mans stāsts būs diezgan skumj�. Kop� mēs pēdējo reizi atvadījāmies, ceļ� caur Ziemeļu Palmīru veda mani uz Aizpolāro joslu. Mainīju�ās �etras ziemas (ar vairāk kā mēnesi ilgām nepārtrauktam naktīm, bargu salu, puteņu vētrām etc.) un piecas vasaras (patlaban pāra nedēļas, kop� saule pavisam nenoriet). Tā kā praktiskās dzīves situāciju izmanto�anā esmu samērā neveikls un nekādas tehniskas profesijas neesmu apguvis, varēju �eit, ogļra�u rajonā, noderēt galvenokārt ar savu muskuļu spēku. Lieki Tev teikt, ka �īs rezerves nebija pārāk lielas un izsmēlās samērā ātri, bet, kā par brīnumu, veselībā citādi esmu turējies bra�i; pats to neticētu, ja citi stāstītu.

Bija arī neilgs laika posms, kad t.s. �mākslinieciskā pa�darbība� izmantoja mani kā nometnes mūzikas lietu vadītāju un estrādes orķestra diriģentu (orķestra sastāvā gandrīz tikai baltie�i vien). Tā kā nebija gandrīz nekādu no�u materiālu, vajadzēja �īm vajadzībām daudz rakstīt, instrumentēt, un guvu �eit da�u labu praktisku atziņu. Pēc da�iem nopietniem notikumiem vietējā pa�darbība paputēja, bet iekļūt Centrālajā kultbrigādē (kaut vai par no�u pārrakstītāju!) man nebija iespēju: par to �gādāja� acīmredzot tautie�i [..]. Sarakstīju skatuves mūziku pāra ukraiņu komēdijām (ar uvertīru, starpcēlienu mūziku utt.), daudzām koncertu montā�ām etc. Savācu lielāku vairumu da�ādu tautu folkloras materiālu (starp citu, pamatīgi iepazinos ar brāļu tautas mūziku). Iesāku ar garigu kantāti, pabeidzu da�as prelūdijas un fūgas⁴⁰, bet visu traucēja apstāklis, ka nebija man pieejamas klavieres (nerunājot par ierobe�oto laiku). Lai arī dzirde nav glu�i zemē metama, tomēr instruments pats ierosina un iedro�ina, jo abstrakta muzikālā domā�ana (bez pārbaudī�anas iespējām) kā nekā tomēr ierobe�ota izteiksmes līdzekļu izvēlē un piespie� lietot tikai pārbaudītas kombinācijas, svaigumam un meklējumiem ar to dikti kaitējot. Un mācīties bajānu vai akordeonu bija vienkār�i riebums. Tātad jaunrades novadā lepoties nevaru, bet esmu priecīgs, ka Tev �inī ziņā vairāk spēka un iespēju bijis. (Kā gan labprāt iemestu aci kādā Tavā partitūrā!)

Pa visu �o laiku gadījies sastapt nedaudz draugu un domubiedru, bet visa pārējā apkārtne (sab[ iedriskā] vide) pelēka un maz iepriecino�a. Tuk�as sejas un vēl tuk�ākas valodas (ukrļaiņu] lielība, ka biju�i bagāti, valkāju�i stilbainus zābakus, daudz ēdu�i, dzēru�i, situ�i ��inkas� un pa�i viens otru), rupjība, nenovīdība (arī no ziemeļu kaimiņu igauņu puses), visādi sala�ņu �tikumi�, sarunu stils utt., utt. Arī daudziem mūsu tautie�iem sve�umā atklājās lieli, tur uz vietas nepamanīti trūkumi. Es domāju, ka �ajā ziņā neatklāju Tev nekā jauna; dro�i vien būsi pats to simtkārt uz savas ādas pārbaudījis.

Par nākotnes perspektīvām visgrūtāk runāt. Situācijas mainās kā kār�u spēlē (kaut gan pats �o �mākslu� neesmu ne īsti pratis, ne lāgā ieredzējis), kur beigās bie�i �vinnē� tas, kur� �ķietami daudz paspēlē. Jāmēģina izturēt!

Bū�u ļoti priecīgs saņemt atkal kādreiz Tavu aploksni ar mīļo rokrakstu un vēl mīļākām domām. Nu jau � �gana �ai dieniņai� � beig�u �alot. Sveicieni Ērikai, Dainai, Ilzītei, Ieviņai un Jānim, kā ari Erikas vecākiem, draugiem un paziņām. Tev pa�am vēl daudz gai�uma, siltuma un prieka pieredzēt!

Līksmus Līgo svētkus!

Tavs Jānis P.S. Sveicienus Tev sūta un �daudz baltu dieniņu� vēl visa mūsu latvie�u saime, atsevi�ķi vēl Sprandu Jānis (Tavas istabas �aha turnīru godalgo�anas komisijas priek�sēdis).

J.

3 Vorkutā 15.07.55.

Mīļo Jēkab!

Nesagaidījis otru vēstuli (baidos nokavēt apsveikumu Tavā vārda dienā), rakstu Tev atkal. Atmiņās kavējos � kā kādreiz kopā draugu pulkā esam svinēju�i Tavas jubilejas (pēdējos Jēkabos � gan ar mazu nokavē�anos � ciemojos pie Tevis Cesvainē).

Vienā Tavā goda dienā tiku apveltīts ar dzejoli, ko vēl �odien zinu no galvas. Beidzās tas ar �ādu Tavu vēlējumu: �Tev jākopj meistar-stils.� Bet iznāca citādi, un pat to mazumiņu cerību, kas kādreiz pavērās tuvoties Tavam vēlējumam, nācās apguldīt Ziemeļu tundrās, pārkvalificējoties citam � �derīgākam� darbam (ar lāpstu un ķirku), jo mūzikas mākslā �inī zemē tālāk par �plē�eņu�⁴¹ (pēc Tavas terminoloģijas) staipī�anu un ģitāras apnicīgo skrin�ķinā�anu intereses gandrīz nesniedzas. Tādus savus mūzikas mil�us kā Glazunovu, Skrjabinu, Musorgski udc. �ī tauta nekad nav pat vārdā dzirdējusi.

Un tā nu atkal pēc daudz gadiem lemta man iespēja � kaut vēstulē � ar Tevi domām apmainīties. Cik tas kādreiz auglīgi bija, kad vēl nevarīgs savos spriedumos uzdro�inājos Tev blakus kautri (caur Me�aparka Dārziņa ielu soļojot) izteikt vienu otru nojautu par mākslas lietām. Un arī vēlāk nekad Tev nebija ne grūti, ne neērti �ī ceļa sācēju �ņemt par pilnu�, pamazām iedro�ināt un ierosināt, visādi ar saviem padomiem un labvēlību atbalstot (atceros Tavu atzinumu K[omponistu] S[avienībā] � kāda mana klavierdarba pirmatskaņojumā: � ��inī mūzikā ir sula iek�ā�), naivi negatavos spriedumus izlīdzinot, vēl it īpa�i ievedot mani mūsu tautas mākslas labirintos (uzticot folkloras lekcijas Konservatorijā pat specļiālās] teorijas kursā), tādā kārtā � līdzīgi mūsu lielajam skolotājam Jāzļepam] Vfītolam] � savus plecus jaunajo atbalstam sniedzot.

Alfrēds Kalniņ� � nezinu kādēļ � dēvēja mani da�kārt par �latvie�u Brāmsu�. Vai tu atrodi, ka tas tie�ām tā? Pats, jāatzīstas, Brāmsa mākslu gan augsti cienu, bet bezprātīgi iemīlējies viņā nekad neesmu bijis (da�iem citiem savu sirdi esmu daudz vairāk atdevis). Es gan vienmēr mazu prāta kontroli visās �ajās lietās tiku sev rezervējis, jo aizrauties jau kā mākslā, tā mīlestībā drīkst �tik, par cik�. (Un tā kā tā abās �ais lietās esam padoti mū�īgiem maldiem!) Al-b[ ērts] lērums un da�i citi kolēgas skaitīja mani vairāk par intelekta cilvēku, kaut gan pats iek�ķīgi jutu, ka tas ne visai pareizi. Samērā pavēlos gados pie Mākslas pils vārtiem nonākot (ierados tur ar jaunās dienās daudz neizlīdzinātiem trūkumiem � klavieres pirmo reizi redzēju, sasniedzis jau 16. mū�a gadu), vajadzēja nokavēto vismaz sākumā ar kaut ko aizvietot. Tai vecumā, kad citi mani studiju biedri (kā Val[entins] U [tkins]) bija spēlē tehniski pilnīgi gatavi un labā mūzikā burtigi izmirku�i (viņu pa�u mūz[ikas] valoda arī risinājās vieglāk un nepiespiestāk), man vēl priek�ā bija skaudrs tehnisks darbs, pati muz[ ikālā] domā�ana atraisījās stipri pakāpeniski un palēni. Rado�ais process arī studiju tālākā posmā tāpēc vienmēr tika pakļauts prāta visvarenajai kontrolei, līdz beidzot visu to pēdējā laikā jutu jau sev aiz muguras (Alberts Jļērums] manu �o jaunrades posmu vairs nezināja). Bet iek�ķīgi vienmēr tiku ugunīm dedzis un tādēļ arī dikti cietis, ka nevaru tik a�i izteikties, cik sajūtas kādreiz spēji un pēk�ņi brā�as apziņai pāri. Esmu vāj� literāts, visu to Tev atstāstot, neprotu pat atrast pietiekami lakonisku formu, kas vien jau neliecina par labu augstvērtīgam �prātniekam�. Bet tāpat zinu, ka manas �īs saraustītās un izsvaidītās domas sapratīsi, orientēsies apmēram, kādas problēmas manu jau veco galvu �eit nodarbina. Un, ja nu kādreiz vecuma dienās vēlreiz lemts būtu pie visa tā atgriezties, tad jāsāk daudz kas gandrīz no pa�a gala. Kur rast spēku pat par to vien domāt?

Citādi nekā sevi�ķa nav par sevi, ko stāstīt. Kaut kā veģetēju, bet nervu sistēma dikti cietusi. Atrodos pastāvīgi necie�amā un pretīgā burzmā, nav ne mazāko iespēju nolīst kaut kur vienatnē, tādēļ par nopietnāku koncentrē�anos vai rado�u darbu pēdējā laikā neiespējami domāt � pat ja no nakts atpūtas gribētu kādu stundu atņemt. Bet �ī vieta jau tādēļ speciāli paredzēta: kaut kādi �individuālisti� un savrupnieki ar tik manāmām kontemplatīvām tieksmēm lai beidzot saprastu savus maldus un ātrāk ieaugtu �ajā �augstvērtīgajā nākotnes sabiedrībā�.

Vēlu Tev daudz siltuma un prieka ģimenē un draugos rast. Un vārda dienā kaut uz minūti atcerēties, ka Tavs t.s. �konkurents� (ja ne citādi, tad vismaz bārdas kupluma ziņā) par Tevi daudz domā, lepojas ar Tavu draudzību, ir Tev ļoti pateicīgs un tikai labu vien vēl. Sveicieni Taviem dārgajiem mājiniekiem un draugiem.

Visu mīļu vārda dienā!

Tavs Jānis

4 Rīgā 11.08.55.

Mīļais Jāni!

Paldies par Taviem sirsnīgajiem novēlējumiem Jēkabos un vispār par ļoti saturīgo un interesanto vēstuli! Tu gan sevi noliec par vāju literātu, bet patiesībā raksti kā liels spalvas meistars � tehniķis un filozofs. Nopriecājāmies par vēstuli ne tikai es ar sievu, bet arī draugs Tomsons⁴², kam to izlasīju. Viņ� liek Tevi sveicināt un arī taisoties uz rakstī�anu. (Teodors ar Felicitu⁴³ parāda man aizkustino�u draudzību un daudz palīdz materiāli.)

Jāsaka, ka Jēkabi man sagādāja diezgan lielas ba�as. Ar ko lai uzjem sirsnīgos gratulantus? Stiķējām kopā, ko varējām, bet ir tad iznāca tikai trūcība un nabadzība. Bet mani jaukie draugi mani pilnīgi izglāba, sanesdami dzerarnā un ēdamā vairāk, nekā pa�i varēja veikt. Apsveicēju nebija mazāk kā viņos laikos. Vakars aizritēja omulīgi. Pavisam negaidīts viesis bija M. Brēms, kas dzimtenē ieradies �.g. jan vārī � pēc kārtīgas 10 gadu nokalpo�anas �kronim�. Domāju jau, ka viņ� sen atdevis Dievam dvēseli, jo bija trauslas veselības. Bet iztu rējis! Prieks! (Varbūt Tu nezini: Brļēms] kādreiz rakstīja mūzļ ikas] recenzijas �Latvļ ijas] Kareivī�.) Būtu, protams, ļoti gribējies redzei arī Tavu bārdu savai blakus. To dro�i vien redzēsim nākamos Joka bos: pie mums tagad tic, ka visi labojamie bū�ot izlaboju�ies līdz nākļamajam] jaunajam gadam. Kas tā būs par brīnumainu saredze �anos ar pārjaunotiem pilsoņiem!

Tad atkal brīvi nodosimies �meistarstilam�, aizmirsdami �aizmār�īgos�, kam nestāv prātā Glazunovs, Skrjabins un Musorgskls jeb, labāk sakot, kas aiz plē�enērp nevar tos saklausīt. (Starp citu, tagad no�ēloju, ka mēģināju reiz dievi�ķo instrumentu ermuņikas nosaukt par plē�enēm: �ērmu-ņikas, �ankai-klikas utt.� � �ī nacionālā spēlē�ana ta�u tik ģeniāli atdarina veco nosaukumu! Grēks bija �o saskaņu starp instrumentu un viņa mūziku iznīcināt!) Es Tavām domām pilnīgi pievienojos. Manā dragātajā atmiņā 2 nedēļas kaut kā bija noslēpies nelaiķis Barisons; nevarēju un nevarēju izsaukt no slēptuves bij[u�ā] kolēgas un dekāna uzvārdu(�). Tāpat kaut kur bija nogrimis Mjaskovska uzvārds⁴⁴. Katri pajautāt par Barisonu, tāda latvie�a Soļikamskā toreiz nebija, bet Mjaskovskis � tas ta�u, bez �aubām, stāvēs prātā augstskolās skolotajiem maskavie�iem! Tā domāju un apprasījos pie bijļu�ajiem] literātiem, in�enieriem, skolotājiem, vēsturniekiem u.c., kā ta�u sauc to slaveno krievu simfoniķi, kas starp tagadnes un senās pagātnes komponistiem uzrakstījis vislielāko skaitu simfoniju (turpat 30!). Veltas bija manas pūles! �Izglītotie� krievi par to nekā nebija dzirdēju�i. Tai vietā viņu galvās stingri turējās slavenie futbolisti un basketbolisti.

Jā, apmainīties domām par mākslas lietām... Tā apmainīties, lai nevajadzētu justies kā ķiparam pie saites un raustītam ar nejēgas rokām!

Kur mūsu Zālītis, kas aicināja �pasēdēt� un paklausīties viņa atjautībās par mūzikas dzīves jaunumiem un uzsvaidzināt atziņas par �vecumiem�? Kur Poruks � ar labi pārliktiem problēmu nostādījumiem un piesardzīgiem spriedumiem? Kur Ābele � parastāk vērīgs klausītājs, bet nereti arī dzēlīgs tiesātājs? Kur Jānis Mediņ�, Jānis Kalniņ� un Jānis Cīrulis � zobu trinēji un smējēji par greizajām mūzikas padarī�anām? Volfgangs? Jērums? Alfr. Ozoliņ�? No-ritis?⁴⁵ � Brīvu mūziķu brīva sadraudze! Brīvu domu vērpēji, augstas mākslas karogne�i. Ne muguru liecēji un lo�ņas. Nav viņu...

Nepieraksti man par daudz lielus nopelnus. Mākslas draugus un censoņus ir vienmēr prieks iedro�ināt un ierosināt. Nevajag jau visiem būt Mocartiem un Sūbertiem. Pat ne Brāmsiem!

Tas � nekur nederīgs Kāds ziediņ� pazemīgs, Ko me�a tum�ums klājis. Bet Dievs ir garām gājis Un viņu sveicinājis.

Tu atceries �os brīni�ķīgos vārdus. Pazemīgajam ziediņam tāpat vieta pasaulē kā lepnajai rozei. Tāpat savs uzdevums. Mēs, kas tādi ziediņi esam, sniedzam cits citam roku. Tas ir dabīgi. Cik �ēl, ka Tev izputināja darbu �pazemīgo ziediņu� � tautas dziesmiņu pasaulē! Es tomēr domāju, ka Tu atjaunosi savu darbu skaisto madariņu vidū un mācīsi visus viņu pazemību iemīļot.

Mūsu Alfrēds⁴⁶ mīlēja jaunos apbalvot ar skanīgiem epitetiem. Tev palaimējās �Brāmss�. Tādiem acumirklīgiem apzīmējumiem nav piegrie�ama liela vērība. Laikam jau viņ� ar to domājās atzīmējis Tavu pavēso, apsvērto un nosvērto mūziku, sevi�ķi stīgu kvartetā. Bet vai �ādas īpa�ības neizpau�as arī daudzu Ne-Brāmsu kompozīcijās? Un vai da�u kompozīciju iezīmes var pareģot arī nākamajās? Man �ķiet, iek�ējā uguns atradīs izeju, tehnikai paklausīgai kļūstot, tāpat kā pavēsie prātojumi. Un � ko tur bēdāt! � ja arī sev pāri nepārlecam. Ticēsim tikai, ka Dievs ir mūs sveicinājis...

Tu novēli man �daudz siltuma un prieka ģimenē un draugos rast�. Jā, tā ir, kā Tu novēli. Jūtos tie�ām laimīgs gan savā ģimenē, gan draugos. Savs apēnojums tomēr liek sevi sajust: nevaru Ērikai noņemt ne daļiņu no pārmērīgās darba slodzes. Da�as privātstundas ir tīrais nieciņ�. Kultūras ministrija klusē. Komponistu savienība klusē (iesniedzu lūgumu uzjemt mani atpakaļ). �Советская музыка�⁴⁷ klusē (aizsūtīju tai �Mūzikas folklorista piezīmes� � pagaidām trīs). Laikam ievāc ziņas par mani CK, Kultļūras] ministrijā, Maskavas iestādēs... Vietas nedod pat pilnīgi reabilitētiem возврагценцЧет.

Revidēju, pārrakstu, nobeidzu nometnes darbus. Uzrakstu pa dziesmai, slavēdams un lūgdams Dievu (3 nelielas dzļiesmas]), jo nodibinājies arhibīskapa vīru koris, kam trūkst dziesmu. Stāvu klāt Ieviņai⁴⁸, kamēr viņa nospēlē savus uzdevumus vijoļspēlē � savas 2 stundas. Pastaigājos. Peldos Ķī�ezerā.

Pie mums briesmīgs sausums. Viss izdedzis. �ēl laucinieku.

Sveicieni no mums visiem un no Tomsoniem.

Tavs Jēkabs

5 Rīgā 12.01,56.

Mīļais Jāni!

Mans grēks ir liels � tur nav ko liegties. Par to runā 2 Tavu vcs tuļu datumi: viens 26.10, otrs 15.12. Bet es Tev neesmu ne atbildi'ļln uz pirmo, ne arī atmaksājis ar otrās uzmanību ... Ko lai dara ... Нити slinks un nolaidīgs kļuvis. Vainojami jau laikam gadi un kaut kut ieperinājusies paļāvība, ka tādos gados jau daudz ko piedos Un pie tam � darī�ana ta�u ar tādu piedevēju kā Tevi. Viena liet� )au gan spie� rakstīt, proti: vēlē�anās sajemt vēstules no Tevis gan ar notīm, gan bez. Un tā nu glu�i nav, ka es būtu kļuvis tik bezkaunīgs � prasīt tikai no Tevis, neko nedodot pretī.

Tavs biedrs ir bijis, kā redzi, tik godīgs un pakalpīgs, ka ir atnesis man Tavu vēstījumu. Paldies! Tas ir saturīgs un interesants. Kaut nu Tavs palielinātais trijskanis reiz atrisinātos konsonansē, nevis atkal citā disonansē! Mana dzim�anas diena ta�u nāk nācin nāk�us nākdama, un mūsu bārdām būtu atkal jāsaskaras Me�aparkā⁴⁹. Vai Vorkutas �ahtas tīri tik neizsmeļamas ir? Mums Latvijā pa�iem tik vajadzīgi visādi racēji, smēlēji, destilētāji!

Manas formālās lietas kārtojas visai pieejami. 10.Х mani uzjēma Latvijas Padļomju] kompfonistu] savienība, un neilgi pirms Ziemassvētkiem Maskava �o lēmumu akceptēja. Esmu tātad pilntiesīgs loceklis līdzās biju�ajiem �draugiem�. Pēdējie man rāda ļoti laipnas sejas � laikam paļaudamies uz to, ka man nav zināmas da�a laba �drauga� ba�as un rūpes par �tā noziedznieka� ietekmes turpinā�anos studentos un par viņa portreta pārāk ilgu karā�anos fotogrāfu vitrīnās... Marģeris⁵⁰ gan, �ķiet nav starp �iem ba�īgajiem un rūpīgajiem bijis. Kā jau Tu �Cīņā� būsi lasījis, viņ� apbalvots ar Ļeņina ordeni par auglīgo darbību, it sevi�ķi par riktīgo padomju operu �Uz jauno krastu�. Runā, ka Ļeņina ordenim ejot līdz arī milzīga nauda � 200 000 rubļu. Man jāsaka, par pēdējo mācas virsū skaudības lietuvēns.

Tas nu tā. Atgrie�oties pie sevis, jāpastāsta vēl Tev, ka par mani sākusi rūpēties milicija. Tā kā man esot nojemta sodāmība (судимость), tad lai saņemot jaunu pasi! Atjēma veco, Kuibi�evā izdoto, un izsniedza pret 3 rubļiem jaunu, kurā teikts, ka pase izdota apmaiņā pret Kuibi�evas apgļabala] Molotova rajonā izdoto (ne � uz tādas un tādas �справка�з� pamata � kā vecā). Laikam tas nu nozīmē īstu pases �tīrību�. Paldies ir par to!

Tā nu Maskavas savienības un milicijas laipnība manī saceļ cerības viļņus, uz kuriem �ūpodamies varbūt ieairē�u arī kādā zivotā mastā vai vismaz pensionāru ostā. Līdz �im tas nav veicies. Tedis un Valentīns piedāvā savu palīdzību joprojām⁵¹.Bet man smagi to pie-jemt. Jā, te būs Tomsonu adrese: Rīgā, Lielgabalu ielā 2, dz. 8.

Es pretēji Tev par nodzīvotajām stundām gan nepriecājos. Kā gan tas citādi arī varētu būt? � Tavi gadi un mani! Tu vēl vari bu( iz�ķērdīgs, es � tikai skops. Tā gribētos vēl daudz, daudz ko padaril! Varētu domāt, ka man tagad laika atliku likām un varētu daudz pa strādāt. Bet kas to deva! Pretojas miegs, ko nevar vien izgulēt gan pirms, gan pēc brokasta (kas būtu netraucētākais laiks darbam). Pre tojas Ieva, kas jāvadā uz stundām un kam jāpalīdz pārvarēt gammas, trijskaņi, etīdes etc. Pretojas visi pārējie muzikanti, kas bungo un �īgā kaktu kaktos, kad sarodas mājās. Pēdējā laikā pie tam bija liels darbs ar pārrakstī�anu un pārlabo�anu, revidējot visu, kas uzrakstīts nometnēs.

Kvintetam radikāli pārstrādāju finālu. No jauna uzrakstīju kādas 8 mīklu dziesmiņas, 9 tautas dziesmas 6, 4 un 2 rokām instruktīviem mērķiem. Pirmā simfoniskā teika pēc Pumpura �Lā�plē�a� (�Sta-buradzītes stāsts�) tuvojas beigām.⁵² Ja rēķina no 1.03.55., kad ierados mājās, tad tas ir maz. Ak jā, piemirsu vēl 4 vīru korus ar garīgiem tekstiem. Tā liekas, ka �sirmie� gadi jaunrades spēkus nav vēl nomāku�i. �ēl, ka nav iespējams izvērst tos pla�āk.

Nupat Komponistu sļavienībā] arhitekti iepazīstināja mūs ar skaistiem, daudzsolo�iem projektiem Komponistu jaunrades namam un namiņiem. Priedainē, lūk, cels 4-stāvu namu ar kādiem 18 divistabu jaunradei piemērotiem dzīvokļiem (ar visām iespējamām labierīcībām), pla�ām kluba telpām u.c. Bez tam cels vēl kādas 10 atsevi�ķas mājiņas (arī 2 istabas ar nepiecie�amajām blakus telpām), piemērotas atpūtai un netraucētai jaunradei gan ziemas, gan vasaras laikā. Cel�anu uzsāk�ot tuvākajā laikā. Laimīgajiem, kas �ais mītnēs varēs dzīvot, tie�ām būs labi. Tu būsi viens no tiem.⁵³

Tai pa�ā sanāksmē runāja gari un pla�i par notiku�o dekādi un drīzākajā laikā paredzamo plēnumu (ap 27. februāri)⁵⁴. Runāja, runāja, runāja... Pārmeta, pārmeta, pārmeta, pārmeta... Projektēja, projektēja, projektēja... Lielas prasības saaugu�as jaunajiem. Ko rādīt plēnumā? Kā parādīt labi, ja sagatavo�anās laiks tik īss? Utt., utt.

Runātāji jau esam lieli. Bet darītāji?

Tā, sajem nu sirsnīgus sveicienus no mums � lielajiem un tāpat visiem mazajiem un pusmazajiem � kopā ar novēlējumu � drīz ieraudzīt veco Rīgu!

Tavs Jēkabs

Dzimis 1919. gadā Valmieras apriņķa Ozolu pagastā. Pabeidzu Dikļu pamatskolu un Valmieras ģimnāziju. Aizsāku vēstures studijas, strādāju par skolotāju. Tiku iesaukts vācu armijas latvie�u leģionā, nokļuvu filtrācijas lāģeri Tālajos Austrumos. Pēc atgrie�anās strādāju kokmateriālu pludinā�anā Daugavas lejas galā. 1950. gadā mani apcietināja. Apsūdzība: represijai pakļautu cilvēku slēp�ana, dienests leģionā, da�i raksti avīzēs. Sods � divdesmit pieci gadi labo�anas darbos plus pieci gadi izsūtījumā. Pēc amnestijas dzimtenē kurinātājs, rēķinvedis, dramatiskā kolektīva, vēlāk kultūras namu vadītājs Burtniekos un Dikļos, tad pensionārs, kinomehāniķis.

Vaļas brī�os nodevos novadpētniecībai, arī dabas un pieminekļu aizsardzības problēmu risinā�anai. Tagad Tautas frontē un Vides aizsardzības klubā.

1949. gada marts

Kā melni kraukļi ļaunas vēstis lido no sētas uz sētu. Cilvēki sarunājas pusbalsī. Pludinā�anas kantora (manas darbavietas) priek�nieks norīkots specuzdevumā uz vairākām dienām. Kas notiks, nav vairs noslēpums. Kad? �onakt? Labāk nepārnak�ņot savā vecpui�a istabā. Aizbrauk�u pie krusttēva. Dienu un nakti no sava kabineta barakas stūrī viņ� seko, lai plostiem, gan reidā stāvo�iem, gan pienāko�iem, nenotiek kas ļauns.

Krusttēvs, svinīgi nopietns, svētdienīgi saposies, iekārto mani blakus telpā, kur reizēm pārnak�ņo plostnieki, tad atgrie�as savā stūrī. Aizdedz sveci, ceļ galdā lielu, smagu grāmatu. Lēnā, dziedo�ā balsi lasa par Antikrista atnāk�anu un pasaules galu.

Man ir 30 gadi, kauli spēka pilni, bet �ajā drausmīgajā naktī nekā un nevienam nevaru palīdzēt. Migla, migla slīd pa logu, nāk pa durvīm, sūcas sienām cauri. Pelēka, smaga svina migla ik smadzeņu �ūnā iesūcas, ik ķermeņa audā, līdz sirdij aiziet.

Krusttēvs lasa un lasa, brī�am skaita lūg�anas un sarunājas ar sevi. Mūsu baraka � uz kraujas ceļu krustā. Lielceļi zemāk labi pār redzami. Parādās pirmās ma�īnas. Starme�i izgaismo pār mantu saiņiem sakņupu�as lauku sievas un bērnus, un sargkareivjus ar durkļotām �autenēm. Vēl un vēl. Vai baigajai straumei nebūs gala?

Krusttēvs lasa Golgātas stāstu �Dievs, piedod tiem, jo tie nezin, ko tie dara�.

Pret rītu iekritu snaudā. Pamostos. Gai�s. Vēl aizvien ma�īnas. Trausla meitenīte zilā mētelī pirkstos sa�ņaugusi pūpolzaru. Ma�īnai �ūpojoties, tas saskaras ar sargkareivja durkli. Salīku�ai vecītei rokās Dziesmu grāmata ar krustu. �Dievs, piedod tiem, jo tie nezin, ko dara.�

Par jauno kareivi, kas sē� tev pretim, nav jāaizlūdz, vecmāmiņ. Viņ� pat acis nepaceļ no kauna. Atceras tādu pa�u �ausmu nakti savā sād�ā. Viņ� ir tikpat nelaimīgs kā tu.

Varas piramīdas virsotnē sēd ūsains Tērauda vīrs. Kā pavasara lietus nespēj atdzīvināt granīta bluķi, tā no viņa aizplūst tautas sāpes. Viņa ēnā rīkojas Vampīrs. Paceļ labo roku, sprak� �āvieni: �odien mar�als, rit profesors, parit dzejnieks. Paceļ kreiso roku, lopu vagonos aizved tūksto�u un miljonu sagandētu dzīves stāstu. Tad viņ� paskatās pa logu un aplaiza gaļīgās lūpas. Atgrie�as ķērājs ar upuri. Visskaistākā, vistīrākā meitene tiks iesviesta gultā. Naktī Vampīrs sūks viņas asinis. No rīta . .. liecinieki nedrīkst palikt.

Nelūdz par viņiem, vecmāmiņ! To nevar piedot ne cilvēki, ne Dievs.

Priek�nieks atgrie�as pēc pāris dienām. Darbā vēl neatnāk. Steidzamā lietā eju uz dzīvokli. Sieva lūdz netraucēt. Tikko aizmidzis pēc krietnas miegazāļu porcijas. Bijis norīkots uzskaitīt atstātās mantas. Sarakstos iekļuvu�as graba�as. Krējumu nosmēlu�i varasvīri. Vairākkārt nepārprotami manīts, ka cilvēki izsūtīti, lai varētu pievākt viņu iedzīvi. Vīrs protestējis, piedraudēts � vēl viens vārds, un aizbrauksi turpat, kur viņi.

1950. gada oktobris

Pēc izsūtī�anas arvien pla�āk tiek izvērsti individuāli aresti. Kam palaimējas izbēgt, meklē jaunu mājvietu un darbu. Sarodas plostnieki, kas kavējas ar pierakstī�anos.

Mani apsūdz par līdzdalību slepenā noziedznieku slēp�anas organizācijā. Tādas gan nav, bet esmu pieņemts darbā bez pieraksta dzīvesvietā. Manā istabā atrasts pilns skapis ar grāmatām un no tām neviena par Staļinu! Konfiscēti aprakstīti papīri. Aiz muguras filtrācijas lāgeris pēc dienesta leģionā. Ja kādu saņem, tad spriedums � 25 gadi labo�anas darbi plus 5 gadi izsūtījumā. Kā āmen baznīcā.

Rīgā Stabu (Engelsa) ielas stūrī Galvenajam aiz krēsla lielformāta Staļina attēls. Pie otras sienas Berija. Liekas, raugās uz mani, lupu kaktiņos smīns. Galvenais at�ķir mapi, redzu avī�u izgriezumus, savus nedaudzos aprakstus, dzejoļus. Ar to iesāk pratinātājs. Padomju Savienībā rakstnieki di�ā cieņā, pat Staļina prēmijas pie�ķirot. Es vel esot jauns, varot izlabot kļūdu, lai pastāstot par organizāciju.

�Tādas organizācijas nav.�

Negulēta nakts, nervi. Jāsaņemas. Tik daudz drausmu stāstu dzirdēts par �o namu. Sirds iedrebas. Tikai nesabrukt, neatklāt bailes.

�Kādēļ gan latvie�i nesaprot, kāds saulains rīts atausis viņu tautai?�

�Lai rīts pienāktu vēl agrāk, sūtat latvie�us uz austrumiem.�

�Neviena vara ienaidniekus neglauda. Ulmanis ari spundēja komunistus cietumā.�

��etrdesmitajā gadā atbrīvoto politieslodzīto skaits bija da�i simti. Cik tūksto�i tagad represēti?�

�Fa�ists bijāt, fa�ists paliekat.�

�Neesmu fa�ists, esmu latvietis.�

Gaitenī uzraugs piebilst:

�Zēl tevis, Edgar Petrovi�, ja tā turpināsi, tad pēc nedēļas no tevis pāri paliks kotlete.�

Gari, pustum�i gaiteņi. Klusums, nevienas dzīvas dvēseles. Tik mūsu soļi. Vai mūsu? Es esmu kur citur. Mans ķermenis blakus uzraugam nirst svina miglā.

�Tautieti, jūs esat uztraucies. Tādi mēs visi te ienākam. Atsēdieties, sāciet visu mierīgi pārdomāt.�

Ak, Dievs, Jēkabs Graubiņ�!

Paklīst svina migla. Rīta saule ap brokasta laiku. Ganu puika savu pulku pagrie� uz dambja pusi. Tur brauks piena vedējs, viņam būs avīze. Aizvien mani pievelk raksti par mūziku, lai gan nav lāgā ne dzirdes, ne dziedamās rīkles. Esmu dzirdējis tauru orķestri kapu svētkos, pagasta kori, baznīcas ērģeles, Run�u Augusta ermoņikas. Ko gan visu par mūziku neraksta avīzē! Reizēm bildes ari. Komponisti, kori, diriģenti, orķestri. Da�us jau pazīstu. Emīls Dārziņ� arvien no sāna bildēts, Jāzeps Vītols tā dīvaini sasējis kaklasaiti, Meln-gaili kāds nokaitinājis. Kāda dīvaina pasaule! Kādi brīnumu cilvēki! Zem gandrīz katra tāda raksta �Jēkabs Graubiņ��. Gudrāks par visiem, var spriest un vērtēt, slavēt un pelt.

Nu viņ� sē� blakus. Jau pirmajā brīdī rodas un pieaug sajūta, ar kādu spēku uz manu zaļoksnējo, satraukto, pretrunu plosīto dvēseli iedarbojas rado�as, līdzsvarotas personības tuvums. Līdzīgu iespaidu viņa klātiene atstāj ari uz citiem likteņa biedriem. Profesors runā maz, liekas, no viņa nāk neredzami stari, kas caurdur un kliedē svina miglu.

Kamera atgādina kvadrātveida kasti. Pelēcīgi baltas sienas, zemi griesti, pie tiem spo�a spuldze un aizrestots lodziņ�. Blāva gaisma

499 spraucas caur stikla masas ķieģeļiem. Durvīs olveida actiņa, kur pa reizei pazib de�uranta acs, kas raugās, lai netiktu izdarītas pa�nāvības.

Tādu domu apsveru pa�ā sākumā. Gultas pa dienu paceļ un nostiprina pie sienas metāla stīpu re�ģa. Ja pakāpjas uz ķeblī�a, aug�ējo stīpu kvadrātā iebā� galvu � ātra, viegla nāve. Pastāstu profesoram. Pēc klusuma brī�a:

�Gļēvulība. Nedrīkst pamest smagi ievainoto latvie�u tautu �ajā briesmīgajā laikā. Mums būs jāstāsta nākamajām paaudzēm, ko pārdzīvojam un vēl pārdzīvosim.�

Vakars. Nolai�am pie sienas pieslietās gultas. Visas vietas aizņemtas. Mēs ar profesoru noklājam plānos matra�us uz klona, iekārtojamies gulētāju rindas kājgalī. No rīta kaimiņ� smaida:

�Jums karstas asinis, sildījos pie jums. Ap pusnakti satrūkstos. Kas man kutina ausi? Vai tie�ām �urka? Skatos, Ozoliņa kunga kājas īk�ķis.�

Ozoliņam, me�sargam no Aug�zemgales, Dievs nav augumu no-skaudis, turklāt pie�ķīris nesalau�amu optimismu. Bija sarkanie me�ā, baltie ķēra, tagad baltie me�ā, sarkanie ķer. Visi me�sargam kaklā. Ja darīsi � �ausim, ja nedarīsi � �ausim. Dzīvs jau palika, bet uz Sibīriju jābrauc. Reiz viņ� sāk skaļi domāt:

�Dzīvojam kā mūki. Diezin vai atkal sievi�ķi redzēsim.�

Ēdiens pieņemams. Atļauti pienesumi, tikai tie sutīgā gaisā ātri bojājas. Pārdzīvojumi, kustību minimums samazināju�i ēstgribu. Profesors nebeidz rāties: �Ne jau ar cepe�iem mūs gaida Sibīrijā.�

Nomāc spo�a spuldze pie zemajiem griestiem. Augu nakti deg. Pat aizvērtiem plakstiem cauri spraucas sārta gaisma.

Likteņa biedri mainās. Uz pratinā�anu izsauc naktī. Uzraugs paver lūku, nosauc vienu burtu. Apcietinātajam, kam uzvārds sākas ar �o burtu, jāpienāk pie lūkas un pusbalsī jāstādās priek�ā. Tad meklēto aizved, un pie mums viņ� vairs neatgrie�as. Ar gudru ziņu, lai ar pieredzi neapmācītu jaunatnācējus. Sos rēķinus sajauc �Sarkanā metalurga� strādnieks Vējavs. Reizi �ai ellei cauri gājis, pusotrus gadus lāģerī sabijis, atvests par liecinieku.

Lai kā cen�amies neizrādīt, baisas nojausmas neatstājas. Vējavs runā dro�i un skaidri. Nedrīkst pļāpāt par savu lietu, jo iesūtot klausītājus. Pirmajā nopratinā�anas reizē cen�oties iebaidīt. Viens no uzraugiem aizliek priek�ā kāju apcietinātajam, kam rokas sakrustotas uz muguras. Tad pagrū�. Apcietinātais krīt pret izmeklētāju, tas triec ar dūri sejā. Da�kārt pirksti ieskauti dzelzs riņķos. Tiek celta trauksme, ka apcietinātais uzbrucis izmeklētājam.

Pie lamām un uzkliedzieniem jāpierod. Sadistiski spīdzinot un atsevi�ķās kamerās turot tikai nāvei nolemtos. No�aujot Centrālcietuma piektajā korpusā divi bendes pa lūkām pretējas sienās. Daudz darba viņiem neesot � viens divi upuri nedēļā. Procents nav liels, pie mums no brīvības ienāk divi trīs dienā, tikpat arī tiek izsaukti.

Savrup sē� Dundagas puses kolhoznieks Derums. Viņam no rītiem sarkanas, saraudātas acis. Profesors paaicina uz mūsu pusi. Biklais vīrs izkrata sirdi. Rentes vietu turēju�i, zemīte liesa. No pagāju�ā pavasara kolhozā. Divi puikas, �opavasar uzradusies meitenīte. Sieva vēl nedēļās sastīvējusies ar kartupeļu maisu. Strādājis, cik jaudājis, kartupeļus pie maizes piecepu�i. Kā mājās iztiks? Kā ziemu pārlaidis? Malku un �agarus esot sagādājis. Paņemts no lauka, kājās pastalas. Auklas nogrieztas, lai nevarētu pakārties. Lielas asaras krīt uz klona. Profesors nepārtrauc, nemierina. Sāk stāstīt par saviem bērniem, par viņu izdarībām, palaidnībām. Derums iesaistās sarunā, pat pasmaida.

Ar tādu pa�u uzmanību profesors virza vispārējās sarunas. Avīzes, grāmatas �eit aizliegtas, papīru un zīmuli atņēma. Carismā, demokrātiskās Latvijas un Ulmaņa laikā cietumnieki grāmatas rakstīju�i. Staļina upuriem tas cie�i liegts. Kā lai aizvada dienas bezdarbībā strādāt radu�i cilvēki? Kā izvēdināt svina miglu, ar ko piesūku�ās sienas, griesti, grīdas klons? Sarunas. Politiskus jautājumus apejam. Man jāatsvaidzina atmiņas par literatūru. Pie mums atplaukst Jaunsudrabiņa vēja ziedi, atnāk Akuratera kalpa zēns, Grīna karotāji. Raini un Skalbi, Strēlerti un Caku klausās, uztver un pārdzīvo ari cilvēki, kas savā mū�ā nevienu dzejoļu krājumu nav at�ķīru�i. Raiņa �Mums visiem vienas sāpes� un Breik�a �Daudz vētru mums ir pāri gājis� iemācās, paņem līdzi ceļamaizei.

Dalāmies ar profesoru pārdomās, azaidā. Mans negarais dzīves un pieredzes stāsts drīz izsmelts. Profesors �ķir lapu pa lapai latvie�u mūzikas vēsturē. Daudz par tautas dziesmām, tautas mūziku. Viņu smagi nomāc doma, kā dzīvesbiedre viena tiks galā ar ģimenes rūpēm. Es �audos no vienas galējības otrā. Rasains rīts un svina migla. Profesors iet pretī liktenim mierīgi, dro�i.

�Ja sirdsapziņa tīra, ne no kā nav jābaidās.�

�Ļaunais ir pārejo�s. Labais, cilvēcīgais mū�īgs.�

Reiz viņ� mani modina:

�Skatieties!�

Aiz loga restēm pie zilganiem stikla ķieģeļiem ozola lapa. Pieteicās mans vienīgais cietuma dzejolis.

So atmiņu mazo sirds paglabā, Kad smakām mēs drēgnajā pagrabā Bez gaisa. Cik gaismas dot jaudāja Palss lodziņ�, aiz kura vēj� raudāja.

Tai rītā uz dzīvo miroņu kapa Vēj� nolika zeltainu ozola lapu. Pie restotām rūtīm la pieglaudās, Lai teiktu mums pēdējās ardievas.

Profesoram patīk, teicas iegaumēt un padomāt par mūziku.

Tikai vienu reizi redzu viņu vājuma brīdī.

Mūsu lielākās mokas � smokam. Ventilācija vai nu vāji, vai nemaz nedarbojas. Jāelpo dziļi, lai gaisa strāvā atrastu kādu skābekļa atomu. Ozoliņ� saka:

�Nemū�am vairs neie�u mak�ķerēt, tagad zinu, kā jūtas zivs uz sauszemes.�

Katru dienu pāris desmit minūtes mūs izlai� piecstāvu ēku ieskautā pagalmā. Aizgūtnēm raujam gaisu. Jāizveido aplis, jāsaliek rokas uz muguras, jāpasoļo. Tajā dienā rudenīgas debesis, dzidras, dziļas nelielā mums skatāmā aplokā pār namu jumtiem. Pie atvērta loga ieskanas radio. Cietumnieku rinda, dzel�iem kalti vārti, restoti logi, mazs debess stūrītis un.. . Ave Maria. Profesora augums sakņūp, pleci nodreb, soļi kļūst nedro�i. Visu pievakari nebilst ne vārda.

Pienāk mūsu rinda. Gaidām, kuru nakti izsauks burtus G vai L. G atnāk pirmais. Ardievu!

Darbojas sensenais telegrāfs � morze. Paziņo par katru jaunatnācēju. Kad mans vārds izgājis sienai cauri, nāk atbilde:

�Graubiņ� sūta Lustem sveicienu.�

Katorgas gados ar profesoru nesatikos.

* * *

Triju sarunu pieraksti

Ķegumā 1949. gadā

Manam draugam izsūtīta līgava. Viņa tēvs, partijas darbinieks, grie�as pēc padoma un palīdzības pie Arvīda Pel�es.

�Gan aizmirsīs, satiks citu meiteni.�

�Ja neaizmirst?�

�Lai brauc pie viņas.�

�Ja aizbrauktu, apprecētos, vai būtu kāda iespēja viņiem palīdzei atgriezties?�

�Neticu. Tu zini, kas tās lietas kārto, negribu iejaukties,�

�Dēls domā pārvest līgavu, atļauju neprasot. Vai tādā gadījumā viņus abus izsūtītu?�

�Ne tikai, var nokļūt tiesā. Tagad daudzus apcietina. Di�a kanāla būvei vajadzīgs darbaspēks.�

Cilvēki, atcerieties: �. . . apcietina . . . vajadzīgs darbaspēks�.

Vetlāgā 195i. gadā

Stāsta katordznieks Kuzmins.

Esmu jurists, biju KP biedrs. Man pie�ķīra spccadvokāta grādu, norīkoja par aizstāvi tribunāla sēdēs, kur izlēma lietas par politiskajiem noziegumiem. Tiesas procesu varētu saukt par komēdiju, ja ar katru spriedumu netiktu pazudināts cilvēks. No oda pū� ziloni, ari tad, ja oda nemaz nav. Uzmanīgi iebildu, sabrāza tribunāla priek�sēdētājs: lai tik pamēģinot aizstāvēt tautas ienaidniekus! Pārliecinājos, ka Padomju Savienībā nav pilsoņa, ko nevarētu notiesāt Staļina tribunāli.

Arvien skaudrāk ierunājās sirdsapziņa. Sajutu, ja vēl klusē�u, kad likuma vārdā dara nejēdzības, būs kauns pa�am no sevis. Tiesāja kolhoznieku, piecu bērnu tēvu, viņ� bija aizdevis dusmas vietējiem varasvīriem. Runāju asi, pēc sirdsapziņas un likuma, pierādīju apsūdzības ļaunprātīgo melīgumu.

Nākamajā naktī mani apcietināja. Pants 58. (politisks noziegums), paragrāfs 10. (tribunāla apvaino�ana � pretpadomju propaganda). Sods � 10 gadi.

�Vai tagad no�ēlo �āvu uzstā�anos?� prasu Kuzminam.

�Nē.�

Turpat tajā pa�ā gadā

Pārcilājam pirmos katorgas iespaidus. Jēkabs Graubiņ� manās atmiņās sasaucas ar Indriķi Zeberiņu skolotāja Alk�ņa pārstāstā. Uz izteiktu no�ēlu, ka arī sirmajam gleznotājam ejama Golgātas gaita, mākslinieks atbildējis:

�ja nav vairs Latvijas, var nebūt arī Zeberiņ�.�

Jau ilgi tumsā klausās auss,

Vai neskanēs kur sauciens tavs,

Vai nebūs sadzirdama balss,

Ka saredzams reiz ceļam gals �

Reiz ceļam gals, kas ved un ved,

Kur viss kā kapā jāapbed...

Kā kapā, kas tik dziļ� un plats, Ka pārskatīt to nespēj skats;

Kā kapā, kas tik drūms un baigs, Ka skauj to mū�īgs moku tvaiks; Kā kapā, kas tik bezgalīgs, Ka sirds tur slīkstot nenoslīks. Un velti tumsā klausās auss, Vai neskanēs tur sauciens tavs...

Ap desmitiem vakarā mājās pārnāca abi mani dvīņubrāļi. 1949. gadā man bija pilni divdesmit gadi, abiem brāļiem � pa septiņpadsmit. Pēc kara, pabeigu�i pamatskolu, abi mācījās tehnikumā. Arī viņi jau bija padzirdēju�i par sagaidāmajām akcijām.

Pie vakariņu galda trijatā visgudri spriedām, ka mūsu tēvs nav bijis ne aizsargs, ne lielsaimnieks, ne vācie�u atbalstītājs. Pēc izglītības tēvs bija mērnieks vai, kā tagad mēdz sacīt, zemes ierikotājs. So darbu viņ� strādāja līdz pat aizie�anai pensijā. Mūsu ģimenei bez dzīvokļa vēl piederēja no mātes puses mantotā 15 ha liela saimniecība toreizējā Skultes pagastā.

Atminos, 1948. gadā tēvu, kuru pagastā pazina kā lietpratīgu saimnieku, aicināja kļūt par jaundibināmā kolhoza priek�sēdētāju. Tēvs atteicās. Tolaik pagastā tādu cilvēku, kas kolhoza dibinā�anu uzņēma ar sajūsmu, bija maz. Mans tēvs priek�sēdētāja krēslam nebūtu derējis arī pēc rakstura. Viņ� bija kluss, atturīgs, visai nesabiedrisks cilvēks, kas alla� centās turēties tālāk no visvisādām partijām, biedrībām un sabiedriskajām kustībām. Tēvs mīlēja zemi un pie tās ari visu mū�u gribēja turēties.

Tai liktenīgajā 24. marta vakarā, izrunāju�ies krustām �ķērsām, galu galā nospriedām, ka mums ne no kā nav jābaidās.

Sagaidīsim mājās tēvu un māti un gan jau tad redzēsim, ko darīt tālāk. Palikām mājās.

Ap vieniem naktī mūs uzmodināja sitieni pie istabas durvīm. Durvis, kuras katru nakti bija noslēgtas, atverot, istabā ienāca pieci formās ģērbti vīri ar �autenēm un sētnieks. Dzīvokļa ārdurvis bija atvēris mūsu kaimiņ� � Vasilijs Tribuncovs. Viņ� strādāja Valsts dro�ības ministrijā un acīmredzot bija viņus gaidījis. Brāļi vēlāk man sacīja, ka viens no nakts viesiem, �ķiet, pēc dienesta pakāpes pats vecākais, bija bie�i ciemojies pie V. Tribuncova. Tai pa�ā acumirkli atmiņā atausa kāda V. Tribuncova saruna ar manu māti. Kaimiņ� ļoti vēlējās iegūt sev vēl vienu dzīvokļa istabu. Saņēmis atteikumu, viņ� manai mātei bija sacījis: �Ka tik kādreiz jums to nevajadzētu no�ēlot!�

Acīmredzot nu �is bridis bija pienācis... Formas ģērbtie pavēlēja brāļiem apsēsties krēslos, no kuriem vairs neļāva piecelties. Pēc dienesta pakāpes vecākais izvilka kaut kādu salocītu papīrlapu un atlocījis sāka to lasīt. Lasīja krieviski, tāpēc es visu nesapratu. Ta�u galveno gan � saskaņā ar kaut kādu Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu uz mū�īgiem laikiem mēs tiekam izsūtīti uz attāliem Padomju Savienības rajoniem. Uz mū�īgiem laikiem? Par ko? Kāpēc? Mūsu jautājumi palika bez atbildes.

Beidzis lasīt, virsnieks lika man parakstīties, jo es vienīgā no mums trijiem biju pilngadīga. Es atteicos... Lika atdot pases. Sacījām, ka mums pasu nav, kaut gan tā nebija taisnība.

Tad mums deva pusstundu laika iedzīves savāk�anai. Bija noteikts, ka katrs drīkst ņemt līdz 500 kg.

Brāļiem piecelties neļāva. Es sāku apstaigāt istabas, lai paņemtu pa�u nepiecie�amāko. Visur līdzi man staigāja viens ar �auteni. Atminos, gribēju paņemt albumu ar mātes un tēva fotogrāfijām. Pirmā pasaules kara laikā mana māte bija �ēlsirdīgā māsa Galicijas frontē. No tiem laikiem bija saglabāju�ās fotogrāfijas, kurās viņa bija redzama kopā ar cariskās armijas virsniekiem. Ieraudzījis �īs fotogrāfijas, sargs grūda �autenes stobru man krūtīs un, albumu atņēmis, ļaunā priekā brēca:

� Tad lūk, kas jūs esat par putniņiem!

Tikmēr pārējie nakts viesi pārmeklēja telpas. Meklēja iero�us. Mūsu lielajā istabā pie griestiem karājās senlaicīga lustra. Smagumam tajā bija sabērtas skrotis. Tās atrada un nobēra uz galda. Skro�u bija diezgan daudz � kilograms vai pat vairāk.

� Lūk, ar ko jūs te nodarbojaties! Viss skaidrs! � salti noteica virsnieks, likdams mūs izvest.

Pie nama parādes durvīm stāvēja smagā automa�īna. Kravas kaste tai bija pārsegta ar brezentu, aizmugures borts nolaists. Mums pavēlēja rāpties kravas kastē. Līdzās ierausās sargi ar �autenēm. Sākās mūsu brauciens pretī nezināmajam.

Pēckara Rīga naktīs bija vāji apgaismota, pustum�ajās ielās nemanīja neviena cilvēka. Pārbrauku�i pāri Gaisa tiltam, mēs braucām pa Ļeņina ielu Vidzemes �osejas virzienā. Aizbraukusi līdz Ropa�iem (tagad � Garkalnei), piepe�i automa�īna nogriezās me�ā. Tai brīdi nodomāju, ka mūs ved uz no�au�anu . . .

Tomēr nē. Izbrauku�i me�am cauri, ieraudzījām dzelzceļu un vagonus. Mūs pieveda pie viena no vagoniem. Piebraucamo vietu spo�i apgaismoja starme�i. Mums pavēlēja izkāpt. Pie vagona arī stāvēja vairāki formās ģērbti sargi ar �autenēm. Viens no viņiem, liekas, apsardzes vecākais, turēja rokā kaut kādus papīrus. Uzzinājis no mūsu pavadoņiem, kas ir atvesti, viņ� sāka papīrus cītīgi pētīt. �ķiet, tie varēja būt izvedamo personu saraksti. No sarakstu turētāja sarunas ar virsnieku, kur� ieradās mūsu dzīvoklī, es sapratu, ka mūsu uzvārdu �ajos sarakstos nemaz nav. Tad mūsējais paveda viņu sānis un kaut ko klusu sacīja. Sarakstu turētājs atmeta ar roku un skaļi noteica:

� Nu labs ir, lādē tik iek�ā!

Vagona durvis aiz mums aizvērās. Mēs bijām pirmie, kas tajā iekāpa. Apgaismojuma nebija, tāpēc tāpat, kaut kā pa tumsu grābstīdamies, iekārtojāmies vienā stūrī.

Tas bija lielais �pulrnaņa� vagons, kādā agrākos laikos veda lopus. Platām, atbīdāmām durvīm un nelielām, dēļiem aiznaglotām lūkām logu vietā.

Pa dēļiem aiznagloto lūku spraugām varēja redzēt, kā no daudzām pusēm pie vagoniem piebrauca smagās automa�īnas, no kurām kāpa ārā sievietes, bērni, sirmgalvji. Arī mūsu vagona durvis ik pa brīdim atvērās un līdzās, vaimanādami un pa tumsu viens otru grūstīdami, apsēdās mūsu likteņa biedri. Tā tas turpinājās visu 24. marta nakti.

25. marta rītā vagonā ienāca apsardze. Mūs saskaitīja. Pavisam, mūs ieskaitot, bijām 52 cilvēki. Latvie�i. Gaismai svīstot, viens otru jau varējām mazliet aplūkot. Lielākā daļa bija mūsu vienaud�i, da�am piecpadsmit se�padsmit, citam nedaudz pāri divdesmit. Lielākoties skolu un tehnikumu audzēkņi. Da�i bija paņemti no kopmītnēm, uz viņiem �ēl bija skatīties, noraudāju�ies, pārbiju�ies, rokā neliela skolas soma, kukulis maizes un tas, kas mugurā. Bija arī vecāka gadagājuma ļaudis, sievietes ar maziem bērniem. Vīrie�u varbūt kādi trīs �etri, ne vairāk.

Visvairāk mēs visi baidījāmies no tā, ka atvērsies durvis un pui�us, vīrie�us no�ķirs. Daudzi zināja stāstīt, ka tā esot noticis 1941. gada jūnija izve�anu laikā. Tomēr tā nenotika.

Visu 25. marta dienu mēs nosēdējām vagonā. Arā nevienu nelaida, uz jautājumiem un lūgumiem neatbildēja. Ik pa brīdim pārskaitīja un brīdināja neiet pie lūkām.

Vismoko�ākā bija neziņa, tā ir briesmīgāka pat par morālu pazemojumu vai fiziskajām sāpēm. Vagonā neienesa ne ūdeni, ne pārtiku. Vajadzības dēļ pie durvīm nolika spaini. Ta�u pussimta cilvēku � jaunu pui�u un meiteņu acu priek�ā neviens nespēja spaini izmantot.

Atminos, 25. marts bija apmākusies, tum�i pelēka miglas diena. Vagonā bija drēgni, mēs salām un grūti pateikt, no kā visvairāk � no aukstuma, negulētās nakts vai milzīgā nervu sasprindzinājuma.

Ap �etriem dienā sākās mūsu brauciens... Brīdis, kad e�elons izkustējās no vietas, bija briesmīgs. Vēl �obaltdien nespēju to aizmirst . . .

Gados vecākie cilvēki, skaļi vaimanādami, sāka dziedāt �Dievs kungs ir mūsu stiprā pils�. Sievietes un meitenes gau�i raudāja, bērni izbailēs kliedza. Ta�u vagoni ripoja uz priek�u, jo kāda visspēcīga vara bija nolēmusi uz mū�īgiem laikiem mums būt izsūtītiem no dzimtenes.

Tie, kuriem bija kāds zīmuļa gals un papīra gabaliņ�, rakstīja atvadu vēstules tuviniekiem. Rakstīja pat uz papirosu kārbiņām, avī�u strēmelēm. Pie dzelzceļa pārbrauktuvēm �īs vēstules izmeta, cerībā, ka kāds tās pacels un nosūtīs pēc piederības. Daudzas vēstules sākās ar vārdiem: �Palieciet sveiki, mani mīļie, uz mū�u! Aizbraucu nezināmā virzienā ...�

Nevienam nebija pat jausmas, uz kurieni mūs ved. Pēc kāda laika pa dēļiem aiznagloto lūku malām atpazinām Ogres staciju. Vakara pusē bijām Rēzeknē. Tātad � veda uz Austrumiem. Vēlāk no vagona uz vagonu paklīda valodas, ka mūs nometinā�ot Altaja apgabalā, Abakanā. Kad bijām pabrauku�i tam garām, sāka minēt Tomskas apgabalu. Ta�u arī Tomska palika sāņus.

Pats smagākais bija ceļa posms līdz Urālu kalniem. No vagoniem izlaida pēc ūdens reizi dienā un tad arī to atļāva darīt tikai sievietēm. Nekādās sarunās par mūsu turpmāko likteni apsardze neielaidās. Pārtikām no tā, kas katram bija līdzi. Daudzi saslima ar dizentēriju. Medicīniskās palīdzības nebija, tikai vēlāk � aiz Urā-liem � apsardze pa vagoniem klau�ināja medicīnas māsas un ārstus. Jau pa�ā ceļa sākumā mūsu vagonā ar dizentēriju saslima kāda sieviete. Turpat visu acu priek�ā uz spaiņa viņa mocījās.

Pirmoreiz visus izlaida no vagoniem, �ķiet, kaut kur Veļikije Luku apkaimē. Abpus dzelzceļa uzbērumam bija nostājusies kareivju ķēde ar �autenēm. Dabiskās vajadzības vīrie�i un sievietes, pui�i un meitenes kārtoja vienuviet, da�s uzbēruma malā, cits palīda zem vagoniem.

Tajās reizēs, kad mūs izlaida, ievēroju, ka viss slie�u ceļ� un uzbērums ir no vienas vietas noklāts ar cilvēku izkārnījumiem. Tātad mēs nebijām pirmie, kurus veda pa �o ceļu. Un dro�i vien arī ne pēdējie...

Aiz Urāliem sāka izsniegt pārtiku � zupu un gabaliņu maizes. Ta�u arī to � ne katru dienu. E�elons ceļā apstājās bie�āk un uz ilgāku laika sprīdi. Mūs izlaida no vagoniem jau divas reizes diena. Varējām pārmīt kādu vārdu ar likteņa biedriem no citiem vagoniem. Satikām pat paziņas no skolas laikiem.

Vagonā tagad pazinām viens otru glu�i labi. Un, jo vairāk cits par citu uzzinājām, jo bie�āk visus urdīja jautājums: par ko mūs izsūta? Par ko �os jaunos padsmitgadu zēnus no tehnikumiem, par ko �o sētnieci, veikala kasieri, grāmatvedi, mājsaimnieci, ko mūsu vagona bija noziegusies sieviete ar vienpadsmit mēne�us vecu bērnu uz ro kām?

Par ko?

Lielsaimnieki? Policisti? Sucmaņi? Aizsargi? Leģionāri? Mu�u vagonā tādu nebija.

Pārbraucot Urāliem pāri, man atmiņā spilgti iespiedu�ies apgaismotie un no�ogotie �etrstūri. Lielāki un mazāki, ar sargbūdām stūros. Daudz, ļoti.daudz �etrstūru abās pusēs dzelzceļam, cik vien tālu acis sniedza.

Novosibirskā pirmoreiz mūs aizveda uz pirti. Zēniem līdz se�padsmit gadiem bija jāiet kopā ar sievietēm un meitenēm.

Mūsu brauciens pretī nezināmajam ilga divdesmit divas dienas. Tikpat negaidīti kā bija sācies, tas beidzās 1949. gada 16. aprīļa naktī Amūras apgabala Seri�evas dzelzceļa stacijā. Par to, ka mūs nometinās Amūras apgabalā, uzzinājām tikai pēdējā brīdī.

Otrā rītā pie mums atbrauca vietējo kolhozu priek�sēdētāji. Sākās izsūtīto sadalī�ana pa kolhoziem. Tā bija ļoti pazemojo�a procedūra un atgādināja vergu tirgu Jaunajā Pasaulē. Priek�sēdētāji pūlējās sev izmeklēt gados jaunākus un muskuļotākus darba lopus, ar tantēm un mazgadīgiem bērniem neviens negribēja krāmēties.

Mani kopā ar brāļiem un pārējiem, kas brauca mūsu vagonā, aizveda uz Seri�evas rajona kolhozu �Novaja �izņ�. Nosaukums bija ļoti daudzsolo�s. Tur, tūksto�iem kilometru tālu no dzimtenes, mājām un vecākiem, pret pa�u gribu tad arī vajadzēja sākties mūsu Jaunajai Dzīvei.

Kolhoza centrs atradās Novosergejevkas ciematā. Ceļ� no dzelzceļa stacijas līdz Novosergejevkai, likās, ilga veselu mū�ību. Mūs veda smagajās automa�īnās pa pavasara �ķīdonī iz�ulgu�u ceļu. Patiesībā nekāda ceļa nebija, kaila stepe ar sopkām.

Novosergejevku mēs sasniedzām pēcpusdienā. Mums, kas bijām redzēju�i tikai Rīgas namus, likās neiedomājami, ka te varētu dzīvot cilvēki. Vienstāva sa�ķiebu�ās koka būdeles, pussagāzu�ies �ķūneļi, zedeņu �ogi, pa ielām savvaļā skraidelēja noliesēju�as cūkas ar finiera trijstūriem galvās.

Vēlāk uzzinājām, ka Novosergejevka agrāk piederējusi pie turīgajiem ciematiem. 1910. gadā �ajā apkaimē cars bija iedevis zemi izceļotājiem no impērijas rietumu guberņām. Izceļotāji sēju�i kvie�us, audzēju�i rik�otājzirgus cara armijas vajadzībām, opija magones tirdzniecībai ar Ķīnu un visai drīz sāku�i labi dzīvot. 1930. gadā Novosergejevkas turīgie saimnieki izsūtīti uz ziemeļu rajoniem, no kurienes vēlāk neviens nav atgriezies. Ciemā paliku�i tikai trūcīgie, kas vēlāk nodibināju�i kolhozu. Trīsdesmito gadu sākumā uz Amūras apgabalu izsūtīti turīgo saimnieku tūksto�i no Baltkrievijas un Ukrainas rajoniem. Tāpēc arī Novosergejevkas nacionālais sastāvs bija raibu raibais � krievi, ukraiņi, baltkrievi, Pievolgas vācie�i. 1949. gadā ieradāmies mēs, latvie�i.

Novosergejevkā sākumā mūs uzņēma ļoti naidīgi. Sievietes, vīrie�i, bērni � viss ciems saskrēja mūs aplūkot. Kāds no mūsu apsargātājiem bija pacenties izplatīt, ka mēs esot fa�isti no Latvijas, vācu okupantu līdzskrējēji. Par meitenēm teica, ka viņas esot biju�ās vācu fa�istu palaistuves. Jaunie padsmitgadīgie puikas esot izsūtīti tāpēc, ka naktīs slīcināju�i akās krievus.

Mūs izvietoja vietējo iedzīvotāju mājās. Izvieto�ana vilkās nedēļu vai pat ilgāk. Visu �o laiku mēs � ap piecdesmit cilvēku � mitinājāmies kolhoza klubā. Tā bija veca, likās, visu ziemas aukstumu un nemīlību sevī savilkusi, visai nolaista ēka, kas senāk bija piederējusi kādam turīgam saimniekam.

Mani un brāļus aizveda uz Sakunovas māju. Sakunova � sieviete ap gadiem se�desmit, alla� sabozusies, nerunīga. Ciematā viņu pieskaitīja pie turīgajām saimniecēm. Par viņas turību liecināja kaut vai tas, ka visai pla�ajā mājā bija krāsotas grīdas, kas �eit bija liels retums.

Sakunova mūs istabās nelaida, bet ierādīja vietu virtuves stūri pie ārdurvīm. Vienā stūrī �ubinājāmies mēs, otrā īdēja teļ�. Teļ� virtuvē nebija nekas neparasts. Amūras apgabalā ziemas bija bargas un daudzi saimnieki turēja mājlopus virtuvēs vai palīgtelpās, kas bija uzbūvētas cie�i pie dzīvojamās ēkas. Kaut ko arhitektoniski līdzīgu var redzēt arī pie mums � Latgalē.

Nāko�ajā dienā pēc izvieto�anas visus sūtīja darbā. Pēdējā mūsu brauciena dienā arī es saslimu ar dizentēriju, tāpēc paliku mājās. Vēlāk gāju arī es. Pirmajā laikā mums, meitenēm, bija jāstrādā lauku darbi. Jākaplē kartupeļi, cukurbietes, kaltēs jāvētī graudi.

Pēc mēne�a no Seri�evas rajona centra izsūtītos latvie�us atbrauca pārbaudīt speckomandantūras virsnieks Kaza�onoks, viņ� bija mūsu e�elona komandants. Ienācis Sakunovas mājā un ieraudzījis, kā mēs dzīvojam, Kaza�onoks sadeva brāzienu kolhoza priek�sēdētājam. Jau nāko�ajā dienā mūs pārvietoja uz citu mitekli. Mājā, kas no ārpuses izskatījās daudz sliktākā stāvoklī, dzīvoja Svedova, ari jau gados vecāka sieviete. Pie viņas dzīvoja divas pieaugu�as meitas ar bērniem. Mājā bija tikai viena liela istaba. Vienā kaktā apmeta mies mēs. Kopā ar Svedovu ģimenes sievietēm bijām astoņi cilvēki. Ta�u ar cilvēkiem dzīvot vienā telpā tomēr ir patīkamāk nekā ai teļiem un aitām.

Pats briesmīgākais, kas visai drīz piemeklēja, bija pārtikas tru kūms. Nemitīgi tas nodarbināja mūsu prātus un neatstāja pat nakts stundās. Tas mazumiņ�, ko biju paguvusi steigā paņemt no mājam, ātri vien izbeidzās. Bija pavasaris, un zeme vēl ra�u nedeva. Lauku brigādē, kurā mani brāļi strādāja par traktoru piekabinātājiem, pus dienās visiem deva prosas biezputru. To vārīja vienā kopējā kalla tīrā ūdenī, bez aizdara. Katram vēl deva pa gabalam maizes, kas hi|a cepta no griķu miltiem, zāģskaidām, klēts saslaukām un zvirbuļu mēsliem. Maize bija tum�zaļā krāsā, un sākumā likās, ka kaut ko tik pretīgu cilvēks nespēj dabūt lejā. Ta�u cilvēks ir neizzināta un nelz dibināta būtne un bada priek�ā ir spējīgs ēst visu, kas vien ir

Arī Svedovu ģimenei trūka pārtikas. Ap Jāņiem saimniece saka rakt mazmazītiņus � kā pirkstu galiņus � kartupelī�us. Viena saimnieces meita strādāja par pavāri lauku brigādē. Paslepen viņa stiepa mājās pa saujai prosas putraimu. Prosu kopā ar mazmazitiņajiem kartupelī�iem, sētmalēs saplūktajām balandām, nātrēm, pienenēm sameta katlā ar ūdeni un vārīja zupu.

Rudenī pēc ra�as novāk�anas kolhozā katru dienu cepa maizi. Maizi deva tikai tiem, kas strādāja. Atminos, ka toreiz, ēdot tikko izceptu svaigu maizi, likās, ka neko gardāku pasaulē pat nevar iedomāties. Est sausu maizi �ķita vislielākā laime un visaugstākā bauda.

Novosergejevkā bija ari veikals, kas saucās �Seļpo�. Te varēja nopirkt sāli, graudu cukuru un degvīnu. Reizumis lielās mucās atveda sālītas siļķes vai �gorbu�u�. Un viss. Bet nebija jau naudas, par ko nopirkt. Mūsu naudas krājumi ātri vien izkusa, citiem izsūtītajiem, kas bija paņemti no kopmītnēm, naudas nebija vispār.

Tās nebija arī lielākajai daļai iedzīvotāju, jo sevi�ķi kolhozniekiem, kuri dzīvoja ļoti trūcīgi. Kolhozniekiem par darbu neko nemaksāja. Pēc nostrādātās darba dienas, kas ilga 10�12 stundas, citreiz pat ilgāk, brigadieris ievilka katram ailītē svītriņu. Tā apzīmēja izstrādes dienu. Rudenī par izstrādes dienām kolhoznieks saņēma graudus, kartupeļus, kas nu kuro reizi palika pāri. Bie�i bija gadi, kad kolhoznieks nesaņēma neko, jo visa kolhoza novāktā ra�a aizgāja valsts nodevās.

Valsts nodevas bija tik lielas, ka trūcīgie kolhozi nespējā tās izpildīt, palikdami parādā. Parādi krājās un krājās. Ja ari viengad ra�a padevās labāka, tik un tā kolhoznieks no tās neko neieguva, jo viss aizgāja iepriek�ējos gados sakrāju�os parādu dzē�anai. Citugad, kad ra�a bija trūcīga, valsts nodevās aizgāja pat sēklas labība un kartupeļi. Cilvēki vilka dzīvību kā mācēdami. Kolhoznieks lielākoties pārtika no tā, ko spēja pats izaudzēt savā piemājas dārziņā un ko pa-slepen nozaga kolhoza laukā.

Valsts noteikumi bija �ādi: ik gadu katram cilvēkam jānodod tik un tik kg gaļas, tik un tik litru piena, tik un tik � olu. Nevienu neinteresēja, vai mājās tev ir cūka, govs, vistas vai nav. Jānodod pēc plāna, un viss! To prasīja arī no mums, izsūtītajiem, kaut arī mēs neviens kolhozā neiestājāmies. Kolhoznieki pa lielākai daļai bija iegrimu�i valsts parādos lidz ausīm. Izķepuroties no parādiem nozīmēja cerēt uz brīnumu. Ta�u brīnumi nenotika. Ja piepe�i kāds tomēr kaut kādā veidā iekrāja naudu un, piemēram, iegādājās sev,velosipēdu, to viņam atņēma, lai dzēstu parādus.

Nevienam Novosergejevkas iedzīvotājam nebija pases. Tas nozīmēja, ka nebija iespēju pārcelties uz dzīvi citur, mainīt darba vietu. Nebija pat tiesību pārvietoties. Un kur arī tālu varēja aizbraukt bez plika gra�a kabatā. Kolhozos, lauku ciematos pārsvarā dzīvoja ve�i un ve�iņas, vientuļas sievietes un bērni. Jaunie�u bija ļoti maz. Kaut ari pārcelties uz citu vietu vai mainīt darbu bija aizliegts, jaunie visvisādos veidos centās izrauties no kolhozu dzīves. Pui�i pēc dienesta armijā parasti neatgriezās. Meitenes par visu vari pūlējās sev sameklēt līgavaiņus pilsētās.

Laukos nedaudz labāk klājās MTS strādniekiem. Par padarīto MTS maksāja algu. Strādniekiem bija brīvas svētdienas. Kolhozniekiem brīvdienu vispār nebija. MTS strādnieku sievas lielākoties dzīvoja majas, stādīja dārzus, turēja lopus. Bērni bija labāk paēdu�i, ģimenes spēja pat �o to iekrāt, tāpēc neiegrima tik dziļos parādos kā kol-hoznieki. Lai neiekļūtu parādos, tie, kam bija nauda, rīkojās viltīgi: aizbrauca uz rajona centra veikalu, nopirka, piemēram, sviestu, ko pārnesa turpat pāri ielai � valsts nodevu pieņem�anas punktā.

Amūras zeme bija ļoti auglīga, ta�u nekopta, pavir�i un nemākulīgi apkopta, tā nekādu augstu ra�u nedeva. Tie saimnieki, kas prata apstrādāt zemi, bija aizceļoju�i uz sniegotajiem valsts rajoniem. Tie, kas palika, rudeņos no viena hektāra prata iekult 12 līdz 15 cnt kvie�u.

Zāle auga griezdamās, bet govis deva se�us septiņus litrus piena dienā. Pļaut sienu personīgajam lopiņam bija aizliegts, iekams kolhozs neizpildīja valsts plānu. Ta�u kolhozs no gada gadā plānu neizpildīja un govis � gan kolhoza, gan piemājas � kūtīs dzīvoja pusbadā. Vēlā rudeni, kad kolhoza lauki puslīdz bija nokopti, daudzi pļāva purva grīsli, ko, samaisītu ar sāli, deva lopiem.

Pirmajā rudeni par kolhozā nostrādātajām izstrādes dienām mēs trijatā saņēmām 98 kg kvie�u. No �ī nepilnā centnera mums vajadzēja ne vien pārtikt, bet ari apģērbties. Mūsu pilsētnieciskais plānais apģērbs un apavi, lauku darbus strādājot, pagalam noplīsu- Vasarās, kas Amūras apgabalā ir karstas un sausas, to tik ļoti nejuta. Tuvojoties ziemai, siltā apģērba trūkums uzreiz lika manīt. Ziemās termometra stabiņ� noslīdēja līdz pat �50� C iedaļai un bez vateņiem un velteņiem ārā iziet nevarēja. Apģērba trūkuma dēļ pirmajā ziemā mani darbā nesūtīja, ta�u abiem brāļiem lika braukt me�a darbos. No izsūtītajiem padsmitgadīgajiem jaunie�iem izveidoja me�strādnieku komandas. Katrā komandā � 20 cilvēki. Uz pieciem � viena ziemas cepure. Mani brāļi kopā ar pārējiem krāva traktoru piekabēs stutmalku. Nekādu mehānisku palīglīdzekļu nebija, pie traktora piekabes pieslēja divus bomjus un uz tiem ar rokām vēla aug�ā sazāģētos baļķus. Naktīs bija jāstrādā bez apgaismojuma. Vienīgo gaismu deva debesu spīdekļi. Darbs ilga 12 stundas, tad vienu komandu nomainīja otra. Ta�u ceļā no cirsmas līdz mājvietai bie�i vien bija jāpavada trīs �etras stundas, traktors cauri taigai rāpoja lēnām. Trīs �etras stundas turp, trīs �etras � atpakaļ. Atpūtas laika gandrīz nebija.

Pirmais izsūtījuma gads � sevi�ķi ziema � daudziem no mums bija pats grūtākais.

Pirmo vēstuli mātei uz Rīgu es aizsūtīju kaut kad 1949. gada vasaras sākumā. Ap Jāņiem saņēmu atbildi. Pēc mūsu aizve�anas vecākus Cēsu ielas dzīvoklī vairs neielaida, kaut arī manai mātei bija orderis un tātad likumīgas tiesības uz to. Labu laiku abi paliku�i uz ielas. Uz Skultes mājām abi baidīju�ies braukt. Nak�ņoju�i, kur pagadās. Vienunakt pie vieniem paziņām, citunakt � pie citiem. Daudzi draugi un paziņas bailēs no nepatik�anām centu�ies novērsties.

Nedēļu noklaiņoju�i bez naudas un pajumtes, abi aizgāju�i uz Valsts Dro�ības ministriju, izstāstīju�i visu un lūgu�i, lai izsūta ari viņus. Ministrijā esot atbildēts:

� Ja vēlaties, brauciet pa�i. Jūs. mums neesat vajadzīgi.

Naudas viņiem nav bijis, neviens Dro�ības ministrijā neesot arī paskaidrojis, uz kurieni mēs esam aizvesti.

Tā vecāki palika Rīgā. Tēvs strādāja par in�enieri tagadējā Zemes ierīcības institūtā. Kāds viņa darbabiedrs nenobijās un iedeva viņiem pajumti savā dzīvoklī � nelielu, ar drēbi norobe�otu stūrīti caurstaigājamā istabā. �eit viņi nodzīvoja līdz pat 1953. gadam.

Arī �ajos gados vairākkārt vecāki bija lūgu�i atļauju bērniem atgriezties, ta�u ne uz vienu no lūgumiem atbildes nebija. Vienubrīd, iekrāju�i naudu, viņi bija nolēmu�i braukt pie mums uz pastāvīgu dzīvi. Ta�u mēs atrunājām. Par spīti visām grūtībām, ļoti ticējām, ka reiz tas viss beigsies un mēs atgriezīsimies mājās. Nevaru pateikt, kas deva �o ticību, ta�u tā visus septiņus garos izsūtījuma gadus nepameta mūs. Varbūt tas tāpēc, ka mēs bijām tik jauni...

Turpmākajos izsūtījuma gados klājās vieglāk. Var jau arī būt, ka tas tikai tā likās, viss patiesībā ritēja ierastajās sliedēs, pie kurām mēs mazpamazām pieradām.

Daļai pui�u atļāva mācīties traktoristu kursos. Kursu beidzēji sāka strādāt uz traktoriem MTS. Arī traktorista dzīve nebija nekāda saldā, darbs maiņās, divpadsmit stundas nostrādā, divpadsmit � esi brīvs. Ta�u Amūras apgabala kolhozu lauki stiepjas desmitiem kilometru garumā. Kamēr no lauka kājām pārnāc mājās, jau pagāju�as trīs �etras stundas. Atliek laika nomazgāties, paēst, nedaudz atpūsties � un atkal jādodas atpakaļ. Un tā � diendienā, bez svētdienām, brīvdienām un atvaļinājumiem.

Tomēr traktoristam bija arī lielas priek�rocības: par nostrādāto normas darba dienu viņ� saņēma divus kilogramus graudu neatkarīgi no tā, kāda bija ra�a. Tas bija liels atspaids. Vietējo iedzīvotāju vidū tāpēc izplatījās teiciens:

� Он хорошо живёт, он с хлебом.⁵⁵

Turpmākajos izsūtījuma gados bija vieglāk arī tai ziņā, ka mēs regulāri saņēmām pārtiku no mājām.

Divas reizes mēnesī mums, izsūtītajiem, bija jāiet uz ciema padomi �atzīmēties�. Pārvieto�anās bija ierobe�ota, bez atļaujas nevarēja aiziet pat uz kaimiņu ciemu. Reizi mēnesī no rajona brauca pārbaudīt augstā priek�niecība � mūsu komandants Kaza�onoks un majors Baranovs. Kaza�onoks bija lāga virs un pret mums izturējās cie�ami, turpretī Baranovs mūs visus uzskatīja par fa�istu sala�ņām, pirmās �ķiras nelie�iem un savu attieksmi neslēpa. Atminos, vienu-gad mēs, kas Rīgā bijām kaut ko mācīju�ies, izteicām Baranovam vēlē�anos turpināt mācības. Es arī gribēju pieteikties Habarovskas medicīnas institūtā, ta�u Baranovs atbildēja:

� Edz, ko sadomāju�i. Tik ne visiem būs lemts zvaigznes skaitīt, kādam vajadzēs arī strādāt!

Ta�u tādu kā Baranovs nebija daudz. Mēs bijām nodzīvoju�i izsūtījumā tikai pāris mēne�u, ta�u ar to pietika � vietējo iedzīvotāju attieksme pret mums krasi mainījās. Viņi redzēja mūs darbā, klausījās mūsu stāstos par dzīvi Latvijā, apbrīnoja mūsu tikumus un paradumus. Par fa�istiem un viņu roklai�ām mūs nekad vairs nesauca. Jā, mūsu sadzīves kultūra, dzīvesveids stipri vien at�ķīrās. Vietējie nevarēja vien nobrīnīties: virs palīdz sievai mājas darbos, vīrs nesit sievu un bērnus, pui�i aizstāv meitenes, neļauj darīt pāri.

Lielu izbrīnu vietējos cilvēkos radīja latvie�u ģimeņu rokām pie mājas iesētās kliņģerītes vai matiolas. Puķu audzē�anu te nepazina.

Pavasarī stepe bija krā�ņu ziedu pilna. Kā tik te nebija! Pojenes, maijpuķītes, tulpes, rododendri. Bie�i mēs gājām lasīt ziedus, kurus pēc tam traukā, pildītā ar ūdeni, likām uz galda. Arī par to vietējie nevarēja vien nobrīnīties. ,

Tuvojās Jāņu diena. Mēs, latvie�i, pieprasījām brīvdienu. Un mums to neliedza. Līgo vakarā pinām ozollapu vainagus, dziedājām Līgo dziesmas, naktīs dedzinājām ugunskurus. Mūsu svētki vietējiem patika, viņi labprāt nāca skatīties un bija izbrīnīti, ka latvie�i �ajā dienā nav piedzēru�ies, nekaujas un nelamājas.

Latvie�u sievietes at�ķīrās arī pēc apģērba un matu sakārtojuma. Ilgviļņi bija kaut kas nedzirdēts. Liels pārsteigums bija arī tas, ka latvie�iem galvās nav utis, kas vispār �eit bija visai izplatīta parādība. Atminos, lauku brigādēs vietējo sievas darba starplaikā to vien darīja kā ieskāja viena otrai galvu un kaustīja utis.

Ta�u at�ķirības sadzīves kultūrā un tikumos nekad nekļuva par �ķērsli latvie�u un vietējo iedzīvotāju � krievu, baltkrievu, ukraiņu un citu tautību cilvēku � savstarpējās attiecībās. Tās visus izsūtījuma gadus bija ļoti draudzīgas un sirsnīgas. Vietējie jaunie�i mūs aicināja uz �tirlām� (vakara pastaigām pa ciemu no viena gala uz otru ar dziedā�anu un dejo�anu ermoņiku pavadījumā).

Visi tie vietējie cilvēki, kurus iepazinu, dzīvojot izsūtījumā, bija ļoti vienkār�i un labsirdīgi. Pa�i dzīvodami briesmīgā nabadzībā un trūkumā, viņi ar mums, latvie�iem, dalījās pēdējā maizes kumosā. Atminos, reiz biju sasirgusi, un man pavisam sve�as MTS traktoristu sievas nesa pienu, olas, svaigus dārzeņus, visu, kas bija. Latvie�u ģimenēs tik lielu nesavtību nevarēja novērot. Arī apstākļos, kad bads un trūkums visus spieda vienādi. Mēs, jaunie�i, gan turējāmies kopā, ta�u citu paaud�u izsūtīto vidū bija da�i, kuri centās noslaistīties, iekārtoties kādā siltākā vietiņā. Mūsu vidū bija arī ziņu pienesēji.

Oktobra svētkos kolhozs klāja kolhozniekiem galdu. Parasti cienasts bija viens un tas pats: ��iku�ka� (250 g degvīna, kuru deva i pusaudzim, i vecai māmuļai), bor��s, baltais ķīselis un sarkanais ķīselis.

Dzēra labprāt, ta�u nevar sacīt, ka dzer�ana ikdienā būtu ļoti izplatīta. Nebija, par ko dzert. Dzēra galvenokārt tie, kuriem bija, par ko. Parasti iedzer�anas beidzās ar pamatīgu izkau�anos. Mājās aizejot, tika arī sievām un bērniem. Otrā rītā sievas ieradās darbā zilumiem izraibinātas, ta�u neviens to neuzskatīja par kaut ko ārkārtēju. Valdīja uzskats � ja dauza, tad mīl.

Oktobra svētkos neviens referātu par revolūcijas pasaulvēstu-risko nozīmi nelasīja. Diezin vai tam būtu bijusi kāda nozīme, jo lielākai daļai ciematnieku vispār nebija nekāda priek�stata par valsti un sabiedrisko iekārtu, nekāda pasauluzskata. Lielākā daļa bija pilnīgi lasīt un rakstīt nepratēji. Radio nebija, avīzes izmantoja vienīgi mahorkas smēķa uztī�anai. Novosergejevkā bija viena pati �etrgadīga skola. Skolā vienā telpā sēdēja divas klases, uz visu skolu � viena skolotāja. Cilvēki dzīvoja kā uz neapdzīvotas salas. Tā bija daļiņa tās pelēkās, bezdomu verdziski padevīgās masas, kas tik ļoti vajadzīga �tautu tēvam un skolotājam�... Masas, kuras galvenās rūpes � pieēst pilnu vēderu un svētku reizēs piedzerties. Ideoloģiskās ietekmē�anas, kādu to saprotam tagad � ar lekcijām, lozungiem, administrācijas un arodbiedrības aicinājumiem strādāt vēl labāk, vēl ra�īgāk, sasniegt jaunas robe�līnijas � , absolūti nebija. Vietējā vara darīja tikai to, ko tai lika no centra.

Reizi mēnesī no rajona centra atbrauca kino. Viss ciems gāja skatīties �bildīti�. Daudziem kino bija vai vienīgā saikne ar pasauli.

Latvie�i kopā ar pārtiku no mājām saņēma arī avīzes, �urnālus un grāmatas. Grāmatas plauktā pie sienas � tās vietējiem iedzīvotājiem bija kā greznumpriek�mets.

Medicīniskā palīdzība bija ļoti vāja. Lielākoties cilvēki ārstējās ar tautas līdzekļiem, dzēra zāļu tējas, da�ādu augu novārījumus. Izsūtīto latvie�u vidū bija da�i, kas līdz 1949. gada martam bija mācīju�ies medicīnu. Viņi prata sniegt zināmu palīdzību � un ar to pietika, lai vietējo iedzīvotāju vidū kļūtu par ļoti ieredzētiem cilvēkiem. Mūsu pulkā bija sieviete, kas līdz izsūtī�anai bija strādājusi par kasieri kādā Rīgas aptiekā. Pie kases sēdēdama, viņa bija noskatījusies, kā izraksta receptes. No Rīgas viņai vēl atsūtīja fonendoskopu, un kasiere kļuva par pa�u gudrāko ārstu ciematā.

Novosergejevkā es ar brāļiem nodzīvoju līdz 1952. gada sākumam. Janvāri mūs pārcēla uz Birmu � ciematu, kas atradās ap simt kilometru no Novosergejevkas. Kopā ar mums pārvietoja arī pārējos Novosergejevkas latvie�us. Pārcel�ana notika pēk�ņi � naķtī, bez iepriek�ēja brīdinājuma. Pāris desmitu kilometru pirms Birmas salūza automa�īna, un atliku�o ceļa gabalu veicām kājām. Nebija jau ari citas izejas, jo termometrs rādīja �50 �C. Atminos, automa�īnā ar mums brauca kāda veca māmuļa, kas kāju paralīzes dēļ pati nevarēja paiet. Nāko�ajā rītā ve�iņa, nenodzīvojusi ne dienu, nomira.

Birmā klājās ievērojami labāk. Mēs strādājām sovhozā, kur par padarīto darbu maksāja algu. Ciema veikalā varējām nopirkt maizi, cukuru, taukus, sālītas zivis. Ta�u Birmā ilgi nenodzīvojām. Rudenī daļu no mums pārvietoja uz Seri�evu. Vēlāk uzzinājām, ka �āda izsūtīto pārvieto�ana no vienas vietas uz otru un maisī�ana notiek dro�ības labad: lai izsūtītie vienā vietā neiedzīvojas, pārāk cie�i nesa-pazīstas savā starpā.

1952. gadā es satiku cilvēku � tādu pa�u izsūtīto, kāda biju es pati. Man bija 24 gadi, viņam � 25. Mēs apprecējāmies. Vienu-laik dzīvojām Birmā, Popovkā, Mol�anovā. Ciematu nosaukumi mainījās, tikai mūsu dzīvē nekādu pārmaiņu nebija. Uz mū�u izsūtītie.

Birmā pirmoreiz izsūtīto vidū klau�ināja cilvēkus, kuriem bija izglītība. Viņus norīkoja darbos, kas vairs nebija tik smagi. Tas jau bija liels sasniegums. Arī man bija vidējā izglītība, un tā nu es no malkas pla�a, kur diendienā skaldīju sovhoza malku, nokļuvu kioskā. Kiosks apgādāja kādas lauku brigādes strādniekus, kas dzīvoja kilometru piecpadsmit no sovhoza centra. Man iedeva zirgu, ratus, un es vedu pārdot maizi, papirosus, degvīnu, visu, kas bija. Tirgo�anās bija daudz patīkamāka nodarbo�anās nekā cirvja cilā�ana.

Par Staļina nāvi mēs uzzinājām 1953. gada martā. Kolhoza kantorī bija sapulcēju�ies ļaudis, da�i raudāja, ta�u lielākā daļa �o vēsti uzņēma visai vienaldzīgi. Arī mēs, jo toreiz vēl nedomājām, ka Staļina nāve varētu ietekmēt mūsu turpmāko likteni. To pati sāku aptvert daudz, daudz vēlāk.

Toreiz � piecdesmit tre�ajā � dzīve izsūtījumā turpināja ritēt ierastajā gultnē. Nekas nemainījās. Tā pagāja vairāk nekā gads.

Un tikai 1954. gada oktobrī es saņēmu dokumentu, kurā bija rakstīts, ka, pamatojoties uz Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu, es un mani brāļi esam reabilitēti un ka mums tiek atļauts atgriezties pie vecākiem. Reabilitēti? No kā? Par ko mūs izsūtīja? Tie ir jautājumi, uz kuriem es nespēju rast atbildi vēl �obaltdien.

Ir ļoti grūti atstāstīt visu, ko es un mani brāļi pārdzīvojam tai brīdī, kad izlasījām �o dokumentu. Mai�i bija jau sava ģimene, aprīlī piedzima dēls. Man atļāva atgriezties, ta�u manai ģimenei � ne. Atgrie�anās prieks mijās ar �ķir�anās sāpēm. 1954. gada 20. oktobrī es ar se�us mēne�us veco dēlu uz rokām un abiem brāļiem braucām uz mājām. Uz mājām! Uz mū�u izsūtītie... uz mājām. Vai to maz varēja aptvert!

No visa izsūtīto e�elona mēs bijām pirmie, kam atļāva atgriezties.

Vairums palika, vieni nodzīvoja Amūras apgabalā vēl gadu, citi � divus trīs.

Atgriezusies Rīgā, es sāku virināt da�neda�ādu varas iestā�u durvis, lūdzot atļauju atgriezties mājās manam vīram. Ta�u visi mani pūliņi bija velti.

1955. gada februārī abi ar dēlu braucām atpakaļ uz Amūras apgabalu. Man bija pase, un tas tolaik jau nozīmēja daudz. Es biju brīvs cilvēks, nevis beztiesīgs darba lops.

Mums atļāva pārcelties uz rajona centru Seri�evu un pa�iem sameklēt darbu. Vīrs strādāja celtniecībā, es audzināju dēlu. Tā mēs nodzīvojām Tālajos Austrumos līdz 1956. gada maijam, kad arī vīrs saņēma atļauju atgriezties dzimtenē.

Rīgā mēs atgriezāmies 1956. gada 29. maijā. �oreiz jau uz visiem laikiem. Kop� 1949. gada 24. marta bija pagāju�i vairāk nekā septiņi gadi...

Pec atgrie�anas majas vajadzēja sameklēt darbu. Nebija kur dzīvot. Sākumā likās, ka atrast darbu būs ļoti vienkār�i. Pēckara Rīga strauji auga, visās malās bija vajadzīgas darba rokas. Tomēr nē, glu�i otrādi. Izsūtītos nekur neņēma darbā. Tāds pats liktenis piemeklēja manu vīru. Daudzu iestā�u vadītāji, izlasot pasē attiecīgu ierakstu, sarāvās kā dzelti:

� Nē, paldies, tādi kā jūs mums neesat vajadzīgi...

No mums novērsās, izlikās nepazīstam pat daudzi agrāko laiku draugi un paziņas. Ne visi, protams.

1950. gadā Rīgā Universitātes Medicīnas fakultātes vietā bija nodibināts Rīgas Medicīnas institūts. Nē, es biju jau atmetusi jebkādu cerību turpināt studijas. Izsūtītajiem par to nebija ko sapņot. Vajadzēja atrast darbu, aprūpēt ģimeni, arī tas nebija maz. Manus brāļus drīz iesauca armijā.

Laikam tā bija tā laimīgā nejau�ība, kas mēdzot notikt tikai reizi mū�ā. Kādudien nejau�i uz ielas sastapu profesoru Kalbergu � RMI Vispārējās ārstniecības fakultātes dekānu. Starp studentu simtiem pēc septiņiem gadiem viņ� tomēr bija pazinis mani...

Mēs ilgi nerunājām. Viņ� atcerējās visu, kas ar mani bija noticis, un pateica īsi:

� Netūļājies, savāc dokumentus un rīt esi pie manis dekanātā!

Tā arī izdarīju. Nezinu, kādas pūles tas toreiz prasīja profesoram, tagad viņa vairs nav dzīvo vidū, ta�u 1956. gada rudenī es atkal kļuvu Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultātes 1. kursa studente.

1962. gada vasarā es saņēmu ārsta diplomu. To man pasniedza profesors Kalbergs. Viņ� cie�i paspieda man roku un, acīs skatīdamies, klusu sacīja:

� Mēs ar jums esam pabeigu�i... Paldies Dievam!

No 1962. gada līdz pat �obaltdienai es esmu ārste. Ārsta darbs nav viegls, ta�u nekad neesmu no�ēlojusi, ka veltīju tam tik daudzus gadus, spēka un enerģijas.

Visvairāk man ir �ēl �o septiņu gadu, kurus man ar varu atņēma tad, kad es biju jauna un varēju iespēt vairāk. Sos gadus es neaizmirstu, jo jūtu, ka to man pietrūkst visu mū�u. Tos nevar aizmirst. Tos nevar piedot.

Liesma, 1988, № 7-8

Svētdien, 27. martā, vēl agrā rīta stundā e�elons no Stren�iem sāka kustēties. Sirdis tika plosītas par jaunu, atskanēja raudas, vaimanas, kliedzieni. Un tad � kaut kur sastāva vidus vagonā sāka dziedāt:

Kungs, paliec klāt, kad bēdu vētra ceļas!

Dziesma tika uztverta visos vagonos, dziedāja viss e�elons. Dziesma plūda pacilāti, ļoti spēcīgi un skaļi, to varēja dzirdēt, vagoniem ritot. Notika brīnums, palika vieglāk, nāca apskaidrība. Pār visiem bija dziesma vienotāja.

Pēc da�ām dienām mūsu vagonā nokļuva zimīte ar dziesmas vārdiem, kurus tagad tik bie�i atskaņo arī radio:

Vakars kluss pār zemi lai�as, Lauku sētas miegā grimst. . .

Vēl pēc da�ām dienām � ��ķir�anās no Dzimtenes�.

Aust rita gaisma bāla pār kalniem, ielejām, Un vēja plūsma viegla dzimtenes ardievas nes.

Drīz atskan vilcienu svilpe, mums projām jāsteidzas, Pār latvie�u sāpo�ām sirdīm sāk sāpju straume plūst.

Vēl lēca saulīte zeltā un �ukstēja Latvijas sils:

Ar dievu, dzimtā zeme, ar dievu, Latvija!

Uz nezināmu mērķi rit mūsu e�elons,

Pār Dzimtenes kalniem un lejām slīd atvadu saules stars.

Vai kādreiz lemts būs redzēt, vēl tevi, Dzimtene?

Vai tavos kalnos, lejās vēl kādreiz dziedā�u?

Dziesma tika pārrakstīta un nāko�ās dienas pieturā atkal nodota tālāk gan uz citiem vagoniem, gan arī tad, kad radās izdevība, uz citiem e�eloniem.

Apmēram pēc divu nedēļu ļoti smagā, nogurdino�ā brauciena no k|uvām Asiņo. Tika pavēlēts atstāt vagonus, tikām izvietoti lielās, garās barakās, kurās gar abām sienām bija koka la�as divos stāvos un dzeloņstiepļu �oga atliekas apkārt visam laukumam.

Pirmās dienas vakarā barakas aplidoja ziņa, ka vakarā notiks kora dziedā�ana. Tika visi aicināti pulcēties vakarā pie upes. Kori vadīja Smiltenes skolotājs Ķīlis (iespējams, Ķīsis?). Un atkal dziesmā sirdis atveldzējās gan dziedātājiem, gan klausītājiem. Tika dziedātas tautasdziesmas un tiem īpatnējiem apstākļiem piemērotas dziesmas no tā laika koru repertuāra. Pēc melodijas �Bij putekļos ceļi, un klusēja dārzs� tika dziedāta dziesma:

Tumst diena aiz Urāliem gurda kā strazds Pēc skrējiena strauja pār jūru, Mirdz sudraba gai�umā Dzimtenes krasts Pār sve�zemes nakti �o sūro.

�ķiet, ābeles tāli aiz Daugavas zied, Es klausos, kā bites san tajās, Un gribas man celties un mājup man iet, Prom Vidzemes ziedo�ā klajā.

Tur atkal man jātiek, kur dainās viss �alc, Kur dienas kā ābeles nozied, Tam sve�zemes sūrums var izlikties malds, Kas ceļā uz Dzimteni dosies.

Un sve�zemes nakti, kas baiga kā slazds, Es pasaku mirgojam jūtu.

Mirdz sudraba spo�umā Dzimtenes krasts, Tam ilgas kā vanagu sūtu!

Asiņo sākās visīstākais vergu tirgus. Ar zirgiem un vēr�u pajūgiem ieradās kolhozu priek�sēdētāji un brigadieri, lai nolūkotu sev darbaspēku. Viņi staigāja pa barakām, vērodami un ar pirkstu parādīdami: �Eto ja beru!�⁵⁶ Norādītā ģimenei bija ātri jāsavāc savas pauniņas un jābrauc līdzi.

Pirmās tika izķertas ģimenes, kurās bija vīrie�i, ļauni pui�i. Reiz atbrauca no attāla rajona ar noliesēju�iem vēr�iem, kuriem saku vietā kaklos uzvilktas dēlī�u redeles, arī pa�i braucēji izteikti trūcīgā ģērbā. Kā lapseņu dzelts barakā ieskrēja Mucenieks Kārlis no Bir-zuļiem, steigā uzģērba sievas ziemas mēteli, dziļi pār acīm uzsēja biezu vilnas lakatu, atsēdās sagumis uz lāviņas, lēni līgojās un nevarīgi kunkstēja. Braucēji izstaigāja pa baraku, ar pātagām sev pie zābaku stulmiem plīk�ķinādami, un aizgāja. .. �oreiz Kārlim vēl nebija nekur jābrauc.

Mūs � mammu ar divām mazām meitenēm � nevienam nevajadzēja.

Beidzot, aprīļa beigās, kad Culimā izgāja ledus, mūs ar lielu bar�u aizveda uz Cerdatiem (Tomskas apgabala Zirjankas rajonā). Aiz Cu-limas attekas Ujugas, kuras krastos rindās stāvēja mājas un �izbas�, �alca ciedru taiga.

Sād�as vidū � kādreizējā koka baznīcā, kurai apkārt auga skaistu ciedru rinda, mūs ievietoja. Tur bija klubs. Otrā rītā atnāca kolhoza priek�sēdētājs Stepi�evs un jautāja pēc bi�kopja. Pieteicās mana mamma. Mūsu Jaunlazdiņos ta�u palika vairākas bi�u saimes, kuras mamma bija kopusi. Nekāda bi�kope gan viņa īsti nebija. Bet Sibīrijā ar �o darbu viņai veicās labi.

Mums bija veicies. Cerdati bija pasaules centrs: tur bija skola, slimnīca ar 12 vietām, veikals un naftas bāze. Arī MTS. Tā iznāca bie�i, ka latvie�iem no apkārtējām sād�ām � Ku�ukovas, Ka�takobas, Malinovkas, Ilovkas, Berjozovkas � bija nāciens uz Cerdatiem.

Visi atnācēji sameklēja mūs, nepiecie�amības gadījumā arī pārnak�ņoja. Atnesa savas dziesmas, aiznesa mūsējās. Tā �īm dziesmām nav atsevi�ķa autora. Bie�i gadījās, ka dziesma atgriezās, bet pavisam jau citādā tekstā. Tā veidojās mūsu �kultūras sakari�.

Dziedājām mēs bie�i un visur. Varbūt tāpēc, ka, ierodoties Cer-datos, mūsu � jaunie�u bija daudz. Pavisam bijām 78, no tiem � vecumā līdz 30 gadiem 20 jaunie�u. Dziedājām garajos ziemas vakaros, kad bie�i sagājām kopā vienā vai otrā �izbā�. Vai tad citādi varētu izdzīvot garo, turpat 8 mēne�us garo puteņu un briesmīgā sala ziemu? Dziedājām, braucot laivās uz Aiz�ulimas pļavām vai pusdienlaikā sēdot uz lauku Bolvanovmājas kāpnītēm. Tika atzīmētas arī vārdadienas ar lauku ziedu pu�ķi un dziedā�anu. Arī �īs dziesmas, pa�u sacerētas, pārfrāzētas, pielāgotas, mums deva lielu garīgu spēku un ari cerību. Mums bija arī izteiciens:

�Ja cilvēkam ir zudis viss, mums paliek cerība.�

* ■ * *

Vēl da�as dziesmas no mūsu repertuāra:

Melodija: �Salna koda sārtu ziedu�

Sve�ā zemē tālās taigas vergu gaitās klīstam mēs, Mīļā Dzimtene, tā tālu, mīļa mūsu dvēselei.

Asaras rit karstas, svētas, lūpas klusi Dievu lūdz: Dodi spēku, pacietību izturēt un nepagurt.

Pārcietu�i salu, badu, sāpes, slāpes � visu mēs, Tikai, Dievs, es klusi lūdzu, neatrauj no Dzimtenes. Drīzi redzēt savus mīļos, galvu tiem pie krūtīm glaust, Izsūdzēt tiem savas sāpes, mīļās sirdis sasildīt.

Dievs, es tevi mīļi lūdzu, neļauj mirt man sve�umā, Ļauji dusēt mū�a miegu dzimtā kapu kalniņā.

Melodija: �Ak, galva asiņaina�

Daudz asru straumes līst par tiem, kas sve�ā malā Kā bāri apkārt klīst. Nav kas tos mīļi glāsta Un kas tiem brūces sien.

Kā ievainoti putni tie domās mājup skrien.

Ak, Dievs, tu liktens lēmēj, kas katram gaitu sniedz, Liec lai tie trimdas dziesmu ar latvju mēlēm dzied.

Ak, dārgā tēvu zeme, vēl tumsā mīti tu, Pie tevis atkal nāk�u, vai es vai ar mans gars.

Dievs Tēvs, jel �ēlīgs vadi tu visus aizvestos,

Ver tēvu zemes vārtus un saved mājās tos, Dod viņiem savu prieku, ko pasaule tiem liedz, Un savu svēto mieru tiem mīļi pretim sniedz.

KAS TIE TĀDI, KAS DZIEDĀJA

Kas tie tādi, kas dziedāja

Bez saulītes vakarā,

Tie bij latvju dēli, meitas

Tālu, tālu sve�umā.

Krēslas stundās zvaigznēm mirdzot, Ugunskurā raugoties,

Senās sen�u dziesmu skaņās Kavējas tie atmiņās.

Tum�ā naktī, bargā salā

Un ar� saulē tveicīgā

Skan �ī dziesma tundrās, taigās.

Vergu gaitās staigājot.

Klusi �alc tur ciedru me�i, Latvju dziesmās klausoties, Nav tā dziesma, ir tie vaidi � Raud tur latvju dvēseles.

Rita ausmā zvaigznēm dziestot,

Raso koki asarās,

Raso tundra, raso taigas, Obas lejas asras klāj.

Cerdatos

3. maijā 1951. gadā

Izsūtīta 1941. gada 14. jūnijā.

Piecdesmito gadu otrajā pusē atgriezusies Latvijā.

Kam tu dziedi, cīrulīti?

Man dziesmiņas nevajag: jau Saulīte gau�i dara � mans bāliņ� smiltainē.

Es bez sava bāleliņa kā cinītis ceļmalā, ne man tika putna dziesma, ne Saulītes siltumiņ�.

Mēs jau pa�i ar bāliņu kā putniņi skanējām, tum�ajā naksniņā kā Saulīte spīdējām.

Dzied putniņi tiem ļaudīm, kas pa divi klausījās, spīd Saulīte lopiņiem, kas pa kūlu maldījās.

Jauka būtu �ī dieniņa, dziesmas birst riek�iņām, nedzird manis bāleliņ�, mums auros Vēja māte.

Vēja māte, Vēja māte, tu auroji, es auroju, ja tev bija tā varīte, kam tu viņu nepiecel?

Ja tu viņu nepiecēli, kam Saulīti neizdzēs?

Smil�u kalni izdegu�i, nav zālītes lopiņiem.

Netur plauka vizbulītis, ne Saulītes rietenīts, tur baloja balta kūla, tur putēja perēklīts.

Tur baloja mani vaigi, manu acu debestiņ�, ko gau�āk vēl darīt?

Mans bāliņ� smiltainē.

Dzimtenītes svētbirzē ne zālīti neminat, tur, baltās zeltenītes, bāleliņus pieminat.

1945

Ne māte smaidīt prot, ne bērns.

Vairs sapņus nelolot, bet dzīves vētrā stāvēt.

Par rītdienu vairs nedomāt, bet nest, kas uzkrauts.

Vien raudāt varētu, bet nav vairs asaru.

Līdz galam stāvēt savas tautas dēļ!

Kas nolemts Dzimtenei, to godam ņemt.

Caur tūksto� tumsām izies zelta sirds, kaut viena būtu.

Aizsūtīts 1947. gada 8. jūnijā uz Vestienu

Viktors Ieviņ�-Līcis dzejai pievērsies un publicējies 30. gadu beigās. Liriķis. Kara gados, glābdamies no iesauk�anas leģionā, sācis strādāt �urnālā �Laikmets� par literārās nodaļas līdzstrādnieku. Par to 1945. gadā sodīts ar 10 gadiem. Visus nosēdējis cietumos un spccre�īma nometnēs. Reabilitēts pēc termiņa izcie�anas. Turpinājis dzejot, bet dzejoļu liktenis nav zināms. Miris un apglabāts Rīgā. Precīzu datu (biogrāfisko) nav.

07.12.88.

Sīki rudens lietus margo Veļu naktī klusā.

Brāļu kapos Māte sargā Dēliem saldu dusu.

Sirmas kāpu priedes �alko, Tālu Rīga mirgo;

Kāds ar pie�u �ķindu smalku Lec no sirma zirga.

Lec no zirga, atstāj vārtos, Raiti pats pa ceļu Soļo turp, kur svētā uguns Silda dārgus veļus.

Noliek ziedus, māj ar roku, Noliec galvu sirmo;

�alkas iet caur kapu kokiem, Palsa migla virmo.

Un nu nāk no visām malām, Nāk tie pulks pēc pulka. Kas tie tādi? Rindās stājas, Runāt sāk bez tulka.

� Pulkvedi, sauci mūs kopā, mēs nācām Pulcēties dzimtajā zemē.

Vietā, kur atdusas kritu�ie brāļi, Tāltālu ceļu mēs nācām.

Nava mums nolemts �e dusēt tiem blaku,

Atklātā cīņā kas krita.

Badā mēs mirām, mūs kāva un sita,

Slepeni izraka kapu.

Vientuļā vietā, kur tuvu nav ceļu, Vēji un zvēri kur klaiņo;

Tālu no zemes, kur latviski daino, Godina miru�o veļus.

Krustus uz kapa mums nelika koka,

�akāļi iznēsā kaulus,

Lapsas tos apgrau� un balina saule,

Neapkopj gādīga roka.

Daudzi mēs dusam aiz polārā loka, Daudzi vēl purvā un taigā,

Citi � kur austrumu kaiju bars klaigā, Citi � kur pāri skrien slokas.

Grūti ir dusēt tā sve�ajā malā

Slepkavu mū�īgā gūstā,

Tālu, lai pulcētos veļu nakts jundā,

Kad reiz �īs mokas būs galā? �

Runā skrandās tērpti tēli,

Runā jauni, veci.

Tas, kas stāv pie svētās uguns, Iededz baltu sveci.

Balta gaisma līst pār stāviem,

Tērptiem skrandās vecās,

Tam, kas stāv pie svētās uguns,

Kara svārki plecos.

Daudzus redz tur glu�i kailus,

Citam lauzti kauli.

Citam lodes zime pierē

Lika atstāt sauli.

Vīri, sievas, bērni, zēni

Veras sveces liesmā.

� Dievs, jel svētī latvju zemi! � Atskan jundas dziesma.

Un tad tas, kam svece rokās, Kara svārki plecos, Apiet garās veļu rindas, Apsveic jaunus, vecus.

� Vīri un sievas, un meitenes manas, Zēni no Gaujas un Bārtas!

Saucu jūs kopā pie Daugavas malas,

Zemē, kur �ūpuļi kārti.

Tēvzemei lielāko upuri nesāt, Stājāties liecnieku saimē!

Pēdējo elpu vēl Latvijai dvesāt, Ticējāt nākotnes laimei.

Sve�ajās zemēs jums atdusas nava,

Miera jums nava pēc nāves;

Katram visdārgākā dzimtene sava,

Kaut arī naidnieks to kāvis.

Tūksto�i aprakti sve�umā tālā, Maldās bez miera tur veļi.

Kauli tiem pamesti nesvētā vietā, Tāli līdz dzimtenei ceļi.

Kad būs reiz nobeigta pēdējā tiesa,

Latvija uzelpos brīvi,

Pārvest uz dzimteni iru�ās miesas,

Sapņus, kas palika dzīvi.

Pārvest kaut sauju no kapeņu zemes Latvijai � mātei pie kājām,

Lai jūs kaut vēlu un kau�u pēc nāves Atgrieztos atkal uz mājām. �

Runā tā un apdzē� sveci, Ve|u junda beidzas. Tie, kam sāpēs liekti pleci, Tālu projām steidzas.

�alkas iet caur kapu kokiem, Palsa migla virmo.

Kāds pa miglu, �ķindot pie�iem, Aizjāj zirgu sirmo.

Miru�o piemiņas dienai

1. nov. 1953. g. D�ezkazganā

Dzimusi 1924. gadā Abrenes rajona Bērzpils pagastā, trīs gadu vecumā pārvesta uz Vidzemi, kur vecāki bija iepirku�i jaunsaimniecību. Mācījusies Lubānas pamatskolā, pēc tam Rēzeknes skolotāju institūtā. 1946. gadā, dro�ības orgānu meklēta, sākusi slēpties vecāku mājās un piecus gadus noturējusies, nedodamās tiem rokās. 1951. gada 11. februāri atrasta, apcietināta, tiesāta pēc 58-la-10-ll. panta, piespriesti 25 gadi labo�anas darbu kolonijā; sabijusi Tai�etas trasē līdz 1956. g. 26. jūlijam, lietas caurskatī�anas rezultātā atsvabināta. Atgriezusies Latvijā, kur līdz 1963. gadam ārstēta da�ādās slimnīcās, līdz atbrīvojusies no TBC atklātās formas. Pēdējā laikā dzīvo māsas mājās Lubānas Dārziņos.

Rakstīt sākusi agrā jaunībā. Visintensīvāk ar to nodarbojusies pagrīdes gados un Tai�etas trases lāgeros.

Viss � pārpratums. Tas laiks ir apgājis,

Kad kārtas numurs pierēs sprausts mums bija, Kad sarūsējis sliedes atlūznis No miega rāva, dienu apzvanīja.

Ik nervs, tā skaņās gadiem trīcējis, Trūkst nestiepjams � kā pārgrodita dzija. Un nu mums smaida: pārpratums bij viss. Tur �aug�ā� izsvēra un pārbaudīja.

Tā �ķiras tautas � lētā darba talka. Uz brīvību! Bet nu jau viss vienalga, Nav jaudas vairs pa vējam gaitu griezt.

Mū�s sadragāts. Sī brīve � būs tam alga? Ar brīvi �o vairs nesiet mūs pie valga. Gars dzeloņdrātīm sen jau ierāvies.

Būs tā, kā lemts. Būs lemts � vēl tiksimies.

Jūlijs 1956. g.

Tas bija murgs �

tas tilts pār Jeņiseju.

Vēss Pērses vilnis noskalo man seju.

Sirds gadu zīmes vaigā

nesaprot:

Vai, ilgi guļot, var kāds nosirmot?

Būs bijis murgs tas tālais ceļ�, ko gājām.

Gar Daugavu mēs pārnākam uz mājām.

Augusts 1957. g.

I

Ai, Stokholma, vai svētā vientiesība

Nāk apvīt Kārļa Lielā vapeņus?

Vai atkal tava naivā cēlsirdiba

Ar plēsoņām cer pārot balo�us?

Skan tālu skandināvu miera griba, Tā �odien apkampusi Sajānus. Ij mūsu sistēmā dārd bultu rība: No pa�a rīta vākt sāks parakstus.

Jau anketas ir klāt. Ar lozungiem klubs saposts. �Zeks� līdzās uzraugam vilks parakstiņu lapas, Maz laika dots: �razvods� dun sliedes pakarā.

Pie vārtiem brigādes pa pieci izrindojas, Bet uzraugi vēl skrien un lamām neskopojas. Kas klubā pirmie būs, tos prēmēs vakara.

Cik saskanīgi balso�ana rit,

Ja apkārt �ogs un stūros lo�metēji

Un ja �is paraksts vārtus vēr�ot rīt

Uz zemi to, kurp tikt vairs necerēji.

Un vēl arvien var tevi apmānīt?

Tāls, skumīgs skats uz dvēsli pavērsts raugās...

Tu, nebrīvais... Var tevi jūgt, var dzīt.

Ne sprādzes netrūkst piemērītās paugās.

Ak, Miers, kā mēris tu pār torņiem kāp, Tu gandē bērnus, sirmas galvas krāp, Tu izskaud dumpību, lai kur tā mistu.

Tās kalnu tautiņas, kas sve�ās lejās klīst, Tās, kas pie savas jūras pārnākt neiedrīkst... It visas aizliedzam. Kā Pēteris reiz Kristu.

Un tā mēs ejam � miljoni un simti � Aiz dzeloņdrātīm mestie miera vārdā, Kam Miera Spēki izpostīja dzimtas, Kam tribunāli dziesmas meta sārtā.

�Lai dzīvība virs zemes nepazustu�, Mēs savas miesas paviļās tai veļam? Mēs soļojam kā Kirēnējs ar krustu, Ko sev un saviem brāļiem plecos ceļam.

Mēs nesam �odien savu Lielo Piekto, �ults kausu dzeram, fjordu zemes sniegto, Kur divsimt gadus karu nepazīst.

Lai viņu jumtos lodes nespindzētu, Lai bērnus sirēnas pa naktīm nebiedētu, Mēs ejam... Ņirgdami.

Un sviedri līst.

Par tūksto�gadu mieru balsojam, Par lielo �ēlastību � nomirt krātā. Mēs ejot Kuibi�evu pieminam, Un Vorkuta un Taimira mums prātā.

Par mieru savas balsis nododam,

Lai iero�us iz rokām rautu jeņķiem, Un brāļus kengirie�us daudzinām, Ko miera tribūns samala zem tankiem⁵⁷.

■1

Pār viņu kapu bedrēm dad�i lapos.

Kāds uzsaukums to likteni vairs labos?

Smer�s tuksnesī? Vai mū�īgs sasalums?

Bij diezgan pielemts karus redzēt mums.

Bet miers vispilnīgāks ir masu kapos.

Tur skaitļi pau� vien to, ko paust tiem uzdevums.

Un apraktie neko vairs nepavēstīs jums.

8. aprīlī 1955. g.

So dziesmu pieminam un protam. Pie zekvagoniem aizrestotiem Starp suņiem, sargiem apbruņotiem Tā devās trimdas ceļus mīt. Ar tautu kopā lemta sodam Caur zaimiem, ņirgām, nevalodām: �Lai vecā audze aiziet godam Kā gulbji, kas pret rietu slīd.� So dziesmu pieminam un protam. Pēc gaitām, slavas vainagotām, Pēc dzejas smailēm apstarotām:

� Pa pieci rindā � spļos, mar�! �Lai vecā audze aiziet godam...�

� Pa kreisi sāņus solis � lode, Pa labi sāņus solis � lode! � Tas bija miers. Tas nebij kar�.

Balts krokuss ceļā mar�a rotām No dubļiem slēpies, spītē jodam Un uzzied � dziesmā tautas godam Ar tīru skaņu iezvanās.

�Un lai neviens to nedzird sodām ...� Un lai neviens to nedod sodam, Lai krist ļauj ziedam nosebotam Un smil�u saujai paklanās.

Dies zin, kur stimulus sev rodam, Kam klanāmies, kam godu dodam, Pēc kādiem paraugiem nu protam Siet cilpās mēles, balsus vīt. Vien pa�u mēli nepieprotam, Vien savu toni neuzdodam, Vien savu dziesmu neatrodam, Kas spētu mēmos atpestīt.

Pār cīņām, aizmirstībai dotām, Pār ro�u dobēm izpēdotām, Pār spējām, peļņās izpārdotām, Dairs vārds kā maiga sēkla krīt: �Lai vecā audze aiziet godam, Un lai neviens to nedzird sodām.

So visu pla�umu jums dodam Ar jauniem sapņiem piepildīt.�

Marts 1976. g.

Irina Ka�alova dzimusi 1941. gadā. 1949. gada 25. martā kopā ar ģimeni izsūtīta. Pēc atgrie�anās Latvijā beigusi J. Mediņa mūzikas skolu. Strādājusi par vijoļspēles pasniedzēju Talsu un Kandavas mūzikas skolā. Pēc tam studējusi LVU Filoloģijas fakultātē, strādājusi da�ādās bibliotēkās, rakstīt sākusi pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Viņas stāsti publicēti. Viņas māte Tatjana Ka�alova nodarbojās ar glezniecību, k|uva par mākslas zinātnieci, tēvs ērģelnieks un komponists � darbojās Rēriha biedrībā. �is atmiņu stāsts uzrakstits pirms divdesmit gadiem.

1

Ivanu Ļvovi�u arestēja 1948. gada jūlijā Maskavā, uz kurieni viņ� bija aizbraucis cerībā rast atbalstu pie ievērojama komponista, parādot viņam savus darbus. Viņ� apmetās pie radinieces, kuru bija brīdinājis par atbrauk�anu ar telegrammu. Muras tante aizveda atbraucēju uz sapulci, kur bija sanāku�i cilvēki, kas interesējās par indie�u filozofiju, un tie�i tajā brīdī, kad sākās tik�anās, nams tika aplenkts. Arestēja visus, arī Ivanu Ļvovi�u, pie kura kratī�anā tika atrastas vairākas �Dzīvās ētikas� grāmatas. Uzzinājusi par vīra arestu, Tatjana Nikolajevna brauca uz Maskavu, viņai pat izdevās nodot sūtījumu Ivanam Ļvovi�am, ta�u viņa atgriezās ārkārtīgi satraukta; tam sekoja moko�i neziņas mēne�i, bailes par ģimeni, par veco māmuļu un �etriem bērniem. Pēc pusgada tika saņemta ziņa, ka Saburovs notiesāts pēc 58. panta uz desmit gadiem, kuri viņam bū�ot jāpavada nometnē pie Noriļskas.

Rīgā arī bija nemierīgi, naktīs notika aresti, ģimenes, kurās kāds bija apcietināts, dzīvoja pastāvīgās bailēs, bet Saburoviem nebija kur paslēpties un pazust, viņiem nebija radinieku laukos, vienīgi vīra vecāki, kuri arī dzīvoja mū�īgās bailēs.

Naktī uz divdesmit piekto martu Tatjanai Nikolajevnai nenāca miegs. Viņa ielūkojās bērnistabā. Vecākā meita, astoņgadīgā Marina, gulēja uz muguras, nospārdījusi segu, � viņai vienmēr karsti. Vecmāmuļas mīlule Ņina iebāzusi degunu spilvenā, krā�ņās cirtas parisu�as. Stasja, kurai acis vienmēr slapjā vietā, gulēja uz sāniem, viņas sejiņa tum�o matu ielokā arī miegā saglabāja kaprīzo izteiksmi. Trīsgadīgā Nadja bija piesarkusi, elpoja caur mutīti, viņai atkal iesnas, jāpalūdz māmuļa, lai papilina viņai zāles. Tatjana Nikolajevna brīdi pastāvēja uz bērnistabas sliek�ņa, tad klusītēm aizgāja.

Vera Viktorovna, vecmāmuļa, arī nevarēja aizmigt, atkal sāpēja labā roka, lauza krustus, un nebija jau nekāds brīnums � viņas gados aprūpēt �etras mazmeitas! Meitas laulības tomēr izrādījās neveiksmīgas: ģimene tik ātri palielinājās, izdevumi auga, Taņa pameta zīmē�anu, kā eksterne pabeidza mākslas zinātņu nodaļu. Mū�am viņa ir aizņemta, darbs prasa tik daudz laika, māja un ģimene faktiski ir uz vecmāmiņas pleciem. Tagad vēl ar Ivanu notikusi nelaime, ka tik no tā neciestu viņas visas... Vispār nevajadzēja braukt uz Maskavu � tādos laikos, viņam ta�u teica, bet viņ� jau cerēja uz to labāko, tāds bezrūpīgs, nepraktisks, pa mākoņiem vien lidinās. Spējīgs mākslinieks, rado�a personība � kur nu viņam lauzīt galvu par to, kā pabarot tādu baru.

Pamanījusi, ka māmuļas istabā deg gaisma, Tatjana Nikolajevna ienāca iek�ā un piegāja pie mātes gultas.

� Māt, kāpēc tu neguli?

� Tā nemierīgi ap sirdi, Taņa, pati zini, visur aresti...

� Kas ar Nadju?

� Nav īsti vesela, ka�ķējās visu vakaru, ilgi nevarēja aizmigt, lūdzās, lai ņem uz rokām, viņai ir neliela temperatūra. Lielās pa dienu izskraidīju�ās, kā apgūlās, tā tūlīt aizmiga. Ej pie miera, tik vēls jau, �onakt, paldies Dievam, būs pagājis garām . . .

Sājā brīdī pie durvīm atskanēja zvans, kā skaudrs, paģēro�s nelaimes vēstnesis pār�ķeldams klusumu.

� Netaisi vaļā, � zobus sakodusi, no�ukstēja vecmāmiņa.

Zvans noskanēja vēlreiz, vēl kategoriskāk un neatlaidīgāk, un māte saprata, ka nav kur glābties, no viņiem tikpat neaizbēgsi...

� Kas tur ir?

� Atveriet, mēs no dro�ības orgāniem!

Dzīvoklī ielauzās grupa vīrie�u, viens civilajā, trīs zaldāti, kuri ar �autenēm plecos nostājās pie durvīm. Civilais ādas jakā pavēlo�i teica:

� Sataisieties visi, brauksiet mums līdzi!

Sievietes bija tik ļoti apjuku�as, ka neko vairs neapjēdza, domas bija izsīku�as, grūti nācās ķoncentrēties.

� Uz kurieni? Kāpēc? � ar mokām izspieda māte.

Tur noskaidros, pasteidzieties, taisiet paunas, izklājiet palagu vai galdautu un salieciet tur siltās drēbes, pēc tam aizsieniet galus. � Pārliecino�i rīkojās pilnvarotais, kuram �ādas nodarbības laikam bija parasts darbs.

Bērnu istabā vecmāmiņa vilka kājās zeķes raudo�ajai Nadjai, vecākās ģērbās pa�as.

� Omīt, vai tur skola būs? � dzidrā balstiņā apvaicājās Marina, skatīdamās uz zaldātu durvīs.

� Būs, būs, bērniņ, � vecmāmiņas balss aizlūza, viņa notrausa no vaiga asaru, pūlēdamās turēties kaut vai bērnu dēļ.

Māte neziņā mētājās pa istabu. Klavieres, notis, Ivana kompozīcijas, viņas gleznas, skices, reprodukcijas, bibliotēka � viss aizies pazu�anā, pagaisīs bez miņas... Ta�u nedrīkst zaudēt vīri�ķību, jāsaņemas, jāpaņem kaut kas silts, jaciņas, zeķes, �alles. Piegāja pie sekretāra, iebāza kabatā kārbiņu ar laulības gredzenu, universitātes beig�anas nozīmīti. Istaba ielūkojās pilnvarotais. Viņ� lika pasteigties, �is bargais cilvēks ādas jakā, viņam gribējās ātrāk tikt mājās, siltā gultā, bet zaldāti pavisam bezkaislīgi � glu�i kā tādas statuetes turpināja apsargāt durvis, ka tik neaizbēg valsts noziedznieki � cits par citu mazāks; vai �iem pui�iem bija �ēl sievie�u un bērnu, kurus viņi izsūtīja, vai viņi atminējās savus tuviniekus, savas māmuļas, gai�matainās vasarraibumainās mā�eles, vai ari viņi, kājās stāvot, snauda, nomocīti no mācībām un nakts de�ūrām, � kas to lai zina. Viņi iesēdināja pie vārtiem stāvo�ā smagā ma�īnā māti, vecmāmiņu, meitenes, ierāpās pa�i, un ma�īna atstāja tālu aizmugurē piepilsētas namiņu ar iekopto dārzu; tajā kā bez dzīvības palika �etri ceriņkrūmi, kurus Ivans Ļvovi�s bija iestādījis par godu savām �etrām meitām. Rīgas nomales priedes, zariem un saknēm apvīdamās, dobji un satraukti elsa, glu�i kā vēlēdamās apturēt netaisno reisu. Sājā baigajā marta naktī nekur nebija nevienas uguntiņas.

2

Pre�u vagonu sastāvs, kā bāztin piebāzts ar cilvēkiem, devās uz Centrālās Krievijas pusi. Cilvēki sēdēja un gulēja uz saiņiem, ķīpām, maisiem un �emodāniem � vaidēdami, murgodami, satriekti, klusībā raidīdami lūgsnas saviem tālajiem un mīļajiem. Caur spraugām un �ķirbām lopu vāģī, kurā brauca Saburovi, ielauzās rīta gaisma. Neizgulēju�ās meitenes, kuras neko nesaprata, bija nolīdu�as kaktiņā un piemetu�ās uz saiņiem.

� Māmiņ, es gribu dzert, � lūdzās Nadja.

Māte izvilka no saiņa krūzi, piegāja pie sirma zemnieka, kas snauduļoja pie lielas kannas, un latvie�u valodā palūdza ūdeni bērnam. Daudziem, kuri izsūtīti no lauku apvidiem, līdzi bija paņemtas kannas, maisi, krūkas ar medu un kvasu, speķis un maize. Tikai tagad māte aptvēra, cik neapdomīgi viņas bija gatavoju�ās ceļam, paķerdamas līdzi tikai,kaut kādus krāmus.

Vilciena sastāvs, bremzēm nokaucot, apstājās, no ārpuses ar pūlēm tika atbīdītas lopu vāģa durvis, un, nļiegdami acis no spo�ās dienas gaismas, cilvēki ieraudzīja divus zaldātiņus ar lielu katlu, kurā bija kaut kāds virums. Atvestas pusdienas.

Un atkal braucam nezināmā virzienā. Māte tur uz rokām jaunāko meitu, kas nopietni saslimusi, sākusi arī klepot. Bēdas gūlās virs mums kā melns mākonis � par ko gan tas viss? Ko sliktu izdarīju�as �etras meitenītes un vecā māmuļa? Un kur gan slēpjas Ivana vaina, vai tie�ām tajā apstāklī, ka viņ� lasīja �Dzīvās ētikas� grāmatas? Bet �ajās grāmatās ta�u stāstīts par labestību, pacietību, taisnību, par cilvēkā ieprogrammētajām milzīgajām rado�ajām iespējām, par savu . spēju izkop�anu, kurai nav ierobe�ojuma, par pasaules skaistumu . . .

Ja �os jēdzienus nosoda likums, tad noziedznieki ir arī Tolstojs, Dostojevskis, Romēns Rolāns, Cehovs, Rainis... Starp citu, �o sarakstu var vēl turpināt, jo katrs godīgs rakstnieks raksta par tikumību un mīlestību uz cilvēkiem. Ak vai, briesmīgie laiki, baigie viduslaiki, uzskatu ierobe�otība un bezjēdzīgā cietsirdība! �ēlastību nav kur meklēt, jo izsūtī�anas un aresti tiek sankcionēti no aug�as.

Jāapbruņojas ar milzu pacietību, jācīnās par tuvinieku dzīvību un jācer, jācer...

Vienmērīgi klabēja vilcienu sastāva riteņi, vienmuļi un vienveidīgi līdzi �ūpojās pre�u vagoni; �ajā ritmā bija kaut kas nepielūdzams un visvarens, un apziņā gan uzplaiksnīja, gan pagaisa domas: gan jau viss būs labi, gan viss mainīsies, tikai jāiztur, jāiztur... Brīdi pa brīdim nosvilpa lokomotīve, un tās aizlauztajā, pusaizsmaku�ajā rēcienā likās saklausāmas nikna zvēra skumjas.

Vilciena sastāvs, kas veda ļaudis trimdā, pa to laiku bija �ķērsojis Urālus un tagad gāja pa lielo Sibīrijas līdzenumu, ko bija apguvu�as jau daudzas izsūtīto paaudzes, kuru neskaitāmajam pulkam � gan dzīviem, gan miru�iem � tagad pievienojās saujiņa nevainīgu Baltijas iedzīvotāju.

3

Vilciens apstājās uz Tomskas dzelzceļa stacijas rezerves ceļiem. Izsūtītos novietoja pagaidu nometnē, vajadzēja gaidīt, kamēr izies ledus un Obā sāksies navigācija.

Lielā koka barakā uz nārām gulēja pa vairākiem cilvēkiem, izsūtīto vidū plosījās vēdertīfs un dizentērija. Meitenes, sabozu�ās kā zvirbu lēni, tupēja uz nārām un cīnījās ar neizbēgamajām utīm. Māte bija sadabūjusi zāles, un Nadjai kļuva labāk, toties saslima vecmāmiņa; pa pusei pievērusi savas kādreiz tik skaistās, pelēkās acis, viņa kā baļķis gulēja uz nārām � vārga, izkaltusi, tik tikko spēdama izrunāt da�us vārdus dienā. Viņai bija sākusies �ausmiga slimība � satūkusi mēle un kļuvusi mazkustīga. Māte tobrīd jau bija atguvusi spēju sakarīgi domāt. Trauslā trīsdesmit �etrus gadus vecā sieviete saprata � kop� �ī brī�a ģimenes liktenis būs atkarigs tikai no viņas enerģijas un apņēmības.

Da�reiz pēc vecāko ļau�u lūguma Saburovu meitenes dziedāja latvie�u tautasdziesmas, kuras viņas bija iemācīju�ās Rīgā, un, kad ieskanējās vārgās bērnu balstiņas, ļau�u sejas kļuva gai�ākas un reizē ar asarām acīs iemirdzējās arī cerība.

Nometnes pagalmā bija uzstādītas vairākas krāsnis, kuras pastāvīgi tika kurinātas, pie tām stāvēja garas izsūtīto rindas, pelēka, vienveidīga ļau�u masa ar katliņiem, pannām un tējkannām. Pusdienas vairs nedeva, katrs iztika, kā prata. Māte sameklēja līdzatvestajās mantās kaut ko labāku un izmainīja pret speķi, maizi un kvasu.

Drīz sāka pūst spirgts vēj�, no tā bija atkarīgs, cik ilgi cilvēki tiks turēti �ajā bedrē, un, kaut arī viņi sala plānajās drēbēs, tomēr priecājās par vēju, kas upi ātrāk atbrīvos no ledus va�ām.

Beidzot ledus bija izgājis, izsūtītos sasēdināja bar�ās, kuras vilka velkonis, un sākās tre�ais ceļaposms.

Oba �ajā vietā, kaut arī vēl nav sasniegusi savu varenību, tomēr ir pietiekami plata, lai attaisnotu lielās Sibīrijas upes vārdu. Labais krasts ar tum�ajām radzēm augstu pacēlies virs ūdens, kreiso � zemo krastu � applūdināju�i pavasara ūdeņi. Oba plūst strauji, vidū ūdeņi savēlu�ies vērpetēs, te redz ari smiltis, mālu, mēslus, skaidas un citus atkritumus, da�reiz asti nozibina kāda liela zivs, un atkal vienmuļ� duļķaino ūdeņu klajs, kur� plūst uz jūru, uz ziemeļiem. Reizumis stāvajā krastā pazib pa būdiņai, tad atkal abos krastos redzama taiga � priedes, egles, ciedri, pa retam bērzam un apsei, kas vēl nav ietinu�as lapu segā.

Izsūtīto spēki un veselība turējās mata galā. Slimie aplipināja veselos, daudziem �is ceļ� pa upi bija pēdējais. Bar�as necie�amajā dvakā Nadja, kurai atkal bija kļuvis slikti, mocījās ar klepus lēkmēm � tas varēja būt tikai plau�u karsonis. Māte līdz spēku izsīkumam kopa divus slimniekus � meitu un vecmāmuļu, vairākkārt lūdza zāles pavadonim � darbiniekam civilapģērbā, ta�u tam nekā cita nebija kā vien aspirīns. Sis darbinieks matro�a pavadībā katru dienu gaja apgaitā, noskaidrodams, cik cilvēku nomiru�i, tātad cik vajadzēs izsvītrot no saraksta. Cik vārgi gan bija �ie Baltijas iedzīvotāji, neviena kaut cik vesela cilvēka vairs nebija palicis, visiem kaut kāda vaina! Pienācis pie mātes, kas jau divas diennaktis turēja uz rokām meitenīti, kura bija pieklususi pēc kārtējās ne�ēlīgās klepus lēkmes, viņ� noliecās zemāk, lai saklausītu tās elpu.

� Viņa jums ir mirusi, dodiet �urp.

Māte sakampa bērnu, �ausmās mēģinādama norobe�oties no briesmīgā cilvēka, turpat blakus ievaidējās vecmāmiņa, murminādama kaut ko nesaprotamu. Darbiniekam nepatika scēnas un asaras, un viņ� atkāpās. Ak, kaut ātrāk, ātrāk nokļūtu galā, � māte lūdzās likteni. Bar�a piestāja pie zema krasta, kas bija apaudzis ar pirmo pavasara zālīti. Izsūtītos izsēdināja zem klajas debess � netālu vīdēja vairāki mājokļi. Mazliet tālāk melnēja noslēpumainā un drūmā Sibīrijas taiga. Vienā debesu pamalē bija sablīvēju�ies nenosakāmas formas mākoņi, kuri pamazām pārvietojās uz daudz tīrāko zilo valstību. Kaut arī cilvēki bija pilnīgā neziņā par to, kas viņus gaida, viņi tomēr priecājās, ka zem kājām ir zeme un visapkārt gaiss, daudz gaisa, kura tik ļoti pietrūka bar�ā. Gaidīja pajūgus, kuriem vajadzēja aizgādāt izsūtītos uz norādītajām sād�ām. Nadjai kļuva labāk, krīze bija pāri, un māte viņu vairs neturēja uz rokām; meitenes bija apmetu�ās uz saiņiem kopā ar slimo vecmāmiņu. Kad bija pagāju�as vairākas stundas, bet pajūgu vēl arvien nebija, garastāvoklis izsalku�ajiem un pārsalu�ajiem cilvēkiem atkal strauji kritās. Beidzot parādījās ratos iejūgti zirgi, kas, krēpes purinādami, lēnā solītī tuvojās pārmocītajiem ļaudīm.

4

Kļukvinkas sād�a, kurā uz mū�īgiem laikiem tika nometinātas Tatjana Nikolajevna ar vecomāti un �etriem bērniem, bija divdesmit taigas bie�ņā noslēpu�ās mājas. Sād�ā bija ciema padome, pasts, kur viena darbiniece izpildīja visas pasta operācijas, skola, kas bija izvietojusies divās istabās, � vienā Lukerija Ivanovna sākumā diktēja piemērus pirmajai klasei, tad diktātu otrajai; otrā telpā tāpat vienlaikus ar divām klasēm strādāja Marija Ņīkiti�na. Dzīvo�anai Saburoviem ierādīja vecu pirtiņu sād�as nomalē. Durvīm nebija slēdzeņu, grīdas dēļi izpuvu�i, drīz vien izrādījās, ka arī jumts tek. Kaut kā tomēr jāiztiek. Pie Saburoviem drīz vien parādījās sād�as sievietes; viņas skatījās ar ziņkārību un �ēlumu uz neparastajiem trimdiniekiem � bērni cits par citu mazāki, slima vecene, un jaunā arī ilgi vairs nevilks, pārāk bāla un vāja. Kas dzīvoja tuvāk, atnesa pienu un maizi, māte gribēja pateikties, deva tām kaut kādas mantas � ta�u neņēma.

Viņa devās meklēt ārstu vai feld�eri, lai tie atnāktu paskatīties slimnieci, kura sen vairs nerunāja, neko neēda un bija kļuvusi līdzīga dzīvam mironim. Izrādījās, ka Kļukvinkā ārsta nav, ta�u feld�e ris solījās iegriezties. Māte devās uz pastu un nosūtīja ziņu tuviniekiem � tagad ta�u mums bija pastāvīga adrese. Uzrakstīja arī uz muzeju, kur bija strādājusi līdz izsūtī�anai, lai atsūta viņas algu. Tre�ā vizīte bija uz komandantūru, kur uzskaitē stājās izsūtītā Saburova ar māti un �etriem bērniem.

Rūpēs un raizēs pagāja divas nedēļas. Veru Viktorovnu apglabāja aizaugu�ā lauku kapsētā, kur palika vēl viena kapu kopiņa ar netēstu krustu. Vējā �ūpojās pīpenes un āboliņ�, �alca egles, un māte stāvēja pie kapa bez asarām; bija pārtrūkusi kaut kāda ļoti vajadzīga un nozīmīga saikne un tās vietā iestājies tuk�ums; gribējās krist uz ceļiem un pielūgt �os varenos kokus, kuri laikam gan kaut ko zina par dzīvi un nāvi...

Nabaga māmiņ, visu dzīvi tu esi ziedojusi saviem mīļajiem, agri zaudējusi vīru, mū�u veltījusi meitai, nekurnēdama uzņemdamās uz saviem pleciem �etru mazmeitu audzinā�anu un tikpat stoiski �ausmīgajā ceļā ciezdama savas mokas. Nabaga mīļā māmiņ, piedod man ...

Pārnākusi mājās, viņa vērīgi ielūkojās meitenēs � kas nu būs? Bet tās it kā neko nebūtu sapratu�as, tuva cilvēka nāve laikam neskāra viņu apziņu. Kad meitenes bija pieklusu�as, māte vēl ilgi gulēja ar vaļējām acīm, ieklausīdamās taigas dobjajā, trauksmainajā �alkoņā. Piepe�i aiz durvīm atskanēja tāda kā kņada, kā klaudzieni. Viņa pacēla galvu. Zagļi? Bet mums ta�u nav ko zagt! Puikas, kaut kādi huligāni, kuri grib pabiedēt? Dīvainais troksnis aiz durvīm pieauga. Māte ar skumjām nodomāja, ka te ir tik nomaļa vieta un aizbīdņa durvīm nav, tikai kaut kāda no�ēlojama, ap naglu aptīta aukliņa.

� Mamm, kas tas par troksni? � pa miegam iejautājās Ņina.

� Nekas, tas ir vēj�, guli.

Meitene pagriezās uz sāniem un apklusa. Trok�ņainā kņada aiz durvīm nerimās. Māte piecēlās, sparīgi piegāja pie durvīm un skaļi noprasīja:

� Kas tur ir?

Klusums.

� Kas tur ir? � māte bija apņēmības pilna noraut masku nezināmajam.

Durvis tumsā atvērās un ar dobju blīk�ķi atsitās pret iek�ejo sienu. Tumsā laida ļekas vaļā kaķi, �ie �etrkājainie huligāni, sād�as miera traucētāji, zibinādami savas fosforescējo�ās acis, un atkal iestājās klusums, biedējo�s, dziļ�, un virs galvas mierīgi dusēja lielās Sibīrijas zvaigznes. Pamodu�ās meitenes basām kājām skrēja uz strautiņu. Odu te bijā vesels lērums, sīkdami tie riņķoja virs ūdens, priecādamies par iespēju padzerties cilvēku asintiņas. Nomazgāju�ās, bet ar niezo�ām pumpām meitenes skrēja atpakaļ, un uz galda jau stāvēja piens un maize. Pienu ņēmām no kaimiņienes � ukrainietes; uz viņas mājas �oga pastāvīgi �āvējās māla podi, kas krēslā izskatījās ka lieli dīvaini putni. Viņa iemācīja mātei cept kartupeļu rau�us un vārīt rupjmaizes zupu, kurai pievienota saulespuķu eļļa.

Atnāca vēstule no Rīgas � no satriektajiem Ivana vecākiem un drīz arī pirmā paciņa, kurā bija sausie produkti � zupas, ķīseļi, kakao, olu pulveris.

Bērni atspirga un skraidelēja pa āru, māte mazgāja veļu, gatavoja ēst un lāpīja saplēstās zeķes.

Reiz ieradās brigadieris:

� No rītdienas jums jāiet lauku darbos. Neprotat? Iemācīsities. Dabūsiet produktus par darba dienām. Citādi ko tad ziemā risiet?

Otrā rītā māte savā parastajā pelēkajā kleitā, apsējusi ap galvu lakatiņu, devās uz sapulcē�anās vietu; līdzi viņai gāja ari mūsu stip-riniece Ņina. Kolhoznieces ma�īnā aizveda līdz linu laukiem. Gai�i zaļie stublāji ar sēklu pogaļām galos vietumis bija sakritu�i veldrē no nesenā lietus. Tie bija asi, ar saknēm cie�i ieaugu�i mālainajā augsnē, tāpēc ar grūtībām nāca laukā. No darba drīz sāka smelgt plaukstas, sāpēja kāju un roku locītavas, un mugura, kā par spīti, kļuva pavisam stīva. Toties kolhoznieces strādāja viegli un naski, ievērojami apsteigdamas iesācējas � māti un meitu.

Pulksten divpadsmitos lauka pavāre sauca pusdienot. Tik gar�īgu zupu no zirņiem, kartupeļiem un taukiem viņas laikam gan vēl nebija ēdu�as! Pēc pusdienām gāja vieglāk, lini it kā bija kļuvu�i paklausīgāki. Bet garās darba dienas pēdējās stundas māte jau strādāja rāpus. Kolhoznieces atgriezās mājup pa putekļaino lauku ceļu, gāja garām vēl nenovāktajiem laukiem, kārklu audzēm, koku puduriem gāja ātri un mundri, dziedāja itin līksmi.

Māte iegāja būdiņā un tūdaļ nokrita savā guļasvietā. Nākamajā dienā viņa negāja uz darbu, smeldza visi muskuļi, sacēlās tempera tūra. Feld�eris viņu apskatīja un uzrakstīja darba nespējas lapu. Ta�u īsā atelpa nekādu prieku nedeva � lauku darbus viņa tikpat nevarēs izturēt. Kaimiņienes saproto�i piebalsoja:

� Jūs te pazudīsiet, nav jums tāda ķēriena. Jums jāprasās uz pilsētu.

Māte devās uz komandantūru un izteica savu lūgumu. Sacīja, lai uzrakstot uz papīra, � viņa tā ari izdarīja. Saburova, māksliniece un mākslas zinātniece, lūdz viņu pārcelt uz rajona centru Kolpa�evu, lai varētu strādāt savā specialitātē. Turklāt viņa lūdz, lai bērniem dotu iespēju mācīties.

Lielā satraukumā māte sāka gaidīt atbildi.

Atnāca augusts, naktis kļuva melnas kā darva, sāka pūst auksti vēji. Viņa gaidīja � gan cerēdama, gan krizdama izmisumā. Mani nabaga bērni! Bet tie bija priecīgi un draiskuļojās kā nebēdņi. Vismaz veseli, un tas arī labi.

Reiz būdelē iedrāzās pavisam aizelsu�ās meitenes.

� Mamma, pie mums brauc tante!

Kāda tante, ko jūs pļāpājat?

� Mēs pa�as sākumā neticējām. Bet Seņka teica, ka viņa no Mo-giļevas pie mums ratos braukusi. Pie ciema viņ� izlēcis no ratiem un skrējis �urp, lai pateiktu.

� Tas ta�u nevar būt!

Viņas visas izskrēja uz ceļa, un māte domāja: �Vai tie�ām tas ir nopietni? Vai tie�ām kāda no Ivana māsām devusies tādā ceļā? Kaut kas neticams!�

Bet, lūk, tālumā, sād�as nomalē, ko rotāja jau stipri padzeltēju�i koki, parādījās ceļinieces slaidais stāvs, apkarināts ar visādiem nesamiem. Meitenes vairs nevarēja rimties, nozibēja papē�i un elkoņi, un visas �etras jau bija sakritu�as atbraucējai apkārt. Sievietes saskūpstījās, Galina, Ļvovna nespēja novaldīt asaras.

Jau istabā, izpakodama cienastus, viņa stāstīja par to satraukumu, ko visi pārdzīvoju�i, uzzinādami par Taņas un bērnu izsūtī�anu. Ļevs Petrovi�s gājis kaut ko skaidrot, bet viņam nekā prātīga neesot atbildēju�i, tikai ieteiku�i rakstīt uz augstākstāvo�ām instancēm. Saņēmusi vēstuli no Sibīrijas, Galina Ļvovna tūlīt sapratusi, ka viņa brauks. Stāstīja par visām likstām, atgadījumiem ceļā un izjautāja par sād�as dzīvi.

Tad sievietes aizgāja uz vecmāmuļas kapu. Gaļina Ļvovna ilgi slaucīja acis un �ņaukājās. Sākām spriest par nākotni. Izdzirdusi plānus par iespējamo pārcel�anos uz pilsētu, Gaļina saausījās. Mate sacīja:

� Ja es pati varētu aizbraukt, atbilde būtu ātrāk. Tāda vilcinā�anās, un es tā nervozēju, drīz ta�u ziema.

� Noteikti nopērc bērniem velteņus, siltus lakatus, visu, ko vajag. Es atvedu tev naudu, ko mēs savācām, te ir arī no paziņām un, starp citu, tava pēdējā alga arī. � Gaļina Ļvovna sniedza mātei aploksni ar �etriem tūksto�iem. � Nu tad tā � atceļā es noteikti iegriezī�os tajā Kolpa�evā un painteresē�os par jums. Tev ir bērniņi, vajadzētu atļaut, galu galā nav ta�u nekādi zvēri.

Pavadot Galinu, māte bija aizgājusi tālu aiz sād�as robe�ām. Pienācis laiks atvadīties, un atkal pilnīga neziņa, skaudras �ķir�anās sāpes no tuva cilvēka � ierastās vecās dzīves daļiņas, un māte slavēja un pavadīja ar skatienu pajūgu, līdz tas nozuda ceļa līkuma, aizslēpās aiz �alco�ajiem dzeltenajiem bērziem.

Paldies, Gaļina Ļvovna, par palīdzību! Pēc trim nedēļām uz Kļuk-vinku atnāca papīrs ar atļauju, ka izsūtītā Tatjana Nikolajevna Saburova ar �etriem bērniem var pārcelties uz rajona centru Kol-pa�evu.

Temperatūra nokrita līdz nullei, lapukoki bija jau gandrīz kaili, vecie ļaudis runāja, ka ziema �ogad bū�ot agra un barga, � lūk, cik irbenāju ķekari esot sarkani. No sād�#s izbraucām ratos, ta�u ceļā mūs pārsteidza sniegs, tas krita blīvi, biezs un tvirts, un drīz vien visapkārt viss kļuva balts.

Tuvākajā ciemā ratus nācās apmainīt pret ragavām. Petrovi�s, dū�īgs pusmū�a vīrietis ar tum�iem, nopīpētiem zobiem, piekrita par simtnieku aizvest līdz Kolpa�evai. Braucām cauri taigai. Baltegļu un egļu apsnigu�ie zari bija zemu nokāru�ies virs kamanu ceļa un laiku pa laikam visus braucējus apbirdināja ar pūkainām baltām pārslām. Klusumu iztraucēja tikai sniega �irkstē�ana zem sliecēm, pavadoņa �maksti un vienmuļā pakavu klaboņa. Kad piebraucām pie Obas, Petrovi�s noklak�ķināja ar mēli:

� Būs jāpagaida, upe vēl nav apstājusies, tie ir vi�ņi, nevis ledus, neviens uz to pusi jūs nevedīs.

Vairākas dienas nācās pavadīt pārcēlāja būdiņā. Meitenes ierīkojās uz dēļu nārām, zem kurām istabas kaktā kladzināja vistas, urk�ķēja sivēns un, dabiski, smirdēja pēc kūts. Māte vairākiem lāgiem gāja ārā, ilgi stāvēja pie upes, raudzīdamās tās zilganajā segā, un, kad bija nosalusi, nāca istabā sasildīties. Tre�ajā rītā pārcēlājs priecīgs ienāca istabā un, ka�oku nometis, paziņoja:

� Upe ir kārtībā. Tagad turēs, pats izmēģināju. Biju aizgājis uz pilsētu, redz, maizīti atnesu.

Upi �ķērsojām kājām.

6

Kolpa�evā � nelielā Sibīrijas pilsētiņā � tolaik bija divdesmit-tūksto� iedzīvotāju. Mūra namu te bija tikai kādi pāris, centrālā iela bruģēta ar koka klucī�iem, abās pusēs apstādīta ar papelēm. Pilsētā bija divas vidējās un divas septiņgadīgās skolas, da�i bērnudārzi, poliklīnika, kinoteātris, klubs. Pilsētas iedzīvotāji strādāja rajona patērētāju savienības trestā, upju kuģniecībā, ķieģeļu rūpnicā, bet nebija zaudēju�i saikni ar zemi, gandrīz katrai ģimenei piederēja zemes gabals, parasti pie mājas, ļaudis stādīja kartupeļus, kāpostus, gurķus, da�i no iedzīvotājiem turēja vistas un sivēnus, toties veikali bija tuk�i � tikai cukurs, sāls, konfektes, konservi.

Māte sameklēja istabu ar atsevi�ķu ieeju garā barakā, kas atradās netālu no Obas. Tur bija arī maza virtuvīte un priek�telpa. īres maksā � trīstūksto� rubļu vecajā naudā � ietilpa ari maksa par mazu zemes pleķīti un malkas �ķūnīti.

Tā nu pārcel�anās bija notikusi, un divas nedēļas vēlāk vecākās meitenes Marina un Ņina atkal kļuva par padomju skolniecēm, tikai tālā ziemeļu nostūrī. Māti uzaicināja strādāt par zīmē�anas skolotāju, un, kaut gan viņai nebija nekādas pedagoģiskā darba pieredzes, viņa piekrita. Vajadzēja vēl kaut kur iekārtot jaunākos bērnus. Viņa aizgāja uz bērnudārzu un vērsās pie patīkama izskata vadītājas:

� Es gribētu nodot divas meitas jūsu dārziņā, viņām ir pieci un �etri gadi.

� Kāpēc tik vēlu?

� Mēs esam izsūtītās, tikko ieradāmies.

Vadītājas seja izstiepās pavisam gara.

� Diem�ēl mums nav vietu, visas aizņemtas.

� Tāpēc, ka mēs esam izsūtītās? Jums nav tiesību! Mēs esam tādi pa�i cilvēki!

Māte bija gatava cīņai, viņai katrā ziņā vajadzēja sasniegt mērķi citas izejas ta�u nebija.

Redzēdama mātes neatlaidību, vadītāja sāka svārstīties. Pilsētā strādāja izsūtītie, un da�iem no viņiem, tādam kā Isurinam, mūzikas skolas pedagogam, un Bo�ko, ārstam terapeitam, bija laba reputācija iedzīvotāju vidū.

� Labi, vediet �urp bērnus, bet tā, lai būtu tīri un mati kārtīgi sapīti, � vadītāja vēl piebilda, no aug�as uz leju paskatīdamās uz māti.

Lielā istaba ar vienu logu bija tuk�a, mēbelēm naudas nepietika, bet talkā nāca izgudro�anas spējas. No lielas, stingras finiera plātnes un �etriem dēļiem kaimiņ� uztaisīja gultu, kur gulēs māte ar vecākajām meitām, bet jaunākajām izgatavoja divstāvu nāras. No tuk�ām finiera kastēm, kuras kaudzēm mētājās tuvējā veikala pagalmā, iznāca pavisam labs skapītis ar �etriem nodalījumiem; �o pa�taisīto mēbeļu nodrapē�ana bija jau pats pēdējais darbs. Tā dzīve pamazām nokārtojās. Kaimiņa dēls, �etrpadsmitgadīgs pusaudzis, piekrita par nelielu maksu atgādāt ūdeni no upes: krānu �ajā rajonā nebija, un akas kolpa�evie�i vispār nepazina. Ak, izdevumi, izdevumi � katra sīkuma dēļ nācās aicināt kādu cilvēku. Vēlāk māte daudz ko iemācījās darīt pati, iesist naglu, sacirst malku, apmainīt dro�inātājus viņai bija tīrais nieks, bet patlaban viņa un meitenes bija pavisam bezpalīdzīgas.

Ziema, kā jau vecie ļaudis bija paredzēju�i, tie�ām izrādījās barga, meitenes atgriezās mājās ar nosaldētiem vaigiem, berzēja tos ar sniegu, rīvēja ar taukiem, bet sārtie plankumi palika ilgi � par zīmi, ka viņas nav vietējās, nav nekādas sibīrietes. Ja termometrs bija zem trīsdesmit grādiem, bērniem bija atļauts bērnu iestādes neapmeklēt.

Spo�i spīd sniegs ziemas saulē, no katras krāsns, no katra skursteņa debesīs paceļas taisns dūmu stabs, glu�i kā izsaukuma zīme, un �ajā ainavā jau�ams kaut kāds varens skaistums, pirmatnējās, civilizācijas neskartās dabas elpa.

Māte skatījās uz meitenēm un nodomāja, ka viņām Sibīrijas gaiss nācis par labu, � priecīgas, acis mirdz. Bet viņai bija grūti, ak vai, cik grūti, katra diena sākas ar vienu .vienīgu domu � kaut izturētu līdz vakaram ...

Mācīt zīmē�anu skolā ir bezcerīga lieta, īpa�i, ja nav skanīgas balss, spēcīga rakstura un dzelzs nervu. Mātei nekas no tā nebija dots, un klasē katrs darīja, ko gribēja, troksnis bija neiedomājams, un varēja cerēt tikai uz divu trīs meiteņu atbalstu, kurām bija mierīgāks raksturs. Māte centās kaut kā ieinteresēt bērnus, nesa uz skolu pazīstamu mākslinieku reprodukcijas, stāstīja par gleznām un to autoru likteņiem, bet zēni un meitenes deva priek�roku blēņām un pļāpām, � lai tā māksliniece skrien vai no klases ārā, viņiem par to nekas nebūs, latviete ta�u, izsūtītā, un ceturksnī viņiem tikpat izliks trijniekus...

Pēc darba māte steidzās uz māju, drebinādamās iegāja ledainajā istabā, ātri iekūra krāsni, sasildīja iepriek�ējā vakarā sagatavoto ēdienu, cenzdamās, lai uz meiteņu atgrie�anās laiku istabā būtu mājīgi. Apsēdās, lai salāpītu pārvelkamās bikses vai pārtaisītu kleitu kādai no meitenēm, pagarināja piedurknes, caurās vietas noslēpa ar dekoratīviem ielāpiem. Bērniem jābūt tīriem un kārtīgiem, lai neviens nevarētu uz viņiem rādīt ar pirkstu: ak tu, izsūtītā netīrele! Vai meitenēm bija labi, vai viņas neapvainoja vietējie? Stipriniece Ņina vairākkārt bija stāstījusi, kā viņa sastrīdējusies ar zēnu Kolu Sepet-kinu, tāpēc ka viņ� �piekasījies�; pēdējo reizi viņa esot tam iekniebusi, un pēc �ī gadījuma viņ� it kā visiem esot teicis:

� Neaiztieciet viņu, viņa briesmīgi kniebj.

Vecākajai meitai ir mierīgs, noslēgts raksturs, bet jaunākās ir tādā vecumā, kad vēl ātri iedzīvojas, visam piemērojas, saplūst ar apkārtējo vidi. Un tie�i �is moments slēpj sevī ne mazums briesmu.

7

Barakas kaimiņi bija da�ādi. Pa kreisi no Saburoviem dzīvoja klusā Muha�evu ģimene, gan vīrs, gan sieva daudz strādāja, viņi reti bija mājās, bet vecmāmuļa visu dienu pavadīja adot. Pa labi dzīvoja Ba�ma�kini. Vīrs strādāja par krāvēju, viņ� mīlēja iedzert un tad kļuva skaļ� un skandalozs. Sieva nekur nestrādāja, berza baltiņ baltus grīdas dēļus, klāja uz gultām sniegbaltus pārklājus, tiem virsū uzstatīja spilvenu kalnu, bet pa�i gulēja uz grīdas, turpat arī viņu dēls Gēna. Pie sienas viņiem krā�ņojās tepiķis � vietējā mākslinieka ra�ojums: ovāls dīķis ar baltu lapeni starp tum�i zaļiem kokiem un peldo�iem gulbjiem. Mazliet tālāk, desmitajā dzīvoklī, dzīvoja vīrs un sieva, ebreji, kas bija izsūtīti no Rietumukrainas jau 1940. gadā. Bruno Bo�ko, drūms cilvēks ar paraupjiem sejas vaibstiem, strādāja par terapeitu vietējā poliklīnikā, Sima, maza, melnīgsnēja, ar mirdzo�ām, tum�ām acīm, bioloģe pēc profesijas, nebija atradusi sev darbu un audzēja kazas un kopa dārzu. Viņa kļuva par mātes draudzeni. Viņas klātbūtnē Tatjana Nikolajevna varēja izkratīt sirdi. Runājot par masu represijām, viņas abas tajās vainoja Staļinu. � Kur gan paliku�i godīgie cilvēki valdībā, kāpēc viņi nedod pretsitienu? � māte bija neizpratnē. Viņa sēdēja Simas tīrajā istabiņā un dzēra necie�amo kazas pienu, ar kuru draudzene viņu vienmēr cienāja.

� Daudzi ir iznīcināti, citi baidās un klusē, katram ta�u sava āda dārga, � asi un pārliecino�i sacīja Sima, ta�u balsi centās nepacelt, jo sienām arī bija ausis. Viņa izstāstīja mātei to, par ko bija runāju�i jau Cernovcos.

� Staļins acīmredzot cie� no vajā�anas mānijas, līdz nāvei baidās no sazvērestībām un atentātiem. Stāsta, ka pa ielām braucot un parādēs uzstājoties viņa dubultnieks. Pats viņ� esot maza auguma, neizskatīgs un klibs. Savu sievu nositis greizsirdības lēkmē. Viņ� esot slims un savā ziņā nelaimīgs cilvēks.

� Tas viņam netraucē bagātīgi liet tautas asinis. Ne velti viņu iesauku�i par Josifu Asiņaino. Un tad vēl Berija, caur kura rokām iet visi procesi.

� Jā, tas ir briesmīgs cilvēks, sliktāks par Je�ovu. � Simas melnās acis iekvēlojās aiz naida.

� Kā jūs domājat, vai mūsu stāvoklis mainīsies vai visu mū�u paliksim �eit? � māte vaicāja.

Sima pieliecās mātei pie pa�as auss:

� Ja Staļina vairs nebūs, esmu pārliecināta, ka mūs atbrīvos. Viņas apklusa.

� Nu, pietiks par to, � Sima pasmaidīja. � Bet kāda specialitāte ir Gaļinai, kas jūs uz �ejieni atvilka?

� Viņa ir ihtiologs. Ļoti apņēmīga, darbīga pēc rakstura. Zel, ka viņa nav apprecējusies, būtu ļoti laba māte un saimniece.

� Cik viņai gadu?

� Jau �etrdesmit.

� Piecus gadus vecāka par jums. Bet ko jusu virs raksta?

� Zināt, viņi drīkst rakstīt tikai divreiz gadā. Pēdējā vēstule atnāca pirms mēne�a, tagad jau tik drīz nebūs. Rakstīja, ka viņa stāvoklis uzlabojies pēc tam, kad vecāki atsūtīju�i akordeonu, un tagad viņ� skaitās tāds kā muzikants, tāpēc tiek norīkots vieglākos darbos.

Sima nopūtās:

� Jā, inteliģence nemaz nav piemērota fiziskam darbam. Izsūtītie mirst kā mu�as, nokļūdami grūtos apstākļos. Starp citu, sievietes tomēr ir izturīgākas. Man stāstīja par cilvēkiem, kuri atvesti uz taigu, � bez jumta virs galvas, bez pārtikas. Viņi cēlu�i zemnīcas un būdiņas. Gandrīz visi vīrie�i aizgāju�i bojā, bet sievietes izdzīvoju�as.

� Mums ļoti laimējās, ka iedeva'istabiņu, bet es tomēr laukos nebūtu izturējusi. Jā, Ivans Ļvovi�s vēl raksta, ka nometnēs, kur politiskos tur kopā ar kriminālistiem, bie�i notiekot asiņaini kautiņi un slepkavības.

� Mans dievs! � iekliedzās Sima.

� Jā, naudas dēļ, mantas dēļ un da�reiz tāpat vien kārto personiskos rēķinus. Ivans strādā pie kaut kādas tur filozofiskas teorijas, un tas pilnībā aizņem visas viņa domas. Paldies, Simo�ka, es tik tikko izdzēru krūzīti, nelejiet vairāk. Es ie�u, citādi bērni pārgaidīsies.

8

Maijā sāka iet ledus Kolpa�evas apkaimē; tās iedzīvotājiem uz laiku pārtrūka sakari ar ārpasauli; pārplūdu�ajiem purviem un neiz-brienamajiem dubļiem zirgs cauri netiks, un navigācija vēl nav atklāta. Ledus �ajā pusē iet nedēļu, da�reiz arī divas. Sākumā uz ziemeļiem virzās lieli ledus gabali, uz kuriem zirgu mēsli iezīmēju�i biju�os ceļus, pamazām ledus gabali kļūst mazāki, un tad jau redzams duļķains un tum�s upes ūdens, glu�i kā kafija ar pienu, un pa to peld atsevi�ķi izkusu�i atlūzumi. Upe nes sev līdzi daudz māla un smilts, kas izskalota no krastiem, gru�us, atkritumus, mēslus. Un �o ūdeni dzēra! Lai tiktu pie ūdens, stāvajā krastā bija iecirsti pakāpieni, ziemā slideni un apledoju�i, vasarā sausi, izkaltu�i. Aprīlī un maijā māla kārta saules staru ietekmē uzrūga un tecēja lejup brūnu, biezu tērcī�u veidā. Naktīs piesala, bet agri no rītiem pa ātri atjaunotajiem pakāpieniem varēja nokļūt pie upes un piepildīt mucas, toverus un spaiņus, kuru apak�ā nostājās biezs smilts un māla slānis.

Priecīgi sasveicinādamies, ieradās pirmais kuģis, glu�i kā pirmā bezdelīga. Cilvēki beidzot saņēma vēstules, avīzes, paciņas. Sājā laikā pie barakas logiem izveidojās milzīga peļķe � glu�i kā dīķis, kurā satecēja virca no kaimiņu kūtīm. Kolpa�evas iedzīvotāji veselām ģimenēm izgāja savos piemājas dārziņos, jo viņi zināja � ziema prasīs, ko vasarā esi darījis. Pēc mātes lūguma dakteris uzraka Saburovu zemes gabalu; kartupeļus iestādīja meitenes. Vienā stūrītī tika iestādīti kāposti, bija atstāta vieta arī gurķiem, un to audzē�anas tehnoloģija bija pavisam vienkār�a: no govju mēsliem tika izveidots valnītis, tajā iedoba dobītes, kuras piepildīja ar zemi, un tur sastādīja istabās izaudzētos gurķu stādus. Mēsli sildīja augsni � glu�i kā lecekti, un īsajā Sibīrijas vasarā gurķi patie�ām paguva nogatavoties. Meitenes izrādīja interesi par zemkopību, sevi�ķi bie�i uz dārziņu skraidīja Ņina un Nadja, viņas arī pirmās paziņoja mātei:

� Mamma, kartupeļi sadīgu�i!

Visi gāja uz dārzu, lai paskatītos uz stingrajām, tum�i zaļajām lapiņām, kuras izskatījās daudz dzīvotspējīgākas par kāpostu stādiem, kas prasīja daudz mitruma. Ūdeni ņēmām no peļķes, bet, kad tā iz�uva, vajadzēja stiept no upes. Kartupeļus pēc vietējām para�ām nācās apru�ināt divreiz vasarā; tas nebija grūts darbs, un meitenes ar to lieliski tika galā. Kad laksti bija noziedēju�i baltiem un violetiem ziediem, varēja parakņāties apak�ā un dabūt pa kādam jaunajam kartupelim. Vietējie to nedarīja � viņiem visai vasarai pietika ar vecajiem krājumiem. Kad dobēs parādījās pirmie gurķi, meitenes tos notiesāja turpat dārzā.

Vasarā Kolpa�evas sievietes brauca uz tālajiem me�iem � pēc avenēm, pēc ciedru riekstiem; māte nebrauca viņām līdzi, kaut gan kaimiņiene aicināja ne reizi vien � viņa baidījās no kni�ļiem, kuri taigā var sakost cilvēku līdz nāvei. Vietējie nebaidījās, sievietes uzvilka vīrie�u drēbes, kirzas zābakus, seju nozieda ar petroleju un pret vakaru atgriezās mājās ar spaiņiem un toveriem, kas bija pilni ar avenēm, lācenēm un riekstiem.

Septembra sākumā Saburovi iebēra pagrabā �etrdesmit divus spaiņus lielu Sibīrijas kartupeļu, kuri �eit ir galvenais iztikas avots vārīti, cepti, sautēti � gan sacepumu, gan skaidiņu, gan pīrāgu veidā, visus ēdienus nemaz nav iespējams nosaukt. Pie tiem vēl klāt skābi kāposti � un vēders pilns.

9

Satiekot izsūtītos uz ielas, māte ar tiem laipni sasveicinājās latvie�u valodā, apjautājās par viņu dzīves apstākļiem, vārdu sakot, izturējās pret �iem kārtīgajiem un godīgajiem cilvēkiem ar dziļām simpātijām. Ta�u no vienas sievietes vajadzēja ne pa jokam baidīties.

Meitenēm patika sēdēt pie loga un vērot to, kas notiek mājas priek�ā. Reizi pa reizei atskanēja brīdino�s kliedziens:

� Mamma, Blausa nāk!

Māte paiet uz durvju pusi, ta�u saprot, ka viņa nevares iziet nepamanīta. Tad viņa nolemj noslēpties pagrabā, paceļ lūku un pa kāpnītēm nokāpj tur, kur glabājas kartupeļi. Pēc da�ām minūtēm pie durvīm klauvē, un parādās Blausa, krāsota blondīne ap gadiem �etrdesmit pieciem, un ap viņas �aurajām lūpām sarosās glaimīgs smaids. Viņa noliek lielo saimniecības somu uz grīdas pie savām kājām un prasa Ņinai:

� Vai mamma ir mājās? Nav? Un kad viņa būs?

� Viņas nav mājās, viņa būs vēlu, � ne visai draudzīgi atbild Ņina, jo māte jau agrāk ir teikusi, ka tā esot ļoti slikta tante. Blausa kādu brīdi mīņājas uz sliek�ņa, smaids tagad ir nozudis, tā vietā iegūlusies ļauna izteiksme. Pēc brī�a viņa aiziet, un drīz no slēptuves izlien arī māte, atviegloti uzelpodama. Vēl pēc brītiņa viņa jau stāsta Simai:

� Atkal tā odze bija atvilkusies!

� Ko jūs viņai teicāt? Pasūtījāt tālāk?

� Es noslēpos, bet meitenes teica, ka manis nav.

� Zēl. Es ar viņu būtu parunājusies... Es viņai visu pateiktu!

� Un nokļūtu vēl tālāk ziemeļos. Nē, labāk ar viņu neielaisties, viņa jau daudzus iesēdinājusi nometnēs.

� Ak, spiedze, spiedze, � Sima nevar rimties, � kā viņa vēl nesāka bērnus izpra�ņāt?

Vēlāk mātei kāds bija teicis, ka Blausa Kolpa�evā vairāk nedzīvojot, � it kā esot atbrīvota vai arī pārsūtīta uz citu pilsētu.

Kad māte kārtējo reizi aizgāja parakstīties uz komandantūru, kāds darbinieks viņai sacīja:

� Pagaidiet! Es gribu jums izteikt vienu priek�likumu. � Un vērīgi un pētījo�i ielūkojās viņas sejā. � Vai jūs nevarētu mums �ad un tad pastāstīt kādas ziņas par jūsu vietējiem draugiem un paziņām?

Lūk, kas � viņu grib savaņģot Blausas vietā! Māte izlikās, ka nav neko sapratusi:

� Kādas ziņas?

� Ja jūs dzirdat sarunās kaut ko kaitīgu, pretpadomju... Jūs ta�u pati saprotat, vai ne?

� Es ne ar vienu nesatiekos.

� Par to mēs jūs varētu ātrāk atlaist uz dzimteni. Te ir līgums, parakstieties �eit.

Viņa saņēma visus spēkus: � Es to nedarī�u, � un izturēja caururbjo�o skatienu.

Tum�matainais darbonis ar jau papliku pakausi un masīvu du-bultzodu nikni sakoda lūpas.

� Pasēdiet �eit, padomājiet. � Viņ� iegrūda māti tum�ā istabā. Viņa sa�amdīja krēslu, apsēdās un juta, ka viņu krata drudzis. Tagad pulkstenis ir pieci, ārā vēl gai�s � diez cik ilgi viņu te turēs, bērni uztrauksies, tomēr viņa nevienu neiegāzīs, nenodos. Tikai nedrīkst uztraukties, jāsaņem sevi rokās, nedrīkst pakļauties nekādām provokācijām... Pēc kāda laika ienāca ierēdnis un iededza gaismu.

� Ko jūs nolēmāt?

� Es nestrādā�u jūsu labā.

Viņ� aizsvilās:

� Ņemiet vērā, ka tādā gadījumā mēs jūs aizsūtīsim vēl tālāk uz ziemeļiem, visu ģimeni. Bērnus vismaz pa�ēlojiet!

Un atkal karceris, spīdzinā�ana ar neziņu un bailēm, mēģinājums spēlēt uz mātes jūtām. Vai tie�ām viņi būs spējīgi izpildīt �os draudus? Nedzirdēta cietsirdība, kaut gan visi �ie dienesti un cietsirdība laikam jau sen kļuvu�i par sinonīmiem. Māte ieklausījās savas sirds pukstos un centās rast tur spēku.

Kad durvis atvērās, māte samiedza acis no spilgtās gaismas strēles, un atkal viņas priek�ā iznira nepatīkamā, naidīgā seja.

� Jūs piekritīsiet? � ierēdņa balss skanēja miermīlīgi, pat mīļi, it kā viņ� gribētu atvainoties par tiem ne�ēlīgajiem soļiem, kurus diem�ēl bija nācies spert.

� Nē, nepiekritī�u.

Viņ� tūdaļ kļuva bargs, sadusmojās � nebija ta�u radis pie ļau�u nelokāmības �ajos apartamentos, kur �kļuva mīksti� daudz stiprāka kaluma ļaudis par �o nopluku�o kaķeni. Un viņ� iebļāvās:

� Mēs jūs atmaskosim, mums ir jūsu pretpadomju vēstules vīram!

� Tādu vēstuļu nav! (Galvenais nebaidīties, neparko nebaidīties! )

� Tad es jums tās tūlīt atnesī�u! � Pārgriezis acis, viņ� centās uztvert kaut kādu pārmaiņu mātes sejā. Māte bija pārgurusi, tik tikko turējās kājās, ta�u bailes neizrādīja.

Un viņ� padevās, laikam bija piekusis, turklāt bija jau vēls, komandantūras telpās sen vairs neviena nebija, un viņ� atlaida māti māj ās.

Pa sniegā iemīto taciņu māte ātri gāja uz baraku, tumsā vairākas reizes paklupa, krita un atkal cēlās, un tad viņa ieraudzīja gaismu logā � meitenes negulēja, gaidīja viņu, un viņa gāja tie�i uz �o uguntiņu. Meitenes saskrēja apkārt:

� Māmiņ, kur tu biji, kas noticis?

� Nekas, bērni, tikai aizkavējos ciemos. Ejiet gulēt! Marina, vai tev ritam ir tīra blūze? Bet tev, Ņina, � vai zeķes veselas? Saplīsu�as? Dod �urp, es salāpī�u.

Viņa iegāja virtuvītē, iededza petrolejas lampu, lai gaisma no elektriskās lampiņas netraucētu meitenes, un sāka mazgāt veļu. Tumsa līda ārā no visiem kaktiem, mēģinādama ietīt savos tīklos, un bija baigi nevis sevis dēļ, bet tikai viņu � meiteņu � dēļ.

10

Atmiņas, skaudras un sāpīgas, tajā naktī ielauzās viņas apziņā kā raibs virpulis. Lūk, tur viņu nams Rīgas nomalē ar lefkoju, asteru un dāliju dobēm, ar verandu, kur katrā loga rāmī bija krāsains romb-veidīgs stikliņ�, un, ja gāja pa verandu un skatījās uz krāsainajiem kvadrātiņiem, tad pasauli varēja redzēt visādās krāsās � gan sarkanu, gan dzeltenu, gan zilu, gan violetu. Dzīvoklī pie sienām karājās Leonardo da Vin�i darbu iestiklotās reprodukcijas; rūpīgi zīmētās galvas ar pāri pleciem krīto�iem matiem un domīgi nolaistām acīm pavadīja visus mājinieku soļus un pālīdzēja pārvarēt slikto garastāvokli. Dzīvokli bie�i skanēja mūzika. Ivans varēja stundām ilgi spēlēt Baha prelūdijas un fūgas, Mocarta un Vivaldi sonātes un koncertus un Hendeļa ārijas.

Ta�u uz ērģelēm viņam veicās vēl labāk, daudzbalsīgais instruments izlēja pār mums visiem veselu kaskādi varenu skaņu, virmoja īsti kosmiska vēriena mūzika, un piepe�i glu�i kā atsevi�ķs instruments sudrabainā balsī ierunājās galvenais reģistrs. Atgriezāmies mājās no Doma baznīcas, kur Ivanam bija atļauts spēlēt, gājām gar. namiņiem ar senatnīgām plaisām sienās un gadsimtu putekļu pārklātajiem dakstiņu jumtiem un ilgi vēl, atpakaļ paskatīdamies, redzējām zeltīto Doma baznīcas gaili.

Neko tādu māte vairs neredzēs un bērni arī ne. Kad meitenes baltās kleitiņās un īsajās zeķītēs, ar kārtīgi iesietām lentēm matos, rokās saķēru�ās, gāja ciemos, pretimnācēji uz viņām noskatījās ar mīļu smaidu. Tad visa ģimene ir zooloģiskajā dārzā, ejam no vienas barjeras pie otras, ilgāk pakavējamies pie ziloņa, kas, gausi �ūpodamies, gramstās ar snuķi gar krātiņa malām, pēc tam meitenes aizskrien pie pūkainās, melnbaltās lamas un Stasja sāk raudāt, jo viņai kurpē iekritis akmentiņ� un tas ber� kāju. Ivans uzsēdina meiteni uz pleca un nes mājup. Viņ� bija gādīgs tēvs, daudz ko stāstīja meitenēm, zīmēja, sevi�ķi labprāt pastaigājās ar viņām, da�reiz �īs pastaigas ieilga līdz vairākām stundām, un meitenes ar retiem izņēmumiem nāca mājās bez strīdē�anās un kaprīzēm.

Pēc sastap�anās ar dro�ības orgānu pārstāvi māte saprata, cik nenoteikts ir viņu stāvoklis. Kas zina, kur viņi nokļūs tuvākajā nākotnē, tāpēc, laiku nezaudējot, pēc iespējas vairāk jānodarbojas ar bērniem, jāveido viņu kultūra. Māte, naudu ne�ēlodama, sāka pirkt grāmatas, turklāt ne tikai beletristiku, bet arī izziņas literatūru vēsturē, ģeogrāfijā, arheoloģijā, dabaszinātnēs, ar meistara palīdzību ierīkoja istabā radiotranslāciju, un tagad laiku pa laikam istabā atskanēja �aikovska, Rimska-Korsakova, Pu�ini un Bizē operu ārijas, retāk Rahmaņinova, Arenska, Taņejeva instrumentālā mūzika. Marinu un Stasju uzņēma mūzikas skolā, un meitenes, kuras jau Rīga bija sāku�as mācīties klavieru spēli, guva sekmes. Ņina daudz lasīja, alkatīgi �aprija� ne tikai bērnu grāmatas, bet ari, piemēram, �Parīzes dievmātes katedrāli�. Turklāt meitenes ne vien mācījās, muzicēja un lasīja, viņas labprāt palīdzēja arī mājas darbos. Ņina viena pati gāja pēc ūdens. Māte pirmo reizi devās viņai līdzi un redzēja, cik uzmanīgi meitene ar diviem pilniem spaiņiem un nē�iem spēra soļus, cenzdamās iet vienmērīgi un līdzeni, lai ūdens neiz�ļakstītos.

11

Māte skolā vairs nestrādāja, viņai sāka uzticēt darbus pilsētas noformē�anā � darināt izkārtnes, stendus, lozungus. Pirms svētkiem darba bija sevi�ķi daudz. Uz gultas, uz galda, uz taburetēm stāvēja sakrokoti sarkani drēbes gabali, uz kuriem māte ar sudraba un bronzas krāsu zīmēja burtus lozungiem. Ak vai, kā viņa savā laikā nebija varējusi ieredzēt burtus, bet tagad tā bija pavisam cita lieta, tagad tas bija maizes darbs. Tikai neizlaist nevienu burtiņu � viņa ta�u ir ļoti izklaidīga. Līdz pat �im laikam viņa nebija aizmirsusi vienu gadījumu...

Upes ostas priek�nieks lika uzzīmēt ar eļļas krāsām lielu karti � stendu, kas attēlotu Volgas �Donas kanālu. Māte strādāja zem klajas debess, zēni brīnīdamies un traucēdami stāvēja turpat blakus. Vispirms viņa iezīmēja kartes kontūras stendā, kas bija ierakts zemē Kolpa�evas kuģniecības nama priek�ā, tad sāka ar zaļu eļļas krāsu noklāt fonu. Darbs ievilkās vairāku dienu garumā. Beidzot gandrīz viss bija gatavs, atlika tikai ar smailu otiņu uzvilkt pilsētu nosaukumus: Kala�a pie Donas, Svetlij Jar, Staļingrada. Pie viņas pienāca ostas priek�nieks formas apģērbā, sāka skatīties un pēk�ņi iekliedzās, satverdams māti aiz piedurknes: �Lasiet pa zilbēm!� Viņa lasīja: �Staļin-gad,� � traģiskā kārtā vārdā bija izkritis burts �r�.⁵⁸ Māte nobālēja, tad pietvīka un sāka ar zaļu krāsu aizkrāsot �o vārdu.

Viņa bija ne dzīva, ne mirusi.

Par tādām lietām cilvēki dabūja daudzus gadus nometnēs... Ta�u priek�nieks izrādījās labs cilvēks, viņ� pat sāka mierināt kļūmīgo mākslinieci. Patie�ām, izlabot to visu bija pavisam vienkār�i, ta�u satricinājums bija �ausmīgs.

Da�reiz pie mums dzīvoklī ieradās Novosadova, kara lidostas priek�nieka sieva. Viņa nejuta riebumu pret izsūtītajiem, tiesa gan, viņai bija savas īpa�as intereses. Viņa nekur nestrādāja, kopa māju, pieskatīja divas meitas un nodarbojās ar iz�ū�anu. Novosadova atnesa mātei Brilova �Jātnieces� reprodukciju, kuru viņai gribējās iz�ūt uz dīvāna spilvena. Māte piekrita ar krāsainiem zīmuļiem �pārnest� �Jātnieci� uz rūtiņu papīra. Iedama projām, Novosadova noslavēja mūsu istabu:

� Pie jums ir tik mājīgi, tik tīrs.

Māte nobrīnījās � vai tie�ām plauktiņus un skapī�us no finiera kastītēm var salīdzināt ar dārgajām pulētā koka mēbelēm, kas apkrautas ar kristāliem un tepiķiem? Bet Saburovu istabai bija kaut kāda īpa�a pievilcība un jaukums.

Māte mēģināja gleznot etīdes dabā: brūngano peļķi uz �ķībo, pelēko �ķūnī�u fona, straujo Obu ar palieņu pļavām tās kreisajā krastā, meitu portretus. Ta�u �ie darbi viņu neapmierināja, nebija iedvesmas, nomāktais garastāvoklis un nebrīvības sajūta �ņaudza iek�ējos spēkus, nedeva acij redzīgumu un otai smalkumu un skaidrību.

Turpinājās grūta cīņa par eksistenci.

Izgāja ledus, tika sagaidīts pirmais kuģis, dārzā dīga kartupeļi. Vasara bija jau pilnā plaukumā. Kādā jaukā dienā mate gāja pa upes stāvo krastu un skatījās lejup, uz peldētājiem. Viņa neprata peldēt, baidījās no ūdens glu�i kā kaķis un ar sevi�ķi lielām ba�ām raudzījās uz Obu, kas katru vasaru paņēma tik daudz dzīvību. Piekrastes smiltīs skanēja priecīgas balsis un smiekli, lielākā daļa peldējās un nira tepat krasta tuvumā, bet, raugi, gandrīz upes viducī pavīdēja �etras bērnu galviņas. Māte apstājās, nespēdama novērst acis no drosminiekiem, kuri tobrīd pagriezās uz krasta pusi. �etras meitenes slapjās biksēs un sporta krekliņos iznāca malā, viņu vidū � Marina un Ņina.

� Meitenes, Marina, Ņina, � atskanēja izbaiļu pilns sauciens, � tūlīt nāciet aug�ā!

Meitenes ar sandalītēm un kleitām rokās negribīgi kāpa aug�up.

� Kas jums atļāva peldēties? Es ta�u jums esmu uz visstingrāko aizliegusi!

� Bet kas mums var notikt? Mēs ta�u labi peldam. Tu pati redzēji, � stūrgalvīgi novilka Ņina, susinādama slapjos matus.

� Tas neko nenozīmē, upē var būt atvari un virpuļi, var uznākt krampji.

Tad Marina piebilda:

� Bet mēs jau otro vasaru peldam, tikai negribējām tev teikt. Māte un divas meitenes iet klusēdamas. Diena ir skaista. Pieņemas zaļumā krūmi, upe ir zila, virs tās zilganas debesu tāles. Sausajā gaisā spindz no karstuma apdullusi mu�a.

Viņas tuvojas barakai, kur lieveņa priek�ā Stasja un Nadja aizrautīgi lec klases. Drīz visas sē�as pie pusdienām � vispirms cepti kartupeļi ar kāpostiem, tad kompots ar baltmaizi.

Atnāk pastnieks un atnes paziņojumu par paciņu. Visas barā ejam uz pastu; pasta darbiniece labi pazīst māti un smaidīdama sniedz viņai smagu, ar drēbi apsistu kasti.

Oho, smaga gan!

Paka tiek ielikta tīkliņā, sameklējam nūju, kas tiek izvilkta cauri tīkliņa rokturiem, un nesam visas pēc kārtas, uzmanīgi sperdamas soļus pa �īksto�ajiem koka trotuāriem, �ķērsojam galveno ielu, zaļo futbola laukumu un pa taciņu atgrie�amies barakā, kas tagad mums jau kļuvusi par savējo. Mājās paciņa ar drebo�u sirdi tiek atvērta, un tajā ir kleitas un jakas, ne jau vairs jaunas, bet vēl pavisam labas, kakao un buljona kubiciņi, sausā ķīseļa un miltu koncentrātu paciņas. Meitenes uzlaiko kleitas, priecājas un dejo.

12

Atkal bija atnācis marts, �oreiz vēstīdams, ka aiz muguras jau �etri Sibīrijā pavadīti gadi.

Vēsā, bet saulainā dienā māte bija iegājusi pie Simas, lai aizņemtos no viņas sāli � katliņā bija ielikti kartupeļi, ta�u sālnīca izrādījās tuk�a un uz veikalu skriet negribējās. Sima �ēlojās, ka vīrs viņai sarīkojis skandālu par nepietiekami tīri izmazgātiem dvieļiem un tagad viņai sasāpējusies galva, vajadzētu iedzert tēju. Sievietes uzlika uz uguns tējkannu, ieslēdza radio. No reproduktora atskanēja sēru mūzika. Sievietes saskatījās. Mar�a skaņas lika sastingt asinīm, iedvesa �ausmas, Bēthovena un Sopēna mūzika pamodināja dvēselē skumjas, acīs sariesās asaras. Beidzot atskanēja zemā, samtainā diktora Levitāna balss:

� Nebeidzamā straumē uz Kolonnu zāli nāk darbaļaudis, lai atvadītos no karsti mīļotā vadoņa un skolotāja...

Tālāk viņas vairs neklausījās, priecīgi iekliedzās un metās viena otras apkampienos, smieklus jaukdamas kopā ar prieka asarām. Tādas viņas sastapa Marina, kas stāstīja par vispārējām sērām skolā, kur raudot visi � sākot ar direktoru un beidzot ar pirmklasniekiem. Ļaudis esot izmisumā.

Jā, toreiz daudzi uzdeva sev jautājumu: kas ar mums notiks? Neiespējami bija iedomāties dzīvi bez Staļina, gandrīz visu cilvēku prātos bija iesēdusies doma par gudro, mīlo�o tautu tēvu, vadoni, audzinātāju... Tikai reta seja atmirdzēja slepenā priekā, represētie cerēja uz pārmaiņām, ticēja, ka iedragātā likumība uzvarēs un kļūdas, kas mūsu ciemus un pilsētas novedu�as līdz nabadzībai un iestā�u birokrātismam, tiks pārvarētas.

Pārmaiņu gaidās pagāja vesels gads. Arēji viss bija kā parasti, tikai attiecīgo orgānu darbiniekiem nebija vairs tāda īpa�a patosa, priecīgāki izskatījās arī izsūtītie, dro�āk un skaļāk sarunājās uz ielām. Pirmām kārtām pārmaiņas skāra bērnus. 1954. gada vasarā Kolpa�evas orgāni saņēma papīru par to, ka bērni līdz se�padsmit gadu vecumam var atgriezties biju�ajās dzīves vietās.

Kuģis �Bogdans Hmeļņickis� nogādāja Saburovu ģimeni līdz. Tomskai. Tur mums vajadzēja �ķirties: pie Sibīrijas dzīves jau pie radu�ās meitenes atgriezās uz dzimteni, uz Rīgu, pie vectētiņa un vecmāmiņas.

Nosvilpa lokomotīve, garām aizslīdēja vagoni, māte redzēja aiz logiem mīļās sejiņas, pie stikla piespiestos degunteļus un pie rites. Slie�u ceļu tīklos izgaisa signāluguntiņas, un viņa palika viena. Viņas misija bija izpildīta.

Ivanu Ļvovi�u reabilitēja 1954. gada decembrī, un drīz viņ� sa tikās ar savām jau lielajām meitām. Drīz atgriezās arī Tatjana Niko lajevna. Ta�u ar vīru kopā viņa vairs nedzīvoja, iz�ķīrās.

* * *

Ak, vībotņu un nātru me�s!

Cik viss �ai mājā kļuvis sve�s, Kur kādreiz Dzejnieks mita;

Ar niknu slotu ārā mēzts

Tas gars, kas daiļots �e un tēsts Un nemirstīgs reiz �ķita;

Vai vējiem valodas vairs nav, Ka klusums nu kā mākons stāv Pār sadrūmu�ām sienām?

Jau ēnas sūta novakars � Nāk sudrabotu dzērvju bars No aizgāju�ām dienām.

1941. g. 26. augusts

Rihards Rudzītis

pārbaudījuma kalns

Inta � grūtais kalns ar silu apvārsni, Kur pār sniegu grēdām saule skumji brien Kur starp bērziem, vētras kropļotiem, Krēslas būdās cilvēki kā ēnas lien.

Tu mans liktenis, mans ceļa sprīdis,

Visas ilgu smeldzes, visa izsāpētā, Visa neaizsniegtā, neiespētā, Visu mū�a cīņu vaiņags tu �o brīdi.

Ak, ne svētlaimes tu sala,

Tu man bezdibeņa mala,

Kur pa stāvo krauju mācos kalnā kāpt, Nevarētā atskatoties, vēl bezgala Pla�āku un nelokāmu spēku slāpt.

Mana sirdsapziņa, pārbaudījums mans, Kļūdu sārts un gaismas dienas zvans, � Tevī mācos jaunu sapni cerēt:

Vēlreiz cilvēcei kaut drusku lieti derēt.

1949. gada pirmie mēne�i. Rihards nometnē Eiropas Ziemeļos, aiz polārā loka, Intā, netālu no Vorkutas. Cilvēki bailīgi viens otram �ukst par atkal iespējamo cilvēku deportāciju uz Sibīriju. Es zināju 1941. gadā izvesto cilvēku likteņus: visi bija iz�ķirti. Vīrie�i gandrīz visi gāju�i bojā neizdzīvojamos apstākļos. Bērni mira bērnu namos, pusaudzes tika pavestas. Ja kāds bērns atgriezās, tad slims vai kropls. Mūsu izvestā rērihiete Olga Misiņa bija nomirusi badā. Tiku brīdināta visu darīt, lai bērni paliktu Latvijā, kaut pie sve�iem. Kad uz marta beigām ielās parādījās �ekisti, mani pārņēma izmisums. Runāja, ka būs izve�anas. Tā kā bija skolu brīvā nedēļa, tad neziņas mulsumā ar visiem bērniem aizbraucu vispirms uz laukiem. Kad tur neturēja, tad devos uz Mellu�iem pie Riharda vecākiem paslēpties tuk�ā vasarnīcā, lai gan arī tie rūca. Pēc da�ām dienām Maija atbrauca paziņot, ka mēs meklēti tre�o � pēdējo nakti, bet, tā kā istabu durvis bija vaļa, tad noticēju�i, ka mēs izbrauku�i uz laukiem skolas brīvlaikā, bet, kur, nezina. Bet nu jau e�eloni esot aizbrauku�i. Tā kā mūs arī ilgāk vairs neturēja, tad pārbraucām mājās un padevāmies liktenim. Sapakojām nepiecie�amās drēbes, jo dzirdējām, ka da�us vēl paņem. Bērni sāka iet skolā, un es visu aprīli naktīs līdz gaismiņai nevarēju iemigt un klausījos, vai smagā ma�īna neapstāsies pie mūsu vārtiem. Zooloģiskajā dārzā, kur strādāju kā laborante, direktors man uzteica darbu kā tādai, kas to patvaļīgi atstājusi. Biju kolēģei lūgusi pateikt, ka nebū�u darbā, bet tā laikam aiz bailēm nebija to darījusi. Pēc nedēļas atnāca �ekists un, apskatījies, ka visi esam mājās, neko neteicis, aizgāja.

Es savā naivumā sāku jau domāt, ka viss būs pāri, kad veļā vakarā uz 1. VI ienāk �ekists ar pavadoni un mani arestē. Bija ar mājas saimnieku brālēnu Mārtiņu norunāts, ka bibliotēkas istaba ar grāmatām būs viņa istaba, bet, kad vajadzēja pateikt, es to nepateicu, dīvaini, kāpēc, � es no dabas neesmu spējīga izteikt nevienu nepatiesu vārdu. Es tad vēl nevarēju iedomāties, ka grāmatas var iznicināt, kā esot darīts ar mūsējām. Esot ari palaikam kāds �ekists nācis, skatījis grāmatas un nesis �emodānā projām. Bērni palika kliedzot un raudot. Labi, ka dzīvojām kopā ar māsas bērniem un bērni nepalika vieni. Savādi, bērni stāsta, ka pēc manis aizve�anas vairākas reizes pa naktīm kādi varasvīri un arī kāds briesmīgs melns �ekists nikni dauzīju�i durvlK un meklēju�i iero�us, bet, neskatoties uz acīm redzamo mūsu pleti �ību, vāku�i katru vērtīgāku lietu � vienīgo kristāla vāzi, fotoaparātu, obligācijas un nesu�i prom. Reiz bijusi arī kāda sieviete, kas pievākusi aizejot pilnu klēpi. Ne par velti- Andrejs Kurcijs, vācu laika at kļuvis Latvijā, man personīgi teica, ka Krievijā valdot tikai zagļi un blē�i. Viņi laikam gribēja aizbaidīt bērnus no mājas, lai tad varētu to māju piesavināties, jo pratinātājs man tā centās piemērot 11. punktu � konfiskāciju, bet viņiem iznāca vil�anās, jo tā māja mums nepiederēja, piederēja tikai da�as dzelzs gultiņas, vienkār�s koka skapis, kurā salikt drēbes, daudz vērtīgu grāmatu, ari ar autoru ierakstiem. Par bērniem es drīz nomierinājos, jo vienu paņēma māsa, otru Riharda brālis, tikai Gunta � vecākā, 16 gadus veca, palika dzīvokli viena, gan ar Rutu, kuru bijām piemetināju�i, jo viņas vecāki, turīgi lauksaimnieki, slēpās no izve�anas uz Sibīriju.

Veda mani vaļējā smagā ma�īnā un, kad uznāca lietus gāze, pabrauca zem koka, lai es vēl izbaudītu siltā vasaras lietū smar�ojo�ās liepu lapas. Ieveda pa Ļeņina un Engelsa stūra mājas durvīm. Vispirms ielaida istabiņā, kur stāvēja nikna sieva ar garu nazi rokās. Nobijos. Lika izģērbties glu�i kailai, lika pietupties, iz�amdīja matus. Tad apģērbam nogrieza visas pogas, lentes, pat biksiņām izvilka gumiju. Tālāk bija jāiet, ar rokām saturot apģērbu. Mani ielaida arestēto sievie�u pārpildītā kamerā. Tur bija visas, kas baroju�as savus tuviniekus � brāļus, dēlus, mīļotos � me�ā vai pa�as tur slēpu�ās. Auzas mātei bija ar dzel�oto zābaku samīdītas kāju pēdas, jo, kad saņemta, rakusi kartupeļus. Viņa arī barojusi savu dēlu me�ā. Uzzināju, ka arī rērihiete neesmu vienīgā, ka blakus kamerās ir vēl citas. Nakti gulējām uz grīdas cita citai blakus. Pratināja tikai naktīs, bet dienā gulēt neļāva. De�urante pa durvju lodziņu uzraudzīja, lai neviena nesnaustu. Mani pratināja kāds Aļeksejevs, mierīgs, kluss. Izvaicāja par biedrības biedriem. Nosaucu tikai miru�os, aizbrauku�os vai jau arestētos, kurus zināju. Kad jautāju, kāpēc mani arestēja, atbildēja � tāpēc ka esot ideāliste. Tad teicu, ka par saviem uzskatiem neesmu aģitējusi, ne bijusi kādās sapulcēs. Ja esot par to kaut ar vienu cilvēku runājusi, tad pietiekot. Te mani vairāk ari neizsauca, bet pēc 18 dienām aizveda uz Centrālcietumu.

Bet baigi tur �ekas pagrabos bija. Ļoti bie�i no pretējās mājas naktīs atskanēja kliedzieni. Arī mūsu kamerā vēl tika iegrūsta kāda zili sasista meitene vai vecāka sieviete. Vairums me�os sabēgu�o tolaik nebija bandīti, bet gan savas dzimtenes patrioti, jo negribēja ne vācie�us, ne krievus, kas bija uzvedu�ies tik briesmīgi.

Cietumā bijām istabiņā 4 � 5 sievietes. Gunta man arī atnesa uz cietumu �o to labāku ē�anai, lai gan sāpēja sirds, ka viņa atrāva sev, bet nevarēju nekā paziņot, jo atbildes uz papīriņiem neļāva rakstīt. Bet pēk�ņi rudenī mani izsauca atkal uz pratinā�anu. Laikam Aļek-sejeva rakstītais nebija pietieko�i labs. Vadāja mani tā saucamajā �melnajā Bertā�, melnā kastē ar mazu lodziņu. Otro manu izmeklētāju sauca par Senderevu. Tas, gribēdams iebaidīt, sāka ar klieg�anu. Lika kājas cilāt vienādi un otrādi. Gribēja, lai nododu lietuvie�us, kas brauca pie mums. Nenoliedzu, ka brauca, bet uzvārdus nezinu. Un nezināju ar. Jo tanī laikā audzināju savas tris mazās meitas un reti tiku uz biedrību. Bet manā sirdsapziņā nodo�ana bija baismīga lieta, un es, protams, nevienu uzvārdu nenosaucu. Lai gan draudēja arestēt Guntu, noliegt man pienesumus, lika mazā vieninieku bunkuri � bez gaisa, kur spiedu degunu pie grīdas �ķirbām, lai varētu paelpot. Kad klusēju, tad atlika uz nāko�o reizi, bet man par laimi tādas nāko�ās reizes vairs nemaz nebija. Vispārīgi viņam laikam nebija materiāla, no kā pret mani apsūdzību iztaisīt, putroja, jauca � es nesapratu, ko viņ� no manis grib. Teica, ka mēs abas ar Riekstiņu Mildu (Līcis) esot dumjas, es drusku gudrāka. Bet �osoboje sove��aņije� � �tiesai�, kas mūs tiesāja uz desmit gadiem, jau nekādu pierādījumu nevajadzēja. Es jau arī biju tik dumja, ka nepratu sevi aizstāvēt, pierādot, ka mūsu dzīvoklī atrastās Rēriha gleznas bija personīgs īpa�ums, ne valsts, jo par vari gribēja man pierakstīt 11. punktu, nezinādams, ka esmu visnabagākais cilvēks. Vienreiz ienāca � laikam prokurors � un jautāja man par Haraldu Lūkinu, vai esot pazīstama viņa ģimenē vai tikai kā paciente. Nemelojot es pateicu, ka tikai kā paciente, un ar to viņam pietika.

Mana intuīcija jau tad izjuta nevainīgu cilvēku sadistiskas mocī�anas traģiku, un es savam izmeklētājam teicu, ka nāks laiks, kad mūs attaisnos. Nu tas ir piepildījies. Es toreiz smaidīju un viņ� uz mani kliedza, jo nevarēja panest manu smaidu. Jutos kā cīnītāja par garu, revolucionāre.

1949. gada decembra beigās mums paziņoja spriedumus � 10 g. OSO darba nometnē. Bija arī 25-gadnieki. Cara laikā tikai lieliem noziedzniekiem sprieda tādus sodus. īsi pirms aizve�anas mūs visas salika vienā lielā kamerā. Tur Sļotova mums visām zīlēja pēc roku līnijām un teica � atgriezī�oties visas, izņemot vienu (Kapitolinu Renkuli). Un tā arī notika.

Es un Vera Villere bijām nozīmētas uz Kazahiju, D�ezkazganu. Veda projām lielā salā 1950. gada janvāra beigās un februārī. Es nebiju tik apķērīga kā da�as, kas paslēpa savus mēteļus un apavus un saņēma ka�okus un vaļenkus. Kam bija pa�am kas krietnāks, tam nedeva neko, es arī nedabūju. Uz staciju dzina tum�ā naktī ar suņiem un �autenēm gar malām. Krita sniegs. Es gāju pirmajā piecniekā un varēju iekļūt siltākā vietā, bet es nesteidzos, jo domāju, ka ierīkosimies kristīgi, siltākās vietas dosim vājākiem, plānāk ģērbtiem. Nedomāju par sevi vien, bet par visiem, bet izrādījās, ka citi tā nedomāja, un tā paliku visaukstākajā vietā, pie durvīm. Par mani tikai pa smējās, teica, ka, tā domādama, es tālu netik�ot. Bijām sadzīti caura, aukstā lopu vai pre�u vāģī ar nosarmoju�ām, sniegotām sienām, tumsa, nezinādami, uz kurieni mūs vedīs. Lai gan es savilku mugurā visu, kas man bija, bet tā salu, ka nebija iespējams gulēt. Kā iekritu snaudā, tā modos no aukstuma aug�ā. Visu laiku kustējos ap krāsniņu, kura maz sildīja, jo nepratām kurināt un nebija ar ko. Ē�anai deva sālītas, kaltētas zivis un sliktu maizi. Arī starp cietu�ajiem bija slikti cilvēki, kas ar viltu mēģināja izdabūt kādu labāku kumosu no tā, kam bija. Arī cietumā reiz pārsūtīju uz blakus kameru Mildai Riekstiņai kādu gardāku gabaliņu ēdamā, bet nebija nodots.

Kad pēc astoņpadsmit dienu brauciena nonācām galā Kazahijā aiz D�ezkazganas, es biju tā nomocījusies, ka neturējos vairs kājās, noslīdēju zemē. Ambulancē gan man sadeva sirdszāles, un es atpūtusies atkal varēju celties. Man par laimi tanī pa�ā dienā bija komisija un mani atzina par vāju darbam: esot vāja sirds, un vienai kājai bija papla�inātas vēnas ar tikko aizdziju�u vēnu vāti; tā man iedeva invalida kategoriju un pēc trīs mēne�iem izsauca pa etapu uz invalīdu nometni Spasku, 45 km aiz Karagandas. Bija jā�ķiras no Veras Vil-leres, kura vēl bija jauna. Atceros, kā viņa basām kājām, plīvojo�iem matiem, vieglā, gai�ā kleitiņā, jo bija jau maija mēnesis, skrēja agri no rīta mani izvadīt. Bija tik skaista ģeogrāfijas studente, bet ne�ēlīgā tautu vēsture, salauza miljoniem tādas cilvēku dzīves. Kāpēc? Tāds bija divdesmitais gadu simtenis.

Tur bija ogļraktuves, tuksne�ains apgabals, redzēja pat kamieļus. Braucu es dienu un nakti vairāk uz ziemeļiem un nokļuvu tā saucamajā �bada stepē�. Bez ūdens, neauglīgs apgabals ar nelieliem pakalniem, kurus sauca par sopkām, kas pavasarī apklājās ar zaļu zālīti, bet drīz vien lielā karstumā nokalta un izskatījās pelēki brūnas. Nometnē bija ar trīs kārtām drā�u sētu ie�ogotas vairākas zemas barakas � biju�ās kamieļu mītnes. Blakus bija arī vīrie�u zona, stingri nodalīta ar augstu mūra sētu. Garajā barakā, kurā es nokļuvu, ar baļķiem atdalītos nodalījumos stāvēja divstāvu nāras, pa trīs dēļi katram. Mēs tur bijām līdz 300 cilvēku. Grīda no kūla, ko kaisījām ar sīki sasmalcinātiem ķieģeļiem sausāku. Nāru koki bija pilni ar blaktīm, no tiem katru sestdienu kratījām tās ārā, bet pa nedēļu atkal savairojās. Tāpat bija arī miesas utis, lai arī cīnījās pret tām. Es parasti gulēju otrā stāvā, jo tur bija iespējams izvairīties no utīm, ja kaimiņam tās nebija.

Bez vecākām sievietēm � invalīdēm te bija ari vājākas jaunas sievietes, kuras veda aiz zonas rakt arikus � kanālus, lai pa tiem no vienas upītes dabūtu ūdeni, apveldzētu kaut cik ieleju zemi un audzētu kartupeļus, burkānus, bietes, kāpostus priek� brīvajiem (līdz 1953. gadam).

Mums ēdienu deva ļoti sliktu. Pusdienās zupa no melnām, sapuvu�ām kāpostu lapām un retās reizēs sīks vecas gaļas gabaliņ� un 400 g sliktas rupjas maizes gabals. Ritos un vakaros tre�ās �ķiras tum�u auzu putraimu putra bez aizdara. Deva arī ļoti sālītas kaltētas zivis, kuras citi mērcēja un ēda, bet es ne, lai nebūtu jādzer sliktais ūdens. Ne piena, ne sviesta nebija iespējams arī par savu naudu dabūt. Ari nekādas citas saknes, izņemot retu sasalu�u kartupeļa gabaliņu zupā. Tā ka, kad dalīja zupu, tad bija priecīgs tas, kam iekrita bļodiņā kāds kartupeļa drumslis. Drusku saulespuķu eļļas tika dots, bet tā, tāpat kā cita taukviela, pa ceļam stipri samazinājās. Sliktākais mūsu nometnē bija ūdens. Tanī vietā agrāk biju�as vara raktuves, visi smiltāji un akmeņi bija zaļi. Nevarēja vien atrast vietu, kur rakt aku un kur� ūdens derētu dzer�anai. No morga nāca ziņas, ka daudzi līķi esot dzelteni zaļi un aknas zaļas. Es izsargājos dzert ūdeni, jo sāku manīt jau savas aknas, bet māsa atsūtīja labas zāles, ar kurām glābos. Drīkstēja rakstīt tikai divas vēstules gadā un saņemt arī divas � krievu valodā. Latvietēm, kas neprata krievu valodu, es rakstīju vēstules. Jāraksta bija īsi, stingrā cenzūrā.

Jaunajām strādniecēm rudenī, kad novāca ra�u, laimējās, arī stiprākās invalīdes varējām iet palīgā un tad slepus nograuzt kādu burkānu vai bieti. No burku bleķa vāciņiem taisīja rīvītes, ar ko sarīvēt, lai vieglāk ieēstu. Nākot mājās, visādi tika mēģināts saknes ienest zonā citiem draugiem, bet ne vienmēr izdevās, jo pie vārtiem pārmeklēja, iz�amdīja un tos, kurus noķēra, lika karcerī pie maizes un ūdens. Es arī da�as reizes tam cauri gāju. Bet man ar ē�anu bija vieglāk, jo katru mēnesi saņēmu paku gan no māsas, gan Guntas ar kilogramu sviesta, speķa, cukura, vitamīniem un citu. Dalījāmies arī ar tām, kas nesaņēma. Savu tiesu prasīja arī barakas vecākā, arī trīs kriminālistes, kas citādi atņēma ar varu un tad vairāk.

No sākuma bija tik stingra �cenzūra�, ka katru sūtīto Ilzes (bērna) zīmējumu saplēsa un aizsvieda. Nerunājot par grāmatām. Beigās vienu Ilzes zīmējumu saņēmu.

Gandrīz ik nedēļu bija tā saucamie ��moni�, kad barakā sabruka vairāki uzraugi, iztaustīja pa�us, mantas, guļasvietas, meklēdami pa�taisītus na�us, stikla burkas, papīra gabaliņus, kaut ko rakstītu, dzeju vai lūg�anu. Mūķenēm, kas bija atsevi�ķā barakā, saplēsa un samīdīja kājām reliģiskos pantus, svētās bildītes. Da�as uzraudzes vēlāk atzinu�ās, ka domāju�as, mēs esot diez kādi nemiernieki, bet izrādīju�ies pavisam mierīgi cilvēki. Bija jau ari savas aizkulises, kuras es nezināju. Tā, piemēram, brīnumu izsauca ārste, kas aizbrauca ar trīs smagiem �emodāniem.

Parastās drēbes bija jānodod glabātavā, un mums, kā jau nestrādājo�iem, sadeva vecus, noskrandu�us, strādnie�u novalkātus bu�-latus, visvienkār�ākā auduma veļu, melnas vai tum�i pelēkas kokvilnas, bie�i ne pēc auguma kleitas un smagus biezas, cietas ādas zābakus, kuros, kāpjot no aug�as nāras lejā, varēja iekāpt iek�ā nepie-liecoties un kurus valkājām arī vasarā. Pirtī mūs veda ik pa desmit dienām, bet zem vienas du�as bija jāmazgājas trīs cilvēkiem, un da�as du�as bija arī bojātas, ar sīku strūklu, tā ka da�reiz paspēja gan saziepēties, bet nomazgāt ziepes vairs nebija ar ko. Tāpēc radās ari steig�anās, skrie�ana uz labākām du�ām.

Es biju strādājo�ais invalīds, un man vajadzēja 3 � 4 stundas dienā turpat zonā to aptīrīt, ziemā sniegu no celiņiem no�ķipelēt, telpu grīdas piekopt, strādāt virtuvē, mizot tos pa�us apsalu�os, dubļainos kartupeļus u.c.

Laiku pa laikam mūs visus izsauca ierindā sētā uz svarīgām ziņām: par bēg�anas gadījumiem, par tiem, kas noķerti un nomocīti, gan piesienot pie ragavām skrieno�am zirgam, gan suņiem sakosti, sasisti utt. Reiz veda gar mūsu vārtiem vienu vīrieti un divas sievietes, it kā kādas reliģiskas sektas pārstāvjus, it kā uz no�au�anu par to, ka neatzīstot Staļinu. Par mums da�ādi ņirgājās, liekot gan tupties, gan celties. Kas nu kuram bija prieks! Reiz, kad, gatavojoties uz ��monu�, dzenot mūs iek�ā, es gadījos priek�pusē, uzraugs ar garu nazi man dūra vēderā. Labi, ka biju biezi saģērbusies � arī bu�lata, un nazis tālu neiegāja. Pa nometni klīda kāda skaista ukraiņu jaunava, bijusī partizāne, nenormāla, tāda kļuvusi pratinot un sitot. Vēlāk ieradās vairākas nenormālas, un viņām ierīkoja atsevi�ķu drā�u ie�ogojumu. Da�as dziedāja, citas raudāja, citas runāja kaut ko nesakarīgu.

Pa naktīm mūs ieslēdza barakā. Priek�iņā pie izejas durvim pa nakti stāvēja trīs mucas � para�as zināmām vajadzībām, kas izplatīja nejēdzīgu smaku.

No viena likteņa piemeklētas, no izmisuma glābāmies ari savstarpējās attiecībās un draudzībā, un dabā, cik nu tā tur mums bija pieie-tama. Krāsu skaistumu sniedza spilgtie saules rieti un lēkti. Tuvējā vērmeļu smar�a vilka ārā no pelēcības. Koki tur bija reta parādība. Mūsu zonā auga septiņas panīku�as olīvas, kuru ēnā vasarā glābāmies no karstuma un saules.

Tur es iepazinu ari daudzas gudras, garīgas sievietes ar augstāko izglītību, kas prata vairākas valodas, rakstīja dzejoļus, skaitīja no galvas daudzu labu dzejnieku dzeju, atstāstīja lasīto, piedzīvoto, tā ka laiks pagāja ātri interesantās pārrunās, kopīgo intere�u lokā. Nometnes zonā bija akmeņu lauztuve ar daudzām bedrēm, kurās mēs vasarās salasījāmies pulciņos un runājāmies. Arī ziemās, neskatoties uz 30 � 40 grādu salu, vienmēr pāra stundas staigājām pa zonu, lai uzturētu veselību. Sarunās es daudz dzirdēju un mācījos. Tā, piemēram, daudz stāstīja, jo viņai bija fenomenāla atmiņa, Tatjana Vladimirovna Usova, kurai bija piespriesti 10 gadi tāpēc, ka lasījusi Daniela Andrejeva (Leonīda Andrejeva dēls) dzeju un romānus, kas Maskavā rokrakstā gāju�i no rokas rokā, jo viņ� rakstījis Austrumu filozofijas garā, tāpēc nedrukāts. Usova viņa dzeju skaitīja no galvas, tāpat Volo�ina un citu dzeju. Zinaīda Ra�inska, kas bija studējusi 19. g. simteņa literatūru un filozofiju, daudz par to zināja un stāstīja, un mani ļoti interesēja Hercens, Stankevi�a pulciņ�, Baratinskis, vēsturnieks Granovskis un, protams, Pu�kins, Ļermontovs, Gogolis utt. Tad gudrā vācu valodas skolotāja teozofe Raisa V. Lucka (kuras virs bija pianists), ar kuru man vedās sarunas un kura mani labi saprata. Tad labsirdīgā, daudz pieredzējusī Jelgavas gubernatora Nabokova meita Katja, kura strādājusi Francijas sūtniecībā un izmānīta aiz robe�as, un nozagta. Viņa stāstīja, kā augusi Jelgavas pilī. Daudzu valodu pratēja sirsnīgā un patiesā Zaļeska. Talantīgā, taisnīgā juriste ebrejiete Sapiro. Ļeņingradas baņķiera romantiskā meita Si�kina, kas pazina arī Helēnu Rērihu un viņas radus.

Tad mūsu pa�u tik latviskā Marta Grīnvalde, kas arī rakstīja un dzejoja un kam no ieslodzītā vācu zobu tehniķa bija dēls, vēl zīdainis. Kad es aizbraucu turp, viņam, slimam, atdevu savas auzu pārslas, bet vairs nelīdzēja, un bērns nomira. Es viņas bēdās stāvēju klāt ar mierinājumu, un tāpēc viņa sauca mani par savu garīgo māti un veltīja man divus dzejoļus; pārbrauku�as mājās, vēl sarakstījāmies. Arī ar vairākām krievietēm, ukrainieti es, atbraukusi mājās, sarakstījos līdz viņu mir�anai. Pat tikāmies. Tad atmiņā paliku�as daudzas latvie�u mātes, stiprās, mīlo�ās un daudz cietu�ās. Te nokļuvu�as tikai tāpēc, ka devu�as maizi saviem izsalku�ajiem me�os nokļuvu�ajiem dēliem. (Daudzi jau tikai slēpās me�ā.) Daudzas bija sistas. Vairums par saviem moku stāstiem klusēja, jo vēl baidījās.

Bija arī vācietes no Kēnigsbergas. Viena, kuru krievi izvaroju�i, bija pārgriezusi sev roku vēnas... tur bija rētas. Tad brīni�ķīgā re�isore Manuilovi�a no Ukrainas, dzīves jēgas un skaistuma meklētāja un izjutēja � savas tautas patriote. Daudz, daudz viņu bija � visādu tautību, latvietes visvairāk tādas, kas slēpu�ās vai ēdināju�as me�iniekus, un tādu pirmos pēckara gados bija daudz. Es viņām, vienkār�ām lauku sievām, kas neprata krieviski, varēju būt izpalīdzīga kā tulks komisijās, vēstuļu rakstī�anā utt. Visos �ajos sūrajos cie�anu ceļos labsirdība tomēr bija vislabākā metode cilvēku attiecībās. Reiz kādā etapā, kur vajadzēja pārgulēt nakti, man blakus gadījās resna, rupja ukrainiete, kas, pati plati izpletusies, man atļāva �auru spraudziņu knapi uz sāniem iespiesties. Bet es pacietu un laipni pietiku arī ar �auro vietiņu, līdz viņas sirds atkusa un pati pastūmās attālāk, un man palika vieglāk. Un no rīta pateica man: добрая жшка.

Grāmatu nometnes bibliotēkā bija maz, un tās pa�as bija grūti dabūt. Labākās izlasīju divas reizes: astoņus Korolenko kopoto rakstu sējumus, kaut ko no Baratinska, Pu�kina. Lai īsinātu laiku, arī es, tāpat kā citas, ar spolī�u diegiem �uvu ap mutautiņiem, krādziņiem �picītes, nesapratu, ka bojāju acis, jo atbraucot tāpat tie nieki nekur nederēja, (Nav tiesa! � G. R.)

Pienāca 1953. gads � Staļina mir�ana, un mēs uzelpojām, bijām glābti. Visu acis bija apslēpts prieks. Durvis pa naktīm sāka tūrei neslēgtas un mēs varējām iet uz ateju.'Blaktis no nāru kokiem izsvi lināja ar kādas ķīmijas palīdzību. Ierīkoja pat higiēnas istabu, kur siltā ūdeni vienmēr varēja ko izmazgāt vai apmazgāties. Uzposām nometni. Izkrāsojām labākās istabas, pat ar bordēm un musturiem. Es kopā ar kādu citu sētā taisīju kalendāru. Burtus un ciparus izlikām no krāsainiem stikla gabaliņiem un akmentiņiem. Ēdienu krasi uzlaboja. Vārīja bor��u ar kāpostiem, bietēm, kartupeļiem. Saņēmām divas reizes nedēļā pat eļļā vārītus pon�ikus. Vājākām strādniecēm ierīkoja atpūtas istabu pie slimnīcas veselības uzlabo�anai un uzbaro�anai ar labāku ēdienu uz mēnesi vai divām nedēļām. Sāka rādīt kino, pa�i rīkojām koncertus, teātra izrādes. Nu bijām domāti dzīvo�anai, ne iznīcinā�anai.

Viens ilgs laiks pārmaiņu periodā bija grūts tanī ziņā, ka nebija nekādu ziņu no tuviniekiem. Izrādījās � vēlāk dabūjām zināt � nezin kādēļ mūsu vēstules bija sadedzinātas maisiem, lai gan pēc likuma bijis jānodod.

Vispriecīgākā diena bija, kad dabūju zināt par Riharda atbrīvo�anu 1954. gada novembra svētkos. Zināju jau, ka viņ� iesniedzis pārsūdzību un atrodas Maskavā, kur pēc trīs mēne�u lietas caurskatī�anas ari reabilitēts. Nezināju jau. ka viņ� atgriezies tik vāj�, ka mana māsa pat baidījusies, cik ilgi viņa sirds izturēs. Maskavā gan tagad esot turēts �kā sanatorijā�.

1955. gadā tikām ari mēs, visi citi rērihie�i, atbrīvoti un reabilitēti. Es mājās pārkļuvu jūnija pēdējās dienās. Sirsnīga bija �ķir�anās no draugiem un patīkama, braucot pa ceļam, skatam pēc tik ilga pelēkuma pamazītnēja ienir�ana dabas labvēlīgajā zaļajā krāsā. Maskavā gan nakti pavadīju uz sola, bet dienā līdz ar citiem maskavie�iem nostāvēju vairākas stundas rindā, lai redzētu Rafaela Siksta madonnu, kas bija izstādīta Maskavā. Savā pazemībā nesūtīju pat telegrammu. Iebraucu agri no rīta. Biju visu laiku tikai sapņojusi par to, kā redzē�u Rihardu un bērnus, bet pārāk ilgs bija �ķir�anās laiks, un bija jāiepazīstas no jauna. Mārīte mani pat vairs nepazina. Ilze gan, uz ielas ieraudzījusi, iekliedzās, metās skriet pretī. Gunta un Rihards, kas ieradās vēlāk, bija priecīgi, bet sevī savaldīti, rezervēti. Jo es esot izskatījusies kā sve�a sieviete, bez psihiskās enerģijas. Kamēr pamazām atdzīvojos un atguvu domas un jūtas, un sapra�anos. Biju vāja, hemoglobīns 51, viss krita no rokām ārā.

Dzimusi 1933. gadā. Beigusi LVU Filoloģijas fakultāti, pēc tam MA Mākslas zinātnes nodaļu neklātienē. No I960, līdz 1972. gadam strādājusi Latvijas PSR Valsts bibliotēkā. No 1974. līdz 1979. gadam Mākslas muzeja bibliotēkas vadītāja. Tagad II grupas invalīde, Rēriha biedrības priek�sēdētāja. Ilgajos Rēriha biedrības un viņa ideju neatzī�anas gados glabājusi un sargājusi visas tās materiālās un garīgās vērtības, kas saistās ar biedrību un viņas tēvu Rihardu Rudzīti.

Mēs bijām no dzeltenās blokmājas⁵⁹. Nu, tās, kur pagalmā mazais pelēkais granīta zilonitis, snuķi pacēlis, svie� gaisā strūklaku, bet pie vārtiem, galvu noliecis, snau� tēlnieka R. Maura naktssargs. Es tikai atceros, ka, karam beidzoties, nams kļuva dīvaini kluss. Klusēja durvis ar misiņa �iltītēm: ārsts Sīrants, prof. Kārlis Ābele (biologs un dzejnieks), prof. Teodors Celms (filozofs)... Nams nebija vainīgs, ka tajā dzīvoja inteliģence⁶⁰. Atceros, kā tēvs mulsi smaidīja, kad aizkavējies apkrāvies cilvēks viņam nosvieda vārdus pakaļ: �Nu paliec ar �savu jauno nākotnes zemi�!� Es zināju � jutu: tēvs arī �aubās, ari baidās, ļoti baidās. Nē, viņ� neticēja Staļinam, viņ� liceja � Rērihiem.

Arī mēs te ilgi nepalikām; namā drīz nebija ne gāzes, ne centrālās apkures, bet māsiņai pieci gadiņi. Pārbraucām uz Me�aparku⁶¹ pie radiem.

Ar katru gadu kļuva vieglāk. �Plo�kas� nomainīja elektrība. Iezvanījās tramvajs. Atceros, kā tēvs noteica: �Nu jau var dzīvot,� � un mēs no sirds piekritām. Tas bija 1948. gada pavasaris.

Un tad sākās nesaprotamais. Tēvs: �Ja kas notiek, tu zini, man galvenais �is skapis.� Kā tad nu nezinā�u, te no visas pasaules savāktas grāmatas, leģendas un vēsture par Grāla Brālību, viss visskaistākais zemes virsū, ko doma spējusi radīt par Taisnības, Vienlīdzības, Brālības valsti zemes virsū. �Bet kas tad var notikt?� es tincinu.

�Nu, ugunsgrēks vai kas...� Tēvs novēr� acis.

Pēc pāris dienām steigā uz ielas pie vārtiņiem: �Tu jau esi liela, tev 15 gadi, esi māte māsiņām, mammai.� Un iedod man Austrumu Skolotāja portretu. Es visa notrīsu � tātad nu arī es esmu Rēriha biedrības visīstākā biedre, jo portretu deva tikai biedriem uz mū�u. Man aiziet gar ausīm pirmie vārdi.

Pēc tam es tēvam prasīju: �Vai tu zināji?� Viņ�: �Nē, man pat prātā nevarēja ienākt, jo � kāpēc gan? Bet es trīs naktis pēc kārtas redzēju sapnī simbolu, kas tautā nozīmē arestu. Dro�s paliek dro�s: aizvedu Rērihu oriģinālvēstules, nedrukātos manuskriptus un apraku zāģu skaidās vecāsmātes mājas bēniņos. Jo es par viņiem atbildēju.�

Es atmodos nakti no dīvaina trok�ņa. Blakus istabā sarunājās cilvēki. Sve�as vīrie�u balsis, klusinātas, sve�ā, neierastā balss tonī. Es uzrāvu kleitiņu un iestājos, acis piemiegusi, elektrības pielietās tēva istabas durvis. Drīz man pievienojās abas māsiņas, �mazie�.

Kas par savādiem ciemiņiem pa�ā nakts vidū, � logi melni, melni. Parasti maigā, melodiskā krievu valoda skan neierasti cieti, kā no skārda. Tum�i zaļi formas svārki, zilas bikses ar sarkanu svītriņu. Vēl pēc gadiem, ieraugot �ādas bikses, es notrīcē�u. Pat mili�a formu ieraugot, mēģinā�u pieņemt neatkarīgu sejas izteiksmi, tikai lai mani nepamanītu.

Vidū uz krēsla sē� tēvs. Svārki uz vaļēja krekla. Rokas savādi aiz muguras. Sejā dīvains, sastindzis smaids. Es gribu mesties pie viņa, mani attur. Jā, aiz viņa stāv savādais cilvēks, it kā sargā. No kā? Kaktā pazīstama seja... Cik labi, tas ta�u mūsu labais kaimiņ� skolotājs Skujiņ�. Viņ� palīdzēs papum, mammai! Kāpēc viņ� stāv, nekustīgi stāv? Kāpēc neko nedara, neaizdzen �os briesmīgos sve�os stāvus. Es ieraugu vienam rokā pistoli. Otrs nesaudzīgi rakņājas pa tēva rakstāmgaldu, atrauj atvilktnes, vandās, jauc viņa ierasto kārtību, bā� kaut ko portfelī bez sevi�ķas at�ķirības. Vandīties, vandāļi, kāds gadsimts tas bija? Domas jūk.

Tad mamma pieplok, visa trīsēdama, tēvam, viņu atrauj ar kādu ierastu kustību un tēvu aizved melnā naktī. Tik savādi gai�s, kliedzo�i balts, maigs, nevarīgs liekas tēva tēls tum�o vidū. Viņu iegrū� melnā ma�īnas kastē. Un iela atkal ir tuk�a un klusa. Istabā mamma raud, neaizdegusi uguni. Savādi tuk�a visa māja, it kā kāds būtu nomiris. Aust. Mamma ierauga tēva drēbes uz krēsla, piespie� sev, kliedz, nevaldāmi raud. �Mammucīt, papus ta�u dzīvs, viņ� ir!� Cik rei�u pēc tam es to atkārto�u sev. Iestāstī�u: ir. Saule ari aiz mākoņiem ir. Nakti ir. Tālu, tālu ir saulīte.

Tēva istabas durvis aizslēgtas, aizzīmogotas. Un nāks un nāks sve�ie, rakņāsies atkal, bāzis kaut ko portfelī, nesīs klēpjiem uz vieglo ma�īnu. (Tagad būs vieglā.) Nesīs, kamēr būs vietas, un aizbrauks. Un tad istabu aizslēgs un vairs nenāks. Mamma iet un meklē papu, un visur tiek noraidīta. Beidzot viņai tiek pateikts, ka tēvs Maskavā.

Māte po�as uz Maskavu. Ik dienas viņa citiem, mums un sev ieskaidrojusi: papus drīz atgriezīsies, tur ta�u, protams, ir kāds pārpratums. Un Maskavā nu noteikti to noskaidros. Ie�u pie pa�a galvenā.

Mēs gaidām vienu dienu, otru, paiet nedēļa. Un tad mamma ienāk, nē, tā nav mamma � ēna no mammas, iekritu�ām acīm. Un tad viņa sabrūk raudās. � Jā, tēvs notiesāts, uz 10 gadiem. Bet ne par to viņa raud: nav satikusies, nav atvadījusies. Izstāvējusies Butirkos. Pelēkas sejas, garas, garas rindas. �Vakar aizsūtīts. Es viņu nesatiku, neredzēju. Visu nakti mājvietā pie paziņām kliedzu, kauns. Bet viņi jau pie tā pieradu�i.� Drēbes gan paspēja iedot pie aresta: jaunos kreklus un mūsu vienīgo labo kamieļvilnas segu. Un, protams, ka tēvs to nesaņems. To nozags etapā pārsūtot. Un māte sūtīs atkal un atkal, kamēr kāds gudrāks nepamācīs: ņemt to visvecāko un vēl uz�ūt ielāpus virsū. To nu tēvs saņem. Arī uzzināt to visu nākas ilgi un grūti. Vēstules atnāk reti. Un tās ir īsiņas, īsiņas. Ar zīmuli uz savāda pelēka papīra, kā lapseņu lizdas plēksnes. Pelēki, vienmuļi konverti.

Mamma savas baltās, tēva viņai rakstītās, viņai dāvinātās grāmatas ar ierakstiem, baltā ādā iesietās, tēva mīlestības caurstarotas, sasējusi sainītī, nēsā pa istabu. Kur nolikt? Varbūt pie radiniekiem lejā? Jā, tie labprāt paņem. Bet nākamā dienā mamma atrod savas baltās grāmatas ķēķa kaktā iebāztas. Un, piespiedusi pie krūtīm, nes atkal aug�ā. Viss ta�u beidzies, � un noliek, kur bija, uz galda. (Pēc tam visu mū�u no�ēlos, ka nav atstājusi � ķēķa kaktiņā.)

Mamma meklē darbu. Ilgi. Tad kādu dienu priecīga atgrie�as � dabūjusi Zooloģiskā dārza laboratorijā. Ir darbs, ir. Līdz martam.

Iet briesmīgas baumas. Par izsūtīto, arestēto sievām, ģimenēm. Mamma sa�ukstas ar kaimiņiem. Bet es zinu, par ko... Tiek noliktas atsevi�ķi siltās drēbītes. Paziņas saziedoju�i nedaudz rubļu. Tālajam ceļam. �Tu redzi, kur, ja kas, te, baltā skapja atvilktnē, ir drēbes, ir nauda.�

Un tad kādu dienu māte pārskrien no darba tirpsto�ām kājām, rokām. Sācies! Ņem arestēto ģimenes. Ko darīt? Ko darīt? Ļauties izvesties? �Visu, tikai ne to,� saka tie nedaudzie, kas biju�i, � 41. gadā izsūtītie bērni visi apmira vai atgriezās kropļi. Un mamma steigā velk mums mētelī�us. Ziemas mētelī�os karsti, bet jāpacie�. Uz pleciem mammai mugursoma, pie rokas katram sainītis. Labi, ka ir skolu brīvdienas. Bet kur? Pie tēvamātes uz Jūrmalu. Vecmamma apraudas, apglauda bērnus. Atļauj uzrāpties tuk�ās vasarnīcas bēniņos. Siena atliekās ieraku�ies, tomēr salstam visu nakti, saraujoties, kad kādas ma�īnas pro�ektori pārslīd caur spraugām pretējo sienu.

Agrs rīts. Vecmāmiņa klauvē lejā: �Labāk gan brauciet kaut kur uz laukiem. Te ta�u jūs var atrast...�

Un mēs braucam pie radiem uz taukiem. Atkal vakars. Uguns, siltums. Mūs apkampj, noskūpsta raudot visus pēc kārtas. Protams, nevar būt runas. Un atkal bēniņi.

Un atkal rīts, un apak�ā stāv radiniece saraudātām acīm. �Es nevaru, nervi netur. Visu nakti trīcēju, pie katras skaņas sirds klapējas. Es par sevi neko, bet kas būs ar manējiem? . . .�

�Kur mēs tagad brauksim, mammu?� Mamma savādā, cietā, neskanīgā balsī nosaka: �Brauksim uz mājām, kas būs, būs.�

Mēs atkal esam mājās, izkūņojamies no drēbēm. Bet katru vakaru līdzās gultiņām mamma noliek tās pa�as drēbītes, zābaciņus. Un pati � dzirdu � grozās, neguļ.

Jā, to pa�u nakti, kad aizbraucām, esot mūs meklēju�i. Ar ma�īnu. Saimnieki pateiku�i, ka bērniem skolas brīvdienas, � tad nu arī māte ar bērniem aizbraukusi uz laukiem pie radiem. Kur � nezinot.

Tā paiet aprīlis, maijs, un dzīve sāk ritēt ierastu gaitu. (Klīst baumas, ka pēc ārzemju protestiem izsūtī�anas pārtrauktas.) Jā, mamma gan tika atlaista no darba. Direktors kliedzis, kliedzis un uzteicis. Bet mums vēl ir tie rubļi, iedotie.

Ir maija pēdējā diena. Rīt mammai dzim�anas diena. Uz skapja paslēpta �torte� no maizes un cukura.

Un atkal sve�as balsis nakts vidū. Es drebo�ām rokām rauju kleitu uz krekliņa, izskrienu. Mamma stāv kāpnēs sve�o, nelabo cilvēku aplenkta. �Māmiņ!� Viņa drebo�ām rokām mūs glāsta. Atkal tā pati pazīstamā ceremonija. Baiļu pilnās saimnieka acis.

Un nu mammai jāaiziet, bet mazā mā�ele nav atmodusies, guļ cie�ā miegā, rociņas atmetusi. Mamma vilcinās, tad paceļ, ieslēdz savās rokās. Mārīte uzreiz saprot no asaru pilnajām mammas acīm, kliedz, sitas mammas rokās: negribu! Es redzu, izmeklētājam seja noraustās, viņ� strauji novēr� seju, acīs asaras. �Jāiet,� viņ� lūdzas lauzītā latvie�u valodā. �Vai bērniem ir pie kā palikt,� jautā izmeklētājs. �Vai nevajag uz bērnu namu?� � �Ir, ir,� saimniece nosaka. Es atkārtoju: �Ir.�

Tā mēs, sakļāvu�ās �upiņā vēl siltajā mammas gultā, sagaidām rītu.

Un tad par mums sprie� radi, dala mūs. Man iek�ā viss kliedz: �Lūdzu, lūdzu, vai mēs nevaram visas palikt kopā... Es strādā�u, es pelnī�u...� � �Tu!?� � ar to jautājums ir izsmelts. �Es vairāk kā vienu nevaru, man pa�ai ir bērni.� Mazo māsiņu paņem tēvabrālis uz Skaistkalni, Ilzīti � mammas māsa uz Cīravu. Un daudzus gadus mēs augam �ķirti.

Kad es apciemoju Mārīti, viņa, mani ieraudzījusi, noģība, pēc tam visu vakaru murgoja augstā temperatūrā. Tante teica: labāk nebrauc, viņai te labi, paēdusi ir, plika arī nav, ko vēl vajag.

Un atkal tēva istabas durvis aizslēgtas, un atkal �urp ceļo vieglā ma�īna. Jā, kāpēc tēva istaba? Varbūt tāpēc, ka �mātes istabā� tikai �etras dzelzs gultas, kuras tēvs katru gadu rūpīgi pārkrāsoja, un drēbju skapis, kādus parasti tur koridorā.

Parasti gan kāpa uz bēniņiem, tur laikam bija vairāk �pierādījumu�. Reizēm izmeklētāju pavadīja sievi�ķis � �sekretāre�, vai? Atceros tikai viņas garos, ko�i rozā krāsotos nagus, kas ar nenogursto�u entuziasmu rakņājās tajā, kas nu katram stāv uz bēniņiem. Tēvam � vecās avīzes, �urnāli ar saviem, ar Rēriha rakstiem. Protams, ka tie bija �bur�uāziski�, jo citādi nevarēja būt. Reiz, kad �sekretāre� bija tā apkrāvusies �Atpūtām�, �Dļja vas� � padusē Rēriha biedrības lielā, vecā vāze � un ejot viss bira un krita, es nenoturējos un iespur-cos. Tad izmeklētājs piesarcis uzbļāva �sekretārei�: �Vai tev tie�ām nav gana.�

Es mācījos krievu valodu. Gāju pa ielu un sacerēju runas, kā brauk�u uz pa�u Maskavu, uz tiesu un ie�u, un teik�u, ka ne papus, ne mamma nav vainīgi, ka viņi vienmēr ir stāvēju�i par to, lai visiem būtu labi.

Uz skolu eju tik, lai to nobeigtu. Aizrakstīju gan tēvam, ka meklē�u darbu un ie�u neklātienē. Tēvs atbildēja tūlīt (un tā bija otra vēstule, ko drīkstēja sūtīt gada laikā), lai metot tādas muļķības no galvas, vecmāmiņai � es arī zinu � naudas daudz. Bet vecmāmiņa saka, lai gādā �labās tantes�, bet tantes � ka mani jāapgādā vecmāmiņai. Es jau nevaru tēvam izstāstīt, kādām acīm uz mani skatās meitenes, t. i., izvairās skatīties. Ka nedēļām neviens ar mani nepārmij ne vārda. Vienīgi audzinātāja �Jūliņa�, samaksājusi to pusotru rubli par kartupeļu zupu skolas pusdienām, katru reizi stāv trepju aug�galā un apjautājas, vai labi gar�ojis.

Un tur nelīdz Milzarāju Jāņa vadībā skolas korī dziedātie es izjūtu � man domātie �Visi mani melnu sauca, kad man melnis kume-liņis. Vai tādēļ melna biju...�.

Prasīja zilu formu. Es �uvu, �uvu no zila, strīpota katūna sev blūzi, nekādi nesanāca rokas, sa�uvu divas caurules, pie�uvu, vismaz zila biju.

Mācību daļas vadītāja, veca revolucionāre, gan ir laba, viņa mani piesauca un teica, ka ir ar mieru uzņemt komjaunie�os, tad... Jā, es zinu, tad man varbūt būs iespējams tikt augstskolā. Bet viņa nepateica teikuma otru daļu � tad man būs jāatsakās ari no vecākiem. Vai tad var atteikties no elpas, no sirds pukstē�anas?

Bet, kad saņemts diploms, jūtos dīvaini vientuļa, nevarīga. Vai kāds nepienāks klāt, kaut viens, viens, viens cilvēks?

Nē, man jau sen neviens nenāk klāt, ne radi, ne paziņas. Ja nejau�i ierauga uz ielas, apgrie�as un pusskrie�us metas atpakaļ vai pāri ielai. Dienu un nakti pretējās mājas un kaimiņu mājas kāpņu lodziņā kāds sē�; kā noklaudz vārtiņi, paceļas, roku pie acīm � vēro.

Vai jūs zināt, kas ir Matīsa iela, nu, Revolūcijas iela? Cik viņa ir bezgala gara. Bezgala cieta, akmeņaina. Un ka tur vienmēr krūtīs pū� auksts ziemeļu vēj�, tie�i sejā. Un, kad tu ej ar groziņu, tīkliņu, portfeli rokā, liekas, ka tu atrastu tūksto� iemeslu, lai nekad, nekad turp neietu. Un iesi, lai būtu cik auksts vēj�. Iesi slima un vesela, aizņemta un brīva. Jo tur galā... jo tur galā augstos, aklos mūros ir tava mamma.

Rinda ir vienmēr, lai cik agri atnāktu. Nesu �etrkantaino baltmaizes kukulīti, sviestu, cukuru. Jo vairāk gribas pa�ai ēst, jo vairāk aiznesu. Tikai pēc laba laika dabūju zīmīti � tajā māte rājās, ka barojusi vai visu kameru.

Tu iestājies rindas galā, centies neklausīties, bet vārdi ietiepīgi lien ausīs, smadzenēs. Kas ir Edgars Po, Volless, pat Allans pret �iem stāstiem! Cik te bērnu neatrodas, ņemot jau no 12 gadu vecuma. Kā moca meitenes, sievietes. Nē, nē!

Es eju un citām acīm lūkojos cilvēkos. Lūk, vulgāri, aizkrāsoti vaibsti, lūk, viens piedzēries. Bet vai es zinu, kas lika viņam piedzerties, kas sievietei noiet līdz tam?... Un tā sieviete Matīsa tirgū. Pelēku seju, pelēkām, mēmām acīm. Stāvēja sastingusi, slaida, gara, neredzot neko apkārt. Pie kājām pārdo�anai mazs, no lupatām pīts paklājiņ�. Tāds, kur� sasilda ne tikai kājas, arī sirdi. Mani vilka pie �īs sievietes. �Trīsdesmit kapeikas,� no�ukstēja nekustīgās lūpas. Kā es gribēju viņai palīdzēt! Bet man nebija arī �o kapeiku. Es aizgāju, galvu nodūrusi, kā Sprīdītis �Nilsā Holgersonā� no Vinetas pilsētas vārtiem.

Bet mājās uzrakstu uz sienas līdzās numuriem pie vecā telefona: �Es mīlu visu pasauli!� Pēc da�ām dienām, ejot garām, sastingstu: neveikliem burtiem latviski līdzās uzvilkts: �Bērni, bērni...�

Tas ir izmeklētājs. Lai viņ� domā, ka es nekā nezinu no dzīves. Es zinu visu! Nē, visu gan laikam nezinu. Kāpēc viņam toreiz bija tik baltas lūpas, seja kā krīts. Ar visu ķermeni viņ� strauji aizsedza manis atlauzto zīmogu. Un es ta�u tik rūpīgi atkal aizlipināju. Bet laikam gan varēja manīt. Jā, aiz viņa nāca citi . . . Bet viņ� paspēja pats zīmogu noraut. Un vēlāk, kad palikām divi vien, viņ� lūdzās: �Ja tev ko, bērniņ, vajag, te ir mans telefona numurs, piezvani.� Un iespieda rokās papīriņu.

Jā, tas jau bija tad, kad visas tēva grāmatas no istabas bija sanestas bēniņu pa�obelē. Gan �tas� skapis, gan citi: Raiņa un Tagores kopoti raksti, visa pa�u autoru dāvinātā literatūra (tāds bija toreiz paradums: tēvs reti ko pirka no latvie�u literatūras tajos gados), Rolāns un Tolstojs, Markss un Ļeņins, senie grieķi un viduslaiki, D�oto, Rafaels un Leonardo. Man plaukti vienmēr �ķita kā ziedo�as ābeles un maziņai patika rotaļāties pie tēva kājām saules kvadrātā uz grīdas.

Kāpēc? � es prasī ju, un izmeklētājs ar tādu kā lepnumu atbildēja, ka visādas tur bur�uju valodas neprotot, bet to vidū varot būt kāda �aizliegta� grāmata.

Jā, labi, ka toreiz māsīca paņēma pie reizes no bēniņiem savu cukura maisiņu un ziemas mēteli. Izmeklētājs to nesaprastu. Var dzīvot bez maizes, pat bez ūdens. Bet bez tām grāmatām nevar. Es piekrāvu lielo pusi maisa un piebāzu to caurumu zem trepēm. Ja aizmasko, nevienam nenāk ne prātā. Un vienu � pa�u mīļāko � zem spilvena.

Pēc tam vienu otru reizi piegāju pie jaunā zīmoga � noriskē�u, ta�u acu priek�ā bija izbailes izmeklētāja acīs.

Bet viņ� ilgi nav bijis. Pēdējo reizi lūdza atdot Rēriha gleznas. Tas esot mātes pa�as labā. Un es izvilku aiz skapja noslēpto �Karma Dord��, ari to mazo � zilus kalnus, kurus pati Helēna Rēriha ar mīlestību izvēlējusies tēvam, otrā pusē vēl Rēriha uzraksts �Doro-gomu Rihardu Jakovļevi�u�. Atnācēji smīkņāja � kur nobāzu�i. Vēlāk mātei piespriedīs mantu konfiskāciju... � �par muzeja apzag�anu�.

Un tad sāk nākt cits � liels, dū�īgs, melns. �etros � piecos no rīta. Spārda jau tā vecās, izļodzītās durvis ar zābaku, dauza ar na-gana spalu. Iedrā�as istabā, mērķē ar naganu, bļauj: �Kur apslēpti iero�i!� Rausta atvilktnes. Aprāvās pusvārdā, ieraugot tēva obligācijas, sastūķēja tās pa kabatām, atkal pabļaustās, pabļaustās, aiziet. �To� grāmatu es pabā�u zem palaga un sē�u virsū, vilks viņu zina, ko viņ� meklē?! Apnicis viņ� līdz kaklam. Citi mājas iedzīvotāji pamuku�i kur kurais bailēs. Man nav kur iet.

Vēlāk tik sapratu, ka arī �konfiskācija� laikam nāca no viņa. Viņ� vienkār�i gribēja mani �aizbaidīt�, jo domāja dro�i vien, ka māja mūsu. Kas lai to zina. Pēc tam tika paņemts mājas saimnieks, kur� �o laiku nerādījās, dzīvoja pie vecākiem. Ja parādījās, tad piedzēries. Bija jau tāds laiks.

Uzpasētāji kaimiņmāju logos turpināja nīkt. Pēdējos gados man sāka jau uz ielas visur sekot. Es jau arī biju pilngadīga, pa�uvu no segas bikses. Un biju gatava. Kā es to visu tai laikā izpratu? Ka ir kāds tum�s, ļauns spēks, kas iznīcina visu labo. Pa�laik tas ir stiprāks. Reiz jau labais uzvarēs. Nu, varbūt manis nebūs, vecāku nebūs, bet labais uzvarēs. Varbūt māsiņas tad vēl nebūs sasniegu�as pilngadību.

Bez tam � man pat bija zināma vienaldzība � es biju nolemta iznīcībai. Cik ilgi tā var ķepuroties, ubagot no dzīves dzīvības lāses. Tās nav frāzes, mēs te bijām nolemti nomirt. Lēma tie pa�i, kas aizveda māmiņu, no visām visjaukāko pasaulē, tēti, no visiem vislabāko.

No sākuma es, protams, to nezināju. Nesapratu. Bija pat doma pat studē�anu. Teica, ka līdz 3. kursam reizēm izdodoties nostudēt. Tad sākot vētīt. Bet kā paskatījos uz savu melno gumijas �ību pirkstgaliem ... Citi cilvēki kā cilvēki, man mū�īgi lielais īk�ķis izlien cauri, Vēlāk iemācījos ne tikai tēva kurpes-nēsāt, pat vectēva pa�darinātas ar ģitārveida zolēm. Ja pie�uj mugurā �ņorītes, iemanās celt (vai ne celt) kājas, tā lieta iet!

Bet man acu priek�ā visu laiku �mazie� � Mārīte, kas mammai no klēpja neizkāpa, Ilzītes gai�ais cekuliņ�, kā viņa grie� ap pirkstu matu sprodziņu pie auss, kamēr aizmieg. Tagad sākās �darbs� � nopirkt avīzes, apstaigāt visus ziņu dēlus, vai kas jauns �darba bir�ā�. Citreiz biju pati pirmā pēc ziņojumu izlik�anas. Bet arī tad jau �kāds� bija aizsteidzies priek�ā, tikai nez kāpēc tos � aiz manis � arī vēl sauca iek�ā. Gāju dienas, nedēļas, mēne�us. Sākumā es meklēju �labākus� darbus � bibliotēkā, pastā, par sekretāri. Tad sāku tur, kur prasīja apkopējas, sanitāres slimnīcās, fabrikās, � tur, kur vienmēr prasīja. Pēc tam izmisumā sāku iet pēc kārtas visās kadru daļās iek�ā. �Zasulauka manufaktūra� sūtīja uz �Juglas manufaktūru�, Juglas � uz Zasulauku. Kartonā�as fabrikā � es esot �par vecu�, viņiem vajagot mācekļus no 14 g. vecuma. Un visi nez kāpēc nolaida acis un sāka �ubināties pa papīriem. Es saņēmu spēku un, notvērusi acu skatu, noprasīju: �Kur lai es eju, vai man jāmirst?!� � �Nu, ejiet uz kolhozu.� � �Bet jūs ta�u zināt, ka tur dzīvo no savas govs, bet man nekā nav, ne lāpstas nav.� Viņa apjuka.

Parasti gan neviens neapjuka. Es sāku ievērot, ka tā laika kadru daļu priek�niekos bija kaut kas no tā metāla, kas tajos vīros ar zilajām biksēm.

Beidzot laimējās nokļūt par sanitāri Duntes ielas tbc slimnīcā. Te maz bija gribētāju. Gandrīz katru nakti divi trīs nomira. Bez samaņas mētājās ar tuberkuloze meningītu slims jauneklis. Vairums gulo�o. Mani nebaidīja ne krēpu trauciņi, ne to apmazgā�ana, kas pa�i sevi nevarēja apkopt. Briesmīgas bija... acis � bez cerības, uz nāvi notiesāto acis. Pie visa cita pieradu, iemācījos. Jutos lepna � biju vajadzīga. Galvenais � strādāju, bija darbs. Desmitajā dienā pie manis pienāca �grīdu mazgātāja�. (Grīdu mazgājot gan viņa nekad netika redzēta, to darījām mēs.) �Uzmanies�, mani brīdināja. Ko es varēju uzmanīties, sitiens nāca pārāk negaidīti. �Vai, meitiņ, grūti gan tev, vecāku laikam nav, projām.� Es aizgriezos, bet trīsa sejai pārskrēja, acīs asaras. Par vēlu.

Nākamajā dienā mani iesauca grāmatvedībā un izsniedza atpakaļ dokumentus. Es par jaunu esot. (Kad ņēma, nebiju.) Uz manu neizpratnes pilno, sadrūmu�o skatienu grāmatvede, pieskrējusi pie durvīm, aplaida skatu koridoram un pa�ukstēja: �Visi jau jūs grib, vecāka māsa slavēja, bet �politiskais� lika...�

Ziema pagāja, kā viss paiet. Bet uz pavasara pusi parādījās temperatūra, klepus. Es jau zināju, kas. Nu ko, piebīdīju gultu pie loga. Turēju to vaļā dienu un nakti. Paldies Dievam, par gaisu nebija jāmaksā. Nopirku pudelīti me�ro�u sīrupa, puskilo �āvētu apriko�u. Tajās, pēc Kirhen�teina, bija tie labie vitamīni. Un pēc mēne�a tie�ām temperatūra mitējās. Tik spēka bija pamaz, un kur tos ņemt ar to, ko ēdu.

Bet, kad sniegs nokusa un zeme sāka smar�ot, onkulis pateica, ka sarunājis man darbu dārzniecībā, viņiem trūkstot vīrie�u. Gan tik uz vasaru, bet, ja jau labi strādā�u, vai nu laidīs vaļā.

Ta�kas ar zemi, mēsliem. Kastītes pildīt ar zemi, pienest tām, kas piķē. Visgrūtāk bija velēnas griezt un kūdru me�ā. Likās, ka lāpsta no papes, nelien iek�ā. Ari ta�ku grūti pat pacelt, dienas beigās locītavas pietūkst. Kā tiku mājās, aizstreipuļoju līdz gultai un bie�i neēdusi, ar visiem zābakiem aizmigu līdz rītam. Bet iemācījos! Muskuļi nostiprinājās. Biju lepna.

Un tad atkal... ta�ka sāka krist no rokām ārā. Es sakodu zobus un guvu mācību uz visu mū�u: kad tev liekas, ka ta�kas rokturi izslīdēs no rokām, tu vēl vari soļus desmit noiet, kamēr tā notiks. Tikai liekas, ka spēki nu jau cauri, � vēl ir rezerve. Atkal cēlās temperatūra, dispansers. Ārpus rindas sanatorija. Kad atgriezos, mani sagaidīja kā vecu draugu. Nostrādāju līdz rudenim. Un tad: �Es nevaru, saproti, nevaru paturēt!�

Tie pa�i vārdi skanēja no Misiņa bibliotēkas vadītāja Kārļa Egles. �Saproti. Man ir pavēlēts atlaist visus tos, kam radinieki prom ...�

Vēl bija pāris mēne�u slidotavā, ko terorizēja banda. Asinis. Smagie virsnieku ka�oki, skrie�us aurojo�a skaļruņa pavadījumā. Lāpstas, sniegs. Labi, ka mājup nācu vēlu naktī, jo nebija reizes, kad nenāktu raudādama. Ietaupīt no tiem 23 rbļ. neizdodas.

Un tad atkal dienas, nedēļas, mēne�i bez darba. Pārdota katra vāzīte. Par Rozentāla gleznu antikvariātā iedeva 20 rbļ. ... (Muzejā pateica, ka lidz gada beigām naudas nebū�ot.)

Visi draugi arestēti. Citi par to, ka pie sienas karājās Rēriha gleznas reprodukcijas. Kam ir krāsnis, tie dedzina. Grāmatas, reprodukcijas. Citi apraku�i. Marianna Prisjolkova bija tuvu nāvei ar tbc. Viņas vietā paņēma vīru agronomu. Vēlāk teica: tā dabūjis iepazīties ar Rēriha idejām. Vajadzēja ta�u zināt, par ko cieta. Te iepazina cilvēkus. Anna Kalniņa (bioloģijas pasniedzēja, pensionāre) nebaidījās, pieņēma dēlēnu.

Arī man jau uz ielas seko. Gāju gan maz ārā, gāju �ūpodamās, spēka nebija, ģību. Reiz atradu uz ielas 10 kapeikas, sniegains vēj� dzenā mazu, brūnu papīriņu. Maizes kukulītis nedēļai.

Pienāca dienas, kad nevarēju vairs uzcelties. Viss, viss palicis vienaldzīgs. Jutu, ka tuvojos robe�ai. Bet māsiņas?! Nezinu pati, kā pārvarēju bezgalīgo Stokholmas ielu; jutu, ka neaizie�u. Un tad atcerējos ta�kas. Nogāju. Par mātes �veices pulkstenīti dabūju 8 rubļus. Maize likās bez gar�as.

Tās dienas notikumi iegriezu�ies atmiņā tikpat asi kā tēva arests, kā tēva nāve. Griezīgi iekaucoties_s pietur ma�īna. Pa trepju logu redzu smago ma�īnu, līdz pusei piekrautu kaut kādiem maisiem. Vēlāk uzzināju, biju�i jau pie Līces. Viņai mājās sausajā pagrabā atradās Rēriha biedrības izdevniecības atliku�ās nepārdotās grāmatas. (Konfiskācija!) Rēriha lielā gleznu monogrāfija sidrabainajā linauduma iesējumā. Tā pati, ko nesen pārdeva starprepublikāniskajā ūtrupē. Baltie, oran�ie, brūnie Rēriha aprakstu krājumi, aveņkrāsas ar sudrabu Helēnas Rērihas vēstules. Dziji zilais kā pati debess Helēnas Bla-vatskas unikālā darba unikālais izdevums � ar jebkuru varētu būt lepna jebkura pasaules izdevniecība! Bet par darbu, kas tajā ielikts, var izlasīt 400 Rērihu un 150 Sibajeva vēstulēs. Un vēl � līdzekļi, kooperatīva santīmi, lati atrauti ģimenei, sev, nepiecie�amajam, lai radītu ko vēl nepiecie�amāku.

Cilvēki darbadrēbēs steidzīgi kāpj pa kāpnēm, atrauj zīmogu, dodas aug�up uz bēniņiem. �Mēs pēc grāmatām,� izmet caur zobiem. �Kur, kurp?� es aizstājos priek�ā. Lai es zinātu, kur, kurā bibliotēkā, kur tēvam tās meklēt. � �Uz Slokas papīrfabriku.� Pa trepēm plūst grāmatu straume � viens gā� lejā, otrs lejā bā� maisos. Redzot manu pārakmeņoju�os seju: �Nu, paņem, ja ko gribi.� Es tveru vienu, otra izslīd. Lūk, pazib �Die Graallegenden�, �Anaksagor�, bet �darbs� turpinās, grāmatas nesaudzīgā straumē pazūd maisos. �Viņu starpā var būt kāda aizliegta grāmata...� Konfiskācija... Pa�ēloja... Dzelzs gultas atstāja. Ņemiet visu, visu, krekliņus, lāpītos palagus, lai ir �etras sienas, bet ne to. Kāpēc? Kas?! Zib un jūk domas. Vai tā ir briesmīga atriebība garīgi nesalau�amajam tēvam, kur� ari sists neparakstīja ne tikai protokolus par �starptautisku spiegu�, bet arī par teo-zofu ne, jo teozofi nīda Rērihu? Mātei? � par to, ka viņa cauri visiem karceriem, ņirgām nosauca pazīstamo vidū tikai miru�o biedru vārdus. Vai arī briesmīga, necilvēcīga, pāri visām robe�ām aprobe�otība? Nē, tas nevarēja būt �mans� izmeklētājs. Ja viņ� �pa�ēloja� mammas istabu, atstāja bērniem veco skapi, salūzu�os krēslus, tēva rakstāmgaldu, kāpēc atrāva mums tēva visu mū�u krāto mantojumu, vērtīgāku par miljoniem bankā, kur nu mums � visiem, latvie�u zemei. Grāmatas izrakstītas no visu zemju katalogiem � tās, kas nebija valsts bibliotēkā. Apgriezt tēvam, man spārnus? Ievainot viņu nāvīgi, pa�ā sirdī? Kaimiņi saskaitīju�i � cits 22, cits 36 maisus. Tēvs pats rēķināja bibliotēkā savus 8 tūksto�us grāmatu, bet dro�i vien bija vairāk. Bet ja nu nebija ļaunuma? Vienīgā sajēga par aprakstītu papīru � derīgs mahorkas ietī�anai, lai stiprākā? Bet kā tāds var spriest tiesu par unikālu bibliotēku?!

Un vēl unikālāku cilvēku, filozofu, dzejnieku, kas izpelnījies tā laika labāko cilvēku cieņu. Kautrs, naivs, bet tik stiprs savā pārliecībā un gara spēkā, ka prata aizstāvēt savu �padomiski� noskaņoto Rēriha biedrību un uzvarēt pat divcīņā ar politpārvaldi bur�uāziskajā Latvijā. Vecāki notiesāti � viens ziemeļos, otrs dienvidos. Es iegāju tuk�ā istabā, kur tum�i, akli, bez dvēseles stāvēja tuk�ie plaukti. Vecākus pārveda citur. Grāmatas aizveda � nomirt.

Tēvs atgriezās agrā rudens rītā 1954. g. novembrī � bu�latā, plecu somā tās nedaudzās grāmatas, kuras, manis sūtītas, bija līdz viņam nonāku�as. Protams, pirktas antikvariātā: Kozlovska ceļojumi pa Āziju, Voroncova-Veļjaminova Astronomija. Nodilu�as daudzo lasītāju rokās. (Ārsts A. Ku�inskis, sabijis vienā lēģerī, bārās un kratīja galvu. � Tik dulls neviens nebija � nēsāt līdzi grāmatas, kad katrs grams jau smags. Un vēl ar viņa sirdi un asinsspiedienu, ilgsto�i pāri 200.)

Nāk pirmie ciemiņi, bikli, nedro�i, atskatīdamies. Visi � nes. Nes no tēva aizņemtās grāmatas (izrādās, neviens nav aizmirsis, tikai �aizturēju�ās�). Nes savas, brīnumceļā saglabāju�ās � �tēvam vajadzīgākas�. � Pēc tam ņems lasīt.

Tēvs raksta iesniegumus, raksta lūgumus, apstaigā visas iespējamās instances ar savas bibliotēkas improvizēto katalogu. Viņ� netic, nespēj ticēt, ka grāmatas vestas uz Slokas papīrfabriku � Markss, Ļeņins, Tolstojs, Rainis. Tad jau mēs pa�i sevi iznīcinām?! Maz viņ� bija saticis lēģeros �ļeņinie�us�? Un pats � vai pats viņ� nebija ļeņinietis, komunists?

Tēvs mājās, bet māte? Es eju uz �stūra māju�. Pa vienām otrām durvīm staigā slaiks jauneklis ērgļa degunu. Pēc gadiem es viņu satik�u pie kādas gultas slimnīcā. Viņ� teiks � neļaujot iepazīstināt: mēs jau esam pazīstami. Kad es ieeju kancelejā, pretī nāk �mans� izmeklētājs, starojo�s, liekas, cits cilvēks. �Es visu, visu pats nokārto�u! Ej vien uz māju.�

Tēvs raksta ziņojumu uz Maskavu. Un par kuru viņ�, �rērihie-tis�, liecina � tas tiek atbrīvots.

Es stāvu pie zīdaiņu slimnīcas vārtiņiem un lasu paziņojumu, ka tiek meklēta auklīte. Iznāk sieviete un stādās priek�ā ka slimnīcas vadītāja, un sāk mani pierunāt nākt te strādāt. �Pēc tam varēsi par ārsti mācīties, būs jau pieredze.�

Mani nav jāpierunā. Es eju uz kadru daļu. Par vecākiem � par ko līdz �im esmu melojusi, acis pārgriezusi, � tagad lepni pasaku: viņi ir reabilitēti. Pilnīgi, pilnīgi. Kadru daļas vadītājs kļūst savāds un tā vietā, lai dotu norīkojumu, palūdz atnākt rīt. Un rit: �Esam jau pieņēmu�i.� Bet papīriņ� pie slimnīcas vārtiem balo vēl mēnesi, divus.

Bet tas jau ir �stagnācijas laiks�, �kulta laiki� beigu�ies.

Kā es izdzīvoju? Kaut kur dziļumos kvēloja iespītīga, izmisīga doma � saglabāt �sevi�. (Ne jau to dzīvību, pliko krūzi. Kam tā, ja nav būtiskā, galvenā.) Es toreiz pat neprastu izskaidrot, ko isti �sargāju�. Varbūt arī tagad tas nenāktos viegli.

Kas palīdzēja? Vecāku sirdis lūdzās par mani. Māsiņas, kaut �ķirtas, tiecās viena pie otras.

Palīdzēja � grāmatas. � Grāmatas ta�u aizveda? � Gāju uz bibliotēkām. Valsts bibliotēkā, atceros, man atteicās izsniegt �Gestu Ber-lingu� un �Nilsu Holgersonu�: �Jauniete, tas nav priek� jums. Ņemiet Sakses �Pret kalnu�.� Glāba antikvariāts, tur Lāgerlefa gulēja gan zīda, gan bro�ētos sējumos. Pirku un izlasījusi pārdevu atpakaļ, lai būtu nauda nāko�ai grāmatai. Bija mazās bibliotēkas. Nekad savā mū�ā netiku tik daudz lasījusi � aizgūtnēm.

Bija Raiņa periods un Tagores, Rolāna, Gorkija un Cehova, Fri�a Bārdas un Poruka, Paustovska un Pri�vina. Lasīju latvie�u, krievu, vācu valodā. Ņēmu ne tikai no katra kopotos rakstus, bet arī atmiņas, vēstules, kritikas. Zināju daudzus desmitus tēva, Tagores, Raiņa, Pu�kina, Ļermontova, Gētes, K. Skalbes un F. Bārdas dzejoļus.

Sienas noklāju reprodukcijām � te visas peizā�iem, te tos nomainīja Renesanse, te senā Grieķija.

Mūzika. Radio nebija. Bet radio jau ir tikai mūzikas fotogrāfija. Izmanījos iet 8 reizes nedēļā uz koncertiem (ir ta�u arī dienas koncerti). Arī dzeja dzied, bet mūzika toties runā, sarunājas ar tevi brīnumainiem tēliem. Es nezinu, kā es būtu izturējusi bez mūzikas! Cik rei�u viņa neiedeva jaunu spēku dzīvot. � Iznāca nauda? � Ja no algas atskaita 2 nedēļu koncertiem stāvvietās, tie�ām, vēl paliek maizei, īrei.

Un, kad nebija ne naudas, ne spēka, palika daba. Debesu laukumiņ� logā, sarkankrūtī�i ceriņu zaros. Sienā�u �stīgu orķestris� � smilgu �vijoļlociņi� saulē zib vien. Prie�u galotnes viegli �alc visklusākajā vasaras dienā. Cik glāsaina ir priedes miza, cik cerīgi zāles zaļie �ķēpi! Zvirbulēns uz ietves liek nokaunēties: �Mācies no manis mo�umu!� Un, kad, rokas, kājas izpletusi, guļu uz muguras vientuļas jūrmalas smil�u klajā, zem manis vibrē planēta Zeme, bet pār mani staro zvaig�ņu bezgalība.

* * *

Man nav tādas dvēseles, tik vieglas un tīras, lai smar�otu zemes dārzā kā ziedu vīraks.

Man nav tādas gudrības, tik lēnīgas, maigas � gar zvēru atplestām rīklēm bez bailēm staigāt.

Bet kaut ko jau esmu iemācījies. Būt nebrīvē brīvam, būt tumsā gai�am, būt nāvē � dzīvam.

Sis ir tas laiks,

kad miru�ais par dzīvo dzīvāks,

kad va�otais par brīvo brīvāks,

kad salku�ais par atraugaino sātāks, kas tālumā par tuvo klātāks.

Sis ir tas laiks,

kad tiesātais par tiesu taisnāks,

kad ērk�ķotais par lauros vīto skaistāks, par pērkonu kad klusums skaļāks, par lunko galotni zars lauztais zaļāks.

Sis ir tas laiks.

Nekas nav iesācies, nekas nav beidzies.

Kas zaudējis, tam vairāk veicies.

Un samītais, kas ēnu gūstā nīcis, tur vājā saujā zemestrīci.

Tāds ir �is laiks.

Leonīds Breik�s

LATVIE�U TICĪBA

Daudz vētru mums reiz pāri gājis, Un, ja vēl daudz mums viņu būs, � Dievs aicinās, kā aicinājis, Arvienu atkal saulē mūs.

Caur laiku laikiem Viņ� pa pēdām Tik tāpēc latvju tautai nāk, Lai reiz pēc posta un pēc bēdām Tā celtos spēkā varenā.

Lai tāpēc māte bērnam saka,

Lai dzird no tēva lūpām dēls:

No katras tumsas dro�a taka

Mūs pretī saulei vedīs vēl.

Mēs varam iet caur visām mokām, ,

Mēs varam ciest vēl briesmīgāk, Jo pacels Dievs uz savām rokām Mūs tad, kad mūsu diena nāks.

No krājumā �Dziesmas zemei un debesīm� (1942)

Veronika Strelerte

MANAI ZEMEI

Degs nāves ugunskuri, Klīdīs ļaudis un lietas, Es nekustē�os no vietas, Tik stingri tu mani turi.

Kā mīlēt tevi drīkstu, Ja nemīlu briesmās?

Es ārdē�u liesmās So dzīvību sīkstu.

Ja atraus no tevis,

Es kļū�u kā lapa,

Ne �ūpuļa, ne kapa Dievs kam nav devis.

Es noguļos ar krūti

Pret tevi un sirdi,

Lai mani tu dzirdi, Lai mani tu jūti.

Es noguļos tik cie�i, It kā pēdējo reizi. Daudzi ceļi ved greizi, Mū�a ceļ� tie�i.

Degs nāves ugunskuri, Klīdīs ļaudis un lietas, Es nekustē�os no vietas, Tik stingri tu mani turi.

Latvju Mēne�raksts, 1943, № 12

Kārlis Skalbe. Mocekļi

Anda Lice. �Tikai Dzimtene un Māte .. .�

Jānis Stradiņ�. Atmiņai, atskārsmei un cerībai. Latvju tautas martirologu apcerot

Igors Bestu�evs-Lada. Patiesību un tikai patiesību. Sociologa pārdomas par mūsu vēstures traģiskajām lappusēm un pārkārto�anās pretiniekiem. Tulk, no krievu vai.

Pavēle № 001223. Par pretpadomju elementu deportācijas procedūru Lietuvā, Latvijā un Igaunijā

Kārlis Skalbe. Aizvestais

Edvarts Virza. Baiga vasara

* Anna Salkone. Mazliet par sevi

* Jānis Kalējs. . . . bija latvietis

Karina Deģtjare. Briesmīgā pagātne. No krievu vai. tulk. Ligita Bībere

* Valerians Vil�uks. Stanislavskis Belkovskis manās atmi

ņās. Janīnas Kursītes ievads

Elza Ķezbere. Dzejoļi: Grūtā naktī; Aizrestotie e�eloni; Kur Tu esi?; Aizvestajiem; Ērk�ķu vainags. Ilgoņa Bērsona iev.

Arvīds Lasmanis. 44787 un 5952 dienas

Vladislavs Urtāns. Dzejoļi: Trimdā; Draugs, atceries Dzimteni; 1946. gada 1. janvāra rītā; Grūtajā brīdī; Tālu no Dzimtenes; atmiņas: Virsnieka Zālī�a izmisums; Kāda māte un dēls 1941. gada 14. jūnijā; Profesora Jura Plāķa negaidītais mū�a noslēgums; Profesora Adamovi�a ģimenes bojāeja; Ko mēs ēdām, lai izdzīvotu; Kā 1946. gadā tika atvesti izsūtītie bērni no Sibīrijas

Anita Liepa. Fragmenti no romāna �Ekshumācija�

Voldemārs Zariņ�. �Pasaule ir tie�i tāda ...�

Harijs Skuja. Dzejoļi: Domu stundā; Manai jaunībai; Tuvība; Miglas rīti, Pamatformula; Futbola spēle; Parakstī�anās. Ingridas Kir�entāles iev.

* Anda Burtniece. Atmiņu mozaīka

* Modris Smulders. �Aizbraucam uz pla�o dzimteni darbā�

* Daina Smuldere-Ģērķe. ... vienīgais piemineklis mūsu

vecākiem

Kārlis Kalnietis. Dzejoļi: Noklīdusī dzērve; Tici, sirds

* Dzintars Vītols. Fragmenti no autobiogrāfiska apcerē

juma. Andas Līces iev.

Atis Ķēniņ�. Sve�umā

Ojārs Mednis. Trīs burtnīcas. Fragments

Anna Arne. Par Arni, par sevi, par daudziem. No Ernesta Arņa vēstulēm. No krievu vai. tulk. Ligita Bībere

* Irēna Dumpe. Neaizmirstamā nakts; Mūsu lielais �rūpju

bērns�; No trimdas trimdā

Melānija Vanaga. No mū�u un mirkļu grāmatas �Cie�anu bezdibenis�. Andas Līces iev.

* Vineta Studāne. Dzīve ir nomocīta

Jānis Medenis. Dzejoļi: Bārie strazdi; Dzejnieka kaps; Pārnāk�ana; Solījums; Putnu ceļ�; Veltījums; Ziemeļu elēģijas; Apzīmētie; �Tik skrandas, smirdoņa un bads, un lāsts...�; Aizvestajam. Ilgoņa Bērsona iev.

Vidvuds Eglitis. Atmiņas par tēvu

Marina Kosteņecka. Vēstules. No krievu vai. tulk. Aija Lāce

Fricis Leja. Dzejoļi: Krā�ņā dzīve; Trīs sveces; Dzimtenei; Maijas grāmata; Liktība; Vēstules. Mirdzas Osas ievads un publikācija

Aleksandrs Pelēcis. Dzejoļi: Pateicība; Irkutskā; Divas; Autoceļ�; Uz Brīvības pusi; proza: Vietnieks; Hercoga Jēkaba meitenes; Divkauja ar Go�u; Anketas jautājumi; Kamēr kāds liecinieks dzīvs...; Marutiņas Ziemsvētki

Komponistu Jēkaba Graubiņa un Jāņa Līcī�a sarakste. Vizbulītes Bērziņas ievads un komentāri

* Edgars Luste. \ve Maria svina miglā

Kārlis Krūza. Kā kapā

Aija Ozoliņa. Gadi, kuru man pietrūkst

Daina Krēpause. . .. mums paliek cerība

542 Milda Zaikova. Dzejoļi: Ganītes dziesma Sibīrijā; Foto tuvā nāves robe�ā

544 Viktors leviņ�-Līcis. Vakara junda Brāļu kapos. O. Ozoliņa iev.

548 Broņislava Martu�eva. Dzejoļi: Atbrīvo�ana; �Tas bija murgs � tas tilts pār Jeņiseju ...�; Stokholmas uzsaukums; No Elzas Stērstes atvadoties

553 * Irina Ka�alova. Tas notika martā. No krievu vai. tulk. Ligita Bībere. Andas Līces iev.

575 Elza Stērste. �Ak, vībotņu un nātru me�s!�

576 Rihards Rudzītis. Pārbaudījumu kalns

577 * Ella Rudzite. Arests un nometne

585 * Gunta Rudzite. Es paliku mājās. Andas Līces iev.

597 Voldemārs Zariņ�. �Man nav tādas dvēseles...�; �Sis ir tas laiks . . .�

599 Leonids Breik�s. Latvie�u ticība

600 Veronika Strēlerte. Manai zemei

VIA DOLOROSA

Свидетельства жертв сталинизма

Рига �Лиесма� 1990 На латышском языке Составитель Анда Лице Художник Ил.марс Блумберге

И Б № 5988

VIA DOLOROSA

Staļinisma upuru liecības

Galvenā redaktora vietnieks Imants Auzlņ� Redakcijas vadītāja Margarita Miglāne Mākslinieciskā redaktore Maija Dragūnc Tehniskā redaktore Viktorija Blaua Korektore Leonida Kamene

Nodota salik�anai 27.06.89. Parakstīta iespie�anai 20.02.90. JT 00288. Formāts 60x84/16. Ofseta papīrs № 1. Baņņikova garnitūra. Ofsctspi ēdums. 35,45 uzsk. iespiedi.; 71,59 uzsk. krāsu nov.; 42,57 izdevn. I. Metiens 40 000 cks. (1. laidiens no 1�25 000 eks.). Pasūt. № 102222. Cena 4 rbj. 30 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226256 Riga, Aspazijas bulv. 24. Izdevn. № l84/33223/Klm-5l2. Iespiesta Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Visi 1941. un 1949. gadā administratīvā kārtā deportētie ir reabilitēti ar Latvijas PSR Ministru Padomes 1988. gada 2. novembra lēmumu un PSRS Augstākas l�udomes Prezidija 1989. gada 16. janvāra dekrētu. /?<�</.

Runa ir par deportāciju vilni, kas sākās 1949. gada rudeni un beidzās 1950. gada jūlijā, kad no Latvijas atkārtoti tika izsūtīti �kā izbēgu�i no nometinājuma� tie cilvēki, kuri pēc 1941. gada jūnija deportācijas bija paguvu�i atgriezties Latvijā.

Tulkots no oriģinālā krievu teksta Londonā.

Pie jums, kā redzams, jau komunisms � uz nakti neslēdzat durvis ciet. (�eit un turpmāk visi tulkojumi no krievu vai.)

No labiem ļaudīm nav ko slēpties, no sliktiem � nenoslēpsies.

Neuztraucieties, drīz vien atgriezīsities, pabeigsit �ūt. � Un jūs driz atgriezīsities, es vēl jūsu kāzās izdanco�os. � Ir nu gan ko rūpēties. � Jums nav lemts to saprast.

Jaunā sieva � Steina � nomira, sirds neizturēja.

Izziņa

Kārļa Janovi�a Steina, līdz arestam (1937. gada 31. decembrī) Smoļenskas apgabala Izde�kovas rajona kolhoza �Uzvara� bi�kopja, un Elizas Jakovļevnas Steinas, Smoļenskas apgabala Izde�kovas rajona kolhoza �Uzvara� skolotājas, apsūdzības lieta pārskatīta PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijā 1957. gada 16. jūlijā. 1938. gada 27. janvāra PSRS NKVD lēmums par Steinu K. J. un Steinu E. }. atcelts un lieta pārtraukta nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Steins К. J. un Steina E. J. pēc nāves reabilitēti.

PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijas priek�sēdētāja vietn.

Justīcijas pulkvedis

Rokas aug�ā!

Atdodiet iero�us!

Nekādu iero�u man nav un'nekad nav bijis.

Un ko jūs? Vācieties prom!

�Plēsums�.

�Dzelzs straume�.

Esmu kulaka dēls.

Stāt! Pirmā rinda uz kreiso, otrā uz labo!

Rokas aug�ā!

�Cietumā es sē�u jau sesto reizi, bet tikai tajā vakarā, kad sodīja tavus igauņus, es pirmo reizi pierijos līdz kaklam.� � �Tajā vakarā mūsu cietums palika pavisam tuk�s, palika pavisam kluss un tuk�s. Mums bija skaidrs, ka jūsējo vairs nav �ai pasaulē.�

Uzrakstīts pēc Zaikovu un citu sniegtiem materiāliem.

Uzrakstīts pēc Mildas Zaikovas un viņas abu meitu stāstījuma, kā arī pēc da�iem citiem materiāliem. Māte ar abām meitām atradās tie�i tajā vagonā, kur aprakstītais notika.

Sk. piezīmi 13. Ipp. (Red:)

Kalna nometņu nosaukums no krievu �gorlag�, kas savukārt ir saīsinājums no �gosudarstvennij lager osobogo re�ima� (speciālā re�īma valsts nometne).

Pēdējā laika publikācijās minētais Latvijas Universitātes mācību spēks un ledlau�a �Kri�jānis Valdemārs� projektētājs �ārlzs Klarks bija anglis un, �ķiet, nerunāja latviski, vismaz neesmu redzējis, ka viņ� ar manu tēvu būtu sarunājies latviski.

�Cik labi smar�o pēc maizes. Es jau biju aizmirsis, ka maize nmurto.o

�Jūsu matnmele atstiepusi kājas.�

Ei, latvieti, kur līdīsi?

Zem gultas � sūdus rīt!

Vēstules glabājas Latvijas Valsts bibliotēkas Reto gramatu un rokrakstu no daļā. Tās tulkotas no krievu valodas.

�Liekas, ka laba ģimene, vienkār�a un parasta. Kāpēc tu bulu f|| llll�|4>ata. i eica, ka viņa esot skolotāja, bet viņ� � ekonomists. Nu tie laēi.1 luīv Inihild ■■

�Ņem līdzi! Visu ņem! Neko neatstāj! Neko vairs ncredu�iil, li<<| Un viss noderēs.�

�Ņem ātrāk!�

�Ej nost no ceļa, nemaisies pa kājām!�

�Kad pazvejosit ziemeļos, tad to dziesmiņu aizmirsīsit.�

V. Derums miris 1988. gadā. � Red.

³⁴³⁴

1954. g. 12. februārī septiņos no rīta. Vorkuta

Manu bērniņ, mana Marino�ka!

�odien man ir īpa�a diena � mana dzim�anas diena. Manā mū�ā reiz ir bijis tāds gadījums, kad es aizmirsu savu dzim�anas dienu. Toreiz es biju glu�i viens. Tagad man esi tu, mana bezgala labā meitiņa, es neesmu vientuļ� un par savu dzim�anas dienu alla� domāju jau daudz dienu iepriek�, zinādams, ka mani atcerēsies, �ai dienā

Ņem cirvi un sagatavo malku ugunskuram � auksti!

Komponista dzīvesbiedre, pianiste, mūzikas skolas skolotāja Erika Graubiņa (dz� 1910. g.) kop� 1950. gada bija vienīgā ģimenes � triju savu mazgadīgo bērnu upgndiiiece.

♦ ♦ Protams, �vecajā� naudā.

Voldemārs Upenieks (1896�1955), komponists, latvie�u mūzikā ienāca 30. gados.

Domāts komponists Valentīns Utkins (dz. 1904. g.).

Mūsu rīcībā nav tuvāku ziņu par vēstulē minētajiem J. Līcī�a darbiem (mūziku ukraiņu rakstnieku lugām, garīgo kantāti un klavieru darbiem). Minētā brāļu tauta, kuras mūzika iepazīta ieslodzījumā, acīmredzot ir lietuvie�i. No Vorkutas j. Līcītis pārvedis 105 lietuvie�u dainas, kuru vārdus komponistam palīdzējis uzrakstīt kāds izsūtījuma liktcņbiedrs lietuvietis.

J. Graubiņ� savās kritikās ieviesis vairākus labskanīgus, latviskus jaunvārdus, tā bagātinādams mūsu mūzikas terminoloģiju. Nelatviskās �ermoņikas� viņ� ieteicis aizvietot ar vārdu �plē�enes�.

Komponists un mūzikas teorētisko priek�metu pasniedzējs Teodors Tomsons.

Komponiste Felicita Tomsone.

Runa ir par komponistu Pēteri Barisonu (1904�1947) un ievērojamo krievu padomju komponistu, 27 simfoniju autoru Nikolaju Mjaskovski (1881 � 1950).

Jānis Zālītis bija miris 1943. gadā, pārējie vēstulē minētie komponisti un mū�i kas kritiķi: Jēkabs Poruks, Adolfs Ābele, Jānis Kalniņ�, Jānis Cirulis, Volfgangs Dārziņ� un Alberts Jērums, cellists Alfrēds Ozoliņ�, vijolnieks un diriģents Arvīds Noritis kop� 1944. gada atradās trimdā.

Domāts Alfrēds Kalniņ�.

Vissavienības mūzikas mēne�raksts.

Runa ir par Jēkaba Graubiņa jaunāko meitu vijolnieci Ievu Ginublņu, kura, pa�reiz dzīvodama Briselē, aktīvi muzicē da�ādās Eiropas pilsētās

Me�aparkā atrodas J. Graubiņa dzīvoklis.

Runa ir par Marģeri Zariņu.

T. Tomsons un V. Utkins.

Simfoniskais tēlojums �Staburadzītes stāsts� savu pirmatskaņojumu piedzīvoja tikai komponista simtgadē 1984. gadā un tad ari vienīgi radioraidījuma diriģenta I. Re�ņa vadībā.

Starp �iem laimīgajiem diem�ēl nebija ne 1. Graubiņ�, ne J. Līcills, jo l�SRS Komponistu savienības jaunrades nams � gan ne Priedainē, bet Mellu�os un turklāt bez jaunradei piemērotām atsevi�ķām mājiņām un dzīvokļiem � atklāts tikai 1987. gadā.

No 1956. gada 24. februāra līdz 2. martam notika LPSR Komponistu savienības Ш kongress.

Viņ� labi dzīvo, viņam ir maize.

�Sito es ņemu!�

Ieslodzīto sacel�anās apspie�ana Kengirā (Karaganda).

Staļins � nelietis.

Ausekļa ielā 3- 71.

1944. g. aizbrauca ap 80% latvie�u inteliģences, baidoties jaunu izve�anu.

Stokholmas ielā 59.