Anita Mellupe

35 ķīnie�u mīti un leģendas

... * * *

Kā parādījās....Zeme un Debesis ; cilvēki ; mū�a ilgums ; valoda ; vienvienīgā saule ; Rudensvidus jeb mēnesnīcas svētki ; �etri gadalaiki ; �gara stiprums ; liela dū�a ; uguns pavardā ; tīkli zvejai ; pirmie pastāvīgie mājokļi ; pūķa dinastija ; hieroglifi ; zāļu recep�u grāmata ; Pavasara svētki ; suņa uzticē�anās cilvēkam ; atkalapvieno�anās maltīte ; pelmeņu zupa ; tuk�o apcirkņu ēdiens ; daoisma pamati ; Pūķa laivu svētki ; Tīrās skaidrības diena ; uzticība mīlestībā ;�Laternu festivāls ; pārticība ; veselīgas baudas ; papīrs ; Peoniju karalis un Peoniju karaliene ; ne�ķiramas laulības ; sapņotāji ; māka paveikt �ķietami nepaveicamo ; atbildība par sevi un citiem ; da�ādas profesijas ; spēks uzvarēt nāvi

Pirms daudziem tūksto�iem gadu, kad Zeme vēl nebija atdalīta no Debesīm, Visums bija haotisks melnas masas virpulis un izskatā līdzinājās lielum lielai olai. �ī ola iznēsāja cilvēces priek�teci Paņgu, neiedomājami lielu milzi. Olā viņ� auga astoņpadsmit tūksto�us gadu un visu �o laiku ne reizi netika atvēris acis, nezināja, kas visapkārt notiek.

Mil�a elpas krācieni �ūpoja olu kā �ūpoles, ta�u pat vismīkstākajā guļā reizēm gribas izstaipīt locekļus. Kādu dienu milzim sagribējās izlocīt kaulus, bet nekā - no visām pusēm viņu kaut kas turēja ciet un neļāva pakustēties ne uz priek�u, ne atpakaļ.

Paņgu atvēra acis - arī tas nenācās viegli -, lai lūkotu, kas ir visapkārt, bet acu priek�ā vīdēja tikai necaurredzama tumsa. Melna nebrīve spieda elpu, �ņaudza krūtis.

-A, - milzis iekliedzās, un melnā masa sakustējās, kaut kur pazibēja gaismas stars, ta�u pēc brītiņa viss jau atkal bija piķa melnumā. Paņgu pārņēma dusmas, un, azotē sagrābstījis lielu cirvi, viņ� no visa spēka cirta melnajā masā - �aumala plīsa, milzis cirta vēl un vēl, un ola pār�ķēlās pu�u.

Paņgu sajuta, ka galva viegli paceļas uz aug�u, ķermenis atbrīvojas no stinguma, kājas atduras pret kaut ko cietu un pievelko�u. Ķermenis nekad nebija bijis tik neparasti brīvs un vingrs, kājas tik dro�as un stingras. Acis aprada ar spilgto gai�zilo gaismu aug�ā - Debesīs, kājas - ar stingro dzelteno pamatu - Zemi. Te Zeme it kā sāka tuvoties Debesīm, un Paņgu, sabijies, ka viss varētu atgriezties vecajās vietās, ar galvu atspiedās pret Debesīm, ar kājām - pret Zemi. �ādi stāvēdams un Zemi no Debesīm atgrūzdams, viņ� katru dienu izauga divreiz garāks, līdz Debesis kļuva tik augstas, ka nespēja vairs ar Zemi savienoties. Tā viņ� nostāvēja astoņpadsmit tūksto�us gadu.

- Nu man arī jāatpū�as - klusu noteicis,

milzis noslīga pie zemes. - Atstāju savu ķermeni pasaulei...-Tādi bija Paņgu pēdējie vārdi. Un ar viņa ķermeni notika brīnumainas pārmaiņas: elpa kļuva par vēju un mākoņiem, balss par pērkona dārdoņu, miesas - par pla�iem laukiem, asinsvadi - par ceļiem, �etri locekļi pārveidojās par kalnu grēdām, asinis-par lielām upēm, zobi un kauli - par zelta, sudraba, vara un dzelzs krājumiem, apaļām pērlēm un maigi zaļu nefrītu. Sviedri pārvērtās par lietutiņu un rīta rasas lāsēm, sīkās spalviņas uz ķermeņa - par puķēm, zāli un kokiem. Mati un bārda pārtapa zvaigznēs, kreisā acs kļuva par Sauli, labā acs - par Mēnesi.

.

Ņuiva ir svētā Radības dieviete, tūksto� radību radītāja, cilvēku māte un aizstāve. Pati viņa ir Zemes dzemdēta - galva viņai ir kā cilvēkam, ķermenis - kā �ūskai. Leģenda vēsta, ka Ņuiva vienā dienā varējusi pārtapt septiņdesmit da�ādās būtnēs.

Pēc tam kad Zeme un Debesis tika no�ķirtas katra par sevi, Debesīs bija Saule, Mēness, zvaigznes, uz Zemes - kalni, upes, koki un zāle. Ņuivai tāda Zeme likās nepilnīga, un, kad pēc Mēness kalendāra iestājās jauns gads, viņa tā pirmajā dienā radīja vistu, otrajā - suni, tre�ajā - aitu, ceturtajā - cūku, piektajā -govi, sestajā - zirgu, septītajā - cilvēku...

Dienās, kad cilvēks vēl nebija radīts, dieviete skuma. Bet, kas dievietei viena diena, tas mirstīgajam - simtiem gadu! Nezin cik Zemes dienu un gadu ilga dievietes skumjā vientulība.

- Kā lai izmainu pasauli? - prātoja Ņuiva.

Saule leca un rietēja, puķes atplauka un novīta, ta�u dievietes vientulības sajūta un neziņa palika tāda pati.

Kādu dienu Radības dieviete aizgāja uz upi mazgāties. Pēk�ņi viņa pamanīja, ka no ūdens spoguļa pretī lūkojas kāds sve�s radījums, ne tikai labi zināmās krustu �ķērsu peldo�ās zivis... Ņuiva uzsmaidīja nepazīstamajam, tas-viņai, Ņuiva sarauca uzacis, nepazīstamais -

arī, pamirk�ķināja plakstus, sasita plaukstas-tas tāpat. Ņuiva atgāja no ūdens un sauca nepazīstamo nākt līdzi, bet - nekā!

Dievietes jaunajā priekā iezagās skumjas:

- Kā lai izdara tā, ka ūdens būtne varētu visur man sekot, nākt līdzi? - Un atkal Debesīs Mēness auga un dila, bet Ņuiva joprojām nebija izdomājusi, ko pasākt.

Reiz pēc lielas lietusgāzes dzeltenīgās smiltis, sajaukdamās ar ūdeni, kļuva par lipīgiem māliem. Ņuiva paņēma pikucīti mitrās zemes un tāpat vien virpināja to rokās, skatīdamās ūdens būtnes sērīgajās acīs.

Pēk�ņi Ņuiva iekliedzās: - Zinu!

Un dieviete steidzīgi sāka veidot tēlu, kas būtu līdzīgs radījumam ūdenī. Tapa deguns, acis, mute, pleci, kājas, pēdas, rokas. Kad saule norietēja, ūdens būtne ienira satumsu�ajā dzelmē, bet Ņuivas veidojums jau bija gatavs! Un, līdzko mazais māla tēls bija nolikts uz zemes, tas atdzīvojās, Ņuiva uzsmaidīja mazajam, mazais atsmaidīja viņai. Kad radītāja sataisīja dusmīgu seju, arī viņ� saviebās...

No priekiem dieviete sasita plaukstas: - Es tev do�u visskaistāko vārdu - cilvēks.

Cilvēciņ� atpleta rokas un steidzās apskaut radītāju, saukdams:

- Māt! Māt!

Pēc ra�īgās darba dienas smaids Ņuivas acīs un sirdī nenodzisa pat sapņojot. Mazais māla cilvēciņ� saldi dusēja viņas klēpī.

Otrā rītā, kad rasas lāses sāka krist uz dievietes sejas, viņa pamodās un mirdzo�ām acīm

ilgi vēroja blakus guļo�o cilvēku. Laime un lepnums vēl vairāk saviļņoja viņas sirdi.

To pa�u rītu dieviete paņēma mazuli pie rokas un veda iepazīt pasauli un citas dzīvas būtnes. Par zaķi un biti stāstīja, ka tie ir draugi, ar kuriem var rotaļāties. Kad ceļā gadījās tīģeris vai leopards, piekodināja tiem netuvoties...

Gāja laiks. Līdz kādu dienu pēc rotaļām ar zaķi cilvēciņ� vairs neatgriezās mājās. Ņuiva atkal ķērās pie māla un veidoja citus cilvēciņus. Daudzus, daudzus.

Zvaigznes modās un devās pie miera, putni atlidoja un aizlidoja, zāle zaļoja un dzeltēja, bet Ņuiva, dziļi iegrimusi darbā, �īs pārmaiņas ne juta, ne redzēja. Viņa aizmirsa pat par ēdienu un miegu. Cik ilgi tā bez apstājas darbojusies, cik jauno zemes iemītnieku izveidojusi -pati nezināja. Līdz bija tā pagurusi, ka rokas mitējās virpināt mālus un augums atslīga pret upmalā augo�u koku.

-Tik daudz laika vajadzīgs, lai visa Zeme būtu cilvēku apdzīvota! Kā panākt, lai tas notiek ātrāk? - Ņuiva prātoja, spēlējoties ar koka zaru - ik pa laikam sev pie kājām apmaisot ar to dzeltenos smil�u graudus un augsnē neiesūku�os ūdeni.

����������������������������������������������������������� vista���������������������� aita���������������� cūka

Nolēmusi doties pie miera, Ņuiva nevērīgi aizmeta zaru projām, bet, atduroties pret zemi, ap zaru aplipu�ie māla pikucī�i pēk�ņi pārvērtās par maziem, apkārt skraidelējo�iem cilvēciņiem. Ņuivai par lielu prieku, nu radī�anas darbs ritēja daudz ātrāk, cilvēku skaits strauji auga!

Stāsta, ka cilvēki, kurus Ņuiva radījusi ar rokām, ir augstdzimu�o kārtai piederīgie, bet tie, kuri ar zara palīdzību izsviesti, - vienkār�ie ļaudis. Kādu dienu cilvēciņi uzrunāja savu radītāju:

- Māt, vai mēs nevaram pa�i sevi radīt?

Dievi�ķā būtne par �o vēlē�anos nopriecājās un sadalīja cilvēkus divās daļās - vīrie�os un sievietēs. Sievietei un vīrietim savienojoties, radās jauni cilvēki. Dieviete nu varēja atpūsties, un turpmāk radītājas galvenais darbs bija iepazīstināt cilvēkus ar pasauli, atbildēt uz viņu neskaitāmajiem jautājumiem.

Kādu dienu dievieti pamodināja strīda troksnis: ar rokām veidotie cilvēki gribēja valdīt pār pārējiem. To dzirdēdama, Ņuiva saskuma:

- Jūs visi esat mani bērni, es nedalu jūs augstākos un zemākos, bagātos un nabagos, skaistos un neglītos, labos un ļaunos. Esmu dāvājusi jums dzīvību, stāstījusi par pasauli, izrādījusi Zemes takas, jūtu, vairāk man nav ko dot, jums pa�iem jādomā, kā dzīvot tālāk. Zemi es dodu jums, sev meklē�u vietu Debesīs.

Un Ņuiva viegli pacēlās aug�up. Cilvēki uzsāka patstāvīgu dzīvi.

.

Paņgu bija atdalījis Zemi no Debesīm, Ņuiva radījusi tūksto�iem dzīvību. Pienāca laiks, kad visas dzīvās būtnes vēlējās zināt, cik ilgs mū�s viņām lemts.

Visupirmais pie Ņuivas ieradās cilvēks:

- Dieviete, saki, lūdzu, - cik ilgs mū�s lemts mums, cilvēkiem?

- Cilvēkiem - divdesmit gadu.

Cilvēks domās apsvēra - divdesmit gadu? Tā ka par maz. Pra�ņāja tālāk: - Ko mums ēst?

- Ko gribat, to ēdiet, ko gribat darīt, to dariet, - skanēja atbilde.

Pēc cilvēka radītājai tuvojās zirgs: - Māt, cik ilgi mums, zirgiem, atvēlēts dzīvot?

- Zirgiem - �etrdesmit gadu.

- Ko mums ēst? Ko mums darīt?

- Ēdiet graudus, zāli. Velciet ratus, ļaujiet cilvēkiem uz sevis jāt.

Zirgs nodomāja: ��etrdesmit gadu tie�ām nav maz, bet ēdiens tāds pa�vaks, darbs arī smags - jāprasa mazāk." Tā arī izdarīja:

- Man nevajag �etrdesmit gadu, ar divdesmit pilnīgi pietiek.

Cilvēks, to padzirdējis, sacīja:

- Nav taisnība, zirdziņ, slikta dzīve visviens ir labāka par nāvi, vari liekos gadus dot man!

- Ko dieviete par to teiks? - paklausīgais dzīvnieks �aubījās.

- Ja zirgs piekrīt, dodu, cilvēk, tos divdesmit gadus tev, - dievietei nebija iebildumu.

Cilvēka un zirga pēdās sekoja vērsis, uzdodams tos pa�us jautājumus.

- Arī vēr�iem doti �etrdesmit gadi. Cilvēks ēd, ko grib, zirgi - lopbarības graudus un zāli, jums pietiks ar zāli vien! Visu gadu palīdzēsiet cilvēkiem art zemi un vilkt smagumus.

- Ah! Tas gan par grūtu, tad nevajag �etrdesmit, būs gana ar divdesmit.

Bet cilvēks tika sekojis arī �ai sarunai:

- Ja ragulopiem tik daudz nevajag, dod tos divdesmit mums! Ko dieviete teiks?

- Ja govs piekrīt, tad ņem vien tos divdesmit.

Ceturtais attecēja suns.

-Jūs, suņi, dzīvosit divdesmit gadu. Cilvēks ēd rīsus, mājlopi - lopbarību, jums tiks paliekas. Nekas īpa�s jums nav jādara, tikai jāpieskata cilvēku mājas, - Ņuiva teica.

Suns padomāja - darbs nebūtu grūts, bet ēdiens gan ne tāds, ne �āds, un teica:

- Man nevajag divdesmit gadu, ar desmit pilnīgi pietiks.

Cilvēks izprasīja sev arī suņa gadus.

Pēdējā atskrēja vista. Arī viņa par savu dzīvi bija neziņā.

- Jūs dzīvosit desmit gadu, bet ēdīsit tikai to, ko pa�i atradīsiet! Nekādi lieli darbi jums nav jāveic, gailim ik rītu jādzied, vistai katru dienu jādēj pa olai.

Vista bija neapmierināta: - Nav taisnīgi!

Cilvēks ēd visu, zirgs - lopbarību, vērsis - zāli, suns-ēdiena paliekas, mums nekas netiek dots, viss pa�iem jāgādā! Ar pieciem gadiem mums būs gana!

Cilvēks pievāca sev arī vistas liekos gadus.

Tā nu mū�a garums visiem bija noteikts. Tādēļ mūsdienās cilvēks var dzīvot septiņdesmit un vairāk gadu, zirgs divdesmit, vērsis divdesmit, suns ap desmit, vista piecus se�us gadus. Pirmie divdesmit gadi ir cilvēka pa�a gadi, �ajā laikā cilvēks dzīvo kopā ar vecākiem -ko grib, to ēd, ko grib, to dara, ne par ko nav galva jālauza, sirds var būt brīva no raizēm. Laika posmā no divdesmit līdz �etrdesmit cilvēks dzīvo zirga gadus - līdzīgi zirgiem viņ� brīvi var doties darbos un klejojumos uz visām �etrām debespusēm. No �etrdesmit līdz se�desmit ir vēr�a gadi, �os divdesmit cilvēks vada nosvērti, prātīgi, ir mierīgs kā vecs vērsis. Pēc se�desmit gadu sliek�ņa cilvēka dzirde pavājinās, redze apmiglojas, ķermenis kļūst nespēcīgs, daudzās lietās jālūdz bērnu palīdzība, prāts tik vien spēj kā uzmanīt mājas durvis � tiek ieņemta tāda kā suņa vieta. Kad pāri septiņdesmit, visu dienu nav nekā īsti, ko darīt, pa naktīm nenāk miegs, no rīta atliek vien modināt bērnus un mazbērnus - glu�i vai gaiļa amats.

1'b] � £ laiks mū�s

Reiz sensenos laikos dzīvoja deviņi brāļi, kādu dienu viņi visi laukā ara. Dīvainā kārtā viss, kas pa dienu tika uzarts un vēl vakarā bija labi redzams, otrā dienā izskatījās līdzens kā galds. Ja nu tā, brāļi nolēma lauku naktī sargāt.

Kad pienāca nakts, lauka malā parādījās sirma vecene un ar vienu vienīgu rokas vēzienu arumu nolīdzināja... Brāļi izvilka lokus un grasījās nevēlamo vie�ņu no�aut, bet viņa iesaucās:

- Nevajag uz mani �aut, nevajag lauku art, pasaule pavisam drīz apgriezīsies kājām gaisā, nāks plūdi, kādi vēl nav piedzīvoti! Steidzieties mājup, kaujiet lopus, gaļu apēdiet, neapēsto sa�āvējiet, no vēr�u ādām pa�ujiet maisus. Glābiet savu dzīvību, kamēr vēl laiks!

Deviņi brāļi darīja, kā sve�iniece likusi. Lopi tika nokauti, gaļa - ēsta un �āvēta, ādas izklātas un izkaltētas. �ujot maisus, vecākais brālis pamācīja: - Adatu ņemiet resnāku, ādas strēmeli - tievāku, tā darbs ātrāk veiksies.

Jaunākais brālis iebilda: - Nē, otrādi - jāņem mazāka adata un platāka ādas strēmele - �ādi �ūdināts maiss būs ūdensdro�s!

Septiņi brāļi darīja tā, kā bija ieteicis lielais brālis, pārmezdami mazajam neapķērību, -�is nesaprotot, ka ātrāk esot arī labāk!

Jaunākais tomēr turpināja �ūt maisu pēc sava prāta.

Sākās plūdi, un ūdens drīz vien apņēma pat māju jumtus. Deviņi brāļi, sēdēdami katrs uz sava ādas maisa, ar rokām airējās uz kāda augsta koka galotni. Mazā brāļa maisā ūdens iek�ā nesūcās, tādēļ viņ� ātri tika uz priek�u, bet astoņi vecākie, lai kā arī centās, ūdenim ceļoties, īrās cits par citu lēnāk ... Kad mazais brālis, galotni sasniedzis un elpu atvilcis, atskatījās atpakaļ, no viņa astoņiem brāļiem vairs nebija ne vēsts.

Pēc septiņām dienām un naktīm plūdi atkāpās. Labi gan, ka tā, - mazā brāļa maisā gaļas vairs tikpat kā nebija. Astotās dienas rītā puisis palaida vaļā līdzi paņemtos - maisa �aurībā saburzītos - gaili un kaķi. Kaķis, sasniedzis zemi, trīs reizes ieņaudējās, gailis, nostājies uz cietzemes, sasita spārnus un trīs reizes nodziedāja. To dzirdēdams, jauneklis saprata, ka plūdi ir atkāpu�ies, un mierīgu sirdi kāpa no augstās galotnes lejā. Bet tur visapkārt klaja zeme vien, nevienas dzīvas dvēseles...

Nezin cik ilgi jaunākais brālis bija klīdis pa tuk�o klaju, kad tālumā pamanīja tādu kā uguni degam. Vēl pusdienu ilgs gājiens, un viņ� sasniedza ugunskuru, pie kura stāvēja daiļa meitene.

- No kurienes tu nākdama?

Meitene atbildēja, ka esot Debesu nemirstīgā - uz Zemes nolaidusies, lai paganītu cūkas. Puisis lūdza, lai nemirstīgā ņem viņu līdzi uz savu valstību. Meitene pa�ēloja - puisis viens pats visā pla�ajā pasaulē. Ta�u, zinot, ka mirstīgajiem dzīvot dievu pilī nav ļauts, meitene puisi uzveda Debesīs slēpu - paslēpjot viņu ūdens mucā.

Gāja laiks, puisis un meitene iemīlēja viens otru, un abi nolēma doties atpakaļ uz Zemi. Bet, kad Debesu tēvs par to padzirdēja, viņa dusmas zibsnīja visās padebe�u malās! Mazliet nomierinājies, viņ� meitas iecerētajam teica:

-Tev vispirms jāizdara pāris darbu, tikai tad tu varēsi manu mazo meitu vest sev līdzi. Visupirms tev jānocērt deviņu kalnu koki, tad runāsim tālāk.

Puisis cirta visu dienu, bet otrā dienā koki stāvēja kā stāvēju�i. Cilvēkdēls vairs negribēja cirvi rokā ņemt.

- �ie koki nav nocērtami, es dodos atpakaļ uz Zemi!

Bet dieviete centās viņu pārliecināt, ka darbs ir paveicams:

- Nebaidies, es rīt do�u tev deviņus zobenus, tev tikai jāiesprau� pa zobenam katrā kalnā!

Puisis tā izdarīja, un līdz ar to koki bija gar zemi.

Nu Debesu valdnieks lika visus kokus sadedzināt. Puisis kurināja ugunskurus divas dienas, bet koki lāgā nedega un nedega. Viņ� jau gribēja atmest visam ar roku, tomēr meitene viņu atkal iedro�ināja un iedeva deviņas lāpas, liekot katrā kalnā aizdedzināt pa vienai. Tre�ās dienas vakarā no kokiem bija paliku�i pelni vien. Puisis jau domāja, ka darbi padarīti, bet - nekā! Trīs dienu laikā viņam visi �ie deviņi kalni bija jāapsēj ar griķiem! CiIvēkdēls kāpelēja pa kalniem ar sētuvi kaklā divas dienas, ta�u iesēts tika pavisam maz. Debesu meita nāca viņam palīgā - iedeva deviņus kapļus, likdama uz katra kalna iespraust pa vienam. Tre�ās dienas vakarā darbs bija galā.

Nu valdnieks lika trīs dienu laikā griķus novākt. Puisis darbu nemaz nesāka, saprata, ka saviem spēkiem to nepaveiks, un gribēja doties atpakaļ uz Zemi viens, bez mīļotās. Bet meitene iedeva viņam deviņus bambusa grozus, teikdama, ka pa�am itin nekas nav jādara, tikai jāatstāj katra kalna pakājē pa grozam. Kā bija teikts, tā tika darīts, un tre�ajā dienā griķi bija grozos! Valdnieks neticēja, sūtīja savu kalpu griķu graudus pārskaitīt. Tika rēķināts un pārrēķināts - rau! - trīs griķu graudu tie�ām trūka. Daiļā Debesu valdnieka meita domāja, domāja, tad iedeva puisim loku un bultas un, pirkstgalos pacēlusies, ar pirkstu norādīja uz raibu putnu kokā:

- Viņ� paslepus apēda tos trīs griķu graudus, �auj ātri, un iztrūkuma vairs nebūs!

Puisis atvilka loku un palaida bultu, putns nokrita, un trīs pazudu�os griķu graudus atrada viņa guziņā. Bet valdnieks vēl arvien negribēja meitu dot

- Atnes man pa�a slauktu tīģera pienu!

Puisis nepaguva pat novaidēties, kad meitenei atkal jau padoms:

- Ņem �o tīģerādu, apmet ap pleciem, sagaidi, kad tīģeriene, bērnus zīdīdama, aizmigs, tad ej klāt un ieslauc pienu traukā.

Puisis tā arī izdarīja. Valdnieks neticēja, ka līgavainis atnesis tīģera pienu. Lai pārbaudītu, deva to govij un zirgam dzert, un tie, līdzko sajuta plēsoņas smaku, izbailēs aizlēk�oja prom. Nu Debesu valdniekam vairs nebija ko iebilst, nācās atdot meitu mirstīgajam.

Kad jaunie nolaidās uz Zemes, tā jau atkal bija kļuvusi apdzīvota. Zvēri un nezvēri to vien lūkoja kā nobaudīt cilvēku miesas. Puisis vija cilpas, taisīja �aujamloku, lai stātos dzīvniekiem pretī. Tie savukārt sūtīja vecu vārnu izlūkos: varēja uzsākt miera sarunas, bet bija vēl kāds �ķērslis-tajā laikā ne cilvēki, ne dzīvnieki neprata runāt. �ī iemesla dēļ puisis devās lūgt Debesu valdnieka palīdzību. Debesu tēvs padomāja un nosūtīja uz Zemi savu padoto, lai tas tur noliktu se�as bļodas: zelta, sudraba, vara, dzelzs, koka un māla. Tajās jāsalej ūdens un tad jāsauc visas dzīvās būtnes padzerties.

Brie�i, tīģeri, leopardi, zirgi, govis un aitas, kā arī lielspārnainie putni atsteidzās pirmie. Visi vēlējās dzert no zelta, sudraba, vara un dzelzs bļodām. Izslāpis pa ceļu lēca arī krupis - tie�i citiem pa kājām. Arī cilvēks steidzās, bet krupīti tomēr pamanīja un pārcēla dro�ākā vietā - uz ceļa malu. Pateicīgais dzīvnieciņ� cilvēkam lika saprast, lai tas dzer vienīgi no māla trauka. Cilvēks tā arī darīja, bet krupītim ne malciņa neatstāja... �ādā vīzē Zemes cilvēki tika pie runā�anas prasmes, bet krupis -vismaz pie kurkstē�anas.

Sensenis atpakaļ Debesīs spīdēja daudzas Saules. Veselas desmit - Debesu valdnieka desmit nerātnie dēli. Katru rītu viņi agri jo agri parādījās Debesu jumā, lai kopā izskrietos. Bet, kamēr viņi plosījās, cilvēki svelmē slāpa, graudaugi izkalta, upes iz�uva.

Debesu valdnieks par dēlu uzvedību nebija priecīgs un ataicināja pie sevis Houī, izdaudzinātu loka �āvēju, lai viņ� delverīgos dēlus mazliet pārmācītu. Houī nekas nebija pretim, bet, kad desmit saules jau neskaitāmas dienas bija ar viņu kaitēju�ās, nodarot Zemei vēl lielāku postu, viņ� nomērķēja uz vienu, otru, tre�o... septīto, astoto, devīto... Katra bulta ķēra mērķi, un deviņi spīdekļi cits pēc cita noripoja no debesu juma. Bet, kad Houī atvilka bultu jau desmito reizi, no pēdējā spīdekļa vairs nebija ne vēsts. Houī izmeklējās malu malās - nekur

upe

bulta

ne miņas, līdz kādu rītu, sadzirdējis smalku pīkstienu un paskatījies visapkārt, ieraudzīja slieku. Slieka teica:

- Klau, drosmīgais loka un bultas dievs, desmitā Saule ir paslēpusies aiz Zemes!

To dzirdējis, Houī sadusmojās vēl vairāk, meklēja vēl sparīgāk, bet atrast nevarēja: pasaulē bija melna tumsa - ne saredzēt, kur meklēt.

Gāja laiks, bez gaismas un siltuma cilvēkiem nebija dzīves, un Houī sāka no�ēlot savu pārsteidzību. Cilvēki lūdza Debesu valdnieku, lai viņ� liek Saulei parādīties virs apvār�ņa. Sākumā desmitā saule tā kā baidījās, bet tad, pasle-pus uzmetusi Zemei siltu skatienu un redzējusi, ka cilvēki sagaida viņu ar smaidu, parādījās visā savā daiļumā. Vienvienīgās Saules spo�ais spēks lika melnajai tumsai pagaist. Desmitiem tūksto�u radību atkal at�irga, viss sāka augt un zelt, Zemei bija atgriezies dzīvesspēks.

ugunsdēls

r Kad deviņas Saules bija no�autas, Houī, � cilvēku lūgts un Debesu valdnieka sūtīts, kopā , ar sievu �ani un melnausi suni devās uz Zemi, - lai dzīvotu tur. Houī no rīta līdz vēlam vakaram nācās cīnīties ar zvēriem un nezvēriem. Viņa X sieva skuma pēc Debesīm.

Kādu dienu Houī, ne pirmo, ne pēdējo reizi pārnācis mājās vēlu, ieraudzīja sievu nekustīgi � sē�am pie apdzisu�u vakariņu galda. Viņas skatiens vērsās tālumā.

* - �ane, kas noticis?

Klusums.

- Tu atkal domā par Debesīm, bet - vai tad mēs te uz Zemes nejūtamies tik brīvi un laimīgi kā vēl nekad?

�anes acis aizmigloja rasa.

- Laimīgi? Vai mums te bijusi kaut viena mierīga diena, kop� tu no�āvi valdnieka deviņus ₍ dēlus un mūs atsūtīja �urp? Vienu dienu tu ej �aut kalna garu, otru - upes dīvaini. Es katru dienu palieku mājās - mazgāju drēbes, taisu ēst, vērpju diegus, au�u audeklus. Dienām ir tik slikta gar�a kā desmit gadus mērcētiem graudiem!

- Desmit gadus mērcēti graudi? Tā jau laba stiprā dzira! - Houī smējās un mudināja sievu ēst vakariņas, solīdams, ka ar rītdienu viss būs labāk.

Dienas uz Zemes turpināja ritēt, ta�u nekas nemainījās, vienīgi Debesu valdniece, dabūjusi dzirdēt par Houī labajiem darbiem, nolēma apbalvot viņu ar nemirstības un mū�īgās jaunības zālēm. Kopā ar savu svītu valdniece nolaidās Zemes virsū, pasauca Houī - ielika viņa rokās divas zāļu lodītes un pastāstīja, kā tās jāvāra. Houī aizkustināts pateicās un kopā ar savu melnausi, vilkdams pār plecu zeltaini plankumainu leopardu, priecīgs devās mājup.

- Es un �ane - vīrs un sieva - esam kopā pirmie un vienīgie viens otram. Būs tik skaisti, kad kopā apēdīsim zāles un no jauna pievienosimies svēto pulkam, pēc kuru dzīves �ane tik ļoti noilgojusies.

Atnācis mājās, Houī visu izklāstīja sievai, lika zāles savārīt un gaidīt viņu pārnākam, jo pats vēl vēlējās nomedīto leopardu aiznest ciemata vecākajam, kur� viņiem bija darījis daudz laba.

�ane apvilka jaunas drēbes, aplika rotas, lai, kā sacīt, nebūtu no Debesu svētajiem jākaunas, un, kā vēlēts, savārīja zāles. Gaidīja Houī mājās. Gaidīja, gaidīja, uzvārīto zāļu smar�a viegli kairināja nāsis, siekalas saskrēja mutē, domas ap katliņu vien vērpās, sagūla tajā, un, vairs nespēdama atturēties, �ane izsmēla vienu zāļu lodīti... Debe�ķīgā gar�a mutē lika vai mēli norīt. Mirkli ļāvusies baudai, �ane sāka sevi vainot:

- Ak tu, negausīgā mute, pārējo atstāj vīram, neuzdro�inies ēst! - Bet smar�a tā vien vedināja karoti vēlreiz celt pie lūpām... Ja jau �ādas

zāles ir, tad gan jau kaut kur var dabūt vēl! Apēda arī otru zāļu lodīti. Puspievērtām acīm izbaudīja to - ap sirdi un sirdī viņa jutās tik labi! Ķermenis likās gaisīgs un viegls, vaigos rotājās smaids.

Satumsa. Tā kā vīrs vēl arvien nebija atgriezies, �ane izgāja laukā skatīt. Bet, līdzko kāja bija sperta pāri slieksnim, �anes ķermenis, līdzīgi trauslai koka lapai, pacēlās Debesīs. Nu �ane izplūda asarās, nīstot savu negausīgo muti, kas savtīgi apēdusi visas dievi�ķās zāles, vīram neatstājot neko.

Pie durvīm paliku�ais melnausis, redzēdams, ka �ane, paslepus apēdusi zāles, viena pati paceļas Debesīs, ietraucās atpakaļ istabā: kā ievilka nāsīs zāļu smar�u, kā apgāza katlu un paliekas izlaizīja, tā pacēlās gaisā un steidzās saimnieci ķert!

Sadzirdējusi suņa rejas, �ane aiz pārsteiguma, bailēm un apjukuma ietriecās Mēnesī. Melnausim katra spalviņa uz muguras sacēlās stāvus; viņa ķermenis kļuva arvien lielāks, mute atvērās arvien platāka un platāka, un, lai gan �ane jau bija Mēnesī, suns vienā rāvienā abus kopā norija. Savukārt Debesu valdniekam ar valdnieci tie�i �ajā laikā labpatikās caur pils logu apbrīnot apaļo nakts spīdekli. Kad nu pēk�ņi debesjums kļuva tum�s, viņi steig�us sūtīja sargu izlūkos, bet tas atgriezies paziņoja - kāds melns suns Mēnesi norijis!

Valdnieks lika suni noķert un atvest pie viņa. Debesu pavēlniece, ieraudzījusi melnausi, saprata, ka tas ir medību suns, un ap�ēloja vainīgo - iecēla viņu par Debesu Dienvidu vārtu sargu. Suns, sajutis valdnieces labo gribu, nomierinājās un atspļāva Mēnesi atpakaļ. Bet �ane palika turpat - uz Mēness. Kopā ar mēnesszaķi viņa tur sē� un maļ nemirstības zāles.

Mēness kalendāra astotā mēne�a piecpadsmitajā dienā tiek svinēti Rudensvidus svētki - par godu gada visspo�ākajai mēnesnīcai cilvēki iet lūkot Mēnesi, ēd Mēness kūkas juebin*, kā arī stāsta pasakas. Mēnesī pavisam skaidri var saredzēt �ani un viņas zaķi. �ī diena simbolizē arī apvieno�anos - Mēness spo�ums klājas gan pār �anes, gan pār Houī sejām, kas pavērstas viena pret otru.

* Pilnmēness veida plāceņi ar saldu pildījumu.

Sākumā pasaule vēl nebija sakārtota �etros gadalaikos. Debesu Rietumu kalnā tolaik dzīvoja kāds vecs vīrs ar �etrām meitām. Reiz viņ� visas �etras atsauca pie sevis:

-Jūs jau lielas izaugu�as. Dodieties nu amatu apgūt!

No dienas, kad tēvs meitām bija licis iet mācībā, līdz dienai, kad viena meita no Austrumiem, otra no Dienvidiem, tre�ā no Rietumiem un ceturtā no Ziemeļiem atgriezās mājās, nepagāja necik ilgs laiks. Viena māsa bija iemācījusies iz�ūt, otra - slīpēt, tre�ā - taisīt ratus, ceturtā - da�ādu gaņģu maļamās dzirnas.

Visas �etras savā starpā di�ojās, katra sevi uzskatīja par visprasmīgāko esam. Tēvs izrīkoja, lai meitas savas prasmes izrāda pasaulei.

Māsas nebija skubināmas. Vecākā tūlīt paņēma savu �ujamo rāmi, zelta adatu un krāsainus diegus. Pēc tre�ā dūriena no baltā audekla pretī pavērās peonijas zieds, vēl trīs dūrieni -un ap ziedu jau zaļoja lapas, bet, kad viņa viegli, viegli pārlaida iz�uvumam pāri sava tērpa garo piedurkni, - peonijas zieds atdzīvojās, ar smar�u kutinot apkārtējo nāsis. Otra meita neatpalika, apsēdās Rietumu kalna galā ar vara ripu klēpī, smēla no kalna pakājē eso�ā ezera ūdeni un sāka ripu slīpēt. Tikai trīs rei-

zes viņas roka bija to paberzējusi, kad vara spogulis jau mirdzēt mirdzēja; vēl trīs reizes-un spogulis izstaroja tik spēcīgu gaismu, ka nu tēvs sāka vicināt vēdekli, bet vecākās māsas peonija novīta. Otrā meita vēl gribēja berzt, kad tre�ā sadusmojās, paķēra zelta cirvi, nocirta ezera malā augo�u koku, pēc trim sitieniem -tik tak, tik tak, tik tak - ūdens rats jau gatavs un, kad tas pāris rei�u apgriezās, ezerā vairs nebija ne lāses, māsa spoguli vairs nevarēja slīpēt. Bet arī ceturtā māsa vēlējās gūt virsroku - izvilka savas dzirnas, iestūma tajās Austrumu kalnu, tad trīs griezieni - un pār tre�ās māsas ūdens ratu pārbira tūksto�iem akmeņu.

Kad māsām vēl nebija gana, tēvs aizsvilās dusmās:

- Ko jūs te esat sadarīju�as! Arī savu pārākumu pierādot, jāprot labi uzvesties! Pasaka māca-, sitot olu pret olu, pu�u būs abas! Ciema ļaudis jau sanāku�i, jums jāparāda savas mākas ar labumu, kas no tām nāk, ne otrādi!

Tēva vārdi meitas pārliecināja. Vecākā māsa apvilka zaļas drēbes, otrā māsa - sarkanas, tre�ā - dzeltenas, ceturtā - baltas. Pret visiem ceremoniāli paklanīju�ās, viņas rādīja savu māku.

Vecākā māsa iz�uva puķotu segu - vērās ziedi simtiem nokrāsās, visu apkārtni pārņēma smar�a, vīterodami, �irkstēdami, trallinādami no malu malām salaidās putni. Pasviesta gaisā, sega pārlaidās pāri ezeram, pacēlās līdz mākoņiem, nolaidās klajā laukā, to apklājot. Kalna nogāzēs izslējās koki, pumpuros tvīka puķes, sazaļoja asni tīrumos, visa pasaule zeltījās.

Otrā māsa ar savu spoguli nogāja ezera malā, paberzēja to, un iemirdzējās Saule. Kā māsa pasvieda spoguli gaisā, tā sarkanā Saules ripa pacēlās augstu Debesīs, metot starus uz visām pusēm, Zeme sasila, migla izklīda, gaiss kļuva spirdzino�s, ūdens - dzidrs, puķes uzplauka, labība sazēla.

Bet pēc kāda laika spoguli vajadzēja apslaucīt, un pa to laiku pacēlās pelēks, drausmīgs kukaiņu bars, metās virsū labībai, kokiem un augļiem. Pie pasaules labuma tiku�i, rija un tempa cik jaudas. Māsa, to redzēdama, spodrināja spoguli jo cītīgāk - no tā izskrēja zibens, un kukaiņi bailēs sakrita uz zemes. Māsa paberzēja vēl - atskanēja pērkona dārdi, zemē sakritu�ie baiļu krampjos nomira. Bet spoguļa ber�anas dēļ sacēlās karstums, kuru izturēt pa spēkam nebija nevienam - labībai nokārās vārpas, puķēm - ziedu galvas, kokiem nolīka stumbri. Ļaudis satraucās, ta�u velti - pēk�ņi parādījās viegls vēj� un izkliedēja sabiezēju�o versmi. Izrādījās, ka vēja cēlājs ir tre�ās māsas vēja rats-tre�ā māsa bez ūdens rata pasaulei deva vēl vēja ratu, vērpjamo ratiņu, stelles... Ko ceturtā māsa? Viņa, savai kārtai pienākot, nostājās uz Dārgumu kalna, sāka malt savas dzirnas, piemala Debesis pilnas ar baltām pārslām, apklāja ar tām visu Zemi, neatstājot ne punktiņu melnu.

Tā nu visas �etras māsas bija parādīju�as savu meistarību. No Austrumiem, Dienvidiem,

Rietumiem un Ziemeļiem sanāku�ie ļaudis nemitējās lielīt gan meitu amatu, gan tikumu.

Meiteņu tēvs, Rietumu kalna vīrs, tapa ļoti priecīgs, pat vairāk nekā ļoti, un iedalīja meitām darba laiku. Vienā Debesu dienā ir divpadsmit stundas, katrai meitai tēvs deva pa trīs. Viena Debesu diena ir viens Zemes gads. Divpadsmit Debesu stundas-divpadsmit mēne�i, un tā katrai māsai tika pa gadalaikam.

Vecākajai - pavasaris, otrajai - vasara, tre�ajai - rudens, ceturtajai - ziema.

.

Sensenos laikos Ķīnas Ziemeļos dzīvojusi mil�u cilts, tās vadonis saucies Kuafu - tāpat kā viņa cilts.

Kuafu bijis tik liels, ka ne ar vienu salīdzināt, tik stiprs, ka viņa spēku nekā neizsmelt.

Kamēr Saule mēroja ceļu pa debesjumu, milzis nepārtraukti cīnījās ar plēsoņām, atvairīdams tos no mil�u mitekļa. Kad pienāca bezgalgarā nakts, no kalnu plaisām izlīda citi briesmoņi - spoki un mo�ķi, kuriem no dienasgaismas bija bail.

Nebeidzami cīniņi nogurdina pat milzi -vadonis pagura, bez atpūtas apsargājot savu cilti.

Arī ļaudis �ēlojās, turklāt vairāk par dienas nekā par nakts draudiem: Saule da�kārt pār mēru kaltējot - iz�ūstot ne tikai zeme un graudaugu saknes, pat upes svelmē izsusējot!

Vajadzēja Sauli saukt pie kaut kādas kārtības: stingri noteikt, cik spo�i spīdēt, ta�u galvenais - neļaut pazust aiz horizonta! Sauli noķert, pārmācīt un pierunāt pareizi uzvesties -tāds bija mil�a Kuafu plāns. Viņ� tik ļoti ienīda tumsu un nakti, ka apņēmības pilns viens pats devās cīniņā ar ugunīgo bumbu.

Kādurīt viņ� jau pirms ausmas labi izstaipīja savas garās kājas, izvicināja milzīgās rokas un sāka skriet. Pasauli zem sevis tricinot, Kuafu patie�ām skrēja neticami �igli - ar tūksto� jūd�u ātrumu - pāri kalniem un upēm. Saulei uz rietu lai�oties, pietrūka pavisam maz, labi ja rokas stiepiena, lai bēgli saķertu.

Saule svelmējo�i ieskatījās drosmīgā mil�a sejā - viņa acis aizmigloja necaurredzami raksti, kaklā iecirta me�onīga sāpe.

Aiz dzeļo�ajām sāpēm Kuafu saļima, attapās tikai tad, kad ap viņu jau klājās krēslas palagi. Starp tiem vizēja Huanhe upes ūdeņi -vienīgais glābiņ� no dedzino�ās svelmes un nepanesamajām slāpēm. Viens divi - un upe bija sausa! Nesalau�ams gribasspēks tumsas

nīdēju trenca tālāk. Lai atgūtu fiziskos spēkus, milzis, sasniedzis Veihes upi, noliecās arī pie tās ūdeņiem. Nav skaidri zināms, vai upe kļuva sausa, ta�u arī ar �o ūdens malku Saules gūstītājam nebija gana - un pienāca kārta Dadzeli ūdeņiem...

Dū�a trieca spēkavīru uz priek�u, bet kājas vairs neklausīja: zibeņiem �ķīstot, pērkoniem grandot, Kuafu nespēkā nokrita... Saules pēdējais rieta stars kā samierino�s glāsts pārslīdēja mirsto�ā mil�a sejai.

Pēc Kuafu nāves viņa milzīgais ķermenis kļuva par Kuafu kalnu. Pa ceļam paķertais spieķis - par persiku audzi.

Mil�a pēcte�i sāka apdzīvot kalna pakāji, viņiem dzima dēli un meitas, nomainījās paaudzes. Tā izveidojās ciems, ko mūsdienās sauc par Kuafu Jin ciemu.

Arī citviet pasaulē var sastapt ļaudis, kuri cildina gribasspēka pārākumu pār fizisko spēku: vienmēr būs mērķi, pēc kuriem vērts tiekties, pat ja tie cilvēku sadedzina.

.

Valdnieks Janai meitu ļoti mīlēja un lutināja. Kādudien princese - sev par iepriecinājumu - mazā laiviņā airējās gar Austrumjūras krastu. Par nelaimi, sacēlās vētra: kalniem līdzīgie jūras viļņi mazo laiviņu apmeta. Valdnieks nekad vairs nesagaidīja mājās savu bērnu.

Jaunava nebija gatava nāvei, tādēļ viņas gars iemājoja putnā, kuru sauc par Dzinveju. Galviņa Dzinvejai raiba, knābītis - balts, kājiņas - sarkanas, tā mazliet līdzinās vārnai un dzīvo Fadzina kalnā.

Dzinveja ienīda bezjūtīgo, lielo jūru, kas bija izrāvusi viņu no cilvēku vidus, nolaupījusi viņas neizdzīvoto dzīvi, tādēļ knibināja akmentiņus, lasīja sīkus zariņus, pa vienam satvēra tos knābī un, pacēlusies spārnos, nesa uz Austrumjūru. Līdz jūrai nokļuvusi, Dzinveja

lidinājās augstu, augstu virs mutuļojo�ajiem viļņiem un meta knābī atnesto jūrā, lai to piepildītu un padarītu par līdzenu, klaju lauku. Jūra skaļi smējās, rādot sniegbalti spīdīgos zobus:

-Aizmirsti savu nodomu, mazais putnēn, pat tad, ja tu spētu �o darbu paveikt, tev būtu jātērē tam miljons gadu, vai tas tā vērts?

- Kaut vai desmit miljoni gadu, kaut vai līdz Visuma beigām, līdz pa�ai pēdējai pasaules dienai man tas būtu jādara - es nolīdzinā�u tevi!

- Kāpēc tu mani tā ienīsti?

-Tu paņēmi manu dzīvību, un cik nevainīgu dvēseļu tu vēl nolaupīsi?

- Muļķa putns! Tad tikai turpini, turpini. Ha, ha, ha!

- Un es to darī�u, darī�u! Es darī�u to bez mitas! Tu, lielā jūra, es ienīstu tevi, dzirdi, un pienāks diena, kad padarī�u tevi līdzenu!

Dzinveja kliedzot atstāja jūru, lai atkal atgrieztos Fadzina kalnā pēc kāda akmens vai zara.

Tā viņa lido joprojām - turpu �urpu...

.

Tālā senatnē dzīvoja valdnieks, vārdā Sui-�eņs. Tajā laikā cilvēki pārtika vienīgi no nomedīto dzīvnieku jēlās gaļas un asinīm. Būdams gudrs un drosmīgs, Sui�eņs veda savus ļaudis medībās tālu uz visām �etrām debesu pusēm. Reiz viņu ceļā gadījās dego�s me�s. Kad uguns noplaka, ļaudis starp oglēm atraka apdegu�us dzīvniekus: āda sadegusi melna, bet gaļa kļuvusi mīksta. Sui�eņs izgrieza gabaliņu, nogar�oja-gards! Nu mudināja ciltsbrāļus ķerties klāt. Tas arī tika darīts.

Drīz vien ceptā gaļa bija apēsta, un turpmāk atkal nācās iztikt ar jēlu barību un asinīm. Ta�u cilvēki nu zināja, kāda bauda ir ēst uguns skarto! Visi ilgojās pēc uguns nesta posta un jaunās gar�as un bēdājās, ka me�iem nekas nekaitēja.

Viendien no Debesīm nolaidās liels putns,

līdzīgs baltai vārnai. Sasizdams spārnus Sui�e-ņa priek�ā, putns teica:

- Saules pilī ir uguns, es tevi turp aizvedī�u.

Uzrunātais priecīgs kāpa lielā putna mugurā un devās uz Saules pili.

Pilī viņu sagaidīja Saules princese.

- Laipni lūgts, valdniek starp cilvēkiem, vari no Saules pils ņemt, ko vien vēlies, pēc kā tava roka sniegsies - to tev do�u.

- Man nevajag neko citu kā vien uguni! -Sui�eņs pateicās.

- Labi, dodu tev uguni rado�u dārgakmeni! Ņem to līdzi! - princese pasniedza akmeni no cilvēku vidus nāku�ajam.

Dārgakmeni dabūjis, Sui�eņs priecīgs - pat vairāk nekā priecīgs - sēdās putna mugurā un devās mājup. Starp cilvēkiem nonācis, viņ� nolika akmeni zemē un gaidīja, kad tas radīs uguni. Gāja diena pēc dienas, bet uguns kā neradās, tā neradās! Nespējot vairs gaidīt, Sui�eņs uzlūkoja akmeni un teica:

- Izrādās, ka Saules princese cilvēkus māna! Tu, dārgakmen, uguni radīt neproti!

Sui�eņs pacēla pelto akmeni un no visa spēka meta to pret klinti. Tiklīdz abi saskārās, dzirksteles vien pa�ķīda!

Sui�eņs pēk�ņi saprata, kas darāms: iemācījās pats un iemācīja citiem iegūt uguni, akmeni sitot pret akmeni.

Valdnieks cilvēkiem bija darījis labu, tauta viņu ļoti cienīja, un, kā stāsta, viņ� esot nodzīvojis pāri par simt gadiem.

.

Kad cilvēki bija iemācīju�ies iegūt uguni, dzīve uz Zemes dienu no dienas kļuva labāka. Pārtikas tomēr trūka, tajā laikā ļaudis vēl neprata audzēt labību. Līdz pat vēlai naktij cilvēki to vien mācēja kā medīt, ēst dzīvnieku gaļu un dzert viņu dzīvības sulu - asinis. Cik nomedīja - tik apēda. Ja guvums bija mazs - ēda maz, ja nenomedīja neko - cieta badu.

Leģendārais valdnieks Fusī par to bija ļoti apbēdināts.

"Ja nekas nemainīsies, daudzi mirs bada nāvē... Ko darīt?" Fusī domāja trīs diennaktis no vietas, bet atbildes nebija. Ceturtās dienas rītā, domās iegrimis, viņ� attapās pie upes. Pa ūdeni lēkāja liela, trekna karpa. Pēc brī�a uzradās otra, tad vēl viena! Fusī uzmanība nu bija cie�i piesaistīta ūdens virsmai: �Karpas ir lielas un treknas - labi derētu ē�anai!"

Zivju ķer�ana daudz laika neprasīja - lomu ieraudzīju�i, saskrēja bērni un mazbērni, sastājās apkārt, jautāja, palīdzēja. Katram tika pa kumosiņam, gar�oja visiem it labi. Fusī bērniem teica:

-Tā kā zivs ir gar�īga, mēs nu ik dienu ar rokām ķersim zivis!

Jau pirmajā dienā ķērās labi - pēcpusdienā gandrīz katram bija ticis pa vienai zivij, bet da�am pat pa trim �etrām. Valdnieks lika cilvēkiem �o ziņu aiznest visiem saviem brāļiem un māsām. Pēc trijām dienām radi, radu radi un viņu radi jau zināja, kas un kā darāms. Bet, kā zināms, ceļ� uz laimi nekad nav gluds: tre�ajā dienā zivju ķer�anas lietā iejaucās Pūķu pavēlnieks Lunvans kopā ar savu padomdevēju - saldūdens bruņurupuci. Lunvans dusmīgā balsī, parupjā manierē teica Fusī: - Kas tevi te sauca zivis ķert? Jūsu tik daudz, vai gribi izķert visus manus pūķa bērnus? Lai ķer�ana tūlīt pat tiktu pārtraukta!

Fusī nelikās Pūķu karaļa sabiedēts:

- Tu mums neļauj ķert zivis, bet ko lai mēs ēdam?

Pūķu pavēlnieks atcirta:

- Tas man nerūp! Ķert zivis jums nav ļauts!

- Labi, nedrīkst ķert - neķersim. Ta�u tad, kad mums nebūs ko ēst, mēs nāksim dzert ūdeni, izdzersim upi sausu - un visa tava ūdens cilts tā aizies bojā!

Pūķu pavēlnieks pēc dabas bija no tiem, kuri no lielajiem baidās, bet mazajiem dara pāri. �Ja nu �ie ūdeni patiesi izdzer? Arī pa�a dzīvību tad būs grūti nosargāt..." Pūķis jau grasījās ļaut zivju ķērājiem vaļu, ta�u mute vēl nevērās. �ajā �aubu mirklī ar padomu iespraucās bruņurupucis:

53

- Klau, cilvēki solās ūdeni nedzert, ja ļausi viņiem ķert zivis! Ļauj viņiem to, bet ar noteikumu - nedrīkst ķert ar rokām. Tā visu pūķa bērnu dzīvības tiks saglabātas, jūsu augstdzimtību nekas neapdraudēs, un piedevām liksiet visiem vēl ar skaudību skatīties uz ūdens pusi!

Ķ pirmie pastāvīgie Ā mājokli

R

д Senos laikos cilvēku dzīve daudz neat�ķīrās no savvaļas dzīvnieku dzīves. Cilvēkiem nebija ' ne savas noteiktas barības, ne arī pastāvīga, - dro�a mājokļa.

; Ko tad ēda? - lidoņus un rāpuļus, kāpelētā-Xjus un skrējējus. Kur dzīvoja? - izraka zemē bedri. Kad lija lietus, bedri nācās pamest, lai neiestigtu dubļos. Pa naktīm bedrē nebija � dro�ības - guļot zuda modrība, bet modrību zaudēju�os apēda zvēri.

Laika ritumā pasaulē nāca kāds spējīgs puisis, vārdā Jou �an�i. Viņ� bija padevies gan augumā, gan spēkā, gan attapībā. Kādudien jauneklis centās ar akmeņiem notriekt no zara ērgli. Jau ar pirmo metienu puisis putnu savainoja. Ērglis lidoja prom, Jou �an�i dzinās viņam pakaļ. Putnam izdevās tikt līdz savai ligzdai. Jou �an�i jau taisījās rāpties kokā, ₈ kad pēk�ņi sāka līt. Ērglis omulīgi tupēja aug�ā savā ligzdā, bet puisis lejā, mirkstot lietusgāzē, prātoja: �Pat putni dzīvo labāk par mums - cilvēkiem. Lidoņi arī bez rokām no zariem savij sev ligzdu. Kāpēc gan lai cilvēks netaisītu sev mitekli no koka zariem?"

Nogaidījis, līdz lietus aprimstas, puisis uzkāpa kokā, uzmanīgi izpētīja ērgļa ligzdu un tad ne uz spārniem, bet savām divām kājām aizsteidzās meklēt gan koka sprunguļus, gan ligzdas vietu. Uzcēla - sabruka, sabruka - uzcēla, pēc pāris neveiksmēm miteklis bija gatavs! Tā cilvēki iemācījās no koku zariem taisīt sev mājokļus, kas bija nedaudz lielāki par bedri.

Citureiz Jou �an�i ar akmens cirvi medīja tīģeri. Savainotais tīģeris bēga prom, mednieks to vajāja. Kad tīģeris iebēga kādā kalna alā un nelīda vairs ārā, Jou �an�i brīdi gaidīja un tad gāja zvēru meklēt. Alu izstaigājis un meklēto nekur nemanījis, mednieks izbrīnīts griezās uz izejas pusi un pēk�ņi ieraudzīja tīģeri izlienam no vēl viena cauruma alas tālākajā galā... Zvērs lieliem lēcieniem metās uz izeju, bet Jou �an�i par medījumu vairs nedomāja. Viņam atkal nācās secināt:

�Tīģeris ir gudrāks nekā cilvēks! Viņ� zina, ka alā, kur ir vēl viena ala, var labi paslēpties! Kāpēc lai cilvēks tā nedarītu?�

Alu mājokļus cilvēki vēlāk ļoti iecienīja. Bet pats Jou �an�i tika ievēlēts par cilts vecāko -ļaudis augstu novērtēja viņa labos darbus un apķērīgo prātu.

������������������������������������������������������������������������� tīģeris����������������������������� ērglis�

.

Hanu dinastijas pirmais imperators bija Ļu Bans, pēc nostāstiem - sievietes un pūķa mīlestības auglis. Parasti �is valdnieks izskatījās pēc cilvēka, bet piedzēries - pūķis, kas pūķis! Tā vēlāk sevi par pūķa asins nesējiem pamatoti uzskatīja visi valdnieki. Pūķis bija viņu simbols. Arī vienkār�ā tauta mēdz teikt, ka ķīnie�i ir pūķa dēli, mazdēli, mazmazdēli. Visi viņi ir pūķa bērni, kaut arī - katrs citādāks.

Pūķim ir �ūskas ķermenis, cūkas galva, brie�a ragi, govs ausis, kazas bārda, ērgļa nagi, zivs zvīņas. Pūķis simbolizē laimi un labklājību, spēku un dzīvotspēju.

Stāsta, ka pirmajam pūķim biju�i deviņi dēli, pēc izskata un dabas ļoti at�ķirīgi. Tikpat at�ķirīgi biju�i arī viņu pienākumi.

Pūķa pirmais dēls bijis liels stiprinieks, attēlos viņ� vienmēr uz muguras nes akmens plāk

sni un tādēļ atgādina bruņurupuci - cilvēki viņam devu�i vārdu Bruņurupucis, kur� nes plāksni.

Otrajam dēlam paticis stāvēt augstās vietās, lūkoties tālumā, tāpēc piļu jumtu kores ir greznotas ar viņa galvas veidoliem.

Tre�ais bijis mazs augumā, bet ar skaļu balsi - uz vara zvaniem ir attēlots tie�i viņ�.

Ceturtais dēls - spēcīgs kā lauva, viņu var redzēt tikai pie cietumu galvenajiem vārtiem.

Piektais dēls bijis dū�īgs ēdājs, tādēļ uz vara traukiem bie�i redzama viņa seja.

Sestajam dēlam paticies ūdens, viņa tēls bie�i izkalts tiltu arkās.

Septītais dēls - karotājs, cilvēku galētājs -nereti spoguļojas zobenu asmeņos.

Astotais dēls arī pēc skata līdzīgs lauvai, bet viņ� labi juties tur, kur ir dūmi un uguns -tādēļ mēdz graciozi iekārtoties uz vīraka kvēpināmā trauka.

Devītais dēls izskatā līdzinājies gliemim un bijis ļoti kluss. Viņu pa reizei var redzēt virs durvīm mājās, kur ciena klusumu.

Pekinā, Imperatora pilī Gugun, var ieraudzīt 12 654 da�ādus pūķus. Kur� netic, var pārskaitīt!

.

Valdniekam Huandi kalpojis ierēdnis, vārdā Cans Dzje. Tajos laikos būt par ierēdni nenozīmēja baudīt īpa�as privilēģijas. Ierēdnis bija parasts cilvēks, kuram tika uzticēts kāds noteikts darbiņ�.

Huandi uzdeva savam padotajam pārraudzīt mājlopu skaitu un labības daudzumu apcirkņos. Canam bija gudra galva un laba atmiņa -drīz vien viņ� jau zināja, cik, kas un kā. Ta�u mājlopu skaits un labības krājumi valstī te pieauga, te gāja mazumā. Kā tik daudz izmaiņu lai prātā patur! Nedz rakstības, nedz papīra, nedz otu tajā laikā vēl nebija! Ko darīt? Cans jutās apmulsis.

Viņ� domāja veselu dienu un veselu nakti, līdz izdomāja, ka metīs uz paresnām da�ādas krāsas auklām mezglus, ar da�ādajām krāsām apzīmējot da�ādus dzīvniekus un graudaugus, ar mezglu skaitu norādot uz to daudzumu. Bet pēc kāda laika �āds uzskaites veids neizrādījās ērts: kad skaits pieauga, viegli varēja uzsiet jaunu mezglu, bet, skaitam mazinoties, bija ilgi jāpiņķējas ar mezglu atsie�anu. Tad Cans izdomāja, ka sies uz auklas cilpiņas, bet cilpiņās iekārs da�ādus glieme�vākus, tā norādot uz pārmaiņām. Skaits palielinājās - kāra glieme�vākus klāt, gāja mazumā - noņēma nost. �o parocīgo uzskaiti viņ� lietoja vairākus gadus.

Huandi redzot sava ierēdņa lielās darba spējas, palielināja viņa pienākumu loku: turpmāk bija jāskaita vēl arī cilvēki un nomedītie zvēri... Cans Dzje - pirmais tautas skaitītājs -uztraucās: nu cilpiņu me�anā un glieme�vāku kār�anā kļūdas varēja gadīties bie�āk...

Notika tā, ka reiz Cans triju ceļu krustcelēs satika trīs medniekus. Tie strīdējās: viens teica, ka jāiet uz austrumiem, jo tur varot noķert antilopi, otrs par varītēm rāvās uz ziemeļiem - tur ganoties brie�u pulks, bet tre�ais gribēja steigties uz rietumiem, kur manīti divi tīģeri. Cans jautāja medniekiem:

- Kā jūs uzzinājāt par zvēru atra�anās vietu?

Visi trīs bija redzēju�i dzīvnieku atstātās pēdas. Cik vienkār�i! Ierēdņa sirdi pārņēma jaunatklājēja prieks: "Ja pēdu nospiedums ir zīme, pēc kuras var atpazīt dzīvnieku, kāpēc gan lai es katru man pārzināmo lietu neapzīmētu ar kādu noteiktu zīmi!" Un viņ� priecīgs ļāva kājām nest sevi mājup.

Visupirms Cans Dzje izdomāja apzīmējumus lietām. Arī turpmāk viss ritēja ļoti gludi, un Huandi, padzirdējis par jauno atklājumu, to ne tikai augsti novērtēja, bet arī lika izplatīt tautā. Tā vai apmēram tā radu�ies hieroglifi, kas lēnām kļuvu�i pazīstami visiem.

Rakstības izgudrotājs izpelnījās valdnieka laipnību un cilvēku cieņu, viņa slava auga augumā un pla�umā. Diem�ēl zirgs bie�i paklūp uz mīkstas zemes, cilvēks bie�i galvu zaudē no saldiem vārdiem... Slava sagrozīja meistaram galvu, un, pacēlis acis pāri citiem, viņ�

kļuva pavir�s ne tikai pret līdzcilvēkiem, bet ari pret savu darbu - rakstu zīmēm.

Huandi, to uzzinājis uztraucās: labs ierēdnis sabojājies'. Kā likt viņam apzināties savas kļūdas? Valdnieks griezās pēc padoma pie visvecākā tuvumā eso�ā vīra. Uz �ī vecā vīra garās bārdas dzīve bija uzsējusi vai simtu divdesmit gadu mezglus. Kad abi bija apspriedu�ies, vecais vīrs viens devās pie Сапа Dzje, kur� tobrīd kā da�dien tautai skaidroja jauno rakstību. Cilvēki uzmanīgi klausījās, un, kad stāstāmais bija izstāstīts, visi izklīda, tikai viens vecs vīrs palika sē�am, kur sēdējis.

Kad Cans, ziņkārības urdīts, jautāja, kāpēc vecais vīrs vēl kavējas, viņ� saņēma atbildi:

- Tavas rakstu zīmes redzamas jau katrās mājās, bet man acis kļuvu�as vājas, da�us hieroglifus lāgā nevaru at�ķirt, vai tu nebūtu tik laipns un mani nepamācītu vēl?

Redzēdams, ka vecais vīrs viņu tik ļoti ciena, Cans Dzje priecīgs mudināja jautāt par to, kas nebija skaidrs. Vecais vīrs teica:

- Zirgam, ēzelim, mūlim dabā ir �etras kājas un hieroglifiem zirgs, ēzelis un mūlis visiem arī tikpat. Govs dabā ir �etrkāje, bet hieroglifā govs �etru kāju nav, tikai aste vien. Savukārt zivij dabā ir aste vien, turpretim hieroglifā zivs astes nav nemaz, toties ir �etras kājas!

To dzirdot, hieroglifu izgudrotāja sirds salēcās: būs bijis tā, ka, rakstot zivs, viņa domas �audīju�ās ap govi. Rakstot govs, prātā turējis zivi. Pavir�ība, pavir�ība...

Cans Dzje piesarka, nespēja izteikt ne vārda.

Kop� tās dienas viņ� vairs neuzdrīkstējās būt augstprātīgs un pavir�s - par katru hieroglifu apspriedās ar vecākajiem un tikai pēc tam izplatīja to tautā.

.

Senatnē labība auga kopā ar nezālēm, dziedniecības zāles plauka starp puķēm. Kurus no augiem varēja ēst, ar kuriem dziedēt - nezināja neviens. Bet tad uzradās zāļu vīrs �eņnuns. Viņ� bija caurspīdīgs kā ūdens glāzē - no ārpuses skaidri varēja redzēt visu: ko viņ� apēdis, kā tas iedarbojas. Rūpēdamies par citiem cilvēkiem, �eņnuns meklēja lietderīgus augus, liekot uz zoba visus pēc kārtas. Reiz dzeltenīgā nokaltu�u zāļu klajumā pamanījis putnus kaut ko knābājam, �eņnuns pieliecās un pacēla vairākus graudus - pagrozīja tos pirkstos, papētīja, iemeta mutē - izsalkums rimās. Kad uzlasīja pārējos, saujā varēja sazīmēt da�āda veida graudus: pupiņas, rīsu, kvie�us un prosu. Zāļu pazinējs lika pārējiem graudus iesēt zemē. Kad stiebri un lapas nodzeltēja, viņ� vēlēja ievākt ra�u.

Citā reizē �eņnuns pārbaudīja augus tuksnesīgā apvidū. Pusdienas svelmē izslāpu�ā vīra ievērību piesaistīja sarkanziedaina puķe, pēc skata - ļoti mīlīga, ta�u ar eļļainām, asām lapām, kuras ļoti grūti nācās norīt. Tad zāļu vīrs izvilka auga sakni, nolobīja tai sarkano apvalku - pavērās zeltains mīkstums. Pagar�oja - patīkami saldena, paskatījās uz savu vēderu - nekas neparasts tur nenotika. Bet pēc brī�a �eņnuns juta, ka saules svelme vairs tā

nededzina, bet pa�a balss kļuvusi skanīgāka!

�eņnuns salasīja daudz sakņu un, slāpju un bada izmocīts, pieēdās līdz kaklam. Pēc brī�a viņam pa degunu sāka tecēt asinis. �eņnuns saprata: mazā daudzumā lietota, �ī sakne dziedina, bet lielā - var būt par skādi. Atgriezies ciematā, viņ� iepazīstināja ļaudis ar �o augu, nosaucot to par lakricu.

Kāda stāva kalna nogāze zāļu vīra priek�ā atritinājās kā zaļ� paklājs. Viņ� noplēsa krūmiem pāris lapiņu, pako�ļāja - smar�īgas un atsvaidzino�as. Pako�ļāja vēl un norija. Caurspīdīgajā kuņģī lapiņas savāca visu netīro un izvadīja uz āru. �eņnuns priecīgs vērtīgās lapas nosauca par �a - tēju.

�odien pat nemācīti ļaudis zina - tējas tīra ķermeni. Savā mū�ā zāļu pētnieks tika nogar�ojis trīs simti se�desmit piecus augus. Par to rakstīts vienā no pirmajām ķīnie�u medicīnas grāmatām, kuras nosaukums ir �eņnuna zāļu raksti. Kā pēdējo �eņnuns nomēģinājis mazu dzeltenziedu augu. Kā to norijis, tā vēderu pārņēmu�as griezīgas sāpes. Cilvēki redzēju�i, ka caurspīdīgā vīra kuņģis sadalās gabalu gabalos. Zāļu pētnieks ar pēdējiem spēkiem brīdinājis: - �ī zāle ir indīga, ārstniecībai neder! Iegaumējiet! Sauciet to par zarnu rāvējzāli, pastāstiet nākamajām paaudzēm...

Lai cik gudrs būdams, zāļu pazinējs sevi vairs nespējis glābt. Par laimi, cilvēki viņa mācības nav aizmirsu�i.

..

Senos - ļoti senos laikos cilvēkus apdraudējis ļauns me�a zvērs. �ā nezvēra vārds bijis Gads. Galva tam - tik iespaidīga kā lauvai, ķermenis - tik apjomīgs kā vērsim, spēks tik liels, ka nekam pielīdzināt. Kad dusmās ierēcies, kalni drebēju�i.

Gads mēdza uzbrukt gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Katru ziemu, kad gaiss bija auksts, zeme sasalusi un aptrūcies ēdamā, viņ� no kalniem kā lavīna vēlās uz ciematiem. Viņ� trenkāja gan �etrkājainos, gan divkājainos. Upuri ne mirkli nevarēja atvilkt elpu. Ilgi, ilgi ļaudis ar Gadu cīnījās un tikai pamazām atklāja nezvēra vājās vietas. Gads baidījās no trim lietām - sarkanās krāsas, uguns liesmas, liela trok�ņa, un cilvēki nolēma, ka mēģinās apstādināt Gadu viņa sirojumos.

Kādā ziemas vakarā ciematnieki uz katras

mājas durvīm pakāra pa sarkanai persika koka plāksnei, aizdedzināja lāpas un visu nakti kaut ko sita un grabināja, negulēja līdz pat rītausmai.

No migas izlīdis un ciematā iedrāzies, Gads pārbijās: māju durvis sarkanas, uguns liesmas visās malās. �im izsalkums vairs ne prātā, desoja prom, atpakaļ neskatīdamies. Redzot, ka Gads bēg, cilvēki taisīja vēl lielāku troksni un nezvēru tā pārbaidīja, ka ne tajā, ne citās ziemās tas neuzdro�inājās ciematos rādīties un ļaudis traucēt.

Rītausmas zaigai pār ciematu klājoties, cilvēki priecīgi cits citu apsveica, kāva vistas un ragaiņus, taisīja lielu mielastu par godu savai uzvarai - nezvērs bija sakauts.

Lai �o notikumu neaizmirstu, cilvēki ik gadu Mēness kalendāra divpadsmitā mēne�a trīsdesmitās dienas vakarā uz māju durvīm izkar sarkanus laba vēlējumus, dedzina lāpas un sveces, sit gongus. Visu nakti neguļ. Nākamā diena jau tiek saukta par Pavasara svētkiem.

.

Agrāk suns dzīvoja kalnos. Kādudien, apdomādams savu dzīvi, suns secināja-, nekādas īpa�as mākas pa�am man nav, vai nebūtu labāk atrast kādu, kam pieslieties? Padomāja vēl un sāka sev biedru meklēt.

Zaķis sunim paskrēja garām kā vēj� - sunim nācās skriet tikpat ātri, lai zaķi uzrunātu:

- Ei, zaķi! Būsim draugos! - Zaķis piekrita.

Kad pienāca nakts, suns ierējās - vau, vau! Zaķis satraucās-, - Nevajag riet! Guli klusu! Ja vilks tevi sadzirdēs, būsim briesmās!

Suns nosprie� - ja zaķis baidās no vilka, tad jāmeklē vilks, tas būs piemērotāks biedrs.

Otrā dienā kalna nogāzē suns vilku uzgāja:

- Ei, ei, vilciņ, būsim draugos! - Vilks neiebilda. Pienāca nakts, suns atkal ierējās - vau, vau, vau! Vilks teica: - Nevajag riet, labāk klusē! Ja leopards sadzirdēs - būs beigas! Sunim skaidrs - vilks baidās no leoparda, tātad no pa�a rīta jāmeklē rokā leopards.

Tre�ajā dienā kalnos sameklējis leopardu, suns teica: - Ei, leopard, ei, leopard, es ar tevi gribu būt draugos, labi? - Leopardam nekas nebija pretim.

Pienāca nakts, suns, kā jau radis, ierējās-vau, vau, vau, vau! Leopards aizrādīja:

- Nevajag riet! Stāvi klusu! Ja tīģeris sadzirdēs, būsim pagalam! Sapratis, ka leopardam dū�a liela, bet no tīģera vienalga bail, suns līdz rītausmai trinās guļvietā - jāsarunā tīģeris sev par sabiedroto!

Ceturtajā dienā suns dūmakainajos kalnos sastapa tīģeri: - Tīģeri, ei, tīģeri! Esi mans sabiedrotais! - Tīģeris teica: - Labi.

Pienāca nakts, suns kā vienmēr ierējās -vau, vau, vau, vau, vau! Tīģeris viņu apsauca:

- Klusu! Nevajag riet! Uzmanies! Nāks cilvēkam ausīs - atstiepsim kājas!

Suns negrib būt muļķis: tīģeris baidās no cilvēka, visdro�āk būs pie cilvēka!

Piektajā dienā suns sadzina cilvēku:

- Cilvēk, ei, cilvēk! Būsim draugi, labi?

Cilvēks atteica: - Labi, labi. - To sakot, paglaudīja suni pa spalvai, pabu�ināja tam galvu. Suns priekā luncināja asti.

Pienāca nakts, cilvēks sacīja: - Suns, gulēt vari tepat, istabā! - Guļvieta silta, bet suns visviens pusnaktī pamodās un pa paradumam ierējās-vau, vau, vau, vau! Cilvēks atsaucās:

- Suns, vai tik neesi nobijies?

- Mazliet esmu gan, tikai nezinu, no kā, -suns atzinās.

Cilvēks jauno draugu nomierināja: - Suns, es esmu �eit, tev ne no viena nav jābaidās!

Visu nakti gulējis, suns uz rīta pusi atkal ierējās - vau, vau, vau! Cilvēks teica: - Suns, tu dro�i vien esi izsalcis? Pie durvīm ir trauks ar vakariņu pārpalikumiem - rīsi, gaļa un kauli.

Sunim nu skaidrāks par skaidru: cilvēks par visiem drosmīgāks, cilvēks par visiem labāks, beidzot varu vadīt dienas mierīgi.

Valsts dienvidos reiz dzīvoja kāda atraitne ar trim dēliem. Vecākais bija ierēdnis, otrais dēls - grāmatu vīrs, bet tre�ais bija par slinku, lai mācītos un kļūtu par ierēdni, tas nodarbojās ar tirdzniecību. Viens tīkoja pēc augstāka amata, otrs - pēc slavas, tre�ais ar sevi lāgā netika skaidrībā. Māte dzīvoja pie katra bērna pa mēnesim, bet parasti laiks vēl nebija galā, kad viņu jau mudināja doties uz nākamo mājvietu. Cieņu viņa nejuta nekur. Vēl sliktāk -arī gādības tikpat kā nekādas. Brāļi pat nolēma vecajai mātei ēst dot atsevi�ķi - atnesa mazliet rīsu un ne par ko citu nelikās ne zinis.

Māte atcerējās, kā visu dzīvi mocījusies: vīrs aizgāja agri, nebija viegli trīs dēlus izvilkt lielus. Nu dēli izaugu�i, bet rūpējas vien par to, lai baudītu dzīvi, un māte viņiem tagad vairs nav vajadzīga. Bēdu pārņemta, māte izejas neredzēja.

Divpadsmitā mēne�a trīsdesmitajā dienā brāļu ģimenēs valdīja priecīga kņada, jaunā gada sagaidī�anai gatavojoties. Par māti neviens nelikās zinis.

Māmuļa gudroja - kā atgādināt dēliem par sevi? Izprātoja rīkoties - noķēra vistu, kuras olas mēdza mainīt pret sāli, nokāva to, izsautēja un aicināja bērnus pie galda. �ie diez kā negribēja nākt, bet padzirdēju�i, ka galdā garda maltīte ātri vien bija klāt. Tiklīdz pie galda, tā ēdamie kociņi rokā un jau sniedzās pēc gaļas! Bet māte steidzīgās rokas aizturēja:

- Lēnāk! Kop� jums pa�iem savs darbs un ģimenes, jūs manis vārītu ēdienu neesat ēdu�i. �odien - kā jūsu bērnības dienās - ļaujiet man jums ēdienu izdalīt. Visi esat nāku�i no manām miesām, nevienam pāri nedarī�u. Visupirms māte noknieba vistai galvu un ielika to vecākā dēla bļodā: - Fēniksa galvu dodu tev, to apēdis, varēsi kļūt par augstāko ierēdni, bet tu nedrīksti aizmirst, kādas rūpes ir vienkār�ajai tautai!

Tad māte noplēsa vistai spārnus un ielika tos otrā brāļa traukā: - Tu esi mācīts vīrs, kad apēdīsi spārnus, tavas zinā�anas strauji pieaugs, pasaule tevi ievēros, bet neizmirsti Kon-fūcija teikto: �Visupirmais, kas jāievēro, ir godbijība pret vecākiem.�

Vistas kājas māte pasniedza tre�ajam:

- Mans bērns, tu esi tirgonis, apēdis �os nadziņus, pa dienu kasīsi zeltu, pa nakti sudrabu, bet nevajag nocietināt sirdi, neklājas mānīt nabagus un apkrāpt vecos!

To teikusi, māte pievilka sev klāt lielo bļodu ar pārpaliku�o ēdienu: - Esmu kļuvusi veca! Kop� miris jūsu tēvs, esmu glu�i kā �ī vista bļodā - man nav galvas, nevaru nekur aizlidot, nedz arī aiziet. Vēl viena diena nodzīvota - arī labi. Kā ir, tā ir! - To sacījusi, māte gari, gari nopūtās un, nepievērsdama vairs trijotnei uzmanību, sāka ēst.

Dēli skatījās, sarka un bālēja, saprata, ko

māte ar saviem vārdiem bija domājusi, ikviens no viņiem sevi nosodīja, un visi vienlaikus nometās uz ceļiem mātes priek�ā.

Kop� tās reizes dēli godbijīgi izturējās pret māti. Un katra gada divpadsmitā mēne�a trīsdesmitajā dienā trīs brāļi kāva lielāko vistu, kopā ar māti ēda gada pēdējo maltīti, �ādi parādot, ka mātes mācību nav aizmirsu�i. �is paradums ir saglabājies līdz pat mūsdienām.

Kad Mēness kalendārs rāda vecā gada pēdējo dienu, katrā mājā tiek klāts galds, ģimene sapulcējas un ietur bagātīgu mielastu. Vislabāko ēdienu parasti pasniedz ģimenes vecākajiem. �o maltīti dēvē par Gada atkalapvieno�anās maltīti.

.

Agrāk Henaņas provincē dzīvojis kāds slavens ārsts, vārdā D�ans D�undzins. Dziednieka prasme bijusi patiesi izcila - pat nāvējo�as slimības atkāpu�ās viņa priek�ā. Vecuma galā D�anam D�undzinam tomēr posteni vajadzējis atstāt, un viņ� devies uz dzimto pusi.

Tas notika gada divpadsmitajā mēnesī -aukstums koda kaulos, gaisā griezās sniega pārslas, ūdeni jau pārklāja ledus. Ceļā viņ� redzēja, ka vienkār�ajiem ļaudīm jāstrādā no rīta līdz vakaram, lai sevi uzturētu pie dzīvības. Viņi bija bāli un izsalku�i, ziemas aukstumam pārāk plāni ģērbu�ies. Pamanījis, ka daudziem no viņiem ir apsaldētas, krevelēs sa�ervelēju�ās ausis, ārsts jutās bēdīgs un vainīgs.

D�ans D�undzins mēroja ceļu, bet slava skrēja viņam pa priek�u. Pie dzimto māju sliek�ņa dziednieku jau gaidīja gara rinda: valdības vīri, despotiski sīkmui�nieki, pārbagāti tirgoņi ar sūdzībām par savām kaitēm. Sūdzības apņēma D�anu tā, ka pat vēsmiņa svaiga gaisa nevarēja tikt klāt...

Ārsts tomēr nespēja aizmirst nabadzīgo ciemata iedzīvotāju apsalu�ās ausis. Saulgrie�u dienā dziednieks atsauca savus palīgus, lika viņiem sevi aizstāt un pats devās uz kādu kailu lauku austrumos no Haņjanas pilsētas un uzslēja tur nojumi. Iekūris ugunskuru, D�ans

D�undzins uzlika uz tā lielu katlu, lai tajā vārītu zāles pret apsaldējumiem. Zāles saucās Aukstumu mazino�ā maigo austiņu zupa.

Katlā dziednieks lika aitas gaļu, piparus un visādas aukstumu mazino�as, siltumu rado�as zālītes. Kad viss bija savārīts mīksts, aitas gaļu sīki sakapāja kopā ar zālītēm un pa piciņai ielocīja plāni izrullētā mīklā, veidojot plācenī-�us, formā līdzīgus ausij. Ausis sabēra katlā, verdo�ā ūdenī. Katrs trūcīgais dabūja pa lielai bļodai zupas, katrā bļodā bija divas maigās austiņas. Zupu ēdot, visu ķermeni līdz pat ausu galiem pārņēma siltums. No Saulgrie�u dienas līdz trīsdesmitajam datumam visas ausis �ādā veidā tika apārstētas.

Pēc �ī notikuma cilvēki ik gadu Saulgrie�u laikā piemin D�ana D�undzina labos darbus un pa�i gatavo ēdienu, līdzīgu ārsta dotajam. Austiņu zupu sauc da�ādos vārdos - tautā vispazīstamākais ir pelmeņi.

Cilvēki joprojām tic: kas Saulgrie�os ēd pelmeņus, tas �ajā ziemā ausis neapsaldēs.

..

..

Reiz dzīvojusi ģimene. �etras mutes - vīrs ar sievu un divi dēli. Abi vecie biju�i uzcītīgi un darbu mīlo�i, audzēju�i labību, visu cauru gadu strādāju�i uz lauka. Pavasarī aru�i, vasarā kaplēju�i, rudenī ievāku�i ra�u. Mierīgi ritēju�as viņu dienas - mazais apcirknis pilns, lielais vēl pilnāks. Pagalmā augusi datele, vīrs ar sievu to rūpīgi kopu�i, tās nestie augļi biju�i gan spirdzino�i, gan saldi, pārdotā ra�a devusi daudz sudraba naudas. Pārticības netrūcis. Tēvs un māte vēlēju�ies vien to, lai dēli apņem sievas, rada pēcnācējus, kuriem nodot sarūpēto.

Diena pēc dienas tuvināja dēlus apsievo�a-nās vecumam, bet diena pēc dienas mazināja arī tēva un mātes spēkus. Nāves stundai pienākot, tēvs piekodināja dēliem rūpēties par labības lauku, māte lūdza, lai dēli kopj dateli,

taupa naudu, glabā graudus un apņem sievas.

Tā nu no �etrām mutēm ģimenē bija paliku�as tikai divas. Vecākais dēls, redzēdams, ka pilns gan lielais, gan mazais apcirknis, sacīja: - Mums ir tik daudz labības, pietiks, �ogad varam atpūsties.

Jaunākais piebalsoja: - �ogad arī par dateli nav ko uztraukties, tās augļu mums netrūks.

Tā arī brāļi nu dzīvoja: ar katru dienu kļūdami arvien slinkāki, ar katru ēdienreizi - ēdelīgāki. Visu gadu to vien zināja, kā piepildīt vēderus, dzert un priecāties. Arī nauda rokā neturējās, tika �ķiesta uz nebēdu, un nepagāja necik gadu, kad visa labība bija apēsta un pagalmā augo�ā datele skumji panīkusi.

Kad pienāca gada divpadsmitā mēne�a astotais datums, mājās vairs nebija ne kripatiņas ēdamā. Izsalkums abu vēderos bija neizturams. Vecākais dēls sameklēja slotiņu, jaunākais liek�ķerīti un devās pie apcirkņiem, kuri kādreiz bija pilni ar kaudzi. Pa kaktiem saslaucīja kādu mazumiņu rīsu, prosas, kukurūzas un kvie�u graudu, nedaudz sē�ama sēklu, pāris sojas

pupiņu un �o to vēl. Guvums nebija liels, toties daudzveidīgs - bez visa pārējā atrada arī pāris sa�uvu�u dateļu. Salika visu vienā katlā un savārīja. Kad putra bija gatava, brāļi salēja to bļodās un, celdami karotes pie lūpām, atcerējās vecāku pirmsnāves vārdus un ļoti no�ēloja savu nepaklausību.

Sapratu�i slinkuma ļaunumu, nākamajā gadā brāļi, tāpat kā viņu vecāki, muguras neatliekdami, strādāja uz lauka. Un pēc pāris gadiem, kad atsākās pārticības dienas, brāļi apprecējās un laida pasaulē atvases.

Teic gan, ka �im stāstam esot arī citādas beigas - pēc putras nobaudī�anas abi brāļi aizmigu�i. Otrā dienā kāds nejau�i iemaldījies kaimiņ� atradis abus sliņķus nosalu�us.

Lai kā �is stāsts beigtos, lai nu brāļi kur brāļi, bet tuk�o apcirkņu zupa Ķīnā celta godā kā atgādinājums. Tādu vāra un ēd gada divpadsmitā mēne�a astotajā datumā - dienā, kad brāļi to vārīja pirmoreiz.

.

1) Dina valdī�anas periodā kādā nabadzīgā kalnu ciematā piedzima dīvains mazulis: astoņdesmit vienu gadu veca sieva bija iznēsājusi un caur savu kreiso padusi laidusi pasaulē septiņdesmit divus gadus vecu augli. Jaundzimu�ais bija sirmiem matiem, sudrabainu bārdu - vecs vīrs! Ar pirkstu rādīdams uz netālu augo�o plūmju koku, mazulis teica:

- Mans uzvārds ir Plūme. Bet, tā kā jaundzimu�ajam ausis bija īpa�i lielas - divu sprī�u garas, māte viņam deva vārdu Ausis. Savukārt tautā viņu sauca par Laodaņ vai Laodzi -tādēļ, ka kop� dzim�anas viņ� bija vecs un ar lielām ausīm.

Laodzi zinā�anas bija pla�as kā jūra, pat Konfūcijs reiz tika nācis pie viņa pēc padoma. Redzot, ka valdo�ā dinastija arvien novājinās, ka valstī pieaug intrigas un nekārtību jezga,

gudrais vīrs nolēma valsti atstāt, lai atpūtinātu garu kādā klusākā vietā, no kurienes pavardu ugunis nav redzamas. Laodzi ratu priek�ā aizjūdza zilpelēku govi un devās uz Hangū robe�punktu. Tur robe�sargs bija Guāņs Insī, vīrs, kuram patika ikdienu vadīt ar mierīgu sirdi. Nu viņu satrauca ziņa par Laodzi ceļojumu, un kādu dienu viņ� pamanīja �urp viļņojamies tādu kā violetu miglu. Augstdzimtības atblāzma? Robe�sargs paskaitīja uz pirkstiem -jā, drīz Laodzi jā�ķērso robe�a.

Slaucīdams ceļu ar prieka asarām, Guāņs Insī gatavojās saņemt viesi. Kad ap pusdienas laiku Laodzi ar savu zilpelēko govi pielīgoja pie robe�punkta, robe�sargs ar saviem padotajiem godbijīgi sveica augsto viesi un lūdza pāris dienu uzkavēties pie viņiem Hangu. Vēlāk, izrādot robe�punkta tuvumā eso�os dabas daiļumus, Guāņs Insī ar lielu sirds degsmi lūdza Laodzi:

- Jūs, cienījamais, dosities dzīvot aiz robe�as, vai jūs nevarētu man ko uzrakstīt piemiņai?

Laodzi lūgumu uztvēra ļoti nopietni: kādas

desmit dienas viņ� rakstīja un uzrakstīja pāri par pieciem tūksto�iem hieroglifu garo daoisma pamatu izklāstu.

Saņēmis uzrakstīto, robe�sargs pateicās par to kā par pasaules vislielāko dārgumu:

- Es izstudē�u to un, kad apgūtās zinā�anas būs kļuvu�as par manu dzīvesveidu, lūg�u mani pavērst uz augstāko - visam pāri stāvo�o -līmeni.

- Kad būsi praktizējis tūksto� dienu, dodies uz �endu pilsētu un uzmeklē mani. - To pateicis, Laodzi iesēdās ratos un, tikpat mierīgi kā piebraucis, pārbrauca pāri robe�ai, - visu laiku ieturot virzienu uz Rietumiem.

Stāsta, ka pēc trim gadiem cilvēki redzēju�i robe�sargu uz mākoņa sekojam Laodzi, kur� uz zilpelēkās govs muguras pacēlies Debesīs. Teic, ka Laodzi Debesīs kļuvis par mū�īgās jaunības un nemirstības zāļu gatavotāju. Uz Zemes Laodzi tiek godināts par daoisma tēvu. Viņa tēls Ķīnā sastopams daudzviet.

..

..

Karojo�o valstu periodā �u valstī bija ministrs, vārdā Cjujs Juaņs, pazīstams arī kā dzejnieks un romantisma aizsācējs. Valstī tolaik valdīja intrigas varas un zemes dalī�anas dēļ. Cjujs Juaņs izvirzīja mērķi par apvienotu valsti - neliecās ne pa labi, ne pa kreisi. Ļaunas mutes runājot un aprunājot pamudināja valdniekā �aubas par ministru - viņ� tika izsūtīts no galvaspilsētas, norīkots darbā uz tālu ciematu Milo upes krastā. Arī tur viņ� turpināja rūpēties par valsti un tās ļaudīm, iemantodams cieminieku cieņu. Ta�u drīz, redzot, ka situācija valstī arvien pasliktinās un viņ� tur nespēj līdzēt, godavīrs ņēma galu upē, tā apliecinādams savu uzticību ideāliem. Tas notika apmēram 278. gadā pirms mūsu ēras, gada piektā mēne�a piektajā dienā.

Ciema zvejnieki teicās redzēju�i trimdinieku lielas, baltas zivs mugurā ienirstam dzelmē. Gāja dienas, nesagaidīju�i cienījamo vīru atgrie�amies, zvejnieki valodoja:

- Vecākais ierēdnis vairs neliekas par mums ne zinis!

- Kur gan viņ� palicis?

- Nevar būt, ka Cjujs Juaņs mūs ne no �ā, ne no tā ņēmis un pametis. Viņu ta�u atsūtīja �urp tādēļ, ka viņ� nebaidījās pat aizkaitināt valdnieku, aizstāvot valsts un tautas intereses.

- Mūsu labdaris noteikti devies steidzamā lietā uz galvaspilsētu.

- Viņ� noteikti atgriezīsies!

Milo upes ciema ļaudis katru dienu, kaklus izstiepu�i, gaidīja pazudu�o atgrie�amies. Visi dziļi ticēja, ka reiz tas notiks. Kad nākamā gada piektā mēne�a piektajā dienā zvejnieki atkal ieraudzīja lielo, balto zivi izpeldam virs ūdens, viņi tai priecīgi jautāja:

-Vecākais ierēdnis atgrie�as?

Zivs noraido�i pa�ūpoja asti, pat asaras ie-zaigojās zvīņās... Lielā, baltā lēnām nolaidās upes dzelmē un nekad vairs neuzpeldēja.

-Vecākais ierēdnis neatgriezīsies! - Milo upes krastā skanēja cilvēku �ēlabas. Sievas plēsa krastā augo�o bambusu lapas, ietina tajās rīsu lipekli un meta ūdenī.

- Ministr, tas tev, tev visvairāk gar�oja tie�i �ī rīsu putra. Zivs, tu arī mazliet ieēd, būsi paēdusi, neaiztiksi miru�ā miesas!

Vecie ļaudis saplūca vērmeles lapas.

- Ministr, �ī ir tev vistīkamākā smar�a!

Bērni, sasēju�i no krāsainiem diegiem kakla un roku rotas, upes malā kliedza:

-Vecākais ierēdni, skaties, vai mūsu rotas nav skaistas? Vai nav skaistākas par sudrabu un zeltu?

Vīri sēdās laivās ar pūķu galvām priek�galā un dārdināja bungas.

- Krietnais labdari, kur tu esi? Mēs dodamies turp, vedīsim tevi mājās!

Cilvēku raudas aizkustināja upes zivis, tās devās uz dzelmi modināt cie�i aizmigu�o.

Cjujs Juaņs viegli kā ēna pacēlās virs ūdens un karstām asarām acīs teica:

- Milo upes cienījamie, paldies jums katram par man sniegto mīlestību. Arī citā pasaulē es jūs mū�am glabā�u savā atmiņā... Ja jums laba ra�a, satiniet pāris piku rīsu lipekļa un iemetiet ūdenī - tā es zinā�u, ka ēdamā un mugurā velkamā jums pietiek. Kad bērni pastiepu�ies, lieciet viņiem nēsāt krāsainus apsējus - tad zinā�u, ka viņi pie labas veselības. Ja mājās visiem labi, pakariniet pie loga pāris vērmeļu lapu - man būs skaidrs, ka esat laimīgi un dzīvojat pārticībā, ka slimības un dabas katastrofas nav jūs skāru�as. Ja vēj� pū�, kad tam jāpū�, lietus līst, kad tas gaidīts, palaidiet upē pūķu laivas un rīkojiet airē�anas sacensības - tā redzē�u, ka jūsu dienas rit harmoniski pilnīgas.

To teicis, Cjujs Juaņs lēnām kā ēna iegrima atpakaļ dzelmē.

Kop� tā laika katru gadu piektā mēne�a piektajā datumā tiek svinēti Pūķa laivu svētki. �ajā dienā cilvēki vecākajam ierēdnim ziņo: viss kārtībā!

.

Valdnieks Dziņs Guns mū�a nogalē ļoti mīlējis un lutinājis savu konkubīni Li Dzi. Vēlēdamās, lai tronī kāptu viņas dēls Ju, konkubīne pamanījās īsto mantinieku nomaitāt. Bet ar to vien nepietika, Li Dzi vēlējās tikt vaļā arī no citiem valdnieka pēcnācējiem. Princis Guns Ers, sapratis Li Dzi nodomus, bēga kopā ar saviem uzticīgajiem kalpiem. Da�i stāsta, ka pēc vairākām dienām - citi, ka pēc trim mēne�iem, - bēgļi nonāku�i neauglīga kalna pakājē.

- Esam tik paguru�i, izsalku�i, bet te - tāds tuksnesis, nekādas dzīvības, labāk būtu bijis mirt savās mājās, - princis skaļi elsa.

- Princi, tā gan nebūs glu�i pareizi teikts. Ceļā mēs redzējām tautas grūto dzīvi - tas valsts pārvaldī�anai nāks tikai par labu, -uzticams ierēdnis mierināja valdniekdēlu.

- Es iepazinu tautas grūto dzīvi, bet kāds no tā labums, ja valsts varu drīz sagrābs augstprātīgais, iz�ķērdīgais Ju, kuram jebkāda morāle sve�a?!

- Ja prin�a sirdī vēl ir vieta rūpēm par tautu, kaut pa�am neklājas viegli, tas nozīmē, ka ar visiem spēkiem jācen�as atgūt kārtību un teik�anu!

- Neatceros pat vairs, kāda gaļai gar�a, -vēderam kurkstot, augstdzimu�ais bēglis vārgā balsī �ēlojās.

Ce|abiedri skatījās uz visām debess pusēm -nekā nevarēja līdzēt. Neko neteicis, kalps Dzje Dzitujs klusām aizgāja un pēc brī�a atgriezās ar glu�i svaigas gaļas gabalu rokās.

Gaļu izcepa. Princis, apēdis pāris kumosu, pateicās:

- Vai nav vēl?

Prin�a mātesbrālis ar skatienu viņu apklusināja, klusi piebilzdams:

- �o gaļu Dzje Dzitujs nogrieza no sava apak�stilba...

Līdz asarām saviļņots, princis solīja:

- Pienāks diena, kad es atgriezī�os pilī un tavu labestību bagātīgi atlīdzinā�u.

Dzje Dzitujs tikpat nopietni atbildēja:

- Ja princis, nonācis tik neapskau�amā stāvoklī, vēl spēj just līdzi tautas liktenim, tas liecina, ka viņ� būs uzticams varas nesējs. Gabalu miesas devu, ne pēc atalgojuma kārodams, darīju to, lai uzturētu pie dzīvības valdnieku.

�uns Ers par atbildi nolieca galvu.

- Es jūs pārpratu.

Kad pēc deviņpadsmit gadiem princis beidzot atgriezās valstī un kļuva par valdnieku, kāds ierēdnis priecīgs atskrēja pie Dzje Dzituja:

- Apsveicu tevi, lielais vīrs, �uns Ers kļuvis par valdnieku, viņ� tevi noteikti apbalvos!

- Es nepieņem�u viņa balvas, - Dzje Dzitujs vienaldzīgi, bet stingri teica.

- Vai tad toreiz tu savu miesu nenogriezi tāpēc, lai kādudien tiktu paaugstināts amatā?

Dzje Dzitujs kļuva dusmīgs:

- Es neuzskatu slavu un naudu par vērtību, es nogriezu sev gabalu miesas, lai glābtu daudzsolo�u valdnieku, nevis tādēļ, lai gūtu slavu un amatu.

Savu vārdu patiesumu Dzje Dzitujs apliecināja ar darbiem: atvaļinājās no valsts ierēdņa amata un kopā ar māti pārcēlās uz dzīvi savrupajā Miana kalnā. Valdnieks vairākas reizes sūtīja ziņne�us, bet tie visi tika atraidīti ar vārdiem:

- Man lielākais apbalvojums ir valdnieks ar tīru un skaidru sirdi.

�uns Ers par katru cenu vēlējās satikt Dzje Dzituju. Kāds padomdevējs ieteica bēgļa kalnu aizdedzināt:

- Būdams ļoti labs dēls, Dzje Dzitujs savai mātei neļaus sadegt.

Trīs dienas ap Miana kalnu plosījās uguns. Kad liesmas noslāpa, �uns Ers kalnā uzgāja vien apdegu�u vītolu, bet zem tā Dzje Dzituja un viņa mātes nedzīvās miesas. Jaunais valdnieks notiku�o ļoti pārdzīvoja un lika abus ar cieņu apbedīt.

Nākamajā pavasarī - dienā, kad kop� Dzje Dzituja sadeg�anas bija apritējis gads, -valdnieks devās uz Miana kalnu pieminēt un apraudāt savu uzticamo padoto. Viens no zariem apdegu�ajā kokā bija atdzīvojies, izdzinis maigu, zaļu asnu. Redzot mazo dzīvības vēstnesi, atceroties Dzje Dzituja novēlējumu - valdīt ar tīru sirdi, �uns Ers lika �o dienu saukt par Tīrās skaidrības dienu. �ajā dienā cilvēki iet uz kapiem, tā parādot cieņu mū�ībā aizgāju�ajiem.

.

Slavenā Ciņ�ihuana valdī�anas periodā kaimiņos dzīvoju�as divas ģimenes. Vienas ģimenes uzvārds bija Mens, otras - Dzjans. Katrā ģimenē bija vien vīrs un sieva, visiem �etriem pāri par piecdesmit, bet pēcnācēju neviena. Kūpināja vīraku, lūdza svētos, tērēja ne mazumu naudas-viss velti...

Kādā pavasarī Menu ģimenes tēvs pie sētas iedēstīja ķirbi, pēc diviem mēne�iem tā stīgas jau bija pārkāpu�as pāri sētai. Menu tēvs to nemaz nepamanīja, bet Dzjanu tēvs, redzot, ka ķirbis kļūst jo dienas, jo lielāks, devās pie kaimiņa aprunāties. Tā kā stādīts bija vienā pusē, bet izaudzis otrā, ģimenes nolēma ķirbi rudenī dalīt uz pusēm.

Kad pienāca rudens un ķirbis bija nobriedis, abi vīri to nolika uz galda un sāka zāģēt. Tiklīdz pārzāģēja, tā vai apstulba - viducī gulēja balta, apaļa meitene. Kā lai sadala meiteni?

Menu ģimenes galva teica: - Toreiz mēs sarunājām, ka katram tiks pa pusei, lai tad �is bērns skaitās abām ģimenēm piederīgs.

Dzjanu tēvs bija apdomīgāks: �Ja nu �ī meitene ir ļaunuma iemiesojums? Cik gan naudas būs jāiztērē, lai to lielu izaudzinātu, izdotu pie vīra, labāk �o nastu atdot citiem!"

Un apdomīgais teica: - Brāli Men, mana sieva nav pie labas veselības, nespēsim bērnu izaudzināt, lai mazulis tiek jums!

Menu tēvs nu priecīgs bez gala: tik viegli ticis pie meitas! Paņēma meitēnu rokās, ātriem soļiem aizsteidzās uz mājām un nosauca viņu par Mendzjanu.

Gads pēc gada, un - skat! - bērns izaudzis par daiļavu, turklāt prot gan lasīt, gan aptvert lietu jēgu. Savedēji nodeldēja durvju slieksni glu�i līdzenu, bet viņu nācieni bija velti. Līdz kādu dienu ciematā - Menu ģimenes pagalmā - iemaldījās puisis, vārdā Vans Siļans, kur� bēguļoja, lai izvairītos no piespiedu

nosūtī�anas uz Ķīnas mūra būvdarbiem. Meitene, puisi ieraugot, steidzās pie tēva. Zinādams, ka tie, kas aizdzīti uz mūra būvē�anu, mājās vairs neatgrie�as, Menu tēvs puisi paturēja pie sevis. Drīz vien abi jaunie viens otram iepatikās un nolēma precēties.

Dienu pirms kāzām �iņ�ihuans bija izziņojis:

"Tas, kur� sniegs ziņas par Vana Siļana atra�anās vietu, saņems atlīdzību." �ī ziņa nonāca Dzjaņu ģimenes vecāsmātes ausīs, un naudas vilināta, viņa slepus paziņoja par bēgli varasvīriem. Brīdī, kad Vans Siļans un Mendzjanu, nu jau vīrs un sieva, metās ceļos, lai pateiktos Debesīm, ieradās kareivji un aizvilka jauno vīru sev līdzi.

Ne manīts, ne gaidīts pienāca rudens. Jaunā sieva uztraucās, ka vīram nav ziemas drēbju, un nolēma aiznest viņam kaut ko siltāku. Vecie gan �ā, gan tā mēģināja meitu atrunāt, bet - neko darīt! - atlika vien palīdzēt visu salikt grozā un vadīt ceļā.

Cik daudz grūtību nācās izciest, kādus �ķēr�ļus pārvarēt - ne izstāstīt, meitene pati vēlāk�visu skaidri neatcerējās. Nonākusi beidzot Ju�ujas upes krastā, viņa ieraudzīja piespiedu darbā aizdzītos - noskrandu�us, sadzeltēju�us, izdēdēju�us vīrus, kuri bija saslēgti ķēdēs. Vīri, sadalīti grupās pa desmit, uz muguras akmens bluķus nesdami, kāpa aug�up kalnā. Desmits pēc desmita, kā lai atrod vīru? Nakts arī nāca virsū. Mīlo�ā sieva atrada pajumti pie kādas vecas sievas, izstāstīja tai savu bēdu. Vecā teica-.

- Meit, kad no līdzenuma izaugs kalns, kad kalnā būsi kāpusi simt astoņus soļus septiņreiz septiņas reizes - �etrdesmit deviņas dienas, tad varēsi atrast savējo.

Mendzjanu jautāja-. - Kā no līdzenuma var izaugt kalns?

Zemniece vedināja aiz mājas un, rādīdama ar pirkstu uz klajumu, teica:

- Pacel no klaja akmeņus, krauj citu uz cita, akmeni pie akmens, un krāvums kļūs par kalnu.

Jaunā sieviņa cēla akmeņus, trīs dienas, trīs naktis krāva tos kaudzē - pēc kalna tas

neizskatījās. Vecā sieva, kura nebija vis zemniece, bet dieviete, redzot meitenes apņēmību, papurināja sava apģērba piedurknes, un vienā mirklī akmens kaudze kļuva par kalnu.

Mendzjanu kāpa kalnā. Uz aug�u simt astoņus soļus, lejup simt astoņus soļus, kāpa vienreiz, otrreiz - septiņreiz septiņas reizes �urpu turpu - �etrdesmit deviņas dienas un naktis viņa tā kāpa. Viņas pēdas atstāja nospiedumus smiltīs, viņas asaru lāses - akmenī. Jaunās sievas neatlaidība aizkustināja veco sievu, un viņa meitenei sacīja:

- Teik�u tev skaidri - Vans Siļans jau miris, viņa ķermenis guļ zem Ķīnas mūra drupām.

Jaunā sieva izplūda asarās un lūdza, lai vecā palīdz atrast vīra mirstīgās atliekas.

- Noej līdz Ķīnas mūrim, līdz tai vietai, kur aug persiku koks ar trim �uburiem, tur būs arī tava vīra kauli, - vecā teica.

Mendzjanu atrada persiku koku ar trim stumbriem, apsēdās zem tā un skaļi raudāja. Raudāja trīs dienas, trīs naktis, līdz pēdējās dienas vakarā, kad tumsa jau sāka pārņemt�zemi, atskanēja pērkonam līdzīgs dārdiens-bruka desmit tūksto�us lī* garais Ķīnas mūris. Sabruka astoņsimts lī no tā, atsedzot tūksto�iem kaulu. Bet kaulu tik daudz - kā starp tiem lai atrod Vanu Siļanu?

Mendzjanu atkal devās pie vecās sievas, tā viņu mācīja:

- Izgriez sev no paduses miesas gabalu -kauli, kas lips tam klāt, būs tava vīra.

Jaunā sieva paņēma nazi, izgrieza sev aug�pus ribām gabalu miesas. Brūce asiņoja, dieviete pieskārās tai, un asinis pārstāja tecēt.

Mendzjanu staigāja pa kaulu lauku, turot rokās izgriezto miesu, - kauli, pielīpiet, pielī-piet! Ilgi meklēja, līdz atrada. Ietinusi vīra paliekas savā virsvalkā, jaunā sieva jau grasījās doties mājās, kad viņu ielenca kareivji.

Kaitnieci ieraudzījis, �iņ�ihuans saprata, ka pils pagalmos un dārzos starp viņa septiņdesmit divām konkubīnēm nav nevienas, kura skaistumā līdzinātos �ai jaunajai sievietei, un sacīja:

- Tavas asaras lika mūrim sadrupt, par to tev pienākas nāve, bet, ja piekritīsi kļūt par manu konkubīni, varēsi dzīvību saglabāt.

Ar prātu sapratusi, ka glābiņa nav, uzticīgā sieva ieklausījās savā sirdī un teica:

- Man nav grūti piekrist, bet ar trim nosacījumiem.

- Kas tie par nosacījumiem?

- Pirmais - no Ķīnas mūra līdz jūrai tev jāuzceļ astoņpadsmit lī gara ceremoniju nojume, otrais-Vana Siļana kauli jāapbedī jūrā, tre�ais - tev un taviem simt padotajiem jāparāda viņam gods - jāapvelk sēru drēbes.

Imperators nodomāja, ka pieņemt tre�o noteikumu nozīmētu krist kaunā, bet padomāja vēl - ja to noraidīs, daiļavu nedabūs - un darīja, kā prasīts.

Pienāca bēru diena. Vīra kaulus pie sirds piespiedusi, visiem izvadītājiem pa priek�u gāja Mendzjanņu, aiz viņas - sēru drānās tērpies valdnieks un viņa padotie. Nonākusi līdz jūrai, sērojo�ā sieva pagriezās pret imperatoru:

- Neprāti valdniek, tavu iedomu dēļ mātes acis izraudāju�as aklas, sievas kļuvu�as sirmas, bērni nav pazinu�i savu tēvu! �ai saulē nav manos spēkos tevi sāpināt, toties mirusi es mocī�u tavu dvēseli! - To teikusi, jaunā sieviete metās jūrā.

Vēlāk cilvēki uzcēla templi, veltot to uzticīgajai sievai.

Lī - 0,5 km

..

Hana Udi galmā bijis vīrs, vārdā Duns Fan�o: augumā mazs, bet attapīgs un asprātīgs, turklāt ar labu sirdi. Ja kāda no daudzajām pils meitām bija aizkaitinājusi valdnieku un tas taisījās jaunavu sodīt, Duns Fan�o vienmēr par vaininiecēm aizlika labu vārdu, tādēļ bija izpelnījies pils sievie�u cieņu un mīlestību.

Reiz divpadsmitajā mēnesī, kad bija snidzis jau vairākas dienas, Duns Fan�o devās uz imperatora pils dārzu pēc plūmes zariem. Iegājis pa dārza vārtiem, Duns Fan�o redz - viena no galminiecēm asarām klātu vaigu taisās mesties akā... Vēl mirklis - un lāga vīram nebūtu izdevies nelaimīgo paglābt.

Noskaidrojās, ka meiteni sauc Juaņa Sjao, viņa dzimusi �anaņas pilsētā pie Ziemeļrietumu kalna - tur viņas mājas, tur joprojām mīt tēvs, māte un maza māsiņa. Kop� viņa izvēlēta par galma meitu, katra gada nogale ir īpa�i skumja - nezinot, kā klājas mājiniekiem. �ogad auksts vēj�, dziļ� sniegs, vecākiem un māsiņai grūti... Ja nevar ar viņiem dzīvot kopā, būt blakus un palīdzēt, tad labāk mirt...

Uzklausījis �o stāstu, Duns Fan�o jaunavu kādu brīdi �ēloja, mierināja un apsolīja izdomāt, kā ļaut viņai ar tuviniekiem satikties. �īs meitenes sāpe lika vīram aizdomāties arī par citu pils meitu likteni - ja ar vecākiem saista

cieņas un mīlestības stīgas, vadīt dienas �ķirti no viņiem nav viegli. Līdzēt varētu kāds asprātīgs plāns...

Tajā pa�ā dienā labsirdīgais Duns Fan�o devās uz kalnu, kur dzīvoja meitenes vecāki, un par kaut ko vienojās. Tad atgriezās, nopirka zīlē�anas kociņus. Cilvēki zināja, ka galma vīrs ir mācījies astronomiju, izprot in - /ал*, tādēļ lūdza viņiem nākotni pazīlēt. Visu lūdzēju vēlmes tika apmierinātas, un visiem pareģojums bija viens: �Mēness kalendāra pirmā mēne�a se�padsmitajā dienā tev jāsadeg!" Ļaudis ļoti sabijās - kā no tāda likteņa lai izbēg? Duns Fan�o noslēpumaini pa�ukstēja:

- Pirmā mēne�a trīspadsmitās dienas vakarpusē visiem baltbār�iem jādodas uz ceļu, kas atrodas desmit lī attālumā no pilsētas. Kad satumsīs, no ziemeļrietumiem gai�i pelēka ēzeļa mugurā atjās sarkanās drēbēs tērpta būtne - Uguns dieva sūtne, kura ir atbildīga par �anaņas dedzinā�anu. Kad viņu ieraudzīsit, metieties ceļos un lūdziet, lai saudzē pilsētu!

Pareģojumam ticēdami, cilvēki padeva ziņu tālāk, un, kad pienāca pirmā mēne�a trīspadsmitās dienas pēcpusdiena, pilsētas cienījamie vecie vīri, uz spieķiem balstīdamies, ieradās noteiktajā vietā. Tumsa jau sāka ieberzēt debesis, kad, kā tika pareģots, ziemeļrietumos parādījās sarkanās drānās tērpta meitene gai�i sudrabaina ēzeļa mugurā.

Visi vecie metās pie zemes, izmisīgi lūgdami ap�ēlo�anu. Meitene sirmajām galvām teica:

- Es �eit esmu ieradusies pēc Jujdi pavēles.

Kad dedzinā�u pilsētu, Jujdi stāvēs pie Debesu dienvidu vārtiem - pārbaudīs, vai es esmu darbu veikusi labi. Ja uguni nemanīs, pār manu galvu nāks sods. Bet �ēl man arī jūsu, tādēļ do�u jums vēstuli, ko aiznest savam valdniekam, lai domā viņ�!

To teikusi, vie�ņa pameta gaisā papīra rullīti, pagriezās un prom bija.

Vēstule nekavējoties tika nogādāta uz pili.Tajā bija rakstīts: ��anaņa ir briesmās, uguns nopostīs valdnieka pili, degs visu nakti.� Imperators domāja, domāja, nobijās tā, ka pieri pārklāja auksti sviedri, un steidzās pie gudrā Duna Fan�o pēc padoma.

Gudrais vīrs ar padomu neskopojās:

- Esmu dzirdējis, ka Uguns sūtnei tīk ēst tanjuaņas- no rīsu lipekļa veidotas bumbiņas. Manuprāt, derētu pavēlēt, lai piecpadsmitā datuma vakarā visi pilsētas iedzīvotāji vāra �o ēdienu un skaita lūg�anas. Jāliek visiem taisīt laternas. �ie gaismekļi vakarā jāizkar mazajās alejās, lielajās ielās, pie vārtiem, pie visām durvīm, visur, lai pilsēta laistītos spo�ās ugunīs.

Tajā pa�ā laikā cilvēkiem, kuri dzīvo ārpus pilsētas, jānāk visu to aplūkot. Ielās jādodas arī konkubīnēm, galma meitām un kalponēm, turoties bariņos pa trīs, pa pieci. Galma ļaudīm jāiejaucas pūlī, tā arī viņi varēs izvairīties no posta. Otra lieta - lai Uguns sūtne zinātu, ka rīsu lipeklis izvārīts, Juaņai Sjao jānes pils lielākais gaismeklis un uz tā jābūt rakstītam viņas vārdam. Juaņa Sjao ies pa priek�u, rādīs ceļu, es, nesdams cienastu, ie�u aiz viņas; tā izstaigājot ceļu ceļus, noteikti atmaidzināsim Uguns sūtes sirdi.

Imperators lika darīt, kā Duns Fan�o teicis.

Pirmā mēne�a se�padsmitajā datumā, kad Saule bija aiz kalniem, pilsētā malu malās mirdzēt mirdzēja visvisādas laternas. Imperators novilka ar pūķiem rotāto tērpu, uzvilka parastas drānas un uzticīgu kalpu pavadībā izgāja ielās. Konkubīnes un kalpones atstāja pili. Arī laucinieki steidzās �urp ugunīm rotātās pilsētas krā�ņo spo�umu skatīt.

Juaņas Sjao jaunākā māsa, ieradusies pilsētā ar veco māti un tēvu pie rokas un ieraudzījusi

māsas vārda hieroglifus uz lielas laternas, ska|i sauca: �Juaņa Sjao!" Māsa sadzirdēja, ģimene beidzot satikās!

Visu nakti tika uguņots, ar pilsētu nekas ļauns nenotika. Aiz priekiem par tik labu iznākumu imperators nolēma, ka arī nākamgad �ajā datumā jāgatavo cienasts un vakarā jāizkarina laternas. Laikam ejot, kļuva par paradumu �o dienu saukt par Juaņas Sjao svētkiem jeb Laternu festivālu.

* In - jaņ - negatīvais, ēna, tum�ais - pozitīvais, saule, gai�ais. Ķīnie�u apziņā divi pretēji spēki, kuri vienlaikus eksistē visās pasaules parādībās. Vīri�ķais -sievi�ķais.

.

.

Kalna pakājē auga tūksto� gadu veca ciprese. Zem tās no vēja slēpās salmu būda, ta�u aukstums visviens tajā skrēja iek�ā - ārā pa visām mājokļa spraudziņām. Būdā dzīvoja nabadzīgs vīrs, vārdā D�ao Gunnuns, vista un suns. Vistai acis bija aklas, suns ar divām kājām kliboja, abi pa�i parūpēties par sevi nevarēja, visā bija atkarīgi no saimnieka.

Kādu rītu D�ao kā parasti devās gādāt ēdienu, vista ar suni palika pieskatīt mājokli. Diena bija kļuvusi gandrīz par nakti, kad beidzot pārradās saimnieks. Būdā ielīdis, cilvēks kaunīgi stāstīja:

- �odien ciema vecākajam atnesu divdesmit nē�u ūdens, viņ� man par to iedeva desmit tvaicētas maizītes. Atceļā satiku kādu nedienās nonāku�u ģimeni, bērns aiz bada brēca neatņemdamies... Mana sirds atmaiga - iedevu viņiem septiņas maizītes. Pāri palika trīs: tev, vistiņ, viena, tev, sunīt, otra, man pa�am tre�ā.

Trīs mutes paēda, visi trīs devās pie miera.

Otrā dienā jau no agra rīta D�ao devās maizes peļņā, bet vakarā atkal atskaitījās saviem mājiniekiem, tikpat vainīgs, kā alla�, juzdamies:

- �odien pārdevu desmit dziņ* ārstniecības zāļu, nopelnīju divus sudraba gabalus. Tikko biju aizvēris zāļnīcas durvis, kad ieraudzīju raudo�u meitenīti - viņai māte slima, trūkst naudas zālēm. Nopirku trīs maisiņus zāļu par diviem sudraba gabaliem. Atceļā laimējās atrast da�us kartupeļus-vakariņas, lai arī pa�vakākas, mums tomēr būs.

D�ao katru dienu devās peļņā, katru dienu nopelnīto izdāļāja citiem, ik vakaru atgriezās mājās, nesot labi ja saujiņu ēdiena. Vista un suns bija pieticīgi: bija ko ēst - ēda, nebija -nesūdzējās. Tādēļ ka ēsts vienmēr tika par maz, suns un vista ne �urāja, ne kakāja.

Vecā gada pēdējā dienā saimnieks dziļā tumsā atgriezās būdiņā bez miltumiņa:

-Ai, pasaulē nabagu pārāk daudz, ko lai iesāk... Jums kopā ar mani jācie� bads, ai...ai! Ja man būtu nauda, visu to atdotu trūcīgajiem, lai viņi varētu iet pie ārsta, apģērbties, vēderu piepildīt. Mums pa�iem arī nebūtu jācie� izsalkums.

Otrā rītā mostoties, nabadzīgajam vīram būda �ķita savāda spo�uma piestrāvota. Izberzēja miegu no acīm - suns birdināja zeltu, vista - sudrabu! Vīrs nekavējās - uzlasīja cēlmetāla gabalus, uzlasīja, saskaitīja - sanāca veseli �etrdesmit, iebāza visus azotē un metās ārā no būdas.

Vakarā D�ao, prieka mutuļu apņemts, atgriezās mājās, nesdams saviem mājiniekiem pelmeņus, govs gaļu, da�ādus na�ķus un vīnu. Visas trīs mutes bija aizņemtas ar ē�anu, bet cilvēkam vienīgajam gribējās arī vēl runāt.

- �odien sudraba un zelta gabali krietni palīdzēja vienkār�ajai tautai. Tilts pār upi sabrucis, valdnieks vāc nodokļus, lai tiltu sala-' f ⁹ botu, bet daudziem naudas ne gra�a, un �odien turklāt Pavasara svētki! Bāzu roku azotē, izvilku savu sudrabu un zeltu, par astoņdesmit �etriem nodok|us nomaksāju! Pēc tam gan raizējos -ko mēs �ovakar galdā celsim... Un rau! - tāda sagadī�anās, negaidīti kāds puisis satver mani aiz rokas un sauc par labdari. Izrādījās, ka pirms desmit gadiem es viņu, toreiz vēl mazu zēnu un zīda pārdevēja mācekli, tiku paglābis no saimnieka dusmām. Saimnieks vainoja zēnu desmit naudas gabalu pazu�anā, grasījās jau cirst viņam trīs pirkstus nost, bet, par laimi, man tajā dienā bija izdevies pārdot �agarus - man bija tie�i desmit ripiņu, tās tad arī par zēnu aizmaksāju. Kas to varēja domāt, ka pēc gadiem viņu satik�u kā bagātu saimnieku! �ī maltīte ir viņa dāvāta!

Otrā dienā agri no rīta D�ao atkal uzlasīja no būdiņas grīdas vistas un suņa izmētātos zelta un sudraba gabalus un devās palīdzēt nabadzīgajiem. Tā nu suns ar vistu gādāja labsirdīgajam vīram zeltu un sudrabu, bet viņ� pa�aizliedzīgi palīdzēja tautai, joprojām dzīvojot salmu mājiņā, vienu dienu ēdot, otru - ne. Vienkār�ie ļaudis D�ao Gunnunu slavēja, mantkārīgie - skaustin �ķauda. Kādu nakti salmu būda no visiem �etriem stūriem sāka degt. Kad ļaudis atsteidzās, nekas vairs nebija glābjams. Pat cilvēka kauli nekur nebija atrodami! Ta�u turpmāk nabadzīgie, saņemot kāda palīdzību, vienmēr iedomājās par D�ao Gunnunu.

Leģendā viņ� turpināja dzīvot kā Pārticības dievs. Stāsta, ka labdaris patie�ām nokļuvis

Debesīs. Vista un suns patiesībā biju�i svētie, pa�a Juhuandadi uz Zemi atsūtīti. Tovakar, kad ļauna�i būdai uguni pielaidu�i, svētā vista un svētais suns uzvedu�i saimnieku Debesīs. Juhuandadi ar labdari runājies un, uzzinot par tautas grūto dzīvi, iecēlis viņu par Pārticības dievu. Savukārt cilvēki vietā, kur kādreiz atradās salmu būda, uzcēla templi un tur pielūdza Pārticības dievu.

Sākumā Pārticības dievs naudu deva vienīgi nabadzīgajiem, bet vēlāk, atklājis, ka da�i nabagie ir nabagi sava slinkuma dēļ, bet da�i bagātie ir bagāti, pateicoties savai gudrībai un uzcītībai, sāka uzklausīt gan nabagos, gan bagātos, un viņu pielūdza visi. Jāteic tomēr vēl kau kas: nostāsti vēstī arī, ka Pārticības dievs gadu gaitā kļūstot vecāks: kājas vairs ne tik naskas, ausis ne tik dzirdīgas, acis - ne tik redzīgas, un... tāpēc da�kārt nauda netiek tiem, kuriem tā visvairāk nepiecie�ama...

* Dziņ - 0,5 kg

..

..

..

Viss kalns bija ieskauts miglā. Kalna tempļa durvis atvērās, pa tām iznāca mūks ar ūdens nē�iem plecos un a�iem soļiem devās pa akmens kāpnēm lejup uz upi.

- Ā, āl... - mūka ausīs nāca maza bērna raudas. Tik agrs rīts, kā �eit gadījies zīdainis? Mūka priek�ā gaisā uzspurdza putns, balta spalva vien viegli nolaidās zemē. Un tur, aukstajā rasā, gulēja puika, nosalis un nobrēcies glu�i sarkans. Mūks aizvēra acis, sāka skaitīt lūgsnu.

Tempļa kalpam mazās dvēselītes bija �ēl, viņ� piespieda bērnu sev pie krūtīm un nesa uz templi. Galvenais priesteris noklausījās mūka stāstu un sacīja: - Izglābt cilvēka dzīvību ir labāk nekā sasniegt septīto attīstības līmeni, pēc kura var atbrīvoties no dzim�anas un mir�anas loka. Sameklē bērnam ko ēdamu!

Galvenais priesteris puikam deva uzvārdu Lu, tā norādot, ka viņ� pacelts krastā, un vārdu Juj - tādēļ, ka �urp viņu atnesis putns. Tā nu Lujujs dzīvoja un auga templī, izskatā melnīgsnējs, tievs un neglīts, ta�u valodā asprātīgs. Atradenis darīja smagos darbus: kūra uguni, nesa ūdeni, gādāja kurināmo, sēja un kopa labību, vāca mēslus. Citi tempļa mūki Lujuju apsmēja par to, ka viņam nebija ne tēva, ne mātes, un bie�i darīja viņam pāri.

Pusaud�a vecumā zēns templi pameta.

Nonācis citā sabiedrībā, Lujujs kādu laiku strādāja par dziedātāju, tad par pavadījuma piespēlētāju. Pui�a uzstā�anās visiem ļoti patika - Lujujam patie�ām piemita aktiera talants, bet viņ� no visas sirds ilgojās kļūt par mācītu vīru un centās sasniegt savu mērķi neatlaidīgas un uzcītīgas pa�mācības ceļā. Literārie panākumi auga dienu dienā. Viņ� sadraudzējās arī ar ievērojamo hieroglifu meistaru �adzinu. Lujujs kļuva tik slavens, ka valdnieks aicināja censoni uz galmu, bet velti.

Lujujam patika dzert tēju. Tējas ceremoniju viņ� veica ļoti izsmalcināti un pārzināja to visos sīkumos. Viņ� apceļoja slavenus kalnus un upju krastus, vāca, gatavoja un baudīja da�ādas tējas, visi viņa tēju slavēja. Draugu atbalstīts un mudināts, Lujujs nolēma uzrakstīt grāmatu par tējas mākslu. Ilgu laiku viņ� vientuļ� dzīvoja dziļi kalnos, aprakstot tējas �ķirnes, dzer�anas veidu, ceremoniju. Nācās krietni papūlēties, lai darbu pabeigtu. Tā tapa slavenais Tējas kanons.

Kad Lujujs atstāja �o pasauli, daudzās tējnīcās ļaudis novietoja viņa skulptūru un pielūdza viņu kā Tēias dievu.

.

Senās Ķīnas �etri lielie izgudrojumi ir - papīrs, iespiedmāksla, kompass un �aujamais pulveris.

Cailuņs pilī ieņēma svarīgu amatu. Augsts amats - liela vara, un apkārtējie no viņa mazliet bijās, pat imperatora sieva neatļāvās izturēties augstprātīgi. Kāpēc? Tādēļ, ka Cailuņs -godīgs, taisnīgs, vienmēr atklāti pauda savu viedokli, nebaidījās citus aizkaitināt. Viņ� labi izturējās pret ļaudīm, nekad neizmantoja ieņemto amatu, lai sev ko iegūtu. Pārģērbies vienkār�ās drēbēs, Cailuņs bie�i devās iepazīt tautas dzīvi - skatījās, vērtēja, palīdzēja nedienās nonāku�ajiem.

Tajā laikā papīrs vēl nebija izgudrots, visi valsts dokumenti tika rakstīti uz puskilogramu smagām bambusa plāksnītēm - d�iniem. Cai-luņam katru dienu bija jāpārlasa un jāpārcilā vai vairāki simti bambusa plāksnī�u - pamatīgs svars! Tas nogurdināja, un pa�a nogurums lika iedomāt arī par citiem: daudzi noguru�i ierēdņi - valstij tas par labu nenāk... Cailuņs nolēma, ka jārada viegls, lēts, ērti uzglabājams materiāls, uz kura var rakstīt.

Izdomāt viegli, izdarīt - grūtāk, nekā ietikt debesīs. No kā sākt? Domāja tā, domāja �ā -neziņas tumsā ne mazākā gaismiņa neiespīdēja.

Kādu dienu Cailuņs ieraudzīja sirmu vecu vīru plē�am bērza mizu. Papētot to, zem cietās kārtas pavērās plānas, plānas mīkstākas kārtiņas. Pētnieks aiznesa tās mājās, saberza tu�u, iemērca otu un - �vīks, �vīks - uzrakstīja pāris vārdu. Pēc da�ām dienām koka miziņa bija izkaltusi, līdzinājās septiņdesmit astoņdesmit gadu veca vīra krunkainai pierei un hieroglifi bija pilnīgi mainīju�i formu! Cailuņs sadusmojās, iemeta tāsis ugunī, ta�u domai ar roku neatmeta, turpināja meklēt, daudz spēka �īs lietas dēļ tērējot, garumgarus ceļus staigājot. Viņa uzticamais biedrs Dzans D�i pamanīja, ka draugs tā izdilis, ka drēbes uz auguma karājas.

Kādā pavasarī Dzanam D�i vajadzēja atgriezties dzimtajā ciemā, lai svinētu tēva septiņdesmito dzim�anas dienu. Dzana D�i mājas atradās Huaigunas upes krastā, satiksme turp neērta, ceļi grūti izstaigājami, tādēļ Cailuņs devās draugam līdzi. Tēvs laipni sagaidīja dēlu un viņa draugu.

Kad dzim�anas diena bija nosvētīta, ciemiņ� viens pats pastaigājās pa ciematu. Nonācis dīķa malā, viņ� redzēja, ka bērni izceļ no dīķa lipīgu masu, izklāj to uz veca paklāja �āvēties saulē, bet sa�uvu�o plē� nost un rotaļājas. Cailuņs bērniem jautāja, ar ko viņi tur spēlējas, bērni atteica, ka ar kokvilnas ādiņu. Nosaukums likās pagalam dīvains, Cailuņs par kaut ko tādu nebija ne dzirdējis, tādēļ lūdza, lai bērneļi viņam iedod pāris kokvilnas ādiņu, un sāka tās pētīt. Pētīja ilgi no visām pusēm, palūdza vēl pāris strēmeļu. Pārgājis mājās, paņēma

..

tinti, saslapināja otu un - �vīks, �vīks -uzrakstīja uz kokvilnas ādiņas da�us lielus, da�us mazus hieroglifus. Rakstīja, rakstīja, un pēk�ņi sāka klaigāt: - Es atradu! Atradu!

Apkārtējie sabijās - kāpēc pēdējā laikā alla� tik klusais Cailuņs tā trako? Apstāju�i viņu no visām pusēm, ļaudis ilgi nevarēja saprast, kas noticis. Bet notikums bija ārkārtīgi svarīgs -Cailuņs bija atradis materiālu, uz kura var rakstīt!

Cailuņs aizsteidzās atpakaļ uz dīķi, lai izpētītu ūdens saturu un aptaujātu ciema iedzīvotājus. Tie pastāstīja, ka dīķis ir miris ūdens, kādreiz tas ticis izmantots govju dzirdinā�anai, vēlāk dīķī sāku�i mest da�ādas drazas: vecas kurpes, zeķes, striķu galus, nodilu�as drēbes. Laikam ritot, ūdens pārvērties par līmveidīgu masu.

Cailuņs lūdza visus palīdzēt viņam izsmelt dīvaino masu no dīķa. Masu plāni izklāja �āvēties un, kad tā sa�uva, plānās plāksnītes sagrieza �etrstūrainos gabalos. Salika citu virs citas un veda mājup atrādīt imperatoram. Tas neskopojās ar uzslavām un mudināja turpināt pētījumus.

Cailuņs nu darīja, kā cieminieki bija mācīju�i - attālāk no pils izraka bedri, sameta tajā drēbes un lupatas un pārlēja tās ar ūdeni. Gāja dienas, bet ūdens nezin kādēļ nekļuva par viendabīgu masu, pagāja vairāki mēne�i - joprojām nekā! Pētnieks satraucās un sāka ūdeni maisīt, ar vāli sist. Maisīja pāris mēne�u, pāris mēne�u sita, līdz beidzot ūdens tomēr kļuva par kaut ko stērķelei līdzīgu. Cailuņs masu izklāja plānā kārtā saulē �āvēties, un -skat! - atkal bija iegūtas plānās kokvilnas ādiņas. Lai ļaudis pieminētu to, ka jaunais rakstāmais materiāls tika atrasts pie Dzana D�i mājas, Cailuņs to nosauca par d�i - papīru, papīra gabalu - par dzan. Tā pasaulei tika dots papīrs...

�ķita tomēr, ka jaunais materiāls rakstī�anai mazliet par rupju, par cietu un nav pietiekami gluds, un papīra uzlabo�ana nu kļuva parCai-luņa jauno rūpi. Tādēļ augstais ierēdnis lūdza imperatoru, lai tas viņu atvaļina, tad viņ� varētu nodoties darbam ar visu sirdi. Imperators nepiekrita. Cailuņs lūdza otrreiz, teikdams, ka, paliekot amatā, viņ� spēs darīt labu vienīgi �ai paaudzei, bet, taisot papīru, viņa darbs būs noderīgs paaud�u paaudzēs. Tika noraidīts. Lūdza tre�o reizi, solījās pēc papīra uzlabo�anas atgriezties pie imperatora, valdnieks piekrita.

Cailuņs pieņēma mācekļus, naktīm un dienām taisīja papīru, un dienu no dienas tas kļuva labāks. Jaunatklājēja vārds aizskanēja arvien tālāk un skaļāk. Papīra pircēju bija neskaitāmi daudz. Lai cik cītīgi Cailuņs ar saviem mācekļiem strādāja, pieprasījumu viņi nespēja apmierināt. Meistars lika mācekļiem iet pasaulē-mācīt arī citus, kā papīrs taisāms.

Papīra izgudrotājs piedzīvoja laimīgas vecumdienas, viņ� nomira pie Huaigunas upes. Cilvēki viņam sarīkoja greznas bēres, uzlika kapakmeni un uzcēla templi.

Lojanas pilsēta paceļas kalnā un ir peoniju paradīze. Tur zied neizsakāmi ko�as peonijas, bet visskaistākos no �iem skaistajiem ziediem, visīpa�ākos no �iem īpa�ajiem ziediem cilvēki ir nosauku�i par peoniju karali un karalieni. �is ir stāsts par to, kā tas notika un kā peonija kļuva Ķīnas nacionālais zieds.

Tanu dinastijas laikā �ajā peoniju kalnā dzīvoja kāds bārenis, kur� pārtika no malkas vāk�anas. Tautā viņu sauca par Cjaotunu -�agaru lasītāju.

Cjaotuns bija �ai kalnā dzimis, uzaudzis un kop� mazotnes no sirds mīlēja puķes. Visus �etrus gadalaikus puisis visu ko vāca, visu ko cirta, bet nekad neaiztika peoniju un tās ziedus. Nekad, lai gan peonijas sausās lapas būtu degu�as �virkstēdamas...

Kalna nogāzē stāvēja akmens tēls cilvēka izskatā. Runāja, ka tas tur Ziedu dieva nolikts, lai sargātu mazās pasaules daiļotājas. Kalnu taka vijās tie�i garām akmens cilvēkam. Kāpjot aug�up, puisis līdzpaņemtā ēdiena tarbu uzkāra akmens vīram uz rokas: - Akmens brāli, paēd kārtīgi! - Lejup nākot, ar smaidu turzu paņēma: - Ja tu neēd, ēdī�u es! - To teicis, apsēdās akmens vīram blakus un ieturēja maltīti. Varēja teikt, ka akmens vīrs puisim likās kā radinieks, jo citu tuvinieku viņam nebija.

Gāja laiks, bārenim bija septiņpadsmit astoņpadsmit gadu, un kādu dienu, uzkrāvis plecos pilnu nastu �agaru un aiznesis to līdz akmens vīram, viņ�, kā parasti, apstājās, lai atpūtinātu kājas. Te pēk�ņi aiz akmens vīra pazibēja kāds tēls - un pēc mirkļa uz �agariem jau sēdēja meitene! Viņu saucot Huaņuja -puķu meitene, arī viņa esot bārene, lai puisis ņemot viņu par sievu.

- Mēs tiekamies pirmo reizi, te nav ne saprecinātajā, ne liecinieku, tā ta�u nevar!

-Akmens vīrs lai ir mūsu savedējs, peoniju kalns zem mūsu kājām lai ir par liecinieku, vai tā varētu?

- Ne akmens vīrs, ne peoniju kalns neprot runāt, kastie parsaprecinātājiem, lieciniekiem?

Tikko �ie vārdi izskanēja, akmens vīrs ierunājās: - Brālīt, es bū�u par savedēju, tu tikai piekrīti! - Akmens roka pasniedza puisim spo�u pērli, akmens mute turpināja: - �o dārgumu ņem sev par saderinā�anās zīmi.

Gan pārsteigts, gan priecīgs, jauneklis pārlaida acis pār noskrandu�ās meitenes augumu - noaugusi kā dieviete, valoda arī jauka... Līdz ausīm nosarcis, jauneklis nolieca galvu un teica: - Akmens brālis runāja, tā ir Debesu valdnieka vēlme, ejam tad nu mājās!

Abi paklanījās akmens saprecinātājam, uzklausīdami pamācību par pērli:

- �ī pērle, pirmkārt, ir saderinā�anās zīme, otrkārt, jums tā uz maiņām ik dienu jātur mutē veselu stundu. Un nedrīkst to norīt! Ja vienam misēsies, būsit �ķirti uz mū�iem!

Līgava nenocietās:

- Akmens brāli, �ī ir saderinā�anās zīme, kāpēc tā jātur mutē?

- Pēc gadiem simt varēsi man to jautāt!

Pavasari nāca un gāja, puķes plauka un vīta -gandrīz simt gadu tā aizritēja. Tanu dinastiju bija nomainījusi Suņu dinastija, Cjaotuna un Huaņujas mati bija sudraba diegiem piesēti, abi lielā vecumā, ta�u pie spēka un veselības. Vīrs joprojām kāpa kalnos pēc �agariem un vienā tādā reizē, atcerēdamies pagātnē notiku�o, uzkāra ēdiena tarbu uz akmens tēla rokas un teica:

- Akmens brāl! Simt gadu jau gandrīz pagājis, bet es joprojām nesaprotu tavu toreiz teikto vārdu jēgu...

Nu akmens vīrs atkal ierunājās: - Brālīt, tu dzimi peoniju kalnā, augi peoniju kalnā, no kalna augiem tu visvairāk mīli peonijas. Tā dārgā pērle ir dzīvības eliksīrs, mutē turot, tā lēnām kūst.

- Akmens brāl, es nevēlos atstāt peoniju kalnu, bet mani mati jau kļuvu�i sirmi, kad man no �īs zemes būs jā�ķiras?

- Cik liela tagad ir pērle?

- Tik liela kā zirnis.

- Eliksīrs tevi pie dzīvības dro�i turējis simt gadu, drīz no lodītes nekas vairs nebūs palicis pāri. Tagad to vajag pārgriezt uz pusēm - līdzīgās daļās tev un sievai.

Cjaotuns atgriezās mājās - mērīja vienādi, mērīja otrādi, baidījās, ka pērli nepārgriezīs, ka nesadalīs līdzīgās daļās, ka tā aizripos.

Nekādi nevarēja saņemties nazi likt lietā. Toties sieva - kā pienāca klāt, kā paņēma nazi, tā vienā mirklī pērli pār�ķēla divās pilnīgi vienādās daļās! Kad katrs paņēma savu pusi, ielika to mutē un norija, abi pacēlās aug�up un nonāca Debesīs. Un tur nu noskaidrojās, ka sieva patiesībā ir Peoniju dieviete. Līdzi paņemdama lodīti, dieviete sendienās nolaidusies uz Zemes, jo bija iemīlējusi godīgo, strādīgo puisi. Lai padarītu cilvēkdēlu nemirstīgu, dievietei uz Zemes sūri grūti bija jādzīvo simt gadu!

Kad laulātais pāris jau atradās Debesīs, uz Zemes nokrita dzeltens un violets kabatas lakats - tie�i pie viņu mājas durvīm uzplauka peoniju ziedi, viens - dzeltens, otrs - violets. Ziedi bija neparasti skaisti un tik smar�īgi, ka visā Lojanas pilsētā tiem nebija līdzīgu. Dzelteno ziedu iesauca par Peoniju karali, violeto - par karalieni. Pilsētnieki ticēja, ka pie viņiem atgriezu�ies Cjaotuns un Huaņuja.

..

Mēness gaismas plīvuri, caur koku zariem iztinu�ies, apspīdēja Lunsina templi �anaņas pilsētā. Melodiskas lūg�anu skaņas atbalsojās tempļa sienās.

Pilsētā valdīja ikdieni�ķs troksnis, templī -savdabīgs klusums. Tas apņēma visu, iepludinot mieru cilvēku sirdīs. Puisis, vārdā Veigu, templī uzturējās jau labu laiku. Kādu vakaru viņ� pastaigājās pa dārzu, atpūtinādams no grāmatu lasī�anas noguru�o galvu. Pēk�ņi izdzirda jocīgu balsi: - Lai vai tūksto� lī divus �ķirtu, viņi tiks sasieti kopā, ja tā būs lēmis vīrs zem mēness! - Balss aicinātas, kājas aizveda Veigu līdz lapenei. Tur pie akmens galda sēdēja augumā mazs, gados vecs vīrs un mēness gaismā �ķirstīja grāmatu, galvu �ūpinot un pirmītējos vārdus atkārtojot. Puisi pamanījis, ta�u galvu nepagriezis, vecais vīrs teica:

- Cienījamais, vai esat nācis meklēt sev paredzēto?

Veigu nebija domājis vīru traucēt, bet neko darīt, uzsāka sarunu: - Sirmais kungs, jūs esat zīlnieks?

- Vai es izskatos pēc akla nākotnes teicēja?

Veigu tikai tagad varēja vīru skaidri saskatīt: sirmi mati un uzacis, vēl sirmāka, līdz viduklim gara bārda, bērna seja, pazodē lācītis...

-Cienījamais, vakarā acis labi nerāda...

- Tad zini - esmu atbildīgs par vīrie�a un sievietes kopā save�anu.

- Precības ta�u ir atkarīgas no vecāku lēmuma un saprecinātāja vārdu veiklības...

-Ja nebūtu manas mazās, sirmās galvas, visi mātes, tēva un savedēja pūliņi būtu velti. Uz �īm lapiņām sarakstīti to cilvēku vārdi, kurus kopā esmu savedis es. Visas manis sietās saites. No pagātnes līdz mūsdienām! Re, lasi-astoņdesmitgadīgais Dzjans Dzija apņēma par sievu se�desmit astoņus gadus veco Māju - mans darbs!

Mazā, vecā vīriņa nopietnās runas Veigam likās jocīgas, un viņ� jau grasījās iet prom, kad balss viņu no jauna aizturēja: - Tu netici? Un sirmgalvis izvilka no azotes sarkanu diegu.

- Nevērtē par zemu �o sarkano dzīparu, man ar to tikai domās vajag sasiet kopā vīrie�a un sievietes kājas, un - kaut vai tūksto� lī attālumā viņi atrastos viens no otra, viens no viņiem vecs, otrs jauns, viens skaists, otrs neglīts, viens bagāts, otrs nabags, viens augstas kārtas, otrs zemas - nākotnē viņi tik un tā kļūs par vīru un sievu. He! He!...

- Cienījamais kungs gan prot jokus dzīt.

-Vēl netici? Tad teik�u tev tā: pēc desmit dienām tu pie pilsētas vārtiem satiksi aklu sievu, viņa pie rokas vedīs mazu meitēnu, tā meitene pēc �etrpadsmit gadiem kļūs par tavu sievu. Tāda ir mana griba. He! He!

Veigu atvadījās no vīra un apmulsis devās prom. Pēc divām dienām bija jāliek eksāmeni, puisis galvu ieraka grāmatās un �o satik�anos pilnīgi aizmirsa.

Pēc desmit dienām Veigu, izmantodams laiku, kamēr eksāmenu rezultāti vēl nav zināmi, kopā ar draugiem devās pastaigā. Pie pilsētas vārtiem savā starpā sarunājās ubagi:

- Vecomāt, nelūdz cilvēkus, �ajā pasaulē labo ir maz. Pieņem palīdzību no manis, ja neliekos tev pārāk netīrs. Te man paliku�as olīvas, mazliet sa�uvu�as tvaicētas maizītes, ņem, apslāpē izsalkumu!

- Paldies, brāl, paldies! Man ar meitiņu nelaime gadījās - mūs aplaupīja, atstājot vien to, kas mugurā. Nu meklējam radus, ubagodamas esam līdz �anaņai tiku�as, bet pilsēta tik liela, kā lai atrodu radinieku? Viena acs man kļuvusi akla, debestiņ... Labāk būtu bijis, ja dievi ātrāk ņemtu mani pie sevis. Mans nabaga bērniņ...

Vecā sieva raudāja, vecs ubags viņu mierināja. Sievai pie rokas bija trīs, �etrus gadus veca meitenīte. Gan vecajai, gan jaunajai drēbes nodilu�as, miesa netīra-viņām garām ejot, cilvēki spieda degunu ciet. Meitenītes seja tik netīra, asaru taciņām izraibināta, ka ne nojaust, kāda tā patiesībā ir. Noputēju�o tvaicēto maizīti nokost bērns varēja, bet sako�ļāja ar grūtībām.

Raugoties uz veco sievu un mazo meitenīti, Veigu pēk�ņi atcerējās pareģa vārdus. Rīta prieks pagaisa, uz sirds uzgūla smagums.

Pēc pāris dienām Veigu tējas namā dzirdēja vīrus pļāpājam. - Vai dzirdēji? Vakar vakarā pamestajā templī liju�as asinis, vairāki ubagi nodurti!

- Cik īsti?

- Nezinu. Redzēju, kādai trīsgadīgai meitenei piere pār�ķelta, līdzās viņai pusdzīva raudāja akla sieva.

- Dro�i vien abas nebūs dzīvotājas.

Veigu sajuta atvieglojumu.

Ātri pagāja �etrpadsmit gadi. Desmit no tiem Veigu aizvadīja da�ādas ierēdņa pakāpēs, tiekot jau līdz augstākiem amatiem. Kādu dienu Veigu bija ielūgts uz Sjanhou ciemos pie pilsētas galvas. Kad namatēvs apjautājās, vai viesim ir ģimene. Veigu nopū�oties atbildēja:

- Austrumus, Rietumus esmu �ajos �etrpadsmit gados izstaigājis, bet joprojām esmu viens. Man jau drīz trīsdesmit, pat neērti teikt.

- Veigu, man ir brāļameita - tikai septiņpadsmit gadu veca. Lai gan pēc skata glu�i dieviete viņa nav, toties ir maiga un laipna, varu tevi ar viņu savest. Saki - ko tu par to domā? - Un namatēvs smiedamies turpināja:

-Veigu, kālab uztraucies? Man kas uz mēles, tas pār lūpām, pasauk�u brāļameitu, skaties pats!

Meitene patie�ām bija mīļa un jauka, turklāt ziediņ� starp uzacīm darīja viņu īpa�i pievilcīgu. Precības uz vietas tika norunātas.

Pienāca kāzu pirmā nakts. Jo vairāk Veigu lūkojās uz savu līgavu, jo vairāk viņa tam patika, puķe starp uzacīm vilktin pievilka skatienu:

- Tu greznojies ar tik skaistu ziedu...

- Citādi nemaz nevar. Man no triju gadu vecuma starp uzacīm palikusi rēta, ar �o ziediņu es to aizklāju, - jaunā sieva nekautrējusies paskaidroja.

- Nevar būt! - Veigu pārsteigumā iesaucās.

- Kas noticis? - meitene satraucās.

- Lai vai tūksto� lī garu saiti vajadzētu, lai divus sasietu kopā, tas notiks, ja tā būs lēmis Mēnessvīrs...

Stāsta, ka mazo sirmgalvi,sauktu par Mē-nessvīru jeb laulību aizbildni, var sastapt tikai tajos vakaros, kad uzlēcis Mēness.

.

Taihans un Vanu - milzum lieli kalni. Kalnu pakājē dzīvoja deviņdesmitgadīgais Jujguns -Dumjais vīrs. Viņa māja milzeņu ēnā bija drēgna un tum�a. Kalni aizturēja sauli. Bija dzirdēts, ka aiz kalniem paveras gai�a pla�ā pasaule, paveras milzumliela jūra, bet līdz �ai jūrai nebija tikts. Bija tikai par to sapņots. Kādu dienu Dumjais vīrs sasauca savus radus:

- Liksim spēkus kopā un tiksim no �iem kalniem vaļā! - Dumjā radinieki atsaucīgi piekrita: - Kad kalni nestāvēs ceļā - varēs redzēt sauli un pasauli!

Bet Jujguna sieva �aubījās:

- Ar taviem spēkiem pat mazu kalnu nevar nolīdzināt. Kur nu vēl �os milzeņus! Un kur tad tos noraktos akmeņus liksiet?

- Glupi kas glupi, - kaimiņi �ūpoja galvu. Bet Dumjā vīra radi visi kopā sauca:

- Nesīsim kalnus uz Bohaijas - mazās jūras krastu!

Tad Dumjais vīrs kopā ar saviem trim darbaspējīgajiem dēliem ķērās kalniem klāt: �ķēla akmeņus, raka zemi, izrakto nesa uz Bohai. Kaimiņos dzīvoja kāda atraitne, viņas dēlam tikko kā bija sāku�i �ķilties zobi - tas arī, uz aug�u palūkojies, steidzās palīgā. No rudens līdz pavasarim vienu nastu sakrāvu�i un aiznesu�i līdz jūrai. Tad kaimiņ�, kuru bija iedēvēju�i par Gudro vīru, izsmēja Dumjo:

- Ar taviem spēkiem pat puķi kalna galā nenoplēst!

Dumjais vīrs gari nopūtās:

- Tava domā�ana ir ļoti ierobe�ota, tik ierobe�ota, ka sirds un prāts neatveras un neredz būtību, pat atraitne un viņas dēlēns redz skaidrāk. Ja arī nomir�u, maz ko paspējis, vēl ir mani bērni, viņu bērni, mazbērnu mazbērni, to bērni un mazmazbērni. Kalns tiks nolīdzināts, nemaz ne�aubies, jo cilvēkam ir pēcnācēji, bet kalns no jauna izaugt nevar.

Gudrajam vīram mute bija ciet.

Kalnu dievība, par �o notikumu padzirdējusi, ļoti sabijās - ja nepārtraukti raks, tad noraks arī! - un steidzās �o ziņu vēstīt Visuma valdniekam. Jujguna pārliecība, ka mērķis tiks sasniegts, dziļi aizkustināja Debesu tēvu, un viņ� lika saviem diviem padotajiem kalnus pārnest - vienu uz Austrumiem, otru uz Rietumiem.

Viss sākās ar sapni.

.

Gada septītā mēne�a septītā diena ir tā, kurā sievietes aizlūdz par savu prasmju pilnveido�anos. Audējas lūdzot da�kārt noķer arī pa zirneklītim, ieliek to pa nakti kastītē un no rīta vēro, kādu tīklu zirneklis noaudis, kāda veiksme gaidāma.

Kā �ī tradīcija sākās? Reiz dzīvoja bārenis, vārdā Ņulans, - tēvu viņ� bija zaudējis septiņu gadu vecumā, drīz pēc tam arī māti. Puisēns palika vecākā brāļa ģimenes aizgādībā, bet ikdienā redzēja vien smagu darbu pusbadā un skrandās. Ta�u indes pilnajai brāļa sievai ar to vēl bija par maz: tā kūdīja vīru vecāku atstāto mantu ar steigu dalīt, mazo brāli no pajumtes padzīt. Un Ņulans dabūja pūrā vecu vērsi, ar to tad arī savā nabadzībā dalījās.

Bārenis sēdēja vēr�a mugurā, viņa asaru tērcī�u pēdās ar laiku saplauka tīteņi. Vērsis apstājās vientuļa kalna pakājē, tur bārenis, kā nu prazdams, saslēja sev un dzīvniekam salmu nojumi. Vērsis no sirds vēlējās Ņulanam palīdzēt, jo nebija nekāds parastais jūgalops, bet gan zelta vērsis, kur� no Debesīm padzīts vienīgi par Debesu likumu pavir�u ievēro�anu. Un kādudien vērsis pavēra muti, lai puisi pamācītu:

-Tev, Ņulan, vientuļnieka dzīve ir par smagu. Uz austrumiem no �ejienes ir kalns, skaistāks par mūsējo, kalna pakājē - spoguļgluds ezers, ap krēslas laiku tur mazgāties nolai�as septiņas dievi�ķas Debesu meitas. Kad tu viņām klusītēm piezagsies, vienas drānas noslēp - to nēsātāja vairs nekur aizlaisties nespēs un kļūs par tavu sievu.

Ņulans par lopu alla� bija labi rūpējies, bet par tik vērtīgu padomu bija saviļņots un pārsteigts. Vecajam vērsim uzticēdamies, Ņulans gāja uz ezeru, krēslas stundā piezagās sniegbaltajām jaunavām, nolūkoja visdaiļāko no septiņām un paslēpa viņas drēbes, kas bija noliktas uz akmens krastmalā. Ātri tuvojās nakts, dievietes ar steigu posās prom, bet viena, savas drēbes uz akmens neatradusi, sāka skaļi raudāt.

Puisis nogaidīja, līdz daiļā māsa ezera krastā paliek viena, un pazemīgi lūkoja viņu mierināt:

- �e tavas drēbes, velc vien ātri mugurā! Kailumu slēpdama, daiļava glu�i vai �okurā sarāvās, ta�u nepiemirsa puisim pateikties.

�igli jo �igli apģērbusies, dieviete sūrojās - debesu pilī atgriezties jau par vēlu, māte Vanmu Ņanņana pārmetīs prombūtni ne pa jokam, bet māsas vienkār�i apsmies! Puisis skaistuli pierunāja nakti pārlaist viņa mājoklī, padoms nāk�ot no rīta. Jauneklis viņai atvēlēja savu trūcīgo gultu, bet sev guļvietu iekārtoja pagalmā - �agaru kaudzē.

Visu nakti dievu meita, vārdā D�iņuja, ne aci neaizvēra, viņai bija ko pārdomāt. Kā labāk - atgriezties Debesīs, turienes stingros likumus ievērot vai palikt uz Zemes un vadīt dzīvi kopā ar cilvēku, glītu no vaiga, labu sirdi

krūtīs... Rīta agrumā, kad Ņulans posās uz lauku, rūgti pārdzīvodams tuvo �ķir�anās brīdi, D�iņuja nostājās ceļā, satvēra viņa roku un sacīja: - Vairs nelido�u prom... Ko tu par to saki?

Meitene stāvēja piesarkusi, asaru aizmiglotu skatienu, bet puisis aiz prieka pat gaisā palēcās.

Tā Ņulans un D�iņuja kļuva par vīru un sievu. Dzīvoja mīļi un saticīgi: sieva auda audeklus, vīrs kopa zemi. Pasaulē nāca viņu dēls un meita.

Kas uz Zemes trīs gadi - Debesīs trīs dienas. Otrajā dienā stingrā māte Vanmu Ņanņana pamanīja, ka visdaiļākās meitas pulkā vairs nav, un norīkoja Debesu ierēdņus zudu�o meklēt. Pērkoni dārdēja visās pamalēs, un jauno ģimenīti dienas vidū pārsteidza piķa melna nakts - Ņulans nepaspēja no tīruma līdz mājām aizskriet, kad D�iņuja jau bija valgos sasieta un padebe�os aizgādāta.

Ņulans atrāva vaļā durvis - bērni kliedz pilnā balsī, no sievas vairs ne vēsts, māja izārdīta,

bet sirds kā ar dun�iem caurdurta. Pagalam izmisis, Ņulans atcerējās vecā vēr�a teikto:

"Kad bū�u miris, saglabā manus ragus. Posta reizē ragus pavicini, un tie pārvērtīsies par to, kas tajā brīdī visvairāk vajadzīgs!�

Cilvēks darīja, kā vērsis tika teicis: savicināja ragus, un tūlīt uzradās nē�i ar diviem groziem. Ņulans katrā grozā ielika pa bērnam, paņēma nē�us plecos, un neticams spēks viņu stāvus uzrāva Debesīs sievai pa pēdām. Atriebīgā sievasmāte, znotu padebe�os pamanījusi, izrāva no matiem zelta matadatu un novilka ar to strīpu starp abiem Debesu likumu pārkāpējiem. Pa matadatas vilkumu sāka plūst tāda kā upe, baltiem viļņiem putojot, un veidojās Debesu Piena jeb Putnu Ceļ�.

Un tā vīrs tika no sievas �ķirts. Līdz pat �ai dienai Piena ceļa abās pusēs ir pa labi pamanāmai zvaigznei - Ņulans un D�iņuja. Viņiem blakām pa mazai zvaigznītei - abu bērni.

Ne tikai cilvēkiem, pat putniem sāpēja sirds par netaisnīgo saskanīgās ģimenes izpostī�anu.

Putns pie putna - un spārnaini kopīgiem spēkiem uzcēla �agatu tiltu no Austrumiem uz Rietumiem, lai Debesu pla�umos izkaisītā saime varētu satikties. Tik milzīgu tiltu celt nav viegla lieta - labi ja gadā vienreiz tas izdodas. Tā nu tikai gada septītā mēne�a septītajā datumā būve tika gatava, lai �ķirtā ģimene varētu apvienoties.

�o notikumu pieminot, ļaudis �ajā dienā lūdz par savām prasmēm.

..

Ne jau no sākta gala Jujhuans Dadi Debesīs bija galvenais - sākumā atbildība par Debesu lietām bija uz vairākām galvām sadalīta: Vēja dievs rūpējās par vēja pū�anu, Lietus dievs -par lietus lī�anu, Pērkona dievs - par pērkona dārdinā�anu, Zibens dievs - tikai par zibeņo�anu. Bet dieviem alla� bijusi arī cilvēku daba, palaikam viņi palaidās slinkumā vai aizmār�ībā. No dievu bezatbildības uz Zemes radās plūdu vai sausuma posts. Kad dievi strīdējās un skaidrā dienā ducināja pērkons, zibēja zibens, ne viens vien cilvēks tika nosperts. Kārtības nebija nedz Debesīs, nedz uz Zemes. Debesu sajukumiem pa pēdām sekoja sajukums uz Zemes: cilvēks cilvēku galēja nost, plosījās ugunsgrēki, zagļi zaga un reiz jau zagto zaga pa otri lāgi, ierēdņi iedzīvojās, savu varu izmantodami, krāpnieki krāpa gan godīgos, gan sev līdzīgos.

Arī Pazemes valdnieks Jama, viņa tiesnesis, pat mazie spoki un velni, redzēdami nekārtības Debesīs un uz Zemes, nodro�ināja ilgu un pārtiku�u dzīvi sev, ņemdami lielus meslus. Tiem, kuriem netrūka izpratnes par labo un ļauno un kuriem ne prātā nenāca dot kukuli Pazemes valdniekam, no dzīves nācās �ķirties pārlieku ātri. Debesīs, Zemes virsū, Pazemē - visur valdīja viens vienīgs haoss.

Dievi sanāca uz dievi�ķu apspriedi, lai izlemtu, kuriem pavēlēt pār simtiem tūksto�u dvēseļu. Ziņa par to izplatījās zibens ātrumā, pat sīkie dievi atsteidzās, visi sita sev pie krūtīm, pa�i sevi slavējot, bet vienotu lēmumu nespēja pieņemt - savējo vidū labākos grūti atrast. Strīdu beigās iz�ķīlās lēmums - galveno dievu amatiem kandidātus meklēs uz Zemes; ja kāds Debesu ierēdņa amatam izrādīsies nederīgs, sūtīs bez �ēlastības atpakaļ. Izraudzīt Visuma valdnieku uzdeva Taibaidziņsinai*.

Debesu sūtne devās uz Zemes noskrandu�a garbār�a izskatā, ta�u ubagot lāgā nepieprata - lūdza vienīgi �eņ�eņa zupu. Pat izdilis kā kaulu kambaris, garbārdis neko citu no ļaudīm nepieņēma un pie lūpām nelika.

Kādudien izkāmēju�ais nonāca D�anu ciemā, kurā dzīvoja ap pustūkstotis ģimeņu. Debesu sūtne novērtēja: vīri �akli ar zemi, sievas skaisti au�, bērni tiek audzināti un pieskatīti, jaunie rūpējas par vecajiem. �ajā ciemā pat atraitņiem un bāreņiem klājās labi, veiksminieki nemudināti palīdzēja nedienās nokļuvu�ajiem. - Kas valda �ajā ciemā? - sve�inieks apjautājās.

Izrādījās, ka ciema vecāko sauc par D�anu �aņ�eņu - Labo cilvēku. Ciema vecākā sievu, kurai uzvārds bija Van, ļaudis sauca par Van-mu - māti valdnieci. Sieva savam krietnajam vīram bija dzemdējusi septiņas meitas, un, lai gan dēlu nebija, visas deviņas mutes labi iztika un satika. Saskanīgā ģimene sirmajam garbārdim atvēlēja jaunu drēbju kārtu, aicināja viņu pie galda, bet �is pra�ņāja tikai pēc �eņ�eņa zupas. Ja tā, vīrs lika sievai sakni nopirkt un prasīto ēdienu sagatavot.

Zupu baudījis, sirmgalvis sāka cildināt ciema vecākā tikumus un morāli, piedāvādams viņam kļūt par Debesu, Zemes un Pazemes valdnieku.

Ciema vecākais atrunājās:

- Pārvaldīt ciemu vēl nav nekāda di�ā māka, vienīgā, kurai es būtu ar mieru paklausīt, ir pati cienījamā Taibaidziņsina.

Tiklīdz �ie vārdi bija izskanēju�i, sirmgalvis atguva savu īsto izskatu. Simenes galva aiz izbīļa nokrita uz dibena, bet dieviete viņam ne tikai palīdzēja piecelties, bet arī vēlreiz izteica piedāvājumu kļūt par valdnieku.

Ciema vecākais turpināja atrunāties:

- Tad jau man jaunajā amatā jāņem līdzi arī sieva un meitas, bet sieva savukārt gribēs vākt līdzi vistas, suni un cūkas, un pat persiku audzi! - Arī pret to Debesu sūtnei nekas nebija iebilstams.

- Sāciet tikai gatavoties! Tie�i pusnaktī Debesu upe** aizskalos prom jūsu māju, pasteidzieties uzcelt sētu! - To pateikusi, dieviete ģimenes galvam rokās iespieda garu airi un prom bija.

Ziņa par ciema vecākā aizceļo�anu izplatījās vēja ātrumā. Ļaudis gribēja atvadīties, nāca un gāja, likās, ka ap ciema vecākā māju glu�i vai upes straume viļņojas. Sievai un meitām, viesus saņemot un pavadot, citiem darbiem vairs neiznāca laika, tumsa uzkrita nemanot.

Viesi bija labi paēdināti, bet attālie radi nebija pat apziņoti, un tie nebija ieradu�ies nedz atvadīties, nedz mantību savākt. Pusnaktij pienākot, sēta ap māju un augļu koku dārzu tomēr bija kaut kā - krustu �ķērsu -saspraudīta. Mutuļojo�ā Debesu upe ar milzīgu troksni rāva aug�up visu un visus, kas �ajā stundā atradās �oga iek�pusē. Pat tās divas kaimiņienes, kuras bija piepalīdzēju�as �oga sprau�anā, tika paņemtas līdzi. �o notikumu atstāstot un pārstāstot, cēlies sakāmvārds: �Ja viens no savējiem ticis debesīs, labums būs arī pārējiem!" Sakarā ar to radies arī teiciens: �Tuvs kaimiņ� labāks par tālu radinieku!�

Debesīs D�ans �an�eņs kļuva par tikpat labu valdnieku, kāds bija bijis Zemes virsū. Debesīs, uz Zemes un Pazemē iestājās harmonijas laikmets. Apmierinātie cilvēki, gari un dievības savu taisnīgo pavēlnieku dēvēja arī par Zeltamuti ar nefrīta valodu.

* Taibaidziņsina - ķīnie�u astronomijā Venēra.

W8 ** Debesu upe - Piena ceļ�.

..

..

Pirms daudziem, daudziem gadiem Juņ-naņas provincē, Pigu kalna alās, dzīvoja bariņ� neglītu cilvēku - strupi, raupju ādu, pinkainiem matiem, vanaga nagiem līdzīgiem pirkstiem, akmens cietām pēdām - kur soli lika, tur akmens drumstalas �ķīda. Alu iemītnieki pārtika ne tikai no koku mizām un zāļu saknēm - kad viņi gāja medībās, putni un zvēri trīcēja bailēs un �audījās ap kalnu kā sajuku�i.

Kalna dievs kādudien vairs nespēja visu to izturēt un devās pie Jujhuana Dadi sūdzēties.

- Pigu kalnu vairs ne pazīt, tas posts iet pla�umā! Sūti savus kalpus me�oņus sodīt!

Kalna dievs sarunāja veselu kaudzi sliktu vārdu, kurus varēja arī neteikt. Visuma valdnieks vēl kavējās �aubās, kad viņa nāsīs iesitās puvu�u zivju smaka, liekot vai paģībt. Tad nu viņ� vairs nevilcinājās un lika Pērkonam, Lietum un Vējam pārmācīt neuzvedīgos ļaudis.

Pavēli noklausījies, Pērkons tā nodārdināja, ka alas no krīto�iem akmeņiem aizgruva. Tos, kuri nebija slēpu�ies alās, nogalināt centās Lietus, ne�ēlīgās brāzmas nesaudzēja arī putnus un zvērus. Sakropļotos un ievainotos Vēj� iepūta Austrumu jūrā. Tikai da�i cilvēki palika dzīvi.Toties visi bija apskādēti.

Jujhuans Dadi ātri aptvēra, ka viņa kalpi pārcentu�ies, steidzīgi sasauca Zvēru, Putnu, Augļu, Labības un Puķu dievības uz pārrunām, kā sapostītā kalna dzīvi atjaunot.

Zvēru dievība Pigu kalnā atrada da�us kaulus - pēc viegla uzpūtiena zvēri atdzīvojās, un tika noteikts, ka pēc desmit ziemām viņiem būs vairoties.

Putnu dievība tāpat izrīkojās ar putnu spalvām: kad Saule būs lēkusi un rietējusi simt-astoņdesmit trīs reizes, arī putnu pulks sāks vairoties.

Augļu dievība sapostītā kalna augsnē izsēja koku sēklas un noteica-, kad jūrā bēgumi un paisumi būs miju�ies desmit rei�u, varēs jau baudīt augļus.

Labības dievība atjaunoja graudaugu ra�u.

Pigu kalns ne tikai atlaba, bet tapa vēl lielāks un ra�enāks. Vienīgi kalna sieviete pat pēc desmitkārtējas Mēness aug�anas un dil�anas vēl nebija laidusi pasaulē bērnu. Pēc simt-deviņpadsmit Mēness fā�u maiņām grūtniecei sāka sāpēt vēders, bet bērna pirmais brēciens arvien vēl neatskanēja.

Jujhuans Dadi zināja, ka kalna sievietes miesās ir neparasts auglis, un steidzīgi sūtīja Pērkonu, lai tas ar pīķi vēderu uz�ķērstu. Un rau - no vēdera izlēca piecsimt vienāda garuma akmens cilvēciņu ar vara rungām rokās, bet mātes galva aizripoja un pārtapa par divu lauzienu garu un divu kampienu platu akmeni.

Viens simts no akmens cilvēku pulka devās uz austrumpusi - Ļinjana kalnu. Ar akmens vālī�u cirtieniem kalnu pār�ķēlu�i, viņi atvēra avotus, sastādīja ap tiem augļu kokus. Laida

pasaulē pēcnācējus.

Otrs simts sāka apsaimniekot Dzijina kalnu: vara stiepļu galos iesietās akmens vālītes palīdzēja atvairīt pūķu un tīģeru uzbrukumus. Ļaudis iekopa zirgu un govju ganāmpulkus. Laida pasaulē pēcnācējus.

Tre�ais jaundzimu�ās cilvēku cilts simts kļuva par saimniekiem rietumpuses Lopiņa kalnā, un vilku un leopardu vietā tur kalnu pļavās drīz dro�i varēja ganīties aitas.

Ceturtais palika Pigu kalnā iekopt labības laukus, bet piektais simts tā pa�a kalna pakājē sēja un dēstīja rīsus. Visi viņi bija pēcnācējiem svētīti: nākamās paaudzes iemācījās iegūt varu un dzelzi, lietot cirvi un nazi. Austrumu kalna varenie koki dūrās padebe�os, Dienvidu kalna govju un zirgu bariem muguras spīdēja vien, Rietumu kalna aitas ēda visu, izņemot zvaigznes, Ziemeļu kalna labība viļņojās kā zelts.

..

..

Vērodama divu krāsainu taurenī�u deju pavasarīgā dārza gaisā, D�u Intaja skuma:

- Pat taurenī�i ir brīvāki par mani!

Kalpone jaunavu mierināja:

-Tēvs un māte, jums, vienīgajam bērnam, katru vēlē�anos cen�as nolasīt no lūpām!

- Jā, man nav jārūpējas par ēdienu un apģērbu, bet no laika kavē�anas ar puķu iz�ū�anu un daiļrakstī�anu nekāda lielā prieka nav...

- Es pazīstu jūsu sirdi! Jums vajadzētu skoloties! Vakar dzirdēju ļaudis pārsprie�am, kur pilsētā pieņem mācekļus. Ai, cik netaisna ir �ī pasaule, skolas durvis atvērtas vienīgi pui�iem!

Daiļās meitenes sirds iepukstējās straujāk, galvā ie�āvās vērtīga doma...

Tajā pa�ā laikā kādā nabadzīgā ģimenē auga zēns vārdā Ļans �aņbo. Jau �etru gadu vecumā viņ� spēja izprast un skaidrāk par skaidru atstāstīt pieaugu�o stāstus. Bērnība pagāja, lopus ganot un �agarus lasot, tikai divpadsmit gadu vecumā viņ� pirmoreiz ieraudzīja grāmatas - bagāto bērni ar tām rokās devās uz skolu. Ziņkāres dzīts, zēns steidzās skolnieku pēdās - tie, kuriem rokās grāmatu kastes, dro�i vēra skolas durvis, nabaga gans palika ārpusē pie loga. Ļans �aņbo kā apburts lūkojās uz

sirmo skolotāju, bez pūlēm iegaumēdams katru viņa vārdu. Tiklīdz kāds no klasē sēdo�ajiem nespēja skolotāja sacīto atstāstīt, neskolotais aiz loga nenocietās - atstāstīja visu vārdu pa vārdam. Skolotājs, sadzirdējis saviem vārdiem tādu kā atbalsi nākam no loga puses, gāja skatīties.

- Bērns, kāpēc tu neesi klasē, lai mācītos?

- Mūsu ģimenei nepietiek naudas skolai...

Pēc tādas atbildes skolotājs aizgāja zēnam līdzi uz mājām un viņa tēvam teica:

- No jums es skolas naudu neņem�u, arī rakstāmrīkus puisim iedāvinā�u.

Tēvs sapriecājās ne pa jokam - ģimenē neviens pat lasīt neprot, bet te dēlu sola izskolot par mācītu vīru!

Ļans drīz vien bija augstākās skolās lai�ams. Un atkal skolotājs puisim palīdzēja: iedeva naudu un uzrakstīja ieteikuma vēstuli. Atvadījies no tēva un cienījamā skolotāja, puisis ar grāmatu kasti plecos un rīsu graudu kulīti padusē devās ceļā. Reizē ar saullēktu cēlies, jaunais censonis tikai saulrietā gūlās, lai pūtinātu kājas. Kad Ļans beidzot sasniedza upes piestātni un iekāpa laivā, priek�ā bija kāds puisis, kur� arī devās mācīties, - par to liecināja grāmatu kaste, ko nesa kalpotājs. Jaunie�us uzreiz pārņēma draudzības jūtas. Tā kā censonis pēc izcelsmes piederēja nabadzīgo kārtai, viņ� uzrunāja ceļabiedru bijīgi:

- Kāds jūsu cienījamais uzvārds?

- Mūsu dzimta saucas D�u, esam novadnieki - tikai viens kalns mūs �ķir.

Jaunie�iem mērķis bija viens - mācīties. Abi jutās kā viens, un skolotājs abus vēl stiprāk vienoja, likdams viņiem dalīt mācību galdu, dzīvojamo istabu un pat gultu. Tā kā Ļans �aņbo bija divus gadus vecāks, draugs viņu godāja par vecāko brāli, bet viņ� draugu - par jaunāko brāli, nenojauzdams, ka patiesībā draugs ir meitene, vārdā D�u Intaja, kura uzdevusies par zēnu. Draudzība kļuva arvien dziļāka, tikai viņu klasesbiedrs Ma Veņcajs abus censoņus uzlūkoja ar aizdomīgu aci.

Lai gan skolas gadi pagāja ātri, D�u Intaja ilgojās pēc mājām un vecākiem. Kad D�u Intaja devās mājās, draugs nāca pavadīt. Soli solī abi mēroja veselus astoņpadsmit lī. Jo tuvāk nāca �ķir�anās brīdis, jo grūtāk D�u Intajai bija slēpt savas jūtas pret draugu. Stāvot uz �agatu tilta, viņa jautāja:

- Vai tev ne�ķiet, ka esam līdzīgi Ņulana un D�iņujas leģendas tēliem?

Kad aiz muguras palika vēl viens ceļa gabals, meitene salīdzināja viņus abus ar ne�ķiramo mandarīnpīļu pāri upē, bet vēl pēc laiciņa pieminēja citu leģendu, kurā stāstīts par puisi Veigu un viņa līgavu. Jo tuvāk nāca �ķir�anās brīdis, jo stiprāk zem puisie�a apģērba sitās meitenes sirds. Viņa ķērās pie pēdējā salmiņa.

- Vecāko brāl, visus trīs gadus mēs esam vadīju�i cie�ā tuvībā, tādēļ, kad nolemsi precēties, - lūdzu ņem mani sev par precinātāju!

Puisis neko neatbildēja, tikai nosarka līdz matu galiņiem. Juzdama, ka viņas aplinkie vārdi paliek bez atbalss, meitene drosmīgi

lika lietā vēl vienu viltību, sacīdama:

- Man ir jaunākā māsa - skaista, gudra, iejūtīga, tevis cienīga, nudien! - Pirms atvadī�anās D�u Intaja trīsreiz lika puisim apsolīt, ka drīz viņ� atsūtīs savedēju.

Pagāja gandrīz gads, Ļanam �aņbo precības joprojām nebija ne prātā. Glu�i nejau�i viņ� attapās, ka aizmirsis doto solījumu, un steidzās uz drauga ciematu. Tur viņ� nesastapa nevienu, kur� viņa draugu pazītu, tikai kāds sirmgalvis smīnēdams pārjautāja:

-Vai tikai tu nemeklē to meiteni, kurai it veikli padodas rakstī�ana?

D�u Intajas tēvs aicināja puisi pār slieksni, aiz kura stāvēja draugs, meitenes drānās tērpies! Vienā mirklī caur pui�a prātu aizauļoja visi trīs kopā pavadītie gadi... D�u Intaja arī �oreiz spēra pirmo soli - atvainojās, ka tik ilgi draugu mānījusi:

- Citādi es skolā nebūtu varējusi mācīties. Bet tu nāc par vēlu, gandrīz gadu tevi gaidīju! Nu jau Ma Veņcaja tēvs man atsūtījis precinieku un dāvanas.

Tikai tagad Ļans �aņbo saprata savu neatta-pību... Pieklājīgi atvadījies, puisis ar dziļu sāpi sirdī devās mājup.

Dzimtajā ciemā gudrais jauneklis kļuva par prasmīgu ierēdni, rūpējās, lai lauki tiktu apūdeņoti, kukaiņi un indīgie rāpuļi - apkaroti. Ta�u nepagāja pusgads, kad reiz, kalnā kāpjot, puisis aiz skumjām saļima un nomira. Tur, kalnā, viņu arī apglabāja.

Bet D�u Intajai ap �o laiku nācās apģērbt līgavas tērpu un kāpt sarkanajās kāzu nestuvēs. Kad kāzinieki cēlās pāri upei, spēji sacēlās viļņi, un, skatu krastam uzmetusi, līgava garām slīdo�ā kalna nogāzē ieraudzīja svaigu kapa kopiņu. Laivinieks izstāstīja - tur apglabāts Ļans �aņbo.

D�u Intaja lūdza piestāt krastā, bet viņas līgavainis, dusmas valdīdams, iebilda:

- Sarkans ar baltu nesader kopā. Uz kapiem tu vari doties miru�o piemiņas dienā!

- Ja tu mani nelaidīsi, ņem�u sev galu ūdenī! - kāzu tērpā ģērbtā meitene nerimās.

Topo�ais vīrs paklausīja - vairāk gan no tuvojo�ās vētras, nevis par līgavu baidīdamies.

Vīrie�i palika laivā, bet D�u Intaja ar uzticīgo kalponi izlēca krastā. Pie kapa meitene novilka savu ko�o tērpu, palikdama baltā kreklā. Tai pa�ā brīdī �ķīda debesu zibeņi un pērkoni, kaps atvērās - un līgava pazuda tajā... Nākamajā mirklī kaps atkal aizvērās.

Ma Veņcajs, to redzēdams, trieca kalpus rakt kapu vaļā, bet no zemzemes izlīda divas briesmīgas �ūskas. Vīri pārbīlī metās bēgt.

Vētra norima. Posta vietā stāvēja tikai kalpone, pirkstos krampjaini turēdama balta krekla gabaliņu, kas palicis rokā, velti cen�oties meiteni noturēt. Kad kalpones pirksti nespēkā atlaidās, auduma stērbelītes vietā gaisos pacēlās divi balti taurenī�i. Tās bija Lana �aņbo un D�u Intajas dvēselītes.

Pirmajai Zanes Mellupes tulkotajai grāmatai �Ķīnie�u sakāmvārdu pasakas� ir laimīgs liktenis - lasītāju tai netrūkst. Liels paldies par to pienākas arī redaktorei Vijai Brangulei, Talsu tipogrāfijai un dizaina centram. Arī �Ķīnie�u mītu un leģendu" konsultants ir mūsu ievērojamais sinologs Edgars Katajs.

1936. gadā Rīgā latvie�u tulkojumā iznāca �Ķīnie�u pasakas�, kuras līdzās saviem izcilajiem vācu, angļu un krievu valodā sarakstītajiem zinātniskajiem darbiem bija sarūpējis latvie�u valodnieks, etnogrāfs un folklorists Pēteris �mits. Pagāju�ā gadsimta pirmajā pusē viņ� bija arī Eiropas mēroga orientālists, kur� prata un pētīja gan ķīnie�u un mongoļu, gan daudzu citu Tālo Austrumu tautu un cil�u valodas un mitoloģiju.

Mūsdienu Latvijā ķīnie�u valodas pratēji vairs nav nekāds retums, tāpēc pirms simt gadiem Pētera �mita sāktais darbs, pētot un popularizējot Ķīnas kultūru, tās mitoloģiju, valodu un literatūru, gaida tikpat nopietnu turpinājumu.

�Ķīnie�u mīti un leģendas� domāti pla�am lasītāju lokam - no skolasbērna līdz sirmgalvim. Ķīnie�u sakāmvārds vēsta: �Gudrie nemeklē nemainību starp mainīgām lietām�.

Zane Mellupes tulkoto un ar viņas fotogrāfijām ilustrēto sējumiņu �ķirstot, ne viens vien lasītājs iesauksies: �Es ļoti gribētu turp aizbraukt!� Kāpēc ne? Visas robe�as mums atkal ir vaļā, un viss sākas ar sapni - par to liecina arī kāda no jaunās grāmatas leģendām.

Anita Mellupe, grāmatas izdevēja, 2005. gada pavasarī

Ķīnie�u mīti un leģendas

No ķīnie�u valodas tulkojusi Zane Mellupe

Rīga: SIA �Likteņstāsti",

reģ. apl. 0003264537, izd. 31.08.95., 160. Ipp.

Grāmata sagatavota SIA Talsu tipogrāfija IDC

Grāmata iespiesta SIA Talsu tipogrāfija Valdes priek�sēdētājs Harijs Poļevskis