Maiks Konelijs

Advokāts

Veltīts Danielam F. Deilijam un Rod�eram O. Milsam.

Vislielākā atbildība ir aizstāvēt klientu, kas nav vainīgs. D�. Maikls Holers, krimināllietu advokāts, Losand�elosa, 1962

Pirmdiena, 7. marts

Vēlos ziemas rītos Losand�elosā no attālā Mohaves tuksne�a uzvējo tīrs un spirdzino�s gaiss. Tajā jau�ams solījums. Tādos rītos man patīk biroja logu turēt vaļā. Par �o manu ieradumu zina tikai da�i cilvēki, piemēram, galvotājs Fernando Valencuela. Viņ� piezvanīja brīdī, kad es iebraucu Lan-kasterā, kur man bija jāierodas deviņos, lai iepazītos ar iztiesājamo lietu sarakstu. Viņ� dro�i vien dzirdēja, kā mobilajā telefonā �alc vēj�.

- Mikij, - Valencuela iesāka, - tu jau no pa�a rīta dodies uz ziemeļiem?

- Jau esmu tur, - es atbildēju, aizvērdams logu, lai runātāju labāk dzirdētu. - Vai ir kas jauns?

- Ir gan. Domāju, ka esmu uzgājis īstu zelta bedri. Manās rokās nonākusi kāda lieta. Tas puisis atnāks jau vienpadsmitos. Vai pagūsi atbraukt?

Valencuelam piederēja birojs Vannuisas bulvārī - kvartāla attālumā no pilsētas administratīvā centra, kur atradās divi tiesas nami un Vannuisas cietums. Viņ� savu nodarbo�anos dēvēja par "dro�ības naudu brīvībai", un viņa telefona numurs, izgaismots sarkaniem neona cipariem uz ēkas jumta, bija redzams pa cietuma tre�ā stāva logiem. �is numurs bija

iegravēts sienā līdzās katram taksofonam ari citos cietuma stāvos.

Varētu teikt, ka tikpat neizdzē�ami viņa vārds bija iegravēts manā Ziemassvētku sarakstā. Gada beigās ikvienam, kas tajā lasāms, es pasniedzu sāļo riekstiņu kārbu, kas apsieta ar lenti. Ta�u riekstu iek�ā nebija. Kārbā bija nauda. Manā Ziemassvētku sarakstā bija daudz galvotāju. Un līdz pavasarim es pilnām mutēm ēdu Tupperware riekstiņus. Kop� pēdējās �ķir�anās tās nereti bija manas vienīgās pusdienas.

Iekams Valencuelam atbildēju, es atcerējos, ka man jāierodas tiesā. Mana klienta vārds bija Herolds Keisijs. Ja lietas tiktu izskatītas alfabēta kārtībā, es bez raizēm pagūtu uz tik�anos. Ta�u tiesnesim Ortonam Pauelam �is bija pēdējais termiņ� amatā. Viņ� gatavojās doties pensijā. Tas nozīmēja, ka Pauelu vairs neskāra vēlē�anu drudzis. Lai demonstrētu savu brīvību - un, iespējams, ari tādēļ, lai atdarītu tiem, kam viņ� divpadsmit gadus bija politiski pakļauts, - Pauelam patika tiesas zālē mazliet paspēlēties. Da�reiz lietas tika izskatītas alfabēta kārtībā, citreiz pretēji alfabētam, bet palaikam atbilsto�i iesnieg�anas datumam. Un �ī secība nekad iepriek� nebija zināma. Bie�i vien advokāti Pauela tiesas zālē gaidīja pat vairāk nekā stundu. Tiesnesim tas patika.

- Domāju, ka pagū�u, - es teicu, lai gan nebiju par to pārliecināts. - Kas tā ir par lietu?

- �ķiet, tam puisim ir daudz naudas. Beverlihilzas adrese un ģimenes advokāts. Mik, �ī ir mūsu lielā lieta. Puisim noteikts pusmiljons, un viņa mātes advokāts jau bija ieradies, lai parakstītu garantijas dokumentus, kuros minēts īpa�ums Malibu. Pat nepajautāja, vai nav iespējams summu samazināt. Man �ķiet, ka viņi nemaz nav pārāk uztrauku�ies.

- Par ko viņ� arestēts? - es jautāju.

Pūlējos runāt mierīgi. Naudas smārds bie�i vien atmodināja alkatību, ta�u es par Valencuelu biju rūpējies jau daudzus Ziemassvētkus pēc kārtas un zināju, ka viņ� man ir uz āķa. Tāpēc drīkstēju izturēties vēsi.

- Policisti viņu arestēja par uzbrukumu vainu pastiprino�os apstākļos, smagu miesas bojājumu nodarī�anu un izvaro�anas mēģinājumu, - galvotājs atbildēja. - Apgabala prokuratūra, cik man zināms, dokumentus tiesā vēl nav iesniegusi.

Policija parasti pārspīlēja nodarījuma smagumu. Svarīgi bija tikai tas, kādu apsūdzību galu galā izvirzīja un iesniedza tiesā prokurors. Es alla� mēdzu teikt, ka lietas sākumā tiek uzskatītas par nez cik briesmīgām, bet beigās, izrādās, nieks vien ir. Apsūdzība izvaro�anas mēģinājumā un uzbrukumā ar smagu miesas bojājumu nodarī�anu pavisam viegli varēja pārvērsties apsūdzībā, kurā ir runa tikai par fizisku aizskar�anu. Mani tas nepārsteigtu, un līdz ar to tā nemaz nebūtu ienesīga lieta. Un tomēr - ja man izdotos tikt pie tāda klienta un vienoties par samaksu, kas atbilst �ai apsūdzībai, es varētu labi izskatīties brīdī, kad apgabala prokurors vainu mīkstina.

- Vai zini kaut ko sīkāk? - es jautāju.

- Viņu apcietināja pagāju�ajā naktī. Izskatās, ka iepazinies bārā ar mei�u un tas viss slikti beidzies. Ģimenes advokāts teica, ka tā sieviete dzenoties pēc naudas. Tātad krimināllietai sekotu civillieta. Ta�u es neesmu par to pārliecināts. Dzirdēju, ka viņa pamatīgi piekauta.

- Kā sauc to ģimenes advokātu?

- Vienu mirkli! Man kaut kur bija viņa vizītkarte.

Gaidot, kamēr Valencuela sameklēs vizītkarti, skatījos ārā pa logu. Es atrados divu minū�u brauciena attālumā no Lankasteras tiesas nama, un līdz sēdei bija paliku�as divpadsmit minūtes. Vismaz trīs no tām būs vajadzīgas, lai aprunātos ar klientu un pavēstītu viņam sliktās ziņas.

- Tā, atradu! - Valencuela iesaucās. - To vīru sauc Se-sils Sī Dobss, eskvairs. bfo Sen�erisitijas. Es ta�u tev teicu! Nauda!

Valencuelam bija taisnība. Ta�u ne jau adrese norādīja, ka o� pēc naudas. Uz to norādīja vārds. Biju dzirdējis par Sesilu Dob�u un biju pārliecināts, ka viņa klientu sarakstā nav vairāk par da�iem, kas nedzīvo Beleirā vai Holmbihil-zā. Viņa klienti mājup brauca turp, kur naktī krita zvaigznes, lai aplaimotu iesvaidītos.

-Pasaki man klienta vārdu, - es teicu.

- Lūiss Ross Roulijs.

Valencuela nosauca vārdu pa burtiem, un es to pierakstīju.

- Vai tu būsi, Mik? - viņ� jautāja.

Iekams atbildēju viņam ar pretjautājumu, es pierakstīju arī Sesila Dobsa vārdu.

- Kādēļ tie�i es? Vai viņi prasīja tie�i mani? Vai arī tu mani ieteici?

Man vajadzēja uzmanīties. Dobss bija no tiem juristiem, kas varēja nekavējoties doties uz Kalifornijas Advokātu kolēģiju, ja uzzinās, ka krimināllietu advokāts maksā galvotājam par ieteik�anu klientiem. Patiesībā es jau sāku domāt, ka visas �īs lietas iniciators ir tie�i Advokātu kolēģija, ta�u Valencuela nav to sapratis. Es nebiju kolēģijas mīļākais dēls. Viņi jau agrāk bija mēģināju�i mani pieķert. Vairākkārt.

- Saproti, es prasīju Roulijam, vai viņam ir advokāts. Advokāts krimināllietās, un viņ� teica, ka neesot. Tad es viņam izstāstīju par tevi. Neko neuzspiedu. Tikai teicu, ka tu esi ļoti labs. Zini, es nebiju uzbāzīgs.

-Tasbija pirms vai pēc Dobsa iesaistī�anās?

- Pirms. Roulijs man �orīt piezvanīja no cietuma. Viņ� ievietots aug�stāvā un dro�i vien bija ieraudzījis reklāmu. Pēc tam uzradās Dobss. Teicu, ka tu esi ļoti aizņemts, visu par tevi izstāstīju, un viņ� izturējās pavisam rāmi. Viņ� atnāks vienpadsmitos. Tad tu sapratīsi, kāds viņ� ir.

Es brīdi klusēju, prātodams, cik atklāts pret mani ir Valencuela. Tādiem vīriem kā Dobss parasti bija savi cilvēki. Ja krimināllietas nebija viņa stiprā puse, firmā vai kaut kur rezervē noteikti bija kāds speciālists. Ta�u Valencuelas stāsts liecināja par pretējo. Roulijs bija uzradies tuk�ām rokām. Tas nozīmēja, ka �ajā lietā ir vairāk nezināmo nekā zināmo.

- Ei, Mik, tu vēl klausies? - Valencuela noprasīja.

Es izlēmu. Tas bija lēmums, kas mani galu galā novedīs atpakaļ pie Jēzus Menendesa un ko es vairākkārt no�ēlo�u. Ta�u pieņem�anas brīdī tas bija tikai kārtējais ikdieni�ķais lēmums.

- Bū�u, - es sacīju klausulē. - Tiksimies vienpadsmitos.

Jau grasījos aizvērt telefonu, kad atkal izdzirdēju Valencuelas balsi.

- Vai mani tu neaizmirsīsi, Mik? Nu, saproti, ja �ī tie�ām būs naudīga lieta.

�ī bija pirmā reize, kad Valencuela gribēja pārliecināties, vai es viņam samaksā�u. Tas vēl vairāk pastiprināja manas aizdomas, tāpēc es rūpīgi apsvēru katru vārdu - lai atbilde apmierinātu gan Valencuelu, gan Advokātu kolēģiju (ja teiktais nonāktu atklātībā).

- Neuztraucies, Vai! Tu esi iekļauts manā Ziemassvētku sarakstā.

Iekams viņ� paguva pateikt vēl ko, es aizvēru telefonu un liku �oferim izlaist mani pie tiesas nama darbinieku durvīm, cerēdams, ka tur rinda pie metāla detektora būs īsāka, turklāt sargam parasti nebija iebildumu, ja advokāti - pastāvīgie - ielavījās bez rindas, lai pagūtu uz tiesas sēdi.

Prātodams par Lūisu Rosu Rouliju, viņa lietu, iespējamo bagātību un briesmām, kas man uzglūnēja, es vēlreiz ieelpoju svaigo, tīro rīta gaisu. Tajā vēl joprojām bija jau�ams solījums.

Tiesas zāle 2. A departamentā bija pārpildīta - kad es tur iegāju, abās zāles pusēs sarunājās juristi. Uzreiz bija skaidrs, ka sēde sāksies laikā, jo tiesas izpildītājs jau sēdēja pie sava galda. Tas nozīmēja, ka tiesnesis tūdaļ būs klāt.

Losand�elosā tiesas izpildītāji parasti bija zvērināti �erifa palīgi, kas norīkoti darbā cietumu nodaļā. Piegāju pie tiesas izpildītāja, kura galds atradās tie�i līdzās barjerai, lai pilsoņi varētu pieiet un uzdot jautājumus, nelau�oties advokātu, apsūdzēto un tiesas darbinieku teritorijā. Tiesas izpildītājam priek�ā uz galda atradās iztiesājamo lietu saraksts. Pirms sarunas sāk�anas es izlasīju viņa vārdu uz formas tērpa - R. Rodrigess.

- Roberto, vai manējais jau atvests? Herolds Keisijs?

Tiesas izpildītājs ar pirkstu sāka vilkt pa sarakstu, bet ātri vien apstājās. Tas nozīmēja, ka man veicies.

-Jā-a, Keisijs. Otrais.

- Labi, ka �odien viss notiek alfabēta kārtībā. Vai man vēl ir laiks satikties ar savu klientu?

- Nē, pirmā grupa jau tiek vesta �urp. Tikko liku, lai ved. Tiesnesis jau nāk. Iespējams, jums būs da�as minūtes, lai aprunātos ar Keisiju būrī.

- Paldies!

Kad aizgriezos, lai dotos uz savu vietu, viņ� vēlreiz ierunājās.

- Rinaldo, nevis Roberto, - viņ� sacīja.

- Jā, jā. Piedodiet, Rinaldo!

- Mēs, tiesas izpildītāji, visi izskatāmies vienādi, vai ne?

Nevarēju saprast, vai tas ir joks vai pārmetums. Es neatbildēju. Pasmaidījis izgāju cauri vārtiņiem. Pamāju ar galvu pāris juristiem, ko nepazinu, un pāris juristiem, kurus pazinu. Viens apstājās, lai apjautātos, cik ilgi domāju uzstāties tiesas priek�ā, vēlēdamies aprēķināt, cikos sāks izskatīt viņa klienta lietu. Teicu, ka tik�u galā ātri.

Uz iepriek�ēju lietas izskatī�anu tiesas namā apsūdzētos no cietuma veda grupās pa �etri, un sēdes laikā viņiem bija jā paliek no koka un stikla būvētā nodalījumā, ko mēdza saukt par būri. Pirms tiesas sēdes apsūdzētajiem bija atļauts aprunāties ar advokātiem.

Es piegāju pie nodalījuma brīdī, kad apsardzes darbinieks atvēra blakus ierīkotās kameras durvis un "būrī" ienāca pirmie �etri apsūdzētie. Pēdējais bija Herolds Keisijs -mans klients. Es nostājos pie sienas, lai mēs varētu pēc iespējas netraucēti aprunāties, un pamāju viņam.

Keisijs bija milzum liels puisis, un tie�i tādus centās piesaistīt "Ceļa dievi" - rokeru banda jeb klubs, kā sevi labpatika dēvēt tā biedriem. Lankasteras cietumā viņ� bija nogriezis matus un noskuvies - es biju to lūdzis -, un izskatītos pavisam cie�ami, ja uz abām rokām un kakla nebūtu tetovējumu. Bet tur nekas nebija līdzams. Nezinu, kādu iespaidu uz zvērinātajiem atstāj tetovējumi, ta�u nedomāju, ka pozitīvu, īpa�i, ja tie ir galvaskausi. Toties zinu, ka zvērinātajiem nav iebildumu pret astē sasietiem matiem vai nu tādi ir apsūdzētajiem, vai advokātiem, kas viņus pārstāv.

Keisijs jeb Lielais Keiss, kā viņu mēdza saukt klubā, bija apsūdzēts marihuānas un citu narkotisko vielu audzē�anā, glabā�anā un pārdo�anā, kā arī iero�u tirdzniecībā. Agrā rīta gaismiņā �erifa palīgi bija ieradu�ies ran�o, kur Keisijs dzīvoja un strādāja, un atradu�i �ķūni un būdu, kas bija pār-

taisīta par segtu platību vajadzīgā audzē�anai. Keisijam konfiscēja vairāk nekā divus tūksto�us nobriedu�u augu, kā arī se�desmit trīs mārciņas marihuānas, kas bija sasvērta un sasaiņota plastmasas maisiņos. Bija atrastas divpadsmit unces kristāliskā metadona, ar ko apsmidzināta novāktā marihuāna, lai pastiprinātu tās iedarbību, un neliels arsenāls iero�u -vēlāk izrādījās, ka lielākā daļa to ir zagti.

Lielais Keiss acīmredzami bija iegāzts. Policija saņēma viņu glu�i siltu, atrazdama guļam �ķūnī piecas pēdas no galda, uz kura saiņota produkcija. Turklāt viņ� jau agrāk divas reizes bija apsūdzēts noziegumos, kas saistīti ar narkotikām, un nesen atbrīvots pret godavārdu. Kalifomijas �tatā tre�ā reize ir īstā. Tie�ām, Keisijam draudēja vismaz desmit gadi cietumā.

Ta�u neparastais �ajā lietā bija tas, ka Keisijs ļoti vēlējās nonākt tiesā. Viņ� bija atteicies no savām tiesībām uz ātru iztiesā�anas procesu un nu, nepilnus trīs mēne�us pēc aresta, nepacietīgi gaidīja prāvu. Nepacietīgi tāpēc, ka viņa vienīgā iespēja acīmredzot bija saistīta ar apelāciju. Ar sava advokāta gādību Keisijs tie�ām saskatīja cerības stariņu - sīku, tikko mirgojo�u gaismiņu, ko tikai prasmīgs aizstāvis spēj viest tik tum�ā lietā kā �ī. No �īs gaismiņas dzima pārdro�a aizstāvības stratēģija, kas, es cerēju, man ļaus panākt Keisija atbrīvo�anu. Keisijam bija jāgaida tiesa, un viņ� ļoti labi zināja, ka tā ir viņa vienīgā iespēja.

Prokurora apsūdzība bija dibināta uz pieņēmumu, ka Keisijs ir marihuānas audzētājs, glabātājs un pārdevējs. �is apgalvojums bija pilnīgi pareizs, un pierādījumu tam bija vairāk, nekā vajadzīgs. Ļodzīties �ī apsūdzība sāka brīdī, kad noskaidrojās, kā apsūdzības puse tikusi pie �iem pierādījumiem. Un mans pienākums bija tiesas procesā atklāt �o vājo vietu, to izmantot, ierakstīt protokolā un tad, apstrīdot pierādījumus, pārliecināt apelācijas tiesu par to, par ko nebū�u spējīgs pārliecināt tiesnesi Ortonu Pauelu pirmstiesas sēdē.

Lieta pret Heroldu Keisiju bija ierosināta decembra vidū kādā otrdienā, kad viņ� iegāja saimniecības pre�u veikalā Lankasterā un iegādājās pāris ikdieni�ķu lietu, arī trīs spuldzītes, kādas izmanto hidroponikā. Vīrs, kur� stāvēja aiz viņa rindā pie kases, kā izrādījās, bija atvaļināts �erifa palīgs, kas pirka Ziemassvētku spuldzītes āra vajadzībām. �is vīrs pazina vairākus zīmējumus uz Keisija rokām - un noteikti jau nu galvaskausu ar oreolu, kas bija "Ceļa dievu" emblēma, - un viņam viss bija skaidrs kā divreiz divi. Biju�ais �erifa palīgs sekoja Keisija Harley Davidson līdz pat ran�o netālajā Pērblosomā. Informācija tika nodota Narkotiku apkaro�anas birojam, kas nosūtīja helikopteru bez pazī�anas zīmēm, lai tas palidinās virs ran�o un to nofotografē. Fotogrāfijas, kurās bija redzama spilgti sarkana kvēle, kas plūst ārā no �ķūņa un būdas, un biju�ā �erifa palīga ziņojums par Keisija pirkumiem kā ar zvērestu apliecināta rakstveida liecība tika nodoti tiesnesim. Nākamajā rītā Keisiju no miega iztraucēja pilnvarotie ar parakstītu kratī�anas orderi rokās.

Pirmajā lietas izskatī�anas reizē es pavēstīju, ka visi pierādījumi pret Keisiju ir apstrīdami, jo iespējamais kratī�anas cēlonis ierobe�o Keisija tiesības uz privātumu. Izmantot cilvēka ikdieni�ķos pirkumus saimniecības pre�u veikalā par ieganstu iebrukumam viņa privātīpa�umā, lai to novērotu no zemes un gaisa un fotografētu, - �āda rīcība uzskatāma par Konstitūcijā noteikto tiesību pārkāpumu.

Tiesnesis Pauels noraidīja manus argumentus un virzīja lietu uz tiesu, piedāvādams iespēju apsūdzētajam atzīt savu vainu. Pa to laiku nāca klajā jauna informācija, kas varēja palīdzēt Keisijam. Tika izanalizētas fotogrāfijas, kas uzņemtas no gaisa virs Keisija mājas, un policistu lietotās termālās kameras specifikācijas liecināja, ka helikopters fotografē�anas brīdī atradies ne vairāk kā divsimt pēdu no zemes. Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa noteic, ka likumīgi veikts novēro�anas lidojums virs aizdomās turamā īpa�uma nepārkāpj personas tiesības tad, ja lidaparāts lidinās publiskajā lido�anas telpā. Liku savam izmeklētājam Raulam Le-vinam noskaidrot Federālajā aviācijas pārvaldē, vai debesīs virs Keisija ran�o ir lidma�īnu ceļi. Izrādījās, ka publiskā lido�anas telpa virs ran�o ir tūksto� pēdu augstumā. Keisija tiesības uz privātumu bija pārkāptas.

Nu mans darbs bija panākt, lai lietu izskata tiesā, un izvilināt no policistiem un pilota liecību, kādā augstumā viņi lidoju�i virs ran�o. Ja viņi runās patiesību, bū�u viņus piespiedis pie sienas. Bū�u to izdarījis arī tad, ja viņi melos. Man ne visai patika doma par likuma kalpu atmasko�anu atklātā tiesas sēdē, ta�u es cerēju, ka viņi melos. Ja zvērinātie redz, ka policists liecinieka krēslā melo, lietu tūdaļ var izbeigt. Ja spriedums apsūdzēto attaisno, apelāciju iesniegt nav vajadzīgs, turklāt tiesa nepārskata �ādus spriedumus.

Es biju pārliecināts, ka uzvarē�u. Mums glu�i vienkār�i bija jānonāk tiesā, un priek�ā bija tikai viens �ķērslis. Par to man vajadzēja aprunāties ar Keisiju, iekams tiesnesis ir iesēdies savā krēslā un sācis iepriek�ējo lietas izskatī�anu.

Mans klients atnāca līdz nodalījuma stūrim, bet nesasveicinājās ar mani. Es arī ne. Viņ� zināja, ko es gribu. Mēs jau iepriek� bijām par to runāju�i.

- Herold, �odien ir visu iztiesājamo lietu iepriek�ēja izskatī�ana, - es teicu, - un man jāpaziņo tiesnesim, vai esam sagatavoju�ies tiesai. Zinu, ka prokuratūra ir gatava. �odien kārta pienākusi mums.

-Un?

- Ir kāda problēma. Iepriek�ējā reizē, kad �eit bijām, tu teici, ka man nedaudz samaksās. Nu mēs esam te atkal, Herold, bet naudas nav.

- Neuztraucies! Man ir nauda.

- Tie�i tāpēc es uztraucos. Tev ir nauda. Bet man nav.

- Tā jau ir ceļā. Vakar runāju ar saviem pui�iem. Tā ir ceļā.

- Arī pagāju�ajā reizē tu teici to pa�u. Es nestrādāju par velti, Herold. Un eksperts, kas pārbaudīja fotogrāfijas, ari nestrādā par velti. Iepriek�ējais honorārs jau sen iztērēts. Man vajadzīga nauda, vai arī tev būs jāmeklē cits advokāts. Valsts apmaksāts aizstāvis.

- Nē, tikai ne to, vecīt! Es gribu tevi.

- Bet man ir �ādi tādi izdevumi, un es gribu ēst. Vai tu zini, cik man katru nedēļu jāmaksā tikai par dzeltenajām lapām vien? Uzmini!

Keisijs klusēja.

- Tūkstotis. Vidēji tūkstotis nedēļā, lai tajās būtu mana reklāma, un tas jāizdod papildus pārtikas iegādei, hipotēkas un alimentu nomaksai un degvielas uzpildei Lincoln. Es to nedaru idejas vārdā, Herold. Es strādāju, jo mani iedvesmo zaļie.

�ķita, ka Keisiju tas neiespaido.

- Es vēlreiz pārbaudī�u, - viņ� teica. - Tu nevari tā vienkār�i mani pamest. Ne tagad. Tiesnesis tev neļaus.

Tiesas zālē iestājās klusums, jo no sava kabineta iznāca tiesnesis un uzgāja divus pakāpienus līdz savam krēslam. Bija laiks sākt. Veltījis Keisijam ilgu skatienu, es atkāpos. Viņam bija cietumā iegūtas amatiera zinā�anas par likumiem un to darbību. Viņ� zināja vairāk nekā vidusmēra cilvēks. Ta�u viņu gaidīja pārsteigums. *■

Es apsēdos pie aizstāvības puses galda. Pirmo lietu par dro�ības naudas pārskatī�anu izlēma visai ātri. Tad tiesas sekretārs paziņoja, ka nākamā ir lieta "Kalifomija pret Keisiju", un es piecēlos.

- Aizstāvis Maikls Holers, - es teicu.

Prokurors nosauca savu vārdu. Tas bija jauns puisis, vārdā Viktors Devrīss. Viņam nebija ne jausmas, kas viņu gaida tiesas sēdē. Tiesnesis Ortons Pauels, kā ierasts, pajautāja, vai lietā iespējams izlīgums. Tiesne�i bija pārslogoti, un viņiem bija atļauts piedāvāt vieno�anos. Vismazāk viņi vēlējās dzirdēt skaidrojumu, ka vieno�anās nav iespējama un tiesas sēde ir neizbēgama.

Ta�u Pauels sliktās ziņas noklausījās mierīgi un pajautāja, vai esam gatavi tiesas sēdei �ajā nedēļā. Devrīss teica, ka esam. Es teicu, ka ne.

- Jūsu godība, - es sacīju, - ja iespējams, es vēlētos to atlikt uz nākamo nedēļu.

- Kāds ir atlik�anas iemesls, Holera kungs? - tiesnesis nepacietīgi jautāja. - Prokuratūra ir gatava, un es gribu izskatīt �o lietu.

- Arī es vēlos to izskatīt, jūsu godība. Ta�u aizstāvībai radu�ās grūtības ar kāda liecinieka uzmeklē�anu. Ļoti svarīgs liecinieks, jūsu godība. Domāju, ka ar vienu nedēļu pietiks. Nākamnedēļ mēs būsim sagatavoju�ies.

Kā jau bija gaidāms, Devrīss iebilda pret sēdes atlik�anu.

-Jūsu godība, apsūdzības puse pirmo reizi dzird, ka pazudis liecinieks. Holera kungam bija gandrīz trīs mēne�i laika, lai to uzmeklētu. Tie�i Holera kungs steidzināja lietas izskatī�anu tiesā, un nu viņ� grib to atlikt. Manuprāt, tas ir taktisks gājiens, jo �ī ir lieta, kurā...

- Savu sakāmo varat pataupīt zvērinātajiem, Devrīsa kungs, - tiesnesis viņu pārtrauca. - Holera kungs, vai, jūsuprāt, vienā nedēļā spēsiet novērst visus kavēkļus?

- Jā, jūsu godība.

- Labi. Es tik�os ar jums un Keisija kungu nākamo pirmdienu un ceru, ka būsiet sagatavojies sēdei. Skaidrs?

- Jā, jūsu godība. Paldies!

Sekretārs nosauca nākamo lietu, un es devos prom no aizstāvības puses galda, noraudzīdamies, kā apsargs aizved manu klientu. Keisijs arī palūkojās uz mani, un viņa skatienā bija jau�ams gan niknums, gan apmulsums. Es piegāju pie Rinaldo Rodrigesa un pajautāju, vai man atļauts ieiet kamerā, lai vēlreiz aprunātos ar savu klientu. Pastāvīgajiem advokātiem tāda laipnība netika liegta. Rodrigess piecēlās, atslēdza durvis, kas atradās aiz viņa galda, un ielaida mani iek�ā. Pateicos puisim, pareizi izrunādams viņa vārdu.

Keisijs kamerā bija kopā ar apsūdzēto, kura lietu izskatīja pirmo. Kamera bija liela, gar tās trim sienām stāvēja soli. Tam, ka lietu izskata sākumā, bija ari sliktā puse - apsūdzētajam vajadzēja gaidīt, līdz kamerā ir pietiekams daudzums cilvēku, lai tad kopā ar tiem tiktu vests autobusā atpakaļ uz cietumu. Keisijs pienāca pie restēm, lai aprunātos ar mani.

- Par kādu liecinieku tu runāji? - viņ� noprasīja.

- Par Zaļā kungu, - es atbildēju. - Tas ir vienīgais, kas nepiecie�ams, lai lietu sāktu izskatīt.

Keisija seja savilkās niknā grimasē. Es mēģināju saglabāt mieru.

- Paklau, Herold, es zinu, ka tu gribi pēc iespējas ātrāk nonākt tiesas priek�ā, lai pēc tam iesniegtu apelāciju. Bet tev jāsamaksā par frakti. No savas ilgās pieredzes zinu, ka nav jēgas naudu dzenāt, kad zirgs jau izlaists no staļļa. Ja gribi arī turpmāk spēlēt, maksā.

Es pamāju, grasīdamies doties uz durvīm, kas veda brīvībā. Ta�u tad nolēmu turpināt.

- Un nedomā, ka tiesnesis nesaprot, kas notiek, - es teicu. - Tev gadījies jauns prokurors, kam vēl mātes piens aiz lūpas un kam nav jāuztraucas, kur dabūs nākamo �eku. Ta�u Ortons Pauels pirms sē�anās tiesne�a krēslā neskaitāmus gadus pavadīja pie aizstāvības galda. Viņ� zina, ko nozīmē ļoti svarīgā liecinieka, Zaļā kunga, meklē�ana, un, iespējams, nebūs visai laipns pret apsūdzēto, kas nemaksā savam advokātam. Es viņam liku to saprast, Herold. Ja gribē�u tikt vaļā no �īs lietas, es tik�u. Ta�u daudz labprātāk es nākamo pirmdienu �eit atgrieztos, celtos kājās un paziņotu, ka savu liecinieku esam atradu�i un varam sākt. Saprati?

Brīdi Keisijs neko neteica. Viņ� aizgāja līdz kameras tālākajam stūrim un apsēdās uz sola. Beidzot, uz mani neskatīdamies, viņ� ierunājās.

- Viss būs kārtībā, tiklīdz tik�u pie telefona, - Keisijs teica.

- Izklausās labi, Herold. Brīdinā�u kādu no apsardzes, ka tev jāpiezvana. Pēc tam sēdi rāms, un tiksimies nākamnedēļ. Lieta tiks izskatīta.

Es straujiem soļiem devos uz durvju pusi. Man nepatika atrasties kamerā. īsti nezinu, kāpēc. Iespējams, tāpēc, ka reizēm slieksnis �ķiet viegli pārkāpjams. Slieksnis starp noziedznieku advokātu un noziedzīgu advokātu. Reizēm neesmu īsti pārliecināts, kurā pusē restēm esmu. Tas, ka drīkstu iziet pa tām pa�ām durvīm, pa kurām esmu ienācis, man vienmēr �ķiet brīnums.

Gaitenī pie tiesas zāles es atkal ieslēdzu savu mobilo telefonu un piezvanīju �oferim, lai pateiktu, ka eju ārā. Pārbaudījis balss pastkasti, es atradu ziņas no Lomas Teiloras un Fernando Valencuelas. Nolēmu, ka piezvanī�u viņiem, kad bū�u iesēdies ma�īnā.

Mans �oferis Ērls Brigss bija apstādinājis Lincoln pa�ā tiesas nama priek�ā. Ērls nekāpa ārā, nevēra man vajā durvis un citādi ari man nepakalpoja. Viņa vienīgais pienākums bija vadāt mani, kamēr būs atstrādājis maksu par to, ka es viņam panācu nosacītu sodu lietā par kokaīna tirdzniecību. Es viņam maksāju divdesmit zaļos stundā, ta�u pusi no tā ieturēju, tādējādi iekasēdams savu honorāru. Tirgodams narkotikas, viņ� pelnītu vairāk, ta�u �is darbs bija dro�āks, likumīgs un to drīkstēja minēt autobiogrāfijā. Ērls teica, ka grib dzīvot taisnu dzīvi, un es viņam ticēju.

Piegājis pie ma�īnas, caur aizvērtajiem logiem es izdzirdēju hiphopa ritmus. Tiklīdz pieskāros ma�īnas durvju rokturim, Ērls pieklusināja mūziku. Es ieslīdēju aizmugures sēdeklī un liku, lai ved mani uz Vannuisu.

- Ko tu klausījies? - es jautāju Ērlam.

- Ē-ē, tas bija gabals par mafiju.

- Neķītrie dienvidi?

- Tie�i tā.

iviaiivia nuiivnj-

Gadiem ejot, es biju ielauzījies zinā�anās par repa un hiphopa smalkumiem. Lielākā daļa manu klientu klausījās tādu mūziku, un daudzi no viņiem tajā smēlās dzīves jēgu.

Es pastiepos pēc kurpju kārbas, kas bija pilna ar kasetēm - ierakstiem par Boilestona lietu -, un vienu paņēmu. Nelielajā piezīmju grāmatiņā, ko glabāju kurpju kārbā, sameklēju kasetes numuru un ieraksta laiku. Pasniedzu kaseti Ērlam, un viņ� to ievietoja stereosistēmā. Man nebija jāatgādina, ka ieraksts jāatskaņo tik klusi, lai skaņa līdzinātos fona troksnim. Ērls strādāja pie manis jau trīs mēne�us. Viņ� zināja, kas jādara.

Rod�ers Boilestons bija viens no nedaudzajiem klientiem, kura aizstāvību man bija uzdevusi tiesa. Viņ� bija apsūdzēts narkotiku pārvadā�anā. Likumsargi, noklausīju�ies Boilestona telefona sarunas, viņu arestēja un atrada pie viņa arī se�us kilogramus kokaīna, ko viņ� bija plānojis izplatīt, ņemdams talkā savus narkodīlerus. Ierakstu bija daudz -vairāk nekā piecdesmit stundu garas telefona sarunas. Boilestons par to, kas gaidāms un kad, bija runājis ar neskaitāmiem cilvēkiem. �ī lieta varas iestādēm bija īsta medusmaize. Boi-lestonu gaidīja daudzi ieslodzījuma gadi, un es tur neko nevarēju darīt - vienīgi veltīt visas pūles, lai panāktu mazāku sodu apmaiņā pret solījumu, ka mans klients sadarbosies ar policiju. Lai gan tas nebija diez cik svarīgi. Turpretī man svarīgi bija �ie ieraksti. Es piekritu uzņemties �o lietu ierakstu dēļ. Federālās iestādes maksās man par to, ka, gatavodamies aizstāvēt klientu, es noklausī�os ierakstus. Tas nozīmēja, ka vismaz piecdesmit stundu man tiks apmaksāts, un to jau iepriek� bija nokārtojusi valsts. Tāpēc, braucot Lincoln, es alla� klausījos �īs kasetes. Ja nu man vajadzēs likt roku uz Bībeles un zvērēt, gribēju būt dro�s, ka godīgi varu teikt - esmu noklausījies pilnīgi visu, par ko man samaksājis Tēvocis Sems.

Vispirms piezvanīju Lomai Teilorai. Lorna ir mana sekretāre. Telefons, kura numurs iespiests manā iespaidīgajā reklāmā telefonu grāmatas dzeltenajās lapās un lasāms uz soliem trīsdesmit se�os autobusos, kas �ķērso dienvidu un aus-trumu teritorijas ar augstu noziedzības līmeni, atrodas Lornas birojā, kas vienlaikus ir guļamistaba viņas Kingsroudas dzīvoklī Rietumholivudā. �ā dzīvokļa adresi esmu norādījis gan Kalifornijas Advokātu kolēģijai, gan tiesu darbiniekiem.

Lorna ir pirmais mūris. Lai dabūtu rokā mani, vispirms jārunā ar viņu. Savu mobilā telefona numuru biju iedevis tikai da�iem, un Lorna to nevienam neizpauda. Viņa ir stingra, gudra, prasmīga un skaista. Par pēdējās īpa�ības atbilstību realitātei es pārliecinos gan tikai apmēram reizi mēnesī, kad vedu viņu pusdienās un parakstu �ekus - viņa ir mana grāmatvede arī.

- Juridiskais birojs, - viņa atbildēja, kad es piezvanīju.

- Piedod, visu laiku biju tiesā, - es paskaidroju, lai attaisnotos, kāpēc nebiju atbildējis uz viņas zvaniem. - Kas noticis?

- Tu ta�u runāji ar Vaļu, vai ne?

- Jā-a. Tagad braucu uz Vannuisu. Man tur jābūt vienpadsmitos.

- Viņ� piezvanīja uz �ejieni, lai vēlreiz par to pārliecinātos. Puisis izklausījās uztraucies.

- Viņ� domā, ka tas klients ir īsta zelta bedre, tāpēc grib būt dro�s, ka netiks aizmirsts. Es viņam vēlreiz piezvanī�u.

- Es mazliet painteresējos par Lūisu Rosu Rouliju. Kre- , dītvēsture ir brīni�ķīga. Times viņa vārds �ad tad lasāms saistībā ar vairākām sensācijām. Darījumi ar nekustamiem īpa�umiem. �ķiet, viņ� strādā kādā nekustamu īpa�umu firmā Beverlihilzā - "Vindzoru dzīvojamie nami". Izskatās, ka viņu pārziņā ir visi lepnie īpa�umi - nevis tie, kuru priek�ā izliek paziņojumus, - lepnos rajonos.

- Labi. Kas vēl?

- Par �o lietu nekas. Parastie telefona zvani.

Tas nozīmēja, ka viņa uzklausījusi ierasto daudzumu zvanītāju, kas numuru atradu�i "dzeltenajās lapās" vai uz autobusu soliem, - tiem visiem vajadzīgs advokāts. Iekams zvanītāji nonāk manā redzeslokā, viņiem jāmāk pārliecināt Lomu, ka būs spējīgi maksāt par maniem pakalpojumiem. Lomu varēja salīdzināt ar medicīnas māsu uzgaidāmā telpā pie ārsta kabineta. Vispirms jums viņa jāpārliecina, ka esat derīgas apdro�inā�anas polises īpa�nieks, un tikai tad viņa jūs laidīs pie ārsta. Līdzās telefona aparātam Lornai ir izmaksu tabula, kas sākas ar informāciju, ka aizstāvība lietā par brauk�anu dzērumā maksā piecus tūksto�us dolāru, un turpinās ar stundu izcenojumiem krimināllietās. Viņa noskaidro, vai potenciālais klients ir maksātspējīgs, jo zina, cik maksā noziegums, kurā viņ� apsūdzēts. Teicienu: "Ne-pastrādā noziegumu, ja tev nav laika," - Loma, piemērodama to man, mēdz pārfrāzēt: "Nepastrādā noziegumu, ja nevari samaksāt par manu laiku." Viņa pieņem MasterCard un Visa kartes un vienojas ar klientu, pirms tas ticies ar mani.

- Vai starp tiem ir kāds pazīstams? - es jautāju.

- No Tvintauersas piezvanīja Glorija Deitone.

Es ievaidējos. Tvintauersa jeb Dvīņu Torņi bija galvenā apgabala ieslodzījuma vieta. Vienā tornī sodu izcieta sievietes, otrā - vīrie�i. Glorija Deitone bija dārga prostitūta, kurai laiku pa laikam bija vajadzīgi mani juridiskie pakalpojumi. Pirmo reizi es Gloriju pārstāvēju vismaz pirms desmit gadiem, kad viņa bija jauna, nelietoja narkotikas un viņas acīs bija jau�ams dzīvesprieks. Nu viņa bija kliente, no kuras es neprasīju samaksu. Es nekad neko viņai nepārmetu. Es tikai mēģināju viņu pārliecināt, lai sāk jaunu dzīvi.

- Kad viņa tur iebāzta?

- Vakarnakt. Pareizāk - �orīt. Viņas nodarījumu skatīs pēcpusdienā.

- Nezinu, vai pagū�u nokārtot lietu Vannuisā.

- Ar viņu nebūs tik vienkār�i. Papildus parastajām apsūdzībām minēts ari kokaīns.

Es zināju, ka Glorija klientus iegūst internētā, kur viņa sevi vairākās lapās reklamēja, dēvēdamās par Gloriju Deju. Viņa nestaigāja pa ielām un nesēdēja krogos. Parasti viņu arestēja pēc tam, kad kāds maskējies policists bija iekarojis viņas uzticību un norunājis tik�anos. Fakts, ka viņa devusies uz tik�anos ar klientu un paņēmusi līdzi kokaīnu, izklausījās pēc muļķīga misēkļa, vai arī viņai narkotikas bija piespēlējis policists.

- Labi, ja Glorija zvana vēlreiz, pasaki viņai, ka centī�os būt. Ja nepaspē�u, aizsūtī�u turp kādu citu. Vai piezvanīsi uz tiesu un noskaidrosi, cikos būs sēde?

- Tūdaļ. Mikij, kad tu beidzot viņai pateiksi, ka �ī ir pēdējā reize?

- Nezinu. Varbūt �odien. Kas vēl?

- Vai tad vienai dienai nepietiek?

- Laikam jau pietiek.

Mēs vēl mazliet parunājāmies par tajā nedēļā darāmo, un es atvēru klēpjdatoru, lai pārlūkotu savu darbu sarakstu. Katru rītu man bija jāierodas tiesā uz kādas lietas iztiesā�anu, turklāt ceturtdien bija paredzēta sēde visas dienas garumā. Narkotikas dienvidu pusē. Mana dieni�ķā maize. Sarunas beigās es teicu Lornai, ka piezvanī�u pēc tik�anās Vannuisā un pastāstī�u, kā Roulija lieta varētu ietekmēt pārējās.

- Ak jā, - es sacīju. - Tu teici, ka Roulijs darbojas ar izmeklētiem nekustamiem īpa�umiem, vai ne?

- Jā-a. Ikvienā arhīvā atrodamajā darījumā, kur figurē viņa vārds, minēts septiņciparu skaitlis. Da�os pat astoņ-ciparu. Holmbihilza, Beleira un tamlīdzīgas vietas.

Es palocīju galvu, atskārzdams, ka Roulija stāvoklis sabiedrībā varētu piesaistīt �ai lietai pla�saziņas līdzekļu uzmanību.

- Turpini tādā pa�ā garā, - es teicu.

- Esi pārliecināts?

ividiKis roneiijs

- Jā-a, tur varētu kaut kas sanākt.

- Labi.

- Parunāsim vēlāk.

Kad aizvēru telefonu, Ērls jau bija ticis uz Antilopju ielejas maģistrāles un devās dienvidu virzienā. Mēs braucām pietiekami ātri, lai galā nokļūtu norunātajā laikā. Piezvanīju Fernando Valencuelam un to pateicu.

- Tas ir labi, - galvotājs atbildēja. - Es gaidu.

Tajā brīdī es skatījos, kā mums garām aizbrā�as divi motocikli. Braucējiem mugurā bija melnas ādas vestes ar galvaskausu un oreolu uz muguras.

- Vai vēl kas? - es jautāju.

- Jā-a, man laikam tev kaut kas jāizstāsta, - Valencuela teica. - Es vēlreiz pārbaudīju, kad tiesā būs lietas iepriek�ējā izskatī�ana, un noskaidroju, ka lieta uzticēta prokurorei Megijai Makfīrsai. Nezinu... Vai tev tas būs traucēklis?

Megijas Makfīrsas īstais vārds bija Mārgarita Makfērso-ne, un viņa bija viena no stingrākajām un, jā, niknākajām apgabala prokurorēm, kas uzturēja apsūdzības tiesas namā. Un viņa bija arī mana pirmā bijusī sieva.

- Man tas nebūs traucēklis, - es nevilcinādamies atbildēju. - Traucēklis tas būs viņai.

Apsūdzētajam bija tiesības izvēlēties advokātu. Ja izrādījās, ka starp aizstāvi un prokuroru eksistē intere�u konflikts, jāatkāpjas bija prokuroram. Zināju, ka Megija vainos mani, ja viņai tiks liegta iespēja piedalīties populārā prāvā, ta�u es tur neko nevarēju līdzēt. Arī agrāk tā bija gadījies. Manā klēpjdatorā joprojām glabājās iesniegums par prokurora noraidī�anu tiesas sēdē, kur mūsu ceļi krustojās pēdējo reizi. Ja vajadzēs, man atliks vienīgi sagrozīt aizstāvamā vārdu un izdrukāt dokumentu. Es tā ari darī�u, un viņa aizies.

Abi motociklisti tagad brauca mums pa priek�u. Es pagriezos un paskatījos pa aizmugures logu. Aiz ma�īnas brauca vēl trīs Harley Davidson motocikli.

- Tu jau dro�i vien zini, ko tas nozīmē, - es teicu.

- Nē. Ko tas nozīmē?

- Megija nepiekritīs dro�ības naudai. Ja noziegums pastrādāts pret sievieti, viņa alla� tā rīkojas.

- Velns, vai tad viņa nesaprot? Man �ī lieta nozīmētu lielas pārmaiņas, vecīt.

- Nezinu. Tu teici, ka tam puisim ir ģimene un Sesils Dobss. Tur kaut kas var iznākt. Tad jau redzēs.

- Pie velna!

Valencuela acīmredzot saprata, ka viņa di�ā algas diena izplēn tālēs zilajās.

- Tiksimies, Vai.

Es aizvēru telefonu un pievērsos Ērlam.

- Cik ilgi mums jau ir eskorts? - es jautāju.

- Tikko uzradās, - Ērls atbildēja. - Vai gribat, lai ko izdaru?

- Paraudzīsimies, ko viņi...

Es nepabeidzu teikumu. Viens no motociklistiem, kas turējās aizmugurē, piebrauca mūsu Lincoln cie�i blakus un signalizēja, lai iegrie�amies Vaskesa klin�u stāvvietā. Es pazinu Tediju Vogelu - kādreizējo klientu un svarīgāko cilvēku "Ceļa dievos", kur� vēl nesēdēja cietumā. Iespējams, viņ� bija arī pats smagākais "ceļa dievs". Tedijs svēra vismaz trīssimt piecdesmit mārciņu un atgādināja resnu pui�eli, kas uzsēdies uz mazā brālī�a divriteņa.

- Apstājies, Ērl! - es teicu. - Noskaidrosim, ko viņam vajag.

Mēs iegriezāmies stāvvietā līdzās robainām klintīm, kas vārdu bijā guvu�as no kāda noziedznieka, kur� pirms gadsimta tajās slēpies. Uz visaugstākās klintsradzes sēdēja divi cilvēki un pusdienoja. Nedomāju, ka es justos ērti, ja vajadzētu ēst sviestmaizi tik bīstamā vietā.

Kad Tedijs Vogels nostājās uz kājām, es atvēru logu. Pārējie �etri "dievi" noslāpēja motoru un palika sē�am uz mo-tocikliem. Vogels pieliecās pie loga, ar vienu milzīgo elkoni atspiezdamies pret automobili. Jutu, ka ma�īna par pāris collām nosē�as.

- Kā svie�as, advokāt? - viņ� jautāja.

- Viss kārtībā, Ted, - es atteicu, negribēdams viņu uzrunāt bandas pie�ķirtajā palamā par Lācīti¹. - Kas lēcies?

- Kur palikusi jūsu zirgaste?

- Da�iem cilvēkiem bija iebildumi, tāpēc es to nogriezu.

- Zvērinātie, jā? Muļķu bars!

- Kas noticis, Ted?

- Man piezvanīja Lielais Keiss. Viņ� teica, lai noķeru tevi braucam uz dienvidiem. Tu novilcinot viņa lietu, jo gribot saņemt zaļos. Vai tiesa, advokāt?

Mūsu saruna izklausījās glu�i ikdieni�ķa. Draudi nebija saklausāmi ne Vogela balsī, ne vārdos. Man nenāca ne prātā justies apdraudētam. Pirms diviem gadiem pret Vogelu izvirzīto apsūdzību nolaupī�anā vainu pastiprino�os apstākļos man izdevās pārvērst par apsūdzību sabiedriskā miera traucē�anā. Viņ� vadīja striptīza klubu, kas piederēja "Ceļa dieviem" un atradās Vannuisā. Toreiz Vogels, uzzinājis, ka viena no labākajām dejotājām aizgājusi no darba un pieteikusies konkurentu klubā ielas pretējā pusē, bija devies uz turieni, sagrābis meiteni, nostiepis no skatuves un vilcis atpakaļ uz savu klubu. Viņa bija kaila. Kāds autovadītājs, kas brauca garām, izsauca policiju. �ī lieta man bija viena no veiksmīgākajām, un Vogels to zināja. Es viņam patiku.

- Tiesa gan, - es atbildēju. - Es strādāju, lai nopelnītu iztiku. Ja Keiss grib, lai pūlos viņa labā, būs jāmaksā.

- Mēs jau decembrī iedevām tev piecus tauk�ķus, - Vogels teica.

- Tie ir sen iztērēti, Ted. Vairāk nekā puse aizgāja ekspertam, kas no �īs lietas neatstās ne slapju vietu. Pārējais palika man, un tās stundas jau esmu atpelnījis. Ja būs jāpiedalās tiesas sēdē, man vajadzīga degviela.

- Gribi vēl piecus?

- Nē, man vajadzīgi desmit, un to es Keisam pateicu jau pagāju�ajā nedēļā. Tiesa ilgs trīs dienas, un man no Ņujorkas būs jāatgādā Kodak eksperts. Man būs jāsamaksā viņam honorārs, turklāt viņ� gaisā vēlas lidot pirmajā klasē un dzīvot Chateau Mormon uz zemes. Acīmredzot cer, ka tur varēs bārā iedzert kopā ar filmzvaigznēm vai ko tamlīdzīgu. Tādā vietā lētākās istabas maksā �etrus simtus par nakti.

- Tu gribi iedzīt mani kapā, advokāt. Kāds bija sauklis, kas krietnu laiku rotāja tavu reklāmas laukumu telefonu grāmatas dzeltenajās lapās? "Saprātīgi pakalpojumi par saprātīgu cenu". Vai desmit tauk�ķus tu sauc par saprātīgu cenu?

- Man patika tas sauklis. Tas labi pievilināja klientus. Ta�u Kalifomijas Advokātu kolēģija nebija ar to mierā un piespieda mani teikumu izņemt. Mana cena ir desmit, un tā ir saprātīga, Ted. Ja nevari vai negribi maksāt, es jau �odien nokārto�u dokumentus un atteik�os no lietas, un viņ� varēs izmantot sabiedrisko aizstāvi. Ta�u tam, iespējams, nebūs naudas, lai algotu fotogrāfiju ekspertu.

Vogels atspiedās pret ma�īnu ar otru roku, un tā zem viņa smaguma atkal sasvērās.

- Nē, nē, mums esi vajadzīgs tu. Lielais Keiss mums ir ļoti svarīgs, saproti? Gribu, lai viņ� tiek ārā un atkal ķeras pie darba.

Vēroju, kā Vogels iebā� tuklo roku vestes kabatā. Viņ� izvilka biezu aploksni un pasniedza to man.

- Skaidra nauda? - es jautāju.

- Tie�i tā. Kas vainas skaidrai naudai?

- Nekas. Bet man jāuzraksta kvīts. Tādas ir Valsts ieņēmumu dienesta prasības. Vai te ir visi desmit?

- Visi.

Es noņēmu vāku kartona kārbai, kas alla� atradās uz sēdekļa man līdzās. Kvī�u grāmatiņa bija aiz dokumentiem, kas saistīti ar pa�reizējo lietu. Sāku rakstīt kvīti. Daudz advokātu zaudēja darbu finansiālu pārkāpumu pēc, un parasti vaina bija nepareizi noformētos dokumentos vai nelikumīgas naudas piesavinā�anā. Man dokumentos un kvītīs valdīja pedantiska precizitāte. Nevēlējos, ka man aizliedz advokāta darbu tādu nieku pēc.

- Tātad tev līdzi bija visa summa, - es rakstīdams teicu. - Ja nu es būtu prasījis tikai piecus? Ko tad tu darītu?

Vogels pasmaidīja. Viņam apak��oklī trūka priek�ējā zoba. Varbūt zaudēts kautiņā. Viņ� uzsita vestei pa otru pusi.

- Tur man ir vēl viena aploksne ar pieciem tauk�ķiem, advokāt, - viņ� teica. - Biju sagatavojies arī tam.

- Sasodīts, man paliek slikti, iedomājoties, ka esmu atstājis naudu tavā kabatā.

Noplēsu kvīts daļu un pasniedzu to ārā pa logu.

- Izrakstīju to uz Keisija vārda. Klients ta�u ir viņ�.

- Man vienalga.

Vogels paņēma kvīti un iztaisnodamies atgrūdās no ma�īnas, kas no�ūpojās. Gribēju pajautāt, no kurienes nākusi nauda, kādos "Ceļa dievu" noziedzīgos darījumos tā iegūta -varbūt manis dēļ simt meiteņu dejoju�as simt stundu ta�u tas bija jautājums, uz kuru atbildi labāk bija nezināt. Noskatījos, kā Vogels dodas atpakaļ pie sava motocikla un mēģina pārmest drukno ziloņa kāju pār sēdekli. Ievēroju, ka pakaļējam ritenim ir dubulti amortizatori. Tad liku Ērlam izbraukt uz maģistrāles un doties uz Vannuisu, kur pirmais darbs būs gājiens uz banku un tikai pēc tam - tik�anās ar jauno klientu.

Braucot es atvēru aploksni un pārskaitīju naudu - divdesmit, piecdesmit un simt dolāru banknotes. Viss bija kārtībā. Degvielu atkal varēja uzpildīt, un es varēju turpināt darbu Herolda Keisija lietā. Do�os uz tiesas sēdi un snieg�u jaunajam prokuroram labu mācību stundu. Es uzvarē�u -varbūt ne pirmās instances tiesā, bet apelācijas tiesas sēdē noteikti. Keisijs atgriezīsies ģimenē un varēs strādāt kopā ar "Ceļa dieviem". Par Keisija vainu, aizpildīdams klientu iemaksu pārskata veidlapu, es nedomāju.

- Holera kungs? - Ērls pēc brī�a ierunājās.

-Jā, Ērl?

- Tas vīrs, par kuru jūs runājāt, tas eksperts no Ņujorkas... vai man viņ� būs jāatved no lidostas?

Es papurināju galvu.

- Nekāda eksperta no Ņujorkas nav, Ērl. Labākie fotoaparātu un fotogrāfiju eksperti pasaulē atrodami tepat, Holivudā.

Ērls palocīja galvu, uz mirkli atpakaļskata spogulī notverdams manu skatienu, tad atkal pievērsās ceļam.

- Saprotu, - vēlreiz pamādams ar galvu, viņ� noteica.

Es arī pamāju ar galvu. Nekādas minstinā�anās ne darbos, ne vārdos. Tāda ir mana profesija. Tā tas notiek. Pēc piecpadsmit gadus ilgas jurista prakses esmu sācis domāt pavisam vienkār�i. Juristu darbības lauks ir milzīga, ierūsējusi ma�īna, kas iesūc sevī cilvēkus, dzīvības un naudu. Es esmu vienkār�s mehāniķis. Esmu kļuvis par ekspertu ma�īnas remontē�anā un sava labuma gū�anā.

Savā profesijā es vairs neloloju nekādas cerības. Juridiskajā fakultātē gūtais priek�stats par vārdu divkaujām, uzticību sistēmai, patiesības meklējumiem bija sadrupis kā seno civilizāciju statujas. Jurista darbam nav nekāda sakara ar patiesības noskaidro�anu. Jurista darbs ir mēles kulstī�ana, izskaistinā�ana un faktu sagrozī�ana. Es nedomāju par vainu vai nevainīgumu, jo vainīgi bija visi. Vismaz nedaudz. Bet tam nebija nekādas nozīmes, jo ikviena lieta, pie kuras es ķēros, bija nams, kas stāv uz pamatiem, kurus liku�i pārstrādāju�ies un nepietiekami atalgoti strādnieki. Viņi gāju�i vieglāko ceļu. Viņi pieļāvu�i kļūdas. Un tad viņi �īs kļūdas no-

slēpu�i zem melu krāsas. Mans uzdevums bija nokasīt �o krāsu un atrast spraugas. Bāzt pirkstus un instrumentus �ajās spraugās, lai tās papla�inātu. Izurbināt tik lielas, lai māja beidzot sagrūst vai, ja tas nav iespējams, manam klientam izdodas izsprukt sveikā.

Daudzi sabiedrības locekļi mani uzskatīja par velnu, ta�u viņi kļūdījās. Es biju kritu�ais eņģelis. Es biju svētais ceļā uz patiesību. Es biju vajadzīgs un pieprasīts. No abām pusēm. Es biju �īs ma�īnas eļļa. līkai ar manu gādību griezās zobrati un darbojās motori. Es palīdzēju uzturēt sistēmu pie dzīvības.

Ta�u Roulija lieta visu mainīs. Man. Viņam. Un pilnīgi noteikti Jēzum Menendesam.

Lūiss Ross Roulijs kopā ar vēl septiņiem vīriem no pus-kvartālu attālā Vannuisas cietuma ar autobusu bija atvests uz Vannuisas tiesas namu, liesas nama kamerā bija tikai divi baltie, kuri sēdēja līdzās viens otram, bet se�i melnādainie bija ieņēmu�i vietas pretējā pusē. Dabiskā izlase Darvina mācības garā. Viņi bija sve�i cits citam, ta�u viņu spēks bija skaitliskajā pārsvarā.

Tā kā Roulijs bija no Beverlihilzas, man pietika paskatīties uz abiem baltajiem, lai izlemtu, kur� ir īstais. Viens bija tievs kā skals, ar izmisuma pilnām miklām acīm - kā narkomānam, kuram jau sen vajadzīga kārtējā deva. Otrs atgādināja briedi automa�īnas lukturu gaismā. Es izvēlējos viņu.

- Roulija kungs? - es iesāku, izrunādams viņa vārdu tā, kā bija mācījis Valencuela.

Briedis palocīja galvu. Es pamāju, lai viņ� pienāk pie restēm, kur mēs, neviena nedzirdēti, varētu aprunāties.

- Mani sauc Maikls Holers. Parasti mani dēvē par Miki-ju. �odien es jūs pārstāvē�u pirmajā sēdē.

Mēs atradāmies aizturēto kamerā aiz tiesas zāles, un advokāti drīkstēja tur ieiet, lai pirms sēdes aprunātos ar klientiem. Uz grīdas ap restēm bija uzkrāsota zila svītra. Trīs pēdu attālumā. Tik tālu man jāstāv no klienta.

Roulijs ieķērās restēs. Tāpat kā pārējiem kameras biedriem, ari viņam ap potītēm, plaukstu locītavām un vidukli bija va�as. Tās noņems tikai pirms ieve�anas tiesas zālē. Rou-lijam bija mazliet pāri trīsdesmit, viņ� bija vismaz se�as pēdas gar� un simt astoņdesmit mārciņas smags, ta�u nez kāpēc izskatījās nevarīgs. Cietumā tā gadās. Viņa acis bija blāvi zilas, un tajās skaidri jautās panika - emocijas, ar ko man reti gadījās sastapties. Maniem ierastajiem klientiem liela daļa dzīves pagāja cietumā, un viņu skatiens bija salts - kā plēsoņām. Par tādiem viņus pārvērta cietums.

Ta�u Roulijs bija citāds. Viņ� izskatījās pēc vajāta zvēra. Viņ� bija pārbijies un neuztraucās, vai kāds to redz un saprot.

- Tas ir pārpratums, - viņ� steig�us iesāka skaļā balsī. - Jums jādabū mani no �ejienes laukā. Ar to sievieti es pieļāvu kļūdu, un tas ir viss. Viņa mani nepatiesi apvaino un...

Es pacēlu rokas, lai apturētu Roulija runas plūdus.

- Uzmanieties ar vārdiem, - es klusi teicu. - Gan �eit, gan citur - līdz brīdim, kad tiksiet no �ejienes ārā un mēs varēsim netraucēti aprunāties.

Roulijs, acīmredzot nesaprazdams, paskatījās visapkārt.

- Nekad nevar zināt, vai kāds nenoklausās sarunu, - es turpināju. - Un nekad nevar zināt, vai kāds pēc tam neapgalvos, ka esat sacījis to un to, lai gan jūs neko nebūsiet teicis. Pareizākais ir par lietu nerunāt vispār. Sapratāt? Pareizākais ir vispār ne ar vienu nesarunāties, un cauri.

Roulijs pamāja ar galvu, un es viņam norādīju uz solu aiz restēm. Pie pretējās sienas arī bija sols, un es uz tā apsēdos.

- Atnācu tikai tādēļ, lai iepazītos, - es sacīju. - Par lietu runāsim, kad tiksiet ārā. Jau esmu apspriedies ar jūsu ģimenes advokātu Dobsa kungu, un mēs tiesnesim teiksim, ka esam gatavi maksāt dro�ības naudu. Vai esmu pareizi sapratis?

Es atvēru ādas vākos iesietu bloknotu un sagatavojos rakstīt. Roulijs palocīja galvu. Viņ� uzmanīgi klausījās.

- Labi. Izstāstiet �o to par sevi, - es mudināju. - Cik vecs esat, vai precējies, kāds ir jūsu sabiedriskais stāvoklis.

- Ē-ē, man ir trīsdesmit divi gadi, visu mū�u esmu dzīvojis �eit, arī skolā gāju �eit. Kalifomijas universitāte Los-and�elosā. Precējies neesmu. Bērnu nav. Strādāju...

- �ķīries?

- Nekad neesmu bijis precējies. Strādāju ģimenes uzņēmumā "Vindzoru dzīvojamie nami". Uzņēmums nosaukts manas mātes otrā vīra vārdā. Nekustami īpa�umi. Mēs pārdodam nekustamos īpa�umus.

Es visu pierakstīju.

- Cik nopelnījāt pagāju�ajā gadā? - es jautāju, acis nepaceldams.

Roulijs neatbildēja, un es paskatījos uz viņu.

- Kāpēc jums tas jāzina? - viņ� noprasīja.

- Tāpēc, ka grasos dabūt jūs ārā no �ejienes jau �odien pirms saules rieta. Lai to izdarītu, man jāzina, kāds ir jūsu sociālais un finansiālais stāvoklis.

- Precīzus skaitļus nezinu. Lielākā daļa bija uzņēmuma akcijas.

- Jūs nerakstāt nodokļu deklarāciju?

Roulijs pār plecu atskatījās uz pārējiem kameras biedriem.

- Rakstu gan. Tajā norādīts, ka mani ienākumi pērn bija divsimt piecdesmit tūksto�i, - viņ� no�ukstēja.

- Ta�u jūs gribat teikt, ka kopā ar uzņēmuma akcijām nopelnījāt krietni vairāk.

-Jā.

Roulija kameras biedrs pienaca pie restem. Otrs baltais. Uzbudināts un izmisis viņ� bez mitas bāza kabatās un vilka no tām laukā sa�ņaugtās dūres.

- Ei, vecais, man arī vajadzīgs advokāts! ledosi vizītkarti?

- Tev ne, puis. Tev pie�ķirs aizstāvi.

Es lūkojos uz Rouliju, gaidīdams, kad narkomāns paies tālāk. Viņ� nekustējās ne par soli. Es paskatījos uz viņu.

- Paklau, �ī ir privāta saruna. Vai liksi mūs mierā?

Narkomāns, pavēcinājis rokas, aiz�ļūca uz kameras stūri, no kura bija nācis. Es atkal pievērsos Roulijam.

- Un labdarība? - es teicu.

- Kādā ziņā? - Roulijs nesaprata.

- Vai nodarbojaties ar labdarību? Vai ziedojat kādām organizācijām?

- Jā, uzņēmums ziedo. Mēs pie�ķiram naudu "Cerību stariņam" un patversmei Holivudā. Manuprāt, tās nosaukums ir "Pie drauga" vai tamlīdzīgs.

- Labi.

- Vai dabūsiet mani ārā?

- Mēģinā�u. Pret jums izvirzītas smagas apsūdzības - kā pārliecinājos pirms nāk�anas �urp -, un man ir aizdomas, ka prokurore iebildīs pret dro�ības naudu, bet es mēģinā�u tikt ar to galā.

Es norādīju uz savām piezīmēm.

- Iebildīs pret dro�ības naudu? - Viņa skaļajā balsī jautās panika.

Kameras biedri palūkojās uz Rouliju, jo viņa vārdi bija ikviena apsūdzētā ļaunākais murgs. Nekādas dro�ības naudas?

- Nomierinieties, - es sacīju. - Es teicu, ka viņa iebildīs, ta�u neteicu, ka viņa kaut ko panāks. Kad jūs iepriek� pēdējo reizi arestēja?

Es vienmēr �o jautājumu izmetu pēk�ņi, lai pavērotu klientu reakciju un zinātu, vai tiesā mani gaida pārsteigumi.

- Nekad neesmu arestēts. Tas ir tikai...

- Zinu, zinu, bet �eit mēs par to nerunājam, - vai atceraties?

Roulijs palocīja galvu. Es paskatījos pulkstenī. liesas sēdei drīz bija jāsākas, un man vēl vajadzēja aprunāties ar Me-giju Makfīrsu.

- Tagad es ie�u, - teicu savam klientam. - Pēc pāris minūtēm tiksimies zālē un mēģināsim tikt no �īs ķibeles ārā. Kad būsim tur, bez manas ziņas ne ar vienu nerunājiet. Pat tad, ja tiesnesis jautā, kā jūtaties, vispirms apspriedieties ar mani. Labi?

- Vai tad man nebūs jāsaka viņiem, ka neesmu vainīgs?

- Nē, to viņi jums nemaz nejautās. �odien tiks nolasītas apsūdzības, runāts par dro�ības naudu un panākta vieno�anās par nākamo tiesas sēdi. Tikai tur jūs teiksiet, ka neesat vainīgs. Tāpēc �odien nesakiet neko. Un iztiksim bez jebkādiem izvirdumiem. Sapratāt?

Roulijs pamāja ar galvu un sarauca pieri.

- Vai izturēsiet, Lūis?

Viņ� vēlreiz drūmi pamāja.

- Jūsu zinā�anai, - es teicu, - par pirmo sēdi un dro�ības naudas noteik�anu es ņemu divus tūksto�us un piecus simtus dolāru. Vai tas neradīs problēmas?

Roulijs papurināja galvu. Priecājos, ka viņ� nerunā. Lielākā daja manu klientu runā pārāk daudz, ar savu runā�anu taisnā ceļā nonākdami cietumā.

- Labi. Pārējo apspriedīsim, kad tiksiet no �ejienes ārā un satiksimies bez lieciniekiem. - Aizvēru savu bloknotu, cerēdams, ka viņ� to pamanījis, un piecēlos. - Un pēdējais, -es turpināju. - Kāpēc izvēlējāties mani? Pilsētā ta�u ir daudz juristu. Kāpēc es?

Tas bija jautājums, kas neietekmēja mūsu attiecības, ta�u es gribēju pārliecināties par Valencuelas vārdu patiesumu.

Roulijs paraustīja plecus.

- Nezinu, - viņ� teica. - Jūsu vārds bija iespiedies atmiņā. Izlasīju avīzē.

- Kas tur par mani bija rakstīts?

- Tur bija raksts par puisi, pret kuru bija savākti pierādījumi. Manuprāt, narkotikas vai kas tamlīdzīgs. Tu tiesā uzvarēji, jo apstrīdēji visus pierādījumus.

- Hendriksa lieta?

Tā bija vienīgā, ko varēju iedomāties, jo tikai par to pēdējos mēne�os bija rakstīts avīzē. Hendrikss bija viens no "Ceļa dieviem", un �erifa policisti viņa motociklam bija pie-rīkoju�i globālās pozicionē�anas sistēmas ierīci, lai izsekotu piegādēm. Ja Hendrikss braukāja pa publiskajiem ceļiem, iebilst neko nevarēja. Ta�u vakarā viņ� motociklu novietoja savas mājas virtuvē, un ierīce bija pierādījums, ka policisti nelikumīgi ielauzu�ies viņa īpa�umā. Tiesnesis lietu izbeidza jau iepriek�ējās izskatī�anas laikā. Times �o gadījumu bija diezgan pla�i atspoguļojusi.

- Klienta vārdu neatceros, - Roulijs teica. - Atceros tikai jūsu vārdu. Patiesībā tikai uzvārdu. �odien piezvanīju galvotājam, pateicu viņam Holera vārdu, palūdzu sadabūt jūs rokā un sazināties ar manu advokātu. Kas tad ir?

- Nekas. Parasta ziņkārība. Paldies par uzticību! Tiksimies zālē.

Neatbilstības Roulija vārdos un Valencuelas teiktajā nolēmu apsvērt vēlāk un iegāju tiesas zālē. Megija Makfīrsa sēdēja apsūdzības puses galda galā. Kopā ar viņu bija vēl pieci prokurori. L veida galds bija pietiekami liels, lai pie tā varētu izvietoties juristi, kas cits citu nomainīja, un ērti redzētu tiesnesi sē�am savā\ vietā. Lielākajā daļā lietu katrā tiesas zālē apsūdzības izvirzīja viens prokurors, ta�u īpa�os gadījumos ieradās lielie vīri no prokuroru biroja, kas atradās tiesas nama otrajā stāvā. Tāpat rīkojās arī televīzijas ļaudis.

Līdzās tiesas izpildītāja galdam kāds vīrs uzstādīja videokameru. Ne uz kameras, ne uz vīrie�a drēbēm nebija tās iestādes logo, ko viņ� pārstāv. Acīmredzot tas bija kāds ār�tata operators, kas, uzzinājis par sēdi, grasījās to nofilmēt, lai pēc tam to pārdotu vietējam kanālam, kura ziņu redaktoram būs vajadzīgs trīsdesmit sekundes ilgs si�ets. Iepriek�, kad tiesas izpildītājam jautāju, cikos izskatīs Roulija lietu, uzzināju, ka tiesnesis atļāvis filmēt.

No aizmugures piegāju klāt savai biju�ajai sievai un noliecos viņai pie auss. Megija pētīja vākos iesietas fotogrāfijas. Mugurā viņai bija tum�zils kostīms ar �aurām pelēkām svītriņām. Viņas kraukļa melnie mati bija sasieti ar pieskaņotu pelēku lenti. Tā sasieti, viņas mati man ļoti patika.

- Vai tev bija gadījusies Roulija lieta?

Megija, nepazīdama balsi, strauji pacēla acis. Viņas sejā gandrīz jau vīdēja smaids, ta�u, ieraudzījusi mani, viņa acumirklī sarauca pieri. Megija ļoti labi zināja, kāpēc es runāju pagātnes formā, un aizcirta vākus.

- Tikai nesāc! - viņa brīdināja.

- Piedod! Viņam esot paticis, kā es tiku galā Hendriksa lietā, tāpēc viņ� piezvanīja man.

- Sasodīts! Es gribēju �o lietu, Holer. Tu jau otru reizi tā izrīkojies ar mani.

- Laikam jau �ī pilsēta ir pārāk maza mums diviem, -es teicu.

Megija ievaidējās.

- Labi, - viņa padevās. - Es aizie�u pēc �īs sēdes. Ja tev nav iebildumu.

- Varbūt ir. Vai tu iebildīsi pret dro�ības naudu?

� Jā gan. Cits prokurors arī nebūs ar to mierā. Esam saņēmu�i norādījumus no otrā stāva.

Es palocīju galvu. Tas nozīmēja, ka pret dro�ības naudu ir virsprokurors.

� Mans klients ir cienījams pilsonis. Un agrāk ne reizi nav arestēts.

Pētīju Megijas reakciju, jo man tobrīd nebija laika citādi pārliecināties, vai Roulijs teicis patiesību. Pārsteidzo�i daudz klientu meloja par savu agrāko saistību ar tiesību aizsardzības iestādēm, ta�u �iem meliem bija pavisam īsas kājas.

Megija ne ar vaibstu neapstiprināja, ka zinātu ko citu. Iespējams, tā bija patiesība. Iespējams, man gadījies bezgala godīgs klients, kas pirmo reizi pārkāpis likumu.

- Tam, vai viņ� agrāk ko pastrādājis, nav nekādas nozīmes, - Megija teica. - Svarīgs ir tas, ko viņ� pastrādājis pagāju�ajā naktī.

Viņa atvēra vākus un a�i pārlūkoja fotogrāfijas, līdz atrada īsto.

- Lūk, ko tavs sabiedrības pīlārs dabūjis gatavu pagāju�ajā naktī. Tāpēc man ir glu�i vienalga, ko viņ� darījis vai nav darījis pirms tam. Es gribu būt pārliecināta, ka viņ� netiks ārā, lai to pastrādātu vēlreiz.

Tas bija sievietes sejas tuvplāns astoņi reiz desmit centimetru formātā. Labā acs bija aiztūkusi. Deguns - �ķībs, acīmredzot salauzts. Abās nāsīs rēgojās asinīm piesūku�ies marles tamponi. Virs labās uzacs bija redzama brūce ar deviņām �uvēm. Savainotā apak�lūpa ari bija uztūkusi. Ta�u visdrūmākā �ajā fotogrāfijā bija sievietes asaru pilnā veselā acs, kas pauda bailes, sāpes un pazemojumu.

- Ja vien viņ� to ir izdarījis, - es teicu, jo tas man bija jāsaka.

- Ak jā! - Megija atbildēja. - Protams, ja vien viņ� to ir izdarījis. Viņ� bija �īs sievietes mājās, bija notraipījies ar viņas asinīm, ta�u tev taisnība - tas ir apsverams jautājums.

- Man patīk tavs sarkasms. Vai tev ir policijas ziņojums? Es gribētu kopiju.

- Saņemsi to no prokurora, kas aizstās mani. Nekādas labvēlības, Holer. �oreiz ne.

Gaidīju lielāku ironiju, lielāku sa�utumu, varbūt pat vēl vienu sitienu zem jostasvietas, bet Megija vairs neko neteica. Sapratu, ka mēģinājumi izvilināt no viņas ko vairāk būs veltīgi, tāpēc mainīju sarunas tematu.

- Kā viņa jūtas? - es jautāju.

- Viņa ir pārbijusies līdz nāvei un cie� elli�ķīgas sāpes. Kā gan lai viņa jūtas?

Tad Megija paskatījās uz mani, un viņas acis pauda, ka viņa sapratusi.

- Tu nemaz nejautāji par upuri, vai ne?

Es neatbildēju. Man negribējās melot.

- Tavai meitai klājas labi, - Megija nevērīgi izmeta. - Viņai patīk dāvanas, ko tu sūti, ta�u viņai gribētos bie�āk redzēt tevi pa�u.

Tas nebija vienkār�s sitiens zem jostasvietas. Tas bija pamatīgs, turklāt pelnīts belziens tie�i mērķī, �ķita, ka man alla� ir kāda svarīga lieta - pat nedēļas nogalēs. Sirds dziļumos es zināju, ka būtu bie�āk jātiekas ar meitu, ta�u laika tam palika arvien mazāk.

- Labi, - es teicu. - Sāksim tūliņ pat. Kā būtu ar �o nedēļas nogali?

- Jauki. Gribi, lai pasaku viņai to jau �ovakar?

- Nu, varbūt pagaidi līdz rītam, tad es dro�i zinā�u.

Megija saproto�i pamāja ar galvu. Ari agrāk mums tā gadījās.

- Lieliski. Piezvani rit!

�oreiz sarkasms viņas balsī man nepatika.

- Kas viņai vajadzīgs? - es jautāju, mēģinādams aizmaldīties atpakaļ uz līdzena ceļa.

- Es jau teicu, kas viņai vajadzīgs. Bie�ākas tik�anās ar tevi.

- Labi, apsolu. Es to izdarī�u.

Megija neatbildēja.

- Es runāju nopietni, Megij. Rīt piezvanī�u.

Viņa palūkojās uz mani, un viņas acis �ķīla zibeņus. Megija tā skatījās, kad gribēja teikt, ka esmu tēvs tikai vārdos, nevis darbos. Mani paglāba tiesas sēdes sākums. No kabineta iznāca tiesnesis un devās uz sava krēsla pusi. Tiesas sekretārs aicināja visus ievērot kārtību. Vairs neteikdams ne vārda, es atkāpos no apsūdzības galda un devos uz savu vietu.

Tiesnesis pajautāja sekretāram, vai pirms apsūdzēto ieve�anas vēl kas noskaidrojams. Nekā tāda nebija, tāpēc tiesnesis lika ievest pirmo grupu. Tāpat kā Lankasteras tiesas zālē, arī �eit bija liels nodalījums apsūdzētajiem. Es piecēlos un devos pie tā. Ieraudzījis ienākam Rouliju, pamāju viņam.

- Jūs būsiet pirmais, - es teicu. - Palūdzu tiesnesi, lai jūsu lietu izskata pirmo. Es gribu ātrāk dabūt jūs ārā no �ejienes.

Tie bija meli. Tiesnesim es neko nebiju lūdzis - pat ja es to darītu, tiesnesis tam nebūtu piekritis. Roulijs bija sarakstā pirmais, jo tiesas zālē atradās reportieri. Lietas, par kurām interesējās pla�saziņas līdzekļi, alla� tika izskatītas pirmās. Tā izpaudās laipnība pret operatoriem, kam ta�u noteikti bija darāmi arī citi darbi. Turklāt tiesas zālē bez televīzijas kamerām valdīja mazāks saspringums, jo juristi, aizstāvamie un tiesnesis tad jutās daudz brīvāk.

- Kādēļ �eit ir televīzija? - Roulijs bailīgi �ukstēja. - Manis dēļ?

- Jā. Kāds �im vīram pastāstījis par �o lietu. Ja nevēlaties, lai jūs filmē, turieties manā aizsegā.

Roulijs pārvietojās tā, lai es aizsegtu viņu kameras priek�ā, tādējādi iespēja, ka operators varēs pārdot si�etu vietējam televīzijas kanālam, saruka. Un tas bija labi. Ja viņam tomēr izdosies pārdot savu si�etu, es visos kadros bū�u centrā. Tas arī bija labi.

Tiesas sekretārs paziņoja, ka sākas Roulija lietas izskatī�ana, un nepareizi izrunāja viņa vārdu. Megija pavēstīja, ka pārstāv apsūdzības pusi, un es - ka esmu aizstāvis. Megija, kā jau alla�, pieprasīja bargāko sodu. Roulijs tika apsūdzēts ne vien slepkavības, bet arī izvaro�anas mēģinājumā. Tādējādi Megijai bija daudz vieglāk argumentēt, kāpēc nav pieļaujama apsūdzētā atbrīvo�ana pret dro�ības naudu.

Tiesnesis nolasīja Roulijam viņa konstitucionālās tiesības un tiesas sēdi noteica uz divdesmit pirmo martu. Es nekavējoties pieprasīju apspriest jautājumu par dro�ības naudu. Acumirklī starp mani un Megiju sākās dedzīga diskusija, ko pārtrauca tiesnesis, kur� zināja, ka savulaik esam biju�i vīrs un sieva (viņ� bija mūsu kāzu viesis). Megija uzskaitīja, kādas zvērības pastrādātas pret upuri, savukārt es informēju tiesu, ka Roulijs ir godājams sabiedrības pārstāvis, kas ziedo labdarībai, un norādīju uz Sesilu Dob�u tiesas zālē, ierosinādams vēlāk viņu uzaicināt par liecinieku. Dob�u es uzskatīju par savu trumpja dūzi. Viņa autoritāte juristu aprindās varētu novērst uzmanību no Roulija personības apsprie�anas un atstāt iespaidu uz tiesnesi, kur� savu amatu saglabāja, ja tāda bija vēlētāju - un kampaņas atbalstītāju - griba.

- Augsti godātā tiesa, �is cilvēks nekādā ziņā nav sabiedrībai bīstams, - es beidzu savu runu. - Roulija kungs ir nevainojams pilsonis, kur� ieņem stabilu vietu mūsu sabiedrībā un vēlas tikai vienu - enerģiski cīnīties pret nepamatotām apsūdzībām, kas pret viņu izvirzītas.

Vārdu "cīnīties" es lietoju apzināti - ja nu �ī runa tiek parādīta publikai un to noskatās arī sieviete, kas apsūdz manu klientu.

- Jūsu godība, - Megija sacīja, - runas par stāvokli sabiedrībā �obrīd ir nevietā, jo mēs nedrīkstam aizmirst, ka upuris brutāli...

- Makfērsones kundze, - tiesnesis viņu pārtrauca, -manuprāt, mēs jau esam to izrunāju�i. Esmu informēts gan par to, kas upurim nodarīts, gan par Roulija sabiedrisko stāvokli. Turklāt man �odien ir saspringta diena. Es nosaku dro�ības naudu miljons dolāru un pieprasu Roulija kungam policijas uzraudzību, turklāt viņam katru nedēļu jāreģistrējas policijā. Ja kāda reize tiks izlaista, viņ� brīvību zaudēs.

Es pametu a�u skatienu zālē uz pirmo rindu, kur līdzās Fernando Valencuelam sēdēja Sesils Dobss. Tas bija slaids vīrietis ar noskūtu galvu - tā viņ� slēpa noslieci uz plikgalvī-bu. Tik kalsns viņ� acīmredzot izskatījās tāpēc, ka līdzās viņam sēdēja miesās ra�enais Valencuela. Es gaidīju kādu mājienu - vai man jābūt mierā ar tiesne�a noteikto dro�ības naudas summu vai jāmēģina panākt, lai viņ� nosaka mazāku. Da�reiz, ja tiesnesis domā, ka pasniedzis jums dāvanu, mēģinājums panākt kaut ko vairāk - vai, kā tas būtu �ajā reizē, mazāk - var padarīt situāciju vienīgi ļaunāku.

Dobss glu�i vienkār�i piecēlās un devās no tiesas zāles ārā, atstādams Valencuelu vienu. Sapratis, ka viss ir kārtībā -Roulija ģimene spēj samaksāt miljonu -, es atkal pavērsos pret tiesnesi.

- Paldies, jūsu godība! - es teicu.

liesas sekretārs nevilcinādamies paziņoja, ka tiek izskatīta nākamā lieta. Es pametu acis uz Megiju, kas aizvēra vākus lietai, kurā viņa vairs nebija apsūdzības uzturētāja. Viņa piecēlās un devās prom pa zāles galveno eju, ne ar vienu nesarunādamās un pat nepaskatīdamās uz mani.

- Holera kungs?

Es pagriezos pret savu klientu. Apsargs jau grasījās Rou-liju vest uz kameru, no kuras viņu ar autobusu aizgādās atpakaļ uz cietumu un vēlāk - atkarībā no tā, cik ātri Dobss un Valencuela sadabūs naudu, - atbrīvos.

- Es apspriedī�os ar Dobsa kungu, lai jūs tiktu �odien ārā, - es sacīju. - Tad mēs aprunāsimies par lietu.

- Paldies! - iedams prom, Roulijs pateicās. - Paldies, ka bijāt �eit!

- Atcerieties, ko es teicu. Nerunājiet ar sve�iem cilvēkiem! Nerunājiet ne ar vienu!

- Jā, kungs.

Kad viņ� bija prom, es piegāju pie Valencuelas, kur� mani sagaidīja ar platu smaidu. Roulija dro�ības nauda laikam gan bija lielākā, par kādu viņ� jebkad galvojis. Un tas nozīmēja, ka arī peļņa būs lielākā. Viņ� papliķēja man pa roku.

- Nu, ko es tev teicu? - viņ� sacīja. - Esam atradu�i zelta bedri, bos. Fran�īzes klients.

- To mēs vēl redzēsim, Vai, - es atbildēju. - To mēs vel redzēsim.

Ikvienam advokātam, kas strādā �ajā sistēmā, ir divas samaksas tabulas. Tabulā A uzrādīta samaksa, ko advokāts vēlētos saņemt par konkrētiem pakalpojumiem. Tabulā В redzama samaksa, kuru viņ� iekasējis, jo tas ir viss, ko klients var atļauties. Advokātu valodā fran�īzes klients ir aizstāvamais, kas vēlas, lai viņa lietu izskata tiesas prāvā, un kam ir nauda, lai maksātu advokātam atbilsto�i tabulai A. No apsūdzības izvirzī�anas līdz lietas iepriek�ējās izskatī�anas sēdei, tiesai un tad apelācijai fran�īzes klients prasa simtiem, varbūt pat tūksto�iem darba stundu, par kurām maksā, tādējādi uzpildīdams manu degvielas tvertni diviem vai pat trim gadiem. Manos medību laukos tie ir visretāk sastopamie un viscītīgāk meklētie zvēri.

Naudas jautājumos es kļuvu līdzīgs Valencuelam. Lūiss Roulijs arvien vairāk atgādināja fran�īzes klientu. Mans tuk�ais laiks bija ieildzis. Gandrīz divus gadus man nebija trāpījies ienesīgs klients vai ienesīga lieta. Ienesīga ir tāda lieta, kura nes peļņu, kas rakstāma ar se�iem cipariem. Man bija ne mazums lietu, kas sākumā ļāva noticēt, ka tuvojos �ai oāzei, ta�u beigās es tur nenonācu.

Es izgāju ārā un ieraudzīju Sesilu Dob�u, kas mani gaidīja gaitenī pie tiesas zāles. Viņ� stāvēja pie loga un raudzījās lejup uz pilsētas administratīvo centru. Es uzmetu viņam a�u skatienu. Man bija da�as sekundes laika, lai divatā aprunātos ar Dob�u, kamēr Valencuela nebija iznācis no zāles.

- Piedodiet! - Dobss pasteidzās, iekams paguvu ko teikt. - Vairs negribēju tur uzturēties. Mani nomāc skats, ka zēns iesprostots tai lopu krātiņā.

- Zēns?

- Lūiss. Es pārstāvu to ģimeni jau divdesmit piecus gadus. Man viņ� joprojām ir zēns.

- Vai spēsiet dabūt viņu ārā?

- Tas nebūs grūti. Man jāpiezvana Lūisa mātei un jānoskaidro, kā viņa to grib nokārtot - ar īpa�umu vai galvojumu.

Lai segtu miljonu vērtu dro�ības naudu ar īpa�umu, vajadzīgs īpa�ums, kas nav apgrūtināts ar ķīlu. Turklāt, ja tiesa pieprasa īpa�uma novērtē�anu, tā var aizritēt dienas, kuras Roulijam paies cietumā. Toties galvojumu var saņemt no Valencuelas par desmit procentiem prēmijas. At�ķirība ir tā, ka �os desmit procentus nevarēs atgūt. Tie paliks Valencuelam par viņa risku un rūpēm - tie�i tāpēc viņ� tik plati smaidīja tiesas zālē. Samaksājis apdro�inā�anu par �o miljonu galvojuma naudas, viņ� iegūs gandrīz deviņdesmit tauk-�ķus skaidrā. Un vēl uztraucas, vai es viņu neaizmirsī�u!

- Vai drīkstu ko ieteikt? - es jautāju.

- Lūdzu.

- Lūiss, iedams atpakaļ uz kameru, izskatījās visai vārs. Iesaku pēc iespējas ātrāk dabūt viņu no turienes ārā. Lai to izdarītu, jums vajadzētu izmantot galvojumu, ko izrakstīs Valencuela. Tas jums izmaksās simt tūksto�us, bet zēns būs brīvībā un dro�ībā. Vai saprotat, ko es gribu teikt?

Dobss atkal pievērsās logam un atspiedās pret margām, kas bija izbūvētas gar stikla sienu. Paskatījos lejup un ieraudzīju, ka laukums ir ļau�u pilns - valsts iestā�u darbinieki devās pusdienās. Daudziem pie apģērba bija sarkanbaltas zīmītes ar vārdiem - tātad zvērinātie.

- Saprotu.

- Un vēl - �ādās reizēs parasti uzrodas visādas �urkas.

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Kameras biedri, kas apgalvos, ka ir �o to dzirdējusi. Lietās, kas nonāk ziņās vai avīzēs, tā notiek. Viņi kaut ko padzirdēs televīzijā un pēc tam apgalvos, ka puisis pats stāstījis.

- Tas ir noziegums! - Dobss sa�utis iesaucās. - To nedrīkst pieļaut.

- Jā, zinu, ta�u tā mēdz notikt. Jo ilgāk viņ� tur paliks, jo lielākas iespējas būs kādam no tiem pui�iem.

Pie mums pienāca Valencuela. Viņ� neko neteica.

- Ieteik�u izmantot galvojumu, - Dobss sacīja. - Es jau vienu reizi piezvanīju, ta�u viņa bija sanāksmē. Tiklīdz viņa atzvanīs, mēs visu nokārtosim.

Dobsa vārdos bija saklausāms apstiprinājums tam, kas mani mocīja jau sēdes laikā.

- Viņa nevar iznākt no sanāksmes, lai aprunātos par dēlu, kas nokļuvis cietumā? Es visu laiku brīnos, kāpēc viņas �odien nav tiesā, ja jau zēns, kā jūs viņu saucat, ir bez vainas.

Dobss paskatījās uz mani tā, it kā es mēnesi nebūtu skalojis muti.

- Vindzoras kundze ir ļoti aizņemta un ietekmīga sieviete. Ja es būtu uzstājis, ka steidzami jāaprunājas par dēlu, viņa nekavējoties pienāktu pie telefona. Esmu par to pārliecināts.

- Vindzoras kundze?

- Pēc �ķir�anās no Lūisa tēva viņa apprecējās otrreiz. Tas bija loti sen.

Palocījis galvu, es atskārtu, ka vēlos turpināt sarunu ar Dob�u, ta�u negribu neko apspriest Valencuelas klātbūtnē.

- Vai, varbūt aizej un noskaidro, kad Lūisu vedīs uz Van-nuisas cietumu, lai mēs varam dabūt viņu no turienes ārā.

- Tur nav ko skaidrot, - Valencuela atteica. - Viņ� brauks ar pirmo autobusu tūliņ pēc pusdienlaika.

- Jā, tomēr ej un vēlreiz visu noskaidro, tikmēr es pabeig�u sarunu ar Dobsa kungu.

Valencuela jau gribēja iebilst, ka tur patie�ām nav ko skaidrot, bet tad saprata, ko es vēlos teikt.

- Labi, - viņ� novilka, - aizie�u.

Kad Valencuela bija prom, es bridi klusēdams vēroju Dob�u. �ķita, ka viņam ir krietni pāri piecdesmit. Viņ� izskatījās cieņpilns - iespējams, tāpēc, ka jau trīsdesmit gadus kalpoja bagātiem ļaudīm. Es prātoju, vai tādējādi viņ� kļuvis bagāts. Sabiedrībā viņa izturē�anās nebija mainījusies.

- Ja jau mums jāstrādā kopā, man vajadzēs jūs kaut kā uzrunāt. Kā lai jūs dēvēju? Par Sesilu? Dobsa kungu?

- Pietiks ar Sesilu.

- Tad pirmais jautājums, Sesil. Vai mēs strādāsim kopā? Vai esmu nolīgts?

- Roulija kungs lika skaidri saprast, ka vēlas, lai jūs uzņematies �o lietu. Vaļsirdīgi runājot, es jūs nebūtu izvēlējies, jo līdz �im neko par jums neesmu dzirdējis. Ta�u Roulija kungs jūs izvēlējās, un es to akceptēju. Patiesībā tiesas zālē jūs parādījāt sevi no labākās puses, īpa�i, ja ņem vērā, cik naidīga pret Roulija kungu bija prokurore.

Es ievēroju, ka "zēns" kļuvis par "Roulija kungu", un brīnījos, kāpēc viņ� Dobsa acīs piepe�i tā cēlies.

- Jā, viņu mēdz dēvēt par Megiju Makfīrsu. Visai aizrautīga.

- Man �ķita, ka viņa mazliet �auj pār strīpu. Vai, jūsuprāt, ir iespējams dabūt viņu prom no �īs lietas, lai nāktu kāds... pielaidīgāks?

- Nezinu. Iebilst pret prokuroru ir bīstami. Bet, ja uzskatāt, ka tas nepiecie�ams, varu mēģināt.

- Priecājos, to dzirdot. Iespējams, būtu labi, ja mēs būtu tiku�ies jau agrāk.

- Iespējams. Vai par samaksu runāsim uzreiz, lai tas būtu nokārtots?

- Kā vēlaties.

Paskatījos apkārt, lai pārliecinātos, ka dzirdamības attālumā apkārt nav citu juristu. Biju nolēmis izmantot tabulu A.

- Par �odienu man jāsaņem divi tūksto�i pieci simti, un Lūiss to jau zina. Ja turpmāk gribat maksāt par stundām, es ņemu trīs simtus par katru, bet par tiesu - piecus, jo tad nevaru nodarboties ar citām lietām. Ja gribat maksāt par visu kopā, tie būs se�desmit tūksto�i, tai skaitā arī par iepriek�ēju lietas izskatī�anu. Ja beigsim ar atzī�anos, papildus būs jāmaksā divpadsmit. Ja tomēr lieta nonāks tiesā, dienā, kad to izlems, man būs vajadzīgi vēl se�desmit, un divdesmit pieci pienāksies brīdī, kad sāksim izvēlēties zvērinātos. �īs lietas izmeklē�ana, �ķiet, nevilksies ilgāk par nedēļu, ja arī būs jāizvēlas zvērinātie. Ja tā ieilgs, es vēlos papildus saņemt divdesmit piecus tūksto�us par katru nedēļu. Ja nonāksim līdz apelācijai, par samaksu vienosimies atsevi�ķi.

Brīdi klusēju, vērodams Dobsa reakciju. Tā kā viņ� neko neizrādīja, es turpināju:

- Man jau �odien vajadzīgs iepriek�ējs honorārs trīsdesmit tūksto�i un vēl desmit izmeklētājam. Negribu vilcināties. Vēlos, lai izmeklētājs ķeras pie darba, iekams lietu sāk iztirzāt pla�saziņas līdzekli un policisti sāk pratināt cilvēkus.

Dobss lēni palocīja galvu.

- Vai tāds ir jūsu parastais honorārs?

- Ja vien iespējams tādu saņemt. Esmu tā vērts. Cik tad jūs, Sesil, saņemat no �īs ģimenes?

Biju pārliecināts, ka viņ� nu gan �ajā nelielajā epizodē nepaliks tuk�ā.

- Tas lai paliek mans un mana klienta noslēpums. Ta�u neuztraucieties. Jūsu honorāru, tāpat kā visu pārējo, es apspriedī�u ar Vindzoras kundzi.

~ Paldies! Un neaizmirstiet, ka izmeklētājs sāk darbu jau �odien.

Iedevu viņam vizītkarti, ko izvilku no �aketes labās puses kabatas. Uz vizītkartēm, kas atradās labajā kabatā, bija iespiests mans mobilā telefona numurs. Kreisajā kabatā bija vizītkartes ar numuru, uz kuru atbildēja Loma Teilora.

- Man �odien centrā ir vēl vienas lietas izskatī�ana, - es teicu. - Kad viņ� ir laukā, piezvaniet, un mēs norunāsim tik�anos. Nokārtosim to pēc iespējas ātrāk. Bū�u pieejams pēcpusdienā un vakarā.

- Lieliski, - Dobss atbildēja un, nepaskatījies uz vizītkarti, ielika to kabatā. - Vai būs jābrauc pie jums?

- Nē. Es brauk�u pie jums. Gribu redzēt, kā dzīvo tajā pusē.

Dobss pieklājīgi pasmaidīja.

- Pēc jūsu uzvalka sprie�u, ka jūs ievērojat ticējumu, pēc kura tiesas advokātam nevajag ģērbties pārāk labi. Jūs gribat patikt zvērinātajiem un nevēlaties izraisīt viņos skaudību. Redzi, Maikl, Sen�erisitijā advokāti nedrīkst atļauties birojus, kas ir greznāki nekā viņu klientiem. Tāpēc atļaujos apgalvot, ka mūsu biroji ir visai pieticīgi.

Es piekrīto�i palocīju galvu, ta�u jutos aizvainots. Man mugurā bija mans labākais uzvalks. Pirmdienās es alla� to vilku.

- Tad jau labi, - es noteicu.

Tiesas zāles durvis atvērās, un ārā, nesdams kameru un salocītu trijkāji, iznāca operators. Dobss, viņu ieraudzījis, sadrūma.

- Mediji, - viņ� novilka. - Vai tad tos iespējams kontrolēt? Vindzoras kundze negribētu...

- Vienu mirkli! - es uzsaucu operatoram, un viņ� pienāca klāt. Es izstiepu roku. Lai to paspiestu, viņam vajadzēja nolikt trijkāji zemē.

- Mani sauc Maikls Holers. Redzēju, ka jūs filmējāt manu klientu.

Pilna vārda nosauk�ana bija kodēta zīme.

- Roberts D�ilens, - operators atbildēja. - Parasti mani dēvē par Statīvu. - Kā paskaidrodams, vīrietis norādīja uz trijkāji. Viņ� arī bija nosaucis pilnu vārdu, tādējādi likdams saprast, ka nojau�, kādā spēlē es viņu aicinu piedalīties.

- Esat �tatā vai ār�tatā? - es jautāju.

- �odien ār�tatā.

- Kā uzzinājāt par �o lietu?

Viņ� paraustīja plecus, it kā negribētu atbildēt uz �o jautājumu.

- Man ir savi avoti. Policists.

Es palocīju galvu. D�ilens piedalījās spēlē.

- Cik tu nopelnīsi, ja pārdosi materiālu televīzijai?

- Grūti pateikt. Par ekskluzīvu es ņemu septiņsimt piecdesmit, par parastu - piecus.

"Parasts" nozīmēja materiālu, ko ikviens ziņu redaktors varēja pārdot konkurentiem. D�ilens bija minējis divreiz lielākas summas, nekā viņ� mēdza saņemt. Labs gājiens. Dro�i vien dzirdējis, kas tika runāts tiesas zālē.

- Ir priek�likums, - es teicu. - Kā būtu, ja mēs �o materiālu nopirktu par augstāko cenu?

D�ilens spēlēja izcili. Viņ� bridi vilcinājās, izlikdamies, ka apsver, cik ētiski būtu pieņemt �ādu priek�likumu.

- Patiesībā vari rēķināties ar tauk�ķi, - es piebildu.

- Labi, - D�ilens padevās. - Norunāts.

Viņ� nolika uz grīdas kameru un izņēma kaseti, bet es no kabatas izvilku �ūksnīti naudas. Tur bija tūkstotis divi simti, ko pa ceļam uz �ejieni man bija iedevis Tedijs Vogels no "Ceļa dieviem". Es pievērsos Dobsam.

- Drīkstu atļauties, vai ne?

- Pilnīgi noteikti, - viņ� smaidīdams atbildēja.

Iedevis D�ilenam naudu un paņēmis kaseti, es viņam pateicos. Viņ� iebāza naudu kabatā un laimīgs devās uz lifta pusi.

- Lieliski, - Dobss teica. - Mēs to ietversim samaksā, �is materiāls varētu vārda tie�ā nozīmē sagraut ģimenes biznesu. Manuprāt, tie�i tāpēc Vindzoras kundze �odien neieradās tiesā. Viņa negribēja būt visiem acu priek�ā.

- Nu, par to mēs parunāsim vēlāk. Es darī�u visu, kas manos spēkos, lai �ī kasete nenonāktu nepareizajās rokās.

- Paldies!

Iezvanījās mobilais telefons, atskaņodams Baha, Bēthovena vai kāda cita miru�a ģēnija melodiju, par kuras autortiesībām nav jāmaksā, un Dobss iebāza roku �aketes kabatā, izvilka aparātu un paskatījās nelielajā ekrānā.

- Tā ir viņa, - Dobss paziņoja.

- Tad atstā�u jūs vienu.

Iedams prom, dzirdēju Dob�u sakām:

- Mērij, viss ir kārtībā. Tagad galvenais ir dabūt viņu ārā. Būs vajadzīgs mazliet naudas...

Gaidīdams liftu, es biju pilnīgi pārliecināts, ka esmu saticis klientu un ģimeni, kam "mazliet naudas" nozīmē krietni lielāku summu, nekā es jebkad dzīvē biju redzējis. Atcerējos Dobsa piezīmi par manām drēbēm. Tā joprojām mani sāpināja. Patiesībā manā skapī nebija uzvalku, kas maksāja mazāk par se�iem simtiem dolāru, un es ikvienā no tiem jutos lieliski. Es pūlējos saprast, vai Dobss gribēja mani aizvainot vai arī viņam prātā bija kas cits. Varbūt viņ� jau pa�ā sākumā vēlējās norādīt, ka grib uzraudzīt mani un lietas izskatī�anu. Nolēmu, ka no Dobsa jāuzmanās. Turē�u viņu pa rokai, ta�u pārāk tuvu nelaidī�u.

Braucot pilsētas centra virzienā, pie Kehuengas pārejas iekļuvām sastrēgumā. Es �o laiku ma�īnā pavadīju, zvanīdams pa telefonu un mēģinādams nedomāt par sarunu ar Megiju Makfērsoni, kad viņa pārmeta man tēva pienākumu nepildī�anu. Biju�ajai sievai bija taisnība, un man smeldza sirds no �īs domas. Jau ilgāku laiku man svarīgāka bija juridiskā, nevis tēva prakse. Apsolīju �ajā ziņā kaut ko mainīt. Glu�i vienkār�i bija vajadzīgs laiks un nauda, lai pārstātu tik daudz strādāt. Iedomājos, ka, iespējams, Lūiss Roulijs visu atrisinās.

Sēdēdams Lincoln aizmugures sēdeklī, vispirms es piezvanīju savam izmeklētājam Raulam Levinam, lai paziņotu par gaidāmo tik�anos ar Rouliju. Lūdzu viņu uzzināt visu, ko vien ātri iespējams par �o lietu uzzināt. Lai gan Levins jau sen bija aizgājis no Losand�elosas Policijas pārvaldes, viņam tur vēl joprojām bija paziņas un draugi, kas laiku pa laikam palīdzēja. Iespējams, viņam bija savs Ziemassvētku saraksts. Ieteicu Levinam pagaidām netērēt pārāk daudz laika - līdz brīdim, kad bū�u pārliecināts, ka Roulijs patie�ām maksās par maniem pakalpojumiem. Tam, ko tiesas nama gaitenī aci pret aci ar mani teica Sesils Dobss, nebija nekādas nozīmes. Neticē�u, ka esmu nolīgts par advokātu, līdz brīdim, kad saņem�u pirmo maksājumu.

Pēc tam es pārbaudīju, cik tālu pavirzīju�ās vairākas citas lietas, un tad piezvanīju Lomai Teilorai, zinādams, ka pastu lielākoties piegādā pirms pusdienas. Sekretāre atbildēja, ka nekas svarīgs nav saņemts - ne �eki, ne vēstules, kam būtu nepiecie�ama tūlītēja uzmanība.

- Vai uzzināji kaut ko par Glorijas Deitones apsūdzību? -es jautāju Lomai.

- Jā. Izskatās, ka viņi aizturēs Gloriju līdz rītam. Medicīnisku apsvērumu dēļ.

Es ievaidējos. Policijai bija �etrdesmit astoņas stundas, lai izvirzītu apsūdzību arestētajai personai un nogādātu to tiesas priek�ā. Ja Glorijas Deitones iepriek�ējā betas izskatī�ana atlikta medicīnisku apsvērumu dēļ, tas nozīmēja, ka viņa lieto narkotikas. Tas bija izskaidrojums, kāpēc aresta brīdī pie viņas atrada kokaīnu. Nebiju �o sievieti redzējis vismaz septiņus mēne�us. Viņa strauji grima. Tikko jau�amā robe�a starp spēju kontrolēt narkotiku lieto�anu un brīdi, kad narkotikas sāk valdīt pār tevi, bija pārkāpta.

- Vai zini, kas izvirzījis apsūdzību? - es jautāju.

- Leslija Fēra, - Loma atbildēja.

Es atkal ievaidējos.

- Glu�i vienkār�i lieliski! Labi, raudzī�u, ko varu darīt. Iekams nav noteikta tik�anās ar Rouliju, man nav sevi�ķi daudz darba.

Leslija Fēra bija prokurore, kas uzskatīja, ka apsūdzēto attaisnot pierādījumu trūkuma dēļ nozīmē atbrīvot viņu pret galvojumu un piespriest viņam uzraudzību papildus cietumā izciestajam laikam.

- Mik, kad tu beidzot sapratīsi? - Lorna jautāja, runādama par Gloriju Deitoni.

- Ko sapratī�u? - es atvaicāju, lai gan zināju, ko Loma grib ar to teikt.

- Vienmēr, kad esi viņai vajadzīgs, viņa rauj tevi arvien zemāk. Viņa neliksies mierā, un ir skaidrs, ka ik reizi, kad viņa zvanīs, lieta būs divkārt sare�ģītāka nekā iepriek�. It kā jau labi, ta�u tu nekad neņem no viņas naudu.

Ar vārdiem "divkārt sare�ģītāka" Lorna gribēja teikt, ka no �ā brī�a Glorijas Deitones lietas būs patie�ām sare�ģītas un prasīs arī vairāk laika, jo līdztekus apsūdzībai uzmācībā un prostitūcijā būs apsūdzība par narkotikām. Loma uztraucās par to, ka man būs vairāk darba, bet ienākumu -nekādu.

- Zini, Loma, Advokātu kolēģija prasa, lai ikviens jurists nodarbotos ar labdarību arī. Saproti...

- Tu manī neklausies, Mik! - Loma mani skarbi pārtrauca. - Tie�i tāpēc mēs iz�ķīrāmies.

Aizvēru acis. Nu gan diena! Uz mani dusmojas abas biju�ās sievas.

- Kāpēc tai sievietei ir tāds iespaids uz tevi? - Loma jautāja. - Kāpēc tu neņem no viņas kaut minimālu samaksu?

- Nekāda iespaida nav. Vai skaidrs? - es atcirtu. - Vai mēs varētu mainīt tematu?

Es nepaskaidroju Lomai, ka pirms daudziem gadiem, �ķirstīdams noputēju�os tēva juridiskās prakses pārskatus, atklāju, ka viņ� bijis visai mīkstsirdīgs pret tā dēvētajiem naktstauriņiem. Viņ� bija aizstāvējis daudzas, bet naudu ņēmis tikai no da�ām. Iespējams, es glu�i vienkār�i turpināju ģimenes tradīciju.

- Labi, - teica Lorna. - Kā klājas Roulija lietā?

- Tu gribi zināt, vai esmu to dabūjis? Domāju, ka jā. Iespējams, Vāls �obrīd jau pestī viņu ārā no cietuma. Pēc tam mēs norunāsim tik�anos. Jau palūdzu, lai Rauls �o to izo�ņā.

- Vai �eku saņēmi?

- Vēl ne.

- Dabū �eku, Mik!

- Cen�os.

- Kā izskatās?

- Necik daudz vēl nezinu, ta�u izskatās slikti. Vairāk zinā�u, kad Rauls kaut ko uzok�ķerēs.

- Un kā ar Rouliju?

Es sapratu, ko Lorna grib zināt. Kāds viņ� būs klients? Vai viņ� patiks zvērinātajiem - ja lieta nonāks tiesā - vai arī tie viņu nicinās? Prāvā var uzvarēt vai zaudēt arī atkarībā no tā, kādu iespaidu apsūdzētais atstāj uz zvērinātajiem.

- Atgādina vientiesi.

- Nepieredzējis?

- Nekad nav bijis aiz restēm.

- Vai viņ� izturēs?

Lorna alla� uzdeva �o neiederīgo jautājumu. Prāvas iznākums nebija atkarīgs no tā, izturēs aizstāvamais vai neizturēs. Svarīgas bija liecības pret viņu - pierādījumi - un tas, vai iespējams pierādījumus apstrīdēt. Mans pienākums bija aizkrāsot pierādījumus ar pelēku krāsu. Pelēkā krāsa lika �aubīties.

Ta�u Lomai jautājums par izturē�anu vienmēr �ķita svarīgs.

- Kas zina, Loma? Galvenais ir tas, vai viņ� maksas. Un es domāju, ka maksās.

- Zvani, ja esmu tev vajadzīga. Ak jā, vēl kas.

-Kas?

- Zvanīja Statīvs un teica, ka esot tev parādā �etrus simtus dolāru.

- Jā, tā ir.

- �odien tev veicas.

- Nesūdzos.

Mēs draudzīgi atsveicinājāmies, un �ķita, ka strīds par Gloriju Deitoni vismaz uz brīdi ir aizmirsts. Iespējams, doma, ka nauda nāk un uz āķa uzķēries maksātspējīgs klients, lika Lornai justies labāk, tāpēc viņa pārāk nedusmojās, ka brī�iem strādāju par velti. Es prātoju, vai viņa tāpat iebilstu ari tad, ja es par velti aizstāvētu narkotiku tirgoni, nevis prostitūtu. Mums ar Lomu bija īsa, bet laimīga laulība. Mēs ātri atskārtām, ka pārāk strauji esam gribēju�i atgūties no iepriek�ējām saitēm. �ķīrāmies, palikdami draugi, un viņa joprojām strādāja kopā ar mani. Jutos neērti vienīgi tajās reizēs, kad viņa izturējās kā sieva un kritizēja manu klientu izvēli un lēmumu iekasēt vai neiekasēt naudu no viņiem.

Apmierināts pēc sarunas ar Lomu, piezvanīju uz prokuroru biroju Vannuisā. Palūdzis savienot ar Margaritu Mak-fērsoni, es pārsteidzu viņu ēdam darba vietā.

- Gribēju atvainoties par to, kas notika no rīta. Zinu, ka tu gribēji �o lietu.

- Nu, iespējams, tev tā vajadzīga vairāk nekā man. Ja jau Sesils Dobss Roulijam nēsā visur līdzi rullīti, viņ� acīmredzot ir maksātspējīgs klients.

Megija runāja par tualetes papīra rullīti. Prokurori labi atalgotus ģimenes advokātus uzskatīja par bagātnieku un slavenību pakaļu slaucītājiem.

- Jā, man tas ļoti patiktu - maksātspējīgs klients, nevis slaucītājs. Man jau sen nav bijis tādas veiksmes.

- Nu, drīz tu vairs nebūsi tik laimīgs, - Megija ie�ukstēja klausulē. - Lieta nodota Tedam Mintonam.

- Nekad neesmu par viņu dzirdējis.

- Viņ� ir viens no Smitsona jaunajiem bra�uļiem. Tikko atvests no pilsētas centra, kur nodarbojās ar vienkār�ām īpa�uma lietām. Tiesas zāles gaisu vēl nav īsti ostījis.

D�eks Smitsons bija godkārīgs apgabala prokuratūras Vannuisas biroja prokurors. Viņ� bija veiksmīgāks politiķis nekā prokurors un bija licis lietā �o prasmi, lai apsteigtu daudz pieredzēju�ākus cilvēkus un ieņemtu biroja �efa vietu. Megija Makfērsone bija viena no tiem, ko viņ� apsteidza. Nonācis kārotajā vietā, Smitsons sāka pulcēt sev apkārt jaunus prokurorus, kas jutās pateicīgi par lielo iespēju un bija absolūti lojāli pret maizes devēju.

- Puisis nekad nav piedalījies tiesas sēdē? - es pārjautāju, nesaprazdams, kāpēc Megija mani biedē ar prokuroru iesācēju.

- Viņ� ir piedalījies pāris sēdēs, ta�u līdzās alla� bijusi aukle. Roulija lieta būs pirmā, kur viņ� visu darīs pats. Smitsons domā, ka sagādājis puisim īstu medusmaizi.

Iztēlojos, kā Megija sē� savā krēslā - iespējams, pavisam netālu no mana jaunā pretinieka.

- Nesaprotu, Meg. Ja viņ� ir zaļknābis, kāpēc tu domā, ka man nav veicies?

- Tāpēc, ka pui�us Smitsons savācis līdzīgus sev. Viņi visi ir uzpūtīgi vīzdeguņi. Domā, ka nekad nekļūdās, pat vēl ļaunāk... - Megija pieklusināja balsi. - Viņi nerīkojas godīgi. Par Mintonu runā, ka viņ� ir blēdis. Piesargies, Holer! Un galvenais - uzmani viņu!

- Paldies par brīdinājumu!

Ta�u Megija vēl nebija beigusi.

- Lielākā daļa jauno ir pagalam vienaldzīgi. Viņi darbu neuzskata par aicinājumu. Viņi nevēlas godīgu tiesu. Viņiem tā ir tikai spēle - izprieca. Viņiem patīk skaitīt punktus un rāpties pa karjeras kāpnēm. Patiesībā, jā, viņi visi ir tādi pa�i kā Smitsons.

Aicinājums. Tie�i tāpēc, ka viņai darbs bija aicinājums, mums galu galā vajadzēja �ķirties. Intelektuālā ziņā viņa spēja būt tāda vīrie�a sieva, kas strādā tiesas zālē pretējā pusē. Ta�u patiesībā izrādījās, ka viens otru ar mokām pacietām tikai astoņus gadus un bijām laimīgi, kad tas beidzās. Mīļais, kā tev �odien gāja? Ak, man ir puisis, kas ar ledus cirvīti noslepkavojis istabas biedru un kam draud septiņi gadi. Un tev? Ak, ietupināju puisi uz pieciem gadiem, jo viņ� pa paradumam nozadzis automa�īnas stereosistēmu... Nekas labs tur nebija gaidāms. Ceturtajā laulības gadā pasaulē nāca meita, un viņas dēļ mēs kopā nodzīvojām vēl �etrus gadus.

Un tomēr - es neko neno�ēloju. Es dievinu savu meitu. Viņa ir vienīgā, kas manā dzīvē bijis labs, ar ko es varu lepoties. Dziļi sirdī zināju, ka netiekos ar meitu pietiekami bie�i, ka pārāk nododos darbam, nevis viņai - tāpēc, ka nejutos viņas vērts. Viņas māte bija varone. Viņa lika cietumā sliktos pui�us. Ko gan labu un krietnu par savu darbu varēju pastāstīt es, ja pats par to nebiju īsti pārliecināts?

- Ei, Holer, vai tu vēl klausies?

-Jā, Meg. Ko tu patlaban ēd?

- Austrumu salātus no lejas kafejnīcas. Nekas sevi�ķs. Kur tu esi?

- Dodos uz pilsētas centru. Paklau, pasaki Heilijai, ka tik�os ar viņu sestdien. Izdomā�u kaut ko īpa�u.

- Tu nejoko? Negribu viest viņā veltas cerības.

Domājot, ka varu viest meitā veltas cerības, man sa�ņaudzās vēders. Megija nekad man neliedza tikties ar Heiliju. Viņa nebija no tām. Un par to es viņai biju pateicīgs.

- Apsolu, - es teicu.

- Lieliski, es viņai pateik�u. Paziņo, kad ieradīsies vai cikos man viņa jāaizved pie tevis.

- Labi.

Es mirkli vilcinājos. Gribējās parunāties vēl, ta�u nekā nebija ko teikt. Beidzot atvadījos un aizvēru telefonu. Pēc pāris minūtēm mēs izkļuvām no sastrēguma. Skatījos ārā pa logu, ta�u nekādas avārijas pazīmes nemanīju. Nebija nevienas automa�īnas ar pārsprāgu�u riepu, un policijas patruļa arī nebija redzama. Nebija nekā, ar ko varētu izskaidrot sastrēguma ra�anos. Tā notika vienmēr. Satiksme Losand�e-losā ir tikpat noslēpumaina kā laulība. Tā brīvi plūst un virzās uz priek�u, līdz pēk�ņi iesprūst un apstājas bez jebkāda redzama iemesla.

Esmu nācis no advokātu ģimenes. Mans tēvs, pusbrālis, māsasmeita un māsasdēls bija advokāti. Tēvs bija ievērojams jurists - toreiz, kad vēl nebija kabeļtelevīzijas un tiesas stundu televīzijā. Viņ� gandrīz trīsdesmit gadu bija Losand�elo-sas kriminālprocesu spīdeklis. Gan Mikija Koena, gan Men-sona meiteņu lietā, gan daudzās citās viņa klienti alla� bija avī�u pirmajās slejās. Pavisam vēlu viņam ienāca prātā doma apprecēties otrreiz - ar kādu otrās �ķiras filmu aktrisi, kuru skatītāji vairāk pazina viņas eksotiskā latīņamerikānie-tes izskata, nevis tēlo�anas prasmes dēļ. Tie�i viņas dēļ es atgādinu melnīgsnēju īru. Kad nācu pasaulē, tēvs jau bija krietni gados un nomira, iekams paguvu viņu iepazīt un aprunāties par jurista profesijas aicinājumu. Mikijs Holers - advokāts leģenda. Viņa vārds joprojām palīdzēja man atvērt vajadzīgās durvis.

Ta�u mans vecākais brālis - pusbrālis no tēva pirmās laulības - stāstīja, ko tēvs mēdzis teikt par jurista profesiju un aizstāvību krimināllietās. Viņ� mēdzis teikt, ka aizstāvēs pat pa�u velnu, ja vien tas būs spējīgs maksāt. Vienīgā lielā lieta un klients, no kura viņ� atteicies, bija Sirhans Sirhans. Tēvs bija sacījis brālim, ka viņam pārāk paticis Bobijs Kene-dijs, lai aizstāvētu �ā cilvēka slepkavu, tomēr ticējis, ka apsūdzētais pelnījis labāko aizstāvi, kāds vien bijis.

Pieaugdams es izlasīju visas grāmatas, kurās bija minēts mans tēvs un viņa lietas. Es apbrīnoju prasmi, spēku un stratēģiju, ko viņ� demonstrēja, stāvēdams pie aizstāvības galda. Viņ� bija sasodīti labs, un es lepojos, ka man dots viņa vārds. Bet likumi tagad bija pavisam citādi. Pelēki. Ideālus jau sen bija nomainīju�i pieņēmumi. Pieņēmumi nebija obligāti.

Iezvanījās mans mobilais, un es vispirms palūkojos ekrānā.

- Kas noticis, Vai?

- Mēs dabūsim viņu ārā. Viņ� ir aizvests atpakaļ uz cietumu.

- Dobss piekrita galvojumam?

- Uzminēji.

Valencuelas balsī bija jau�ams prieks.

- Nolaidies uz zemes! Vai esi pārliecināts, ka viņ� nav krāpnieks?

- Par to nekad nevar būt dro�s. Lik�u viņam valkāt aproci. Ja zaudē�u viņu, zaudē�u ari savu māju.

Sapratu, ka Valencuelas balsī trīso�ās emocijas ir nevis prieks par negaidīto galvotāja laimi, bet gan nervoza enerģija. Valencuela līdz brīdim, kad viss tā vai citādi beigsies, būs uzvilkts kā stīga. Viņ� bija nolēmis ap Roulija potīti aplikt elektroniskā signāla aproci - pat ja tiesa to nepieprasīs. Valencuela nevēlējās riskēt.

- Kur ir Dobss?

- Gaida manā birojā. Vedī�u turp ari Rouliju. Drīz viņ� būs ārā.

- Vai Meisija ir tur?

-Jā-

- Labi, es viņai piezvanī�u.

Beidzu sarunu un uzspiedu ātrā zvana taustiņu, lai sazvanītu biroju "Brīvība pret dro�ības naudu". Klausuli pacēla Valencuelas sekretāre un palīdze.

- Meisij, te Miks. Vai varat pasaukt pie telefona Dobsa kungu?

- Protams, Mik.

Pēc pāris sekundēm Dobss paņēma klausuli. �ķita, ka vīru kaut kas satraucis. Par to liecināja viņa teiktie vārdi:

- Te Sesils Dobss.

- Zvana Mikijs Holers. Kā klājas?

- Ziniet, man ir pienākumi pret klientiem, bet es te sē�u un lasu gadu vecus �urnālus. Tātad atbilde ir - ne visai labi.

- Vai jūs darbā neizmantojat mobilo telefonu?

- Izmantoju. Bet ne jau tas ir galvenais. Mani klienti nav cilvēki, kas izmanto mobilos telefonus. Viņi uzskata, ka darījumi jākārto, tiekoties personiski.

- Saprotu. Ir labas ziņas. Dzirdēju, ka mūsu zēns drīz tiks atbrīvots.

- Mūsu zēns?

- Roulija kungs. Stundas laikā Valencuela dabūs viņu ārā. Man vēl jāsatiekas ar kādu klientu, ta�u, kā jau teicu, pēcpusdienā bū�u brīvs. Vai vēlaties pats apspriest lietu ar mūsu kopējo klientu vai ari gribat, lai to uzņemos es?

- Nē, Vindzoras kundze uzstāja, lai es visu rūpīgi uzraugu. Iespējams pat, ka viņa arī piedalīsies.

- Man nav iebildumu tikties ar slaveno Vindzoras kundzi, ta�u par lietu runās advokātu komanda. Tajā tiekat iekļauts jūs, bet māte ne. Skaidrs?

- Saprotu. Teiksim, �etros manā birojā. Aizvedī�u turp arī Lūisu.

- Bū�u.

- Mana firma algo pirmklasīgu izmeklētāju. Lūg�u, lai viņ� arī mums pievienojas.

- Tas nav vajadzīgs, Sesil. Man ir savs izmeklētājs, un viņ� jau ir sācis darbu. Tiksimies �etros.

Noliku klausuli, iekams Dobss sāka strīdēties, kura izmeklētāja pakalpojumus mums vajadzētu izmantot. Man bija jāuzmanās, lai Dobss nesāk uzraudzīt izmeklē�anu, lietas sagatavo�anu un stratēģiju. Galu galā Lūisa Roulija advokāts tagad biju es. Nevis viņ�.

Piezvanīju Raulam Levinam, un viņ� izstāstīja, ka jau dodas uz Losand�elosas Policijas pārvaldes Vannuisas nodaļu, lai saņemtu aresta protokola kopiju.

- Un viss? - es apjautājos.

- Tas nemaz nav tik vienkār�i. Varētu teikt, ka �ā protokola saņem�anai man bija vajadzīgi divdesmit gadi.

Es sapratu. Levina sakari bija kaldināti gadiem ilgi, un viņ� bija iemantojis uzticību un draugus, kas izdarīja pakalpojumus. Nav brīnums, ka viņ� vēlējās saņemt piecus simtus dolāru dienā - ja vien bija iespējams tos nopelnīt. Pastāstīju viņam par tik�anos pulksten �etros, un Rauls atbildēja, ka būs klāt un sniegs mums likumsargu ieskatu �ajā lietā.

Kad aizvēru telefonu, Lincoln apstājās. Mēs atradāmies Tvintauersas cietuma priek�ā. Ēkas nebija pat desmit gadus vecas, ta�u smogs to smil�brūnās sienas jau bija ietonējis drūmi pelēkas. Tā bija nomāco�a vieta, kur bija jāievēro daudz aizliegumu un kur es pavadīju pārāk daudz laika. Atvēru ma�īnas durvis un atkal devos tajā iek�ā.

Cietumā bija ierīkots īpa�s advokātu reģistrācijas lodziņ�, un tas ļāva man apiet garum garo apmeklētāju rindu, kurā cilvēki gaidīja iespēju apciemot savus mīļotos, kas bija ieslodzīti vienā vai otrā tornī. Kad darbiniekam, kur� sēdēja aiz lodziņa, paskaidroju, ko vēlos satikt, viņ� ierakstīja vārdu datorā un ne zilbi nebilda par to, ka Gloriju Deitoni uzraudzītu ārsti un viņa nebūtu sastopama. Vīrs izdrukāja apmeklētāja karti, ieslidināja plastmasas vāciņos un paskaidroja, lai piesprau�u to pie apģērba un, kamēr atrodos cietuma ēkā, nenoņemu. Tad viņ� palūdza, lai paeju nost no lodziņa un pagaidu advokātu pavadoni.

- Pāris minū�u, - viņ� teica.

No iepriek�ējās pieredzes zināju, ka mobilajam telefonam cietumā nav uztver�anas zonas, bet, ja izie�u ārā, lai piezvanītu, varu nokavēt pavadoņa iera�anos, un tad būs jāreģistrējas no jauna. Tāpēc paliku turpat un vēroju to cilvēku sejas, kas bija ieradu�ies apciemot ieslodzītos. Lielākā daļa bija tērpu�ies melnās un brūnās drēbēs. Lielākajai daļai sejā bija lasāma rutīna. Iespējams, viņi �ejienes kārtību zināja labāk nekā es.

Pēc divdesmit minūtēm man pakaļ ieradās izplūdusi liela auguma sieviete formas tērpā. Zināju, ka, sākot strādāt �erifa iecirknī, viņai tādu apmēru nebija. Uzraudzei bija vismaz simt mārciņu liekā svara, un �ķita, ka viņa ar grūtībām spēj sevi panest. Ta�u es zināju vēl ko - ja reiz kāds te sācis strādāt, ārā viņu dabūt ir grūti. Vienīgais gan, ko �āda uzraudze spētu izdarīt cietumnieku dumpja laikā, - ar savu masu turēt ciet durvis.

- Piedodiet, ka tik ilgi bija jāgaida, - pavadone teica, kad mēs sievie�u tornī stāvējām telpā starp divām tērauda durvīm. - Man viņa bija jāuzmeklē, lai pārliecinātos, ka �eit patie�ām ir tāda ieslodzītā.

Uzraudze pamāja kamerai virs durvīm, ka viss ir kārtībā, un durvis atslēdzās. Viņa tās atvēra.

- Ieslodzītā ir medpunktā, atgūstas, - viņa paskaidroja.

- Atgūstas?

Es nezināju, ka cietumā ir pieejamas narkomānu ārstē�anas programmas, kas ietver "atgū�anos".

- Jā, viņai klājas grūti, - pavadone sacīja. - Mazliet cietusi kautiņā. Gan pati izstāstīs.

Es neko viņai vairs nejautāju. Jutos atvieglots, ka lietas atlik�ana nav saistīta ar narkotikām - vismaz tie�ā veidā ne.

Uzraudze ieveda mani advokātu istabā, kur esmu bijis neskaitāmas reizes un ticies ar da�ādiem klientiem. Lielākā daļa manu klientu ir vīrie�i. Es negribu nevienu noniecināt, ta�u man, vaļsirdīgi runājot, nepatīk aizstāvēt sievietes, kas ieslodzītas cietumā. Gan prostitūtas, gan slepkavas - esmu pārstāvējis visādas - izraisa tādu kā �ēlumu pret sevi. Esmu atskārtis, ka gandrīz vienmēr viņu noziegumi ir saistīti ar vīrie�iem. Vīrie�iem, kas viņas krāpu�i, izmantoju�i, pametu�i, sāpināju�i. Negribu apgalvot, ka viņām nevajadzētu atbildēt par savu nodarījumu un viņas nav pelnīju�as sodu, ko piespriedusi tiesa. Arī starp sievietēm sastopamas plēsoņas, kas ne�ēlībā pārspēj vīrie�us. Un tomēr - sievietes cietumā stipri at�ķīrās no vīrie�iem, kas bija ieslodzīti otrā tornī. Vīrie�i turpināja dzīvi, izmantodami da�ādas viltības un spēku. Sievietēm brīdī, kad aizvērās cietuma durvis, dzīve bija beigusies.

Satik�anās telpā bija kabīnes, kur vienā pusē varēja sēdēt advokāts, otrā - klients, un starp abiem bija caurspīdīgs astoņpadsmit collas biezs organiskais stikls. Uzraudze sēdēja stiklotā kabīnē telpas galā, vēroja, kas notiek, un izlikās, ka neklausās sarunās. Ja klientam bija jānodod dokumenti, tos vajadzēja pacelt gaisā un parādīt uzraudzei.

Pavadījusi mani līdz kabīnei, uzraudze aizgāja. Atkal vajadzēja gaidīt. Pēc desmit minūtēm organiskā stikla otrā pusē uzradās tā pati uzraudze kopā ar Gloriju Deitoni. Es uzreiz pamanīju, ka manai klientei zem kreisās acs ir zilums un �uve uz plēstas brūces starp uzacīm. Glorijai Deitonei bija piķa melni mati un tumsnēja āda. Reiz viņa bija īsta skaistule. Tajos laikos, kad es viņu aizstāvēju pirmo reizi, - pirms septiņiem vai astoņiem gadiem. Glorijai piemita skaistums, kas liek mulst, tiklīdz uzzini, ka �ī sieviete ar to tirgojas un ka savas miesas pārdo�ana sve�iniekiem ir labākais vai vienīgais, ko viņa prot. Glorija cie�i lūkojās manī. Sejas vaibsti bija saspringti. Viņai bija gadījies ne tas labākais ķirurgs, ta�u acīm, kas tik daudz pieredzēju�as, tie nepra�as neko nespēja nodarīt.

- Mikij Menti, - Glorija sacīja, - vai atkal esi gatavs aizstāvēt mani?

Viņa to pateica sīkā meitenīgā balsī, kas viņas klientiem acīmredzot patika. Man tā �ķita dīvaina, jo nāca no cie�i sakniebtas mutes sejā, kuras drūmajās acīs bija tikpat daudz dzīvesprieka kā marmora bumbiņās.

Glorija alla� sauca mani par Mikiju Mentlu, lai gan bija dzimusi krietni pēc tam, kad �is izcilais beisbola spēlētājs aizgāja pensijā, un, iespējams, zināja par viņu vēl mazāk nekā par sporta veidu, ar ko viņ� nodarbojās. Glorijai tas bija tikai vārds. Iespējams, viņai gribētos saukt mani par Mikipeli, ta�u tas man patiktu vēl mazāk.

- Mēģinā�u, Glorij, - es atbildēju. - Kas noticis ar tavu seju? Kas tevi savainoja?

Glorija atvēcinājās ar roku.

- Mazliet nesapratos ar kameras biedrenēm.

- Par ko?

- Meiteņu darī�anas.

- Vai tev �eit klājas grūti?

Glorija izskatījās sa�utusi, ta�u tad mēģināja izlikties, ka uzmetusi lūpu.

- Nebūt ne.

Cie�i nopētīju viņu. �ķita, ka atbilde ir godīga. Varbūt viņai nemaz tik slikti �eit neklājās un kautiņ� bija izcēlies cita iemesla pēc.

- Es negribu te palikt, Mikij, - Glorija sacīja savā īstajā balsī.

- Tas nav nekāds brīnums. Man arī nepatīk �eit uzturēties, turklāt man patie�ām jāiet.

Teikuma pēdējo daļu es tūdaļ no�ēloju, jo ar to biju atgādinājis Glorijai viņas no�ēlojamo situāciju. �ķita, ka viņa to nav dzirdējusi.

- Varbūt tu varētu iedabūt mani tajā pirmstiesas... nu, kā to sauc? Tur es varētu atlabt. Kā tu domā?

- Glorija, pirmstiesas ārstē�anās programmā mēs tevi iedabūjām jau pagāju�ajā reizē, atceries? Un labuma acīmredzot no tā nav bijis nekāda. Tāpēc tagad es �aubos. Tiesne�iem un prokuroriem nepatīk sūtīt cilvēkus turp vēlreiz, ja viņi nav pratu�i izmantot pirmo reizi.

- Ko tu ar to gribi teikt? - Glorija noprasīja. - Es izmantoju! Es izgāju visu to sasodīto kursu!

- Jā, izgāji. Un tas bija labi. Ta�u uzreiz pēc tam tu ķēries pie vecās nodarbes, un te nu mēs esam. Viņi to neuzskatīs par labu rīcību, Glorija. Man jābūt godīgam pret tevi. Nedomāju, ka �oreiz varēsi piedalīties tajā programmā. Tev jāsagatavojas tam, ka nu viņi būs daudz nepiekāpīgāki.

Glorija nokāra galvu.

- Es vairs nespēju, - viņa klusi noteica.

- Klau, ari cietumā darbojas līdzīgas programmas. Tu izveseļosies, iznāksi no cietuma un varēsi sākt jaunu dzīvi.

Glorija papurināja galvu. Viņa �ķita kā apmaldījusies.

- Tu esi ilgi tā dzīvojusi, ta�u tā vairs nedrīkst turpināt, -es sacīju. - Iesaku tev doties prom no �ejienes. Tas ir, no Los-and�elosas. Aizbrauc uz kaut kurieni un sāc visu no sākuma!

Glorija nikni uz mani paskatījās.

- Sākt no sākuma? Un ko lai es sāku? Paskaties uz mani! Ko gan es varu iesākt? Apprecēties, dzemdēt bērnus un audzēt puķes?

Atbildes uz �iem jautājumiem nebija ne man, ne viņai.

- Parunāsim par to, kad pienāks laiks. Tagad padomāsim par lietu. Izstāsti, kas notika.

- Tas pats, kas vienmēr. Nogrābu puisi, un viss �ķita kārtībā. Ta�u viņ�, kā izrādījās, bija pogainais. Tas ir viss.

- Tu devies pie viņa?

Glorija palocīja galvu.

- Uz Mondrianu. Viņ� bija noīrējis istabu. Pogainajiem parasti nav istabas. Viņiem nav naudas.

- Vai neesmu tev teicis, ka ņemt kokaīnu līdzi uz darbu ir stulbi? Ja kāds prasa, lai tu to atnes, uzreiz jāsaprot, ka viņ� ir pogainais.

- Es to visu zinu, un viņ� nemaz neprasīja, lai atnesu. Biju pavisam aizmirsusi, ka man tas ir, - skaidrs? Dabūju to no klienta, ko apciemoju pirms tam. Ko tad man vajadzēja darīt? Atstāt somiņu ma�īnā?

- No kā tu to dabūji?

- No klienta, ar ko tikos Santamonikas viesnīcā Trave-lodge. Viņ� man samaksāja ar kokaīnu, nevis naudu. Kad no viņa aizgāju, pārlūkoju telefonā atstātās ziņas, un tur bija vēsts no tā pui�a Mondrianā. Es viņam piezvanīju un tūdaļ devos turp. Aizmirsusi, ka somiņā ir kokaīns.

Pamājis ar galvu, es paliecos uz priek�u. Beidzot saskatīju sīku cerības stariņu.

- Kas ir tas klients Santamonikā?

- Nezinu. Glu�i vienkār�i vīrietis, kas internētā ieraudzījis manu reklāmu.

Internetā Glorijas mājas lapā bija izliktas fotogrāfijas, telefona numuri un e-pasta adreses.

- Vai viņ� stāstīja, kur dzīvo?

- Nē. Tas bija meksikānis vai kubietis, vai kas tamlīdzīgs. Viņ� jau bija salietojies.

- Vai viņam palika vēl kokaīns, kad viņ� to iedeva tev?

- Jā, mazliet. Cerēju, ka tiksimies vēlreiz... Ta�u nedomāju, ka biju sieviete, ko viņ� gaidīja.

Kad pēdējo reizi biju ieskatījies LA-Darli ngs.com lapā, lai uzzinātu, vai Glorija vēl ir dzīva, viņas fotogrāfijas tur bija vismaz piecus vai pat desmit gadus vecas. Skaidrs, ka klienti, atverot viesnīcas istabas durvis, jūtas sarūgtināti.

- Cik viņam bija?

- Nezinu. Tikai zinu, ka viņam bija vēl, jo pēdējo devu viņ� man nebūtu atdevis.

Tas bija labi. Stariņ� kļuva spo�āks.

- Vai tu pārbaudīji, kas viņ� ir?

- Protams.

- Ko tu apskatīji? Autovadītāja apliecību?

- Nē, pasi. Viņ� teica, ka tiesību viņam neesot.

- Kā viņu sauc?

- Kaut kāds Hektors.

- Nu, Glorija, kāds Hektors? Mēģini...

- Hektors Moija vai tamlīdzīgi. Viņam bija trīs vārdi. Es atceros, ka viens bija Moija.

- Labi.

- Tu domā, ka tas varētu noderēt?

- Iespējams, bet viss atkarīgs no tā klienta. Vai viņ� sadarbosies.

- Es gribu tikt ārā.

- Klausies, Glorija! Man jāsatiekas ar prokurori, jānoskaidro, ko domā viņa un ko varu darīt es. Tevi var atbrīvot pret divdesmit pieciem tūksto�iem dolāru dro�ības naudas.

-Ko?

- Narkotiku dēļ tā ir lielāka nekā parasti. Tev ta�u nav divdesmit piecu tūksto�u, vai ne?

Glorija papurināja galvu. Redzēju, ka viņas seja noraustās. Es zināju, kas sekos.

- Vai vari man tos sagādāt, Mikij? Apsolu, es...

- Nevaru, Glorija. Tāds ir likums, un, to pārkāpjot, es varu iekulties nepatik�anās. Tev �eit būs jāpavada vēl viena nakts, un rīt tevi vedīs uz apsūdzības nolasī�anu.

- Nē... - Tas izskanēja kā vaids.

- Zinu, ka nav viegli, ta�u tev jāiztur. Rīt, kad tu ieradīsies tiesā, tev jābūt skaidrā prātā, citādi man neizdosies samazināt dro�ības naudu un dabūt tevi no �ejienes ārā. Tātad nekādu mēslu, kas �eit tiek tirgoti. Saprati?

Glorija pacēla rokas virs galvas, it kā gribētu pasargāt sevi no grūsto�as ēkas. Pirkstus viņa aiz �ausmām bija sa�ņaugusi cie�ās dūrēs. Viņai priek�ā bija gara nakts.

- Rīt tev mani jādabū ārā.

- Darī�u, ko varē�u.

Pamāju uzraudzei novēro�anas kabīnē. Biju gatavs doties prom.

- Un vēl kas, - es teicu. - Vai atceries, kurā istabā tikies ar to puisi viesnīcā Travelodge?

Glorija mirkli padomāja.

- Jā, to ir viegli atcerēties. Trīs, trīs, trīs.

- Paldies! Raudzī�u, ko varu iesākt.

Kad piecēlos, Glorija palika sē�am. Pienākusī uzraudze, paziņojusi, ka man vajadzēs uzgaidīt, aizveda Gloriju uz kameru. Es paskatījos pulkstenī. Gandrīz divi. Nebiju ēdis, un man sāka sāpēt galva. Man bija tikai divas stundas, lai prokuroru birojā tiktos ar Lesliju Fēni, apspriestos par Glorijas lietu un tad dotos uz tik�anos ar Rouliju un Dob�u.

- Vai kāds cits nevar mani izvest ārā? - aizkaitināts pajautāju. - Man jābūt tiesā.

- Piedodiet, kungs, bet tāda ir kārtība.

- Tad, lūdzu, pasteidzieties!

- Es alla� steidzos.

Piecpadsmit minūtes vēlāk es sapratu, ka pēc manas �ēlo�anās uzraudze nolēmusi likt man gaidīt ilgāk, nekā būtu jāgaida, ja es turētu muti. Kā klientam restorānā, kur viņ� auksto zupu aizsūta atpakaļ uz virtuvi un viņam tiek atnesta karsta ar pikantu siekalu gar�u. Vajadzēja būt gudrākam.

Pa ceļam uz Krimināltiesas ēku es piezvanīju Raulam Le-vinam. Viņ� jau bija savā birojā Glendeilā un �ķirstīja policijas ziņojumus Roulija lietā. Palūdzu, lai noliek tos malā un �ur tur piezvana. Gribēju, lai viņ� uzzina visu iespējamo par cilvēku Travelodge trīssimt trīsdesmit tre�ajā istabā Santamo-nikā. Teicu, ka �ī informācija man bija vajadzīga jau vakar. Viņam bija avoti un iespējas uzzināt visu par Hektoru Moi-ju. Es negribēju zināt, kas ir �ie avoti. Es gribēju zināt, ko Raulam izdosies izdibināt.

Kad Ērls strauji nobremzēja pie Krimināltiesas ēkas, teicu viņam, lai pa to laiku, kamēr bū�u tiesā, viņ� aizbrauc "Pie Filipa" un nopērk mums sviestmaizes ar ceptu liellopa gaļu. Savējo apēdī�u, braukdams uz tik�anos ar Rouliju. Pāri sēdekļa atzveltnei pastiepu Ērlam divdesmit dolāru naudaszīmi un izkāpu no ma�īnas.

Gaidīdams liftu alla� pārpildītajā Krimināltiesas vestibilā, izvilku no portfeļa tailenolu, cerēdams, ka tas līdzēs pret migrēnu, kas bija sākusies, jo neko nebiju ēdis. Bija vajadzīgas desmit minūtes, lai nokļūtu devītajā stāvā, un vēl piecpadsmit, lai Leslija Fēra beidzot pievērstu man uzmanību. Ta�u man nebija iebildumu, jo Rauls Levins piezvanīja mirkli pirms �īs tik�anās. Ja Fēra būtu aicinājusi mani brīdi agrāk, es nebūtu bruņojies ar informāciju.

Levins pastāstīja, ka puisis no trīssimt trīsdesmit tre�ās istabas reģistrējies ar vārdu D�ilberto Garsija. Personas dokumenti viņam neesot prasīti, jo viņ� maksājis skaidrā naudā un nedēļu uz priek�u, turklāt iemaksājis ari piecdesmit dolārus par telefona izmanto�anu. Levins bija papūlējies noskaidrot vīrie�a personību. Izrādījies, ka tas bijis kāds Hek-tors Arande Moija - no Sandjego aizbēdzis kolumbietis, pret kuru federālā tiesa izvirzījusi apsūdzību narkotiku kontrabandā un kuru meklējot policija.

Fēra dalīja savu kabinetu vēl ar trim prokuroriem. Katram bija savs rakstāmgalds telpas stūros. Divi bija aizgāju�i - iespējams, uz tiesu -, bet man nepazīstams vīrietis sēdēja pie sava galda pretim Fērai. Biju spiests runāt ar prokurori, viņam dzirdot. Man tas nepatika, jo biju pieredzējis, ka prokurors tādās reizēs citu priek�ā spēlē teātri, izlikdamies nepiekāpīgs un ļauns, un da�kārt tas kaitē manam klientam.

Paņēmis krēslu, kas atradās pie tuvākā rakstāmgalda, pievilku to tuvāk un apsēdos. Iztikdams bez laipnībām, tūdaļ sāku runāt par galveno, jo biju izsalcis un man nebija daudz laika.

- Jūs �orīt izvirzījāt apsūdzību pret Gloriju Deitoni, - es teicu. - Viņa ir mana kliente. Gribu zināt, kādas ir mūsu izredzes.

- Nu, viņa var atzīt sevi par vainīgu un dabūt no viena līdz trim gadiem Frontjērā.

Prokurore to pateica lieti�ķā tonī, bet viņas smaids atgādināja vīpsnu.

- Es cerēju uz pirmstiesas ārstē�anās programmu.

- Manuprāt, viņa �ajā ābolā jau vienreiz iekoda un izspļāva to laukā. Nekā nebūs.

- Klausieties - cik kokaīna pie viņas atrasts? Pāris gramu?

- Neatkarīgi no daudzuma tas tik un tā ir nelikumīgi. Glorijai Deitonei biju�as neskaitāmas iespējas laboties un izvairīties no cietuma. Ta�u viņa tās palaidusi vējā.

Prokurore pievērsās savam rakstāmgaldam, atvēra kādu mapi un pārlasīja pirmo lappusi.

- Deviņi aresti piecu gadu laikā, - viņa sacīja. - �ī ir tre�ā apsūdzība, kas saistīta ar narkotikām, un cietumā viņa nekad nav aizturēta ilgāk par trim dienām. Aizmirstiet pirmstiesas ārstē�anās programmu. Reiz viņai jāgūst mācība, un tā reize ir pienākusi. Es nevēlos to apspriest. Ja viņa atzīsies, do�u no viena līdz trim gadiem. Ja ne, viņa varēs izmēģināt laimi ar tiesnesi. Es pieprasī�u maksimālo sodu.

-Ja nu viņa piekristu sadarboties?

Fēra iespurcās, it kā es būtu pateicis joku.

-Kā?

- Pavēstītu viesnīcas numuru, kur darbojas narkotiku tirgotājs.

- Izklausās dīvaini.

Jā, dīvaini, ta�u balss tonis liecināja, ka prokurore ieinteresējusies. Ikvienam prokuroram patīk, ja apsūdzētais sadarbojas.

- Piezvaniet saviem narkotiku pui�iem! Palūdziet, lai pārbauda informāciju par Hektoru Arandi Moiju. Viņ� ir ko-lumbietis. Es varu pagaidīt.

Leslija Fēra vilcinājās. Viņai pavisam noteikti nepatika �ādi advokāta paņēmieni - īpa�i tāpēc, ka otrs prokurors bija tepat blakus un visu dzirdēja. Ta�u āķi biju izmetis.

Viņa atkal pagriezās pret rakstāmgaldu un pacēla telefona klausuli. Dzirdēju, ka viņa lūdz kādu ievākt informāciju par Moiju. Mirkli pagaidījusi, viņa uzklausīja atbildi, tad pateicās cilvēkam, ar kuru sarunājās, un nolika klausuli. Prokurore atkal pievērsās man.

- Labi, - viņa teica. - Ko Deitone grib?

Atbilde man bija sagatavota.

- Viņa vēlas piedalīties pirmstiesas ārstē�anās programmā. Kad tā veiksmīgi beigsies, visas apsūdzības lai būtu atceltas. Viņa neliecinās pret to puisi, un viņas vārda nebūs dokumentos. Viņa tikai nosauks viesnīcu un istabas numuru, kurā darbojas tas tirgotājs, un jūsējie izdarīs pārējo.

- Viņiem būs jāierosina lieta. Deitonei vajadzēs liecināt. Cik noprotu, tos divus gramus viņa dabūjusi no tā pui�a. Tātad viņai tas viss būs jāizstāsta.

- Nebūt ne. Tas, ar kuru tikko runājāt, jums pateica, ka apsūdzība pret to cilvēku jau izvirzīta. Ar to pietiks, lai viņu arestētu.

Brīdi Leslija Fēra, kustinot �okli, it kā izgar�odama darījumu un pārdomādama, vai ēst vēl, apsvēra manis teikto. Es zināju, kas bija �ķērslis. Darījums bija labs, ta�u lieta piekrita federālajai tiesai. Un tas nozīmēja, ka Fēras cilvēki narkotiku tirgotāju arestēs, bet pārējo savās rokās ņems fede-rāļi. Un Leslija Fēra paliks bez slavas lauriem - ja vien viņa necer kādu dienu pāriet darbā uz apgabala prokuratūru.

- Federāli būs jums pateicīgi, - es teicu, mēģinādams uzrunāt viņas sirdsapziņu. - Viņ� ir sliktais puisis un visticamāk drīz vien saodīs ko nelabu, un tad iespēja viņu notvert būs zaudēta.

Leslija Fēra paskatījās uz mani tā, it kā es būtu sīks kukainis.

- Pārāk necentieties, Holer!

- Piedodiet!

Viņa atkal iegrima domās. Es mēģināju vēlreiz.

- Kad uzzināsiet adresi, varēsiet sarīkot viltus pirk�anu.

- Lūdzu, vai varat mirkli paklusēt? Es nespēju koncentrēties.

Kā padodamies es pacēlu rokas un apklusu.

- Labi, - Leslija Fēra beidzot sacīja. - Aprunā�os ar priek�nieku. Atstājiet man savu telefona numuru, un es jums vēlāk piezvanī�u. Ta�u varu teikt uzreiz - ja mēs piekritīsim, viņai būs jāārstējas slēgtā iestādē. Viņas dēļ mēs vietu parastā klīnikā neaizņemsim.

Es to apdomāju un pamāju ar galvu. Apgabalā bija slimnīca ar cietumu, kur ārstēja ievainotos, slimos un atkarīgos ieslodzītos. Prokurore piedāvāja programmu, lai Glorija Dei-tone varētu izārstēt atkarību un pēc tam tiktu atbrīvota. Apsūdzība pret viņu netiktu izvirzīta, un cietumā viņai nebūtu jāsē�.

- Mani tas apmierina, - es teicu.

Paskatījos pulkstenī. Vajadzēja iet.

- Mūsu piedāvājums ir spēkā līdz rītdienai, kad Glorijai pirmo reizi jāstājas tiesas priek�ā, - es teicu. - Pēc tam es zvanī�u federāļiem un piedāvā�u tie�u sadarbību. Un tad lieta vairs nebūs jūsu rokās.

Leslija Fēra sa�utusi skatījās manī. Prokurore zināja, ka viņu samals miltos, ja es sazinā�os ar federāļiem. Federāļi alla� uzvarēja. Es piecēlos, lai ietu, un noliku viņai uz galda savu vizītkarti.

- Nemēģiniet mani piekrāpt, Holer! - Leslija Fēra teica. -Ja kaut kas noies greizi, es atspēlē�os, un cietīs jūsu kliente.

Neatbildējis es noliku vietā paņemto krēslu. Tad Leslija Fēra izteikto draudu iespaidu piepe�i mēģināja mazināt.

- Esmu pārliecināta, ka varam to nokārtot tā, lai visi būtu laimīgi.

Iedams uz durvju pusi, es atskatījos.

- Visi, tikai Hektors Moija ne, - es noteicu.

Dobsa un Delgado juridiskais birojs atradās viena Tvin-tauersas torņa divdesmit devītajā stāvā. Lai gan ierados laikā, pārējie jau gaidīja apsprie�u zālē, kur bija gar� pulēts koka galds un stiklota siena, no kuras atklājās skats pāri Santamonikai rietumu virzienā. Diena bija skaidra, un es pie pa�a horizonta redzēju Katalīnu un Anakapu. Saule jau rietēja un atradās gandrīz acu augstumā, tāpēc logu sedza �alūzijas. �ķita, ka telpai uzliktas saulesbrilles.

Tās bija arī manam klientam. Lūiss Roulijs sēdēja galda galā, un viņam uz deguna bija Ray-Ban saulesbrilles melnos ietvaros. Atbrīvojies no pelēkā cietuma apģērba, viņ� nu bija uzvilcis tum�brūnu uzvalku un gai�u zīda T kreklu. �is bija pa�pajāvīgs un aukstasinīgs nekustamā īpa�uma pārdevējs, nevis pārbijies jauneklis, ko biju redzējis tiesas namā.

Kreisajā pusē Roulijam sēdēja Sesils Dobss, bet līdzās Se-silam - kopta, frizēta un dārglietām rotājusies sieviete, kas acīmredzot bija mana klienta māte. Tikpat skaidrs bija vēl kas - Dobss nebija viņai pateicis, ka �ajā apspriedē viņas klātbūtne nav nepiecie�ama.

Roulijam labajā pusē viens krēsls bija tuk�s - tas gaidīja mani. Nākamajā sēdēja mans izmeklētājs Rauls Levins, kam priek�ā uz galda atradās aizvērta mape.

Dobss iepazīstināja mani ar Mēriju Alisi Vindzoru. Viņa cie�i paspieda man roku. Es apsēdos, un Dobss paskaidroja, ka viņa maksās par dēla aizstāvē�anu un ir piekritusi maniem noteikumiem. Viņ� pārslidināja pār galdu aploksni. Ieskatījos tajā un ieraudzīju savu vārdu, kas bija uzrakstīts uz �eka par se�desmit tūksto�iem dolāru. Tas bija manis pieprasītais iepriek�ējais honorārs, ta�u biju gaidījis, ka pirmā iemaksa būs uz pusi mazāka. Agrāk es pelnīju vairāk, ta�u �is bija pirmais �eks, ko saņēmu par tik lielu summu.

Nauda nāca no Mērijas Alises Vindzoras konta. Banka bija solīda - Pirmā nacionālā Beverlihilzas banka. Aizvēru aploksni un pārslidināju to atpakaļ pār galdu.

- Nepiecie�ams, lai to man izmaksā Lūiss, - es teicu, lūkodamies uz Vindzoras kundzi. - Man ir vienalga, vai naudu viņam dodat jūs un tad viņ� to pasniedz man. Ta�u man vajadzīgs �eks, ko izrakstījis Lūiss. Esmu viņa aizstāvis, un noteikumiem jābūt skaidriem jau pa�ā sākumā.

�ādi noteikumi - nepieņemt maksu no tre�ās personas -at�ķīrās no manas līdz�inējās rīcības. Tas bija kā testa jautājums. Kad pār galdu uzmetu skatienu Mērijai Alisei Vindzo-rai un Sesilam Dobsam, man kļuva skaidrs, ka jādara viss, lai viņi saprastu, ka �ajā lietā neatkarīgi no uzvaras vai zaudējuma noteicējs esmu es.

Nebiju iedomājies, ka Mērijas Vindzoras vaibsti sasprings. Nez kāpēc viņa ar savu gludo drūmo seju man atgādināja vectēva pulksteni.

- Māt, - Roulijs teica, it kā gribēdams novērst nelaimi, pirms tā sākusies, - ir jau labi. Es izrakstī�u viņam �eku. Ja tu man iedosi naudu, es to varē�u segt.

Mērija Vindzora paskatījās uz mani, tad uz dēlu un atkal pievērsās man.

- Ļoti labi, - viņa noteica.

- Vindzoras kundze, - es teicu, - jūsu atbalsts dēlam ir ļoti svarīgs. Un ar to es nedomāju tikai finansiālu palīdzību. Ja mums neizdosies apstrīdēt apsūdzības un vajadzēs iet uz tiesu, būs ļoti svarīgi, ka jūs publiski pau�at savu atbalstu.

- Nerunājiet muļķības! - viņa teica. - Es dēlu atbalstī�u gan ellē, gan debesīs. Tās smieklīgās apsūdzības jānoraida, un tā sieviete... Viņa no mums nedabūs ne penija.

- Paldies, māt! - Roulijs noteica.

- Jā, paldies! - es sacīju. - Es jums ziņo�u, dro�i vien ar Dobsa kunga starpniecību, kur un kad jums jāierodas. Ļoti jauki, ka esat gatava atbalstīt savu dēlu.

Apklusu un gaidīju. Vindzoras kundze pavisam ātri saprata, ka tiek taktiski atvairīta.

- Tātad �obrīd jums neesmu vajadzīga, vai ne?

- Neesat gan. Mums jāapsprie� lieta, un Lūisam būs labāk, ja piedalīsies tikai aizstāvības komanda. Advokāta un klienta sarunās nevajadzētu klausīties vēl kādam. Var iznākt tā, ka liecināsiet pret savu dēlu.

- Kā Lūiss nokļūs mājās, ja es aizie�u?

- Man ir �oferis. Es viņu aizvedī�u.

Mērija Vindzora paskatījās uz Dob�u, cerēdama, ka viņ� spēs savaldīt mani. Dobss pasmaidīja un piecēlies atvilka viņas krēslu. Mērija Vindzora beidzot saprata, ka patie�ām jāiet.

- Ļoti labi, - viņa atkal noteica. - Lūis, tiksimies vakariņās.

Dobss pavadīja viņu ārā no apsprie�u zāles, un es redzēju, ka abi gaitenī sarunājas. Sacīto dzirdēt nevarēja. Tad Mērija Vindzora devās prom, bet Dobss, aizvērdams durvis, ienāca telpā.

Es izstāstīju Roulijam, ka divu nedēļu laikā pret viņu tiks izvirzīta apsūdzība un viņam būs jāsniedz oficiāls paziņojums tiesai. Tad viņam būs iespēja paziņot, ka viņ� neatsakās no savām tiesībām pieprasīt lietas paātrinātu izskatī�anu.

- Tas ir pirmais, ko mēs varētu darīt, - es sacīju. - Jūs varat novilcināt lietas izskatī�anu, bet varat arī pasteidzināt.

- Kādas ir mūsu iespējas? - Dobss jautāja.

Paskatījos uz viņu un tad atkal pievērsos Roulijam.

- Bū�u atklāts, - es teicu. - Ja mans klients nav ieslodzījumā, es uzskatu, ka pareizākais ir vilkt garumā. Runa ir par klienta brīvību, tāpēc, manuprāt, labāk ir to paildzināt.

- Jūs runājat par kādu citu klientu, kur� ir vainīgs, -Roulijs atgādināja.

- Tomēr, - es turpināju, - ja apsūdzība ir vāja, vilcinā�anās ļauj pretējai pusei labāk sagatavoties. Saprotiet, laiks ir mūsu sabiedrotais tikai daļēji. Ja mēs neatsacīsimies no savām tiesībām un pieprasīsim lietas paātrinātu izskatī�anu, apsūdzētājiem būs jāsarosās.

- Es neesmu pastrādājis noziegumu, kurā mani apvaino, - Roulijs teica, - tāpēc negribu velti tērēt laiku. Es gribu tikt ārā no �iem mēsliem.

- Ja mēs neatsakāmies, teorētiski viņiem prāva jāsāk se�desmit dienas pēc apsūdzības izvirzī�anas. Tā tiks atlikta, tiklīdz viņi noteiks lietas iepriek�ējās izskatī�anas sēdi. Tajā tiesnesis uzklausīs pierādījumus un nolems, vai to ir pietiekami, lai lietu skatītu prāvā. Tāda ir formālā gaita. Tevi tiesnesis liks mierā līdz prāvas dienai, kad tev atkal nolasīs apsūdzību, bet līdz tam pulkstenis uz se�desmit dienām būs apstājies.

- Neticami! - Roulijs iesaucās. - Tas vilksies mū�īgi!

- Mēs varam atteikties arī no lietas iepriek�ējas izskatī�anas. Un tad viņiem patie�ām būs jāsarosās. Lietu uzticēs citam prokuroram. Viņ� kriminālprocesos vēl ir zaļknābis. Iespējams, mēs to varam izmantot.

- Paga! - Dobss sacīja. - Vai tad iepriek�ējā izskatī�ana nav noderīga, lai uzzinātu, kādi ir apsūdzības puses savāktie pierādījumi?

- Ne glu�i, - es atbildēju. - Vairs ne. Likumdevēja vara pirms kāda laika racionalizēja �o procesu, un tagad iepriek�ējā izskatī�ana ir formāla sēde, lai atvieglotu liecību uzklausī�anu. Parasti liecību sniedz viens policists, kur� izstāsta tiesnesim, ko katrs teicis. Aizstāvības puse citus lieciniekus -vienīgi �o policistu - neredz. Ja gribat zināt manu viedokli, vislabākā stratēģija ir piespiest apsūdzības pusi atklāt kārtis vai likt viņiem se�desmit dienas kop� apsūdzības izvirzī�anas rosīties.

- Man tas patīk, - Roulijs teica. - Gribu, lai viss beidzas pēc iespējas ātrāk.

Es palocīju galvu. Viņ� to pateica tā, it kā jau iepriek� būtu skaidrs, ka viņu attaisnos.

- Iespējams tomēr, ka līdz prāvai nemaz nenonāks, -Dobss piebilda. - Ja �ī apsūdzība būs pārāk...

- Prokurors lietu neizbeigs, - es viņu pārtraucu. - Parasti policisti pārspīlē, un tad prokuroram apsūdzība jānogludina. �oreiz tā nebūs. Prokurors izvirzījis iespaidīgu apsūdzību. Un tas nozīmē, ka, pirmkārt, viņi uzskata - lietas ierosinā�ana ir pamatota, un, otrkārt, viņiem būs visai neapstrīdami argumenti, kad sāksim diskusijas.

- Tu runā par atzī�anos? - Roulijs jautāja.

- Jā, par daļēju atzī�anos.

- Aizmirsti! Nekādas atzī�anās nebūs. Es neie�u cietumā, lai izciestu sodu par to, ko neesmu darījis.

- Atzī�anās vēl nenozīmē cietumu. Tev ir tīri pap...

- Man vienalga! Es neatzī�os noziegumā, ko neesmu pastrādājis. Ja tev tas sagādā problēmas, labāk �ķirsimies uzreiz.

Es cie�i vēros viņā. Gandrīz visi mani klienti kādā brīdī uzstāj, ka nav vainīgi. īpa�i, ja kopā strādājam pirmo reizi. Ta�u Roulijs to pateica ar tādu dedzību un tie�umu, kādu sen nebiju dzirdējis. Meļi stomās. Viņi neiztur skatienu. Roulija acis bija pievērstas manējām kā divi magnēti.

■ niv i� V II V I lļ J

- Vēl jāņem vērā civilatbildība, - Dobss teica. - Atzī�anās ļaus tai sievietei...

- Tas viss ir saprotams, - es atkal viņu pārtraucu. - Mēs patlaban cen�amies apsteigt notikumus. Es tikai gribēju atklāt Lūisam galvenos lietas aspektus. Vismaz pāris nedēļu mums nevajadzēs spert nekādus soļus vai steigā pieņemt svarīgus lēmumus. Ta�u līdz apsūdzības izvirzī�anai mums jāizlemj, kā rīkosimies turpmāk.

- Lūiss gadu Kalifornijas universitātē Losand�elosā studēja tieslietas, - Dobss pastāstīja. - Domāju, ka viņam situācija ir skaidra.

Roulijs palocīja galvu.

- Labi, - es teicu, - Lai notiek! Lūis, sāksim ar tevi. Tava māte teica, ka jūs tiksieties vakariņās. Vai tu dzīvo mājās? Tas ir, kopā ar viņu?

- Es dzīvoju viesu mājā. Viņa - galvenajā ēkā.

- Vai tur dzīvo vēl kāds?

- Saimniecības pārzine. Galvenajā ēkā.

- Nekādu brāļu, māsu, draugu vai draudzeņu?

- Nekādu.

- Vai tu strādā mātes firmā?

- Es drīzāk to vadu. Viņa tur vairs tik bie�i neierodas.

- Kur tu biji sestdienas naktī?

- Sēst... Tu gribēji jautāt par pagāju�o nakti?

- Nē, par sestdienas nakti. Sāksim ar to.

- Sestdienas naktī es nekur nebiju. Sēdēju mājās un skatījos televīziju.

- Viens?

- Tie�i tā.

- Ko tu skatījies?

- Digitālo video. Vecu filmu ar nosaukumu "Saruna". Ko-pola.

- Tātad kopā ar tevi neviena nebija, un neviens tevi arī neredzēja. Glu�i vienkār�i skatījies filmu un tad gāji gulēt.

- Apmēram.

- Apmēram. Labi. Esam tiku�i līdz svētdienas ritam. Ko tu vakar darīji?

Spēlēju golfu Riviera kopā ar ierastajiem partneriem. Sāku desmitos un beidzu �etros. Pārrados mājās, iegāju du�ā un pārģērbos, paēdu vakariņas mātes mājā - vai gribi zināt, ko mēs ēdām?

- Tas nav nepiecie�ams. Ta�u vēlāk man, iespējams, būs vajadzīgi to pui�u vārdi, ar kuriem kopā spēlēji golfu. Kas notika pēc vakariņām?

- Pateicu mātei, ka ie�u uz savu māju, ta�u patiesībā devos prom.

Pamanīju, ka Levins sācis visu pierakstīt nelielā bloknotā, ko bija izņēmis no kabatas.

- Ar kādu ma�īnu tu brauc?

- Man ir divas ma�īnas - Range Rover, ar kuru vadāju klientus, un Carrera, ko izmantoju savām vajadzībām.

- Vai pagāju�o nakti brauci ar Porsche?

-Jā.

- Kurp tu brauci?

- Pāri kalnam uz Ieleju.

Roulijs to pateica tā, it kā Beverlihilzas puisim būtu bīstami doties uz strādnieku rajonu Sanfemando ielejā.

- Uz kurieni tie�i? - es jautāju.

- Uz Venturas bulvāri. Iedzēru glāzīti bārā Nat's North un devos uz Morgan's, kur iedzēru vēl vienu.

- Vai tie ir bāri, kur var dabūt meitenes?

- Jā. Tādēļ jau braucu uz turieni.

Roulijs bija vaļsirdīgs, un es novērtēju viņa atklātību.

- Tātad tu meklēji sievieti. Vai kādu konkrētu, pazīstamu?

- Neko konkrētu. Meklēju kādu, lai varētu pārgulēt, -pavisam vienkār�i.

- Kas notika Nat's North?

- Tur bija garlaicīgi, tāpēc devos prom. Pat glāzi neizdzēru.

- Vai tu bie�i uz turieni brauc? Vai bārmeņi tevi pazīst?

- Jā, pazīst gan. Pagāju�ajā naktī strādāja mei�a, vārdā Paula.

- Labi, tur tev nepatika, un tu aizbrauci. Devies uz Morgan's. Kāpēc uz turieni?

- Tā ir vēl viena vieta, ko mēdzu apmeklēt.

- Vai tur arī tevi pazīst?

- Domāju, ka jā. Es dodu labas dzeramnaudas. Pagāju�o nakti aiz bāra letes stāvēja Denīze un D�enisa. Viņas mani pazīst.

Es pagriezos pret Levinu.

- Raul, kā sauc upuri?

Levins atvēra savu mapi un izvilka policijas ziņojumu, ta�u atbildēja, tajā pat neieskatījies.

- Regīna Kampo, - viņ� teica. - Draugi viņu sauc par Regiju. Divdesmit se�us gadus veca. Policijai teikusi, ka ir aktrise, bet strādā par aģenti telefonu firmā.

- Un drīz cer tikt prom no turienes, - Dobss piebilda.

Es izlikos viņu nedzirdam.

- Lūis, vai tu pazini Regiju Kampo jau agrāk? - es jautāju.

Roulijs paraustīja plecus.

- Tā varētu teikt. Biju viņu redzējis bārā. Ta�u gulējis ar viņu nebiju. Nebiju ar viņu pat runājis.

- Vai kādreiz biji mēģinājis?

- Nē, nebija iespējams tikt viņai klāt. Viņa alla� bija kopā ar vienu vai vairākiem cilvēkiem. Man nepatīk atrasties pūlī - saproti? Es meklēju vientules.

- Vai pagāju�ajā naktī bija citādi?

- Pagāju�ajā naktī viņa pati pie manis pienāca, tas bija citādi.

- Izstāsti!

- Nav jau ko stāstīt. Nīku bārā, domāju savas domas un apsvēru savas iespējas, bet viņa sēdēja telpas otrā galā kopā ar kādu puisi. Es viņai nemaz nepievērsu uzmanību, jo izskatījās, ka viņa ir aizņemta, - saproti?

- Aha! Tātad - kas notika?

- Nu, pēc kāda brī�a tas puisis pieceļas, lai nolaistu ūdeni vai izietu ārā uzsmēķēt. Tiklīdz �is prom, viņa pieslīd man klāt un jautā, vai gribu. Teicu, ka jā, un pajautāju, kā tad ar to puisi, ar ko viņa ir kopā. Viņa atbildēja, lai neuztraucos, jo viņ� jau desmitos do�oties prom un visu atliku�o nakti viņa bū�ot brīva. Viņa uzrakstīja man savu adresi un teica, lai atnāku pēc desmitiem. Apsolīju, ka bū�u klāt.

- Uz kā viņa uzrakstīja adresi?

- Uz salvetes, ta�u atbilde uz tavu nākamo jautājumu ir "nē". Es neesmu to saglabājis. Es iegaumēju adresi un salveti izmetu. Es strādāju nekustamo īpa�umu firmā un spēju atcerēties adreses.

- Cikos tas notika?

- Nezinu.

- Tātad viņa teica, lai atnāc desmitos. Vai tu paskatījies pulkstenī, lai zinātu, cik ilgi tev jāgaida?

- Domāju, ka tas bija starp astoņiem un deviņiem. Tiklīdz puisis atgriezās, viņi devās prom.

- Cikos tu atstāji bāru?

- Uzkavējos vēl da�as minūtes un tad aizgāju. Pirms do�anās pie viņas iegriezos vēl vienā bārā.

- Kurā?

- Nu, tā kā viņa dzīvo Tarzānā, es devos uz Lamplighter. Tas bija pa ceļam.

- Kādēļ?

- Nu, saproti, gribēju izmēģināt laimi arī tur. Paskatīties, vai nav atrodams kas labāks, kāda, kura nav jāgaida vai...

-Vai?

Roulijs tomēr nepabeidza teikumu.

- Lai tiktu pie dubultporcijas?

Viņ� pamāja.

- Labi. Ar ko tu runāji bārā Lamplighter? Starp citu, kur tas atrodas?

Līdz �im tā bija pirmā vieta, par kuru neko nezināju.

- Venturā netālu no Vaitoka bulvāra. Patiesībā ne ar vienu nerunāju. Bārs bija pārpildīts, ta�u tur nebija nevienas, kas mani ieinteresētu.

- Bārmeņi tevi tur pazīst?

- Nē. Uz turieni es bie�i nebraucu.

- Vai parasti veicas un tre�ais mēģinājums nav vajadzīgs?

- Nē, parasti pēc pirmajiem diviem es atmetu ar roku.

Es palocīju galvu, lai iegūtu mazliet laika un apsvērtu, ko lai vēl pajautā, iekams sākam runāt par notikumiem upura mājā.

- Cik ilgi tu uzturējies Lamplighter?

- Kādu stundu, teiksim. Varbūt mazliet mazāk.

- Bārā? Cik daudz izdzēri?

- Divas glāzes.

- Cik tu pagāju�o nakti izdzēri, iekams aizgāji uz Regi-jas Kampo dzīvokli?

- Nu, lielākais, �etras glāzes. Divās vai divās ar pusi stundās. Vienam dzērienam bārā Morgan pat nepieskāros.

- Ko tu dzēri?

- Martīni. Gray Goose.

- Vai kādā no �īm vietām maksāji ar kredītkarti? - Levins uzdeva savu pirmo jautājumu.

- Nē, - Roulijs atbildēja. - Izklaides vietās es maksāju tikai skaidrā.

Palūkojos uz Levinu, lai redzētu, vai viņ� grasās vēl ko jautāt. Par to, kas noticis, viņ� pagaidām zināja vairāk nekā es. Gribēju viņam ļaut vaļu � lai jautā, ko vēlas. Levins paskatījās uz mani un pamāja. Viņ� saprata.

- Labi, - es teicu. - Cikos tu biji pie Regijas mājas?

- Bez divpadsmit desmitos. Es paskatījos pulkstenī. Gribēju būt dro�s, ka neieradī�os pārāk agri.

- Un ko tu darīji?

- Gaidīju stāvlaukumā. Viņa teica - desmitos, tāpēc es gaidīju līdz desmitiem.

- Vai redzēji, ka no mājas iznāk tas puisis, ar kuru viņa bija kopā bārā Morgan?

- Jā, redzēju. Viņ� iznāca no mājas un aizbrauca, un tad es devos iek�ā.

- Ar kādu ma�īnu viņ� aizbrauca? - Levins jautāja. ¹

- Ar dzeltenu Corvette, - Roulijs atbildēja. - Deviņdesmito gadu modelis. Precīzu gadu nevaru pateikt.

Levins palocīja galvu. Sapratu, ka viņ� cen�as noskaidrot, kas ir tas vīrietis, kas Kampo dzīvoklī bijis pirms Roulija. Es turpināju iztaujā�anu.

- Tātad viņ� aizbrauca, un tu iegāji mājā. Kas notika tālāk?

- Regīnas dzīvoklis ir otrajā stāvā. Es devos aug�ā, pieklauvēju, viņa atvēra durvis, un es gāju iek�ā.

- Pagaidi! Ne tik strauji. Tu devies aug�ā? Kā? Pa kāpnēm, ar liftu? Stāsti visos sīkumos!

- Ar liftu.

- Tur bija vēl kāds? Vai tevi kāds redzēja?

Roulijs papurināja galvu. Pamāju viņam, lai turpina.

- Viņa mazliet pavēra durvis, ieraudzīja mani un aicināja iek�ā. Aiz durvīm bija �aurs gaitenis, un vietas tur bija pamaz. Pagāju viņai garām, lai viņa varētu aizvērt durvis. īsu brīdi uzgriezu viņai muguru, tāpēc viņu neredzēju. Regīnai kaut kas bija rokā. Viņa man ar to iesita, un es nokritu zemē. Man acu priek�ā viss satumsa, un es zaudēju samaņu.

Klusēdams es apsvēru dzirdēto un mēģināju to iztēloties.

- Tātad viņa uzreiz tev ne no �ā, ne no tā iebelza? Neko ne teica, ne kliedza? Glu�i vienkār�i no mugurpuses - bāc?

- Tie�i tā.

- Labi. Kas notika pēc tam? Kas ir nākamais, ko tu atceries?

- Viss ir miglā tīts. Atceros, ka attapies ieraudzīju tos divus vīrus, kuri sēdēja man virsū. Turēja mani pie zemes. Ieradās policija. Un mediķi. Es biju atsliets pret sienu, manas rokas bija va�ās, un ārsts pielika man pie deguna o�amo spirtu vai kaut ko tamlīdzīgu, un tad es at�irgu.

- Tajā pa�ā dzīvoklī?

- Jā-a.

- Kur bija Regija Kampo?

- Sēdēja uz dīvāna, un otrs ārsts apstrādāja viņas seju. Viņa raudāja un stāstīja policistam, ka es esot viņai uzbrucis. Meloja kā no grāmatas! Ka es esot pārsteidzis viņu pie durvīm un iesitis, ka esot draudējis viņu izvarot un tad nogalināt - ta�u es neko tādu neesmu darījis! Es pakustināju rokas, kas bija saslēgtas aiz muguras, un jutu, ka uz vienas plaukstas uzvilkts plastmasas maisiņ�. Ar pūlēm pagriezis galvu, es ievēroju, ka plauksta ir asiņaina. Tad es sapratu, ka esmu slazdā.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Viņa notriepa manu roku ar asinīm, lai izskatītos, ka viņu piekāvis esmu es. Ta�u tā bija mana kreisā roka. Es neesmu kreilis. Ja es kādam sistu, es blieztu ar labo roku.

Roulijs ar labo roku atdarināja sitienu - ja nu es nebūtu sapratis. Es piecēlos un piegāju pie loga. Tagad �ķita, ka atrodos augstāk par sauli. Es vēroju saulrietu. Roulija stāsts man lika justies neomulīgi. Tas bija tik neticams, ka patie�ām varēja būt patiess. Un mani tas uztrauca. Es alla� ba�ī-jos_z vai spē�u saskatīt, ka klients nav vainīgs. �āda iespēja manā profesijā bija tik reta, ka biedēja - vai bū�u tai sagatavojies. Baidījos, ka palaidī�u to garām neievērotu.

- Labi, parunāsim par to, - es teicu, vēl joprojām vērodams sauli. - Tu apgalvo, ka viņa notriepa tavu roku ar asinīm, lai tevi iegāztu. Ta�u viņa notriepa tavu kreiso roku. Ja viņa tev gribētu uzvelt vainu, vajadzētu notriept labo roku, jo lielākoties cilvēki ta�u rīkojas ar labo roku. Vai viņa būtu ko sajaukusi? - Es pagriezos pret telpu un sastapu pārējo neizpratnes pilnos skatienus. - Tu sacīji, ka viņa tikai mazliet pavēra durvis un ielaida tevi iek�ā, - es turpināju. -Vai redzēji viņas seju?

- Visu ne.

- Ko tu saskatīji?

-Aci. Kreiso aci.

- Vai viņas sejas labo pusi pēc tam tu redzēji? Kad iegāji dzīvoklī?

-Nē, viņa stāvēja aiz durvīm.

- Lūk! - Levins iesaucās. - Tātad viņa jau bija piekauta, kad tu pie viņas ieradies. Kad Lūiss ieiet dzīvoklī, Kampo seju slēpj, un tad viņa tam pamatīgi iebelz. Savainota viņai ir sejas labā puse, tāpēc ar asinīm viņa notriepa Lūisa kreiso roku.

Es pamāju ar galvu, apliecinādams, ka �ajos vārdos ir zināma loģika.

- Labi, � es teicu, atkal pagriezdamies pret logu un sākdams staigāt �urpu turpu. - Domāju, tas derēs. Lūis, tu sacīji, ka jau agrāk biji redzējis �o sievieti bārā, ta�u nekad neesi gulējis ar viņu. Tātad sve�iniece. Kā tu domā - kāpēc viņai tas bija vajadzīgs? Kādēļ viņai tā bija jārīkojas?

- Naudas dēļ.

Ta�u to neteica Roulijs. Tas bija Dobss. Pagriezos un paskatījos uz viņu. Dobss zināja, ka ierunājies nevietā, ta�u �ķita, ka tas viņu neuztrauc.

- Tas ta�u ir acīmredzams, - Dobss turpināja. - Viņai vajadzīga Lūisa nauda, ģimenes nauda. Kamēr mēs te runājam, iespējams, jau ir iesniegta civilprasība. Apsūdzība kriminālnoziegumā ir tikai prelūdija civilprasībai par naudu. Tie�i tāds ir viņas mērķis.

Es apsēdos un paskatījos uz Levinu. Mūsu acis sastapās.

- �odien tiesā redzēju tās sievietes fotogrāfiju, - es teicu. - Puse sejas ir sadauzīta. Vai tu gribi teikt, ka viņa pati sevi sagandējusi?

Levins atvēra mapi un izņēma kādu papīru. Tā bija melnbalta kopija no fotogrāfijas, ko Megija Makfērsone man parādīja tiesā. Regijas Kampo uztūkusī, zilumiem klātā seja. Levina avoti bija labi, bet ne tik labi, lai iegūtu īstu fotogrāfiju. Viņ� pārslidināja kopiju pār galdu, lai Dobss un Roulijs to varētu apskatīt.

- Vēlāk dabūsim īstās fotogrāfijas, - es paskaidroju. - Tās ir briesmīgākas, daudz briesmīgākas. Ja mēs atkārtosim tavu stāstu, zvērinātajiem - ja lieta nonāks zvērināto tiesā -būs jānotic, ka viņa pati sevi tā apstrādājusi.

Vēroju, kā Roulijs pēta foto. Varbūt viņ� bija uzbrucis Regīnai Kampo, ta�u pēc viņa izturē�anās to nevarēja pateikt. Viņ� nepauda nekādas emocijas.

- Vai zināt ko? - es turpināju. - Uzskatu, ka esmu labs advokāts un protu pārliecināt zvērinātos. Ta�u pat man ir grūti noticēt �im stāstam.

Apsprie�u zālē pienāca Raula Levina kārta ņemt vārdu. Mēs bijām lietu pārrunāju�i iepriek�, kad es braucu ma�īnā, kodu ceptas liellopa gaļas sviestmaizē, iespraudu savu mobilo telefonu ma�īnas skaļrunī un liku �oferim uzlikt austiņas. Pirmajā Ērla darba nedēļā biju viņam nopircis iPod. Levins man tajā brīdī izstāstīja pa�u svarīgāko - pietiekami daudz, lai es varētu iztaujāt klientu. Nu Levinam vajadzēja ņemt vadības gro�us savās rokās un, izmantojot policijas protokolus, �ķetināt lietu, cen�oties Lūisa Roulija notikumu versiju satriekt drumslās - lai parādītu, kā ar viņu apiesies apsūdzības puses pārstāvji. Vēlējos, lai vismaz sākumā �o pienākumu uzņemas Levins. Ja izrādīsies, ka tiekam dalīti labajos un sliktajos, gribēju būt tas, kam Roulijs uzticas. Gribēju būt labais puisis.

Levinam līdztekus policijas protokolu kopijām bija ari savas piezīmes - no sev zināmiem avotiem iegūta informācija. Tie bija materiāli, kurus aizstāvības puse oficiāli saņems vēlāk, un tas prasīs vairākas nedēļas. Levina rokās tie bija nonāku�i da�ās stundās. Runādams viņ� nepārtraukti skatījās dokumentos.

- Pagāju�ajā naktī desmitos un vienpadsmit minūtēs uz Losand�elosas Policijas pārvaldes dispe�erdienesta numuru deviņi viens viens zvanījusi Regīna Kampo, kas dzīvo Vaitoka bulvārī se�desmit septiņi, divsimt vienpadsmitajā dzīvoklī. Viņa ziņojusi, ka dzīvoklī ielauzies kāds vīrietis un uzbrucis viņai. Policijas patruļa ieradusies desmitos septiņpadsmit. �ķiet, viņiem bijusi mierīga nakts, ja atbrauca tik ātri. Krietni ātrāk nekā parasti. Patruļas policistus Kampo jaunkundze sagaidījusi stāvlaukumā un stāstījusi, ka pēc uzbrukuma no dzīvokļa aizbēgusi un dzīvoklī atrodoties divi kaimiņi - Edvards Tērners un Ronalds Etkinss -, kas aizturēju�i uzbrucēju. Policists Santoss devies uz dzīvokli un atradis iespējamo uzbrucēju - kā vēlāk noskaidrojās, Roulija kungu, - guļam uz grīdas, bet viņu uzmanījis Tērners un Etkinss.

- Tie pediņi sēdēja man virsū, - Roulijs paskaidroja.

Es palūkojos uz savu klientu un viņa acīs pamanīju izgaistam dusmu zibsni.

- Policisti aizdomās turamo arestēja, - Levins turpināja, it kā nebūtu pārtraukts. - Etkinsa kungs...

- Vienu mirkli! - es iejaucos. - Kur īsti uz grīdas viņu atrada? Istabā?

- Nav teikts.

Es paskatījos uz Rouliju.

- Dzīvojamā istabā. Tā nebija tālu no durvīm, ta�u es tik tālu neaizgāju.

Levins, iekams turpināja, kaut ko pierakstīja bloknotā.

- Etkinsa kungs parādīja saliekamo nazi ar atvāztu asmeni, ko viņ� esot atradis uz grīdas līdzās uzbrucējam. Policisti saslēdza aizdomās turamo rokudzel�os un izsauca mediķus, kas sniedza pirmo palīdzību gan Kampo, gan Roulijam, kuram konstatēja plēstu brūci uz galvas un vieglu satricinājumu. Kampo, kurai bija vajadzīga turpmāka medicīniska aprūpe, aizveda uz Svētā Krusta slimnīcu. Tur viņu arī nofotografēja policists. Rouliju nogādāja Vannuisas cietumā. Kampo jaunkundzes dzīvoklis aizzīmogots, un lieta nodota detektīvam Mārtiņam Bukeram no Ielejas detektīvu biroja.

Levins izklāja uz galda arī citas fotogrāfiju kopijas, kurās bija redzami Regīnas Kampo savainojumi. Tie bija sejas pretskata un profila uzņēmumi, bet divos tuvplānos bija redzama brūce ap kaklu un neliela dūriena pēdas zem �okļa. Fotogrāfijas bija nekvalitatīvas, un es zināju, ka rūpīgi pētīt kopijas nav jēgas. Es ievēroju, ka savainota ir Kampo sejas labā puse. Roulijs bija teicis taisnību. Acīmredzot kāds viņai vairākkārt sitis ar kreiso roku vai arī - viņa pati sev situsi ar labo.

- �īs fotografētas slimnīcā, kur Kampo sniegusi liecību detektīvam Bukeram. īsos vārdos stāsts ir �āds. Svētdienas vakarā viņa pārradusies mājās apmēram astoņos trīsdesmit un bijusi viena, līdz ap desmitiem atskanējis klauvējiens pie durvīm. Roulija kungs teicis, ka Kampo jaunkundze viņu pazīstot, tāpēc viņa atvērusi durvis. Tajā pa�ā mirklī uzbrucējs viņai iesitis tik spēcīgi, ka viņa aizstreipuļojusi dzīvokļa dziļumā. Sve�ais vīrietis ienācis iek�ā, aizvēris un aizslēdzis durvis. Kampo jaunkundze centusies aizstāvēties, ta�u ar diviem vai vairākiem sitieniem notriekta gar zemi.

- Kādas muļķības! - Roulijs iekliedzās.

Spēcīgi uzcirtis ar dūri pa galdu, viņ� piecēlās, atgrūzdams krēslu ar tādu spēku, ka tas aizlidoja un atsitās pret stikloto sienu.

- Ei, nomierinies! - Dobss brīdino�i iesaucās. - Tu sasitīsi stiklu, bet �ī ēka ir glu�i kā lidma�īna. Mūs izpūtīs ārā!

Neviens nesmējās par �o mēģinājumu pajokot.

- Lūis, apsēdies! - es rāmi teicu. - Tie ir tikai policijas protokoli, nekas vairāk. Tie nebūt neatspoguļo patiesību. Tie ir notikumi vienas personas interpretējumā. Un mēs �eit esam tādēļ, lai noskaidrotu, kam jāstājas pretī.

Roulijs piestūma krēslu atpakaļ pie galda un, vairs neprotestēdams, apsēdās. Es pamāju Levinam, un viņ� turpināja. Es nodomāju, ka Roulijs ne tuvu nav tas rāmais jērs, kādu redzēju pirmajā tik�anās reizē.

- Kampo jaunkundze apgalvojusi, ka cilvēkam, kur� viņai uzbrucis, roka bijusi ietīta baltā drānā.

Es pār galdu palūkojos uz Roulija rokām un neredzēju uz tām ne zilumus, ne nobrāzumus. Rokas ievīstī�ana drānā varēja pasargāt viņu no visai daiļrunīgiem savainojumiem.

- Vai tā ir pievienota lietiskajiem pierādījumiem? - es jautāju.

- Jā, - Levins atbildēja. - Pierādījumu sarakstā minēta asiņaina auduma salvete. Asinis un drānu eksperti vēl analizē.

Es palocīju galvu un paskatījos uz Rouliju.

- Vai policija apskatīja un nofotografēja tavas rokas?

Roulijs pamāja.

- Detektīvs tās apskatīja, ta�u neviens neko nefotografēja.

Es pamāju un teicu, lai Levins turpina.

- Uzbrucējs uzsēdies Kampo jaunkundzei uz grīdas jāteniski virsū un aiz�ņaudzis ar roku viņai kaklu, - Levins stāstīja. - Sve�ais teicis sievietei, ka izvaros viņu, turklāt esot vienalga, vai viņa tajā brīdī bū�ot dzīva. Kampo jaunkundze nav varējusi atbildēt, jo varmāka �ņaudzis viņai kaklu. Kad uzbrucējs atlaidis roku, Kampo jaunkundze teikusi, ka atdosies labprātīgi.

Levins uzmeta uz galda vēl vienu fotogrāfiju. Tajā bija redzams ass saliekamais nazis ar melnu spalu. Acīmredzot ar to bija savainots citā fotogrāfijā redzamais cietu�ās kakls.

Roulijs, pieliecies tuvāk, apskatīja fotogrāfiju. Viņ� lēni papurināja galvu.

- Tas nav mans nazis, - viņ� sacīja.

Es neko neteicu, un Levins turpināja.

- Uzbrucējs uzrāvis upuri kājās un licis sievietei iet uz guļamistabu. Varmāka turējies Kampo jaunkundzei aiz muguras un spiedis nazi viņai pie kakla kreisajā pusē. Kad Kampo jaunkundze tikusi līdz nelielajam gaitenim, kas ved uz abām guļamistabām, viņa apcirtusies un uzgrūdusi sve�inieku lielajai grīdas vāzei, bet pati skrējusi uz durvīm. Sapratusi, ka aizbēgt nepaspēs, Kampo jaunkundze iebrāzusies virtuvē un paķērusi no galda vodkas pudeli. Kad varmāka gājis garām virtuvei, viņa iz�āvusies no paslēptuves un triekusi pudeli tam pa galvu. Zaudējis samaņu, viņ� nogāzies zemē. Kampo jaunkundze pārkāpusi guļo�ajam pāri un atslēgusi durvis. Izskrējusi ārā, viņa no pirmā stāva kaimiņu - Tērnera un Etkinsa - dzīvokļa izsaukusi policiju. Tērners un Etkinss Kampo jaunkundzes dzīvoklī uz grīdas atradu�i samaņu zaudēju�o iebrucēju. Kad viņ� sācis atgūties, kaimiņi gādāju�i, lai uzbrucējs neaizbēg, līdz ierodas policija.

- Neticami, - Roulijs novilka. - Nespēju �eit sēdēt un klausīties �ajos melos. Nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani. Es to neizdarīju! Jūtos kā murgā... Viņa melo! Viņa...

- Ja tie patie�ām ir meli, �ī būs vieglākā lieta manā mū�ā, - es teicu. - Es viņu saplosī�u, ka spalvas vien putēs. Ta�u mums jāzina, ko viņa sacījusi policijai, lai varam izlikt viņai slazdus un atmaskot viņu. Tev �ķiet, ka nevari nosēdēt līdz beigām? Pagaidi, puis, kad sāksies prāva! Tad gan viss vilksies dienām ilgi, nevis būs cauri pāris minūtēs. Tev, Lūis, jāmācās savaldīties. Jāgaida, kad pienāks tava kārta izteikties. Aizstāvībai alla� pienāk tās kārta.

Dobss kā gādīgs tēvs papliķēja Roulijam pa roku. Roulijs to atrāva.

- Sasodīts, tu pareizi rīkosies, ja izliksi viņai slazdus! -Roulijs noskaldīja, pār galdu ar pirkstu rādīdams uz mani. - Gribu, lai viņa saņem visu, ko pelnījusi.

- Tādēļ jau esmu �eit un dodu solījumu darīt visu, kas manos spēkos. Bet tagad, iekams neesam beigu�i, atļaujiet man pāris jautājumu uzdot savam kolēģim.

Pagaidīju, vai Roulijs negrasās vēl ko teikt. Viņ� klusēja un, atlaidies krēslā, sa�ņaudza plaukstas.

- Vai tev, Raul, viss? - es jautāju.

- Pagaidām jā. Es vēl papētī�u protokolus. Rīt no rīta saņem�u deviņi viens viens zvana at�ifrējumu, un tad jau būs vairāk, ko teikt.

- Labi. Vai izvaro�ana tika konstatēta?

- Tādas nebija. Bukera protokolā teikts, ka tas nav noticis.

- Konstatēta izvaro�ana? - Roulijs bija neizpratnē.

- Parastā slimnīcas procedūra, kad no izvaro�anas upuriem noņem ķermeņa �ķidrumu, matu un �ķiedru paraugus, -Levins paskaidroja.

- Bet izvaro�anas ta�u nebija! - Roulijs iesaucās. - Es viņai pat nepieskāros...

- Mēs to zinām, - es atbildēju. - Es jautāju, lai atrastu vājās vietas apsūdzības puses argumentos. Upuris paziņo, ka nav izvarots, ta�u apgalvo, ka tas pilnīgi noteikti bijis seksuāls noziegums. Parasti policija uzstāj, lai tiktu veiktas �īs analīzes - pat tad, ja upuris stāsta, ka seksuālas vardarbības nav bijis. Analīzes tiek veiktas tāpēc, ka nereti upuris ir izvarots, ta�u jūtas pārāk pazemots, lai atzītos, vai arī to cen�as slēpt no vīra vai citiem ģimenes locekļiem. Tā ir standarta procedūra, un to, ka viņai izdevies no tās izvairīties, mēs varētu izmantot.

- Viņa nevēlas, lai tiktu atrasts tā pirmā pui�a DNS, -Dobss sacīja.

- Iespējams, - es teicu. - Tas daudz ko nozīmē, un �is fakts var satricināt apsūdzību. Turpināsim! Raul, vai ziņojumos ir minēts tas puisis, ko Lūiss redzējis kopā ar Kampo?

- Nē, viņ� nav nekur minēts.

- Kas atrasts nozieguma vietā?

- Man vēl nav �ā pārskata, bet dzirdēju, ka nozieguma vietas apskates laikā nekas ievērības cienīgs neesot atrasts.

- Tas ir labi, ka nav nekādu pārsteigumu. Bet nazis?

- Uz tā atrastas asinis un pirkstu nospiedumi. Ekspertīzes atzinuma vēl nav. īpa�nieku diez vai izdosies atrast. Tādus saliekamos na�us var nopirkt ikvienā mak�ķerē�anas un tūrisma piederumu veikalā.

- Es ta�u teicu, ka tas nav mans nazis! - Roulijs iestarpināja.

- Pirkstu nospiedumus dro�i vien būs atstājis vīrs, kas nazi savāza, - es teicu.

- Etkinss, - Levins precizēja.

- Jā gan, Etkinss, - es atkārtoju, pievērsies Lūisam. - Ta�u nejutī�os pārsteigts, ja uz tā būs arī tavi pirkstu nospiedumi. Nav zināms, kas noticis, kamēr tu gulēji bez samaņas. Ja viņa notriepa tavu roku ar asinīm, viņa varēja iespiest tev rokā ari nazi.

Roulijs piekrīto�i palocīja galvu un grasījās kaut ko teikt, ta�u es pasteidzos pirmais.

- Vai Kampo ir ko teikusi par uzturē�anos bārā Morgan? -es jautāju Levinam.

Viņ� papurināja galvu.

- Nē, upuri iztaujāja neatliekamās palīdzības ma�īnā, un tā nebija oficiāla pratinā�ana. Tika noskaidroti vienīgi pa�i svarīgākie fakti. Ko Kampo jaunkundze iepriek� darījusi tajā vakarā, viņai nejautāja. Viņa nav ieminējusies ne par to puisi, ne bāru Morgan. Tikai pateikusi, ka kop� astoņiem trīsdesmit bijusi mājās, un policisti interesējās par to, kas noticis desmitos. Esmu pārliecināts, ka tas atklāsies tālākajā izmeklē�anā.

- Labi. Es vēlē�os izlasīt oficiālās pratinā�anas at�ifrējumu.

- Es par to gādāju. Pratinā�ana tiks ierakstīta video.

- Ja notikuma vieta ir filmēta, gribu redzēt arī to. Gribu redzēt viņas dzīvokli.

Levins pamāja. Viņ� saprata, ka spēlēju teātri klienta un Dobsa priek�ā, demonstrēdams, ka es �eit komandēju un darbā tiks laisti visi līdzekļi. Patiesībā Raulam Levinam nebija vajadzīgi mani norādījumi. Viņ� zināja, kas jādara un kādi materiāli jāsagādā.

- Labi. Kas vēl? - es teicu. - Vai ir kādi jautājumi, Sesil?

Dobss �ķita pārsteigts, ka uzmanība pēk�ņi pievērsta viņam. Viņ� a�i papurināja galvu.

- Nē, nē, viss kārtībā. Viss ir labi. Mums labi izdodas.

Man nebija ne jausmas, ko viņ� grib teikt ar vārdu "izdodas", ta�u es to nepajautāju.

- Tātad - ko tu par to visu domā? - Roulijs man jautāja. Paskatījos uz viņu un pirms atbildes ieturēju garu pauzi.

- Domāju, ka pret tevi izvirzīta smaga apsūdzība. Tu biji �īs sievietes mājā, policija atrada nazi, un tā sieviete ir savainota. Kas ir apsūdzības pusei? Asinis uz tavām rokām -visticamāk upura asinis. �ausmino�as fotogrāfijas. Un, protams, upura liecība. Ne reizes neredzējis to sievieti un neaprunājies ar viņu, es nevaru pateikt, cik pārliecino�s tas viss ir.

Es atkal apklusu un �oreiz klusēju ilgāk nekā iepriek�.

- Ta�u ļoti daudz kā viņiem nav: pierādījumu, ka notikusi ielau�anās, aizdomās turamā DNS, nozieguma motīva un pat aizdomās turamā ar kriminālu pagātni. Ir daudz iemeslu - pamatotu iemeslu -, kāpēc tu varēji atrasties tajā dzīvoklī. Turklāt...

Es skatījos garām Roulijam un Dobsam - ārā pa logu. Saule, rietot aiz Anakapas, iekrāsoja debesis purpursarkanas. �is skats bija iespaidīgāks par jebkuru, ko biju redzējis pa sava biroja logu.

- Turklāt kas? - Roulijs kļuva nepacietīgs.

- Turklāt jums esmu es. Esmu panācis, ka apsūdzību neuzturēs Megija Makfīrsa. Jaunais prokurors ir labs, ta�u zaļ� un līdz �im nav stājies pretim tādam kā man.

- Tad kāds ir mūsu nākamais solis? - Roulijs jautāja.

- Nākamo soli spers Rauls, turpinādams darbu un uzok�ķerēdams visu iespējamo par �o it kā upuri un iemesliem, kāpēc viņa melo, ka bijusi viena. Mums jānoskaidro, kas viņa ir un kas ir tas noslēpumainais vīrietis. Tad izlemsim, kā to var izmantot.

- Un ko darīsi tu?

- Es tik�os ar prokuroru. Mēģinā�u noskaidrot viņa viedokli �ajā lietā, un tad padomāsim, kā rīkoties. Ne�aubos, ka spē�u ietekmēt prokuroru un panākt tādu apsūdzību, kurā tu varēsi atzīties. Ta�u būs jāpiekāpjas. Tu...

- Es jau tev teicu! Es ne...

- Es dzirdēju, ko tu teici, ta�u tu manī neklausies. Es varētu panākt, ka tev savā paziņojumā tiesai nav jāizrunā vārds "vainīgs", ta�u neuzskatu par iespējamu pilnīgu attaisno�anu. Tev būs zināmā mērā jāpiekāpjas. Ir iespējams izvairīties no cietuma, ta�u tev būs jāstrādā kādi sabiedriski lietderīgi darbi. Tā, lūk! Tas ir tikai sākums. Būs arī turpinājums. Man, tavam advokātam, ir pienākums visu izstāstīt un pārliecināties, ka esi sapratis. Zinu, ka tas nav glu�i tas, ko tu vēlies, ta�u mans uzdevums ir tevi iepazīstināt ar iespējām. Skaidrs?

- Jā, skaidrs.

- Kā jau tu saproti, ikviena tava piekāp�anās jebkuru Kampo jaunkundzes civilprasību pret tevi padarīs par pamatotu. Tātad, kā jau tu dro�i vien uzminēji, ātra krimināllietas izbeig�ana, iespējams, izmaksās tev krietni vairāk nekā mans honorārs.

Roulijs papurināja galvu. Izskatījās, ka atzī�anās iespēja netiks apspriesta.

- Es saprotu, kādas ir manas iespējas, - viņ� teica, - un saprotu, ka tu pildi savu pienākumu. Ta�u es viņai nemaksā�u ne centa par to, ko neesmu izdarījis. Es neatzī�os, ka esmu vainīgs, un nepiekāp�os ne par soli, jo neko neesmu pastrādājis. Ja lietu iztiesās prāvā, vai spēsi uzvarēt?

Iekams atbildēju, es brīdi raudzījos viņam acīs.

- Nu, tu ta�u saproti, ka es nezinu, kas līdz tam laikam var notikt, tāpēc neko nevaru garantēt... Ta�u ar to, kas man zināms patlaban, es varu uzvarēt prāvu. Par to esmu pilnīgi pārliecināts.

Pamāju Roulijam, un man �ķita, ka viņa acīs pavīd paļāvība. Viņ� bija ieraudzījis cerību stariņu.

- Ir vēl tre�ā iespēja, - Dobss ierunājās.

Es pievērsos viņam, mēģinādams uzminēt, kādu uzgrie�ņu atslēgu viņ� grasās iemest "fran�īzes" ma�īnā.

- Un kāda tā ir? - es jautāju.

- Mēs izmeklējam �o lietu un noskaidrojam visu par to sievieti. Varam palīdzēt Levina kungam ar mūsu cilvēkiem. Tātad sīki visu izmeklējam, radām savu ticamu versiju ar pierādījumiem un ceļam tos priek�ā prokuroram. Mēs novēr�am nelaimi, iekams lieta nonāk tiesā. Mēs tam zaļknābim prokuroram parādām, ka viņ� pilnīgi noteikti zaudēs, un piespie�am viņu atsacīties no apsūdzības, lai viņam nebūtu jācie� profesionāla sakāve. Turklāt esmu pārliecināts, ka �is vīrs strādā biroja galvenā prokurora labā un ir jutīgs pret, teiksim, politisku spiedienu. Mēs varam to izmantot, lai panāktu savu.

Man gribējās Dobsam iespert. Tāds plāns ne tikai uz pusi samazināja manu lielāko honorāru mū�ā, ne tikai paredzēja, ka lielākā daļa klienta naudas tiek tērēta izmeklētāju un viņa pa�a algo�anai, - tādu plānu spēja izgudrot tikai jurists, kas ne reizi savā karjerā nav aizstāvējis klientu kriminālprocesā.

- Nav slikta doma, ta�u pārāk riskanta, - es rāmi teicu.

- Varbūt jūs tie�ām spējat panākt, ka apsūdzību atzīst par nepamatotu. Bet ja nu ne? Tad viņiem būs skaidrs mūsu rīcības plāns un zināmi visi zemūdens akmeņi, no kā vajadzētu izvairīties tiesā. Man tas nepatīk.

Roulijs piekrīto�i palocīja galvu, un Dobss �ķita apjucis. Nolēmu likties mierā un turpmāk ar Dob�u apspriesties tikai tad, ja klienta nebūs klāt.

- Kā ar pla�saziņas līdzekļiem? - par laimi mainīdams tematu, Levins jautāja.

- Tie�ām, - Dobss piebalsoja, ari pats vēlēdamies runāt par ko citu. - Mana sekretāre informēja, ka jau zvanīts no divām avīzēm un diviem televīzijas kanāliem.

- Iespējams, ari man, - es noteicu.

Es nepiebildu, ka Dobsam atstātās ziņas bija no Lornas Teiloras, kas izpildīja manu lūgumu. Pla�saziņas līdzekļi lietai uzmanību vēl nebija pievērsu�i - vienīgi ār�tata operators, kas bija uzradies, kad Roulijs pirmo reizi stājās tiesne�a priek�ā. Ta�u es vēlējos, lai Dobss, Roulijs un viņa māte domā, ka viņu vārdus jebkurā brīdī var izvazāt pa avīzēm.

- Mums publicitāte nav vajadzīga, - Dobss paziņoja.

- �is nav labākais veids, kā saistīt uzmanību.

�ķita, ka viņ� ir acīmredzamā konstatē�anas lietpratējs.

- Pla�saziņas līdzekļu pārstāvjus sūtiet pie manis, - es sacīju. - Es ar viņiem tik�u galā, turklāt labākais paņēmiens ir ignorē�ana.

- Bet mums ta�u kaut kas jāsaka, lai viņu aizstāvētu! -Dobss iebilda.

- Nē, mums nekas nav jāsaka. Ja runāsim par lietu, mēs it kā atzīsim, ka tā ir pamatota. Reiz papļāpājis ar reportieriem, tu esi spiests nemitīgi turpināt stāstu. Informācija viņiem ir skābeklis. Bez tās viņi mirst. Man nav iebildumu pret viņu nāvi. Mums jācen�as izvairīties no reportieriem. Ja tomēr tas neizdodas, ar viņiem jārunā tikai vienam cilvēkam. Man.

Dobss negribīgi palocīja galvu. Es ar pirkstu norādīju uz Rouliju.

- Nekādā ziņā - arī ne tādēļ, lai noliegtu apsūdzību, -nerunā ar �urnālistiem! Ja viņi zvana, uzsūti viņus man. Skaidrs?

- Skaidrs.

- Labi.

Nolēmis, ka pirmajai reizei pietiks, es piecēlos.

- Lūis, aizvedī�u tevi mājās.

Ta�u Dobss nebija ar mieru tik viegli �ķirties no sava klienta.

- Patiesībā Lūisa māte ielūdza arī mani, - viņ� teica. - Es varu viņu aizvest, jo tik un tā braucu uz turieni.

Es piekrīto�i palocīju galvu. Advokātus, kas aizstāv klientus krimināllietās, nekad neaicina vakariņās.

- Labi, - es atbildēju. - Ta�u mēs tur tiksimies. Gribu, lai Rauls apskata Lūisa dzīvesvietu, turklāt Lūiss man iedos �eku, par kuru iepriek� runājām.

Ja abi iedomājās, ka naudu esmu aizmirsis, viņiem būs jāiepazīst mani labāk. Dobss paskatījās uz Rouliju, kur� pamāja. Tad arī Dobss palocīja galvu.

- Izklausās pēc rīcības plāna, - viņ� noteica. - Tad jau tiksimies.

Pēc piecpadsmit minūtēm mēs ar Levinu sēdējām Lincoln aizmugures sēdeklī. Mēs sekojām sudrabotam Mercedes, kurā brauca Dobss un Roulijs. Es piezvanīju Lornai. Vienīgo svarīgo ziņu bija atstājusi prokurore Leslija Fēra, kas pavēstīja, ka Glorijas Deitones lietā panākta vieno�anās.

- Tātad, - Levins bilda, kad es aizvēru telefonu, - ko tu par to domā?

- Domāju, ka �ajā lietā var nopelnīt kaudzi naudas, un mēs patlaban braucam pēc pirmās iemaksas. Piedod, ka velku tevi līdzi. Negribēju, lai �ie domā, ka braucu tikai �eka dēļ.

Levins pamāja, ta�u neko neteica. Pēc brī�a es turpināju.

- Vēl nezinu, ko lai domā, - es sacīju. - Lai arī kas notika tajā dzīvoklī, tas norisinājās ātri. Mēs to varam izmantot. Izvaro�anas nav bijis, DNS analī�u ari nav. Tas ir mūsu cerību stariņ�.

- Atgādina Jēzus Menendesa lietu. Tikai ar DNS bija citādi. Atceries?

- Jā, bet labprāt aizmirstu.

Centos nedomāt par klientiem, kas ietupināti cietumā bez cerībām uz apelāciju vai ko citu un kam atliek tikai skaitīt gadus. Katrā lietā es daru visu, kas manos spēkos, ta�u da�reiz nekas nav līdzams. Jēzus Menendesa lieta bija no tādām.

- Vai tev pietiks laika? - es jautāju, atgriezdamies pie mūsu sarunas.

- Da�i darbi ir, ta�u tos es varu atlikt.

- �ajā būs jāstrādā dienas un naktis. Tev vajadzēs aizbraukt uz tiem bāriem. Gribu zināt visu par mūsu Rouliju un to sievieti. Patlaban viss �ķiet ārkārtīgi vienkār�s. Mēs piespie�am Kampo jaunkundzi pie sienas, un lieta izbeigta.

Levins pamāja. Uz ceļiem viņ� turēja savu portfeli.

- Vai fotoaparāts ir tev līdzi?

- Kā vienmēr.

- Kad iekļūsim mājā, pāris rei�u nofotografē Rouliju. Negribu, lai tu cilvēkiem rādi to pumu, kas redzams aiz restēm. Tas visu sabojās. Vai vari sadabūt tās sievietes fotogrāfiju, kur viņa nebūtu savainota?

- Man ir viņas autovadītāja apliecības fotogrāfija. Svaiga.

- Labi. Ja atradīsim liecinieku, kas redzējis, ka Regīna Kampo vakar bārā Morgan pieiet klāt Roulijam, tas cilvēks būs zelta vērts.

- Ar to biju nolēmis sākt. Dod man apmēram nedēļu laika! Atgriezī�os pirms apsūdzības izvirzī�anas.

Es palocīju galvu. Bridi klusējām, visu apsvērdami. Mēs braucām garām Beverlihilzas namiem uz vietu, kur mūs gaidīja liela nauda.

- Zini, ko vēl domāju? - es Levinam teicu. - Pilnīgi iespējams, ka Roulijs nemelo. Viņa stāsts ir tik savāds, ka varētu būt patiess.

Levins caur zobiem klusi nosvilpās.

- Tu domā, ka tev beidzot gadījies klients, kas nav vainīgs? - viņ� jautāja.

- Viņ� būs pirmais, - es atbildēju. - Ja es to būtu zinājis no rīta, noteiktu citu honorāru. Ja esi bez vainas, maksā vairāk, jo tevi ir grūtāk aizstāvēt.

- Patiesi vārdi.

Atcerējos savu vēlē�anos aizstāvēt nevainīgu cilvēku un iedomājos briesmas, kas ar to saistītas.

- Vai zini, ko mans tēvs teica par klientiem, kas nav vai-nīgi?

- Man �ķita, ka tavs tēvs nomira, kad tev bija se�i gadi.

- Patiesībā man bija pieci. Mani pat neņēma līdzi uz bērēm.

- Viņ� ar piecus gadus vecu bērnu runāja par nevainīgiem klientiem?

- Nē. Es krietnu laiku pēc tēva nāves izlasīju to grāmatā. Viņ� tajā raksta, ka advokātam vislielākā atbildība ir, aizstāvot klientus, kas nav vainīgi. Kāpēc? Ja tu salaidīsi kaut ko grīstē un viņ� nonāks cietumā, tas sagandēs visu tavu dzīvi.

- Tā viņ� raksta?

- Jēga bija tāda. Viņ� uzskatīja, ka nevainīgus klientus aizstāvēt ir grūtāk. Nekāda kompromisa, nekādas atzī�anās, nekāda vidusceļa. Pieļaujams tikai viens spriedums. Tev jāpanāk, lai viņu attaisno. Cits verdikts nav iespējams.

Levins domīgi pamāja.

- Mans vecais bija sasodīti labs advokāts, un viņam nepatika klienti, kas nav vainīgi, - es teicu. - Neesmu pārliecināts, ka man tādi patīk.

Ceturtdiena, 17. marts

Pirmajā reklāmā, ko biju ievietojis telefonu grāmatas dzeltenajās lapās, bija teikts: 'Jebkāda lieta jebkurā laikā un jebkurā vietā." Pēc da�iem gadiem es to pārlaboju. Ne jau tāpēc, ka iebilda Advokātu kolēģija, bet tāpēc, ka iebildumi bija man. Es to konkretizēju. Losand�elosa ir kā saņurcīta sega, kas sedz �etrus tūksto�us kvadrātjūd�u no tuksne�a līdz pat Klusajam okeānam. Par vietu zem �īs segas cīnās vairāk nekā desmit miljoni cilvēku, un krietns pulks ļau�u par savu dzīvesveidu izvēlas kriminālas darbības. Statistika liecina, ka ik gadu apgabalā tiek pastrādāti gandrīz simt tūksto�i ne�ēlīgu noziegumu, arestēti simt �etrdesmit tūksto�i kriminālnoziedznieku un vēl piecdesmit tūksto�i likumpārkāpēju, kuru nodarījumi saistīti ar narkotikām un seksuāliem uzbrukumiem. Pieskaitot vēl braucējus dzērumā, advokāts gadā ar potenciālajiem klientiem divreiz var piepildīt Ro�u stadionu. Galvenais ir atcerēties, ka nav vajadzīgi klienti no lētajām vietām. Tev vajadzīgi klienti, kam ir nauda kabatā.

Kad kriminālnoziedzniekus arestē, viņi nonāk tiesu sistēmas uzmanības lokā, kurā ir �etrdesmit tiesas nami, kas glu�i kā Burger Kings ēdinā�anas iestādes izkaisīti pa visu apgabalu un gatavi sniegt savus pakalpojumus - uz �ķīvī�a ar zelta maliņu. �ie akmens cietok�ņi ir vietas, kurp dodas juristu pasaules lauvas, lai medītu un barotos. Un gudrs mednieks ātri aptver, kuras ir bagātīgākās vietas un kur ganās naudīgākie klienti. Medniekiem gadās arī vilties. Klientu kontingents tiesas namā nebūt neatspoguļo apkaimes sociālekonomisko struktūru. Komptona, Daunija un Austrum-losand�elosa pagādājusi man neskaitāmus maksātspējīgus klientus. �os klientus parasti apsūdz narkotiku tirdzniecībā, ta�u viņu nauda ir tikpat vērtīga kā Beverlihilzas akciju blē�iem.

Septiņpadsmitā marta rītā Komptonas tiesā es pārstāvēju Dariusu Makginliju, kam nolasīja spriedumu. Recidivisms nozīmē klientu atgrie�anos, un Makginlijs, tāpat kā daudzi mani klienti, nemitīgi atgriezās. Jau sesto reizi kop� mūsu iepazī�anās viņu arestēja un apsūdzēja kokaīna tirdzniecībā. �ajā reizē tas notika Nikersona dārzā - dzīvojamā rajonā, ko tā iemītnieki sauc par Niksona dārzu. Neviens, kam jautāju, nezināja, vai tas ir glu�i vienkār�i īstā nosaukuma saīsinājums vai arī dots par godu prezidentam, kur� bija pie varas laikā, kad pla�o dzīvojamo namu kompleksu, �o narkotiku tirgu, būvēja. Makginliju arestēja, kad viņ� maskētam Narkotiku apkaro�anas biroja darbiniekam pārdeva duci devu. Neilgi pirms tam viņ� bija atbrīvots pret dro�ības naudu - viņu arestēja pirms diviem mēne�iem par tādu pa�u noziegumu. Makginlijs jau �etras reizes bija tiesāts par narkotiku tirdzniecību.

Divdesmit trīs gadus vecā Makginlija izredzes nebija spo�as. Tā kā viņ� nepieņēmās prātā, apsūdzības uzturētāji bija zaudēju�i pacietību. Bija gaidāms trieciens. Lai gan iepriek� viņam tika piespriests nosacīts sods, �oreiz prokurors bija paziņojis, ka būs jāizcie� reāls cietumsods. Jebkādas sarunas par vainas atzī�anu beigsies ar cietumsodu. Citāda vieno�anās panākta netiks. Prokurors bija apmierināts, ka abas lietas - iepriek�ējo un pēdējo - skatīs tiesas prāvā, apsūdzēto notiesās un piespriedīs viņam cietumsodu, kura termiņ� rakstāms ar divciparu skaitli.

Sods bija bargs, ta�u tajā pa�ā laikā paredzams. Visi trumpji bija apsūdzības puses rokās. Makginlijs divas reizes bija pieķerts pārdodam lielu daudzumu narkotiku. Patiesībā prāva bija veltīga laika �ķie�ana. Un Makginlijs to zināja. Viņ� par trīssimt dolāriem bija pārdevis kokaīnu policistam, un tas viņam maksās vismaz trīs dzīves gadus.

Tāpat kā daudziem citiem maniem jaunajiem klientiem no dienvidu rajoniem, arī Makginlijam varēja prognozēt �ādu nākotni. Viņ� uzauga, zinādams, kas viņu gaida. Jautājums bija vienīgi - kad, uz cik ilgu laiku un vai viņam pietiks spēka to visu izturēt. Gadu gaitā neskaitāmas reizes tiekoties ar Makginliju cietuma sienās, es sapratu, ka viņ� izstrādājis savu filozofiju, kam iedvesmu smēlies no dzīves, nāves un Tupaka �akura repa mūzikas - �ā slepkavas dzeja pauda gan cerības, gan bezcerību, kāda piemita graustu rajonu ieliņām, kuras Makginlijs sauca par mājām. Tupaks nekļūdīgi bija pareģojis savu varmācīgo nāvi. Daudzus Losand�elosas dienvidu jaunie�us gaidīja tāds pats gals.

Makginlijs bija viens no viņiem. Viņ� spēja citēt garus tekstus no Tupaka mūzikas diskiem un mēdza man skaidrot graustu rajonu liriku. �ādu izglīto�anos spēju novērtēt, jo Makginlijs man bija vienīgais klients, kas ticēja liktenim. "Slepkavu miteklis" - tāda vieta esot starp debesīm un zemi, kur nonāk�ot visi noziedznieki. Makginlijam cietums bija daļa no rituāla, kas ļaus tur nokļūt, un viņ� bija sagatavojies �im ceļojumam.

- Es krā�u spēkus, kļū�u gudrāks un tad atgriezī�os, -Makginlijs man paziņoja.

Viņ� teica, lai panāku vieno�anos. Viņ� man bija sagādājis piecus tūksto�us dolāru - es nejautāju, no kurienes tie nāku�i, - un tā nu es devos pie prokurora un panācu, ka abas lietas tiek apvienotas vienā, un Makginlijs piekrita atzīt savu vainu. Vēl viņ� man lūdza, lai nokārtoju soda izcie�anu cietumā, kas atrodas netālu. Tad mātei un viņa trim bērniem bū�ot vieglāk atbraukt ciemos.

Kad sākās tiesas sēde, no sava kabineta iznāca tiesnesis Daniels Flinns - smaragdzaļā apmetnī, kas izraisīja greizus smīnus gan juristu, gan tiesas darbinieku sejās. Zaļo apmetni viņ� vilka divreiz gadā - Svētā Patrika dienā un piektdienā pirms futbola spēles starp Notre Dame Fighting Irish un Southern Cal Trojans. Komptonas tiesas nama juristi viņu sauca par Mazo Deniju - kā dziesmiņā: "Mazais Denijs ir viens cietsirdīgs īru preteklis, vai ne?"

Tiesas sekretārs paziņoja, kāda lieta tiek izskatīta, un es piecēlos kājās. Pa sāndurvīm apsargs ieveda Makginliju, kas, ģērbies oran�ā kombinezonā, ar rokudzel�os saslēgtām rokām nostājās man līdzās. Zālē nebija neviena, kas būtu atnācis just viņam līdzi. Viņam biju vienīgi es.

- Pienācis jūsu lielais rīts, Makginlij, - Flinns teica ar provinciālu īru akcentu. - Vai jūs zināt, kas �ī ir par dienu?

Es nodūru acis.

- Diena, kad man nolasīs spriedumu, - Makginlijs noburk�ķēja.

- Tas arī. Ta�u es runāju par Svētā Patrika dienu, Mak-ginlija kungs. Dienu, kad īri svin nacionālos svētkus.

Makginlijs mazliet pagriezās un paskatījās uz mani. Viņ� bija smēlies ielu, nevis dzīves gudrības. Viņ� nesaprata, kas notiek, - vai tā ir daļa no sprieduma nolasī�anas vai arī baltais glu�i vienkār�i ņirgājas par viņu. Man gribējās viņam paskaidrot, ka tiesnesis ir cietsirdīgs, varbūt pat rasists. Tāpēc es paliecos uz sava klienta pusi.

- Nomierinies! Viņ� ir riebeklis, - ie�ukstēju viņam ausī.

- Vai jūs zināt sava uzvārda izcelsmi, Makginlija kungs? -tiesnesis jautāja.

- Nē, ser.

- Vai jūs to gribētu zināt?

- Ne īpa�i, ser. Tas laikam ir kāda vergtura uzvārds. Kādēļ lai es gribētu zināt, kas bijis �is kretīns?

- Piedodiet, jūsu godība! - es a�i sacīju un atkal pieliecos Makginlijam pie auss. - Darius, nomierinies, - es �ukstēju. - Un pievaldi mēli!

- Viņ� mani apvaino, - Makginlija atbilde bija daudz skaļāka nekā mans �uksts.

- Un vēl nav nolasījis spriedumu. Vai gribi visu sabojāt?

Makginlijs izslējās un paskatījās uz tiesnesi.

- Piedodiet, ka izrunājos, jūsu godība! Esmu uzaudzis ielās.

- Tas ir redzams, - Flinns noteica. - Skumji, ka tāda ir jūsu attieksme pret dzimtas vēsturi. Ta�u, ja jau jums ir vienaldzīgs savs vārds, arī mani tas neinteresē. Sāksim sprieduma nolasī�anu, lai varat doties uz cietumu. Labi?

Pēdējo teikuma daļu tiesnesis izrunāja tik līksmi, it kā viņam būtu tas gods nosūtīt Makginliju uz Disnejlendu - laimīgāko vietu zemes virsū.

Spriedums tika nolasīts ātri. Izmeklē�anas ziņojumos nebija nekā tāda, kas jau nebūtu zināms. Kop� vienpadsmit gadu vecuma Dariusam Makginlijam bijusi viena profesija -narkodīleris. īstā ģimene viņam ir banda. Viņam nekad nav bijis autovadītāja apliecības, lai gan viņ� brauc ar BMW. Neprecējies, lai gan ir trīs bērnu tēvs. Tas pats vecais stāsts, kas ik dienas nez cik rei�u tiek atkārtots apgabala tiesas zālēs. Makginlijs un viņam līdzīgie ar citādas sabiedrības pārstāvjiem sastapās tikai tiesas zālē. Viņ� bija kā barība. Ma�inērijai vajadzēja ēst, un Makginlijs tika pasniegts uz �ķīvja. Flinns piesprieda viņam sarunās panāktos trīs līdz piecus gadus cietumsoda un nolasīja parastās frāzes, kas nepiecie�amas, ja vainīgais atzinies. Tiesas ierēdņiem atkal bija iemesls smīnēt - Flinns tekstu nolasīja ar to pa�u īru provinciālo akcentu. Un tad viss bija beidzies.

Es zināju, ka Makginlijs ar savu kokaīnu tirgoja nāvi un postu un, iespējams, bija saistīts vēl ar citiem noziegumiem, kuros nebija pieķerts un par kuriem nesaņems sodu, ta�u man viņa tik un tā bija �ēl. Viņ� bija vēl viens, kam vienīgais dzīves piepildījums ir noziegumi. Viņ� nepazina savu tēvu un, nepabeidzis sesto klasi, tika izmests no skolas, pēc kuras pievērsās narkotiku biznesam. Viņ� prata skaitīt naudu, ta�u bankas konta viņam nebija. Viņ� ne reizes nebija sauļojies pludmalē un ne reizes nebija izbraucis ārpus Los-and�elosas. Un nu sāksies viņa pirmais ceļojums - autobusā ar restotiem logiem.

Pirms Makginliju aizveda uz kameru, lai vēlāk nogādātu cietumā, es paspiedu viņam dzel�os saslēgto roku un novēlēju veiksmi. To es reti darīju.

- Neskumsti, - viņ� sacīja. - Es bū�u atpakaļ.

Par to es ne�aubījos. Savā ziņā Dariuss Makginlijs bija tāds pats klients kā bagātais Lūiss Roulijs. Lūiss gan bija rets ķēriens, savukārt Makginlijam līdzīgos es mēdzu saukt par ikgadējiem klientiem. Viņ� bija kā nebeidzama dāvana - ja vien nelabosies un paliks dzīvs.

Ieliku Makginlija lietas dokumentus portfelī un, kamēr tika nosaukta nākamā izskatāmā lieta, devos pa eju ārā. Pārpildītajā gaitenī mani gaidīja Rauls Levins. Mēs bijām norunāju�i tik�anos, lai apspriestu jaunumus Roulija lietā. Levins bija atbraucis uz Komptonu, jo man �ī bija ļoti aizņemta diena.

- Pienācis jūsu lielais rīts, - Levins teica ar pārspīlētu īru akcentu.

-Jā. Redzēji?

- Pabāzu galvu. Tas nu gan ir rasists, vai ne?

- Viņ� to var atļauties, jo kop� tiesu apvieno�anas vienā apgabala sistēmā viņa vārds lasāms katrā vēlē�anu biļetenā. Ja ari Komptonas iedzīvotāji nostāsies kā mūris, lai �o vīru vairs neredzētu, rietumnieki viņu tomēr var ievēlēt. Stulbums.

- Kā gan viņ� ticis tiesne�a krēslā?

- Paklau, ja ir grāds jurisprudencē, ja tu ziedo pareizās summas pareizajiem cilvēkiem, ar to pietiek. Drīz vien jau esi tiesne�a amatā. Viņu iecēla gubernators. Pats grūtākais ir pirmais solis. Viņ� to spēra. Vai nekad neesi dzirdējis "Stāstu par Flinnu"?

- Ne-e.

- Tev tas patiks. Apmēram pirms se�iem gadiem Flinnu par tiesnesi iecēla gubernators. Tas notika pirms apvieno�anas. Tolaik tiesne�us katrā rajonā ievēlēja iedzīvotāji. Los-and�elosas Augstākās tiesas tiesnesis, iepazīdams viņu, visai ātri atskārta, ka �im vīram ir daudz draugu politiskajās aprindās, ta�u nav talanta un darba pieredzes. Flinns bija biroja jurists. Tāpēc augstākais tiesnesis nobēdzināja viņu �eit, Komptonas krimināltiesā, jo likums paredz - pēc iecel�anas amatā gads jānostrādā. Viņ� domāja, ka Flinns izgāzīsies, ļaudis sadusmosies un vairs viņu neievēlēs. Viens gads, un viss.

- Un galva vairs nesāpēs.

- Tie�i tā. Ta�u tik gludi vis negāja. Pirmajā stundā, kad varēja pieteikt kandidatūru tiesne�u vēlē�anām, ierēdņa kabinetā iegāja Frederika Brauna un paziņoja, ka cīnīsies pret Flinnu. Vai pazīsti Frediju Braunu?

- Personiski nē. Ta�u esmu par viņu dzirdējis.

- Tāpat kā pārējie. Viņa ir diezgan laba advokāte, melnādainā un populāra sabiedrībā. Viņa varēja satriekt Flinnu vismaz ar rezultātu pieci pret viens.

- Kā tad Flinnam izdevās palikt amatā?

- Tūdaļ izstāstī�u. Kad Fredija bija pieteikusies, neviens cits savu kandidatūru vairs neizvirzīja. Katram ta�u bija skaidrs, ka viņa uzvarēs, lai gan visi brīnījās, kādēļ Fredija grib kļūt par tiesnesi un samazināt sev algu. Tolaik viņa savā praksē noteikti pelnīja summas, kas rakstāmas ar se�iem cipariem.

- Un kas tad notika?

- Pēc pāris mēne�iem Fredija pēdējā mirklī atkal iegāja ierēdņa kabinetā un atsauca savu kandidatūru.

Levins palocīja galvu.

- Un Flinnam vēlē�anās nebija neviena pretinieka, tāpēc viņ� palika savā krēslā, - viņ� teica.

- Jā gan. Tad nāca apvieno�ana, un Flinnu dabūt laukā no krēsla vairs nav iespējams.

Levins bija saniknots.

- Idiotisms! Viņi vienojās, un vēlē�anu likums tika apgānīts.

- Vispirms jāpierāda, ka vienojās. Fredija alla� teikusi, ka viņai neesot nekas samaksāts un viņa neesot piedalījusies Flinna izgudrotajā plānā, lai viņ� saglabātu amatu. Fredija apgalvo, ka glu�i vienkār�i pārdomājusi un atteikusies no kandidē�anas, jo sapratusi, ka ar tiesne�a algu nespēs izdzīvot. Bet vai zini, ko es tev teik�u? Fredijai alla� veicas, ja nākas cīkstēties ar Flinnu.

- Un to sauc par tiesu sistēmu.

- Sauc gan.

- Un ko tu domā par Bleiku?

Protams, mēs nonācām līdz �im tematam. Par to runāja visi. Roberts Bleiks bija filmu un televīzijas aktieris, ko iepriek�ējā dienā Vannuisas Augstākā tiesa bija attaisnojusi sievas slepkavības lietā. Apgabala prokuratūras Vannuisas biroja prokurors un Losand�elosas Policijas pārvalde zaudēja prāvā, kas bija pla�saziņas līdzekļu uzmanības lokā un par ko sprieda it visur. Reportieri un lielākā daļa iedzīvotāju nespēja to saprast. Neviens nejautāja, vai Bleiks patie�ām nogalinājis sievu, - visi prātoja, vai tiesā iesniegts pietiekami daudz pierādījumu, lai to pārliecinātu par Bleika vainu. Tie bija divi da�ādi jautājumi, ta�u visās runās, kas sekoja spriedumam, tos sapina kopā.

- Ko domāju? - es pārjautāju. - Es dievinu zvērinātos, kas pievēr� uzmanību pierādījumiem. Ja tādu nav, tad nav. Man riebjas, ja prokurors uzskata, ka var piespriest sodu pēc principa: "Kur� tad, ja ne viņ�?" Piedodiet! Notiesāt cilvēku un piespriest mū�a ieslodzījumu bez pierādījumiem? Ir naivi cerēt, ka zvērinātie glābs tavu pakaļu!

- Tu runā kā īsts advokāts!

- Ei, puis, tu pelni maizi ar advokātu gādību. To tev vajadzētu ielāgot. Tādēļ aizmirsti Bleiku. Man apnicis visu laiku to klausīties. Pa telefonu tu teici, ka esot kas jauns.

- Ir gan. Kurp dosimies, lai aprunātos un palūkotos, ko esmu sadabūjis?

Paskatījos pulkstenī. Pilsētas centra Krimināltiesas ēkā man bija jāpiedalās lietas izskatī�anā. Man tur vajadzēja nokļūt līdz vienpadsmitiem, un kavēties nedrīkstēja, jo nebiju ieradies jau iepriek�ējā dienā. Pēc tam man bija jābrauc uz Vannuisu, lai pirmo reizi tiktos ar Tedu Mintonu - prokuroru, kas no Megijas Makfērsones bija pārņēmis Roulija lietu.

- Man nav laika nekur iet, - es teicu. - Mēs varam pasēdēt manā ma�īnā un paķert kafiju. Vai tev viss ir līdzi?

Levins pacēla portfeli un pabungoja tam pa sāniem.

- Bet �oferis?

- Par to nebēdā!

- Tad ejam.

Kad bijām iekāpu�i Lincoln, teicu Ērtam, lai tuvākajā apkārtnē mēģina atrast Starbucks kafejnīcu. Man ļoti gribējās kafiju.

- Te nav nekādu Starbucks, - Ērts atbildēja.

Es zināju, ka Ērts dzīvo �eit, ta�u nebiju iedomājies, ka apgabalā un varbūt pat visā pasaulē Starbucks kafejnīcas var atrasties vairāk nekā jūdzes attālumā cita no citas. Ta�u es nestrīdējos. Man glu�i vienkār�i gribējās iedzert kafiju.

- Labi, pameklē kādu vietu, kur pārdod kafiju. Tikai nebrauc pārāk tālu no tiesas nama. Mums vēlāk būs jāaizved atpakaļ Rauls.

- Tiks izdarīts.

- Ērl? Kamēr mēs runāsim par lietu, uzliec austiņas, labi? Ērts izvilka savu mūzikas atskaņotāju un uzlika austiņas.

Viņ� stūrēja Lincoln lejā pa Akāciju ielu, lai uzmeklētu melno dziru. Drīz vien no priek�puses atskanēja kluss hiphops, un Levins atvēra savu portfeli, ko bija nolicis uz iebūvētā galdiņa �ofera sēdekļa aizmugurē.

- Nu, ko tu esi sadabūjis? - es jautāju. - Man �odien jātiekas ar prokuroru, tāpēc gribu, lai man būtu vairāk trumpju nekā viņam. Apsūdzība tiks izvirzīta pirmdien.

- Domāju, ka pāris trumpju būs, - Levins atbildēja.

Viņ� parakņājās portfelī un sāka stāstīt.

- Tātad, - Levins iesāka, - vispirms parunāsim par tavu klientu un tad par Regīnu Kampo. Ar Rouliju viss ir kārtībā. Nevarēju atrast neko nelikumīgu, vienīgi paziņojumus par automa�īnas novieto�anu neatļautās vietās un ātruma pārsnieg�anu - no tā, �ķiet, viņ� nespēj izvairīties. Viņ� ir parasts vidusmēra pilsonis.

- Kas ir ar tiem paziņojumiem?

- Pēdējos �etros gados Roulijs divas reizes nebija samaksājis par stāvvietu un pāris rei�u bija pārsniedzis ātrumu. Abos gadījumos viņu grasījās aizturēt, bet tavs kolēģis Se-sils Dobss samaksāja un paglāba viņu no nepatik�anām.

- Priecājos, ka Sesils vismaz kaut kam der. Ceru, ka viņ� samaksāja rēķinus, nevis tiesne�iem.

- Es arī tā ceru. Ta�u saistībā ar Rouliju atklājās viena nesaskaņa.

-Kāda?

- Pirmajā tik�anās reizē noskaidrojās, ka viņ� Kaliforni-jas universitātē Losand�elosā gadu esot studējis tieslietas, tāpēc �o jomu pazīstot. Es to pārbaudīju. Redzi, pusi no sava laika es pavadu, lai noskaidrotu, kur� melo un kur� ir lielāks melis. Tā nu es pārbaudu gandrīz visu. Lielākoties to ir viegli izdarīt, jo viss atrodams datu bāzēs.

- Saprotu. Vai stāstiņ� par studijām ir meli?

- Tā izskatās. Arhīvā noskaidroju, ka viņ� nekad nav bijis Kalifomijas universitātes students.

Es iegrimu domās. Par universitāti bija ieminējies Dobss, un Roulijs glu�i vienkār�i pamāja ar galvu. Savādi meli, jo ne vienam, ne otram no tiem nebija nekāda labuma. Jādomā, ka tiem pamatā bija kādi psiholoģiski apsvērumi. Vai tie saistīti ar mani? Vai viņi gribēja, lai noticu, ka Roulijs ir tikpat izglītots kā es?

-Ja viņ� meloja par tādiem niekiem.?. - es novilku.

- Tur jau tā lieta, - Levins mani pārtrauca. - Gribēju, lai tu to zini. Jāteic, vairāk neko sliktu par Rouliju neatklāju. Viņ� sameloja par Juridisko fakultāti, ta�u par pārējo, �ķiet, ne - vismaz, cik varēju pārbaudīt.

- Ko tu vēl pārbaudīji?

- Nu, uzzināt par Roulija nakts gaitām nebija grūti. Lieciniekus atradu gan Nat's Norths, gan Morgan's, gan bārā Lamplighter. Viss noticis tie�i tā, kā viņ� stāstīja. Saskan pat izdzertā martīni daudzums. �etras glāzes, bet viena atstāta uz bāra letes neizdzerta.

- Tik labi iegaumēju�i? Pat to, ka viņ� neizdzēra glāzi?

Pret pārāk labu atmiņu es alla� izturos ar aizdomām, jo tāda mēdz gadīties reti. Un mans pienākums ir ievērot nesakritības liecinieku stāstos. Ja kāds pārāk labi kaut ko atceras, sāku nervozēt - īpa�i, ja tas ir aizstāvības liecinieks.

- Es nepaļāvos tikai uz bārmeņu atmiņu. Man ir kas tāds, kas tev, Mik, patiks. Un esi pateicīgs, jo man tas izmaksāja veselu tauk�ķi.

No portfeļa apak�as Levins izvilka polsterētu kasti, kurā atradās neliels DVD atskaņotājs. Esmu redzējis, ka cilvēki tādus izmanto lidma�īnās, un biju iecerējis tādu iegādāties arī sev. �oferis varētu to skatīties, kamēr sē�u tiesā. Un es arī laiku pa laikam to varētu izmantot - piemēram, tādās lietās kā �ī.

Levins ielika disku, ta�u pirms ieraksta sākuma automa�īna spēji apstājās. Mēs bijām apstāju�ies pie kafejnīcas Central Bean.

- Nopirksim kafiju un tad paskatīsimies, ko esi ieguvis, -es ierosināju.

Apjautājos Ērlam, vai viņ� arī kaut ko vēlas, ta�u Ērls atteicās. Mēs ar Levinu izkāpām. Rinda pēc kafijas nebija gara. Levins izmantoja �o laiku, lai izstāstītu man par DVD, kas gaidīja ma�īnā.

- Aizgājis uz bāru Morgan, es gribēju aprunāties ar bārmeni D�enisu, ta�u viņa atbildēja, ka man vispirms jārunā-jot ar vadītāju. Devos uz viņa biroju, un viņ� man uzreiz noprasīja, ko es gribot D�enisai prasīt. Man �ķita, ka ar to puisi kaut kas nav kārtībā. Saproti, viņ� uzdeva pārāk daudz jautājumu. Bet viss kļuva skaidrs, kad viņ� izteica priek�likumu. Viņ� pastāstīja, ka pagāju�ajā gadā bārā noticis kas nejauks. No kases zudusi nauda. Toreiz strādāju�i vairāk nekā desmit bārmeņi, un nav bijis iespējams noskaidrot, kur� no viņiem ir garnadzis.

- Un viņ� ierīkoja kameru.

- Tie�i tā. Slēpto kameru. Zagli viņ� pieķēra un atlaida. Kamera viņam iepatikās, un viņ� to nenoņēma. Tā nu katru vakaru no astoņiem līdz diviem tiek ierakstīts viss, kas bārā notiek. Kamerai ir taimeris. Vienā kasetē tiek saglabāti �etri ieraksti. Ja gadās kādas nesaskaņas vai iztrūkums, vadītājs var visu pārbaudīt. Kasi skaita reizi nedēļā, tāpēc viņ� izmanto divas kasetes - lai varētu pārbaudīt visas nedēļas notikumus.

- Vai ir tās nakts ieraksts arī?

-Jā.

- Un viņ� par to gribēja tūksto� dolāru.

- Atkal uzminēji.

- Vai policija par to kaut ko zina?

- Viņi nemaz nav biju�i bārā. Viņiem laikam pietiek ar Regīnas liecību.

Es palocīju galvu. Tas nebija nekas neparasts. Policijai bija pietiekami daudz lietu, kas pamatīgi jāizmeklē. Viņiem darba alla� līdz kaklam. Viņiem ir aculieciniece un upuris vienā personā, aizdomās turamais, kas aizturēts upura dzīvoklī, uz aizdomās turamā rokas atrastās upura asinis un pat uzbrukuma ierocis. Policijai �ķita, ka nav vajadzības vēl ko meklēt.

- Ta�u mūs interesē bārs, nevis kases aparāts, - es teicu.

- Zinu. Kases aparāts atrodas pie sienas aiz bāra letes. Kamera ir pie griestiem virs letes, dūmu detektorā. Siena ir vienos spoguļos. Noskatījies ierakstu, es sapratu, ka spoguļ-sienā redzama bāra telpa - spoguļattēlā. Pārrakstīju visu diskā, lai mums būtu vairāk iespēju - teiksim, lai var pievilkt tuvāk un nopētīt to, kas interesē.

Pienāca mūsu kārta. Es pasūtīju lielo kafijas krūzi ar krējumu un cukuru, savukārt Levins nopirka pudeli ūdens. Ar pirkumiem gājām atpakaļ uz ma�īnu. Pateicu Ērlam, lai nebrauc, kamēr noskatīsimies ierakstu. Lasīt braucot bija iespējams, ta�u iedomājos, ka, kratoties pa dienvidu rajona ielām un vienlaikus raugoties nelielajā Levina aparāta ekrānā, man kļūs nelabi.

Levins sāka atskaņo�anu un redzamo komentēja.

Nelielajā ekrānā bija redzama taisnstūrveida telpa - bārs Morgan. Strādāja divas bārmenes - sievietes melnos d�insos un baltos kreklos, kas bija priek�ā sasieti, lai atklātu skatam plakano vēderu, pīrsingu nabā un tetovējumus, kas aizmugurē bija redzami virs bik�u jostasvietas. Kā jau Levins teica, kamera bija vērsta uz kases aparātu, ta�u spoguļsienā bija redzami apmeklētāji. Pa�ā kadra centrā vientulīgs sēdēja Lūiss Roulijs. Ekrāna kreisajā apak�ējā stūrī bija kadra numurs, bet labajā - pulksteņa laiks un datums. Tas rādīja astoņi vienpadsmit sestā marta vakarā.

- Tātad tas ir Lūiss, - Levins komentēja. - Un �eit ir Regīna Kampo.

Nospiedis da�as pogas, viņ� apturēja kadru un pievilka to tuvāk. Viens otram līdzās pie bāra letes sēdēja vīrietis un sieviete.

- Vai esi pārliecināts, ka tā ir viņa? - es jautāju.

Regīnas Kampo seju es biju redzējis pavisam citādu - ar brūcēm un zilumiem.

- Jā, tā ir viņa. Un �is ir mūsu Misters X.

- Skaidrs.

- Un tagad skaties!

Levins piespieda paātrinājuma pogu.

- Lūiss dzer martini, runā ar bārmenēm, un vismaz stundu nekas īpa�s nenotiek, - Levins stāstīja.

Viņ� ielūkojās savā klēpjdatorā, kur bija �o to pierakstījis par konkrētiem DVD kadriem. īstajā vietā Levins noregulēja normālu ātrumu un pavirzīja kadru, lai tā centrā būtu Regīna Kampo un Misters X. Pulkstenis rādīja astoņi �etrdesmit trīs.

Misters X paņēma cigare�u paciņu un �ķiltavas un noslīdēja no bāra ķebļa. Tad viņ� izzuda no kadra.

- Viņ� dodas uz durvju pusi, - Levins teica. - Lai ārpusē uzsmēķētu.

�ķita, ka Regīna Kampo nogaida, kamēr Misters X iziet laukā. Tad viņa piecēlās un devās garām apmeklētājiem, kas sēdēja pie bāra letes ar muguru pret viņu. Ejot garām Roulijam, viņa ar kreiso roku pārvilka Roulija plecam - glu�i kā kutinot. Roulijs pagriezās un nolūkojās uz sievieti, kas devās projām.

- Viņa uzsāk flirtu, - Levins komentēja. - Pa ceļam uz tualeti.

- Roulijs stāstīja ko citu, - es sacīju. - Viņa esot pienākusi klāt un iedevusi...

- Esi mierīgs, - Levins mani pārtrauca. - Viņa nāks atpakaļ.

Es gaidīju un vēroju ekrānā Rouliju. Paskatījos savā rokas pulkstenī. Steigties prom vēl nevajadzēja, ta�u Krimināltiesas ēkā man bija jānokļūst laikus. Jau pietiekami biju pārbaudījis tiesneses pacietību, tāpēc kavēties nedrīkstēju.

- Redzi? Viņa nāk, - Levins teica.

Pieliecies tuvāk ekrānam, es vēroju, kā Regīna Kampo atkal pieiet pie bāra letes. Ejot garām Roulijam, Kampo sāniski iespraucās starp viņu un vīrieti, kas sēdēja viņam blakus. Vienā brīdī viņas krūtis piespiedās Roulija labajai rokai. Es kaut ko �ajā dzīvē saprotu, un sapratu arī to, ka tas bija nepārprotams aicinājums. Regīna Kampo kaut ko pateica, un Roulijs pieliecās viņai tuvāk, lai dzirdētu. Pēc mirkļa viņ� palocīja galvu, un bija redzams, ka sieviete viņam rokā iespie� tādu kā saņurcītu salveti. Abi vēl apmainījās pāris frāzēm, tad Regīna Kampo noskūpstīja Lūisu Rouliju uz vaiga un devās atpakaļ uz savu vietu.

- Tu esi lieliski pastrādājis, Jaukteni, - es teicu, izmantodams vārdu, kādā reizēm mēdzu dēvēt Raulu pēc tam, kad uzzināju, ka viņa dzīslās rit gan ebreju, gan meksikāņu asinis. - Un tu domā, ka policisti par �o neko nezina?

- Pagāju�ajā nedēļā vēl nezināja, turklāt ieraksts joprojām ir pie manis. Tātad viņiem tā nav.

Pirmstiesas izmeklē�anas noteikumi paredzēja, ka pēc oficiālās apsūdzības izvirzī�anas man par �o ierakstu būtu jāpastāsta prokuroram. Ta�u vēl varēju nesteigties. Tehniski mans pienākums bija atklāt tikai to, ko biju cie�i nolēmis izmantot tiesas prāvā. Iestāstīju sev, ka vēl man ir laiks.

Es zināju, ka �is DVD ir ļoti svarīgs un es to, bez �aubām, izmanto�u prāvā. Tas varēja izraisīt �aubas. Ieraksts pierādīja, ka cietusī un puisis, kas tiek uzskatīts par uzbrucēju, ir pazīstami, un apsūdzības puse par to neko nezināja. Ierakstā redzamā cietu�ās izturē�anās liecina, ka viņa vismaz daļēji uzņemas atbildību par turpmākajiem notikumiem. Tas nenozīmēja, ka turpmākajos notikumos viņa būtu vainojama, ta�u zvērinātie vienmēr pievērsa uzmanību noziegumā iesaistīto personu attiecībām. Tādējādi �is ieraksts noziegumu, kas līdz �im bija skatāms tikai melnās un baltās krāsās, padarīja pelēku. Un advokāti alla� strādā pelēkajā zonā.

DVD ieraksts bija ārkārtīgi svarīgs pierādījums. Tas nepārprotami apstrīdēja cietu�ās paziņojumu, ka viņa neesot pazinusi vīrieti, kur� viņai uzbrucis. Tas pierādīja, ka viņa melo. Ar �iem meliem pietika, lai lietu izbeigtu. Ieraksts bija, kā es mēdzu teikt, "vieglas uzvaras pierādījums". Lieta tiks izbeigta, pirms kriminālprocess sāksies. Mans klients varēs mierīgi dzīvot tālāk.

Būs pienākusi mana lielā algas diena.

Levins bija palielinājis ieraksta ātrumu, ta�u patlaban to palēnināja.

- Regīna Kampo un Misters X aizgāja deviņos. Redzi? Viņ� pieceļas.

Levins parādīja tuvplānā Kampo un nezināmo vīrieti. Pulkstenis ekrānā rādīja astoņi un piecdesmit deviņas minūtes.

- Viņi grasās iet prom, - Levins komentēja. - Paskaties uz viņas pavadoņa rokām!

Es skatījos. Vīrietis, atmezdams galvu, izdzēra pēdējo malku. Tad viņ� noslīdēja no bāra ķebļa, palīdzēja tikt lejā arī Kampo, un abi izzuda no kadra.

- Kas vainas viņa rokām? - es jautāju. - Vai es ko palaidu garām?

Levins, attinis ierakstu atpakaļ līdz vietai, kur sve�ais iztuk�oja glāzi, apturēja kadru un rādīja uz ekrānu. Dzerdams vīrietis ar kreiso roku turējās pie bāra letes, lai nezaudētu līdzsvaru.

- Viņ� glāzi tur labajā rokā, - Levins paskaidroja. - Uz kreisās ir pulkstenis. Tātad varam spriest, ka puisis nav kreilis.

-Jā, un tad? Ko tas mums dod? Cietu�ās seju savainojis kreilis.

- Atceries, ko es tev teicu.

Es saspringti domāju un... pēc pāris mirkļiem sapratu.

- Spogulis! Viss ta�u ir spoguļattēlā. Viņ� ir kreilis!

Levins pamāja, ar kreiso dūri atdarinādams sitienu.

- Tas arī viss, kas vajadzīgs, - es noteicu bez īstas pārliecības.

- Priecīgu Svētā Pa trika dienu, puis! - Levins novēlēja ar provinciālo īru akcentu, nenojauzdams, ka es prātoju par vieglās peļņas beigām.

Iedzēru krietnu malku karstās kafijas un mēģināju izdomāt, kā visefektīvāk izmantot ierakstu. Neredzēju iespēju pataupīt to līdz prāvas sākumam. Policija līdz tam laikam būs beigusi izmeklē�anu un par to uzodusi. Ja es par ierakstu klusē�u, man to nepiedos.

- Nezinu, kā lai to labāk izmantoju, - es sacīju. - Ta�u dro�i var teikt, ka Roulija kungs, viņa māte un Sesils Dobss būs laimīgi.

- Pasaki viņiem, ka pateicību alla� var izteikt naudā.

- Labi. Vai tur ir vēl kas?

Levins paātrināja ieraksta gaitu.

- Nekas īpa�s. Roulijs izlasa, kas rakstīts uz salvetes, un iegaumē adresi. Tad viņ� vēl divdesmit minūtes pasē� un dodas prom, atstādams uz bāra letes neizdzertu glāzi.

Kadru, kurā Roulijs gāja prom, Levins palēnināja. Roulijs iedzēra malku tikko pasniegtā martīni un nolika to uz letes. Viņ� paņēma salveti, ko Regīna Kampo bija iedevusi, saņurcīja un pieceldamies nometa uz grīdas, tad izgāja no bāra.

Levins izņēma disku un ielika to plastmasas vāciņā. Izslēdzis aparātu, viņ� to iebāza atpakaļ kastē.

- Vairāk nekā rādāma nav.

Es pastiepu roku un papliķēju Ērlam pa plecu. Noņēmis vienu austiņu, viņ� paskatījās uz mani.

- Brauksim atpakaļ uz tiesas namu, - es teicu. - Bet austiņas vēl paturi.

Ērls darīja, kā likts.

- Kas vēl? - es jautāju Levinam.

- Regīna Kampo, - viņ� atbildēja. - Viņa nav nekāda Sniegbaltīte.

- Ko tu noskaidroji?

- Nav svarīgi, ko es noskaidroju. Es tā domāju. Tu viņu redzēji ierakstā. Viens puisis aiziet, un viņa nekavējoties flirtē ar citu. Es �o to pārbaudīju. Viņa patie�ām ir aktrise, ta�u patlaban ar to nenodarbojas. Vienīgi privātos pasākumos, ja tā varētu teikt.

Levins pasniedza man profesionālu fotogrāfiju kolā�u, kurā Regīna Kampo bija redzama da�ādās pozās, iejutu�ies da�ādos tēlos. Tādas kolā�as parasti tika izsūtītas pilsētas re�isoriem. Lielākajā fotogrāfijā bija viņas sejas tuvplāns, un man beidzot radās iespēja nopētīt, kāda tā ir bez brūcēm un zilumiem. Regīna Kampo bija ļoti pievilcīga sieviete, un kaut kas viņas sejā man �ķita pazīstams, ta�u es nesapratu, kas. Iespējams, biju redzējis viņu kādā televīzijas raidījumā vai reklāmā. Apgriezis kolā�u otrādi, es izlasīju nosaukumus. Tur bija minētas izklaides programmas, ko nekad nebiju skatījies, un reklāmas, kuras neatcerējos.

- Policijas protokolā minēts, ka patlaban viņa strādājot Topsail Telemarketing. Tas atrodas Mēriņā. Pie viņiem cilvēki var pasūtīt tos mēslus, kas tiek pārdoti nakts televīzijas raidījumos. Trena�ierus un tamlīdzīgas muļķības. Tur jāstrādā dienā, un var izvēlēties, kad pa�am tīk. Vienīgā nelaime, ka Regīna tur nav rādījusies jau piecus mēne�us.

- Tu gribi teikt, ka viņa atkal policijai melojusi?

-Jau trīs naktis esmu uzmanījis viņu un...

-Un?

Es pagriezos un paskatījos uz Levinu. Ja privātdetektīvu, kas strādā advokātam, pieķertu nozieguma upura izseko�anā, sāktos īsta elle, un man būtu par to rūgti jāmaksā. Prokurors dotos pie tiesne�a un paustu sa�utumu un ba�as, un es izpelnītos brāzmaināku nosodījumu nekā Santaanas vēj� Sepulvedas pārejā. Regīna Kampo, nozieguma upuris, bija neaizskarama līdz brīdim, kamēr apsēdīsies uz liecinieku krēsla. Un tikai tad viņa būs manējā.

- Tu tikai neuztraucies, - Levins mierināja mani. - Izseko�ana bija absolūti nemanāma. Par to esmu pārliecināts. Acīmredzot Kampo brūces un zilumi, un viss pārējais ir pagaisis vai ari paslēpts zem pamatīgas kosmētikas kārtas, jo jaunkundze jau paspējusi pieņemt ne mazumu apmeklētāju. Tie visi ir vīrie�i, kas vieni ierodas da�ādos nakts laikos. Tā vien �ķiet, ka viņa savā deju kartē katru vakaru cen�as ierakstīt vismaz divus.

- Vai viņa nocopē tos bāros?

- Nē, viņa neiziet no dzīvokļa. Tie acīmredzot ir pastāvīgie klienti vai tamlīdzīgi, jo tiem ir zināms ceļ� uz viņas dzīvokli. Pierakstīju da�us ma�īnu numurus. Ja būs vajadzīgs, apciemo�u tos pui�us un mēģinā�u izvilināt kādu atbildi. �o to nofilmēju ar infrasarkano kameru, ta�u vēl neesmu pārrakstījis to uz diska.

- Pagaidām tiem pui�iem liksim mieru. Informācija var nonākt Regīnai ausīs. Mums ar viņu jābūt uzmanīgiem.

Iemalkoju kafiju un mēģināju izprātot, kā lai to visu izmanto.

- Tu ta�u pārbaudīji viņas pagātni, vai ne? Nekā krimināla?

- Nekā. Meitenēm, kuras sapņo par aktrises karjeru, ir sūri jāstrādā. Māc nogurums. Iespējams, viņa sāka pieņemt palīdzību no vīrie�iem, līdz nemanot tā kļuva par galveno nodarbo�anos. No amatieres viņa kļuva par profesionāli.

- Vai policijas protokolos par to nekā nav?

- Nē, nav. Kā jau teicu, policija vēl nav sākusi rūpīgu izmeklē�anu. Vismaz pagaidām.

-Ja viņa kļuvusi par profesionāli, iespējams, viņa ir spējīga izmantot puisi. Roulijam ir lieliska ma�īna, dārgas drēbes... Vai redzēji viņa pulksteni?

- Jā, Rolex. Ja tas ir īsts, tad uz rokas viņ� nēsā desmit tauk�ķus. Iespējams, viņa to bārā pamanīja. Varbūt tie�i tāpēc izvēlējās Rouliju un nevienu citu.

Bijām atbrauku�i atpakaļ uz tiesas namu. Man bija jādodas uz pilsētas centru. Levins parādīja Ērlam, kur atstājis savu ma�īnu.

- Tas nozīmē, - es teicu, - ka Roulijs melojis ne tikai par Kalifomijas universitāti.

- Jā-a, - Levins piekrita. - Viņ� zināja, ka �īs sievietes pakalpojumi maksā naudu. Viņa pienākums bija to pastāstīt.

-Jā, un es vēlos ar Rouliju par to parunāt.

Mēs apstājāmies pie ietves līdzās maksas stāvlaukumam Akāciju ielā. Levins no portfeļa izņēma mapi. Pie tās ar gumijas lenti bija piestiprināta papīra lapa. Viņ� pasniedza to man, un es sapratu, ka tas ir rēķins par gandrīz se�iem tūksto�iem dolāru, kas jāsamaksā par astoņas dienas ilgiem izmeklē�anas pakalpojumiem un ar to saistītiem izdevumiem. Pēc visa, ko pēdējās pusstundas laikā biju redzējis un dzirdējis, zināju, ka tas ir tā vērts.

- �ajā mapē ir viss, par ko runājām, un bāra Morgan video kopija diskā, - Levins paskaidroja.

Es vilcinādamies satvēru mapi. To paņēmis, biju iesaistījies izmeklē�anā. Ja es to atstātu Levina rokās, man būtu mazāks iemesls baidīties no iespējamiem prokurora pārmetumiem.

Ar pirkstu pabungoju pa rēķinu.

- Nodo�u to Lornai, un viņa tev aizsūtīs �eku, - es teicu.

- Kā Lomai klājas? Sen neesmu viņu redzējis.

Kad bijām precēju�ies, Lorna visur nāca man līdzi un sēdēja tiesas zālē. Reizēm, kad nepietika naudas �oferim, viņa sēdās pie stūres. Levins toreiz ar viņu bie�i tikās.

- Lieliski. Viņa joprojām ir vecā labā Lorna.

Levins atvēra ma�īnas durvis, ta�u ārā vēl nekāpa.

- Vai man turpināt Regīnas uzmanī�anu?

Tas bija labs jautājums. Ja atļau�u Levinam to darīt, es bū�u līdzatbildīgs, ja kaut kas saies grīstē. Jo es zināju, ar ko viņ� nodarbojas. Mirkli vilcinājies, es pamāju ar galvu.

- Tikai esi uzmanīgs! Nevienam citam to neuztici. Es paļaujos vienīgi uz tevi.

- Neuztraucies! Es tik�u galā. Kas vēl?

- Tas kreilis. Mums jānoskaidro, kas ir �is Misters X. Vai viņ� piedalījās spēlē vai bija tikai parasts klients.

Levins palocīja galvu un atkal ar kreiso dūri atdarināja sitienu.

-Jau meklēju.

Viņ� uzlika saulesbrilles, pavēra durvis pla�āk un izkāpa ārā. Paņēmis savu portfeli un neattaisīto ūdens pudeli, Levins atvadījās un aizcirta durvis. Noraudzījos, kā viņ� dodas uz stāvlaukumu pie savas ma�īnas. Man vajadzēja būt sajūsminātam par visu, ko tikko biju uzzinājis. Fakti liecināja manam klientam par labu. Ta�u mani joprojām mocīja neizprotamas izjūtas.

Ērls izslēdza mūziku un gaidīja turpmākos norādījumus.

- Ved mani uz pilsētas centru, Ērl! - es teicu.

- Darīts, - viņ� atbildēja. - Uz Krimināltiesas ēku?

- Jā. Starp citu - ko tu klausījies? Ar vienu ausi dzirdēju.

- Snūps. Laikam pārāk skaļi klausījos.

Es palocīju galvu. Dzimis Losand�elosā. Un izbijis apsūdzētais slepkavības lietā. Mēs tajā prāvā uzvarējām. Ļoti uzmundrino�s stāsts ielu bērniem.

- Ērl? - es ierunājos. - Brauc pa septiņsimt desmito! Es kavējos.

Sems Skeilss bija Holivudas blēdis. Viņ� bija specializējies internēta shēmās, kuras izmantoja, lai uzzinātu kredītkar�u numurus un apstiprinājuma datus, ko vēlāk pārdeva kriminālajām finan�u padibenēm. Pirmo reizi mēs tikāmies, kad viņu arestēja par se�simt kredītkar�u numuru un konfidenciālu datu - adre�u, sociālās nodro�inā�anas numuru, dro�ības kodu un paroļu - pārdo�anu. Sev par nelaimi, viņ� tos pārdeva �erifa palīgam, kas bija slepeni ticis krāpniekam uz pēdām.

Skeilss �os kredītkar�u numurus ieguva, izsūtīdams e-pasta vēstules pieciem tūksto�iem cilvēku, kas bija kādas Delavēras firmas klientu sarakstā un internētā iegādāju�ies svara zaudē�anas līdzekli TrimSlim6. Sarakstu hakeris, kur� strādāja Skeilsa labā, bija izzadzis no firmas datora. Izmantodams datorsalona Kinko pakalpojumus un īslaicīgu e-pas-ta adresi, Skeilss izsūtīja �iem cilvēkiem vēstules. Uzdodamies par Federālās pārtikas un zāļu pārvaldes padomnieku, viņ� adresātiem paziņoja, ka viņu nauda, kas samaksāta par TrimSlim6, tiks nosūtīta atpakaļ uz kontiem un pārvalde izņem produktu no apgrozības. Pārvalde pārbaudē esot konstatējusi, ka produkts nav efektīvs svara zaudē�anas līdzeklis. Ra�otājs apņēmies naudu nosūtīt atpakaļ, lai izvairītos no tiesu darbiem. Vēstules beigās Skeilss norādīja, kas darāms, lai naudu saņemtu, - jāatsūta kredītkartes numurs, tās derīguma termiņ� un citi vajadzīgie dati.

No pieciem tūksto�iem cilvēku, kas saņēma �īs vēstules, se�i simti uz āķa uzķērās. Tad Skeilss internētā sazinājās ar kriminālās pasaules pārstāvjiem un noslēdza darījumu - se�i simti kredītkar�u numuru par desmit tūksto�iem skaidrā naudā. Tas nozīmēja, ka pāris dienās uzspiedīs iegūtos numurus uz viltotām kartēm un tās tiks laistas apgrozībā. �ī mahinācija ļautu izkrāpt miljoniem dolāru.

Ta�u afēra tika pārtraukta kādā Rietumholivudas kafejnīcā, kur Skeilss pircējam pasniedza izdruku, pretī saņemdams biezu aploksni ar banknotēm. Kad viņ� gāja ārā, nesdams aploksni un aukstu kafiju bez kofeīna ar pienu, viņu aizturēja �erifa pui�i. Izrādījās, ka numuri pārdoti slepenajam aģentam.

Skeilss nolīga mani. Viņ� tolaik bija trīsdesmit trīs gadus vecs, un viņa dokumenti bija kārtībā, lai gan bija pierādījumi, ka viņ� nekad nav strādājis legālu darbu. Vēr�ot prokurora uzmanību uz kar�u numuru zag�anu, nevis iespējamiem zaudējumiem, ko �is darījums kādam būtu nesis, man, Skeil-sam par prieku, izdevās panākt vieno�anos. Viņ� atzina sevi par vainīgu personas datu zag�anā, un viņam piesprieda nosacītu sodu uz gadu, se�desmit dienas piespiedu darba uzņēmumā CalTrans un �etrus gadus probācijas dienesta uzraudzību.

Tā bija pirmā reize. Pirms trim gadiem. Sems Skeilss neizmantoja iespēju, ko viņam deva nosacīts sods. Viņu atkal arestēja, un es viņu aizstāvēju tik acīmredzamā krāp�anas lietā, kurā jau pa�ā sākumā bija skaidrs, ka man nebūs pa spēkam viņu paglābt no cietuma.

Iepriek�ējā gada divdesmit astotajā decembrī Skeilss izmantoja kādas kompānijas vārdu, lai internētā reģistrētu domēnu SunamiHelp.com. �ajā mājas lapā viņ� izvietoja fotogrāfijas, kas atspoguļoja postu un nelaimes, ko pirms pāris dienām Indonēzijā, �rilankā, Indijā un Taizemē nodarījis cu-nami. Ikviens tika aicināts ziedot fondam, kas savukārt naudu sadalī�ot daudzajām palīdzības organizācijām. Mājas lapā bija kāda baltā cilvēka - viņa svētības �ārlza - fotogrāfija. Tas esot misionārs, kas ieviesis Indonēzijā kristietību. Viņa svētības �ārlza vēstulē, kas bija lasāma lapā, arī bija aicinājums ziedot nelaimes piemeklētajiem.

Skeilss bija nelietis, ta�u ne tik liels, lai zagtu ziedojumus. Viņ� gribēja nozagt tikai informāciju par kredītkartēm, kas izmantotas ziedojumu nosūtī�anā. Izmeklē�anā, ko uzsāka pēc viņa aresta, noskaidrojās, ka nauda patie�ām nosūtīta Amerikas Savienoto Valstu Sarkanajam Krustam, lai palīdzētu cunami cietu�ajiem.

Toties kredītkar�u numurus un citu informāciju Skeilss iztirgoja kriminālās pasaules finansistiem. Viņu arestēja, kad detektīvs Rojs Vunderlihs no Losand�elosas Policijas pārvaldes uzgāja internēta mājas lapu. Zinādams, ka �ādas milzu traģēdijas saista visādu blē�u uzmanību, Vunderlihs sāka meklēt mājas lapas, kurās vārds "cunami" uzrakstīts nepareizi. Bija arī da�as likumīgas ziedojumu lapas. Vunderlihs pieņēma, ka blē�i savas viltus lapas nodēvēs kļūdainos vārdos, lai tādējādi saistītu cilvēkus ar zemāku izglītības līmeni. SunamiHelp.com bija viena no aizdomīgajām lapām, ko detektīvs atrada. Lielāko daļu �o lapu viņ� nodeva Federālajam izmeklē�anas birojam, kas �īs nelikumības apkaroja valsts mērogā. Ta�u, pārbaudot domēnu SunamiHelp.com, detektīvs ieraudzīja Losand�elosas pasta adresi, kas bija viņa pārraudzībā, tāpēc �o lapu viņ� nolēma izpētīt pats.

Pastkastīti, izrādījās, neviens neizmanto, ta�u Vunder-lihu tas neatturēja. Viņ� izdarīja kontrolziedojumu.

Kredītkartes numuru, ko detektīvs uzrādīja, ziedojot divdesmit dolārus, divdesmit �etras stundas diennaktī uzraudzīja kompānijas Visa viltojumu meklētāji, tāpēc detektīvs

nekavējoties uzzināja, kad tas izmantots. Pēc trim dienām ar tāda numura kredītkarti bija samaksāti vienpadsmit dolāri par pusdienām restorānā Gumbo Pot, kas atradās Lauksaimniecības pre�u tirgū. Vunderlihs saprata, ka tas ir tests, jo pirkts bija kas neliels, viegli samaksājams skaidrā naudā, ja viltotās kredītkartes lietotājam rastos sare�ģījumi.

Maksājums restorānā tika atstāts bez ievērības, un Vunderlihs kopā ar �etriem detektīviem no Viltojumu apkaro�anas nodaļas tika nosūtīti uz Lauksaimniecības pre�u tirgu, kur atradās alla� pārpildīti jauni un veci veikali un restorāni, - ideāla vieta kredītkar�u viltotājiem. Izmeklētāji izvietojās ēkā, un Vunderlihs, izmantodams telefonu, sekoja, kas notiek ar viltoto kredītkarti.

Divas stundas pēc pirmā pirkuma tā tika izmantota vēlreiz - lai iegādātos se�simt dolāru vērtu ādas jaku veikalā Nordstrom tirgus teritorijā. Kredītkartes apstiprinā�ana tika aizturēta, ta�u tās darbību nepārtrauca. Ieradās policisti un arestēja jaunu sievieti, kas tikko bija iegādājusies ādas jaku. Sāka darboties tā dēvētā nosūdzē�anas ķēde - viens iesaistītais nosūdzēja nākamo, un policijai atlika visus arestēt.

Beidzot viņi nokļuva līdz cilvēkam, kur� atradās ķēdes galā, - līdz Semam Skeilsam. Kad notikums tika aprakstīts avīzēs, Vunderlihs nosauca viņu par Neatvairāmo, jo krāpnieka upuri bija neskaitāmas sievietes, kas bija vēlēju�ās palīdzēt pievilcīgajam misionāram, kura fotogrāfija bija ievietota lapā. �ī palama saniknoja Skeilsu, tāpēc mūsu sarunās viņ� detektīvu saukāja par Brīnumzēnu².

Desmitos un �etrdesmit piecās minūtēs iegāju simt divdesmit ceturtajā nodaļā Krimināltiesas ēkas trīspadsmitajā stāvā, ta�u zāle bija tuk�a, vienīgi tiesas sekretāre Meriana sēdēja pie sava galda. Es piegāju pie viņas.

-Jūs vēl strādājat? - es jautāju.

� Gaidām jūs. Pasauk�u pārējos un informē�u tiesnesi.

- Viņa dusmojas?

Meriana paraustīja plecus. Viņa negrasījās runāt tiesneses vārdā. īpa�i - ar advokātu. Ta�u Merianas izturē�anās pauda, ka tiesnese sevi�ķi laipna nebūs.

- Vai Skeilss vēl ir �eit?

- Vajadzētu būt. Nezinu, uz kurieni aizgāja D�o.

Es devos pie aizstāvības galda, apsēdos un gaidīju. Drīz atvērās durvis, pa kurām varēja nokļūt kamerā, un zālē ienāca simt divdesmit ceturtās nodaļas tiesas izpildītājs D�o Frejs.

- Vai manējais vēl tur ir?

- Tikko paspējāt. Mēs jau domājām, ka �odien arī neieradīsieties. Vai iesiet pie viņa?

D�o pieturēja tērauda durvis, un es izgāju nelielā telpā ar kāpnēm, kas veda uz kameru �etrpadsmitajā stāvā, un vēl divas durvis, pa kurām varēja tikt simt divdesmit ceturtajai nodaļai paredzētajā kamerā. Vienām durvīm bija stikls. Telpa aiz tām bija domāta klienta un advokāta tik�anās reizēm, un es caur stiklu ieraudzīju Semu Skeilsu, kas viens sēdēja pie galda. Mugurā viņam bija oran�s kombinezons, plaukstas saslēgtas rokudzel�os. Viņu neatbrīvoja pret dro�ības naudu, jo pēdējais noziegums bija pastrādāts laikā, kad viņ� izcieta nosacīto sodu TrimSlim6 lietā. Visi mani pūliņi, ko toreiz ieguldīju, bija glu�i kā noskaloti kanalizācijā.

- Beidzot! - Skeilss noņurdēja, kad es iegāju pie viņa.

- It kā tev būtu kurp steigties. Vai esi sagatavojies?

- Izvēles jau nav.

Apsēdos viņam pretī.

- Sem, tev bija izvēle, ta�u tu ieskrēji kā circenis karstos pelnos, saproti? Tevi pieķēra krāpjam ļaudis, kas vēlējās palīdzēt nelaimīgiem, dabas stihijas piemeklētiem cilvēkiem. Apsūdzības pusei ir trīs personas, kas piekritu�as liecināt pret tevi. Ir kredītkar�u numuru saraksts, ko atrada pie tevis. Tāpēc man jāteic, ka vakarpusē tu no tiesne�a un zvērinātajiem - ja tiktāl nonāks - sagaidīsi tikpat daudz �ēlastības kā bērnu izmantotājs. Varbūt pat mazāk.

- Es to visu zinu, ta�u varu būt sabiedrībai noderīgs. Es varu izglītot cilvēkus. Nosūtiet mani uz skolām! Uz lauku klubiem. Nosūtiet mani probācijas dienesta uzraudzībā, un es cilvēkiem mācī�u, no kā jāsargās.

- Viņiem jāsargās no tevis. Savu iespēju izmantot nosacīto sodu tu palaidi pa vējam, un prokurors apgalvo, ka �is ir pēdējais piedāvājums. Tu vari to nepieņemt, bet tad tevi piespiedīs pie sienas. Viens ir skaidrs - �ēlastības tev nebūs.

Daudzi mani klienti ir līdzīgi Semam Skeilsam. Viņi bezgala tic, ka aiz durvīm mirdz gaisma. Mans pienākums ir viņiem pateikt, ka durvis ir slēgtas, bet lampa jau sen izdegusi.

- Tad jau man laikam jāpiekrīt, - Skeilss novilka, veltīdams man apsūdzo�u skatienu, jo nebiju atradis citu iespēju.

- Tava izvēle. Ja gribi prāvu, tev tā būs. Tev piespriedīs desmit gadus un vēl vienu, kas palicis no iepriek�ējā sprieduma. Tu viņus esi satracinājis, un viņi var tevi nodot Federālajam izmeklē�anas birojam, kas, ja vēlēsies, pie�ūs tev valstiska mēroga krāp�anu.

- Man ir viens jautājums. Vai prāvā mēs varam uzvarēt? Gandrīz sāku smieties, ta�u man �ā pui�a tomēr bija �ēl.

- Nē, Sem, nevaram gan. Vai tad tu neesi dzirdējis, ko es tev divus mēne�us stāstu? Viņi tevi pieķēra! Tu nevari uzvarēt. Ta�u esmu �eit, lai darītu visu, ko tu vēlies. Kā jau teicu - ja gribi prāvu, tev tā būs. Ta�u man tev jāsaka - par prāvu tavai mātei atkal būs man jāmaksā. Ar iepriek�ējo summu pietiks vienīgi �odienai.

- Cik viņa tev jau samaksājusi?

- Astoņus tūksto�us.

- Astoņus tauk�ķus! Tā ir viņas pensijas nauda!

- Esmu pārsteigts, ka viņai vispār vēl ir nauda ar tādu dēlu.

Skeilss skarbi manī paskatījās.

- Piedod, Sem! Man nevajadzēja tā teikt. Viņa man ir stāstījusi, ka tu esi labs dēls.

- Jēziņ, man vajadzēja studēt Juridiskajā fakultātē. Tu esi tāds pats blēdis kā es. Zini ko, Holer? Vienīgi tas papīrs, kas tev iedots, tavu darbību padara likumīgu, tas arī viss.

Viņi alla� vaino advokātu, ka tas grib pelnīt maizi. It kā būtu kāds noziegums saņemt maksu par nostrādāto dienu. Skeilsa vārdi, ja es tos dzirdētu gadu vai divus pēc augstskolas absolvē�anas, mani sāpīgi aizvainotu. Nu es biju �ajos domugraudos klausījies tik daudzas reizes, ka tie vairs nespēja mani aizskart.

- Ko lai saka, Sem? Mēs par to jau esam runāju�i.

Viņ� klusēdams palocīja galvu. Es to uztvēru par piekri�anu prokurora piedāvājumam. �etri gadi cietumā, desmit tūksto�i dolāru soda nauda un piecu gadu pārbaudes laiks. Viņu atbrīvos pēc divarpus, ta�u pārbaudes laiks ir grūts, ja esi blēdis kop� dzim�anas. Pēc pāris minūtēm es piecēlos un izgāju no telpas. Pieklauvēju pie vēl vienām durvīm, un Frejs mani ielaida atpakaļ tiesas zālē.

- Viņ� ir sagatavojies, - es teicu.

Apsēdos pie aizstāvības puses galda, un drīz Frejs ieveda Skeilsu un apsēdināja man līdzās. Viņam joprojām bija rokudzel�i. Viņ� klusēja. Pēc īsa brī�a no sava biroja piecpadsmitajā stāvā nonāca prokurors Glens Bernaskoni, kas strādāja simt divdesmit ceturtās nodaļas tiesas zālē, un es paziņoju, ka esam nolēmu�i parakstīt vieno�anos.

Pulksten vienpadsmitos tiesnese D�ūdita �ampeina iznāca no kabineta un apsēdās savā krēslā, un Frejs aicināja ievērot kārtību. Tiesnese bija pievilcīga neliela auguma blondīne - agrāk bijusi prokurore, bet �ajā vietā strādāja vismaz tik ilgi, kop� esmu ieguvis advokāta diplomu. Viņa bija vecās skolas pārstāve - taisnīga un stingra - un tiesas zālē valdīja kā savā lēņu mui�ā. Da�reiz viņa darbā ieradās kopā ar savu vācu aitu suni, vārdā Taisnība. Ja tiesnesei būtu rīcības brīvība, Semam Skeilsam, stājoties viņas priek�ā, klātos pavisam plāni. Es Sema Skeilsa labā biju krietni pūlējies - vai nu viņ� to zināja, vai ne. Panākdams �o vieno�anos, biju pasargājis savu klientu.

- Labrīt! - tiesnese sacīja. - Priecājos, ka �odien varējāt ierasties, Holera kungs.

- Lūdzu piedo�anu, jūsu godība. Mani aizkavēja tiesne�a Flinna zālē Komptonā.

Ar to pietika. Tiesnese bija dzirdējusi par Flinnu. Visi par viņu bija dzirdēju�i.

- Svētā Patrika dienā tas nav nekāds brīnums, - viņa noteica.

-Jā, jūsu godība.

-Ja es pareizi saprotu, Neatvairāmā lietā esam panāku�i vieno�anos.

Tiesnese tūdaļ pievērsās stenogrāfistei.

- Mi�ela, to izlaidiet!

Viņa atkal paskatījās uz juristiem.

- Ja es pareizi saprotu, Skeilsa lietā esam panāku�i vieno�anos. Vai tā ir?

- Tā ir, - es atbildēju.

- Labi.

Bernaskoni daļēji lasīja, daļēji citēja no galvas formalitātes, ko vajadzēja nolasīt pirms apsūdzētā atzī�anās. Skeilss atzina sevi par vainīgu visās izvirzītajās apsūdzībās. Viņ� pateica tikai vienu vārdu. Tiesnese pieņēma vieno�anās līgumu un piesprieda atbilsto�u sodu.

- Jums veicies, Skeilsa kungs, - tiesnese beigās teica. - Manuprāt, Bernaskoni bija visai laipns pret jums. Es tāda nebūtu.

- Nemaz tik laimīgs nejūtos, jūsu godība, - Skeilss atbildēja.

Frejs no aizmugures uzsita viņam uz pleca. Skeilss piecēlās un pagriezās pret mani.

- Laikam jau viss, - viņ� sacīja.

- Lai tev veicas, Sem! - es novēlēju.

Viņu izveda pa tērauda durvīm, un es noraudzījos, kā tās aizveras aiz mana klienta. Es nebiju paspiedis viņam roku.

Vannuisas administratīvais centrs ir gar� betona laukums, ko ieskauj valsts iestā�u ēkas. Tā vienā galā atrodas Losand�elosas Policijas pārvaldes Vannuisas nodaļa. Gar vienu malu stiepjas divi tiesas nami, kam pretī ir publiskā bibliotēka un pilsētas municipalitātes nams. Betona un stikla kanāla otrā galā slienas federālās pārvaldes ēka un pasts. Es gaidīju Lūisu Rouliju, sēdēdams uz betona sola netālu no bibliotēkas. Laiks bija lielisks, ta�u laukums - tuk�s. Iepriek�ējā dienā tas bija pārpildīts ar televīzijas kamerām, reportieriem un citiem uzmācīgiem ļaudīm, kas pulcējās ap Robertu Bleiku un viņa advokātiem, kuri mēģināja savu attaisnoto klientu padarīt nevainīgu kā jēru.

Bija klusa, jauka pēcpusdiena, un tādās man patika uzturēties ārā. Lielākā daļa manas darbadienas paiet tiesas zālēs bez logiem vai ma�īnas aizmugures sēdeklī, tāpēc svaigā gaisā dodos, kad vien iespējams. Ta�u �ajā reizē nejutu ne spirdzino�o vēju, ne svaigo gaisu. Mani kaitināja Lūisa Roulija kavē�anās, un Sema Skeilsa vārdi, ka es arī esmu blēdis, tomēr mocīja mani kā smadzeņu vēzis. Beidzot ieraudzījis Rouliju, kas nāca pāri laukumam, es piecēlos.

- Kur tu biji? - es strupi noprasīju.

- Es ta�u teicu, ka ieradī�os, cik ātri vien spē�u. Kad tu piezvanīji, biju sācis izrādīt kādu māju.

- Pastaigāsimies.

Es virzījos uz federālās ēkas pusi, jo līdz tai bija ejams krietns gabals un mums nevajadzēs tik drīz griezties atpakaļ. Pēc divdesmit piecām minūtēm vecākajā no tiesas namiem man bija norunāta tik�anās ar Mintonu - prokuroru, kam bija uzticēta �ī lieta. Man ienāca prātā, ka mēs neizskatāmies pēc advokāta un klienta, kuri apsprie� juridisku lietu. Vairāk atgādinājām advokātu un nekustamā īpa�uma tirgoni, kas pārrunā kāda zemes gabala pārņem�anu. Man mugurā bija Hugo Boss jaka, savukārt Roulijs bija tērpies dzeltenbrūnā uzvalkā un zaļā svīterī ar augstu apkakli. Kājās viņam bija mokasīntipa kurpes ar sudrabotām sprādzēm.

- "Pelikānu līcī" tev nebūs nekādu izrādī�anu, - es teicu Roulijam.

- Ko tas nozīmē? Kas tā par vietu?

- Brīni�ķīgs nosaukums stingrā re�īma cietumam, kurp nosūta tos, kas notiesāti par varmācīgiem seksuāliem noziegumiem. �ajā svīterī un mokasīnkurpēs tu labi tur iederēsies.

- Paklau, kas noticis? Par ko tu runā?

- Advokāts nevar palīdzēt klientam, kas viņam melo. Pēc divdesmit minūtēm man jātiekas ar vīru, kas vēlas tevi aizsūtīt uz "Pelikānu līci". Man jāzina pilnīgi viss, kas var noderēt, lai izpestītu tevi no �īs ķibeles, ta�u melos man nav jāklausās.

Roulijs apstājās un, skatīdamies uz mani, pacēla rokas.

- Es tev neesmu melojis! Neesmu! Nezinu, ko tā sieviete grib, bet es...

- Viens jautājums, Lūis. Jūs ar Dob�u apgalvojāt, ka tu Kalifornijas universitātē gadu esot studējis tieslietas. Vai tev tur neiemācīja, ka starp klientu un advokātu jāvalda pilnīgai uzticībai?

- Nezinu. Neatceros. Ilgi es tur nestudēju.

Es pagājos viņam tuvāk.

- Redzi? Tu esi sasodīts melis! Tu nemaz neesi studējis Kalifomijas universitātē! Nevienu no�ēlojamu dienu!

Roulijs nolaida rokas un piesita sev pie sāniem.

- Par to tu tā dusmojies, Mikij?

- Jā, dusmojos, un turpmāk nesauc mani par Mikiju. Tā mani sauc tikai draugi, nevis klienti, kas melo.

- Kāds tam sakars ar lietu, vai es pirms desmit gadiem studēju juristos? Es ne...

- Ja tu sameloji man vienreiz, tu vari samelot nez cik rei�u, un tādā gadījumā es nevaru tevi aizstāvēt! - Es to pateicu pārāk skaļi. Pamanīju, ka mūs vēro vairākas sievietes, kas sē� uz netālā sola. Viņām pie blūzes bija piespraustas zvērināto nozīmītes. - Nāc �urp! Uz �o pusi.

Es pagriezos policijas ēkas virzienā.

- Paklau, - Roulijs klusi iesāka, - es sameloju mātes dēļ. Vai skaidrs?

- Nē, nav skaidrs. Paskaidro!

- Redzi, māte un Sesils domā, ka es visu to gadu apmeklēju universitāti. Es gribu, lai viņi tā domā ari turpmāk. Sesils to pateica, un es neiebildu. Ta�u tas bija pirms desmit gadiem! Kādas problēmas?

- Tu man melo! - es pūlējos viņam ieskaidrot. - Tu vari melot mātei, Dobsam, mācītājam un policijai. Ta�u man tu melot nedrīksti. Man visi fakti jāuzzina no tevis. Neapstrīdami fakti. Tātad - ja es tev uzdodu jautājumu, tu saki patiesību. Pārējā laikā vari teikt, ko gribi.

- Labi jau labi.

- Ko tu darīji, ja negāji uz universitāti?

Roulijs papurināja galvu.

- Neko. Visu gadu neko nedarīju. Pārsvarā kvemēju savā dzīvoklī netālu no studentu pilsētiņas, lasīju un domāju, ko vēlētos iesākt nākotnē. Vienīgais, ko zināju skaidri, - es nebū�u jurists. Neuztver to personiski!

- Protams. Tātad tu gadu kvemēji un tad saprati, ka gribi pārdot bagātniekiem nekustamo īpa�umu.

- Nē, tas bija vēlāk. - Roulijs rūgti iesmējās. - Patiesībā es gribēju kļūt par rakstnieku - skolas gados padziļināti mācījos angļu literatūru - un mēģināju uzrakstīt romānu. Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, ka to nespēju. Galu galā sāku strādāt pie mātes. Viņa to ļoti vēlējās.

Es nomierinājos. Turklāt manas dusmas vairāk bija tikai teātris. Tā es mēģināju sagatavot viņu daudz nopietnākiem jautājumiem.

- Tagad, es ceru, tu saproti, ka jārunā vaļsirdīgi. Pastāsti par Regīnu Kampo!

- Ko lai stāstu?

- Tu ta�u grasījies viņai maksāt par seksuālu pakalpojumu, vai ne?

- Kāpēc tu...

Apstājies es sagrābu Rouliju aiz dārgā uzvalka atlokiem un piespiedu apklust. Viņ� bija garāks un lielāks par mani, ta�u man �ajā sarunā bija vara.

- Atbildi uz manu sasodīto jautājumu!

- Labi, jā, es grasījos maksāt. Kā tu to zini?

- Esmu velni�ķīgi labs advokāts. Kāpēc tu neteici to uzreiz, pirmajā dienā? Vai tu nesaproti, kā tas-var visu sare�ģīt?

- Māte. Es negribu, lai māte zina, ka es... nu, saproti.

- Lūis, apsēdīsimies!

Vedināju viņu uz garajiem soliem pie policijas ēkas. Tie bija brīvi, un tur nebija neviena, kas mūs noklausītos. Es apsēdos sola vidū, Roulijs - man labajā pusē.

- Tavas mātes nebija klāt, kad mēs par to runājām. Manuprāt, viņas nebija ari tad, kad runājām par studijām.

- Bet Sesils bija, un viņ� mātei visu izstāsta.

Es pamāju un domās atzīmēju, ka Sesils Dobss turpmāk jātur pa gabalu no sarunām par lietu.

- Labi, �ķiet, es saprotu. Cik ilgi tu grasījies to slēpt? Vai nesaproti, ka tas visu groza?

- Es neesmu jurists.

- Lūis, ļauj man tev �o to paskaidrot. Zini, kas es esmu? Neitralizētājs. Mans pienākums ir neitralizēt apsūdzības. Ņemt pierādījumu pēc pierādījuma un atrast iespēju tos padarīt nekaitīgus. Vai esi redzējis ielu māksliniekus, kurus var sastapt Venisā? Vai esi redzējis, kā viņi uz skatuves virpina �ķīvjus uz mazām nūjiņām?

- Laikam esmu. Sen neesmu tur bijis.

- Uz katras nūjiņas puisis uzliek pa �ķīvim un sāk tās virpināt, bet �ķīvji turas. Vienlaikus tiek virpinātas neskaitāmas nūjiņas un �ķīvji, un puisis to visu uzmana, lai �ķīvjiem nezustu līdzsvars un kustības ātrums. Saproti?

-Jā, saprotu.

- Tā ir apsūdzība, Lūis. Lēvenis �ķīvju. Katrs �ķīvis ir pierādījums pret tevi. Mans pienākums ir ņemt �ķīvi pēc �ķīvja, apstādināt tā darbību un nomest zemē ar tādu spēku, lai tas saplīst drumslās un vairs nebūtu izmantojams. Zilais �ķīvis ir upura asinis uz tavām rokām, un man jāatrod iespēja, kā to saplēst. Dzeltenais ir nazis ar tavu asiņaino pirkstu nospiedumiem, un tas arī man jāsaplē�. Jāpadara neitrāls. Vai tu klausies?

- Jā. Es...

- Bet pa�ā vidū ir liels �ķīvis. Pamatīga paplāte, Lūis. Ja to spēsim saplēst, tad saplīsīs arī visi pārējie, un lietu izbeigs. Vai tu zini, kas ir �ī paplāte, Lūis?

Roulijs papurināja galvu.

- Tas ir upuris - galvenais liecinieks pret tevi. Ja nogāzīsim �o paplāti, izrāde beigsies un skatītāji varēs doties mājās.

Nogaidīju, kā viņ� reaģēs. Roulijs klusēja.

- Lūis, gandrīz divas nedēļas tu slēpi no manis brīni�ķīgu iespēju nogāzt milzīgo paplāti. Jautājums - kādēļ? Kādēļ puisim ar naudu, Rolex rokas pulksteni, Porsche stāvlaukumā un Holmbihilzas adresi jāķeras pie na�a, lai pārgulētu ar sievieti, kas tirgo savu miesu? Ja nonākam līdz �im jautājumam, apsūdzība izplēn kā nebijusi, Lūis, jo atbilde ir vienkār�a. Puisim tas nav jādara. Veselais saprāts saka priek�ā, ka viņam tas nav⁷ jādara. Kad tas ir secināts, �ķīvjus vairs nav iespējams virpināt. Mēs skaidri redzam blēdību, slazdus, un apsūdzētais sāk izskatīties pēc upura.

Es raudzījos uz Rouliju. Viņ� palocīja galvu.

- Man ļoti �ēl, - viņ� teica.

- Tā tam vajadzētu būt, - es atbildēju. - Apsūdzību varēja sa�ķobīt jau pirms divām nedēļām, un, ja tu pa�ā sākumā būtu bijis atklāts pret mani, mēs, iespējams, te nesēdētu.

�ajā brīdī es sapratu, kas mani patiesībā bija sadusmojis, un tā nebija ne Roulija kavē�anās, ne viņa meli, ne Sema Skeilsa vārdi. Dusmojos tāpēc, ka sapratu - man ārā no rokām slīd lielā nauda. Nebūs ne tiesas prāvas, ne honorāra ar se�ām nullēm. Bū�u laimīgs, ja izdosies paturēt avansu, ko biju saņēmis sākumā. Lietu izbeigs �odien, kad ieie�u apgabala prokuratūras Vannuisas birojā un izstāstī�u Tedam Mintonam visu, ko esmu noskaidrojis.

- Man ļoti �ēl, - Roulijs �inksto�ā balsī atkārtoja. - Es negribēju visu sabojāt.

Es raudzījos zemē starp kurpju purngaliem. Neskatīdamies klientam acīs, es pastiepu roku un uzliku to uz viņējās.

- Piedod, ka sakliedzu uz tevi, Lūis.

- Ko tagad iesāksim?

- Uzdo�u tev pāris jautājumu par to nakti un tad do�os iek�ā tajā mājā, satik�os ar prokuroru un saplēsī�u visus �ķīvjus. Kad iznāk�u no ēkas, viss būs beidzies, tu būsi brīvs un varēsi mierīgi izrādīt mājas bagātiem ļaudīm.

- Tie�ām?

- Nu, viņ� varbūt gribēs, lai lieta nonāk tiesā un tiesnesis to izbeidz.

Roulijs pārsteigts iepleta muti.

- Holera kungs, nespēju vien izteikt, cik...

- Sauc mani par Mikiju! Piedod, ka biju to aizliedzis.

- Ir jau labi. Paldies! Kādus jautājumus tu gribi uzdot?

Bridi to apsvēru. Lai dotos uz tik�anos ar Mintonu, man patie�ām vairs nekas nebija vajadzīgs. Es visu zināju. Man bija pierādījums, kas pavēra ceļu uz vieglu uzvaru.

- Kas bija rakstīts uz tās salvetes? - es jautāju.

- Uz kādas salvetes?

- Uz tās, ko Kampo tev iedeva bārā Morgan.

- Tur bija adrese, apak�ā vārdi "�etrsimt dolāru", bet vēl zemāk - "atnāc desmitos".

- �ēl, ka mums tās salvetes nav. Ta�u, manuprāt, mums ir pietiekami. - Es pamāju ar galvu un paskatījos pulkstenī. Līdz sarunai ar prokuroru vēl bija piecpadsmit minūtes, ta�u Roulija izpra�ņā�anu biju beidzis. - Vari iet, Lūis. Kad viss būs galā, piezvanī�u.

- Vai tā būs labi? Ja gribi, varu tepat pagaidīt.

- Nezinu, cik ilgi tas vilksies. Man viņam viss jāizstāsta. Viņ�, iespējams, to gribēs pavēstīt savam priek�niekam. Laiks paies.

- Labi, tad jau laikam es ie�u. Tātad tu man piezvanīsi, jā?

- Protams. Iespējams, mums pirmdien vai otrdien vajadzēs tikties ar tiesnesi, un tad gan būs viss.

Roulijs pastiepa roku, un es to paspiedu.

- Paldies, Mik! Tu esi pats labākais. Es jau zināju, ka tu esi pats labākais advokāts.

Noskatījos, kā viņ� dodas pār laukumu un ieiet publiskajā autostāvvietā, kas iepletusies starp abiem tiesas namiem.

- Jā, esmu vislabākais, - es no�ukstēju.

Pēk�ņi sajutu kāda klātbūtni un pagriezos. Man līdzās uz sola bija apsēdies kāds vīrs. Tūdaļ pazinām viens otru. Tas bija Vannuisas policijas Slepkavību izmeklē�anas nodaļas detektīvs Hovards Ķēriens. Gadu gaitā vairākkārt bijām tiku�ies, strādādami ar da�ādām lietām.

- Tā, tā, - Ķēriens novilka. - Kalifomijas advokatūras lepnums. Un sarunājas pats ar sevi, ko?

- Iespējams.

-Ja par to paklīdīs baumas, par labu tās tev nenāks.

- Mani tas neuztrauc. Kā klājas, detektīv?

Ķēriens iztina sviestmaizi, ko bija izņēmis no brūna papīra maisiņa.

- Grūta diena. Vēlas pusdienas.

Tā bija maize ar zemesriekstu sviestu. Tur bija vēl kas, ta�u ne ievārījums. Nespēju saprast, kas tas ir. Paskatījos pulkstenī. Vēl man bija da�as minūtes laika, ta�u es nebiju pārliecināts, ka gribu tās pavadīt kopā ar Ķērienu un viņa briesmīgo sviestmaizi. Grasījos kaut ko izmest par Bleikam nolasīto spriedumu un mazliet pavilkt uz zoba policistus, ta�u Ķēriens sāka pirmais.

- Kā klājas manam Jēzum? - detektīvs jautāja.

Jēzus Menendesa lietā Ķēriens bija galvenais izmeklētājs. Viņ� apsūdzēto saņēma kā spīlēs, un Menendesam neatlika nekas cits kā atzīt savu vainu un cerēt uz to labāko. Viņ� vēl joprojām bija dzīvs.

- Nezinu, - es atbildēju. - Es ar Jēzu vairs nerunāju.

- Jā, pēc atzī�anās noziegumā un do�anās uz turieni viņi tevi vairs neinteresē. Ja nav jāiesniedz apelācija, darbs beidzies.

Es pamāju. Policisti neieredzēja advokātus. It kā viņu pa�u darbība un izmeklē�ana būtu nevainojama, neizraisītu ne mazākās �aubas. Viņi neticēja tiesu sistēmai, kuras balsts ir �eki un bilances.

- Ar jums jau ir tāpat, - es teicu. - Arvien jāķeras pie nākamās lietas. Ceru, ka tu savā grūtajā dienā būsi man sagādājis klientu.

- Es to uztveru citādi. Interesanti - vai tu naktī labi guli?

- Vai zini, ko es nekā nevaru saprast? Kas tev ir tajā sviestmaizē?

Ķēriens pacēla sviestmaizes atlikumu, lai varu to apskatīt.

- Zemesriekstu sviests un sardīnes. Daudz proteīna, kas dod spēku tvarstīt visādus nelie�us un pratināt viņus. Tu neatbildēji uz manu jautājumu.

- Es guļu labi, detektīv. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka mana profesija ir svarīga. Vajadzīga - tāpat kā tavējā. Kad kādu apsūdz noziegumā, viņam ir iespēja pārbaudīt �īs valsts tiesu sistēmu. Un tāpēc viņ� nāk pie manis. Un viss. Ja to saprot, ar miegu viss ir kārtībā.

- Jauki! Ceru, ka tu pats tam tici.

- Un tu, detektīv? Vai, nolikdams galvu uz spilvena, vienmēr esi dro�s, ka neesi arestējis nevainīgu cilvēku? Vai tu par to neprāto?

- Nē-e, - Ķēriens ar pilnu muti a�i atbildēja. - Nekad tā neesmu prātojis un neprāto�u.

- Dro�i vien ir labi, ja vari būt tik pārliecināts.

- Kāds puisis reiz man teica, ka, nonākot ceļa galā, jāpaskatās uz savu malkas grēdu un jāpadomā - vai tu dzīves laikā esi tai licis klāt vai tikai ņēmis. Redzi, Holer, es papildinu �o malkas grēdu. Un naktīs labi guļu. Ta�u nezinu, kā ir ar tevi un tev līdzīgiem. Advokāti ir tikai ņēmēji.

- Paldies par sprediķi! Atcerē�os to, kad nākamreiz skaldī�u malku.

- Tev tas nepatika. Labi, izstāstī�u kādu anekdoti. Kāda ir at�ķirība starp samu un advokātu?

- Hmm... nezinu, detektīv.

- Viens ar savu pakaļu piesedz mēslus, bet otrs ir zivs.

Ķēriens smējās pilnā kaklā. Es piecēlos kājās. Bija laiks iet.

- Ceru, ka pēc tāda ēdiena tu iztīri zobus, - es teicu.

- Ja ne, man negribētos būt tavam darbabiedram.

Iedams prom, prātoju par malkas grēdu un Sema Skeilsa vārdiem, ka esmu blēdis. �ajā dienā sitienus saņēmu no visām pusēm.

- Paldies par mājienu! - Ķēriens kliedza man nopakaļus.

Teds Mintons bija ieplānojis mūsu sarunu par Roulija lietu laikā, kad viņa vietniekam, kur� ari sēdēja tajā pa�ā kabinetā, bija jābūt tiesā. Mintons sagaidīja mani gaitenī un ieveda savā kabinetā. �ķita, ka viņam nav vairāk par trīsdesmit, toties viņ� izturējās ar lielu pa�pārliecību. Es, iespējams, biju desmit gadus vecāks un pieredzējis par simt prāvām vairāk, ta�u viņ� negrasījās tāpēc paust godbijību. Izskatījās, ka �ī tik�anās sagādājusi viņam neērtības, ko viņ� spiests paciest. Nekas. Tas bija normāli. Manī tas izraisīja papildu enerģiju.

Nelielajā kabinetā bez logiem Mintons piedāvāja man apsēsties kolēģa krēslā un aizvēra durvis. Mirkli mēs lūkojāmies viens uz otru. Gaidīju, lai viņ� sāk runāt pirmais.

- Tātad, - Mintons teica, - sāksim ar to, ka gribēju jūs redzēt. �eit, Ielejā, esmu iesācējs, kas ticies tikai ar da�iem advokātiem. Zinu, ka esat viens no tiem, kas strādā visā apgabalā, ta�u līdz �im neesam sastapu�ies.

- Iespējams, tāpēc, ka līdz �im neesat strādājis ar krimināllietām.

Mintons pasmaidīja un pamāja, it kā es būtu ieguvis punktu kādā spēlē.

- Varbūt tā ir, - viņ� piekrita. - Gribu jums pateikt, ka, studēdams Dienvidkalifornijas Juridiskajā koled�ā, es izlasīju grāmatu par jūsu tēvu un viņa praksi. Nosaukums laikam bija "Holers par aizstāvību". Kaut kā tā. Interesants vīrs un aizraujo�i laiki.

Tagad pamāju es.

- Tēvs nomira, iekams paguvu viņu iepazīt, ta�u esmu vairākas reizes izlasījis visas grāmatas par viņu. Iespējams, tie�i tāpēc strādāju �ajā profesijā.

- Laikam jau ir sāpīgi iepazīt tēvu tikai no grāmatām.

Es paraustīju plecus. Nedomāju, ka mums ar Mintonu vajadzētu vienam par otru ko vairāk uzzināt. Es labi atcerējos, kāpēc esam satiku�ies.

- Ta�u tā dzīvē notiek, - viņ� piebilda.

- Jā-a.

Mintons sasita plaukstas, norādīdams, ka laiks ķerties pie darba.

- Tātad mums jāapsprie� Lūisa Rulē lieta, vai ne?

- Viņa uzvārds ir Roulijs.

- Roulijs. Sapratu. Palūkosimies, ko esmu jums sagādājis.

Mintons piestūmās ar krēslu tuvāk rakstāmgaldam. Paņēmis plānu mapi, viņ� to pasniedza man.

- Gribu rīkoties atklāti. Tie ir līdz�inējās izmeklē�anas rezultāti. Zinu, ka man nevajadzētu tos rādīt jums līdz rītdienai, kad tiks izvirzīta apsūdzība, ta�u, pie velna, mēs varam būt vaļsirdīgi viens pret otru.

Ja prokurors apgalvo, ka būs godīgs un atklāts, tad jā-piesargās. To es zinu no pieredzes. Pār�ķirstīju dokumentus, ta�u nevienā neiedziļinājos. Mape, ko man bija sarūpējis Levins, bija vismaz �etras reizes biezāka. Mani nepārsteidza, ka Mintonam zināms tik maz. Mani māca aizdomas, ka viņ� kaut ko slēpj. Lielākā daļa prokuroru nepārtraukti mudināja advokātus strādāt izmeklē�anas labā. Savukārt Mintons man glu�i vienkār�i ļāva iepazīties ar izmeklē�anas rezultātiem. Tas nozīmēja, ka viņam vai nu vēl bija jāmācās, lai kļūtu par īstu prokuroru krimināllietās, vai arī viņam prātā bija kāda viltība.

- Te ir viss? - es jautāju.

- Viss, kas ir manā rīcībā.

Tā parasti notika. Ja prokuroram kaut kā nebija, viņ� nevarēja to uzrādīt advokātam. Es zināju - biju reiz precējies ar prokurori -, ka nav nekas neparasts, ja apsūdzētāji palūdz policistus nesteigties ar izmeklē�anas dokumentu sakārto�anu. Tad prokurors devās uz tik�anos ar advokātu, teica, ka grib būt godīgs, un kādu nieku no visa viņam parādīja. Izmeklē�anas noteikumus profesionāli advokāti mēdza saukt par negodīgas spēles noteikumiem. Protams, abpusējiem. Izmeklē�anai bija jābūt divvirzienu ielai.

- Vai jūs ar �o iesiet uz tiesu?

Pavicināju mapi, gribēdams norādīt, ka tā ir par plānu nopietnai lietai.

- Tiesa mani neuztrauc. Ta�u, ja vēlaties parunāt par vieno�anos, esmu gatavs jūs uzklausīt.

- Nebūs nekādas vieno�anās. Mēs atteiksimies no pirmstiesas sarunām un pieprasīsim lietas izskatī�anu tiesā. Nekavējoties.

- Viņ� nepieprasīs lietas paātrinātu izskatī�anu?

- Nē. Sākot no pirmdienas, jums ir se�desmit dienas, lai sagatavotos.

Mintons saknieba lūpas, tomēr izskatījās tāds, it kā mani vārdi viņu tikai mazliet izbrīnītu un radītu sīkas neērtības. Viņ� mācēja izlikties. Es ta�u zināju, ka esmu viņu pamatīgi pārsteidzis.

- Tad jau mums laikam jārunā par vienpusēju izmeklē�anu. Ko esat atnesis?

Pieklājīgais tonis bija pagaisis.

- Vēl strādāju, - es atbildēju. - Ta�u pirmdien, kad tiks izvirzīta apsūdzība, es cel�u visu galdā. Kaut gan lielākā daļa no man zināmās informācijas jau dro�i vien ir �ajā mapē, vai ne?

- Dro�i vien. �

- Vai jums ir zināms, ka tā dēvētais upuris ir prostitūta, kas uzmākusies manam klientam?

Mintons pavēra muti par kādu puscollu un tūdaļ to aizvēra, ta�u man ar to pietika. Biju iebelzis viņam vēlreiz. Ta�u viņ� acumirklī atguvās.

- Patiesībā, - Mintons teica, - es zināju, ar ko viņa nodarbojas. Ta�u mani pārsteidz fakts, ka jūs arī to zināt. Ceru, ka jūs neo�ņājaties ap manu upuri, Holera kungs?

- Sauciet mani par Mikiju! Neraizējieties par to, ko es daru, bet gan pamatīgāk pievērsieties lietai, Ted. Zinu, ka esat iesācējs krimināllietās un negribat izgāzties. īpa�i pēc fiasko Bleika lietā. Ta�u �ajā lietā ir aprakts suns, kas pamatīgi ieķers tev pakaļā.

- Tie�ām? Kādā ziņā?

Mintonam pār plecu palūkojos uz datoru, kas atradās uz viņa rakstāmgalda.

- Vai varam noskatīties DVD?

Arī Mintons paraudzījās uz datoru. Tas bija diezgan novecojis modelis.

- Dro�i vien. Kas jums tur ir?

Apzinājos, ka bāra Morgan videonovēro�anas kamera ir mans lielākais trumpis, ta�u biju pārliecināts, ka, parādīdams uzfilmēto materiālu prokuroram, panāk�u vēlamo - pirmdien nekāda apsūdzība netiks izvirzīta un lietu izbeigs. Mans pienākums bija neitralizēt apsūdzības un glābt klientu no prokuratūras ķetnām. Man tas bija jādara.

- Izmeklē�anu vēl neesmu beidzis, ta�u esmu atradis �o, -es teicu.

Pasniedzu Mintonam Levina iedoto disku. Prokurors sāka rosīties ap datoru.

- Tas ir no bāra Morgan, - es paskaidroju. - Jūsu pui�i līdz turienei vēl nav tiku�i, bet manējais gan. Te redzami notikumi svētdienas naktī, kad Regīnai Kampo it kā uzbrukts.

- To iespējams samontēt.

- Jā, bet �oreiz tā nav. Vari pārbaudīt. Manam izmeklētājam ir oriģināls, un pēc apsūdzības izvirzī�anas tas būs pieejams.

Pēc neilgas preto�anās dators beidzot sāka rādīt ierakstu. Mintons klusēdams skatījās, bet es vērsu viņa uzmanību gan uz pulksteņa laiku, gan visu pārējo, ko man bija stāstījis Levins, - ari uz kreili Misteru X. Mintons patina ierakstu uz priek�u un tad palēnināja tā gaitu vietā, kur Regīna Kampo bārā piegāja pie mana klienta. Mintona nopietnā piere bija saraukta. Kad ieraksts bija noskatīts līdz galam, viņ� izņēma disku.

- Vai drīkstu to paturēt, iekams dabūju oriģinālu?

- Laipni lūdzu!

Mintons iebāza disku vāciņos un uzlika uz dokumentu kaudzes.

- Labi. Kas vēl? - viņ� jautāja.

Tagad mute pavērās man.

- Ko jūs ar to gribat sacīt? Vai jums vēl nepietiek?

- Kas nepietiek?

- Paklausieties, Ted, varbūt beigsim dzīt velnu?

- Protams.

- Kas īsti notiek? �is disks pieliek visam treknu punktu. Aizmirsīsim apsūdzību un prāvu un parunāsim par do�anos nākamnedēļ uz tiesu, lai iesniegtu kopīgu lūgumu izbeigt lietu. Es gribu izmēzt �os mēslus, Ted, un nevēlos, lai mans klients ciestu tikai tāpēc, ka �eit kāds kaut ko nesaprot.

Mintons pasmaidīja un papurināja galvu.

- To es nevaru, Mikij. Tā sieviete ir pamatīgi savainota. Viņai uzbrucis briesmonis, un es negrasos neko izbeigt...

- Pamatīgi savainota? Viņa visu nedēļu turpina savu nodarbo�anos! Jūs...

- Kā jūs to zināt?

Es papurināju galvu,

- Paklausieties, es cen�os jums palīdzēt, aiztaupīt jums nepatik�anas, bet jūs uztraucaties tikai par to, ka esmu pārkāpis kādu noteikumu! Nu tad atklā�u jums ko jaunu. Regīna Kampo nav nekāds upuris. Vai tad jūs nesaprotat? Ja lieta nonāks tiesā un zvērinātie noskatīsies disku, jums ir beigas, Ted. Lietu izbeigs, bet jums būs jāiet pie sava priek�nieka Smitsona un jāskaidro, kāpēc to nespējāt paredzēt. Es Smitsonu pazīstu maz, ta�u vienu zinu skaidri. Viņam nepatīk zaudēt. Pēc vakardienas viņam, manuprāt, tas nepatīk vēl vairāk.

- Arī prostitūtas var būt upuri. Pat amatieres.

Es vēlreiz papurināju galvu, nolemdams atklāt visas kārtis.

- Regīna Kampo ievilināja manu klientu slazdā, - es skaidroju, - jo zināja, ka Roulijam ir nauda. Viņa grib iesūdzēt puisi tiesā un izspiest naudu. Viņa vai nu pati sevi savainoja, vai arī to izdarīja drauģelis no bāra - tas kreilis. Neviena zvērināto tiesa pasaulē jums neticēs. Asinis un pirkstu nospiedumi? Par to visu Kampo parūpējās pēc tam, kad Roulijs zaudēja samaņu.

Mintons palocīja galvu, it kā piekristu manai loģiskajai domai, ta�u tad uzbruka no citas puses.

- Rodas iespaids, ka esat mēģinājis iebiedēt cietu�o, izsekodams viņu un nelikdams viņu mierā.

-Ko?

- Jūs zināt noteikumus. Upuris jāliek mierā, vai arī būs jāskaidrojas ar tiesnesi.

Es atkal papurināju galvu un iepletu rokas.

- Vai jūs vispār klausāties, ko saku?

- Jā, es dzirdēju pilnīgi visu, ta�u tas nenovirzīs mani no pareizā ceļa. Tomēr ir viens priek�likums, kas būs spēkā tikai līdz apsūdzības nolasī�anai. Pēc tam - viss. Tavam klientam būs jāstājas tiesne�a un zvērināto priek�ā. Un mani tavas se�desmit dienas nebiedē. Cīņai bū�u sagatavojies.

�ķita, ka atrodos zem ūdens un viss, ko esmu teicis, pārvērties gaisa burbuļos. Neviens neko nebija dzirdējis un sapratis. Un tad es atskārtu - ir kaut kas tāds, ko es nezinu. Kaut kas svarīgs. Neatkarīgi no tā, cik Mintons ir zaļ�, viņ� nav muļķis, kā es kļūdīgi biju iedomājies. Apgabala prokuratūras Losand�elosas birojā strādāja tikai labākie juridisko augstskolu beidzēji. Viņ� bija minējis Dienvidkalifomiju, un es zināju, ka �ajā koled�ā gatavo izcilus juristus. Un pārējais bija tikai pieredzes jautājums. Mintonam tādas vēl nebija, ta�u tas nenozīmēja, ka viņ� nav gudrs. Sapratu, ka nu pārsteigumi gaida mani, nevis Mintonu.

- Ko esmu palaidis garām? - es jautāju.

- Nezinu, - Mintons atbildēja. - Tu ta�u esi izcils advokāts. Kā gan tu varēji ko palaist garām?

Brīdi es skatījos uz viņu un tad sapratu. Izmeklē�anā ir noskaidrots kaut kas svarīgs. Tajā plānajā mapē bija kaut kas tāds, kā nebija biezajā, kuru savācis Levins. Kaut kas tāds, kas ļauj prokuratūrai neuztraukties par Regīnas Kampo patieso nodarbo�anos. Mintons jau bija uz to norādījis. Arī prostitūtas var būt upuri.

Gribējās pēc iespējas ātrāk pār�ķirstīt policijas savāktos dokumentus un salīdzināt ar tiem, kas bija manā rīcībā. Ta�u Mintona klātbūtnē es to nedrīkstēju.

- Labi, - es teicu. - Kāds ir jūsu priek�likums? Klients to nepieņems, ta�u es viņam to pavēstī�u.

- Nu, viņam būs jāiet cietumā. Tas ir skaidrs. Mēs grasāmies izvirzīt apsūdzību uzbrukumā ar auksto ieroci un izvaro�anas mēģinājumā. Prasīsim vidēju soda mēru, un tas nozīmē, ka viņam piespriedīs apmēram septiņus gadus ieslodzījumā.

Es palocīju galvu. Uzbrukums ar auksto ieroci un izvaro�anas mēģinājums. Piespriesti septiņi gadi, patiesībā būs jāizcie� kādi �etri. Priek�likumam nebija ne vainas, ta�u tikai tad, ja Roulijs patie�ām būtu pastrādājis �o noziegumu.

Ja viņ� nebija vainīgs, nedrīkstēja pieņemt nekādus piedāvājumus.

Paraustīju plecus.

- Es viņam to pateik�u.

- Atcerieties, tas ir spēkā tikai līdz apsūdzības nolasī�anai. Ja viņ� pieņem piedāvājumu, piezvaniet man pirmdien no pa�a rīta.

- Skaidrs.

Aizvēru savu portfeli un piecēlos. Iztēlojos, kā Roulijs gaida manu zvanu, lai uzzinātu, ka viss �is murgs ir beidzies. Ta�u es viņam piezvanī�u un paziņo�u, ka viņu grasās notiesāt ar brīvības atņem�anu uz septiņiem gadiem.

Mēs ar Mintonu sarokojāmies, es apsolīju piezvanīt un tad devos prom. Gaitenī, kas veda uz reģistratūru, saskrējos ar Megiju Makfērsoni.

- Heilija sestdien esot brīni�ķīgi pavadījusi laiku, - Megija teica. - Viņa joprojām par to priecājas. Un stāsta, ka tu ari �ajās brīvdienās apciemo�ot viņu.

- Ja tev nav iebildumu.

- Vai ar tevi viss ir kārtībā? Tu izskaties kā apdullis.

- �ī bija gara nedēļa. Priecājos, ka rīt nekas nav darāms. Kad Heilijai būtu labāk ar mani tikties - sestdien vai svētdien?

- Abās. Vai tu tikko runāji ar Tedu par Roulija lietu?

- Jā. Viņ� izteica piedāvājumu. - Pacēlu portfeli, lai parādītu, ka tajā ir prokurora piedāvājums klientam atzīties nozieguma pastrādā�anā. - Nu man tas jāizstāsta klientam. Būs grūti. Puisis apgalvo, ka nav vainīgs.

- Manuprāt, viņi visi tā saka.

- Bet �oreiz ir citādi.

- Nu, lai tev veicas!

- Paldies!

Mēs devāmies katrs uz savu pusi, bet tad man kaut kas ie�āvās prātā.

- Ei, priecīgu Svētā Patrika dienu! - es uzsaucu Megijai.

-Ak jā.

Megija pagriezās un atkal pienāca man klāt.

- Steisija �odien ilgāk paliks pie Heilijas, un mēs pēc darba ejam uz Four Green Fields. Varbūt gribi iedzert kādu pinti zaļā alus?

Four Green Fields bija īru krogs netālu no pilsētas administratīvā centra. To bie�i mēdza apmeklēt juristi no abām pretējām pusēm. Istabas temperatūras Guinness alus iespaidā naids atslāba.

- Nezinu, - es teicu. - Dro�i vien būs jādodas pāri kalnam, lai satiktu klientu, ta�u, kas zina, varbūt atgriezī�os.

- Es varē�u palikt tikai līdz astoņiem, tad būs jāatlai� Steisija.

- Labi.

Mēs atkal �ķīrāmies, un es izgāju no tiesas nama. Sols, uz kura biju sēdējis kopā ar Rouliju un pēc tam ar Ķērienu, bija brīvs. Apsēdos, atvēru portfeli un izvilku Mintona mapi. Tur bija dokumenti, kuru kopijas man bija sagādājis Levins. �ķita, ka neko jaunu neatradī�u, līdz nonācu līdz pirkstu nospiedumu salīdzinā�anas analīzei, kas apstiprināja mūsu aizdomas - asiņainie nospiedumi uz na�a bija mana klienta Lūisa Roulija pirkstu nospiedumi.

Ta�u ar to vēl nepietika, lai izskaidrotu Mintona izturē�anos. Nopētīju iero�a eksperta ziņojumu. No Levina biju saņēmis pilnīgi citādu dokumentu - it kā tas būtu no citas lietas par citu ieroci. Steig�us pārlasot papīru, jutu, ka nosvīst piere. Tiekoties ar Mintonu, nebiju viņu novērtējis, turklāt -un tas bija vēl ļaunāk - pārāk agri atklāju viņam visas savas kārtis. Mintona rīcībā tagad bija bāra Morgan videoieraksts un laiks, lai sagatavotos tiesai.

Galu galā es aizcirtu mapi un izvilku mobilo telefonu. Levins pacēla klausuli pēc diviem signāliem.

- Kā veicas? - viņ� jautāja. - Prēmija būs?

- Nebūs gan. Vai tu zini, kur ir Roulija birojs?

- Jā. Beverlihilzā, Kenona ceļā. Man ir pierakstīta adrese.

- Tiksimies tur.

- Tūliņ?

- Bū�u pēc pusstundas.

Es pārtraucu sarunu un piezvanīju Ērlam. Viņ� dro�i vien klausījās mūziku, jo atbildēja tikai pēc septītā signāla.

- Brauc man pakaļ! - es teicu. - Mēs dosimies pāri kalnam.

Aizvēru telefonu un piecēlos. Soļodams uz laukumu, kur bija norunāts tikties ar Ērlu, jutu augam dusmas. Uz Rouliju, uz Levinu un visvairāk uz sevi. Ta�u es redzēju arī pozitīvo pusi tam, kas noticis. Viens nu bija skaidrs - lielās algas diena tomēr pienāks. Lieta nonāks tiesā - ja vien Roulijs nepieņems prokurora piedāvājumu. Un tas bija tikpat iespējams kā sniegs Losand�elosā. Protams, tas bija iespējams, ta�u es noticē�u tam tikai tad, kad redzē�u savām acīm.

Kad Beverlihilzas bagātnieki alkst iztērēt kādu mazumiņu par drēbēm un dārglietām, viņi iet uz Rodeo ceļu. Ja grib iz�ķiest vairāk naudas un iegādāties māju vai dzīvokli, viņiem jādodas pāris kvartālu tālāk uz Kenona ceļu, kur mājvietu radu�as lepnākās nekustamā īpa�uma kompānijas. Daudzu miljonu vērtu īpa�umu fotogrāfijas tur izliktas skatlogos - uz pārsmalcinātiem zelta molbertiem kā Pikaso vai Van Goga darbi. Kenona ceļā ceturtdienas pēcpusdienā es sameklēju "Vindzoru dzīvojamos namus" un Lūisu Rouliju.

Kad tur nokļuvu, Rauls Levins mani jau gaidīja. Viņ� sēdēja izstā�u zālē, un viņam priek�ā uz galda bija svaiga ūdens pudele, bet Lūiss savā kabinetā runāja pa telefonu. Sekretāre - pārsauļojusies blondīne, kuras mati izskatījās tā, it kā būtu nevis apgriezti, bet appļauti, - paziņoja, ka vēl da�as minūtes jāuzkavējas un tad mēs varē�ot iet iek�ā. Es palocīju galvu un pagājos nost no viņas galda.

- Vai pastāstīsi, kas notiek? - Levins jautāja.

-Jā, kad būsim tur iek�ā.

Abās izstā�u zāles pusēs no griestiem līdz grīdai bija novilktas tērauda stieples, kam bija piestiprināti ietvari ar fotogrāfijām. Tajās varēja redzēt pārdodamos īpa�umus un izlasīt par tiem īsus aprakstus. Izlikdamies, ka pētu mājas, par kuru iegādi tuvāko simt gadu laikā nevarēju sapņot, es lēni virzījos uz gaiteni, kas veda uz kabinetiem. Tur nokļuvis, pamanīju atvērtas durvis un izdzirdēju Lūisa Roulija balsi. �ķita, ka viņ� vienojas par savrupmājas izrādī�anu Malholandas ceļā - klientam, kur�, kā Roulijs skaidroja cilvēkam līnijas pretējā galā, vēloties saglabāt konfidencialitāti. Pametu acis uz Levinu, kas joprojām sēdēja izstā�u zāles otrā galā.

- Idiotisms, - es noteicu un, pamājis Levinam, devos tālāk pa gaiteni un iegāju Roulija greznajā kabinetā. Roulija rakstāmgalds bija nokrauts ar papīriem un bieziem katalogiem, ta�u runātājs pie tā nesēdēja. Viņ� bija izlaidies dīvānā, kas atradās blakus, - ar cigareti vienā un telefonu otrā rokā. Ieraudzījis mani, Roulijs izskatījās satriekts, un es iedomājos, ka sekretāre, iespējams, viņam nemaz nav pateikusi, ka ieradu�ies apmeklētāji.

Kabinetā ienāca arī Levins, kam sekoja sekretāre, kurai mati �ūpojās gar vaigiem uz priek�u un atpakaļ. Ba�ījos, ka asais griezums varētu savainot viņai degunu.

- Roulija kungs, �ie vīri glu�i vienkār�i ielauzās birojā.

- Liza, man jābeidz runāt, - Roulijs teica klausulē. - Piezvanī�u vēlāk. - Viņ� nolika klausuli uz telefona aparāta, kas stāvēja uz stikla kafijas galdiņa. - Ir jau labi, Robiņa. - Viņ� pavēcināja roku uz sekretāres pusi. - Ejiet!

Robiņa augstprātīgi paskatījās uz mani un izgāja no kabineta. Es aizvēru durvis un pievērsos Roulijam.

- Kas noticis? - viņ� jautāja. - Vai viss beidzies?

- Ne uz ilgu laiku, - es atbildēju.

Man rokās bija prokuratūras savāktie materiāli. Iero�a ekspertīzes dokuments bija pa�ā virspusē. Nometu mapi uz kafijas galdiņa.

- Prokuroram Tedam Mintonam mani izdevās pamatīgi apmulsināt. Tava lieta joprojām ir spēkā un, iespējams, nonāks arī tiesā.

Roulija seja satumsa.

- Nesaprotu, - viņ� sacīja, - tu ta�u teici, ka samaisi to puisi miltos.

- Izrādījās, ka vienīgais, kuru samala, esmu es. Jo tu atkal nerunāji skaidru valodu. - Tad paskatījos uz Levinu un teicu: - Un tu arī mani �oreiz pievīli.

Roulijs atvēra mapi. Pirmā bija krāsaina fotogrāfija, kurā redzams nazis ar asiņainu spalu. Tas nebija nazis, ko pirmajā dienā Dobsa birojā apskatījām fotokopijās, ko Levins bija sadabūjis no policijas.

- Pie velna, kas tas tāds? - iesaucās Levins, blenzdams attēlā.

- Nazis. īstais. Nazis, ko Roulijs bija paņēmis līdzi uz Regīnas Kampo dzīvokli. Nazis, uz kura ir viņas asinis un Roulija iniciāļi.

Levins apsēdās dīvāna otrā galā. Es paliku stāvam, un abi skatījās uz mani. Sāku ar Levinu.

- Es devos pie prokurora, lai norādītu �im īsto vietu, ta�u beigās viņ� iedzina stūrī mani. Kur tu dabūji to bildi, Raul? Tavs izziņu avots iedevis tev acīmredzamu mēslu!

- Pagaidi, pagaidi! Tas nevar...

- Nē, tu pagaidi! Ziņojums, ka nazim nav atrodams īpa�nieks, ir nepatiess. Tas speciāli piespēlēts, lai apmuļķotu mūs. Un tas lieliski izdevās, jo es ievalsēju prokurora kabinetā, pārliecināts, ka uzvara ir rokā, un glu�i vienkār�i atdevu bāra Morgan video. Pametu kā bumbiņu!

- Tas bija kurjers, - Levins noteica.

-Kas?

- Kurjers. Puisis, kas nēsā dokumentus no policijas pārvaldes uz prokurora biroju. Paziņoju viņam, kas mani interesē, un viņ� to nokopēja.

- Tātad viņi tiku�i puisim uz pēdām un to apstrādāju�i. Vari piezvanīt viņam un pateikt - ja vajadzīgs advokāts krimināllietās, manis nav.

Atskārtu, ka soļoju �urpu turpu, ta�u nespēju apstāties.

- Un tagad tu! - Es pabakstīju ar pirkstu uz Roulija pusi. - Esmu saņēmis īsto iero�u eksperta ziņojumu un noskaidrojis ne tikai to, ka nazis izgatavots pēc pasūtījuma, bet arī to, ka tas ir tavējais, jo uz tā ir tavi iniciāļi! Tu atkal man meloji!

- Es nemeloju! - Roulijs kliedza man pretī. - Es centos paskaidrot! Teicu, ka tas nav mans nazis! Teicu to divas reizes, ta�u neviens neklausījās!

- Tad vajadzēja paskaidrot, ko tu ar to gribi teikt! Pasacīdams, ka tas nav tavējais, tu pateici, ka neesi pastrādājis noziegumu. Tev vajadzēja teikt: "Ei, Mik, ar to nazi kaut kas nav lāgā, jo man bija nazis, ta�u �is, bildē, nav manējais." Ko tu domāji? Ka tas nav nekas svarīgs?

- Lūdzu, vai tu varētu nomierināties? - Roulijs sacīja. - Birojā var ienākt klienti.

- Man vienalga! Pie velna tavus klientus! Tur, kur tu drīz nonāksi, klienti tev nebūs vajadzīgi! Vai tad tu nesaproti, ka �is nazis ir svarīgāks par visu, ko esam sadabūju�i? Tu ej uz tik�anos ar prostitūtu un paņem līdzi slepkavības ieroci. Tas nebija tur nolikts vēlāk! Tas bija tavējais. Un tas nozīmē, ka tas nebija nekāds slazds. Kā lai mēs apgalvojam, ka Regīna Kampo to visu bija sagatavojusi un grib tevi pataisīt par grēkāzi, ja prokurors var pierādīt, ka tev, ieejot dzīvoklī, kabatā bija nazis?

Roulijs neatbildēja, un es viņam nemaz to neļāvu.

- Pie velna, tu to izdarīji, un viņi to pierādīs! - es teicu, rādīdams ar pirkstu uz Rouliju. - Nav brīnums, ka viņus neinteresēja bārs. Viņiem nekas cits nav vajadzīgs, jo viņiem ir tavs nazis un tavi asiņaino pirkstu nospiedumi.

- Bet es to neizdarīju! Tas viss ir safabricēts! Ka es tev saku! Tie ir...

- Un kur� tagad kliedz? Paklau, man vienalga, ko tu saki. Es nevaru strādāt ar klientu, kas nerunā skaidru valodu un nesaprot, cik svarīgi ir teikt patiesību savam advokātam. Prokurors tev izsaka piedāvājumu, un es tev dodu padomu to pieņemt.

Roulijs uz dīvāna izslējās un paķēra no galdiņa cigare�u paciņu. Izņēmis vienu, viņ� to aizkūpināja no tikko izsmēķētās.

- Es savu vainu neatzī�u, jo neko neesmu izdarījis, -Roulijs sacīja, un viņa balss pēc dūma ievilk�anas pēk�ņi bija pavisam rāma.

- Septiņi gadi. Pēc �etriem būsi ārā. Laiks pārdomām ir līdz pirmdienai, pēc tam piedāvājums vairs nav spēkā. Padomā un pasaki man, vai gribi to pieņemt.

- Es to nepieņem�u, jo neko neesmu pastrādājis, un, ja tu neesi spējīgs panākt, lai lieta nonāk zvērināto tiesā, es atradī�u citu advokātu.

Es nikni izrāvu Levinam no rokām izmeklē�anas materiālus, lai varētu precīzi citēt iero�u eksperta ziņojumu.

- Neko neesi pastrādājis? - es atkārtoju. - Labi, ja neesi, tad varbūt paskaidrosi, kāpēc devies pie prostitūtas, kabatā nesdams līdzi meistara darinātu Melnā Nindzjas nazi ar piecas collas garu asmeni un abās pusēs iegravētiem iniciāļiem?

Es pametu ziņojumu Levinam. Tas izslīdēja viņam caur rokām un atsitās pret krūtīm.

- Tāpēc, ka tas alla� man ir līdzi!

Roulija atbilde izklausījās tik dedzīga un pārliecino�a, ka iestājās klusums. Pārtraucis soļo�anu, es vēros viņā.

- Tas alla� ir tev līdzi, - es atkārtoju.

-Jā, ir. Esmu nekustamu īpa�umu tirgotājs. Braucu dārgās ma�īnās. Man ir dārgi juvelierizstrādājumi. Es tiekos ar sve�iem cilvēkiem pilnīgi tuk�ās mājās.

Tā bija viela pārdomām. Lai arī satraukts, es pamanīju cerību stariņu. Levins paliecās uz priek�u, paskatījās uz Rouliju, tad - uz mani. Arī viņ� to bija saskatījis.

- Ko tu runā? - es jautāju. - Tu ta�u pārdod mājas bagātiem ļaudīm.

- Viņi piezvana un pavēsta, ka grib apskatīt māju. Kā tu vari zināt, ka viņi ir bagāti?

Es apmulsis papletu rokas.

- Vajadzētu ta�u būt kādai iespējai, lai pārbaudītu klientus!

- Protams, mēs varam pārbaudīt viņu kredītvēsturi un pieprasīt atsauksmes. Ta�u mēs tik un tā iztiekam ar to, ko mums saka klienti, un �ie cilvēki nav radu�i gaidīt. Ja viņi grib apskatīt kādu īpa�umu, viņi grib to apskatīt. Ir ta�u neskaitāmas nekustamā īpa�uma firmas! Ja nerīkosimies ātri, cits mūs apsteigs.

Es palocīju galvu. Cerību stariņ� kļuva arvien spo�āks. Iespējams, vēl bija iespējams visu glābt.

- Ziniet, pirms da�iem gadiem notika vairākas slepkavības, - Roulijs pastāstīja. - Katrs nekustamo īpa�umu tirgotājs zina, ka atrasties vienam tajās tuk�ajās mājās ir bīstami. Bija uzradies kāds tips... Viņ� uzbruka sievietēm tuk�ās mājās un izvaroja viņas. Māte...

Viņ� nepabeidza teikumu. Es gaidīju. Nekā.

- Kas notika ar tavu māti?

Roulijs vilcinājās.

- Reiz viņa Beleirā izrādīja kādu māju. Māte bija viena, ta�u domāja, ka ir dro�ībā, jo īpa�ums tomēr bija Beleirā. Viņu izvaroja. Kad viņa neatgriezās birojā, es devos uz to māju un atradu viņu sasietu.

To atceroties, Roulijam acīs iemirdzējās asaras.

- Cik sen tas bija? - es jautāju.

- Pirms apmēram �etriem gadiem. No tās reizes viņa nenodarbojas ar tie�o pārdo�anu. Māte uzturas birojā un vairs nav izrādījusi nevienu īpa�umu. Tagad to daru es. Un tie�i toreiz un tie�i tāpēc iegādājos nazi. Man tas pieder jau �etrus gadus, un es to ņemu līdzi it visur, tikai lidma�īnās ne. Kad devos uz tās sievietes dzīvokli, nazis man bija kabatā, un es pat neiedomājos, ka tas tur ir.

Atkritu krēslā, kas atradās iepretim dīvānam. Prāts drud�aini strādāja. Es apsvēru, kā tas varētu noderēt. Aizstāvības stratēģiju varēja būvēt uz nejau�ībām. Kampo iebelza Roulijam, un gadījās tā, ka viņa pie nakts viesa, kas gulēja zemē, zaudējis samaņu, atrada nazi. �ī versija varēja noderēt.

- Vai tava māte ziņoja policijai? - Levins jautāja. - Vai lieta tika izmeklēta?

Roulijs, nodzēsdams cigareti pelnutraukā, papurināja galvu.

- Nē, viņa bija pārāk satriekta. Baidījās, ka tas varētu nonākt avīzēs.

- Kas vēl par to zina? - es jautāju.

- Ē, es... un dro�i vien arī Sesils. Vairāk, iespējams, neviens. �o informāciju tu nedrīksti izmantot. Viņa...

- Bez viņas atļaujas to neizmanto�u, - es apsolīju. - Ta�u tas varētu būt svarīgi. Būs jāaprunājas ar tavu māti.

- Nē, es negribu...

- Mēs �obrīd runājam par tavu dzīvību un brīvību, Lūis. Tevi var aizsūtīt uz cietumu. Vai tu to izturēsi? Neuztraucies par māti! Lai aizstāvētu dēlu, māte darīs visu.

Roulijs nodūra acis un nogrozīja galvu.

- Nezinu...

Ievilku elpu, pūlēdamies atslābt. Iespējams, visu varēs vērst uz labu.

- Skaidrs ir viens, - es teicu. - Es do�os atpakaļ pie prokurora un pavēstī�u, ka esi atteicies no viņa piedāvājuma. Mēs iesim uz tiesu un izmēģināsim laimi.

Veiksme mūs nepameta. Otrs akmens apsūdzības dārziņā iekrita pēc tam, kad biju aizvedis Ērlu uz priek�pilsētas stāvlaukumu, kur viņ� turēja savu ma�īnu, un devies ar Lincoln atpakaļ uz Vannuisu - uz Four Green Fields. Tas bija krogs Viktorijas bulvāri - iespējams, tie�i tāpēc to bija iecienīju�i juristi. Gar kreiso pusi krogā bija bāra lete, gar labo - nodalīti apbru�āti galdiņi apmeklētājiem. Tas bija pārpildīts -kā jau īru krogs Svētā Patrika dienas vakarā. Manuprāt, ļau�u te bija daudz vairāk nekā citus gadus, jo dzīrotāju svētki iekrita ceturtdienā un daudzi bija izkārtoju�i sev garas brīvdienas. Ari es biju nodro�inājies, ka piektdiena ir brīva. Pēc Svētā Patrika dienas nākamo es alla� rezervēju atpūtai.

Kad sāku lauzties cauri pūlim, lai uzmeklētu Megiju Makfērsoni, mūzikas automātā atskanēja dziesmiņa par Mazo Deniju. Tā bija astoņdesmito gadu sākuma pankroka versija, un briesmīgais troksnis apgrūtināja manus centienus saklausīt, ko pazīstami cilvēki man atbild uz jautājumu, vai nav redzēju�i manu biju�o sievu. Sarunas, kuru fragmentus saklausīju, spraucoties caur burzmu, grozījās ap Robertu Blei-ku un satrieco�o spriedumu, kas bija nolasīts iepriek�ējā dienā.

Pūlī uzgrūdos Robertam D�ilenam. Operators iebāza roku kabatā, izvilka �etras �auksto�as simtdolāru banknotes un pasniedza tās man. Iespējams, tās bija �etras no tām desmit, ko pirms divām nedēļām samaksāju viņam Vannuisas tiesas namā, demonstrēdams Sesilam Dobsam, kā spēju manipulēt ar pla�saziņas līdzekļu pārstāvjiem. Roulija tūkstoti jau biju iztērējis. �ie �etri simti bija peļņa.

- Tā jau domāju, ka �eit saskriesimies! - Roberts iekliedza man ausī.

- Paldies, Statīv! - es atbildēju. - Tie nonāks manā bāra rēķinā.

Roberts iesmējās. Lūkojos pār viņa plecu, pūlī meklēdams savu biju�o sievu.

- Kā vēlies, vecīt, - viņ� noteica.

Kad spraucos Statīvam garām, viņ� uzsita man uz pleca. Beidzot pamanīju Megiju. Pie viņas galdiņa sēdēja se�as sievietes - prokurores un sekretāres no Vannuisas biroja. Vairākas es pavir�i pazinu, ta�u jutos savādi, jo man vajadzēja stāvēt kājās un pārkliegt mūziku un troksni. Turklāt viņas bija prokurores, kas uzskatīja, ka esmu noslēdzis līgumu ar pa�u nelabo. Uz galda stāvēja divi alus kausi, un viens no tiem bija pilns. Manas izredzes tikt līdz bāram pēc glāzes bija niecīgas. Megija, apjauzdama, cik bēdīgā situācijā esmu, piedāvāja man dzert no viņas glāzes.

- Neuztraucies! - viņa kliedza. - Mūsu siekalas arī agrāk ir sajauku�ās!

Es pasmaidīju un sapratu, ka abi kausi uz galda nav pirmie. Iedzēru pamatīgu malku - gar�oja lieliski. Guinness man alla� liek justies brīni�ķīgi.

Megija sēdēja starp divām jaunām prokurorēm, ko bija ņēmusi savā paspārnē. Vannuisas birojā daudzas jaunas sievietes tiecās strādāt pie manas biju�ās sievas, jo priek�nieks -Smitsons - sev apkārt pulcēja tādus kā Mintons.

Vēl joprojām stāvēdams kājās, es pacēlu glāzi tostam, ta�u Megija nepacēla neko - jo man rokā bija viņas glāze. Beidzot Megija paņēma kausu.

- Priekā!

Tomēr no kausa Megija nedzēra. Viņa to nolika uz galda un kaut ko ie�ukstēja ausī sievietei, kura sēdēja sola malā. Tā piecēlās un palaida Megiju garām. Mana bijusī sieva noskūpstīja mani uz vaiga, sacīdama:

- �ādās situācijās sievietei alla� ir vieglāk tikt pie glāzes.

- īpa�i skaistai sievietei, - es piebildu.

Viņa veltīja man vienu no saviem īpa�ajiem skatieniem un pagriezās pret drūzmu, kas glu�i kā bezdibenis �ķīra mūs no bāra. Skaļi iesvilpusies, viņa saistīja kāda īru pui�a uzmanību, kur� darbojās ap alus krāniem, pildīdams kausus, ko rotāja milzu putu cepures.

- Man vajadzīga pintes lieluma glāze! - Megija sauca.

Bārmenis �o vēlē�anos nolasīja viņai no lūpām. Un, glu�i kā pusaudzis Pearl Jam koncertā, pāri galvām no rokām rokās uz mūsu pusi ceļoja tīra glāze. Megija no svaigākā kausa ielēja tajā alu, un mēs saskandinājām.

- Vai tagad jūties labāk nekā brīdī, kad �odien tikāmies? -Megija jautāja.

Es pamāju.

- Mazliet.

- Vai Mintons lika tev trūkties?

Es atkal pamāju.

- Viņ� un policisti.

- Kērliss? Es ta�u teicu, ka viņ� ir mēsls. Visi viņi ir tādi.

Neatbildēju, mēģinādams izlikties, ka Megijas teiktais man nav nekāds jaunums un Kērlisu jau sen pazīstu. Lēni malkoju alu no savas glāzes.

- Laikam jau nevajadzēja tev neko teikt, - Megija turpināja, - ta�u mans viedoklis neko nenozīmē. Ja Mintons ir tik stulbs, ka izmanto �o puisi, tu mācēsi tikt ar viņu galā. Par to esmu pārliecināta.

Pieņēmu, ka Megija runā par kādu liecinieku, kaut gan izmeklē�anas dokumentos liecinieks, vārdā Kērliss, nebija minēts. Tas, ka viņa �im lieciniekam neuzticējās, rosināja domāt, ka Kērliss ir ziņotājs. Dro�i vien ziņotājs no cietuma.

- Kā tu par viņu uzzināji? - es beidzot iejautājos. - Mintons izstāstīja?

- Nē, es viņu aizsūtīju pie Mintona. Neatkarīgi no tā, kādu iespaidu uz mani atstāja �ā pui�a vārdi, mans pienākums bija viņu aizsūtīt pie pareizā prokurora. Lai tad Mintons izvērtē.

- Bet kāpēc viņ� gāja pie tevis?

Megija sarauca pieri, jo atbilde viņai �ķita acīmredzama.

- Tāpēc, ka es vadīju apsūdzības izvirzī�anas sēdi. Viņ� bija "būrī". Domāja, ka lieta vēl joprojām ir pie manis.

Beidzot es sapratu. Toreiz Roulija lietu izskatīja pirmo, neievērojot alfabēta kārtību, un Kērliss acīmredzot ar viņu kopā bija atvests no cietuma. Kērliss redzēja, ka mēs ar Me-giju strīdamies par dro�ības naudu Roulija lietā, tāpēc iedomājās, ka lieta joprojām ir Megijas ziņā. Viņ� dro�i vien gribējis kaut ko ziņot.

- Kad viņ� tev piezvanīja? - es jautāju.

- Es jau tā pārāk daudz tev stāstu, Holer. Es ne...

- Tikai pasaki man, kad viņ� piezvanīja. Sēde bija pirmdien, tātad vēlāk tajā pa�ā dienā?

Par lietu nebija rakstīts avīzē, un nekas nepavīdēja arī televīzijā. Es brīnījos, kur Kērliss ņēmis informāciju, ko grib ietirgot prokuroriem. Biju pārliecināts, ka ne no Roulija. Roulijs bija pietiekami nobijies, lai klusētu. Tā kā pla�sazi-ņas līdzekļos ziņu nebija, vienīgais, kur Kērliss varēja smelties informāciju, bija tiesa, kad tika nolasīta apsūdzība un mēs ar Megiju strīdējāmies par dro�ības naudu.

Sapratu, ka ar to viņam pietika. Mēģinādama ietekmēt tiesnesi un panākt, ka Roulijs netiek atbrīvots pret dro�ības naudu, Megija bija visai izteiksmīgi aprakstījusi Regīnas Kampo savainojumus. Tā kā Kērliss bija tiesas zālē, viņ� acīmredzot dzirdēja visus sīkumus, lai pēc tam sagudrotu pasaciņu par manu klientu, kas cietumā atzinies nodarījumā.

-Jā, viņ� man piezvanīja pirmdienas pēcpusdienā, - Megija beidzot atbildēja.

- Kāpēc tu domā, ka viņ� ir mēsls? Vai viņ� arī agrāk tā rīkojies? Tas puisis ta�u ir profesionāls ziņotājs, ko?

Es minēju uz labu laimi, un Megija to saprata. Viņa papurināja galvu.

- Visu, kas nepiecie�ams, tu uzzināsi pirmstiesas izmeklē�anā. Vai mēs varam kā draugi glu�i vienkār�i iedzert alu? Man pēc stundas jādodas prom.

Es palocīju galvu, ta�u alku uzzināt ko vairāk.

- Zini, - es teicu, - iespējams, vienai Svētā Patrika dienai tu esi izdzērusi pietiekami daudz Guinness alus. Varbūt dosimies prom no �ejienes un kaut kur paēdīsim?

- Kādēļ? Lai tu varētu mani izpra�ņāt par to lietu?

- Nē, lai mēs parunātu par mūsu meitu.

Megija piemiedza acis.

- Kas noticis? - viņa jautāja.

- Nekas īpa�s. Es patie�ām gribu par viņu parunāt.

- Kurp tu mani vedīsi vakariņās?

Nosaucu kādu dārgu itālie�u restorānu �ērmenoksā, Venturā, un viņas skatiens atmaiga. Uz �o restorānu mēs mēdzām iet, lai svinētu jubilejas un bērna gaidī�anas sākumu. Mūsu dzīvoklis, kurā joprojām dzīvoja Megija, bija pāris kvartālu tālāk Dikensstrītā.

- Vai tu domā, ka stundas laikā mēs tur paēdīsim? - Megija jautāja.

- Ja tūliņ dosimies prom un ilgi nepētīsim ēdienkarti.

- Pārliecināji. Es tikai atvadī�os.

- Es sēdē�u pie stūres, - es pieteicos, jo Megija ne visai stabili turējās uz kājām. Līdz Lincoln gājām apskāvu�ies, un es palīdzēju viņai iekāpt ma�īnā.

Pa Vannuisas bulvāri devos uz dienvidiem, uz Venturu. Pēc mirkļa Megija sev no apak�as izvilka kompaktdisku, kam bija uzsēdusies virsū. Tas bija Ērla disks. Viens no tiem, ko viņ� parasti klausījās ma�īnas stereoiekārtā, kamēr biju tiesā. Tādējādi viņ� taupīja savu atskaņotāju. Diskā bija kāda dienvidu neķītreļa mūzika.

- Brīnījos, kas man traucē ērti sēdēt, - Megija sacīja.

- Un tu �o klausies, braukādams uz tiesas namiem?

- Patiesībā nē. Tas ir Ērla disks. Viņ� visu dienu sēdēja pie stūres, �is nav mans mīļākais dziedātājs. Es drizāk esmu vecās skolas piekritējs. Tupaks un tamlīdzīgi.

Megija iesmējās, jo nodomāja, ka es jokoju. Pēc pāris minūtēm mēs braucām pa �auru aleju, kas aizveda mūs līdz restorāna durvīm. Apkalpotājs novietoja ma�īnu, un mēs gājām iek�ā. īpa�niece pazina mūs un izturējās tā, it kā pēc mūsu pēdējās mielo�anās restorānā būtu pagāju�as tikai da�as nedēļas. Patiesībā mēs �eit, iespējams, pēdējo reizi bijām katrs ar savu partneri.

Palūdzu pudeli Singe Shiraz, un mēs pasūtījām makaronu ēdienu, pat neieskatīju�ies ēdienkartē. No salātiem un uzkodām atteicāmies, toties piekodinājām viesmīlim nekavēties ar ēdienu pasnieg�anu. Kad viesmīlis bija prom, es paskatījos pulkstenī un aprēķināju, ka man ir �etrdesmit piecas minūtes. Pietiekami daudz laika.

Guinness iespaidā Megija bija patīkami atslābusi, tāpēc bez mitas smaidīja. Man bija skaidrs, ka viņa apreibusi. Me-giju alkohols darīja skaistu, un reibumā viņa nekad nekļuva nīgra. Glu�i otrādi - atmaiga. Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc mēs galu galā radījām bērnu.

- Varbūt tev vajadzētu atteikties no vīna, - es ieminējos. - Citādi rīt sāpēs galva.

- Neuztraucies! Ko gribē�u, to dzer�u, ko negribē�u, no tā atteik�os.

Megija pasmaidīja, un es ari viņai uzsmaidīju.

- Nu, Holer, kā tad tev īsti klājas? Vaļsirdīgi.

- Labi. Un tev? Vaļsirdīgi.

- Labāk nemaz nevar būt. Vai esi jau atguvies pēc �ķir�anās no Lomas?

-Jā, mēs pat esam draugi.

- Un kas mēs esam?

- Nezinu. Reizēm dro�i vien ienaidnieki.

Megija papurināja galvu.

- Mēs nevaram būt ienaidnieki, jo nedrīkstam piedalīties vienā lietā. Turklāt es alla� cen�os tev palīdzēt. Kā, teiksim, ar to nelieti Kērlisu.

- Paldies, ta�u viņ� joprojām ir traucēklis.

- Nespēju cienīt prokuroru, kas tiesā izmanto ziņotāja liecību. Lai ari tavs klients ir vēl lielāks nelietis.

- Mintons man neatklās, ko īsti Kērliss viņam samelsis par manu klientu.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Viņ� glu�i vienkār�i pavēstīja, ka ir kāds ok�ķeris, ta�u neatklās, ko tas īsti ziņojis.

- Tas nav godīgi.

- Es arī tā teicu. Notiek izmeklē�ana, ta�u tiesnesis būs zināms tikai pirmdien, kad tiks nolasīta apsūdzība. Tātad pagaidām nav neviena, kam sūdzēties, un Mintons to zina. Kā jau tu mani brīdināji - viņ� nerīkojas godīgi.

Megijas vaigi kvēloja. Biju skāris vārīgo tematu, un viņa bija sadusmojusies. Megija uzskatīja, ka uzvara ir vienīgi tā, kas izcīnīta godīgā ceļā. Tie�i tāpēc viņa bija laba prokurore.

Mēs sēdējām pie galdiņa, kas atradās stūrī pa�ā zāles galā. Megija liecās man tuvāk, ta�u darīja to mazliet par strauju, un mūsu galvas sagrūdās kopā. Viņa iesmējās un mēģināja vēlreiz.

- Kērliss, - viņa ļoti klusi sacīja, - prasījis tavējam, par ko viņ� iesēdināts, un tavējais atbildējis: "Par to, ka sadevu vienai kucei pēc nopelniem." Tavējais esot teicis, ka iekaustījis to sievieti, tiklīdz viņa atvērusi durvis.

Megija tik strauji atliecās atpakaļ, ka viņai sareiba galva.

- Viss kārtībā?

- Jā, bet labāk mainīsim tematu. Negribu vairs runāt par darbu. Tur jātiekas ar pārāk daudziem riebekļiem, un tas nomāc.

- Protams.

Viesmīlis atnesa reizē gan vīnu, gan ēdienu. Vīns bija labs, un ēdiens gar�oja tā, it kā būtu gatavots mājās. Mēs klusēdami sākām ēst. Pēk�ņi Megiju kā zibens no skaidrām debesīm ķēra atskārsme.

- Tu neko nezināji par Kērlisu, vai ne? Līdz brīdim, kad atvēru savu lielo muti.

- Es zināju, ka Mintons kaut ko slēpj. Iedomājos, ka tas ir cietuma...

- Kādas muļķības! Tu mani piedzirdīji, lai izvilinātu no manis visu, kas man zināms.

- Manuprāt, tu biji piedzērusies jau tajā brīdī, kad satikāmies krogā.

Megijas roka ar dak�iņu sastinga pusceļā uz muti. No dak�iņas nokarājās gar� makarons. Ar to pa�u dak�iņu viņa rādīja uz mani.

- Labi. Ko tu gribēji zināt par mūsu meitu?

Nebiju domājis, ka viņa to atcerēsies. Paraustīju plecus.

- Laikam jau tev pagāju�ajā nedēļā bija taisnība. Viņai nepiecie�ams bie�āk tikties ar tēvu.

-Un?

- Gribu, lai man Heilijas dzīvē būtu lielāka nozīme. Man patīk viņu vērot. Tā, piemēram, kad sestdien aizvedu viņu uz kino. Apsēdos viņai blakus un vēroju, kā viņa skatās filmu.

- Laipni lūdzu pulciņā!

- Nu, es nezinu. Iespējams, mēs varētu vienoties par kādu grafiku. Padarīt mūsu tik�anās par regulārām. Kādu reizi viņa varētu palikt pie manis pa nakti - ja viņa to vēlētos.

- Vai esi pārliecināts? Tas nudien ir kas jauns.

- Jā, agrāk es neko tādu nejutu. Kad Heilija bija mazāka, es nemācēju ar viņu apieties, nezināju, ko lai ar viņu iesāku. Jutos neveikls. Tagad tā nav. Man patīk ar viņu sarunāties. Būt kopā. Pilnīgi dro�i varu teikt, ka es no meitas mācos vairāk nekā viņa no manis.

Pēk�ņi jutu, ka Megija uzliek roku uz mana ceļgala.

- Lieliski, - viņa teica. - Jūtos laimīga, to dzirdot. Ta�u sāksim lēnām. Tu �ajos �etros gados neesi pārāk daudz licies par viņu zinis, un es nepieļau�u, ka viņa saceļ gaisa pilis, bet tu viņu sāpini.

- Saprotu. Darī�u, kā teiksi. Es tikai gribēju pateikt, ka bie�āk tik�os ar viņu. Apsolu.

Megija, gribēdama ticēt maniem vārdiem, pasmaidīja, un es klusībā sev apsolīju to pa�u, ko tikko biju solījis Megijai.

- Brīni�ķīgi, - viņa teica. - Es patie�ām priecājos, ka esi tā izlēmis. Ieskatīsimies kalendārā, vienosimies par pāris datumiem un tad redzēsim, kā ies.

Megija atvilka savu roku, un mēs turpinājām ēst klusēdami, līdz �ķīvji bija gandrīz tuk�i. Tad Megija mani pārsteidza vēlreiz.

- Baidos, ka nevarē�u sēsties pie stūres, - viņa teica.

Es palocīju galvu.

- Es domāju tāpat.

-Tā izskatās. Lai gan tu izdzēri tikai puspinti...

- Nē, es gribēju teikt, ka domāju to pa�u par tevi. Ta�u neuztraucies, es tevi aizvedī�u mājās.

- Paldies!

Tad viņa pasniedzās pār galdu un uzlika savu roku uz manējās.

- Un no rīta tu mani aizvedīsi pēc manas ma�īnas?

Megija man maigi uzsmaidīja. Skatījos uz viņu un mēģināju izprast sievieti, kas man pirms �etriem gadiem teica, lai vācos prom. Sievieti, ar kuru nespēju sadzīvot un pēc kuras zaudē�anas ilgi nespēju atgūties. Kuras paziņojums par �ķir�anos lika man mesties jaunās attiecībās, kam jau pa�ā sākumā nebija lemts ilgs mū�s.

- Protams, aizvedī�u, - es atbildēju.

Piektdiena, 18. marts

No rīta pamodies atskārtu, ka starp mani un manu biju�o sievu guļ mūsu astoņus gadus vecā meita. Gaisma, kas spraucās iek�ā pa logu, apspīdēja sienas aug�malu. Kad dzīvoju �eit, logs mani alla� kaitināja, jo istabā pavisam agri no rīta pa to ielauzās pārāk daudz saules. Vērodams tēlus, ko tā veidoja uz slīpajiem griestiem, atcerējos aizvadīto nakti. Restorānā biju izdzēris gandrīz visu pudeli vīna, tad pārvedis Megiju mājās, kur mūsu meita jau aizmigusi gulēja savā gultā. Kad auklīte aizgāja, Megija attaisīja vēl vienu pudeli vīna, un mēs to lēni iztuk�ojām. Tad viņa paņēma mani aiz rokas un aizveda uz guļamistabu, kas bija mums kopīga �etrus gadus, ta�u ne pēdējos �etrus. Jutos noba�ījies, jo alkohola aizmiglotā atmiņa man nesniedza atbildi, vai atgrie�anās �ajā guļamistabā bija triumfs vai kaunpilna neveiksme. Nespēju arī atminēties, ko mēs runājām un kādus solījumus devām.

- Tas nebūs godīgi pret viņu.

Pagriezu galvu. Megija bija pamodusies un lūkojās uz mūsu meitas sejiņu, kas miegā atgādināja eņģeli.

- Kas nebūs godīgi? - es �ukstēju pretī.

- Ja viņa pamodīsies un ieraudzīs tevi �eit. Iespējams, viņa visu pārpratīs un sāks lolot veltas cerības.

- Kā viņa te nokļuva?

- Es atnesu. Viņa redzēja sliktu sapni.

- Cik bie�i viņai rādās murgi?

- Ja guļ viena savā istabā, tad bie�i.

- Tādēļ viņa visu laiku guļ �eit?

Megiju satrauca mans balss tonis.

- Nesāc! Tev nav ne jausmas, ko nozīmē vienai audzināt bērnu.

- Zinu. Es jau neko nesaku. Tātad - ko man, tavuprāt, tagad vajadzētu darīt? Aiziet, pirms viņa pamodusies? Es varētu apģērbties un izlikties, ka esmu tikko atbraucis, lai aizvestu tevi līdz ma�īnai.

- Nezinu. Apģērbies, bet centies nepamodināt viņu.

Izslīdējis no gultas, es pagrābu drēbes un devos lejā uz viesu vannasistabu. Mani mulsināja, cik ļoti pēc vienas nakts mainījusies Megijas attieksme pret mani. Laikam jau vainīgs bija alkohols. Varbūt biju pateicis vai izdarījis ko nelāgu, kad abi nokļuvām dzīvoklī? A�i apģērbies, devos atpakaļ un pabāzu galvu guļamistabā.

Heilija vēl joprojām gulēja, izstiepusi rokas pāri abiem spilveniem, un atkal man atgādināja eņģeli - ar spārniem. Megija virs vecām treniņbiksēm, kas bija saglabāju�ās kop� mūsu laulības laikiem, bija uzvilkusi T kreklu ar garām piedurknēm. Piegāju viņai tuvāk.

- Es tagad ie�u un vēlāk atgriezī�os, - no�ukstēju.

- Ko? - Megija sapīkusi novilka. - Es domāju, ka tu mani aizvedīsi līdz ma�īnai.

- Bet es domāju, ka tu negribi, lai esmu �eit brīdī, kad pamodīsies meita. Tāpēc es tagad ie�u, kaut kur iedzer�u kafiju un atgriezī�os pēc stundas. Mēs visi kopā varētu doties pēc tavas ma�īnas, bet pēc tam es aizvedī�u Heiliju uz skolu. Vēlāk, ja vēlies, varu viņai aizbraukt pakaļ. �odien man nekādi darbi nav ieplānoti.

- Tik vienkār�i? Tu sāksi vadāt Heiliju uz skolu?

- Viņa ta�u ir mana meita! Vai tad tu neatceries, ko es vakarnakt teicu?

Megija sasprindzināja �okli, un es no pieredzes zināju, ka tas liecina par gaidāmo smagās artilērijas uzbrukumu. Kaut ko biju palaidis garām. Megija bija pārslēgusi ātrumu.

- Atceros gan, ta�u nodomāju, ka tu to saki, jo tev tā vajag, - viņa atbildēja.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Man �ķiet, ka tu gribēji izpra�ņāt mani par lietu vai ari iedabūt gultā. Nezinu.

Iesmējos un papurināju galvu. Viss, ko pagāju�ajā naktī biju izfantazējis par mums abiem, strauji izplēnēja.

- Ne jau es tevi aiz rokas vilku uz guļamistabu, - es norādīju.

- Tātad tu gribēji runāt par lietu. Gribēji iztincināt, ko es zinu.

Es ilgi vēros Megijā.

- Mums kopā tomēr nekas neiznāk, vai ne?

- Ja esi negodīgs un izturies kā advokāts, tad ne.

Viņa vārdu kaujās alla� bijusi stiprāka par mani. Patiesībā es priecājos, ka starp mums ir mū�īgs intere�u konflikts un man nav lemts tikties ar viņu tiesas prāvā. Gadiem ejot, da�i - lielākoties aizstāvības profesionāļi, kam Megija sagādāja ne mazumu galvassāpju, - apgalvoja, ka tie�i tādēļ esmu viņu apprecējis. Lai izvairītos no viņas profesionālajā laukā.

- Paklau, - es teicu, - bū�u atpakaļ pēc stundas. Ja gribi tikt līdz savai ma�īnai, ko tev pagāju�onakt vajadzēja pamest, jo biji par daudz iedzērusi, apģērbies un apģērb arī bērnu.

- Labi. Mēs brauksim ar taksi.

- Es jūs aizvedī�u.

- Nē, mēs brauksim ar taksi. Un runā klusāk!

Paskatījos uz savu meitu, kas, par spīti vecāku strīdam, joprojām gulēja.

- Un kā ar viņu? Vai varu viņu rīt vai svētdien kaut kur aizvest?

- Nezinu. Piezvani rit!

- Labi. Uz redzē�anos!

Atstājis viņu guļamistabā, es izgāju no mājas, nosoļoju pusotru kvartālu pa Dikensstritu un tur atradu Lincoln, kas bija �ķībi novietota ielas malā. Uz vējstikla mani gaidīja soda kvīts - biju apstājies tie�i pie ugunsdzēsības hidranta. Iekāpu ma�īnā un uzmetu kvīti uz pakaļējā sēdekļa. Samaksā�u sodu nākamreiz, kad gadīsies būt �ajā pusē. Es nerīko�os kā Lūiss Roulijs, kas kvī�u dēļ sagādā sev nepatik�anas. Apgabals bija pilns policistu, kas ar lielāko prieku arestētu mani par soda nesamaksā�anu.

Pēc strīdiem man alla� gribas ēst. Ari �ajā brīdī sapratu, ka esmu izsalcis. Izbraucu uz Venturas un taisnā ceļā devos uz Studiositiju. Vēl bija agrs - īpa�i pēc Svētā Patrika dienas -, tāpēc bārā DuPar Lauru Kanjona bulvāri nonācu, pirms tas bija pilns ar ļaudīm. Apsēdos tālākajā stūri un pasūtīju pankūkas un kafiju. Atvērdams portfeli un izvilkdams pierakstus un Roulija lietas materiālus, pūlējos nedomāt par Megiju Makfērsoni.

Iekams iedziļinājos dokumentos, piezvanīju Raulam Levinam - zvans viņu pamodināja pa�a mājā Glendeilā.

- Ir kāds darbiņ�, - es teicu.

- Vai tas nevar pagaidīt līdz pirmdienai? Tikai pirms pāris stundām pārrados mājās. Biju nolēmis atpūsties.

- Nē, tas nevar gaidīt, turklāt pēc vakardienas tu man esi parādā. Un tu nemaz neesi īrs. Jāievāc ziņas par kādu cilvēku.

- Labi, uzgaidi!

Dzirdēju, ka Rauls nomet klausuli - dro�i vien, lai sameklētu rakstāmo un papīru.

- Vari sākt.

- Ir kāds puisis, Kērliss, kam septītajā martā apsūdzību nolasīja tūlīt pēc Roulija. Viņ� bija pirmajā grupā, un ieslodzītie zālē atradās vienlaikus. Nu viņ� mēģina apsūdzēt Rouliju, tāpēc gribu par �o puisi zināt visu, lai izsmērētu viņu pa sienu.

- Vārdu zini?

-Nē.

- Vai zini, kādā nodarījumā viņ� apsūdzēts?

- Nē, un nezinu arī to, vai viņ� vēl ir cietumā.

- Paldies par palīdzību! Ko viņ� par Rouliju sastāstījis?

- Ka viņ� sadevis vienai kucei pēc nopelniem. Apmēram tā.

- Kas vēl tev ir?

- Izdevās noskaidrot, ka viņ� bijis ziņotājs arī agrāk. Uzzini, kuru viņ� aptaisījis agrāk. Iespējams, mēs to kaut kā varēsim izmantot. Ielien tā pui�a pagātnē, cik dziļi vien iespējams! Prokurora ļaudis parasti to nemēdz darīt. Viņi baidās, ko tur varētu atrast. Labāk izliekas par nezinī�iem.

- Labi, tūdaļ sāk�u.

- Kad kaut ko uzzināsi, piezvani.

Aizvēru telefonu brīdī, kad man tika atnestas pankūkas. Mērcējot tās kļavu sīrupā, sāku ēst, vienlaikus pārlūkodams materiālus, kas iegūti izmeklē�anā.

Kā izrādījās, iero�u eksperta ziņojums bija vienīgais pārsteigums. Visu pārējo, tikai krāsainās fotogrāfijas ne, biju redzējis Levina mapē.

Turpināju pētī�anu. Kā jau bija gaidāms no algota izmeklētāja, Levins bija pievienojis lietai pilnīgi visu, ko vien izdevies atrast. Tur bija pat par stāvē�anu neatļautā vietā un ātruma pārsnieg�anu izrakstītas soda kvītis, ko Roulijs pēdējos gados nebija apmaksājis. Sākumā mani tas kaitināja, jo vajadzēja izurbties cauri visai �ai informācijas gūzmai, lai atrastu to, kas patie�ām būtu noderīgs Roulija aizstāvē�anā.

Jau biju ticis gandrīz līdz galam, kad pie galdiņa pienāca viesmīle ar kafijas kannu un grasījās papildināt manu tasi. Krāsainajā fotogrāfijā ieraudzījusi sadauzīto Regīnas Kampo seju, viņa steig�us devās prom.

- Piedodiet! - es teicu.

Uzliku fotogrāfijai virsū mapi un paaicināju viesmīli atpakaļ. Viņa vilcinādamās pienāca un ielēja man kafiju.

- Tāds darbs, - es paskaidroju. - Negribēju jūs biedēt.

- Ceru, ka noķersiet to riebekli, kas pastrādājis ko tādu.

Es palocīju galvu. Viesmīle acīmredzot domāja, ka esmu policists. Iespējams, tāpēc, ka jau divdesmit �etras stundas nebiju skuvies.

- Daru visu, kas manos spēkos, - es atbildēju.

Viņa devās prom, un es atkal pievērsos dokumentiem. Izvilcis no mapes apak�as Regīnas Kampo fotogrāfiju, es vispirms nopētīju viņas sejas nesavainoto, kreiso pusi. Kaut kas tajā saistīja manu uzmanību, tādēļ uz fotogrāfijas uzliku mapi tā, lai būtu redzama tikai veselā sejas puse. Man tā �ķita pazīstama. Ta�u es nespēju saprast, ko �ī sieviete man atgādina. Kādu, ko es pazinu. Bet kuru?

Zināju, ka �ī doma mani mocīs, iekams to sapratī�u. Malkodams kafiju un bungodams ar pirkstiem pa galdu, es ilgi prātoju par �o līdzību un tad nolēmu izmēģināt kādu triku. Paņēmu Kampo fotogrāfiju un gareniski to pārlocīju - vienā pusē bija savainotā sejas puse, otrā - veselā. Tad ieslidināju salocīto fotogrāfiju �aketes kabatā un piecēlos.

Tualetē neviena nebija. Piegājis pie izlietnes, es izņēmu salocīto attēlu, pārliecos pār izlietni un pieliku pie spoguļa Regīnas Kampo veselo sejas pusi, tādējādi iegūdams visu seju, turklāt nesavainotu. Ilgi uz to skatījos, līdz beidzot sapratu, kāpēc man tā �ķiet pazīstama.

- Marta Renterija, - es skaļi teicu.

Pēk�ņi atsprāga tualetes durvis, un iek�ā iebrāzās divi pusaud�i, jau vilkdami vaļā bik�u rāvējslēdzēju. Atrāvu fotogrāfiju no spoguļa un, iebāzis to �aketes kabatā, devos uz durvju pusi. Sev aiz muguras izdzirdēju smieklus. Nespēju iztēloties, ko pui�eļi par mani nodomāja.

Pie galdiņa savācu dokumentus un fotogrāfijas un visu ieliku portfelī. Atstājis dāsnu summu skaidras naudas, lai būtu samaksāts gan rēķins, gan dzeramnauda, izsteidzos no bāra. Jutos tā, it kā būtu apēdis ko nelāgu. Sejā saplūda asinis, un apkaklīte �ņaudza. �ķita, ka dzirdu savus sirdspukstus.

Pēc piecpadsmit minūtēm apstādināju Lincoln pie savas noliktavas Oksnarda avēnijā Ziemeļholivudā. Aiz divviru durvīm atradās tūksto� piecsimt kvadrātpēdas liela telpa. Tā piederēja vīram, kura dēlu es aizstāvēju kādā īpa�uma lietā, izpestīdams viņu no cietuma un panākdams pirmstiesas vieno�anos. Par honorāru viņa tēvs uz gadu man par velti atvēlēja �o noliktavu. Tā kā viņa dēls - narkomāns - bez mitas iekūlās ķibelēs, man gadiem nebija jāmaksā īre par �o noliktavu.

�eit es glabāju pabeigto lietu materiālus un vēl divus automobiļus Lincoln. Iepriek�ējā gadā, kad pēk�ņi biju ieguvis kaudzi naudas, es uzreiz nopirku �etras �īs markas automa�īnas, tādējādi saņemot atlaidi par pirk�anu vairumā. Biju nolēmis ar katru nobraukt se�desmit tūksto�us, tad nodot firmā, kas ar manu auto vadātu tūristus uz lidostu un atpakaļ. Pagaidām plāns bija veiksmīgs. Es lietoju jau otro Lincoln un lēsu, ka drīz pienāks laiks tre�ajam.

Pacēlis vienu durvju pusi, es devos uz arhīva dalu, kur vienkār�os plauktos mapes bija sakārtotas pa gadiem. Sameklējis kastes ar divus gadus veciem materiāliem, es ar pirkstu vilku pār klientu sarakstu, kas bija uz katras kastes malas. Beidzot atradu Jēzus Menendesa vārdu.

Noņēmu kasti no plaukta, noliku uz grīdas, notupos un atvēru. Menendesa tiesa nevilkās ilgi. Viņ� atzina savu vainu, pirms prokurors paguva apsēsties uz sava krēsla. Tāpēc lietā bija tikai �etras mapes, kurās lielākoties atradās policijas izmeklē�anas dokumentu kopijas. Pār�ķirstīju papīrus, līdz tre�ajā mapē atradu meklētās fotogrāfijas.

Marta Renterija bija sieviete, kuru Jēzus Menendess nogalināja un kuras slepkavībā atzinās. Tā bija divdesmit �etrus gadus veca dejotāja - tumsnēja skaistule ar �ilbino�i baltu smaidu. Viņu atrada līdz nāvei sadurtu savā dzīvoklī Panorāmassitijā. Pirms sadur�anas viņa bija sista, un savainojumi viņai bija sejas kreisajā pusē - pretēji Regīnai Kampo. Autopsijas ziņojumā atradu tuvplāna fotogrāfiju. Arī to es salocīju gareniski - vienā pusē savainotā, otrā veselā sejas puse.

Paņēmu abas pārlocītās fotogrāfijas - Regīnas un Martas - un veselās sejas puses saliku uz grīdas kopā. Viena bija mirusi, bet otra dzīva. Abas puses viena otrai atbilda gandrīz ideāli. Sievietes bija ļoti līdzīgas - glu�i kā māsas.

Jēzus Menendess Sankventinas cietumā izcieta mū�a ieslodzījumu, jo bija dvielī noslaucījis savu dzimumlocekli. Tie�i tas bija galvenais pierādījums. �is dvielis bija viņa lielākā kļūda.

Sēdēdams uz noliktavas grīdas, kur man apkārt bija izklāti Menendesa lietas materiāli, es atsaucu atmiņā faktus, ar kuriem biju saskāries pirms diviem gadiem. Menendesu apsūdzēja Martas Renterijas slepkavībā. Menendess bija izsekojis Martu no striptīza kluba Cobra Room Austrumholivu-dā uz viņas dzīvokli Panorāmassitijā, izvarojis un nogalinājis viņu ar vairāk nekā piecdesmit na�a dūrieniem. Asinis no gultas satecēja uz grīdas milzu paltī. Nākamajā dienā tās izsūcās cauri grīdas spraugām un sāka pilēt no apak�stāva dzīvokļa griestiem. Tika izsaukta policija.

Menendesa lieta bija ārkārtīgi sare�ģīta, ta�u pilna nejau�ībām. Viņ� sev kaitēja, atzīdams policijai - jau pirms manas iesaistī�anās lietā -, ka slepkavības naktī bijis Martas Renterijas dzīvoklī. Ta�u galīgo apsūdzību pret viņu izvirzīja pēc ekspertu atzinuma par DNS, kas bija noskaidrots no pūkaina sārta dvieļa noņemtās spermas analīzē. Tur nu vairs nekas nebija līdzams. Tas bija �ķīvis, ko es nespēju saplēst. Aizstāvības profesionāļi �ādus pierādījumus dēvēja par aisbergiem, jo ar tiem varēja nogremdēt kuģi.

Uzņēmos Menendesa lietu, zinādams, ka prāvu zaudē�u. Menendesam nebija naudas, lai samaksātu par laiku un pūlēm, ko ieguldī�u viņa aizstāvībā, ta�u process izraisīja sabiedrības uzmanību, un es vēlējos strādāt, lai gūtu bezmaksas reklāmu. Menendess izvēlējās mani, jo da�us mēne�us pirms viņa aresta es heroīna lietā biju veiksmīgi aizstāvējis viņa vecāko brāli Fernando. Vismaz es domāju, ka aizstāvība bija veiksmīga, jo tika noraidīta apsūdzība narkotiskas vielas tirgo�anā. Par heroīna glabā�anu Fernando saņēma nosacītu sodu, nevis brīvības atņem�anu.

�ie panākumi bija iemesls, kāpēc Fernando man piezvanīja naktī, kad Jēzu arestēja par Martas Renterijas slepkavību. Jēzus bija piekritis sarunai ar detektīviem Vannuisas policijas nodaļā. Viņu rādīja visos pilsētas televīzijas kanālos un da�os spāņu kanālos. Menendess paziņoja savai ģimenei, ka runā�ot ar detektīviem, lai ātrāk noskaidrotu nozieguma apstākļus un atgrieztos mājās. Ta�u viņ� neatgriezās, tāpēc brālis zvanīja man. Pateicu Fernando to, ko ikvienam vajadzētu ielāgot, - nedrīkst runāt ar detektīviem, lai noskaidrotu nozieguma apstākļus, iekams neesi konsultējies ar advokātu.

Kad Menendesa brālis piezvanīja, es jau biju noskatījies neskaitāmus televīzijas ziņu raidījumus, kas vēstīja par eksotiskās dejotājas - tā reportieri izteicās par Martu Renteri-ju - slepkavību. Ziņās rādīja arī policijas mākslinieka zīmētu portretu, kurā bija redzams latīņamerikānis, kas it kā sekojis upurim no kluba. Es sapratu, ka pla�saziņas līdzekļu interese par �o noziegumu jau pirms aizdomās turamā aresta nozīmē tikai vienu - lietai tiks pievērsta uzmanība, un es to lieliski varētu izmantot. Tāpēc es piekritu uzņemties �ā pui�a aizstāvību. Par velti. Bez honorāra. Sabiedrības labad. Turklāt slepkavību lietas negadās bie�i. Uzņemos tajās aizstāvību, kad vien iespējams. Menendess bija divpadsmitais apsūdzētais slepkava, kuru es aizstāvēju. Vienpadsmit joprojām sēdēja cietumā, ta�u neviens negaidīja nāvi. Manuprāt, tas ir labs rādītājs.

Kad ierados pie Menendesa kamerā Vannuisas nodaļā, viņ� jau bija paguvis izrunāties ar policistiem un ievārīt sev nepatik�anas. Detektīviem Hovardam Ķērienam un Donam Kraftonam Menendess bija pastāstījis, ka neesot sekojis Ren-terijai uz mājām, kā vēstīja ziņās, bet bijis ielūgts ciemos. Dienā viņ� "Kalifomijas loto" laimējis tūksto� simt dolāru un nolēmis tos patērēt, samaksādams Renterijai par laipnību. Dzīvoklī abi nodevu�ies konsensuālam seksam - Menendess gan nelietoja tādus vārdus -, un, kad viņ� devies prom, Marta bijusi dzīva un bagātāka par pieciem simtiem dolāru.

Ķēriens un Kraftons Menendesa stāstā atrada daudzas nesakritības. Pirmkārt, ne tajā, ne iepriek�ējā dienā nebija notikusi "Kalifomijas loto" izloze un netālajā tirdzniecības centrā, kur viņ� esot nopircis laimīgo biļeti, nekas nebija zināms par tūksto� simt dolāru izmaksā�anu Menendesam vai kādam citam. Otrkārt, upura dzīvoklī skaidrā naudā bija atrasts apmēram tikai astoņdesmit dolāru. Un, tre�kārt, autopsijas ziņojumā bija minēti nobrāzumi un citas vardarbības pazīmes upura vagīnā, kas nav saistāmi ar labprātīgu seksu. Tiesu medicīnas eksperts secināja, ka Marta brutāli izvarota.

Dzīvoklī atrada tikai upura pirkstu nospiedumus. Viss bija rūpīgi notīrīts. Cietu�ās ķermenī netika atrastas spermas pēdas - tas norādīja, ka uzbrucējs lietojis prezervatīvu vai ari nav sasniedzis ejakulāciju. Ta�u vannas istabā līdzās guļamistabai, kurā bija notikusi slepkavība, izmeklētāji uz sārta dvieļa līdzās tualetes podam atrada nelielu sēklas daudzumu. Tika izvirzīta hipotēze, ka pēc izvaro�anas un slepkavības vainīgais iegājis vannas istabā, novilcis prezervatīvu un izmetis to podā. Tad viņ� noslaucījis dzimumlocekli turpat atrastajā dvielī un pakāris to atpakaļ vietā. Rūpīgi noslēpis visas pēdas, viņ� bija aizmirsis dvieli.

Izmeklētāji informāciju par atrasto DNS un izvirzīto hipotēzi turēja noslēpumā. Pla�saziņas līdzekļos tā neparādījās. Tā varēja būt Ķēriena un Kraftona kārts.

Tā kā Menendess bija melojis un atzinies, ka bijis cietu�ās dzīvoklī, viņu arestēja, apsūdzot slepkavībā, un viņam netika noteikta atbrīvo�ana pret dro�ības naudu. Detektīvi saņēma kratī�anas orderi, paņēma Menendesa analīzes un nosūtīja tās uz laboratoriju salīdzinā�anai ar DNS, kas tika atrasts uz dvieļa.

�ajā brīdī lietā iesaistījos es. Kā mēdz teikt advokātu aprindās, tobrīd Titanic jau bija atstājis ostu. Un aisbergs gaidīja. Menendess, pārāk daudz runājot - un melojot policijai -, bija nodarījis sev ļaunu. Tomēr, vēl nezinot DNS analī�u rezultātus, es redzēju cerību stariņu, kas varēja glābt Jēzu Me-nendesu. Vajadzēja neitralizēt viņa sarunu ar policistiem -medijos tā izskanēja kā pilnīga atzī�anās. Menendess bija meksikānis un �ajā valstī ieradies astoņu gadu vecumā. Ģimene runāja tikai spāņu valodā, un viņ� līdz �etrpadsmit gadu vecumam apmeklēja spāņu skolu. Angliski viņ� runāja ārkārtīgi vāji, un, manuprāt, viņa valodas prasme bija vēl zemāka par sarunvalodas līmeni. Ķēriens un Kraftons pat� nepapūlējās atrast tulku un saskaņā ar nopratinā�anas ierakstu ne reizes nebija pajautāju�i, vai Menendesam tāds vispār vajadzīgs.

Un �o niansi es gribēju izmantot. Nopratinā�ana bija iemesls apsūdzības izvirzī�anai pret Menendesu. Tas bija �ķīvītis, kas tika virpināts. Ja es spētu apturēt �o, arī pārējie pārstātu griezties. Biju iecerējis norādīt, ka �ī nopratinā�ana pārkāpa Menendesa tiesības, jo viņ� varēja arī nesaprast to, ko aizturē�anas brīdī viņam bija teicis Ķēriens, vai angļu valodā uzrakstīto dokumentu, ko viņ� bija parakstījis pēc policista pavēles.

�o cerību lolojām divas nedēļas pēc Menendesa aresta. Tad pienāca rezultāti no laboratorijas - viņa DNS pilnībā sakrita ar to, kas bija atrasts uz dvieļa cietu�ās vannas istabā. Tagad prokuratūrai vairs nebija vajadzīga ne nopratinā�ana, ne apsūdzētā atzī�anās. Pēc DNS analī�u izpētes Menendess tūdaļ tika atzīts par ne�ēlīgu izvarotāju un slepkavu. Es varēju ap�aubīt DNS ticamību. Ta�u prokurori un laboratoriju speciālisti �ajā ziņā stāvēja kā klints, un gadu gaitā biju secinājis, ka zvērinātos pārliecināt man neizdodas. DNS bija aisbergs, un inerces dēļ kuģim nebija iespējams to apbraukt.

Prokurors par DNS analīzēm paziņoja preses konferencē un norādīja, ka Menendesam pieprasīs nāvessodu. Viņ� piebilda, ka detektīviem izdevies atrast trīs aculieciniekus, kas redzēju�i, kā Menendess Losand�elosas upē iemet nazi. Prokurors pavēstīja, ka policija pārmeklējusi upi, ta�u ieroci atrast neesot izdevies. Raksturodams aculiecinieku stāstus, viņ� tos dēvēja par ticamiem, jo �ie cilvēki bija Menendesa istabas biedri.

Tā kā lietā viss bija skaidrs un apsūdzētajam draudēja nāvessods, izlēmu, ka DNS apstrīdē�ana būs riskanta. Izmantodams Fernando Menendesu par tulku, es devos uz Vannuisas cietumu un izskaidroju Jēzum, ka viņa vienīgā cerība ir vieno�anās, ko piedāvā prokurors. Ja Menendess atzīs sevi par vainīgu slepkavībā, es varē�u panākt viņam mū�a ieslodzījumu un iespēju tikt atbrīvotam pret galvojumu. Teicu, ka no cietuma viņ� tiks ārā pēc piecpadsmit gadiem. Teicu, ka tā ir vienīgā iespēja.

Tā bija asaru pilna saruna. Brāļi raudāja un lūdzās, lai atrodu citu iespēju. Jēzus atkārtoja, ka nav nogalinājis Martu Renteriju. Teica, ka samelojis detektīviem, lai aizsargātu Fernando, kur� iedevis viņam naudu, ko ieguvis, vienā mēnesī pārdodot krietni daudz heroīna. Jēzus domājis, ka, atklādams, kur ņēmis naudu, viņ� pakļaus brāli vēl vienai izmeklē�anai un varbūt pat arestam.

Brāļi lūgtin lūdzās, lai sameklēju pierādījumus. Jēzus izstāstīja, ka Renterijai tonakt Cobra Room biju�i ne mazums ap-lidotāju. Viņ� dejotājai tik dāsni samaksājis vienīgi tāpēc, ka Renterija viņa dēj atraidījusi citu pielūdzēju.

Visbeidzot Jēzus atzinās, ka patie�ām iemetis upē nazi, ta�u tikai tāpēc, ka nobijies. Tas nav bijis slepkavības ierocis. Tas bijis nazis, ko viņ� lietojis da�ādajos darbos, pie kuriem ticis Pakoimā. Tas bijis līdzīgs nazim, par kuru ziņots spāņu televīzijas kanālā, tāpēc viņ� pirms do�anās uz policiju no na�a atbrīvojies.

To visu noklausījies, es teicu, ka �iem paskaidrojumiem nav nekādas jēgas. Vienīgā jēga bija DNS analīzēm. Jēzum bija izvēle. Viņ� varēja piekrist piecpadsmit gadu cietumsodam vai arī riskēt un iet uz tiesu, kas, iespējams, piespriedīs viņam nāvessodu vai mū�a ieslodzījumu bez iespējas uz atbrīvo�anu. Atgādināju Jēzum, ka viņ� ir jauns cilvēks. No cietuma viņ� iznāktu apmēram �etrdesmit gadu vecumā. Viņ� vēl varētu nokārtot savu dzīvi.

Kad devos prom no tik�anās cietumā, biju panācis Jēzus Menendesa piekri�anu prokurora piedāvājumam. Pēc tam redzēju viņu tikai vienu reizi. Tiesas sēdē, kur viņ� atzina sevi par vainīgu un viņam tika nolasīts spriedums. Uzreiz pēc tam Jēzu aizveda uz "Pelikāna līci", bet pēc tam -uz Sankventinu. Vēlāk baumoja, ka Jēzus brālis atkal iekritis - �oreiz par heroīna lieto�anu. Ta�u man viņ� nezvanīja. Sameklēja citu advokātu. Par to es nebrīnos.

Sē�ot noliktavā uz grīdas, es atvēru ziņojumu par Martas Renterijas autopsiju. Meklēju divas īpatnības, kam citi, iespējams, nebija pievērsu�i uzmanību. Lieta bija izbeigta. Nevienam tā vairs nerūpēja.

Pirmajā ziņojuma daļā bija minētas piecdesmit trīs brūces, ko Renterijas ķermenī atstāju�i na�a dūrieni, kad viņai gultā uzbrukts. Zem virsraksta "Ievainojumu īss apraksts" bija raksturots arī ierocis - tā asmens neesot garāks par piecām collām un ne platāks par collu. Biezums - apmēram as-totdaļa collas. Pārskatā bija norādīts, ka āda ap brūcēm bijusi robaina, tātad na�a asmens nav bijis līdzens. Varmāka ar tādu ieroci nodara bojājumus ne tikai iedurdams, bet arī vilkdams nazi no miesas ārā. Tā kā asmens īss, visticamāk tas esot saliekamais nazis.

Ziņojumam bija pievienots primitīvs asmens zīmējums. Man tas �ķita pazīstams. Es atvēru savu portfeli un izmeklē�anas materiālos sameklēju fotogrāfiju ar saliekamo nazi, kam uz spala bija iegravēti Lūisa Roulija iniciāļi. Salīdzināju abus attēlus. Sakritība nebija precīza, ta�u na�i bija sasodīti līdzīgi.

Tad paņēmu iero�u eksperta ziņojumu un pārlasīju to pa�u nodaļu, ko iepriek�ējā dienā biju lasījis Lūisa Roulija kabinetā. Iero�a raksturojumā bija teikts, ka tas ir pēc pasūtījuma darināts Melnā Nindzjas savā�amais nazis ar piecas collas garu, collu platu un astotdaļcollu biezu asmeni - tādi pa�i parametri bija noteikti neatrastajam nazim, ar kuru nogalināta Marta Renterija. Nazim, ko Jēzus Menendess it kā iemetis upē.

Zināju, ka piecas collas gar� asmens nav nekāds izņēmums. Nekas īpa�s, ta�u instinkti brīdināja, ka esmu tuvu kādam svarīgam atklājumam. Centos, lai dīvainā apjausma, kas brieda krūtīs, nesamulsinātu mani. Centos saglabāt mieru. Vajadzēja pamatīgi visu pārbaudīt. Vajadzēja izpētīt brūces, ta�u negribējās skatīties fotogrāfijās, kas bija pievienotas ziņojumam, - fotogrāfijās, kurās aukstasinīgi bija dokumentēts Martas Renterijas sakropļotais ķermenis. Tāpēc es uzmeklēju lappusi, kurā bija divi vispārīgi ķermeņa apraksti - viens par priek�pusi, otrs par muguru. Tiesu medicīnas eksperts bija norādījis brūces un tās sanumurējis. Savainota bija tikai priek�puse. Punkti un numuri no viens līdz piecdesmit trīs. Zīmējums atgādināja baisu uzdevumu, kurā jāsavieno punkti, lai iegūtu attēlu, un es ne�aubījos, ka Ķēriens vai kāds cits detektīvs pirms Menendesa aizturē�anas patie�ām savienoja �OS punktus - cerēdams, ka slepkava atstājis savus iniciāļus vai citādu savādu pavedienu.

Nopētīju kaklu, kam abās pusēs bija divi punkti. Numur viens un divi. Apgriezu lapu otrādi un pārlasīju brū�u aprakstu.

Par pirmo brūci bija teikts: "Virspusējs dūriens kakla labajā apak�ējā daļā. Pirmsnāves histamīna līmenis liecina, ka ievainojums gūts vardarbīgā ceļā." Un par otro: "Virspusējs dūriens kakla kreisajā apak�ējā daļā. Pirmsnāves histamīna līmenis liecina, ka ievainojums gūts vardarbīgā ceļā, �is dūriens ir par vienu centimetru lielāks nekā dūriens numur viens."

Apraksti vēstīja, ka Martas Renterijas kakls sadurts, kad viņa vēl bijusi dzīva. Dro�i vien tāpēc �ie dūrieni reģistrēti un aprakstīti pirmie. Eksperts norādīja, ka brūces radu�ās, nazi pie upura kakla turot ar spēku. Tā slepkava bija viņu savaldījis.

Pievērsies izmeklē�anas dokumentiem Regīnas Kampo lietā, es paņēmu Kampo fotogrāfijas un ziņojumu par ķermeņa apskati Svētā Krusta slimnīcā. Kampo bija sīka brūce kakla kreisajā apak�ējā daļā, ta�u labajā savainojumu nebija. Pārlasīju viņas liecību policijai, līdz atradu vietu, kur viņa skaidro, kā �o savainojumu guvusi. Kampo bija teikusi, ka uzbrucējs pierāvis viņu kājās no grīdas dzīvojamā istabā un licis vest uz guļamistabu. Varmāka ar labo roku sagrābis viņu aizmugurē aiz krū�tura, bet ar kreiso spiedis nazi viņai pie kakla kreisajā pusē. Juzdama, ka vīrie�a roka uz mirkli uzgulst viņai uz pleca, Kampo apcirtusies un spēcīgi pagrūdusi uzbrucēju, kas uzgāzies uz lielas grīdas vāzes, bet pati brāzusies prom.

Man �ķita, ka es sapratu, kāpēc Regīnai Kampo uz kakla bija viena brūce, bet Martai Renterijai - divas. Ja uzbrucējam izdotos ievilkt Kampo guļamistabā un iegrūst gultā, varmāka uzgāztos viņai virsū. Tā kā viņ� turētu nazi tajā pa�ā rokā - kreisajā asmens skartu Kampo kakla labo pusi. Kad policija atrastu gultā līķi, miru�ajai kakla abās pusēs būtu dūrienu pēdas.

Nolicis dokumentus malā, es sakrustoju kājas un nekustēdamies ilgi sēdēju uz grīdas. Manas domas atgādināja �ukstus tumsā. No prāta neizgāja Jēzus Menendesa asarām noplūdusī seja brīdī, kad viņ� dievojās, ka nav vainīgs, kad lūdzās, lai ticu viņam, bet es liku atzīties. Tas bija kas vairāk par jurista padomu. Viņam nebija naudas, nebija aizstāvja un nebija veiksmes, un es vēl pateicu, ka viņam nav izvēles. Lai ari galu galā tas bija Jēzus Menendesa lēmums un viņa mute tiesne�a priek�ā izrunāja vārdu "vainīgs", man �ajā brīdī �ķita, ka tie�i es - viņa advokāts - toreiz turēju nazi viņam pie rīkles un piespiedu to pateikt.

Pulksten vienos Sanfrancisko starptautiskajā lidostā es izgāju no milzum pla�a, jauna ma�īnu nomas biroja un devos uz pilsētas ziemeļiem. Automobilis Lincoln, kas man bija pie�ķirts, tā oda, it kā pēdējais to būtu lietojis kaislīgs smēķētājs - vai nu nomnieks, vai puisis, kas to pēc tam tīrīja.

Es nezinu, kā �eit kaut kur var nokļūt, bet zinu, kā �ai pilsētai var izbraukt cauri. Trīs vai �etras reizes gadā man jādodas uz cietumu pa�ā okeāna krastā - uz Sankventinu -, lai apspriestos ar klientiem vai lieciniekiem. Kā aizbraukt uz turieni, varu pateikt ne�aubīdamies. Ta�u, ja pajautāsiet man, kā var nokļūt līdz Tornim vai Zvejnieku piestātnei, - es jutī�os kā muļķis.

Kad biju ticis cauri pilsētai un pāri Zelta vārtiem, jau bija gandrīz divi. Labi. No iepriek�ējām reizēm zināju, ka advokāti savus klientus drīkst apciemot līdz �etriem.

Sankventinas cietums ir vairāk nekā gadsimtu vecs un izskatās tāds, it kā ikviena ieslodzītā dvēseles nospiedums būtu iemū�ināts tā tum�ajās sienās. �ajā cietumā nez kāpēc mani alla� pārņem ļaunas priek�nojautas, lai gan esmu bijis ikvienā Kalifornijas ieslodzījuma vietā.

Sargs pārbaudīja manu portfeli, un man bija jāiziet cauri metāla detektoram. Pēc tam viņ� pārvilka man pāri ar meklētāja nūjiņu - lai būtu pilnīgi pārliecināts. Ta�u arī tad

vēl man nebija atjauts tie�s kontakts ar Menendesu, jo es nebiju laikus - piecas dienas iepriek� - pieteicis sarunu. Mani ieveda istabā, kur tie�s kontakts nebija iespējams, jo klientu no advokāta �ķīra organiskā stikla siena ar desmit centu monētas lieluma caurumiņiem, lai varētu sarunāties. Parādīju sargam fotogrāfiju kaudzīti, ko gribēju nodot Menendesam, un sargs paskaidroja, ka tās bū�ot jārāda caur stiklu. Es apsēdos un noliku fotogrāfijas malā. Pēc neilga brī�a sienas otrā pusē tika apsēdināts Menendess.

Pirms diviem gadiem, kad Jēzu Menendesu atveda �urp, viņ� bija jauns vīrietis. Nu �ķita, ka viņam ir �etrdesmit -vecums, kurā viņ�, kā es solīju, tiks brīvībā, ja atzīs savu vainu. Viņa acis bija tikpat nedzīvas kā oļi stāvlaukumā. Ieraudzījis mani, Jēzus negribīgi apsēdās. No manis viņam vairs nebija nekāda labuma.

Nekavēdams laiku ar apsveicinā�anos, es ķēros pie galvenā.

- Jēzu, es nejautā�u, kā tev klājas. Es to zinu. Ta�u esmu kaut ko atklājis, un tas varētu ietekmēt tavu likteni. Man jāuzdod da�i jautājumi. Saproti?

- Kādi vairs jautājumi, vecīt? Agrāk tev to nebij'.

Es palocīju galvu.

- Tev taisnība. Man jau toreiz vajadzēja tev uzdot krietni vairāk jautājumu, bet es to nedarīju, jo toreiz nezināju to, ko zinu tagad. Vai - ko domāju zinām. Mēģinā�u visu vērst par labu.

- Ko tu gribi?

- Gribu, lai tu man izstāsti par to vakaru klubā Cobra Room.

Jēzus paraustīja plecus.

- Tur bij' tā mei�a, un es viņ' uzrunāju. Viņ' teica, lai sekoju viņai uz mājām.

Viņ� atkal paraustīja plecus.

- Es aizbraucu pie viņ's, vecīt, bet es viņ' nenobeidzu.

- Sāksim ar klubu. Tu teici, ka vajadzējis atstāt iespaidu uz to mei�u, ka vajadzējis parādīt viņai naudu un tu esot iztērējis vairāk, nekā gribējis. Atceries?

- Nu.

- Tu teici, ka tur bijis vēl viens vīrs, kas gribējis viņu nocelt. Atceries?

- Jā, viņ� tur kaut ko gvelza. Viņ' piegāja pie tā tipa, ta�u atnāca atpakaļ pie manis.

- Un tāpēc tev bija jāmaksā vairāk, vai ne?

- Apmēram.

- Labi. Vai tu atceries to vīru? Ja redzētu viņa fotogrāfiju, vai pazītu viņu?

- To lielo pļāpu? Domāju, ka atcerētos.

- Labi.

Atvēru portfeli un izņēmu portretus. Pavisam man bija se�as fotogrāfijas - Lūiss Roulijs aresta brīdī un vēl pieci vīrie�i, kuru attēlus biju sameklējis sava arhīva kastēs. Piecēlos un citu pēc citas pacēlu fotogrāfijas pie stikla. Izpletis pirkstus, centos viņam parādīt visas se�as uzreiz. Menendess piecēlās un uzmanīgi pētīja fotogrāfijas.

Tajā pa�ā brīdī skaļrunī virs galvas atskanēja balss.

-Atkāpties no stikla! Abi atkāpieties no stikla un apsēdieties, citādi saruna tiks pārtraukta.

Izlamājies ar fotogrāfijām rokās es apsēdos. Arī Menendess apsēdās.

- Sardze! - es skaļi saucu.

Skatīdamies uz Menendesu, es gaidīju. Sargs nerādījās.

- Sardze! - iekliedzos vēl skaļāk.

Galu galā atvērās durvis, un manā telpas pusē ienāca sargs.

- Vai beidzāt?

- Nē. Vēlos, lai viņ� apskata �īs fotogrāfijas.

Es tās pacēlu aug�up.

- Rādiet caur stiklu! Viņ� nedrīkst neko saņemt no jums.

- Bet es tās tūlīt ņem�u atpakaļ.

- Tīk un tā. Jūs nedrīkstat viņam neko dot.

- Kā lai viņ� tās apskata, ja jūs neļaujat viņam pienākt pie stikla?

- Tā nav mana problēma.

Es kā padodamies pacēlu rokas.

- Labi jau labi. Vai varat palikt �eit brīdi?

- Kādēļ?

- Gribu, lai jūs mūs vērotu. Es viņam parādī�u bildes, un, ja viņ� kādu cilvēku pazīs, jūs būsiet liecinieks.

- Nemēģiniet ievilkt mani kaut kādās muļķībās!

Sargs devās uz durvju pusi un izgāja ārā.

- Sasodīts! - es nolamājos.

Paskatījos uz Menendesu.

- Labi, Jēzu, es tev tās tik un tā parādī�u. Varbūt pazīsi kādu no attāluma.

Citu pēc citas es liku fotogrāfijas pie stikla, un Menendess paliecās uz priek�u. Kamēr rādīju pirmās piecas, viņ� glu�i vienkār�i skatījās, apdomājās un noliedzo�i purināja galvu. Ieraugot sesto, viņa acis iegailējās. Izrādījās, ka tajās vēl snau� dzīvības pazīmes.

- �is, - Menendess teica, - tas i' viņ�.

Pavērsu fotogrāfiju pret sevi. Tas bija Roulijs.

- Es atceros, - viņ� turpināja, - tas i' viņ�.

- Vai esi pārliecināts?

Menendess palocīja galvu.

- Kā tu vari būt tik pārliecināts?

- Es zinu. �eit es visu laiku domāj' par to nakti.

Es pamāju.

- Kas viņ� ir? - Menendess jautāja.

- Tagad es to nedrīkstu teikt. Bet zini - es cen�os tevi dabūt ārā no �ejienes.

- Ko lai es daru?

- To pa�u, ко līdz �im. Sēdi rāms, uzmanies un sargā sevi!

- Sargā?

-Jā. Tiklīdz būs vēl kas, tu to uzzināsi. Es mēģinā�u tevi dabūt ārā, Jēzu, bet tam būs vajadzīgs laiks.

- Tu pats mani pierunāji nākt uz �ejien'.

- Toreiz es citu iespēju neredzēju.

- Kāpēc tu man nenoprasīji, vai es nobeidzu to mei�u? Tu tak bij' mans advokāts, vecīt! Tev bij' vienalga. Tu neklausījies.

Piecēlos un skaļi pasaucu sargu. Un tad atbildēju uz Menendesa jautājumu.

- Lai aizstāvētu tevi, nevajadzēja zināt atbildi uz �o jautājumu. Kad jautāju klientiem, vai viņi ir vainīgi noziegumos, kuros tiek apsūdzēti, tikai da�i atbild godīgi. Ja man melo, ir grūti viņus aizstāvēt no visas sirds. Tāpēc man tas nav jāzina.

Sargs atvēra durvis un paskatījās uz mani.

- Vēlos doties prom, - es teicu.

Paskatījies pulkstenī, es sapratu, ka varu paspēt uz Bēr-benkas vilcienu piecos. Vēlākais, se�os. Iemetu fotogrāfijas portfelī un to aizvēru. Pametu acis uz Menendesu, kas vēl joprojām sēdēja stiklam otrā pusē.

- Vai drīkstu pielikt roku pie stikla? - es jautāju sargam.

- Pasteidzieties!

Pārliecos pār galdu un pieliku pie stikla plaukstu ar izplestiem pirkstiem. Gaidīju, ka Menendess darīs tāpat - tas bija cietuma rokasspiediens.

Menendess piecēlās, paliecās uz priek�u un vietai, kur biju piespiedis roku, uzspļāva.

- Tu nekad nespiedi man roku, - viņ� teica. - Un es nespiedī�u tavējo.

Palocīju galvu. Es sapratu, ko viņ� ar to gribēja teikt.

Sargs nosmīkņāja un lika man iet ārā pa durvīm. Pēc desmit minūtēm biju ticis laukā no cietuma un devos pa grantētu celiņu uz nomāto ma�īnu.

Biju braucis �etrus simtus jūd�u piecu minū�u sarunas dēļ, ta�u �īs minūtes mani satrieca līdz sirds dziļumiem. Manuprāt, drūmākais mirklis manā mūzā un karjerā pienāca pēc stundas, kad, braukdams uz staciju, iekļuvu sastrēgumā. Man vairs nebija jākoncentrējas ceļam, un centieniem pagūt laikā atpakaļ vairs nebija jēgas. Man bija jādomā par to lietu. Patiesībā - par vairākām lietām.

Atspiedu elkoņus pret ceļgaliem un saņēmu seju rokās. Bija noticis visļaunākais, no kā es baidījos visvairāk, tas bija noticis jau pirms diviem gadiem, ta�u es to nezināju. Līdz pat �im brīdim. Manā priek�ā toreiz bija nevainīgs cilvēks, bet es to nesapratu. Es biju nosūtījis viņu uz cietumu, nepazīdams nevainīgumu, kas bezpalīdzīgs un noniecināts nu bija ieslodzīts akmens un tērauda cietoksnī. Un man ar to bija jāsadzīvo.

Mierinājumu nesniedza arī fakts, ka Jēzus jau būtu miris, ja būtu metis kauliņus un pieprasījis tiesas prāvu. No domas, ka viņam izdevies izbēgt tādam liktenim, labāk nekļuva, jo es skaidri zināju - skaidrāk par visu pasaulē -, ka Jēzus Menendess nav vainīgs. Bija noticis rets brīnums - pie manis bija atnācis nevainīgs cilvēks -, bet es to nebiju sapratis. Biju novērsies no viņa.

- Grūta diena?

Es pacēlu galvu. Man blakus ceļa otrā pusē automobilī sēdēja kāds vīrs. Viņ� izskatījās kādus gadus desmit vecāks par mani, un mati viņam bija sāku�i atkāpties, tāpēc viņ� likās gudrs. Iespējams, viņ� bija jurists, ta�u mani tas neinteresēja.

- Ir jau labi, - es atbildēju, - esmu tikai noguris.

Pacēlis roku, es pamāju, ka nevēlos runāt. Parasti pār-braucienos ņemu līdzi austiņas, ko lieto Ērls. Es tās iesprau�u ausīs, bet vadu ielieku �aketes kabatā, kur tas nekam netiek pievienots, ta�u tādējādi man izdodas izvairīties no pļāpīgiem ļaudīm. Ta�u �ajā rītā par austiņām nebiju iedomājies. Acīmredzot pārāk steidzos, lai ātrāk sasniegtu �o sāpīgo vientulības bridi.

Vīrs mani saprata un vairs neteica ne vārda. Es atkal iegrimu drūmajās domās par Jēzu Menendesu. Biju pārliecināts, ka man patlaban ir klients, kas vainīgs slepkavībā, par kuru sodu izcie� cits mans klients. Nevarēju palīdzēt vienam, nenodarīdams pāri otram. Bija vajadzīga atbilde. Bija vajadzīgs plāns. Bija vajadzīgi pierādījumi. Ta�u �ajā brīdī spēju domāt tikai par Jēzus Menendesa tuk�o skatienu. Es biju tas, kur� viņa acīs noslāpēja liesmu.

Bērbenkā izkāpu no lidma�īnas un tūdaļ ieslēdzu mobilo telefonu. Plānu vēl nebiju izstrādājis, ta�u nākamo soli biju apdomājis, un tas sākās ar zvanu Raulam Levinam. Aparāts rokā vibrēja, un tas nozīmēja, ka esmu saņēmis ziņas. Nolēmu tās noklausīties, tiklīdz bū�u izrunājies ar Levinu.

Viņ� pacēla klausuli un vispirms pajautāja, vai esmu saņēmis viņa ziņu.

- Tikko izkāpu no lidma�īnas, - es teicu. - Vēl nepaguvu.

- No lidma�īnas? Kur tu biji?

- Ziemeļos. Ko tu man saki ziņā?

-Jaunumi par Kērlisu. Kāpēc tu man zvanīji?

- Ko tu �ovakar darīsi?

- Neko īpa�u. Man nepatīk piektdienās un sestdienās kaut kur iet. Tas ir amatieru laiks. Ielās ir pārāk daudz piedzēru�o.

- Mums jāsatiekas. Man ar kādu jāizrunājas. Noticis kas ļauns.

Levins acīmredzot saklausīja kaut ko nelāgu manā balsī, jo nekavējoties atteicās no ieceres piektdienas vakaru pavadīt mājās un piekrita satikties Smoke House līdzās Vomera studijai. Tas nebija pārāk tālu no vietas, kur tobrīd atrados, un ne pārāk tālu no Levina mājām.

Lidostas stāvlaukuma uzraugam sarkanā jakā uzrādīju savu biļeti un, gaidīdams Lincoln, pārbaudīju ziņas.

Biju saņēmis trīs - visas stundas laikā, kamēr lidoju no Sanfrancisko. Pirmā bija no Megijas Makfērsones. "Maikl, es tikai gribēju piezvanīt un pateikt, ka no�ēloju savu �ārīta izturē�anos. Patiesībā es dusmojos uz sevi par to, ko iepriek�ējā naktī teicu un darīju, ta�u izgāzu nīgrumu uz tevi, un tā man nevajadzēja rīkoties. Ja rit vai svētdien gribi kaut kur aiziet kopā ar Heiliju, viņai tas patiktu, un, kas zina, varbūt es arī varētu doties jums līdzi. Lai vai kā, piezvani!"

Pārāk bie�i viņa mani par Maiklu nesauca - ari laulības laikā ne. Megija bija no sievietēm, kuras uzrunā vīrieti uzvārdā un kuru lūpās tas skan kā mīļvārdiņ�. Protams, ja viņa to vēlējās. Megija alla� mani sauca par Holeru. Kop� dienas, kad satikāmies pie metāla detektora, lai iekļūtu Krimināltiesas ēkā. Viņa devās uz apgabala prokuratūras Vannuisas biroju, bet es - uz tiesas zāli, lai pārstāvētu klientu lietā par brauk�anu dzērumā.

Saglabāju ziņu, lai vēlāk no noklausītos vēlreiz, un pievērsos nākamajai. Domāju, ka tā būs no Levina, ta�u automātiskā balss ziņoja, ka zvans nācis no teritorijas ar telefona kodu 310. Atskanēja Lūisa Roulija balss. "Tas esmu es, Lūiss. Tikai atzīmējos. Gribēju noskaidrot, cik tālu esam nonāku�i pēc vakardienas. Un kaut ko gribu tev pastāstīt."

Nospiedu izdzē�anas pogu un pievērsos tre�ajai - pēdējai - ziņai. Tas bija Levins. "Sveiks, priek�niek, piezvani! Man ir �is tas jauns par Kērlisu. Pilnais vārds puisim ir Dveins D�efrijs Kērliss. Viņ� sē� uz adatas un jau pāris rei�u te, Los-and�elosā, piestrādājis par ziņotāju. Tas tik ir jaunums, vai ne? Viņ� arestēts par velosipēda zādzību - to viņ�, iespējams, gribēja iemainīt pret kārtējo devu. Vienojies, ka, uzok�ķerējis kaut ko par Rouliju, varēs piedalīties deviņdesmit dienu ārstē�anas programmā. Tātad viņam klāt netiksim -ja vien nepierunāsi tiesnesi to nokārtot. Diezgan gudrs prokurora gājiens. Bet es joprojām rosos. Internetā atradu ziņu no Fīniksas - ja tas būs tas pats puisis, varēsim ko iesākt. Apstiprināt to varē�u pirmdien. Pagaidām viss. Brīvdienās piezvani! Es neko īpa�u nedarī�u."

Izdzēsu zinu un aizvēru telefonu.

- Vairs ne vārda, - es noteicu.

Noskaidrojis, ka Kērliss sē� uz adatas, man neko citu zināt vairs nevajadzēja. Sapratu, kāpēc Megija neuzticējās �im puisim. Narkomāni - no adatas atkarīgie - bija izmisu�i un neuzticami cilvēki. Ja tādiem ļautu vaļu, viņi par devu vai vēl vienu iespēju piedalīties metadona programmā apmelotu pat miesīgu māti. Viņi visi bija meļi, un ikvienu tiesā bija iespējams parādīt īstajā gaismā.

Es prātoju, kas gan ir padomā prokuroram. Dveina Kērli-sa vārds nebija atrodams izmeklē�anas dokumentos, ko Mintons man iedeva. Un tomēr prokurors spēra soļus, kādus parasti izmanto ar lieciniekiem. Viņ� uz deviņdesmit dienām nobāzīs Kērlisu klīnikas dro�ajās sienās. Pa to laiku būs sākusies Roulija lietas izskatī�ana. Vai viņ� slēpa Kērlisu? Vai varbūt nolika savu ziņotāju skapja plauktā, lai zinātu, kur �is meklējams, ja nu gadījumā lietas izskatī�anas laikā būs nepiecie�ama viņa liecība? Mintons pilnīgi noteikti rīkojās tā, it kā būtu pārliecināts, ka es par Kērlisu neko nezinu. Un, ja Megija Makfērsone nebūtu izpļāpājusies, nezinātu arī. Un tomēr - tas bija bīstams gājiens. Tiesne�i ne visai laipni izturas pret prokuroriem, kas atklāti noniecina izmeklē�anas nosacījumus.

Sāku prātot par iespējamo aizstāvības stratēģiju. Ja Mintons būs pietiekami liels muļķis, lai stieptu Kērlisu tiesas priek�ā, man varbūt pat nevajadzēs iebilst pret izmeklē�anas nosacījumu pārkāp�anu. Es varētu ļaut Mintonam apsēdināt narkomānu liecinieku solā, lai man būtu iespēja zvērināto acu priek�ā saplosīt viņu driskās kā bankomāta �eku.

Viss būs atkarīgs no tā, ko izdosies noskaidrot Levinam. Nolēmu lūgt, lai viņ� rūpīgi izok�ķerē, kas par putnu ir Dveins D�efrijs Kērliss. Un neko neslēpj.

Apsvēru varbūtību, ka Kērliss ārstējas slēgtā iestādē. Gan Levins, gan Mintons kļūdījās, ja domāja, ka slēgtā iestādē liecinieks man nav aizsniedzams. Tā nu bija sagadījies, ka mana kliente Glorija Deitone arī ārstējās �ajā iestādē pēc tam, kad bija nosūdzējusi savu narkotiku tirgotāju. Apgabalā �ādu iestā�u nebija daudz, tā ka bija pilnīgi iespējams, ka viņa ir vienā terapijas grupā ar Kērlisu un pat pusdieno ar to kopā. Varbūt netik�u klāt Kērlisam, ta�u man, Deitones advokātam, ir tiesības tikties ar Deitoni, un viņa varētu nodot ziņu Kērlisam.

Piebrauca Lincoln, un es vīram sarkanajā jakā iedevu pāris dolāru. Izbraucis no lidostas teritorijas, pa Holivudas ceļu devos dienvidu virzienā uz Bērbenkas centru, kur atradās kinostudijas. Restorānā Smoke House nokļuvu pirms Levina un bārā pasūtīju martīni. Televizorā pie griestiem vēstīja jaunumus par koled�u basketbola turnīra atklā�anu. Ho-rida pirmajā spēlē sakāvusi Ohaio. Ekrāna apak�ā vīdēja vārdi "Marta neprāts", un es pacēlu glāzi tostam. Sāku just, kāds ir īstais marta neprāts.

Ienāca Levins un pirms pusdienām pasūtīja alu. Tas bija zaļ� - acīmredzot palicis pāri no iepriek�ējās dienas. Laikam bijusi garlaicīga nakts. Iespējams, visi bija devu�ies uz Four Green Fields.

- Lai salāpītos, nekas nav labāks par alu, turklāt, ja tas vēl ir zaļais alus, - Levins noteica ar provinciālu īru akcentu, kas jau sāka iziet no modes.

Viņ� nodzēra no glāzes, lai to varētu dro�i nest, un mēs devāmies pie zāles pārzines, lai tiktu pie galdiņa. Viņa mūs aizveda pie sārti polsterēta stūra U veidā. Apsēdāmies viens otram pretim, un es noliku portfeli sev līdzās. Kad ieradās viesmīle, lai pierakstītu pasūtītos kokteiļus, mēs nosaucām uzreiz visu: salātus, steiku un kartupeļus. Es pasūtīju arī restorāna firmas ēdienu - maizi ar ķiploku sieru.

- Cik labi, ka tev brīvdienās nepatīk nekur iet! - es sacīju Levinam, kad viesmīle bija aizgājusi. - Kad apēdīsim siermaizi, mūsu elpa visticamāk nogalinās ikvienu, kam tuvosimies.

- Es tomēr riskē�u.

Krietnu brīdi mēs klusējām. Jutu, ka vodka lēni iedarbojas uz manu vainas apzinu. Kad atnesīs salātus, nodomāju, pasūtī�u vēl vienu.

- Tātad? - beidzot Levins teica. - Tu gribēji satikties.

Es pamāju.

- Gribu tev kaut ko izstāstīt. Visus sīkumus vēl nezinu, ta�u pastāstī�u, kā, manuprāt, viss noticis. Un tad tu pateiksi, ko domā un kas man būtu darāms. Labi?

- Man patīk klausīties stāstus. Uz priek�u!

- Nedomāju, ka �is tev patiks. Tas sākās pirms diviem gadiem...

Apklusu un gaidīju, kamēr viesmīle noliks salātus un siermaizes. Palūdzu vēl vienu martīni ar vodku, lai gan pirmā glāze bija tikai pusē. Gribēju būt dro�s, ka uz nākamo nebūs jāgaida.

- Tātad, - es turpināju, kad viesmīle bija aizgājusi, - viss sākās pirms diviem gadiem ar Jēzu Menendesu. Tu ta�u viņu atceries, vai ne?

- Mēs viņu nesen pieminējām kādā sarunā. DNS. Klients, kur�, kā tu saki, nonācis cietumā tikai tāpēc, ka noslaucīja savu draudziņu pūkainā dvielītī.

Levins smaidīja, jo tā bija patiesība - es mēdzu Menendesa lietas būtību izteikt tik absurdi vulgāri. Da�reiz biju par viņu stāstījis Four Green Fields, kopā ar citiem juristiem daloties karalauka stāstos. Bet tas bija agrāk - kad vēl nezināju to, ko zinu tagad.

Es nesmaidīju.

- Jā, nu, izrādās, ka Jēzus to nav darījis.

- Ko tur ar to gribi teikt? Kāds cits noslaucīja viņa draudziņu?

Levins jau smējās pilnā balsī.

- Nē, tu nesaprati. Es teicu, ka Menendess nav vainīgs. Levins kļuva nopietns. Sācis apjēgt, viņ� pamāja.

- Viņ� atrodas Sankventinas cietumā, un tu �odien tur biji.

Es pamāju.

- Jā, un es tev visu izstāstī�u. Tu man Menendesa lietā daudz nepalīdzēji, jo nebija jau nekā, ko darīt. Viņiem bija DNS, aizdomās turamā stāsts un trīs liecinieki, kas it kā redzēju�i, ka Menendess iemet upē nazi. Nazis tā arī netika atrasts, ta�u bija liecinieki - Menendesa dzīvokļa biedri. Bezcerīga lieta. Es uzņēmos aizstāvību tikai reklāmas dēļ. Un vienīgais, kas man bija jādara, - jāpierunā Jēzus atzīt savu vainu. Viņam tas nepatika, viņ� teica, ka neesot neko pastrādājis, ta�u izvēles nebija. Prokurors grasījās pieprasīt nāvessodu. Bija jāizvēlas starp dzīvību un nāvi. Es vienojos par dzīvību un piespiedu sīko nejēgu to pieņemt. Es viņu piespiedu.

Paskatījos uz salātiem, kam vēl nebiju pieskāries, un sapratu, ka ēst man negribas. Gribējās tikai dzert un noslīcināt savu vainas apziņu.

Levins gaidīja. Arī viņ� neēda.

- Tu jau dro�i vien atceries - apsūdzība tika ierosināta par Martas Renterijas slepkavību. Viņa bija dejotāja klubā CobraRoom īstsansetā. Vai tu gāji kādreiz uz turieni?

Levins papurināja galvu.

- Tur nav skatuves, - es turpināju. - Zāles vidū ir tāds kā laukums, un pirms katra priek�nesuma iznāk pui�i, saģērbu�ies kā Aladini, un iznes lielu kobras grozu ar divām bambusa kārtīm. Grozu noliek zemē, un sāk spēlēt mūzika.

Tad grozam noņem aug�u, un no tā izkāpj dejotāja. Pēc tam ari viņa sev novelk aug�daļu.

- Te ir Holivuda, dēls, - Levins teica. - Galvenais ir �ovs.

- Un Jēzum Menendesam patika �ovs. Brālis, narkotiku tirgotājs, bija iedevis viņam tūksto� simt dolāru, un Jēzum iepatikās Marta Renterija. Iespējams, tāpēc, ka Marta vienīgā no dejotājām bija augumā mazāka par viņu. Vai varbūt tāpēc, ka Marta runāja spāniski. Pēc uzstā�anās Marta apsēdās viņam blakus, un abi patērzēja, tad Marta piecēlās un kaut kur aizgāja, ta�u drīz vien atgriezās, un Jēzus uzzināja, ka viņam uzradies sāncensis. Viņ� pārspēja to otru, piedāvādams piecus simtus, ja Marta aicinās viņu pie sevis.

- Tātad viņ� to mei�u nenogalināja?

- Nē-e. Jēzus ar savu braucamo sekoja Martas ma�īnai. Devās uz dzīvokli, pārgulēja, novilka prezervatīvu, noslaucīja savu draudziņu dvielī un devās mājup. Baisie notikumi sākās brīdī, kad viņ� aizgāja.

- Ieradās īstais slepkava.

- Domāju, ka bija tā. īstais slepkava pieklauvēja pie durvīm. Iespējams, izlikās par Jēzu, kur� kaut ko aizmirsis. Marta atvēra durvis. Varbūt tik�anās bija norunāta. Viņa gaidīja klauvējienu un atvēra durvis.

- Puisis no kluba? Menendesa sāncensis?

Es palocīju galvu.

-Jā gan. Viņ� iegāja, pāris rei�u iesita Martai, lai tā kļūtu pakļāvīgāka, tad izvilka saliekamo nazi un pielika upurim pie kakla, kamēr abi tika līdz guļamistabai. Izklausās pēc kaut kā dzirdēta? Martai nepaveicās tā, kā paveicās Regīnai Kampo pēc pāris gadiem. Nelūgtais viesis iemeta Martu gultā un uzvilka prezervatīvu. Ne mirkli neatņemdams nazi no sievietes kakla, uzbrucējs viņu izvaroja. Pēc tam viņ� savu upuri nogalināja, atkal un atkal triekdams nazi viņas miesā. Vairākkārtēja iznīcinā�ana, ja tā var teikt. Un, pastrādājot netīro darbu, viņa pretīgais prāts darbojās.

Man atnesa otru martini glāzi. Es to izņēmu viesmīlei no rokas un uzreiz pusi izdzēru. Viņa apjautājās, vai salātus esam paēdu�i, un mēs Jāvām tos neaiztiktus aizvākt.

- Tūdaļ atnesī�u jums abiem steiku, - viesmīle paziņoja. - Vai varbūt man to arī uzreiz izmest atkritumos, lai taupītu jūsu laiku?

Es paskatījos uz viņu. Meitene smaidīja, ta�u manas domas kavējās stāstā, tāpēc īsti neizpratu viņas vārdus.

- Būs jau labi, - viesmīle noteica.

Es turpināju stāstu. Levins klusēja.

- Kad Marta bija nogalināta, slepkava darīja, kas jādara. Viņ� nesteidzās, jo upuris ta�u negrasījās bēgt un kādam zvanīt. Varmāka no visurienes noslaucīja savus pirkstu nospiedumus. Un vienlaikus noslaucīja ari Menendesa nospiedumus. Tas Menendesam nāca par sliktu, jo vēlāk viņ� policijas nodaļā atzinās, ka bijis Martas dzīvoklī, ta�u neesot, viņu nogalinājis. Policisti paskatījās uz Jēzu un teica: "Tad kāpēc tev rokās bija cimdi?"

Levins papurināja galvu.

- Ak, vecais, ja tā ir patiesība...

- Neraizējies, tā ir patiesība. Un tad Menendess nolīga advokātu, kas reiz bija labi pakalpojis brālim, ta�u �is advokāts nespēja at�ķirt nevainīgu cilvēku no vainīga. Advokāts uzskatīja, ka jāpiekrit prokurora piedāvājumam. Viņ� pat ne reizes neapjautājās Jēzum, vai tas pastrādājis tos briesmu darbus. Advokāts glu�i vienkār�i pieņēma, ka tā ir, jo policijai bija tās sasodītās DNS analīzes, un liecinieki sniedza liecību, ka redzēju�i Jēzu aizmetam nazi. Advokāts ķērās pie darba un panāca labāko piedāvājumu, kāds bija iespējams. Viņ� pat jutās visai apmierināts, jo tādējādi paglāba Menendesu no nāvessoda un cirvis tika nolaists. Advokāts piespieda apsūdzēto pieņemt prokurora piedāvājumu, tiesas priek�ā piecelties un pateikt: "Vainīgs." Pēc tam Jēzu aizveda uz cietumu, un visi bija laimīgi. Tiesību aizsardzības iestādes laimīgas, jo ietaupīta nauda no nesarīkotas tiesas prāvas. Martas Renterijas ģimene laimīga, jo nav jāpiedalās prāvā, kur rādītu autopsijas attēlus un stāstītu par viņu meitu, kas dejojusi kaila un vedusi mājās vīrie�us. Un advokāts laimīgs, jo saistībā ar �o lietu vismaz se�as reizes rādīts televīzijā, turklāt vēl vienu klientu pasargājis no nāvessoda.

Izdzēru atliku�o martīni un palūkojos apkārt, ar acīm meklēdams viesmīli. Bija vajadzīga vēl viena glāze.

- Jēzus Menendess nokļuva cietumā jauns. Es viņu tikko redzēju - viņ� divdesmit se�u gadu vecumā izskatās pēc �etrdesmit gadus veca grausta. Viņ� ir augumā pasīks. Tu jau zini, kas ar tādiem cietumā notiek.

Brīdī, kad viesmīle ovālos �ķīvjos atnesa �urksto�u stei-ku un kūpo�us kartupeļus, es raudzījos sev priek�ā uz galda tuk�umā. Pacēlu acis uz viesmīli un teicu, lai viņa man atnes vēl vienu martīni. "Lūdzu" es nepiebildu.

- Tev vajadzētu piebremzēt, - Levins aizrādīja, kad viesmīle bija prom. - �ajā apgabalā, iespējams, nav neviena policista, kur� negribētu ietupināt tevi uz diviem gadiem.

- Zinu, zinu. Tā būs pēdējā. Ja bū�u ieķēris par daudz, pie stūres nesēdī�os. Ārpusē vienmēr gaida kāds taksis.

Nolēmis, ka ēdiens varētu man nākt par labu, es sagriezu savu steiku un apēdu vienu gabaliņu. No groziņa, kur salvetē bija ietītas siermaizes, izņēmu vienu, ta�u tā vairs nebija silta. Nometu maizi uz �ķīvja un noliku arī dak�iņu.

- Paklau, es saprotu, ka tu visā vaino sevi, ta�u vienu tu aizmirsti, - Levins teica.

- Jā? Un kas tas ir?

- Tu savu darbu godam padarīji. Es tie�ām to noziegumu neizmeklēju, jo tur nebija ko izmeklēt. Policijai bija pierādījumi, bet tu paglābi to cilvēku no nāves sprieduma. Tagad tu domā, ka zini, kas patiesībā notika. Tu nevari vainot sevi, ka toreiz kaut ko nezināji.

Pacēlu roku, vēlēdamies, lai viņ� apklust.

- Puisis nav vainīgs. Ta�u es to pat nenojautu! Man kaut kas bija jādara, bet es rīkojos kā parasti un glu�i kā akls piekritu piedāvājumam.

- Muļķības!

- Nē, tās nav muļķības!

- Labi. Stāsti tālāk! Kas bija tas otrs, kas pieklauvēja pie Martas dzīvokļa durvīm?

Atvēru portfeli, kas gulēja man līdzās uz sola.

- �odien aizbraucu uz Sankventinas cietumu un parādīju Menendesam se�as fotogrāfijas. Manu klientu portretus. Lielākoties biju�o klientu. Menendess nepilnās desmit sekundēs parādīja uz īsto.

Pārmetu pār galdu Lūisa Roulija fotogrāfiju. Tā nokrita ar attēlu uz leju. Levins to pacēla, kādu brīdi pētīja, tad nolika uz galda - ar attēlu uz leju.

- Parādī�u tev vēl ko, - es teicu.

� Es izvilku no portfeļa abas salocītās fotogrāfijas - ar Martas Renterijas un Regīnas Kampo portretiem. Paskatījos apkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav viesmīles ar man domāto martīni glāzi, un pasniedzu uzņēmumus Levinam.

- Glu�i kā saliekamā mīkla, - es sacīju. - Saliec kopā! Redzēsi, kas iznāk.

. Levins salika kopā abu fotogrāfiju puses un pamāja, apliecinādams, ka sapratis, ko tas nozīmē. Slepkava - Roulijs -pievēr� uzmanību noteiktam sievie�u tipam. Nākamo Levinam parādīju iero�a skici, ko tiesu medicīnas eksperts bija uzzīmējis pēc Renterijas autopsijas, un nolasīju abu kakla brū�u aprakstu.

- Vai zini, kādu filmu tu esi atnesis no bāra? - es jautāju. - Tajā redzams slepkava darbā. Tāpat kā tu, ari Roulijs "pamanīja", ka Misters X esot kreilis. Regīnai Kampo viņ� sita ar kreiso roku un nazi ari turēja kreisajā rokā. Puisis zina, ko dara. Radās iespēja, un viņ� to izmantoja. Regīnai Kampo laimējās, ka viņa palika dzīva.

- Tu domā, ka biju�as ari citas slepkavības?

- Iespējams. Es gribu, lai tu to noskaidro. Pārbaudi visas slepkavības, kurās ar nazi uzbrukts sievietēm pēdējo pāris gadu laikā. Tad sadabū upuru bildes un paskaties, vai viņas ir līdzīgas �īm. Un pārbaudi ne tikai neatklātos noziegumus. Marta Renterija bija upuris lietā, ko atrisināja.

Levins paliecās uz priek�u.

- Paklau, vecīt, tik milzīgu tīklu, kāds būtu policijai, es izmest nevaru. Tev jāpiesaista viņi. Vai FIB. Viņiem ir atkārtotu slepkavību speciālisti.

Es papurināju galvu.

- Nevaru. Viņ� ir mans klients.

- Ari Menendess ir tavs klients, un viņ� jādabū ārā no cietuma.

- Es to izdarī�u. Tādēļ man ir vajadzīga tava palīdzība, Jaukteni.

Mēs abi zinājām, ka es viņu par Jaukteni saucu ik reizi, kad lūdzu viņu ne vien kā profesionālu palīgu, bet ari kā draugu.

- Varbūt noalgosim slepkavu? - Levins jautāja. - Tas atrisinātu visas problēmas.

Palocīju galvu. Labi, ka vismaz Levins vēl joko.

- Jā, tas derētu, - es piekritu. - Pasaule kļūtu daudz labāka. Ta�u Menendesu mēs tā no cietuma ārā nedabūsim.

Levins atkal paliecās uz priek�u. Nu viņ� bija nopietns.

- Darī�u, ko varē�u, Mik, ta�u nedomāju, ka �is ir īstais ceļ�. Tu vari paziņot, ka tev radies intere�u konflikts, un patriekt Rouliju. Un tad gādāt, lai Menendess tiek brīvībā.

- Kā es to izdarī�u?

- Viņ� ta�u pazina Rouliju fotogrāfijā. Tas ir pārliecino�i. Viņam nevarēja no zila gaisa rasties doma, ka jāparāda tie�i uz Rouliju.

- Bet kur� tam ticēs? Es ta�u biju Menendesa advokāts! Neviens, sākot ar policiju un beidzot ar zvērinātajiem, neticēs, ka neesmu virzījis viņa roku. Viņiem tā būs tikai versija, Raul. Tu zini un es zinu, ka tā varētu būt patiesība, ta�u, sasodīts, mēs neko nevaram pierādīt!

- Un brūces? Var izpētīt, vai ar nazi, kas lietots uzbrukumā Kampo, sadurta Renterija.

Es papurināju galvu.

- Renteriju kremēja. Paliku�i tikai apraksti un autopsi-jas fotogrāfijas, un tas nebūs iz�ķiro�s pierādījums. Ar to nepietiks. Turklāt es nedrīkstu pieļaut, ka kļūstu pats sava klienta soģis. Ja es vēr�os pret vienu klientu, es varu vērsties pret visiem. Ja tā rīko�os, zaudē�u visus savus klientus. Jāizdomā kaut kas cits.

- Manuprāt, tu maldies. Uzskatu...

- Pagaidām es rīko�os tā, it kā neko nezinātu, skaidrs? Bet tu meklē! Jebko. Informāciju neliec Roulija lietā, lai man nav jāinformē izmeklētāji. Nosauc to par Jēzus Menendesa lietu un rēķinu izraksti par to! Saprati?

Iekams Levins paguva atbildēt, viesmīle atnesa man tre�o martīni. Es atteicos.

- Es vairs to negribu. Atnesiet rēķinu!

- Bet es ta�u nevaru to liet atpakaļ pudelē! - viņa protestēja.

- Neuztraucieties, es samaksā�u. Glu�i vienkār�i vairs negribu dzert. Aiznesiet to puisim, kas gatavo siermaizes, bet man atnesiet rēķinu.

Viesmīle devās prom - iespējams, apvainojusies, ka nepiedāvāju dzērienu viņai. Es atkal pievērsos Levinam. �ķita, ka viņu �ie jaunumi sāpināju�i. Es zināju, kā viņ� jūtas.

- Tad nu gan "fran�īze", vai ne?

- Jā. Kā gan tu varēsi izturēties godīgi pret vienu puisi, ja tev jārīkojas pilnīgi pretēji viņa interesēm un vienlaikus jācen�as izpestīt otru?

- Tu domā Rouliju? Esmu iecerējis ar viņu tikties pēc iespējas mazāk. Tikai tad, ja nepiecie�ams. Viņ� man �odien atsūtīja ziņu, ka vēlas kaut ko pastāstīt. Ta�u es neatzvanīju.

- Kādēļ viņ� izvēlējās tie�i tevi? Kādēļ viņ� izvēlējās advokātu, kas spēj salikt visu pa plauktiņiem?

Es papurināju galvu.

- Nezinu. Lidojot �urp, es visu laiku par to domāju. Iespējams, Roulijs raizējās, ka es visu sapratī�u, ta�u viņ� zina -ja būs mans klients, mans ētiskais pienākums būs viņu aizstāvēt. Vismaz sākumā. Turklāt nauda.

- Kāda nauda?

- Mātes nauda. Mana zelta bedre. Viņ� zina, cik svarīga man būs �ī algas diena. Tas būs lielākais honorārs, kādu jebkad esmu saņēmis. Varbūt viņ� domā, ka es naudas dēļ kļū�u kurls un akls.

Levins palocīja galvu.

- Varbūt tā arī vajadzētu, ko? - es jautāju.

Izdzertais alkohols rosināja uz drūmu humoru, ta�u Levins pat nepasmaidīja. Es atcerējos Jēzus Menendesa seju aiz organiskā stikla sienas cietumā, un man arī vairs joki nebija prātā.

- Paklau, vajadzētu izdarīt vēl ko, - es teicu. - Gribu, lai tu paok�ķerē par Rouliju arī. Noskaidro visu, kas iespējams, ta�u uzmanīgi. Un pārbaudi to stāstu par izvaroto māti Beleiras mājā.

Levins pamāja.

- Jau pārbaudu.

- Un neuztici �o darbiņu nevienam citam.

Tas bija tikai mums saprotams joks. Tāpat kā es, arī Levins strādāja viens. Nekāda cita, kam viņ� varētu uzticēt �o izmeklē�anu, nemaz nebija.

- Protams. Pats tik�u galā.

Tā Levins parasti atbildēja, ta�u �ajā reizē viņa balsī nejautās mākslots padevīgums un humors. �ajā reizē viņ� tā atbildēja ieraduma pēc.

Pienāca viesmīle un, nebildusi ne vārda, nolika uz galda rēķinu. Pat nepaskatījies uz summu, es uzmetu uz tā kredītkarti. Es vēlējos iet prom.

- Vai negribi, lai tavu steiku iesaiņo līdzi ņem�anai? -es jautāju.

- Būs jau labi, - Levins atteica. - Pēk�ņi pagaisa ēstgriba.

- Atceries to zvēru, kas gaida tevi mājās!

- Tie�ām! Biju aizmirsis, ka man ir Bruno.

Levins lūkojās apkārt, meklēdams viesmīli, lai palūgtu kārbu.

- Ņem manējo ari, - es teicu. - Man nav suņa.

Lai ari iedzēris, es tomēr izbraucu Lauru kanjonu, nesadragādams Lincoln un nesastapdams policistus. Mana māja atrodas Fērholmas ceļā, kas vijas aug�up kanjona dienvidu pusē. Mājas tur sabūvētas pa�ā ielas malā, un vienīgais �ķērslis, ar ko saskāros pārrazdamies, bija sporta automobilis, kuru kāds nejēga bija novietojis tie�i pretī manai garā�ai, tāpēc es netiku iek�ā. �aurā ielā novietot ma�īnu alla� ir grūti, un brīvā vieta manas garā�as durvju priek�ā ļoti vilināja - īpa�i nedēļas nogalēs.

Pabraucu garām savai mājai un vietu Lincoln atradu pusotru kvartālu uz priek�u. Jo tālāk braucu no mājas, jo niknāks kļuvu uz sporta ma�īnas īpa�nieku. Iztēlē raisījās da�ādas ainas - kā es uzspļauju tās vējstiklam, sasitu spoguli, izlai�u gaisu no riepām, iedauzu sānus. Tomēr es rīkojos nevis tā, bet gan uz dzeltena papīra uzrakstīju pieklājīgu zīmīti: "�ī nav stāvvieta! Nākamreiz ma�īna tiks aizvilkta prom." Galu galā nevar jau zināt, kas Losand�elosā braukā ar sporta ma�īnām. Ja tu piedraudi kādam, ka viņ� novietojis ma�īnu tie�i pretī tavai garā�ai, tad viņ� uzreiz zina, kur tu dzīvo.

Devos atpakaļ un tikai tad, sprauzdams zīmīti pie likumpārkāpēja ma�īnas vējstikla, pamanīju, ka tas ir Range Rover. Uzliku roku uz motora pārsega - tas bija diezgan vēss. Paraudzījos uz savas mājas logiem, ta�u tie bija tum�i. Aizbāzis

zīmīti aiz loga tīrītāja, pa kāpnēm aug�up devos uz durvju pusi. Nez kāpēc iedomājos, ka uz lieveņa atzveltnes krēslā sēdēs Lūiss Roulijs un vēros pilsētas skatu, ta�u viņa tur nebija.

Aizstaigāju līdz lieveņa stūrim un pārlaidu skatienu pilsētai. Tie�i ainavas dēļ es nopirku �o māju. Tajā viss bija vienkār�s un novecojis, ta�u lievenis un skats uz Holivudas bulvāri rosināja neskaitāmus sapņus. Iepriek�ējā "fran-�īzes" lietā nopelnīto naudu biju izmantojis par pirmo iemaksu. Mājā gan ievācos, bet, tā kā nākamās ienesīgās lietas tik drīz nebija, īpa�umu vajadzēja pārķīlāt. Patiesībā katru mēnesi bija krietni jāpasvīst, lai samaksātu rēķinus. Vajadzētu no mājas tikt vaļā, ta�u �ī ainava no lieveņa mani valdzināja. Dro�i vien es blenztu uz pilsētu arī tad, kad atbildīgi vīri ierastos pēc atslēgām un liegtu man tiesības izpirkt ieķīlāto īpa�umu.

Es saprotu, kādu jautājumu skubina uzdot mana māja. Lai arī advokāts izmisīgi pūlas noturēties virs ūdens, tomēr pēc �ķir�anās iegādājies māju kalnā ar miljonu vērtu ainavu, bet prokurore ar meitu palikusi divu guļamistabu dzīvoklī Ielejā. Es atbildu: Megija Makfērsone varēja nopirkt māju pēc pa�as izvēles, un es palīdzētu, cik manos spēkos. Ta�u viņa atteicās pārcelties, jo gaidīja paaugstinājumu - darbu pilsētas centra birojā. Ja viņa iegādātos māju �ērmenoksā vai kur citur, �ādu soli varētu nepareizi iztulkot - ka viņa ir apmierināta ar savu situāciju. Viņa nevēlējās būt Megija Makfērsone no Vannuisas prokuroru biroja. Viņa nevēlējās palikt aiz D�ona Smitsona vai kāda no viņa jaunajiem pui�iem. Megija vēlējās strādāt centrā, kur, kā tika uzskatīts, pa�i labākie un spo�ākie prokurori izvirza apsūdzības smagākajos noziegumos, ta�u viņa nesaprata vienkār�u patiesību. Jo tu esi gudrāka, jo vairāk apdraudi tos, kas aug�galā, īpa�i, ja viņi ir ievēlēti. Es zināju, ka Megiju uz centru nemū�am neaicinās. Viņa bija sasodīti gudra.

Laiku pa laikam tas bija manāms un izpaudās da�ādos negaidītos veidos. Tā, piemēram, viņa izteica kādu asu piezīmi preses konferencē vai atteicās sadarboties ar centra izmeklētājiem. Vai, teiksim, dzērumā atklāja advokātam, savam biju�ajam vīram, izmeklē�anas noslēpumus, kurus nedrīkstēja stāstīt.

Mājā sāka zvanīt telefons. Steigā taustīdamies pēc atslēgām, devos uz durvīm, lai pagūtu pacelt klausuli. No maniem telefona numuriem un cilvēkiem, kam tie bija pieejami, varēja būvēt piramīdu. Numurs, kas bija atrodams "dzeltenajās lapās", bija pieejams ikvienam. Nākamais piramīdā bija mana mobilā telefona numurs, ko zināja svarīgākie kolēģi, izmeklētāji, galvotāji, klienti un citi ma�inērijas zobrati. Mans mājas telefona numurs - pieslēgts fiksētajai līnijai - bija pa�ā piramīdas aug�galā. To zināja tikai da�i. Un tikai viens jurists.

Iesteidzos virtuvē un pagrābu klausuli, iekams ieslēdzās automātiskais atbildētājs. Zvanītāja bija juriste, kam bija zināms �is numurs. Megija Makfērsone.

- Vai saņēmi manas ziņas?

- Vienu mobilajā telefonā. Kas noticis?

- Nekas. Uz �o numuru arī atsūtīju vienu ziņu.

-Ak, es visu dienu biju prom! Tikko pārrados.

- Kur tu biji?

- Sanfrancisko. Pēc tam vakariņoju kopā ar Raulu Levinu. Kāpēc tu jautā?

- Vienkār�i interesējos. Kas bija Sanfrancisko?

- Klients.

- Tātad tu biji aizbraucis uz Sankventinas cietumu.

- Tu alla� esi bijusi pārāk gudra, Megij. Tevi nepiemānīsi. Vai �im zvanam ir kāds īpa�s iemesls?

- Gribēju pārliecināties, ka esi saņēmis manu atvaino�anos, un noskaidrot, vai tu patie�ām tiksies rīt ar Heiliju.

- Jā un jā. Bet, Megij, atvainoties nevajadzēja, un es gribu, lai tu to zini. Man ļoti �ēl, ka pirms do�anās prom tā izturējos. Un, ja mana meita grib rīt tikties, es ari to gribu. Pasaki Heilijai, ka mēs varam aiziet līdz dambim vai uz kino -kā viņa vēlēsies.

- Patiesībā viņa vēlētos iet uz tirdzniecības centru.

Megija to pateica tā, it kā staigātu pa stikla lauskām.

- Tirdzniecības centru? Jauki. Aizvedī�u. Vai viņai vajadzīgs kas konkrēts?

Pēk�ņi es atskārtu, ka mājā valda savāds smārds. Dūmi. Stāvēdams virtuves vidū, es pārbaudīju cepe�krāsni un plīti. Tās bija izslēgtas. Tā kā man nebija radiotelefona, �ajā brīdī biju piesaistīts virtuvei. Es aizsniedzos līdz durvīm un iededzu gaismu ēdamistabā. Tur viss bija kārtībā, un gaisma iespīdēja ari nākamajā telpā - dzīvojamā istabā, kam ienākdams biju pasteidzies garām. Ari tur neko aizdomīgu nemanīju.

- Tur ir tāda darbnīciņa, kur ikviens var sev pagatavot rotaļu lācīti, izvēlēties modeli un skaņu un ielikt arī mazu sirsniņu.

Man gribējās nolikt klausuli un pārbaudīt visu māju.

- Labi. Aizvedī�u. Cikos lai braucu?

- Domāju, ap pusdienlaiku. Varbūt mēs vispirms varētu paēst pusdienas?

-Mēs?

- Vai tev tas nepatiktu?

- Protams, patiktu, Megij. Tātad es ieradī�os pusdienlaikā, jā?

- Lieliski!

- Uz redzi!

Noliku klausuli, iekams Megija paguva atsveicināties. Man bija ierocis, daļa no manas kolekcijas, un tas atradās kastē guļamistabas skapī, un es to ne reizes nebiju lietojis.

Klusi atvēru virtuves skapja atvilktni un izņēmu īsu, bet asu gaļas nazi. Izgājis cauri dzīvojamai istabai, devos uz mājas pagalma pusi. Gaitenī bija trīs durvis. Vienas veda uz guļamistabu, otras - uz vannas istabu, bet tre�ās - uz otru guļamistabu, ko biju pārvērtis par kabinetu jeb savu vienīgo īsto biroju.

Tajā dega galda lampa. No vietas, kur gaitenī stāvēju, lampu neredzēju, ta�u no apgaismojuma sapratu, ka tā ir iedegta. Divas dienas nebiju ienācis savās mājās, ta�u zināju, ka neesmu to atstājis degam. Lēni piegāju pie kabineta durvīm - apzinādamies, ka tie�i to no manis gaida iespējamais iebrucējs. Ka es pievērsī�u uzmanību iedegtajai lampai, lai man uzglūnētu no tum�ās guļamistabas vai vannas istabas.

- Nāc vien, Mik! Tas esmu tikai es.

Balsi pazinu, ta�u vieglāk no tā man nekļuva. Manā kabinetā bija Lūiss Roulijs. Es nostājos uz sliek�ņa. Sēdēdams melnajā ādas krēslā pie rakstāmgalda, viņ� pagriezās pret mani un sakrustoja kājas. Bik�u stara uz kreisās kājas parāvās aug�up, un es ieraudzīju izseko�anas aproci, ko Fernando Valencuela bija licis valkāt. Ja Roulijs ieradies mani nogalināt, viņa gaitas tiks izsekotas. Tomēr no �īs domas arī vieglāk man nekļuva. Atslīgu pret durvju stenderi un aizslēpu nazi aiz muguras.

- Tad �eit strādā di�ais advokāts? - Roulijs novilka.

-Apmēram tā. Ko tu �eit dari, Lūis?

- Atnācu ciemos. Tu neatbildēji uz manu zvanu, tāpēc gribēju pārliecināties, ka joprojām esam vienā komandā.

- Biju izbraucis no pilsētas. Tikko pārrados.

- Bet vakariņas ar Raulu? Tu tikko par tām stāstīji pa telefonu.

- Viņ� ir mans draugs. Mazliet patērzējām. Patiesībā vakariņas paēdu pa ceļam no Bērbenkas lidostas. Kā tu uzzināji, kur es dzīvoju?

Roulijs nokrem�ļojās un pasmaidīja.

- Es darbojos ar nekustamiem īpa�umiem, Mik. Varu noskaidrot jebkura cilvēka dzīvesvietu. Savulaik biju National Enquirer informācijas avots. Vai tu to zināji? Es viņiem stāstīju, kur dzīvo slavenības, lai gan tās savus īpa�umus parasti iegādājās, izmantodamas starpniekus. Pēc kāda laika gan es tam atmetu ar roku. Nauda bija laba, bet tā nāca pārāk... neglīti. Tu ta�u saproti mani, vai ne, Mik? Es beidzu ar to nodarboties. Ta�u joprojām spēju noskaidrot, kur katrs dzīvo. Es varu noskaidrot, kāpēc cilvēks līdz maksimumam palielinājis ķīlas vērtību, tāpat arī to, vai viņ� regulāri maksā kredītu.

Zīmīgi smaidīdams, Roulijs skatījās man acīs. Ar to viņ� gribēja pateikt, ka zina par manām finansiālajām grūtībām, ko radījusi �ī māja, zina, ka man �eit nekā nav un es mēdzu apmaksāt ķīlu zīmes ar mēne�a nokavē�anos. Iespējams, Fernando Valencuela nepieņemtu �o māju par garantijas nodro�inājumu piecus tūksto�us dolāru lielam galvojumam.

- Kā tu �eit iekļuvi? - es noprasīju.

- Atbilde ir diezgan smieklīga. Tā nu sagadījies, ka man ir atslēga. Kad �o māju pārdeva - tas bija pirms kādiem astoņpadsmit mēne�iem, vai ne? - es gribēju to apskatīt, jo bija kāds klients, kas, iespējams, būtu ieinteresējies par brīni�ķīgo ainavu. Tā es no nekustamo īpa�umu kompānijas dabūju atslēgu. Ienācu, apskatījos un uzreiz sapratu, ka manam klientam tā nederēs - viņ� gribēja ko jaukāku. Ta�u atslēgu atdot aizmirsu. Man ir tāds niķis. Vai nav savādi, ka māju, izrādās, nopircis mans advokāts? Starp citu, redzu, ka tu �eit neko neesi izdarījis. Protams, no �ejienes paveras brīni�ķīgs skats, ta�u mājai nepiecie�ams remonts.

�ajā brīdī es sapratu, ka Roulijs mani pieskatījis jau kop� Menendesa lietas laikiem. Iespējams, viņ� zināja, ka tikko esmu atgriezies no Sankventinas cietuma un ticies ar Me-nendesu. Atcerējos vīrieti automa�īnu sastrēgumā. Grūta diena? To pa�u vīrieti redzēju arī lidma�īnā, kad atgriezos Bērbenkā. Vai viņ� man sekoja? Vai viņ� strādāja Roulijam? Vai tas bija izmeklētājs, ko Sesils Dobss man mēģināja uztiept? Atbil�u nebija, ta�u sapratu, ka Roulijs manā mājā ieradies tikai viena iemesla pēc - viņ� zina, ko esmu noskaidrojis.

- Ko tu īsti gribi, Lūis? Vai mēģini mani iebiedēt?

- Nē, nē, baidīties drīzāk vajadzētu man. Tev aiz muguras laikam ir ierocis. Kas tas ir? Pistole?

Sa�ņaudzu nazi cie�āk.

- Ko tu gribi? - es atkārtoju.

- Ir priek�likums. Ne jau par māju. Par taviem pakalpojumiem.

- Tu jau esi mani nolīdzis.

Roulijs, iekams atbildēja, pagrozījās krēslā. Es pārlaidu skatienu rakstāmgaldam, lai redzētu, vai no tā kaut kas nav pazudis. Pamanīju, ka viņ� par pelnutrauku izmantojis māla �ķīvīti, ko man bija pagatavojusi meita. Lai es tur glabātu saspraudes.

- Es prātoju par tavu honorāru un grūtībām, ar kādām jāsastopas �ajā lietā, - Roulijs teica. - Manuprāt, Mik, tev tiek maksāts pārāk maz. Tāpēc gribu piedāvāt jaunus samaksas noteikumus. Tu saņemsi summu, par ko esam vienoju�ies, jau pirms tiesas prāvas sākuma. Ta�u esmu nolēmis papildus maksāt par izpildi. Kad manas kārtas zvērinātie atzīs, ka neesmu pastrādājis �o briesmīgo noziegumu, tavs honorārs dubultosies. Braucot prom no tiesas nama, es tavā Lincoln izrakstī�u �eku.

- Izklausās jauki, Lūis, ta�u Kalifornijas Advokātu kolēģija neatzīst honorāra saņem�anu atkarībā no lietas iznākuma. Es nedrīkstu to pieņemt, kaut gan tas, protams, ir dāsns piedāvājums.

- Bet Kalifornijas Advokātu kolēģijas �eit nav, Mik. Un mēs ta�u varam to saukt kā citādi. Nevis maksa par izpildi, bet glu�i vienkār�i daļa no honorāra. Jo galu galā ta�u prāvā tu uzvarēsi, vai ne?

Roulijs cie�i lūkojās manī, un viņa acīs bija lasāmi draudi.

- Neko garantēt es nevaru. Vienmēr kaut kas var saiet grīstē. Ta�u joprojām esmu pārliecināts, ka viss ir kārtībā.

Roulija sejā lēni atplauka smaids.

- Ko es varētu darīt, lai viss būtu vēl labākā kārtībā?

Man prātā ienāca Regīna Kampo. Viņa bija dzīva un gatavojās liecināt tiesā. Viņai nebija ne mazākās nojausmas, kam viņa grasās stāties pretim.

- Neko, - es atbildēju. - Sēdi rāms un gaidi! Neko neuzsāc! Neko nedari! Izmeklē�ana tuvojas beigām, un viss būs kārtībā.

Roulijs neko neteica. Gribēju novērst viņa domas no tā, ka Regīna Kampo viņu apdraud.

- Ir kādi jaunumi, - es teicu.

- Tie�ām? Kādi?

- Sīkumus vēl neesmu noskaidrojis. Visu, ko es zinu, man pastāstīja kāds cilvēks, kur� varēja pateikt ļoti maz. �ķiet, ka prokurors sadarbojas ar kādu ziņotāju no cietuma. Vai tu kādam tur kaut ko stāstīji? Atceries, es tev teicu, lai tu ne ar vienu nerunā.

- Un es ari nerunāju! Tas cilvēks ir melis.

- Lielākā daļa ir tādi. Es tikai gribēju pārliecināties. Gan es tik�u galā.

- Labi.

- Vēl kas. Vai teici mātei, ka viņai vajadzēs liecināt par uzbrukumu tuk�ajā mājā?

Tas nepiecie�ams, lai pamatotu, kādēļ tu nēsā līdzi nazi.

Roulijs saknieba lūpas un klusēja.

- Tev viņa jāpierunā, - es teicu. - Tas ir ļoti svarīgi, lai pārliecinātu zvērinātos. Turklāt tādējādi tu iegūtu viņu simpātijas.

Roulijs palocīja galvu. Viņ� ieraudzīja cerību stariņu.

- Vai tu viņai to palūgsi? - es jautāju.

- Jā. Ta�u būs grūti viņu pierunāt. Māte par to nav ziņojusi policijai. Viņa to izstāstīja tikai Sesilam.

- Mums vajadzīga viņas liecība, bet vēlāk liecināt varēs arī Sesils. Tas, protams, nav tik dro�i kā policijas protokols, ta�u noderēs. Manuprāt, mātes liecība ir svarīga. Zvērinātajiem patīk solīdas kundzes.

- Labi.

- Vai māte tev kādreiz ir stāstījusi, kāds izskatījās uzbrucējs, cik viņ� bija vecs vai ko tamlīdzīgu?

Roulijs papurināja galvu.

- Viņa to nevarēja pateikt. Uzbrucējam bija slēpotāju cepure un brilles. Tas uzklupa mātei, tiklīdz viņa iegāja pa durvīm. Viņ� aiz tām slēpās. Viss notika ļoti ātri un brutāli. -Viņa balss notrīsēja.

Manī modās aizdomas.

- Manuprāt, tu stāstīji, ka uzbrucējs bija potenciālais pircējs, ar ko viņa norunāja tik�anos, - es teicu. - Vai tad viņ� jau slēpās mājā?

Mūsu skatieni sastapās.

-Jā. Viņam bija izdevies iekļūt mājā. Tas bija �ausmīgi.

Es palocīju galvu. Pagaidām neko vairāk dzirdēt negribēju. Vienīgais, ko vēlējos, - lai Roulijs aizvācas no manas mājas.

- Paklau, Lūis, pateicos par piedāvājumu, bet tagad -atvaino, es gribu doties pie miera. Man bija gara diena.

Ar brīvo roku norādīju uz gaiteni, kas veda ārā no mājas. Roulijs piecēlās un nāca man klāt. Es pakāpos atpakaļ gaitenī un tad atvērtajās guļamistabas durvīs. Nazi aiz muguras turēju gatavībā, ta�u Roulijs pagāja man garām.

- Turklāt rit tev jāizklaidē meita, - viņ� noteica.

Es sastingu. Viņ� bija noklausījies manu sarunu ar Megiju. Es klusēju, bet Roulijs gan ne.

- Nemaz nezināju, ka tev, Mik, ir meita. Tas dro�i vien ir brīni�ķīgi. - Viņ� atskatījās uz mani un smaidīdams devās prom. - Viņa ir skaista, - Roulijs noteica.

Es vairs nespēju savaldīties. Izgājis gaitenī, devos viņam pakaļ, un manas dusmas auga ar katru soli. Nazi biju cie�i satvēris rokā.

- Kā tu zini, kāda viņa izskatās? - es noprasīju.

Roulijs apstājās, un es ari. Viņ� paskatījās uz nazi manā rokā un tad man sejā.

- Uz tava rakstāmgalda ir viņas fotogrāfija, - viņ� rāmi atbildēja.

To es biju aizmirsis. Nelielajā ierāmētajā fotogrāfijā Hei-lija bija redzama kādā Disnejlendas karuselī.

- Ak tā, - es noteicu.

Roulijs, nojauzdams manas domas, pasmaidīja.

- Arlabunakti, Mik! Izpriecājies rīt kopā ar meitu! Tu dro�i vien pārāk maz ar viņu tiecies. - Viņ� pagriezās un, �ķērsojis dzīvojamo istabu, atvēra ārdurvis, ta�u pirms izie�anas laukā vēlreiz atskatījās. - Tev vajadzīgs labs advokāts. Tāds, kas panāks aizbildnību pār meitu.

- Nē. Viņai labāk ir kopā ar māti.

- Arlabunakti, Mik! Paldies par sarunu!

- Arlabunakti, Lūis!

Es devos viņam līdzi, lai aizslēgtu durvis.

- Lielisks skats, - Roulijs teica, izgājis uz lieveņa.

- Jā, - es piekritu, aizvērdams durvis. Tad es tās aizslēdzu.

Stāvēju un gaidīju, kad uz kāpnēm, kas ved uz ielu, atskanēs Roulija soļi. Ta�u jau pēc pāris sekundēm viņ� klauvēja pie durvīm. Es aizvēru acis un sagatavoju nazi. Kad atvēru durvis, Roulijs pastiepa roku. Es atkāpos.

- Tava atslēga, - viņ� teica. - Iedomājos, a jaa о Paņēmu atslēgu no viņa izstieptās rokas.

- Paldies!

- Nav par ko.

Es atkal aizvēru un aizslēdzu durvis.

Otrdiena, 12. aprīlis

Diena sākās daudz labāk, nekā advokāts var vēlēties. Nebija jādodas uz tiesas zāli, ar klientiem arī nebija jātiekas. Pamodos vēlu un visu ritu pavadīju, lasīdams avīzi no vāka līdz vākam. Man bija biļete uz Losand�elosas Dodgers beisbola sezonas atklā�anas spēli. Tā bija dienas spēle. Man biļeti bija pagādājis Rauls Levins, kas uz spēli aicināja piecus profesionālus advokātus, kuru labā mēdza darboties, - tādējādi viņ� pateicās par iespēju strādāt. Zināju, ka pārējie kurnēs un burk�ķēs, ka es, gatavodamies Roulija prāvai, esmu uzurpējis monopoltiesības uz Levinu. Ta�u es par pārmetumiem nolēmu nelikties ne zinis.

Ārēji �is laiks pirms prāvas �ķita garlaicīgs. Darbs lēni un klusi virzījās uz priek�u. Lūisa Roulija kriminālprocess bija paredzēts pēc mēne�a. Kad noteiktā diena tuvojās, es uzņēmos aizstāvēt arvien mazāk un mazāk klientu. Man vajadzēja sagatavoties un izstrādāt darbības plānu. Līdz prāvai bija vairākas nedēļas, un prāvas iznākumu iz�ķirs informācija, kas līdz tam tiks iegūta. Tādēļ bija nepiecie�ams brīvs laiks. Uzņēmos aizstāvību tikai agrāko klientu lietās - un tikai tad, ja ar samaksu viss bija kārtībā un to varēja saņemt uzreiz.

Prāva līdzinājās rotaļu kaķenei - viss bija atkarīgs no sagatavo�anās. Pirmstiesas izmeklē�ana ir piemērota akmen-

tiņa sameklē�ana un lēna gumijas nostiep�ana līdz maksimumam. Beidzot pienāk prāvas diena, gumija tiek palaista vaļā, un �āviņ� lido uz priek�u mērķī. Mērķis ir attaisno�ana. "Nav vainīgs." Ja esi pareizi izvēlējies akmentiņu un pilnībā nostiepis gumiju, tu trāpi mērķī.

Lielākoties ar nostiep�anu nodarbojās Levins. Viņ� turpināja ok�ķerēties abu spēlētāju - Roulija un Menendesa -dzīvē. Viņ� bija izstrādājis plānu, ko mēs saucām par dubult-kaķeni, jo plānam bija divi mērķi. Ne�aubījos, ka maijā, kad sāksies prāva, mēs būsim savu gumiju atvilku�i līdz galam � un sagatavoju�ies to laist vaļā.

Ari prokuratūra deva ieguldījumu akmentiņu meklē�anā. Pēc apsūdzības izvirzī�anas Roulijam izmeklē�anas dokumentu mape kļuva arvien biezāka - tur bija gan policijas protokoli, gan ziņojumi par jauniem atklājumiem lietā.

Svarīgākais no tiem bija saistīts ar Misteru X, kreili, ar ko Regīna Kampo uzbrukuma naktī bija kopā bārā Morgan. Losand�elosas Policijas pārvaldes detektīvi, izmantojot videomateriālu, ko biju iesniedzis prokuratūrā, identificēja �o cilvēku, rādot viņa fotogrāfiju prostitūtām un suteneriem, ko bija arestējusi Netikumības apkaro�anas nodaļa. Misters X, kā izrādījās, bija kāds �ārlzs Tolbots. Daudziem seksa industrijas darboņiem viņ� bija pazīstams. Pastāvīgais klients. Da�i zināja teikt, ka viņam pieder vai viņ� strādā kulinārijas veikalā Rezēdas bulvārī.

Izmeklē�anas ziņojumos, ko saņēmu pēc pieprasījuma, atklājās, ka detektīvi nopratināju�i Tolbotu un noskaidroju�i - sestā marta naktī viņ� no Regīnas Kampo dzīvokļa izgājis neilgi pirms desmitiem un devies uz minēto kulinārijas veikalu, kas viņam piederēja. Viņ� devies uz veikalu, lai pārbaudītu, kā tur sokas, un atvērtu cigare�u noliktavu, kuras atslēgas esot vienīgi viņam. Veikala novēro�anas kamerās bija ieraksts, ka viņ� tur atradies no desmitiem nulle deviņām līdz desmitiem piecdesmit vienai un zem kases letes kārtojis cigare�u kārbas. Policijas ziņojumā bija norādīts, ka Tol-bots nav saistīts vai piedalījies notikumos, kas pēc viņa aizie�anas risināju�ies Regīnas Kampo dzīvoklī. Viņ� bijis parasts klients.

Nekur izmeklē�anas dokumentos nebija minēts Dveins D�efrijs Kērliss - cietuma ziņotājs, kas prokuroram izstāstījis pasaciņu par Lūisu Rouliju. Mintons acīmredzot bija nolēmis vai nu viņu par liecinieku neizmantot, vai arī slēpa viņu kādam īpa�am brīdim. Es sliecos domāt, ka pareiza ir otra iespēja. Mintons bija viņu izolējis no ārpasaules, ievietodams slēgtā ārstniecības iestādē. Viņ� nebūtu tik ļoti rūpējies par Kērlisu, ja negribētu turēt puisi tālāk no adm, ta�u pa rokai. Mani tas nebiedēja. Mintons nezināja, ka Kērliss ir akmentiņ�, ko grasos izmantot �au�anā ar kaķeni.

Tā kā oficiālajos izmeklē�anas dokumentos bija visai maz informācijas par nozieguma upuri, Rauls Levins sparīgi vāca ziņas par Regīnu Kampo. Rauls uzmeklēja internēta lapu PinkMink.com, kurā viņa piedāvāja savus pakalpojumus. Izmeklē�anas gaitā noskaidrojās svarīgais fakts, ka Regīna Kampo nodarbojas ar prostitūciju, turklāt reklāmā viņa sevi dēvēja par "brīvu no aizspriedumiem un me�onīgu" un "prasmīgu da�ādās spēlītēs, kurās vai nu tu iepliķē mani, vai arī es iepliķēju tevi". Tā bija lieliska informācija. Ar tādu zvērināto priek�ā varēs nomelnot upuri un liecinieci. Viņa bija gan viena, gan otra.

Levins, urķēdamies arvien dziļāk Lūisa Roulija dzīvē, noskaidroja, ka viņ� bijis vāj� skolnieks, kas apmeklējis piecas da�ādas privātskolas Beverlihilzā un tās apkārtnē. Viņ� iestājies Kalifornijas universitātē Losand�elosā un to pabeidzis, iegūdams grādu angļu literatūrā, ta�u Levinam izdevās uzmeklēt kursa biedrus, kas pastāstīja, ka Roulijs savu izglītību nopircis, maksādams par citu studentu sagatavotajiem mājasdarbiem, eksāmenu atbildēm un pat par deviņdesmit lappuses garo diplomdarbu, kurā pētīta D�ona Fantes dzīve un darbi.

Kā izrādījās, pieaugdams Roulijs bija kļuvis vēl nepievilcīgāks. Levins sameklēja vairākas sievietes, kas viņam stāstīja, ka Roulijs pret viņām izturējies slikti - gan fiziski, gan morāli. Divas sievietes, kas Rouliju bija pazinu�as universitātes laikā, atcerējās gadījumu, kad Roulijs kādā studentu ballītē, iespējams, piebēris dzērieniem kādu vielu un abas pēc tam seksuāli izmantojis. Viņas par to nebija ziņoju�as policijai, ta�u viena no viņām pēc ballītes nodevusi asinis analīzei. Tajās atrasts ketamīna hidrohlorīds - nomierino�s līdzeklis, ko lieto veterinārijā. Par laimi, neviens no apsūdzības puses detektīviem �īs sievietes vēl nebija uzmeklējis.

Levins bija pārbaudījis ari piecus gadus vecās lietas, ko dēvēja par "izvaro�anām nekustamos īpa�umos". �etras sievietes - nekustamu īpa�umu pārdevējas - bija ziņoju�as, ka varmāka uzbrucis brīdī, kad viņas gāju�as iek�ā mājā. Iepriek� dzīvojamo namu tirgotājas vienoju�ās ar īpa�niekiem, ka izrādī�anas laikā to mājās nebūs. Neviens no �iem noziegumiem nebija atklāts, un starp pirmo izvaro�anu un pēdējo bija vienpadsmit mēne�i. Levins aprunājās ar Losand�elosas Policijas pārvaldes seksuālo noziegumu ekspertu, kas bija piedalījies izmeklē�anā. Eksperts pauda savu toreizējo pārliecību, ka izvarotājs bijis no tām pa�ām aprindām. Noziedznieks labi zināja, kā var iekļūt mājās un kā panākt, lai nekustamo īpa�umu tirgotājas ierodas vienas. Eksperts bija pārliecināts, ka varmāka arī strādā nekustamo īpa�umu jomā, ta�u �ī versija nebija pierādīta, jo neviens netika arestēts.

Levinam neizdevās noskaidrot, vai Mērija Alise Vindzo-ra ir viena no izvarotāja upuriem, kas nav ziņojusi policijai. Viņa piekrita sarunai un apsolīja izstāstīt tiesā savas dzīves traģēdiju, ta�u tikai tad, ja �ī liecība būs vitāli nepiecie�ama. Viņa nosauca nelaimīgās dienas datumu, un tas sakrita ar laiku, kad nekustamos īpa�umos plosījās izvarotājs. Vindzora parādīja reģistrācijas �urnālu un citus dokumentus, kas apstiprināja, ka viņai, nekustamo īpa�umu firmas pārstāvei, bijis uzticēts pārdot to māju Beleirā, kurā viņa it kā izvarota. Mums bija tikai tas, ko viņa teica. Nebija ne ārsta, ne slimnīcas izziņu, ka viņa ārstēta pēc izvaro�anas. Un nebija ari ziņojuma policijai.

Un tomēr. Mērijas Vindzoras stāstītais pat sīkumos atbilda tam, ko bija sacījis Roulijs. Vēlāk mums ar Levinu �ķita aizdomīgi, ka Lūiss par �o uzbrukumu zina tik daudz. Ja jau māte nolēma par savu apkaunojumu klusēt un policijai neziņot, vai viņa �o sirdi ploso�o stāstu uzticēja dēlam? �is jautājums rosināja Levinu izvirzīt versiju, kas bija vienlaikus gan pretīga, gan intriģējo�a.

- Domāju, viņ� to visu tik labi zina tāpēc, ka pats tur bija, - Levins teica, kad pēc sarunas ar Mēriju Vindzoru bijām paliku�i divatā.

- Tu gribi sacīt, ka viņ� visā noraudzījās un neiejaucās?

- Nē, es domāju, ka viņ� bija tas vīrs slēpotāju maskā, ar brillēm.

Es brīdi klusēju. Centos iedziļināties jautājumā par cilvēka tum�ākajām tieksmēm, ta�u versija bija pārāk �au�alīga.

- Ak dievs... - es noteicu.

Levins, iedomājies, ka es nepiekrītu, sāka skaidrot.

- Mērija Vindzora ir ļoti spēcīga sieviete, - viņ� teica. - Viņa radīja �o firmu no nulles, un nekustamo īpa�umu bizness �ajā pilsētā ir ne�ēlīgs. Viņa ir skarba, un es nespēju iedomāties, ka tāda sieviete neziņotu policijai un negribētu, lai to nelieti notver. Cilvēki ir divējādi. Vieni dzīvo pēc principa "dots pret dotu", savukārt citi labprātāk pagrie� sitienam otru vaigu. Vindzora pilnīgi noteikti nav no tiem, kas kaut ko piedod, tāpēc nespēju iedomāties, ka viņa klusētu. Ja vien viņa nevēlas to puisi pasargāt. Un tas varētu būt mūsu puisis. Kad es tev saku, Roulijs ir pats nelabais. Nezinu, kā viņ� tāds kļuvis, ta�u, jo vairāk es viņu iepazīstu, jo vairāk par to pārliecinos.

Visi �ie fakti bija slepeni. Tā nebija informācija, ko varētu izmantot par aizstāvības līdzekli tiesā. To vajadzēja slēpt no oficiālās izmeklē�anas, tāpēc pavisam maz no visa, ko Levinam vai man izdevās uzzināt, papildināja mūsu mapes. Tomēr tā bija informācija, ko man vajadzēja zināt, lai pieņemtu lēmumus un sagatavotos prāvai.

Vienpadsmitos un piecās minūtēs, kad stāvēju pie spoguļa, likdams galvā Dodgers cepurīti, iezvanījās mājas telefons. Vispirms paskatījos, kas zvana - tā bija Loma Teilora.

- Kāpēc tavs mobilais izslēgts? - viņa jautāja.

- �odien neesmu darbā. Es jau tev teicu, lai �odien nezvani. Kopā ar Jaukteni dodos uz beisbola ma�u, un man jau jāiet.

- Kas ir Jauktenis?

- Rauls. Kāpēc tu man nedod mieru? - es vaicāju labsirdīgā tonī.

- Tāpēc, ka, manuprāt, tu gribi, lai �ajā lietā tev nedod mieru. Pirms neilga brī�a pienāca vēstule un paziņojums no Otrās.

Otrā apgabala apelācijas tiesa izskatīja no jauna lietas, kas nāca no Losand�elosas. Tā bija pirmā apelācijas instance ceļā uz Augstāko tiesu. Es nodomāju, ka Loma diez vai man zvanītu tikai tādēļ, lai pateiktu, ka esmu zaudējis apelācijas tiesā.

- Kādā lietā?

Otrajā apgabala apelācijas tiesā alla� atradās kādas �etras vai piecas manas lietas.

- "Ceļa dievi". Herolds Keisijs. Tu esi uzvarējis!

Biju pārsteigts. Ne jau par uzvaru, bet par ātrumu. Biju darījis visu, lai apelāciju izskatītu pēc iespējas ātrāk. īsu lietas izklāstu biju uzrakstījis jau pirms sprieduma nolasī�anas un samaksājis papildus par to, ka man ik dienas piegādā tiesas materiālus. Apelācijas lūgumu uzrakstīju dienu pēc sprieduma nolasī�anas un lūdzu paātrinātu lietas izskatī�anu no jauna. Tomēr nebiju domājis, ka tuvāko divu mēne�u laikā man būs jādzird Keisija vārds.

Palūdzu, lai Loma nolasa ziņojumu, un smaids manā sejā pletās arvien platāks. Viņi bija glu�i vai pārrakstīju�i manu lietas izklāstu. Trīs tiesne�i piekrita manam viedoklim, ka ar zemo lido�anu pāri Keisija ran�o ir pārkāptas viņa tiesības uz privātumu. Tiesa noraidīja apsūdzību pret Keisiju, norādot, ka kratī�ana fermā bijusi nelikumīga.

Prokuratūrai nu vajadzēja izlemt, vai izskatīt Keisija lietu no jauna, bet faktiski tas nebija iespējams. Apelācijas tiesa norādīja, ka visi pierādījumi, kas iegūti ran�o kratī�anā, iegūti nelikumīgi, un pasludināja par uzvarētāju aizstāvības pusi. Tik bie�i nemaz tas negadījās.

- Laime �ad tad uzsmaida ari vājāko aizstāvim!

- Starp citu, kur viņ� ir? - Loma jautāja.

- Viņi grasījās pārvest Keisiju uz Korkoranu. Vai zini, kas tev jādara? Pagatavo kādas desmit lēmuma kopijas, ieliec aploksnē un nosūti Keisijam uz Korkoranu! Adrese tev noteikti ir.

- Vai viņi laidīs Keisiju ārā?

- Vēl ne. Brīdī, kad viņu arestēja, viņ� bija atbrīvots pret godavārdu, un apelācija �o jautājumu neskar. Keisiju neizlaidīs līdz brīdim, kamēr viņ� nonāks komisijas priek�ā un tā atzīs, ka viņa apsūdzība dibināta uz nelikumīgā izmeklē�anā iegūtiem pierādījumiem. Tam, iespējams, būs vajadzīgas kādas se�as nedēļas.

- Se�as nedēļas? Neticami!

- Ja tev nav laika, nepastrādā noziegumu, - es noskan-dēju kā Semijs Deiviss senā televīzijas raidījumā.

- Lūdzu, nedziedi, Mik!

- Piedod!

- Kādēļ viņam jāsūta desmit kopijas? Vai tad ar vienu nepietiek?

- Vienu viņ� paturēs sev, bet pārējās deviņas izplatīs cietumā, un tad sāks zvanīt tavs telefons. Advokāts, kas spēj uzvarēt apelācijas tiesā, cietumniekiem ir zelta vērts. Viņi zvanīs tev, un tu atsijāsi tos, kam ir ģimene un kas spēj maksāt.

- Tev alla� ir āķis, ko izmest, vai ne?

- Cen�os. Vai vēl kas?

- Ikdieni�ķi darbi. Telefona zvani, par kuriem tu neko negribi dzirdēt. Vai vakar tikies ar Gloriju Deju?

- Viņu sauc Glorija Deitone, un es ar viņu tikos. �ķiet, ka grūtākajam viņa ir pāri. Ta�u priek�ā vēl vairāk nekā mēnesis.

Patiesībā Glorija Deitone izskatījās pavisam labi. Gadiem ilgi nebiju viņu redzējis ar tik skaidrām acīm. Apmeklējumam ārstniecības iestādē bija cits iemesls, ta�u fakts, ka viņa atlabusi, sagādāja prieku.

Loma, kā alla�, pareģoja ļaunāko.

- Un cik ilgi �oreiz būs jāgaida, kad viņa atkal piezvanīs un teiks: "Esmu cietumā. Man vajadzīgs Mikijs!"?

Pēdējo teikuma daļu Lorna no�inkstēja caur degunu -tā mēdza runāt Glorija Deitone. Atdarinājums bija visai precīzs, ta�u kaitināja Un tad Lorna nodziedāja dziesmiņu no Disneja multiplikācijas filmas.

- M-I-K... uz drīzu redzē�anos! K-I-J... jo tu man nekad neprasi naudu! P-E-L-E! Mikipele... Mikipele, advokāts, kuru katrs...

- Lorna, lūdzu, nedziedi!

Viņa smējās.

- Es tikai uzsveru būtisko.

Es arī smaidīju, ta�u runādams centos to slēpt.

- Labi. Es sapratu. Man jābeidz runāt.

- Nu, izpriecājies krietni... Mikipele!

- Tu vari dziedāt cauru dienu, Dodgers var zaudēt Giants ar divdesmit pret nulli, ta�u diena tik un tā būs brīni�ķīga. Kas gan var saiet grīstē pēc tādiem jaunumiem?

Nolicis klausuli, iegāju kabinetā un uzmeklēju Tedija Vo-gela, "Ceļa dievu" neformālā līdera, mobilā telefona numuru. Izstāstīju viņam brīni�ķīgās ziņas un ieteicu tās pēc iespējas ātrāk paziņot Lielajam Keisam. "Ceļa dievi" atrodami ikvienā cietumā. Viņi radīju�i sakaru sistēmu, no kuras varētu pamācīties gan Centrālā izlūko�anas pārvalde, gan Federālais izmeklē�anas birojs. Vogels teica, ka viņ� visu nokārto�ot. Un piebilda, ka desmit tauk�ķi, ko ceļmalā netālu no Vaskesa klintīm viņ� iedevis man pirms mēne�a, kā izrādījies, bijis lielisks ieguldījums.

- Spēju to novērtēt, Ted, - es atbildēju. - Atceries mani nākamreiz, kad tev būs vajadzīgs advokāts.

- Norunāts.

Viņ� nolika klausuli. Es no gaiteņa skapja paķēru savu pirmo beisbola cimdu un devos ārā no mājas.

Ērlam biju iedevis brīvdienu, tāpēc uz pilsētas centru un Dodgers stadionu braucu pats. Ceļ� bija brīvs, sastrēgumi sākās tikai pie pa�a stadiona. Uz sezonas atklā�anas spēli biļetes alla� bija izpārdotas neatkarīgi no tā, ka ma�s notika darbadienā. Beisbola sezonas sākums ir pavasara rituāls, kas pievilina tūksto�iem biroja darbinieku. Tas ir vienīgais sporta sarīkojums rāmajā Losand�elosā, kas pulcē vīrus iestīvi-nātos baltos kreklos, ar kaklasaitēm. Viņi visi �ajā dienā pamet darbu. Nekas nav salīdzināms ar sezonas sākumu - vēl nav piedzīvoti zaudējumi, neviens nav slikti piespēlējis un neviens nav palaidis garām lielo iespēju.

Es ierados mūsu vietās pirmais. Tās bija triju rindu attālumā no laukuma un tika papildus pievienotas pirms sezonas sākuma. Levins par biļetēm, ko pirka no kāda vietējā brokera, dro�i vien iztērēja kaudzi naudas. Iespējams, viņ� to ieskaitīs rēķinā kā reprezentācijas izdevumus.

Bija norunāts, ka Levins ari ieradīsies agri. Viņ� bija piezvanījis iepriek�ējā vakarā un teicis, ka vēlas aprunāties. Vienojāmies, ka, vērodami iesildī�anos un nopētīdami, kādus uzlabojumus veicis jaunais stadiona īpa�nieks, apspriedīsim manu vieso�anos pie Glorijas Deitones, savukārt Rauls man izstāstīs, ko jaunu uzzinājis Lūisa Roulija lietā.

Ta�u Levins nenāca, tāpēc mums nebija iespējams aprunāties. Ieradās pārējie �etri juristi - trīs ar kaklasaitēm, tikko no tiesas.

Ar �iem juristiem biju ticies vairākās tiesas sēdēs, kur izskatīja kuģo�anas jautājumus. Patiesībā kopīgu do�anos uz Dodgers spēlēm profesionālie advokāti sāka tie�i pēc �o lietu izskatī�anas. Lai pārtrauktu narkotiku plūsmu uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Krasta apsardzei tika dotas pla�as pilnvaras aizturēt visus, kas kuģoja okeānā. Atrodot zeltu -tas ir, kokaīnu, - tā arestēja kuģus un apkalpes. Lielākoties apsūdzības tika izvirzītas apgabala tiesā Losand�elosā. Da�reiz vienlaikus tika apsūdzēti divpadsmit un pat vairāk cilvēku. Katram apsūdzētajam bija savs advokāts - lielākoties tos norīkoja tiesa un apmaksāja valsts. Lietas bija ienesīgas, to bija daudz, - un mums bija jautri. Kādam radās doma satikties Dogders stadionā. Reiz mēs sametām naudu un nopirkām uz Cubs spēli privātas vietas. Pāris minū�u spēles sākumā mēs patie�ām runājām par lietu.

Kā ierasts pirms spēles, sākās ceremonija, ta�u no Levina nebija ne vēsts. Laukumā no groziem tika palaists simtiem dūju, kas, skaļu sajūsmas saucienu pavadītas, aplidoja apkārt stadionam un tad aiztraucās prom. Drīz pēc tam uzradās B-2 bumbvedējs, un stadionā atskanēja vēl skaļākas ovācijas. Tā bija Losand�elosa. Katrā prieciņā nedaudz ironijas.

Spēle sākās, ta�u Levina vēl joprojām nebija. Ieslēdzu savu mobilo telefonu un centos viņu sazvanīt, lai gan kaut ko dzirdēt būtu ļoti grūti. Pūlis kliedza un trakoja - cerēdams, ka sezonas beigas nebūs skumjas. Ieslēdzās balss pastkaste.

- Jaukteni, kur tu esi? Esam stadionā, un vietas ir brīni�ķīgas, ta�u viena joprojām ir tuk�a. Mēs tevi gaidām.

Aizvēris telefonu, pagriezos pret pārējiem un paraustīju plecus.

- Nesaprotu, - es teicu, - viņ� uz zvanu neatbildēja.

Atstāju telefonu ieslēgtu un piestiprināju to pie jostas.

Iekams tika izdarīta pirmā piespēle, es jau no�ēloju Lor-nai teikto, ka man vienalga, vai Giants mūs sasitīs ar divdesmit pret nulli. Viņi izvirzījās priek�galā ar pieci pret nulli, iekams Dodgers paguva kaut reizi izvicināt nūju, un skatītāji jutās vīlu�ies. Dzirdēju, ka da�i sūkstās par augstajām cenām, stadiona rekonstrukciju un pārlieko komerciali-zāciju. Viens no juristiem, Rod�ers Milss, nopētījis stadionu, secināja, ka tajā ir vairāk korporatīvo logo nekā Nascar autosacīkstēs.

Dodgers vēl bija iespēja izrauties vadībā, ta�u ceturtajā piespēlē komandai sāka trūkt spēka, un Giants pārspēja D�e-fu Vīveru ar metienu ārpus galvenā laukuma. Spēles pārtraukumā es pārējiem palepojos, cik ātri Otrajā apgabala apelācijas tiesā atrisinājusies Keisija lieta. Pārējie advokāti to prata novērtēt, lai gan viens no viņiem, Dens Deilijs, norādīja, ka tik ātri apelāciju man izdevies panākt tikai tāpēc, ka trīs tiesne�i esot manā Ziemassvētku sarakstā. Es atteicu, ka Deilijs kaut ko aizmirsis. Tiesā galvenie ir zvērinātie. Viņ� apklusa.

Iezvanījās mans telefons. Pagrābu to un, pat nepaskatījies ekrānā, noprasīju:

- Vai Rauls?

- Nē, ser, te detektīvs Lenkfords no Glendeilas Policijas pārvaldes. Vai jūs esat Maikls Holers?

-Jā, - es atbildēju.

- Vai varam aprunāties?

- Varam, ta�u neesmu pārliecināts, ka dzirdē�u, ko jūs sakāt. Esmu Dodgers spēlē. Varbūt vēlāk es varu jums atzvanīt?

- Nē, ser. Vai pazīstat Raulu Āronu Levainu? Viņ�...

-Jā, es viņu pazīstu. Kas noticis?

- Diem�ēl Levaina kungs ir miris. Noslepkavots savās mājās.

Noliecos tik zemu un tik tālu uz priek�u, ka ar galvu atdūros priek�ā sēdētāja mugurā. Atliecos atpakaļ, ar roku aizspiezdams ausi. Pie otras auss spiedu telefonu. Nedzirdēju vairs ne skaņas no tā, kas risinājās apkārt.

- Kā tas noticis?

- Vēl nezinām, - Lenkfords atbildēja. - Esam notikuma vietā. Viņ�, �ķiet, strādāja jūsu labā. Vai jums ir iespējams ierasties, lai atbildētu uz da�iem jautājumiem?

Smagi izelpojis, es centos runāt savaldīgi un nosvērti.

- Gandrīz jau esmu ceļā, - es teicu.

r

Raula Levina līķis bija atrasts viņa mājas - pāris kvartālu attālumā no Branda bulvāra - tālākajā istabā, kura savulaik bija iecerēta, lai tur sauļotos vai skatītos televīziju, ta�u Rauls to bija pārvērtis par kabinetu. Tāpat kā man, arī viņam nebija vajadzīga vieta, kur pieņemt apmeklētājus. Viņa nodarbo�anās nebija tāda. Viņam pat nebija reklāmas telefonu grāmatas dzeltenajās lapās. Rauls sniedza pakalpojumus advokātiem, un, tā kā ziņas par viņa prasmi gāja no mutes mutē, darba viņam netrūka. Pieci advokāti, kam bija paredzēta tik�anās ar Raulu beisbola spēlē, bija spilgts apliecinājums viņa panākumiem.

Policisti, kam bija uzdots sagaidīt mani, lika man uzkavēties dzīvojamā istabā, kamēr no dziļākās istabas iznāks detektīvi un varēs ar mani aprunāties. Gaitenī ari stāvēja policists - ja nu man ienāktu prātā brāzties uz tālāko istabu vai ārdurvīm. Viņ� varētu mani apturēt abos virzienos. Ta�u es sēdēju un domāju par savu draugu.

Jau braukdams prom no stadiona, es zināju, kas nogalinājis Raulu Levinu. Man nevajadzēja ieiet viņa kabinetā vai iepazīties ar pierādījumiem, lai noskaidrotu, kas ir slepkava. Dziļi sirdī es biju pārliecināts, ka Rauls ticis Lūisam Rou-lijam pārāk tuvu. Un es biju licis Raulam tik tuvu viņam pieiet. Vienīgais jautājums, uz ko es atbildi nezināju, bija - ko es tagad iesāk�u.

Pēc divdesmit minūtēm no dziļākās istabas iznāca divi detektīvi. Es piecēlos, un mēs sarunājāmies, stāvēdami kājās. Viens nosauca sevi par Lenkfordu, tātad viņ� bija man zvanījis. Lenkfords bija gados vecāks, un �ķita, ka ir daudz ko pieredzējis. Otra bija sieviete, uzvārdā Sobela. Neizskatījās, ka viņa būtu piedalījusies daudzu slepkavību izmeklē�anā.

Mēs nesarokojāmies, jo viņiem rokās bija gumijas cimdi. Uz kurpēm viņi bija uzvilku�i papīra apavus. Lenkfords ko�ļāja gumiju.

- Tātad, ko esam noskaidroju�i, - viņ� ierunājās piesmaku�ā balsī. - Slepkavības brīdī Levains sēdējis savā kabinetā pie rakstāmgalda. Pēc krēsla novietojuma ir skaidrs, ka viņ� redzējis noziedznieku. Viņ� nogalināts ar vienu �āvienu krūtīs. Lode bijusi maza, teiksim, divdesmit otrais kalibrs, ta�u labāk pagaidīsim ekspertīzes rezultātus.

Lenkfords uzsita sev pa krūtīm. Bija dzirdams, ka zem krekla nograb bruņuveste.

Es beidzot izlaboju Lenkfordu. Gan tagad, gan pa telefonu viņ� Levinu dēvēja nepareizā uzvārdā.

- Levins, tātad, - Lenkfords atkārtoja. - Pēc �āviena viņ� mēģinājis piecelties, ta�u nokritis uz grīdas un tur, gulēdams uz mutes, ari miris. Iebrucējs pārmeklējis kabinetu, ta�u mēs pagaidām nesaprotam, ko viņ� meklējis un ko paņēmis.

- Kas viņu atrada? - es jautāju.

- Kaimiņiene. Viņa redzējusi, ka Levina suns skraida savā vaļā. Acīmredzot iebrucējs to pirms vai pēc slepkavības izlaidis ārā. Kaimiņiene pazinusi suni un vedusi to uz mājām. Tā kā ārdurvis biju�as vaļā, sieviete gājusi iek�ā un atradusi līķi. Ja atļauts teikt, tas nav nekāds sargsuns, bet gan viens no tiem spalvu kum�ķiem.

- �itsu, - es paskaidroju.

Biju suni redzējis iepriek�, un Levins arī bija daudz par to stāstījis, ta�u vārdu atcerēties nespēju. Reksis vai Bronko -vārds bija pretstatā suņa nelielajam augumam.

Sobela, iekams sāka iztaujā�anu, ieskatījās piezīmju grāmatiņā.

- Mēs neatradām neko tādu, kas attiektos uz viņa radiniekiem, - viņa teica. - Vai jūs zināt, kur meklējama viņa ģimene?

- Manuprāt, māte dzīvo kaut kur austrumos. Levins dzimis Detroitā. Iespējams, māte dzīvo tur. Nedomāju, ka viņi uzturēja cie�as saites.

Sobela palocīja galvu.

- Atradām viņa darba kalendāru. Pēdējā mēnesī gandrīz katru dienu tajā ierakstīts jūsu vārds. Vai viņ� izpildīja kādu konkrētu uzdevumu?

Es pamāju.

- Vairākus. Ta�u galvenais bija viens.

- Vai izstāstīsiet? - Sobela mudināja.

- Tuvojas tiesas prāva, kas notiks nākammēnes. Izvaro�anas un slepkavības mēģinājums. Viņ� meklēja pierādījumus, palīdzēdams man sagatavoties.

- Palīdzē�ana nozīmē slepenu izmeklē�anu, vai ne? -Lenkfords jautāja.

Sapratu, ka Lenkforda laipnais runas veids pa telefonu bija tikai metode, kā panākt, lai es ierodos �ajā mājā. Tagad viņa balss skanēja pavisam citādi. �ķita, ka viņ� pat gumiju ko�ļā daudz agresīvāk nekā brīdī, kad ienāca istabā.

- Sauciet to, kā gribat, detektīvi Ikvienam ir tiesības uz aizstāvību.

- Jā, protams, un viņi visi ir bez vainas, tikai vecāki vainīgi, ka pārāk agri �ķīru�i tos no pupa, - Lenkfords teica. - Tas Levains agrāk bija policists, vai ne?

Viņ� atkal nepareizi izrunāja Raula uzvārdu.

-Jā, viņ� strādāja Losand�elosas Policijas pārvaldē. Viņ� bija detektīvs nodaļā, kas izmeklēja kriminālnoziegumus pret privātpersonām, ta�u pirms divpadsmit gadiem bija spiests aiziet. Laikam pirms divpadsmit gadiem. Jūs to varēsiet pārbaudīt. Un viņa uzvārds ir Levins.

- Jā, jā. Manuprāt, viņ� nevarēja ciest, ka jāstrādā pozitīvo pui�u labā, vai ne?

- Manuprāt, viss nav tik vienkār�i.

- Atgriezīsimies pie jūsu lietas, - Sobela ieteica. - Kā sauc aizstāvamo?

- Lūiss Ross Roulijs. Prāva paredzēta Vannuisas Augstākajā tiesā, to vadīs tiesnese Fulbraita.

- Vai viņ� ir apcietinājumā?

- Nē, atbrīvots pret dro�ības naudu.

- Vai attiecības starp Rouliju un Levina kungu bija naidīgas?

- Nekas tāds man nav zināms.

Biju pieņēmis lēmumu. Es tik�u galā ar Rouliju tikai sev zināmā ceļā, īstenodams plānu, ko biju sagatavojis kopā ar Raulu Levinu. Es visu noskaidro�u. Biju to parādā savam draugam Jauktenim. Viņ� to būtu gribējis. Es nedrīkstēju to atstāt cita ziņā. Man vajadzēja izdarīt visu pa�am.

- Varbūt tas saistīts ar homoseksuālismu? - Lenkfords jautāja.

- Ko? Ko jūs ar to gribat teikt?

- Plu�ķains suns un visur suņa un homoseksuālistu bildes. Visur. Pie sienām, pie gultas, uz klavierēm.

- Paklausieties, detektīv! Tas ir viens un tas pats puisis. Viņa partneris nomira pirms pāris gadiem. Nedomāju, ka pēc tam viņam bijis vēl kāds.

- Varu derēt, ka nomira no AIDS.

Es neatbildēju. Lenkforda izturē�anās mani kaitināja, un es sapratu, ka viņa izmeklē�anas metode nenovedīs viņu līdz atziņai par Roulija patieso saistību ar �o noziegumu. Un man tas patika. Man vajadzēja tikai piecas vai se�as nedēļas - pēc tam man būs vienalga, vai policija visu uzzinās vai ne. Kādā brīdī savu darāmo bū�u beidzis.

- Vai �is puisis apmeklēja homiķu midzeņus? - Lenk-fords jautāja.

Es paraustīju plecus.

- Nav ne jausmas. Jūs domājat, ka vainīgs homoseksuālists? Kādēļ tad viņ� pārmeklēja tikai kabinetu, nevis visu māju?

Lenkfords palocīja galvu. Mans jautājums bija tik loģisks, ka detektīvs samulsa. Tad viņ� mani pārsteidza nesagatavotu.

- Un kur �orīt bijāt jūs, advokāt?

-Ko?

- Parasts jautājums. Nozieguma vieta liecina, ka upuris pazinis slepkavu. Viņ� to ielaidis dziļajā istabā. Kā jau teicu, namatēvs �āviena brīdī sēdējis pie rakstāmgalda. Mēs apzināsim visus viņa paziņas - gan profesionālos, gan personiskos.

- Vai jūs gribat teikt, ka esmu aizdomās turamais?

- Nē, es tikai gribu noskaidrot apstākļus.

- Visu rītu biju mājās. Gatavojos tikties ar Raulu Dodgers stadionā. Ap divpadsmitiem devos turp, un stadionā jūs mani sazvanījāt.

- Kas notika pirms tam?

- Kā jau teicu, es biju mājās. Viens. Ap vienpadsmitiem runāju pa telefonu, kas apliecina, ka biju mājās, un es no �ejienes dzīvoju apmēram pusstundas brauciena attālumā. Viņ� dro�i vien nogalināts pēc vienpadsmitiem.

Lenkfords uz āķa neuzķērās. Viņ� nepateica, cikos Rauls nogalināts. Iespējams, tas nemaz nebija zināms.

- Kad jūs pēdējo reizi sarunājāties ar Levinu? - viņ� jautāja.

- Pagāju�o nakti pa telefonu.

- Kur� kuram zvanīja, un kādēļ?

- Viņ� piezvanīja un apjautājās, vai varē�u uz spēli ierasties agrāk. Teicu, ka varē�u.

- Kādēļ tas bija vajadzīgs?

- Viņam patīk... patika skatīties iesildī�anos. Rauls teica, ka mēs varēsim mazliet padzesēt mutes ap Roulija lietu. Nekas īpa�s nav noticis, ta�u viņ� jau nedēļu nebija ziņojis par jaunumiem.

- Paldies par sadarbību! - Lenkfords teica sarkasma pilnā balsī.

- Jūs ta�u saprotat, ka es patlaban izdarīju to, no kā iesaku vairīties saviem klientiem un ikvienam, kur� gatavs klausīties. Es runāju ar jums bez advokāta klātbūtnes, izstāstīju, ka man ir alibi. Laikam esmu jucis.

- Es jau pateicos.

- Vai ir vēl kas, ko varat mums izstāstīt, Holera kungs, par Levina kungu vai viņa darbu? - Sobela jautāja.

- Jā, ir vēl kas tāds, ko jums, iespējams, vajadzētu pārbaudīt. Ta�u es vēlētos, lai tas paliek noslēpums.

Garām detektīviem paskatījos uz policistu, kas vēl joprojām stāvēja gaitenī. Sobela sekoja manam skatienam un saprata, ka gribu runāt bez lieciniekiem.

- Uzgaidiet ārpusē, lūdzu! - viņa policistam teica.

Policists aizgāja aizkaitināts - iespējams, tāpēc, ka viņam pavēlēja sieviete.

- Tātad, - Lenkfords sacīja, - ko jūs gribējāt teikt?

- Precīzu datumu neatceros, bet pirms pāris nedēļām, martā, Rauls izmeklēja vēl kādu lietu, kurā mans klients nodeva narkotiku tirgotāju. Levins �ur tur piezvanīja, noskaidrodams �ā cilvēka personību. Pēc tam uzzināju, ka tas ir ko-lumbietis, ar sakariem. Iespējams, viņam biju�i draugi, kas...

Ļāvu, lai teikumu domās pabeidz viņi pa�i.

- Nezinu gan, - Lenkfords teica. - �eit viss liekas skaidrs. Neizskatās pēc atriebības. Upurim nav pārgriezta rīkle vai izrauta mēle. �āviens un pārmeklēts kabinets. Ko gan narkodīlera pui�i būtu meklēju�i?

Es papurināju galvu.

- Iespējams, mana klienta vārdu. Biju panācis vieno�anos, ka tā ir konfidenciāla informācija.

Lenkfords domīgi palocīja galvu.

- Kā sauca jūsu klientu?

- To es nedrīkstu teikt. Tas ir klienta un advokāta noslēpums.

- Labi, beigsim muļķoties! Kā lai mēs izmeklējam �o noziegumu, ja nezinām, kā sauca jūsu klientu? Vai jums ir vienalga, ka draugs guļ tur uz grīdas ar lodi sirdī?

- Nē, man nav vienalga. Iespējams, esmu vienīgais, kam nav vienalga. Ta�u man jāievēro likums un ētikas normas.

- Jūsu klientam var draudēt briesmas.

- Mans klients ir dro�ībā. Slēgtā iestādē.

- Tā ir sieviete, vai ne? - Sobela sacīja. - Jūs visu laiku sakāt "klients", nevis "viņ�" vai "viņa".

- Es negribu runāt par savu klientu. Narkodīlera vārds ir Hektors Arande Moija, un viņ� ieslodzīts federālajā cietumā. Manuprāt, sākotnēji apsūdzība pret viņu izvirzīta San-djego. Tas ir viss, ko varu pastāstīt.

Sobela to pierakstīja. Biju pārliecināts, ka esmu abiem sniedzis pietiekami daudz, lai viņi neok�ķerētu Roulija lietā vai homoseksuālistu attiecībās.

- Holera kungs, vai jūs kādreiz esat bijis Levina kunga kabinetā? - Sobela jautāja.

- Da�as reizes. Pirms vairāk nekā diviem mēne�iem.

- Vai jums nebūtu iebildumu ieiet tajā kopā ar mums? Iespējams, jūs ievērosiet, ka kaut kas neatrodas savā vietā vai ir pazudis.

- Vai viņ� joprojām ir tur?

- Upuris? Jā, viņ� joprojām ir vietā, kur tika atrasts.

Es pamāju. Nebiju pārliecināts, ka gribu redzēt Raula Levina līķi slepkavības vietā. Ta�u nolēmu, ka man tas jāredz un ka nekad �o skatu neaizmirsī�u. Tas stiprinās manu lēmumu.

- Labi, es ie�u.

- Tad uzvelciet �īs un nekam nepieskarieties! - Lenkfords brīdināja. - Nozieguma vietas apskate vēl nav beigusies.

Viņ� no kabatas izvilka papīra kurpes. Apsēdos uz Raula dīvāna un tās uzvilku. Tad sekoju abiem uz notikuma vietu.

Raula Levina līķis gulēja tā, kā bija atrasts. Krūtis pie grīdas, seja pavērsta uz labo pusi, mute un acis vaļā. Poza bija savāda - viens gums augstāk par otru, rokas zem ķermeņa. Bija acīmredzams, ka viņ� nokritis no krēsla.

Es no�ēloju, ka piekritu ienākt �ajā istabā. Pēk�ņi es sapratu, ka Raula seja nāves brīdī aizēnos citas atmiņas par viņu. Es ne ar kādām pūlēm nespē�u aizmirst �o ainu un viņa skatienu.

Līdzīgi bija ar manu tēvu. Es atceros viņu tikai gultā. Viņ� bija simt mārciņas smags un vē�a saēsts. Pārējās atmiņas �ķita neīstas, un tās rosināja attēli grāmatās, ko biju lasījis.

Istabā darbojās vairāki cilvēki. Kriminālistikas un medicīnas eksperti. Mana seja dro�i vien bija �ausmu izķēmota.

- Vai zināt, kāpēc nedrīkstam viņu apsegt? - Lenkfords jautāja. - Tādu cilvēku dēļ kā jūs. Jūs to varat nosaukt par lietisko pierādījumu sagrozī�anu. Jums, advokātiem, patīk tā darīt. Tāpēc līķi vairs netiek apsegti. Līdz brīdim, kad tos ved prom.

Es neko neteicu. Tikai pamāju. Viņam bija taisnība.

- Vai varat pienākt pie rakstāmgalda? Varbūt pamanīsiet ko neparastu, - teica Sobela, kas acīmredzami juta lielākas simpātijas pret mani nekā viņas kolēģis.

Biju pateicīgs par �o piedāvājumu, jo varēju nostāties ar muguru pret līķi. Piegāju pie rakstāmgalda, kas patiesībā bija trīs istabas stūrī savienoti galdi. Mēbeles bija pirktas IKEA veikalā netālu no Bērbenkas. Nekas īpa�s. Vienkār�as un praktiskas mēbeles. Uz vidējā galda ar izvelkamo virsmu tastatūrai stāvēja dators. Abus pārējos Levins, iespējams, izmantoja, lai nesajauktu izmeklējamās lietas.

Mans skatiens pievērsās datoram - iespējams, Levins bija kaut ko uzrakstījis par Roulija lietu. Sobela to pamanīja.

- Mums nav datorspeciālista, - viņa paskaidroja. - �tatu par maz. No �erifa biroja ieradīsies kāds puisis, ta�u izskatās, ka datoram izrautas iek�as.

Viņa ar pildspalvu norādīja zem galda, kur atradās sistēmas bloks - viena tā virsmas daļa bija norauta un nolikta līdzās.

- Iespējams, neko interesantu mēs tur neatrastu, - Sobela teica. - Kā ar rakstāmgaldu?

Pievērsos galdam, kas atradās datoram kreisajā pusē. Dokumenti un mapes uz tā atradās juku jukām. Da�us vārdus es pazinu.

- Viens otrs ir mans klients, ta�u tās ir vecas lietas. Tās vairs netiek izmeklētas.

- Iespējams, tās ir no skapja, - Sobela teica. - Slepkava tās izvilcis, lai mūs maldinātu. Lai mēs nevarētu noskaidrot, ko viņ� patiesībā meklējis vai paņēmis. Un �eit?

Mēs piegājām pie galda, kas atradās datoram labajā pusē. Uz tā nekārtība nebija tik liela. Tur atradās kalendārs, kur Levins norādīja darba stundas un tā advokāta vārdu, kuram tobrīd strādāja. Pārliecinājos, ka pēdējās piecās nedēļās tajā nepārtraukti bija lasāms mans vārds. Bija tā, kā detektīvi teica, - Levins gandrīz visu laiku nodarbojās tikai ar manām lietām.

- Nezinu, - es teicu. - Nezinu, ko lai meklēju. Neko īpa�u neredzu.

- No pārējiem advokātiem nav tik liela labuma, - man aiz muguras ierunājās Lenkfords.

Man vajadzēja aizstāvēties, bet es nevēlējos pagriezties. Lenkfords stāvēja līdzās līķim, un es negribēju redzēt, ko viņ� dara. Pastiepu roku pēc vizītkartēm, lai pārlasītu uz tām vārdus.

- Neaiztieciet! - Sobela iesaucās.

Es atrāvu roku.

- Piedodiet! Gribēju tikai pārlasīt vārdus. Es ne...

Teikumu nepabeidzu. Man gribējās doties prom un kaut ko iedzert. �ķita, ka maizīte ar karstu cīsiņu, kas stadionā bija tik labi gar�ojusi, tūdaļ celsies aug�up.

- Ei, paskatieties �urp! - Lenkfords iesaucās.

Pavērsies uz to pusi, redzēju, ka medicīnas eksperti lēni pagrie� Levina līķi. Dodgers kreklu, kas viņam bija mugurā, klāja asinis. Ta�u Lenkfords rādīja uz miru�ā rokām, kas iepriek� zem ķermeņa nebija redzamas. Kreisās rokas vidējie pirksti bija savilkti, bet pārējie pla�i izplesti.

- Ko jūs par to domājat? - Sobela jautāja man.

Pētīju drauga roku un purināju galvu.

- Ā, es sapratu, - Lenkfords sacīja, - tas ir signāls. Kods. Viņ� saka priek�ā, kur� nelabais to izdarījis.

Atcerējos, ka Rauls mēdza saukt Rouliju par nelabo, ka viņ� meklēja pierādījumus �ā cilvēka ļaunajai dabai. Un es sapratu, ka, mirdams savā kabinetā uz grīdas, Levins gribēja man ko teikt. Brīdināt mani.

Devos uz Four GreenFields un pasūtīju Guinness alu, ta�u tūdaļ pārgāju uz vodku ar ledu. Nedomāju, ka vilcināties būtu kāda jēga. Dodgers spēles beigas varēja vērot televizorā virs bāra letes. Pui�i zilajos kreklos �ķita atspirgu�i un devītajā piespēlē atpalika tikai par diviem punktiem. Bārmeņa acis bija kā pielīmētas ekrānam, ta�u man sezonas sākums bija vienaldzīgs. Man bija vienaldzīga devītā piespēle.

Pēc otrās vodkas glāzes uzliku uz letes mobilo telefonu un sāku zvanīt. Vispirms piezvanīju �etriem juristiem, ar kuriem kopā stadionā biju vērojis spēli un kuriem biju paziņojis skumjo vēsti. Mēs visi pēc tam gājām prom, un viņi aizbrauca mājās, zinādami vienīgi to, ka Levins miris, neko vairāk. Tad es piezvanīju Lomai, un viņa klausulē sāka raudāt. Mazliet aprunājos ar viņu, un tad Loma uzdeva jautājumu, no kura baidījos.

- Tas ir tavas lietas dēļ? Roulija dēļ?

- Nezinu, - es sameloju. - Policistiem par to izstāstīju, ta�u viņi, �ķiet, vairāk interesējās par homoseksuālistiem.

- Viņ� bija homoseksuālists?

Zināju, ka tas novirzīs Lomu no temata.

- Viņ� ar to nelielījās.

- Tu to zināji un man neteici?

- Nebija jau nekā, ko teikt. Tā bija viņa privātā dzīve. Ja Rauls gribētu, lai visi to zina, viņ� pats būtu izstāstījis.

- Un detektīvi teica, ka tie�i tā noticis?

-Kas?

- Nu, viņ� noslepkavots, jo bija homoseksuāls.

- Nezinu. Viņi nemitīgi par to pra�ņāja. Nezinu, kas viņiem prātā. Viņi visu apskatīs un, cerams, kaut ko atradīs.

Iestājās klusums. Es skatījos televizora ekrānā, kur Dodgers veica skrējienu, kas nesa viņiem uzvaru, un skatītāji priecājās kā juku�i. Bārmenis iekliedzās, ar tālvadības pulti pastiprinādams televizora skaļumu. Es novērsos un aizklāju brīvo ausi.

-Jāsāk aizdomāties, vai ne? - Lorna teica.

- Par ko?

- Par mūsu nodarbo�anos. Mikij, kad to riebekli notvers, viņ�, iespējams, piezvanīs man un teiks, ka grib tevi nolīgt.

Sakratīdams tuk�o glāzi ar ledu, pievērsu bārmeņa uzmanību. Gribēju, lai glāze atkal būtu pilna. Ta�u negribēju stāstīt Lornai, ka, manuprāt, riebeklis, kur� nogalinājis Raulu, jau ir mani nolīdzis.

- Lorna, nomierinies! Tu kļūsti...

- Bet tas ir iespējams!

- Paklau, Rauls bija mans kolēģis un draugs. Ta�u es nemainī�u nodarbo�anos un savus uzskatus tikai tāpēc, ka...

- Bet varbūt vajadzētu. Varbūt mums visiem to vajadzētu.

Lorna atkal sāka raudāt. Bārmenis pasniedza dzērienu, un es iztuk�oju glāzi vienā rāvienā.

- Lorna, vai tu gribi, lai aizbraucu pie tevis?

- Nē, es neko negribu. Es nezinu, ko gribu. Tas ir tik �ausmīgi!

- Vai drīkstu ko teikt?

- Ko? Protams, drīksti.

-Atceries Jēzu Menendesu? Manu klientu?

- Jā, bet kāds viņam...

- Viņ� nebija vainīgs. Un Rauls to centās pierādīt. Mēs centāmies to pierādīt. Mums viņ� jādabū ārā.

- Kāpēc tu man to stāsti?

- Tāpēc, ka mēs nedrīkstam pārtraukt darbu. Pat tad, ja Rauls noslepkavots. Tas, ko mēs darām, ir svarīgs un vajadzīgs darbs.

Kad tos izteicu, tie �ķita tuk�i vārdi. Loma neatbildēja. Iespējams, viņu samulsināju, jo biju samulsis pats.

- Vai ar tevi viss ir kartībā? - es jautāju.

-Jā.

- Labi. Man jāpiezvana arī citiem, Lorna.

- Vai piezvanīsi man, kad būsi uzzinājis par bērēm?

- Protams.

Aizvēris telefonu, nolēmu, ka līdz nākamajam zvanam mazliet nogaidī�u. Domāju par Lomas pēdējo jautājumu un sapratu, ka bēres, iespējams, būs jāorganizē man. Ja vien pie apvār�ņa neuzradīsies veca sieviete no Detroitas, kas pirms divdesmit pieciem gadiem atteikusies no Raula Levina.

Es pastūmu glāzi pa bāra leti uz priek�u un uzsaucu bārmenim:

- Vienu Guinness, un ielej arī sev!

Sapratu, ka pienācis laiks piebremzēt, un viena no iespējām bija alus dzer�ana, jo pagāja krietni ilgs laiks, kamēr to izlēja glāzē. Kad bārmenis man beidzot to pasniedza, putu cepurē krāna gals bija atstājis māksliniecisku iedobi. Pirms dzer�anas pacēlu glāzi.

- Miers viņa pī�ļiem, - es teicu.

- Miers viņa pī�ļiem, - bārmenis atkārtoja.

Iedzēru krietnu malku. Nodomāju, ka biezais alus ir kā kaļķu java, kam jāsatur kopā manas iek�as. Man �ķita, ka tūdaļ sāk�u raudāt. Ta�u iezvanījās telefons. Pagrābu to un, neieskatījies ekrānā, izgrūdu "hallo!". Alkohols padarīja manu balsi sve�ādu.

- Mik, tu? - otrā līnijas galā kāds jautāja.

-Jā. Kas zvana?

- Lūiss. Tikko dzirdēju par Raulu. Man ļoti �ēl, vecīt.

Atrāvu klausuli no auss, it kā tā būtu �ūska, kas grasītos man dzelt. Gandrīz jau triecu telefonu pret bāra spoguli sev aiz muguras, bet tad savaldījos.

-Jā, mātes jākli, kā tu...

Es apklusu. Aptvēris, kā tikko esmu nosaucis Rouliju un ko par to bija teicis Rauls Levins, sāku muļķīgi smieties.

- Vai tu sēdi krogā? - Roulijs jautāja.

- Sasodīts, tev taisnība! Sē�u krogā, - es atbildēju. - Kā, pie velna, tu jau zini, kas noticis ar Jaukteni?

- Ja par Jaukteni tu sauc Levina kungu, varu atbildēt, ka man tikko piezvanīja no Glendeilas policijas. Detektīve teica, ka vēlas ar mani aprunāties par Levinu.

�ī atbilde padarīja manu prātu skaidrāku vismaz par divām glāzēm vodkas. Sēdēdams pie letes, es izslējos.

- Sobela? Viņa tev zvanīja?

- Jā, laikam. Teica, ka tu esi par mani stāstījis. Teica, ka tie būs parastie jautājumi. Viņa brauc �urp.

- Uz kurieni?

- Uz biroju.

Brīdi apdomājies, nolēmu, ka Sobelai - kaut gan viņa turp dosies bez Lenkforda - briesmas nedraud. Roulijs policistei neko nenodarīs, īpa�i jau savā birojā ne. Ba�ījos, ka Sobela un Lenkfords jau tiku�i Roulijam uz pēdām, tādējādi man atņemdami iespēju pa�am atriebt Raulu Levinu un Jēzu Menendesu. Vai Roulijs atstājis pirkstu nospiedumus? Vai kaimiņiene redzējusi viņu ieejam Levina mājā?

- Vairāk viņa neko neteica?

- Nē. Tikai to, ka jau runāts ar visiem viņa klientiem un es esot beidzamais.

- Nerunā ar viņiem!

- Tu tā domā?

- Bez advokāta klātbūtnes nerunā.

- Vai viņiem neradīsies aizdomas, ja atteik�os runāt, pat nepaskaidrodams, ka man ir alibi?

- Viņi nedrīkst ar tevi runāt bez manas atļaujas. Un es neļauju.

Brīvo roku sa�ņaudzu dūrē. Man riebās dot padomus cilvēkam, kur�, kā biju pārliecināts, �ajā rītā nogalinājis manu draugu.

- Labi, - Roulijs teica. - Pasūtī�u viņu.

- Kur tu �orīt biji?

- Es? Birojā. Kāpēc tu jautā?

- Vai kāds tevi redzēja?

- Nu, desmitos ienāca Robiņa.

Atcerējos sievieti ar asi apgrieztajiem matiem. Nezināju, ko lai saku Roulijam, jo man nebija ne jausmas, cikos iestājusies nāve. Negribēju ari ieminēties par aproci, kam jā-būt ap viņa potīti.

- Piezvani, kad Sobela būs prom. Un ielāgo, ka nedrīksti runāt ne ar viņu, ne viņas kolēģi. Viņi parasti melo pēc sirds patikas. Viss, ko viņi saka, jāuztver par meliem. Glu�i vienkār�i grib panākt, lai tu sāc runāt. Ja viņi apgalvo, ka es atļāvu runāt, tie ir meli. Paņem klausuli un piezvani man, es tik�u ar viņiem galā.

- Labi, Mik. Tā arī darī�u. Paldies!

Viņ� nolika klausuli. Aizvēris telefonu, nometu to uz bāra letes, it kā tas būtu kas netīrs un pretīgs.

- Vienmēr laipni, - es noņurdēju.

Iedzēru krietnu alus malku un atkal paņēmu telefonu. Uzspiedu Fernando Valencuelas numuru. Viņ� bija mājās, tikko atgriezies no Dodgers spēles. Tas nozīmēja, ka viņ� devies prom laikus, lai izvairītos no sastrēgumiem. Tipisks Los-and�elosas līdzjutējs.

- Vai Roulijam joprojām ir kājas aproce?

-Jā.

- Kā tā darbojas? Vai vari noteikt, kur viņ� bijis agrāk, vai tikai to, kur viņ� ir tagad?

- Tā ir globālās pozicionē�anas sistēma, kas dod signālu. Ir iespējams noteikt, kur cilvēks bijis iepriek�.

- Tā ir tev mājās vai birojā?

- Klēpjdatorā, vecīt. Kas noticis?

- Gribu zināt, kur viņ� �odien bijis.

- Tūlīt paskatī�os. Pagaidi!

Gaidīdams iztuk�oju alu un lūdzu bārmenim, lai ielej vēl.

- Kur tu esi, Mik?

- Four Green Fields.

- Kaut kas noticis?

-Jā, noticis. Atradi?

- Vēl ne, skatos. Kādu laika posmu tu gribi pārbaudīt?

- Sāc no pa�a rīta!

- Labi. Viņ�... Neko īpa�u viņ� nav darījis. Astoņos no mājas devies uz biroju. Izskatās, ka izmetis nelielu līkumu -iespējams, pāris kvartālu tālāk devies paēst - un atgriezies birojā. Joprojām atrodas tur.

īsu brīdi apsvēru dzirdēto. Bārmenis atnesa jaunu glāzi.

- Vai, kā to aparātu var dabūt nost?

- Kā viņ� to var dabūt nost? Nekā. Tas nav iespējams. Aproce ir ciet, un atlauzt nav iespējams. Kā slēdzene. Un atslēga ir pie manis.

- Vai esi pārliecināts?

- Protams. Tā ir manā atslēgu sai�ķī, vecīt.

- Kopiju nav?

- Nevajadzētu būt. Turklāt tam nav nozīmes. Ja aproce ir salauzta - ja viņ� to dabūjis vaļā -, sistēma par to brīdina. Tai ir arī tā dēvētais masas detektors. Tiklīdz aproce uzlikta, dators brīdina, ja tai kas tiek noņemts. Un tas nav noti-cis, Mik. Tātad atliek tikai zāģis - jānozāģē kāja ar visu aproci. Tā ir vienīgā iespēja.

Iedzēru malku alus. �oreiz bārmenis, piepildīdams glāzi, ar mākslu nebija nodarbojies.

- Un baterija? Vai signāls pazūd, ja tā ir tuk�a?

- Nē, Mik. Arī par to ir padomāts. Uz aproces ir lādētājs un spraudligzda. Ik pēc da�ām dienām viņam uz pāris stundām jāuzlādē baterija. Teiksim, kad viņ� sē� pie galda vai snau�. Ja baterijā strāva atlikusi mazāk par divdesmit procentiem, manā datorā atskan trauksmes signāls, un es zvanu, lai viņ� to uzlādē. Kad atliku�i piecpadsmit procenti, atskan vēl viens trauksmes zvans, bet ar desmit procentiem tas sāk pīkstēt, un to nav iespējams apklusināt. Bēg�ana nav iespējama. Ta�u ar �iem desmit procentiem man pietiek, lai vēl piecas stundas sekotu viņam. Un piecu stundu laikā viņu būtu iespējams atrast.

- Labi jau labi.

�ī zinātniskā lekcija mani pārliecināja.

- Kas noticis?

Izstāstīju Valencuelam par Levinu un policijas nodomu pārbaudīt Rouliju un teicu, ka aproce un izseko�anas sistēma nodro�inās mūsu klientam alibi. Valencuela �ķita apstulbis. Ar Levinu viņam nebija tik cie�as attiecības kā man, ta�u pazina viņ� to krietni sen.

- Kas, pēc tavām domām, noticis, Mik? - Valencuela noprasīja.

Sapratu, ka viņ� man jautā, vai slepkava ir Roulijs. Valencuela nebija lietas kursā par visu, kas bija zināms man un ko Levins bija uzodis.

- Nav ne jausmas, ko lai domāju, - es teicu. - Ta�u uzmanies no tā pui�a.

- Tu arī uzmanies.

- Labi.

Aizvēris telefonu, ieprātojos, ka Valencuela par aproci varbūt nemaz visu nezina. Ja nu Roulijs tomēr to noņēmis un apmānījis izseko�anas sistēmu? Zinātne bija pārliecino�a, ta�u cilvēki ari bija gudri. Ar to bija jārēķinās.

Man garām gāja bārmenis.

- Ei, draugs, vai neesi pazaudējis ma�īnas atslēgas? -viņ� uzsauca.

Paskatījos apkārt, pārliecinādamies, ka viņ� runā ar mani, un tad papurināju galvu.

- Nē, - es atbildēju.

- Vai esi dro�s? Stāvlaukumā atrastas atslēgas. Labāk paskaties!

Iebāzu roku �aketes kabatā un izvilku, atvērdams plaukstu. Tajā bija mans atslēgu sai�ķītis.

- Redzi, es ta�u tei...

Ar negaidītu strauju kustību bārmenis pagrāba manas atslēgas un pasmaidīja.

- Iekriti, un tas liecina, ka tev pietiek, - viņ� paskaidroja. - Tev nevajadzētu sēsties pie stūres, vismaz kādu laiku. Kad gribēsi braukt, izsauk�u taksi.

Viņ� paspēra soli atpakaļ - ja nu es nikni iebilstu pret �ādu triku. Ta�u es tikai pamāju ar galvu.

- Tev izdevās, - es noteicu.

Bārmenis nometa manas atslēgas uz letes, kur bija izliktas pudeles. Paskatījos pulkstenī. Vēl nebija pat pieci. Alkohols nebija mazinājis manu apjukumu. Biju izvēlējies vieglāko ceļu. Nonāku�i neapskau�amā situācijā, piedzerties mēdz tikai gļēvuļi.

- Vari paņemt. - Es norādīju uz savu glāzi.

Paņēmis telefonu, uzspiedu numuru. Megija Makfērsone atsaucās uzreiz. Tiesas namus parasti slēdza �etros trīsdesmit. Pēc tam stundu vai divas prokurori vēl strādāja pie rakstāmgaldiem.

- Ei, vai nebūtu laiks beigt?

- Holer, tu?

-Jā.

- Kas noticis? Tu dzer? Tev ir tik savāda balss.

- Domāju, ka �oreiz tu mani vedīsi mājās.

- Kur tu esi?

- Bārā Four Green Fields. Jau kādu brīdi te sē�u.

- Maikl, kas...

- Rauls Levins ir miris.

- Ak dievs! Kas...

- Noslepkavots. Vai tu aizvedīsi mani mājās? Esmu par daudz iedzēris.

- Piezvanī�u Steisijai un palūg�u palikt pie Heilijas ilgāk, tad brauk�u pēc tevis. Un pats nekur netraucies, labi? Nekur.

- Neraizējies! Bārmenis man to neļauj.

Aizvēris telefonu, pateicu bārmenim, ka esmu pārdomājis un, gaidīdams �oferi, izdzer�u vēl vienu pinti. Izņēmis maku, noliku uz letes kredītkarti. Bārmenis vispirms tika galā ar to un tad atnesa man alu. Glāzes piepildī�ana un putu nosmel�ana aizņēma tik daudz laika, ka biju alum tikko pieskāries, kad ieradās Megija.

- Tu gan ātri, - es teicu. - Vai gribi iedzert?

- Nē, vēl ir agrs. Nāc, aizvedī�u tevi mājās.

- Labi.

No�ļūcu no bāra ķebļa, paņēmu kredītkarti un telefonu un devos prom, atbalstīdamies pret Megijas plecu. �ķita, ka esmu izdzēris krietni vairāk alus un vodkas nekā patiesībā.

- Ma�īna ir pie durvīm, - Megija teica. - Cik tu esi izdzēris, Holer?

- Vai nu daudz, vai ļoti daudz.

- Nesāc tik ma�īnā vemt!

- Apsolu, ka ne.

Viņas ma�īna bija lētais Jaguar modelis. �is bija pirmais braucamais, ko Megija bija nopirkusi bez manas līdzdalības. Jaguar viņa bija iegādājusies, jo tādējādi jutās eleganta, ta�u visi, kas kaut ko saprata no automa�īnām, zināja, ka tas ir tikai uzlabots Ford. Es gan Megijai to neteicu. Viss, kas darīja viņu laimīgu, darīja laimīgu arī mani. Es nepiekritu vienīgi viņas uzskatam, ka pēc �ķir�anās mūsu dzīve būs labāka. Man tā nekādu labumu nesniedza.

Megija palīdzēja man iekāpt, un mēs devāmies prom.

- Un nemēģini atslēgties, - Megija teica, stūrēdama ārā no stāvvietas. - Es nezinu ceļu.

- Brauc pa Lauru kanjona bulvāri pāri kalnam! Un pakājē pagriezies pa kreisi.

Lai arī braucām pretējā virzienā, bija vajadzīgas �etrdesmit piecas minūtes, lai vakara maksimumstundā nokļūtu līdz Fārholmas ceļam. Es izstāstīju Megijai par Raulu Levinu. Viņas izturē�anās nebija līdzīga Lomas reakcijai, jo Megija nepazina Levinu. Lai gan jau gadiem biju nodarbinājis Raulu par izmeklētāju, par draugu viņ� man kļuva, kad iz�ķīros no Megijas. Rauls ne reizi vien veda mani mājās no Four Green Fields, kad manai laulībai pienāca gals.

Garā�as tālvadības pulti biju aizmirsis Lincoln, kas palika pie bāra, tāpēc liku Megijai apstāties garā�as ārpusē. Atskārtu arī, ka ārdurvju atslēga ir sai�ķī pie ma�īnas atslēgām, kuras konfiscēja bārmenis. Vajadzēja doties uz pagalmu un sameklēt rezerves atslēgu - to, ko Roulijs bija man atdevis un ko es glabāju zem pelnutrauka uz dārza galda. Mājā iegājām pa sētaspuses durvīm, kas veda tie�i uz kabinetu. Un labi vien bija, jo es jutos pateicīgs, ka nav jāiet pa kāpnēm. Tas mani nogurdinātu, turklāt Megija redzētu brīni�ķīgo ainavu un saprastu, kāda nevienlīdzība valda starp prokurores un advokāta dzīves līmeni.

- Ak, cik mīļi! - Megija iesaucās. - Mūsu mazā!

Sekoju viņas skatienam un sapratu, ka Megija priecājas par mūsu meitas fotogrāfiju, kas atradās uz rakstāmgalda. Iedomājies, ka nejau�i izdevies iegūt punktu Megijas acīs, jutos iepriecināts.

- Jā, - es noteicu, cenzdamies palielināt savu kapitālu.

- Kur ir guļamistaba? - Megija jautāja.

- Kur tu tā steidzies? Pa labi.

- Piedod, Holer, bet ilgi es nepalik�u. Steisija piekrita palikt tikai uz pāris stundām, tāpēc man drīz jādodas ceļā. Turklāt vēl sastrēgumi.

Viņa palīdzēja man ieiet guļamistabā, un mēs apsēdāmies viens otram līdzās uz gultas.

- Paldies, ka izlīdzēji! - es teicu.

- Dots devējam atdodas, - viņa atbildēja.

- �ķiet, ka man tika atdots naktī, kad pārvedu tevi mājās.

Megija pieskārās manam vaigam un pagrieza manu seju pret sevi. Viņa noskūpstīja mani. Uzskatīju to par apstiprinājumu tam, ka mēs tonakt mīlējāmies. Jutos neticami stulbi, ka nespēju to atcerēties.

- Guinness, - Megija noteica, ar mēli pārvilkdama savām lūpām.

- Un mazliet vodkas.

- Nu gan kombinācija. Tev rīt sāpēs galva.

- Vēl ir agrs, tātad sāpēt sāks naktī. Paklau, varbūt aiziesim vakariņās uz Dan Tana? Kreigs �ovakar stāv pie durvīm un...

- Nē, Mik. Man jādodas mājās pie Heilijas, un tev jāiz-guļas.

Paceļu rokas kā padodamies.

- Labi jau labi.

- No rīta piezvani! Gribu aprunāties ar tevi, kad būsi skaidrā.

- Labi.

- Gribi noģērbties un līst zem segām?

- Nē, viss kārtībā. Es tikai...

Atslīgu gultā un nometu kurpes. Tad, atvēris naktsska-pī�a atvilktni, izvilku tailenola pudeli un mūzikas disku. To man bija iedevis klients, vārdā Dēmetrijs Folkss. Viņ� bija no Norvolkas, un ielās viņu dēvēja par Lilu Dēmonu. Reiz viņ� man stāstīja, ka naktī redzējis sapni un sapratis, ka ies bojā vardarbīgā nāvē jauns. Folkss iedeva man disku un lūdza, lai to noklausos, kad viņ� būs miris. Tā es arī darīju. Viņa pareģojums piepildījās. Se�us mēne�us vēlāk viņu nogalināja kādā ap�audē. Uz diska vāciņa viņ� bija uzrakstījis: "Viss, kas palicis pāri no Lila Dēmona." Tās bija balādes, ko viņ� bija izrakstījis no Tupaka diska.

Ieliku disku atskaņotājā, kas atradās uz naktsgaldiņa, un drīz atskanēja ritmiskā "Dievs, svētī miru�os". Tas bija sveiciens kritu�ajiem biedriem.

- Tu klausies �o? - Megija, piemiegusi acis, neticīgi jautāja.

Atspiedies uz elkoņa, es neveikli paraustīju plecus.

- Reizēm. Tas palīdz izprast manus klientus.

- Tie ir cilvēki, kuriem vieta cietumā.

- Da�iem, iespējams. Ta�u daudziem ir ko teikt. Viens otrs ir īsts dzejnieks, un �is puisis bija labākais no visiem.

- Bija? Kur� tas bija? Tas, kuru no�āva pie Vil�īras muzeja?

- Nē, tu runā par Bigiju Smolu. �īs ir lieliskās Tupaka �akura dziesmas.

- Nespēju noticēt, ka tu patie�ām tās klausies.'

- Tā ir. Tas palīdz.

- Lūdzu, neklausies tās, kad Heilija dzird.

- Neuztraucies, to es nedarī�u.

- Man jāiet.

- Paliec vēl mazliet!

Megija paklausīja, ta�u sēdēja uz gultas malas kā sastingusi. �ķita, ka viņa mēģina iedziļināties dziesmas vārdos. Pie tiem jāpierod, un tam bija vajadzīgs laiks. Nākamā dziesma bija "Dzīve turpinās", un es manīju, ka, to klausoties, Megi-jas kakls un pleci saspringst.

- Vai tagad es drīkstu iet? - viņa jautāja.

- Megij, lūdzu, paliec vēl pāris minū�u!

Pagriezu mūziku mazliet klusāk.

- Klau, es izslēg�u to vispār, ja tu man uzdziedāsi kā sendienās.

- Tikai ne �ovakar, Holer.

- Neviens nepazīst Megiju Makfīrsu tādu, kādu to pazīstu es.

Viņa viegli pasmaidīja, un es, atsaukdams atmiņā senos laikus, brīdi klusēju.

- Megij, kādēļ tu paliec pie manis?

- Es jau teicu, ka nevaru palikt.

- Nē, ne jau �ovakar. Tu esi man uzticīga, tu neliedz tikties ar Heiliju un palīdzi ik reizi, kad tas vajadzīgs. Arī �ovakar. Nav daudz vīru, kurus biju�ās sievas tā pacie�.

Megija mirkli pārdomāja atbildi.

- Nezinu. Dro�i vien es nojau�u, ka tevī mīt labs cilvēks un labs tēvs un reiz tas izlauzīsies uz āru.

Palocīju galvu - cerēdams, ka viņai ir taisnība.

- Ko tu darītu, ja nebūtu prokurore?

- Nopietni?

-Jā. Ko tu darītu?

- Nekad neesmu par to domājusi. Es daru to, ko alla� esmu vēlējusies darīt. Man ir veicies. Kādēļ lai es gribētu ko mainīt?

Atvēru tailenola pudeli un izkratīju divas tabletes. Nākamā dziesma bija "Tik daudz asaru" - vēl viena balāde tiem, kurus esam zaudēju�i. Dziesma �ķita ārkārtīgi piemērota �im brīdim.

- Dro�i vien būtu skolotāja, - Megija beidzot atzinās.

- Pamatskolā. Mācītu tādas mazas meitenes kā Heilija.

Es pasmaidīju.

- Makfīrsas kundze, Makfīrsas kundze, suns apēda manu mājasdarbu!

Megija iedunkāja man pa roku.

- Patiesībā tas būtu jauki, - es teicu. - Tu būtu laba skolotāja... Tikai tajās reizēs ne_z kad tu atstātu bērnus pēc stundām bez tiesībām iemaksāt dro�ības naudu.

- Ļoti smieklīgi. Un tu?

Es papurināju galvu.

- Es nebūtu labs skolotājs.

- Kas tad tu būtu?

- Nezinu. Ta�u man ir trīs limuzīni. Varbūt es būtu �oferis, kas vestu cilvēkus uz lidostu.

Megija iesmējās.

- Es tev maksātu.

- Labi. Viens klients jau man ir. Dod dolāru, un es to piestiprinā�u pie sienas.

Ta�u ķircinā�anās nelīdzēja. Es piespiedu delnas pie acīm, mēģinādams aizmirst nelāgo dienu un aizgainīt domas par Raulu Levinu, kas guļ savā mājā uz grīdas un tuk�ām acīm raugās melnumā.

- Vai zini, no kā es alla� esmu baidījies? - es teicu.

- No kā?

- No tā, ka nepazī�u nevainīgu cilvēku. Ka viņ� stāvēs manā priek�ā, bet es nesapratī�u, ka viņ� apsūdzēts nepatiesi. Es nerunāju par to, kas izskan spriedumā. Es runāju par cilvēku, kur� neko nav pastrādājis. Par cilvēku, kur� nav vainīgs.

Megija klusēja.

- Ta�u patlaban man vajadzētu baidīties pavisam no kā cita.

- No kā, Holer?

- No nelabā. No īsta nelabā.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Redzi, lielākā daļa cilvēku, kurus es aizstāvu, nav ļauni, Meg. Jā, viņi ir vainīgi, ta�u nav ļauni. Tā ir liela at�ķirība. Tu klausies viņos un klausies �ajās dziesmās, un saproti, kāpēc viņi dara to, ko dara. Viņi glu�i vienkār�i cen�as dzīvot tādu dzīvi, kāda viņiem dota, un da�iem nekas liels nav dots. Ta�u ļaunums ir pavisam kas cits. Pilnīgi cits. Tas ir... Es nezinu. Tas ir tur, ārā, un tad parādās... Es nespēju to izskaidrot.

- Tu esi piedzēries.

- Ta�u es zinu, no kā man tagad vajadzētu baidīties. Līdz �im esmu baidījies no pavisam kā cita.

Megija noglāstīja man plecu. Pēdējā dziesma bija "Dzīvot un mirt Losand�elosā", un tā bija man mīļākā �ajā diskā. Klusi dungoju līdzi, bet piedziedājumu rāvu pilnā balsī.

Dzīvot un mirt Losand�elosā,

Jo tā ir vieta, Kur tev jābūt un kas tev jāiepazīst, Un to katrs grib redzēt.

Ta�u pavisam drīz es apklusu un, atvilcis rokas no sejas, jutu, ka neizģērbies aizmiegu. Kad devās prom sieviete, ko esmu mīlējis vairāk par visu, es nedzirdēju. Vēlāk viņa man stāstīs, ka pirms iemig�anas esmu nomurminājis:

- Es vairs nespēju.

Un es nebūt neteicu to par dziedā�anu.

Tre�diena, 13. aprīlis

Biju gulējis gandrīz desmit stundas, ta�u tik un tā pamodos tumsā. Pulkstenis rādīja pieci astoņpadsmit. Mēģināju vēlreiz iemigt, ta�u sapņu valstības durvis jau bija ciet. Piecos trīsdesmit izkāpu no gultas un, tik tikko noturēdams līdzsvaru, iegāju du�ā. Stāvēju zem strūklas, kamēr beidzās karstais ūdens. Tad apģērbos, lai atkal dotos dzīves cīņās.

Vēl joprojām bija pārāk agrs, lai zvanītu Lomai un noskaidrotu, kas �odien darāms, ta�u arī man uz rakstāmgalda stāvēja kalendārs, kurā parasti bija visi vajadzīgie ieraksti. Devos uz kabinetu, un pirmais, ko pamanīju, bija pie sienas virs rakstāmgalda piestiprināta dolāra banknote.

Gandrīz vai salēcos, iztēlodamies, kā laupītājs atstājis naudu, lai draudētu vai kaut ko ar to paziņotu. Un tad es atcerējos.

- Megija, - es skaļā balsī noteicu.

Pasmaidīju un nolēmu, ka dolārs paliks pie sienas.

Paskatījos kalendārā, kas �ajā dienā darāms. Rīts bija brīvs - līdz vienpadsmitiem, kad bija lietas iepriek�ēja izskatī�ana Sanfernando Augstākajā tiesā. Ar klienti biju ticies jau agrāk, un nu viņa tika apsūdzēta narkotiku ra�o�anas piederumu glabā�anā. Muļķīga apsūdzība, kuras dēļ bija �ēl tērēt naudu un laiku, ta�u Melisa Menkova saistībā ar narkotikām jau bija saņēmusi nosacītu sodu. Tā kā viņa bija iekritusi no jauna, nosacītais sods tiks atcelts, un viņa uz se�iem līdz deviņiem mēne�iem nonāks aiz restēm.

Tas arī bija viss �ajā dienā. Pēc Sanfernando darba vairs nebija, un es klusībā jutos apmierināts ar sevi, jo tik tālredzīgi nākamo dienu pēc sezonas atklā�anas biju atstājis brīvu. Protams, plānodams �o dienu, es nezināju, ka Raula Levina nāve mani agrā pēcpusdienā novedīs bārā.

Menkovas lietas iepriek�ēja izskatī�ana nozīmēja apstrīdēt pierādījumu, ka viņas ma�īnā pēc pārgalvīga brauciena un apstā�anās Nortrid�ā atrasta narkotiku caurulīte. Tā bija uzieta ma�īnas vadības paneļa slēgtajā nodalījumā. Melisa man teica, ka neesot atļāvusi policijai pārmeklēt ma�īnu, ta�u viņi to izdarīju�i tik un tā. Mans galvenais arguments bija, ka kratī�ana nebija atļauta, turklāt tai, iespējams, nebija iemesla. Ja policija apturējusi Menkovu par pārdro�u brauk�anu, tas vēl nebija iemesls ma�īnas slēgto nodalījumu pārmeklē�anai.

Zināju, ka par uzvaru �ajā lietā nevar būt ne runas, ta�u Menkovas tēvs man bija samaksājis pietiekami daudz, lai es darītu visu, kas manos spēkos. Un tā arī grasījos rīkoties vienpadsmitos Sanfernando tiesā.

Brokastīs iedzēru divus tailenolus un apēdu ceptas olas, tostermaizi un kafiju. Olas dāsni apbārstīju ar pipariem un aplēju ar aso mērci. Tā vairoja enerģiju, kas bija vajadzīga, lai izturētu cīņu. Ēdot �ķirstīju Times, meklēdams ziņu par Raula Levina slepkavību. Savādi, bet par to nebija ne rindiņas. Sākumā es to nesapratu. Kāpēc Glendeilā to glabā kā noslēpumu? Tad atcerējos, ka Times katru rītu izdod vairākus reģionālus laikrakstus. Es dzīvoju Vestsaidā, savukārt Glendeilā bija Sanfernando ielejas sastāvdaļa. Ziņu par slepkavību Ielejā Times redaktori uzskatīja par mazsvarīgu Vest-saidas iedzīvotājiem, kam pietika ar sava reģiona slepkavībām. Par Levinu tā arī neko neuzzināju.

Nolēmu, ka pa ceļam uz Sanfernando tiesas namu kādā kioskā nopirk�u vēl vienu Times numuru un izlasī�u arī to. Prātodams, pie kura kioska lai liek Ērlam Brigsam apstāties, atcerējos, ka man nemaz nav ma�īnas. Lincoln atradās stāvlaukumā pie Four Green Fields - ja vien naktī to kāds nebija nozadzis -, un atslēgas es dabū�u tikai pēc vienpadsmitiem, kad bārs vērs durvis. Tas bija sare�ģījums. Biju redzējis Ēr-la ma�īnu - priek�pilsētā, kur es viņu katru rītu satiku. Tā bija bezgaumīga Toyota ar zemiem sēdekļiem un mirdzo�iem hromētiem diskiem. Biju pārliecināts, ka tajā valda neizvē-dināma marihuānas smaka. Man negribējās ar tādu braukt. Ziemeļu apgabalā policija acumirklī tādu apstādinātu. Dienvidos uz tādu nekavējoties �autu. Negribēju arī, lai Ērls brauc man pakaļ uz mājām. Neviens no maniem �oferiem nezināja, kur es dzīvoju.

Nolēmu, ka ar taksometru aizbrauk�u uz noliktavu Zie-meļholivudā un paņem�u jauno automobili. Ar Lincoln, ko biju atstājis pie Four Green Fields, jau bija nobraukti piecdesmit tūksto�i. Cerēju, ka, iesēdies jaunā ma�īnā, spē�u pārvarēt depresiju, kas bija mani pārņēmusi pēc Raula Levina nāves.

Iemetis pannu un �ķīvi izlietnē, nolēmu, ka ir jau pietiekami vēls, lai riskētu pamodināt Lomu un uzzinātu, kas vēl �odien darāms. Devos uz kabinetu un, nocēlis klausuli, izdzirdēju pārtraukto signālu, kas liecināja, ka esmu saņēmis vismaz vienu ziņu.

Kad nospiedu attiecīgo pogu, elektroniska balss paziņoja, ka iepriek�ējā dienā vienpadsmitos un septiņās minūtēs neesmu atbildējis uz zvanu. Kad balss nosauca numuru, no kura zvanīts, es sastingu. Tas bija Raula Levina mobilā telefona numurs. Biju palaidis garām viņa pēdējo zvanu.

- Sveiks! Tas esmu es. Tu jau dro�i vien esi devies uz spēli un izslēdzis mobilo. Tad jau tiksimies stadionā. Esmu atradis vēl vienu trumpi. Tu dro�i vien... - uz bridi viņ� apklusa, un klausulē atskanēja suņa rejas, - teiksi, ka esmu dabūjis biļeti Jēzus mājupceļam no Sankventinas cietuma. Tā ir kvīts. Man jāiet, veco zēn.

Viss. Pēdējos vārdus izrunājis ar to muļķīgo īru akcentu, kas alla� mani kaitināja, bet �oreiz skanēja bezgala mīļi, viņ� neatvadījies nolika klausuli. Es ilgojos pēc tā akcenta.

Nospiedu pogu un ziņu noklausījos vēlreiz, tad atskaņoju to vēl trīs reizes, līdz beidzot to saglabāju un klausuli noliku. Apsēdies pie rakstāmgalda, centos iekļaut �o ziņu notikumu virtenē. Pirmo mīklu uzdeva zvana laiks. Uz spēli devos tikai pēc vienpadsmitiem trīsdesmit, ta�u nebiju dzirdējis Levina zvanu, lai gan tas atskanējis vismaz divdesmit minūtes agrāk.

Nespēju to izskaidrot - līdz brīdim, kad atcerējos Lornas zvanu. Vienpadsmitos septiņās es runāju pa telefonu ar Lomu. Mājas telefonu lietoju tik reti un tik maz cilvēku zināja tā numuru, ka nebiju papūlējies ierīkot gaidī�anas re�īmu. Tāpēc Levina pēdējais zvans bija ierakstīts balss past-kastes sistēmā, un es, runādams ar Lomu, to pat nenojautu.

Levins acīmredzot bija ko uzodis. Viņ� nebija advokāts, ta�u prata novērtēt pierādījumus. Viņ� bija uzodis ko tādu, kas izpestītu Menendesu no cietuma. Viņ� bija atradis Jēzum biļeti uz mājām.

Atcerējos suņa rejas, ko dzirdēju klausulē. Jau agrāk biju viesojies Levina mājā un zināju, ka viņa suns ir nervozs vauk�ķis. Ik reizi, kad ierados ciemos, tas sāka riet, iekams biju pieklauvējis pie durvīm. Rejas klausulē un Levina steiga atvadoties nozīmēja, ka pie viņa kāds atnācis. Tas pilnīgi noteikti varēja būt slepkava.

Mirkli apdomājies, nolēmu, ka �is zvans nebūtu jāslēpj no policijas. Ziņas saturs varētu izraisīt daudzus jautājumus, uz kuriem man būtu pagrūti atbildēt, ta�u to atsvēra zvanī�anas laika svarīgums. Iegājis guļamistabā, es pārmeklēju d�insus, kas man bija kājās iepriek�ējā dienā. Aizmugures kabatā atradu stadiona ieejas biļeti un Lenkforda un Sobelas vizītkartes, ko saņēmu Levina mājā.

Izvēlējies Sobelu, es pamanīju, ka uz kartes rakstīts: "De-tektīve Sobela." Bez vārda. Spiezdams telefona taustiņus, prātoju, kāpēc tā. Iespējams, viņai, tāpat kā man, bija divas da�ādas vizītkartes da�ādās kabatās. Uz vienas bija pilns vārds, bet otra bija formālāka.

Sobela tūdaļ pacēla klausuli, un es nolēmu, ka mēģinā�u izdabūt no viņas kādu informāciju, iekams atklā�u savus jaunumus.

- Vai izmeklē�anā kas atklājies? - es jautāju.

- Nekas īpa�s. Nekas tāds, ko varētu jums izstāstīt. Mēs vēl pētām lietiskos pierādījumus, ko esam ieguvu�i. Saņemts ballistiskās ekspertīzes rezultāts un...

- Vai autopsija jau izdarīta? - es brīnījos. - Tad nu gan veikli!

- Nē, autopsiju izdarīs rīt.

- Tad kā var būt gatava ballistiskā ekspertīze?

Sobela neatbildēja, un es sapratu.

-Jūs atradāt �aulīti. Viņu no�āva ar automātisko ieroci, kas atstāj �aulīti.

- Pareizi, Holera kungs. Jā, mēs atradām �aulīti.

- Esmu piedalījies daudzās tiesas prāvās. Un sauciet mani par Mikiju. Savādi, ka slepkava, pārmeklēdams kabinetu, nav pamanījis �aulīti.

- Iespējams, tāpēc, ka tā bija aizripojusi un iekritusi grīdas ventilatora spraugā. Lai to dabūtu ārā, slepkavam būtu vajadzīgs skrūvgriezis un vairāk laika.

Es pamāju. Nodevīgā sprauga. Nespēju ne saskaitīt klientus, kas notverti, jo policistiem bija izdevies to atrast. Un tikpat daudz klientu palika brīvībā, jo viņus �āda sprauga paglāba. Galu galā viss bija līdzsvarā.

- Vai jūsu partneris nekļūdījās, teikdams, ka tas bijis divdesmit otrā kalibra ierocis?

Sobela bridi klusēja, acīmredzot prātodama, vai vajadzētu pārkāpt slieksni un atklāt informāciju lietā iesaistītai personai, turklāt pretiniekam, tas ir, advokātam.

- Nē, nekļūdījās. Pēc atrastās �aulītes esam noteiku�i, kāds ierocis jāmeklē.

Gadiem ilgi tiesas prāvās uzklausot ballistiskos ekspertus un �aujamiero�u speciālistus, zināju, ka nospiedumi, ko lode atstāj uz �aulītes �au�anas brīdī, ļauj identificēt ieroci pat tad, ja to neatrod. �aujot ar automātisko ieroci, paliek �etri nospiedumi. Tos izpētot, iespējams noteikt iero�a modeli.

- Izrādās, Levina kungam pa�am bija divdesmit otrais, -Sobela teica. - To mēs uzgājām skapī neskartu, un tas nav Woodsman. Ta�u neatradām viņa mobilo telefonu. Mēs zinām, ka viņam tāds bijis...

- īsi pirms nāves viņ� zvanīja man.

Uz bridi iestājās klusums.

- Vakar jūs teicāt, ka pēdējo reizi ar upuri runājāt piektdienas naktī.

- Tā bija. Tāpēc es jums zvanu. Izrādās, vakar vienpadsmitos un septiņās minūtēs Levins man zvanījis un atstājis ziņu. Noskaidroju to tikai �odien, jo vakar pēc sarunas ar jums glu�i vienkār�i piedzēros. Tad devos gulēt un līdz �im brīdim pat nenojautu, ka esmu saņēmis ziņu. Levins man zvanījis, lai pateiktu, ka atklājis ko jaunu kādā lietā. Tā ir apelācijas lieta, un klients atrodas cietumā. Nekā steidzama. Ziņas saturs nav tik būtisks kā laiks. Klausulē dzirdamas suņa rejas. Tas nozīmē, ka tajā brīdī kāds pienācis pie ārdurvīm. Esmu ciemojies Levina mājā un zinu, ka suns tādos brī�os rej.

Sobela atkal brīdi klusēja.

- Nesaprotu, Holera kungs.

- Ko jūs nesaprotat?

- Vakar jūs stāstījāt, ka līdz pusdienlaikam esot bijis mājās un tad devies uz spēli. Tagad jūs sakāt, ka Levina kungs atstājis jums ziņu vienpadsmitos septiņās. Kāpēc jūs neatbildējāt uz telefona zvanu?

- Tāpēc, ka es tajā brīdī runāju ar citu cilvēku. Pārbaudot jūs noskaidrosiet, ka Rauls man zvanīja laikā, kad es runāju ar savu sekretāri Lornu Teiloru. Tā kā gaidī�anas re�īma manam telefonam nav, es nezināju, ka viņ� zvanījis. Un viņ� savukārt nodomāja, ka esmu jau devies uz stadionu, tāpēc atstāja ziņu.

- Sapratu. Mums, iespējams, būs vajadzīga jūsu rakstiska atļauja, lai pārbaudītu, kas un kad zvanījis uz jūsu telefonu.

- Protams.

- Kur jūs tagad esat?

- Mājās.

Nosaucu adresi, un Sobela apsolīja, ka drīz kopā ar kolēģi būs klāt.

- Pasteidzieties, jo man pēc stundas jādodas uz tiesu.

- Mēs jau braucam.

Aizvēris telefonu, jutos nelāgi. Gadu gaitā biju aizstāvējis neskaitāmus slepkavas un ticies ar daudziem izmeklētājiem. Ta�u nekad agrāk nebiju pratināts. Lenkfordam un tagad arī Sobelai aizdomīga �ķita katra mana atbilde. Nez kāpēc man likās, ka viņi zina ko tādu, ko es nezinu.

Sakārtoju rakstāmgaldu un aizvēru portfeli. Negribēju, lai viņi redz ko lieku. Tad izstaigāju māju un pārbaudīju katru istabu. Beidzamā bija guļamistaba. Saklājis gultu, es ieliku atpakaļ atvilktnē mūzikas disku "Viss, kas palicis pāri no Lila Dēmona". Un tad, kaut ko apjēdzis, es apsēdos uz gultas. Kā Sobela teica? Tobrīd biju to palaidis gar ausīm. Viņa sacīja, ka atradu�i Raula Levina divdesmit otrā kalibra �aujamieroci, ta�u tas nav slepkavības ierocis. Viņa teica, ka tas nav Woodsman.

Sobelai netī�ām izspruka, kāds ir slepkavības iero�a modelis. Woodsman bija automātiskā pistole, ko ra�o Colt. Es to zināju, jo man ari piederēja Colt Woodsman sporta modelis. Pirms daudziem gadiem man to mantojumā atstāja tēvs. Pirms nāves. Sasniedzis vecumu, kad drīkst lietot ieroci, nebiju to pat izņēmis no koka kastes.

Piecēlos un iegāju telpā, kur glabājās drēbes. �ķita, ka mani apņēmusi bieza migla. Soļi bija nedro�i, tāpēc ar roku pieturējos vispirms pie sienas, pēc tam pie durvīm. Spīdīgā koka kaste bija plauktā - savā vietā. Satvēru to abām rokām un iegāju ar visu guļamistabā.

Nolicis kasti uz gultas, es nospiedu misiņa slēdzīti, pacēlu vāku un noņēmu eļļaino auduma pārklāju.

Pistoles nebija.

Pirmdiena, 23. maijs

Roulija izsniegtais �eks bankā tika apstiprināts. Pirmajā prāvas dienā manā kontā bija daudz vairāk naudas nekā jebkad mū�ā. Ja es vēlētos, varēju atteikties no reklāmas uz autobusu sēdekļiem un izmantot lielos reklāmas plakātus. Varēju nopirkt telefonu grāmatas ceturto vāku, nevis pusi iek�lapas. Es to varēju atļauties. Beidzot man bija patie�ām ienesīga lieta. Biju īsts laimes luteklis. Naudas izteiksmē, protams. Raula Levina nāve �o lietu uz visiem laikiem padarīja par zaudētu.

Trīs dienas pagāja, kamēr izvēlējāmies zvērinātos, un nu bijām gatavi izrādei. Prāvai bija atvēlētas trīs dienas - divas apsūdzības pusei un viena aizstāvībai. Biju teicis tiesnesei, ka man būs vajadzīga viena diena, lai izklāstītu savus argumentus zvērinātajiem, bet patiesībā viss mans darbs būs pabeigts jau apsūdzības puses uzstā�anās laikā.

Prāvas sākumā, kā alla�, jutu satraukumu. Nervi bija uzvilkti kā stīgas. No iznākuma bija atkarīga mana reputācija, personiskā neatkarība, sistēmas viengabalainība. Fakts, ka tavu dzīvi un darbu vērtē divpadsmit sve�inieki, alla� kutina pakrūti. Un to es saku par sevi - advokātu -, jo tas, kā tiek vērtēts mans aizstāvamais, ir pavisam kas cits. Nespēju pierast pie �ā nemiera un sasprindzinājuma un patiesībā to nemaz negribēju. �īs izjūtas varu pielīdzināt tām, kādas pārņem baznīcas priek�ā laulību dienā. Biju to izbaudījis divas reizes, un tiesnesis man to atgādināja vienmēr, kad sāka sēdi.

Lai gan mana pieredze tiesas zālē bija daudzreiz lielāka par mana pretinieka pieredzi, lielas nozīmes tam �eit nebija. Es biju viens milzīgas sistēmas guzas priek�ā. Jā, man pretī stāvēja prokurors, kam �ī bija pirmā krimināllietas izskatī�ana tiesā. Ta�u manu pārākumu līdzsvaroja valsts vara un spēks. Prokurora rīcībā bija visi juridiskās sistēmas spēki. Un tiem pretim stāvēju es viens. Un vainīgs klients.

Es sēdēju līdzās Lūisam Roulijam pie aizstāvības puses galda. Mēs bijām vieni. Man nebija palīga un nebija izmeklētāja - palikdams savādi uzticīgs Raulam Levinam, es nebiju nolīdzis citu cilvēku. Man tāds arī nebija īpa�i vajadzīgs. Levins bija sagatavojis visu, kas man nepiecie�ams. �ī prāva būs pēdējais apliecinājums viņa izmeklē�anas prasmei.

Pirmajā rindā zālē sēdēja Sesils Dobss un Mērija Alise Vindzora. Saskaņā ar tiesas noteikumiem tiesnese atļāva Roulija mātei atrasties tiesas zālē tikai prāvas atklā�anas brīdī. Tā kā viņa bija aizstāvības puses lieciniece, pārējo liecības viņai noklausīties nebūs ļauts. Vindzoras kundzei ar uzticamo Dob�u pie sāniem būs jāuzturas gaitenī līdz brīdim, kad es viņu izsauk�u.

Pirmajā rindā, ta�u ne blakus tiem abiem, sēdēja mana atbalsta komanda - Lorna Teilora, tērpusies tum�zilā kostīmā un baltā blūzē. Viņa bija skaista, un viņu viegli varēja sajaukt ar advokātēm, kas diendienā staigāja pa tiesas namu. Ta�u Loma bija ieradusies manis dēļ, un es viņu par to mīlēju.

Pārējās rindas zālē bija aizņemtas tikai daļēji. Tur bija avī�u reportieri, kas alka noklausīties prāvas atklā�anas runas, da�i advokāti un ziņkārīgie. Televīzijas pārstāvju nebija. Prāva pagaidām neguva pla�u sabiedrības ievērību, un tas bija labi. Tas nozīmēja, ka mūsu pūliņi iegro�ot publicitāti bija vainagoju�ies ar panākumiem.

Gaidīdami tiesnesi un zvērinātos, mēs ar Rouliju klusējām. Centos nomierināties, atkārtodams ievadrunu, ko biju sagatavojies teikt zvērinātajiem. Roulijs skatījās taisni uz priek�u - uz Kalifomijas �tata ģerboni, kas bija piestiprināts pie tiesne�a sola.

Tiesas sekretārs pateica pāris vārdu pa telefonu un nolika klausuli.

- Divas minūtes, - viņ� skaļi paziņoja. - Divas minūtes.

Tas nozīmēja, ka ikvienam jābūt savā vietā un jāsagatavojas. Mēs bijām sagatavoju�ies. Paskatījos uz Tedu Minto-nu, kur� sēdēja pie prokurora galda, un sapratu, ka viņ� ari cen�as nomierināties, atkārtodams runu. Paliecos uz priek�u un pārlasīju savas piezīmes. Pēk�ņi Roulijs ari strauji saguma uz priek�u, pagrūzdams manu elkoni.

- Sākas, Mik, - viņ� teica �ukstus, lai gan tas vēl nebija obligāti.

- Zinu.

Kop� Raula Levina nāves manas attiecības ar Rouliju bija visai vēsas. Pacietu viņu, jo tā vajadzēja. Ta�u jau vairākas dienas un pat nedēļas pirms prāvas sākuma tikos ar viņu, cik maz vien iespējams, un sarunājos tikpat maz. Zināju, ka mana plāna vājā vieta ir mans vājums. Baidījos, ka jebkura tik�anās ar Rouliju var izraisīt dusmu izvirdumu un nepārvaramu vēlē�anos atriebties. Trīs dienas, kamēr izvēlējāmies zvērinātos, bija īstas mocības. Dienu pēc dienas sēdēju viņam līdzās un klausījos augstprātīgajos komentāros par iespējamiem zvērinātajiem. Vienīgais veids, kā spēju to izturēt, - izlikos, ka Roulija man blakus nav.

- Vai esi gatavs? - viņ� man jautāja.

- Cerams, - es atbildēju. - Un tu?

- Esmu. Ta�u gribēju tev kaut ko teikt.

Paskatījos uz viņu. Viņ� atradās man pārāk tuvu. Tas nebūtu izturams pat tad, ja es viņu mīlētu, nevis ienīstu. Es atvirzījos.

- Ko tad?

Roulijs atslīga atpakaļ krēslā.

- Tu ta�u esi mans advokāts, vai ne?

Es paliecos uz priek�u, lai būtu no viņa tālāk.

- Lūis, kas noticis? Mēs esam kopā jau vairāk nekā divus mēne�us un tagad sē�am �eit, zvērināto priek�ā, un gaidām, kad sāksies prāva. Tu esi man samaksājis vairāk nekā simt piecdesmit tauk�ķu un vēl jautā, vai esmu tavs advokāts? Protams, esmu tavs advokāts. Kas noticis?

- Nekas nav noticis. - Roulijs paliecās uz priek�u un turpināja: - Tā kā tu esi mans advokāts, es varu tev stāstīt visu, ta�u tev tas jātur noslēpumā pat tad, ja es atklāju patiesību par noziegumu. Par vairākiem noziegumiem. To paredz klienta un advokāta līgums, vai ne?

Jutu, ka man kļūst nelabi.

-Jā, Lūis, tā ir - ja vien tu negrasies man stāstīt par noziegumu, ko vēl tikai plāno. Tādā gadījumā man nav jāievēro ētikas kodekss un es drīkstu ziņot policijai, kas nepieļaus nozieguma pastrādā�anu. Patiesībā ziņot policijai būtu mans pienākums. Advokāts ir juridiskās sistēmas darbinieks. Tad ko tu man gribēji stāstīt? Tu ta�u dzirdēji, ka mums paliku�as divas minūtes. Vajadzēs sākt.

- Esmu nogalinājis cilvēkus, Mik.

Brīdi vēroju savu klientu.

-Ko?

- Tu dzirdēji.

Viņam bija taisnība. Es dzirdēju. Un man nevajadzēja justies pārsteigtam. Es ta�u zināju, ka Roulijs ir nogalinājis cilvēkus. Starp tiem bija arī Rauls Levins, turklāt slepkava izmantoja manu ieroci - lai gan es nezināju, kā viņam izdevās piemānīt globālās pozicionē�anas sistēmu. Mani pārsteidza Roulija lēmums par to paziņot tik lieti�ķā tonī divas minūtes pirms prāvas sākuma.

- Kāpēc tu man to saki? - es jautāju. - Man jāmēģina tevi aizstāvēt, bet tu...

- Es zinu, ka tev tas nav nekāds noslēpums. Un es zinu, kāds ir tavs plāns.

- Mans plāns? Kāds plāns?

Roulijs viltīgi pasmaidīja.

- Izbeidz, Mik! Tas ta�u ir tik vienkār�i! Tu esi mans aizstāvis. Tu dari visu, kas tavos spēkos, tev par to maksā milzu naudu, un es palieku brīvībā. Kad viss ir beidzies un nauda ieskaitīta tavā bankā, tu nostājies pret mani, jo es vairs neesmu tavs klients. Tu pamet mani policistiem, lai izpestītu Jēzu Menendesu no cietuma un izpirktu savu vainu.

Neteicu ne vārda.

- Es nedrīkstu pieļaut, ka tā notiek, - Roulijs klusi turpināja. - Redzi, tagad esmu tavs uz mū�u, Mik. Es varu tev stāstīt, ka esmu nogalinājis cilvēkus. Zini ko? Marta Rente-rija bija viena no tiem. Viņa bija to pelnījusi. Ja izstāstīsi to policistiem vai izmantosi pret mani, ar juridisko praksi tu ilgi vairs nenodarbosies. Jā, iespējams, tev izdosies piecelt Jēzu no miroņiem, ta�u mani nenotiesās, jo tu būsi pieļāvis amata pārkāpumu. To laikam sauc par augli no indīga koka, un tu, Mik, �ajā gadījumā esi koks.

Es joprojām neko neteicu. Tikai pamāju ar galvu. Roulijs visu bija rūpīgi pārdomājis. Interesanti, cik daudz viņam palīdzējis Sesils Dobss. Kāds ta�u viņu bija samācījis juridiskajās niansēs.

Paliecos uz priek�u.

- Nāc man līdzi! - es no�ukstēju.

Piecēlies devos uz tiesas zāles durvīm. Aiz muguras izdzirdēju tiesas sekretāra balsi.

- Holera kungs? Mēs tūdaļ sāksim. Tiesnesis...

- Viena minūte! - es nepagriezdamies atsaucos, pacēlis vienu pirkstu.

Es izgāju krēslainajā vestibilā, kurā saplūda da�ādi trok�ņi no ārpuses, neiekļūdami tiesas zālē. Divviru durvis veda tālāk gaitenī. Pakāpos malā un gaidīju, kad no zāles iznāks Roulijs.

Tiklīdz mans klients aizvēra durvis, es viņu ar abām rokām sagrābu un piespiedu pie sienas.

- Ko, pie velna, tu iedomājies?

- Nomierinies, Mik! Es tikai domāju, ka mums abiem jāzina, kas...

- Tu, maitasgabals! Tu nogalināji Raulu, lai gan viņ� strādāja tavā labā! Viņ� centās tev palīdzēt!

Es vēlējos turpat uz vietas viņu no�ņaugt.

- Jā, tev taisnība, es esmu maitasgabals. Ta�u par pārējo tu maldies, Mik. Levins necentās man palīdzēt. Viņ� centās iegāzt mani un bija pienācis man pārāk tuvu. Viņ� saņēma pēc nopelniem.

Atcerējos Levina pēdējo ziņu manas mājas telefonā. Esmu dabūjis biļeti Jēzus mājupceļam no Sankventinas cietuma. Tā ir kvīts. Lai ari ko Rauls atrada, tas noveda viņu nāvē. Turklāt viņu nogalināja, iekams viņ� paguva man ko izstāstīt.

- Kā tas notika? Tā kā esi sācis grēksūdzi, gribu dzirdēt pilnīgi visu. Kā tu tiki galā ar globālās pozicionē�anas sistēmu? Pēc tās varēja spriest, ka pat tuvumā Glendeilai neesi bijis!

Roulijs pasmaidīja - kā zēns, kur� tur rokās rotaļlietu, ko nolēmis nevienam nedot.

- Uzskatīsim, ka tā ir slepena informācija, un tāda lai tā arī paliek. Kas zina, es varbūt liku lietā veco Hudīni triku. -�ajos vārdos es saklausīju draudus. Roulija smaidā jautās ļaunums, ko jau sen bija pamanījis Rauls Levins. - Nemēģini neko iesākt, Mik! - viņ� turpināja. - Tu ta�u dro�i vien jau zini, ka man ir apdro�inā�anas polise.

Vēl stingrāk piespiedu viņu pie sienas un pieliecos viņam pavisam tuvu klāt.

- Paklausies, tu mēsls! - es �ņācu. - Atdod manu pistoli! Vai domā, ka esi mani sasaistījis? Nekā nebija! Es esmu tevi sasaistījis. Ja nedabū�u atpakaļ pistoli, tu nedēļas laikā cauri netiksi.

Roulijs lēni satvēra manas rokas un atrāva tās no savām krūtīm. Viņ� sāka kārtot kreklu un kaklasaiti.

- Man ir priek�likums, - viņ� rāmi sacīja. - Prāvas beigās es izeju no zāles brīvs kā putns debesīs. Dzīvoju, kā dzīvojis, un apmaiņā pret to pistole nenonāk, teiksim tā, nepareizajās rokās.

Protams, Lenkforda un Sobelas rokās.

- Man patie�ām negribētos to piedzīvot, Mik. No tevis atkarīgi daudzi cilvēki. Daudzi klienti. Un tu, protams, negribi nonākt tur, kur viņi visi nonāk.

Saņēmis visu savu gribasspēku, lai nemestos viņam virsū, es pakāpos sāņus. Manī vārījās neprātīgas dusmas un naids.

- Apsolu, - es klusi teicu, - ja mani piemānīsi, vaļā no manis netiksi. Vai skaidrs?

Roulijs pasmaidīja, grasīdamies ko teikt, ta�u nepaguva. Zāles durvis atvērās, un tajās iestājās tiesas sekretārs Mī-hens.

- Tiesnese jau ir klāt! - viņ� bargi sacīja. - Viņa pavēl tūdaļ ierasties zālē.

Es paskatījos uz Rouliju.

- Vai tev viss ir skaidrs?

- Jā, Mik, - viņ� laipni atteica. - Viss ir pilnīgi skaidrs.

Iegāju tiesas zālē un devos pa eju uz savu vietu. Kon-stansa Fulbraita vēroja katru manu soli.

- Cik jauki, ka tomēr nolēmāt mums �orīt pievienoties, Holera kungs!

Kur gan es to jau biju dzirdējis?

- Piedodiet, jūsu godība! - es atbildēju. - Man steidzami bija jāaprunājas ar savu klientu.

- Ar klientu var aprunāties pie aizstāvības puses galda, -tiesnese norādīja.

-Jā, jūsu godība.

- Nedomāju, ka tas ir pareizi, Holera kungs. Ja sekretārs paziņo, ka prāva sāksies pēc divām minūtēm, tad ikvienam - ari advokātiem un viņu klientiem - jābūt savā vietā un jāsagatavojas lietas izskatī�anai.

-Atvainojos, jūsu godība!

- Ar to nepietiek, Holera kungs. Vēlos, lai jūs �odien ierastos pie tiesas sekretāra un paņemtu līdzi �eku grāmatiņu. Nosaku jums piecsimt dolāru soda naudu par necienīgu izturē�anos pret tiesu. Nevis jūs esat noteicējs �ajā zālē, Holera kungs, bet gan es.

-Jūsu godība...

- Tagad, lūdzu, aicināsim zvērinātos, - Fulbraita, mani pārtraukdama, sacīja.

liesas sekretārs atvēra zvērināto istabas durvis, un divpadsmit zvērinātie un divi aizstājēji ieņēma savas vietas. Pieliecos tuvāk Roulijam.

- Tu man esi parādā piecsimt dolāru, - es no�ukstēju.

Teda Mintona ievadruna bija visiem priek�rakstiem atbilsto�s paraugs, kādai nevajadzētu būt apsūdzības izvirzītāja ievadrunai. Prokurors nevis izklāstīja zvērinātajiem, kādus lietiskos pierādījumus viņ� cels galdā un ko tie liecinās, bet gan centās izskaidrot, ko tas viss nozīmē. Viņ� bija nolēmis atspoguļot visu ainu, un parasti tā bija liela kļūda. �o ainu zīmējot, jāizdara secinājumi un jāpau� atzinumi. Pieredzējis prokurors, kas uzturējis apsūdzību ducī krimināllietu, zina, ka jārunā īsi. Ir jāizvirza apsūdzība, nevis jāpanāk, lai visi to saprot.

- Mēs �eit tiesājam plēsoņu, - Teds Mintons iesāka. - Lūiss Ross Roulijs ir cilvēks, kur� sestā marta naktī uzklupa neaizsargātai sievietei. Ja viņai nebūtu laimējies izdzīvot, mums būtu jāizvirza apsūdzība slepkavības lietā.

Es ievēroju, ka Mintons izvēlējies punktu skaitītāju. Tā es dēvēju zvērināto, kas visu prāvas laiku kaut ko pieraksta. Ievadruna nav pierādījumu izklāsts, un tiesnese Fulbraita to bija paskaidrojusi zvērinātajiem, ta�u sieviete pirmās rindas pirmajā vietā rakstīja jau kop� Mintona runas sākuma. Tas bija labi. Man patika punktu skaitītāji, jo viņi iegrāmato visu, ko juristi solīju�i parādīt un pierādīt, un pēc tam pārbauda, vai tas izdarīts. Viņi skaita punktus.

Ieskatījos zvērināto sarakstā un konstatēju, ka punktus skaita Linda Trūlaka - mājsaimniece no Rezēdas. Viņa bija viena no trim sievietēm starp zvērinātajiem. Mintons bija pūlējies nepieļaut, lai �eit sēdētu sievietes, jo, kā man �ķita, baidījās, ka zaudēs viņu simpātijas un līdz ar to ari viņu balsis sprieduma atbalstī�anā, tiklīdz atklāsies, ka Regīna Kampo piedāvājusi seksuālos pakalpojumus par naudu. Manuprāt, Mintons sprieda pareizi, tāpēc es tikpat centīgi mēģināju panākt, lai sievietes zvērināto sastāvā būtu. Mēs likām lietā visas iespējas, lai apstrīdētu kandidātus, un, iespējams, tie�i tādēļ viņu izvēlei bija vajadzīgas trīs dienas. Galu galā zvērināto nodalījumā sēdēja trīs sievietes, un bija vajadzīga tikai viena, lai novērstu notiesā�anu.

- Jums būs iespēja uzklausīt upuri, kas stāstīs par savu dzīvi, kuru mēs varbūt neatbalstām, - Mintons teica. - Jā, viņa pārdod savu miesu vīrie�iem, kurus pieņem savā mājā. Ta�u atgādinu, ka �ajā prāvā tas, kā cietusī pelna sev iztiku, nav būtiski. Par ne�ēlīga uzbrukuma upuri var kļūt ikviens. Ikviens! Neatkarīgi no tā, kā cilvēks sev pelna iztiku, likums nepieļauj, ka viņ� tiek sists, ka viņam draud ar nazi vai liek baidīties par savu dzīvību. Nav svarīgi, kā viņ� pelna maizi. Likums viņu aizsargā tāpat kā mūs visus.

Man bija skaidrs, ka Mintons negrib lietot vārdus "prostitūcija" un "prostitūta", jo baidās, ka lietai par labu tie nenāks. Pierakstīju �os vārdus uz papīra, ko ņem�u līdzi, kad teik�u savu ievadrunu. Nolēmu izmantot visas prokurora kļūdas.

Mintons izklāstīja, kādi pierādījumi iegūti. Viņ� stāstīja par nazi ar apsūdzētā iniciāļiem, par asinīm, kas atrastas uz viņa kreisās rokas. Viņ� brīdināja zvērinātos, ka viņus centīsies apmuļķot advokāts, kur� mēģinās atspēkot pierādījumus.

- �ī ir pilnīgi skaidra un vienkār�a lieta, - Mintons pabeigdams teica. - Jūsu priek�ā ir cilvēks, kur� uzbrucis sievietei viņas mājā. Viņ� grasījās to izvarot un nogalināt. Mēs varam pateikties Dievam, ka viņa būs �eit, lai pati visu izstāstītu.

Tad Mintons pateicās par uzmanību un apsēdās pie sava galda. Tiesnese Fulbraita paskatījās pulkstenī un tad uz mani. Bija vienpadsmit �etrdesmit, un viņa, iespējams, apsvēra, vai izsludināt pārtraukumu vai dot man vārdu. Viens no tiesne�a galvenajiem uzdevumiem prāvas laikā ir zvērināto vadī�ana. Tiesne�a pienākums ir gādāt, lai zvērinātie jūtas labi un viņiem nav garlaicīgi. Daudzi pārtraukumi - gan īsi, gan gari - nebija nekas neparasts.

Koniju Fulbraitu pazinu vismaz divpadsmit gadus - kop� viņa kļuva par tiesnesi. Savulaik viņa bija gan prokurore, gan advokāte, tāpēc pārzināja abas pretējās puses. Viņa bija slavena ne tikai ar to, ka, daudz nedomājot, noteica sodu par necienīgu izturē�anos pret tiesu. Konija Fulbraita bija prasmīga un taisnīga tiesnese - līdz pa�am sprieduma nolasī�anas brīdim. Ikviens advokāts iegāja Fulbraitas tiesas zālē, pārliecināts, ka ir līdzvērtīgs ar apsūdzības pusi. Toties, ja zvērinātie pasludināja, ka klients vainīgs, vajadzēja sagatavoties uz ļaunāko. Fulbraita bija viena no stingrākajām tiesnesēm apgabalā. �ķita, ka viņa atriebjas advokātam un tā klientam par laiku, kuru iztērējusi prāvai. Ja vien bija iespējams, viņa piesprieda maksimālo sodu - neatkarīgi no tā, vai tas bija cietumsods vai nosacīts sods. Advokāti, kas darbojās Vannuisas tiesas namā, bija iesauku�i viņu par Aso.

- Holera kungs, - tiesnese sacīja, - vai jūs plānojat atlikt savu uzrunu?

- Nē, jūsu godība, ta�u tā būs visai īsa.

- Ļoti labi, - viņa teica. - Mēs uzklausīsim jūs un tad dosimies pusdienās.

Patiesībā es nezināju, cik daudz laika man būs vajadzīgs. Mintons bija runājis teju �etrdesmit minūtes, un man būtu nepiecie�ams apmēram tikpat. Ta�u biju apsolījis tiesnesei, ka runa būs īsa, jo negribēju, lai zvērinātie dodas pusdienās un, ko�ļādami hamburgerus un tun�a salātus, pārdomā lietu, uzklausīju�i tikai prokurora versiju.

Piecēlos un devos uz katedru, kas atradās starp prokurora galdu un aizstāvības puses galdu, �ī tiesas zāle vecajā namā bija nesen restaurēta. Abpus tiesne�a galdam pletās zvērināto nodalījumi. Viss, ari siena aiz tiesne�a galda, bija darināts no gai�a koka. Durvis uz tiesne�a kabinetu gandrīz nebija saskatāmas - tik nemanāmi tās saplūda ar sienu rakstu. Vienīgais, kas izcēlās, bija durvju rokturis.

Fulbraita tiesas prāvas vadīja kā federālā tiesnese. Advokāti nedrīkstēja bez atļaujas tuvoties ne lieciniekiem, ne zvērinātajiem. Runāt drīkstēja tikai no katedras.

Zvērinātie bija man labajā pusē, tuvāk apsūdzības, nevis aizstāvības puses galdam. Man tas bija pa prātam, jo negribēju, lai viņi pārāk cie�i pēta Rouliju. Gribēju, lai viņ� zvērinātajiem paliktu noslēpumā tīts.

- Cienījamās dāmas un augsti godātie kungi! - es iesāku, vērsdamies pie zvērinātajiem. - Mani sauc Maikls Holers, un es �ajā prāvā pārstāvu Roulija kungu. Ar prieku varu paziņot, ka �ī prāva būs īsa. Jums tai būs jāziedo tikai pāris dienu. Jūs atskārtīsiet, ka daudz vairāk laika bija nepiecie�ams, lai izvēlētos jūs, nevis uzklausītu abas puses. Prokurors Mintons �orīt tērēja laiku, stāstīdams, kāda nozīme, viņaprāt, ir pierādījumiem un kas patiesībā ir Roulija kungs. Es jums ieteiktu glu�i vienkār�i ērti atslīgt pret atzveltni, uzldausīt, kādi ir pierādījumi, un ļaut, lai veselais saprāts pasaka jums priek�ā, ko tie nozīmē un kāds cilvēks ir Roulija kungs.

Manas acis bija pievērstas zvērinātajiem, un es tikpat kā neieskatījos papīros, ko biju nolicis uz katedras. Gribēju radīt iespaidu, ka sarunājos ar viņiem, nevis lasu iepriek� sagatavotu tekstu.

- Parasti man patīk atteikties no ievadrunas. Krimināllietas izskatī�anā advokātam tiek dota iespēja izvēlēties -teikt ievadrunu prāvas sākumā vai arī pirms aizstāvības puses viedokļa izklāsta. Parasti es izvēlos otru iespēju. Ta�u �ī lieta ir citāda. Jums būs izdevība uzklausīt da�us aizstāvības lieciniekus, ta�u toni mēģinās noteikt apsūdzības puse ar saviem pierādījumiem un lieciniekiem. Svarīgi, kā jūs interpretēsiet viņu teikto. Es ticu, ka jūsu versija par notikumiem, par kuriem �eit runāsim, un pierādījumiem at�ķirsies no tās, kādu �ajā tiesas zālē tikko pauda Mintona kungs. Un, kad pienāks laiks aizstāvības argumentu izklāstam, tas varbūt nemaz vairs nebūs nepiecie�ams.

Paskatījos uz punktu skaitītāju - viņas zīmulis nepārtraukti �vīkstēja pār piezīmju bloknotu.

- Domāju, pāris dienās jūs sapratīsiet, ka galvenais �ajā lietā ir vienas personas darbība un motīvi. Tā ir prostitūta, kas pamanīja turīgu vīrieti un nolēma viņu izmantot. Pierādījumi to apstiprinās, un tas būs jāatzīst pat apsūdzības puses izsauktajiem lieciniekiem.

Mintons piecēlās un iebilda, ka es pārkāpju robe�as, mēģinādams ietekmēt galveno liecinieku viedokli. Iebildums bija nepamatots. Tas bija tikai amatiera mēģinājums noskaņot pret mani zvērinātos. Tiesnese pieaicināja mūs pie sava galda.

Mēs piegājām pie galda malas, un tiesnese uzlika mikrofonam skaņas slāpētāju, lai zvērinātie nedzirdētu, ko mēs runājam. Ar Mintonu tiesnese tika galā ātri.

- Mintona kungs, es zinu, ka tiesas zālē esat iesācējs, tāpēc uzskatu par savu pienākumu jūs pamācīt. Nekad vairs manā tiesas zālē neceliet iebildumus ievadrunas laikā! Holera kungs pagaidām neceļ galdā pierādījumus. Pat ja viņ� teiktu, ka jūsu miesīga māte apstiprina apsūdzētā alibi, jūs nedrīkstat iebilst.

-Jūsu god...

- Viss. Ejiet!

Fulbraita aizstūmās ar krēslu atpakaļ un noņēma no mikrofona skaņas slāpētāju. Mēs ar Mintonu, vairs neteikdami ne vārda, atgriezāmies savās vietās.

- Iebildums noraidīts, - tiesnese teica. - Turpiniet, Holera kungs, un atļaujiet atgādināt, ka apsolījāt īsu ievadrunu!

- Paldies, jūsu godība! Tie�i tāda tā būs.

Ieskatījos savās piezīmēs un atkal pievērsos zvērinātajiem. Zinādams, ka Minto nu iebiedēju�i tiesneses vārdi, nolēmu atteikties no daiļrunības un sagatavotā teksta un uzreiz runāt par būtību.

- Dāmas un kungi, patiesībā jums �īs prāvas laikā būs jāizlemj, kur� īsti ir upuris. Roulija kungs - veiksmīgs uzņēmējs ar nevainojamu pagātni - vai prostitūta, kas pelna naudu, pārdodama savu miesu. Jūs dzirdēsiet liecību, ka tā dēvētais upuris neilgi pirms �ķietamā uzbrukuma ticies ar citu vīrieti. Un jums būs iespēja uzklausīt liecību, ka jau da�as dienas pēc �ā dzīvībai bīstamā notikuma viņa atkal atgriezusies biznesā, kurā pelna naudu ar seksu.

Paskatījies uz Mintonu, pamanīju, ka viņ� piesarkst. Prokurora acis bija pievērstas galdam, un viņ� lēni purināja galvu. Es pacēlu skatienu uz tiesnesi.

-Jūsu godība, vai jūs varētu atgādināt prokuroram, lai viņ� savaldās un nedemonstrē zvērinātajiem savu attieksmi? Es viņa runas laikā neiebildu un nemēģināju ietekmēt zvērinātos.

- Mintona kungs, - tiesnese iesāka, - lūdzu, sēdiet mierīgi un paudiet aizstāvības pusei tādu pa�u cieņu, kādu tā pauda jums.

-Jā, jūsu godība, - Mintons lēnprātīgi novilka.

Zvērināto acu priek�ā prokuroram bija divas reizes aizrādīts, un mēs nebijām tiku�i tālāk par ievadrunām. Uzskatīju to par labu zīmi, un tas uzmundrināja. Uzmetis acis zvērināto pirmajai rindai, pārliecinājos, ka punktu skaitītāja vēl joprojām raksta.

- Visbeidzot jūs noklausīsieties daudzu apsūdzības liecinieku paziņojumus, pēc kuriem viss būs skaidrs par galvenajiem lietiskajiem pierādījumiem. Es runāju par asinīm un nazi, ko minēja Mintona kungs. Esmu pārliecināts, ka jau apsūdzības puses notikumu izklāsts viesīs jūsos �aubas par mana klienta vainu �ajā noziegumā. Varat to ierakstīt savos piezīmju bloknotos. Prāvas beigās jūs sapratīsiet, ka ir tikai viena iespēja. Proti, Roulija kungs nav vainīgs nevienā no izvirzītajām apsūdzībām. Paldies!

Iedams atpakaļ uz savu vietu, piemiedzu ar aci Lornai Teilorai. Viņa palocīja galvu, tā apstiprinādama, ka runa bijusi lieliska. Tad ievēroju, ka pāris rindu tālāk apsēdu�ies divi cilvēki. Lenkfords un Sobela. Kad es pirmo reizi nopētīju visus, kuri sēdēja zālē, viņu nebija. Tātad ienāku�i vēlāk.

Apsēdos, nelikdamies ne zinis par klienta aug�up paceltajiem īk�ķiem. Manu prātu nodarbināja abi Glendeilas detektīvi. Ko viņi dara tiesas zālē? Novēro mani? Gaida mani?

Tiesnese atlaida zvērinātos pusdienās, un visi piecēlās, kamēr punktu skaitītāja un viņas kolēģi izgāja no zāles. Tūdaļ pēc tam Mintons lūdza tiesnesi, vai nevar apspriesties vēlreiz. Viņ� vēlējās paskaidrot, kāpēc iebildis, un attaisnoties, ta�u ne visu acu priek�ā. Tiesnese atbildēja noraido�i.

- Esmu izsalkusi, Mintona kungs, un nu jau tas ir garām. Dodieties pusdienās!

Viņa piecēlās, un zāli, kurā ievadrunu laikā bija valdījis klusums, pār�alca sarunu troksnis. Es liku dokumentus portfelī.

- Tas patie�ām bija lieliski, - Roulijs teica. - Manuprāt, mēs �ajā spēlē esam uzvarēju�i.

Drūmi pavēros viņā.

- Tā nav nekāda spēle.

- Zinu. Tas ir tikai tāds izteiciens. Paklau, es pusdieno�u kopā ar Sesilu un māti. Tu varētu mums pievienoties.

Es papurināju galvu.

- Man tevi jāaizstāv, Lūis, bet nav obligāti jāēd kopā ar tevi.

Izņēmis no portfeļa �eku grāmatiņu, es piegāju pie tiesas sekretāra galda un izrakstīju �eku par pieciem simtiem dolāru. Summai nebija tik lielas nozīmes kā Advokātu kolēģijas pārbaudei, kas neizbēgami sekoja ikvienam sodam par necieņas izrādī�anu pret tiesu.

Tad es pagriezos pret Lomu, kas smaidīdama mani gaidīja. Bijām iecerēju�i doties pusdienās, pēc kurām viņai bija jābrauc atpakaļ uz biroju. Pēc trim dienām man atkal būs vajadzīgi klienti. Mans darbs bija atkarīgs no tā, cik ātri viņu vārdi ierindosies manā kalendārā.

- Izskatās, ka �oreiz par pusdienām būs jāmaksā man, -Loma teica.

Iemetu �eku grāmatiņu portfelī un to aizvēru. Tad devos pie Lomas.

- Tas būtu jauki, - es atbildēju un paskatījos uz solu, kur pirms mirkļa biju redzējis Lenkfordu un Sobelu.

Viņi bija prom.

Apsūdzības puse savus pierādījumus zvērinātajiem sāka izklāstīt pēcpusdienā, un drīz vien Mintona darbības principi man bija skaidri. Pirmie liecināja dienesta 911 operators, abi patruļas policisti, kas ieradās Regīnas Kampo dzīvoklī pēc viņas zvana, mediķis, kur� sniedza cietu�ajai pirmo palīdzību, iekams viņu aizveda uz slimnīcu. Pretēji aizstāvības pusei Mintons skaidri parādīja, ka Regīna Kampo ir brutāla uzbrukuma upuris. Tā nebija slikta stratēģija. Lielākajā $aļā prāvu ar tādu varētu gūt uzvaru.

Operators bija uzaicināts, lai pastāstītu, ka Regīna Kampo zvanījusi uz 911 un lūgusi palīdzību. Zvērinātajiem tika izsniegtas sarunas at�ifrējuma izdrukas, lai viņi, klausoties �ērksto�u audioierakstu, vienlaikus lasītu arī tekstu. Es iebildu, norādīdams, ka audio atskaņo�ana ir lieka, jo pietiktu ar izdrukām, ta�u tiesnese mani ātri apklusināja. Ieraksts tika atskaņots, un nebija �aubu, ka Mintons prāvu sācis pārliecino�i, jo zvērinātie, elpu aizturēju�i, klausījās, kā Kampo kliedz un sauc pēc palīdzības. Tā kā viņa bija ārkārtīgi pārbijusies un izmisusi, Mintons vēlējās, lai zvērinātie dzird tie�i to. Es neuzdro�inājos iztaujāt operatoru, jo zināju, ka tas dos Mintonam izdevību atskaņot ierakstu vēlreiz.

Abu patruļas policistu liecības bija at�ķirīgas, jo viņi, pēc izsaukuma ieradu�ies Tarzānas daudzdzīvokļu mājā, katrs darīja ko citu. Viens palika pie upura, bet otrs devās uz dzīvokli un saslēdza rokudzel�os vīrieti, ko bija sagūstīju�i Kampo kaimiņi, - Lūisu Rosu Rouliju.

Policiste Viviena Maksvela stāstīja, ka Regīna Kampo bijusi izspūrusi, ievainota un pārbijusies. Skaidri bijis redzams, ka viņai uzbrukts. Policiste apgalvoja, ka jaunā sieviete visu laiku pārjautājusi, vai tagad viņa ir dro�ībā un uzbrucējs aizturēts. Saņēmusi apstiprino�as atbildes, Kampo tomēr neesot nomierinājusies un lūgusi, lai policiste izņem savu ieroci un tur to gatavībā - ja nu uzbrucējam izdodas atbrīvoties. Kad Mintons bija beidzis, es piecēlos, lai sāktu savu pirmo iztaujā�anu �ajā prāvā.

- Maksvelas kundze, - es sacīju, - vai jūs jautājāt Kampo jaunkundzei, kas noticis?

- Jā, protams.

- Ko tie�i jūs jautājāt?

- Kas noticis un kur� to izdarījis. Kur� viņu savainojis.

- Un ko viņa atbildēja?

- Viņa atbildēja, ka pie durvīm kāds klauvējis un, kad viņa tās atvērusi, atnācējs viņai vairākas reizes iesitis. Pēc tam viņ� izvilcis nazi.

- Vai Kampo teica, ka nazi viņ� izvilka pēc tam, kad iesita?

- Tā viņa teica. Viņa bija satraukta un ievainota.

- Saprotu. Vai Kampo sacīja, kas tas bija par cilvēku?

- Viņa sacīja, ka nezinot, kas viņ� ir.

-Jūs jautājāt, vai viņa to pazīst?

-Jā. Un viņa atbildēja, ka nepazīst.

- Tātad viņa desmitos vakarā tā vienkār�i atvēra durvis sve�am cilvēkam.

- Tā viņa neteica.

- Bet jūs tikko minējāt, ka, pēc viņas vārdiem, to cilvēku viņa neesot pazinusi, vai ne?

- Taisnība. Tā viņa teica. Viņa sacīja: "Es nezinu, kas viņ� ir."

- Vai jūs to ierakstījāt protokolā?

-Ja.

Es liku reģistrēt lietisko pierādījumu, patruļas policistu protokolu, un lūdzu Maksvelu to nolasīt. Daļu, kur Kampo stāsta, ka uzbrukumu nav izprovocējusi un sve�ais vīrietis viņai uzbrucis.

- Cietusī nepazīst vīrieti, kas uzbrucis viņai, un nezina, kāds ir uzbrukuma iemesls, - policiste lasīja pa�as rakstīto protokolu.

Maksvelas pārinieks D�ons Santoss liecināja nākamais. Viņ� stāstīja tiesai, ka Regīna Kampo aizvedusi viņu uz savu dzīvokli, kur iek�pusē pie pa�ām durvīm pusnemaņā zemē gulējis vīrietis. Viņu turēju�i divi Kampo kaimiņi - Edvards Tērners un Ronalds Etkinss. Viens jāteniski sēdējis vīrietim uz krūtīm, otrs - uz kājām.

Santoss liecināja, ka uz grīdas gulējis apsūdzētais - Lūiss Ross Roulijs. Uz viņa drēbēm un kreisās rokas biju�as asinis, viņam bijusi savainota galva, un viņ� neesot spējis atbildēt. Santoss viņu apgriezis otrādi un saslēdzis viņa rokas uz muguras. Tad viņ� uz apsūdzētā asiņainās rokās uzmaucis plastmasas maisiņu.

Viens no vīrie�iem, kas turējis Rouliju, pasniedzis saliekamo nazi, kura spals un asmens arī bijis asiņains. Santoss �o priek�metu ielicis maisiņā un nodevis detektīvam Mārtiņam Bukeram, tiklīdz tas ieradies notikuma vietā.

Santosam es uzdevu divus jautājumus.

- Policista kungs, vai asinis bija ari uz apsūdzētā labās rokas?

- Nē, uz viņa labās rokas asiņu nebija, citādi es uz tās arī būtu uzmaucis plastmasas maisiņu.

- Saprotu. Tātad asinis bija tikai uz kreisās rokas un na�a. Vai tobrīd jums ienāca prātā, ka apsūdzētais turējis nazi kreisajā rokā?

Mintons iebilda, norādīdams, ka Santoss esot patruļas policists un jautājums neatbilstot viņa kompetencei. Es uzstāju, ka jautājums prasa vispārēju, nevis eksperta atbildi. Tiesnese noraidīja iebildumu, un tiesas sekretārs vēlreiz nolasīja lieciniekam jautājumu.

- Man �ķita, ka jā, - Santoss atbildēja.

Arturs Mecs bija mediķis un liecināja nākamais. Viņ� stāstīja zvērināto tiesai par Kampo izturē�anos un savainojumiem, ko viņ� apskatījis apmēram trīsdesmit minūtes pēc uzbrukuma. Mecam esot �ķitis, ka sieviete saņēmusi vismaz trīs spēcīgus triecienus pa seju. Ārsts aprakstīja ari sīku ievainojumu uz upura kakla. Visi ievainojumi biju�i virspusēji, ta�u sāpīgi. Uz molberta zvērināto priek�ā tika nolikta liela Kampo sasistās sejas fotogrāfija - tā pati, ko biju redzējis dienā, kad �ajā lietā iesaistījos. Es iebildu, norādīdams, ka fotogrāfija var maldināt, jo tā vairākkārt pārsniedz dabisko sejas lielumu, ta�u tiesnese Fulbraita manu iebildumu noraidīja.

Kad pienāca mana kārta iztaujāt Mecu, izmantoju to pa�u fotogrāfiju, pret kuru tikko biju iebildis.

- Jūs stāstījāt, ka upuris saņēmis vismaz trīs triecienus. Ko jūs gribējāt pateikt ar vārdu "trieciens"? - es jautāju.

- Vismaz trīs reizes viņai ar kaut ko sists. Vai nu ar dūri, vai ar kādu trulu priek�metu.

- Tātad viņai kāds trīs reizes iesitis. Vai, izmantojot lāzerrādītāju, jūs varētu �ajā fotogrāfijā parādīt vietas, kur viņai sists?

No krekla kabatas izvilku lāzerrādītāju un parādīju to tiesnesei. Viņa atļāva to pasniegt Mecam, kas ar sarkano gaismiņu parādīja Regīnas Kampo fotogrāfijā trīs vietas, kur, viņaprāt, sievietei sists. Viņ� apvilka apli ap Kampo labo aci, labo vaigu, ap mutes un deguna labo pusi.

- Paldies! - es teicu, paņemdams no Meca lāzerrādītāju un atgriezdamies katedrā. - Tātad viņai trīs reizes iesists pa sejas labo pusi. Vai uzbrucējs sitis ar kreiso roku?

Mintons iebilda, vēlreiz norādīdams, ka atbilde uz �o jautājumu nav liecinieka kompetencē. Es vēlreiz paskaidroju, ka jautājums ir vispārīgs, un tiesnese vēlreiz noraidīja prokurora iebildumu.

- Ja uzbrucējs stāvējis pretī cietu�ajai, viņ� sitis ar kreiso roku, - Mecs atbildēja. - Vēl iespējams, ka sists ar labās rokas delnas virspusi.

Ārsts palocīja galvu un �ķita apmierināts ar sevi. Viņ� acīmredzami iedomājās, ka palīdz prokuroram, ta�u viņa liecība vairāk palīdzēja aizstāvībai.

- Jūs apgalvojat, ka uzbrucējs varēja trīs reizes iesist Kampo jaunkundzei ar delnas virspusi un radīt tādus savainojumus? - Es rādīju uz fotogrāfiju.

Mecs, atskārzdams, ka laikam nemaz nav palīdzējis prokuroram, paraustīja plecus.

- Viss ir iespējams, - viņ� teica.

- Viss ir iespējams, - es atkārtoju. - Vai līdztekus iespējai, ka sists ar kreiso roku, �ādus savainojumus var vēl kaut kā izskaidrot?

Mecs atkal paraustīja plecus. Viņ� neatstāja necik labu iespaidu - īpa�i tāpēc, ka liecināja pēc diviem policistiem un operatora, kas sniedza ļoti precīzas atbildes.

- Ja nu Kampo jaunkundze pati sev situsi? Tad ta�u viņa sistu ar labo...

Mintons nekavējoties pielēca kājās.

- Jūsu godība, tas ir kas nedzirdēts! Apgalvojums, ka cietusī pati sev situsi, ir publisks apvainojums ne vien viņai, bet visiem, kas cietu�i ne�ēlīgos uzbrukumos. Holera kungs...

- Liecinieks teica, ka viss ir iespējams, - es pārtraucu Mintonu. - Es cen�os noskaidrot, kas...

- Pieņemts, - Fulbraita sacīja. - Holera kungs, neizsakiet ap�aubāmus apgalvojumus!

-Jā, jūsu godība, - es teicu. - Jautājumu vairāk nav.

Apsēdies es palūkojos uz zvērinātajiem un sapratu, ka esmu pieļāvis kļūdu. Pozitīvu iznākumu biju pārvērtis negatīvā. Veiksmīgo norādījumu, ka uzbrucējs bijis kreilis, aizēnoja apgalvojums, ka upuris pats sev sitis. Visas trīs zvērinātās �ķita aizkaitinātas.

Un tomēr es centos saskatīt visā gai�o pusi. Bija labi, ka zinu zvērināto noskaņojumu, iekams uz liecinieka krēsla vēl nesē� Kampo un es neesmu uzdevis viņai to pa�u jautājumu.

Roulijs paliecās man tuvāk un no�ukstēja:

- Ko, pie velna, tas nozīmē?

Neatbildējis pagriezu klientam muguru un pārlaidu skatienu tiesas zālei. Tā bija gandrīz tuk�a. Lenkfords un Sobela nebija atgriezu�ies, nebija arī �urnālistu. Bija paliku�i tikai da�i novērotāji. Tur bija pensionāri, studenti un juristi, kas gaidīja savu prāvu sākumu citās tiesas zālēs. Viens no �iem vērotājiem acīmredzot bija no Vannuisas prokuroru biroja. Mintonam varbūt ļāva darboties vienam, ta�u priek�nieks noteikti bija licis viņu pieskatīt. Man vajadzēja pārliecināt ne vien zvērinātos, bet arī �o D�eka Smitsona sūtni. Bija nepiecie�ams, lai tiesas sēdes beigās otrais stāvs saņemtu trauksmes signālu, kas atstātu iespaidu uz Mintonu. Bija nepiecie�ams, lai jaunais prokurors sāktu rīkoties neapdomīgi.

Pienāca pēcpusdiena. Mintonam vēl bija jāmācās izturēties zvērināto priek�ā, ta�u �o prasmi varēja gūt tikai pieredzes ceļā. Es cītīgi vēroju zvērinātos - tur sēdēja īstenie' tiesne�i - un redzēju, ka viņus garlaiko neskaitāmie liecinieki, kuri atklāja da�ādus sīkumus par to, kas noticis sestajā martā. Es uzdevu tikai da�us jautājumus un centos saglabāt tādu pa�u sejas izteiksmi, kāda bija zvērinātajiem.

Mintons savus iespaidīgākos soļus acīmredzot grasījās spert otrā dienā. Viņ� uzaicinās detektīvu Mārtiņu Buke-ru, kas saliks visu pa plauktiņiem, un visbeidzot cietu�o Regīnu Kampo. Tā bija pārbaudīta metode - pabeigt spēcīgi un emocionāli -, un deviņdesmit procentos gadījumu tā darbojās, ta�u �īs prāvas pirmā diena tāpēc vilkās kā gliemezis.

Kad uzstājās pēdējais liecinieks, laiks sāka ritēt straujāk. Mintons uzaicināja �ārlzu Tolbotu - vīrieti, kas bija kopā ar Regīnu Kampo bārā Morgan un sestā marta naktī devās uz viņas dzīvokli. Apsūdzības pusei Tolbota liecība nebija diez cik noderīga. Viņ� bija atvilkts �urp tikai tādēļ, lai liecinātu, ka ar Kampo tovakar, kad viņ� devies prom, viss bijis kārtībā. Tomēr viņa iera�anās kliedēja vienmuļību, jo Tolbots bija godavīrs ar neparastu dzīvesveidu, un zvērinātajiem alla� patika uzklausīt tādus cilvēkus.

Tolbots bija piecdesmit piecus gadus vecs vīrs ar krāsotiem gai�iem matiem. Uz abām rokām viņam bija jūrnieku tetovējumi. Pirms divdesmit gadiem viņ� bija �ķīries, un viņam piederēja diennakts veikals Kwik Kwik. Bizness nodro�ināja pieklājīgu dzīvi "Vernera centra" dzīvoklī, jaunākā modeļa Corvette un nakts izklaides ar neskaitāmām profesionālām seksa pakalpojumu sniedzējām.

To visu Mintons noskaidroja iztaujā�anas sākumā. Zvērinātie aizgrābti klausījās Tolbotā, un zālē valdīja pilnīgs klusums. Tad prokurors tika līdz sestā marta naktij, un Tolbots pastāstīja, kā bārā Morgan Venturas bulvāri saticies ar Regīnu Kampo.

- Vai jūs bijāt pazīstams ar Kampo jaunkundzi jau agrāk?

-Nē.

- Kā tad jūs tur varējāt satikties?

- Es viņai piezvanīju un sacīju, ka gribu satikties, un viņa ieteica satikties bārā Morgan. Es zināju, kur tas ir, tāpēc piekritu.

- Kā jūs viņai piezvanījāt?

- Pa telefonu.

Da�i zvērinātie iesmējās.

- Piedodiet! Protams, pa telefonu. Es jums jautāju, kā jūs uzzinājāt viņas telefona numuru.

- Redzēju viņas reklāmu internētā. Man viņa iepatikās, tāpēc piezvanīju viņai un norunāju tik�anos. Pavisam vienkār�i. Viņas telefona numurs ievietots internēta reklāmā.

- Un jūs satikāties bārā Morgan.

- Jā, viņa teica, ka tur tiekas ar saviem klientiem. Devos uz turieni, mēs izdzērām da�as glāzes, patērzējām un iepatikāmies viens otram. Tad devāmies uz viņas dzīvokli.

- Vai viņas dzīvoklī jums abiem bija sekss?

- Protams. Tādēļ jau uz turieni gāju.

- Vai jūs viņai samaksājāt?

- �etrus simtus zaļo. Tas bija tā vērts.

Pamanīju, ka viens zvērinātais piesarkst, un sapratu, ka pirms nedēļas biju darījis pareizi, izvēlēdamies �o cilvēku. Kamēr pārējie iespējamie zvērinātie atbildēja uz jautājumiem, viņ� lasīja Bībeli. Mintons to nebija ievērojis, jo redzēja tikai tos, kurus tajā brīdī iztaujāja. Ta�u es redzēju Bībeli un, kad bija pienākusi viņa kārta, uzdevu �im cilvēkam pāris jautājumu. Mintons apstiprināja viņu par zvērināto, un es arī. Biju pārliecināts, ka viņ� nosodīs cietu�o - viņas nodarbo�anās dēļ. Piesark�ana liecināja, ka man bijusi taisnība.

- Cikos jūs aizgājāt no �ā dzīvokļa? - Mintons jautāja.

- Bez kādām piecām minūtēm desmitos, - Tolbots atbildēja.

- Vai viņa teica, ka gaida vēl kādu klientu?

- Nē, viņa neko tādu neteica. Man �ķita, ka tovakar viņa vairs nevēlas strādāt.

Es piecēlos un iebildu.

- Nedomāju, ka Tolbota kungs spēja lasīt Kampo jaunkundzes domas un zināja, ko viņa grib darīt.

- Pieņemts, - sacīja tiesnese, iekams Mintons paguva izteikt savus argumentus.

Prokurors turpināja iztaujā�anu.

- Tolbota kungs, vai jūs varētu raksturot Kampo jaunkundzes fizisko stāvokli bridi, kad jūs sestajā martā īsi pirms desmitiem devāties prom no viņas dzīvokļa?

- Viņa bija visai apmierināta.

Zāli pār�alca skaļi smiekli, un Tolbots aiz lepnuma staroja. Paskatījos uz vīrieti ar Bībeli - viņ� bija cie�i sakodis zobus.

- Tolbota kungs, - Mintons teica, - es jautāju par ko citu. Vai viņa bija savainota, asiņoja?

- Nē, ar viņu viss bija kārtībā. Pilnīgi. Kad gāju prom, viņa bija vesela kā rutks. Un es to zinu, jo tikko biju rotaļājies ar viņu.

Tolbots, joprojām lepns par saviem vārdiem, smaidīja, �oreiz neviens nesmējās, turklāt arī tiesnesei bija apnicis klausīties divdomībās. Viņa aizrādīja, lai liecinieks tādus izteicienus patur pie sevis.

- Piedodiet! - Tolbots atvainojās.

-Tātad Kampo jaunkundzei, - Mintons turpināja, - kad jūs devāties prom, nekas nekaitēja.

- Nē. Nekas.

- Viņai netecēja asinis?

- Nē.

- Un jūs viņai nesitāt un nekā citādi pāri nedarījāt?

- Nē. Mūsu nodarbe bija abpusēji labprātīga un patīkama. Nekādu sāpju.

- Paldies, Tolbota kungs!

Es brīdi pētīju savas piezīmes un nolēmu nevis patērzēt ar liecinieku, kā to darīja prokurors, bet nopratināt viņu jautājumu krustugunīs.

- Holera kungs, - tiesnese teica. - Vai jums ir jautājumi lieciniekam?

Es piecēlos un devos uz katedru.

-Jā, jūsu godība.

Noliku savas piezīmes un paskatījos Tolbotam acīs. Viņ� apmierināts smaidīja, ta�u es zināju, ka ilgi tā nebūs.

- Tolbota kungs, vai jūs esat kreilis?

- Jā, esmu kreilis.

- Tātad kreilis, - es atkārtoju. - Vai sestajā martā pirms do�anās prom no Regīnas Kampo dzīvokļa viņa lūdza jūs vairākas reizes iesist viņai pa seju?

Mintons piecēlās.

- Jūsu godība, tāds jautājums ir pilnīgi nepamatots. Holera kungs, izvirzīdams savādus apgalvojumus un formulēdams tos par jautājumiem, glu�i vienkār�i cen�as radīt aizdomas pret liecinieku.

Tiesnese, lūkodamās uz mani, gaidīja atbildi.

-Jūsu godība, daļu aizstāvības versijas es izklāstīju savā ievadrunā.

- Es atjau�u lieciniekam atbildēt, ta�u pasteidzieties, Holera kungs.

Tolbotam vēlreiz tika nolasīts jautājums, un viņ� pasmīnējis papurināja galvu.

- Tas nav tiesa. Es ne reizi mū�ā neesmu nodarījis pāri sievietei.

- Vai jūs ar dūri iesitāt viņai trīs reizes, Tolbota kungs?

- Nē. Tie ir meli!

- Vai jūs iepriek� teicāt, ka ne reizi mū�ā neesat nodarījis pāri sievietei?

- Tie�i tā. Ne reizi.

- Vai pazīstat prostitūtu, vārdā �akila Bārtone?

Tolbots mirkli domāja.

- Nespēju tādu atcerēties.

- Interneta mājas lapā, kur piedāvāti viņas pakalpojumi, izmantots vārds �akila Va�a. Vai tagad atceraties, Tolbota kungs?

-Jā, laikam.

- Vai esat kādreiz izmantojis �īs prostitūtas pakalpojumus?

- Vienu reizi.

- Kad tas bija?

- Vismaz pirms gada. Varbūt vēl senāk.

- Vai jūs viņai sitāt?

-Nē.

- Ja �ī sieviete ierastos tiesas zālē un apgalvotu, ka jūs viņai sitāt ar kreiso roku, vai viņa melotu?

- Sasodīts, protams! Es pamēģināju, ta�u man tas sadisms nepatika. Es dodu priek�roku citādam seksam. Pat pirkstu viņai nepiedūru!

-Jūs viņai pat pirkstu nepiedūrāt?

- Nu, es viņai nesitu un nekā citādi pāri nedarīju.

- Paldies, Tolbota kungs!

Es apsēdos. Mintons vairs nevēlējās uzdot jautājumus. Tolbots drīkstēja iet, un Mintons paziņoja tiesnesei, ka atliku�i vēl divi liecinieki, ta�u viņu liecībām būs vajadzīgs ilgs laiks. Tiesnese Fulbraita ieskatījās pulkstenī un paziņoja pārtraukumu.

Vēl divi liecinieki. Zināju, ka tas būs detektīvs Bukers un Regīna Kampo. Izskatījās, ka Mintons nolēmis iztikt bez cietuma ziņotāja, ko bija nosūtījis ārstēties. Dveina Kērlisa vārds liecinieku sarakstā un izmeklē�anas dokumentos nebija lasāms. Nolēmu, ka Mintons par Kērlisu noskaidrojis to pa�u, ko pirms nāves atklājis Rauls Levins. Bija acīmredzams, ka prokurors atteicies no Kērlisa pakalpojumiem. Un man vajadzēja savos plānos kaut ko mainīt.

Ielicis papīrus un dokumentus portfelī, nolēmu aprunāties ar Rouliju. Paskatījos uz savu klientu - viņ� sēdēja un gaidīja, kad ļau�u iet.

- Ko tu domā? - es jautāju.

- Manuprāt, viss bija lieliski. Viņus vairākkārt pārņēma pamatotas �aubas.

Es aizspiedu portfeļa slēd�us.

- �odien es tikai sēju �aubu sēklas. Rīt tās uzdīgs, bet tre�dien ziedēs. Līdz �im nekas ievērības cienīgs vēl nav noticis.

Piecēlies kājās, es paņēmu portfeli, kas bija piebāzts ar dokumentiem un datoru, tāpēc bija smags.

- Līdz rītam!

Pie tiesas zāles durvīm Rouliju gaidīja Sesils Dobss un Mērija Vindzora. Kad iznācu ārā, viņi vēlējās uzsākt sarunu, ta�u es devos prom.

- Līdz ritam!

- Vienu mirkli, vienu mirkli! - Dobss sauca.

Es pagriezos.

- Mēs esam spiesti sēdēt aiz durvīm, - viņ� teica, kad abi ar Mēriju Vindzoru pienāca man klāt. - Kas notiek zālē?

Es paraustīju plecus.

- Prokurors izklāsta savus pierādījumus, un es lēkāju aug�ā lejā protestēdams. Domāju, ka rit būs mūsu kārta. Tre�dien mēs viņus samalsim miltos. Man jāsagatavojas.

Devos uz liftu un pamanīju, ka mani apsteigu�i vairāki zvērinātie. Starp tiem bija ari punktu skaitītāja. Nevēlējos braukt lejā kopā ar viņiem, tāpēc iegāju tualetē, kas atradās līdzās liftam. Nolicis portfeli uz plaukta starp izlietnēm, es nomazgāju rokas un seju. Skatīdamies spogulī, meklēju savā sejā spriedzes pēdas. Kaut ari man vienlaikus bija jātiek galā gan ar klientu, gan prokuroru, es izskatījos pie pilna prāta un pietiekami mierīgs.

Aukstais ūdens atspirdzināja. Devos ārā no tualetes, cerēdams, ka zvērinātie būs prom. Tā ari bija. Ta�u gaitenī pie lifta stāvēja Lenkfords un Sobela. Lenkfordam rokā bija dokumentu �ūksnis.

- Redz, kur jūs esat! - viņ� teica. - Mēs jūs meklējam.

Dokumentu lapas, ko rokā turēja Lenkfords, bija kratī�anas orderis, kur� deva policijai tiesības pārmeklēt manu māju, biroju un automa�īnu, lai atrastu divdesmit otrā kalibra Colt Woodsman sporta pistoli ar sērijas numuru 656300081-52. Orderī bija teikts, ka, iespējams, ar �o pistoli divpadsmitajā aprīlī noslepkavots Rauls Ā. Levins. Lenkfords orderi man pasniedza smīkņādams. Es cik spēdams centos izturēties lieti�ķi, it kā ar ko tādu nodarbotos katru dienu un piektdienās jo īpa�i. Patiesībā man ļima ceļgali.

- Kā jūs pie tā tikāt? - es noprasīju. Muļķīgs jautājums muļķīgā situācijā.

- Parakstīts, apzīmogots un piegādāts, - Lenkfords noskaitīja. - Ar ko sāksim? Jūsu ma�īna ir �eit, vai ne? Tas Lincoln, kurā �oferis jūs vadā kā tādu augstas klases prostitūtu.

Paskatījos uz tiesne�a parakstu pēdējā lappusē - parakstījies bija Glendeilas municipālās tiesas tiesnesis, par kuru nekad agrāk nebiju dzirdējis. Viņi bija izmantoju�i vietējo, kam, iespējams, nākamajās vēlē�anās būs nepiecie�ams policijas atbalsts. Pamazām atguvos. Varbūt kratī�ana bija tikai aizsegs.

- Muļķības, - es teicu. - Jums nav visas vajadzīgās atļaujas. Es desmit minūtēs varu to anulēt.

- Tiesnesei Fulbraitai gan �ķita, ka viss ir kārtībā, -Lenkfords teica.

- Fulbraitai? Kāds viņai ar to sakars?

- Mēs zinājām, ka esat aizņemts prāvā, tāpēc nolēmām, ka jāpajautā viņai, vai pie jums drīkst izdarīt kratī�anu. Negribam aizkaitināt �o kundzi. Tiesnese teica, ka pēc sēdes varam rīkoties, un ne vārda nebilda par vēl kaut kādām atļaujām vai ko tamlīdzīgu.

Acīmredzot ar Fulbraitu viņi bija tiku�ies pusdienas pārtraukumā - tūdaļ pēc tam, kad abus biju redzējis tiesas zālē. Visticamāk apjautāties tiesnesei ieteikusi Sobela. Lenkfor-dam labāk patiktu pārtraukt tiesas sēdi un izvest mani ārā no zāles.

Lēmums bija jāpieņem steidzami. Paskatījos uz Sobelu, kas �ķita iejūtīgākā no abiem.

- Tikko sākusies trīs dienas ilga prāva, - es teicu. - Vai varam to visu atlikt līdz ceturtdienai?

- Nekādā ziņā, - Lenkfords pasteidzās ar atbildi. - Mēs neizlaidīsim jūs no acīm, iekams nebūsim veiku�i kratī�anu. Nedosim jums laiku noslēpt ieroci. Tātad - kur ir jūsu automa�īna, advokāt?

Vēlreiz ieskatījos orderi. Tur noteikti kaut kam bija jā-būt, un man laimējās. Orderi bija teikts, ka jāpārmeklē Lincoln ar Kalifornijas numura zīmi NT GLTY. Acīmredzot kāds pierakstījis �o numuru todien, kad Dodgers spēles vidū biju izsaukts uz Raula Levina māju. Tas bija vecais Lincoln - tas, ar kuru es braucu iepriek�.

- Tas ir mājās. Dodoties uz prāvu, es neizmantoju �oferi. �orīt atbraucu kopā ar savu klientu un atpakaļ arī grasījos doties kopā ar viņu. Iespējams, viņ� mani lejā gaida.

Es meloju. Lincoln bija novietots tiesas nama stāvlaukumā, ta�u es nedrīkstēju pieļaut, ka policija to pārmeklē, jo tā aizmugures sēdekļa parocī atradās pistole. Tā nebija meklētā. Pēc Raula Levina slepkavības savas pistoles kasti biju atradis tuk�u, tāpēc lūdzu, lai Ērls Brigss sadabū man citu pa�aizsardzības līdzekli. Es zināju, ka Ērlam nevajadzēs gaidīt likumā noteiktās desmit dienas. Ta�u es nezināju, kur pistole reģistrēta, un negribēju, lai to noskaidro Glendeilas Policijas pārvalde.

Ta�u man laimējās, jo Lincoln, kurā bija �ī pistole, nebija tā automa�īna, kas norādīta orderī. Tajā minētais spēkrats stāvēja garā�ā un gaidīja pircēju no limuzīnu servisa. Un tie�i to braucamo pārmeklēs policija.

Lenkfords izrāva orderi man no rokām un iebāza mēteļa kabatā.

- Neuztraucieties, - Lenkfords teica, - mēs jūs aizvedīsim. Iesim!

Kad devāmies lejā un ārā no tiesas nama, Rouliju un viņa svītu nesastapām. Sēdēdams Grand Marquis aizmugurē, domāju par to, cik pareizi esmu izvēlējies ma�īnu. Lincoln ir daudz vairāk vietas, un brauciens ir līganāks.

Pie stūres sēdēja Lenkfords. Logi bija aizvērti, un es dzirdēju, ka viņ� ko�ļā gumiju.

- Ļaujiet man vēlreiz apskatīt orderi, - es teicu.

Lenkfords nepakustējās.

- Nelaidī�u jūs savā mājā, iekams man netiks dota iespēja pilnīgi iepazīties ar orderi. Es to varētu izdarīt pa ceļam un aiztaupīt jums laiku. Vai arī...

Lenkfords, izvilcis orderi no kabatas, pār plecu man to pasniedza. Es zināju, kāpēc viņ� vilcinās. Policistiem, kad viņi lūdza tiesnesi izsniegt orderi, bija jāizklāsta visas izmeklē�anas darbības, lai pārliecinātu tiesnesi, ka kratī�ana ir nepiecie�ama. Viņiem nepatika, ja kāds �os dokumentus cītīgi izpēta, jo tādējādi informācija nonāca atklātībā.

Braucot garām Vannuisas bulvāra stāvlaukumiem, es paskatījos ārā pa logu. Automobiļu Lincoln veikala priek�ā uz paaugstinājuma bija novietots jaunākā modeļa limuzīns. Tad es atkal pievērsos orderim - at�ķīru kopsavilkuma lappusi un sāku lasīt.

Lenkfords un Sobela bija strādāju�i lieliski. Tas nu bija jāatzīst. Viens no viņiem - manuprāt, Sobela, - bija ierakstījis manu vārdu valsts �aujamiero�u datu bankā un ieguvis lielo balvu. Dators norādīja, ka ar manu vārdu reģistrēta tāda pa�a modeļa pistole kā slepkavības ierocis.

Veikla rīcība, ta�u ar to nepietika, lai pamatotu kratī�anas nepiecie�amību. Colt firma ra�oja Woodsman pistoles vairāk nekā se�desmit gadu. Tātad klajā bija laists vismaz miljons, un aizdomās bija jātur miljons īpa�nieku.

Dūmi jau bija. Viņiem tik vajadzēja paberzēt kramu, lai uz�ķiltos uguns. Kopsavilkumā bija minēts, ka esmu slēpis no izmeklētājiem faktu, ka man ir tāda modeļa pistole. Tur bija rakstīts, ka alibi esmu safabricējis sākotnējās nopratinā�anas brīdī pēc Levina nāves un esmu mēģinājis uzvedināt policiju uz viltus pēdām, stāstīdams par narkodīleri Hekto-ru Arandi Moiju.

Lai gan nozieguma motīvi kratī�anas ordera iegū�anai nebija obligāti jāmin, kopsavilkumā uz tiem bija atsauce -upuris Rauls Levins manā uzdevumā esot izmeklējis vairākas lietas un es esot atteicies par to samaksāt.

Līdztekus �im murgainajam apgalvojumam safabricētais alibi bija galvenais kratī�anas pamatojums. Dokumentā bija norādīts, ka, pēc maniem vārdiem, slepkavības brīdī es esot bijis savās mājās, ta�u ziņa manā telefonā atstāta neilgu laiku pirms nāves brī�a, tā ka mājās manis neesot bijis, un tas padarot manu alibi par nepatiesu un mani pa�u par meli.

Dokumentu, dusmās vārīdamies, lēni izlasīju divas reizes, tad pasniedzu to uz priek�ējo sēdekli.

- Patie�ām slikti, ka neesmu slepkava, - es teicu.

- Jā? Un kādēļ? - Lenkfords jautāja.

- �is orderis ir mēsls, un jūs abi to zināt. Tas neiztur nekādu kritiku. Es ta�u jums teicu, ka ziņu saņēmu brīdī, kad runāju pa telefonu, un to var pārbaudīt, ta�u jūs esat pārāk slinki, lai to darītu, vai arī nemaz negribat pārbaudīt, jo tad jums būtu grūtāk dabūt �o orderi pat no Glendeilas tiesne�a. Jūs glu�i vienkār�i neesat uzrakstīju�i patiesību.

Tā kā sēdēju aiz muguras Lenkfordam, labāk redzēju So-belu. Runādams vēroju, vai viņa sāks �aubīties.

- Apgalvojums, ka Rauls mēģinājis mani �anta�ēt, bet es negribēju maksāt, ir pilnīgas muļķības! Ko viņ� varēja no manis izspiest? Par ko es viņam neesmu samaksājis? Es maksāju ik reizi, kad saņēmu �eku! Ja jūs tā strādājat, man vajadzēs atvērt biroju arī Glendeilā. �o orderi es parādī�u jūsu pārvaldes priek�niekam.

- Jūs melojāt par pistoli, - Lenkfords teica. - Un jūs bijāt parādā Levinam. Tas redzams viņa grāmatvedības dokumentos. �etri tauk�ķi.

- Es neko neesmu melojis! Jūs nemaz nejautājāt, vai man ir pistole!

- Jūs neizstāstījāt visu patiesību.

- Muļķības!

- �etri tauk�ķi.

- Ak jā, �etri tauk�ķi! Un es viņu nogalināju tikai tāpēc, ka negribēju �ķirties no �etriem tauk�ķiem! - es sarkastiski atcirtu. - Pieķērāt mani, detektīv! Motivācija. Ta�u jums ne mirkli neienāca prātā pārbaudīt, vai viņ� man iesniedzis rēķinu par �etriem tauk�ķiem, un paskatīties, vai nedēļu pirms viņa nāves neesmu samaksājis rēķinu par se�iem tūksto�iem dolāru.

Lenkfords saglabāja aukstasinību. Ta�u Sobelas sejā vīdēja �aubas.

- Nav svarīgi, cik un kad jūs esat viņam maksājis, - Lenkfords paziņoja. - �antā�istam nekad nav gana. Viņam jāmaksā, līdz atpakaļceļa vairs nav. Tā, lūk! Atpakaļceļa vairs nav.

Es papurināju galvu.

- Un kā tie�i viņ� mani �anta�ēja, pieprasīdams darbu un samaksu? Kā es nonācu situācijā, no kuras atpakaļceļa vairs nav?

Lenkfords un Sobela saskatījās, un Lenkfords pamāja. Sobela pasniedzās pēc portfeļa uz ma�īnas grīdas, izņēma mapi un pasniedza to man.

- Apskatieties pats! - Lenkfords mudināja. - To jūs neatradāt, kad pārmeklējāt Levina māju. To viņ� bija paslēpis virtuves skapja atvilktnē.

Atvēris mapi, es ieraudzīju vairākas krāsainas fotogrāfijas astoņi reiz desmit formātā. Tās bija uzņemtas no tālienes, un visās biju redzams es. Fotogrāfs vairākas dienas bija sekojis manam Lincoln, iemū�inādams brī�us, kad tiekos ar da�ādiem klientiem. Tur bija gan prostitūtas, gan narkotiku tirgotāji, gan "Ceļa dievi". Fotogrāfijas varēja uzskatīt par aizdomīgām. Vīrietis prostitūta īsos svārkos manas automa�īnas aizmugures sēdeklī. Tedijs Vogels pa logu pasniedz man biezu �ūksni skaidras naudas. Aizvēru mapi un padevu to atpakaļ.

- Vai tas ir kāds joks? Vai jūs gribat teikt, ka Rauls mēģināja mani �anta�ēt? Tie ta�u ir mani klienti! Vai esmu kaut ko palaidis garām?

- Kalifomijas Advokātu kolēģija, iespējams, nedomās, ka tas ir joks, - Lenkfords atbildēja. - Esmu dzirdējis, ka jums ar kolēģiju nav visai labas attiecības. Levins to zināja. Viņ� savāca �o kolekciju.

Papurināju galvu.

- Es tam neticu!

Man bija jābeidz �ī salmu kul�ana. Jau pa�ā sākumā sarunās ar �iem cilvēkiem biju pieļāvis kļūdas. Zināju, ka man jāaizver mute un jātiek ārā no �īs jezgas. Ta�u jutu gandrīz nepārvaramu vēlē�anos pārliecināt detektīvus. Es sapratu, kāpēc tik daudzas lietas tiek zaudētas jau policijas pārval�u nopratinā�anas telpās. Cilvēki glu�i vienkār�i neprata laikā aizvērties.

Pūlējos atcerēties, kur un kad uzņemtas fotogrāfijas, ko biju redzējis mapē. Vogels naudu man iedeva stāvlaukumā netālu no "Ceļa dievu" striptīzkluba Sepulvedā. Tas bija noticis pēc Herolda Keisija prāvas, un Vogels man maksāja par apelāciju. Prostitūtas vārds bija Terijs D�ounss, un aprīļa pirmajā nedēļā man viņu vajadzēja aizstāvēt seksuālas uzmāk�anās lietā. Biju �o puisi uzmeklējis Santamonikas bulvārī dienu pirms tiesas sēdes, lai pārliecinātos, ka viņ� ieradīsies.

Sapratu, ka visas fotogrāfijas uzņemtas laikā starp dienu, kad uzņēmos Roulija lietu, un Levina nogalinā�anas brīdi. Tad slepkava tās atstāja nozieguma vietā - Roulijs tā rīkojās, lai iegūtu varu pār mani. Policijai bija gandrīz viss, lai Levina slepkavībā apsūdzētu mani, - trūka vienīgi slepkavības iero�a. Kamēr mans ierocis atradās pie Roulija, gro�i bija viņa rokās.

Es atzinu sev, ka plāns ir atjautīgs, un tajā brīdī mani pārņēma izmisums. Mēģināju attaisīt logu, ta�u ierīce nedarbojās. Lūdzu Sobelu atvērt logu, un viņa to izdarīja. Ma�īnā ieplūda svaigs gaiss.

Pēc brī�a Lenkfords atpakaļskata spogulī palūkojās uz mani un uzsāka sarunu.

- Mēs pārbaudījām tā Woodsman vēsturi, - viņ� teica.

- Vai zināt, kam tas reiz piederējis?

- Mikijam Koenam, - es lieti�ķā balsī atbildēju, raudzīdamies ārā pa logu uz Lauru kanjona kraujām.

- Kā tad Mikija Koena ierocis nokļuva pie jums?

Es nenovērsu skatienu no garām slīdo�ās ainavas.

- Mans tēvs bija advokāts. Mikijs Koens bija viņa klients.

Lenkfords iesvilpās. Koens bija viens no slavenākajiem gangsteriem Losand�elosā. Viņ� dzīvoja tajos laikos, kad gangsteri ar filmu zvaigznēm sacentās par vietu baumu sleju aug�galos.

- Un? Vai viņ� tā vienkār�i uzdāvināja pistoli jūsu tēvam?

- Koenu apsūdzēja �au�anā, un mans tēvs bija viņa advokāts. Koens uzstāja, ka tā bijusi pa�aizsardzība. Tiesas prāvā tēvs panāca Koena attaisno�anu. Kad ieroci atdeva Koe-nam, viņ� to uzdāvināja manam tēvam. Vārdu sakot, nodeva glabā�anā.

- Vai jūsu tēvs kādreiz mēģināja noskaidrot, cik cilvēku Miks ar to nobliezis?

- Nezinu. Es neatceros savu tēvu.

- Un Koenu? Vai esat ar viņu ticies?

- Tēvs viņu aizstāvēja, iekams biju nācis pasaulē. Pistoli saņēmu mantojumā. Nezinu, kāpēc viņ� to atstāja tie�i man. Kad tēvs nomira, man bija tikai pieci gadi.

- Un jūs dienās kļuvāt par advokātu tāpat kā tēvs un, tā kā esat godīgs advokāts, ieroci reģistrējāt.

- Ja man to nozagtu vai notiktu kas cits ļauns, es gribētu to saņemt atpakaļ. Nogriezieties uz Fārholmu!

Lenkfords darīja, kā teicu, un mēs sākām braukt aug�up kalnā, kur atradās mana māja. Un tad es detektīviem paziņoju sliktās vēstis.

- Paldies, ka atvedāt! - es teicu. - Jūs, protams, varat pārmeklēt manu māju, biroju un ma�īnu, cik pamatīgi vien vēlaties, ta�u ziniet - jūs velti tērējat laiku. Pirmkārt, es neesmu sliktais zēns, kas nogalināja Levinu, otrkārt, pistoli jūs neatradīsiet.

Manīju, ka Lenkfords atpakaļskata spogulī pēta mani.

- Un ko tas nozīmē, advokāt? Vai jau paguvāt to noslēpt?

- Pistole ir nozagta, un es nezinu, kur tā ir.

Lenkfords sāka smieties. Viņa acis aiz prieka dzirkstīja.

- Kā tad, nozagta! Cik jauki! Un kad tad tas notika?

- Grūti pateikt. Gadiem ilgi nebiju to apskatījis.

- Vai ziņojāt policijai vai apdro�inā�anas kompānijai?

- Nē.

- Kāds nozog Mikija Koena pistoli, bet jūs par to pat neziņojat! Turklāt pirms mirkļa stāstījāt, ka esot reģistrējis ieroci tie�i tādēļ, lai to atgūtu zādzības gadījumā. Jūs ta�u esat jurists - vai jums tas ne�ķiet mazliet dīvaini?

- �ķiet gan. Es zinu, kas to nozaga. Mans klients. Viņ� man atzinās, ka paņēmis pistoli. Ja ziņo�u policijai un klients tiks arestēts, es bū�u lauzis zvērestu un pievīlis klienta uzticību. Apburtais loks, detektīv.

Sobela pagriezās pret mani. Iespējams, nodomāja, ka stāstu pasaciņas. Un tā arī bija.

- Izklausās pēc pilnīgām blēņām, Holer, - Lenkfords teica.

- Ta�u tā ir patiesība. Esam klāt. Apstājieties garā�as priek�ā!

Lenkfords iestūrēja ma�īnu brīvajā laukumā garā�as priek�ā un izslēdza motoru. Pirms izkāp�anas viņ� pagriezās pret mani.

- Kur� klients nozaga to pistoli?

- Es jau teicu, ka to nedrīkstu atklāt.

- Nu, patlaban jūsu vienīgais klients ir Roulijs, vai ne?

- Man ir daudz klientu. Es nedrīkstu to atklāt.

- Vai ir vērts pārbaudīt viņa aproces izrakstus un paskatīties, vai viņ� bijis jūsu mājā?

- Dariet, ko gribat. Viņ� patie�ām te ir bijis. Reiz mums �eit bija norunāta tik�anās. Kabinetā.

- Varbūt tie�i todien viņ� pistoli paņēma.

- Es ta�u neteicu, ka viņ� to paņēma, detektīv.

- Jā, un aproce liecina, ka Levina noslepkavo�anas brīdī Roulijs tur nav bijis. Mēs pārbaudījām globālās pozicionē�anas sistēmu. Tātad atliekat tikai jūs, advokāt.

- Tātad velti tērējat laiku.

Pēk�ņi man ienāca prātā kāda doma par Roulija aproci. Iespējams, tas bijis viņa triks no Hudīni krājuma. Vēlāk būs jāpārbauda.

- Vai mēs ilgi tā sēdēsim?

Lenkfords izkāpa. Tad viņ� atvēra man durvis, jo iek�pusē rokturis bija noņemts, lai varētu vadāt aizturētos. Palūkojos uz abiem detektīviem.

- Vai gribat, lai parādu, kur atrodas pistoles kaste? Varbūt, redzēdami, ka tā ir tuk�a, jūs iesiet prom un taupīsiet savu un manu laiku?

- Nekā nebūs, advokāt, - Lenkfords paskaidroja. - Mēs apskatīsim visu. Es pārbaudī�u ma�īnu, bet detektīve Sobela sāks ar māju.

Es papurināju galvu.

- Nekā nebūs, detektīv. Tas nenotiks. Es jums neuzticos. Jūsu orderis ir iegūts negodīgā ceļā, tātad man ir tiesības uzskatīt, ka jūs arī neesat sevi�ķi godīgs. Strādājiet kopā, lai varu jūs abus novērot, vai arī pagaidiet, kamēr sadabū�u otru novērotāju. Mana sekretāre var ierasties pēc desmit minūtēm. Ataicinā�u viņu �urp, un varēsiet viņai apjautāties, vai mēs runājām pa telefonu tajā rītā, kad tika nogalināts Rauls Levins.

Lenkfords aiz dusmām pietvīka - �ķita, viņ� vairs nespēj savaldīties. Nolēmis vēl mazliet pakaitināt viņu, es izvilku mobilo telefonu.

- Tūdaļ piezvanī�u jūsu tiesnesim, un tad redzēsim, vai...

- Labi, - Lenkfords teica. - Sāksim ar ma�īnu. Kopā. Un pēc tam apskatīsim māju.

Iebāzu telefonu atpakaļ kabatā.

- Lieliski.

Piegāju pie signalizācijas paneļa, kas atradās pie garā�as durvīm. Uzspiedu vajadzīgo kombināciju, un garā�as durvis sāka celties aug�up, atklājot skatieniem zili melnu Lincoln. Uz numura plāksnes bija rakstīts NT GLTY. Lenkfords, to ieraudzījis, pa�ūpoja galvu.

- Jā, tik tie�ām.

Joprojām nikns kā velns, viņ� iegāja garā�ā. Nolēmu mazliet mazināt spriedzi.

- Ei, detektīv, - es teicu, - vai zināt, kāda ir at�ķirība starp samu un advokātu?

Lenkfords klusēdams nikni blenza uz manas ma�īnas numuru.

- Viens piesedz mēslus, bet otrs ir zivs.

Mirkli viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Ta�u tad tajā iezagās negribēts smaids, kas pārauga skaļos smieklos. Garā�ā ienāca Sobela, kas nebija dzirdējusi joku.

- Kas noticis? - viņa jautāja.

- Vēlāk izstāstī�u, - Lenkfords atbildēja.

Lai pārmeklētu Lincoln, viņiem bija vajadzīga pusstunda, un tad abi devās uz māju, kur vispirms tika pārbaudīts kabinets. Es nenolaidu acis no abiem detektīviem un ierunājos tikai tad, ja vajadzēja ko paskaidrot. Arī viens ar otru viņi sarunājās maz, un manī arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka starp abiem trūkst saskaņas par izmeklē�anas gai-tu, kuru bija izvēlējies Lenkfords.

Iezvanījās Lenkforda mobilais telefons, un viņ� izgāja uz lieveņa, lai netraucēts atbildētu uz zvanu. Stāvēdams gaitenī, redzēju gan viņu, gan Sobelu, kas rosījās kabinetā.

- Jums tas viss diez ko nepatīk, vai ne? - es teicu Sobe-lai, kad viņas partneris bija pietiekamā attālumā.

- Tam nav nozīmes. Mēs izmeklējam slepkavību.

- Vai jūsu partneris pret visiem ir tāds vai tikai pret advokātiem?

- Pagāju�ajā gadā viņ� advokātam samaksāja piecdesmit tūksto�us dolāru, lai izpestītu no ieslodzījuma savus bērnus. Neizdevās. Pirms tam zaudējām svarīgā prāvā - slepkavības lietā - kāda juridiska termina pēc.

Es palocīju galvu.

- Un visā viņ� vainoja advokātu. Kur� tad kļūdījās?

Sobela neatbildēja, un tas apstiprināja manas aizdomas, ka kļūdu terminos pieļāvis Lenkfords.

- Saprotu, - es noteicu.

Es paskatījos uz Lenkfordu, kas stāvēja uz lieveņa. Viņ� nepacietīgi māja ar rokām, it kā censtos kaut ko ieskaidrot pilnīgam plānprātiņam. Laikam jau advokātam. Nolēmu mainīt tematu.

- Vai jums neienāk prātā, ka �ajā lietā ar jums tiek manipulēts?

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Atvilktnē atstātas fotogrāfijas, grīdas spraugā iestrēgusi lode. Jums nu gan veicas, vai ne?

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Es neko negribu teikt. Es uzdodu jautājumu, kas jūsu partneri visnotaļ neinteresē.

Atkal palūkojies uz Lenkfordu, kur� tajā brīdī sastādīja numuru mobilajā telefonā, es iegāju kabinetā. Sobela pārbaudīja atvilktnē mapes. Ieroci neatradusi, viņa aizvēra atvilktni un piegāja pie rakstāmgalda.

- Ko jūs domājat par Raula ziņu? - es klusi jautāju. - Ka viņ� atradis Jēzum Menendesam biļeti mājupceļam? Tā esot kāda kvīts.

- Mēs to vēl neesam noskaidroju�i.

- Slikti. Manuprāt, tas ir kas svarīgs.

- Viss ir svarīgs.

Es palocīju galvu, lai gan nebiju īsti pārliecināts, ko viņa ar to grib teikt.

- Ziniet, prāva, kuru cen�os uzvarēt, ir visai interesanta. Jums vajadzētu vēlreiz atnākt un paklausīties. Iespējams, kaut ko iemācīsieties.

Sobela paskatījās uz mani. Viņa samiedza acis, it kā mēģinātu izlemt, vai patie�ām sastapusies ar aizdomās turamu slepkavu.

- Jūs tā domājat?

- Jā, kāpēc ne?

- Pirmām kārtām tāpēc, ka nokļūt tiesas zālē no ieslodzījuma vietas var būt visai pagrūti.

- Ei, nekādas pistoles nebūs, tātad ari ieslodzījuma nebūs!

Sobela neatbildēja.

- Turklāt visu �o jezgu uzsācis jūsu partneris. Jūs ta�u viņu neatbalstāt. Tas ir skaidri redzams.

- Jūs esat tipisks advokāts. Jums �ķiet, ka zināt visu.

- Noteikti nezinu. Pēdējā laikā esmu secinājis, ka es neko nezinu.

Sobela sāka runāt par ko citu.

- Vai tā ir jūsu meita? - viņa vaicāja, rādīdama uz ierāmēto fotogrāfiju.

- Jā. Heilija.

-Jauki skan. Heilija Holera.

-Jā. Mana bijusī sieva to izdomāja.

Tajā brīdī kabinetā ienāca Lenkfords un skaļi sāka stāstīt, kas viņam tikko piezvanījis. Tas bijis priek�nieks, kas teicis, ka abiem vajadzē�ot izmeklēt ari nākamo Glendeilas slepkavību - neatkarīgi no tā, vai Levina lieta jau pabeigta. Kam zvanījis pats, Lenkfords nepateica.

Sobela paziņoja, ka �o telpu esot pārmeklējusi. Pistole neesot atrasta.

- Es ta�u jums teicu, ka pistoles �eit nav, - es piebalsoju. - Jūs velti tērējat savu laiku. Un manējo arī. Man rit jā-būt tiesā, tāpēc jāsagatavo jautājumi lieciniekiem.

- Tagad pārbaudīsim guļamistabu, - Lenkfords teica, nelikdamies ne zinis par to, ko es saku.

Visi trīs izgājānvno vienas telpas un devāmies iek�ā otrā. Detektīvi nostājās katrs savā gultas pusē, kur atradās naktsskapī�i. Lenkfords atrāva aug�ējo atvilktni un izņēma mūzikas disku.

- Viss, kas palicis pāri no Lila Dēmona, - viņ� lasīja. - Jūs nu gan esat jokupēteris!

Es neatbildēju. Sobela pavirināja atvilktnes savā pusē � tur nekā nebija, tikai prezervatīvu paciņa.

- Es paskatī�os ģērbistabā, - Lenkfords teica, kad bija pārmeklējis naktsskapīti un, kā jau īsts policists, atstājis atvilktnes vajā. Detektīvs iegāja mazajā telpā, kas atradās blakus guļamistabai, un drīz vien no turienes atskanēja viņa balss.

-Atradu!

Viņ� ienāca atpakaļ guļamistabā, nesdams koka kasti.

- Tie�i tā, - es sacīju. - Jūs atradāt tuk�o pistoles kasti. Jūs nepārprotami esat izcils detektīvs.

Lenkfords vispirms pakratīja kasti un tikai pēc tam nolika to uz gultas. Vai nu viņ� tēloja, vai arī tā patie�ām bija smaga. No domas, ka Roulijs ta�u pavisam viegli varēja iekļūt mājā vēlreiz un nolikt �aujamo atpakaļ, man �ermuļi pārskrēja pār kauliem. �ī nu bija ideāla slēptuve! Tā būtu pēdējā vieta, ko es pārbaudītu, meklēdams savu nozagto pistoli. Atcerējos savādo smaidu Roulija sejā, kad pieprasīju atpakaļ ieroci. Vai viņ� smaidīja, tāpēc ka zināja - pistole jau ir savā vietā?

Lenkfords noklik�ķināja kastes slēdzi, pacēla vāku un noņēma eļļaino pārklāju. Korķa panelis, kurā savulaik atradās Mikija Koena pistole, joprojām bija tuk�s. Es smagi izelpoju. Izklausījās, ka nopū�os.

- Nu, ko es jums teicu? - ātri nobēru, pūlēdamies atgūties.

-Jā, ko gan jūs mums teicāt, - Lenkfords novilka. - Hei-dij, vai tev ir palielāks maiss? Kasti mēs ņemsim līdzi.

Paskatījos uz Sobelu. Viņa nemaz neatgādināja Heidiju. Varbūt tā bija tikai kolēģu dota iesauka? Bet varbūt tie�i tāpēc viņa uz vizītkartes nebija norādījusi savu vārdu? Tas neizklausījās pietiekami iespaidīgs.

- Ma�īnā, - viņa atbildēja.

-Aizej pakaļ! -Lenkfords nokomandēja.

- Jus ņemsiet līdzi tuk�u kasti? - es noprasīju. - Kāds no tās labums?

- Tā ir daļa no lietiskajiem pierādījumiem, advokāt. Jums to vajadzētu zināt. Turklāt tā noderēs, jo nojau�u, ka pistoli mēs neatradīsim.

Es papurināju galvu.

- Noderēs? �ī kaste neko nepierāda!

- Tā pierāda, ka jums piederējusi Mikija Koena pistole. Tas rakstīts uz misiņa plāksnes, ko licis izgatavot jūsu tēvs vai kāds cits.

- Sasodīts! Nu un?

- Stāvēdams uz lieveņa, es kādam piezvanīju, Holera kungs. Redziet, mēs pārbaudījām Mikija Koena pa�aizsardzības lietu. Izrādās, Losand�elosas Policijas pārvaldes Lietisko pierādījumu arhīvā vēl joprojām glabājas tās lietas ballistiskie pierādījumi. Tā kā lieta ir vismaz piecdesmit gadus veca, var uzskatīt, ka mums veicas, vai ne?

Es sapratu. Viņi salīdzinās ballistiskās ekspertīzes rezultātus Koena lietā un Levina lietā un konstatēs, ka Levins noslepkavots ar Mikija Koena pistoli, un uzvels vainu man, par pierādījumu izmantodami �o kasti un ziņas no automātisko �aujamiero�u datu bankas, �aubos, vai Roulijs, iecerēdams �anta�ēt mani, spēja iedomāties, ka policija lietu varēs ierosināt, pat iztikdama bez pistoles.

Es klusēju. Sobela, uz mani nepaskatījusies, izgāja no istabas, savukārt Lenkfords veltīja man iznīcino�u smaidu.

- Kas noticis, advokāt? - viņ� sacīja. - Pierādījumi sasaistīju�i jums mēli?

Beidzot atguvu valodu.

- Cik ilgs laiks būs vajadzīgs ballistiskajai ekspertīzei? -es jautāju.

- Nu, jūsu dēļ mēs pasteigsimies. Tāpēc baudiet dzīvi, kamēr tas vēl iespējams, ta�u no pilsētas neizbrauciet!

Lenkfords, glu�i kā apreibis, sāka smieties.

- Paklau, man �ķita, ka tā saka tikai filmās. Bet, re, es ari tā pateicu! Kaut to būtu dzirdējusi mana partnere!

Sobela atnesa lielu brūnu maisu un sarkanas lentes rituli. Noraudzījos, kā viņa ieliek pistoles kasti maisā un to aizzīmogo. Apsvēru, cik laika man atlicis un vai no sliedēm noskrējis pilnīgi viss, ko biju iekustinājis. Pēk�ņi jutos tikpat iztuk�ots kā koka kaste, ko Sobela tikko bija iebāzusi brūnajā papīra maisā.

Fernando Valencuela dzīvoja Valensijā. No manas mājas līdz turienei, braucot cauri pēdējiem satiksmes sastrēgumiem uz ziemeļiem, varēja nokļūt stundas laikā. Pirms pāris gadiem Valencuela bija pametis Vannuisu, jo viņa trim meitām tuvojās vidusskolas vecums un viņ� gribēja parūpēties par atva�u dro�ību un izglītību. Valencuela bija pārcēlies uz apvidu, kur dzīvoja tādi pa�i bēgļi no lielpilsētas, un regulāri braukāja uz biroju ne vairs piecas minūtes, bet gan �etrdesmit piecas. Ta�u viņ� bija laimīgs. Miteklis bija krietni labāks un bērni - dro�ībā. Viņ� dzīvoja spāņu stila mājā ar sarkanu kārniņu jumtu pēc plāna būvētā mikrorajonā līdzās daudzām citām spāņu stila mājām ar sarkaniem kārniņu jumtiem. Tas bija katra dro�ības naudas galvotāja sapnis, kur� ik mēnesi izmaksāja pamatīgu �ūksni dolāru.

Kad tur nokļuvu, jau bija gandrīz deviņi. Apstājos pie garā�as, kas bija palikusi vaļā. Vienā brīvajā vietā stāvēja ģimenes automobilis, bet otrā - pikaps. Uz grīdas starp pikapu un apkrautu instrumentu galdu atradās gara un �aura kartona kaste ar uzrakstu Sony. Ieskatījies uzmanīgāk, sapratu, ka tā ir piecdesmit collu plazmas televizora kaste. Izkāpu no ma�īnas un, aizgājis pie mājas ārdurvīm, pieklauvēju. Pēc krietna brī�a Valencuela tās atvēra.

- Mik, ko tu �eit dari?

- Vai tu zini, ka tavas garā�as durvis ir vaļā?

- Jēziņ! Man tikko atveda plazmas televizoru!

Valencuela paspraucās man garām un pāri pagalmam metās uz garā�u. Aizvēris mājas durvis, es sekoju viņam. Valencuela, nostājies līdzās televizoram, smaidīja.

- Vecīt, Vannuisā tas būtu slikti beidzies, - viņ� teica.

- Televizora sen vairs nebūtu. Iesim iek�ā!

Valencuela, iznācis no garā�as, nospieda pogu pie mājas durvīm, un garā�as durvis sāka slīdēt lejup.

- Vai, pagaidi! - es teicu. - Parunāsimies tepat. Divatā.

- Bet Marija gribēs apsveicināties ar tevi.

- Varbūt nākamreiz.

Valencuela norūpējies pienāca man klāt.

- Kas noticis, priek�niek?

- �odien kādu laiku pavadīju kopā ar policistiem, kas izmeklē Raula slepkavību. Viņi teica, ka uz Rouliju nekrīt aizdomas, jo viņam ir tā aproce.

Valencuela sparīgi māja ar galvu.

- Jā, jā, da�as dienas pēc slepkavības viņi ieradās ari pie manis. Parādīju viņiem, kā sistēma darbojas un kur todien bijis Roulijs. Viņi ieguva apstiprinājumu tam, ka Roulijs bijis darbā. Nodemonstrēju viņiem vēl vienu aproci un izstāstīju, ka krāpties ar to nav iespējams. Tai ir svara detektors. Un galvenais - to nav iespējams noņemt. Sistēma man tūdaļ par to ziņotu.

Mēs iegājām garā�ā, un es atslīgu pret pikapu un sakrustoju rokas uz krūtīm.

- Vai tie policisti jautāja, kur otrdien biji tu?

Valencuela izskatījās tāds, it kā es būtu viņam iesitis.

- Ko tu teici?

Es uzmetu acis plazmas televizora kastei, tad atkal pievērsos Valencuelam.

- Vai, viņam kaut kā izdevies nogalināt Raulu. Tagad pēcpuse svilst man, un es gribu zināt, kā viņ� to dabūjis gatavu.

- Mik, paklausies, tas nevar būt! Kad es tev saku, to aproci nevar noņemt! Un ma�īna nemelo.

-Jā, es zinu, ka ma�īna nemelo...

Iestājās klusums.

- Ko tu teici, Mik? - pēc brī�a viņ� noprasīja.

Valencuela nostājās man priek�ā, un viņa poza bija visai draudīga. Es atstūmos no pikapa un nolaidu rokas, ko biju sakrustojis uz krūtīm.

- Es tikai pajautāju. Kur tu biji tās otrdienas rītā?

- Maitasgabals tāds, kā tu uzdro�inies man ko tādu prasīt?

Tā kā Valencuela mani nosauca tajā pa�ā vārdā, kādu es dienā veltīju Roulijam, uz mirkli zaudēju modrību.

Pēk�ņi viņ� man iebelza tik spēcīgi, ka es uzgrūdos ma�īnai. Mans sitiens bija vēl spēcīgāks, un Valencuela atmuguriski uzstreipuļoja virsū kastei ar televizoru. Tā ar blīk�ķi apgāzās, un tai līdzās sēdus novēlās arī saimnieks.

- Sasodīts! - Valencuela iesaucās. - Sasodīts! Tu sasiti ekrānu!

- Pirmais tu siti, Vai. Es tikai devu pretī.

- Sasodīts!

Viņ� satvēra kasti, mēģinādams to nolikt stāvus, ta�u tā bija smaga un neparocīga. Es piegāju no otras puses un palīdzēju kasti pacelt. Mēs izdzirdējām skaņu, it kā iek�ā birtu sīkas detaļas. Izklausījās pēc stikla.

- Pie velna! - Valencuela iekliedzās.

Atvērās mājas durvis, un tajās iestājās Marija.

- Sveiks, Mikij! Kas �eit par troksni?

- Ej iek�ā! - viņas vīrs uzsauca.

- Bet kas...

-Aizveries un ej iek�ā!

Marija, nenolaizdama no mums acis, brīdi vilcinājās un tad aizvēra durvis. Dzirdēju, ka viņa tās aizslēdz. Acīmredzot �onakt Valencuelam būs jāguļ līdzās sadauzītajam televizoram. Es paskatījos uz viņu. Valencuela bija satriekts.

- Astoņi tūksto�i dolāru, - viņ� no�ukstēja.

- Kāds ra�o televizorus, kas maksā astoņus tūksto�us dolāru?

Es arī biju satriekts. Cik tālu esam nonāku�i!

- Un tas vēl bija ar atlaidi!

- Vai, kur tu dabūji naudu tik dārgam televizoram?

Valencuela paraudzījās uz mani, un viņa dusmas atgriezās.

- Un, sasodīts, kā tu domā? Bizness, vecīt! Ar Roulija gādību man �is bija ellīgi labs gads. Bet, pie velna, Mik, es viņu neatbrīvoju no aproces, lai viņ� varētu nogalināt Raulu. Es to neizdarīju! Es neuzliku to aproci sev, kamēr viņ� noslepkavoja Raulu. Un es nenogalināju Raulu tā sasodītā televizora dēļ! Ja netici, vācies pie velna un prom no manām acīm!

Valencuela, izkliegdams to visu izmisuma pilnā balsī, atgādināja ievainotu dzīvnieku. Es atcerējos Jēzu Menendesu. Reiz jau biju novērsies no nevainīga cilvēka. Negribēju, lai tas notiek vēlreiz.

- Labi, Vai, - es noteicu.

Piegājis pie mājas durvīm, es piespiedu pogu, lai līdz pusei nolaistās garā�as durvis paceltos aug�up. Pagriezies es ieraudzīju, ka Valencuela ar nazi grie� vaļā televizora kastes līmlentes. �ķita, ka viņ� grib pārliecināties, vai tie�ām mūsu ļaunākās aizdomas ir pareizas. Pagāju viņam garām un devos ārā no garā�as.

- Maksāsim uz pusēm, Vai, - es teicu. - No rīta Lorna tev atsūtīs �eku.

- Neuztraucies! Es pateik�u, ka tādu viņi man atsūtīju�i. Piegājis pie ma�īnas durvīm, es vēlreiz atskatījos.

- Piezvani, kad tevi arestēs par krāp�anu un kad būsi pats sev galvojis dro�ības naudu.

WldlRIS IVUIICIIJ3

Iekāpu Lincoln un atpakaļgaitā stūrēju ārā no piebraucamā ceļa. Pametis acis uz garā�u, ieraudzīju Valencuelu, kas vairs negrieza vaļā kasti, bet stāvēja un skatījās uz mani.

Satiksmes plūsma uz pilsētu bija brīva, un man nevajadzēja daudz laika, lai nokļūtu mājās. Ejot iek�ā pa durvīm, izdzirdēju telefona zvanu. Metos virtuvē, domādams, ka tas ir Valencuela, kur� pateiks, ka turpmāk sadarbosies ar citu advokātu. �ajā brīdī man tas bija vienalga.

Bet tā bija Megija Makfērsone.

- Vai viss kārtībā? - es jautāju. Parasti viņa tik vēlu nezvanīja.

- Protams.

- Kur ir Heilija?

- Guļ. Negribēju zvanīt, kad viņa bija aug�ā.

- Kas noticis?

- �odien birojā par tevi klīda savādas baumas.

- Ka esmu nogalinājis Raulu Levinu?

- Holer, vai tas ir nopietni?

Tā kā manā nelielajā virtuvē nebija vietas galdam un krēsliem un telefona vada dēļ nekur tālu aiziet nevarēju, es piemetos uz letes. Pa logu vēroju tālās pilsētas centra ugunis, kas mirdzēja pie horizonta, - tas bija Dodgers stadions.

- Situācija patie�ām ir nopietna. Par Raula slepkavu cen�as pataisīt mani.

- Ak dievs, Maikl, kā tas iespējams?

- Tas ir iespējams, ja sastopas velni�ķīgs klients, nenovīdīgs policists un stulbs advokāts.

- Roulijs? Tas ir viņ�?

- Ar tevi, Meg, par saviem klientiem es runāt nedrīkstu.

- Ko tu domā darīt?

- Neuztraucies, es tik�u galā. Viss būs kārtībā.

-Un Heilija?

Es sapratu, ko viņa grib teikt. Megija baidījās, ka to visu uzzinās Heilija. Ka Heilija ies uz skolu un dzirdēs klasesbiedru runas par savu tēvu, kur� tiek turēts aizdomās par slepkavību un kura vārds nokļuvis avī�u ziņu slejās.

- Ar Heiliju viss būs kārtībā. Viņa neko neuzzinās. Ja man viss izdosies, neviens neko neuzzinās.

Megija klusēja, un man vairs nebija ko teikt, lai pārliecinātu viņu. Tāpēc mainīju sarunas tematu. Mēģināju runāt mierīgi, pat jautri.

- Kā pēc �odienas tiesas sēdes jutās puisis Mintons?

Brīdi Megija neatbildēja, iespējams, negribēdama runāt par ko citu.

- Nezinu. Izskatījās, ka normāli. Ta�u Smitsons nosūtīja uz zāli novērotāju, jo �ī ir Mintona pirmā patstāvīgā prāva.

Es palocīju galvu. Biju nojautis, ka Smitsons, kur� vadīja apgabala prokuratūras Vannuisas biroju, kādam liks pieskatīt Mintonu.

- Kādas atskaņas?

- Pagaidām nekādas. Neko neesmu dzirdējusi. Paklau, Holer, es patie�ām esmu uztraukusies. Runā, ka tev tiesas namā uzrādīts kratī�anas orderis. Vai tā ir?

-Jā, bet neuztraucies. Es ta�u teicu, ka ar visu tik�u galā. Viss būs labi. Apsolu.

Zināju, ka nespē�u novērst asaru plūdus. Megija uztraucās par mūsu meitu un iespējamo skandālu. Iespējams, viņa mazliet uztraucās arī par sevi un iespaidu, kādu uz viņas karjeru varētu atstāt biju�ā vīra apsūdzē�ana slepkavībā vai fakts, ka tiek anulēta viņa advokāta licence.

t Tu ta�u būsi mana pirmā kliente, ja viss saies grīstē, vai ne?

- Ko tu ar to gribi teikt?

- "Biju�ā advokāta limuzīnu serviss". Atceries?

- Holer, manuprāt, nav īstais laiks jokiem.

- Tas nav nekāds joks, Megij. Es patie�ām apsveru iespēju mainīt nodarbo�anos. Es to apsvēru jau pirms �īs jezgas. Kā tonakt teicu, es vairs nespēju.

Iestājās ilgs klusums.

- Mēs ar Heiliju tevi atbalstīsim, lai arī ko tu izlemtu, -viņa beidzot sacīja.

Es palocīju galvu.

- Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti mani tas iepriecina.

Megija nopūtās.

- Nesaprotu, kā tev tas izdodas, Holer.

-Kas?

- Tu esi pretīgs advokāts ar divām biju�ajām sievām un astoņus gadus vecu meitu. Un tomēr mēs visas tevi mīlam.

Bija pienākusi mana reize klusēt. Par spīti visam, es pasmaidīju.

- Paldies, Megija Makfirsa! - es beidzot teicu. - Arlabu-nakti!

Un noliku klausuli.

Otrdiena, 24. maijs

Prāvas otrā diena sākās ar vizīti tiesneses kabinetā. Fulbraita gribēja aprunāties tikai ar mani, ta�u likums paredzēja, ka viņa nedrīkst tikties ar mani divatā un klāt jābūt arī prokuroram. Viņas kabinets bija pla�s - ar rakstāmgaldu un krēsliem, ko no trim pusēm ieskāva plaukti ar likumu grāmatām. Fulbraita aicināja mani apsēsties pie viņas rakstāmgalda.

- Mintona kungs, - viņa iesāka, - nevaru pavēlēt jums neklausīties, ta�u es runā�u tikai ar Holera kungu, tāpēc nevēlos, ka jūs mani pārtraucat. Tas neattiecas ne uz jums, ne, cik man zināms, uz Roulija lietu.

Mintons bija pārsteigts un, muti pavēris, īsti nezināja, kā lai izturas. Tiesnese, sēdēdama krēslā, pagriezās pret mani un saspieda kopā delnas.

- Holera kungs, vai jums ar mani būtu kas pārrunājams? Paturot prātā, ka mums līdzās sē� prokurors.

- Nē, jūsu godība, viss ir kārtībā. Atvainojiet, ja vakar jūs apgrūtināju.

Centos izmocīt no�ēlas pilnu smaidu, it kā kratī�anas orderis būtu radījis tikai sīkas neērtības.

- Tas nebija apgrūtinājums, Holera kungs. Ta�u mēs �ai lietai esam veltīju�i daudz laika. Zvērinātie, prokuratūra, visi. Ceru, ka tas nebūs velti. Negribu sākt visu no sākuma. Mana darbadiena jau tā ir pārslogota.

- Atvainojiet, Fulbraitas kundze, - Mintons teica, - vai drīkst jautāt...

- Nē, nedrīkst, - tiesnese viņu pārtrauca. - Tas, par ko mēs runājam, uz prāvu attiecas tikai termiņu ziņā. Ja Holera kungs ir pārliecināts, ka nekādu kavēkļu nebūs, es viņam ticē�u. Citi paskaidrojumi man nav vajadzīgi.

Fulbraita zīmīgi paskatījās uz mani.

- Vai jūs dodat godavārdu, Holera kungs?

Bridi vilcinājies, es pamāju. Ar to viņa man gribēja pateikt, ka, lauzdams vārdu un pieļaudams, ka Glendeilas izmeklētāju dēļ tiks pārtraukta vai atcelta Roulija lietas izskatī�ana, iedzīvo�os pamatīgās nepatik�anās.

- Dodu godavārdu, - es teicu.

Fulbraita piecēlās un pagriezās pret telpas stūri, kur uz pakaramā karājās viņas amata tērps.

- Labi, kungi, tas bija viss. Mūs gaida zvērinātie.

Mēs ar Mintonu atstājām kabinetu un garām sekretāra galdam iegājām tiesas zālē. Roulijs sēdēja savā vietā un gaidīja.

- Pie velna, ko tas nozīmē? - Mintons no�ukstēja.

Viņ� mēģināja tēlot muļķi. Dro�i vien bija dzirdējis tās pa�as baumas, kas prokuroru birojā bija nāku�as ausīs manai biju�ajai sievai.

- Neko, Ted. �ī saruna saistīta ar kādu citu manu lietu. Vai tu �odien beigsi?

- Tas atkarīgs no tevis. Jo vairāk mēslu tu ievārīsi, jo vairāk laika man vajadzēs, lai tos izmēztu.

- Mēslus? Tu noasiņo, bet pats to nemaz nenojaut.

Mintons draudzīgi man uzsmaidīja.

- Nedomāju vis.

- To sauc par nāvi no tūksto� dūrieniem, Ted. Laipni lūdzam krimināllietu iztiesātāju pulkā!

Es devos pie aizstāvības puses galda. Tiklīdz apsēdos, man pie auss pieliecās Roulijs.

- Kāpēc tev bija jāiet pie tiesneses? - viņ� �ukstēja.

- Tāpat vien. Viņa atgādināja, kā jāiztaujā upuris.

- Kas? Tā sieviete? Viņa vēl joprojām to mei�u sauc par upuri?

- Lūis, pirmkārt, runā klusāk! Un, otrkārt, viņa �ajā lietā patie�ām ir upuris. Tev, iespējams, piemīt retā spēja sev iestāstīt pilnīgi visu, ta�u mums - nē, pareizāk, man - vēl jāpārliecina zvērinātie.

Roulijs sarāvās, it kā es viņam sejā pūstu burbuļus.

- Un ko viņa teica?

- Ka man iztaujā�anā netiks dota brīva vaļa. Atgādināja, ka Regīna Kampo ir upuris.

- Ceru, ka tu viņu samaisi miltos. Vismaz tā tu teici, kad mēs tikāmies pirmo reizi.

- Jā, bet kop� tās dienas daudz kas mainījies, vai ne? Tavs mazais piedzīvojums ar manu ieroci ir kā spļāviens man sejā. Un tagad klausies uzmanīgi un atceries - mani pakļaut tev neizdosies. Ja man visu atliku�o mū�u būs jāvadā cilvēki uz lidostu, es ar prieku to darī�u. Saprati, Lūis?

- Sapratu, Mik, - viņ� a�i atbildēja. - Ceru, ka tiksi galā. Tu esi gudrs puisis.

Es paskatījos uz viņu. Par laimi, nekas vairs nebija jāsaka, jo tiesas sekretārs aicināja visus apklust - zālē ienāca tiesnese Fulbraita.

Mintona pirmais liecinieks �ajā dienā bija Losand�elosas Policijas pārvaldes detektīvs Mārtiņ� Bukers. Tas bija iespaidīgs liecinieks. īsta klints. Atbildes bija skaidras, kodolīgas un ātras. Bukers pastāstīja par galveno lietisko pierādījumu -nazi ar mana klienta iniciāļiem - un, atbildēdams uz Mintona jautājumiem, iepazīstināja tiesu ar �ā uzbrukuma izmeklē�anas gaitu.

Viņ� liecināja, ka sestā marta naktī viņam bijusi de�ūra Vannuisas Ielejas birojā. Uz Regīnas Kampo dzīvokli viņu izsaucis Rietumielejas nodaļas de�urants, kur�, uzklausījis patruļas policistu ziņojumu, nolēmis, ka uzbrukums Kampo jāizmeklē nekavējoties. Bukers paskaidroja, ka dienā Ielejas birojā strādā se�i detektīvi. Izmeklētājs, kas de�urē naktī, pakļauts ātrās reaģē�anas re�īmam un bie�i dodas uz neatliekamiem izsaukumiem.

- Kāpēc �is izsaukums bija neatliekams? - Mintons jautāja.

- Tāpēc, ka upuris bija nopietni savainots un aizdomās turamais arestēts. Turklāt policisti bija pārliecināti, ka novērsts smagāks noziegums, - Bukers atbildēja.

- Kas varēja būt �is smagākais noziegums?

- Slepkavība. Nebija �aubu, ka puisis grasījās to sievieti nogalināt.

Vēlējos iebilst, ta�u nolēmu nogaidīt līdz brīdim, kad uzdo�u savus jautājumus.

Mintons izpra�ņāja Bukeru par izmeklē�anas gaitu notikuma vietā un Kampo iztaujā�anu slimnīcā.

- Vai pirms do�anās uz slimnīcu jūs aprunājāties ar policistiem Maksvelu un Santosu?

-Jā, viņi ziņoja, kas noticis.

- Vai viņi pateica arī to, ka cietusī pelna iztiku ar seksuāliem pakalpojumiem?

- Nē.

- Kad jūs to noskaidrojāt?

- Tāda nojauta man radās, kad iegāju viņas dzīvoklī un apskatīju mantas.

- Kādas mantas?

- Es tos dēvētu par seksa palīglīdzekļiem, un vienā guļamistabā bija skapis ar peņuāriem un pavedino�u apak�veļu. Tajā istabā bija ari televizors un pornogrāfisku filmu kasetes. Man teica, ka sieviete dzīvo viena, ta�u radās iespaids, ka abas guļamistabas tiek intensīvi izmantotas. Pieņemu, ka pirmajā viņa guļ viena, bet otru lieto profesionālām vajadzībām.

- Vai tas jums lika pārvērtēt savu viedokli, ka �ī sieviete ir uzbrukuma upuris?

- Nē.

- Kāpēc ne?

- Tāpēc, ka par upuri var krist ikviens. Gan prostitūta, gan pāvests. Upuris ir upuris.

Noskaitīja kā pantiņu, es nodomāju. Mintons ievilka ķeksīti savās piezīmēs un turpināja.

- Vai jūs slimnīcā jautājāt Kampo par viņas guļamistabām un nodarbo�anos?

-Jā.

- Ko viņa atbildēja?

- Viņa atklāti atzinās, ar ko nodarbojas, nemēģinādama neko slēpt.

- Vai viss, ko viņa stāstīja, atbilda tam, ko atklājāt nozieguma vietā?

- Jā, pilnīgi. Sieviete sacīja, ka pēc klauvējiena atvērusi durvis un sve�inieks tūdaļ iesitis viņai pa seju, iegrūzdams viņu dziļāk dzīvoklī. Pēc nākamā sitiena iebrucējs izvilcis nazi un teicis, ka tūdaļ viņu izvaros un tad nogalinās.

Mintons turpināja, noskaidrodams sīkas izmeklē�anas nianses, un zvērinātie sāka garlaikoties. Brī�os, kad nerakstīju jautājumus, kurus grasījos uzdot Bukeram, es vēroju zvērinātos, un bija skaidri redzams, ka �ajā informācijas gūzmā viņu uzmanība krietni mazinājusies.

Beidzot, pēc deviņdesmit minūtēm, pienāca mana kārta iztaujāt policijas detektīvu. Biju nolēmis būt īss un kodolīgs. Mintona pratinā�anas stils bija pielīdzināms autopsijai, bet es vēlējos tikai papētīt ceļgala skrimsli.

- Detektīv Buker, vai Regīna Kampo paskaidroja, kāpēc melojusi policijai?

- Viņa man nemeloja.

� Varbūt ne jums, ta�u policistiem Maksvelai un Santo-sam viņa stāstīja, ka neesot zinājusi, kādēļ aizdomās turamais ieradies viņas dzīvoklī. Vai tā bija?

- Es nepiedalījos cietu�ās sarunā ar �iem policistiem, tāpēc nevaru par to spriest. Varu tikai teikt, ka pirmās iztaujā�anas laikā viņa bija pārbijusies, piekauta un tikko pārdzīvojusi izvaro�anas un nāves draudus.

- Vai jūs atzīstat, ka tādos apstākļos ir pieļaujams melot policijai?

- Nē, tā es neteicu.

Ieskatījos savās piezīmēs. Biju nolēmis neuzdot vienkār�us jautājumus. Savā ziņā �āvu uz labu laimi, mēģinādams panākt, lai Bukers zaudē savaldību.

- Vai jūs reģistrējāt apak�veļu, ko atradāt upura guļamistabā un ko, jūsuprāt, Kampo jaunkundze izmantojusi, piekopjot prostitūciju?

- Nē. Es tikai to apskatīju. Lietas būtībai tas nebija svarīgi.

- Vai kāds no piederumiem, ko redzejat skapī, noradīja uz iespējamām sadomazohistiskām rotaļām?

- Nezinu. �ajā jomā neesmu eksperts.

- Un pornogrāfiskās filmas? Vai pierakstījāt to nosaukumus?

- Nē. Neuzskatīju, ka tas ir svarīgi tādas lietas izmeklē�anā, kurā vīrietis brutāli uzbrucis sievietei.

- Varbūt kāda filma bija par sadomazohismu un seksu, kura laikā partneri sasien? Vai jūs ko tādu atceraties?

-Nē.

- Vai jūs ieteicāt Kampo jaunkundzei iznīcināt �īs filmas un seksa piederumus, pirms Roulija kunga advokātu komanda apskata viņas dzīvokli?

- Nekādā ziņā.

Es atkal ieskatījos piezīmēs.

- Vai izjautājāt Roulija kungu par to, kas tajā naktī notika Kampo jaunkundzes dzīvoklī?

- Nē, viņ� jau bija nolīdzis advokātu.

- Vai ar to jūs gribat teikt, ka viņ� izmantoja savas konstitucionālās tiesības klusēt?

-Jā.

- Tātad, cik jums zināms, viņ� par �o notikumu ar policiju nav runājis.

- Nē, nav.

- Kā jūs domājat, vai Kampo jaunkundzei bija spēcīgi iesists?

- Es teiktu, ka jā. Viņas seja bija stipri savainota un pietūkusi.

- Izstāstiet, lūdzu, par brūcēm, ko redzējāt uz Roulija kunga rokām!

- Viņ� bija aptinis plaukstu ar drānu. Uz viņa rokām redzamu savainojumu nebija.

- Vai jūs to dokumentējāt?

�ķita, ka Bukers nesaprot jautājumu.

- Nē, - viņ� atbildēja.

- Tātad Kampo kundzes sasitumus jūs pat nofotografējāt, ta�u neuzskatījāt par vajadzīgu ieprotokolēt, ka Roulija kungs nav savainots?

- Es neuzskatīju par vajadzīgu fotografēt to, kā nav.

- Kā jūs zināt, ka viņ� roku bija aptinis ar drānu?

- Kampo jaunkundze teica, ka redzējusi viņu to izdarām pirms si�anas.

- Vai jūs atradāt drānu, kas it kā bijusi apsieta ap roku?

- Jā, atradām to dzīvoklī. Tā bija auduma salvete, kādas mēdz būt restorānos. Uz tās bija upura asinis.

- Vai uz tās bija arī Roulija kunga asinis?

-Nē.

- Vai kaut kas vēl norādīja, ka �o salveti atnesis apsūdzētais?

-Nē.

- Tātad jūs paļaujaties tikai uz Kampo jaunkundzes vārdiem?

-Jā.

Ierakstīdams pāris teikumu savās piezīmēs, es ieturēju pauzi. Tad turpināju detektīva izjautā�anu.

- Kad jūs sapratāt, ka Lūiss Roulijs savu vainu noliedz un nolēmis aizstāvēties?

- Dro�i vien tad, kad viņ� nolīga jūs.

Tiesas zālē atskanēja apslāpēti �uksti un smiekli.

- Vai jūs mēģinājāt atrast citu izskaidrojumu Kampo

jaunkundzes savainojumiem? .

- Nē, viņa ta�u izstāstīja, kas noticis. Es viņai ticu. Viņa bija piekauta un...

- Paldies, detektīv Buker! Centieties tikai atbildēt uz jautājumiem.

- Es jau to daru.

- Jūs tātad nemeklējāt citu izskaidrojumu un ticējāt Kampo jaunkundzes vārdiem. Vai var apgalvot, ka apsūdzība dibināta vienīgi uz viņas izteikumiem par sestā marta nakts notikumiem viņas dzīvoklī?

Bukers mirkli apdomājās. Detektīvs saprata, ka vedinu viņu pa�a izliktajos slazdos. Kas bedri rok, pats tajā iekrīt.

- Ne jau tikai uz viņas izteikumiem, - Bukers beidzot sacīja. - Bija ari lietiskie pierādījumi. Nazis. Savainojumi. Tas ir kas vairāk nekā vārdi. - Kā apstiprinādams savu domu, viņ� palocīja galvu.

- Ta�u jūsu versija par tās nakts notikumiem, cietu�ās ievainojumiem un citiem pierādījumiem tomēr dibināta uz Kampo jaunkundzes paskaidrojumiem, vai ne?

- Tā varētu teikt, - Bukers negribīgi atzina.

- Viņa ir koks, kurā karājas visi �ie augļi, vai ne?

- Es tādus vārdus nelietotu.

- Tad kādus vārdus jūs lietotu?

Biju panācis savu. Bukers neveikli sagrozījās krēslā. Mintons piecēlās un iebilda, norādīdams, ka es pārāk tirdot liecinieku. Kaut ko tādu viņ� dro�i vien bija redzējis vienīgi televīzijā vai kinofilmā. Tiesnese lika Mintonam apsēsties.

- Jūs drīkstat atbildēt uz jautājumu, detektīv, - tiesnese teica.

- Kāds bija jautājums? - Bukers vaicāja, mēģinādams iegūt nedaudz laika.

- Jūs nepiekritāt, kad teicu, ka Kampo jaunkundze ir koks, kurā karājas visi �ie augļi, ar tiem domādams pierādījumus, - es sacīju. - Kā jūs raksturotu viņas statusu �ajā lietā, ja es kļūdos?

Bukers, it kā padodoties, strauji pacēla rokas.

- Viņa ir upuris! Un, protams, ļoti svarīga lieciniece, jo izstāstīja, kas noticis! Mums bija jātic viņai, lai varētu turpināt izmeklē�anu!

- Jūs pilnīgi paļāvāties uz viņas vārdiem, vai ne? Upuris un galvenā lieciniece pret apsūdzēto.

- Tie�i tā.

- Kas vēl redzēja, ka apsūdzētais uzbruka Kampo jaunkundzei?

- Neviens.

Es pamāju ar galvu, lai zvērinātie saprastu, cik svarīga ir �ī atbilde. Saskatījos ar tiem zvērinātajiem, kuri sēdēja pirmajā rindā.

- Lieliski, detektīv, - es teicu. - Tagad vēlos uzdot jautājumu par �ārlzu Tolbotu. Kā jūs uzzinājāt par �o vīrieti?

- Prokurors Mintons lūdza viņu uzmeklēt.

- Vai esat lietas kursā, kā Mintona kungs uzzināja par �ā cilvēka eksistenci?

- Manuprāt, jūs Mintona kungam par viņu pastāstījāt. Jums bija videoieraksts no bāra, un tajā redzama cietusī da�as stundas pirms uzbrukuma.

Es sapratu, ka �ajā brīdī vajadzētu parādīt videoierakstu, ta�u gribēju to mazliet atlikt. Gribēju, lai uz liecinieka krēsla ieraksta rādī�anas brīdī sē� upuris.

- Vai līdz tam jūs neuzskatījāt par svarīgu uzmeklēt �o cilvēku?

- Nē, es ta�u par viņu neko nezināju.

- Vai brīdī, kad, beidzot uzzinājis par Tolbotu, viņu atradāt, jūs apskatījāt viņa roku, lai noskaidrotu, vai tā savainota, vairākkārt kādam sitot pa seju?

-Nē.

- Kāpēc ne? Vai tāpēc, ka ticējāt pieņēmumam par Roulija kunga vainu?

- Tas nebija tikai pieņēmums. Uz to norādīja izmeklē�anā iegūtie materiāli. �ārlzu Tolbotu es uzmeklēju vairāk nekā pēc divām nedēļām kop� nozieguma izdarī�anas.

- Vai jūs gribat teikt, ka viņa brūces - ja tādas bija - tajā laikā jau būtu sadziju�as?

- Neesmu eksperts, ta�u, manuprāt, jā.

- Tātad jūs ne reizi neapskatījāt viņa roku?

- īpa�i nē.

- Vai jūs iztaujājāt Tolbota kunga darbabiedrus, lai noskaidrotu, vai viņam bijusi savainota roka laikā, kad bija pastrādāts noziegums?

- Nē.

- Jūs glu�i vienkār�i pieņēmāt, ka vainīgs ir Roulija kungs, vai ne?

- Jūs maldāties. Ikvienu lietu es izmeklēju bez aizspriedumiem. Ta�u Roulijs tajā dzīvoklī bija un tika arestēts. Uz viņu norādīja upuris. Viņ� acīmredzami bija viens no galvenajiem aizdomās turamajiem.

- Viens no galvenajiem vai galvenais?

- Gan �is, gan tas. Sākumā Roulijs bija viens no galvenajiem, uz ko krita aizdomas, bet pēc tam, kad atradām iniciāļus uz na�a, kas bija turēts Kampo jaunkundzei pie rīkles, viņ� kļuva par galveno aizdomās turamo.

- Kā jūs zināt, ka nazis bija turēts Kampo jaunkundzei pie rīkles?

- Viņa tā stāstīja, turklāt uz kakla bija brūce.

- Vai tika veiktas analīzes, lai noskaidrotu, ka brūci uz kakla atstājis na�a asmens?

- Nē, tas nebija iespējams.

- Vai jūs atkal paļāvāties vienīgi uz Kampo jaunkundzes vārdiem, ka Roulija kungs turējis nazi viņai pie rīkles?

- Man nebija iemesla to ap�aubīt. Un tagad ari nav.

- Vai jūs uzskatāt, ka nazis ar apsūdzētā iniciāļiem ir ārkārtīgi svarīgs lietiskais pierādījums? Tīk svarīgs, ka neapstrīdami pierāda viņa vainu?

- Jā, tā es teiktu. Viņ� nazi bija paņēmis līdzi tikai vienam mērķim.

- Jūs protat lasīt domas?

- Nē, ta�u esmu detektīvs. Un saku to, ko domāju.

- Domājat?

- Es to secināju, izvērtēdams pierādījumus.

- Priecājos, ka esat tik pa�paļāvīgs, detektīva kungs. Patlaban man jautājumu vairāk nav. Saglabāju tiesības detektīvu Bukeru uzaicināt ari par aizstāvības liecinieku.

Pat negrasījos Bukeru vēlreiz sēdināt uz liecinieku krēsla, ta�u iedomājos, ka �āds piedraudējums varētu atstāt labu iespaidu uz zvērinātajiem.

Atgriezos savā vietā, savukārt Mintons mēģināja kaut ko saglābt. Ta�u �aubas bija sētas, un necik daudz līdzēt viņ� nevarēja. Bukers gan bija tikai sākums. Reāls trieciens apsūdzības pusei bija vēl priek�ā.

Kad Bukers atstāja liecinieka vietu, tiesnese izsludināja pārtraukumu. Zvērinātos viņa lūdza atgriezties pēc piecpadsmit minūtēm, ta�u es zināju, ka pārtraukums būs ilgāks. Tiesnese Fulbraita smēķēja un bija saņēmusi administratīvu aizrādījumu par slepenu smēķē�anu savā kabinetā. Tas nozīmēja, ka viņai, lai ļautos �im kaitīgajam ieradumam, vajadzēs nobraukt lejā ar liftu un iziet no ēkas pagalmā, kur stāvēja cietumu autobusi. Es lēsu, ka tam būs vajadzīga vismaz pusstunda.

Izgāju gaitenī, lai aprunātos ar Mēriju Alisi Vindzoru un piezvanītu no mobilā telefona. Izskatījās, ka jau pēcpusdienā varē�u aicināt savus lieciniekus.

Vispirms mani apturēja Roulijs, kas gribēja aprunāties par Bukera iztaujā�anu.

- Izskatījās, ka mums tas nāca par labu, - viņ� teica.

-Mums?

- Tu zini, ko es ar to gribu teikt.

- Iekams nav nolasīts spriedums, mēs neko nevaram zināt. Tagad atstāj mani mierā, Lūis! Man jāpiezvana. Kur ir tava māte? Iespējams, pēcpusdienā man viņa būs vajadzīga. Vai viņa ieradīsies?

- No rīta mātei bija norunāta tik�anās, ta�u drīz viņa būs klāt. Piezvani Sesilam, lai viņ� to atved.

Kad Roulijs bija prom, man klāt pienāca detektīvs Bukers. Viņ� ar pirkstu gandrīz iebakstīja man sejā.

- Jums nekas neizdosies, Holer, - Bukers teica.

- Kas neizdosies? - es pajautāju.

-Jūsu sasodītā aizstāvības taktika. Tā sabirzīs putekļos.

- To mēs vēl redzēsim.

- Jā, redzēsim gan. Jūs zināt, ka viss par Tolbotu ir blēņas. Ta�u jums vismaz izdevās papriecāties.

- Tas ir mans darbs, detektīv.

- Tad nu gan darbs! Jūs melojat, lai pelnītu. Muļķojat cilvēkus. Darāt visu, lai taisnība neuzvar. Ļaujiet ko pajautāt. Vai jūs zināt, kāda ir at�ķirība starp samu un juristu?

- Nē. Kāda?

- Viens piesedz mēslus, bet otrs ir zivs.

- Labs joks, detektīv.

Viņ� aizgāja, un es stāvēju smaidīdams. Smaidīju ne jau par joku vai tāpēc, ka Lenkfords, izstāstīdams to Bukeram, varbūt centies aizskart visus juristus, ne tikai advokātus. Smaidīju, jo �is joks, iespējams, bija apstiprinājums, ka Lenkfords un Bukers tiku�ies. Viņi bija aprunāju�ies viens ar otru, un tas nozīmēja, ka pagaidām viss rit gludi, pēc plāna. Man joprojām bija izredzes.

Katrā tiesas prāvā ir kāds galvenais notikums. Liecinieks vai lietiskais pierādījums kļūst par tādu kā asi, ap kuru viss grie�as uz vienu vai otru pusi. �ajā prāvā par galveno notikumu tika uzskatīts Regīnas Kampo, upura un apsūdzētājas, uznāciens, un �ķita, ka spriedums būs atkarīgs no viņas liecības un atstātā iespaida. Ta�u labam advokātam alla� ir kāds rezervists, un arī man tāds bija - liecinieks, kur� klusi gaidīja aiz kulisēm brīdi, kad būs jāpanāk, lai svaru kausi nosveras uz vajadzīgo pusi.

Kad Mintons pēc pārtraukuma ieņemt vietu uz liecinieka krēsla aicināja Regīnu Kampo, visu acis ar lielu interesi pievērsās viņai. �ī bija pirmā reize, kad zvērinātie skatīja �o sievieti vaigā. Es arī viņu redzēju pirmo reizi. Jutos pārsteigts, ta�u nepatīkami pārsteigts. Regīna Kampo bija augumā sīka, un viņas lēnīgā gaita un nepretenciozā izturē�anās bija pretrunā ar viltīgo un peļņas kāro sievi�ķa tēlu, kādu biju iztēlojis zvērinātajiem.

Mintons prāvas laikā bija manāmi pieņēmies prātā, saprazdams ko svarīgu - jo īsāk, jo labāk. Iztaujādams Regīnu Kampo, viņ� pārdomāti izmantoja laiku, vispirms lūdzot liecinieci pateikt pāris vārdu par sevi, bet pēc tam pievēr�oties sestā marta notikumiem.

Regīnas Kampo stāsts nebija nekas oriģināls, lai gan Mintons tie�i uz to cerēja. Tas bija stāsts par jaunu, pievilcīgu sievieti, kas pirms desmit gadiem no Indiānas ieradusies Holivudā, lai gūtu panākumus filmējoties. Karjerā biju�i gan kāpumi, gan kritumi. Viņas svaigā seja saistīja ļaudis, kas deva iespēju piedalīties gan vienā otrā televīzijas �ovā, gan pie�ķīra nenozīmīgas lomas otr�ķirīgās filmās. Ta�u ar laiku viņa vairs nebija nekāda svaigā, un tad bija vien jāsamierinās ar noteikta �anra ra�ojumiem, kuros bie�i vajadzēja filmēties kailai. Ienākumus papildināja kailmodeles darbs, un glu�i vai nemanot viņa sāka sniegt intīmus pakalpojumus par naudu, līdz beidzot atmeta ar roku fasādes darbiem un naudu pelnīja tikai ar seksu. �ī nodarbo�anās noveda pie tik�anās ar Lūisu Rouliju.

Regīnas Kampo vēstījums par to, kas tonakt noticis, pēc satura neat�ķīrās no iepriek�ējo liecinieku versijām. Viņas liecība dramatiski at�ķīrās ar ko citu - ar emociju pārbagātību. Kampo ar tum�ajiem, sprogainajiem matiem atgādināja apjuku�u meitēnu. Drīz vien viņa bija tuvu asarām. Rādīdama uz vīrieti, kas viņai bija uzbrucis, Kampo apak�lūpa un pirksts trīsēja. Roulijs neizteiksmīgi skatījās viņai pretim.

- Tas bija viņ�! - Kampo saņēmusies sacīja stingrā balsī. - Zvērs, kam vieta aiz restēm!

Es noturējos neiebildis, jo zināju, ka drīz varē�u viņu iztaujāt. Mintons turpināja pratinā�anu, uzdodams jautājumus par to, kā viņai izdevies aizbēgt un kāpēc viņa nav stāstījusi policijai, kas ir uzbrucējs un kādā nolūkā viņ� ieradies.

- Biju pārbijusies, - Kampo teica. - �aubījos, vai man ticēs, ja atzī�os, kādēļ viņ� atnācis. Gribēju, lai viņu arestē, jo mani bija pārņēmusi panika.

- Vai tagad savu lēmumu no�ēlojat?

- Jā, protams, jo zinu, ka viņ� var palikt brīvībā un nodarīt pāri vēl kādam.

Iebildu pret �ādu apgalvojumu, un tiesnese manu iebildumu pieņēma. Mintons uzdeva vēl pāris jautājumu, ta�u izskatījās, ka �īs liecības zenīts jau sasniegts un viņ� to zina. Nedrīkstēja ļaut, lai zvērinātie aizmirstu drebo�o pirkstu, kas norādīja uz apsūdzēto.

Kampo uz prokurora jautājumiem bija atbildējusi nepilnu stundu. Bija gandrīz vienpadsmit un trīsdesmit minūtes, ta�u tiesnese nepasludināja pusdienas pārtraukumu, lai gan biju to gaidījis. Viņa pavēstīja zvērinātajiem, ka �odien vēlas uzklausīt pēc iespējas vairāk liecību un tad viņi varēs doties neilgās pusdienās. Man ienāca prātā doma, ka tiesnesei zināms kas vairāk nekā man. Vai pirmajā pārtraukumā viņai piezvanīju�i Glendeilas detektīvi un paziņoju�i, ka mani arestēs?

- Holera kungs, lieciniece ir jūsu rīcībā, - tiesnese paskubināja mani.

Nostājos uz katedras un ieskatījos savās piezīmēs. Biju nolēmis aizstāvēties ar tūksto� asmeņiem, un vismaz pusi vajadzēja izmantot pret �o liecinieci. Biju sagatavojies.

- Kampo jaunkundze, vai jūs nolīgāt advokātu, lai iesniegtu tiesā prasību pret Roulija kungu?

Izskatījās, ka viņa �o jautājumu gaidījusi, ta�u ne pirmo.

-Nē.

- Vai apspriedāt lietu ar kādu juristu?

- Es nevienu nenolīgu, lai iesniegtu prasību. Vienīgais, kas mani interesē, ir taisnīga tiesa...

- Kampo jaunkundze, - es pārtraucu liecinieci, - es nejautāju, kas jūs interesē. Es jautāju, vai jūs �o lietu un iespējamo prasību pret Rouliju apspriedāt ar juristu - jebkādu juristu.

Viņa skatījās man acīs, cenzdamās nolasīt manas domas. Biju runājis tādā tonī, it kā es zinātu kādu noslēpumu. Mintons, iespējams, bija iemācījis viņai vissvarīgāko liecības snieg�anā - neļaut sevi pieķert melos.

- Jā, es runāju ar juristu. Ta�u tā bija tikai saruna. Es viņu nenolīgu.

- Vai prokurors jums ieteica nevienu nenolīgt?

- Nē, neko tādu viņ� man neieteica.

- Kādēļ jūs runājāt ar juristu?

Kampo bija ieradums pirms katras atbildes vilcināties. Mani tas netraucēja. Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka pirms melo�anas ir mazliet jāpadomā. Godīgas atbildes var sniegt uzreiz.

- Gribēju noskaidrot, kādas ir manas tiesības, un pārliecināties, ka esmu dro�ībā.

- Jūs jautājāt juristam, vai ir iespējams iesūdzēt Roulija kungu tiesā par kaitējuma nodarī�anu?

- Manuprāt, saruna starp advokātu un klientu ir konfidenciāla.

- Ja vēlaties, varat izstāstīt zvērinātajiem par savu sarunu ar advokātu.

Tas bija pirmais cirtiens ar asmeni. Kampo bija neapskau�amā situācijā - jebkura atbilde metīs uz viņu ēnu, jo neviena neizklausīsies labi.

- Es to negribētu atklāt, - Kampo beidzot noteica.

- Lai tā būtu. Atgriezīsimies pie sestā marta notikumiem, ta�u mazliet agrākiem par tiem, kurus skāra Mintona kungs. Pievērsīsimies bāram Morgan, kur jūs pirmo reizi uzrunājāt apsūdzēto Roulija kungu.

- Labi.

- Ko jūs tovakar tajā bārā darījāt?

- Man bija norunāta tik�anās.

- Ar �ārlzu Tolbotu?

-Jā.

- Vai jūs ar viņu tikāties, lai norunātu, ka velak vedīsiet viņu uz savu dzīvokli un sniegsiet viņam seksuālu pakalpojumu?

Kampo brīdi vilcinājās, tad pamāja ar galvu.

- Lūdzu, atbildiet skaļi! - tiesnese aizrādīja.

-Jā.

- Vai varētu teikt, ka jus tā darījāt aiz piesardzības?

-Jā.

- Lai sekss būtu dro�s, vai ne?

- Tā varētu sacīt.

- Jūsu profesijā ir jātiekas ar sve�iniekiem. Vai jūs parasti gādājat par dro�ību?

-Jā.

-Jūsu aprindās to sauc par "dīvaiņu pārbaudi", vai ne?

- Nekad to neesmu tā saukusi.

- Ta�u jūs tiekaties ar iespējamiem klientiem sabiedriskās vietās, tā, piemēram, bārā Morgan, noskaidrojat, vai tie nav maniaki un jūs neapdraud, un tikai tad vedat pie sevis uz dzīvokli. Vai tā ir?

- Iespējams. Ta�u patiesībā cilvēks nekad nevar būt dro�s.

- Tā gan. Tātad bārā jūs pamanījāt Roulija kungu?

- Jā, viņ� tur bija.

- Vai bijāt redzējusi viņu agrāk?

-Jā, da�as reizes tajā bārā un citās vietās arī.

- Vai bijāt runājusi ar viņu?

- Nē, mēs nesarunājāmies.

- Vai pamanījāt, ka viņam ir Rolex pulkstenis?

- Nē.

- Vai bijāt ievērojusi, ka viņ� aizbrauc ar Porsche vai Range Rover?

- Nē, pie stūres viņu nekad neesmu redzējusi.

- Ta�u bijāt redzējusi viņu Morgan un citās vietās.

-Jā.

- Un nekad nebijāt sarunāju�ies.

- Tie�i tā.

- Kāpēc tajā reizē nolēmāt sākt ar viņu runāt?

- Zināju, ka viņ� ir pieejams, tāpēc.

- Ko jūs gribat teikt ar vārdu "pieejams"?

- Biju redzējusi, ka viņ� dodas līdzi mei�ām, kas nodarbojas ar to pa�u, ko es.

- Jūs redzējāt, ka viņ� dodas līdzi citām prostitūtām?

-Jā.

- Uz kurieni viņ� devās?

- Es nezinu. Uz kādu viesnīcu vai dzīvokli. Nezinu.

- Kā jūs zināt, ka viņi vispār kaut kur devās? Varbūt viņi ārā tikai uzsmēķēja.

- Redzēju, ka viņi iekāpj tā vīrie�a ma�īnā un aizbrauc.

- Kampo jaunkundze, pirms minūtes jūs liecinājāt, ka nekad neesat redzējusi Roulija kunga ma�īnas. Tagad jūs sakāt, ka redzējāt viņu iekāpjam ma�īnā kopā ar citu prostitūtu. Kā tad īsti ir?

Kampo, aptvērusi savu kļūdu, uz bridi sastinga.

- Redzēju, ka viņ� iekāpj ma�īnā, bet, kādā, nezinu.

- Jūs tādiem sīkumiem nepievēr�at uzmanību?

- Parasti nē.

- Vai jūs zināt, kāda ir at�ķirība starp Porsche un Range Rover?

- Laikam viens ir liels, bet otrs - mazs.

- Kādā ma�īnā iekāpa Roulija kungs?

- Neatceros.

Bridi ieturēju pauzi un tad, ieskatījies piezīmēs, turpināju.

- Vai jūs vēlāk tikāties ar tām sievietēm, kam Roulija kungs devās līdzi?

- Nesaprotu.

- Vai viņas pazuda? Vai jūs pēc tam viņas vēl kādu reizi redzējāt?

- Jā, esmu redzējusi.

- Viņas bija piekautas vai citādi savainotas?

- Es to nemanīju, ta�u arī nejautāju.

- Vai jūs uzskatījāt, ka kopā ar �o vīrieti varat būt dro�ībā?

- Par dro�ību es neko nezināju. Man �ķita, ka viņ� meklē mei�u, un tas puisis, ar kuru biju kopā, teica, ka pēc desmitiem dosies prom.

- Vai varat mums izstāstīt, kāpēc ar Tolbota kungu jums vajadzēja pasēdēt kopā, lai pārliecinātos, ka viņ� nav maniaks, bet ar Roulija kungu ne?

Kampo, kā meklēdama glābiņu, paskatījās uz Mintonu.

- Iedomājos, ka viņ� ir pārbaudīts tips, tas arī viss.

- Domājāt, ka ar viņu varat būt dro�a.

- Laikam gan. Nezinu. Man bija vajadzīga nauda, un es pieļāvu kļūdu.

- Vai jūs zinājāt, ka viņ� ir bagāts, un domājāt, ka viņ� jums labi samaksās?

- Nē, nekā tamlīdzīga. Saskatīju viņā potenciālo klientu, kas nav nekāds iesācējs �ajā ziņā. Ka viņ� zina, ko dara.

- Tātad jūs jau agrāk bijāt redzējusi Roulija kungu kopā ar citām sievietēm, kas nodarbojas ar to pa�u, ko jūs?

-Jā.

- Ar prostitūciju?

-Jā.

- Vai jus viņas pazīstat?

- Esam paziņas.

- Vai jūs mēdzat brīdināt �īs sievietes par klientiem, kas ir bīstami vai negrib maksāt?

- Reizēm.

- Vai viņas ir tikpat laipnas pret jums?

-Jā.

- Cik paziņu jus brīdināja, lai neaicināt līdzi Luisu Rouliju?

- Neviena, citādi jau es ar viņu nebūtu ielaidu�ies.

Es palocīju galvu un, iekams turpināju, ilgi pētīju savas piezīmes. Tad lūdzu viņu sīki izstāstīt, kas notika bārā Morgan, un reģistrēju lietisko pierādījumu - novēro�anas kameras kaseti. Mintons iebilda, ka tā uzrādīta zvērinātajiem, neievērojot formalitātes, ta�u viņa protestu tiesnese neņēma vērā. Zvērināto priek�ā atvilka televizoru, un tika parādīts ieraksts. Zvērinātie kā apburti vēroja prostitūtu darbā un uzmanīgi pētīja abus vīrie�us - gan viņas klientu, gan apsūdzēto.

- Kas bija rakstīts uz salvetes, ko jūs pasniedzāt Roulija kungam? - es jautāju pēc ieraksta noskatī�anās.

- Manuprāt, tur bija mans vārds un adrese.

- Vai jūs norādījāt, cik būs jāmaksā par pakalpojumu?

- Iespējams. Neatceros.

- Kāds ir parastais tarifs?

- Parasti es ņemu �etrus simtus dolāru.

- Parasti? Vai ir kādi izņēmumi?

- Viss ir atkarīgs no klienta.

Pievērsies zvērinātajiem, pamanīju, ka vīrs ar Bībeli jūtas pagalam neērti.

- Vai jūs kādreiz ar klientu iesaistāties rotaļās ar sasie-�anu un varas izpausmēm?

- Da�reiz. Bet tās ir tikai rotaļas. Pāri nevienam netiek nodarīts. Mēs tikai izliekamies.

- Vai jūs gribat teikt, ka pirms sestā marta nakts neviens klients jums nebija nodarījis pāri?

-Jā, tie�i to es gribu teikt. Bet �is vīrietis savainoja mani un gribēja nogalināt...

- Lūdzu, atbildiet tikai uz jautājumu, Kampo jaunkundze! Paldies! Parunāsim vēl, kas notika bārā Morgan. Vai brīdī, kad iedevāt Roulija kungam salveti ar savu adresi un vārdu, jūs bijāt pārliecināta, ka viņ� nav bīstams un viņam ir pietiekami daudz skaidras naudas, lai samaksātu �etrus simtus dolāru par pakalpojumu? Jā vai nē?

-Jā.

- Tad карее policija, kad parmekleja Roulija kungu, skaidru naudu neatrada?

- Nezinu. Es to nepaņēmu.

- Vai zināt, kas to paņēma?

- Nē.

Atkal ieturēju ilgu pauzi, jo vēlējos, lai jautājumi izskanētu pilnīgā klusumā.

- Vai jūs joprojām esat prostitūta? - es jautāju.

Kampo atkal vilcinājās, pirms atbildēja, ka jā.

- Vai, strādādama par prostitūtu, esat laimīga? - es turpināju.

Mintons piecēlās kājās.

-Jūsu godība, kāds sakars...

- Pieņemts, - tiesnese teica.

- Labi, - es sacīju. - Vai tiesa, Kampo jaunkundze, ka vairākiem klientiem esat teikusi, ka cerat beigt �o nodarbo�anos?

- Jā, tā ir tiesa. - Pirmo reizi uz jautājumu viņa atbildēja bez vilcinā�anās.

- Vai tiesa, ka �o lietu jūs uzskatāt par iespēju sevi finansiāli nodro�ināt, lai varētu beigt savu nodarbo�anos?

- Nē, tā nav tiesa! - Kampo atbilde skanēja skaļi un atkal bez kavē�anās. - Tas cilvēks man uzbruka, viņ� grasījās mani nogalināt!

Es �o to pasvītroju savās piezīmēs, līdz iestājās klusums.

- Vai �ārlzs Tolbots ir jūsu pastāvīgais klients? - es jautāju.

- Nē, tonakt bārā Morgan es viņu redzēju pirmo reizi.

- Vai viņ� izturēja dro�ības pārbaudi?

-Jā.

- Vai �ārlzs Tolbots jums sestajā martā iesita pa seju?

- Nē, tas nebija viņ�, - skanēja a�a atbilde.

- Vai jūs ar Tolbota kungu vienojāties, ka sadalīsiet ienākumus, ko dos Roulija kunga iesūdzē�ana tiesā?

- Nē. Tie ir meli!

Es paskatījos uz tiesnesi.

- Jūsu godība, vai varu lūgt savu klientu piecelties?

- Lūdzu, Holera kungs!

Pamāju, lai Roulijs pie aizstāvības galda pieceļas, un viņ� paklausīja. Tad es atkal pievērsos Regīnai Kampo.

- Vai jūs, Kampo jaunkundz, esat pārliecināta, ka �is cilvēks jums iesita sestā marta naktī?

- Jā, tas bija viņ�.

- Cik jūs sverat, Kampo jaunkundz?

Viņa aizgriezās prom no mikrofona, it kā es būtu uzdevis sevi�ķi intīmu jautājumu par viņas seksuālo dzīvi. Pamanīju, ka Roulijs jau grasās apsēsties, tāpēc pamāju, lai viņ� paliek kājās.

- īsti nezinu, - Kampo atbildēja.

- Jūsu reklāmā internētā norādīts, ka jūs sverat simt piecdesmit mārciņu, - es teicu. - Vai tā ir?

- Domāju, ka jā.

- Ja zvērinātajiem jānotic jūsu stāstījumam par sestā marta notikumiem, viņiem jānotic ari tam, ka jūs pievārējāt Roulija kungu un izrāvāties brīvībā.

Es rādīju uz Rouliju, kas bija vismaz se�as pēdas gar� un apmēram par septiņdesmit piecām mārciņām smagāks nekā viņa.

- Tomēr tā bija.

- Turklāt brīdī, kad viņ� it kā turēja nazi jums pie rīkles.

- Es gribēju dzīvot. Kad dzīvībai draud briesmas, cilvēks ir spējīgs uz daudz ko.

Kampo izmantoja pēdējo aizsardzības līdzekli. Viņa sāka raudāt, it kā mans jautājums būtu atdzīvinājis atmiņas par mirkli, kad viņa bija tik tuvu nāvei.

- Varat apsēsties, Roulija kungs. Pagaidām jautājumu vairs nav, jūsu godība.

Apsēdos līdzās Roulijam. Sapratu, ka iztaujā�ana bijusi veiksmīga. Mani asmeņi bija atvēru�i neskaitāmas brūces. Apsūdzība noasiņoja. Roulijs paliecās tuvāk un no�ukstēja vienu vārdu:

- Izcili!

Mintons atsāka iztaujā�anu, ta�u tā vairāk atgādināja mu�as lidinā�anos ap vaļēju brūci. No atbildēm, ko bija sniegusi viņa galvenā lieciniece, atteikties vairs nebija iespējams, un neizdzē�ami bija vairāki tēli, kurus biju radījis zvērināto prātos.

Pēc desmit minūtēm viņ� meta mieru, bet es no turpmākiem jautājumiem atteicos, jo jutu, ka Mintons savā otrajā izjautā�anā necik daudz nav sasniedzis, un mani panākumi varēja būt vēl vājāki. Tiesnese apjautājās prokuroram, vai tiks aicināti vēl kādi liecinieki, un Mintons atbildēja, ka apsvērs �ādu iespēju pusdienu laikā.

Parasti �ādos gadījumos es iebilstu, jo gribu zināt, vai man savi liecinieki jāaicina tūdaļ pēc pusdienām. �ajā reizē es klusēju. Biju pārliecināts, ka Mintons jūt spriedzi un �aubās. Gribēju piespiest viņu pieņemt lēmumu un iedomājos, ka pusdienas pārtraukums tam varētu noderēt.

Tiesnese atlaida zvērinātos pusdienās, ta�u deva tikai stundu, nevis ierastās deviņdesmit minūtes. Viņa bija nolēmusi tempu neatslābināt. Fulbraita, paziņojusi, ka pārtraukums izsludināts līdz vieniem trīsdesmit, steig�us aizgāja. Visticamāk viņa ilgojās pēc cigaretes.

Apjautājos Roulijam, vai viņa māte varētu pusdienot kopā ar mums, lai būtu iespēja apspriest viņas liecību, kas, manuprāt, būs jāsniedz pēcpusdienā vai pat tūdaļ pēc pārtraukuma. Roulijs atteica, ka to nokārtos, un ierosināja satikties fran�u restorānā Venturas bulvārī. Iebildu, ka mums ir nepilna stunda laika, tāpēc vajadzētu tikties bārā Four Green Fields. Negribējās gan viņus vest uz �o svētnīcu, ta�u zināju, ka tur varēs ātri paēst un laikā atgriezties tiesas namā. Jā, iespējams, ka ēdiens tur nebija tik kvalitatīvs kā fran�u restorānā Venturas bulvārī, ta�u man bija vienalga.

Pagriezies uz promie�anu, pamanīju, ka zāle ir tuk�a. Visi bija aizsteigu�ies pusdienās. Vienīgi Mintons gaidīja mani.

- Vai varam mirkli aprunāties? - viņ� jautāja.

- Protams.

Nogaidījām, kad no zāles izies Roulijs. Es zināju, kas būs tālāk. Biju jau pieradis, ka prokurors, tiklīdz rodas mazākās grūtības, cen�as vienoties. Mintons zināja, ka iekļuvis ķibelē - pati svarīgākā lieciniece bija gandrīz izgāzusies.

- Kas noticis? - es jautāju.

- Pārdomāju tavus vārdus par tūksto� asmeņiem.

-Un?

- Es gribētu izteikt piedāvājumu.

- Tu esi iesācējs. Vai tad nav jāsaņem kāda atļauja, lai izteiktu piedāvājumu vienoties?

- Man ir zināmas tiesības rīkoties.

- Labi, tad runā!

- Es atteik�os no apsūdzības uzbrukumā vainu pastiprino�os apstākļos un uzturē�u prasību tikai par smagu miesas bojājumu nodarī�anu.

-Un?

- Un pieprasī�u �etrus gadus.

Piedāvājums patie�ām bija labs, ta�u Roulijam, ja viņ� to pieņemtu, �etri gadi tomēr būtu jāizcie� nebrīvē. Ta�u galvenais bija tas, ka �ī vairs nebūtu seksuālā nozieguma lieta. Roulijam pēc iznāk�anas no cietuma nebūtu varas iestādēs jāreģistrējas ar nepatīkamo zīmogu "seksuālais noziedznieks".

Paskatījos uz Mintonu tā, it kā viņ� tikko būtu aizskāris manas mātes piemiņu.

- Manuprāt, tas ir par skarbu, Ted, ja atceramies, kā tikko klājās tavai galvenajai lieciniecei. Vai redzēji zvērināto, kas alla� nēsā līdzi Bībeli? �ķita, ka Kampo liecības laikā tika apgānīts Dieva vārds.

Mintons neatbildēja. Acīmredzot zvērināto ar Bībeli viņ� nebija pamanījis.

- Protams, - es turpināju, - mans pienākums ir tavu piedāvājumu darīt zināmu savam klientam, un es to darī�u. Ta�u es viņu brīdinā�u, ka �ā priek�likuma pieņem�ana būtu pēdējā muļķība.

- Ko tu īsti gribi?

- �ādā lietā iespējams tikai viens spriedums, Ted. Es viņam teik�u, lai nepieņem piedāvājumu. Manuprāt, turpmākā prāvas gaita ir skaidra. Labu ēstgribu!

Atstāju Mintonu, gandrīz gaidīdams, ka viņ� man nopakaļus izkliegs jaunu piedāvājumu. Ta�u Mintons savaldījās.

- Piedāvājums ir spēkā līdz vieniem trīsdesmit, Holer, -viņ� uzsauca pavisam savādā balsī.

Es pacēlu roku un neatskatīdamies pamāju. Iziedams pa tiesas zāles durvīm, biju pārliecināts, ka viņa balsī saklausīju izmisumu.

Kad no bāra Four Green Fields atgriezāmies tiesas zālē, es vairījos no sarunas ar Mintonu. Gribēju, lai viņ� pēc iespējas ilgāk mokās neziņā. Tā bija daļa no plāna - piespiest viņu rīkoties tā, kā biju iecerējis, līdz ar to ari prāvu stūrēt man vēlamā virzienā. Kad apsēdāmies un gaidījām tiesnesi, es beidzot palūkojos uz Mintonu un brīdī, kad mūsu skatieni sastapās, papurināju galvu. Nekādas vieno�anās. Viņ� palocīja galvu, pūlēdamies paust pa�pārliecinātību un neizpratni par mana klienta lēmumu. Pēc mirkļa ienāca tiesnese un zvērinātie.

- Mintona kungs, vai jums vēl ir liecinieki? - tiesnese jautāja.

- Nē, jūsu godība, apsūdzībai tas ir viss.

�ķita, ka Fulbraita vilcinās. Viņas skatiens bija pievērsts Mintonam sekundi ilgāk, nekā vajadzētu. Manuprāt, viņa gribēja, lai zvērinātie redz viņas pārsteigumu. Tad tiesnese pievērsās man.

- Holera kungs, vai esat sagatavojies?

Parasti �ajā brīdī aizstāvības puse lūdza tiesu pasludināt attaisnojo�u spriedumu. �oreiz es to nedarīju, jo baidījos, ka �is būs viens no tiem retajiem gadījumiem, kad lūgums tiks izpildīts. Nedrīkstēju pieļaut, ka lieta jau tiek pabeigta. Teicu tiesnesei, ka esmu sagatavojies.

Mana pirmā lieciniece bija Mērija Alise Vindzora. Kopā ar viņu tiesas zālē ienāca Sesils Dobss, kas apsēdās pirmajā rindā. Vindzorai mugurā bija zilgans kostīms un �ifona blūze. Iedama garām tiesneses krēslam un apsēzdamās liecinieka krēslā, viņa izskatījās majestātiska. Nevienam ne prātā nevarēja ienākt, ka �ī lepnā būtne pusdienās apēdusi gaļas un kartupeļu biezputras sacepumu. Pavisam ātri tiku galā ar Mērijas Alises Vindzoras priek�ā stādī�anu, paskaidrodams viņas radniecības un biznesa saites ar Lūisu Rouliju. Tad palūdzu tiesnesei atļauju parādīt lieciniecei nazi, lietisko pierādījumu, ko bija reģistrējusi apsūdzības puse.

Atļauju saņēmis, es no tiesas sekretāra galda paņēmu ieroci, kas vēl joprojām atradās caurspīdīgā plastmasas maisiņā. Uz na�a asmens bija saskatāmi iniciāļi. Paņēmu maisiņu un noliku to lieciniecei priek�ā.

- Vindzoras kundze, vai jūs pazīstat �o nazi?

Viņa paņēma maisiņu un to ar plaukstu nogludināja, lai varētu izlasīt iniciāļus.

- Jā, - viņa beidzot atbildēja. - Tas ir mana dēla nazis.

- Kā jūs zināt, ka tas ir jūsu dēla nazis?

- Viņ� to man vairākkārt rādīja. Lūiss to alla� nēsāja līdzi un da�reiz izmantoja, kad vajadzēja pārgriezt birojam piegādāto bro�ūru iesaiņojumu. Tas bija ļoti ass.

- Cik sen viņam ir �is nazis?

- �etrus gadus.

-Jūs, �ķiet, zināt to visai precīzi.

-Jā.

- Kā varat būt tik pārliecināta?

- Viņ� to iegādājās pirms �etriem gadiem pa�aizsardzībai.

- No kā viņam vajadzēja aizsargāties, Vindzoras kundze?

- Mums bie�i jāizrāda mājas pilnīgi sve�iem cilvēkiem. Da�reiz mēs kopā ar viņiem mājā esam vieni. Biju�i vairāki gadījumi, kad nekustamā īpa�uma firmu darbinieki aplaupīti un ievainoti... noslepkavoti vai izvaroti.

- Vai jums ir zināms, ka Lūiss bijis �āda nozieguma upuris?

- Viņ� ne. Bet viņam pazīstamu personu kādā mājā...

- Kas notika?

- To personu izvaroja un aplaupīja vīrietis, kas bija bruņojies ar nazi. Lūiss cietu�o sievieti pēc uzbrukuma atrada. Pēc tam viņ� iegādājās nazi, lai vajadzības reizē varētu aizstāvēties.

- Kāpēc tie�i nazi? Kāpēc ne pistoli?

- Viņ� teica, ka sākumā grasījies iegādāties pistoli, ta�u, tā kā pa�aizsardzības ierocim jābūt ērti nēsājamam līdzi, viņ� nopircis nazi. Vienu tādu viņ� iedeva arī man. Tāpēc varu apgalvot, ka tas notika pirms �etriem gadiem. - Vindzora pacēla maisiņu ar nazi aug�up. - Manējais ir tie�i tāds pats, tikai iniciāļi citi. Kop� tā laika nazis visu laiku ir mums klāt.

- Vai, jūsuprāt, fakts, ka nazis jūsu dēlam bija līdzi arī sestā marta naktī, uzskatāms par pilnīgi normālu?

Mintons iebilda, norādīdams, ka jautājums nav pietiekami pamatots, tāpēc Vindzorai nebūtu jāatbild. Tiesnese iebildumu pieņēma. Mērija Vindzora, nepārzinādama krimināltiesības, uzskatīja, ka tiesnese ļauj atbildēt.

- Viņ� to nēsāja līdzi katru dienu, - Vindzora teica. - Sestais marts nebija nekāds...

- Vindzoras kundze, - tiesnese Fulbraita viņu pārtrauca, - es pieņēmu �o iebildumu. Tas nozīmē, ka jums uz jautājumu nav jāatbild. Zvērinātie �o atbildi neņems vērā.

- Piedodiet! - Mērija Vindzora klusi noteica.

- Nākamais jautājums, Holera kungs! - tiesnese mudināja.

- Tas bija viss, jūsu godība. Paldies, Vindzoras kundze!

Mērija Vindzora jau grasījās celties kājās, ta�u tiesnese viņai atkal aizrādīja, likdama palikt savā vietā. Es atgriezos pie aizstāvības puses galda, savukārt Mintons cēlās kājās. Pametis skatienu zālē, nemanīju nevienu pazīstamu seju, vienīgu Sesilu Dob�u. Viņ� veltīja man iedro�ino�u smaidu, bet es izlikos to neredzam.

Mērijas Vindzoras liecība bija nevainojama - viņa stingri ievēroja horeogrāfiju, ko bijām iestudēju�i pie pusdienu galda. īsos vārdos izstāstījusi tiesai, kādēļ dēls iegādājies nazi, viņa vienlaikus atstāja mīnu lauku, ko Mintonam vajadzēja �ķērsot. Vindzoras liecība neatklāja neko vairāk par to, kas jau bija zināms. Spriedu, ka, nomaldījies no ceļa, Mintons zem kājām ātri vien dzirdēs nāvējo�o klik�ķi.

- Kad notika uzbrukums, pēc kura jūsu dēls sāka nēsāt līdzi piecas collas garu saliekamo nazi?

- Divtūksto� pirmā gada devītajā jūnijā.

- Vai esat par to pārliecināta?

- Pilnīgi pārliecināta.

Es pagriezos savā krēslā, lai labāk redzētu Mintona seju. Tajā bija lasāms kā grāmatā. Viņ� domāja, ka atklājis ko nozīmīgu. Fakts, ka Vindzora tik precīzi atcerējās datumu, viņaprāt, norādīja uz liecības iepriek�ēju sagatavo�anu. Mintons bija satraukts. Tas bija skaidri redzams.

- Vai par �o uzbrukumu nekustamā īpa�uma tirgotājai bija rakstīts avīzēs?

- Nē.

- Vai policija izmeklēja �o lietu?

- Nē.

- Tomēr jūs skaidri atceraties �o datumu, Vindzoras kundze? Vai jums tas tika pateikts pirms liecības snieg�anas?

- Nē, es �o datumu tik labi atceros tāpēc, ka nekad neaizmirsī�u dienu, kad man uzbruka. - Manīju, ka vismaz trim zvērinātajiem paveras mute. Arī Mintonam. �ķita, ka skaidri sadzirdu klik�ķi. Mirkli klusējusi, Vindzora turpināja: - Un mans dēls arī to nekad neaizmirsīs, jo tas bija viņ�, kur� mani kailu un sasietu atrada tajā mājā. Visapkārt bija asinis. �āds skats viņu ārkārtīgi satricināja. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņ� turpmāk visur nēsāja līdzi nazi. Manuprāt, viņ� no�ēloja, ka notikuma vietā nav ieradies agrāk, jo būtu darījis visu, lai uzbrukumu nepieļautu.

- Saprotu, - Mintons, lūkodamies savās piezīmēs, novilka.

Nesaprazdams, kā lai turpina, viņ� sastinga. Baidīdamies, ka mīna sprāgs, viņ� nevēlējās kustēt ne no vietas.

- Mintona kungs, vai jums vēl ir jautājumi? - Tiesneses balsī jautās vāji slēpts sarkasms.

- Vienu mirkli, jūsu godība, - Mintons teica.

Savaldījies viņ� ielūkojās piezīmēs un mēģināja glābt to, kas vēl glābjams.

- Vindzoras kundze, vai jūs pēc tā notikuma piezvanījāt policijai? Varbūt jūsu dēls?

- Nē. Lūiss to gribēja, bet es neļāvu. Domāju, ka tas viņu satrieks vēl vairāk.

- Tātad mums par �o noziegumu oficiāla ziņojuma nav, vai ne?

- Nav gan.

Sapratu, ka Mintons vēlas turpmākā iztaujā�anā noskaidrot, vai viņa pēc uzbrukuma meklējusi mediķu palīdzību. Tomēr, nojauzdams kārtējos slazdus, viņ� tādu jautājumu neuzdeva.

- Tātad par �o uzbrukumu mēs zinām vienīgi pēc jūsu stāstītā. Pēc jūsu un jūsu dēla stāstītā, ja viņ� vēlēsies liecināt. Vai tā ir?

- Ta�u tas notika! Es joprojām pārdzīvoju tās �ausmas vai katru dienu.

- Bet to varat apgalvot tikai jūs.

Mērija Vindzora veltīja Mintonam nedzīvu skatienu.

- Vai tas ir jautājums?

- Vindzoras kundze, vai jūs vēlaties palīdzēt savam dēlam?

- Cik vien tas būs manos spēkos. Viņ� ir labs cilvēks un nav vainīgs �ajā nicināmajā noziegumā.

- Vai jūs būtu gatava uz visu, lai paglābtu dēlu no apsūdzības un cietuma?

- Jā, ta�u es nekad nemelotu par ko tādu. Ar zvērestu vai bez tā - es nekad nemelotu.

- Vai jūs vēlaties pasargāt savu dēlu?

-Jā.

- Vai tas nozīmē, ka varat ari samelot?

- Nē.

- Paldies, Vindzoras kundze!

Mintons a�i atgriezās savā vietā. Man bija atlicis tikai viens jautājums.

- Vindzoras kundze, cik jums toreiz bija gadu, kad jums uzbruka?

- Piecdesmit �etri.

Es apsēdos. Mintonam jautājumu vairs nebija, un Mērija Vindzora drīkstēja iet. Lūdzu tiesnesi, lai atļauj viņai prāvas laikā uzturēties zālē, jo viņa liecību bija sniegusi. Mintons neiebilda, un �āda atļauja tika dota.

Mans nākamais liecinieks bija Losand�elosas Policijas pārvaldes detektīvs Deivids Lembkins, eksperts seksuālajos noziegumos, kur� bija piedalījies nekustamā īpa�uma tirgotāju izvaro�anas lietu izmeklē�anā. Viņ� pāris vārdos izklāstīja �o lietu galvenos faktus, un es ātri vien tiku līdz pieciem svarīgajiem jautājumiem, kuru atbildēm vajadzēja apstiprināt Mērijas Vindzoras liecību.

- Detektīv Lembkin, kāds bija izvaroto sievie�u vecums?

- Tās visas bija samērā veiksmīgas biznesa sievietes. Viņas bija vecākas, nekā mēdz būt izvaro�anas upuri. Manuprāt, jaunākajai bija divdesmit deviņi, bet vecākajai piecdesmit deviņi gadi.

- Tātad piecdesmit �etrus gadus veca sieviete varēja būt �ā izvarotāja upuris?

-Jā.

- Vai varat izstāstīt tiesai, kad bija izdarīts pirmais zināmais uzbrukums un kad - pēdējais?

- Jā. Pirmais bija divtūksto�ā gada pirmajā oktobrī, bet pēdējais - divtūksto� pirmā gada trīsdesmitajā jūlijā.

- Tātad divi tūksto�i pirmā gada devītais jūnijs ietilpst laikposmā, kad izvarotājs uzbruka nekustamā īpa�uma firmu pārstāvēm?

-Jā.

- Vai, izmeklējot �īs lietas, jus nonācāt pie atzinuma, ka �is noziedznieks izvarojis vairāk nekā piecas sievietes?

Mintons protestēja, norādīdams, ka atbildot liecinieks izteiks savus pieņēmumus. Tiesnese akceptēja iebildumu, ta�u tam vairs nebija nozīmes. Svarīgs bija jautājums, un zvērinātie redzēja, ka prokurors nepieļauj atbildes snieg�anu.

Mintons, uzdodams savus jautājumus, mani pārsteidza. Viņ� bija atguvies pēc neveiksmes Mērijas Vindzoras iztaujā�anā un Lembkinam uzdeva tādus jautājumus, uz kuriem sniegtās atbildes nāca par labu apsūdzības pusei.

- Detektīv Lembkin, vai �īs izmeklē�anas gaitā sievietes, kas darbojās nekustamā īpa�uma biznesā, tika brīdinātas par iespējamiem draudiem?

- Jā, protams. Divas reizes izsūtījām brīdinājumus. Pirmo nosūtījām licencētajām apkaimes nekustamā īpa�uma firmām, savukārt otru saņēma visi nekustamā īpa�uma tirgotāji personiski neatkarīgi no dzimuma.

- Vai otrajā brīdinājumā bija norādītas izvarotāja pazīmes un metodes?

-Jā-

- Vai gadījumā, ja kāds vēlētos sacerēt stāstu, ka viņam uzbrucis izvarotājs, informācija būtu iegūstama no �īm vēstulēm?

- Tas ir pilnīgi iespējams.

- Vairāk jautājumu nav, jūsu godība.

Mintons lepns apsēdās, un Lembkins drīkstēja iet, jo ari es vairs nevēlējos neko jautāt. Palūdzu tiesnesei atļauju da�as minūtes apspriesties ar savu klientu un pieliecos Roulijam tuvāk.

- Lielais bridis ir klāt, - es teicu. - Tu esi pēdējais, kas atlicis. Ja vien neeksistē kaut kas tāds, ko man neesi izstāstījis, tu esi balts, un Mintonam vairs nekā pret tevi nav. Nebaidies no viņa un neļauj sevi apmulsināt! Vai spēsi saglabāt mieru?

Roulijs visu laiku bija teicis, ka liecinās un noliegs savu vainu. �o apņem�anos viņ� vairākkārt pauda ari pie pusdienu galda, vēl un vēlreiz uzstādams, ka liecinās. Klienta liecību es alla� uzskatīju par milzīgu risku. Visu, ko mans aizstāvamais pasaka, apsūdzības puse vēlāk var izmantot savā labā. Ta�u es zināju vēl ko. Lai ari zvērinātos brīdina, ka apsūdzētajam ir tiesības klusēt, viņi vienmēr vēlas dzirdēt, ka apsūdzētais noliedz savu vainu. Ja zvērinātajiem �ī iespēja tiek liegta, viņiem tas var nepatikt.

-Jā, - Roulijs no�ukstēja. - Es tik�u galā ar prokuroru.

Es atgrūdu krēslu un piecēlos.

- Aizstāvības puse izsauc Lūisu Rosu Rouliju, jūsu godība.

Lūiss Roulijs traucās uz liecinieku solu glu�i kā basketbolists, kas, pietrūcies no sola, steidz iesaistīties spēlē. Viņ� atgādināja cilvēku, kur� nepacietīgi gaidījis iespēju aizstāvēties, acīmredzot saprazdams, ka viņa izturē�anās atstāj iespaidu uz zvērinātajiem.

Pabeidzis obligāto iepazīstinā�anu ar savu klientu, es uzreiz ķēros pie svarīgākā. Atbildēdams uz jautājumiem, Roulijs vaļsirdīgi atzinās, ka sestā marta vakarā devies uz bāru Morgan, lai sameklētu sev mei�u. Pēc viņa vārdiem, viņ� neesot meklējis tie�i prostitūtu, ta�u nolēmis neatteikties no tādiem pakalpojumiem.

- Agrāk arī biju ticies ar sievieti, kam jāmaksā, - Roulijs teica. - Tāpēc man nebija pret to iebildumu.

Viņ� liecināja, ka Regīnai Kampo neesot mēģinājis tuvoties un vienā brīdī pie bāra letes viņa pienākusi pati. Roulijs norādīja, ka iniciatore bijusi Kampo, ta�u tobrīd viņ� neesot pievērsis tam uzmanību. Uzmāk�anās neesot bijusi agresīva. Sieviete teikusi, ka pēc desmitiem būs brīva un viņ� drīkstot ierasties, ja citu plānu viņam nav.

Roulijs izstāstīja, ko turpmāko stundu darījis bārā Morgan un ka devies uz Lamplighter, lai uzmeklētu sievieti, kurai nevajadzētu maksāt, ta�u pūliņi biju�i velti. Tad viņ� devies uz Kampo norādīto adresi un pieklauvējis pie durvīm.

- Kas atvēra durvis?

- Viņa. Viņa atvēra durvis un nopētīja mani.

- Regīna Kampo? Sieviete, kas �orīt sēdēja uz liecinieku krēsla?

-Jā.

- Vai jūs redzējāt visu viņas seju?

- Nē. Viņa atvēra tikai nelielu spraudziņu, tāpēc visu seju es neredzēju. Tikai sejas kreiso pusi.

- Uz kuru pusi vērās durvis? Sprauga bija labajā vai kreisajā pusē?

- Raugoties no manas puses, labajā pusē.

- Tātad vēlreiz - vai durvju sprauga bija labajā pusē?

- Tie�i tā.

- Vai, stāvēdama aiz durvīm, viņa pa �o spraugu uz jums skatījās ar kreiso aci?

- Jā, ar kreiso.

- Vai redzējāt arī viņas labo aci?

- Nē.

- Ja viņas sejas labā puse būtu savainota, vai jūs to redzētu?

- Nē.

- Skaidrs. Kas notika tālāk?

- Viņa ieraudzīja, ka tas esmu es, un aicināja mani iek�ā. Atvēra durvis pla�āk, bet pati joprojām stāvēja aiz durvīm.

- Tātad jūs nevarējāt viņu pilnīgi saskatīt?

- Nē, nevarēju. Viņa slēpās aiz durvīm.

- Kas notika tālāk?

- Nu, tur bija tāds kā priek�nams, kā gaitenis, un cauri arkveida ejai viņa norādīja uz dzīvojamo istabu, lai es dodos dziļāk.

- Vai tas nozīmē, ka viņa palika jums aiz muguras?

- Jā, kad es devos uz dzīvojamās istabas pusi, viņa palika man aiz muguras.

- Vai viņa aizvēra durvis?

- Laikam jā. Es dzirdēju, ka tās tiek aizvērtas.

- Un tālāk?

- Kāds man no aizmugures iesita pa galvu, un es nokritu zemē. Atslēdzos.

- Vai zināt, cik ilgi bijāt bez samaņas?

- Nē. Kāds laiciņ� dro�i vien pagāja, ta�u ne policija, ne kāds cits man neteica, cik ilgs tas bijis.

- Ko atceraties no brī�a, kad atguvāt samaņu?

- Man bija grūti elpot, un, atvēris acis, es ieraudzīju, ka man kāds sē� virsū. Es gulēju uz muguras un mēģināju pakustēties, bet tad sapratu, ka uz kājām arī man kāds sē�.

-Tālāk?

- Abi teica, lai nekustos, un viens brīdināja, ka esot atradu�i manu nazi un, ja es kustē�oties vai mēģinā�ot aizmukt, viņi nekavējoties to izmanto�ot.

- Vai pēc tam ieradās policija un jūs arestēja?

-Jā, pēc pāris minūtēm bija klāt policija, uzlika man ro-kudzel�us un pierāva kājās. Un tad es ieraudzīju, ka man uz �aketes ir asinis.

- Uz rokas arī?

- Rokas es nevarēju redzēt, jo tās bija saslēgtas roku-dzel�os man uz muguras. Ta�u dzirdēju, ka viens no vīriem, kur� sēdēja man virsū, sacīja policistam, ka mana roka esot asiņaina, un tad policists uzmauca uz tās maisiņu. Es jutu.

- Kā asinis nokļuva uz jūsu rokas un �aketes?

- Varu teikt tikai to, ka gan roku, gan �aketi kāds bija notraipījis. Citu izskaidrojumu tam nezinu.

- Vai esat kreilis?

- Nē.

- Vai jūs sitāt Kampo jaunkundzei ar kreiso dūri?

-Nē.

- Vai draudējāt izvarot viņu?

-Nē.

- Vai teicāt, ka nogalināsiet viņu, ja viņa nepakļausies?

- Nē.

Cerēju, ka Roulijs būs tikpat negants kā pirmajā dienā Sesila Dobsa birojā, ta�u viņ� bija mierīgs un savaldīgs. Nolēmu, ka līdz iztaujā�anas beigām jāpanāk, lai viņ� noskai�as. Pusdienlaikā biju teicis Roulijam, ka jārunā nikni, tāpēc nesapratu, kāpēc viņ� neklausa.

- Vai esat dusmīgs, ka tiekat apvainots uzbrukumā Kampo jaunkundzei?

- Protams!

- Kāpēc?

Roulijs pavēra muti, ta�u klusēja. �ķita, ka viņ� ir saniknots par �ādu jautājumu. Beidzot tomēr viņ� atbildēja.

- Ko nozīmē "kāpēc"? - Roulijs noprasīja. - Vai jūs kādreiz esat apsūdzēts noziegumā, ko neesat pastrādājis? Vai jums bijis tā, ka vienīgais, ko varat darīt, ir gaidīt? Gaidīt nedēļām un mēne�iem ilgi, līdz beidzot sāksies tiesa un jūs varēsiet pateikt, ka lieta ir safabricēta? Bet tad jums jāgaida vēl un vēl, kamēr prokurors iztaujā visādus krāpniekus, un jāklausās visos �ajos melos un jāgaida sava kārta! Protams, esmu dusmīgs! Es neesmu vainīgs! Es neko sliktu neesmu izdarījis!

Lieliski. Tie�i mērķī. Tas aizkustināja ikvienu, kas kaut reizi nepatiesi apvainots. Varēju uzdot citus jautājumus, ta�u atgādināju sev nerakstītu likumu - svarīgi ir laikā pārtraukt. Nepārspīlēt. Vajadzības brīdī man būs iespēja vēl uzdot jautājumus.

Es paskatījos uz tiesnesi.

- Vairāk jautājumu nav, jūsu godība.

Mintons jau bija kājās, iekams es paspēju apsēsties. Viņ� devās uz katedru, nenolaizdams no Roulija tēraudcietu skatienu un pauzdams zvērinātajiem, ko domā par �o cilvēku. Mintona gai�zilo acu skatiens glu�i kā lāzers pārskrēja pār telpu. Viņ� ieķērās katedras malās tik spēcīgi, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Tā bija izrāde, kas paredzēta zvērinātajiem.

- Vai jūs noliedzat, ka esat piedūris pirkstu Kampo jaunkundzei? - viņ� jautāja.

-Jā, noliedzu! - Roulijs atcirta.

- Saskaņā ar jūsu teikto Kampo jaunkundze vai nu piekāvusi sevi pati, vai ari to izdarījis cilvēks, kur� piedalījies �ā plāna īsteno�anā. Vai tā ir?

- Es nezinu, kas to izdarījis. Ta�u zinu, ka to neesmu izdarījis es.

- Vai jūs apgalvojat, ka Regīna Kampo melo? Ka viņa �odien ieradās tiesas zālē un meloja tiesnesei un zvērinātajiem, un visai pla�ajai pasaulei?

Mintons, uzsvērdams �ā teikuma nozīmi un pauzdams pretīgumu, �ūpoja galvu.

- Es apgalvoju tikai to, ka neesmu darījis neko no tā visa, ko viņa �eit stāstīja. Tātad viens no mums melo. Un es tas neesmu.

- To izlems zvērinātie, vai ne?

-Jā.

- Parunāsim par nazi, ko jus iegādājāties pa�aizsardzībai. Vai gribat iestāstīt tiesai, ka upuris kaut kādā veidā uzzināja par jūsu nazi un nolēma to izmantot, lai safabricētu �o lietu?

- Man nav ne jausmas, ko viņa uzzināja. Es nazi nekad neesmu rādījis ne viņai, ne kādam citam bārā, kur viņa to varēja redzēt. Tādējādi nesaprotu, kā viņa par to zināja. Manuprāt, viņa nazi atrada, kad līda man kabatā pēc naudas. Nazi un naudu es alla� turu vienā kabatā.

- Tātad jūs apsūdzat viņu ari naudas zag�anā? Vai jums neliekas, ka tas ir par daudz, Roulija kungs?

- Man līdzi bija �etri simti dolāru. Kad mani arestēja, naudas vairs nebija. Kāds to bija paņēmis.

Mintons bija pietiekami prātīgs, lai nesāktu precizēt, kur nauda palikusi, jo saprata, ka tas nebūtu pareizākais solis. Ja viņ� mēģinātu apgalvot, ka Roulijam nemaz naudas nav bijis un viņ� gribējis izvarot un noslepkavot Kampo, lai nebūtu jānorēķinās par pakalpojumu, es tūdaļ uzrādītu Roulija nodokļu pārskatus, kas viestu pamatīgas �aubas, vai tik bagāts cilvēks atteiktos maksāt prostitūtai. Mintons vēlējās izvairīties no tādas nevēlamas situācijas un steidza pabeigt iztaujā�anu.

Ar teatrālu �estu Mintons pacēla fotogrāfiju, kurā bija redzama sadauzītā Regīnas Kampo seja.

- Tātad Regīna Kampo ir mele, - viņ� teica.

-Jā.

- To pastrādājis kāds cits, vai ari viņa sevi savainojusi pati.

- Es nezinu, kas viņai to nodarījis.

- Jūs katrā ziņā ne.

- Nē, es ne. Es nekad neko tādu nenodarītu sievietei. Es nekad nenodarītu sievietei pāri. - Mintons joprojām turēja fotogrāfiju paceltu, un Roulijs parādīja uz to ar pirkstu. - Neviena sieviete nav pelnījusi ko tādu, - viņ� piebilda.

Es paliecos uz priek�u un gaidīju. Roulijs tikko bija pateicis vārdus, ko es viņam lūdzu iepīt kādā no savām atbildēm. Neviena sieviete nav pelnījusi ko tādu. Mintons bija gudrs. Vai viņ� noticēs, ka Roulijs tikko atvēris viņam durvis?

- Ko jūs domājat ar vārdu "pelnījusi"? Vai, jūsuprāt, ne�ēlīgi noziegumi jāvērtē atbilsto�i tam, vai upuri tos pelnīju�i?

- Nē. To es negribēju teikt. Es gribēju teikt, ka neatkarīgi no iztikas pelnī�anas veida sievieti nedrīkst tā piekaut. Neviens to nav pelnījis.

Mintons nolaida roku ar fotogrāfiju. Viņ� mirkli uz to skatījās, tad atkal pievērsās Roulijam.

- Roulija kungs, man vairs nav jautājumu.

Man joprojām �ķita, ka �ajā asmeņu cīņā uzvarē�u. Biju izdarījis visu iespējamo, lai Mintons nonāktu situācijā, kurā ir tikai viena iespēja. Nu bija laiks izvērtēt, vai ar �o visu iespējamo ir pieticis. Kad jaunais prokurors apsēdās, es nolēmu vairs neuzdot jautājumus savam klientam. Viņ� bija izturējis Mintona uzbrukumu, un es biju pārliecināts, ka vēj� pū� mūsu burās. Piecēlies paskatījos pulkstenī, kas karājās pie tiesas zāles galasienas. Tas rādīja tikai trīs un trīsdesmit minūtes. Tad es pievērsos tiesnesei.

- Jūsu godība, aizstāvības puse ir beigusi.

Tiesnese Fulbraita palocīja galvu un, arī paskatījusies pulkstenī, paziņoja, ka zvērinātie var doties pārtraukumā. Tiklīdz viņi bija izgāju�i, tiesnese palūkojās uz apsūdzības puses galdu, kur, galvu nodūris, kaut ko rakstīja Mintons.

- Mintona kungs?

Prokurors pacēla galvu.

- Mēs vēl neesam beigu�i. Lūdzu, mirkli uzmanības! Vai apsūdzības pusei ir vēl kas sakāms?

Mintons piecēlās.

- Jūsu godība, es lūgtu sēdi atlikt, lai mēs varētu apsvērt tālāko liecinieku izsauk�anu.

- Mintona kungs, mums �odien ir vēl vismaz deviņdesmit minūtes. Es ta�u jau teicu, ka vēlos, lai �īsdienas darbs būtu maksimāli produktīvs. Kur ir jūsu liecinieki?

- Atklāti runājot, jūsu godība, nebiju gaidījis, ka aizstāvības pusei būs tikai trīs liecinieki, tāpēc es...

- Holera kungs par to brīdināja savā ievadrunā.

- Jā, ta�u prāvas gaita ir daudz ātrāka, nekā biju paredzējis. Mēs esam pusi dienas priek�ā grafikam. Es lūgtu tiesu būt iecietīgai. Darī�u visu, lai liecinieks ierastos tiesā �ovakar se�os.

Pagriezies paskatījos uz Rouliju, kas sēdēja man līdzās. Es palocīju galvu un piemiedzu kreiso aci. Tiesnesei tas nebija redzams. �ķita, ka Mintons ķersies pie salmiņa. Nu bija jānodro�inās, lai tiesnese neizjauc viņa nodomu. Es piecēlos kājās.

-Jūsu godība, aizstāvības pusei nav iebildumu pret sēdes atlik�anu. Mēs varētu izmantot �o laiku, lai sagatavotu nobeiguma argumentus un norādījumus zvērinātajiem.

Tiesnese, saraukusi pieri, man veltīja aizdomu pilnu skatienu. Aizstāvības pusei reti nebija iebildumu, ka apsūdzības puse kavē lietas izskatī�anu. Ta�u sēkla, ko biju sējis, sāka dīgt.

- Jūsu vārdos ir racionāls grauds, Holera kungs. Ja mēs atceļam sēdi, noslēguma runas varētu izskanēt tūdaļ pēc apsūdzības liecinieku uzklausī�anas. Vairāk pārtraukumu nebūs, vienīgi tie, kas nepiecie�ami zvērinātajiem. Vai sapratāt, Mintona kungs?

-Jā, jūsu godība, bū�u sagatavojies.

- Holera kungs?

- Tas bija mans ierosinājums, jūsu godība. Bū�u sagatavojies.

- Ļoti labi. Esam vienoju�ies. Tiklīdz atgriezīsies zvērinātie, es paziņo�u, ka �odien viņi var būt brīvi. Viņi neiekļūs sastrēgumos, un rīt viss ritēs gludi un raiti, tāpēc ne�aubos, ka jau pēcpusdienā viņi varēs apsvērt spriedumu.

Tiesnese Fulbraita paskatījās uz mani un tad uz Minto-nu - it kā brīdinātu, lai mēs pat neuzdro�ināmies iebilst. Mēs arī neprotestējām, tāpēc viņa piecēlās un aizgāja - iespējams, uzvilkt dūmu.

Pēc divdesmit minūtēm zvērinātie jau brauca mājup, un es liku portfelī savas lietas. Man pienāca klāt Mintons.

- Vai varam aprunāties? - viņ� pajautāja un devās atpakaļ pie sava galda.

Paskatījies uz Rouliju, teicu, lai viņ� brauc prom kopā ar māti un Dob�u, bet es, ja būs nepiecie�ams, viņam piezvanī�u.

- Bet es arī gribu ar tevi aprunāties, - Roulijs iebilda.

- Par ko?

- Par visu. Kā, tavuprāt, man gāja?

- Labi, viss bija labi. Manuprāt, situācija mums ir labvē-līga-

Es ar galvu pamaju uz apsūdzības galda pusi, kur bija atgriezies Mintons, un �ukstus sacīju:

- Viņ� arī to zina. Dro�i vien izteiks nākamo piedāvājumu.

- Vai man jāpaliek, lai to dzirdētu?

Es papurināju galvu.

- Tam nav nozīmes. Iespējams ta�u tikai viens spriedums, vai ne?

- Tie�i tā.

Celdamies kājās, viņ� uzsita man pa plecu, un man vajadzēja savaldīties, lai nenoskurinātos.

- Nepieskaries man, Lūis! - es teicu. - Ja gribi izdarīt man ko labu, atdod pistoli.

Roulijs neatbildējis uzsmaidīja man un virzījās pa eju uz durvju pusi. Kad viņ� bija prom, es pievērsos prokuroram. Mintona acīs bija lasāms izmisums. Viņa mērķis �ajā prāvā bija notiesā�ana - par jebko.

- Kas noticis?

- Ir vēl viens piedāvājums.

- Klausos.

- Es izvirzī�u apsūdzību tikai uzbrukumā. Se�i mēne�i apgabala cietumā. Tā kā mēne�a beigās �ī vieta jāatbrīvo, viņam, iespējams, nevajadzēs nosēdēt pat se�as dienas.

Es palocīju galvu. Mintons runāja par valdības norādījumu nepārblīvēt apgabala cietumus. Nevienu neinteresēja, kas noticis tiesas zālē, - ja bija nepiecie�ams, ieslodzījuma termiņi tika samazināti visai krasi. Tas bija labs piedāvājums, ta�u es neko neteicu. Zināju, ka piedāvājums nāk no otrā stāva. Mintons nebūtu uzdro�inājies uzņemties tādu atbildību.

- Ja mans klients pieņems �ādu piedāvājumu, Kampo viņu civilprocesā izputinās, - es teicu. - �aubos, vai viņ� to pieņems.

- Bet tas ir sasodīti labs piedāvājums! - Mintons izgrūda.

Viņa balsī jautās niknums. Biju pārliecināts, ka novērotājs par Mintonu nav ziņojis neko labu un viņam ir dots rīkojums panākt, lai apsūdzētais atzīst savu vainu. Izniekot prāvu un tiesne�a un zvērināto laiku, bet panākt �o atzī�anos. Vannuisas birojam nepatika zaudēt, turklāt kop� Roberta Bleika fiasko bija pagāju�i tikai divi mēne�i. Mintons varēja samazināt sodu, cik vien gribēja, galvenais bija panākt tā piesprie�anu. Roulijam bija jānonāk aiz restēm - kaut uz se�desmit dienām.

- Varbūt no tava viedokļa tas ir sasodīti labs piedāvājums. Ta�u tas tik un tā nozīmē, ka manam klientam ir jāatzīstas noziegumā, ko viņ� nav pastrādājis. Turklāt tiek pieļauta iespēja iesniegt civilprasību. Tātad mans klients se�desmit dienas apgabala cietumā centīsies nosargāt savu pakaļu, bet Regīna Kampo ar savu advokātu tikmēr viņu aptīrīs. Saproti? No �āda viedokļa tas nemaz tik labs nav. Ja man būtu teik�ana, es beigtu prāvu. Manuprāt, mēs jau esam uzvarēju�i. Mūsu pusē ir vīrs ar Bībeli - tātad vismaz viens. Bet varbūt mūsu pusē ir visi divpadsmit. Kas zina?

Mintons ar roku uzsita pa galdu.

- Sasodīts, Holer, ko tu runā? Tu ta�u zini, ka viņ� to izdarīja! Un se�i mēne�i - kaut vismaz se�desmit dienas! -par to, ko viņ� nodarījis tai sievietei, ir nieks. �ā pretīgā farsa dēļ miegu esmu zaudējis! Viņi novēro un domā, ka zvērinātie ir jūsu pusē, tāpēc man tas jādara.

Ar valdonīgu kustību aizvēris portfeli, es piecēlos kājās.

- Ceru, ka tu atradīsi labu liecinieku, kas atspēkos visu, Ted. Tev būs jāpieprasa soda mērs. Ar katru brīdi vairāk man �ķiet, ka uz na�u cīņu tu esi atnācis kails. Cīnies beidzot pretī!

To pateicis, es devos pa eju prom. Pusceļā uz tiesas zāles durvīm apstājos un paskatījos atpakaļ.

- Ei, vai zini ko? Ja zaudē miegu �īs vai kādas citas lietas dēļ, labāk ej prom no �ā darba un atrodi ko citu! Tev neizdosies, Ted.

Mintons sēdēja pie galda un skatījās tuk�umā taisni uz priek�u. Nekas neliecināja, ka viņ� būtu dzirdējis manus vārdus. Atstāju viņu tos pārdomājam. Biju pārliecināts, ka rīkojos pareizi. Vai tā ir, būs zināms no rīta.

Devos uz Four Green Fields, lai apsvērtu noslēguma runu. Zināju, ka man nebūs vajadzīgas divas stundas, ko tiesnese atvēlējusi. Pie bāra letes pasūtīju Guinness un apsēdos pie kāda galdiņa, kura apkalpo�ana sākās tikai se�os. Uzmetu runas pamatu, ta�u instinktīvi nojautu, ka mana runa lielākoties būs atbilde uz prokurora teikto. Jau pirms tiesas Mintons bija lūdzis tiesnesei Fulbraitai atjauju izmantot PowerPoint prezentāciju, lai zvērinātajiem ilustrētu lietas būtību. Jaunie prokurori tiesas zālē aizrāvās ar ekrāniem un datorgrafikām, it kā zvērinātie pa�i nebūtu spējīgi domāt un atrast kopsakarības.

Maniem klientiem lielākoties bija grūti samaksāt man honorāru, kur nu vēl par PowerPoint prezentācijām. Roulijs bija izņēmums. Par mātes naudu viņ�, ja gribētu, PowerPoint sagatavo�anai varētu nolīgt kaut Frānsisu Fordu Kopolu. Ta�u es par to nebiju ieminējies. Es biju vecās skolas pārstāvis. Man patika ringā iziet vienam. Mintons uz lielā zilā ekrāna lai rāda, ko vien grib. Es vēlējos, lai zvērinātie manas uzstā�anās laikā vēro mani. Ja es nespē�u viņus pārliecināt, to nespēs ari dators.

Piecos trīsdesmit es piezvanīju Megijai Makfērsonei uz biroju.

- Laiks doties mājās, - es teicu.

- Di�ajiem advokātiem varbūt. Mums, valsts kalpotājiem, jāstrādā vēl ilgi pēc tumsas iestā�anās.

- Varbūt paņemsi pārtraukumu un atnāksi iedzert kādu Guinness un apēst gaļas un kartupeļu biezputras sacepumu? Pēc tam varēsi iet atpakaļ un pabeigt iesākto.

- Nē, Holer, nevaru. Turklāt es zinu, kas tev prātā.

Es iesmējos. Viņa alla� uzskatīja, ka zina, kas man prātā. Lielākoties viņai bija taisnība, ta�u �oreiz ne.

-Jā? Un kas?

- Tu gribi ieraut mani intere�u konfliktā un noskaidrot, kā rīkosies Mintons.

- Nekā tamlīdzīga, Meg. Mintons ir kā atvērta grāmata. Smitsona novērotājs ielicis viņam sliktas atzīmes. Tāpēc Smitsons licis tīt mak�ķeres un panākt kaut jel kādu spriedumu. Ta�u Mintons gatavo PowerPoint prezentāciju, grib riskēt. Turklāt viņ� ir saniknots, un mak�ķeru tī�ana nav viņam pa prātam.

- Man arī ne. Smitsons alla� baidījies no zaudējuma -un kop� Bleika lietas jo īpa�i. Viņ� nekad neprot pareizi novērtēt situāciju. Tas ir briesmīgi.

- Vienmēr esmu teicis, ka zinu, kāpēc viņi zaudēja Bleika prāvu. Tāpēc, ka uzticēja to citam, nevis tev. Pasaki viņiem to, Megij!

-Ja būs iespēja.

- Gan jau būs.

Megijai nepatika apspriest savu karjeru, kuras izaugsme bija aprimusi. Tāpēc viņa mainīja sarunas tematu.

- Tu izklausies diezgan priecīgs, - viņa teica. - Vakar tevi turēja aizdomās par slepkavību, �odien tu īsā pavadā turēji prokuroru. Kas notiek?

- Nekas. Dro�i vien iestājies klusums pirms vētras. Paklau, viens jautājums. Vai tu kādreiz esi steidzinājusi ballistisko ekspertīzi?

- Kādu ekspertīzi?

- Lai salīdzinātu �aulītes un lodes.

- Viss atkarīgs no atbildīgās nodaļas. Ja steiga patie�ām ir pamatota, rezultātus var saņemt divdesmit �etru stundu laikā.

Jutu, ka mani pārņem bailes. Iespējams, man vairs nebija laika.

- Lielākoties gan tā nenotiek, - Megija turpināja. - Parasti paiet divas vai trīs dienas. Reizēm �aulī�u un lo�u salīdzinā�ana prasa vēl ilgāku laiku, jo lode var būt deformēta un grūti raksturojama. Tas nav vienkār�s darbs.

Es palocīju galvu. Nedomāju, ka man tas varētu palīdzēt. Nozieguma vietā bija atrasta lodes �aulīte. Ja Lenkfords un Sobela to salīdzinās ar �aulīti, kas pirms piecdesmit gadiem iz�auta no Mikija Koena pistoles, mani arestēs nekavējoties, bet lodes salīdzinās vēlāk.

- Vai tu vēl klausies? - Megija jautāja.

-Jā, mazliet iegrimu domās.

- Tu vairs neizklausies priecīgs. Gribi aprunāties, Maikl?

- Nē, ne tagad. Ta�u, ja man būs vajadzīgs labs jurists, es zinā�u, kam jāzvana.

- Tāds bridis diez vai pienāks.

- To mēs vēl redzēsim.

Atkal iestājās klusums. Doma, ka līnijas pretējā galā ir Megija, mani nomierināja. Man tas patika.

- Holer, mani gaida darbs.

- Labi, Megij, ierādi sliktajiem pui�iem viņu vietu.

- Noteikti.

- Uz redzē�anos!

Aizvēris telefonu, es brīdi apsvēru situāciju, tad atkal to atvēru un piezvanīju uz viesnīcu Sheraton Universal, lai noskaidrotu, vai ir kāda brīva istaba. Uzskatīju, ka �o nakti dro�āk ir pavadīt ārpus mājas. Iespējams, pie mājas mani jau gaidīja divi detektīvi no Glendeilas policijas.

Tre�diena, 25. maijs

Tre�dienas rītā pēc negulētas nakts sliktā viesnīcā es tiesas namā ierados agri, ta�u mani neviens negaidīja - tur nebija mundru Glendeilas policistu, kas saņēmu�i orderi manam arestam, tāpēc, ejot cauri metāla detektoram, mani pārņēma atvieglojums. Mugurā man bija tas pats uzvalks, kas vakar, ta�u es cerēju, ka neviens to nepamanīs. Krekls un kaklasaite bija citi. Lincoln man parasti ir pāris rezerves apģērbu vasaras dienām, kad jāstrādā glu�i kā tuksnesī un ma�īnas gaisa kondicionētājs nespēj mazināt svelmi.

Iegājis tiesneses Fulbraitas zālē, pārsteigts konstatēju, ka neesmu pinnais. Tur jau bija Mintons, kas rīkojās ap ekrānu PowerPoint prezentācijai. Tā kā zāle bija būvēta pirms datoru ēras, tajā nebija piemērotas vietas, lai izvietotu divpadsmit pēdas platu ekrānu, kas būtu vienādi labi redzams gan zvērinātajiem, gan tiesnesei, gan juristiem. Izskatījās, ka ekrāns aizņems krietnu daļu zāles un tie, kuri sēdēs aiz tā, neko neredzēs.

- Jūs nu gan �odien agri! - es pabrīnījos.

Iztraucēts darbā, viņ� likās pārsteigts, mani ieraugot.

- Jāsakārto uzskates līdzekļi. Pamatīga noņem�anās.

- Vienmēr var izmantot pārbaudītus līdzekļus, proti, glu�i vienkār�i raudzīties uz zvērinātajiem un runāt tie�i viņiem.

- Nē, paldies! Man labāk patīk �ādi. Vai vakar ar klientu apspriedāt manu piedāvājumu?

- Jā, bet tas netiek pieņemts. Izskatās, ka mēs cīnīsimies līdz galam.

Noliku portfeli uz sava galda un klusībā apsvēru, vai Mintona gatavo�anās noslēguma runai nozīmē, ka viņ� atteicies no liecinieka. Mani pārņēma panika. Uz apsūdzības puses galda nebija redzams nekas tāds, kas ļautu nojaust Min-tona rīcības plānus. Zināju, ka varu viņam to pajautāt, ta�u negribēju sagraut savu nesatricināmās vienaldzības tēlu.

Es aizgāju līdz tiesas izpildītāja galdam, lai aprunātos ar Billu Mīhenu - cilvēku, kur� atbildēja par kārtību tiesneses Fulbraitas zālē. Uz viņa galda bija izklāti dokumenti, un starp tiem noteikti bija gan tiesas zāles darba grafiks, gan to ieslodzīto vārdi, kuri �odien tiks vesti uz tiesu.

- Bili, es do�os pēc kafijas. Vai tev ari kaut ko atnest?

- Nē, paldies! Kādu laiku esmu nolēmis atturēties no kofeīna.

Es pasmaidīju un palocīju galvu.

- Vai �is ir ieslodzīto saraksts? Drīkstu apskatīties, vai tajā nav kāds mans klients?

- Protams.

Mīhens pasniedza man vairākas kopā saspraustas papīra lapas. Tajās bija minēti visi, kas patlaban atradās tiesas kamerās. Līdzās vārdam bija norādīta ari tiesas zāle, uz kuru katrs ieslodzītais vedams. Pūlēdamies izturēties pēc iespējas nevērīgi, es pārlasīju sarakstu un ātri vien ieraudzīju Dveina D�efrija Kērlisa vārdu. Mintona ziņotājs bija �ajā ēkā un tiks vests uz tiesneses Fulbraitas zāli. Izskatījās, ka Mintons tomēr darīs visu tie�i tā, kā biju iecerējis.

- Vai kaut kas nav kārtībā? - Mīhens jautāja.

Paskatījos uz viņu un pasniedzu sarakstu atpakaļ.

- Nē, viss ir labi. Kāpēc jautā?

- Nezinu. Tu izskaties tāds, it kā kaut kas būtu noticis.

- Vēl nekas nav noticis, ta�u notiks gan.

Izgājis no tiesas zāles, es devos uz kafetēriju otrajā stāvā. Stāvēdams rindā, ieraudzīju Megiju Makfērsoni, kas tikko ienāca un taisnā ceļā devās pie kafijkannas. Samaksājis es piegāju Megijai klāt brīdī, kad viņa no sārtas paciņas bēra kafijā cukuru.

- Salda un vāja, - es teicu. - Mana bijusī sieva mēdza teikt, ka tie�i tāda viņai gar�o.

Megija pagriezās pret mani.

- Izbeidz, Holer!

Ta�u viņa smaidīja.

- Izbeidz, Holer, vai arī es sāk�u kliegt, - es sacīju.

- Ari tā viņa mēdza teikt. Turklāt bie�i.

- Ko tu �eit dari? Vai tad tev nav jābūt sestajā stāvā, lai izrautu elektrības vadus Mintona PowerPoint prezentācijas laikā?

- Tā mani neuztrauc. Patiesībā tev vajadzētu uznākt aug�ā un paskatīties. Vecā skola pret jauno, paaud�u cīņa.

- Diez vai. Starp citu - vai vakar tev mugurā nebija �is pats uzvalks?

- Jā, tas ir mans laimīgais uzvalks. Kā tu zini, ka man tas mugurā bija arī vakar?

- Nu, es uz pāris minūtēm pabāzu galvu Asās zālē. Tu biji pārāk aizņemts, iztaujādams savu klientu.

Klusībā es jutos iepriecināts, ka viņa pazīst manus uzvalkus. Tas noteikti kaut ko nozīmēja.

- Tad kāpēc tu savu galvu tajā zālē nevarētu iebāzt ari �odien?

- �odien nevaru. Esmu pārāk aizņemta.

- Ko tu dari?

- Pārņemu slepkavības lietu no Endija Sjūela. Viņ� sāks privātu biznesu, un vakar sadalīja viņa lietas. Man tikusi viena no labākajām.

-Jauki. Vai apsūdzētajam vajadzīgs advokāts?

- Nekādā ziņā, Holer. Vēl vienu lietu tevis dēļ es nezaudē�u.

- Es tikai pajokoju. Man jau ir darba pilnas rokas.

Megija uzlika savai tasei vāciņu un, aptinusi ar vairākām salvetēm, lai nedegtu pirksti, paņēma to no letes.

- Man ari. Gribētu novēlēt tev veiksmi, ta�u nevaru.

- Jā, saprotu. Kolēģi jāatbalsta. Kad Mintons pazemīgs noies lejā, mēģini viņu uzmundrināt.

- Labi.

Megija izgāja no kafetērijas, bet es devos pie brīva galdiņa. Līdz tiesas sēdei bija vēl piecpadsmit minūtes. Izvilcis mobilo telefonu, es piezvanīju otrai biju�ajai sievai.

- Loma, tas esmu es. Spēlē iesaistīts ari Kērliss. Vai esi sagatavojusies?

- Protams.

- Gribēju par to pārliecināties. Vēlāk piezvanī�u.

- Lai tev veicas, Mikij!

- Paldies! Veiksme man būs vajadzīga. Gaidi nākamo zvanu!

Aizvēris telefonu, es jau grasījos celties kājās, kad ieraudzīju Losand�elosas Policijas pārvaldes detektīvu Hovardu Ķērienu steidzamies starp galdiņiem pie manis. Neizskatījās, ka vīrs, kur� bija ielicis aiz restēm Jēzu Menendesu, atnācis, lai apēstu zemesriekstu pastas un sardīņu maizi. Rokā viņ� turēja salocītu dokumentu. Pienācis viņ� to nometa uz galdiņa līdzās manai kafijas tasei.

- Pie velna, kas tas ir? - viņ� noprasīja.

Sāku atlocīt dokumentu, lai gan zināju, kas tas ir.

- Izskatās pēc tiesas pavēstes, detektīv. Man �ķita, ka jums tas būtu jāsaprot.

- Tu zini, ko es gribēju teikt, Holer. Ko tas nozīmē? Man ar �eit izskatāmo lietu nav nekāda sakara, un es negribu piedalīties tavā netīrajā spēlē.

- Tā nav nekāda spēle. Tu esi izsaukts par liecinieku.

- Kas man būtu jāliecina? Es ta�u jau teicu un tu pats lieliski zini, ka man ar �o lietu nav nekāda sakara! Tā bija Mārtija Bukera lieta. Es ar viņu runāju, un viņ� teica, ka �eit ir kāda kļūda.

Palocīju galvu.

- Paklausies, ko es teik�u. Ej aug�ā un apsēdies! Ja tā ir kļūda, es to izlabo�u, tiklīdz būs iespējams. �aubos, vai tev vajadzēs tur būt ilgāk par stundu. Gādā�u, lai tu tiec ārā un vari turpināt slikto zēnu tvarstī�anu.

- Bet varbūt es tomēr ie�u, un tu visu nokārto, cik sasodīti ātri vien gribi.

- Nevaru, detektīv. �ī ir pavisam īsta un likumīga tiesas pavēste, un tev jāierodas tiesas zālē, ja vien tev nav attaisnojo�a iemesla. Apsolu, ka nokārto�u visu ātri. Apsūdzībai ir tikai viens liecinieks, un tad būs mana kārta.

- Tas viss ir muļķības!

Ķēriens pagriezās un devās uz durvīm. Par laimi, pavēsti viņ� atstāja - tā bija viltota. Es to nebiju reģistrējis tiesā, un kricelīgais paraksts pa�ā apak�ā bija manējais.

Muļķības vai ne, ta�u biju pārliecināts, ka Ķēriens prom neies. Viņ� bija cilvēks, kas apzinīgi pilda pienākumu un klausa likumam. Tā bija viņa dzīve. Uz to es paļāvos. Viņ� sēdēs tiesas zālē līdz brīdim, kad viņam ļaus iet. Vai līdz brīdim, kad sapratīs, kādēļ esmu viņu izsaucis.

Deviņos un trīsdesmit minūtēs tiesnese aicināja zvērinātos iek�ā un sāka sēdi. Paskatījies pār plecu, zāles pēdējā rindā ieraudzīju Ķērienu. Viņa seja bija domīga, bet varbūt arī _й dusmīga. Viņ� sēdēja netālu no durvīm, un es nezināju, cik ilgi viņam pietiks pacietības. Man dro�i vien būs vajadzīga visa tā stunda, par kuru biju viņam teicis.

Kad vēlreiz pārlaidu skatienu zālei, līdzās tiesas izpildītāja galdam pamanīju arī Lenkfordu un Sobelu. Viņu sejās nekas nebija lasāms, ta�u man viņi tik un tā nedeva mieru. Interesanti - vai man būs kaut stunda laika?

- Mintona kungs, - tiesnese iesāka, - vai apsūdzības puse izsauks vēl kādu liecinieku?

Mintons piecēlās un, mazliet vilcinādamies pirms atbildes, sakārtoja �aketi.

- Jā, jūsu godība. Apsūdzības puse aicina zālē Dveinu D�efriju Kērlisu.

Es piecēlos, pamanīdams, ka Mīhens, tiesas izpildītājs, arī pieceļas. Viņ� gatavojās doties uz tiesas nama kameru, lai atvestu Kērlisu.

- Jūsu godība, - es teicu. - Kas ir Dveins D�efrijs Kērliss, un kāpēc man par viņu nekas nav teikts?

- Mīhena kungs, uzgaidiet! - tiesnese Fulbraita uzsauca.

Mīhens, turēdams rokās kameras atslēgu, apstājās kā sastindzis. Tiesnese, atvainojusies zvērinātajiem, lūdza viņus iziet no zāles un gaidīt nākamo rīkojumu. Pēc tam viņa pievērsās Mintonam.

- Mintona kungs, vai izstāstīsiet mums par savu liecinieku?

- Dveins Kērliss ir liecinieks, kas sarunājies ar Roulija kungu, kad tas atradies ieslodzījumā.

- Kādas blēņas! - Roulijs iekliedzās. - Es ne ar vienu neesmu...

- Klusumu, Roulija kungs! - tiesnese viņu apsauca. - Holera kungs, atgādiniet savam klientam, kas draud par nesavaldību manā tiesas zālē.

- Paldies, jūsu godība!

Es joprojām stāvēju kājās. Pieliecos Roulijam pie auss.

- Lieliski, - es �ukstēju. - Tagad sēdi rāms, bet es parūpē�os par pārējo.

Viņ� pamāja ar galvu un, nikni sakrustojis rokas uz krūtīm, atslīga krēslā. Es iztaisnojos.

- Piedodiet, jūsu godība, ta�u es saprotu sava klienta neizpratni par �ādu apsūdzības puses izmisuma soli. Mēs pirmo reizi kaut ko dzirdam par Kērlisa kungu. Gribētos zināt, kad viņ� izstāstījis par to sarunu.

Mintons arī stāvēja kājās. Manuprāt, �ī bija pirmā reize visas prāvas laikā, kad mēs stāvējām viens otram pretī un skaidrojāmies ar tiesnesi.

- Kērlisa kungs uz mūsu biroju pirmo reizi piezvanīja, lai aprunātos ar prokuroru, kas piedalījās apsūdzētā lietas iepriek�ējas izskatī�anas sēdē, - Mintons skaidroja. - Ta�u es par to uzzināju tikai vakar, kad man darbinieku sapulcē pajautāja, kāpēc vēl neesmu to izmantojis.

Tie bija meli, ta�u es nelikos par tiem zinis, citādi man vajadzētu atzīt, ka Megija Makfērsone Svētā Patrika dienā man visu izstāstījusi, un mans plāns būtu pagalam. Man bija jābūt uzmanīgam. Vajadzēja enerģiski iebilst pret Kērlisa sē�anos uz liecinieka krēsla, ta�u man �ajā strīdā bija jāzaudē.

Savilku seju pēc iespējas niknākā grimasē.

- Neticami, jūsu godība! Tikai tāpēc, ka Vannuisas prokuroru birojā ir komunikācijas problēmas, jācie� manam klientam, jo viņ� nav informēts, ka apsūdzības puse izsauc liecinieku! �is cilvēks noteikti nedrīkst liecināt. Ir jau krietni par vēlu.

- Jūsu godība, - Mintons iebilda, strauji pārņemdams vārdu. - Man nebija laika pa�am aprunāties ar Kērlisa kungu, jo vajadzēja gatavot noslēguma runu, tāpēc es nokārtoju formalitātes, lai viņ� tiek atvests uz �ejieni. Viņa liecība ir ļoti nepiecie�ama, jo tā atspēkos Roulija kunga teikto. Ja viņam neļaus liecināt, tas būs lā�a pakalpojums taisnīgumam un kaitējums valstij.

Es purināju galvu un neapmierināts smaidīju. Mintons glu�i vai atļāvās draudēt tiesnesei, ka, zaudējot apgabala prokurora atbalstu, viņai var rasties sare�ģījumi vēlē�anās.

- Holera kungs? - tiesnese jautāja. - Vai jums ir vēl kas sakāms?

- Es vēlos, lai mans iebildums tiek reģistrēts.

- Tas tiks izdarīts. Cik ilgs laiks jums būtu vajadzīgs, ja es jums atļautu izpētīt �o gadījumu un aprunāties ar Kērlisa kungu?

- Nedēļa.

Tagad Mintons teatrāli smaidīja un purināja galvu.

- Tas ir smieklīgi, jūsu godība!

- Vai vēlaties aprunāties ar Kērlisa kungu? - tiesnese man jautāja vēlreiz. - Es atļau�u.

- Nē, jūsu godība. Cik man zināms, visi cietumu ziņotāji ir meļi. No sarunas ar viņu nebūs nekādas jēgas, jo viss, kas nāks pār viņa lūpām, būs meli. Viss. Turklāt svarīgs ir ne jau tas, ko saka viņ�. Svarīgi ir, ko citi par viņu saka. Lai to noskaidrotu, man būtu nepiecie�ams laiks.

- Tad es paziņoju, ka viņ� drīkst liecināt.

- Jūsu godība, - es teicu, - tā kā atļausiet viņam ienākt �ajā tiesas zālē, es vēlētos izteikt lūgumu aizstāvības labā.

- Kādu lūgumu, Holera kungs?

- Vai drīkstu iziet gaitenī un piezvanīt izmeklētājam? Tas aizņems mazāk par minūti.

Tiesnese brīdi kaut ko apsvēra un tad pamāja ar galvu.

- Lūdzu. Tikmēr aicinā�u atpakaļ zvērinātos.

- Paldies!

Es steidzos prom pa zāles eju. Mans skatiens uz mirkli sastapās ar Hovarda Ķēriena acīm, un viņ� man veltīja vienu no saviem izteiksmīgajiem smīniem.

Gaitenī es piezvanīju Lornai Teilorai uz mobilo telefonu, un viņa tūdaļ pacēla klausuli.

- Cik tālu tu esi no tiesas nama?

-Apmēram piecpadsmit minū�u brauciena attālumā.

- Vai paņēmi izdruku un ierakstu?

- Viss ir līdzi.

Paskatījos pulkstenī. Bez ceturk�ņa desmit.

- Labi. Nekavējies, ta�u gaidi gaitenī pie tiesas zāles durvīm. Desmitos piecpadsmit nāc iek�ā un atdod visu man! Ja es tajā brīdī iztaujā�u liecinieku, apsēdies pirmajā rindā un gaidi, kamēr es tev pievērsī�u uzmanību.

- Sapratu.

Aizvēris telefonu, es iegāju atpakaļ tiesas zālē. Zvērinātie jau sēdēja savās vietās, un Mīhens veda iek�ā vīrieti pelēkā arestanta kombinezonā. Dveins Kērliss bija kalsns vīrs ar plāniem matiem, kas ārstē�anas iestādē nebija labi izmazgāti. Ap plaukstas locītavu viņam bija aplikta zila plastmasas identifikācijas lente, kādas lietoja klīnikā. Es viņu pazinu. Viņ� bija lūdzis man vizītkarti, kad es pirmo reizi sastapos ar Rouliju.

Mīhens pieveda Kērlisu pie liecinieku krēsla, un tiesas sekretārs pieņēma zvērestu. Mintons sāka izjautā�anu.

- Kērlisa kungs, vai jūs arestēja �ā gada piektajā martā?

- Jā, policija mani arestēja par ielau�anos un narkotiku glabā�anu.

- Vai patlaban atrodaties ieslodzījumā?

Kērliss palūkojās apkārt.

- Ē-ē, nē, nedomāju vis. Patlaban es atrodos tiesas zālē.

Man aiz muguras atskanēja Ķēriena aizsmaku�ie smiekli, ta�u neviens viņam nepievienojās.

- Es gribēju zināt, vai tiekat turēts cietumā. Kad neesat tiesas zālē.

- Es piedalos atkarību ārstē�anas programmā slēgtā Los-and�elosas apgabala klīnikā.

- Vai lietojat narkotikas?

- Nē, biju atkarīgs no heroīna, ta�u esmu no tā atbrīvojies. Kop� aresta neko tādu vairs neesmu lietojis.

- Vairāk nekā se�desmit dienu.

- Tie�i tā.

- Vai pazīstat �ajā lietā apsūdzēto?

Kērliss paskatījās uz Rouliju un palocīja galvu.

-Jā.

- Kā jūs iepazināties? ļ

- Mēs satikāmies tiesas nama kamerā.

- Vai jūs apgalvojat, ka pēc aresta nonācāt tie�ā saskarē ar apsūdzēto Lūisu Rouliju?

-Jā, nākamajā dienā.

- Kā tas notika?

- Nu, mēs bijām iemesti Vannuisas cietumā, ta�u da�ādās kamerās. Kad mūs atveda uz �ejieni, uz tiesu, bijām kopā -vispirms autobusā, pēc tam kamerā un visbeidzot tiesas zālē apsūdzības izvirzī�anas sēdē. Visu to laiku bijām kopā.

- Kāpēc jūs uzsverat vārdu "kopā"?

- Mēs sēdējām līdzās viens otram, jo bijām vienīgie baltie tajā arestantu grupā.

- Vai jūs sarunājāties?

Kērliss palocīja galvu, un Roulijs tajā pa�ā mirklī papurināja savējo. Pieskāros sava klienta elkonim, atgādinādams, ka nedrīkst paust savas emocijas.

- Jā, mēs sarunājāmies, - Kērliss teica.

- Par ko?

- Lielākoties par cigaretēm. Abi gribējām smēķēt, ta�u cietumā mums to neļāva. - Kērliss noplātīja rokas, it kā gribētu teikt: "Nu ko tu padarīsi!" Pāris zvērināto - iespējams, smēķētāju - pasmaidīja un pa�ūpoja galvu.

- Vai apjautājāties Roulija kungam, par ko viņ� nokļuvis cietumā? - Mintons jautāja.

-Jā.

- Un ko viņ� atbildēja?

Es steig�us piecēlos un iebildu, ta�u tikpat steidzīgi mans iebildums tika noraidīts.

- Ko viņ� jums atbildēja, Kērlisa kungs? - Mintons mudināja.

- Viņ� pirmais man jautāja, kāpēc esmu arestēts, un es pateicu. Tad es to pa�u paprasīju viņam, un viņ� atbildēja: "Jo sadevu vienai kucei pēc nopelniem."

- Tie�i tādiem vārdiem?

-Jā-

- Vai viņ� paskaidroja sīkāk, ko ar to gribēja teikt?

- �ķiet, ka ne.

Gaidīdams nākamo Mintona jautājumu, paliecos uz priek�u. Ta�u viņ� to neuzdeva.

- Kērlisa kungs, vai es vai kāds cits no prokuroru biroja jums ir kaut ko solījis par to, ka �eit liecināsiet?

- Nē-e. Es glu�i vienkār�i uzskatu, ka rīkojos pareizi.

- Cik tālu pavirzījusies jūsu lieta?

- Pret mani ir izvirzītas apsūdzības, bet, ja es izpildī�u ārstē�anās programmu, tās tiks atceltas. Vismaz narkotiku glabā�anā. Par ielau�anos nezinu.

- Vai es jums �ajā sakarībā esmu ko solījis?

- Nē, ser, neesat.

- Vai kāds cits no prokuroru biroja jums ir ko solījis?

- Nē, ser.

- Vairāk jautājumu nav.

Es nekustīgi sēdēju un raudzījos uz Kērlisu. Izturējos tā, it kā būtu ārkārtīgi nikns un nezinātu, kā lai rīkojas. Beidzot tiesnese sāka mani steidzināt.

- Holera kungs, jūsu jautājumi?

-Jā, jūsu godība.

Es piecēlos un palūkojos uz tiesas zāles durvīm, it kā tur varētu notikt kāds brīnums. Tad paskatījos lielajā pulkstenī virs durvīm - tas rādīja piecas pāri desmitiem. Griezdamies atpakaļ, pamanīju, ka Ķēriens vēl nav aizgājis. Viņ� joprojām sēdēja pēdējā rindā un joprojām smīnēja. Nodomāju, ka tāda, iespējams, ir viņa parastā sejas izteiksme.

Es pievērsos lieciniekam.

- Kērlisa kungs, cik jums gadu?

- �etrdesmit trīs.

- Jūsu vārds ir Dveins?

- Tie�i tā.

- Vai jums ir vēl citi vārdi?

- Jaunībā mani mēdza dēvēt par Dīd�eju. Visi mani tā sauca.

- Kur jūs uzaugāt?

- Mesā, Arizonā.

- Kērlisa kungs, cik rei�u esat arestēts?

Mintons iebilda, ta�u tiesnese noraidīja viņa iebildumu. Zināju, ka Fulbraita ļaus man pilnīgu brīvību, jo es jautājumā par �o liecinieku biju spiests piekāpties.

- Cik rei�u esat arestēts, Kērlisa kungs? - es atkārtoju jautājumu.

- Manuprāt, kādas septiņas.

- Tātad esat bijis vairākos cietumos, vai ne?

- Tā varētu teikt.

- Vai vienmēr Losand�elosas apgabalā?

- Lielākoties. Ta�u esmu arestēts arī Fīniksā.

- Vai labi pazīstat �o sistēmu?

- Es tikai cen�os palikt dzīvs.

- Vai da�reiz tas nozīmē, ka jānodod kameras biedri?

-Jūsu godība? - Mintons, celdamies kājās, iesāka.

- Apsēdieties, Mintona kungs! - tiesnese Fulbraita noskaldīja. - Es jums piekāpos, dodama atļauju uzaicināt �o liecinieku. Tagad netraucējiet Holera kungu. Liecinieks atbildēs uz �o jautājumu.

Stenogrāfiste nolasīja Kērlisam jautājumu.

- Laikam gan.

- Cik rei�u esat ziņojis par kādu kameras biedru?

- Nezinu. Pāris rei�u.

- Cik rei�u esat sniedzis liecību tiesā?

- Ja skaitu savas lietas arī?

- Nē, Kērlisa kungs. Cik rei�u esat liecinājis apsūdzības puses interesēs? Cik rei�u apsūdzības puses interesēs esat liecinājis pret kādu kameras biedru?

- Domāju, ka �ī ir ceturtā.

Izlikos pārsteigts un �ausmu pārņemts, lai gan tāds nebiju.

- Tad jau jūs esat profesionālis, vai ne? Varētu pat teikt, ka jūsu nodarbo�anās ir cietuma ziņotājs, kas atkarīgs no narkotikām.

- Es tikai saku patiesību. Ja kāds man stāsta nelietības, es jūtu, ka mans pienākums ir par to ziņot.

- Vai jūs mēģināt panākt, lai kameras biedri jums visu izstāsta?

- Nebūt ne. Acīmredzot esmu tāds draudzīgs tips.

- Draudzīgs tips. Tātad jūs gribat, lai tiesa tic, ka jums pilnīgi sve�s cilvēks, jūs saticis, uzreiz vaļsirdīgi atzīstas visos grēkos, piemēram, izstāsta jums, ka viena kuce saņēmusi pēc nopelniem. Vai tā ir?

- Viņ� tā teica.

- Vai viņ� to izmeta, kad runājāt par cigaretēm?

- Tā glu�i ne.

- Tā glu�i ne? Ko jūs ar to gribat teikt?

- Viņ� stāstīja, ka ne pirmo reizi tā rīkojies. Viņ� teica, ka agrāk ticis sveikā cauri un tiks arī tagad. Nevarēja vien beigt lielīties, ka iepriek�ējā reizē vienu kuci nogalinājis un viss bijis kārtībā.

Es sastingu. Paskatījos uz Rouliju, kas pārsteigts sēdēja kluss kā pelīte. Beidzot es atkal pievērsos lieciniekam.

- Vai jūs... - es iesāku un atkal apklusu, it kā pats stāvētu mīnu laukā un tikko būtu izdzirdējis klik�ķi sev zem kājām. Ar acs kaktiņu manīju, ka Mintons saspringst.

- Holera kungs? - atskanēja tiesneses balss.

Es novērsos no Kērlisa un paskatījos uz tiesnesi Ful-braitu.

- Jūsu godība, pagaidām jautājumu vairs nav.

Mintons piecēlās kā bokseris, kas iznāk no sava stūra un nostājas aci pret aci ar asinīm noplūdu�o pretinieku.

- Vai jums ir jautājumi, Mintona kungs? - tiesnese Ful-braita vaicāja.

Ta�u viņ� jau bija uz katedras.

- Pilnīgi noteikti ir, jūsu godība.

Viņ� paskatījās uz zvērinātajiem, it kā vērsdams uzmanību uz to, cik svarīgi būs turpmākie notikumi, un tad pievērsās Kērlisam.

- Jūs teicāt, ka viņ� lielījās, Kērlisa kungs. Ar ko īsti?

- Nu, viņ� teica, ka reiz nogalinājis mei�u un ticis sveikā cauri.

Es piecēlos.

- Jūsu godība, tam nav nekādas saistības ar �o lietu, un mums nav nekādu pierādījumu. Liecinieks nedrīkst...

- Jūsu godība, - Mintons mani pārtrauca, - �o informāciju ieguva advokāts. Apsūdzības pusei ir tiesības turpināt.

- Es atļauju, - tiesnese teica.

Es apsēdos un izlikos nomākts. Mintons lauzās tālāk. Viņ� devās manis izvēlētajā virzienā.

- Kērlisa kungs, vai Roulija kungs jums izstāstīja par to iepriek�ējo uzbrukumu, kad esot nogalinājis sievieti?

- Viņ� to mei�u dēvēja par �ūsku. Viņa esot dejojusi un locījusies kā �ūska.

Jutu, ka Roulijs sa�ņaudz manu aug�delmu un viņa karstā elpa pū� man ausī.

- Ko, pie velna, tas nozīmē? - viņ� nikni �ukstēja.

Es pagriezos pret viņu.

- Nezinu. Ko tu tam vīram esi sastāstījis?

Nākamo �ukstu viņ� izgrūda caur sakostiem zobiem.

- Neko es viņam neesmu sastāstījis! Tie ir slazdi. Tu to pastrādāji!

- Es? Ko tu runā? Es ta�u teicu, ka klīnikā netiku viņam klāt! Ja tu viņam neko neesi stāstījis, kāds cits to ir darījis. Sāc domāt! Kur�?

Es pagriezos pret Mintonu, kas turpināja Kērlisa iztaujā�anu.

- Vai Roulija kungs vēl kaut ko stāstīja par to dejotāju, ko esot nogalinājis? - Mintons jautāja.

- Nē, tas bija viss, ko viņ� man pateica.

Mintons ieskatījās savās piezīmēs, tad palocīja galvu.

-Jautājumu vairs nav, jūsu godība.

Tiesnese paskatījās uz mani. Viņas sejā bija lasāma līdzjūtība.

- Vai aizstāvības puse uzdos jautājumus lieciniekam?

Iekams paguvu atbildēt, tiesas zāles galā atskanēja troksnis, un pagriezies es ieraudzīju Lomu Teiloru, kas tikko bija ienākusi pa durvīm. Viņa ātrā solī tuvojās.

- Jūsu godība, vai drīkstu brīdi aprunāties ar savu darbinieci?

- Tikai a�i, Holera kungs.

Pasteidzos pretim Lomai un paņēmu no viņas videokaseti, kas bija ietīta papīra lapā un apņemta ar gumijas aukliņu. Paklausīdama maniem norādījumiem, viņa sāka �ukstēt man ausī.

- Es izliekos, ka �ukstu tev ausī kaut ko svarīgu, - viņa teica. - Kā sokas?

Noņemdams gumijas lenti un nopētīdams papīru, es pamāju.

- Tie�i laikā, - es �ukstēju viņai pretī. - Būs labi.

- Vai varu palikt un paklausīties?

- Nē, gribu, lai tu būtu tālāk no �ejienes. Nevēlos, lai kāds pēc tam steigtos ar tevi parunāties.

Es palocīju galvu, Lorna darīja tāpat un devās prom. Es soļoju uz katedras pusi.

- Nekādu jautājumu nebūs, jūsu godība.

Kad apsēdos, Roulijs sagrāba manu roku.

- Kas �eit notiek?

Es izrāvu roku no viņa tvēriena.

- Izbeidz mani aiztikt! Esam saņēmu�i jaunu informāciju, bet nevaram to izmantot iztaujā�anā, - es paskaidroju un pievērsos tiesnesei.

- Vai jums vēl ir liecinieki, Mintona kungs? - viņa jautāja.

- Nē, jūsu godība.

Tiesnese pamāja ar galvu.

- Liecinieks drīkst iet.

Mīhens jau �ķērsoja zāli, iedams pie Kērlisa. Tiesnese paskatījās uz mani, un es sāku celties kājās.

- Holera kungs, vai izsauksiet kādu liecinieku?

- Jā, jūsu godība, aizstāvība vēlētos aicināt atpakaļ Dīd�eju Kērlisu. - Mīhens apstājās, un visu skatieni pievērsās man. Es pacēlu videokaseti un papīru, ko tikko bija atnesusi Lorna. - Jūsu godība, esmu ieguvis jaunu informāciju par Kērlisa kungu. Agrāk tas nebija iespējams.

- Ļoti labi. Turpiniet!

- Vai drīkstu lūgt neilgu brīdi sarunai ar klientu, jūsu godība?

- Runājiet ļoti īsi!

Es atkal pieliecos tuvāk Roulijam.

- Paklau, es patie�ām nezinu, kas notiek, bet tam nav nozīmes, - es �ukstēju.

- Ko tu ar to gribi teikt? Vai tu...

- Klausies! Tam nav nozīmes, jo manos spēkos joprojām ir iznīcināt viņu. Viņ� var teikt, ka tu esi nogalinājis kaut divdesmit sievietes. Ja viņ� melo, tātad melo. Un es viņu iznīcinā�u. Saprati?

Roulijs pamāja. Dzirdēdams manus vārdus, viņ� acīmredzot nomierinājās.

- Tad iznīcini viņu!

- Labi. Ta�u man kaut kas jāzina. Vai �is vīrs vēl ko var celt priek�ā? Vai vēl kas var nākt gaismā? Ko es varu sagaidīt?

Roulijs lēni, it kā skaidrotu bērnam ābeces patiesības, �ukstēja:

- Nezinu, jo nekad neesmu ar viņu runājis. Neesmu tik stulbs, lai apspriestos par cigaretēm un slepkavību ar vienu ķertu sve�inieku.

- Holera kungs! - tiesnese mudināja.

Es pacēlu skatienu.

- Jā, jūsu godība.

Paņēmis līdzi videokaseti un papīru, es devos uz katedru. Pa ceļam a�i pametu acis zālē - Ķēriens bija prom. Man nebija ne jausmas, cik ilgi viņ� te bijis un ko dzirdējis. Nozudis bija arī Lenkfords. Vienīgi Sobela, vairīdamās no mana skatiena, sēdēja zālē. Es pievērsos Kērlisam.

- Kērlisa kungs, vai varat vēlreiz paskaidrot tiesai, kur jūs bijāt, kad Roulija kungs jums it kā stāstīja par uzbrukumu un slepkavību?

- Mēs bijām kopā.

- Kur kopā, Kērlisa kungs?

- Autobusā mēs nesarunājāmies, jo nesēdējām blakus. Ta�u tiesas namā bijām vienā kamerā kopā ar se�iem citiem ieslodzītajiem. Mēs apsēdāmies līdzās un sākām sarunāties.

- Vai pārējie se�i redzēja, ka jūs ar Roulija kungu sarunājaties?

- Dro�i vien. Viņi ta�u bija turpat.

- Vai saskaņā ar jūsu vārdiem es varētu viņus visus pēc kārtas vest �urp, jautāt, vai viņi dzirdēju�i jūsu un Roulija kunga sarunu, un viņi to apstiprinātu?

- Tā vajadzētu būt. Bet...

- Bet kas, Kērlisa kungs?

- Bet pilnīgi iespējams, ka viņi negribētu runāt, un viss. -Vai tāpēc, ka nevienam nepatīk ziņotāji, Kērlisa kungs? Kērliss paraustīja plecus.

- Varbūt.

- Labi. Gribu vēlreiz pārliecināties, ka esmu jūs pareizi sapratis. Jūs nesarunājāties ar Roulija kungu autobusā, ta�u tiesas nama kamerā bijāt kopā un sarunājāties. Vai tas notika vēl kaut kur?

-Jā, mēs pārmijām pa vārdam, kad mūs aizveda uz tiesas zāli un sabāza tajā stiklotajā nodalījumā, kur visiem bija jāgaida sava kārta. Mēs tur parunājāmies līdz viņa lietas izskatī�anai. Viņ� bija pirmais.

- Vai tā bija apsūdzības izvirzī�anas sēde, kur jūs pirmo reizi stājāties tiesne�a priek�ā?

- Tie�i tā.

- Tātad jūs pārmijāt pa vārdam arī tiesā, un tie�i tur Roulija kungs jums atzinās savos noziegumos.

-Jā-

- Vai atceraties, ko vēl tādu īpa�u Roulija kungs jums stāstīja, kad atradāties tiesas zālē?

-īpa�u? Neko. Neko konkrētu. Viņ� vienīgi man pastāstīja par to mei�u, dejotāju.

- Labi, Kērlisa kungs.

Es pacēlu aug�up videokaseti un paziņoju, ka tas ir ieraksts no toreizējās apsūdzības izvirzī�anas sēdes, lietiskais pierādījums, un lūdzu to reģistrēt. Mintons mēģināja iebilst, ka es par to neesot ziņojis pirmstiesas izmeklē�anas laikā, ta�u tiesnese viņu ātri apklusināja. Mintons iebilda atkal, norādīdams, ka �ī kasete neesot autentiska.

- Vēlos vienīgi taupīt tiesas laiku, - es norādīju. - Ja nepiecie�ams, stundas laikā varu atvest operatoru, kas uzņēma �o filmu, un pierādīt, ka tā ir autentiska. Ta�u uzskatu, ka jūsu godība sapratīs, vai tā ir autentiska vai nav, jau no pirmā acu uzmetiena.

- Es atļauju to rādīt, - tiesnese teica. - Pēc tam, ja apsūdzības pusei būs vēlē�anās, tā varēs iebilst atkal.

Tika ienests televizors un videoiekārta, ko biju izmantojis jau agrāk. Televizors tika novietots tā, lai ekrāns būtu redzams Kērlisam, zvērinātajiem un tiesnesei. Mintonam vajadzēja pavirzīties tuvāk zvērinātajiem, lai varētu vērot, kas notiek uz ekrāna. Divdesmit minūtes garajā ierakstā bija redzams Roulijs no brī�a, kad viņ� ienāca tiesas zāles arestantu nodalījumā, līdz brīdim, kad viņu pēc lēmuma par dro�ības naudu izveda ārā. Visu �o laiku Roulijs ne ar vienu citu nesarunājās, tikai ar mani. Kad filma beidzās, es aparatūru atstāju - ja nu vēl to ievajadzētos.

- Kērlisa kungs, vai jūs �ajā ierakstā redzējāt, ka sarunājaties ar Roulija kungu? - es niknuma pārvērstā balsī jautāju lieciniekam.

- Ē-ē, nē. Es...

- Un tomēr jūs, zinādams, ka par nepatiesas liecības snieg�anu draud sods, devāt zvērestu un stāstījāt, ka Roulija kungs jums tiesas zālē lielījies ar saviem noziegumiem. Vai jūs tā teicāt?

- Zinu, ka es tā teicu, ta�u acīmredzot esmu kļūdījies. Dro�i vien viņ� man visu izstāstīja, kad sēdējām kamerā.

- Vai jūs tī�ām melojāt tiesai?

- Tas nebija tī�ām! Man tā likās, ta�u dro�i vien esmu kļūdījies. �orīt nokritu no liela augstuma. Prātā viss sajucis.

� Tā izskatās. Atļaujiet jautāt - vai jums prātā viss bija sajucis arī tūksto� deviņi simti astoņdesmit devītajā gadā, kad liecinājāt pret Frederiku Bentliju?

Kērliss, pūlēdamies atcerēties, sarauca uzacis.

- Jūs ta�u atceraties Frederiku Bentliju, vai ne?

Mintons piecēlās.

- Iebilstu! Tūksto� deviņi simti astoņdesmit devītais gads? Ko aizstāvības puse ar to grib panākt?

- Jūsu godība, - es teicu, - vēlos tikai brīdināt tiesu, ka �im lieciniekam nevar ticēt.

- Paskaidrojiet saistību ar minēto gadu, Holera kungs! -tiesnese rīkoja. - Un pasteidzieties!

- Jā, jūsu godība.

Pacēlu gaisā papīra lapu, kurā nākamo jautājumu uzdo�anas laikā bie�i ieskatījos.

- Tūksto� deviņi simti astoņdesmit devītajā gadā Frederiku Bentliju ar jūsu palīdzību apsūdzēja se�padsmit gadus vecas meitenes izvaro�anā viņas gultā Fīniksā. Atceraties?

- Vāji, - Kērliss teica. - Kop� tā laika esmu stipri lietojis narkotikas.

- Toreiz prāvā jūs liecinājāt, ka viņ� jums visu izstāstījis policijas aresta telpā. Vai tā bija?

- Es jau teicu, ka man ir grūti atcerēties tik senus laikus.

- Policija jūs ievietoja aresta telpās, jo zināja, ka labprāt ziņosiet un, ja vajadzēs, kaut ko sagudrosiet. Vai tā bija?

- Neatceros, - Kērliss atbildēja. - Ta�u es neko neesmu sagudrojis.

- Pēc astoņiem gadiem �o cilvēku, kur� it kā jums visā bija atzinies, attaisnoja, jo DNS analīzes parādīja, ka meitenei uzbrucis cits. Ko jūs par to teiksiet?

- Es ne... Tas ir... Tas bija tik sen.

- Vai atceraties, ka jūs pēc Frederika Bentlija atbrīvo�anas intervēja laikraksta Arizona Star reportieris?

- Ne īpa�i. Atceros, kāds man zvanīja, ta�u es neko neteicu.

- Viņ� jums pavēstīja, ka pēc DNS analī�u izpētes Bent-lijs attaisnots, un jautāja, vai jūs safabricējāt stāstu par viņa atzī�anos. Vai jūs to atceraties?

- Nezinu.

Es parādīju papīra lapu tiesnesei.

- Jūsu godība, man rokā ir laikraksta Arizona Star lapas izdruka. Uz tās ir datums - tūksto� deviņi simti deviņdesmit septītā gada devītais februāris. To atnesa mana darbiniece, kas internētā pārbaudīja informāciju par Dīd�eju Kēr-lisu. Lūdzu to uzskatīt par lietisko pierādījumu un reģistrēt.

Mans lūgums izraisīja niknu Mintona iebildumu par dokumenta autentiskumu un pamatotību. Tiesnese tomēr izlēma man par labu. �ķita, ka viņa ir tikpat nikna kā es, un Mintonam nekādu lielo izred�u nebija.

Tiesas sekretārs pasniedza izdruku Kērlisam, un tiesnese lika to nolasīt.

- Lūdzu, Kērlisa kungs!

Kērliss paņēma papīru un pacēla pie sejas, lai lasītu.

- Skaļi, lūdzu! - Fulbraita norādīja.

Kērliss nokrem�ļojās un stomīdamies sāka lasīt.

- Sestdien no Arizonas Labo�anas iestādes atbrīvots cilvēks, kur� bez vainas izcieta sodu par izvaro�anu. Viņ� zvērēja, ka panāks taisnu tiesu arī citiem nepatiesi notiesātajiem. Trīsdesmit �etrus gadus vecajam Frederikam Bentlijam gandrīz astoņus gadus bija atņemta brīvība par uzbrukumu se�padsmit gadus vecai meitenei. Upuris norādīja, ka vainīgs Bentlijs, viņas kaimiņ�, un asins analīzes to apliecināja. Tiesas prāvā to apstiprināja arī kāds ziņotājs, apgalvodams, ka apsūdzētais par nozieguma pastrādā�anu viņam pastāstījis policijas aresta telpā. Bentlijs gan prāvas laikā, gan pēc sprieduma nolasī�anas atkārtoja, ka nav vainīgs. Kad beidzot bija apstiprināts, ka DNS analīzes ir ticams pierādījums tiesā, Bentlijs nolīga advokātus, lai tie panāk, ka �ādas spermas analīzes tiek izdarītas. Tiesnesis �āgada sākumā lika analīzes veikt, un tās parādīja, ka Bentlijs meitenei nav uzbrucis. Vakar preses konferencē Arizona Biltmore ēkā tikko attaisnotais Bentlijs nikni nosodīja cietuma ziņotājus un aicināja varas iestādes likumos strikti norādīt, kā policija un prokuratūra drīkst izmantot viņu pakalpojumus. Ziņotājs, kas ar zvērestu apliecināja, ka Bentlijs atzinies izvaro�anā, ir Dveins Kērliss -puisis no Mesas, kas bija arestēts par narkotiku tirgo�anu. Kad viņam pavēstīja par Bentlija attaisno�anu un jautāja, vai viņ� safabricējis liecību pret Bentliju, Kērliss atteicās sniegt komentāru. Bentlijs preses konferencē paziņoja, ka Kērliss policijā ir labi pazīstams ziņotājs un vairākkārt izmantots, lai sagādātu pierādījumus pret aizdomās turamajiem. Bentlijs apgalvo, ka Kērliss, ja nav iespējams iegūt informāciju, to mēdz sagudrot. Lietā pret Bentliju...

- Paldies, Kērlisa kungs! - es teicu. - Manuprāt, ar to pietiek.

Kērliss nolika izdruku un paskatījās uz mani kā bērns, kas atvēris piebāzta skapja durvis un kam uz galvas uzkritis viss skapja saturs.

- Vai Bentlija lietā jūs sodīja par nepatiesas liecības snieg�anu? - es jautāju.

- Nē, - skaļi noteica Kērliss, it kā ar to būtu attaisnojamas viņa kļūdas.

- Vai tāpēc, ka �ajā nelikumīgajā rīcībā pret Bentlija kungu bija iesaistīta ari policija?

Mintons piecēlās.

- Esmu pārliecināts, - viņ� iebilda, - ka Kērlisa kungam nav ne mazākās nojausmas, kāpēc pieņemts lēmums viņu neapsūdzēt nepatiesas liecības snieg�anā.

Tiesnese Fulbraita pieņēma �o iebildumu, ta�u man bija vienalga. Es pietiekami daudz biju panācis no �ā liecinieka, tāpēc man neko no viņa vairs nevajadzēja. Tomēr es uzdevu nākamo jautājumu.

- Vai kāds prokurors vai policists lūdza jūs iedraudzēties ar Roulija kungu un panākt, lai viņ� atzīstas?

- Nē_z man dro�i vien tikai veicās.

- Vai jums nebija likts izdabūt �o atzī�anos no Roulija kunga?

- Nē.

Es ilgi pētīju Kērlisu, un mans skatiens bija riebuma pilns.

- Vairāk jautājumu nav.

Devos uz savu vietu, izlikdamies ārkārtīgi nikns, un apsēzdamies ar troksni nometu kaseti uz galda.

- Mintona kungs? - tiesnese mudināja.

- Man jautājumu nav, - viņ� klusi atbildēja.

- Labi, - Fulbraita ātri noteica. - Zvērinātie var doties pusdienās. Visiem jābūt atpakaļ tie�i vienos.

Tiesnese veltīja zvērinātajiem nedabisku smaidu, un tas viņas sejā saglabājās līdz brīdim, kad tie bija izgāju�i no zāles. Tad smaids nozuda.

- Ienāciet manā kabinetā! - tiesnese Fulbraita noskaldīja.

- Nekavējoties!

Atbildi negaidīdama, viņa strauji piecēlās no krēsla. Melnā mantija noplīvoja kā nelaimes vēstnesis.

Kad mēs ar Mintonu iegājām kabinetā, tiesnese Fulbraita jau bija aizkūpinājusi cigareti. Dziļi ievilkusi dūmu, viņa to nodzēsa pret stikla presi un tad ielika izsmēķi plastmasas maisiņā, ko izņēma no rokassomas. Aizspiedusi maisiņa galu, Fulbraita to salocīja un ielika atpakaļ somā. Viņa nevēlējās, lai no viņas grēka paliek pēdas. Izpūtusi dūmus ventilācijas lūkas virzienā, viņa pievērsās Mintonam. Novērtējis �o skatienu, jutos laimīgs, ka tas nav veltīts man.

- Mintona kungs, par kādu zaņķi jūs esat pārvērtis �o tiesas prāvu?

-Jūsu...

- Klusējiet un apsēdieties! Abi!

Darījām, kā likts. Tiesnese savaldījusies paliecās uz priek�u pār rakstāmgaldu. Viņa joprojām skatījās uz Mintonu.

- Kas bija tik �akls un uzmeklēja jums �o liecinieku? -tiesnese rāmā balsī jautāja. - Kas ievāca par viņu informāciju?

- Ē-ē, dro�i vien... Patiesībā mēs pārbaudījām informāciju, ta�u tikai par Losand�elosas apgabalu. Mums nebija ne jausmas, mūs nebrīdināja... Es pārbaudīju viņa vārdu datorā, ta�u bez iniciāļiem.

- Cik rei�u viņ� izmantots �ajā apgabalā?

- Tiesā tikai vienu reizi. Ta�u, cik man izdevās noskaidrot, viņ� sniedzis informāciju vēl trijās lietās. Par Arizonu man nekas nebija zināms.

- Vai tie�ām nevienam neienāca prātā pārliecināties, vai �is cilvēks nav strādājis arī citur un neizmanto sava vārda variācijas?

- Acīmredzot ne. Informāciju par viņu man sniedza prokurore, kuras pārziņā �ī lieta bija sākumā. Pieņēmu, ka viņa visu pārbaudījusi.

- Tā ir nejēdzība! - es iesaucos.

Tiesnese pievērsās man. Es varēju mierīgi sēdēt un noskatīties, kā Mintons grimst, ta�u nespēju pieļaut, ka viņ� velk līdzi arī Megiju Makfērsoni.

- Sākumā ar �o lietu nodarbojās Megija Makfērsone, -es paskaidroju. - Ta�u tas bija tikai kādas trīs stundas. Viņa ir mana bijusī sieva, tāpēc atteicās no lietas, tiklīdz es paziņoju, ka bū�u apsūdzētā advokāts. Un tu, Minton, pārņēmi lietu tajā pa�ā dienā. Pa kuru laiku gan viņa varēja ievākt informāciju par lieciniekiem, īpa�i par �o vīru, kur� pie apvār�ņa parādījās tikai pēc apsūdzības izvirzī�anas sēdes? Viņa atdeva lietu, un viss.

Mintons pavēra muti, lai ko teiktu, ta�u tiesnese pasteidzās.

- Man vienalga, kam tas bija jādara. Ta�u tas netika izdarīts pietiekami rūpīgi, un es uzskatu, ka �ā cilvēka aicinā�ana par liecinieku ir liela prokuratūras nolaidība.

- Jūsu godība, - Mintons grasījās aizstāvēties. - Es...

- Aiztaupiet to savam priek�niekam! Pārlieciniet viņu! Kāds bija pēdējais piedāvājums, ko prokuratūra izteica Roulija kungam?

Mintons, glu�i kā sastindzis, nespēja atbildēt. Atbildēju es.

- Apsūdzība uzbrukumā, se�i mēne�i apgabala cietumā. Tiesnese izbrīnījusies uzlūkoja mani.

- Un jūs to nepieņēmāt?

Es papurināju galvu.

- Mans klients nepiekrīt. Tas viņu pazudinātu. Viņ� vēlas, lai tiek pasludināts spriedums.

- Jūs vēlaties, lai prāva beidzas bez sprieduma? - viņa jautāja.

Es iesmējos un papurināju galvu.

- Nē. Būtu labi, ja prokuratūra izkultos no �īs jezgas un atkal izteiktu mums piedāvājumu.

- Ko jūs īsti gribat? - tiesnese jautāja.

- Ko es gribu? Pietiktu ar tūlītēju spriedumu. Lai prokuratūrai nebūtu iespēju to pārsūdzēt. Ja ne, mēs raudzīsim, kā rīkoties tālāk.

Tiesnese palocīja galvu un, nolikusi rokas uz rakstāmgalda, saspieda kopā plaukstas.

- Pasludināt tūlītēju spriedumu būtu smieklīgi, jūsu godība, - Mintons, atguvis valodu, paziņoja. - Esam jau gandrīz tiku�i līdz prāvas beigām. Līdz spriedumam nav tālu. Zvērinātie to būtu pelnīju�i. Vienas prokuratūras kļūdas dēļ nav vērts sabojāt visu procesu.

- Neesiet muļķis, Mintona kungs! - tiesnese noraido�ā tonī sacīja. - Svarīgākais nav tas, ko pelnīju�i zvērinātie. Es uzskatu, ka ar tādu kļūdu, kādu pieļāvāt jūs, process ir sabojāts. Man nav jāstrebj jūsu...

- Es neko nezināju par Kērlisu! - Mintons skaļi iesaucās. - Zvēru pie Dieva, ka nezināju!

Pēc viņa izmisīgajiem vārdiem kabinetā iestājās klusums. Ta�u drīz vien es to pārtraucu.

- Tāpat kā tu neko nezināji par nazi, Ted?

Tiesnese Fulbraita pēc kārtas paskatījās uz mums abiem.

- Kādu nazi? - viņa jautāja.

Mintons neko neatbildēja.

- Izstāsti! - es teicu.

Mintons papurināja galvu.

- Nezinu, par ko viņ� runā, - viņ� attrauca.

- Izstāstiet jūs! - tiesnese aicināja mani.

- Jūsu godība, ja gaidīsiet atklātību no apgabala prokuratūras, varat uzreiz atteikties no prāvas, - es teicu. - Liecinieki neuzticami, liecības mainās, un jūs sēdēdama un gaidīdama varat glu�i vienkār�i paspēlēt prāvu.

- Kas bija ar to nazi?

- Man bija vajadzīga informācija, tāpēc liku izmeklētājam pa saviem kanāliem to iegūt. Tā bija godīga spēle. Ta�u viņi pagrūda neīstus ziņojumus par nazi, lai es neko neuzzinātu par iniciāļiem. Man par to nebija ne jausmas līdz brīdim, kad saņēmu izmeklē�anas materiālus.

Tiesneses lūpas savilkās taisnā līnijā.

- To izdarīja policija, nevis prokuroru birojs, - Mintons steig�us protestēja.

- Pirms pusminūtes jūs teicāt, ka neko nezināt, - Ful-braita aizrādīja. - Tagad jūs pēk�ņi zināt. Man vienalga, kas to izdarīja. Vai tā patie�ām notika?

Mintons negribīgi palocīja galvu.

- Jā, jūsu godība. Ta�u zvēru, es...

- Vai zināt, ko es par to domāju? - tiesnese viņu pārtrauca. - Es uzskatu, ka prokuratūra jau pa�ā sākumā rīkojusies negodīgi. Nav svarīgi, kas un ko darījis un ka Holera kunga izmeklētājs, iespējams, nav rīkojies pietiekami likumīgi. Prokuratūras darbam jābūt nevainojamam. Ta�u, kā mēs �odien pārliecinājāmies manā tiesas zālē, tā nav.

-Jūsu godība, es...

- Pietiek, Mintona kungs! Esmu pietiekami jūsos klausījusies. Tagad ejiet! Pēc pusstundas es paziņo�u, kā rīkosimies turpmāk. Vēl nezinu, kāds būs mans lēmums, ta�u jums tas noteikti nepatiks, Mintona kungs. Un es lūg�u, lai tiesas zālē to kopā ar jums noklausās arī jūsu priek�nieks Smitsona kungs.

Es piecēlos. Mintons nepakustējās. �ķita, viņ� piesalis pie krēsla.

- Es teicu, ka tagad varat iet! - tiesnese nodārdināja.

Es sekoju Mintonam garām tiesas sekretāra galdam un devos uz savu vietu. Zāle bija tuk�a - tikai Mīhens viens pats sēdēja pie tiesas izpildītāja galda. No aizstāvības galda paņēmis savu portfeli, es devos uz durvīm.

- Ei, Holer, pagaidi! - Mintons uzsauca, vākdams kopā dokumentus.

Es apstājos un atskatījos.

- Kas noticis?

Mintons pienāca man klāt un norādīja uz zāles durvīm.

- Iziesim ārā!

- Mani gaida klients.

- Tikai iziesim ārā.

Mintons devās uz durvju pusi, un es viņam sekoju. Vestibilā, kur pirms divām dienām biju nikni uzbrucis Roulijam, Mintons apstājās, ta�u joprojām neko neteica. Viņ� mēģināja sakopot domas. Nolēmu viņam palīdzēt.

- Kamēr tu ziņosi Smitsonam, es do�os uz Times biroju un paziņo�u �urnālistiem, ka pēc pusstundas te ies karsti.

- Paklau, - Mintons izgrūda, - mums tas jānokārto.

-Mums?

- Neej uz Times, labi? Iedod man sava mobilā numuru un desmit minūtes!

-Kam?

- Es noie�u uz savu biroju un raudzī�u, ko varu darīt.

- Es tev neuzticos, Minton.

- Ja vēli savam klientam ko labāku par lētu virsrakstu avīzē, vēl desmit minūtes uzticies man.

Es novērsos un izlikos, ka apsveru viņa piedāvājumu. Beidzot atkal paskatījos uz viņu. Mūsu sejas bija divu pēdu attālumā viena no otras.

- Zini, Minton, es varētu samierināties ar visām tavām riebeklībām. Nazi, augstprātību un pārējo. Esmu profesionālis un katru dienu saskaros ar tādiem prokuroriem. Ta�u, kad tu mēģināji nogrūst vainu par Kērlisu uz Megiju Mak-fērsoni, es nolēmu tevi ne�ēlot.

- Paklau, es neko nedarīju ar nolūku...

- Minton, paskaties apkārt! Te neviena nav. Ne kameru, ne diktofonu, ne liecinieku. Vai tu joprojām man teiksi, ka par Kērlisu uzzināji tikai vakar, darbinieku sapulcē?

- Un tu joprojām man teiksi, ka uzzināji par viņu �orīt? -viņ� noprasīja, ar pirkstu nikni bakstīdams man sejā.

Mēs ilgi stāvējām un blenzām viens otrā.

- Varbūt esmu iesācējs, ta�u neesmu muļķis, - Mintons teica. - Tavs mērķis jau pa�ā sākumā bija aizvadīt mani līdz Kērlisa izmanto�anai. Un tu zināji, ko ar viņu izdarīsi. Iespējams, tu par viņu uzzināji no savas biju�ās.

- Ja vari, pierādi to! - es atcirtu.

-Ak, neuztraucies, es varu... ja vien man būtu laiks. Ta�u man ir tikai pusstunda.

Es lēni pacēlu roku un paskatījos pulkstenī.

- Divdesmit se�as minūtes.

- Iedod man sava mobilā numuru!

Es to izdarīju, un viņ� aizgāja. Piecpadsmit sekundes vēl uzkavējos vestibilā un tad devos ārā. Roulijs stāvēja pie stiklotās sienas, aiz kuras bija redzams laukums. Viņa māte un Sesils Dobss sēdēja uz sola pie pretējās sienas. Tālāk gaitenī pamanīju detektīvi Sobelu.

Roulijs, ieraudzījis mani, steig�us tuvojās. Viņam sekoja arī māte un Dobss.

- Kas notiek? - Roulijs nepacietīgi noprasīja.

Pagaidīju, kamēr viņi visi pienāk man klāt.

- Manuprāt, drīz tas burbulis plīsīs, - es atbildēju.

- Ko tu ar to gribi teikt? - Dobss jautāja.

- Tiesnese apsver iespēju pasludināt tūlītēju spriedumu. Pavisam drīz tas būs zināms.

- Kas ir tūlītējs spriedums? - Mērija Vindzora jautāja.

- Tas nozīmē, ka to paziņo tiesnese, nevis zvērinātie, un tas ir attaisnojo�s. Viņa ir nikna, jo Mintons iekūlies nepatik�anās ar Kērlisu un vēl �o to.

- Vai viņa to var? Ņemt un attaisnot?

- Viņa ir tiesnese. Viņa var visu.

- Ak dievs!

Vindzora ar vienu roku aizklāja muti. Izskatījās, ka viņa sāks raudāt.

- Es teicu, ka viņa apsver �ādu iespēju, - es brīdināju.

- Tas vēl nenozīmē, ka tā arī notiks. Ta�u viņa jau ieminējās par prāvas beig�anu bez sprieduma, un es no tā kategoriski atteicos.

- Tu atteicies? - Dobss ieķērcās. - Kāpēc, pie velna?

-Tam nav nozīmes. Prokuratūra tūdaļ sāks visu no gala un otru reizi visu izdarīs krietni labāk, jo zinās katru mūsu soli. Tādu iespēju aizmirstiet! Mēs nebūsim tie, kas mācīs prokuroram, kā jāstrādā. Mēs gribam spriedumu, ko prokuratūra nevar pārsūdzēt, vai arī mēs panāksim, ka spriedumu �odien pasludina zvērinātie. Ja tas būs mums nelabvēlīgs, būs iemesls apelācijai.

- Vai tad tas nav jāizlemj Lūisam? - Dobss jautāja.

- Galu galā viņ�...

- Sesil, apklusti vienreiz! - Mērija Vindzora no�ņāca.

- Glu�i vienkār�i apklusti un izbeidz ap�aubīt visu, ko �is cilvēks dara Lūisa labā! Viņam ir taisnība. Mes negribam to pārciest vēlreiz!

Dobss izskatījās tāds, it kā tikko viņam būtu iecirsta pļauka, �ķita, ka viņ� pat saraujas. Pametis acis uz Mēriju Vindzoru, es ieraudzīju pavisam citu sievieti. Sievieti, kura sākusi biznesu no nulles un tikusi pa�ā virsotnē. Arī Dob�u es ieraudzīju citādu - iespējams, man aiz muguras viņ� nemitīgi teica par mani riebeklības.

Nelikos to manām un pievērsos kam svarīgākam.

- Vannuisas biroja prokuroram nepatīk zaudēt prāvu, -es teicu, - bet vēl vairāk viņam nepatīk, ja tiesnesis pieņem tūlītēju lēmumu. īpa�i, ja pirms tam tiesnesis atklājis, ka prokurors izdarījis amatpārkāpumu. Mintons patlaban lejā apsprie�as ar savu priek�nieku, bet tas ir iemaisījies politikā un alla� tur pirkstu pa vējam. Pēc pāris minūtēm viss būs skaidrs.

Roulijs stāvēja man tie�i pretī. Pār viņa plecu es redzēju, ka Sobela joprojām kavējas gaitenī. Viņa runāja pa mobilo telefonu.

- Klausieties, - es teicu, - jūs ne par ko neuztraucieties. Ja prokuroru birojs man neko nedarīs zināmu, pēc divdesmit minūtēm mēs iesim atpakaļ tiesas zālē un redzēsim, kā rīkosies tiesnese. Tagad atvainojiet, man jādodas uz tualeti.

Es devos uz Sobelas pusi, ta�u Roulijs, atstājis māti un Dob�u, panāca mani. Viņ� mani apturēja, sagrābdams aiz rokas.

- Es gribu tikt skaidrībā, kā Kērliss zināja, kas jāsaka, -viņ� uzstājīgi no�ņāca.

- Kāda tam nozīme? Viņa liecība nāca mums par labu. Tas ir pats svarīgākais.

Roulijs piebāza seju cie�i klāt manējai.

- Tas tips sē� uz liecinieka krēsla un sauc mani par slepkavu. Kā tas nāk mums par labu?

- Neviens viņam netic. Un tie�i tāpēc tiesnese ir tik nikna - tāpēc, ka viņi apsēdināju�i uz liecinieka krēsla profesionālu melī, kas runā riebeklības par tevi. Izbīdīt tādu cilvēku zvērināto priek�ā un pēc tam aizvākt, jo izrādās, ka viņ� melo, ir ārkārtīgi rupja kļūda. Vai tad tu nesaproti? Man bija jāpaaugstina likmes. Tas bija vienīgais veids, kā es varēju piespiest tiesnesi, lai viņa sāk rīkoties. Es daru to, Lūis, ko tu gribēji. Es velku tevi ārā. - Kamēr Roulijs apsvēra manus vārdus, es uzmanīgi pētīju viņu. - Nomierinies! - es piebildu. - Dodies atpakaļ pie mātes un Dobsa un ļauj man iet uz tualeti!

Roulijs papurināja galvu.

- Nē, Mik, es nenomierinā�os.

Viņ� ar pirkstu iebakstīja man krūtīs.

- Mik, �eit notiek vēl kas, un man tas nepatīk. Tev jāpatur prātā, ka pie manis ir tava pistole. Un tev ir meita. Tev jā...

Es satvēru viņa pirkstu un atgrūdu.

- Neuzdro�inies man draudēt, ka aiztiksi manu ģimeni! -es klusi un nikni teicu. - Ja gribi uzbrukt man, lūdzu, esmu tavā rīcībā, bet, ja tu vēl kaut reizi savos draudos minēsi manu meitu, es tevi aprak�u tik dziļi, ka neviens nekad tevi neatradīs. Saprati, Lūis?

Roulijs lēni palocīja galvu un savilka seju smaidā.

- Protams, Mik. Esam viens otru sapratu�i.

Es atlaidu vaļā viņa roku un devos prom uz gaiteņa galu, kur atradās tualetes un kur, runādama pa telefonu, �ķiet, kādu gaidīja Sobela. Sev apkārt neko nemanīju, jo prātā joprojām skanēja tikko izteiktie draudi nodarīt Jaunu meitai. Piegājis klāt Sobelai, es it kā pamodos. Tajā brīdī viņa beidza telefona sarunu.

- Detektīve Sobela, - es teicu.

- Holera kungs, - viņa atbildēja.

- Vai drīkstu jautāt, kāpēc esat atnākusi? Vai arestēsiet mani?

- Atnācu, jo jūs mani aicinājāt. Atceraties?

- Diem�ēl ne.

Viņa piemiedza acis.

- Jūs teicāt, ka man vajadzētu noklausīties prāvu.

Es atskārtu, ka Sobela runā par savādo sarunu manas mājas kabinetā pirmdienas vakarā, kad viņi to pārmeklēja.

- Ak jā, biju aizmirsis! Priecājos, ka atcerējāties. Iepriek� te bija arī jūsu partneris. Kur viņ� palicis?

- Tepat vien ir.

Mēģināju saprast, ko tas nozīmē. Viņa nebija atbildējusi uz jautājumu, vai mani arestēs. Es ar roku pamāju atpakaļ uz tiesas zāli.

- Ko jūs par to domājat?

- Interesanti. Kaut es būtu mu�a, kas varētu nolaisties uz sienas tiesneses kabinetā!

- Palieciet vien tepat! Nekas vēl nav beidzies.

- Varbūt arī palik�u.

Sāka vibrēt mans mobilais telefons. Pacēlis �aketes malu, noņēmu to no jostas. Uz ekrāna bija lasāms, ka zvana no prokuroru biroja.

- Atvainojiet, man jārunā, - es teicu.

- Bet lūdzu, - Sobela atbildēja.

Atvēris telefonu, es devos atpakaļ - uz vietu, kur satraukts dīdījās Roulijs.

-Hallo!

- Mikij Holer, te D�eks Smitsons no prokuroru biroja. Kā klājas?

- Ir bijis labāk.

- Tā vairs neteiksiet, kad noklausīsieties, ko jums piedāvāju.

- Es klausos.

Tiesnese neiznāca no sava kabineta vēl piecpadsmit minūtes papildus iepriek� noteiktajām trīsdesmit. Visi gaidīja - mēs ar Rouliju pie aizstāvības puses galda, viņa māte un Dobss mums aiz muguras pirmajā rindā. Mintons pie sava galda vairs nebija viens. Līdzās viņam sēdēja D�eks Smitsons. Iedomājos, ka �ī, iespējams, ir pirmā reize, kad �ajā gadā viņ� ieradies tiesas zālē.

Mintons izskatījās nomākts un sakauts. Līdzās Smitso-nam viņu varēja noturēt par apsūdzēto, kas sē� blakus savam advokātam. Mintons izskatījās vainīgs.

Tiesas zālē nebija detektīva Bukera. Es domās minēju, vai viņ� ir aizņemts vai arī nevienam nav ienācis prātā piezvanīt viņam un pavēstīt sliktās ziņas.

Pagriezos, lai ielūkotos lielajā pulkstenī pie galasienas un pārlaistu acis ļaudīm, kuri sē� zālē. Ekrāns, ko Mintons izmantoja savā PowerPoint prezentācijā, bija aizvākts - it kā norādot uz to, kas sekos. Pēdējā rindā sēdēja Sobela, ta�u viņas partneri un Ķērienu joprojām nekur neredzēju. �eit bija tikai Dobss un Mērija Vindzora, ta�u viņi neskaitījās. Pla�saziņas līdzekļu pārstāvjiem paredzētā rinda bija tuk�a. Medijus neviens nebija brīdinājis. Es pildīju solījumu, ko biju devis Smitsonam.

Beidzot Mīhens aicināja ievērot kārtību, un tiesnese Fulbraita strauji ieņēma savu vietu - līdz mūsu galdiem uzvēdīja ceriņu smar�a. Kabinetā viņa dro�i vien bija izsmēķējusi vēl vienu cigareti vai pat divas un pamatīgi salaistījusies ar smar�ām, lai to slēptu.

- Kā man ziņoja tiesas sekretārs, prāvā pret Lūisu Rosu Rouliju apsūdzības pusei ir kāds paziņojums.

Mintons piecēlās.

- Jā, jūsu godība.

Viņ� apklusa - it kā nevarētu piespiest sevi runāt.

- Mintona kungs, vai sūtāt man �os jaunumus telepā-tiski?

- Nē, jūsu godība. - Mintons paskatījās uz D�eku Smit-sonu. Tas iedro�inādams pamāja ar galvu. - Prokuratūra atsauc visas apsūdzības, kas izvirzītas pret Lūisu Rosu Rouliju.

Tiesnese palocīja galvu, it kā tie�i to būtu gaidījusi. Sev aiz muguras izdzirdēju dziļu nopūtu - tā bija Mērija Vindzo-ra. Zinādama, ka tas var notikt, viņa bija valdījusies līdz brīdim, kad to izdzirdēs pati savām ausīm.

- Vai esat pārliecināts, Mintona kungs? - tiesnese jautāja. - Tas nozīmē, ka prokuratūra vairs nevarēs izvirzīt apsūdzību.

- Jā, jūsu godība, es zinu, - Mintons atbildēja, aizkaitināts, ka tiesnese viņam atgādina likumu.

Tiesnese Fulbraita kaut ko pierakstīja un tad atkal pievērsās Mintonam.

- Uzskatu, ka protokola vajadzībām apsūdzības pusei �āda rīcība jāmotivē. Mēs izvēlējāmies zvērinātos un divas dienas uzklausījām lieciniekus, bet nu prokuratūra atkāpjas. Kāpēc, Mintona kungs?

Piecēlās D�eks Smitsons. Viņ� bija gar� un slaids vīrietis ar bālu ādu. Tipisks prokurors. Apgabala prokurora amatā neviens nevēlējās redzēt tuklu cilvēku, un tie�i tajā amatā Smitsons dienās gribēja tikt. Mugurā viņam bija ogļpelēks uzvalks ar aksesuāriem, kas bija kļuvu�i par viņa pazī�anas zīmēm, - sarkanbrūnu kaklasaiti un pieskaņotu kabatlaka-tu, kas vīdēja ārā no �aketes krū�kabatas. Advokāti sprieda, ka Smitsona politiskais padomdevējs ieteicis viņam pla�-saziņas līdzekļos veidot viegli pazīstamu tēlu - lai dienā, kad būs pienācis laiks, vēlētāji domātu, ka pazīst viņu gadiem. Toties �ajā dienā Smitsons nepavisam nevēlējās, lai viņa tēls zibētu medijos.

-Ja drīkst, jūsu godība, - viņ� teica.

- Ieprotokolējiet, ka sēdē piedalās apgabala prokurora vietnieks, Vannuisas biroja vadītājs D�eks Smitsons! Lūdzu, D�ek, sāciet!

- Jūsu godība, esmu secinājis, ka taisnīguma vārdā apsūdzības, kas izvirzītas pret Rulē kungu, jāatsauc. - Viņ� nepareizi izrunāja Roulija uzvārdu.

- Vai tas ir viss, ko varat paskaidrot, Smitsona kungs? -tiesnese jautāja.

Smitsons, iekams atbildēja, kaut ko apsvēra, zinādams, ka viņa teiktais vēlāk būs izlasāms, lai gan �urnālistu zālē nebija.

- Jūsu godība, esmu secinājis, ka izmeklē�anā un vēlāk arī apsūdzības izvirzī�anā pieļautas pavir�ības. Mēs uzskatām, ka likums ir svēts. Vannuisas prokuroru birojā es personiski raugos, lai tas tiktu ievērots, un izturos pret man uzticēto darbu ar lielu atbildību. Tāpēc uzskatu par pareizu �ajā prāvā apsūdzības atsaukt, nevis pieļaut, ka cie� taisnīgums.

- Paldies, Smitsona kungs! Bija patīkami to dzirdēt.

Tiesnese Fulbraita atkal kaut ko pierakstīja un tad pievērsās mums.

- Prokuratūras prasība tiek apmierināta, - viņa teica. - Visas apsūdzības pret Lūisu Rouliju tiek atsauktas. Roulija kungs, jūs varat būt brīvs.

- Paldies, jūsu godība! - es teicu.

- Vienos tiks sapulcināti zvērinātie, - tiesnese Fulbraita paziņoja, - un es viņiem paskaidro�u, ka prāva pabeigta. Ja kāds no juristiem tajā brīdī būs klāt, esmu pārliecināta, ka viņi uzdos vienu otru jautājumu. Ta�u jūsu iera�anās nav obligāta.

Es pamāju ar galvu, ta�u neteicu, ka atgriezī�os. Jo biju nolēmis neatgriezties. Divpadsmit cilvēki, kas man pēdējā nedēļā bija ļoti svarīgi, bija zaudēju�i savu nozīmi. Nu viņi man bija tikpat vienaldzīgi kā autovadītāji, kas brauc pretējā virzienā pa ātrgaitas automaģistrāli. Viņi man vairs nebija vajadzīgi.

Tiesnese aizgāja, un Smitsons bija pirmais, kur� pameta tiesas zāli. Viņam nekas nebija sakāms ne Mintonam, ne man. Galvenais viņam bija turēties tālāk no �īs katastrofas. Uzmetis skatienu Mintonam, es redzēju, ka viņa seja zaudējusi krāsu. Pieņēmu, ka drīz vien viņa uzvārds būs lasāms "dzeltenajās lapās". Viņu nepaturēs prokuroru birojā, un viņ�, savā pirmajā kriminālprocesā guvis tik pamatīgu mācību, papildinās advokātu rindas.

Roulijs tajā brīdī apskāvās ar savu māti. Dobss uzlika roku Roulijam uz pleca, tā pauzdams prieku, ta�u varēja manīt, ka ģimenes advokāts joprojām nav atguvies no Mērijas Vindzoras skarbajiem vārdiem, ko tā veltīja viņam gaitenī.

Atbrīvojies no mātes apskāviena, Roulijs pagriezās pret mani un vilcinādamies paspieda man roku.

- Es nekļūdījos, - viņ� sacīja, - es zināju, ka tu būsi īstais.

- Atdod pistoli! - es nesatricināmi atteicu, un manā sejā nebija ne miņas no līksmes par tikko izcīnīto uzvaru.

- Protams, tu to dabūsi.

Roulijs atkal pievērsās mātei. Pēc mirkļa es pagriezos pret aizstāvības puses galdu un, atvēris portfeli, sāku likt tajā dokumentus.

- Maikl?

Tas bija Dobss. Viņ� pastiepa man roku. Es to paspiedu un palocīju galvu.

- Lielisks darbs, - Dobss izteica uzslavu, it kā man ļoti gribētos to dzirdēt no viņa mutes. - Mēs tev esam ļoti pateicīgi.

- Paldies! Zinu, ka sākumā tu mani pārāk augstu nevērtēji.

Biju pietiekami pieklājīgs, lai nepieminētu Vindzoras dusmu izvirdumu gaitenī un atgādinājumu, ka viņ� visu laiku man aiz muguras lējis melnu.

- Glu�i vienkār�i nepazinu tevi, - Dobss atbildēja. - Tagad pazīstu. Tagad zinu, ka varu tevi ieteikt saviem klientiem.

- Paldies! Tomēr ceru, ka taviem klientiem es nekad nebū�u vajadzīgs.

Dobss iesmējās.

- Es arī!

Pie mana galda bija pienākusi Mērija Vindzora. Viņa ari pastiepa man roku.

- Holera kungs, paldies jums par dēlu!

- Vienmēr laipni, - es sāji noteicu. - Pieskatiet viņu!

- Protams.

Es pamāju ar galvu.

- Tagad varbūt ejiet gaitenī. Es bū�u tur pēc minūtes. Man �is tas jāapsprie� ar tiesas sekretāru un Mintona kungu.

Es atkal pievērsos galdam, tad apgāju tam apkārt un devos pie tiesas sekretāra.

- Kad es varē�u saņemt tiesneses rīkojuma kopiju ar viņas parakstu?

- �odien pēcpusdienā. Varam jums �o kopiju nosūtīt, tad nevajadzēs nākt atpakaļ.

- Tas būtu lieliski. Vai vienu eksemplāru varat nosūtīt ari pa faksu?

Tiesas sekretārs apsolīja to izdarīt un pierakstīja Lornas Teiloras mājas faksa numuru. Vēl nezināju, kā to īsti izmanto�u, ta�u biju pārliecināts, ka rīkojums par apsūdzības atsauk�anu varētu piesaistīt klientus.

Kad atgriezos pie galda, lai paņemtu portfeli, ievēroju, ka detektīve Sobela ir prom. Vienīgi Mintons vēl vāca kopā savas mantas.

- Piedodiet, ka tā ari neizdevās noskatīties jūsu PowerPoint prezentāciju, - es teicu.

Viņ� tikai palocīja galvu.

-Jā, tā bija visai laba. Domāju, ka es uzvarētu, ja to būtu parādījis.

Es pamāju.

- Ko darīsiet turpmāk?

- Vēl nezinu. Raudzī�u tikt tam visam pāri un noturēties darbā.

Mintons sabāza mapes azotē. Viņam nebija portfeļa, jo vajadzēja tikai noiet uz otro stāvu. Viņ� pagriezās un cie�i palūkojās manī.

- Vienīgais, ko es skaidri zinu, ir tas, ka nekad mū�ā nevēlē�os būt ejas otrā pusē. Es nevēlos būt tāds kā tu, Holer. Man patīk naktīs gulēt mierīgi.

To teicis, viņ� devās no tiesas zāles ārā. Pametu acis uz tiesas sekretāru, lai pārliecinātos, vai viņ� dzirdējis. Viņ� izlikās, ka nav.

Es nesteidzos atstāt zāli. Paņēmis portfeli, paskatījos uz tuk�o tiesne�a krēslu un valsts ģerboni. Pamājis ar galvu, es beidzot devos prom.

Roulijs ar svītu gaidīja mani gaitenī. Paskatījies uz abām pusēm, pie liftiem es ieraudzīju Sobelu, kas atkal runāja pa mobilo telefonu. �ķita, ka viņa gaida liftu, ta�u attiecīgā poga nedega.

- Maikl, vai tu pievienosies mums pusdienās? - Dobss jautāja. - Tas ir jānosvin!

Ievēroju, ka viņ� atkal ir ļoti draudzīgs - acīmredzot uzvara darīja savu.

- Ē-ē... - es novilku, nenovērsdamies no Sobelas. - Nedomāju, ka tas būs iespējams.

- Kāpēc ne? �odien ta�u tev vairs nav jābūt tiesā!

Beidzot es pievērsos Dobsam. Man gribējās viņam pateikt, ka nevaru doties pusdienās, jo nevēlos vairs redzēt ne viņu, ne Mēriju Vindzoru, ne Lūisu Rouliju.

- Man dro�i vien vajadzētu palikt �eit un vienos aprunāties ar zvērinātajiem.

- Kāpēc? - Roulijs noprasīja.

- Lai uzzinātu, ko viņi domā par mums.

Dobss uzsita man pa aug�delmu.

-Joprojām vēlies mācīties, lai nākamreiz būtu vēl labāks. Tev nevar to pārmest.

Man �ķita, viņ� priecājas, ka neeju līdzi. Acīmredzot tam bija pamatots iemesls. Iespējams, viņ� vēlējās, lai nemaisos viņam pa kājām, kad viņ� darīs visu iespējamo, lai atjaunotu labās attiecības ar Mēriju Vindzoru. Viņ� vēlējās, lai �ī zelta bedre būtu pieejama tikai viņam vienam.

Izdzirdēju, ka uzbraucis lifts, un paskatījos uz to pusi.

Sobela stāvēja atvērtas kabīnes priek�ā. Viņa devās prom.

Bet tad no lifta iznāca Lenkfords, Ķēriens un Bukers.

Viņi visi tuvojās mums.

- Tad jau atstāsim jūs �eit, - Dobss teica, stāvēdams ar muguru pret detektīviem. - Mēs rezervējām galdiņu Orso, un izskatās, ka nokavēsim, jo vēl jātiek pāri kalnam.

- Lai notiek, - es attraucu.

Dobss, Vindzora un Roulijs pagriezās uz promie�anu brīdī, kad mums klāt pienāca �etri detektīvi.

- Lūis Roulij, - Ķēriens skaļi teica, - jūs tiekat arestēts! Pagriezieties, lūdzu, un salieciet rokas uz muguras!

- Nē! - Mērija Vindzora iesaucās. - Jūs nedrīkstat...

- Ko tas nozīmē? - Dobss izmeklētājiem uzkliedza.

Ķēriens klusēdams gaidīja, kad Roulijs pakļausies. Paspēris soli uz priek�u, Ķēriens rupji viņu parāva, pagriezdams ar muguru pret sevi. Roulija skatiens pievērsās man.

- Kas notiek, Mik? - viņ� rāmi apjautājās. - Nevajadzēja tā būt.

Mērija Vindzora metās pie Ķēriena.

- Novāciet rokas no mana dēla!

Viņa no mugurpuses sagrāba Ķērienu, ta�u Bukers un Lenkfords a�i atbrīvoja kolēģi, saudzīgi atvilkdami sievieti nost.

- Kundze, nomierinieties! - Bukers teica. - Citādi mums vajadzēs paturēt jūs ieslodzījumā.

Ķēriens sāka lasīt Roulijam viņa tiesības. Vindzora stāvēja malā, ta�u neklusēja.

- Kā jūs uzdro�ināties? Jūs nedrīkstat tā rīkoties! - viņa klaigāja.

�ķita, ka neredzama roka viņu attur no atkārtota uzbrukuma Ķērienam.

- Māt! - Roulijs stingri apsauca satraukto sievieti. Viņa tonis bija daudz bargāks nekā detektīviem.

Mērija Vindzora padevusies apklusa. Ta�u Dobss ne.

- Par ko jūs viņu arestējat? - viņ� noprasīja.

- Lūiss Roulijs tiek turēts aizdomās par slepkavību, -Ķēriens paskaidroja. - Par Martas Renterijas slepkavību.

- Tas nav iespējams! - Dobss iesaucās. - Tika ta�u pierādīts, ka viss, ko teica tas Kērliss, ir meli! Vai esat zaudēju�i prātu? Apsūdzība tika atsaukta tie�i viņa melu dēļ!

Ķēriens pārtrauca tiesību lasī�anu Roulijam un paskatījās uz Dob�u.

- Kā jūs zināt, ka viņ� runāja tie�i par Martu Renteriju, ja tie ir meli?

Dobss, aptvēris kļūdu, pakāpās soli atpakaļ. Ķēriens pasmaidīja.

- Jā, es arī tāpat domāju, - viņ� noteica. Saņēmis Rouliju aiz elkoņa, viņ� to parāva uz priek�u. - Iesim!

- Mik? - Roulijs ieteicās.

- Detektīv Kērlen, - es sacīju, - vai drīkstu brīdi aprunāties ar savu klientu?

Ķēriens paskatījās uz mani, it kā gribētu par kaut ko pārliecināties, tad palocīja galvu.

- Vienu minūti. Pastāstiet viņam, kā jāuzvedas, lai viss ritētu mierīgi!

Viņ� pagrūda Rouliju uz manu pusi. Satvēris biju�o klientu aiz rokas, es kopā ar viņu pagājos pāris soļu sāņus, lai varētu aprunāties divatā. Pieliecies Roulijam klāt, es �ukstus sacīju:

- Viss, Lūis. Mums jāatvadās. Es tevi izpestīju. Tagad tev jātiek galā pa�am. Sameklē sev citu advokātu!

Viņa acīs bija lasāmas �ausmas. Tad seja pārvērtās - to izķēmoja negantas dusmas. To izķēmoja bezgalīgs naids un niknums - niknums, ko dro�i vien redzēja arī Marta Rente-rija un Regīna Kampo.

- Man nav vajadzīgs advokāts! - Roulijs izgrūda. � Vai tu domā, ka viņi var safabricēt lietu no tā, ko tu esi sastāstījis tam ziņotājam? Padomā labi!

- Viņiem nebūs vajadzīgs ziņotājs, Lūis. Tici man, viņi visu noskaidros. Iespējams, jau ir noskaidroju�i.

- Bet tu, Mik? Vai neesi kaut ko aizmirsis? Man ir...

- Zinu. Bet tam vairs nav nozīmes. Viņiem nav vajadzīga mana pistole. Viņiem jau ir viss, kas nepiecie�ams. Lai arī kas notiktu ar mani, es alla� varē�u sevi mierināt, ka esmu ierādījis tev īsto vietu. Beigās - pēc prāvas un visām apelā-cijām -, kad viņi beidzot iedurs tev vēnā adatu, es bū�u uzvarējis, Lūis. Atceries to!

Es drūmi pasmaidīju un pieliecos viņam vēl tuvāk.

- Tas tev par Raulu Levinu. Iespējams, par viņa slepkavību tevi neiesēdinās, ta�u tu tik un tā nonāksi aiz restēm.

Nogaidīju, lai viņ� aptver manus vārdus, tad, ar galvu pamādams Ķērienam, pakāpos atpakaļ. Viņ� un Bukers nostājās katrs savā pusē Roulijam un sagrāba to aiz aug�delmiem.

- Tu mani nodevi, - Roulijs, pūlēdamies saglabāt mieru, teica. - Tu neesi nekāds advokāts. Tu strādā viņiem.

- Nu jau pietiek. Iesim! - Ķēriens uzsauca.

Viņi sāka kustēties. Piepe�i Roulijs izrāvās un nikni atskatījās uz mani.

- Nekas vēl nav beidzies, Mik! - viņ� uzsauca. - Rīt no rīta es bū�u ārā! Ko tad tu iesāksi? Padomā! Ko tu iesāksi? Visus tu nevari nosargāt!

Policisti sagrāba aizturēto un pagrieza viņu uz liftu pusi. Roulijs vairs nepretojās. Pusceļā viņ� vēlreiz pār plecu atskatījās uz mani un pasmaidīja. Es sapratu, ko viņ� gribēja teikt.

Visus tu nevari nosargāt.

Auksti baiļu �ermuļi izlauzās caur krūtīm.

Kāds bija izsaucis liftu, un tas atvērās, tiklīdz policisti ar gūstekni bija pie tā nonāku�i. Rouliju iegrūda kabīnē.

Dobss un Vindzora ari gribēja doties iek�ā, bet viņus apturēja Lenkforda izstieptā roka. Lifta durvis aizvērās, un Dobss, pārskaities par savu bezspēcību, nospieda pogu, lai sagaidītu kabīni.

Cerēju, ka �ī bija pēdējā reize, kad redzēju Lūisu Rouliju, ta�u bailes mani nepameta - tās plivinājās krūtīs kā naktstauriņ� ap lieveņa lampu. Pagriezies es gandrīz uzskrēju virsū Sobelai. Nebiju pamanījis, ka viņa joprojām ir tepat.

- Vai jums ir pietiekami daudz pierādījumu? - es jautāju. - Jūs ta�u nebūtu rīkoju�ies tik strauji, ja jums nebūtu pietiekami daudz pierādījumu pret viņu, vai ne?

Sobela, iekams atbildēja, ilgi lūkojās uz mani.

- Tas nebūs mūsu lēmums. To pieņems prokurors. Iespējams, viss būs atkarīgs no tā, cik izdosies izdabūt no viņa pratinā�anā. Ta�u līdz �im viņam bija gudrs advokāts. Iespējams, viņ� zina, ka nevajag teikt ne vārda.

- Kāpēc jūs nenogaidījāt?

- Tas nebija atkarīgs no manis.

Es papurināju galvu. Gribēju teikt, ka viņi rīkoju�ies par strauju. Mans plāns bija citāds. Es biju sējis �aubas un vēlējos, lai viņi nesteidzas un izdara visu pamatīgi.

Naktstauriņ� nebeidza plivināties, un es nodūru acis. Nespēju atbrīvoties no domas, ka visas manas blēdības biju�as veltas un nu manu ģimeni apdraud ne�ēlīgs slepkava. Visus tu nevari nosargāt.

�ķita, ka Sobela lasa manas domas.

- Ta�u mēs centīsimies paturēt viņu apcietinājumā, - detektīve teica. - Mums ir ziņotāja liecība un kvīts. Mēs meklējam lieciniekus un vācam pierādījumus.

Mūsu acis sastapās.

- Kāda kvīts?

- Domāju, ka esat to noskaidrojis. Mēs to apjautām, tiklīdz ziņotājs ieminējās par dejotāju.

-Jā. Marta Renterija. To es sapratu. Bet kāda kvīts? Par ko jūs runājat?

Biju piegājis Sobelai pārāk tuvu, tāpēc viņa atkāpās. Vainīga nebija mana elpa. Tas bija izmisums.

- Neesmu pārliecināta, ka man vajadzētu par to runāt ar jums, Holer. Jūs esat advokāts. Jūs esat viņa advokāts.

- Vairs ne. Es tikko atteicos no �ā goda.

- Vienalga. Viņ�...

- Paklausieties, jūs to puisi arestējāt, un tas lielā mērā ir mans nopelns. Mani par to var izslēgt no kolēģijas. Mani var iespundēt cietumā par slepkavību, ko neesmu pastrādājis. Par kādu kvīti jūs runājat?

Sobela vilcinājās, un es gaidīju, līdz beidzot viņa sāka runāt.

- Raula Levina pēdējie vārdi. Viņ� teica, ka atradis kvīti Jēzum. Biļeti mājupceļam.

- Un ko tas nozīmē?

- Jūs patie�ām to nezināt?

- Paklausieties, izstāstiet to man! Lūdzu!

Sobela padevās.

- Mēs pārbaudījām, ko Levins pēdējā laikā darījis. Pirms nāves viņ� bija interesējies par Roulija izmantoto stāvlaukumu kvītīm. Levins tās bija pat nokopējis. Mēs izpētījām visus dokumentus, ko atradām viņa kabinetā, un salīdzinājām ar ierakstiem datorā. Vienas kvīts nebija. Vienas kopijas. Mēs nezinājām, vai to paņēmis slepkava vai Levins to glu�i vienkār�i nav nokopējis. Tāpēc mēs pa�i pagatavojām kopiju. Kvīts izdota pirms diviem gadiem astotā aprīļa vakarā par apstā�anos hidranta priek�ā pie se�i tūksto�i septiņi simtās mājas Blītstrītā Panorāmassitijā.

Beidzot es sapratu, beidzot pēdējais smil�u graudiņ� izslīdēja caur pulksteni. Rauls Levins patie�ām bija atradis iespēju atbrīvot Jēzu Menendesu.

- Pirms diviem gadiem astotajā aprīlī tika noslepkavota Marta Renterija, - es teicu. - Un viņa dzīvoja Blītstrītā Pa-norāmassitijā.

-Jā, bet mēs to nezinājām. Mēs nesapratām �o saistību. Jūs teicāt, ka Levins izmeklējis vairākas lietas. Mums nebija ne jausmas, ka Jēzus Menendesa un Lūisa Roulija lietas ir saistītas. Levins arī tās bija reģistrējis atsevi�ķi.

- Viņ� katru lietu glabāja atsevi�ķi, lai dokumenti nesajuktu un viņ� man neiedotu papīrus, kas attiecas uz Menendesu, kad runa ir par Rouliju.

- Nūjā. Tātad mēs nesaistījām �īs lietas kopā līdz brīdim, kad tas ziņotājs ieminējās par dejotāju. Un tad viss saskanēja.

Es palocīju galvu.

- Tātad Raula Levina slepkava bija paņēmis kopiju?

- Tā mēs domājam.

- Vai pārbaudījāt Raula telefonus? Varbūt tos noklausījās? Kāds ta�u bija uzzinājis, ka viņ� atradis to kvīti.

- Pārbaudījām. Un neko neatradām. Ierīces varēja noņemt slepkavības brīdī. Vai ari noklausīts tika cits telefons.

Tas ir, manējais. Līdz ar to bija skaidrs, kā Roulijs par mani tik daudz zināja un kāpēc, ērti iekārtojies, gaidīja mani mājā tovakar, kad atgriezos no tik�anās ar Jēzu Menendesu.

- Lik�u tos pārbaudīt, - es teicu. - Vai tas nozīmē, ka vairs neesmu aizdomās turamais Raula slepkavībā?

- Nē, to tas nenozīmē, - Sobela atbildēja. - Mēs joprojām gaidām ballistiskās ekspertīzes rezultātus. Ceram �odien tos dabūt.

Es palocīju galvu. Nezināju, ko lai saka. Sobela vilcinājās, it kā gribētu man ko teikt vai jautāt.

- Kas vēl? - es noprasīju.

- Nezinu. Vai ir kas tāds, ko jūs vēlaties mums pastāstīt?

- �ķiet, ka nekā tāda nav.

- Tie�ām? Tiesas zālē izskatījās, ka jūs daudz ko gribat mums pateikt.

Es, pūlēdamies saprast, ko tas nozīmē, bridi klusēju.

- Ko jūs vēlaties, detektīve?

- Jūs zināt, ko es vēlos. Es gribu noskaidrot, kas nogalināja Raulu Levinu.

-Jā, es ari. Ta�u nevaru apgalvot, ka tas bija Roulijs, pat tad, ja ļoti vēlētos. Nezinu, kā viņ� to izdarīja.

- Tātad jūs vēl joprojām paliekat aizdomās turamais.

Sobela paskatījās uz liftu pusi, viņas netie�ais norādījums bija skaidrs. Ja ballistiskās ekspertīzes rezultāti sakritīs, man būs problēmas. Viņi vairs nepētīs, kā Roulijs to varēja izdarīt, un visus spēkus veltīs man. Es mainīju sarunas tematu.

- Cik ilgs laiks, jūsuprāt, paies, līdz Jēzus Menendess būs brīvībā? - es jautāju.

Sobela paraustīja plecus.

- Grūti pateikt. Viss atkarīgs no apsūdzības, ko izdosies izvirzīt pret Rouliju. Ja apsūdzību vispār izdosies izvirzīt. Vienu es zinu skaidri - Rouliju nav iespējams apsūdzēt, kamēr par to pa�u noziegumu cietumā sodu izcie� cits cilvēks.

- Tas ir vienīgais, kas mani interesē, - es klusi noteicu.

- Gribu dabūt �o cilvēku ārā. Tas, un vēl Rauls.

Sobela nostājās man līdzās.

- Nezinu, ko jūs vēlaties darīt, - viņa sacīja, - ta�u atstājiet kaut ko ari mūsu ziņā.

- Tad jūsu partneris, iespējams, ieliks mani aiz restēm par noziegumu, ko neesmu pastrādājis.

- Jūs esat izvēlējies bīstamu spēli, - Sobela atgādināja.

- Liecieties mierā!

Paskatījos uz viņu un tad lejā uz laukumu.

- Protams, - es piekritu, - tagad es lik�os mierā.

Dzirdējusi to, ko bija vēlējusies dzirdēt, Sobela grasījās doties prom.

- Lai veicas! - viņa novēlēja.

- Jums ari!

Viņa aizgāja, bet es atkal pagriezos pret logu un vēros lejup uz laukumu. Pa betona plāksnēm uz stāvlaukumu devās Dobss un Vindzora, kas bija atbalstījusies pret savu advokātu. �aubos, vai viņi vēl gribēja pusdienot Orso.

Tovakar sāka izplatīties baumas. Ne jau slepenas nianses, bet vispārīga informācija. Vēsts par to, ka esmu uzvarējis prāvu un piedabūjis Vannuisas biroja prokuroru izbeigt lietu bez iespējas pārsūdzēt, bet mans klients turpat tiesas nama gaitenī arestēts par slepkavību, vēja ātrumā sasniedza visus man pazīstamos advokātus, un tie zvanīja man cits pēc cita, līdz manam mobilajam telefonam bija tuk�a baterija. Kolēģi apsveica mani. Viņuprāt, viss bija lieliski - Roulijs bija īsta "fran�īze", un es �ajā prāvā esmu saņēmis honorāru atbilsto�i tabulai A, bet tas nozīmēja, ka tādu pa�u honorāru varu saņemt arī par nākamo. Tas bija dubultķēriens, par kādu liela daļa advokātu varēja tikai sapņot. Protams, kad pastāstīju, ka nākamajā lietā neuzņem�os �ā klienta aizstāvību, ikviens apjautājās, vai varu viņu ieteikt Roulijam.

Bet visvairāk es ilgojos pēc tā cilvēka zvana, kur� man piezvanīja uz mājas telefonu. Tā bija Megija Makfērsone.

- Visu vakaru gaidīju, kad tu piezvanīsi, - es teicu.

Soļoju pa virtuvi �urpu turpu un pinos telefona vadā. Pārradies mājās, biju pārbaudījis savus telefona aparātus un nekādas noklausī�anās ierīces neatradu.

- Piedod, biju sanāksmē, - Megija teica.

- Dzirdēju, ka tev uzticēta Roulija lieta.

- Tāpēc arī zvanu. Viņi grasās puisi laist brīvībā.

- Ko? Viņi to lai� ārā?

- Jā. Roulijs deviņas stundas pratināts, ta�u viss velti. Iespējams, tu viņu pārāk labi esi samācījis nerunāt, jo viņ� turējies kā klints, un policijai nav pietiekamas informācijas, lai turētu puisi apcietinājumā.

- Tu maldies. Visa kā ir pietiekami. Viņiem ir stāvvietas kvīts, un noteikti atradīsies arī liecinieki, kas redzēju�i Rouliju Cobra Room. Pat Menendess viņu pazīst.

- Tu, tāpat kā es, labi zini, ka Menendesu neviens neņems vērā. Viņ� pazīs ikvienu, lai tiktu ārā. Ja arī policija sameklēs citus lieciniekus no Cobra Room, būs vajadzīgs laiks, lai nopratinātu viņus. Tā kvīts ir apstiprinājums, ka Roulijs tovakar bijis tuvumā, ta�u tas vēl nenozīmē, ka viņas dzīvoklī.

- Un nazis?

- Detektīvi mēģina kaut ko noskaidrot, ta�u ari tas prasa laiku. Klausies, mēs gribam, lai viss būtu izdarīts pareizi. Tā ir Smitsona pavēle, un, tici man, viņ� ari grib to puisi notiesāt. Tādējādi fiasko, ko tu �odien viņam sagādāji, būtu mazāk sāpīgs. Bet pagaidām tas nav iespējams. Tā nu Roulijs tiks palaists brīvībā, bet viņi meklēs pierādījumus un lieciniekus. Ja Roulijs patie�ām ir vainīgs tās sievietes nāvē, mēs to pierādīsim, un tavs otrs klients tiks laukā. Tev nav jāuztraucas. Ta�u viss jāizdara pareizi.

Es aiz bezspēcības un dusmām zaudēju savaldību.

- Viņi pārsteidzās! Sasodīts, �odien to vēl nevajadzēja darīt!

- Laikam jau domāja, ka deviņas stundas ilga pratinā�ana darīs brīnumus.

- Muļķi tādi!

- Neviens nav ideāls.

Mani kaitināja Megijas attieksme, ta�u es pievaldīju mēli. Vēlējos, lai viņa uzskata mani par savējo.

- Kad viņu laidīs laukā? - es jautāju.

- Nezinu. Tas tikko kļuva zināms. Ķēriens un Bukers atnāca, lai to paziņotu, un Smitsons aizsūtīja viņus atpakaļ uz Policijas pārvaldi. Domāju, viņi tad arī Rouliju atbrīvos.

- Paklau, Megij, Roulijs zina, ka man ir meita.

Iestājās necie�ami ilgs klusums.

- Ko tu ar to gribi teikt, Holer? Tu pieļāvi, ka par Hei-liju... - Viņai aizlūza balss.

- Es neko nepieļāvu. Roulijs ielauzās manā mājā un ieraudzīja viņas fotogrāfiju. Tas, protams, nenozīmē, ka viņ� zina, kur Heilija dzīvo un kā viņu sauc. Ta�u viņ� zina, ka man ir meita, un grib nospiest mani uz ceļiem. Tāpēc labāk ej tūliņ mājās. Gribu, lai tu visu laiku esi līdzās Heilijai. Dodieties abas prom no dzīvokļa, un parūpējies, lai viņa ir dro�ībā!

Nez kāpēc es neizstāstīju Megijai visu - ka tiesas namā Roulijs, manuprāt, patie�ām draudēja manai ģimenei. Visus tu nevari nosargāt. Es to neslēptu, ja Megija atteiktos paklausīt un nedotos mājās pie Heilijas.

- Tūdaļ steig�os mājās, - Megija sacīja, - un mēs abas brauksim pie tevis.

Es zināju, ka viņa tā teiks.

- Nē, pie manis nebrauciet.

- Kāpēc ne?

- Tāpēc, ka pie manis var ierasties viņ�.

-Ak �ausmas! Ko tu tagad iesāksi?

- Vēl īsti nezinu. Brauc mājās pie Heilijas un aizved viņu kaut kur dro�ībā! Tad piezvani no mobilā, ta�u nesaki man, kur esat. Būs labāk, ja es to nezinā�u.

- Holer, piezvani policijai! Viņi...

- Un ko es viņiem teik�u?

- Nezinu. Pasaki viņiem par draudiem!

- Advokāts grib iestāstīt policijai, ka viņam draudēts... Jā, viņi noteikti tūdaļ lēks kājās. Varbūt pat atsūtīs kaujas vienību.

� Bet tev kaut kas jādara!

- Es jau mēģināju. Domāju, ka viņ� cietumā pavadīs visu atliku�o mū�u. Ta�u jūsējie pasteidzās, un nu viņ� jālai� vajā.

- Es ta�u teicu, ka nav pietiekami daudz pierādījumu. Pat tagad, kad zinām, ka viņ� draudējis, nav diezgan.

- Tad dodies pie mūsu meitas un pasargā viņu! Pārējo atstāj manā ziņā!

- Jau eju.

Ta�u Megija vēl nenolika klausuli. �ķita, ka viņa dod man iespēju pateikt vēl ko.

- Es mīlu jūs abas, Meg, - es teicu. - Esi uzmanīga!

Noliku klausuli, iekams viņa paguva man atbildēt. Tūdaļ pat atkal to pacēlu un uzspiedu Fernando Valencuelas mobilā telefona numuru. Viņ� atsaucās pēc piektā signāla.

- Vai, tas esmu es, Miks.

- Velns! Ja būtu zinājis, ka tas esi tu, neceltu klausuli.

- Paklau, man vajadzīga tava palīdzība.

- Palīdzība? Tu man lūdz palīdzību pēc tā, ko tonakt pateici? Pēc tam kad apsūdzēji mani?

- Paklau, Vai, ir ārkārtējs gadījums. Tas, ko tonakt pateicu, nebija pareizi, tāpēc atvainojos. Es samaksā�u par tavu televizoru, izdarī�u visu, ko gribēsi. Man vajadzīga tava palīdzība.

Es gaidīju. Pēc brī�a Valencuela atbildēja.

- Ko tu gribi?

- Vai Roulijam ap potīti vēl joprojām ir tā aproce?

- Jā, ir. Zinu, kas noticis tiesā, un dzirdēju, ka policija viņu atkal arestējusi. Es nesaprotu, ko tas nozīmē.

-Jā, Rouliju arestēja, ta�u drīz vien palaidīs brīvībā. Iespējams, viņ� tev zvanīs, lai tiktu vaļā no aproces.

- Vecīt, esmu jau mājās. Viņ� var pagaidīt līdz rītdienai.

- Tie�i to jau es gribu. Lai viņ� gaida.

- Tas nu gan nav nekāds pakalpojums.

- Ir gan. Gribu, lai tu atver savu datoru un pavēro Rouliju. Gribu zināt, kurp viņ� dosies, tiklīdz būs iznācis no Policijas pārvaldes. Vai izdarīsi to manis dēļ?

- Vai gribi, lai sāku tūdaļ?

-Jā. Vai tas nav iespējams?

- Tā iznāk.

Jau sagatavojos uz pierunā�anu, ta�u Valencuela mani apsteidza.

- Vai es tev stāstīju par brīdino�o signālu, ja baterija ir tuk�a? - Valencuela jautāja.

- Jā, atceros, ka stāstīji.

- Redzi, pirms stundas saņēmu brīdinājumu. Atliku�i divdesmit procenti.

- Cik ilgi varēsi viņu izsekot, līdz baterija būs pilnīgi tuk�a?

- Aktīvā izseko�ana var turpināties vēl kādas se�as, astoņas stundas, pēc tam signāls būs vāj�. Turpmākās piecas stundas �is signāls pienāks pēc piecpadsmit minūtēm.

Apsvēru tikko dzirdēto. Man vajadzēja pārlaist �o nakti un zināt, ka Megija un Heilija ir dro�ībā.

- Kad signāls kļūs vāj�, aproce pīkstēs, - Valencuela skaidroja. - Tu dzirdēsi, ka viņ� tuvojas. Vai arī viņam apniks tas troksnis, un viņ� uzlādēs bateriju.

Vai arī atkal izmantos savu Hudīni triku, es domās piebildu.

- Labi, - es teicu. - Tu stāstīji, ka izseko�anas sistēmā var iestrādāt ari citus brīdinājumus.

- Jā, tā ir.

- Vai vari noregulēt sistēmu tā, ka brīdinājums atskan, tiklīdz viņ� tuvojas konkrētai vietai?

- Jā, tāpat kā ar bērnu izmantotāju, ja viņ� piegājis pārāk tuvu skolai. Apmēram tā. Tam jābūt fiksētam objektam.

- Labi.

Iedevu viņam dzīvokļa adresi Dikensstrītā �ērmenok-sā, kur dzīvoja Megija un mana meita.

- Ja viņ� ir tuvāk par desmit kvartāliem, zvani! Vienalga, cik būs pulkstenis, zvani! Tas ir pakalpojums, ko es tev lūdzu.

- Kas tā ir par vietu?

- Tur dzīvo mana meita.

Iestājās ilgs klusums, iekams Valencuela atbildēja.

- Ar Megiju? Tu domā, ka puisis dosies uz turieni?

- Nezinu. Ceru, ka viņ� nebūs tāds muļķis, kamēr viņam ap potīti ir aproce.

- Labi, Mikij. Paļaujies uz mani!

- Paldies, Vai! Un zvani man uz mājām! Mobilais ir izlādējies.

Nosaucu numuru un apklusu, apsvērdams, ko vēl varētu pasacīt, lai izpirktu savu vainu par apvainojumu, kuru izteicu viņam pirms divām diennaktīm. Tomēr izlēmu neko neteikt. Man jākoncentrē uzmanība uz ko svarīgāku.

No virtuves pa gaiteni devos uz kabinetu. Uz rakstāmgalda sameklējis numuru, es paņēmu telefona klausuli, uzgriezu numuru un gaidīju. Skatījos ārā pa logu un pirmo reizi pamanīju, ka līst. Izskatījās, ka līs ilgi, un es apsvēru, vai laika apstākļi var ietekmēt satelītu, kas izseko Rouliju. Kad pretējā līnijas galā atsaucās "Ceļa dievu" līderis Teds Vogels, aiz-gainīju �īs domas.

- Runājiet!

- Ted, te Mikijs Holers.

- Advokāt, kā svie�as?

- �ovakar ne īpa�i.

- Tad jau labi, ka piezvanījāt. Kā varu palīdzēt?

Es atkal paskatījos ārā pa logu. Ja tā turpinā�u, es nodomāju, bū�u parādā cilvēkiem, no kuriem nekad negribētu būt atkarīgs.

Ta�u man nebija izvēles.

- Vai �onakt gadījumā kāds nav devies uz manu pusi? -es jautāju.

Vogels pirms atbildes mazliet vilcinājās. Zināju, ka viņu ārkārtīgi interesē, kāpēc advokāts zvana un lūdz palīdzību. Bija ta�u skaidrs, ka man vajadzīga palīdzība, ko var nodro�ināt muskuļi un iero�i.

- Pāris pui�u pieskata klubu. Kas noticis?

Par klubu viņ� dēvēja striptīza bāru Sepulvedā, ne visai tālu no �ērmenoksas.

- Manai ģimenei draud briesmas, Ted, - es turpināju. - Man vajadzīgi da�i spēcīgi pui�i, kas nepiecie�amības gadījumā spēj apturēt varmāku.

- Vai tas tips ir bruņojies un bīstams?

Es mirkli vilcinājos.

- Jā, bruņojies un bīstams.

- Izklausās, ka darbiņ� mums tie�i pa kaulam. Kur viņ� varētu uzrasties?

Vogels bija gatavs rīkoties nekavējoties. Viņam patika doma, ka es bū�u viņa parādnieks, nevis otrādi. Nosaucu viņam Dikensstrītas adresi un aprakstīju Roulija izskatu un apģērbu, kas viņam bija mugurā tiesā.

- Ja puisis slapstās ap to māju, viņ� jāapstādina, - es teicu. - Un doties turp vajadzētu nekavējoties.

- Tiks darīts, - Vogels apsolīja.

- Paldies, Ted!

- Nē, paldies jums. Ar lielāko prieku jums palīdzēsim, jo jūs esat ļoti daudz palīdzējis mums.

Nūjā, es nodomāju. Nolicis klausuli, sapratu, ka tikko esmu pārkāpis robe�u, kuru cerēju nekad nepārkāpt. Es atkal paskatījos ārā pa logu. Lietus bija pieņēmies spēkā, un lāses stipri rībināja pa jumtu. Pagalma pusē mājai nebija notekcauruļu, un lietus atgādināja caurspīdīgu aizkaru, aiz kura blāvi mirgoja āra gaisma. �ogad visu laiku līst, es nodomāju. Visu laiku līst.

Izgāju no kabineta. Virtuves ni�ā sameklēju pistoli, ko bija sagādājis Ērls Brigss. Aplūkodams pistoli, apsvēru visu, ko biju darījis. Biju rīkojies uz labu laimi un procesa laikā lielākos draudus radījis pats sev.

Mani pārņēma panika. Paķēru virtuves telefonu un piezvanīju Megijai uz mobilo. Viņa tūdaļ atbildēja. Bija skaidrs, ka viņa brauc ma�īnā.

- Kur jūs esat?

- Tuvojos mājai. Paņem�u da�as mantas, un mēs brauksim prom.

- Labi.

- Ko lai saku Heilijai? Ka tēvs pakļāvis viņu briesmām?

- Tā nav, Megij. Vainīgs ir viņ�, Roulijs. Man nav varas pār viņu. Reiz, kad pārrados mājās, viņ� jau sēdēja pie mana rakstāmgalda. Viņa bizness ir nekustami īpa�umi. Viņ� zina, kā atrast mājas. Uz mana galda viņ� redzēja Heilijas fotogrāfiju. Ko gan es...

- Vai varam parunāt vēlāk? Tagad ie�u iek�ā pēc savas meitas.

Nevis mūsu, bet savas meitas.

- Protams. Piezvani, kad būsiet kur apmetu�ās.

Megija beidza sarunu, un es lēni pakāru klausuli pie sienas. Roka vēl kavējās uz telefona. Paliecos uz priek�u, līdz piere atdūrās pret sienu. Neko vairs nevarēju iesākt - atlika gaidīt.

Telefona zvans mani tā izbiedēja, ka es salēcos. Klausule nokrita uz grīdas, un es to aiz vada pacēlu. Tas bija Valencuela.

- Vai saņēmi manu ziņu? Es tikko zvanīju.

- Nē, es runāju pa telefonu. Kas noticis?

- Tad jau labi, ka piezvanīju vēlreiz. Viņ� brauc.

- Uz kurieni?

Izkliedzu to pārāk skaļi, ta�u neko nespēju sev padarīt.

- Viņ� dodas pa Vannuisas bulvāri uz dienvidiem. Piezvanīja un teica, ka gribot noņemt aproci. Atbildēju, ka esmu jau mājās un viņ� varētu pagaidīt līdz rītdienai. Ieteicu uzlādēt bateriju, lai nesāktu pīkstēt nakts vidū.

- Labi. Kur viņ� ir tagad?

- Vēl joprojām Vannuisā.

Mēģināju iztēloties, kā Roulijs sē� pie stūres. Viņ� dodas uz dienvidiem, tātad taisnā ceļā uz �ērmenoksu - uz turieni, kur dzīvo Megija un Heilija. Ta�u tikpat labi viņ� varēja izbraukt �ērmenoksai cauri un pāri kalnam doties uz mājām. Bija jāpagaida, lai tiktu skaidrībā.

- Kā darbojas globālās pozicionē�anas sistēma? - es jautāju.

- Viss kārtībā, vecīt. Varu noteikt, kur viņ� atrodas. Tikko �ķērsoja Simt pirmo ielu. Iespējams, viņ� brauc mājās, Mik.

- Zinu, zinu! Bet sagaidi, kad viņ� �ķērsos Venturu. Nākamā ir Dikensstrīta. Ja Roulijs nogriezīsies, tad mājās viņ� noteikti nebrauc.

Piecēlos kājās, nezinādams, ko lai iesāk. Piespiedis telefona klausuli pie auss, sāku soļot �urpu turpu. Pat ja Tedijs Vogels tūliņ pat nosūtīja savus pui�us uz norādīto vietu, viņi vēl bija krietnā attālumā. Viņi man nespēs palīdzēt.

- Un lietus? Vai tas iespaido izseko�anas sistēmu?

- Tā nevajadzētu būt.

- Tas nomierina.

- Viņ� apstājās.

-Kur?

- Dro�i vien pie luksofora. Domāju, Mūrparka avēnijā.

Tas bija kvartālu pirms Venturas un divus - pirms Di-kensstrītas. Dzirdēju, ka telefonā atskan pīkstieni.

- Kas tas?

- Brīdinājums, ka viņ� ir desmit kvartālu attālumā. Tu pats to lūdzi.

Pīkstieni apklusa.

- Es to izslēdzu.

- Es tev vēl piezvanī�u.

Atbildi negaidīju. Pēc mirkļa piezvanīju Megijai uz mobilo. Viņa atbildēja nekavējoties.

- Kur jūs esat?

- Tu teici, lai nesaku.

- Vai esat tiku�as ārā no dzīvokļa?

- Vēl ne. Heilija vāc flomāsterus un krāsojamās grāmatas, ko grib ņemt līdzi.

- Sasodīts, vācieties prom no turienes! Ātrāk!

- Mēs jau steidzamies...

- Brauciet prom! Es vēl piezvanī�u. Ceru, ka tu atbildēsi.

Noliku klausuli un, tūlīt atkal to pacēlis, piezvanīju Va-lencuelam.

- Kur viņ� ir?

- Netālu no Venturas. Dro�i vien apstājies pie vēl viena luksofora.

- Vai esi pārliecināts, ka viņ� ir uz braucamās daļas, nevis apstājies ielas malā?

- Nē, neesmu pārliecināts. Viņ� varētu... Nē, viņ� atkal brauc. Sasodīts, viņ� iegriezās Venturas ielā!

- Uz kuru pusi?

Es atsāku drud�aino soļo�anu, tik stipri spiezdams telefonu pie auss, ka tā sāpēja.

- Pa labi, tas ir, uz rietumiem. Viņ� dodas uz rietumiem.

Tātad viņ� brauca paralēli Dikensstrītai, manas meitas dzīvokļa virzienā.

- Atkal apstājās, - Valencuela ziņoja. - Tas nav krustojums. Izskatās, viņ� apstājies kvartāla vidū. Domāju, viņ� apstājies ielas malā.

Izmisis ar brīvo roku izbraucu caur matiem.

- Sasodīts! Es vairs nespēju te kvemēt! Mans mobilais ir izlādējies. Piezvani Megijai un pasaki viņai, ka Roulijs brauc viņas virzienā. Pasaki, lai kāpj ma�īnā un brauc prom!

Izkliedzu Megijas numuru un, skriedams ārā no virtuves, nometu klausuli. Iekams tik�u līdz Dikensstritai, paies vismaz divdesmit minūtes - ja ar Lincoln Malholandas līkumus izbrauk�u uz se�desmit -, ta�u es vairs nespēju sēdēt mājās un izkliegt pavēles telefonā, ja manai ģimenei draudēja briesmas. Paspēris soli atpakaļ, paķēru no galda pistoli un metos uz durvīm. Vērdams tās vaļā, bāzu ieroci �aketes sānkabatā.

Aiz durvīm stāvēja Mērija Vindzora. Viņas mati lietū bija samirku�i slapji.

- Mērij, kas...

Vindzora pacēla roku. Iekams viņa iz�āva, es pamanīju pistoles metālisko spīdumu.

Troksnis bija pārāk skaļ�, un gaisma - kā zibspuldzei. Lodes trieciens mani atsvieda atpakaļ, un tajā mirklī man prātā pazibēja doma, ka tāds ir kritiens no zirga. Nogāzies dzīvojamā istabā uz grīdas līdzās kamīnam, es atsitos pret sienu. Mēģināju ar abām rokām pieskarties sa�autajai vietai vēderā, ta�u nespēju labo roku izdabūt no �aketes kabatas. Atspiezdamies uz kreisās, pūlējos piecelties.

Mērija Vindzora ienāca mājā. Es skatījos uz viņu. Pa durvīm, ko viņa atstāja vaļā, redzēju, ka līst lietus. Mērija Vindzora pacēla ieroci un mērķēja man pierē. �ajā brīdī atcerējos savu meitu un sapratu, ka neļau�u Vindzorai aiziet.

- Tu gribēji atņemt man dēlu! - viņa kliedza. - Vai tu iedomājies, ka es to pieļau�u un lik�os mierā?

Es sapratu. Viss nostājās savā vietā. Tādus pa�us vārdus viņa bija teikusi arī Raulam Levinam pirms viņa nāves. Sapratu, ka nekādas izvaro�anas tuk�ā Beleiras mājā nav bijis. Viņa bija māte, kura dara to, ko uzskata par pareizu. Atmiņā atausa Roulija vārdi. Vienā ziņā tev ir taisnība. Esmu kuces dēls.

Un es sapratu, ko nozīmē Raula Levina pēdējais �ests. Viņ� bija pūlējies izveidot burtu M vai VV - Mērija Vindzora. Atkarībā no tā, kā uz to skatās.

Vindzora panācās vēl soli uz priek�u.

- Tu nokļūsi ellē, - viņa teica, joprojām mērķēdama.

Es pacēlu labo roku, kas vēl arvien bija iestrēgusi �aketē. Vindzora acīmredzot domāja, ka cen�os aizsargāties, un nemaz nesteidzās. Viņa izbaudīja �o mirkli. Līdz brīdim, kad es iz�āvu.

Mērija Vindzora grūdieniem atstreipuļoja atpakaļ, līdz nokrita uz sliek�ņa. Viņas ierocis ar klaudzienu atsitās pret grīdu, un es izdzirdēju spalgu vaidu. Pēk�ņi atskanēja skrejo�u soļu troksnis.

- Policija! - sievietes balss sauca. - Nolieciet iero�us!

Paskatījos uz durvju pusi, ta�u nevienu neredzēju.

- Nolieciet iero�us un nāciet laukā ar paceltām rokām! -To kliedza vīrietis, un �o balsi es pazinu.

Izvilku pistoli no �aketes, noliku uz grīdas un aizslidināju prom.

- Ierocis ir nolikts! - es uzsaucu, cik skaļi vien ļāva sa�autais vēders. - Esmu ievainots un piecelties nevaru! Abi esam ievainoti!

Durvīs parādījās pistoles stobrs. Tad kļuva redzama roka un visbeidzot - detektīvs Lenkfords melnā lietusmētelī. Viņ� ienāca mājā, un viņam sekoja detektīve Sobela. Lenkfords aizspēra tālāk Vindzoras pistoli. Savējo viņ� mērķēja uz mani.

- Vai mājā ir vēl kāds? - Lenkfords skaļi jautāja.

- Nē, - es teicu, - paklausieties...

Mēģināju piecelties, ta�u caur ķermeni izskrēja spējas sāpes.

- Nekustieties! Palieciet, kur esat! - Lenkfords komandēja.

- Klausieties! Manu ģim...

Manu teikumu aprāva Sobelas rīkojumi, ko viņa izkliedza rācijā, izsaukdama neatliekamās palīdzības mediķus, lai tie nogādātu slimnīcā divus sa�autus cilvēkus.

- Vienu, - Lenkfords izlaboja. - Viņa ir mirusi.

Viņ� ar pistoli norādīja uz Vindzoru.

Sobela ielika rāciju lietusmēteļa kabatā un pienāca man klāt. Notupusies viņa saņēma manu roku un atvilka to no ievainojuma. Viņa izraustīja man kreklu no biksēm un apskatīja brūci. Tad atkal piespieda manu roku pie brūces.

- Spiediet, cik spēka! Tā asiņo. Dzirdiet, spiediet, cik spēka!

- Paklausieties, - es nez kuro reizi atkārtoju, - manai ģimenei draud briesmas. Jums...

- Vienu mirkli!

Sobela no lietusmēteļa kabatas izvilka mobilo telefonu. To atvērusi, viņa nospieda ātrās savieno�anas pogu. Viņai atbildēja nekavējoties.

- Te Sobela. Labāk ņemiet viņu atkal ciet. Viņa māte tikko mēģināja nogalināt advokātu, bet tas pasteidzās pirmais.

Sobela bridi klausījās.

- Bet kur tad viņ� ir? - viņa jautāja

Pēc brī�a viņa sarunu beidza un aizvēra telefonu. Es nenovērsu no viņas skatienu.

- Rouliju arestēs. Jūsu meita ir dro�ībā.

- Jūs viņam sekojāt?

Sobela palocīja galvu.

- Mēs rīkojāmies pēc jūsu plāna, Holer. Mums ir daudz pierādījumu, ta�u cerējām, ka iegūsim vēl. Kā jau teicu, mēs gribējām noskaidrot, kas noticis ar Levinu. Atbrīvojām Rouliju, pieņemdami, ka viņ� atkārtos savu triku un atklās, kā tika līdz Levinam. Ta�u mātes rīcība mums ļauj atminēt �o mīklu.

Lai gan reizē ar asinīm, kas pilienu pa pilienam sūcās no brūces, zaudēju ari spēkus, es sapratu. Roulija atbrīvo�ana bija tikai apmāns. Policisti gaidīja, ka Roulijs trauksies pie manis, tādējādi atklādams, kā pirms Raula Levina nogalinā�anas atbrīvojies no globālās pozicionē�anas sistēmas aproces. Ta�u Raulu bija nogalinājis nevis viņ�, bet viņa māte.

- Megija... - es izdvesu.

Sobela papurināja galvu.

- Ar viņu viss ir kārtībā. Viņa piedalījās �ajā operācijā, jo mēs nebijām pārliecināti, ka Roulijs nenoklausās jūsu telefonus. Megija nedrīkstēja atzīties, ka ar viņu un Heiliju viss būs labi.

Es aizvēru acis, nesaprazdams, vai man jābūt pateicīgam, ka viņas ir dro�ībā, vai arī jādusmojas, ka Megija izmantojusi savas meitas tēvu par ēsmu slepkavam.

Mēģināju pieslieties sēdus.

- Gribu viņai piezvanīt. Viņa...

- Nekustieties! Guliet rāms!

Noslīgu atpakaļ uz grīdas. Man sala. Lai gan mani kratīja drebuļi, es jutu, ka svīstu. Jutu, ka kļūstu arvien vārgāks un elpoju arvien seklāk.

Sobela, atkal izvilkusi rāciju, noprasīja, pēc cik ilga laika ieradīsies mediķi. Viņai paskaidroja, ka neatliekamās palīdzības automa�īna ir se�u minū�u brauciena attālumā.

- Turieties, - Sobela teica, - viss būs kārtībā. Viss, protams, atkarīgs no lodes nodarītā posta, ta�u es ticu, ka ar jums viss būs kārtībā.

- Lie...

Ar sarkasmu gribēju pateikt "lieliski". Ta�u nespēju.

Līdzās Sobelai nostājās Lenkfords un nopētīja mani. Cimdotajā rokā viņ� turēja Mērijas Vindzoras pistoli, ar kuru biju ievainots. Pazinu pērļaino spalu. Mikija Koena pistole. Mana pistole. Pistole, ar kuru bija no�auts Rauls.

Lenkfords pamāja ar galvu, un es to uztvēru par atzinību. Iespējams, biju cēlies viņa acīs, jo viņ� saprata, ka esmu darījis policista darbu un izskaitļojis slepkavu. Iespējams, tas bija pamiera piedāvājums. Iespējams, turpmāk viņ� vairs tik ļoti neienīdīs advokātus.

Bet varbūt arī ne. Tomēr es pamāju viņam pretī. �ī nelielā kustība man izraisīja klepu. Mutē bija savāda gar�a, un es zināju, ka tās ir asinis.

- Nemirstiet �eit mūsu acu priek�ā! - Lenkfords pavēlēja. - Vai tie�ām mums vajadzēs elpināt no mutes mutē advokātu?

Viņ� pasmaidīja, un es arī. Vismaz mēģināju. Tad acu priek�ā viss pagaisa. Es iegrimu tumsā.

Otrdiena, 4. oktobris

Kop� pēdējās atra�anās tiesas zālē pagāju�i pieci mēne�i. Esmu pārcietis trīs operācijas, lai mans ķermenis beidzot būtu kārtībā, divreiz pret mani bija iesniegta civilprasība, un izmeklē�anu pret mani uzsāka gan Losand�elosas Policijas pārvalde, gan Kalifomijas Advokātu kolēģija. Mani bankas konti ir tuk�i kā izslaucīti. Nauda izkususi ne vien ikdienas izdevumos un alimentos - es maksāju arī par ārstē�anos un, jā, man līdzīgajiem, tas ir, advokātiem.

Ta�u tam visam esmu ticis pāri, un beidzot pienāca diena, kad pirmo reizi, kop� Mērija Alise Vindzora mani sa�āva, es staigāju bez spieķa un nelietoju pretsāpju tabletes. Man tas bija pirmais solis pretim aktīvai dzīvei. Spieķis ir vājuma pazīme. Nevienam nav vajadzīgs advokāts, kas izskatās vāj�. Man jāstāv taisni, jāsasprindzina muskuļi, ko ķirurgs sagraizījis, lai izņemtu lodi, un jāturas pa�am uz savām kājām - un tikai tad es varē�u atgriezties tiesas zālē.

Lai gan sen neesmu bijis tiesas zālē, tas nenozīmē, ka neesmu bijis juridisku procesu subjekts. Jēzus Menendess un Lūiss Roulijs iesūdzēja mani tiesā, un gaidāms, ka tas vilksies gadiem. Tās ir divas da�ādas prasības, ta�u abi ir

mani biju�ie klienti, un abi apsūdz mani amatnolaidībā un jurista ētikas pārkāp�anā. Tiesas prāvas laikā Roulijs tā arī neapjēdza, ka es tomēr tikos ar Dveinu D�efriju Kērlisu ārstniecības iestādē un izstāstīju viņam visu slepeno informāciju. Nedomāju, ka viņ� to kādreiz sapratīs. Glorija Deitone jau sen ir tālu prom. Viņa beidza ārstē�anos, paņēma divdesmit piecus tūksto�us dolāru, ko viņai iedevu, un pārcēlās uz Havaju salām, lai sāktu jaunu dzīvi. Kērliss, kur�, iespējams, labāk par citiem saprot, ko nozīmē turēt mēli aiz zobiem, turpmāk teica tikai to, ko bija liecinājis iepriek�, -apcietinājumā Roulijs viņam esot izstāstījis, ka nogalinājis dejotāju. Kērlisam netika izvirzīta apsūdzība nepatiesas liecības snieg�anā, jo tādējādi tiktu kaitēts lietai pret Rouliju un apgabala prokuroru birojs iepērtu pats sevi. Mans advokāts apgalvo, ka Roulija prasība pret mani ir vārgs mēģinājums glābt savu ādu un drīz lieta tiks izbeigta. Iespējams, brīdī, kad man vairs nebūs naudas, ko samaksāt advokātam.

Ta�u Menendess nekad neliksies mierā. Reiz naktī, kad sēdēju uz savas ieķīlātās mājas lieveņa un vēroju miljonu vērto skatu, viņ� pie manis atnāca. Gubernators bija viņam atvainojies, un divas dienas pēc tam, kad Roulijam tika izvirzīta apsūdzība Martas Renterijas slepkavībā, Menende-su no Sankventinas cietuma atbrīvoja. Ta�u liktenis viņam jau bija piespriedis jaunu sodu. Izrādījās, ka viņ� cietumā inficējies ar HIV, un par to gubernators nebija atvainojies. Neviens viņam par to neatvainojās. Viss, kas notika ar Jēzu Menendesu, ir uz manas sirdsapziņas. Es to zinu un domāju par to katru dienu. Tēvam bija taisnība. Tā ir liela atbildība - aizstāvēt klientu, kur� nav vainīgs. Tāda atbildība biedē.

Menendess ienīst mani un grib, lai es samaksāju gan par to, ko esmu izdarījis, gan par to, ko neesmu. Ja es pareizi saprotu, viņam ir uz to tiesības. Ta�u neatkarīgi no manām neveiksmēm un ētikas pārkāpumiem es zināju, ka beigu beigās viss nokārtosies un es rīko�os pareizi. Es izdarīju visu, lai ļaunums tiek izolēts un nevainība attaisnota. Tas ir mans nopelns, ka Roulijs sē� aiz restēm, bet Menendess ir brīvībā. Par spīti jauno advokātu pūlēm - mani aizstāju�i Dens Deilijs un Rod�ers Milss -, Roulijs nekad vairs neredzēs brīvību. Kā stāsta Megija Makfērsone, prokurori pret viņu izvirzīju�i neapstrīdamu apsūdzību Martas Renterijas slepkavībā. Viņi izpētīju�i Raula Levina pēdējās gaitas un saistot Rouliju ar vēl vienu slepkavību -viņ� izsekojis līdz mājām, izvarojis un nodūris sievieti, kam piederējis bārs kādā Holivudas klubā. Roulija na�a asmens īpatnības atbilstot nāvējo�iem ievainojumiem �īs sievietes ķermenī. Roulijam tiesu medicīna bija aisbergs, ko viņ� nenovērtēja. Viņa kuģi tas sadragās un nogremdēs. Roulijam atlika vienīgi cīnīties par dzīvību. Advokāti jau bija sāku�i sarunas par vainas atzī�anu, lai paglābtu savu klientu no letālās injekcijas. Viņi netie�i lika saprast, ka Roulijs varētu atzīties citās slepkavībās un izvaro�anās, ja viņam tiks dāvāta dzīvība. Neatkarīgi no iznākuma - dzīvs vai miris -Roulijs �ai pasaulei bija zudis, un es tajā saskatīju arī savu ieguldījumu. �ī doma dziedēja mani daudz labāk nekā jebkur� ķirurgs.

Mēs ar Megiju Makfērsoni arī mēģinām ārstēt savas brūces. Viņa katru nedēļu ved pie manis meitu un bie�i vien paliek uz visu dienu. Mēs sē�am uz lieveņa un tērzējam. Abi zinājām, ka mūs izglābs mūsu meita. Es vairs neturu ļaunu prātu uz Megiju, ka tiku izmantots par ēsmu slepkavam. Domāju, ka Megija vairs netur ļaunu prātu uz mani par to, kā reizēm esmu rīkojies es.

Kalifornijas Advokātu kolēģija pārbaudīja visas manas darbības un atstādināja uz se�desmit dienām advokātam nepiedienīgas rīcības dēļ. Tas bija muļķīgs spriedums. Nekādus ētikas pārkāpumus pret Kērlisu viņi pierādīt nevarēja, tāpēc mani sodīja par to, ka biju aizņēmies ieroci no sava klienta Ērla Brigsa. Man veicās. Tas nebija ne zagts, ne iegūts nelikumīgi. Tas piederēja Ērla tēvam, līdz ar to mans pārkāpums bija visai niecīgs.

Es nemēģināju apstrīdēt kolēģijas izteikto rājienu vai iesniegt apelāciju par atstādinā�anu. Man tikko no vēdera bija izmak�ķerēta lode, līdz ar to se�desmit atpūtas dienas man nelikās nekas briesmīgs. Sodu izcietu ārstē�anās laikā -lielākoties, tērpies peldmētelī, skatījos tiesu stundas televīzijā.

Faktu, ka nogalināju Mēriju Alisi Vindzoru, par krimi-nālpārkāpumu neuzskatīja ne kolēģija, ne policija. Viņa bija ieradusies manā mājā ar zagtu pistoli rokā. Viņa bija iz�āvusi pirmā, bet es - pēc tam. To, ka Vindzora, stāvēdama manas mājas durvīs, iz�auj pirmā, no attāluma bija redzēju�i Lenkfords un Sobela. Es aizstāvējos - tas bija skaidrs kā diena. Ta�u ne tik skaidras ir manas izjūtas par �o notikumu. Es gribēju atriebt savu draugu Raulu Levinu, ta�u negribēju to darīt, izliedams asinis. Tagad esmu slepkava. Juridiski manas vainas Mērijas Vindzoras nāvē nav, ta�u tas tikai nedaudz mazina �īs izjūtas.

Lai arī kādi bija izmeklē�anas un oficiālie spriedumi, esmu pārliecināts, ka Menendesa un Roulija aizstāvībā es pieļāvu kļūdas un rīkojos nepiedienīgi. Un sods par to ir daudz bargāks nekā tas, ko varētu piespriest tiesa vai kolēģija. �is smagums vilksies man līdzi, kad atgriezī�os darbā. Savā darbā. Zinu, kur ir mana vieta �ajā pasaulē, tāpēc pirmajā darba dienā nākamajā gadā es izbrauk�u Lincoln no garā�as, iz-stūrē�u uz ceļa un do�os meklēt kādu neveiksminieku. Vēl nezinu, uz kuru pusi brauk�u un ko atradī�u. Ta�u laiks būs mani izdziedējis, un es atkal trauk�os pasaulē, kurā nav taisnības.

Pateicība

Iedvesmu �im romānam guvu no nejau�as tik�anās un sarunas ar advokātu Deividu Ogdenu pirms daudziem gadiem Losand�elosas beisbola komandas Dodgers spēles laikā un par �o sastap�anos bū�u mū�am pateicīgs. Lai gan Mikija Holera tēls ir autora iztēles auglis, �is romāns bez advokātu Daniela F. Deilija un Rod�era O. Milsa palīdzības un norādījumiem nebūtu uzrakstīts - abi ļāva man vērot, kā viņi strādā, kā gatavojas prāvai, un raudzījās, lai aizstāvības puses darbība tiesas procesā �īs grāmatas lappusēs būtu aprakstīta nevainojami precīzi. Vaina par kļūdām un pārspīlējumiem �ajā jomā gulstas uz maniem, autora, pleciem.

Augstākās tiesas tiesnese D�ūdita �ampeina un viņas kolēģi Krimināltiesas ēkas 124. nodaļā Losand�elosas centrā atļāva man uzturēties tiesas zālē, kabinetos un kamerā un atbildēja uz visiem maniem jautājumiem. Liels paldies tiesnesei, D�o, Merianai un Mi�elai.

Romāna tap�anā man ļoti palīdzēja arī Asja Mjuhnika, Maikls Pe�s, D�eina Vuda, Terils Lī Lenkfords, D�erijs Hūtens, Deivids Lembkins, Lūkass Fosters, Karolīna Kri�a un Pamela Mār�ala.

Un visbeidzot pateicos �enonai Bērnai, Mērijai Elizabetei Ķepai, D�einai Deivisai, D�oelam Gotleram, Filipam Spiceram, Lūkasam Ortizani un Lindai Konelijai - par palīdzību un atbalstu romāna rakstī�anas laikā.

Maikls Konelijs

ADVOKĀTS

Redaktore Silvija Silīte Korektore Ligita Smilga Operatore Ilona Smirnova Maketētāja Jekaterina IJjenkova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130.

Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums.

Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Pu�kina ielā 12. Pasūt. Nr. 26249998.

Teddy bear (angļu vai.) - rotaļlācītis.

Uzvārds Vunderlihs ir līdzīgs angļu vārdam wunderkind, kas tulkojumā nozīmē "brīnumbērns". (Tulk, piez.)