Brīnuma zirdziņ� Redaktore А. Sprīvule

.

Reiz vienam ķēniņam biju�i septiņi dēli, bet meitas nevienas. Pats ķēniņ� kā neprātā gribējis meitu un teicis, tiklīdz �im bū�ot meita, tad visu valsti atdo�ot tai vien, bet dēli varē�ot iet pasaulē pa�i maizi pelnīt. Dēli Jau nu to visu dzirdēju�i. Te pēc kāda laiciņa ķēniņienei piedzimusi arī meitiņa. Pats ķēniņ� nu bijis priecīgāks par priecīgu, bet dēliem � bēdas lielu lielās. Vienu dienu sagāju�i visi kopā un runāju�i, ko darīt. Runāju�i un gudroju�i, līdz beidzot sarunāju�i, ka ilgāk nav ko gaidīt, ies jau pie laika pasaulē � kādreiz jāiet vien bū�ot. Sarunāju�i un gāju�i visi prom.

Bet kur lai nu ķēniņa dēli ietu? Gāju�i, gāju�i, iegāju�i lielā me�ā un apmaldīju�ies. Nu gāju�i trīs dienas un trīs naktis bez apstā�anās un gribēju�i malu uziet. Bet kā nekā, tā nekā, un tre�ā dienā

nonāku�i pie mazas mājiņas. Mājiņā dzīvojusi veca vecenīte, un tā pieņēmusi visus septiņus dēlus pie sevis. Nu visi dzīvoju�i mājiņā. Ķēniņa dēli gāju�i strādāt me�ā, bet vecenīte kopusies pa mājām. Ar laiku visiem bijis labi, jo ķēniņa dēli kļuvu�i lieli mednieki.

Pa to laiku ķēniņa meita augusi augumā un pieņēmusies prātā. Bijusi jau pāri desmit gadiem. Te vienu dienu atradusi skapī septiņus tādus kreklus, kādus vēl nekad nebija redzējusi. Prasījusi mātei, kas tie par krekliem. Nu māte pastāstījusi, ka viņai kādreiz biju�i septiņi brāļi, bet, kad �ī piedzimusi, tēvs solījis visu valsti atdot viņai, un brāļi aizgāju�i pasaulē. Māsiņai palicis brāļu ļoti �ēl, un viņa nodomājusi iet tos meklēt. Kādu dienu viņa, nevienam nekā neteikusi, paņēmusi visus septiņus kreklus un gājusi, tāpat kā brāļi, pasaulē.

Gājusi, gājusi, iegājusi dziļā me�ā un apmaldījusies. Sagājusi trīs dienas un trīs naktis, bet malu nekur uziet. Bijusi piekususi un ēst arī gribējies, bet kas te me�ā tev ko dos? Apsēdusies uz celma un sākusi raudāt. Te pienācis vecs vecītis ar baltu bārdu un prasījis: �Meitiņ, ko tu raudi?�

�ī nu izstāstījusi, ka nākusi pasaulē brāļus meklēt un apmaldījusies. Vecītis teicis: ��is me�s ir tik liels, ka tev ne pa trijām nedēļām netikt laukā, bet �e tev svilpīte. Ja tu tajā iepūtīsi trīs reizes, tad nokļūsi, kur vien gribēsi.�

To teicis, vecītis iedevis ķēniņa meitai svilpīti, un pats nozudis kā ūdenī,

Ķēniņa meita nu iepūtusi svilpītē trīs reizes un vēlējusies nokļūt pie saviem septiņiem brāļiem. Kur gadījies, kur ne, liels ērglis, paņēmis ķēniņa meitu uz spārniem un aiznesis uz me�a mājiņu. Tur bijusi vecenīte viena pati mājās. Ķēniņa meita nu prasījusi vecenītei, vai nezinot, kur dzīvojot viņas septiņi brāļi. Kā nu ne, tepat vien jau dzīvojot, tikai pa�laik neesot mājās � esot aizgāju�i me�ā medīt. Vecenīte uzņēmusi ķēniņa meitu ļoti labi, un tā palikusi mājiņā līdz vakaram brāļus sagaidīt.

Gaidījusi, gaidījusi, beidzot sagaidījusi arī. Brāļi pārnāk mājās, ierauga savus kreklus un tūliņ pazīst, ka tā ir viņu māsiņa. Tie nu nezināju�i, ko no liela prieka darīt. Ieraudzīju�i mājiņas dārzā septiņas skaistas rozes. Tūliņ skrēju�i ārā, nogriezu�i katrs pa rozei un nesu�i uzdāvināt māsiņai. Bet, kolīdz skaistās rozes nogriezu�i, tā pa�i paliku�i par septiņiem kraukļiem. Nu māsiņai vēl lielākas bēdas, un

tā lūgusi vecenīti, lai pasakot, kā viņa varētu brāļus atkal izglābt. Vecenīte teikusi: �Vai meitiņ, tas ir grūts darbs � tev veselus septiņus gadus tad jāpaliek mēmai.�

Bet ķēniņa meita tā mīlējusi savus brāļus, ka ar mieru visu mū�u palikt mēma, lai tikai glābtu brāļus. Tā aizgājusi me�ā, uzkāpusi lielā ozolā un noņēmusies nerunāt ne vārda. Septiņi kraukļi nesu�i katru dienu ēst, un tā nu viņa dzīvojusi, ne vārda pār lūpām nelaizdama.

Tā māsa nodzīvojusi jau veselus se�us gadus, nācies jau septītā gadā. Te vienu dienu ķēniņ� ar saviem kalpiem un sulaiņiem izgājis me�ā medīt. Medīju�i, medīju�i, kamēr nomaldīju�ies un nonāku�i pie lielā ozola. Ieraudzīju�i, ka ozola galā sē� skaista princese. Ķēniņ� nu licis princesi nonest lejā un tūliņ pazinis savu meitu. Prasījis, kādēļ viņa nākusi uz me�u un kāpusi ozolā, bet �ī nekā neatbildējusi. Ķēniņam nu biju�i lieli brīnumi, jo viņa meitai ta�u valoda sprēgāt sprēgājusi, bet nu uz reizi mēma. Meitu vedu�i uz pili. Arī pati ķēniņiene nevar brīnīdamās nobrīnīties par savu meitu. Bet kā nu ir, ir � neko darīt.

Kop� ķēniņa meita pārvesta mājās, katru dienu pils dārzā sāku�i laisties septiņi kraukļi. Tie salaidu�ies ķēniņa meitas ābelē un kaut ko pie sevis

■ runāju�i. Ķēniņ� nu sasaucis visus savus gudros un licis iztulkot, ko kraukļi runā. Gudrie gāju�i dārzā vienu dienu, otru dienu un tre�o dienu, bet nekā saprast. Ķēniņ� nevarējis paciest, ka nedabū zināt, ko kraukļi runā, un izsolījis pa visu zemi lielu samaksu tam, kas varēs pateikt, ko septiņi kraukļi viņa dārzā runā. Ķēniņ� nu gaidījis labu laiku, bet kā neviens neradies, tā neradies.

ļg Te vienu dienu pie ķēniņa ienācis kāds pasaules staigātājs un teicis, ka viņ� gan zinot, ko kraukļi runājot. Ķēniņ� nu solījis �im daudz naudas par pateik�anu, bet �is drīzāk nepateik�ot, kamēr ķēniņ� neapsola savu meitu par sievu un pusvalsti pūrā. No sākuma gan ķēniņ� negribējis tā ielaisties, bet, kad nu cits neviens negadījies, kas pateiktu, ko kraukļi runā, un pats arī iedomājies � kas tad cits lai viņa mēmo meitu ņem par sievu, tad bijis ar mieru. Nu ceļinieks ievedis ķēniņu dārzā un stāstījis: �Tie septiņi kraukļi ir visi viena ķēniņa dēli. Tēvs viņus kādreiz padzinis, un tie aizgāju�i pasaulē. Bet tam pa�am ķēniņam bija meita. Meitai palika brāļu �ēl, un viņa gāja tos meklēt. Meklēja,

meklēja un atrada. Bet tad visi septiņi brāļi palika par kraukļiem, un māsa kļuva mēma. No tā laika drīz būs pagāju�i septiņi gadi, un tad māsa būs atkal vesela � runās kā lakstīgala, un septiņi kraukļi paliks atkal par ķēniņa dēliem. Bet tagad visi kraukļi sprie�, ko darīt � vai iet atpakaļ pie tēva, kur māsiņa tos gaida, vai iet atkal pasaulē, kur māsiņa tos vairs neredzēs.�

Ķēniņ� tūliņ sapratis, ka tie ir viņa septiņi dēli, un izsaucies: �Kaut jel dēli zinātu, ka es viņus tagad ļoti gaidu, un nāktu atpakaļ!�

Pa to laiku jau septiņi gadi pagāju�i. Tiklīdz ķēniņ� tā izteicis, visi septiņi kraukļi paliku�i par ķēniņa dēliem, un ķēniņa meita izskrējusi no pils, atkal runājusi un ļoti priecājusies par saviem brāļiem. Visu to redzot, pa�am ķēniņam sāku�as vai asaras birt, un tas ļoti lūdzis dēlus, lai tie viņam piedodot. Dēli nu biju�i atkal ļoti pateicīgi savai māsiņai un ceļiniekam. Ķēniņa meita kļuvusi ceļinieka sieva, un nu visi dzīvoju�i laimīgi un priecīgi. Tikai ceļinieks vairs nav ņēmis pusi no visas valsts, kā to bija prasījis, bet visu ķēniņa valsti sadalīju�i astoņās līdzīgās daļās tā, lai katram dēlam un meitai iznāktu sava tiesa.

Drīz arī visi ķēniņa dēli apprecēju�ies. Uz kāzām tie atvedu�i arī Vecenīti, kas dzīvojusi me�a mājiņā, un nelaidu�i vairs prom. Un, ja viņi nav miru�i, tad visi dzīvo vēl �odien laimīgi un priecīgi.

Kādā karstā vasaras dienā, pa�ā dienasvidū, trīs meitas gāju�as uz jūru mazgāties. Mazgājoties viena teikusi: �Nu, redzēs gan, kura no mums pirmā apprecēsies!�

Otra atbildējusi: �Pirmā apprecēsies tā, kura ir visskaistākā!�

Tre�ā neteikusi nekā. Pēc kāda brī�a tre�ā meita izkāpusi pirmā no ūdens un gribējusi ģērbties. Līdzko ņēmusi balto linu kreklu, tā sarāvusies: uz krekla gulējis zaltis. Meita lūgusi zalti, lai ejot nost, bet zaltis atbildējis: �Apsolies man par līgavu, tad ie�u!�

�Kālab ne?� meita smējusies, �atstāj tik manu kreklu!�

Bet zaltis vis negājis: lai dodot viņam savu gredzenu. Meita novilkusi gredzenu un iedevusi to zal-tim. Acumirklī zaltis pazudis ar visu gredzenu jūras dziļumos. Mājā ejot, tre�ā meita raudājusi, bet tās divas mierināju�as: �Ko zaltis zina par līgavu?�

Pēc trim nedēļām zaltis nācis savai līgavai pakaļ. Viņ� iznācis no jūras ar lielu godu, pats sēdējis zelta karietē, zelta kronis galvā. Iejūgs laistījies tīrā dimantā, gara rinda to pavadījusi koklēdama, spēlēdama.

Līgava, to redzēdama, prasījusi saviem vecākiem: �Tēt, māmiņ, ko nu darī�u? Redz, kur zaltis nāk man pakaļ.�

Vecāki nobiju�ies, nezināju�i, ko atteikt, ko iesākt. Bet kāda vecenīte tos pamācījusi: �Ko zaltis zina par līgavu? Iedodiet tam kādu zosi, gan paliks mierā un aizies atpakaļ.�

Vecāki iedevu�i meitas vietā zosi. Zaltis priecīgs paņēmis zosi un braucis atpakaļ, bet ceļa malā zīle dziedājusi: �Zaltis, vīriņ�, zostiņu ved, zostiņu ved!� Nu zaltis sapratis, ka piekrāpts.

Pēc trim nedēļām zaltis otrreiz braucis līgavai pakaļ. �oreiz tas bijis sapīcis un itin dusmīgi uzprasījis, lai atdodot līgavu. Bet tā pati vecenīte pamācījusi: �Ko zaltis zina par līgavu? Iedodiet tam kazu, gan paliks mierā un aizies atpakaļ.�

Vecāki iedevu�i meitas vietā kazu. Zaltis priecīgs paņēmis kazu un braucis atpakaļ, bet ceļa malā zīle dziedājusi: �Zaltis, vīriņ�, kaziņu ved, kaziņu ved!� Nu zaltis sapratis, ka piekrāpts.

Pēc trim nedēļām zaltis tre�o reizi braucis līgavai pakaļ. �oreiz tas bijis ļoti dusmīgs un nikni uzsaucis, lai nu vairs nejokojoties, citādi klā�oties slikti.

Neko darīt, bija vien jādod meita. Zaltis priecīgs paņēmis savu līgavu un braucis atpakaļ. Ceļa malā zīle dziedājusi: �Zaltis, vīriņ�, līgavu ved! līgavu ved!�

Viss garais pavadītāju pulks nozudis ar līgavu jūras ūdeņos.

Pirmā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūru un prasījusi: �Meitiņ mīļā, saki jele, teic jele, kā tev klājas?�

Iznākusi varde no jūras, sacīdama: �Tavai meitai klājas labi; viņa dzīvo skaistā pilī un auklē savu mazo dēliņū!�

Māte priecājusies par tādu ' vēsti un gājusi uz māju.

Otrā gadā līgavas māmuļa gājusi uz jūru un prasījusi: �Meitiņ mīļā, saki jele, teic jele, kā tev klājas?�

Iznācis vēzis no jūras, sacīdams: �Tavai meitai klājas labi; viņa dzīvo skaistā pilī un auklē savu mazo meitiņu.�

Tre�ā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūru prasīt: �Meitiņ mīļā, saki jele, teic jele, kā tev klājas?�

To dzirdēdama, zal�a līgava apkampusi savu zalti un lūgusi, lai lai�ot viņu ar saviem diviem bērniņiem pie mātes paciemoties. Zaltis gan negribējis, negribējis, bet beigās atlaidis ar uz trim nedēļām.

Zal�a līgava nu paņēmusi savus divus bērniņus klēpī un braukusi pie māmuliņas.

Divas vardes vilku�as greznus zelta ratus, un līdaka bijusi par ku�ieri.

Māmuliņa mīļi jo mīļi sagaidījusi meitu abām rokām un nevarējusi vien nopriecāties par viņas mazajiem bērniņiem.

Trīs nedēļas zal�a līgava ciemojusies pie savas māmuļas un tad gājusi atpakaļ uz jūru, kur viņu jau sagaidījis pats zaltis.

Kādam tēvam ir trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Gudrajiem dēliem tēvs dos zirgu, ko �agarus vest, bet muļķītim tie ne�ūs jānes mājā. Reiz gudrie dēli, ar �agaru vezumu braukdami, ierauga vardi uz ceļa kunkstam. Varde lūdz, lai pārceļot pāri grāvim, bet gudrie neceļ, uzsit vēl ar pātagu. Muļķītis nāk ar �agaru nastu, tas paklausa vardes lūgumu. Varde apsolās par to viņam visur palīdzēt. Lai muļķītim nebūtu vairs �agari uz muguras jānes, varde tam dāvina baltu zirgu.

Reiz muļķītis brauc ar savu �agaru vezumu gar ķēniņa pili. Princese, ieraudzīdama muļķītim reiz arī zirgu, smejas: �Redz, kur ērmi, muļķītim baltiņ� gadījies!�

Muļķītim princeses apsmiekls iet pie sirds. Viņ� saka: �Kad tevi nelabais rautu! Visi mani ierauga par muļķi.�

Nelabais arī tūdaļ klāt un aizrauj princesi diezin kur. Ķēniņ� nu meklē to rokā, kas princesi nolādējis. Viņ� tur plinti rokā un liek visiem plintei garām iet. Tiklīdz vainīgais ie�ot garām, tā plinte sprāg�ot. Un tā arī bija: kā muļķītis iet, tā plinte sprāgst. Ķēniņ� liek muļķīti ezerā iemest. Bet ūdenī tas atminas vardi un lūdz: �Vardīte, vardīte, palīdzi malā tikt!�

Varde izvelk muļķīti malā un prasa, ko vēl vajagot.

�Gribu pie tās princeses tikt, kuru nolādēju.�

Viens, divi! � klāt. Princese it bēdīga sē� dziļā me�ā un raud. Varde nu prasa, ko vēl viņ� vēloties? �Atpestī princesi no nelabā un aiznes mūs abus tai ezera malā, kur slīku. Tur tad uzcel pili, lai varam dzīvot.�

Varde to izdara un tad ielec ūdenī. Ķēniņ� drīz ierauga pili un padzird, ka pilī dzīvojot muļķītis ar viņa jaunāko meitu. Viņ� saskaistas un sūta karaspēku pili noārdīt un princesi pārvest. Bet varde pārvēr� karavīrus par ciņiem. Nu brauc ķēniņiene pēc princeses; bet varde to pārvēr� par zirgu. Beidzot brauc pats ķēniņ� pēc princeses. �is tomēr neiet vis ar bargumu, bet domā izrunāties, kā pienā-

kas. Viņ� prasa: �Kadeļ mans karaspēks palicis par ciņiem?�

�Tādēļ, ka gribēja manu pili nopostīt.�

�Kādēļ ķēniņiene par zirgu?�

�Tādēļ, ka nāca ar bargumu.�

�Nu, vai ciņi un zirgs var arī par cilvēkiem tikt?� �Var gan, ja atdosi jaunāko meitu man par sievu.� Ķēniņ� to apsolās, un tūdaļ ciņi paliek atkal par karavīriem un zirgs par ķēniņieni. Nu dzēra muļķītim un princesei kāzas.

Dzīvoja reiz saimnieks, Pēteris vārdā. Tam bija kalps, arī Pēteris. Iz�ķir�anas labad ļaudis bija saimnieku iesauku�i par lielo Pēteri un kalpu � par mazo Pēteri. Pēdējais jau bija savus desmit gadus saimniekam uzticīgi kalpojis, bet vēl ne gra�a algas dabūjis.

Mazais Pēteris par to saimnieku iesūdzēja tiesā, bet tā abus prāvniekus nevarēja samierināt, un tiesa gāja arvien tālāk, līdz beidzot nonāca pie pa�a ķēniņa. Tas noteica dienu, kad abiem bija jātiek priek�ā.

Noteiktā dienā no rīta abi devās ceļā uz galvaspilsētu. Gabalu pagāju�iem, mazais Pēteris ieraudzīja uz ceļa skudru. Jau viņ� gribēja to samīt, bet �ī lūdza: �Esi tik labs un nesamin mani, es tev par to bū�u gau�i pateicīga!�

Mazais Pēteris novērsās un gāja atkal. Kādas verstis tālāk viņ� ieraudzīja biti, kas, ūdenī iekritusi, taisījās jau grimt un lūdza garāmgājējus, lai izvelkot no ūdens.

Saimnieks uz to nemaz nepaskatījās, bet kalps piegāja un bitīti izglāba. Bite, par to gau�i pateikdamās, apsolījās vajadzības brīdī palīdzēt. �

Pienāca pusdienas laiks. Lielais Pēteris apsēdās ceļmalā un sāka ieturēt pusdienas maltīti. Mazajam Pēterim arī gribējās ēst, ta�u viņam nekā nebija. Te viņ� ieraudzīja balodi kokā tupam. Koku paņēmis, viņ� gribēja balodi nosist, bet �is gau�i lūdza, lai nesitot. Mazais Pēteris arī paklausīja, un, kad saimnieks bija paēdis, abi gāja tālāk, līdz nonāca pie ķēniņa.

Ķēniņ� tos tūlīt sauca priek�ā un lika viņiem savas sūdzības izteikt. Bet saimnieks, redzēdams, ka lieta sāk griezties kalpam par labu, to slepeni apmeloja, ka viņ� esot lielījies viens pats īsā laikā nokult ķēniņa riju.

Ķēniņ�, �iem meliem ticēdams, lika kalpu ievest rijā, kas bija pilna labības, un durvis aizslēgt, lai nu kuļot.

Mazais Pēteris palika noskumis, nezinādams, ko darīt. Te uzreiz tam pietecēja tā pati skudra, ko viņ� bija pa�ēlojis, un prasīja, kālab viņ� tik bēdīgs esot. Mazais Pēteris atbildēja: �Kā man nebūs bēdāties? Ķēniņ� man pavēlēja, lai viens pats �o riju nokuļot, ja ne, tad man slikti klā�oties.�

�Nebaidies neko,� skudra atbildēja, �es tev palīdzē�u. Liecies tik mierīgi gulēt, viss būs labi!�

Mazais Pēteris paklausīja un drīz aizmiga. Kamēr viņ� gulēja, rijā sapulcējās liels pulks skudru, kas labību pa graudiņiem vien izlasīja un sabēra maisos; salmus un pelavas sanesa gubenī. Kad mazais Pēteris, labi izgulējies, atmodās, viss jau bija padarīts.

Ķēniņam par to lielu lielais brīnums. Bet lielais Pēteris atkal apmeloja mazo pie ķēniņa, teikdams, ka �is esot lielījies par upi vaska tiltu uztaisīt, lai pats ķēniņ� varētu pāri braukt.

Ķēniņ� nu mazajam Pēterim cieti noteica, ja līdz pusdienai tilts nebū�ot gatavs, tad �im galva ripo�ot.

Mazais Pēteris aizgāja noskumis uz upmalu, nezinādams, ko darīt, ko ne. Te atskrēja tā pati bite, ko viņ� no ūdens bija izvilcis, un prasīja, kādēļ viņ� tik noskumis. �Kā man nebūs noskumt?� mazais Pēteris atbildēja. �Ķēniņ� man cie�i pavēlēja, lai līdz pusdienai pār �o upi uztaisot vaska tiltu, ja ne, tad galva pagalam.�

Bite tam atbildēja: �Nebēdā nekā! Liecies mierīgi gulēt, iekams atmodīsies, tilts būs gatavs.�

Mazais Pēteris paklausīja un apgūlās, bet miegs nenāca, jo ne�ēlīgi gribējās ēst. Te atskrēja balodis un prasīja, kas viņam kai�ot. Mazais Pēteris izstāstīja, ka bads viņu mokot. Balodis teica, lai drusciņ uzgaidot, aizskrēja un drīz jo drīz klāt ar gardiem ēdieniem un dzērieniem.

Mazais Pēteris nu ēda, dzēra un, labi atspirdzinājies, likās zemē un cieti aizmiga.

Tā viņ� bija nogulējis krietnu laiku.

Kad Mazais Pēteris atkal uzmodās, viņ� redzēja, ka tilts jau bija gatavs.

Nu arī ķēniņ� atnāca un, par skaisto tiltu brīnum priecādamies, uzslavēja mazā Pētera izveicību un māku.

Ķēniņ� tagad lika mazo Pēteri bagāti jo bagāti apdāvināt, bet lielo Pēteri � krietni samizot, un �im bija vien � gribi vai negribi � jāizmaksā mazajam Pēterim alga.

Vecos laikos kāds tēva dēls bijis tik stiprs, ka nevarējis savā pusē dabūt neviena pretinieka ar ko cīkstēties. Viņ� nu gājis citur pretinieku meklēt.

Gājis vienu dienu, gājis otru dienu: nekur tāda atrast. Beidzot stiprinieks iegriezies vienās mājās, kur veca sieviņa plāceņus siekiem mērojusi.

�Kur, puisīt, iedams?� māmiņa jautājusi.

�Eju meklēt pretinieku cīkstēties.�

�Nu, kad pārnāks mani abi dēli, tad varēsi pacīkstēties.�

Māmiņa nu izcepusi vēl sieku plāceņu im tad gaidījusi dēlus mājās. Pēc kāda laika abi pārnāk: katram briedis padusē un stirna uz mazā pirkstiņa.

Māmiņa noliek katram sieku plāceņu priek�ā un aicina ciemiņu pie tre�ā sieka.

�ie noēd savu sieku gardu muti un izdzer pusmucu miestiņa; ciemiņ� nevar siekam kaudzīti noēst, kur nu vēl pusmucu pievārēt. To redzot, stipriniekam saplok dū�a: viņ� labāk no rīta cīkstē�oties.

Vakarā māmiņa uztaisa vienam dēlam guļu pie vienām durvīm, otram dēlam pie otrām durvīm un ciemiņam istabas vidū.

Naktī viens dēls ieklepojas. Bet klepum tāds spēks, ka aizsvie� ciemiņu no istabas vidus līdz otrajām durvīm, taisni otram dēlam virsū. Tūliņ otrs dēls arī ieklepojas un aizsvie� �o kā tauriņu atpakaļ pie pirmā klepotāja.

Un tā nu stiprinieku svaida cauru nakti kā pelavu mai�eli te uz vienu galu, te uz otru. No rīta �is nu lai� ļekas vaļā, bet dēli jo� pakaļ. Par laimi, bēdzējs satiek vīru ar resnu bluķi uz pleciem. Viņ� lūdz, lai jel paglābjot no tiem, kas dzenoties pakaļ.

Vīrs nosvie� bluķi, noķer abus brāļus, iebā� to vienu vienā bik�u kabatā, to otru otrā un tad saka:

�Steidzies tik nu projām, kamēr viņi kabatās. Kad būsi aizgājis tik tālu, ka nevarē�u saredzēt, tad laidī�u abus ārā.�

Mājās tēvam dēls stāsta brīnīdamies: �Vai akls, esmu gan stiprs, bet tur uzgāju tādus, kam neesmu mazā pirkstiņa vērts: tie divi bija stipri, kur nu vēl tas tre�ais!�

Kādu reizi dzīvojusi bārenīte un pamāte. Pamāte bijusi ļoti ļauna . un vienmēr sagādājusi bārenītei daudz asaru. Kādā vējainā ziemas dienā tā sūtījusi bārenīti uz me�u pēc malkas, bet zirga nedevusi. Bārenīte paklausījusi un pati aizvilkusi ragavas uz me�u. Kad vezums bijis piekrauts, vilkusi to uz mājām. Ceļā viņa tā piekususi, ka nevarējusi vairs pavilkt. Nosēdusies uz celma un sākusi gau�i raudāt. Te no biezokņa izlēcis melns zirdziņ� un teicis: �Meitiņ, ko tu raudi? Iejūdz mani, un es aizvedī�u malciņu māj ās.� �

Bārenīte bijusi ar mieru un priecīga gājusi zirdziņam blakus. Me�a malā viņa zirdziņu atjūgusi un pateikusies par palīdzību.

Kad bijusi jau netālu no mājām, pamāte izskrējusi pretī un teikusi, ka vezums esot par mazu, lai nāko�o reizi kraujot lielāku.

Neko darīt, bārenīte aizvilkusi atkal ragavas uz me�u. �oreiz piekrāvusi tik lielu vezumu, ka ne pakustināt. Bārenīte nosēdusies atkal uz celma un sākusi gau�i raudāt. No biezokņa izskrējis tas pats zirdziņ� un teicis:

�Meitiņ, ko tu raudi? Iejūdz mani, un es aizvedī�u malciņu mājās.�

Bārenīte iejūgusi un braukusi uz mājām.

Me�a malā viņa gribējusi zirdziņu nojūgt, bet �is teicis, ka aizvedī�ot līdz pat mājām.

Bārenīte sacījusi:

�Labprāt, mīļo zirdziņ, bet man mājās ir ļauna pamāte, beigas tev būs!�

Tad zirdziņ� teicis:

�Ja mani nonāvēs, tad aproc mani dārzā un daudz nebēdā.�

Tā arī noticis.

Tiklīdz pamāte ieraudzījusi melno zirdziņu, tā tūlīt likusi viņu nonāvēt.

Bārenīte darījusi tā, kā zirdziņ� lai piesacījis, un aprakusi to dārzā zem pa�as kuplākās ābeles.

Tavu brīnumu! Rītā piecēlusies, bārenīte ieraudzījusi tai vietā, kur zirdziņu aprakusi, brīnumskaistu pili.

Bet pilī dzīvojis stalts jauneklis, kur� apprecējis bārenīti.

Jauneklis nebijis nekas cits kā tas pats zirdziņ�.

Septiņi kraukļi . . Zal�a līgava . . . Varde par palīgu Pateicīgie dzīvnieki Stiprinieki .... Brīnuma zirdziņ�

Латышские народные сказки

�КОНЕК-ВОЛШЕБНИК�

Издательство �Лиесма�* На латышском языке

Художник М. Старasте

Redaktore А. Sprīvule. Māksl, redaktors Н Purviņ�.

Tehn. redaktore V. Dārziņa. ^Korektore S. Ka�alova

Nodota salikāanai 1969. g. 17. februāri Parakstīta iespie�anai 1969. g. 30. maijā. Ofseta papīrs 100 g, formāts 70x 90/16. 2 fiz. iespiedi ; 2.34 uzsk. iespiedi.; 2.9 izdevn. 1. Metiens 80000 eks. Maksā 21 kap Izdevniecība �Liesma� Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 2257I-B-2304. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes Rīgas Paraugtipogrāfijā. Vienības gatvē II. Pasūt. Nr. 130.