Roberts V. Volkers

Fatālais instinkts

Katru rītu, kad D�eralds Rejs Simss pamodās Federālajā ārstniecības iestādē psihiski slimajiem noziedzniekiem, viņ� bija pārsteigts par to, ka ir izdzīvojis vēl vienu nakti, būdams ieslēgts kopā ar Steinlaipi. Tāpat viņ� nespēja noticēt, ka varas iestādes, kuras bija tik stingras pret viņu pa�u, nespēja neko izdarīt sakarā ar Steinlaipes iera�anos un aizie�anu. Vai tās nekad neizpratīs plēsoņas dabu � to, ka tā bija Steinlaipe, nevis viņ�, kur� brutāli uzbruka un nogalināja visas tās neaizsargātās sievietes?

Katra diena, ko D�eralds pavadīja nebrīvē, deva Steinlaipei vairāk iemeslu viņu neieredzēt. To bija teicis arī Matisaks caur cietuma komunikācijas sistēmu. Visam Steinlaipes ļaunumam, kas agrāk tika virzīts uz ārpusi, nu bija liegta iespēja jebkādā veidā izlādēties, tādēļ dusmas tika vērstas pret pa�u D�eraldu.

Steinlaipe pēc dabas bija sievi�ķīga un, kad viņa runāja ar D�eraldu, tad sauca viņu par Steinlaipi � gudrs mēģinājums atkratīties no ārstiem.�,. Bet ārsti ta�u nevarēja būt tādi muļķi! Arnolds un tā ārste, kura ieradās pie viņa no Va�ingtonas D.C., ta�u nevarēja noticēt, ka viņa � Steinlaipe � un viņ� � Simss � ir viena un tā pati persona. Nekādā gadījumā ...

D�eralds bija pārliecināts, ka Dr. Korānā zina patiesību. Viņa nevarēja nesaprast, ka Steinlaipe ir tik asinskārs un ļaunprātīgs spēks, ka tai glu�i vienkār�i nevar liegt tās vajadzības, jo, kad viņa gribēja cilvēka miesu, ar ko baroties, tad ņēma to, pēc kā alka, jebko, kas bija pa rokai. Un pa�reiz tā bija viņa miesa, ko pierādīja kodienu pēdas uz visa ķermeņa, kodieni vietās, kur pat akrobāts nespētu aizsniegt. To Dr. Arnolds nevarēja izskaidrot ar savu psihopļāpā�anu un kaut kādiem neizprotamiem skaidrojumiem.

Kodienu vietas nepārtraukti palielinājās, lieli gaļīgi gabali izkrita no viņa miesas. Ārsti ta�u nevarēja noticēt tam, ka viņ� būtu sev nodarijis tādas sāpes un cie�anas.

� Bet jūs to izdarījāt pats ar saviem zobiem, D�erald,� Dr. Arnolds bija iebildis.

� Tie vairs nav mani nolādētie zobi, tie ir viņas zobi, un viņa tos izmanto pret mani! Viņa ienīst �o vietu un...

� D�erald, mēs �eit apmierinām visas jūsu vajadzības ...

� Manī iek�ā! � viņ� kliedza. � Viņa ienīst to, ka ir iesprostota manī � �ajā vietā � nespējīga baroties ...

Viņ� pilnībā nokļuva viņas varā, kad Steinlaipe piesavinājās viņa rokas, viņa augumu, viņa prātu un sirdi. Kad viņa izmantoja viņu, tam nebija spēka atturēt to no meiteņu sadalī�anas gabalos un ē�anas. Steinlaipei bija neremdināma apetīte uz jaunajām.

Nu viņ� bija ieslēgts kopā ar viņu Hl�32. kamerā � dziļi Filadelfijas Federālās iestādes iek�ienē. Tajā pa�ā kameru blokā atradās slepkavu izlase ar nelāgu slavu, no kuriem daudzus pētīja, novēroja, filmēja un kuriem, tāpat kā daudzām �urkām laboratorijās, izdarīja da�ādas analīzes.

Blakus viņam bija Dominiks D�efriss, �Kolekcionārs�, tālāk bija Trakais Mets Matisaks � da�u �Skolotājs�, kur� bija terorizējis Vidējos Rietumus ar savām daudzveidīgajām asinis notecino�ajām, slepkavnieciskajām uzdzīvo�anām, kuru laikā upuri �ķīrās no katras unces, lai tikai dzesētu viņa slāpes pēc asinīm. Viņi sauca Matisaku par vampīru, īstu drakulu. D�e-ralds neiederējās �eit � pie �ādiem briesmoņiem. Steinlaipe � jā, bet ne viņ�.

Pēdējo reizi, kad Dr. Korānā bija ieradusies pie viņa, tā izturējās ļoti jauki. Turklāt viņa bija tik izskatīga � ar svaigu, gludu ādu un maigām acīm, ar mirdzo�u valgumu tajās. Un tās lūpas, kuras viņa tik bie�i samitrināja ar mēli! Viss bija tik skaisti ierāmēts garajos, kastaņbrūnajos matos... Un viņas gai�i brūnās acis likās kā ziedu pieskāriens. Steinlaipe, kas atteicās vēl kādreiz runāt ar Dr. Korānu vai Dr. Albertu, viņam pa�ukstēja, ka D�esika izskatās gar�īga. Steinlaipe lika tā acīm izspiesties uz āru, kamēr pati centās labi aplūkot Dr. Korānu caur trīs collas biezo briļļu ietvaru.

Dr. Korānā teica, ka tai patīkami redzēt neseno progresu, ko Dr. Arnolds un viņ� bija sasniegu�i. � Lai gan ir vēl tālu no uzvaras, � viņa sacīja, � �ķiet, ka tu beidzot sāc uzņemties atbildību par savu rīcību un ka Steinlaipe ir pārtraukusi vai piebremzējusi savus mēģinājumus tev kaitēt.

Tas notika pirms mēne�a. Viņ� bija viņai piekritis, jo Steinlaipe bija likusi viņam tā darīt. Viņa ar kameru filmēja viņu sarunu, lēcām atrodoties tikai mazliet tālāk par viņa briļļu rāmi, cie�i lūkojoties uz viņu kā tāda vienmēr klāteso�a ļauna acs. Viņ� bija aizmirsis par kameru, kas darbojās divdesmit �etras stundas diennaktī, līdz viņa ieradās. Pēc tam tas sāka viņu uztraukt, padarīja nervozu un nemierīgu.

Tagad, kad Steinlaipe ilgāku laiku bija slēpusies, Dr. Arnolds uztvēra to kā apliecinājumu progresam. �ķiet, arī Dr. Korānā. Bet Steinlaipe vēl joprojām bija kopā ar viņu, gaidot piemērotu brīdi, sekojot sarunām, ārstiem. Ko gan ārsti patiesībā zina? Viņi nevarēja sajust Steinlaipes gliemīgās pēdas viņa galvā, svina smago sajūtu, kad Steinlaipe ielauzās viņa vēdera dziļumos, grie�oties un vijoties caur viņa gredzenveidīgajiem zarnu ceļiem, saspie�ot viņa sirdi un kā ēna lidinoties pār viņa bezkrāsaino acu varavīksnenēm. Nē, Steinlaipe nebija kļuvusi vājāka, viņa tikai pacietīgi nogaidīja.

Dr. Korānā lika D�eraldam detaļās izstāstīt, ko viņa bija darījusi ar tām sievietēm, ko bija darījusi to miesai, liekot viņa augumam rāpties uz viņām pēc tam, kad tās bija miru�as, liekot izdarīt miesiskus aktus ar to līķiem. Dr. Korānā lietoja vārdu nekrofilija. Tas, ka eksistē vārds, lai to apzīmētu, mazliet palīdzēja � kā ziede palīdz rētai. Viņa lika viņam izstāstīt, kā Steinlaipe bija vilinājusi sievietes nāves lamatās, kā bija tām situsi, kādus iero�us izmantojusi un kas notika pēc tam, par kanibālismu � visu. Dr. Korānā teica, ka ir labi atdzīvināt notikumus un ka tas, ko tā uzzināja no viņa, palīdzēs FIB un tiesību aizsardzības iestādēm visā valstī, ka varbūt to aprakstīs �urnālos. Viņ� bija gribējis to visu aizmirst, bet viņa bija likusi atcerēties, un tikai pēc tam, kad tā bija bijusi, viņ� saprata, ka dēmons, kas mājoja viņā, ir sieviete.

Dr. Arnolds to sauca par progresu.

D�eralds viņiem abiem bija izskaidrojis, ka briesmīgo uzbrukumu laikā viņ� varēja redzēt un dzirdēt to, kas notika tam visapkārt, bet ka Steinlaipe bija izgaisinājusi viņa gar�as un taustes izjūtas, atņēmusi viņa kustības spējas, viņa spēcīgās rokas un kājas, rokas, kas tika izmantotas slepkavo�anai, muti un zobus, kas tika izmantoti ē�anai.

Steinlaipe nu bija pārpildīta ar ārkārtīgām vil�anās dusmām, viņas niknums arvien vairāk un vairāk tika vērsts pret viņu, apliecinot to ar jauniem kodieniem. Viņ� ļoti baidījās pateikt Dr. Arnoldam, ka viņa vislielākās ba�as, �ķiet, tuvojas piepildījumam, jo Dr. Arnolds pieteica saviem sargiem viņu atkal sasiet, vēl vairāk ierobe�ojot Steinlaipi un uzkurinot viņas ugu-nlgo naidu pret ķermeni, kas visus �os gadus bija bijis tās varā. Dr. Arnolds liedza viņam privilēģijas, kuras tas bija baudījis,� kaudzīti komiksu grāmatu, da�us laikrakstus un kār�u kavu.

Steinlaipe turpināja nepārtraukti sūdzēties par to, ka D�e-ralds bija ļāvis sevi ieslēgt cementa kalnā, bet viņ� salīdzinā-< jumā ar D�eraldu Reju Simsu, kur� gandrīz gadu bija pavadījis kamerā ar gumijas sienām, kur viņu gandrīz pastāvīgi sasēja, jutās kā brīvs vīrs.

� Brīvs vīrs, � Steinlaipe ņirgājās. � Kāds joks!

: Dr. Korānā strādāja FIB un sākumā sarunājās tikai ar Matisaku, kas atradās tālāk pa koridoru, bet vēlāk viņa sāka nākt ari pie D�eralda. Viņa bija D�eraldam teikusi, ka viņ� viņai patīkot. Kur tad viņa bija pa�reiz? Kuantiko � Vird�ī-nijā � tā bija teicis Arnolds, bet Arnolds jau nebija nekāds palīgs. Viņ� arvien atkārtoja: � Tu saņem pretī tik daudz, cik tu dod, D�erald. Tev ar viņu jāsadarbojas, ja tu vēlies, lai viņa brauktu visu �o gabalu, lai tevi satiktu.

� Es tev teicu, � viņ� bija atbildējis, � neko vairāk par vietu, kur līķi aprakti, nevaru pastāstīt � Steinlaipe mani brīdināja, ka mani nogalinās, ja es vēl kaut ko pateik�u.

� Ko Steinlaipe var tev izdarīt? Un bez tam � kādēļ gan, D�erald, tas, ko tu saki, varētu viņu uztraukt?

� Viņu tas uztrauc... pat ļoti uztrauc.

� Kādēļ?

� Es nezinu, kādēļ! Vienkār�i tas viņu uztrauc.

Dr. Arnolds bija piecēlies, paskaidrojot, ka viņam ir jādara svarīgākas lietas.

� Steinlaipe mani nogalinās!

� Dr. Korānā neatgriezīsies �eit, kamēr tu nevēlēsies runāt nopietni, D�erald.

� Steinlaipe vēl joprojām ienīst savus upurus, joprojām vēlas, lai tie ciestu pat miru�i, un vēlas, lai viņu ģimenes ciestu. Es zinu � Dr. Korānā vēlas palīdzēt cilvēkiem, bet Steinlaipei par to nospļauties.

Tas bija iemesls, ko viņ� bija minējis Dr. Arnoldam, bet īstenībā bija kāds cits. Steinlaipe bija D�eraldam teikusi, ka viņa zina, ko sieviete no FIB patiesībā gribēja. Korānā gribēja sev Steinlaipes varu. Viņa gribēja mainīties vietām ar D�eraldu Reju Simsu. Gribēja pieņemt Steinlaipi savā dzīvē un augumā, lai kļūtu vienota ar Steinlaipi.

Dr. Korānā plānoja savākt tik daudz varas, cik vien viņa spētu, � tā Steinlaipe bija teikusi. Tas bija iemesls, kādēļ D�esika Korānā bija ieinteresējusies par tādu vīru ka Matisaks. Labās ārstes nodomi nebija nemaz tik tīri. Viņa, tāpat ka Steinlaipe, vēlējās iegūt varu no vīrie�iem... un varbūt Steinlaipei bija taisnība.

� Kā gan citādi viņa varēja pārvarēt Matisaku? � Steinlaipe bija jautājusi, ķeroties pie galvenā argumenta. � Tā bija viņa, kas novāca Matisaku.

� Viņa saka, ka mēs � es un viņa � varētu izdarīt kopā kaut ko labu, � viņ� bija mēģinājis Steinlaipei izskaidrot. � Ka mēs kopā varētu novērst slepkavības nākotnē. Tā ir vara, Dr. Korānā saka, ietekmēt to, kam jānotiek.

Steinlaipe lika pienbaltām putām uzburbu|ot no viņa vēdera un ritēt pāri tā lūpām, tajā pa�ā laikā kliedzot: � Tā prāta padauza meklē garīgu izdrā�anos, D�erald. Viņa ir sajājusi tavu galvu, tu stulbais kropli!

Mazliet tālāk aiz D�eralda kameras uztraucies sargs runāja pa telefonu ar Dr. Gabrielu Arnoldu: � Tas ir Simss, seri... Jā, jā, viņ� atkal satraucas.

Otrā galā Dr. Arnolds atlaidās pret sava augstā, mīkstā krēsla atzveltni, smagi nopūtās un palūkojās apkārt uz grāmatām piekrauto istabu. Pulētais, modernais stils it kā izstaroja mieru, kas liecināja par komfortu un ilgo mū�u. Viņ� bija pamanījies palikt psihiatrisko disciplīnu vadītāja vietā Federālajā iestādē, kop� tā atvērās 1979. gadā, un nu kopā ar septiņiem pilnas slodzes darbiniekiem un diviem pusslodzes intemistiem, nemaz nepieminot tā pasniedzēja pienākumus netālajā Filadelfijas Universitātē, bija pilnībā ieracies darbos.

� Vai viņ� atkal pats ar sevi sarunājas vai � precīzāk � ar Steinlaipi? � Dr. Arnolds jautāja.

� Drīzāk viņ� lādas un kliedz, ser.

� Labi, mēs to visu jau esam redzēju�i.

� Viņ� vēl arī spļaudās, ser.

� Spļaudās?

� Kaut ko baltu, ser, tas izsmērēts pa visu stiklu.

� Ak Dievs! � novaidējās Arnolds. � Klau, paņem divus vīrus un ieej pie viņa. Atsvabini to ķēmu, pirms viņ� paspēj sevi savainot.

� Pilnībā atbrīvot, ser?

� Jā. Bet nu ej! Es tūdaļ ieradī�os.

� Jā, ser Arnold.

Arnolds īsu mirkli aizkavējās, lai ar kabatas lakatiņu notīrītu savas brilles, pēc tam noslaucīja pārmērīgi taukaino pieri. Viņ� piezvanīja sekretārei, paskaidrojot, kur viņu atrast, neilgu brīdi aizkavējās pie lietas, ko bija izskatījis, pirms Lūiss piezvanīja,

tad piecēlās un devās uz liftu, kam vajadzēja nogādāt viņu līdz slēgtajām kamerām. Kad Arnolds nonāca pie H līmeņa, durvis atvērās un viņ� izgāja, pasaucot sargu ar atslēgām tam sekot. Viņam vajadzēja iziet cauri trijām dro�ības kontrolēm un aizslēgt durvis. Ignorējot jebkādu dokumentāciju, ko parasti bija jāievēfo ārkārtējās situācijās, viņ� izgāja cauri bez parastās pierakstī�anās, kuru pat viņam jebkuros apstākļos vajadzēja ievērot.

Pa komutatoru viņ� dzirdēja satrauktas balsis tālāk koridorā. Lūiss sauca pēc palīdzības un, donļādams, ka viņu nevar sadzirdēt, piebilda: � Velns parāvis, mums jācie� katru reizi, kad kādam no �iem kropļiem atgrie�as skrūvītes...

Arnolds tikko bija pietuvojies vienam no TV monitoriem, kad viņa uzmanību piesaistīja īpatnēja skaņa, kas līdzinājās milzīgu timpānu dunoņai. Arnolds �ausmās sastinga, ieraugot Simsu, kur� nepārtraukti ne�ēlīgi sitās pret stiklu, pilnībā zaudējis jēgu. � Lūis! Lūis! � Arnolds sāka kliegt pa komutatoru � un viss kameru bloks pārvērtās par trako namu. Cauri svilpienu korim Arnolds skaidri sadzirdēja Meta Matisaka balsi, kas sauca: � D�erald, izdari to! Izdari to pareizi! Izdari to, mazais!

Simsa seja jau bija pārvērtusies par asiņainu masku, viņa deguns bija lauzts un galvaskauss asinīs, kad Dr. Arnolds pie-drāzās pie sargiem, kuri stāvēja kā pienagloti un skatījās, kā vīrietis nogalina sevi pret asinīm notriepto stiklu.

Puuuuuuung, puuuuuuung, puuuuuuung � sitienu skaņas uzsvēra lūsto�u kaulu krak�ķoņa, Simsa galvaskausam ie�ķeļo-ties. Jebkur� cilvēks būtu saļimis bezsamaņā, bet viņā kāds dēmonisks spēks turpināja kropļot tā augumu it kā neatkarīgi no viņa pret nāvējo�o stikla sienu. Ar katru iznīcino�o gonga skaņu pārējie ieslodzītie kļuva priecīgāki. Matisaks ierēcās: � Steinlaipe viens, D�eralds gā�as! � Slēpti smiekli piepildīja kameru bloku.

Tad viss pēk�ņi norima � un asiņainais stāvs līdzīgi ķīselim noslīdēja pa netīrā stikla virsmu, veidojot uz grīdas bezformīgu �upu. � Nolādēts, ejiet iek�ā! � iesaucās Arnolds. Lūiss bija cīnījies ar atslēgu drebo�ajā rokā, bet nu kameras durvis atvērās.

� Uzmanīgi, Lūis! � iesaucās Matisaks, kur� atradās divas kameras tālāk. � Simss varbūt arī ir miris, bet Steinlaipe ne!

� Aizveries, Matisak! � Arnolds atsauca.

� Pieskaries tikai Simsam � un Steinlaipe tiks tev klāt!� Matisaks iesaucās un iesmējās, izprovocējot smieklu un vēk�ķē-�anas vilni citu ieslodzīto vidū.

Arnolds lika abiem pārējiem sargiem doties pie Lūisa. Viņiem nekavējoties jānogādā Simss uz slimnīcu. Lūiss, nepieskaroties ķermenim, atbildēja: � Viņ� ir miris, ser.

� Pārbaudi pulsu! � iesaucās Arnolds, pagrū�ot malā sargus un pats to izdarot, nosmērēdams savas rokas un balto V laboratorijas halātu ar Simsa asinīm. � -

� Uzmanieties, zēni, lai uz jums nenokļūst viņa asinis!� iesaucās Matisaks, un viņa balss draudo�i apslāpa �eit � Simsa kamerā. � Viena lāse � un jūs varat kļūt par Steinlaipi. Tas ir kā AIDS ... Jūs zināt, tas, kas viņam bija ... ir iegūts caur asinīm. Ja jūs to vēlaties, Arnold, es izdzer�u to visu jūsu vietā, lai jums nebūtu jāuztraucas.

_л Arnolds izmisīgi centās ignorēt Matisaku. � Viņ� ir miris,

labi... Nolādētais mu|ķis nogalināja sevi!

� Steinlaipe viņu nogalināja! � Matisaks sauca.

� Labi, nestāviet, vīri, �eit, neko nedarīdami! � Arnolds teica. � Satīriet... �eit!

Sargi mirkli vilcinājās, nevēloties pieskarties Simsam. �ie rūdītie, izturīgie vīri � viņi mulsa no domas vien par pieskar�anos viņam. Viņi visi kļuva māņticīgi, redzot �o spēku, kas turēja savā varā Simsu. Vai pastāvēja iespēja, ka tas bija lipīgs? Simss tā bija apgalvojis, nu Matisaks arī tā teica, un tas, ko viņi bija redzēju�i, arī liecināja, ka tā tas varētu būt.

� Lūis?

Lūiss, vecākais no vīriem, pārliecās pār ķermeni un apsolīja Dr. Arnoldam par to parūpēties.

� Par vīrie�a nāvi būs jāaizpilda da�ādi papīri, ziņojumi, nav �aubu, ka būs izmeklē�ana.

Lūiss pievērsās pārējiem sargiem. � Heines, dabū nestuves no slimnīcas! Malon, sameklē, kas tev nepiecie�ams, un satīri �o vietu!

Abi jaunākie vīrie�i atviegloti uzelpoja un nevilcinoties devās prom. Dr. Arnolds lēni un mierīgi sekoja viņiem nopakaļus, atstājot Lūisu vienatnē ar dēmonu pie viņa kājām. Tirpino�a, baismīga sajūta sāka lauzties Lūisa iek�ās, virzoties uz ārpusi no vēdera, kāpjot pa viņa mugurkaulu skriemeli pa skriemelim. Viņa āda sajuta dūrienus, svīda un atdzisa. Viņu pārņēma dīvainas sajūtas, kas robe�ojās ar bailēm � emocijām, kurām viņ� neļāva sevi ietekmēt. Viņ� atcerējās, kā Simsa kreisā acs, īsi pirms tas nomira, bija lūkojusies uz viņu, it kā viņ� būtu vienīgais �ajā telpā. Lūisam �ķita, ka viņ� redzējis kaut ko �- tādu kā spocīgi vijo�os dūmu strūkliņu, kas cēlās aug�up un prom no jēlā, sarkanā galvaskausa kā gaisto�s dūmu gredzens... kā kaut kas bēgo�s.

Kad viņi , uz nestuvēm nesa ārā Simsa ķermeni, tā deformētā seja bija pārklāta ar baltu palagu. Brūngani lillīgs plankums parādījās un palielinājās tajā vietā, kur palags pieskārās lipīgajai sejai. Simsa ne�ana garām pārējiem trakajiem izraisīja � jaunu ovāciju, svilpienu, smieklu un piezīmju vilni.

� Vai viņ� pietaisīja bikses?

- � Ko jūs domājat ar viņu darīt?

� Anatomes viņu, muļķi! Mums visiem kādu dienu atvērs galvaskausus un sīki izpētīs.

; � Vai tā ir taisnība, Lūis? Lūis?

* Kad tie gāja garām kameru blokam, Matisaks teica pēdējos vārdus: � Tu zini, ka Steinlaipe nu ir tikusi tev klāt, vai ne, Lūis?

Smagnējais vīrs, kur� sēdēja blakuskrēslā, turpināja cie�i viņā lūkoties � viņa acis kavējās pie Dr. D�esikas Koran as neērtā niedru spieķa ar pērlēm rotāto rokturi. Tā bija dāvana no tiem, kuri zināja, ka tās ilgsto�ā atveseļo�anās bija pilna pārdzīvojumu un ka vismaz fiziski tā vēlējās pārvarēt vislielāko savas dzīves kļūdu un neveiksmi.

Viņa ar grūtībām no sēdekļa apak�as izvilka spieķi, kur tas traucēja, un nolika to sev līdzās. �Boeing�707� �eit � uz �aurās zemes strēles bija dārdo�s biezādainis. Viņa vēl joprojām nebija aizsprādzējusi dro�ības siksnu. Piesardzīga stjuarte pieteica viņai to izdarīt, cenzdamās atjaunot de�ūrsmaidiņu.

No Va�ingtonas līdz Ņujorkai bija paredzams vidēji ilgs lidojums. Lielajam vīram viņai blakus uznāca smēķētāja klepus, pēc tam viņ� sāka svarīgā tonī runāt par �smēķē�anas aizlieguma lidma�īnās antikonstitucionālismu�.

Viņa neieredzēja lido�anu ar komerciālajām lidma�īnām, vēl vairāk ceļo�anu ar autobusu, tādēļ strādājot deva priek�roku militārajam transportam, kurā krēsli bija tik cieti kā piecdesmit septītā gada �Chevy�. Neraugoties uz tā saucamajām modernas lidma�īnas priek�rocībām � mīkstiem sēdekļiem, filmām, Bahu piecdesmit pēdu augstumā un ēdienu izvēli, kas bija gandrīz tikpat apetīti rosino�i kā Big Mac hamburgeri un eļļā cepti kartupeļi, � jebkuru dienu viņa izvēlētos drebo�o F�14 ^u? Kuantiko skrejceļa. Tas ir � katru dienu, kad tas bija pieejams. Viņa virzīja skatienu tā, lai tas nesastaptos ar blakus eso�ā sve�inieka acīm vai neiedro�inātu viņa runu par smēķē�anu, un atvēra savu �emodānu, kas bija skaidra zīme tam, ka ir aizņemta.

Iepriek�ējā vakarā vadītāja Terēze O�Rurke bija nodevusi viņai visu, kas bija FIB rīcībā par maniaku, kur� nu terorizēja Ņujorku, � briesmīgu slepkavību sērijas un kanibālisma lietu. Nezināmais plēsoņa, kas vajāja pilsētu, tāpat kā D�eralds Rejs Simss bija miesasēdājs, tāds slepkava, kura prāta uzbūve un darbība pārsteidzo�i atgādināja Simsu. Viņa to zināja, jo viņa bija pavadījusi stundu pēc stundas kopā ar Simsu viņa kamerā Filadelfijā, ierakstot tā da�ādās grēksūdzes un vienā vai divos gadījumos noķerot arī Steinlaipes balsi uz lentes.

Dr. Korānā bija kļuvusi par kaut ko līdzīgu ekspertam vājprātības jautājumos. Tā bija kļuvusi par viņas specialitāti papildu viņas darbam par FIB tiesu medicīnas izmeklētāju.

� Kā tas notika? � jautāja vīrs blakussēdeklī.

Viņa izlikās, ka ir aizdomājusies par lietu, kurā bija paslēpusi seju.

� Kā jūs izme�ģījāt savu kāju? � viņ� uzstāja. Rolex pulkstenis uz tā locītavas slēpa senu apdeguma rētu. � Kāda tikpat jauka lieta kā jūs? Nelaimes gadījums slēpojot, vai ne? Tam jābūt kādam sportam, ja?

Viņa turēja galvu noliektu. � Jā, nelaimes gadījums slēpojot, � tā meloja, pārdomājot, vai nevajadzētu pārsteigt viņu ar patiesību � sakropļota, ārprātīgajam mēģinot dzert asinis no tās kakla. Vai viņ� ticētu tam vai ne � tas liktu viņam atsacīties no ceļo�anas sirsnības, pēc kuras viņ� tā tiecās. Bet varbūt viņ� tad gribētu dzirdēt visas detaļas? Riskanti � viņa nodomāja.

� Es pats neslēpoju. Neiznāk darīt neko tādu, kas prasītu muskuļu piepūli. Iegūstu iztiku, strādājot ar kompjūteriem,� viņ� teica, uzmundrino�i iesmejoties. � Strādāju pie H un P, jūs zināt � �Pack�!

� Es atvainojos, bet...

� �Hewlett � Packard�} Es...

� Lūdzu, mister, mm ...

� Doringtons. Mani draugi sauc mani par D�eku.

� Mister Dorington, man ir tonnām darba, tā ka ... ja jums nav iebildumu...

Viņ� apklusa, un lidma�īna sāka pacelties, kam sekoja smaga D�eka Doringtona no �Pack� nopūta, kur�, nesakot vairs ne vārda, sāka pār�ķirstīt �urnālu, atstājot D�esiku vienu ar savām domām.

D�esika zināja, ka piesaista uzmanību, lai kur tā ietu. Pārsteidzo�i gara auguma sieviete ar tās vecāku glītajiem

Г

vaibstiem un nolādētā klibo�ana un spieķis � � � Trakais Matisaks bija nomainījis viņas izskatu, ietekmējis to, kādu citi viņu tagad saskatīja, kā tie izturējās pret viņu, vērtēja viņu, un visbeidzot to, kā viņa pad sevi vērtēja.

Lidma�īna cauri lietum pacēlās gaisā virs mākoņiem saules gaismā, kas nu jau vairākas dienas bija liegta Vird�īnijas apkārtnei. Saules brīni�ķais spo�ums bija kā balzams viņas dvēselei.

Blakus sēdo�ais Doringtons ierunājās: � Vai jūs nevarētu aizvērt loga aizvirtni? Saules spo�ums apgrūtina lasī�anu.

Viņa pāris mirkļu vēl veltīja saulei, pēc tam uzmanīgi aizvēra aizvirtni un atkal pievērsās tum�ajai lietai savās rokās. Neilgi pirms Kuantiko patoloģijas laboratorijas atstā�anas līdz viņai bija nonākusi ziņa, ka D�eralds Rejs Simss bija pilnīgi sadragājis savu galvaskausu, mēģinot beidzot atbrīvot savu prātu no Steinlaipes. Dro�i vien nāvē viņ� bija atradis mieru, lai gan viņa to ap�aubīja.

Informācija par Ņujorkas pilsētas slepkavu �Nagu�, kā viņu bija iesauku�i preses izdevumi, nodarbināja viņas prātu. Aizvērusi acis, lidma�īnas dūkoņas ieaijāta, viņa viegli iesnaudās.

Kad viņa pirmo reizi bija devusies uz Brazerlilavas pilsētu, lai iegūtu papildu informāciju no Matisaka, kur� bija �gatavs sadarboties ar federālajām varas iestādēm�, tas tika darīts ar vienu vienīgu mērķi � cik daudz vien iespējams uzzināt gan par viņu, gan par viņa upuriem, no kuriem daudzi palika neatklāti. Tāpat bija svarīgi uzzināt visu iespējamo par viņa motivāciju, metodēm, kādas viņ� izmantoja, lai pievilinātu upurus, iemesliem, kādēļ viņ� izvēlējās sievietes un vīrie�us, kurus nogalināja.

Matisaks bija viens no simtiem sēriju slepkavu, kurus FIB intervēja, iegūto informāciju apkopojot un ievadot kompjūteros, mēģinot labāk izprast, kā �ādi sabiedrības monstri rodas un kā vislabāk aizsargāties pret tiem nākotnē.

Matisaks garlaikojās. Par visām viņa ē�anas un medicīniskajām vajadzībām rūpējās ASV valdība. Bet viņa prāts, kā viņ� tiem sacīja, netika barots. Viņ� sāka tirgoties � vēlējās saņemt informāciju par D�eraldu Reju Simsu, pazīstamu arī kā Steinlaipi, paskaidrojot, ka grib palīdzēt izprast vīrieti, kur� at�ķirībā no pa�a deva priek�roku nevis asinīm, bet miesai. D�esika nevēlējās iesaistīt Matisaku lietā, kas acīm redzami bija ārprātīga spēle. Viņa iztulkoja tā interesi par vājprātīgo biedru kā slimīgu ziņkāri, tajā pa�ā laikā Matisaks to sauca par sagatavo�anos svarīgākām un notieko�ām lietām. Viņ� sacīja, ka vēlas, lai to atzītu par FIB konsultantu.

D�esikas priek�nieki gribēja, lai viņa pakļaujas Matisaka iegribām, kur� atteicās sadarboties ar visiem, izņemot aģenti, kas bija iesēdinājusi viņu aiz restēm. Viņi tajā visā saskatīja iespēju ievākt no Matisaka vairāk informācijas, jo īpa�i cerēja uzzināt par daudzu ķermeņu, kuri bija aprakti seklos kapos pla�ajos Vidējos Rietumos un vēl joprojām nebija atrasti, atra�anās vietu.

Remdēt Matisaka neķītro interesi par Simsu nozīmēja, ka viņai jāpieskaņojas nenormālā slepkavas egoisma vēlmei, tomēr viņas pēdējās vizītes laikā �Skolotājs� Matisaks atteicās no visiem �draņķiem� par Simsu. Nu viņ� gribēja informāciju par sensacionālo Naga lietu, to pa�u lietu, pie kuras viņa bija nozīmēta, jau iepriek� nojauzdama, ka tā iekritīs viņai rokās, pirms tas tie�ām tā notika.

� Tu vari doties taisnā ceļā uz elli, Matisak, � viņa bija viņam teikusi.

� D�esika, neesi muļķe! � Viņa tēraudzilās acis uz mirkli paturēja viņu savā gūstā. Viņa zināja, ko viņ� iztēlojas savā prātā brīdī, kad pilnībā atradās tā varā. Viņa pretīgais smīns atklāja �ultainās smaganas.

Viņa bija piecēlusies, gribēdama aiziet.

� Es varu dot tev Treisiju Toresu ... Anu Peligrino ... veselu sarakstu citu, � viņ� bija ķircinājies.

� Es vairs neatgriezī�os.

� Pārbaudi apvidu, kuru sauc Oldaunsglena uz dienvidrietumiem no Leksingtonas Kentuki �tatā, pla�u lauku, kuru aptver koki, līkumains, neasfaltēts ceļ� ar ran�o mājām vienā pusē un ezeru � otrā. Bagarējiet ezeru, � viņ� sacīja auksti un pa�pārliecināti, tonī, kurā bija �ukstējis viņai ausī, ka notecinās visas viņas asinis kā tajā naktī, kad nogalināja Oto Butīni, viņas padomdevēju un mīļāko.

Da�reiz pēc viņa sniegtās informācijas varēja izrakt ķermeni. Da�reiz � ne. Viņa bija izslēgusi savu magnetofonu, ta�u kāds, vērojot TV monitorus, varēja sadzirdēt �pēdējo Matisaka atklājumu�. Viņa bija vēlējusies neatskatoties steigties ārā pa durvīm, ta�u nespēja. Kad Matisaks bija stājies tiesas priek�ā pagāju�ajā gadā, noasiņoju�o ķermeņu skaits, kas tika atzīti par viņa upuriem, bija divdesmit �etri, bet nu �is skaits bija dubultojies un turpināja pieaugt.

FIB patika slēgt lietas, patika, ka varēja uzrakstīt skaidru noslēgumu bezvēsts pazudu�o personu lietās. Tā bija nozīmīga sabiedrības lieta, kam sekoja lieliskas publikācijas presē, jo upuru ģimenes beidzot varēja atgūt mirstīgās atliekas un apglabāt tās svētā vietā. Protams, �ādu rezultātu dēļ bija vērts sadarboties \ar pa�u nelabo� ta�u, jau palūkojoties vien uz Matisaku, viņai kļuva nelabi

■c. Cain galā viņa bija atklājusi tā blefo�anu un izgājusi pa durvīm, nesakot ne vārda un pamatīgi viņu nokaitinot. Viņa neziņoja par tā lūgumu sniegt viņam informāciju par Naga lietu. Viņa jau pati bija sapratusi, kā ari pēc tā, ko Dr. Arnolds viņai bija stāstījis par viņa uzvedību un piezīmēm attiecībā uz Simsa pa�nāvību, ka Matisakam daudz prieka sagādā raustīt visus aiz savas pavadas, kad pēc taisnības tam vajadzētu tikt sodītam par tā noziegumiem gāzes kamerā vai elektriskajā krēslā, ta�u suverēnais Ilinoisas �tats nebija nāvessodu �tats.

Simss, salīdzinot ar Matisaku, bija no�ēlojama radība; lai gan viņa noziegumi sabiedrības apziņā bija �ķitu�i pat drausmīgāki un pretīgāki nekā vampīra. Kanibāli nogalināja ātri, vampīri � lēni, pārdomāti. Matisaks notecināja saviem upuriem asinis lēnām, spīdzino�ā manierē, izmantojot traheotomijas caurulīti. Viņa veiktā asins nolai�ana, lietojot FIB terminus, tika atzīta par 9. līmeņa spīdzinā�anu. Simss bija gaļēdājs, kanibāls, viņa noziegums FIB valodā atbilda 6. spīdzinā�anas līmenim vai 6. kaitējumam. Pēc tam kad viņ� saviem upuriem atņēma preto�anās spējas, tas apgānīja to ķermeņus veidos, kas vidusmēra pilsoņiem nav iedomājami, tomēr viņu cie�anas beidzās salīdzino�i ātri. FIB spīdzinā�anas skala bija sadalīta iedaļās, norādot stundu skaitu, kuras upuris patiesi mocījās.

Nebrīvē nebija daudz asinsdzērāju vai kanibālu, tādēļ jebkur� no viņiem, sākot ar da�u kanibālisma aktu izdarītājiem līdz tādiem, kuri ar to nodarbojās pastāvīgi, kā, piemēram, D�efrijs Dahmers, tika uzskatīts par svarīgu informācijas avotu attiecībā uz vistum�ākajām un visamorālākajām cilvēku vēlmēm. No psihiatrijas viedokļa �īs retās sugas bija nenovērtējamas. Un tādi cilvēki kā Arnolds un O�Rurke izturējās pret viņiem kā pret slavenībām.

' flet-ko gan viņi bija uzzināju�i no Simsa, kura pa�a raksturs bija tik vāj£ ka pār to dominēja murgains otrais viņ�, iluzors dubultnieks, kur�, kā Simss apgalvoja, bija sieviete ar vārdu Steinlaipe un kura bija gaļēdāja, nevis viņ�? D�esika brīnījās � kur� no viņiem � Simss vai Steinlaipe � turpmāk atbildēs par viņa grēkiem? Tāpat kā sarunas ar Simsu, viņas un Matisaka sarunas bija palīdzēju�as atrast pazudu�os ķermeņus, un tas bija vienīgais iemesls, kādēļ viņa bija piekritusi atgriezties cietuma slimnīcā.

Iesnau�oties �ū�ojo�ajā mierā, ko radīja lidojums, D�esika uz mirkli jutās dro�a un neaizskarama, līdz piepe�i viņa it kā

izdzirdēja Matisaka skarbo balsij kas atkārtoja: � Nags._ei Nags... Nags... .

D�esika strauji pamodās un atklāja, ka Doringtons kliedz uz stjuartu, kur� viņam bija pasniedzis cāli kārtainās sviestmaizes vietā. Viņ� visu laiku atkārtoja: � Kārtaino ... kārtaino ... kārtaino.. .♦

� Vai kaut ko vēlaties, mis? � jautāja pavadonis.

� Tikai kafiju, lūdzu. Melnul�viņa skaļi sacīja lidma�īnas troksnī. Pēc tam, nostabilizējusi kafijas tasi, viņa atkal pievērsās lietai, kas atradās tās klēpī.

Ņujorkas pilsētas policiju bija satriecis ļaunais, sadistiskais sievie�u nīdējs, kas saplosīja, izkropļoja un sadalīja gabalos upurus pla�ā apvidū. Tā sauktā Naga rokraksts bija tik �ausmīgs, ka tas krietni pārsniedza visu to, ko D�esika bija redzējusi līķu apskates telpā vai ārpus tās.

Ņujorkas policijas departamenta (ŅPD) izmeklētāju kapteinis Alans Ri�mens bija pieprasījis daudzpusīgas informācijas pārbaudes VNAP � Vardarbīgo noziedznieku aizturē�anas programmu Nacionālajā informācijas centrā Va�ingtonas pilsētā. Ri�mens aicināja uz sadarbību valsts mērogā, izmantojot FIB kompjūteru, kurā tika ievadīta visa informācija par vardarbīgiem noziegumiem un tika atsijāti viena veida noziegumi un līdzības, ŅPD nebija spējusi iegūt nekādus pierādījumus, kas liecinātu par noziedznieka vai noziedznieku personībām. Upuriem bija nodarīts pietiekami daudz, lai pieļautu iespēju, ka Nags patiesībā bija vairāki uzbrucēji. Kopā ar Ri�menu arī Dr. Luters Dariuss, pazīstamais Ņujorkas galvenais medicīnas izmeklētājs, ar savu sakaru palīdzību FIB mediķu kopienā aicināja sniegt palīdzību.

D�esika zināja, kāda reputācija ir Dariusam, un, ja viņ� lūdza palīdzību, tad lietas Ņujorkā patiesi vedās slikti. Līdz �im bija zināmi pieci maniaka upuri vairākos rajonos, kas vēl vairāk visu sare�ģīja, iesaistot da�ādas policijas jurisdikcijas un patoloģijas laboratorijas. Nesen slepkavības bija mitēju�ās, ta�u saglabājās bailes, ka pretīgās, sakropļojo�ās slepkavības � gabalos sadalītie līķi � varētu atkārtoties.

Viņai �ķita interesanti, ka noziedznieks bija izvēlējies �rotaļu�, speciāli novietojot ķermeņus labi pārredzamās vietās. Slepkava vēlējās, lai ķermeņus atrastu � vai nu tādēļ, ka viņ�

♦ Vārdu spēle: claw � nags, club sandwich � kārtainā sviestmaize. Angļu vai. Tulk. piez.

sajuta kādu no�ēlu un gribēja, lai tā upuri tiktu pienācīgi apglabāti, vai �� kas bija daudz ticamāk, ņemot vērā uzbrukumu nopietnību, � viņu sajūsmināja sava grie�anas talanta izrādī�ana un tam sagādāja baudu biedē�ana un riebuma izraisī�ana sabiedrībā un varas iestādēs.

Piekto upuri atrada, kad kāds piezvanīja uz nakts radiostaciju un pateica varas iestādēm, kur meklēt Zvanītājs kautrīgi nosauca sevi par Ovidu. Zvanī�anas vietas izseko�ana noveda pie tuk�as telefona kabīnes Manhatanā, ta�u Ovida balss bija ierakstīta lentē.

Pārmeklējot apvidu, ko Ovids bija policijai norādījis, tika atrasta sieviete, kuras iek�as bija izņemtas un pazudu�as, domājams, apēstas, jo briesmoņa kanibālistiskā daba jau bija konstatēta tiesu izmeklē�anas gaitā, norādot uz Nagu kā vispazīstamāko sēriju slepkavu kop� Sema dēla laikiem.

�Izdzimtenis nav bijis pārāk izvēlīgs,� nodomāja D�esika. Viņa upuri bija robe�ās no septiņpadsmit līdz septiņdesmit viena gada vecumam, no blondīnēm līdz sirmām vecmāmiņām, kas ŅPD neļāva noteikt acīm redzamu upuru tipu, vēl vairāk ierobe�ojot zinā�anas par to, ar kādu slepkavas tipu viņiem bija darī�ana. Vienīgais kopsaucējs bija tas, ka visi upuri bija sievietes, novedot pie pieņēmuma, ka �is plēsējs slepkavoja, juzdams dziļu naidu pret sievietēm, kas pa�reiz nebija nozīmīgs slēdziens.

Ņujorkas policijas departamentam nebija nekādu pirkstu nospiedumu, matu paraugu vai nozīmīgu �ķiedru, pie tam apcietinājumā nebija neviena, kura zobu nospiedumi atbilstu kodienu vietām, kas bija atstātas uz upuru miesām, kā ari nebija nekādu citu pavedienu, tā ka ne tiesu izmeklētāji, ne kapteinis Ri�mens necerēja uz brīnumiem. Slepkava bija ļoti . uzmanīgs, neatstājot nekādas pēdas, un tas ļāva D�esikai ticēt, ka viņ� bija, kā liecināja birojs, labi organizēts slepkava.

Dr. Luters Dariuss nesen no FIB bija pieprasījis un saņēmis noderīgu pretnoziedzības kompjūteru programmu, kas varētu liecināt par Naga lietoto iero�u izmēru, stilu un tipu. D�esika Korānā bija piedalījusies programmas � sapņa, kas bija aizsācies ar nu jau pensijā aizgāju�o Dr. Holkroftu, izstrādā�anā un uzlabo�anā. Viņ� bija viens no D�esikas instruktoriem kriminālistikas laboratorijā. Dariuss nevarētu atrast labāku kompjuterizētu palīgu kā FIB pierādījumu programmu. �ī pierādījumu tehniskā programma varētu aiztaupīt Dariusam daudzu nedēļu, varbūt pat mēne�u darbu pierādījumu vāk�anā un mērī�anā.

Ar �o domu D�esika aizvēra acis, vēlreiz ļaudamās miegam. Visa informācija par ŅPD problēmām nu �ķita peldam kā nogrimu�a kuģa gruve�i virs stāviem viļņiem �viss juku jukām, savstarpēji nesaistīti un nesakarīgi. Viņa mēģināja par to visu nedomāt, rast mieru � un uz mirkli viņai tas izdevās, līdz peldo�ie gruve�i saplūda vienā nomāco�ā, pazīstamā apveidā � D�eralda Rēja Simsa sejā. Vai Nags bija veidots no tā pa�a materiāla? Viņa piesardzīgi varētu to izsecināt, ņemot vērā to kopīgo gaumi uz cilvēka miesu un to, ka tie abi bija 6. kaitējumu kategorijas slepkavas.

Pēc tam miega murgos viņa redzēja Simsa seju satumstam un pārvēr�amies par dzīvniecisko briesmoni Steinlaipi, kura savukārt kļuva par Metu Matisaku, kur� nikni raudzījās uz viņu pa tā stikla kameras logu. Piepe�i Matisaka apveids kļuva lielāks un draudo�ā gaitā virzījās uz viņas pusi, izejot cauri stiklam, kas viņus �ķīra, � pārdabiska būtne, kuru neaiztur un nesavaino stikls. Viņa rokas pagarinājās par desmit pēdām, gatavas D�esiku sagrābt. Viņa ātri pieliecās, lai paņemtu revolveri, ko nelegāli bija ienesusi cietumā, pacēla to un iz�āva, sa�ķaidot pusi Matisaka sejas. Bet viņ� turpināja tuvoties, vienai acij karājoties, otrai baisi raugoties uz viņu.

Viņai aizrāvās elpa, kad viņ� to sagrāba... Piepe�i tā strauji pamodās un saprata, ka lidma�īna nosē�as.

Ņujorkas pilsēta, 1993. gada 3, jūlijs

� Ko tu domā, Ovid?

Nags uzstāja, lai viņu sauktu par Ovidu. Ovids nesaprata, kāpēc, bet Nags tam paskaidroja, ka pārdēvē visus savus sekotājus.

� Viņa būs laba ...

� Tu esi pārliecināts, ka tagad? Es negribu tevi ne uz ko steidzināt.

� Darīsim to, Nag.

� Vai tev ir āmurs?

� Jā, ir.

� Izdomāji � kurā vietā?

� Beidz uztraukties!

� Laiks uzdzīvei?

� Laiks uzdzīvei.

Da�reiz Ovidam �ķita, ka viņ� sarunājas pats ar sevi, bet .Ня^генг�kā ar pilnīgi citu personu.. Bet, kad Nags medīja upuri, viņiem bija kopīgs prāts.

Viņa' atradās aptuveni trīsdesmit'jardus no viņiem. Tikko iznākusi no pārtikas veikala, padusē tai bija soma. Viņa izskatījās uztraukta, aizņemta un nepamanīja viņa tuvo�anos. Viņa izvēlējās pareizo virzienu, vietu, kurp viņ� bija plānojis to vilkt pēc sitiena ar āmuru. Tiklīdz, viņa zaudētu samaņu, tas varētu darīt ar viņu, ko gribētu, tāpat arī Nags.

Viņ� zināja, ka Nagam patīk uz�ķērst sievietes. Zināja, ka Nagam patīk arī kost un plēst ar saviem zobiem, apēst da�as daļas. Nags bija īsts dzīvnieks.

Viņam ari �is tas no visa tā patika. Viņam patika pielietot savus zobus. Lai gan sākumā, kad viņ� mēģināja nogar�ot to, ko ēda Nags, tas izraisīja vem�anu. Nu viņ� bija vairāk pie tā pieradis un vairs nevēma, ta�u joprojām tas viņam ne pārāk patika.

Ovids samazināja attālumu, kas to �ķīra no upura, jūtot smagoāmuru savā rokā zem mēteļa. Viņ� bija ieplēsis kabatu, lai tajā ietilptu gan roka, gan āmurs. Visi pārējie rīki, kas viņam bija nepiecie�ami, atradās dro�ā vietā.

Viņa palūkojās pār plecu, pamanīja to un paātrināja gaitu. Viņ� sajuta tās bailes. Tas izraisīja vēdera dziļumā patīkamu sajūtu. Viņ� paātrināja soļus. Pēc brī�a tā varēja sasniegt ieliņas sākumu. Bija jāpasteidzas.

Viņa vēlreiz palūkojās apkārt, gandrīz paklupa, ieraugot viņu tik tuvu. Tā iekliedzās tikai tad, kad saņēma āmura triecienu pa galvu. Viņas produkti izbira; viņ� vilka viņas saļimu�o stāvu lejup pa satumsu�o aleju, prom no ielas gaismām, krītot kupraina apveida ēnai, ko veidoja padruknās sievietes siluets, kuru viņ� nu bija pārmetis pār plecu.

Viņ� pagāja garām kādai mājai, kur bija iedegu�ās gaismas, piespiedās kopā ar savu upuri pie sētas un aizturēja elpu. Cilvēki bija dzirdēju�i kliedzienu, ko bija izraisījis sitiens pa galvu. Viņa asiņoja � to varēja saost. Viņ� aizsniedzās līdz viņas galvaskausam, lai pieskartos siltajam plankumam. Tā pirksti kļuva lipīgi. Nags būtu iepriecināts.

Kopā ar savu nastu viņ� turpināja ceļu uz mērķi, vēloties, kaut _Nags vairāk palīdzētu �ajā sagatavo�anas stadijā, ta�u Nags teica, kas tas ir veids, kā apliecināt savu uzticību viņam, un ka nebūtu pareizi, ja Nags palīdzētu �ajā rituāla daļā.

Viņ� un Nags zvērēja, ka nekad vairs nebūs vāji, nekad nebūs izsalku�i vai bez enerģijas. Viņi guva enerģiju, kad

atņēma dzīvību � Nags bija teicis. Viņi ieguva iztiku, kad atņēma dzīvību. Tiem bija visas tiesības uz to, ko varēja paņemt

Viņ� ievilka viņu pilsētas pagraba starplīmeņa tumsā. Jau agrāk viņ� bija atlauzis slēdzeni un novietojis savu darbarīku kasti. Viņ� cerēja, ka Nags viņam sekos, zinot, ka tas atrodas tuvumā, sargājot tur ārā � naktī.

Sieviete ievaidējās. No viņas izgaroja karstums, it kā tai būtu drudzis. Viņ� nosprieda, ka tai varētu būt tuvu trīsdesmit. Viņa bija diezgan apaļīga, ar patīkamu, patuklu seju, tās taisnie mati brīvi nokarājās. �Viņa nav pārāk labi par sevi rūpējusies,� viņ� nodomāja. Sieviete atgādināja viņa pa�a māti.

Viņ� nesaprata, kas aizkavējis Nagu, un baidījās, ka sieviete varētu atgūt samaņu pārāk ātri un sākt kliegt pirms Naga iera�anās. Kur gan viņ� bija?

Viņ� noguldīja viņu uz netīrās grīdas. Sieviete novēlās uz viena sāna � viņa modās. Viņ� negribēja tai vēlreiz sist, baidoties, ka vēl viens sitiens varētu to nogalināt. Nags gribēja, lai upuris būtu dzīvs, kad viņ� to uz�ķēr�.

Pēc brī�a Nags bija telpā kopā ar viņiem. Ovids pat nebija pamanījis viņu ienākam. Tas bija pārsteidzo�i, it kā viņ� būtu materializējies no melnā tuk�uma visapkārt viņiem.

_� Mums nepiecie�ama gaisma, � Nags sacīja, un �ķita, ka vārdi tiktu ie�ukstēti Ovidam smadzenēs pa kaut kādu savādu telefonu. Viņ� dzirdēja vārdus kā no tālienes atskanam.

� Gaisma varētu pievērst kāda uzmanību.

� Gaismu! � pavēlēja otrs.

� Labi, gaismu.

Ovids ieslēdza nelielu kabatas bateriju, ko bija izmak�ķerējis no savas darbarīku kastes. � Kā ir tagad?

� Labāk.

Viņ� redzēja Nagu izstiepjam savu spīdīgo, metālisko, �ķērēm līdzīgo labo roku. Tas bija posto�s ierocis, mirdzo�s vājajā gaismā, aukstie gali �ķita izsalku�i pēc miesas. Nags pagarināja �iletes aso, trīs�uburaino metālu virs sievietes auguma un ar vienu vienīgu vēzienu pārgrieza viņas apdrukātās kokvilnas kleitas audumu. Pēc tam tika pārgriezts viņas krū�turis un biksītes. Tālāk, asinīm uzburbuļojot, sekoja āda. Bet tā bija tikai Naga priek�spēle.

Ovids smagi rīstījās, vērojot, kā naga svārsts lēnām �ūpojās �urpu turpu pār bezpalīdzīgo upuri.

� Gribi iekosties viņā? � Nags jautāja.

� Jā, nevaru vien sagaidīt, � Ovids meloja, zinādams, ka varēja gaidīt.

�Dari to..? Dari to tagad!

Viņ� metās pie viņas rīkles un ar zobiem sagrāba audus un asinis. Gandrīz tajā pa�ā brīdī Nags dziļi ierakās viņas krūtīs un, atstājot robainu sliedi, vilka uz leju, leju, leju... Sievietes kliedziens izzuda kopā ar tās balss saitēm, kuras Ovids izplēsa ar zobiem.

Nags nu koda viņas auguma apak�ējā daļā, plē�ot miesas gabalus, apviļājot tos mutē, da�us izspļaujot, bet da�us apēdot. Viņ� neprātā metās iek�ā viņas aprimu�ajā, nervus satrauco�ajā līķī, atkal rokoties tajā un plosot. Viņ� izdarīja to jau tre�o reizi. Kad Nags beidza, tad pieprasīja acis. Tās tika izgrieztas, pasniegtas � un viņ� tās apēda.

Norimis un guļus atspiedies pret miru�o sievieti, Nags izņēma ārā viņas iek�as, uzmanīgi sakārtojot tās blakus ķermenim, bet pēc tam izkārtojot vijīgā, cirkulārā rakstā ap locekļiem. Tad viņ� sniedzās pēc tās sirds un nierēm. Abi kļuva satraukti, atrodot tikai vienu nieri.

� Paņem, kas mums ir, � Nags sacīja.

Viņ� sameklēja darbarīku kastē plastmasas maisiņus. Sirds tika atdalīta un pirmā atlikta malā. Pēc tam tika iesaiņota kreisā niere.

� Aknas piebeigsim tepat uz vietas, � Nags viņam teica.

� Labi, labi.

� Es gribu galvu, � Nags sacīja.

� Ko? Ko tu ar to gribi sacīt?

� Galvu.

� Tu gribi paņemt galvu līdzi?

� Jā, nolādēts!

� Kādēļ?

� Vēlākam laikam.

� Labi, labi.

Ar galdnieka nazi, izmantojamu linoleja grie�anai, viņ� sāka enerģiski griezt visapkārt kaklam. Viņ� juta, ka galva atdalās, to turēja vairs tikai kakla skriemelis. Asais griezējs drīz pārvarēja arī �o pēdējo savienojumu. Galva it kā steigdamās noripoja no ķermeņa. Viņ� to sagrāba, bet tajā pa�ā brīdī Nags izkampa to viņam no rokām. Viņ� turpināja vēl vairāk sakropļot bezacaino seju, kamēr Ovids pievērsās jēlajām aknām. Piepe�i ārpusē atskanēja troksnis.

� Gaismu!

Ovids to izslēdza.

Kāds nāca lejā pa akmens pakāpieniem � jau bija turpat aiz durvīm. Lai kas bija nācējs, tas redzēja salauzto slēdzeni un

pamanīja savādo spīdumu iek�ā. Viņ� nometa to, ko bija nesis, un aizsteidzās.

� Darbarīkus! Savāc visu, visu! � sauca Nags.

Ovids tā arī izdarīja, cik vien ātri un kārtīgi viņ� to spēja, un, kad apgriezās, tad atklāja, ka bija palicis viens ar izkropļoto līķi bez galvas. Nags bija aizsteidzies tuk�ām rokām. Viņ� saprata, ka nāksies atstāt galvu, un cerēja, ka spēs tikt prom ar darbarīkiem un abiem orgāniem darbarīku kastē.

Viņ� izsteidzās ārā tumsā. No Naga nebija ne miņas.

/

Jauniņais policists, kuru apmācīja Tailers Deiviss, pēdējam paziņoja, ka, kamēr tas dzēris kafiju, pa rāciju pienācis, izsaukums.

� Kāds izsaukums?

� Parastais 10�22, ser�ant Deivis.

Tailers jau vienpadsmit gadus bija apmācību ser�ants, bet jaunie arvien viņu pārsteidza. � 10�22 nav nekāds parastais izsaukums. Jūs dodaties, atbildot uz 10�22, domājot to, ko domājat, virsniek �eis, dodaties tik uz priek�u un saņemat lodi pierē par to, ka esat piezvanījis pie durvīm. Esmu redzējis, kā tas notiek.

� Nu labi, es domāju, tas varētu būt kāds klaidonis,� Braiens �eiss teica savam apmācību ser�antam, nevērīgi pamājot.

� Rīkojies tā, it kā tas būtu visāķīgākais gadījums. Lai�am! Vai tev ir adrese?

�eiss iedarbināja sirēnu un sāka braukt, tiklīdz Deivisa smagā pēcpuse nonāca uz sēdek|a, iz�ļakstot kafiju, kas vēl vairāk nokaitināja viņu. Beidzis lamāties, Tailers Deiviss notīrīja sevi ar kabatas lakatiņu. Tad viņ� �eisam sacīja mierīgā, nosvērtā tonī: � Tu saņem 10�30 � tu zini, kas notiek. Tu saņem 10�11 � tu diezgan labi vari paredzēt, kas sagaida otrā galā. Bet �is draņķis ... varētu būt laupī�ana, kura pa�reiz norisinās, � dro�i. Varētu būt ielau�anās visda�ādāko iemeslu dēļ. Greizsirdīgs draugs vai vīrs piekauj savu sievu. Varētu būt kāds ar ieroci...

Patruļas automa�īna apstājās vecas, brūnas akmens ēkas priek�ā, kur bija sapulcēju�ies trīs cilvēki � pūlis �ajā nakts stundā �ajā apvidū.

Spilgtā signāluguns uz patruļas ma�īnas piesaistīja vairāk skatītāju un ziņkārīgu pusaud�u. Ēkas pārzinis paskaidroja, ka viņ� zvanījis viņiem pēc tam, kad viens no viņa īrniekiem bija pieskrējis pie tā durvīm un paziņojis, ka veļas mazgā�anas telpā pagrabā norisinās kaut kas �ausmīgs. Pārzinis rādīja ceļu.

' Aizmugurējās pagraba durvis bija atvērtas. Melnā telpa vīdēja kā apak�zemes cietuma eja. Deiviss bija paņēmis līdzi kabatas bateriju, un nu viņ� pār�ķēla tumsu ar �auru gaismas staru, saucot: � Policija! Nāciet ārā no pagraba, jūs visi! Nāciet ārā ar paceltām rokām!

' Atbildes nebija.

� Vai tur iek�ā ir gaismas slēdzis? � viņ� jautāja pārzinim.

� Jā, protams, istabas centrā uz ķēdītes.

Gaisma apspīdēja blāvo mazgājamās ma�īnas un �āvētāja malu. � �eit ir kā Kalkutā, � nomurmināja Deiviss, � turklāt kaut kas smird...

� Es neko nejūtu, � atbildēja Braiens �eiss.

Deiviss kā mediķis bija bijis Vjetnamā. � Smar�o pēc asinīm. Vai �eit ir kāds? Vai kāds ir ievainots? Es domāju � �eit kāds ir.

� Es ieslēg�u gaismu, � Braiens teica, dodoties uz istabas vidu ar ieroci izstieptā rokā. Pēk�ņi jauniņais paklupa un tā ierocis iz�āva. Deiviss lamājoties prasīja, kas noticis.

� Es pakritu pār kaut ko... kaut ko lielu.

Tailers Deiviss centās palīdzēt �eisam tikt uz kājām, kad viņa raidītais gaismas stars atklāja nepārprotamu līķa apveidu � to, pret ko Braiens bija paklupis. Nocirstā galva, kuru jaunais ar savu zābaku bija paspēris, vēl joprojām virpuļoja kā iegriezta pudele. Viņi to vēroja, līdz tā apstājās, atklājot miru�ās sievietes izkropļotos vaibstus.

�eiss lēnām piecēlās kājās, viņa drēbes bija mitras un salipu�as. Lamājoties viņ� otrreiz paslīdēja un iekāpa asins peļķē. � Ak Dievs! Ak Dievs, ser�ant!

� Celies kājās un steidzies pie rācijas, mazais! � sauca Deiviss. � Atsauc to! Dabū visus �eit � visus!

Rejo�s suns, sekojot smar�ai, ieskrēja apak�zemes pagrabā un nu bradāja izmētātajās ķermeņa paliekās. Bija attrauku�ies cilvēki, un nu tie ziņkāri snaikstīja savus kaklus. Deiviss iespēra sunim, lai aizdzītu to prom no ķermeņa. Viņ� kopā ar Ceisu jau tā bija pietieko�i piepēdojis nozieguma vietu. � Dieva dēļ, aizvāciet to jaukteni prom no �ejienes � vai es zvēru, ka uzsper�u to gaisā!

Viņa zābaks trāpīja sunim pa ribām, aizlidinot to līdz durvīm. Tas iesmilkstējās un izskrēja ārā, bet piepūle, kas Deivisam bija jāpieliek, lai to izdarītu, lika viņam nokrist uz pēcpuses. Viņa elkonis ieslīdēja atvērtajā rumpī.

Viņ� dzirdēja kādu sievieti ārpusē vaidam par nekrietno attieksmi pret tās suni. Tiklīdz atgriezās Braiens �eiss, Tailers Deiviss lika viņam atbrīvot vietu, aizvadot prom cilvēkus. Deiviss bija redzējis smagās automa�īnas kravas sakropļotus ķermeņus Kambod�ā un Vjetnamā, tomēr nebija pietieko�i rūdīts �im līķim, kas �onakt atradās pie tā kājām. Viņ� no apmācības laikiem zināja, kā saglabāt mieru un kas ir jādara. Tam vajadzēja būt tā izdzimteņa, ko avīzes dēvēja par Nagu, roku darbam. Nepaies ilgs laiks, līdz katra nekaunīga mute sāks viņam piekasīties. Viņam viss bija jāizdara pēc noteikumiem.

Deiviss atgriezās pie durvīm, pamanot, ka jaunais �eiss nespēj ārpusē paveikt uzdoto. Viņ� zināja, kā ātri atbrīvot nozieguma vietu.

� Ļaudis, klausieties! � Viņ� pievērsa sev klāteso�o uzmanību, tad turpināja: � Nu tā � da�u minū�u laikā katrs Ņujorkas policists būs �eit un vispirms gribēs zināt, cik daudz jūs redzējāt un dzirdējāt vai jums �ķita, ka jūs dzirdējāt, un kur jūs stāvējāt, kad jūs redzējāt vai dzirdējāt to... Jā, tas ir tiesa � tur iek�ā ir mirusi sieviete. Policijas detektīvus interesēs, kur bijāt jūs, kad sieviete tika noslepkavota...

Momentā tika sasniegts vēlamais, ko Deiviss centās panākt. Ļaudis sāka izklīst.

�eiss ar vēmiena paliekām uz lūpām vērās savā de�ūras ser�antā ar neslēptu cieņu. � Jūs tie�ām spējat saglabāt mieru visā �ajā ... ser�ant.

Tailers Deiviss pamāja, klusi stāvēdams sardzē pie durvīm, gaidot priek�niecību, kurai būs jāieslēdz gaisma tur iek�ā, cilvēkus, kuriem vajadzēs ar spēcīgas gaismas staru apgaismot to neglītumu, uz kuru �eisam un viņam pa�am vajadzēja uzmest tikai īsu skatienu.

� Tu, Braien, nevienam nestāsti, ka uzgāzies tam līķim,� viņ� sacīja un, kad jaunais vilcinājās, piebilda: � Tu saprati?

� Jā, ser, ja jūs tā sakāt, ser.

� Es tā saku.

Viņ� zināja noteikumus.

� Kāda nekārtība! Kāpēc, velna pēc, mēs nevaram ieslēgt tās gaismas? Tas aizņems visu nolādēto nakti! It kā man nebūtu nekā cita labāka ko darīt! � Dr. Kevins Perkinss bija jauns, saīdzis, skaļ�, rupj� un pretīgs. Viņam riebās profesija, ar kuru pats nodarbojās, viņam bija ievērojams riebums pret policistiem � un tas vēl nekad nebija tā izpaudies kā �onakt.

Kapteinis Alans Ri�mens vēroja jaunāko izglītoto vīrieti, kas apbēra ar apvainojumiem klāteso�os. Lauka ģenerators turpināja dūkt, ta�u �ķidrums bija intermitējo�s, iekārta bojāta. Jauneklis, kas to bija atnesis, dabūja trūkties no Dr. Perkinsa, kura baltais laboratorijas halāts bija nosmērēts ar tum�o, baiso, nepiedienīgo �ķidrumu.

Alans Ri�mens bija traucies pilnā ātrumā, lai nokļūtu �eit. Viņ� bija izrauts no ballītes, kurā policijas komisārs un mērs visiem paziņoja, ka Nags ir vēsture un, visticamākais, ka ir jau ieslēgts kaut kur cietumā.

Izrādījās, ka �īm runām bija pienācis gals.

� Tev taisnība, Perkins, � viņ� sacīja jaunākajam vīrietim, � gaisma �eit patiesi krīt uz nerviem.

� Nolādētās neērtības! Gaidu, lai tavi fotogrāfi tiktu tur iek�ā un pabeigtu, gaidu tavus zēnus ar ģeneratoru tur iek�ā! Tas ir nenormāli � kā Maka Seneta filma. Vai tev ir kāda sapra�ana par to, kā tas ietekmē manu mājas dzīvi? Varbūt tev nav mājas dzīves, bet man ir.

Ri�mens pamāja jaunajam ārstam, kur� acīm redzami bija izcelts no gultas un kuram priek�ā bija pretīgs, grūts uzdevums. � Tomēr, � Ri�mens sacīja, � tu par to dabū diezgan smuku naudiņu. � Kā medicīnas izmeklētāju biedrs viņ� de�urēja, nopelnot daudz rei�u vairāk nekā Ri�mens.

� Laba nauda, velns parāvis! Privātpraksē es varētu nopelnīt se�as septiņas reizes tik daudz...

� Tad varbūt jums būtu labāk pievērsties privātpraksei, doktora kungs, tas ir, pēc �īs nakts...

Perkinsa acis asi raudzījās Ri�menā, bet neaizkavējās pie viņa ilgi. Ri�mens augsti vērtēja tiesu izmeklē�anas informāciju, ta�u viņ� nevēlējās strādāt ar ka�ķīgo Perkinsu un bija Dariusam par to teicis, ta�u Dariuss bija saslimis. Tā bija sagadījies, ka Perkinsam nu bija jāizmeklē nozīmīga slepkavība, jāsavāc pierādījumi un jānoorganizē sekcija, kā arī jāsagatavo nepiecie�amā dokumentācija, kas apstiprina nāves iestā�anos un norāda nāves cēloni.

� Nāves cēlonis ir diezgan nepārprotams � vai jums tā ne�ķiet, doktor? � Ri�mens sacīja, ar skumju neticību noraugoties uz to, ko viens cilvēks spēj nodarīt otram.

� Jā, tā izskatās. � Perkinss pamanījās nokasīt da�us smalkus, blondus matus no ķermeņa, rūpīgi ieliekot tos plastmasas aploksnē. Perkinss no Naga upuriem bija redzējis vēl tikai vienu, ta�u tas bija noticis morgā uz spo�a tērauda galda, kad rētas jau bija iztīrītas, ķermenis padarīts pēc iespējas skatāmāks,

lai to apglabātu. Viņa rokas strādājot drebēja. �Slikta zīme medicīnas izmeklētājam,� nodomāja Ri�mens.

� Galvas atdalī�ana ir kaut kas jauns.

� Jā, jauns pagrieziens, varētu teikt, � nomurmināja Perkinss karātavu humora uzplūdā.

Ri�mens lēnām apgāja apkārt ķermenim un nozieguma vietai. Policisti civilās drēbēs un uniformās visu nakti bija staigāju�i iek�ā un ārā � galvenokārt, lai tāpat vien paskatītos.

� Vēl kaut kas �eit glu�i nesaskan, doktor, � piebilda Ri�mens konspiratoriskā �ukstā.

� Jā? Kas tad, kaptein?

� Parasti viņ� nepaslēpj savu roku darbu. �im zēnam patīk atstāt savus upurus kaut kur ārā Taimskvērā, ja viņ� to spēj.

� Varbūt viņ� vēlāk uzrīkos izstādi.

� Ar to domājot...

� Domājot, ka viņ� vai nu apēda, vai paņēma līdzi da�us no viņas orgāniem.

� Kurus orgānus?

� Visu ko � sirdi, nieres ...

Ri�mens sakoda zobus. � Vai vēl ko?

Perkinss ar pildspalvu norādīja uz da�iem mīkstiem gabaliņiem, kas atgādināja suņa kakas asins peļķē.

� Lielākā daļa viņas aknu tika apēstas �eit uz vietas.

� Bet smadzenes?

� Veselas.

� Es nevaru izprast galvas atdalī�anu.

� Slepkava tika iztraucēts. Es domāju, ka viņ� plānojis ņemt galvu sev līdzi.

Ri�mens pamāja. � Jā, ļoti iespējams, ta�u nevar izslēgt iespēju, ka kāds jokdaris izmēģina savu roku, tēlojot Nagu.

� Pakaļdarinātājs, lai novestu policiju uz nepareizām pēdām? Līdz �im, kaptein, viss liecina par to, ka �is līķis ir vēl viens bezpalīdzīgs tā pa�a brutālā plēsoņas upuris.

� Vai jūsu birojs ir nonācis pie kāda secinājuma par grie�anas ieroci, ko viņ� izmanto, doktor?

� Nē, neesam. Atvainojiet, bet tā tas ir.

� Atvainojiet? � Ri�mens juta, ka Perkinss jau kādu laiku bija mazliet savāds. Viņ� bija pamanījis to iepriek�ējā gadījumā, kas bijā saistīts ar jaunāku, izskatīgāku sievieti, kuru sauca par Lauru �indleri.

� Mums ir jāzina, kādu slepkavības ieroci viņ� izmanto. Ja mēs to zinātu .. ₀

� Atvainojiet, bet mēs esam nonāku�i pie lielas nulles!� kliedza Perkinss. Viņa acis aizēnojās pēk�ņās dusmās.

� Līdz �im jūsu cilvēki nav atradu�i ne spermu, ne ķermeņa �ķidrumus, ne pirkstu nospiedumus. Ko jūs esat ieguvu�i? Da�as �ķiedras, matus un zobu nospiedumus, kas nav izmantojami bez atbilsto�as personas.

� Nolādētie zobu nospiedumi ir ievadīti kompjūterā, nosūtīti visām lielākajām policijas informācijas sistēmām valstī un ārvalstīs.

� Jā, es zinu, jo biju tas, kas piespieda jūs to izdarīt.

Ri�mens devās projām, bet pēk�ņi juta, ka Perkinss sagrābj to aiz rokas. Viņ� pagriezās, lai stātos pretī vīrietim, kur� nu kliedza viņam sejā: � Kādēļ tavi cilvēki nav atradu�i �o dzīvnieku?

� Ko tu domā, ar ko mēs...

� �im izdzimtenim ir jāizceļas! � Perkinss turpināja. � Viņam jābūt vienās asinīs pēc tam, kad izdarījis tādu lietu kā �ī. Viņam jābūt trakam, nenormālam ārprātīgam, vienam no jūsu nolādētajiem MDSO. Nevainojiet mūsu biroju, kad jūs, zēni, neesat izdarīju�i neko, lai apturētu �ādu asins nolai�anas veidu! � Viņ� norādīja uz sakropļoto sievieti.

Ri�mens sagrāba Perkinsu aiz krekla un pagrūda viņu pret mazgā�anas un �āvē�anas iekārtu, izraisot spalgu �ķindoņu, kas lika visiem nostāties miera stājā.

� Pirmkārt, dēliņ, mēs izmeklējām katru no 6 092 dzimum-pārkāpējiem ar garīgiem traucējumiem mūsu kompjūterā un, otrkārt, esam veltīju�i 110 000 darba stundas uz �o kuces dēlu, tā ka negāz man virsū vairāk mēslu! Labi? Labi?

Ri�mens bija drūms gara auguma vīrietis � viņa tvērienā Perkinss jutās pilnīgi bezpalīdzīgs. Uz mirkli viņ� Ri�mena acīs saskatīja instinktīvu, dzīvniecisku tieksmi nogalināt. Perkinss bija aizsedzis savu seju ar kaulainajām rokām, gaidot sitienu, bet da�i policisti bija Ri�menu aizvilku�i prom. Mazliet norimis, lielais kapteinis aizgāja, veltot Perkinsam pēdējos vārdus: � Skaties, lai mans birojs rīt agri no rīta saņemtu pilnīgu ziņojumu! Saprati?

Satriekts Perkinss tomēr priecājās, ka sāk ko just. Pirms tam viņa izjūtas bija it kā pilnīgi paralizētas. Tā prātu bija nomācis sadalītais upuris � viss kopiespaids. Viņ� ļāva Ri�me-nam iziet pa durvīm un tad nosauca nopakaļ: � Tu saņemsi nolādēto ziņojumu, tiklīdz tas būs gatavs.

Kad Ri�mens bija prom, Perkinss domās apcerēja viņu kā cilvēku, kur� līdzīgs Nagam, kā cilvēku, kuru interesē vara, kontrole un citu pazemo�ana. Ta�u Ri�mens nēsāja policista nozīmi...

Ceturtā nodaļa

� �

Nākamajā rītā kapteinis Alans Ri�mens ieradās Policijas laukumā ļoti satraukts, atrazdams priek�ā reportieru baru, kas drūzmējās pie ēkas sliek�ņa. Jautājumu krusa atskanēja kā automāta kārta. Viņ� pamāja ar rokām, lai sapulcēju�ies preses pārstāvji norimtu, un viņam nācās atvairīt no sejas vairākus mikrofonus. � Mēs darām visu cilvēkam iespējamo ...

Atskanēja daudzbalsīgs vaids. Da�i izkliedza jautājumus, kas saplūda vienā � ko jūs pēdējā laikā esat manā labā izdarīju�i? Viens no reportieriem, kuru Ri�mens pazina kā Dzimu Dreiku, uzleco�a �urnālistikas zvaigzne no �New York Times�, dzēlīgi jautāja: � Kā gan jūs varat cerēt, ka cilvēki ticēs, ka jūs darāt visu, kas ir jūsu spēkos? Atvaļinājumi, ballītes melnās kaklasaitēs ... Turklāt kļuvis acīm redzams, ka jūs tiecaties kļūt par policijas komisāru.

� Neviens nav sniedzis nekādus ziņojumus �ajā sakarā, ta�u, ja es to darī�u, Dreik, jūs būsiet pirmais, kas par to uzzinās.

� Kā jums �ķiet � vai jūs kā policijas komisārs spētu efektīvāk tikt galā ar tādu kā Naga lietu?

� Es neļau�os tikt ievilktam �ajā ... jautājumā, � viņ� sacīja Dreikam, tā skaudrajām acīm pirmo reizi aizkavējoties pie reportiera. � Es gribētu jūs nomierināt, dāmas un kungi, ka �ī lieta virzās uz priek�u.

Ri�mena asistents Lū Pīrss, liels, apaļīgs ser�ants uniformā, centās aizsargāt savu bosu, ta�u tas bija tikpat kā mēģināt aizturēt �akāļus no nosprāgu�a lopa.

� Kā ir ar komisāra biroju? Kā ir ar mēra biroju?� kliedza Dreiks, Ri�menam dodoties uz priek�u.

� Visi pārvietojās � D�ims, Endijs, Marta. � Viņa centieni pārliecināt presi cieta sakāvi. Ar viņa pieklājīgo policista toni nebija pietiekami, lai tiktu vaļā no �iem cilvēkiem, un viņ� to zināja.

� Ir dzirdēts pieņēmums, ka Nags ir kaut kādā veidā saistīts ar medicīnu. Vai tam ir jebkāds pamats, kaptein Ri�men? � uzstāja Dreiks.

� Patiesībā nav nekāda pamata, ta�u tas nav izslēgts.

� Vai ir bijis sestais vai septītais upuris, kaptein?

Ri�mens bija dzirdējis par tā saucamo septīto upuri, mājsaimnieci, kuru tajā rītā bija sakropļojis vīrs, kur� bija arestēts. Vīrs domāja, ka viņ� varēs tikt cauri sveikā, ja viņ� liks slepkavībai izskatīties kā Naga darbam, ta�u viņa darbs neizturēja galvenā asistenta medicīnas izmeklētāja Lutera Dariusa labās rokas � 2* 35

Dr. Saimona Ar�era rūpīgo pārbaudi, kur� bija piezvanījis Ri�menam, pastāstot, kas pie viņiem Louverīstsaidā bija noticis.

� Mums ir sestais upuris, � atbildēja Ri�mens. � Septītais bija pakaļdarinājuma slepkavība. Jūs saņemsiet sīkas deta|as preses materiālu komplektā, kas pa�reiz tiek sagatavots. Un nu � lūdzu...

_r � Kas noskaidrots par bezpajumtnieku pāri? � kategoriski prasījā^xkāda sieviete reportiere.

� Cik iespējams noteikt, nav nekā tāda, kas saistītu tās slepkavības ar Nagu.

� Aizņemta naksniņa pagājusī, uh, kaptein? � kāds cits reportieris Vaicāja. -

� Tipiska sestdienas nakts � Apple.

Dreiks atgriezās pie iepriek�ējā jautājuma. � Vai tā ir tiesa, kaptein Ri�men, ka jūs gribat būt mūsu nākamais policijas komisārs?

� Es teicu � nekādu komentāru! � Ri�mena niknais skatiens uz brīdi paturēja Dreiku savā gūstā, pirms tas pazuda aiz durvīm. Lū Pīrss nu stājās sava bosa vietā un improvizējot atbildēja uz reportieru jautājumiem.

Ri�mens zināja, ka Dreiks kopā ar daudziem citiem medīja lielo stāstu, tādu, uz kuru viņ� nebija spējīgs. Viņ� bija daudz domājis par policijas komisāra vietu, bet, ja viņ� zaudētu �ādā cīņā, tam nāktos daudz ko zaudēt, turklāt viņ� nebija pārliecināts, ka vēlas tās galvassāpes, kuras varēja sagādāt birojs. Tomēr viņam bija nozīmīgs atbalsts no da�ādu kolēģu puses, lai gan tā varbūt bija tādēļ, ka visi neieredzēja komisāru Kārlu Eldri�u, cilvēku, kura vadībai sinonīmi bija maigums un neliela aktivitāte.

Tā tas bija līdz �im. Pateicoties Nagam, ŅPD tika dzīvs cepts uri; vārīts ik dienu presē ne tikai pilsētas, bet arī visas valsts mērogā, tas tika padarīts smieklīgs un nekompetents. Apgalvojums par lielo neatbilstību nebija nekas jauns, ta�u tagad gaisā virmoja sauciens pēc reformas, reformas visos līmeņos � un, tā kā Ri�mens savas karjeras laikā bija vairākkārt apbalvots par drosmi un tā kā viņ� bija pēc ranga izsities, tad... Ta�u pat viņ� nebija spējis izvairīties no da�kārt ne�ēlīgajiem karikatūristu un feļetonistu dzeloņiem � tā sauktajām sabiedrības dusmām. Izdevēji publicēja gandrīz tik daudz ziņu, cik tie leģitīmi spēja atrast. Visu, kas ir piemērots publicē�anai, jau sen bija nomainījis Publicē visu, kas ir piemērots.

� Un, ja tas nav piemērots, � viņ� klusu nomurmināja, � dari visu, lai tas tads kļutu.

Ri�menam vajadzēja stipri piespiesties, lai kontrolētu savu niknumu pret presi. Attiecības varētu sekmēt vai sagraut kampaņu, un viņam patiesi bija nodoms kļūt par jauno komisāru. Viņam bija idejas, plāni reformai, kas satricinātu visu sistēmu, viņa lielākā prioritāte bija cerība ietekmēt informācijas apmaiņu pāri visām robe�ām un priek�pilsētām.

Viņam bija personīgi iemesli nepatikai un aizdomām pret presi, jo pret viņa neseno laulības �ķir�anu bija Nācijas izpētī�anas attieksme, sensacionālismam mijoties ar neslavas cel�anu' un noķengā�anu. Viņi ņēma vērā jūtu uzplūdā un dusmās izteiktus vārdus � gan Nensijas, gan viņa pa�a teiktos � un uztvēra tos pēc sava prāta. Jebkādas samierinā�anās iespējas iznīcināja preses arēnā notieko�ā cīņa vienam pret otru. �ajā lietā viņ� bija zaudējis savu mierīgo stāju un bija zaudējis draugus no piektās komūnas. Drīz vien ikviens apgalvojums no jebkura Nensijas advokāta puses ar iespiestā vārda varu tika apstiprināts kā patiesība. Viņ� izlasīja, ka visu laulības laiku viņa cietusi emocionālu spīdzinā�anu, garīgu spīdzinā�anu, seksuālu spīdzinā�anu un se�padsmit citus spīdzinā�anas veidus. Lai atturētos no do�anās uz�Louvensteinu un Ratlid�u nolūkā atrast �īs odzes un sasist kopā to galvas, viņ� bija spiests steigties uz �autuvi, lai veiktu tik daudzus raundus, cik bija nepiecie�ams, lai izlādētu to niknumu, ievainotības sajūtu un apjukumu, ko izraisīja neziņa par to, kā tas varēja notikt, ka Nensija un viņ� bija nonāku�i līdz �ādai situācijai viņu attiecībās.

Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem departamentā viņam bija jāzina, kad bu�ot pēcpuses un kad pievērt muti. Ta�u pēdējā laikā �ī lieta � saniknojo�ais veids, kādā tā līdz �im tika risināta, bija skārusi viņa nervus, un viņ� zināja, ka tas jebkurā brīdī kameras priek�ā vai tāpat varēja zaudēt pa�savaldī�anos. Iepriek�ējā naktī viņ� bija to zaudējis ar Perkinsu. Rakstura stingrība, ar kuras palīdzību viņ� kā uz pirkstu galiem manevrēja starp presi un saviem priek�niekiem, bija atslābusi, draudot pilnībā izzust, ja viņ� nespēs saņemties.

Ri�mens ar liftu brauca aug�up un izkāpa savā stāvā. Viņ� palūkojās uz pilno, mud�o�o vestibilu, kas veda uz steidzami uzstādīto pierādījumu telpu, kur, �ķiet, gaidīja tik�anās ar mēra vietnieku sabiedriskās dro�ības jautājumos, komisāru Eldri�u un citiem interesentiem Naga lietā. Cilvēki steidzās �urpu turpu, sveicinot viņu it kā piespiesti, negribīgi. Ri�mens atbildot katru sveicināja ar aukstu, ietrenētu skatienu. �is vēl nebija viņa ieci^rknis, ta�u viņu, pateicoties laulības �ķir�anai, pazina visā pilsētā. Viņ� lieliem soļiem ātri pagāja garām policistiem, kuri jokojot lūdza labvēlību viņa jaunajā re�īmā. Viņa vaibsti bija kā granītā kalti, līdzīgi bronzas statujai. Bronzas �- pateicoties tā nesenajam braucienam uz Bermudu salām, kas bija padarījis viņu pamanāmāku un brūnāku. Viņam bija iepatikusies Bermudu salu saule un rums, viņ�* baudīja pasauli ar prieku, brīvs no jebkura veida saistībām. Viņ� pats reti valkāja kaklasaiti, ta�u �odien bija izņēmums. Kaklasaite sniedzas pār viņa platajām krūtīm, nespējot aizsniegties līdz tā viduklim. Cilvēki cie�i nolūkojās viņā.

Viņ� zināja, ka izskatās bargs un ka tā nebija īpa�ība, kas padarītu to iemīļotāku, vismaz lielākajai daļai ne. Viņ� zināja, ka iebiedēja jaunākos policistus ar dienesta ierakstiem, kas pēc viņa prāta bija pozitīvs iebiedē�anas veids. Būt pārliecino�am, nebilstot ne vārda, bija lietderīgs līdzeklis pareizajās rokās, pareizajā laikā � īpa�i komandierim. Tas nekādā gadījumā nebija viņam kaitējis karā.

Lielākā daļa policistu viņu saprata. Viņ� bija nevaldāms, ja vajadzēja, ne�ēlīgs, nepiedodo�s, ja apstākļi to prasīja. Tomēr fakts, ka neviens nejutās ērti viņa klātbūtnē, da�reiz to uztrauca.

Būdams policists, viņ� bija mērojis grūto ceļu, kāpjot aug�ā pa karjeras kāpnēm. Ne reizi viņ� nebija paaugstināts amatā, pamatojoties uz ko citu kā savām spējām. Pat prese nespēja atrast nekādus trūkumus. Ta�u viņ� nebija izcīnījis sev vietu politikā un bija palicis bez politiskiem sakariem. Patiesībā viņ� nebija politisks radījums � ne tādā nozīmē kā Eldri�s. Ri�me-

* nam nebija viltības vai talanta tam, ko Eldri�s apzīmēja ar �politisko gudrību�. �īs īpa�ības trūkums bija viņa galvenā vājība, ja viņ� izlemtu vērsties pret Eldri�u. Neraugoties uz to, ka viņ� bija pārvērtis iecirkni pēc iecirkņa labi organizētās, rezultatīvās organizācijās, viņ� joprojām bez piepūles nedejoja līdzi policijas struktūrām, kas bija daudz grūtāk nekā spēlēt menuetu ar presi. Iespējams, ka viņ� nebija dejotājs un, iespējams, nebija arī īstais materiāls komisāra amatam.

Pirms ielūko�anās pierādījumu telpā � telpā, kurā bija savākts bezgaldaudz informācijas par Naga slepkavībām, viņ� atcerējās, ka Eldri�s vēlējies to redzēt. Ziņa par to, ka Eldri�s izveidojis speciālo uzdevumu vienību Naga slepkavību izmeklē�anas uzraudzībai, atskanēja visos sektoros. Neviens nezināja detaļas. �odien visi to uzzinās.

Eldri�a sekretāre viņam pavēstīja: � Viņ� jūs gaida, kaptein Ri�men. Ejiet tūlīt iek�ā!

Tikai pirms divām nedēļām Eldri�s bija pavēlējis viņam atstāt tā biroju un dusmu uzplūdā teicis, ka nav nepiecie�amības pēc �ādas speciālo uzdevumu vienības, pavēlot viņam ņemt

nedēļu atvaļinājuma. Tās bija pirmās dienas, ko pēc vairāku gadu darba viņ� pavadīja prom no pilsētas. Viņ� juta, ka ir izsīcis, tādēļ aiztraucās uz Bermudu salām, kur kādu laiku centās nedomāt par darbu � par Nagu. Pa to laiku ziņas par vēl vienu upuri, kā arī ziņas par viņa prombūtni � atpūtu Bermudu salās, nejau�i nonāca presē, izraisot pret viņu nelabvēlību.

Eldri�s � vienmēr viltīgais politiķis.

Eldri�a birojā viņ� sastapa divus citus vīrus � Kenu Sta-lingsu, pilsētas mēra vietnieku, un kapteiņleitnantu Louelu Morisu � spējīgu cilvēku, kur� Ri�menam patika un kuru viņ� cienīja. Eldri�s iepazīstināja Stalingsu ar Ri�menu, kuri viens otru it kā novērtēja.

� Es tevi, Alan, atsaucu tādēļ, ka mums ir nepiecie�ams tava kalibra vīrs, kur� vadītu Naga uzdevumu vienību un vadītu ...

� Uh, vienu mirklīti! � Ri�mens vaicājo�i palūkojās visapkārt telpai. � Es nesaprotu, Kari...

� Tu esi labākais vīrs �im darbam.

� Es esmu?

� Mēs esam vienoju�ies. Tas ir � mērs un �is birojs.

Stalingss iejaucās sarunā. � Viņa godība izskatīja daudzas kandidatūras � un jūs tur sarakstā bijāt pirmais, kapteini Ri�men. �ī ir augsta profila lieta; protams, tas tikai palīdzētu, ja jūs tiektos uz jebkādu politisku biroju � un tam nav jābūt �im birojam!

Eldri�s un Stalingss pasmējās, bet Moriss joprojām klusēja.

� Kā ir ar Morisu? � Ri�mens jautāja, nebūdams pārliecināts, ka vēlas vadīt �ādu vienību. Uzdevumu vienības bija nomāco�as, garās darba stundas beidza nost, pie tam viņ� pilnībā neizprata, kāda bija Eldri�a motivācija.

� Moriss uzņemsies tavus pienākumus iecirknī, kamēr tu būsi speciālo uzdevumu vienībā, � paskaidroja Karls Eldri�s.

� Es saprotu.

� Es domāju � tā tam jābūt, ka tu esi tas, kuram to jāuzņemas, Alan. Turklāt tu biji vienīgais, kas sākotnēji ieradās pie manis ar �o priek�likumu. Atceries?

� Es atceros labi.

� Redzi � tas biji tu, kas sazinājās ar FIB, un viņi izvēlas vīru. Tu esi pielicis savu roku kop� pirmās �īs slepkavības. Tas ir tikai dabiski, ka tev jāturpina, � Eldri�s piebilda.

Stalingss atkal iejaucās. � Un jūs bijāt mēra pirmā izvēle, Alan.

Ri�mens palūkojās uz Louelu Morisu, kur� tikai raudzījās pretī, neko nesakot.

__-Qir es saprotu, tad piekri�ana būtu politiski pareizs lēmums, un, sprie�ot pēc pieplūduma vestibilā, es secinu, ka jūs plānojat noturēt preses konferenci.

-� Vārtās nozīmē, ka jūs piekritīsiet? � jautāja Stalingss.

Ri�mena izjūtas nonāca pretrunās: viņ� gan vēlējās aizbēgt no visa, gan vēlējās pieņemt lielāko izaicinājumu tā dienesta laikā. Tomēr viņ� klusi sacīja: � Man vajadzētu pārbaudīt savu galvu. Tikai viena lieta, Kari, es nevēlos, lai kāds ap�aubītu manus lēmumus vai iejauktos. Sapratāt?

� Ļoti labi, tu to neno�ēlosi, Alan.

� Nezin kādēļ, � Ri�mens sacīja, � es neesmu tik pārliecināts.

Eldri�s viņam pavēstīja, ka ēkā tiek veidota pierādījumu telpa un birojs speciālo uzdevumu vienībai. Ri�mens atbildēja, ka to viņ� jau zina, pat telpu skaitu.

� Policijas iecirknī nav iespējams neko noslēpt.

� Es nezinu. Manis nozīmē�ana �ajā uzdevumu vienībā ir diezgan liels pārsteigums.

Visi paspieda viens otram rokas, un Kens Stalingss sacīja: � Mērs vēlas tūlītēju rīcību �ajā lietā, Alan. Jūs to saprotat?

� Skaidrs, viņ� vēlas, lai Nags būtu aiz restēm vakar.

Stalingss pasmīnēja. Viņa smīns atgādināja liela pin�era lūpas.

Visi trīs policisti noskatīja tā Brooks Brothers uzvalku, kad tas aizsteidzās prom.

� Es domāju, ka viņ� varēja palikt uz uzmundrinājuma runu uzdevumu vienībai, � Ri�mens sacīja.

� Paldies Dievam � ne, � atbildēja Eldri�s.

Moriss piecēlās, iebāza mutē cigareti, kuru neaizdedzināja, un sacīja: � Alan, es parūpē�os par taviem pui�iem.

� Es zinu, ka tu to izdarīsi, Louel, un veiksmi tev!

Moriss aizgāja.

� Tavā rīcībā būs labākie vīri, Alan, � sacīja Eldri�s, tiklīdz viņi palika divatā. � Labākie no katra sektora, daudzi no viņiem strādāju�i pie vienas vai vairākām lietām, rūpīgi izvēlēti � visi lieliski vīri.

� Kad tas viss sākās? Vakar par to nebija nekādās runas. Tagad...

� Mēs bijām savāku�i visus agrāk, kamēr tu biji prom. Tad, kad �ķita, ka slepkavības ir mitēju�ās.. _P nu � un pēc tam pagājusī nakts. Ak, kāda gan, velns parāvis, tagad starpība!

� Es varbūt būtu vēlējies savu komandu...

'�'Hei, Alan, mēs visi esam vienā komandā, atceries! Bez tam tu pazīsti lielāko daļu no vīriem, kas strādās tavā pakļautībā.

Ri�mena acis stingri raudzījās Eldri�ā. � Lielākā daļa, bet ne visi � tas nav pietiekami labi, Kari. � Ri�mens zināja, ka komandā strādās vismaz viens vai pat divi �kurmji�, kuri ziņos komisāram.

�Vismaz Eldri�s bija vaļsirdīgs,� viņ� nodomāja.

Ri�mens iegāja slepkavību lietu telpā, kas, domājams, kādu laiku kļūs par viņa mājām. Upuru fotogrāfijas, uzņemtas da�ādos leņķos, tūdaļ satrauca viņa izjūtas. Da�i tuvplāni atklāja milzīgo pārestību, kas bija nodarīta miru�ajām sievietēm. �ajā telpā atradās nelielie pierādījumi, kurus bija savāku�i da�ādu priek�pilsētu policijas darbinieki un kuri nu piederēja uzdevumu vienībai � upuru sadriskātās drēbes, to apavi, no�ēlojama rokassomiņu izstāde, kuru saturs bija mētājies visapkārt līķiem, da�as papīra strēmeles, kurpes nospiedums no dubļainās alejas, policijas ziņojumi, upuru, viņu radinieku un draugu personiskās lietas, rūpīgi un detalizēti tiesu medicīnas izmeklētāju ziņojumi par to, kā tie�i katra sieviete mirusi. Tas viss atradās uz salokāmo galdu rindas. Ri�mens nodomāja, ka ikviena no �īm lietām izmisīgi izkliedza savu sāpi, ta�u neviens nespēja to sadzirdēt. Lūpu krāsas tūbiņas, atslēgas un sīkumi, bērni�ķīgi atslēgu piekaramie, naudasmaki ar fotogrāfijām, izsvaidīti manikīra un kosmētikas komplekti � visi tā saucamie pierādījumi bija upuru personiskie piederumi � nekā nozīmīga, visi tie norādīja uz upuriem, nevis uzbrucēju. Frustrācija bija �eit ielavījusies, pirms ieradās uzdevumu vienība.

Eldri�s bija atstājis viņu kopā ar virsnieku grupu, kuri bija ieradu�ies no piecām priek�pilsētām. Karlam bija jāpiedalās preses konferencē, kur jāsniedz ziņas par to, kā Alans Ri�mens ļ

vadīs jaunizveidoto uzdevumu vienību. Tiklīdz Eldri�s bija I

prom, Ri�mens izgāja telpas priek�ā, paņēma koka āmuriņu un palūdza ievērot kārtību. Da�as no sejām, kas uz viņu raudzījās, tas pazina no iepriek�ējām lietām. Daudzas bija sve�as. Vēl arvien cilvēki nāca klāt.

Starp tiem, kuri ieradās vēlāk, bija tādi, kurus Ri�mens nepazina, un viņ� baidījās, ka varētu iefiltrēties prese. Viņ� palūdza pie durvīm pārbaudīt dokumentus, vienam no viņa detektīviem uzņemoties �o godu. Tad Ri�mena, kā arī citu uzmanība pievērsās gara auguma garkājainai uzkrīto�ai sievietei pelēkā kostīmā. Ri�mens ievēroja viņas gai�i brūnās, skaid-

rās, platās, it &a apgarotās uti ziņkārīgās acis. Rokās tai bija spieķis, un ejot tā kliboja. Viņā varēja būt no preses. Viņ� noteikti viņu nepazina, ta�u viņ� nevarēja zināt katru detektīvu vai policistu pilsētā. Viņa tikpat labi varēja būt policijas psihiatre vai cilvēks, kas spētu palīdzēt radīt slepkavas portretu, ko tiem vajadzēja izstrādāt. Vīrs pie durvīm bija aizkavējies, pārbaudot sievietes dokumentus, bet nu pamāja, ka viss kārtībā. Jaukā sve�iniece pakliboja tikai da�us soļus, kad kāds detektīvs piecēlās un piedāvāja viņai vietu pirmajā rindā.

Ri�mens kaut ko nopurpināja par troksni, kas valdīja telpā, un palūdza ļaudīm iekārtoties.

; � Kungi... dāmas... detektīvi... ļaudis!

Aizmugurē virs Ri�mena galvas lielas slepkavību upuru fotogrāfijas noraudzījās uz sapulci. Miru�ās sievietes, daudzas bez acīm, nolūkojās uz D�esiku Korānu, it kā tās būtu no tum�as galerijas vaska �ausmu muzejā. �Galvaskausi sa�ķaidīti kā mīkstas melones ar apaļu āmuru vai cirvi � atkarībā no sadistiskā briesmoņa noskaņojuma,� viņa nosprieda. Rumpji veidoja vēl briesmīgāku izpostītās miesas izstādi, kur Nags bija izmantojis kādu nezināmu ieroci, lai uzplēstu vietu, kura parasti bija rezervēta patanatomam. Upuru krū�kurvju un vēderu saturs bija izlikts mu�ām un �urkām par barību.

Slepkavam acīm redzami baudu sagādāja sievie�u miesas sakropļo�ana.

Me�onība tomēr nebija nekas jauns D�esikai vai citām policijas amatpersonām �ajā telpā. Vardarbīgu noziegumu skaits pret sievietēm pieauga tik lielā mērā, ka trīs no �etrām amerikāņu sievietēm kādā brīdī kļuva par vismaz viena vardarbīga nozieguma upuriem. D�esikai, kura bija kļuvusi par Matisaka pēdējo mērķi, pirms viņ� tika noķerts un ieslodzīts, Tieslietu departamenta statistika nozīmēja vairāk nekā tikai skaitli. Viņa zināja, ka katru gadu sievietes kļuva aptuveni par 2,5 miljoniem vardarbīgu noziegumu upuriem, sākot ar smagiem miesas bojājumiem un beidzot ar izvaro�anu. Tas vēl bija nepilnīgs novērtējums, jo statistiķi neņēma vērā trīs līdz �etrus miljonus sievie�u, kuras tika piekautas vardarbības gadījumos mājās.

Ta�u ne jau tikai statistika biedēja D�esiku. Tas bija arī �ī nozieguma gadījuma raksturs, brutalitāte brutalitātes dēļ. Viņa atcerējās laikus, kad reti tika izdarīti fiziski ievainojumi sievietei, kura pēc draudiem pakļāvās izvaro�anai, bet tagad, ja ari sieviete padevās, tai nodarīja pāri vēl tik un tā.

Bez �aubām, Nags ienīda sievietes, viņa noziegumi bija naida noziegumi. Lielāko daļu noziegumu varēja izskaidrot ar velna

dziru vai sabiedrības negācijām � ielu bandām, pieeju iero�iem un narkotikām, vispārējo ģimenes un kopienas vērtību sabrukumu. Bet kāda gan sakarība bija �ādiem izskaidrojamiem noziegumiem ar neizskaidrojamo nāves doktoru, pazīstamu kā Nagu, kur� līdzīgi mūsdienu D�ekam Ķidātājam uzbruka sievietēm, lai tās sakropļotu un sadalītu gabalos ē�anai? Ļoti neliela � viņa nosprieda. Vairāk ticams, ka viņiem bija darī�ana ar noziedznieku ar ļoti augstu inteliģences līmeni, izglītību virs vidējā līmeņa, baltādainu vīrieti, kura dzīvē kaut kas norisinājās daudz sare�ģītāk nekā ielas bandu dalībnieku dzīvē, puisi, kur�, ja lietoja narkotikas, tad tikai vieglas, puisi, kuram, visticamākais, bija ļoti liela naida pilnas attiecības ar savu māti, naida, kas pārpildīja viņu, dzenot to pakaļ iedomātām mātēm, lai slepkavotu atkal un atkal. Vai to izraisīja vispārējais �ģimenes vērtību sabrukums�? Nē, to izraisīja vienkār�a apslēpta un ļauna perversitāte, kas bija iesējusi slepkavas prātā naidu pret sievietēm.

Ne viņa, ne policijas amatpersonas nevarēja sajaukt Naga lietu ar ielu noziegumu un pret sievietēm izdarīto vardarbību pieaugumu, lai cik vilino�a �ī koncepcija būtu. Nē, bija skaidrs, ka viņiem ir darī�ana ar mizantropu tā visdziļākajā nozīmē, izdzimteni, kur� līdz sirds dziļumiem ienīda sievietes. �is gaļasēdājs bija pietiekami slīpēts, lai dienā labi apgaismotās telpās slēptu savu naidu, izlai�ot to laukā naktī, lai aplūkotu un atbrīvotu, lai ļautu tam pilnu vaļu � līdzīgi vampīram, kas izslāpis pēc asinīm. Tikai �is nelietis bija izsalcis pēc miesas un dzesēja savu naidu, piekaujot un saplosot sievietes līdz nāvei un pēc tam apgānot to ķermeņus. Viņa uzskatīja, ka tas bija patiesais sakropļo�anas un gabalos sadalī�anas mērķis � noķengāt ķermeni un, iespējams, sievietes apveidu svētumu.

Telpas kņadai pieklustot, viņa atcerējās �Geto Boys� dziesmas vārdus. Pirms tam bija repi par policistu slepkavām, nu bija repi par sievie�u slepkavām.

D�esika skaidri atcerējās �os dziesmas vārdus. Viņa atcerējās arī, ka pēc Matisaka uzbrukuma nespēja viena ieiet du�ā. Tās bija nepārvaramas, dzīvnieciskas bailes un liels, augo�s naids pret personu, kas to viņai bija nodarījis. Bailes pārvērta visu viņas dzīvi � to, kā vakaros tā gāja gulēt, kā no rītiem pamodās, visu, ko tā darīja ...

Ri�mena balss iztraucēja viņas domas.

� Man, tāpat kā jums, bija pieteikts �eit ierasties, ļaudis, ta�u es saņēmu vienu papildu pavēli...

� Un? � jautāja O�Tūls, drukns detektīvs, ar kuru Ri�mens bija jau kopā strādājis.

_Un.; � man ir jāpaziņo jums, ka mums � jums un ■*' � man -г* jākļūst par speciālo uzdevumu vienības kodolu ...

� Un tu vadi �o uzdevumu vienību ... � atbildēja O�Tūls, viņa uzacīm domās paceļoties uz aug�u.

� Jā, tā tas ir. Vai ir kādas problēmas?

O�Tūls tikai pasmējās un nosacīja: � Labāk tu nekā es.

� Laba izvēle. Apsveicam, kaptein! � citi klusi iesaucās.

� Nedomāju, ka apsveikumi �eit ir vietā, ļaudis, � viņ� sacīja, aplaizdams skatienu telpai.

� Kāda ir tava pirmā prasība, Alan? � jautāja O�Tūls.

� Es vēlos, lai mēs izmantotu katru detektīvu, ko varam iesaistīt.

� Un kā ar teko�o lietu kaudzēm? � kāds jautāja.

� Pie velna ar teko�ajām... atlieciet malā tos nelie�us! Pārsūtiet daļu lietu uz Pazudu�o personu vai DMV daļu � man vienalga.

Viens no detektīviem gaudās: � Viegli pateikt, ne tik viegli izdarīt. Vai mums ir atļauja no aug�as �ajā lietā, kapteini Ri�men?

� Tas nāk no aug�as.

� Kādēļ pēk�ņās pārmaiņas politikā? � kāds cits jautāja.

Ri�mena seja sastinga � acīmredzot viņ� nebija pieradis, ka tam uzdod jautājumus.

� Mēs �eit neesam, lai apspriestu politiku, ļaudis. Mēs �eit esam, lai realizētu politiku, skaidrs? Pa pusei militārās organizācijas militārās siksnas ir stingri nostieptas, � viņ� sacīja.

Ri�mens vēlreiz novērtēja savu jaunizveidoto uzdevumu vienību. � Tauta, prese un citi saka, ka mēs �ajā lietā sē�am klēpī saliktām rokām. Viņi zīmē nelielas mēra un policijas komisāra karikatūras un^ ja tas tā turpināsies, zīmēs manas un jūsu. Da�i cilvēki salīdzina �o ar Jork�īras Ķidātāja lietu Anglijā 1980. gadā. Un tas nav labi. Policija deviņas reizes bija iztaujājusi slepkavu, neapzinoties, kas viņ� ir. Pat Skotlendjards nespēja �o �ali noķert, jo neviena no policijas aģentūrām nesadarbojās ar otru. Un tas ir tie�i tas, ko prese saka par mums, ka mēs nespējam kopā �spēlēties Ņujorkas smil�u kastē�. Iespējams, ka tā tas ir un varbūt zināmā mērā vienmēr tā būs, iespējams, ka tas ir neizbēgami, ņemot vērā to, ka mēs visi esam policisti un ka policisti ir ļoti izkliedēti. Patiesībā vZņ� ne�ķiro, vai tā ir Kvinza vai Bronksa, vai Manhatana, kā mēs esam novēroju�i. Viņ� ganās visur.

� Tātad mums jābūt supervienībai? � jautāja Luīza Emonsa, detektīve no Kvinzas.

� Ja, ta tas ir. Mēs tie esam, tā ka, ja jums ir ģimene, ja jums ir draudzene vai draugs, tad nāksies tos atstumt izstieptas rokas attālumā.

Vīrie�i sāka gausties.

Ri�mens saglabāja mieru. Vērojot viņu no savas vietas, Dr. D�esika Korānā nosprieda, ka viņ� ir izskatīgs, bet skarbs. Tik lielam augumam viņ� bija par slaidu, un viņa acis it kā prasīja uzmanību un cieņu.

� Mums netrūkst birokrātiskas lietvedības, kompjūteru vai tamlīdzīgu lietu, � sacīja Ri�mens. � Mums netrūkst �arlatānu, untumaiņu un idiotu, kuri sniedz informāciju,- un pietiekami daudz ir grēksūd�u, lai varētu piepildīt Sentpatu, ta�u mums, �ķiet, pietrūkst centrālās iebiedētavas �ajā lietā. FIB ir iesaistīts un nosūta supervīrieti palīgā koordinēt mūsu pūles. Es cerēju, ka viņ� jau būs �eit, bet vai kāds no jums ir redzējis kādu, kuram būtu trīs piederumu uzvalks pāri bruņuvestei?

Piezīme sasmīdināja katru klāteso�o policistu, izņemot izskatīgo lēdiju ar kastaņbrūnajiem matiem zāles priek�ā. Lielākā daļa policistu atteicās valkāt vestes, un lielākā daļa federālo atteicās nevalkāt. Sieviete klusēja, nogaidot, kad pienāks viņas laiks.

� Lai nu kā � federālie palīdzēs mums slepkavas profila izveidē un cik vien spēs atbalstīs tiesu medicīnas izmeklē�anā tagad, kad mērs beidzot ir devis zaļo gaismu.

� Labi darīts, � sacīja D�esika Korānā, piesaistot daudzu skatienus. � Un pirmais, ko jūs varētu izdarīt...

� Kas tas būtu? � Ri�mens jautāja mazliet nicino�i.

� Izdot informācijas izplatī�anas aizlieguma pavēli katrai policijas aģentūrai un amatpersonai. Nesniegt nekādu informāciju presei, izņemot to, kura tiek sniegta no �ejienes.

� Laba ideja, � sacīja O�Tūls. Citi piekrita.

Ri�mens pamāja. � Es gribēju par to runāt. Paldies par to, ka jūs aiztaupījāt laiku. Un tagad pie nākamās problēmas. Ir pienācis laiks norīt lepnumu un strādāt kopā visos līmeņos. Tādēļ radīta �ī vienība. Nekādas izrādī�anās, nekādi hot-dogi vai superdetektīvi, tikai smaga policijas izmeklē�ana sakostiem zobiem. Jūs visus izvēlēju�ies jūsu kapteiņi, jo jūs esat līdzīgi man ... stūrgalvīgi, apņēmīgi, strādīgi policisti.

� Tie�i tā!

� Mums liek veikt brīnumus � atrast adatu siena kaudzē ... Diezgan lielā � astoņus miljonus lielā cilvēku siena kaudzē. Atrisināt �o noslēpumu līdz vienam cilvēkam. Mums ir jāizveido Ķidātāja tipa speciālā vienība, lai cīnītos ar �o slimo izdzimteni, ko prese dēvē par Nagu. Līdz �im brīdim īstais ierocis, kuru nelietis izmanto upuru grie�anai, nav noteikts. Tiesu ekspertīzei nav atbildes, tā ka mums nākas strādāt kā akliem. Gan attiecībā uz izmantoto ieroci, gan motīvu mums nav ne jausmas. Varbūt tāda nemaz nav... Varbūt tas ir parastais, senais Jaunums, tas pats, kas �os briesmoņus vada no laika gala/

Ri�mens ļāva satraukumam norimt.

� Kamēr mēs gaidām, kad parādīsies tas FIB puisis, � viņ� * turpināja, � es vēlos, lai katrs klāteso�ais kapteinis lakoniski pastāstītu, kas ir viņa nodaļas rīcībā, un pēc tam es vēlos apliecinājumu tam, ka �ī informācija nokļūs līdz �im kompjūteram. � Viņ� apklusa, norādīdams uz iekārtu. �ī ir izmeklē�anas telpa � vienīgā izmeklē�anas telpa �ai lietā, kungi. Vai visi to saprot?

Visi pamāja, un vairāki kapteiņi piecēlās, lai pastāstītu da�us sīkumus. Slepkava bija ļoti lietpratīgs, neatstājot aiz sevis nekādu pēdu. Viņ� �ķita tik ātrs un nepielūdzams kā viesulis.

D�esika nespēja izprast tādu bezjūtīgu nevērību pret dzīvību.

Viens ņo kapteiņiem sacīja: � Mums jāatceras, par kādu jomu mēs �eit runājam. Neviens negrib tikt iesaistīts �ādā lietā. Ja kāds redz vīrieti iesitam sievietei, tas nosprie�, ka tas ir strīds starp vīru un sievu � tā tas ir.

� Sitiens ar āmuru ir tikai sākums, � sacīja Ri�mens, � lai padarītu upuri bezpalīdzīgu. Patiesā slepkavība notiek vēlāk. Sis puisis velk upuri uz izvēlēto vietu � parasti pagrabu, kurā ir ielauzies, vai zem kādām kāpnēm, aiz konteineriem � vienalga, kur. Un tad viņ� ļauj vaļu �im neticamajam niknumam.

� Sis puisis ir patiesi slims ... slimāks nekā ... nekā... � Luīza Emonsa nespēja pabeigt iesākto.

�...slimāks nekā O�Tūls pagāju�ā gada ballītē?

Da�i iesmējās.

� Slimāks nekā tas izdzimtenis vampīrs, ko FIB aizturēja �ikāgā pagāju�ajā gadā, � pabeidza izskatīgā detektīve₃

Kad Ri�mens bija atguvis sanāku�o vīrie�u un sievie�u uzmanību, D�esika juta, ka pienācis laiks atklāt savas kārtis.

� Es esmu aģente Korānā, doktore D�esika Korānā � no FIB kriminālistikas laboratorijas, � viņa sacīja.

Ri�mena tum�ās, dziļās acis sa�aurinājās, izrādot neapmierinātību par to, ka viņa visu sapulces laiku līdz pat �im brīdim bija sēdējusi, neiepazīstinot ar sevi. D�esika saprata, ka viņ� mēģina atcerēties visas piezīmes, kuras bija izteicis attiecībā uz federālajiem.

� Slikts pieņēmums, ka federālais būs vīrietis, � viņa piebilda. � Kā jūs domājāt, kas es esmu � apkopēja?

� Ak Dievs, es nepazīstu visus departamentā. Es domāju... Nav nozīmes, ko es domāju. Vai jūs vēlētos piebilst kaut ko pie tā, kas �eit tika pasacīts?

D�esika, atspiedusies uz spieķa, pagriezās pret sanāku�ajiem detektīviem. � Mēs nesen iesēdinājām D�eraldu Reju �Simsu, un jūs varbūt zināt, ka viņ� sevi cietuma kamerā nogalināja. Es... es ar viņu cietumā tikos tikai da�as dienas pirms tam. Simsam un jūsu Nagam ir daudz kā kopīga. � Viņas acis vērīgi aplūkoja telpu. Visi bija pieklusu�i.

� Viņa ārsts uzskata � un es tam piekrītu �, ka viņa otrais es, viņa slepkavnieciskā puse, pierunāja to izdarīt pa�nāvību.

� Mēs varam tikai lūgties, lai Nags izdara to pa�u, � sacīja O�Tūls.

� Kamēr viņ� ir brīvībā, maz ticams.

Viņa ļāva aizritēt da�iem mirkļiem un tad mierīgi sacīja: � Mana komanda bija arī atbildīga par Meta Matisaka sagūstī�anu.

Tas izraisīja lielu murdoņu � daudzi nu saprata, kas bija Dr. D�esika Korānā. Visi bija lasīju�i par ievērojamo pavērsienu vampīra lietā un par to, ka viņa cietusi Matisaka noķer�anas procesā.

� Jūs varat būt dro�i, ka mana komanda un es � mēs neesam glu�i amatieri �ajā lietā. Jebkurā gadījumā priecājos, ka izvēlējās mani, lai es varētu jums palīdzēt. Mums ir labākā tiesu medicīnas laboratorija visā pasaulē. Ja ir kāds informācijas mazumiņ�, kas ir palaists garām, mūsu laboratorija to atradīs. Tajā pa�ā laikā man jāpiekrīt visam � gandrīz visam, ko jums teica kapteinis Ri�mens. Ir ļoti būtiski, lai visas pilsētas daļas darbotos cie�ā harmonijā pret �o... radījumu.

Kad sapulce beidzās, Alans Ri�mens palūdza D�esiku Korānu ieiet blakusbirojā, kuru Eldri�s bija nodevis viņa rīcībā. Tiklīdz viņi bija paliku�i divatā, viņ� sacīja: � Man nepatika jūsu nelielā maskarāde, doktor Korānā.

� Es tiku informēta, ka jūs esat lietas kursā par manu ...

� Es teiktu, ka ir patie�ām redzams, ka man nebija ne jausmas, ka jūs esat ieradusies. Cik ilgi jūs jau esat pilsētā?

*; �--■Ierados vakar vēlu un veltīju vakaru,, lai pēc iespējas labāk iepazītos ar lietu, ņemot vērā informācijas trūkumu. Man bija tik�anās ar komisāru Eldri�u, un mani palūdza �orīt būt �eit. Neviens man nepaziņoja par pagāju�ās nakts slepkavību.

Ri�mens uzklausīja viņas runu, ik pa laikam piebilzdams:

� Es saprotu.

� Turpmāk es vēlētos būt apzvanāmo personu sarakstā,� viņa piebilda.

� Kā gribat, doktor.

� Es ļoti vēlos palīdzēt visos iespējamos veidos.

� Kā es nojau�u, jūs esat ar �ādu lietu jau saskārusies.

� Ar slepkavu, kura zobu nospiedumi noņemti no kāda tā upura iek�ām? Ne glu�i, ta�u, varētu teikt, esmu redzējusi � pietiekami daudz vampīru, lai neģībtu.

Viņai ir stingra nostāja, viņ� nodomāja, novērtējot sievieti.

Viņa spēja pārsteigt � �ī sieviete ar neglīto spieķi.

�■ Nav �aubu, ka Matisaka upuri mocījās ilgāk un D�eralds Rejs Simss varbūt bija nenormālāks nekā �is kroplis, ar kuru mums ir darī�ana, doktor, ta�u veids, kā �is izdzimtenis rīkojas, un veids, kā viņ� atstāj upuru ķermeņus, tas varētu �okēt pat jūs.

� Ko gan tas nozīmē, kaptein? Vai to, ka mana reputācija ir mani apsteigusi? Ka es esmu nesatricināma? Ka jūs vēlētos redzēt mani drebam?

Viņa bija izlasījusi pilnīgu dosjē par Ri�menu, kur� bija dzimis 1948. gadā strādnieku ģimenē kā tre�ais no pieciem bērniem. Viņ� bija apmeklējis Ņujorkas skolas, pavadījis divus gadus D�ona D�eija koled�ā, no kuras izstājās sakarā ar izsaukumu uz Vjetnamu, un, 1973. gadā atgriezies, iestājies Policijas akadēmijā. Viņ� ātri bija kāpis pa karjeras kāpnēm no patrulētāja līdz detektīvam pēc �ilbino�u arestu sērijas. 1979. gadā viņ� pārgājis no Korupcijas departamenta uz Slepkavību departamentu, kop� tā laika būdams slepkavību izmeklē�anas detektīvs. 1989. gadā viņ� nozīmēts par kapteini 31. iecirknī, iecirknī, kas tika uzskatīts par sliktāko pilsētā, līdz viņ� to pārvērta, padarot imūnu pret korupciju un iek�ējām problēmām. Nu trīsdesmit pirmajā iecirknī bija viens no augstākajiem arestu līmeņiem pilsētā. Viņam bija tik labi panākumi, ka tas tika nozīmēts vēl uz diviem citiem �netīriem� iecirkņiem, lai viņ� tos �satīrītu�, � un bija apbrīnojami labi ticis ar to galā. Viņa saprata, ka viņ� guva panākumus, pateicoties savam stingrajam raksturam un stingrajam vadības stilam. Padotie viņu sauca par �Zābaku�, jo viņ� tik daudziem neveiksmīgiem policistiem bija veltījis spērienu pa pēcpusi...

Viņ� bija apbalvots arī par drosmi kaujas laukā divos karos � Ziemeļamerikā un Ņujorkā. Savā ziņā viņ� viņai atgādināja Oto Butīni. Viņa nosprieda, ka tie abi būtu vai nu ļoti tuvi draugi, vai neganti ienaidnieki, badoties ar galvām kā aunu pāris.

� Kur jūs esat apmetusies? � viņ� pajautāja.

� �Mariotā�.

� Centrā? Jauki, ka jūs tur esat. Tuvu, ja pēk�ņi pienāktu zvans.

� Es ceru, ka tas nav apliecinājums tam, cik enerģiski jūs plānojat izmeklēt �o lietu, kaptein.

Viņ� ar aizdomām apjucis palūkojās uz viņu. � Ko?

� Gaidu zvanu. � Dodoties uz durvju pusi, viņa pacēla savu spieķi un somu.

Viņ� gribēja turpināt, izskaidrot viņai visu, ta�u tā vietā nicino�i pamāja, ļaujot tai aiziet. Bet viņa vēl atgriezās.

� Jā?

� Es vēlos tiesu medicīnas izmeklē�anas ziņojuma kopiju par sesto upuri. Vai jūs varat man to nosūtīt?

� Es parūpē�os, lai jūs saņemtu kopiju. Tas būs uz mana galda kaut kad �odien.

� Kas ir medicīnas izmeklētājs �ajā lietā � Ar�ers vai Dariuss?

� Kolēģis, kuru sauc Perkinss.

� Es saprotu. Jauns?

� Ne glu�i, ta�u pirmā reize, kad viņ� ir veicis Naga nozieguma vietas apskati. �ķiet, Ar�ers bija aizņemts kaut kur citur un Dariuss... nu viņ� pēdējā laikā ir savārdzis.

� Tātad nav bijis turpinājuma?

� Jūs tā varētu teikt � jā.

� Vienīgā visās vietās klāteso�ā persona ir slepkava. Medicīnas izmeklētāju birojs ir atpūties ...

Viņ� sarauca pieri, savilka lūpas un atvainojoties sacīja:

� Mēs darām visu, ko mēs varam ar to, kas ir mūsu rīcībā, doktor Korānā.

� Diem�ēl tas ne vienmēr ir pietiekami labi.

� Mums �eit ir labākie vīri valstī un viņam pakļautie vīri ir vienlīdz labi, doktor. Pamēģiniet ap�aubīt tāda vīra kā doktora Dariusa reputāciju � un jūs varat apdedzināties!

� Es nevēlos, lai �īs būtu pretinieku attiecības, kaptein.

� J ūs mani piemuļķojāt.

Viņa pasmaidīja. Tas bija tik jauki, līdz �im neredzēts. �Smaids sasildīja telpu,� viņ� nodomāja.

� Ja mēs vēlamies apturēt �o vājprātīgo, mums jārīkojas tā, kā jūs. sacījāt, �� jāsadarbojas vienam ar otru. Tas nozīmē, ka jūsu kriminālistikas laboratorijai jāsadarbojas ar mums.

� Un man jāsadarbojas ar jums.

� Nenāktu par ļaunu.

Neraugoties uz D�esikas skarbo izturē�anos vārdos un atturīgo ārieni, spieķi un klibo�anu, kaut kas viņas acīs liecināja, ka viņa ir maiga, līdzjūtīga un jauka. Ta�u maigums vienā sekundē izgaisa, it kā paslēpās � neapzināta un automātiska reakcija uz viņa cie�o skatienu. Viņ� smaidīja, ta�u viņas smaids bija izgaisis. Viņa atbilda viņa līmenim. Bija pagājis ilgs laiks, kop� viņ� pēdējo reizi bija sastapis sievieti, kas bija uz to spējīga. *

D�esika Korānā pētīja Policijas laukuma un blakus eso�o ēku labirintus, mēģinot pēc norādījumiem, kurus tai bija devis ser�ants Lū Pīrss, atrast kriminālistikas laboratoriju. Viņai tika stāstīts, ka Dr. Luters Dariuss, pasaulē pazīstams ar sasniegumiem savā jomā � viņa divas mācību grāmatas bija pieprasīta lasāmviela FIB akadēmijā �, nebija pieejams. Sprie�ot pēc tā, kā Lū Pīrss bija to nomurminājis, viņa secināja, ka septiņdesmit vienu gadu vecais tiesu izmeklē�anas ģēnijs piesaistīts pie gultas. Tagad, kad lielāko daļu laboratorijas darbu veica gados jaunāki vīrie�i un sievietes, Dariuss savas darbastundas pavadīja, izglītojot intemistus, kuri ieradās sakarā ar sadarbības programmu ar Ņujorkas Universitāti, kā arī no D�ona D�eija un citām koled�ām tuvākajā apkārtnē. Tomēr iek�ējā informācija vai bezrūpīgas baumas liecināja, ka vecais vīrs bija vismaz daļēji atbildīgs par pavir�ām pārskatī�anās kļūdām pēdējā gada laikā, kas noveda pie prāvām un spriedumu pret pilsētu. Ja Dariuss bija zaudējis kontroli pār �īm lietām, dro�i vien viņam nevajadzētu rīkoties ar tiem nenovērtējamajiem, nedaudzajiem medicīniski tiesiskajiem pierādījumiem, kas bija Naga lietā. Bet kā lai atstumj no lietas Miltonu Helpernu vai Luteru Dariusu?

Soli pa solim � viņa nosprieda. Vispirms viņa vēlējās redzēt Naga pēdējā upura atliekas. Viņa to varēja izdarīt, Pīrss viņu bija informējis, sameklējot Dr. Saimonu Ar�eru � Dariusa labo roku.

Viņa atrada laboratoriju un tai blakus eso�ās sekciju telpas un saldē�anas nodalījumus. Jauns, izpalīdzīgs tehniķis norādīja uz Dr. Ar�eru � gara auguma izskatīgu un muskuļainu vīrieti ar stingru stāju un lielām, brūnām acīm � tik spēcīgām, ka D�esikai iepazīstoties �ķita, ka tās redz viņai cauri.

� Ak jā, speciālo uzdevumu vienība � un jūs esat doktore Korānā. Man zvanīja policijas komisārs. Laipni lūdzu uz klāja � un atļaujiet man būt pirmajam, kas apsveic jūs ar izdzīvo�anu Matisaka lietā.

� Ja es varētu dabūt ķirurga tērpu, es patiesi vēlētos redzēt Naga pēdējo upuri.

� Protams. �eit jūs atradīsiet visu jums nepiecie�amo, bet ķermeni jūs atradīsiet otrā pusē.

Viņ� pieturēja vaļā pavērtas durvis, lai tā varētu ieiet, cie�i nolūkodamies uz viņas spieķi, likdams justies tai neērti savas klibo�anas dēļ. Viņa ietērpās ķirurga drēbēs, uzvilka masku un cimdus, kamēr Dr. Ar�ers lika saviem cilvēkiem izņemt ķermeni no saldē�anas nodalījuma un novietot to blakustelpā. Viņa ieraudzīja Dr. Ar�eru stāvam blakus ķermenim līdzīgi kokgriezējam, kas uzprasās pēc uzslavas par padarīto darbu.

� Es pats izdarīju sekciju, � viņ� nomurmināja. � Saprotams, uztraucos, ka jūs vēlreiz izmeklējat misis Hemneru � ar jūsu reputāciju. Kā gan avīzes jūs dēvēja?

� Jums nav nekāda iemesla uztraukumam, doktor.

� Atkritumu savācēja, vai ne tā?

� Mani tā dēvē, ta�u tikai sirsnīgi. � Viņa zem maskas pasmaidīja, cen�oties panākt, lai viņ� justos brīvi.

� Vai jums ir kas iebilstams pret manu klātbūtni?

� Atklāti sakot, jūs padarāt mani nervozu, doktor.

� O, es to nevēlos! Glu�i vienkār�i... tā kā es izdarīju sekciju ... Ja esmu kaut ko izdarījis aplam, vēlētos būt pirmais, kas par to uzzina. Es pārņēmu lietu no doktora Perkinsa... personīgu iemeslu dēļ.

� Personīgu iemeslu? Vai jūs pazināt upuri?

� Nē, nē, nē! Jūs pārpratāt. Doktors Perkinss... nu viņ� tā īsti nebija iepriecināts, ja tā var sacīt. Patiesībā viņ� izgāja ārā sekcijas laikā. Un tā es... to pārņēmu un, ņemot vērā to, kāda bija nakts, darīju visu pēc labākās sirdsapziņas...

�ķiet, viņa �eit bie�i dzirdēja �o frāzi.

� Biju nomodā visu nakti, pavadīju deviņas stundas ar misis Hemneru...

Viņai patika fakts, ka viņ� lietoja sievietes vārdu, nevis sauca to par ķermeni, līķi, mirstīgajām atliekām, upuri, priek�metu vai stīvo. Liekas, viņ� bija jūtīgs vīrietis. Deviņas stundas ir ilgs laiks. Viņ� zināja, ka viņa saprot, cik moko�as var būt stundas, pavadītas pie slepkavības upura, īpa�i tad, ja tas ir tā sakropļots un sadalīts sastāvdaļās. Viņas acis, vienīgās, kuras nesedza maska, atkal sastapās ar viņa acīm.

� Es varu teikt, ka tur nebija nekā viegla, � viņ� sacīja.

� Atjaujiet man paskatīties! Viņa noņēma palagu, kas bija pārklāts, pār misis Hemneras mirstīgajām atliekām.

Palags it kā nolidoja un sagriezās, noslīdot uz grīdas un tad zem galda.

Viņa konstatēja, ka misis Hemnera salikta kopā ar �uvēm pāri krūtīm, vēderam un visapkārt kaklam. �uves un iztīrī�ana nespēja noslēpt briesmīgos sākotnējos cirtienus sievietes ķermenī � trīs paralēlas, bet robainas līnijas no krū�ukaula līdz nabai. �Slepkavības ierocis ir rupj� kā dārza dzirkles un tomēr jutīgs kā ķirurga skalpelis,� viņa tūdaļ nodomāja. Tas nozīmēja, ka tam bija vairāk nekā viena �ķautne. Viņa iztēlojās ieroci, kas bija div�ķautņains � iespējams, zobveida. Bet kā gan varēja rasties trīs perfekti radītie zigzagi, kas �ķita vienādā dziļumā? Vai slepkava bija zīmējis uz ādas rituālu rakstu jauno laiku ugunskrustu?

� Galvas nogrie�ana? � viņa jautāja.

� Pēc nāves.

Viņa pamāja, sacīdama: � Neliels mierinājums.

Sākotnēji viņas acis bija izvairīju�ās no spocīgā, �ķebino�ā izpostīto sejas vaibstu izskata. Nu viņa tos izpētīja. Ievainojumi bija nevainojami iztīrīti ar �ķīdumu uz alkohola bāzes, āda un �erveļainās brūces nosusinātas.

Acu nebija � tikai tuk�i dobumi, kā tas bija arī visiem pārējiem upuriem. Viņa nojauta, ka kanibāls acis uzskatījis par delikatesi.

� Vai sākotnējais sitiens pa galvu nebija pietiekams, lai nogalinātu?

� Baidos, ka ne, tas būtu bijis �ēlsirdīgi. Tikai galvaskausa lūzums, ko izraisījis truls instruments. Tā apveidi apstiprina mūsu aizdomas par āmuru.

� Ar apaļu galviņu?

� Jā. Un sieviete bija dzīva, kad viņ� uz�ķērda tās ķermeni ...

� At�ķēla viņu vaļā tā, it kā viņa butu zirņu pāksts,� viņa nomurmināja, jūtot sirdī nelabumu.

� Vai ar jums viss kārtībā, doktor?

Viņa smagi nopūtās, pārvarot draudo�o nelabumu. � Jā, ar mani viss kārtībā.

Ar�ers zem virstērpa atsvabināja savu apkaklīti.

� Ļaujiet man pastāstīt, kā pirmais Naga upuris manī izraisīja daudz stresa. Esmu redzējis viņus visus � vai nu kā patanatoms, vai asistējot. Pēc pirmā man gribējās skriet prom no �ejienes, kā to izdarīja Perkinss, bet nu...

� Vai jūs gribat sacīt, ka Perkinss padevās?

� Jā, tā likās.

� Tad jau jūs apskatīsiet pierādījumus, kurus viņ� savāca nozieguma vietā?

Viņ� paraustīja plecus. � Jā, es... tehniskā brigāde, ja vien neatgriezīsies Dariuss un negribēs pats to darīt, pret ko man, bez �aubām, nav iebildumu, bet... � Viņa balss aprāvās.

� Atvainojiet, es jūs garlaikoju. Es patiesi... runāju pārāk daudz.

Viņa saprata, ka lojalitāte pret Dariusu bija spiedusi viņu pārtraukt savu sakāmo.

� Dro�i vien bija lieliski mācīties tāda vīra kā Lutera Dariusa vadībā?

� Tāda kā viņ� nav neviena un... jā, tā tas bija.

Viņa atkal pievērsās darbam, rokām maigi pieskaroties savainojumiem un �uvju mozaīkai, kas vērta misis Hemneru līdzīgu Franken�teina briesmonim. Tuk�ajos acu dobumos mita dziļ�, satrauco�s noslēpums.

� Es labprāt būtu vēlējusies to redzēt, pirms jūs viņu salikāt kopā un sa�uvāt, � viņa sacīja.

� Man... man nebija ne jausmas, ka jūs �eit būsiet. Ja es būtu...

� Parādiet man, � viņa sacīja, � kurās vietās jūs atradāt zobu nospiedumus.

� Patiesībā vairākās vietās, ta�u labākie tika noņemti pie rīkles � �eit pie balss saitēm, � viņ� norādīja ar pildspalvu.

Viņa noraudzījās uz cilvēka-dzīvnieka atstātajām pēdām.

� Kur vēl?

_ Viņ� norādīja uz gurniem, pēc tam apvērsa ķermeni un parādīja plēsumus uz sē�amvietas. � �eit noņemti tikai daļēji, sevi�ķi labi neizdevās nofotografēt zem elektronu mikroskopa. Kompjūteri palīdzēja tikai nedaudz.

Viņa pamāja. Kodienu pēdas bija bezkrāsaini nobrāzumi, kuri izskatījās līdzīgi zilumiem. Tos viegli varēja saskatīt, kamēr asinis bija ķermenī, bet ne tik viegli tie bija saredzami tagad, kad izpētī�anai zem elektronu mikroskopa bija izgriezti paraugi.

� Kodieni... � viņa ievaicājās. � Vai tie radu�ies pirms vai pēc nāves?

� Abējādi. Da�i uzrādīja vitālu krāsas reakciju, citi ne.

� Vai ir vēl kaut kas, kas man būtu jāzina?

� Viņ�, iespējams, aknas apēdis uzbrukuma laikā. Bija atstātas sako�ļātas daļas. Līdzi aiznesis sirdi un nieri. Policija uzskata, ka viņ� ticis iztraucēts un devies prom steigā.

� Un pat tādā gadījumā neko aiz sevis neatstāja?

^r- Neķp. Tikai zobu nospiedumus. Viņ� ir ļoti viltīgs. VaLir vēl kaut kas?

� Mēs domājam, ka viņ� varbūt bijis �okēts, atklādams, ka viņai ir tikai viena niere � orgāns, ko viņ� paņēma līdzi.

- � Tikai viena niere? - �

� Vecu �uvju pēdas, kā ari viņas medicīniskā vēsture liecina, ka viņa ziedojusi otru augstākiem mērķiem � savai māsai.

� Vai Perkinss sagatavoja nozieguma vietas diagrammas? Kur atradās atdalītie orgāni un galva attiecībā pret ķermeni?

� Baidos, ka Perkinss neizdarīja pārāk daudz...

� Tas ir noziegums.

� Vajadzētu būt sodāmam, bet...

� Ko viņa ziņojums �ajā sakarā vēstīja?

� Izrautas iek�as, diezgan kārtīgi satītas visapkārt līķim ... Nē, nē, tas bija kāds no iepriek�ējiem upuriem. Perkinss sacīja, ka iek�as bija sacilpotas ap ķermeni un locekļiem.

� Sacilpotas?

� Ziniet, līdzīgi virvei.

� Ap vidukli, kājām, kaklu?

� Galva bija atdalīta, atceraties? � Viņa balsī ieskanējās slēpta sapīkuma nots. Viņ� izskatījās ļoti noguris pēc negulētās nakts.

� Atkal kodieni iek�ās?

� Da�i.

� Divdesmit �etru tūksto�u dolāru jautājums?

� Paklausieties, jums ta�u ir jābūt kādiem secinājumiem.

Viņ� pamāja, atiedams soli nost no ķermeņa. Ta�u viņa turpināja: � Es domāju � tās ir kaut kāda veida zobainas �ķēres vai darbarīks. Rokās turams, uztrīts �iletes asumā � tas nu ir dro�i.

� Vienkār�s �ķēru pāris?

� Vai kaut kas nolādēti līdzīgs. Varbūt dārza �ķēres?

Viņa vēl atskatījās uz kluso ķermeni, kas nenodeva savus noslēpumus. � Esmu redzējusi pietiekami daudz, � viņa noteica Ar�eram un, atspiezdamās uz sava spieķa, atgriezās blakustelpā, kur noņēma masku, novilka cimdus un tērpu.

Viņa juta nelabumu. Emocionālā spriedze, kuru bija izraisījis misis Hemneras izkropļotā ķermeņa izskats, līdzīgi laika deglim sāka iedarboties. Viņa iesteidzās blakus eso�ajā tualetes telpā, apzinoties, ka Dr. Ar�ers, kur� bija ienācis, lai noģērbtu savu ķirurga apģērbu, novēro viņu, līdz viņa aizvēra aiz sevis durvis. �Cik daudz vājuma brī�u viņ� redzējis,� viņa nodomāja tualetes telpā.

Viņa piegāja pie izlietnes un ar aukstu ūdeni apslacīja seju, apspie�ot pieaugo�o baiļu un riebuma sajūtu, izmisīgi cen�oties iegūt kontroli pār sevi, kuru, pēc viņas psihiatra vārdiem, bija spējīga saglabat.

Tā visa bija Matisaka vaina, viņa darbs. Viņ� bija sakropļojis to ne vien fiziski, bet ari garīgi, nolaupot vēl kaut ko vērtīgāku par iespēju brīvi staigāt.

Un nu viņa atradās pilsētā, kur dzīvoja Nags un medīja viņai līdzīgas sievietes, sievietes, kas pavadīja bailēs katru dzīves dienu. Viņ� neatradās aiz nepārvaramas sienas. Viņ� bija brīvībā. �orīt piecēlies viņ� dro�i vien pārskatīja laikrakstus, lai novērtētu sevi un to, ko bija izdarījis misis Hemnerai. Un bija tepat tuvumā.

Viņ� bija tāds pats maniaks kā D�eralds Rejs Simss un Mets Matisaks, iespējams, tie abi apvienoti vienā. Viņa no�ukstēja savam atspulgam spogulī: � Izdzimtenis... izdzimteņa radījums ...

Nakts bija pagājusi bez atgadījumiem, kas būtu saistīti ar Nagu, un satrauktā pilsēta līdzīgi līgavai atviegloti nopūtās par to, ka bija piecēlusies. Ri�mens domāja, ka agra iera�anās jaunajā birojā ļaus viņam saorganizēties, sagatavoties dienai, sasparoties nenovēr�amajiem pārsteigumiem, kuri to gaidīja. Viņ� bija saņēmis Ar�era mazāk nekā noderīgo tiesu izmeklē�anas ziņojumu par Hemneru, bija izpētījis to, meklējot kaut ko � jebko, kas varētu novest pie kāda pagrieziena punkta vai vismaz norādītu virzienu, kurā doties. Ta�u tajā nebija nekā, ja neskaita faktu par galvas atdalī�anu. Kādēļ gan kroplis to pievienoja?

. Viņ� bija izvairījies no reportieriem, iebraucot tie�i pazemes garā�ā, kur tam bija sava automa�īnas novieto�anas vieta. Viņ� ar nolūku bija izvairījies lasīt rīta ziņas, zinot, ka tās būs pilnas samazgu par lietu un departamentu, bet neviena ziņa nespēja palīdzēt Kādēļ netika publicēti fakti? Burtiski tūksto�iem aizdomās turēto tika arestēti, nopratināti un atbrīvoti. Līdz uzdevumu vienības izveido�anai �ai lietai tika veltīts vairāk darbastundu nekā jebkurai citai lietai departamenta vēsturē. Policisti darīja savu darbu. Varbūt speciālo uzdevumu vienības izveido�ana, kuru viņ� nu vadīs, palīdzēs vismaz uz laiku izvairīties no preses? Viņ� gan par to �aubījās.

Pagātnē viņ� veiksmīgi bija vadījis uzdevumu vienības un bija atbildīgs par �ārlza Dīna balto apkaklī�u noziegumu nāk�anu gaismā. Viņ� bija izsekojis Sātana lordu baikeru bandu, iepriek� iefiltrējoties tajā kā automātisko iero�u uzpircējs. Viņi bija sāku�i viņam tiktāl uzticēties, ka ļāva mazliet pafilmēt �baikeru taisnīgumu� no S.L. slēptuves sienu iek�puses. Viņ� nekad iepriek� nebija redzējis tādu cietsirdību, ta�u Naga darbs lika S.L. pui�iem izskatīties pēc meiteņu gaidu pulciņa.

Attiecībā uz jaunajiem pienākumiem Ri�menam nebija nekas pret interesantām pārmaiņām, ta�u pie Policijas laukuma un viņa jaunā, uzlabotā biroja tam vēl bija jāpierod.

Viņ� mēģināja ērti iekārtoties savā jaunajā pagaidu birojā, ieslēdzot roka kanālu, kur skanēja Gordona Laitfuta popūrijs, kas beidzās ar tā iemīļoto �Ja tu spētu lasīt jnanas domas ...�. Viņ� vēlējās, kaut spētu lasīt Naga domas un tā pa�a iemesla dēļ arī Dr. D�esikas Koranas domas. Vai viņa patiesi uzskatīja, ka spēj ielūkoties slepkavas prātā? Iespējams, ka viņai vienkār�i bija paveicies Trakā Matisaka lietā �ikāgā. Galu galā sagadī�anās un veiksme bie�i spēlēja lielu lomu policijas darbā un noziegumu atklā�anā. Sema dēls Berkovi�s tika notverts tikai tādēļ, ka kāds uzcītīgs policists izrakstīja viņam soda kvīti par automa�īnas novieto�anu neatjautā vietā, un tā bija akla veiksme. Tomēr Ri�mens saprata, ka lielākā daļa cilvēku sagadī�anās veiksmi vienkār�i neievēroja � aizgāja tai it kā garām, jo nebija lietas kursā, nebija vērīgi � īpa�i ikdieni�ķās lietās. Iespējams, ka �ī sieviete � izmeklētāja Korānā � bija izņēmums. Viņa noteikti �ķita vērīga.

Ri�mens brīdi domāja par to, cik viņa bija pievilcīga. Radiouztvērējs pārraidīja satiksmes ziņojumu, solot drīzumā jaunākās ziņas. Viņ� bija sācis pavir�i izskatīt savu korespondenci un da�as mapes, kas bija samestas uz tā galda, kad telpā ar savādu izteiksmi sejā ienāca Lū Pīrss. Ri�mens un Lū bija strādāju�i kopā gandrīz septiņus gadus, un viņ� zināja, kad Lū vajadzēja aiziet uz krūmiem, kad viņam bija zobu sāpes un kad viņam bija nelāgas ziņas.

� Avīzē �Times� ir kaut kas tāds, ko tev vajadzētu redzēt, kaptein.

� Neesmu pārliecināts, ka gribu redzēt jebko, ko raksta �Times�, Lū. Jebkurā gadījumā vismaz pagaidām ne.

� Tas negaidīs, kaptein. Komisārs ir ceļā, un mērs visu nakti ir bijis nomodā.

� Tik slikti, ko?

Lū iegāzās tam iepretī eso�ajā krēslā un nometa laikrakstu sava kapteiņa priek�ā, to visu izdarot vienā apātiskā kustībā.

Viņ� �ķita krēslā pazūdam, aizverot acis un izliekoties aizmidzis. � Esmu lasījis par pa�suģestijas tehniku, kaptein, � Lū sacīja. � Visur, kur vien grie�amies, visi runā, cik svarīgi ir atbrīvoties � svarīgi veselībai, ķermenim, dvēselei. Es domāju ...

Lū turēja acis cie�i aizvērtas, kamēr runāja un kamēr Ri�mens izskatīja rakstu pirmajā lappusē. Autora paraksts liecināja, ka tas bija nu jau pazīstamā reportiera Dzima Dreika III darbs.

Virsraksts bija satrieco�s: �Sestā Naga slepkavība, izkropļojot upuri! Policijai nav neviena aizdomās turētā, nav nekādu pavedienu vai ideju!�.

� Dzirdēju par to sarunu �ovā pirms da�ām dienām. Bija daudz ārstu, un viņi visi uzsvēra vienu un to pa�u � ideju par prasmi relaksēties, � Lū turpināja pļāpāt. � Saka, ja jūs nespēsiet to izdarīt, tad viss beigsies ar asiņojo�ām �ūlām, sirdsslimību vai trako palātu vai to visu kopā.

Lasot rakstu, Ri�mens nenomierinājās � viņa dusmas pieauga ar katru iespiesto vārdu. Viņ� nu bija ticis līdz raksta vidum, kur tika novērtēts par ap�aubāmu speciālo uzdevumu vienības vadī�anai, kas bija izveidota slepkavas noķer�anai. Pie tam nejaucenis aprakstīja kautiņu bārā, kam bija se�padsmit gadus ilga vēsture, kā arī Ri�mena pretrunīgo un nejauko laulības �ķir�anas lietu.

� Ak Dievs,� Ri�mens nomurmināja. � Jēzus Kristus!� Viņ� iztēlojās Dr. D�esiku Korānu savā viesnīcas numurā lasām rakstu pie rīta kafijas.

� Padomā � kur� varētu būt informācijas avots? � Lū piesardzīgi sacīja.

Ri�mens piecēlās, apgā�ot savu kafijas tasi, lamājoties un nometot avīzi tik spēcīgi, ka papīri aizlidoja uz visām pusēm. � Lū, es labprāt pārdomātu avotu. Es vēlētos pakārt nolādēto avotu! Es gribu klusē�anas pavēli visā �ajā nolādētajā ēkā, saprati, Lū? � Piepe�i strauji atvērās durvis � un telpā ienāca mērs, policijas komisārs Eldri�s un Dr. D�esika Korānā.

�Tātad arī viņa ir agrs putniņ�,� viņ� nodomāja, cie�i nolūkojoties viņos. Lū izmisīgi centās savākt izmētātos papīrus un saslaucīt no galda pilo�o kafiju.

Ri�mens nemēģināja noslēpt savas dusmas. Lai visi zina, ka prese, �ķiet, vajā Alanu Ri�menu! Ta�u viņ� nomierinājās pietiekami, lai mierīgi sacītu: � Es nojau�u � jūs esat lasīju�i laikrakstu. . . ч

� �is nelietis padara mūs par idiotiem! � sacīja komisārs Eldri�s.

< Viņa godība mērs � Dens Hefls tūdaļ pievērsās galvenajam. �āds stils Ri�menam patika. Heils bija noraizējies par sava biroja un policijas departamenta imid�u, ta�u viņ� tāpat �ķita patiesi norūpējies par pa�u situāciju. Alans Ri�mens no iepriek�ējiem gadījumiem zināja, ka viņa godība bija izpētījis Naga slepkavību faktus un detaļas. Viņ� zināja, pret ko viņiem bija jāvēr�as. � Alan, es esmu ļoti norūpējies, lai mēs panāktu kādu lūzuma punktu �ajā nolādētajā lietā. Mums ir jāparāda kāds progress. Tādēļ mēs esam iesaistīju�i FIB un viņi atsūtīju�i mums doktori Korānu.

Komisārs nebija tik tie�s un, kamēr Korānā pamāja ar galvu, apliecinot, ka viņi ir iepazinu�ies, sacīja: � Tādēļ izvēlējās tie�i tevi, lai tu, Alan, vadītu uzdevumu vienību.

Ri�mens saklausīja melus viņa balsī. PK vēlējās palikt PK, bet Alans reāli apdraudēja viņa pozīcijas � viņi abi to zināja. Eldri�s saprata, ka tā bija lieta, kas varēja sekmēt vai sagraut karjeru, un viņ� arī zināja, ka departaments iz�ķiro�os brī�os palika ar tuk�ām rokām. Viņ� riskēja, cerēdams, ka Ri�mens un kompānija būs tik muļķīga, kā prese to attēloja. Viņa mēle bija kā ieeļļota. Ri�mens nodomāja, ka tas tādēļ, ka viņ� baidās aizrīties pats ar saviem meliem. � Es atvainojos, ka pats nespēju vakar būt divās vietās vienlaikus, kad ieradās doktore Korānā. Ari mērs bija cerējis �eit būt, ta�u apstākļi...

� Apstākļi ir tādi, kādi tie ir, es ļoti labi saprotu, � Ri�mens sacīja ar nepacietību balsī. � Nav iemesla uztraukumam � viss ir mūsu rokās. Ledus ir iekustināts, vai ne, Lū?

Pīrss visu �o laiku bija klusējis un aizlavījies līdz durvīm. Viņ� jau gatavojās pazust, kad Ri�mens tam uzdeva jautājumu.

Lū panācās atpakaļ un sacīja: � Pilnīgi... viss pa�laik notiek. Un es varu piebilst, ka katrs, kas saistīts ar uzdevumu vienību, ir pilns entuziasma un cerību.

� Labi, labi, � sacīja mērs, � mums ir nepiecie�ams viss entuziasms, lai varam stāties pretī �im drausmīgajam darbam.

Lū izgāja pa durvīm.

Ri�mens pārmija skatienus ar D�esiku Korānu. Lū bija izslēdzis radio, sakopis nekārtību, ko Ri�mens bija izraisījis, un to visu izdarīdams kā mīlo�s kalps vai uzticīga sieva.

� Tas laikam ir labi, ja ir tik lojāls palīgs, � viņa sacīja.

� Es pieprasu lojalitāti.

� Tātad, � iejaucās komisārs, � kādi pa�reiz ir jūsu plāni, kaptein Ri�men? �

� Plāni?

� �ī... �ī Naga arestē�anai...

� Mēs rīkojamies, cik ātri vien spējam, ta�u uzdevumu vienība izveidota tikai vakar; ja jūs atceraties, ser, es ierosināju �ādu speciālu komandu pirms divām nedēļām, ta�u...

� Pirms divām nedēļām bija tikai da�i nāves gadījumi, viena no nogalinātajām bija prostitūta, � PK raidīja pretsitienu. � Veltīt veselu bagātību no pilsētas līdzekļiem �im trakajam ... tobrīd ...

�... es zinu � sliktu raksto�iem laikrakstiem, � Ri�mens pabeidza. � Nu mēs esam nonāku�i pie tā pa�a rezultāta. Tādēļ pasakiet man atklāti, kungi, � kas jūs atveda pie manis, neņemot vērā �o? � Viņ� iebelza ar rādītājpirkstu pa �Times� eksemplāru.

� Tā nav tikai prese, kaptein Ri�men, � sacīja mērs.

� Tie ir visi � garīdzniecība, Rotari klubu biedri, Dieva dēļ, visa pilsēta, sabiedrība...

Alans pacēla rokas. � Jūs domājat � es nezinu, ka visi ir pret mums?

� Mums ir nepiecie�ams arests. � Komisārs beidzot nonāca pie tā, kas patiesībā bija vizītes mērķis.

� Ak arests? � viņ� pārjautāja, klusi nomurminot Jēzus vārdu. Ri�mens sāka staigāt kā liels iesprostots lācis, tad apstājās D�esikas priek�ā un, mierīgi raugoties tai acīs, jautāja:

� Tas izskatītos labi? Atvēsināt sabiedrības smadzenes! Vai jūs atbalstāt �ādu... domā�anu, doktor Korānā? Vai mums vajadzētu izdarīt �vairumtirdzniecības� arestu?

� Neviens neteica �vairumtirdzniecības� arestu, Alan,� iejaucās Eldri�s.

Ta�u ne D�esika, ne Alans Ri�mens nedzirdēja viņu, tik aizrāvu�ies viņi bija, veltot uzmanību viens otram. Viņa klusu sacīja: � Nē... nē, es neticu, ka arests aresta dēļ gala iznākumā dos kādus rezultātus.

Ri�mena seja atplauka, ta�u viņ� ātri apspieda smaidu, pamanot apjukumu Eldri�a acīs. Eldri�s acīmredzot bija ticējis, ka Dr. Korānu varēs �paķert� ar ideju.

Viņa piecēlās un sāka soļot �urp un turp, spieķim it kā noklaudzinot klusu rekviēmu. � Kungi, tūksto�iem ārprātīgo aizturē�ana un nopratinā�ana jau tagad ir aizņēmusi vairāk laika un enerģijas, nekā jūs varat atļauties, radot tūksto�iem lieku papīru, kas dro�i vien ne pie kāda rezultāta nenovedīs.

� Nevienu mirkli ilgāk mēs nevaram stāvēt dīkā! � Eldri�s kliedza.

Viņa skatījās viņam tie�i acīs. � �is slepkava nav jūsu parastais dzimumpārkāpējs. Viņ� nav izvarotājs. Viņ� nekādā gadījumā nav tipisks slepkava.

Mērs Heils lūdza viņu paskaidrot sīkāk.

� Jis maniaks ir rets slepkava. Vīrietis, kur� nobaudījis sievietes miesas gar�u un sievietes cie�anas. Viņ� ir plēsoņa, un mana dzimuma cilvēki ir viņa laupījums.

� Vai jūs ari tāpat domājat, kaptein? � Heils jauta ja.

Ri�mens enerģiski pamāja. � Jā, es domāju apmēram tāpat.

Dr. Korānā turpināja: � Viņa tieksme pēc miesas ir neatdalāma viņa spēles daļa.

� Spēles?

� Fantazē�anas, fantāziju piepildī�anas, sporta, ja jums tā labāk patīk.

Mērs Heils stostīdamies izrunāja: � Jā, bet... jā ...

� Viņ� medī miesas satraukuma pēc, ko tas viss izraisa, lai dzesētu radu�os nepiecie�amību, � viņa sacīja, nervozi soļodama trīs vīru priek�ā. � Gaļēdājam, līdzīgi asins dzērājam, ir daudz lielāka novirze nekā parastam ārprātīgajam ar seksuālām novirzēm. Viņ� ir aizgājis tik tālu no tā, ko mēs pazīstam kā parasto vājprātīgo, ka... nu... �is vīrs ir atgriezies pie kanibālisma stāvokļa. Savā sapra�anā un savos gēnos viņ� ir kanibāls, jo dara tikai to, kas tam �ķiet dabisks,� līdzīgi gaļēdājam pērtiķim, no kura attīstījusies cilvēce.

� Nolādētais dzīvnieks! � Eldri�s sacīja, mēģinot iztēloties �o vīru.

� Bet neļaujiet sevi piemuļķot. Viņ� nav vienkār�s dzīvnieks, � viņa iebilda.

� Turpiniet! � sacīja mērs.

� Viņ� ir ļoti komplicēta personība... dro�i vien pārāk komplicēta.

� Vai jūs varētu būt konkrētāka?

� Es neticu, ka viņ� būs vientiesis, sajucis narkomāns, ielas persona vai viens no uzvārdiem jūsu MSDO lietās.

� Mēs jau esam apsekoju�i visus mums pazīstamos ar novirzēm un esam tos izprovocēju�i, � Ri�mens piebilda.

� Lai kas �is puisis būtu, viņ� demonstrē precīzus rituālistis-kus rakstus. Viņ� rīkojas, dziļas fantāzijas vadīts, kas, ņemot vērā to, cik �ausmīga tā ir, prasa augstu plāno�anas un zinā�anu līmeni.

� Nu labi � noziegumi patie�ām ir pierādīju�i nozīmīgu atkārto�anos, � sacīja Eldri�s. � Viena rokraksta noziegumi...

Heils dziļi ievilka elpu. � Jūs cen�aties pateikt, ka �is puisis ilgu laiku var no mums izvairīties, ja mēs vispār viņu kādreiz notversim...

. T ⁶⁵ baidos, ka tas tā ir. Un, ja jūs pa�reiz liksiet saviem cilvēkiem veikt arestus, tas varētu izraisīt pretējus rezultātus.

� Mēs nerunājam par arestiem, � sacīja Eldri�s. � Mēs runājam par vienu nolādētu arestu.

Ri�mens asi sacīja: � Es atbalstu doktori Korānu. Jebkur� arests �obrīd noteikti atspēlēsies, vajājot mūs kā meļus...

� Ja tas nepiecie�ams... � ieteicās komisārs, ta�u mērs ar rokas �estu viņu apklusināja.

� Vai es varētu ierosināt, kaptein Ri�men, jūs rīkoties tā, kā Karls iesaka, un izdarīt vienu arestu. Sameklējiet vīru, kuru jūs vēlētos jebkurā gadījumā savākt no ielas ... piemērotu aizvietotāju �im ... �im Nagam. Apsūdziet viņu, noturiet viņu, cik ilgi iespējams, kamēr turpinās izmeklē�ana. Kas zina � varbūt vēlāk izrādīsies Nags...

Ri�mens lūkojās pa sava jaunā biroja logu uz mud�o�o cilvēku pūli, kas steidzās savās gaitās. Viņ� novērsās no loga un sacīja: � Ja jūs to vēlaties, jūsu godība ...

� Lieciet vienam no jūsu detektīviem atvest �o vīru un pārējiem strādāt pie lietas. Un, kad jūs noķersiet īsto briesmoni, viss atrisināsies. Es domāju, ka tas radītu mierīgāku darba atmosfēru, � mērs sacīja.

Ri�mens pamāja. � Protams, jā ... jā, jums ir taisnība ... ja vien mēs spētu mazliet nolaist tvaiku.

Mērs piecēlās, saņēma Ri�mena roku un stingri to paspieda. � Labi, es priecājos, ka mēs nonācām pie kādas vieno�anās �ajā jautājumā. � Viņ� pagriezās pret Dr. Korānu un sacīja: � Nu tā, doktor Korānā, es ļoti gaidī�u ziņas, ka veiksme �ī nezvēra notver�anā nāks ar jūsu palīdzību.

� Jā, protams. � Viņa sniedza tam roku.

Policijas komisārs sekoja mēram uz izeju, ta�u pie durvīm apstājās un sacīja: � Alan, es pilnībā uz tevi paļaujos. Vēlu veiksmi!

Kad komisārs bija aizgājis, Ri�mena skatiens kļuva drūms. Viņ� pievērsās doktorei Koranai. � Paldies par tie�umu!

� Viņiem ir politiski iemesli tam, ko tie dara, man tādu nav.

� Kad jūs visi kopā �eit ienācāt, es domāju, ka esat uz vienu roku.

� Acīmredzot arī viņi tā domāja.

Viņ� skaļi iesmējās. Tas bija kaut kas, ko viņ� sen nebija darījis.

� Es tiem teicu, � viņa sacīja, � ka jebkuri informācijas krikumi par izmeldē�anu, ko tie<varētu iebarot sabiedrībai, spētu nomierināt situāciju, bet es nedomāju, ka tie aizstāv viltus aresta ideju.

� Viņi sāk izsamist, bet ko gan citu kā sevi viņi var vainot? Vai mani tagad, kad esmu atbildīgais? Attiecībā uz viltus

arestu. nu, viņiem vēl būtu es, uz ko novelt vainu, ja kāds uzsāktu īsto procesu.

; ^: �Viņi var noliegt katru vārdu par to, � viņa pie-< " krita,� ta�u tas viss ir ierakstīts lentē. � Viņa parādīja pārsteigtajam Ri�menam miniatūru diktofonu. � To es izmantoju sekciju piezīmēm. Nezinu, kā esmu atstājusi to ieslēgtu .. .

Ri�mens atzinīgi smaidīja un atkal iesmējās. Viņai patika viņa silto, pievilcīgo smieklu skaņa.

� Jūs esat daudzpusīga, doktor Korānā, � viņ� sacīja, kad atguva savu nosvērtību. Lū ātri ieskatījās telpā, lai redzētu, kas tajā norisinās, un tad atkal pazuda.

� Es dzirdēju, ka jūs vakar esat apciemojusi Ar�eru.

� Tas ir mans darbs.

� Es dzirdēju, ka jūs esat ļoti stingra.

Viņa pamāja ar paceltu zodu.

� Klau, � viņ� sacīja, pavadot viņu uz blakus eso�o noziegumu gadījumu telpu, kur viņi pirmo reizi bija tiku�ies. � Mēs deviņos sapulcējamies uz vecmodīgu pārrunu un ideju sesiju. Jūs tiekat laipni lūgta.

� Labprāt, ta�u �odien man norunātas vairākas tik�anās.

� 0! Jūs lieki netērējat laiku.

� Deviņos kriminālistikas laboratorijā man ir tik�anās ar katras nodaļas vadītāju, � viņa sacīja. � Es katru uzklausī�u, lai iegūtu idejas, ierosinājumus, informāciju un varbūt da�us mājienus.

� Uzzināsiet, pie kā katrs strādā� Es saprotu.

� Un jums, � viņa iebilda, � jums jāatrod piemērots Nags, ko arestēt.

� Lai izpatiktu Dzimām Dreikam III un sabiedrībai.

� Un mēram.

� Un Karlam.

� Esmu pārliecināta, ka jums ir to vīru saraksts, kuri prasās, lai tos arestētu par �iem noziegumiem.

� Mums tas ir!

� Kas to lai zina � varbūt jums patiesi paveiksies, kā mērs teica.

� Bet mēs abi zinām labāk.

� Jā.

Viņa izgāja no telpas, kur uz viņiem nolūkojās upuru bezacaino seju fotogrāfijas. Alans Ri�mens, vērojot viņu aizejam, gandrīz ierunājās, gribēdams uzaicināt viņu uz len�u, ta�u to neizdarīja. Viņ� baidījās izdzirdēt atteikumu.

Ri�mens uzzināja, ka katram detektīvam pilsētā ir savs slepkava � �favorīts�, ko tas uzskatīja par Nagu.

Viņ� saviem detektīviem skaidri un stingri konfidenciāli bija pateicis: � Lai mēs varētu strādāt bez preses pārmetumiem, mums ir jāieliek kādu aiz restēm. Mēs par �o kādu sastāstītu pasakas, liekot domāt, ka esam noķēru�i kādu svarīgu. Tādēļ es gribu atrast to svarīgāko � un tikai jūs, mani ļaudis, varat man pateikt, kur� tas ir.

Tas bija izraisījis tādu kā izsoles karu, katram detektīvam cīnoties par tā izvēli � tā favorītu Nagu. Visi tie likās labi, piemēroti kandidāti.

� Kamerūns Rīvs � patiesi sajucis trakais, � sacīja kāds detektīvs. � Esmu dzenājies pēc viņa gadiem ilgi. Viņ� atbilst profilam � par viņu ir gar� iepriek�ēju dzimumpārkāpumu saraksts.

� Tā būtu laba kopija presei, � Ri�mens sacīja, it kā jau tagad priecājoties par preses apmuļķo�anu.

� Man ir labāks variants, � ierosināja kāds cits detektīvs, drukns vīrs ar aizsmaku�u balsi un platiem pleciem � vārdā Martijs. � Puisi sauc Erls Lems.

� Kāds viņ� ir?

� Kāpj kokos.

� Kāpj kokos?

� Bet viņ� nepaliek kokā. Viņ� lec uz sievietēm, kurām gadās iet garām.

� Ak Dievs! � Telpai pār�alca murdoņa.

� Vai viņ� iepriek� sodīts?

� Vai haizivs kakā okeānā?

� Vai viņ� izmanto kādu ieroci?

� Svina cauruli.

� Izklausās, ka mums vajadzētu apciemot �o �Nagu�.

� Jau darīts.

� Un?

� Drūmi toņi.

� Tātad ielas klaidonis?

� Dzīvo ar Mommu, �etrdesmit �etrus gadus vecu. Viņa stāsta, ka viņ� ir nekaitīgs, kamēr vien lieto psihotropos līdzekļus.

� Un cik ilgi, kop� viņ� turējies tālāk no kokiem? � jautāja Ri�mens.

< г-т Man jāatzīst, ka Lems būtu noderīgs laikrakstiem. Nags ir Lems � tas nu tā, � sacīja kāda detektīve, atverot kabatas grāmatiņu. � Bet man ir briesmonis, kas liek Lemam izskatīties tikai pēc skauta.

� Jūs esat Emonsa, vai ne tā? � jautāja Ri�mens.

. � Jā, ser.

� Kas jums ir?

Viņa veltīja mirkli, lai pār�ķirstītu savas piezīmes. � Kādu nakti uz 54. pulti mums piezvanīja par �o tipu. �ķiet, viņ� klaiņo pa mazām ieliņām, ielien pa logiem pagrabos un izvaro sievietes pēc tam, kad viņ� ir tās apdullinājis.

� Tā! Kā viņ� uzveic savus upurus?

' � Ar āmura sitienu atņem samaņu.

� Vai viņ� ir sēdējis?

� �etrpadsmit gadus Rokavejā.

� Atbrīvots?

� Pirms se�iem mēne�iem.

� Apmēram tajā laikā, kad pie apvār�ņa parādījās Nags,� sacīja Emonsas partneris Deivs Teilors. � Mēs domājam ...

Ri�mens noraido�i pacēla roku un vaicāja: � Cik vecs ir �is vīrietis?

Luīza Emonsa pārbaudīja savas piezīmes. � Trīsdesmit... trīsdesmit... kaut kas pāri trīsdesmit... trīsdesmit �etri.

� Pavadījis ieslodzījumā lielāko daļu savas pieaugu�a cilvēka dzīves, � Ri�mens sacīja, vērojot ikviena reakciju.

� �im puisim jājūt lielas dusmas un naidu pret sabiedrību. Vai viņ� ir baltais, melnais, spānietis... kas?

� Kaukāzietis, � Emonsa atbildēja.

� Dzīvo ar civilsievu, � piebilda Tēmers. � Viņi dzīvo no rokas mutē.

Da�i sāka uzdot āķīgus jautājumus, lūdzot Ri�menu, lai tas vēlreiz apsvērtu viņu izvēli. Ri�mens uzsita dūri uz tribīnes.

� Piezvaniet �ī nelie�a nosacītās notiesā�anas inspektoram. Noskaidrojiet, cik daudzus noteikumus viņ� jau ir pārkāpis... noskaidrojiet, vai kādi noteikumi aizliedz viņam strādāt darbu, kur būtu jāizmanto jebko līdzīgu āmuram. Paskatīsimies, cik veiksmīgi mēs spējam būt. Tāpat noskaidrojiet, kas notika tā zvana gadījumā, kad tika paziņots par viņa gaitām mazajā ieliņā. Vai viņ� tika sveikā cauri tāpat runā�anas līmenī jeb�u stājās tiesas priek�ā?

Emonsa, pārtraukusi pierakstīt viņa prasības, atbildēja uz tā jautājumu: � Viņ� tika tikai iebaidīts. Policisti viņu pamanīja klīstot starp da�iem atkritumu konteineriem, it kā tas tie�i gaidītu pietuvojamies kādu upuri.

� Kā viņu sauc?

� Konrads �ovs.

� �ovs ... Nags, � sacīja kāds detektīvs. � Vismaz atska-ņojas.*

� Presei tas patiks.

� Ievilksim to tipu iek�ā, izdarīsim uz viņu spiedienu,� ierosināja cits.

� Kā jau es teicu, pārbaudiet to, un, ja mēs vēl kaut ko uzzināsim, rīkosimies tā. Bet �obrīd es balsoju par �ovu.� Ri�mens apsēdās.

Viņ� palūkojās pār plecu uz Lū, kura galvas mājiens �ķita uzliekam pēdējo apstiprinājuma punktu �ajā apspriedē.

� Tagad attiecībā uz jums, pārējiem centīgajiem, kuriem ir favorīti. Neatstājiet tos novārtā! Vajājiet tos tāpat kā līdz �im, pat vēl neatlaidīgāk. Ja jūs domājat, ka spējat izdarīt kaut ko lietas labā, pārsteidzot kādu no jūsu saraksta un piespie�ot atzīt to patiesos darbus, dariet to! Mums jāstrādā ātri un tajā pa�ā laikā uzmanīgi.

� Viņ� pievērsās pilsētas kartei, kas atradās viņam aizmugurē, un paskaidroja visiem, ka sarkanās piespraudes apzīmē vietas pilsētā, kur maniaks bija izdarījis uzbrukumus. Līdz �im nebija neviena liecinieka, jo visi upuri bija miru�i. Neviens nepaglābās no �ī vampīra.

� Ģeogrāfiski nav nekādu sakarību. Vienīgais, ko zinām,�

sacīja Ri�mens, � ir tā domā�anas veids, tas, kā �is perverts darbojas. Tātad mēs nodarbosimies ar uzmanīgu tā izpēti no visiem viedokļiem, tāpat mēs rūpīgi izpētīsim tiesu medicīnas pierādījumus. Pa�reiz ir kanibāls mūsu ielās, cilvēks-plēsoņa, kur� .. о ēdīs atkal. � Ri�mens pavērsās pret saviem klausītājiem. . _s

� �im rītam viss, � viņ� sacīja. � Atcerieties � katru dienu �eit deviņos un se�os! Jūsu maiņai vai citiem pienākumiem nav nozīmes. Uzdevumu vienība ir kļuvusi par jūsu pirmo pienākumu.

Cilvēki izklīda. Bija rīta stunda � divdesmit minūtes pāri desmitiem.

Bija vēla pēcpusdiena � gandrīz piektā stunda. Tum�i mākoņi blīvējās pāri pilsētai, vēr�ot debesis un visu Policijas laukuma apkārtni drūmu un nospiedo�u � kā ogles zīmējumā. Tuvojās lietus, un tālumā pērkona dārdoņa it kā brīdināja par

♦ �ovs � Shaw; Nags � Claw. Angļu vai. Tulk. piez. tuvojo�os negaisu, kamēr radio un televīzijas diktori uzrunāja satraukto un satumsu�o pilsētu. Ikviens uz bridi pārtrauca savu darbu, ba�īgi gaidot tuvojo�os vētru.

Ri�mens atradās starp birojiem, kad pamanīja D�esiku Korānu nākam pa halli. Viņ� devās pie viņas sasveicināties.

� Vai �odienai viss? � viņ� jautāja.

� Jā, lielā mērā. Es gatavojos izsaukt taksometru, lai izvairītos no negaisa.

� Nesauciet! Es uzdo�u Lū nozīmēt jūsu rīcībā policijas automa�īnu. Vai jūs zināt ceļu uz garā�u?

� Jā, es pagāju garām norādījuma zīmei.

� Ko jūs domājat par Lutera Dariusa darbību?

� Lieliska laboratorija, iebiedēti cilvēki.

� Iebiedēti?

� Es teiktu � nervozi. Protams, es vēl neesmu tikusies ar pa�u Danu�u.

� Jā, kā saprotu, viņ� atrodas ārstu uzraudzībā.

� Eifēmisms � kam? � viņa dzēlīgi vaicāja.

Ri�mens paraustīja plecus, aizdomīgi noskatoties. � Tikai runas... Vieni saka, ka viņam ir Pārkinsona slimība, citi saka, ka viņam ir vēzis. Vēl citi saka, ka viņam ir gan viens, gan otrs.

� Nabaga vīrs. Es nezināju. � Viņa tūdaļ atcerējās novājino�o slimību, kas bija uzbrukusi viņas tēvam, padarot to par cietumnieku viņa pa�a ķermenī. � Domāju, es labāk ie�u, kamēr nav par vēlu.

� Piekrītu. Lutera laboratorijas ļaudis pret viņu ir ārkārtīgi lojāli, � viņ� uzticējās. � Esmu pārliecināts, ka viņi neapspriestu �o stāvokli, ja tā problēmas nekaitētu laboratorijas darbā. Ziņojumi nav tik savlaicīgi un pilnīgi, kādi tie kādreiz bija, ir pieļautas kļūdas darbā ar pierādījumiem. Jūs zināt, kādu iespaidu tas rada. Es nedomāju ari, ka viņa ļaudis būtu atklāju�i jebko par to, tā ka ... Ahā � �eit ir ziņojums par to sievieti Hemneru.

� Tātad man gandrīz noteikti būs darī�ana ar doktoru Ar�eru? � viņa jautāja, paņemot ziņojumu un vērojot viņa sejas izteiksmi.

� Jums varētu klāties sliktāk, � viņ� sacīja. � Piemēram, ja tas būtu Perkinss.

� Es dzirdēju � Perkinss pametis savu darbu?

� Pametis? Viņ� patiesi pametis?

� Es domāju, ka jūs man gatavojaties par to pastāstīt!

� Es tikai gatavojos pateikt, ka viņ� ir sūdabrālis.

� Sprie�ot pēc tā, ko esmu par viņu dzirdējusi, man būs jāpiekrīt. Lū man izstāstīja, ka jūs esat triecis viņu pret sienu nozieguma vietā. Izklausās pēc gudras taktikas nozieguma vietā ... zēnu kautiņa pār līķiem ... Patiesi... esmu pārliecināta, ka pierādījumu vāk�anas viengabalainība netika kompromitēta.

� Jūs noteikti protat lietot sarkasmu, doktor.

� Atvainojiet, es aizrāvos. Es labāk tagad ie�u, jo nepaņēmu lietussargu.

� Lū! � viņ� pēk�ņi iesaucās, pamanot Pīrsu. � Parūpējies, lai kāds aizved doktori Korānu uz vietu, kur viņa apmetusies.

� Tie�i tā, kaptein! � Pīrss atsauca.

� Ejiet lejā uz garā�u! Kāds tur pēc mirkļa būs.

Cilvēki ar papīriem rokās steidza viņiem garām, da�i centās pievērst sev viņa uzmanību. Ri�mens, cie�i noraudzīdamies D�esikā, sacīja: � Vai jūsu ziņā ir tās sievietes Hemneras izmeklē�ana? Vai izmeklē�ana atklāja ko tādu, kas man būtu jāzina?

� Neko jaunu, nē ... piedodiet.

� Labi... turpiniet mani informēt.

� Kā ar arestu? Vai jūsu uzdevumu vienība ir nākusi klajā ar kādiem ierosinājumiem?

� Vairākiem, ta�u mēs ņēmām vērā mēra padomu un arestējām tikai vienu. �ovu Nagu � kā tas tiek dēvēts. Viņ� aizturēts nevis uz slepkavības, bet citu apsūdzību pamata, darot zināmu, ka tiek turēts aizdomās par slepkavību. Prese rīkojas, kā gaidījām, � noēd to dzīvu.

� Tam vajadzētu mazliet atdzesēt dziru. Nu pagaidām, kaptein!

� Jā, pagaidām.

Viņ� pagriezās un aizsteidzās aizsarga manierē uz savu jauno biroju. D�esika noraudzījās viņam nopakaļus, pārdomājot par viņu attiecību kraso izmaiņu. Vai tam bija kāds sakars ar to, ka viņa bija viņa pusē pret policijas komisāru un mēru? Nelaime saved kopā savādus sabiedrotos. Viņa bija izlasījusi par tā nepatīkamo �ķir�anās prāvu un, likās, saprata, kādēļ viņ� izturas tik robusti, izlikās tik nejūtīgs. Viņa instinktīvi juta, ka sirds dziļumos viņ� pārdzīvoja lielas sāpes un bēdas.

Viņas potītes pulsēja un raustījās � tā bija nervu reakcija, kas liecināja par to, ka tā pārāk ilgi bija stāvējusi. Viņa atrada policijas garā�u, kurā caur barikādēm kaut kādā veidā bija ielīdis jauns, agresīvs reportieris. Viņ� traucās pie viņas un sacīja: � Jūs esat no FIB, vai ne?

� Un kas esat jūs?

� Es esmū no �Times� un interesējos tie�i par jums. Kā es saprotu, tad jūs esat aģente, kas pielika punktu tā trakā pui�a karjerai �ikāgā, kur� uzskatīja, ka ir vampīrs?

� Es biju viena no komandas, mister...

� Dreiks. D�ims Dreiks.

Viņa atcerējās viņa vārdu no paraksta zem melīgā raksta par Ri�menu. � Es vēlos, lai jūs turētos no manis pa gabalu,� viņa stingri sacīja.

� Jūs esat varonis... varone ... tas, ko jūs izdarījāt �ikāgā... � Viņ� uzlūkoja spieķi, viņa acīm aizkavējoties pie tā pietiekami ilgi, lai izraisītu viņā neērtības sajūtu. � Jūs esat populāra, un nu jūs esat �eit, lai palīdzētu atrast Nagu, vai ne? Vai ne?

Policijas sargs formas tērpā piesteidzās pie viņiem tie�i tad, kad piebrauca ma�īna. �oferis bija Lū Pīrss. Viņ� izkāpa, lai kopā ar sargu izraidītu reportieri no aizliegtās teritorijas. Viņa iekāpa ma�īnā, nometa kurpes un sāka masēt savas potītes.

Lū atgriezās un iesēdās vadītāja vietā. Platais smaids, smil�u brūnie mati un zilās acis veidoja patīkamu ārieni. � Mēs vilkām salmiņus, kuram jūs tiksiet, un es vinnēju, � viņ� triumfējo�i sacīja, iedarbinot automa�īnu un braucot ārā no garā�as, ma�īnas apak�daļai gandrīz saskaroties ar izejas nogāzi.

Bija apmācies. Iecirkņa priek�a bija sapulcējusies piketētāju rinda, kuri turēja plakātus ar uzrakstiem, kuros policisti tika nosaukti par muļķiem, pie tam viņi skandināja: � Nags kontrolē pilsētu ... Nags kontrolē pilsētu ... � Viņiem nebija ne jausmas, cik tas viss bija patiesi.

Brīdī, kad ma�īna izgriezās, pret aizmugurējo stiklu gandrīz atsitās fotoaparāts, D�esika redzēja zibspuldzes uzliesmojumu, aptverot, ka D�ims Dreiks bija sameklējis fotogrāfu, lai tas to tādā veidā notvertu, pirms viņa tika prom.

� Nolādēts, nolādēts! � viņa murmināja.

Arī Lū klusi lamājās: � Nolādētie reportieri var būt kā kamieļa mēsli uz kurpes, doktor Korānā.

� Kā tas ir, Lū?

� Vai esat kādreiz mēģinājusi nomest kamieļa mēslu no savas kurpes, kundze?

Viņa iesmējās � pirmo reizi �ajā dienā.

� Jums ir brīni�ķīgs smaids, doktor Korānā, � viņ� sacīja.

Viņas smaids kļuva vēl platāks. � Paldies! Es priecājos, ka jūs vinnējāt izlozē.

� Oh, tur nebija nekādu �aubu, kundze.

� Nebija?

t � Es �maucos, kundze. Man bija jāizvelk �ī de�ūra. Jūs zināt, daudzi no mums, pui�iem, ierauga izskatīgu sievieti � un neko nevaram sev padarīt. _ч

� Jūs esat ļoti glaimojo�s, Lū ... Paldies. � Kaut kas lika viņai nojaust, ka nekāda izloze nebija bijusi.

J � Da�i no mums augsti novērtē to, ko jūs izdarījāt �ikāgā,

kundze ... patiesi. Tam vajadzēja drosmi.

Viņa nolieca galvu, viņas acīm pievēr�oties sāpo�ajām potītēm, bet tās domas atgriezās tajā �ausmīgajā telpā, kur Matisaks sāka nolaist viņas asinis, kur Oto Butīne bija triecies cauri stiklam, lai to izglābtu, tā aiziedams nāvē viņas dēļ. � �ikāgā es zaudēju savu partneri, � viņa sacīja.

� Jā, kundze... Es zinu, kundze.

Sāka līt. Sākumā da�iem pilieniem, līdzīgi fejām uzrodoties no nekurienes uz aizsargstikla un logiem, tad pēk�ņi viss tika applūdināts ar biezu, smagu, dusmīgu lietusgāzi, it kā debesu spēki vēlētos kaut ko iznīcināt. Viņai likās, ka da�reiz daba karo pati ar sevi � tāpat kā cilvēka psihe, piepildīta ar niknumu, haosu, vardarbību, ko tajā izraisa kāds neredzēts un nezināms spēks. Cilvēka tieksme nogalināt viņai likās diezgan cie�i saistīta ar Visuma tieksmi radīt melnos caurumus un vardarbīgas, sprāgsto�as zvaigznes. Tum�ā Ņujorkas ainava, kura slīga spēcīgajā lietusgāzē, radīja viņā aukstuma sajūtu, lai gan policijas automa�īnā bija silti un sausi. Nepārtraukta cilvēku dusmu izvirduma, nemiera, baiļu sajūtas un protesta vilnis tika pārraidīts pa policijas rāciju. Pat dabas stihija nespēja apspiest lielās metropoles cilvēku nemieru.

� Tūliņ jūs aizvedī�u mājās, doktor Korānā.

Viņa ilgojās pēc sava Kuantiko dzīvokļa � sava patvēruma.

� Atklāti sakot, doktor, � Lū turpināja, prasmīgi manevrējot cauri satiksmei, � nekādas izlozes, kas noteiktu, kur� vedīs jūs mājās, nebija, bet tā notika tādēļ, ka es nedevu citiem nekādu iespēju.

Viņa atkal pasmaidīja. � Man patīk atklātība, Lū.

� Tādā gadījumā jums patiks Ņujorka un ņujorkie�i. Viņi ir ... sāpīgi atklāti, kundze.

Pēc �ī atklātības apliecinājuma viņa tam vēlējās pajautāt divdesmit jautājumus par Alanu Ri�menu, tikai nezināja, vai pietiks drosmes to izdarīt.

� Jūs un kapteinis Ri�mens, �ķiet, esat ļoti tuvi... es domāju padotā un priek�nieka attiecības.

� Pie velna, kundze, es esmu kapteinim parādā savu dzīvību!

� Kā tā?

� Viņ� izglāba manu dzīvību, doktor.

Patiesi?

� Kā viņ� teiktu � viss notika, pildot dienesta pienākumus, ta�u .viņ� nostājās staip mani un briesmām, un es nekad to neaizmirsī�u, doktor.

� Es arī neaizmirstu. � Viņas domas atgriezās pie nakts, kad Oto Butīne to pa�u izdarīja viņas labā, tikai bija tā at�ķirība, ka Oto nebija izdzīvojis, lai baudītu viņas bezgalīgo pateicību.

� Pie velna! Toreiz es Ri�menu knapi pazinu, kundze. Viņ� tikko bija pārņēmis 31. iecirkni un labi iztīrījis ēku, tā ka pat es � tīrs policists � raizējos par �Zābaku�. Tā mēs viņu toreiz... aptuveni pirms deviņiem, varbūt desmit gadiem saucām. Esmu bijis viņa palīgs septiņus gadus. Lai nu kā, bet toreiz es biju liels muļķis un iebruku tajā narkomānu mājā citiem pa priek�u. Kapteinis būtu varējis palikt ārpusē, bet ne Ri�mens. Viņ� gribēja piedalīties akcijā no pa�a sākuma, tāpat kā es tajā naktī.

� Lai nu kā, bet, ja viņ� nelauztos pa aizmuguri tad, kad viņ� to izdarīja, es būtu kastē Grīnlounā nevis �eit, lai jums to pastāstītu.

Viņi piebrauca pie viesnīcas. D�esika izkāpa no ma�īnas. Vēj� raustīja un purināja viņas apģērbu. Priek�telpā Lū viņu panāca un pajautāja, vai tā nevēlas vēl kaut ko.

� Jums nevajadzēja pamest vienību, ser�ant, � viņa tam teica.

� Ri�mens man pieteica parūpēties, lai jūs bez problēmām nokļūtu galā, kundze.

� Labi, to jūs esat izpildījis.

� Jums �ajā pilsētā ir carte blanche, doktor Korānā. Atcerieties, taksometri nav domāti jums. Jums tikai jāpiezvana uz vienības telpu.

� Paldies, ser�ant!

� 0, nav par ko, doktor! � Ar �iem vārdiem viņ� izsteidzās ārā � vētrainajā naktī.

Ovids bija noraizējies.

Ar katru slepkavību viņ� bija kļuvis arvien brutālāks, it kā viņ� pilnveidotu kaut kādu savādu galīgo brutalitāti.

Tāpat bija ar Nagu.

Nags iemācīja viņam visu.

Bet patiesībā viņ� nemaz tik daudz nezināja. Viņ�, piemēram, nezināja, kur Nags dzīvoja. Reiz viņ� sāka viņu izsekot, ta�u Nags pazuda, it kā justu viņa klātbūtni. Nags tik ilgi bija lūkojies uz vietu, kur Ovids bija paslēpies krūmos Centrālajā parkā, ka viņ� gandrīz bija sācis ticēt, ka Nagam ir kaķa acis un ka tas spēj viņu tur redzēt. Tas tādā mērā atņēma Ovidam drosmi, ka viņ� nekad vairs neuzdro�inājās Nagam sekot.

Viņ� arvien baidījās, ka kādu dienu Nags vērsīsies pret viņu, izmantos maltītei viņu...

Ovids zināja, ka staigā pa bezdibeņa malu. Bet tā bija visaizraujo�ākā lieta, kas bija notikusi viņa citādi garlaicīgajā un tuk�ajā eksistencē.

Viņam pat bija jauns vārds, lai proklamētu viņa atdzim�anu � Ovids. Viņ� bija brīnījies, kādēļ �Ovids�, brīnījies, vai tam bija kāda īpa�a nozīme Naga izpratnē. Tā viņ� bija aizgājis uz bibliotēku un atradis grāmatu par personvārdiem. Atverot to uz �O� un vadot pirkstu pa sleju, viņ� atrada Ovidu. Tas bija savāds, neizprotams un piepildīts ar senu nozīmi � viņa jaunais vārds. �Ovids� latīņu valodā nozīmēja �dievi�ķais aizstāvis�. Un zināmā mērā viņ� patiesi palīdzēja un aizsargāja Nagu, kuram bija nepiecie�ama viņa palīdzība. �ī bija pirmā reize, kad viņ� kādam bija vajadzīgs.

Viņ� sameklēja senā dzejnieka Ovida vēsturi un sāka just ar viņu kaut kādu saikni. Viņ� ņēma Ovida darbu tulkojumus kopā ar latīņu tekstu un lēnām sāka mācīties da�us latīņu vārdus un frāzes.

Nags bija atklājis viņam pilnīgi jaunu pasauli un sāka apsvērt, vai viņ�, tāpat kā viņa vārda brālis, spētu rakstīt dzeju.

Tas bija tas, ko viņ� pa�reiz darīja, � rakstīja dzejoli, dzejoli, kuru bija nodomājis nosūtīt uz �New York Times�, kaut kā nojau�ot, ka to publicēs, ja tas būs pietiekami labs un pietiekami skaidrs.

Viņ� vienīgi bija noraizējies par dzejoļa nosūtī�anu uz laikrakstu. Ko Nags viņam izdarītu? Kā viņ� reaģētu? �is dzejolis sludināja Naga nepārvaramo varu pār visu �ajā dzīvē, tas runāja par slimību un noveco�anu, un nāvi. Tas vēstīja pasaulei, ka Nags ir labs, nevis ļauns, ka viņ� izbeidz cie�anas. Viņ� tās nerada, viņ� tās izbeidz...

Un tomēr Ovids vilcinājās nosūtīt savu dzejoli, vispirms nepārrunājot to ar Nagu. Dro�i vien, ja viņ� izlasītu to Nagam priek�ā, tas saprastu tā svarīgumu, tā pavēsto�o saturu, kā arī Ovida svarīgumu �ajā lietā. Iespējams � viņ� to tā uztvertu ...

Pagāju�ajā naktī Nags bija ar viņu sazinājies tajā pa�ā nejaukajā veidā, atstājot zīmīti zem spilvena, � kā tāds nolādēts apciemojo�s spoks, nakts radījums, nolādēta, tum�zobaina feja. Ovidam nebija ne jausmas, kā viņ� atnāca un aizgāja, atstājot visu neskartu. �ķita, ka viņ� ir spējīgs iet cauri sienām, staigāt pa gaisu... un varbūt ūdeni. Varbūt viņ� bija Antikrists, dievs viņa pa�a tiesībās, tum�s eņģelis.

_f. �Nesaskrienies ar tum�u eņģeli!� viņ� domās sev atkārtoja visu ritu un dzejoļa rakstī�anas laiku un visu pārējo dienas daļu, kamēr izstudēja, uzlaboja un pārrakstīja dzejoli. Tā bija brīvdiena, jo tam nebija jāstrādā fabrikā, tādēļ viņam bija ļoti daudz laika pārdomām. Dzejolis, lai ari bija par Nagu, ironiski pasargāja viņa prātu no lietām, par kurām viņ� negribēja domāt. Tas nodarbināja viņu tā, ka laiks ne�ķita tik nepanesams. Varbūt viņ� nebūs tik nervozs, kad Nags nākamreiz uzradīsies no ēnas,, lai vadītu viņu.

Bija labi, ka bija kāds, kas pasacīja viņam, ko darīt, � kad, kur un kā. Viņam tā bija pietrūcis kop� mātes nāves. Pirms . viņa dzīvē ienāca Nags, viņam bija Māte. Un, lai gan viņa nebija kanibāle, tai ar Nagu bija daudz kā kopīga.

�Viņi viens otram patiktu,� viņ� nodomāja.

Reiz, kad Ovids bija piezvanījis uz radio pārrunu �ovu, uzmanīgi lietojot telefona būdiņu, Nags kļuva tik apbēdināts, ka vairākas reizes spēcīgi iesita viņam pa seju, � viņ� bija krietni cirtis Ovidam ar savu nagu, lai tikai parādītu, ka Ovids viegli var kļūt par vēl vienu upuri. Nags bija stipri izgriezis viņa roku, ta�u Ovids saprata, ka pats bija pie visa vainīgs. Viņam nevajadzēja darīt neko tādu, kas spēja saniknot Nagu.

Viņ� vēlreiz pārskatīja dzejoli, izdarīja vēl da�us labojumus, izmisīgi cen�oties padarīt to kodolīgu un tajā pa�ā laikā ritmisku. Ovidam �ķita, ka dzejolis ir labs, un viņ� rotaļājās ar ideju par tā tūlītēju nosūtī�anu un pateik�anu Nagam par to pēc tam. Tomēr ne � viņam bija labāka ideja ...

Viņ� atcerējās pirmo reizi, kad bija sastapis Nagu, to, cik savādi tas bija noticis. Tas bija tad, kad nomira viņa māte. Visi bija aizgāju�i, un viņ� bija atstāts vienatnē ar savas mātes līķi bēru namā � noskumis un dusmīgs par to, ka viņa bija viņu atstājusi. Viņ� tik ļoti baidījās iet mājās viens pats. Viņ� sarunājās ar māti, kura gulēja zārkā, jautājot viņai, ko gan lai viņ� bez viņas dara.

Un tad no nekurienes parādījās viņ�, un �ķita, ka viņ� saprot, cik dziļas ir Ovida sāpes un bēdas. Viņ� pieskārās tam ar maigu roku. Viņ� solīja būt Ovida draugs, solīja iet mājās kopā ar viņu un palikt pa nakti, ja viņam vienam pa�am ir bailes iet tuk�ajā mājā.

Ovidu apkārtnē un fabrikā pazina kā Leonu. Leonu Helferu. Sve�inieka stingrā roka, ko viņ� vēlāk bija iepazinis tikai kā Nagu, bija materializējusies no smaga, burgundie�sarkana aizkara auduma. Gars bija tie�i iznācis no spocīgās drēbes. Maigā �ukstā viņ� sacīja: � Tu esi Ovids. Es pazīstu tevi gadiem ilgi. Tu neesi viens � tava māte atsūtīja mani. Tu neesi fabrikas strādnieks, tu esi dievi�ķas patiesības runātājs.

Toreiz Ovids nebija sapratis sacīto par viņu kā dievi�ķās patiesības runātāju, ta�u viņ� saprata piezīmes par jnāti un faktu, ka viņa bija atsūtījusi Nagu, ka viņ� bija �eit, lai vadītu un virzītu viņu.

Leonam Helferam ar to pietika. Pēc tam kad viņ� bija pārvarējis savas bailes un nicinājumu pret asinīm, uz�ķēr�anu un miesas ē�anu, tam patika būt par Ovidu.

Nags apgalvoja, ka tālā pagātnē Ovida ģimene vienmēr ēdusi miesu, ka laika gaitā tā ģenētiskais kods un iedzimtā nepiecie�amība pēc cilvēka miesas liks sevi manīt. Un tā lika ... tā lika ... Nags, neņemot vērā tā necie�amo raksturu un dusmu lēkmes, nekad nebija melojis. Arī tas viņam bija kopīgs ar viņa māti.

� Kopā mēs varam darīt brīnumus. Vai tu man sekosi? Vai tu izpildīsi manus uzdevumus? Vai pieņemsi mani kā savu kungu? � Viņ� dzirdēja Naga balsi, it kā tā būtu viņā iemiesojusies, iemiesojusies kop� tā brī�a, kad viņam pirmoreiz tika uzdoti �ie jautājumi.

Viņ� palūkojās uz savu dzeju un skaļi izlasīja to, ko bija uzrakstījis:

�Acis liekas vairs neredzam Varu, kas pie�ķirta man ...

Es esmu Nags, kas izdod likumus ... Tie, kas nāk pie manis, tiek izpirkti asiņu jūrā un atsvabināti no viņu bezdievi�ķajiem grēkiem ...�

Tas izklausījās pēc katķisma, viņa vajadzībām tas bija pārāk katolicisks. Viņ� ķērās pie pārdomā�anas un pārrakstī�anas.

Pēc da�ām stundām un neskaitāmiem melnrakstiem viņa dzejolis bija pabeigts. Tas skanēja:

�Tavas acis tiks maniem zobiem,

Tie barosies ar taviem banālajiem kliedzieniem ...

Tavi grēki tiks apēsti,

Lai tu varētu dzīvot citu dienu...

Nags nav vārds viņam,

Kas dod tev mū�īgu dzīvi, Apēdot tavu grēku.

� \ Mans trakais, izsalku�ais grēku mielasts briest � ' Un tas notiks tikai beigās,

Lai dotu tev mū�īgu mieru.�

" �Nav slikti,� viņ� domās sev sacīja. �Nepavisam nav slikti tādam, kur� neko nesaprot no jamba pantmēra vai kā tur tās lietas sauc, tādam, kas nekad iepriek� nav rakstījis dzeju.� Nagam taisnība. Tas bija viņa gēnos � �ī vēlē�anās iznīcināt un radīt, viss sasaistīts kopā līdzīgi divām vienotām rokām.

Tomēr viņ� neuzdro�inājās nosūtīt dzejoli publicē�anai.

Viņ� tikai vēlējās uzzināt, vai Nags �onakt ieradīsies viņu apciemot /

Nākamajā dienā D�esika laboratorijā ieradās agri no rīta. Viņa gribēja izpētīt grūti atrisināmo tiesu medicīnas ekspertīzes problēmu, kas attiecās uz Nagu. Ri�menam bija nepiecie�ams uzzināt izmantotā iero�a veidu, un tā viņa lielā apņēmībā ķērās pie �ī jautājuma. Bez tam viņa vēlējās rūpīgi pārskatīt informāciju par kodienu pēdām, lai būtu dro�a, ka bija tikai vienas personas zobu nospiedumi, nevis divu. �o abu jautājumu sekmīga izpēte būtu visnozīmīgākā informācija, ar ko tā pa�reiz varēja Ri�menam palīdzēt. Pārlasot lietas, viņa instinktīvi juta, ka veids, kā upuriem tika uzbrukts, vispirms iesitot pa pakausi, pēc tam sakropļojot, vairāk liecina par vairākiem izpildītājiem, nevis vienu indivīdu. Tā nebūtu pirmā reize, kad tā saucamais slepkava izrādās divi vīrie�i vai vīrietis un sieviete, kas kaislīgi slepkavo divatā. Bet, lai to pierādītu, vispirms būtu jāpierāda ŅPD kriminālistikas laboratorijas secinājumu nepareizība, jo līdz �im visi pierādījumi liecināja par vienu noziedznieku. Tad būtu nepiecie�ami visi viņas, gan arī Kuantiko laboratorijas resursi, kā arī jālūdz palīdzība D�onam Torpam, lai pierādītu vairāku slepkavu iespējamību.

Viņa jau bija nosūtījusi pa faksu savas pārdomu piezīmes par �o jautājumu D�onam, neraugoties uz daudzajām jūdzēm, kas viņus �ķīra. Viņa izmantoja D�onu Torpu kā savu tuvāko padomdevēju un pavēstīja viņam, ko zināja. Visi cilvēki pārsteigti negaidot. Uzbrukumi izdarīti vienā vietā, bet pēc tam upuri aizvilkti uz citu vietu. Pēc tam ķermeņi visos gadījumos, izņemot Hemneras gadījumu, tiku�i pārvietoti vēl uz citu vietu, kas vedina uz domu, ka vīrs bijis ļoti spēcīgs vai arī biju�i divi vīri. Iespējams, ka viens no vīriem rīkojies kā pievilinātājs, novēr�ot upura uzmanību, kamēr otrs izlavījies no paslēptuves, lai viņu apdullinātu. Viņa vēl bija piebildusi, ka tie ir tikai pieņēmumi, kā arī ar kurjerpastu nosūtījusi vienīgo izdevu�os zobu nospiedumu, kas bija noņemts no Hemneras, un pievienojusi arī citus no iepriek�ējiem upuriem. Ja D�ons noteiktu, ka visus zobu nospiedumus atstājis viens un tas pats cilvēks, viņa būtu apmierināta. �ajā baumu pilnajā atmosfērā par laboratorijas nevī�īgo darbu Dariusa slimības laikā viņa nespēja mierīgi gulēt, zinot, ka nozīmīga kļūda var tikt nepamanīta. Laboratorija pieļāva vēl sliktākas kļūmes.

D�esika centās apsvērt visas iespējas, lai būtu sagatavota mājieniem vai atrisinājumiem, ja tādi parādītos. Viņa strādāja laboratorijā, kad to pa komutatoru izsauca tehniķis, lai pateiktu, ka telefona līnijas otrā galā gaida Dr. Gabriels Arnolds.

� Tā man tikai vēl trūka, � viņa klusi nomurmināja. � Sadistisks psihoterapeits, kas zvana no psihiatriskās slimnīcas Filadelfijā. � Pēdējo reizi, kad viņa bija palikusi ar viņu vienatnē, �is glumais tips bija izvilcis brendija pudeli un mēģinājis pieglaimoties, lai tie kopā iedzertu kādu glāzīti. Viņa nojauta, ka viņ� kaut kā bija uzzinājis par tās neseno cīņu pret dzer�anu. Kur� gan no viņas kolēģiem varēja izstāstīt Arnoldam par viņas alkoholisma problēmu pēc Oto nāves? Kur�, ja ne priek�niece O�Rurke vai nu ar nodomu, vai nejau�i?

Kad D�esika nokļuva līdz telefonam birojā, kas bija nodots tās rīcībā, viņa jautāja: � Kā es varu jums palīdzēt, doktor Arnold?

� Nav runa par to, kā jūs varat man palīdzēt, bet gan par to, kā es varu palīdzēt jums, doktor Korānā.

� Kas tad ir, doktor?

� Es esmu pastāvīgi strādājis ar Matisaku, kop� jūs viņu

pēdējo reizi redzējāt. �-

� Tas' ir slavējami, doktor. � Viņai nenāca ne prātā piekāpties kaut par mata tiesu.

� Lai nu kā, man �ķiet, ka mēs esam panāku�i lūzuma punktu. Viņ� mums izstāstīja, kur var atrast Toresas atliekas, un varas iestādes Ohaio � Kentuki tās nebija � atraka ķermeni, kas atbilst vispārējam aprakstam ...

� Doktor Arnold, es pa�laik nodarbojos ar lietu �eit, kur ir nepiecie�ama visa mana uzmanība, tā ka ja jums nav iebildumu . ..

� Es tie�i par to runāju. Tas ir saistīts ar Nagu. Esmu panācis, ka Matisaks sadarbojas ar mums �ajā lietā, un viņ� vēlas ar jums runāt. Viņ� saka, ka viņam ir vitāla informācija, kas attiecas uz jūsu ļietu.

� Aizmirstiet par to, doktor Arnold. Viņ� jūs muļķo.

� Tā nebija mana ideja.

� Ko jūs gribat ar to sacīt?

� Es saku, ka FIB lietas kopiju par Nagu Matisakam uz �ejieni nosūtīja jūsu priek�nieki un...

� O�Rurke, nolādēts! � D�esika bija lūgusi O�Rurki dot tai kādu laiku, teikusi, ka viņai nav nepiecie�ama un ka viņa nevēlas nekādu Trakā Matisaka piedalī�anos. Ka �is vīrs vazā visus aiz deguna.

� Klausieties, Matisaks �obrīd atsakās runāt ar jebkuru citu kā vien ar jums.

� Nav nekā tāda, ko Matisaks varētu par �o lietu interesantu pateikt. �.

� Viņ� sē� man blakus un saka, lai es jums pasaku, ka Nags nav viens, bet divi.

Tas lika viņai apklust. Kā gan tas izdzimtenis to zināja? Vai viņ� vienkār�i izteica minējumu? Vai viņ� centās vājināt viņas modrību? Vai viņ� centās uzminēt viņas domas? Viņ� dīvaini labi apvienoja visu.

� Doktor Korānā? Doktor? Vai jūs tur esat?

� Labi, iedodiet viņam telefonu, Arnold.

Viņa dzirdēja skaņu, kas radās, nododot telefonu Matisakam kamerā.

� Jūs esat tik tālu, mīļo doktor, mana senā paziņa,� Matisaks �īkstēja, viņa balsij kā nazim trinoties gar viņas nerviem. Līdz ar dusmām viņa sajuta ceļamies arī asinsspiedienu.

� Ko tu gribi, Matisak?

� Lūdzu, es esmu lūdzis jums simtiem rei�u. Sauciet mani par Skolotāju vai Mateju.

� Pietiek par to!

� Man bija laiks... daudz laika, pateicoties jums... izskatīt piezīmes un dokumentus, ko jūsu priek�nieki man nosūtīja, par spīti jūsu acīm redzamajai negribē�anai pret, teiksim, manis iekļau�anu jūsu komandā ...

D�esika iztēlojās, kā mazā vīrie�a krū�kurvis izple�as. Viņ� bija tik pa�pārliecināts. Viņa dziļi ievilka elpu un iekoda lūpā, mēģinot saglabāt mieru, neko nesakot.

� Tā ir Steinlaipe. Steinlaipe pameta ķermeni, pameta D�eraldu Reju Simsu uz pietiekami ilgu laiku, lai atrastu citu Simsu tur Ņujorkā, kur jūs pa�laik atrodaties. Steinlaipe atgriezās, lai iznīcinātu Simsu, un pēc tam atkal atgriezās

Ņujorkā. Tas ir patiess spēks, D�esika, � dēmonisks, Jauns, varenāks nekā jūsu trakākā iztēle. Un ja jūs atkal pietuvosieties tam pārāk tuvu... Es baidos par jūsu nākotni, mīļā doktor D�esika.

�... jūs mu|ķis ... Jūs mani iztraucējāt �ādu muļķību dēļ?

� Muļķību! � iekliedzās Matisaks. � Vai jūs gribat man teikt, ka jūs visu �o laiku nezinājāt, ka tie ir divi? Ka Steinlaipe aizbēga? Viņas dēļ jūs tur esat, un, ja nokļūsiet tai pārāk tuvu, tad es baidos par jums, doktor, patiesi... patiesi es baidos. Steinlaipe ir briesmonis, kur� apēdīs jūs dzīvu.

D�esika izsmejo�i sacīja: � Es tūlīt nolik�u klausuli, Skolotāj. Es ierosinu, lai tu lūdzies dēmoniem sava pa�a prātā.

� Man, tāpat kā Simsam, palīdzēja, kad es ņēmu asinis, bet jūs to nekad neuzzinājāt.

� Tie ir meli. Tu darbojies viens pats � tāpat kā Simss darbojās vienatnē.

� Viens? Patiesi? Dro�i vien vienatnē ar nelabo. Bez tam, ja jūs palūkosieties vērīgāk, tad atradīsiet, ka tur ir divi zobu nospiedumu pāri. Kāda Simsam līdzīga muļķa un Steinlaipes vai varbūt tā dēmona, kas reiz dzīvoja manī.

Viņa manīja, kurp Matisaks stūrē. Viņ� centās atbalstīt tēzi �vainīgs nepieskaitāmības dēļ�. Tas bija aizbildinājums, ko viņ� uzturēja visu �o laiku. Ja viņ� spētu pārliecināt varas iestādes, ka tā psihe ir identiska Simsa psihei, nosacītās atbrīvo�anas padome varētu viņa apstākļus uzlabot pēc divdesmit vai pat desmit gadiem.

� Viss tas pats. Matisak, tava tā saucamā informācija ir nenozīmīga. Es jau esmu pati to sapratusi.

� Tad jau jūs jūtat, ka Steinlaipe ir tur � ar jums?

� Ne, lai nolādēta tava dvēsele! Un ja tev vairāk nav ko piebilst...

� Steinlaipes zobu nospiedumi bija ievērojami... ievērojami at�ķirīgi no D�eralda Rēja Simsa, atceraties?

� Tas ir kaut kas tāds, kam, manuprāt, var noticēt tikai traks cilvēks, Matisak. Turpini.

� Atcerieties, to pierādīja viņa tiesas prāvā!

� Muļķības! At�ķirības tika piedēvētas rētu un plēsumu pakāpei. Jebkur� eksperts...

� Bija vairāk nekā tikai tas � un jūs to zināt! Tas bija fizisks pierādījums. Tas pats fenomens kā Arkas D�oanas un citu gadījumos vēstures gaitā. Tie bija apsēsti ar kaunazīmju, slimīgu plankumu, apdegumu parādī�anos uz ķermeņa. Rūpīga abu kodienu at�ķirību izpēte pierādīja, ka Simsu bija apsēdis kāds ļauns spēks � dēmons. Bija vairāki stomatoloģijas eks-pērti, kas liecināja, ka uz ķermeņiem atstātie Simsa zobu nospiedumi bija divi da�ādi zobu pāri, turklāt nevis divu vīrie�u, bet gan vīrie�a un stevietesi Viens no pāriem bija smalkāks ' nekā otrs. � Viņ� ļāva vaļu saviem neķītrajiem smiekliņiem iezagties sarunā.

D�esika dzirdēja Arnoldu smagi elpojam paralēlajā telefonā, sekojot katram vārdam, lai gan saruna tika ierakstīta. Viņ� dro�i vien nespēja izlemt, vai atvienot vai neatvienot Matisaku.

� Tur bija tikpat daudz ekspertu, kuri to tā neuztvēra,� viņa atbildēja Matisakam.

D�esika dusmojās uz O�Rurki, Arnoldu, uz muļķīgo situāciju, ko viņi bija radīju�i, ta�u viņa dusmojās arī pati uz sevi par to, ka ļāvās Matisaka kodīgajam tonim, ta�u tas, ko viņ� izteica, lika viņai uz mirkli apklust. Varbūt viņas teorija par diviem slepkavām bija mazliet nedro�a? Varbūt Nags ir vēl viens Simss, pazīstams arī kā Steinlaipe?

Matisaks turpināja runāt par Simsu. � Jūs zināt � nabaga izdzimtenis nomira vienatnē ar nelabo, un kādēļ, doktor? Tādēļ, ka viņ� sadusmoja Steinlaipi. Un kādēļ viņ� to darīja, zinot tā sekas? Kādēļ viņ� sadusmoja Steinlaipi? Tādēļ, ka viņ� gribēja izpatikt jums, doktor. Simss ta�u izpatika jums, vai ne, doktor? Bet, tā rīkojoties, viņ� saniknoja Steinlaipi � tādēļ, ka jūs gribējāt iztincināt no viņa tās noslēpumus. Jūs esat tikpat atbildīga par Simsa nāvi, kā esat atbildīga par Oto nāvi, doktor.

D�esika gribēja kliegt, lai viņ� apklust, ta�u nesagādāja tam tādu baudu. � Ja tu tā saki, Matisak, tad jau tā laikam arī ir ...

� Ja jūs palūgtu doktoram Arnoldam videokaseti par to, kā tie�i Steinlaipe nogalināja Simsu, tad esmu pārliecināts...

� Esi nolādēts, Matisak! � viņa auksti sacīja.

� Doktor Arnold, jūs ta�u neiebilstu, vai ne? Protams, protams, viņ� ir saistīts. Es saprotu, Steinlaipe sa�ķēla viņa galvaskausu trijās vietās, pirms tika ar viņu galā.

Arnolds atvienoja viņu, iekliegdams klausulē: � Pietiek, Matisak, pietiek!

Atņēmis Matisakam telefonu, Arnolds atgriezās pie sarunas ar D�esiku.

� Es ceru, ka �ī saruna nav bijusi jūsu laika iznieko�ana, doktor Korānā. Atklāti sakot, man nebija ne jausmas, ka Matisaks pievērsīsies �īm... nu, visām �īm muļķībām. Es ceru... Es atvainojos.

� Vai Matisaks mūs nedzird?

� Nē, protams. Jūs varat brīvi runāt.

� Vai mūsu saruna tiek ierakstīta? .

� Kā jau jūs pati saprotat � jā.

� Es nevēlos, ka kaut viens vārds par iespēju, ka Nags varētu būt divi cilvēki, tiktu zināms. Vai jūs saprotat?

� Jūs varat paļauties.

� Cik ilgu laiku? � viņa pajautāja, negaidot atbildi.

��Skolotājs� ir pilns pārsteigumu. Es atvainojos par savu lomu �ajā lietā. Bet, ja vēlamies vēl kādu informāciju no viņa, tad...

Viņa atraidīja viņa atvaino�anos. � Kā jūs domājat � kāds ir plāns attiecībā uz viņu, Arnold?

� Minimāla apsardze pēc desmit gadiem.

� Un tad viegla izbēg�ana ...

� Un ja tas atkal kādreiz nokļūs brīvībā... � Viņ� ļāva vārdiem palikt karājamies gaisā.

� Tāds vampīrs kā viņ�, doktor... viņ� atkal barosies. Viņam ir instinkts uz ļaunumu.

Dienai nākot pret vakaru, laboratorijā sāka iedegties gaismas. D�esika labprāt nosviestu lietas tādā pa�ā veidā, kā to bija darījis Alans Ri�mens tajā dienā, kad viņa, Eldri�s un mērs iegāja tā birojā. Varbūt viņa justos labāk, ja spētu izgāzt dusmas, kā Ri�mens to bija izdarījis. Viņa to pamēģināja, nogrū�ot rakstāmpiederumu trauciņu uz grīdas, ta�u tas neko nepalīdzēja, un D�esika atgriezās pie darba, sagatavojot papildu informāciju Kuantiko. Viņa vēlējās, lai D�onam tiktu visa tā informācija, ko viņa pati saņēma, un centās novērst domas no Matisaka, Dr. Arnolda un Filadelfijas psihiatriskās slimnīcas, kā arī Simsa un Steinlaipes. Ta�u, jo vairāk viņa domāja par to, ka Matisakam bija ļauts � varbūt viņ� bija pat iedro�ināts �� piezvanīt viņai, jo dusmīgāka viņa kļuva.

Viņa nedzirdēja klauvējienu pie durvīm, jo dusmojās skaļi: � Kādēļ gan O�Rurke ērtības labad vienkār�i neievieto Matisaka kamerā nolādētu faksma�īnu?

� Es atvainojos, ja esmu iztraucējis nepiemērotā brīdī,� Alans Ri�mens sacīja. � Vai viss kārtībā? Vai vēlaties, lai es pienāku vēlāk?

� Nē, nē, nāciet iek�ā! Es atvainojos par dusmu lēkmi.

� Nav nekāda iemesla, lai jums būtu vairāk dusmu lēkmju nekā man. � Viņ� mēģināja iesmieties. D�esika pasmaidīja par viņa teikto.

� Tas ir jauks! � viņ� sacīja.

� Kas ir jauks? � viņa atjautāja.

� Jūsu smaids. Vai ar nelielu palīdzību kļūst vieglāk?

� Nav bijis par ko smaidīt jau ilgu laiku.

� Tad tā ir laba zīme? � viņ� jautāja, ta�u viņa bija pievērsusies faksma�īnai, pabeidzot nosūtīt to, ko tai vajadzēja. Viņa sēdēja ar muguru pret viņu.

� Brīnums, ka es vispār spēju par kaut ko smaidīt, ja jūs domājat par to lietu. Mums ir viena milzīga problēma, Ri�men. c � Kas jauns? Un kas jūs tā sakaitinājis?

� Gar� stāsts, � viņa sacīja, pabeidzot faksu un pagriezdamās ar krēslu uz ritenī�iem pret viņu. � Tas jūs tikai garlaikotu.

� Gaidāma gara nakts. Kādēļ gan lai jūs man to nepastāstītu pie pusdienu galda?

� Pusdienu? Ak Dievs, cik ir pulkstenis? � viņa vaicāja, palūkodamās savā pulkstenī. � Kā � jau tik vēls? Es nokavēju tik�anos, kas bija ieplānota se�os. Es... es atvainojos.

Ri�mens pamāja. � Aizmirstiet to. Jūs daudz nezaudējāt. Nozīmē�ana amatā, �svaiga� vadība, kas nemaz tik svaigi nesmar�o. Nekas tāds, par ko es nespētu jūs informēt, doktor. Ta�u varu teikt, ka jūsu gan visiem pietrūka.

Tas vēlreiz izraisīja smaidu. � Patiesi? Visiem?

� Dzirdēju, ka jūs �eit grūti strādājat, tādēļ atnācu, lai jūs no �ejienes izvilktu ārā.

� Izvilktu � mani? Jūs gan protat �onglēt ar vārdiem.

� Es domāju � uz pusdienām.

� Esmu mazliet mācījusies kriptoloģiju. Nospriedu, ka jūs esat gribējis sacīt: �Vai jūs vēlētos papusdienot ar mani?�, kad jūs sacījāt �izvilkt ārā�. Laikam esmu mazliet ierūsējusi, jo tūlīt to nespēju saprast.

Viņ� nedaudz sarauca pieri un pa�ķielēja uz viņu. � Vai tas nozīmē � jā?

� Jūs neesat to vēl at�ifrējis?

� Cen�os... Es teiktu � tā bija apstiprino�a atbilde.

Ri�mens ierosināja aiziet uz itālie�u restorānu, kuru sauca �Donatello's Greatest Achievements�¹ un kur� atradās pa�ā Manhatanas centrā. Pa ceļam viņa izstāstīja, ko FIB bija centies panākt ar D�eraldu Reju Simsu, pirms viņ� izdarīja pa�nāvību, un kā izrīkojās ar Matisaku. Ri�mens piekrita, ka vipas bosi izpatīk Matisakam tik lielā mērā, ka jebkāda informācija, kas iegūta no viņa, �ķiet aizdomīga. Ri�mens izturējās ļoti līdzjūtīgi un saproto�i. Viņa juta, ka viņ� patiesi norūpējies par viņas labklājību, un sajuta tā maigumu, kas dro�i vien tika veltīts tikai da�iem.

� Cik daudz jūs uzticaties Matisaka teorijai, ja to var tā nosaukt? Varbūt tā nav dēmoniska apsēstība? Un kādas ir jūsu domas par vājprātīgo pārīti?

� Es atvainojos, bet ir par ātru, lai *to pateiktu, � viņa atbildēja, nebilstot neko par pa�as aizdomām �ajā jautājumā. � Vai jums ir jebkādi iemesli uzskatīt, ka tie varētu būt divi vīri viena vietā?

* � Nē, ne glu�i, � viņ� labprāt atzina.

Ieradu�ies restorānā un nosēdu�ies pie galdiņa, viņi pasūtīja karafi vīna. Drīz jau viņa iztaujāja Ri�menu par tā ģimenes dzīvi.

� Vai jums ir bērni?

� Divi. Jauki, maigi bērni. Pateicoties viņu mātei, uzaugu�i tālu prom no sava tēva profesijas.

� Vai jūs viņus apciemojat nedēļas nogalēs?

� Kad neesmu aizņemts darbā, kas nav pārāk bie�i pēdējā laikā. Mana bijusī joko, ka esmu lieltirgotājs jūrasbraucējs un ka ierodos tad, kad kuģis ir ostā.

Viņa nolieca galvu un iekoda lūpā. �Neizklausās pēc perfektas draudzīgas �ķir�anās, ta�u ir nepiecie�ama īpa�a persona, kas izprastu, cik svarīgs darbs ir atdevīgam policistam vai aģentam, kā tas ir manā gadījumā.�

� Ir bijis grūti, lai neteiktu vairāk, neredzēt bērnus, atgrie�oties naktī mājās un... kas attiecas uz sievietes kompāniju о.. nu, sacīsim, man arī tās pietrūkst.

� �ķiet, mums ir daudz kā kopīga, kaptein.

� Man �ķiet � būtu labāk, ja jūs, ņemot vērā apstākļus, sauktu mani par Alanu.

� Varbūt ne. Negribētu, ka jūsu vīru klātbūtnē man tas izspruktu.

� Te nav manu vīru. Pamēģini! A-L-A-N � Alan!

� Alan, � viņa sacīja.

� Tu esi to sapratusi, un tas izklausās labāk nekā �kapteinis�.

� Es esmu izsalkusi, � viņa atbildēja. � Kur ir oficiants?� Pēc mirkļa kāds parādījās, lai pieņemtu pasūtījumu. Viņ� izvēlējās nelielu steiku Ņujorkas gaumē, viņa � sarkano sacepumu.

D�esika notvēra viņa skatienu, kad tas cie�i nolūkojās viņā, pirms Alans pats to aptvēra. Lai slēptu samulsumu, viņ� pēk�ņi

sacīja:"~rEsmu dzirdējis, ka tu esot Joti prasmīga cilvēku . pazinēja ar-psiholoģisku pieeju slepkavām, ka tev uz to ir instinkts.

� Jā, man ir mazliet talanta �ajā jomā.

� Tad jau tu esi izdarījusi kādus spriedumus par mūsu draugu vai draugiem � Nagu? � �ķita, ka viņ� atkal ieraujas sevī. Varbūt viņ� vēlējās, lai viņi saglabātu stingri profesionālas attiecības? Dro�i vien lieti�ķas sarunas to veicinātu. Vai varbūt viņ� bija viltīgāks, nekā D�esika bija to novērtējusi? Vai �is bija Alana Ri�mena veids, kā ievilināt viņu atklātākās sarunās par viņas sākotnējiem iespaidiem?

� Es zinu, ka Naga apetīte aug, � viņa sacīja.

� Aug? Tu domā viņa slepkavību papla�ināto kalendāru?

� Es domāju, ka no katra jaunā upura viņ� ir vai nu apēdis, vai arī paņēmis līdzi vairāk orgānu. Viņ� gatavojas pa �akāļu modei baroties ar savu nākamo upuru smadzenēm.

Ri�mens lūkojās D�esika. � Vai tu to vāri noteikt pēc tā, ko redzēji laboratorijā? � Tāda pati nojausma viņam bija radusies Hemneras slepkavības vietā.

� Pirmajam upurim bija tikai viegli iesists pa galvu. Nākamajiem viņ� slepkavnieciski sitis pa galvaskausu, sadragājot to. Nākamo reizi viņ� paņēma upura smadzenes, jo ir izstrādājis savu sistēmu katru orgānu pēc kārtas nogar�ot. Viņ�, piemēram, ēd zamas ne pa�u zarnu dēļ, bet apmātībā pret orgānu audiem. Viņ� ir ēdis sirds, plau�u, aknu un nieru audus, kā arī upuru acis. Nu tas viņam apnicis un nākamreiz viņ� tieksies pēc smadzenēm.

Oficiants gandrīz paģība, noklausoties sarunā. Viņi nebija ievēroju�i tā klātbūtni. Ri�mens palūkojās vīrietī un sacīja: � Mēs izmēģinām suņu barību fabrikā. Neņemiet mūs galvā!

Oficiants ātri nolika viņiem �ķīvjus un steidzīgi atkāpās uz aizie�anu, bet tomēr pavaicāja, vai tie nevēlas vēl kaut ko. Ri�mens pamāja, ka tas var iet.

Abi izsalku�ie sāka steidzīgi ēst, karstā ēdiena un sulu aromātam rosinot apetīti. Ri�mens ielēja vēl vīnu, bet D�esika to atvairīja.

D�esikas spieķis lēni noslīdēja no krēsla, pret kuru tā bija to atbalstījusi, un nokrita uz grīdas. Viņa nosarka un sāka sniegties pēc tā, ta�u Alans bija veicīgāks, paceldams to un piesardzīgi pārlikdams �ķērsām pāri krēsla rokturiem.

� Tā būs labāk. � Viņ� nolūkojās uz īru spieķi. Apkārt tā pērļu rokturim bija misiņa lente � kā zīme uz savvaļas zoss kakla, pārējā spieķa daļa bija vienkār�i melna.

� Jauks spieķis, patiesi skaists.

� Dāvana, � viņa sacīja.

� O? No drauga? � viņ� iztaujāja. '

� No vairākiem draugiem policijas pārvaldē.

� Es atvainojos, ka esmu tik ziņkārīgs.

Viņa atmeta ar roku. � Nepavisam ne, patiesi. Kas attiecas uz vairākām detaļām par Naga sevi�ķajām tieksmēm, tas aizņems mazliet vairāk laika. Tev vajadzēs saglabāt pacietību.

� Pasaki to visiem, kas alkst pēc manas... galvas.

Viņa dziļi ievilka elpu. � Vai tādēļ tu uzaicināji mani uz pusdienām? Lai mani izpra�ņātu? Lai ķertos pie salmiņa?

� Nē, nē, � viņ� atbildēja. � Es vienkār�i nezinu, par ko lai ar tevi vēl runāju.

� Pastāsti par sevi.

� Sevi? Es domāju, ka tu jau esi uzzinājusi visu, ko vēlējies zināt, no Lū.

� Jā, es uzzināju, bet ir da�i balti plankumi. Ko tu dari, lai atpūstos?

� �autuve da�reiz palīdz.

Viņa pamāja. � Man arī.

� Tu esi laba �āvēja?

Pasmīnot viņa sacīja: � Vislabākā.

� Paskatīsimies � jebkurā laikā.

� Kā būtu, ja mēs dotos pēc pusdienām?

� Labi... paskatīsimies.

Viņa juta, ka Alana sasprindzinājums atslābst.

� Ko tu dari brīvajā laikā? � viņ� jautāja.

� Nesen iemācījos nirt ar akvalangu.

� Patiesi? Tas ir graujo�i, vai ne?

� Tu nirsti?

� Jā, no septiņpadsmit gadu vecuma.

� Man patīk brīvības sajūta, ko tas dod.

Viņ� zino�i pamāja, un viņu acis sastapās. � Galu galā mums ir �is tas kopīgs.

� Es zinu, ka neesmu tāda, pie kādiem tu esi pieradis. Neesmu jūsu tipiskais kriminālās medicīnas izmeklētājs.

Viņ� iedomājās par Perkinsu un da�iem citiem, ar kuriem kopā bija strādājis, un tas lika viņam iesmieties. � Nē, tu patie�ām neesi.

� Lielai daļai vīrie�u ir problēma strādāt kopā ar sievieti, kuru nevar viegli iebiedēt, � viņa sacīja.

� Lielu daļu sievie�u var viegli iebiedēt, � viņ� iebilda.

� Esmu pārliecināta, ka tu spēj.

� Bet ne tevi.

� Nē, ne mani.

� Labi.

Ēdiens gar�oja. Viņi pievērsās citām sarunas tēmām. Viņa aizrautīgi stāstīja par brie�u un lā�u medībām Minesotā, Kanādā un Aļaskā. Viņ� bija medījis brie�us Ņujorkas �tata ziemeļos, ta�u nebija iesaistījies lielāka mēroga medībās. Viņa stāstīja par savu tēvu, par to, kā viņ� bija to audzinājis par lepnu un neatkarīgu cilvēku un spējīgu �āvēju. Vakars pagaisa nemanot. Kad D�esika palūkojās savā pulkstenī, bija desmitā stunda.

� Liekas, ka �autuvi esam palaidu�i garām, vai ne? � viņa jautāja.

� Tā veras ciet desmitos, bet man ir nelielas priek�rocības. Nāc!

Alans aizveda D�esiku uz sava biju�ā iecirkņa policijas pārvaldi. Ar liftu abi nobrauca lejā līdz traplīmeņu pagrabam, kur atradās milzīga, neparasti klusa un tum�a �autuve. Viņ� pavēlēja de�urējo�ajam policistam ieslēgt gaismas.

� Kaptein! Pagājis tik ilgs laiks! Ceru, ka jūs nepārvēr�aties īstā papīru �urkā. Aizslēdziet tikai, kad iesiet prom! � sacīja ser�ants, piesprau�ot pāris mērķu un pajautājot: � Cik jardus?

� Lai būtu piecdesmit, � viņ� sacīja.

� Septiņdesmit pieci, � viņa iebilda.

� Simt, Pīt. Lai būtu simt.

� Varbūt tomēr izlemsiet? � Pīts, sarucis cilvēks ar cietiem vaibstiem, nelielu svaru un pietiekami īsu augumu, lai varētu kļūt par �okeju, vispirms palūkojās uz Ri�menu, tad D�esiku, tā acīm �ķelmīgi mirk�ķinoties. � Rīkojat nelielas sacensības, ja?

� Uzliec tik tos, Pīt. � Ri�mens izvilka savu speciālo policijas trīsdesmit astotā standarta ieroci. D�esika izvilka savējo � gandrīz identisko Smith & Wesson, vienīgi �im ierocim bija �etrdesmit ceturtais kalibrs.

� Glīts ierocis! � viņ� izteica viņai komplimentu.

� Vai nu palielini attālumu, vai aizveries, � viņa atbildēja, pagriezās un bez vilcinā�anās vairākkārt izurba mērķi simt jardu attālumā, līdz iztuk�oja aptveri.

Viņ� bija pārsteigts � un viņa to zināja. � Tava kārta,� tā sacīja.

Alans ieņēma nepiespiestu pozīciju un iz�āva lodi pēc lodes tikpat ātri, kā viņa bija to darījusi.

Pīts bija gatavojies doties prom, ta�u viņu ieinteresēja �au�anas parāde. � Es gribu to redzēt, � viņ� sacīja, piespie�ot pogas, kas atgrieza mērķus īpa�niekiem. Abu mērķi izskatījās gandrīz identiski katrā detaļā, katrā lodes caurumā. Bija neiespējami pateikt, kur� no viņiem ir labāks �āvējs. Abiem bija vairāki �āvieni caur vienu un to pa�u caurumu.

Pīts, iepletis acis, stostījās.

� Es zināju, ka jūs, kaptein, esat labs, bet nu... Jaunā lēdija, jūs gan esat �āvēja.

� Paldies, Pīt.

� Nāc! Es aizvedī�u tevi mājās, � Alans sacīja.

� Tas nu gan būs gar� ceļ�! Mājas ir Vird�īnijā.

� Tādā gadījumā uz tavu viesnīcu. � Tad, pievērsies Pītam, viņ� piebilda: � Saskaiti mūsu punktus, man tie vajadzīgi � labi?

Kad viņi ar liftu brauca aug�ā, Alans jautāja: � Nu, vai mazliet atslābinājies? Atbrīvojies no stresa?

� Lieliska sajūta � iz�aut da�as kārtas. Noņem sasprindzinājumu.

Viņ� �ķērsoja liftu un, ieskāvis D�esiku savās rokās, sāka to kaislīgi skūpstīt. Viņa atstūma viņu nost.

� Pārtrauc to, kaptein, pārtrauc! � viņa sacīja un atkāpās.

� Atvaino! Man nevajadzēja tā rīkoties. Man �ķiet, pārāk daudz vīna � tas vainīgs ... Bet nu, nolādēts, tu esi...

� Kaptein Ri�men, mēs... mēs kopā strādāsim, un es nedomāju, ka būtu prātīgi saistīties... jebkādā citā veidā, pirms mūsu kopējais darbs ir ... ir pabeigts.

Arī D�esika juta vīna ietekmi, un viņai bija grūti izteikt vārdos to, ko tā patiesi juta un domāja. Tai �ķita savādi, ka nedaudz alkohola pie�ķīra viņai tik asu izjūtu kā �āvējai, bet notrulināja emocionālās jūtas. Viņa nesaprata, vai Alana skūpsti tai patika vai ne. Viņa nesaprata, vai bija to izprovocējusi vai pati atļāvusi. Bija pagājis ilgs laiks, kop� tai bija pieskāries kā fiziski, tā emocionāli �pieskaitāms� vīrietis. Un lielais, spēcīgais Alans Ri�mens, lai gan pēc izskata ļoti at�ķirīgs, viņai tik ļoti atgādināja Oto ... Ar tādām pa�ām manierēm. Viņi abi tik ļoti centās noslēpt mazo zēnu, kas viņos iemājoja.

� Es joprojām labprāt aizvestu tevi uz viesnīcu.

� Viesnīcu � jā, numuru � nē.

♦ * *

Bija jauki, ka Alans Ri�mens pavadīja viņu uz viesnīcu, un viņam nebija ne jausmas, cik ļoti tā patiesībā bija vēlējusies, lai viņ� paliktu. Viņa baidījās no naktīm vienatnē, īpa�i tālumā no tās mājām Vird�īnijā, no vienīgās vietas, kur jutās pilnīgi dro�a. Ta�u arī tur viņa da�kārt sajuta moko�u nemieru.

Г D�esika apsēdās gultā un sāka lasīt nesenu ziņojumu, ko bija sastādījusi viena no labākajām psiholoģiskā raksturojuma sastādī�anas komandām FIB. Ziņojumam bija divējāds mērķis � kopā ār tabletēm, ko viņai bija iedevis tās psihoterapeits, izraisīt dziļu miegu, kā ari palīdzēt viņai ar padomiem slepkavu pāru izpētē. Lasī�ana pēdējā laikā viņai palīdzēja izvairīties no domām par visu, kas izraisīja bezmiegu un bailes.

Viņa sakoncentrējās uz auksto, precīzi formulēto, faktiem bagāto ziņojumu, izmisīgi cen�oties domāt par lietu. Vardarbīgu noziegumu gadījumos, kā bija zināms, bie�i nācās saskarties ar dominējo�ām pakļautības attiecībām, kurās divi slepkavas veidoja simbiotisku nepiecie�amības un kaisles saikni, kas noveda pie savstarpēja apmierinājuma spīdzinot un nogalinot. Slepkavu pāri ne vienmēr bija vīrietis un vīrietis, diezgan bie�i tās bija divas sievietes un vēl daudz bie�āk � vīrietis un sieviete. Bie�i vien viens no viņiem bija tik ļoti pieķēries otram, ka atradās tā pilnīgā pakļautībā.

Tas nebija jaunums � FIB akadēmijā bija daudzu tādu lietu vēstures. Viņa bija tās izlasījusi, psiholoģiski izpētot slepkavu pāru darbību un sagatavojot referātu, par ko bija guvusi atzinīgas atsauksmes. Kriminālistikas vēsturē bija gadījumi, kad pār kādu personu tik ļoti lielā mērā dominēja cita, ka pakļautā persona veica jebkādu pretlikumīgu vai amorālu darbību, kas tai tika uzdota.

Brutālās D�eka Ķidātāja slepkavības Londonā 1888. gada rudenī varēja būt vairāku, nevis viena vīra roku darbs. Divdesmitā gadsimta sākumā bija Leopolds un Loebs, un kop� tā laika biju�i daudzi slepkavu pāru piemēri. Tie kļuva gandrīz par ikdieni�ķu parādību. Bija Baivotersi un Tomsons, Snaiders un Grejs, Bredijs un Hindh�js, Bonija un Klaids, Fernandess un Beks. Slepkavu pāri, kā, piemēram, Eilīnas Vornousas lezbie�u slepkavības lietā, nebija tik parasti kā �vientulīgā vilka� sēriju slepkavas tips, lai gan to, kā arī kulta slepkavu skaits pieauga.

Ja D�esika savā darba mū�ā bija kaut ko ieguvusi, tad tā bija atziņa, ka vīrietis un sieviete apvienoju�ies, lai nogalinātu tre�o personu, bija viena no drausmīgākajām zināmajām kombinācijām. Divatā viņiem bija spēcīgs arsenāls, ko vērst pret nodomāto laupījumu, � viltība, krāp�ana, seksuālā pievilcība, fiziskais spēks, drosme, apņēmība un amorālisms. Tikai nedaudzi �ādas savienības upuri izdzīvoja baismīgo uzbrukurnu.

Parasti �ādas komandas tika noķertas tikai uzticības mazinā�anās rezultātā starp abiem slepkavām, uzticības, kas mazinājās pēc pirmās slepkavības tādēļ, ka katrs partneris bija vienīgais liecinieks otra noziegumam. Attiecības pamazām pasliktinājās zem Sadas atbildības smaguma. Viņi sāka viens otru turēt aizdomās, sāka �aubīties par katru kustību un drīz vien nespēja dzīvot nevienu mirkli, nebaidoties vienam no otra.

� Tagad tu baidies pats no savas ēnas, vai ne? Vai ne? � viņa domās jautāja pati sev, mēģinot iedzīvoties slepkavas vai slepkavu psihiskajā stāvoklī �ajā brīdī. Pat, ja Nags ir viens indivīds, viņa nosprieda, viņ� galu galā sāks baidīties no sevis tā, kā varētu baidīties no līdzdalībnieka, � tādā pa�ā veidā, kā D�eralds Rejs Simss baidījās no savas dubultās būtības � Steinlaipes.

Kop� Oto Butīnes nāves, ar kuru D�esika bija dalījusi tik daudz tuvības, viņa bija sākusi ticēt, ka katrā � arī viņā pa�ā � mājoja tum�a otrā personība � dubultnieks vai dopple-gangers, kā to sauc vācie�i. Trauma, ko tā bija piedzīvojusi, atklāja bīstamo dubultnieku, kuru visu laiku savaldīja viņas vairāk dominējo�ā personība. Tum�ais dubultnieks bija drausmīgs radījums, kas līdz sirds dziļumiem satrauca tā īpa�nieci. Tas cilāja ieroci, kas pārvērtās par �ūsku, kura barojās ar to labo, pēc kura alka viņa pati.

D�esika ticēja, ka, tie�i, nevis no attāluma satiekoties ar �o nelabā dubultnieku, tas varēja likt personai vai nu kļūt par vienu veselu, vēr�oties pret slepkavnieciskiem impulsiem, kas plosījās zem it kā mierīgas ārienes, vai kļūt agresīvai, kā tas bija D�eralda Rēja Simsa un � visai iespējams � arī Meta Matisaka lietā. Viņa jau sen bija iepazinusi slepkavu tum�ās dvēseles, ta�u vienmēr bija noliegusi tumsu sevī, līdz to bija sakropļojis Matisaks, izraisot vēlē�anos atriebties maniakam. Nu viņa juta nevēlamo dubultnieku sevī, savu sliktāko daļu � atriebības alkas. �ad tad tai likās, ka labais un ļaunais viņā cīnās savā starpā, un tas viņu biedēja. Likās, ka negatīvā enerģija nomāca visu labo.

Psihoterapeiti to dēvēja par �problēmu� psihē, kas varēja attīstīties līdz �konfliktam�, ja viņa neiegūtu kontroli pār to. Tā bija viena no brūcēm, daļa no baiļu un kompleksu mantojuma, ko viņai bija atstājis vājprātīgais vampīrs. �ī problēma bija ļaunāka par jebkuru murgu vai to notikumu atsauk�anu atmiņā, kas gandrīz noveda viņu nāvē, � tādēļ, ka �is radījums bija [īdzīgs Matisakam � un tā bija viņa ...

Viņas psihoterapeite Dr. Limonte bija brīdinājusi, ka pa�reiz ir bīstami ignorēt tumsu sevī.

� Vai baidīties no sevis pa�as? � viņa bija jautājusi. � Ko, velna pēc, lai es daru?

� Stājies tam pretī... atzīsti to, kas tevī mājo.

� Un kas tas ir?

� Cits leģitīms tevis pa�as aspekts, kurai, būdama bērns, tu ļāvies un kura pazuda, kad tu pacēli kādu lietu un meti pāri istabai.

Viņa atcerējās Ri�menu svaidām lietas savā birojā un nobrīnījās � vai viņam arī bija bailes no kaut kā? Dro�i vien viņas psihiatrei bija taisnība.

� Kā lai es to izdaru? � viņa bija vaicājusi.

� Rotaļājies ar to.

� Rotaļāties ar to? Es nevēlos ar to rotaļāties. Es baidos.

� Izstrādā nekaitīgus savas atraidītās personības aspektus ...

Viņa drebēja. � Pieņemsim, ka �ī atraidītā personība pārņem mani. Ak, tā jau to dara!

� Tu esi inteliģenta, prātīga un, sprie�ot pēc tā, ko esmu lasījusi par tavu darbību, D�esika, esi ļoti drosmīga sieviete. Viss, ko tev vajadzētu darīt, ir stāties pretī, tāpat kā tu stājies pretī kādai lietai. Inteliģenti izmeklē!

� Bet �ī nav lieta. Tā esmu es... es.

Donna Limonte tad bija noliekusies uz priek�u, neraksturīgi saņēmusi D�esikas rokas savās un stingri ielūkojusies viņas acīs. � Tu vari �o lietu pievārēt, tu vari, D�es, to satricināt, bet, lai sadziedētu brūci starp to, ko esi iepazinusi un pieņēmusi kā savu patieso personību, un to tavu otro personību, tev ir jāiepazīst un jāatzīst tā, ko esi atzinusi par savu patieso personu, kā arī savu dubultnieci. Tev jānostājas pret to, jāatzīst, ka tā ir, un jātiek no tās vaļā.

Pēc tam kad Alans Ri�mens bija izlaidis D�esiku pie viesnīcas, viņ� iegriezās policijas pārvaldē uz pietiekami ilgu laiku, lai pārliecinātos, ka pavēle, ko tas negribīgi bija izdevis par �ova arestu, bija izpildīta. Pratinā�ana jau bija sākusies, un likās, ka Konrads �ovs būs tik pretimnāko�s, ka atzīsies jebkurā lietā, ko tam piedēvēs. Ri�mens uzkavējās pietiekami ilgi, lai pārliecinātos, ka viss tiek darīts saskaņā ar atbilsto�o procedūru. Tā kā viņa detektīvi labi kontrolēja situāciju, viņ� nolēma mērot garo ceļu līdz Ņūd�ersijai, kur dzīvoja viņa brālis Sems.

Viņ� jau iepriek� bija sazvanījis savu brāli, �Pioneer� kompjūteru konsultantu, kuram piederēja pla�a māja. Tā telefona numurs bija noslēpums visiem, izņemot Lū Pīrsu. Vārtu, bultu un uzticamas apsardzes sistēmas ieskautā �Sema paradīze�, kā Alans jokojot to dēvēja, deva viņam paslēptuvi, kad spriedze lielajā pilsētā kļuva nepanesama. Semam nekas nebija pretī, jo tas bija tik reti, kad viņ� redzēja lielo brāli Alanu.

Nu Alans bija atlicies gultā vecajā viesistabā. Bija gandrīz pusnakts � Sems un viņa ģimene, kas sastāvēja no �etriem cilvēkiem, bija agri aizgāju�i gulēt, bet Alans vēlreiz pārdomāja fiktīvo Naga lietu, kas ar Konrādā �ova � tāda ideāla preses grēkā�a apsūdzē�anu virzījās uz priek�u. Ri�mena vienīgais mierinājums �ajā nepatīkamajā lietā, bija tas, ka D�esika Korānā bija tādās pa�ās domās kā viņ� par �ova tobrīd vēl tikai iespējamo arestu. �Enerģiska sieviete,� viņ� domāja, �ar lieliskiem instinktiem, instinktiem, kas nepakļāva to bailēm atrasties vienā lidma�īnā ar slepkavu. Un tās krietnie instinkti attiecībā uz vīrie�iem ...�

Kad abi bija aizbrauku�i līdz viesnīcai, viņ� bija cerējis, ka tā pārdomās, uzaicinās viņu pie sevis, lai vēl iedzertu kādu glāzīti un parunātu. Viņi bija tik labi sapratu�ies, kamēr viņ� nebija tai neveikli uzmācies. Skaudrajām atmiņām atgrie�oties, viņ� lādēja pats sevi.

Alans atkal iztēlojās D�esiku �autuvē kopā ar viņu. Viņa tik prasmīgi bija lietojusi savu ieroci. Viņa turēja to tā, it kā tas būtu viņas pagarinājums, daļa viņas miesas. Dievs pasarg cilvēku, kas mēģinātu to atņemt! Sīksta, bīstama, jā, tāda viņa bija ... bet bija vēl kaut kas, kaut kas, ko viņ� sajuta, kad viņa lūpas uz acumirkli bija pieskāru�ās viņējām. Tā bija ievainoja-mība, ko dro�i vien izraisīju�as sāpes... Viņ� nebija pārliecināts. Kaut kas viņas skaisto acu dzelmē liecināja par skumjām. Tomēr viņa bija tik dzīvības pilna.

Uz mirkli viņ� atcerējās spieķi, klibo�anu, tā izdzimteņa Matisaka darbu ...

Viņ� mēģināja iztēloties, ko viņa bija pārdzīvojusi, � sāpes un cie�anas, priek�nieka un drauga � labi ieredzētā Butīnes zaudējumu. Viņ� spēja saprast partnera zaudējuma sāpes, pildot dienesta pienākumus. To viņ� pats bija piedzīvojis vairāk rei�u, nekā gribēja atcerēties, ta�u Alans nespēja iedomāties sevi ļauna slepkavas � tāda kā asins ņēmēja Matisaka varā.

Lieta bija kļuvusi pieprasīta lasāmviela FIB akadēmijā � ne tikai ieteikumu, kā rīkoties, bet arī ieteikumu, kā nerīkoties, dēļ. Sprie�ot pēc tā, ko Alans Ri�mens bija dzirdējis, Dr. Korānā vareni visu izjauca. Viņa vienatnē bija devusies pakaļ Matisakam. Viņai laimējās, ka bija palikusi dzīva. Kāds armijas personāla puisis, kas bija gājis viņai līdzi, nebija tik veiksmīgs.

Ri�mens nevarēja iz�ķirties, kur� bija ļaunāks � Matisaks, asinssūcējs � vampīrs slepkava, vai Nags, kuram sagādāja

' . . .. . \

baudu miesas plosī�ana un daļu ē�ana. Viņ� zināja, kura vīrie�a _ūpuri nīocījās ilgāk.

- У Bija vēls. Viņ� bija noguris, tādēļ izslēdza gaismu un mēģināja gulēt Ta�u viņa domas vēl kavējās pie nākamās dienas darbiem, visiem daudzajiem administratīvajiem darbiem, kurus vajadzēja paveikt lai pienācīgi sakārtotu uzdevumu vienību. Vienas lietas noteikti pietrūka � un tā bija komandas darba un draudzīguma izjūta, ko viņiem bija jārada, apvienojot daudzos policistus no da�ādajām pilsētas daļām, kuri strādāja pie lietas. Bet kā? Viņi ķildojās cits ar citu, tā ka nebija jābrīnās, ka nebija panākumu.

♦ ♦ ♦

Ovida māja sāka smar�ot pēc slimnīcas palātas � pēc dezinfekcijas līdzekļiem un formalīna. Viņ� pa visu māju bija izvietojis burkas ar cilvēku orgāniem. Da�kārt Ovids pārdomāja, ko gan viņa māte būtu darījusi ar viņa un Naga kolekciju.

Visticamākais � viņa nebūtu to atbalstījusi. Mātei �is skats... un �ī smar�a, kā arī doma, ka viņ� to visu spējīgs apēst, izraisītu riebumu. Viņa tam liktu to pārtraukt un dro�i vien cīnītos pret Nagu. Varbūt Nags viņu nogalinātu, ja tik tālu nonāktu.

Da�reiz Ovids naktī pamodās no Naga klātbūtnes. Tas tad stāvēja noliecies pār viņu un cie�i lūkodamies, kā apdomājot iespēju uz�ķērst Ovidu, pārvērst viņu par vēl vienu savu upuri. Da�reiz Nags iedvesa Ovidā �ausmas. Viņ� darīja to, ko Nags lika, tādā pa�ā mērā no bailēm kā lojalitātes un mērķa dēļ, lai gan bija izmisīgi centies Nagu izprast.

Nags ieradās un aizgāja no Ovida mājas naktī. Bie�i viņ� gribēja kādu no �dārgumiem�, ko viņi bija ieguvu�i. Ovids upuru acis bija iesālījis burkā, tāpat nieru pāri, sirdi. Nags vēlējās papildināt viņu kolekciju.

Nags bija kā gars � te parādoties, te pazūdot un iznākot no ēnām, pazūdot nakts dūmakā. Likās, ka viņ� ierodas biezas miglas apņemts, tādas blīvas miglas, kāda bie�i mēdz būt Anglijā. Migla viņu it kā ieskāva. Viņa vaibsti vienmēr bija aizsegti un neskaidri. Da�reiz tas ieradās tikai pēc kādas burkas, ko aiznesa sev līdzi. Sājā naktī Nags lika Ovidam piecelties un apģērbties. Kamēr Ovids ģērbās, viņ� pazuda, tad atkal parādījās un pateica, ka sagādājis tam balvu. Ovids devās lejā uz dzīvojamo istabu, kur istabas vidū ieraudzīja atritinātu paklāju ar asiņainu ķermeni uz tā.

� Pie velna � kas tas ir? Tu nedrīksti atnest savus līķus uz manu māju. Tas nav normāli!

� Tagad, Ovid, tu man palīdzēsi no tā atbrīvoties. Bet vispirms es gribu, lai tu labi apskati seju.

To sacīdams, Nags atrāva paklāju, atklādams asiņainu, bez-acainu līķi. Tas bija vecas, sirmas sievietes ķermenis. Nags pagrieza to ar seju uz aug�u, lai Ovids varētu skaidri to redzēt blāvajā gaismā.

� Pagaidi, ak nē, ak nē! �oreiz tu, nolādēts, esi aizgājis pārāk tālu! � kliedza Ovids. � Tā ir misis Filipsa. Tu nogalināji misis Filipsu!

� Tā ir dāvana tev, Ovid.

� Ko? Dāvana?

� Es pateicu pietiekami skaidri, Ovid. Vai man jānosauc tas pa burtiem? Tu nevari būt tik stulbs! Es varu nogalināt jebkuru, to skaitā tevi... ar �o! � Viņ� pacēla savu vareno nagu, kas atspīdēja no āra ieplūsto�ajā mēness gaismā.

Ovids saprata teikto pavisam skaidri � Nags bija nogalinājis viens pats bez tā palīdzības. Tas nodemonstrēja faktu, ka Nagam viņa nevajadzēja un ka Nags varēja to viegli nodot varas iestādēm, kaut nogalināja tā kaimiņus. Misis Filipsa bija viena no viņa kaimiņienēm.

Viņ� bija sadusmojis Nagu iepriek�ējā naktī, kad parādīja tam dzejoli, ko bija uzrakstījis Nagam par godu. Ovids bija lūdzies, lai viņ� atļautu to nosūtīt uz �Times�. Nags nebija neko atbildējis, ta�u, viņam klusējot, Ovids juta savas cerības izgaistam, tajā pa�ā laikā pieaugot bailēm. Tad dusmu uzplūdā Nags bija izkliedzis, ka vēlas, lai katra dzejoļa skranda tiktu iznīcināta, nosaucot Ovidu par garīgi atpaliku�u idiotu un viņa dzejoli par stulbu. � Iznīcini to visu! � viņ� bija kliedzis, plēsdams papīru. � Es vēlos, lai visi melnraksti, visas kopijas tiktu sadedzinātas, vai tu saprati? Un neizej no �īs mājas, kamēr es atgriezī�os!

Nu viņ� bija atgriezies, ta�u nebija viens. Viņam līdzi bija misis Filipsa. Tas bija skaidrs norādījums tam, ka viņ� tikpat viegli kā jebkuru varēja iznīcināt Ovidu un, ja vajadzētu, varētu turpināt darbu vienatnē.

Pazīstamā misis Filipsas, kas bija viņa mātes un pēdējā laikā arī viņa draudzene, vecā seja ar cietajiem vaibstiem lika tā vēdera saturam sarauties. Viņa bija uz�ķērsta līdzīgi pārējiem, ta�u bija vēl kaut kas jauns. Tās galvaskauss bija atvērts līdzīgi melonei un smadzenes izņemtas. Nebija nekādu �aubu, ka tās bija iznīcināju�as Naga neremdināmās kanibālistiskās tieksmes.

Misis Filipsas izmocītā seja liecināja, ka tās nāves mokas bija ieilgu�as. Nags nebija bijis �ēlīgs pret viņu. Misis Filipsa bija � > dzīvojusi kvartālu tālāk. Viņi mēdza pasēdēt kopā uz viena soliņa parkā, barojot balo�us un runājoties par viņa māti. Misis Filipsa viņu atcerējās ar mīlestību.

Atmiņas lika Ovidam nodrebēt, paniskām bailēm plosoties viņā. Piepe�i Nags sagrāba viņu un sapurināja, nodarīdams sāpes viņa rokai.

� Ieliec to, kas palicis no viņas pāri, ma�īnā.

Viņ� darīja, kā tam bija likts, iznesot misis Filipsas paliekas ārā līdz nelielajai slēgtajai automa�īnai, kuru Leons Helfers izmantoja, lai dotos uz darbu. Leons, nejuzdamies tik spēcīgs kā Ovids, pacēla gan paklāju, gan veco sievieti rokās un klupdams devās ārā pa rezerves durvīm, domājams, pa to pa�u ceļu, pa kuru Nags bija ieradies, velkot ķermeni. Satumsu�ajā garā�ā viņ� atvēra bagā�nieku, pārdomādams, kādēļ Nags vienmēr uzstāja, lai tiktu izmantota Leona ma�īna, Leona māja. Un nu vēl viena no Leona kaimiņienēm par upuri! Tas bija kā mājiens ar karogu, lai visiem darītu zināmu, ka viņ�, Leons Helfers, bija Ovids � �ausmīgā Naga līdzdalībnieks. Leons vaicāja pats sev, vai viņ� uzdro�inātos sadarboties ar varas iestādēm, lai glābtu sevi, pirms bija par vēlu, ta�u tūdaļ izbijās no �īs domas, jo ticēja, ka Nags, ja tā uzmanība netika novērsta, spēja lasīt viņa domas.

Leons iegrūda paklāju ar ķermeni dziļi bagā�niekā, zinot, ka būs briesmīgi to atkal vilkt laukā. Pēk�ņi Nags viņam ausī sacīja: � Bet tagad aizej un paņem da�us no tiem izturīgajiem maisiņiem, Ovid, un dodamies ...

Ovids ieraudzīja, ka Nags jau bija iznesis divas burkas ar iepriek�ējo upuru orgāniem, kas peldēja konservantu �ķidrumā.

� Uz kurieni mēs dosimies?

� Man tev ir neliels pārsteigums.

� Vēl viens?

� Vēl labāks. Pasteidzies, dari, kā es lieku... pasteidzies! Leona Helfera vairs nebija. Bija tikai Ovids un Nags... Ovids iegāja Leona mājā, sameklēja maisiņus un atgriezās. Kopā ar Nagu viņ� iesēdās ma�īnā.

� Uz kurieni mēs dodamies?

� Medībās.

� Bet mēs... es domāju � tu jau �ovakar esi dabūjis veco sievieti,

� Un nu es gribu jaunu! Brauc! Vai tu dzirdi?

� Uz kuru pusi?

� Mēs dodamies uz Skārsdeilu.

� Skārsdeilu?

� Jauks _ nosaukums, ja iedziļinās tajā, � skars... deila²_� Skarsdeila. Kur gan labāk var kādu sarētot? � Ceļā uz Skārsdeilu Naga smiekli piepildīja tum�o ma�īnu, bet misis Filipsas ķermenis nobūk�ķēja pie katra ceļa izciļņa.

� Ko mēs darīsim ar vecās sievietes ķermeni?

� Mēs atradīsim, ko ar to darīt, mīļo Ovid.

Un viņi atrada.

Ovids, jau atgriezies mājās, domāja par iespēju izmēģināt laimi, ko tas bija izmantojis, briesmīgām bailēm mutuļojot viņā, it kā draudot to nospiest. Ja Nags kaut ko uzzinās... un viņ� uzzinās, viņam jāuzzina. Viņ� uzzināja visu. Tad kādēļ gan Ovids izdarīja tādu muļķību?

Viņi, kā Nags bija pavēlējis, aizbrauca uz Skārsdeilu. �ķita, ka Nags zināja precīzi, kurp gribēja doties. Viņi iebrauca noslēgtā pagalmā, kur Nags pavēlēja Ovidam izņemt misis Filipsas ķermeni un paklāju no bagā�nieka un sekot tam uz mājas priek�pusi, tad aug�ā pa kāpnēm līdz durvīm. Nags piezvanīja pie durvīm, it kā tas būtu parasts apmeklējums. Durvis atvēra jauna, tum�mataina sieviete, un, lai gan tā nebija pārāk skaista, viņa izraisīja Ovidā interesi. Sievietes seja pauda pārsteigumu, ieraugot Nagu. Nags, kuru viņa �ķita pazīstam, sagrāba paklāju ar ietīto misis Filipsu un sacīja: � �eit ir tas Austrumu paklājs, kuru es tev, Katrīn, solīju.

� Bet es tevi negaidīju... �

� Tu ta�u vēlies paklāju! � viņ� iekliedzās, ņurdēdams iestūma paklāju pa durvīm viņai virsū. Tā saturs izslīdēja un uz�ļakstīja sievietei asinis. Viņa ātri, mēģināja tikt ārā no mājas pa aizmugurējām durvīm, ta�u Nags bija daudz ātrāks. Viņa nāvējo�ais trīs�uburainais ierocis pārplēsa viņas galvaskausu, nositot to zemē. Sieviete vaidēja, vēl bija dzīva. Ovids nekad nebija redzējis Nagu pa�u rīkojamies tik ātri un pārliecināti. Viņam noteikti Ovids vairs nebija nepiecie�ams. Nu Ovids baidījās par sevi.

Viņi ēda, ta�u Ovidam tas nesagādāja nekādu prieku, kamēr Nags �ķita baudām visu daudz vairāk nekā jebkad agrāk. Viņ� tāpat pievērsa uzmanību galvai. Tagad Ovids saprata, kādēļ Nags gribēja iepriek�ējā upura galvu, jo Ovida acu priek�ā tas apēda jaunās sievietes smadzenes. Ovids bija pārliecināts, ka viņ� apēdis arī misis Filipsas smadzenes.

Apjukumā Ovids bija paņēmis līdzi vienīgo paliku�o tā dzejoļa norakstu, ko viņ� bija stingri saripinājis bumbiņā, lai paslēptu no Naga, un da�us mirkļus, pirms tie atstāja misis Filipsu ar jauno sievieti Skārsdeilā, viņ� paslēpa dzejoli slēptuvē. Tobrīd tā �ķita vienīgā rīcības iespēja. Viņ� juta, ka viņa dienas kopā ar Nagu tuvojas beigām un ka viņam sevi kaut kā jāaizsargā. Iespējams � �ādā veidā. Un tomēr viņ� saprata, ka tas varēja mazliet līdzināties pa�nāvībai.

Kad zvanīja telefons, Alanam Ri�menam nelikās, ka viņ� būtu gulējis kaut stundu, kur nu vēl vairākas. Tas bija Lū Pīrss, kas zvanīja no Kvinzas. Tam bija sliktas ziņas. Lū atvainojās, pavēstīdams, ka visi centu�ies sazināties ar viņu. Alana brālis, zvana pamodināts, stāvēja durvīs. Alans nomurmināja kaut ko par neparedzētu gadījumu. Brālis pamāja ar galvu, kā sacīdams, ka viņ� dosies atpakaļ gultā. Ri�mens pievērsās sarunai ar Lū.

� Nags ir vēlreiz parādījies, kaptein. �ī ir īpa�i smaga, jo ...

� Kāda ir atra�anās vieta?

� Divpadsmit �etrdesmit deviņi Nantuketa, kaptein, iek�ā ...

� Kur, pie velna, tas ir?

� Skārsdeilā, kaptein.

� Ak Dievs, kop� kura laika viņ� sācis doties uz Skārsdeilu?

� Tas neatrodas tālu no iepriek�ējām vietām, kaptein. Piecpadsmit, varbūt divdesmit minūtes.

� Viņ� ir uz riteņiem, tas nu ir dro�i... elle uz riteņiem,� Ri�mens miegaini murmināja, domādams par jurisdikciju. Skārsdeilā nozīmēja komplikācijas. Nozīmēja strīdus ar Skārs-deilas varas iestādēm par to, kā jurisdikcijā �ī lieta atrodas. Būtu jāpiezvana mēram Heilam, lai tas sazinātos ar savu kolēģi Skārsdeilā, lai nodro�inātu, ka lieta tiktu uzticēta ŅPD speciālo uzdevumu vienībai.

Cerams, policisti Skārsdeilā sapratīs sadarbības gudrību. Ri�menu pārsteidza, cik stūrgalvīgi teritoriālas bija da�ādās jurisdikcijas. Ja viņ� kļūtu par komisāru, jautājums par sadarbību starp nelielajām priek�pilsētām, pilsētām, apgabaliem ūn �tatiem būtu pirmais viņa dienas kārtībā.

� �is te ir divreiz sliktāks gadījums, kaptein, � Lū sacīja.

� Izdzimtenis sacirtis upuri, ja?

� Ak Dievs, viņ� �oreiz paņēmis smadzenes un...

� Ak kungs! � ievaidējās Ri�mens, sē�ot uz gultas malas un velkot kājās bikses. Doktore Korānā to bija nosaukusi par kaut kādu psihopātu. Tad viņ� sacīja Lū: � Atrodi doktori Korānu, Lū, un parūpējies, lai viņa nokļūst līdz nozieguma vietai. Tur es jūs abus satik�u.

� Es personīgi par to parūpē�os, kaptein, bet ir vēl viena lieta, ko jums vajadzētu zināt...

Ta�u Lū izdzirdēja atvieno�anās signālu, pirms viņ� paspēja dabūt pār lūpām faktu, ka �oreiz bija divi upuri. Lū nosprieda, ka kapteinis to uzzinās visai drīz. Nu viņam vajadzēja atrast Dr. Korānu. Viņ� pieņēma, ka kāds jau paziņojis izmeklētāju birojam un ka Dr. Ar�ers jau ir ceļā uz Skārs-deilu.

Ri�mens �āvājās, strauji tuvodamies ceļa galam, viņa ma�īnas sirēnai un mirgojo�ajai gaismai pulksten trijos no rīta iztraucējot samērā retos satiksmes līdzekļus. Viņ� tikai daļēji dzirdēja radio, kas pārraidīja ziņu par pēdējo Naga slepkavību. �Tad jau nozieguma vieta būs pārpildīta reportieriem un piedzīvojumu meklētājiem,� viņ� nodomāja. �Būs jātiek cauri biezam pūlim, lai nokļūtu pie ķermeņa.� Viņ� piezvanīja uz nozieguma vietu, meklējot jebkuru, kur� būtu atbildīgs par upuri. Pēc protokola tas bija pirmais inspektors nozieguma vietā, līdz ieradās izmeklētājs vai augstākstāvo�s darbinieks.

� �eit inspektors Kelvins Boils, Skārsdeilas policijas departaments, kaptein Ri�men.

� Boil, vai jūs tur esat atbildīgais?

� �obrīd jā, ser.

� Vai jūs esat nodro�inājis ķermeņa neaizskaramību?

� Ķermeņu, ser! Nu jā, tie ir nodro�ināti...

� Ķermeņi?

� Vai jums netika pateikts, ser? �eit ir divi upuri.

� Tas ir tas, ko Lū centās man pasacīt, nolādēts!

� Ser?

� Nekas, Boil, izdariet, lūdzu, man pakalpojumu, labi?

� Jebko, kaptein.

Es vēlos, lai jūs un jebkur� cits, kas bija pirmais nozieguma vietā, sagaidāt mani. Vēlos ar jums parunāt.

� Nekādas problēmas.

� Es vēlos, lai jūs turpinātu kontrolēt situāciju, sapratāt, inspektor?

� Apsargāju ķermeņus, ser?

� Tie�i tā.

� Bet mūsu izmeklētājs jau ir ieradies un... nu ir pienācis laiks viņam uzstaties.

� Pasakiet viņam, ka doktors Dariuss ir ceļā, arī izmeklētāja no FIB. Pasakiet, ka �ī lieta ir ŅPD uzdevumu vienības kompetencē. � Ri�mens zināja, ka slavenais doktors Dariuss, visticamākais, neieradīsies, ta�u meli varēja būt efektīvi.

_-Ser, jūsu iera�anās nozīmētu vairak.

� Domājat, ka spēsiet tikt ar viņu galā?

� Es pacentī�os.

Ri�mens nevēlējās, lai nozieguma vieta tiktu kaut kādā veidā aizskarta, līdz tur ieradīsies D�esika Korānā. Ņemot vērā viņas precīzo pareģojumu un visu, ko viņ� par to bija lasījis, Alans ticēja, ka D�esika spēs kaut ko būtisku izdarīt �ī ārprāta pārtrauk�anā. Jebkas, ko viņ� varēja izdarīt, lai aizkavētu Skārsdeilas izmeklētāju, �obrīd bija attaisnojams.

Ri�mens sazvanīja Dr. Steinliju Permīteru un sāka to pārliecināt, lai tas neuzņemtos izmeklē�anu tur � Skārsdeilā, lūgdams to sagaidīt pazīstamo Dr. Dariusu un Dr. Korānu no FIB. Ri�mens turpināja apvārdot doktoru, līdz tā ma�īna apstājās pie nozieguma vietas, kur, kā viņ� bija cerējis, visi ar policijas rāciju gaidīja un vēroja.

Dr. Permīters strīdējās ar Skārsdeilas policijas priek�nieku, kad Ri�mens piegāja pie tiem un ar spēcīgu rokas spiedienu stādījās priek�ā. Viņ� vēlreiz izskaidroja iemeslus, kādēļ būtu jāsagaida Dariuss un Korānā.

Skārsdeilas priek�nieks bija Bils Flemings, pietiekami draudzīgs cilvēks, ta�u viņ� bija norūpējies par to, ka varētu likties, ka viņa departaments vienkār�i bez cīņas atkāpies Ri�mena priek�ā. Slepkavības galu galā bija viņa jurisdikcijas ietvaros. Fleminga priek�nieka zvans aizsauca viņu prom. Ri�mens cerēja, ka �is zvans palīdzēs, un tā arī �ķita, jo, kad Flemings atgriezās, viņ� piekrita pagaidīt.

Ri�mens sapulcēja savas uzdevumu vienības locekļus un deva katram uzdevumu. Vienam bija jāiztaujā Boils, noskaidrojot, kā upuri atklāti, kur� piezvanījis un kur� bija pievērsis viņu uzmanību. Citam bija jāizvaicā Boila pārinieci, iesācēju, kas bija stipri satriekta. Viņa nebija gatava tam, kas bija atklājies mājā Nantuketas ielas dzīvojamo ēku kvartālā.

Nags, ja tas bija Naga darbs, bija novirzījies no tā parastā rokraksta � viņ� acīmredzot bija nogalinājis divus upurus vienā vietā un bija nogalinājis telpā, iekļūstot ēkā bez redzamām grūtībām. Nebija izsistu logu, nebija salauztu atslēgu. Bet Ri�mens zināja, ka tas bija tas pats izdzimtenis vai divi izdzimteņi. Viņ� zināja, jo D�esika bija viņu brīdinājusi, ka drīz Nags pāries pie upuru smadzeņu ē�anas. Viņ� bija to izdarījis ar uzviju, viņ� rotaļājās ar varas iestādēm, izmēģinot, cik daudz spēs iedro�ināties. Viņ� nebaidījās no spilgtajām ielas gaismām, kad iznāca pa nelielās mājas priek�ējām durvīm.

Griezīgais telefona zvans blakus gultai atskanēja kā atpestītājs. D�esiku mocīja murgi. Bezgalīgi gara �ūska vijās ap viņu, neļaujot pakustēties. Tā bija kā piesieta pie gultas. Viņa apzinājās, ka pati zina, ka tas ir murgs, bet nespēja no tā atbrīvoties. Viņa bija gūstā, līdz telefons, priek�mets ārpus viņas, bija izrāvis apziņu no zemapziņas. �ūskas galvai bija Meta Matisaka seja.

D�esika satvēra telefona klausuli. Uz mirkli viņa atcerējās Oto � kaut tas būtu zvanītājs! Bet tas nebija iespējams...

� Doktor Korānā? �eit ser�ants Pīrss.

� Kaut kas noticis? � Viņa tūdaļ iedomājās par Alanu Ri�menu.

� Kapteinis Ri�mens lūdza, lai es atvedu jūs, doktor.

� Nags?

� Baidos, ka tā, kundze.

� Vai jūs varat atsūtīt ma�īnu?

� Es esmu priek�telpā, kundze. Man pa�am jūs jāaizved.

� Labi, labi... Es ģērb�os... Tūdaļ bū�u lejā.

Viņa ātri sakopās, saģērbās d�insos un d�emperī, pagrāba spieķi un medicīnisko ceļasomu, kuras vienā nodalījumā bija medicīniskais uzsvārcis, ko uzmest nozieguma vietā.

Lūiss Pīrss priek�telpā to pasveicināja � viņai bija patīkami redzēt draudzīgu seju. Viņ� tūdaļ paņēma viņas ceļasomu, norādīdams ceļu uz vienības automa�īnu. Lū novietoja somu uz aizmugurējā sēdekļa, ta�u D�esika palūdza atļauju braukt priek�ējā sēdeklī kopā ar viņu. Lū bija iepriecināts. Atvēris ma�īnas durtiņas, viņ� vēroja to viegli ieslīdam ma�īnā, tā ka pat spieķis nebija par traucēkli.

Lū traucās uz nozieguma vietu, brīdinot, ka viņus sagaida gara nakts.

� Vai ir kaut kas, ko tu gribētu man pastāstīt, Lū, kas man būtu jāzina?

Viņ� domāja par dubultslepkavību un trūksto�o pelēko vielu abu upuru galvās, mazliet zaudēdams drosmi, jo viņa tik vienkār�i lasīja tā domas...

� Labi, jā, kundze, da�as ziņas... sagatavo�anas nolūkam.

D�esika zināja, ka vārdi tikai nedaudz spēj sagatavot tādam darbam, kādu viņai �onakt bija jāveic. � Turpini, Lū. Kas tur ir?

� Nu... tur ir divi ķermeņi � vienā vietā ...

� Divi? Ak Dievs ...

_м,._ �Viena ir vecāka, otra jaunāka. Viņi domā, ka tā ir māte un meita, bet tas nav īsti noskaidrots.

� *- � Cik �ausmīgi!

� Un, kundze, �oreiz vājprātīgais paņēmis viņu ... paņēmis viņu smadzenes � paņēmis vai apēdis. Neviens nav par to pārliecināts, bet smadzeņu nav...

D�esika nodrebēja, atceroties savu Ri�menam izteikto pareģojumu. Viņa nebija domājusi, ka maniaks nonāks līdz �ai pakāpei tik ātri un ne tādā dramatiskā veidā, nogalinot divas sievietes vienā naktī.

� Ar jums viss kārtībā, kundze?

� Jā, Lū. Tikai nogādā mani ātrāk tur!

Lū jutās neomulīgi un neveikū, un viņ� mēģināja uzsākt tērzē�anu, lai izkliedētu klusumu, kas nebija patīkams. � Jūsu ievainojums, kundze?

Viņa palūkojās uz viņu. � Jā?

� Vai tas ir uz laiku vai nekad nebūs izdziedināms?

. �Ārsti saka, ka reiz tas varētu būt gandrīz normāls.

� Tad jūs varēsiet aizsviest spieķi. Tas būtu jauki.

� Tikai tad, ja es stāvē�u uz savām kājām.

� Jūs neņemiet Jaunā, ka es tā saku, doktor, varbūt jūs nodariet sev pāri ...

� Es īpa�i neņemu galvā, ko ārsti man teiku�i. Bez tam es esmu stūrgalvīga un tādā profesijā, kas neļauj atpalikt, tā ka... � Viņa bridi apklusa. � Kas attiecas uz spieķi � tas savā ziņā ir kļuvis par daļu no manis. Dod tādu kā stingrību. Vai jūs tā nedomājat? � Viņa pasmaidīja, � Un tas ir pastāvīgs atgādinājums nekad nebūt naivai vai dumjai.

� Pateik�u jums rikai tik daudz, doktor Korānā ...

� Ko tad, Lū?

� Tas gan nav piebremzējis kapteini Ri�menu. Man �ķiet, ka viņam patīk jūsu raksturs, ja jūs saprotat, ko gribu pateikt...

� Domāju, ka saprotu.

� Kapteinis � viņ� atpazīst labu raksturu.

Lū pievērsa savu uzmanību ceļam, turpretī viņas domas aizklīda pie Naga. �ķita, ka �is psihopāts bija uzspraudis uz ēsmas viņus visus, apsmēja visu tautu, pielai�ot sev arvien tuvāk un tuvāk tikai tādēļ, lai atklātu spoku, kuru viņi nekad nespēja notvert, vēl mazāk ieslodzīt. Arvien vairāk un vairāk Nags atgādināja viņai Steinlaipi, ta�u viņa vēlējās palikt pie uzskata, ka viņ� ir divas atsevi�ķas fiziskas būtnes, nevis viena būtne, kā bija Steinlaipe-Simss.

Domās viņa sāka gatavoties tam, kas to sagaida, zinot, ka nespēj pilnībā saņemties līdz brīdim, kad nokļūst nelaimes vietā un redz visu pati savām acīm un pa�as rokas veic savu darbu.

Vienības ma�īna apstājās pie policijas barikādes. Kad D�esika izkāpa, tā ieraudzīja reportierus � to vidū Dzimu Dreiku, kur� nevērīgi pamāja sveicienu. Viņa steidzās uz glīta izskata vienstāva ēkas durvju pusi, uz māju, kas tās iemītniekiem bija kļuvusi par moku kambari.

Ri�mens iznāca uz lieveņa tai pretī un sacīja: � Saņemies, D�esika! Tas līdz �im ir �ausmīgākais...

� Es varu to izturēt, � viņa kategoriski atsacīja, mēģinādama paiet tam garām.

� Man izdevās nosargāt nozieguma vietu � un ķermeņi ir neskarti turpat, kur tie bija atstāti. Doktors Dariuss ir iek�ā.

� Doktors Dariuss? Es domāju, ka viņ� bija...

� Labā formā un elegants kā vienmēr.

� Es pieņemu, ka liecinieku nav.

� Neviena noderīga, un ir mazas cerības �ajā ziņā. Mēs esam atklāju�i, ka viens no upuriem �eit nedzīvo.

� Jaunākā sieviete?

� Nē, vecā lēdija. Jaunākā dzīvoja �eit viena pati, vecāki ir Albānijas apgabalā. Neviens nezina, kas ir vecā lēdija, un nav nekā viņu identificējo�a. Pazudu�o personu departaments pa�reiz strādā pie tās identificē�anas, ta�u pagaidām nav rezultātu. D�es, vai kāds informēja tevi par ... faktu, ka ...

� Par smadzenēm, Alan ... ta�u tas ir vienkār�i likumsakarīgi. Viņ� izturas pret līķi kā pret savu personisko bufetes galdu. Viņ� bija nobriedis līdz galvenajai maltītes daļai � vienīgā nozīmīgā orgāna, kuru līdz �im bija atstājis neskartu. Tagad es labāk do�os iek�ā.

� Protams... Detektīvi iztaujājot pārbauda katru iespējamo pavedienu. Zinām, ka kāda kaimiņiene kļuvusi ziņkārīga, pamanot savādu automa�īnu pa logu. Tā piezvanījusi Oliņai � jaunajai sievietei, bet neviens nav atbildējis. Viņa neredzēja ma�īnas īpa�nieku ieejam vai izejam. Esmu licis O�Tūlam un Menionam pamēģināt atsvaidzināt tās atmiņu par to braucamo.

D�esika pamāja un iegāja mājā, Ri�menam cie�i sekojot. Viņ� vēroja viņu dodamies turp, kur Dariuss bija nometies ceļos pār vecākās sievietes ķermeni, kuras galvaskauss, tāpat kā Oliņai, bija pār�ķelts un bez smadzenēm ...

D�esika juta, ka Alans ir tuvumā, un vēlējās, lai tas tā būtu. Viņa atturējās no raudzī�anās visapkārt, vispirms koncentrējoties uz nozieguma vietas detaļām, kā to prasīja profesionālā

ētika. Viņa zināja, ka Dariuss jau bija apradis ar apkārtējo. Vecais vīrs tupēja uz ce|iem un cimdiem rokās pētīja rētas, lai noteiktu slepkavības raksturu.

Viņa ievēroja asins traipus un savādas pēdas uz sienām un grīdas flīzēm. Likās, ka mis Oliņa bija cīnījusies ar uzbrucēju pie durvīm, mēģinādama no tā izbēgt. Varbūt viņa paklupa vai zaudēja orientāciju. Liela asins peļķe norādīja tie�i to vietu, kur tā ar sitienu pa galvu tika apdullināta. Sprie�ot pēc asinīm, sitiens bija izraisījis konvulsīvu stāvokli. Visur bija asins pēdas, jo abi ķermeņi tika aizvilkti uz dzīvojamās istabas vidu. Tādi bija D�esikas sākotnējie iespaidi. �obrīd viņa varēja domāt tikai tā, ta�u tā saprata, ka Dariusa un viņas viedoklim jābūt vienādiem.

Gaiss bija sasmacis, biezs un smirdēja pēc balzamē�anas telpas. Policijas fotogrāfs nofotografēja abus upurus. Dariuss pie sevis kaut ko murmināja un skumji kratīja galvu. Viņa pār miru�o noliektais stāvs bija kalsns un neliels, viņ� atgādināja kādu Santa Klausa elfu. Kad viņ� pagriezās, lai sasveicinātos ar D�esiku, tā sniegbaltie mati bija asā kontrastā ar asiņainajām rokām. Viņa aristokrātiskās ūsas arī bija baltas un noliecās uz vienu vai otru pusi. Viņ� centās pakasīt savu zodu tā, lai nepieskartos tam ar notraipītajām rokām.

D�esika jau gatavojās promie�anai un pastiepa savu cimdā ietērpto labo roku Dariusam, sacīdama: � Es tik ļoti esmu vēlējusies iepazīties ar jums un strādāt ar jums, ta�u man ļoti �ēl, ka tas notiek �ādos �ausmīgos apstākļos.

� Jā, arī es esmu vēlējies ar jums iepazīties, dakter Korānā. Es kādu laiku pazinu jūsu tēvu. Lielisks izmeklētājs.

� Paldies! Viņ� par jums arī vienmēr ļoti atzinīgi izteicās, ser.

� Reiz es strādāju ar jūsu tēvu pie kādas lietas. Viņam bija darī�ana ar tādu kā epidēmiju �eit pilsētā piecdesmito gadu beigās. Pēc tam kad viņ� bija beidzis, es piedāvāju tam darbu savā birojā, ta�u viņ� bija stūrgalvīgs. Domāja, ka viņ� spēs uzlabot militāro darbu, un tā tas palika. Kāds veltīgs darbs � es toreiz domāju, ta�u viņ� panāca to, ka medicīnas eksperti tiek cienīti. Vai jūs man piekrītat?

� Jā, tā bija, un viņ� bie�i runāja par jūsu kopējo darbu.

� Man bija tik ļoti �ēl dzirdēt par viņa slimību un nāvi.

� Paldies, doktor Darius.

� Nu, mums tagad jāattaisno mūsu atra�anās �eit. Būs jāparunājas vēlāk, � viņ� sacīja. � Kā parasti Nags nezināmu iemeslu deļ iedzinis mūs jaunās asinīs. _г Dariuss piedāvāja D�esikai savu �Vicks VapoRub� burku, lai tā atvairītu smirdoņu, ta�u viņa atteicās, izvelkot iesmar�inātas kokvilnas bumbiņas, kuras savukārt piedāvāja viņam.

� O, kaut kas jauns?

� �inī tas pārspēj �Vicks�. \

� Es izmēģinā�u nākamreiz.

� Mums jānodro�ina, lai nākamās reizes nebūtu.

� Jums taisnība, bet es baidos, ka tā būs, mana mīļā.

Vecais izmeklētājs atgriezās pie darba, un D�esika ļāva acīm pilnībā aptvert nolādēto, bezdievīgo noziegumu pret abām sievietēm. Tās bija pārgrieztas no rīkles līdz cirksnim, iek�as bija izņemtas un sacilpotas kārtīgā gredzenā, kas bija Naga markas paraksts līdzās sadragātajiem galvaskausiem. Tāpat kā iepriek�ējos gadījumos, abiem ķermeņiem bija nolaupīti da�i orgāni. Vēl papildus tam visam no abiem galvaskausiem bija izņemtas smadzenes. Sprie�ot pēc galvaskausu izskata, smadzeņu audi bija izņemti pēc iegriezuma ar rupju grie�anas instrumentu, tas pats instruments laikam tika izmantots visam ķermenim. Acis bija izņemtas, jādomā, apēstas.

D�esika sajuta pēk�ņu vājumu, ta�u spēja saglabāt kontroli pār savām emocijām. Viņa nometās uz ceļiem blakus Dariusam, cen�oties saglabāt saprātu un profesionālo stāju. Dariuss atradās savā vietā, un viņai bija jārīkojas tāpat.

Dariuss, it kā palīdzēdams viņai, pacēla nieri, ko bija izvilcis no jaunākās sievietes vēdera dobuma.

� Ko jūs no �ī te varat izsecināt, doktor?

� Viņa slimoja ar dzelteno kaiti?

� Tā varētu domāt, bet miniet vēlreiz!

Niere bija sa�okurojusies, maza, un tās krāsa līdzinājās da�as dienas stāvēju�as pastētes krāsai. � Tā ... tā nav viņas niere. Varbūt vecās sievietes?

� Es nedomāju, � Dariuss atbildēja.

� Tādā gadījumā � kam tā pieder?

� Tā jau ir tā problēma.

� Vai jūs gribat sacīt, ka tā nepieder nevienai no abām?

� Jā, es tā uzskatu.

D�esika cie�i lūkojās Dariusa skaidrajās acīs. Viņa saskatīja viņā mazu pui�eli, kas, ieslēpies tā būtībā, lūkojās uz viņu. Viņai viņ� patika. Piepe�i viņa zināja atbildi uz tā jautājumu. � Izdzimtenis atnesis to sev līdzi. Tā pieder kādam no iepriek�ējiem upuriem, varbūt misis Hemnerai?

� Tie�i tā. To varēs pārbaudīt.

� Tādā gadījumā viņ� varēja atstāt vairākus tādus sve�us orgānus.

Viņi sāka rūpīgi aplūkot visus orgānus. � �is varētu piederēt jaunajai sievietei; � viņa sacīja Dariusam, paceļot sirdi, kās bija ievietota vecajā sievietē.

� Un �ī, bez �aubām, pieder jaunajai sievietei, � Dariuss atbildēja.

Policisti, kuri stāvēja tuvumā, noklausīdamies sarunā, tūdaļ izplatīja ziņas, ka slepkava, kā bērns rotaļādamies, apmainījis upuru orgānus.

Viņi atrada da�us citus vecus sarāvu�os orgānus, kas neatbilda nevienam no upuriem. Nags bija aiznesis svaigāko, tāpat kā bija izdarījis ar smadzenēm.

Ri�mens visiem paziņoja, ka nevēlas, lai kāds vārds par �o visu nokļūtu līdz presei, jo �āda veida informācija varētu tikt vēlāk izmantota, kad slepkava būs apcietināts.

� Trīspusēja maiņa, � Dariuss sacīja, � un kāda iemesla dēļ?

� Tā visa preteklības dēļ, � Ri�mens sacīja, � lai izmuļķotu mūs, tādēļ! Viņ� informēja visus, ka māja piederējusi Oliņai, ka otras sievietes personība nav noskaidrota un ka tās ķermenis kopā ar sve�iem orgāniem attransportēts uz �o māju.

� Kāds nezvērs! � Dariuss sacīja, pakratot savu balto galvu tā, ka matu �ķipsnas pārsedza pieri. � Un apzināties, ka viņ� ir viens no mums, no mūsu sugas!

� �ķiet, viņu piesaista visneaizsargātākie, vismaigākie radījumi, � Ri�mens piebilda.

Viņa vārdi atsauca D�esikas atmiņā vārdus, ko tēvs reiz bija teicis viņai, kad tā pajautāja, kā tāda maiga persona kā viņ� var strādāt par medicīnas ekspertu, izmeklējot cietsirdīgos un �necilvēciskos noziegumus.

� Mans tēvs mēdza sacīt, ka maigākie apbrīno un pakļaujas cietsirdīgākajiem no mums. Varbūt to var sacīt arī otrādi � ka cietsirdīgākos piesaista maigākie?

� Tas varētu būt mūsu kopīgais saucējs, ja runa ir par upuriem. Visas sievietes pēc rakstura bija kautrīgas, atturīgas, mierīgas. Pat pirmais upuris � ielasmeita � bija pazīstama kā bikla un negribīga ielasmeita, � Ri�mens atbildēja.

Medicīnas eksperti atkal pievērsās savam darbam. Pēc da�ām stundām nepacietīgais Ri�mens jautāja, vai viņi guvu�i kādu atziņu.

� Da�as asiņainas �ķiedras, kam neesam atradu�i atbilsto�u vietu �eit. Tās bija pielipu�as vecajai sievietei. Mēs zinām, ka viņa nogalināta kaut kur citur, un liekas, ka bijusi ietīta kaut kādā segā vai paklājā. Mēs izanalizēsim �ķiedras sīkāk laboratorijā, � D�esika paskaidroja.

� Tas nav sevi�ķi daudz�atbildēja satrauktais Ri�mens.

� Mēs darām visu, ko spējam, kaptein. Tāpat kā vecākās sievietes identifikācijai, tam arī ir. nepiecie�ams laiks.

� Joprojām izmeklējat...

� Doktors Dariuss domā, ka slepkava, ļoti iespējams, ir divi vīrie�i viena vietā, � D�esika nu piebilda.

� Vai patie�ām, doktor Darius?

� Jā, tādu varbūtību mēs pieļaujam.

� Man nepietiek ar pieņēmumu. Kāpēc jūs tā domājat?

� Tā ir vienkār�i... tāda sajūta, � D�esika atbildēja.

� Sajūta?

� Vismaz līdz tam brīdim, kamēr nevarēsim pierādīt pretējo ar mikroskopiskajiem pierādījumiem.

� Vai jūs atradāt divus zobu nospiedumu komplektus? Divu cilvēku pēdu nospiedumus? Sakiet! � viņ� asi jautāja.

� Nē, neko konkrētu, ta�u vienam �o visu paveikt �ķiet neiespējami.

� Velns, es pats esmu par to iedomājies, ta�u, ja viņ� ir liels vīrietis, spēcīgs vīrietis, ar maniem izmēriem, tad varētu paveikt to vienatnē. Man nepiecie�ami vēl citi pierādījumi.

Ri�mens dusmojās. �Viņi visi ir noguru�i un satraukti,� viņ� domāja.

� Es jums varu pateikt tikai to, kādas ir manas izjūtas,�

D�esika aizstāvējās. -

� Kop� pirmās dienas ir tikai viena cilvēka pirkstu nospiedumi, kurus esam spēju�i apstiprināt da�ādās noziegumu vietās, Darius, un viena cilvēka kodienu nospiedumi. Un kas attiecas uz matu un siekalu paraugiem � tur tas pats stāsts. Nu piepe�i jūs runājat par diviem vienā vietā? Tam nav nekādas loģikas.

� Tam ir loģika, ja otrais vīrietis ārkārtīgi uzmanās, izmanto cimdus, paņem savu daļu līdzi, lai apēstu to kaut kur citur, � atbildēja Dariuss.

� Bet jums nav nekā cita, pie kā pieķerties �eit, izņemot jūsu izjūtu.

� Mana izjūta, � Dariuss aizstāvējās, � ir ilgu pārdomu un varbūt arī daudzu medikamentu iezultāts, kaptein.

Ri�menam nebija uz to atbildes. � Labi. Kad laboratorija spēs apliecināt kaut ko, kas pierādītu �o teoriju? Es nevēlos, lai mani ļaudis klaiņotu pa ielām un da�ādām vietām, meklējot slepkavu pāri, balstoties tikai uz nojautām, ko es nevaru attaisnot.

- Policisti jau. daudzkārt drūmi un bezpalīdzīgi bija klīdu�i Naga meklējumos, un Ri�mens nevēlējās papildināt drūmo ainu

Doktors Dariuss nopūtās, un Ri�mens palīdzēja viņam tikt uz kājām. D�esikas ceļi sāpēja no tupē�anas uz tiem � arī viņa bija pārgurusi. Tāpat kā vecais vīrs, tā piecēlās un izstaipījās. Viņa bija savākusi no nozieguma vietas visus pierādījumus, kurus vēlējās. Visam pārējam jānogaida laboratorijas slēdziens.

� Tā, doktor Korānā, jums ir jūsu paraugi un man ir manējie. Mēs abi kopā liksim tam kuces dēlam trūkties pēc nopelniem. O, starp citu, ja jūsu paraugi atklās kādus jaunus matu paraugus, salīdziniet atrastos ar tiem, kas man ir pirmajā lietā. Tas aiztaupīs laiku un neļaus vēlāk izskatīties pēc muļķa. Atgādinu jums atstāt arī savu matu paraugus laboratorijā, ja negribat, lai Ri�mens vai kāds cits uzcītīgs policists arestē jūs kā Nagu.

Tas bija vērtīgs padoms, lai gan parasta procedūra medicīnas ekspertiem � atstāt laboratorijas lietās savus pirkstu nospiedumus, matu un asins paraugus, lai da�ādos gadījumos nerastos pārpratumi.

Dr. Saimons Ar�ers ienāca istabā un devās taisnā ceļā pie Dariusa, sarādams viņu: � Kādēļ gan jūs nelikāt viņiem sazināties ar mani, Luter? Es būtu ticis ar to galā. Es nespēju noticēt, ka esat �eit bijis kop� trijiem rītā.

�Ar�era rūpes par savu pavecāko kolēģi ir aizkustino�as,� D�esika nodomāja, dodoties uz durvīm, ta�u Dariusam tā ne�ķita. � Nolādēts, Saimon, es neesmu no�ēlojams kroplis! Es varu paveikt savu darbu. Tev nevajadzēja �urp traukties. Kur� atrodas birojā?

Ri�mens un D�esika atstāja abus ārstus, lai tie izrunājas. Pavadot D�esiku līdz automa�īnai, Ri�mens paziņoja, ka viņam nāksies aizkavēties mazliet ilgāk, jo esot atradies kāds liecinieks ar ļoti �aubīgu stāstu, lai gan viņ� neticēja, ka kaut kas atklāsies.

Dariuss iznāca no ēkas un piebiedrojās D�esikai pie Lū automa�īnas, jautādams: � Vai �ī kariete dodas uz centru?

� Tie�i tā, dok, � Lū atbildēja.

� Vai es varu jums piebiedroties, doktor Korānā?

� Protams.

� Atvainojos par dusmu uzplūdu. Ar�ers nevēlas būt tāda aste pakaļā, viņ� vienkār�i ir. Viņ� domā, ka izdara sagrabēju�am vecam vīram labu, atturot no darba. Pie tam mēs ar �o lietu nekur neesam tiku�i. Ne jau tas, ka Saimons Ar�ers nebūtu labs,_ rūpīgs darbinieks, viņam vienkār�i pietrūkst tā īpa�i kaut kā. Jūsu tēvam tas piemita, un es nojau�u, ka jums arī tas piemīt, doktor Korānā, tas īpa�ais... ak... � Viņ� meklēja pareizo vārdu.

� Iztēle?

� Precīzi. Iztēle un instinkts.

� Tie abi ir ļoti nepiecie�ami mūsu darbā.

� Pelēks vīrietis, patiesi, tas Ar�ers, ta�u viņ� vēlas labu, un es pieņemu, ka dara visu, ko spēj. Perkinss sagādāja lielāku vil�anos, nenostrādājot savu termiņu pie mums. Ak, nu labi...

Viņi iesēdās automa�īnas aizmugurējā sēdeklī pēc tam, kad bija novietoju�i savas somas bagā�niekā. D�esika pajautāja: � Vai jūs tagad ķersieties pie lietas, doktor?

� Tik ilgi, cik ļaus mana veselība...

� Tas būs brīni�ķīgi � strādāt tik cie�i kopā ar jums, ser.

� Apsmērē ar sviestu otru pusi arī! Tas ir patīkami.

� Bet es to domāju no sirds, Dr. Darius.

� Ar mani, kur� tik ļoti atpalicis no notieko�ā, ka pat nepazina jūsu iesmar�inātās kokvilnas bumbiņas? � Viņ� iesmējās, un viņa saprata, ka tas visu laiku jokojis. � Fakts ir tāds, ka man nāktu par labu darbs kopā ar jums, D�esika Korānā. Es esmu izlasījis visu par jūsu biju�o lietu ar... kā viņu sauca? Madsons, Mansons?

� Matisaks.

� О, jā... tas nu bija zemisks radījums. Nevarētu teikt, ka viņ� nebija līdzīgs mūsu Nagam.

Ri�mens bija norūpējies. Viņ� atradāsetie�i tur, kur komisārs vēlējās, lai viņ� būtu, � uz uguns līnijas. Naga lieta visus, kuri bija ar to saistīti, nostādīja muļķīgā situācijā. Pat tad, ja Eldri�s pats �ajā vēlē�anu gadā to visu būtu izplānojis, situācija nevarētu būt viņam vēl labvēlīgāka. Izvirzot Ri�menu ēsmas vietā, viņ� bija ieguvis gan perfektu zibensnovedēju, gan veidu, kā likt tā konkurējo�ai pusei izskatīties vājai. Galu galā varbūt Eldri�s bija piemērotāks �im darbam. Viņ� noteikti bija labāks politiķis. Kur gan viņ� atradās pa�laik? Jūdzēm tālu no Skārsdeilas � tas nu bija dro�i.

Ideja par aresta izdarī�anu bija vēl viens lieliski ģeniāls gājiens no Eldri�a puses. Konrādā �ova arestē�ana liecinās, ka viņ� rīkojis �raganu medības�. Viņam bija jāatrod kaut ko jaunu, kādu pavedienu, jebko, ja viņ� gribēja izdzīvot. Ta�u

�obrīd,-.juzdamies noguris un izsīcis, viņ� atslīga pret savu 'automa�īnu un gaidīja, kad tā uzdevumu vienības ļaudis ziņos, ,ko tie bija vai, ticamāk, nebija uzzināju�i no tuvākas apkaimes iedzīvotājiem. Viņ� pats bija noskaidrojis, ka Oliņa bijusi^ klusa ^? un noslēgta, laba kaimiņiene, reti bildusi kādu vārdu skaļāk par �ukstu. Tie, kas viņu pazina vislabāk, liekas, nepavisam viņu nepazina, ta�u atskanēja kādi mājieni par finansiālām problēmām, ari viņas veselība bija apsprie�ams jautājums. Par vecāko sievieti joprojām nebija nekādu ziņu.

Viņa domas atgriezās pie iepriek�ējiem Naga upuriem, mēģinot domāt citā rakursā � par diviem slepkavām. Pieņemt ideju, kas bija pretstatīta konkrētam faktam, līdzinājās burā�anai pret vēju. Policijas darbā vienmēr bija grūti saglabāt atklātību, atturēt informācijas plūsmu no pārāk ātras vispārinājuma izdarī�anas. Nu jau tik ilgu laiku pastāvēja pieņēmums, ka brutālais slepkava ir viens indivīds... bet ja nu D�esikai Koranai taisnība?

Kādēļ gan viņam netika piedāvāts kaut kas nepārprotams un saisto�s, kāds pierādījums, kam tas pilnībā spētu noticēt? Kaut .kas cits kā tikai nojautas un pieņēmumi, lai cik ticami tie liktos...

�Varbūt �īs slepkavības nemaz nav Naga roku darbs?� Ri�mens ar riebumu nodomāja. Fakts, ka tās notika Skārsdeilā, un fakts, ka slepkava � viens vai divi � bija mainījis taktiku, noslepkavojot divus cilvēkus vienā naktī, izraisīja Ri�mena aizdomas, ka tās varētu būt pakaļdarinājuma slepkavības. Kāds, izstudējis visu informāciju par Nagu, varēja izplānot un izdarīt �īs slepkavības tā, lai tās atgādinātu Naga darba stilu, tādējādi novēr�ot aizdomas no sevis.

Situāciju pasliktināja arī pilsētas laikrakstu reportieri, kuri bija savāku�i gandrīz �visus zināmos faktus par Naga darbību. �īs lietas izmeklē�anas laikā viņi ieguva vienu informāciju no viena iecirkņa, otru � no cita, un tā tas turpinājās, kamēr mērs un komisārs pļāpāja par informācijas izplatī�anas pavēlēm.

Tikmēr Nags varēja triumfēt.

�Tik daudz iz�ķiestu pūļu un laika! Un tomēr astoņas atņemtas dzīvības ...� Ri�mens nodomāja. Būdams bērns, viņ� bija redzējis filmu �Psihopāts�, kas bija atstājusi uz viņu neizdzē�amu iespaidu. Tā nesekoja �ablonam, kā filmās parasti tika risinātas attiecības starp sliktajiem zēniem un varonēm. Kad Beitss du�as ainā nogalināja D�enetu Lī, nebija drauga, kur� ieskrietu pēdējā brīdī, lai to izglābtu, nebija policistu vai kavalērijas, kas nāktu palīgā. Pat būdams bērns, viņ� saprata vienkār�o patiesību, ka īstā dzīve reti nozīmē taisnīgumu un godīgumu vai �izglābts īstā laikā� un �laimīgas beigas�. Tomēr viņ� bija vēlējies kļūt par policistu, viņ� bija vēlējies kļūt par vienu no labajiem zēniem un darīt visu, ko spēj, un visur, kur spēj, lai vismaz padarītu realitāti pacie�amu. Un ko tas viņam bija devis? Laulības �ķir�anu, atsve�inā�anos no bērniem un sagaidāmo nejauko cīņu ar Eldri�u par vietu, ja vien tam pietiks uzņēmības to darīt. Viņa pakļautībā bija daudz cilvēku, ta�u lielākajai daļai no viņiem bija savi plāni. �Elle!� viņ� nomurmināja, iekāpa ma�īnā un atgāzās aizmugurējā sēdeklī cerībā mazliet nosnausties.

Detektīvi joprojām virināja ma�īnas durvis, uzdodot jautājumus. Viņi atgriezās bez panākumiem. Sieviete esot dzīvojusi viena pati, nekad pie viņas neviens neesot gājis � ne radi, ne paziņas, tā bijusi klusa un neievērojama kā baznīcas pele. Kaimiņi daudzkārt redzēju�i viņu uz stūra gaidām autobusu.

Kas gan, velns parāvis, varēja būt vecā sieviete? Kāda bija saistība? Vai bija kāda sakarība vai Nags atkal vazāja tos aiz deguna? Naga humora izjūta � viņ� nodomāja. Ta�u bija jābūt kaut kam, kas piesaistīja �o dēmonisko slepkavu tie�i �iem upuriem. Kaut kam tādam, kas abām sievietēm bija kopīgs, kaut mazākajai sakarībai. Bet kas gan tas varētu būt?

Domās viņ� vēlreiz apspēlēja visas līdzības un at�ķirības. Visi upuri bija sievietes, kas atradās vienatnē, kad tām uzbruka. Ne reizi slepkava nebija uzdro�inājies uzbrukt sievietei vīrie�a sabiedrībā. Uzbrukumi �ķiet gadījuma rakstura, ta�u viņ� zināja, ka gadījuma rakstura vardarbība bija maz ticama, ka tas, kas sākotnēji �ķita gadījuma rakstura, ļoti bie�i nebūt nav tā. Nē, Nagam bija savs plāns, lai cik savāds tas arī būtu. Nebija nekādas nejau�ības slepkavas acīm redzamajā lēmumā slepkavot tikai sievietes. Izdzimtenis vai nu baidījās no vīrie�iem, vai arī tam nebija nekādas intereses ēst vīrie�a miesu. Kādēļ? �is izdzimtenis bija gļēvulis. �ķiet, viņ� baidījās uzbrukt pat divām kopā eso�ām sievietēm � pēdējām viņ� bija uzbrucis da�ādās vietās.

� Kaptein, kaptein! � Lūiss Pīrss pārtrauca viņa pārdomas. � Mēs esam uzzināju�i vecās sievietes vārdu!

Ri�menam nebija nekādas apjausmas par to, cik ilgi viņ� bija gulējis, ta�u acu uzmetiens pulkstenim liecināja, ka bija gandrīz se�i no rīta. � Pozitīva identifikācija, Lū?

� Ameli ja Filipsa. Viņas mājas pārzinis paziņoja par tās prombūtni, un tās dzīves vietu pirms da�ām stundām pārmeklēja pui�i no divdesmit tre�ā iecirkņa. Dzīvoklī bija liela nekārtība un asins pēdas, ta�u nebija ķermeņa. Bezvēsts pazudu�o personu nodaļa aizsūtīja kādu uz morgu, lai identificētu viņu, un apliecināja,* ka miru�o sauc Amālija Filipsa.

� Ir patīkami dzirdēt, ka to izdevies noskaidrot. Nu labi, lec iek�ā, un dosimies apskatīt viņas mitekli.

� Kaptein, vai jūs vēlaties, lai es vadītu?

� Laba ideja, Lū. Vai doktore Korānā labi aizkļuva atpakaļ?

� Es izlaidu viņu un Dariusu ārā pie morga.

� Viņa vēlētos �o jaunumu zināt. Paskaties, vai vari piedabūt, lai dispe�ers mūs savieno.

Ta�u dispe�ers nespēja sameklēt ne viņu, ne Dariusu. Abi �ķita pazudu�i. Tikai Saimons Ar�ers bija pieejams. Viņ� pierakstīja adresi un sacīja, ka tūlīt viņiem sekos, atvainodamies, ka nezina, kur paliku�i abi izmeklētāji.

Ceļā uz otro nozieguma vietu � Bruklinas dzīvokli, kas atradās ārpus 23. iecirkņa jurisdikcijas, bet pilsētas mēroga uzdevumu vienības jurisdikcijā, Ri�mens uzzināja, ka Amēlija Filipsa dzīvojusi viena pati. Viņai bijusi slikta veselība, kas to padarījusi par vientuļnieci.

Retajās reizēs, kad tā izgājusi no mājām, viņa devusies uz ielas stūra veikalu, bezmaksas klīniku vai blakus eso�o parku, kur barojusi vāveres un balo�us ar popkornu un sēkliņām.

Nokļuvis viņas dzīvoklī, Ri�mens ar pirmo skatienu pamanīja, cik nabadzīgi vecā sieviete dzīvojusi. Viņas ledusskapis bija tuk�s, skapītī viņa bija turējusi krājumā da�us tun�a un zupas konservus, �Saltines� kastīti un maisiņu ar �Fig Newtons�, kas, pēc O�Tūla vārdiem, kuru Alans atrada virtuvē gremojam, bija savu laiku nodzīvoju�i. Mēbeles bija nāku�as no Pestī�anas Armijas kopā ar dzīvokli, ta�u mājoklis bija tīrs un kārtīgs, tajā bija vieta visam un viss savā vietā. Tādēļ neglītais sarkanais plankums uz koka grīdas, norādot visticamāko vietu, kur Amēlija Filipsa bija mirusi, �ķita tik ļoti sve�āds �ajā vietā, ko viņa sauca par mājām.

Fakts, ka nebija vardarbīgas ielau�anās, nekā, kas liecinātu, ka viņai bija jebkāds iemesls baidīties no sava uzbrucēja vairāk nekā Oliņai, deva Ri�menam cerības staru. Ja abas sievietes pazina savu uzbrucēju, tad vajadzēja būt kādam kopīgam pavedienam, kas pastāvēja starp viņām abām. Iespējams, ka iepriek�ējo upuru lietās arī pastāvēja �āds kopīgs pavediens, bet bija palicis nepamanīts. Tātad abas �īs sievietes pirms pēdējās nakts viņu mū�ā bija kaut kādā veidā pazinu�as Nagu un, kad tas ieradies, ielaidu�as viņu iek�ā. Varbūt viņ� bija kaimiņ�, kāds, kuram varēja uzticēties. Gudrs un viltīgs, kur� galu galā bija uzbrucis �īm sievietēm � un ne jau nejau�ības dēļ.

� Tas ir �ausmīgi, � no�ukstēja mājas pārzinis, kur� bija ielavījies aiz detektīviem. Ri�mens domāja, ka pārzinis noraizējies par īmieci, kamēr izdzirdēja viņu stāstām Lū, ka būs ļoti grūti iztīrīt asins traipus, ja tie ie�ūs grīdā, un ka tas vēl vairāk apgrūtinās dzīvokļa izīrē�anu �ajos grūtajos laikos. Viņ� sūdzējās arī par to, ka bija pazudis paklājs.

� Kāds paklājs? � Ri�mens asi pajautāja.

� Dārgs, Austrumu.

� Viņas vai jūsu?

� Mans ... vismaz bija.

� Kā to saprast � bija? Vai tas jums piederēja vai ne?

� Es to rakstiski neapstiprināju. Tā bija vienīgā viņas lieta, kurai bija kāda vērtība, un viņa ar to samaksāja pagāju�ā mēne�a īri. Es nospriedu, ka tas pie�ķirs dzīvoklim augstākas �ķiras izskatu, pie tam, ja viņa pārceļas kur citur un paklājs paliek, tad es nospriedu... nu, es nospriedu...

� Es sapratu, mister...

� Gvins, Donalds Gvins, � viņ� sacīja Lū, kas pierakstīja informāciju piezīmju grāmatiņā.

� Un paklājs atradās �eit, kad jūs pēdējo reizi viņu redzējāt? � Ri�mens jautāja.

� Tas bija.

� Un kad tas bija, ser?

� Vakar pēcpusdienā. Es pieklauvēju pie durvīm ap deviņiem, ta�u neviens neatsaucās. Man bija jāapskata da�as caurules, biju to kādu laiku atlicis. Tā nu es nospriedu, ka ir savādi, ka viņa neatsaucas, ņemot vērā, ka vienmēr, ziniet, ir mājās ar tumsas iestā�anos. Un tā desmitos es mēģināju vēlreiz, jo nākamā diena man bija brīva un es nevēlējos, lai viņa pie manis ierastos un mani traucētu. Un, tā kā viņa atkal neatsaucās, es izmantoju savu rezerves atslēgu un atklāju �o te.

� Bet jūs nepiezvanījāt policijai līdz desmitiem divdesmit?

� Es izmeklējos visapkārt. Domāju, ka viņa mēģina apvest mani ap stūri. Tuvojas atkal īres nomaksas laiks � un paklāja nebija. Es nospriedu, ka asinis ir tikai viņas viltība � jūs zināt �, kā atkratīties no manis. Viņa bija gudra � tā vecā muļķe. Viņa bijusi skolotāja kādā koled�ā dienvidos, un viņa vienmēr mani apmānīja. Agrāk, kad tās �eki pienāca laikā, mums bija jaukas attiecības.

� Sociālās apgādes �eki?

� Jā. Un da�reiz viņa dabūja naudu no savas meitas � vismaz tā viņa sacīja. Tā ir viņa � uz rakstāmgalda. � Viņ�

noradīja uz fotogrāfiju, no< kuras vērās jaunas sievietes seja, -к Aiz tās bija vēl viena fotogrāfija � tā pati sieviete sadevusies rokās ar kādu vīrieti.

� Tā ir viņas meita. Nekad �eit nav bijusi.

Ri�mens uzmanīgi aplūkoja melnbaltās fotogrāfijas, izsecinot, ka tās ir diezgan vecas. Viņ� izņēma vienu no ietvara un vērīgi izpētīja aizmuguri, meklējot kādas atzīmes. Tādu nebija, tikai attīstītāja zīmes'un datums� 1952.

� Tā nav viņas meita, � Ri�mens secināja.

� Ko?

� Tā ir viņa pati jaunībā.

� Nolādēts, tad jau vecā meitene patiesi mani piemuļķojusi! � Gvins sacīja. � Viņa man sacīja, ka tā ir viņas meita un znots � kāds veiksmīgs advokāts Floridā, kur tie dzīvo ar viņas jaundzimu�o mazbērnu.

� Zēnu vai meiteni? � Ri�mens jautāja.

Ri�mens apsvēra faktu, ka slepkava nebija apgrūtinājis sevi ar pierādījumu likvidē�anu, lai gan asins daudzums uz grīdas neliecināja, ka sieviete mirusi �eit. � Viņa acīmredzot tika no �ejienes iznesta, ietīta jūsu paklājā, mister Gvin, kas nav atrasts. � Viņ� pievērsās Pīrsam. � Lū, es vēlos, lai mūsu ļaudis krustām �ķērsām izstaigātu apkaimi un iztaujātu katru satikto cilvēku, vai tie nav redzēju�i kādu vīru iznesam no �ejienes paklāju. Saprati?

� Tie�i tā, kaptein.

Ri�mens atcerējās, ka. Dariuss bija minējis par vairāku nenoskaidrotu asiņainu �ķiedru atra�anu. �ķita, ka divas mozaīkas daļiņas glīti iederas īstajā vietā � un tas deva Alanam Ri�menam nelielas cerības.

� Un kur gan, velna pēc, ir doktors Ar�ers? � viņ� uzkliedza, kad Lū devās ārā.

Tie�i tobrīd durvīs parādījās Ar�ers. � Atvainojos, ta�u tas �oferis, kas bija manā rīcībā, baidījās �eit ierasties.

Ri�mens pamāja, ļoti labi zinot, ka katru reizi, kad tika izsaukts izmeklētājs, to pavadīja inspektors, kur� vajadzības gadījumā izmeklētāju kopā ar miru�o aizveda atpakaļ uz morgu. Neviens nepalika ārpus aizdomām, izmeklējot pierādījumus slepkavības lietā, tādēļ, galvenokārt pateicoties doktoram Dariusam, pastāvēja oficiāli uzvedības noteikumi, kuri attiecās uz katru personu nozieguma vietā.

� Tagad jūs varat mūs atstāt, � Ri�mens sacīja mājas pārzinim. � Nu viss ir jūsu ziņā, doktor Ar�er.

� Atvainojos, ka nespēju sameklēt doktoru Dariusu, ta�u es domāju, ka garā nakts atņēmusi viņam daudz spēku. Dzirdēju, ka viņ� atspirdzinājies un devis norādījumus, lai to netraucē. Dro�i vien viņ� vēlāk atgriezīsies laboratorijā. Vismaz tā man teica.

Ar�era balsī ieskanējās viegls satraukums. Dro�i vien viņ� saprata, ka Dariusa vietā Skārsdeilā vajadzēja strādāt viņam. Alans zināja, ka Ar�ers cerēja uz Dariusa vietu, ja tas beidzot atstātu darbu.

� Labi, mēs priecājamies jūs �eit redzēt, doktor, � Alans centās viņu nomierināt. � Es vienmēr saku � jebkuru, tikai ne Perkinsu.

� Augsts novērtējums, � Ar�ers pajokoja un ķērās pie lietas. Viņ� atvēra savu melno somu, noņēma asins paraugus, kā arī meklēja �ķiedras, pirkstu nospiedumus, matus, jebko, ko varēja savākt mikroskopiskajai analīzei laboratorijā.

Ri�mens izmantoja izdevību, lai pārmeklētu telpu, uzmanīgi izvairoties no tās vietas, kur centīgi strādāja Ar�ers. Ri�mens rūpīgi nopētīja misis Filipsas �urnālu galdiņu un vienīgo krēslu, domādams par to, kas varēja* būt noticis starp viņu un viņas biju�o vīru. Kas viņus bija iz�ķīris un atstājis viņu vienu? Strīdi, nauda, narkotikas, iekāre, negodīgums, �ķir�anās vai nāve? Dzīve bija ne�ēlīga. Viņ� pa�ķīra aizkaru, kas aizsedza daļu istabas, un ieraudzīja ni�u, kura tika izmantota kā guļamistaba. Viņam pretī raudzījās �aura gulta ar rūpīgi stūros saspraustu segu � acīm redzami slepkavas neskarta.

Ri�mens noskatīja pārklāju, meklējot kādas pēdas un satraucās, pamanot kaut ko, kas varētu būt traips.

Viņ� pasauca Ar�eru, lai tas apskatītu atradumu. Ar�ers bija skeptisks, ta�u paņēma �ķēres un izgrieza �ķietamo traipu, tad ievietoja nelielo auduma strēmeli paraugu aploksnē, lai to vēlāk rūpīgi izpētītu. � Nekas nepaliek manis nepamanīts,� Ar�ers nomurmināja, � bet pārāk, kaptein, uz �o te neceriet.

� Sapratu.

� Jums patie�ām ir vērīga acs �āda veida darbiem.

� Man ir pietiekami daudz pieredzes � Dievs lai man palīdz!

Ri�mens turpināja nelielā dzīvoklī�a apskati. Nodzeltēju�o sienu apmetumu krustām �ķērsām �ķērsoja plaisas � acīmredzot reiz pārkrāsotas, bet laika gaitā atkal parādījās virspusē. Nelielais ledusskapis stāvēja kā kluss liecinieks tām �ausmām, kas �eit bija norisināju�ās. Virs tā atradās vēl viena nogalinātās sievietes jaunības fotogrāfija. Istabas stūrī uz grīdas atradās pustuk�s maisiņ� ar putnu barību. Ri�mens redzēja prusaku izlienam no putnu barības maisiņa aizmugures � tā antenas nervozi raustījās, kad tas, izvairoties no asinīm, steidzīgi tipināja uz tum�āku vietu.

Ri�mens no pieredzes zināja, ka ķermenis, neņemot vērā, vai cilvēks bija smags vai viegls, bija grūti panesams. Pazudu�ais pārziņa paklājs laikam nozīmēja to, ka misis Filipsa bija tajā ietīta, pirms tika nonesta lejā pa aizmugurējām kāpnēm. Par to liecināja asins pēdas. Vai slepkavam kāds palīdzēja �ajā darbā? Viņ� apsvēra eso�ās iespējas. Pieņemt D�esikas Koranas versiju, ka nelietīgā Naga darbs tikpat labi varētu būt slepkavu pāra darbs? īpa�i tādēļ, ka Naga rokraksts bija pieņēmis �o papildu dimensiju � divi upuri vienā naktī, kas bija satrieco�āk nekā jebkad agrāk. Ri�menu pārņēma stindzino�a doma par nevainīga izskata pie vilinātāju, kur� varēja izpildīt Naga vēlmes un kuram Nags varēja pavēlēt. Varbūt �im pakalpiņam, kur� pats neapdraudēja, misis Filipsa un mis Oliņa varēja bez bailēm atvērt durvis?

� Ak Dievs! � viņ� pie sevis murmināja. � Varbūt D�esika nemaldījās... �ī hipotēze bija, vilino�a vēl viena iemesla dēļ � ja viņa detektīvi �o pieņēmumu atbalstītu, tad varētu sa�aurināt redzesloku, koncentrējoties uz noziedzniekiem, par kuriem bija zināms, ka tie strādāju�i divatā. Viņ� nolēma to pārdomāt, vēlreiz aprunāties ar D�esiku un tad nākamajā uzdevumu vienības sanāksmē, kas bija paredzēta nākamajā dienā se�os no rīta, �o versiju apspriest.

Kamēr detektīvu grupas pārmeklēja tuvāko apkaimi, viņ� un Lū uzmeklēja tuvāko restorānu un pasūtīja brokastis. Tie�i tad, kad tika atnesta otrā kūpo�ā kafijas tase, speķis ar olām, apcepta maizīte un d�ems, ieradās arī televīzijas un radio reportieri. Tā bija gara diena.

D�esika Korānā un Dr. Luters Dariuss bija baudīju�i mierīgas brokastis. Dariuss bija atslēdzies no domām par darbu, kā tas bija viņa dabā, kad tam bija ticis par daudz. Viņ� bija paziņojis �o faktu ar draiskulīgu smīnu. Brokastojot viņi pieredzēja brīni�ķīgu saullēktu Ņujorkas ostā, kur dūca velkoņi un lieli nomas kuģi un kruīzu kuģi bija noenkuroju�ies kaiju tūksto�u aplenkumā.

Atpakaļceļā uz laboratoriju viņi jau bija atspirgu�i no noguruma, ko bija veicinājis miega trūkums. Abi vēlējās ātrāk

izskatīt izmeklē�anas informācijas materiālus, ko tie bija savāku�i, un D�esika īpa�i vēlējās sagaidīt zvanu no D�ona Torpa, no Kuantiko. - ■

Viņi pārrunāja daudzas lietas, līdz saruna ievirzījās par Dariusa veselības stāvokli un viņa pa�reizējo situāciju izmeklētāju birojā.

� Viņi meklē man aizvietotāju, ta�u tiem nav īpa�i labi veicies. Kur� gan vēlas galvassāpes? Esmu �im darbam atdevis labākos dzīves gadus � un kas notiek? Brīdī, kad man ir nelielas problēmas ar veselību, viņi vēlas izmest mani kā vakardienas laikrakstu.

� Es gan teiktu, ka trieka ir vairāk hekā neliela problēma ar veselību, doktor.

Viņa skatiens sadrūma. � Tā bija viegla trieka.

� Un nu viņi lūdz jūs atgriezties?

� Kamēr atradīs piemērotu aizvietotāju.

� Neviens nevarēs jūs aizvietot.

� Doktor Korānā, mēs visi nolietojamies, ticiet man!

D�esika saprata, par ko viņ� domā. Viņas attiecības ar priek�niekiem tāpat bija nestabilas, un D�esika to pieminēja.

� Tad jau jūs varat saprast, kā viņi liek justies vecam vīram. Tālāk viņi gāja klusēdami, vienkār�i izbaudot pastaigu divatā. Kad abi ieradās laboratorijā, tur valdīja liels uztraukums, un viņi uzzināja, ka bija meklēti. Viņi uzzināja arī to, ka policija atklājusi vecākās sievietes dzīvokli, kurā Nags viņu bija nogalinājis, � jūdzēm tālu no Skārsdeilas.

� Es vēlos doties turp, � D�esika sacīja Dariusam.

� Tur ir Ar�ers. Viņ� labi paveiks darbu. Tev derētu sākt darbu �eit.

Viņa, to apsverot, dziļi ievilka elpu. � Dro�i vien jums ir taisnība.

Viņ� pasmaidīja. � Man ir taisnība. Man vienmēr ir taisnība.

Da�as stundas vēlāk D�esika pārtrauca darbu un devās uz biroju, lai piezvanītu pa telefonu, kas uz laiku bija nodots tās rīcībā. Viņa uzgrieza FIB centra numuru. Viņas asistents D�ons Torps atbildēja saīgu�ā tonī, un pēc savstarpējām laipnībām viņa pajautāja tam, kas noticis.

� �orīt ieradies atklāju, ka tava pirmās prioritātes lieta atlikta malā.

� Ko?

� Es biju licis Heilam strādāt pie materiāliem, kurus tu atsūtīji, domāju, ka viss virzījās labi, un tad es uzzināju, ka O�Rurke pavēlējusi viņam pārtraukt pie tiem darbu un norīkojusi pie kaut ka, ko atzinusi par steidzamāku.

Velns viņu rāvis! Ja es to nepazītu labāk, tad būtu gatava apzvērēt, ka viņa mēģina tikt no manis vajā. Pēdējā laikā viņa sagrauj katru Uetu, ko es daru.

� Klau, D�es, nekļūsim paranoiķi, ja?

� Tā ir paranoja, kas ir novedusi mani tik tālu.

� Ne �oreiz, D�es. Tu dro�i vien esi dzirdējusi par senatora Keilora nāvi?

� Sirds lēkme � vai tā?

� Viņi vairs nav tik pārliecināti. �ķiet, viņam ir biju�as da�as dūrienu^pēdas.

� Narkotikas? Ak Dievs! Vai viņ� nebija �No narkotikām brīvu ASV!� komitejā?

� Bija.

� Tātad Heils tika aizsaukts aplūkot tā dūrienus Naga zobu nospiedumu vietā?

� Tā tas ir.

� Labi � Heils nav vienīgais zellis Kuantiko, kas to var izdarīt. Sameklē Kinonu vai...

� Kinons ir Āfrikā.

�... vai Springeru. Springeram ir zināma pieredze ar ...

� D�es, es pats to daru ...

� Tu?

� Es nosūtī�u rezultātus tev pēcpusdienā.

� Labi, D�on.

� Tikko saņēmu paraugus.

Viņa zināja, ka fotografējot da�kārt tika iznīcināti pierādījumi, jo audi neizturēja elektronu plūsmu. Ja fotogrāfijas būs sabojātas, nebūs pierādījumu un nekādas iespējas noskaidrot, vai D�onam nosūtītie zobu nospiedumi bija identiski vai ne.

� Neuztraucies, D�es. Un nu � kā tev Ņujorkā klājas?

� Ne pārāk labi. Vēl divi upuri pagāju�ajā naktī.

� Ak Dievs... divi...

� Jā, mūsu zēns vai zēni kjūst bezkaunīgi.

� �is puisis pilnveidojas, lai neatpaliktu no Matisaka.

D�esika brīdi klusēja, pārdomājot D�ona teikto par Matisaku un atkal pabrīnoties, kā viņ� nonācis pie tāda pa�a secinājuma kā viņa. Varbūt bija nepiecie�ams ārprātīgais, lai saprastu otru ārprātīgo, � un, ja tas tā bija, vai tas nozīmēja, ka arī viņa ir traka?

Viņa cerēja, ka ba�ām nav pamata.

� Vai tu vēl tur esi, D�es?

� Jā, D�on. Paldies! Tātad � uz drīzu sadzirdē�anos?

Nolikdama klausuli, viņa nosprieda, ka, lai cik mīļ� tai bija D�ons, tā labprātāk pati sāktu darīt, ko spēja. Viņa atgriezās pie darba � pie abiem līķiem, kuri bija atvesti no Skārsdeilas. D�esikai asistējot, Dr. Dariuss izdarīja jaunākās sievietes sekciju.

Sekcija aizņēma mazāk laika nekā parastās �etras piecas stundas, jo ķermeni nebija jāatgrie�, kas parasti bija izmeklētāja darbs. Tomēr sekciju sare�ģīja tas, ka daļa orgānu nebija Oliņas, kas to padarīja par visneparastāko izmeklē�anas gadījumu. __'

Cik bija iespējams, viņi bija savietoju�i orgānus pareizajos ķermeņos. Process lika D�esikai justies kā reanimatoram doktoram Franken�teinam, kur� mēģinājis sakārtot nāvi ar haosu.

Dr. Dariuss �ķita nomierinājies, nepiespiests, savā elementā. Visu savu profesionālo dzīvi tie, kuri nebija saistīti ar medicīnu � reportieri, advokāti, pat bargie policisti � bija noraudzīju�ies uz D�esiku kā kaut ko neparastu un atbaido�u tādēļ, ka tā spēja veikt savu darbu vis�ausmīgākajos apstākļos. Bet nu viņai vajadzēja noliekties Dariusa kā daudz objektīvāka ₄ un spējīgāka izmeklētāja priek�ā. Un tomēr... Ķermenis spazmās noraustījās � un Dariuss nodrebēja, nervozi iesmejo-ties. � Es... es nekad pie tā nepieradī�u, � viņ� sacīja, pirms turpināja darbu. �Viņ� ir izsmalcināts un precīzs,� viņa nodomāja, vērojot to strādājam.

� �ķiet, ka griezieni izdarīti ar labo roku �ķērsām, lūk, no �īs puses. � Viņ� norādīja uz ķermeņa labo plecu un novilka iedomātu robotu līniju līdz sievietes nabai. � Slepkava to izdarījis trīs reizes. Tas, �ķiet, ir viņa iemīļotais skaitlis, jo atbilst arī visiem iepriek�ējiem upuriem. Sprie�ot pēc vitālās reakcijas ap ieplēsumiem � zilumiem �, upuris bija dzīvs, kad tika uz�ķērsts.

Mikrofons virs viņiem ierakstīja visu notieko�o. Tas ierakstīja arī Dr. Dariusa klepu un skaņu, kas radās, viņam kāsējot. Sekcijas ziņojumu kopijas būtu uz Alana Ri�mena rakstāmgalda pirms pulksten trijiem pēcpusdienā, ja vien otrā sekcija noritētu tikpat gludi kā pirmā.

Dr. Dariuss strādāja, uzsedzis pārklāju miru�ās galvai. Tas nebija nekas neparasts � jo īpa�i viņa paaudzes vīram. Daudzus gadus tā bija standarta prakse, saistīta ar smalkām manierēm un cieņu pret miru�ajiem. Tādā veidā varēja arī novērst stindzino�o iespaidu, kas radās, acu plakstiem atveroties, kad likās, ka miru�ais vēro anatomu strādājam. �ajā gadījumā, kad acu nebija, tas būtu vēl baismīgāk.

Tagad, būdama vecāka, D�esika vairs neuzskatīja, ka tā ir slikta doma. Jo vecāka viņa kļuva, jo māņticīgāka palika. Liels

у ■-/- - �. _ . ■ ■ '

kristāla akmens, ko viņai bija iedevis mīļ� draugs, apsolot, ka tas sniegs ja ne veiksmi, tad mierinājumu, bija alla� pie viņas. Kad D�esika turēja to savā plaukstā, tad it kā juta tā siltumu plūstam no rokas uz sirdi, kas sniedza viņai atslābumu un . nomierināja nervus.

Un tomēr, neraugoties uz Dr. Dariusa acīm redzamo nepatiku pret līķa galvas atseg�anu, arī tai bija jāizdara sekcija, tā ka nācās ne vien atklāt seju, bet ar spo�u gaismu ielūkoties arī acu dobumos.

Ta�u Dariuss to nedarīja. Viņ� palūdza D�esikai parūpēties par �uvēm tagad, kad bija savedis kārtībā sievietes vēdera dobumu.

� Doktor...

� Jā, mana dārgā?

� Kā ar rīkli, galvu, acīm?

� Amūra sitiens pa pieri, pa pakau�a daļu. Tas viss ir ierakstā, doktor Korānā.

� Ta�u pilnīgā sekcijā ...

� Nav vajadzības izkropļot nabaga dvēseli vairāk, nekā tas jau izdarīts. Es... mēs... esam �eit pabeigu�i. Aiz�ujiet viņu un ņemsim otro. � Dariuss devās prom.

D�esika atsedza seju � sievietes acu dobumi to samulsināja. Viņa saskatīja uz kakla daudzu kodienu pēdas, kas bija pieminētas sekcijā, ta�u vēlējās iegūt nospiedumus rūpīgākai izmeklē�anai, bet tādā gadījumā nāktos izgriezt ar skalpeli no miru�ās sievietes kakla vairākas daļas.

Viņa nodomāja, ka varbūt Ņujorkai neveicas, ka doktors Dariuss strādā pie �īs lietas. Varbūt viņ� ir pārāk vecs. Varbūt... varbūt...

� Ko jūs tur darāt? � Tas bija Dariuss. Viņa seja bija ļoti bāla. Viņa aukstais skatiens it kā turēja D�esiku savā varā.

� Mums jāturpina, � viņ� sacīja maigākā tonī.

� Es vēlos paņemt �o kodienu nospiedumu paraugus, tos pamatīgāk izpētīt.

� Jums ir kodienu nospiedumi. Patiesībā vairāk, nekā mēs spējam apstrādāt. Vai jūs gadījumā neteicāt, ka esat aizsūtījusi daļu uz Va�ingtonu?

� Jā, bet mums jābūt pārliecinātiem, ka �ie atbilst pārējiem, ka tas ir tā pa�a vīra vai vīru darbs.

� Pieņemu, ka jums ir taisnība. Es tikai domāju, ka mēs varētu aiztaupīt sievietes jebkādu tālāku apgānī�anu.

� Es saprotu un novērtēju jūsu raizes . �.

r Viņ� pamāja, turpinot D�esikas domu: �... bet viņa neko nejutīs... Es zinu... es zinu.

Dariusam rokās bija glāze ar sulu, pēc krāsas līdzīga asinīm. Dzērveņu � viņa nosprieda, sajūtot aromātu. Viņ� sameklēja kapsulu un norija.

D�esika noraudzījās viņā mazliet par ilgu.

s � Nitro, � viņ� sacīja, � motoriņam.

Nitroglicerīns � viņa nodomāja, novēr�ot acis. Tas nozīmēja, ka viņa lēkme bija daudz nopietnāka, nekā viņ� izrādīja.

� Mans ķermenis ir, kā saka, vērsies pret mani.

D�esika noņēma paraugus no miru�ās sievietes kakla, tāpat kā iepriek� bija noņēmusi no aug�stilbiem, sē�amvietas un rokām. Citur kodienu pēdas kā nospiedumi �ķita diezgan nederīgas, tādēļ viņa meta mieru.

� Ja ir divi slepkavas, zobu nospiedumiem to vajadzētu pierādīt, � viņa sacīja.

� Ne noteikti, � viņ� iebilda. � Varbūt tikai viens no viņiem ir kodējs. Es domāju, ka mums jākoncentrējas uz matiem, �ķiedrām un mazu daļiņu paraugiem, D�esika.

� Un kā ir ar ieroci? Kāda veida... instruments tas varētu būt?

� Atbilde galu galā noved pie slepkavas.

D�esika katru paraugu ievietoja fiksējo�ā �ķidrumā da�ādas nelielās burciņās blakus līķu apskates galdam. Dr. Dariuss piespieda zvana pogu, lai atsauktu divus palīgus, kuri miru�ās Oliņas vietā novietoja vecākās misis Filipsas mirstīgās atliekas.

Filipsas sekcija bija tikpat darbietilpīga kā iepriek�ējā, jo iztrūksto�ie orgāni, kā jau tika atklāts nozieguma vietā, radīja vairākas problēmas. Da�i mis Oliņas orgāni bija daudz vecākas personas, un da�i misis Filipsas orgāni izrādījās pārāk jauni viņas vecumam. Ta�u ne visi mis Oliņas orgāni atradās. Par spīti monstra pretīgajai idejai spēlēt paslēpes, viņ� acīmredzot bija padevies kārdinājumam un vai nu apēdis, vai aiznesis daļu no sava upura sev līdzi.

Katram vārdam tiekot ierakstītam, Dr. Dariuss sacīja: � Lai kas ir mūsu maniaks, viņ� nolādēti labi pārzina anatomiju. Viņ� ir izgriezis katru nozīmīgu or gānu. Tas nav viegls uzdevums ... Kas tas? ... � Viņ� uz urīdi pieklusa. Viņa cimdā tērptā roka atradās misis Filipsas krū�u dobumā.__�eit

ir kaut kas dīvains.

Tas tūdaļ izraisīja D�esikas ziņkāri. � Kas tas ir, doktor?

Kaut kāds sve�ķermenis nokļuva Dariusa rokā � pat burvju mākslinieks būtu izbrīnījies. Tas bija tum�u asiņu piesūcināts papes gabaliņ� vai auduma strēmele. � Mans Dievs, kas tas ir? � viņ� iesaucās.

D�esika sniedzās pēc atrastā, piesardzīgi saņemot to ar pinceti. � Mums steidzami jānogādā �is te uz jūsu fotodokumentu nodaļu, doktor.

� Tie�i manas domas. Es brīdinā�u Lasropi par jūsu iera�anos. >

� Tas var izrādīties ļoti vērtīgs.

Dariusa acis liecināja par �aubām. Visbeidzot viņ� sacīja:

� Jūs ta�u nedomājat...

� Ko?

�... ka kaut kas līdzīgs varētu būt bijis pārējos upuros? Kaut vai Oliņā? Hemnerā?

� Atpakaļ tos! � viņa atbildēja. � Rūpīgi jāpārmeklē ikvienu, kas vēl nav sagatavots apbedī�anai.

Dariuss pamāja, acīm redzami �okēts. D�esika jautāja:

� Vai ar jums viss kārtībā, doktor?

Viņ� vēlreiz pamāja. Sviedru lāses parādījās uz tā pieres.

� Tas ir manā kontrolē. Bet nu ejiet. Ejiet ātri!

Ta�u viņa vilcinājās. Doktors izskatījās bāls. � Atpūtieties mazliet, pirms jūs uzsākat, doktor, un sagaidiet Ar�eru, labi?

� Dro�i vien tā būs jādara. Tagad ejiet! Ar mani viss ir kārtībā, patiesi ir.

Viņ� sāka griezt fotodokumentu nodaļas vadītāja numuru. D�esika savukārt paķēra savu spieķi, kas bija atbalstīts pret laboratorijas galdu, un devās uz durvīm. Durvīs viņa saskrējās ar Dr. Ar�eru, kur� cie�i nolūkojās uz savādo asiņaino priek�metu starp pincetes knaiblēm, ko viņa turēja savā priek�ā. Tum�s �ķidrums pilēja no tā uz grīdas.

� Kas, velns, tas ir? � ziņkārīgi jautāja Ar�ers.

� Nav laika izskaidrot, doktor. � D�esika aizsteidzās viņam garām uz kāpnēm, lai nokļūtu stāvu zemāk.

Ar�ers palūkojās uz Dariusu, kur�, priecīgi raudzīdamies viņā, sacīja: � Man �ķiet � mēs beidzot esam kaut ko panāku�i Naga lietā, Saimon. Un nu man būs vajadzīga tava palīdzība. Mums vēlreiz jāpārskata Oliņas un Hemneras līķi.

� Kādēļ? Kas �eit notiek? � jautāja samulsu�ais Ar�ers.

� Pasteidzies! Nāc man līdzi un es visu paskaidro�u,� sacīja Dariuss, dodoties uz saldētavu. Viņ� bija nomierinājies un vēlējās ātrāk uzsākt darbu, kas uz to gaidīja.

�etrpadsmitā nodaļa

D�esika satraukta un priecīga domāja par to, ka varbūt tur pincetē atrisinājumu, kas izraisīs lietā milzīgu pavērsienu. Tam vajadzēja būt kaut kam, ko slepkava atstāja ar nodomu. Viņas sirds sitās tik strauji un rokas tik Joti drebēja, ka tā baidījās nejau�i nomest atrasto, pirms nonāks pie durvīm ar uzrakstu �Dokumenti�. Cilvēki koridorā vēroja viņu aizsteidzamies garām, pilni ziņkāres un izbrīna. Koridora galā viņa redzēja reportieri, kur� viņu bija sagaidījis garā�ā pirms da�ām dienām. Viņu acis uz mirkli sastapās. Reportieris laikam saprata, ka tas, ko D�esika pilo�u nesa pincetē, bija kaut kas svarīgs.

Viņa iesteidzās pa durvīm, tās spieķa klaudzieniem paziņojot par viņas iera�anos. Viņai nevajadzēja nevienu saukt �visi sapulcējās tai apkārt. Dokumentu pui�i bija gatavi un nepacietīgi piedalīties �āda augsta līmeņa lietā.

� Volters Lasrope, � nodaļas vadītājs sacīja, steidzīgi iepazīstinot ar sevi. � Un jums jābūt doktorei Koranai...

Pēc sākotnējas pavir�as asiņainā priek�meta apskates Dr. Lasrope apliecināja D�esikai, ka tā ir papīra zīmīte, ko viņa laboratorija spēs at�ifrēt, � vajadzīgs vienīgi laiks.

Papīrs bija parastais � 8 1/2 reiz 11 collas lieluma biroju papīrs, garenas formas un baltā krāsā. Tas bija cie�i salocīts, un dokumentu eksperti lēnām mēģināja atritināt mitro lapiņu, izmisīgi cen�oties saglabāt to nesaplēstu. Tad lapiņu novietoja �āvē�anai. Ekspertiem rokās bija cimdi, un viņi manipulēja papīru ar pirkstu galiem. Cimdi nez kādēļ uzvedināja D�esiku uz domām par Naga �ausmīgo miesu ploso�o ieroci vai darbarīku.

Pateicoties �āvējo�ajam gaisam, papīrs sāka lēnām atgūt formu, ta�u bija nepiecie�amas vēl divdesmit minūtes, lai to pilnībā atlocītu. Viena tā puse bija aprakstīta, ta�u papīrs bija piesūcies asinīm, tā ka grūti bija ko saprast.

� Te ir kaut kas rakstīts... � sacīja Lasrope.

D�esika staigāja �urp un turp pa istabu, dzerot kafiju Viņa bija piezvanījusi Ri�menam, lūgdama to atnākt.

Rokraksts bija liels, bērni�ķīgs un rakstīts bija ar zaļu tinti. Viņa redzēja cilpas un virpuļus, kas atgādināja rotaļā�anos, ta�u lielāko daļu klāja traipi, kuri aizsedza rakstīto, kas izskatījās pēc dzejoļa. Viņas sirds pamira. Varbūt zīmīte galu galā nebija slepkavas rakstīta. Varbūt viņ� to bija atradis Oliņas mājās � zīmīte no krustmeitas vai krustdēla, ko sadistiskais slepkava bija vienkār�i iespiedis sievietes ķermenī, demonstrēdams kaut kādu ārprātīgu nobeiguma draiskulību.

� � Vai jus varat to attīrīt? � viņa jautāja, cie�i raugoties -* ekspertos.

� Es ticu, ka mēs varam, � sacīja Lasrope, kopā ar savu asistentu ieiedams aptum�otā telpā, D�esika tiem sekoja. Viņi novietoja papīra gabaliņu zem Tensora lampas uz galda, kuram visapkārt atradās milzīgi palielināmie stikli, novietoti uz robotu �arnīrsavienojumiem. Abi vīrie�i turpināja iesākto darbu.

Viņi lēni un uzmanīgi noņēma iz�uvu�ās asins da|iņas no papīra, koncentrējoties uz vietām, kur varēja saredzēt zaļo tinti.

� Zaļa, � D�esika skaļi sacīja. � Kādēļ zaļa?

� Cerību krāsa, � Lasrope atbildēja, pamirk�ķinot aci.

Lasrope bija galvastiesu garāks par D�esiku, ar lielām brillēm un garenu seju. Viņ� izskatījās pēc zinātnieka. Viņa partneris salīdzinājumā ar to bija neliels, mazliet plikpaurains vīrietis ar apaļiem pleciem, kas pastāvīgi izskatījās saliekti uz priek�u.

� Vai jūs varat saprast kādu vārdu? � viņa jautāja, tikko viņiem bija pievienojies Alans Ri�mens.

� Kā es saprotu � �eit ir kaut kas svarīgs?

� Varbūt, varbūt... � viņa piesardzīgi sacīja.

Lasrope pētīja zaļo burtu rindiņu � pirmo, kas pilnībā bija attīrīta. � Tas ir kaut kāds dzejolis...

� Dzejolis? � Ri�mens gandrīz iekliedzās.

Lasrope nolasīja skaļi: � Tavas ... tavas acis tiks maniem zobiem. Tie barosies ar taviem... banālajiem kliedzieniem.

� Neizklausās pēc bērna, kas rakstītu savai tantei, � viņa sacīja.

� Ko? � Ri�mens pārjautāja.

� Nekas. Doktor Lasrope, cik ilgs laiks jums nepiecie�ams, lai at�ifrētu zīmīti pilnībā?

� Dodiet mūsu rīcībā vēl trīsdesmit minūtes. Mēs izmantosim �ķīdinātāju.

� Labi, labi... � D�esika atbildēja.

Ri�mens, pavadot viņu ārā no telpas, jautāja: � Ko tas viss nozīmē?

� Alan, mēs atradām zīmīti no slepkavas � Filipsas ķermenī.

� Dzejoli? Nu mūsu kroplis raksta mums dzeju? Un atstāj upuri? Ak Dievs, es gribu sacepināt �o izdzimteni!

� Es domāju, ka tas ir pavērsiens. Varbūt viņ� vēlas runāt, sazināties...

� Runāt, sazināties... skan pazīstami. Kas tas ir, kas liek �iem ārprātīgajiem vēlēties sadraudzēties un runāt, it kā būtu jauki iedzert aliņu ar psihopātu.. � j. . Ri�mens apklusa teikuma vidū, ieraugot D�imu Dreiku otrā koridora galā runājam pa telefonu. � Ja �is tips dabūs kaut ko par to zināt, tas nonāks vakara laikrakstā. Tu to saproti?

� Es neesmu ar viņu runājusi. _z

� Tev ar viņu nemaz nav jārunā. Viņam ir tru�a ausis.

� Ejam! Iekodīsim lejā pie automātiem.

� Kur jūs ar Dariusu �orīt nozudāt, ja tev nav iebildumu, ka es to jautāju?

� Nebūt ne. � Viņa pastāstīja par visjaukāk pavadīto laiku, ko pieredzējusi kop� iera�anās Ņujorkā.

� Hm ... � Ri�mens atbildēja, abiem ieejot liftā. � Un tas bija jaukāk nekā izprieca, ko mēs piedzīvojām �autuvē?

� Es vienkār�i teiktu, ka es nejutu ar labo doktoru nekādu sasprindzinājumu, nekā neīsta, nekādu spēli.

� Un ar mani tu to izjuti?

� Jā, mazliet, īpa�i pēdējo reizi, kad biju kopā ar tevi liftā.

� Ak, es atvainojos par to, patiesi. Es... tas bija vīns un tu ... tas, ka es biju divatā ar tevi.

� Es mēģinā�u to uztvert kā komplimentu.

� Jā, tev vajadzētu.

� Tas ir viss, ko es zinu. Nespied mani to darīt, ja vien tu nevari garantēt... Nē, nekādā gadījumā... � Lasropes sekretāre Merilina Koena ie�ukstēja telefona klausulē. � Es to nedarī�u.

Otrā līnijas galā Dzims Dreiks III deva solījumus, par kuriem pats nebija pārliecināts, ka spēs tos izpildīt. Kaut viņ� spētu atklāt jaunumu Naga lietā, tad varētu sākt savu rakstu! Viņ� praktiski varētu garantēt Merilinai darbu �Times�, varbūt par savu asistenti... ta�u viss bija atkarīgs no papīra gabaliņa satura, kas ticis atrasts viena upura ķermenī. Viņam bija nepiecie�amas detaļas, fakti, kurus vienīgi Merilina varēja viņam atklāt. Viņ� saprata, ka prasa no viņas ļoti daudz, ta�u tas bija tā vērts. Visi gaidīja jaunumus Naga lietā.

Dreiks apjauta, ka ne�ēlīgā Naga varā bija iespējas celt vai iznīcināt neskaitāmas karjeras pilsētā, sākot ar pieticīgu reportieri līdz mēram un policijas komisāram. Viņ� domāja, kā tas viss izvērsīsies Alanam Ri�menam, kur� tam īpa�i nepatika.

� Merilin, mīļumiņ, tas ir manis labā � D�imija, uh!

Viņ� gaidīja viņas atbildi. Kad tā neatskanēja, viņ� pamudinādams turpināja: � Nu ko tu saki? Tu vari man uzticēties.

__Tu liec man justies kā... kā nolādētai ielasmeitai, D�imij, un es esmu pelnījusi no tevis ko labāku!

~ Nē, nē, mazā, es to nekad nedarītu. Es tevi mīlu un gribu, lai viss starp mums būtu labi, kā tas bija agrāk. Atceries? Atceries, kā mēs noīrējām ostā laivu? Atceries, kā bija, kad darījām to jūrā... Atceries sāļo gaisu un... un...

� Ko tu gribi ar to sacīt? Ka mēs varētu atkal būt kopā, ja...

� Es saku, ka bu�u tev mū�īgi pateicīgs, maza, mū�īgi...

� Vai tas ir bildinājums?

� Es dabū�u tev labu darbu avīzē.

� Es nezinu... es nezinu.

Viņ� bija gatavs no uztraukuma nosviest klausuli, ta�u turējās pie tās, mēģinādams savaldīties. � Tu izdarītu pilsētai pakalpojumu. Viņi slēpj visus faktus par �o maniaku, kas skraida apkārt pa pilsētu... Merilin, tas ir slepkava, kur� ēd sievietes � līdzīgas tev, mazā... Sagrie� gabalos un ēd to miesu... Es tev saku, mīļumiņ, sabiedrībai ir tiesības zināt, aizsargāt sevi, būt piesardzīgai, un tu... tu atrodies unikālā pozīcijā, lai palīdzētu atklāt, kas notiek. Tu varētu pat izglābt kādu dzīvību.

� Es... es nezinu.

Ta�u pēc pārmaiņām viņas balsī viņ� saprata, ka tā zināja. Un viņ� zināja, ka panācis savu, �saķēris� viņu ar ideju.

� Sāc tikai rakstīt piezīmes. Jebko, ko tu padzirdi, kam ir sakars ar to, pie kā strādā doktore Korānā, labi?

� Man patīk doktors Lasrope. Tikai visi �ie nakts darbi un tas, ka nekad nezini, kad tevi izsauks...

� Mazā, tu domā, ka es to nezinu? Tev jājūtas �ausmīgi. �ausmīgi. Pie manis būtu precīzi no deviņiem līdz pieciem.

Ko gan mainīja vēl vieni meli?

Kad D�esika un Alans atgriezās dokumentu nodaļā, viņi bija pilni cerību, ka tos sagaida kaut kas patīkams, Lasrope cie�i raudzījās, domājams, slepkavas rakstītajos vārdos. Viņ� dusmojās, tā brilles bija uzstutētas degungalā, seja samulsumā saraukta.

� Tam nav nekādas jēgas, Ri�men. Paskatieties pa�i!

Ri�mens un D�esika lasīja uz lapiņas uzrakstīto zem zilās gaismas, kas apgaismoja arī vēl paliku�o asins traipu paliekas un pirkstu nospiedumus, kuru vairāk bija lapiņas apak�pusē. Teksts bija ekscentrisks. Viņa sāka lasīt skaļi, mēģinot uztvert pantmēru.

�Tavas acis tiks maniem zobiem,

Tie barosies ar taviem banālajiem kliedzieniem...

Tavi grēki tiks apēsti,

Lai tu varētu dzīvot citu dienu...

Nags nav vārds viņam,

Kas dod tev mū�īgu dzīvi,

Apēdot tavu grēku.

Mans trakais, izsalku�ais grēku mielasts briest � Un tas notiks tikai beigās, Lai dotu tev mū�īgu mieru.�

Zem dzejoļa bija paraksts � Ovids, Dievi�ķais Aizstāvis.

� Ak Dievs, kā gan tas viss būtu jāsaprot? � Ri�mens jautāja.

� Vai tas ir viena vīra roku darbs vai sadarbības rezultāts...

Viņ� nespēja noslēpt savu vil�anos.

� �eit slēpjas vairāk, nekā mēs saskatām. Mums jāsaņem psihoterapeita padoms, bet es labprāt saderētu, ka �ajā dzejolī ir kāds at�ifrējums, � D�esika sacīja.

� Mums ir viens puisis, vārdā Eimss, � tikko no �ikāgas Policijas departamenta, � Ri�mens sacīja. � Esot velna zellis. Uztaisīsim viņam da�as kopijas.

Lasrope pasauca savu sekretāri un nodeva tai dzejoli tā stikla ietvarā, uzmanīgi turot to pie malām. � Uzmanīgi ar �o, Merilin. Uztaisi da�as kopijas kapteinim Ri�menam.

� Ļaudis, tam jāpaliek �ajā namā, � Ri�mens sacīja Lasro-pem un viņa asistentam. � Kas vēl par �o zina?

� Tikai doktors Dariuss un Ar�ers. Ar�ers mani ar to redzēja, kad gāju prom no laboratorijas, un domāju, ka doktors Dariuss viņam par to pastāstījis, � atbildēja D�esika.

� Labi, parūpēsimies, lai tas paliek �eit. Tas attiecas uz visiem.

� Tie�i tā, kaptein! � Lasrope sacīja.

Merilina atgriezās ar vairākām kopijām, un Ri�mens tās ātri paslēpa.

� Mēs izdabūsim visu, ko varam, no oriģināla, � Lasrope sacīja. � Noskaidrojiet, vai �ie nospiedumi kādam atbilst.

� Doktor Lasrope, paldies par to, ka jūs izdarījāt visu manā vietā, � D�esika sacīja, paspie�ot viņa roku.

� Protams. Patiesībā viens no interesantākajiem darbiņiem.

Viņa asistents ieskatījās no otras telpas, kur tas darīja kādu darbu, sacīdams: � Brīnos, ka Dariuss vispār kaut ko spēja atrast miru�ās sievietes iek�ās pēc tā, ko es redzēju tur, Skārsdeilā.

� Jā, tas viņam bija diezgan liels pārsteigums. Kaut kas līdzīgs �okam, � D�esika atbildēja.

Viņa un Ri�mens atvadījās un drīz bija ceļā pie Dr. Ri�arda Eimsa � policijas psihiatra. Vēl nezinādama par Eimsu, viņa pa faksu bija nosūtījusi kopiju uz Kuantiko O�Rurkei, lai tā to nodotu psiholoģiskā profila izstrādā�anas komandai.

Ri�menam nebija iebildumu. � Mums nepiecie�ama visa palīdzība, ko mēs varam saņemt...

Dr. Ri�ards Eimss bija ļoti gara auguma izskatīgs, melnādains vīrietis ar smalkiem sejas vaibstiem, platiem pleciem un milzīgām rokām, kuras �ķita gan maigas, gan izveicīgas. D�esika novērtēja viņu kā koled�as basketbola zvaigzni, un daudzie diplomi uz sienas un trofejas uz viņa rakstāmgalda apstiprināja tās minējumus. Eimss piecēlās un piedāvāja viņiem apsēsties ērtos, lielos ādas krēslos, kas bija vērsti pret logu, no kurienes pavērās skats uz Amerikas avēniju. Viņam �eit bija privātprakse, un viņ� �ēlsirdīgi veltīja se�padsmit stundas nedēļā par deviņdesmit dolāriem stundā Policijas departamentam. Atsauksmes par viņu bija iespaidīgas, un viņ� bija daudz strādājis ar psihopātiem, sociopātiem un slepkavām.

Ri�mens bija informējis D�esiku par to, ka Eimss ļoti palīdzējis �Saimnieka lietā� �ikāgā pirms da�iem gadiem. Tajā lietā slepkava maniaks tikai netie�i bija nogalinājis savus upurus. Viņi bija nomiru�i no �oka pēc samaņas atgū�anas no hipnotiskā stāvokļa. ��ēlīgs� slepkava bija tos atstājis neaizskartus, izņemot rokas. Kad vīrietis tika notverts, pie viņa atrada cilvēku roku kolekciju, kaut ko prātam neaptveramu...

Pēc iepazī�anās Dr. Eimss vēlējās ātrāk ķerties pie darba.

� Es sapratu, ka jums ir rakstisks paziņojums no tā ārprātīgā, ko laikraksti dēvē par Nagu. Degu nepacietībā to izpētīt Kā tas pie jums nokļuva? Vai viņ� sazinājās ar kādu reportieri, televīzijas personību?

� Nekas tāds ... � Ri�mens sacīja.

� O?

D�esika izskaidroja, ka viņi ieguva �o communique.

� Tā nav jūsu parastā metode, lai neteiktu vairāk, � Eimss sacīja, nervozi ievilkdams vaigu muskuļus, it kā atceroties kaut ko satrauco�u. � Gandrīz liekas, ka nosūtītājs baidījies pats no sava uzrakstītā. It kā viņ� vairāk vēlējies, lai tas netiktu atrasts un tomēr nespējis atturēties no ... �nosūtī�anas�.

� Tas nav arī parastā ļaunā slepkavas communique, � viņa sacīja. � Patiesībā pārāk literāri, lai to būtu sacerējis slepkava.

� Literāri? Jūs gribat teikt � D�eka Ķidātāja vēstuļu skolas gara?

� Izmeklētājam patika atskaņas.

� Atskaņas? Patiesi? Esmu pārsteigts, ka jūs neesat to nosūtījusi kriptologam.

� Neuztraucieties, � viņa atsacīja, � mēs esam to izdarīju�i. Kamēr �eit runājam, pie tā jau strādā Vird�īnijā.

� Es saprotu. Gandrīz vai jāuztraucas, ka jūs atnesāt to man. Labi, paskatīsimies.

D�esika pasniedza viņam aploksni ar kopiju. Viņ� izlika to savā priek�ā uz galda, ātri izlasīja un sacīja: � �is puisis ir ļoti savāds.

� Tik daudz mēs zinām, doktor, � Ri�mens sacīja.

� Kaptein, man nepiecie�ams to kādu laiku paturēt.

� Jā, ja vien tas paliek jūsu rokās un nekļūst zināms avīzēm, vai jūs sapratāt?

� Jā, protams. Tā nav problēma, bet man nāksies to paņemt sev līdzi.

� Protams, � Alans pieļāva. � Ta�u laiks negaida. Nezvērs pagāju�ajā naktī nogalināja divas sievietes, un viņ� turpinās slepkavot, kamēr tiks notverts.

� Es dzirdēju, � Eimss sacīja. Viņ� pāris rei�u pārstaigāja istabu, tad devās pie komutatora un izsauca savu sekretāri. Viņi sāka strīdēties. � Priscila, tev to vienkār�i vajadzēs nokārtot. Man ir nepiecie�ama pēcpusdiena. Tā ir policijas lieta, kas nevar gaidīt. Un tagad, lūdzu, bez argumentiem! � Viņ� nedaudz nicino�ā balsī pārtrauca sarunu un palūkojās uz abiem tiesību aizsardzības ierēdņiem. � Tā būs mana vienīgā prioritāte �ovakar, � viņ� sacīja.

� Mana uzdevumu vienība tiekas rīt no rīta pulksten se�os, � Ri�mens piesardzīgi sacīja. � Es neceru ...

� Policijas laukumā? Es tur bū�u. Paziņo�u jums to, ko bū�u atklājis.

� Tas ir ļoti augstsirdīgi no jūsu puses, � sacīja D�esika.

� �ādā gadījumā kā �is mums visiem jādara viss, ko spējam.

Palicis vienatnē, Dr. Eimss nekavējoties sāka analizēt dzejoli. Tas bija literārs � un kaut ko tie�ām pavēstīja par slepkavu. Tomēr dzejolis bija samākslots un to nevarēja nosaukt par labu dzeju ne no kāda viedokļa, pat salīdzinot ar savādo, ekscentrisko un ritmiski pareizo dzeju, ko viņ� bija lasījis, klasificētu kā �ausmu dzeju. Zinot to, ka zīmīte bija paslēpta līķī, un pieņemot, ka Nags pa�rocīgi uzrakstījis �o dzejoli, darbs pie tā no visiem aspektiem likās stindzino�s. Un tomēr viņam bija jābūt objektīvam, lai patiesi izvērtētu dzejoli no psihiatrijas viedokļa.

Eimss saprata, ka tas aizņems daudz laika, tāpēc izsauca savu sekretāri un lūdza to atsūtīt da�as sviestmaizes, kolu un lielu snikeru. Viņam vajadzēja stiprināties ar pārtikas da�ādību, lai pabeigtu darbu līdz nākamās dienas rītam.

Viņ� atkal pievērsās dzejolim. Viena frāze �ķita vairāk acīs krīto�a, it kā tā būtu pasvītrota, lai gan tas tā nebija. �Tavi grēki tiks apēsti�. Viņ� skaļi to izlasīja un pēc tam pārskatīja tekstu uz leju, lai atrastu līdzīgu rindiņu: �Apēdot tavu grēku�.

Eimss tūdaļ saprata, ka �ī dzejoļa autors bija tipisks sociopāts, tāds, kas bija sajucis prātā, sekodams kādas balss pamudinājumam, ko tas it kā pastāvīgi dzirdēja sevī skanam. Tā tas bija arī ar Sema dēlu � Deividu Berkovi�u. Berkovi�s bija apgalvojis, ka sātans ieradies pie viņa, saucot sevi par Semu, un pārliecinājis to, ka patiesībā ir viņa īstais tēvs, kur� izmantojis tā māti kaut kādā ne�ķīstā veidā, lai tā viņu ieņemtu. Sātana instrukcijas bija sekojo�as � vīram bija jāstaigā pa pilsētu ar 44. kalibra revolveri un jāno�auj pāri ma�īnās.

Eimsam �ķita, ka izprot frāzes �apēdot tavu grēku� saturu. Nags laikam sevi uzskatīja par augstākas varas ielikteni, kur� bija izvēlēts darīt to, ko tas darīja. Sekojot sātana vai kāda cita tāda ļauna radījuma instrukcijām, viņ� izdarīja upuriem pakalpojumu, nosūtot viņus uz jaunu un labāku dzīvi bez viņiem piemīto�o grēku bagā�as. �os grēkus it kā pārņēma slepkava, uzņemot tos ar katru norīto upura kumosu. Un otrādi � jo vairāk grēku slepkava �ādā veidā pārņēma, jo ļaunāks un varenāks kļuva pats.

�Nenormāls kuces dēls,� Eimss pie sevis nomurmināja. Viņ� bija interesējies par Naga lietu un bija lasījis daudzus policijas ziņojumus par upuriem, kā arī bija lūdzis un tie�ām saņēmis norīkojumu būt par uzdevumu vienības speciālo konsultantu. Viņ� zināja, cik �ī lieta bija svarīga, ta�u svarīgāks nekā politiskais progress sabiedrībā, ko solīja �īs lietas atrisinā�ana, bija fakts, ka viņ� patiesi vēlējās darīt galu ārprātīgā slepkavas valdī�anas laikam. Neviens, kas bija redzējis upuru fotogrāfijas, nevarēja vēlēties ko citu.

Bija aptuveni tre�ā rīta stunda. Viņa rīcībā bija tikai pāris stundu, lai nodiktētu savas piezīmes un sagatavotu zīmējumus, kas palīdzētu precīzi izskaidrot Ri�menam, ko viņ� ir atklājis. Drīz vien vajadzēs uzmodināt Priscilu, kas bija aizmigusi uz dīvāna.

Viņ� vēlreiz steidza pārskatīt dzejoli, izlasot to visā pilnībā.

Piepe�i Eimss apjauta, ka kaut kas nesaskan. Tā bija piektā rindiņa, kas beidzās ar viņam man vietā. Viss dzejolis bija tēlojums pirmajā personā, it kā autors runātu par sevi un viņa pa�a grēka darbiem. Ta�u piepe�i dzejoļa vidū viņ� nosauca sevi par viņu.

Eimss izlasīja skaļi: � Nags nav vārds viņam.

Viņ� pārdomāja to, nomainot personas vietniekvārdu,� �Nags nav vārds man�.

Eimss cie�i raudzījās rindiņā. � Ko slepkava domājis � viņam vai mani � viņ� jautāja pats sev. � Vai dzejoļa radītājam vienkār�i bija nepiecie�ams vārds viņam, jo tas, viņaprāt, labāk skanēja?

Viņ� joprojām raudzījās dzejolī. Mani zobi, mans fanātisms, izsalku�ais grēku mielasts un viss, lai sniegtu tev mū�īgu mieru bez taviem grēkiem, kas sekotu tev līdz kapam, ja es neatnāktu un neizglābtu tevi no tevis pa�a ... Beigās �es� parakstā bija pasludināts par Ovidu � Dievi�ķo Aizstāvi. Atsauksmē uz dievi�ķo aizstāvi bija acīm redzami, ka �is puisis bija atradis noderīgu izskaidrojumu savam kanibālismam, bet pats to uztvēra kā labvēlīgu kanibālismu. Vai tre�ā persona ielauzās līdzīgi Freida apgalvojumam? �Nags nav vārds viņam ... kas dod tev mū�īgu dzīvi... apēdot tavu grēku� ...

�Kas bija viņ�!� Eimss atkal sev vaicāja. Un kāds dēmons ieradās pie �ī psihozes nomāktā nelaimīgā radījuma Ovida, lai tajā izraisītu nekontrolējamu pamudinājumu slepkavot un ēst? Kas risinājās viņa prātā? Vai tas bija tas pats smadzeņu monstrs, kas runāja ar D�onu Veinu Geisiju, Ri�ardu Speķu, D�efriju Dahmeru un Morganu Soijeru, nelabi slaveno �ikāgas Saimnieku? Vai tas bija tas pats prāta dēmons, kas runāja ar slepkavu Sema dēlu, Bostonas �ņaudzēju, Hilsaidas �ņaudzēju un baru citu sociopātu, kas nespēja just līdzi cie�anām, ko radīja saviem upuriem? Vai Nags pilnībā bija dēmonisko dziņu varā, kas lika viņam izdarīt visdrausmīgākos noziegumus? Viņ� acīm redzami bija spējīgs izskaidrot savu lomu notieko�ajā, it kā īstenībā nebūtu par to atbildīgs. �ajā ziņā Eimsa domas at�ķīrās no pārējo psihiatru maigās pieejas, jo viņ� stingri ticēja, ka tādi cilvēki kā �is, cilvēki, pār kuriem dominēja viņu iek�ējais �gars�, vienmēr mudinādams izdarīt ļaunus aktus pret cilvēci, teorētiski bija psihiski slimi.

Tie sociopāti, kurus vadīja tikai iekāres un libido, bija pelnīju�i elektrisko krēslu, bet tādi kā Morgans Soijers, kuru vadīja bērnības dēmoni, kontrolēja pagātnes �ausmu un neiedomājamas ļaunprātīgas izmanto�anas dēmoni, juridiski un medicīniski bija atzīti par psihiski slimiem. Iznīcināt viņus elektriskajā krēslā vai gāzes kamerā bija līdzvērtīgi vilka iznīcinā�anai ar tiem pa�iem līdzekļiem. �eit, �ķiet, darbojās dzīvnieciskais izdzīvo�anas, nevis ļaunuma instinkts. �ādus cilvēkus noteikti vajadzēja izolēt no sabiedrības, ta�u tie noderēja arī zinātniskiem eksperimentiem. Ņemot vērā pa�reizējos panākumus smadzeņu pētījumos un neiroķirurģijā, Eimss cerēja, ka pienāks diena, kad �ādus slimniekus varēs izārstēt no to ne�ēlīgās slimības. Kādu dienu ...

Ri�ards Eimss bija lasījis un dzirdējis daudz pamatotu izskaidrojumu saistībā ar kanibālismu, ta�u �is �dievi�ķais aizstāvis� bija kas jauns kanibālistiskās uzvedības hronikā. Eimss nu bija pārliecināts, ka slepkava strādā tandēmā ar iek�ēju dēmonu.

Viņ� nezināja, kā Ri�mens un Korānā uzņems viņa izteiktos minējumus, ta�u, ņemot vērā laika trūkumu, tas bija labākais, ko viņ� spēja secināt.

Viņa sekretāre miegā pagriezās, un sega, kas to klāja, noslīdēja, atklājot viņas kailumu. Viņ� piegāja pie viņas un sāka maigi glāstīt tās izaicino�o ādu. Viņa bija atstājusi mājas un ģimeni �ikāgā, lai paliktu kopā ar viņu. Viņ� apbrīnoja viņas pakļau�anos un pārmeta sev, ka nespēj tai pilnībā atbildēt ar to pa�u.

� Tā būs labi, Priscila, būs labi... � viņ� sacīja, elpai aizraujoties, kad viņas roka instinktīvi pieskārās viņa gurnam.

Varbūt da�i cilvēki saskatīja Ņujorkā zemes māti atpūtā vai pat jauku, juteklīgu dievieti, ta�u D�esikai �ādu ilūziju par �o drūmo pilsētu nebija. Tāpat kā �ikāgā, tajā valdīja vareno komercijas un peļņas darījumi. Tie, kuriem tādu nebija, tika nolemti nabadzībai, bezpajumtniecībai, vārgumam, lai kļūtu par vieglu laupījumu tādiem nelie�iem kā Nags, kur� valdīja nakts tumsā.

D�esika nesaprata, kur bija izgaisis viņas agrākais dzīvesprieks. Bijusī jauneklīgā un naivākā D�esika, iespējams, būtu sajutusi to prieku, kas tomēr bija ap viņu pat �eit Ņujorkā � dzīvības un enerģijas spēks. Bija laiks, kad Ņujorkas ņudzo�ā dzīve viegli satrauca D�esikas iztēli un spēles azartu, lai cik �ausmīgi arī bija viņas atra�anās iemesli �ajā pilsētā, bet tagad tā redzēja visu pasauli tum�ās krāsās.

Lūkojoties lietū, kas sitās pret Alana automa�īnas logu, un nepievēr�ot nekādu uzmanību viņa nepārtraukti skano�ajai policijas rācijai, viņa domās mēģināja iztēloties dzīvi, kas risinājās milzu namos, kuri sniedzās pret debesīm, veidojot pilsētas slaveno debesskrāpju līniju. Alans bija mēģinājis uzlabot viņas garastāvokli ar ātru ekskursiju pa pilsētu, parādot ievērojamākās vietas, muzejus, mākslas galerijas, centru. Viņ� acīmredzot mīlēja savu pilsētu � it kā par spīti tās daudzo trūkumu dēļ. Viņa profesionālā dzīve, tāpat kā D�esikas dzīve, bija atkarīga no to cilvēku grēkiem, kurus viņi vajāja. Saspīlētās attiecības starp mednieku un medījumu padarīja Ri�menu par vienādojuma vienu daļu tikpat lielā mērā kā Nagu par vienādojuma otru daļu.

� Klau, ko tu domā par maniem jaunajiem pieņēmumiem Naga lietā un manām domām par to, ko atradām misis Filipsas dzīvoklī? � Ri�mens jautāja, pārtraucot klusumu, kas bija ieildzis starp viņiem.

� Es priecājos, ka tu esi piekritis otra uzbrucēja esamībai, un tomēr mums jāturpina meklēt pierādījumus.

� Mēs patie�ām �o versiju nevaram ignorēt.

� Es nezinu, varbūt es tikai nevēlos sastapties ar vēl vienu D�eraldu Reju Simsu, � viņa atbildēja. � Es nezinu ...

Viņas balss to nodeva. Viņa bija nogurusi un nevēlējās sarunu turpināt, un tas deva Ri�menam iespēju, kuru viņ� bija gaidījis. � Klau, man ir divas biļetes uz izrādi un...

� Teātri?

� Tev nevajag būt tik pārsteigtai. Es pat esmu slavens ar to, ka palieku nomodā, � it īpa�i �Nilā Saimonā�.

� Es nezinu, Alan. Glu�i vienkār�i ir tik daudz, ko ...

� Da�kārt, D�es, tev vajag mazliet atpūsties un atslābināties, citādi tu nolūzīsi un būsi nekam nederīga � arī sev pa�ai.

Viņa mirkli dusmojās, pirms saņēmās, apsverot, ka viņ� nav domājis tās ārstē�anos pie Dr. Limontes vai tās da�reiz ļoti reālās bailes pazaudēt darbaspējas. Tādēļ viņa mierīgi jautāja: � Vai esmu tik caurredzama?

� Beidz, tas darīs tev labu. Ar to pietiktu, lai O�Tūls atteiktos no dzer�anas, bet Menions no sievietēm.

Viņa pasmējās un vairs nejutās tik saspringta. � Labi. Es zinu, ka es sevi piespie�u. �ķiet, es varētu pavadīt kādu laiku bez stresa... bet neesmu pārliecināta, kā būs ar tevi.

� Hei, es neesmu tik slikts un apsolos saglabāt rokas �nost� stāvoklī visā vakara garumā.

* � Hni, policista solījums...

� Vai tas ir jā vai лё? � viņ� uzstāja, iebraucot ar automa�īnu Policijas laukuma pazemes garā�ā.

� Varbūt jā... varbūt nē... varbūt, varbūt. Piezvani man dienas beigās � un tad redzēsim.

Alanam nācās grūti savaldīties, lai atturētos no atbildes izsacī�anas un apmierinātos ar varbūt un redzēsim, kuri viņam ne visai patika un pie kuriem viņ� nebija pieradis.

Viņi atradās Ri�mena sagatavotajā telpā, gaidot ierodamies pārējos biedrus uz rīta sapulci. D�esika apsēdās blakus logam un lūkojās pa to ārā.

� �orīt Ņujorkā valdīja kolektīvas bailes, kas pārņēma pilsētu, iespie�oties visos nostūros kā ļauns, smacējo�s murgs. Par nelaimi ziņoja trekni, melni uzraksti uz katra stūra. Ziņa par dubultslepkavību izplatījās zibens ātrumā, un kopā ar rīta kafiju katram Ņujorkas iedzīvotājam bija jānorij kaut kas daudz rūgtāks � fakts, ka �oreiz Nags pēc laupījuma bija devies tie�i mājā, viņu vairs neapmierināja nejau�as ielasmeitas vai tie, kuri bija pietiekami negudri, lai klaiņotu apkārt pēc tumsas iestā�anās. Nu vairs nebija no kanibāla dro�as vietas. Monstrs varēja izvēlēties jebkuru sievieti pilsētā, neņemot vērā apkārtni. D�esika gandrīz fiziski spēja sataustīt biezo baiļu atmosfēru, kas valdīja visapkārt.

Virs pilsētas kūleņoja balti, zemi mākoņi, uztverot rūpnīcu dūmus un izplūdes gāzes. Visu apkārtni ietina dūmakaina, silta rīta migla, liekot Manhatanas spirālveidīgajām virsotnēm te atspīdēt, te pazust.

D�esikas domas iztraucēja Alana dusmas. � Tam Eldri�am pietika nekaunības �orīt piezvanīt un pajautāt, ko mēs esam darīju�i, lai nomierinātu sabiedrību, un kā mēs domājam apmuļķot presi. Vai esi kādreiz redzējusi tādu...

� Esmu redzējusi vēl vairāk, nekā man pienāktos, � viņa atsacīja, sniedzoties pēc savas rokassomiņas, lai paņemtu piparmētru konfekti un piedāvātu arī viņam.

Atraidot viņas piedāvājumu, viņ� paķēra Rolaids paciņu. � Es tikai ceru, ka man izdosies atturēt manu prātu no eksplodē�anas reizē ar manu vēderu.

� Alan, neļaujies! � Viņa pastiepās un uzlika savu roku virs viņa rokas, uz mirkli to saspie�ot. Tas lika viņam palūkoties uz D�esiku. Viņ� acīm redzami atguvās, un viņa sarauktā piere izlīdzinājās.

Stresu izraisīja sasprindzinājums, nepiecie�amība stāties pretī nāvei tās da�ādajās formās. Lai gan policistam vajadzēja nocietināties pret visu, lai saglabātu kontroli, tas tomēr nespēja palikt vienaldzīgs pret cie�anām, kādas, piemēram, nācās izciest Naga upuriem. Tās padarītu nevarīgu jebkuru vīrieti. Bet policistam nācās mierināt citus, vajadzēja izdzīvot notikumus ar papīru kalna palīdzību, ko vairoja katra lieta. Viņam bija jācīnās ne tikai ar pa�a izjūtām, bet visu sistēmu kopumā un tiem, kuri atradās augstākā postenī, � tādiem kā Eldri�s. Tas viss tikai uzbēra sālļrētām. Rētas bie�i atklājās tikai tad, kad vīrs sevi atbrīvoja ar pa�a �aujamo.

� Vai ar tevi viss kārtībā, Alan? � viņa jautāja.

� Jā, protams ... kārtībā ... � Viņ� atbildēja neuzvarama vīrie�a tonī. � Ak, D�es, es ceru, ka mums izdosies novērst, ka nolādētā prese uzzina par to, ko Nags izņēmis no galvaskausa ...

� Es piekrītu.

� Mēs neesam panāku�i absolūti neko informācijas noplūdes lietā.

Viņa pamāja. � Tā ir. Kad tiks izdarīts arests, būs grūti pierādīt, ka tas ir vēl viens ārprātīgais, kam patīk lasīt.

� īstajam Nagam būs noslēpumi, kuros ar mums dalīties un kurus neviens nevarētu zināt... lietas, ko mēs pat nezinām. Lietas, ko mēs pat nevaram iedomāties. Ko gan viņi Disnejlendā saka? Ja tu vari to iedomāties, tu vari to izdarīt? Pasaki to Nagam!

Viņa neatbildēja, |aujot viņam izgāzt savas dusmas.

� Tomēr, � viņ� turpināja, � ja es reiz uzzinā�u, kā notiek informācijas noplūde ... nu, Dievs, palīdzi tam muļķim!

� �ie preses zēni, kā, piemēram, Dreiks, ir ļoti slīpēti un prot panākt, ka cilvēki izpļāpājas vai sadarbojas ar tiem. Viņu rīcībā ir vairāk triku nekā laulības �ķir�anas advokātiem.

D�esikai pieminot laulības �ķir�anas advokātus, viņ� mazliet nosarka. � Un atkal tu nepasaki neko tādu, ko es jau nezinātu . ..

� Piedod ...

Ri�mens mainīja sarunas tematu. � Mēs ārkārtīgi rūpīgi pārbaudām upuru pagātni, lietojot vecmodīgas policijas darba metodes.

� Un ko tas ir devis? � viņa vaicāja.

� Daudzus apbēdinātus radiniekus, kuri uzskata, ka mums nav tiesību uzdot jautājumus. Viņi, piemēram, nevēlas, lai mēs zinātu, ka viņu iemīļotā bie�i apmeklēja tuvīno bāru, sapinās tur ar kādu tipu vienai naktij... tu zini, kā parasti.

� Un tomēr nekādu kopīgu pavedienu?

� Vai viņam patīk kalsnas vai viduvējas? Vai viņam patīk jaunas vai vecas? Velns parāvis, tas, kas notika Skārsdeilā, liecina par to, ka viņ� nav izvēlīgs izdzimtenis. Viņ� paņems sev garu vai īsu, bruneti vai blondu, tīneid�eri vai astoņdesmitgadīgu.

� Satrauco�i.

� Tomēr mēs esam uztvēru�i vienu interesantu lietu, lai gan pagāja ilgs laiks, kamēr to pamanījām. Esmu kļuvis mazliet ziņkārīgs. Atceries � tu izteicies, ka slepkava zina kaut ko par medicīnu. Varbūt anatomiju.

� Jā. Un ...

� �ķiet, ka visi upuri bija samērā nabadzīgi � ar pārtikas kartītēm, ar nelieliem ienākumiem, bezmaksas medicīnisko apkalpo�anu.

D�esika sarosījās, atsliedamās krēslā taisnāk. � Tas var izrādīties ļoti svarīgi.

� Vismaz da�iem no viņiem bija kaut kādas veselības problēmas. Mēs pārbaudām to medicīniskās vēstures un pierakstām ārstus, kurus viņi apmeklēju�i, mēģinot atrast sakarības, ta�u pagaidām nekā.

� Vai tev neliekas, ka vienam no slepkavām patīk jaunas, otram � vecas?

� Tādā gadījumā tu esi atradusi pierādījumu savai teorijai, ka ir divi vīri, kas �eit strādā.

� Nē, vēl ne, ta�u mēs to gribam pierādīt, un, ja tas dzejolis tiks saprasts tā, kā es domāju, tad tas būs... nu, tas pie�ķirs ticību �ai domai.

� Ja tu un Dariuss esat pārliecināti, es varētu to darīt zināmu uzdevumu vienībai. Da�i jau tādējādi domā. Jebkurā gadījumā man kļuvis skaidrs, ka slepkava vai slepkavas pazina vismaz vienu no upuriem un, iespējams, arī pārējos.

D�esika pārdomāja Alana teikto. � Ja viņ� tās pazina, tādā gadījumā dro�i vien pazina viņas pēc vietas, kur tās saņēma medicīnisko palīdzību. Varbūt kāds, kur� strādā par mediķi vai cie�i ar to saistītā jomā, piemēram, apdro�inā�anā, kas sagādā viņam iespēju iegūt informāciju par bezmaksas medicīniskās apkalpo�anas pacientiem.

� Mēs jau to izmeklējam. Salīdzinām visu upuru priek�rocības attiecībā uz medicīniskajām klīnikām, slimnīcām un privātārstiem. Protams, �is cilvēks varētu būt jebkur�, kas strādā veselības aizsardzībā vai tai tuvā profesijā. Te var būt darī�ana ar mediķiem, medmāsām, farmaceitiskajām piegādes kompānijām, klīnikām, slimnīcām, nolādētajām izmitinā�anas iestādēm, veselības aizsardzības iestādēm un tā tālāk.

� Tam patie�ām ir vērts izsekot, Alan.

� Mēs sākām izmeklē�anu pēc upuru medicīniskajām izziņām, kuras es liku saviem detektīviem izskatīt. Varbūt mums paveiksies.

� Tad jau tev bija kaut kas, ko pastāstīt Eldri�am. Kādēļ gan tu neatbrīvojies no viņa ar �īm ziņām?

� Man ir apnicis ļaut Eldri�am iztaisīt no sevis muļķi. Es zinu, ko viņ� izdarītu ar �o informāciju.

� Tu ta�u negribi teikt, ka viņ� pieļauj informācijas noplūdi!

� Nē, ta�u es saku, ka viņ� savāc visus laurus, kad ir panākumi, bet ir neredzams tad, kad lietas saiet grīstē.

� Tas varētu pierādīt vissvarīgāko pavedienu, kas mums ir, Alan. � Viņa likās priecīga. � Tas dod man cerības. Un mēs esam nokavēju�ies būt nokavēju�ies, kā teiktu Keisijs Stend�els.

Ri�mens iesmējās. � Es nezināju, ka tu esi beisbola fane.

� Beisbola, futbola � kā tad! Mans tēvs pildīja savus pienākumus pret mani.

� Tādā gadījumā � kādas ir tavas domas par �Giants� iespējām �ī gada superkausa izcīņā?

� Vai tu patiesi vēlies, lai es uz to atbildu? � viņa jautāja, paraugoties laukā pa logu uz garām trauco�os satiksmi. Uzmirgoja saules stari, kas vairākas dienas bija paslēpu�ies. � Galu galā es varbūt vēlos doties uz teātri... *

� Lieliski, lieliski! � Ri�mens sajuta pēk�ņu satraukuma vilni.

Mazliet pāri se�iem, vilcinoties, cik ilgi vien iespējams, lai sagaidītu Dr. Eimsa iera�anos, Ri�mens sauca uzdevumu vienības policistus pie kārtības. Viņi joprojām vēl runāja par dubultslepkavību un tikpat mīklainajām divām nozieguma vietām. Neviens detektīvs nezināja par atrasto dzejoli, ko bija atstājis Ovids.

� Dāmas un kungi! � Ri�mens uzrunāja sanāku�os. � �orīt mums ir daudz kas jāapsprie�, tādēļ tūlīt ķersimies pie lietas. Pirmkārt, pietiek pateikt, ka dubultslepkavība, nav �aubu, bija tā vīra, kas mums pazīstams kā Nags, roku darbs. Ta�u �oreiz slepkava mums atstājis kaut ko vairāk, nekā tie atstāju�i iepriek�ējās. reizēs.

� Tie? Ko jūs sakāt, kaptein? Nags � tie ir divi vīri viena vielā? � jautāja O�Tūla partneris � druknais detektīvs Me-nions.

� �ī iespēja tiek apspriesta jaunu pierādījumu gaismā, kas ir nonāku�i.*.. nē � nolikti mums pie deguna. Doktors Dariuss un doktore Korānā atrada misis Filipsas ķermenī zīmīti, ko parakstījis kāds Ovids. Liekas, ka viņ� pazīst slepkavu.

� Zīmīti?

� Kādu zīmīti?

Ri�mens pieklusinādams pacēla rokas. � Kad pienāks laiks, jūs redzēsiet to. �obrīd es vēlos, lai jūs pārdomājat turpmāko darba gaitu. Ķeramais putns var izrādīties divi putni. Pa to laiku tiesu izmeklē�ana mēģinās virzīt lietu no tāda pa�a viedokļa. �

O�Tūls, kur� sēdēja priek�ējā rindā, sacīja savā baritona balsī:

� Tad jau tas kroplis gribējis atklāties un ar kādu sazināties ...

� Vairāk nekā Rietumu ūnijā, � Ri�mens sacīja. � Viņ� sūta ziņu, par kuru es lūg�u doktori Korānu jums pastāstīt.

D�esika iznāca priek�ā un atslēja savu spieķi pret tribīni.

� Mūsu slepkava vai viens no mūsu slepkavām aizraujas ar dzeju. Vakar pulksten vienpadsmitos, kad mēs gatavojāmies beigt Amēlijas Filipsas sekciju, doktors Dariuss atrada krū�kurvī saņurcītu papīra zīmīti no tipa, kur� sevi dēvē par Ovidu.-Es to jums pilnībā izlasī�u. � D�esika nolasīja klausītājiem neparasto dzejoli. Naga upuru sakropļotās sejas noraudzījās viņos no fotogrāfijām, kuras atradās uz sienas visā telpas garumā.

Telpu piepildīja ziņkārīga samulsuma klusums, ko pārtrauca O�Tūla jautājums: � Vai tas ir literārs, es domāju � pareizrakstība, pieturzīmes, tas viss?

� Nekādu problēmu.

� Velns parāvis! � Menions sacīja. � Patiesi izklausās, ka būtu divi slepkavas. �is parakstās kā Ovids un runā par Nagu kā par citu personu.

� Kādēļ gan viņ� vēlējies atstāt dzejoli tādā veidā?� jautāja detektīve Emonsa. � Kā viņ� varēja zināt, ka jūs to atradīsiet?

� Viņ�, iespējams, zina, ka sekcija tiks izdarīta diezgan rūpīgi, � D�esika atbildēja. � Līdz �im zīmītes �ādā veidā nav atrastas, un pēc doktora Dariusa teiktā atkārtota pārbaude nav atklājusi neko jaunu.

� Emonsa vēlējās uzzināt, doktor Korānā, � sacīja Menions, � kādēļ gan tas kroplis ielika zīmīti miru�ajā sievietē? Kādēļ viņ� neuzrakstīja to ar asinīm uz sienas, kā to varētu izdarīt Mensons?

D�esika to pārdomāja un, meklējot atbildi, palūkojās uz Alanu. Viņ� pievirzījās tuvāk mikrofonam un sacīja: � Kolēģi, �is ir viens pierādījums tam, ka mums varētu būt darī�ana ar divām personām � vienu, kura ir bailīga un bikla, bet otru � dominantu un pārdro�u. Bailīgais Ovids ir padevīgs savam spēcīgākajam līdzdalībniekam.

D�esika atkal ierunājās: � Varbūt Ovids nevēlas, lai otrs slepkava uzzinātu par �o soli.

� Varbūt viņ� pa|aujas uz mums, ka mēs neizpaudīsim �o informāciju, varbūt viņ� ir tikpat kā beigts, ja otrais uzzina, � Ri�mens piebilda.

� Vismaz mēs ar doktori Korānu tā to �obrīd saprotam. Ja vēlaties, sauciet to par tālredzīgu pieņēmumu.

Tas, �ķiet, apmierināja lielāko daļu telpā eso�o. Emonsa pacēla savu sievi�ķīgo roku un uzdeva vēl vienu jautājumu:

� Ko gan viņ� grib panākt ar �o rīcību? Vai viņ� vēlas, lai viņu notvertu? Vai viņ� cen�as darīt galu slepkavībām?

� Mēs vēl daudz ko nezinām, � Ri�mens atbildēja.

� Dzejolī pausti daudzi maldino�i, nenormāli rakstītāja izpratnes priek�stati, piemēram, ka tas, ko Nags dara, nes pasaulei labu, varētu teikt � izdara pakalpojumu, atbrīvojot mūs no no�ēlojamiem cilvēkiem.

� Tas liecina par faktu, ko mēģina pierādīt kapteinis Ri�mens, ka slepkava vai slepkavas zināja, ka da�iem un, iespējams, visiem upuriem bija veselības problēmas, � D�esika piebilda.

Telpu pār�alca �aloņa. Tikai neliela daļa strādāja pie slimības vēsturu izpētes. Ri�mens bija lūdzis ziņot par jebkādiem jauniem atradumiem, ta�u viņi tikai nesen bija sāku�i ķerties pie lietas � un katrs lūdza vairāk laika.

O�Tūls uzdeva jautājumu, kas, �ķiet, visus nodarbināja.

� Tad jau �is vai �ie izdzimteņi pazina savus upurus?

� �obrīd mēs nevaram apgalvot, ka tas tā patie�ām ir, � iebilda Ri�mens. � Ta�u mēs varam derēt, ka viņam bija iepriek�ējas zinā�anas par upuru veselības stāvokli no to slimību vēsturēm vai citām ziņām. Ticiet man, kolēģi, bija riskanti izvirzīt mūsu pieņēmumus tik tālu, ta�u mums ir paveicies tie�i tādēļ, ka doktore Korānā ir mūsu pusē.

Sanāku�ie apliecināja to ar piekrīto�iem galvas mājieniem. Emonsa savā mierīgajā balsī vaicāja: � Jūs to visu izsecinājāt no tā dzejoļa? Tad man laikam jādodas atkal skolā, jo es tā nesaredzu.

� Darbs pie slimību vēsturu izpētī�anas radās neatkarīgi no kapteiņa Ri�mena izmeklē�anas, � D�esika atbildēja. � Viss, ko mēs patie�ām varam secināt no dzejoļa, ir uzskats, ka Ovids ir vājākā un pakļautā persona, kāda, ko viņ� dēvē par Nagu, varā. Tas bija Ovids, kur� sazinājās ar radiostaciju pēc pirmajiem uzbrukumiem pirms krietna laika � pagāju�ā gada novembri. Pēc mūsu domām, Ovids līdz �im ir klusējis baiļu dēļ. Bet, tāpat kā pa radio, ari dzejolī viņ� aizstāv Naga darbību.

� Atvainojiet, � Emonsa sacīja, � tikai es, doktor, tik daudz no �ī ārprātīgā dzejoļa nespēju izsecināt, un, ja jūs kļūdāties, mēs varam nonākt uz nepareiza ceļa.

� Dzejolis tik tie�ām daudz neizsaka, � cits detektīvs piekrita.

� Tomēr tas izsaka, � D�esika nepiekrita. � Tas ir slimīgs izskaidrojums Naga kanibālistiskajai dabai, kur� nostāda Nagu dievībai līdzīgā lomā, veicam nāves erceņģeļa darbu. Dzejolis pastāsta. diezgan daudz par slepkavu un par viņa līdzgaitnieku� �o Ovidu, kur� baidās par savu dzīvību un, diezgan dro�i var teikt, atrodas otrā vīrie�a varā, kuram kaut kādā veidā izdevies pārliecināt �o Ovidu kļūt par kāda cildena darba dalībnieku.

� Laikam tomēr maldāties, � sacīja Dr. Ri�ards Eimss, ienākdams pa durvīm kopā ar savu sekretāri, kurai rokā bija diapozitīvi. � Es tomēr neesmu pārliecināts, ka ir divi vīrie�i � divi slepkavas � un nevis viens vīrietis ar dubult-personības iedomām. '

Dr. Eimsa izteiktā atziņa pārsteidza gan Ri�menu, gan D�esiku nesagatavotus. D�esika mēģināja mazināt jau nodarīto Jaunumu. � Nē, doktor, �is nav gadījums ar vienu slepkavu ar dubultpersonību, bet gan diviem slepkavām ar kopīgu psihozi, kuri izpilda kopīgu fantāziju.

� Ja jūs mani uzklausītu, lūdzu... � Eimss lūdza, paceldams plaukstu, tā parādot savu milzīgo roku. Tad viņ� pamāja savai sekretārei, kura izskatījās saīgusi par to, ka viņai nācās tik agri strādāt. Priscila acīmredzot zināja savu darāmo un devās pie diaprojektora telpas aizmugurē. Ri�mens no aug�as novilka ekrānu.

Tikmēr Eimss sacīja: � Es jums paskaidro�u savus uzskatus par Nagu, vadoties no tā, ko viņ� ir atklājis par sevi uzrakstītajā. Jau pēc tā rokraksta var spriest, ka viņā ir daudz naida pret sevi un ka viņam trūkst pa�apziņas. Attiecībā uz slepkavu skaitu es uzskatu, ka �is ir gadījums, kad viena personība pārņem otru � kā to sludinājusi arī prese. Nags ir vēl viens D�eralds Rejs Simss, tas ir, Simss atbilst Ovidam, Steinlaipe atbilst Nagam.

� Nē, nē, � D�esika iebilda, nespēdama slēpt vil�anos. Viņas acis sastapās ar Ri�mena acīm. Arī viņ� bija apbēdināts, apjau�ot, ka Eimsa secinājumi apgāza visu, ko viņi līdz �im ar tādām pūlēm bija paveiku�i. Viņi jutās pazemoti.

Eimss uzkāpa tribīnē un, redzot D�esikas un Alana samulsumu, sacīja: � Vai jūs neinteresē, kā es nonācu pie saviem secinājumiem? Vai man turpināt, kaptein?

Ri�mens iekoda lūpā un pamāja. � Lūdzu... lūdzu, dariet to!

D�esika apsēdās blakus Alanam. Visi gaidīja, ko vēl sacīs Eimss, kur� savukārt gaidīja Priscilu, lai turpinātu. Ri�mens ar zīmuli izsita takti, un tā apjuku�ie kolēģi noraudzījās viņā.

Istaba bija satumsusi. Uz ekrāna parādījās Naga rakstītais dzejolis. Bērni�ķīgais rokraksts ar milzīgajiem lokiem un cilpām, likās, bija tā veidots speciāli, lai novērstu policijas uzmanību. Dr. Eimss � milzīga, tum�a ēna blakus ekrānam � norādīja uz katru rindiņu, to apsprie�ot.

� Viņa niknumu un dusmas rada tā fantastiskā ideja, ka viņ� dara to, ko tam ir jādara. Viņa ļaunos darbus � upuru acu izņem�anu, baro�anos ar to miesu � it kā līdzsvaro un attaisno viņa �svētāks nekā tu� attieksme, tas, ka viņ� ir kāda ārpasaules gara izredzētais � eņģelis vai erceņģelis. Viņ� jūt, ka vara, kas to kontrolē, patiesi ir pārcilvēciska, un tādējādi, ja tā liek viņam nogalināt, ja tā liek viņam apēst tos, kurus tas nogalina, viņ� to dara. Nevarētu teikt, ka viņ� nebaidās no gara, kas ir viņu pārņēmis, bet tās ir bailes, kas viņu vada. Viņ� labprātāk apēd savu upuru grēkus, nekā stājas pretī �ai radībai no citas pasaules, kas ir ieguvusi kontroli pār viņu.

� Tādā gadījumā ir divi slepkavas un nevis viens,� sacīja kāds no sēdo�ajiem.

� Nē! � Eimss nepiekrita. � Ir tikai viens slepkava, ta�u viņ� ir psihopāts, pie kura ierodas otra � spēcīgākā persona � �ausmīgā, melnā viņa pa�a dvēseles puse. Balsis, kuras viņ� notur par Dievu vai Dieva vadītām.

� Tātad viņ� ir viens cilvēks ar dubultpersonību?

� Jā, divām personībām, ta�u viena ir otras rīcībā, vājākā pakļauta dēmoniskākajai.

Eimsa radītais slepkavas tēls atņēma D�esikai drosmi. Viņ� aprakstīja D�eraldu Reju Simsu un daudzus citus, kuri atradās aiz restem vai bija saņēmu�i sodu pirms ilga laika.

;. Ri�meus D�esikai pie auss sacīja: � Mums nevajadzēja tā rīkoties^ vajadzēja vispirms pa�iem satikties ar Eimsu un to pārrunāt, pirms tas nāk atklātībā. �is uzskats radīs lielu ;. apjukumu.

, .<� D�esika pārtrauca Eimsu. � Doktor Eims, vai nepastāv kāda iespēja, ka divas personības, par kurām jūs runājāt, patiesībā ir divi fiziski neatkarīgi cilvēki? Kad viens dominē pār otru...

� �ī ir mana slepkavības uzrakstītā dzejo|a interpretācija. Tas atbilst bīstama psihopāta klasiskajam veidam.

� Bet vai nav iespējams, ka viņ� tikpat labi varētu rakstīt par sevi un savu dominento partneri, to, kuru viņ� aizstāv?

Eimss bija noteikts. � Nē... manā vērtējumā ne.

�Nolādēts!� D�esika nodomāja. � Man patiesi tūlīt ir nepiecie�ami ziņojumi no D�ona, � viņa sacīja Ri�menam.

Se�desmit sarauktas sejas raudzījās ekrānā � katrs zālē sēdo�ais apsvēra dzirdēto un mēģināja izsecināt, vai Nags ir viena persona ar dubultpersonību vai slepkavu pāris.

Ri�mens bija tikpat nelaimīgs par Eimsa uzskatiem kā D�esika, un, �ķiet, visbeidzot arī Dr. Eimss saprata, cik neapmierināti viņi bija ar viņa ziņu. � Es atvainojos, ja mans situācijas novērtējums neatbilst jūsu plāniem, ta�u man jābūt godīgam, � viņ� sacīja, savākdams savas piezīmes un mapes. Priscila jau bija atstājusi telpu un gaidīja viņu pie durvīm.

Ri�mens paspieda Eimsa roku un pateicās par iera�anos, tāpat rīkojās D�esika. Kad Eimss bija aizgājis, pacēlās roku me�s. Ri�mens stingrā balsī sacīja: � Es uzskatu, ka gan doktoram Eimsam var būt taisnība, gan doktorei Koranai var būt taisnība. Jebkurā gadījumā diezgan drīz mūsu rīcībā būs tiesu izmeklē�anas pierādījumi, kuri apliecinās vai nu vienu versiju, vai otru. Pa to laiku jums jāveic savi uzdevumi. Meklējiet katra upura slimību vēsturēs un domājiet... domājiet par... iespēju, ka Nags ir divi Nagi. Visi brīvi!

Klāteso�ie ātri izklīda, atstājot Alanu un D�esiku divatā. Viņa sacīja: � Atvaino, ka viss beidzās tik slikti.

� 0, es nedomāju, ka viss ir tik slikti! � viņ� pieklājīgi meloja.

� Tu esi �ausmīgs melis!

� Kad es vēlos tāds būt, jā.

Viņa pakratīja galvu, un tās pirkstu locītavas kļuva baltas, kad tā satvēra spieķi. � Mēs pilnībā samulsinājām visu tavu uzdevumu vienību. Atzīsti, ka tas bija fiasko!

� Viņus vajadzēja uzmundrināt. Beidz, D�es, tev nevajag uzņemt to kā savu vainu.

Viņi aizgāja līdz durvīm, un Alans izslēdza gaismu. Abi palika stāvam tumsā viens otram blakus. Viņa juta spēku un siltumu, kas izstaroja no viņa, kad tas pievirzījās vēl tuvāk, nolieca galvu un uzspieda savas lūpas viņas lūpām. Tad mazliet atvirzījies, viņ� sacīja: � Es ceru, ka �oreiz bija labāk nekā liftā.

� �oreiz tu nevari vainot vīnu, � viņa �ukstēja, atbildei apskaujot tā kaklu un noskūpstot to.

D�esikas spieķis paslīdēja un nokrita uz grīdas ar blīk�ķi, kas lika abiem satrūkties.

Alans juta viņu trīsam, kad viņ� tai pieskārās, un nojauta, ka viņa gan vēlējās neatraidīt viņu, bet tomēr nevēlējās nekādu romantisku aizrau�anos. Viņ� prātīgi palaida viņu vaļā, pacēla spieķi un sniedza to viņai, teikdams: � Es ceru, ka �ī vakara plāni nav mainīju�ies.

� �ī vakara?

� Izrāde! Pusdienas!

� O, es nezinu, Alan!

� D�es, mums abiem nepiecie�ama kāda atslodze pēc �īs lietas, un kas gan varētu būt labāks par vakaru teātrī?

Viņa brīdi klusēja. � Alan, pa�reiz ir miljons lietu_rkas �eit ir darāmas, un doktors Dariuss un doktors Ar�ers nevar to paveikt vieni pa�i un ...

� Tu, doktor, esi smags un gadījums! Ko gan parasti �ādā sakarībā saka? Doktor, sadziedē pats sevi... Tā?

Viņa pasmaidīja. � Vai tā ir tava recepte?

� Beidz domāt par un un parūpējies mazliet par savu asinsspiedienu, labi?

Viņa saprata, cik grūti būtu, ja tā izvēlētos �onakt strādāt laboratorijā. Un tikpat nejauka būtu palik�ana vienatnē savā viesnīcas istabā, nespējot gulēt, baidoties, ka murgi par Mati-saku varētu atkal atgriezties. Gaido�i ieskatoties Alana acīs, viņa beidzot atbildēja: � Ko tu piedāvā? Paņemt brīvu vakaru un piezvanīt tev rīt no rīta?

� Rīts gudrāks par vakaru, � viņ� mēģināja to pārliecināt, saņemot viņas rokas savās. � Uzticies man!

� Es vēlos, Alan, bet...

� Bet?

� Man ir... man �eit ir jādara svarīgs darbs un iesaistīties jebkādās attiecībās, kas pārsniedz profesionālās... nu, tas varētu apdraudēt izmeklē�anu tādā veidā, ko neviens no mums nevar paredzēt, un ... un...

� Atkal �ie un. Es tev teicu, ka tā ir slimība. Tu uztraucies par lietām, kuras nav notiku�as un varbūt nemaz nenotiks!

� Uh turklāt tai nav nekādas nākotnes � mūsu romantiskajai...

Alans noskūpstīja viņu vēlreiz stingri un tomēr maigi, tā kaislei atbalsojoties D�esika. Viņa juta aizraujamies elpu un atbildēja skūpstam.' Kad viņi atvirzījās viens no otra, viņ� vienkār�i sacīja: � Mēs tikai noskatīsimies izrādi, papusdieno-sim. Viss pārējais būs atkarīgs no tevis.

Viņa viegli iesmējās. � �ķiet, es patiesi esmu smags un gadījums. Varbūt tev ir taisnība. Varbūt man ir nepiecie�ams mazliet laika, ko es varētu saukt par savu. Lai gan es nedomāju, ka mans boss Kuantiko sapratīs.

� Vai tā ir piekri�ana?

Viņa aptvēra rokām savu galvu un sacīja: � Jā un jā.

Bija ļoti vēls, ta�u Dr. Luters Dariuss turpināja darbu, atsakoties no visiem kolēģa Dr. Saimona Ar�era piedāvājumiem atstāt laboratoriju un atspirdzināties. Iepriek�ējā dienā bija veiktas divas sekcijas, pēc tam Hemneras mirstīgo atlieku atkārtotā izmeklē�ana un nu personīga katra laboratorijas darba aspekta pārraudzī�ana Oliņas un Filipsas lietā. Tas būtu par daudz jebkuram cilvēkam, ta�u, kad Saimons Ar�ers Dariusam jautāja, vai tam nevajadzētu atpūsties, vecais vīrs Ar�eram atbildēja, ka plāno izdzīt sevi vēl tālāk, atkārtoti pārbaudot visus iepriek�ējos pierādījumus pēc Naga upuru sekciju veik�anas.

� Ko jūs vēlaties atrast?

� Jebkādu pierādījumu mazumiņu, kuru nav ievērojis Perkinss, jūs, doktore Korānā vai es pats.

Ikviens laboratorijā saprata, ka Dariuss bija kā apsēsts, un, lai gan Ar�ers bija daudz palīdzējis, asistējot Oliņas un Hemneras mirstīgo atlieku otrreizējā izmeklē�anā, viņi nebija neko atradu�i. Viņu rūpīgā darba laikā pie nu sastingu�ā un �ausmino�ā Hemneras Ēka Dariuss uzticējās Ar�eram, daudz ko atklādams. � Kaut kur visā izmeklē�anas procesā mēs esam palaidu�i garām kaut ko nozīmīgu. �is �ausmino�ais dzejolis, ko mēs atradām misis Filipsā, ir tikai aisberga galotne, Saimon. Doktore Korānā uzskata, ka slepkava nav viens, bet gan divi cilvēki, un sagadī�anās dēļ arī man kādu laiku ir biju�as tādas aizdomas.

� Man_ztas viss �ķiet visai ap�aubāmi, ņemot vērā faktus,� Ar�ers sacīja.

Un tomēr Dariuss uzstāja, lai viņ� vēlreiz pārbaudītu katru mazāko pierādījumu ar precizitāti, ar kādu pats bija slavens pirms nesenas slimības, depresijas lēkmēm un �ūpo�anas.

� Jūs, ser, aizmirstat, ka jūsu prombūtnes laikā � jūsu slimības laika es biju atbildīgais un... nu... es neesmu atradis neko tādu, kas norādītu uz diviem uzbrucējiem. Patiesībā visi pierādījumi norāda uz vienu personu.

Dariuss, dziļi aizdomājoties, ievilka vaigu muskuļus. � Jā, jā, labi... protams, Saimon ... iespējams, jums izrādīsies taisnība.

� Ser, es esmu pārliecināts, ka man ir taisnība, un degu nepacietībā, kad doktores Koranas ļaudis no FIB pilnībā apstiprinās manus atklājumus.

� Redzēsim, doktor Ar�er. Kas attiecas uz �o brīdi... vai jūs, lūdzu, neaiz�ūtu viņu un neparūpētos par mis Oliņas sekcijas galīgā slēdziena apstiprinā�anu?

Ar�ers, vienmēr uzticamais kolēģis, sacīja: � Protams, ser. Es domāju, ka jūs, doktor Darius, varbūt esat pārvērtējis sevi. Labāk būtu sameklēt ma�īnu, kas aizved jūs mājās.

� Es atceros laikus, kad varēju izdarīt �etras vai piecas sekcijas divdesmit �etru stundu laikā. Ak Dievs, tas ir �ausmīgi, kad zūd izturība, Saimon! Prāts ir tikpat darbīgs un jauneklīgs kā tad, kad bija divdesmit, bet ķermenis sāk pretoties visam, ko prāts liek tam darīt.

� Es atvainojos par jūsu... grūtībām, doktor Darius. Cik es saprotu, jūsu ārsta padoms nav...

� Tas nav nekam derīgs, Saimon.

Ar�ers pasmaidīja un pamāja, Dariuss klibodams devās prom, izjūtot sāpes pie katra soļa.

Vienatnē Dr. Dariuss apsēdās ģērbtuvē uz soliņa blakus skapītim, kuru viņ� tik daudzus gadus bija izmantojis, un mēģināja atgūt pietiekami daudz spēka, lai nokļūtu mājās. Beidzot viņ� piecēlās, atvēra savu skapīti un sāka ģērbt nost savu zaļo ķirurga virsvalku. To darot, tam �ķita, ka kāds viņu novēro. Un piepe�i viņ� ieraudzīja misis Hemneras bezacaino galvu lūkojamies uz viņu no skapī�a aug�ējā plaukta.

Dariuss, �okā atkāpjoties, aizķērās aiz soliņa, nokrita pār to un ar galvu atsitās pret skapīti, zaudējot samaņu.

Garāmejo�s apkalpotājs ieraudzīja Dariusu. Tika izsaukti mediķi un viņ� ar asiņojo�u pieri aizvests uz slimnīcu.

Dariuss pamodās slimnīcas gultā ar sistēmas iekārtu virs tā galvas. Viņ� mēģināja atsaukt atmiņā to, kas bija noticis. Tad viņ� atcerējās melnos caurumus, kuri noraudzījās uz to no galvas, kas atradās viņa skapītī. Varbūt tā bija materializējusies no delīrija drud�a? Viņ� vairākas dienas bija izticis bez alkohola pilītes, un tā nervi bija saspringti abu sekciju rezultātā � daudzo darba stundu dēļ Naga lietā. Varbūt viņ� bija tikai iedomājies misis Hemneras bezacaino galvu tur � viņa skapītī? Varbūt no visa tā stresa, ko tas bija pārcietis, viņ� sāka jukt prātā? Vai viņi nevarēja atļaut viņam mierīgi nomirt? Nē, inēram un komisāram vajadzēja iegrūst viņu Sājā �ausmīgajā lietā, ticamākais, pēdējā �ausmīgajā lietā viņa karjerā.

Kad ārsti bija viņam pateiku�i par vēzi papildu viņa sirdskaitei un to, cik īsa būs viņa atlikusī dzīve, viņ� bija sācis dzert � slepeni un daudz. Līdz �im tikai nedaudzas personas, kurām to bija nepiecie�ams zināt, tika informētas, un pat �ie ļaudis zināja tikai pusi stāsta. Bet nu visi viņa noslēpumi varēja atklāties. .

Viņ� gulēja elsodams un apsvērdams, kā varētu dabūt glāzīti dzēriena. Katrs viņa nervs �ķita kā trausla papīra virve, kas tūdaļ pārtrūks. Viņam vairs nerūpēja Naga lieta. Viņ� vienīgi vēlējās atrast kādu vietiņu, kur varētu ierausties ar pudeli.

Viņa galva sāpēja tajā vietā, kur tas bija to sasitis, atsizdamies pret skapīti. Viņ� vēlējās atbrīvoties no �īm sāpēm. Viņ� vēlējās, lai dzīve ar tās nemieru un apsēstību beigtos, un viņ� atkal sāka domāt par pa�nāvību. Tā nāktu kā atpestī�ana � un tad dro�i vien neviens nekad neuzzinātu par viņa vājībām un viņa pārkāpumiem. Neviens nekad neuzzinātu par tā gļēvulīgajām bailēm, garīgajiem aptum�ojumiem, �ausmīgajām vīzijām, kā, piemēram, par galvu skapītī.

Viņ� sev zvērēja, ka neviens nekad neuzzinās, cik dziļi tas bija grimis.

D�esika nosprieda, ka kopā ar Alanu pavadītais ārpusdarba laiks bija precīzi tas, kas viņai bija nepiecie�ams. Laipnais Dr. Dariuss bija mudinājis neizvairīties no kaislībām, kā viņ� tās apzīmēja. Nu Alanam izdevās novērst viņas domas no urdo�ās nastas, kurai viņa bija pakļauta kop� iera�anās Ņujorkā, � ne vien tās, kas bija saistīta ar mulsino�o, uztrauco�o Naga lietu, bet arī sāpīgajām atmiņām, ko tā bija atvedusi sev līdzi. D�esika bija atbrīvota no viņas pa�as un viņas �aurā egoisma, un nu stress, ko tā bija jutusi pēdējās dienas, bija pazudis.

Pusdienās bija bagātīga maltīte brīni�ķīgā restorānā blakus ostai augstu virs pilsētas. Viņi bija dabūju�i vietu pie loga, no kura pavērās skats pār vareno Ņujorkas ostas pla�umu ar gai�o laivu siluetu. Viņa nespēja atcerēties reizi, kad bija jutusies tikpat brīvi � lielākā mērā viņa pati. Un viņai patiesi patika Alans, kuram acīmredzot tāpat patika viņa.

Pēc pusdienām viņ� aizveda viņu uz vietu, sauktu par Hadsonas upes Belmonta ostu, kur viņi izkāpa un pastaigājās gar kuģu un garu laivu piestātni. Kuģu takelā�as �ķindēja maigi metāliskā, ritmiskā korī, ko izraisīja tas pats vēj�, kas jauca D�esikas matus. Pēc da�iem mirkļiem viņi stāvēja brīni�ķīgas jahtas priek�ā. Tās nosaukums MVP bija trekniem burtiem uzkrāsots uz laivas pakaļgala. Ri�mens uzkāpa uz klāja un jautāja: � Nāksi?

� Vai tā ir tava?

� Jā, es vēl veicu maksājumus, ta�u man patīk domāt, ka tā ir mana.

� Oho, vai tu kādreiz dodies ar to izbraukumā?

� Ne visai bie�i. � Viņ� pastiepa viņai pretī roku, un viņa to saņēma, kāpjot ar spieķa palīdzību uz klāja un baidoties paslīdēt. Viņ� turēja viņu stingri � un viss izdevās labi.

� Tev kādreiz jāizbrauc kopā ar mani. Tev tas patiks. Mēs varētu veltīt tam veselu dienu, aizbūrāt līdz Nantuketas salai.

D�esika ar biedējo�u nojautu atcerējās to laiku, kad mīlēja Butīni, � viņa tik pēk�ņā, ne�ēlīgā veidā to pazaudēja. Viņa zināja, ka jebkura aizrau�anās ar policistu varēja beigties tāpat. Un tāpat viņa saprata, ka radu�ās jaunas jūtas � �oreiz pret Alanu � un ka �īs jūtas ir īstas un dro�as, tomēr viņa nedaudz baidījās... Beidzot D�esika sacīja: � Man tas patiktu. �ī ir skaista jahta, Alan, vienkār�i brīni�ķīga.

� Viens no maniem lielākajiem un dārgākajiem netikumiem. Es nevaru atļauties neko lielāku, citādi man būtu Cobra XS 2100. Tici man!

� Kādēļ gan tu man to agrāk nepastāstīji?

� Es esmu sapratis, ka tādos apstākļos kā �ie parādī�ana ir labāka nekā pastāstī�ana. Gribi redzēt pārējo? � Viņ� atslēdza kabīnes durvis un pieturēja tās. � Uzmanies no pirmā pakāpiena!

Viņa nolika spieķi sāņus un, kad viņ� ieslēdza gaismu, turēdamās pie rokturiem, devās lejā uz kabīni. Tai bija glīts interjers � gandrīz pilnībā tīkkoka, spo�a un silta. ��eit ir visomulīgākā, dro�ākā vieta uz planētas!� viņa nodomāja.

r� Man �eit patīk.

� Es cerēju, ka tā būs.

Viņ� devās pie ledusskapja � un auksta vīna pudele parādījās viņa rokās. � Man kaut kur ir da�as skaistas glāzes,� Alans turpināja runāt, tās meklēdams. � �eit tās ir. � Viņ� izvilka korķi. D�esika tikmēr pa iluminatoriem lūkojās pla�ās upes tum�ajā klajumā, kas likās tik bezgala mierīgs.

� Zem guļamā pabāzts mans akvalangs, � viņ� sacīja, ielejot vīnu.

� Vai nir�ana �eit laba?

� Nav pasakaina, ta�u uztur mani formā. Es gribēju sacīt � �eit nav kā Meksikā vai Floridā. Bet te ir da�i cilvēku radīti rifi. Dod iespēj�u patrenēties.

D�esika paņēma Alana sniegto glāzi un iedzēra malku. Pēc tam viņi runāja par ceļojumu, par to, ka vajadzētu ieplānot kopīgu nir�anu, kad beigsies viņu darba ārprāts. Alans pārliecināja D�esiku, ka sastaps to jebkur un jebkad. Viņi runāja arī par citām rūpēm. Viņa pastāstīja par savu tēvu, par to, kā tas bija mācījis tai būt neatkarīgai, pa�paļāvīgai un stiprai. Viņ� pastāstīja par savu bērnību, kura nekādā gadījumā nebija tik harmoniska kā D�esikas. Pieminēja bie�ās cīņas ar savu tēvu, kur� nekad nesaprata ne viņu, ne viņa brāli. Viņ� teica, ka apskau� D�esikas attiecības ar tās tēvu.

Abi runāja tik nepiespiesti un ilgi, ka zaudēja laika izjūtu. Piepe�i viņa attapās, ka ir jau pāri pusnaktij. � �ķiet, man tagad vajadzētu iet, � viņa sacīja, nolikdama vīna glāzi, ko turēja rokā, pieceldamās kājās un lūkodamās apkārt pēc sava spieķa.

� Tu to atstāji uz klāja, � Alans sacīja. Tad viņ� piegāja pie viņas un iekļāva to savās rokās. Viņa ļāvās viņam. � Es nespēju atcerēties, kad esmu juties tik jauki ar sievieti, D�es. Es gribu, lai tu to zinātu, � viņ� sacīja tai pie auss.

D�esika raudzījās Alana acīs un saskatīja tajās patiesu dziļumu. Viņa pastiepa savas lūpas tam pretī atklātā uzaicinājumā, un viņ� to izmantoja. Viņu kaislīgais skūpsts ieilga un aizrāva elpu. Kad skūpsts atslāba, viņi neatlaidīgi raudzījās viens otrā. Viņ� gribēja kaut ko sacīt, ta�u baidījās, ka vārdi būs tuk�i, un viņa to saprata.

� Nesaki neko, � viņa klusi teica. � Tu esi dzirdējis mani stāstām un zini visu par vietām, kur esmu bijusi, un visu to, ko esmu darījusi.

� Esmu priecājies dzirdēt katru vārdu.

� Es nekad neesmu bijusi �eit un nekad neesmu mīlējusi uz jahtas...

Viņ� noguldīja viņu gultā. � Es arī ne ...

Viņu mūas rotaļa lika viņiem abiem ticēt, ka tā būs bezgalīga, kamēr viņi piepildīja savas vēlmes. Katru reizi, kad tie at�ķīrās noguru�i un elsojo�i, jauns kaisles vilnis brāzās pār viņiem līdzīgi spēcīgam paisumam, kuru ne viens, ne otrs nevēlējās aizturēt.

Alana augums bija spēcīgs, viņa muskuļi bija tvirti. Viņ� stingri piespieda D�esiku pie gultas, ienirstot tajā ar noteiktām un tomēr maigām kustībām, saviļņojot un atslābinot un atkal saviļņojot...

Ar Alanu viņa jutās viegli un bezrūpīgi. Viņa atkal bija kļuvusi par D�esiku Korānu � tādu D�esiku, kura jau ilgāku laiku tai bija pietrūkusi. Ar viņu, tā saprata, nevajadzēja maskēties nekādā veidā. Viņ� bija pieņēmis viņu kā sev līdzīgu un tomēr spēja likt tai justies atkal kā sievietei. Kop� Oto neviens vīrietis nebija viņai tā pieskāries.

Vēlā ņaktī viņi atstāja laivu un atgriezās viesnīcā, kur abi pagāja zem du�as un atkal nodarbojās ar mīlestību. Kad tie beidzot noslēdza ūdeni, viņi izdzirdēja zvanām telefonu. Tas līdzinājās kapu zvanam � viņu naktī. Bija gandrīz �etri no rīta.

Pie telefona bija Lūiss Pīrss, kur� jautāja pēc Alana, paskaidrojot, ka meklējis viņu visur, kur vien varējis iedomāties, un ka viņa bijusi tā pēdējā cerība. ,

� Uzgaidi mirklīti, Lū. Viņ� ir �eit, � viņa apbēdināta teica ser�antam, jo viņa un Alans bija �atklāti�.

Alans, ietinies dvielī, nāca pie telefona un paņēma no D�esikas klausuli. Viņ� skarbā balsī noprasīja: � Kas par problēmu, Lū?

� Nelāgas ziņas, kaptein, kurām ir sakars ar doktoru Dariusu.

� Kas ir, Lū? Saki ta�u! � D�esikai viņ� klusi pa�ukstēja:

� Kaut kas noticis ar Luteru Dariusu.

� Es baidos, ser, viņ� ir... nu, izskatās, ka viņ� ir izdarījis pa�nāvību, ser.

� Pa�nāvību?

D�esikas seja kļuva bāla, atkārtojot �ausmīgo vārdu: � Pa�nāvību?

� Kā tas notika, Lū? � Alans jautāja.

� Izlēca pa slimnīcas logu, kaptein.

� Slimnīcas? Kādas slimnīcas? Kad es viņu pēdējo reizi redzēju ...

� Viņ� pārcieta kaut kādu lēkmi laboratorijā un tika aizvests vakarvakarā ap septiņiem pēc tam, kad jūs bijāt aizgājis. Es mēģināju jūs atrast, ta�u...

� Kas ar to nodarbojas, Lū?

� O�Tūls un Menions bija tur tuvumā, pārbaudot kaut kādu lietu, saistītu ar klīniku medicīniskajā kompleksā. Ziniet � tajā ēku ķēdē da�u kvartālu garumā. Mēs esam izsauku�i Ar�eru.

� Esmu ceļā, Lū.

� Viņ� bija labs vīrs, kaptein.

� Patie�ām... tev ir taisnība, Lū.

D�esika klausījās katrā Alana vārdā, cen�oties saprast notiku�o, asarām rie�oties acīs. Ri�mens pierakstīja slimnīcas, kuru viņ� ļoti labi zināja, nosaukumu un pēc tam, kad bija nolicis klausuli, centās viņai atstāstīt Lū teikto, cik vien saudzīgi spēja. � Vecais vīrs strādāja pie lietām, kad es vēl biju jauniņais/Es viņu ļoti labi iepazinu. Viņ� bija draugs, Dies, tuvs draugs � es domāju. Bet man �ķiet � nekad nevar īsti zināt, kas notiek otra cilvēka sirdī. Domāju, ka grūtības, kuras tam nācās pārvarēt, un nu �ī pēdējā lēkme vairs nebija viņa spēkos...

� Viņ� neizskatījās pēc pa�nāvnieka, � viņa iebilda. � Es nepazinu viņu pārāk ilgi, ta�u man radās iespaids, ka pado�anās nebija viņa dabā. Viņ� mīlēja savu darbu un dzīvi.

� Man jādodas uz turieni.

� Man arī.

� Tev, D�es, nav nepiecie�amības turp doties. Lū man teica, ka ar to nodarbojas Ar�ers.

� Es ie�u tev līdzi, � viņa sacīja, izvairoties no viņa pieskāriena, un sāka ģērbties.

� Tas labi, ka tu nāc. � Viņ� ātri ģērbās. Kad abi bija kārtībā un jau gribēja doties prom, atkal iezvanījās telefons. Paņēmusi klausuli, viņa izdzirdēja D�ona balsi no Kuantiko, kur� atvainojās par agro stundu.

� Ar tevi viss kārtībā, D�es? Tu izklausies noskumusi, � vaicāja D�ons, kur� bija gaidījis priecīgāku toni, jo viņi ilgāku laiku nebija runāju�i.

� �orīt, D�on, es saņēmu sliktas ziņas.

� Man ir �ēl to dzirdēt. Vai es varu kaut kā palīdzēt?

Viņa īsumā izstāstīja par Dariusu.

� Ak Dievs, skumj� zaudējums visiem un arī profesijai,� viņ� sacīja.

� Nu, D�on, ko tu gribēji pavēstīt?

� Ko es gribēju pavēstīt? Man beidzot tev jāpaziņo rezultāti. Es mēģināju sazvanīt tevi visu vakaru, ta�u acīmredzot tu biji nogurusi... Lai nu kā � es atstāju ziņu atbildētājā. Vai tu, D�es, nepārbaudīji...

� Es baidos, ka �oreiz ne.

� Ak kungs, D�es! O�Rurke arī mēģina tevi sameklēt. Grib zināt, kas notiek ar lietu. Vēlas jaunākās ziņas. Tu labāk viņai piezvani, tiklīdz būs pieklājīga stunda.

� Paldies par ieteikumu, D�on. Nu, ko tu domā par Nagu?

� D�es, nav tā, kā tu domā. Piedod, bet es esmu apskatījis paraugus, ko tu se�os sūtījumos līdz svētdienai nosūtīji, un viss noved pie viena un tā pa�a rezultāta katrā lietā � vieniem un tiem pa�iem nospiedumiem.

Viņa ievaidējās sarūgtinājumā, bet saņēmās, pamanot, ka Alans viņu novēro. � Tev nav nekādu �aubu?

� It nekādu, D�es. Ja tie ir divi slepkavas, tikai viens no viņiem ir kanibāls.

Viņa pateicās D�onam par pūlēm, sarūgtināta par �īm ziņām, ta�u Dariusa nāvi izjuta vissāpīgāk, kad tā atvadījusies nolika klausuli.

� D�es, � Alans sacīja, � tev patiesi nav jādodas uz notikuma vietu.

� Es ie�u, � viņa uzstāja, paķerot savu spieķi un pasteidzoties viņam garām pa durvīm. Viņ� apturēja viņu, ieskaujot to savās rokās. Viņa mēģināja no tā atbrīvoties, līdz beidzot ļāvās asarām.

Pret pa�nāvībām izturējās kā pret slepkavībām, līdz patie�ām pa�nāvība tika pilnībā pierādīta. Tādā veidā departaments attiecās arī pret Dr. Lutera Dariusa nāvi. Notikums ar vienu no visatzītākajām autoritātēm tiesu izmeklē�anas zinātnē, kur�, stājoties pretī vēzim un izmisumam, atņēma sev dzīvību, drīz izraisīs sensāciju laikrakstos visā Amerikā.

Un tomēr tas viņam neatbilda, neatbilda veselajam saprātam. Vīrietis, ar kuru D�esika bija kopā brokastojusi iepriek�ējā rītā, nepavisam nebija izskatījies pēc pa�nāvnieka. Ta�u āriene bie�i vien maldina.

Sāka izplatīties valodas par Dr. Dariusu, par viņa problēmu ar dzer�anu, par viņa pieaugo�o slimīgumu. Cilvēki, kuri bija strādāju�i ar viņu kādu laiku kopā, pazina tā izmisumu par nespēju strādāt _pilnvērtīgi.

Dr. Saimons Ar�ers atradās slimnīcā un izstāstīja Ri�menam vārdu pa vārdam drūmo un pravietisko pēdējo sarunu, kas bija norisinājusies starp viņu un Dr. Dariusu tikai pirms da�ām stundām līķu apskates telpā.

� Tad jau tā ir ierakstīta lentē? � D�esika pavaicāja.

� Tie�ām, � Ar�ers domīgi atbildēja, � es domāju, ka diktofons vēl bija ieslēgts tajā laikā. Es... es to atvedī�u, kaptein, jums izmeklē�anai.

� Labi, labi... ja viss ir tik drūmi, kā jūs sakāt, tad, man �ķiet, mēs varam secināt ļaunāko.

Dariusa ķermenis bija atrasts uz ietves. Tas bija kritis no vienpadsmitā stāva. Ap vietu, kur policists ar krītu bija iezīmējis doktora nelielo apveidu, vēl joprojām bija asins peļķe.

� Es vēlētos zināt, vai ir atklājies jebkas, kas norādītu uz... � Ri�mens jautāja.

� Es vēlētos piedalīties sekcijā, doktor Ar�er, � D�esika viņu pārtrauca-

� Vai esi pārliecināta, ka tas ir prātīgi, D�es... o, doktor Korānā? � Ri�mens sastostījās.

� Doktor Ar�er?

Ar�ers pamāja līdzīgi noskumu�am zārka nesējam. � Protams, protams...

Ri�mens paveda D�esiku nostāk. � Vai tev ne�ķiet, ka būtu labāk, ja tu koncentrētos uz lietu, pie kuras tev jāstrādā?

� Doktors Dariuss bija mana tēva draugs, Alan. Es esmu viņam parādā vismaz tik daudz.

� Pie kāda gala tas novedīs? Un emocionāli � ko tas no tevis prasīs! Vai tu domā, ka Dariuss vai tavs tēvs...

� Aug�ā ir istaba, kura man jāpārmeklē, � viņa sacīja, aizsteigdamās no viņa.

Viņ� pakratīja galvu un vēroja viņu aizejam, spieķim ritmiski noklaudzinot.

� Ir gan sieviete ar stipru gribu, � Ar�ers sacīja Alanam.

� Tā varētu teikt.

� Neparasta sieviete � es domāju.

Ri�mens cie�i nolūkojās Ār�erā. � Es arī esmu to pamanījis. � Arī Ar�ers noraudzījās pakaļ aizejo�ajai D�esikai. Atrās palīdzības ma�īna, sirēnai gaudojot, devās prom ar Dariusa ķermeni, vedot to uz morgu. Viņa �etrdesmit divu gadu garajā darba mū�ā tā bija pēdējā reize.

� Kā viņ� nokļuva �eit � slimnīcā? � D�esika vaicāja Ar�eram, kur� bija sekojis viņai līdzi uz istabu, no kuras Dariuss bija izlēcis pa logu.

� Laikam viņ� kaut kā nokritis. Viņ� strādāja ārkārtīgi smagi... atgrie�oties pie Hemneras mirstīgajām atliekām... viss jūsu labā, doktor Korānā. � Ar�ers izstāstīja D�esikai visas detaļas, nobeigumā teikdams: � Un viņ� sasita galvu, atsitoties pret skapīti.

� Vai tas par tā dzer�anu un izmisumu... vai tas viss taisnība?

Ar�ers sarauca pieri. � Dzīve paņem labākos no mums .. . Man ļoti �ēL

Viņa piegāja pie sistēmas. Viena trubiņa va|īgi nokarājās, tas saturs bija iz�ļakstījies uz grīdas. Otra trubiņa, kas bija pievienota sirds regulatoram, atradās uz notraipītās gultas veļas. Logs bija izsists � laikam ar krēslu, kas bija atradies blakus nokritu�ajam ķermenim.

� Tas ir noticis da�u sekun�u laikā pēc tam, kad viņ� izrāvis sirds regulatora vadu, � viņa sacīja. � Medmāsa man teica, ka zvans, kad viņ� satvēris elektrodus, bijis pietiekami skaļ�, lai uzmodinātu miru�os.

� Es tāpat to iztēlojos, � Ar�ers piekrita.

� Tad jūs jau esat apskatījis istabu?

� Jā, es esmu.

� Viss norāda uz pa�nāvību. Es tikai nespēju iedomāties, ka Dariuss bija tāds cilvēks, kur� ...

� Tāds cilvēks... Nepastāv pa�nāvnieka tips, doktor Korānā. Pa�nāvnieciskas tieksmes parādās tikai tad, kad smadzeņu stimulatoru ķēdē parādās pārtraukums un tiek traucētas normālas sprie�anas spējas, kad eso�ā iemeslus un sekas protestējo�ais, izmisu�ais prāts vairs nespēj apvienot kopā. Nē, es baidos, ka mūsu dārgais draugs vienkār�i juta, ka viņam jādara gals savam izmisumam.

Viņa smagi norija kaklā iestāju�os kamolu, vērojot tum�ās ēnas, kas parādījās uz sienas. Pa daļai tur �audījās viņas ēna, pa daļai � Ar�era. � Es domāju, viņ� padevās savai ēnai,� viņa nomurmināja.

� Piedodiet?

D�esika ievilka dziļu elpu un sacīja: � Nekas ... nekas.� Ar �iem vārdiem viņa izsteidzās no istabas, kur Dariuss bija pavadījis savas pēdējās stundas izmisumā un vientulībā, kamēr viņa ar Alanu Ri�menu nodarbojās ar mīlestību un pirmo reizi kop� Butīnes nāves bija jutusies kā viena vesela � kā pati.

D�esikai Koranai vajadzēja tikt prom. Viņai bija nepiecie�ams pabūt vienatnē, lai pārdomātu situāciju un ļautos emocijām, ko bija izraisījusi Dr. Dariusa nāve. Viņa dusmojās uz Dr. Dariusu par pa�nāvības izdarī�anu, jo īpa�i pēc visa tā, ko viņ� bija teicis par vēlē�anos beigt savu karjeru ar visgrandiozākās un drausmīgākās lietas, ko bija jebkad piedzīvojis,� Naga lietas atrisinā�anu.

Viņa aizgāja uz to vietu ostā, kur tā kopā ar Dariusu bija brokastojusi, kur tie bija vēroju�i kuģus. Tagad tā vēroja virs galvas �audo�ās kaijas vienatnē. Viņa atcerējās Dariusa iek�ējo spēku, viņa vibrējo�o un neatlaidīgo gribu, kuru, pēc viņas domām, nekas nevarēja pieveikt, � un tomēr viņ� bija padevies.

? ; \-^:- KādeJ?.Kadeļ-viņ�'bija izlecis pa logu?

. Vai to pamudināja �ausmīgas stundas, ko viņ� bija pavadījis Oliņas slepkavības vietā Skārsdeilā un vēlāk laboratorijā, izdarot sekcijas diviem upuriem? Pat ar viņas un Ar�era palīdzību milzīgais darba apjoms varbūt vienkār�i izraisīja pārāk lielu sasprindzinājumu?

Viņ� bija atgriezies medicīnas izmeklētāju birojā pret ārsta _ norādījumiem pēc mēra Heila un komisāra Eldri�a vēlē�anās. Vismaz tā viņai bija teicis Alans, piebilzdams: � Dro�i vien mēs visi gaidījām no Dariusa pārāk daudz.

Savā ziņā slepkava Nags bija prasījis vēl vienu upuri, bet saule lēca pār Ņujorkas ostu tie�i tāpat kā vienmēr, piedodot Brīvības statujai sarkanīgi oran�u nokrāsu. Likās, ka pilsētas visda�ādākās skaņas, sākot ar velkoņu dūkoņu un beidzot ar ugunsdzēsēju ma�īnu taurē�anu, signalizēja, ka Ņujorka protestē �o dienu kā nevienu līdz �im. Saules staru izraibinātajā ūdenī atspīdēja augstie debesskrāpji, pārvēr�oties dzīvos, kustīgos attēlos. Nekas �ajā pilsētā nelikās patiess un dabisks un visam bija savi noslēpumi. Arī D�esikai. Vienīgo patiesību varēja atrast zem mikroskopa, un pat tad patiesība izsmēja viņu, pierādot, ka viņa maldījusies, -pierādot, ka slepkava ir viens cilvēks un nevis divi. Un tomēr D�esiku māca �aubas, viņa tam neticēja. No da�iem upuriem viņa pati bija noņēmusi paraugus un personīgi bija pārraudzījusi to sadali, viņa bija nosūtījusi paraugus uz FIB laboratorijām Kuantiko, kur bija vislabākās iespējas to izanalizē�anai. �ķita, ka nav nekādas iespējas, ka pierādījumi varētu tikt nomainīti, ja vien. .. D�esika ļāvās nelabām aizdomām. Tikai tik ietekmīgs cilvēks kā Luters Dariuss varētu atturēt laboratorijas darbinieku no viņa pienākumiem, no �ādu pierādījumu apstrādā�anas un iepako�anas pārsūtī�anai. Vai viņ� � Dariuss � uzdro�inājies atvērt viņas paraugus, lai aizvietotu tos ar citiem? �Nekas ... Neviens nav tāds, kā tas �ķiet,� viņa vēlreiz sev sacīja.

Tas �ķita biedējo�s, moko�i nemierīgu domu putns, kas sitās viņas prātā, meklēdams kādu izeju. Tās bija tādas domas, kuras D�esika, ja vien spētu, būtu vēlējusies nomākt tajā pa�ā brīdī, kad tās parādījās viņas apziņā, jo �ķita ļaunas pat to instinktīvajā koncepcijā. Vai varētu būt, ka Dariuss, sarūgtināts par viņas parādī�anos lietā, būtu izmantojis savu �armu un glaimus, lai piemānītu viņu ar komplicēta trika palīdzību, lai iegūtu viņas uzticību? Iespējams, viņ� bija vēlējies aiziet pensijā ar slavas spo�umu, kas bija galvenais iemesls, kādēļ viņ� atgriezās pie lietas pēc viņa nopietnās cīņas ar slimību. Varbūt viņ� patiesībā nevēlējās viņas iera�anos, jo ar smagu darbu bija nonācis pats pie saviem pieņēmumiem un atziņām par Naga darbību? �obrīd viņa vairs nespēja atcerēties, kur� no viņiem pirmais bija nonācis pie divu slepkavu versijas. Lai arī Matisaks bija nonācis pie �ī pa�a secinājuma savā slimnīcā, �ķita diezgan neiespējami, ka Luters Dariuss varētu izdarīt to pa�u savā slimnīcas gultā, izdomādams plānu, kā �atklāt� Naga patieso dabu saskaņā ar savu talantu, ar ko gadu garumā bija pazīstams.

Saule nu spīdēja kā milzīga, kvēlojo�a bumba pie horizonta aiz pla�ās ostas, kur atradās Brīvības statuja. D�esika neatlaidīgi raudzījās saulē, tai kļūstot arvien lielākai. �Tā ir kā milzīga, asinssarkana lode debesīs, kā Dieva acs,� viņa nodomāja. Nekas nav tāds, kāds izskatās, un tomēr � kā gan viņa varēja atspēkot mikroskopa pierādījumus, kas liecināja, ka viņa maldās attiecībā uz zobu nospiedumiem, kuri tika nosūtīti D�onam? Viņa pati bija noņēmusi paraugus. Tie nebija biju�i neviena cita rokās ... Dievs, sargā doktoru Dariusu ...

Nepatīkamās, moko�ās domas atkal atgriezās. Tās bija domas, kādas D�esika Korānā nevēlējās domāt ne par vienu. Un tomēr ... Dariuss, iespējams, nebija priecājies par viņas iera�anos pie �īs lietas, viņa glaimi par tās tēvu bija vienīgi li�ķība. Viņ� nebija vēlējies, lai viņa nonāktu pie tādas pa�as versijas kā viņ� � pie diviem slepkavām viena vietā. Varbūt viņ� �o domu jau bija lolojis ilgu laiku pirms viņas iera�anās un nu tā parādījās kā nevēlama un negaidīta? Dariuss laikam slepeni dusmojās uz viņu.

D�esika kļuva arvien drūmāka. Dariuss atradās tādā psihiskā stāvoklī, ka varēja piepildīt kaut ko tādu, kas tam slepenībā nedeva mieru. Viņ� laikam atradās tādā noskaņojumā, ka spēja sagraut viņas izmeklē�anas darba panākumus � īpa�i pēc tam, kad bija licis uzskatīt sevi par cienījamu kolēģi. Bet cienījami kolēģi nemēdz izdarīt pa�nāvības ...

Dariusam tāpat bija radu�ās visas iespējas, lai kaut kādā veidā kaitētu ne vien viņas, bet arī tā citu kolēģu � Saimona Ar�era un Perkinsa darbam. Cilvēks ar tādu reputāciju kā viņam varēja parūpēties, lai, piemēram, lietu mapes nenonāktu īstajās rokās. Medicīnas izmeklētāju birojā �ādi negadījumi notika pietiekami bie�i, nevienam �o misēkli nepamanot un nenovēr�ot.

Viņa atcerējās doktora nepatiku, kad tā bija gribējusi noņemt papildu zobu nospiedumu paraugus no kakla, un to, ka viņ� bija atstājis izmeklējamās galvu apklātu, un arī to, kā bija ielikusi materiālus, kurus bija jānosūta D�onam, viņa rokās.

Bet kādēļ? � viņa sev vairākkārt jautāja. Kādēļ gan lai vecais vīrs iznīcinātu viņas darbu? Varbūt viņ� mēģināja atgūt savu iepriek�ējo cildeno stāvokli mediķu aprindās? Varbūt viņ� vēlējās tos pārsteigt? Tas �ķita tomēr neīsti, ta�u pēdējā laikā D�esikai viss likās neīsts.

�Nē! Nē!� viņa sev sacīja. �Tas nevar būt!� Tad D�esika sāka domāt, vai Dariuss sākotnēji ticis pierunāts atgriezties darbā pie lietas vai viņ� pats to bija lūdzis Eldri�am. Kā Dariuss pats atzinās, viņam aktīvi tika meklēts aizvietotājs. Varbūt viņ� cerēja tā ap�ilbināt visus ar atklājumiem Naga lietā, ka tiktu lūgts palikt pastāvīgi?

Laikam nebija pārāk daudz cilvēku, kuri pēc tik ilgiem darba gadiem varētu ar cieņu aiziet no tādas izcilas karjeras, kāda bija Dr. Lutera Dariusa karjera.

Bet tādā gadījumā � kādēļ pa�nāvība? Ja viņ� cerēja uz atgrie�anos darbā, atrisinot smagāko lietu Ņujorkā ... Kādēļ? Ar�ers bija teicis, ka vecais vīrs bija nokritis pārģērb�anās telpā ārpus sekciju zāles un, kad atjēdzies, bijis jau slimnīcas istabā, kur tā ķermenis bija pieslēgts sistēmai un iekārta reģistrēja tā sirdspukstus, asinsspiedienu un elpo�anu. Dro�i vien tas viņam bija pārāk daudz, lai to pārciestu, � �is kritiens atpakaļ. Un laikam domādams, ka nespēs vairs celties...

Alans Ri�mens bija zvanījis uz laboratoriju un visur, kur vien varēja iedomāties, mēģinot sameklēt D�esiku, ta�u neviens, �ķiet, nezināja, kur tā atrodas. Viņa neatbildēja uz zvaniem arī viesnīcā. Tad viņ�'atcerējās, kur viņa un Dariuss bija pazudu�i iepriek�ējā dienā. Viņ� devās viņu meklēt un patie�ām atrada D�esiku pastaigājamies gar ostu. Brī�iem viņa apstājās, lai nolūkotos līcī, laiku pa laikam raudzījās kaijās, kas lidinājās tuvumā. No attāluma likās, ka viņa sarunājas ar putniem, � viņa vienkār�i bija tos piemānījusi, liekot tiem ticēt, ka viņai rokās kaut kas ir ...

Ri�mens devās pa veco, krāsu zaudēju�o kuģu piestātni tie�i viņai pretī.

� Sarunājies ar putniem? � viņ� sauca pa gabalu.

� Patiesībā pati ar sevi.

� Esi nonākusi pie kādiem secinājumiem? � Alans aplika roku ap D�esikas pleciem. Viņa atbalstījās pret to.

� Kādēļ gan skaistums, godīgums, cieņa'� visas jaukās lietas �ajā pilsētā ir tādā pretīgā apvalkā?

� Kā to saprast?

� Es domāju, ka Dariuss vismaz ārēji atstāja iespaidu, ka ir skaists... skaists dvēselē, tomēr tajā pa�ā laikā viņ� bija ari maldino�s un nesaprotams.., tik labi slēpa savu personisko noslēpumu un sāpes un vienlaikus strādāja laboratorijā...

� Cilvēkam ir tiesības uz da�iem noslēpumiem, D�es. Bez tiem mēs visi... būtu kaili un citu varā, kuri ne vienmēr ir laipni.

Viņa neko neatbildēja. Viņai �ķita, ka pilsēta piepe�i atdzīvojusies ap viņu. Savā satraukumā viņa nebija pamanījusi dzīvo rosību visapkārt � transporta trauksmi un gājēju steigu.

Viņ� ieskatījās viņas mirdzo�ajās acīs. � Es mēģināju tevi sameklēt tavā viesnīcā ... pēc tam iedomājos par �o vietu. Klau, D�es! Es... man nevarētu būt vēl vairāk �ēl Lutera. Viņ� bija velni�ķīgs ārsts un brīni�ķīgs cilvēks!

� Es viņu pazinu tikai īsu brīdi. � Viņa no�ņaukājās un ar kabatas lakatiņu pieskārās savai acij. � Man �ķiet muļķīgi �eit stāvēt un raudāt par viņu, baidoties par viņa piemiņu.

� Tur nav nekā muļķīga, � viņ� iebilda. � Tas var mums palīdzēt. Un kas attiecas uz baidī�anos... tagad neviens vairs nevar nodarīt viņam pāri. Ak, neviens nevēlētos to darīt, D�es...

� Jā, man �ķiet, ka Ar�eram un pārējiem laboratorijā jājūtas diezgan �ausmīgi par notiku�o. Man vajadzētu doties atpakaļ, darīt visu, ko es spēju, lai... nokārtotu da�as lietas.

Viņ� bija vienlaikus apjucis un ziņkārīgs. � Nokārtotu � ko?

� Es domāju, ka doktoram Dariusam varēja būt vairāk iemeslu nekā alkoholisms vai depresija, lai to izdarītu. Viņam ... viņam vajadzēja ... un iespējams ...

� D�es, tu mani mulsini. Iespējams � kas?

� Tu biji augstās domās par Dariusu?

� Protams.

� Visi bija, vai ne?

� Jā. Un?

� Viņ� bija ārpus jautajuma, pārmetumiem. Viņa reputācija vien...

� D�es, ko tu ar visu to domā?

� Pirmais izmeklētājs strādāja karaļa labā līdzīgi sargsunim, pārbaudot aizdomīgus nāves gadījumus karaļvalstī, Alan. Karalis galvenokārt vēlējās, lai kāds pārstāvētu viņa intereses tā, lai viņ� iegūtu to, kas viņam pienākas pēc subjekta nāves � nodokļus, zemes, jebko citu. Bez �aubām, mūsdienās viss ir mainījies, ta�u, tāpat kā karalim, tev un citiem valdībā jāpaļaujas uz to, ka izmeklētājs saka jums taisnību. Citiem vārdiem

'sakot � karalim var būt vīrs, kur� strādā savās interesēs, bet

* -kur� gan ies iztaujāt karaļa vīru?

Ri�mens nesaprata, ko D�esika grib pateikt. Viņ� dziļi un jautājo�i ieskatījās viņas acīs. � D�es, es neminu mīklas. Ko tu ar to domā?

� Nevēlies kafiju? Iedzersim pa tasei.

Pie kafijas tases viņa atklāja savas tum�ās aizdomas par Dr. Luteru Dariusu. Ri�mens visu laiku klausījās ar klusu atturību, saviebjoties tikai vienu reizi pie domas, ka Dariuss spētu sabotēt viņa pa�a izmeklē�anu.

� Lai paaugstinātu vinnestu, � viņa sacīja. � Beigās viņ� izvilktu trusīti no platmales. Viņ� laikam nosprieda, ka varētu tā izdarīt, kad atklāja kādu nelielu pavedienu, kas liecināja, ka Nags ir divi viena vietā.

� Un viņ� aizturēja informāciju par atklātajiem kodieniem?

� Es ta domāju.

� Un viņ� piesavinājās daļu no audu paraugiem, kurus tu nosūtīji uz Kuantiko?

* � Es zinu, ka tas skan �ausmīgi, ta�u ...

� Tas izklausās �ausmīgi.

�... bet, Alan, tam ir arī īpa�a nozīme. Viņ� bija pirmais, neskaitot mani, kur� ierosināja, ka Nags ir divas personas.

� Tas ir tik neticami. Dariuss?

Viņa ātri sadusmojās par viņa vēsumu attiecībā pret �o ideju. � Es zinu, ka man ir taisnība.

� Nu tu izklausies pēc Lutera.

Viņa atmaiga. � Tu viņu pazini daudz labāk nekā es. Bet visu to laiku, kad tu viņu pazini, Alan, viņ� bija pie labas veselības un garīgi spējīgs. Iespējams � ar viņa veselības stāvokļa pasliktinā�anos ...

� Viņ� bija cīnītājs, D�es.

� Tad, nolādēts, kas ūka viņam lēkt pa to logu?

� Tu pasaki to man! Man jāpiezvana. � Alans bija apbēdināts par tā uztverē nekrietnajām aizdomām.

Viņ� atgriezās, smagi apsēdās, vienai uzacij saraucoties.

� Kas ir? � viņa vaicāja.

� Es tikko runāju ar Ar�eru... Asins analīzes neuzrāda zāles, neko sve�u Lutera organismā un neko, kas norādītu kaut ko citu kā lēcienu pa logu.

Viņa dziļi ievilka elpu, izelpojot ar niknu nopūtu.

� Man �ķiet, ka tagad mums nepiecie�ams parunāt ar Ar�eru, noskaidrot, vai viņ� uzskata, ka doktora Dariusa uzvedība bijusi savāda, un vai viņ� domā, ka attiecībā uz izmeklē�anas pierādījumiem �ajā lietā norisinājies kaut kas " savāds.

� Rūpīga apskate pierādīs, ka tev nav taisnība, D�es,� viņ� sacīja. � Tas nevar būt

Viņa pamāja. � Esmu kļūdījusies jau agrāk, un es ceru, ka arī �oreiz...

Alans pavadīja viņu līdz ŅPD laboratorijai, kur viņi iz�ķīrās. D�esika baidījās vēl vairāk ļauties viņu slepenajām attiecībām. Viņa baidījās no cie�ākām attiecībām ar tādu cilvēku kā Ri�mens. Līdzīgi Oto, viņ� dzīvoja pārāk tuvu briesmām. D�esika saprata, ka viņu aizrau�anās bija tā darba sekas, kurā abi bija saistīti. Viņus kopā bija savedu�i darba apstākļi, un vienīgi viņu savstarpējās simpātijas vienam pret otru bija tās, kas tos patiesi saistīja. Un tomēr Alans viņai nozīmēja ļoti daudz.

Laboratorijā viņa turpināja darbu pie projekta, kuru bija iesākusi iepriek�ējā dienā. Izmantojot kompjūtera grafiku, viņa salīdzināja smagākos ievainojumus, kuri bija nodarīti upuriem, mēģinot precīzi noteikt tā iero�a veidu, kas tika izmantots slepkavībās. Viņa bija izpētījusi un ieprogrammējusi ievainojumu dziļumu un instrumenta, kas tika izmantots miesas grie�anai, ārējo apveidu. Viņa ievadīja kompjūterā katru detaļu. Kompjūtera uzdevums bija piemeklēt ieroci, kas pēc iespējas tuvāk atbilstu ievainojumu raksturam.

Viņa konstatēja, ka katra upura gadījumā visi trīs iegriezumi rumpī tika izdarīti reizē un nevis atsevi�ķi pa vienam, kā tika domāts agrāk. Tas izskaidroja precīzo ievainojumu paralēlismu. Attēls, kas lēnām parādījās uz kompjūtera ekrāna, atgādināja trīs�uburainu dārza kapli � zari bija asi izliekti, gali bija līdzīgi ledus skaldnim ar �iletes asuma zobainām �ķautnēm.

Nags attaisnoja savu vārdu.

Viņa aizkavējās pie darba līdz vēlam vakaram, līdz saprata, ka kompjūtera neatlaidīgais apgalvojums par triju sinhroni izroboto līniju pilnību liecināja vēl par kaut ko nozīmīgu. Lai katrs no garajiem plēsumiem būtu tik vienāds, spiedienam arī vajadzēja būt ļoti vienādam. Tas �ķita neiespējami ar rokā turamu ieroci. Bet, ja tas nebija rokā turams, tad kas tas varēia būt?

Dr. Ar�ers, kuru bija ieinteresējusi viņas darbības maiņa, kļuva arvien ziņkārīgāks un uzdeva jautājumu: � Jūs ta�u nedomājat, ka puisim ir nagi?

� Tā domā kompjūters. Ka tas ir plēsīga putna darbs � ar nagiem, kas domāti miesas plē�anai.

� Bet tas ta�u ir neiespējami! � Ar�ers pēk�ņi konstatēja, ka zaudējis laika izjūtu, un teica, ka tam jāsteidzas.

Laboratorijā bija izplatīju�ās baumas, ka Ar�ers vēlas iegūt Dariusa atbrīvoto vietu, un D�esika iedomājās, ka viņam ir svarīga tik�anās sakarā ar �o iespēju. � Vēlu veiksmi! � Ar�ers sacīja atvadoties.

� Veiksmi jums! � viņa atteica. Ar�ers uz brīdi piestāja, cie�i noraudzīdamies D�esikā.

Viņa paskaidroja: � Es domāju... nu, es esmu dzirdējusi, ka jūs varētu ieiet... ieņemt... izmeklētāja vietu. Vēlu veiksmi!

Viņ�, iekodis lūpā, novērsa savu skatienu. � Es... es to nepieņemtu, ja viņi piedāvātu... ne �ādos apstākļos. Jebkurā gadījumā es neesmu Dariusa cieņā ...

Ar�ers bija tik pa�kritisks, varbūt pat pārāk. �ī dro�i vien bija tā rakstura īpa�ība, kas to noturēja �ajā darbā tik ilgi, strādājot Dariusa pakļautībā.

� Es tomēr domāju, ka jūs ļoti labi veicat savu darbu,� D�esika tam teica.

Ar�ers puiciski iesmējās. � No jūsu mutes, doktor Korānā, tas ... tas ir liels kompliments.

� Izmēģiniet to, Saimon! Dievs zina � jūs esat strādājis pietiekami smagi gadiem ilgi.

� Tas patie�ām tā ir, ta�u tam ir nepiecie�ams vairāk nekā gadiem ilgs darbs un sevis veltī�ana... es domāju, lai vadītu �o vietu... Bet es? ...

� Ko gan viņi izsauks? � viņa minēja.

� Ak nu � valstī ir daudz labu medicīnas izmeklētāju. Iespējams viņi pat piedāvās �o darbu jums, doktor.

� Nē, � viņa sacīja iesmeļoties, � tas nu dro�i nav manā garā.

� 0? Kādēļ ne?

� Reiz izmēģināju lielas pilsētas izmeklētāja darbu Va�ingtonā.

� Un ar vienu reizi pietika?

� Pārāk daudz politikas. Manas rokas bija sasaistītas uz katra soļa. Laikam man vienkār�i nebija pareizās... prāta uzbūves.

� Vai izmeklē�anas biroji ir tik at�ķirīgi?

� Nepārprotiet mani, arī ar biroju ir da�as problēmas, ta�u manā pa�reizējā situācijā man tiek dota lielāka vaļība, lielāka brīvība, lielāka ... � Viņa meklēja īsto vārdu.

� Cieņa?

� Jā, vismaz no daudzu cilvēku puses, ar kuriem es kopā strādāju.

Viņ� pamāja. � Jūs esat vērtīgs atradums, ja tā var teikt Viņi jūs visvairāk respektē, doktor.

Viņa nosarka un palūkojās sāņus, ta�u turpināja: � Kas attiecas uz jums, doktor Ar�er, �ķiet, jūs iederaties �eit itin labi. Jūs zināt, kā atbildēt viņiem ar viņu pa�u iero�iem.

� Atbildēt ar viņu pa�u iero�iem? � Viņ� uz mikli apmulsa.

� Politikas nabas saite starp medicīnas un tieslietu pasaulēm. Jūs vadījāt biroju doktora Dariusa vietā viņa prombūtnes laikā. Jūs rūpējāties par visu un pārvarējāt grūtības. Tas viss ir diezgan slavējami � un viņiem tas būtu jāredz.

� Jā, viss tā patie�ām ir. Es augsti vērtēju faktu, ka vismaz jūs esat pamanījusi manu ieguldījumu, � viņ� sacīja ar siltu smaidu. � Nu gan man jāskrien. Lūdzu atvainot.

D�esika visu sarunas laiku līdz pat pēdējiem viņai teiktajienļ, Ar�era vārdiem bija saglabājusi sejā jautru izteiksmi, laijgan^ . savās drūmajās domās jutās izmisusi kā pele, kas ieķrituH'_/ novadcaurulē. Viņa bija atjautusi sevī jaunu domu, kad izteica Ar�eram komplimentus par to, cik labi tas bija vadījis lietas Dariusa atveseļo�anās laikā. Jau to sakot, viņa bija atjautusi Ar�era lomu Dariusa noslēpumā. Tad viņa sāka domāt, vai Ar�ers nebija saistīts ar Dariusa darījumiem un, ja tā, vai viņ� sedza Dariusu vai pats sevi? Galu galā Ar�ers pats bija atbildīgais vairākās Naga lietās. Viņam bija visas iespējas mainīt vai kavēt izmeklē�anas gaitu.

�īs domas līdzinājās savvaļas zirgiem, kas aulek�oja pārāk ātri. Viņa mēģināja tās notvert, ta�u nespēja koncentrēties. Bija nepiecie�ams laiks, lai visu pārdomātu, apsvērtu no da�ādiem viedokļiem.

Varbūt viņa maldījās? Viņas aizdomas par Dariusu nu mīkstināja jaunās aizdomas par Ar�eru. Varbūt viņa bija vērsusies pret nevainīgu cilvēku? Vai Alans saprastu, ja viņa dotos pie viņa ar savām pēdējām tum�ajām aizdomām?

Vai Ar�ers bija saklausījis mājienu viņas vārdos? Vai viņ� bija redzējis jebkādu mirkļa vilcinā�anos vai izteiksmes maiņu, kas varēja viņu nodot? Visbeidzot viņa aizdomājās, vai Luteram Dariusam nebija radu�ās līdzīgas aizdomas, un, ja tā, vai Ar�ers to apzinājās? Vai pastāvēja iespēja, ka Ar�ers bija daudz godkārīgāks cilvēks, nekā izlikās? Un, ja tas tā bija, cik tālu viņ� ietu, lai iegūtu Dariusa vietu? Varbūt viņ� sācis ar meliem un faktu noslēp�anu, kas samilza ar katru Naga lietu, mēģinot iegūt izcilu stāvokli laboratorijā? Varbūt Dariuss visu saprata un draudēja viņam atklāt �o faktu? Ko gan Dr. Saimons Ar�ers tādā gadījumā darītu?

Vai viņ� bija spējīgs uzbrukt Dariusam? Vai Dariusa kritiens pārģērb�anās telpā nebija sitiena rezultāts? D�esiku pārņēma vēl sliktākas nojautas. Varbūt Dariusam izlēkt pa slimnīcas logu bija palīdzējis Ar�ers? ...

Satrauco�as, neskaidras aizdomas bija ieguvu�as nocietināju�ās un �ausmīgas idejas sare�ģītību un nokrāsu. Kamēr visi cieta neveiksmi, mēģinot notvert maniakālu slepkavu, Dr. Ar�ers varbūt spēlēja mazu, Jaunu spēli tie�i zem viņu deguniem ... tik ļoti viņ� vēlējās kļūt par Dariusa pēcteci...

� Kuces dēls, � viņa pie sevis nomurmināja.

Tomēr D�esiku pārņēma �aubas. Vai Ar�ers spētu nogalināt cilvēku karjeras kāpņu augstāka pakāpiena dēļ?

Domas viņas prātā nu darbojās ātrāk par kompjūteru, kas vēl joprojām izstrādāja varbūtējo Naga izmantotā iero�a grafisko attēlu.

-Dariuss galu galā kaut kādā veidā bija atklājis to, ka ir divi zobu nospiedumu komplekti, un tādējādi ta�u bija jābūt kādam,

** �kur� vilto vai bija viltojis pierādījumus. Tam bija sava loģika.

Varbūt Dariuss turēja aizdomās vairākus cilvēkus, pirms atklāja Ār�era vainu, ta�u galu galā_atklāja. �īs lietas nāk�ana gaismā uz visiem laikiem iznīcinātu Ar�era karjeru. Viņ� nekad vairs neredzētu izmeklē�anas laboratorijas telpas. Nozieguma medicīniski tiesisko materiālu vilto�ana bija pretrunā ar jebkuru medicīnas izmeklētāju biroja priek�rakstu.

Vai tā varētu būt? � D�esika sev vaicāja. Ja tā, kā to vislabāk varētu pierādīt? Bez �aubām, Ar�ers uz �o brīdi jau būs rūpīgi noslēpis visas pēdas.

Viņa varēja pārskatīt oriģinālās sekciju lentes par katru upuri, meklējot informācijas tīrradņus, kas varētu vai nevarētu novest pie acīm redzamas nepareizas rīcības, ta�u �ādu nodarījumu varētu atzīt par kļūdu, neprecizitāti vai nepareizu spriedumu. Pat tad, ja viņa uzzinātu, ka Ar�ers ir licis noņemt kodumu paraugus no upuriem, laboratorijā bija tāds audu paraugu juceklis, kuri bija noņemti no tik daudziem ķermeņiem, ka jebkurā gadījumā viņa nevarētu neko pierādīt. Labākajā gadījumā tā tikai pierādītu, ka ŅPD izmeklētāju birojs ir darbu pārslogots.

Dr. Ar�era acīm redzamais mērķis bija tuvināt brīdi, kad viņ� un vienīgi viņ� atklās pierādījumus, kas novedīs tie�i pie Naga. Tas bija Ar�ers, kura kontrolē bija visi pavedieni. Un viss tas paslēpts zem mazrunīga, pa�kritiska, lojāla un uzticama asistenta ārējās pieticības. Tas gandrīz saderējās ar pa�a Naga nekrietnību.

�Bastards,� viņa nodomāja. �Vai varbūt paklīdenim Vai viņa pati gadu gaitā �ausmīgo scenāriju atmasko�anas rezultātā nebija pārvērtusies par aizdomu pilnu paklīdeni? Vai, pateicoties tam, ka bija redzējusi tik daudz melīguma, pati kļuvusi pārlieku aizdomīga?

Pat tad, ja viņ� fiziski neizgrūda Luteru Dariusu pa logu, Ar�ers varēja tikpat labi citādā veidā novest savu priek�nieku līdz tādam izmisuma solim.

D�esika atkal aizdomājās par Dariusa kritienu ģērbtuvē. Varbūt viņi bija uzsāku�i strīdu? Varbūt Ar�ers pagrūda Dr. Dariusu?

Visas �īs domas likās ļoti perfektas, tomēr pārāk �ausmino�as. Dariusa atgrie�anās Saimonam Ar�eram nozīmēja soli lejup pa karjeras kāpnēm tie�i tad, kad tas sāka justies dro�i amatā, pēc kura bija tiecies � tiecies tik daudzus gadus.

Kompjūters bija kļuvis uzstājīgs, raidot viņai vienu un to pa�u attēlu � tas it kā aicināja pievērst tam uzmanību. Viņa to arī darīja un... savām acīm skatīja patieso darbarīku, ko slepkava bija izmantojis. Tas bija drausmīgs, tris�uburains, protēzei līdzīgs veidojums vai cimds, kas derēja uz cilvēka rokas. Slepkava bija uzmodelējis pats savu slepkavo�anas ma�īnu � pumas nagiem līdzīgu nagu. Ri�menam tas bija jāredz.

D�esika jutās neveikli � kā lai pastāsta viņam savas aizdomas par Ar�eru? Vai viņ� nedomās, ka viņa ir traka? Jo vairāk tādēļ, ka bija jau apvainojusi Dariusu viņa pa�a pierādījumu vilto�anā personīga un profesionāla labuma iegū�anai. Kā gan viņa bijusi tik akla? Tas ta�u, skaidri redzams, bija Ar�ers. Vai, pareizāk, viņ� bija neredzams. Jebkurā gadījumā viņai nebija pierādījumu, vienīgi pa�as spītīgā intuīcija. Un viņa nevēlējās nesapra�anos ar Alanu.

D�esika zvanīja uz Kuantiko un tur laboratorijā notvēra D�onu. Viņa uzdeva vai divdesmit da�ādu jautājumu. Kā viņ� saņēmis izmeklē�anas materiālus no ŅPD? Kāds pasta veids tika izmantots? Kā tie bija iepakoti? Kādas uzlīmes bija izmantotas un cik daudz paraugu viņ� saņēmis?

Viss atbilda. Ar�ers bija labi sevi nodro�inājis. D�esika sāka justies kā slīksto�s radījums, kas tvarsta gaisu. Viņa gribēja jau nolikt klausuli, ta�u aprāvās, lai izteiktu vēl vienu lūgumu. � O, D�on, paskaties, ko tu tur vari uzzināt par doktoru Sai-monu Ar�eru. Tu saproti � kādās skolās viņ� ir mācījies, kur strādājis pirms �īs vietas? Tādā garā...

� Protams, D�es! � Viņ� pazina viņu pietiekami labi, lai nejautātu, kādēļ. Ja tā vēlējās viņam ko pastāstīt, tad to darīja, bet tad, kad pati to gribēja.

� Piezvani man, kad tu kaut ko uzzināsi.

Viņ� nolika klausuli. D�esika bija pārliecināta, ka pamatīgi samulsinājusi viņu. Tad viņa uzgrieza Ri�mena numuru, ta�u viņ� bija izgājis. Viņa atstāja viņam ziņu ar lūgumu ierasties pie viņas laboratorijā, tiklīdz viņ� atgriezīsies. Viņa atkal pievērsās kompjūteram, lai vēlreiz nopētītu nāvējo�o ieroci, kas bija atņēmis dzīvību astoņiem Naga upuriem.

D�esika saprata, ka upuru skaits vēl var pieaugt � lielā mērā tādēļ, ka policijas darbam �ķēr�ļus lika pa�u cilvēki. Tāpat kā iepriek�, par spīti tā saucamajiem pierādījumiem, par spīti Dr. Eimsa slepkavu psihes novērtējumam, viņa turpināja ticēt, ka �ajās slepkavībās darbojas divi monstri, un viņu savādi biedēja tas, ka tikai viņa un, protams, pa�i slepkavas zināja patiesību par Nagu.

Viena no laboratorijas asistentēm parādījās ar kafijas tasi vienā rokā un dienas laikrakstu otrā rokā. D�esika izslēdza kompjūteru ar grafisko attēlu un vēroja Laurijas Marksas tuvo�anos.

� Doktore Korānā, vai jūs esat redzējusi �o? � Laurija vaicāja pla�i ieplestām acīm.

� Kas tas ir?

Sensacionāli � pirmajā lappusē bija ievietots Ovida dzejolis!

� Ak Dievs, kā gan laikraksti to ir dabūju�i? Nolādēts!

Viņa sāka meklēt informatora vārdu, ta�u zem Dzima Dreika paraksta un viscaur tekstā redzēja vienīgi atsauces uz �izmeklē�anai tuviem avotiem�.

� Nu būs elle vaļā! � Laurija sacīja. � Es dzirdēju, ka kapteinis Ri�mens nebija pastāstījis mēra birojam vai komisāram par dzejoli un viņi par to uzzināju�i tikai no laikrakstiem. Nu Ri�mens ir bezgala nikns un meklē personu, kas darījis to zināmu presei.

D�esika jau gara acīm skatīja ainu, kurā Ri�mens ne�ēlīgi tirdīja savā birojā Dr. Eimsu. � Man jāatrod Ri�mens, � viņa sacīja. Vispirms vēl tā pievērsās kompjūtera failu katalogam, noglabājot savu informāciju zem koda, kas bija zināms vienīgi viņai. Nepacietīgi gaidot, kamēr kompjūters iziet caur tā pēdējo programmu, viņa uzdeva Laurijai da�us jautājumus par Dr. Ar�eru, par to, kāds tas viņai �ķita birojā un laboratorijā � īpa�i pēdējā laikā.

* -- Nervozs, mazliet jutīgs, ja jūs man jautājat, bet kur� gan nebūtu? Es domāju � ar �ādu izmeklē�anu, ar doktora Dariusa pa�nāvību un iespēju, ka viņam jāpārņem...

� Vai viņ� kādreiz ir lūdzis jūs izdarīt kaut ko... ap�aubāmu vai kaut ko, par ko jūs esat brīnījusies?

Viņa vilcinājās. � Vienreiz...

Kompjūtera dūk�ana beidzās ar knik�ķi, kas liecināja, ka darbība ir pabeigta, ka viņa nu varēja izņemt disketi un aizvest to Ri�menam. Bet nu viņas nedalīta uzmanība bija pievērsta Laurijai.

� Lūdzu, Laurij, tas var būt svarīgi...

� Nu labi, reiz ... Varbūt tas bija gadījums ... mēs strādājām vēlu...

� Jā?

� Un viņ� ... Viņa roka it kā pieskārās manai... krūtij. Es... es nedomāju, ka viņ� ar to kaut ko domāja, ta�u varbūt jā, bet viņ�... viņ� vienkār�i nav mans tips.

D�esikas vil�anās bija skaidri redzama viņas sejā. � Labi, es skrie�u, man jāatrod Ri�mens.

� Jūs ... jūs ta�u neteiksiet viņam, ka es pateicu par ... vai ne?

Viņa pa�ūpoja galvu, paķēra kompjūtera disketi, sekcijas kaseti un savu spieķi un izsteidzās laukā. Laurija sarauca pieri, vērodama Dr. Korānu aizsteidzamies un pārdomādama, vai da�kārt neveiklais, da�kārt cietsirdīgais Dr. Ar�ers nav piesitis kanti �ai sievietei. Tad viņa iedomājās par da�iem savādajiem nostāstiem, ko bija dzirdējusi par Ar�eru, baumām, ko viņa nekad nevienam neatstāstīs, � pretīgās �pasakas�, ko stāsta par daudziem cilvēkiem viņu profesijā.

Leons Helfers bija izsalcis un noguris. Viņam sāpēja galva, tā gļotādas bija iekaisu�as, un viņ� baidījās, ka drīz Nags uzzinās to, ko viņ� bija izdarījis. Ja viņa dzejolis tiks atrasts � un tas noteikti tā būs � un ja tas nāks atklātībā, Nags uzzinās. Pat tad, ja tā nenotiktu, Nags zinātu. Kaut kā viņ� to mācētu no Ovida izdibināt.

Leons tikko bija pabeidzis dienas darbu. Viņa darbs bija garlaicīgs, minūti minūtē garas stundas piepildītas ar vienu un to pa�u mehānisko darbību. Pa�reiz viņ� bija beidzis būt līdzīgs robotam, kāds bija tajā laikā, kad atradās rūpnīcā. Ta�u ta bija dzīve � tā novērsa viņa domas no Naga un slepkavo�anas, no * tā, par ko viņ� bija kļuvis.

Viņa darbs bija cauruļu pārbaudī�ana. Kompānija izgatavoja visus zināmos cauruļu veidus, sākot no cauruļu sistēmām, beidzot ar apūdeņo�anas un pilsētas līnijām, da�as no caurulēm bija tik lielas, ka tām varēja iziet cauri. Nagam varbūt vajadzētu pieliekt galvu, bet vidusmēra cilvēks lielākajā betona caurulē, ko kompānija ra�oja, varētu stāvēt pilnībā iztaisnojies.

Tiklīdz caurules bija inspicētas no dro�ības un kvalitātes kontroles viedokļa, tās tika iekrautas smagajās automa�īnās un aizsūtītas prom pasaulē. Da�reiz Leons juta, ka viņa darbs �eit bija svarīgs, ta�u Nags lika viņam saprast, ka tā dzīvē ir tikai viens svarīgs uzdevums ...

Iekārtu troksnis rūpnīcā bija tik ļoti apdullino�s, ka Leons varēja pats ar sevi runāt pilnā balsī � un neviens nevarēja dzirdēt. Da�reiz viņ� notvēra savus kolēģus cie�i noraugāmies uz viņu, ta�u bija pie tā pieradis, un viņi bija pieradu�i, ka viņ� sarunājas ar sevi. Tā vismaz likās.

Un pēk�ņi �odien misters Meltusens iesauca viņu savā birojā un paziņoja,, ka viņ� tiem vairs neesot vajadzīgs. Viņ� sacīja, ka kompānijai ir smags ekonomisks periods un ka nepiecie�ama cilvēku atlai�ana no darba. Un vēl viņ� teica, ka tam ir ļoti �ēl un ka uzrakstīs viņam ieteikuma vēstuli, lai palīdzētu atrast citu darbu, ta�u tas arī esot viss, ko viņ� varot darīt viņa labā.

Leonam �ķita savādi, ka atlaists tika vienīgi viņ�, īpa�i tādēļ, ka bija liels skaits cilvēku, kuri bija sāku�i strādāt kompānijas labā pēc viņa, cilvēki, par kuriem viņ� ieņēma augstāku dienesta stāvokli. Viņ� iedomājās, ka tas varētu būt sakarā ar viņa uzvedību kop� mātes nāves ... kop� Naga parādī�anās ...

Varbūt Nags bija noorganizējis, lai viņu atlai�.

Varbūt Nags gribēja visu viņa laiku... gribēja viņu visu sev, lai Leons kļūtu par Ovidu divdesmit �etras stundas diennaktī.

Tas �ķita diezgan iespējami. Viņ� neizslēdza iespēju, ka Nags varētu būt naktī apciemojis Meltusenu, lai pārliecinātu viņu, ka Leons ir jāatlai�, lai Leons varētu pilnībā veltīt sevi savai esamībai par Ovidu.

Tam ir jēga... noteikta jēga.

Nu, būdams mājās viens pats, ja neskaita mirstīgās atliekas, kas bija visur � katrā trauku skapītī un atvilktnē, Leons ar pieaugo�ām ba�ām gaidīja noteikto Naga iera�anos. Viņ� gaidīja stundu pēc stundas, zinot, ka, nogalinājis divus upurus pagāju�ajā naktī, Nags gribēs vēl vairāk un �onakt vēlēsies uzbrukt trim cilvēkiem, nomokot tos, un varbūt �etriem nākamajā reizē. Tas noteikti �ķita loģiski.

Nags vienmēr ieradās tad, kad Leons vismazāk to gaidīja.

Viņam vajadzētu būt gatavam... labāk būt labam Ovidam ...

Ovids lūdza Dievu, lai Nags būtu �ēlsirdīgā noskaņojumā, jo viņ� laikam bija pārāk saniknojis viņu ar sava dzejoja atstā�anu upurī.

Gaismu izstarojo�ā elektriskā pulksteņa diode sāka krist Leonam uz nerviem. Viņ� nesaprata, ko nu bez darba iesāks. Viņ� zināja � ja Nags varēja panākt, ka viņu atlai� no viena darba, tad atturēt viņu no cita darba iegū�anas tam būs vienkār�a lieta.

Nags, visticamāk, vēlējās, lai Leons veltītu savas dienas upuru skaita palielinā�anai, lai tie nogalinātu vairāk. Nags vēlējās, lai pilsēta būtu pilna asiņu... vēlējās, lai asinis lītu straumēm.

Un, ja Leons nebūs labs līdzstrādnieks... labs Ovids, viņ� kļūs Nagam par labu upuri.

Vēlāk, naktī, Leons Helfers ar stindzino�ām nojautām gaidīja savu kungu, viņa bailēm arvien vairāk pieaugot un izveidojot nepacietības kamolu, kas, likās, to nospiedīs, līdz nakts stundas pārvērtās rītā, tā ka viņ� sāka domāt, ka Nags neieradīsies.

Tikai uz īsiem mirkļiem iesnau�oties dzīvojamās istabas stūrī, kur viņ� sakņupis sēdēja ar zodu pie saliektiem ceļiem, Ovids domāja par nabaga misis Filipsu � vienīgo upuri, kuru viņ� bija pazinis. Leons apjauta, cik ne�ēlīgs Nags spēja būt. Viņ� bija paņēmis veco misis Filipsu tikai viena iemesla dēļ � zinot, ka Leons būs satriekts, ja tam būs jāēd tās miesa, jāpārņem vecās sievietes grēki, kā Nags bija viņam mācījis. Misis Filipsai vienmēr bija atradies laipns vārds Leonam, vienmēr bija smaids uz lūpām. Viņa �ķita nevainīga, bez jebkādiem grēkiem, un tomēr Nags, it kā attaisnodamies par to, ka aizraidījis viņu uz viņpasauli, apgalvoja, ka tās augums bijis grēku tārpu caurumots, tā ka viņiem vajadzēja ar to baroties.

Un tā Nags bija ēdis viņu � līdzīgi rijīgam dzīvniekam.

Pēc tam Nags, it kā tas viņam tikko būtu ienācis prātā, sāka samainīt viena upura orgānus ar citu upuru orgāniem. Da�as burkas, kuras tas bija paņēmis līdzi, viņ� piepildīja ar jaunās Oliņas orgāniem. Kādā brīdī, izmantojot gadījumu, ka Nags neredzēja, Ovids strauji bija iemetis daudzkārt salocīto papīrīti ar dzejoli misis Filipsas ķermenī.

J � ■ <■ ■ .-

Viņ� bija jutis neatvairāmu nepiecie�amību sazināties ar kādu ārpus sevis pa�a, tikpat lielu nepiecie�amību kā tajā naktī, kad Leons bija piezvanījis uz nakts raidstaciju. Viņam bija jānoveļ vaina uz Leonu, jo �ī rīcība bija likusi Nagam ļoti saniknoties un iesist Ovidam ar nāvējo�o nagu � �iletes asajiem nagiem, kas bija piesprādzēti pie Naga rokas. Tas bija asā � kontrastā ar cilvēka roku un karājās viņa kreisā apak�delma galā. Pats nags bija izgatavots no trim pirkstiem līdzīgiem pagarinājumiem ar kā ledusskaldnim asām, nosmailinātām tērauda �ķautnēm, kas izstiepās no melnā mēteļa piedurknes apak�as. Tas bija daudz nāvējo�āks nekā āķis, katram no trim nagiem bija robota mala � līdzīgi zivju nazim.

Ovids bija vienīgā dzīvā persona, kas bija redzējusi Naga ieroci... un bija redzējusi to darbībā.

Tas bija tik ātrs, ka viņa acis nespēja tam izsekot.

Svvissh, svvissh, svvissh � viņ� saklausīja tā �ausmīgo skaņu, it kā tas būtu tepat istabā līdz ar viņu. Ovids piecēlās, klupdams sāka staigāt pa tum�o istabu. Viņ� raudāja un kliedza, ta�u galu galā atklāja, ka ir viens pats, viens � tās smar�as ieskauts, kas nāca no virtuves skapī�iem.

₄ �ī bija pirmā nakts pēc tik ilga laika, kad Nags nematerializē-jās.

�Ko tas nozīmē?� viņ� brīnījās.

Viņ� neriskēja minēt, ta�u tā sirdi stindzināja nomāco�as bailes, divējādas bailes. Viņ� baidījās, ka Nags atkal ieradīsies, bet tikpat lielā mērā baidījās, ka Nags neieradīsies vairs nekad.. �

Nākamajā rītā ap deviņiem Leonu pamodināja uzstājīga klauvē�ana pie ārdurvīm. Viņam piederēja �is nams. Tas tika galīgi nomaksāts ar viņa mātes atstāto mantojumu, un viņ� bija izlicis īrniekus no aug�ējā stāva, lai tikai viņ� un Nags valdītu namā. Kas gan varēja būt pie durvīm?

Pie viņa nekad neieradās ciemiņi.

Leons vēl joprojām bija tērpies tajās pa�ās drēbēs, kurās vakar bija pārnācis no darba. Visu �o laiku viņ� nebija ne reizi ķemmējis matus vai tīrījis zobus. Nu caur aizkariem tas saskatīja divus cilvēkus � vīrieti un sievieti, kuri bija salīdzino�i labi ģērbu�ies �ai apkaimei. Sieviete atkal piedauzīja pie durvīm, uzmanīgi veroties logā, mēģinādama saskatīt kādu kustību aiz izbalēju�ajiem aizkariem. Laikam viņa nolēma rīkoties enerģiskāk, jo iesaucās: � Policija, lūdzu, atveriet!

Viņas partneris nomurmināja kaut ko par lik�anos mierā, bet viņa apgalvoja, ka redzējusi aiz aizkariem kustību, un atkal klauvēja pie durvīm.

Leons �aubījās � vai tā bija pārbaude? Vai Nags pārbaudīja viņa lojalitāti?

Piepe�i loga stikls sa�ķīda drumslās, jo policiste bija iesitusi pa to ar sava revolvera rokturi. Viņa izkliedza atvaino�anos neredzamajam iemītniekam nama iek�ienē.

Leons, kuru bija satricinājusi �ī nekrietnā loga izsi�ana, baidoties, ka viņi varētu ienākt, piesteidzās pie durvīm, saukdams: � Ko, velna pēc, jūs darāt � sitat manus logus? Jūs par to samaksāsiet!

� Misters Helfers? � viņa vaicāja. /

Viņ� satrūkās � viņa zināja tā vārdu!

� Mēs bijām �eit vakarvakarā un dienā, lai aprunātos ar jums, ta�u �ķiet � jūs bie�i neesat mājās.

� Aprunāties ar mani? Par ko?

� Jūs dro�i vien zināt, ka jūsu kaimiņiene, kura dzīvoja da�as mājas tālāk, tika noslepkavota, � viņa atbildēja. � Es esmu ser�ante detektīve Luīza Emonsa, un �is ir mans partneris � ser�ants Tērners. Mums ir uzdots iztaujāt visus nama ...

� Es esmu �eit vienīgais.

� Tā mums ir teikts.

� Man nepatīk pansionāri... neuzticos viņiem ... nevaru.

Tērners, kur� bija pienācis tuvāk, nopētīdams Helferu, sacīja: � Es zinu, kā jūs to domājat. Es izīrēju platību virs savas garā�as ... īsts murgs ...

Gan Emonsa, gan Tērners ievēroja⁵ Helfera apģērbu. Viņ� izskatījās tā, it kā būtu izmests no vilciena, kur� traucies �etrdesmit jūdzes stundā. Viņa asinīm pieplūdu�ās acis bija platas un me�onīgas. Smaka, kas plūda no viņa auguma, liecināja vairāk nekā par svī�anu un smakojo�u elpu. Emonsa mēģināja noteikt �o smaku, ta�u tā neEdzinājās nekam zināmam.

� Vai mēs varam ieiet un uzdot jums da�us jautājumus par misis Filipsu, kura dzīvoja netālu no jums?

� Nē, nē! Es domāju ... man jāiet uz darbu un ... un manā dzīvoklī ir nekārtība un bez tam ... es neko nezinu.

Emonsa dziļi ievilka elpu, tās krūtīm dusmās paceļoties augstāk. Viņa izmisīgi centās noteikt smaku, kas �ķita plūstam no nama iek�puses. � Smar�o tā, it kā jūs nesen būtu lietojis tīrī�anas līdzekļus, � viņa sacīja. � Dzīvoklis nevar būt �ausmīgāks par manu.

Viņ� nostājās viņai ceļā. � Nē, es atvainojos, bet man nav laika! Mani atlaidīs, ja es nokavē�os. Man ir ļoti nejauks priek�nieks, patiesi nejauks...

� Mister Helfer, � Tēmers sacīja, ka likās, nepielūdzamā .. balsī, � vai mums ar to jāsaprot, ka jūs atsakāties ielaist mus savā dzīves vietā?

- Leons noraudzījās viņā, � �ķiet, apsverot savas iespējas. � Vai... vai jums ir orderis? Ja ne, uzdodiet savus jautājumus �eit un tūlīt un (aujiet man dzīvot manu dzīvi. Man ir �ēl misis Filipsas, ta�u es neko nezinu un nav nekā tāda, ko es jums varētu pateikt un kas mainītu faktu, ka viņa ir mirusi.

Viņi lūkojās viens otrā. Beidzot Leons sacīja: � Nu pie lietas! Uzdodiet savus jautājumus. Manā rīcībā nav visa diena.

Emonsa uzdeva pirmo jautājumu. Tēmers izņēma cigare�u paciņu.

� Vai jūs labi pazināt misis Filipsu?

� Cigareti? � Tēmers iejaucās, pastiepjot paciņu Leonam.

� Nē, nē, paldies... Ne pārāk labi. Esmu viņu redzējis �ajā apkaimē.

� Piemēram � parkā?

� Jā.

� Un supermārketā?

� Jā, tādās vietās.

Emonsa kaut ko atzīmēja savā nelielajā piezīmju grāmatiņā, un tas padarīja Leonu nervozu. Tēmers satraukti ievilka cigaretes dūmu.

Emonsa cie�i ieskatījās Leona acīs un sacīja: � Jūsu kaimiņi stāstīja, ka jūs vienreiz vai divreiz esat apciemojis viņu mājās.

� Ko? � viņ� jautāja. � Es? Tie ... tie ir meli.

� Stāstīja, ka tad, kad nomira jūsu māte, viņa reiz uzaicināja jūs uz pusdienām.

� Nē, nē... ne mani. Es gribēju teikt, jā, mana māte nomira ... atstāja mani... bet nē, es nekad neesmu pusdienojis pie misis Filipsas. Sarunājos ar viņu parkā. Mēs ... viņa baroja balo�us, un es baroju balo�us un...

Tēmers iejaucās: � Par ko jūs runājāt?

� Laiku, prognozēm, tādas lietas... neko lielu.

� Vai jūs zināt kādu, kas vēlētos nodarīt pāri misis Filipsai, mister Helfer?

� Nē, nevienu.

Emonsa izvaicāja viņu-par to, ko tas darījis misis Filipsas nāves naktī.

� Es biju izgājis ... uz filmu... ar brālēnu. Pavadīju nakti.

Viņa jautāja viņam, kur tas strādā.

Viņ� vilcinājās. � Kāds gan sakars tam, kur es strādāju, ar �o te?

�� Lūdzu, mister Helfer, � viņa sacīja, � tas ir tikai liecībai. � Viņa norādīja uz piezīmju grāmatiņu.

� �Oleander Pipes�.

� Pīpes?* Pīpes smēķē�anai? Kā jums �ķiet � vai es nevarētu dabūt no tām kādu paraugu?

� Nē, nē, tās nav pīpes smēķē�anai, tās ir ra�o�anas caurules.

� Labi, � Emonsa sacīja. � Paldies, mister Helfer, par to, ka veltījāt mums savu laiku.

� Jā, paldies, Leon, � Tērners piebilda.

Helfers ātri aizvēra durvis. Emonsa atpazina zīmes, kas liecināja, ka �im vīram ir kaut kas slēpjams, un viņai nedeva mieru smaka, kuru tā bija saodusi, stāvot pie durvīm. Ejot prom no nama, viņa spēja sajust �o Leonu, kur� pavadīja tos ar skatienu.

� Liksim viņam pasvīst, � Tēmers sacīja.

� Labi.

Uz brīdi viņi apstājās, noraudzīdamies namā un runājot izmantodami bie�us roku �estus. Emonsa pierakstīja kaut ko savā piezīmju grāmatiņā. Leons nevarēja viņus saklausīt.

� Kā saucas tas ķieģeļu veids? �Sluccort

� �Stusso Royale�, man �ķiet, � viņa atbildēja. � Domāju, ka tas nav labs. Paskaties uz nezālēm pilno pagalmu un uz to nopluku�o aizmuguri!

� Kāds mēslu kalns!

� �is puisis nevar būt Nags. Viņ� ir par mīkstu. Pēc manām domām, Nagam jābūt kaut kam ietekmīgākam par Leonu.

� Tu dzirdēji kapteini un to biroja atsūtīto sievieti? � viņa iejautājās.

� Ko � ka ir divi Nagi?

� Vai viens Nags ar divām galvām, kā saka Eimss.

Viņ�, to apsvērdams, pamāja. � Tomēr Leons būtu diezgan no�ēlojams medījums, ja TV kameras to uztvertu, bet tomēr tāpat bija ar Ri�ardu Speķu un D�efriju Dahmeru.

� Nolādēts, es gribu tikt iek�ā!

� Nekādā veidā. Arī viņa loga izsi�ana bija dumj� solis, Luīza.

� Mums ir likumīgs iemesls. Viņ� atteicās mūs ielaist. Sadauzītais logs bija netī�s gadījums.

� Nav nekāda likumīga iemesla pārmeklē�anas ordera saņem�anai. Nekāda!

⁰ Pipe � gan pīpe, gan caurule. Angļu vai� Tulk. piez.

� Ja mēs viņu mazliet tuvāk izpētīsim, pieķersim kādos melos?

� Piemēram � vai viņ� pusdienoja ar veco dāmu vai ne?

� Parunāsim vēl ar kādu kaimiņu un varbūt ar tā priek�nieku cauruļu rūpnīcā.

� Tev taisnība. � Tēmers piekrita. � Tikai vispirms pameklēsim kafejnīcu un tualeti. Man ir jāiet

Nespējot atrast Ri�menu, D�esika palēnināja savu gaitu, nolemdama aiziet pēc lentes kopijas, kas tika ierakstīta, Dariu-sam un Ar�eram atkārtoti izdarot Oliņas un Hemneras ķermeņu sekciju. Viņa atrada magnetofonu un klusāku vietu, lai noklausītos ierakstu, meklējot jebkāda konflikta pazīmes starp abiem medicīnas izmeklētājiem. Viņai par apjukumu, tā nespēja pamanīt jebkādas tāda rakstura pazīmes � un viņa sāka ap�aubīt pa�as agrākās ba�as par Saimonu Ar�eru. Taisna bulta � tā Ri�mens bija Ar�eru raksturojis. Un ja nu patie�ām viņ� tāds arī bija? Un ja nu visi viņas uzdotie jautājumi un prātojumi liecināja tikai par to, ka bija aptraipījusi Ar�era reputāciju tāpat vien? Ja nu viņas iztēle bija aiztraukusies pārāk tālu? Tas varēja izraisīt pietiekami daudz nepatik�anu, lai viņas priek�nieki Kuantiko to uzzinātu. Jā, tas būtu tie�i tas, ко О� Rurke visdedzīgāk vēlējās, � lai viņa negūtu panākumus izmeklē�anā. Vai O�Rurke nebija noorganizējusi arī nelaimīgo tik�anos ar Matisaku?

Viņas pārliecība par Ar�eru vēl nebija nostiprinājusies � un viņa jau sāka ap�aubīt savu uzskatu pareizību... Kā rīkotos Ri�mens? Kā reaģētu pārējie? Vai tie domātu, ka viņa nav pie pilna prāta?

D�esika nesaprata, kā attiekties pret savām aizdomām, ta�u viņa vēlējās veltīt Ar�eram daudz vairāk uzmanības nekā līdz �im. Pa�reiz, kā viņa apsvēra, viņ� laikam tikās ar komisāru un mēru. Un varbūt pa�reiz viņa izmeklētāju biroja vadītāja statuss tika padarīts par pastāvīgu, nozīmējot to par jauno atbildīgo medicīnas izmeklētāju. Vai tas bija sapnis, kura dēļ viņ� sabotētu... iespējams, nogalinātu? Cilvēki slepkavoja arī daudz, daudz mazāku iemeslu dēļ.

D�esika atkal devās meklēt Alanu, domājot, ka sastaps to ļoti satriektu sakarā ar bezatbildīgo Ovida dzejoļa publikāciju. Bet viņa uzzināja, ka Ri�mens atrodas konferencē kopā ar mēru Heilu un komisāru Eldri�u. Bez �aubām, viņ� tika informēts par Ar�era nozīmējumu jaunajā darbā, un viņi laikam pārsprieda sabiedrības attieksmi, kas vērsīsies pret viņiem pēc Dreika raksta avīzē. Policija tika apvainota nevainīga cilvēka arestē�anā, zinot, ka tas nebija vainīgs un nebija rakstījis �ausmīgo dzejoli. Visur skaļi tika cildināta laikraksta �Times� loma patieso slepkavību izmeklē�anas lietas faktu atklā�anā. D�ima Dreika karjera laikrakstā bija nostabilizējusies.

� Baidos, ka viņu pa�reiz nedrīkst traucēt, � Ri�mena māti�ķā sekretāre sacīja, sekojot D�esikai, kura tik un tā pagāja tai garām.

D�esikai ienākot pa durvīm, telpā iestājās klusums. Vienīgi Ri�mens pievērsās savai sekretārei, noteikdams, ka viss ir kārtībā.

� Jums arī, doktor Korānā, vajadzētu zināt, ka komisārs �eit vēlas, lai uzdevumu vienību Naga lietā vadītu kāds cits, un mani vaino kā informācijas izplatītāju presei, ka es esot �eit tā skaļā rīkle. Dieva dēļ!...

� Tas nav godīgi, � viņa sacīja, tuvodamās mēram. � Alans ir darījis visu, kas viņa spēkos, lai novērstu �ādu informācijas noplūdi, � visu. � Viņa pamanīja, ka Dr. Ar�era telpā nebija.

� Mēs esam izsekoju�i �ai lietai. Eimss to nav darījis, � Eldri�s sacīja. Tā tievais stāvs notrīsēja dusmās. � Viņa sekretāre tika pratināta stundām ilgi � un nekāda rezultāta.

� Bet Lasropes cilvēki arī zināja, � viņa iebilda.

� Visi pārbaudīti un palaisti.

� Sekretāre ... Viņa todien noņēma kopijas, � D�esika ieminējās.

� Viņa ir visticamākā vaininiece, ta�u apzvēr pretējo,� Alans atbildēja. � Es neesmu pārliecināts par viņas vainīgumu, ta�u...

� Dariuss bija vienīgais, kur� kaut ko par to zināja, un viņ� ir miris, � mērs sacīja.

� Nē, � D�esika iebilda. � Tur bija arī Saimons Ar�ers.

Visi uz viņu noraudzījās. � Ar�ers? Ko gan Saimons varētu no tā iegūt? � Ri�mens jautāja.

� Jūs apsverat viņa kandidatūru Dariusa vietā, vai ne?

� Jā, bet tas nav izlemts. Viņam jāi�iet da�ādas valdes, komitejas un jākonkurē ar citiem kandidātiem, � mērs sacīja. � Protams, viņ�... viņ� ir lūdzis manu atbalstu, un es ... es, protams, to sniedzu. Bet kādēļ gan jūs turat viņu aizdomās... Kāds iemesls gan viņam varētu būt, lai � � � lai sabotētu Ri�mena izmeklē�anu �ādā veidā?

� � Es neesmu pilnīgi pārliecināta. Sauciet to par brīvu versiju, ta�u es uzskatu, ka viņam ir kāds plāns, lai... lai ap�ilbinātu jūs, ser, lai nodro�inātu, ka viņ� iegūst pilsētas galvenā medicīnas izmeklētāja vietu, un, jo sensacionālāka būs lieta, jo... �'

� Tā... tā ir Joti nopietna apsūdzība, doktor Korānā. Es ceru, ka jums ir kādi pierādījumi, kas to uzturētu.

� Pa�reiz man ir Joti nedaudzi... tikai nosacīti. � Viņa parādīja kaseti, ko pati bija tikko noklausījusies. � Pierādījums, ka viņ� zināja, ka kaut kas ticis atrasts, ir �eit. � Pēc tam viņa parādīja viņiem kompjūtera disketi. � Un �eit ir kompjūtera versija par darbarīku, ko Nags izmantojis, versija, kuru, kā es uzskatu, ka doktors Ar�ers pats varētu būt atklājis, ņemot vērā pierādījumus, kuri bija viņa rīcībā, un tomēr viņ� to neizpauda.

� Kāds tas izskatās? � Ri�mens tūdaļ kļuva ziņkārīgs. � Apskatīsim to!

Komisārs un mērs bija tikpat ieinteresēti. Ri�mens aizveda visus uz nodalītu telpu ar kompjūteru tīklu � un pēc pāris mirkļiem visi redzēja ierīci, kuru, pēc D�esikas domām, Nags bija lietojis savu upuru nomocī�anai. Ri�mens, tāpat kā pārējie, bija pārsteigts. Viņu acu priek�ā parādījās grafisks attēls, veikts sarkanās ģeometriskās līnijās, kas pirmo reizi ļāva viņiem ieskatīties darbarīkā un tādējādi arī plēsoņas dabā.

� Izskatās pēc kaut kāda gaļas griezēja, � Heils sacīja.

� Tāds tas arī ir, � D�esika atbildēja.

� Paskatieties tikai uz to! � Eldri�s sacīja. � Vai jūs jebkad esat redzēju�i kaut ko tamlīdzīgu?

� Tas visvairāk līdzinās protēzes āķim, � Ri�mens ieminējās. � Tādam, kādu var redzēt da�iem krasta strādniekiem, kas strādā dokos.

� Varbūt tas izdzimtenis ir zvejnieks vai jūrnieks?

� Man �ķiet, viņ� vairāk aizraujas ar dārzkopības inventāru, � D�esika iebilda. � Pievērsiet uzmanību tam, cik līdzīgi dārza rokas kaplim ir trīs �uburi.

� Jā... jā, � Alans pamājot piekrita. � Jums taisnība.

� Vai jums nav ne mazāko �aubu, ka �is veidojums ir tas, kas izmantots slepkavo�anā?

� Pilnīgi nekādu.

� Kā jūs spējāt nonākt līdz ...

� A.^r.?^pa^^u ^^esu i^zm^klē�anas programmas palīdzību, kuru izstrādājis mans padomdevējs doktors Holkrafts � galvenais Va�ingtonas medicīnas izmeklētājs vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņ� bija gadiem ilgi sapņojis un strādājis pie programmas, kas savāktu visu informāciju par izdarītajiem ievainojumiem, izskaitļotu visu līdz pēdējam sīkumam un saliktu to visu kopā, lai iegūtu uzbrukumā izmantota iero�a precīzu raksturojumu, sākot ar truliem priek�metiem un beidzot ar asmeņiem un pat revolveriem.

� Bet, ja jūs atvedāt programmu sev līdzi no Kuantiko, nav nekāda iemesla secināt, ka doktors Ar�ers pratis ar to rīkoties un ka viņam bijis laiks... � iebilda Eldri�s, kur�, �ķiet, vēlējās aizstāvēt Ar�eru.

� Tomēr viņ� prata ar to rīkoties un arī laika viņam pietika ... � D�esika pārtrauca Eldri�u ar noraido�u �estu.

� Vai jūs, doktor Korānā, esat par to pārliecināta?� Alans vaicāja.

� Programma tika nosūtīta uz ŅPD medicīnas izmeklētāju biroju pirms diviem mēne�iem, un, kad es par to ieminējos Dariusam, viņ� �ķita nezinām par tās esamību. Pēc tam viņ�, protams, ieinteresējās par tās izmanto�anas iespējām un lūdza mani, jo man bija pieredze uzņemties �o darbu. Kop� tā laika es esmu strādājusi pie attēla. Bet pirms tam nezin kādu iemeslu dēļ programma netika izmantota.

� Dro�i vien Ar�ers nespēja to izmantot. � Eldri�s noplātīja rokas. � Man personīgi nav uzticības kompjūteriem.

� Ar�ers un ikviens medicīnas izmeklētājs valstī vēlas �o programmu. Tā pa�reiz tiek izmēģināta daudzās pilsētās. Ņujorkai vajadzēja kļūt par tās pirmatklājēju.

� Tādā gadījumā rodas jautājums � kādēļ tā netika izmantota? Mēra jautājums dobji atbalsojās telpā.

� Vai jūs esat pārliecināta par savām aizdomām attiecībā uz Ar�eru? � Alans dzēlīgi vaicāja.

� Es esmu gatava likt uz kārts savu reputāciju.

� Vai jūs esat tikpat pārliecināta, ka doktors Ar�ers neaizkavēja informācijas izplatī�anos?

� Es nevaru to apgalvot ar pilnīgu noteiktību. Kā jau sacīju, mani... mani instinkti pamatojas uz atklājumiem, kas ir nosacīti. Ta�u esmu pārliecināta, ka viņ� zināja par atradumu Filipsas mirstīgajās atliekās. Doktors Dariuss viņam uzticējās.

� Es saprotu.

� Tas tomēr nepierāda, ka viņ� par to pastāstījis presei,� Eldri�s sacīja.

� Nē, nē, tas nepierāda, ta�u viņ� ir vienīgais, ar kuru jūs neesat runāju�i.

� Mēs esam ar viņu runāju�i, � mērs sacīja.

� Tie�i par �o lietu? _s

� Viņ� noliedza, ka zinātu jebko par to. Sacīja, ka tiek novirzīts no lietas kop� jūsu iera�anās, doktor.

� Tad es ierosinu, lai jūs vēlreiz ar viņu parunātu.� D�esika ielika kaseti magnetofonā, kas atradās tai bjakus. Viņa jau iepriek� bija attinusi to līdz vietai, kuru vēlējās, lai Ri�mens dzirdētu. Dariusa īpatnējā balss mijās ar Ar�era balsi � tā bija skaidra domu apmaiņa, kuru Ar�ers nu noliedza. D�esika iedomājās, ka tie nav viņa sliktākie meli. Tādē| tā riskēja bilst dzēlīgus vārdus: � Ja viņ� meloja par �o ... vai viņ� nav spējīgs melot vēl nekrietnāk?

� Ko jūs gribat pateikt, doktor? � Heils pārsteigts jautāja.

� Man ir aizdomas, ka viņ� nosūtījis uz Kuantiko tikai vēlamo informāciju, to, kura apstiprinātu viņa teoriju par noziegumu, � ka Nags ir viena persona.

� Ak Dievs! � mērs sacīja. � Ja tā ir patiesība ... padomājiet par to... Tas varētu iznīcināt mūs visus, ja tāds Dreiks uzzinātu ...

� Dreikam tas nemaz nav jāuzzina, � Ri�mens sacīja,

� viss, kas viņam jādara, ir to jāiztēlojas. Puse no tā, ko viņ� raksta, ir tīri pieņēmumi.

�r Un otra puse? � Eldri�s vaicāja. � Puspatiesības presē mūs iznīcina, jūs ieskaitot, doktor Korānā.

� Esmu sapratusi, ka visprātīgākais ir ignorēt pret mani vērstu kritiku, � D�esika iebilda. Viņa zināja, ka Ri�mens visvairāk cieta Dreika dzēlīgās, bezatbildīgās rakstu sērijas dēļ.

� Lasropes sekretārei ir sakari ar Dreiku, � Alans sacīja.

� Viņa varētu būt tikpat labi vainīga kā Ar�ers, pat vēl iespējamāk.

� Bet tu ta�u redzēji to sievieti, dzirdēji viņu, � Eldri�s iebilda.

Mērs piebilda: � Es ticu, ka ta teikusi patiesību. Vai gan citādi viņa būtu pastāstījusi par savu biju�o aizrau�anos ar �o vīrieti un sarunu pa telefonu, kurā viņ� lūdzis tie�i �o informāciju, par kuru mēs tagad viņu pratinājām.

Ri�mens atzina, ka arī viņam licies, ka Merilina Koena bijusi pret viņiem godīga, � un viņ� jau nu prata saskatīt meli, ja ar to runāja. Viņ� uzskatīja, ka pa�a nojautas ir uzticamākas par poligrāfu, ko Merilina bija piekritusi pieņemt.

� Kad es iedomājos, kā es iebruku Eimsa birojā, � Ri�mens sacīja, atkrītot krēslā, � apsūdzot visus, kas tur atradās... nolādēts ... nolādēts!

� Ko gan mēs darīsim? � Eldri�s vaicāja. � Ar Ar�eru? Kā mēs pierādīsim... ja viņ� patie�ām ir pie vainas?

� Sis cilvēks �ķiet nesatricināms, � mērs sacīja.

� Es strādā�u daudz neatlaidīgāk pie tā, � D�esika sacīja,

� un turē�u savas acis pla�i vaļā. Jūs varat būt par to dro�i! Bet mums ir nepiecie�ams kaut kas, kas viņu satrauktu. Es ierosinu pilnīgu doktora Dariusa nodaļas izmeklē�anu, sākot ar nevietā noliktām lietām līdz saplēstām menzūrām. Ierosinu pieprasīt pirmā upura vai pirmo upuru ekshumāciju. Ierosinu izdarīt otrreizēju sekciju da�iem upuriem, iespējams, arī doktoram Dariusam... Departamenta darbā jāatzīmē to, kas �ķiet �aubīgs kop� tā laika, kad Dariuss pirmo reizi saslima. Ja vēlaties, varam dot informāciju laikrakstiem.

� Nepavisam nav slikti, � Eldri�s sacīja, domājot kā politiķis. � Hei, Ri�men? Tas noteikti nolaistu tvaiku, novirzītu to uz leju, tā sakot.

� Nē, mēs laikrakstiem neko nedosim, � iebilda Ri�mens.

� Mēs izmeklēsim mūsu pa�u lietas �eit. Medicīnas izmeklētāju birojs ir daļa no valdības iestā�u tīkla, kas apkalpo cilvēkus. Ja mēs darīsim to zināmu laikrakstiem, tad nebūsim ne par mata tiesu labāki par Ar�eru, ja viņ� patiesi ir vainīgais. Kas to lai zina � varbūt viņ� tikai izpildījis kāda pavēles?

Eldri�s nosarka un, likās, sanervozējās.

D�esika atcerējās savas sākotnējās aizdomas, kuras bija vērstas pret Dariusu. Un viņa sajuta kaunu pati par sevi, bet lepnumu par Alanu, kas bija tik stingri pastāvējis uz sava drauga labo piemiņu.

� Neesi ta�u muļķis, Ri�men! � Eldri�s sacīja, tagad vērsdamies pret viņu. � Tu ta�u nedomā, ka man ir kāds sakars ar apsūdzību par noziegumiem medicīnas izmeklētāju birojā?

� Velns rāvis, Eldri�! Es nevadī�u nolādētajā presē nekādas apsūdzības, vērstas pret izmeklētāju biroju. Ja es to darī�u, tad darī�u pēc grāmatas, izmantojot iek�lietu departamentu.

� Iek�lietu departamentu � tas ir labi! � mērs Heils sacīja. � Un, ja doktores Koranas ba�as attaisnosies, tad mēs dosimies pie preses. � Mērs, �ķiet, nevēlējās iejaukties Ri�mena un Eldri�a vārdu karā �eit un pa�reiz.

Eldri�s piekāpās, un Alans ar pūlēm spēja noslēpt savu apmierinājumu. � Jūs informēsiet mūs par katru soli! � Eldri�s teica Ri�menam, pirms izstreipuļoja ārā no telpas.

Mērs durvīs apstājās, atskatīdamies uz Korānu un Ri�men u. � Turpiniet labo darbu! Nav brīnums, ka mums ir grūtības notvert Nagu, ja tas, ko jūs domājat par Ar�eru, ir patiesība. Iedomājieties...�Ja viņ� ir vainīgs informācijas vilto�anā, kas ari ir noziegums, tad viņ�... Ar�ers skaitās līdzvainīgs slepkavībā.

Ser�ante Luīza Emonsa un viņas partneris Deivs Tēmers visu dienu bija nostaigāju�i, uzdodot jautājumus Leona Helfera dzīvesvietas apkaimē. Arvien vairāk un vairāk viņu jautājumi tiem atklāja savādo tēlu, kuru sauca par Helferu un kur� dzīvoja kvartāla vidū, netālu no misis Filipsas. �ķiet, ikviens uzskatīja, ka Leons Helfers ir mazliet savāds, � it īpa�i kop� viņa mātes nāves, kad tas palicis glu�i viens. Viņi uzzināja, ka viņ� atbrīvojies no visiem sava nama īrniekiem, kad to līgumi beigu�ies, palikdams n^nā vienīgais iedzīvotājs. Viņiem tika izstāstīts par viņa vēlajiem nakts braucieniem un par to, ka viņ� visu laiku pats ar sevi sarunājas. Ta�u viņi nedzirdēja neko tādu, ko jebkādā veidā varētu izmantot kā pierādījumu.

Emonsa, nogurusi staigājot no vienām durvīm pie otrām, atgriezās pie savas idejas apmeklēt Leona Helfera priek�nieku cauruļu fabrikā. Viņi vienojās tikties ar viņu vēlā pēcpusdienā. Kad abi ieradās fabrikā, Leona tie�ais vadītājs nekavējoties sacīja: � Viņ� �eit vairs nestrādā.

� 0, mister Meltusen! Viņ� mums teica, ka strādā pie jums.

� Strādāja, jā, bet vairs ne.

� Kad viņ� tika atlaists?

� Mums labāk patīk teikt palaists.

� Labi. Kad viņu ...

� Vakar, tikai vakar. Kādēļ? Vai mazā zebiekste ir nokļuvusi kādās nepatik�anās?

� Mūs tikai interesē, ko jūs, ser, par viņu zināt.

Meltusens atklāja faktus, ko viņi jau bija par Helferu dzirdēju�i, � ka viņ� neiedomājami pārvērties pēc mātes nāves, ka tā, �ķiet, atstājusi uz viņu dziļu iespaidu. Meltusens paskaidroja ari, kādēļ Leons ticis palaists.

Emonsa intuitīvi juta, ka bija vēl kaut kas, ko Meltusens zina, bet neatklāj. Viņi abi lūdza izstāstīt visu, ta�u viņ� neko neatklāja. Viņi piedraudēja arī juridiski, ta�u vienalga neguva nekādus panākumus.

Kad viņi atstāja rūpnīcu, Emonsa ar Tērneru pārsprieda savus iespaidus par Leona priek�nieku. Tērners piekrita, ka Meltusens �ķitis patiess tikai attiecībā par Leona atlai�anu, ta�u citādi bijis nervozs, nemierīgs un nerunīgs. Tās bija visas pazīmes, kas liecināja, ka viņ� nejūtas ērti policistu sabiedrībā.

� Ta�u tas varētu nozīmēt miljoniem lietu, kas nav saistītas ar mūsu lietu, � Tērners brīdināja Emonsu. � Kas to lai zina, bet varbūt viņam glu�i vienkār�i ir soda kvītis par nepareizā vietā novietotu automa�īnu...

� Kuram gan Ņujorkā to nav?

�...vai viņam pa�am pagātnē ir biju�as problēmas ar likumu. Tas nebūt nenozīmē, Luīz, ka tas, ko viņ� slēpj, ir būtisks mūsu lietā.

Viņa pakasīja aiz auss un sacīja: � Varbūt.

� Gandrīz būtu laiks beigt, un es esmu izsalcis, � Tērners sacīja.

� Tu vienmēr esi izsalcis, ta�u tev, draudziņ, nāksies atlikt ē�anu.

� Kā tā?

� Leons mums meloja. Tas ir mazliet smagāks pārkāpums nekā viņa aizliegums ieiet dzīvoklī.

� Dro�i vien nepietiekams, lai tiesnesis izdotu pārmeklē�anas orderi, un, ja es do�os turp tagad, tad �onakt neredzē�u savus bērnus.

� Vai tu mēģini mani ie�ēlināt? Tēmer, �is kroplis varbūt ir pats Nags! Es izlaidī�u tevi pie tieslietu ēkas, un es vēlos, lai tu-dabūtu kādu papīru.

� Tas var prasīt vairākas stundas. Kādēļ gan mums neatlikt to līdz rītdienai?

� Tādēļ, ka, ja viņ� ir Nags, mēs esam to nobiedēju�i � un viņ� var aizbēgt, ja nav jau to izdarījis.

Viņiem piebraucot pie tieslietu ēkas, viņ� pajautāja: � Ko tu taisies darīt, kamēr es nopūlē�os ap kādu tiesnesi?

� Es do�os atpakaļ uz viņa namu, uzraudzī�u viņu. Tev vajadzēs atrast vēl vienu automa�īnu un piebiedroties man.

� O, man nepatīk, kā tas izklausās! � viņ� pretodamies iebilda. � Tu nedosies tam kroplim tuvumā bez manis!

� Dieva dēļ, Tēmer, es tikai domāju paturēt viņu acīs. Es neie�u iek�ā, līdz tu atgriezīsies ar papīru, saprati?

� Mēs nevaram veikt vēl vienu viltus arestu. Ja mēs to izdarīsim, ar mums ir cauri, Luīza. Tu to zini, vai ne?

� Man ir nojauta attiecībā uz �o puisi.

� Līdzīgi tavai nojautai par Konrādu �ovu? Klau, varbūt mums nevajadzētu to teikt citiem uzdevumu vienības vīriem � tikai pagaidām, tu saproti?

Viņiem abiem sāpēja Konrādā �ova arests, kas bija �ķitis tik pareizs un izrādījies tik aplams. Viņi bija strādāju�i ar �ovu divus mēne�us. �ķita neticami, ka tie būtu atradu�i īsto Nagu tik viegli. Tas būtu tāpat kā vinnēt loterijā ar atrastu biļeti.

� Piekrītu! � Emonsa sacīja. � Paskatīsimies pēc pārmeklē�anas ...

� Esi tur uzmanīga! � Tērners brīdināja.

� Neuztraucies! � viņa sacīja. � Es jau esmu piedzimusi uzmanīga.

Atkal pienāca vēls vakars � un joprojām no Naga nebija ne vēsts. Sava nama sienās Leons bija viens un panikas pārņemts. Policisti jau bija nokļuvu�i uz viņa sliek�ņa un � Dieva dēļ, kur bija Nags? Vai Nags viņu pametis? Viņ� sacīja, ka bija nogalinājis misis Filipsu tādēļ, ka tā bija nekam nederīga persona, kas tikai aizņēma vietu uz planētas, tai nebija nekādas vērtības un tā nevienam un nekam nebija vajadzīga, ja neskaita balo�us, kurus viņa parkā baroja. Novārgusi, ar sāpju, ievainojumu un slimību saliektu augumu � tādai, kā Nags sacīja, viņ� bija izdarījis pakalpojumu, izbeidzot tās cie�anas. Bet nu Leons sāka aizdomāties, vai tikai Nagam nebija pavisam cits nolūks misis Filipsas nogalinā�anai � nolūks nogalināt kādu Leonam tuvu cilvēku...

. . Tas bija novedis policiju līdz viņa apkaimei, līdz viņa durvju slieksnim, lai norādītu ar pirkstu uz viņu.

Vai Nags bija vērsies pret viņu?

Viņ� ilgu laiku bija no tā baidījies, ta�u domājis, ka tas notiks slepkavnieciskā niknumā, Nagam izrīkojoties ar viņu tāpat, kā viņ� to bija darījis ar saviem upuriem. Viņ� nebija gaidījis �ādu rīcību � �ādu krāp�anu, bet laikam tas nevarēja notikt citādi.

Viņ� bija melojis policijai. Viņiem tikai jāpārbauda viņa sacītais, jāapvaicājas tur, kur tas bija strādājis. Tad tie atgriezīsies.

Viņ� saprata visu, it kā iznākdams gaismā no dziļas tumsas. Saprata, ka visapkārt tam bija necie�ama smaka � pierādījums, lai viņu notiesātu. Tas visu laiku bija bijis Naga plāns... iznīcināt nevis citus, bet iznīcināt Leonu Helferu � Ovidu.

Un �is plāns bija aizsācies tad, kad Ovids piezvanīja radiostacijai. Plāns bija nostiprinājies, kad tika uzrakstīts dzejolis. Visbeidzot Naga plāns pret Ovidu � Leonu tika vērsts pēc tam, kad tas ielika lapiņu ar savu dzejoli sievietes ķermenī. Nags zināja. Viņ� zināja � un viņa dusmas nevarēja tikt remdētas līdz brīdim, kad Ovids un Leons tiks iznīcināti.

Pirms kāda laika Leons bija sācis ticēt, ka Nags ar viņu kopā ir viens vesels, ka sakarā ar to, ko abi dalīja � upuru miesu un grēkus, viņi ir kaut kādā augstākā sūtībā vienoti, ka patiesībā Nags bija Ovids un Ovids bija Leons un tādējādi Leons bija Nags. Ta�u vairs ne. Viņ� saprata, ka negrib iznīcināt sevi tādā veidā, tas bija pilnīgi izslēgts, saprata, ka Nags bija otra persona, otra esamība, nevis otra personība, kuru kaut kā bija radīju�as Leona iedomas � līdzīgas kaut kādai nolādētai slimai fantāzijai, kura to bija pārņēmusi.

Leons saprata, ka kaut kas jādara ar pierādījumiem � burkām, kuras bija pildītas ar cilvēku orgāniem formalīnā un rindojās viņa virtuves skapī�os. To visu kaut kur jāpārvieto, tā, lai neviens vairs nevarētu pateikt, no kurienes tas radies. Viņam jāizvēdina telpa, jāaizvāc visas zīmes, kas liecinātu par Ovidu un Nagu. Viņam jādomā skaidri � nedrīkst palaist garām nevienu lietu, kas varētu liecināt par tā lomu sievie�u nogalinā�anā un ē�anā. Un viņam jāsāk tūtit.

Leons drebēja bailēs, kas nu pārņēma viņu visu. Nags vēlējās, lai viņ� tiktu noķerts, vēlējās redzēt viņu cie�am par visu to sievie�u nāvēm, vēlējās, lai policija no�autu viņu kā gaudojo�u suni. Apēdu�am tik daudzu upuru grēkus, Leonam nāksies doties uz elli, kur Nags varēs turpināt viņu uzraudzīt.

Vai tas bija viss? Vai viss, kas notika, nozīmēja to?

Leons atcerējās, kā monstrs bija ieradies pie viņa tā vislielākās vājības brīdī, kad bija visvieglāk ievainojams, � pie tā mātes zārka. Kā tas bija materializējies no nekā, izteikdams solījumus, palīdzēdams un mierinādams? Vairāk neviena tur nebija.

Ta�u tas viss bija meli... meli, kas noveda pie �ī... Un iemesls bija vienkār�s. Nags nebija eņģelis. Nags bija sātana aģents, kur� bija lo�ņājis ap apbedī�anas kapli�u gadiem ilgi, par ko nebija nekādu �aubu, gaidīdams, līdz parādīsies kāds līdzīgs viņam � perfekts upuris.

Un nu �is nelabais bija novedis to līdz viņa pa�a galam.

� Es neļau�u viņam palikt neskartam! Nē! � Leons iesaucās, iesteidzoties virtuvē, atraujot vaļā skapī�us, sameklējot katru baiso, pretīgo priek�metu, ko viņ� un Nags jebkad bija savāku�i. Pārmeklējis pagrabu, viņ� atrada da�as koka un kartona kastes. Piepe�i viņam likās, ka no tum�ā kakta uz viņu nolūkojas Naga rēgs.

Ātri ieslēdzot gaismu, Leons saprata, ka tas ir tikai vecs mēteļu pakaramais, kas �eit atradās gadiem ilgi. Un tomēr pirms mirkļa viņ� būtu varējis apzvērēt, ka tas ir Nags, kur� ieradies pēc viņa.

Bezgala satraukts viņ� uzvilka kastes aug�ā pa kāpnēm un virtuves spilgtajā gaismā sāka tās piepildīt, katru burku nikni sagrābjot ar drebo�ajām rokām. Nebija pietiekami daudz kastu. Viņam nācās vēlreiz doties uz pagrabu pēc kastes. �oreiz v/ņ� to darīja piesardzīgi, paņemot līdzi kabatas bateriju un ieslēdzot gaismu, pirms atkal uzdro�inājās paskatīties uz meteļu pakaramo. Tas vel joprojām bija mēteļu pakaramais...

Leons pagrāba kasti, kas �ķita visstingrākā,_notraucot tarakānu, kas kaut kur steidzās gar tās malu. Pēc tam viņ� ātri atgriezās virtuvē, turpinādams iesākto darbu.

Visbeidzot viss bija sapakots, un viņ� stāvēja, domājot, kā varētu dabūt visas kastes un pakas projām tā, lai nepievērstu sev neviena uzmanību. Tad viņ� pietvīka sarkans, iedomājoties, ka policisti varbūt novēro viņa mājvietu. Ja viņ� spers kaut vienu soli ārpusē ar vienu vienīgu kasti, viņi to notvers ar visiem pierādījumiem rokās. Viņiem pietiks jau ar to vien, ka viņa uzvedība ir savāda.

Leons metās no ^viena loga pie otra, viņa uztraukumam arvien pieaugot. Katra automa�īna uz ielas izskatījās pēc maskētas mobilās vienības automa�īnas vai novēro�anas līdzekļa. Viņam vajadzētu nomierināties, varbūt nogaidīt nakts iestā�anos. Ta�u līdz ar krēslas iestā�anos viņi varēja atgriezties ar pārmeklē�anas atļauju. Viņam jāatbrīvojas no �au�alīgajiem pierādījumiem, bet viņam nepietika laika vai vietas vēderā, lai to visu ātrumā iznīcinātu...

Kā viņ� varēja būt tāds muļķis? ...

Viņ� sastinga turpat, kur stāvēja, jo mājas stindzino�ais klusums, likās, �ukstēja Naga balsī: � Kur tu dodies, Ovid? Kuurrr tuuuu dooodiesss? O-vid... O-vid?

Nez kur radies vēj� brāzās pa atvērtajām durvīm, kuras nu, kā Leonam likās, izskatījās kā elles rīkle � gatava viņu aprīt.

Spalgi iezvanījās telefons � �uksti pēk�ņi izplēnēja, mājai atkal piepildoties ar klusumu, ja neņem vērā nepārtraukto, uzstājīgo telefona zvanu.

Leons vilcinoties gāja pie telefona un saņēmies pagrāba klausuli: � Hal... hallo?

� Mēs dosimies, Ovid. � Tas bija viņ� � Nags � pie telefona. Viņ� nekad agrāk nebija tam zvanījis.

� Dosimies? � Leons mēģināja norīt kunkuli kaklā, ta�u mute bija sausa�kā izkaltusi. Klausulē viņ� dzirdēja arī trauco�as satiksmes skaņas un tādējādi saprata, ka zvanīts tika no telefona kabīnes vai, iespējams, automa�īnas telefona.�Kurp?

� Mēs pazudīsim... dosimies kaut kur citur ... kur viņi nespēs mūs atrast. Uzgaidi tikai mani tur!

Leons acumirkli apjuka. Vai viņ� varēja uzticēties Nagam?

� Uz cik ilgu laiku?

� Uz tik ilgu laiku, cik būs nepiecie�ams.

� Es domāju... kad tu vakar neatnāci... un �orīt ieradās kruķi...

� Policisti?

� Policija bija �eit, uzdeva jautājumus...

� Jā, es saprotu, viņi ir ķēru�ies pie Leona meklē�anas. Tādēļ mums jāpazūd.

� Uz citu valsti, citu pilsētu, kurp?

� Kad pienāks laiks, uzzināsi.

� Man nav laika. Viņi noteikti atgriezīsies.

� Atstāj viņus manā ziņā.

� Labi... labi. Atstā�u.

Nags nolika klausuli. Ovids nu zināja, ka Nags nebija iedomāts tēls no kādas tum�as vai citādi neizprotamas Leona pa�a zemapziņas. Telefona zvans bija īsts. Zvans � tas fakts, ka Nags galu galā nebija viņu pametis, lielā mērā nomierināja Leona izmocītos nervus. Viņ� saprata, ka tikpat lielā mērā, cik viņ� baidījās no Naga, tikpat lielā mērā tas bija viņam nepiecie�ams. Zināmā nozīmē Nags bija viņ�.

Lai nu kā � viņam jāatbrīvojas no inkriminējo�ajiem pierādījumiem, kuriem tik muļķīgā veidā bija ļāvis uzkrāties ap sevi. Viņam jādomā par kastēm. Leonam sē�ot un lūkojoties tajās, tā acu skatiens aizklīda uz dzīvojamo istabu, kur vecs paklājs tam atgādināja asinīm piesūku�os Austrumu paklāju, kas vēl joprojām atradās viņa automa�īnas bagā�niekā. Viņ� tāpat atcerējās, ka katrā slepkavībā tika izmantoti viņa darbarīki.

Bija tik daudz jāpārdomā, tik daudz jāizdara. Viņ� atgriezās pie logiem un lūkojās ārā. Neredzēja nevienu aizdomīgu automa�īnu � viņ� pazina katru ma�īnu kvartālā. Gadiem ilgi viņ� bija lūkojies pa logiem asfaltētās ielas garumā, tā ka jutās dro�s. Viņ� redzēja staigājam vairākus cilvēkus, ta�u nesaskatīja nevienu, kur� izskatītos pēc sve�inieka.

Leons aizzagās savas mājas aizmugurē un no turienes ilgu laiku novēroja apkārtni, līdz nolēma, ka iela ir klusa un nekur nav tūksto� policistu, kuri būtu paslēpu�ies aiz atkritumu konteineriem, garā�as dūnām, telefona stabiem un krūmiem. Viņam vajadzēja �ķērsot savu pagalmu līdz garā�ai, kur atradās tā mazā automa�īna. Viņam bija skaidrs, ko tas izdarīs ar daudzajiem pierādījumiem, lai gan nebija pārliecināts, ka tam izdosies tikt ar visu prom.

Nomierinājies un pārliecinājies par savu dro�ību, Leons sāka veikt gājienus līdz automa�īnai un atpakaļ, nesot kastes pa vienai, uzmanīgi ievietojot tās bagā�niekā virs asinīm notraipītā paklāja, kurā tikai pirms divām naktīm vēl bija ietīta misis Filipsa. Leons rīkojās uzmanīgi ar katru kasti, ta�u, ceļot vienu mazāk stipru, tās apak�daļa atplīsa. Viņ� nometās ceļos, mēģi-not saturēt burkas no izkri�anas uz virtuves grīdas. Tomēr viena burka, kurā bija atradusies sirds, saplīsa, izlīstot formalīnam. Ari orgāns aizslīdēja pa grīdu līdz pa�ai pagraba lūkai un tad pa kāpnēm nokrita lejā � pagrabā, atstājot aiz sevis �auru, �ķidru sliedi.

� Nolādēts, nolādēts! � Leons nolamājās par neveiksmi. Nu to visu bija jāsatīra � un nebija daudz laika... Viņ� nokāpa atkal pagrabā, savāca novārtīju�os sirdi un uznesa to aug�ā � virtuvē. Atradis izolācijas lenti, Leons nostiprināja izjuku�o kasti un iemeta tajā sirdi � kaut kur starp burkām.

Pēc tam viņ� palūkojās uz nekārtību visapkārt � uz saplēsto burku un izlieto formalīnu. Viņ� vienmēr bija jutis riebumu pret �o aromātu, ta�u tas nekad nebija uztraucis Nagu. Formalīns noteikti iesūksies grīdā, ja viņ� to ātri neuzslaucīs. Leons paķēra virtuves dvieli, ta�u drīz saprata, ka ar to nepietiks. Bija nepiecie�amas avīzes � daudz avī�u.

Viņ� atrada kaudzi avī�u dzīvojamās istabas stūrī, nometa tās uz virtuves grīdas un sastampāja, me�onīgi lēkādams pa virsu. Tad pamanīja avī�u virsrakstos Naga vārdu un saprata, ka arī avīzes jāiznīcina.

� Viss būs labi! � viņ� sev apsolīja.

Piecās minūtēs grīda likās sausa, un ar mitru suku un Cheer viņ� notīrīja linoleju, ļoti apmierināts ar rezultātu. Tad viņ� iedomājās, ka karstais laiks slikti iedarbosies uz tā mantību automa�īnas bagā�niekā.

Leons sagrūda visas avīzes maisā un aptina to. Maisu viņ� aiznesa līdz atkritumu tvertnēm un iemeta vienā no konteineriem, kas piederēja viņam. To izdarījis, viņ� paņēma nu labi salīmēto kasti, atgriezās garā�ā un paķēra vēl savu darbarīku kasti. Viņ� novietoja abas kastes uz automa�īnas aizmugurējā sēdekļa un pēc mirkļa piesardzīgi mēroja ceļu prom no �īs apkaimes.

D�ima Dreika karjera laikrakstā �Times� plauka � un tas notika, tikai pateicoties Nagam. Ne tāpēc, ka Dreiks kādreiz būtu sapņojis �ādā veidā � ar ļaunuma palīdzību � iegūt atzinību, bet tā vienkār�i bija sagadījies. Tā vismaz viņ� sev apgalvoja jau nez kuro reizi. Viņ� nebija ļauns cilvēks. Ja �os rakstus nebūtu rakstījis viņ�, to būtu izdarījis kāds cits, iegūdams cieņu, naudu un varu, kas nu tika viņam. Viņ� tāpat saprata, ka par Jādu veiksmi ir daudz pateicības parādā Ar�eram. Ja Dr. Ar�ers nebūtu tik norūpējies pilsonis, kā viņ� bija, Dreika informācijas plūsma varētu būt aprāvusies jau pirms ilga laika, ta�u Ar�ers bija tas, kas viņ� bija, � patiesi noba�ījies pilsonis, kur� savu iemeslu dēļ � ambiciozu iemeslu dēļ sniedza Dreikam noderīgu informāciju.

Ar�ers laikam jutās nepatiesi apvainots � sprieda Dreiks. Varbūt viņu mocīja kādas uzmācīgas idejas � un nebūtu nekāds brīnums saskarē ar to sievieti no izmeklē�anas biroja, kura novēroja katru viņa soli. Un kur tad vēl Ri�mens, ar kuru pietiktu, lai nobaidītu jebkuru cīnītāju.

Mitrais gaiss un tumsa visapkārt ietina it kā apvalkā, un Dreiks vēlreiz nolamāja Ar�eru par tādas pamestas vietas izvēlē�anos. Nejau�a automa�īna pabrauca garām mazajai ieliņai, un jau agrāk kāds bija novietojis automa�īnu alejas tum�ajā nostūrī. Tagad, kad acis bija apradu�as ar tumsu, Dreiks nosprieda, ka automa�īna alejā varētu būt Dr. Ar�era BMW. Viņ� pietuvojās, mēģinot pamanīt kaut ko, kas liecinātu, ka pie stūres vai tuvumā kāds ir, ta�u nevienu neredzēja. Aleja bija veidota no vairākiem celiņiem, kuri atzarojās no galvenā ceļa. Viens celiņ� beidzās ar strupceļu fabrikas aizmugurē.

Pieejot tuvāk, viņam �ķita, ka pie stūres redz apslēptu apveidu, ta�u tas bija tik nekustīgs, ka nelikās dzīvs. Pēk�ņi motors iedarbojās � un ma�īna traucās virsū Dreikam. Dreiks skrēja pa aleju līdz vietai, kur atzarojās celiņi, izliekoties, ka dodas uz otru � strupceļa pusi, bet pēdējā brīdī nogriezās pa otru celiņu. Automa�īna nobuksēja, un Dreiks izrāvās, izskrienot uz ielas, kur atradās viņa pa�a automa�īna, prātam drud�aini mēģinot saprast uzbrukuma iemeslu, ta�u tagad galvenais bija domāt tikai par vienu lietu � par svarīgu lietu � izdzīvo�anu.

Dreiks bija atklātā vietā un labi redzams. Viņ� skrēja uz savu ma�īnu, kas bija atstāta ielas vidusdaļā, kad aiz viņa parādījās Ar�era ma�īna. Tā tuvojās viņam ar se�desmit... septiņdesmit о.о astoņdesmit jūd�u ātrumu. Dreiks gatavojās pēdējā brīdī novirzīties sāņus, ta�u tas neizdevās. Vajātāja ma�īna it kā paredzēja viņa gājienu un trieca tā augumu pret novietoto automa�īnu. Asinis plūda aumaļām. Viņ� vārda pilnā nozīmē tika saspiests starp abām automa�īnām.

Braucot prom, Ar�ers ielūkojās ma�īnas sānu spogulī. Dreiks vairs nerunās ar Korānu vai Ri�menu... Par vienu uztraukumu mazāk viņa dzīvē.

Detektīve Emonsa piebrauca ar savu maskēto automa�īnu mājas tuvumā, kurā viens pats mitinājās Helfers. Viņa saskatīja gaismu da�os logos, ta�u nemanīja nekādu kustību. Viņa baidījās, ka viņ� jau ir aizlaidies, un ļoti vēlējās iekļūt mazā, nepatīkamā cilvēka dzīvoklī, lai pārmeklētu to.Detektīve piesardzīgi izslīdēja ārā no ma�īnas un gāja pa sānu ieliņu, kās veda uz Helfera pagalmu.

Viņa joprojām juta savādo aromātu, ko bija jutusi, būdama �eit iepriek�. Tā bija smirdoņa, ko viņa tik drīz neaizmirsīs. Pagalmā Emonsa apgāja apkārt garā�ai un atklāja, ka tās durvis ir vaļā. Tum�ā garā�as telpa atgādināja alu, un, �ev par lielu pārsteigumu, viņa ieraudzīja sudrabainu BMW, novietotu perpendikulāri atvērtajai garā�ai. Muļķis saprastu, ka mazā zebiekste to bija izkrāpis vai nozadzis. Kaut varētu zināt, kā viņ� varējis pie tās tikt, ta�u viņa vairāk domāja par to, cik apmierināta bija, atrodot viņu mājās. Steidzīga automa�īnas apskate ar kabatas bateriju atklāja faktu, ka tā nesen cietusi avārijā, jo tai bija bojātas priek�ējās restes un spānis. Viņa gribēja pierakstīt numuru, kad pēk�ņa �ņākoņa to izbiedēja. Tā apmetās apkārt un ieraudzīja melnu kaķi, kas sprauslāja un rādīja divas niknas, spīdīgas acis. Viņa atviegloti nopūtās un pierakstīja automa�īnas numuru, atzīmējot, ka tā nevar piederēt Helferam, jo tai bija �ifrēts numurs, kas liecināja, ka īpa�nieks ir ārsts.

Varbūt viņa nokļuvusi citā garā�ā? Te nebija nekādas loģikas.

Viņa neuzdro�inājās atvērt bagā�nieku bez ordera. Kur gan bija Tērners? Vai viņ� kaut kur apstājies iekost burgeru? Kabatas baterija apgaismoja Helfera atkritumu konteinerus, kas bija atslieti pret sētu.

� Sabiedriskais īpa�ums! � viņa pie sevis no�ukstēja un pasmaidīja. Viņai nebija vajadzīgs orderis, lai pārmeklētu atkritumus. Un kas gan varēja pateikt, ko viņa tur atradīs. _e.

Emonsa sameklēja �Hefty� maisu un aiznesa aiz garā�as, kur to iztuk�oja. Viņa atkal sajuta savādo aromātu, kas tai bija plūdis pretī jau no rīta, stāvot pie Leona Helfera durvīm.

� Ak Dievs, ko gan �is puisis ēd? � Emonsa nomurmināja un atcerējās kanibālu, kuru dēvēja par Nagu. Vienīgais ielas apgaismojums atradās kādu gabalu attālāk, un viņas kabatas baterija �ķita vienīgais gaismu dodo�ais priek�mets. Viņa vēlējās, kaut Tērners būtu �eit kopā ar viņu, un sataustīja savu makstī atrodo�os revolveri, priecājoties par dro�ības sajūtu, ko tas sniedza. Viņa klusi sev atkārtoja tos pa�us vārdus, kurus kā pēdējos bija izteikusi Tēmeram: � Es jau esmu piedzimusi uzmanīga.

Drīz Emonsas rokas bija apķepu�as tomātiem, ar kaut ko, kas izskatījās pēc rozīnēm un auzu putras, ieslīgu�as mitros kafijas biezumos, un diezin ar ko vēL Vai viņa rakājās neīstajā atkritumu tvertnē? Nevarēja būt Tas baismīgais aromāts, kas cēlās no konteinera, bija tas pats, kas plūda no Helfera nama. Viņa aizmeta malā vairāku laikrakstu kaudzi, pamanīdama kādu virsrakstu ar Naga vārdu. Viņu pārņēma �aubas un neziņa.

Ko viņa bija cerējusi atrast � Emonsa pati sev jautāja. Pretīgu, saspiestu tenisa bumbiņu pāri, kas izrādītos pūsto�i acu āboli? Varbūt bija pienācis laiks realitātes pārbaudī�anai, varbūt �Jim Beam� glāzītei. Kaut tomēr viņai izdotos atrast kaut ko, jebko, kas norādītu uz �o tipu kā misis Filipsas slepkavu! Tādējādi viņa norādītu uz viņu arī kā Oliņas slepkavu, un, ja viņ� tomēr nebija pats drausmīgais Nags, tad lieliski zināja, kur� tas bija.

Tēmeram bija taisnība par Helfera vārgulīgo ārieni. Viņa bija iztēlojusies Nagu kā varena stāva vīrieti ar hipnotiskām acīm kā romāna �Drakula� varonim. Bija grūti noticēt, ka kādu normālu sievieti varēja pieveikt tāda niecība kā �is knēvelis � Lī Hārvijam Osvaldam līdzīgais. Savukārt tomēr lielākā daļa slepkavu bija maza auguma, sākot ar Mensonu un beidzot ar kalsno Ri�ardu Speķu. Daudziem no viņiem bija piņņu problēma, it kā tie būtu iesprūdu�i pubertātē, un tie visi bija arī ar nopietnām viena vai otra veida seksuālām disfunkcijām. Un, ja Leons bija viens no diviem vīrie�iem, kuri darbojās �ajā slepkavo�anas orģijā, kā uzskatīja Dr. Korānā, tad Leons noteikti atbilda dueta pakļautajai pusei.

Tomēr Helfera atkritumos, lai gan tie smakoja, nekas neliecināja par izdarītu slepkavību sekām.

Emonsa aizdomājās par to, ko tā zināja par upuriem, par to, kā tie bija miru�i, � vispirms apdullināti ar āmura sitienu pa galvu, tādējādi zaudēdami samaņu. Tāds darbs atbilstu tādam mazam kroplim kā Helferam. Viņa labprāt izmantotu iespēju viņu satikt � ja kāds viņam līdzīgs tips pienāktu tai ar āmuru, viņa nevilcinādamies sa�autu tā nolādēto seju.

Tad viņa atcerējās �au�alīgos sievie�u ķermeņus � slepkavas roku darbu. �īs atmiņas kopā ar smirdo�ajām smakām visapkārt izraisīja viņai sliktu dū�u.

Emonsa ar nodomu bija izvairījusies no morga pēc tam, kad bija redzējusi pirmā upura fotogrāfiju komplektu, labi apzinoties, ka redzēt tos realitātē viņai būtu par daudz. Tērners bija vairāk nekā iejūtīgs un izpalīdzīgs, glabājot �o noslēpumu. Viņ� tāpat nebija arī viņai to pārmetis. Patiesībā viņ� visu laiku bija viņas pusē, parūpējoties, lai ziņojumos nebūtu nekā tāda, kas norādītu, ka viņa nav bijusi darbā pilnīgi iesaistīta.

Varbūt tādēļ viņa juta neatvairāmu vēlē�anos strādāt vairāk pie lietas nekā citi, it kā kompensējot savu trūkumu. Varbūt tādēļ viņai tik prasmīgi izdevās atklāt �os noziedzības pasaules klaidoņus � kā �ovu un nu Leonu Helferu. Neraugoties uz to, ko citi sacīja, �ovam, kaut ari viņ� nebija slepkava, nevajadzētu atrasties brīvībā. Leons bija veidots no tā pa�a kaula. Viņa vienkār�i to instinktīvi juta.

Turpinot sijāt atkritumus, viņa iedomājās varbūtēju scenāriju, kurā Leons, uzzinot par �ova arestu, bija ar nodomu izdarījis �ausmīgo dubultslepkavību, lai pierādītu �ova nevainību un tādējādi atgūtu tam brīvību. Varbūt Leons bez �ova jutās tikai kā puscilvēks. Ta�u nekas, ko viņa spēja atklāt, nenorādīja uz jebkādu sakaru starp �ovu un Leonu. Lai gan ideja bija vērā ņemama � kaut kas īsti nesaderēja.

Ziņkārīgs vīrietis, ejot garām, paraudzījās uz viņu, bez �aubām, domājot, ka ar viņu nav viss kārtībā. Otrs vīrietis, nākdams ap stūri, to nedaudz nobaidīja, un viņa iedomājās, ka tas ir Helfers, kur� nāk ar ļaunu nolūku. Ta�u tas bija gara auguma vīrietis melnā mētelī. Viņ� jautāja: � Jūs esat Emonsa, vai ne tā?

� Jā, es tā esmu. Un kas jūs esat?

� Perkinss. Perkinss no izmeklē�anas biroja. � Sve�inieks parādīja savu izmeklētāja apliecību. � Man piezvanīja ... lai es �eit būtu... ka �eit notiks izmeklē�ana un arests.

� Jā, tiek uzsākta dokumentācija.

� O, labi... tādā gadījumā es neesmu par vēlu. Kā jums �ķiet, cik ilgu laiku tas vilksies? Man mājās ir bērni, un viens no viņiem �ovakar ir mēģinājumā.

Viņa pasmaidīja par viņa teikto un izvilka rokas no atkritumu tvertnes, tad paķēra da�us laikrakstus, mēģinot ar tiem noslaucīt tās. Piepe�i tā pamanīja baismīgus traipus uz papīra un sajuta atkal savādo, satrauco�o aromātu. Un tad viņa saprata, ka tā bija tā aizsarglīdzekļa smaka, kas tika izmantots mirstīgajām atliekām morgā. Pēc tam viņa atcerējās ma�īnas numuru Helfera garā�ā. Ta�u bija par vēlu.

Vīrietis pacēla savu melno ceļasomu ar vienu ķirurga cimdā ietērptu roku un mirkli �ūpoja to viņas acu priek�ā. Tad pēk�ņs ātrs ledainas dzelzs zvēliens ietriecās viņai acīs. Sve�ais smējās, it kā tas viss būtu maģisks joks. Viņa akli streipuļoja prom, mēģinot izvilkt savu revolveri, kamēr viņ� sacīja: � Iepazīsties � ar īsto Nagul

Viņai sniedzoties pēc revolvera pleca makstī, Nags metās uz viņu, atspīdot kaut kādai gaismai, un �īs gaismas zibsnis nocirta viņas labo roku. Atdalītais loceklis ar dobju troksni nokrita tai pie kājām. Viņa spalgi iekliedzās un metās prom, ieskriedama garā�ā, asinīm �ļācoties no nocirstās plaukstas pamata, pulsējot līdzīgi geizeram un padarot viņu neprātīgu. Pār viņas seju no pieres un acīm plūda asinis. Ar veselo roku viņa drud�aini sniedzās pēc sava revolvera, taustoties un visbeidzot to atrodot, bet tad arī sajuta spēcīgu nagu iecērtamies kaklā, pārgrie�ot artērijas un apraujot tās nevarīgo, klunksto�o kliedzienu. Viņa tika piespiesta pie automa�īnas korpusa. Nespēdama apgriezties, viņa cie�i turēja revolveri piespiestu sev klāt, gaidot, kad viņ� pagriezīs viņu, lai ietriektos ar nolādēto nagu viņas krūtīs, uz�ķēr�ot tās augumu Edz nabai, kā pati bija redzējusi neskaitāmās �ausmīgās fotogrāfijās.

Viņa bija devītais upuris.

Emonsa centās sajust revolveri savā rokā, bet tā bija kļuvusi nejutīga. Viņa vēl juta, kā aizslīd apziņa, un saprata, ka, nespējot palikt pie samaņas, mirs, ta�u palikt pie samaņas nozīmētu paildzināt sāpes, ja viņ� vēlreiz cirstu ar nagu. Viņa jau bija zaudējusi roku, no viņas kakla jau pludoja asinis.

Nags pagrieza viņu pret sevi un ieraudzīja revolveri, sa�ņaugtu viņas dūrē. Mirkli viņam likās, ka tiks no�auts, redzot to savā priek�ā, ta�u pēc tam viņ� saprata, ka viņa bija par vārgu, lai to paceltu, pārāk vārga, lai nospiestu mēlīti. Tas izraisīja smaidu uz viņa lūpām. Viņ� pacēla baismīgo rīku pār savu galvu un trieca to lejā vienā spēcīgā cirtienā, juzdams, kā tas pār�ķēla sievietes augumu, leduscirtņa asuma galiem izslīdot tai cauri un liekot viņai vēlreiz izliekties un iekliegties.

Nagam bija paveicies ieraudzīt Emonsu no mājas, kad tā pārmeklēja Leona atkritumu konteineru. Viņa nebija ievērojusi viņa automa�īnu. Viņ� izplēsa lapiņu no mazās piezīmju grāmatiņas, kuru tā nēsāja sev līdzi. Viņ� iznīcinās to vēlāk.

Nags nekad nebija cerējis izbaudīt slepkavību kā eksplozīvu orgastisku pārdzīvojumu, ta�u pēc tā bija vienmēr tiecies un nu to arī piedzīvojis. Brutālajā dzīvības atņem�anas baudā viņ� piepildīja to savas esamības pusi, kas bija dziļi apslēpta zem maldino�ās ārienes visu viņa dzīvi. Tā puse bija ienīdusi jebkādu apspiestību, visus strīdīgos, stingros priek�rakstus, spiedienu, ko izraisīja da�ādas saskaņo�anas, balsis, kas visu tā dzīvi mācīja, kā dzīvot. Tā bija tā puse, kas slepeni domās nogalināja savu tēvu un māti katru nakti gadu garumā, ko viņ� pavadīja zem viņu jumta. Tā viņa puse, kas tika atturēta no tā māsas pakār�anas, tās vietā pakarot viņas suni. Tā bija tā puse, kas visu viņa dzīvi bija cīnījusies, lai to izlaistu un atbrīvotu no va�ām. Nu viņ� bija padevies tai, pie tam pietiekami labi piemērojies lai to izdarītu uzmanīgi un ar meistarīgu plānu padomā.

Vērojot sievietes lokāmies zem tā spīdzino�ā naga, pirms tās pilnībā tika uz�ķērstas, viņ� varēja arī mierināt sevi ar domu, ka nekad netiks notverts � nekad. Lai to nodro�inātu, viņam bija Leons, un tāpat, lai to nodro�inātu, viņam bija arī Dr. Saimons Ar�ers. Leons, viņa Ovids, bija perfekts muļķis, perfekts upuris pēc pa�a vēlē�anās. Dr. Saimons Ar�ers bija uzzinājis visu par nabaga Leonu no viņa mirsto�ās mātes slimnīcā, kur Ar�ers veica savu labdarības darbu. Ar�ers precīzi zināja, kādu dvēseles stāvokli viņas nāve izraisīs plānprātīgajā Leonā un ka viņ� būs noderīgs viņa mērķim � patiesā Naga lomai.

Ta�u izrādījās, ka Leonam pa�am ir savas domas. Dzejolis Ar�eru bija �okējis, ta�u vēl lielāks �oks bija, kad Dr. Dariuss pastāstīja viņam par tā atra�anu ķermeni. Dariuss bija dabūjis kopiju no Lasropes un pārspriedis tā saturu ar Ar�eru. Mazais izdzimtenis nebija klausījis viņam, un Ar�era gudri izstrādātie plāni nu bija apdraudēti, ja vien viņ� ātri nespēs nolikt visu savā vietā. >

Pirmais solis, lai nokārtotu lietu, bija uz�ķērst detektīves Emonsas miesu no aug�as ndz apak�ai ar darbarīku, kuru bija radījis ļaunums un kuru bija uzlabojis un noslīpējis Ar�ers. Viņ� uzklāja sev uzsvārci, ko izņēma no savas ceļasomas, pacēla ļengano stāvu un ienesa mirsto�o sievieti Helfera mājā.

Iekļuvis ar Emonsu, kura vēl bija dzīva, Leona mājā, Ar�ers guva sev vēl vairākas baudas. Viņ� atdalīja tās locekļus, izrāva tās iek�as no vēdera dobuma, savijot kaudzē blakus viņai, kā jau tas bija Naga dabā. Ri�mens, Korānā un pārējie atradīs viņu uz�ķērstu kā zivi uz dēļa. Un Leons bija perfekts aizdomās turamais.

Ar�era drēbes bija notraipītas asinīm, ta�u bagā�niekā tam bija maiņas drēbes. Būdams ļoti uzmanīgs, viņ� bija uzlicis matu tīkliņu un uzvilcis ķirurģiskos cimdus, parūpēdamies, lai neatstātu pirkstu nospiedumus arī naga iek�pusē. Viņ� bija pārliecināts, ka Korānā iedomāsies izmeklēt arī tā iek�pusi. Nu, gatavs baroties ar miru�o Emonsu, viņ� pārklāja pa�a zobus ar akriliksa uzmavu, kas kopēja Leona Helfera nospiedumus. Viņa plāns bija ģeniāls, pateicoties viņa mainīgā ego pārdomām, kuru viņ� turēja slepenībā pat no Leona.

Zobu nospiedumi bija sveicieni no Leona zobārsta � kāda Dr. Pārķēra, kur� bija kļuvis par vispiekāpīgāko ārstu, kad tam tika parādīti 25 000 dolāru. Labajam zobārstam bija vairāki lieli spēju parādi, no kuriem viņ� dedzīgi vēlējās atbrīvoties. Darījums bija noritējis gludi, un, kad Ar�ers atkal apciemoja Dr. Pārķeru, zobārstam nebija nekādu baiļu vai aizdomu par viņu. Viņ� tikai vēlējās zināt, vai bija vēl kaut kas, ko viņ� varētu par samaksu viņa labā izdarīt. � Ir viena lieta, � viņ� bija tam atbildējis, pirms nogrūda ārstu lifta �ahtā. � Tu vari manā labā mirt.

Ar�ers bija nolēmis, ka Pārķeram, tāpat kā D�imam Dreikam, vajadzēja tikt iznīcinātam. Tas tikai sakopa lietas, un viņ� bija ļoti piesardzīgs, lai nekļūdītos.

Nu viņ� ķērās pie Emonsas baudī�anas, jūtot, kā siltās asinis un miesa slīdēja lejā pa rīkli. Viņas dvēsele vairos viņa varu, kļūs ar viņu vienota kā laupījums un plēsoņa, sastopoties pēdējā savienībā. Viņa ies ilgu ceļu, lai dotu tam spēku, kas bija nepiecie�ams visam, kas to sagaidīja nākotnē. Ta�u viņam nebija daudz laika � Leons varēja atgriezties un varētu parādīties arī Emonsas partneris vai citi policisti.

Ser�ante Emonsa bija patīkams pārsteigums, kas pats bija tam iedevies rokās � tādā veidā, kā tas notika. Ar�ers bija iegājis Leona smirdīgajā dzīvoklī ar atslēgu, kuru viņ� bija izgatavojis jau pirms ilga laika. Redzot, ka Leona nav mājās, tas bija saniknojies, pie tam viņ� bija ne 4ien viņu neklausījis un aizgājis, bet savācis arī visas burkas ar orgāniem.

Viņ� bija piegājis pie loga un cie�i lūkojies laukā, atceroties, kā viņ� reiz pa �o pa�u logu bija vērojis Leonu un misis Filipsu parkā barojam balo�us. Viņ� tad bija zinājis, ka viņa otrā personība, citiem pazīstama kā Nags, nogalinās misis Filipsu, lai vēl vairāk pierādītu Leona kā Naga vainu slepkavībās. Pēc tam kad Leons tiktu arestēts, Saimons pierādītu, neatstājot nekādas �aubas, ka Helfers bija Nags un ka viņ� bija vienīgais Nags. Tā bija tāda uzmanību piesaisto�a lieta, kas izvirzītu viņu tādā izcilā stāvoklī, kāds pienācās tā profesijai. Ja viņam jebkad bija lemta tāda nopietna attieksme, kāda tika veltīta tādiem cilvēkiem kā Luteram Dariusam, viņam vajadzēja realizēt sava otrā es ne�ēlīgo plānu. �is es bija apsolījis, ka tad, kad tas tiks piepildīts, Saimons Ar�ers kļūs par vienu veselu.

Tad viņ� pa sānu logu bija pamanījis Emonsu pārmeklējam Leona atkritumu konteineru. Viņ� devās ārā, sākumā izbijies, ta�u, kad ieraudzīja tās maskēto policijas automa�īnu, kurai tuvumā neviena nebija, .viņ� iekāpa tajā un izsauca dispe�eru, kur� atbildēja: � Vienība 234, kur jūs atrodaties?

Kad Ar�ers neatbildēja, dispe�ers turpināja: � Tēmer? Vai jūs tur esat? Emonsa? Luīz, vai jūs tur esat? � Luīza Emonsa tātad bija tā policiste pie atkritumiem, ta�u no viņas partnera nebija ne miņas. Viņa dro�i vien �eit klejoja viena pati. Bez �aubām, viņa bija redzējusi viņa BMW un, iespējams, sadauzīto spārnu. Viņ� nolēma, ka var izmantot �o gadījumu, lai vēl vairāk norādītu uz Leonu kā slepkavu un atbrīvotu sevi no jebkādām iespējamām aizdomām. Laimīgā kārtā, nākdams �urp, viņ� bija paņēmis līdzi melno ceļasomu, plānojot novietot slepkavības ieroci Leona guļamistabas skapī. Nu viņ� atstās Emonsas ķermeni kopā ar nolādēto slepkavības daiktu, lai nodro�inātu Leona absolūtu vainu. Tas viss nevarēja būt noticis labāk. Pat viņa ļaunais otrais es nebija izplānojis tādas beigas Nagam, kā to izdarīja nejau�s gadījums.

Ar�era lūpas bija sarkanas no asinīm. Viņ� norija vēl vienu upura miesas gabalu, apzinoties, ka proteīns bija tam veselīgs. Pieēdies pēc sirds patikas, viņ� iesniedzās ar savu asiņaino cimdā ietērpto roku mutē un noņēma cieto zobu uzmavu, ko Leona zobārsts bija viņam par bargu naudu izgatavojis. To viņ� uzmanīgi ielika polietilēna maisiņā un ievietoja savā kabatā.

Viņ� stāvēja pārliecies pār ķermeni tur, kur tas virtuvē gulēja. Emonsa dzīvē bija bijusi pievilcīga sieviete � viņa mirdama bija viņu spēcinājusi. Viņa spēcīgā iek�ējā būtība � viņa otrais es kļuva spēcīgāks un enerģiskāks ar katru reizi, kad viņ� tika pie ē�anas, � un arī Saimons Ar�ers tika spēcināts. Ar katru slepkavību Saimons arvien vairāk un vairāk pierada iegūt to, ko gribēja.

Nu viņam vajadzēja ļaut notikumiem iet savu gaitu. Viņ� atkāpās no upura, kas uz kādu laiku bija pēdējais. Maskarādei jābeidzas � Nagam jātiek notvertam un tā terora laikam jābeidzas. Un visam jānotiek Saimona labā.

Ar�ers apsēdās Leona Helfera dzīvojamās istabas vidū, pierāvis ceļus pie krūtīm, �ūpodamies un nogaidot, pilns apņēmības saglabāt mieru un noslēpt savas pēdas tikpat uzmanīgi, kā viņ� to bija darījis gada garumā. Drīz viņ� beigs eksistēt kā slepkava un viss beigsies ar Leona sagūstī�anu un, vēlams, viņa nāvi.

Tas bija savādi, ka viņ� bija kļuvis par slepkavu. Kādēļ? Viņ� to nebija plānojis, ne glu�i. _e. vismaz ne pirmajā reizē, un tomēr tas bija radies it kā pats no sevis, no tā, kas viņ� bija un p ko darīja. Viņ� bija sācis laboratorijā, kur izģērba miru�ās sievietes, zinot, ka nedrīkst tās kaut kādā veidā sakropļot, zinot, ka, ja to darīs, tas noteikti beigsies ar viņa atlai�anu no darba vai pat arestu. Viņ� guva prieciņus, kas palika nepamanīti. Viņ� zināja, ka tam jāatturas no jebkāda cita griezuma kā izmeklētāja grieziena, ja vien nebija kāda īpa�a un steidzama nepiecie�amība izdarīt vēl citādu griezienu. Ta�u viņā bija radusies tieksme griezt. Da�reiz viņ� vēlējās uzplēst rumpi no galvas līdz pirkstgaliem. �ī vēlē�anās sāka pārņemt tā saprātu līdzīgi audzējam. Viņ� varēja izkropļot iek�as, to, kas nebija redzams. Un tā viņ� sāka... Viņ� saplosīja orgānus savas laboratorijas no�ķirtībā. Vēl neesot pietiekami apmierinātam, viņ� sāka ēst da�ādās miesas daļas.

Ar�ers nesaprata � kādēļ.

Kādēļ viņa apetīte uz miesu bija pēk�ņi radusies? Vai tā bija iedzimta? Sena iekāre, ģenētiski kodēta? Varbūt tai bija psihopātiska izcelsme, ko bija izraisījusi nejaukā bērnība, kad viņa māte bie�i bija to situsi, sodot par nedarbiem? Lai nu kā būtu � kādēļ viņ� tagad izjuta nepiecie�amību pēc svaigas nogalinā�anas, ja iepriek� bija pieticis ar mierīgo, kluso baro�anos ar līķiem, kas nokļuva morgā?

Ambīcijas � viņ� iedomājās. Viņ� varētu turpināt apmierināt savas neparastās tieksmes tāpat, kā bija to darījis gadiem ilgi pilsētas morga klusumā, ta�u viņa otrās būtības dēļ � tās būtības, kas bija pietiekami ambicioza, lai vēlētos augstāku stāvokli � doktora Dariusa vietu, � tās dēļ bija jāsaņemas.

Ar�ers labi prata glabāt no visiem savus noslēpumus, bet viņam nebija nekādu noslēpumu no sevis. Viņ� zināja, ka pastāv divi Saimoni Ar�eri.

Viņam jāpieceļas, jāpiezvana un jātiek prom.

Viņ� savāca savu melno ceļasomu un citas lietas, atstājot tikai slikti paslēpto slepkavības darbarīku un uz�ķērsto, sastingu�o detektīves Emonsas līķi. Viņas acis bija pazudu�as no to dobumiem � tās bija delikateses, ko Ar�ers arī bija apēdis.

Viņ� uzgrieza numuru 911 un ieslēdza samontēto ierakstu, ko bija izdabūjis no Leona pirms da�iem mēne�iem, zinot, ka pienāks diena, kad nāksies to izmantot. Leona ierakstītā balss sacīja: � Kāds ir nogalināts ... atsūtiet palīdzību... ātri. � Viņ� pateica arī adresi. Ar�ers nolika klausuli, neņemot vērā operatora protestus.

Pēc tam viņ� ātri pazuda.

Kad Deivs Tērners tuvojās Leona Helfera nelielajai mājai, viņa sirds bija kā sastingusi ledū, nervi likās pilnīgi truli un skatiens bija aizmiglojies kā dzērājam. Tā ir patiesība... noteikti patiesība, kas tika ziņota pa radio, � atrasts vēl viens Naga upuris. Policiste... Viņ� zināja, ka tā ir Emonsa.

� Nolādēts, Luīza, nolādēts! Kādēļ tu nepagaidīji? � Roka viņ� turēja pārmeklē�anas orderi, vicinot to pret nejutīgajam nakts debesīm.

Kapteinis Alans Ri�mens stāvēja uz tiem pa�iem pakāpieniem, kur Tēmers un Emonsa bija izpra�ņāju�i Leonu Helferu. Viņ� �ķita diriģējam policistu orķestri. Blakus Ri�menam stāvēja ser�ants Pīrss, un nu viņi norādīja uz Tēmeru, kur� cīnījās, lai izsprauktos qauri pūlim pie viņiem. Ri�mena skatiens bija tik drūms, it kā tas būtu norijis suņuburk�ķi. Viņ� devās tie�i pie Tēmera, sagrāba viņu pie pleciem un, nelai�ot vaļā, sacīja: � Kur, velna pēc, tu biji, Tēmer?

� Es... es... devos pēc pārmeklē�anas ordera, kaptein. Bija paredzēts, ka viņa... viņa neies, līdz es ieradī�os.

Ri�mens izrāva tam no rokas orderi un paraudzījās viņā.

Tēmera seja bija bēdu sagrauzta. � Vai viņa... vai viņa nomira. Л grūti?

Pīrss vienkār�i atbildēja: � Tēmer, tu nevēlies iet tur iek�ā...

Tēmers centās paiet garām, ta�u Ri�mens tam neļāva, pavēlot palikt uz vietas.

� Izdzimtenis! Izdzimtenis! Mazā zebiekste, kaptein! Tas puisis ir zebiekste! Kādēļ viņa nepagaidīja? Kādēļ viņa viena gāja iek�ā? Tur nav nekādas loģikas. Viņa apsolīja. Viņa zināja, ka tas ir bīstami, zināja, ka es biju ceļā. Tad kādēļ? Kādēļ!

Tēmers pārliecās pār automa�īnu, un tā augums drebēja aizturētās dusmās un asarās.

Pīrss noraudzījās uz Tēmera pakausi un teica: � Par viņu parūpēsies, Tēmer. Tagad viņai vairs nesāp.

Ri�mens sarauca pieri un nervozi pamāja, piebilstot: � Viņa iedzina Nagu strupceļā, Tēmer... Nu mēs zinām, kas ir �is izdzimtenis. Ar viņu ir beigas...

Leonam Helferam piedero�ajā namā D�esika Korānā vispirms steidzīgi novērtēja ķermeņa stāvokli un novietojumu. Nezin kādēļ viņu daudz vairāk satrauca tas, ka Emonsai vairs nebija acu, nekā tas, ka viņas ķermeņa orgāni bija izņemti � da�i atradās tam blakus, citi, piemēram, lielākā daļa smadzeņu, bija izsvaidīti pa visu telpu. Da�iem orgāniem vairs nebija parastie izmēri � laikam kanibāls bija mielojies ap tiem.

Lai mazliet atgūtos no redzamā un atvilktu elpu, D�esika apstaigāja katru istabu, meklējot jebkādus pavedienus, kas varētu norādīt, kur Emonsa atradusies uzbrukuma brīdī. No asiņu plankumiem uz sienām �ķita, ka nogalinā�ana bija notikusi virtuvē. Varbūt viņa tikusi pārsteigta un tai uzbrukts, kad tā ienākusi pa aizmugurējām durvīm. Asiņu sliede ieveda D�esiku atkal virtuvē, kur sieviete bija mocīta. Tās orgāni, likās, bija �ķiesti pa telpu ar niknumu, kas �ķita vēl vardarbīgāks, nekā Nags līdz �im bija izrādījis.

Emonsu ar grūtībām varēja atpazīt.

Skats bija tik �au�alīgs, ka D�esika apstājās, ko policijas fotogrāfi un pierādījumu vāk�anas komanda, �ķiet, iztulkoja kā vājuma izpausmi. Viņa ātri sasparojās, kad izdzirda kādu sakām, ka Dr. Ar�ers atrasts un ir ceļā uz �ejieni.

Viņa vēlējās paveikt pēc iespējas vairāk, pirms viņ� ieradās. Viņa uzdeva pierādījumu vāk�anas komandai pārmeklēt visas vietas, jo īpa�i meklēt darbarīkus un nāvējo�us iero�us. Viens no vīriem devās tie�i uz pagraba atvērto lūku, iekāpjot kāda �ķidruma pe|ķē. D�esikas sauciens uzmanīties nāca par vēlu.

Viņa novietoja savu melno ceļasomu aizsnieg�anas attālumā un nometās ceļos pie Luīzas Emonsas izkropļotā līķa, visiem spēkiem cen�oties savaldīties, lai varētu paveikt savu darbu. Viņa tūlīt konstatēja, ka ķermenis �eit atradies mazāk par stundu. Tomēr jau bija saradu�ās mu�as.

D�esika izgrieza asiņainā apģērba strēmeles, ieliekot tās papīra aploksnēs, kā tas bija nepiecie�ams, lai vēlāk iz�āvētu un saglabātu asins traipus. Viņai ienāca prātā likuma pants, kas attiecās uz �āda rakstura medicīniski tiesisko pierādījumu iegū�anu.

Viņa zināja, ka pierādījumu atbilstība neprasīja Ņujorkas �tatam izslēgt jebkuru aizvieto�anas vai vilto�anas iespēju. Tam vajadzēja tikai nodibināt saprātīgu pieņēmumu, ka nav notikusi sākotnējo pierādījumu aizvieto�ana, pārveido�ana vai vilto�ana. Tika pieprasīts tikai izveidot iegū�anas ķēdi � saprātīgu nodro�inājumu, ka tiesas eksponenti bija tie pa�i, kas tikai paņemti notikuma vietā, un ka tie bija paliku�i tādā pa�ā stāvoklī.

Izmeklē�anas materiālu nodro�inā�ana ceļā starp notikuma vietu un medicīnas izmeklētāju biroju tika uzskatīta par pa�u par sevi saprotamu. No Dr. Arona Holkrofta D�esika bija mācījusies, ka nepietiek tikai pierādīt tā priek�meta autentiskumu, uz kura veikta analīze, bet jāpierāda arī, ka analizēto materiālu apsardze bijusi pilnīgi uzticama.

Vienmēr pastāvēja materiālu sajauk�anas, pat iznīcinā�anas iespēja pārpildītajā laboratorijā, ta�u diem�ēl vienmēr, kaut arī retāk, pastāvēja vēl arī vilto�anas iespēja. Viņa atcerējās vārdu pa vārdam, ko Holkrofts tai bija teicis par �o tēmu. � Ir nepiecie�ams, lai visas vilto�anas iespējas tiktu novērstas un tādā gadījumā, ja tiesu izmeklē�anas materiāli tiek nodoti no rokas rokā, par pierādījumu nedrīkst pieņemt tikai to, ka materiāli biju�i uzticamas personas rokās un nodoti tālāk.

Pat tādam izmeklētājam, kur� izlikās to nezinām, bija vienīgi jāizveido tāda apsardze, kas garantēja nodro�inājumu. Ar�ers to zināja. Katrs izmeklētājs to zināja.

Vai viņ� varēja izmantot to savā labā, lai nostiprinātu savu karjeru? Tas nebūtu grūti izdarāms medicīnas izmeklētāju biroja patiesajam vadītājam � tāpat kā mafijas grāmatvedim, kas labo vai vilto dokumentus.

Pārdomādama par apsardzes posmu nozīmību Naga lietā, D�esika noņēma paraugus no Emonsas jau papīrbalto, sastingu�o pirkstu nagu apak�as.

Viņa izmisīgi centās būt pa�kritiska, pārdomājot, vai nav pārāk netaisna pret Ar�eru. Ņemot vērā �īs situācijas apstākļus � cilvēku trūkumu, piepe�o Dariusa kā spēcīga vadītāja zaudējumu nodaļā, viņas pa�as daudziem nepatīkamo klātbūtni � varbūt viņa pati bija vienkār�i kļuvusi pārlieku aizdomīga? Viņa jutās nelaimīga un nomākta, jo sāka turēt aizdomās pat savus draugus, piemēram, D�onu. Vai viņ� nebija novērsies no viņas? Viņ� bija atlicis viņas lūgumu, tā vietā strādājot pie kāda steidzamāka darba, un pēdējo reizi, kad viņi abi sarunājās, viņa balsī bija kaut kas sve�āds, kaut kāds mājiens, kas it kā zemtekstā sacīja, cik �ēl viņam kaut kā bija, par kaut ko neizrunātu. Attiecībā uz Ar�era pagātnes izpēti viņ� bija devis tikai vispārinātas ziņas, nekā konkrēta.

Varbūt viņas uzmācīgās idejas un aizdomas sāku�as iziet ārpus kontroles, ietekmējot tās skatījumu un attieksmi pret cilvēkiem? Varbūt...

� O, Dievs, kas tas! � atskanēja balss no pagraba.

D�esika piegāja pie lūkas un cie�i lūkojās lejā. Baterija apgaismoja kādu cilvēka orgānu.

� Kas tas ir?

� Izskatās pēc liesas vai nieres... es nezinu, � viņ� atbildēja.

� Atstāj to precīzi tā, kā atradi. Neaiztiec neko! Vai tur leja ir jebkādi darbarīki?

� Nekā cita kā slotas un grābekļi. Tas ir savadi.

� Kas ir savādi?

� �eit ir darbagalds, bet nav darbarīku kastes, nav darbarīku.

� Darbarīki ceļo kopā ar �o slepkavu, � D�esika sacīja.

� Tie dro�i vien ir viņa automa�īnā. Paskaties, vai tu vari tur atrast gaismas slēdzi, bet es pasauk�u fotogrāfu. '

Parasti tiesu praksē notika tā, ka zvērinātie, redzot priek�metus, kas tika iesniegti kā lietai nozīmīgi pierādījumi, bija spēcīgi �okēti. Viņa zināja no pieredzes ar Matisaka lietu, kad kopā ar D�onu bija savāku�i nelielu kaudzi izmeklē�anas pierādījumu, ka tādas lietas kā tā, kas atradās Leona Helfera mājas pagrabā, dro�i vien iesēdinātu vainīgo uz mū�u. Viņai tikai vajadzēja nodro�ināt, lai Sis pierādījums līdz tiesai nonāktu nevainojamā stāvoklī un tiktu atzīts par autentisku, uzmanot tā nogādā�anu un uzglabā�anu un uzticot �o darbu godīgam cilvēkam. Tikai tad tiesnesis varēja atzīt, ka apsardze bijusi atbilsto�a un tādējādi pierādījums ir likumīgs.

Rūpīga piezīmju izlasī�ana par katru Naga upura lietu bija D�esikai atklājusi, ka Dr. Saimons Ar�ers ne vienmēr bijis uzmanīgs attiecībā uz pierādījumu un dokumentu apsardzi. Viņa nosprieda, ka tas varēja nepatikt doktoram Dariusam. Nav �aubu, ka viņiem bija strīdi par to. Virspusēji, jo īpa�i cilvēkam, kur� nebija saistīts ar tieslietām un medicīnu, tas varēja likties pēc noteikumu vienkār�o�anas, pavir�ības, kļūdas, ta�u D�esikas Koranas uztverē tā bija tī�a ļaundarība. Vai vismaz nolaidība.

Jau agrāk D�esika bija aizgājusi uz �New York Times�, kur satikusi D�imu Dreiku, izrunājās ar viņu. Dreiks likās pa�apmierināts ar sevi. Viņa kategoriskā tonī bija vaicājusi, kas avīzei piegādājis informāciju par slepkavas rakstīto dzejoli. Viņ� bija atteicies atbildēt uz �o jautājumu, izraisot asu strīdu.

� Jūs zinājāt, ka tas sakompromitēs mūsu lietu, un tomēr publicējāt rakstu, pat nedodot mums tik daudz goda kā zināt, ka dzejolis ir jūsu rokās un ka jūs to publicēsiet, Dreik. Vai jūs nesaprotat, ka ar katru reizi, kad izdarāt kaut ko tādu, jūs iznīcināt jebkādu uzticību, paļāvību vai sadarbību, kas radīta starp presi un policiju?

Viņ� noliecās uz priek�u savā �īksto�ajā krēslā un tad, strauji pieceldamies kājās, atbildēja: � To publicēt bija mana redaktora lēmums, un es viņu cienu par saprātīgumu un uzdro�inā�anos.

� Tā ir policijas darba traucē�ana � un jūs to zināt.

� Klausieties, doktor Korānā, � viņ� sacīja, paceļot balsi un palūkojoties uz apkārt eso�ajiem, kuri bija sāku�i klausīties-,

� man ir trīsdesmit trīs gadi, esmu izmeklē�anas reportieris � veterāns un � pats galvenais � esmu lojāls rakstam!

� Rakstam? � viņa uzsvērti sacīja.

; � Rakstam, laikrakstam, sabiedrībai*.. ___ .

* Viņa nicīgi nosprauslājās. � Jums ne tāda merā_r cik liela ir �urku pakaļa, nerūp sabiedrības intereses. Mēs abi to zinām.

� � Labi, varbūt es neesmu tik zino�s par to, ko sabiedrība vēlas vai domā, bet...

� Sabiedrības intereses jums liekas pārāk abstraktas � neizprotamas?

Viņ� mirkli lūkojās, saprotot, ka viņa nostāda to muļķīgā situācijā. � Ja es iegūstu kādu informāciju, kas derīga labam rakstam un nepārkāpj likumu, tad es to izmantoju. Ja tas apbēdina jūs vai Ri�menu, vai to biedēkli mēru, tad tā nav mana darī�ana.

� Tā varētu būt lielākā mērā jūsu darī�ana, nekā jums liekas, mister Dreik. Es esmu uzzinājusi, ka jūs ieguvāt informāciju no Saimona Ar�era, kas nekur rakstā netika pieminēts.

� Nebija nekā... � Viņ� apklusa, un tā vainīgo, samulsu�o acu izteiksme viņu nodeva.

D�esika tad bija pagriezusies un gājusi prom, atstājot pārsteigto reportieri noskatāmies nopakaļ FIB aģentei ar spieķi rokās.

Nu viņa uzzināja, ka Dreiks miris satiksmes negadījumā, no kura vainīgais bija aizbēdzis, atrodoties, kā tika informēts, bīstamā uzdevumā, kam bija sakars ar ielu bandām un narkotikām. Saimona Ar�era asistents bija strādājis nozieguma vietā, savācot da�ādus pierādījumus � krāsas pārpalikumus un narkotiku piederumus, kas tika atrasti netālu no notikuma vietas. Ar�ers aizdomīgi nekur nebija atrodams.

Savādi, ka tik daudz cilvēku mira ap Saimonu Ar�eru. Vispirms Dariuss un nu Dreiks un... Sagadī�anās? Viņa bija redzējusi sagadī�anos darbā no savas puses lietā ar Matisaku, ta�u �ī sagadī�anās jau kļuva aizdomīga.

Vai viņai bija vēl kādas �aubas par Dr. Ar�era vainu? Viņa jau bija aptraipījusi tā reputāciju, izstāstot mēram, komisāram un Ri�menam par savām aizdomām, ka tie�i viņ� sniedzis Dreikam informāciju par Ovidu. Un vai tas bija Ar�era smagākais noziegums? Pateicoties pieredzei ar tādiem krimināliem subjektiem kā Simss un Matisaks, viņai �ķita gandrīz neiespējami ticēt, ka kādam nebija dziļāk slēpti motīvi vai slepenas ambiciozas tieksmes.

Tie�i tad Ar�ers parādījās notikuma vietā ar �oka un �ausmu izteiksmi sejā, kas liecināja par to, cik ļoti lielā mērā Naga darbs viņu satriecis un ka viņ� tikpat lielā mērā kā ikviens cits vēlējās notvert So izdzimteni. Slepkava � īpa�i pēc �ī pēdējā nozieguma � bija viņu visu mērķis. Tas bija pats galvenais.

� Viena cietu�ās niere nosviesta lejā � -atrodas pagrabā,�-viņa sacīja Ar�eram.

Ar�era sejas vaibsti it kā pārakmeņojās, kas atbilda medicīnas izmeklētāja darbam. D�esika skaidri saprata, ka arī viņai nepiecie�ams uzlikt lieti�ķa profesionāļa masku.

� Doktor Korānā, jūsu izskats liecina, ka jums nepiecie�ams mazliet svaiga gaisa, � viņ� sacīja. � Ja jūs vēlaties iziet ārā, lai ievilktu elpu, es jau �eit bū�u...

Viņa atcerējās, cik gādīgs viņ� bija attiecībās ar Dariusu.

� Nē, ar mani viss ir kārtībā. Esmu pāri sākotnējam triecienam, tā varētu teikt...

Viņ� pakratīja galvu uh savilka lūpas. � Tas ir briesmīgi... vienkār�i baisi, ko �is ārprātīgais ir izdarījis.

� Es nevaru saprast vienu lietu � kādēļ viņ� to izdarīja �eit, savā dzīvoklī? Iepriek�ējās reizēs tas bija tik uzmanīgs.

Ar�ers paraustīja plecus. � Viņa acīmredzot viņu pārsteigusi un iespējams... Nu, panika nedod laiku pārdomām.

� Bet viņ� ir bijis vienmēr tik uzmanīgs, tik organizēts un apdomīgs,

� Kā jau es teicu, doktor, � tās iera�anās pie viņa to novedusi �oka stāvoklī.

� Arī to es nesaprotu. Kādēļ viņa ieradās viena � pret visiem noteikumiem, bez aizseg�anas, bez ordera, nekā...

� Cik es atceros, jūs reiz izdarījāt to pa�u, doktor.

Viņai trūka vārdu, lai atbildētu.

Ar�ers turpināja: � Vai slepkava ir arestēts?

� Nē ... nē, cik man zināms.

Viņ� pamāja. � �ajā gadījumā tas ir tikai laika jautājums.

� Dro�i vien viņu sagaida nāve no�aujot, ja es kaut ko saprotu tiesas lietās.

� Jā, dro�i vien ... jebkurā gadījumā tas ir ... tas tuvojas beigām. Ir tikai skumji par Emonsu, par to, ka viņas pēdējā rīcība, tik daudz atklādama, maksājusi tai dzīvību. �

Likās, ka Ar�ers neliekuļo, un D�esika gribēja ticēt, ka viņ� no�ēlo, ja patiesi ir aizkavējis izmeklē�anu, kas rezultātā prasīja vairākas dzīvības. Un tikai tādēļ, lai remdētu savu godkāri. Viņa sajuta pret viņu gan cilvēcisku �ēlumu, gan naidu.

Ar�ers laikam uzminēja D�esikas noskaņojumu attieksmi pret viņu un ātri novērsa acis, pievērsdamies līķim, lai uzsitu paraugu savāk�anu. Arī D�esika pievērsās miru�ajai, la-'* pabeigtu iesākto darbu.

� Doktor Korānā, man liekas, ka mēs mūsu pūles �qt dubultojam, � viņ� pēc mirkļa sacīja. � Es ceru, ka jūs labprāt piekritīsiet... Tas ietaupīs daudz darba un pūļu ... un, atklāti sakot, jo mazāk laika ar �o ... Baidos, ka mana sirds un vēders nav tik stipri, kā tiem vajadzētu būt. Sājā ziņā nemaz nelīdzinos doktoram Dariusam. Tas bija cilvēks, kur� spēja redzēt jebkuru skatu, jebkuru sakropļojumu ... tik klīniski... tik.. �

� Tik ļoti līdzīgi man?

Jautājums to pārsteidza, jo acīmredzot viņ� par to nebija iedomājies. � Es ... es negribēju sacīt...

� Ar paraugiem, kurus esmu noņēmusi, es nedalī�os, doktor Ar�er, � viņa vēsi sacīja.

� Ko? Kādēļ gan ne, ja...

� Cik es zinu, jūsu departamentā drīz notiks izmeklē�ana sakarā ar apsardzes darba pārkāpumiem. Baidos, ka FIB nevarēs atbalstīt jūsu departamentu vairāk, nekā tas ir absolūti nepiecie�ams �īs lietas gaitā, un man ir pavēlēts... � viņa meloja, � ... vadīt darbu pēc saviem ieskatiem.

Viņ� nu auksti skatījās uz viņu. Līdz�inējā laipnība bija pagaisusi. � Nav noslēpums, vai ne? Viņi neko neatradīs. Protams, ka viņi pārbaudīs. Viņi var atklāt kancelejiskas kļūdas, kādu neizdarītu sīkumu, ta�u neko tādu, par ko jūsu pa�as laboratoriju da�reiz nevarētu vainot. Viņi redzēs, ka mēs gadiem ilgi esam cīnīju�ies savā darbā ar da�ādiem �ķēr�ļiem un... un... kādēļ es garlaikoju jūs ar �o visu? �ķiet, es saprotu jūsu situāciju un ja jums tiek pavēlēts... FIB mainīs savu toni, kad es atrisinā�u �o lietu.

� Atvainojos, doktor, ta�u tā tam jābūt, � viņa sacīja.

Ar�ers pamāja un atkal pievērsās savam darbam. Viņ� bija uzlicis ķirurga masku, matu tīkliņu un uzvilcis ķirurga cimdus. Salīdzinot ar viņu, D�esikas ķirurģiskā piesardzība �ķita trūcīga. Viņai bija tikai cimdi. Tomēr tā bija ievērojusi visu iespējamo piesardzību, strādājot ar paraugiem, kurus nu bija piestiprinājusi pie priek�metstikliņiem, iepakojusi, ielikusi pudelītēs vai paciņās, norādot pat precīzu laiku, kad uzlikusi etiķetes uz savāktajiem pierādījumiem. Viņa bija atbraukusi kopā ar papildu inspektoru � Ri�mena palīgu ser�antu Pīrsu, kur� veica materiālu apsardzi. Viņa apsardzībā tiem arī bija jānonāk medicīniskajā seifā, kur katrs paraugs tika ierakstīts katalogā. Tikai pēc tam viņa varēs tos atgūt laboratoriskai izmeklē�anai. Da�os gadījumos Ar�ers bija nevī�īgs darbā ar �ādiem materiāliem, pazūdot kaut kur piecpadsmit, divdesmit, da�reiz �etrdesmit minūtes, kas bija vairāk nekā pietiekams laiks, lai iznīcinātu vai Viltotu materiālus kaut kādu iemeslu dēļ, kas bija izprotami tikai pa�am darītājam.

� Jebkurā gadījumā, � D�esika viņam sacīja, � es pierādī�u, ka ir divi slepkavas.

� Jūs vēl joprojām turaties pie tās absurdās idejas? Doktor, da�i varētu nodomāt, ka jūs esat apsēsta.

Pa to laiku viss nams tika pārmeklēts, viss apgriezts otrādi, meklējot jebkādas slepkavības iero�a pazīmes vai jebko citu, kas vairāk raksturotu Leonu Helferu � telpu īpa�nieku un iemītnieku.

Strādājot D�esika juta uz sevi vērstu skatienu. Ar�ers no savas vietas, kur atradās, aizdomīgi uz viņu raudzījās. Da�i telpā eso�ie vīri savukārt novēroja viņus abus. Bija grūti strādāt pie līķa, kura seja bija pazīstama, sievietes, kura bija staigājo�a, runājo�a, smejo�a kolēģe vēl pirms da�ām stundām. D�esikai tas atsauca atmiņā drūmas ainas, tās �ausmas, kuras viņa bija izjutusi, kad tai uzbruka maniaks, padarot to bezpalīdzīgu. Maniaks, kur�, piepildot savas tieksmes, lēnām izsūca viņas dzīvību, nolai�ot asinis kā kautam dzīvniekam. Vismaz Emon-sas cie�anas �ķita neilgas, daudz īsākas nekā cie�anas, ko D�esika bija pārdzīvojusi Trakā Matisaka rokās. Ta�u viņa bija dzīva. Viņa pieskārās ar roku savam kaklam, kura rētas bija ķirurģiski operētas.

Leons Helfers bija izslēdzis gaismas, nobraucot no viadukta un dodoties tālāk pa netīro, �auro celtniecības ceļu, kas veda �Holland Construction Company� teritorijā. Vieta nesen bija slēgta sakarā ar parādiem kreditoriem, no kuriem viens bija arī �Orleander Pipes�. Leons vairākas reizes bija bijis būvlaukumā, lai inspicētu cauruļu izmanto�anu, jo �Holland� bija paziņojusi, ka tiem radu�ās vairākas problēmas sakarā ar lielajām izmaksām brāķīgu cauruļu dēļ.

Leons jau visai sen bija izprātojis, ka �is apvidus ar tās tie�o atvērto cauruli uz pilsētas neattīrītajiem notekūdeņiem būtu ideāla vieta orgānu izgā�anai, ja rastos vajadzība vērsties pret Nagu. Tumsa viņ� mēģināja saskatīt naktssargu, ta�u nevienu neredzeja, neko citu kā vien aizlieguma zīmes sve�ām personām. Viņ� piebrauca pie sētas un, izslēdzis ma�īnas motoru, татвИеза.жауи bultu griezni. Iekļūt iek�ā nu bija "vienkār�ā lieta.

Lepns -uzlauza .milzīgo piekaramo atslēgu un atvēra abas vārtu puses. Pēc mirkļa viņ� jau brauca pa akmeņaino ceļu, precīza zinādams, kur gribēja nokļūt Ātri novietojis automa�īnu, viņ� sāka izkraut kastes ar burkām � savu Jauno darbu liecinieces.

Viņ� noteikti �darbojās, izgā�ot katras burkas saturu milzīgā � notekcaurulē, kuras gāļu ar grūtībām varēja saredzēt. Orgāni ieslīdēja kā beigtas zivis caurules tumsā, lai nekad vairs netiktu redzēti

.Leons gribēja aprakt burkas atkritumu kaudzē ēku aizmugure. Viņ� attaisīja vēl vienu burku, izgāza tās saturu, uzlika atkal vāciņu un novietoja tuk�o burku atpakaļ kastē.

Darbs veicās labi, kad piepe�i viņ� pamanīja policijas patruļas ma�īnas ar visām gaismām uz ceļa viadukta, no kura tas bija nobraucis. Viņa sirds sāka spiest kā milzīgs akmens, it kā draudot to pārplēst Rokas ar burku, ko viņ� turēja, un viņ� pats sastinga kā statuja, uzmanīgi vērojot, vai nemanīs kādu kustību, ausoties un klausīdamies. Tuvumā Leons neko neredzēja, neko nedzirdēja. Bet ko gan nozīmēja patruļa uz ceļa? Vai policisti bija slēpņos, viņu gaidot? Vai viņ� bija pamanīts ienākam?

Bija jāsteidzas. Viņ� noņēma visus vāciņus. Tad sāka mest pilnās burkas lejā pa cauruli, zinot, ka burkas ar vāciņiem peldētu virspusē, bet viņ� vēlējās, lai tās nogrimtu.

Pēk�ņi gaismas stari apgaismoja viņu no divām pusēm, kam sekoja policistu izkliegtās pavēles: � Stāvēt! Nekustēties! Policija! Mest visu zemē! Gulties ar seju uz leju! Gulties!

Gaismas viņu ap�ilbināja, ta�u panikā viņ� pacēla vēl pēdējo kasti un sāka gāzt tās saturu caurulē. Gaismas viņu ap�ilbināja no visām pusēm. Pēk�ņi Leons sajuta ietriecamies �oklī spēcīgu sitienu ar zābaku, piedero�u vienam no policistiem. Viņ� по-streipuļo ja da�us soļus atmuguriski, un tuk�ā kaste izkrita tam no rokām. Viena no burkām jau iepriek� bija izlijusi un nu atradās smiltīs pie Leona kājām. Viņ� pieliecās pēc tās, izmisīgi mēģinot aizspert to prom no redzes loka, bet tad zizlis trāpīja tam pa deniņiem, no�ķaidot asinīm viņa seju un notriecot viņu atkal zemē. Sāpes iz�āvās kā asa �autra, kad tas saņēma vēl vienu spērienu, �oreiz pa vēderu.

�Dēmoni!� viņ� nodomāja. Viņi bija visapkārt viņam, turpinot spert un sist. Viņus, bez �aubām, bija atsūtījis pats Nags. Leons mēģināja piecelties, bet tika ielidināts ķieģeļu un gruve�u kaudzē.. Nepārtraukti zi�ļu vēzieni trāpīja viņu, līdz viņ� kļuva glu�i nejūtīgs pret sitieniem.

� Nogalini �o izdzimteni �eit un tūlīt!.� viens .no vīriem, sauca*

� Mēs pa�i varam izpildīt nāvessodu policistu slepkavām! � otrs piekrita.

Leons pink�ķēja un buldurēja ar gandrīz salauztu �okli, mēģinot runāt ar asinīm pilno muti. � Es... - es neesmu Nags! Es to neizdarīju! Viņ� to izdarīja!

Viņam atkal tika iesists � tik spēcīgi, ka viss kļuva tum�s ap viņu. Un tomēr viņ� vēl iekliedzās: � Viņ�, lika man to darīt! Nags lika man to darīt! Es negribēju! Negribēju! Ne...

Tuvojās-vēl viens zābaks, trāpot Leonam pa labo aci, apraujot viņa vārdus un atņemot tam samaņu;

Tie�i tad mobilās vienības automa�īna lielā ātrumā iebrauca pagalmā, uzvirpuļojot gaisā akmeņus, granti un smil�u miglu. Apvidus uzraudzī�anas ser�ants izlēca no ma�īnas, pa�ķīra vīrie�u pulku, atgrūzdams tos nost no Helfera. � Sagādājiet �im izdzimtenim ātro palīdzību! �is nav kaut kāds kikboksa festivāls, un �eit nav Losand�elosa.

� Viņ� mēģināja bēgt.

� Mums vajadzēja viņu aizturēt.

� Viņ� pacēla svina cauruli.

� Uzbruka Konoram.

Helfers bija piekauts gandrīz līdz nāvei.

� Konfiscējiet visus tos viņa krāmus! � ser�ants pavēlēja.

� Viņ� izgāza tādas pa�as burkas kā �o te lejā � caurulē, ser�ant, � sacīja policists, kuru sauca par Konoru. Viņ� turēja rokās vienīgo paliku�o burku.

� Liekas, ka esam notvēru�i nolādēto Nagu-. Jā.

Alanam nepalika nepamanīts fakts, ka abi medicīnas izmeklētāji pārāk draudzīgi vis kopā nestrādāja, kad viņ� atgriezās slepkavības vietā. Viņa vīri sapulcējās ap viņu ar iepakotiem priek�metiem, kurus viņi bija atradu�i telpu pārmeklē�anas laikā.

� �is zellis ir kolekcionējis sievie�u apak�veļu, daļa vēl joprojām ar asins traipiem, kaptein, � sacīja viens no vīriem.

� Mēs atradām lūpu krāsas tūbiņas, matu tīkliņus, ķemmes ar iestrēgu�iem matiem.

� Un veselu kaudzi sievie�u rokassomiņu, kaptein, bet nevienu cilvēka orgānu vai kaut ko tādu...

Ri�mens ar rokas �estu apklusināja satrauktos vīrus un skaidri sacīja: � Nododiet to visu Lū, un tas tiks nogādāts kopā ar doktora Ar�era un doktores Koranas materiāliem.

Ri�mens vēlreiz paraudzījās miru�ajā. Bezacainā seja, asinis un sadragātais augums dziļi satrieca viņu. Redzēt miru�u cilvēku, kur� bijis pazīstams un tuvs, bija daudz savādāk nekā redzēt miru�u sve�inieku. Emonsas reiz pazīstamā seja nu izskatījās pavisam sve�āda, vienīgi viņas auguma līnijas un apģērbs atgādināja to.

� Es nevēlos nekādas nejau�ības, doktor, � viņ� sacīja.

D�esika, saklausījusi dziļo pārdzīvojumu Ri�mena balsī, pār plecu palūkojās viņā. Viņ�, �ķiet, pazina detektīvi Emonsu vairākus gadus.

� Vai jūs varat apliecināt, ka �is ir Naga darbs? � Ri�mens jautāja.

� Ja jūs interesē nepamatots minējums ... � viņa iesāka, ta�u to pārtrauca Ar�era atbilde.

� Domāju, ka nav nekādu �aubu. Tas ir tā pa�a maniaka darbs.

� Tad ir labi, � Ri�mens atbildēja, � jo es tikko uzzināju, ka Helfers ir noķerts.

� Dzīvs? � D�esika vaicāja.

� Mazliet sadauzīts, ta�u jā � dzīvs.

� Dzīvs un runāt spējīgs, es ceru, � viņa sacīja. � Mums viņ� ir nepiecie�ams dzīvs. Mēs varēsim daudz ko no viņa uzzināt, aizpildot �īs lietas baltos plankumus.

Ar�ers pamāja un sacīja: � Jā, protams. Kad viņ� tiks nopratināts, noskaidrosies visas detaļas.

Piepe�i no aug�stāva guļamistabas atskanēja satraukts sauciens. Daudzsolo�s sauciens... Ri�mens traucās aug�ā pa kāpnēm, pārējiem sekojot. Otrā stāva guļamistabas drēbju skapī kurpju kastē atradās meklētais.

Jauns detektīvs bija to atradis. � Kaptein, tas ir �.. tas ir tas nolādētais slepkavības rīks! Tam jābūt! Tam jābūtl

� Neaiztieciet to! � D�esika uzsauca vīriem, kuri pulcējās ap sevi�ķo atradumu � slepkavības rīku.

� Viss kārtībā, D�es! � Ri�mens sacīja.

� Ar �o pietiks, lai notiesātu �o izdzimteni se�os veidos līdz svētdienai, � sacīja jaunais detektīvs, kur� bija laimīgais atradējs.

� Nekaitēs arī tavai karjerai, Martī, � ser�ants Pīrss sacīja.

Ri�mens uzmanīgi izņēma kasti no skapja un novietoja to uz sekcijas. D�esika pāri viņa plecam palūkojās uz �ausmīgo darbarīku � biezu, trīs�uburainu metāla grābekli ar ledus-

cirtņa galiem un bārdasna�a asām, robainām �ķautnēm. Tas bija iestrādāts cimdā ar piestiprinātu siksnu.

Ri�mens izmantoja sava 38. kalibra �Police Special� spalu, lai izceltu �ausmīgo rīku no tā paslēptuves kurpju kastē. Metāls, kuru slepkava bija uzturējis mirdzo�i tīru, gaismā zibsnīja un spīdēja, tomēr mikroskopiskajai analīzei bija jāatklāj Emonsas asinis un sīkas miesas �ķiedriņas, kas līdzīgi elektrizētām daļiņām noteikti atradās uz metāla virsmas.

� �is daikts ir varen spēcīgs, � Ri�mens sacīja. � Tas ir ierocis ar rokas piestiprinājumu un izskatās patie�ām ļoti līdzīgs tevis izstrādātajam kompjūtera attēlam, D�esika.

Stāvot Ri�menam aiz muguras un skatoties uz stindzino�o priek�metu, D�esika neviļus nodrebinājās. Tas atgādināja kaut ko tādu, ko dārzkopis varētu izmantot zemes darbos.

� Cik �ausmīgi... � Ar�ers sacīja.

� Jā, � piebilda viens no klāteso�ajiem policistiem,�ja iedomājas to ietriecamies dzīvā miesā ...

� Ar�er, paņemiet to savā apsardzībā un uzmanieties, lai nekas ... nekas ar �o pierādījumu nenotiktu. Tas ir pats svarīgākais pierādījums, lai mēs beidzot tiktu galā ar �o pretīgo tipu.

� Saprotu, kaptein, � Ar�ers atbildēja, ļaujot muskuļainam detektīvam, kur� turēja pretīgo nāves instrumentu, iemest to lielā polietilēna maisā, ko Ar�ers izvilka no sevis līdzīgi triku māksliniekam.

� Liekas, vīri, � mēs beidzot esam notvēru�i ārprātīgo bestiju, � Ri�mens sacīja klāteso�ajiem. � Un mēs uzmanīgi pacentīsimies nogādāt viņu mū�a mājās aiz restēm.

Virtuvē kāds iekliedzās griezīgā, �au�alīgā un izmisuma pilnā balsī. Ri�mens pirmais piesteidzās pie Tēmera un aizveda to prom no Emonsas līķa.

Helfers divdesmit �etras stundas diennaktī atradās uzraudzībā, un attiecībā uz viņa apsardzību netika pieļautas nekādas nejau�ības. Tāpat tika pārbaudīts ikviens sīkākais pavediens, nodro�inot katru mazāko pierādījumu pret viņu. Nedrīkstēja pieļaut neko nepamanītu procedūrā vai pieļaut kādu neveiksmi. Apgabala ģenerālprokurors personīgi uzraudzīja �o Naga apsūdzību. Viņ� palūdza Dr. Saimonam Ar�eram sastādīt precīzu medicīniski tiesisko apsūdzību, ka> pazudinātu apsūdzēto un tajā pa�ā laikā būtu viegli izprotama zvērinātajiem. Visa milzīgā pilsēta vērsās pret trauslo, nazo vīrieti, vārdā Helfers, kur� bija kļuvis par pilsētas visb^dīgāk slaveno daudzkārtējo slepkavu.

' D�esika, pa �o laiku, bija saņēmusi faksu. no Kuantiko- centra ar pavēli atgriezties.. Viņa nosūtīja O�Rurker atbildes� faksu,* kurā paskaidroja, ka tai nepiecie�ams aizkavēties ilgāk,, lai Naga, lietu novestu līdz, galam.. Viņai tas tika atļauts.. Ar�ers, par to uzzinājis, likās, nervozs^ �ķietami norūpējies par to,, ka viņa atstājusi savus* pienākumus: Kuantiko ilgāk, nekā tas būtu vēlams, un apliecināja, ka viņ� spē�ot pats tikt ar visu galā. Alans Ri�mens klusībā priecājās par to, ka viņa vēl nebija devusies prom.

D�esikai bija dota pirmā iespēja runāt ar Helferu. Viņa negribēja to veikt kā nopratinā�anu, zinot, ka Helferu visi jau bija pratināju�i. Viņa vēlējās, lai viņ� justos brīvi, un bija iepriek� pajautājusi^ vai drīkst ierakstīt sarunu. Viņ� bija piekritis.

Kad Leons ienāca nopratinā�anas telpā, viņ� bija saistīts daudzās va�ās. D�esika nodomāja, ka ķēdes laikam svēra vairāk par pa�u vīrieti. Viņam bija asinīm pieplūdu�as acis un cietumnieka novājinātais izskats, viņa nervozās kustības, galvas atme�ana un neuzticīgās acis atgādināja uzbudinātu, iesprostotu dzīvnieku. Mazā auguma vīra acis bija brūnas, mazas, �urkas acīm līdzīgas. Bija acīm redzams, ka viņa nervi bija saspringti līdz pēdējam. Redzēt viņu bija tikpat kā redzēt spoku. �Atkal viens D�eralds Rejs Simss,� viņa nodomāja.

Viņ� ar acīm pārskatīja nopratinā�anas telpas kaktus, līdz viņa skatiens pamanīja D�esiku. Neliels kūkums intermitējo�i pulsēja viņa kreisajos deniņos un acī. Viņa apak��oklis drebēja, liecinot, ka asaru sākums nav vairs tālu.

�Drīzāk �ausmu stāstu pretinieks, kāds tēls no D�efrija Keina novelēm,� D�esika domāja. �is vīrietis bija ņaudo�s, muļķīgi smīno�s, kaut kā atgādināja kurmi. Viņa mēģināja iztēloties viņu izdarībās ar saviem upuriem, kuri daudzkārt bija smagāki un garāka auguma nekā viņ�.

D�esika piedāvāja viņam cigareti, kuru viņ� vilcinājās pieņemt ar noklīdu�a kaķa piesardzību, roku izstiepjot tā, lai to jebkurā mirklī varētu atraut, baidoties, ka varētu tikt piemuļķots. Viņa tad pameta tam cigaretes un skaļā balsī iepazīstināja ar sevi, cen�oties izlauzties cauri neuzticības barjerai, kuru viņ� bija uzcēlis ap sevi.

� Vai tu atceries, ka piekriti ar mani runāt?

� Jāāā ... � viņ� novilka tikai nedaudz skaļāk par �ukstu.

� Leon, vai tu redzi un dzirdi lietas, ko neviens cits nedzird vai neredz?

Viņ� izskatījās apjucis. Pagāja ilgs brīdis, līdz tas veltīja viņai domīgu atbildi. � Kā to saprast?

г � О, es nezinu... Vai tu nedzirdi savas mātes balsi, piemēram?

Arī �oreiz viņ� nesteidzas ar atbildi, apsvērdams viņas vārdu nozīmi. � Protams... protams, es dzirdu... da�reiz... Ieaut ko, ko viņa vienmēr mēdza sacīt, protams, ta�u tās ir tikai manas atmiņas, tas viss.

� Ko viņa saka?

� Dari pareizi! Dari, kas jādara! Ieklausies un paklausi... tādā garā.

� Vai vēl kaut ko?

� Nu, viņa turēja mani rāmjos. Es nekad nevienu nenogalināju, kad mana māte bija dzīva. Tas sākās, kad ieradās Nags. Viņ� man meloja, iestāstīja, ka tā ir viņa, kas runā ar viņa muti. Viņ� man sajauca galvu, apmulsināja.

� Un kā ir ar Nagu? Vai viņa balss līdzinās tavas mātes balsij? Varbūt viņ� līdzinās spokam?

Viņa nevēlējās ielikt vārdus tam mutē, ta�u, ņemot vērā to, kas bija likts uz kārts, tai vajadzēja viņu izprovocēt Ieraksta lente griezās � un viņ� �ķita skaidri to apzināmies.

Viņ� neatbildēja, ar zobiem iekozdamies lūpā.

� Vai tu, Leon, kādreiz dzirdi balsis? � viņa uzstāja.

� Balsis?

� Kas saka tev, ko darīt... liekot tev nogalināt cilvēkus ...

� Jūs domājat � tās balsis, kuras es dzirdu?

� Jā.

� Nē, tās balsis neliek nogalināt

� Saprotu.

Viņ� turpināja. �- Un es nekad neesmu redzējis spokus, kā, piemēram, jūs to domājat, � manas mātes vai kādu citu. Nē, ta�u es vienmēr redzēju Nagu, un neviens cits nav viņu redzējis.

� Leon, kā tev �ķiet, vai ārā ir cilvēks, ka.� gribētu tevi novākt?

� Nolādēti skaidrs, ka ir.

� Es domāju � pirms tu tiki arestēts, Leon, pirms... vai bija kāds, kur� gribētu tevi novākt?

� Mans boss, jā ... un manam zobārstam es nekad nepatiku. �ķiet, viņi domāja, ka es esmu baciļu nēsātājs vai kas tamlīdzīgs, ka man varbūt ir AIDS, es nezinu...

� Vai tu zini, ka tavs zobārsts ir miris?

� Ko? Nē... kad?

� �ķiet, viņ� iekrita lifta �ahtā, kas tika remontēts.

� Man ar to nav nekāda sakara.

� Un tavs boss cauruļu fabrikā nesen nokļuva ne/aimes gadījumā.

Leons izskatijās pārsteigts.

� Kāda liela caurule krītot saspieda viņu.

Leons pakratīja galvu. � Es to nezināju.

� Tajā pa�ā dienā tika nogalināta detektīve Emonsa. Meitu-sena nāve izskatījās pēc nelaimes gadījuma, ta�u tā ir savāda sagadī�anās, vai ne? Es gribēju teikt, ka tevi tiesā par slepkavību un divi tev pazīstami cilvēki mirst nelaimes gadījumos...

� Tas ir Naga darbs... tam jābūt, � viņ� atbildēja un apklusa.

D�esika nopūtās, ievilkdama elpu un gatavodamās turpināt, kad viņ� pats ierunājās: � Es neesmu bijis cauruļu fabrikas tuvumā un neesmu bijis pie zobārsta vairāk nekā se�us mēne�us.

Viņa sāka uzdot viņam da�us vispārīgus jautājumus, lai apjaustu tā zinā�anas. � Cik ir septiņi reiz astoņi, Leon?

� Ko? O, ah... piecdesmit se�i.

� Kas ir Ņujorkas mērs?

� Heils � lielais vīrs.

Viņa pamāja. � Kas ir labajā pusē Losand�elosas �Dod�e-ram>?

� Derils Strouberī... smieklīgs uzvārds.³

� Vai tevi interesē sporta notikumi?

� Ne pārāk daudz, � viņ� sacīja. � Pēdējā laikā ne, kop�... kop� nomira mamma un ieradās Nags.

D�esika virspusēji, galvenajos vilcienos jau bija dzirdējusi par to, kā Leons pirmo reizi saticis Nagu, ka tas noticis viņa mātes bērēs.

Viņa lūdza pastāstīt visu vēlreiz. Tas �ķita intriģējo�i.

� Tad tava māte kādu laiku bija slima?

� Jā.

� Kāda veida medikamentus viņa lietoja?

� Galvenokārt pretsāpju līdzekļus. Viņa nomira ar neoperējamu vēzi smadzenēs. Vismaz tā viņi man teica.

� Kas tā teica?

� Viņas ārsti.

� Un kur viņai tika sniegta medicīniskā palīdzība, Leon?

Viņ� vilcinājās. � Kādēļ tas tik svarīgi?

Viņa paraustīja plecus. � Tas varētu būt ļoti svarīgi. Kādēļ tu nevēlies par to runāt?

� Mammai nekad nepatika pieņemt labdarības dāvanas, ta�u mums sāka trūkt naudas un bija jānomaksā dzīvokļu ēka. Viņa negribēja to zaudēt, tādēļ beigās devās uz bezmaksas klīniku. Es aizvedu viņu uz bezmaksas klīniku katru reizi, kad tai bija vajadzīgas zāles pret sāpēm, līdz viņa pat nespēja izkāpt no gultas.

� Kā sauc to klīniku, Leon, un kur tā atrodas?

� Tur var nodot asinis par naudu. Tas ir Strīta hospitālis blakus Baimparkam Dienvidbronksā. Tālu no mājām, toties lēta.

� Man ir �ēl, Leon, par tavu zaudējumu.

Viņ� truli paskatījās uz viņu.

� Par tavu māti � es domāju.

� О ... о, jā ... tas bija �ausmīgi.

� Tagad es vēlos, lai tu būtu godīgs ar mani, atbildot uz nākamo jautājumu.

� Labi.

� Leon, paklausies uzmanīgi... Vai tev ir jebkāds pierādījums, ko tu varētu mums iesniegt, apliecinot to, ko tu saki, ka tu nerīkojies viens pats?

Viņ� pasmīnēja un sacīja: � Kundze, es neuzņēmu fotogrāfijas, ta�u, kad es uzrakstīju savu dzejoli un piezvanīju uz raidstaciju, tikdams par to gandrīz nogalināts, es centos jums par viņu pastāstīt...

� Leon, mums ir pierādījumi, ka tu izgatavoji ieroci tur, kur agrāk strādāji. Vai tā ir patiesība?

� Viņ� izstāstīja man, ko viņ� vēlas. Iedeva man precīzu skici. Viņ� zināja, ka es varu to izgatavot. Viņ� zināja par mani visu, kop� parādījās mammas bērēs. Viņ� zināja...

� Pierādījumus, Leon, pierādījumus! Vai tev ir kādi pierādījumi?

� Otrs nags.

� Kāds otrs nags?

� Viņ� lika man izgatavot divus nagus � divus labās rokas nagus.

� Divus? Kādēļ divus?

� Tikai Nags to zina, ta�u da�reiz viņ� lika man vienu uzvilkt, lai es vairāk līdzinātos viņam. Gribēja, lai es arī ēdu sievietes... Vienmēr mudināja mani ēst.

D�esika bija nogurusi un vairāk nekā jebkad apmulsusi no tā ārprāta, kas atradās viņai pretī, tādēļ vēlējās beigt interviju, ta�u dīvaina izteiksme Leona acīs uz brīdi vēl aizkavēja viņu. � Kas ir, Leon?

� Jums jāapsola, ka turēsiet viņu prom no manis, lūdzu.

D�eralds Rejs Simss bija lūdzis to pa�u attiecībā uz Stflh-laipi.

'■Cik vien ■spēsim, mister Helfer, mēs to darīsim ar visiem līdzekļiem, � viņa atbildēja, sa�ņaugusi rokas dūrēs, jo labi zināja, ka nebija spēju�i to izdarīt Simsa gadījumā.

Pie durvīm viņa vel atgriezās un pajautāja: � Leon, kādēļ tu ļāvi tam otrajam ar sevi tā izrīkoties? Kādēļ tu ļāvi viņam iebiedēt sevi un pārvērst par slepkavu un kanibālu?

� Es neesmu kanibāls, nē... Viņ� ir... Viņ� ir traks uz orgāniem. Es... es galvenokārt tikai kodu un mazliet pako�-ļāju... nedaudz. Tas bija viņ�, kas nodarīja to visu.

� Kur tu kodi sievietēm � kurās ķermeņa vietās, Leon?

� Tikai... tikai sē�amvietās...

� Tuipini. Kur vēl?

� Rīklē... da�reiz, kad Nags man lika, ta�u parasti dzimumorgānos. Miesu es noriju tikai pāris rei�u � un arī tikai tādēļ, lai Nags uz mani nenoskaistos.

� Bet kādēļ... kādēļ tu ļāvi viņam sevi tik tālu novest?

� Es biju tik ... � Viņ� sāka drebēt un murmināt � Es vēl joprojām baidos. Viņ� var tikt man klāt pat �eit Viņ� ieradās pie manis pagāju�ajā naktī, parādījās tie�i pie manas kameras. Viņ�... viņ� iedve� manī �ausmas!

Nespēdama vairs neko sakarīgu izdabūt no �ī mazā vīrie�a, D�esika, daudzu minējumu nomākta, devās prom. �

Viņa atgriezās ŅPD centrā, lai turpinātu savus meklējumus Naga lietā, joprojām atteikdamās noticēt, ka Leons Helfers viens pats bija spējīgs izdarīt visas tās zvērības, kas tika pastrādātas pie upuriem. Viņa vēlējās savās domās dalīties ar Ri�menu, kuru piespieda apsēsties un to uzklausīt.

� Es to visu esmu dzirdējis, � Alans sūdzējās, � un Eimss ir iztulkojis viņa sacīto pilnīgi pretēji.�.

Viņa balstījās uz Helfera atbildēm, uz faktu par tā zobārsta un priek�nieka nāvi, uz to, ka Helfera māte atradās Bronksas medicīniskajā klīnikā, kas bija pazīstams kā Strītas hospitālis.

Alans nometa viņas priek�ā vairākas mapes.

� Kas tur ir?

� Neprasīja daudz pūļu, kad mēs sākām aplūkot lietu no �āda viedokļa, uzzināt, ka visas �īs sievietes bija slimas, da�as neārstējami slimas.

� Tas nozīmē, ka tu esi atklājis pirmo patieso saikni starp upuriem, � viņa sacīja. � Tas ir lieliski!

� Izņemot misis Filipsu, viņas visas brauca tālu no mājām uz to pa�u Helfera pieminēto klīniku. Zems līmenis, operācijas, lētas zāles, labdarības lietas, daudzi interni ar mirdzo�ām acīm, kuri ziedo savu daļu bezpajumtniekiem un trūcīgajiem.

� Vai ir kāds, kur� tur pastāvīgi strādā? ir� Neviens, kur� �ķistu aizdomīgs. Ārstu uzturē�anās tur nav ilga, un. tomēr ir viens, kāds doktors Kasadesuss, kur� mani interesē.

� Vai* tu ar viņu runāji?

� Nē, nespēju atrast Visa informācija par viņu klīnikā bija viltota.

� Tas ir viņ�. Es to zinu. Es to jūtu. Ir jābūt ta�u kādām ziņām par to, kur� veic ...

� Hei, no tāda redzesviedokļa viņi tikai priecājas, ka ir kāds,, kur� spējīgs noturēt skalpeli ar pareizo galu uz aug�u.

Viņa dziļi ievilka elpu. � Bet tu ta�u nepadevies?

� Nē, ne glu�i. Man nepatīk uzkrīto�as sagadī�anās slepkavības izmeklē�anā.

� Tādā gadījumā izmeklē�ana turpinās?

� Tikai tik lielā mērā, cik ir mūsu ziņā. Komisārs pavēlējis izbeigt �o lietu.

� Alan, tā nevar būt tikai sagadī�anās, ka visi �ie slepkavas upuri saņēmu�i medicīnisko palīdzību vienā un tajā pa�ā vietā.

� Piekrītu, � viņ� atbildēja. � Un tagad � kā ir ar Salmon u Ar�eru? Kā viņ� jūtas? Es domāju � sakarā ar tavu aizkavē�anos.

� Viņ� nav pārāk sajūsmināts par to.

� Skan labi. � Alana sarkasms lika viņai saraukt pieri.

Saskūpstīju�ies viņi �ķīrās, brīdinot viens otru būt uzmanīgiem. Alans paņēma sev līdzi Lū Pīrsu, lai veiktu diskrētu papildu iztaujā�anu bezmaksas klīnikā.

D�esika atgriezās laboratorijā, kur reiz bija strādājusi kopā ar Dariusu � tam blakus. Laiku pa laikam viņa redzēja Ar�eru, kur� strādāja aiz stikla �ķērssienas, �ad tad atraujoties no sava darba un uzmetot viņai caururbjo�u skatienu. Stikla rūtis, atstarojot viņa atspulgu, radīja iespaidu, ka daudzi Ar�eri atrodas tai visapkārt Viņa turpināja strādāt pie tiesu izmeklē�anas materiāliem, kuri tika nodoti viņas rīcībā ar jaunā galvenā pilsētas izmeklētāja � Saimona Ar�era ziņu.

Kamēr D�esika pētīja cimdu ar nagu, tās acu priek�ā rēgojās cita nāvējo�a darbarīka attēls. Kamēr nebija notverts Mets Matisaks, bija lielas grūtības noteikt slepkavas izmantotā rīka precīzu raksturu. Galu galā tā bija izrādījusies traheotomijas trubiņas pārveidota forma, caur kuru vampīrs Matisaks notecināja asinis saviem upuriem, piepildot burkas, kuras pēc tam noglabāja brīvā laika izpriecai.

Naga izdomātais konstruējums, kuru D�esika nu turēja savās rokās, bija smags un drausmīgs. Izvairoties no �uburiem, viņa uzlika to virs savas cimdā ietērptās rokas un aizsprādzēja siksnu. Pie rokas piesaistītais Naga rīks nez kā lika D�esikai aizdomāties par piekūna piesaistī�anu zivju ērglim, par vairogu, kas spētu pasargāt no putna nagiem.

Uz ietvara un siksnām bija konstatēti asins plankumi ■� Emonsas asinis. Ta�u, kad tika notverts zebiekstei līdzīgais mazais vīrelis, kur�, kā tika uzskatīts, bija nogalinājis Emonsu, ne uz viņa drēbēm, ne rokām asiņu nebija. Pat ne tik daudz kā vissīkākais matu galiņ� netika atrasts uz Leona apģērba. Bez tam Emonsai arī nebija sists ar āmuru pa galvu.

D�esikai bija nedaudz jāie�ķe, rīka apvalks, lai varētu ar speciālu izmeklē�anas suku iekļūt tā iek�pusē. Viņa cerēja atrast nospiedumus � kaut kādus pierādījumus, kurus slepkava varētu būt atstājis. Spalvu suka bie�i uzrādīja plankumus nospiedumu vietā, ta�u �ajā gadījumā nebija nekā. Vai Leons Helfers bijis tik saprātīgs, ka pavilcis cimdu zem cimda? Ne tas Leons Helfers, kuru viņa bija satikusi un ar kuru bija runājusi. Būt tik precīzs, uzmanīgs, zino�s un ne�ēlīgs, aizraidot tik drausmīgā nāvē savus upurus, Helfers nevarēja. Nags nevarēja būt viņ�. Leons glu�i vienkār�i pēc rakstura tam neatbilda.

Kā to pierādīt? Tas bija grūts jautājums, un viņa zināja, ka nedabūs palīdzību no Ar�era, kur� nu glabāja pats savus noslēpumus.

Pa�reiz D�esikai noteikti nebija laika veltīt uzmanību Ar�era labi nomaskētajam zemiskumam. Ne pa�reiz, jo viņa vēlējās atklāt Leona vēl nezināmo līdzdalībnieku. īstais Nags joprojām bija brīvībā. Viņa vēlējās pilnībā satriekt �o radību, likt tam sajust bailes, bailes tad, kad tā uzmanīgi celtā siena sagrūs kā trausls pergaments.

Nagam noteikti jānotic, kā noticēja laikraksti un citi pilsētā, ka policija ir samierinājusies ar Leona Helfera dzīvību. Leons bija iebarots un gatavs mirt par savu kungu. D�esika ticēja, ka slepkavo�anas dueta dominantā puse ir noorganizējusi vājākās puses iekri�anu tā, lai tas kādu dienu atkal varētu atsākt tur, kur bija beidzis, iespējams, citā pilsētā vai citā �tatā, iespējams, nākamajā mēnesī, varbūt nākamajā gadā vai pat pēc desmit gadiem.

Nedēļu vēlāk iepriek�ējā nopratinā�anā Leons Helfers atstāja no�ēlojamu iespaidu � cilvēka, kur� bija kritis tik zemu, kļūdams par kanibālu, cilvēku � monstru, kuru prese attēloja pēc iespējas tum�ākās krāsās. Sākumā viņ� apgalvoja, ka nav slepkavojis vienatnē, ka viņam ir līdzdalībnieks un ka tas otrais ir īstais Nags. Leons apgalvoja, ka Nags viņu piemuļķojis un tādēļ tas kļuvis par tam pakļāvīgu pakalpiņu.

Tie nedaudzie, kuri ticēja Helfera apgalvojumam un �aubījās par īstā slepkavas atra�anos arestā, ātri atkāpās no �ī uzskata, kad atklātajā tiesas sēdē Leons sāka dēvēt sevi par Ovidu. Pēc tam Ovidu nopratināja Dr. Ri�ards Eimss, kuru tiesa bija nozīmējusi noteikt, vai Leons Helfers ir juridiski pieskaitāms.

Eimss nonāca galīgā neizpratnē. Viņ� uzskatīja, ka Helfers stingri saskaņā ar likumu nebija juridiski nepieskaitāms, ta�u bija klīniski nepieskaitāms. Eimsam likās, ka dubultpersonība sniedzas pat vēl tālāk. Ovids neuzvedās, kā bija sagaidāms. Tā vietā, lai apsūdzētu kādu savu it kā otro pusi, viņ� apsūdzēja vēl kādu, kādu, kuru pazina tikai kā Nagu un kuru tas bija saticis kādā mistiskā starpspēlē satumsu�ā kapli�ā, kur pirms bērēm atradās viņa māte.

� Nags, � Ovids tikko sadzirdami sacīja, tā skatienam nemierīgi klīstot pa telpu, meklējot �o otro, � Nags ir varens un spēcīgs. Viņam ir acis, kas tumsā kvēlo sarkanas... kā trakam sunim... kā sātanam. Viņ� ierodas pie manis naktī...

� Jūsu sapņos, mister Helfer? � vaicāja apsūdzētājs.

� Nē, ne manos sapņos. Viņ� vienkār�i tur ir, tur stāv.

� Jūsu kamerā?

� Nē, blakus � ārpusē, tikai lūkojas iek�ā ...

� Ko viņ� jums saka?

� Neko. Viņ� ar mani vairs nerunā. Viņ� man nepalīdzēs. Viņ� ir... viņ� ir mani pametis.

Leons sabruka liecinieku tribīnē. � Viņ� nāk un iet tie�i caur betona sienām ...

Pēc tā gandrīz visi tiesas zālē piekrita viedoklim, ka Leons Helfers ir ārprātīgs un ka viņ� ir maniaks ar neremdējamu izsalkumu pēc miesas un asinīm. Bija zināms, ka �ausmīgo intrumentu, kas tika apzīmēts kā eksponāts A, izgatavojis Leons pēc darbadienas beigām cauruļu fabrikā, kurā viņ� strādāja. Tā biju�ie kolēģi liecināja, ka redzēju�i to izgatavojam kaut ko, kas �ķitis kā dārzkopības darbarīks. � Man liekas, � sacīja kāda sieviete, kura strādāja tajā pa�ā nodaļā, kur Leons, � viņ� gatavoja vairākus tādus savādus priek�metus.

Kā pierādījumi liecināja burkas ar cilvēku orgāniem, kuras gandrīz vairs nevarēja atpazīt, āmuri, cirvji un dzelzs prēmēti, uz kuriem bija konstatētas noslepkavoto cilvēku /sinis. Dr, Eljols Andersens, kalsns, izskatīgs serologs, Ar�era vadībā izklāstīja da�ādus pierādījumus, pārliecinot ikvienu, ka Leons Helfers nav neviens cits kā Nags.

Eimss izbeidza tiesas prāvu, paziņodams visiem klāteso�ajiem, ka tad, kad Leons k|uvis par Ovidu, viņ� patiesībā kļuvis arī par Nagu. Pēc tā vairs nebija ko piebilst.

Visi pavedieni it kā savācās vienuviet � kamols bija satīts.

Visas steidzamās tiesas prāvas laikā, kas tika ātri noturēta, lai apmierinātu sabiedrības prasības, D�esika strādāja pie pierādījumiem, ko bija ieguvusi no pēdējā Naga upura. Viņa bija strādājusi līdz vēlai naktij, apbēdinot citu starpā arī Alanu Ri�menu, kur� nu bija tikpat pārliecināts par Helfera vainu kā citi, jo nekas, ko viņ� un tā vīri darīja, nespēja atklāt noslēpumaino ārstu no Strītas hospitāļa. Cilvēks ar vārdu Kasadesuss bija pazudis, kā izgaisis. Saskaņā ar slimnīcas vadības teikto ārsta aizpildītie dokumenti pieņemti bez papildu jautājumiem, jo tie biju�i gandarīti, ka viņ� piekritis strādāt. No viņu apraksta izrietēja, ka vīrietim biju�as ūsas, tas bijis gara auguma un labi noaudzis, ar tum�iem matiem un zilām acīm. Viņ� pazudis da�as dienas pirms Emonsas nāves � un vairs nav redzēts.

D�esika negāja uz tiesas zāli, lai vērotu no�ēlojamo Helferu un pret viņu sastādīto lietu, zinot, ka O�Rurke bija �izrāvusi kontaktdak�u�, pavēlēdama viņai atgriezties Kuantiko. Viņa izmantoja visu paliku�o laiku, lai rūpīgi pārbaudītu priek�metstikliņus un uztriepes, ko bija noņēmusi no Emonsas. Lai kompensētu savu aizbrauk�anu, viņa bija veikusi sagatavo�anas darbus, lai nodro�inātu, ka Emonsas ķermenis un visi materiāli, kuri bija iegūti notikuma vietā, būtu tai līdzi, dodoties uz Kuantiko, tālākai izmeklē�anai. Līdz �im viņa nevienam nebija stāstījusi par savu plānu, ta�u gan visi pietiekami drīz to uzzinās. Viņa sagaidīja cīņu. Pirmām kārtām jau Emonsas ģimene bija apbēdināta, ka nevar tik ilgi atgūt savu miru�o. Ta�u viņa nojauta, ka lielāko cīņu nāksies izcīnīt ar Ar�eru. Un varbūt arī ar Alanu, nemaz jau neminot tās vadītāju Terēzi O�Rurki.

Domājot par visiem �ķēr�ļiem, kurus tai būs jāpārvar, viņa pētīja �ķiedras un matus, ko bija ar pinceti paņēmusi no miru�ās Emonsas un ievietojusi polietilēna maisiņā, uzlīmējot uz tā etiķeti. Tagad gandrīz ar liktenīgu nojautu viņa saprata, ka tas, ko tā saskatīja mikroskopā, kaut kur agrāk jau ir redzēts. Mats ar tādu struktūru piederēja Dr. Saimonam Ar�eram. Viņa matus � tāpat kā Lutera Dariusa, Perkinsa vai viņas pa�as � vajadzēja izslēgt no izmeklē�anas jau pa�ā sākumā, jo da�ādu izmeklētāju mati, strādājot tik tuvā saskarē ar līķiem, da�kārt parādījās pat mikroskopā. Ta�u pastāvēja nozīmīga at�ķirība attiecībā uz �o konkrēto paraugu.

D�esikas rokas sāka drebēt Viņas rīcībā bija nosacīts pierādījums tam, ka Dr. Saimons Ar�ers bija atradies miru�ās tuvumā, pirms viņa bija mirusi, pirms D�esika bija ieradusies nāves gadījuma vietā. Viņa vēlreiz paskatījās uz mazo sainīti, uz kura bija etiķete viņas rokrakstā ar skaidri norādītu laiku. Tā bija uzlīmēta septiņas minūtes pirms Ar�era iera�anās. Kā viņa mats varēja nokļūt miru�ās ķermenī? Kā tas tur nokļuva pirms viņa iera�anās?

Viņa notrīsēja, apsverot savu atklājumu un pārdomādama turpmāko. Kur� tam ticēs? Ja viņa steigtos pie Alana, viņ� to noraidītu � viens vienīgs mats, sainītis ar etiķeti... Viņ� sacītu, ka viņa varējusi kļūdīties attiecībā uz laiku. Apgabala ģenerālprokurors teiktu to pa�u. Arī O�Rurke, jebkur� to sacītu . ..

Iespējams, ka viņa bija kļūdījusies. Viņa pati ar grūtībām spēja savam atklājumam noticēt. To varēja viegli atspēkot, un neviens neturēja Ar�eru aizdomās par slepkavību, par to, ka viņ� varētu būt Nags... neviens, vienīgi viņa.

Turklāt nākamajā dienā viņa bija ieplānojusi izlidot uz Va�ingtonu. Tā kā kop� Leona Helfera ieslodzī�anas Naga uzbrukumi bija mitēju�ies, ikviens, kur� bija saistīts ar lietu, bija ieslīdzis svētlaimīgā mierā, ko radīja ziņa par slēgto lietu. Un nekur citur tas neizpaudās patiesāk kā mēra savrupmājā un komisāra Eldri�a birojā. Arī Ri�mens gozējās kā jauna slavenība � uzdevumu vienības komandieris, kur� bija notvēris Nagu...

Un tomēr D�esika vēlējās pastāstīt Alanam par savu aizdomu jauno' apliecinājumu � par atrasto Ar�era matu. Tajā pa�ā laikā viņa baidījās izlaist matu no rokām, nebūdama dro�i pārliecināta, ka tas atradīsies laboratorijas seifā, kad viņa to atkal meklēs. Tādēļ viņa nolēma uzņemt augstas intensitātes mata fotogrāfiju, izņemdama paraugu arī no mapes, uz kuras bija Ar�era vārds. Ja to nevarēs izmantot citādi, tad viņa vismaz varēs to parādīt Alanam, iespējams, tādā veidā pārliecinot viņu, ka nav gaūgi traka.

Pēc tam D�esika piereģistrēja savu atklājumu. Izpildot apsardzes kārtības procedūru, viņa nodeva mazo sainīti ar matu, kā arī visu pārējo, ko bija paņēmusi no seifa, paraksto�s reģistrā. To veicot, viņa saprata, cik vienkār�i apkalpojo�ajam medicīnas personālam būtu nomainīt pierādījumus pret kādu citu vēlamu pierādījumu.

Vai tādā veidā bija rīkojies Ar�ers, nomainīdams pierādījumus, lai pierādītu, ka Nags darbojies viens pats? Lai noslēptu savas pretīgās pēdas?

�ovakar viņai bija jātiekas ar Alanu, lai atvadītos no viņa. Kļuva vēls � bija laiks doties uz viesnīcu, bija jaatsvaidzinas un jāsagatavojas �ķir�anās brīdim. Viņa jau bija gandrīz izgājusi, kad Laurija Marksa iesaucās, ka to gaida svarīga telefona saruna.

� No Kuantiko?

� Kāds vīrietis no Filadelfijas. Saka, ka ir psihoterapeits.

�Arnolds savu vājprātīgo barā,� D�esika nodomāja. Viņa vilcinājās, vēloties izvairīties no sarunas, ta�u pārdomāja un sacīja, ka atbildēs no sava biroja.

� Es ceru, ka tev ir kaut kas svarīgs sakāms, Arnold, � viņa nepacietīgi sacīja.

� Matisaks vēlas ar tevi runāt...

� Paklausies, Arnold! Lieta ir izbeigta. Vai tev tur nav neviena laikraksta?

� Matisaks ir izlasījis katru laikrakstu, katru pārskatu... sekojot �ai lietai tā, it kā viņa dzīvība būtu no tā atkarīga, un ... un viņ� saka, ka viņam ir vēl kaut kas, ko tev paziņot.

� Klau, kur� tur ir galvenais, Arnold? Nolādēts � tu vai tavi sajuku�ie iemītnieki?

� Kādēļ es... doktor Korānā, es tikai daru savu darbul Es varētu piebilst, ka pēc tavu priek�nieku lūguma!

� O�Rurke! � viņa sacīja. Tā sieviete neko nevarēja izdarīt tā, kā vajadzētu. Viņa nespēja aizstāt Oto Butīni. Viņa pat nebija viņa līgā. � Labi, savieno ar to nelieti, � D�esika galu galā teica Arnoldam.

Matisaks bija ārkārtīgi pieklājīgs. D�esika pacieta viņu, cik ilgi vien spēja, pirms sacīja: � Pie lietas, Matisak!

� �is Leons Helfers nav Nags.

� Interesanti � kā tu to zini?

� Jūs pati tam neticat, doktore Korānā. Vai ne tā? Vai ne tā?

Laikrakstos bija atsevi�ķas piezīmes. Matisaks savāca mājienus no ziņām. Viņ� dro�i vien to visu apkopojis un nospriedis, ka viņas kavē�anās pie lietas tik ilgu laiku nozīmē, ka tur vēl kaut kas slēpjas. Likteņa ironija � viņam bija vairāk ticības viņas intuīcijai nekā tās priek�niekiem. Cik �ausmīgi, viņa nodomāja, ka vienīgais, kuram pa�reiz ir kaut kāda ticība tai, bija ārprātīgais daudzkārtējais slepkava.

� Jūs zināt, ka jums ir taisnība, � viņ� sacīja. � Es agrāk kļūdījos. Helfers ir traks, un viņ� ir bijis slikts zēns, ta�u viņ� nepārvēr�as par Nagu vairāk, kā viņ� ir Ovids. Viņ� ir tikai kā vārga virtuves slota, trauku re�ģis, kuru izveidojis un izmantojis Nags. Jūs tā domājat � un arī es esmu nonācis pie tāda uzskata.

� Uz kā, Matisak, balstās tavs uzskats?

� Uz jums, doktore Korānā. Tas balstās uz jums.

� Uzticības balss no tavas puses man daudz labuma nedos.

� Un tomēr tā ir devusi.

� Par ko tu runā?

� Kādēļ gan, pēc jūsu domām, O�Rurke ļāva jums palikt pie lietas?

� Ne�ķīstenis! � viņa ie�ņāca klausulē.

� Tā varētu būt, bet vienalga ...

� Kādēļ tas tevi interesē, Matisak?

� Jūs zināt atbildi uz to. Bez tam �is puisis, tāpat kā es, ir viltīgs un bīstams, un es nevēlētos izlasīt par jūsu nāvi, D�esika. Es vēl joprojām kvēli ticu, ka jūs esat mana un ka kādu dienu, kad jūs vismazāk to gaidīsiet, doktor, jūs un es � mēs atgriezīsimies pie tās pārtrauktās reizes. Es joprojām jūtu asinis, ko izsūcu no jūsu rīkles, � tikpat svaigi un brīni�ķīgi, it kā tas būtu noticis tikai...

� Aizveries! � viņa iekliedzās.

� Sameklē medmāsu, kura pazina to Ar�eru, kad viņ� bija internists.

D�esika beidza sarunu ar ārprātīgo no Filadelfijas, nometot klausuli. Viņu satrieca gan draudi, gan atklājums, ka O�Rurke labprātāk ņēma vērā notiesāta slepkavas rekomendācijas nekā viņas pa�as. Ta�u viņu vēl vairāk satrieca tā ierosinājums izpētīt Ar�era pagātni. Viņas ziņojumi tātad tika nosūtīti Matisakam. D�esika nolēma noskaidrot attiecības ar vadītāju O�Rurki, kad atgriezīsies Kuantiko.

Matisaks spēlēja pats savas aprēķina spēles. Tā kā viņ� zināja, ka Saimons Ar�ers kaut kur bija bijis internists, tad saprata arī, ka savas darbības laikā tas strādājis kopā ar daudziem citiem ārstiem un medmāsām. Ārsti glabāja noslēpumus, turpretī medmāsas � ne. Matisaks tāpat zināja, ka nomāco�ā rezidentūra � �zābaku nometne� varēja veicināt vai iznīcināt topo�ā ārsta karjeru. Lai gan Matisakam bija daudz laika pārdomām un loģiskas sprie�anas spējas, viņ� D�esikai pateica tikai to, ko viņa jau zināja.

D�esika bija uzsākusi pati savus Ar�era pagātnes pētījumus ātri saklausīdama tādas baumas, kas skāra visus �ajā profesja strādājo�os, viņu ieskaitot, � ka ārstam, kas graizīja mirgos, �ķiet, patika to darīt at�ķirībā no daudziem citiem cilvFAiem. Tā atldājās parastā kauna zīme. Ar�eru aiz mugura* sauca da�ādos vārdos. Tāpat kā D�esika tika dēvēta par �atkritumu savācēju*, tā Dr. Ar�ers tika iedēvēts par �Bultas galvu� un �Dr. Vampīru� � laikam sakarā ar tā centīgo un labprātīgo �ierak�anos� darbā un nenoliedzami ilgajām stundām, ko viņ� tajā pavadīja, jo īpa�i sievie�u ķermeņu sabiedrībā. Morga humors bija kaut kas tāds, kas piemeklēja katru medicīnas izmeklētāju, ko viņa jebkad bija pazinusi, ta�u parasti �ādas piezīmes izteica policisti un laboratorijas asistenti kā melnus . * jokus ar karātavu humora pieskaņu. Ar�era gadījumā kāda neizprotama iemesla dēļ piezīmes �ķita bez humora, bez jebkāda attaisnojo�a toņa.

D�esika turpināja pētīt Ar�era pagātni, līdz tā nonāca pie pensionētas medmāsas Felonas Hankersenas vārda. Viņa pierunāja Lū Pīrsu aizbraukt uz nabadzīgo apkaimi, kurā dzīvoja �ī misis Hankersena. Kalsnā, reiz izskatīgā sieviete nevēlējās ar viņu runāt, teica, ka tai nav nekā, ko pastāstīt, un lūdza iet projām, ta�u D�esika neatkāpās, turpinādama uzdot tai jautājumus, ieminēdamās par Dr. Saimonu Ar�eru. Tiklīdz Felona Hankersena izdzirdēja Ar�era vārdu, viņa nosarka, it kā sa-kritās, atkāpjoties dziļāk savā dzīvoklī, meklēdama dro�ību.

Dzīvoklī delverējās vairāki mazi bērni, spēlēdamies ar rotaļu pistolēm.

� Es agri aizgāju pensijā. Esmu atstājusi to dzīves daļu pagātnei. Es vairs neko nezinu par doktoru Ar�eru.

� Es tikai vēlos uzdot jums da�us jautājumus, � D�esika pasmaidot uzstāja.

� Esmu bijusi prom no visa tā tik ilgu laiku. Es jums nevaru palīdzēt...

� No atsauksmēm par jums, no visa, ko zinu, jūs bijāt lieliska medmāsa � un tad pēk�ņi kaut kas notika. Tiesas process kāda nāves gadījuma dēļ, kāda pārpratuma dēļ � un pēk�ņi jūs izlēmāt priek�laikus doties pensijā. Vai tā bija?

Sievietes acis aizmiglojās asarām.

� Es atvainojos, misis Hankersena, ta�u tas ir ļoti svarīgi.

� Es... es tiku apvainota, � viņa nomurmināja.

� Jūs, misis Hankersena, vainoja zēna nāvē? Vai tā bija?

� Tie bija meli! � Viņas asaras atstāja pelēkas svītras uz abiem vaigiem.

� Kas meloja, misis Hankersena?

� Kāda gan tagad tam nozīme? Es nevēlos vairs neko par to dzirdēt! Toreiz atklāju visu, un neviens no viņiem nevēlējās dzirdēt patiesību, neviens!

� Es vēlos, misis Hankersena... es vēlos.

� Ir pagājis pārāk ilgs laiks. i

� Lūdzu... f

� Viņi ticēja intemistam un mani nemanāmi atlaida, bet vecākiem samaksāja, lai tie neceltu troksni. Oficiāli zēns nomira no pneimonijas ar komplikācijām, ta�u tas viss notika k|ūdī�anās dēļ.

� Kādas kļūdī�anās?

� Nepareizas zāļu devas dēļ.

� Kas nozīmēja devu?

� Doktors Ar�ers, ta�u jūs jau to zināt.. Kādēļ es jums esmu vajadzīga?

� Jūs ziņojāt slimnīcas vadībai? Nav nekādu datu par tādu notikumu.

Viņas acis iepletās dusmās. � Jūs gaidījāt, ka būs? Es redzēju un paziņoju,, un tas noveda pie tā, ka no manis atbrīvojās. Es ap�aubīju doktora Ar�era motīvus, ta�u manī neviens neklausījās. Tagad es vairs nevēlos par to runāt. Un nu, lūdzu, esiet tik laipna un ejiet...

� Es to nevaru darīt, � D�esika iebilda. � Lūdzu, jūsu liecība var izglābt kādam dzīvību.

D�esikas skatiens, kas visu sarunas laiku bija kavējies pie pavecās sievietes acīm, tagad pievērsās tās drebo�ajām rokām. D�esika saņēma viņas rokas savējās. � Es zinu, ka ir grūti...

� Viņ� ... mazais zēns ... � viņa sāka runāt, balsij drebot.

� Viņ� jau atveseļojās, kad viņ� ... kad viņ� kļuva par kāda ļaunuma upuri. Viņ� bija izrāpies no gultas un sācis klaiņot pa zālēm, jūs saprotat... Dievs ... labais Dievs ... � Viņa no�ņaukājās un apspieda asaras. � Es... es neticēju nevienam vārdam, ko zēns teica. Viņ� izskatījās pēc viena no manis pa�as bērniem, kad tie bija mazi un jauki, un es vienkār�i nospriedu, ka viņam varbūt rādījies nelabs murgs, ziniet, vai varbūt viņ� ir pilns velni�ķīgas iztēles... es nezinu.

� Ko zēns jums stāstīja?

� Viņ� man pastāstīja ... � viņa smagi elpoja, � pastāstīja, ka redzējis vienu no ārstiem, kur� griezis laukā kaut ko no sievietes ... laikam sirdi un ... un viņ� ēdis to.

D�esika, pārsteigta par �o ziņu, dziļi ievilka elpu, viņa bija gaidījusi pavisam ko citu. � Vai viņ� teica, kur bija to redzējis?

� Kaut kur pagrabā. Viņ� skrēja, kad es viņu notvēru. Nobijies ieskrēja man rokās.

� Pagrabs slimnīcā... � D�esika nomurmināja. Viņa saprata, ka tas varētu būt morgs.

� Zēns teica, ka doktoram visa seja bijusi asinīs kā izsīku�am sunim. Teica, ka doktors redzējis viņu izskrienam no turienes.

� Vai zēns bija histērisks?

� Izkliedzot �o ārprātīgo redzējumu? Jā, tad viņ� bija histērisks.

� Un jūs iedevāt viņam nomierino�u līdzekli? Validolu?

� Es neko tam zēnam nedevu, � viņa noteikti sacīja.

� Ziņojumi vēstī citādāk.

� Ziņojumi ir pilni melu.

� Ko jūs darījāt pēc tam?

Viņa novērsās, it kā tā būtu vieglāk domāt. � Es piezvanīju, lai saņemtu palīdzību. Piezvanīju zēna ārstam, kur� pa telefonu deva norādījumus.

� Jūs nozīmējāt nomierino�u līdzekli?

� Jā, pēc ārsta norādījuma.

� Doktora Grīshema?

� Jā, Grīshema... Vēlāk viņ� izbaroja mani vilkiem, lai aizstāvētu vienu no savējiem.

� Un pēc tam? Vai Grīshems pats ieradās?

Viņa lēni, domīgi pakratīja galvu: � Nē. Lika sameklēt intemistu, lai tas apskatītu zēnu.

� Ar�eru?

� Es protestēju, ta�u tas neko nedeva.

� Ar�ers tonakt bija de�urējo�ais ārsts?

� Jā, kundze.

� Kur jūs viņu atradāt?

� Piezvanīju uz ārstu istabu. Viņ� tur gulēja.

� Un viņ� ieradās un papildus validolam nozīmēja vēl vienas zāles?

� Jā, kundze, fenobarbitālu pēc validola vienpadsmit gadus vecam bērnam.

Viņa nu turēja galvu augstu, kas piedeva viņai augstprātīgu un dusmīgu izteiksmi. � Tas bija nepareizi, un es pateicu to doktoram Ar�eram, ta�u viņ� lika man aizvērties.

D�esika zināja, ka fenobarbitālu slimnīcās izmantoja da�ādos gadījumos, galvenokārt to nozīmēja pirms operācijas, lai novērstu nervu izraisītu bezmiegu. Tas tāpat tika lietots lēkmju novēr�anai. Mazais Rodnijs Bi�ops slimnīcā bija nokļuvis sakarā ar epilepsijas lēkmi un tai sekojo�iem ievainojumiem.

� Vai jūs mēģinājāt fiziski atturēt doktoru Ar�eru?

� Mēs sastrīdējāmies, un es piezvanīju doktoram Grīshe-mam, kur� sauca Ar�eru pie telefona, ta�u tad nolādētais muļķis jau bija nogalinājis Rodniju.

Zēna vārda pieminē�ana izraisīja jaunu asaru uzplūdumu.

� Un zēns vairs neatguva samaņu?

� Nonaca koma � un nekas vairs nespēja viņu atgriezt pie

dzīvības, viņa sirds apstājās. .

� Vai jūs kādreiz esat kādam atklājusi zēna stāstījumu par ārstu pagrabā?

� Es mēģināju... es patiesi mēģināju. Ta�u to noraidīja tāpat kā mani. Ko gan tāda veca sieviete varot zināt? Tāda bija viņu � ārstu attieksme. Es jutos tik �ausmīgi... attiecībā uz zēna radiniekiem. �ausmīgs gadījums... vienkār�i �ausmīgs...

� Un pēc tam jūs padarīja par vainīgo?

� Kā Alisi Brīnumzemē karalienes tiesā. Slimnīca baidījās no lielas tiesas prāvas. Es tiku piespiesta, man draudēja, pieglaimojās, lūdzās � un galu galā viņi vienkār�i mani iebiedēja. Viņi draudēja atņemt man pensiju, visu, kā labā es gadiem ilgi biju strādājusi. Viņi neatstāja man nekādu citu iespēju kā aiziet no darba. Es par to centos nedomāt visu �o pagāju�o laiku � un nu jūs esat �eit...

� Es izmeklēju da�as nekārtības, kas attiecas uz doktoru Ar�eru.

� Nekārtības?

� Nesenāka brūvējuma.

Misis Hankersena dziļi ievilka elpu un, piemiegusi acis, sacīja: � Padomājiet tik, izmeklētāja ierodas pie manis, lai iegūtu informāciju par �o vīrieti! Tikai pirms da�ām dienām redzēju laikrakstā viņa bildi. Gribēju to samīcīt un sadedzināt, ta�u izmetu kopā ar pēdējiem atkritumiem.

� Kā jums �ķiet, vai tas, kas toreiz 1965. gadā notika Svētā Stīvena slimnīcā, bija nelaimes gadījums, misis Hankersena?

� Man ir divas versijas par �o gadījumu.

� Jā?

� Ja zēna stāsts par vampīru morgā bija patiess � un es nekad savā dzīvē neesmu redzējusi vairāk nobiju�os bērnu �, tad tas nebija nelaimes gadījums. Ja zēns bija tikai apmulsis vai murgoja, tad pārdozē�ana dro�i vien bija nelaimes gadījums � nepareizas devas noteik�anas sekas.

� Jūs gadu gaitā esat daudz par to domājusi, vai ne tā?

� Kad toreiz piezvanīju uz ārstu istabu, kur tos varēja sazvanīt divdesmit �etras stundas diennaktī, neviens nenāca pie telefona, kaut jau zvanīju �etras vai piecas reizes. Tā istaba bija neliela kā skapis ar da�ām lāviņām gulē�anai, tā ka neviena nespētu gulēt pie zvano�a telefona. Kad doktors Ar�ers beidzot atbildēja, viņ� elpoja patiesi smagi, it kā būtu skrējis. Toreū es par to nedomāju, ta�u jā, man kop� tā laika ir bijis daudz la^a pārdomām...

D�esika dm vien devās prom, te�u pirms aizie�anas vēl palūdza misis Hankerseņu būt gatavai kādu, dienu atkārtot savu stāstu tiesas zālē. Misis Hankersena atbildēja, ka viņa neuzdro�ināsies to darīt Viņa vēl vēlējās zināt, ko Ar�ers izdarījis, ka policija par Viņu interesējas. D�esikai bija jāatsaka sniegt tai jebkādu informāciju, kamēr lieta tiek izmeklēta, ta�u viņa mierināja misis Hankersenu, ka kādu dienu Ar�ers samaksās par saviem grēkiem. - _e '

� To jau es zinu, � misis Hankersena vēl noteica, pavadīdama D�esiku līdz durvīm.

Visu ceļu līdz centram viņa klusēja, izraisot Lū Pīrsā acīm redzamu ziņkārību, � tas laiku pa laikam uz viņu noraudzījās un apjautājās, vai viss esot kārtībā.

D�esika mierināja viņu ar da�ām neko neizsako�ām frāzēm, tomēr visu laiku jutās neapmierināta, jo Lū neļāvās sevi apmuļķot Kā viņa varēja izpaust kaut ko no Hankersenas stāsta? To ar grūtībām varēja uzskatīt par tādu pierādījumu, ar kura palīdzību cilvēku varētu tiesā apsūdzēt. Viss, kas bija viņas rīcībā, bija da�i ap�aubāmi slimnīcas ziņojumi un vientuļas medmāsas vārdi, kuri bija pretrunā ar protokoliem. Neviens izmeklē�anas birojs neķertos pie tādiem nosacītiem pierādījumiem, lai apvainotu tādu cilvēku kā Ar�ers ar tā pieaugo�o reputāciju un stāvokli.

Kas attiecās uz do�anos ar �o visu pie Alana Ri�mena, viņa baidījās, ka viņ� sāks to uzskatīt par aizdomu pilnu radījumu pēc dabas un ļaunprātīgu visās lietās, kuras attiecās uz Ar�eru. Un tomēr... Ja pieņem, ka Ar�ers atrodas morgā, dzesējot savas savādās nekrofiliskās tieksmes pie sievietes ķermeņa, kurai izdarījis sekciju? Ja pieņem, ka nu jau miru�ais Rodnijs Bi�ops bija redzējis viņa zemisko rīcību? Ja pieņem, ka Ar�ers bija noslepkavojis zēnu atriebībā, bailēs un panikā?

Par ko tas viss liecināja? Par kanibālistisku vampīru, līdzīgu Nagam, par ne�ēlīgu slepkavu. Un, ja viņ� bija spējīgs nogalināt nevarīgo Rodniju Bi�opu, tad kādēļ gan ne tikpat nevarīgo Luteru Dariusu? Un, ja viņ� bija spējīgs uz nekrofiliju un kanibālismu un �ādu nevainīgo nogalinā�anu, tad kādēļ gan viņ� nevarētu uzbrukt � pie tam ar līdzdalībnieka palīdzību � nevarīgām, vājām sievietēm uz ielas?

Vai Alana vārdi iepriek�ējā naktī bija teikti tikai tāpēc, lai nomierinātu viņu? D�esika tam bija skaidri un gai�i pateikusi, ka neuzticas Ar�eram, � bet nu doties pie viņa ar visām �īm apsūdzībām? Viņ� dro�i vien nospriestu, ka ar viņu nav viss kārtībā.

Un tomēr viņai vajadzēja darīt zināmu to, ko tā instinktīvi juta. Jebkurā gadījumā viņ� bija vainojams medicīniski tiesisko pierādījumu vilto�anā, kas tika savākti pret slepkavu, pazīstamu kā Nagu. Alanam jāatzīst vismaz tas un jāzina, ka Ar�era iemesli �ādai rīcībai var būt daudz svarīgāki, nekā sākumā tika domāts. Sājā lietā līdzīgi sīpolam viena nomizota kārta tikai atklāja citu kārtu.

Lū rācijā nosprak�ķēja dispe�era signāli � 10�11 un galvenokārt 10�12 � vandālisms, mazgadīgie, kas traucē sabiedrību, vardarbība mājās. Lū vienības signāls bija 10�55, un viņ� nekavējoties pacēla savu raidītāju un atbildēja: � �eit 10�55. Runājiet!

Bija vēls, gandrīz septiņi vakarā. Atskanēja Ri�mena balss, jautājot Lū, vai viņ� zina, kur atrodas doktore Korānā. Lū paskatījās pa labi, kur viņa sēdēja tam blakus patruļas automa�īnā, un, kad tā pamāja, sacīja: � Viņa ir �eit ar mani, kaptein.

� Un kur atrodas � �eit?

� Ļauj man ar viņu parunāt, Lū, � viņa sacīja, saņemot raidītāju kreisajā rokā.

� Kapteini Ri�men, ja jūs sagaidītu mani �Mariotā� ... Man ir divas lietas, ko apspriest ar jums, pirms es dodos uz Kuantiko.

� Labi, bet kur jūs esat bijusi?

� Mēs to apspriedīsim pie pusdienām, kuras jūs man

apsolījāt, atceraties? /

� Ļoti labi. Nu tad redzēsimies vēlāk!

Lū nolika raidītāju atpakaļ tā statīvā un steidzās caur tuneli uz Manhatanu. � Jūs un kapteinis, �ķiet, esat labi draugi, doktore Korānā?

� Mums ir pietiekami daudz cieņas vienam pret otru, Lū, � labs pamats attiecībām, vai jums tā ne�ķiet?

� Es domāju gan, kundze. Es varu jums pateikt, ka viņ� ir lāga vīrs un jūs, nu,-jūs esat atnesusi pavasari viņa sirdī.

Viņa uzsmaidīja Lū, kur� bija apstiprinājis baumas, kas klīda par Ar�eru, ta�u Lū, tāpat kā daudzi citi, nosauca tās par �parastajiem morga mēsliem�, kā viņ� krāsaini apzīmēja. D�esika vēlējās zināt, vai Ri�mens viņu sapratīs, vēlējās zināt, cik daudz viņa pati uzdro�ināsies, atklājot savas nelāgās aizdomas par Saimonu Ar�eru.

Iespējams, ka būtu pārsteidzīgi teikt, ka Ar�ers ne vien slēpj pierādījumus par Nagu, bet ir pats Nags. Iespējams, ka Alans kļūtu glu�i mēms pie �āda apgalvojuma. D�esika saprata, ka viņai prātīgi jāapsver katrs vārds, ko tā sacīs, lai Alans uztvertu viņu nopietni.

D�e�ikā atliecās mīkstajā krēslā � dienas nogurums pārņēma viņu, gribēdams nedaudz atpūtas. Viņa aizvēra acis un atcerējās asarainos misis Felonas Hankersenas vaibstus. Tā vēlreiz iztēlojās mazu, melnādainu zēnu ār platām acīm, kuru sauca par Rodniju un kur� varēja būt pirmā persona ar nojausmu par kāda Dr. Saimona Ar�era patieso dabu.

Ri�mens sagaidīja viņu priek�telpā, un viņi devās uz tuvējo restorānu, kādu vietu, sauktu Sociālais Līgums. Atmosfēra bija pārsteigumu pilna � visapkārt flora un fauna un d�ungļu skaņu piepildīta. Viss atgādināja Āfriku, un da�i ēdieni bija ļoti eksotiski. Pēc dzēriena glāzes un izsmie�anās par da�iem nosaukumiem ēdienkartē viņa pasūtīja cāli, bet viņ� izvēlējās �degunrad�a steiku� pēc tam, kad noskaidroja, ka �degunradzis� attiecas uz porcijas lielumu.

Pēc klusuma mirkļa atskanēja tosts. Alans apsolīja, ka viņ� drīz saņemsies un pirmo reizi savā mū�ā apmeklēs nācijas galvaspilsētu. � Tagad, kad man ir pa�am savs personiskais gids... � viņ� teica.

� Ja jūs, mister, man solāt, es ceru, ka solījums tiks izpildīts. Jūs ta�u to saprotat?

� Vari paļauties.

� Es skaitī�u dienas.

� Drīz, tiklīdz mēs noliksim �o Naga lietu malā uz visiem laikiem.

Viņa novērsās un palūkojās tālumā, mazliet pako�ļāja savu �tīģersvītraino� cāli un pēc tam nolieca galvu.

Ri�mens, saprazdams viņas �estu valodu, pajautāja: � Kas tevi uztrauc, D�es?

� Nekas.

� Nekas vai viss?

� Labi, Alan, es joprojām domāju, ka Leons ir tikai puse no vienādojuma, un es domāju... es domāju...

� Un tu domā, ka visi citi steidz dabūt �o lietu lejā pa ūdenskritumu? Vai tā ir?

� Nolādēti precīzi � tā ir.

� Neviens neatkāpsies no tā, D�es.

� Un tas nozīmē, ka tev jāpakļaujas? Es zinu, cik svarīgi tev kļūt par komisāru, Alan, ta�u �is nav veids, kā to panākt.

Viņ� auksti, ar dusmām paraudzījās D�esikā. � Es neesmu uz tā rēķina noslēdzis nekādus darījumus, mazais, un tu vari to ņemt vērā.

� Vai es to teicu? � Viņa mazliet atkāpās, no�ēlojot to, ka pievērsusies �im. jautājumam atvadu vakarā.

� Nē, bet tu tā domā. Dod man kaut ko vairāk par aizdomām un ap�aubāmiem nosacītiem pierādījumiem � un es ķer�os pie tā, D�es. Tu to zini tikpat labi kā es.

D�esika uztraukusies iemalkoja vīnu, pakratīdama galvu: � Es to zinu, Alan ... es zinu...

� Tu esi tik |oti nepiekāpīga, D�es. Tu esi vienīgā, kura joprojām uzskata, ka Leonam bija līdzdalībnieks.

� Es neesmu vienīgā, kas tā domā.

Viņa uzacis saraucās. � Kas vēl tā domā?

� Aizmirsti to!

� Kas? � viņ� uzstāja.

� Medmāsa, � viņa sacīja. � Medmāsa, kura pazina Ar�eru, kad viņ� strādāja Svētā Stīvena slimnīcā 1965. gadā.

� Labi, pastāsti man visu.

Viņa sīki izstāstīja visu savu darbības gaitu, līdz nokļuvusi līdz Felonai Hankersenai. Viņa atstāstīja Alanam viņu sarunu, kas no sievietes puses bijusi visai atklāta. Tā pastāstījusi par savādām pretrunām slimnīcas dokumentācijā un, galvenais, atstāstījusi zēna Rodnija stāstu par ta bailēm no ārsta, kuru tas redzējis morgā izraujam kaut ko no miru�a cilvēka un to ēdam.

� Labi, D�es, vai tas ir viss? � viņ� sacīja tonī, kas liecināja par nogurumu un vil�anos. � Tu tici vecas sievietes, kura atlaista no darba, atstāstām par miru�o zēnu? Tu zini, ko tu vari panākt ar �āda veida pierādījumu. Un ko tu gribi sacīt? Ka tu apsūdzi Ar�eru ne tikai kā no�ēlojamu un greizsirdīgu Dariusa asistentu, bet arī kā... kā kanibālu... kā Leona Helfera līdzdalībnieku... Tu domā, ka viņ� ir Nags? Tas vienkār�i ir pārāk ārprātīgi, D�es. Neviens tam neticēs.

� Vismazāk tu, � viņa auksti sacīja.

� Klau, ja tev būtu kaut kas apstiprino�s, kaut jel nenoliedzami pierādījumi...

� Felona Hankersena nav vienīgā, kura domā, ka viņ� ir vampīrs. Tu esi dzirdējis arī baumas par Ar�eru.

Viņ� no�ūpoja galvu. � Vai tu nedomā, ka to pa�u esmu dzirdējis par tevi, it īpa�i tagad, kad paklīdu�as runas, ka mēs tiekamies?

Tas D�esiku pārsteidza, un viņa vairākkārt no�ūpoja galvu. � Kādā veidā tas ir noticis?

� Nolādēts, ja es zinātu! Ta�u tā tas ir, un nu ikviens ķē^s nodaļā vēlas zināt, kā ir tikties... ar tādu kā tevi... pēc darbadienas. Patiesība ir tāda � tās pa�as nejaukās mu/^�bas, ko esmu dzirdējis par Ar�eru, esmu dzirdējis arī par t^i. To, kā tev patīk nogriezt plānas gaļas �ķēlītēs atrai sviestmaizei pie sekciju galda. Viss ir muļķības, D�es, un tu to zini!

� Es vēlreiz atkārtoju � Felona Hankersena nav vienīgā, kura domā, ka Saimons Ar�ers ir sātans.

� Kas vēl, D�es? Laboratorijas naktssargs?

� Nekas, nekas. �ķiet, es jau tāpat esmu pārāk daudz pateikusi, � viņa mazliet dobjā balsī no�ukstēja, atspie�oties pret mīksto atzveltni.

� � Kas vēl? � viņ� uzstāja.

� Tu tas neesi! Nav neviena, kuru tu jebkad kādā gadījumā atbalstītu.

Viņ� samulsis noraudzījās D�esikā, kura vēl turpināja: � Neesmu pārliecināta, ka atbalstu tikai... Nu, jo vairāk uzzinu par Ar�eru, jo vairāk es...

Alana acīs iekvēlojās dusmu spelte, kas pārsteidza D�esiku. Likās, ka viņ� tūdaļ zaudēs savaldī�anos un izdarīs kaut ko nepiedienīgu.

� Ak Dievs, tas atkal ir Matisaks, vai ne? Es domāju, ka tu to izdzimteni esi norakstījusi! Ko gan tas ārprātīgais savā kamerā simtiem jūd�u attālumā var zināt tādu, ko mēs nezinām, D�es?

Viņa dziļi ievilka elpu un nodrebinājās, it kā pēk�ņi sajustu aukstumu. � Es nezinu, kā viņ� to spēja, ta�u Matisaks ir it kā sekojis katram manam solim, nojautis katru manu domu �ajā lietā.

� Viņ� tev tikai spokojas.

� Labi � viņ� ir rēgains, pārdabisks.

� Izdzimtenis ir tikai tevi apmulsinājis. Tev to ir jāsaprot.

� Apmulsinājis? Tu domā, ka esmu histēriska, vai ne?� viņa cie�i paraudzījās viņā kvēlojo�ām acīm. � Tas ir tik ērti tev, Alan, uzskatīt manas aizdomas par histēriskas sievietes aizdomām. Nolādēts!

� Es tikai saku, ka varbūt �is kroplis tevi kaut kādā veidā spēj ietekmēt.

� Tās ir muļķības, Alan, tīras ...

� Labi, labi, � viņ� sacīja, mēģinādams to nomierināt.

� Tātad tevi māc �aubas. Pastāsti man par tām. Runā ar mani, D�es!

Viņa nomierinājās, ar savu salveti viegli nosusināja vīnu, ko bija iz�ļakstījusi, un izlīdzino�i sacīja: � Es joprojām domāju, ka ar to doktoru Kasadesusu no Strītas hospitāļa, kuru tu atklāji, kaut kas nav kārtībā. Vai tu esi kaut ko atklājis?

Viņ� pakasīja galvu un kā atvainodamies sacīja: � Baidos, ka neko. Puisis pazudis kā dūmi, bez pēdām.

� Tātad tu esi padevies?

� Mani vīri vēl joprojām meklē ....

� Vai tu nekad neesi apsvēris iespēju, pie tam nebūt tik nereālu, ka �im Kasadesusam varētu būt kāds sakars ar Naga lietu?

� Tu atkal esi nonākusi pie Saimona Ar�era.

� Jā, es esmu, Alan! Vai tu apzinies, ka tā bija Ar�eram patīkama sagadī�anās, ka Dzimu Dreiku nogalināja kāds �oferis, aizbēgot no notikuma vietas?

� Dreika nāve joprojām tiek izmeklēta.

� Vai jūs esat pārbaudīju�i Ar�era automa�īnu?

� Jā, esam, un tas neko neatklāja.

� Tad varbūt viņam ir divas automa�īnas?

� Tu pārspīlē, D�es.

� Un kā ir attiecībā uz Dariusu?

� Kas ir ar viņu?

� Viņa tā sauktā pa�nāvība. Arī to izmeklēja Saimons Ar�ers.

� D�es, tu runā tā, it kā ... it kā ...

� Nesaki to, Alan ...

�... it kā tev būtu kāds sevi�ķs naids pret Ar�eru.

� Mans naids ir vērsts pret Nagu, Alan, un, pēc manām domām, Leons Helfers nespēja viens pats paveikt visus tos ārprāta darbus, kas ir pastrādāti. Viņ� pratinā�anā pastāstīja, ka izgatavojis slepkavības ieroci pēc tā otra izstrādāta projekta un būdams viņa pakļautībā. Likās, ka viņ� nemelo. Viņ� arī izstāstīja, ka tas otrais licis izgatavot divus nagus, ta�u izmantojis tikai vienu, parasti slepkavodams viens pats.

� Neviens netic tam, ko teicis Helfers. � Viņ� uzlika savu roku virs D�esikas rokas un piebilda: � Es zinu, cik ļoti smagi tu uztvēri Dariusa nāvi, ta�u domāt, ka Ar�ers �palīdzējis� viņam izlēkt pa slimnīcas logu, D�es... Un nav nevienas pierādījumu kripatiņas, kas to apstiprinātu. Es zinu, ka tu un Dariuss bijāt tuvi. Varbūt tas iespaidojis tavas domas...

� Apmāta un dumja sieviete, vai ne? Nu mēs esam turpat, kur bijām.

� Tu ta�u atzīsti, ka uztver visu pārāk cilvēciski, pārāk emocionāli?

Viņa neatbildēja, ietiepīgi uzdodot savus jautājumus: � Tad ko tu gribi sacīt? Ka Helfers nogalinājis arī savu priek�nieka un zobārstu?

� �ķiet daudz ticamāk, ka Helfers novācis tos abus, nevis Saimons Ar�ers, D�es. Klau, es... mēs turpinām gan Pārķēra, gan Meltusena nāves gadījumu izmeklē�anu. Mums tie�ām ir ⁴ iemesls uzskatīt, ka abi tika nogalināti, ta�u paliek galvenais aizdomās turētais �ajos nāvei gadījumos, pie tam �orīt viņ� pats atzinās abās slepkavībās.

Neviens to nebija papūlējies D�esikai pastāstīt � viņa tika nepatīkami pārsteigta. � Leons atzīsies visā, ko jebkur� izdomās, ja vien tādējādi tiks apsolīts to pasargāt no Naga. Bet es to nezināju � pastāsti man par to sīkāk, Alan.

� Jā?

� Vai viņ� atzinās, ka ir Nags? � Pirms viņ� paspēja atbildēt, viņa piebilda: � Paskaties uz �o! � D�esika izņēma no rokassomiņas aploksni, izņemdama no tās un nolikdama Alana priek�ā divas Ar�era mata elektroniskās fotogrāfijas, kuras tā bija paņēmusi no laboratorijas.

� Ko es pa�reiz redzu, D�es?

� �ī tika uzņemta pirms da�ām stundām, bet �ī atradās lietā. Tas ir Ar�era mats.

� Jā, un tad?

Viņa izskaidroja, ka mats ticis atrasts nogalinātās sievietes ķermenī septiņas minūtes pirms Ar�era iera�anās notikuma vietā.

Alans kādu brīdi raudzījās abās fotogrāfijās, turot tās savās lielajās rokās. Viņa sejas vaibsti neko neatklāja, ta�u acis nervozi mirk�ķinājās. � Vai tu esi pārliecināta, ka pareizi uzlīmēji etiķetes?

� Jā! Nolādēts, es zināju, ka tu tā teiksi!

� Ja arī es tev ticu, D�es, tas tomēr ir niecīgs pierādījums. Vai tev ir vēl kaut kas...

Viņa nespēja noslēpt vil�anās izteiksmi savā sejā.

� Tas netiks ņemts vērā, jo ir vērsts pret Ar�eru. Ar�ers varētu apgalvot, ka tev ir personīgs naids pret viņu, kas...

� Aizmirsti to! � viņa strupi sacīja.

� Pagaidi mazliet, D�es!

� Vienkār�i aizmirsti to, Alan.

Ieradās oficiants, lai aiznestu traukus, un viņi apklusa.

Kad oficiants aizgāja, Alans sacīja: � Tici man, D�es, nav tā, ka es tev neticētu...

� Es vairs negarlaiko�u tevi, Alan, ar savām �aubām.

� Beidz, D�es, tas nav taisnīgi...

� Es negribu tevi nomest lejā no taviem augstumiem, kuros tu lidinies, kop� Helfers ticis sagūstīts.

Alans nosvieda salveti un, uzliecies galdam, sacīja: � Tās ir muļķības, D�es! Es neizmantoju �o paklīdeni. Viņ� ir tik vainīgs, cik vainīgs var būt un ...

� Tāpat ir vēl kāds, kāds, kas to vadīja, kontrolēja, deva tam jaunu vārdu, jaunu dzīvesveidu un pavēles...

� Nav ne mazākā pierādījuma, kas to apliecinātu, � nekas cits kā Leona Helfera vārdi, kas ir mazāk nekā nekas, D�es.

� Tas viss tā ir, lielā mērā pateicoties Ar�eram, kuram, starp citu, joprojām nav pat izteikts rājiens par izmeklē�anas aizkavē�anu.

� Iek�lietu nodaļa pārbauda tavas apsūdzības.

� Apsūdzības?

� Jā.

� Un ko gan Iek�lietu nodaļa zina par pierādījumu noslēp�anu, ko viņ� varēja izdarīt da�ādos veidos?

� Ak Dievs, Ar�ers ta�u nebija vienojies ar slepkavu! Ja viņ� kaut ko neizdarīja tik pareizi vai bija pavir�s, tas bija kaut kādu... varbūt nenozīmīgu iemeslu dēļ.

� Es neesmu pārliecināta.

D�esika piecēlās, lai dotos prom. Alans pielēca kājās, satverdams viņu aiz rokas. � Ko gan tas nozīmē?

� Es joprojām neesmu pārliecināta, ka viņam nebija nekāda sakara ar doktora Dariusa kritienu, pirms tas nokļuva slimnīcā, ja arī viņ� nebūtu vainīgs pie tā pa�nāvības.

� Vai tu nesaproti? Ar�ers darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai palēninātu izmeklē�anas gaitu, nesteigdamies ieņemt doktora Dariusa vietu. Un es nesaprotu � kādēļ tu to negribi redzēt?

D�esika steidzās prom. Alans nosvieda uz galda naudu un devās tai pakaļ. Viņi nebija pamanīju�i tum�i ģērbu�os liela auguma vīrieti blakus viņiem aiz �ķērssienas, kur� nu piecēlās un mierīgi devās tiem pa pēdām.

� Es vēlos, lai Emonsas ķermenis tiktu nosūtīts uz Kuanti-ko. � D�esika stāvēja pie Saimona Ar�era rakstāmgalda. Viņas balss bija neizteiksmīga, ar nelielu uzstājīguma pieskaņu. � Es vēlētos jūsu palīdzību.

� Ko gan jūs gribat iegūt no nabaga sievietes ķermeņa nosūtī�anas uz Vird�īniju un atpakaļ, doktor Korānā?

� Nu to es nezinu, līdz...

� Tādā gadījumā jūs varat runāt ar ģimenes locekļie/n. Es nepiedalī�os lietā, kas izraisīs vēl liekas sāpes un nemieru jau ta nelaimīgajiem tuviniekiem.

� Es parunā�u аг viņas ģimeni.

Viņa jau devās uz durvīm, kad viņ� piecēlies sacīja: � Vai. patiesi jūs domājat, ka Kuantiko iespējams izdarīt vairāk, nekā mēs paveicām �eit?

� Mums, doktor, ir vismodernākā aparatūra pasaule, par kuru jūs esat tikai lasījis, piemēram, eksperimentālās lāzera fotogrāfijas, un mūsu elektronu mikroskopija ir viena no jaunākajām. Ja jebkādas minimālas at�ķirības... Doktor, �obrīd es lūdzu sadarbību, bet, ja jūs mēģināsiet stāties man ceļā, es neņem�u jūs vērā un...

� Jums �eit nav jurisdikcijas. Tā beidzās ar tā pretekļa arestu.

� O, tomēr ir. Tik ilgi, kamēr FIB saglabā �o lietu atklātu, kā ari ŅPD ir lūdzis mūs piedalīties... Jūs varat pārbaudīt pie komisāra un mēra, ja vēlaties.

Ar�ers vērās viņā ar caururbjo�u skatienu, ta�u neko neteica. Viņa pasmaidīja. � Atrasties aug�ā ir sūdīgi, Saimon, jo īpa�i, ja aug�a nav aug�a.

� Un tomēr � ko jūs cerat atrast? � viņ� neatlaidās.

� Klau, doktor Ar�er, mēs to nedarām, lai pierādītu, ka jusu komanda ir kļūdījusies vai...

� Ko tad?

Laboratorijas darbinieki, izdzirdu�i paceltās balsis, sāka uz viņiem raudzīties.

� Mūs interesē dziļāk izpētīt savāktos pierādījumus � un vislabākais veids, kā to izdarīt, ir pārvietot vismaz vienu no upuriem, varbūt divus.

� Divus? Bet tie ta�u atrodas zem zemes.

� Tas mūs neapturēja �ikāgas Vampīra medībās. � Toreiz tika atrakti divi ķermeņi ekshumācijai, un viņa zināja, ka Ar�ers ir lietas kursā par �īs lietas vēsturi.

� Dzirdiet, � viņa norūpējusies sacīja, � mani gaida militārā lidma�īna. Mēs aizvedīsim Emonsas ķermeni uz Kuantiko ar jūsu piekri�anu vai bez tās.

Viņ� samierino�i pamāja ar roku. � Nē, nē, jūs zināt, ka jums ir viss mans atbalsts, doktor Korānā. Tikai... nu labi, es cerēju, ka mēs tām �ausmām esam pieliku�i punktu.

� To es varu saprast...

� Ar Helferu arestā ...

� Ar to nepietiek. Mums jābūt dro�iem, un es baidos, ka eso�ie tiesu izmeklē�anas pierādījumi, lai pierādītu viņa vainu, neatstājot nekādas saprātīgas �aubas...

Ar�era pleci saliecās, viņ� pacēla rokas protestā: � Es pats pārbaudīju tos pierādījumus, un ar tiem pietiek, lai vairākas reizes apglabātu Helferu. Un kā to saprast � saprātīgas �aubas?

� Saprātīgas �aubas, ka viņ� darbojies vienatnē.

� Visi pierādījumi ta�u liecina par �o vienīgo faktu.

� Es zinu... es zinu, bet tas viss ir tik mīklaini...

Ar�ers atkal cie�i uz viņu nolūkojās, līdz atguva pa�savaldī�anos. Viņ� novērsa savu tum�o skatienu, ta�u viņa jau bija pamanījusi tā dusmas, kuras tas ar pūlēm savaldīja. Savaldīgais Dr. Ar�ers bija satriekts.

� Labi, � viņ� nomurmināja, � liekas, ka jums no manis neko nevajag.

� Nē, nevajag. Es pati tik�u galā ar ģimeni un citām ieinteresētām pusēm.

� Es saprotu, ka jums ticis ziņots, ka nozīmēta kaut kāda departamenta iek�ēja izmeklē�ana.

� Vai patiesi? Man nebija ne jausmas, � viņa meloja.

� Parastā � viņi saka.

� О jā, es tā domāju, ja tādu pozīciju tik daudzus gadus ieņēmis tāds cilvēks kā doktors Dariuss.

� Jā, viņi �ķiet koncentrējas uz efektivitātes līmeņiem � tādām lietām. Iespējams � mēs saņemsim kādu papildu fondu pieplūdumu. Dievs zina, ka mums tie ir vajadzīgi.

� Es turē�u īk�ķi par jums.

Viņa apgriezās un izgāja priek�telpā, tās kurpju papē�iem un spieķa klaudzienu ritmam pamazām izskanot. Palicis viens, Dr. Ar�ers noklik�ķināja komutatora slēdzi un parunāja ar Lauriju Marksu, norīkodams sagatavot Emonsas ķermeni transportē�anai. Tad viņ� izslēdza komutatoru un sacīja tuk�ajā telpā: � Labi, doktor Korānā, jūs saņemsiet savas mirstīgās atliekas, ta�u nekad nedabūsiet atpakaļ acis.

Vēlāk todien D�esika iegriezās pie Ri�mena nāves gadījumu izmeklē�anas telpā, kur viss tika demontēts, ta�u Alans joprojām vēl strādāja �eit � centrālajā birojā. Pa�reiz viņ� dziļi koncentrējās uz to, ko tam sacīja Dr. Saimons Ar�ers.

D�esika varēja tikai minēt, ko Ar�ers sacīja. Abi vīrie�i piecēlās, viņai ienākot.

� Es nu esmu ceļā, kungi, un nedomāju drīz atgriezties.

� Mums jūsu pietrūks... � Ri�mens sacīja, viņu acīm sastopoties.

Ar�ers, kur� bija redzējis abus stāvvietā pie restorāna un kur� bija sekojis viņiem līdz D�esikas apme�anās vietai, zināja, ka Ri�mens pavadījis nakti kopā ar viņu.

� Es nedrīkstu nokavēt, � viņa sacīja.

� Nespējat atteikties no tās divu slepkavu versijas, vai ne tā? � Ri�mens vaicāja. � Tas jums piestāv, ta�u es domāju, ka jūs izniekojat savu laiku, D�es... tas ir, doktor Korānā.

� Ja vien mēs spētu atrast kādus neap�aubāmus pierādījumus, piemēram, otru matu komplektu, bet ne jau jūsu, doktor Ar�er! � viņa sacīja. � Protams, nav nekas neparasts, ja izmeklētāja mati �ur tur atrodami... � Viņa vēroja viņa reakciju, ta�u neko aizdomīgu nemanīja.

� Mīklu maltītei, � Ar�ers sacīja.

� Labi, man nu jādodas uz nopratinā�anu. �ķiet, Leons vēlas vēl kaut ko pateikt, � Ri�mens sacīja.

� Vai viņ� vēl joprojām apgalvo, ka ir nevainīgs? � Ar�ers pajautāja.

� Viņ� nekad nav apgalvojis, ka ir nevainīgs, � Ri�mens iebilda. � Ta�u viņ� apgalvo, ka Nags viņu izmantojis.

� Bet Eimss saka ...

� Es zinu, ko Eimss saka, un es piekrītu. Tā ir doktore Korānā, kura ap�auba Eimsa atklājumus, nevis es. Ta�u es noklausos Leonā tādēļ, ka, jo vairāk viņ� runā, jo vairāk nostāda pret sevi. Viņ� ir aprakstījis lielāko daļu slepkavību līdz pat punktam uz i.

� Viņā gruzd apslēptas dusmas, naids pret savu māti � tā esmu dzirdējis, � Ar�ers sacīja.

� Tā ir patiesība, ko esat dzirdējis. Viņa naids vērsts pret sievietēm vispār.

� Es jums sniegtu pēdējo padomu, kaptein, � sacīja Ar�ers.

� Jā?

� Ar tādu tipu ka Helfers jums nevajadzētu daudz ceremo-nēties � iebiedējiet viņu katru reizi, kad jums ir tāda iespēja. Nomāciet to, neļaujiet viņam atgūties, iestāstiet, ka jums ir pierādījumi � viņa mati, viņa pirkstu nospiedumi, viņa zobu nospiedumi uz ķermeņa. Drīz vien viņ� sabirzīs kā iz�uvusi olas �aumala.

Ri�mens plati smaidīja. � Doktor Ar�er, vai jūs patie�ām nevēlaties atnākt man līdzi paņemt pie dziesmas to Leonu? Liekas � jūs varētu būt lielisks nopratinātājs.

� Es atstā�u �o darbu profesionāļiem. Bez tam man jādodas atpakaļ uz laboratoriju. Daudzi ļaudis pa�laik vēlas no manis informāciju, tā ka tikpat daudz, cik es vēlētos...

� Saprotu, � Ri�mens atbildēja, pavadot viņu līdz durvīm un mazu gabaliņu pa koridoru.

� Es ceru, ka jūs nepiekrītat doktores Koranas uzskatam, ka Leons Helfers nedarbojies vienatnē. Jūs zināt, ka nav nevienas izmeklē�anas pierādījumu kripatas mūsu rīcībā, kas par to liecinātu.

� Nē, doktor Ar�er, jums �ajā sakarībā nav jāuztraucas. Līdz ar viņu atpakaļ uz Kuantiko dodas arī viņas teorētiskie prātojumi, ar kuriem nevar apsūdzēt.

� Nē, nē, patie�ām nevar. Un mums nevajadzētu darīt neko tādu, kas pakļautu briesmām jau sasniegto. Viņ� ir pelnījis likuma piemēro�anu pilnā mērā un nekādā ziņā nedrīkst izsprukt taisnīgam sodam.

� Tas ir atkarīgs no apstākļiem.

Ar�ers cie�i ieskatījās Ri�mena acīs. � Ko jūs gribat teikt ar to, ka tas ir atkarīgs no apstākļiem?

� Doktor, jūs zināt, kā tiek spēlēta �ī spēle. Aizstāvji mēģinās dabūt...

� Bet Eimss saka, ka viņ� nav juridiski nepieskaitāms.

� Aizstāvības psihoterapeiti teiks, ka viņ� ir, un tā tiks nokaulēts līdz slepkavībai ar nodomu sakarā ar ierobe�otu pieskaitāmību � visām tām muļķībām. Mūsu zēns pavadīs visu savu atliku�o dzīvi psihiatriskajā slimnīcā blakus tādiem pui�iem kā D�efrijam Dahmeram, D�onam Veinam Geisijam un Matisakam. Ilgi, jo mums Ņujorkā nav nāvessoda...

� �eit vairs nav taisnības, kaptein...

� Jums taisnība, dok. � Ri�mens saņēma Ar�era roku un paspieda to, piebilzdams: � Jūs paveicāt velna darbu, savācot informāciju par �o zelli, Ar�er. Neraizējieties, tādas ziņas izplatās pa visām instancēm ātri un, kad apsūdzība iesēdinās Leonu, jūsu darbu neviens vairs neuzdro�ināsies kontrolēt.

� Nodaļas vadītāja darbs patiesi noliek starme�u gaismā, � Ar�ers atbildēja. � Jāsaka, ka es esmu noguris no tiem pui�iem, kas ok�ķerējas manās piezīmēs un manā laboratorijā.

� Jūs redzēsiet, ka atrasties vadībā pirmām kārtām nozīmē nosegt savu aizmuguri un katrā ziņā izvairīties no kļūdām jūsu sektorā. Ja ir nepiecie�ams, novērsiet uzmanību uz kādu citu.

� Var gadīties, ka man būs jānāk laiku pa laikam pie jums pēc padoma, � viņ� sacīja.

� Atvainojiet, ta�u pa�reiz mana iejauk�anās, pasakot kaut ko jūsu labā, kā jūs vēlaties, tikai vērstos pret mums abiem. Ļaujiet, lai ok�ķeri ok�ķerē, ja jums nav ko slēpt. Ko viņi līdz �im ir atklāju�i? Da�as kancelejiskas kļūdas? Vienu vai pāris pavir�ību? Liecieties mierā! Kad Dariuss vadīja departamentu, tāpat Sis tas nebija kārtībā, vai ne?

� Liekas, jums taisnība. Es vairs neuztrauk�os.

r� Jums patiesi vajadzētu vismaz atnākt un paskatīties, ka Helfers svīst Jūs varat palikt neredzams. Nu viņ� tie�ām vairs neko neslēpj, noraidot sava advokāta padomu klusēt, un iedziļinās visos sīkumos. Vēl viņam atlicis tik daudz prieka kā tīksmināties ap biju�o laupījumu.

� Varbūt... Es tad pienāk�u, ja varē�u. Vēlāk... � Ar�ers sacņa.

D�esika pievienojās Alanam priek�telpā, kur viņ� stāvēja, vērojot Ar�eru aizejam. � Par ko jūs runājāt?

� �ķiet, viņ� vēlas manu padomu, kā izturēties pret augstāko instan�u kontroli, un �ķiet, ka viņi grib padarīt viņu par grēkāzi.

� Nav dūmu bez uguns...

� Viņi bā� degunu visu darī�anās, D�es.

� Es �aubos, vai viņi varētu bāzt degunu tavās lietās.

� Es uzmanu Ar�eru, D�es. Pa�reiz tas ir viss, ko es varu darīt

Viņa iekodās zobiem apak�lūpā un pamāja. � Pietiekami labi. Bet nu man ir jāiet... jānoķer lidma�īna.

� Un tu nepārdomāsi muļķīgo rīcību, ņemot līdzi Emonsu? Viņa pakratīja galvu. � Nē, tas ir tas, kas man jāizdara.

� Tu zini � ja Ar�ers bijis vainīgs jebkādos sakaros ar Helferu... ja viņ� bijis �izofrēniskais slepkava, tad tas, ka tu aizved ķermeni prom no �ejienes... nu, viņ� to uztvers kā tie�u apdraudējumu. Ikviens zina, ka tava reputācija laboratorijā ir...

� Kādēļ tā, Alan? Es gandrīz sāku ticēt, ka tev ir tādas pa�as aizdomas attiecībā uz neapsūdzamo doktoru Ar�eru...

� Liekas, ka tā ir gan.

� Tik ļoti uztraucies par hipotētiskām briesmām?

� Es par tevi uztraucos � tas viss.

� Neuztraucies! Es esmu liela meitene � un Kuantiko es bū�u dro�ībā.

Viņa iebelza pa tā gurdeno roku. � Pavadi mani līdz liftam � un atvadies!

Viņ� tā arī darīja un pie lifta D�esiku noskūpstīja, lai gan darbinieki, garām ejot, viņos nolūkojās. � Es satik�u tevi drīzāk, nekā tu domā. Es apciemo�u un...

Lifta durvis jau bija atvēru�ās un D�esika iegājusi tajā, ta�u vēl paspēja viņam pajautāt:

� Jā?

� Man �ķiet, es tevi mīlu, D�es ...

Viņa atbildot pasmaidīja, un viņas acis aizmiglojās. � Man tevis pietrūks. � Viņa nespēja pateikt, ka mīl to, jo nebija pārliecināta, ka spēs atkal kādu mīlēt. Tam noteikti būs nepiecie�ams ilgāks laiks, apstākļu maiņa. Vairāk divatības kopā ar Alanu, ja tam jebkad bija lemts notikt.

� Uz redzīti, Alan!

Durvīm aizveroties, viņ� iesaucās: � Man tevis �eit pietrūks, biroja lēdija!

� Man arī, Alan! � viņa atsaucās, nebūdama pārliecināta, ka viņ� to dzirdēja.

Dr. Saimons Ar�ers pārdomāja, vai viņa do�anās pie kapteiņa Alana Ri�mena bijusi prātīga. Viņ� gāja �ķietami pēc padoma, bet patiesībā tādēļ, lai izdibinātu tā attieksmi pret viņu pēc jebkādiem atklājumiem, ko Korānā varbūt bija izteikusi iepriek�ējā naktī. Viņ� bija apmierināts, ka Ri�mens, lai gan seksuāli ieinteresēts sievietē, neļāvās viņas iespaidam arī kā citādi.

Ar�ers nebija domājis apmeklēt Leonu Helferu citu klātbūtnē. Viņ� bija apmeklējis viņa kameru pirmajā naktī, ko tas pavadīja ieslodzījumā, lai iedvestu bailes mazajam nelgām. Tomēr Ri�mena ierosinājums viņam ierasties uz nopratinā�anu un pavērot, kā tā noris, varēja būt provokatorisks. Lai gan tas varēja būt slazds, kuru Ri�mens un Korānā bija izdomāju�i, gribēdami, lai viņi abi atrastos vienā telpā, tādējādi novērojot, kāda būs reakcija, viņ� tā nedomāja.

Korānā bija patie�ām aizbraukusi � par to viņ� bija diezgan pārliecināts. Tāpat arī Emonsas ķermenis bija prom. Abas nu devu�ās uz Kuantiko, un dro�i vien tagad Ņujorkā viss varēs atgriezties pie normāla ritma. Tiesu izmeklē�anas komandai pasludinot Leonu par Nagu, mazliet piepalīdzot arī FIB pārstāvei Koranai, viss gods par punkta pielik�anu Naga lietai tiktu doktoram Saimonam Ar�eram. Viņ� bija sasniedzis mērķi, kas sākumā bija �ķitis tik neaizsniedzams un ārpus viņa spējām. Un doktors Dariuss bija miris � un beidzot tas bija viņa departaments, bija pienācis viņa laiks...

Kas attiecas uz Nagu, tad tam uz visiem laikiem jāpaliek miru�am kopā ar Leonu. Lai apmierinātu savu tieksmi pēc miesas, Ar�ers pārdomāja, viņ� varētu atgriezties pie savām vecajām metodēm, aizmirstot izkropļo�anas tieksmes, aizmirstot nogalinā�anas svaigo aromātu, siekalas izsauco�ās dzijas, kas radās, sajūtot asiņu smar�u. Viņam jāvar bez visa tā iztikt un, ja ne, tad jāizgudro jauna ierīce, kaut kas tāds, ko nevarētu saistīt ar Nagu.

Redzēdams, ka laboratorijā viss bija kartībā, viņ� nomierinājās iin paziņoja, ka atradīsies nopratinā�anas centra kopā ar Ri�menu. Pēc desmit minūtēm viņ� jau sēdēja aiz vienpusējā spoguļa un klausījās, kā Ri�mens pratina Leonu. Acīmredzot Helfers bija piekritis pilnībā sadarboties apmaiņā pret iecietību un �ēlastību. Viņ� izmisīgi centās atbildēt uz jebkuru un visiem tam uzdotajiem jautājumiem. Viņ� turpināja apgalvot, ka Nags ir otra fiziska persona, nevis pa�a personības otra izpausme. Dr. Eimss, sē�ot nopratinā�anas telpas stūrī, �ad tad uzdeva kādu jautājumu starp Ri�mena jautājumiem. Eimsam bija pa�am savs diktofons, kas ierakstīja sarunu, un viņ� arī �o to pierakstīja, gandrīz nenovērsdams acis no Helfera, tverot tā ķermeņa valodu. Ar�eram likās, ka Eimss vairākas reizes apmulsa.

Helfers lūdzās: � Es jums teicu ... es jums teicu, es ... Es nezinu, kur viņ� dzīvo un kas viņ� ir.

� Tu ļāvi �im puisim vazāt sevi aiz deguna un ne reizi nedzirdēji viņa vārdu?

� Tā tas ir, tā tas ir ... � Leons pink�ķēja.

� Tātad viņ� vienmēr ierosināja kontaktu?

� Jā.

� Un viņ� vienmēr pateica tev, kurp doties? Uz kura ielas stūra?

� Jā, jā ... Es jums to esmu stāstījis.

� Un it kā pēc burvju mājiena parādījās tie�i tas upuris, kuru viņ� vēlējās?

� Tā tas notika. Es iesitu tām pa galvu un aizvilku uz vietu, kur viņ� iepriek� man bija licis. Tur viņ� tās grieza un... ēda viņu iek�as. Es... es tikai tēloju, ka to daru. Tas izraisīja man nelabumu. � Tie bija meli, kā liecināja tiesu izmeklē�anas pierādījumi.

� Kā viņ� nonāca ar tevi saskarsmē? Pa telefonu?

� Nē. Viņ� vienkār�i parādījās.

� Un tu sēdēji, viņu gaidot? � Dr. Eimss jautāja. � Tu ta�u teici doktorei Koranai, ka viņ� piezvanījis tev.

� Nē, nē! Tikai vienu reizi � tajā reizē, kad viņ� mani uzlika uz āķa... tie�i pirms tam, kad viņ� nogalināja to policisti.

Ri�mens uzsita ar roku uz galda, radot �āvienam līdzīgu efektu, kas lika Eimsam un Leonam satrūkties. � Vai tu ceri, ka kāds ticēs �ādām muļķībām, Leon? Neviens tāpat ne no kurienes neparādās � no aizkariem tavas mātes bēru namā, no tumsas tavās mājās, no retināta gaisa!

Lū Pīrss parādījās telpā. Viņ� bija atradies aiz spoguļa kopā ar Dr. Ar�eru. Un nu viņ� uzdeva da�us jautājumus, pārsteidzot kapteini Ri�menu. � Tu zini, Leon, mums ir āmurs, kuru tu izmantoji si�anai, cirvis, citi darbarīki � un uz tā visa tavu asiņu pēdas.

� Mums ir tavu asiņu un visu upuru asiņu paraugi, Leon, � Ri�mens piebilda, pievēr�oties atkal pratināmajam mazajam vīrelim. � Mums ir tavi mati, tava mēteļa �ķiedras, tava paklāja �ķiedras, tavi pirkstu nospiedumi un tavi zobu nospiedumi un nav neviena vienīga mikroskopiska pierādījuma, kas norādītu uz otru slepkavu. Nē, Leon, tu izdarīji visas �īs slepkavības viens pats un izstāstīsi mums patiesību �eit un tagad! Nolādēto patiesību!

� Nē, es izstāstīju patiesību! Doktore Korānā man ticēja! Parunājiet ar viņu. Parunājiet ar doktori Korānu!

� Mēs atradām arī visas tās lietas, ko tu izzagi, Leon, no sievie�u rokassomiņām, � Lū turpināja. � Tu�u, acu ēnas, lūpu krāsas, auskarus, matadatas, ķemmes ar miru�o sievie�u matiem un pat aromātu. Mēs zinām, ka tu darbojies viens pats.

� Tu paglabāji viņu apak�veļu, Leon, � Ri�mens sacīja, � un misis Filipsas Austrumu paklājs, piesūcies ar tās asinīm, atradās tavas automa�īnas bagā�niekā.

Ar�ers bija dzirdējis pietiekami daudz. Viņ� bija pārliecināts par divām lietām. Ri�mens un pārējie ticēja tam, ka Leons bija izstrādājis savas baisās izdarības vienatnē. Pretējās domās bija vienīgi doktore Korānā. Viņa palika viņa vienīgais drauds.

Kad Ri�mens izgāja no nopratinā�anas telpas, viņ� vairs redzēja tikai Ar�era muguru, medicīnas izmeklētājam aizejot pa koridoru. Viņ� nolādēja savu neveiksmi. Ja viņ� būtu zinājis, ka Ar�ers atrodas turpat, tad būtu atradis veidu, kādā Helfe-ram sastapties ar Ar�eru aci pret aci.

Saimons Ar�ers nemierīgi gulēja savā lielajā sarkankoka gultā, nespējot aizmigt, jo viņa mieru traucēja sieviete, kas atradās vairāk nekā divsimt jūd�u attālumā. Viņ� zināja, ka Korānā nebija vienkār�a medicīnas izmeklētāja, viņai tuvu kolēģu vidū viņa bija pazīstama kā ļoti rūpīga. Nekas vai ļoti maz paslīdēja garām viņas uzmanībai. Tā bija viņa, kura bija panākusi, norādot uz da�ām nepilnībām darbā, viņa jauniegūta departamenta izmeklē�anu. Viņ� nebaidījās, ka izmeklē�ana varētu atklāt kaut ko tik inkriminējo�u kā slepkavība vai kanibālisms,- ta�u viņu uztrauca pati D�esika Korānā. Pat Dariuss bija nosaucis viņu par izcilu, veltījot tai vārdu, ar kādu nekad nebija apzīmējis Ar�eru. Un nu viņas rīcībā rūpīgai izmeklē�anai bija Emonsas ķermenis.

Iespējams, ka bija muļķīgi uztraukties, � spēcīgākā balss centās izkliedēt viņa bailes, nosaucot tās par nepamatotām.

�Galu galā,� viņ� domāja, �tu ar Emonsu ievēroji visus iespējamos piesardzības mērus � cimdus, matu tīkliņu, speciāli izgatavoto zobu uzmavu, kas simulē Leona Helfera kodienu, lai gan pēdējais nav diez cik noderīgs priek�mets. Varbūt man vajadzētu to iznīcināt, jo tas galu galā ir pārāk pa�inkriminē-jo�s.� Viņ� sameklēja divas cietas akriliksa zobu uzmavu rindas ar Helfera parakstu uz katras �ķautnes un dzerokļa.

Vēlreiz uzmanīgi aplūkojis, viņ� aizsvieda tās aiz gultas, sajuzdams, ka viņā pamostas dziņas. Alkas pēc dzīvas miesas to urdīja pilnā spēkā.

Viņ� centās, aizverot acis, mazliet atpūsties. Ta�u katru reizi, kad tā izdarīja, ārprātīgas vīzijas kā filma nozibsnīja tā acu priek�ā � vispirms sāpēs drebo�ais ķermenis, pa pusei pie apziņas eso�ā upura muļķīgais smaids � un viņ�, pārliecies tam pāri, noskatoties kutino�ajās �ausmās un ziņkārībā. Viņ� lieca savu seju arvien tuvāk un tuvāk upura kaklam, tā nags bija gatavs pēdējam plēsienam, ta�u viņa mute vēl pirmā tiecās iekosties izliektajās kakla artērijās. Piepe�i viņ� ieraudzīja viņas seju. Koranas seju ... Viņas acis atvērās, stingri raugoties tie�i viņam cauri, it kā iedro�inot turpināt spīdzinā�anu. Viņ� kā ārprātā atkal un atkal �austīja viņu ar nagu, ta�u tās miesa izturēja katru sitienu. Viņa sāka smieties � un viņ� nespēja piespiest to apklust. Nags sāka saliekties, viņam atkārtoti mēģinot izplēst no viņas miesu.

Viņ� strauji atvēra acis. Viņa zināja. Viņ� piepe�i skaidri saprata, ka viņa to zināja, lai gan nesaprata, kā viņa to varēja zināt.

�Aizmirsti viņu!� viņ� sev sacīja domās. �Ja arī viņa zina, tad neko nevar pierādīt.� Un domās pats sev atbildēja: �Vēl ne, pa�reiz vēl nevar, ta�u kādu dienu viņa varbūt spēs to izdarīt.�

Pirms kāda laika Ar�ers pēc darbalaika beigām bija aizgājis uz Leona darbavietu. Meltusens nekavējoties bija sazinājies ar viņu pēc tam, kad divi policijas izmeklētāji, viena no tiem sieviete, vārdā Emonsa, bija pratināju�i viņu par Leonu. Meltusens bija pārsteigts, ka Ar�ers ieradās pēc tam, kad visi cilvēki bija izklīdu�i. Meltusens nezināja, ka drīz mirs traģiskā nelaimes gadījumā � lamatās, kas jau bija sagatavotas, pirms Dr. Ar�ers aizveda viņu uz tām. Meltusens neizprata Ar�era interesi par Leonu un izdomāja, ka tam visam ir sakars ar homoseksuālām attiecībām viņu starpā, un Ar�ers līdz pat beigām nebija atrunājis �o uzskatu. Ta�u policijas apmeklējuma rezultātā Meltusens bija k|uvis pārāk ziņkārīgs un uzdevis ļoti daudz jautājumu.

� Nāciet man līdzi! � Ar�ers bija viņam sacījis. � Es jums visu izskaidro�u.

� Un ja nu policisti atgriezīsies? �ķiet, viņi gribēja uzzināt no manis kaut ko vairāk, � Meltusens sacīja.

� Es būtu pateicīgs, ja jūs neko neteiktu par manu... savienību ar Leonu.

� Bet ja viņi jautā?

� Dariet, kā es saku, � un jums būs daudz vairāk naudas, daudz vairāk.

Meltusens bija ieinteresēts. � Cik daudz?

� Trīs reizes vairāk, nekā es jau esmu jums iedevis. Meltusens iesvilpās. � Kad es to saņem�u?

� Tā ir manā automa�īnā. Nāciet man līdzi!

Viņi gāja pa garu koridoru, kur tika uzglabātas caurules līdz pa�iem griestiem. Ar�ers bija aizsteidzies pa priek�u savam līdzgājējam, nokļūstot dro�ībā otrajā telpas galā, un tumsā pārslēdza slēdzi, kas atbrīvoja cauruļu rindu. Smago metāla cauruļu lavīna nobruka pār Meltusenu, kura kliedzieni ātri apslāpa.

Ar�ers mierīgi bija devies prom pa to pa�u ceļu, pa kuru ieradies, naktssargam steidzoties uz nelaimes vietu.

Ar�ers, atmiņu^ pacilāts, pasmaidīja. Viņ� bija efektīvs vīrietis � gudrs visādā ziņā. Viņ� bija licis Leonam izgatavot nagu. Viņ� tapat bija labi ticis galā ar Leona zobārstu, cilvēku, kas tam pagatavoja zobu uzmavu komplektu. Viņ� sameklēja to aiz gultas, kur bija nosviedis, un tuvināja savām acīm, lai to labāk saskatītu satumsu�ajā guļamistabā.

Tā kontūras viņam �ķita tik skaistas � un, atrodoties rokās, izraisīja viņā vēlē�anos likt to lietā. Ta�u viņ� nevarēja... nevarēs ilgu laiku. Un, kad viņ� varēs, tad vajadzēs izdomāt pilnīgi citu pieeju, citus paņēmienus un atrast jaunu muļķi. Paies varbūt ilgāks laiks, kamēr viņ� atradīs citu Leonu, kādu tikpat piekāpīgu kā �o, pie tam ar izpalīdzīgu zobārstu.

Leona zobārsts bija ar viņu cīnījies. Viņ� ķērās pie Ar�era mēteļa. Tas vēlāk uztrauca Ar�eru, ka kādas �ķiedru paliekas varētu liecināt par cīņu. Kad viņam izdevās pārgrūst smalko, no�ēlojamo Dr. Pārķeru pāri malai, tas pieķērās pie kabeļiem, tā portfelim un brillēm nokrītot se�padsmit stāvus uz leju tam pa priek�u. Uz da�ām sekundēm, kamēr vīrie�a nobrāztās rokas vēl turējās pie dzelzs kabeļa, viņu acis sastapās. Tajā brīdī muļķis laikam saprata, ka mirs. Viņ� slīdēja, rokas atlaidās un iekliedzies tas pazuda tum�ajā �ahtā kā olis akā.

Ar�ers bija nemanāmi pazudis no tās apkaimes, atgriezdamies savā darbā, atkal veiksmīgi ticis galā ar vēl vienu slepkavību. Nāve tika atzīta par nelaimes gadījumu, tāpat kā Meltusena nāve, vienīgi Meltusena gadījumā izmeklē�anu veica kolēģis � medicīnas izmeklētājs.

Cik viņ� zināja, tad.neviens cits, izņemot to aizdomu pilno kuci Korānu, nebija uzskatījis Leona zobārsta nāvi par ko citu kā tā ķēma nelaimes gadījumu � pēdējā laikā tādu nelaimes gadījumu notika arvien bie�āk. Ri�menam nebija nepiecie�ams �is zobārsts, lai notiesātu Helferu. Viss, kas viņam bija nepiecie�ams, bija Leona zobu ārstē�anas vēsture un cita kvalificēta zobārstniecības eksperta liecība � patiesībā kāda tiesu izmeklē�anas eksperta Dr. Donalda Altmena liecība, kur� strādāja Ar�era vadībā kā viņa paleontologs un zobārstniecības eksperts. Altmens kā liecinieks bija veicis izcilus darbus, tā ka Ar�ers bija nodevis visus pierādījumus viņam un bija to kopā ar serologu Eliotu Andersenu nosūtījis uz tiesu pārraudzīt lietu pret Leonu Helferu. Gan Altmens, gan Andersens bija priecīgi par uzticību, kādu Ar�ers viņiem izrādīja, savukārt Ar�eram nebija jānonāk aci pret aci ar Helferu, baidoties, ka mazā zebiekste tiesas zālē varētu atpazīt viņa seju vai viņa balsi un iesaukties, ka redz Nagu.

Protams, tas liktu Leonam izskatīties vēl ārprātīgākam nekā viņ� jau izskatījās un tiktu iztulkots kā joks, ta�u Ar�ers jau bija riskējis pārāk daudz un nebija nekādas vajadzības izaicināt likteni. Viņ� nevēlējās vairot Koranas un Ri�mena neuzticību pret viņu vairāk, nekā viņ� jau to bija izdarījis.

�Viņiem pret tevi nekā nav... nekā,� viņ� sev sacīja. �Atpūties. Aizmirsti par to kuci. Viņa nevar pierādīt neko ... nevienu vienīgu lietu.�

Ta�u atliku�o nakts daļu viņa miegu joprojām traucēja sievietes attēls. Viņam likās, ka dzird viņas spieķa klaudzienus. Matisaks bija viņu tikai sakropļojis. Ja viņam reiz tiktu dota iespēja, viņ� izdarītu daudz vairāk, nekā to bija izdarījis Matisaks.

�Ļauj tai... iet... Bet cik saldai jābūt viņas miesas gar�ai,� viņ� nodomāja. �Cik jauki būtu viļāt viņas acis savā mutē ...�

D�esikai pa�as dzīvoklis nekad nebija �ķitis mīļāks. Viņai patika, ka ap viņu atradās visas pazīstamās lietas, sevi�ķi fotogrāfijas pie sienām � vairāki palielināti uzņēmumi no viņas zemūdens nir�anas, kas bija uzņemti, esot ekskursijās Jamaikā, Martinikā un citur. Bija arī viņas vecāku, viņas pa�as bērnības, labāko draugu un tuvāko darba kolēģu fotogrāfijas, kas greznoja citu sienu.

Visa dzīvokļa mēbeles no smil�krāsas līdz baltiem toņiem ar stikla pārklājumiem un stikla vitrīnām lepojās ar sīkiem greznuma priek�metiem, kuri bija savāku�ies no viņas daudzajiem ceļojumiem, medību un nir�anas braucieniem, sākot ar pirmās vietas godalgām par lielāko vai labāko spēli sezonā līdz miniatūriem nieciņiem � briedim, lācim, mājputnam, no kuriem daudzi bija Amerikas vai Kanādas indiāņu roku darbi.

�eit vairāk nekā jebkur citur viņa jutās dro�a un mierīga, �eit viņas dvēsele atguvās tajā D�esikā, kas bija viņa pati,� pretstatā lieti�ķajai doktorei Koranai. Un tomēr D�esika jau skuma pēc Alana Ri�mena. Un bija jāpaiet laikam, kā viņa pa telefonu bija teikusi savai draudzenei Amandai Kernai, līdz Alans varēs ierasties un viņi kopā dosies kādā. braucienā, ko bija ieplānoju�i, pirms viņa atstāja Ņujorku.

Kad lidma�īna nolaidās Kuantiko lidostā, D�esiku sagaidīja uzticamais D�ons, lai pārņemtu atbildību par Emonsas ķermeni, parūpējoties par tā galīgo transportē�anu līdz morgam. Un kā vienmēr D�onam bija vezums jautājumu. � Es nesaprotu, D�es, kādēļ mums vēl jāizmeklē nabaga Emonsa, ja Ņujorkā �ī lieta jau izbeigta un ārprātīgais Helfers atzīts par vainīgu? Tu gribi vēl iesaistīt mani?

� Vienkār�i izturies pret Emonsu kā slepkavības upuri, D�on, un paveic visus mūsu rīcībā eso�os testus. Es domāju � katru testu pilnībā, neko saīsinātu.

� Labi, bet būs labāk, ja tu jau iepriek� zināsi, ka...

� Ko?

� O�Rurkei tas nepatīk.

� Kas viņai nepatīk?

� Ķermeņa atve�ana �urp �ādā veidā, tā izrau�ana no tā pui�a � Ar�era jurisdikcijas. Viņa saka... domā, ka tā nevar darīt � tādā veidā. Saka, ka mums jārespektē un jāsadarbojas ar vietējiem ierēdņiem visos laikos � tie mums ir nepiecie�ami ... tādā garā.

D�esika nespēja noslēpt savu niknumu pret O�Rurki. � Vai man jāsaprot, ka viņa vēlas redzēt mani divkaujā ar viņu?

� Tu esi traka ...

� Viņa sarauca pieri. � Vispirms viņa iedod Matisakam carte blanche ar informāciju par manu lietu, panāk to, ka tas pretīgais tips man np attāluma norāda, kā ko izmeklēt, un nu viņa ap�auba manus tiesu izmeklē�anas spriedumus! Tu zini, ko

* viņa grib, vai ne, D�on?

� Ja es nezinātu labāk, es teiktu, ka viņa grib tavu paka|u atsē�amies, doktor.

� Lieliski ir būt mājās, D�on, un ir lieliski runāt ar kādu, kas ir atklāts.

� Ir lieliski, ka tu esi mājās, D�es.

Viņu draudzīgās attiecības bija izveidoju�ās sadarbības gadu gaitā un bija nostiprināju�ās ar Matisaka � uzglūno�ā vampīra lietu. Viņas spieķis bija pastāvīgs atgādinājums gan viņai, gan D�onam par to, cik tuvu nāvei tā bija Matisaka varā. Un bija vēl kaut kas, kas viņu stiprināja, atrodoties D�ona tuvumā, � tā bija viņas pārliecība par savām spējām. D�ons vienmēr iedvesa viņai ticību saviem spēkiem, savai varē�anai. Viņ� bija labs draugs.

� O�Rurke domā, ka viņa apstrādās mani un tad varēs vieglāk kontrolēt tevi, D�on, � viņa tam sacīja. � Tu to zini, vai ne?

Viņi raudzījās viens otrā, stāvēdami uz skrejceļa, kur lidma�īnas troksnis gandrīz padarīja viņus nedzirdīgus.

� Es parūpē�os par Emonsas ķermeni, � viņ� beidzot sacīja. Vairs viņi viens otram nebilda ne vārda, un D�esika, vērojot viņu dodamies pie atvērtā kravas nodalījuma ar kasti .tajā, minēja, vai D�ons ir kaut kādā veidā mainījies vai ne. Tas nebūtu nekāds pārsteigums � ar O�Rurkes gudrajām manipulācijām. O�Rurkei ļoti patika spēlēt �efa Bila Līmija karalieni uz FIB �aha dēļa. Viņa bija psiholoģiskā profila noteik�anas vienības, kuru no tās pa�iem iesākumiem bija izveidojis Oto Butīne un pie. kuras piederēja D�esika un D�ons, vadītāja.

No lidostas D�esika taisnā ceļā devās uz O�Rurkes biroju. O�Rurke bija spēcīga sieviete, stingra un pārliecināta par sevi, vienmēr lieliski ģērbusies. Viņa ar darbu bija panākusi paaugstinājumu darbā, to posteni, kurā pa�reiz atradās, ta�u sakars ar Bilu Līmiju tai arī nebija kaitējis. Oto bija ļoti cienījis O�Rurkes spējas noziegumu atklā�anā un īpa�i psiholoģiskā profila noteik�anā, tādējādi veicinādams tās pacel�anos pa karjeras kāpnēm.

Viņu tik�anās bija īsa un iepriek� paredzama. O�Rurke bija ārkārtīgi apbēdināta. Viņai bija piezvanījis Ņujorkas pilsētas galvenais medicīnas izmeklētājs Dr. Ar�ers, kur� uzskatīja, ka aģente Korānā bija nomelnojusi visus viņa darbiniekus. Tam visam vel punktu bija pielikusi Luīzas Emonsas ķermeņa aizve�ana atkārtotai izmeklē�anai, � Ar�ers uzskata, ka jūs tur esat darījusi visu, lai sagrautu viņa reputāciju tā kolēģu vidū, ka jums pret viņu ir personīgs naids � varbūt sakarā ar to, ka doktors Dariuss jūsu acīs bija kaut kas izcils � līdzīgs Dievam, kuram neviens nespēj līdzināties. Viņ� sacīja, ka visu jūsu kop-sadarbības laiku jūs esat ap�aubījusi katru tā atradumu.

� Kādam to vajadzēja darīt.

� Tas ir viss, ko jūs varat pateikt?

� Kādēļ jūs esat tik ļoti norūpējusies par Ar�era domām?

� Tas ir diezgan vienkār�i, doktore Korānā. Mums Ņujorka būs nepiecie�ama nākotnē � sadarbībai starp mūsu aģentūrām jābūt optimālai. To jums vajadzētu saprast labāk nekā jebkuram citam.

D�esika saprata, ka saruna tiek ierakstīta, ka viss, ko viņa sacīja, tiek piefiksēts. Tās priek�niece pati vāca pierādījumus, lai apliecinātu D�esikas nekompetenci un nespēju turpināt darbu ar tādiem ieskatiem, pie kādiem tā pieturējās.

D�esikas noskaņojumu laikam izpauda tās acis, jo O�Rurke, auksti skatoties uz viņu, sacīja: � Jūs zināt, D�esika, ka mēs visi esam par jums noba�īju�ies. FIB darbinieki vēl jums tikai pa�u labāko, un es personīgi gribu būt dro�a, ka mēs darām visu jūsu labā.

� Jā, es to sapratu jau tad, kad jūs pirmo reizi nosūtījāt mani uz Filadelfiju apciemot Matisaku... apciemot to izdzimteni dzīvu un labi paēdu�u un gaidot jaunu upuri... Jā, Terēze ... vadītāj... es vienmēr esmu zinājusi, ka jūs uztverat manas problēmas... tikpat nopietni kā es.

� Vai jūs vēl joprojām apmeklējat doktori Lemonti?

� Nē... ne profesionāli, ta�u paldies par apjautā�anos,� viņa meloja.

� Tad jau jūs jūtaties ... emocionāli spēcīgāka? Labi.

� Es tik ļoti priecājos, ka jūs to varat saskatīt...

� Un jūsu... fiziskais nodarījums? Kā ir ar to?

Viņa pacēla spieķi. � Tas nekur nepazudīs, ja jūs domājat �o te, ta�u tas nav atturējis mani no mana darba'darī�anas.

� Protams, ne.

� Un vēl viena lieta, Terēze! � Viņas balss bija asa, uzsverot katru vārdu, izrunājot tos skaidri un skaļi. � Tu neuzvarēsi mani! Tu nepārņemsi manu darbu! Es esmu pārāk laba, pārāk zino�a, lai mani .varētu atstādināt.

O�Rurke spēji izslēdza ieraksta ierīci pie sava rakstāmgalda. Pēc tam viņa apgāja apkārt galdam un nostājās tie�i pretī D�esikai.

- � Doktors Ar�ers piezvanīja Līmijam pēc tam, kad viņ� beidza runāt ar mani un �..

� Bez �aubām, pēc tava pamudinājuma ...

� Ar�eram nekādi pamudinājumi nebija vajadzīgi. Pat neņemot vērā Ar�eru, viss ir ļoti vienkār�i, doktor Korānā. Tu nedabūji medaļu Ņujorkā, tu nebiji iesaistīta slepkavas medībās tādā mērā, kā tev pienācās. Un ļoti ticams, ka tas tā bija tādēļ, ka tu biji pārāk aizņemta, gulēdama ar kapteini Ri�menu.

D�esikas mute kļuva sausa. Viņa atturējās izteikt vēl kādu vārdu vai pacelt roku, kas tik ļoti vēlējās iecirst pļauku O�Rurkei.

. �Tev nepienākas gods pabeigt Naga lietas izmeklē�anu, D�esika, un tu biji vainīga, ka Oto tika �ikāgā nogalināts. Tādi fakti kā �ie grauj personas karjeru. Karjeras �eit ceļas un grūst atkarībā no personas pēdējās lietas, nevis vakardienas lauriem. Pavisam reāli... ko tu esi izdarījusi pēdējā laikā manā labā, doktor Korānā? Turklāt ir vēl arī Matisaks...

� Matisaks? � D�esikas labā roka trīcēja. Vai O�Rurke viņu bija vilinājusi slazdos jau no pa�a sākuma, dedzīgi vēloties redzēt to salūstam zem fiziskā un psiholoģiskā spiediena, ko radīja darī�anas ar tādiem slepkavām kā Simsu un Matisaku? O�Rurke no pa�a sākuma bija nojautusi D�esikas domas, ka tās darbība nodaļas vadītājas postenī tai �ķiet daudz mazvērtīgāka nekā Oto Butīnes. Tas bija īpa�i nejauks veids, kā iztīrīt māju, ta�u O�Rurke jau bija pierādījusi pagātnē, cik spēj būt nejauka, īpa�i pret citām sievietēm, kuras, pēc viņas domām, to apdraudēja.

� Jā, viņ� apgalvo, ka tu neesi viņu uzklausījusi...

� Es nespēju noticēt, ka to dzirdu ...

�... ka tu esi bijusi neatsaucīga un ārkārtīgi rupja un ...

� Dieva dēļ, Rurke!

�... un fakts, ka tu iegāji pie viņa kamerā ar paslēptu revolveri, doktore Korānā. Ļoti slikti... ļoti slikti darīts. Tas vien...

� Es to visu noliedzu! Viss tas ir nolādētas muļķības, ko Gabriels Arnolds, tavs trakānama suteners, ir tev sastāstījis. Un viņa vārds neizturēs pret manējo! Un nu es eju, pirms patiesi neesmu izdarījusi kaut ko nelabojamu.

D�esika aizgāja līdz durvīm un, vēl neizgājusi pa tām, izdzirdēja O�Rurki saucam nopakaļ: � Ak tā, tu esi atguvusi daļu no sava vecā spēka, vai ne?

D�esika steidzās aiziet, baidoties, ka dusmās varētu atgriezties un nosēdināt O�Rurki uz dibena.

Lai iegūtu pilnīgi objektīvus un neapsūdzamus pierādījumus, D�esika bija uzdevusi Emonsas izmeklē�anu D�onam un komandai, kura, maz ticams, palaistu garām neievērotu vissīkāko matiņu vai �ķiedru uz ķermeņa, kas vēl joprojām netika pie miera aizsaulē.

D�esika atradās savās mājās. Viņa skuma pēc Alana. Vai drīz tāpat nāksies skumt pēc D�ona?

D�esika jutās vientuļa savā mierīgajā, mazajā pasaulē. Iekārtojusies dziļi smil�krāsas gultas mīkstajos spilvenos, viņa raudzījās uz sienām, izjuzdama klusumu un laika ritumu un kavēdamās atmiņās, kas bija tikpat skumjas kā viņas noskumusī sirds pa�reiz. Tā nebija tikai vientulība, kas �oreiz nomāca viņas atgrie�anos mājās, � tās bija arī bailes. Viņa apjauta, ka visu �o laiku, kop� bija atguvusies no Matisaka uzbrukuma, O�Rurke bija apspēlējusi viņas vājības. D�esika bija sākusi baidīties ne vien no sevis pa�as, bet arī no citu lēmumiem � īpa�i O�Rurkes. O�Rurkei bija vara pār viņu, tā centās izmantot to kā paklausīgu marioneti � visur, kur tai vajadzēja. Tā bija O�Rurke, kas piespieda viņu pieņemt Naga lietu. Pirms tam tā bija iemānījusi viņu uz intervijām ar Matisaku, zinot, ar ko tas varēja beigties, un cerot, ka tādējādi vājinās tās garīgo stabilitāti, mazinās viņas spēkus.

Un kā vārgs un iebiedēts kaķēns D�esika bija ļāvusi tam visam tā turpināties. Nav brīnums, ka D�ons �ķita tik atsve�inājies. Viņ� laikam vairs viņu nesaprata, nepazina tādu, kāda viņa nu bija pārvērtusies, � kā tam laikam �ķita. D�esika smagi pārdzīvoja viņu attiecību pasliktinā�anos. Viņa �aubījās, ka tās vēl varēs saglābt.

Kādreiz D�ons nekad neap�aubīja viņas rīcību. Viņ� vienmēr bija viņas galvenais aizstāvis un cīnītājs kopā ar viņu. Viņ� to alla� bija uzmundrinājis, būdams tai blakus, viņ� bija iedziļinājies viņas lietās un mācījies no viņas, piedalīdamies tās da�reiz ap�aubāmajos darījumos, nekad pilnībā nebūdams informēts par patiesajiem motīviem, tomēr uzticoties viņai tādā pa�ā mērā un veidā, kā arī Alans Ri�mens bija sācis uzticēties viņai. D�ons Torps nekad nebija ap�aubījis viņas izcilās medicīnas izmeklētājas spējas, kura smagi strādāja, turēdama godā sava tēva piemiņu.

Ta�u viņa kaut kur savā ceļā bija D�onu pazaudējusi. Viņa laikam bija pazaudējusi arī pati sevi � bija personas, kuras gaidīja uz tās spēku galīgu izsīkumu, gatavi to izmantot savā labā. Un D�ons? Vai viņ� bija to vidū?

Terēze O�Rurke bija D�esikas vadītājaun tai bija jāatskaitās viņai, ta�u nu viņa apņēmās nevis strādāt tai līdzās, kā viņa bija darījusi līdz �im, bet nostādamās pret to, parādot �ai sievietei, kāda rūdījuma D�esika ir patiesībā. Līdz �im O�Rurke bija pazinusi tikai ievainoto D�esiku Korānu. D�esika skaidri apzinājās, ka viņas rīcība un tai noteikti sekojo�ais konflikts varētu beigties ar viņas atlai�anu, ta�u, ejot prom, viņa parūpētos par to, lai D�ons iegūtu viņas vietu. Neviens cits tai nebija vairāk piemērots.

Vēl viena diena pagāja, neatklājusi laboratorijā neko jaunu, D�esika bija atgriezusies mājās, kur domās atkal aizklīda uz Ņujorku pie Alana Ri�mena. Pēdējā viņu kopā pavadītajā vakarā Alans nomierinājies bija ļāvis viņai izteikt visu, ko tā domāja, bija turējis viņu savās rokās, bija mierinājis un devis padomus. Tā kā nebija pierādījumu, viņ� dro�i vien tikai centās viņai izpatikt, solot, ka turpinās izmeklē�anu, centīsies sastapt savādo Kasadesusu, mēģinot atklāt viņa sakaru ar Ar�eru, jo viņi abi bija mediķi. Varbūt tas bija Alana paņēmiens viņas mierinā�anai, viņa viltība, lai ievilktu to atkal gultā?

Ar abām rokām aizsegusi acis, viņa atmiņā skatīja viņu mīlestības piepildījumu � viņiem bija labi kopā, viņi bija labi arī viens otram.

Alans bija tik maigs pret viņu, viņa pieskāriens bija tik viegls, nesaderot ar tā auguma izmēriem un muskuļu spēku. Ta�u viņa negribēja �ī iemesla dēļ būt no viņa vai kāda cita vīrie�a atkarīga. Galu galā viņa zināja, ka pilnīga atgū�anās no bailēm un cie�anām, ko pasaules matisaki bija viņai nodarīju�i, notiks tikai ar viņas pa�as grūti izcīnītu iek�ējo cīņu.

Nespēdama aizmigt, viņa pārdomāja, vai tai nevajadzētu atgriezties laboratorijā, vai bija pareizi uzticēt Emonsas izmeklē�anu D�onam, vai viņai nevajadzētu būt tur, pārraugot katru viņa darbību. Viņai �ķita, ka tās prombūtnes laikā no Kuantiko D�ons un O�Rurke bija kļuvu�i viens otram tuvāki vairāk, nekā viņai tas patiktu.

Viņa apsēdās un raudzījās uz mirgojo�o, gaismu izstarojo�o diodu signālu savā pulkstenī. Raksts parādījās un pazuda, rādot 11 : 07.51, 11 : 07.52, 11: 07.53. Laiks kļuvis gausāks � viņa nodomāja.

Nevienu mirkli ilgāk nespējot paciest situāciju tādu, kāda tā bija, viņa piecēlās, tumsā paklupdama, atrada skapī d�insus, uzvilka kreklu, atsakoties no krū�tura. Viņa atrada sava pleca revolvera maksti, nodomājot, ka, tā kā �autuve ir atvērta visu nakti, viņa varētu doties turp laboratorijas vietā. Virs revolvera viņa uzvilka vieglu jaku ar Va�ingtonas Redskina zīmotni uz tās. Neskatoties uz to, ka �obrīd vēl nebija pārliecināta par savu galamērķi, viņa izsauca taksometru. Tad tā paķēra savu spieķi un atslēgas � un jau bija ārā pa durvīm.

Ejot cauri dzīvojamo māju masīvam, viņa uz gājēju celiņa izsita ritmiskus klaudzienus ar savu spieķi, būdama mazliet dusmīga par to, ka ļāvusi bezmiegam uzvarēt sevi. Viņa vismaz varēja sevi mierināt ar to, ka vairs nelietoja miegazāles un gandrīz nemaz nedzēra, kā tas bija vēl nesen, kad tā mocījās ar bezmiega parādībām, kuras ieradās no visām pusēm, pārvēr�ot pat viņas dzīvokļa paradīzi par elles vīziju.

Ja parādības bija bezmateriālas, tad kā tās spēja rasties viņas acu priek�ā, griezdamās baisā dejā uz sienām? Kā tās varēja iegūt apveidu, stāvēdamas un nolūkodamās viņā? Dr. Lemonte sacīja, ka viņai vajag apspiest savas bailes ar dro�u skatienu. Kad Alans atradās tuvumā, parādības deva viņai mieru, laikam baidoties parādīties citai cilvēciskai būtnei � vai varbūt tie�i Alanam. Tagad, kad viņa vairs nebija tuvumā, tās zag�us atkal atlavījās � viņas �aubas par savām spējām, viņas sirdsapziņas pārmetumi par Oto nāvi, viņas vainas izjūta un kauns.

D�esika jutās atvieglota, ieraugot taksometra gaismu, tam parādoties redzes lokā. Iekāpjot taksometrā, viņa zināja, kur vēlējās būt � gai�ā vietā citu vidū.

� Kuantiko vārti, lūdzu! � viņa sacīja �oferim, kas atbildot kaut ko nopurpināja.

Pēc mirkļa viņ� vaicāja: � Ko jūs tur darīsiet?

� Es esmu ārste, � viņa paskaidroja.

� О jā? Tam jābūt in-tere-santam darbam.

Viņa vairs neko neteica, domādama par to, ka D�ons nebija viņai piezvanījis sakarā ar kādu lietu. Kādēļ viņ� nebija to izdarījis?

Taksometram izbraucot no līkuma, �oferis aizmugurē ieraudzīja kādu, kuru pirms tam nebija pamanījis.

Viņ� smēķētāja dobjajā balsī jautāja D�esikai: � Jūs bijāt viena, vai ne?

� Ko?

� Vienu biļeti?

� Vai jūs kādu redzējāt ar mani kopā?

� Nē, nē... piedodiet, doktor.

Divdesmit septītā noda|a

x . �*> к.

Saimons Ar�ers bija ieradies Kuantiko ļoti agri no rīta.

Ar�eru nelika mierā domas par D�esiku Korānu. Viņ� nespēja gulēt. Vairākas dienas bija pagāju�as, cen�oties apslapēt ietekmīgo dziņu, kas viņu plosīja, turpinot atkārtot vienu un to pa�u � viņam jāiegūst Korānā, jāredz tās izņemtās iek�as, jāēd viņa. Viņa apetīte uz jaunākajām un spēcīgākajām nebija pārsteidzo�a. Viņa otrais es ticēja, ka, apēdot tādu orgānu kā sirds, tas vienlaikus uzņēma arī sava upura fizisko enerģiju, tādējādi padarot sevi spēcīgāku. No visiem tiem simtiem, kuri bija iesaistīti Naga lietā, vienīgi viņai bija nojauta par to, kāda ir patiesība, un pastāvēja fakts, ka tikai viņa ar Emonsas ķermeņa palīdzību, kas atradās tās rīcībā, varēja kādu dienu visiem pierādīt, ka viņai ir taisnība � ka Saimons Ar�ers ir Nags.

Viņ� bija uzmanīgi noorganizējis savu aizbrauk�anu no Ņujorkas, nevienam par to nezinot, nopērkot biļeti uz Ernesta Kasadesusa varda � vārda, kas piederēja viņa vectēvam, cilvēkam, kuru sajūsmināja pa�a bērnu si�ana, spīdzinā�ana un ko�ana tiem, ja varēja ticēt viņa mātes atmiņām par savu bērnību. Viņ� zināja, ka savs darbs Kuantiko jāveic ātri un pārliecināti un ka tam jābūt atpakaļ Ņujorkā un birojā jau pirmdien, pie tam tā, it kā nekas nebūtu noticis. Līdz �im viņam viss bija veicies. Kuantiko lidostā viņ� bija pēc kartes izpētījis apvidu un noskaidrojis Dr. Koranas biroja un laboratorijas atra�anās vietu. Pēc tam viņ� piezvanīja uz vairākām vietām, lai noskaidrotu savas iespējas satikties ar viņu, uzmanīgi neatstājot par sevi nekādas ziņas, ta�u likdams nojaust, ka �ī satik�anās ir ļoti steidzama.

Viņ� bija uzzinājis, ka FIB veiktā Emonsas sekcija bija notikusi pagāju�ajā naktī, ta�u bija apmulsis, uzzinot, ka Dr. Korānā nav bijusi to ārstu vidū, kuri veica galīgo sekciju. Viņa varēja būt vienīgā, kas spētu saskatīt un izprast da�āda veida vissīkākos pierādījumus, kurus viņ� varbūt tomēr atstājis uz ķermeņa. Nu viņ� varēja sākt sievietes vajā�anu.

Pirms samērā pavir�ais Kuantiko apskates brauciens vēl bija beidzies, viņ� jau bija atradis dro�u vietu, kurā noslēpās. Viņ� ļoti pacietīgi gaidīja stundām ilgi to brīdi, kad apsardzes de�urants tuvojās durvīm, kur turpat tuvumā zem kāpnēm tas bija paslēpies.

Ar�ers sagrāba vīrieti ātri un dro�i un zibenīgi iedūra adatu tā krūtīs. Vīrie�a ķermenis acumirklī saļima. Vienīgi viņa acis к neizpratnē un pārsteigumā meklēja vēl kādu izskaidrojumu, ta�u viņam pretī lūkojās tikai neizdibināmas acis.

Ar�era otrais es ļoti vēlējās izraut noslepkavotā cilvēka acis un tās apēst, ta�u Ar�ers tam iebilda, uzskatot, ka tas var kaitēt lielākam mērķim. Viņam bija tik jauki izstrādāts plāns attiecībā uz Korānu, ka nekas, pat viņa pa�a apetīte nevarēja stāties tam ceļā. Tas būs izsmalcināti, poētiski, un pat tāds dzejnieks kā Leons � Ovids varēs to novērtēt, izlasot laikrakstos.

Ar�ers ātri izģērba biju�o sargu un nomainīja savu apģērbu ar viņa apģērbu, iegūdams sarga revolveri, nozīmi un personas dokumentus. Viņ� uzmanīgi savāca atliku�os apģērba gabalus un ievietoja visu � arī sarga brūnā maisiņā iesaiņoto lau-i nagu � audekla rokassomā, ko pirms tam salocītu bija paslēpis zem kāpnēm. Pilno somu viņ� iemeta atpakaļ zem kāpnēm un kā pastaigādamies devās prom no �īs vietas.

Ar�ers, tēlodams sargu, palika atbilsto�ajā ēkas stāvā, skatoties ārā pa milzīgo logu lejā uz apsardzes automa�īnām. . Uzmanīgi viņ� centās visu izpētīt, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk par apsardzi �ajā ēkā, signalizācijas sistēmām un to, kur tika glabātas transporta līdzekļu atslēgas. Pēc tam kad viņ� būs ticis galā ar Korānu, tam vajadzēs ātri nokļūt lidostā. Un tā viņ� ar lielu piesardzību pārstaigāja zāles. Pie centrālā komutatora bija vēl viens apsardzes darbinieks. Mirkli viņi skatījās viens uz otru, tad melnādainais dro�ības darbinieks jautāja, pie kuras sekcijas viņ� pieder.

� Pagraba � tikai pagaidu nozīmējums, � viņ� nomurmināja, paceldams savu somu ar vienu roku, bet ar otru iedurot sargam adatu ar paralizējo�o, nogalino�o �ūsku serumu. Viņ� ātri izvilka ķermeni caur kāpņu telpas durvīm un novietoja to saimniecības līdzekļu skapī. Tad atgriezās pie paneļa un sāka meklēt sarakstu ar telefona numuriem. Beidzot viņ� atrada D�esikas Koranas vārdu.

Ar�ers ātri uzgrieza numuru. Atbildes nebija, līdz pieslēdzās automātiskais atbildētājs. Viņas ierakstītā balss sāka dot da�ādas instrukcijas. Viņ� nezināja, ko darīt. Ja viņ� atstās ziņu, paliks tā balss ieraksts, ja neatstās, tad viņa var nenonākt pa tvērienam � un laika bija maz.

Ar�ers nolika klausuli, mēģinot domās sakoncentrēties. Varbūt viņa jau atradās kaut kur �eit?

Viņ� pārskatīja teritorijā ienāku�o un izgāju�o cilvēku parakstus, acīm meklējot viņas vārdu. Tur tas bija! Kamēr viņ� kārtoja savas darī�anas, viņa bija ieradusies. Laiks, ko tā bija _k atzīmējusi ar sarkanu tinti, bija 23 :47. Viņa sirds sāka strauji sisties � viņa bija �eit, ļoti tuvu, viņa tvēriena attālumā! Tā

< dro�i vien atrodas savā laboratorijā, kur iedziļinās Emonsas sekcijas rezultātos, rokas, meklējot kaut vienu pierādījuma pavedienu, kas novestu līdz viņam. Ta�u tas tā nenotiks! Dr. Korānu gaida liels �oks...

Ar�eram bija līdzi vēl viena hipodermiskā �ļirce. Viņ� bija nolēmis savu upuri padarīt bezpalīdzīgu, nevis nogalināt � zāles efektīvi paralizēs viņu. Viņa paliks stīva un viņas acis atvērtas sastings pietiekami ilgi, lai varētu vērot viņu spīdzinām tās augumu, paņemot to, ko viņ� vēlējās. Ta�u ne �eit. Tas tiks izdarīts tālu no �ejienes, un slepkavas rokraksts, kas nu vajās izmeklētājus, būs ļoti at�ķirīgs no Naga rokraksta, kas terorizēja Ņujorku. Ierocis, ko viņ� bija izgudrojis, bija tikpat drausmīgas konstrukcijas kā nags un daudz precīzāks. Viņ� izmantoja skalpeli, uzvelkamu uz rokas, �iletes asu un nāvējo�u, ta�u tam bija jāatstāj pilnīgi cits raksts nekā naga tris�uburai-nie plēsumi.

Ķermenis tiks atrasts uz ielas, iespējams, pienaglots pie stiepļu �oga tie�i ārpus ēkas, ko viņ� bija iepriek� sameklējis. Viņ� to visu bija izdomājis un paveicis bez jebkādas palīdzības no nīkulīgā Ovida. Viņam nevajadzēja Ovidu. Viss, kas viņam bija nepiecie�ams, bija viņa pa�a otrais es.

Viņ� devās uz liftu, kurā atradās vairāki cilvēki ar noguru�a izskata sejām. Neviens no tiem ne�ķita veltām viņam kādu uzmanību. Viņi runāja par kādas labas vietas atra�anu, lai iebaudītu pāris glāzī�u, bet viens no viņiem protestēja � viņ� esot pārāk noguris pēc nomāco�ās dienas, kas viņiem bijusi. Pārējie mēģināja pierunāt �o � tā saukto D�onu � viņiem piebiedroties, ta�u viņ�, aizbildinoties ar to, ka doktore Korānā to gaidī�ot no pa�a rīta, palika nelokāms.

� Tu ļauj viņai vadīt savu dzīvi? � kāds jautāja.

� Hei, kādēļ gan ne? � vēl cits piemetināja.

� Iedomājies viņu ar to spieķi tevi sitam...

� Aizveries! � iesaucās tas, kuru sauca par D�onu, tad, paskatījies uz lifta sargu, vaicāja: � Kur �onakt Tatls?

� Nejūtas labi, � Ar�ers vienmuļā balsī ierunājās.

� Hm ... Labi, ar labu nakti!

Ar�ers stāvēja tā stāva, kurā atradās Dr. Koranas laboratorija, koridorā, kad viņa priek�ā atvērās durvis. Viņ� atlēca atpakaļ paralēlajā ejā. Visapkārt viņam bija stikla �ķērssienas, caur kurām viņ� varēja redzēt telpas. Ņemot vērā faktu, ka bija vēls un bija Darbaļau�u dienas nedēļas nogale, bija palicis maz darbinieku. Tomēr iedegtās spuldzes virs vairākiem darbagaldiem liecināja, ka namā vēl atrodas da�i cilvēki.

Kur gan varētu būt D�esika Korānā?

Tad viņ� izdzirdēja viņu, pareizāk, viņ� izdzirdēja viņas spieķi, it kā tas paziņotu, ka īstais brīdis ir klāt. Viņa tuvojās no durvīm, kas bija atvēru�ās, liekot viņam paslēpties. Viņa nāca tie�i uz viņa pusi � klap, klap, klap... �Dro�i vien dodas uz liftu,� nosprieda Ar�ers.

Viņ� sagatavoja savu �ļirci un ieklausījās, kā viņa tuvojas. Tuvāk un tuvāk � klap, klap, klap...

Viņ� ātri apsvēra, ka koridors centrā veido pilnīgu taisnstūri, kura abās pusēs atrodas lifti.

Kad viņa bija da�u collu attālumā, viņ� pielavījās tai klāt un iedūra no visa spēka �ļirci tās krūtīs. Ta�u .. .tā nebija viņa ... Tas izrādījās pavecāks vīrietis baltā laboratorijas uzsvārcī, kur� nu vēl mirkli stāvēja, tverdams pie sirds, laikam pārliecināts, ka viņu nogalinājis kāds ārprātīgais. Viņ� nokrita uz ceļiem, tā spieķis skaļi atsitās pret grīdu.

� Nolādēts, nolādēts, nolādēts! � Ar�ers novaidējās, stāvot pie nokritu�ā vecā vīra, kura pārgriezu�os acu baltumi raudzījās uz Ar�eru, to neredzot. Ta�u viņ� instinktīvi juta uz sevi vērstas acis un, kad pagriezās, pamanīja viņu ... Dr. Korānā atradās patālu no atgadījuma vietas, ta�u cauri stikla sienām viņa bija redzējusi slikti pārģērbu�os Dr. Saimonu Ar�eru uzbrūkam viņas serologam Dr. Robertsonam. Viņas acis liecināja par to, ka tā zināja, kāpēc viņ� �eit atrodas.

Mirkli viņi vienkār�i skatījās viens uz otru � mednieks un medījums. Pēc tam D�esika atklāja viņam, ka tai ir revolveris. Viņa notēmēja to uz Ar�eru un iz�āva, sa�ķaidot vairākas stikla rūtis starp viņiem, ta�u Ar�eru vairs neredzēja. Viņa nesaprata, vai bija tam trāpījusi vai ne, un uztraukumā steidzās pie uz mutes gulo�ā Stīva Robertsona nekustīgā stāva. Ar�ers kaut kur bija pazudis. Viņa apgriezās visapkārt ar rokā izstieptu revolveri, baltajam laboratorijas uzsvārcim pinoties pa kājām. Spieķis bija pasists padusē. Viņa pūlējās noturēt līdzsvaru, zinot, ka pilns svars uz viņas potītēm nebija vēlams, ta�u viņai vajadzēja būt gatavai nepiecie�amības gadījumā iz�aut vēlreiz.

Viņa redzēja, ka liftā kāds iekāpa, � iespējams, Saimons Ar�ers � patiesībā gļēvulis, kad saskārās ar upuri, kur� cīnījās pretī. Līdz �im, kā D�esika nu saprata, katrs Naga upuris laikam bija pārsteigts, nebūdams spējīgs aizsargāties.

D�esika nometās uz ceļiem pie Robertsona, pamanot asinis uz grīdas tam blakus. Viņa pārbaudīja viņa pulsu un konstatēja, ka tas ir vāj� un nepastāvīgs. D�esika drud�ainā uztraukumā meklēja ievainojumu, baidoties, ka to varētu būt ievainoju�as stikla �ķembas. Ta�u viņa neatrada nevienu ievainojumu. Robertsons nespēja runāt un dro�i vien arī neko nedzirdēja.

Kaut kādā veidā Ar�ers bija to paralizējis � D�esika to saprata. Viņa saprata ari, ka tikpat labi tā varēja būt. viņa � gulēt �eit paralizēta, pilnīgā un absolūtā Naga varā...

, � Es ceru, ka jūs mani dzirdat, Robertson... Robertson! � viņa skaļi sacīja ievainotajam vīrietim. � Es zvanu 911. Ar jums viss būs kārtībā! Tikai turieties!

Piepe�i viņa iedomājās, ka asinis blakus Robertsonam ir Ar�era asinis, ka ir to ievainojusi. Viņa redzēja asiņainas pēdas izzūdam lifta virzienā. D�esika gribēja atspiesties pret savu spieķi, lai stingri nostātos uz kājām, ta�u spieķis paslīdēja asiņu peļķē � un viņa pakrita. Tad tā pamanīja kādu stāvu �kā ēnu koridora galā zogamies uz viņas biroja laboratorijas pusi. D�esika stingri satvēra revolveri. Tad tai likās, ka dzird kaut ko metālisku no�ķindam sev blakus, un ieraudzīja savādu cimdu. Tam bija stingri piestiprināts skalpelis. Viņa bija atradusi Ar�era jauno ieroci. Cik lielisks pierādījums!

Nu D�esika gribēja nomedīt Ar�eru. Apmainīties lomām ar �o nelieti, redzēt viņu tā upuru stāvoklī, atriebt doktoru Dariusu un visus pārējos tā ārprātības upurus. Viena lieta, ko viņa noteikti nevēlējās piedzīvot, bija redzēt �o draņķa Ar�eru ieslodzītu Arnolda Filadelfijas psihiatriskajā slimnīcā blakus Matisakam. �ajā gadījumā vajadzēja uzvarēt taisnīgumam!

Piecēlusies D�esika ievēroja, ka lifts vis nedevās lejup, kā tā bija domājusi, bet brauc aug�up. Varbūt Ar�ers bija tajā? Vai varbūt bija iebēdzis laboratorijā, slēpjoties un gaidot tur? Viņa bija neizpratnē, tāpēc gaidīja lifta durvis atveramies, turēdama gatavībā ieroci.

Durvis atvērās � no lifta iznāca viņai pilnīgi sve�s cilvēks. Viņ� pacēla rokas, ieraugot uz sevi notēmēto ieroci. � Ne�aujiet! � viņ� sacīja.

� Kas, velns parāvis, jūs esat?

� Fraklijs � izmeklētājs, tāpat kā jūs, doktore Korānā.� Viņ� nozibināja personas apliecību un turpināja: � Man piezvanīja Ņujorkas departamenta kapteinis Alans Ri�mens. Viņ� par jums patiesi noraizējies un uzstāja, lai mēs uzsāktu divdesmit �etru stundu ilgu jūsu dzīvokļa novēro�anu.

� Kādēļ gan, velna pēc, man tas netika paziņots?

� Nebija laika. Tam ir kaut kāds sakars ar jūsu Naga lietu un to, ka jūs varētu būt kāda nelie�a � vārdā Ar�ers, kuru esat centusies ietupināt, mērķis. Ri�mens lika rīkoties ļoti ātri.

� Ak kungs, bija nepiecie�ams, lai Ar�ers ierodas mani nogalināt, lai visi man noticētu. Cik ilgi jūs mani novērojāt?

� Tikai kop� septiņiem �ovakar. � Fraklijs ieraudzīja gu-lo�o Robertsonu blakus viņai uz grīdas. Viņ� pieliecās to apskatīt. � Es jau dzirdēju �āvienu, braukdams aug�ā.

� Sameklējiet telefonu, Fraklij, izsauciet palīdzību!

� Uz kurieni jūs dodaties?

� Atpakaļ uz laboratoriju.

� Bet kur ir tā saucamais Ar�ers?

� Es nezinu, ta�u viņ� ir ievainots.

� Es nevaru jūs tā atstāt.

� Ja Robertsonam tagad netiks sniegta medicīniskā palīdzība, viņ� nomirs. Parūpējieties par to, bet es nodro�inā�u stāvu.

Fraklijs steidzīgi devās meklēt telefonu.

�Filmā Ri�mens būtu attraucies pats tā vietā, lai atsūtītu Frakliju,� viņa nodomāja, piesardzīgi kustoties starp saplēsto stiklu �ķembām savā laboratorijā un meklējot kādu zīmi, ko varētu būt atstājis slepkava. Ar�ers dro�i vien bija atradis kaut kur kāpnes, tomēr viņa atcerējās, ka bija redzējusi kādu stāvu lokāmies koridorā. D�esika mazliet atguvās � telpa bija tuk�a. Vajadzētu nobloķēt ēku. Un kur gan bija palikusi apsardze? Viņa iegāja savā birojā un uzgrieza numuru. To darot, viņa palūkojās uz laboratorijas galdu, kur D�ons bija pētījis naga kopiju, sacīdams, ka to varbūt varēs izmantot kā mācību līdzekli nāko�ā semestra jaunatnācējiem. Kopija bija atradusies uz galda, kad viņa izgāja, bet nu tās vairs nebija.

Piepe�i it kā kaut kas materializējās no gaisa � nags triecās pret viņu � tie�i uz viņas kaklu, bet tā vietā trāpīja telefona klausulei, jo viņa paguva atlēkt sāņus. Revolveris nokrita uz grīdas no galda, kur viņa bija to nolikusi. Telefons izlidoja cauri stikla �ķērssienai, izraisot pietiekami skaļu troksni, lai pamodinātu gulo�os, tā ka Fraklijam noteikti vajadzētu atsteigties, lai kur viņ� būtu, � D�esika iedomājās. Ta�u tas neieradās. Viņa tika notriekta zemē. Ar�ers vērās viņā kā saniknots, ārprātīgs ērzelis, celdams nāvējo�o ieroci pāri tās galvai, gatavs sist.

� Nolādēts, Ar�er, tu iegāzi visu! � Fraklijs, ienākdams ar ieroci makstī, sacīja.

Ar�era balsī izskanēja sāpes un zvērīgs niknums: � Kuce mani sa�āva! Manas asinis ir visapkārt. �

� Mēs nevaram piebeigt viņu �eit.

Ar�ers tuvojās Fraklijam, nags karājās tam pie sāna līdzīgi milzīga krabja spīlēm, viņa stāvs �ķita briesmīgs satumsu�ajā telpā, jo lampa bija apgāzta. Kaut kur uz grīdas atradās D�esikas revolveris. Ja vien viņa varētu to atrast... Viņas prāts centās aptvert notieko�o. Kaut kādā veidā Ar�eram bija izdevies atrast citu vāju, viegli ietekmējamu mu|ķi savā laba. �im vīrietim bija hipnotiska vara pār kādu noteiktu personības tipu.

� Galu galā, Fraklij, tu viņu �eit nogalināji, nevis es. Es mēģināju tevi .apturēt un tiku ievainots, � Ar�ers sacīja. Viņ� izņēma Fraklija revolveri un, pavērsis to pret viņu, iz�āva. Fraklijs nokrita uz grīdas � miris.

D�esika izmantoja brīvo mirkli, lai sagrābtu savu spieķi. Viņa pacēla to un trieca no visa spēka tie�i tajā brīdī, kad Ar�era �oklis atkal pavērsās pret viņu, notriekdama to ar visu nagu pāri savam rakstāmgaldam, tā ka tas norāva sev līdzi visu, kas vēl uz tā bija palicis. Izmisīgi viņa metās meklēt pazudu�o revolveri, atspiezdamās ar roku un celi uz grīdas, ta�u nespēja to atrast. Ar�ers jau sāka slieties atkal kājās, turoties pie rakstāmgalda, � apdullināts, ta�u ne bezpalīdzīgs.

D�esika izskrēja ārā no biroja pa durvīm, kas veda dziļāk laboratoriju labirintā. Viņa nokļuva līdz citām durvīm, kas veda uz sekciju telpu, pa ceļam notriekdama sev brīdi pa pēdām virpuļojo�u nerūsējo�ā tērauda galdu. Viņa skrēja no vienas telpas uz otru, bet tad atcerējās dienesta liftu koridora galā. Viņa devās tālāk bez sava spieķa, visu laiku drausmās apzinoties, ka Ar�ers ar savu nāvējo�o ierīci dzenas tai pakaļ.

Nokļuvusi līdz koridoram, viņa atkal tā otrajā galā pamanīja viņu � tā tum�ais apveids atgādināja sve�inieku no citas planētas. D�esika saklausīja naga klaboņu � it kā viņas asiņu gaidās. Tās prāts skaidri visu apzinājās.

Viņ� nogalinās viņu un novietos viņas un Fraklija ķermeņus tā, lai izskatītos, ka tie nogalināju�i viens otru, tādā veidā pierādīdams gan viņas teorijas patiesumu par to, ka ir divi Nagi, gan pielikdams punktu jebkādiem turpmākiem pieņēmumiem attiecībā uz viņu.

Nekas neliecināja, ka maniakam būtu padoma kaut kas cits kā viņas nogalinā�ana. Pēc tam kad viņ� uz�ķērdīs viņu kā zivi, viņ� barosies, iebā�ot kaut ko katram gadījumam arī Fraklija mutē.

Viņa traucās uz dienesta liftu, lūdzot Dievu, lai tas būtu �ajā stāvā. To izmantoja, lai pārvadātu miru�o ķermeņus no aug�ējiem stāviem Uz morgu pagrabā. D�esika puslīdz varēja cerēt uz laimīgu gadījumu. Viņa nospieda lielo, sarkano pogu � lēni vērās lifta durvis, un viņa metās pie tālākās sienas. Atgrie�oties viņa redzēja, ka Ar�ers zibens ātrumā traucas pie viņas ar nagu uz priek�u izstieptā rokā. Nags ar roku iestrēga ciet vero�ajās durvīs, cen�oties aizsniegt vajāto sievieti.

Viņa bija pārāk nobijusies, lai kliegtu, bet attapās izmantot mirkli un sniedzās pēc naga, izmisīgi mēģinot noraut to no Ar�era rokas. Viņ� pretojās, iedurdams viņai vaigā un pierē, atstājot asiņainus plēsumus. D�esikas rokas bija asinīs, ta�u viņa joprojām mēģināja izraut tam nagu, līdz beidzot viņ� atrāva to atpakaļ, ļaujot lifta durvīm aizvērties. Viņa piespieda kontroles paneļa pogu, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu lejā, ta�u iekārta nepazina steigu.

Viņa izmisīgi centās atgūt elpu. Vajadzēja nokļūt līdz telefonam. Viens bija morgā, ta�u viņa zināja, ka viņ� būs tur, jo steigsies pa kāpnēm pa diviem trim pakāpieniem reizē. Viņ� jau būs tur, kad durvis atvērsies.

D�esika piespieda iekārtas apstādinā�anas pogu un nokļuva starp diviem stāviem. Viņa dzirdēja pusstāvu zem sevis lādējamies Ar�eru, viņai likās, ka tas kaut kādā veidā tiks viņai klāt. Viņa sajuta bailes � tās pavairoja atmiņas par Matisaku, kur� bija padarījis viņu nekustīgu, pārgrie�ot tai Ahilleja cīpslas. Viņa pacēlās uz aug�ējo stāvu.

D�esika skrēja uz kāpņu telpu, dzirdēdama viņa soļus aizmugurē. Palūkojoties apkārt, tā ieraudzīja lielu skapi un, no visas sirds vēloties, lai tas nebūtu aizslēgts, traucās uz �o slēptuvi. D�esika pla�i atrāva durvis. Viņai aizrāvās elpa � tum�ajā skapī sadauzītas lampas stikla �ķembu, suku, slotu un da�ādu drupu juceklī gulēja apsardzes darbinieka � lielā, melnādainā vīrie�a, ko tā pazina kā Krombu, ķermenis. Miru�ā cilvēka formas tērps bija mugurā Ar�eram, kura soļus viņa jau dzirdēja pavisam tuvu. Viņa iekāpa skapī, aizvēra aiz sevis durvis, palikdama divatā ar miru�o.

D�esika dzirdēja Ar�eru tuvojamies un tad saprata, ka tas jau stāv pie skapja durvīm. Viņa pārmeta sev lielo muļķību � �o tī�o nokļū�anu strupceļā. Viņ� jebkuru brīdi varēja atvērt durvis un nogalināt viņu �ajā skapī. Viņai nebija nekādu iespēju glābties.

Ja varētu redzēt, varbūt tā kaut ko atrastu � apbruņotu sevi ar kaut ko � hlora pudelīti vai jebko citu, ko iemest viņam acīs tajā brīdī, kad viņ� atvērs durvis.

Ta�u bija par vēlu uzdro�ināties izraisīt kādu skaņu. Viņ� jau vēra durvis.

Kad Ar�ers ieskatījās skapja tum�ajā iek�pusē, kur viņ� bija ievilcis sarga ķermeni, tas redzēja tikai tik daudz, cik pats bija iepriek� tur atstājis, � miru�o apsardzes vīru. Viņ� uzmanīgi vēroja, meklējot jebkādu pazīmi, kas liecinātu par D�esiku

Korānu, ta�u neko neatrada. Pēc mirkļa viņ� klusi aizvēra durvis un devās tālāk viņas meklējumos.

Zem miru�ā vīrie�a svara D�esika ar grūtībām spēja elpot. No tā mutes vienmērīgi pilēja asinis, iesūkdamies viņas apģērbā. Bet bija pacietīgi jāgaida, līdz Ar�era soļi vairs nebūs dzirdami, lai uzdro�inātos atbrīvoties no stāvokļa, kādā tā atradās. Kad viss likās klusu, viņa novēla no sevis ķermeni, kas tai par nepatiku izraisīja troksni. Piepe�i tā sajuta kaut ko pie sava guma � kaut ko smagu, metāliski aukstu, it kā kādu darbarīku. Viņa pataustīja ar roku sev blakus un atrada nogalinātā sarga �aujamieroci. Tas bija kā Dieva sūtīts. Vairs nebija �aubu, ka Ar�ers bija nogalinājis abus apsardzes vīrus atrodamies sardzē, ta�u viņ� dīvainā kārtā bija atstājis Kromba 38. kalibra ieroci.

D�esika pārbaudīja ieroci un jau pieskaroties saprata, ka katrā kamerā ir lode. Pacēlusi ieroci krū�u augstumā, viņa cerēja, ka Ar�ers, izdzirdējis radīto troksni, varbūt atgriezīsies, atkal atraus vaļā skapja durvis. Tad viņa to sa�ķaidītu.

D�esika gaidot iespēra pa kādu metāla plauktu, lai radītu troksni, un pasauca viņu vārdā, ta�u Ar�ers neatgriezās. Laikam bija nokļuvis citā stāvā, aizgājis viņu meklēt, medījot to kā dzīvnieku. Bet nu bija pienācis viņas laiks � viņa liks tam drebēt.

Piesardzīgi D�esika izlīda no skapja un aptvēra, ka atrodas tuvu priek�telpai koridora galā. Vai Ar�ers atradās slēpnī, gaidot viņu? Cerot, ka viņa mēģinās izkļūt no ēkas pa acīm redzamo ceļu? Viņa apgāja ap stūri, nonākdama pie lielām stikla durvīm, aiz kurām vīdēja melna tumsa. Vai viņ� bija tur ārā, gaidot viņu? Viņai nu bija iespēja izbēgt, bet vai izmantot to?

Kur bija tas izdzimtenis? D�esika vairs nevēlējas izbēgt no viņa. Tagad viņa vēlējās nomedīt Ar�eru un ietriekt lodi tā galvā.

Viņa pieņēma divas versijas, kuras viņ� varēja būt izdarījis. Vai nu nonācis panikā un aizmucis ar savu drausmīgo ierīci uz rokas, vai arī, saglabādams mieru, bija atgriezies pie Fraklija ķermeņa, lai atstātu nagu pie tā. Likumiskā tiesā viņ�, neraugoties uz visu, izrādītos bez vainas. Viņa uzbrukumam nebija liecinieku, un viņam bija Fraklijs, uz ko novelt vainu. Izdzimtenis bija viltīgs, un pat tad, ja viņa plāns neizdotos, viņ� saglabās mieru. D�esika zināja, kur viņu atrast, ja rīkosies ātri. Viņa steidzās uz liftu � un tai laimējās bez gaidī�anas tajā iekļūt.

D�esika iekļuva kabīnē un brauca lejup. Ja viņai izdosies to nogalināt, tas būs tikai taisnīgi. Viņa tiesas izmeklē�anas gaitā varēs pierādīt, ka viņ� bija uzbrucis gan Fraklijam, gan viņai, ka bija to ievainojusi, kad tas uzbruka Dr. Robertsonam ar �ļirci, un ka tas bija nogalinājis apsardzes vīrus. Bet viņa bija pierādījusi arī Meta Matisaka vainu desmitkārtīgi � un kāds taisnīgums no tā iznāca? Viņa gribēja no�aut �o izdzimteni tāpat, kā tik bie�i bija sapņojusi no�aut Matisaku.

�ī bija viņas izdevība.

Viņ� nu redzēs, kā jūtas vajātais.

Redzēs, kāda sajūta ir būt bezpalīdzīgam.

Lūgsies pēc dzīvības, diedelēs, zinot, ka mirs.

Būs tāds pats, kā bija tā upuri pēdējos dzīves mirkļos.

Viņa nobrauca stāvu zemāk un atrada biroju, kurā ieejot ieslēdza ēkas komutatoru. Viņa lēni un skaidri sacīja mikrofonā: � Ar�er... doktor Saimon Ar�er, es dodos pēc jums. Esmu nodomājusi jūs nogalināt par visu, ko jūs esat izdarījis. Es nāku, doktor ... es nāku ...

Ar�ers bija izlavījies pie Fraklija ķermeņa un centās piestiprināt nagu miru�ā vīrie�a rokai, kad izdzirdēja D�esikas skaļi un skaidri teiktos vārdus. Viņ� paraudzījās visapkārt, arī sev virs galvas, baidīdamies, ka viņa �obrīd jau to vēro. �Laikam kaut kādā veidā apbruņojusi sevi, citādi te vairs neatrastos,� viņ� domāja, saklausīdams ienaidnieces balsī traku niknumu.

Juzdams bailes, Ar�ers devās atpakaļ uz dienesta liftu, kuru bija ievērojis jau iepriek�. Pēk�ņi viņ� sastinga. Viena saldē�anas .telpas velve bija atvērta. No tās uz viņu noraudzījās Emonsas bezacainā seja. Uz mirkli viņam likās, ka tā ir Korānā, kura viņu cie�i vēro. Viņ� nometās guļus tie�i tajā mirklī, kad atskanēja �āviens, �āviens, kas varēja būt tam liktenīgs.

Ar�ers rāpus centās nokļūt līdz dienesta liftam. �Kur viņa atrodas? Kā lai tiek prom?� viņ� centās saprast drud�ainā uztraukumā, cenzdamies rāpot pēc iespējas ātrāk. Pie lifta gar viņa ausi no�ņāca lode, ietriecoties metāla durvīs. Viņ� joprojām asiņoja no D�esikas lodes ievainotā pleca.

Tad viņ� pietraucās kājās un skrēja uz kāpņu telpu, pazuz-dams �āvējas priek�ā, kura �ķita rotaļājamies ar viņu. Kāpņu telpā viņ� mirkli vilcinājās, nesaprazdams, uz kuru pusi doties � uz aug�u vai lejā. Viņ� jutās kā �urka labirintā, savas ienaidnieces varā, kura nu it kā pavēlēja tam doties tajā virzienā, kurā vēlējās. Viņa laikam gribēja dabūt viņu uz jumta, piespiest nolēkt no lielā augstuma un tad redzēt to nokritu�u lejā uz betona. Tikpat labi viņa varēja gaidīt viņu lejā. �Uz kuru pusi?� viņ� sev jautāja. Un tad izdzirdēja viņu nākam. Dzirdēja tās spieķi sitamies klap, klap, klap...

D�esika iedomājās par to, cik daudz cilvēku �ajā stāvā vēl bija tikai pirms pusstundas. Viņa bija aizsūtījusi D�onu un pārējos darbiniekus prom pēc nostrādātās darbadienas, pati vēl pārskatīdama katra eksperta atklājumus. Gandrīz visas labora-� torijas telpas bija slēgtas un nu slīga tumsā. Viņa nogūlās uz grīdas, lēni virzīdamās uz priek�u, pārliecināta, ka ārprātīgais Ar�ers atrodas kaut kur tuvumā, slēpjoties kā nobijies dzīvnieks, juzdams bailes, kuras viņa tik ļoti viņam novēlēja.

Leons Helfers nemirs gāzes kamerā vai striķa galā � viņai nu bija Ar�ers Vird�īnijā, kur par viņa izdarītajiem noziegumiem pilnā mērā draudēja nāvessods. Viņ� bija noslepkavojis Frakliju viņas acu priek�ā. Viņ� bija nogalinājis sargu, kuru viņa bija atradusi, un Robertsons arī varēja nomirt, lai gan bija vēl dzīvs. D�esika saskatīja, ka viņ� elpo.

Viņa vēlētos izdarīt visu, kas bija viņas spēkos, Robertsona labā, ta�u neuzdro�inājās ne uz brīdi novērst uzmanību, visu laiku būdama gatava jaunam Ar�era uzbrukumam.

D�esikas sirds sitās tik skaļi un viņa elpoja tik strauji, ka likās � viņ� to .izdzirdēs un pēc tā noteiks tās atra�anās vietu. Kad tā nokļuva līdz nākamajam galdam, tad ieraudzīja vēl vienu acu pāri tumsā. Pār viņu nogruva kaudze grāmatu un papīru. D�esika pacēla revolveri, gatava iz�aut, ta�u vēl paspēja saskatīt, ka spiedzo�ā persona, kas platām acīm viņā raudzījās, ir Odrija Robela, laboratorijas asistente, kura vēl nebija aizgājusi reizē ar pārējiem darbiniekiem.

� Odrij!

� Doktore Korānā, tā esat jūs!

� Paldies Dievam, tu esi �eit! Vai tu redzēji kādu �eit paejam garām?

� Dzirdēju, ta�u neredzēju. Es turējos ārpus redzes loka. Kas notiek, doktor Korānā? Kas ... kas ... kas cen�as mūs nogalināt?

� Tu gribi teikt, ka visu laiku biji �eit un nezvanīji pēc palīdzības?

� Es biju kā sastingusi. Kad izdzirdēju cīņu... redzēju, kas notiek...

D�esika rupji sagrāba jaunāko sievieti aiz rokas un izgrūda to koridorā, likdama viņai paskatīties uz savainoto Robert-sonu. � Viņ� var nomirt, Odrij. Nokļūsti līdz telefonam! Tūlīt! Piezvani 911. Dabū medicīnisko palīdzību un papildspēkus.

D�esika gāja prom. � Kurp jūs dodaties, doktor?

Viņa neatbildēja, pazūdot satumsu�ajā koridorā, meklējot Ar�eru. Viņa apstājās pie kāpņu telpas durvīm, kur, pēc tās domām, viņ� bija devies, un ievilka dziļi elpu, atgūstot savu pa�pārliecinātību, cik vien labi spēja. Smagais ierocis rokā tai deva spēku, atjaunojot drosmi un dro�ības sajūtu.

Viņa vairs nejutās bezpalīdzīga. Nebija brīnums, ka Ar�ers baidījās, � viņ� zināja, cik prasmīga un zino�a tā ir. Kaut kā viņa nojauta, ka Ar�ers apzinās, cik bīstama tā viņam kļuvusi. Tad D�esika izdzirdēja smagu soļu klaboņu kāpņu telpā. Viņ� izmisīgi centās pēc iespējas palielināt attālumu starp viņiem.

Un tomēr � D�esikas rokas drebēja. To nedrīkstēja pieļaut. Ta�u katrs viņas nervs bija kā krama noberzts, visa viņas nervu sistēma pulsēja kā sakarsis vads.

Viņa iztaisnojās un izlieca mugurkaulu, ievilka dziļi elpu, atcerēdamās, ko mācījusies. Tad D�esika pla�i atgrūda vaļā durvis, liekot tām nodārdot atsisties pret sienu, troksnim atbalsojoties aug�up un lejup kāpņu telpā. Ar�eru vairs nevarēja saklausīt. Viņa pārskatīja aug�upejo�o kāpņu spirāli, pēc tam lejupejo�o. Viņas spieķa klaudzoņa izskanēja kā brīdinājums. Nekas par viņu neliecināja.

� Es ceru, ka tu, izdzimteni... Es ceru, ka tu devies tajā virzienā, kurā es vēlējos, lai tu dodies! � viņa iesaucās, kāpdama aug�up pa kāpnēm.

Stāvēdams apak�ā, Ar�ers uzdro�inājās paraudzīties gar margām uz aug�u un ieraudzīja tās ēnu uz sienas. To mazliet satrauca fakts, ka viņa bija atguvusi savu spieķi un �ķita spējīga ātri kustēties uz priek�u. �Kustas, pateicoties adrenalīnam,� viņ� nodomāja. Viņ� vilcinājās pieņemt lēmumu � sekot ēnai vai turpināt ieplānoto. Viņ� saprata, ka laiks aizplūst no viņa kā upe, ka viņam jāpasargā sevi, jāizdzīvo, lai notvertu viņu citu dienu, kad viņas aizsargā�anās būs vājāka.

Mierīgi viņ� apcerēja savu sākotnējo plānu.

Alans Ri�mens se�u pasa�ieru helikopterā kliedza uz Kuan-tiko ierēdņiem: � Vai jūs nevarat piezvanīt uz turieni? Vai jūs nevarat mūs tur nogādāt ātrāk?

� Neviens neatbild no kontroles posteņa, kur viņa strādā, un viņa neatbild uz zvaniem mājās, � atbildēja aģents Stens Korvels, kas bija savācis Ri�menu lidostā.

Tad viņiem pievērsās otrs aģents un sacīja: � Es negribētu jūs uztraukt vairāk, nekā jūs jau esat, kaptein Ri�men, ta�u ir pienācis neatliekamās palīdzības 911 zvans no tās pa�as vietas, kur atrodas doktores Koranas laboratorija.

� Ak DievsI � Ri�mens ievaidējās. � Mēs esam par vēlu.

� Turieties! � pilots sacīja. � Es vadu �o putnu lejā.

Lejā uz Kuantiko militārās bāzes skrejceļa spēcīgas gaismas atmirdzēja krāsu miriādē, apliecinot, ka �tata, vietējās un federālās varas iestādes bija brīdinātas par briesmām. Pateicoties Alana Ri�mena atkārtotajiem centieniem atrast palīdzību, uz �o brīdi ikviens zināja, ka Dr. D�esikas Koranas dzīvība apdraudēta.

Alans nebija paspējis piezvanīt uz Kuantiko no Ņujorkas, jo bija aizsteidzies uz lidostu, mēģinādams notvert Ar�eru pirms pacel�anās gaisā, ta�u lidostā uzzināja, ka pasa�ieru sarakstos Ar�era vārda nav. Tomēr nejau�i Alans ievēroja Kasadesusa vārdu, kur� jau bija aizlidojis ar agrāku reisu. Viņ� steidzās uz pirmo iespējamo reisu. Lidma�īna tika aizturēta līdz viņa iera�anās mirklim. Ņemot vērā tā personas dokumentus, tam lidojuma laikā atļāva paturēt pie sevis 38. kalibrinieku.

No lidma�īnas viņ� piezvanīja uz Kuantiko FIB, Lai gan bija slikta dzirdamība, viņ� galu galā panāca, ka kāds saprata, ka D�esika Korānā atrodas lielās briesmās. Viņ� sniedza pilnu Saimona Ar�era aprakstu un tika nomierināts, ka Dr. Korānā būs dro�ībā. Tad viņ� apsēdās un gaidīja uz �ķietami bezgalīgā lidojuma beigām, kas patiesībā ilga tikai piecdesmit minūtes. Izkāpis no lidma�īnas, viņ� ieraudzīja FIB motociklu, kas gaidīja viņu uz skrejceļa. Alanam sasveicinoties ar aģentiem, viens no viņiem teica, ka tiem ir sliktas ziņas. �ī frāze Alanu gandrīz nogalināja, līdz otrais aģents to precizēja: � Doktore Korānā neatradās savā dzīvoklī, un pa�reiz neviens nezina, kur viņa ir, ta�u mēs pieņemam, ka viņa varētu būt savā laboratorijā, un uz turieni mēs dodamies.

� Kādēļ jūs neesat nosūtīju�i kādu uz laboratoriju?

� Mēs brīdinājām apsardzi būt gatavībā un pajautājām sargam, vai doktore Korānā atrodas ēkā. Tobrīd mums atbildēja, ka viņas nav.

� Citas vietas tiek pārbaudītas, � otrs aģents piebilda.

� Mums viņa jāatrod, � Ri�mens nomurmināja, juzdamies nobijies un bezpalīdzīgs.

Pirms tam Ri�mens bija pavadījis da�as dienas, pārskatot katru iespējamo informācijas pavedienu par Saimonu Ar�eru, � visu laiku ar Lū Pīrsa palīdzību. Viņ� bija darījis visu, lai rekonstruētu Saimona Ar�era pagātni, ta�u palika lieli robi, īpa�i attiecībā uz viņa bērnību, jaunek|a gadiem un mācību laiku. Tā Ri�mens nozīmēja savus labākos detektīvus pie �ī darba, nosūtot da�us apciemot misis Felonu Hankersenu, sievieti, kura tika atlaista no Svētā Stīvena slimnīcas, kad Ar�ers bija izdarījis kļūdu.

Pa to laiku departamenta detektīvi informēja Ri�menu par Ar�era pārkāpumiem � visiem relatīvi nelieliem, ja tos apskatīja atsevi�ķi. Tās bija gadījuma rakstura procedūras kļūdas, ko varētu izdarīt kāds pirmā kursa students. Ta�u kļūdu apkopojums tomēr norādīja uz nepatīkamu ainu, tie�i kā D�esika bija centusies viņam pierādīt. Pierādījumu apsardzes ziņā bija ētikas un uzvedības pārkāpumi � ne vien Naga upuru lietās, bet arī pierādījumos, kas apsūdzēja Leonu Helferu un noveda to līdz kamerai. Ja Leonam būtu labāks advokāts, viņ� noteikti atklātu Ar�era darba nepilnības tādā mērā, ka tas vērstos pret viņu pa�u.

Kopumā aizdomas par Ar�era darbību laboratorijā īsajā laikā, kop� D�esika bija prom, bija tikai pieaugu�as. Ar�era motīvus vajadzēja noskaidrot. Vai tās bija aklas ambīcijas, mēģinājums pārspēt Dr. Dariusa paveikto? Vai zem Ar�era mahinācijām bija pierādījumi daudz ļaunākiem motīviem un noziegumiem? D�esika bija turējusi Ar�eru aizdomās par tī�u vienpadsmit gadus veca zēna noindē�anu, kas varētu gan būt, gan nebūt viņa drausmīgo perversiju liecinieks, bet, ja viņ� bija spējīgs uz to, varbūt bija spējīgs arī �palīdzēt� Dr. Dariusam izkļūt pa slimnīcas logu?

Viņa viltīgais plāns �noēst� Dr. Dariusu bija atklājies, kad notikuma vietā ieradās D�esika un atgriezās Dr. Dariuss. Kop� tā laika tam vairs nebija radusies izdevība atklāt �patiesību� par Nagu savā interpretācijā.

Lieta sāka likties patiesi slikta, kad Ri�mens rūpīgi pārbaudīja, kā Ar�ers bija strādājis pie Naga lietas. Saskaņā ar reģistru tas bija medicīnas izmeklētājs otrajā, tre�ajā, piektajā un devītajā slepkavībā. Perkinss bija notikuma vietā sestajā gadījumā, ta�u Ar�ers bija izdarījis sekciju. Pirmā, ceturtā, septītā un astotā sekcija bija tikusi Dariusam. Pie septītā, astotā un devītā upura bija strādājusi arī D�esika Korānā. Visos gadījumos, kuros Ar�ers nepiedalījās, pierādījumu apsardze tika neatlaidīgi uzmanīta. Pat Perkinss bija parūpējies par to. Turpretī Ar�ers bija pieļāvis laika zudumus pierādījumu nogādā�anā starp nozieguma vietu un laboratoriju, pieļāvis etiķe�u pazu�anu no savāktajiem materiāliem. Viņ� bija ievietojis audumu paraugus plastmasas, nevis papīra maisiņos, zinot, ka plastmasa kavē dabisko �ū�anas procesu, kas lielā mērā mazina mikroskopa iespējas atklāt asins un spermas plankumus. Viņ� tāpat bie�i nebija ar krītu apzīmējis nozīmīgus traipus. Da�ādu �pārpratumu� rezultātā pierādījumi bija nejau�i iznīcināti vai nozaudēti, vairs nebija atgūstami. Par �ādām kļūdām parasti atbildēja laboratorijas asistenti vai da�kārt Perkinss, ta�u visos gadījumos galvenais atbildīgais bija Ar�ers.

Ri�mens pievienoja apsūdzībai Leona Helfera bosa un zobārsta pēk�ņās nāves un faktu, ka tikai da�as nedējas pirms tam abu vīrie�u bankas konti bija piebildu�i ar dolāru tūksto�iem. Leonam Helferam nevarēja būt tik lielas naudas summas, kādas nonāca pie Dr. Pārķēra un Meltusena. Kur� to varēja atļauties? Un, ja �iem vīriem tika maksāts par sniegtajiem pakalpojumiem, tad kādi bija �ie pakalpojumi? Acīmredzot zobārsta pakalpojumam vajadzēja būt saistītam ar zobiem � un pret Helferu vērstā lieta lielā mērā balstījās uz viņa zobu nospiedumiem.

Ri�mens personīgi bija devies uz Dr. Pārķēra biroju, lai noskaidrotu kaut ko tuvāk, un atklāja lielu skaitu zobu veidņu mētājamies tā darbavietā. Tas lika viņam aizdomāties. D�esika jau bija minējusi savas aizdomas par kodienu veidu. Jā, kodieni bija identiski, ta�u... ja nu da�i vai pat visi tika aizstāti ar veidni? Viņ� bija konsultējies arī ar citiem zobārstiem �ajā birojā, uzzinādams visu, kas to interesēja, un aizgājis ar zobu uzmavu � veidni, kas derēja viņa pa�a zobiem. �ī uzmava viegli uzslīdēja viņa smaganām, stingri turēdamās, jo bija veidota ar pielīpo�u pārklājumu.

Ja Ar�eram patika ko�ļāt cilvēka orgānus un acu ābolus, viņ� tikpat labi varēja būt vainīgs kā Leona Helfera līdzdalībnieks � dominējo�ā dueta puse, kā D�esika bija uzskatījusi.

Pēc visiem saviem atklājumiem Ri�mens bija devies uz Ar�era biroju, lai to apsūdzētu, ta�u uzzināja, ka ārsts paņēmis brīvu dienu, agrāk dodoties prom uz garāku svētku nedēļas nogali. Tad Ri�mens devās uz daudzstāvu ēku, kurā Ar�ers dzīvoja, ta�u viņu mājās neatrada. Tincinot kaimiņus, viņ� neko prātīgu un sakarīgu neuzzināja � neviens neko nezināja par Ar�eru. Durvju sargs domāja, ka Ar�ers nevarēja būt tālu aizbraucis, jo viņam līdzi nebija somu un viņ� nav īrējis taksometru. Tam vajadzētu būt kaut kur netālu. Ta�u nekādi meklējumi tuvākā apkārtnē nedeva rezultātu. Tā līdz pat septiņiem vakarā Ri�mena neoficiālā meklē�ana to nebija nekur novedusi. Meklētais pat neatbildēja uz savu peid�eru, kas, ka Ri�mens uzzināja, nebija Ar�era dabā. Neviens nezināja, kurp viņ� devies.

Ri�mens ļāva vaļu iztēlei, kas izraisīja viņā paniku. Ja nu viņ� neatbild uz peid�eru tādēļ, ka atrodas ārpus diapazona? � viņ� sev vaicāja. Ja nu viņ� ir devies ar lidma�īnu uz Vird�ī-niju? Ja nu viņ� baidās no D�esikas, zinot, ka viņa bez cīņas lietu neatstās? Ja nu viņ� nolēmis no viņas atbrīvoties?

Tā Ri�mens bija traucies uz lidostu, paskaidrodams, ka dodas darba darī�anās un ka tam nepiecie�ama vieta tuvākā reisa lidma�īnā uz Vird�īniju.

Tas bija noticis pirms da�ām stundām. Nu viņ� bija Kuantiko policijas un biroja vīru pavadībā, no kuriem katram bija savas pavēles... Ri�mens par katru cenu gribēja, lai D�esika būtu dro�ībā. Ja iespējams, viņ� tāpat gribēja sagūstīt Saimonu Ar�eru dzīvu, ta�u būtu pirmais, kas uzlaistu gaisā viņa galvu, ja viņ� būtu nodarījis pāri D�esai.

Motocikls apstājās ar griezīgu �īkstoņu, tā riepām izsvaidot atkritumu kaudzi uz visām pusēm. Vīri no motocikla traucās uz gaido�o automa�īnu, un Ri�mens visu laiku lādēja sevi par to, ka nebija agrāk uzticējies D�esikas instinktiem. Viņ� nu lūdza Dievu, kaut viņa būtu dro�ībā un neskarta. Ta�u Ar�eram bija liela priek�rocība laika ziņā.

�Kādēļ es viņu neuzklausīju agrāk?� viņ� domās sev pārmeta, kopā ar citiem steidzoties uz tuvīnajām Kuantiko laboratorijām. Tāpat kā citi �obrīd Ņujorkā, viņ� bija gribējis izbeigt Naga lietu, cik ātri vien iespējams, panākot notiesā�anu un atspēlējoties nolādētajai presei, no kuras locekļiem viens ari bija noslēpumainā veidā miris.

Miglaina dūmaka cēlās no mitrā asfalta, kuru vispirms bija sakarsējusi karstā saule, bet nu veldzēja nepārtraukts, smalks lietutiņ�. Automa�īna, kam sekoja rinda citu, traucās pa līdzeno ielu uz savu galamērķi.

Da�ās minūtēs viņi nokļuva pie vārtiem un sargposteņa, kur tiem atklājās ne�ēlīgs skats � sarga līķis un nosviesta telefona klausule.

� Izdzimtenis ir �eit! � Ri�mens iekliedzās un tūdaļ izdzirdēja ātrās palīdzības sirēnu.

Ri�mens ar ma�īnu traucās uz priek�u, riņķojot ap vienu no FIB akadēmijas teritorijas augstākajām ēkām, iztraucējot universitātes pilsētiņai līdzīgās vides klusumu un gaismām ap�ilbinot tuvīnās kopmītnes. Viņ� aizturēja elpu, viņa sirds krūtīs sitās kā iesprostots putns, ar visu savu būtību baiļojoties par D�esiku.

D�esika apsvēra savas iespējas nomainīt koridora �ķietamo dro�ību pret jumtu, gandrīz pārliecināta, ka perversais Dr. Ar�ers bija devies viņai vēlamajā virzienā. Viņ� noteikti grib justies dro�ībā, viņa nodomāja, dro�ībā ārpus viņas �aujamiero�a diapazona. Viņa cerēja, ka ir pareizi uztvērusi viņa pa�reizējās izjūtas.

Jumts vīdēja kā melns klajums. Vēj� raustīja D�esikas laboratorijas uzsvārci, kur� bija notraipīts Fraklija asinīm. Viņa devās uz ēkas ziemeļu dzegu, piesargājoties no tum�ajām ēnām, kuras �eit mijās it kā viena ar otru. Viņa baidījās, ka Ar�ers varētu uzklupt jebkurā mirklī. Ta�u visapkārt valdīja tikai klusums un tumsa. �eit nebija nevienas cilvēka dvēseles, izņemot viņu. Nelietis laikam bija aizsteidzies � tie�i tā, kā viņa bija cerējusi. Viņ� laikam saprata, ka pa�reiz galvenais ir palikt dzīvam � tad, iespējams, būs izdevība uzbrukt viņai citā reizē.

D�esika nodrebinājās, iedomājoties, ka tas varētu iebrukt viņas mājās un apgānīt tās. Tā bija vieta, kur viņa vienmēr bija jutusies dro�ībā, viņas patvērums no ārpasaules.

_ Viņa palūkojās pāri ēkas malai, jūtot nelielu reibumu. Lejā tā saskatīja apsardzes transporta līdzekļu novietni. Dro�i vien Ar�ers būs devies turp. Viņa ar skatienu mērīja attālumu no savas atra�anās vietas līdz zemei � divdesmit deviņi stāvi. Tātad attālums starp viņu un tās mērķi krietni liels. Ja nu viņa netrāpa? Varbūt viņa bija izdarījusi muļķīgu izvēli, uznākot �eit aug�ā, varbūt vajadzēja viņam sekot? Baidoties, ka varētu netrāpīt, viņa izmisīgi centās piemērot savas acis nepiecie�amajam mērķim. Bez attāluma vajadzēja ņemt vērā arī vēja esamību, kā arī lodes trajektoriju, tai traucoties lejā. Viņai nebija lielāka mērķa par Ar�era galvaskausu. Bija paliku�as �etras lodes. Katrs �āviens bija svarīgs.

Kur, velna pēc, viņ� ir? Vai viņ� devies pa citu ceļu? Vai viņ� bija palicis ēkā? Kur gan viņ� atrodas?

� Parādies, nolādētais! � viņa murmināja, acīm ne uz mirkli nenovēr�oties no vietas lejā, kur tā cerēja viņu ieraudzīt steidzamies uz apsardzes transporta līdzekļiem.

Tad viņa ieraudzīja ma�īnas gaismas un saklausīja sirēnu gaudo�anu. Tuvojās ātrā palīdzība. Paldies Dievam, Odrija bija dabūjusi palīdzību Robertsonam! Troksnis un gaisma uz mirkli bija novērsu�as viņas uzmanību, un, it kā to vien gaidījis, lai kaut kas notiktu, Ar�ers izvēlējās �o pa�u momentu, lai trauktos uz tā izvēlētās automa�īnas pusi.

Viņ� skrēja lielā ātrumā. D�esika nomērķēja un iz�āva, paredzot tā skrējiena virzienu. Lode uzjundīja dūmus pie viņa potītēm. Viņa vēlreiz nomērķēja � �ajā otrajā �āvienā lode trāpīja viņam plecā. Grīļodamies viņ� atkrita pret automa�īnu, uz kuru bija traucies. D�esikas tre�ā lode trāpīja kabīnei, un Ar�ers paspēja iemesties automa�īnā, pirms viņa paguva izdarīt pēdējo �āvienu.

Policija no apak�as pēk�ņi sāka raidīt �āvienus uz D�esiku. To lodes nosīca krietni sāņus, ta�u viņai nācās atlēkt atpakaļ. � Nolādēts, esmu no FIB! Viņ� aiziet! � viņa iekliedzās. Ta�u �eit aug�ā tikai vēj� dzirdēja viņu.

D�esika pārliecās pāri dzegai un redzēja Ar�era automa�īnu traucamies prom, nomainot virzienu uz līkumainu ceļu, kas to varēja novest līdz vārtiem. Da�ās minūtēs viņ� varēja būt jau ārpus redzamības zonas.

Pēk�ņi D�esikai trāpīja lidojo�a �aulīte no lodes, kas atsitās pret dzegu viņas priek�ā. Viņa iekliedzās sāpēs un skrēja uz ēkas rietumu sienu, kur pārliecās pāri malai, tēmējot uz automa�īnas kabīni. Tā kā automa�īna atradās gandrīz tie�i zem viņas, tad nācās raidīt �āvienu vertikāli uz leju. Ja tā gaidītu iespēju �aut horizontālā virzienā, viņ� pa to laiku varētu izkļūt no tās redzamības loka.

D�esika saprata, ka policija lejā uzskatīja viņu par Ar�eru un, novērtējot tās jauno atra�anās vietu, gatavojas jebkurā brīdī atkal atklāt pret viņu uguni. Viņa sadzirdēja arī tuvojamies helikopteru un zināja, ka tajā būs snaiperi. Drīz tā pro�ektori un revolveri vērsīsies pret viņu.

Viņai bija palikusi tikai viena lode, ja gribēja apturēt Ar�eru. Viņa sakoncentrējās ar visu savu būtību, atceroties daudzos treniņu gadus kop� bērnības, visu, ko viņai bija mācījis tēvs, visu, ko bija mācījusies akadēmijā un �autuvē.

Viņa centās iedomāties, kurā vietā zem kabīnes taisnstūra atrodas Ar�era galva, ja viņ� sē� taisni vadītāja pozīcijā, un notēmēja uz iedomāto galvu zem ma�īnas jumta. Viņas pirksts bija stingrs, viņas spriedumi pareizi, viņas redze lieliska, stingri nospie�ot sprūdu. Lodes atbildes grāviens noskanēja da�as sekundes vēlāk.

Viņa bija mērķējusi brauco�ās ma�īnas jumtā, ta�u tā turpināja attālināties. Viņa nebija trāpījusi.

Jau vairākkārt lodes nospindza ap viņu, un helikopters jau bija redzams. Viņas pa�as ļaudis gribēja viņu nogalināt... D�esika izslējās visā augumā, paceļot ieroci augstu virs galvas, baltajam uzsvārcim plandot ap viņu kā pamiera karogam.

Vienu �ausmīgu mirkli viņai likās, ka vīri no helikoptera atklās uz to uguni, neko neatstājot no viņas pāri, ta�u helikopters piezemējās uz jumta. D�esika aizsvieda prom savu 38. kalibra ieroci.

Lielā sasprindzinātība atslāba � un D�esika atspiedās pret dzegu, bet tad pagriezās, lai paraudzītos lejā uz smil�krāsas apsardzes automa�īnu, kurā brauca Ar�ers. Pēk�ņi ma�īna nogāzās kā mirsto�s dzīvnieks no ceļa grāvī.

� Ak Dievs, � viņa sacīja, � es to izdarīju... es viņu notvēru...

Eiforiju, ko viņa izjuta, nespēja atvēsināt pat rupjā rīcība, kuru tā pēk�ņi pieredzēja, kad rokudzel�i saslēdza viņas rokas uz muguras. Kamēr viņu pārmeklēja, no helikoptera izsteidzās Alans Ri�mens. Pēc mirkļa, atgrūzdams nost cilvēkus, viņ� jau sauca: � Tā ir doktore Korānā, jūs muļķi! Paejiet nost! Laidiet viņu vaļā!

Alans iekļāva viņu savās rokās, stingri spiezdams pie sevis, viņas rokām joprojām atrodoties saslēgtām uz muguras. Viņai likās, ka viņ� to nospiedīs. � Ak kungs, D�es! Es domāju ... es domāju, ka viņ�... ka viņ� tevi notvēris...

� Viņ� gandrīz to izdarīja. Ta�u viņ� mani nenovērtēja.

� Kur viņ� ir?

� Tu atradīsi viņu tur � uz ceļa � tajā ma�īnā, kas apgāzusies. � Viņa norādīja ar vieglu galvas mājienu. Viņ� izsekoja �estam līdz automa�īnai.

� Tu veici tādu �āvienu... no �īs vietas?

� Man vajadzēja viņu apturēt, piesaistīt viņu �o notikumu vietā. Tu atradīsi sargu miru�u. Un Naga pakalpiņu, kuru sauca Fraklijs, arī. Un manu serologu doktoru Robertsonu.

� Ar Robertsonu viss ir kārtībā, � sacīja D�ons Torps, kur� bija uznācis aug�ā.

� Mēs atradām divus miru�us apsardzes vīrus lejā, � piebilda aģents, kur� pavēlēja doktori Korānu atbrīvot no roku-dzel�iem.

� Viņam bija jābūt trakam, lai mēģinātu tādu triku �eit,� D�ons sacīja.

� Viņ� ir vājprātīgs, � Ri�mens atbildēja.

� Es domāju, ka viņ� nebija ieplānojis mani nogalināt �eit. Viņ� un Fraklijs bija paredzēju�i paralizējo�o sastāvu man, nevis Robertsonam. Viņi laikam gribēja padarīt mani nevarīgu, aizvest kaut kur citur, lai tad spīdzinātu un nogalinātu.

� Tas nu ir beidzies, � Alans sacīja. � Tas izdzimtenis vairs nekad nevarēs nodarīt tev vai kādam citam pāri.

Alans paņēma D�esiku zem rokas, palīdzēdams viņai spert pirmos soļus līdz kāpnēm. D�ons un pārējie vīri noskatījās tiem nopakaļ, līdz D�ons iesaucās: � Nu � pie darba! Apsargājiet �o teritoriju! Medicīnas izmeklētāji vēlēsies �o vietu apskatīt, tāpat arī laboratoriju un priek�telpu. Pasauciet fotogrāfu! Es izsauk�u mūsu cilvēkus pierādījumu savāk�anai. Neko �eit nedrīkst aizskart un sajaukt. Mums jāaizstāv savējie.

Saimons Ar�ers cieta izmisīgas, �ausmīgas sāpes, tā acis bija kļuvu�as kā aklas pēc pēdējā trieciena pa galvu. Viņ� bija sabrucis zem stūres uz ma�īnas grīdas tā, ka tikai ar lielām grūtībām to varēja izvilkt no automa�īnas. Viņ� asiņoja no trim ievainojumiem, no kuriem visnopietnākais bija ievainojums galvā. Likās, ka viņa stundas ir skaitītas. Atrās palīdzības personāls, neskatoties uz visu, sāka savu darbu, pieslēdzot viņu sistēmai, darot visu, lai uzturētu to pie dzīvības, līdz ātrās palīdzības �oferis saņēma komandu braukt Tas viss norisinājās, kamēr D�esika un Ri�mens nonāca lejā. Viņus gaidīja automa�īna, lai aizvestu mājās.

� Nolādēts! � viņa sauca. � Viņ� nav miris! Viņ� nav miris!

Viņas acis gailēja me�onīgā niknumā.

� Nu, D�es, viņ� ir Dieva rokās. Atstāj to ... nāc, iesim! � Ri�mens sacīja, velkot viņu projām.

Viņa izrāvās, paķerot revolveri no viņa pleca maksts, un tēmējot to uz ātrās palīdzības ma�īnu tie�i tajā brīdī, kad darbinieks vēra durvis, ta�u vēl pagūdams ieraudzīt mērķētāju, tā ka viņa acis izbrīnā iepletās. Alans saķēra tās roku ar revolveri un pavērsa pret debesīm, ta�u viņa nenospieda sprūdu.

� Vai tu esi traka? Tu varēji trāpīt kādam darbiniekam!

� Tas ir vienīgais iemesls, kādēļ es vilcinājos.

Viņ� novērtēja viņas naidu un saprata, ka tas ir neizmērojams.

D�esika piepacēla savu spieķi. � Vai tev ir kādas rētas, kas atbilstu �īm, Ri�men?

� Ja tu vēlies salīdzināt rētas, tad iesim kaut kur nomaļākā vietā, labi? Iesim, D�es! Pietiek vienai naktij. Tev nu būs jāļauj tam visam iet savu gaitu.

� Dieva rokās? Tu domā �- Dievs noliks to izdzimteni kamerā blakus Matisakam?

Alanam nebija ko atbildēt. Tā vietā viņ� vēlreiz piekļāva viņu sev klāt. Viņa apķērās tam ap kaklu un sāka �ņukstēt.

� Lode iestrēgusi �eit � Ārsts norādīja uz pakau�a smadzeņu daivu, ko attēloja ģip�a veidojuma modelis, kuru viņ� izmantoja. � Tā pilnībā sadragāja pakau�a kaulu �ajā vietā, kas savukārt saplosīja belu daļu pakau�a artēriju. �ī iemesla dēļ viņ� ir pieslēgts mākslīgajai sirdij, lai tā galva tiktu apgādāta asinīm.

� Vai viņ� jūt sāpes? � D�esika gribēja zināt.

� Kad viņ� ir pie apziņas, kas nenotiek bie�i, tad jā, � diezgan lielas sāpes.

Viņa pamāja. Tas bija viss, ko tā vēlējās zināt. Ta�u ārsts tāpat vēl turpināja skaidrot.

� Mēs esam izdarīju�i veiksmīgus smadzeņu pētījumus, lai noteiktu asins recekļu atra�anās vietas un bojājumu apmērus. Radioizotopi norāda uz daudz pla�ākiem bojājumiem, nekā var novērst vienā operācijā, turklāt viņa stāvoklī jebkura operācija varētu beigties letāli.

Alans Ri�mens norādīja uz kompjūtera tabulām blakus smadzeņu modelim. � Kas tās ir, doktor?

� O, BEAM.

� BEAM?

� Smadzeņu karte � smadzeņu elektriskās aktivitātes karte, � viņ� atbildēja, paņemdams tabulas un norādot uz smadzeņu darbības attēlojumiem, kas norisinājās mirsto�ā vīrie�a galvā gandrīz piecpadsmit pēdu attālumā no viņiem. � Smadzeņu kompjūtera karte reaģē uz smadzeņu elektriskajiem signāliem, nosakot tos un katru stundu izstrādājot karti. Kroplīgs attēls, nobloķēti vai neraksturīgi signāli kā �ie, kurus jūs redzat �eit un �eit, liecina par pla�iem bojājumiem. Protams, jūs saprotat, ka vardarbīgais lodes satricinājums ir, nu, līdzīgs Hirosimas bumbai, tikai eksplodējusi miniatūrā � viena cilvēka prāta pasaulē. Nav nekāds brīnums, ka viņa ķermenis ir paralizēts un ka tas atrodas ilgsto�ā bezsamaņā. Esmu pārsteigts, ka viņ� neatrodas neatgriezeniskā komā.

� Bet gala rezultātā viņ� atradīsies, vai ne? � D�esika jautāja.

� To ir ļoti grūti pateikt,

D�esika_ paņēma_ rokās BEAM tabulas un, skatoties tajās, skaļi vaicāja: � Ka jums �ķiet, par ko viņ� domā? Kādas domas ir viņa prata?

� Domāju gan, ka galvenokārt viņ� sajūt tikai sāpes un cie�anas.

� Kur� gan to būtu vēl vairāk pelnījis?

Uz mirkli iestājās klusums, kuru tikai akcentēja dzīvības uzturē�anas sistēma, pie kuras bija pieslēgts Saimons Ar�ers, attēli monitorā un elektroniskā dūk�ana.

� Kā jau es teicu, smadzenēs ir pla�i bojājumi. Pat tad, ja viņ�, kāda īpa�a spēka vadīts, spētu izdzīvot, tas būtu pilnīgs idiots.

� Zvērinātie nevar piespriest nāvessodu pilnīgam idiotam,� viņa auksti sacīja. � Par spīti faktam, ka viņ� atņēma dzīvības tik daudziem citiem.

� Tas nav mūsu rokās, D�es, � Alans sacīja, mēģinot aizvest viņu prom.

D�esika izrāvās no Alana tvēriena un devās pie stikla �ķērssienas, kas atdalīja viņu no Saimona Ar�era bezpalīdzīgā stāva, vēloties palikt tikai da�as minūtes divatā ar viņu. Noraugoties uz stikla kupolā ievietoto Ar�eru � uz daudzajām caurulītēm, kuras uzturēja to pie dzīvības, uz tā galvu, pārklātu ar baltu audeklu, viņa vēlējās zināt, vai nelabais viņā kaut kā nepārspēs nāvi, kaut kādā veidā neuzvarēs. D�esika atcerējās D�eralda Rēja Simsa neatlaidīgo apgalvojumu, ka tā nāvējo�ā otrā puse, Steinlaipe, viņa nāves brīdī inficēs kādu citu. Viņ� bija brīdinājis, ka tā varētu būt viņa. Un �ajā mirklī, stāvot pie otras cilvēciskas būtnes, vēlot tai vienīgi cie�anas, sāpes un nāvi, viņa sāka domāt, ka varbūt D�eralds Rejs Simss, Mets Matisaks un Saimons Ar�ers galu galā bija inficēju�i viņu ar savu ārprātu un naidu.

D�esika gandrīz jau saskatīja tādu kā slīdo�u parādību paceļamies virs Ar�era � viņa nelabo otro es, kas it kā tikai gaidīja kādu pienākam pietiekami tuvu un uzkavējamies pietiekami ilgu laiku, lai paspētu to padarīt par savu upuri; Varbūt tas jau bija noticis.

Dr. Filips Grafs, Va�ingtonas Valtera Rīda slimnīcas smadzeņu ķirurģijas un neiroloģisko traucējumu nodaļas vadītājs, un Alans Ri�mens paraudzījās viens otrā ar nozīmīgu skatienu. Paaicinādams viņu malā, ārsts sacīja: � Jums vajadzētu palīdzēt savai draudzenei kaut kādā veidā psihoterapeitiski. Bet nu, atvainojiet, mani gaida darbs.

Pēc ārsta aizie�anas Alans pagājās pretī D�esikai un apskāva to. Viņa pieglaudās viņam kā slīcējs pie glābējas laivas. � Paldies par palik�anu, Alan, � viņa klusi viņam sacīja. Pār tā plecu nolūkodamās vīrie�a, kuru bija sakropļojusi, no�ēlojamajā apveidā.

Tā bija pēdējā reize, kad D�esika redzēja Saimonu Ar�eru. Pa�reiz viņa atradās Kaimanu salās, kādas 150 pēdas zem jūras līmeņa, tik tālu no savas profesijas �ausmām, cik vien tālu viņa varēja nokļūt Viņai blakus zili baltajā ūdens klaidā, izceļoties uz koraļļu rifa bezgalskaistā fona, atradās Alans Ri�mens. Viņi kopā bija aizbēgu�i no lielpilsētas. �eit jūrā, nebija nekādu iespēju, ka kāds viņus varētu atrast un iztraucēt

� Katru nakti, ko tie pavadīja laivā, kas �ūpodamās ieaijāja D�esiku miegā, Alans turēja viņu savos apskāvienos. Viņi nodarbojās ar mīlestību uz klāja zem spo�ās saules bez neviena liecinieka tuvumā, viņi kopā nira un peldējās, apbrīnojot skaistumu, ko dzīve da�kārt spēja dot. D�esika tomēr ievēroja ari visu to dzīvo radību, kas da�kārt parādījās viņu tuvumā, pie tam ne jau ar miermīlīgu dabu. Jūrā �audījās da�ādu izmēru un izskata haizivis, ļauna izskata barakudas un citi agresīvi ūdens iemītnieki, kuri centās atrast to, kas tiem bija nepiecie�ams, lai izdzīvotu, � barību. D�esikai tie asociējās ar Saimonu Ar�eru, Matisaku, kā arī citiem slepkavām, kuri alka dzīvas miesas.

Alans signalizēja, ka viņa skābekļa balons ir gandrīz tuk�s. D�esika paraudzījās savā pulkstenī un mērierīcē un saprata, ka �eit lejā, kur cilvēka gars it kā pārtapa citās dimensijās, laiks arī bija neparasts � tas pagāja kā mirklis. Dziļumā viņas gars izjuta pilnīgu mieru un atraisītību, izbaudot nir�anas prieku.

Koraļļu virtenes un daudzas sīkas radības slīdēja garām kā sapnī. D�esika negribīgi sekoja Alanam, lai atgrieztos uz zemes. �ī bija viņu pēdējā atpūtas diena.

�eit pavadītais laiks bija tik brīni�ķīgs, un D�esika nevēlējās, ka tas jebkad beigtos. Jūrā nevajadzēja spieķa � tā jutās atkal vesela un pilnvērtīga, viņu nemocīja arī nekādas atmiņas, kuras turpretī tūlīt atgriezās, izkāpjot krastā, un nedeva mieru pat tad, kad tā atradās Alana skavās.

Viņa domāja par to, cik gandarīta bija jutusies, redzot Saimona Ar�era nevarīgo ķermeni atrodoties komas stāvoklī. Tas pildīja viņu ar tādu atriebības sajūtu, kādu tā, piemēram, nekad neizjuta, skatoties caur restēm uz Matisaka pa�apmierināto sejas izteiksmi.

Tūlīt pēc Saimona Ar�era aizturē�anas, kamēr viņa vēl atradās Vird�īnijā, Matisaks bija atsūtījis viņai vēstuli. Viņ� rakstīja, ka viņi abi ir kā laba komanda. Viņ� atgādināja viņai, ka tad, kad neviens cits neatbalstīja viņas versiju par noziegumu, viņ� bija palicis vienīgais uzticīgais �akāļu pūlī, kas vēlējās pierādīt, ka viņa maldās. Vēstules pēdējie vārdi viņā izraisīja fizisku nelabumu � tie bija �ādi: �Jūs un es � mēs esam vairāk līdzīgi nekā at�ķiramies, doktor Korānā. Jūs to saprotat, vai ne? Es medīju savus upurus, un jūs medījat savus. Ja Jūs nestāvētu pareizajā pusē, ja uzvarētu Jūsu tum�ie instinkti, kā tas ir ar mani, tad, iespējams, Jūs ari būtu ieslodzīta. Apsveicu!...�

Kad D�esika sa�āva Saimonu Ar�eru, tā patie�ām bija nokļuvusi tum�u instinktu varā � me�onīga naida varā, par kuru doktore Lemonte bija teikusi, ka da�reiz tam jāļauj vaļa. D�esika gan priecājās, ka tai bija pieticis spēka un attapības izdarīt pēdējo �āvienu, gan arī izjuta ba�as par to, ka bija nonākusi tum�a, ļauna instinkta varā, kas impulsīvi to vadīja � un kaut arī tik cēla mērķa labā, kā izbeidzot slepkavas Ar�era dzīvi. Tomēr viņa bija cīnījusies par taisnu lietu un at�ķirībā no Matisaka un viņam līdzīgajiem nemū�am nepakļautos ļaunajiem instinktiem. Viņas naids pret Ar�eru nevis mazināja tās cilvēcisko cieņu, bet deva tai jaunu spēku turpmākam darbam. Un viņa kļūs arvien spēcīgāka, kā O�Rurke bija to teikusi viņu pēdējās tik�anās laikā. D�ons bija sajūsmā par viņu un Alans Ri�mens, iespējams, pat baidījās no viņas tā, kā varētu baidīties no tuvojo�ās vētras. Viņi abi saprata, ka to attiecībās varbūt ne viss ritēs gludi, kad tie atgriezīsies reālajā pasaulē � viņa savā izmeklē�anas biroja laboratorijā, bet viņ� Ņujorkas policijas komisāra amatā.

� Mums vajadzēs paslēpties, � Alans teica, kad viņi jau atradās uz jahtas, norādīdams uz tum�u debess joslu, kas virzījās uz viņu pusi.

Viņa pamāja, un viņi sāka atbrīvoties no nir�anas aprīkojuma, palīdzot viens otram. Vajadzēja pasteigties, ja tie gribēja ātrāk nokļūt dro�ībā. Jau nirstot pēc da�ādām pārmaiņām ūdens valstībā viņi saprata, ka iespējama vētra. Tālumā jau zibens �autras �ķēla debesis.

Alans vadīja jahtu uz salu. Brī�iem nogranda pērkons kā nikns debesu gars. Viņ� uzticēja D�esikai stūres ratu � jahta ātri tuvojās krastam. Viņa vēroja Alanu noņemamies ar takelā�u. Visas buras bija nostiprinātas ar biezām tauvām. �Vai arī cilvēkus to dzīves gaitā nevada �ādas tauvas, no kurām tie atkarīgi?� D�esika iedomājās.

Mazajam kuģim bija plūdlīnijas forma un spēcīgs motors. Viņi traucās pilnā ātrumā uz priek�u pretī baltajām smiltīm, kā bēgdami no tumsas, asā vēja un pieaugo�ajiem viļņiem, kuri, vēstot vētras tuvumu, stipri �ūpoja jahtu.

Bezgalīgā ūdens klajuma miers, kā D�esika apjauta, bija maldino�s, tikpat mānīgs kā civilizācijas miers. Tas varēja gan radīt iespaidu, ka ir miermīlīgs un aicino�s, silts un �ū�ojo�s, bet spēja būt ne�ēlīgs � visu, visu atņemo�s.

Tiklīdz viņi atgriezās viesnīcā, tie saņēma daudzas atklātnes, kuras viesnīcas personāls bija glabājis vairākas dienas. Ri�me-ham to bija vairāk, ta�u abi tika aicināti pēc iespējas ātrāk atgriezties pie darba pienākumiem. Viņi ieskatījās viens otram acīs. Alans vienkār�i aplika roku ap D�esikas pleciem un noteica: � Ņujorkie�i bez mums kļūst nemierīgi.

� Steidzo�as problēmas, es zinu, � viņa sacīja. Viņas spieķis klaudzēja un no viņu slapjajām drēbēm uz grīdas tecēja ūdens straumītes, kad tie devās uz savu viesnīcas numuru. Arā gaudoja me�onīgs vēj�, brāzdamies gar ēkas logiem. �ī bija vienīgā laika ziņā sliktā diena, ko viņi bija pieredzēju�i kop� iera�anās pirms da�ām nedēļām.

D�esika piepe�i apstājās � sastinga uz vietas. Viņa turēja rokā zīmīti no D�ona, ko ejot bija izlasījusi. Kriptogrāfiskā raksta rindiņa vēstīja: �Ar�ers beidzot ir miris.� Tā bija datēta pirms divām dienām.

Alans, balstīdams D�esiku, vaicājo�u skatienu izņēma zīmīti no tās sa�ņaugtajiem pirkstiem. Viņ� to izlasīja un noteica: � Āmen.

� Jā, āmen! � viņa atsacīja.

� Laikam mēs nekad neuzzināsim, kas viņu uz to pamudināja.

� Dēmoni, � viņa sacīja. � Tik daudz mēs zinām.

� Pārģērbies. Mēs papusdienosim un tad ... � viņ� ķircinādamies neizteica līdz galam.

� Un tad mēs nopirksim biļeti atpakaļceļam? � viņa jautāja.

� Jā, bet mēs nodarbosimies arī ar mīlestību.

Viņa noskūpstīja viņu. � Es tevi mīlu, Alan.

Viņ� izlikās pārsteigts. � Tas ... man ir jaunums.

� Man arī.

� Ko mēs ar to darīsim?

� Vai mums ar to kaut kas ir jādara?

Viņ� dziļi ieelpoja. � Es gribu būt kopā ar tevi tik stundas dienā, cik vien ir iespējams.

�Viņ� atgādina skolnieku,� D�esika nodomāja. Un tādu viņa to mīlēja � par viņa zēniskumu.

� Ja tā patiesi ir mīlestība, Alan, tā pārdzīvos laiku un attālumu. Mēs atradīsim kādu iespēju ...

� Galvenā izmeklētāja vieta Ņujorkā vēl joprojām ir brīva. Tu varētu ...

� Nē, nekādas krasas pārmaiņas! Ne pa�reiz. Man ir vajadzīgs laiks � un viss būs kārtībā...

Viņ� pamāja. � Protams, protams... Es saprotu.

Kāds sauca viņas vārdu. Pa pla�o viesnīcas foajē viņiem tuvojās vietējais policists formas tērpā. � Jūs esat doktore Korānā? Kapteinis Ri�mens?

� Ņujorkas policijas departaments, � Alans atbildēja.

� Jā, un es esmu Korānā.

� FIB? � viņ� jautāja.

� Acīmredzot jūs zināt par mani daudz vairāk, nekā es zinu par jums, inspektor...

� Okinlijs, D�eks Okinlijs, Kaimanu salu izmeklē�anas leitnants. Ir... ir notikusi slepkavība. Man pavēstīja, ka jūs �eit atrodaties. Vai jūs nevarētu apskatīt cietu�o, doktore Korānā? Mēs esam dzirdēju�i par jūsu darbu Savienotajās Valstīs. Miru�ais ir... bija �eit svarīga persona, �īs viesnīcas, kurā jūs esat apmetu�ies, atklājējs un īpa�nieks.

� Jums nav izmeklētāja?

� Viņ� ierodas no Martinikas, ta�u var paiet diena, varbūt divas...

� Dodiet man laiku pārģērbties, � viņa sacīja.

Alans viņu apturēja. � Vai tu patie�ām vēlies iesaistīties �ajā lietā?

� Tāpat nāksies atkal samērcēt kājas. Kādēļ lai tas nebūtu tagad?

� Pagaidi, iesim kopā ...

� Labāk atbildi uz telefona zvaniem un nopērc mums biļetes.

� Jā, laikam jādara, kā tu saki.

Izmeklē�anas leitnanta Okinlija vērīgajām acīm nepalika nepamanīta mīlestība abu starpā. Viņ� aprauti sacīja: � Protams, man ir ļoti nepatīkami jūs traucēt un es nebūtu to darījis, ja vien ... nu, �ī �eit ir tre�ā �āda veida slepkavība � viņ� nomira tik ... ļoti savādi...

� Patiesi? � viņa pārjautāja. � Lūdzu, stāstiet...

Roberts Vo Volkers

FATĀLAIS INSTINKTS

Redaktore M. Stārka Mālcslinleclskals redaktors V, Pārups Korektore Z. Gralanska Tehnisks redaktore V. Vaslļjcva

Formāts 84x108/32. Augstspiedums. 8,5 Iespiedi. Iespiesta a/s �Rota-3�, LV-1012, RlgS, Brivibas Ielā 139.

Pasūt. Nr. 12-3.

Izdevniecībā "Juventa" drīzuma klaja nāks vel divas R.V.Volkera grāmatas par slaveno Dr. D�esiku Korānu.Tās ir � "GALVENAIS INSTINKTS" un "SLEPKAVAS INSTINKTS"

Roberts V. Volkers. "Galvenais instinkts"

Viltīgais un nenotveramais seksa maniaks atkal dodas savās drausmīgajās medībās. Viņa izmestajos tīklos iekrīt jauniņas melnādainas meitenes, kas nenojau� draudo�ās briesmas. Kā asinskāro slepkavu padarīt nekaitīgu un vienlaikus neuzkurināt etnisko konfliktu? �o grūto un tik bīstamo uzdevumu atkal uzņemas mums jau pazīstamā doktore D�esika Korāna... Ar viņu mēs tiksimies arī jaunajā romānā "Galvenais instinkts", kuru gatavojam izdo�anai.

Roberts V. Volkers. "Slepkavas instinkts"

Dr. D�esika Korānā ir uz pēdām slepkavam-vampīram, maniakam, kur� izsūc sava upura asinis.

Pēdas ved kaut kur valsts vidienē, pa�ā Amerikas sirdī...

"Tad, kad jums sāk likties, ka romānos par slepkavām-maniakiem vairs nav iespējams pateikt ko jaunu nedz saturā, nedz formā, pēk�ņi nāk klajā grāmata, kura ar saviem negaidītajiem si�eta pavērsieniem pārspēj visas pārējās. �ausmu psiholoģiskie pustoņi un pieredze smalkajā detektīva darbā, kas atspoguļojas �ajā grāmatā, dara to par absolūti neaizmirstamu, interesantu un neļauj aizmigt."

Ed. Gorman, Mistery Scene Magazine

"�ajā grāmatā aprakstītās ainas un epizodes mums tīri vai aizrauj elpu un skudriņas skrien pa visu augumu. Tehniskās detaļas nemaz ne�ķiet izdomātas un aptuvenas, bet sāpes un asinis, vardarbība un nāve nepavisam ne�ķiet literarizētas vai romantiskas."

Fort Lauderdale Sun-Sentinel

�ādas atsauksmes lasāmas pasaules presē par mums jau pazīstamā detektīvromānu autora darbu "Slepkavas instinkts" un tā iemīļoto galveno varoni D�esiku Korānu.

Donatello lielākie sasniegumi. Angļu vai. Tulk. piez.

Scarsdale � rētu ieleja. Angļu vai. Tulk. piez.

Strawbery � zemene. Angļu vai. Tulk. piez.