Makims Gorkijs

Kļima Samgina dzīve(�etrdesmit gadu) Tre�ā daļa

Mājās pa istabām savas nostrādinatas miesas smagi nēsāja Anfimjevna.

� Apbedījāt? Nu re nu, � viņa nenoteikti noburk�ķēja, ieiedama guļamistabā, un Samgins dzirdēja no turienes tās neizteiksmīgo balsi: � Es nezinu, ko darīt ar Jegoru: dzer vienā dzer�anā. Raud par cara ģimeni, ka tā izlaidusi gro�us no rokām.

Samgins palūdza sev tēju, aizvēra kabineta durvis un ieklausījās � ārā aiz loga dipēja un �vīkstēja cilvēku soļi. �is nerimsto�ais troksnis radīja iespaidu, it kā tur darbotos kāda ma�ina: �ķita, ka tā līdzinātu bruģa akmeņus, klabinātos gar nama sienām, ple�ot ielu platāku. Lukturis iepretī mājai bija sasists, nedega, � likās, ka māja būtu noslīdējusi no vecās vietas, kur stāvējusi agrāk.

�Tas nu ir galā,� Samgins domāja, aizvērtām acīm skatīdams �os vārdus kā sava nākamā avī�raksta virsrakstu; vārdi pat nobeidzās ar izsaucēju, bet tas stāvēja �ķībi un stipri vien līdzinājās jautājuma zīmei. ��inī gadījumā bēres it kā iezīmē normālās dzīves atjauno�anās sākumu ...�

Domas darbojās kūtri, bez kāda prieka; traucēja Mitrofanovs, Ļutovs, traucēja atmiņas par Ņikonovu.

�Vai patiesi Ņikonova nosūdzējusi Mitrofanovu?�

Pēc tam viņ� atcerējās, cik neērti bijis gulēt tai līdzās gultā, � viņa bija aizņēmusi pārāk daudz vietas, bet gulta bijusi �aura. Turklāt �ī viņas maniere tik saudzīgi ievietot ņieburā krūtis...

Arī vairāku stundu ilgais gājiens pa ielām lika sevi manīt, un, kad Anfimjevna ienesa viņam glāzi tējas, Samgins bija jau aizmidzis. Viņu uzmodināja Varvara, raustīdama aiz rokas tik spēcīgi, it kā gribētu noraut uz grīdas.

� Mosties! Vai dzirdi? Pie universitātes �āva ...

Varvarai mugurā bija ka�ociņ�, no viņas vēsmoja dzestrums un smar�as, uz ka�oka spīdēja izkusu�a sniega lāsītes. Rokām grābstīdamās sev pie kakla, viņa skaļi sauca:

� �ausmas! Milzums nonāvētu! Vienu puisēnu _:..

� Puisēnu? � Samgins atkārtoja. � Bet varbūt...

� Ko � varbūt? O, � velnus!

Viņai pēdīgi izdevās atraut vaļā kādu āķīti, un, nometusi auksto ka�ociņu Kļimam klēpī, raudama nost no galvas cepuri, viņa sāka skraidīt pa istabu, histēriski kliegdama:

� Un vispār � ir nolemts �aut. Sīs bēres!... Un tie�ām, � padomā tu pats, � mēs ta�u nedzīvojam Francijā! Kā var uzdro�ināties sarīkot tādu demonstrāciju!

No ēdamistabas bija dzirdama Kumova balss:

� Kas par ... ārprātu!

� Kas �āva? � Samgins neticīgi jautāja.

� No manē�as. Karaspēks. Stratonovam taisnība: ebreji �īs bēres dārgi samaksās... Es nekā nesaprotu! � viņa iekliedzās, cepuri vēcinādama. � Dod atļauju, bet pēc tam � �auj! Ko tas nozīmē? Ko tu klusē?

Un viņa aizskrēja, tā atpestījot Kļimu no pienākuma atbildēt.

�Jādomā, ka tas ir pārspīlēts,� viņ� prātoja, sēdēdams un klausīdamies sievas aprautajos izkliedzienos:

� Jā! Jā!... �ausmas!

Ļau�u soļi uz ielas likās kļuvu�i steidzīgāki. Samgins nomākts izgāja ēdamistabā � un no �ā brī�a viņa dzīve uz ilgu laiku pārvērtās vienā vienīgā smagā murgā. Viņam krūtīs iedrāzās Kumovs: acis mirk�ķinādams, matus pieglauzdams, tas purināja galvu, bet mati juka atkal laukā, krizdami tam uz vaigiem.

� Ārr-prāts, � Kumovs caur zobiem izgrūda, pieiedams pie tālruņa, un, klausuli noņēmis, pielika to pie vaiga zemāk par ausi.

� Tālrunis ta�u nedarbojas, � uzsauca Varvara.

� Es neticu, neticu, ka Pēterburgā atkal komandētu Vācija, kā tas bija pēc pirmā marta � Aleksandra Tre�ā laikā, � Kumovs buldurēja, blenzdams uz klausuli.

� Nekur es jūs nelaidī�u, Kumov! Kādēļ jūs domājat, ka viņ�, arī būs gājis pa Ņikitas ielu? Turklāt ne jau visi, kas pa �o ielu gāja...

Kā putns ēdamistaba ielidoja Ļuba�a Somova. Apmetnis vilkās tai pakaļ pa grīdu; kā akla, gandrīz paklupdama, viņa uzgrūdās galdam un, aizelsusies, ar dūri piesizdama, neticami ātri sāka bērt vārdus:

� Turobojevs nonāvēts... sa�auts, slimnīcā Strastnaja bulvārī. Vajag aizstāvēties � citādi nevar! Jāierīko sanitarpunkti! Daudz ievainotu, nonāvētu. Paklausieties, arī jums jāierīko sanitārais punkts! Katrā ziņā notiks sacel�anās... Eseri Prochoro-vas manufaktūrā ...

Varvara rupji, pat it kā nikni jaucās viņai pa vidu ar jautājumiem. Ienāca Anfimjevna un klusēdama sāka atbrīvot Ļuba�u no virsdrēbēm, bet tā rāvās laukā viņai no rokām, uzbrēkdama:

� Lieciet mieru! Es eju tūlīt projām... Dieviņ tētiņ, atstājieties ta�u.. .

� Tikai nekādu punktu! � Varvara svelmīgi �ukstēja vīram ausī. � Neparko! Es nevaru, es neļau�u ...

Palēkdamās, it kā grasītos uzlēkt uz galda, Ļuba�a aizgūtnēm sauca:

� Gogini jau organizē punktu, un Ļutovu vajag palūgt, Kļim! Viņam � tuk�a māja. Un tur tāds iecirknis, tur nepiecie�ami vajag! Aizej pie viņa, Kļim! Ej tūlīt, uz vietas...

� Jā, jā, Kļim, aizej! � pārliecino�i atkārtoja Varvara juku jukām ar Somovas uzbrēcieniem Anfimjevnai:

� Atdodiet manu jaku un pledu!

� Nu kurp, kurp tu skriesi? � lūkoja pierunāt Anfimjevna nezin kālab basā, bet Ļuba�a, uzsizdama ar �ro�maizītei� līdzīgo dūrīti uz galda, viņai uzkliedza:

� Jūs nekā nesajēdzat! Jūs... zivs! Aleksejam Goginam ne-zinkādi tur dzinu�ies pakaļ... �āvu�i ...

Anfimjevna Ļuba�u aizveda, bet Varvara no jauna �ukstēja vīram:

� Tu aizej pierunā Ļutovu, viņ� ir cilvēks ar stāvokli, bet pie mums � nē, pateicos!

Samgins izgāja apģērbties, � gan ne tāpēc, ka turētu sanitar-punktus par vajadzīgiem, bet lai tiktu projām no mājas, lai varētu sakopot domas. Viņ� jutās samulsināts, apmānīts: viņam negribējās ticēt tam, ko dzirdējis. Bet, cik noprotams, bija tomēr noticis kaut kas neģēlīgs un it kā vērsts personīgi pret viņu.

�Vajag aizstāvēties. Notiks sacel�anās,� viņ�, iziedams uz ielas, � domās atkārtoja Ļuba�as saucienus. �Idiote!�

Bet, Somovu nolamājis, jau pats neviļus domāja par to, ka �īs �aurās, līkumotās ieliņas būtu visai piemērotas barikādēm. Un tūlīt pēc tam ar nepatiku atcerējās, kā strādnieki astotajā oktobrī bija uzlūkoju�i pilsētu ar sve�inieku acīm, un piepe�i atskārta, ka �ī milzīgā, chaotiskā pilsēta ir sve�a arī viņam, � tā vairs nav tā pati Maskava, kas bijusi vēl pirms da�ām stundām. Tai bija uzvēlusies salta tumsa, kas, sadzīdama iedzīvotājus namos un mājelēs, bija apdzēsusi visas ugunis uz ielām un logos. Ļoti reti kur aiz rū�u samtainā apsarmojama skumīgi un nabadzīgi vizēja pa dzeltenīgam plankumam. Tumsā griezās _ un virpu|oja asi, dzēlīgi putekļi. Pilsēta bija kļuvusi nereālā, ka nereāls tumsā top viss, izņemot pa�u tumsu.

Un kā ikviens cilvēks tumsā � arī Samgins_ ar nepatīkamu skaudrumu sajuta pats savu realitāti. Ļaudis gāja ļoti ātri, nelielām grupām; �ķita, it kā daļa no viņiem zinātu, kurp tiem jāiet, pārējie klīda kā nomaldīju�ies. Jau reizes divas Samgins bija ievērojis, ka, iegriezu�ies ap stūri �ķērsieliņā, tie tūlīt nāca atpakaļ. Arī viņ� glu�i neviļus sekoja to piemēram. Viņam garām aizsteidzās neliels pulciņ� cilvēku, varbūt kādi pieci; viens no tiem smēķēja,' un papirosa oglīte vienmērīgi iegailējās it kā taktī ar smēķētāja soļiem; sievietes balss aizvainotā tonī jautāja:

� Kungi, vai tas tie�ām nopietni? �� Un strauji iesaucās: � Jā, � metiet prom papirosu!

Samgins nodrebēdams iedomājās, ka Maskava �inī naktī ir briesmīgāka nekā Pēterburga naktī uz 10. janvari. Viņ� sāka uzmanīgi klausīties, pusneapzinīgi sagaidīdams, ka nupat atkal izdzirdēs viņam atmiņā vēl arvien dzīvos �auteņu plīk�ķus. Bet to vietā auss tagad uztvēra savādus blāk�ķus, kā vārtiem vai durvīm aizcērtoties ciet, un pastarpām tālumā kādu nesaprotamu sprakstoņu, � tā sprakst koks, spelgoņā plaisādams. Reizēm likās, ka kāds staigā pa skārda jumtiem, reizēm kaut kas brīk�ķēja un krita, it kā piepe�i gāztos kāds �ogs. Klīzdams pa ielu un �ķērsieliņu re�ģi aizvien pieaugo�ajā tumsa, Samgins domaja par to, ka satikties tagad ar Ļutovu būtu gau�ām nepatīkami, un beidzot nosprieda: sanitarpunkti � tie ta�u ir tikai tads bērni�ķīgs izdomājums.

�Taisnību sakot, es izgāju no majam, nemaz nepārdomājis,� viņ� prātoja, pagausinādams soļus. �Sī �audī�anās dro�i vien ir tikai pārpratums.�

Bet tad viņ� atcerējās, ka bija vēlējies arī 9. janvara noziegumu iedomāties par pārpratumu, un, atmetis pie malas visus minējumus par �odien notiku�o, nolēma atgriezties mājās. Alīna, protams, jau pati visu zināja, un pie viņas iet nebija nozīmes. Bet Turobojevam dabiski bija jānonāk pie �ādām beigām. Pēc būtības viņ� ir avantūrists. Tādi parasti beidz ar pa�nāvību vai ar cietumu par kriminālnoziegumiem. Izkurtēju�as ļau�u kārtas drumstala. Ir iespējams, ka Alīna vēl arvien viņu mīl. Kāds kaut kur sacījis, ka sieviete visu mū�u mīlot savu pirmo vīrieti, bet � ar atmiņu, nevis ar miesu. Viņ� iegriezās �ķērsieliņā; pēc da�iem soļiem tam uzsauca:

� Kas nāk?

Samginam priek�a nostājās gara auguma cilvēks, uzrāva sērkociņu un, apgaismodams viņa seju, stingri noprasīja:

� Jūs dzīvojat �ai ieliņā?

� Nē.

� Se caurgaita slēgta.

Samgins nevaicāja, kāpēc. Ieliņas viņā galā, krekstēdami un paklusi sarunādamies, kustējās ļaudis, pa zemi tika vilkts kaut kas smags.

�Protams � studenti. Puikas,� viņ� nodomāja, piespiesti pavīpsnādams, un ātri devās projām no cilvēka ar garo, mēteli mugurā un sibirie�u papachu galvā. Aukstā_ tumsa, iekļaudama augumu, radīja gurdenu miegainību. Uzmācās sīkas domas, smadzenes it kā drumslojās tajās. Samgins neviļus iedomājās, ka lielu notikumu dienās viņ� gandrīz vienmēr bija atdevies tie�i sīciņu domu, atsevi�ķu detaļu varā: tās virpuļoja pamata iespaidiem pa virsu kā dzirksteles pār ugunskura pelniem.

�Tā ir mākslinieku īpa�ība,� viņ� prātoja, uzsliedams mēteļa apkakli, un, rokas kabatās sabāzis, sāka soļot lēnāk. �Mākslinieki dro�i vien tā domā savos meklējumos pēc tā, kas visraksturīgāks galvenajā. Bet nav neiespējams, ka tā ir savdabīga pa�aizsardzības jūtu izpausme pret bezjēdzības ārdo�ajiem triecieniem.�

Viņ� nogriezās ap stūri savā ielā un te gandrīz uzgrūdās kādai nelielai ļau�u grupai. Tie bija saspiedu�ies starp divu dārziņu �ogiem, un viens no tiem paklusi, ātri runāja:

� Ticību � caru � tēviju ...

Sos trīs vārdus tas izrunāja kā vienu. Samgins saredzēja tikai �o cilvēku muguras un pakau�us: soļus paātrinājis, viņ� a�i aizgāja tiem garām, bet viņu tomēr vēl panāca saltajā klusumā skaidri sadzirdami, steidzīgi vārdi:

� Streikotāji ir �īdu uzpirkti, tas skaidrs; un ko viņi �odien apglabaja, ko? Un kā vel apglabāja! Pat ģenerāli Kelleru pērngad tā neizvadīja, bet tas bija varonis!

�Arī viens no �izskaidrotāju kungiem�,� nodomāja Kļims, �igli pieiedams pie savas mājas durvīm un vēl atskatīdamies. Aizdedzinājis ēdamistabā sveci, viņ� ieraudzīja sievu: tā ar visām drēbēm gulēja atvieztiem zobiem viesistabā uz ku�etes, vienu roku uzlikusi uz krūtīm, otru aiz galvas.

� Ļutovs bija te, � viņa, pamodusies un saraukdama seju, sacīja. � Lūdza, lai tu aizejot uz slimnīcu. Tur Alīna jūkot prātā. Ak dievs, kā man sāp galva! Un viss tas ... kāda nejēdzība! � viņa pēk�ņi iespiedzās, kāju piecirzdama. � Un arī tu! Staigā pa nakti ... Dievs zin kur, kamēr te... Tu ta�u vairs neesi students ...

Nervozi pogādama vaļā jaku, viņa aizgāja, paķerdama sev līdzi sveci.

� Tu aizmirsti, ka es aizgāju ar tavu labpatik�anu, � Sam-gins noteica viņai pakaļ un nodomāja:

�Izspūrusi kā ...�

Viņ� norija sievietei apkaunojo�u vārdu, apsēdās tumsā uz siltā dīvānā, aizsmēķēja un sāka klausīties nakts klusumā. No jauna � nu jau ar sāpīgu skaudrumu � viņ� sajuta sevi apmānītu, vientuļu un nosodītu uz domā�anu par visu.

�Vai tie�ām �ī tad arī ir mana funkcija?� viņ� sev jautāja. �Pēc Lamarka � funkcija rada orgānu. Par kādas funkcijas orgānu izrādītos cilvēks, ja viņam atņemtu dzimuma instinktu? Tolstojam taisnība, ka viņ� ienīst saprātu.�

Papiross apdzisa. Sērkociņi bija kaut kur pazudu�i. Viņ� kūtri pagrābstījās pēc tiem, tad sāka aut nost zābakus, nolēmis guļamistabā neiet: Varvara dro�i vien vēl nebija aizmigusi, un klausīties tās muļķībās viņam riebās. Zābaku rokās turēdams, viņ� atcerējās, ka, lūk, tāpat �ai pa�ā vietā bija sēdējis Kutuzovs.

�Protams, tagad viņ� kaut kur uzkurina ļau�u kaislības...� Pie �īs domas Samginu piepe�i pārņēma tāda sajūta, it kā viņam iek�ā būtu uztrūcis kāds augonis un pa visu miesu strāvotu ļauna īgnuma urdziņas.

�Un viņam ir taisnība!� viņ� domās izsaucas. �Lai iedegas kaisles, lai lido pie velna viss, visas �īs mājeles, visi �ie dzīvoklī�i, pieblīvēti ar tautas pamācītājiem, gādniekiem, kritiķiem, ana-litiķiem.._.�

� Kāpēc tu neliecies gulēt? � stingri ievaicājas Varvara, parādīdamās durvīs ar sveci rokā un lūkodamās uz viņu pa delnas apak�u. � Lūdzu, nāc! Kauns atzīties, bet man ir bail! �is puisēns ... Kāda ārsta dēls .. . Viņ� tā vaidēja .. .

Garā naktskreklā, micīti galvā, tupelēm kājās viņa izskatījās pēc Bu�a karikatūras.

� Tu izturies dīvaini, � viņa sūdzējās, iedama uz gultu.

� Es ta�u zinu, ka viss tas tev nevar nemaz būt pa prātam, bet tu ...

� Ciet klusu! � Kļims uzkliedza apspiestā balsī, tomēr tā, ka sieva atsprāga atpakaļ. � Negvelz, � pats zinu, � viņ� turpināja, vilkdams nost drēbes. �ī bija pirmā reize, ka viņ� uz sievu kliedza, un �ī sadumpo�anās viņam patika.

� Tu esi prātu zaudējis, � Varvara murmināja, un viņ� re-dzeja, ka sve�turis tai rokā trīcēja un tā, tupelēm �vīkstot, virzījās no viņa arvien tālāk.

� Ko tu zini? Varbūt rīt sāksies slepkavo�ana, grautiņi...

Varvara smagi, neveikli_ apgulās ar muguru pret viņu: viņ� nopūta sveci un arī apgulās, gaidīdams, ko tā vēl sacīs, un grasīdamies sarunāt tai daudz apvainojo�u patiesību. Tumsā pie griestiem gausi griezās savādi dūmaini plankumi un apļi. Nācās ilgi gaidīt, iekams �ai klusumā atskanēja lēni vārdi:

� Es nesaprotu, kāpēc tev vajadzētu uz mani dusmoties. Ne jau es taisu revolūciju ...

Viņ� bija gaidījis citādus vārdus. �ie bija par daudz muļķīgi, lai uz tiem atbildētu. Un, ietinis galvu segā, arī viņ� pagrieza sievai muguru.

�Kliegt uz viņu nav nozīmes. Un būtu muļķīgi. Sakliegt vajadzētu uz kādu citu. Varbūt pat pa�am uz sevi.�

Bet bija sevis �ēl, un domas pieņēma murgainu raksturu. Varvara, kā likās, raudāja, pastāvīgi �ņaukādamās, neļaudama aizmigt.

�Jadoma, ka viņa mani ienīst. Bet, ka liekas, drīz arī es pats sevi ienīdī�u.� No �ās domas �ēlums pret sevi pieauga vēl lielāks.

Viņ� iemiga uz rīta pusi. Uzmodies un atcerējies sadursmi ar sievu, steig�us saposās un, tēju iedzēris, pasteidzās aiziet prom pirms nenovēr�amās izskaidro�anās.

�Maskava ir nolaidusi rokas,� viņ� domāja, soļodams pa dīvaini noklusu�ās pilsētas ielām. Bija jau dienvidus, tomēr ļau�u uz ielām maz, lielāko tiesu tikai sīkie pilsētnieki. Noraizēju�ies un drūmi tie stāvēja nelielās grupās pie vārtiem vai kaut kurp gāja � arī tāpat pa trim, pa pieciem vai vairākiem kopā. Studentu nemanīja, vientuļie gājēji bija reti: neredzēja ne va�oņu, ne policijas, bet visur rēgojās un zibēja puikas, kaut ko gaidīdami.

Ieeja sānieliņā, kur Samgins vakar netika ielaists, tagad bija aizsprostota ar kastēm, ratiem bez riteņiem, ar matraci, avī�u kiosku, kaut kur izceltiem vārtiem... �īs barikādes priek�ā uz tuk�as cementa mucas sēdēja sarkanbārdains vīrietis ar papirosu zobos, starp ceļiem viņam bija iespiesta �autene, un viņ� bija ģērbies it kā uz medībām. Viņpus barikādes rosījās trīs vīri: viens sēja ar stiepli pie ratiem biezu dēli, divi nesa no pagalma ķieģeļus. Viss tas atstāja Samginam nebēdnīgas sīkpilsoņu izpriecas iespaidu.

Petrovskas slimnīcas uzgaidama telpā Kļimam strauji devas pretī Ļutovs, saburzīts, izspūris, iekaisu�am acīm, rūsganiem lā-sumiem saviebtajā sejā.

� Ai, kā es tevi gaidīju! � viņ� �ņāku|oja, Samginu saķēris, ierāva to koridorā un nostādīja loga ni�ā. � Nu re, viņ� nomira �- pulksten vienpadsmitos trīsdesmit septiņās. Divas lodes, abas � vēderā. Grūti mocījās. Zini ko, brāl, � viņ� turpināja aizsmaku�ā balsī, mākdamies Samginam virsū un runādams taisni sejā. � Alīna te ir iespītējusies, grib katrā ziņā viņu apglabāt Vedenskas kapos, nu � tīrā au�ība! Tas ta�u ir kur elles ratā, Vedenskas kapi! Un vispār kas te var būt par bērēm? Arī pops atteicās pavadīt. Idiots. Te esot, viņ� saka, notikusi slepkavība, krimināls noziegums. �Kādā ziņā,� es saku, �noziegums? Kareivji ta�u ne�āva pēc savas vēlē�anās, bet, protams, pēc priek�niecības komandas, tātad �inī gadījumā tā ir slepkavība, karaspēkam aizstāvoties pret juku�iem ģimnāzistiem!� � Te Ļutovs aizrijās vārdiem, sāka kāsēt, bet pēc tam, atbalstījies ar plaukstu pret Samgina plecu, turpināja:

� Pamēģini tu, brāl, atrunāt viņu no �ās ceremonijas, � vai jā? � Ļutovam trīcēja kājas, viņ� viss bija sadudzis, grīļojās. Samgins klausījās klusēdams, lūkodams uzminēt, kas gan �o cilvēku bija tik stipri satriecis. Ar plecu pabīdījis Kļimu sāņus, Ļutovs atslējās pats pie sienas viņa vietā un plati iepleta rokas:.

� Kas par spēlīti nu iet vaļā, ko? Te tev nu ir � hi-hH Es ta�u gāju ar viņu kopā, tikai mani pie Dolgorukova �ķērsieliņas apturēja viens esers, un te uzreiz � spraks, spraksļ.. . Maitas! Nepiegāja pat paskatīties, ko un vai daudz sa�āvu�i. Tikai iz�āva un noslēpās manē�ā. Tātad, Samgin, tu pierunā viņu! Es nespēju! Tas, brāl, man nāca tik negaidīti... neizprotami! Es domāju, ka viņai � priek� dvēseles � Makarovs... Nāk! � viņ� pa�ukstēja un atvilkās tālāk kaktā.

Pa gaiteni no viņa gala lēnām slīdēja �urp Alīna. Vaļējā ka�ociņā, ar �alli ap pleciem, izspūru�u frizuru, viņa izskatījās nedabiski liela. Viņai pienākot, Samgins noskārta, ka mēģināt to pārliecināt būtu veltas pūles, � viņas seja bija kā pārakmeņojusies, acis iegrimu�as dziļi tum�ajos dobumos, bet acu zīlītes gailēt gailēja niknumā.

� Nu, pēdīgi tomēr kaut viens prātīgs cilvēks, � viņa caur zobiem zemā balsī sāka runāt. � Tu, Kļim, pavadīsi mani uz kapiem! Bet tu, Ļutov, nenāc! Nāks Kļims un Makarovs. Dzirdi?

Ļutovs paraustīja sev bārdiņu un padevīgi nolieca galvu. .

� Es salīgu se�us vīrus, kas nesīs �ķirstu, � viņa turpināja un pēk�ņi, kāju piecirzdama, gandrīz basa balsī piebilda: �Nekur neviena pa�a ziediņa, nelie�i!...

Viņa devās tālāk, bet Ļutovs, galvu pārmeto�i �ūpodams, �ukstēja:

� Ko tad tu, Samgin, �itā? Ai draugs... Vai tad drīkst viņu tā palaist.. . ē!

Un viņ� uz pirkstgaliem devās Alīnai pakaļ.

�Kādās muļķīgās situācijās es arvien iekrītu,� Samgins nodomāja, lūkodamies apkārt. Nedzirdami vērās vaļā un ciet durvis,, kna�i �urp un turp tecēja apkopēju baltie stāvi, no sienām nāca medikamentu smaka, loga rūtīs dauzījās vēj�. No slimnieku istabas gaitenī iznāca Makarovs, pa ceļam raisīdams vaļā virsvalka saitītes. Paskatījies uz Kļimu, viņ� domīgi iejautājās:

� Tu?

Un, paņēmis viņu pie rokas, ieveda patum�a istabiņā ar vienu logu un lielu daudzumu stikla trauku uz plauktiem un skapjos.

� Smēķē, � te ir atļauts, � viņ� sacīja, virsvalku nomezdams. � Nomira vīri�ķīgi, bez sūdzē�anās, lai gan ievainojumi vēderā ir ļoti sāpīgi.

Piesēdies uz galda stūra, viņ� pavīpsnāja:

� Viņ� man teica: �Es būtu ļoti apmierināts, ja zinātu, ka nomirstu ar godu.� Tas skan kā no angļu romānā. Ko nozīmē � mirt ar godu? Visi mirst ar godu, bet, redz, dzīvo...

Samgins,smēķēja, klausījās un prātoja: kāpēc gan �is priek�laikus nosirmoju�ais vīrs viņam ir kaut kā sevi�ķi nepatīkams?

� Nu, Samgin, vai tagad nu mums ir revolūcija? � Makarovs piepe�i ievaicājās, uzacis savilcis, lūkodamies uz sava papirosa kūpo�o galiņu.

� Kā redzams.

� Tev prieks?

� Revolūcija � tā ir traģēdija, � ne uzreiz atbildēja Kļims.

� Tā nav atbilde.

� Traģēdija prieku nedara.

� Vai tu esi boļ�eviks?

� Protams, nē, � Klims atteica un tūdaļ attapās, ka atbildējis par daudz steidzīgi.

� Tas nozīmē � neesi revolucionārs, � Makarovs noteica klusi, bet ļoti vienkār�i un ar pārliecību. Viņ� vispār izturējās un runāja kaut kā pa jaunam, Samginam sve�ādi, un ar to modināja Kļimā piesardzību, lika uzmanīties.

� Revolucionāri, tie ir � boļ�eviki, � Makarovs runāja tālāk, vēl arvien tikpat vienkār�i. � Viņi bel� taisni: ar pieri sienā. Jādomā, ka tā arī vajag: bet es, kā liekas, tomēr viņus nemīlu. Es viņus esmu pabalstījis ir ar naudu, ir tā � vispār... Esmu da�us un �o to slēpis. Vai tu esi palīdzējis?

� Ir gadījies, � Kļims piesardzīgi atbildēja.

� Kādēļ? Par ko?

Samgins klusēdams paraustīja plecus, jūtot, ka Makarova jautājumi top arvien nepatīkamāki. Bet tas turpināja:

� Vai par to, ka avangards neuzvar, bet iet bojā, kā Ļutovs to saka? Dod pretinieka spēkiem pirmo triecienu un iet bojā? Bet tas nav pareizi. Pirmkārt, ne ikreiz aiziet bojā, bet tikai tajos gadījumos, kad uzbrukums nav pietiekami prasmīgi sagatavots, otrkārt, triecienu tomēr dod. Tad nu mans jautājums, Samgin, ir, lūk, �āds: es pilsoņu karu nevēlos, tomēr esmu palīdzējis un, man �ķiet, palīdzē�u arī turpmāk cilvēkiem, kas to uzsāk. Un te nu kaut kas nesaskan. Nepiekrītu viņiem, nemīlu viņus, bet � vari iedomāties � tomēr, kā liekas, viņus cienu un pat...

Viņ� pasmīkņāja, uzsita knipi un turpināja:

� Tu esi politikā orientēts cilvēks, pasaki man...

Te durvis pla�i atvērās, un ienāca Alīna. Samgins nosvieda papirosa galu uz grīdas un atviegloti uzelpoja, bet Makarovs sacīja:

� Mēs �o sarunu vēl atjaunosim . ..

�Nezinu vis,� Samginam gribējās atcirst, bet viņ� tikai piekrīto�i pamāja ar galvu.

� Sarunu � par ko? � noprasīja Alīna, slaucīdama mutautiņā lielas sviedru lāses no sejas.

� Par politiku! � Makarovs atbildēja. � Jus varētu novilkt ka�oku, saaukstēsieties!

Alīna apsēdās pie durvīm uz krēsla, papriek� nometusi no tā kādas grāmatas.

� Vai es jūs traucēju? � viņa jautāja, lūkodamās vīrie�os.

� Tagad es sāku saprast politiku, man arī gribētos nonāvēt kādu ... ministru, vai...

� Jums vajag izgulēties, � nomurmināja Makarovs, uz viņu neskatīdamies, bet Alīna bez steigas, vārdus caur zobiem spiezdama, turpināja:

� Paklau, aizsūti mani, Kļim! Esmu glīta, glītu pie ministra pielaidīs, bet es viņu ...

Roku izstiepusi, viņa nopliuk�ķināja ar pirkstiem, bet viņas seja tomēr palika tāda pati sastingusi. Makarovs atkal noliecās un aizsmēķēja, bet Samgins smīnēdams jautāja:

� Vai tu domā, ka es esmu tas, kas sūta nonāvēt cilvēkus?

� Kāds tomēr sūta, � Alīna atbildēja, skaļi nopūzdamās.

� Jādomā, ka aukstasinīgie, un tu esi aukstasinīgs. Naktī, tur, � viņa pamāja ar roku kaut kur uz aug�u, � es atminējos, ko tu man stāstīji par Igoru, kā zaldāts gribējis viņu sacirst gabalos... Tu biji tik labi visu ievērojis, tātad � aukstasinīgs!

Brītiņu klusējusi, apņemdama ap galvu �alli, viņa klusāk, it ka pie sevis piebilda:

� Bet, kas zina, varbūt tas tāpēc, ka �bailēm lielas acis�, � labi redz. Ak, kā es jūs visus...

Palūkojusies Makarovā, viņa apklusa, pēc tam turpināja pusbalsī:

� Jaltā pēc kādas reiboņa nakts es apraudājos, saku sūdzēties: � Kungs, kāpēc'tu esi apveltījis mani ar skaistumu, bet nometis dubļos! Vaimanāju kaut ko tamlīdzīgu. Tad Igors aplika man roku un tik.. . brīni�ķīgi liegi pateica: � �Raugi, �is bija patiesi cilvēcisks �ēlabu sauciens!� � Reizem viņ� runaja tā, it kā viņā pats sātans noslēpies...

Viņas pēdējo vārdu pārtrauca Ļutovs, atvērdams durvis.

� Nu viss ir gatavs, � viņ� ļoti skumīgā balsī ziņoja.

� Iesim!

Pēc stundas Samgins soļoja viņam līdzās pa ietvi, bet pa ielas vidu �ķirstam pakaļ gāja Alīna ar Makarovu zem rokas. Tiem sekoja ūsains vīrietis, kas izskatījās pēc atvaļināta karavīra ar nenoskūtās bārdas rugājiem kā plī�a masku uz zilganiem vaigiem un resnu bozi rokā, viss stipri apbru�āts. Tam blakus, rokas noplīsu�u svārku kabatās sabāzis, kailo galvu nokāris, soļoja liela auguma puisis sprogainiem matiem, ģērbies kaut kādas teatrāli sprogainas skrandās; viņ� pastāvīgi spļāva caur zobiem sev pie kājām. �ķirstu steidzīgā gaitā nesa vienā galā divi puska�ociņos ģērbu�ies tēvaiņi, kā likās, abi laucinieki: vienam kajas pelēki, novalkāti tūbenieki un mugurā soma, otrs vīzēs, natna biksēs un ar melnu ielāpu uz labā pleca. �ķirsta galvgalī resns, plikpaurains vīrs ar divējiem virssvārkiem mugurā: vieni � vasaras, gari, otri virs tiem īsiņi, līdz ceļiem. Ar viņu pārī � vamzī ģērbies tipisks Maskavas sīkpilsonis ar sapinkāju�os bārdiņu un olveidīgu galvu. Viņi kna�i soļoja, visi �etri nejēdzīgi salieku�ies uz priek�u, kā ratus vilkdami. Ūsainis aizsmaku�ā balsī arvien tiem uzsauca:

� Hei jūs, � soļot vienādāk!...

Uz dzeltenā slimnīcas �ķirsta vāka bija divas latanijas palmu lapas un da�i istabas puķu zariņi. Alīna, monumentālā savā ka�okā, ar smagu �alli ap pleciem, gāja, noliekusi zodu uz krūtīm,

2 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX vēj� purināja tās kastaņbrūnos matus; viņa bie�i ar strauju kustību pieskārās �ķirstam, it kā bīdīdama to uz priek�u, un, aizķeroties kājām aiz ielas akmeņiem, grūstīja Makarovu. Tas soļoja, skatīdamies kaut kur gaisā un tālumā, viņa zābaki klaudzēja uz akmeņiem sevi�ķi skaļi.

17

� Viņa nenostaigās līdz galam, tas skaidrs, � Ļutovs ņurdēja, no sāniem vērodams Alīnu.

Samgins bija gatavs noticēt, ka visa �ī ubadzība tī�ām Ļu-tova sarīkota: pelēkā oktobra diena, aukstais vēj�, alvas debesis, se�i nopluku�ie nesēji, nabadzīgais �ķirsts.

Bet jau pēc da�iem mirkļiem viņam pati no sevis uzmācās jauna doma:

�Lūk, te moderna rakstnieka un moderna teatra izdaudzinātie �biju�ie cilvēki� nes uz kapsētu senas mui�nieku dzimtas atvases mirstīgās atliekas, ko noslepkavoju�i nespējīga un neapdāvināta cara zaldāti...� Un �inī domā bija ir ļauns prieks, ir sa�utums. �Bet kas �e nāk no prāta?� Kļims sev jautāja. �Ļaunais prieks vai sa�utums?�

Ļutovs viņu traucēja. Tas gāja nevienādi, ka piedzēris � gan aizsteigdamies Samginam priek�ā, gan palikdams iepakaļ; aizsteigties garām Alīnai tomēr neuzdro�inājās, acīm redzot baidīdamies rādīties tai acīs. Viņ� gāja un �ēlabaini bārstīja �iglus teikumus:

� Glabājam ar visu kārtu piedalī�anos. Es mēģināju pierunāt smago ormani: sak, aizved! � Dievs ar ļums un jūsu, � viņ� saka, � miroņiem! � Un pops arī � esot, lūk, kriminālnoziegums, ko? Lops. M-�jā, ir sākusies spēlīte. .. sare�ģīta! Alīna, protams, neaizstaigās... Kas viņai par sirdi, Samgin! Ne�ēlīgi krietna sirds. Tu esi sausiņ�, intelektualists, tu nespēj to novērtēt. Tu nesapratīsi. Intelektualists � ir ar gan vārdiņ�! Ek jus...

� Rimsties! � Samgins sacīja, gudrodams, ar kādu ieganstu būtu ērtāk atteikties no tālākā gājiena pa drūmajām, ļau�u tuk�ajām ieliņām. Bet Ļutovs pļāpāja tālāk:

� Brjusovs, Valerijs, sacerē pantiņus:

... Jums, kuriem lemts izdeldēt mani, Es skandinu apsveiksmes himnu.

Melo! Bīstas un neieredz nākamos huņņus! Un nevis himnu, bet bēru dziesmu ir uzrakstījis. Vai nav tā?

� Nē, � Samgins īgni atteica. � Un vispār tu ... � Viņ� gribēja pateikt Ļutovam kaut ko aizskaro�u, bet tikai nomurmi-naja: � Es laikam esmu saaukstējies, jūtos pavisam nelabi. Man gandrīz būtu vislabāk...

No kādas sānieliņas trok�ņaini izbruka pāris desmitu uzbudinātu un iereibu�u cilvēku. Priek�ējais, spēcīgs puisis sarkanu seju un ar auseni galvā, ģērbies va|ējā, tie�i uz nesajozta krekla uzvilktā lapsādas ka�okā, nostājās �ķirstam ceļā, plati iepletis garos tūbas zābakos autās kājas, saslēja rokas gaisā tā, ka krekla priek�a saraucās uz aug�u, atsedzot resnu, apaļīgi izliektu, taukaini spīdīgu vēderu, un spalgā sievietes balsī uzkliedza:

� Stāt! Ko glabājat? Kādu_ļaundari?

� Redzi nu! � sērīgi izsaucās Ļutovs. Uz vietas mīņādamies, kā kad gatavotos lēcienam, ar rokām gar sevi taustīdamies, viņ� purpināja: � Ai, viņa izvilkusi revorveri, ak tu! Vai saproti? � viņ� �ukstēja, Samginu pagrūzdams. � Viņai ir revorveris!

Samgins noģida, ka nupat norisināsies kas nejēdzīgi riebīgs, bet viņam tomēr bija patīkami redzēt Ļutova izbīli; Ļutovs bija tā pārbijies, ka tā greizās, �audīgās acis izspiedās uz āru, uzacis nedabiski izstiepās līdz deniņiem. Viņ� pūlējās kaut ko teikt ļaudīm, kas tagad bija sadrūzmēju�ies ap �ķirstu, bet tikai vēcināja pret tiem rokas. Novērot Ļutovu tomēr nebija laika, � pie �ķirsta iesākās kaut kas drausmīgi baigs, no kā Samginam auksti �ermuļi skrēja pār muguru. Nesēji, noliku�i �ķirstu uz ielas bruģa, bija iejauku�ies pūlī, ūsainais pavadonis, atbēdzis uz ietves, bozi piespiedis pie vēdera, steig�us gāja projām; sprogainais puisis, aizstājies Alīnai priek�ā, bīdīja to atpakaļ, bet Alīna sita ar dūrēm viņam pa rokām, Makarovs tvarstīja Alīnas rokas un kliedza:

� Prom! Kā jums vajag?

Arī Alīna kaut ko sauca, bet viņas balss nozuda lapsādas ka�okā ģērbtā pui�a un viņa biedru klaigās. Ka�okotais puisis, galvu mētādams, cepures ausis skurinādams, spiedza:

� Kāpēc bez popa? Laikam �īdu glabājat, jā? Atkal �īdu? Zaimojat dievu? Nē, pagaidiet! Vasja, kas tādā reizē darāms?

Viņam no kreisās rokas apak�as iznira kārns vatētā sievie�u jakā ģērbies vīrelis ar izmītām tupelēm basajās kājās un palēkdamies noaurēja:

� Zīds grib dzīvot tauks, bet mēs viņu � pauks! Hei Igna�a! Zēni, piepalīdz! Ek mūsu greznumiņ Igna�a Pēterdēls! Mūsu aizstāvi!

Un vēl cilvēki pieci neganti ierēcās da�ādās balsīs:

� Ignat, komandē! Mēs piepalīdzēsim! ē � eh!...

Ļutovs grozījās pūļa vidū; cepuri noņēmis, to vicinādams, arī viņ� kaut ko kliedza, bet ka�okotais puisis, tiekdamies ar dzērāja roku viņu saķert, pārkliedza visas balsis ar saviem histēriskajiem aizrautības spiedzieniem:

� No kungu kārtas? Kņazs? Neticu, � tu melo! Kur pops? -Svētnieks, ko? Kņazus ved uz kapiem ar muziķu, tu plukata! No�auts? Brālī�i, vai dzirdējāt? Ko �auj?

� Zīdus, streikotājus! � viņam atbildēja.

Sproggalvis ar Makarovu viens vilka, otrs bīdīja Alīnu uz ietvi, � viņa rāvās tiem no rokām, un Samgins dzirdēja tās dobjo balsi:

� Laidiet! Es viņu sitī�u ... piekau�u ...

Piepe�i troksnis pierima, � pie pūļa pienāca liela auguma plecīgs vīrs melnā, miecētā bezdrēbes puska�okā, un gandrīz visi pievērsās viņam.

� Ko jūs trakojat? � tas teica. � Ne par �o, ne par to! Jūs ta�u redzat: sarkanu lentu nav, tātad nav streikotājs. Nu? Un pavada sieviete... piemērīga, var redzēt, no tirgonēm. Arī �is kungs ir tirgotājs, es viņu pazīstu, tirgojas ar spalvam Kitaigo-rodā, � aizmirsu, kā sauc. Nu? Glaba, kā redzams, ieredni .. .

� Melo! � puisis atkliedza; vīrelis ar vecajām tupelēm kājās viņam piebalsoja:

� Melo, resnais purns! Igna�a, mu�u aizstāvi, � netici! Resnie visi iet uz vienu roku, rīkļu rāvēji... � viņ� neķītri izlamājās.

� Ignat, nepadodies! � sauca no bara.

� Paceliet vāku! Te ved uz kapiem �īdu � vienu no tiem, kurus vakar ap�āva ...

Cilvēks melnajā puska�okā uzsita ar plaukstu Ignatam uz pleca.

� Ko tu? Huligāns, vai, esi? Jeb vai varbūt streikotājs? � viņ� skaļi un ar pārmetumu noprasīja.

� Brālī�i, kas es esmu? � Ignats iespiedzās, apķēries viņam ap kaklu. � Sakiet ātrāk, citādi � nonāvē�os! Uz vietas nonāvē�os! Brālī�i, e-eh!... � Rokas savēcinājis, viņ� nosvieda ka�oku un sāka ar dūrēm dauzīt sev galvu. Samgins redzēja, ka pa pui�a vaigiem tagad aumaļām plūda asaras, redzēja, ka bara vairākums par to priecājās kā par kumēdiņu rādītāju, dzirdēja tupelēs autā vīreļa ļauni līksmos izsaucienus:

� Igna�a! Neatdod Portarturu, gāz velnam pa pauri! Mūsu aizstāvi! Manu greznumiņ!

Cilvēki pieci, sastāju�ies ap Ļutovu, klausījās viņā, skatījās, kā viņ� vīcina dārgo cepuri, un kāds no tiem noteica:

� Maskava tie�ām ir apmāta, tas taisnība!

�Beigas ir,� Samgins nodomāja. Noņēmis brilles un ielicis tās kabatā, viņ� pārgāja uz ielas otro pusi, kur sprogainais puisis ar Makarovu, piespiedu�i Alīnu pie sienas, turēja to ciet, bet viņa grūda tos projām. Sai brīdī Ignats pieliecās, saķēra �ķirsta galu, viegli uzslēja to un iespiedzās:

� Aiznesī�u viens pats! Uz Maskavas upi!

Ļutovs redzēja, ka vēl divi cilvēki pieķērās pie �ķirsta, lai uzceltu to Ignatam uz pleca, ka puska�okā ģērbtais vīrs tos atgrūda nost, bet Ignatam priek�ā pēk�ņi bija atgadījusies Alīna. Dūres sa�ņaugusi, viņa ar abām rokām iesita Ignatam sejā; �is papurināja galvu, sagrīļojās un lēnām nolaida �ķirstu zemē. Brītiņu visi klusēja. Samginam garām paskrēja Makarovs, maukdams uz labās rokas pirkstiem kastetu.

� Aizved viņu ... kā tu nesaproti! � viņ� uzkliedza. Bet Ignatam pretī jau bija nostājies sprogainais puisis, tam noprasīdams:

� Kas ir, vai pamēģināsim?

, � Sitiet viņu, zēni! � pēk�ņi ierēcās vīrs ar melno puska�ociņu, grūzdams citus sproggalvim virsū. � Sitiet! Tas ir Sa�ka Sudakovs, zaglis! � Samgins redzēja, ka Sa�ka notrieca Ignatu pie zemes, dzirdēja, ka viņ� zobgalīgi uzsauca:

� Nu, kni�ļi! Sirdīgāk, � nu!

Vīrelis ar tupelēm sāka griezties un locīties, �au�alīgi kliegdams:

� Ignat! Varoni! Vai tie�ām padosies? E � eh! � un, pieskrējis pie Makarova, iebelza ar galvu tam pa sāniem, satvēra aiz apkakles, bet ārsts atgrūda viņu no sevis un nogāza ar kājas spērienu zemē. Sis iebļāvās:

� Visus neapsitīsiet, nelie�i! Cilvēku �āvēji!

Makarovs piegrūda Alīnu Samginam, ātri tam pateikdams:

� Otrā �ķērsiela pa labi, devītais numurs, Zosimova dzīvoklis, �iglāk! Es izpestī�u Volodjku ...

Samgins saķēra sievieti pie rokas un ātri veda to projām. Viņa padevīgi sekoja, ciezdama klusu, neatskatīdamās, tīstīdama galvu lakatā, lūkodamās uz zemi, tomēr soļoja smagi, zoles �vīkstinādama, grīļodamās, tā ka Samginam nācās vilkt viņu gandrīz vilk�us.

Nejaukās ainas radītais nobīlis Kļimā izvērtās_ saltā īgnumā pret Alīnu, � ta�u Alīnas vainas dēļ viņam bija nācies pārdzīvot �os baigos mirk|us. Pirmoreiz mū�ā viņ� izjuta tik skaudru niknumu, � viņam gribējās �o sievieti raustīt, grūst pret �ogiem, pret māju sienām, pamest �aurajā, tum�ajā sānieliņā vakara mijkrēslī vienu un aiziet projām.

Viņ� ar pūlēm apvaldīja �o vēlē�anos un klusēja, tusnīdams, juzdams, ka ierunājoties pateiktu tai tikai rupjus un aizskaro�us vārdus, un no tā tomēr baidīdamies.

� Kas par... varoņiem, � nomurmināja Alīna ar grūtu nopūtu un iejautājās: � Vai Volodjku piekaus?

Samgins neatbildēja.

Viņ� nemaz nebija pārsteigts, ka Makarova norādītā dzīvokļa durvis atvēra Duņa�a.

� Dieviņ! Kas par ciemiņiem! � viņa līksmi izsaucās. � Bet es uzvārīju patvāri, � kalpone streiko! Ko... ko tu, mī|ā?

So izbrīna saucienu viņa izgrūda par Alīnu, kas, ka�oku nometusi uz grīdas, pie sienas atslējusies, aizsegusi seju rokām, caur pirkstiem dobji, bet skaidri dzirdami izlamājās bezkaunīgiem ielas lamu vārdiem. Samgins nosmīnēja, � viņam tas patika, jo vēl vairāk pazemoja sievieti viņa acīs.

� Aizved mani.. . kaut kur! � Alīna palūdza Duņa�u.

K|ims atģērbās un, sekodams uguns spīdumam, iegajaneuz-postā istabā. Tur uz galda dega divas sveces, spēcīgi vārījās patvāris, sprauslādams gar vāka malām laukā verdo�o ūdeni un ar to ap�ļākdams sev sānus. Apkārt stāvēja nemazgāti trauki, �ķīvji ar izrakņātām uzkodām, pudeles, turpat bija nomesta atvērta grāmata. Samgins uzmauca patvāra dūmenim dzē�vāciņu un, ieliedams sev glāzē tēju, ievēroja, ka viņam dreb rokas. Plaukstas pie glāzes sildīdams, viņ� staigāja pa istabu, to- apskatīdams. Uz nelielām klavierītēm gulēja izsvaidītas notis, Duņa�as cepure un stearina sveces. Uz ku�etes � saņurcīts pleds, apelsīnu mizas; visas istablietas nobīdītas no savām vietām, un istaba atgādināja viesnīcas atsevi�ķu kabinetu pēc uzdzīves divatā. Samgins nicīgi saviebās, tad atcerējās:

�Ko man gribēja teikt Makarovs slimnīcā? ...�

Atgriezās Duņa�a un, lai gan acis viņai bija saraudātas, iesāka ar to, ka, apķērusies Kļimam ap kaklu, noskūpstīja viņu uz lūpām, �ukstēdama:

� Cik es esmu priecīga, ka tu atnāci!

Bet tūdaļ viņa atkal pietecēja pie galda un, liedama ar drud�ainu steigu tasītē tēju, klusā balsī sāka izvaicāt, kas noticis.

� Alīna kā sastingusi, guļ, nerunā � �ausmas!

Sausos vārdos atstāstīdams notiku�o, Samgins ievēroja, ka tagad, kad tai mugurā vienkār�a, tum�a kleitiņa, bet vasaras raibumiem nosētā seja bez smiņķa un rūsganie mati sapīti bizē, Duņa�a izskatās jaunāka un tīkamāka, lai gan stipri atgādina istabeni. Nenoklausījusies līdz galam, viņa atkal aizskrēja, aiznesdama līdz tasi tējas un pudeli vīna. Samgins piegāja pie loga, � ārā vēl varēja saskatīt, kā pie debesīm sabiezēja zilgani mākoņi, bet iela bija jau tum�a.

�Labi būtu �epat pārnak�ņot...�

Pie durvīm skaļi pieklauvēja: viņ� pagaidīja, vai neattecēs Duņa�a, bet, kad pieklauvēja otrreiz, tad atvēra pats. Pirmais iedrāzās Ļutovs, aiz viņa Makarovs un vēl kāds tre�ais. Ļutovs steig�us apvaicājās:

� Ko viņa? Raud? Vai ko citu?

Makarovs pabīdīja Ļutovu no ceļa un ienāca istabā, bet tam pakaļ iespraucās sprogainais puisis, jautādams:

� Kur te var nomazgāties?

� Ejam! � Ļutovs uzsita viņam uz pleca un pagriezās pret Samginu: � Ja nebijis viņ�, mani būtu piekāvu�i. Eima, draugs! Dvielis? Tūlīt, pagaidi...

Viņ� pazuda. Puisis piegāja pie galda, pacilāja vienu pudeli, otru, tad pielēja sev glāzi degvīna, izdzēra, skaļi nokrekstējās un palūkojās apkārt, meklēdams, kur nospļauties. Seja viņam bija uzpampusi, kreisā acs aiztūkusi gandrīz ciet, zods un kakls nota�ķīti asinīm. Viņ� bija kļuvis vēl sprogaināks � sapinkotie mati saslēju�ies stāvu, apģērbs vēl vairāk noskrandojies � svārki kopā ar kreklu pārplēsti no paduses līdz apak�ai, un, puisim degvīnu dzerot, viss sāns atklājās kails.

� Vai jūs stipri sasita? � Samgins lēni apvaicājās, aiziedams no viņa uz istabas kaktu. Puisis, ieliedams sev vēl degvīnu, mierīgi, mazliet aizsmaku�ā balsī atbildēja:

� Ja būtu stipri, tad neturētos kājās.

Roku rokā ienāca Duņa�a un Ļutovs. Duņa�a, viesi ieraudzījusi, sarāvās, bet puisis viņai pieklājīgi palocījās, ar pirkstiem savilkdams sānos kopā apģērba plīsumu, ar otru roku pieturēdams pārplēsto apkakli.

� Atvainojiet...

� Es tūlīt jums sameklē�u veļu, nāciet, � �igli sacīja Duņa�a.

� F-fā! � izpūta Ļutovs, salīgodamies un cie�i piemiegdams acis, bet tai pa�ā laikā tverdams no galda pudeli. � Tas nu gan bija... atgadījums! Goda vārds, mēs lēti tikām vaļā! Es pazaudēju cepuri � protams, nozaga! Dabūju pa pauri, nu � ne visai.

Viņ� izdzēra degvīnu, atmetās uz ku�etes un turpināja steidzīgi, nesakarīgi: _

� �ķirstu nolikām �ķūnī... Rīt to aiznesīs, kur nākas. Atradās cilvēki. Simts rubļu. M-jā! Alīna sāk it kā atjēgties. Viņai nekad nav nekādu histēriju! Makarovs... � te Ļutovs uz ku�etes salēcās, apsēdās, kā izbrīnā savilkdams uzacis uz aug�u. � Kā viņ� kaujas? Lieliski kaujas, velns ar ārā! Nu, un arī sitas... Nē, bet vai redzēji, kāds bija �is Ignats, ko? � viņ� izsaucās, pieskriedams atkal pie galda. � Tu ievēroji, saprati?

Ar vienu roku liedams tēju, ar otru raustīdams kaklasaiti, raisot to vaļā, plati, līdz ausīm smaidīdams, viņ� turpināja:

� Iela rada sev varoni, � re, kā! Ar sūkni uzsūknē, pūstin uzpū�, saproti? Bet tas baskājis, kur� bļāva �aizstāvis, greznu-miņ�� � tā ta�u ir �Maskavas Lapiņa�! Velns ar ārā ... Lieliski, ko? �

� Tu �ausmīgi daudz izgudro, � Samgins sacīja.

� Bet tu � vāji redzi, brilles traucē! Un paskat, tas maitas gabals ir jau noticējis, ka �is esot vadonis! Nē, tas ir ko vērts! Ieņēmis galvā, ka �is varot komandēt, piekaut, kas pagadās, � jā?

Samgins klausīdamies pie sevis pārlika:

�Viņ� redz to pa�u, ko es, tikai pavisam citādā gaisma. Protams, īstenību izkropļo viņ�, nevis es. Iemīlējies kokote, �- tas viņam raksturīgi. Izdomāta mīlestība un... viss viņa ir izdomāts.�

Bet Ļutovs ar tādu kā nejēdzīgu līksmi melsa tālāk:

� Tikai nav vēl tiku�i skaidrībā, nezina vēl � ko sist?

Ienāca Alīna un Duņa�a. Alīnai seja vēl arvien bija tada pati sastingusi, tikai vēl vairāk izkritusies, acis lūkojas no saraukto uzacu apak�as it kā ar vainas apziņu. Duņa�a ienesa kadas paciņas un, nolikusi tās uz galda, apsēdās pie patvara. Alīna piegāja pie Ļutova un, viņa plānos matus glāstīdama, klusītēm .vaicāja:

� Vai tevi piekāva?

� Ak nu! Blēņas! � viņ� skaļi atsaucās un noliecies noskūpstīja tai roku.

� Ai tu muļķīt manu, � viņa nopūtās, tad piebilda: � Gud-riņ�, � un apsēdās līdzās Duņa�ai.

Ļutovs nedabiski ar visu ķermeni sakustējās, kā kad viņam zem apģērba pār muguru un pleciem pārskrietu peles. Samgi-nam �āds atzinums par Ļutovu �ķita pretīgs, un viņā no jauna un vēl jo spēcīgāk uzliesmoja sa�utums pret Alīnu�, pāriedams arī uz visiem citiem, kas bija �ajā neērtajā, neuzpostajā, divu sve�u liesmiņu vāji apgaismotajā istabā.

Nepatīkama bija arī Duņa�a; viņa lokanā, zobgalīgā balsī stāstīja:

� Mans laulātais aizlaidās uz Pēterburgu sūdzēties par revolūciju, lūkot pierunāt, lai to izbeidz...

Ieradās Makarovs, smēķēdams papirosu; viņam pakaļ iesoļoja un palika stāvam sprogainais puisis, � tagad tā acs bija apsieta. Alīna, tam roku pretī stiepdama, aicināja:

� Lūdzu ...

Viņ� palocījās, roku nesaņemdams:

� Aleksandrs Sudakovs ...

� Ir tāds koktirgotājs! � iesaucās Ļutovs, nezin kalab ielīksmots.

� Tas mans tēvocis, � Sudakovs atbildēja pēc brītiņa.

� Tēvocis? � neticīgi atjautāja Ļutovs.

� īstens. Vai neizskatās glu�i tā?

Sudakovs apsēdās pie galda pretī sievietēm. Viņa neaizsietā acs bija liela, zaļgana un ļauna, cie�i sapogāto svārku melnās apkaklītes atēnotais kakls �ķita pārāk balts. Alīnas piestumto tējas glāzi viņ� saņēma kreisajā rokā.

� Kreilis? � Ļutovs apvaicājās, viņā lūkodamies.

� Labo sasitu ...

Samgins, sēdēdams kaktā uz ku�etes un ēzdams sviestmaizi ar �ķiņķi, uzmanīgi visu vēroja. Viņ� redzēja, ka Makarovs te izturējās kā mājas saimnieks: paņēma no klavierēm sveci, aizdedzināja, paprasīja Duņa�ai papīru un tinti, tad kaut kur aizgāja kopā ar viņu. Alīna, bie�i noklepodamās, dziļi elpoja, it kā celtu un nespētu pacelt kādu smagumu. Uzlikusi elkoņus uz galda, atbalstījusi zodu delnās, viņa vaicāja Sudakovam:

� Kur jums radās tāda drosme?

Sudakovs, tēju maisīdams, noliecās pār glāzi un neatbildēja; bet Alīna uzstājīgi papildināja savu jautājumu:

� Vienam pret visiem?

� Kas tur par drosmi? � Sudakovs drūmi atteica, sapurinādams galvu tā, ka mati no apsēja brīvajā pusē augsti uzplī-voja. � Man vienmēr gribas cilvēkus sist.

� Par ko? � iesaucās Ļutovs iekaisdams.

� Par muļķību. Par nelietību.

�Di�ojas,� Samgins novērtēja. �Sajūt sevi par varoni. Bez �aubām, liels mīlnieks. Suteners. Dro�i vien �runcis�.�

Bet Sudakovs, pāris guldzieniem izdzēris tēju, skatīdamies pāri Alīnas galvai, ar pūlēm kustinādams satūku�o apak�lūpu, izaicino�i ieteicās:

� Kau�anos man par nopelnu nepieskaitiet, uz neko citu es neesmu spējīgs ...

� Jūs � kā tad īsti? � Ļutovs smīnēdams jautāja. � Esat pret kungiem?

Sudakovs, uz viņu nepaskatīdamies, atteica:

� Es neesmu zemnieks, man kungi nekā ļauna nav nodarīju�i, � tas ir, ja jūs ar kungiem saprotat mui�turus. Bet, lūk, kup�us, � tos es iznīcinātu. Ar prieku.

Brīdi visi cieta klusu; Samgins klusītēm iesmējās, tā piespiezdams Sudakovu paskatīties ar iekaisu�u aci uz viņu.

� Kur jūs esat mācījies? � Alīna klusi jautāja, Sudakovā cie�āk ielūkodamās.

� Komercskolā. Nepabeidzu � tēvocis paņēma par palīgu koku krautuvē. Iz�ķiedu naudu, simtus se�us. Pēc tam braucu par �iglo ormani. Divas reizes esmu tiesāts par trakulībām.

Sudakovs runāja izaicino�ā balsī un visu laiku lauzīja kreisās rokas pirkstos maizes garoziņu.

� Tā kā es jums neesmu kompānijā, � viņ� nobeidza un uzcēlās, trok�ņaini atstumdams krēslu: � Jūs, kungi, iedodiet man ... kādus rubļus, un es ie�u ...

Ļutovs tūdaļ iebāza roku azotē. Bet Alīna sacīja:

� Pasēdiet vēl ar mums! Cik jums gadu?

� Divdesmit.

Ļutova naudu viņ� pieņēma, tam nepateikdamies, bet, kad Ala-karovs atgriezās un sniedza viņam recepti, viņ� greizi palūkojās uz papīriņu un noteica:

� Pateicos! Nav vajadzīgs, pāries tapat.

Samgins arī atvadījās un a�i izgāja laukā, apsvēris, ka ar �o puisi kopā būtu dro�āka ie�ana. Uz ielas bija tumsa, �audījās vēj�. Vēja grūdienu dzīts, Samgins Sudakovu drīz panaca,^� tas soļoja bez steigas, vienu roku turēdams azotē, otru bik�u kabatā, viņa soļi bija raiti, un viņ� lūkoja svilpot, kas tomēr labi nevedās, � laikam sasistā lūpa neļāva.

� Vai jūs esat revolucionārs? � viņ� pēk�ņi un nepatīkami skaļi iejautājās, ar to piespiezdams Kļimu neviļus apskatīties apkārt �aurajā un līkumotajā ieliņā un atbildēt tikai pēc brītiņa, pusbalsī, pamāco�i:

� Ko jūs skaitāt par revolucionāru? Tas ir stiepjams jēdziens, it īpa�i pie mums, krieviem.

� Bet, kad jūs tur, pēc tam kad es ierunājos par kup�iem, iesmējaties, es nodomāju: �itas nu katrā ziņā ir revolucionārs!

� Protams, es ...

Bet Sudakovs neklausīdamies nodudināja:

� Slēpjaties, velns parauj! Baumaņa bēru gājienā noturējāt mani par ok�ķeri, pārāk uzmanīgs esat. Kas nu tagad par ok�ķeriem?

Viņ� pēk�ņi apstājās, it kā kam uzdūries, un noteica:

� Nu, paliec sveiks, Stepa, ja ne, � do�u pa ļepu!...

�Neģēlis,� Samgins sa�utis nodomāja, steidzīgi aizsoļodams un ieklausīdamies, vai puisis tam neseko. �Tipisks huligāns.�

Bet ieliņā valdīja nepatīkams klusums, vienīgi vēj� �vīkstēja pa zemi, pa jumtu skārdiem, un �ī �vīksto�ā skaņa labi izskaidroja ieliņas tuk�umu, � ļaudis bija sadzīti namos.

Samgins pieliecies gandrīz skrēja skrie�us, viņam bija tā, it kā viņā viss trīcētu, pat domas.

Skrējienā viņ� pierāvās pie kādiem vārtiem � gar ielas stūri iznāca �etri vīri, un viens no tiem sirdījās:

� Krusta gājienu no visām baznīcām � rau, ko vajadzētu ...

Mazs, resns vīrelis, ejot Samginam garām, sacīja:

� Garīdzniecība, protams, varētu spēlēt lomu.

� Tā rēķina, kuras puses kumoss treknāks...

Kad vārdus vairs nevarēja saprast, Samgins devās tālāk, soļodams ātri un cenzdamies spert soļus pēc iespējas klusāk. Da�os vārtos stāvēja māju iemītnieki, un no ikkatras grupas vēj� atrāva satrauktus teicienus:

� Nikolka Baranovs apbruņo strādniekus.

� Kāds Baranovs?

� Asafa dēls.

� Pasakas!

� Jā, jā, Ochotnajas tirdzinieki...

Citā grupā kāds pārliecināti runāja:

� Sāks dedzināt, redzēsiet!...

Bet bulvārī no sola skanēja jautra, mierinātāja balstiņa:

� Mitējieties jel! Kad gan Maskava ir kādreiz dumpojusies? Pret viņu � jā gan, bet viņa � nekad!

� Bet studenti?

� Nu, paskat, kur atradis dumpiniekus!

� Kurp jūs, sievi�ķi?

� Pirmkārt, ne sievi�ķi, bet mei�as!

� Ak, piedodiet! Uz kurieni?

� Paskatīties, kā maiznieki ceļ barikādi...

� Nu, tā nav izprieca!. *.

Par spīti tumsā skano�ajām balsīm milzīgā pilsēta tomēr �ķita tuk�a un mēma. Logi kļuvu�i akli, vārti aizvērti un aizslēgti, ieliņas sarāvu�ās �aurākas, to tīkls kļuvis sare�ģītāks. Jutīgi noskaņotā dzirde centās uztvert tālu �āvienu sprakstus, kaut gan Samgins saprata, ka tie sprakst tikai viņa atmiņā. Noskrapstēja kādu vārtiņu bulta. Samgins apstājās. Viņam priek�ā pazīstama balss sacīja:

� Kā izturēsies pēterburdznieki...

Vārtiņi ar blīk�ķi aizcirtās, cilvēks pārgāja uz ielas otru pusi.

�Pojarkovs,� Kļims noprata, iegriezdamies savā ieliņā. Tur viņu saņēma darba troksnis, tāds pats, kādu viņ� bija dzirdējis vakar. Viņ� sāka iet lēnāk, pārcilādams atmiņā savas ielas iedzīvotājus, minēdams, kuri no tiem varētu būt par barikādes cēlējiem. Gar stūri panācās students, � tās pa�as vecmātes krustdēls, kas agrāk bija dzīvojusi Varvaras mājā, bet tagad tai blakus.

� Ahā, tas esat jūs, � students sacīja. � Zaldātu vai policijas uz bulvara nebija?

Samgins noliedzo�i papurināja galvu un ieklausījās. Atstatāk uz ielas kāds komandēja:

� Lieciet �ķērsām! Stāvāk!

� Barikāde? � Samgins jautāja.

� Divas, � atbildēja students, pazuzdams gar stūri.

Samgins piegāja pie ielas luktura staba, atspiedās pie tā ar muguru un sāka noskatīties darbā. Iela bija tum�a kā krāsns-dūmenis, un likās, ka �o tumsu radītu divu vai triju desmitu cilvēku rosī�anās uz tās. Smagi sēkdams, kāds sita ar lauzni pa ielas akmeņiem, un laikam gan tie�i viņu lūkoja pierunāt kāda mīksta basa balss:

� Pietiks, biedri, pietiks!

Ielu no vienas malas līdz otrai aizsprostoja cilvēki, tika strādāts arī aiz sānieliņas stūra; pa bruģi vēla kaut ko smagu.. Visām mājām logi bija aizslēģoti, tāpat arī Varvaras mājas logi, bet vārtu abas puses stāvēja līdz kājai vaļā. �ņāca zāģis, būk�ķēdami krita zemē kādi mīksti smagumi. Cilvēku balsis skanēja ne visai skaļi, bet jautri � �ī jautrība tomēr likās nevietā un neīsta. Nenogurdināmi un pa�apmierināti skanēja kāda tenora balstiņa:

� Ko jūs? Gribat ar ūdeni salaistīt? To nu nevar. Lode atsitīsies ledu, � dragās ar ledus skrambām! Es esmu to pieredzējis. Svētā Nikolaja kalnā, kad mēs aizstāvējām Sipku, turki mums daudz posta nodarīja ar ledu. Paga! Kāpēc tu liec tuk�u mucu? Tajā jāpiestūķē visādas drazas. Lavru�ka, pateci �urpu!

K|ims atskārta, ka komandē varkalis, tas pats, kas alvoja kastroļus, patvārus un bija divas reizes atnācis pie viņa sūdzēties par Anfimjevnu, kura mēdza nepareizi aprēķināt viņa darba algu. Tas bija sauss, kaulains vīrs melniem, apdrupu�iem zobiem zem sirmajām ūsām. Pļāpīgs un muļķis. Lavru�ka bija viņa māceklis un aud�udēls. Tas pildīja arī pakalpiņa vietu pie vecmātes, kas agrāk bija dzīvojusi Varvaras mājā. Nerātns puika. Mēdza dziedāt: �Kam tu, sād�iniek, tik skumīgs?� Bet patiesībā vajadzēja dziedāt �sund�eniek� � Sund�enas kazaks.

Aizsmēķējis papirosu, nodevies automātisku, sīku domu varā, Samgins dzirdēja:

� Vai tu, vecotēv, �ausi?

� �aut es ne velna neredzu! Mani vajadzētu iebāzt, āre, �e, mucā, tad lodes neskrietu cauri.

Varkalis nepatīkami atgādināja to veco mūrnieku, kas bija mudinājis stiprinieku Mi�u vai Mitju ārdīt nost sienu. Pa ielas otru pusi aizgāja garām divi cilvēki � students un vēl kāds; students diezgan skaļi runāja:

� Jums, biedri Jakov, nevajadzētu staigāt vienam, bez apsardzes.

Darba kņada pierima. Varēja saskatīt, ka barikādes cēlēji sa-drūzmējas cie�ā pūlī, bet pēc tam klusumā atskanēja Pojarkova balss:

� Tā jūs nokļūsiet slazdos. Atkāp�anās gadījumam vajag brīvas izejas caur pagalmiem. Atjauciet �ogus ...

� Pareizi! � atsaucās varkalis.

Samgins juta, ka viņam salst kājas un jāiet mājās, bet gribējās dzirdēt, ko vēl teiks Pojarkovs.

�Bet... kāda joda dēļ te ņemas �ie sasodītie ve�uki? Tie arī ir sava veida Kropotkini un Tolstoji...�

�is salīdzinājums Kļimu tā samulsināja, ka viņ� pat ieklepojās kā aizrijies ar putekļiem; pēc tam atcerējās vēl vienu ve�uku � vēsturnieku Kozlovu. Samgins saprata, ka varbūt jau rītdien pie viņa istabas logiem cilvēki sāks nonāvēt cits citu, bet tomēr nevēlējās tam ticēt, nespēja �ādu varbūtību pieļaut. Viņa saprāts stūrgalvīgi lūkoja turēties pie nenozīmīgā, pie smieklīgā, pie visa, kas �im nakts darbam uz nāvi pie�ķīra tikai dramatiskās mākslas amatieru izrādes raksturu. �is salīdzinājums likās viņam īsti vietā un viņu zināmā mērā pat uzmundrināja. Viņ� zināja, kā revolūcijas tiek taisītas, bija par tām lasījis. Tas, kas te notika, nebūt neatgādināja izlasīto par revolūcijām Parizē, Drezdenē. �eit cilvēki it kā rotaļādamies nosprostojās no kaut kā, kā dro�i vien nemaz nebūs. Bet, ja būs, tad atnāks zaldāti, kāds pussimts kareivju, un izsvaidīs �o bērni�ķo celtni. Ar �ādām ne īsti īgnām, ne īsti nicino�ām domām Samgins piegāja klāt un palūkojās pagalmā � arī �ķūņa durvis virs pagraba bija atvērtas, tām priek�ā kā zvans stāvēja Anfimjevna ar lukturi rokā un runāja:

� Dīvānu ņemiet, var arī matraci, bet kubliņu nedo�u! Lādi arī var � tā apkalta ar dzelzi.

Samgins nezin kālab noņēma cepuri, piegāja pie mājas pārzines un noprasīja:

� Ko jūs te darāt?

Tas tomēr neiznāca tik bargi, kā viņ� būtu vēlējies. Anfimjevna pacēla lukturi un apgaismoja viņam seju:

� Atlasām nederīgo � mūsu barikādei, � viņa atbildēja vienkār�i, kā runājot par visparastāko, ikdieni�ķāko lietu, un novērsusies piebilda ar pārmetumu: � Jums nevajadzētu vienam staigāt, Varju�a uztraucas . ..

�ķūnī pa savu laiku nokalpoju�u graba�u kaudzi rakņājās sētnieks Nikolajs, mazrunīgs nedzērājs cilvēks, un viņam līdzi vēl kāds sve�s.

� Visi dod, � paskaidroja Anfimjevna, bet no �ķūņa sve�a balss tūlīt sekoja viņas vārdiem:

� Ja nedos, � ņemsim pa�i!

�Mūsu barikāde,� Samgins nodomāja, ieiedams caur virtuvi dzīvoklī. Anfimjevna � �is tipiskais idealcilvēks �citu labā�, par kuru viņ� arvien bija jūsmojis, � arī tā palīdzēja celt barikādi no tādām pa�ām savu mū�u nokalpoju�ām lietām kā viņa pati, � Samgins sajuta visā tanī kaut ko dziļi aizkustino�u, mazliet smieklīgu, kas viņu it kā samierināja ar barikādes nepiecie�amību, samierināja varbūt tikai tāpēc, ka viņ� bija ļoti noguris. Bet noģērbdamies viņ� domāja:

�Tomēr tas viss ir tāda kā beletristika, nevis vēsture! Zlatov-ratskis, Omuļevskis ... �Zelta sirdis� ... Sentimentāli nieki.�

Sieva ar kompresi ap pieri, sēdēdama savā istabā pie galda, rakstīja.

No tā, kā viņa nosvieda spalvu uz galda un piecēlās kājās, viņ� saprata, ka tūlīt iedegsies ķilda, un zobgalīgi jautāja:

� Vai tu atļāvi Anfimjevnai celt mūsu barikādi?

�Mūsu� � viņ� uzsvēra. Varvara, vienu roku turēdama pie galvas, otru vēcinādama, pienāca viņam cie�i klāt up sāka dzelt �ņāco�ā balsī:

� Viņa aiz vecuma zaudējusi prātu, bet tu � ko tu gribi? Ko?

Varēja redzēt, ka Varvara daudz raudājusi, plakstiņi tai bija uztūku�i, acu baltumi sasarku�i, zods trīcēja, roka raustīja uz krūtīm blūzi; norāvusi no galvas kompresi, viņa savēcināja to, it kā vēlēdamās, bet neuzdrīkstēdamās iecirst Samginam sejā.

� Tu esi necilvēks, � viņa spiedza aizelsdamās. � Tu gribot būt parlamenta loceklis? Tu jau nu karjeru netaisīsi, tāpēc ka esi bez talanta un ... un ...

Viņas spiedzieni k|uva aizvien griezīgāki. Ne varda neteicis, Samgins strauji pagrieza tai muguru un aizgāja savā kabinetā, noslēgdams aiz sevis durvis. Iededzot sveci, viņ� pratoja, cik lielā mērā Varvaras brāzmainais uzbrukums viņu aizvainojis. Apsēdies pie galda, ar delnām vaigus berzēdams, viņ� domāja:

�Sīkpilsone, aiz bailēm zaudējusi galvu.�

Domas darbojās tvirti un pat ar iek�ēju gandarījumu, jo redzēt �o viņam jau sen sve�o sievieti tik no�ēlojamu bija gandrīz patīkami. Patīkami bija arī dzirdēt tās histērisko spieg�anu, kas spiedās cauri durvīm. Samgins nebija nekad nopietni domājis par to, ka vajadzētu saraut visas saites ar Varvaru, bet tagad viņam �ķita, ka �īs satrunēju�ās saites pēk�ņi pārtrūku�as pa�as no sevis. Viņ� tikai jautāja sev, kādā veidā to vislabāk noformēt. Vai pārvākties tūlīt uz viesnīcu? Bet tagad visi un visnotaļ streiko...

Pagalmā un uz ielas cilvēki trok�ņoja, vilka kaut ko smagu, bet tas netraucēja. Samgins pasmaidīdams iedomājās, ka dro�i vien tūksto�iem Varvaru pa�reiz ar �ausmām klausās �ādos trok�ņos daudzās Maskavas ielās, lielās un mazās mājīgās ligzdās. Nāca atmiņā Makarova vārdi par gan ne smago, bet posto�o sievie�u kundzību.

��ais vārdos ir sava daļa patiesības: sievietes ienes dzīvē pārāk daudz banalu sīkumu. Man pietiek ar vienu istabu. Es varu iztikt pats ar sevi, un man nevajag ne cilvēku, ne viesību, ne izpļāpā�anās par grāmatām vai par teātri. Es esmu jau pietiekami daudz noskatījies visādās tuk�ībās, un man ir tiesība nepievērst viņai uzmanību. Brauk�u uz provinci...�

Viņ� juta, ka �īs domas to atskurbina un nomierina. Scēna ar sievu bija it kā noskaidrojusi un noteikusi ne tikvien viņa attiecības pret to, bet arī vēl ko daudz svarīgāku. Pagalmā kaut kas nobrāk�ķēja, it kā kāda kaste būtu kritusi un saplīsusi, Samgins �nodrebēja, un tai pa�ā brīdī Varvara pie durvīm sāka ātri klauvēt, dobjā balsī uzplīdamās:

� Atver! Es viena nevaru, man bail! Tu dzirdi?

� Dzirdu, bet nelaidī�u, � viņ� ļoti skaļi atbildēja.

Varvara apklusa, bet pēc tam atkal piedauzīja pie durvīm.

� Liec man mieru! � Samgins stingri uzsauca un �igli aizsteidzās uz guļamistabu pēc gultas drānām, lai uzklātu sev guļvietu; viņam tas izdevās, ar sievu nesaduroties, bet rītā Anfimjevna tusnīdama viņam paziņoja:

� Varju�a teica, ka viņa �īs dienas pavadī�ot pie Rjachiniem Volchonkas ielā; te viņai bail, Volchonkā mierīgāk...

Sākot ar �o dienu, neticamiem notikumiem pārpilnais laiks Samginam sāka ritēt ar tādu straujumu, kas viņam atgādināja fizikas stundas ģimnāzijā; viss, tiklab sīkais, kā lielais, joņoja vienlīdz strauji, tāpat kā da�āda smaguma_ priek�meti vienlīdz ātri krīt telpā, no kuras izsūknēts gaiss. Likās, ka notikumu skrējiens kļuva ar katru dienu ātrāks, ka tie brāzmaini kaut kurp laidās, pamezdami atmiņā vienīgi svelpjo�us un it kā zalgojo�us vārdu savijumus, vienīgi frāzes, īsiņas kā avī�rakstu nosaukumus. Avīzes apdullino�i kliedza, pārgalvīgi svilpoja satīriskie �urnāli, klaigāja to iznēsātāji, klaigāja pilsētas iedzīvotāji � un ikkatra diena deva sev savu virsrakstu:

�Matro�u sacel�anās� � vēstīja viena, bet nakama svinīgi ziņoja: �Cīņa par astoņstundu darba dienu.�

Iekams vēl Samgins paguva izprast un atrast sakarību starp ��iem diviem faktiem, viņam ausīs jau skanēja: �Pēterburgas Strādnieku deputātu padome cīņu par astoņstundu darba dienu pārtraukusi; izsludināts protesta streiks pret Kron�tates matro�u nāves sodiem; sacēlusies Melnās jūras flote.� Un ik dienas dzirdēja cilvēkus � da�u ar �ausmām, da�u ar līksmību � izsaucamies par zemnieku izdarītiem mui�nieku īpa�umu grautiņiem. Naktīs Samginam tēlojās sniega dūnām segta lauku ainava, uz baltās pamatnes no vienas vietas izraibināta milzīgiem ugunsgrēkiem; liesmu virpuļi �āvās aug�up it kā no zemes dziļumiem, un visgarām pa �ilbino�i baltajiem laukiem no vulkānā uz vulkānu plūda neganti trok�ņainas melnas lavas straumes � sacēlu�os zemnieku bari. Samgins bija pārliecināts, ka �ī fantastiskā un drūmā, ta�u skaistā ainava iznirst viņam acu priek�ā pati no sevis, neprasīdama gandrīz nekādu izdomas piepūli, un ka tai nav nekādas sakarības ar to ainu, ko viņa iztēlē pirms trim gadiem bija iedzīvinājis Diakons. Tagadējā ainava runāja spilgtāku valodu, citāda vara to zīmēja ar ugunszīmek-ļiem, nevis tas sadumpoju�os zemnieku spēks, par kuru ik dienas rakstīja avīzes, atklātībā par to jūsmodamas, bet slepenībā no tā dro�i vien bīdamās. Nē, te darbojās cita, pārcilvēciska stichija: saindējusi ļaudis ar postī�anas ārprātu, tagad tā jau ņirgājas par viņiem.

Da�brīd Samginam �ķita, ka viņ� dzīvo kādas jaunas, pa�am savas vēsturfilozofiskas patiesības atklāsmes priek�vakarā, kas viņu pārradīs, stingri nostādīs pāri īstenībai, ārpus visām vecajām grāmatu patiesībām. Izdomāt savu domu, izjust sevi un savējo, īpatno līdz galam viņam tomēr nekad neļāva. Arvien kāds cits aizsteidzās viņam priek�ā, noformulējot Samgina noskaņas saviem vārdiem. Liberals profesors ietekmīga laikraksta slejās rakstīja:

�Cilvēki viņu uzmodinātas stichijas priek�ā top jo dienas nenozīmīgāki, un daudzi vairs nemaz neapjēdz, ka nevis viņi vada notikumu gaitu, bet notikumi rauj viņus sev līdz.�

Samgins, izlasot �os vārdus, jutās sarūgtināts, � to ta�u bija vajadzējis tā izsacīt viņam. Un, pieticīgi apmierinādamies ar to, ka �o vārdu jēga cie�āk nopamatoja viņa noskaņas, viņ� centās tos aizmirst, kas tomēr nenācās tik viegli, cik viegli mēs aizmirstam nozaudētu sīknaudas gabalu.

Viņu mulsināja Kumovs, cilvēks, ko viņ� bija paradis uzskatīt par neapdāvinātu un vēl naivāku vientiesīti nekā godkārīgais viltnieciņ� Diomidovs. Kumovs bie�i iegriezās pie viņa, bet, jautāts, kur bijis, ko redzējis, nespēja nekā sakarīga pastāstīt.

� Biju �aņavska universitātē, � milzums ļau�u! �ausmīgi daudz! Bet nav un nav, ziniet, nekā īstena, runā ne to, ko vajadzētu runāt!

Viņ� viss kaut kā gļēvi ļodzījās, māja ar galvu, mētājās rokām, ar no�ēlu �āpstināja lūpas un, nostādamies piepe�i kā miets istabas vidū, blenza grīdā un runāja padobjā, neizteiksmīgā balsī:

� Vienmēr tikai programas un strīdi par programām, bet ir jāmeklē ceļi uz augstāko brīvību. Vajag atpestīt sevi no esamības ārdo�ajām ietekmēm, nogremdēties kosmiskā saprāta �-pasaules veidotāja dziļumos. Vai �is saprāts ir dievs vai velns, � es neņemos spriest, bet es sajūtu, ka tas nav ne skaitlis, ne svars, ne mērs, nē, nē! Es zinu, ka vienīgi makrokosmā cilvēks atradīs sava �es� patieso vērtību un nevis mikrokosma, nevis to lietu, parādību, apstākļu vidū, ko viņ� pats radījis un rada ...

�ī filozofija Samginam �ķita visai miglaina, stulba, nepievil-

3 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX cīga. Tomēr tajā bija kaut kas tuvs viņa pa�a noskaņai. Viņ� klausījās Kumovā klusēdams, vienīgi retumis izmezdams pa īsam jautājumam un vēl jo vairāk uztraukdamies, kad pārliecinājās, ka �ā same�ģītā cilvēka vārdi pa daļai sakrīt ar viņa pa�a domām. Tas bija gandrīz pazemojo�i.

33

Notikumi, kā ledus gabali palu laikā kraudamies cits uz cita, ne tikvien prasīja izskaidrojuma, bet spieda Samginu piedalīties arī fiziski to norisē. Bija vesela virkne iemeslu, ar ko Samgins izskaidroja sev savas līdzdalības nenovēr�amību �o dienu jūklī, un viņam trūka gribas spēka, nepietika drosmes nostāties no �ā jūkļa nomaļus. Viņ� pats saprata, ka tā izturē�anās motivi nebija tik solidi, ka varētu izlīdzināt pretrunas starp viņa noskaņām un izturē�anos. Viņ� lūkoja sev pierādīt, ka pa�aizliedzīgi riskēt vienīgi tālab, lai apmierinātu ziņkāri, ne kuram katram būtu pa spēkam. Bet to sev pierādīt viņ� jutās spiests it īpa�i pēc tam, kad sāka sajust neveiklību rosīgās Anfimjevnas un to barikādes cēlēju priek�ā, kurus viņa mitināja virtuvē, � tā to tagad darīja arī da�i citi �ās ielas iedzīvotāji. Neveikli bija sēdēt mājās un noskatīties pa logu uz barikādi, pie kuras apkārtējie iedzīvotāji bija jau pieradu�i un palīdzēja to apmest ar sniegu, salaistīt ar ūdeni. Vispār dzīves īstenība neatlaidīgi un bez ceremonijām prasīja līdzdalību tās rosmē. Kā �ās īstenības sutne bie�āk par citiem pie Samgina mēdza ierasties Ļuba�a Somova, vienmēr pacilāta, līksmības spārnota. Vieglā, apdilu�ā_ vaverī�u ka�ociņā, ievīstījusies saplēstā �alle, viņa parasti ieveļas kā liels vates kamols, aukstumā sasarku�os vaigus piepūtusi.

� Urā! � viņa sauca. � Kļim, mīļais, iedomājies: arī mums ir noorganizējusies Strādnieku deputātu padome! � Un ikreiz viņa palūdza, drīzāk gan pavēlēja: � Aizskrej uz Technisko, pasaki Goginam, ka es aizbraucu uz Kolomnu; pēc tam aizej uz Saņavsku, tur atradīsi Pojarkovu, raug �e, �īs lapiņas � viņam! Tikai universitātē, lūdzams, tiec līdz pulksten �etriem...

Iespiedusi Kļimam rokā lapiņas, viņa sasēja �alli uz vēdera vēl stingrāk, klāstīdama:

� Kas par ļaudīm radu�ies, Kļim! Vai atceries Dunajevu? Ak...

�Muļķīte,� Samgins iecietīgi nodomāja. Da�as dienas vēlāk viņ� satika to uz ielas. Ļuba�a sēdēja panīku�a va�oņa kamanās, � tās bija piekrautas ar laikrakstu pakām, krāsainām bro�ūrām. Pacēlusies kājās, pieturēdamās va�onim pie pleca, Somova sauca:

� Pēterburgas Padome likvidēta!

�Mu|ķīte.�

Bet, �ai �muļķītei� padodamies, viņ� staigāja, uzmeklēdams da�ādus ļaudis, nododams tiem nezkādas paciņas; bet, kad mēģināja dot sev atbildi, kāpēc visu to dara, tad likās, ka, tie�i pildot Ļuba�as uzdevumus, viņ� visnoteiktāk pārliecinās, cik nenopietns ir viss tas, ko dara viņas biedri. Bie�i viņ� satikās ar Alekseju Goginu. Novājēju�ais, savu �vītīgo izskatu zaudēju�ais Gogins tomēr bija paturējis agrāko līdzību ar bankas ierēdni un vēl arvien tāpat balamutēja:

� Uz Kolomnu aizlaidusies, jūs sakāt? � viņ� jautāja, acis piemiedzis. � Skat, kas par bēguli katordznieci! Mēs turp bijām jau cilvēku aizsūtīju�i. Nu, labi! Pojarkovu uzmeklēt jums nevajag, bet aizbrauciet pie... � Viņ� pateica adresi, un pēc laiciņa Samgins sēdēja iepretī manē�ai Krievu apdro�inā�anas biedrības namā, dzīvoklī, kur gaiss nezin_ kāpēc bija petrolejas smakas piesātināts. Uz rakstāmgalda mētājās bikforda aukla, blakus istabā lieldegunis tum�matis stāstīja diezkādiem kaukāzie�iem par japaņu �imozēm, bet kāds cits, ar skaistu, ta�u nekustīgu seju, līdzīgs padzītam popam, izlasījis Gogina zīmīti, rīkoja:

� Brauciet uz Samotjokas ielu... Prasiet pēc biedra Velna!

Un Samgins devās pie biedra Velna, sevī nosmīnēdams: �Velns! Spēlējas kā bērni.�

Samotjokas ielā bakurētains, jautrs jauneklis viņam jautāja:

� Bet kur hanteles?

� Hanteles?

� Nūja, hanteles. Ko tad es � vai no papirosu kastītēm lai taisu bumbas?

Samgins �ķīrās no turienes ar vēl noteiktāku pārliecību, ka nevar pieredzēt ilgu mū�u, nevar grozīt vēstures gaitu notikumi kurus rada da�i desmiti �ādu atsevi�ķu vieninieku. Viņ� redzēja, ka kaut kādas da�da�ādu cilvēku grupas ceļ barikādes, kas acīm redzot nevienu netraucē, tāpēc ka neviens nelūko tās noārdīt, redzēja, ka iedzīvotāji bija ar barikādēm apradu�i, jau iemanīju�ies apiet veikli tām apkārt; viņ� zināja, ka Maskavas strādnieki bruņojas, dzirdēja, ka biju�i strādnieku sadursmju gadījumi ar zaldātiem; bet viņ� tam neticēja, jo zaldātu uz_ ielām nesastapa,, tāpat kā nekur neredzēja arī policistu. Likās, ka Alaskavas iedzīvotāji atstāti likteņa rokā, bet ka tas tomēr viņus neuztrauc, � glu�i otrādi: viņi bija kļuvu�i pat jautrāki un drosmīgāki.

Nezināms spēks dzina no mājām uz ielas visda�ādākos ļau-dis, � viņi kustējās ne tā kā maskavie�i, bet mundri un strauji, apstādamies, salasīdamies grupās, �ur tur kādā klausīdamies, strīdēdamies, aplaudēdami, pastaigādamies pa bulvāriem, un varēja nodomāt, ka tie gaida svētkus. Samgins sadrūmis skatījās viņos un prātoja par ļau�u vieglprātību un par to cilvēku naivi-tati, kuri mēģināja iedvest viņiem saprātīgu dzīves uztveri. Naktīs viņam acu priek�ā atkal tēlojās baltās zemes ainava ar sarkanajiem ugunsgrēku lāsumiem un melnajām zemnieku straumēm.

� Jā, eseri nu ir ievārīju�i karstu biezputru, � drūmi sacīja viņam Pojarkovs � tīrais skelets, ar sānos pārplēstu mēteli; no plīsumiem līda laukā vates plūksnas, vēl vairāk pastiprinādamas Pojarkova līdzību ar skeletu. Likās, ka viņa sejas kauli grasījās pārplēst pu�u pelēko ādu. Pojarkova valoda bija kā vienmēr drūma, parupja, bet acis raudzījās maigāk nekā parasti un sevi�ķi vērīgi, Samgins to izskaidroja tādējādi, ka acis bija iegrimu�as dziļi dobumos, bet senāk vienmēr sarauktās uzacis paceltas, izlīdzināju�ās.

� Lielās, kulturālās saimniecības zemnieks sagrauj ne aplam daudz, bet mēs tomēr cietīsim milzīgus zaudējumus, � Pojarkovs sacīja, lūkodamies uz savu salauzīto papirosu.� Protams, tas ir neizbēgami, � viņ� piemetināja un izvilka no kabatas vēl vienu salauzītu papirosu.

No visa, ko viņ� teica, Samginu skāra tikai vārdiņ� �mēs�. Kas tie tādi � mēs? Uz Kļima jautājumu, kur viņ� strādā, Pojarkovs it kā ar izbrīnu atbildēja:

� Revolūcijā... tas ir � Padomē! No trimdas izbēgu, bija aizsūtīju�i mani velns zin kur elles ratā! �Nu, nē,� es nodomāju, �paldies!� Un � atgriezos.

� Bet kur Kutuzovs? � Kļims jautaja.

� Bija Pēterburgā. Tagad laikam dienvidos.

�Mēs,� Samgins ironiski atkārtoja, atiedams no Pojarkova. Viņ� ilgi meklēja kādu smieklīgu, iznīcino�u salīdzinājumu, bet neatrada. �Mēs arām� �eit nederēja.

Kādu vakaru, atgriezdamies mājup, Samgins pie savas ielas stūra sadūrās ar Mitrofanovu. Ivans Petrovi�s atsprāga no viņa nepasveicinādams. �

�Viņam vajag justies ļoti nelāgi,� Samgins nodomāja, mazliet apmulsis par �veselā saprāta� cilvēka nepieklājību. Paskatījies atpakaļ, viņ� ieraudzīja, ka arī Mitrofanovs apstājas un atskatās. Kļimam gribējās viņam mierino�i uzsaukt:

� Viss sitas � ne ilgam laikam!

Bet Mitrofanovs jau novērsās un a�i devās projām.

Paris rei�u atnaca Varvara, vēsi apsveicinājās, galvu atcirz-dama_ atpaka|, lūkodamās K|imam pār plecu, tad aizgāja savā istabā un sameklēja sev veļu.

Pirmo reizi viņu �urp pavadīja Rjachins, demokrātiski ietērpies puska�ociņā un tūbas zābakos, kā sētnieks.

� Ļaudis sāk notikumos orientēties, � ir noorganizējusies �Septiņpadsmitā oktobra savienība�, � viņ� stāstīja tomēr ne visai noteikti, it kā �aubīdamies, vai tikai pasaka to pareizos vārdos un vai tie izrunājami tādā tonī. � Tur, ziniet, izvirzās Stratonovs, ļ-ļoti lieti�ķa personība, ļ-ļoti!

, Brītiņu klusējis, mīlīgi noglaudījis ar delnu savu sarkano, tuklo seju, kas likās pavisam nepiederīga tā mazajai galviņai, viņ� turpināja:

� Arī da�i kadeti pieslienas viņam... jā! Tiem dumpojas tas miļukovietis � advokāts, ebrejs � nu, kā viņu? Jā, � Preiss. Kaut kas indīgs... hm! Ziniet, �ī semitu � �o bezpa-mata |au�u � ar mūsu nihilismu aplaisto cilvēku histērija ...

Par ebrejiem Pojarkovs bija spējīgs runāt ļoti daudz. Runāja, aplaizīdams ar violetu mēli lūpas, un viņa mazliet trulajās acīs spīgu|oja kaut kas ass, trej�ķautnains kā cirkuļa galiņ�. Kā parasts, viņ� savu runu nobeidza ar vārdiem:

� Bet es esmu optimists. Es zinu: pakliegsim un apklusīsim, līdzko būsim atradu�i izlīdzino�o viduslīniju starp divām galējībām.

Tomēr �oreiz viņ�, grū�i nopūties, iejautajās Samginam:

� Kā jūs domājat?

Samgins bija priecīgs, ka Varvara izpestīja viņu no atbildes. Tā ienāca ēdamistabā, plecus uzrāvusi, it kā būtu dabūjusi sitienu pa galvu. No tā viņas garais kakls bija k|uvis normālāks, īsāks, bet seja sakarsusi un acis zalgoja za|ganas aiz dusmām.

� Vai tu atļāvi Anfimjevnai atdot veļu Sarkanajam krustam? � viņa noprasīja Kļimam, draudo�i kāsēdama.

� Nekā es neesmu atļāvis, viņa man nekā nav prasījusi...

� Viņa atdevusi visus palagus, dvieļus un vispār... Velns viņu zina!

� Tikai visu veco, Varja, tikai veco, salāpīto, � ne�ēlo! � iejaucās Anfimjevna, ieskatīdamās pa durvīm.

Varvara strauji pagriezās tai pretī, bet vecenes lielā, savītusī seja bija jau nozudusi, un Varvara, kāju piecirtusi, nokomandēja Rjachinu:

� Ejam!

Samgins, pasaucis Varvaru kabinetā, tai sacīja:

� Tu, bez �aubām, sapratīsi, ka es nevaru tagad pārvākties ...

Nenoklausījusies līdz galam, viņa atmeta ar roku:

� Ak, liecies mierā! Kam tagad vaļas par to domāt, tagad, kad varbūt...

Un, piespiedusi kabatas drāniņu pie mutes, viņa steig�us aizgāja.

Cilvēki parādījās un zuda, kā bedrēs iekrizdami un atkal izlekdami. Bie�āk par citiem ieradās Bragins. Viņ� bija stipri sa�ļucis, savītis, lūkojās uz Samginu skumīgām, nosodo�ām acīm un runāja kā jautādams:

� Laikrakstā �Борьба� ir iespiests ... Jūs tam piekrītat? ... �Русские Ведомости� norāda ... Vai tas pareizi?

Viņa klātbūtne lika Samginam atcerēties tēvo�a Chrisanfa neievērojamo apmeklētāju Mi�u Zujevu un tā skumīgos ziņojumus: � Marijas Birzē aresti. Ņi�ņijā. Tverā ...

Glu�i kā sala un noguruma izmocīts avī�u iznēsātājs, kas pārdod pēdējos numurus, Bragins kliedza:

� Sacēlu�ies Rostovas pulka zaldāti. Ir nodoms uzspridzināt Nikolaja dzelzceļa tiltus. Saratovā strādnieki uzspridzināju�i Radi��eva muzeju. Orechcvozujevā grauj fabrikas.

Visas �īs ziņas izrādījās nepareizas, un Samgins jau priek�-laiku to zināja, jo, pavēstījis satricino�os jaunumus, Bragins pats jautāja:

� Vai tie�ām spridzinās tiltus? Negribas ticēt, ka butu uzspridzināju�i muzeju ...

� Neticiet! � Samgins deva padomu. � Tas viss ir izdomāts. � Tad Bragins, lūkodamies Kļimam acīs, saka minstināties:

� Kas to visu izdomā?

�Dro�i vien tu,� Samgins nodomāja.

Viņ� bija ievērojis, ka arvien, kad �is garais cilvēks atnes satricino�as jaunas ziņas, tā mati ir gludi sasukāti un viena �ķipsna labi aizsedz punu pierē; bet, ziņojot kaut ko mazāk briesmīgu, mati viņam izspūru�i, puns redzams. Gar�, pēc izskata līdzīgs marionetei, pļāpīgs, agrāk pa�apmierināts, bet tagad saskumis � viņ� vienmēr bija nepatīkams un tagad kļuva Samginam arvien jo nepatīkamāks, modinādams kaut kādas neskaidras aizdomas. Arvien likās, ka Bragins izprot vairāk nekā izsaka un ka viņ� apzinīgi pārspīlē savu uztraukumu un muļķību, it kā kādu izķēmodams:

� Kā jums �ķiet: vai mēs virzāmies uz sociālismu?

� Nu, ne tik tālu.

� Bet... boļ�eviki?

Samgins, lūkodamies izstieptajā ģīmī un �auri piemiegtajās acīs, atbildēja:

� Politikā, tāpat kā tirdzniecībā, �prasītais vēl makā nekrīt�.

� Jā, tas, protams, tā ir! � Bragins piekrita, pamādams ar galvu, un nopūties runāja tālāk: � So sakāmvārdu es vakar izlasīju kādā lapiņā. � Un, paspiezdams Samginam roku, nobeidza: � No jums es vienmēr aizeju nomierināts. Jums ir gai�a un mierīga galva, � goda vārds!

�Viņ�, lops, ta�u ņirgājas,� K|ims apķērās. �Jods viņu zina, � vai tikai nav spiegs?�

Bet vēl jo nepatīkamāku pusstundu viņam nācās pavadīt ar Makarovu. Tas ieradās agri no rīta, kad Samgins pa�reiz dzēra kafiju, ķlausīdamies Anfimjevnas aizkustino�os stāstos par barikādes aizstāvjiem; naktīs tie pārmaiņus nāca sildīties pie viņas virtuvē, vecā mieloja tos ar tēju un vispār bija ar viņiem draugos.

�Aiz glupības un no gara laika,� Samgins to sev izskaidroja. Viņ� jau agrāk nebija uzskatījis sevi mājās par saimnieku, lai gan izturējās kā saimnieks; viņ� arī nedomāja, ka tam būtu tiesība izteikt vecajai piezīmes, bet aizmirsdamies tomēr to darīja. Sājā rītā viņ� bija nelāga omā.

� Bet vai zināt, Anfimjevna, tas tomēr nav visai ērti, � viņ� paklusi ieminējās, uz veco neskatīdamies; viņa to pārtrauca, nenoklausījusies līdz galam:

� Kas nu par ērtību nepieradu�iem cilvēkiem de�urēt pa naktīm aukstumā.

� Jūs mani pārprotat, es ne par to...

Bet Anfimjevna neklausījās un norūpējusies paklusāk turpināja:

� Bet, āre, kā lai es ar Jegoru tieku galā? Dzer vienā laidā, bet ēdienu gatavot negrib. � Lai nosprāgst, � viņ� saka, �visi badā, ja caru ...

Tie�i �ai mirklī no virtuves ienāca Makarovs un smaidīdams jautāja:

� Kas tev te virtuvē, � insurgentu �tābs, vai?

Viņ� palika stāvot ar mēteli mugurā, cepuri galvā, dziļām tūbas botēm kājās un, spieķi padusē turēdams, mauca nost cimdus. Pastāstīja, ka �o nakti pavadījis pie kādas dzemdētājās �ai pa�ā ielā.

� Dzemdēja nelaikā, aiz izbīja; vakar dzinu�ies viņai paka] nezkādi huligāni. Skatos � barikāde! Un otra ar. Atcerējos, ka tu dzīvo �eit...

Runādams viņ� nometa mēteli uz krēsla, cepuri aizsvieda dīvānā stūrī, bet botes novilkt aizmirsa, ar to vēl palielinot Samgina nepatiku pret viņu.

� Tu aizstāvi, vai arī tevi aizstāv? � Makarovs jautāja, piesēzdamies pie galda.

Samgins apvaicājās:

� Vai nevēlies kafiju?

� Dod ...

Un, it kā viņi būtu vel nule vakar redzēju�ies, Makarovs tūlīt atsāka sarunu, ko nebija paguvis pabeigt slimnīcā.

� Atminies, es slimnīcā sacīju ...

� Jā, � atteica Kļims, nepacietīgi nopurinādams galvu un ar sa�utumu domādams par tiem cilvēkiem, kuri iedomājas, ka viņam jāpatur atmiņā visas to sarunātās muļķības. Viņa oma kļuva arvien ļaunāka; domādams kaut ko savu, viņ� tikai pa ausu galam klausījās rāmajā, vienmērīgajā Makarova valodā:

� Ja arī nebijis �ā gadījuma ar dzemdībām, vienalga, es tomēr būtu pie tevis atnācis. Jāizrunājas no sirds, mani kaut kas uz to skubina. Tev, Kļim, es ticu... Un arī neticu, glu�i tāpat kā sev ...

�ie vārdi izskanēja ļoti silti, draudzīgi. Samgins pacēla galvu un neticīgi paskatījās Makarovā, viņa divkrāsaino matu un tum�ās, bet jau manāmi nosirmoju�ās ķīļbārdas ietvertajā sejā ar augsto pieri. Bija nepatīkami atzīt, ka Makarova skaistums kļūst aizvien impozantāks. Sevi�ķi daiļas bija viņa kuplo skropstu apēnotās acis, bet nepatīkams �o acu tie�ais, stingrais skatiens. Nāca atmiņā ērmotais, varētu teikt, divdomīgais Alīnas izteiciens: � Kostja ir godīgi skaists, � bet tikai pats priek� sevis, ne sievietēm.

� Zini, pie manis �ad un tad atnāk pārnak�ņot boļ�eviki. N-nu, viņiem manējais jautājums nemaz neeksistē. Paretam iegrie�as biedrs Borodins, apbrīnojams, var teikt, matemātiski vienkār�ots cilvēks ...

Makarovs te ar abām rokām apvilka gaisā loku.

Sfērisks cilvēks. Ka liela bumba, � ne tu to vari satvert, ne apņemt.

� Plecīgs, ar lielu bārdu, zobgalīgi smejo�ām acīm? � K|ims jautāja.

� Jā, tamlīdzīgs. Bet viņ� bārdu skuj.

�Dro�i vien Kutuzovs,� Samgins nodomāja un sāka klausīties vērīgāk.

� Viņam... un vispār viņiem visiem morāliskā rakstura jautājumi nemaz neeksistē. Viņiem pa�iem sava morale...

Izdzēris kafiju, Makarovs paskatījās pāri Samgina galvai logā un turpināja:

� Taisnību sakot, tā nav morale, bet, var teikt, biosocialas higiēnas sistēma. Iespējams, ka viņiem taisnība, kad viņi uzskata sevi vairāk par cilvēkiem nekā es, tu un vispār mūsu tipa ļaudis. Bet runāt ar viņiem par cilvēku, par individu ir pilnīgi velti. Borodins man sacīja: �Cilvēks, tas būs vēlāk.� � �Bet kad tad?� � �Kad būs uzarta zeme cilvēka brīvai aug�anai.� � Kāds otrs, visai drūma persona, saka: �Cilvēka vēl nav, ir tikai vispadevīgs kalps.� � �Jūs,� viņ� saka, �ar �o savu cilvēku tikai aizsedzat gaismu. Cilvēks, morale, sabiedrība, tās ir trīs priedes, aiz kurām jūs nespējat saredzēt me�u.� Viņi, brāl, ir gau�ām labi sadziedāju�ies ļaudis.

Piestūmis Samginam tuk�o tasi, viņ� aizsmēķēja papirosu, un viņa kustību gausums lika K|imam nodomāt:

�Kā redzams, sēdēs te ilgi.�

Makarovs izpūta garu dūmu struklu, piemiedza acis:

� Tātad es esmu vispadevīgs kalps, � viņ� nopūtās. � Lūk, �ajā sakarībā... � viņ� meklēja vārdus, atbalstīdamies ar elkoņiem pret galdu un cie�i lūkodamies Samginam sejā. � Es kalpoju zinātnei, konkrētāk izsakoties, � sievietēm. Dziedinu, palīdzu viņām dzemdēt. Bet �is darbs vien mani visu vairs neietver. Un, lūk, es palīdzu Borodinam un viņa biedriem, kaut gan apzinoties zināmu risku, ta�u ne druskas no tā nebaidīdamies. Pat ar prieku palīdzu. Bet, ka viņi taisot revolūciju, � tam es neticu. Un vispār es neticu, ka tā tur, � viņ� parādīja ar roku uz logu, � būtu revolūcija un ka tā varētu mu�u zemei kaut ko dot.

Atgāzies pret krēsla atzveltni, �ūpodamies un smīkņādams, viņ� turpināja:

� Saproti, kas par joku? Cilvēkiem ticu un tos ļoti cienu, bet darbam, ko viņi dara, neticu. Var jau būt, ka vienīgi mans saprāts netic. Bet kā tu?

� Ko? � Samgins sacīja, juzdams, ka saruna top viņam par mocību.

�- Kādēļ palīdzi tu? � tas jautāja.

� Atrodu par vajadzīgu, � Samgins atteica, paraustīdams plecus.

� Redzi, no �ās vietas es sāku tevi nesaprast, tāpat kā pats sevi, � Makarovs turpināja klusi un domīgi. � Tevi es saprotu, kas zina, vēl mazāk. Tu ej ar viņiem, bet nekādi tiem nelīdzinies, � Makarovs turpināja, uz Kļimu neskatīdamies. � Man �ķiet, mēs abi esam vispadevīgie kalpi, bet � kam? Lūk, ko es vēlētos izprast. Padevīgā kalpa loma man derdzas. Vai atceries, ka mēs abi, vēl ģimnāzisti būdami, gājām pie rakstnieka Katina � narodņika? Jau tolaik es sapratu, ka būt par padevīgu kalpu es nevaru. Bet pēc tam pamazām, palēnām tomēr.. .

Arā aiz loga atskanēja spalgs svilpiens.

� Vai tā nebija policijas svilpe? � Makarovs pārsteigts iejautājās.

K|ims ļoti ātri piesteidzās pie loga un sacīja:

� Ir kaut kas noticis, |audis skrien...

Istabā iedrāzās izspūris sarkanmatainais Lavru�ka un, cepuri vicinādams, līksmi, ta�u ne bez uztraukuma uzsauca:

� Zaldāti uzbrūk! Anfimjevna liek vaicāt, vai aizvērt slēģus. � Arī Makarovs uzlēca kājās:

� Velns parauj...

� Vai aizvērt? � kliedza Lavru�ka. Samgins atvēcinājās rokām, nogaidīdams, ko darīs Makarovs. Tas, �igli saģērbdamies, murmināja:

� Ārsta pienākums ...

Un izskrēja varka|a māceklim pakaļ pa durvīm. Samgins noslaucīja aizsvīdu�o loga rūti, gaidīdams, kad izdzirdēs �āvienu pazīstamās skaņas. Grabēdami aizvērās slēģi, � viņ� nodrebēja un atrāvās. Par varēm gribējās palikt mierīgam, bet to neatļāva milzums sīku domu, � tās uzliesmoja un tūdaļ dzisa, tikai viena no tām, lai cik apdzisdama, uzliesmoja arvien atkal no jauna:

�Par tiem tur, virtuvē, nāksies atbildēt...�

Virtuvē bija klusums, uz ielas ne�āva, bet pat cauri slēģiem skanēja dobja uzbudinātu cilvēku �aloņa. Par varēm pūlēdamies apspiest augstākā mērā nepatīkamo nervu saspīlējumu, Samgins sāka nesteigdamies vilkt virsū virsdrēbes. Kreisā roka nekādi nevarēja atrast mēteļa piedurkni.

�Es sevi uzmanu kā kādu ienaidnieku,� viņ� sa�uta, grūstin uzgrūda galvā cepuri, nikni iemauca kājas galo�ās, izgāja uz virtuves lieveņa, pastāvēja,_ paklausījās balsu kņadā aiz vārtiem, tad apņēmīgi devas laukā uz ielas.

Izbalējusi, blāva saule nedzīvi rēgojās pelēcīgā mākoņu villainē, apgaismodama savus_pusotra desmita da�ādi ģērbu�os cilvēkus pie sniega apputinātās barikādes; no saules uz tiem krita bālgani, salti plankumi, un viņi izskatījās tāpat līdz kauliem iz-salu�ies, kāds jutās Samgins. �audījās vēj�, slaucīdams sniegu zem |au�u kājām, griezdams sniega putek|u grīstes pa jumtiem un sviezdams tās cilvēkiem uz galvas. Makarovs bija nostājies blakus Lavru�kam uz feld�era Vinokurova mājas lieveņa un smējās, klausīdamies sarkanmatainā pusaud�a trauslajā balsī. Aiz barikādes kāds rosījās, iegrozīdams dīvānu, no dīvānā spraucās laukā popējums, kas izskatījās riebīgi, � it kā dīvāns vemtu. Kļims piegāja pie |audīm. Viņu centrā stāvēja vīrs ar ba�liku galvā, kustinādams balsnējas ūsas sīciņā sejā. Puisis ar saplēstu sibirie�u ziemenīcu galvā viņam stāstīja:

� Salasīta nodaļa, cilvēku �etrdesmit, bez virsnieka ...

� Vai ir privātie ar? � jautāja tas ar gai�ajām ūsām.

� Savi gabali septiņi... tā aptuveni.

� Saskaitīt vajag pareizi, nevis aptuveni.

� Iet izklaidu, � ne visi barā ...

� Bīstas no bumbām, � jautri uzsauca varkalis.

Pakasīdams sev degunu starp acīm, vīrs ar ba�liku sacīja:

� Tātad rostovie�i nav meloju�i: laidīs pret mums brīvprātīgos. Vai piedzēru�i ir?

� Neievēroju.

� Vajag ievērot. Jūs, biedri, netikāt sūtīts uz pastaigu.

Cilvēks ar ba�liku runāja rāmi, lēnīgi, bet uzkrīto�i skaidri.

� Lavrentij, � viņ� uzsauca, rokām raustīdams ba�lika stūrus, � tātad tu biji tas, kas svilpa?

� Man, biedri Jakov, students ielas stūrī teica, ka nākot...

� Tevi, mīlīt, vajag aiz ausīm krietni paplūkāt! Jūs, biedri Ba|asnij, atņemiet viņam svilpi! Sardzēs nelikt.

� Tātad neīsta trauksme, � noteica Makarovs, pienākdams pie Samgina un paskatīdamies pulkstenī. � Man laiks būt darbā, uz redzi! Kādudien atkal pienāk�u. Paklau, � viņ� turpināja klusinātā balsī, � tu ieskaties labi �ai sarkanmatainajā puikā � brīnum interesants!

Bārdains vīrietis pagrūda Makarovu nost.

� Uz redzē�anos! � nez kādēļ ļoti jautri uzsauca doktors.

Samgins nepamāja viņam pat ar galvu, vērīgi ielūkodamies barikādes aizstāvjos. Da�us no tiem viņ� bija redzējis virtuvē; tie, kad viņ� gāja garām, sveicināja, viņ� tiem vēlīgi uzsmaidīja. Viens no tiem, sārtvaidzis, ar strupu degunu, puisis Vasja, ko Anfimjevna arvien mēdza norīkot pie malkas ne�anas un virtuves krāsns kurinā�anas, grieza viņam ce|u ar sevi�ķu goddevību. Parasti Samgins bija te redzējis cilvēku desmit, bet pa�reiz to bija deviņpadsmit: vienpadsmit apbruņoti �autenēm un mauzeriem, pārējie bez iero�iem. Bija skaidrs, ka viņus komandēja vīrietis ar ba�liku, biedrs Jakovs, sauss, viegls, viņa gai�ās ūsas �ķita kā pielipinātas zem plānā deguna it kā bez nāsīm, asās, zilganās acis lūkojās vērīgi -un modri. Visumā viņa seja bija pelēka, vecīga; viņ�, bez �aubām, bija ilgi sēdējis cietumā un tur novītis. Viņam varēja dot divdesmit pieci gadi, bet varēja arī �etrdesmit.

� Nu, biedri, tagad no barikādēm prom iet neder, � viņ� saka, un visi viņā klausās klusēdami, viņu nepārtraukdami. � Uz abām barikādēm vajag būt trīsdesmit pieciem, uz �ās � divdesmit. Lūdzu, pa vietām!

Pieci vīri at�ķīrās un aizgāja �ķērsieliņa. Balsi nepaceldams, viņ� noteica tiem pakaļ:

� �odien jums atnesīs vēl divas �autenes un mauzeri. Var būt, ka būs arī bumbiņas.

Gar barikādi pienāca sētnieks Nikolajs.

� Arī man vajadzētos �autenītes ...

� Dabūsim, biedri, katrā ziņā! � Jakovs paklepoja, nokrek-stējās, tad turpināja: � Vai �ķūnī sienu izlauzāt? Labi. Vai trepes stūra namam uz jumta ir? Jauki. Vai bumbiņas ir tur? Nu � tātad viss. Biedri Baļasnijs un Kaļitins atbildes par kartību. Nu, un tad � mūsu ziņas ir �ādas: ir izsūtītas septiņas salasītas nodaļas, zaldāti un melnā sotņa juku jukām. Kopskaitā 350 līdz 400, varbūt arī vairāk. Melnās sotņas vīru aptuveni simta pusotra. It kā esot arī lielgabaliņi, trīscollīgie. Var teikt,_ pa�ķidra bū�ana! Bet, protams, ir iespējams, ka salasas arī vairak. Rostovas pulks neies, tas skaidrs.

�Jādomā, kāds komijs,� Samgins sprieda, apskatīdams raibo kara draudzi tādām pa�ām acīm kā citi pilsoņi mājsaimnieki, � kā feld�eris un var�acu operators Vinokurovs, kā garais vecis ar līko degunu, atvaļinātais �taba kapteinis Zatjosovs, kā kurlais in�enieris Drogunovs � lieliska balo�u bara īpa�nieks. Dīvaini likās, ka uz ielas redzēja maz studentu un arī to mazo ļautiņu, kuri, �ās ielas nameļos dzīvodami, alvoja patvārus, lāpīja gumijas galo�as, laboja velosipēdus un vispār pelnīja savu maizes kumosu ar sīkiem gra�a darbiņiem.

�Kas tad īsti te tiek aizstāvēts?� Samgins prātoja. Barikādes aizstāvju vidū viņ� pazina drūmo ūdensvadu meistaru, kas nereti bija_ strādājis arī pie Varvaras; tad mājīpa�nieces un precību vidutājās Uspenskas dēlu studentu un, � ja neieskaitīja vecmātes krustdēlu, � tad vēl divus studentus, kurus viņ� pazina jau no ģimnāzistu laikiem. Pārsvarā bija jauni ļaudis, pēc izskata sprie�ot, amatnieki; bet bija arī kādi pieci bārdaiņi, neskaitot sētnieku Nikolaju. Vienam bārdainim no naģenes apak�as spraucās laukā iesirmas matu �ķipsnas, bet ausis bija aizbāztas ar vati.

Viss tas �ķita nedabisks un tikpat netīkams kā �ī pelēkā diena, nespodrā saule, asais vēj�. Nedabiska bija arī savu laiku nokalpoju�o veco graba�u augstā, diezgan blīvā krautne. It īpa�i dūrās acīs dīvānā uz�ķērstais vēders, kur rēgojās laukā atsperes un popējuma vī�ķi. Dīvānā atzveltnei bija piestiprināts slotas kāts, un pie tā plandījās sarkans karogs. Un arī pa�i �ās ielas iedzīvotāji ta�u bija tikai tādi savu laiku jau dzīvei nokalpoju�i (audis. Samgins, no vēja sarāvies, skatīdamies, kā sētnieks Nikolajs kailām rokām tina vaļā, jādomā, svelo�i saltu telegrāfā stiepli, sev jautāja:

�Kāpēc gan �is ir te barā?�

Vīrs ar vati ausīs apstājās viņam līdzās un, berzēdams ar piedurkni �autenes stobru, atzinīgi sacīja:

� Mīlīga dieniņa �odien.

Samgins neticīgi pavērās viņā, � vai tas smējās, vai?

� Vai jūs �inī ielā dzīvojat? � viņ� jautāja.

� Nē, mani atsūtīja �urp no Blagu�as, � tas atbildēja, vēl arvien glāstīdams �auteni, un nopūtās: � Patronu mums tā pamazāk.

� Ko �ī barikāde aizstāv? � Kļims iejautājās un pats apmulsa, cik stingri un muļķīgi izskanēja viņā jautājums; bet vīrs ar izbrīnu palūkojās viņam sejā un atteica:

� Aizstāv revolūciju, darbaļaudis, � kā gan citādi?

Un, rokām plātīdamies, sāka paskaidrot:

� Tur, Karetnajas ielā, arī ir mūsējie. Mes �e, tā sacīt, tre�ā līnija ...

� Ahā, � Samgins noteica un devās tālāk, baidīdamies, ka varētu izteikt vēl ko neveiklu. Viņ� nejutās lāgā, � bija pārņēmis tāds fizisks nelabums, it kā uzmāktos slimība, kā pirms diviem mēne�iem, kad ārsts bija konstatējis viņam kuņģī par daudz skābju.

�Padevīgais kalps... Kas man reiz jau sacīja: �Inteliģents ir katordznieks, piekalts pie vēstures ķerras.� D�agernauta kara rati... Viss tas ir blēņas. Arī barikādes � blēņas.� Viņ� lūkoja izrauties no atmiņām par Makarovu un sāka pat �iglāk soļot. Bet arī tas nelīdzēja.

�No prāta vai no sirds? Kā viņ� to teica? Izprātojis kaut ko aiz nevarības, tas ir viss. Neapdāvināts cilvēks...�

Atmiņas par Alakarovu viņ� pats sev iedvesa, bet cauri tām jautās kaut kas cits:

�Protams, �ie te ir diletanti. īstie dumpja lietpra�i ir uz laukiem. Viņi arvien no turienes cēlu�ies: Razins, Puga�ovs. Bet �is te biedrs Jakovs... kas viņ� tāds?� Pats sev nemanot, Samgins bija nonācis pie bulvara. Viņ� apstājās, palūkojās kailajos kokos, � tiem bija īsts ubagu izskats, it kā tie nekad vairs nespētu salapot. Mājās iet negribējās. Un vispār no mājas vislabāk bija vajadzējis aizbraukt tūlīt pēc Varvaras apvainojo�ā izlēciena. Samgins paskatījās pulkstenī un devās uz Goginu dzīvokli izpildīt Ļuba�as uzdevumu. Lai sasildītos un nekā nedomātu, gāja ļoti ātri. Gribējās, kaut viss ātrāk tuvotos beigām. Viņ� atcerējās Kumova vārdus:

�Cilvēka attieksme pret dzīvi atkarīga no pārvieto�anās izplatījumā. Mūsu, �ās zemes izplatījumam ir novilktas robe�as, kas aizvaino mūsu garu; bet arī tajās ...� Tālāk Kumovs bija sarunājis kaut ko juceklīgu par normaņiem Anglijā, Krievijā, Sicilijā.

Tuvodamies pa bulvāri Arbatam, Samgins izdzirda pa labi tālumā pazīstamo �āviena plīk�ķi, pēc tam otru. Ļoti mīksti noskanēju�ie �āvieni viņu nepārsteidza: ja ir uzceltas barikādes, tad, protams, jā�auj. Bet, kad viņ� bija pienācis pie laukuma, tad ieraudzīja, ka nedaudzie gājēji bēg no ta uz visam pusēm, slēpjas va�oņu traktiera sētā, tikai kāds gar� vecis ar kuju roka, turēdamies pie pleca puisēnam, lēnām un cienīgi soļoja talak pa laukuma vidu Arbata ielas virzienā. Ve�a stāvs likās it ka pazīstams, � ja nebijis puisēna, viņu varētu noturēt par Diakonu; tikai Diakons mēdza staigāt smagi, ar noliektu galvu, bet �is turēja galvu lepni un taisni � kā aklie.

Povarskas ielas pusē kāds gari izkliedza neskaidru vārdu, un vienlaiku ar to gar baznīcas stūri pretī Kļimam izskrēja drukna sieviete. Purinādama galvu kā zirgs, viņa elsoja:

� Ak kungs, ak...

Viņai pakaļ metās vīrietis melnā puska�ociņā, neķītri lamādamies, saķēra sievieti aiz �alles, kas bija viņai ap gaivu, un vilka atpakaļ, rīkodams:

� Stājies aiz baznīcas, muļķe, sātans, uz baznīcu ne�aus...

� Iz-klī-īst! � Samgins sadzirdēja sērīgu, stieptu saucienu; arī viņ� metās aiz baznīcas stūra un nostājās pie sienas līdzās vīrietim ar sievieti.

� Ciet klusu! � vīrietis pusbalsī komandēja, ar savu muguru piespiezdams sievieti pie mūra. � Nepīksti! Jānogaida, kurp viņi ies... Ak, esam gan piedzīvoju�i laikus! � viņ� nolamājās vēl dzēlīgāk iekaisu�ā balsī. Samgins piesardzīgi palūkojās gar stūri: laukumā vēl vienmēr �audījās trīs cilvēki: puisēns bija aizmucis no ve�a un skrēja uz Aleksandra skolas pusi, bet vecis, uz vietas stāvēdams, bakstīja ar kūju zemi un kaut ko runāja, � bārda viņam trīcēja. No Povarskas ielas iznāca gara auguma zaldāts, turēdams �auteni abās rokās; aiz viņa izklaidā, soļus desmit cits no cita, kūtri virzījās sīki zaldātiņi un kāds desmits privatcilvēku ar �autenēm, bet nodaļas vidū brauca lielgabaliņ� lietus novadcaurules resnumā; tā snuķis, mazliet noliecies, it kā ostīja bruģa akmeņus, apbērtus ar sniegu kā vistas olas ar pelavām. Līdzās lielgabalam baltkājaina, kā zeķēs apauta ruda zirga mugurā slinki līgojās alvas oficieris ar cara Nikolaja bārdiņu. Baltā cimdā tērptajā rokā viņ� turēja pātagu, �ad tad paceldams to līdz baltajai sejai zem melnās cepures, un kūpināja papirosu. Arī zaldāti, izņemot priek�ējo, rādījās kā no alvas; visi tie bija apdilu�i, izkliedēti* kā no da�ādām spēlēm kopā sajauktas kārtis.

Sieviete Samginam aiz muguras, pagrūzdama viņu uz priek�u, piesmaku�i ieķērcās, atskanēja apspiestas lamas, sitiens pa mīkstumu, bet Samgins kā apmāts skatījās, kā priek�ējais un līdz ar to vēl divi zaldāti, pieliku�i �autenes pie pleca, sāka �aut. Pirmais nokrita, augsti uzmezdams kājas, vīrs, kas skrēja uz Voz-dvi�enku; pēc tā, ceļos saļimdams, smagi nogāzās vecais un, sizdams ar kūju pa akmeņiem, balstīdamies ar roku uz bruģa, sāka vilkties pa zemi rāpus; viņa ka�okādas cepure nokrita, un tagad Samgins viņu pazina: tas bija Diakons.

Zaldāti iz�āva astoņas reizes; varēja dzirdēt, ka lode izsita kādu loga rūti. Priek�ējais zaldāts pagāja Diakonam garām, nepievērsdams uzmanību viņa aizsmaku�ajiem kliedzieniem, it kā viņu pat nepamanījis; tikpat vienaldzīgi pagāja garām vēl daudzi, � tie gāja neizturami lēni. Garām pabrauca lielgabals, tikko neaizķēris ar riteni Diakonu. Diakons visu laiku dauzīja ar kūju pa zemi un kliedza, bet, kad lielgabals bija garām, kāds zaldātiņ� � maziņ�, netīrs, it kā zaļganā puve�u krāsā, iezvēla ar �autenes laidi kā ar stampu viņam pa muguru; Diakons nedabiski saliecās, saslējās uz ceļiem, satvēra kūju abās rokās un sāka to vēcināt; te kāds privātais ar siksnu apjoztā mētelī pielēca pie viņa un tark�ķo�ā balsī iekliedzās:

� A, nelietis! Skaties, tas ir viņ� ...

Un pieliecies iegrūda Diakona miesā durkli kā podu dak�as krāsnī; vecis nogāzās, kūja nokrita pie kājām privātajam, kur� vēl stāvēja, vilkdams laukā durkli. Tas viss norisinājās brīnum ātri, neparastā klusumā, bet zaldāti visu laiku gāja vēl arvien tikpat nesteidzīgi, un tikpat lēnām brauca lielgabals; klusums it kā nepieņēma, liedzās uzņemt sevī �o juceklīgo, kūtro zaldātu soļu dipoņu, lielgabala dzel�aino rībē�anu, zirga pakavu vienmērīgos klakstienus uz bruģa akmeņiem un ievainotā vīra vārgos kliedzienus. Tas rāpās gar �ogu, dauzīja ar dūri aizvērtos va�oņu sētas vārtus. Samgins skaidri sadzirdēja, ka puve�ainais zaldātiņ� sacīja:

� Tu nejēdz ...

Samginam aiz muguras stāvo�ais vīrietis drūmi murmināja:

� Aklu ubagu noslepkavoja, neģēļi... skaties!

Sieviete smagi elpoja:

� Ak dievs! Iesim prom, Jegor�a, dieva deļ, iesim! Skat, lielgabals ...

Privātais, izrāvis laukā durkli un Diakonu pakustinājis, paņēma �auteni pie kājas, izvilka no kabatas lupatu vai cimdu, noslaucīja ar to durkli no apak�as uz aug�u, tad lupatu iebaza atpakaļ kabatā, bet ar delnu paglaudīja sev dibenu. Zaldātiņ�, lēkādams kā gumijas lelle, badīja ar durkli gaisā un skaidri saprotami runāja:

� Paskaties, ka jārīkojas � viens, divi! Atsit man �ito, � ka tu atsitīsi?

Privātais noņēma cepuri, pārkrustījās pret baznīcu, tad cepurē noslaucīja bārdaino ģīmi.

� So veci mēs jau sen pazīstam, tie�i tas pats vien ir, � viņ� ierunājās, bet te atskanēja vairāki �āvieni, zaldāts metās skriet, privātais, uzsviedis �auteni plecā, arī aizskrēja uz �āvienu pusi. Nograbēja lodes aizķerts skārds, kaut kur tuvu pabira sienas apmetums.

� Liekas, uz mums? � �ukstot iejautājās vīrietis ar puska�ociņu un, saķēris Samginu aiz pleca, pierāva sev tuvāk. � Tie iet uz Vozdvi�enkas ielu! � Ejam, kungs, apkārt! �iglāk!

Ar vienu roku grūzdams no muguras sievieti, ar otru viņ� vilka Samginu aiz baznīcas, versmīgi pūzdams:

� Ai � ai! Rau, pie kā novedu�i!

� Paldies dievam, ka tas lielgabals ne�auj, � �ņukstēdama gaudās sieviete.

� Ubagus slepkavo, ko? Gai�ā dienas laikā? Sakiet, kungs, � ko tas nozīmē? � vīrs stingri noprasīja un vēl stingrāk piebilda: � Jums to vajag zināt! Kam esat skoloju�ies?

� Jūs pats zināt � tauta ir nemierā, � Samgins atteica, zobus sakodis, bet vīrietis ar to nebija apmierināts.

� Tauta vienmēr ir nemierā, tas zināms. Nu, bet ta�u pasludināja brīvību, sak, sapulcējieties, apspriedīsimies kopīgi... tā es saprotu, vai pareizi?

� Nu iesim ta�u, Jegor�a! � sieviete lūdzās.

� Paga, mās, paga! Tie ir prom...

Noņēmis cepuri, Jegor�a noslaucīja ar to nosvīdu�o labi paēdu�a cilvēka seju, apaugu�u ar mīkstām, pasarkanām pūkām uz vaigiem un zoda, un �aurām, gai�ām a�elēm jautājo�i pavērās Samginam zem brillēm.

� Kas īsteni te trako? Aizpērn pie mums Sibirijā trakoja karavīri, nu bet tagad?

Samgins klusēja, lūkodamies uz laukumu, sajuzdams baismas no tagad tuk�ā klaja. Kājas bija pieliju�as smaguma, pat it kā piesalu�as pie zemes. Jegor�a vēl vienmēr runāja paklusām, bet satraukti, vēdinādams ar cepuri sev seju:

� Tas ta�u ne �im, ne tam, kā ka�oks vasarā...

Samgins ar pleca kustību atgrūdās no sienas un devās uz Arbata ielu sakostiem zobiem, elpodams caur degunu, � gāja un dzirdēja, ka viņa piesmagu�ās kājas dim uz zemes pārlieku dobji. Mugura un krūtis bija vienos sviedros. Viņ� jutās kā tuk�a pudele, � vēj� pū� kakliņā, un tā dūc:

� U-ū-ū .. .

Iedams soļus divdesmit atstatu garām Diakonam, viņ� pa briļļu apak�u paskatījās uz to, � vecais vīrs, kājas sarāvis, gulēja uz sarkana, saplosīta paklāja. No atstatuma �ā paklāja lēveri izskatījās biezi, krā�ņi.

�Cik cilvēkā daudz asiņu,� Samgins nodomāja, un �ī bija viņa vienīgā skaidrā doma visu ceļu līdz pat Goginu dzīvoklim.

Alekseja istabā sēdēja un stāvēja cilvēku divdesmit, un pirmais, ko Samgins sadzirdēja, bija Kutuzova balss. Dobja un aizsmakusi, tomēr viņa balss. Aiz ļau�u mugurām un galvām Kļims nevarēja viņu saredzēt, bet gai�i stādījās sev priek�ā tā smagnējo augumu, plato, stūrgalvīgo seju ar izsmējīgajām acīm, uz galda atbalstīto resno kreisās rokas dilbu un pa�pārliecināti komandējo�o labās rokas �estikulāciju.

4 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX

49

� Atļaujiet, biedri! � Samgins dzirdēja. � Nebūtu ne prātīgi, ne vēsturiski pareizi iztirzāt atsevi�ķas strādnieku kustības neveiksmes...

� Uzurpatorisku vadoņu noziedzīgās kļūdas! � uzkliedza Samgina blakusstāvētājs, drukns vīrs ar melnu bārdiņu un pensneju uz kupraina deguna.

� Prātīgāk ir uzskatīt tās par vēstures mācības stundām ...

Grūstīdams Samginu un sev priek�ā stāvētājus, vīrietis ar pensneju lūkoja izlauzties uz priek�u, bet neviens viņam negrieza ceļu, un viņ� kliedza pāri galvām:

� Cik strādnieku jūs iznīcināsiet?

� Mazāk, nekā to aiziet bojā ikdienas cīņā ar kapitālu, � ātri un it kā nevērīgi atbildēja Kutuzovs. � Un tātad, biedri...

Bet viņa balsi suīīgā un drūmā basā pārkliedza gara auguma cilvēks ar garu kaklu:

� Abas jūsu frakcijas tikai sadrumstalo sabiedrisko kustību un vadību; sacel�anos vajag vadīt vienai partijai, tā ir ābece.

� Ejiet mācīt �o ābeci bērniem! � nekavējoties atsaucās Kutuzovs.

Noskanēja Pojarkova rupjā balss:

� Biedri, kārtību!

Bet ļau�u kņada vēl nerimās, un, lai gan Samgins bija ļoii nomāktā omā, viņ� tomēr ievēroja, ka kliegts tika negantāk_L nekā agrākajās sanāksmēs parasts. �Protams, ka viņam vajag but te,� Samgins kūtri domāja par Kutuzovu,_ juzdams asu nepiecie�amību sevi atvieglot, pastāstīt, ko redzējis uz laukuma. Viņ�_ atpogāja mēteli, nezin kāpēc noņēma brilles un, tās kabata iebāzis, sāka skaļi izkliegt vārdus:

� Nupat Arbata laukumā ... � viņ� iesāka, būdams pārliecināts, ka runās ilgi un pla�i, piespiedīs visus klusēt, pateiks kaut ko satricino�u, bet nokliedza tikai da�us desmitus vārdu, tad pietrūka balss, pēdējos balsienus viņ� spiedzin izspiedza un tūdaļ arī izdzirda niknu Pojarkova rēcienu:

� Lūdzu izbeigt histērijas! Pie velna, kas tas tāds par diakonu? �eit netiek noturēti dvēseles aizlūgumi. Kārtību!

Kļims juta, ka ap acīm sagrie�as tumsa, kājas sagrīļojas. Pēc tam viņ� atjēdzās mazas istabiņas kaktā; viņam priek�ā stāvēja Gogins, turēdams vienā rokā glāzi, bet ar otru likdams viņam pie sejas ļoti aukstu un slapju dvieli.

� Kas jums notika? Jums no deguna tek asinis. Se iedzeriet ... Par kādu diakonu jūs kliedzāt?

Ledainais ūdens ar kaut ko skābu K|imu at�irbināja, da�os vārdos viņ� atgādināja Aleksejam, kas bija Diakons.

� Ahā, atceros, ve�uks agrarietis, jā, jā! Noslepkavoja? Hm ... tagad ceremonijas netaisa. Vakar mā�ele bija pagadījusies, dabūja kāvienu, � Gogins ātri, izklaidīgi sāka stāstīt, bet tad pēk�ņi dusmīgi piebilda: � Un bija arī pelnījusi: nekoķetē ar dro�sirdību, neau�ojies!...

Atsēdies uz dīvānā, viņ� no jauna �igli un lieti�ķi sāka bērt vārdus:

� Nu, kā jūtaties? Vai atspirgāt? Iesiet uz mājām? Paklau, tur jūsu pusē ir barikades, un pie tām vajag atrasties biedram Jakovam, nu, � �itādam ...

Gogins uzsita knipi un sarauca seju.

� Grūti pastāstīt, kāds viņ� ir, bet gan atradīsiet. �e viņam būs zīmīte. Jūs to noslēpiet papirosa iemutī, bet, papirosu aizsmēķēju�i, to atkal apdzēsiet. Gadījumā, ja kaut kas tāds, � nu, piemēram, ja jūs saķer, � tad iemuti nokodiet un sako�ļājiet. Vai ja? Zīmīte nedrīkst nonākt sve�ās rokās, � skaidrs? Nu, tad tā! Labu veiksmi!

Paspiedis Samginam roku, viņ� nozuda.

Samgins izgāja uz lieveņa, apskatījās apkārt, paklausījās � viss tuk�s un kluss, tikai kaut kur nama sētā skalda malku. Diena jau dzisa, pie debesīm stiepās sarkanu mākoņu jostas kā milzu kāpnes no apvār�ņa uz zenitu. Tas atgādināja tuk�o laukumu ar Diakona augumu sarkanos asiņu lēveros uz bruģa viņam apkārt.

Samgins gāja uzmanīgi, kā mēdz iet pavasarī pa iz�ākstēju�u upes ledu, paslepus vērodams aizslēgtās durvis, vārtus, maziņās, apklusu�ās baznīcas. Maskava bija kļuvusi nerunīga, bulvāri un ielas sarauku�ās īsākas.

�īsākas tāpēc, ka es ātri eju,� viņ� sprieda. Gribot negribot bija jādomā par to, ka pilsētā dzīvo vairāk nekā miljons cilvēku, no tiem se�simt tūksto�u vīrie�u, turklāt novietoti vairāki karaspēka pulki, bet strādnieku laikam mazāk par vienu simtu tūkstoti, apbruņoti no tiem, kā runā, ne vairāk par pieci simti. Un �ie pieci simti tur visu pilsētu bailēs. Bija skumji, jādomā, arī par to, ka Kļims Samgins, cilvēks, kam nekā nevajag, kas nevienam nav nodarījis nekā ļauna, steidzas ātri pa ielu un zina, ka viņu var nonāvēt. Kaut kuru brīdi. Nesodīti...

�... Strādnieki ir nolaidu�i rokas un dzīve apstājusies. Par dzīves virzītāju spēku izrādās strādnieku spēks ... Pēterburgā daļa studentu un vēl nezkādi ļaudis strādā pastā, atvietodami streikotājus...�

�īs domas uzdvesa Samginam aizvien baigāku apziņu par valsts varas bezspēcību un smagu nedro�ības sajutu.

�Valsts nespēka cēlonis ir tas, ka tā neizprot personības nozīmi ..��

Tas nebija prāta slēdziens, izrietējis no Samgina izjūtu chaosa, bet radās pats no sevis, it kā no malas, un nemaz neuzlaboja viņa garastāvokli. Viņ� gāja arvien �iglāk, cenzdamies paspēt pirms vakara krēslas.

�Es tūlīt redzē�u �o cilvēku, �o Jakovu... Ja es piedalos revolūcijā, tad tikai no savas brīvas gribas, nepiespiests, necerot neko iegūt, bet nevis kā politiķis. Es zinu, ka Ģedeona laiki ir garām un trīssimt karavīru nesagraus kapitālisma Jeriku.�

Bibliskais piemērs vēlreiz viņam atgādināja Ābrama upuri.

�Nūjā, � protams: strādnieku �ķira ir tas Izaks, kas tiek ziedots. Lūk, kāpēc es nespēju nostāties noteikti kopā ar tiem, kuri izdara �o ziedo�anu.�

Viņam �ķita, ka nu pēdīgi viņ� ir noskaidrojis savu izturē�anos, un no�ēloja, ka �ī doma viņam nav ienākusi prātā jau no rīta, kad pie viņa bija Makarovs.

�Nē, es neesmu nekāds padevīgs vergs!�

Iegājis savā ielā, viņ� jutās atkal mājās un sāka iet lēnāk. Drīz vien viņam ceļā nostājās cilvēks ar papirosu zobos un mauzeri rokā.

� Tas esmu es, Samgins.

Cilvēks klusēdams atkāpās sāņus un, ielicis pirkstus mutē, divi reizes skaļi uzsvilpa. Pāri barikādei gaiss bija sarkanīgs un ņirbēja kā migla, � nāsis kņudināja dūmu smaka.

Viņpus barikādes pie neliela ugunskura uz kastes sēdēja biedrs Jakovs un, ik vārdu skaidri izrunādams, stāstīja:

� Tātad mūsu strādniecības uzdevumi ir �ādi: gāzt patvaldību � viens! Bez kavē�anās atbrīvot mūsu biedrus no cietumiem un trimdas � divi! Organizēt savu strādnieku valdību � trīs! � Uzskaitot viņ� sita ar plaukstu uz kastes un ar tūbas zābakā apauto kāju uz sniega, � �īs skaņas atgādināja irkļu darbību, to klaudzienus laivas dullī�os un mīkstos �ļakstus ūdenī. Jakovā klausījās kādi se�i vīri, to skaitā divi studenti, Lavru�ka un Vasja ar savu tuklo ģīmi, � tas klausījās, uzacis saraucis, acis piemiedzis un apak�lūpu atkāris, tā ka varēja redzēt viņa sakostos zobus.

� Nu, un tātad �mēs pret caru neesam vieni, bet kopā ar visiem. Ta�u tālāk mēs iesim vieni un visi � pret mums. Kāpēc?

Samgins panācās ugunskura gaismā un pasniedza viņam papirosu.

� Iemutī zīmīte.

Jakovs lēnām un uzmanīgi attina vaļā iemuti; pieliecies pie uguns, ilgi to lasīja, tad iemeta papīriņu ugunī un noteica:

� Tā.

Izstiepis rokas ugunskura siltumā, lai gan tās nebija nosalu�as, Samgins apvaicājās:

� Bet vai jums nav bail, ka uz_ uguni sāks �aut?

� Pa nakti nelīdīs, � Jakovs pārliecināti atteica. � Naktī viņiem nav atļauts karot, � viņ� piebilda, un viņa lēnīgajā balsī skanēja izsmiekls.

Iejaucās Lavru�ka; tas ar lepnumu sacīja:

� �odien Kalan�evskas ielā viņus izvajāja kā suņus....

Piesēdies uz barikādes pakāpes, Samgins izstāstīja, ko bija redzējis, arī par Diakonu; tad pieminēja Dunajeva vārdu.

� Dunajevs? � �irgti iejautājās Jakovs. � Kāds viņ� izskatījās? � Un, noklausījies Kļima aprakstā, smaidīdams pamāja ar galvu.

� Tas pats ir! Viņ� pie mums Cita darbojas.

�Nav gan daudz viņu, ka cits citu pazīst,� Samgins pie sevis nodomāja.

Atkal atskanēja pakluss, divreizējs svilpiens.

� Savējie, � Lavru�ka sacīja.

Parādījās divi cilvēki: viens ar ziemenīcu galvā, � viņu sauca par Kaļitinu, un kopā ar to kāds ūsainis mednieka zābakos un īsā puska�ociņā. Sis vainīgā balsī paklusi ziņoja:

� Aizmuka.

� Ech, � Jakovs nopūtās un, ugunī nospļāvies, pievilka pie sevis Lavru�ku. � Tātad nu tā: rīt tu viņam pateiksi, ka baidies atklātā vietā runāt, � baidies, ka mēs ieraudzīsim, � vai tā?

� Zinu.

� Un paaicināsi viņu sarga būdā. Bet jūs, biedri Burundukov un Mi�a, būsiet jau tur. Nu, un tad es apie�u apkārt. Panfilovs un Trepa�evs ar mani. Līdzi ņemiet mauzerus, � �auteņu nevajag!

Students Panfilovs atdeva savu �auteni Kaļitinam; �is paņēma to, nopriecādamies:

� Sautenīte � strādnieka spieķītis!

Samgins devās uz mājām. Izsalkums mocīja līdz vēdergraizēm. Virtuvē uz galda dega lēta skārda lampa, pie galda sēdēja varkalis, tam iepretī pavārs, uz grīdas pie krāsns kāds gulēja; Anfimjevnas istabā skanēja divas vai trīs klusinātas balsis. Varkalis, vārdus aizgūtnēm bērdams, delnas pa galdu �ļūkādams, dusmīgi rājās:

� Tu putnubiedēkli, man ir meda|a, man ir Jura krusts, bet es tomēr...

� Muļķis, � aiz�ņaugtā balsī sacīja pavārs.

Parasti tas, arī dzērumā, Samginu ieraugot, mēdza godbijīgi paklanīties, bet �oreiz pat nepaskatījās, tikai blenza viņā baltām, murgaini izbolītām acīm.

Lampa, vāji apgaismodama pla�o virtuvi, kropļoja lietu apveidus, misiņa trauki plauktos bija ieguvu�i it kā līdzību ar iero�iem, bet baltais pavards izskatījās pēc kapa pieminekļa. Miglainajā gaismas pūslī abi ve�i bija nosēdu�ies tā, ka viņus �ķīra tikai galda stūris. Varkalim �ķita zaļganas kājas, un arī viņ� pats izskatījās caur un cauri vara oksida piesātināts. Pavārs līdz �zodam aizpogātā mētelī sēdēja priek� kusla vecī�a pārāk taisni un lepni; uzspīlējis cepuri sev uz ceļgala, viņ� �ņaudzīja to ar roku, bet ar otru plūkāja savas �ķidrās ūsas.

� Are�e, biedri Samgin, es ķīvējos ar Jūdasu, � varkalis sacīja, sizdams ar plaukstām pa galdu.

� Tu pats labs Jūdass un suns, � pavars atcirta un pievērsās Samginam: � Lieciet vecajai muļķei, lai izmaksa man algu!

Varkalis, uzlēcis kājās, melno zobu paliekas atviezis, kliedza:

� No�aut tevi, � tā tava alga! Vai saprotat, � Varkalis pieskrēja pie Samgina, � viņ� aizstāv caru, slepkavnieku! �Tam,� viņ� saka, �ir tiesības�... vai bendēt, jā?

� Ir, � pavārs atteica, un viņa acis vel vairak izbolījās, zods sāka trīsēt.

� Es esmu zaldāts! Vai saproti? Saproti? � izmisīgi kliedza varkalis, piesizdams ar dūri pie krūtīm kā pie dēļa, un nikni turpināja: � Divus termiņus viņam nodienēju, biju unters, saproti? Bet es viņu ... es viņu ...

� Vācies laukā! � pavārs iesēcās un, nometis cepuri uz grīdas, sāka mīdīt to kājām.

Samgins, ve�us vērodams, klusēja. Viņ� labi redzēja jandāla komisko pusi, bet redzēja, juta arī vēl ko citu, kas viņu nomāca. Abi ve�i bija vienāda auguma, abi kārni, ilgu gadu darbā izkaltu�i. Varkalim elpa tā gārdza, it kā visa viņa āda �irkstētu. Pavāra sīkais, vienmēr sarkanais ģīmītis likās nokrāsots tum�ā zemes krāsā; tas ķēmīgi raustījās, acis blenza kā ārprātā, bet varkaļa piemiegtās acis meta naida zibeņus; viņ� stāvēja pavāram pretī, spiezdams dūri uz sirds, un, kā likās, bija gatavs pavāru piekaut.

Samgins nostājās starp viņiem un cik spēdams iespaidīgi sacīja:

� Ludzu izbeigt ķildo�anos! Jūs, Jegor, savu algu saņemsiet. Jau �ovakar. Kur ir Anfimjevna?

Pavārs novērsās, pacēla no grīdas cepuri un, uzsitis ar to sev pa celi, uzmauca galvā. Varkalis drūmi atbildēja:

� Anfimjevna aizvilka ar ragutiņām kundzei mantiņas. Patvāris jums gatavs. Un arī vakariņas.

� Pateicos, � Samgins sacīja. � Bet � lūdzu netrok�ņot!

� Labi, � varkalis gurdā balsī apsolīja.

�Atkritu�i bērna prātā,� Samgins nodomāja, ieiedams ēdamistabā. Nodomāja un saviebās: ve�u strīdiņ� nebija ietilpināms �ais vieglajos vārdos.

�Ļuba�a, zināms, sacītu: rau, cik dziļi... un tā joprojām. Kaut ko tamlīdzīgu, par dzi|umu ...�

Stāvēdams istabas vidū, viņ� skatījās, kā no patvāra kūpēja garaiņi, apvīdami tējkanniņu virs dūmvada komforkas; uz lampas nekustīgo uguni, uz vientuļo glāzi un diviem ar salveti apklātiem �ķīvjiem, � stāvēja un domāja, laizdams gar gara acīm �ās dienas notikumus un cilvēkus, gaidīdams no sava saprāta kādu slēdzienu, kādu izskaidrojumu. Bija pārāk grūti visu �odien piedzīvoto ietvert vienā vai otrā frā�u sistēmā. Izsalkums ļoti mocīja, bet negribējās kustēt no vietas. Virtuvē vurvuļoja varkaļa balss, pēc tam bija dzirdami mīksti soļi, un varkalis, durvīs apstājies, sacīja:

� Biedri Samgin, jūs neatlaidiet viņu! Kur viņ� lai paliek? �ādās dienās � vai jel kur gatavo ēdienus? Nav ko vārīt. Protams, viņ� ir fanātiķis un pat idiots, tomēr strādnieka cilvēks.. .

� Vai viņ� jūs lūdza to man pateikt? � Samgins klusu apjautājās, skatīdamies uz ve�a izmītajiem tūbeniekiem.

� Viņ�? � varkalis ironiski izsaucās. � Viņ� tev ko lūgs, tāds... maita! Nosprāgs, bet nepadosies. Kur tie laiki, kop� es ap viņu ņemos! Nē, tas nav vis var�, � to tu nepārkalsi.

� Ir labi, � Samgins pārtrauca, redzēdams, ka vecais spējīgs vēl ilgi turpināt pļāpā�anu par sava ienaidnieka nesatricināmo stingrību. Varkaļa velteņi, uz grīdas no�vīkstēdami, nozuda. Samgins uzmanīgi pacēla galvu un noskatījās pakaļ tā kumpainajai mugurai. Pēc tam viņ� ēda aukstu, negar�īgu teļa gaļu, dzēra pārvārīju�os, rūgtu tēju un lūkoja atcerēties chro-nista Pimena vārdus: �Ne velti licis dievs... par liecinieku mani ilgus gadus� � un nevarēja atcerēties; kam par Jiecinieku? Kā tas tur teikts? Aiziet uz kabinetu pēc grāmatas neļāva kūtrība, kas pēc dienas noguruma istabas siltumā un neparastajā klusumā likās iezīdusies katrā miesas poriņā un �ovakar bija samanāma ne tikai dzirdei, bet arī gar�ai �- skāņa un rūgtena. Viņ� ilgi palika sē�ot �ai klusumā nekustīgs, baidīdamies iztraucēt sava prāta snaudu, uzmanīgi vērodams, kā tajā nogrimst visi nomoda iespaidi; tā klusām aizsedza dienu, kā sniegs apsedz uzartu lauku, grambainu ceļu. Bet abi pusplānprātīgie ve�i traucēja viņas rosmi, un Samgins, paņēmis lampu, aizgāja uz guļamistabu un noģērbdamies domāja par to, ka viņ� radīts tikai vecpui�a dzīvei un ka laulība ar Varvaru ir kļūda, vienīgi nepatīkama sagadī�anās.

�Ir ļoti iespējams, � ja nebūtu �ās laulības, es būtu kļuvis literāts. Es daudz un ļoti labi saskatu. Bet � es slikti formulēju, man ir pārāk maz vārdu. Kam pieder izteiciens: �Me�oņi un mākslinieki domā tēlos�? Labi būtu, piemēram, notēlot �os divus ve�us ...�

Ve�i nedeva miera. Samgins iegāja kabinetā, tumsā pēc taustes sameklēja grāmatu, atgriezās un apgulās. Izrādījās, ka bija kļūdījies: paņēmis ne Pu�kinu, bet �Napoleona vēsturi�. Viņ� iesāka skatīties Orasa Vernē zīmējumus, bet acu priek�ā rēgojās divi lamājo�ies ve�i.

�Mana nespēja izjust spēcīgas jūtas ir dabiska, ta ir kultūras cilvēka īpa�ība,� viņ� it kā strīdējās kādam pretī, tad iesvieda grāmatu Varvaras gultā un, lampu nodzēsis, paslēpa galvu zem segas.

Viņu uzmodināja saraustīti �āvienu trok�ņi kaut kur tik tuvu, ka logu stikli pie katra �āviena, nepatīkami nod�inkstēdami, iedrebējās, un �ī d�inkstoņa atsaucās kā �ermuļi Samgina muguras ādā un kājās. Viņ� izlēca no gultas, paķēra bikses, pieskrēja pie aizsalu�ā loga, � uz ielas zem rīta saules slīpajiem stariem lēkāja pelēki cilvēku stāvi.

�Aizmirsu�i aizvērt logiem slēģus,� sa�utis domāja Samgins. Steidzīgi, uz vienas kājas lēkādams, viņ� pūlējās otru kāju iedabūt izbiedētajās biksēs, � tās rāvās laukā no rokām, bet aiz loga rībēja un tark�ķēja. Pa logu caur ledus puķēm varēja saskatīt, ka uz ielas līdzīgi milzīgām storēm, izstiepu�i uz priek�u �autenes, gulēja �etri zaldāti; piektais, vienam no tiem aiz muguras pietupies, �āva, balstīdams elkoni uz ceļgala, un �auteņu durkļi pec katra �āviena palēcās, it kā ostīdami gaisu un vērodami, kurp aizlido lodes. Samgins, ar vienu kāju biksēs, metas pie gultas, paķēra no naktsgaldiņa brauniņu, bet nosvieda to gultā, uzvilka bikses, rītakurpes, svārkus un pieskrēja atkal pie loga; zaldāts, kas bija �āvis no ceļgala, pārsviezdamies no vieniem sāniem uz otriem, tagad vēlās pa ielas bruģi uz ietvi; tas, kas gulēja viņa priek�ā, bija nozudis, bet pārējie trīs vēl arvien gulēja un �āva. Samgins labi dzirdēja, ka no kreisās puses tiek �auts bie�āk un iespaidīgāk nekā no labās, no barikādes.

�Protams, visus ap�aus!�

Paķēris revolveri, viņ� izskrēja priek�istabā, iemauca kājas botēs, apvilka mēteli un, izskrējis uz virtuves lieveņa, apstājās:

�Glābjas ... bēg ...�

Pār pagalmu cits aiz cita, grūstīdamies, aizsteigdamies cits citam garām, uz Samgina �ķūni skrēja Kaļitins, Panfilovs un vēl trīs; blakus vārtiem pie mazajiem vārtiņiem stāvēja sētnieks Nikolajs ar dzelzs lauzni rokās, lūkodamies pa �ķirbu laukā uz ielu, bet pagalma vidū meta krustus Anfimjevna, pacēlusi seju pret lāsainajām debesīm.

� Kas tur notiek? � pieskrējis pie Nikolaja, Samgins klusītēm jautāja.

� Pa�reiz... apiet no muguras, � Nikolajs at�ukstēja.

�eit, brīvā gaisā, �āvieni rībēja skaļāk, un pēc katra no tiem uznāca tieksme sapurināt galvu, lai izkratītu no ausīm sauso, ploso�o skaņu. Dzirdami bija skrejo�o lo�u gaudīgie svilpieni. Samgins atskatījās atpakaļ � �ķūņa durvis bija vaļā, dibensiena atjaukta, aiz pla�ā cauruma pret debess zilgmi redzams kails koks, � �ķūnī neviena nebija.

� Dzi! � sētnieks paklusu iesaucās un, atrāvis vārtiņus va)ā, izskrēja uz ielas. Tur pavisam netālu skanēja daudzbalsīgs kliedziens:

� Ur-rā-ā!

Samginu arī rautin izrāva uz ielas, it kā viņ� būtu pie sētnieka piesiets. Viņ� redzēja, ka Nikolajs atvēzējies nosvieda lauzni tuvākajam zaldātam zem kājām, pats pēk�ņi atradās tam blakus un, �auteni saķēris, iebļāvās:

� Dod �urp, maitasgabals!

Samginam �ķita, ka Nikolajs, pacēlis zaldātu no zemes, kratīt nokratīja to no �autenes un, kad zaldāts pagrieza viņam muguru, iekrāva tam ar laidi un nogāza zemē, kliegdams:

� Lodes dod �urp!

Zaldāts nogāzās knūpu, pavēlās uz sāniem un sāka krampjaini taustīties sev ap vēderu. Viņpus ielas pie vārtiem stāvēja otrs tāds pats maziņ�, zaļgans zaldātiņ�, ar durkli maisīdams gaisu un klik�ķinādams aizslēgu, bet viņa �autene ne�āva. Nikolajs, atvēzējis �auteni kā nūju, skrēja tagad uz to; zaldāts, izlicis kreiso kāju uz priek�u, izstiepa durkli, kļuva vēl mazāks un uzkliedza:

� Vācies prom!

Nikolajs lamādamies izsita viņam �auteni no rokām, paķēra to un, abas �autenes augstu pacēlis, auroja:

� R-rokā! Atdod lodes!

Zaldātiņ�, muti iepletis, lēnām noslīdēja gar vārtiem pie zemes un, aizsedzis ar piedurkni seju, sāka tāpat taustīties sev gar vēderu. Nikolajs iespēra viņam ar kāju un devās uz barikādi. Gar to no viņas puses tam pretī cits pakaļ citam izskrēja cilvēki, visiem pa priek�u joņoja Lavru�ka, kliegdams:

� Ņem nost patronas!

Samgins redzēja, ka Lavru�ka pieskrēja klāt zaldātam pie vārtiem un kaut ko tam kliedza, bet zaldāts satvēra viņu aiz kājas, parāva, � Lavru�ka uzgāzās viņam virsū, bet zaldāts tūdaļ atradās virspusē. Lavru�ka izmisīgi iekliedzās:

� Tēvoci Mikola ...

Vienu �auteni nosviedis zemē, sētnieks slaidiem lēcieniem metās pie viņa. Samgins aizvēra acis ...

Viņ� nedzirdēja, kad apklusa �au�anās, � dzirdes atmiņa viņam vēl vienmēr skanēja sausie, niknie sprak�ķi; bet viņ� tomēr saprata, ka nu viss jau ir galā. No �ķērsieliņas un no bulvara skrēja uz barikādi tās aizstāvji, viss norisinājās ļoti trok�ņaini un jautri, visi runāja reizē.

� Tas, biedri, neiznāca slikti!

� Gan pamazām iemācīsimies ...

� Jakovs pareizi aprēķinājis!...

Students Panfilovs ar varkali ieveda zaldātu pagalmā, tas �ņukstēja, bet varkalis viņu dusmīgi rāja:

� Tas tev, brālīt, par mācību! Kam lieni, kur nevajag!

Otrs zaldātiņ� pie vārtiem gulēja knūpu zemē, no�ķiebis galvu uz sāniem asiņu paltī, � no tās cēlās viegli garaiņi. Klibodams, pieliecies berzēdams ceļgalu, no barikādes viņas puses iznāca Jakovs un skarbi rīkoja.

� Lūdzu norimt, biedri! Zaldātu un Vasju ienesiet dārzā! �igli...

Sētnieks smejas apskurbu�us smieklus; Kļims vēl nekad nebija dzirdējis, ka Nikolajs būtu smējies, un nekad nebija dzirdējis tik histēriski spiedzo�us vīrie�a smieklus.

� Divas �autenes atņēmu, � viņ� klaigāja, � smalki, vai ne, brālī�i? � Viņ� plijās visiem virsū, uzmācīgi dēvēdams tos reizēm par brālī�iem, reizēm par biedriem.

�It kā jautā: biedri vai brālī�i?�

Sī sētnieka uzve�anās Samginu sevi�ķi pārsteidza: �is cilvēks ik sestdienas un svētdienas gāja baznīcā, un nu viņ� priecājas, ka varējis nesodīts nokaut cilvēku. Pārējie Nikolaju lielīja, sita viņam uz pleca, � viņ� smīnēja un spiedza:

� Ja nebijis manis, � puikam būtu beigas!

Pa namu vārtiem piesardzīgi lūkojās laukā iedzīvotāji. Da�i no viņiem sarunājās ar barikādes aizstāvjiem, � Samgins to redzēja pirmo reizi, un viņam likās, ka tie smaida aiz tāda pa�a nenoteicama, mulsa prieka, kāds tramdīja un glāstīja arī viņu pa�u.

Viņam līdzās piestājās Jakovs, izņēma viņam no rokas brau-niņu, pacēla to tuvu sejai kā ostīdams un sacīja:

� Tie ir jāizjauc un jātīra pa da|ām, ar petroleju. Sito jūs esat turējis mitrumā.

Viņ� ielaida revolveri Samginam mēteļa kabatā un apklusa, skatīdamies uz biedriem un kustinādams Ūsiņas.

� Vai jūs ievainots?

� Sasitu celi, � Jakovs atbildēja un smīnēdams saķēra aiz pleca Lavru�ku. � Vai dzīvs, bendesmais? Tomēr es tev visas ausis noplūk�u, lai tu mani klausītu...

� Biedri Jakov! � Lavru�ka lūdzo�i atsaucās. � Dodiet tak man ar kādu �autenīti, Nikolajam ir divas! Man ta�u jāiemācās. Es jau ne�autu uz cilvēkiem, es �autu bulvārī uz lukturiem � pa vakariem, kad satumst.

Jakovs neatbildējis uzmauca cepuri puikam uz acīm, atgrūda viņu un stingrā balsī uzsauca:

� Biedri � mieru! Dancot vēl par agru! Savās vietās!

Samginam garām pagalmā ienesa nonāvēto zaldātu, � aiz rokām viņu turēja vīrs ar vati ausī, aiz kājām students Panfilovs.

� Naktī iznesīsiet uz bulvara. Tāpat arī Vasju, � Jakovs, viņus sev garām laizdams, paklusi caur degunu noteica un sekoja tiem pagalmā.

Samgins izvilka no bik�u kabatas pulksteni, � tas rādīja trīsdesmit divas minutes pāri vienpadsmitiem. Bija patīkami sajust uz delnas pulksteņa silto spiedienu. Un vispār viss viņam �ķita tā neikdieni�ķi, patīkami baigi. Debesīs kusa pūkaina medus krāsas saule. Uz ielas iznāca feld�eris Vinokurovs ar apdauzītu skārda spaini un kapli, apkaisīja asiņu palti ar pelniem, tad atkal sakasīja tos kopā un sarausa atpakaļ spainī. Viņ� to izdarīja tikpat ātri un vienkār�i, cik �odien ātri un vienkār�i norisinājās viss neikdieni�ķais un baigais �inī ielas daļā.

Kļims nodrebēdams iegāja pagalmā. Uz virtuves lieveņa sēdēja kalsnējs zaldātiņ� dzeltenu vecī�a seju un tum�ām a�elēm ar lieliem redzokļiem; mazo galviņu �ūpodams, viņ� greizi smīkņāja ar plānajām lūpām un paklusā, zobgalīgā tenoriņā sarunājās ar Kaļitinu un ūdensvadu meistaru:

� Ka es esmu no rezerves bataljona, tas vienalga, tas ir viss viens: uz zaldātu �aut nevar, nav brīv...

� Bet tu uz mani vari? � dobji atjautāja drūmais ūdensvadu meistars.

Jakovs sēdēja blakām lievenim uz malkas �ķilām un, lūkodamies sāņus uz vārtiem, klusēdams smēķēja.

� Es uz tevi varu, es esmu zaldāts, esmu devis zvērestu pret iek�ējiem ienaidniekiem ...

Ūdensvadu meistars pārsvieda �auteni kreisajā rokā un ar labās rokas delnu piesita gūsteknim pie pieres:

� Bet ja nu es ar esmu zaldāts?

� Nu, to tu melo.

� Meloju?

� Mitējies, Timofejev, neaiztiec! � Kaļitins sacīja, gūstekni apskatīdams.

Bet Timofejevs atlēca nostāk un sāka izrādīt ar �auteni da�ādus paņēmienus, pēc katra no tiem nikni noprasīdams:

� Vai redzēji? Redzēji, plukata? Redzēji?

Un, izdarījis izklupienu uz priek�u ar durkli pret zaldatu, iekliedza �im sejā:

� Tenginskas pulka, ceturtās rotas, Zachars...

Jakovs strauji piecēlās un atgrūda viņu ar plecu, teikdams:

� Iedodiet viņam vēl arī savu adresi! � Un viņ� pievērsās zaldātam: � Uz tādiem, re, muļķiem kā tu arī turas viss Jaunums ...

Tas, galvu noliedzo�i grozīdams, nopūtās un atteica:

� Zaldātu muļķu nav. Bet jūs esat cara un tēvijas nodevēji un jūsu tiesa ...

Ūdensvadu meistars atvēzēja kreiso roku sitienam, bet Jakovs, pagrūdis viņa elkoni uz aug�u, sitienu novērsa:

� Tomēr, biedri, disciplinai vajag būt.

Zaldāts no cepures naga apak�as pacēla tum�ās acis uz Jakovu un jau vienkār�āk, bez iespītības, pat ar pielaidīgu laipnību sacīja:

� �autenes paņēmienus arī privātie veikli taisa. Rau, tas, � viņ� parādīja ar roku sev pār plecu, � kuru ieveda mājā, tas tev iztaisīs, kā tik vien vēlies!

� Civilists? � jautāja Kaļitins, pavilkdams cepuri uz acīm.

� Nūja.

� Vai viņ� brīvprātīgais? � Jakovs mierīgi jautāja.

� Tirgotāja palīgs, tirgojas ar sēnēm.

� Es prasu � vai noda|ā viņ� brīvprātīgais?

� Mēs visi esam brīvprātīgie, � zaldāts tagad jautājumu saprata un, par jaunu nopūties, piebilda: � Pēc uzaicinājuma � kas vēlas.

Visi trīs vīri pievirzījās tuvāk zaldātam.

�Nonāvēs,� Samgins iedomāja, ar diviem so|iem veica lieveņa piecus pakāpienus un iegāja virtuvē.

Tur pie galda sēdēja puisis rūtainos svārkos un svītrainās biksēs; viņa tuklie vaigi bija apaugu�i ar biezu, dzeltenu vilnu, no lielajām, gai�pelēkajām acīm, �o vilnu mērcēdamas, plūda asaras; ar vienu roku viņ� turējās pie galda, ar otru pie krēsla sēdekļa; kreisā kāja, kaila un virspus ceļa aptīta ar dvieli, gulēja izstiepta uz koka krēsla.

� Redziet, kungs, man kāju sakropļoja, � viņ� raudulīgi griezās pie Samgina.

� Pink�ķ vienā pink�ķē�anā, � jautri izbrīnījies izsaucās Nikolajs, drāzdams ar nazi garu nūju. � Pat meitietis nevarētu tik daudz sapink�ķēt!

� Es lūdzu, kungs, aizstāviet mani! � puisis vaimanādams lūdzās. � Jūs esat advokāts ...

� Viņ� nesa mums �āvētas zivis, � Nikolajs iejaucās un sāka steidzīgi vēl ko runāt, bet Samgins viņā neklausījās.

�Viņ� mani pazīst! Kad viss būs galā un ja viņ� tad paliks dzīvs...� Tālāko vārdu nebija vajadzīgs, �ī atskārsme radīja ļoti smagu sajūtu.

No Anfimjevnas istabas ar apsienamo saiti rokā iznāca students Panfilovs un istabene Nastja ar ūdens bļodu; students nometās ceļos, tīdams vaļā pui�a kāju, bet tas, acis cie�i aizmiedzis, sāka gaudot:

� O-ū-ū! Advokātā kungs, esiet jūs par liecinieku! Es iesūdzē�u tiesā...

� Skat, kur nejēga! � students iesaucās un sāka smieties. � Un kāda joda kliegdams? Kauls nav skarts. Beidz jel reiz bļaut, slīmest! Pēc nedēļas varēsi dancot...

Bet puisis brēca un smilkstēja vienā laidā; virtuve skanēja no studenta uzbrēcieniem, Nastjas dusmīgajiem starpsaucieniem, sētnieka nepārtrauktās pļāpā�anas. Samgins stāvēja, cie�i piespiedies pie sienas, skatīdamies uz plīts noliktā �autenē. �autenes durklis stiepās pār plīts malu un svīda uz grīdas sīco�ā patvāra garaiņos, � no durkļa gala pilēja gai�i pilieni.

� Pasniedziet nūju! � students griezās pie Nikolaja, bet puisim nokomandēja: � Celies aug�ā! Nu, pieturies pie manis, ņem nūju! Vari nostāvēt? Nu, redzi nu! Bet tu bauroji! � Puisis stāvēja, muti sa�ķiebis, un pūta:

� Ak kungs, ak kungs ...

Atvērās durvis uz pagalmu, un cits pēc cita ienāca Jakovs, zaldāts un ūdensvadu meistars; zaldāts aplaida virtuvei skatienu un sacīja:

� Atdodiet manu �auteni, � rau, kur tā ir!

Jakovs piegāja pie pui�a un, uz zaldatu radīdams, visai rāmi noprasīja:

� Vai �is komandēja jūsu nodaļu?

� Jā, viņ�, � puisis atbildēja, taustīdams kāju.

� Viens?

� Bija arī otrs, vecāks; tas aizbēga.

� Jūs, kungi, nekādā ziņā nevarat būt mani tiesne�i, � zaldāts nopietni sacīja. � Jūs man nevarat nekā padarīt, tādēļ ka es, pildīdams pavēli...

� Nu, biedri, � Jakovs pagriezās pret ūdensvadu meistaru.

Samgins iegāja ēdamistabā.

�Man jāpasaka Jakovam, ka �is idiots mani pazīst, tāpēc ka ...�

Bet ieganstu, kālab lai to ziņotu Jakovam, nekādu neatrada.

�Cik tas viss... muļķīgi!� viņ� nodomāja, apsēzdamies pie loga. �Nelabojami, bezcerīgi muļķīgi.�

Lavru�ka ienesa patvāri, pa skrējiena galam uzdrāza to uz galda un, izpletis muti līdz ausīm, blenza uz Samginu, kaut ko gaidot. Nekā nesagaidījis, pats klusi ierunājās:

� Zaldātu katrā ziņā no�aus, dievvārds.

� Viņu vienu? � pavisam vienaldzīgi apvaicājās Samgins.

� Es �autu abus! Velns ar ārā! Viņu ir daudz, mūsējo � saujiņa ...

� Jā, � Samgins nenoteikti atsaucas.

Lavru�ka tecēja jau uz durvīm, bet pagriezās vēl atpakaļ un aizrautīgi stāstīja:

� Viena lode norāva dēli, bet dēlis � kā lika biedram Jakovam pa kāju, �is tā i sagriezās kā spole! Bet es atsitos ar galvu pret lādi, kad Vasju no�āva. Tak es to tikai aiz izbīļa. Bet students Kosarevs, � kā tas stenēja, kad viņu ievainoja...

Viņ� aizskrēja. Samgins, tēju uzliedams, lūkodamies, kā no krāna tek verdo�a ūdens strūkla, juta, ka viņam zem ādas skraida salti �ermuļi.

�Puikam taisnība: cīņai ir jābūt ne�ēlīgai...�

No virtuves dīvaini skaidri bija dzirdama Jakova_ balss.

Samgins vilcinādamies piecēlās, izgāja patum�ajā istabā blakus virtuvei, izvilka no mēteļa kabatas revolveri un palūkojas virtuvē; tur Jakovs sarunājās ar Nastju:

� Un tā. redzi, strādnieku cilvēki nomokās arī savas pa�u muļķības dēļ ...

� Vai nevēlaties tēju? � Samgins piedāvāja.

� Pateicos, nav vaļas.

Tad Samgins parādīja viņam revolveri.

� Bet vai jūs nepamācītu, kā tas tīrāms!

Jakovs paņēma brauniņu un iebāza sev meteļa kabatā.

� Mums te ir viens �ā aroda meistars, tas to izdarīs.

Samgins gribēja aizvērt durvis, bet Jakovs, aizlicis kāju tām priek�ā, jautāja:

� Man teica, ka ievainotais jūs pazīstot.

� Jā, iedomājieties...

Siedams uz krūtīm kopā ba�lika stūrus, Jakovs domīgi sacīja:

� Jums var celties nepatik�anas ...

� Iespējams. Protams, tādā gadījumā, ja sacel�anās beigtos bez panākumiem, � Samgins atteica un pats juta, ka_ ir pie�ķīris �iem vārdiem jautājuma izteiksmi. Jakovs pavērās viņā, pavīpsnāja un, iedams uz āra durvīm, skaidrā balsī noteica:

� Ja ne �oreiz, tad � citreiz...

Atgriezies ēdamistabā, Samgins sērīgi piegāja pie loga. Pie iesārtajām debesīm lidoja kovārņu bars. Iela tuk�a. Garām aizskrēja students ar �auteni rokā. No pavārtes izlīda kaķis. Raibs � melns ar baltu. Samgins piesēdās pie galda, pielēja glāzi tējas. Kaut kur iek�ienē, ļoti dziļi, viņ� sajuta it kā augoni. Ne sāpīgs, bet grūts, tas auga augumā. Uz�ķērst to ar vārdiem negribējās.

�Sis zaldāts, protams, ir muļķis, bet uzticīgs kalps. Tapat kā pavārs. Kā Anfimjevna. Taņa Kuļikova. Un arī Ļuba�a. Patiesībā sabiedrība balstās tie�i uz tādiem. Viņi pa�aizliedzīgi ziedo visu savu dzīvi, visus savus spēkus. Nekāda organizācija nav iespējama bez tādiem cilvēkiem. Nikolajs ir citāda tipa ... Un tāpat tas ievainotais �āvēto zivju tirgotājs ...�

Tie�i par �o cilvēku nepatika domāt, jo par viņu domāt �ķita pazemojo�i. Augonis kļuva sāpīgs, radot nelabu dū�u, kā uz vem�anu. Atbalstījies ar elkoņiem uz galda, Kļims Samgins iespieda deniņus plaukstās.

�Cik bezjēdzīga ir dzīve ...�

Ienāca Anfimjevna un, neizlaizdama no rokas durvju tverekli, noļima uz krēsla.

� Jegors ir nozudis, � viņa ar aiz�ņaugtu, sve�ādu balsi sacīja un, pacēlusi zilganos acu plakstus, iepleta uz Kļimu blāvus, stiklainus acu ābolus sarkanu dzīsliņu tīklojumā. � Nozudis, � viņa atkārtoja.

�Drausmīgas acis!� Samgins nodomāja un klusām iejautājās:

� Nu, ko �ie izlēmu�i par tiem... zaldātiem?

Anfimjevna smagi piecēlās, piegāja pie bufetes un tur, traukus �ķindinot, arī ievaicājās:

� Bet ko ar tiem lai dara? � Un, nākdama ar tasi rokā pie galda, nomurmināja: � Naktī aizvedīs kaut kur patālāk un tur tad arī no�aus.

Samgins izstiepās uz krēsla taisnāk, gaidot, ko vēl viņa teiks; bet vecā, grūti elpodama, caur degunu �ņākādama, ilgi lēja tasē tēju; rokas viņai trīcēja, pirksti ne uzreiz varēja paņemt cukura graudu.

� Katram sevis �ēl, � viņa noteica, sēzdamās pie galda.

� Tāda ir dzīve.

Samgins piekusa gaidīt un stingri, pat bargi noprasīja:

� Ir vienu, ir otru?

Cukuru sīkos gabaliņos skaldīdama, Anfimjevna nesteigdamās īdzīgi un vienaldzīgi sāka stāstīt:

� Es Jakovam teicu: laidiet, biedri, to zaldātu vaļā, vai nu viņ� ļauns cilvēks? Viņ� ir muļķis, bet ko tur nu muļķus �aut? Michailo � tas cita lieta, tas te visapkārt visus pazīst, � ir Vinokurovu, ir Lizabetes Konstantinovnas krustdēlu, ir Zatjosovu ģimeni, � visus! Viņ�, āre, ir nelaiķa Mitrija Petrovi�a dēls, � kazi atceraties: papliku pakausi, pie Raspopoviem sētas mājā dzīvoja. Uzvārdā Borisovs. Bija dzērājs, bet gudrs, lāga cilvēks.

Runājot viņa pastarpēm strēba tēju, bet izdzērusi piesita ar nagu pie tasītes.

� Nu re, � jaunajā servizē jau plīsums! Ak tu Nastasja, � lācenes ķetnas ...

Samgins klausījās vecenes gausajā runā, un krūtīs auga un kūsāja, viņu sasildīdamas, cienības un pateicības jūtas pret veco sievieti. Priecādamies par �o sajūtu, viņ� pat neatrada vārdu, kā to izsacīt.

� Michailo turklāt ir arī ievainots, es saku. Lāga cilvēks �is biedrs Jakovs. Tāds stingrs. Un visu saprot. Visu. Jegoru visi lamā, bet viņ� ar Jegoru runā vienkār�i... Kurp gan tas Jegors būs aizgājis? Man pietrūkst sapra�anas ...

� Jūs tik bie�i ar viņu ķildojāties, � Samgins laipni atgādināja.

Vēl vienmēr apskatīdama tasi un tink�ķinādama pa to ar zilu nagu, Anfimjevna sacīja:

� Vīrs.

� Ko? � Samgins iejautājās, pārliecināts, ka viņa pārteikusies; bet vecā nopūtusies atkārtoja to pa�u vārdu:

� Vīrs. Manējs liktenis.

Viņas redzokļi it kā uzliesmoja, iemirdzējās uz mirkli un tūlīt atkal aizmiglojās, izdzisa aiz pelēkas asariņas. Nekā neredzo�ām acīm uz galdu blenzdama, ar drebo�u roku pa to taustīdamās, viņa nolika tasīti apak�tasītei garām.

� Vienpadsmit gadu sadzīvoju ar viņu. Laulībā. Trīsdesmit septiņus dzīvojām �ķirti. Gadās, satiekamies kaut kur � sve�s. Pirms pēdējās sastap�anās deviņi gadi nebiju redzējusi.Domāju, ka jau nomiris. Bet viņ�, paskat, Sucharevkas laukumā �ulikus ar pīrāgiem baro. Tāds, lūk, meistars viņ� man, ak, jā.

Priek�auta stūrī acis slaucīdama, viņa ie�ņukstējās un ievaidējās kā jaunuve.

Samgins piecēlās aizkustināts un tie�ām no sirds tai sacīja:

� Jūs, Anfimjevna, esat izcila sieviete! Taisnību sakot, lielisks cilvēks! Visa dzīve ta�u turas uz �ādu cilvēku pazemīgajiem un neizsīksto�ajiem spēkiem, kāda esat jūs! Jā, tā tas ir...

Viņam iegribējās uzrunāt Anfimjevnu vārdā un tēva vārdā, bet viņ� nezināja tās vārdu. Bet vecā, izmantodama klusuma brīdi, runāja tālāk:

� Nu, ko nu tur... Bet, palūk, Varju�a ... Es viņu kā pa�as meitu mīlēju, mūķenes dievam tā nekalpo, kā es par viņu gādāju, bet viņa mani noplīsu�u palagu dēļ par zagleni noturēja. Kliedza, kājām grīdu dauzīja, � tur, pie melnās sotņas, pie tā buļļa. Kā tad man bija ap sirdi? Palagi tak aizgāja ievainotajiem. Visi citi kalpotāji streikoja, bet es, mīļais, strādāju! Tu

5 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX domā � man nebija kauns? Un tāpat par tevi ar, � tu, āre, esi te, � te nāve apkārt staigā, bet viņa aizgāja, jā-ā!

65

Samginam netikās vairs runāt un arī skatīties uz veceni k|uva neveikli.

� Nu, kas bijis � bijis, � viņa piecēlās. � Bet ar ko es lai tevi pabaroju? Mājās nekā nav, dabūt nekur nevar. Zēni ar izsalku�i. Augu dienu un nakti izsalu�ies. Savu naudu es visu esmu izbarojusi. Nasteņka savu ar. Būtu tu iedevis naudu .. .

� Protams! � Samgins sarosījās. � Pats par sevi saprotams. �e būs...

� Nu tad pagatavo�u olu kulteni. Aku�erei vistas vēl dēj.. .

Kad Anfimjevna bija izgājusi, K|ims jutās brīvāks. So|odams pa istabu, viņ� domāja par to, ka dzīvo kā �ūpolēs: uz aug�u, uz leju.

�Brīnum pareizi Sologubs to ir pateicis...�

Gribējās izdomāt savus pa�a, vēl neviena nesacītus vārdus, bet tādi neradās, � uz mēles grozījās tikai veci, sen dzirdēti.

�Tie�ām noslēpumaina tauta. Tauta, kas vispirmām kārtām risina morales problēmas. Marksisti dziļi alojas... Cik vienkār�i Anfimjevna iz�ķīra jautājumu par �o Michailo.. .�

Viņ� no jauna sajuta pateicības uzplūdus pret veco verdzeni. Bet tagad �ai pateicībai piejaucās klāt apmulsums, ļoti līdzīgs kaunam. Bija nez kāpēc neveikli palikt vienatne pa�am ar sevi. Samgins saģērbās un izgāja pagalmā.

Nikolajs vārstīja ciet un vaļā mazos vārtiņus, � tie griezīgi �īkstēja; viņ� ar lauzni tos pasvīrēja augstāk un saka ar cirvja pietu dzīt virās iek�ā naglu, � zobos viņ� turēja vēl divas naglas. Viņ� strādāja glu�i tāpat kā vienmēr, un_ to, ka viņ� nogalinājis zaldātu, negribējās atcerēties, negribējās pat ticēt, ka tas noticis. Arī uz ielas viss bija tāpat kā ik dienas, jauns bija vienīgi sarkanīgais plankums pie vārtiem viņā pusē ielai, � feld�eris Vinokurovs nebija tomēr to glu�i noskrāpējis. Arī saule bija blāvi sarkana. Gaisā lidinājās retas sniegpārslas, un arī tās sārtojās saules staros, kā tas bie�i mēdz būt ziemu spilgtos saulrietos.

Uz kaimiņmājas lieveņa sēdēja Lavru�ka divatā ar nosek�ē-ju�u puisi; puisis bija sajozies ar zaļu jostu, un pie sāniem viņam bija mauzeris koka futrālī. Viņ� gar�īgi smēķēja papirosu, bet Lavru�ka viņam saka:

� Man patīk bīties; ir tik interesanti, kad no bailēm salti �ermuļi skrien pa muguru.

Puisis nospļāvās, uzķēra kā mu�u saujā prāvāku sniegpārslu, atpleta sauju � tā bija tuk�a. Viņ� pasmīkņāja un sacīja:

� Mani pie bailēm pieradināja saimnieks; es strādāju pie skursteņslauķa, jo biju bārenis. Cik rei�u viņ� tikai uzbļauj: �Rāpies, mēsls, suņa bērns!� Mūra sienā ar rāpsies aug�ā, ne tikvien kaut kur citur. Viņ� bija arī krā�ņu mūrnieks... Viņam nāca smiekli, ka es baidījos.

� Negants?

� Skaidrā prātā jautrs. Arvien uzprasīja: �Kā svie�as � vai galva vēl grie�as?� Tikai reti viņ� gan bija skaidrā prātā.

Puisim bija maziņas, bet ļoti spodras acis, līdz dzīlēm pilnas zila zaiguma.

Garām aizgāja divas sievietes; viena no tām, pārkāpusi pār asins plankumu, pagriezās atpakaļ un teica otrai:

� Paskaties, � it kā zirgs uzkrāsots!

Otra neatskatījusies satinās cie�āk �allē, bet_, kad bija apstāju�ās pie feld�era lieveņa, paraudzīdamās apkārt, sacīja:

� Pa mūsu ielu ar lielgabalu nevar lāgā �aut, � līkumota, lielgabals trāpīs mājās.

Gar barikādi, klusītēm svilpodams, staigaja Kaļitins. Kopsolī ar viņu soļoja sauss, acīgs vīrelis ar bārddziņa otiņai līdzīgu bārdiņu; tas runāja:

� �auj viņi ne sevi�ķi labi. Vispār �īs labprātīgo nodaļas ir balagans! Bet, re�e, kazaciņi, � tie kauj, kas pagadās. Kad mēs Presņā pie �mita fabrikas kāvāmies. ..

Kaļitins apstājās, izvilka no azotes melnu pulksteni un uzkliedza:

� Lavrentij, � nāc! Ir laiks! Nāc, Mokejev!

Samginam gribējās parunāties ar Kaļitinu, gribējās arī vispār tuvāk iepazīties ar �iem ļaudīm, uzzināt, ciktāl viņi pa�i saprot to, ko dara. Viņ� noskārta, ka studenti nezin kāpēc izturas pret viņu nelabvēlīgi un, kā likās, pat ironiski, bet visi pārējie pulciņa ļaudis, kuri izmantoja viņa virtuvi un Anfimjevnas pakalpojumus, it kā nemaz viņu neievēroja. Kļims tagad saprata, � ja viņu nemulsinājusi �ī studentu izturē�anās, viņ� jau sen stāvētu strādniekiem tuvāk.

Lavru�ka un vīrs ar bārdiņu aizgāja. Metās tumsa. Viņpus barikādes kustējās kādi ļaudis, ūdensvadu meistara pazīstamā, drūmā balss sacīja:

� Te nav tālu.

� Vai viņu paņems tēvs?

� Brālis.

� Zēl Vasjas.

Kaļitins, gar barikādi staigādams, neapstādamies aizsmēķēja; Samgins sāka so|ot viņam blakām un apvaicājās:

� Vai biedrs stipri mocījās?

� Pat neievaidējās, � Kaļitins atteica, izpūtis garu dūmu strūklu. � Lode trāpīja acī.

� Kur viņ� strādāja?

� Maiznieks.

� Vai vēl kādu ievainoja?

� Trīs. Ne stipri.

īsās Kaļitina atbildes nebūt nerosināja vēlē�anos turpināt sarunu. Samgins tomēr, brītiņu klusējis, atkal jautāja:

� Ko jūs cerat panākt?

Kaļitins apstājās un sacīja:

� Acīm redzami skaidrs: brīvību strādnieku �ķirai!

Bet pēc tam pats iejautājās it kā ar līdzjūtīgu no�ēlu:

� Bet kā tad jūs, � vai meņ�eviciņ�? Par apvienību ar kadetiem? Pēc Pļechanova: līdz Tvēra i � kopā?

Ne pēc viņa vārdiem, bet pēc toņa Samgins saprata, ka �is cilvēks zina,� ko viņ� grib. Samgins nolēma viņam iebilst, ar viņu pastrīdēties, un iesāka:

� Vai tie�ām jūs domājat...

Bet Kaļitins pēk�ņi apstājās un, kaut ko klausīdamies, atņurdēja:

� Paga ...

Varēja dzirdēt, ka tāluma pa ielu ātri nak ļaudis un velk kaut ko smagu ... Nojauzdams jaunu drāmu, Samgins devās uz Varvaras nama vārtiem; te viņam garām aiz�āvās Lavru�ka, priecīgi un skaļi pa�ukstēdams:

� Noķērām!

Samgins apstājās vārtiņos, noklausīdamies aizelsu�ajā puikas balsī:

� Noķērām, biedri Kaļitin! Varen di�s! Traki turējās! Mutē dūraini dabūjām iegrūst...

� Vediet �ķūnī! � Kaļitins atkliedza.

Kļims �igli iegāja sētā un nostājās stūrī; divi vīri ievilka pa vārtiņiem tre�o. Tas turējās pretī, kājām izardams sniegā vagas, krita uz ceļiem, murk�ķēja. Viņu sita, kāds caur zobiem �ņāca:

� Velcie-ies!...

Samgins grasījās iet iek�ā virtuvē, bet te caur �ņuksto�iem smiekliņiem ierunājās Ivans Petrovi�s Mitrofanovs:

� F-fu . .. Kungs ap�ēlojies! Tad nu gan nobiedējāt ka nobiedējāt ...

Viņ� ie�ņukstējās tā, kā kad būtu applaucējis lūpas ar verdo�u ūdeni, un vēl a�āk sāka purpināt:

� Bet lū-ūdzu... Laipni lūdz-dzu... Es nepretojos... Nu, � dokumenti... Es arī tāpat strādnieka cilvēks. Pulkstenis. Lūk, �e nauda. Tas ir viss, ticiet, kad es jums saku...

Pār pagalmu uz �ķūni aizgāja Kaļitins un ūdensvadu meistars, �ķūnī tika aizdegta uguns. Samgins lēnām sāka virzīties uz turieni, pats sev teikdams, ka to tomēr nevajadzētu darīt. Viņ� nostājās aiz �ķūņa durvju neatvērtās puses, pa dēļu starpu viņam uz mēteļa krita gaismas svītra, pārdalīdama to it kā divās daļās. Berzdams ar delnu �o dzelteno lentu nost, viņ� skatījās pa �ķirbu iek�ā un klausījās.

� Tā ta�u nav jūsu nopietnība, � Mitrofanovs runaja aizvien skaļāk un steidzīgāk. � Tā ta�u nevar, kungi... biedri ... Mēs dzīvojam valstī...

� Ciet klusu! � viņam dobji uzsauca.

� Nē jel, nē! Kā tas iespējams? Ko jūs ... ko ... Nu ... Manu dieniņ ... � Un piepe�i pārvērstā balsī briesmīgi iebļāvās:

� Palīgā!... Atļaujiet � ko jūs? Pagaidiet!

Dīvaini strupi un dobji nobūk�ķēja �āviens, un tūlīt apdzisa uguns.

Samgins juta, it kā viņam būtu uzvēlies mīksts smagums, nospiezdams viņu tā, ka ceļi sagrīļojās.

Pēc da�ām sekundēm uguns atkal iedegās un atskanēja Kaļi-tina balss:

� To tev nevajadzēja darīt! Tā, biedri, nav lieta.

� Jā, ko tad? Redz, �e dokuments!...

� Vajadzēja pagaidīt Jakovu ...

Kāds sāka runāt tikpat a�i kā Mitrofanovs:

� Vai netaujāja Lavru�ku, kā kuru saucot? Nē? Vai mani ar neizpra�ņāja? ... Par advokātu! Ko viņ� vadot? Un kā vispār ...

� Iznesiet viņu dārzā! � Kaļitins rīkoja. � Dod �urp man to grāmatiņu un visu . ..

Samgins nostājās durvīs un sacīja:

� Viņ� bija slepenpolicists krimināllietās ...

Bet Mokejevs, pie viņa pieskrējis, skāņi un me�onīgi nokliedza:

� �andarmērijas spiegs! Tas ir noteikti, kā aptiekā! Neraizējieties ...

Viņ� runāja vēl kaut ko, bet Samgins viņā neklausījās, skatīdamies, kā ūdensvadu meistars, saņēmis Mitrofanovu zem padusēm, vilka to pa grīdu uz sienā izlauzto robu. Mitrofanovs �ļūca, nokāris galvu uz krūtīm, seju apslēpis; viņa mētelis un svārki bija vajā, krekls izslīdējis no biksēm, kājas vilkās pa grīdu uz āru izvērstām pēdām.

Kajitins, pie luktura notupies, apskatīja kādus papīrus un rūca:

� Ir gan mums �odien norau�anās... �andarmērijas aģenta kartīte, redzams, ka ...

� Re�e, kur arī viņa revolveris, � Mokejevs vicināja Samginam gar acīm melnu metālā gabalu. � Viņ� mani, daudz netrūka, būtu no�āvis. Bet tagad es ar to � viņu pa�u.

Samgins stāvēja, acis aizvēris.

� Nu, pietiek kavēties! � Kaļitins stingri sacīja. � Ejam, Mokejev, pie Jakova! Tomēr �itā, brāl... nav jēgas, ka ikviens uz savu galvu ...

� Ei velni, vai nāksiet man palīgā! � sauca ūdensvadu meistars no dārza.

Kaļitins ar Mokejevu tomēr aizgāja no pagalma projām. Samgins devās atpakaļ uz māju. Nāsīs sitās kāda pretīga smaka, viņam ap�ķebinājās dū�a kā uz vem�anu. Atstatums no �ķūņa līdz ēdamistabai likās izstiepies neticami gar�; kamēr to nostaigāja, viņ� paguva atcerēties Mitrofanovu, kāds tas bijis traktierī todien, kad strādnieku gājiens devās uz Kremli pie cara pieminekļa, un kā �veselā saprāta� cilvēks, mezdams sev priek�ā sīkus krustiņus, bija dedzīgi �ukstējis:

� Es esmu gatavs, ar visu sirdi! Goda vārds, manījos vienīgi aiz mīlestības un sirsnīgas pieķer�anās.

�Cik vienkār�i nokauj! Kaut gan, protams, viņ� bija spiegs, ienaidnieks...�

Domas par Mitrofanovu neradīja ne �ēluma, ne sa�utuma, bet to vietā nostājās pretī kāds cits ienaidnieks, viltīgs, briesmīgs, bez nosaukuma un netverams.

�Kas ir tas, kas liek man visu mū�u būt par moko�u skatu un notikumu liecinieku?� viņ� prātoja, piespiezdamies ar muguru pie krāsns siltajiem podiņiem. Un piepe�i it kā kāds būtu viņam pa�ukstējis:

�Jāaizceļo uz ārzemēm. Uz kādu mazu, klusu pilsētiņu .. .� Un, lūkodamies sveces divkrāsainajā liesmiņā, viņ� ar sevi sarunājās:

� Kā tas man agrāk neienāca prātā? Satik�os tur ar māti.

Māte uzturējās kaut kur pie Parizes, rakstīja reti, bet ļoti daudzvārdīgi un īdzīgi: sūdzējās par dzīvokļu aukstumu ziemā, par visādām dzīves neērtībām, par krieviem, ka tie �neprot ārzemēs dzīvot�, un viņas egoistiskajai, sīkumainajai pļāpībai cauri bija izmanāms provinciālās vecas sievas smieklīgais patriotisms ...

Durvis gausi atdarījās, un vēl gausāk istabā ieslīdēja Anfim-jevnas milzīgais augums; viņa nokrēslā smagi aiz�ļūca līdz bufetei un, atslēgas �vadzinādama, ļoti lēni un it kā dziedo�i sacīja:

� Jegors Vasiļjevics pakāries ...

� Ak dievs! � Samgins paklusām izsaucās gandrīz ar izmisuma pilnu īgnumu.

� Bēniņos karājas, � vecā stāstīja, liedama kaut ko no pudeles. Samgins dzirdēja, kā pudeles kakliņā klunk�ķēja �ķidrums.

�Tūlīt sāks gaudot.�

Bet Anfimjevna, dobji nokāsējusies, turpināja tikpat domīgi un dziedo�i:

� Mēģināju noņemt, bet trūkst spēka. Nikolajs atsakās, � viņam no pakārtiem bail. Bet pats ta�u nokāva zaldātu ...

� Ko tad lai dara? � Samgins prasīja.

� Ko lai dara? Jums nekas nav jādara, gan es pati... Pati visu izdarī�u. Varkalis palīdzēs. Bet nelāgā ir, sāks jūs izvaicāt, kāpēc jūsu kalpotājs pakāries.

Viņa apklusa, atkal ie�ķindējās stikls un ieklunkstējās pudeles kakliņ�.

�Viņa dzer degvīnu,� Samgins atģidās.

� Bet pārtikas nav, � vecā nopūtās. � Ak vai, ak vai! Nezinu, ko likt galdā.

� Nekā nevajag, � Samgins atteica, ar pūlēm valdīdamies, lai nesāktu kliegt. � Jūs... neraizējieties...

� Ko tur nu, � Anfimjevna atsaucās aizejot; viņa gāja kā pret spēcīgu vēju.

� Noņem�u, bet kur lai viņu liek? � viņa durvīs vēl ievaicājās ...

Samgins aizklāja seju ar rokām. Krāsns podiņi, kļūdami arvien karstāki, dedzināja muguru; tas kļuva jau nepatīkami, bet no krāsns atiet nebija spēka. Pēc Anfimjevnas aizie�anas klusums istabās kļuva vēl smagāks, blīvāks, it kā vienīgi tālab, lai varētu skaidrāk sadzirdēt Jakova balsi, kas atkal atplūda no virtuves kopā ar kādu kodīgu, rūgtenu smaku:

� Kad mēs neiemācīsimies . ..

Samgins domās atzīmēja: �Neprot runāt: bija jāsaka � ja, nevis � kad.�

� ... darboties organizēti, tad mums ne velna neiznāks. Neesot paguvis, tu saki? Vajadzēja pagūt, biedri Kaļitin ... Tādas neveiksmes...

Samgins atrāvās no krāsns un iegāja kabinetā, cie�i aizvērdams aiz sevis durvis.

Dienas sāka vilkties gausāk, kaut gan ikviena no tām, tāpat kā agrāk, nesa sev līdz neticamas baumas, fantastiskus nostāstus. Ļaudis, kā redzams, jau bija pieradu�i pie irsto�ās dzīves uztraukumiem un trok�ņiem, glu�i tāpat kā vārnas un kovārņi pieradu�i no rīta līdz vakaram lidināties pār pilsētu. Samgins skatījās uz tiem pa logu un juta, ka viņa nogurums aug lielāks, top smagāks, nospie�ot tādā kā garīgā pamirumā. Viņ� vairs nevēroja apkārtni tik uzmanīgi, un viss, ko ļaudis darīja vai runāja, atspoguļojās viņā tikai kā spoguļa virsmā.

Viņu apkalpoja istabene Nastja, vāja mei�a ar lielām acīm; acis bija pelēkas, ar zeltotu dzirkstījumu zīlītēs, un lūkojās tā, it kā Nastja pastāvīgi klausītos kaut ko,_ ko dzird vienīgi viņa. Nastja vēl vairāk nekā Anfimjevna rūpējās, lai barikādes aizstāvji tiktu pabaroti, padzirdināti ar tēju, � viņa galīgi pārvērta virtuvi par traktieri.

Anfimjevna bija saaukstējusies un saslimusi. Samgins pēdējo reizi redzēja viņu staigājam otrā dienā pēc pavara pa�nāvības, vēlu vakarā.

Virtuvē tobrīd neviena nebija; gandrīz visi barikadu ļaudis, atskaitot de�urētājus, bija sapulcēju�ies �ķūnī noturēt apspriedi. Samginu bija uztraukusi kāda smaga rosī�anās bēniņos; paņēmis lampu, viņ� izgāja gaitenī un ieraudzīja, ka veca, apņēmusi pavāru no mugurpuses zem padusēm, bīdīja viņa sīko augumu pa kāpnēm lejā no pakāpiena uz pakāpienu. Pavārs, no�ķiebis galvu ar izkārtu mēli uz kreisā pleca, sastindzis, nelocījās, kājas bija cie�i saspiestas kopā, � izskatījās, it kā viņam būtu tikai viena kāja; tā cieti klaudzēja uz kāpieniem kā dzīva cilvēka kāja, un �ķita, ka viņ� turas pretī, nevēlēdamies kāpt lejā. Uzlaizdams gaismu uz Anfimjevnas rokām, kas uztūku�as saturēja pavāru ap krūtīm, Samgins bija apgaismojis arī viņas seju, apaļu kā arbūzs un tikpat sazilēju�u kā viņas rokas. Pavāra ģīmītis bija tum�s, līdzīgs lielam kartupelim.

� Kurp jūs viņu, uz kurieni? � Samgins bija �uksto�i apjautājies. Vecā krekstēdama un aizelsusies atbildēja:

� Nekas, nekas, neraizējieties! Man ir pagādātas ragutiņas-Varkalis aizvilks. Viņ� tāds izpalīdzīgs ...

Nokāpusi pa trepēm, viņa bija saņēmusi pavāru ap vidukli un mēģinājusi uzcelt sev uz pleca, bet, to nespēdama, nolikusi pie-kājām.

Samgins bija aizgājis projām, nodomādams:

�Senāk es būtu viņai palīdzējis ...�

Viņ� bija jau tiktāl notrulinājies, ka redzētais to vairs nesa-vi|ņoja. Tagad nu Anfimjevna, smakdama nost, gulēja savā istabā, kur par viņu rūpējās ilgi neskūtais, nekad neiereibu�ais, vienmēr loti pļāpīgais, ta�u visā ielā labi ieredzētais sirmais feld�eris Vinokurovs.

� Sava taisnīguma pēc izcila, ļoti lieliska sieviete, � viņ�, aizsmacis lielīja. � Bet neizturēs. Pneimonija. 2ēL Vecie [audis izmirst, jaunatne � trako. Ai, nav, nav Krievija vesela . ..

Divas reizes parādījās zaldāti, bet tie �audīja no tālienes un ne visai daudz: nekaitīgi pa�audīja un aizgāja. Barikāde tiem neatbildēja, un varkalis nosmējās:

� Nelietīgi iz�ķie� patronas, suņa dvēseles ...

Un lielīgi gvelza:

� Senākos laikos, tad: �Zēni, uz durkļiem!� Un mūsu dvēselītes piecās minūtēs būtu apklusinātas .. .

Lavru�kam �ķita, ka:

� Lodes pauk�ķ kā ar karoti pa pieri.

Reiz dienā atgadījās, ka uz bulvara sākās ļoti sīva un bie�a �au�anās. Lavru�ka ar savu nosek�ēju�o biedru aizgāja palūkoties, kas notiek. Pēc minūtēm divdesmit nosek�ēju�ais atveda Lavru�ku virtuvē applūdu�u asinīm: viņam bija pār�auta kreisā roka aug�pus elkoņa. Līdz jostas vietai kails viņ� sēdēja uz ķeblī�a, kreisie sāni bija vienās asinīs, izskatījās, ka no tiem noplēsta āda. Pa Lavru�kas bālajiem vaigiem plūda asaras, zods-trīcēja, zobi klabēja. Students Panfilovs, brūci apsiedams, viņu rāja:

� Nerausties! Kauns!

Bet Lavru�ka drebinādamies, acis izvalbījis, �ņukstēja un buldurēja:

� Ai, kā sāp! Briesmīgi kveldina, vai dieviņ! Neaiztieciet ta�u... Kā nu es bez rokas dzīvo�u? � viņ� ar �au�alām jautāja, ar veselo roku gan tvarstīdams studenta plecu, gan glāstīdams un taustīdams savējo, slapjām acīm �ķielēdams uz sa�auto-vietu un murminādams:

� Kas tas nu vairs par revolucionāru ar vienu roku? Biedri Panfilov, � vai roku noņems?

Bet vakarā viņ� sēdēja ar apsietu roku pie galda, dzēra tēju un sūdzējās Jakovam:

� Varen ilgi mēs netiekam pie uzvaras, biedri! Mums nemaz nevajadzētu gaidīt, bet mesties viņiem virsū visiem reizē, cik tik tūksto�u esam, un saņemt tos gūstā.

Jakovs glu�i nopietni viņam atbildēja:

� Tā tas arī notiks. Katrā ziņā metīsimies un � beigas tiem būs! Tikai tev, draugs, roka jāsadziedē.

K|ims Samgins tagad pirmoreiz redzēja �o vīru bez ba�lika un bija pārsteigts, ka Jakovs izrādījās par cilvēku bez kādām sevi�ķām pazīmēm. Glu�i ikdieni�ķīga seja, kādas daudzkārt sastopamas pasa�iervilcienu konduktoru vidē, � vienīgi acis lūkojās tā sevi�ķi vērīgi un cie�i. Kaļitina un daudzu citu strādnieku sejas bija krietni vien raksturīgākas.

�Kādēļ tad īsti viņ� ir tas, kas komandē?� Samgins iedomāja; bet meklēt savam jautājumam skaidru atbildi nemaz nemēģināja. Viņ� jutās kā pamests un sagūstīts, viens neapdzīvotā mājā.

Tagad, kur Anfimjevna ka izplēno�a pagale nevarēja nedz uzliesmot, nedz nodzist, bet augu dienu un nakti grūti gārdza, koka gultiņai �īkstot, grozīdamās no vieniem sāniem uz otriem, � tagad Nastja nekad vairs tēju viņam nepadeva laikā, baroja aizvien sliktāk, istabu un gultas neuzposa. Samgins saprata, ka tai nav laika viņu apkalpot, tomēr tas bija aizskaro�i un neērti.

Laiks metās aukstāks. Pa vakariem virtuvē sildīties salasījās arvien cilvēku desmit, tie skali strīdējās, ķildojās, sarunājās par notikumiem provincē, palamāja Pēterburgas strādniekus, sūdzējās par partijas pārāk nenoteikto, neskaidro vadību. Neieklausoties �o cilvēku runās, nevērojot viņu sejas, Samginam �ķita, ka tie ir sasirgu�i ar kādu ticību neiespējamam, ar ticību, kuru viņ� varēja iztulkot vienīgi kā ārprātu. Tie joprojām izturējās pret viņu arvien tāpat kā agrāk, � kā pret cilvēku, kas nav viņiem vajadzīgs, bet arī netraucē.

Jau sen vairs neviens viņu neapmeklēja, � Varvaras draugi dro�i vien baidījās nākt uz ielu, kur ir barikādes. Bija pazudusi arī Ļuba�a Somova. Kļims juta, ka kļūst jo dienas trulāks, viņu mocīja nogurums. Vēlu vakaros viņ� izgāja ārā, ieklausījās neparastajā, neaptveramajā klusumā. Likās, ka �is klusums dienu no dienas aizvien vairāk sabiezēja, sablīvējās smagāks un ka reiz ta�u jānotiek sprādzienam! Citādi varēja zaudēt prātu. Abas barikādes, tiklab uz ielas, kā �ķērsieliņā, bija apaugu�as ar sniegu. Neraugoties uz varka|a protestiem, tās tomēr bija salaistītas arī ar ūdeni. Tagad tās bija ledus blāķi, kas izskatījās kā ar ķīli uz aug�u apgāztas laivas. Ar ūdeni tās salaistīja vietējie iedzīvotāji; sānieliņā uz barikādes pāris rei�u uzgāza samazgas.

Kādu vakaru atnāca pieci vīri ar �autenēm un paklusam sarunājās, bet Lavru�ka, tos noklausījies, piepe�i ar sarūgtinājumu izsaucās:

� Nu, � to tikai ne! Sī ir mūsu barikāde, mes no tās projām neiesim! Paskat, kādi atradu�ies!

Bet rītā Nastja, ienesdama tēju, paziņoja:

� Anfimjevna pagalam ... nomira.

Samgins klusēdams papleta rokas, bet istabene jautaja:

� Ko ar viņu darīt? Naktī man būs bail no viņas, un nevar jau siltumā arī turēt. Vai atvēlēsiet aiznest uz �ķūni?

� Ļoti labi, � Samgins atbildēja. Viņam �ķita, ka mei�a runā spītīgi, bet, noliecies pār galdu, izdzirdēja klusu �ņukstē�anu.

� Ko tur nu raudāt! � uz to nepaskatīdamies, viņ� mierināja. � Anfimjevna bija jau ļoti veca! Viņa bija neikdieni�ķa, priek�zīmīga sieviete ...

� Kļim Ivanovi�, � viņ� izdzirda bēdu pilnas �ēlabas, � mūsējie runā, ka no Pēterburgas esot atsūtīju�i �urp gvardiju ar milzu lielgabaliem ...

Samgins pacēla galvu. Nastja �ņukstēdama, aizsegusi muti ar priek�autu, paklusām sūdzējās:

� Ap�aus gan mūsējos no tiem lielgabaliem. Viņi strīdas, vai iet projām vai kauties, � ņēmās visu cauru nakti. Biedrs Jakovs uzstāj, ka vajagot pāriet citur, kur mūsējo vairāk... Pasakiet jūs viņiem, lai aiziet. Kaļitinam pasakiet un Mokejevam, un ... visiem!

� Jā, protams, es pateik�u! � Samgins apsolīja tik �irgtā balsī, ka tā pat viņu pa�u pārsteidza. � Jā, jā, pret lielgabaliem ... ja vien tā ir taisnība ...

� Taisnība! Vakar pie Nikolaja stacijas ap�audīja ma�inis-tus, � Nastja gaudās.

� N-nu, kālab tad ma�inistus? � Samgins domīgi atteica. � Par ma�inistiem � tas nu, protams, nebūs tiesa. Bet no �ejienes gan vajag aiziet. Jūs ... ejiet vien, es parunā�u ...

Viņ� steig�us izdzēra glāzi tējas, aizsmēķēja papirosu un iegāja viesistabā. Tā bija neuzposta, nemājīga. Spogulis uz mirkli parādīja viņam diezgan staltu, pāri trīsdesmit gadiem vecu vīrieti ar bālu seju, iesirmiem deniņiem un ne visai biezu ķījbārdiņu. Diezgan interesanta, gandrīz it kā cita, jauna seja. Samgins saģērbās un iegāja virtuvē, � tur sēdēja biedrs Jakovs, apskatīdams zilu nagu uz noautas kājas īk�ķa.

� Lavru�ka nevil�us ar �autenes laidi uzbelza, � viņ� atbildēja uz Kļima jautājumu, nagu aptaustīdams un viebdamies. � Viesi ieradu�ies. Samjonovskas pulks, � viņ� paklusi stāstīja. � Jūs jautājat, ko mēs darīsim? Kausimies.

� Pret lielgabaliem, � atgādināja Nastja, griezdama uz galda sasalu�u kāpostu galviņu.

� Lielgabals ir instruments, � kas to sagrābj rokās, tam viņ� arī kalpo, � Jakovs pamācīgi noteica, lūpu zobos iekodis, vilkdams kājā zābaku, uzcēlies paspēra kāju uz priek�u un kritiski paskatījās tajā. � Tātad pret mums ir atsūtīju�i cara gvar-diju, �o pri-vi-le-ģēto karaspēku, � salauzījis garo vārdu, viņ� vīpsnādams pavērās K|imā. � Tā ka, � te Jakovs kādu vārdu norija, � tā ka, laipno namatēv, paldies un neuztraucieties: mēs �odien no �ejienes aizejam.

� Es neuztraucos, � Samgins paskaidroja.

� N-nu, kā nu tā? Visi uztraucas.

� Kurp jūs dosieties? � Samgins jautaja.

� Uz Presņu. No turienes tad an brāzīsimies. Vai arī pa�i gāzīsimies.

Vienu aci aizvēris, otru viņ� domīgi pievērsa Nastjas pakausim. Samgins noģida, ka bija te lieks, un izgaja laukā. Tur Nikolajs rūpīgi slaucīja pagalmu ar jaunu slotu, ko viņ� jau sen vairs nebija darījis. Iela bija klusa, bet skaidri skanēja sarūgtinātā Lavru�kas balss:

� Es jau teicu: lielgabali stāv Chodinkā, turp tad arī vajadzēja iet, visu samaitāt, bet mēs kvernam te.

No kaimiņmājas iznāca Panfilovs, ģērbies puska�ociņā un viņa galvai pārāk lielā ziemas cepurē.

� Vai adresi atceries? Nu, tad tā. Un dzīvo tur rāms! Saimniece ir ārste, viņa tavu roku ātri sadziedēs. Ardievu!

Lavru�ka kna�i devās uz barikādes pusi un nozuda aiz tās. Students iegrozīja ērtāk cepuri, noskatījās viņam pakaļ un, klusi svilpodams, atgriezās sētā.

Diena bija pelēka, auksta un klusa. Aizsarmoju�ie, sudrabotie namu logi kā piemiegtas acis lūkojās cits citā, � likās, it kā visām majam būtu nogaido�i sarauktas sejas. Samgins lēnām sāka soļot uz bulvara pusi, atgaiņādams kādas bezveidīgas, nemiera pilnas domas, tās pārtraukdams.

�Lavru�ku, kā redzams, slēpj... Dīvains tips �is Jakovs...�

Aizgājis līdz ielas līkumam, viņ� izdzirda sev priek�ā kādu �irgtu, apmierināti skano�u balsi:

� Visi zēni bra�i vien � kā izlasīti. Cilvēku �etrdesmit, oficieris jā�us.

Samgins devās atpakaļ uz mājām un, pienākot pie vārtiem, izdzirda pirmo lielgabala �āvienu; tas nobūk�ķēja dobji un neie-spaidīgi, it kā būtu aizcirtu�ies ciet vēja grūdiena sviesti vārti. Samgins pat apstājās, �aubīdamies � vai tie�ām lielgabals? Bet, klau, atkal jau mīksti un sve�ādi nobūk�ķēja. Viņ� sarāva uz aug�u plecus un iegāja virtuvē. Nastja, rīkodamās pie pavarda, vaicājo�i pagriezās pret viņu ar pavērtu muti.

� Jā, �auj ar lielgabalu, � viņ� noteica un iegaja dzīvoklī. Ēdamistabā nepatīkami d�inkstēja logu aug�ējas, neaizsalu�as rūtis, krāsns dūmenis dūca, tālumā pār jumtiem griezās kovārņi un vārnas, zibēdamas kā rudens lapas.

�Mana netie�ā ... un negribētā līdzdalība �ajā neprātā tiks tomēr iztulkota kā tie�a,� Samgins nodomāja, vērodams melno tīklojumu uz mākoņu fona un nogrimdams it kā snaudā.

� Izmaksājiet man algu, Kļim Ivanovi�! � viņu atmodināja sētnieka pazīstamā, godbijīgā balss. Tas stāvēja pie durvīm taisns kā zaldāts. Viņam mugurā bija svētdienas svārki, uz vestes karājās divkār�a sudraba pulksteņa va�iņa,_ mati bija akurati sasukāti un spīdēja tāpat kā spo�i nospodrinātie zabaki.

� Uz kurieni jūs? � Samgins miegaini jautāja.

� Uz laukiem.

�Mui�as dedzināt,� Samgins vienaldzīgi nodomāja, it ka tas Nikolajam būtu kaut kas parasts, bet �is stingrā balsī sacīja:

� Cilvēkus kauj. Tur, � viņ� kokaini izstiepa roku, ar pirkstu rādīdams uz logu, � garāmgājējam taisni acīs iz�āva. Kaut kas neiespējams.

�Bet tu pats ta�u arī nonāvēji,� Samginam gribējās teikt, tomēr viņ� to noklusēja, vērīgi aplūkodams Nikolaja cienīgo, agrāk pilnīgo, bet tagad izkritu�o seju. Viņa ne visai kuplā, agrāk cirtainiem viļņiem krīto�ā bārda tagad bija savādi nokārusies, izstiepusies taisna. Vēl vienmēr tai pa�ā stingrajā balsī viņ� turpināja:

� Anfimjevnu jums vajadzētu drīzāk aizgādāt uz kapiem, citādi �urkas viņu apgrau�. Vaigus tā izēdu�as, ka bail paskatīties. Spiegu no dārza biedri jau sen aizvāca projām, bet Jegors Vasiļji�s vēl turpat �ķūnī. �ķūņa sienu es izlaboju. Tā ka viss ir kārtībā. Nekādu pēdu.

Saņēmis dokumentus un naudu, viņ� aizgāja, palocīdamies un īsi atvadīdamies:

� Sveiki!

�Briesmīgs cilvēks,� Samgins nodomāja, stāvēdams atkal pie loga un klausīdamies. Pa loga rūtīm dauzīja it kā ar neredzamu spilvenu. Viņ� dro�i zināja, ka �ai brīdī tūksto�iem lau�u stāv tāpat pie logiem un klausās, gaida beigu. Citādi tas nemaz nevarēja būt. Stāv un gaida. Dzīvoklī ilgu laiku valdīja neparasts klusums. Māja it kā grīļojās no mīkstiem gaisa grūdieniem, bet uz jumta grabēja kā sniegs, kad tas pavasarī atkusis �ļūd lejā pa skārdu.

Lielgabali �āva ne pārāk bie�i, nesteigdamies un, kā likās, da�ādās pilsētas daļās. Klusuma brī�i starp �āvieniem bija grūtāk panesami nekā pa�i �āvieni, un gribējās, lai �autu bie�āk, nepārtraukti, nemocītu ļaudis, kas ilgojas beigu. Samgins nogurdams gan sēdās pie galda un dzēra nepatīkami remdeno tēju, gan staigāja pa istabu, pēc tam atkal stājās de�urēt pie loga. Tad pēk�ņi, kā no griestiem nokritusi, istabā ieradās Ļuba�a Somova, uztraukuma un sa�utuma pilna atskanēja viņas balss, bira juceklīgi vārdi:

� Kas te pie jums notiek? Kā jūs to esat pieļāvu�i? Kāpēc nav uzspridzināti Nikolaja dzelzceļa tilti? � viņa pukojās. Viņas seja bija sve�āda, veci�ķa, pelēka, lūpas arī pelēkas, zem acīm tum�as ēnas, viņa kā ap�ilbusi mirk�ķināja plakstiņus.

� Barikāde tiek atstāta? Vai to Izpildkomiteja pavēlēja, jā? Tu nezini?

Samginam bija mazliet �ēl �ās izmocītās sievietes sve�ā, viņai pārāk garā ka�okā, smagām, pelēkām botēm kājās; no lakatiņa apak�as spraucās laukā sapinkāju�ās, kā redzams, sen nemazgātu matu �ķipsnas.

� Ai, ja tu zinātu, kas notiek provincē! Es biju se�ās pilsētās. Tulā ... Stāstīja, ka tur septiņi simti �auteņu un patronas, bet... nav nekā! Kolomnā daudz netrūka � un mani būtu... es tikko tikko paguvu aizmukt... Tur atbrauca nezkādi zaldāti ... �ausmas! Dod man kaut ko uzkost!...

Viņa paņēma maizi, kumosiņu nokoda, tad, nometusi maizi uz galda, aizvēra acis, purinādama galvu.

� Bet tomēr ... Tas nevar būt! Mēs uzvarēsim! Labiņais, man katrā ziņā jāsatiekas ar kādu no komitejas ... Un pa�reiz, tūlīt, vajag tikt divējās vietās. Uz vienu aizej tu! Pie Goginiem. Labi?

Samgins nespēja atsacīties un pamāja ar galvu, bet Ļuba�a, maizi kodīdama, penterēja:

� Miusā �auj lielgabals. �ausmīgi maz cilvēku uz ielām. Un tepat uz stūra mani apstādināja nezkādi tur lempji, � izlamāja. Mēs iziesim abi reizē, jā?

� Vai bail? � Samgins jautāja viņai � un arī sev.

� Man ir mazais brauniņ�, � viņa atteica. � Es esmu iemācījusies �aut, bet patronas atliku�as tikai trīs. Tev brauniņ� ir?

� Nav, � atdevu tīrīt...

� Iesim, Kļimu�a, � metas tum�s...

Patiesi, logu rūtis bija kļuvu�as kā zeltu caurausts brokats. Uz ielas Ļuba�a, paskatījusies debesīs un paklausījusies, no jauna ierunājās:

� Ne�auj. Varbūt... Ai, cik mums maz iero�u! Bet tomēr strādnieki uzvarēs, Kļim, tu redzēsi! Kas tie par cilvēkiem! Vai tu Kutuzovu esi saticis?

Pacēlusi galvu, lūkodamās Samginam zem brillēm, smaidīdama tā, ka uzreiz pārvērtās atkal par jauniņo agrāko sārtvaidzi ķuba�u, viņa stāstīja:

� Zini, es ar viņu ... mēs laikam ...

Viņa nepaguva izrunāt līdz galam. Gar ielas stūri iznāca trīs vīri, priek�ējais gar�, melnā mētelī, ar bozi rokā; viņ� satvēra Samginu aiz apkakles un paklusām sacīja:

� Pārmeklējiet!

Mazliet augstāk par savām acīm Samgins redzēja melnūsainu, tuklu, stipri bakurētainu ģīmi un tajā kroplīgi maziņas, melnas a�eles, apaļas un spīdīgas kā pogas. Redzēja, ka Ļuba�a iekliegdamās pielēca pie loga un iezvēla ar dūri pa rūti, to izsizdama.

� Turi ciet skuķi! � nokomandēja melnūsainais, Kļimu purinādams.

Samgins smaka nost, gārdza; veiklas rokas atpogāja viņam mēteli un svārkus, grābstījās pa kabatām, norāva brilles, un smags atvēzēju�ās plaukstas sitiens pa ausi viņu apdullināja.

� Iero�u nav, � ziņoja jautra un par kaut ko apmierināta tenora balss, bet tre�ais aizsmacis un izbijies nikni iekliedzās:

� Met nost, neliete! Sa�a-a!

Bakurētainais atgrūda Samginu ar galvu pret sienu, atvēzējās ar nūju un divreiz a�i iebelza vēl pa roku un plecu. Samgins pakrita, gandrīz zaudēdams samaņu, ta�u dzirdēja �āvienu un dobju saucienu:

� Sa-a�a, sit!

Kāds savādi � kā atraugādamies nostenēja, bakurētainais izlamājās, iespēra Samginam ar kāju sānos un metās skrie�us projām. Viņam paka| kā viņa ēna metās vēl kāds.

Atdarījis acis, Samgins kā caur miglu saskatīja pie ielas stabiņa kā biklu zvēriņu Ļuba�as pelēko boti, bet, ar muguru pie stabiņa atslējies, ar rokām vēderu turēdams, cepuri pie tā spiezdams, melnu tūbas kāju kustinādams, sēdēja īsiņ� cilvēciņ� plūksnainā mētelī; galva tam trīcēja, apliski kustēdamās; viņ� skaidri un sērīgi runāja:

� Nobendēja, dullā ... Pagalam ...

Novēlās uz sāniem un, vienmēr vēl spiezdams ar vienu roku pie vēdera cepuri, ar otru pieķērās stabiņam, piecēlās un sāka iet projām, saukdams:

� Sa�-�a! Vasil!... � Un tad spalgā sievietes balsī ievaimanājās:

� Vai dieviņ! ...

Kad viņ� bija aizgājis gar za|ās vienstāva mājas stūri, māja sagrīļojās un no tās uz ielas izbira cilvēki. Samgins no jauna �uzvēra acis. Kā ūdens notekas caurulē sāka plūst balsis:

� Velti tu, Liza, iejaucies ...

� Cietiet klusu! Līdz rītam viņa pārgulēs pie mums.

� Vai jūs ievainots?

� Tev ta�u jāsaprot, ka tagad bīstami...

� Vai jūs spējat piecelties?

Samgins nezināja, vai spēj, bet atbildēja:

� Būs labi.

Sev pa�am par brīnumu viņ� viegli uzcēlās kājas un grīļodamies, pie sienām pieturēdamies, gāja no cilvēkiem projām, bet likās, ka za|ā vienstāva māja ar �etriem logiem visu laiku vel grīļotos viņam priek�ā, aiz�ķērsodama ceļu. Neatceredamies, ka nokļuvis mājās, Samgins atjēdzās savā kabinetā uz dīvānā; pie viņa stāvēja feld�eris Vinokurovs, iz�ņaudzīdams dvieli uz emaljētas bļodas.

� Kas jums sāp? � viņ� jautāja, un viņa balss skanēja kā no tālienes, dzija un dobja. Samgins neatbildēja, pie sevis nodomādams:

�Vai tie�ām esmu kurls kļuvis?�

� Atļaujiet apskatīt, kādi bojājumi! � feld�eris sacīja, piesēzdamies uz dīvānā un sākdams taustīt Kļima krūtis, sānus. Viņa pirksti bija necie�ami auksti, asi un cieti kā dzelzs.

� No klupiena vai, tā sakot, no savu tuvāku uzklupiena?

� Atstājiet mani mierā! � Samgins lūdza; tomēr feld�eris, lagad taustīdams galvu, murk�ķēja:

� Ak vai, �ie tuvākie... Vai sāp?

Zobus sakodis, Samgins cieta klusu; viņam gribējās iespert feld�erim ar kāju pa vēderu, bet tas piecēlās, noteikdams:

� Liekas, it kā viss kārtībā.

� Atstājiet mani! � Samgins lūdza.

� Pareizi, � feld�eris piekrita. � Jums ir vajadzīgs miers. Es aizsūtīju istabeni pēc jūsu dzīves biedres.

Viņ� aizgāja, un istaba k|uva klusa. Pie sienas uz smēķējamā galdiņa dega svece, apgaismodama S�edrina portretu uzpletnī. Bargā, bārdainā seja dusmīgi krunkojās, uzacis kustējās, un arī visas pārējās lietas istabā nedzirdami kustēja un līgojās. Samginam bija tāda sajūta, it kā viņ� ātri skrietu, bet viņa iek�ienē skalojas kā ūdens pa trauku un, no iek�as grū�ot, sa�ūpo viņu vēl stiprāk.

�Somovai vajadzēja iz�aut uz bakurētaino,� viņ� sprieda. �Bija drausmīgi, kā tas plūksnainais piesauca dievu, kad nevarēja sasaukt cilvēku. Bet bakurētainais varēja mani nosist.�

Uz dīvānā gulēt bija neērti � tas spieda, sāns sāpēja, pleca kauls smeldza. Samgins nolēma pāriet uz guļamistabu un piesardzīgi mēģināja piecelties, � skaudra sāpe sagrāba plecu, kājas ļima. Turēdamies pie durvju stenderes, viņ� pagaidīja, kamēr sāpe pierima, tad iegāja guļamistabā, palūkojās spogulī: kreisais vaigs bija riebīgi uzpampis, acs aiztūkusi; seja izskatījās kā piedzēru�am un, kādu savas pa�as vaibstu zaudējusi, bija kjuvusi apvainojo�i līdzīga reģistratoram Apgabaltiesā, cilvēkam, kuru arvien mocīja zobu sāpes.

Pienāca Nastja un vēstīja:

� Kundze būs rīt rītā. � Un citādā balsī piebilda:

� Ai, kā jūs esat izkropļots ...

Un, laikam gan vēlēdamās viņu iepriecināt, piezīmēja:

� Pasāku�i visus sist.

� Sagatavojiet vannu! � īgni pavēlēja Samgins.

Pēc stundas, sē�ot siltā, tīkamā ūdenī, viņ� lūkoja atcerēties, vai Ļuba�a kliegusi vai ne. Bet atminējās vienīgi to, ka viņa bija izsitusi zaļajai mājai loga rūti. Jādomā, ka �ās mājas ļaudis tad viņai arī palīdzēja.

�Būtu viņa iz�āvusi uz bakurētaino, nekas nebūtu noticis. Bakurētainais, protams, nebija ne huligāns, ne laupītājs, bet atriebējs.�

Sīkas domas mācās virsū kā kovārņu bars.

Otrā rītā viņ� pamodās agri un ilgi gulēja gultā, smēķēdams papirosus un sapņodams par ārzemju braucienu. Sāpes vairs

6 � Maksims Gorkijs � Raksti. XX

81

nebija tik lielas, varbūt tāpēc, ka jau pierastas, ta�u klusums-virtuvē un uz ielas bija nepierasts, un tas uztrauca. Klusumu tomēr drīz sāka salīgot grūdieni pret ro�ainajam logu rūtīm, kuri nāca no ielas, un katram grūdienam sekoja dobja, varena duna, kas nepavisam nelīdzinājās pērkonam. Varēja nodomāt, ka pie debesīm mākoņu vietā ir uzspīlēju�i stingri sastieptu ādu un nu rībina pa to kā pa bungām ar milzīgu dūri.

�Tie ir ļoti lieli lielgabali,� Samgins sprieda un protestēdams pusbalsī noteica: � Tā ir neģēlība!

Viņ� izlēca no gultas, tikko neiekliegdamies aiz sāpēm, un sāka ģērbties; tomēr nolikās no jauna gultā un sasedzās līdz zodam.

�Tas ir vai nu ārprāts, vai gļēvulība, � �aut no lielgabaliem, ārdīt mājas, graut pilsētu. Simtiem tūksto�u cilvēku nav atbildīgi par da�u desmitu rīcību.�

Dusmu pilnās domas iedzīvināja viņā savādu spirgtumu, un �is spirgtums pārsteidza viņu kā brīnums. �āvieni, sāpes plecā un sānos neļāva daudz domāt, gribējās ēst. Viņ� dabūja vairāk rei�u zvanīt Nastjai, iekams tā sirdīgi atsaucas no ēdamistabas:

� Es jau nesu, nesu!

Kad viņ� iegāja ēdamistabā, Nastja uz bufetes dēļa grieza maizi ar tādu niknumu, kā reiz Anfimjevna bija griezusi vistai kaklu, � nazis bija truls, vista negribēja mirt, ķērca un spārdījās.

� Nu, dievs ar tevi! � Anfimjevna bija uzkliegusi un nocirtu�i vistai galvu cir�us.

� Kur �auj? � Samgins jautāja.

� Presņā.

Nastjas atbilde izskanēja skarbi, kliedzo�i, seja viņai bija uzblīdusi, acis sarkanas.

� Tur cilvēkus �auj, bet �ie te slauka ielas... Taisni kā uz svētkiem, � viņa aiziedama noteica, skaļi klaudzinādama papē�us uz grīdas.

Samgins jau guļamistabā bija sadzirdējis kaut kādu skrāpē�anu; tagad, paskatījies pa logu, viņ� ieraudzīja feld�eri Vino-kurovu, kas, apsējis ap ausīm zilu �alli, ar dzelzs kapli tīrīja ietvi, bet puika ar ģimnāzistā cepuri galvā slaucīja ar slotu sniegu gubiņās. No tiem pa kreisi tuvāk barikādei strādāja vēl kāds. Strādāja ta, it kā duno�ie �āvieni viņiem nebūtu nemaz dzirdami. Bet tad �au�ana apklusa, skrap�ķē�ana uz ielas tika vēl dzirdamāka, un plecā kauli iesmeldzās stiprāk.

�Vai tie�am viss ir galā?�

Ēdamistabas pulkstenis rādīja dienas vidu. Vēl divas reizes nobūk�ķēja, bet ne tik spēcīgi un kaut kur citā vietā.

�Vinokurovs un vispār �ie... cūkas, protams, tagad uzrādīs tos kaimiņus, kuri... pie kuriem strādnieki gāju�i sildīties.�

Ka strauta iemesta gumijas bumba Samgina atmiņā griezdamies uzpeldēja juceklīgu domu un vārdu kamols.

�Lodes pauk�ķ kā ar karoti pa pieri,� � saka Lavru�ka. �Ja ne �oreiz, tad citu reizi,� sola Jakovs, bet Ļuba�a apgalvo: �Mēs uzvarēsim.�

Savas mājas vārtos stāvēja biju�ais Kroņa palatas ierēdnis Ivkovs, slepens augļotājs un kaislīgs prāvnieks, � stāv un skatās debesīs, kā ostīdams gaisu. Vārnu un kovārņu �odien ievērojami vairāk. Ivkovs, ar pirkstu uz barikādi rādīdams, kaut ko kliedz un smejas, viņ� kliedz �taba kapteinim Zatjosovam, kas nolūkojas, kā tā sētnieks, sakumpis ve�uks, piestiprina sētai norautu dēli.

�Ir pārliecināti, ka nu viss jau cauri.�

Lielgabali klusēja; tomēr �is klusums likās aizdomīgs, uzdves-dams tādu spiedīgu sajūtu, kā kad briestu augonis. Un bija tik neparasti, ka arī virtuvē tagad viss klusu.

Samgins gandrīz vai priecājās, kad pievakarē sārta un rosmes pilna atnāca Varvara. Palūkojusies uz K|ima vaigu, viņa viegli un neaizskaro�i pasmaidīja un, pārmetusi krustu, sāka steidzīgi izpra�ņāt:

� Ak mans dievs!... Kādas �ausmas! Vai tu esi aizsūtījis apvaicāties, kā jūtas Somova?

� Nav ko aizsūtīt.

� Būtu palūdzis feld�eri. Nu, vienalga. Es pati. Ak mīļo Kļim ... kādas nedienas!

Varvara izturējās tā, it kā viņu starpā nekādas ķildas nebūtu bijis, un pat pieglaudās viņam strauji un maigi, bet tūdaļ atkal uzlēca kājās un, kna�i staigādama pa istabu, visos kaktos ielūkodamās, nicīgi saviebusies, paklusi pukojās:

� Tu kungs, kas par nekārtību, putekļi, mēsli! Nu, bet var teikt, � arī pie Rjachiniem tāpat vien ir.

Piesarkusi, pirkstiem taustīdama jakas podziņas un zaļās acis neglīti, plati iepletusi, viņa piegāja pie Samgina.

� Pie viņiem, � sazin velns, kas tur notiek! Piepe�i visi tā izlaidu�ies, paliku�i tik me�onīgi, ka �ausmas! Tu zini, ka es neesmu sentimentālā un ka �ī... �ī...

Atvilkusi elpu, viņa klusākā balsī pabeidza:

� �ī revolūcija man stāv tālu; bet viņi jau nu... pārlieku! Vēl jau nav zināms, kurā pusē būs pārspēks, bet viņi jau kliedz: sist, ap�aut, uz katorgu! Tādi... atriebēji, zini! Bet �is Strato-novs � pēdējais nekauņa, rupj�, pilnīgi neiedomājams tips! Bullis...

Viņa, aiz uzbudinājuma nosvīdusi, atkrita uz dīvānā un, vēdinādama ar mutautiņu sev sejā, aizvēra acis. Viņas vārdu banalitāti Samgins saprata, bet neticēja, ka tās sa�utums būtu patiess; tomēr viņ� vērīgi klausījās.

� Un �is Preiss, � atceries, maziņais ebrejs.

� Jā, jā, � Kļims atteica.

� Ak, �ie ebreji! � ar pirkstu draudēdama, Varvara iesaucās. � Lūk, kam gan es neticu! Atriebīga tauta, nekādi vēl nevar aizmirst grautiņus! Starp citu, jāsaka, ka viņ� tomēr ļoti dedzīgi, runā, �is Preiss, lielisks orators! �Mums,� viņ� saka, �jābūt pateicīgiem valsts varai par to, ka viņa ar durkļiem aizsargā mūs no tautas niknuma,� � vai tu saproti? Un tad vēl �is Tagiļskis, laikam prokurora biedrs, ciniķis un, kā liekas, ar venērisku slimību, � �ausmīgi sasmar�ojies, tomēr smird pēc jodoforma... �Kaut kas vidējs starp klaunu un bendi,� par viņu sacīja Rjachina māsa, jaunākā, tāda neglītiņa ...

Pameklējusi kabatā, viņa izvilka mazu grāmatiņu.

� Redz, �e es pat pierakstīju pāris viņa paradoksu, piemēram: �Sociālās taisnības uzvara būs cilvēku garīgās nāves iesākums.� Kā tev tas patīk? Vai arī: �Dzīves sākums un gals � personībā; bet, tā kā personība nav atkartojama, tad arī vēsture neatkārtojas.� Vai tev garlaicīgi? � viņa pēk�ņi iejautājās.

� Nē, glu�i otrādi, � atbildēja Kļims.

Bet viņa jau atkal skraidīja pa istabu:

� Cik te viss drausmīgi nolaists! Nabaga Anfimjevna! Tomēr nomira. Kaut gan tas priek� viņas vislabākais. Viņa bija palikusi tik nevarīga. Un īgna. Grūti būtu ar viņu mājās, bet aizvākt uz slimnīcu būtu neveikli. Ie�u paskatīties viņā.

Aizgāja. Par spīti sāpēm plecā Samgins pakratīja galvu, kā putekļus nopurinot.

�Nē, viņa ir neizturama! Es nevaru ar viņu.�

Pēc da�ām minūtēm Varvara atgriezās bāla, ar sāpīgu grimasi garenajā sejā.

� Kā viņu �urkas apgrauzu�as! � viņa sacīja, atsēzdamās uz dīvānā. � Tu redzēji? Tu paskaties! �au�alas!

Nodrebēdama viņa papurināja galvu.

� Uz ielas kaut ko kliedz ...

Un, pievirzījusies Samginam tuvāk, uzlika roku tam uz ceļa:

� Zini ko: es gribu aizbraukt uz ārzemēm. Esmu tik nogurusi, Kļim, tik nogurusi!

� Nav slikta doma, � viņ� atbildēja, noklausīdamies un pie tam domādams: �Cik viņa tomēr no�ēlojama! Un liekulīga. Labinās klāt tāpēc, ka ceļos uz ārzemēm dro�i vien kopā ar mīļāko.�

� Es vairs neesmu jauna, � Varvara nopūzdamās atzinās.

� Uzgaidi drusku!

Samgins piecēlās un piegāja pie loga: pa ielu izklaidu gāja kareivji, priek�ējais kaut ko kliedza, �auteni vēcinādams. Samgins ieklausījās un saprata:

� Veriet ciet durvis, vārtus, logus, ej jūs! Veriet ciet � �ausim!

K|ims atrāvās aiz loga aplodas. Zaldātu bija varbūt divdesmit, viņu vidū cie�ā grupā so|oja ugunsdzēsēji: trīs melni, ķiverēm galvās, kādi desmit pelēki, naģenēs, ar cirvjiem aiz jostas. Brauca zaļi rati, brangie zirgi mētāja_galvas.

� Kurp viņi iet? � Varvara �ukstēja, piekļaudamās Samgj-nam; viņ� atvirzījās tālāk, lūkodamies, kā ugunsdzēsēji, paņēmu�i no ratiem dzelzs lau�ņus, devās pie barikādes. Atskanēja bie�i cirtieni, sāka sprauk�ķēt un brīk�ķēt koki.

� A, lūk, kā! � Varvara izsaucās.

Samgins redzēja, kā gabaliem �ķēlās nost ledus, atsegdams barikādes skeletu; kā divi ugunsdzēsēji, nolauzu�i dīvānā atzveltni, rāva no tās laukā pelī�u popējumu un svieda tā vī�ķus tre�ajam, bet tas, uz ceļiem notupies, pūlējās uzraut pie svārku piedurknes sērkociņus; tie dzisa nost, bet tad viens sērkociņ� aizdegās, ugunsdzēsējs to iebāza pelīsos, un ņipri uz visām pusēm iz�āvās viltīgas, cirtainas liesmiņas, atkal nozuda, bet tad piepe�i savijās cie�ā, sarkanā grīstē; tad viens no ugunsdzēsējiem, pacēlis pār uguni mucu, izkratīja no tās salmus un skaidas; sāka griezties biezi, pelēki dūmu mutuļi; ugunsdzēsējs iegremdēja tajos arī mucu, dūmi kļuva vēl biezāki, un tad no mucas iz�āvās tum�i sarkana liesma. Iela atdzīvojās, kļuva jautra un trok�ņaina; māja viņpus ielas nosārtojās, tika jaunāka; arī ugunsdzēsēji un zaldāti kļuva jaunāki, tievāki, smuidrāki. Kā ar eļļu aplieti iespīdējās zirgi bronzas krāsā, sarkanām acīm. Apbrīnojami viegli no ledus kalna tika izlauzti un iemesti ugunī krēsli, lāde, kādas durvis, va�oņa kamanas, liels telegrāfā staba gabals. Atdevu�i biedriem �autenes, arī kādi pieci zaldāti lauza un dragāja savu laiku nokalpoju�ās lietas, � pārējie kareivji pamazām virzījās tuvāk ugunij; divās krāsās � dūmaini zilganā un asinssarkanā saskaldītajā gaisā durkļi iemirdzējās kā slaidas sve�u liesmas un tāpat kā liesmas likās strāvojam aug�up. Da�i zaldāti turēja rokās pa divi �autenes, vienam abi sārtie durkli rēgojās it kā laukā no galvas, bet kāds cits, īsti prāva auguma, lēkāja gar uguni, vēcināja rokas un klaigāja.

Melnajos mundieros un ķiverēs tērptie ugunsdzēsēji stāvēja pie Vinokurova mājas vārtiem, darbā nepiedalīdamies; viņu misiņa galvas likās it kā kūstam, un viņu melnajos, nekustīgajos stāvos ar Romas leģionāru galvām bija kaut kas impozants.

� Skaisti, � Samgins klusi piezīmēja.

Varvara, piegrūzdamās viņam ar plecu, jautāja:

� Jā?

Un, tūdaļ atrāvusies, aizvainotā balsī iesaucās:

� No palodzes tek, � fū!

Samgins smīnēdams atgāja nost, domādams par to, ka Varvara bie�i bija tam pārmetusi vienaldzību pret visu daiļo, bet pati neredz, cik brīni�ķi krā�ņa ir �ī ainava. Viņ� jutās saviļņots, viņam bija it kā �ēl barikādes, bet tai pa�ā laikā viņ� tomēr jutās nezinkam par kaut ko pateicīgs. Viņ� iegāja savā kabinetā un tur atkal ilgi stāvēja pie loga, bez domām lūkodamies, kā ugunskurs liesmo, bet ap to un pār to sabiezē vakara krēsla, saplūzdama ar smagajiem, pelēkajiem dūmiem, un no ugunskura apak�as uz ielas bruģa iztek peļķes, melnas kā darva. Kad ugunskurs sāka degt tum�āk, ugunsdzēsēji, ieiedami sētās, nesa no turienes malkas pagales un piemeta sārtam, � dūmi uz brīdi kļuva biezāki, bet tad uguns atkal tos nikni pār�ķēla, un liesmu atspulgi lika mājām raustīties un trizuļot. Pēc tam mājas satumsa, sakaisu�ie durkļi un ķiveres sastinga, kāds gara auguma ugunsdzēsējs ieskrējās un pārlēca pāri ogļu kaudzei tumsā.

No rīta atkal sāka vienmērīgi �aut ar lielgabaliem. Viņu rībieni tagad likās vēl jo spēcīgāki, it kā sasalu�ā zemē no pāļdziņa ar �uguna zveltni tiktu dzīts milzīgs baļķis...

�Ap�aubāms cara varas nostiprinā�anas paņēmiens,� ģērbdamies ļoti mierīgi nodomāja Samgins un bija pats pārsteigts, cik mierīgi to domāja. Ēdamistabā Varvara enerģiski pārcilāja traukus.

� Kaut kas neticams! � viņa izsaucās tam pretī. � Velns, zina kas! Sadauzīts vesels lērums trauku.

Priek�autu aizsējusies, baltu lakatiņu galvā, it kā apburzītu seju, viņa izskatījās pēc istabenes.

� Ak tu Anfimjevna! � viņa nopūzdamās skraidīja no istabas virtuve un atpakaļ.

Varvara it kā nedzirdēja ne logu izbiju�os drebē�anu, ne gaisa grūdienus pret sienām, ne apspiestās, smagās nopūtas krāsns dūmenī. Ar neparastu steigu, kā augstus un iedomīgus viesus sagaidot, viņa slaucīja putekļus, skaitīja traukus, diezin kādēļ taustīja istablietas. Samginam �ķita, ka aiz �ās skaļās rosības sieva varbūt lūko slēpt savas vainas apziņu pret viņu. Bet ne par tās vainu, ne vispār par viņu negribējās domāt, � viņ� gai�i iztēlojās tūksto�us namamā�u, kas dro�i vien �odien tāpat noņēmās.

� Nastasja vēl nenāk un nenāk! � Varvara dusmojās. � Es viņu atlaidī�u. Kāpēc tu palaidi �o nelgu sētnieku? Mums, Kļim, ir nepareiza nostāja pret kalpotājiem, mēs pieļaujam tiem visādas familiaritātes un nolaidības. Man nav nekas pret demokrātismu, bet tomēr ir nepiecie�ams, lai ļaudis sajustu pār sevi stingru un cietu roku...

�Arī to �odien saka tūksto�i,� nodomāja Samgins, glāstīdams slimo plecu.

Pievakarē viņa nezinkā bija mācējusi atrast kādu vecīti, kas uzņēmās nokārtot Anfimjevnas apbedī�anu. Vecītis bija neparasti kustīgs, veikls, ar sārtu, sirmas, rūpīgi apcirptas bārdiņas ietvertu smailu ģīmīti, peles actiņām un putna degunu. Viņa rokas �audījās uz visām pusēm, visam pieskaras, visu aptaustīja � durvis, sienas, kamanas, sava vecā, bēdīgā zirģeļa aizjūgu. Vecītis izskatījās pēc nogrimēta puikas, un viņā bija kaut kas atbaido�s, neīsts.

� Ar lielgabaliem lūko pārliecināt? � viņ� kā jautādams griezās pie Samgina ar varbūt jau iepriek� sadomātu frāzi, � pateica un pamirk�ķināja uz debesīm, it kā �auts tiktu no turienes. Lielgabali �āva sevi�ķi stūrgalvīgi. Likās, ka no smagajiem rībieniem miglainajā gaisā izplatās trūdu smaka, kā kad plīstu samūdēju�ās olas.

� Pavadi arī tu viņu līdz baznīcai! � Varvara lūdza, lūkodamās uz plato �ķirstu kamanās, slaucīdama vaigus lakatiņā.

� Nedomāju, ka viņai tas būtu vajadzīgs, � Kļims nomurmināja, tomēr gāja. Varvara paņēma viņu zem rokas; viņ� redzēja tai acīs asaras, redzēja, ka Varvara kustināja lūpas, tās kodīdama, un neticēja viņai. Vecītis gāja līdzās ragavām, �ad tad ar zilu plaukstu noglaudīdams dzelteno slimnīcas �ķirstu un sarunādamies ar vedēju:

� Visi reiz mirsim, tēvainīt... kā putni!

Samginam aiz muguras so|oja feld�eris Vinokurovs; viņ� reizes divas atgādināja sevi, pieminēdams:

� Taisnīga sieviņa bija... Ievērības cienīga!

Vecītis apstājās, pagaidīja, kamēr feld�eris viņu panāca, un iesāka steidzīgi pusbalsī runāt, tecēdams sīkiem cāļa solī�iem.

� Ko tu padarīsi? Tauta nekā nevēlas un negrib! Pats cars viņai ir paklanījies, sak, piedod, es tie�ām esmu zaudējis karu pret pundurīti nāciju un man ir kauns! Bet tauta neatzīst...

� Kas jūs esat? � feld�eris stingri noprasīja.

� Es? Baznīcas sargs. Kas tad ir?

� Bez sajēgas runā, tā tas ir, � feld�eris atbildēja zemā balsī.

� Un tomēr es saku taisnību, � ve�uks tiepās, rokas mētādams, un atkārtoja frāzi, kura, kā redzams, viņam bija iepatikusies:

� Pavej, ar lielgabaliem lūko pierunāt tautu, sak, � dzīvo rāma! Vai tas jel kad Maskavā piedzīvots? Ar lielgabaliem �auj Maskavā, kur cāri tiek kronēti, ko? � viņ� brīnīdamies izsaucās, vicinot rokā cepuri, un, brīdi klusējis, piebilda: � To vajadzētu saprast!

Samgins atskatījās, ielūkojas vecī�a sartajā ģimītī � tas sajūsmā laistījās.

� Atvainojiet, � vecītis sacīja, pakratīdams ar dzeltenām, vatei līdzīgām matu pinkām apaugu�o pauri. � Pļāpāju, protams, aiz savas sirds drebē�anas.

� Es tālāk neie�u, � Samgins pa�ukstēja, nonākot pie ielas stūra, aiz kura viņ� bija piekauts. Varvara devās tālāk, bet viņ� apstājās, vēl noklausījās ragavu slie�u �irkstoņā uz kailā bruģa, iedomājās, ka derētu iegriezties zaļajā namiņā apvaicāties par Ļuba�u, tomēr gāja uz mājām.

�Apvaicāsies Varvara.�

Lielgabali apklusa. Pie pelēkajām debesīm iedegās divējas blāzmas: viena tur, kur rietēja saule, otra Presņas pusē. Kā arvien pievakarēs gaisā griezās kovārņu un vārnu bari. No sānielas izdrāzās zirgs, � kamanās sakucis sēdēja Ļutovs.

� Pieturi! � viņ� iespiedzās un, pirms vēl ku�ieris bija paguvis apturēt zirgu, veikli izlēca no kamanām, pieskrēja pie Samgina, un viņa vaļā pavēries ka�oka stūris apvijās Samginam ap kājām.

� Kā tu tomēr esi pārvērties! � Ļutovs izsaucās; bija visai savadi, ka viņ� to izteica pat it kā ar cienību. � Bet kas tavai rokai?

Noklausījies Kļima īso stāstu, viņ� apklusa un tikai priek�namā, ka�oku novilcis, iejautājās:

� Vai nu veikli peram savus pa�u mājas japaņus?

Arī Samgins pajautāja:

� Vai tā ir ironija vai uzvaras prieks?

Samginam bija patīkami, ka saticies ar Ļutovu, bet negribējās, ka viņ� to noģistu, jo arī pats nesaprata: kāpēc patīkami? Bet Ļutovs, rokas berzēdams, runāja:

� Sitam pāļus krievu zemes dumbrājā, būvējam tiltiņu jaunam ceļam .. .

Viņ� izskatījās ļoti solids, pat cienīgs nopietnajos svārkos, ar briljantu melnajā kaklasaitē, apcirpies, sasukājies. Pat �audīgās acis bija kļuvu�as rāmākas un it kā lielākas.

� �odien es dzirdēju... labu izteicienu � pierunā ar lielgabaliem, � Samgins sacīja.

� Nav slikti teikts! � Ļutovs piekrita, cie�i viņu uzlūkodams.

� Ko tu tā ... skaties?

� Vairs nepazīstu, � Ļutovs atteica, skaļi nopūzdamies, un iegrozījās ērtāk krēslā. � Es, brāl, pa�reiz no pilsētas priek�niecības, biju izsaukts sakarā ar ambulances ierīko�anu manā mājā ... nonāvētiem un ievainotiem. Tas, protams, Alīnas darbs, viņa, brāl...

Ļutovs uzmauca uz dūres savu bebrādas cepuri un grieza to ap roku. � Tur pie manis, tie�ām, jods viņu zina kas notiek! Alīna nezkādu anarchistu sev iegādājusies.. . Monachovu vai Inokovu, tādu zvēru, � neej tuvumā!

� Ja Inokovs, tad es viņu pazīstu, � Samgins vienkār�i sacīja.

� Viņai vecs paziņa. Un tad vel �is Sudakovs, � tas arī ir sa�auts.

Viņ� atkal nopūtās, galvu palocīdams.

� F-fū!

� Nu, un ko tev teica pilsētas priek�niecība? � Samgins prasīja.

� Jautā: �Vai ierīkojāt?� � �Ierīkoju.� � �Kālab?� � �Lai apsegtu jūsu neķītrības ...�

�Bez �aubām, melo,� Samgins nodomāja.

� Mazliet pastrīdējāmies. Paņēma no manis parakstu, ka neizbrauk�u. Bet es gribēju Alīnu aiz�ķūrēt uz ārzemēm.

Piepe�i it kā tepat uz jumta nogranda lielgabala �āviens. Grāviens bija tik spēcīgs, ka abi palēcās uz aug�u, bet Ļutovs, seju saviebis, ļāva cepurei nokrist uz grīdas un iebrēcās:

� Sito neģēlību! Nezi vai lielgabals pārsprāga, vai?

Grāviens atkārtojās. Abi apklusa, gaidīdami tre�o. Samgins aizsmēķēja papirosu, jūtot, ka viņā kaut kas d�inkst tāpat kā loga rūtis. Viņi brīdi klusēja, Ļutovs uzmauca cepuri uz ceļgala un turpināja klusāk, noraizējies:

� Tur pilsētas priek�niecībā strādā kāds nelietis, kura attiecības pret mani ir godīgas; tas izsniedz man da�as ziņas, kas vienmēr pilnīgi dro�as. Un, proti, par tevi ir zināms, ka tu esot cēlis barikādes...

Viņ� apklusa, jautājo�i paskatījās Samginā, bet Kļims, aizplīvurojis seju ar dūmiem, pavir�i noteica:

� Blēņas.

� Nē, nē, palūkosimies uz to nopietni, � Ļutovs deva padomu. � Tagad nekādas ceremonijas netaisa. Pie doktora, � aizmirsu, kā viņu sauc, � laikam Vinogradova, �atnāku�i izdarīt kratī�anu, un iecirkņa pristavs viņu no�āvis. Pakausī. N-jā. Un, kā rādās, tad Kostju Makarovu arī nomiegu�i, � viņ� tur pie mums lāpīja cilvēkus un turpat pie mums arī dzīvoja, bet nu vairs nerādās, jau tre�o dienu. Mēbeļu fabrikantu Smitu tu pazini?

� lr gadījies sastapt.

� Arestēts. Na�āvu�i viņa acu priek�ā gabalus divdesmit viņa strādnieku. Redzi, kā! Kolomnā � tur velns zina kā esot gājis, un Ļubercos � tos tu zini? Kauj uz ielām kā peles.

Ļutovs runāja mierīgi, savādā prātotāja tonī, acis mirk�ķinādams, pie tam visu laiku vērojot Samginu, ar to Kļimu stipri mulsinādams, liekot sagaidīt kādu nejēdzīgu izlēcienu. Tā arī notika. Ļutova seja pēk�ņi iekvēlojās sārtiem plankumiem, viņ� trieca cepuri pret grīdu un iegaudojās:

� Sis plānprātīgais, bailīgais cūka! K-krāsnkuris... ar cilvēkiem kurina!

Viņ� sāka ciniski, neganti lamāties, dauzīdams ar dūri dīvānā galu; bet visu to viņ� darīja tā, kā kad trakotu tikai viena viņa puse, jo Samgins redzēja, ka, vienu aci mirk�ķinot, ar otru Ļutovs skatījās uz viņu.

� Nav mums vēl bijis tik neģēlīgas cara valdī�anas! � tas spiedza un �ņāca. � Ivans Bargais, Pēteris � tiem bija kāds mērķis ... tiem bija, bet � �itam? ... Sitas priek� kā? Neapdāvināts kustonis...

� Kliegt nav nozīmes, � Samgins nomurmināja, kad Ļutovs it kā aizrijās vārdiem.

� Un āmen! � Ļutovs nokliedza, uzlikdams cepuri. � Bet tu laidies lapās! Arī Duņa�a lūdz tevi to darīt. Brauc projām, brāl! Te no�miegs. � Viņ� satvēra Samgina roku un apklusa, to raustīdams, vērdamies zem brillēm, un piepe�i klusītēm, dzēlīgi teica:

� Bet � ja nu lielgabali �iem ir atņemti? Ja Prochorova strādnieki ir uzveiku�i? Kas tad būs?

Samgins pavīpsnāja:

� Tu jau bez trikiem nevari!

� Nē, tu iedomājies, kas tad būtu, ko! � Ļutovs �ukstēja, uzvilkdams ka�oku.

Un, paspiedis ar karsto delnu Samginam roku, viņ� pazuda.

Kļims palika ar tādu sajūtu, kā kad nevarētu saprast, vai ir apliets ar karstu vai aukstu ūdeni. Pa istabu soļodams, viņ� mēģināja apvienot visus Ļutova vārdus un izkliedzienus vienā frāzē. Tas negribēja izdoties, kaut gan vārdi � �laidies lapās�, �brauc projām� � skanēja pārliecino�āk par visiem citiem. Viņ� nostājās pie loga, piespiezdams pieri pie aukstā stikla. Arā iela bija tuk�a, tikai kāda sieviete noliekusies grozījās pa melno ugunskura apli, savākdama groziņā ogles.

Bija ļoti kluss. Samgins jau sen nebija izjutis tik rāmu klusumu. Un viņ� nodomāja:

��ķiet, ka viss ir galā ...�

Klusums kļuva arvien dziļāks, radīdams nepatīkamu sajūtu � it kā grīda grimtu, slīdēdama no kāju apak�as. Vestes kabatā pulkstenis tik�ķēja gausāk, no virtuves izplūda �ķērma sālītu zivju smaka. Samgins atvēra vēdlodziņu, un kopā ar aukstumu istabā ielidoja gaudojo�a komanda:

� Mierā-ā!

Palsajā gaisā nolīgojās durkļu ledainās lāstekas, pie ielas bruģa pieauga, piesala zaldātu nodaļa. Viņiem virsū nesteigdamies virzījās maziņi, sirdīgi, kazaku zirdziņi; tiem vidū, priek�kājas augsti cilādams, zobus at�iepis, soļoja smags, sarkanbrūns rumaks, � tam mugurā svinīgi sēdēja resns, ūsains oficieris ar sarkanu, piepūtu�os seju un ordeņotām krūtīm. Baltā cimdā tērptajā dūrē viņam bija pletne, � viņ� to turēja krū�u augstumā, kā svētnieki tur krustu. Oficieris aizjāja garām uz ielas izklīdu�ajiem kājniekiem, uz tiem pat nepaskatīdamies; aiz viņa seglos palēkdamies, atkal vilkās kazaki. Viens no pa�iem pēdīgajiem, bārdains kazaks, pēk�ņi sa�ķiebās seglos, izrāva kādam zaldātam no paduses sainīti, un sainītis pārvērtās par milzu �ūskai līdzīgu zvērādas boa; zaldāts atvēzējās ar �auteni, bet bārdainais ar vēl diviem kazakiem piespieda savus zirgus slaistīties un grozīties, � un kājnieki izklīda, pieplakdami pie māju sienām. Smagiem lēk�iem pieauļoja brūnais rumaks un, zobus vēl vairāk at�iepis, iezviedzās:

� Kas �ie tādi par nelie�iem? Kas komandē?

Samgins, gar aizkariem lūkodamies, pat pasmīnēja, � tik skaidri likās, ka runā zirgs, nevis jājējs.

Te ēdamistabā atskanēja Varvaras klieg�ana:

� Ne�ķīstēni! Un tie esot aizstāvji!

Samgins pa durvīm redzēja, ka viņa skraidīja pa ēdamistabu, mezdama nost no pleciem ka�ociņu, raudama no galvas cepurīti, uzgrūzdamās krēsliem kā akla.

� Vai tu saproti? Satvēra, iz�amdīja ... tu nevari iedomāties, kā. Uzroci atņēma, boa ... Tā ta�u ir laupī�ana!

Pa skrējiena galam viņa atkrita uz dīvānā un elsodama un �ņukstēdama sāka ātri kājām dauzīt grīdu. Samgins pa�ķielēja uz viņas jaciņas atpogāto apkaklīti un nopūzdamies gāja pēc ūdens.

Brīnum klusi un kūtri aizritēja da�as tuk�as dienas. Samginam bija pamats domāt, ka nu viņ� būs izbaudījis visus nemierus un tagad viņam ir tiesības uz atpūtu, kas viņam nepiecie�ama. Bet izrādījās, ka atpūta nebūt nebija tik nepiecie�ama un ka ir vēl kāds nemiers, ko viņ� vēl nebija izbaudījis un kas uztrauca viņu tie�i ar savu jaunumu. �is jaunais nemiers prasīja pēc cilvēkiem, pēc sabiedrības, prasīja pēc notikumiem, bet cilvēki neieradās, atstāt māju Samgins baidījās, un bija arī neērti staigāt ar sadauzītu seju. Notikumi, zināms, ritēja savu gaitu; pa naktīm un pat dienā paretam atskanēja �auteņu un revolveru �āvieni. Tomēr bija jau skaidrs, ka ar tiem tiek pielikts pēdējais punkts. Gar logiem jādelēja kazaku patru|as, gāja garam nelielas sen neredzētu policistu noda|as, apvaldīti trok�ņoja Varvara, mezdama uz Samginu skatienus, kas kaut ko prasīja.

� Tā nav revolūcija, bet puiku nieko�anās, � viņa sarunājās ar kādu ēdamistabā. � Ar pistolēm pret lielgabaliem!

Samgins noģida, ka viņai gribas strīdēties, ķildoties, un klusēja, sēdēdams kabinetā..

Bet tas viss neaizpildīja gauso dienu tuk�umu un nespēja apklusināt paradumu būt satrauktam, � �o gurdino�o, bet neatlaidīgo paradumu. Laikraksti ar kuslu vecī�u nevarīgo īgnumu �ļupstēja kaut ko nenoteiktu; tajos velti bija meklēt kādus norādījumus, un daudz to arī nebija. Anfimjevnas vietu bija ieņēmusi nenoteikta vecuma sieviete plakanām krūtīm; nerunīga kā cietuma uzraugs, viņa kokaini kustējās, mēdza nepatīkami skatī-ties taisni sejā ar savām blāvi stiklainajām acīm. Kad Varvara viņai ko pavēlēja, viņa ar redzamām pūlēm atdarīja savas plānās, vienmēr cie�i sakniebtās lūpas, lai atbildētu diviem vārdiem:

� Klausos. Saprotu.

Samgins ar nesapratni un pa�ironiju tagad domāja, ka būtu patīkami redzēt atkal uz ielas barikādes un mājā tās aizstāvjus, dzirdēt skaidro, rāmo biedra Jakova balsi. Trūka arī Anfimjev-nas, � neveikli un kauns bija atcerēties, ka viņas lādzīgo seju bija apgrauzu�as �urkas. Vispār viņam stipri vien trūka cilvēku, pat to, kas agrāk bija liku�ies nepatīkami un lieki. Caurām dienām un naktīm pa ielām, pa jumtiem �vīgoja gan ne stiprs, ta�u neatlaidīgs vēj�, uzpūzdams starp ļaudīm un mājām atsve�inātības �ogus; �ie �ogi bija neredzami, bet tos varēja noģist pēc tā, cik iedzīvotāji bija kļuvu�i nerunīgi, cik viņi aizdomīgi un drumi noskatījās cits citā un cik ātri pie sastap�anās metās katrs uz savu pusi. Pāris rei�u pa vakariem Samgins izgāja uz ielas paelpot svaigu gaisu; bet viņam tā vien likās, ka ne visi pazīstamie kaimiņi ar viņu sasveicinās un ne tik goddevīgi kā agrāk. Likās, ka tie uzlūko viņu tik naidīgi, it kā viņ� būtu tos ne�ēlīgi apspēlējis preferansā.

�Ja mani apcietinās, viņi, protams, necietīs klusu,� Samgins prātoja un nolēma, ka labāk būs nerādīties �iem ļaudīm acīs.

Viņ� atsacījās no pastaigām arī tāpēc, ka iedzīvotāji tagad ar tādu sevi�ķu centību slaucīja ielas, ar dzelzs kapļiem kasīja ietves. Bija skaidri redzams, ka arī Varvara mocās ar grūtsirdību. Viņa augām dienām rosījās pa pieliekamajiem, pa �ķūni, grabinājās pa bēniņiem, bet pie pusdienu vai tējas galda nīgri sūdzējās caur zobiem:

� Tad nu ir gan iekārtoju�i dzīvi! Bail iziet uz ielas. Drīz būs ziemsvētki � varu iedomāties, cik priecīgi tie būs... Ja tu zinātu, kādu anarchiju Anfimjevna sataisījusi saimniecībā ...

Samgins cieta klusu; bet, kad klusē�ana kļuva nepieklājīga, neērta, viņ� piekrita:

� Jā, viņa uzvedās dīvaini...

Viņ� juta, ka dienu tuk�ība it kā iesūcas viņa būtnē, fiziski uzpū�, domas padara lempīgas. No rītiem pēc tējas viņ� ieslēdzās kabinetā, lūkodams ietvert vienkār�os vārdos visu �ais divos mēne�os pārdzīvoto. Un ar īgnumu nāca pie pārliecības, ka vārdi neatspoguļo to, ko viņ� vēlētos redzēt, nenoskaidro, kāpēc veco uzskatu zaldāts, kas godīgi pildīja savu pienākumu, bija viņam tikpat antipātisks kā sētnieks Nikolajs, bet, lūk, biedrs Jakovs vai Kaļitins antipātijas nemodina.

�Bet arī tiem ta�u vajadzētu modināt to pa�u, arī viņi ir nokāvu�i ...�

Reiz, nosvītrodams to, ko bija uzrakstījis, viņ� izdzirda ēdamistabā sve�as balsis. Slaucīdams mutautiņā brilles, viņ� iegāja tur un ieraudzīja uz dīvānā Braginu līdzās* Varvarai, bet pie krāsns, tās podiņus glaudīdams, stāvēja gara auguma vīrietis garos svārkos un tūbas zābakos.

� Depsamess, � tas stādījās priek�ā, sniegdams Samginam sarkanu roku. �āda auguma ļaudis parasti runā basā, bet �is runāja gandrīz bērna diskantā. Galvā viņam izbu�inātu, pasirmu matu kodeļa, sejas kreisā puse izkropļota ar dziļu rētu, � rēta bija novilkusi uz leju apak�ējo plakstiņu, un tāpēc viņa kreisā acs izskatījās lielāka par labējo. No vaigiem uz leju viņam krita divas sirmas bārdas kodeļas, atstādamas gandrīz kailu zodu un biezo apak�lūpu. Nosaucis savu vārdu, viņ� vērīgi ar savām nevienāda lieluma acīm palūkojās Kļimā un sāka atkal glaudīt krāsns podiņus. Acis bija melnas, ļoti spo�as.

Bragins sa�utis stāstīja Varvarai, ka viņ� ar Depsamesu tiku�i divi reizes apturēti un izkratīti. Varvara arī sa�uta:

� �ausmīgas dienas! �ī nesaprotama valdības divkosība .._

� Un tad es Zacharam Borisovi�am liku priek�ā iegriezties pie jums...

Depsamess sa�ķobījās un sacīja ar akcentu, kada runā ebrejs anekdotē:

� To es teicu, ka iegriezties, tapec ka esmu jau diezgan sists, � pateicos jūs!

Viņa līkdegunīgā, palsi bālā'seja piesarka, un, pie�ķiebis galvu pie labā pleca, viņ� ar labsirdīgu ironiju vaicāja Kļimam: _

� Vai vēl ilgi pie jums vilksies �īs kauslīgas dienas? Jūs to nezināt? Kas tad zina?

Viņa pirksti ņipri �ķirstīja bārdās �ķipsnas.

� Oi, jums dikti patīk grautiņi!

Bragins, palīdzēdams Varvarai nest no bufetes uz galdu traukus un pudeles, pamāco�i piezīmēja, ka inteliģence grautiņus nerīko.

� Jūs sakāt, ka ne? Bet vai jusu nihilisti, jusu pisarevie�i nesarīkoja grautiņu Pu�kinam? Bet tas ta�u ir tikpat kā spļaut иг sauli!

� Zachars Borisovi�s pārmērīgi sajūsmināts par Pu�kinu, � paskaidroja Bragins, �oreiz samulsis.

� Nūja, � es esmu pārmērīgs! � Depsamess piekrita, pamājis pret Braginu ar roku. � Pieņemsim, ka tā! Bet es jums pateik�u, ka peles mīl krievu literatūru vairāk nekā jūs. Bet jūs mīlat ugunsgrēkus, ledus ie�anu un sniegputeņus; jūs skrienat pa visām ielām, tiklīdz kur atgadās kāds skandāls. Vai tas nav tiesa? Tas ir tiesa! Jums, lai jūs dzīvotu, ir vajadzīgi kaut kādi juku laiki. Jus esat visbriesmīgākie ļaudis pasaulē...

Samginam likās, ka �is cilvēks tī�ām runā ar stipru akcentu un ka viņā patie�ām ir kaut kas pārspīlēts.

� Jūs skatāties teātrī baskājus un domājat atrast dubļos zeltu, bet tur nav zelta, tur ir dzelzenis, no tā taisa sērskābi, lai greizsirdīgas sievas ie�ļāktu to acīs savām sacensēm...

� Sāncensēm, � Bragins izlaboja.

� Bet jūsu boļ�eviki, vai tie nav � grautiņ�? Ne?

Viņ� piepe�i sāka smieties paklusiem, rāmiem smiekliem, liekot Samginam nodomāt:

�Viņa smiekliem vajadzētu būt spiedzo�iem.�

Arī tas, ka Depsamesa smiekli nesaskanēja ar viņa smalko balsi, pastiprināja Samgina aizdomas pret viņu. Bet tas, pamirk�ķinājis labo aci, smīnēdams turpināja:

� Boļ�eviki ir cilvēki, kas grib aizskriet par simtu verstu vēsturei priek�ā, � prātīgie ļaudis tiem līdzi neskries. Kas tas ir � prātīgie? Tie ir cilvēki, kas nevēlas revoluciju, tie dzī\ro pa�i sev, bet neviens ta�u nevēlas revoluciju sev. Nu, bet, ja jau tomēr jātaisa drusciņ revolūcijas, tad viņ� dod drusciņ naudas un saka: �Lūdzu, iztaisiet man revoluciju... par �etrdesmit pieciem rubļiem!�

Acis piemiedzis, viņ� iesmējās negaidīti maigi, un tas atkal ar viņu nesaderējās.

� Jūs esat socialists? � Samgins jautāja.

� Es esmu ebrejs! � Depsamess atteica. � Pēc Renana vārdiem, visi ebreji ir sociālisti. Bet tas gan nav liels kompliments,, tāpēc ka visi ļaudis ir sociālisti; tas viņus nesamaitā nemaz vairāk kā viss pārējais.

� Zāchars Borisovi�s, kā liekas, ir cionists, � iemeta starpā Bragins.

� Pateicos jūs! � Depsamess atsaucās, un tagad jau bija pilnīgi skaidrs, ka viņ� tī�i ķēmo vārdus, un tas vēlreiz bija pretrunā ar viņa izkropļoto seju, sirmajiem matiem. � Bragina kungs pazīst cionismu kā jauku jociņu: cionisms, tas ir, kad viens ebrejs sūta otru ebreju uz Palestinu par tre�ā ebreja naudu. Daudz cilvēku mīl vairāk jokot nekā domāt...

Varvara aicināja pie galda. Sē�ot ebrejam pretī, Samgins atcerējās Tagiļska vārdus: �Viena no visriebīgākajām mūsu dzīves parādībām ir ebrejs, kas sasirdzis ar krievu nihilismu.� Sis nu nav nihilists. Un nav arī Preiss ...

Ebreji Samginam bija antipātiski; bet, zinot, ka �āda antipātija ir apkaunojo�a, viņ�, tāpat kā daudzi citi, to slēpa zem frā�u sistēmas, kas nosaukta par filosemitismu. Ebreju viņ� izjuta sev sve�āku nekā vācieti vai somu; katrā ebrejā viņ� ar aizdomām saskatīja labi attīstītas asa novērotāja spējas, kas tam atjauj saredzēt viņa, krieva, tiklab atklātos, kā apslēptos trūkumus smalkāk un skaidrāk, nekā tos redz citu rasu cilvēki. Saprotot, cik traģisks ir ebreju tautas liktenis Krievijā, viņam bija aizdomas, ka ebreja psichei jābūt saindētai un noslogotai ar organiska naida jūtām pret krieviem, ar vēlē�anos atriebties par pazemojumiem un cie�anām. Viņ� gaidīja, ka pļāpīgais balamute ar sīko balstiņu parādīs taisni �īs jūtas.

� Jūs gribējāt drusciņ revolūcijas? Nu, tad jums būs ļoti daudz revolūcijas, kad nostādīsiet uz kājām zemnieku un viņ� aizdrāzīsies līdz pēdējai galējībai un nolauzīs kaklu jums un sev pa�am ar.

� Es pravietojumiem neticu, � nomurmināja Bragins, bet Varvara, uzmudino�i mādama ar galvu, sacīja:

� Nē, tas ir ļoti ļoti pareizi!

Depsamess pievērsās viņai; vienā rokā tam spīdēja dak�iņa, otrā viņ� turēja maizes riecienu: viņ� to turēja jau ilgi, neatrazdams laiku to apēst.

� Katrs ebrejs ir drusciņ pravietis, tādēļ ka viņ� ir pretinieks asinīm, bet saprot cīņas un asiņu neizbēgamību, jā!

Samgins redzēja, ka ebrejs vēlējās runāt tēvi�ķīgi laipni, jau bez ironijas, � tas bija jau�ams no viņa skumīgo acu siltā, melnā spīduma; bet smalkā balss, kas jūtām nepadevās, grieza ausīs.

� Un ir jau dikti viegli būt pravietim jūsu divgalvainajā valstī. Vai jūs neesat ievēroju�i, ka jūsu ērgļa milzīgā zemnieciskā galva skatās uz labo pusi, bet uz kreiso � tikai maza maziņa revolucionārā galviņa? Nu, bet, kad jūs pagriezīsiet zemnieka galvu uz kreiso pusi, tad jūs redzēsiet, par kādu caru viņ� jums uzmetīsies!

�Vispasaules prātvēderi,� Samgins domāja, klausīdamies vārdos, kas aizskaro�i sakrita ar da�ām viņa pa�a domām: �Ar sve�inieku tiesībām kritizē, pamāca ... Heines, Marksi...�

Atdūries pie vārdiem �sve�inieku tiesības�, Samgins vairs tālāk neklausījās.

� Ja sabiedrība nevērtē personību, tad viņa apbruņo perso-, nību ar tiesībām izturēties pret sabiedrību naidīgi...

Divi vārdi, izvērsti par desmit vārdiem, atklāja tajos apslēpto anarchismu. Tas bija nepatīkami. Depsamess, vēcinādams roku ar maizes gabalu, stāstīja Varvarai:

� Ebreji ir cilvēki, kas strādā priek� visiem. Rot�ilds, tāpat kā Markss, strādā priek� visiem � jūs sakāt, ne? Bet vai Rot�ilds nesaslauka kā sētnieks naudu no ielas gubā, lai tā neputētu acīs? Un vai jūs domājat, � ja nebūtu Rot�ilda, tad tomēr būtu Markss? Jūs tā domājat?

Varvara atzina, ka tas ļoti asprātīgi, un iesmējās, bet Bragins lūkojās uz Samginu, mulsi smaidīdams, nemierīgi �ūpodams uz krēsla savu garo augumu; likās, ka viņ� pat pamirk�ķināja ar acīm un pēdīgi iejautājās:

� Vai drīkstu jūs lūgt uz pāris vārdiem?

Viņi iegāja kabinetā, un Bragins tur pusbalsī steidzīgi sāka runāt:

� Piedodiet, ka es viņu atvedu, � man vajadzēja ar jums satikties, bet viņ� baidās viens iet pa ielu. Viņ�, taisnību sakot, ir gau�ām interesants un lāga cilvēks, tikai, kā redzat, � runā� Par visiem tematiem un cik vien vēlaties...

Samgins jau sen nebija redzējis Braginu tik pa�apmierinātu, tik gludi sasukātu un tik spo�u.

� Es iegriezos jūs brīdināt, � jums vajadzētu no Maskavas aizbraukt. Tas lai paliek starp mums, man negribas uztraukt Varvaru Kirilovnu, bet da�ās aprindās jums ir nodibinājusies reputācijā ...

Viņ� apklusa, gaidīdams, ka Samgins viņam kaut kp jautās. Samgins smēķēja papirosu un nejautāja. Tad Bragins turpināja vēl klusāk:

� Depsamess nemaldās: sociālisti ir izdarīju�i pakalpojumu galēji labējiem, tas ir fakts!

Depsamess ēdamistabā ķērca:

� Nu, tad tas būs � vienā kājā zābaks, otrā � veca vīze...

� Jūs nevarat iedomāties, kāds tagad Maskavā noskaņojums, � Bragins �ukstēja. � Maskava un barikādes, � tas kuru katru var satracināt! Pat vienkār�ie ļaudis, piemēram, va�oņi ...

� Esjo saprotu, � Samgins atteica ar smaidu. � Par barikādēm, protams, visvairāk sa�utuma jāsajūt va�oņiem ...

� Nē, palūkojieties ta�u uz to nopietni! � Bragins lūdza, �ūpodamies uz priek�u un atpakaļ. � Cilvēki, kas jūs pazīst,

7 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX piemēram, Rjachins, Tagiļskis, Preiss un it īpa�i Stratonovs � ļoti spēcīga personība! � ticiet man, ar lielu nākotni, politiķis...

97

� Vai no viņiem būtu jāslēpjas? � K|ims iejautājās, lūkodamies muļķīgajā, piesarku�ajā Bragina sejā. Bragins aizskarts paraustīja plecus un skaļāk sacīja:

� Es uzskatīju par savu pienākumu aiz simpātijām, aiz cieņas ...

� Sirsnīgi jums pateicos, � Samgins steig�us atbildēja, spiezdams viņa roku, bet Bragins, satvēris tā plaukstu savās abējās, visas trīs spēcīgi kratīdams, saviļņots �ukstēja:

� Jūs nevarat iedomāties, cik grūti mūsu dienās dzīvot cilvēkam, kas grib visiem tikai labu ... Ticiet, � viņ� piebilda vēl klusāk, � viņi sāk nojaust jūsu nozīmi...

Mazo zalk�a galviņu mētādams, viņ� ieslīdēja atpakaļ ēdamistabā, bet Samgins, nolūkodamies viņa garajā, lokanajā mugurā, nodomāja:

�Nezina, kurā pusē turēties, kam kalpot.�

Tas lika atcerēties Makarovu un nepatīkamo sarunu ar viņu. Ēdamistabā skanēja liegie Depsamesa smiekli, bet Varvara aizrautīgi atkārtoja:

� Brīnum pareizi, absolūti pareizi!

Samgins palūkojās pa logu laukā, � pie baznīctorņu caurdurtajām debesīm zalgoja rieta blāzma un neganti �audījās putni, zīmēdami ar melnu uz sarkana sare�ģītus rakstus. Samgins^ putnos skatīdamies, lūkoja no viņu mestajām līknēm sastādīt vārdus kādām neapstrīdamām frāzēm. Arā pāri ielai aizgaja Varvara zem rokas ar Braginu, tiem nopakaļ soļoja savādais ebrejs.

Kad sametās tumsa, ieradās Aleksejs Gogins ar puska�ociņu mugurā un tūbeniekiem kājās. Atāķēdams ka�oku, viņ� pukodamies ņurdēja:

� Kāda jums antipātiska kalpone, a�eles kā spiedzei.

Klepodams kā jau saaukstējies, viņ� apsēdās pie galda un paprasīja:

� Vai nav degvīna?

Bet, izdzēris glāzīti, stipri sasālīja kumosu maizes un ielēja sev vēl.

�Kā traktierī,� Samgins nodomāja.

Maizi kodīdams, Gogins iesāka sarunu:

� Lūdzam jūs, mīļais, aizbraukt uz Rusgorodu un saņemt tur naudu no vienas �krustmātes�, � starp citu, ievērojamas �krustmātes�! Reti skaista un nepavisam ne muļķe. Nauda atrodas

tiesas depozitā, un tur kārtojamas kādas juridiskas formalitātes. Vai varēsiet?

� Bet sīkāk? � Samgins jautāja; Aleksejs papleta rokas:

� Sīkāk? Nekā nezinu. Dāmas vārds � Zotova, �e būs viņas adrese. Viņa, kā liekas, ir Stepana Kutuzova radiniece vai tuva paziņa.

�Labs iegansts aizbrauk�anai no �ejienes,� Samginam ienāca prātā. �Bet tad �is lai arī būtu man pēdējais uzdevums.�

� Vai taisnība, ka toreiz, kad jums uzbruka huligāni, Ļuba�a vienu nobliezusi? � Gogins ievaicājās, kad Samgins bija apsolījies braukt.

Bija nepatīkami atcerēties uzbrukumu.

� Jā, viņa �āva, � Samgins sausi atbildēja.

� No�āva?

� Viņ� piecēlās un aizgāja. Bet es biju aizmirsis paņemt revolveri.

To pateicis, Samgins atcerējās, ka viņa revolveri bija paņēmis Jakovs, un noskaitās uz sevi, kādēļ to pateicis.

� Par to arī dabūjāt mācību, � Gogins vienaldzīgi noteica. � Ļuba�a atrodas pie mums, pilnīgā nervu sabrukumā, � viņ� gurdi turpināja. � Viņai pārlauzta roka, un vispār viņa stipri saburzīta. Atnāca pie mums naktī, sava varoņdarba galīgi nomākta, un vēl tagad joprojām muld niekus par tiesībām nonāvēt apzinīgus un neapzinīgus. Iznāk tā, ka viņu, Ļuba�u, brīv nonāvēt, viņa rīkojas apzinīgi, bet viņai pa�ai kā tādai neesot tiesības no�aut uzbrūko�us nelie�us. Viņa ir krietns biedrs, vērtīga darbiniece, bet nespēj atbrīvoties no narodņiku rauga, kristie-tiskām jūtām. Viņas abas ar manu māsiņu notur tur tādus disputus, ka jābēg no istabas laukā! Vispār balagans, kā to Kutuzovs saka.

Gogins piecēlās, piegāja pie spoguļa, izkāra mēli, paskatījās uz to un nomurdēja:

� Velns ar ārā, laikam bū�u slims! Temperatūra, galva dūc. Ja nu piepe�i noliekos, ko?

Viņ� piegāja atkal pie galda, izdzēra vēl glāzīti degvīna un sāka āķēt ciet puska�ociņa āķus. Kļims iejautājās:

� Bet ko partija darīs tālāk?

� To pa�u vien, protams, � Gogins ar izbrīnu atteica. �- Strādnieku sacel�anās Maskavā ir pierādījusi, ka sīkais iedzīvotājs pieslienas tam, kam spēks, � kā tas bija arī sagaidāms. Proletariātam turpmāk jāgatavojas uz jaunu sacel�anos. Jāapbruņojas, japastiprina propaganda karaspēkā. Vajadzīga nauda un iero�i, iero�i!

Viņ� sāka uzskaitīt strādnieku kaujinieciskos so|us provincēs: terora faktus, sadursmes ar melno sotņu, agrarnemieru uzliesmojumus; par visu to viņ� runāja, it kā pats sev to atgādinādams, vieglītēm piesizdams ar dūri uz galda, kā pieliekot punktus. Samginam gribējās pavaicāt, pie kā tas viss novedīs. Bet tūda] viņ� skaidri sajuta, ka to jautātu tikai glu�i vienaldzīgi, tikai aiz prātīga cilvēka pienākuma. Nekāda cita pamata �ādam jautājumam viņ� sevī neatrada.

� Pēc formas, ja jums tā tīk, tā ir mazliet anarchija, bet pec būtības � revolucionāru audzinā�ana, proti, tas, kas vajadzīgs. Bet vajag naudas, naudas iero�iem, lūk, kas, � Gogins nopūzdamies atkārtoja un aizgāja, bet Samgins, viņu pavadījis, sāka so|ot pa istabu, �ad tad ielūkodamies logos un sev jautādams:

�Vai tie�ām Goginus un Kutuzovus spie� darboties vienīgi viņu apgūtās teorijas vara? Nē, pār viņu gribu valda vēl kas, acīm redzami kaut kas pretējs viņu pārliecībai par �ķiru psiehi-kas nesatricināmību. Strādniekus gan var saprast, bet Kutuzovi ir nesaprotami...�

Lukturis viņpus ielas bija izlabots un gai�i dega, apgaismodams māju, kura viņam bija pazīstama līdz pēdējai apmetuma plaisiņai tās fasadē.

��ādās mājās mīt miljoniem cilvēku, kas ar mieru padoties jebkurai varai. Ar to ir izsmelta visa viņu vērtība ...�

Dienu vēlāk Samgins par jaunu iek|uva neikdieni�ķu notikumu jomā. Iesākās ar to, ka naktī vagonā viņ� ar spēcīgu grūdienu tika nosviests no mīkstā sēdekļa, bet, kad viņ� apdullis uzlēca kājās, kāds aizsmaku�ā balsī iekliedza tam sejā:

� Kas tas? Katastrofa? � un, ar pleca grūdienu nogāzis Kļimu atkal uz sēdekļa, sāka bļaut:

� Sērkociņus!... Pie joda! Ei jūs, kas te ir? Sērkociņus!

Vagons kratījās un līgojās, lokomotive �ņāca, klaigāja ļaudis; tumsā nesaredzamais Kļima kaimiņ� atrāva loga aizkaru, atklājot gai�zilu debess �etrstūri un divas zvaigznes uz tā. Samgins uzrāva sērkociņu un sev priek�ā ieraudzīja platu muguru, gaļīgu kaklu, treknu skaustu; �o dārgumu īpa�nieks, piespiedis pieri pie rūts, izaicino�ā balsī sauca:

� Kas te ir? Stāvam pie zīmne�a? Nu?

Kupejas durvis atvērās, konduktors apgaismoja to ar lukturi, jautādams:

� Vai viss laimīgi? Neviens nav ievainots?

� Mūlāpi, � pasa�ieris lādējās, izraudams lukturi konduktoram no rokām. Apgaismojis ar to Samginu, viņ� brītiņu cie�i noskatījās tam sejā, tad skaļi atkrēpojās, nospļāvās zem galdiņa un noteica:

� Nu vairs nevarēs aizmigt.

Luktura vārgā, nemierīgā uguntiņa apgaismoja tuklu, melnīgsnēju seju ar apaļām nakts putna acīm; zem plata, masiva deguna spurainas, pelēkas ūsas, glu�i apaļ� pauris, biezi apaudzis ar jenota vilnu. Sis cilvēks sēdēja, balstīdamies ar rokām pret sēdekli un ar muguru pie sienas, lūkojās griestos un ritmiski �ņākāja caur degunu. Viņam mugurā bija biezs vilnas kamzolis, platas bikses ar iekantēm, kājās svītrotas zeķes; kupejas kaktā karājās pelēks mētelis, mundieris, zobensiksna ar oficiera zobenu, revolveris un salmiem appīta, plakana bla�ķe.

� Kāda joda mēs stāvam? � tas jautāja nepakustēdamies. � Ja dzīvi, tad vajag braukt tālāk. Jums vajadzētu aiziet uzzināt...

� To izdarīt izdevīgāk jums kā militārpersonai, � Samgins atteica.

� Militārpersonai! � oficieris pikti atkārtoja. � Tad man jāapauj zābaki, bet man sāp kāja. Vajag būt pieklājīgam...

Viņ� paņēma plakano pudeli, atskrūvēja aizbāzni un, malku ieņēmis, grū�i nopūtās. Baidīdamies, ka oficieris var sarunat viņam rupjības, Samgins �igli apģērbās un izkāpa no vagona zilganajā aukstumā. Nakts bija caurspīdīgi dzidra, � ļoti augstu pie debess ar paretām zvaigznēm salti un spo�i spīdēja dīvaini maziņ� mēness, un apkārt viss �ķita sve�āds: itin kā no sniegiem izveidotā koku blīvā siena, pūlis sīku, melnu cilvēku pie lokomo-tives, prāvāki ļaudis smagi lēca no vagoniem sniegā, bet tālumā stacijas tīmekļainās uguntiņas, līdzīgas zelta zirnekļiem.

Samgins devās uz lokomotivi; viņam garām steidzās citi pasa�ieri, aizskrēja pieci vai se�i jautri zaldāti; pūļa centrā pie lokomotīves stāvēja gara auguma �andarms ar brillēm un divi kareivji ar �autenēm. No tendera pie viņiem bija noliecies ma�i-nists ar papachu galvā. Visi runāja klusām, un, kaut gan vārdi skanēja noteikti un skaidri, Samgins tomēr nomanīja, ka visi par kaut ko baiļojas.

� Vai aizvilksiet kaut kā līdz stacijai? � �andarms jautāja.

� Nevarēs, � ma�inists atbildēja.

Kāds nopūtās.

� Velni! Ij nesamanīsi, ka no�miegs!

Samgins klusītēm pavaicāja zaldātam:

� Kas noticis?

� Kaut kas ar lokomotīvi, � negribīgi atbildēja zaldāts, bet otrs runāja tam pretī:

� Tad nē jel! Sliede uz pārmijas pārlūzusi.

Drukns kareivis, aizspraucies gar plecu Samginam priek�ā, ielūkojās viņam sejā un diezgan skaļi sacīja:

� Te mūs, dumpinieku savaldītājus, no sliedēm ir mēģināju�i nolaist da�i zināmie nelie�i.

Un pēc īsa brī�a piemetināja:

� Ar brillēm.

Pirmais zaldāts miermīlīgi iejaucās:

� Nav nekas zināms.

Bet druknais nepiekāpās:

� �andarms sacīja: atentāts ...

Druknais kareivis runāja aizvien skaļak, balss viņam mazliet �ņākuļoja un skanēja skaudri.

�Tādas balsis sakūda uz skandāliem,� Samgins nodomāja un devās tālāk uz staciju pa taciņu blakus sliedēm zem smagi piesnigu�o eg]u nojumes. Viņam pa priek�u soļoja vīrs ka�okā ar lapsas apkakli, ausainu zvērādas cepuri galvā; arī pa gul�ņiem soļoja pasa�ieri. Vīrs ar ausaino cepuri atturīgi sūrojās:

� Maz pie mums kārtības atlicis.

� Prātu sajukums, � viņu atbalstīja balss Samginam aiz muguras.

� Neviens neviena nebaidās, � ka�oka ģērbtais piebalsoja, tad apgriezās, paraudzījās Kļimam sejā un, griezdams viņam ceļu, pārkāpa pāri sliedei uz gul�ņiem.

Pie lokomotives kāds nikni kliedza:

� Kur jūsu komandieris?

� Nav tava darī�ana. Neesi mums nekāda priek�niecība.

� Pielūko tu man!

Sņākuļa balss iespiedzās:

� Kas man uz tevi te jālūkojas, vai tu esi skuķis, vai? Nospļauties man uz tavām brillēm!

�To viņ� saka uz �andarmu,� Samgins noprata un, savas brilles noņēmis, iebāza mēteļa kabatā.

� Maz, maz kārtības, � vīrs ar lapsas ka�oku noteica un gari no�āvājās.

Kā pa miegiem Samgins skatījās tālumā, kur zilganu sniega kupenu vidū bija saredzami melni zemnieku māju pauguriņi un kurējās ugunskurs, apspīdēdams baltu baznīcas sienu, logu sārtos plankumus un �ūpodams zvanu torņa zeltīto jumolu. Uz stacijas perona pāris desmitu pasa�ieru bija sapulcēju�ies ap trim zaldātiem ar �autenēm, klusām tos izpra�ņādami:

� Nu, vai pērāt?

� Kā ta� citādi?

� Pavēlēs, un nopērsim arī jūs...

� Bet meitie�us... nav gadījies? � .vīrs ar ausaino cepuri noprasīja un, atbildes nenogaidījis, pamāco�i un pa�pārliecināti gvelza tālāk: � Bābie�us it īpa�i vajag pabiedēt, bābietis uz sve�u labumu vēl kārāks nekā vīrietis...

Uz perona uznāca jauna pasa�ieru grupa. Tās priek�galā soļoja oficieris, � tagad, kaujas tērpā, viņ� bija vēl resnāks un apaļāks.

₄ � Nu, kas tur ir par lietu? � viņ� skarbi uzsauca. Vīrs ar ziemenīcu, ka�oku aiztaisīdams, izstiepās taisns un pakalpīgi sacīja:

� Ir aizdomas, ka mēģināju�i sarīkot katastrofu...

� Es nejautāju jums, � oficieris neganti uzbrēca. � Kur stacijas priek�nieks?

Pieskrēja briļļainais �andarms, izgrūstīja ļau�u pūli un aizgūtnēm ziņoja, ka vilcienu izmaiņas punkta priek�nieks pa�reiz telegrafējot par ceļa bojājumu un pieprasot strādniekus.

� Es sprie�u, jūsu labdzimtība, ka te ir notikusi ļaunprātība: sliede uz pārmijas ...

� Bet ko tu, mūli, skatījies? �- oficieris noprasīja, ar vienu roku glaudīdams ūsas, ar otru pieskardamies sānos pie revolvera. Ļaudis atrāvās nostāk, da�i pasa�ieri devās atpakaļ uz vilcienu. �andarms aizvainots taisnojās:

� Es, jūsu labdzimtība, tiku vakar atkomandēts uz �ejieni ...

�- Atkomandēts � nu tad arī nesnaud!

Oficieris pagrieza �andarmam muguru: � Kas �itie par zaldātiem?

� No Buzulukas rezerves bataljona nodaļas, kas izvietota pa sadumpoju�os sād�u, � vārdus ātri bērdams, raportēja liela auguma zaldāts ar maigu sievietes seju.

� Sadumpoju�os? Muļķi! Vāķies!

Oficieris izvilka no kabatas papirosu kārbiņu, nolūkojās pakaļ aizejo�ajiem kareivjiem un uzkliedza:

� Kas tā soļo � kā tītari!... � Nobeidzis ar lamu vārdiem, viņ� atskatījās un pienāca pie Samgina: � Atļaujiet...

Un, pie Kļima papirosa aizsmēķējis, nosauca savu vārdu:

� Poru�iks Trifonovs.

� Samgins.

' � Skolotājs? �

� Jurists.

� Advokāts, � poru�iks padomājis sacīja un pamāja ar galvu. � No sīkajiem, � viņ� smīnēdams turpināja. � Lielie ir resni, bet jūs no tādiem, kas uzpū� revolūcijas un konstitūcijas, � vai nav tiesa?

Samgins mēģināja no viņa aiziet, bet poru�iks paņēma to aiz elkoņa un vilka sev līdz, soļodams neērti pla�i, ar kreiso kāju klibodams, mezdams to cilpām. Viņ� runāja mazliet aizsmaku�ā balsī, bie�i un smagi izpūzdams elpu, pie tam izgrūzdams degvīna un tabakas smakas piesātinātas garaiņu strūklas.

� No neveiksmīgajiem, � viņ� turpināja, Samginu grūstīdams. � Ne velna jums, draudziņ, neiznāks, � nokniebsim mēs jūs, �itādus, nopauk�ķināsim kā olas...

�Lops!� Samgins to domās nolamāja un dusmīgi jautāja: � Kāpēc jūs domājat, ka es ...

� Es nedomāju, es jokoju, � poru�iks atbildēja un nospļāvās. Viņus panāca stacijas priek�nieks.

� Jūs mani saucāt?

Poru�iks apstājās, paskatījās uz viņu, brītiņu klusēja, tad atmeta ar roku:

� Nav vajadzīgs.

Cie�i spiezdams ar elkoni sev klāt Samgina roku, viņ� turpināja verk�ķīgiem, sagumzītiem vārdiem, tos nepabeigdams:

� Es pats esmu no neveiksmīgajiem. Esmu trīsreiz ievainots, man ir Jura krusts, bet nav no kā dzīvot. īrēju dzīvokli pie tā rīkļurāvēja ... lapsas ka�okā. Viņ� no manis piedzen tiesas ceļā pusotra simta rubļu. Stacijā man ir nozagu�i zelta portsigaru, biedru dāvanu ...

Viņi pienāca pie vilciena. Oficieris apstājās pie vagona kāp�ļiem un, cie�i lūkodamies Samginam sejā, buldurēja:

� Taisnību sakot, es to ieķīlāju lombarda. Masai teik�u, ka nozaga!

Viņa stīvi pieblīdu�ais ģīmis ar izvalbītajam vē�a acīm atgādināja karikatūru. Pieķēries ar cimdoto roku vagona misiņa rokturim, viņ� pajautāja:

� Vai nevēlaties konjaku? Fran�u ...

Samgins atteicās. Poru�iks Trifonovs, uzlicis kāju uz vagona kāp�ļa, sastinga. Valdīja dziļ� klusums, tikai �irkstēja sniegs zem cilvēku kājām, du�a telegrāfā vadi un elsa poru�iks. Piepe�i klusumu saviļņoja, pār�ķēla augsta, sulīga balss, it kā rakstīt ierakstīdama �ai klusuma izmisīgus vārdus:

Vēl �odien beigu reizi kopā

Es, draugi, dzīroju ar jums...

� Deņisovs, maitasgabals, � poru�iks sacīja, acis aizvēris. � Korists no operetes. Kā zaldāts � nekur liekams! Slaists, dzērājs. Nu, bet dzied, � jūs dzirdat?

Dziedāja divas balsis; otra skanēja re�ņi un drūmi, bet pirmā uz�ūpojās arvien augstāk.

� Nu nē! Viņa vis nepārmāksi, � poru�iks nomurmināja, ieiedams vagonā.

Pie debesīm netālu no mēness, kā lejup gāzdamās, mirguļoja liela zvaigzne. Samgins, lēnām soļodams uz vilciena viņu galu, pirmoreiz mū�ā tik skaudri izjuta vienkār�as krievu dziesmiņas sirdi ploso�o smeldzi. Viņ� to uztvēra, uzņēma sevī kā kaut ko pilnīgi dabisku �inī zilgansaltajā klusumā, tik bezgalīgā, kāds tas mēdz rādīties tikai sapņos. Viņu panāca �andarms, bet ir tas, ir viņa melnā ēna, viss bija tikpat sēri skumj� kā �ie no sniega veidotie koki, kā �is apak�tasītes lieluma mēness, kā �ī lielā zvaigzne tam blakām un kā pa�as �īs ledaini zilās debesis � augstu pāri pār baltajām kupenām un sarkano ugunskura plankumu sād�ā pie baznīcas; bija grūti ticēt, ka tur dzīvotu dumpinieki. *

Bet dziesma pēk�ņi notrūka, un tūdaļ vairākas balsis reizē sāka skaļi ķildoties; skarbi noskanēja priek�niecisks uzkliedziens:

� Kas tu tāds?

Atskanēja vienoti, skaļi smiekli, bet tiem cauri dusmīgs izsauciens:

� Paskat, kā-ā!

Kāds spalgi iesvilpās, no tālienes atbildēja dobj� lokomotives svilpiens. Samgins apstājās klausīdamies, bet tur priek�ā smējās un svilpoja arvien skaļāk, un kāda balss klaigāja:

� Tā, tā, stiep viņu, velc tos visus ...

No pūļa atdalījās un Samginam pretī nāca atkal �andarms: varēja redzēt, kā spīguļoja viņa brilles; vienā rokā viņ� turēja kādus papīrus, otrējās pirksti raustīja revolvera auklu uz krūtīm, bet �andarmam ieblakus soli tam pa priek�u soļoja Sudakovs, abām rokām maukdams cepuri dziļāk sev uz pinkainās galvas; mēness labi apgaismoja viņa sauso, nekaunīgo ģīmi un siksnas vara sprādzi uz vēdera. Samgins dzirdēja viņa drūmos vārdus:

�- Kaut tu nemuļķotos, vecais!

� Eji, eji! � bargi uzkliedza �andarms.

Samgins, nevēlēdamies, ka Sudakovs viņu pazītu, uzlēca uz vagona kāp�ļa un pāri plecam paskatījās uz pienāko�o Suda-kovu, bet tas pēk�ņi zibeņātrumā ar abām rokām pieskārās �andarma plecam un sānam un viņu pagrūda; �andarms atsprāga atpakaļ, skaļi iekliedzās, bet viņa kliedzienu turpat noslāpēja piebrauku�ās lokomotives svilpieni un �ņāk�ana, � lokomotive, smagi rībot, ripoja pa blakus sliedēm, ar divām sarkanām staru strēlēm no�ķirdama �andarmu no Sudakova, kur�, uzlēkdams uz vagona kāp�ļa, iebelza Samginam sānos ar kaut ko cietu.

Samgins, kājās nenoturējies, nolēca atpakaļ �aurajā spraugā starp vilciena vagoniem un pienāku�o lokomotivi un nokļuva atbrauku�o strādnieku burzmas vidū. Tie arī, lēkdami zemē no lokomotives un tendera, grūstīja Samginu, otrpus lokomotives kliedza �andarms; bet kliedza arī jauneklīgas balsis:

� Nemaisies pa kājām, tēvoci!

� Necel dumpi, vecais, nav atļauts!

� Kas aizbēga?

Lokomotive �ņāca, stumdamās atpakaļ, birdinādama uz ceļa kvēlojo�as ogles; skāņi klaudzēja veserītis pa riteņu bandā�ām, �varkstēja sakabinājumu va�as; Samgins, sānu berzēdams, lēnām gāja uz savu vagonu. Viņ� atminējās Sudakovu tādu, kādu to, bija redzējis Maskavas stacijā, atslēju�os pie sienas, ar noliektu galvu, skaitot uz delnas sudraba monētas: viņam mugurā melns virssvārks, ap vidu siksna ar misiņa sprādzi, padusē mazs aizsainītis, galvā naģene, kas nekādi nespēja apsegt viņa matus � tie spraucās laukā uz visām pusēm un nokarājās uz vaigiem kā pākstis.

�Neaptēsts pauris,� Samgins toreiz bija nodomājis, bet tagad viņ� pabrīnījās par �ā pui�a me�akaķa veiklību: bija viņam pagrūst �andarmu da�as sekundes vēlāk, � �andarms būtu pastrei-puļojis zem lokomotives riteņiem...

� Hei kungs, kājo �irgtāk! � uzsauca viņam no aizmugures. Atpakaļ neskatīdamies, Samgins metās gandrīz teciņus.

Izmaiņas punktā bija ļoti trok�ņaini, tomēr likās, ka visa �ī dzel�u rīboņa aiztecētu un izgaistu saltajā, visu sevī ieskaujo�ajā klusumā. Vagona gaitenī stāvēja virskonduktors ar �andarmu, kupejas durvis aizsprostoja ar savu augumu poru�iks Trifonovs.

� Civilists? � tas ar izbrīnu aizsmacis pusbalsī jautāja. � Nogrieza revolveri?

� Tie�i tā, � �andarms klusi atbildēja; viņ� stāvēja ne glu�i tā, kā oficiera priek�ā jāstāv, bet sakumpis un galvu nokāris, vienīgi rokas karājās, kā pienākas, gar sāniem.

� Atbruņoja? Un � aizmuka?

� Tie�i tā. Viņam vajag būt vilcienā.

� Zaldāti meklē, � ieminējās virskonduktors.

Poru�iks paklusi un aprauti trīsreiz iesmējās:

� Ho-ho-ho! Tas ir numurs! �- viņ� sacīja, virādams plakstiņus un no�maukstinādams lūpas. � Ak tu mūlāps! Nu tev gan būs ziepes! Un esi ar pelnījis! Nu, ko tu gribi, ko?

� Jūsu labdzimtība...

� Lai es liktu savus (audis nodzenāt? Tā tik trūka! Saki paldies, ka nav ietrieku�i tev lodi purnā ... Ho-ho-ho! Nu � vari iet! Mar�!

�andarms smagi pacēla roku, atdodot godu, un līgodamies devās projām; virskonduktors tam sekoja, bet poru�iks, satvēris Samginu aiz rokas, ievilka viņu kupejā, uzgrūda uz dīvānā un, durvis aizvēris, smiedams sīkus smiekliņus, apsēdās pretī, ceļus pie ceļiem.

� Iedomājieties, � kāds blēdis nogriezis �andarmam revolveri un aizlaidies. Nē, vai jūs saprotat: privileģēta daļa, kārtības sardze ... � viņ� rupji izlamājās. � Peles tiem ķert, nevis revolucionārus! Tā ta�u ir komēdija! Oh ...

No smiekliem aizrijies, viņ� sāka sēkt, apaļās acis vēl vairāk izbolījās, ģīmis kļuva tum�i sarkans, pieblīda. Ar vienu dūrē saņemto roku viņ� sita sev pa ceļgalu, ar otru paķēra bla�ķi, iekampa malku no tās, tad to iespieda rokās Samginam. Kļims, juzdamies nosalis, ar patiku arī iedzēra.

� Lieliska anekdote! R-revolucija, saprotat? Diedelnieks revolveri pārdos, bet, kas zina, varbūt arī kādu no�aus... Aiz tīras ziņkāres var ielaist lodi ribās. Nudien! Iz�aut uz cilvēku ir interesanti...

�Piedzēries,� Samgins nodomāja, caur brillēm raudzīdamies poru�ikā. Bet tas tagad klusākā balsī, gandrīz �ukstēdams, tomēr ļoti ātri stāstīja:

� Braucu apsargāt mui�u vai rūpnīcu; īpa�nieks senators, administrators, vispār persona ar svaru! Ceturtā reize man �ogad. Mazs cilvēciņ�, nu, tad arī sūta turp, kur citu nesūtīs. Semjono-vie�i � Mins, Rīmanis, vispār vācie�i, tie par Krievzemes nomierinā�anu saņems dzeramnaudiņu... un kādu vēl! Bet es dro�i vien dabū�u ar mietu pa galvu. Vai ar ķieģeli... Dzeriet, tas fran�u ...

Skaļi nopūties, viņ� nolaida uz acīm smagus, zilganus plakstiņus un pakratīja galvu.

� Bezmiegs! Jau mēne�a pusotra. Galvā kā skrotis piebērtas, ziniet � gandrīz redzu: viļājas sīkas lodītes, dievvārds? Kāpēc jūs klusējat? Nav ko bīties, es esmu rāms cilvēks! Viss ir skaidrs! Jūs ceļat dumpi, es nomierinu. �Dzīvība mums dzīvei dota,� kā to ir sacījis kāds tur Makarijs, dzejnieks. Es neieredzu dzejniekus, rakstniekus un visu jūsu pasugu, � ai, kā nemīlu!

Viņ� atkal ieņēma malku no bla�ķes un, ausis plaukstām aizspiedis, ilgi skaloja ar konjaku muti. Pēc tam, acis izvalbījis, rokas salicis aiz-pakau�a, turpināja skaļāk:

� Es nomierinu, un arī mani nomierina. Stāv, teiksim, man priek�ā tāds varen di�s vecis, ģīmis gudrs, godīgs � ērglis! Es turu viņu aiz bārdas, nagans pie deguna: �Vai saproti?� es kliedzu. �Tie�i tā, jūsu labdzimtība, saprotu,� viņ� saka, �pats esmu turku kara zaldāts, krusts ir, medaļi ir, pret nemieriem esmu gājis, zemniekus pēris, �aujiet � esmu tā cienīgs! Tikai,� viņ� saka, �tas nekā nelīdzēs, jūsu labdzimtība, � zemniekiem nav dzīves, dumposies vien tālāk, visus neap�ausiet.� M-jā ... Pavej, kas par purnu, ko!

Stāstīdams viņ� vienā laidā purināja galvu, it kā mu�a rāpotu pa viņa jenota matiem. Apklusis, stīvi raudzīdamies Samginam sejā, viņ� ar vienu roku taustījās pēc bla�ķes uz sola sev līdzas,, ar otru bru�āja skaustu, bet, bla�ķi satvēris, iesvieda to Samgi-nam klēpī.

� Dzeriet, kāda joda jūs!...

�Iespējams, ka viņ� ir nenormāls,� Samgins nodomāja, iedzēra konjaku un, nolicis bla�ķi sev blakām, pameta skatienu uz revolveri dīvānā stūrī.

� Lielisks vecis! Stārasts. Grenadieris. Velns mani trenca izdzert viņa istabā krūzi piena! Nu, skaidra lieta � saules tveice,, piekusis! Unters, maita, bija izgvelzis kaut ko adjutantam, adjutants Fogels, pulka komandieris barons Cilie, � lūk, �e, kur man uzgulās �ī piena krūze!

Poru�iks Trifonovs uzplīk�ķināja ar plaukstu sev uz kakla kumbra. �ai brīdī vagonu parāva uz priek�u, poru�iks sa�ķiebās un iekliedzās:

� Ek nelie�i! ... Nu, ņemsim iedzersim! Ko jūs klusējat?

� Es domāju par jūsu drāmu, � Samgins atteica.

� Drāmu, � poru�iks atkārtoja, �ūpodams bla�ķi aiz siksnas. � Nevis drama, bet dienests! Ciest nevaru teātrus. Cirks � cita lieta: tur ir veiklība, spēks. Jūs domājat, es nesaprotu, kas ir revolucionārs? � viņ� piepe�i iejautājās, uzsizdams ar dūri uz ceļgala, un ta ģīmis kļuva pat zils aiz saspīlējuma. � �Vāķie-ties jūs visi pie velna, diezgan esmu jums kalpojis,� � lūk, ko nozīme revolucionārs, � saprotat? Strrei-ko-tājs...

� Protams, � Samgins miermīlīgi atteica; bet tas poru�iku nenomierināja; viņ� ieķērās ar pirkstiem Samgina celī un aizsmacis �ukstēja:

� Jūs, civilists, domājat, ka tas ir pavisam vienkār�i: esi nopēris cilvēkus ... septiņpadsmit vai deviņus, vai �etrus, � vienalga, cik, � un darīts, � liecies uz auss un guli līdz nākamajam komandējumam, jā? Nē, nē, atvainojiet, tas nav tik vienkār�i. Pirms tam jāiedzer, bet pēc tam � jādzer! Un ilgi! Un daudz! Aliņam, Rīmanim, Rennenkampfam tas vienkār�i, tie ir � kā tas bija? � pretorianie�i, tie kalpo Neronam un vispār � Napoleonam; bet mums, kājniekiem... Kapteinis Tatarņikovs � varbūt esat lasījis? � ap�āva zemniekus, nodeva raportu un turpat ietrieca sev lodi. Tad nu bija, var teikt, skandāls! Tika ierosināts jautājums: glabāt ar muziķu vai bez? Bet viņ� japaņu karā komandējis bataljonu, divus Jura krustus dabūjis, gai�a galva, jautrs, dievi�ķīgi spēlēja biljardu...

Vagons no jauna sagrūstījās, poru�iks smagi nogāzās uz sāniem un jautāja:

� Vai braucam?

Bet, kad vilciens slīdēja gar staciju, viņ�, pa logu paskatījies, ar redzamu labpatiku sacīja:

� �andarms, ekur stāv, mūlāps! Sados gan nu viņam sutu par revolveri.

Tagad vilciena dzel�ainajā rīboņā poru�ika aizsmakusi balss skanēja vēl klusāk, vārdi kļuva neskaidri. Viņ� iesmēķēja papirosu, apgulās uz muguras, viņa apaļais vēders �ļogani kratījās, un likās, ka viņa valoda klunk�ķētu vēderā:

� Kājnieki... melnā darba spēks. Gan viņi jums parādīs kādreiz tā-ādu Spāniju, tā-ā-du prronunciamento...

Samgins neklausījās, spriezdams, ka vairāk par to, kas jau izteikts, poru�iks vairs nepateiks.

�Patvaldības stute,� viņ� pussnaudā domāja, vērodams, kā poru�ika labējā acī spīguļo sveces liesmiņa, padarot to līdzīgu vaboles spārnam.

�Jādomā, ka viņ� nav vienīgais tāds. Un, protams, pērs un �aus arī turpmāk. Tā, lūk, viss vairums ļau�u pilda pienākumus, pa�i neticēdami to jēgai.�

�ī bija ļoti nepatīkama doma. Samgins ietinās pledā un paļāva savu ķermeni vagona grūdienu un �ūpojienu ieaijājo�ai inercei. Viņu pamodināja konduktors, atvērdams durvis:

� Rusgoroda.

Poru�ika vairs kupejā nebija, � viņu atgādināja tikai konjaka smar�a, salocītā misiņa stieplīte un loga aizkara drēbe zem galdiņa.

Logā lūkojās sudrabota saule, debesis � tikpat saltas un zilas, kā biju�as naktī; arī apkārtnē viss tikpat mierino�i skumj� kā vakar, tikai gai�āk izkrāsots. Tālumā uz sudraba brokātā grezni tērpta pakalna māju dūmeņi kūpināja sārtus dūmus; pār apsnigu�ajiem jumtiem slīdēja dūmu ēnas; pie debesīm mirgoja baznīcu krusti un jumoli; pa balto klajumu vilkās vezumnieku rinda, maziņi, tum�i zirdziņi mētāja galvas, �āpoja resni, ka�okos ģērbti zemnieki, � viss bija sīciņ� kā rotaļlietiņas un tīkams acij.

�irgts bērītis �akli un viegli aizvizināja Samginu no stacijas uz pilsētu. Uz ielām ļaudis, arī tādi pa�i resnīgi un klusi, mijās cits ar citu steidzīgā ziemas gaitā; stingri stāvēja zem sniega spilveniem pieplaku�ās, ar sētiņām kopā sasaistītās, sasaldētās mājas; uz sētiņām no ro�ainām afi�ām raudzījās pretī melni burti: �Gudra cilvēka nelaime�, � baltas afi�as ar tikpat melniem burtiem ziņoja par Jevdokijas Stre�ņevas otro koncertu.

�is vārds Samginam nekā neizteica, bet, viņam pa viesnīcas gaiteni ejot, piepe�i atvērās kādas istabas durvis un maziņa sieviete zvanveidīgu ka�ociņu mugurā, ziemas cepurīti galvā līksmi, tomēr ne skaļi iesaucās:

� Dieviņ tētiņ! Jūs? �eit?

Samgins soli atkāpās un ieraudzīja sev priek�a Duņa�as smailo lapsas purniņu, viņas netveramās, krāsuļiem atēnotās acis, sīko zobu mirdzējumu. Viņa stāvēja tam pretī, nolaistās rokas turēdama tā, it kā grasītos tās pacelt, ar tam apkampt. Samgins pasteidzās noskūpstīt viņai roku, Duņa�a uzspieda lūpas tam uz pieres, jocīgi ieņurdēdamās:

� Mī-īļ...

Un steig�us priecīgi nobēra:

� Tātad tas taisnība, ka redzēt sapnī putnus nozīmē negaidītu sastap�anos! Es tūlīt atgriezī�os ...

Samgins jutās ļoti glaimots, ka Duņa�a saņēma viņu kā savu mīļāko, pēc kura sen un karsti ilgojusies. Pēc stundas viņi sēdēja pie patvāra; Duņa�a, liedama glāzēs tēju, veikli tērzēja:

� Kāpēc Stre�ņeva? Tas tak mans meitas uzvārds; mans tēvs, Pāvels Stre�ņevs, ir teatra remesis. Ar savu laulāto esmu �ķīrusies. Tas nav cilvēks, bet kaut kāds ticības mācības skolotājs; nevis advokāts, bet dakteris, pastāvīgi tikai par veselību, pat

naktīm � tikai par veselību... Tīrās mokas! Es varu brīnum labi pārtikt no savas balss...

Samgins ar sajūsmu un apetiti skatījās Duņa�ā un smaidīja tik labsirdīgi, cik vien spēja. Viņa � pelnu pelēkā samta kleitiņā, apaļīga, maiga. Viņas rudie, gludi sasukātie mati vizēja kā sarkanīgs, tīrs zelts; ziemas salā piesārtu�ie vaigi, mazās, ro�ainās ausis, spodrās, krāsuļiem atēnotās acis, veiklās, vieglās kustības � viss tas darīja viņu par draiskuli meiteni, kura ļoti patīk pati sev un sirsnīgi priecājas par satik�anos ar vīrieti.

� Kaut tu, Kļimiņ, zinātu, kas man par panākumiem! Panākumi pēc panākumiem! � viņa, pati brīnīdamās, gandrīz pat ar drausmām atkārtoja. � Un to visu Alīna, � lai dievs dod viņai visu labu, � viņa nostādīja mani uz kājām! Viņa un Ļutovs ir man daudz ko iemācīju�i. �Nu, Duņko, pietiek,� viņi man saka, �brauc uz provinci pēc labām recenzijām.� Alīnai pa�ai talanta nav, bet viņa visu saprot; visu, līdz beidzamai kripatiņai, � kā apģērbties un kā noģērbties. Mīl talantus, par viņa talantību arī ar Ļutovu dzīvo.

Spodrajā viesnīcas istabiņā bija silti un omulīgi, viesmīlīgi �alca patvāris, tīksmīgā tējas un Duņa�as parfimu smar�a patīkami kņudināja nāsis. Duņa�a runājot krimta biskvitus, piedzerdama portvīnu no smagas, zaļas glāzītes.

� Te man ir viena pazīstama tirgoņa sieva, � arī tā man daudz izpalīdzējusi; tā tik ir skaistule, Kļim, skaistāka par Alīna! Visa pilsēta viņā samīlējusies.

Rokas pacēlusi, dūrītes sa�ņaugusi, viņa pakratīja tās virs savas zelta galviņas:

� Ek, bijis man skaistums! Tad es gan izspēlētos...

Un, uzmetusies Kļimam uz ceļiem, apķērusies viņam ap kaklu, prasīja:

� Mēs ar tevi te padzīvosim, jā?

� Protams, � Samgins augstsirdīgi atbildēja.

Pie durvīm pieklauvēja.

� Laikam avī�u puika, � Duņa�a īgni pa�ukstēja un, durvis pavērusi, dusmīgi jautāja: � Kas? Jā, jā, � eju...

Pametusi Kļimam rokas bu�iņu, viņa nozuda, bet viņ� piecēlās, sabāza rokas kabatās, pastaigāja pa istabu, paskatījās uz sevi spogulī, aizsmēķēja un pavīpsnāja, iedomādamies, cik viegli �ī sieviete bija līdzējusi viņam aizmirst murgam līdzīgo oficieri. Poru�iku Trifonovu viņam lika vēl atcerēties tikai cara Aleksandra Otrā bronzas tēls, kas pacēlās aiz loga maza laukumiņa vidū � cara cepuri, ūsas un plecus bija apkaisījis sniegs, no

г

kreisās puses to apgaismoja saule, un nepatīkami spīdēja apledojusi, apaļa acs. Monumentu ie�ogoja kā stabi zemē ierakti, va�ām savienoti lielgabali un vienādi apcirpti, zemi koki, līdzīgi baltu puķu pu�ķiem.

� Nu, vectētiņ? � Samgins pusbalsī ievaicājās un, pārsteigts par sev pa�am tik sve�o izmuldējumu, nodrebēdams atrāva skatienu no cara ar miroņa aci.

�Nervi...�

Gaitenī ie�vīkstējās soļi. Durvis atvērās, un kopā ar Duņa�u ienāca liela auguma sieviete melnā tērpā; nostājusies pret sauli, tā sulīgā, kuplā balsī sacīja Duņa�ai:

� Nepazīst.

Bet Kļims jau pazina: tā bija Marina Premirova, tāda pati monumentālā, kā bijusi meitas gados. Tagad viņa bija kļuvusi garāka, smuidrāka.

� Novecojis vairāk, nekā vajadzētu, � viņa iesāka, dziedo�i, kūtri stiepdama vārdus, pēc tam, saspiedusi karstiem, gredzenotiem pirkstiem Kļima roku, atstūmusi viņu nostāk un apskatījusi no galvas līdz kājām, turpināja: � Nu, tomēr vīrietis, kā pienākas! Cik gadu nu jau neesam redzēju�ies? Ak, labak jau neskaitīt!

Viņa tagad nesmaidīja vairs tik mieskāri un baismīgi plati kā Pēterburgā, kustējās rāmi un klusi, ar to grāciju, kādu pie�ķir vienīgi spēks.

�Tipiska tirgone,� Samgins pasteidzās viņu noraksturot, reizē atbildēdams uz viņas jautājumiem.

� Nu, bet Dmitrijs? � Marina taujāja. � Tu nezini? Lūk, kā! Jā, jā, � Turobojevu no�āva. Saskrēja sev galu, � viņa vienaldzīgi piebilda. � Vai Ņechajevu atceries?

Viņas skropstas skaisti ietrīcējās, pie�ķirdamas sejai koncentrētu, domīgu izteiksmi. Samgins juta, ka Marina to nosver un nomēro. Viņa nopūtās, tad turpināja:

� Kādi vēl mums bija kopīgi paziņas?

� Kutuzovs, � Kļims atgādināja.

� To es �ad un tad paretam satieku. Kāpēc tu klusē? � viņa noprasīja Duņa�ai, skatīdamās tās gludi pieglaustajos matos. Duņa�a piespiedās viņai kā pusaudze meita mātei. Marina no jauna sāka izpra�ņāt:

� Ar brāli laikam politikas dēļ iz�ķīrāties?

Samginam nepatika, ka Marina uzrunāja viņu ar tu, viņ� mazliet sausi atbildēja:

� Nē, vienkār�i tikai tāpat... Dzīvojam tālu viens no otra, reti tiekamies.

� Bet kā tu � vai sociāldemokrāts?

� Jā.

� Vai tie�ām boļ�eviks?

� Es partijā neesmu.

� Nu, tas jau ir labāk. Precējies?

� Biju, � ne uzreiz atsaucās Samgins. � Bet tu, � kā tev klājas?

� Ceturts gads kop� atraitnēs.

Kuplās uzacis saraukusi, viņa atbildēja kā lauku sieva:

� Manējais man bērnus neatstāja, � vienīgi sēras pēc sevis pa�a atstāja ...

Marina nokāra galvu, padomāja brītiņu, tad piecēlās.

� Nu, lūdzu ciemā pie manis, tā ap pieciem. Padzersim tēju, patērzēsim ...

Sievietes aizgāja, Stre�ņeva pa priek�u, Marina tai paka), to pilnīgi aizsegdama ar savu augumu.

Staigādams pa istabu ar papirosu zobos, brilles spodrinādams, Samgins nogrima domās par Marinu. Viņas brango miesu kustības, balss skaistā viļņo�anās, zeltaino acu maigais, kaut pasmagais skatiens, � viss viņā bija saskanīgs, rādījās īsts un dabisks.

�Iedve� cienību pret sevi... Neap�aubāmi iedve�.�

Bet Kļims Samgins bija paradis un pat uzskatīja it kā par pienākumu uzmeklēt visur pretrunas; tas viņa nesavaldīgajam garam bija k|uvis jau par kaut ko nepiecie�amu. Viņam gribējās atrast Marinā ko mākslotu, lieku|otu.

�Par politiku tērgāja. Ar Kutuzovu satiekas,� viņ� uzskaitīja.

Kutuzovs Samgina domas novirzīja noteiktā gultnē, ar Kutuzovu viņam pastāvīgi bija klusībā jāstrīdas.

�Pārāk vienkār�s, aprobe�ots cilvēks kā visi viņa garā noskaņotie (audis. Tie ir viņi, kas sa�ķēlu�i valsts politiski domājo�os spēkus desmit partijās. Pieņemsim, ka viņi vienīgie darbojas, balstīdamies ne uz pa�aizsargā�anās instinktu, bet uz strādnieku masu �ķiras instinktu. Bet Eiropas sociālisti tomēr liek �aubīties, vai tāds instinkts jel maz eksistē. Patiesa savas �ķiras apziņa piemīt vienīgi bur�uāzijas virsējam slānim ... Pie mums varbūt ja pieciem simtiem vai tūkstotim tādu cilvēku kā biedrs Jakovs ... Protams, tas ir ārdītājs spēks... Bet � ko vēlos es?� viņ� piepe�i uzdeva sev jautājumu, atvairīdams �īs jau desmitiem rei�u izdomātās domas, un atminējās, ka no tā

8 � Maksims Gorkijs � Raksti. XX

113

augstuma, kādā bija paradis sevi redzēt, viņ� pēdējā laikā aizvien bie�āk negribot noslīdēja atpaka| lejā atkal pie �ā pa�a jautājuma.

�Es ne ar vienu un ne ar ko neesmu saistīts,� viņ� sev atgādināja. �īstenība ir man naidīga. Es staigāju pāri viņai kā pa virvi.�

Sevis salīdzinājums ar virves dejotāju bija negaidīts un sāpīgs.

�Man nav ko �ēlot,� pa daļai jautādams, viņ� sev atkārtoja, pētīdams savas domas kā no malas, kā no tālienes, ar kādas vārdos vēl neizveidotas, jaunas domas skatienu. Un tas, ka aiz visām viņa vecajām domām dzīvo un tās vēro vēl kāda cita, gan neskaidra, bet, kas zina, varbūt visspēcīgākā doma, tas modināja Samginā patīkamu savas sare�ģītības un savdabīguma apziņu, savas iek�ējās bagātības sajūtu. Stāvēdams istabas vidū, viņ� smēķēja, skatījās sārtajā gaismas plankumā sev pie kājām, un nejau�i viņam ienāca prātā austrumnieku līdzība par cilvēku, kas, sēdēdams saulē uz divu ceļu krustojuma, rūgti raudājis, bet, kad garāmgājējs viņam jautājis, par ko viņ� lejot savas asaras, tas atbildējis: �Mana ēna ir no manis noslēpusies, bet tikai viņa vienīgā zināja, kurp man jāiet.� Raudulis �ajā līdzībā bija nosaukts par nelgu. Aizsviedis papirosa galu kaktā, Samgins paskatījās pulkstenī � tas rādīja �etri. Saule rieteja, sniegs uz cara pieminekļa mirdzēja rubina sārtumā, �akli soļoja ģimnāzistes un ģimnāzisti ar slidām rokās, garām aizbrauca kamanas ar sirmu zirgu pāri; zirgi bija apsegti ar gai�zilu tīklu, kamanās sēdēja liela auguma oficieris, divi policisti jāja viņam aiz muguras, viņu melnie rumaki spīdēja kā noviksēti. Caur divkār�ajiem logiem no ielas neieplūda neviena skaņa, �ķita, ka ārā viss kustas nevis īstenībā, bet tikai atmiņās.

Ieskrēja Duņa�a, skubinādama:

� Eima, eima, Zotova gaida ...

� Zotova? � Samgins pārvaicāja. Duņa�a, triepdama ar krāsuli lūpas, apstiprino�i pamāja ar galvu. Samgins sarauca pieri: kā redzams, Marina arī bija tā pati sieviete, kuru Gogins viņam minējis. Ar to uzdevums kļuva vienkār�āks, bet tanī ieviesās kaut kas nepatīkams.

�Vai tie�ām �ī tirgone uzjautrinās ar konspirāciju?�

Uz ielām viss bija Jau no bērnības pazīstams, mierīgs un arī �ķita esam ne īstenība, bet tikai iznirstam no pagātnes atmiņām.

Duņa�a, cie�i piespiezdamās viņam pie sāniem, stāstīja:

� Te ir viss jau beidzies, strīdas vienīgi vēl par to, kam jāiek|ūst Domē. �ejienie�i ir ļoti lāga ļaudis, fu redzēsi, kā viņi mani uzņem! Tieku izsaukta ar �bis� pa treji lāgi. Esmu dziesmu noilgojusies...

Viņa apstājās pie spilgti apgaismota veikala skatloga. Aiz vitrinas blakus evaņģēlijiem bagātīgi ar emalju un dārgakmeņiem rotātos zeltītos sējumos uz melna samta pacēlās ar stikla futrāli apvāzta mitra¹, gulēja altarkrusti, stāvēja dikiriji un tri-kiriji².

� Tas ir viņas! � Duņa�a sacīja. � Ļoti bagāta, � viņa vēl pa�ukstēja, atvērdama veikala smagās durvis. Arī veikals bija cie�i pieblīvēts visādiem baznīcas piederumiem. Ap�ilbino�i spīdēja sve�turu sudrabs, aiz skapja stikliem mirdzēja zeltīti vakarēdiena trauki, no griestiem nokarājās vairāki kvēpināmie kausi; �ā baltā un zeltainā mirdzuma vidū stāvēja liela sieviete, cie�i ieskauta melnā zīdā.

� Lūdzu te, �urpu, � viņa aicināja, veikli izlocīdamās starp augstiem sve�turiem un kristību bļodām. � Slēdz ciet veikalu un ej mājās! � viņa pavēlēja skaistam, zeltsprogainam pusaudzim, kas Samginam atgādināja Diomidovu.

Aiz veikala nelielā istabiņā dega divas lampas, piepildīdamas to ar iesārtu puskrēslu, bieza grīdsega bija izklāta uz grīdas, arī sienas bija nosegtas paklājiem; augstu pie sienas karājas ģīmetne melnā, sudraba lapām rotātā ietvarā; kaktā bija novietots plats, puslokā izliekts dīvāns, tā priek�ā uz galda vārījās vara patvāris, maigi spulgoja stikls un porcelāns. �ķita, ka veikals ar savu sudraba un zelta rupjo spo�umu no �ejienes tālu.

� Es te uzturos no rīta līdz vakaram, bet bie�i vien tepat arī pārnak�ņoju. Mājās man diezgan patuk�s un arī skumju daudz, � Marina stāstīja sena, pļāpīga drauga toni; tomēr Samgins, atminēdamies, kāda rupja un uzstājīga tā bijusi agrāk, viņai neticēja.

� Nu, stāsti, � kā tev gājis, kā dzīvo? � viņa skubināja; Kļims atbildēja:

� Tas ir gar� stāsts. Un neinteresants.

� Nedairies, �is un tas man par tevi zināms. Dzirdēju, ka tu, kāds bijis senāk cilvēkiem nepiekļāvīgs, tāds arī palicis. Tu skaties uz portretu? Mans vīrs.

Noņēmusi lampai jumolu, viņa pacēla gaismu pie ģīmetnes.

Diezgan labs meistars bija pla�iem triepieniem uzgleznojis uz nesamērīgi �auriem pleciem lielu, jau mazliet plikpaurainu galvu, dzeltenu seju ar lielu degunu, ko�i zilām acīm, biezām, sarkanām lūpām, � nevesela un, jādomā, arī smaga rakstura cilvēka seju.

� Interesanta seja, � Samgins sacīja, bet, juzdams, ka tas par maz, piebilda: � Visai īpatnēji vaibsti.

� Viņ� ir no Lorduginu ģimenes, � Marina sacīja un pasmīnēja: � Tu neesi tādu uzvārdu dzirdējis? Nu, protams! Ar ko bijis rados kaut kur� katrs literāts, slavofils, dekabrists, � to jūs, inteliģenti, sīki pārzināt, bet garīgie vadoņi, kurus pati tauta izvirzījusi aplīkus universitātei, � tie jums nav zināmi.

� Lordugins? � pārvaicāja K|ims, viņas ironijas ieinteresēts.

� Nepūlies atcerēties, ko nezini! � viņa atbildēja un pievērsās Duņa�ai:

� Tev garlaicīgi, Dūņa?

Duņa�a, sēdēdama atzveltnī kokaini taisni kā nabadzīga radiniece, lūkojās uz kaktu, kur vad�os uzkārtie ka�oki izskatījās kā sargi bez galvām.

� Ko tu runā! � viņa satrūkās. � Es garlaikoties neprotu ...

� Nekas, nekas, pagarlaikojies drusciņ! � Marina atļāva, noglaudīdama viņu kā kaķeni. � Dmitriju dro�i vien grāmatas būs galīgi saēdu�as? � viņa piegriezās atkal Samginam, paradīdama lielus, baltus zobus. � Ļoti labi atminos, kā viņ� ap mani lakstojās. Tagad nāk smiekli, bet toreiz bija dusmas: meita kvēlo, grib tikt pie vīra, bet viņ� tai tikai par nezkadiem tur ļaudīm, tiberie�iem un ugļi�ie�iem, par Austrumu ietekmi uz Rietumeiropas eposu! Da�reiz tā tik vien gribējās iebelzt viņam pa pieri acu starpā ...

Krievu tīkamās valodas vārdus Marina izrunāja ar tādu baudu, ka Samginam radās aizdomas, ka vārdi viņai dara prieku pa�i par sevi, neatkarīgi no satura, un viņa mīl ar tiem rotaļāties. Viņai ļoti patīk tirgones, labi paēdu�as, veselīgas sievas loma. Protams, viņai ir arī mīļākie, un dro�i vien viņa tos bie�i maina.

Bet Marina, Duņa�u cie�i apskāvusi, stāstīja:

� Tolaik vīrietis tēlojās man baigi un divējādi, � drīz miesa, drīz gars. Runāt es toreiz runāju tāpat kā citi � visu parasto, bet domāju neparasti un izsacīt savas īstenās domas vārdos nespēju...

�Melo,� Samgins nodomāja, mielodamies ar brīnum gardiem plācenī�iem un atminēdamies scēnu starp Marinu un Kutuzovu. �Un steidz izrādīties oriģinālā.�

Puskrēslā paklāju un mīksto mēbeļu vidū Marina atgādināja kādu fran�u mākslinieka treknās otas gleznotu odalisku. Arī smar�as ap viņu bija austrumnieciskas: cipre�u, vīraka un paklāju.

� Vai atceries Lizu Spivaku? Tāda mierīga dvēsele, bez spārnojuma. Viņa deva man padomu mācīties dziedāt. Skatos � visās dziesmās meitie�i sūdzas par savu dabu ...

� Par dabu sūdzas visi, arī mūzika runā par to, � nopūzdamās ieteicās Duņa�a, bet tūdaļ pasmaidīja: � Vīrie�i tomēr mīl dziedāt: �Tur aiz negaisiem un vētrām svētlaimības zeme zied ...�

Marina, arī smaidīdama, kūtri iebilda:

� To dzied politiķi, tādi kā, lūk, �e, Samgins. Viņi, tāpat kā vecticībnieki, ir izdomāju�i savu �Opoņas valstību� � aiz bailēm no dzīves.

� Cik tu dīvaini runā, � Samgins iebilda, ar ziņkāri viņa lūkodamies. � �ķiet, ka mēs dzīvojam diezgan neapdraudētā laikā, tas ir � dzīvojam diezgan dro�i.

Marina atmeta ar roku, kā odu atgaiņādama.

� Mana vīra pirmās sievas brālis ir apbalvots par japaņu karu ar diviem Jura krustiem; �ūpa, bet ļoti gudrs cilvēks. Viņ� saka tā: man tie pie�ķirti par bailību: bail bija bēgt atpakaļ � nāves sods, nu, tad es arī dzinos uz priek�u!

Iesūkusi no glāzītes malciņu vīna un uzdzērusi virsū tēju, lūpas ar mēles galiņu bez steigas nolaizīdama, viņa turpināja:

� Tā arī jūs, inteliģenti, atskaldoņi, aiz bailēm metaties politikā. Liekaties gribo�i atpestīt tautu, bet ko tauta? Tauta jums ļoti tālīna rada, viņa jūs, sīkalī�us, pat nesaredz. Un, cik jūs tautu arī glābtu, bet uz ateisma jūs katrā ziņā klupsiet. Tau-tinieku kustībai vajag būt reliģiozai. Zeme paliek zeme, zemi tauta arī pati atkaros; bet ne vien zemi, � viņa kāro vēl arī brīnuma virs zemes, ilgojas saskatīt mirdzo�o Ciānu ...

Marina to visu izsacīja bez skaļuma, paklusu, uz Samginu neraudzīdamās, ar mazu lakatiņu vēdinādama sev ko�i pietvīku�ajā sejā. Kļims noģida: viņa necer, ka tās vārdi tiks saprasti. Viņ� pamanīja, ka Duņa�a ar lūdzo�u skatienu lūkojas gar Marinas plecu, � viņai garlaicīgi.

� Lūk, kā tu domā! � viņ� smaidīdams sacīja. � Bet vai Kutuzovs �īs tavas domas zina?

� Stepana prāts nav �īm domām atvērts, � Marina laiski atbildēja, mazliet saraukdama uzacis. � Tomēr viņ� ir tām tuvāks nekā citi. Viņam konstitūcijas nevajag.

Viņa apklusa. Arī Samgins nejuta nekādas vēlē�anās kaut ko teikt. Viņam bija aizdomas, ka aiz Marinas pamācībām slēpjas ironija, ka tā vēlas viņu iekaitināt, piespiest kļūt runīgam. Uzsākt sarunu par Gogina uzdevumu, Duņa�ai klātesot, viņ� turēja par neiespējamu. Pēc pusstundas viņ� gāja ar Duņa�u zem rokas pa platu, spo�as mēnesnīcas apgaismotu ielu, klausīdamies Duņa�as raitajā valodā.

� Es Marinu nemīlu; bet, zini, mani kaut kas velk pie viņas � kā no aukstuma siltumā vai no tveices ēnā. Dīvaini, vai nav tiesa? Viņā ir kaut kas vīrietisks, � vai tev tā neliekas?

� Marina runā pliekanības, � Samgins īgni atteica. � Dro�i vien viņas vīrs, tirgonis, ir piebāzis tai galvu ar visādām muļķībām. Kur tu iepazinies ar viņu?

Duņa�a pastāstīja, ka tās vīrs vedis kādu Marinas prāvu Tiesu palatā un viņa nereti apmeklējusi tos Maskavā.

� Mans vīrs ļoti jūsmoja par viņu un pastāvīgi tipināja ka gailis tai apkārt...

Viņiem priek�ā atskanēja smiekli, nokliedza nesaskanīgu urā; pa nama vārtiem izbira bariņ� jaunie�u, un samtains baritons uzsāka dziesmu:

Cars grib tēlot Muciju,

Muciju See volti, �

Diezgan saskanīgi viņu papildināja koris:

Dod mums konstitūciju, Brīvu vāju sola.

� Bet kādēļ? � baritons jautāja; koris atbildēja:

Lai nu tauta sparīgi Progresētu garīgi!

� Skaisti dzied, � Duņa�a sacīja, aizturēdama soli.

Savu varu apcērpot, �

turpināja baritons, � koris uztvēra:

Nepīkstiet, dies �sodi! � Cars sev gudri atstāt prot Monopola bodi.

� Bet kādēļ? � baritons atkal jautāja, un koris atbildēja:

Di�ā tauta pēdējo Kapeiku lai no�ūpo!

� Ai, cik interesanti! � Duņa�a klusītēm izsaucās, palēninādama gaitu, bet baritons dziedāja tālāk:

Nu ir mūsu dzērājiem

Reize jautrā barā �

koris turpināja:

Sasēsties pie galdiņiem

Pacilātā garā.

� Bet kādēļ?

Uzdzert svētai devizei:

Gai�ai tautas nākotnei.

Duņa�a smējās. Dziedātāji cie�ā pulciņā nāca aiz viņiem pa ietvi; priek�galā soļoja gara auguma students ar jērenīcu galvā, viņam blakus dejoja un lēkāja kā bumbiņa mazs, apaļ� resnītis; panākot Duņa�u un Kļimu, viņ� iedziedājās ā�a balsī, pirkstiem drebinādams gāmuru:

It visi mīlas varai klausa...

Vairākas vīrie�u un sievie�u balsis tūdaļ sāka saukt:

� Apklusiniet viņu!

� Mi�ka, necel skandālu!

� Kas par nejēdzību!

Bet tukla mei�a ar cepurīti uz cirtainiem matiem priecīgi un pat it kā ar izbīli pavēstīja:

� Kungi, tā ir Stre�ņeva, goda vārds!

Garais students, pacēlis cepuri, atvainojās:

� Viņ� ir lāga zēns, piedodiet viņam ...

Lāga zēns gulēja ar �ņukuri uz aug�u pie Duņa�as kājām, dauzīja ar dūrēm sev krūtis un buldurēja:

� Tā, lūk, Michailo Krilovs ir satriekts no savas pa�a nelietības.

Jaunkundzes piedāvājās Duņa�ai to pavadīt, � viņa, smiedama mīlīgus smiekliņus, atteicās; mei�a ar garu un resnu bizi uzsauca:

� Pilsoņi! Lieku priek�ā kļūt prātīgiem!

Duņa�a, izslīdējusi no jaunie�u loka, aizraudama Kļimu sev līdz, reizi pa reizei atskatīdamās, līksmi runāja:

� Cik viņi jauki, vai ne? Cik asprātīgi melnacainā to sacīja

� tu dzirdēji? �Lieku priek�ā kļūt prātīgiem!�

� Ieteikums īstā laikā, � Samgins īdzīgi atsaucās.

Garais students no jauna sāka dziedāt:

Aiz �ā iemesla tālab

Mūsu libera|i �

koris vienbalsīgi uztvēra tālāko.

Sī dziesma Samginam atgādināja pēc bēru motiva jaunatnes dziedātas vārsmas: �Nost kalpību! Lai dzīvo brīve!�

� Esmu tik laimīga, ka jaunatne mani mīl � par manām vienkār�ajām dziesmiņām. Zini, mana dzīve ir bijusi...

� Tēlo revolūciju un pa�i to izsmej, � Samgins noņurdēja.

� Toreiz man klājās ļoti grūti, bet gai�āk un vienkār�āk nekā tagad; ir bēdas, ir prieki bija skaidrāki.

� Nerunā, saaukstēsi kaklu, � Samgins deva Duņa�ai padomu, klausīdamies dziesmā.

Derīgāk tiem tomēr �ķiet, Tauta atpakaļ lai iet...

� Mūsu �urnālisti... � baritons iesāka tālāko, bet te no-blāk�ķēja viesnīcas durvis un dziesmu nocirta.

Duņa�a ierosināja ieiet viesnīcas restorānā paēst vakariņas. Samgins piekrita. Tomēr, juzdamies Marinas plācenī�u saindēts, ēda maz, par ko noraizējusies sieviete iejautājās:

� Vai tev kas kait?

Pēc vakariņām Duņa�a atnāca pie viņa � un pec aiztecēju�as stundas karsti �ukstēja:

� Es tevi mīlu par to, ka tu visu zini, bet klusē.

Samgins atminējās, ka viņa nav pirmā, kas tam saka �os vārdus; Varvara arī bija teikusi kaut ko tamlīdzīgu. Viņ� gulēja gultā, bet Duņa�a, pa pusei noģērbusies, noliekusies pār viņu, glāstīja viņa pieri un vaigus ar vieglu, siltu plaukstu. Pa loga aug�ējo rūti spīdēja mēness nobru�ātā seja, sveces dzeltena liesmiņa uz galda likās sasalusi.

� Cik visi izglītotie runā daudz un ne�ēlīgi! � Duņa�a prātoja. � Dieva nav, cara nevajag, cilvēki cits cita ienaidnieki, viss ir nepareizi! Bet kas tad ir, -un kas ir pareizi?

Samgins nogurdināts klusītēm smējās, � sieviete ar savu pļāpā�anu viņu uzjautrināja, kaut arī neļāva atpūsties.

� Kas ir patiesi īstais? � viņa jautāja.

� Sievietei � bērni, � viņ� kūtri atbildēja, tikai tālab, lai kaut ko teiktu.

� Bērni? � Duņa�a izbiedēti atkārtoja. � To nu es nevaru iztēloties, ka man bērni! Man ar viņiem būtu briesmīgi neērti. Es ļoti labi atminos, kāda es bērnībā biju. Man būtu kauns ... nebutu nemaz iespējams bērniem par sevi stāstīt, bet viņi ta�u jautas!

�Arī �ī filozofē,� Samgins sevī vienaldzīgi nodomāja.

Bet Duņa�a runāja tālāk, pārmainījusi pozu tā, ka mēness apspīdēja viņas galvu un seju, aizdedzinādama neizdibināmajās acīs zelta dzirkstis un padarīdamas tās līdzīgas Marinas acīm.

� Nē, bērni... tas ir kaut kas grūts un drausmīgs! Tas nav priek� manis. Es ilgi nenodzīvo�u! Ar mani kaut kas notiks, kaut kāda ģeķība ... briesmīga!

Samgins aizvēra acis, sev jautādams: �Kas ir Marina?�

� Pēc manām domām, � Duņa�a prātoja tālāk, � īstais ir tas, kas patīk, ko mīli. Dievs, cars un viss. �odien kaut kas viens, rīt kas cits. Tu vēlies aizmigt? Nu, guli!

K|imu noskūpstījusi, viņa izlēca no gultas, nopūta sveci un nozuda. Palika viņas parfima smar�a un uz naktsgaldiņa rokassprādze ar sarkaniem akmentiņiem. Ar pirkstu nostūmis sprādzi galdiņa atvilktnē, Samgins aizsmēķēja papirosu un sāka sakārtot �ās dienas iespaidus; un tūdaļ nāca pie slēdziena, ka Duņa�a �o iespaidu pulkā ieņēma tikai glu�i niecīgu vietiņu. Bija pat neērti to apzināties, � viņ� sajuta nepiecie�amību pats ar sevi par to izskaidroties.

�Tuk�a un au�īga sievi�ķa kaprize...�

Jau sen, pa�am nemanot, viņ� tiklab no savas pieredzes, kā no izlasītajiem romāniem bija izveidojis ne visai glaimojo�u atziņu par sievietēm: visur, izņemot guļamistabu, tās tikai traucē dzīvi un arī guļamistabā ir tīkamas ne ilgam laikam. Viņ� bija lasījis Sopenhaueru, Nīc�i, Veiningeru un zināja, ka piekrist viņu uzskatiem par sievietēm nav sabiedrībā pieņemts. Makarovs �o vācie�u attieksmi pret sievietēm bija nosaucis par �vienu no lielākajām indoģermaņu pesimisma kroplībām�. Bet arī pēc pa�a Makarova �frā�u sistēmas� sieviete raugās uz vīrieti kā uz komiju modes veikalā, � viņam ir jāizrāda tai savas vislabākās jūtas un domas, bet viņa par visu maksā vienmēr ar vienu un to pa�u � ar bērniem.

�inī naktī sve�ā pilsētā, pliekanā viesnīcas istabā Samgins atskārta, ka viņu ar vēl nepieredzētu neatlaidību vajā domas par sievietēm. Viņ� piecēlās, piegāja pie durvīm, aizgrieza atslēgu, tad paskatījās logā � mēness, pārāk spilgti piegaismodams istabu, �ķita pilnīgi lieks, gribējās to nodzēst. Būdams pa pusei jau noģērbies, Samgins sāka izģērbties naktsguļai ar tādu pa�u sajūtu, kādu bija izbaudījis reiz ārsta kabinetā, baiļodamies, ka ārsts varbūt konstatēs kādu nopietnu slimību. Pārvietojis spilvenus tā, ka nebūtu jāredz mēness nekautri spodrais ģīmis, viņ� aizsmēķēja jaunu papirosu un iegrima minējumu un pretrunu, taisno�anās un pārmetumu zilganā dūmakā.

Makarovs apgalvo, ka sakars ar sievieti prasot no vīrie�a neaprobe�oti sirsnīgu vaļsirdību, Kļims domāja, pagriezies pret sienu, acis aizvēris, un nekādi nespēja iedomāties, kā varētu būt neaprobe�oti vaļsirdīgs pret Duņa�u vai Varvaru. Vienīgā sieviete, ar kuru viņ� bijis atklātāks nekā ar citām, bija Ņikonova; tomēr arī tikai tāpēc, ka viņa nekad nekā neizpra�ņāja.

�Viņa kalpo politiskajā apsardzē, � protams, piespiesta; tā ir varmācība pret viņu. �andarmi visiem uzplijas, lai tiem kalpotu, arī man ta�u to piedāvāja.�

Viņ� ļoti dzīvi, ar visu miesu atcerējās Ņikonovu, salīdzināja to ar Duņa�u un atrada, ka Ņikonova bija parocīgāka, bet Duņa�a labāk par visām prata miesīgās baudas mākslu.

�Es esmu zināmā mērā samaitāts,� viņ� sev atzinās.

Atzīstot sevi par juteklīgu cilvēku, pilnīgas vaļsirdības brī�os ar sevi pa�u viņ� turēja sevi pat aizdomās, ka tam piemīt ne mazums saltas dzimuma ziņkāres. To vajadzēja kaut kā izskaidrot, un viņ� arvien bija centies sevi pārliecināt, ka tas tomēr tīrīgāk, intelektuālāk nekā dzīvnieciski kaila tieksme pēc mātītes. �inī naktī viņ� atrada citu, patiesāku, toties skumjāku izskaidrojumu:

�Gadi atvēsina jūtas. Es esmu iz�ķiedis pārāk daudz speķu cīņā ar sve�ām domām, ar �abloniem,� viņ� prātoja, uzraudams sērkociņu, lai aizsmēķētu jaunu papirosu. Pēdējā laikā viņ� arvien bie�āk bija ievērojis, ka katrai viņa domai ir sava ēna, sava atbalss. Bet tiklab viena, kā otra tās �ķita viņam naidīgas. Tā tas bija arī �oreiz.

�Domāt par domām ir vieglāk un vienkār�āk nekā par faktiem.�

�is nepatīkamais labojums prasīja izskaidrojuma, � Samgins to tūdaļ arī atrada:

�Tāda ir visnotaļ inteliģences īpa�ība. Pareizāk � intelekta kvalitāte... intelekta, ko nav aptum�oju�i, nav nomāku�i esības iespaidi.�

Bet reizē ar to viņ� prātoja:

�Es esmu noguris un tāpēc arvien bez jēgas sapinos �ādos tādos sīkumos. Kāda gan nozīme man var būt gadījuma saskarsmei ar piedzēru�u oficieri, Duņa�u vai Marinu?�

Marinas monumentālais stāvs krasi izmainīja viņa domu virzienu:

�Vai tie�ām �ī sieviete būtu reliģioza? Neticu, ka tik spēcīgai miesai būtu kāda patiesa vajadzība pēc dieva.�

Pamodās neatlaidīga prasība stingri nokonturēt Marinu.

Klims ilgi un koncentrēti domāja par viņu, salīdzinādams to ar citreizējo Pēterburgas meiteni, un piepe�i viņam ienāca prātā Ļeskova varonis Achills Desņicins un tā brēciens:

� �Sadzelts, sadzelts� ...

Sī atcere nevietā Samginu kaitināja.

�Vecumā viņa būs tikpat �ausmīga kā Anfimjevna... Un tikpat no�ēlojama ...�

Ar to viņ� tomēr nebija baznīcas piederumu tirgoni iznīcinājis. Zelta un sudraba mirdzā, daudzo kvēpējamo kausu, sve�turu un kristību b|odu vidū viņa bija kā atdzīvojies elka tēls ar zelta acīm. Un viņai līdzās ķerubiskais pusaudzis, tik līdzīgs Diomidovam kā dēls.

�Visērmīgākā un nejēdzīgākā maskarade no visām, kādas es jel kad esmu redzējis,� Samgins lūkoja sevi nomierināt, bet viņa atmiņā histēriski sauca Diomidovs:

�Jūs nekam neticat; kāpēc neticat? Jums ir bail ticēt, jūs neticat aiz bailēm! Visu esat nopulgoju�i, esat kļuvu�i kaili un noskrandu�i kā piedzēru�i ubagi...�

Sī atmiņu naktsparāde izvērtās smagos murgos. Vētras ātrumā, kāds iespējams tikai sapņos, Samgins atradās uz vientuļa, izgrambota ceļa starp divām vecu bērzu rindām, bet blakus viņam soļoja vēl otrs Kļims Samgins. Diena bija saulaina, saule karsti tveicēja muguru, bet ne pa�am Kļimam, ne viņa līdziniekam, ne kokiem nebija ēnu, un tas bija baigi. Līdzinieks klusēja, ar plecu grūzdams Samginu gan ceļa grambās un �ūtēs, gan virsū kokiem, tik stipri traucēdams ie�anu, ka Kļims pagrūda arī viņu. Tad līdzinieks nogāzās Kļimam pie kājām, apkampa tās un sāka me�onīgi kliegt. Juzdams, ka arī pats gā�as, Samgins satvēra savu līdzgaitnieku, pacēla to un samanīja, ka tam nav nekāda smaguma kā ēnai. Bet ģērbies viņ� bija glu�i tāpat kā īstais, dzīvais Samgins, tātad viņam vajadzēja būt ari kādam svaram! Samgins to pacēla gaisā un aizsvieda projām, uz zemes, bet tur tas sa�ķīda gabalos, un tūdaļ Samginam visapkārt savairojās desmitiem viņam pilnīgi līdzīgu tēlu; tie drūzmējās ap viņu, aukaini brāzdamies tam līdz, un, lai gan bija nesverami, netverami kā ēnas, tomēr viņu briesmīgi kavēja un spaidīja, gan grūzdami nost no ceļa, gan triekdami uz priek�u; viņu kļuva arvien vairāk un vairāk, visi tie bija karsti kvēlojo�i, un Samgins smaka nost viņu mēmajā, nedzirdamajā barā. Viņ� svieda tos no sevis projām, gumzīja, plosīja rokām, � tēli �ķīda viņa rokās kā ziepju burbuļi; da�brīd Samgins redzēja sevi kā uzvarētāju, bet jau nāko�ajā mirklī viņa līdzinieki savairojas

atkal bez skaita, no jauna ielenca un dzina viņu pa pla�umu, kur nebija ēnu, pretī dūmakainām debesīm, kas ar blīvu, tum�zilu mākoņu masu balstījās uz zeme�, bet mākoņu centrā kvēloja otra saule, bez stariem, milzīga, nepareiza un plakana, līdzīga krāsns mutei, �- pa �o sauli ņirbēdamas lēkāja sīkas, melnas lodītes.

Kad neatlaidīga klauvē�ana pie durvīm Samginu uzmodināja, melnās lodītes vēl vienmēr lēkāja viņam priek� acīm. Istabu piepildīja auksta, necie�ami spilgta ziemas rīta saules gaisma, � gaismas bija tik daudz, it kā tā būtu papla�inājusi logu un pabīdījusi ērtāk sienas. Uzmetis uz pleciem segu, Samgins atvēra durvis un, atbildēdams uz Duņa�as sveicienu, sacīja:

� Man �ķiet, es esmu saslimis...

� Es jau tre�o reizi klauvēju... Kas tev kait?

� Pamodos vienos sviedros.

Viņa apvaicājās, vai nepasaukt ārstu; Samgins atbildēja aprauti, nevērīgi, kā bija paradis runāt ar Varvaru. Viņ� jutās fiziski salauzts cīņā ar saviem līdziniekiem. Trulas sāpes lauzīja krustus, kāju muskuļi smeldza, ka kad viņ� patie�am butu ilgi skrējis. Duņa�a aizgāja pēc aspirina, bet viņ� piegāja pie spoguļa un ilgi tajā vēroja gandrīz nepazīstamu, sausu, garu seju ar dzeltenu ādu un nespodrām acīm, � tajās_ bija sastingusi nelaba, nenoteikta it kā apmulsuma, it ka izbaiļu izteiksme. Pataustījis ar pirkstiem deniņos iesirmos matus, pieskāries ēnām zem acīm, viņ� izlasīja uz stikla ar dimantu ie�ņīpātu divrindi:

Innokentijs Papēdiņ�

Mita �eit � nu prom ir viņ�.

�Inokentijs tiek rakstīts ar vienu n. Bet... varbūt ar diviem? Vienalga, � pliekanība paliek pliekanība.�

Aiz loga miljoni sniega dzirksteļu �ilbināja acis; kaut kur tuvumā rībēja un dārdēja kara orķestra mūzika, uz tās pusi gan gāja kājām, gan brauca brauk�us pilsētnieki, cits citam garām skrēja puikas, � bet tas viss likās sve�s un lieks, nevajadzīga bija arī Duņa�a. Viņa iespurdza istabā kā putns, piespieda Kļimu ieņemt aspirinu, tad sanesa no savas istabas uzkodas, vīnu, konfektes, puķes, skaisti uzposa galdu un, Samginam pretī nosēdusies, tērpusies raibā kimono, gludi saglausto galvu �ūpodama, plecus raustīdama, ļoti �irgti, ar negaidītām un ērmotām intonācijām pusbalsī stāstīja:

� Es �ovakar dziedu. Ai Kļim, cik man bail! Tu ar nāksi?

Vai tu esi teicis |audīm runas? Vai tad arī ir bailes? Man �ķiet, tas ir vēl briesmīgāk nekā dziedāt! Izejot uz skatuves, es savu kāju pie zemes neatmanu, �ermu|i skrien pār kauliem, pakrūtī spie�. Visur acis, acis, acis, � viņa ar pirkstu durstīja gaisu. � Sievietes ir nejaukas, tā vien liekas, ka viņas mani nolād, gaida, lai man pārlūstu balss, lai es ieķērktos kā gailis. To viņas tāpēc, ka katrs vīrietis vēlas mani izvarot, bet viņām � skaudība!

Viņa klusītēm nervozi iesmējās:

� Vai es nemel�u muļķības?

� Muļķības, � Samgins apstiprināja, lūkodamies uz viņas izaicino�i augstajām krūtīm un alkatīgajām lūpām.

� Grūti kļūt prātīgai, � Duņa�a nopūtās. � Senāk kā koriste es biju gudrāka, goda vārds! Vīrs pataisīja mani par muļķi. Nepanesams cilvēks! Tu pasaki viņam trīs vārdus, bet viņ� tev � trīs simti ar pusi! Reiz naktī tiktāl sapļāpājās, ka es viņu neķītriem vārdiem nolamāju ...

Duņa�a piesarkusi sāka tik aizrautīgi smieties, ka arī uz smiekliem skopais Samgins mazliet pasmējās, iedomājoties, cik pārsteigts tad laikam gan bijis viņas vīrs.

� Nē, dievvārds, tu iedomājies tikai: guļ vīrietis gultā ar sievieti un teic viņai pārmetumus, kāpēc viņa neinteresējas par fran�u revoluciju. Tur esot bijusi kāda madame, kas interesējusies, bet par to viņai nocirtu�i galvu, � skaista karjera, ko? Toreiz bijusi tāda Parizes mode � cirst galvas, bet viņ� tās visas saskaitījis un stāsta, un stāsta... Man likās, ka viņ� gribēja mani iebaidīt ar to... galvu cērtamo, nu, kā viņu sauc?

� Giljotina, � Kļims izpalīdzēja.

� Un viņam tad nu iznāca tā, it kā revolūcija izcēlusies tāpēc, ka francūzietes nepieklājīgi uzvedu�ās.

Nometusi salveti uz galda, viņa uzlēca kājās un, noliekusi galvu uz labā pleca, rokas salikusi aiz muguras, sāka staigāt kareiviskiem soļiem pa istabu, �ad tad caur degunu no�ņaukā-damās un turpinādama stieptā, skumīgā balsī:

� Tagad nu tev laikam būs skaidrs, ciktāl Marija Antuanete piepalīdzējusi pie monarchijas kri�anas ...

Viņa bija ļoti amizanta, viņas jautrā nerātnība Samginu izklaidēja. Vaļā pavēries kimono ļāva redzēt smuidras, melnās zeķēs tērptas kājas un gai�zilu, īsu krekliņu, kas atstāja krūtis gandrīz kailas. Viss tas modināja Samginā augstsirdīgu vēlē�anos Duņa�ai pateikties, bet, kad viņ� pievilka to sev klāt, viņa veikli izslīdēja tam no rokām.

� Pirms koncerta nevaru, � viņa stingri noteica. � Tur, publikas priek�ā, man vajag būt kā kristaliņam!

� Ķas par blēņām, � Samgins iebilda, nevis dusmīgs, bet gan pārsteigts.

� Nevaru, � viņa atkārtoja, paplezdama rokas. � Redzi, tas ir tā ...

Viņa padomāja, skatīdamās griestos.

� Uzpūtīgas sievietes, nekaunīgi vīrie�i � tas tiesa; bet tie ir tikai pirmajās rindās. Tiem varbūt ir pat nepatīkami, ka jāklausās kaut kādā, velns viņu nerāvis, niekkalbītē. Bet tur vienmēr ir arī citādi ļaudis, un priek� tiem ir jādzied jau labi, godīgi. Tu saproti?

� Ne glu�i, � Samgins atbildēja. � Ko nozīmē dziedāt godīgi?

Viņa atkal padomaja, ar plaukstam glāstīdama sev vaigus, pēc tam strauji pastāstīja:

� Manam tēvam nebija laimes kar�u spele, un bie�i vien, kad bija daudz paspēlējis, viņ� lika māmiņai piejaukt pie piena ūdeni, � mums bija divas govis. Māmiņa pārdeva pienu, bija godīga, visi viņu labi ieredzēja un viņai ticēja. Kaut tu zinātu, cik ļoti viņa mocījās un raudāja, kad tai nācās pienu at�ķaidīt! Nu, redzi, tāpat arī man ir kauns, kad es slikti dziedu, � saproti?

Samgins atzinīgi papliķēja viņai pa muguru un pat uzlielīja:

� Tas tev iznāca ļoti bērni�ķīgi.

� Jā, � muļķīte, muļķīte, � viņa a�i piekrita un nomutēja Kļimu uz pieres. � Pēc koncerta satiksimies, jā?

Duņa�a bija Samginu kaut cik izklaidējusi, bet, tiklīdz viņa nozuda aiz durvīm, Samgins to aizmirsa, atkal ieklausīdamies pats sevī un sajuzdams pieaugo�u neskaidru nemieru.

�Nogurums. No tiesas saslim�u.�

Paņēmis laikrakstu, viņ� atlaidās uz dīvānā. Laikraksts �Mūsu vārds� savā ievadrakstā lieliem, bet nodilu�iem burtiem, ar daudzām jautājuma un izsaukuma zīmēm, neganti brēca par ļaudīm, kuriem �nav atbildības sajūtas tēvzemes un vēstures priek�ā�.

�Ka mēs esam patiesi demokrāti, � tas ir pierādīts ar mūsu ilggadīgo, nenogursto�o cīņu pret absolūtismu, pierādīts ar mūsu kultūras darbu. Bet mēs esam arī pret aizplīvurotu anarehijas sludinā�anu, pret ārprātīgiem �lēcieniem no nepiecie�amības valsts brīvības valstī�, mēs stāvam par kultūras evolūciju! Vai jel maz ir iespējams, neiekrītot nesamierināmās pretrunās, noliegt brīvas gribas esamību un tai pa�ā laikā sludināt tum�ajiem |audīm: �Leciet!��

�Provincē vienmēr domā vienkār�āk; nereti tas mums var likties smieklīgi, bet priek� provinciāliem jāraksta tie�i tā,� Samgins nodomāja, tomēr tūdaļ sev iejautājās: �Kam, � kādiem mums?� � un noslāpēja �o jautājumu avīzes papīra �aukstē�anā. Laikraksta otrajā lappusē �bija iespiests nekrologs cilvēkam ar dīvainu uzvārdu: Upovajevs³. Par to bija teikts: �Būdams dziļi kulturāls vīrs, Ivans Ka]istratovi�s bija apveltīts ar īsta un patiesa humānistā objektivitāti un ar tām reti sastopamām spējām iedziļināties dzīves pretrunu būtībā, kas deva viņam spēku samierināt arī tādas pretrunas, kas �ķiet nesamierināmas.�

Noda|ā �Teātris� kāds Idrons rakstīja:

��ovakar mēs vēlreiz dzirdēsim mūsu tautas dziesmas ideālajā J. V. Stre�ņevas izpildījumā. Viņa no jauna dāsni bārstīs Tirgoņu kluba zālē skaņu varavīk�ņainos ziedus, no jauna ielīksmos mūs gan ar liriskām jausmām, gan ar bra�iem uzgavilē-jumiem, ko viņa tik iejūtīgi noklausījusies pie tautas patiesās daiļrades neizsmeļamā avota.�

Samgins nosvieda laikrakstu uz grīdas un aizvēra acis, un tūda| atkal viņa acu priek�ā atdzīvojās nakts murgu ainava: no jauna vijās un mijās viņa līdzinieku drūzma, tikai tagad tie nebija vairs cilvēku ēnas, bet cilvēki, ģērbti tādās pa�ās drānās kā viņ�; tie griezās ap viņu lēnām, viņam nepieskardamies. Bija |oti nepatīkami redzēt, ka tiem nav seju, � sejas vietā tiem visiem bija kaut kas līdzīgs plaukstai, � izskatījās, ka viņiem trīs rokas. �ie pusmurgi Kļimu izbiedēja, viņ� atvēra acis, piecēlās un palūkojās apkārt:

�Mana iztēle sāk izvērsties slimīga.�

Gribēdams at�irgt, viņ� izgāja uz ielas. No tālienes viņam pretī virzījās bēru procesija.

�Laikam pavada Upovajevu,� viņ� nodomāja un nogriezās sānieliņā, sākdams soļot nokalnis uz leju, kur ieliņu noslēdza zaļ�, kuprains baznīcas jumts ar trim jumoliem uz tā. Līdz baznīcai stiepās divas rindas pazemu, vēderainu mājiņu ar biezām sniega cepurēm galvā. Samgins saskatīja tajās zināmu līdzību ar ka�okos ģērbtiem cilvēkiem � logi un durvis izskatījās kā kabatas. Biezs, pelēks saltas garlaicības mākulis bija nogulis pār pilsētu. No tālienes atlidoja baznīcas kora skumīgā dziedā�ana.

�Cik viss tas sen pazīstams, vienmulīgs! Un tā tas paliek uz gadu gadiem. Cie�i iesakņojies zemē.�

Viņ� tikpat vienaldzīgi domāja arī par to, ka gadījumā, ja būtu nolēmis nodoties literārai darbībai, tad rakstītu par dzīves briesmīgās garlaicības mēmo triumfu ne sliktāk par Cechovu un, protams, dzēlīgāk par Leonidu Andrejevu.

Aiz baznīcas neliela laukuma stūrī pār vienstāva mājas ieeju karājās dzeltenzaļa izkārtne: �Pekinas restorāns.� Viņ� iegāja mazā, siltā telpā, apsēdās kaktā zem milzīga, veca gumijkoka netālu no durvīm. Spogulis viņam rādīja septiņus vīrie�us, � tie sēdēja ap diviem galdiņiem pie bufetes. Līdz viņam atlidoja sarunas vārdi:

� Tev, Ivan Vasiļjevi�, vajadzētu dro�sirdīgāk atmaskot �os �ākstus, citādi viņi, tā vien skaties, vēlē�anās aizlēk�os mums garām!

Runātāja balss bija tumīga, verk�ķīga; viena laikā ar to skanēja otrā, sīka un sirdīga balstiņa:

� Pie velna, kas viņ� par eseru, ja kop� pa�as bērnības visu mū�u tirgojies ar citroniem?

� Viņi visi tagad pārģērbjas par proletārie�iem, � sacīja tre�ais.

Apskatīdams spogulī �o cilvēku blāvos atspulgus, Samgins ieraudzīja viņu vidū Ivana Dronova lielausaino galvu. Viņ� gribēja uzcelties un aiziet, bet sulainis atnesa kafiju. Samgins noliecās pār tasīti un klausījās.

� Dzīvoja savu dzīvīti, bet nu uzreiz izrādās, ka visi ir eseri, � �e tev!

� Gan nelaiķis Upovajevs bija jezuits, tomēr pamatīgi bakstīja tiem zobus! Vai atminaties � pilsētas dārza?

� Ojā! �Vai nebūs jau gaismas diezgan? Vai nav jau laiks jums, kungi, apdzēst kulturālo mui�u sārtus? Viss ir skaidrs! Visi redz rijības, skaudības, ienaida stichisko spēku graujo�o darbu, � to spēku, kurus jūs esat pamodināju�i!�

� Kas tev, Gri�a, par atmiņu!

� Priek� labiem vārdiem...

� Slīpēts jau nu tomēr nelaiķis bija!

� Visi stāvam dieva rokā.

Kompānijā sāka vienā balsī smieties, bet Samgins �o smieklu laikā pieskandināja ar karotīti pie tases, gribēdams ātrāk aiziet, lai nesastaptos ar Dronovu. Ta�u arī Dronovs pa�reiz ieteicās:

� Nu, man ir laiks uz redakciju, � un sīkiem strupo kāju 128

solī�iem pienāca pie Samgina galda, kad viesmīlis skaitīja izdodamo naudu.

� Oho! No kurienes?

Dronovs nesniedza Samginam roku, jādomā, tāpēc, ka bija iereibis. Atbalstījies abām rokām uz galda, acis piemiedzis, viņ� nekautrīgi apskatīja K|imu, dva�oja caur degunu un skanīgi reizē taujāja un stāstīja:

� Vai �Volgā� apmeties? Pieie�u. Tur dzīvo Stre�ņeva, dziedātāja, � burvīga! Bet es, brāl, te aizvietoju redaktoru �Mūsu vārdā�. �Mūsu novads�, �Mūsu vārds� � viss, brāl, mūsu!

Ģērbies glu�i jaunā uzvalkā, Dronovs izskatījās kā gatavu apģērbu veikala komijs. Bija brangi apvēlies, paēdu�ais ģīmis laistījās, mazais deguntelis izplūdis starp sārtajiem vaigiem, nāsis kjuvu�as platākas.

� Atbrauci aģitēt, jā? Par esdekiem?

Samgins sausi atbildēja, ka viņam darī�anas tiesā, bet Dronovs pavīpsnāja, pamirk�ķināja ar aci un devās projām, atkārtodams:

� Es pieie�u.

Ar sāpīgi sarauktu seju nolūkodamies caur brillēm viņam pakaļ, Samgins nodomāja:

�Cik gan bie�as ir nevajadzīgas un nepatīkamas sastap�anās ar pagātni...�

Uz koncertu viņ� gāja kājām, nokavēja sākumu un dabūja stāvēt zālē pie durvīm. Garā, starp divām resnu kolonu rindām saspiesta telpa bija publikas pārpildīta, |au�u blīvā masa, stiepdamās līdz skatuvei, likās sa�ņaugta zem to apmeklētāju spiediena, kas drūzmējās aiz kolonām, aiz sēdvietām un pat uz palodzēm logos, kas bija lieli kā durvis. No balkona veseliem ķekariem nokarājās jaunie�u galvas, � viņu sejas, kolonām piestiprinātu kandelabru uguņu no apak�as apgaismotas, �ķita neparasti platacainas. Duņa�a �ūpojās uz estrādes it kā gaisā, � viņai aizmugurē zelta ietvarā pacēlās cars Aleksandrs Otrais, balstīdamies ar noskūto zodu uz Duņa�as zeltotās galviņas. Pie klavierēm sēdēja resns, plikpaurains vīrietis, gausi un skopi izsizdams no kauliņiem paklusus akordus.

Vienkār�ā, melnā kleitā ar me�ģiņu apkaklīti, sarkanu rozi pie jostas, maziņa kā pusaudze, Duņa�a pieskandināja zāli tikpat vienkār�iem vārdiem, kāda bija pati. Viņas ne visai spēcīgā, bet dzidrā balss skanēja neizsmejami, radīdama zālē spraigu klusumu. Samgins, neieklausīdamies dziesmas vienmērīgajos viļņojumos, sajuta �inī ļau�u klusē�anā kaut ko sev tīkamu. Viņ�

9 � Maksims Gorkjjs � Raksti, XX

129

pameklēja � kāpēc tas tā? � Un viegli atrada: vairāki simti cilvēku klusu un varbūt pat ar pateicību noklausās tās sievietes balsī, pār kuru viņ� valdīja pēc vēlē�anās. Viņ� pasmīnēja, noņēma brilles un, tās slaucīdams, ne bez lepnuma nodomāja, ka Duņa�ai tie�ām ir talants. Klusumu pēk�ņi pārrāva un saplosīja brāzmaini aplausi un saucieni � it īpa�i nevaldāmi kliedza jaunatne balkonā, bet kaut kur tepat tuvumā visdziļākais bass, lepodamies ar savu varenību, ducināja:

� Ten-ci-nām!

Smieklīgi līgodamās, Duņa�a vīcināja rokas, māja ar zeltaino galvu; viņas mūsainā sejiņa staroja priekā; abu roku pirkstus sa�maugusi, viņa pavēcināja dūrīti sev pie sejas un, dūrīti noskūpstījusi, atplēta pirkstus un pameta savu skūpstu publikai. Sis �ests sacēla vēl brāzmainākus kliedzienus, līksmus smieklus tiklab zālē, kā balkonā. Arī Samgins smaidīja, mezdams skatienus uz blakus stāvo�ajiem, sevi�ķi uz kādu ceļu ministrijas vicmundierī tērptu resnvēderi, � tas lūkojās uz Duņa�u binoklī un, lūpas �āpstinādams, skaļi runāja:

� Cik viņa jauka, kā kaķītis! Nāvīgi jauka ...

Aplausi viņai ilgi neļāva turpināt dziedā�anu, pēc tam viņa publikai kaut ko teica un no jauna brīni�ķi viegli sāka dziedāt dziļā klusumā. Samgins piepe�i jutās no visa tā aizvainots. Viņ� pat pavirzījās nostāk no publikas uz laukumiņa starp divām marmora kāpnēm, tā no�ķirdams sevi no �iem ļau�u simtiem. Viņ� spilgti atcerējās Duņa�u gultā, kailu, sajuku�iemmatiem, alkatīgi atvieztiem zobiem. Un nu �ī juteklīga, izlaistā sievele piespie� klausīties un par sevi jūsmot simtiem cilvēku tikai ar to, ka prot dziedāt muļķīgas dziesmiņas un viņai ir davanas atdarināt sievu un mei�u gaudas � mātī�u ilgo�anos pec tēviņiem.

�Ir cilvēki, kuri dzīvo, nemitīgi ka dzirnakmeņi graudus sasmalcinādami daudzveidīgos, smagos esamības iespaidus, lai tajos vai nu ko atklātu, vai arī pārvērstu tos par neko. Tādi cilvēki priek� �ā idiotu pūļa neeksistē. Duņa�a � eksistē.�

Grimdams savās pārdomās, Samgins klausījās sērīgās dziesmas lī�lo�u izlocītajā melodijā, un viņa sa�utums pret Duņa�u pieauga aizvien lielāks, un, kad klusums no jauna izira aplausu troksnī, viņ� nodrebinādamies atkārtoja:

�Idioti!�

Likās, ka zālē simtiem vistu plīk�ķinātu spārnus, no balkona kāds kliedza:

� Ukraiņu dziesmu-u!

Pa trepēm uzskrēja divi jaunekļi ar puķu kurvi, tiem pretī no zāles plūda publika, � vīrs ar platu, sirmu bārdu, ģērbies krokotos svārkos, runāja:

� Burvīgil Lūk, tas ir mūsu! Tā ir Krievzeme!

Pie Samgina pienāca Marina tum�sarkanā kleitā, ar raibu �alli ap pleciem:

� Ejam apak�ā, tur var iedzert tēju! � viņa uzaicināja un, kāpjot lejā pa trepēm, skaļi nopūtās:

� Cik daiļi viņa izpu�ķo sevi ar dziesmām, un cik dzidri skan viņas balss, te tie�ām var sacīt: starojo�a balstiņa!

Runājot viņai uzacis trīcēja, viņa majestātiski ar galvas mājieniem atbildēja uz godbijīgiem sveicieniem.

� Es esmu vāj� tautas dziesmu vērtētājs, � Samgins sausi atbildēja.

� Dziesma ir viens, bet dziedā�ana kaut kas cits.

Iet blakām ar Marinu Samginam bija neveikli, � pilsētiņas iedzīvotāji viņu taustīja nekautriem skatieniem, grūstīja neatvainodamies. Apak�ā viņi drūzmējās pla�ā telpā kā dzelzceļa stacijā, spiedās ar baru pie bufetes; aiz letes mirdzēja daudzkrāsainu pudeļu stikls, bet pudeļu vidū virs nelielām durtiņām divu skapju starpā pacēlās smags svētbil�u kiots, rotāts zelta vīnstīgām, un tanī svētbilde ar tum�u seju; svētbildes priek�ā kristālā svētlampiņā plivinājās uguntiņa, un tas viss pie�ķīra bufetei dīvainu līdzību ar kapelas ikonostasu. Kad ļaudis cēla pie mutēm glāzītes, likās, ka viņi mestu krustus. Kaut kur tuvumā klaudzēja biljarda bumbas, it kā pieliekot punktus kroku svārkā ģērbta bārdaiņa pamācīgajiem vārdiem:

� Likt atminēties mūsu dienās seno, jauko daili, tas ir nopelns!

Pa kreisi aiz vaļējām durvīm solidi ļaudis spēlēja pie trim galdiņiem kārtis. Varbūt viņi savā starpā sarunājās, bet troksnis apslāpēja viņu balsis, un viņu roku kustības bija tik vienmuļas, kā kad visas �īs divpadsmit figūras būtu automāti.

Pusbalsī slavēdama dziedātāju, Marina domīgi apsēdās istabas kaktā pie galdiņa un, pasūtījusi tēju, pieskārās ar pirkstiem Samgina elkonim.

� Kālab tik drūms?

� Skatos, klausos.

� Ahā � uz �ito? �ejienes Don-2uans...

Divus soļus no Samgina ar muguru pret viņu stāvēja tievs, smuidrs vīrietis frakā, pats sevi diriģēdams ar platā piedurknē tērptu roku un skanīgi stāstīdams diviem resnī�iem:

� I� Jā, revolūcija ir garām! Bet � nesūdzēsimies par viņu � mums, inteliģencei, tā atnesusi daudz laba. Viņa ir noskalojusi, notraukusi no mums visu to lieko, grāmatu uzdvesto, kas mums traucēja dzīvot, kā gliemji un ūdens zāles pie kuģa dibena kavē tā gaitu .,.

� Dienestu beidzis un tagad nu plātās, � vīpsnādama klusām sacīja Marina.

� Tagad mūsu priek�ā dzīvs, praktisks darbs...

� Apriņķa mui�niecības mar�ala dēliņ�, � Marina �ukstēja.

� Valsts labierīcība ...

� Klusēt! � pēk�ņi ierēcās aizsmakusi balss. Samgins satrūcies pacēlās, visas galvas pagriezās uz bufetes pusi, da�neda�ādais balsu jūklis apklusa, biljarda bumbu klaudzieni k|uva ska|āki, bet, kad viss noklusa, varēja dzirdēt kādu skumīgi sakām:

� Nu, ko? Tad spēlēsim krustus!

Pie bufetes stāvēja poru�iks Trifonovs, ar labo roku turēdamies pie zobena spala, bet ar kreiso satvēris aiz apkakles plikpaurainu vīrieti, kas bija galvas tiesu lielāks par viņu, grūstīja to un �ņāca:

� Aizstāvi tādu gnīdu, bet viņ�...

Plikpauris līgodamies, turēdams rokas gar sāniem, klusēja.

� Pasauciet de�urējo�o valdes locekli! � iesaucās cilvēks frakā un ieskrēja kār�u sitēju istabā.

� Ir gan sejiņa � hū! � Marina diezgan vienaldzīgi izmeta.

Bet Samgins, acu nenovērsdams, lūkojās uz poru�ika tum�i sarkano, ķēmīgi uztūku�o ģīmi un krūtīm; poru�iks dva�oja tik joņaini un a�i, ka baltais krustiņ� uz viņa krūtīm lēkāja. Publika sāka steig�us nozust, � pie poru�ika piegāja cilvēks kroku svārkā un, slēpdams roku ar papirosu aiz muguras, jautāja.

� Piedodiet, � kas par lietu?

� Vāķies prom! � poru�iks gurdeni atgrūda plikgalvi un lūkoja paņemt no paplātes glāzīti, bet tā apgāzās un viņ� uzsita dūri uz letes.

� Bet ko tu par zemnieku esi pārģērbies, lempi? � viņ� uzbrēca kroku svārkā ģērbtajam vīram. � Es zemniekus peru! Saproti? Jūs te dziesmiņas klausāties, kārtis spēlējat, biljardu sitat, bet man ļaudis apsaldēti, � kaut velns jūs parāvis! Man par tiem jāatbild.

Plati atvēzējis roku, poru�iks iezvēla sev pa krūtīm un rupji izlamājās...

� Piezvaniet komandantam! � uzsauca bārdainis un, paķēris krēslu, nostādīja to starp sevi un poru�iku; tas raustīja zobena spalu, nepieturēdams ar kreiso roku maksti.

� Iesim! � ieteica Marina. Samgins noraido�i papurināja galvu, ta�u viņa saņēma to aiz rokas un vilka projām. No bib jarda istabas, rokas kabatas lakatiņā slaucīdams, izskrēja gar�, tievkājains oficieris, � viņ� skrēja uz bufeti tik sīkiem solī�iem, ka Marina piezīmēja:

� Skrej, bet nesteidzas.

� Taisa revolūciju, bet pēc tam pa�i bļauj, nelie�i, � aizstāvi! � poru�iks kliedza; oficieris piegāja viņam cie�i klāt un bargi no�ņaucas, kā vēlēdamies pārspēt neganto klieg�anu.

� Tev seja pavisam �ausmīga, kas ar tevi ir? � Marina �ukstēja Samginam ausī; viņ� nomurmināja:

� Es atbraucu ar viņu vienā kupejā. Viņ� uz nemieru apspie�anu. Viņ� ir nenormāls...

� Vai, cik tujzskaties nelāgs, pavisam nelāgs! � Marina sacīja, izejot uz kāpnēm.

Drebelīgi �ķindēja zvaniņ�, kāds izmisu�ā balsī sauca:

� Kungi! Sākas koncerta otrā daļa ...

Uz kāpnēm Marina atlaida Samgina roku, � viņ� tūdaļ nokāpa garderobē, apģērbās un gāja mājās. Lielām lēk�ķēm sniga sniegs, lēni �alkoja vējiņ�, sabiezinādams klusumu.

�No kā es izbijos?� Samgins gudroja, lēnām soļodams. ��Nelāgs,� viņa teica ... Ko tas nozīmē? Vienaldzīgā govs,� viņ� Marinu nolamāja, bet tūdaļ sajuta, ka patiesībā viņa uzbudinājums nemaz neattiecas uz �o sievieti.

�Poru�iks ir piedzēries vai zaudējis prātu, bet viņam tomēr taisnība! Pilnīgi iespējams, ka arī es sāk�u kliegt. Katram prātīgam cilvēkam ir brēcin jābrēc: �Jūs nedrīkstat man pāri darīt!��

Kopā ar poru�ika apskurbu�o rēk�anu atmiņā skanēja arī vārdi par seno, jauko daiļumu, par gliemjiem un ūdenszālēm pie kuģa dibena, par to, ka revolūcija ir garām.

�Meli!� Samgins domās kliedza..�Nav garām. Nevar būt garām, kamēr nebeigs spīdzināt manu es ...�

Viņ� redzēja savu domu parupjo vientiesību, un tas viņu vēl vairāk saerroja, aizvainoja. Sai sa�utumā par sevi un cilvēkiem, �ai saniknoto skumju jūtoņā, ko ar pārdomām nevarēja ne izsmelt, ne apslāpēt, viņ� pārnāca mājās, aizdedzināja lampu, apsēdās no tās attālāk kaktā atzveltnī un ilgi sēdēja pustumsā, it kā kaut kam gatavodamies. Sēdēja un, kā parasts, laida caur atmiņu visu, kas slīdējis viņam garam, kas � �ā vai ta � bet vienmēr naidīgi viņu aizķēris. Viņ� atgādināja sev, ka �ādu vientulībai lemtu cilvēku, bez �aubām, ir tūksto�i un, kas zina, viņ� to skaitā ir varbūt tas, kas cie� visdziļāk. Atmiņām smagi pieblīvētais laiks vilkās ārkārtīgi lēni; pulkstenis rādīja jau sen pāri pusnaktij, un Samgins starp citu iedomāja:

�Mīļās senatnes dievinātāji tagad mielo viņu kaut kur traktierī.�

Nepatīkami bija apzināties, ka viņ� gaida Duņa�u.

�Neba es viņu gaidu. Neesmu iemīlējies. Neesmu arī sulainis.�

Bet, kad gaitenī no�vīkstēja, it kā vēj� būtu no�alcis, un ieskrēja Duņa�a, saķēra aukstām ķepiņām viņa vaigus un noskūpstīja uz pieres, � Samgins sajuta mazu prieciņu.

� Tu gaidi? � viņa strauji �ukstēja. � Mīļais! Es jau tā domāju: �Dro�i vien gaida!� �iglāk, � iesim pie manis! Te tev blakus ir ievilcies kāds riebeklis, kā liekas, pazīstams. Vēl neguļ, nupat bija izbāzis galvu pa durvīm, � viņa �ukstēja, raudama Samginu sev līdz; viņ� gāja un juta, ka viņā pieaug kāds savāds, rūgteni vēss prieks.

� Nerībini kājas! � Duņa�a gaitenī lūdza. � Protams, viņi aizveda mani vakariņās, tā jau tas ir vienmēr! Ļoti laipni, nu, un vispār . _t. Bet tomēr ... nelie�i, � viņa nopūzdamas nobeidza, ieiedama savā istabā un atbrīvodamās no virsdrēbēm. � Es ta�u redzu: viņiem dziedātāja, �ēlsirdīgā māsa, istabene � vienalga � visas tikai kalpotājas.

� Vakar tu runāji citādi, � Samgins atgādināja.

� Vai tad ik dienas jārunā viens un tas pats? Та pats sev un arī citiem drīz apriebsies.

Uz galda sīca patvāris, kūpēja lempīga lampa, � Samgins lieti�ķi pagrieza uguni mazāku.

� Ai, viņa man tāda neģēle, � Duņa�a pamaja ar roku uz lampu. � Nu, pasaki, kā es dziedu! Nē, pagaidi, � nomazgā�u rokas, � saskūpstīju�i, apmuzlāju�i, velni...

Viņa nozuda aiz aizslietņa un tur sāka �ķindināt metālā mazgājamo trauku, sirdīdamās: .

� U velns ...

Lampa iesāka atkal kūpēt. Samgins iededzināja divas sveces un lampu nodzēsa.

� Tā tie�ām omulīgāk, � Duņa�a piekrita, iznākdama no aizslietņa, tērpusies rītsvārciņā ar zvērādas ielokiem; bizi viņa bija atpinusi vaļā, sarkanīgie mati kupli izplūda pār muguru, pār pleciem; seja bija kļuvusi smailāka un vedināja Kļimu salīdzināt to ar lapsas purniņu. Lai gan Duņa�a nesmaidīja, tomēr viņas neizdibināmās, mainīgās acis staroja priekā un �ķita otrtik lielas. Viņa apsēdās uz dīvānā, pieglauzdama galvu Samginam* pie pleca.

� Mīļais, es esmu tik priecīga! Tik priecīga � kā apskurbusi, ka pat raudāt gribas! Ai Kļim, cik tas ir brīni�ķīgi, ja tu jūti, ka spēj labi padarīt savu darbu! Padomā vien, �- nu, kas es tāda esmu? Koriste, māte govju sieva, tēvs galdnieks, bet es � piepe�i, lūk, ko varu! Visādi mūļi un penderi acu priek�ā, bet es � dziedu, un tad �ķiet, ka sirds nupat vai plīsīs pu�u, nomir�u! Tas ir... brīni�ķīgi!

Vīna izgarojumu pie viņas nemanīja, vienīgi parfima smar�as. Viņas gavilējo�ā līksme lika Kļimam atcerēties to sa�utumu, ar kādu viņ� bija domājis par Duņa�u un sevi koncertā. Viņas līksmība bija tam nepatīkama. Bet viņa apsēdās tam klēpī, noņēma brilles un, nosviedusi tās uz galda, ielūkojās acīs.

� Nu, saki, vai tev patika!

Sniegdamies pēc brillēm, Samgins noliecās tā, ka Duņa�a noslīdēja tam no ceļiem; tad viņ� uzcēlās kājās un, ar vīna glāzi rokā staigādams pa istabu, ierunājās, vēl nezinādams, ko sacīs:

� Es nokavējos. Dabūju nostāvēt pie durvīm, tur nevarēja labi dzirdēt, bet starpbrīdī...

Un viņ� iesāka sīki atstāstīt par savu negribēto iepazī�anos ar poru�iku, par to, cik ne�ēlīgi poru�iks izturējies pret veco �andarmu. �andarma liksta tomēr Duņa�u neaizkustināja, un, kad Samgins pastāstīja, kā huligāns tam norāvis revolveri, � viņ� dzirdēja, ka Duņa�a �ukstēja:

� Re, kur malacis ...

Samgins īgni paskatījās uz viņu, stāstīdams tālāk par poru-�ika sadumpo�anos klubā. Duņa�a klausījās ar bērni�ķīgi pavērtu muti, virinādama plakstiņus, un lēnām glāstīja sev vaigus ar saujās saņemtiem matiem.

� Pēc skandala es aizgāju projām un domāju par tevi, � Samgins paklusām runāja, vērodams papirosa dūmus un zīmēdams ar tiem gaisā astoņniekus. � Tu tur aug�ā dziedi un iedomājies, ka tava balss padara �os lopus cēlākus, bet lopi apak�ā ...

� Kāpēc tad oficieris ir lops? � uzacis saraukusi, ar izbrīnu ievaicājās Duņa�a. � Viņ� vienkār�i ir muļķis un neapņemīgs. Būtu pārgājis pie revolucionāriem un pateicis: �Es ar jums!� Tas viss.

Ielējusi sev glāzīti madeiras vīna, viņa noteica:

� Bet es ... es nepavisam nekā neiedomājos.

� Protams, poru�iks mani neinteresēja, bet, lūk, tava nākotne ...

Un, nostājies Duņa�ai pretī, viņ� sāka tai iztēlot viņas nākotni ..;

� Balss tev ir neliela, un ilgam laikam tās nepietiks. Un tad �ī skatuves mākslinieku vide... tie ir publikas izlutināti ļaudis bez izglītības, ar vienkār�otu morāli, izlaidīgi. Kaut kas no viņiem, piemēram, no Alīnas, varbūt ir jau pielipis arī tev.

Viņ� redzēja, ka Duņa�as seja izstiepjas, zaudē dzīvības pilnās satrauksmes sārtumu, top lāsaina, � parādās vasaras raibumi, un viņa piemiedz acis.

� Tie ir sabiedrības jokdari, kas dzīvo paēdu�o izpriecai.. .

� Ak mans dievs! � Duņa�a izsaucās, aiz pārsteiguma izpletusi rokas. � To nu es nebiju gaidījusi! Tu runā glu�i tāpat kā mans vīrs ...

� Ja viņ� tā runāja, tad tas nebija muļķīgi runāts, � Samgins sacīja, no Duņa�as atiedams, bet viņa, nosarkusi līdz pat pleciem, atmezdama matus aiz muguras, turpināja:

� Nē, tas ir muļķīgi! Viņ� ir tuk�s. Viņa viss ir tikai likumi, viss no grāmatām, bet sirdī itin nekā, sirds galīgi tuk�a! Nē, pagaidi! � viņa iesaucās, neatļaudama Samginam runāt. � Viņ� ir skops kā pēdējais ubags. Viņ� nevienu nemīl: ne cilvēkus, ne suņus, ne kaķus, vienīgi teļa smadzenes. Bet es dzīvoju, lūk, tā: vai tevī ir kaut kas priekam? Tad atdod to, dalies tanī! Es gribu dzīvot priekam... Es zinu, ka to es protu!

Bet te viņai no acīm sāka plūst asaras, un Samginam �ķita, ka raudāt Duņa�a neprot: acis atvērtas un spulgo, mute smaida, rokas sit ar dūri pa celi, un viņa visa pārpilna kareiviskas trauksmes. Viņas asaras nav īstas, nav vajadzīgas; tās nav sāpju, ne pārestības asaras. Viņa zemā balsī turpināja:

� Viņ� ir muļķis. Mū�dien muļķis: vai stāvus, vai sēdus, vai guļus. Tādus, lūk, vajadzētu pērt... pat no�aut vajadzētu, � nekvēpsti, nesmirdi� pasauli, muļķi!

Samgins klausījās un juta, ka viņu pārņem dusmas. Nodzēsis uz citrona �ķēles papirosu, viņ� sakostiem zobiem sacīja:

� Pagaidi, netrako...

Duņa�a negaidīja. Atmetusies pret dīvānā atzveltni, rokām atbalstījusies uz sēdekļa, ar izbrīnu raudzīdamās Samginā, viņa runāja:

� Galīgi nesaprotu, kā tu vari dziedāt pēc viņa notīm. Tu ta�u neesi pat pazīstams ar viņu. Un uzreiz tu tik gudrs... sa-zin jods, kas tas ir!

Samgins paraustīja plecus:

� Tu dziedi saldas dziesmiņas, bet idioti, tevī klausīdamies, nāk pie pārliecības, ka viss esot labākajā kārtībā ...

Viņ� pats manīja, ka runā slikti un ka viņa vārdi Duņa�u neaizsniedz. Viņam gribējās uzkliegt, piecirst kāju, vispār sabiedēt �o maziņo sievieti, lai tā pabirdinātu citādas asaras. Naidīgā sajūta pret to, viņu reibinādama, kairināja juteklību, modināja atriebīgu iekāri. Viņ� soļoja gar Duņa�u, iztēlodamies cinisku izrēķinā�anos ar to₂ gatavs viņu sagrābt, murdzīt, darīt tai sāpes, piespiest raudat, vaidēt; viņ� nedzirdēja vairs, ko Duņa�a teica, bet skatījās uz viņas gandrīz atsegtajām krūtīm un zināja, ka tūliņ ...

Bet viņa pati, satvērusi Kļimu aiz rokas, piespieda to apsēsties sev līdzās un_: cie�i apkampusi viņa galvu, ātriem, satrauktiem �ukstiem jautaja:

� Kas ar tevi noticis, mīļais? Kas tevi apbēdinājis? Jel pasaki man! Dieviņ manu, tev tik neprātīgas, tik nelaimīgas acis...

Tas bija ļoti muļķīgi, smieklīgi un pazemojo�i. Viņ� nekad nebūtu ticējis, nebūtu varējis pat iedomāties, ka Duņa�a vai kāda cita_ sieviete sāks runāt ar viņu �ādā tonī. Apmulsināts, it kā dabūjis belzienu pa galvu ar kaut ko mīkstu, bet smagu, viņ� mēģināja atbrīvoties no tās stiprajām rokām, bet viņa turējās pretī, spieda viņu vel cie�āk sev klāt, kvēli �ukstēdama tam ausī:

� Es zinu, ka tev grūti; bet tas tak nav uz ilgu laiku, jo revolūcija � būs, būs!

� Laid! � viņ� nomurmināja, grasīdamies tai pateikt kaut ko dusmīgu, ironisku, nāvējo�u, bet pateica tikai: � Man �neērti.

Tie�ām viņam bija ļoti neērti: Duņa�a ļodzīja viņa galvu, plet-krekla cietā apkaklīte knieba kaklā, Duņa�as gredzens sāpīgi spieda ausi.

� Tumēsi tik gudrs, � viņa �ukstēja. � Es par tevi tik daudz ko zinu, dzirdēju, ko par tevi stāstīja Alīna Ļutovam, tāpat Makarovs par tevi stāstījis, un arī pats Ļutovs runāja labu...

Pēdīgi, atrāvis no viņas galvu, matus saglauzdams, Kļims uzlēca kājās.

� Ļutovs nevarēja teikt nekā laba par mani � un vispār ne par vienu.

Viņ� juta, ka nerunā to, ko vajag, izturas ne tā, kā vajadzētu, un, jādomā, kļūst smieklīgs.

� Nē, nē, tas nav tiesa! � Duņa�a steig�us pārliecino�i izsaucās. � Viņ�, man dzirdot, teica Makarovam: Samgins raugās uz ielu no bēniņiem un nogaida savu dienu, krāj speķus, bet. kad sagaidīs un parādīsies gaismā, � tad mēs visi acis iepletīsim! � Viņi saka tikai, ka tu esot aplam patmīlīgs un sevī noslēdzies.

Viņa stāvēja Kļima priek�ā, uzlikusi rokas tam uz pleciem, � rokas bija smagas, bet acis viņai �ilbino�i spulgoja.

�Visbanālākā situācijā,� Samgins lūkoja sevi pārliecināt, tomēr klausījās.

� Ļutovs ir ievērojams! Viņ� ir tikpat kā Akims Aleksandro-vi�s Ņikitins, � tu zini, cirka direktors, � kas redz caur un cauri visus artistus, zvērus un cilvēkus.

Samgins turēja apskautu sievietes vidukli, bet viņas rokas k|uva it kā arvien smagākas un izklīdināja viņa cietsirdīgos nodomus, atvēsināja atriebīgi uzbudināto juteklību. Bet tomēr vajadzēja norādīt sievietei viņas vietu.

� Nu, pietiek! � viņ� sacīja un, ar nolūku to stipri, rupji aptvēris, pacēla uz aug�u, bet viņa izrāvās tam no rokām un atbēga aiz galda.

� Nē, pagaidi! Tu mani turi par vientiesīti, līdzīgu kadai ielas muļķītei? Tu domā, es nepazīstu cilvēkus? Vakar �ejienes avī�nieks, tāds � strupu degunu, tukls sivēns... Ak, nav vērts runāt!

Un, aiztaisījusi uz krūtīm rītsvārku, viņa skaļi sacīja:

� Dalīties vajag ne cūcībās, bet priekos ...

� Pietiek! � Samgins atkārtoja, pieiedams viņai klāt.

� Liecies mierā, tu man sabojāji garastāvokli, un... es esmu piekususi!

Viņa nopūzdamās garlaikoti paskatījās tam pār plecu, sejai garām.

� Cerēju � papriecā�os ar tevi! Bet neiznāca ... Ej! Man pārāk nelāga oma! Un ir jau arī vēls. Esi tik labs, ej!

Samgins aizgāja, neteicis ne vārda, cerēdams ar to Duņa�u aizvainot vai arī likt saprast, ka pats ir aizvainots. Viņam tie�ām bija dusmas uz sevi, ka nospēlējis �ai ērmotajā ainā muļķīgu lomu.

�Jods mani kūdīja ielaisties ar viņu sarunā! Viņa nepavisam nav sarunām radīta. Glu�i banala sievele,� viņ� noģērbdamies īgni domāja un apgulās gultā ar stingru apņem�anos rīt izrunāties ar Marinu par naudas lietu un tūdaļ jau rītdien aizceļot uz Krimu.

Bet rītā, viņam tēju dzerot, ieradās Dronovs.

Viss viņa augums pauda prieku; viņ� plati smaidīja, rādīdams savus ar zeltu lāpītos zobus, a�i slidināja acu redzokļus pār Samgina stāvu un seju, staipīja kājas kā mu�a un berzēja rokas tik stipri, ka āda gurkstēja. Viņa apvītu�ais ģīmis Kļimam atgādināja redzētos sapņu tēlus, kam seju vietā bija delnas.

� Tu, Samgin, esi krietni vecāks palicis. Esi sācis nosirmot, un cekuls arī jau �ķidrāks, � viņ� teica un ar draudzīgu pārmetumu piezīmēja: � Mazliet par agru! Kaut gan tādi laiki, ka pat zaļ� var palikt.

Samgins piedāvāja viņam teju, bet Dronovs palūdza vīnu.

� Te var dabūt balto, �Gravēs� � ļoti viegls un maigs! Sieriņu liec atnest, bet pēc tam liksim, lai padod kafijiņu, � viņ� �irgti mudināja. � Tu atvaino, � es gandrīz cauru nakti neesmu gulējis, pec koncerta vakariņas, bet pēc tam drama: oficieris palika traks, sa�ņīpāja ar zobenu policistu, ievainoja va�oni un naktssargu un vispār pamatīgi izkarojās!

� Jautri tu proti stāstīt, � Samgins ar smīnu piezīmēja; Dronovs greizi paskatījās viņā un, skūto zodu berzēdams, ļoti vienkār�i atteica:

� Es, brāl, kļūstu par ciniķi. Dzīve vissekmīgāk iemāca cinismu.

Un, pa�ņaukajis degunu, arī smīnēdams piebilda:

� Tagad, kur dzīve ir tik sabangota, viņa o� pēc puve�iem. Vai tu to nemani?

� Nē, � Samgins atteica, domādams par to, ka gadījumā, ja viņ� pastāstītu Dronovam, kā oficieris izturējies un runājis vagonā, � Dronovs par to uzrakstītu un padarītu �o gadījumu pliekanu.

� Tu nemani? � Dronovs atkārtoja un, draudzīgā tonī pasūtījis sulainim vīnu, sieru un kafiju, no�āvājās.

� Bet vai tu zini � �eit dzīvo Lidija Varavka, ir nopirkusies te māju. Izrādās, ka viņa izgājusi pie vīra, palikusi atraitne un � vai vari iedomāties? � kļuvusi par svētuli, noņemas ar tautas reliģiski tikumisko atdzemdinā�anu. Un to dara viņa � �igānietes un Varavkas meita! Anekdote, brāl, tīrā anekdote, vai ne? Bagāta dāma. Viņu te apstrādā tirgone Zotova, tirgojas ar baznīcas piederumiem, tā arī esot sektante, bet varen skaists meitietis...

Samginam bija nepatīkami dzirdēt, ka Lidija dzīvo �ai pilsēta, bet gribējās ko vairāk iztaujāt par Marinu.

� Kādā nozīmē apstrādā � sektantiskā?

� Jods viņu zina! Piemēram, piespiedusi Lidiju nopirkt ilo viņas māju, � Dronovs negribīgi atbildēja, izstiepdams kājas, un, rokas bik�u kabatās sabāzis, sāka pats strauji iztaujāt:

� Nu, kā pie jums tur centrā? No avīzēm nevar tikt gudrs: it kā vēl vienmēr revolūcija, it kā � jau reakcija? Es, zināms, neprasu, ko tur runā un raksta, bet ko tur domā. No tā, ko raksta, cilvēks tiek tikai vēl muļķīgāks. Vieni komandē: uzpūt uguni spēcīgāku, otri � dzēs nost! Bet tre�ie ieteic dzēst uguni ar salmiem...

�= Bet kā tu pats domā? � Kļims ieprasījās. Viņam netikās par politiku runāt, viņ� pūlējās uzminēt, kālab gan Marina, uzskaitīdama citus pazīstamos, nebija pieminējusi Lidiju.

� Kā es domāju? � Dronovs pārjautāja, ieliedams sev vīnu, iedzēra, �igli noslaucīja mutautiņā lūpas, un pēk�ņi visas līksmības pazīmes viņa plakanajā sejā izzuda. Lūkodamies caur pieri Kļimā, viņ� �āpstināja lūpas un rīstīdamies staipīja kaklu, it kā viņam būtu kļuvis nelabi. Samgins pasteidzās izmantot pauzi:

� Pasaki man tomēr, kas īsti ir �ī... Zotova!

� Bet... kam tev viņa?

Kļims atbildēja, ka atbraucis sava pilnvarotaja darī�anas ar Zotovu.

� Uhū, � Dronovs atsaucās. � Atradis tavs pilnvarotājs īsto laiku, kad tiesāties! Saskandināsim!

Acis tīksmīgi pievēris, Dronovs izsūca vīnu un nopūtas:

� Zotova? Skaista, bagāta, miesas kārībām, ka ļaudis mel�, nepieejama, pilsētā ļoti cienīta, bet vispār � mīklains meitietis! Viņas vīrs, stāsta, bijis kaut kas līdzīgs pa�audzētam filozofam, sektants un augļotājs, nezinko tur ap�ķibījis līdz kreklam, tas no�āvies. Pavaicā par viņu- Lidijai, � viņ� turpināja drebinādamies, it kā viņam ticis auksti. � Viņa Lidiju dro�i vien aplaupa. Lidija ta�u tik bagāta, ka � u-ū! Es lūdzu no viņas naudu izdevniecībai � mans sapnis � izdot grāmatas! Vļņa piekrita, apsolīja, bet �ī Zotova, kā redzams, ir viņu atrunājusi. Nu, velns viņu rāvis! Naudu es sadabū�u. Labāk tu pasaki man, vai mums konstitūcija būs!

� Būs, � Samgins apsolīja, uz viņu neskatīdamies.

� Tā, tā ...

Dronovs, mazliet pacēlies, palieca kāju zem sevis, apsēdās uz tās un da�as sekundes vēroja Samgina seju, lūpas kodīdams un spēlēdamies ar pulksteņa va�iņu; pēc tam jautāja:

� Bet vai tev viņa vajadzīga? Tā konstitūcija?

� Dīvains jautājums.

Nē, � nopietni?

� Solis uz priek�u, � Samgins negribīgi noteica, paraustīdams plecus.

� Un vai tālu uz priek�u? � Dronovs uzplijās. Kļims, ieliedams glāzītēs vīnu, atbildēja tikai pēc brītiņa:

� To redzēsim.

� Piesardzīgi sacīts, � Dronovs nopūtās. � Bet es, brāl, nekādiem sevi�ķiem laimes laikiem it kā neticu. Krievija ir bez-lai-mī-bas zeme, � viņ� noskaldīja līdzīgi Turgeņeva Pigaso-vam. � Caur un cauri bez laimes. Un valda tajā ne Romanovi, bet Karamazovi. Valda jodi. �Dejo jodi me�onīgi.�

�Sāk reibt,� Samgins nodomāja.

Dronova seja it kā izplūda, viņ� �ņākāja, nāsis trīcēja, ausis pieplūda asinīm un pietūka.

� Vai atceries Tomiļinu? Viedīgs cilvēks. Bija atbraucis �urp nolasīt lekciju �Ideāls, īstenība un Dostojevska �Velni��. Viņu vienbalsīgi izsvilpa. Bet Tulā vai Orlā viņu gribēju�i pat piekaut. Ko tu vaiksties?

� Galva sāp.

� Beks vai meks⁴?

� Es ar politiku vairs nenodarbojos.

Vai nu Samgina atbilde, vai �ās atbildes vienaldzība Dronovu it kā at�irbināja; viņ� izvilka zelta pulksteni un, tajā skatīdamies, ļoti vienkār�i un skaidri sacīja:

� Redzu, tu neesi no tām zivīm, kas viegli uzķeras uz velces! Es arī neesmu no tādiem. Tomiļins ir grāmatu katalogs, ko neviens, protams, nelasa, un turklāt pa�apmierināts idiots. Pravieto aiz bailēm, tāpat kā visi pravie�i. Nu, lai viņ� iet pie joda!

�ūpodams aiz va�iņas pulksteni un domīgi lūkodamies Samginam sejā, viņ� turpināja:

� Bet tomēr � ar kuru straumi peldēt? Tāds ir, vaļsirdīgi runājot, mans jautājums. Es, brāl, neticu nevienam. Arī tev neticu. Tikpat tu ar politiku nodarbojies, visi briļļainie nodarbojas ar politiku. Turklāt tu esi advokāts, bet katrs advokāts tēmē kļūt par Gambetu vai Zilu Favru.

� Asprātīgi teikts, � Samgins sacīja, juzdams, ka kaut kas ta�u jāsaka.

Dronovs piecēlās, palūkojās uz savām getrās tērptajām kājām.

� Es redzu, ka tu neesi noskaņots vaļsirdīgām pārrunām, � viņ� pavīpsnāja. � Bet man nav laika tevi uzpurināt. Zināms, es jau saprotu: konspirācijā! Aizvakar sastapu uz ielas Inokovu, pat uzsaucu viņam, bet viņ� nelikās mani pazīstam. M-jā. Starp mums runājot, pulkvedi Vasiļjevu ta�u viņ� noknieba, � fakts!

Nu, ko tad vairāk, � sveiks, Kļim Ivanovi�! Labas sekmes! Novēlu labas sekmes!

Likās, ka Dronovs būtu nevis aizgājis, bet izkūpējis gaisā kā pelēki, taukaini dūmi.

�Sīks neģēlis vēlas būt par lielu neģēli, bet no kaut kā baidās,� Samgins nosprieda, atgrūzdams ar kāju krēslu, uz kura Dronovs bija sēdējis, un sāka rūpīgi ģērbties, lai dotos pie Marinas.

�Viņa arī man melsa kaut ko par bailēm no dzīves,� K|ims atcerējās, soļodams zem sudrabotās saules. Pa nakti sniega rotā ietērpusies pilsēta bija apbrīnojami tīra un neikdieni�ķīgi, liegi garlaicīga.

Marinas veikals bija pilns vēl �ilbino�ākā spo�uma, likās, ka visi baznīcas piederumi būtu cītīgi uzspodrināti ar krītu. Sevi�ķi dzēla acīs Kristus tēls, līksmas un bagātīgas saules apspīdēts, apzeltīts, koķeti pienaglots pie melna marmora krusta. Marina pa�reiz kaulējās ar puska�ociņā ģērbtu veci, pārdodama^ tam zelta krustiņus. Vecais domīgi bārstīja tos no saujas saujā, bet Marina mīlīgi un iespaidīgi viņu pierunāja:

� Par svētiem priek�metiem daudz kaulēties nav labi!

� Bet vai mans pircējs ar mani ar nekaulesies?_ � vecais gudroja, galvu grozīdams. � Viņam savu svētumu tapat gribas nopirkt lētāk...

Tai pa�ā maigajā balsī, kāda runājusi ar pircēju, Marina sacīja Samginam:

� Ieejiet, lūdzu, tur!

Istaba aiz veikala telpas Samginam likās jau sen un līdz pēdējam sīkumam pazīstama. Tas bija tik dīvaini, ka prasījās kāda izskaidrojuma, bet Samgins tomēr nevarēja tādu atrast

�Mana redzes atmiņa nav tik teicama,� viņ� nodomāja. Mīlīgā izskata jauneklis cie�i aizvēra durvis no veikala; pēc tam istabā iestājās vēl nepatīkamāks noslēgtības skandums. Netīkama bija arī siltā, mazliet smacīgā krēslība.

� �Mīklaina sieviete,� � Kļims atcerējās Dronova atsauksmi un nicīgi nodomāja: �Tas ir kā mu�a, kas uz visa atstāj savas netīrās pēdas.�

Ienāca Marina, skandinādama atslēgas; Samgins tūdaļ izstāstīja viņai, kālab ieradies, bet viņa, uzmanīgi noklausījusies, laiski atbildēja:

� Aleksejs Gogins dro�i vien nezina, ka �ai naudai arestu es esmu uzlikusi pēc Kutuzova lūguma. Labi, es to nokārto�u, bet tu man palīdzēsi, � pie sava advokata es �inī lietā negribu griezties. Bet kā tu, � darbojies uz vienas līnijas ar Stepanu?

� Ne glu�i, � Samgins sacīja. � Pabalstu, kur varu.

� Tātad jūti līdz, � viņa noteica, it kā zīmēt uzzīmēdama �os vārdus lieliem burtiem, un pati sev tos paskaidroja: � Just līdz nozīmē just tikai pa pusei. Vai neiedzersim tēju?

Viņa pataustīja patvāri, piespieda pirkstu pie zvana podziņas un, kad pa durvīm ieskatījās pusaudzis, tam pavēlēja:

� Uzsildi, Mi�a!

Pēc tam pievērsās atkal Samginam:

� Pie kādas taisnības tad tu sildies? Vai tomēr marksists?

� Viņa ekonomiskās mācības pieņemu ...

� Stepans apgalvo, ka Markss vai nu jāpieņem visā pilnībā, vai labāk to nemaz neaiztikt.

Samgins smīnēdams jautāja:

� Tu pati neaiztiec?

Viņa nepaguva atbildēt, � veikalā tramīgi ieskanējās zvaniņ�. Samgins iesēdās krēslā cie�āk, pārlikdams:

�Grib, lai es sevi atklāju. Sievietes ziņkāre...�

Viņ� no jauna lūkoja atcerēties Marinu kā enerģisku jaunavu dzeltenā d�ersija jakā un viņas au�īgos vārdus: �Es valkāju d�ersiju tāpēc, ka nevaru ciest Tolstoja sprediķus.� Kutuzovs viņu bija saukājis par �Smago Drasētāju�. Un Samginam gribot negribot bija jāatzīst, ka �ai sievietei piemīt kāds patīkami nomāco�s, silts smagnējums.

�Vai vaļsirdība? Vai sirsnība? Interesants tips. Brīnums, ka viņa ir vēl saglabājusi labas attiecības ar Kutuzovu.�

Veikalā samtaina basa balstiņa pieglaimīgi it kā dziedāja:

� Kādu mirdzo�u dienu dieviņ� mums �odien ir sūtījis, un cik jauki saskan daba ar pilsoņu līksmību, ko atdzīvinājusi brīvības dva�a ...

Pēc tam basīte sāka runāt klusāk, bet Marina stingrā balsī noteica:

� 135, � lētāk nevaru.

� Pilsētiņa mums, ļoti cienījamā, maziņa, draudzes locekļi trūcīgi, apkaimē visgarām pagāni, mordvini...

� Nevaru, � Marina atkārtoja.

� Ai, cik liela nauda � simts rubļu!

Samgins klausījās, un viņam bija japasmaida. Skaistulis Mi�a ienesa neganti verdo�u patvāri un dusmīgi pavērās ar savām melnskropstainajām acīm ciemiņā, � likās, ka viņ� vēlējās kaut ko jautāt vai izlamāties, bet ienāca Marina, sacīdama:

� Sie popi briesmīgi kaulējas! Jau ceturto reizi nāk, bet pats

ir no ļoti tāla apriņķa. Cik naudas neiztērē par ē�anu vien, te dzīvodams!

Uzliedama tēju, viņa turpināja:

� Man ļoti gribas parunāties ar tevi, proti, tā atklāti, vaļsirdīgi, bez daudzpunktiem; man tas būtu gau�ām vajadzīgs, bet, redzi, arvien kāds traucē! Tu nolūko kādu vakaru un atnāc pie manis vai nu �urp, vai mājās.

� Ar prieku, � Samgins atteica.

� Nu, tad rītu. Rīt svētdiena, tad tirgojos tikai līdz diviem. Atminos tevi kā cilvēku, kur� nekad nepiekrīt, � tādi tad arī ir visinteresantākie.

Samgins atrada par vajadzīgu aizrādīt, ka diezin vai viņ� būs tai interesants.

� Nu, kā nu tā? � viņa laipni iebilda. � Cilvēks, kas nodzīvojis pusi mū�a ...

� Dzīve savā kopsavilkumā galu galā ir tikai cilvēka noņem�anās pa�am ar sevi, � pa�am negaidot, gandrīz pikti izgrūda Samgins un par to noskaitās vēl jo vairāk.

� Tas taisnība, � Marina viegli un vienkār�i piekrita, it kā viņai būtu pateikti tikai pa�i parastākie vārdi.

' �Nav sapratusi,� viņ� nodomāja ar sarauktu pieri, plūkādams bārdiņu, un juta apmierinājumu, ka Marina viņa nevil�o atzī�anos uzņēma tik vienkār�i. Bet AAarina turpināja:

� �80 tūksto�i verstu ap sevi pa�u,� � kā G|ebs Uspenskis saka par Ļevu Tolstoju. Bet tas ta�u varbūt ta ir nolikts jau no mū�u mū�iem, ka zeme grie�as ap sauli, bet cilvēks � ap savu garu.

Samgins jautājo�i paraudzījas Marinā, sagaidīdams kaut ko āķīgu; bet viņa, piestumdama tam tējas tasi, nopūtās:

� Brīni�ķīgs cilvēks bija G|ebs Ivanovi�s! Es ar viņu iepazinos, kad viņa gars bija sācis jau galīgi izdēdēt; toties mans vīrs viņu labi pazina, abi kopā iedzēra, viņ� sūtīja vīram savus stāstus, pēc tam, vēlāk, viņi garīgi iz�ķīrās.

Viņa pavīpsnāja, saglaudīdama uz ceļgaliem ģērbu.

� Uz sava stāsta �Ienācis prātā� novilkuma loksnes viņ� manam laulātajam bija uzrakstījis: �Sev līdzsvara meklēji, līdz tumsonībai nonāci.�

� Ko nozīmē � garīgi iz�ķīrās? � Samgins iejautājās, kad viņa apklususi sāka dzert teju.

� Nu, �- domā�anas iera�as, domu novirzienos, � Marina atteica un viņas uzacis ietrīcējās, pār acīm pārslīdēja ēna. � Uspenskis, ka jau tu zini, bija sāpju gars, izjuta sevi kā upuri

�j

pasaulei, bet mans vīrs bija hedonists, kaut gan ne dzīves miesīgo baudu, bet garīgās baudī�anas nozīmē.

Lūkodamies viņas satumsu�ajās acīs, K|ims uzstājīgi sacīja:

� To es nesaprotu ...

� Jā, tev grūti nākas saprast, � Marina piekrita. � Ne velti tu arī pēc sejas esi mazliet līdzīgs Uspenskim.

� Es? � Samgins bija pārsteigts. � Arī pēc sejas? Kādēļ � arī? Jeb vai tu domā, ka arī es esmu pasaules upuris?

� Nu, bet kur� gan nav tās upuris?�Marina jautāja un pēk�ņi sāka sulīgi smieties, sapurinādama galvu tā, ka kuplie, kastaņbrūnie mati novilnīja kā dūmi. Viņa smiedamās sacīja:

� Bet ko tu izbijies? Tev nevajag atminēties mani kā to muļķīti, ko tu pazini Pēterburgā, tagad es esmu muļķīte citādā veidā.

� Es neizbijos, � viņ� nomurmināja, � bet tu pati sapratīsi, ka ...

Marina uzcēlās un sniedza roku:

� Tātad līdz rītam? Ap diviem. Nu, sveiks!

Kļimu izvadīdama, viņa veikalā ieteicās:

� Vai esi dzirdējis, ka kāds oficieris sakapājis cilvēkus? Kādas �ausmas!

� Jā, � Samgins piekrita. �Tie�ām mīklains sievi�ķis,� viņ� prātoja, soļodams saltajā vakara krēslā pa ielu. Domāja par to ar dusmām, bet pie tam juta, ka līdz �im naidīgā ziņkāre pārvēr�as nopietnā un nemierpilnā interesē par �o sievieti. Viņ� it kā kāda priek�ā taisnojās:

�Viņa var jebkuru ieinteresēt. Hedonisms. Kas par blēņām! Kā redzams, ir daudz lasījusi. Runā Ļeskova sievie�u stilā. Par po-ru�iku viņa atcerējās tikai pavir�i un pavisam vienaldzīgi. Cita būtu par to ilgi �ausminājusies. Ilgi un sentimentāli... Inteliģentu �ausmas alla� sentimentālās... Man, kā liekas, nav sliek-smes nodoties �ausmām. Neprotu. Vai tā ir rakstura izcila īpa�ība vai trūkums?�

Nevēlēdamies sastapties ar Duņa�u, viņ� iegriezās restorānā, paēda pusdienas tur, ilgi nosēdēja pie kafijas, smēķēdams un prātodams par Marinu, bet pie lielākas skaidrības netika. Savā istabā atrada Duņa�as vēstuli, � viņa ziņoja, ka izbraucot dziedāt uz trauku fabriku, atgriezī�oties parīt. Vēstules stūrītī ļoti sīciņiem burtiem bija piezīmēts: �Tev blakām dzīvo kāds aizdomīgs tips, pie tā bija atnācis Sudakovs. Tu atceries Sudakovu?�

Samgins saplēsa zīmīti sīkos gabaliņos, sadedzināja tos pelnu traukā, piegāja pie sienas un paklausījās, �- blakus istaba viss bija klusu. Sudakovs un �aizdomīgais� traucēja viņa domas par

10 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX

145

Marinu, � viņ� pazvanīja; ienāca gaiteņa kalpotājs, mazs, sirms ve�ukiņ� baltā tērpā.

�Kāds... nereāls,� Samgins nodomāja. � Lūdzu man patvāri un pudelīti sarkanvīna! Vai blakus istabā arī kāds dzīvo?

� Ap pusdienas laiku aizbrauca prom, uz staciju, � ve�ukiņ� pieklājīgi atbildēja. Bija patīkami to dzirdēt, un Samgina domas pievērsās atkal Marinai.

��Muļķīte ... citādā veidā?� Tic dievam. Un, kā liekas, ironizē par sevi. Vai tie�ām baznīcas dievam? Patiesībā, neraugoties uz saviem apmēriem, arī viņa ir nereālā. Neikdieni�ķa,� viņ� it kā piekāpās kādam, kas gribēja runāt pretī.

Sadedzinātā papīra smaka piespieda viņu atvērt vēdlodziņu. Pilsētā �ur tur suņi rēja uz mēnesi. Mēness stāvēja virs ugunsdzēsēju torņa. � �Kā punktiņ� uz i,� � Samgins atcerējās Misē vārsmu � un tūda| gai�i stādījās sev priek�ā, kā �ī spīdo�ā bumbiņa ripo, veldamās apkārt zemei, kas arī tāpat pa spirāli brāzmaini drā�as uz priek�u, krītot neizmērojamā izplatījumā; bet uz zemes tās visniecīgākajā punktiņā � maza pilsētiņa, kur gaudo suņi, vientulīgā ielā koka būrītī stāv un lūkojas mēness miroņsejā kaut kāds K|ims Samgins.

K|uva vēsi, � viņ� nodrebinājās un aizvēra vēdlodziņu. Kos-moloģiskā ainava izgaisa, bet K|ims Samgins palika, un bija pilnīgi skaidrs, ka arī �is ir tikai kāds nereāls cilvēks, gau�am nepatīkams un pat it kā glu�i sve�s tam Samginam, kas par viņu domāja nepazīstamā koka pilsētā, skanot sērīgām, baismu pilnām suņu rejām.

�Visa nelaime tā, ka es nevaru atrast dzīvē punktu, kas pievilktu mani visu kā vienu veselu.�

Tika �ēl sevis, un tad viņ� pārlika:

�Tā ir sevi�ķi apdāvinātu daudzpusīga talanta cilvēku īpa�ība.�

�Bet varbūt arī... zem īstenības sitieniem satriektu cilvēku īpa�ība.�

�Neapdāvinātu cilvēku? Nē. Neapdāvinātība ir bezformība, nenoteiktība. Es esmu pietieko�i noteikts.�

Otrais Samgins tikpat drūmi, bet stingri un gandrīz rupji tam pretojās.

�Tu būtu varējis labāk nedarīt tādu muļķību kā �is brauciens uz �ejieni. Tu pildi tādu cilvēku grupas uzdevumu, kuri sapņo par sociālu revolūciju. Tev vispār nekāda revolūcija nav vajadzīga, un tu nemaz netici sociālās revolūcijas nepiecie�amībai. Kas var būt bezjēdzīgāks, smieklīgāks par ateistu, kur� apmeklē baznīcu un iet pie dievgalda?�

Ķilda strauji izvērtās arvien negantāka; iejaucās vēl tre�ais Samgins � sīko domu Samgins:

�Par dievgaldu runāja Duņa�a ...�

Pirmais Samgins �o domu padziļināja:

�Ņemt dalību pie svētā vakarēdiena nozīmē atzīt un sajust sevi par daļu no kaut kā vesela, atteikties no sevis pa�a. Iespējams, ka tas tiek gan iedomāts, bet diezin vai tiek arī izjusts. Tas ir viens no pa�apmāniem � tāpat kā �tautas mīlestība�, ��ķiras solidaritāte�.�

�Bet Stepans Kutuzovs?�

�Viņ� pats apgalvoja, ka kapitālistiskā sabiedrība izārda sociālo instinktu.

�Viņ� � dara; �darītājs, tas ir � ticētājs�.�

�Viņ� nedara to, ko visi, bet pret visiem. Tu arī dari, bet neticēdams. Nezin vai tu meklē pat pa�aizmir�anos. Aiz visu tavu prātojumu mud�ekļa mīt apslēptas bailes no dzīves, bērna bailes no tumsas, kuru tu nevari, kuru tev nav spēka apgaismot. Un arī tavas domas � arī tās nav tavas pa�a. Atrodi un nosauc kaut vienu vienīgu, kas būtu tie�ām tava, ko neviens vēl nebūtu izteicis pirms tevis!�

Sis jaunais Samgins manāmi ņēma virsroku, un tas, kur� uzskatīja sevi par īsteno, reālo, gandrīz nemaz vairs tam nepretojās, bet tikai gurdeni nodomāja:

�Vai es kļūstu slims vai atveseļojos?�

Nedzirdamā ķilda turpinājās. Viss bija nesatricināmi kluss, un �is klusums it kā prasīja, lai cilvēks domātu par sevi. Kļims arī domāja. Dzēra vīnu, tēju, smēķēja papirosus citu pēc cita, staigāja pa istabu, sēdās pie galda, no jauna cēlās kājās un staigāja. Pamazām atģērbdamies, novilka svārkus, vesti, noraisīja kaklasaiti, atpogāja krekla apkakli, noāva zābakus.

Domas vienmulīgi atkārtojās, kļūdamas aizvien kūtrākas; tās virmoja kā mu�iņas, izvēlēju�ās savai rotaļai kādu tuk�umu, kas tomēr nebija brīvs, bet �auri ierobe�ots. Viņ� nodzēsa lampu, apgulās gultā � un viņam visapkārt viss kļuva vēl klusāks, tuk�āks un aizvainojo�āks. Aizvainojuma sajuta pieauga, pārvērzdamās citās jūtās, kas līdzinājās bailēm no kaut ka nezināma. Netīkamiem viļņiem uzmācās snaudiens, bet ajzmigt tomēr nevarēja, jo miegu traucēja kādi grūdieni no iek�as, saceldami miesā drebuļus. Bezgalīgi ilgi vilkās �ī iztuk�otā, mēmā nakts, � tad iedūcās, iedimdējās aicinājums uz agro rīta dievkalpojumu: zvanu var� dziedāja tik spēcīgi, ka logu rūtis tiem atbalsoja ar d�inksto�u skaņu, kas atgādināja iesāku�os zobu sāpju smelg�anu.

� Gaidīt līdz diviem � septiņas stundas, � Samgins īgni saskaitīja. Bija vēl tumsa, kad viņ� uzcēlās un iesāka mazgāties un ģērbties. Viņ� pūlējās darīt to visu lēnām, bet pieķēra sevi, ka tomēr steidzas. Tas gau�ām kaitināja. Un tad viņu kaitināja tēja, kas bija pārāk karsta. Bez tam bija vēl viens fakts, galvenais visa sapīkuma cēlonis, � to minēt negribējās; bet, kad viņ� applaucēja ar verdo�u ūdeni sev pirkstu, tad sa�utis nevil�us nodomāja:

�Es uzvedos kā pirms eksāmenā. Vai arī kā iemīlējies.�

Ar pūlēm novilcinājis laiku līdz pusdienai, Samgins saģērbās un izgāja uz ielas.

Viņu apņēma rāma, sudrabota diena. Gaisa vizēja sniega puteklī�i, ietērpdami sarmā telegrāfā un telefona vadus._ Cauri sniega putek|iem blāvi spīdēja nespodra saule. Viņam garam aizsteidzās vīrietis ar jaunu, gai�pelēku mēteli mugura un puķainu cepuri galvā, kas bija uzmaukta tik dziļi, ka ausis neglīti atliecās.

Tas gāja ļoti ātri, galvu noliecis, rokas turēdams kabatās, un tā gaita Samginam atgādināja, ka viņ� �o cilvēku jau redzējis viesnīcas gaitenī, ievērojis viņa kumpaino muguru un sverteniski notēsto pakausi ar melniem, gludi pielipu�iem matiem.

�Laikam gan Duņa�as �aizdomīgais�. Pēc ok�ķera tomēr neizskatās. Turklāt aizdomīgais ta�u jau vakar aizceļojis...�

Aizgājis līdz ielas stūrim, sve�ais apstājās un, noliecies, kāju pacēlis, uzmauca cie�āk galo�u; to izdarījis, uzvilka cepuri vēl dziļāk un pazuda aiz stūra.

Tuk�ā iela noveda Samginu pie galvenās ielas, � tās abas satecēja taisnā leņķī pie laukuma. No laukuma uz ielas izdrāzās pāris sirmu, zilganiem tīkliem apsegtu zirgu. Tie spīdēja saulē kā vaskoti un tik stalti un skaisti cilāja kājas, ka Samgins neviļus apstājās, nolūkodamies viņu �iglajā parādes skrējienā. Uz bukas, rokas izstiepis, sēdēja milzīgs ku�ieris; tam galvā bija zvērādas cepure ar gai�zilu, �etrstūrainu dibenu, bet kamanās ģenerālis ļoti platā mētelī; ar zilas naga cepures ripuli segto galvu viņ� bija ierāvis bebrādas apkaklē un izskatījās kā no svina izliets zvans. Aiz kamanām bēros zirgos smagi kratījās divi policisti ar melniem mēteļiem un baltiem cimdiem.

Samgins redzēja, ka aiz kamanām pa�ķīda slotas veida uguns, it kā īss pērkona grāviens pār�ķēla gaisu, uzspēra gaisā sniega un zaļganu dūmu mākoni; apkārtnē viss nodrebēja, no�ķindēja stikli, � Samgins sagrīļojās no gaisa grūdiena krūtīs un sejā un cie�i pieplaka pie sienas ielu stūrī. Viņ� redzēja, ka dūmu un sniega caurspīdīgajā mākulī uzlidoja cepure; tā nolidoja zemē pirmā, bet tai pakaļ, cita par citu ātrāk, krita lejup skaidas, pelēkas un sarkanas drēbju skrandas. Divas no tām bija uzlidoju�as sevi�ķi augsti un, būdamas viegliņas, slīdēja lejup briesmīgi lēni, it kā ar nolūku, lai uz visiem laikiem iespiestos atmiņā. Samgins redzēja, ka sniegā �ur un tur parādījās sarkani pilieni, viens no tiem nokrita viņam pavisam tuvu ar sniegu apkaisītā ielas stabiņa galā, � tas bija tik nelāgi, ka viņ� piespiedās vēl cie�āk pie sienas.

Samgins nesamanīja, no kurienes izlēk�oja un skrējienā ielas stūrī apstājās melns rumaks tievām kājām, � to apturējis bija Sudakovs, uz bukas atgāzies, stingri saliecis elkoņus. Gar ielas stūri izskrēja cilvēks ar pelēko mēteli, ielēca kamanās; zirgs aizdrāzās Samginam garām, un Klims redzēja, ka pelēkais vīrs uzmeta sev plecos ka�oku un uzmauca galvā kuplu ziemenīcu.

Sirmo zirgu pāris jau auļoja tālumā, bet tiem pakaļ pa sniegu vēlās ku�ieris. Viens no bērajiem, kaklu nedabiski izstiepis, lēca uz trim kājām un krāca, bet ceturtās kājas vietā līdzi sniegā stiepās plata asiņu strūkla; otrs bēris lēk�oja pakaļ sirmajiem, jājējs turējās tam ap kaklu un kliedza; kad bēris aizķērās ar sāniem pie afi�u uzlipināmā staba, jājējs novēlās zemē, bet zirgs, pie staba piespiedies, griezīgi zviedza.

Otrs policists, plikpaurains, bez cepures, sēdēja sniegā; uz kājām viņam gulēja kamanu sāna gabals, viņ� vēcināja gaisā roku bez cimda un plaukstas, � no dilba �ļāca asinis, � ar otru roku viņ� aizklāja sev seju un kliedza necilvēciskā, aitas blē�anai līdzīgā balsī.

Samgins apdullināts turējās uz trīco�ām kājām; viņam ļoti gribējās aiziet, bet viņ� to nespēja, it kā mēteļa mugura būtu piesalusi pie sienas un neļautu pakustēties. Arī acis aizvērt viņ� nespēja, � vēl vienmēr bira lejup ar sprādzienu gaisā uzmestie baltie putekļi un spalvu pinkas. Ievainotais policists, seju atklājis, vilka sev klāt lā�ādas kamansegu. Parādījās ļaudis, nez kāpēc visi ļoti sīciņi; tie izskrēja no vārtiem, no namu durvīm un pulcējās puslokā. Da�i apstājās blakus Samginam, un viens no tiem klusām ierunājās:

� Āre, nu arī pie mums ...

Neviens neapņēmās tuvoties juceklīgajai pelēko un sarkano skrandu �upai. No tās sūcās asinis, no asinīm kūpēja viegli garaiņi. Bija drausmīgi uzlūkot �o saplosīto un maziņo kaut ko, kam nebija nekādas līdzības ar cilvēku. Skatiens saspringti meklēja �ai lupatu �upā jel ko cilvēcisku, un Samgins aizvēra acis tikai tad, kad bija saskatījis zem kamanu segas dzeltenu vaigu, ausi un tiem līdzās atvērtu delnu. Cilvēku balsis kļuva skaļākas, divi piegāja pie ievainotā policista un pieliecās pie viņa. Slaida jaunkundze ar slidām rokā ievaicājās Samginam:

� Vai jūs ievainots?

Viņ� papurināja galvu, atrāvās no sienas un gāja projām. Iet bija grūti, kā pa smiltīm, arī citi gājēji traucēja. Viņam līdzās soļoja vīrs ar siksniņu ap galvu, skoteli priek�ā un arī ar brillēm, tikai dūmainām.

� Te tev nu bija ekselence, � viņ� klusītēm sacīja, saķerdams Samginu pie elkoņa un tam ie�ukstēdams:

� Noslaukiet asinis no vaiga, citādi piesaistīs par liecinieku.

Ātri izrāvis kabatas lakatiņu, Samgins piespieda to pie labā vaiga, sajuta asu, duro�u sāpi un izbijies sacēla apkakli. Sāpe vaigā nebija stipra, bet izplūda pa visu ķermeni un laupīja spēkus. Viņ� apstājās pie ielas stūra un vēl atskatījās: pie afi�u staba gulēja zirgs ar norauto kāju un stāvēja policists, ar cimdu purinādams sniegu sev no mēteļa, otrs policists tika vests aiz padusēm, bet ielas vidū sadauzītās kamanas un saules apspīdētā sarkanpelēkā skrandu �upa; saules stari izspieda no tas arvien vairāk asiņu, un tā �ķita dilstam izkusdama. Samginam likās, it kā ir debesis, ir sniegs, ir logu rūtis � viss būtu kļuvis spilgtāks, ap�ilbino�i, pat nekaunīgi spilgts. Viņ� gāja uzmanīgi kā pa ledu, � �ķita, ja ietu ātrāk, tad pakristu. Dro�i vien viņ� butu aizgājis Marinas veikalam garām, bet viņa stāvēja uz ietves.

� Vai gubernatoru? � viņa.klusām jautāja un, saķērusi Samginu aiz mēteļa piedurknes, iegrūda pa veikala durvīm iek�ā. � Ai, kas tas, � kāda tava seja? Kļim, vai tie�ām tu? ...

No Marinas apslāpētās �ukstē�anas, no grūdieniem mugurā Samgins noģida, ka viņa ir izbijusies un, kā liekas, tur viņu aizdomās. Viņ� ātri nomurmināja da�us vārdus, un Marina, iebīdījusi viņu istabā, ierunājās skaļāk, lieti�ķi:

� Nu, rādi �urp! Brūcītē ir kaut kas iek�ā... Sēsties! � Viņa aiztecēja istabas kaktā, tērgādama: � Vai teroristu noķēra? Nē?

Pēc tam viņa apdedzināja Kļimam vaigu ar odekolonu, sāpīgi paurbinājās ar asu nagu un jau glu�i mierīgi sacīja:

� Dzelzs drumsliņa iedūrusies, � blēņas! Bet ja nu būtu gadījusies acī... Nu, stāsti!

Bet viņ� nevarēja parunāt, kakla kustējās karsts, sauss kumoss, �ņaugdams elpu, � traucēja arī Marina, aizlipinādama brūci uz vaiga ar apaļu plākstera gabaliņu. Samgins atgrūda viņu, uzlēca kājās, � viņam gribējās kliegt, viņ� baidījās, ka iesāks raudāt kā sieviete. Pa istabu soļodams, viņ� dzirdēja:

� Ai, cik tu esi satriekts! Se iedzer, atrak... Un saņem sevi rokās... Labi, ka tā stulbeņa Mi�kas nav te, aizskrēja turp, bet citādi.. . Viņam ir fantazija. Nu, diezgan, Kļim, piesēsti!

Samgins paklausīgi apsēdās, aizdarīja acis, atvilka elpu un iesāka stāstīt, drud�aini iekampdams pa tējas guldzienam, glāzei sitoties pie zobiem. Viņ� stāstīja steidzīgi, nesakarīgi, juta, ka sarunā daudz lieka, bet ik reizi sevi apstādināja tikai pēc tam, kad bija jau par vēlu.

�Nevajadzēja minēt Sudakovu.�

Marina klausījās, uzacis saraukusi, blenzdama viņā ar pla�i atplesto acu dzintarainajām zīlītēm, ar mēles galiņu aplaizīdama lūpas, � pār viņas sārto seju it kā no iek�ienes pārplūda auksta ēna.

� Kad puika pārnāks, tad tu mitējies par to runāt! � viņa brīdināja.

Un, nenovērsdama acis no K|ima sejas, abām rokām kārtodama savus smagos, kastaņbrūnos matus, viņa pusbalsī turpināja:

� Bet cik tu esi salauzts! To es nebiju gaidījusi! Tu biji tāds... nosvērts. Kas ar tevi notiks � �itā?

Samgins paraustīja plecus, � viņas tonis bija tam nepatīkams, bet viņa diezgan stingri, kā vecākā, sāka viņu iztaujāt:

� Ar sievu esi galīgi �ķīries? Un ar Duņa�u tev ir nopietni, jā? Kā un kur tu esi nodomājis dzīvot? � Samgins atbildēja viņai īsi, vaļsirdīgi un, pats par �o vaļsirdību mazliet izbrīnījies, pamazām tomēr nomierinājās.

� Vai tik tu pa savu straumi peldi? � viņa domīgi jautāja un turpat pavīpsnāja, sacīdama: � Tātad no viņa palika tikai �upiņa skrandu? Tas bija ļoti neķītrs cilvēks. Viņi trīs: viņ�, tad apriņķa mui�niecības mar�als un vēl kroņa zemju_ pārzinis mīlēja maitāt pusaugu meitenes. Archierejs bija nosūtījis sudzību par viņiem uz Pēterburgu, � �ie bija atvīlu�i viņam kādu draudzes meitu skolas audzēkni, ko tas bija taupījis sev. Tagad viņa visdārgākā �ejienes netikle. Ahā, ir pārnācis, nelietis.

Marina piecēlās, iegāja veikalā, un tur smagi atskanēja tās bargie jautājumi:

� Ko tu, lempi, � vai aizmirsi, ka veikals jāslēdz ciet? Kas tev tur daļas? Nu, ko, ja nenoķēra, � nenoķēra, kas tev par to?

Atgriezusies viņa paklusām ziņoja:

� Nevienu nav notvēru�i. Tu, Kļim Ivanovi�, tagad ej uz savu viesnīcu, parādies tur...

Samgins piecēlās un izbrīnījies jautāja:

� Vai tu tie�ām domā ...?

� Es nekā nedomāju, bet negribu, ka citi sāktu domāt! Paga, es aizpūderē�u tavu brūcīti...

Un, uzlikdama ar karstu pirkstu tam uz vaiga pūderi, viņa sacīja:

� Ja paliek garlaicīgi, tad atbrauc ap se�iem pie manis mājās. Labi?

Un nopūtās:

� Irst, irst laukā mūsu dzīvīte no aug�as līdz apak�ai.

Brīdi klusēja, it kā ko klausīdamās, aj pirkstiem knibinādamās ap pulksteņva�iņu uz krūtīm, tad cie�i noteica:

� Nu, nekas! Apniks slikti dzīvot, sāksim dzīvot labi! Lai� dumpojas, lai izvēr�as visas kaislības uz aru! Tu zinL kā ve�i mēdza teikt? �Ja nenogrēkosies, tad neno�ēlosi, ja neno�ēlosi, � neizpestīsies.� Tur, mans draugs, slēpjas liela gudrība. Un tāda cilvēcība, kādu otru diezin vai kur atradīsi... Tatad līdz vakaram?

Samgins devās mājup nesteigdamies, pastaiga iznāku�a cilvēka soļiem, pārdomādams par �o sievieti.

�Nevar būt, ka viņa turētu mani par terora līdzdalībnieku. Та bija vai nu noraizē�anās par mani, vai bailes sevi sakompromitēt, bailes, kas radās pēc tam, kad es pastāstīju par Sudakovu. Bet cik mierīgi viņa uzņēma slepkavību!� Kļims pabrīnījās, juzdams, ka Marinas rāmais miers pielipis arī viņam.

Pilsētā valdīja klusums, kāds nav parasts svētdienā; mūzika slidotavā nespēlēja, gājēji bija reti, daudz vairāk redzēja va�oņu un �personīgo pajūgu�. Tie izvadāja uz visām pusēm solidus, noraizēju�os ļaudis, un Samginam dūrās acīs, ka gandrīz visi tie brauca sarāvu�ies, apslēpu�i sejas ka�oku un mēteļu apkaklēs, kaut gan laiks nebija auksts. Mājai pret gubernatora uzspridzinā�anas vietu viens logs bija aizbāzts ar zilu spilvenu, atrauts gabals loga apmales, nepatīkami atsedzot ķieģeļu jēlo sarkanumu; ielas vidū tomēr nekādu sprādziena pēdu vairs nebija, vienīgi sniega kārta bija kļuvusi svaigāka, baltāka, veidodama nelieiu pauguriņu. Samgins pameta skatienu uz to un sāka iet �iglāk.

Viesnīcas vestibilā viņu apdvesa ļoti mājīga, nomierino�a ābolu un kaltētu sēņu smar�a; saimniece, visai laipna un patīkama vecīte, gau�ā un vainīgā balsī sacīja:

� Vai dzirdējāt, kas par briesmīgu notikumu? Kas tas ir, kas-tagad pasaulē notiek? Mūsu pilsēta bija tik klusa, mēs dzīvojām, nevienam |auna nedarīdami...

� Jā, bargi laiki, � Samgins piekrita. Sava istabā viņ� atlikās uz dīvānā, aizsmēķēja un no jauna sāka pārdomāt par Marinu. Viņ� jutās ļoti ērmoti. �ķita, ka galva pilna remdenas miglas un �ī migla piepildītu ķermeni ar gurdenumu kā pēc karstas vannas. Viņ� skatīja Marinu savā priek�ā tik skaidri, it kā tā sēdētu pie galda uz krēsla.

�Kāpēc viņai nav bērnu? Viņa nepavisam nelīdzinās sievietei, kurai prāts noslāpējis jūtas, un... vai tādas sievietes maz eksistē? Varbūt viņa nevēlas bojāt savu augumu vai arī baidās sāpju? Viņa izsakās visai savdabīgi, bet tas vēl nenozīmē, ka viņa tā arī domā. Jāsaka, ka viņa nelīdzinās nevienai no man-pazīstamajām sievietēm.�

Nekas no tā, ko viņ� domāja, nepadarīja Marinu viņam saprotamāku, bet visneizprotamākā viņam palika Marinas mierīgā attieksme pret terora aktu.

Spodrā mēnesnīcas vakarā viņ� kāpa aug�up pa stāvu ielu starp divām rindām ar gariem koka �ogiem citu no cita atdalītu vienstāva namiņu. Cie�i saspiedu�ās, smagi piesnigu�as koku grupas vēl vairāk �ķīra �īs it kā sniega pauguros apraktās mājiņas. Arī Zotovas māja bija tāda pati vienstāva ēka, tās pieci logi aizvērti slēģiem, pa divēju slēģu spraugām spraucās laukā gaismas strēles, aizstiepdamās kā jostas pāri nama tum�ajaī ēnai. Balkona nebija. Samgins parāva pie vārtiem zvana auklas rokturi un nodrebēja: zvans � liels un jutīgs, nobank�ķēja �etrus sitienus, pārāk spēcīgus �ai stingajā klusumā. Vārtiņus atvēra platkrūtains vīrs vienā vestē, melnu matu kodeļu uz galvas; viņa ģīmis bija apaudzis kuplu bārdu, un no viņa plūda pretī dūmu smaka. Klusi pakāpies sāņus, viņ� palaida ciemiņu sev garām pa dēļu laipām līdz divām pakāpēm uz lieveni, kas izskatījās kā mājas sienai piesliets skapis. Ķēdi �vadzinādams, ierējās melns suns laba auna lielumā. Lādēm pieblīvētā priek�istabā Samginam atģērbties palīdzēja gara auguma kārna sieviete lielām acīm.

� Akurāts, � atzina Marina, lūkodamās uz viņu no apgaismotā durvju �etrstūra kā no gleznas ietvara. � Glafiru�ka^ uzliec patvāri!

Lielā istabā uz krāsotās grīdas stiepās krusteniski izklāti tum�u grīdsegu taciņi, stāvēja greizkājaini, senlaicīgi krēsli un divi tikpat senlaicīgi galdi; uz viena no tiem bronzas lācis turēja ķetnās lampas kāju, uz otra stāvēja melns mūzikas skapis. Netālu no durvīm pie sienas piespiedies harmonijs, kaktā raiba podiņu krāsns, blakus krāsnij baltas durvis; Samginam �ķita, ka tās ved laukā aukstumā uz sniega aizputinātu terasi. Tum�sarkanām, apzeltītām tapetēm klātā istaba izskatījās svinīga, bet tuk�a, sienas bija kailas, vienīgi no kakta vizēja pretī mazas svētbildītes sudraba rizas un logu atstarpēs nepatīkami rēgojās bronzas konsoļu trejpirkstainās ķetnas.

� Ko � ļoti garlaicīga istaba? � Marina apvaicājās, izslīdēdama no priek�istabas un apstādamās uz grīdsegu krustojuma. Tērpusies kapotā no ka�mira �allēm, viņa bija kļuvusi vēl lielāka, garāka un platāka, pār krūtīm krita divas resnas bizes. � Tā mana vīra gaume; viņam patika pla�ums, ne mebeles, � viņa stāstīja, laizdama skatienus gar sienām. � Viņ� mīlēja muziķu, � �ādi mūzikas skapji viņam bija septiņi, da�kārt pat naktī cēlās aug�ā un uzgrieza. Spēlēja harmoniju. Bet gramofonu un harmonikas necieta. Stipri jūsmoja par �Chovan��inu�, tī�u prātu uz galvaspilsētu brauca to noklausīties.

Samgins ievēroja, ka viņa runā par vīru turīgas sīkpilsoņu ģimenes meitas tonī, it kā līdz kāzām būtu dzīvojusi kaut kur nomaļā apriņķī, pateicoties laimīgam gadījumam, izgājusi�pie bagāta, interesanta tirgotāja guberņas pilsētā un nu ar pateicību un lepnumu atceras �o laimes dāvanu. Viņ� uzmanīgi vēroja, vai tās vārdos neskan apslēpta ironija.

Baltās durvis viņu ielaida nelielā istaba ar logiem uz ielu un dārzu. �eit bija sievietes miteklis. Kaktā puķu vidu uz molberta stāvēja liels spogulis bez ietvara, � spoguli no aug�as ar rūsganām ķetnām turēja koka pūķis. Pie galda trīs dziļi atzveltnes krēsli, aizdurvē plata tachta ar lielu daudzumu daudzkrāsainu spilventiņu, virs tās pie sienas dārgs zīda paklājs, tālāk grāmatskapis, cie�i pieblīvēts grāmatām, tam līdzas Ņesterova gleznas �Pie burvja� laba kopija.

Uz neliela, ovala galda ņipri vārījās niķelēts patvāris, zem lampas platā, sarkanā jumola trauku' porcelāns, vā�u un karafu stikls.

� �is ir mans dienas ūķītis, bet tur guļamistaba, � Marina parādīja ar roku uz nemanāmām, zemām durtiņām blakus skapim. � Savas tirdzniecības darī�anas es kārtoju veikalā, bet �eit dzīvoju par lielmāti. Inteliģenti. � Viņa laiski pasmīnēja un rāmā, vienmērīgā balsī turpināja: � Arī savus sabiedriskos pienākumus pildu turpat pilsētā, bet te pie manis |audis atnak tikai Jaungadā un lieldienās, nu, un, protams, arī uz manu vārda dienu.

Samgins ieprasījās, ko viņa saucot par sabiedriskajiem pienākumiem.

� Es, redzi, esmu vicepriek�sēdētāja �Bez vecākiem paliku�u meiteņu palīdzības biedrībā�; mēs uzturam skolu � skola nekas, padevusies laba, mācām glītus rokdarbus, izdodam mei�as pie vīriem, pasargājam no kārdinājumiem. Esmu locekle arī cietumu komitejā, sievie�u korpuss viss uz maniem pleciem.

Biezās uzacis saraukusi uz aug�u, viņa no jauna un jau dzēlīgāk pasmīnēja.

� Tādi, lūk, kā tu un Kutuzovs, un Aļo�a Gogins � jūs pūlaties valsti ārdīt, bet es lipinu ciet plaisas, � iznāk, ka mēs ar tevi esam antagonisti un ejam pretējus ceļus.

Samgins, lai kaut ko sacītu, atgādināja:

� Visi ceļi ved uz Romu. Vai drīkst smēķēt?

� Smēķē vien! Es arī smēķēju, kad lasu.

Brīdi klusējusi, tēju ielejot, viņa pēk�ņi vaicāja:

� Uz kādu Romu?

� Uz nākotni, � Samgins atteica, paraustīdams plecus.

� Nu, tas nav visai noteikti! Es domāju, ka tu sacīsi: uz kapsētu. Pēc acīm sprie�ot, tu esi pesimists.

Samgins gaidīja, kad tā sāks viņu iztaujāt, un tad arī viņ� tai pajautās: ar ko viņa aizpilda dzīvi?

�Man ir trīsdesmit pieci, viņa par mani gadus trīs vai �etrus jaunāka,� viņ� rēķināja, bet Marina ar redzamu baudu dzēra ļoti aromātisko tēju un grauza mājas cepumus, ar salveti bie�i apslaucīdama ko�ās lūpas, � tās kļuva it kā arvien sārtākas, acis spulgoja zaigāk.

� Vai nav bail vienai dzīvot pilsētas nomalē?

� Vai te kāda nomale? Tepat līdzās di�ciltīgo jaunavu institūts, tālāk � kalnā � kara noliktavas, tur stāv sardze. Un es nemaz neesmu viena: sētnieks, istabene, ķēk�a. Sētas mājā sudrabkaļi, divi brāļi, viens precējies, viņa sieva tad arī kalpo pie manis par istabeni. Bet, lūk, sievietes nozīmē gan es esmu viena, � viņa negaidot un ļoti vienkār�i piemetināja.

� Garlaicīgi? � Samgins jautāja, uz viņu nepaskatīdamies.

� Vēl ne. Daudzi nāk bildināt, jo mēs, lūk, esam � dāma ar kapitālu un arī citādā ziņā neesam smādējami. Redzi, �ie bildinājumi, � tie ir garlaicība! Bet vispār es dzīvoju � neko nevar teikt! Lasu. Mācos angliski, gribu paviesoties Anglijā...

� Kādēļ tie�i Anglijā?

Viņa pasmaidīja, pazibēja palieli, cie�i sarindoti zobi, acīs parādījās humora dzirkstiņas.

� Redzi, mans laulātais pa divi lāgi bija tur, nodzīvoja vairāk nekā pieci gadi un ļoti interesanti stāstīja par angļiem. Tā man radās ieskats, ka tā ir vissmieklīgākā, vientiesīgākā un lētticīgākā tauta pasaulē. Blavatskai noticēja, Annai Bezantei noticēja, bet, palūk, ne Rjurika atvase, kņazs Pēteris Kropotkins^ ne Fridrichs Nīc�e neatrada pie britiem ne mazākās apbrīno�anas, lai gan pie mums Fridrichu pat vēl pēc Dostojevska par pravieti turēja. Bet angļu pa�u zinātnieki, piemēram, Krukss vai Olivers Lod�s � un vai nu �ie divi vien? � nodzīvos kā ateisti gadus se�desmit un beidzot atgriezīsies pie ticības dievam. Lai gan tur, bez �aubām, liela loma ir arī pieradumam pie kārtības, un kur gan vēl vairāk kārtības nekā pie dieva baznīcā? Vai nav tiesa?

� Tu dīvaini joko, � Samgins iekaitināts iebilda, bet glu�i negribot tīksmodams par Marinas koķetību un erudiciju.

� Kāpēc � dīvaini? � viņa tūdaļ atsaucās, saraukusi uzacis. � Turklāt es nemaz pat nejokoju, man tikai tāds izteiksmes veids, esmu pieradusi runāt par gudrām lietām tikpat vienkār�i kā par ikdienas darī�anām. Mani ļoti nopietni interesē cilvēki, kas ir meklēju�i un meklēju�i gara brīvību, ir to jau it kā pat atradu�i, bet tad par brīvību izrādījusies bezmerķība, kaut kāds pārpasaulīgs tuk�ums. Tuk�ums � un nav tajā cilvēkam nekādā cita atbalsta punkta kā vien tikai sava pa�a izdoma.

� Vai tad tu... es domāju, ka tu esi ticīga, � Samgins sacīja, ar neuzticību palūkojies viņai sejā, satumsu�ajās acīs. Viņa turpināja, vārdus viegli virknēdama:

� Ir skumji, kad cilvēks koncentrējas vienīgi pie savas ķermeniskās būtības un pie prāta, atmezdams vai noslāpēdams garu, visa eso�ā pirmsākumu. Aristotelis savā �Politikā� saka, ka cilvēks ārpus sabiedrības ir vai nu dievs, vai zvērs. Cilvēkus-dievus es neesmu sastapusi, bet zvēri viņu vidū tikai sīki grau-zējiņi vai arī āp�i, kas ar smirdoņu aizstāv savu dzīvību un alu.

Pēc viegluma, ar kādu viņa runāja, Samgins sprieda, ka Marina bie�i ved �ādas sarunas, un sajuta tās vārdos kaut ko, kas lika viņam aizdomīgi ausīties.

� Vai tu daudz lasi? � viņ� jautāja.

� Lasu daudz, � viņa atbildēja, plati pasmaidīdama, un acu dzintaru zīlītes iekvēlojās spilgtāk. � Bet es ar Aristoteli � tāpat kā ar Marksu � neesmu vienis prātis: ne sabiedrības ietekmi uz prātu, ne esības ietekmi uz apziņu es nenoliedzu; bet mans gars nav ierobe�ots, gars ir nevis zemes, bet, teiksim, kosmisks spēks.

Marina runāja rāmi, ne kā sludinātāja, bet tāda cilvēka draudzīgā tonī, kas tur sevi par vairāk pieredzēju�u nekā klausītājs, tomēr nav ieinteresēts, lai klausītājs viņam piekristu. Viņas daiļās, bet mazliet smagnējās sejas panti bija k|uvu�i smalkāki, skaidrāki.

� Mūsu laikrakstu un �urnālu Aristoteli, �ie maziņie despoti un varmākas, gandrīz pārvēr� sabiedrību par dievu, prasīdami, lai es bez ierunas atzīstu tās tiesību valdīt pār mani, � Samgins dzirdēja.

Tas viss bija Samginam sen pazīstams un varētu daudz ko atgādināt, bet viņ� atkratījās no atmiņām un cieta klusu, gaidīdams, kad Marinas vārdos atklāsies tās valodas patiesais kodols. Viņas mierīgā, sulīgā balss ie�ū�oja Kļimu it kā tās vieglās snaudas stāvoklī, kas apsola cietu miegu un patīkamus sapņus; bet reizumis viņ� tomēr sajuta neuzticības uzplūdus. Bija dīvaini, ka Marina it kā ar skubu steidzas sevi izklāstīt.

�Viņa mīl runāt un to arī prot,� viņ� nodomāja, kad tā apklusa un, kājas izstiepusi, salika rokas uz augstajām krūtīm. Viņ� arī klusēja, pārlikdams:

�Ko viņa pateica? Būtiski � nekā oriģinālā.�

Un viņ� ievaicājās:

� Ko tu saproti ar vārdu �gars�?

� Velti būtu to izskaidrot tam, kurā gars vēl nav modies, � viņa atbildēja, nolaizdama skropstas. � Bet, kad atmodīsies, tad paskaidrojumi nebūs vairs vajadzīgi.

Viņ� nepaguva tai vēl kaut ko pavaicāt, � Marina atkal ierunājās:

� Vai tu jau zini, ka Lidija Varavka dzīvo �eit? Ne? Viņa tak � tu atminies? � Pēterburgā dzīvoja pie manas krustmātes, mēs abas gājām uz filozofijas biedrības priek�lasījumiem, tur arehiereji un popi literātiem cezaropapismu mācīja, � bija tāda reliģiski humoristiska biedrība. Tur es iepazinos ar savu laulāto draugu Michailu Stepanovi�u ...

Viņa pirmoreiz minēja sava vīra vārdu un tūdaļ atkal kļuva provinciālā tirgone.

� Nu, un ko Lidija?

� Pārbrauca �odien no Pēterburgas un tikko nav pa�āvusies zem bumbas; teicās, ka esot �o teroristu redzējusi, braucis ar sirmu zirgu, ka�oks mugurā, papacha galvā. Nu, tā gan, man �ķiet, ir viņas fantazija, nevis terorists. Arī laiks tā nesakrīt, ka viņa būtu varējusi uzskriet sprādzienam. Bet gubernators ta�u bija viņas vīra tēvocis. Es aizbraucu pie viņas, � guļ, nevesela, nogurusi.

Marina paņēma glāzīti portvīna, iedzera malciņu un, tink�ķi-nādama ar nagiem pa stiklu, turpināja:

� Viņa nav slikts cilvēks, bet ir sadragāta, �īkst vien. Dzīvo sēru dzīvīti un aiz grūtas sirds noņemas ar tautas reliģiski tikumisko audzinā�anu, � ir nodibinājusi pulciņu. Tiek stipri �maukta. Viņai vajadzētu apprecēties. Reiz bēdu brīdī pastāstīja par romānu ar tevi.

� Varu iedomāties, kā viņa to iztēloja, � Samgins norūca.

� Pavisam labi, � tu kļūdies, � Marina visai stingri iebilda. � Aizkustino�s romans un bez vainīgajiem. Neviens nav bijis vainīgs kā vien tikai jūsu jaunība. Viņa to labi saprot.

� Savādi, ka ne viņai, ne tev nav bērnu, � pats sev negaidot izaicino�i izgrūda Samgins. Marina bez kavē�anas piemetināja:

� Arī tev nav.

Abi brītiņu klusēja. Tad viņa jautaja:

� Bet vai tev, Kļim Ivanovi�, neliekas, ka bērni ir saviem vecākiem vissve�ākie cilvēki?

Par Lidiju viņa runāja bez mazākām līdzjūtības zīmēm, tikpat vienaldzīgi izteica arī frāzi par bērniem, bet �ī frāze prasīja kādas jūtas: vai nu brīnī�anās, vai sāpju, vai ironijas.

� Redzi, � ne mani kaimiņi, ne pazīstamie nesaka man, ka es nedzīvoju tā, kā vajag, bet bērni dro�i vien to teiktu. Tu tacu dzirdi, kā mūsu laikos bērni kliedz uz tēviem, � jūs darat �o aplam un to aplam, visu aplam! Bet kā marksisti tautiniekus strostēja? Nu, tā ir politika! Bet dekadenti? Tie ta�u pieder jau pie sadzīves! Viņi jau uzbrēc saviem tēviem: jūs nepareizas mājās dzīvojat, nepareizos krēslos sē�at, nepareizas grama tas lasāt! Un � kas vēl krīt acīs � ateistiem tēviem un mātēm bērni baznīcnieki ...

Samgins neviļus nodomāja, ka visu to būtu vajadzējis teikt ar zināmu kaismi, errastību vai uztraukumu, bet viņa to izteica ta, it kā negribot kādu kaitinādama, un pateikusi no�āvājās:

� Ai, atvaino!

Samgins piecēlās, rokas nervozi berzēdams, pirkstus knauk�ķinādams.

� Tu esi interesants cilvēks ...

� Paldies, � viņa atteica smaidot.

� Bet es tevi nesaprotu ...

� Patērzēsim vairāk, tad sapratīsi!... Pie Lidijas aizej, es viņai jau pateicu, ka tu esi �eit. Staigā vesels!...

Svelo�i saltā mēness vizmā �irksto�ā klusumā sprakstēja sētiņu stādagi, koka māju sienas, it kā mazie, klusie nameļi nosēstos pamatīgāk uz zemes, cie�āk pie tās pieplaktu. Sals knaibīja seju, apgrūtināja elpu, lika augumam sakņupt, sarauties. Samgins, �akli so|odams, uzskaitīja:

�Tirgojas ar baznīcas piederumiem un nododas brīvdomībai. Di�ojas, ka daudz lasījusi. Ed un dzer baudkārīgi. Parupja. Melo, ka �sievietes nozīmē� esot vientuļa; bez �aubām, viņai ir mīļākais...�

Izņemot to, viņ� nekā vairāk neatrada � varbūt tāpēc, ka meklēja ar pārāk lielu skubu. Bet arī ar to ne sieviete tika padarīta niecīgāka, ne viņa sapīkums mazāks; tas auga tikai vēl lielāks un �ukstēja viņam priek�ā: divdesmit gadu laikā viņ� bija pārdomājis milzīgu dzīves jomu, izbaudījis lielu daudzumu visda�ādāko iespaidu, redzējis cilvēkus un izlasījis grāmatas,, protams, vairāk nekā Marina, tomēr viņ� nebija sasniedzis tādu spriedumu noteiktību, tādu iek�ēju līdzsvaru, kāds acīm redzami piemita �ai lielajai, labi paēdu�ajai sievietei.

�Ja viņa lasījusi citas grāmatas nekā es, � tas vēl neko neizskaidro. Viņas vārdi par garu ir tikai naivas blēņas...�

Beigu beigās viņam bija jāatzīst, ka Marina tomēr rada viņā tādu interesi, kādu nav radījusi vēl neviena sieviete, un �ī interese bija nepatīkami kaitino�a.

Nākamajā dienā viņ� apmeklēja Lidiju.

Viņa dzīvoja divu ielu stūrī divstāvu mājā; vienu mājas galu bija it kā no�ņāpis vecs, noplucis lūg�anu namiņ�, tajā pie ana-loja klanījās mūķene, pāri tās melnajai, kā no koka izveidotajai figūriņai sudraba svētlampiņā lipinājās sarkanīga uguntiņa. Lūg�anu namiņ� bija pieplacis pie Lidijas mājas sienas, mājas apak�stāvā bija �Rakstāmlietu un sīkamatniecības izstrādājumu veikals�; blakām veikala durvīm trīs akmens pakāpieni veda no ietves uz kodināta ozola koka durvīm bez roktura, durvju vidū vara plāksnīte ar melniem burtiem: �L. T. Muromska.�

Samgins piezvanīja, pats sev jautādams:

� Kālab es pieblīvēju sev galvu ar visādiem sīkumiem?

Durvis atvēra pusmū�a apteksne ar baltu, sakrokotu galvas rotu uz matiem, gludi cietinātu priek�autu priek�ā; viņai bija -dzeltena, gara seja un tik plānas lūpas, kā kad mute būtu aiz�ūta; bet, kolīdz viņa apjautājās: �Pie kā jūs?� � tad izrādījās, ka mute viņai milzīga, pilna lielu zobu.

Kāpnes bija patum�as, ar katru pakāpienu aug�up apteksne stiepās garāka, un Samginam izskatījās, ka viņ� nekāpj vis uz aug�u, bet uz leju.

�Kā Darjalas aizā ...�

Priek�istabā krēsla bija vēl biezāka; apteksne, paņēmusi viņa mēteli, stingri sacīja:

� Ejiet pa labi!

Samgins iegāja mazā istabiņā ar vienu logu; loga aizkaros iestigusi, plaiksnījās aveņkrāsas saule; kaktā divi zelta amori turēja apaļu spoguli, tā stiklā nespodri atspoguļojās Samgina seja.

�Es tie�ām varbūt izskatos pēc Gļeba Uspenska,� viņ� iedomājās un pārbrauca ar plaukstu pār seju. Līdzība ar Uspenski viņā pamodināja drūmas domas: _

��ādu ļau�u vidū viegli var kļūt traks.�

Pa kreisi atvērās līdz �im viņam nepamanīti aizkari, un nedzirdami iznāca sieviete melnā, mūķenes tērpam līdzīgā kleitā, ar baltu me�ģiņu apkaklīti un tum�ām brillēm; kuplie, cirtainie mati viņai uz galvas bija apsegti ar pērļotu tīkliņu, bet galva tomēr, salīdzinot ar pleciem, �ķita nesamerīgi liela. Samgins tikai pēc balss pazina, ka tā ir Lidija.

� Dieviņ tētiņ, � vai, kur negaidīti! Lai gan Marina man jau sacīja, ka tu esi �eit...

Nometusi cimdus uz krēsla, viņa ar smalkiem, karstiem pirkstiem cie�i paspieda Samginam roku.

� Bet es pa�reiz rīkojos gubernatora dvēseles aizlūgumam. Tomēr laika vēl pietiek. Piesēdīsimies! Paklausies, Kļim: es nekā nesaprotu! Konstitūcija ta�u ir izdota, kā tad vēl vajag? Tu esi mazlietiņ vecāks kļuvis: deniņi sirmi, un īsta cietēja seja. Tas saprotams, � kādi tagad laiki! Protams, viņ� ne�ēlīgi izdarījās ar strādniekiem, bet ko tad lai dara, ko?

Viņa runāja vienā laidā klusā balsī un caur degunu, bet atsevi�ķi vārdi izrāvās gar viņas trim zelta zobiem ķērco�i un ar pie�ņācienu. Samginam ienāca prātā, ka viņa runā kā provinces aktrise augstāko aprindu dāmas lomā.

Aiz briļļu stikliem viņ� neredzēja Lidijas acis, bet atrada, ka tās seja kļuvusi vēl vairāk �igāniska, āda saulē nodzeltēju�a papīra krāsa; smalkas kā spalvas zīmējuma svītriņas ap acīm

pie�ķīra viņas sejai smaidīgu, mazliet viltīgu izteiksmi. Tas viss nemaz nesaskanēja ar Lidijas �ēlabainajiem vārdiem.

� Viņ� bija liberālis, pat vēl vairāk; bet par viņa mocekļa nāvi gan dievs viņam piedos viņa neuzticību monarchisma idejai.

Samgins, izvilkdams papirosus, pieliecās, lai apslēptu nevil�u smaidu. Uz grīdas bieza aveņkrāsas grīdsega, apkārt daudz Karelijas bērza mēbeļu, blāvi zalgo bronza, pie sienām senlaicīgas litogrāfijas, istabā pludoja saldena, pretīga smar�a. Lidija pati tik tieviņa, it kā sī apkārtne būtu viņu sa�ņaugusi, spie�ot viņu stiepties garumā pret griestiem.

� Tu, protams, arī stāvi par konstitūciju?

Samgins piekrizdams pamāja ar galvu, gaidot, vai drīz izbeigsies viņas vārdu straume.

� Es saprotu: tu esi ateists! Par monarchistu spēj būt vienīgi ticīgais. Tautas tikumiskā vadī�ana � tā ir svētdarbība ...

Nē, viņa pat nedomāja apklust. Tad Samgins aizsmēķējis palūkojās apkārt, � kur pelnu trauciņ�? Un viņ� nolika apdzisu�o sērkociņu sev uz delnas tā, ka lai Lidija to redzētu. Bet viņa arī tam nepievērsa uzmanību, stāstīdama tālāk par monar-chismu. Tad Samgins demonstratīvi nobirdināja papirosa pelnus uz grīdsegas un gandrīz dusmīgi ievaicājās:

� Kādēļ tu tā steidzies izklāstīt man savus politiskos uzskatus?

� Vajag skaidrības, Kļim! � viņa bez kavē�anās atbildēja un, noņēmusi no plauktiņa pērleņu glieme�vāku sudraba apkalumā, nolika uz galda: � Se būs pelnu trauks.

� Es tevi aizkavēju?

� Nē, nē! Es ieteicos par aizlūgumu tāpēc, ka tas uzbudina. Tur būs daudz tādu ļau�u, kas viņu ienīda. Bet viņ� bija tik jautrs, tik asprātīgs un tik...

Neatrazdama vārda, viņa pasita ar pirkstiem knipi, tad noņēma brilles, lai sakārtotu matu tīkliņu. Viņas acu tum�ās zīlītes bija ieplestas, skatiens nemierīgs, bet tas viņu darīja jaunāku. Izmantodams klusuma brīdi, Samgins jautāja:

� Vai jūs esat ļoti tuvas ar Zotovu?

� Tie�i viņas dēļ es nolēmu �eit dzīvot, � ar to ir viss pateikts! � Lidija svinīgi atbildēja. � Marina man atrada arī �o namu, � mājīgs, vai nav tiesa? Arī iekārtu, visu tik solidu, mierīgu. Es nevaru ciest jaunu lietu, � tās pa naktīm sprak�ķ. Es mīlu klusumu. Vai atminies Diomidovu? �Cilvēks tuvojas pats sev tikai klusumā.� Vai tu par Diomidovu nekā nezini?

11 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX

161

� Nē, � Samgins klusi atteica un, vēlēdamies novērst sarunu uz Marinu, atkal ierunājās par to.

� Bet tu ta�u viņu pazini gandrīz vienā laikā ar mani, � Lidija it kā izbrīnījusies sacīja, uzlikdama brilles. � Man �ķiet, viņa kop� tā laika nav visai daudz mainījusies.

Viņas runas tonis Samginam likās samākslots, arī sēdēja viņa tik stīvi un taisni, it kā grasītos ķildoties, kaut ko apstrīdēt.

�Pati sevi muļķīgi izfantazējusi un iespīlējusi citu domās,� Samgins pie sevis sprieda, bet Lidija nopūtusies sacīja:

� Jā, viņa arvien vēl ir tāda pati kā meitas gados, � gudra, sirsnīga un visa sev pa�ai. Es runāju par viņas iek�ējo brīvību, � Lidija ļoti steidzīgi piebilda, ievērojusi Samgina skeptisko smīnu;-pēc tam iejautājās: � Vai tu nevēlies paņemt pie sevis tēva grāmatas?� Es nezinu, ko ar tām darīt. Tās ir skaisti iesietas, pilsētas bibliotēkai nodot �ēl un � nav iespējams! Tēvam bija paradums rakstīt uz malām piezīmes, un viņ� tik nesaudzīgi domāja par Krieviju, par reliģiju ... un vispār. Mana meitas sajūta man lika daudzas piezīmes izdzēst ar gumiju ...

� Pat tik traki? � Samgins ironiski izsaucās.

� Arī tu esi skeptiķis, � tevi tas nevar samulsināt, � viņa noteica; Kļimam gribējās atbildēt tai ar kaut ko skarbu, bet, iekams viņ� bija atradis, ar ko, Lidija atsāka no jauna:

� Krimā es sastapos ar Ļubovu Somovu, pie zobārstes, ebrejietes, protams. Viņa bija tik no�ēlojama, pa pusei slima, jādomā, ka taisījusi sev abortus.

� Viņu Maskavā huligāni piekāva, � Samgins sirdīgi atcirta.

� Jā? Tad, rau, kāpēc viņa tik saniknota par visu! Viņa bija pie manis vasarnīcā, bet mēs tik tikko nesaķildojāmies.

Samginam likās, � ja viņ� tūlīt neaizies, tad arī viņ� ar namamāti saķildosies. Viņ� piecēlās.:

� Nu, tev laiks doties uz aizlūgumu.

� Jā, diem�ēl. Bet tu ta�u vēl pienāksi?

� Ja neaizbrauk�u.

� Atnāc, atnāc! � viņa piekodināja, spēcīgi kratīdama Kļima roku. Viņ� iznesa sev līdz uz ielas tādu aizkaitinājuma sajūtu, ka pats bija par to pārsteigts.

�Kāpēc es tā? Par ko? Nu � pretīga, muļķe, mākslota, bet kas man daļas?�

Meklēdams sava īgnuma cēloņus, viņ� gāja lēnām un piespieda sevi lūkoties visiem pretimnācējiem taisni acīs, domās ar katru no tiem strīdēdamies. Ļau�u uz ielām bija daudz, vairums

steidzās brauk�us vai kājām uz laukuma pusi, kur stāvēja gubernatora pils.

� �Slepkavība uzmundrinājusi,� � viņ� atcerējās �vesela saprāta� cilvēka Mitrofanova vārdus, ko �is_ spiegs bija sacījis sakarā ar prieku, ar kādu Maskava bija_ uzņēmusi ministra Plēvēs nāvi. Un viņa domas atkal pievērsās Lidijai.

�Viņa nevēlējās runāt par Zotovu, tas skaidrs! Kāpēc?�

Mājās, tikko viņ� bija paguvis noģērbties, ieskrēja Duņa�a un, apvijusi rokas tam ap kaklu, klusēdama piespieda seju viņam pie krūts; Kļims sagrīļojās un uzlika roku viņai uz galvas, uz pleca, lūkodams vārīgi viņu atstumt, un smīkņādams domāja:

�Ir gan man nu sievu dienas!�

Redzēt Duņa�u bija tomēr tīkami, � viņ� gandrīz mīļi apjautājās:

� Nu, kā tu, � vai sekmīgi uzvarēji spītniekus?

Atrāvusies no viņa, Duņa�a atkrita uz dīvānā, viņas mūsainā sejiņa uzreiz applūda asarām, elsojot un �ņukstot viņa vienā rokā vēcināja mutautiņu, ar otru sita sev pa krūtīm un, lūpas kodīdama, īdēja.

�Vai viņa piedzērusi?� Samgins iedomājās un, pagriezis viņai muguru, sāka liet no karafes glāzē ūdeni, bet Duņa�a iesāka klusā balsī, steidzīgi, nesakarīgi:

� Tev nav tiesības ņirgāties, � kaunies, gudriniek! Es ta�u nezināju...

Kļims atskatījās pār plecu uz viņu, � nē, viņa nebija piedzērusi, viņas asaru pilnās acis spulgoja dzidri un arī vārdi skanēja jau stingri.

� Bet, kaut es arī zinājusi, vienalga, ko es varēju darīt?

� Nekā nesaprotu, � Samgins sacīja, padodams ūdeni. � Kas noticis?

� Viņi tur ir velns zina ko pastrādāju�i, � Duņa�a turpināja, viņa roku atgrūzdama. � Kādam kalējam mugurkaula skriemeļus pārsitu�i pu�u, tā ka viņ� palicis bez kāju, �etrus no�āvu�i, deviņi ievainoti. Bet es, stulbā, dziedu! Kā viņi man sāka svilpt! � aiz �ausmām acis plati izpletusi, viņa iesaucās, tad acis aizmiedza un papurināja galvu. � Vai zini, es biju kā caur zemi izkritusi, � nekā nevaru saprast! Tavam pareģojumam toreiz bija taisnība, � tie ir nelie�i! To jau tu man arī sazīlēji! Zaldāti, kāds tur kapteinis. Strādnieku kazarmai stikli izdauzīti, logos spilveni rēgojas... Sarkanās spilvendranas, ka gaļa. Es atbraucu vakarā, nekā neredzējusi...

Samgins smēķēja, viebās un piepe�i iedomājas sevi tik tieviņu un garu kā diegu, � tas margu margiem izstaipīts pa zemi, un kāda nezināma, ļauna roka sien tajā grodus mezglus.

� Nomierinies! � viņ� murmināja, sevi �ēlodams, bet Duņa�a, vēdinādama ar slapjo lakatiņu sasarku�o seju, otras rokas dūri gaisā kratīdama, turpināja:

� Es viņam, �im lopam ar izbolītajām acīm � kā viņu sauc? � dzērāja purns tāds! �Kā jūs tā,� es saku, �pasludinājāt sapul�u brīvību, bet tad �aujat nost cilvēkus?� Bet viņ�, maita, ņirdz tikai zobus. �Konstitūcija,� viņ� saka, �ir pasludināta tādēļ, lai būtu parocīgāk ap�aut!� Saproti? Stratonovs, � jā, tā viņu sauc. Sieva viņam � �ito mūli, kā govij � krūtis, raug, �itādas!

Duņa�a parādīja krū�u apmērus, izstieptām rokām apvilkdama loku, saņēmusi pirkstu galiņus kopā.

� �Mans tēvs,� viņa saka, �bija zemnieka dēls, vī�enieks, bet nomira kā komercpadomnieks; viņ�,� saka, �pats ar savu roku strādniekus dauzīja, bet tie viņu cienīja.� � �Ak tu,� es domāju, �m...� � neņem, Kļim, ļaunā!

Viņa no jauna sāka klusītēm raudāt, bet Samgins, drūma sasprindzinājuma pilns, juta, ka savelkas atkal jauns iespaidu mezgls. Apbrīnojami reāli viņam acu priek�ā paceļas Marinas māja un Lidijas māja, iela Maskavā, barikāde, �ķūnis, kur no�āva Mitrofanovu, � gaisā griezās gubernatora cepure, vizēja baznīcas piederumu veikals ...

� Nu, mitējies jel, mitējies! � viņ� mechaniski mierināja, lai gan Duņa�a viņa domas netraucēja, un viņ� arī redzēja to tālu no sevis�, aiz tabakas dūmu mākuļa. Viņ� jutās nelabi, piekusis, saberzts, un viņam no jauna ienāca prātā:

�Var traks palikt...�

Duņa�a aprāva savu nikno puko�anos, paziņodama:

� Man gribas ēst, gribas piedzerties!

Samgins paklausīgi piegāja pie zvaniņa un, iedams gar Duņa�u, vieglītēm noglāstīja tai plecu. Tas par jaunu iekveldināja viņas niknumu:

� Viņi tur pietempās, bļāva urā kā japaņi, � tādi, proties, Napoleoni uzvarētāji, bet �ķūnī ieslēgti ļaudis, divdesmit septiņi gabali; sals �ausmīgs, sprakst vien, bet tur �ķūnī ir ievainoti. Visu to man izstāstīja kāds Alīnas paziņa � Inokovs.

� Inokovs? Ko viņ� tur? � Samgins iejautājās, apstājies istabas vidū.

� Nezinu. �ķiet, ka viņ� kaut kur kalpo, dikti nepatīkams cilvēks. Vai tu viņu pazīsti?

� Tas ir cits, � Samgins atteica.

� Viņ� bija pilsētā, kad tika nonāvēts gubernators ...

� Klusāk! � Samgins brīdināja. � Bet vai Sudakovu tur neredzēji?

� Nē.

Samgins apklusa, atģidies, ka par Inokovu un Sudakovu bija iejautājies it kā kāds otrs, nevis viņ�, � ka viņu �ie cilvēki neinteresē.

� Ko tu klusē? � Duņa�a diezgan uzstājīgi noprasīja, bet �ai brīdī gaiteņa apkalpotājs paziņoja, ka galds klāts kundzes istabā, un Samgins varēja palikt neatbildējis.

� Atnesiet �eit! � Duņa�a pikti uzsauca un, kad ēdamais un dzeramais bija atnests, tūdaj izdzēra glāzīti, tad palūkojās apkārt un, seju īgni saviebusi, pukojās:

� Velns viņu zina! Tie�ām, man varbūt būtu bijis labāk, ja būtu �uvusi kreklus vai līķautus slimnīcām... Saki, � vai būtu labāk, jā?

� Ēd! � Samgins atbildēja. � Sūdzēties nav jēgas. Viss ir pakļauts saviem noteikumiem ...

� Pakļauts, � viņa nicīgi atkārtoja. � Kāds nelāgs vārds! Gandrīz kā apauts. Ir tāds sakāmvārds: �Fedjka vīzēs apāvies, Feduls pūslī piepūties, kaut man �īs vīzītes un vēl Fediņa biksītes, un vēl pats Fediņ� man klau�niekos!�

Pie zobgalīgā sakāmvārda viņai atkal pabira asaras; ar plaukstu tās no vaigiem notraukusi, viņa draiski ierosināja:

� Saskandināsim! Un ņemsim piedzersimies!

Samgins, viņā lūkodamies, vīpsnāja.

� Nu? Ko? � viņa noprasīja un, pavēcinājusi pret viņu salveti, gandrīz kliedzin izkliedza:

� Tad noņem ta�u brilles! Tās tev kā uz dvēseles uzvāztas, � dievvārds! Tu tā skaties un smīni... Pieraugi, ka arī par tevi reiz nesmīnētu! Noraujies kaut vai �o vienu dienu no savas saitītes! Rīt es aizbrauk�u, kad nu atkal satiksimies � un vai jel maz satiksimies? Maskavā tev ir sieva, tur es tev lieka.

�Viņa kāro skandala,� Samgins sevī pārlika, noņemdams brilles- �Nebūtu domājis, ka viņa ir histeriķe.�

Piespiezdamies laipni smaidīt, viņ� ar ba�ām vēroja Duņa�u. Viņas vaigi bija nobālu�i, uzacis sarauktas; lūpu zobos iekodusi, piemiegtām acīm viņa raudzījās spuldzes ugunī, no acīm tai ritēja sīkas asariņas. Viņa krampjainiem pirkstiem tink�ķināja ar tējkarotīti pa pudeli.

�Kas par negantu seju!� Samgins nodomāja un nopūzdamies ielēja glāzītēs vīnu. īsiņiem trīco�as rokas pirkstiem Duņa�a sāka pogāt va|ā jaciņu, viņ� gribēja tai palīdzēt, bet Duņa�a atstūma viņa roku.

� Man grūti elpot...

Un, ielūkojusies viņam sejā, klusītēm sacīja:

� Tu mani aizvainoji toreiz, pēc koncerta.

Samgins, no viņas atvirzīdamies, jautāja:

� Ar ko?

-r- Nē, nevis aizvainoji, bet apmulsināji. Tik savādāks par visiem citiem un piepe�i ierunājies tāpat kā mans vīrs!

Viņa to pateica tie�ām ar izbrīnu, paraustīja plecus kā no saltuma un, dūres sa�ņaugusi, sasita tās vienu pie otras.

� Kad es izstāstīju par savu vīru Zotovai, tā viņu uzreiz izprata � un pat ļoti pareizi. �Viņ�,� tā sacīja, �ir revolucionārs aiz... melancholijas!� � jeb vai ne? Aiz kaut ka cita, � kā to sauc? Kad visus ienīst?

Tagad viņas dūre dauzīja � turklāt sāpīgi � Samginam pa plecu; viņ� pateica tai priek�ā:

� AMzantropija?

� Jā, jā! No tās. Es saprotu, ka neieredz policiju, popus, nu � manis dēļ arī ierēdņus, bet viņ�... viņ� visus! Pat Motju, mūsu istabeni, neieredzēja. Es satiku ar to ka ar draudzeni, bet viņ� saka: kalpones ir traucēklis, viņas jaatvieto ar ma�inam. Bet, manuprāt, traucē mūs tikai tas, ko cilvēks nesaprot; ko sapratīsi, tas nebūs par traucēkli.

Duņa�a uzlēca kājās un, �igli tipinādama pa istabu, pa pusei sirdīgi vaikstīdamās, turpināja:

� Motjai bija draudziņ�, atslēdznieks, mācījās pie Saņavska, tāds drūms, rupj�, uz mani skatījās ar nievām. Un nejau�i es izpratu, ka viņ�... ka viņam ir smalkjūtīga dvēsele, tikai viņ� no tās kaunas. Tad es viņam pateicu: � Veltīgi jūs, Pachomov, izliekaties par zvēru, es redzu jūs caur un cauri! � Sākumā viņ� saskaitās. �Jūs,� viņ� saka, �neredzat nekā un pat nespējat nekā redzēt!� Bet vēlāk atzinās: �Patie�ām man sirds ir mīksta un stipri vien nesatiek ar prātu, prāts man māca kaut ko citu.� Viņ� bija no tiesas gudrs un izglītots, un viņ� gan bija īsts revolucionārs, revolucionārs aiz mīlestības pret saviem brāļiem strādniekiem! Viņ� cīnījās līdz ir Kalan�evskas laukumā, ir Karetnajas ielā, � tur viņam oficieris plecu sa�āva. Motja paslēpa viņu pie manis, bet vīrs ...

Viņa aprāva valodu, piemiegtām acīm paraudzījās istabas kaktā, tad, piegājusi pie galda, iedzēra malku vīna, paglāstīja vaigus.

� Nu, jods ar viņu, ar vīru! Nogar�oju un izspļāvu.

Un viņa atkal steidzīgi un nesakarīgi stāstīja par kādu jautru atslēdznieka biedru revolucionāru, kur� arī ievainoto atslēdznieku kaut kurp aizvedis. Samgins klausījās, uzmanīgi ausīdamies, sagaidīdams jaunu lēkmi; bija skaidri redzams, ka Duņa�a, aizvien �iglāk bērdama vārdus, steidzās tikt pie kaut kā galvenā, ko grib pateikt. Samginam aiz saspringuma pat sviedri izspiedās uz deniņiem.

� Manuprāt, cilvēks dzīvo, kamēr mīl, bet, ja viņ� cilvēkus nemīl, tad � kam tad viņ� vajadzīgs?

Noliekusies pie Samgina, Duņa�a saķēra plaukstās tā galvu un, to �ūpodama, kvēli runāja viņam sejā:

� Arī tu paklusām visus mīli, bet tev ir kauns, un tu izliecies skarbs, neapmierināts, nekā nesaki, bet klusēdams �ēlo, lūk, kāds tu esi! Redzi...

To Samgins nebija gaidījis; Duņa�a jau pa otram lāgam it kā apgāza, apmulsināja viņu. Viņam pretī lūkojās ļoti spulgas, dego�as acis, viņa noskūpstīja to uz pieres, nemitēdamās kaut ko runāt, � viņ�, aptvēris to ap vidu, vārdos neklausījās. Viņ� juta, ka tā rokas līdz ar Duņa�as miesas fizisko siltumu iesūc arī vēl kādu citu siltumu. Arī tas sildīja, bet reizē arī mulsināja, radot tādu kā kaunam līdzīgu sajūtu, it kā vainīguma apziņu, kas piespieda viņu at�ukstēt:

� Nē jel, � tu alojies ...

� Nieki! Es ne sliktāk par suni izmanu, kāds kur� ir! Neesmu gudra, bet � zinu ...

Stundu vēlāk Samgins nogurdināts sēdēja atzveltenī un smēķēja, iebaudīdams pa malkam vīna. No visām muļķībām, ko Duņa�a pa �o stundu bija viņam sapļāpājusi, Samgina atmiņā bija palikusi tikai viena:

� Rau, nu pēdīgi es esmu kļuvusi par īstu sievieti, � Duņa�a bija noteikusi, pēc tam kad minutes piecas bija nogulējusi pussnaudas vai pusneatmaņas stāvoklī. Arī viņ� bija vairākiem lāgiem sajutis vēlē�anos pateikt tai kādus neikdieni�ķus vārdus, bet nebija tādus atradis.

Tagad, palūkojies uz viņas kailo plecu, pār spilvenu izkliesta-jiem, rūsganajiem matiem, viņ� nevil�us^ prātoja: �Kur viņai rodas tik daudz mākas sasukāt gludi �ādu matu ērkuli? Bet jāatzīst, ka tie viņai ir brīnum_ smalki.

Viņā patiesi ir daudz vienkār�as sievi�ķības. Labas un draudzīgas,� Samgins beidzot atrada piemērotus vārdus. �Bet rīt viņa aizbrauks ...� viņ� grūtsirdīgi iedomājās, izdzēra vīnu, uzcēlās un piegāja pie loga. Pār pilsētu pletās ļoti vienmulīgi un smagi mākoņi sarkanā vara krāsā. Kļimam Samginam bija jāatzīst, ka neviena sieviete nebija radījusi viņā tādu saviļņojumu kā �ī rudmatainā. Bija kaut kas aizvainojo�s, ka �o vēl nekad neizjusto saviļņojumu modināja sieviete, par kuru viņa domas nebija visai glaimojo�as.

�Sievie�u dienas,� viņ� atkārtoja. �Smieklīgi...�

Duņa�a iekunkstējās un apgriezās uz otriem sāniem. Samgins klusi ievaicājās:

� Varbūt tu tagad iesi uz savu istabu?

� Es jau esmu savā, � viņa atbildēja pa miegam.

Samgins pasmaidīdams ielēja sev vēl glāzi vīna.

�Tas tiesa: viņa visur ir mājās � jebkurā gulta.�

Sī arī bija aizvainojo�a doma, bet Samgins, to apsvērdams, nevarēja iz�ķirt, kuram no abiem aizvainojo�āka. Viņ� apgulās uz īsā un �aurā dīvāniņā; bija gau�ām neērti, un �ī neērtība pastiprināja viņa �ēlumu pa�am pret sevi.

�Viņa ir visur savās mājās, bet es visur pret sevi pa�u.� Kāpēc? �Astoņdesmit tūksto�u verstu ap sevi pa�u�? Tas_ ir interesanti, bet nav pareizi. �Cilvēks grie�as ap savu garu ka zeme ap sauli...� Bijusi Marina kaut pusi tik vaļsirdīga kā �ī...

Viņ� iesnaudās, pēc tam pamodās no trok�ņa, � ta bija Duņa�a, kas, uzmaukdama zābaciņus, kustināja krēslu. Starp acu plakstiņiem viņ� noskatījās, kā �ī sieviete, savākusi kopā savas lietas, paņēma tās padusē, nopūta sveci un devās uz durvīm. Uz mirkli apstājās, un Samgins noģida, ka tā lūkojas uz viņu, � laikam nāks klāt. Tomēr nenāca, bet, durvis klusi atvērusi, nozuda.

Tas bija labi, jo no guļas neērtā stāvoklī Samginam sapēja muskuļi. Pagaidījis, kamēr noklik�ķēja Duņa�as durvju atslēga, viņ� pārgāja uz gultu, ar baudu izstiepās, aizdedzināja sveci, paskatījās pulkstenī, � bija jau ap pusnakti. Uz naktsgaldiņa gulēja maziņ� ādas portfelītis, no tā spraucās laukā papīriņ�. Samgins to mechaniski paņēma un izlasīja apaļīgiem, lieliem burtiem, it kā ar bērna roku tur uzrakstīto:

�... Ai Alīnīt, viņi visi ir tādi nelie�i, un es iekļuvu pa�ā burzma, bet par visiem riebīgāks bija viens tāds liels, nekaunīgs lempis.�

Tālāk Samgins nelasīja, nolika vēstuli uz portfeļa, nodzēsa sveci un nodomāja:

�Viņa iepīsies kādā ķezā. Tik vientiesīga. Beigu beigās � viņa ir jauka ...�

Rītā, viņam mazgājoties, Duņa�a ienāca, saģērbusies ceļam.

� Es jau sakravājos.

Seja viņai bija sevī noslēgta, uzacis sarauktas, acis aptumsu�as.

� Nu tad... ja iegribēsi ar mani satikties, � Ļutovi vienmēr zina, kur es esmu ...

� Protams, gribē�u!

� Tēju dzert nav vairs laika, tu esi to nogulējis, � viņa sacīja nopūzdamās, lūpas kodīdama. Tad skarbi ieprasījās: � Tu nebaidies, ka tevi var arestēt?

� Mani? Par ko? � Samgins pārsteigts jautāja.

� Nu � par ko! Jel neizliecies! Man tā vien liekas, ka jūs visus ap�aus.

� Ei, ko tu! � Samgins attrauca, skūpstīdams viņai roku, un, pats sev negaidot, iejautājās: � Vai tu par sevi esi visu izstāstījusi Zotovai?

� Tai gribot negribot izstāstīsi visu, ko viņa vēlēsies zināt. Tā ir tāds ... sūknis!

Piegājusi Samginam klāt, viņa noņēma tam no deguna brilles un, acīs lūkodamās, klusītēm ņurdēja:

� Neapvainojies, ka man � tevis �ēl, tur tie�ām nav par ko apvainoties! Es nezinu, kā to pateikt! Tu esi vientu|�? Jā? Dikti vientuļ�?

_ Samgins apjuka, � viņam pirmo reizi tika kaut kas sacīts ar tādu jūtību. Rokas pa�as no sevis cie�i apskāva sievieti, un viņ� murmināja:

� Nu, ko tu? Kādēļ?

Un apklusa, nezinādams, kas būtu labāk: vai lai Duņa�a runātu tālāk vai Duņa�u skūpstīt un tā piespiest viņu klusēt? Bet viņa kvēli �ukstēja:

� Tu ... nedomā... it kā es uzplītos tev par mīļāko uz desmit gadiem, es vienkār�i tāpat, no sirds, � tu domā, es nezinu,, ko nozīmē klusu ciest? Viens cie� klusu, tāpēc ka nav ko sacīt,, bet otrs � tāpēc, ka nav kam sacīt.

Cie�i saspiedusi plaukstās Kļima deniņus, viņa runāja vēl klusāk:

� Un ... zini ko � ar Zotovu tu ne pārāk...

�Greizsirdīga?� Samginam galvā pazibēja nojauta, un � viss kļuva vienkār�āks, saprotamāks.

� Neesi ar viņu pārāk vaļsirdīgs!

Samgins vīpsnādams glaudīja viņai galvu un jautāja:

� Kāpēc?

� Par viņu �eit nelabi runā.

� Kas?

� Daudzi.

Pie durvīm pieklauvēja, sirms sulainis pabāza galvu un paziņoja:

� Ir atbrauku�i jūs pavadīt!

� Nu, ardievu! � Duņa�a atvadījās. Samgins manīja, ka viņa noskūpsta to ne tā kā vienmēr, bet it kā maigāk... Viņ� tāpat �ukstus tai atbildēja:

� Paldies! Es to neaizmirsī�u.

Notrausdama ar lakatiņu asaras, viņa aizgāja. Samgins piegāja pie loga, noslaucīja rūti un piespieda pieri pie stikla, cenzdamies atminēties, kad vēl viņ� būtu bijis tik satraukts. Vai tad, kad Varvara bija izdarījusi abortu?

�Toreiz man bija bail, bet tagad?�

Bija skaidrs: viņam bija �ēl, ka Duņa�a aizbrauc.

�Greizsirdīga, � to es muļķīgi iedomājos.�

Pie viesnīcas durvīm stāvēja divi trijjūgi. Duņa�u sēdināja kamanās sirmūsains virsnieks; drūzmējās vēl pieci se�i solidi vīrie�i. Ar pelēku rik�otāju piebrauca Marina. Nogaidījis, kamēr trijjūgi aizbrauc, arī Samgins nolēma braukt uz staciju, � pie tās pa�as reizes tur arī paēst rīti�ķi. Stacijas bufetes telpā pie loga stāvēdams, viņ� lūkojās gar aplodu uz peronu. Duņa�u nevarēja saskatīt pavadītāju barā, kas to ielenca: trīsdesmit septiņi vīrie�i un sievietes. Marina � visredzamākā.

�Trīsdesmit septiņi,� Samgins pie sevis atkārtoja. �Slava!�

Sirmais karavīrs veikli pacēla Duņa�u uz vagona kāp�ļiem un līdz ar to it kā grūdin iegrūda vagonā; pavadītāji sita plaukstas; Duņa�a meta tiem puķes.

Pavadīdams viņu ar skatieniem, Samgins atminējās parasto frāzi: �Ir izlasīta vēl viena dzīves apraksta lappuse.� Viņ� jutās ļoti skumīgs, tā ka nācās pa�am sev pārmest:

�Es tomēr esmu mazliet sentimentāls!�

Viņ� apsēdās padzert kafiju iepretī spogulim un spoguļa nesaprotamajā dziļumā redzēja savu pārlieku novājēju�o, bālo seju, bet aiz sava pleca lielu galvu ar platu pieri un gai�ām matu �ķipsnām, kas izskatījās pēc samud�inātas kodeļas; �ī galva bija zemu noliekusies par galdu, tukla, sarkana roka rīkojās ar dak�iņu pa �ķīvi, celdama pie mutes ceptas gaļas gabalus. Ļoti riebīga roka.

Kad bufetes durvīs sulīgi ieskanējās Marinas balss, pinkaina galva strauji uzslējās, parādot smieklīgu, plakanu seju ar platu degunu un ērmotām acīm � baltumi aplam lieli, bet pavisam sīciņas debeszilās zīlītes. �ā ģīmja īpa�nieks steidzīgi piecēlās, pameta skatienu spogulī, ar vienu roku mēģinādams saglaust matus, ar salveti otrā rokā noslaucīdams ģīmi, kā to mēdz noslaucīt ar mutautu, � vaigus, pieri, deniņus. Pēc tam viņ� atkal apsēdās, nemierīgi virādams plakstiņus; uzacis viņam bija bal-snējas, tāpat kā maziņās Ūsiņas, � �ī trūcīgā audzelība bija gandrīz nesaskatāma uz viņa plakanā, tuklā ģīmja dzeltenīgās ādas. Marina piegāja pie viņa, � viņ� piecēlās kājās, pie tam neveikli pagrūzdams krēslu tai virsū. Viņa paguva krīto�o krēslu saturēt un, plik�ķinādama ar roku pa atzveltni, pateica pinkainajam cilvēkam kaut ko Samginam nesadzirdamu. Tas par atbildi papurināja galvu un aizsmaku�u rīkli nokāsējās, bet Marina pienāca pie Samgina.

� Nokavējies uz Duņa�as pavadām? � viņa jautāja, vērīgi noskatīdamās Kļimā. � Spelgoņas laiks, bet tu kūsti laukā. Atnāc pie manis � naudas darī�anās!

� Kad to var?

Viņa atteica, ka pēc pusstundas bū�ot veikalā, un aizgāja. Samginam �ķita, ka viņa runājusi ar to pārāk sausi un arī viņas acis bija lūkoju�ās skarbi.

Spogulis rādīja viņam, ka arī izspūru�ais vīrietis uzlūko viņu ar Jaunu skatienu un, likās, it kā grasās nākt pie viņa. Tas viss bija loti sāji.

�Vēl vienu divas dienas, un es brauk�u no �ejienes projām,� viņ� nolēma, bet tūdaļ atcerējās, ka mājās ir Varvara. �Aizbrauk�u uz Krimu.�

Ieejot Marinas veikalā, skaistulis Mi�a, zemu palocīdamies, klusēdams norādīja viņam uz istabas durvīm. Marina sēdēja uz dīvānā pie patvāra; rokās viņai bija sudraba krusts ar pienaglotu Jēzu, viņa urbināja to ar matadatu un berza ar ziemi�ķ-ādas gabaliņu. Viņa ielēja tēju, neapvaicādamās, vai viņ� to vēlas, pēc tam apjautājās:

� Vai uz gubernatora mirstīgo palieku izvadī�anu nebiji?

� Nē. �ķiet, ka mēdz sacīt: mirstīgās atliekas.

� Pareizi, atliekas! Prokurors sacīja pret jusu pusi draudo�u runu. Kā ir ar tevi � tu slepenībā jūti līdzi teroram?

� Ne sarkanajam, ne baltajam.

� Vakar no�āvies ģimnāzists, bagata_ tirgoņa dēls. Tēvs vien-tiesītis, krievs, māte vāciete, bet dels, tā ļaudis mel�, bijis terorists. Tā, redzi, � viņa noteica, uz Kļimu neskatīdamās, uzcītīgi knibinādamās ap krustu. Kļims iejautājās:

� Ko tu tur dari?

� So krustu man pārdeva pops; vērtīga lieta, senlaicīga vācu lējuma. Pops teicās atradis to ieraktu zemē. Melo; es domāju, dro�i vien zemnieki kādā mui�ā no sienas nocēlu�i.

� Es biju pie Lidijas, � Samgins sacīja, un vārdi pret pa�a gribu izskanēja izaicino�i.

� Zinu. Izpra�ņāji par mani.

Samginam likās, ka viņas ausis pietvīka, un viņ� piebilda maigāk:

� Tici man, ka tā nav vienkār�a ziņkāre.

� Ticu. Ļoti patīkami, ja nav vienkār�a.

Viņa apklusa. Samgins pagaidījis jau pavisam miermīlīgi ierunājās:

� Tu nedusmojies, � pati esi vainīga! Ietērpusies diezkāda noslēpumainībā.

� Mitējies, citādi sapļāpāsi muļķības, būs pa�am kauns, � viņa brīdināja, apskatīdama krustu. � Es nedusmojos,_ saprotu, ka interesanti! Mei�a gatavojās dziedāt teatros, blēņojās ar estētiku, bet uzreiz apprecas ar kaut kādu tirgoni un tirgojas ar baznīcas piederumiem. Tur, var teikt, ir kaut kas pat smieklīgs ...

� Neparasts, � iebilda Samgins, bet viņa kūtri un vienaldzīgi turpināja:

� Varu jau ticēt, ka tu interesejies, sekodams dvēseles prasībai ... Bet vienkār�āk tomēr būtu bijis pavaicāt man tie�i: kam tu tici?

Viņa atstiepās taisna, kaut ko klausīdamās, tad nometa krustu uz dīvānā, nedzirdami piegāja pie veikala durvīm un bargi uzsauca:

� Ko tu tur dari? Ko? Slēdz ciet veikalu un ej mājās! Ko-a?

Marina pazuda veikalā, un, kamēr viņa tur rāja daiļo pusaudzi, Samgins piecēlās kājās un sev jautāja:

�Kā man vajag no viņas?�

Kaktā uz maza plauktiņa stāvēja pāris desmit grāmatu vienādos ādas sējumos. Viņ� izlasīja uz to mugurām: Bulvers Litons, �Kenelms Cillingli�; Misē, �Laikmeta dēla atzī�anās�; Senkevi�s, �Bez dogmata�; Bur�ē, �Māceklis�; Lichtenber�ē, �Nīc�es filozofija�; Cechovs, �Garlaicīgs stāsts�. Samgins paraustīja plecus � savādi!

� Par manām grāmatām interesējies? � Marina ienākdama

vaicāja, un viņas balss skanēja zobgalīgi. � Vai interesantas? Visas par vienu tematu � par nabagajiem garā, par tiem, �kam gribas sārtums nobālis zem domu smagā sloga�, � kā tas Sekspirā sacīts. Mans laulātais sevi�ķi mīlēja Bulveru un �Garlaicīgo stāstu�.

� Bet tu, kā rādās, lasi par reliģijas un filozofijas jautājumiem?

� Esmu kaut cik lasījusi, bet.. . tas ir garlaicīgi, � viņa atteica, no jauna apsēzdamās uz dīvānā, un, apbruņodamās atkal ar matadatu, piebilda:

� Literati filozofē dzidrāk nekā teologi un filozofi, viņu domas ir ietērptas tēlos un domu nabadzība skaidrāk redzama.

Ar matadatu strādādama, viņa vieglītēm nopūtās un turpināja:

� Tev gribas zināt, vai es ticu dievam? Ticu. Bet ticu tam dievam, ko senatne sauca par Propatoru, Proarchu, Eonu, � vai tu gnostiķus pazīsti?

� Nē, � tas ir...

� Nepazīsti? Nu, redzi... Viņi mācīja, ka Eons ir bez iesākuma; da�i no tiem tomēr apgalvoja, ka viņa pirmsākums atklājoties vienkopīga domā�anā par viņu, dziņā viņu atzīst, bet no �ās dziņas izceļoties Eonā iemīto�ā doma � Ennoija ... Tas nav saprāts, bet spēks, kas saprātu vada iz vistīrākā no zemes un miesas atraisīta gara dziļumiem...

Patvārī skanēja kā odu sīk�ana. Marina runāja pusbalsī, it kā pati sev, uz Samginu neskatīdamās, cītīgi urbinādama krustu. Samgins nesapratnē klausījās, neticēdams, bet gaidīdams kādu [oti vienkār�u, nopietnu vārdu, un domāja par to, ka viņas daiļajam, smuidrajam augumam labi nepiestāv vienkār�ais, tum�ais tirgones apģērbs. Viņa joprojām nosauca da�ādu heretiķu, ortodoksu, kristietības apoloģētu un filozofu vārdus � visi tie bija Samginam maz pazīstami vai pavisam nepazīstami, un viņu pretrunības Samginu neinteresēja. Marina runāja ilgi, bet Samgins klausījās nevērīgi, Asariņas dziļgudrie vārdi par garu slīdēja viņam garām, gaisa kopā ar papirosa dūmiem, � atmiņa uzņēma tikai atsevi�ķas frāzes.

� Dvēsele ir dalībniece miesas kaislēs, turpretī gars ir bezkaislīgs un viņa mērķis ir dvēseles �ķīstī�ana un apgaro�ana, jo pasaule ir pilna neapgarotu dvēseļu...

Nobāzusi krustu dīvānā stūrī, slaucīdama galda salvete pirkstus, viņa turpināja runāt � vēl gausāk, vēl vienaldzīgāk, un �ī vienaldzība modināja Samginā īgnuma jūtas.

�Kāda joda �ai veselīgajai, pilnkrūtainajai un, protams, arī juteklīgajai sievietei vajadzīgs �āds vārdu ietērps?� Samgins prātoja. �Daudz dabiskāk un ticamāk būtu, ja viņa ar savu tīkamo balsi būtu runājusi par parasto baznīcas dievu, popu, mūku un lauku sieviņu dievu ...�

Viņ� redzēja krustā sistā tēlu ar galvu uz leju rēgojamies dīvānā stūrī, bet apklusu�o Marinu rūpīgi triepjam uz biskvita ievārījumu. Sie sīkumi lika Samginam sajust vil�anos, it kā Marina būtu laupījusi viņam kādu neskaidru cerību.

� Visas tās ir priek� manis pārāk dziļas gudrības un ... man arī pārāk tālas, � viņ� sacīja un gribēja pasmīnēt, ta�u smīns neizdevās, bet Marina saudzīgi pavīpsnāja.

� Es redzu, ka tev garlaicīgi.

� Būtiski ņemot, � ko tu esi par sevi pateikusi?

� Pateicu visu, kas pienācās ...

Viņ� bija ievaicājies ar zobgalīgu pavir�ību, vēlēdamies Marinu iekaitināt, bet viņa atbildēja tāda cilvēka tonī, kur� negrib ķīvēties un pārliecināt, tāpēc ka tam kūtrums to darīt. Samgins sajuta, ka Marina ielikusi savā atbildē vairāk izsmiekla nekā viņ� savā jautājumā un ka viņas izsmiekls dabiskāks. Biskvitu apēdusi, viņa aplaizīja lūpas, un no jauna sāka vīties viņas valodas dūmi.

� Par- jūsu, inteliģentu, ticību ir tapusi statistika: skaitļi, mēri, svari! Tas ir tikpat kā pielūgt velnēnus, aizmirstot sātanu ...

� Kas tad ir sātans?

� Protams, prāts.

� Ak Marina, cik tas viss ir novecojies, pliekans! � Samgins nopūtās.

� Sensenais krieviskais, tautiskais. Bet jūs, � ko jūs esat izdomāju�i? Konstitūciju? Ko un kādā ziņa palīdzes konstitūcija tavām nāves skumjām?

� Es par nāvi nedomāju.

� Garlaicība � tā jau ir nāve. Tu tāpēc ir nedomā, ka esi jau beidzis dzīvot. � To sacījusi, viņa paņēma krucifiksu un izgāja veikalā.

�Skaidrs, ka ne jau ar �īm domu sēnalām viņa aizpilda savu dzīvi,� sapīcis domāja Samgins, pavadījis ar skatienu Marinas stalto augumu. Viņ� apskatīja tās mājīgo ligzdu, dzelzs jostām apkaltās durvis uz pagalmu un spilgti iztēlojās, kā Marina, �eit pārnak�ņojot, atver durvis mīļākajam.

�Tas nu ir neap�aubāmi.�

Tad viņ� nolēma, ka rīt dosies uz Maskavu un pēc tam uz Krimu.

� Klausies, ko es tev teik�u! � ierunājās Marina, �vadzinādama atslēgas un nostādamās viņam pretī. Ar katru vārdu K|imu pārsteidzot, viņa veikalnieciski lika priek�ā, vai viņ� negribot apmesties uz dzīvi �inī pilsētā. Viņa esot pārliecināta, ka tam viss viens, kur dzīvot...

� Kāpēc tu tā doma?

� Pilsētiņa te klusa, mierīga, � viņa turpināja, tam neatbildēdama. � Dzīve lēta. Es tev uzdotu kārtot da�as savas sīkas lietiņas pie tiesas, sameklētu tev praksi, iekārtotu dzīvokli. � Nu � ko?

� Priek�likums ir tik negaidīts ... tas jāpārdomā, � Samgins atteica, juzdams, ka viņa izbrīns sāk līdzināties biklumam.

� Pārdomā, pārdomā, bet tagad � atlaid mani, brauk�u mierināt gubernatorieni. Mūsu gubernatoriene ir gubernatora māsa, viņ� bija atraitnis, un viņa grozīja to kā spoli.

Runādama viņa saģērbās. Viņi izgāja sētā. Marina aizslēdza dzelzs durvis ar lielu, veclaicīgu atslēgu un iebāza to uzrocī. Pagalms bija maziņ�, �aurs, un no visām pusēm tajā nolūkojās logi, Samginu dīvaini apspiezdami.

� Tātad pārdomā! �eit padzīvosi, atpūtīsies, noskaidrosi domas.

Viņi iz�ķīrās katrs uz savu pusi. Samgins soļoja bez steigas,, apsvērdams Marinas priek�likumu, lai gan bija jau atzinis, ka tas būtu viņam izdevīgi.

�Padzīvo�u klusībā, vienatnē pats ar sevi...�

Bet, atcerējies, ka vienīgais viņa līdzdzīvotājs jau visu mū�u ir bijis tikai viņ� pats, vienatni viņ� nosvītroja.

�Duņa�a �ad tad atbrauks. Paretam. Sis palaidnīgais bērņuks. Cik interesantus cilvēkus rada dzīve! Un �ī Zotova ar savu Pro-patoru. Dīvaini viņa nobeidza savu lekciju. Velti es uz viņu dusmojos.�

Jau nākamajā dienā viņ� paziņoja Marinai savu lēmumu.

� Tas labi, � viņa sirsnīgi atteica. � Se ņem naudu un brauc! Pasveicini Aļo�u Goginu!

� Tu viņu pazīsti?

� Kā ne! Viņ� mēne�us divus �e dzīvoja un darbojās. Mūsu pilsēta tomēr ir eseriska, un Aļo�u te noknābāja.

� Tu esi interesanta sieviete! � no sirds pabrīnījās Kļims.

� Kā tu sasaisti vienkopus mistiku un...

� Pirmkārt, gnosticisms nebūt nav mistika, bet, otrkārt, ir tāda paruna: �Prāvs maiss nav pods, ko no māla tais�, � ko gudri tur saliks, viss vesels paliks, tik nesdams zini: aplam ne-tricini!�

� Vai tā Ievas ziņkāre?

Marina pasmiedamās atbildēja:

� Ieva interesējās par vienu grēku, bet es varbūt par visiem ...

� Ar ziņkāri vien mū�u nenodzīvosi, � Samgins nopūtās, bet Marina iejautājās:

� Vai esi mēģinājis?

Un pēc tam abi mazliet pasmējās.

Maskavā viss norisa ļoti vienkār�i. Varvara saņēma viņu kā vecu paziņu, kur� tikpat labi būtu varējis arī neatbraukt, bet ar kuru satikties tomēr interesanti. �ais divās nedēļās viņa bija novājējusi, izbālējusi, ap acīm apvilku�ās ēnas, tās spīdēja satraukti un jautājo�i. Melnais tērps bez kādiem izrotājumiem pie�ķīra viņai noskumu�as atraitnes izskatu. Kad Samgins pasacīja, ka ir nodomājis dzīvot provincē, viņa, galvu nodūrusi, uz to atsaucās ne tik drīz, tā ka Samginam bija jānodoma: �Nupat sāksies kaut kas nepatīkams, mākslots!� Tomēr viņ� bija kļūdījies: Varvara nopūzdamās sacīja:

� Es tevi saprotu. Dzīvot kopā nav vairs nozīmes. Un es vispār nespētu provincē dzīvot � esmu tik cie�i saaugusi ar Maskavu! Un tagad, kur Maskava pārdzīvojusi tādu traģēdiju, viņa ir kļuvusi man vēl jo tuvāka.

Par savu pieķer�anos Maskavai Varvara runāja vēlilgi, liriski, grāmatu valodā. Samgins, viņā neklausīdamies, domāja:

��Bez prieka bija mīlestība ...� bet es tomēr nebiju sagaidījis, ka �bez sirdssāpēm būs �ķir�anās�.�

Un viņ� sajuta, ka �bez sirdssāpēm� bija tomēr mazliet aizskaro�i, jo vairāk tāpēc, ka Varvara iesāka runāt glu�i lieti�ķi un arī viņas acis raudzījās mierīgi.

� Es domāju aizbraukt uz ārzemēm, padzīvot tur līdz pavasarim, paārstēties un vispār tikt ar sevi kārtībā. Es ticu, ka Dome radīs pla�as iespējas kultūras darbam. Nepacēlu�i tautas kultūras līmeni, mēs tikai neauglīgi iz�ķiedīsim intelektuālos spēkus, � lūk, ko man ir iedvesis aizritēju�ais gads, un tāpēc, tam piedodama visas tā �ausmas, es viņam pateicos.

Samgins ironiski nodomāja:

�Teko�i runā. Ir izskoloju�i, � kļuvusi glupāka.�

Gribējās, kaut viņas runa, vienmulīga kā rudens lietus, drīzāk .apklustu, bet Varvara turpināja pu�ķoties vārdiem vēl minutes

divdesmit, un Samgins tajos neuztvēra ne vienas vienīgas domas, kas nebūtu viņam jau zināma. Beidzot viņa aizgāja, atstādama uz galda kabatas drāniņu, no kuras vēsmoja asa parfima smar�a, bet Samgins devās uz kabinetu sakārtot grāmatas, savu vienīgo bagātību.

Starp tām viņ� uzgāja nelegālu kartī�u, epigramu un cenzūras aizliegtu dzejo|u kolekciju un sadrūmis sāka �os papīriņus pārcilāt. Nepatīkami bija pārliecināties, ka tas viss salkans, niecīgs un gara nabags, salīdzinot ar to, kas tagad tika iespiests humoristiskajos �urnālos.

�Pagātne,� viņ� nodomāja un, nepiemetinājis: �Manējā,� � sāka plosīt sīkos gabaliņos �īs sava gara brīvdomības un jaunekļa gadu aizrautības atmiņas.

Cezarevi� Nikolaji

Ja valsts gro�i nāks tev saujās, Neliedz ausi taisnībai, Zini � policija kaujas! �

Samgins lasīja un viebās, � tagad �ādas lietiņas bija jau tik nonēsāts uzvalks, ka to pat ubagam uzdāvināt būtu kauns.

�Simtiem cilvēku ta�u jūsmoja par to,� viņ� lūkoja sevi mierināt, plēsdams papīriņus arvien steidzīgāk un smalkāk, un, �īs saites ar pagājību iznīcinājis, ar kāju pieminis papīru gabaliņus papīrkurvī, viņ� ar labpatiku aizsmēķēja papirosu.

Stundu vēlāk viņ� sēdēja Goginu dzīvoklī pretī Tatjanai. Viņ� reti bija sastapies ar �o jaunavu, atminējās viņu kā jautrīti ar ākstīgu valodiņu un skaudru zilgano, draiskulīgo acu spo�umu. Liela zobgale, viņa arvien bija likusies K|imam nesimpātiskā un nekad nebija modinājusi vēlē�anos tuvāk ar to iepazīties. Tagad viņas acis bija gurdi aizsegtas ar skropstām, seja novājējusi, izstiepusies garāka, vaigos kvēloja neveselīgs sārtums. �ad tad ieklepodamās, viņa gulēja uz ku�etes, taisni izstiepusi ar rūtainu pledu apsegtās kājas. �ķita, ka viņa kļuvusi gadus desmit vecāka. Padobjā, neizteiksmīgā diloņslimnieces balsī viņa stāstīja:

� Nauda � nokavējāt. Aleksejs ir Rostovā arestēts un līdz ar viņu arī Ļuba�a Somova. Vai jūs pazināt Lizaveti Spivaku? Tā arī arestēta, ar tipogrāfiju, nepaguvusi to uzstādīt. Viņas dēls Arkādijs ir pie mums.

� Jūs neesat vesela? � Samgins jautāja.

� Kā redzat. Un vēl bija tāds Pēteris Usovs, akls: viņ� uzstājās mītiņā, un pa ce|am uz mājām viņu noslepkavoja, burtiski samina kājām. Nepiecie�ami jāorganizē kaujas dru�inas un �

12 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX

177

�aci pret aci, zobu pret zobu�. Eseru vidū būs �ķel�anas jautājumā par teroru.

Viņa runāja nesakarīgi, viņas acis nepanesami spulgoja.

� Jums, kā redzams, temperatūra ce|as.

� Tas neko nenozīmē, sēdiet!

Samgins atrunājās, ka viņam neesot laika; Tatjana, roku sniegdama, jautāja:

� Ko jūs domājat darīt?

� Neesmu vēl skaidrībā, � Samgins sausi atbildēja, pasteigdamies aiziet �Ir palikusi ārpus tie�amības, dzīvo pagātnes murgos,� viņ� sprieda, iziedams uz ielas. Ar izbrīnu viņ� samanīja, ka desmit ārpus Maskavas pavadītu dienu bija atvilku�as viņu |oti tālu no �ās pilsētas un no Tatjanai līdzīgiem |audīm. Tas bija dīvaini un prasīja analizēs. Tas sniedza it kā norādījumu, ka ar zināmu gribas piepūli iespējams izk|ūt no īstenības kļūmīgā loka.

� �No sīku nepiecie�amību valsts � brīvības valstī,� � viņ� domās nosmīnēja un attapās, ka nekad nav savu gribu sasprindzinājis �ādam pārlēcienam.

Tas likās vēl dīvaināk. Nepaļau�anās uz savas noskaņas pastāvību viņu uztrauca.

�Viss pasaulē tiecas uz vairāk vai mazāk nesatricināmu līdzsvarotību,� viņ� sev atgādināja. �Tie�amībai nu ir dots revolucionārais trieciens, tā sagrīļojusies, pavirzījusies uz priek�u un tagad ...�

� Sveiki, biedri Samgin!

Viņu paklusi sveicināja, un viņam līdzas saka so|ot ar viņu vienādā solī Lavru�ka, apģērbts garā, savam augumam pārāk platā, zilganā mētelī, ar vietām līdz kailiem plankumiem nodilu�u karakula cepuri galvā un tūbas zābakiem kājās.

Samgins divi reizes to nomēroja acīm, mēteļa apkakli sacēlis, palūkojās apkārt un paātrināja so|us, bet Lavru�ka, kā sniegdams pārskatu, pusbalsī �igli un priecīgi stāstīja:

� Roka ir sadzijusi, tikai plankumiņ� palicis, kā kad bakas būtu potētas. Tagad es mācos. Bet Pāvels Michailovi�s nomira.

� Kas tas tāds? � Samgins jautāja.

� Nu varkalis! Vai jūs varkali esat aizmirsu�i?

� Ahā ...

� Bija saaukstējies un � gatavs!

� Nu, visu labu! � Samgins_ novēlēja, iedams uz va�oni, tomēr vēl apstājās un pēk�ņi klusam apvaicājās:

� Bet Jakovs?

� Nekas! � tāpat klusi, bet stipri ielīksmots, atsaucās Lavru�ka. � Vesels kā rutks. Viņ� tagad nav vairs Jakovs. Ziniet, viņ� nu gan � tie�ām ...

� Nu ardievu!

Sē�ot va�oņa kamanās, Samgins domāja:

�Kāpēc es apvaicājos par Jakovu? Savāds atmiņu untums... Protams, tas nevarēja būt nekas cits kā untums.� Un viņ� tūdaļ iedomājās:

��ķiet, ka es mēģinu sevi pārliecināt.�

Pēc tam, mēteļa apkakli nolaidis, stingri uzsauca va�onim:

� Ātrāk!

Iegribējās jau �odien, jau tūlīt aizbraukt no Maskavas projām. Bija atkusnis, ielas kļuvu�as rūsganas, mitrais gaiss pilns zirgu mēslu smakas, mājas it kā nosvīdu�as, cilvēku balsis skanēja īdzīgi, ausis plosīja slie�u �irkstoņa uz plikiem akmeņiem. Izvairīdamies no sarunām ar Varvaru un no sastap�anās ar draugiem, Samgins dienu staigāja pa muzejiem, pa vakariem apmeklēja teātrus; beidzot grāmatas un lietas bija sasaiņotas pasūtītās kastēs. Viņ� gandrīz pateicīgi noskūpstīja Varvarai roku, viņa novērsās un piespieda lakatiņu pie acīm.

Un, lūk, bez sāpēm sarāvis saites ar sievieti, nobeidzis vienu dzīves posmu, sajuzdams sevi atkal brīvu, liriski maigi noskaņots, viņ� � jau kuro reizi? � sē� atkal otrās klases vagonā starp sen zināmiem, parastiem ļaudīm; bet �oreiz viņos izmanāms kaut kas jauns, un tie pavedina uz ne glu�i parastām domām. Viņam blakām pie loga lasa satirisku �urnālu maziņ� vīriņ� sārtiem vaigiem, strupu deguntiņu, apaļām, ļoti zilām actiņām, ne lielākām par vestes pogu. Viņa apģērbs no galvas līdz kājām, no kaklasaites līdz puszābaciņiem ir pilnīgi jauns, un, kad viņ� kustas, tad viņa apģērbā kaut kas gurkst, � vai nu sacietinātais uzkrekls, vai zilā svārciņa padrēbe. Otros sānos resna, vilnātna sieva ar apaļām brillēm un apaļu finiera cepuru turzu, kurā ņaudēja kaķēni.

Uz pretējā sola sarkanmatains vīrietis ar savēlu�os bārdiņu, bakurētainu seju un jautrām, tum�ām acīm, � �īs acis likās neiederīgas viņa sausajā, mazliet netīrajā ģīmī. Viņam līdzās acīm redzot tā sieva, liela auguma, uz grūtām kājām, melnā samta jakā, ar garu zelta va�iņu ap kaklu un pār krūtīm; seja viņai plata, labsirdīga, acis pelēkas, laipnas. Dīvānā stūrī sakucies, rokas mēteļa kabatās sabāzis, acis aizvēris, sēdēja vīrietis ar smailu degunu un kotika cepuri galvā, pavisam neinteresants.

Samginam likās, ka viņ� �ādus ļaudis redz jau nezinkuro reizi; tie vagonā �ķiet tikpat parasti, cik nenovēr�ama ir aiz loga telegrāfā stabu pazibē�ana, stiepļu salTnijotās debesis, sniega segtās zemes grie�anās gar acīm un kārpām līdzīgās sād�u mājiņas sniegā. Viss bija pazīstams, viss parasts, un pasa�ieri kā vienmēr daudz smēķēja vai kaut ko ko�ļāja.

�Taisnību sakot, ir daudz iemeslu domāt, ka tie�i �ie ļaudis ir vēstures pamatmateriāls, jēlviela, no kuras attīstās viss pārējais cilvēciskais un kulturālais. Sie ļaudis � un vēl zemniecība. Tā ir demokrātijā, patiesais demoss, ārkārtīgi sīksts, neizsmeļams spēks. Tas pārdzīvo visas sociālās un stichiskās katastrofas un padevīgi, nenogurdināmi au� savu dzīves zirnekļtīklu. Sociālisti nepietiekami novērtē demokrātijās nozīmi.� �īs jaunās domas veidojās, it kā jau sen izjustas, gau�ām vienkār�i un viegli. Vilino�i viegli. Bet domā�anu traucēja apkārtējo balsu dūkoņa. Samginam aiz muguras blakus nodaļā bija jau iesāku�ās parastās ceļa sarunas, runāja vairākas balsis reizē, un visas tās pārtraukt centās dzēlīgi saldena, spiedzīga balstiņa, ātri gvelzdama vjatkie�u izloksnītē:

� Nu, un kas nu ir? Ko var sagaidīt? Varas saskaldī�ana � ko tā nozīmē? Tā nozīmē daudzvaldību. L^Tn tad: �ie advokāti no ebreju vidus, mūsu nākamie valdnieki, � vai tie būs gudrāki par mūsu dzimto mui�niecību un tirgotāju kārtu, kas vakar vēl lepojās vīzēs, bet �odien apgroza miljonus?

Pāris minu�u neviens nespēja apslāpēt �o balsi, tā skanēja kā zvārgulis, bet tad to nomāca pilnskanīgs, sulīgs bass:

� Valsts vara tie�ām ir kļuvusi vāja, bet tas notiek tāpēc, ka garīdzniecībai atņemta sludinā�anas brīvība. Augsti svētītais biskaps Antonins patiesīgi un vīri�ķīgi ir teicis: �Dieva vārdi nav sadzirdami bezprātīgajā, sve�tautiskajā avī�u trok�ņa chaosā, un �is ir tas lielākais ļaunums...�

� Lūk, lūk! Sajauku�i un sa�ķobīju�i ir Krieviju!

� Pareizi! � ļoti jautri izsaucās bakurētainais Samgina pretimsēdētājs, acis samiedzis un galvu purinādams, bet pēc tam, acis atvēris, tikpat jautri lūkodamies Samginam sejā, ierunājās:

� Bet starp citu var sacīt, � tauta ir kļuvusi brīnum pārdro�a, ko domā, to arī runā ...

Sieviete, ar vienu roku kasīdama sev padusi, ar otru izvilka no kabatas konfekti spilgtā papīriņā un padeva vīram.

� Se pasūkā! Dro�i vien jau gribas pīpēt. Te jau tiek tā ļuļ-ķēts, � tīrais traktieris.

� Nevis traktieris, bet siets, � cilvēks ar smailo degunu ieteicās viņai pie auss. � Ļaudis sabērti sietā, un nu no tiem sijājas nost muļķība.

To sacīdams, arī viņ� lūkojās uz Samginu, bet viņa kaimiņiene, aizlikusi konfekti aiz vaiga, miermīlīgi noteica:

� Tāpat jau bez muļķības arī vis nenodzīvosi...

� Ar to visi iesākam, � vīrs viņu pabalstīja.

Blakus nodaļā balsis skanēja arvien skaļāk, straujāk, kā tīkodamas pieskaņoties vilciena rīboņas un �varkstoņas ritmiem. Samginu ieinteresēja smaildegunis: viņa dzeltenīgā seja bija pārklāta sīkām krunciņām kā ar smalku diegu tīklu; tā bija ļoti kustīga, brī�am �ultaina un izsmejo�a, brī�am drūma. Mute greiza, lūpu labais kaktiņ� pavēries, kā kad tajā rēgotos neredzams papiross. Zem tum�ajām uzacīm no kaulainajiem acu dobumiem bikli spīguļoja blāvi zilganas acis.

�Cilvēkam ar tādām acīm vajadzētu klusēt,� sprieda Samgins. Bet �is cilvēks neprata vai arī nevēlējās klusēt. Viņ� neaicināts, turklāt īsti izaicino�i atsaucās uz visām trok�ņainā vagona sarunām. Viņa bezkrāsainā, pasausā balss līdz ar dzēlīgi saldeno balstiņu blakus nodalījumā nomāca visas pārējās balsis. Gaitenī kāds ieteicās:

� Dzīve ir īsa, nepagūsti uztaisīt māju, kad jau jātaisa zārks.

Smaildegunis tūlīt atsaucās:

� Jums kā tirgotājam jādomā nevis par zārkiem, bet par tirdzniecības līgumu ar Vāciju, kas ir mums apvainojo�s un neizdevīgs, lūk, jums zārks!

Dziļais bass Kļimam aiz muguras aizskarts noducināja:

� Ir gan mums prātnieki � glu�i kā tā jaunkundzīte: baznīcas gājienā uzmin viņai uz kājas, bet viņa tūlīt histērijā: �Ach, kas par nepieklājību!�

� Tāpat, palūk, arī izdaudzinātais rakstnieks Andrejevs, Leonids: kad krievu tauta cen�as izvirzīties pie Klusā okeānā, �is sacerētājs pilnā kaklā kliedz: �Ai, oficierim kāja norauta!...�

Smaildegunis piecēlās un pāri Samgina galvai uzsauca:

� Par �Sarkanajiem smiekliem� maksā bargu naudu. Andrejevs ir pat svētnieku par ateistu iztēlojis...

Lokomotive nosvilpa, sadurstījās, un, vagonus sagrūstījusi, ļaudis salīgojusi, notosdamās apstājās biezā sniegputenī, bet smail-deguņa balss sāka tark�ķēt vēl dzirdamāk. Cepuri noņēmis, viņ� iespieda to padusē, laikam lai nebūtu jāvīcina arī kreisā roka, un, labo vicinādams, bēra vārdus kā koka kastē:

� Tur galvaspilsētā rakstnieki, baskaji, visādu pa�obeļu saulesbrāļi, alkoholiķi, sifilitiķi, vārdu sakot, visāda ... intel-li-ģen-ce, padibenes, pelējumi � tīko sev brīvības, ir izdabūju�i konstitūciju, lems par mūsu likteņiem, bet mēs spēlējamies ar vārdiem, saceram parunas, dzeram tējiņas � jā-jā-jāl Un cik jauki viņi runā, � viņ� pievērsās sievietei ar kaķēniem, � prieks paklausīties, kā runā! Runāt runā par visu, bet spēt nespēj nekā!

Izrāvis cepuri no paduses, ņrators uzmauca to uz dūres un iesita sev ar dūri pa krūtīm.

� Es ne vienu vien reizi esmu izbraukājis Krieviju krustām �ķērsām, no viena gala līdz otram, esmu bijis daudzās vietās ārzemēs...

Lokomotive no jauna nosvilpa un rāva vagonu atkal tālāk sniegputenī, vilciena rīboņa bija kļuvusi it ka klusāka, dobjāka, bet smaildegunis bija uzvarējis: braucēji klusēdami lūkojās uz viņu pāri solu atzveltnēm vai stāvēja ejā, kūpinādami papirosus. Samgins vēroja, kā smalko krunciņu tīklojums smaildeguņa sejā, drīz izplezdamies, drīz saraukdamies, maina tās izteiksmi, ka uz mazās, apa|ās galviņas kustas iesirmie, cietie sari, savelkas uzacis. Viņa sejas āda nesarka, bet uz pieres un deniņiem izspiedās bagātīgi sviedri; vīrs rausa ar cepuri tos nost un runāja, runāja, runāja ...

� Visu ir nozākāju�i, visu noķengāju�i! Rakstītāji notriepu�i Krievzemi kā vārtus ar darvu . ..

� Tas ir a-apmel-lojums! � ar same�ģīju�os mēli iekliedzas sīciņais satirisko �urnālu lasītājs.

Orators pavēcināja uz viņa pusi spalvainu dūri:

� Do-omu brīvība! Domā, sātans, bet ciet klusu, nepavedini ļaudis!...

� Pareizi! � atsaucās vairākas balsis no gaiteņa, kāds sāka smieties, kāds iesvilpās, bet mazais ar strupo deguntiņu, aizklājis seju ar �urnalu, sa�utis noteica:

� K-k-kādi nie-nieki!

� Taisnīgi runā, � bakurētainais sacīja Samginam. � Uzvedies tu tā kā patvāris: iek�ā vāries, bet uz ārieni karsto ūdeni ne�ļakstini! Re �e, es �ļakstināju . ..

� Un trako namā arī nokļuvi uz trim mēne�iem, � piemetināja viņa dzīvesbiedre, mīlīgi ielikdama viņam rokā vēl vienu konfekti, bet orators dedzīgi turpināja, arvien bie�āk noslaucīdams cepurē savu nosvīdu�o seju:

� Tauta brīvību neprasa, mūsu tauta ir zemnieks, tam vajadzīga viena brīvība: apaugt ar vilnu...

� V-vai ci-cirp�anai? � satirisko �urnalu lasītājs noprasīja; tad smaildegunis, paliecies pret viņu, neganti iespiedzās:

� Jā, jā, tie�i tai! Vai no jums, �ādiem tādiem, valsts daudz nocirps? Jūs tikai apēdat un apdzerat viņas labumu. Cik naudas neiziet, lai jūs izskolotu vien? Pa desmit gadu mācāties, par kroņa naudu dumpjus taisāt, gubernatorus un ministrus �aujat.�..

� Atradis, ko �ēlot, � gaitenī skaļi ierunājās, un atkal kāds iesvilpās.

� Es ne�ēloju, es runāju par nelietderību! Mums butu ko darīt, mums ir jāuzlabo japaņu kara radītā neveiklā situācijā, bet ko mēs darām?

Samgins iedomājās, ka pirms divi gadiem �ādi ļaudis vēl neuzdrīkstējās runāt tik atklāti un par tādiem tematiem. Viņ� ievēroja, ka tiek sapļāpāts daudz pliekanību; bet to varēja attiecināt uz izteiksmi, nevis uz satura jēgu.

�Saprotams, arī saturs... kroplīgs; bet te svarīgi ir tas, ka ļaudis sāku�i politiski domāt, papla�inājusies interese par dzīvi. Ar laiku dzīve kļūdas izkoriģē...�

Lokomotive no jauna un jau neganti sāka svilpt un it kā kaut kur atdūrās, � iesmilkstējās bremzes, noklabēja buferu �ķīvji, l<ājās stāvo�ie cilvēki sagrīļojās, ķerdamies cits pie cita, sieviete, no dīvānā palēkusies, atspiedās ar rokām Samginam uz ceļiem, iebrēkdamās:

� Vai, kas tas?

� Ma�inists pilnā, � smaildegunis drūmi paskaidroja, noceldams no plaukta grozu.

Neredzami audēji auda aiz logiem biezu, baltu plīvuru, it kā vēlēdamies noslēpt kareivju ķēdi uz stacijas perona.

� Laikam kādu sagaida, � sprieda smaildegunis; konduktors, īedams viņam aiz muguras, pārlaboja:

� Negaida nevienu, te sēdināsim vilcienā arestētos...

Sieviete apmierināta uzelpoja un pasmaidīja:

� Skatieties, durkļi kā suseklis! Zaldātiņi sukā lauka dumpīgās utiņas, sukā, gods dievam, sukā!

Viņa pārmeta krustu un uzaicināja vīru:

� Izkāpsim, te ir bufete!

Klusā sieviete ar kaķēniem, grūti nopūtusies, arī uzcēlās un aizgāja.

� S-�-�ausmīgi ļaudis, � stostiķis no�ņāca; varēja redzēt, ka viņam arī gribējās runāt; lūpas piepūtis, viņ� nemierīgi grozījās uz dīvānā un, �urnālus saritinājis, vēcināja tos sev priek�ā, gai�zilās actiņas zalgoja pilnas apvainojuma.

� No t-ādiem g-ribas aizbēgt klosterī, � viņ� sūdzējās.

Samgins pamaja ar galvu, juzdams līdzi grūtajai piepūlei, ar kādu stostiķis izrunāja vārdus, bet tas, pavēris sārtās lūpas, ar smaidu piebilda:

� Vai dzīvot vientuļā alā kā āpsim...

Aiz dīvānā atzveltnes paslējās ūsaina, neskūta seja un sacīja caur ūsām: � Alā ar āpsi kopā bie�i dzīvo lapsa. � Pateica to un pazuda, bet stostiķis bailīgi sarāvās līkumā.

Vilciens stāvēja nogurdino�i ilgi. No stacijas atgriezās baku-rētainais ar savu sievu, � viņai tur bija nogriezu�i pulksteni, tā sapīkusi sprauslāja, ar pirkstu knibinādama skopas asariņas no sasarku�ajām acīm.

� Pulkstentiņ� bija vecs, vērtība niecīga, bet man to dāvināja vecāmāte, kad es vēl biju līgavas kārtā.

Pēc tam izrādījās, ka vagona viņā gala pazudis �emodāns un klarnete ar futrāli. Bass Samginam aiz muguras triumfējo�i iedūcās:

� Ticiet manam vārdam: �is lielais pļāpa bija vienkār�i zaglis, un viņam te ir biju�i palīgi; viņ� te vārdoja zobus, bet tie strādāja.

� Pazīstams paņēmiens, � bakuretainais jautri piekrita un ar to sakaitināja basa balss īpa�nieku līdz niknumam.

� Spriediet pa�i: kādēļ gan �is cilvēks ne no �a, ne no tā te izvērsa visu savu iek�ieni uz āru?

� Bet arī jūs, mīļais, ta�u runājāt!

� Es... esmu garīgas kārtas persona!

Nodalījumā, kur sēdēja Samgins, tusnīdams^ iespiedās^ liela auguma vīrs ar smagu, melnu ceļasomu vienā roka, grāmatu saini otrā un diviem saiņiem uz krūtīm, kas bija pakārti siksnā ap kaklu. Krekstēdams viņ� uzmocīja somu uz baga�as tīkliņa,, uzlika turpat arī divus saiņus, bet tre�ais pajuka, un divas grāmatas ar cietiem vākiem uzkrita mazajam stostiķim uz ceļiem.

� Uzmanīgāki! � �is uzsauca, nokratījis grāmatas uz grīdas, pats iespiezdamies kaktā.

Ienāku�ais pasa�ieris, augsti saraucis sirmās, kuplās uzacis, da�as sekundes noskatījās stostiķī un noprasīja dīvaini skanīgā balsī:

� Kāpēc jūs metāt uz grīdas? Paceliet!

� Es neesmu jums kalps ...

� Tas nav pareizi: cilvēks cilvēkam ir vienmēr kalps, vai nu tā, vai citādi. Paceliet!

Stostiķis ieplaka cie�āk kaktā, bet grāmatu īpa�nieks uzgul-dīja roku viņam uz pleca, tre�o reizi ļoti mierīgi pateikdams:

� Paceliet!

Citos nodalījumos visi uzcēlās kājās, mēmi skatīdamies pāri' divām atzveltnēm, sagaidot skandālu.

� Padodos vardarbībai, � stostiķis nobālis pateica, acis mirk�ķinādams, pieliecās un, grāmatas pacēlis, nosvieda tās uz dīvānā.

� Nu, tā, lūk, � apmierināts sacīja vīrs ar sirmajām uzacīm, apsēzdamies viņam līdzās. � Kā var grāmatas mīdīt kājām? Vēl jo vairāk tāpēc, ka tās ir Milla �Loģikas sistēma�, Volfa 65. gada izdevums. Neesat, kazi, lasījis, bet mīdāt!

Viņam bija apaļa seja, apaugusi sirmiem, īsi apcirptiem sariem, uz virslūpas sari garāki nekā uz zoda un vaigiem; biezas lūpas un tikpat biezas ausis, atlieku�ās zem biezas naga cepures. Zem kuplajām uzacīm nespodras, pelēkas acis. Viņ� vērīgi palūkojās Samginam sejā, noskatīja bakurētaino un tā sievu, izvilka no biezā mēteļa kabatas papīra vīstoklīti, attina to vaļā,, pieri saraucis, aptaustīja sviestmaizi un izbārās:

� Duraks! Es prasīju ar �āvētu �ķiņķi, bet viņ� iedevis ar desu!

Viņ� resniem pirkstiem saņurcīja maizi kopā ar papīru un uzmeta vīstokli uz tīkliņa.

Ļaudis vēl vienmēr klusēja, viņu aplūkodami. Pirmajam gaidī�ana apnika bakurētainajam.

� Ar grāmatām tirgojaties?

� Pērku.

� Lasī�anai?

� Jumtu jum�anai.

Bakurētainais piesarcis pasmīnēja.

� Tomēr ar grāmatām arī tirgojas!

� Vai tie�ām?

� Cik ļaudis ir kļuvu�i rupji! � nopūtās sieviete. � Cik laipni senāk sarunājās ...

Uz viņu nepaskatīdamies, grāmatu vīrs izņēma no azotes koka tabakdozi un sāka tīt papirosu. Garlaikotie pasa�ieri noskatījās viņā aizvien īgnāk, bet bakurētainais ķildīgi sacīja:

� Machorku te nevar pīpēt!

� Kas aizliedzis? � apvaicājās grāmatu vīrs. � Es vieglo tabaku nesmēķēju, bet dūmi paliek dūmi! Machorkas dūmi veselīgāki, tajos mazāk nikotina ... Tā, redz ...

� Tomēr jūs ta�u neesat doktors, � sējās klāt bakurētainais. Sieva iedeva viņam vēl konfekti, teikdama:

� Met mieru, nestrīdies! Se pasūka drīzāk!

Sprie�ot pēc cilvēku sarauktajām sejām, Samgins noteikti gaidīja skandālu. Maziņais stostiķis indīgi smīnēja, mirk�ķināja actiņas un, redzami gatavodamies vārdu karam, kustināja lūpas. Grāmatu vīrs, zaļganiem dūmiem aizmiglojis sev ģīmi, atbildēja bakurētainajam:

� Pareizi, es neesmu doktors cilvēkiem, bet lopiem, � esmu veterinārārsts.

� Tas redzams, ka lopiem, � nodūca bass pāri Samgina galvai, un viss kļuva ļoti klusu, bet pēc maza mirkļa lopārsts, skaļi nopūties, sacīja:

� Ar uguns slotu zemnieki izslaucīju�i apriņķi...

Viņ� to izteica tik skaļi un pa�pārliecināti, it kā pilnīgi dro�i zinātu, ka visi �ie ļaudis sagaida no viņa tie�i ziņas par zemniekiem.

� No Soimonovu mui�as atliku�i vienīgi pagales un pelni, bet tā bija varena mui�a, un arī visa saimniecības kultura bija ļoti augsta.

Viņ� runāja bez ļaunuma, domīgi, un viņa skanīga balss ieviesa vagonā klusumu.

� Bet, re, �āda zemniekam nepieejama kultura ir spējusi viņu tikai saniknot, kaut gan �ejienes zemnieki ir labi, gudri zemnieki, es viņus pazīstu caur un cauri, esmu astoņus gadus te nostrādājis. Zemnieks, jo gudrāks, jo negantāks! Tas ir viņa dzīves likums.

� Par maz viņus per, � kāds paklusi piezīmēja.

� Pēriena vajag ne viņam, bet jums, pilsoņi, � loparsrs rāmi atbildēja, uz teicēju nepaskatījies un arī ne uz vienu citu neskatīdamies. � Vispār zemniecība ir novesta līdz tādam ienaidam, ka nebūs brīnums, ja pie mums izcelsies zemnieku kar�, kā tas ir bijis Vācijā.

� Nē, tas jau nu ir ej nu sazini kas! � a�i un spalgi iekliedzās bakurētainais. � Ap�ēlojieties, � kālab cilvēkus kaitināt un uztraukt? Un viss tas ir aplam � jau tāpēc vien, ka tas nevar notikt! Karam, lūdzu, ir vajadzīgas �autenes, bet sād�ā �auteņu, ludzu, nav!

� Zemnieks_ gāzīsies virsū ar krūti kā Alekseja Tolstoja Mitjka, � lopārsts atteica, plati smaidīdams un redzami priecīgs par iespēju pastrīdēties.

� Tolstoja sacerējumiem neviens netic, tie nav Brjusova kalendārs, bet, lūdzu, romāni, jā, lūdzu, � piesvepstēdams strīdējās bakurētainais, un viņa ģīmis no vietas pārklājās tum�sarkaniem lāsumiem.

<rr/īTiJn. ^|И

� Es nerunāju par Ļevu Tolstoju ...

� Mums viss viens, lūdzu! Un atļaujiet sacīt, ka nekāda zemnieku kara Vācijā nav bijis, lūdzu, un arī nevar būt; vācie�i ir labi izskoloti ļaudis, mēs viņus, lūdzu, pazīstam, bet to karu jūs pats esat izdomājis prātu mulsinā�anai, lai iebiedētu mūs, kas neesam tādi grāmatnieki...

Viņ� savus vārdus sāka jau histēriski izkliegt, dūres piespiedis pie krūtīm, uz priek�u saliecies, kā grasīdamies dot belzienu ar galvu lopārstam pa vēderu, bet tas, atmetis galvu atpakaļ, saraino gāmuru izliecis, � smējās pilnā kaklā, no viņa apaļās mutes veltin vēlās laukā dimdo�as skaņas, no kurām ausis krita ciet:

� O-ho-ho-ho-ho!

Mitējies ta�u reiz, vai dieniņ! � sieviete uztraukta lūkoja savu vīru pierunāt, grūzdama ar dūri viņam sānos un plecā. � Atstājieties no viņa, kungs, ko jūs viņu kaitināt! � viņa pēk�ņi iebrēcās, piegriezdamās lopārstam, kas, nevarēdams beigt smieties, slaucīja no acīm asaras.

Samgins izgāja gaitenī; viņu pavadīja sievietes sūdzē�anās:

� Arī jūs, kungi, � saērcināju�i divus gaiļus un nu priecājaties, � kā jums nav kauna!

Arī gaitenī strīdējās, kāds runāja:

� Mūsu paaudze ticēja progresa idejai. .. Bet materiālisti ir to noplicināju�i, sa�aurināju�i līdz techniskā progresa idejai.

Samgins pastāvēja pie durvīm uz platformu, paklausījās runā par tematu, ka fabrikas sagrauj lauku patriarchal� sadzīvi, pēc tam kāda pasa�iera drūmu nojausmu pilnu atgādinājumu par Gogoļa trijjūgu, tad izgāja uz vagona platformas saltajā vilciena rīboņā un klaboņā. Tālumā pāri sniega tuksnesim sāka iedegties netīkami oran�a blāzma, vilciens lēni locījās tai pretī. Valodas vagonā bija viņu nogurdināju�as, pierūsojusas labo omu, kaut ko samaitāju�as. Viņu pārņēma tāda sajūta, it kā vilciens aizvestu viņu atpakaļ tālā pagātnē pie strīdiem starp tēvu, Varavku un bargo Marju Romanovu.

�Mani nervi ir �ausmīgi...�

Tad viņ� neviļus iedomājās, ka ikviens no vagonā, ikviens no vilcienā eso�ajiem ļaudīm ir ieslēgts virs zemes savu saimniecisko, patiesībā � dzīvniecisko intere�u sprostā; ikviens no tiem caur sprosta skadriņiem pasauli redz pareizi sagrafētu, bet, tiklīdz kāds spēks no ārpuses �īs skadriņu līnijas saloka, � pasaule tiek uztverta kā izkropļota. Un no tā rodas drama. Tomēr �ī doma piederēja kādam citam; nāca prātā Marinas vārdi: �Ķivuļi sprostos,� � un bija nepatīkami, ka par sprostiem nebija izdomājis viņ� pats.

Rieta blāzma, krāsas ātri mainīdama, tagad bija pārsegusī debesis vecas, lētas oleografijas toņos, sniegs bija pārklājies kā ar pelniem un vairs nemirdzēja.

�Es ta�u varu nonākt līdz pa�nāvībai,� K|ims nejau�i attapās, tomēr ari tas iznāca tā, it kā kāds cits būtu viņam to pateicis priek�ā.

�Protams, ari Marina atrodas sprostā,� viņ� steidzīgi domāja. �Arī viņa ir ierobe�ota. Bet es esmu neierobe�ots...�

Ta�u pats nesaprata, vai to sev vairāk jautāja vai apgalvoja. Bija ļoti auksti, tomēr atgriezties dūmainajā vagonā, kur visi strīdējās, viņam negribējās. Piestātnē viņ�_ palūdza konduktoru ierīkot viņu pirmajā klasē. Tur viņ� atgulās uz dīvānā un, lai varētu neko nedomāt, pūlējās saskaņot vārsmas ritmā ar riteņu klaudzieniem slie�u savienojumos; ar pirmo reizi tas neizdevās, tomēr diezgan drīz viņ� atrada:

Kas rumaku apturēs au|os, Un dego�ā mājā kas ies...

�Un varētu būt � protopopa Avakuma laulene,� viņ� nodo-.māja, aizsmēķēdams papirosu.

Marinas pilsēta viņu saņēma ar atkusni; gaiss bija tads kā atsulojies, no jumtiem kūtri pilēja lielas lāses, likās, ka katra no tām tēmē uzkrist uz telegrāfā slapjās stieples, un tas kaitināja, kā kaitina uzkrekla apkaklītes vai aproces podziņa, kad ta ne|aujas aizpogājama. Viņ� sēdēja pie loga tai pa�a agrakajā pliekanajā viesnīcas istabiņā, skatījās, kā caur miglaino gaisu krīt stiklainās lāses, un atminējas, kāda bijusi viņa tagadēja sastap�anās ar Marinu. Tajā bija kaut kas pārlieku veikalniecisks un aizskaro�s.

� Pārbrauci? � viņa bija iejautājusies it kā ar izbrīnu un tūda| sākusi saimnieciski runāt par to, ka viņam tūlīt jāsamek-lējot dzīvoklis un ka viņai viens esot jau zināms, kas, kā liekas, bū�ot viņam diezgan parocīgs.

� Ap diviem es piebrauk�u pie tevis, tad apskatīsimies. Labi?

Vispār viņa bija Kļimu uzņēmusi tik lieti�ķīgi kā saimniece kalpotāju, arī mazajā istabiņā aiz veikala nebija palūgusi.

�Tagad jau pustrīs, bet viņas vēl arvien nav...� Ta�u taisni �ai brīdī sulainis, durvis pavēris, ziņoja:

� Marina Petrovna Zotova lūdz jūs pie sevis va�onī.

Samgins ievēroja, ka viņa neatvainojās par nokavē�anos.

� Vai ar Maskavu izbeidzi pavisam?

� Jā.

� Tas jauki.

Viņi brauca pa miglu uzmanīgi un lēnām, beidzot apstājās pie vienstāva mājas ar �etriem logiem un parādes ieeju^ zem jaunas skārda nojumītes starp logiem medaljonos bija ērmoti ģip�a putni un visa fasade izrotātā bezgaumīgiem ornamentiem un puķu vītnēm. Viņi iegāja pagalmā, kur ielas majai piekļāvās sētas māja ar trim logiem un jumta stāvu. Pagalma dibenā no sniega kupenām slējās gaisā apsnigu�i dārza koki. Sētas nama durvis atvēra maza vecenīte ar brillēm un brūnu kleitu.

� Labdien, Feliciata Nazarovna! Lūk, �e, es atvedu īrnieku. Kur Valentins? � Marina skaļi uzsauca. Vecenīte noslēpumaini parādīja ar pelēku pirkstu uz aug�u.

� Pasauc... Viņa pakurla, � Marina pusbalsī paskaidroja, ievezdama Samginu nelielā, ļoti gai�ā istabā. �ādas istabas bija trīs; Marina sacīja, ka viena no tām - esot pieņemamā istaba, otra kabinets, bet tre�ā guļamistaba.

� Logi, kā redzi, dārza pusē. Te dzīvoja ārsts, tagad dzīvos advokāts.

�Jau izlēmusi,� Samgins nodomāja. Viņam nepatika ne mājas izskats, ne �īs pārliecīgi gai�ās istabas, bija dusmas uz Marinu. Un jau pavisam nelabi viņam metās, kad, galvu kā vērsis noliecis, atskrēja liela auguma virs siltā, ar platu jostu sajoztā �aketē un tūbas zābakos, no galvas līdz kājām aplipis spalvām un siena gru�iem. Satvēris Marinas rokas, viņ� iebāza pinkaino galvu tās plaukstās un, delnas skūpstīdams, kaut ko murk�ķēja.

� Bezbedovs, Valentins Vasiļjevi�s, � Marina pateica tā vārdu, brīnum viegli to atgrūzdama. Bezbedovs atstiepās taisns, tin Samgins savā priek�ā ieraudzīja ģīmi ar platu pieri, pretīgi atsegtus acu baltumus un maziņas, ļoti zilas, ledainas acu zīlītes. Marina uzstājīgi runāja par to, ka Bezbedovs varē�ot dot īstablietas un ka arī ēst varē�ot pie viņa, � viņ� dārgi neņem�ot.

� Bez maksas! � Bezbedovs sacīja ar laringitu slima cilvēka balsī. � Gribat � bez maksas?

� Kādēļ tā? � Samgins sausi iebilda, bet �is, acīm zibsnīdams, plati iepleta rokas un atbildēja:

� Tā. Savdabības dēļ.

� Valentin, neāksties! � Marina stingri noteica un brīdi vēlāk sacīja Bezbedovam:

� Es rīt pie tevis atsūtī�u Mi�utku, tad tu ar viņu visu iekārto; vai divu dienu pietiks? � Bezbedovs atkal saķēra tās roku, noskūpstīja un nokrekstēja:

� Varu jau rīt pie vakara ...

Viņ� saspieda Samgina roku tik stipri, ka Kļims aiz sāpēm pat kāju piecirta uz grīdas. Marina aizveda viņu pie sevis veikalā, � tur, tāpat kā vienmēr, vārījās patvāris un, tāpat kā vienmēr, bija omulīgi � kā gultā pirms dziļa, bet viegla miega.

� Vai Valentins tevi samulsināja? � viņa ievaicājās pasmīnēdama. � Viņ� mazliet ērmojas, bet tevi netraucēs. Viņam ir viena kaislība � balo�i. Balo�u dēļ viņ� sievu pazaudēja, � tā aizbēga ar biju�o īrnieku, doktoru. Mazliet nelaimīgs, mazliet di�ojas ar to, � viņa aprindās sievas reti kad vīrus atstāj, un skandāls stipri izceļ cilvēku.

Brītiņu klusējusi, viņa palūdza Kļimu jau rītdien pārņemt tiesu darī�anas no tās advokata, bet pēc tam pienāca viņam glu�i klāt, saņēma siltām rokām viņa seju un, acīs lūkodamās, ļoti maigi, bet valdonīgi ievaicājās:

� Nu, kas ar tevi ir? Ko tu tā sadrūvējies? Sāp? Kliedz, � kļūs vieglāk.

Atbrīvot seju no Marinas stiprajām delnām negribējās, lai gan bija neērti sēdēt ar atliektu kaklu un mulsināja viņas acu zai-go�ana. Vēl neviena sieviete nebija pret Kļimu tā izturējusies, un viņ� neatcerējās, ka Varvara būtu jel kādreiz uzlūkojusi viņu ar tik saviļņojo�u skatienu. Rokas atņēmusi, viņa apsēdās līdzās un, sev matus sakārtodama, atkārtoja:

� Nu, runā! Tev ta�u gribas sevi izstāstīt, � карее tad tu klusē?

Viņam nepavisam negribējās �sevi izstāstīt�; viņ� pat iedomājās, ka nezin vai arī gribēdams mācētu to izdarīt tā, ka sieviete saprastu visu to, kas ir neskaidrs viņam pa�am. Un, apslēpis saviļņojumu aiz ironiska smaida, viņ� jautāja:

� Tu vēlies, lai es izsūdzu grēkus? Dīvaina vēlē�anās. Kam tas tev vajadzīgs?

Un viņ� paraustīja plecus, bet Marina, uzlikusi viņam uz pleca roku, klusu nopūtusies, atbildēja:

� Ja negribi, � nevajag. Bet mēs, sievie�i, da�reiz palīdzam novelt nastu no kamie�iem ...

� Lai uzveltu jaunu, � viņ� piezīmēja, bet Marina, lūkodamās viņam acīs, smaidīdama atsaucās:

� Es ar tevi precēties negrasos, par mīļāko tev nepiedāvājos.

Burvīgi skanēja viņas maigā, dziļā balss, jauks bija smaids-viņas skaistajā sejā, silti staroja zeltainās acis.

� Runāt par sevi ir grūti, � Samgins brīdināja.

� Bet par ko tad mēs runājam? � viņa jautāja. � Ta�u, arī par laiku runādami, mēs runājam par sevi.

� Tu skaties par daudz vienkār�oti...

� Vai tie�ām?

Samgins iesānis palūkojās viņai sejā un piesardzīgi iesāka:

� Runāt ir iespējams tikai par faktiem, par epizodēm, bet tie vēl nav es, � viņ� iesāka klusi un uzmanīgi. � Dzīve ir nebeidzama rinda muļķīgu, pliekanu, bet savā kopībā tomēr dramatisku epizodu; tās ar varu ielau�as, satrauc, apgrūtina atmiņu ar nevajadzīgu smagumu, un cilvēks, ar tām apkrauts un to nospiests, beidz sajust pats sevi, savu būtību, uztver dzīvi kā sāpes...

Marina klusēdama noglāstīja viņam plecu, bet viņ� vairs neskatījās uz to, turpinādams:

� Man �ķiet, ka tā sevi izjūt viss vairums inteliģentu; es, protams, apzinos sevi par tipisku inteliģentu, bet arī par nespējīgu lauzt sevi ar varu. Nevaru piespiest sevi ticēt sociālismā glābjo�am spēkam un.. . tā joprojām. Būdams cilvēks bez godkāres, es cienu savu iek�ķīgo brīvību.

Viņ� brītiņu klusēja, apsvērdams vārdus �iek�ķīgā brīvība�, piecēlās un, staigādams pa istabu no viena stūra uz otru, turpināja straujāk:

� Tāpēc es esmu sve�s starp tiem cilvēkiem, kas iesaistās partijas, grupās, vispār sevi iesaista, ieslēdz... � Viņ� juta, ka �oreiz runāja neparasti, pat nepatīkami viegli, it kā atceroties kādu ne vienreiz vien izlasītu un jau apniku�u grāmatu.

� Galu galā � kopsavilkumā viss ir novedams pie vienas vai otras frā�u sistēmas, ta�u fakti nav ietilpināmi nevienā no tām. Un ko gan vairāk par sevi var pateikt kā vienīgi � es redzēju to, es redzēju �ito.

Nostājies istabas vidū, lūkodamies sava papirosa dūmos, viņ� lika noslīdēt sev garām rindai epizodu: Borisa Varavkas nāvi, Makarpva pa�nāvības mēģinājumu, zemniekus, kuri �ar visu zemes spēku� vilka tornī zvanu, citus zemniekus, kuri norāva atslēgu labības magazinai, devīto janvari, Maskavas barikādes, visu, ko viņ� bija piedzīvojis, līdz pat gubernatora nogalinā�anai. Un piepe�i viņ� sajuta: tas ir kaut kas iepriecino�s, ka atmiņa spēj ietilpināt visus �os faktus glu�i niecīgā laika vienībā. Kaut kas iepriecino�s un varbūt pat it kā ironisks. Ar nevil�u kustību viņ� izvilka pulksteni, bet, uz ciparnīcu nepaskatījies, tūdaļ to atkal iebāza atpakaļ kabatā. Un, pamanījis, ka Marina viņā lūkojas ar cie�u gaidītājas skatienu, mechaniski un negribīgi turpināja:

� Uz Kutuzova tipa cilvēkiem es skatos ar cienību... tāpat, piemēram, kā uz chirurgiem. Bet man kauli nav lauzti, man nav arī nekādu ļaundabīgu audzēju ...

Viņ� no jauna soļoja siltajā krēslā pa istabu un, atminējies nakts murgojumu, sāka sadalīt savus pārdzīvojumus starp saviem līdziniekiem, � tie it kā no jauna viņu apstāja. Viens no tiem vēroja, kā dragūns cen�as iecirst ar zobiem Turobojevam, bet pavisam cits cilvēks bija par mīļāko Ņikonovai; tre�ais, kuram nebija nekādas līdzības ar pirmajiem diviem, uzmanīgi un -ar baudu klausījās vēsturnieka Kozlova runās. Bija arī vēl daudz citu līdzinieku, un visi tie �ai brīdī bija vienlīdz sve�i Kļimam Samginam. Tos varēja nosaukt par Kļimu varmakam.

�Murgi,� viņ� domāja, lūkodamies pāri brillēm uz Marinu. �Kāpēc es runāju ar viņu tik atklāti? Es viņu nesaprotu, jūtu viņā kaut ko nepatīkamu. Kāpēc gan?� Viņ� apklusa, bet Marina, sakrustojusi rokas uz augstajām krūtīm, paklusu sacīja:

� Par Stepanu tu spried nepareizi, es viņu pazīstu labāk. Un nevis tāpēc, ka esmu ar viņu dzīvojusi, bet.. _L � Viņa tomēr teikumu nenobeidza, laikam neatrazdama īsto vārdu, un pargaja uz citādu toni:

� Bet tu, man �ķiet, esi salasījies par daudz grāmatu, apsūbējis savā domā�anā.

� Es nelasu daudz.

� Esi sastindzis uz vienas vietas. Vajag pārvākties cita kaktā...

� Kādēļ kaktā?

� Padzīvot pie vienkār�iem cilvēkiem.

� Vai tu to domā par strādniekiem, zemniekiem?

Nepievērsdama uzmanības Kļima jautājumam, viņa noprasīja:

� Vai ar sievu galīgi izbeidzi?

� Jā/

� Nu, labāk ar ir! Tatad pagaidam brīvs.

�Viņa runā ar mani kā... vecākā māsa.�

Lūpas ar mēles galiņu aplaizīdama, acis piemiegusi, Marina skatījās griestos; Kļims paliecās tai tuvāk, vēlēdamies pavaicāt par Kutuzovu, bet viņa sapurinājās un runāja tālāk:

� Tātad jau ar rītdienu ķersimies pie darī�anām! Aizej pie mana pilnvarnieka, izrunājies ar viņu, es viņam uz to jau aizrādīju ...

Viņa to pateica gan maigi, tomēr tā, ka Samgins saprata: jāiet projām. Viņ� aizgāja, klusi paspiedis tas spēcīgo, ļoti silto roku.

�Viltīgs sievi�ķis. Viņu izdibināt nav viegli. Bet vai tas vajadzīgs?* viņ� sev jautāja.

Viņa attiecības pret �o sievieti nekļuva noteiktākas. Kļimu kaitināja Marinas nepatīkamā pa�paļāvība un arī tas, ka Marina bija piespiedusi viņu tik atklāti izrunāties. Pēdējais viņam bija sevi�ķi nepatīkami. Samgins zināja, ka vēl ne ar vienu citu nav sarunājies tā kā ar Marinu.

Otrā dienā no rīta viņ� sēdēja pla�ā, gai�ā kabinetā ar melnām mēbelēm. Milzīgos skapjos grezni spīdēja grāmatu zeltītās muguras, starp Kļimu un kabineta īpa�nieku stāvēja galds uz resnām, vēderainām kājām kā klavierēm. Pats īpa�nieks bija plikgalvis ar melnām uzacīm, viņa apaļais, iedzeltenais ģīmis bija uzpūsts kā vēr�a pūslis, ar kādiem mācās peldēt; ģīmis noslēdzās ar melnu, iesirmu, smailu bārdiņu, no zilganajiem acu baltumiem caururbjo�i spīdēja melnas acu zīlītes. Balstiņa skanīga, ietiepīga, vārdus viņ� izrunāja nekrieviski skaidri un virknēja cie�i citu pie cita.

� Mana pilnvarotāja, � viņ� godbijīgi sacīja, nenosaucot pilnvarotāju vārdā. � Ņemot vērā ... Izejot no �ā fakta ... Pamatojoties uz �e sacīto... � Viņ� it kā tī�ām runāja ar apelācijas sūdzību frāzēm, viņa godbijību pavadīja biezo lūpu viegla raustī�anās un caururbjo�o acu ass smīniņ�. Ar strupu kreisās rokas kustību viņ� it kā bīdīja kaut ko no sevis nost. Viņa vaib-stī�anās lika Samginam nojaust, ka �im cilvēkam Marina ir nodarījusi kādu pārestību, ka viņ� to ienīst un no viņas mazliet bīstas. Savu noskaņu pret Marinu viņ� nu pārnesa arī uz viņu, Samginu.

� Kol-lega, � viņ� Kļimu uzrunāja, it kā iesprauzdams komatu starp abiem 1.

� Tālāk: par piederību pie chlistu sektes uz nometinā�anu Sibirijā notiesātā tirgotāja Potapova radinieka prasības lieta. Notiesātā īpa�umi ir daļēji konfiscēti valsts labā. Manas cienījamās pilnvarotājas tiesības nav pietiekami nopamatotas, bet viņa ir apsolījusies iesniegt vēl vienu dokumentu. �inī gadījumā mana pilnvarotāja, man �ķiet, nav ieinteresēta mantiski, bet, tā sakot, humanitāri, un, ja es nealojos, tad viņas nolūks ir panākt prāvas otrreizēju caurskatī�anu. Bet jūs jau pats redzēsiet...

Par Marinas humanitāro ieinteresētību viņ� runāja ar manāmu no�ēlu, bet vispār viņa Marinas prāvu raksturojumi pieņēma arvien dzēlīgāku raksturu, un Samgins jau noprata, ka kollega

13 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX

193

Folcs iepazīstina viņu nevis ar Marinas prāvām, bet vairāk vēlas iepazīstināt viņu ar pa�u cienījamo pilnvarotāju. Melnais kabinets bija piesātināts ar kādu nepatīkamu smaku, kas vedināja uz �ķavām, aiz logiem �ņāca un gaudoja vēj�, plosījās sniegputenis. Nosēdējis stundas divas, Samgins gandrīz ar baudu ienira baltajos sniegputeņa vālos uz ielas; vēj� viņu locīja un �ķobīja, melni cilvēku stāvi, iznirdami no baltā viesuļa, steidzās gan �urp, gan turp viņam garām. Viņ� gāja un sajuta � jā, tagad viņam sākas jauns dzīves cēliens. Ar Alarinu jābūt piesardzīgam. Un sevi vajag stingri saņemt rokās. � �Nostādīt sevi nesatricināmu secinājumu loka centrā,� � viņ� atcerējās Bragina frazi un sa�uta par to, kādu drazu pilna bija viņa atmiņa.

Da�as dienas vēlāk viņ� staigāja Bezbedova pavadībā pa sava dzīvokļa istabām. Istabas bija iekārtotas ar vecām, solidām mēbelēm, bez �aubām, sapirktām kādā mui�ā. Nododams �īs lietas Kļima valdī�anā, Valentins Bezbedovs nevērīgi nosvepstēja:

� Ja maz, tad aizejiet uz �ķūni, � tur visādu graba�u atliku-likām! Tur ir grāmatu skapis, klavesins ... Vai puķu nevēlaties? Man sētas mājā viņu milzums, zemes smaka garo kā kapsēta.

Viņ� smēķēja vācie�u porcelānā pīpi, dūmi kūpēja pa muti, pa platā deguna nāsīm, pīpe nokarājās uz krūtīm starp modernas �aketes atlokiem, un arī no turienes kūpēja dūmi. Tomēr Bezbedovs neizskatījās pēc vācie�a, bet drīzāk gan pēc piepe�i pie bagātības tiku�a krievu smagā ormaņa, kas nav vēl pieradis valkāt modernus uzvalkus. Izspūris, uzblīdu�u, sarkanu seju, viņ� staigāja Kļimam līdzās, ar savām nekautrīgajām acīm lūkodamies tam sejā; viņa puszābaki nejauki �īkstēja, viņ� klepoja, sēca, kūpēja, bikstīja Samginu ar elkoni un pēk�ņi ievaicājas:

� Vai lasījāt anekdoti?

� Kādu?

� Pie cara bijusi uzticamo strādnieku delegācijā no Ivanovo-Vozņesenskas, un viņ� tiem pateicis burtiski tā: �Mana patvaldība paliks tāda pati, kāda bijusi jau sen.� Vai viņ� ir glu�i prātu izkūkojis?

� Jā, ērmoti, � Samgins atsaucās.

Bezbedovs cie�i saspieda viņa elkoni.

� Iekārtojieties nu!

Un aizgāja, dūmodams un zābakus �īkstinādams, bet, tikko� durvis aiztaisījis, tās tūdaļ atkal atvēra un nosvepstēja:

� Cars brauc uz Maskavu!

Atvēdinādamies no dūmiem, Samgins sev jautāja:

�Vai tie�ām arī �is kustonis noņemas ar politiku?�

Tāpat kā visi savādnieki, Bezbedovs modināja Samgina ziņkāri; �inī gadījumā to vēl pastiprināja kāda nenoteikta, bet nepatīkama sajūta. Pusdienoja Samgins sētas mājā pie Bezbedova, istabā, kas bija no vienas vietas pilna da�ādiem stādiem un plauktiem ar grāmatām � lielāko tiesu tulkojumiem no sve�valodām: simt �etrdesmit �etri sējumi Pante|ejeva izdevniecības cittautu autoru � Main-Rids, Brēms, Gustavs Emars, Kupers, Dikenss un Elizeja Reklī �Pasaules ģeogrāfijā� � viss vairums grāmatu neiesietas, saburzītas, uz plauktiem �ā tā samētātas.

�Ģimnāzistā bibliotēka,� Samgins domās novērtēja. Bezbedovs to tūda| arī apstiprināja.

� No ģimnāzistā gadiem uzkrāju�ās, � viņ� sacīja, grāmatas nemīlīgi uzlūkodams. � Visas tikai blēņas vien. To dēļ arī ģimnāziju nenobeidzu.

Viņam apkārt viss bija nekārtīgs, netīrs, � glu�i kā viņ� pats, vienmēr notraipījies putnu mēsliem, ar dūnām pinkainajos matos un uz drēbēm. Viņ� ēda aizgūtnēm un daudz, vaikstīdamies, it kā ēdiens būtu pārsālīts, skābs vai rūgts, lai gan kurlās Feli-ciatas ēdieni bija ļoti gar�īgi. Paēdis Bezbedovs skatījās Samginam mutē un stāstīja da�ādas jaunas ziņas, � kā likās, pa�a izdomātas.

� Pēterburgas vikarbiskaps Sergejs noturējis dvēseles aizlūgumu par leitnantu Smitu; garīgās akadēmijas studenti viņu piespiedu�i: noturi! Un noturējis ar.

� Kā jūs to zināt?

� Muromska, Lidija Timofejevna, stāstīja. Viņa zina visu, viņai Pēterburgā sakari.

Iekodis zobos apak�ējo lūpu, viņ� it kā nogaidīdams brītiņu vaicājo�i klusēja, tad ar vainīga cilvēka balsi sacīja:

� Es pārvaldu viņas me�us. Vai jūs ar viņu pazīstami?

� Jā.

� Garlaicīga. Vai tas nekas, ka es tā runāju?

� Lūdzu!

� Ne sieviete, bet Pilsētas valdes obligāts noteikums. Vai jūs neesat ievērojis, ka cilvēki top arvien garlaicīgāki?

� Cilvēks vispār ir sērīgs radījums, � Samgins filozofiski atteica. Bezbedovs atrada, ka tas esot:

� Glu�i pareizi!

Viņa politiskie jaunumi un pilsētas sīkas tenkas laupīja Samginam ēstgribu. Bet drīzumā viņ� pārliecinājās, ka �is cilvēks par politiku runāja aiz laipnības, uzskatīdams par savu pienā-kurnu pakavēt piedzīvotājam laiku. Reiz pie vakariņu galda viņ� �ar drūmu vaigu stāstīja:

� Maskavā revolucionāri iebruku�i bankā, izkampu�i kādu miljonu naudas, r� Un, smagi tosdams, redzami sapīcis, ar aizsmaku�u rīkli noteica:

� Apnicis līdz kaklam! Visi pļāpā par politiku kā par aiz-gavēņa bliņām.

Samgins neticīgi paskatījās uz viņu un ieraudzīja, ka Bezbedovs, lūpas piepūtis, stūķē pīpē tabaku. Pēc divām trim �ādām sūdzē�anās reizēm Samgins nāca pie slēdziena, ka namatēvs muļķis un arī pats to labi zina, bet ne druskas par savu muļķību nesamulst, drīzāk ar to pat lepojas.

�Muļķis � krieviskā, pla�ā nozīmē; savā muļķībā gan mazliet uzbāzīgs, bet nav bezkauņa un ir diezgan labsirdīgs,� Sani-gins novērtēja un gandrīz ik dienas pārliecinājās, ka novērtējis pareizi.

Reiz pie pusdienām, pierijies gar�īgas barības un iekampis da�as glāzītes uz kadiķogām nostādināta degvīna, sasarcis, aizpīpējis vācu pīpi, Bezbedovs piepe�i nikni ierēcās:

� Idiotisks laiks, kaut viņu velns pārāvis! � Uzpliķejis ar delnām sev pa ausīm, viņ� noskurināja pinkaino galvu. Samgins mierīgi gaidīja atkal kādu politisku jaunumu, bet Bezbedovs sāka sa�utis runāt:

� Tagad jau marts, bet, paskat, kas notiek, ko?

� Par ko jūs runājat?

� Ta�u par laiku! Mani balo�i glu�i aptaukoju�ies, � viņ� gārdza, ar burkāna krāsas pirkstu parādīdams uz griestiem. � Labākais pulks visā pilsētā, divi reizes godalgas ņēma, maskavie�iem degunos ierīvēju. Te pilsētā ir tāds nelietis Bļi-novs, krodzinieks, mans ienaidnieks, � no�āva manu Ķerubu, labāko turmani visā Krievijā, � gan viņ�, slepkava, dabūs tas skrotis sev purnā ...

Samgins redzēja, ka saimnieka ģīmis pieplūda asinīm, acu baltumi izvalbījās, sarkanie pirksti nikni vīstīja salveti, un viņam ienāca prātā, ka tas var beigties ar dzērāju trakuma lēkmi vai pat ar trieku. Izlikdamies ieinteresēts, viņ� ievaicājās:

� Vai tā ir ļoti aizraujo�a nodarbo�anās?

Bezbedevs aizrijās ar kādu lamu vārdu, ar trīco�u roku ielēja glāzē sev kvasu, diviem guldzieniem izdzēra un kopā ar elpas pūtienu izgrūda:

� Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti!

Tad pietrūkās no galda, kā grasīdamies kaut kur iet, bet apstājās pie loga starp puķēm, noslaucīja salvetē seju, nosvieda salveti uz grīdas un, rokas plati plātīdams, aizsmacis nogārdza:

� Neizsakāmil

Izplestās rokas kā spārnus vicinādams, acis aizvēris, galvu purinādams, viņ� burk�ķēja:

� Saprotiet: debesisl Dzi|ums, zils dzidrums, skaidrība! Un saule! Un, palūk, es... Nu, kas es tāds esmu? Niecība, koka bluķis! Un, lūk, es izlai�u balo�us. Lido, grie�as � arvien augstāk, augstāk, balti uz zilgmāja. Un mana no�ēlojamā dvēsele lido tiem līdz, � vai saprotat? Visa dvēsele! Bet viņi � es tikko vairs tos saredzu. Pārņem tāds saspīlējums... tāds kā ģībonis. Un bailes: ja nu vairs neatgrie�as? Bet � vai saprotat � gribas, lai neatgrieztos, vai saprotat?

Bezbedova lielais, |uvenais ķermenis trīcēja, kā kad viņ� nedzirdami smietos, ģīmis mīksti izblīda, pēc tam it kā kusa, bet viņa pusapreibu�ajās acīs Samgins tie�ām saskatīja ir baiļo�anās, ir prieku. Ievērojis Bezbedovā smieklīgo un muļķīgo, viņ� sāka sajust pret to simpātijās. Piekusis rokas vicināt, aizelsies un aizsmacis, Bezbedovs atkrita krēslā un, liedams kvasu glāzei garām, penterēja:

� Lielisks moments! Un godīga nodarbība, � nevienu netraucē, nav ne no viena atkarīga ... Bet pie joda visas blēņas! Lūdzu � iedzersim!

Saskandinot ar viņu glāzītes, Samgins nodomāja:

�Tas ir gadījums, kad muļķība paceļas līdz poēzijai.�

Bezbedovs ielēja degvīnu no glāzītes kvasa glāzē un runāja tālāk. Tagad viņ� bija vēl vairāk izspūris, nometa �aketi, atpogāja gai�zilā satina krekla apkakli, vēdināja ar salveti, un matu pelēcīgas pinkas viņam uz galvas jocīgi kustējās. Bija patīkami, ka Bezbedovu var tik viegli saprast un ka pret viņu nevajadzēja uzmanīties, � viņ� bija Viss atklāti redzams, nekad nekā neizpra�ņāja, � kā to mēdza darīt viņa pārlieku interesantā �krust-māmiņa�, kuru, kā liekas, tas ne visai labi ieredzēja. Sājā vakarā Samgins, dodamies uz dusu, paspieda Bezbedova roku sevi�ķi cie�i un nodomāja pat, ka ir izturējies pret mājas saimnieku vēsāk, nekā būtu vajadzējis. Bija vajadzējis viņam kaut ko pateikt, izteikt savu līdzjūtību. Protams, ne jau tādēļ, lai veicinātu viņa pļāpību. Viņ� bija vientuļ� un, kā redzams, nelaimīgs pui-sietis. Viņa pļāpā�ana neuzlika nekādu pienākumu.

Bet Bezbedovs nejuta nekādas vajadzības ne pec līdzjūtības, ne pēc uzmundrinā�anas; gandrīz ik vakarus viņ� ar prieku nepiekusdams stāstīja gan par pilsētu, gan par sevi pa�u. Samgins klausījās un gaidīja, kad tas iesāks runāt par Marinu. Kļims nereti atrada viņa stāstu atklātību par pārmērīgu un netīru, un viņam bija liels brīnums, ka, lai gan Bezbedovs sevi netaupīja, tomēr viņa vārdos nebija dzirdama ne mazākā sūdzē�anās vai no�ēlo�anas pieskaņa par neizdevu�os dzīvi. Stāstīdams viņ� nevis izsūdzēja savas vainas, bet runāja par sevi kā par kādu kaimiņu, kas ir gan mazliet apnicis, bet par spīti visiem trūkumiem tomēr lāga cilvēks. Reiz skumīgā, vējainā un lietainā vakarā Bezbedovs ierunājās par savu sievu.

� Balo�u dēļ pazaudēju, � viņ� stāstīja, atspiedis elkoņus uz galda, ielaidis pirkstus izbu�inātajos matos, no kā viņa galva izskatījās kroplīgi liela, bet seja sīciņa. � Krietna sieviete, tas jāatzīst, bet, redziet, viņai bija � �ie sabiedriskie instinkti un viss kas tamlīdzīgs, bet mani tas neapskurbina ...

Vārdus �sabiedriskie instinkti� viņ� izrunāja caur degunu, seju saviebis; pēc tam, salicis rokas aiz pakau�a, īgni ievaicājās:

� Kāda joda dēļ man jāraizējas par to, lai muļķi dzīvotu gudrāk vai nezinkā labāk? Bet gudrinieki iztiks arī bez manis. Jūs, protams, turaties pie citādiem uzskatiem, bet, manuprāt, muļķiem arī tāpat iet diezgan labi. Te nu arī radas mu�u nesaskaņas. Turklāt arī balo�i. Ar vistām viņa, kas zina, butu vēl samierinājusies, bet balo�i! Tie viņai jau ķērās pie sirds. Vispār viņa jutās vīlusies. �ķiet, ka viņai nebiju vis iepaticies es, bet mans vārds � Valentins; laikam gan viņa bija iedomājusies, ka aiz �ā vārda slēpjas kaut kas neikdieni�ķs. Ģimnāziste, salasījusies romānus, dzejoļus... grāmatu sērga un... ta joprojām!

Samgins klausījās ar smaidu. Viņam patika, ka Valentins runāja bez skumjām, kā atminēdamies tālu pagatni, lai gan sieva bija no viņa aizgājusi pagāju�ā gada rudenī.

� Kas zina, viņa nebūtu arī aizgājusi, ja man būtu ienācis prātā viņu ieinteresēt par kaut ko dzīvu � par vistām vai govīm, vai suņiem, vai ko citu! � Bezbedovs prātoja, pēc tam strauji turpināja: � Redz, es ta�u atradu savu es balo�u audzē�anā, atradu tanī to dziesmu, kuru man nolemts nodziedāt. Pati dzīves būtība ta�u meklējama tie�i tādā dziesmā � un lai tā izskanētu no sirds. Pu�kins, �aikovskis, Miklucho-Maklajs, � visi viņi ir dzīvoju�i, lai izsmeltu sevi savā sirds darbā, � vai nav tiesa?

Samgins piekrīto�i pamāja ar galvu un sāka klausīties piesmaku�ajā balsī vērīgāk, uztverdams Bezbedova stāstījumā jaunas notis...

� Jūs valdzina advokatūra, da�u citu kār�u spēle, mani valdzina balo�i! �ķiet, es uz jumta arī nomir�u, � aiz baudījuma aizrausies elpa un � �ļaugs! no�au�os no jumta zemē. � Te Bezbedovs iesmējās miklus, nepatīkami kūsājo�us smieklus. � Bērnībā man bija dotības, � viņ� turpināja, nokratīdams pelnus tējas glāzē, kaut gan uz galda stāvēja pelnu trauks. � Patiesību sakot, man nekādu dotību nebija, tikai māte ar krusttēvu bija man iestāstīju�i: Valentin, tev ir dotības! Protams, tad man bija arī jāparāda �ādi vai tādi triki. No tevis gaida kaut ko neikdieni�ķu, nu tad tev arī jāizdomā, jāsagudro kaut kas, � ko tur var darīt? Cerības jāattaisno.

Viņ� pamirk�ķināja Samginam, un tam gribot negribot bija jānodomā:

�Es neesmu nekad nekā sagudrojis.�

� Mel�anas paradums man piemīt vēl tagad, � sadomāju vien kaut ko pagrūtāk ticamu un paslep�us kādam pa�ukstu; vajag tikai pastāstīt vienam, tālāk tenkas izplatīsies jau pa�as no sevis! Jo neticamākas, jo vieglāk noticēs.

Bezbedovs pavīpsnāja, acis cie�i aizvēris, brīdi klusēja, padomāja un nopūtās.

� Kaut gan mūsu dienās neticamais kļūst parasta lieta. Es samēļoju �o to ne tādēļ, lai sevi vai pasauli pajautrinātu, bet tāpat vien, suns viņu zina kāpēc! Gar� laiks ir uz zemes, ja vislabāko tu vari pārdzīvot uz jumta. Arī skolā es tiku uzskatīts par puiku ar dotībām, � krusttēvs bija mani labi izpu�ķojis. Lai cerības attaisnotu, es �ausmīgi mā�ojos. No piektās klases mani padzina. Iesāku di�oties ar neparastiem uzvalkiem, nēsāju kaut kādas muļķīgas platmales. Jaunkundzēm patika. Biju iedomājies, ka varu teicami spēlēt biljardu, spēlēju piecas stundas dienā, � protams, pavisam vāji. Jāsaka, ka esmu cilvēks pilnīgi bez jebkādām dāvanām.

Pateicis pēdējos vārdus ar redzamu labpatiku, Bezbedovs nopūtās, un viņa seja pazuda tabakas dūmu mākulī. Arī Samgins smēķēja un klusēja, nodomādams, ka laikam gan par ātru ir pasteidzies saskatīt �ajā cilvēkā kaut ko simpātisku.

�Tā vien liekas, ka viņ� tikai tēlo vientiesīti un es esmu kļūdījies.�

�ī kļūdas apziņa radās tūlīt pēc tam, kad Bezbedovs bija ieminējies par dotībām un trikiem. Vispār Bezbedova vārdos glu�i nemanot bija parādījies kaut kas nepatīkams. Samginu it īpa�i mulsināja tas, ka viņ� pats par sevi bija spriedis:

�Es neesmu nekad nekā sagudrojis.�

Doma par kaut jel kādu līdzību ar �o cilvēku bija apvainojo�a.

Samgins caur briļļu stikliem aizdomīgi palūkojās uz plakano, izblīdu�o seju ar porcelānā acu baltumiem un gai�zilām redzokļu .zīlītēm, uz ļengano, biezo apak�lūpu un palsajām spalviņām uz virslūpas zem platā deguna. Vismuļķīgākais ģīmis.

Neganti kūpinādams, Bezbedovs ievaicājās:

� Bet kā jums � vai nav apetites uz jaunkundzēm? Te netālu dzīvo divas mā�eles, ļoti labsirdīgas un jautras, � vai nevēlaties?

Samgins sausi atsacījās, bet tūlīt iedomājās, ka derētu palūkoties, kāds �is dep�a ir sievie�u vidū.

Pēc tam, iedzerot pa malciņam skāba sarkanvīna, viņ� sacīja:

� Es, protams, neticu, kad jūs apgalvojat, ka jums neesot nekādu talantu ...

� Svēta patiesība! � Bezbedovs iesaucās, pacēlis rokas sejas augstumā, kā aizsargādamies vai grasīdamies no sevis kaut ko atgrūst: � Esmu cilvēks bez līdzekļiem, nabags, nevaru ne ar ko palīdzēt � nekam un nevienam! � Sos vārdus viņ� izkliedza, acīm redzot mā�odamies, klauniski savilkdams sejā skopa tirgoņa grimasi.

Samgins uzstājīgi turpināja:

� Ir tomēr ļoti savādi dzirdēt, ka jūs to sakāt it ka ar prieku...

� Ja, protams, ar prieku! � Bezbedovs atsaucas, nejēdzīgi vicinādamies rokām. � Kā lai to jums pasaka? Bet � pie velna...

Acis izbolījis, ar delnu grumbaino pieri berzēdams, viņ� brītiņu skatījās Samginam sejā, un Samgins redzēja, ka viņa biezās lūpas un nosvīdu�ie vaigi tagad atkusa, izplūda gavilējo�a smaidā.

� Es esmu kurlmēms! � viņ� jau lieti�ķi un skaidri noteica.

� Kurlmēmu pie grēku sūdzēs nepiespiedīsi! Jūs saprotat?

� Jūs atzīstaties simulācijā, � Samgins dusmīgi piezīmēja.

� Kādēļ simulācijā? Nē, tā ir mana pārliecība. Jūs esat pārliecināts, ka vajadzīga konstitūcija, revolūcija un vispār � jukas, es_turpretī itin nekā tāda negribu! Negribu! Bet arī plātīties, kāpēc to negribu, � neplātī�os, nevēlos! Es negribu noliegt, ka revolūcija ir derīga, kas zina, pat nepiecie�ama vai nu strādniekiem, vai kam tur! Nepiecie�ama? Nu, tad raujiet vaļā, taisiet revolūciju, bet man viņas nevajag, es dzenā�u balo�us. Kurls un mēms! � Un viņ� pa vēziena galam ieplāja ar plaukstu sev pa platajām, treknajām krūtīm un sāka smieties aizsmaku�iem, kūsājo�iem uzvarētāja smiekliem.

�Ragulops,� Samgins viņu domās nolamāja, saīdzis steidzīgi pārcilādams atmiņā visus iebildumus, kādus būtu iespējams celt pretī Bezbedovam. Bet jau iepriek� bija pilnīgi skaidrs, ka visi iebildumi būtu veltīgi, Bezbedovs ikvienu iebildumu noraidītu, pateiktu tikai: �Nevēlos.�

Ir iespējams, ka viņam piemita spēja negribēt... Samgins tomēr norūca:

� Anarchisms. Tas ir jau vecs.

� Tikpat kā pasaule, � Bezbedovs piekrita pavīpsnādams. � Kā civilizācijā, � viņ� piebilda, pamirk�ķinādams ar porcelānā aci. � Civilizācijā ta�u dzemdē anarchistus. Civilizācijās vadoņi � vai kā viņus tur sauc? � uz cilvēkiem skatās kā uz aunu baru; bet es esmu auns pats sevis dēļ un negribu tikt nokauts civilizācijās labā un izsutināts kaut kādas filozofijas mērcē.

Pāris minu�u noklausījies sen pazīstamajās, pliekanajās frāzēs, Samgins nevil�us izteica vārdus, kurus nebūtu vēlējies skaļi teikt:

� Visspēcīgākais, ko jūs varat pateikt un pateicāt, ir � es negribu!

� Protams, � Bezbedovs piekrita, berzēdams sarkanās, biezās delnas. � Tūksto�i domā, viens � pasaka, � viņ� piemetināja^ zobus atviezis, un atkal nomurmināja kaut ko par jaunkundzēm. Samgins vēl brīdi paklausījās un aizgāja, juzdamies kā saindējies.

Savā kabinetā viņ� iededzināja lampu, iekāpa rīta kurpēs un apsēdās pie galda, nodomājis pastrādāt, bet, paskatījies uz zilajiem vākiem ar biezo �M. P. Zotovas prāvu pret Izdegu ciema zemniekiem�, aizvēra acis un ilgi sēdēja, iegrimdams tumsā, kur �ķita redzams tukls ķermenis ar sapinkāju�os, pelēku galvu un porcelānā acīm un skanēja aizsmaku�i, verdo�i smiekli.

�Riebīgā bestija..,.�

Pēc tam, aizsmēķēdams papirosu, viņ� iegāja neapgaismotajā blakus istabā un, pustumsā staigādams gar diviem nespodri pelēkiem logiem, nodevās pārdomām. Bez �aubām, Bezbedova pļāpās bija kaut kas no Marinas. Arī Alarina stāvēja �ārpus burzmas� � pat tad, kad fiziski atradās to cilvēku vidū, kurus bija ierāvis sevī �ās �burzmas� viesulis. Samgina atmiņā atdzīvojās �Augstās pilsētas meklētāju� sanāksmes aina, � viņu uz �ā pulciņa sanāksmi bija uzaicinājusi Lidija Varavka.

Mājā ar izkārtni �Modes magazina� klusēdami uzmanīgi pulcējas da�ādi ģērbu�ies, bet visi vienlīdz lēnīgi ļaudis, novelk virsdrēbes, salikdami tās uz letes vai sabāzdami tuk�ajos plauktos; pēc tam viņi cits aiz cita nokāpj �etrus pakāpienus lejup lielā, �aurā un garā istabā ar diviem logiem dibenā, kailām sienām, kaktā pie ieejas krāsns un pavards. Pēc visa sprie�ot, tā ir darbnīca. Telpā valda krēsla, no sienām nāk klīstera un drēgnuma smaka. Uz melniem un dzelteniem Vīnes krēsliem nekustīgi un klusi sē� trīs- vai �etri desmiti vīrie�u un sievie�u, viņu sejas gaist krēslā. Da�i ir nolieku�ies, atbalstīdami elkoņus uz ce|iem, bet viens noliecies pat tik tālu uz priek�u, ka nevarēja saprast, kāpēc viņ� nenogā�as knūpu. Izskatījās tā, it kā daudziem būtu noņemtas galvas. Priek�ā starp abiem logiem aiz za|u vaskadrānu apklāta galda sē� Lidija, tieviņa, plakana, balta tērpā, uz sprogainajiem matiem tīkliņ�, uz acīm zilas brilles. Viņai priek�ā lampa ar baltu jumolu, divas stearina sveces un bieza grāmata dzeltenos vākos; Lidijas seja zajgana, jo tajā at-ēnojas vaskadrānas za|ums; briļļu stiklos dreb sve�u ugunis. Lidija liekas izdomāta cilvēkiem par bailēm. Viņas izskatā ir kaut kas teatrāls, atbaido�s. Ielūkodamās grāmatā, galvu gan noliekdama, gan atmezdama, viņa caur degunu �ņākdama lasa:

� �Kas runā, aizrauts garā, to nenozākājiet, jo ne miesa sludina, bet gars. Bet garu nopelt ir nāves grēks. Katrs grēks taps piedots, bet �is � nekad.�

Izņēmusi no grāmatas garu papīra lapu, viņa pietuvina to lampai un klusēdama kustina lūpas. Netālu no viņas kaktā sē� Marina, sakrustojusi rokas uz krūtīm, galvu atliekusi; viņas ko�ā seja ļoti izdevīgi izceļas uz pelnu pelēkās sienas fona._

� Māsa Sofija, iesāc � tēva, dēla un svētā gara varda! � Lidija saka, saritinādama papīru.

Marinai blakām sē� Kormiļicins, rakstnieks, kas raksta par sektantisma jautājumiem, vīrs ar lielu, iesirmu bārdu maigā sievietes sejā; viņa seja vienmēr pau� it kā vientuļas, nelaimīgas atraitnes sēras. Līdzīgumu ar sievieti vēl pastiprina viņa izliektās krūtis.

Samgins nereti bija ar viņu sastapies Maskavā un kādu laiku viņu pat apskaudis, zinot, ka Kormiļicins sasniedzis to mērķi, kas bija kārdinājis arī viņu, Samginu: arī rakstnieks bija savācis lielu kolekciju nelegālu dzeju un atklātņu, cenzūras aizliegtu rakstu; viņ� tika daudzināts arī par to, ka arvien pirmais uzzināja anekdotes no ministru, biskapu, gubernatoru, rakstnieku dzīves un vispār ar īstu tiesas izmeklētāja neatlaidību vāca kopā visu, kas cilvēkus rādīja pliekanus, banalus, muļķīgus, ne�ēlīgus vai noziedzīgus. Klausoties viņa anekdotēs, Samgins ne vienu vien reizi bija sajutis, ka �is cilvēks lepojas ar savām zinā�anām, kā mēdz lepoties zinātnieks pētniēks, bet atstāsta tās vienmēr ar lielu uztraukumu, acīm redzami vēlēdamies no pēdējā atkratīties, iedve�ot to klausītājam.

Pie Lidijas galda piegāja melni ģērbusies pusmū�a sieviete ar mazu galviņu un smailu seju. Paņēmusi rokās dzelteno bībeli, viņa negaidīti zemā, tum�ā balsī svinīgi izsauca:

� Pravie�a Ezaijas grāmata, divdesmit ceturtā noda|a!

Smago bībeli atvērusi, viņa iebāza tanī savu aso degunu, ie�aukstējās grāmatas lapas, �augstās pilsētas meklētāji� sakustējās, atskanēja krēslu �īkstē�ana, kāju �vīkoņa, apspiesta klepo�ana, � sieviete, papurinājusi ar melnu lakatiņu apsieto galvu, svinīgi un atriebīgi lasīja:

� �Redzi, tas kungs zemi dara tuk�u un to izposta, un pārvēr� viņas vaigu, un izklīdina viņas iedzīvotājus.�

Kaktā pie pavarda kāds dobji kaut ko iedūcās.

� �Postīt to zemi izpostīs un laupīt viņu izlaupīs,� � ar jo lielāku spēku un vēl atriebīgāk lasīja sieviete.

� �Zeme tvīkst un nīkst� ...

Troksnis pie krāsns kļuva skaļāks; Marina, pieliekusies pie Lidijas, viņai kaut ko pateica; tad Lidija, piedauzīdama ar atslēgu pa galdu, dusmīgi uzsauca:

� Klusāk!

Starp krēslu rindām tuvojās vīrietis, skaļi un uzstājīgi runādams:

� Bet es nikā nivaru saprast! No sākuma � dara tuk�u, pēc tam � pārvēr� vaigu ... Un viss tas, niņcmiet ļaunā! � ir zināma lieta: zeme vaimanā saimniecības līdzekļu iznīcinā�anas dēļ...

Vīrietis bija neliela auguma, tieviņ�, ģērbies kamzolī, spo�i nospodrinātiem zābakiem kājās; virs zemās pieres stāvus saslēju�ies melni, īsi apcirpti mati, noskūtā, apaļā sejā sabozu�ās �ai sejai pārāk lielās ūsas; viņ� runāja skaļi un tiepīgi:

� Un nekādi nivaru saprast, kas pieļauj pūliņu izlaupī�anu un kāpēc cars atsakās valdīt tautu...

Nedabiski uz priek�u sagumu�ais cilvēks atliecās, piecēlās kājās un, izstiepis savu garo roku, satvēra melnmati aiz pleca,� tas nikni iekliedzās:

� Ko jūs ķerstāties!

� �eit ir sanāku�i cilvēki...

� Es redzu, ka cilvēki.

� Parunāties par ko citu, nevis par to, ko tu runa, bral...

� Kā tā � par. citu?

Kāds iesmējās, ļaudis pikti kurnēja. Lidija kratīja vāji tink�ķo�u zvaniņu. Melnmataino spītnieku apturēju�ais vīrs paskatījās uz kaktu Marinā, � viņa sēdēja vēl arvien tikpat nekustīgi.

�Elka tēls,� Samgins nodomāja.

Priek�ējā rindā pacēlās kāda sieviete un �irgtā balsī uzsauca:

� Tas ir Lukins, policijas skrīveris; viņ� tī�i izliekas, ūsas viņam pielipinātas ...

� Izvediet viņu! � histēriski iespiedzās Lidija.

Samginam �ķita, ka Marinas acis smejas. Viņ� ievēroja, ka daudzi vīrie�i un sievietes skatījās uz Marinu, acis neatraudami, padevīgi, pat it kā ar sajūsmu. Vīrie�us varēja savaldzināt viņas di�enums un skaistums, bet ar ko viņa savaldzināja sievietes? Vai tie�ām �e viņa uzstājās sludinātājas lomā? Samgins nepacietīgi gaidīja. Drēgnuma smaka kļuva siltāka, smagāka. Vīrietis, kas bija izvedis policijas skrīveri, atgrie�as, piegaja pie galda, noliecās pār to, sacīdams kaut ko Lidijai. Viņa apstiprino�i māja ar galvu, un �ķita, ka no viņas brillēm dzirkstītu zilas uguntiņas...

� Labi, brāli Zacharij, � viņa sacīja. Zacharijs izstiepās taisns, � viņ� bija gara auguma, �auriem pleciem, mazliet kumpu muguru; seja bija nekustīga, ļoti bala, ar kuplu, melnu bārdu.

� Brāli Vasilij! � Lidija pasauca.

No krēslas iz�āvās un teciņus devās uz galdu vīrelis ar pliku pauri un rūsganu, �ķidru bārdiņu; viņ� vilka sev līdz sievieti ar rūtainiem brun�iem, sarkanu jaku un raibu lakatiņu uz pleciem.

� Nāc, nāc, nebaidies! � viņ� skubināja, raustīdams sievietes roku, lai gan tā gāja tikpat �igli kā viņ� pats. � Lūk, �e, brāļi un māsas, te mums jauniņa! � viņ� mētāja pa labi un kreisi �vīksto�us, karstus vārdus. � Miesas kaislību mocekle, ai, cik ļoti! Lūk, �e, viņa pastāstīs sāpju stāstu, cik tālu mus noved miesa, �ī rotaļlietiņa sātana rokās ...

Pievedis sievieti pie galda, viņ� padraudēja tai ar pirkstu:

� Tad nu, Taīsa, izstāsti godīgi visu tā, kā bija, nekaunies; �eit ļaudis grib dievam kalpot, bet dieva priek�ā kauna nav!

Viņ� atrāvās sāņus, seja viņam uztraukti un līksmi raustījās, viņ� vēcināja ar rokām, mīdījās kājām, it kā grasītos dejot, viņa svārku sterbeles plivinājās kā zoss spārni un sausā balstiņa aizgūtnēm tark�ķēja:

� Te, brāļi un māsas, atklāsies tāds...

Neatrazdams raksturīgu vārdu, viņ� uzsauca:

� Nu, sāc, runā, Taīsa ...

Sieviete stāvēja, atspiedusies ar vienu roku uz galda, ar otru glaudīdama zodu un kaklu, raustīdama īsiņu, resnu matpīni; seja viņai bija melnīgsnēja, patukla, meiteriīga, acis apaļas kā kaķim, lūpu līnijas skarbas. Viņa pagrie�as ar muguru pret I idiju, aizlikusi rokas aiz muguras, atspiedās ar tam pie galda malas, � likās, ka viņa krīt. Krūtis un vēders bija izriezti izaicino�i uz priek�u, un Samgins ievēroja, ka �ai viņas pozā �ķita kaut kas tī�i nedabisks, saspīlēts, neērts.

� Mans tēvs bija stūresvīrs uz Volgas! � viņa iesaucās, un �is skarbais kliedziens laikam gan viņu pa�u apmulsināja, � viņa aizvēra acis un sāka runāt ātri un neskaidri.

� Nevar nekā dzirdēt, � stingri aizrādīja smaildegune māsa Sofija, bet kustīgais brālis Vasilijs skumīgi iesaucās:

� Ai Taīsa, tu bojā lietu! Tu bojā!

Kormiļicins piecēlās un uzmanīgi nolika Taīsai priek�ā krēslu, � viņa satvēra abām rokām krēsla atzveltni un ar galvas kustību atsvieda matpīni aiz pleca.

� Divpadsmitā mū�a gadā pamāte nodeva mani klosterī mācīties rokdarbus un grāmatu, � viņa gausi un skaļi iesāka. � Pēc agrākās dzērāju dzīves mājā man klosterī likās jauki, un es tur nodzīvoju pieci gadi.

Viņas melnīgsnējā seja kļuva nekustīga, kustējās vienīgi glītās mutes bērni�ķīgi pilnīgās lūpas. Viņa runāja nikni, aizlauztā balsī, ar nejau�iem izkliedzieniem. Viņas pirksti drud�aini stumdījās pa krēsla atzveltnes loku, augums saslējās taisns, it kā viņa augtu lielāka.

� Līgavainis bija neizskatīgs, rudiem matiem, tāds... uzmācīgs ... neķītrs cūka! � viņa pēk�ņi izkliedza.

� Are, āre, � nu tas nāk! � ar redzamu sajūsmu un sald-kairi sauca brālis Vasilijs.

Visi pārējie sēdēja mierīgi un klusi. Samginam jau likās, ka arī no viņa kaimiņiem izplūst lipīga mikluma smaka. Uzbudino�ā garlaicība, kādu viņ� bija sajutis pirms Taīsas stāsta, tomēr bija izzudusi. Viņam ienāca prātā, ka �ī sieviete atgādina Duņa�u: tāds pats stingrs un tvirts augums, tāda pati maza, glīta mute. Pametis skatienu uz Marinu, viņ� ieraudzīja, ka rakstnieks tai kaut ko �ukst, bet viņa sē� vienmēr vēl tikpat ceļa un di�ena.

�īsts elka tēls,� viņ� atkal nodomāja, sa�utis par to, ka nevar uzminēt Marinas nostāju pret visu, kas �e notika.

� Drīz pēc kāzām viņ� sāka mani pierunāt: �Ja saimnieks

palūdz, tad neliedzies viņam, es ļaunā neņem�u, bet mūsu dzīvei tas nāks par labu,� � Taisa stāstīja, nevis sūdzēdamās, bet drīzāk ļauni zobodamās. � Bet uzmācās man viņi abi divi, � ir saimnieks, ir viņa znots. Nu, ko? � viņa atkal iekliedzās, galvu atmezdama, un viņas kaķa acis nikni iekvēlojās: � Ar saimnieku es vāļājos pēc vīra pavēles, bet ar viņa znotu vīram par spīti...

� Ehē-ē! � ņirdzīgi atskanēja istabas pustumsā, ļaudis iedūcās, sakustējās. Lidija piecēlās, pavicinādama rokā atslēgu, melnbārdainais Zacharijs devās uz izsauciena pusi un no�ņācās, lai ievēro klusumu. Samginam likās, ka Marina smaida. Bet nedro�ie �uksti istabā jau izgaisa Taīsas brēkulīgās, jau gandrīz histēriskās valodas a�ajā straumē.

� Ar �o � ar znotu tad mani arī pieķēra viņa sieva, saimnieka meita, dārzā lapenē. Sātani, � pa�i paņēmu�i manu kaunu, pa�i norunāja mani ar kaunu sodīt.

Viņai aizrāvās elpa, un viņa apklusa, stumdīdama krēslu un dauzīdama kājām grīdu; acis viņai fosforiski spīdēja, pāris rei�u viņa pavēra muti, bet, kā redzams, nespēja izteikt ne vārda, tikai raustīja galvu, atmezdama to tik tālu atpakaļ, ka kad neredzama dūre dotu tai sitienus pa pazodi. Pēc tam saņēmusies viņa turpināja aizsmaku�ā balsī, sēkdama, it ka caur zobiem.

� Aizveda mani uz me�u, noģērba pliku, pieseja rokas un kājas pie bērza līdzās skudru pūznim, nozieda visu miesu ar sīrupu un pa�i visi trīs � vīrs un saimnieks ar znotu � nosēstas man pretī, dzer sīvo, pīpē tabaciņu, ņirgājas par manu kailumu, ak vai, necilvēki! Bet lapsenes un bites mani dzeļ, skudras un mu�as kņudina, sūc manas asinis, dzer asaras. Skudras, tās � iedomājieties vien! � viņas ta�u nāsīs un visur lien iek�ā, bet es jau nevaru pat kāju saspiest cie�āk kopa, tas piesietas tā, ka nesa�miegsi, � redz, kā!

Netāl no Samgina kāds paklusi ieteicās:

� О bezkauņa ...

Samgins redzēja, ka Taīsas pirksti kļuvu�i balti, bez asins lāsītes, bet seja nedabiski izstiepusies. Istabā valdīja dziļ� klusums, it kā visi būtu aizmigu�i; negribējās skatīties ne uz vienu, izņemot �o sievieti, kaut gan klausīties viņas stāstā bija pretīgi, svelpjo�ie vārdi radīja riebuma sajūtu.

� No sākuma es raudāju klusītēm, negribējās savus ļaundarus priecināt; bet kā iesāka mūd�i pa seju, pa acīm tekalēt... Tika �ēl acu. �Pataisīs,� domāju, �mani uz visu mū�u aklu!� Tad es sāku kliegt, gaudodama, brēkdama uz visu pa-206

sauli, uz cilvēkiem, uz dievu, uz sargātājiem eņģeļiem, � es vaimanāju, bet mani ko�, dedzina iek�as, kņudina, dzer manas asaras... dzer asaras. Ne aiz sāpēm es kliedzu, ne aiz kauna, � kāds gan tur kauns no tādiem? Viņi tik smejas pilnā kaklā. Es kliedzu aiz apvainojuma: kā var cilvēku mocīt? Pa�i iedzinu�i mani nece|os un nu moca ... Tā iebrēcos, ka ir pati nezinu, kā paliku dzīva. Nu, te nu arī mans vīriņ� sāka kliegt, metās klāt mani atraisīt, piedzēries. Bet es � kā ugunīgā mākonī...

Taīsa sagrīļojās, melnbārdis īstā laikā viņu pieturēja, apsēdināja uz krēsla. Viņa noslaucīja muti ar savu matpīni, smagi un skaļi nopūtās un atvairījās rokām no melnbār�a.

� Viņi to piekāva, � Taīsa turpināja, noglaudījusi vaigus, skatīdamās plaukstas, krampjaini smaidīdama. � Uz rīta pusi viņ� man saka:_ �Piedod, viņi ir neģēļi, bet, ja nepiedosi, � tai pa�ā bērzā pakār�os.� � �Nē,� es saku, �to koku nav brīv apgānīt, neuzdro�inies, tu Jūdas, es pie tā koka mokas izcietu. Un nevienam, ne tev, ne visai pasaulei, ne dievam savu apvainojumu nekad nepiedo�u. Ai, kā nepiedo�u, nemū�am ne!� Septiņpadsmit mēne�u viņ� plijās man virsū, lūkoja pierunāt, tad sāka �ūpot, pēc tam � ziemu pārsala ...

Atviegloti uzelpojusi, viņa skaļi un cieti noteica:

� Izlaida garu.

Ļaudis nekustējās, klusēja. Klusums ilga varbūt da�as sekundes, k|ūdams ar katru sekundi blīvāks un smagāks.

Tad brālis Vasilijs pietrūkās kājās un, rokas mētādams, ietark-�ķējās:

� Vai dzirdējāt, brāļi un māsas? Viņa nesūdzēja grēkus, viņa deva mācību! Mēs visi �eit esam miesas melnās uguns, sātana dva�as apversmoti, visi izmocīti...

Lidija atkal piecēlās un, ar atslēgu klaudzinādama, uzacis dusmīgi saraukusi, skarbā balsī sacīja:

� Pagaidiet, brāli Vasilij! Māsas un brāļi, � �ī nelaimīgā sieviete ir mūsu vidū nejau�a gadījuma pēc, � brālis Vasilijs netika brīdinājis, par ko viņa runās.

Arī Taīsa piecēlās, tomēr sagrīļojusies at�ļuka atpakaļ uz krēsla, bet no tā mīksti nogāzās uz grīdas. Da�as balsis paklusu iesaucās, daudzi �augstās pilsētas meklētāji� piecēlās no krēsliem; Zacharijs, saliecies taisnā leņķī, viegli kā spilvenu paņēma Taīsu uz rokām un nesa uz durvīm; viņam pretī atskanēja izsauciens:

� Bet ko �ī blēņojas? Lai nepadodas velniem!

Pie Lidijas nāca vīrie�i un sievietes, zemu klanījās viņai un skūpstīja roku. Viņa, plecus raustīdama, paklusi tiem kaut ko teica, vaigi un ausis viņai bija nosarku�i. Marina, kaktā stāvēdama, klausījās Kormiļicinā, viņ�, mīņādamies no vienas kājas uz otras, spēlējās ar papirosu etviju. Samgins pieiedams dzirdēja viņa lēnīgos, nedro�os vārdus:

� Sektantisms agrarajos nemieros gandrīz nemaz nepiedalās.

� To es nezinu, � Marina atteica. � Vai jūs vēlaties smēķēt? Tagad, es domāju, to var. Vai esat pazīstami?

� Esam sastapu�ies, � Samgins atgādināja. Literāts paraudzījās viņam sejā, pēc tam uz kājām un piekrita: � Ak, jā, ka tad! � pēc tam, aizdedzinādams pie sērkociņa papirosu un, kā redzams, bīdamies aizdedzināt sev bārdu, turpināja:

� Es to saprotu tā, ka viss tas stāv uz vienas līnijas ar chlistiem.

� Chlistus ir izdomāju�i popi, tādas sektas nav, � Marina vienaldzīgi atbildēja un laipni, līdzjūtīgi ievaicājās Lidijai: � Tev �oreiz lāgā neizdevās?

� Sis... Terentjevs! � Lidija dusmīgi at�ukstēja, pie tam kādu vārdu noklusēdama. � Vienmēr viņ� izgudro kaut ko negaidītu un netīru.

� Nelietis, � Marina lēnprātīgi noteica un tikpat rātni un mīlīgi piebilda:

� Neģēlis.

� Bet kāda �ausmīga sieviete!

� Nesimpātiskā, � Marina piekrita, demonstrativi atgaiņādama papirosa dūmus, � literāts atvainojās un noslēpa papirosu aiz muguras.

Lidija nopūzdamās piezīmēja:

� Bet stāstīt viņa izstāstīja labi.

� Par drausmām vienmēr labi stāsta, � Marina kūtri noteica, apņēmusi Lidiju ap pleciem un vezdama uz durvīm.

� Tas ļoti pareizi! � Kormiļicins apstiprināja un izteica no�ēlu, ka daiļliteratūra nepieskaroties sektantu kustībai, apejot to ar līkumu.

� Nav vis glu�i apgāju�i, da�i pieskaras, � Marina atbildēja, vārdu �pieskaras� izrunādama ar atklātu ironiju, un Samginam �ķita, ka viss, ko viņa saka, ir līdz pēdējam sīkumam aprēķināts un apsvērts. Kormi|icinam viņa rāda, ka �ai garā nabago sapulcē viņa ir tikai tāda pati vie�ņa kā viņ� viesis. Kamēr rakstnieks un Lidija veikala telpās ģērbās, viņa pateica Samginam, ka aizvedī�ot to līdz mājām, pēc tam sa�ukstējās

par kaut ko ar Zachariju, � tas pakalpīgi palocījās viņas priek�ā ...

Uz ielas viņa pavēlēja ku�ierim:

� Brauc man nopakaļ!

�Bija jāsaka: mums,� Samgins klusībā iebilda. Gāja kājām. Marina sacīja:

� Man nepatīk �is sacerētājs. Visur bā� savu degunu, visu zina, bet neko nejēdz. Raksta savus rakstiņus kokainā valodā. Mans laulātais bija lētticīgs, aiz sirds siltuma draudzējās ar kuru katru ... Nu, ko tu teiksi par �augstās pilsētas meklētājiem�?

Samgins atrunājās, ka neesot nekā sapratis.

� Jā, izskatās diezgan miglaini. Lasa un klausās pravie�us, � kuri baigāki. Kasās. Savas dvēseles kasa. Daudziem dvēsele dzīvo 'padusēs. � Un pasmīnējusi viņa ciniski piezīmēja, piegrūzdama Kļimam ar elkoni:

� Bet sievie�iem daudz zemāk.

Samgins saviebies atbildēja, ka saprotot Marinu arvien mazāk.

� Bet vai Lidiju saprati?

� Protams, ka ne. Grūti saprast, kā fantasta un �igānietes meita, deģenerātā mui�nieka sieva varēja izvērsties par svētuli pēc angļu parauga.

� Skat, cik tu to sirdīgi! � Marina jautri sacīja. � Vai tādas vien metamorfozas notiek, mīļais draugs? Palūk, Ļevs Tichomirovs cītīgi vien veicināja papiņa slepkavību, bet pēc tam nogaudās dēliņam, ka tas noticis aiz jaunības maldiem, un dēliņ� uzdāvināja viņam zelta tintnīcu. To man Lidija pastāstīja.

Pavadījusi Kļimu līdz viņa dzīvoklim, Marina bija ienākusi pie Bezbedova padzert tēju. Radinieks luncinājās ap viņu ar vētrainu un godbijīgu sajūsmu kā savā saimniecē iemīlējies kalps, kas jūtas laimīgs, ka tā viņu apmeklējusi. �ai sajūsmā Samgins nomanīja kaut ko neīstu, bet Marina par krustdēlu labsirdīgi zobojās, un Kļimam likās visai dīvaini, ka tā, būdama tik gudra sieviete, neredz radinieka liekulību. Vēlēdamās paraudzīties, kā Samgins iekārtojies, viņa apstaigāja istabas un atzina:

� Nu, nekas. Viss ir, trūkst tikai sievie�u cilvēka. Vai Valentins netraucē?

� Ne druskas.

� Tas labi. Bet, ja traucē, tad pasaki, � es viņu nodrūk-stē�u. Vai stipri garlaikojies?

Viņas laipnie un gadīgie jautājumi Samginu patīkami aiz-

14 __ Maksims Gorkijs � Raksti, XX 209

kustināja, un viņ� atbildēja, ka, lai gan negarlaikojoties, tomēr neesot jaunajā mājoklī vēl iedzīvojies.

� Nu, protams, � Marina sacīja, pamādama ar galvu.

� Esi ilgi nodzīvojis iekārtā, kur viss bija pierasts, kur apkārtni tu vairs nemaz neievēroji, bet tagad visas lietas ir kļuvu�as redzamas, bā�as acīs, prasa: kā tu mūs kuro nostādīsi?

� Vai tas jāsaprot alegoriski? � viņ� jautāja smaidīdams.

� Kā nu gribi, � viņa atbildēja tāpat ar smaidu.

Marinas mierīgā seja, pa�apzinīgā valoda viegli attālināja un izgaisināja visu to, ko Samgins bija redzējis un dzirdējis pirms stundas.

� Visur, mans draugs, ir krēslība un �aurība, � viņa nopūtās, bet tūdaļ piebilda:

� Vienīgi sevī pa�ā ir gaisma un pla�ums.

Te Samgins bija tai pasūrojies: dzīve esot pārak bagāta tādām epizodēm kā Taīsas stāsts, kā viņa tikusi spīdzināta; katra no tām iespie�as dvēselē un atmiņā, uzbudina ...

� Tie ir jautājumi, uz kuriem nav citu atbil�u kā tikai no grāmatām, � Marina bija pavir�i nobeigusi viņa teikumu.

� Bet tu labāk atsakies no jautājumiem, noklusē jautājumus, � viņa deva padomu, piemiegtām acīm smīnēdama. � Jūs, inteliģenti, esat paradu�i izpu�ķoties ar jautājumiem, lai cits pret citu padi�otos; jūs sacen�aties par sare�ģītību: kur� par kuru sare�ģītāks? Un cits citu tikai mulsināt. Jautājumi tiek atrisināti nevis ar prātu, bet ar gribu ... Fran�i, lūk, mācas lidot pa gaisu, un tas ir labi! Bet iz�ķiro�ā tur ir griba, prats tikai palīdz. Un arī pa zemi brīvi staigāt vienīgi griba iemāca. � Viņa klusi iesmējās, turpinādama: � Es �īs lielmocekles jautājumu iz�ķirtu glu�i vienkār�i: aizsūtītu viņu kādā attalaka klosterī, tālāk no ļaudīm un kur stingrāks reglaments.

� Bargi, bet taisnīgi, � Samgins piekrita un, atcerējies māsas Sofijas atriebīgo balsi, apvaicājās, kas viņa tāda.

� Mākslīgu minerālūdeņu fabrikanta meita. Bija apvainota visai tum�ā lietā: uz viņu krita aizdomas, ka noindējusi vīru un vīratēvu. Aptuveni gadu nosēdēja cietumā, bet tika attaisnota, � noindētājs, izrādījās, bijis viņas vīra brālis, dzērājs.

Pie Samgina rakstāmgalda sēdēdama, viņa iesāka stāstīt vēl kādu atgadījumu, � arī tikpat tum�u. Samgins, ar patiku viņā noskatīdamies, klausījās tomēr nevērīgi un bija ļoti nepatīkami pārsteigts, kad Marina uzceldamās saimnieciski sacīja:

� Maksājuma termiņ� jūnijā, tātad līdz tam laikam tu nopirksi �os vekse|us Lidijas Muromskas vārdā. Vai ja? Nu, un tagad atvadīsimies, es rīt aizceļoju uz nedēļu pusotras.

Kad Samgins bija noliecies noskūpstīt viņas roku, Marina bija nomutējusi viņu uz pieres, bet pēc tam, uzsizdama viņam uz pleca, noteikusi glu�i kā sieva vīram:

� Negarlaikojies!

Viņas lūpas bija tā sevi�ķi maigi kvēlas, un to pieskārienu pieres āda ilgi sajuta ...

Visu to atminoties, Samgins lēnām staigāja pa istabu un neganti smēķēja. Logos spo�i spīdēja mēness, uz ielas turējās atkusnis, pa telegrāfā vadu nevienādos atstatumos cits no cita slīdēja lieli, zeltaini pilieni, kas, aizslīdēju�i līdz kādam neredzamam punktam, tur notrūka un krita zemē. Samgins ilgi bez domām tos vēroja, saskaitīja �etrdesmit pilienu un nezinkam pārmeta:

�Vienmēr vienā un tai pa�ā vietā.�

Viņ� iegāja guļamistabā, noģērbās, apgulās, aizmirsdams nodzēst lampu, un, puszviļu kā slimnieks gulēdams, cie�i skatījās uz uguns zelta asmeni, domādams par to, ka Marinai taisnība, runājot par prāta izlaidību.

�Literātu un publicistu izaudzinātā �kritiski domājo�ā personība� ir savu lomu jau izspēlējusi, pārgatavojusies, novecojusi. Viņas doma visu apskapstina, apklāj ar kriticisma vienmuļo rūsu. No pavisam konkrētiem faktiem kritika neatvasina vis tie�us, bet gan utopiskus slēdzienus, kā, piemēram, hipotēzi par sociālo, tas ir, pēc būtības sociālistisko revolūciju Krievijā, � tādu pusme�oņu zemē, kādi ir, piemēram, �ie �augstās pilsētas meklētāji�.�

Bet, nosaucis cilvēkus par pusme�oņiem, viņ� sev pārmeta:

�Es nolūkojos uz cilvēkiem ar pārāk lielām prasībām un nevēsturiski. Nepietiekami vēsturiska sprie�ana ir inteliģences kopīgā kaite. Inteliģenti runā un raksta par vēsturi, to neizjuzdami.�

Pēc tam viņ� domāja par to, ka izturas nepareizi pret Du-ņa�u, nenovērtē diezgan augsti tās vienkār�ību. Ir bēdīgi, ka viņ� nevar ar sievieti aizmirsties, nevar nokratīt �o savu spēju pastāvīgi vērot ir sievieti, ir sevi. Kāds no fran�u rakstniekiem ir rūgti sūdzējies par pārmērīgām profesionālās analizēs tieksmēm ... Kur�? Neatcerējies rakstnieka vārdu, Samgins aizmiga.

Marina neatgriezās nedēļas trīs. Veikalā viņas vietā tirgojās melnbārdainais Zacharijs, nerunīgs vīrs ar nedzīvu, blāvu seju; viņa tum�ās acis raudzījās skumīgi, atbildes uz jautājumiem bija īsas un klusas, biezie, kuplie mati caurausti ar pāragra sirmuma pavedieniem. Samginam likās, ka Zacharijam ir ļoti liela līdzība ar pārģērbu�os mūku un ka viņ� ir par daudz gļēvs un bālasinīgs, lai varētu Marinai kalpot par mīļāko.

�Tikai kalpot. Dro�i vien arī vīrs viņai kalpoja.�

Te viņam pavīdēja doma, ka Marina varbūt piespiedīs arī viņu kalpot tai ne tikai kā juristam vien; bet �o domu viņ� tūlīt atmeta, nespēdams iedomāties sevi par Marinas mīļāko. Modinādama viņā jau gadu un pieredzes pietiekami atvēsināta vīrie�a interesi, viņa nemodināja seksuālās emocijas. Viņ� nejuta arī dziļākas simpātijās pret Marinu, tomēr gandrīz pēc katras satik�anās juta, ka viņa ieinteresē to arvien vairak un ka viņai piemīt kāda dīvaina vara; pievilkdama un atgrūzdama �ī vara modināja neskaidras cerības uz kādu neikdieni�ķu atklājumu.

Bet galu galā viņ� bija apmierināts, ka sastapies ar �o sievieti un ka Marina kaut cik tomēr atrāva viņu no pastāvīgās urb�anās sevī; bija apmierināts arī par to, ka iekārtojies diezgan ērti un neatkarīgi un var atpūsties no visa pārdzīvotā. Un arvien bie�āk viņam �ķita, ka tie�i �inī savas dzīves klusaja joma viņ� atrodas kāda svarīga atklājuma priek�ā, kas izdziedinās viņu no iek�ējām neskaidrībām un palīdzēs nostaties uz stingra pamata.

Marinai pārbraucot, Samgins sagaidīja viņu ar tādu prieku, kas viņam pa�am lika pabrīnīties.

Viņa �ķita ļoti nogurusi, zem acīm bija nogulu�as ēnas, padarot acis vēl dziļākas un vēl daiļākas. Bija redzams, ka viņa ir pilna kāda satraukuma, � viņas sulīgajā balsī bija radusies kāda jauna, dzedra pieskaņa, asāk un zobgalīgāk smīnēja viņas acis.

� Nu, kādus jaunumus tev pastāstīt? � viņa jautāja, smīkņādama un nolaizīdama ar mēles galiņu lūpas. � Tu jau no avīzēm zināsi, ka virsroku gūst kadetiņi, tātad priecājies un līksmojies! Valsts domē iesēdīsies tavi kolēģi advokāti. Tverā arī ir gubernatoru no�āvu�i, � vai lasīji? Dzirdēju, ka esot dots rīkojums zemnieku deputacijas pie cara nepielaist. Durnovo ir devis mājienu gubernatoriem, lai pārāk daudz ne�autu. Kas vēl bija? Redzējos ar kādu biskapu; viņ� nesen sarunājies ar caru un saka, ka cars esot vismierīgākais cilvēks Krievijā. Biskaps to .sacīja ar nopūtām un sērām ...

Marina sadrūmusi brītiņu nogrima domās, tad palūdza:

� Dod papirosu!

Aizsmēķējusi, dūmus ar mutautiņu prom vēdinādama, acis piemiegusi, viņa no jauna ierunājās: � . ...../�

� Stipri sakustēju�ies ir vecticībnieki. Tā rādās, ka mums būs. divējas baznīcas: viena ries, otra gaudos līdz! Neapdāvināti ļaudis mēs esam reliģiskajā domā�anā, un arī mūsu baznīca bez talanta ... �' �

Samgins uzmanīgi piezīmēja: .� *�

� Es nesaprotu, kāpēc tevi, tik ra�enu un skaistu, �ie jautājumi interesē...

� Tu laikam gan domā, ka reliģija ir diloņslimnieku darī-. �ana? Tad tu vāji domā. Tie�i vesela miesa prasa pēc svētuma. Grieķi to ir ļoti labi sapratu�i.

Iemetusi papirosu ūdenstrauciņā, seju nīgri raukdama, viņa turpināja:

� Manuprāt, reliģija ir sievie�u darī�ana. Visās reliģijās dievdzemdētāja ir bijusi sieviete. Jā. Bet pēc tam kaut kā ir gadījies, ka gandrīz visas reliģijas ir atzinu�as sievieti par grēka avotu, ir viņu nogānīju�as, pazemoju�as, bet pareizticība pat bērnu dzemdē�anu uzskata par ne�ķīstību un dzemdētāju izslēdz uz pusotra mēne�a no baznīcas. Vai tu esi kādreiz padomājis, kāpēc tas tā?

� Nē, � Samgins atteica un sāka stāstīt par Makarovu. Marina, ieņēmusi mutē madeiru, ilgi skaloja ar to muti, pēc tam, izspļāvusi vīnu skalojamā traukā, atvainojās:

� Piedod, jau otru dienu mutē dzelzs gar�a.

Noslaucījusi lakatiņā lūpas un nicīgi ar to vēdinādamās, tur-* pinaja:

� Feminisms, sufra�isms, � tas viss, mans mīļais, ir garā nabago izdomājums.

Samgins atkal klusēja, bet viņa uzsāka sarunu par savām tiesas prāvām un par savu biju�o pilnvaroto:

� Pēdējais muļķis, bet grib būt par blēdi. Liberālis, bet ko liberāļi vēlas? Tiesību būt par konservatoriem. Pārliecināti, ka citi to nevarot pie viņiem saskatīt! Un ta�u panāks savu, � kā tu domā?

� Ir iespējams, � Samgins piekrita.

Marina sāka smieties. Ar viņu runājot, Samgins ik reizes sajuta skaudību par viņas prasmi rīkoties ar vārdiem, formulēt domas, tomēr pēc katras sarunas bija atkal jāatzīst,_ ka Marina nav viņam kļuvusi saprotamāka un ka viņas centrālā doma bija un paliek neuztverama.

Viņas izteicieniem par reliģiju Kļims nepie�ķīra nozīmes, uzskatīja tos par �frā�u sistēmu�; greznodamās ar �īm frāzēm, Marina to savdabībā slēpj kaut ko daudz nozīmīgāku, to, kas ir viņas pa�aizsardzības īstenais ierocis; viņa tic �ā iero�a spēkam, un ar �o ticību ir izskaidrojamas viņas mierīgās un rāmās attiecības pret īstenību, valdonīgās � pret cilvēkiem. Bet kāds ir �is ierocis?

No Marinas tiesas prāvām Samgins redzēja, ka viņas vīrs bijis gudrs un ne�ēlīgs mantrausis, kas pircis un pārdevis tālāk zemes īpa�umus, me�us un mājas, aizdevis naudu pret mui�u obligācijām, daudzām viņa operācijām bija skaidrs augļo�anas raksturs.

�Hedonists!� Samgins vīpsnāja, dokumentus �ķirstīdams.

Marina ne tikvien kā nemulsa par �o darbību, bet ar sekmēm to turpināja.

�Kāda joda viņai vajadzīga nauda?� Samgins gudroja. �Ir diezgan bagāta, dzīvo vienkār�i. Filantropiskiem mērķiem neizdod visai daudz ...�

Viņam atvilktnē bija prāva par obligācijās parāda piedzī�anu no zemstes priek�nieka, kura mui�u zemnieki bija izdauzīju�i un nodedzināju�i. Marina par to bija teikusi:

� Maksāt viņam nav ar ko, � kār�u sitējs, uzdzīvotājs; bija izdabūjis Pēterburgā kaut kādu subsidiju, bet to ir jau iz�ķiedis. Zeme paliks man, un tie pa�i zemnieki to arī nopirks.

Sizdama ar pirkstu Samginam uz pleca, Marina bija nosmēju�ies:

� Redzi nu: zemnieks ar kungu ķildojas, bet tirgone ievāc ra�u! Tā tas alla� ir bijis.

Samgins nebija sajutis �ajos vārdos cinismu, un tas viņu stipri pārsteidza.

Par to, ka �tirgotājs nopelna�, viņa runāja bie�i un vienmēr pa jokam, kā Kļimu kaitinot.

� Nu, bet, ja Domē iesēdīsies kup�i un popi, tad jūs, inteliģenti, sveikā nepaliksiet.

� Ir arī strādnieki, � viņ� atgādināja.

� Diezin vai ir? Kādreiz būs. Bet līdz tam vēl tālu!

Kļims ievēroja, ka pēc atgrie�anās no sava ceļojuma Marina izturējās pret viņu maigāk, draudzīgāk, bez tās ironijas, kas agrāk nereti aizvainoja viņa patmīlību. �ī jaunā attieksme pastiprināja Kļimā kadas nenoteiktas cerības, pavairoja interesi par Marinu.

Da�as dienas vēlāk viņam bija jābrauc uz kādu no Volgas pilsētām koroborēt uz Marinas vārda īpa�umu, ko viņai savā testamentā bija novēlējusi kāda vecmeita.

� Pie tās pa�as reizes, K|im Ivanovi�, � viņa sacīja, � pirms gadiem desmit tur tika notiesāts tirgotājs Potapovs par piederību pie kādas sektas. Pie tiesas tika nolasītas Klaudijas Zvjaginas vēstules � Penzā bija viena tāda � viņa nomira gadi divi pirms �ā procesa. Un vēl kāda Tobo|skas Jakova manuskripts. Tad nu � �ne pa �ņaugam, bet pa draugam� � sadabū man �os dokumentus! Tie, protams, ir archivā, un tev būs jāgrie�as pie reģistratora Serafima Ponomareva un jāparāda tam kāda pateicība; iedosi kādu pussimtu rub|u, vari arī vairāk. Es par �iem dokumentiem stipri interesējos, � es �o to krāju, kādreiz tev parādī�u. Man ir kāda Optinas mūka Vladimira Solovjova vēstules, tad ir kaut kas no Zīderheima par �teku|iem�. So krā�anu iesāka jau mans vīrs. Viss loti interesants. Seraīimam tu saki, ka dokumenti vajadzīgi zinātniskam darbam.

Kā jau arvien arī �oreiz Marinas tīksmīgā valoda par viņam nepazīstamu priek�metu piespieda Samginu padoties sievietes burvestības ietekmei, un viņ� nemaz nepadomāja par to, kāda nozīme �im lūgumam, kas tika izteikts tāda cilvēka tonī, kur� runā par kaut ko amizantu vai par savu untumu. Tikai, ieradies sve�ajā, nepatīkamajā pilsētā, gatavodamies iet uz tiesu, Samgins apķērās, ka ir devis savu piekri�anu piedalīties dokumentu zādzībā. Tas viņu stipri uzbudināja.

�Velns ar ārā! Kāda neapdomība!�

Bet, ieradies netīrā, patum�ā reģistratūras istabā, viņ� ieraudzīja savā priek�ā mazu vecīti sārtiem vaigiem; vecītis priecīgi smaidīja, staigāja uz pirkstgaliem un runāja simpātiskā, mīlīgā tenora balstiņā. Samgins nespēja pats sev izskaidrot, kas viņu spieda pārbaudīt vecā vīriņa nelokāmību. Sekodams Marinas padomam, viņ� sacīja, ka esot nodevies sektantisma pētī�anai. Vecītis izrādījās pielaidīgs, � uzmanīgi noklausījies veikalniecisko priek�likumu, viņ� laipni atbildēja:

� Protams, tā kā tie nav naudas dokumenti, tad tas ir iespējams. Ja vien popi nav tos jau paņēmu�i, tad es varu pameklēt. �āda veida dokumenti parasti tiek nosūtīti svētajai valdo�ajai Sinodei, tās bibliotēkai.

Bet pēc divām dienām, rādīdams Samginam paciņu vēstu]u un kādu burtnīciņu ādas vākos, mazliet nekaunīgi vērdamies Samginam sejā, viņ� sacīja:

� Kas sacerējumam par kārdino�u virsrakstiņu, paskatieties: �lakova� � nevis vienkār�i Jakova, bet lakova, luk, kā! �Tobo|-skas lakova pārdomas par garu, par miesu un Sāvatānu� � Sa-vatānu, nevis satanu! Jādomā, ļoti interesanti!

Un, nolicis burtnīcu uz galda, piespiedis to ar sārtu, apvēlu�os rociņu, viņ� negrozāmi stingri pieprasīja:

. � Pielieciet vēl divdesmit piecus!

Samgins pielika un turpat nolēma ar Marinu pamatīgi izrāties, lai nākotnē sevi no �āda veida uzdevumiem pasargātu. Bet vēlāk ar skaidru galvu nodomāja:

�Bet vai �is viens gadījums dod man jau tiesības spriest, ka �ādi uzdevumi varētu atkārtoties?�

Braucot uz mājām, vagonā viņ� paņēma burtnīcu un tās zilganajās lapās izlasīja vārdus, rūsganus kā rūsa:

�Un melu domas ir tās, it kā tas dievs kungs, iemīlēdams cilvēku, esot iemīlējis arī viņa dzim�anu un viņa miesu, mūsu kungs ir gars, un viņā neiemājo mīlestība uz miesu, viņ� miesu atmet. Kādus mēs varam dot tam pierādījumus? Pirmām kārtām, mūsu miesa ir netīra un ne�ķīsta, padota slimībām, nāvei un trūdē�anai ...�

Pār�ķīris da�as ar apaļu, garlaicīgu rokrakstu pierakstītas lapas, viņ� uztvēra no pārējām blīvajām rindiņām atdalītu teikumu: �Tas nozīmē: gars jāstāda pirmajā vietā, pirms tēva un dēla, jo tēvu un dēlu ir dzemdējis gars un nevis tēvs garu.�

�Tīrās sēnalas,� Samgins nodomāja un nolika burtnīcu atpakaļ portfelī. �Nevar būt, ka tās varētu Marinu nopietni interesēt. Bet �ā darījuma juridisko jēgu viņa vienkār�i nespēj saprast.�

Pilsētā, piebraucot pie Bezbedova mājas, viņ� ieraudzīja ielas vidū ērmīgu grupu: policistu ar iznēsājamo grāmatu padusē, veceni rūtainos brun�os, ar nūju rokā, bārdainu mūku ar naudas vācamo trauciņu uz krūtīm, trīs skrandainus zēnus un pedagogu baltos formas svārkos. Tie visi lūkojās uz sētas mājas jumtu � tur līdzās dūmenim augstu gaisā rēgojās Bezbedovs zilā blūzē, bez jostas, strīpainām biksēm kājās; viņa kailās kāju pēdas bija kā pērtiķim cie�i pieplaku�as pie jumta dēļiem. Vicinādams garā, lokanā kātā no netīrām lupatām sasietu slotu, viņ� svilpoja, rēca, kāsēja, bet pāri viņa izspūru�ajai galvai zilajā, maigi miglotajā gaisā lidinājās balo�u bars, kā sniegbalti ziedi piederēdami gaisā un sēzdamies atkal uz jumta.

� Apslinku�i kā velni, aptaukoju�ies! � Bezbedovs ierēcās, Samginam ieejot sētā. � Nu, es viņus gan satramdī�u! ledo�u spārnus! Redzēsiet! Smaidīsiet vien ...

Pavēcinājis viņam ar cepuri, Samgins nodomāja:

�Ļaudīm taisnība: traki smieklīgs.�

Pirms palaunaga tējas Bezbedovs aizgāja uz upi, izpeldējās un, sēdēdams pie galda ar slapjiem matiem kā ar vecu, saburzītu cepuri, klepodams, svīzdams, slaucīdams salvetē ģīmi, pen-terēja:

� Muromska ir atbraukusi. Stāsta, ka cars gatavojoties bēgt uz Londonu, sabijies kadetu, bet kadeti bīstas no kreisajiem, un vispār suns viņu sazin kas būs, kas nebūs!

Viņam uznāca joņains klepus, seja un kakls uzpampa no asins pieplūduma, acu āboli sasarku�i izspiedās uz āru, atkāru�ās ausis drebēja. Samgins nekad vēl nebija redzējis viņu tik drausmīgi uztrauktu.

� Bet jaunais ministrs Stolipins, viņa saka, esot zaķapastala un mu|ķis.

Nevērīgi klausīdamies, Samgins pajautāja:

� Kam saka?

� Nekam nesaka, � Bezbedovs dusmīgi atteica. � To nesaka viņ�, bet Muromska. Histeriķe, jods lai viņu ... Strebulīga kā vēj�.

Viņ� izklepojās, nospļāvās mutautiņā, uzlika to uz galda, bet tūlīt ar riebumu ar vienu pirkstu nogrūda to uz grīdas un, no jauna pieri un deniņus drud�aini salvetē slaucīdams, sa�utis pen-terēja tālāk:

� Kliedz uz mani: �Pārdodiet me�u, es brauk�u uz ārzemēm!� Kādam velnam lai es to pārdodu, kad neviens nekā nezina, zemnieki me�us dedzina, visi ir pārbiju�ies... Bet man bail no Bļi-nova, viņ� pret mani kaut ko perina, varbūt grib manu balo�-būdu aizdedzināt. Nupat nesen manē�ā bija �Krievu tautas savienības� mītiņ�, viņ� tur bļāva: �Diezgan!� Pat asinis no deguna sāka tecēt, idiotam...

Aizsmēķējis pīpi, viņ� mazliet norima un plati atņirdza lielus, nelīdzenus zobus.

� Viņ� bļāva: Somija grib atdalīties, zviedri pieteic mums karu ... Vārdu sakot, putra vārās!

Bija redzams, ka Bezbedovs steidzas ātrāk izkratīt no atmiņas jaunumu slogu, kas to apgrūtināja. Samgins pasmaidīja.

� Jā, tie�ām smieklīgi, � Bezbedovs turpināja, � cars atklāj Domi, tērpies mantijā, ar kroni galvā, bet tie visi frakās! Frakās vai svārkos, � vai jūs nezināt?

� Nezinu.

� Tīrie joki! Piķis, kur mēs esam nonāku�i, ko! Ka kādā Anglijā. Viņ� mantijā� bet �ie frakās! Cilvēks ar fraku mugurā atgādina �urksti. Vajadzēja saģērbt viņus kaftanos. Kārtīgi apģērbts cilvēks neizskatās tik aplam pēc muļķa.

Samgins, iegrozījis labāk brilles, palūkojās viņā. �ādi domu graudi Bezbedova mutē radīja �aubas par �ā cilvēka muļķību un darīja viņu vēl nepatīkamāku. Bezbedova ziņās viņ� klausījās mechaniski kā vēja �alkās, negribējās par tām domāt, kā negribas domāt par viena un tā pa�a mākslinieka gleznām, ja to ir daudz un tās nogurdina ar savu krāsu un technikas vienveidību. Viņ� ievēroja, ka �ie anekdotiskie jaunumi nemodināja viņā nekādu vēlē�anos novērtēt to saturu. Tas bija mazliet dīvaini, bet viņ� tūdaļ atrada tam izskaidrojumu:

�Bezbedovs runā no savas balo�būdas augstumiem kā tāds cilvēks, kas spiests runāt par viņam pa�am pavisam neinteresantiem niekiem. Tūksto�iem cilvēku sabojā ar �iem jautājumiem sev mū�u un karjeru, bet viņ� turklāt vēl ir nelga ...�

Samgins noskaitās un aizgāja. Marinas nebija pilsēta, viņa pārbrauca pēc astoņām dienām, un Samginu nepatīkami pārsteidza tas, ka viņ� bija �īs dienas skaitījis. Kad viņ� pasniedza tai vēstuļu paciņu un �Pārdomu� burtnīcu, Marina, nevērīgi nosviedusi tās uz dīvānā, pavisam vienaldzīga balsī pateica:

� Paldies.

Tas Samginu galīgi pārliecināja, ka �ai tirgonei tie�am nav sajēgas par tā darījuma juridisko pusi, ko viņ� bija nokārtojis pēc viņas vēlē�anās. Paskaidrot viņai �o juridisko pusi viņ� nepaguva, � Marina, sēdēdama noguru�a cilvēka poza, saņēmusi rokas aiz pakau�a, arī iesāka klāstīt jaunas ziņas.

� Nu, draudziņ, Pēterburga ir galīgi apdullusi. Lidija izvadāja mani pa visādiem politiskiem saloniem ...

� Jūs bijāt tur abas kopā?

� Nūjā.

Samgins ievēroja, ka Bezbedovs nebija to viņam teicis.

Uzacis raustīdama, ar smīnu acīs viņa pastāstīja, ka cars gra�ojoties: pieņemdams audiencē Domes priek�sēdētāju, viņ� uzvedies nepieklājīgi, � dabūjis zināt, ka matro�i nonāvēju�i kādu admirāli, � viņ� dauzījis kājām grīdu un kliedzis, ka liberāļi nedrīkstot prasīt amnestiju politiskajiem, ja viņi nespējot izbeigt slepkavības; ka Keļcu gubernators no�āvis savu draugaļu un izgājis sveikā bez soda; ka ar Stolipinu esot nemierā par to, ka viņam trūkstot drosmes atlaist Domi; mītiņos kreisie sitot kadetus, bet tie aiz dusmām novirzoties aizvien vairāk pa labi.

� Redzēju arī to slaveno advokātu, kur� raksta dzejas; viņ� augsti vērtē Stolipinu un stipri to aizstāv, saka, ka Stolipins tī�ām tracinot konstitucionalistus ar kreisajiem, gribot viņus iebiedēt un novirzīt vēl tālāk pa labi. Advokāts ir ļoti patīkams vīrietis, laipns kā frizieris, tikai pārāk pieradis aizstāvēt kriminālnoziedzniekus.

Marina stāstīja gandrīz to pa�u, ko viņas radinieks. Pēc Sam-gina uztveres, viņa stāstīja tādā tonī kā cilvēks, kas padzīvojis sve�ā malā un nu novērtē sve�zemnieku dzīvi � arī it kā no kāda balo�būra augstumiem.

� Tu runā par to kā par kādām bērnu nerātnībām, � viņ� piezīmēja. Marina pavīpsnāja:

� Vai patiesi? Kā vecene? Kā sirma skolotāja? � Atdzisinu tavu kvēlojo�o revolucionārā sirdi? Dod papirosu! � Sniedzot Marinai papirosu etviju, Samgins ievēroja, ka viņam trīc roka. Viņā pieauga sa�utums pret �o neizprotami maskēju�os sievieti. Viņam �ķita, ka viņ� tūlīt pasacīs tai kaut ko skarbu par idiotiskajām �Pārdomām� un par �o nodarījumu ar dokumentiem. Bet Marina aizsteidzās viņam priek�ā. Aizsmēķējusi, izpūzdama dūmus pret griestiem un tos vērodama, viņa ierunājās lēnām, paklusā balsī:

� Velti tu, Kļim Ivanovi�, spēlē man pretī ezi, � tavas adatiņas nav bīstamas, tās nedur. Un velti tu nopūlies iededzināt saprāta uguni sirdī � tava sirds nekvēlo, bet �ūst. Tu esi sevi sadrumstalojis ar analizēm vai... es pat nezinu, ar ko! Bet, lūk, ko es zinu, � Dmitrija Pisareva kritiski domājo�ā personība jau sen ir kļuvusi dzīvē lieka, izgājusi no modes, � pati kritika ir izvirtusi, kļuvusi par uzbāzīgu prāta paradumu un � vairāk nekas.

Viņa tā runāja minutes trīs. Samgins pacietīgi klausījās; gandrīz visas Marinas domas bija viņam jau zināmas, bet �oreiz tās skanēja dobjāk, lēnīgāk, draudzīgāk nekā agrāk. Tās valodas plūsmā viņ� lūkoja uztvert kādu lieku vārdu, ļoti gribējās tādus atrast, bet neatrada, turpretī redzēja, ka Marina ar saviem vārdiem izsaka da�u viņa domu. Viņam bija jāatzīst, ka pats nebūtu varējis tās izteikt tik vienkār�i un pilnvērtīgi.

�Tie�ām, kad viņa runā, tad rādās vecāka par saviem gadiem,� viņ� nodomāja, vērodams Marinas brūno acu mirdzumu; uz acīm skropstas nolaidusi, Marina vēroja savas labās rokas delnu. Samgins juta, ka Marina viņu atbruņo, bet viņa, salikdama rokas uz krūtīm, kājas izstiepusi, dziļi uzelpodama, sacīja:

� Esmu piekususi un runāju varbūt rupji un nesakarīgi, bet es runāju ar labām jūtām pret tevi. Es nesatieku tevi pirmo tādu, esmu daudz �ādu cilvēku sastapusi. Mans vīrs ļoti cienīja ļaudis, kuri cen�as pārveidot dzīvi, es ari neesmu pret tiem vienaldzīga. Es esmu sieviete, � vai atceries, es tev sacīju: �Visu reliģiju dievdzemdētāja.� Man patīk cilvēki, kas tic, pat tad, ja viņu reliģija ir bez dieva.

Samgins jutās sīku domu virpulī, tās �audījās kā putekļains vēj� pa istabu, kur vaļā logi un durvis. Viņ� domāja par to, ka Marinas seja pārāk nekustīga, ka viņas ko�ās lūpas smaida vienmēr it kā no aug�as, labvēlīgi un izsmejo�i; pats galvenais �inī sejā � uzacu rotaļa, viņa tās paceļ un nolai� gan abas reizē, gan tikai vienu � labējo, un tad viņas kreisā acs viltīgi spulgo. Tas, ko Marina runāja, nebija tik aizraujo�s kā motivi, kāpēc viņa tā runā.

� Mīļais draugs, revolucionārs ir gan pasaules nīdējs, bet nav mizantrops; cilvēkus viņ� mīl, tiem viņ� arī dzīvo, � Samgins dzirdēja.

� Tas ir romantisms, � viņ� sacīja.

� Vai tikai tā būs?

� Romantisms. Un tu neesi uz to spējīga.

Viņa pārsteigta jautāja:

� Vai tad es sevi esmu nosaukusi par revolucionāri?

� Arī es sevi neesmu uzdevis tev par revolucionāru, � Samgins neapdomīgi izteica un juta, ka nosarkst.

� Taisnība, � viņa piekrita. � Neesi uzdevis, bet tomēr... Neņem man ļaunā, bet, manuprāt, viss vairums inteliģentu ir obligati pagaidu revolucionāri � līdz konstitūcijai, līdz republikai. Tu neapvainosies?

� Nē, � Samgins atbildēja, pats juzdams, ka nesaka taisnību, � viņa domas apvainojās un bēga prom no Marinas vārdiem, bet justin viņ� juta, ka sa�utums pret Marinu izgaist un runāt viņas vārdiem pretī negribas � laikam gan tāpēc, ka Marinā klausīties bija interesantāk nekā ar viņu strīdēties. Viņ� atminējās, ka arī Varvara un pēc tās arī Makarovs bija izteiku�i kaut ko radniecīgu Zotovas domām par �obligātiem pagaidu revolucionāriem�. Un tas, lūk, bija nepatīkami, it kā tas pazemotu Marinas vārdu nozīmi.

� Kādēļ tu ar mani runā par �o tematu un pie tam . .. runā tik savādi?_ Kāds iegansts tev turēt mani aizdomās, it kā es nebūtu atklāts? � viņ� jautāja.

� Tu pārproti, � viņa nopūzdamās atteica. � Man gribētos, lai tu pārlēktu pats sev pāri pār galvu. Tev, Kļim Ivanovi�, vajag sasildīties pie citas uguns, lūk, ko es saku.

� Man vajag atpūsties, � viņ� sacīja.

� To jau arī es saku. Bet kas tev to neļauj? � viņa vaicāja, nostādamās Samginam priek�ā un sakārtodama sev matus, gluda, lokana kā liela zivs.

Samgins tikko noturējās, nepateicis:

�Tu neļauj!�

Viņ� aizgāja no tās sev pa�am ne visai saprotamā jutoņā: �ī saruna bija satraukusi viņu daudz stiprāk nekā visas agrākās sarunas ar Marinu. Pēc �odienas viņam bija tiesība uzskatīt sevi par Marinas apvainotu, bet nekāda apvainojuma nesajuta.

�Gudra,� viņ� domāja, soļodams pa ielas pakrē�ļa pusi un skatīdamies uz saulaino malu, kur spīguļoja un mirk�ķināja rūtis kādu laimīgu māju logos. �Gudra un ar asu skatu. Ar viņu strīdēties? Tas veltīgi. Un par ko tad? Sirds � tas ir fizioloģisks termins, tikai vienkār�ā valodā tai tiek piedēvētas visādas traģiska un liriska rakstura īpa�ības, � Marina dro�i vien �ādā nozīmē ir bezsirde.�

Viņam priek�ā no palejas pacēlās liepu svaigās, zaļās galotnes, to vidū neizdevīgi slēpās sievie�u klostera zvanu torņa nopluku�ais jumts, tālāk viss grima dziļā ielejā � pa tās zaļo dibenu projām no pilsētas uz tāliem, tum�iem me�iem aizlocījās zilgana upe. Viss bija ļoti mīlīgs, kluss, vakara skumju apdvests.

�Būtiski ņemot, viņa nepateica man nekā aizskaro�a. Un es ta�u nepavisam neesmu tāds, kādu viņa mani redz.�

Domas tomēr neietvēra sevī notiku�ās sarunas pamatiespaidu. Samgins arī nesteidzās �o iespaidu noskaidrot, � lai tas nopamatojas, noformējas pats. No skaistas vienstāva mājas dārziņa iznāca resna, cienīga dāma, bet tai pakaļ gar� jauneklis, tērpies visā jaunā � no panamas galvā līdz brūnajiem amerikāņu puszābakiem kājās, turēdams spieķīti padusē un maukdams labajā rokā dzeltenu cimdu; viņ� bija mazliet smieklīgs, bet laimīgs un jau�ami savas laimības apmulsināts. Samgins atcerējās, ka arī viņ� pats, ģimnāzistā svārkus novilcis, apģērbies jauniņā, gai�pelēkā uzvalkā, bija juties neērti, ta�u jauki.

�Es ļaujos lirismam,� viņ� sev sacīja un pasmīnēja.

Sētā viņu sastapa Bezbedovs ar mednieka divstobreni rokās; viņ� apjucis paskatījās uz Samginu un iegārdzās:

� Jūs smejaties? Jums ir labi, bet mani, redz �e, Muromska nupat dzina iestāties Erceņģeļa Miķeļa savienībā,_� glābt_ Krieviju. Pie velna! Erceņģelis Miķelis ta�u ir, � jūs to zināt? � policijas patrons. Bet policija mani pastāvīgi tramda ar soda naudām � par balo�iem, par sanitāriju un vispār.

Viņ� dauzīja ar �autenes laidi pa lieveņa pakāpieniem, nelaiz-dams Samginu sev garām mājā, purināja ērkulim līdzīgo galvu un piesmacis gvelza:

� Ja nebūtu manas krustmātes, es iespļautu plaukstā �ai velna vārnai ar visu viņas politiku, savienību un erceņģc|iem ...

Bezbedovs bija tāds pats kā alla�, bet �oreiz nesacēla Samginā nekādu pretīguma sajūtu.

� Uz ko jūs tā apbruņojies?

� �urka. Varbūt sesks, � Bezbedovs noteica, kāpdams uz bēniņiem.

Dzīvoklī K|imu apņēma vēss un it kā viņu gaidījis klusums. Pat mu�u nebija.

�Tas tāpēc, ka es te neēdu,� viņ� nodomāja. Pastāvējis brīdi pieņemamā istabā, viņ� palūkojās, kā saules staru kūlis apspīdēja viņa apputēju�os zābakus, un nolēma:

�Jāparunā ar Bezbedovu par Marinu, katra ziņa.�

Vārīgi, bez asām kustībām, Samgins izvilka papirosu etviju, paņēma papirosu, � izrādījās, ka sērkociņu kabata nebija, tie atradās uz galda. Tad viņ� iebāza etviju atpakaļ, aizsvieda papirosu uz galda un sabāza rokas kabatās. Istabas vidu stāvēt bija mu|ķīgi, bet negribējās kustēt no vietas, � viņ� stāvēja un vēroja kādu neparastu un skumju, bet patīkamu viegluma sajūtu sevī.

�Vai es kādreiz esmu juties tik dīvaini? �ķiet, ka ne.�

Tad viņ� atcerējās kaut ko aptuveni tamlīdzīgu sajutis, zaudējot pie tiesas nepatīkamu civilu prāvu, kuru vest viņam bija uzdevis tā patrons. Nekā cita kaut cik līdzīga neatrada. Piegājis pie galda, paņēma papirosu un atgulās uz dīvānā, gaidot, kad veca Feliciata aicinās pie tējas.

Nedēļas divas viņ� nodzīvoja neparasti dzijā dvēseles mierā, kas brī�iem viņu ne tikvien kā izbrīnīja, bet pat iedvesa kādas urdo�as ba�as: kaut kur krājas nepatik�anas. Pie rīta tējas viņ� pavir�i pārskatīja abas vietējās avīzes, � viena no tām katru dienu histēriski vaimanāja par cittautie�u uzkundzē�anos, par kreiso partiju ārprātu un aicināja Krieviju �atgriezties pie nacionālās taisnības�, otra, atsaukdamās uz pirmējās rakstiem, skubināja �pasargāt Domi, �o brīvā un prātīgā vārda templi� un pūlējās pierādīt, ka �kreisie� Domē runā bez prāta. Gala iznākumā abas avīzes atstāja Samginā vienādu iespaidu: abas bija tikai ļoti bālas un garlaicīgas galvaspilsētu preses atbalsis; dzīvodamas atdarinātāju dzīvi, ne viena, ne otra neradīja nekādu saviļņojumu labklājības pilsētas stabilajā dzīvē. Bet �ādu pilsētu ir daudz, pāri par pussimtu. Liberālajā avīzē pa svētdienām tika iespiesti �Provinciāļa iespaidi� ar autora parakstu � Idrons. Samgins ticēja Dronova acij un lasīja viņa mundros feļetonus tikpat uzmanīgi, kā mēdza tiesā noklausīties tādos lieciniekos, kuri procesā nav ieinteresēti ne ar ko citu kā ar vēlē�anos izcelt savu prātu un savas novērotāja spējas. Dronovs vienlīdz ironiski izteicās kā par labējiem, tā par kreisajiem un uzsvēra konstitucionaldemokratu politikas �reālismu�.

�Dronovs nevar nesaredzēt, kurā pusē spēks,� Samgins sprieda pavīpsnādams.

Bet vispār Samgins, pats sev nemanot, bija sācis uztvert politiskās dzīves faktus visai savādi: viņam likās, ka viss, par ko tik satraukti raksta avīzes, ir noticis jau pagājībā. Viņ� nepūlējās izskaidrot sev, kālab tas tā. So viņa dvēseles mierīgo noskaņu satricināja Marina. Reiz pēc sarunas par darī�anām viņa ieteicās:

� Paklausies, tava atrau�anās no cilvēkiem duras acīs un, kas zina, tev kaitē. Tevi uzskata, zini, par tādu noslēpumainu darboni, kas � ne jau nu slēpjas, bet � nogaida momentu. Klīst tenkas, ka tev aiz muguras esot da�i varoņdarbi, it kā tu esot vadījis Maskavas sacel�anos un vēl arvien joprojām kaut ko vadot.

Tas bija negaidīti un nepatīkami. Samgins smīnēdams atbildēja:

� Та, lūk, tiek radīti varoņi!

Bet Marina, ar cimdiem spēlēdamās, turpināja:

� Tev vajadzētos savu mizantropiju ar kaut ko mazliet at�ķaidīt, Atēnu Timons tāds! Pielūko, �andarmi teicami atminas pagāju�o, un kā gan viņi nomierinās, ja neizravēs? Tev nāktos bie�āk parādīties ļaudīs.

Viņa runāja jokodama. Samgins ievaicājās:

� Vai tas tevi uztrauc? Varu tevi sakompromitēt?

Viņa pārsteigta sarauca uzacis:

� Mani? Vai tad es esmu atbildīga par sava pilnvarotā uzskatiem? Es runāju tavās interesēs. Un zini ko, � viņa piebilda, vilkdama cimdu uz kreisās rokas pirkstiem, � ņem tu pie sevis Mi�ku, viņ� tev ir istabas uzposīs, ir grāmatas turēs kārtībā; kad negribēsi ēst kopā ar Valentinu, viņ� tev arī pusdienas pasniegs. Tu varētu viņu pielikt arī pie papīru pārrakstī�anas � viņam glīts rokraksts. Viņ� ir rātns zēns, tikai sapņotājs.

Viņa cēli izslīdēja no istabas, un tās sulīgā balss atskanēja sētā:

� Valentin! Butu licis jel pagalmu izslaucīt, � kas tā par nejēdzību! Muromska sūdzas par tevi: tu ne acu nerādot. Ko-a? Saki viens cilvēks! Nē, es tevi lūdzu, � tā ka bez niķo�anās! Jā, jā!... Pats ar savu prātu? Tu? Ak, nedzen jel jokus!

Viņa aizgāja, spēcīgi aizcirzdama vārtiņus.

�Viņa savu krustdēlu nemīl,� Samgins nodomāja. �Bet... viņ� jau nav viņas, bet tās vīra krustdēls.� Un, brīdi pārdomājis, Samgins sev sacīja:

�Tomēr neviens nekad pret tevi, draugs, nav izturējies tik gādīgi.�

Un viņ� piedeva Marinai, ka ta bija atgādinājusi pagātni. Pateicoties tās gādībai, viņam jau sāka rasties prakse, viņa rokās bija jau vairākas civilprasības un kāda par maksu aizstāvama krimināllietā par dedzinā�anu. Tomēr da�as dienas vēlāk pagātne atkal atgādināja sevi, turklāt visai brutāli. Vēlu vakarā pie viņa ieradās kādi cilvēki, kurus viņ� saņēma visai laipni, turēdams tos par klientiem: liela auguma sieviete sarkaniem vaigiem, parupju seju, tum�ām acīm, ģērbusies vienkār�i un solidi, un tai līdz pusmū�a vīrs ar melnu, cietu matsprogu pa�ķidrām atliekām pusplikā galvvirsū, tāds drūms, ar tum�ām brillēm un saburzītu, netīru buru audekla mēteli. Samgins novērtēja:

�Saimniece ar kalpotāju. Dro�i vien krimināllietām�

Bet sieviete, apsēdusies pie galda, izvilka no svārku kabatas papirosu kārbiņu un pusbalsī sacīja:

� Mani sauc par Muravjevu, arī par Pa�u. Tatjana Gogina man teica, ka vajadzības gadījumā es varot griezties pie jums.

Samgins grasījās uzraut sērkociņu, tomēr neuzrāva, bet, uzsitis ar nagu pa kastiņu, padeva to sievietei, jautādams:

� Ar ko varu pakalpot?

Sievietes tum�ās acis cie�i lūkojās viņā; tās pavadonis apsēdās uz krēsla pie sienas pustumsā un tur tikai kaut ko neskaidri norūca.

��ķiet, es esmu viņu kādreiz redzējis,� Samgins nodomāja.

Muravjeva nesteidzoties aizdedzināja pie sava sērkociņa papirosu un pastāstīja, ka meņ�eviki nākamo svētdien rīkojot Amatniecības pārvaldē mītiņu, kur referē�ot par pa�reizējo momentu.

� Alums nav neviena, kas varētu uzstāties tiem pretī. Biedrs, kur� būtu spējis to pietiekami solidi izdarīt, ir saslimis.

Viņa runāja uzstājīgi, augstā, aizlauztā balsī, viņas cie�ais skatiens bija nepatīkams. Samgins atbildēja:

� Persona, kuru jus minējāt, nav man teikusi neko par Muravjevu, un vispār es ar �o personu nesarakstos.

� Dīvaini, � sieviete paraustīja plecus, bet viņas pavadonis drūmi nomurmināja:

� Iesim pie tā!

� Es mītiņos nekad neesmu uzstājies, � Samgins piebilda, priecīgs, ka var teikt taisnību.

� Nevajag, iesim pie tā! � atkārtoja vīrietis pieceldamies. Samginam atkal likās, ka viņ� to ir kaut kur redzējis, dzirdējis �o drūmo, smagnējo balsi. Arī sieviete cēlās un, nolikusi papirosu pelnu traukā, sacīja skaļi:

� Nu, redziet, būtu tagad pamēģināju�i.

Celdamās viņa aizķēra galdu, lampas jumols ie�ķindējās, Samgins to pieturēja ar plaukstu, bet sieviete nevērīgi pateica:

� Atvainojiet! � un aizgāja neatvadoties.

�Ar sērkociņiem man iznāca nepieklājīgi,� Samgins domāja. �Bet �o vīrieti es esmu kaut kur sastapis.�

Viņ� nopūtās, tad izkratīja papirosa galu no pelnu trauka papīr-kurvī.

Pāris_ dienu vēlāk viņ� �parādījās ļaudīs�: sēdēja kluba zālē, tai pa�ā, kur_ Duņa�a bija dziedājusi, un klausījās vietējā advokāta � �Mājamatniecības veicinā�anas pulciņa� priek�sēdētāja Dekapoļitova referātā. Uz skatuves, aizsegdams sarkano Aleksandra Otrā portretu, vientulīgi stāvēja plecīgs, bet plakans, kalsnējs vīrs ar garām rokām, īsi apcirptiem, sirmiem matiem, ta�u melnām uzacīm, kuplām ūsām zem kupraina deguna un smailu francū�a bārdiņu. Viņ� izskatījās nogrimējies pēc kādas vēsturē atzīmētas personas, bet uzacis ar nolūku nokrāsojis melnā krāsā, �ķietami tālab, lai ļaudis nedomātu, ka viņ� sevi�ķi vērtē savu līdzību ar vēsturisko personu. Viņ� runāja patīkamā, vijīgā baritonā, sviezdams skopi apgaismotās zāles puskrēslā gausus, garlaicīgus teikumus:

� Tagadējo dienu situācijā prasa, lai personība kategoriski izlemtu, ko viņa grib.

� Lai Stolipinu aiztriektu ratā, � noburk�ķēja savam kaimiņam resns vīrietis Samginam priek�ā; kaimiņ� miegaini atbildēja:

� Viensētu iedalī�ana ir veikls gājiens.

Zālē pa visām krēslu rindām izklaidu sēdēja pavisam cilvēku se�desmit.

Logos skaļi sitās spēcīgs vasaras lietus, rūca un rībēja pērkons, laistījās zibeņi, apgaismojot lietus glā�aino putekļu birgu; �ai birgā lēkāja melns jumts ar diviem trauku rūpnīcas dūmeņiem, � dūmeņi izskatījās kā pret debesīm izstieptas rokas bez

15 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX plaukstām. Zālē valdīja^ nepatīkami smacīga tveice; Samginam aiz muguras kādam urk�ķēja vēders; kaimiņ� pa kreisi pie katra pērkona grāviena meta krustu un, elkonim aizskarot Samginu, �ukstēja:

225

� Pardon ...

� Mūsu priek�ā atvērtas vairāku politisko partiju progra-mas, � orators stāstīja.

Samgins ilgi minēja, kam orators līdzinās. Un, nevienu tādu neatradis, iedomājās, ka ar prieku tagad sastaptu Duņa�u, ja viņa atbrauktu.

lesānis viņam priek�ā sēdēja Marinas biju�ais pilnvarnieks un, mierino�i smaidīdams, �ukstēja kaut ko savam kaimiņam, resnam bārdainim ar tuklu kaklu.

� Pastāv uzskats,' ka politika un morale neesot savienojamas, � orators runāja, izņēmis no kabatas mutautiņu un to pavēcinājis, � bet tas ir absolūti nepareizi, tas ir feļetonistu uzskats; politika pamatojas uz tiesību normām...

Pērkona grāviens viņu sagrī|oja, viņ� paspēra soli sāņus, slaucīdams mutautiņā deniņus un mirk�ķinādams acis. Zāle piepildījās ar ļau�u rūkoņu un logu stiklu drebo�u d�inkstoņu, bet Marinas pilnvarnieks, sēdeklī palēcies, diezgan dzirdami sacīja:

� Tas nav iemesls kasacijai...

Orators sāka no jauna runāt, bet nu jau steidzīgāk un uz kādu sa�utis. Samgins uztvēra ērmotu frāzi:

� Ne katrs jauneklis, beidzis ģimnāziju, iestājās universitāte, ne visi Āfrikas ceļotāji tiecas uz tās centru...

� Taisnība, � kāds Samginam aiz muguras noteica un dobji iesmējās.

Samgins nespēja koncentrēt savu uzmanību pie oratora runas, tā Kļimam likās jau sen zināma. Un viņ� bija apmierināts, kad Dekapoļitovs, uz priek�u paliecies, pateica:

� Beidzot mēs esam nonāku�i līdz pēdējām iespējamā robe�ām un mums ir jāapstājas, lai, ieņemtajās pozicijās nostiprināju�ies, piepildītu iespējamo un to realizētu, bet pēc tam jau vēsture pati norādīs, kurp un kā mums jāiet tālāk. Es beidzu.

Pirmajā rindā piecēlās plikpaurains vīrs lielu galvu un nosauca:

� Ceturtdaļstundas pārtraukums! Kas vēlas, lūdzu pierakstīties uz debatēm.

Un tikpat kliedzo�i uz kādu pukojās:

� Kāpēc jūs, mīļais, galdu nolikāt estrādes priek�ā? Tas bija jānoliek uz estrādes, mīļais, uz estrādes...

Samgins devās uz bufetes telpu, ejot ieklausīdamies, ko runāja cienīgie, smagnējie pilsētnieki, svarīgi kāpdami lejā pa marmora kāpnēm.

� Dekapoļitovs sprie� ar gai�u galvu ...

� M-jā! Zcmnieciņ� uz viņiem iedarbojas kā o�amais spirts uz piedzēru�u.

� Pa�i ļodzīja, ļodzīja, bet nu, kad viss ir saļodzījies...

� Ai māmucīt! Trenc kaķi ārā, viņ� man skrāpē...

Pazīstamie advokāti apsveicinājās ar Kļimu vēsi, roku sniedza klusēdami, kā ar nevaļu. Agrākais Marinas pilnvarotais sīkiem īso kāju solī�iem pieteceja viņam klāt un jautāja:

� Nu, kā? Ko jūs sakāt?

Bet tūdaļ pats pateica:

� Kāds ra�ens lietus! � un aizvēlās tālāk pie maziņa, ūsaina vīriņa, sirdīgi to uzrunādams:

� Klausieties, Onufrijenko kungs, nu ir pagāju�as jau divas nedēļas...

� Nu, ir pagāju�as, un kas par to?

Nevēlēdamies palikt uz debatēm par referātu, Samgins devās mājās. Arā laiks bija brīnum jauks, gaiss pilns smar�u, pie tum�i zilām debesīm kusin kusa sudraba mēness, uz ielas bruģa spīguļoja ūdens peļķes, no koku tum�ā zaļuma bira zemē rasas pilieni, mājās vēra vaļā logus. Pa �aurās ielas otru pusi soļoja divi vīrie�i, un viens no tiem runāja:

� Nu ir gan vecī�i uztrauku�ies ...

No vaļēja loga ielas klusumā kā ieeļļota plūda glīta balss:

� Kaut spētu es vienā vārdā To izteikt, kas man uz sirds...

� Reakcija, � iekliedza logā viens no abiem gājējiem, un viņi smiedamies sāka soļot kna�āk.

�īsta provinciāļu atjautība,� Samgins nodomāja, ar baudu ieelpodams svaigu gaisu, puķu aromu.

Da�as dienas vēlāk valdība padzina Domi, bet kadeti izlaida proklamāciju, uzaicinādami zemniekus nedot rekrū�us, nemaksāt nodokļus. Bezbedovs, avīzi vīcinādams, iesēcās:

� Velns ar ārā! Ja jau konstitūcija, tad konstitūcija, bet te nu ir uzsēdināju�i tikpat kā uz krēsla ar trim kājām. Idioti! Tagad nu sagaidi atkal jaunu vispārēju streiku!.._.

� Bet kā reaģē pilsēta? � Samgins iejautājas.

� Nu, pilsēta, � ko pilsēta? Aunu pulka, bet a�u nav, nu un tad auniem nav arī kam sekot.

Samgins ne�aubījās, ka tādā noskaņā kā Bezbedovs pa�reiz dzīvoja simtiem tūksto�u gudrāku cilvēku nekā �is balo�u gans, un tī�ām � aiz antipātijām pret Bezbedovu, lai vēl lieku reizi pārbaudītu tā mu|ķību, K|ims sāka izvaicāt, ko īsti viņ� domājot. Bezbedovs sasarka, ģīmis uzblīda, baltās acis neganti izbolījās; galvu purinādams, ar plaukstu berzēdams rīkli, viņ� atjautāja:

� Vai jūs mani eksaminējat, vai? Es ta�u neesmu glu�i idiots! Dome � tā ir sinepju plāksteris uz skausta, viņas uzdevums novilkt asiņu pieplūdumu smadzenēs, tālab jau viņa ir uzlipināta uz mūsu pa�utu�ās dzīves! Bet kadeti liek savu kārti uz dumpi. Nemaksāt nodokļus! Vai lai es sērkociņus nepērku, uguni ar acu dzirkstīm lai aizdedzinu?

Uzsitis dūri uz galda, viņ� ierēcās:

� Es tādēļ maksāju nodok|us, lai man butu nodro�inātā mierīga dzīve, � vai tā ir vai nav? Vai valsts varai nav janodro�ina mana dzīve?

Viņ� līgojās uz krēsla, stumdīdams pa galdu traukus; krēsls �īkstēja, trauki �ķindēja. Samgins pirmoreiz redzēja Bezbedovu tik saniknotu un neticēja, ka �ā niknuma cēlonis būtu vienīgi Domes padzī�ana.

� Ar kreiso roku stipri neiesitīsi! Tomēr � sakiet jūs, ko gribat, bet ir jāsit! Es negribu, lai kāds kurpnieks uz�ķērstu man vēderu. Un, lai māju nodedzinātu, � to arī es nevēlos! Kā vakar, re, priek�pilsētas amatnieki esot no�miegu�i kādu tur �andarmērijas aģentu un nodedzināju�i viņa nameli... Tas, protams, nenozīmē, ka es stāvētu par melnsimtniekiem, par patvaldību un vispār par niekiem. Bet, ja jūs esat uzņēmu�ies valdīt valsti, tad arī valdiet, velns parauj! Man ir tiesība sev prasīt mieru...

Atzīdams nespēju uz spilgtiem jūtu uzliesmojumiem par inteliģenta cilvēka pamatvērtību, Samgins tomēr sajuta, ka viņa antipātijas pret Bezbedovu iedegas līdz svelo�am naidam, līdz asai tieksmei iesist ar kaut ko tam pa nosvīdu�o, tum�sarkano ģīmi, pa ārprātīgi izplestajām acīm, sakliegt uz viņu ar rupjiem vārdiem. To visu izpildīt Samginu atturēja pa�a izbrīns par to, ka �āda pazemojo�a, me�onīga vēlē�anās varējusi viņā uzliesmot. Bet Bezbedovs bez rimas plosījās, gārdza, tīri vai nost smak-dams.

� Tad neaudziniet mani par anarehistu, � anarehismu izaudzē tie�i valdības nespēks, jā gan! Tikai ģimnāzisti tic, ka audzinātājas esot idejas! Blēņas! Baznīca divus gadu tūksto�us sludina: �Mīliet cits citu�, �Lai visi vienprātīgi apliecinām� � vai kā vēl viņa tur dzied? Pie velna, kas tur par vienprātību, ja man ir māja ar vienu vien stāvu, bet kaimiņam ar triml � viņ� negaidot nobeidza.

� Jums ir kaitīgi tā uztraukties, � Samgins aizrādīja, ar pūlēm pasmīnēdams, un izgāja dārzā, stūrī, kuru apēnoja kaimiņu nama kailā siena. Tur pie zemē iemieta galda bija uzcelts pusapaļ� velēnu sols, � viss �is dārza stūris bija drēgns, skumīgs un tum�s. Aizsmēķējot papirosu, Samgins ieraudzīja, ka viņam drebēja rokas.

�Cik lielā mērā �is idiots spēj padarīt rupjas cilvēka domas un jūtas!� viņ� domāja un atminējās, ka arī agrāk ir redzējis ne mazumu �āda tipa ļau�u, piemēram, Tagiļskis, Stratonovs, Rjachins. Bet neviens no tiem nebija iedvesis viņam tādas antipātijas kā �is.

�odien Bezbedovs bija sacēlis viņā pat nomāco�as baiga nemiera sajūtas. Tikai pēc brī�a Samgins atguvās, ka prātot par Bezbedovu nebūtu sevis cienīgi. Tas novestu pie dīvainām un pilnīgi nepieļaujamām domām. Savas pa�cieņas apziņa noteikti sacēlās pret �īm domām.

Marina par kadetu partijas uzsaukumu izsacījās ironiski.

� Te nu viņi ir pār�āvu�i pār strīpu, � viņa sacīja, paceldama skropstas un uzacis. � Tas tik pirmajā karstumā. �Ar savu tuk�o karoti pie otra bļodas.� To vajadzēja izdarīt tolaik, kad cars paziņoja, ka mui�turu zemju neaiztiks. Tad, kas zina, zemnieki būtu varbūt tie�ām sasparoju�ies ...

Un, vēdinādama sev seju ar me�ģiņu kabatas drāniņu, viņa domīgi turpināja:

� Lidiju kadeti bija tiktāl sabiedēju�i, ka viņa gribēja pat me�u pārdot, bet vakar jau apspriedās ar mani, vai nenopirkt Tur�aņinovu �Sirds prieku�. Dāmai gar� laiks, un �Sirds prieks� ir brīni�ķa mui�a! Man ir obligācijā uz to... Vecais Tur�aņinovs ir Nicā miris, viņa mantinieks kaut kur noklīdis... � Viņa nopūtās, apklusa un savilka lūpas tā, it kā gribētu svilpot. Pēc tam, laikam apstiprinādama kādu nodomu, noteica:

� Tā.

Gandrīz nemānāmi Samgina dzīvē ienāca Mi�a. Viņ� izrādījās par izdarīgu sulaini, papīrus pārrakstīja ne visai ātri, bet skaidri un bez kļūdām; bija mazrunīgs un raudzījās Samginam sejā skaistām mei�as acīm, padevīgi un pat it kā ar dievinā�anu. Spodriņ�, gludi sasukāts, viņ� sēdēja pieņemamā istabā kaktā pie galdiņa līdzās dārza puses logam un, uzrāvis labo plecu uz aug�u, dēstīja uz papīra citu pie cita akuratus, apaļīgus burtus.

.Palūdzis un saņēmis atļauju lasīt grāmatas, viņ� klusi tencināja:

� Pazemīgi pateicos!

Ar grāmatām viņ� palika vēl nemanāmāks. Nekad nejautāja neko, kas _neattiecās_ uz viņa pienākumiem, un tikai reiz, otrajā vai tre�ajā dienā pec iekārto�anas savā kaktā, bikli ievaicājās:

� Kļim Ivanovi�, atļaujiet jautāt: vai revolūcija ir beigusies?

Jautājums nāca tik negaidīts, ka Samgins pārsteigts paskatījās uz jaunekli un atkārtoja tikai viņa pēdējo vārdu:

� Beigusies.

Bet tad tomēr pavaicāja:

� Kāpēc tas tevi interesē?

� Tā... tāpat vien, � Mi�a ne uzreiz atbildēja un, galvu noliecis, taisnodamies klusāk piebilda: � Visi interesējas.

Samgins nosprieda, ka puisis muļķis, un piemirsa �o gadījumu, kas bija pārāk niecīgs, lai to atminētos. Dzīves īstenība neatlaidīgi veicināja paradumu aizmirst arī daudz ievērojamākus faktus. Nebeidzamā virknē cits citam sekojo�i notikumi arvien straujāk skubināja laiku uz priek�u, un dienas, kā no kalna veldamās, tika izdzīvotas ātri un nemanāmi.

Laikraksti gandrīz ik dienas ziņoja par ekspropriācijām, arestiem, karatiesām, pakārtiem �uzbrucējiem�. Valdība citu pēc cita aizliedza satiriskos �urnālus, apturēja avīzes; monarehistu organizācijas sāka darboties ar aizvien atklātāku teroru, � reakcija, pieņemdama aklas, atriebīgas trako�anas raksturu, radīja ne mazāk neprātīgu, tomēr jau redzami atslābsto�u pretestību. Samgins visu to redzēja, saprata, un tajos brī�os, kad dzirdēja vai lasīja par to, tas viņu nomāca. Tomēr viņ� pamazām arvien vairāk pārliecināja sevi, ka notikumi jau zaudēju�i savu revolucionāro jēgu un, ja vēl turpinās, tad vienīgi pēc inerces likuma. Tie bija pieņēmu�i �sausā pērkona� raksturu: zibeņu un rūkoņas daudz, bet lietus nelīst. Tai pa�ā laikā viņ� vēroja pilsētas dzīvi un nāca pie pārliecības, ka �nomierinā�anas� process paceļas kā migla no apak�as, no zemes, un ka �ī migla top arvien biezākā, blīvāka.

Visvieglāk īstenību aizmirst bija, sarunājoties ar Marinu. Kad Kļims reiz apvaicājās Marinai, ko viņa domājot par ekspropriācijām, viņa atbildēja, aplūkodama sev nagus:

� Nesaprotu. Var jau būt, ka tā ir pazīme, ka �nu kauja galā� un ir sāku�i darboties marodieri; bet ir arī iespējams, ka revolūcija vēl nav visus savus spēkus iz�ķiedusi. Tev tas labāk jāzina, � viņa nobeidza ar smaidu.

� Tu itin kā no�ēlo, ka kauja galā? � Samgins jautāja. Viņa neatbildēja, sākdama runāt par ko citu:

� Paklau, ir ieradies jaunais Tur�aņinovs, vajag apstiprināt viņu �Sirds prieka� manto�anas tiesībās un ievest mui�as valdī�anā, � tu saproti? Es parūpē�os, lai tiesa darbotos �iglāk. Lidija, man �ķiet, ir nolēmusi mui�u nopirkt.

Vieglītēm smiedamās, nocirpdama mazajam pirkstiņam ienadzi, viņa turpināja mazliet caur degunu, atdarinādama Lidiju:

� Viņai ir jauna ideja: jāatjauno, redz, kulturālās saimniecības, jāizaudzina, jāsavairo fermeri � saskaņā ar Stolipina politiku.

Piedauzījusi ar pirkstu sev pie pieres, kā to mēdz darīt, kad grib bez vārdiem parādīt, ka cilvēks muļķis, Marina jau savā pa�as balsī sulīgi un laiski runāja tālāk:

� Sievietēm, viņa saka, esot jāpiedalās zemes dzīvē kā saimniecēm, bet nevis kā revolucionārēm. Krievu sievie�u pienākums būt jo sevi�ķi konservativām, tāpēc ka vīrietis Krievijā ir fantasts un sapņotājs.

Tas bija pie Marinas mājās, viņas mazajā, omulīgajā istabiņā. Durvis uz terasi bija vaļā, silts vējiņ� klusi �abināja dārzā koku lapas; mazi, balti mākulī�i ganījās pie debesīm, glauzdamies gar mēnesi, uz galda patvāra niķelis izskatījās gai�i zils; pelēki tauriņi piederēja un gāja bojā pie uguns, �aukstinājās ap lampas ro�aino aba�uru. Marinai mugurā bija ļoti plats, balts rīta-svārks, � platajās piedurknēs vizēja viņas kailās, spēcīgās rokas. Kļimam ienākot, viņa atvainojās:

� Piedod, ka es vienkār�i, kā mājās, � man karsti! Esmu mazliet paresna... � Viņa pārlaida rokas pār krūtīm, pār gū�ām, un �is �ests, atklāti koķets un lepns, piespieda Samginu neviļus iejūsmā pateikt:

� Cik tu skaista!

� Vai patiesi? Pielūko, neiemīlies!

� Vai tad nedrīkst?

� Drīkst, bet nevajag, � viņa atteica apbrīnojami vienkār�i, ar to uzdvesdama Samginam lirisku noskaņojumu. Ar �ādu noskaņojumu tad viņ� arī klausījās Marinā.

� Nesen es viņai teicu: �Kam tu, Lidij, vīsti? Būtu gājusi pie vīra, būtu apprecējusi, lūk, �e, Samginu.� � �Es,� viņa saka, �spētu apprecēt vienīgi mui�nieku, bet neviena piemērota nav.� Piemērots, � tas, proti, būtu tāds, kas vēl nav aizmirsis mui�niecības vēsturisko lomu un palicis uzticīgs trijotnei: pareizticī-

bai, patvaldībai, tautiskumam. �Nu, mīļā,� es viņai saku, �tādam gan būs jau pie simt gadu!� Noskaitās.

Samginam gribējās pavaicāt viņai daudz ko, bet viņ� iejautājās tikai:

� Kas īsti ir Bezbedovs?

Ņemdama no vāzes biskvitu, Marina paskatījās K|imā viegli piemiegtām acīm un lēnām, vilcinādamās atbildēja: � Pats redzi: pasaulei kalpot negrib, sev neprot. � Un tūlīt turpināja, tikai jau steidzīgāk, kā vēlēdamās nule izteiktos vārdus nolīdzināt:

� Smieklīgs. Ieņēmis galvā, ka viņa balo�i labākie visā pilsētā; mel�, ka esot kaut kādas prēmijas par tiem saņēmis, � prēmijas saņēma traktiernieks Bļinovs. Piedzīvoju�i �ā sporta mīlētāji saka, ka balo�u audzētājs viņ� esot vāj� un putnus tikai samaitājot Uzskata sevi par brīvu cilvēku. Tas varbūt tā arī �T, ja brīvību saprotam kā bezmērķību. Tomēr viņ� nav glu�i muļķis. Bet man tā rādās, ka viņ� nelāga nobeigs...

Klausoties Marinas teko�ajā runa, Samgins parasti sajuta skaudību, � viņa runāja tik labi, vienkār�i, spilgti. Viņa pa�a vārdi turpretī bija pelēki, nemierīgi � kā �ie tauriņi ap lampu. Bet viņa jau tērzēja atkal par Lidiju, tikai nu jau sīkumaini, ka�ķīgi, stāstīdama, cik bezgar�īgi Lidija ģērbjoties, cik vāji paprotot izlasītās grāmatas un cik nemākulīgi vadot �augstas pilsētas meklētāju� pulciņu. Un pēk�ņi sacīja:

� Ir divējādi inteliģentā cilvēka tipi: vieni �ūpojas ka pulksteņa svārstekļi, otri grie�as kā ciparnīcas radītāji, �ķietami uzrādot rītu, dienvidu, vakaru, pusnakti. Bet laiks ta�u nav viņu rīcībā! Ar iedomu spēku var gan pārveidot cilvēku priek�statu par pasauli, bet būtību � to vis nepārveidosi.

Samgins neuztvēra �o vārdu sakarību ar to, ko viņa nupat bija sacījusi par Lidiju, tomēr �ie vārdi pieveda viņu it kā pie durvīm, kuras viņ� neprata atvērt, un nu tās atveras vaļā pa�as no sevis. Viņ� klusēja, gaidīdams, ka Marina nupat sāks runāt arī par sevi, par savu ticību, savu pasaules izjūtu.

� Strādnieki grib sagrābt fabrikas, zemnieki zemi, inteliģenti ir izsalku�i pēc varas, � viņa runāja, pirkstiem rotaļādamās ar me�ģinēm sev uz krūtīm. � Viss tas, protams, ir vajadzīgs un arī notiks; bet vai tas apmierinās tādus kā, lūk, �e, tevi?

Samgins neatbildēja, pret uguni vērodams kristālā glāzē vīnu, � zeltainu kā viņas acis. Marinas jautājumā viņ� samanīja kaut ko sev bīstamu un lūkoja atminēt, ko. Un piepe�i viņ� saprata, ka gadījumā, ja viņ� te �odien sāktu runāt par sevi, tad pateiktu 232 kaut ko līdzīgu viņas vārdiem par Bezbedovu. Tas viņu ļoti nepatīkami pārsteidza, un, baudīdams maziem malciņiem vīnu, viņ� pie sevis atkārtoja: �Pasaulei kalpot negrib, sev � neprot�, �brīvība � bezmērķība�. Iegrozījis labāk brilles, viņ� vērīgi un ar neuzticību palūkojās Marinā; bet viņa vēl vienmēr kārtoja savas me�ģines, viņas seja bija rāma un acis domīgi skatījās tauriņu dejā, � tad viņa sāka gaiņāt tos projām, vicinādama tējas salveti.

� Cik daudz viņu salidojis... bet, ja aizvērs durvis, istaba būs pārāk tveicīga!

Samgina liriskā jūtoņa bija iztraucēta. Velti bija gaidīt, � par sevi �ī sieviete neteiks nekā. Viņ� piecēlās. Kad Marina atvadoties sniedza roku, viņas rītasvārks uz krūtīm pavērās, pavīdēja krekliņa ro�ainais, caurspīdīgais zīds un tā savādi, kareivīgi saspringtās krūtis.

� Ai! � viņa sacīja, rītasvārku aizvērdama; Samgins saskatīja viņas baltā zeķē tērpto kāju līdz celim. Redzējums palika atmiņā, nesatraucot jūtu, liekot pat naidīgi nodomāt:

�Tīrais akmens. Dro�i vien arī ar miesu ir tikpat skopa kā ar naudu.�

Bet, kas attiecas uz Samginu, tad Marina ar naudu neskopojās.

Reiz, sēdēdama K|ima istabā un ieraudzījusi no pasta atnestus grāmatu saiņus, viņa bija ieminējusies:

� Tu laikam gan daudz izdod par grāmatām! � Un draudzīgi piebildusi: � Vai nepaaugstināt tev algu?

Viņ� bija atteicies, bet viņa tomēr bija algas likmi divkār�ojusi. Tagad, to atceroties, viņ� atminējās, ka atteikties viņu bija spiedis kāds pieaugu�a cilvēka necienīgs mulsums: viņ� sev izrakstīja un lasīja galvenām kārtām krievu un no sve�ām valodām tulkotu beletristiku, un viņam nez kāpēc negribējās, lai Marina to zinātu. Nopietnās grāmatas viņu nogurdināja, pārbagātā politiskā literatūra un prese radīja sa�utumu. Par liberālo presi Marina mēdza teikt:

� Brēc kā histeriķe, kuru atstājis mīļākais, kaut gan mīļākais jau sen pa�ai apnicis!

Divi dienas vēlāk Samgins bija apsēdies dārzā, paklausot Bezbedova lūgumam paskatīties jaunos balo�us. Bezbedovs stāvēja uz jumta, ar vienu roku turēdamies pie dūmeņa, otrā balansēdams slotu. Viņa nejēdzīgā figūra nesajoztā blūzē un platās biksēs izskatījās pēc pudeles ar cilvēka galvai līdzīgu aizbāzni. Dūmakainajā, sakarsētajā gaisā zemu un laiski laidelējas kāds desmits balo�u. Bezbedovs klaigāja un svilpoja. Pēk�ņi viņ� noliecās

uz leju, it kā gribētu nolēkt no jumta, un drūmi ievaicājās: � Vai mani? tad uzsauca: � Kļim Ivanovi�, jums ciemiņi!

Bija atnākusi Marina un viņai līdz pamaza auguma kumpains cilvēks baltā uzvalkā ar platu, melnu saiti ap kreiso piedurkni, tievu spieķīti padusē, pelēkiem cimdiem rokās, pakausī atstumtu panamu galvā. Seja melnīgsnēja, tās smalkās līnijas patīkamas. Kuprainais deguns, gai�ā ķīļbārdiņa un uzgrieztās Ūsiņas Samginam atgādināja vienu no �Trim musketieriem�.

� Iepazīstieties! � Marina uzaicināja. � Tur�aņinovs � Samgins.

Tur�aņinovs izklaidīgi padeva Samginam slaidu, vēsu roku, pameta uz viņu ātru skatienu ar savām gai�zilajām acīm un izbrīnījies paklusām jautāja:

� Ko tas cilvēks uz jumta dara?

Paskaidrojusi Bezbedova nodarbību, Marina skaļi pakliedza:

� Valentin, pasaki, lai padod tēju!

Samgina pieņemamā istabā Alarina paskaidroja, ka, luk, �e Vsevolods Pavlovi�s piedāvājot Samginam uzņemties viņa mantojuma lietas nokārto�anu.

� Jā, esiet tik labs, es jūs ļoti lūdzu! � Tur�aņinovs parāk skaļi sacīja, un viņa maziņās, cie�i galvaskausam piekļautās austiņas pietvīka. � Es esmu zaudējis pareizo noģiedu par atstatumiem, � viņ� apjucis atvainojās pret Marinu. � �eit viss �ķiet tik brīnum tāls, un gribas runāt skaļi. Astoņus gadus esmu bijis no �ejienes projām.

Pavilcis uz aug�u flaneļa bik�u staras, viņ� noslēpa kajas zem krēsla un, patīkami smaidīdams, piebilda:

� No sirds priecājos, ka esmu atkal te.

Marina sacīja:

� Jauki būtu padzīvot Parize!

� Tas pavisam vienkār�i, � Tur�aņinovs paskaidroja. � Tā tie�ām ir visjaukākā pilsēta pasaulē, un Francija � tā ta�u ir Parize.

Visu, ko Tur�aņinovs teica, viņ� izrunāja ļoti nopietni, ļoti maigi un tādā balsī, ar kādu runā jauni skolotāji, pirmoreiz griezdamies pie vecāko kla�u audzēkņiem. Starp citu viņ� pastāstīja, ka Parizē esot vislabākie drēbnieki un visjautrākie teātri.

� Berlinē es redzēju Staņislavska teātri. Ļoti oriģināli! Bet, ziniet, tas priek� teatra ir par daudz nopietni un jau nav vairs tik daudz teātris kā... � Sarāvis plecus uz aug�u, viņ� iepleta rokas un atrada pareizos vārdus:

� �Pestī�anas armija�. Ziniet: ģenerālis Butss ar vecām meitām dzied psalmus un aicina no�ēlot grēkus... Varbūt es runāju, ko nevajag? � viņ� vērsās atkal pie Marinas. Marina dzīvi un labsirdīgi atbildēja:

� O, nē, nēl Tas ir ļoti interesanti.

Samgins neticēja ne viņas labajai sirdij, ne mī|i uzmundrino�ajam Smaidam, bet Tur�aņinovs, arvien vairāk iekvēlodamies, turpināja, it kā sūdzēdamies ar savu pakluso, blāvo tenora balstiņu:

� Un tad �ie baskāji, vagabundi! Protams, es esmu demokrāts,� Francijā visi ir demokrāti, � tomēr �eit es jūtos kā tau-tinieks, kaut gan mana māte ir francūziete. Bet kādēļ rādīt baskājus? Man �ķiet, ka tas pat kaitīgi. Mākslai vajag būt... estētiskai. Staņislavskis netīrās skrandās, kaut kāds savādnieks krusttēvs Vaņa �auj mugurā profesoram � par ko? To nevar saprast! Un netrāpa divu soļu atstatumā! Kāds bēdīgs dzērājs deklamē Beran�ē, bet Beran�ē ta�u ir jau �ausmīgi novecojies! Francijā viņ� ir aizmirsts. Vispār jāsaka, fran�i to nekad nesapratīs. Viņi zina, ka viss ir jau pateikts un ir atlicis tikai daiļi atkārtot jau zināmo. Forma! � viņ� izsaucās, pacēlis roku, rādīdams ar pirkstu uz griestiem un lūkodamies Marinai sejā. � Domas � pardon � ir tikpat kā sievietes: viņas nav necik da�ādas, bet viņu burvestības noslēpums ir tas, kā viņas ietērptas.

Viņ� apklusa, atviegloti uzelpoja, redzami apmierināts, ka izteicis to, kas viņu nospiedis.

Mi�a aicināja pie tējas; Marina un parīzietis aizgāja, Samgins vēl palika_ un brīdi staigāja pa istabu, pārsijādams parizie�a vieglās pļāpās. Kad viņ� iegāja pie Bezbedova, Marina lēja glāzēs teju, bet Tur�aņinovs skaidroja Valentinam:

� Savienība starp Maskavu un Parizi ir vislielākais Aleksandra Tre�ā nopelns pasaules priek�ā, � Francijā to saprot labāk nekā pie mums.

.�_v Alums sapra�anai nav laika, mēs noņemamies ar revolūciju taisī�anu, �� Bezbedovs attrauca, galvu �ūpodams. Viņa palsās acis eļļaini spulgoja, mati, ar kaut ko saziesti, spīdēja, mugurā viņam bija krekls ar mīkstu apkakli, no zoda uz rūtainās apkaklītes pilēja sviedri.

� Revolūcija ir fran�u di�enā pagātne, � Tur�aņinovs sacīja, aplaizīdams savas bālgani sārtās mazasinīgas jaunavas lūpas.

Marina Samginam pastāstīja, ka parīt no rīta ir norunāts izbrauciens uz �Sirds prieku�. Brauk�ot viņa pati, Lidija, Vsevolods Pavlovi�s, un tiekot aicināts arī viņ�. Samgins klusēdams palocījās. Viņa piecēlās. Arī Tur�aņinovs gribēja doties projām, bet Valentins ar glu�i negaidītu dedzību sāka viņu atrunāt:

� Pilsēta tuk�a, tur nav nekā ko redzēt, labāk pastāstiet man par Parizi, � palieciet! Iedzersim vīnu ...

Tur�aņinovs noskūpstīja Marinai roku un palika, bet viņa, izejot uz lieveņa, sacīja Samginam, kas viņu pavadīja:

� Kāds amizants puisītis! Tu paklausies, ko viņ� ar Valentinu runās, vēlāk pastāstīsi man, pasmiesimies. Nu, uz redzē�anos, drūmā dvēsele! F-fū, kā nu karsē...

Viņa aizgāja. Samgins pastāvēja uz lieveņa, paklausījās. Pa atvērto logu bija dzirdama viesa nerimtīga balstiņa, bet vārdi nebija saprotami. Iet pie Bezbedova negribējās, neiet būtu nepieklājīgi. Viņ� aizsmēķēja un iegāja. Tur�aņinovs sēdēja ar muguru pret durvīm, Bezbedovs sāniski. Uzkucies galdam, vienas rokas pirkstus ielaidis savās pinkainajās krēpes, ar otru roku viņ� bāza mutē vīnogas, tās gausi kodīdams un uzdzerdams pa malkam madeiras. Ar glumu smaidu sarkanaja ģīmī viņ� skatījās Tur�aņinovā, bet tas ar glāzi roka, paliecies viņam pretim, runāja:

� Pagāniska vienkār�ība! Es sē�u restorānā ar avīzi rokā, man pretī pie otra galdiņa � ļoti jauka mei�a. Piepe�i viņa man saka: �Man liekas, jūs ne tik daudz lasāt kā tīksmināties par manām biksītēm,� � viņa sēdēja pārlikusi kāju pār kāju ....

� Va� velns! � nomurmināja Bezbedovs. � Tas nu ir, kā saka, bez liekiem vārdiem!

� Ai, nē, jūs maldāties! � Tur�aņinovs jautri attrauca. � Tas nebija nekāds izpriecu skuķēns, bet Sorbonas studente, ļoti cienījamu pilsoņu meita. Es vēlāk iepazinos ar viņas brāli, virsnieku.

Bezbedovs aiz brīnumiem klusi iesvilpās. Viņ� uz sava krēsla �ūpoj*ās, visādi vaikstījās, sēca un svīda. Varēja redzēt, ka viņam nācās grūti uzturēt sarunu, ka viņam �nav jautājumu�, ka viņ� par to jūtas ļoti neērti un ēd ogas tāpēc, lai nav jārunā. Bet Tur�aņinovs iekarsis turpināja tēlot:

� Iet pa bulvāri vīrietis un dāma: vīrietis ieiet nolaist ūdeni, un dāma par to ne druskas neapmulst, viņa stāv un gaida.

Bezbedovs iesprauslājās.

� Jā, pie krieviem tas �ķiet smieklīgi un mazliet arī pēc cūcības, bet pie viņiem � tikai dabiski. Liekulība vispār nav fran�u dabā.

Pa logu krita iek�ā rieta saules gaisma, uz galda viss likās iesārtu putekļu klāts, bet vīnstīgu lapu zaļums treljazā aiz loga bija netīkami satumsis. Kristālā vāzē pa mājas cepumiem rāpoja mu�as.

� Jā, jā, dzīvo cilvēki, dzīvo, � Bezbedovs smagi nosēcās. � Bet pie mums bija kar�, nu atkal revolūcija.

� Tas ir briesmīgi! � parizietis līdzjūtīgi atsaucās. � Un viss tas tikai tāpēc, ka trūkst naudas. Madame Muromska saka, ka libera|i esot pret aizņēmumu Francijā. Paklausieties, vai tad tā ir politika! Ka cilvēki vēlas būt ubagi? ... Francijā revolūciju taisīja bagātā pilsonība pret mui�niekiem, kas bija jau izputēju�i, bet turēja savās rokās karali, turpretī te pie jums, tas ir, pie mums, ļoti grūti nākas saprast, kas revolūciju taisa.

Bezbedovs pamāja ar galvu un sāka guldzo�i smieties, sizdams ar plaukstām pa ce|iem un gārgdams:

� Tie�i tā � kas?

Tur�aņinovs pagaidīja, kamēr Valentins izsmējās, tad turpināja, jau gandrīz apvainojies:

� Alans uzskats ir tāds: revolūcijas vienmēr taisa bagātnieki ...

� Skaidrs! � sauca Bezbedovs.

Samgins klusām izgāja no istabas, ar sa�utumu nodomādams:

�Sis resnais cūka izliekas! Viņ� ļoti labi redz, ka jauneklim patīk viņu apgaismot. Viņ� ne tikvien pats ir karikatūra, bet padara par karikatūru arī to, kas nostājas viņam līdzās.�

Pēc visa tā, ko par Bezbedovu bija sacījusi Marina, Samgins sajuta, ka viņa antipātijas pret Valentinu bija gan kļuvu�as asākas, tomēr nevis dzina viņu no �ā balo�nieka prom, bet gan it kā vilka tam tuvāk. Tas bija nepatīkami un nesaprotami.

Tre�ās dienas rītā viņ� �ūpojās pītos atsperu ratos ceļā uz �Sirds prieku�. Zālē vēl mirdzēja rasa, bet gaiss bija jau pilns tveices. Zem brango ābolaiņu pāra pakaviem kūpēja silti, kodīgi putekļi, zirgu sviedru stiprā smaka kopā ar siena reibīgo aromu uzdvesa smagu snaudu. Gar lauku ceļa malām druvās un sakņu dārzos rosījās vīrie�i un sievietes, tālumā cauri dūmakai vīdēja �Klostera birzes� me�ģiņu raksts. Rati bija neērti, uz cietām atsperēm, un Samginu nepatīkami kratīja. Viņ� nebija izgulējies un jutās sapīcis par to, ka nācās braukt vienam, jo viņa vietu Marinas karietē bija ieņēmis Bezbedovs. Uz bukas ku�iera vietā sēdēja baismīgais lielbārdainis Marinas sētnieks, gandrīz vienā laidā sarunādamies ar zirgiem; viņam bija rīkles balss, un vārdos skanēja kaut kas līdzīgs rudens vēja saltajai, sausajai svilpo�anai. Un turklāt viņa nedabiski sarkanais ģīmis � tik sarkans, it kā no pieres un�vaigiem būtu nodīrāta āda. Kuplā, tumsā bārda likās pielipināta. Samginam jau pilsētā, sē�oties ratos, bija ie�āvies prātā:

�Kas par me�onīgu ģīmi!�

Ārpus pilsētas nonākot, Samgins bija apvaicājies:

� No kurienes jūs esat?

� No Gurjevas. Ir tāda pilsētiņa pie Uralas upes. Senāk sauca par Jaīcku.

� Kazaks?

� Kazaks. Tikai sen jau aizgājis no pulka.

� Kāpēc?

� Tā ... Nepatika.

Vēl ko vairāk vaicāt Samgins nevēlējās, bet kazaks, brītiņu klusējis, nomurk�ķēja:

� Protams, tas pats vien visur: lai pie kā pieķeries, viss izslīd starp pirkstiem. Nenoturēsi.

�To esmu jau dzirdējis vai lasījis,� Samgins nodomāja, un viņu pārņēma grūtsirdība: �ī diena, �ī tveice, tīrumi, ceļ�, zirgi, ku�ieris, visa apkārtne � tas viss bija jau daudzkārt redzēts, viss jau simtiem rei�u rakstnieku aprakstīts, gleznotāju noglez-nots. Netālu no ce|a kūpēja milzīga siena kaudze, virs tās sijājas pelēki pelni, mirk|iem uzliesmoja, krampjaini locīdamas,_ zeltaini sarkanas liesmiņas, no pelēkā blāķa visās malas lauzās laukā vijīgas, zilas dūmu strūkliņas, bet pāri kaudzei karajas dūmi ka blāvs mākonis. .

� Vai to ir aizdedzināju�i? � Samgins ieprasījās.

� Katrā ziņā aizdedzināju�i.

� Vai pērnajā gadā te stipri dumpojās?

Kazaks atbildēja tikai pēc brītiņa:

� Te zemnieki bagāti, nav kam dumpoties.

Samgins pasmīnēja, atcerēdamies Tur�aņinova vārdus:

� �Viss ir jau bijis, viss jau ir pateikts�... � Un vienmēr būs zemes virsū cilvēks, kuram garlaicīgi un grūti elpot viena un tā pa�a nebeidzamas atkārto�anās vidū. Domā par �āda cilvēka traģisko stāvokli bija tikpat daudz sāpju, cik lepnuma, un Samginam likās, ka arī Marina, bez �aubām, pazīst �o lepnumu. Bija jau ap dienvidu, tveice k|uva arvien spiedīgāka, putekļi karstāki, austrumos vēlās vālos tum�i padebe�i, atgādinādami dego�o siena kaudzi.

� Āre, arī �Sirds prieku� var jau redzēt, � ku�ieris rādīja ar pātagas kātu uz tālu pakalnu: nelielai bērzu birztalai piespiedusies, tur stāvēja dzeltena maja ar kolonām. �ādu māju Samgins Maskavas apkaimē bija redzējis desmitiem, par desmitiem tādu bija arī lasījis.

Pēc ceturtdaļstundas nosvīdu�ie zirgi pa lietus izgrāvotu ceļu uzkāpa pakalnā, bērzu alejas siltā pakrēslī, un pec tam apstājās pie jaunas, kokgriezumiem izrotātas vienstāva koka mājiņas lieveņa. Virs lieveņa bija piestiprināta liela, līka, visai ērmota izkārtne: uz balta pamattoņa zilām un sarkanām krāsām bija uzzīmēts zemnieks dīvainā pozā: uz vienas kājas stāvēdams, otru kāju viņ� bija kopā ar roku izstiepis pār zirga sakām, aiz sakām divi spriguļi, aiz tiem liels āmurs, tālāk kaut kas nesaprotams, un beidzot meita ar puisi, � spiezdami viens otram rokas, viņi bu�ojās. Zem �ās figuru rindas maziem burtiņiem uzrakstīts: �Kantoris,� � un tad Samgins attapās, ka arī figūras nozīmēja burtus.

Pa kantora logu izliecās Zachara bālā, melnbardainā seja un atkal nozuda. Gar mājas pak�ķi iznāca �etri zemnieki; divi vilcinādamies noņēma cepures, tre�ais, gar� ūsainis, tikai pirkstiem pieskārās pie dziļi uz acīm uzmauktas salmu platmales, bet ceturtais, plikpauris ar lielu bārdu, laimīgi smaidīdams, skaļi apsveica:

� Sveiki atbrauku�i!

�Arī tas ir jau pieredzēts,� Samgins nodomāja, palocīdamies zemniekiem un vilkdams nost putekļu mēteli.

No lieveņa noskrēja Zacharijs, jozdams ciet savu balto kreklu un ar pārmetumu griezdamies pie zemniekiem:

� Nu, ko jūs tā uzreiz? Ļaujiet cilvēkam atpūsties! � Un viņ� saķēra Samginu aiz elkoņa. � Lūdzu, nāciet iek�ā, tur ir pagatavots azaids... � Ejot garām kazakam, viņ� tam pusbalsī piekodināja: � Uzmani, Daņila, es tūlīt atsūtī�u Vasju, � un paklusiem vārdiem attaisnoja savu rīkojumu: � �ejienie�i, Kļim Ivanovi�, ir drausmīgi ļaudis, ne�ķīsta tauta!

Viņi iegāja mājā caur virtuvi, � pie pavarda rosījās maza, resna vecīte ar �iglām, ļoti gai�ām acīm melnīgsnējā sejā; iegāja zālē, kas bija mitra un krēslaina, kaut gan to apgaismoja divi ļoti lieli logi un uz terasi atvērtas durvis. Liels, ovals galds bija apkrauts traukiem, pudelēm, puķēm, apkārt tam krēsli pelēkos pārvelkamos, zāles stūrī klavieres, uz tām izbāzts ūpis un ģitārās pārvalks. Otrā kaktā divi plati dīvāni, virs tiem tum�as gleznas zelta ietvaros. Ienāca tieva, smuidra meitene ar resnu mat-pīni, atnesa stikla krūzi ar pienu un a�i atkal nozuda. Aizgāja arī Zacharijs, noteikdams:

� Nu tā, � atpūtieties! Mazgāties � caur virtuvi.

Samgins ar baudu izdzēra glāzi tumīgā, vēsa piena, iegāja virtuvē, ar slapju dvieli atsvaidzināja seju un kaklu, tad izgāja uz terases un sāka soļot pa to, klausīdamies sevī un nesaklausīdams nevienas vienīgas domas, bet izbaudīdams tādu sajūtu, it kā viņu �e sagaidītu kaut kas jauns, vēl nepiedzīvots. Grīda zem kājām �īkstēja, pa dēļu �ķirbām garoja drēgnas zemes smaka. Viss bija ļoti klusu. Terases kāpnes veda lejā uz pus-apaļu laukumiņu; tas bija apaudzis ar biezu zāli, uz kuras krita vecu liepu un ievu ēnas; starp koku stumbriem bija redzami nocirstu krūmu celmāji, zemē gulēja salauzts �uguna sols. �aura taciņa aizvijās parka dziļumā. Samgins apsēdās uz kāpņu aug�ējā pakāpiena.

Gar mājas stūri cits aiz cita zosu gājiena atkal pienaca visi �etri zemnieki. Plikpaurainais apsēdās vienu kāpienu lejāk par Samginu,- pasmaidīja un skāņi sacīja:

� Pilsētnieku pat pēc tabakas var matīt.

Viņ� bija vidēja auguma, bet tik plecīgs, ka izskatījās strups. Viņam mugurā zem skrandainiem nenosakāmas krasas svārkiem bija netīrs pakulu krekls, kājās pelēki rūtainas, ielāpainas bikses un nomītas gumijas galo�as. Platā seja ar lieliem vaigu kauliem, asās acis un izspūrusī bārda pie�ķīra viņam līdzību ar Ļeva Tolstoja portretiem.

Samgins piedāvāja viņam papirosu.

� Az ņe pi�em, �- tas atteica, un aiz plata, pa�apmierināta smaida viņa acis kļuva dzidras kā mazam bērnam. Pamanījis, ka kungs jautājo�i viņā lūkojas, viņ�, joprojām^smaidīdams, pavaicāja: � Jūs nesaprotat? Tas ir bulgāru mēle, �igāniski. Bulgari nesaka es, viņi saka az. Bet pīpēt viņu valodā ir pichaķ.

Garais, ūsainais zemnieks ar skūto seju pastiepa roku:

� Dodiet man, es smēķēju!

Samgins jautāja:

� Vai jūs esat biju�i Bulgārijā?

� Kāpēc? Mums nav pa sve�ām zemēm ko klejot, tepat pa savējo tikko kuļamies ...

� Iegrūdāmies pie japāņiem, viņi sadeva pa purnu, � drūmi piebilda ūsainais.

� Nē, �ito valodu man_ iemācīja �igāns, zirgu tērpinātājs.

Arī pārējie divi piesēdās uz kāpnēm, viens ar sirmu bārdu, resns, labi ģērbies, ar platu, dzeltenu, neizteiksmīgu seju, garu, baltu degunu; otrs maziņ�, kaulains, basām �uguna kājām, naģeni galvā, kas bija uzmaukta tik zemu uz acīm, ka palika redzami tikai strups, sarkans deguns, �ķidras ūsas, bieza, ļengana lūpa un sarūzējusi bārdiņa. Visi �etri tik cie�i lūkojās Samginā, ka viņam metās neveikli un gribējās aiziet. Bet ūsainis, nopūtis papirosam pelnus, stingri noprasīja:

� Sakiet, kungs, vai tas taisnība, ka nospriests nodokļu no mums neņemt un karā mūsbrāļu nesūtīt, � lai karo kazaki, bet mums tikai viens pienākums � sēt labību!

Zemnieks ar �uguna kājām, ar pirkstiem urbinādams satrunēju�o pakāpienu, norūca:

� Tā jau nu tev teiks!

Samgins īsi pastāstīja par kadetu partijas uzsaukumu. Zemnieki klusēdami noklausījās, bet plikgalvis ar gandarījumu iesaucās:

� Es jau teicu, ka proklamācija!

� Tātad krāp�ana, � nopūtās bārdainis, bet ūsainais greizi paglūnēja uz viņu un slaidi caur zobiem nospļāvās.

� Nav mums laimes, kungs, � plikpauris sāka skaļi sūroties, � spaida mūs, �enes grēciniekus, ar nodokļiem! Izpostī�anas � atlikulikām, bet kādu labumu iekrāt � nekādiņ. Ietaupīsi sev piecu mārku gabalu, tev lien jau ķe�ā, � dod �urp! Un ardievu, naudiņa! Naudiņa un bikses līdz. Te tev zemste, te tev viss kas...

Viņ� runāja ar patik�anu un teko�i, kā labi aktieri runā, tēlodami �Izglītības augļos� tā zemnieka lomu, kur� sūdzas: �Pat vistiņas nav kur izlaist.� To ievērojot, Samginam likās, ka arī visi trīs pārējie izturas teatrāli, lūkodami spēlēt cietēju un apspiesto lomu.

Kļimam par prieku ūsainais zemnieks �o uztveri apstiprināja: uzlipinājis ar siekalām papirosa nodeguli kreisās rokas īk�ķim stāvus uz naga un tajā skatīdamies, viņ� sacīja:

� Jūs, kungs, neticiet viņam, � viņ� ir bagāts, viņam pieci zirgi, trīs govis, divdesmit aitu, ļoti labs sakņu dārzs. Viņi visi trīs ir bagātnieki, cī�as atdalīties no sād�as, grib nopirkt �enes zemi.

Ar knipi nositis papirosa galu, viņ� nospļāvās tam pakaļ un piespēra ar kāju uz zemes, bet plikpauris, seju saviebis, acis apslēpis, atslēja galvu gaisā un sāka smiet pret debesīm sīku smiekliņu.

� Nu, ko viņ� pļāpā, debestiņ, ko viņ� muld! Bagāti? Mīļais Pēter Vasiļjev, vai tad bagātie jel kad dzīvo uz laukiem? Nav vēl redzēts, ka bagātais izaugtu sād�ā, tas aug pilsētā, vieglā maizē...

Osainais Pēteris paskatījās uz viņu, uzacis saraucis, pret �okļiem tam izspiedās puni.

Bīdamies, ka neizceļas ķilda, Samgins apvaicājās, vai biju�i nemieri arī viņu pagastā.

16 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX i � - i * 241

� Mums tas nav zināms, � atsacīja zemnieks ar balto degunu, bet ūsainais dobji noteica:

� Te visapkārt sadzīts tik daudz �erkesu, � kur nu te dumposies!

� Dumpji uz mums, kungs, neattiecas, � steig�us ierunājās plikgalvis. � Zināms, mums ir iemesls dumpoties, bet tur nav jēgas!

Iekaisdams, steidzīgi vērdams vardu pie vārda, rokas mētādams, viņ� ilgi un nesaprotami skaidroja starpību starp iemeslu un jēgu, un viņa asās actiņas netverami ātri mainīja savu izteiksmi, iespīdēdamās te �ēli un dusmīgi, te atkal mīlīgi un viltīgi. Sirmbārdis, uzacis saraucis, virāja vaļā un ciet muti, vēlēdamies ko teikt, bet to neļāva lapsene, lidinādamās ap viņa plato ģīmi. Tre�ais, noplēsis no pakāpiena prāvu sapuvu�a dēļa skrambu, uzmanīgi to pētīja.

� Tātad iemesls ir slinkums, un tas tad arī dumpojas! Bet jēga prasa kā cita! Uti arklā neiejūgsi, re�e, kas gan būs jēga ...

� Tu nu, tēvaini Mitrij, pūt pīlītes, � sacīja ūsainais Pēteris un piegriezās Samginam:

� To visu viņ� mel� tāpēc, lai nekā nepateiktu. Jūs viņa neklausieties, uz noplēstajām drēbēm neskatieties, � viņ� ir tī�i iztaisījies par muļķīti...

� Edz Pēter, tu nu glu�i ne par �o, ne par to, � skumīgi ieteicās sirmbārdis, � mēs atnācām kopus darī�anas dēļ, bet tu...

Plikgalvis viņu pārtrauca:

� Mēs tevi, Petrucha, gan pazīstam! Mēs tevi dikti labi pazīstam! Tu te neterk�ķi...

� Arī es zinu, ka jūs esat kopa sadziedāju�ies! Nu, un tad raudāsiet ar! � viņ� neķītri izlamājās, piecēlās un aizgāja, rokas kabatās sabāzis. Cugunkājainais zemnieks nosvieda satrunēju�o skrambu un ie�ņācās:

� Zaldāts, padauza, � viens no lielākajiem musinātājiem, maitas gabals! Viņu te vesels perēklis! Viņi � ne dievam, ne velnam, visu tik sev pa�iem! Viņu dēļ arī �erkesus pie mums sadzina.

� Bet �erkess vis neskatās, kas vainīgs, kas ne, � piemetināja plikgalvis un, uzsitis ar plaukstām pa ielāpainajiem ceļiem, nogaudās:

� Nav pie mums kārtības, � nav un nav!

Sirmais palūkojās gandrīz balti nokaitētajās debesīs un sacīja:

� Būs pērkons, � bet pēc tam pavaicāja Samginam:

242 ?�

� Kas jūs īsti būtu: advokāts vai tikai tāpat � ciemiņ�?

Tas sasmīdināja plikgalvi:

� Nudien, jautā tavu jautā�anu!

Samgins piecēlās un devās pa taciņu prom parkā. Viņam bija jādomā par to, ka, rau, �ādu ļautiņu labā ideālisti, romantiķi ir gadiem ilgi sēdēju�i cietumos, gāju�i trimdā, katorgā, nāvē... Tomēr to viņ� iedomājās tikai pavir�i un it kā ne no sevis, � viņu tirdīja nemiers: kāpēc Marina vēl nebrauc? Bija tāds karstums kā pirtī, smags, nepatīkams laiskums gurdināja miesu. Taciņas galā krūmos atradās lapene; uz tās kāpieniem gulēja kurpe ar Fran�u papēdi un kādas grāmatas vāki. Lapenē stāvēja divi pīti krēsli, uz grīdas mētājās salauzts �acha spēles galdiņ�. Te no uzkalniņa pāri krūmājam bija redzams klajums, laistījās upes dzīvsudrabs, pie apvār�ņa brieda zils padebesis, virs nesaredzama ce|a kūpēja putekļi. Atkal viss tik pazīstams, aprobe�ots, parasts, � viss tik bezgala garlaicīgs ...

Te Samgins atcerējās, ka ziemu viņam bija uzmāku�ās domas par pa�nāvību. Pazemojo�as domas. Putekji tālumā kļuva biezāki, � laikam Marina brauc.

Samgins nogrima domās: kam Marina līdzinās? Starp visām izlasīto romānu varonēm viņ� neatrada nevienu sievieti, kas būtu viņai līdzīga. Aiz muguras ie�īkstējās kāpieni: bija atnācis ūsainais zaldāts Pēteris. Viņ� bez kautrē�anās nosēdās krēslā un, lobīdams ar nazi lazdas nūjai mizu, paklusi, bet stingri noprasīja:

� Tātad cars pats valdīt neprot, bet citiem neļauj? Kas tad mums gaidāms?

� Janvarī sapulcēsies atkal Dome, � Samgins atteica, iesāņus pamezdams skatienu uz viņu.

� Tā. Jūs no kuras partijas?

Samgins aizsmēķēdams neatbildēja. Zaldāts, atbildes nenogaidīdams, izgriezdams uz nūjas spirālveidīgu svītru un Samginā neskatīdamies, noraizējies runāja:

� Ko jūs ieteiksiet: pirkt zemi un izdalīties viensētā vai nogaidīt? Ja gaidīs, tad rīkļurāvēji vien visu sagrābs. Te viens cilvēks klejo apkārt un pierunā ļaudis: trieciet kungus nost no zemes, taisiet grautiņus! Teicās esam anarchists. Grautiņus rīkot vienkār�a lieta. Maidanā Cerkasoviem mui�u nodedzināja, lopus apkāva, vārdu sakot, pa tīro! Atnāca kājnieki, cilvēku �etrdesmit no rezerves bataljona, trīs vīrus no�āva, �etrpadsmit nopēra, tāpat arī sievas. Labuma nekāda.

Zaldāts runājās pats ar sevi, bet Kļimam bija atkal jādomā par to, cik dīvains stāvoklis ir cilvēkam, kam nezin kādēļ nākas atbildēt uz visiem jautājumiem.

� Jūs te kalnā, mājā, tēju dzerat, bet aiz ķieģeļcepļa mālu bedrēs sapulcīte sanākusi, sve�ais atnācējs tur runas. Satracināju�i zemniekus un vēl vienmēr tracina. Kārtības vēl i-ilgi nebūs, � Pēteris ar redzamu patiku noteica un pamāco�i turpināja:

� Jūs parūpējieties, lai mui�u pārdod mums! Zemnieks pats sevi postīt neies. Bet, ja nepārdosiet, � izdarīsim blēņas, to es bez bailēm jums pasaku. Plikpauris un tas ar salmenīcu � brāļi Tabakovi, tie ir gudrinieki! Ne pirkstiņu nepakustinās, bet izdarīs! Tie ir te sād�ā gubernatori. Dvēseļu gani.

� Pērkons nāk, � Samgins sacīja, lapeni atstādams. Zaldāts attrauca:

� Lai nāk! � un viņ� pār�ķēla ar nūju gaisu tā, ka no�mīk-stēja vien. � Jūs nevēlaties parunāties? Tad nevajag ar, � viņ� bez īgnuma nomurmināja.

Atgriezies mājā, Samgins aizsmēķēja, izdzēra divas glāzītes degvīna, atlaidās uz dīvānā un tūdaļ aizmiga. Viņu pamodināja apdullino�i pērkona grāvieni, � parkā vienā laidā laistījās zibeņi, istabā uz galda viss trīcēja un slēpās tumsa, lietus straumēm gāzās pret loga rūtīm, trauki uz galda zilgani vizēja, gaudoja vēj�, un kaut kur bija dzirdama saīgusi Zacharija balss:

� Olga, nes projām pienu, citādi saskābs! Tagad vairs neatbrauks. Ak tu kungs...

Pēc tam logos sīki iegrabējās krusa. Samgins pagriezās ar seju pret sienu, mēģinādams par jaunu iemigt, bet pēc necik ilga laiciņa atskanēja dusmīgi Marinas saucieni:

� Vai te ir kāds! Ātrāk tēju! Paprasi Olgai, vai nav.sievie�u veļas un kāda apģērba gabala! Nu, kādu rītasvārku, vai._..

Samgins piegāja pie viņas tie�i tai mirklī, kad zibens pārskaldīja, sa�vīgoja mazās istabiņas pustumsu, � Marina pavīdēja, cie�i ieskauta zīdā.

� Vai nu glīta? � viņa pavaicāja. � Bet viss tikai Lidijas untuma dēļ, � nācās iegriezties klosterī, ak... Nu, ej prom, es ģērb�os nost!

Viņas lielais augums līgojās, un �ķita, it kā viņa būtu tā, kas saviļņo istabas krēslību. Samgins atgriezās zālē, viņam nāca atmiņā, ka klusais romans af Ņikonovu bija iesācies tādā pa�ā lietainā vakara, un �ī atmiņa tūlīt apņēma viņu ar tādām svinīgām skumjam. Mazajā istabiņā dzirdēja �ļaukstam uz grīdas nometamas slapjas drānas, pēc tam atskanēja sa�utis pārme-

� Lēnāk, Olga, tu man iedūri...

Marina ienāca zālē, tērpusies pelēkā, kniepadatām saspraustā rītasvārkā, ar dvieli ap kaklu un vaļēji pār muguru izlaistiem matiem, līdzīga kņazei Tarakanovai Flavicka gleznā vai kriminālai cietumniecei; viņa apsēdās pie galda, izstiepusi kājas samta zābakos, un sacīja Samginam:

� Nu, rīkojies, pacienā!

Zacharijs, līksmi un vainīgi smaidīdams, ienesa lielu patvāri, paminstinājās pie galda un atkal aizgāja. Izdzērusi lielu glāzi portvīna, lūpas nolaizījusi, Marina sacīja:

� Sai mājā agrāk dzīvoja ve�uks, gudrs, netikls un liels mantrausis. Nejēdzīgi skops, bet noteikti trīsreiz gadā sūtīja uz kādu Bretaņas pilsētiņu Francijā pa tūkstotim rubļu � kāda notārā atraitnei un meitai. Da�reiz viņ� sūtī�anu uzticēja man. Es viņam jautāju: �Vai romāns?� � �Nē,� viņ� saka, �tikai simpātijās.� Var jau būt, ka viņ� nemeloja.

�āvēdama dvielī slapjos matus, viņa turpināja:

� Filozofēja, rakstīja apcerējumu �Vēsture un liktenis�, � ļoti juceklīgu un drūmu gabalu. Pērnvasar pie viņa uzturējās tāds... vistēdis, Tomiļins, ēda vienīgi cāļus un dārzājus. Resns, ļauns, sevī iemīlējies dzīvnieks. Bija mēģinājis piesmiet pusaudzi meiteni, virtuvenes meitu, � gudrs skuķēns un, kā liekas, Tur�aņinova bērns. Vecais aizdzina Tomiļinu ar skandālu. Arī Tomiļins filozofēja.

� Es viņu pazīstu, viņ� bija mans repetitors, � Samgins pastāstīja.

� Lūk, kā?

Marina smaidīdama paskatījās uz viņu, gribēja kaut ko teikt, bet te ienāca Bezbedovs ar Tur�aņinovu; Bezbedovs bija mui�nieka mundierī un biksēs, basikņi uzmauktās tupelēs; pinkainos matus viņam bija izdevies sasukāt gandrīz gludus, un viņ� tagad neizskatījās tik nejēdzīgs, likās cienīgāks, nopietns; Tur�aņinovs krokmētelī, ar gumijas galo�ām kājās, bija kļuvis īsāks, tievāks, un seja viņam �ķita nelaimīga. Galo�as �vīkādams, viņ� ne visai dro�i runāja:

� Cilvēkam jāuzstāda sev augsti mērķi ...

� Ļoti pareizi, � Marina atsaucās. -- Bet pasakiet, kādi!

Apsēzdamies Marinai blakus, viņ� sacīja:

� Vispār vajag dzīvot zem di�ena karoga... kā, piemēram, krusta karotāji un alķīmiķi.

Bezbedovs, kājās stāvēdams, lēja glāzēs vīnu un murmināja:

� Mums vecie karogi nepiederas, mēs esam pa�darināti ļaudis.

� Ko tas nozīmē? � Tur�aņinovs jautāja, redzami ieinteresējies par vārdu.

� Nu, kā to lai pasaka? � Bezbedovs, lūkodamies glāze, burk�ķēja. � Mūsu inteliģence... pa�darināta. Mums, lai zirgs ietu uz priek�u, vajadzīgas sakas, apau�i un saujiņa siena priek� acīm, � nepiecie�ami!

Tur�aņinovs klusēdams palūkojās uz viņu, tad iejautājās:

� Siena saujiņa?

� Nūjā, � Bezbedovs rupji atcirta, � karoga vietā.

� Mitējies, Valentin, � Marina deva padomu.

Lietus kļuva smalkāks, brāzās pret logiem joņaini un arvien drebelīgāk, it kā zaudēdams spēku un gatavodamies norimt. Gaudoja vēj�, koki dobji �ņāca.

Durvīs parādījās meitene un paziņoja nezin kāpēc dusmīgā balsī:

� Lidija Timofejevna nenāks, viņa lūdza aiznest tai tēju un glāzīti vīna.

� Skaists �urkulēns, � Bezbedovs, viņai ar tēju aizejot, nolūkojās tai pakaļ. � �urkas purniņ�.

Tur�aņinovs drebinājās, rauca seju un steidzīgi dzēra karsto tēju, pieliedams glāzē klāt vīnu. Samgins, spēlēdams pie galda namatēva lomu, jutās �o cilvēku vidū nemanāms. Viņ� redzeja acu priek�ā tikai Marinu, viņa rotaļājās ar tējkaroti, svārstīdama to uz plaukstas, pārlikdama no vienas rokas otrā. Viņas acis bija domīgi pievērtas.

Karotīte nokrita..Samgins noliecās to pacelt, un viņam priek� acīm pavīdēja pagaldē Marinas kājas, līdz ceļiem kailas. Bezbedovs piegāja pie klavierēm, atvēra ģitārās pārvalku un pavēstīja:

� Tuk�s. Bet jāsaka, � es arī nemāku ģitāru spēlēt.

� Ie�u paraudzīties, kas ar viņu ir, � Marina sacīja uzceldamās. Bezbedovs jautāja:

� Vai ar ģitāru?

Tur�aņinovs ar izbrīnu paskatījās viņā un ķērās atkal pie tējas ar vīnu, bet Bezbedovs, soļodams pa �īksto�o parketu, sāka neganti gārdzo�a balsī deklamēt:

Namiks esmu, �enes chans, Bargais valdinieks un gans! Visi, kam dievs elpot lika, Pazīst vareno Namiķu!

Apstājās, brīdi klusēja un atzinās:

� Aizmirsu, kā tālāk.

Samginam pēk�ņi tika skaidrs, ka Bezbedovs ir piedzēries, un tas lika viņam uzmanīties. Griestos blenzdams, Bezbedovs pamazām atcerējās:

Jauki laiku pavadīt,

Sievu man ... simt trīsdesmit!

Bet nupat man skaidrs k|uva � To vēl nepietiek ne tuvu.

__ Ļoti jocīgi, � sacīja Tur�aņinovs, jautājo�i paskatīdamies uz Samginu. Samgins pavīpsnāja, bet Bezbedovs, nostājies viņam aiz muguras, turpināja aizsmaku�ā balsī:

Ja kāds raud, ka dzīve cieta, To es sēdinu � uz mieta, Un, kā redzat, jautri vien Tauta dzīvo labodien!

� Atkal aizmirsies, � viņ� purpināja, pieķerdamies pie Samaina krēsla atzveltnes. Tur�aņinovs atkārtoja, ka vārsmas visai jocīgas, un, pieri stipri berzēdams, raudzījās apkārt, bet Bezbedovs, Samgina krēslu pagrūstīdams, noprasīja:

� Vai jums patīk?

� Asprātīgi, � Samgins atteica. Bezbedovs atkal sāka so|ot pa istabu klepodams un runādams.

� Tos ir sacerējis Sava Mamontovs, miljonārs; būvēja dzelzceļus, stutēja māksliniekus, operetes rakstīja. Vai atradīsiet tādu francūzi? Nē, tādu francū�u nav. Un nevar būt, � viņ� sirdīgi piezīmēja. � Kaut kas tāds ir tikai pie mums. Pie mums, draugs Vsevolod, visi pu�ķojas... nepiemēroti savai kārtai. Un saviem spēkiem. Visi staigā ar sve�ām cepurēm. Un ne tāpēc, ka sve�ais būtu skaistāks, bet... velns viņu zin kāpēc! Uzreiz skaties: revolucionārs, bet kāpēc revolucionārs? � Piegājis pie galda, viņ� paņēma pudeli un, ieliedams glāzē vīnu, nomurmināja:

� Uzdzersim, Samgin, par ...

Istabā pēk�ņi pa�ķīda zilgana gaisma, spalgi norībēja īss pērkona grāviens. Bezbedovs atsēdās krēslā un pameta ar roku:

� N-nu, aiziet...

Brītiņu visi trīs klusēja. Tur�aņinovs piecēlās, aizgāja kaktā pie dīvānā un no turienes sacīja:

� Jūs ievērojami runājat...

� Es? Es runāju kā visi muļķi. Tāpēc, ka nav nekā dvēselē... tuk�s izplatījums. Runāju visu, kas ienāk prātā, � spēlēju pats sev ākstu, � Bezbedovs ieskaities gārdza. Viņa maii, tagad iz�uvu�i, bija saslēju�ies atkal stāvus. Aizmirsis ar Samginu saskandināt, viņ� izdzēra vīnu un, turēdams tuk�o glāzi rokā, tajā skatīdamies, sūrojās: � Un mani māc bailes, ka nupat nupat kādas nezināmas drausmas kā zvērs metīsies man virsū ...

� Tie ir nervi, tas no pērkona, � mierino�i paskaidroja Tur�aņinovs, zvilnēdams uz dīvānā.

Bezbedovs pieliecās pie Samgina:

� Kā jūs domājat?

Samgins bija sa�utis par Bezbedova runām un, redzot, ka tas aizvien vairāk noreibst, baidījās skandala; tomēr, nespēdams savaldīt savu īgnumu, strupi atbildēja:

� Kāds mans paziņa dziedāja �ādus pantiņus:

Ja dvēsli māc tuk�ums un bailes, Liec iek�ā tad ticības niekus...

Bet Bezbedovs, krēslu �ūpodams, gārdza:

Nu Namiks nomujies ... pārlieku, Pats beidzot nāvē iet ar prieku.

Atgriezās Marina, jau sasukājusies_: matpīni apvijusi galvai kā �almu, � tā viņa izskatījās vēl lielāka.

� Vsevolod Pavlovi�, jums istaba sagatavota, Valentin, pavadi! Antresolā. Tev, K|im Ivanovi�, paklās gu|vietu tepat.

Tur�aņinovu viņa uzrunāja maigi, Bezbedovam stingri pavēlēja; Samgins pret sevi saklausīja Alarinas vārdos sevi�ķi siltas skaņas.

� Lidija, kā liekas, ir saaukstējusies, � viņa stāstīja, ar apmāku�os pieri vērodama, cik stingrus so|us sper Bezbedovs. � Cik baiga nakts! Iet gulēt būtu vēl par agru, bet ko citu lai sadara? Rīt man būs ne mazums staigā�anas, apskatot mui�u. Saldu dusu ...

Samgins piecēlās, pavadīja viņu līdz durvīm, noklausījās, kā tā uzkāpj pa viņam neredzamām kāpnēm, atgriezās zālē un, nostājies pie terases durvīm, sāka ar pirkstiem bungot pa stiklu.

Vēj� locīja koku galotnes, tām pāri kaut kurp plūda smaga tumsa, lūk, to pār�ķēla liela zvaigzne, � vēj� zvaigzni izdzēsa. Istabā bija viss klusu, bet likās, ka klusums �ūpotos tāpat kā tumsa aiz loga. Samginam aiz muguras klusi staigāja basas kājas, �aukstēja veļa, kāds spēcīgi dauzīja spilvenus, ietink�ķējās

trauki. Samgins raudzījās, kā cauri tumsai uz terases krita spodras lietus lāses, un viņam nāca prātā Mopasana romans �Mūsu sirds�, � proti, aina, kad de Birī kundze augstsirdīgi atnāk naktī Mariola istabā. Atcerējās arī krāsotāja iemīlēto izteicienu Cechova stāstā �Viss var būt...� Domāt ar citu vārdiem ir gau�ām ērti, par tiem nav jāatbild, ja tie izrādās nepareizi.

�De Birī kundze � sieviete bez temperamenta � un tomēr... Viņa glabāja savu miesu kā pārāk dārgu tērpu. Tā ir muļķo�anās. Marina nav tik lielā mērā mietpilsoniska. Savā būtībā viņa drīzāk gan nemaz nav mietpilsone. Mantrause? Jā, protams. Tomēr tas viņai nav galvenais...�

Galva patīkami reiba; Samgins piespieda pieri pie stikla.

�Es par daudz iedzēru. Marina dzer vairāk nekā es... Tie ir teikumi no skolu gramatikas.�

Pēc tam viņ� nodomāja, ka klusums ap viņu ir k|uvis jau pārāk dziļ�, cilvēkam nepanesams. Būtu kaut pulkstenis pie sienas tik�ķējis vai kokgrauzis ķirmis skribinājies, būtu jel kaut cik jūtama �dzīves kņada sīciņā�. Sasprindzinājis dzirdi, viņ� uztvēra koku lapotnes �abē�anu parkā un atcerējās, ka kāds literāts bija �o �abē�anu izskaidrojis ar zemes brā�anos izplatījumā.

�Muļķīgi. Bet atcerēties nenozīmē izdomāt. Grāmata ir realitāte, ar to var nosist mu�u, to var iesviest autoram ģīmī. Viņa spēj apreibināt kā vīns un sieviete.�

Piekusis stāvēt, viņ� apgriezās: istabā bija tumsa. Kaktā pie dīvānā dega maza naktslampiņa, uz viena dīvānā guļvieta bija tuk�a, otrā guļvietā no balta spilvena rēgojās Zacharija melnā bārda. Samgins sajuta pārestību, � vai tie�ām priek� viņa neatradās atsevi�ķa istaba? Satvēris aiz�aujamās bultas tverekli, viņ� ar troksni atvēra durvis uz terasi, � tur tumsā kāds sakustējās un nokrekstējās.

� Kas tur?

Viņam ne tūlīt atbildēja ku�iera pazīstamā balss:

� Sargājam.

Gausi izstiepās taisni kāds otrs, ļoti gar�.

� Es un Vasja, � ku�ieris piebilda. � Redz �e, kāds ir mūsu Vasja!

Samgins uzrāva sērkociņu: no tumsas viņam pretī smaidīja labsirdīga, plata, bezbārdaina seja. Pastāvējis, paelpojis mitro un vēso gaisu, Samgins, pamezdams durvis vajā, piegāja pie dīvānā, � pa ceļam vēl ievēroja, ka Zacharijs nav aizmidzis, � noģērbās, apgulās un, naktslampiņu nopūtis, nodomāja:

�Kas zin, ari �is vēl sāks runāt!�

Zacharijs tomēr cieta klusu un nekustējās, it kā viņa nemaz nebūtu. Samgins nodomāja:

�Nedrīkst iesākt. �ķiet, ka vēro.�

Pāris minu�u pagaidījis, Samgins paklusu apvaicājās:

� Vai ilgi jau kalpojat pie Zotovas?

� Astoto gadu, � Zacharijs klusītēm atteica.

� Bet ar ko agrāk nodarbojāties?

Zacharijs tūlīt neatbildēja, un tas bija nepieklājīgi.

� Es biju mūks, dzīvoju klosterī. Deviņi gadi. Marinas Petrovnas vīrs mani no turienes arī paņēma ...

�Paņēma. Kā lietu,� Samgins sevī nodomāja. Pagulējis vel brīdi, aizpīpēdams papirosu, viņ� sērkociņa gaismā ieraudzīja, ka Zacharijs sē�, uzmetis segu uz pleciem.

� Vai miegs nenāk?

� Es nevaru labi gulēt, � it kā bailīgi at�ukstēja Zacharijs. � Sirds gurst, gu|ot stājas. Liekas, ka kaut kur kristu. Tā es pa naktīm vairāk nosē�u.

� Vai klosterī grūta dzīve?

Zacharijs apslāpēti nokāsējās gultas segā un tikai pec tam atbildēja:

� Kuri tic, ka var no pasaules izglābties... nu, tiem � nekas, viegli! Tiem, kuri neprāto. Ari man sākumā bija viegli, bet pēc tam � tomēr ...

� Pēc kam?

� Diezgan tiku noskatījies. Arī mūki tāpat vien ir cilvēki. Nomaldās. Da�s nevar savas miesas pārvarēt, da�s slimo ar godkārību. Nu, un ari ar prāto�anu ...

Bija |oti savādi klausīties neredzama cilvēka �ukstos: viņ� runāja lēnām, kā taustīdamies tumsā pēc vārdiem un nepareizā kārtībā likdams tos citu pie cita. Samgins jautāja:

� Kā jūs � vai pats no brīvas gribas palikāt par mūku?

� Man tādu padomu deva cietuma mācītājs. Būdams apcietinājumā, es viņam piepalīdzēju dievkalpojumos cietuma baznīcā, biju viņam iepaticies, un tā viņ� man saka: �Ja attaisnos, � ej klosterī!� Attaisnoja. Viņ� pats parūpējās. Igumens¹ viņam tēvocis. Dzērājs, bet taisns vīrs. Mīlēja pasaulīgas grāmatas lasīt: Secherezades pasakas, �Zila Blaza piedzīvojumus�, �Dekame-ronu�. Es septiņpadsmit mēne�us biju viņa celles kopējs.

Samgins atkal pie sevis nodomāja: �Sētnieks Marinai kazaks,

Klostera priek�nieks. Tulk.

izskatās pēc izbēgu�a katordznieka, bet �is, veikala palīgs, ir sēdējis cietumā,� � nodomāja un domās pasmīnēja:

�Noslēpumi pieņemas.� �

� Jūs, protams, interesēs, par ko mani ielika cietumā, � viņ� dzirdēja lēnus, domīgus �ukstus. � Redziet, es esmu bāra bērns, kop� sava vienpadsmitā gada dzīvoju pie krusttēva ādu rūpnīcā. Vispirms biju par pakalpiņu mājās, pēc tam sēdēju kantorī un rakstīju; tad krusttēvs noskaitās uz mani, pazemināja par strādnieku, vairāk par trim gadiem raudzēju ādas. Bet viņ� bija apņēmis otro sievu, � tā viņu palēnām indēja ar arsēnu, viņai bija mī|ākais, kāds mērnieks. Krusttēvs nomira, viņa meita Jev-geņja ierosināja lietu tiesā, te nu arī es izrādījos vainīgs: esot zinājis, bet neziņojis. Jevgeņja bija skaistule un briesmīgi gudra: bija novērojusi, ka es mērniekam nododu viņas pamātes zīmītes. Un arī no mērnieka viņai. Un tā mūs visus trīs apcietināja, es astoņus mēne�us nosēdēju cietumā. Mērnieku un mani attaisnoja, bet Vasiļisai Aleksandrovnai piesprieda baznīcas sodu: atzinās, ka esot kļūdījusies. Man tolaik bija septiņpadsmit gadu.

�Arī tagad tev nav vairāk,� Samgins nodomāja, grasīdamies pajautāt kaut ko par Marinu. Bet Zacharijs pats ievaicājās:

� Piedodiet, K|im Ivanovi�, vai jūs esat lasīju�i grāmatu �Eduarda Junga raudas par dzīvību, nāvi un nemirstību�?

� Neesmu.

� Ak, |oti �ēl, � Zacharijs nopūtās.

� Manis? � Samgins jautāja.

� Nē. Es to par sevi. Tā ir satricino�u pārdomu pilna grāmata, � Zacharijs nopūtās vēl grūtāk. � Galvu jauc kopā. Tur ir teikts, ka laiks ir dievs un dara vai nu par, vai pret mums brīnumus. Kas dievs patiesi ir, to es neizprotu un, jādomā, nekad neizpratī�u; bet kā tad var iznākt, ka laiks ir dievs un varbūt dara brīnumus pret mums? Iznāk, ka dievs ir pret mums, � kāpēc?

�Kas par murgojumiem!� Samgins nodomāja, saskatīdams Zachara seju kā mazu, bezveidīgu un blāvu plankumu tumsā un iedomādams, ka �ai sejai pa�reiz vajag būt izķēmotai bailēs. Tie�i bailēs, � Samginam �ķita, ka citādi tas nemaz nevarēja būt. Bet tumsā �aukstēja un vēlās murgaini vārdi:

� Tur ir arī sacīts, ka cilvēka uzbūve glabā sevī nāves sēklu un dzīvība baro savu slepkavu... Kāpēc tas tā, ja pieņemam, ka dzīvību ir radījis nemirstīgs gars?

�To viņ�, kā liekas, vēr� pret Marinu,� Samgins noprata.

�. Nāve dur savu dzeloni, lai izdziedinātu; bet da�s labs apmierinātos labprāt ar nemirstību arī tepat zemes virsū. Tā nu, Kļim Ivanovi�, iznāk, ka dzīve ir it kā nezinkā kļūda un tāpēc nepilnīga, tomēr radījis viņu ir gars, kas pilnīgāks; kā tas iznāk, ka no pilnīga ir cēlies nepilnīgais?

Aizsviedis tālu prom papirosa galu, noskatījies, kā tumsā aizlidojusi sarkanā uguntiņa, atsizdamās pret grīdu, iz�ķīda dzirkstīs, Samgins sacīja:

� Pajautājiet to Marinai Petrovnai!

� Esmu jautājis. Viņai ir pazīstamas visas cilvēciskās pārdomas, bet grāmatu �Junga raudas� viņa nopa|ā, pat izsmej, nosauc par pļāpām. Bet pats es spēju gan domāt, bet neprotu pārdomāt. Esiet tik labi, nestāstiet viņai, ka es jums jautāju par �Raudām�!

� Labi, � Samgins apsolījās. � Vai viņa ... ļoti gudra?

Zachars klusi nostenējās:

� Ai, jā!

Un steidzīgiem �ukstiem, kā aizrīdamies, izgrūda:

� Bez sava gala viedīga. Dvēseli ap�ilbina. Drosme � nesalau�ama ...

Viņ� pēk�ņi aprāva runu, nemierīgi sarosījās, sapurināja spilvenu, nomurmināja: � Piedodiet, es neļauju jums aizmigt, � un apklusa. Samginam likās, ka viņ� laikam ietinas ar visu galvu segā. Klusums kļuva dziļāks, un ilgi nebija dzirdama neviena skaņa. Pēc tam parkā kāds smagi par�apoja par peļķi. Samgins klausīdamies atminējās cilvēku ar trim pirkstiem, sludinātāja Jakova vārdus: � �Akmens muļķis, koks muļķis.� Atminējās Diomidovu, Diakonu, �augstās pilsētas meklētājus�... Sektantu ir miljoni, sociālistu � tūksto�i. Iespējams, ka Marinai taisnība: inteliģence nepazīst tautas patieso gara dzīvi. Inteliģence meklē tautā vienīgi savu pa�as materiālistisko ticējumu atspoguļojumu. Bet Marina, protams, nevar but sektante ...

Kaut kur ļoti tālu vilka balsī gaudoja suns � vai nu aiz bailēm, vai aiz bada. Eiropas kulturālajās valstīs nezin vai jel maz ir iespējama �āda nakts, kad cilvēks �etrdesmit verstu no pilsētas jūtas kā tuksne�a vidū.

Samgins pamodās, gaismai austot, � viņu uzmodināja Zacha-rijs ar Olgu, klādami galdu rīti�ķim. Zacharijs bija tāds pats kā vienmēr � kluss, godbijīgs^ un viņa seja tāpat kā vienmēr bija nekustīga ka maska. �irgta smaildegune Olga runāja ar viņu nevērīgi un pat parupji.

Uz rīti�ķi pirmā ieradās Marina saburzītā, slikti izgludinātā kleitā, ar pīnē sapītu smagu matu vainagu. Laipni pamājusi ar galvu Samginam, viņa pavaicāja:

� Vai peles tevi neapēda? �ausmas, kas te peļu!

Bet Zaclīarijam stingri pārmeta:

� Visu te ir izlaupīju�i.

� Vasja! � rokas vainīgi noplātīdams, atteica Zacharijs. � Viņ� visu izdāļā, ko vien no viņa paprasa. Aizvakar atļāva lūkus plēst no jaunajām liepiņām, un nav ta�u nemaz lūku plē�amais laiks; bet zemnieki jau nekā nebēdā ...

� Varens sargs, � Marina skābi pasmīnēja. � Paklau, Kļim Ivanovi�, sapazīsties ar Vasju, � te ir tāds milzenis. Zemnieki viņu tur par plānprāti. Atradenis, jādomā, kunga bandubērns, kas zina, varbūt parizietim radinieks.

Atnāca Lidija, � arī tāpat saburzīta, skābu ģīmi, untumaini uzmestām lūpām. Viņu Marina saņēma vēl mīlīgāk, un tas Lidiju, kā redzams, sirsnīgi aizkustināja; apskāvusi Marinu ap pleciem, skūpstīdama tai pieri, viņa sacīja:

� Ar tevi vienmēr un visur labi!

� Re nu, kādi mēs esam, � Marina atsaucās, nosēdinādama Lidiju sev līdzās. _� Bet es jau apstaigāju visu māju un parku. Nekas, māja ir kārtībā, parks jau aizaudzis visādiem krūmiem, bet jauks!

Smuidrā, melnīgsnējā Lidija pelēkā kostimā, ar melno, cirtaino matu me�u Marinai blakus izskatījās vēl mazāk krieviska nekā alla�. Parkā �ivināja putni, dūdoja lauku balodis, kaut kur attālu skanēja maiga basa balss, bet Lidija runāja �vadzo�us vārdus:

� Viņ� ir ļoti naivs. Zinātne nebūt nenoliedz, ka viss redzamais ir radīts no neredzamā. Cik asprātīgi teicis �ozefs de Mestrs: �No visiem cilvēka netikumiem jaunība ir vispatīkamākais.�

Ienāca Bezbedovs, ģērbies viscaur baltā kā sanitārs, basikņi apautām sandalēm kājās. Viņ� apsēdās galda galā tā, lai Marina aiz patvāra viņu neredzētu. Bet Marina redzēja.

� Tev, Valentin, vajag savu fizionomiju skūt, uz tās kaut kas aug. � Un bez �ēlastības piebilda: � Tādi kā pelējumi.

Un, smaidīdama Tur�aņinovam, bērtin apbēra viņu ar laipnībām. Tur�aņinovs atbildēja, ka gulējis jauki un ka vispār viss esot brīni�ķīgi; tomēr viņ� vāji liekuļoja, � varēja redzēt, i<a nesaka taisnību. Samgins klusēdams dzēra teju un vēroja Marinu, apbrīnodams viņas izveicību satiksmē ar ļaudīm, kaut gan bija ar to nemierā. Viņu interesēja arī Bezbedova smagā oma.

�Arī Bezbedovā ir kaut kas noziedzīgs,� viņ� nevil�us nodomāja.

Sēdēja pie rīti�ķa līdz apnikumam ilgi, pēc tam devās apskatīt mui�u.

Marina ar Lidiju gāja priek�gala, Bezbedovs viņas pavadīja, un tas Samginam sauca atmiņā kādas angļu ainavas reprodukciju: no normandie�u viduslaiku pils vārtiem valdonīgi iznāk tās pavēlniece ar tievkājainu kurtu sugas suni un resnu jokdari.

Rīts bija mainīgs, pār miklo zemi, purinādams koku lapas, pūta silts vēj�, no austrumiem peldēja sīki mākonī�i, pelēki kā jērādiņas; pa mākoņu spraugām pie bāli zilganajām debesīm mirguļoja un kusa vēlas vasaras saule; bērziem bira dzeltenas lapas, sausi �aukstēja prie�u skujas, un bija garlaicīgāk nekā vakar.

Tur�aņinovs bija palicis māja, bet pec minūtēm piecām panaca Samginu un sāka iet viņam blakus, vēcinādams spieķīti. Apkārt lūkodamies, viņ� skumīgi sacīja:

� Nē, sakiet, ko gribat, bet es te nespētu dzīvot! � Viņ� bakstīja gaisā ar spieķīti, lejup uz kailajiem laukiem, uz jau apartām, melnām tīrumu strēmelēm, uz mājelēm duļķainas, krūmiem apaugu�as upes krastos.

� Es gandrīz divi stundas nosēdēju aug�ā pie Joga. Man palika tāds iespaids, it kā te viss būtu nelaimīgi iesākts un nekad netiks pabeigts, nekad neiegūs noteiktu formu.

Samgins sirsnīgi apjautājās:

� Garlaicīgi?

� Vairāk nekā garlaicīgi! Sājā tuksnesībā ir kaut kas bezcerīgs. Pilnīgi nesaprotama man ir zemnieku sūdzē�anās par zemes trūkumu: nekad es ne Francijā, ne Vācijā neesmu redzējis tik daudz tuk�u klajumu.

Brīdi klusējis, viņ� piedāvāja Samginam papirosu, pats ilgi un nemākulīgi pūlējās ar savējā aizkūpinā�anu, bet aizsmēķējis nopūzdamies sacīja:

� Mans istabas biedrs krāca .. . briesmīgi! Vai viņ� ir slims?

� Man �ķiet � jā.

� Dīvains tips! Tāds... me�onīgs. Drūms, saniknots. Bet arī dusmām vajag būt jautrām. Fran�i prot priecīgi dusmoties. Piedodiet, ka es tā par visu izrunājos... Es esmu ļoti jūtīgs. Bet viņa radiniece ir lieliska! Kas par figuru, kas par gaitu! Un �īs zeltainās acis! Valkira, Brunhilde ...

Radiniece apstājusies viņu pasauca, viņ� teciņus aizskrēja uz priek�u, bet Samgins, sajuzdams sevi lieku, nogriezās pa alejas sānceliņu; celiņ� veda pa jaunu priedī�u audzi kaut kurp uz aug�u. Samgins gāja lēnām, lūkodamies zemē un domādams par to, kādi dīvaini ļaudis ir ap Marinu: �is ku�ieris, tad Zacha-rijs, Bezbedovs ...

� Pastaigājies?

Samgins nodrebēja, � starp priedēm staveja aplam gar�, plecīgs puisis bez cepures, gariem diakona matiem, � viņa apaļo, bezbārdaino seju Samgins bija redzējis naktī. Tagad �ī seja plati smaidīja, skaistās, tum�ās acis labsirdīgi mirdzēja, lielā deguna nāsis trīcēja, biezās lūpas raustījās, �ķiet: nupat nupat sāks smieties.

� Vasja, � atģida Samgins.

� Nekas, staigā vien! � Vasja sacīja ar patīkamu, maigu basa balstiņu. Platajos plecos viņam bija ar auklu sajozti, brūni zemnieku svārki, ap kaklu aptīta zila �alle, kājās rūsgani zaldātu zābaki. Atspiedies abām rokām uz resnas, zarainas nūjas, raudzīdamies no aug�as lejup uz Samginu, viņ� teica:

� Es tevi pazīstu, � naktī redzēju. Tu.. . nekas, staigā vien, nebīsties!

� Vai jūs sargs? � Samgins vaicāja.

� Vai es, vai? Es tā kā būtu gaido�ais.

� Viņi visi aizgāja turp ... uz leju, � Samgins viņam norādīja.

� Es zinu. Es redzu visu, uz kurieni kurais...

Tagad Vasja smaidīja lepni, un no �ā smaida viņa seja kļuva rupjāka, it kā saspīlēta, acis iegailējās spo�āk.

� Es dzīvoju te kalnā. Te ir būda. Kad sāks salt, pārie�u virtuvē. Ej vien, staigā! Dziedi dziesmas!

Raugi, balts balodis nolaidās

Uz svēto Jardanas upi... �

viņ� iedziedājās un, iespiedis nūju padusē, ar brīvo roku papurināja jaunas priedes stumbru. � Iekurini guntiņu, tikai pielūko, lai uguns neaizskraida! Sadeg kritalas � tiek pelni, uzpū�-vēj� � pelnu nav! Viss ir gars. Visur. Staigā iek� gara...

Viņ� pakratīja galvu un devās �ķērsu projām, bet Samgins sev atgādināja: �Plānprātiņ�,� � un griezās atpakaļ uz māju, izjuzdams �ajā sastap�anā kaut ko nereālu un atkal iedomādamies, cik savādi cilvēki ir ap Marinu. Lejā pie kantora viņu sastapa vakarējie zemnieki, bet tagad arī plikgalvis un tas ar ��uguna kājām bija ģērbu�ies kārtīgos svārkos un abiem kājās bija zābaki.

Plikgalvis, noņēmis brūno naģeni, pieklājīgi novēlēja Samginam:

� Labu veselībiņu!

Un pavaicāja:

� Vai jūs būsiet tas mantinieks?

Pa logu izliecās Zacharija baltā seja; viņ� pikti uzbrēca:

� Tad nē jel! Es jau jums teicu...

Zaldāts, izspļāvis salmiņu, ko bija ko�ļājis, pārkliedza viņa brēcienu ar savējo:

� Tu teici, bet mēs, re, neticam! Un pievāc savu purnu!

Zacharijs nozuda. Klusu noklausīju�ies Samgina paskaidrojumus, zemnieki brīdi sa�ukstējās, pēc tam plikgalvis nopūzdamies sacīja:

� Tā. Nu, jums jau var ticēt, bet citādi te pie mums... � Viņ� bez cerībām atmeta ar roku. Zaldāts, izvilcis no kabatas tabakas repi, pakratīja to, iebāza atpakaļ un pievērsās Samginam:

� Vai neiedosiet papirosu?

Bet, papirosu saņēmis, bargi vērodams Kļima stāvu, noteica:

� Jūs, kungus, edz �e, vajadzētu uz gadi trīs nodot zemniekos, kā mūsbrāli nodod zaldātos. Esi izmācījies, � kur jau nu jums tur jāmācās, � un ej uz laukiem, pastrada pie zemniekiem par puisi, pagar�o viņu dzīvi līdz dibenam.

� Aplam tu runā, � plikgalvis iejaucas, � pat beidzamās muļķības! Sād�ā arī bez kungiem nav kur likt lieko ļau�u, bet, palūk, saimniekiem, tiem nav vaļības sād�ā! Tur tā nelaime...

� Skatieties, nāk! � klusām sacīja sirmbardainais; arī zaldāts palūkojās pa delnas apak�u, klusi iesvilpās un sadrūmis nomurmināja:

� Arī Zotova ir te, ehē!

Zemnieki pagrieza Samginam pakau�us, � viņ� aizgāja aiz kantora stūra, apsēdās tur uz sola un iedomājās, ka, lūk, arī �ie zemnieki ir nereāli, netverami: vakar tie �ķita aktieri, bet �odien nepavisam neizskatās pēc tādiem cilvēkiem, kas spētu dedzināt mui�as, maitāt lopus. Vienīgi zaldāts bija, kā redzams, ļoti saniknots. Vispār tie ir sve�i ļaudis, un kopā ar tiem ir gau�ām neveikli un grūti. Aiz stūra atskanēja Bezbedova aizsmakusi balss:

� Hei, kāda velna jums te vēl vajag? Jums ta�u ir sacīts, ka zeme netiek pārdota, nu!

Nevēlēdamies ar Bezbedovu satikties, Samgins iegāja parkā, bet pēc brī�a, atgriezdamies pie mājas terases, izdzirda nesapra�anas pilnus Tur�aņinova vārdus:

� Dumpojas un pērk zemi! Tātad viņiem ir nauda? Kādēļ tad viņi dumpojas?

� Braucam! � uzsauca Marina, iznākdama uz terases.

Samgins iesēdās vieglajā karietē kopā ar Tur�aņinovu; Bezbedovs, īgni �ņākdams, stāvēja Lidijas priek�ā, � viņa tam piekodināja:

� Jūs pielūkojiet, lai zaldāti tiktu labi novietoti! Uz redzē�anos! Brauksim, Pāvel!

Ku�ieris, pārģērbtam ģenerālim līdzīgs, stalts, ūsains tēvainis, paraustīja gro�us, un lielie zirgi sāka apdomīgi novadīt vieglo karieti lejup pa lietus izskaloto ceļu; alejas galā pabrauca garām zemniekiem, � neviens no tiem nenoņēma cepures, bet zaldāts, apstājies un vērdams vaļā tabakas repi, ar niknu skatienu caur pieri nolūkojās pakaļ karietei. Marina, acis piemiegusi, lūpas kodīdama, raudzījās apkārt, mērodama laukus; viņas labā uzacs bija saraukta augstāk par kreiso, likās, ka arī viņas acis skatītos nevienādi.

Samgins ar sev pa�am nesaprotamu aizvainojuma sajūtu un skumjām nodomāja, ka viņas neap�aubāmi asais prāts viss ietilpst vārdos un ir bez pretestības pakļauts kaislīgai dziņai pēc mantas. Tur�aņinovs, ar delnām viļādams uz ceļiem savu spieķīti, stāstīja dāmām:

� Parizē ir vislabāk sajūtams, ka vīrietis nolemts sievietei...

Bet Lidija centās viņam pamāco�i iestāstīt, ka madonnas kultā esot pārak skaidri redzami pagāniskie elementi un katolicisms juteklisks, estētisks ...

� Katolicismam nav glābjo�ās bijības visuaugstākā spēka priek�ā...

Samgins atcerējās Bezbedova vārdus par bailēm un nolēma mainīt dzīvokli, � dzīve kaimiņos ar �o cilvēku bija pilnīgi nepanesama.

Marina, uzsizdama ar cimdu viņam pa celi, sacīja:

� Cik tev nogurusi un sapīkusi seja! Tev vajadzētu padzīvot pāris nedēļu �Sirds priekā�, atpūsties...

� Sarunās ar zemniekiem par politiku un zemes atdalī�anu, � Samgins īgni piebilda.

Viņa pavīpsnāja:

� Kāpēc tā? Ja negribi runāt, � nerunā, paglaba savu gud-

17 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX rību pats sev. Bet cik ļoti �ie zemnieki ņēma pie sirds! Lida prātīgi rīkojās, pieprasīdama zaldātus.

257

� Tas bija tavs padoms, � Lidija atgādināja, bet Zotova 1o noliedza:

� Ko nu runā, tev pa�ai savs padoms, neesi vairs bērns.

Zirgi tecēja �akli, tomēr ceļ� līdz pilsētai Samginam likās gar� līdz pagurumam.

Jau nākamajā dienā Kļims ķērās pie darba Tur�aņinova apstiprinā�anai viņa manto�anas tiesībās: kaut kādi slepeni spēki viņam �e palīdzēja, � lietu nokārtoja ļoti ātri, un viņ� tajā labi nopelnīja. Līdz �im pret naudu gandrīz vienaldzīgs, tagad viņ� saņēma �os papīriņus ar gandarījuma sajūtu, � tie solīja viņam neatkarību, pastiprināja viņa vēlē�anos aizbraukt uz ārzemēm. Pat viņa iek�ējais noskaņojums tika mierīgāks, stingrāks. Bezbedovs viņu vairs tik stipri neuztrauca, un viņa nodoms mainīt dzīvokli izgaisa. Bet te Samgina dzīvē brāzmaini ielau�as viena pēc otras divas epizodes.

Pelēkā dienā viņ� nāca no apgabaltiesas. Svaidīgs vēj� sirdīgi �audījās pa ielu, kā meklēdams vietu, kur paslēpties, � pūta gan sejā, gan ausī, gan pakausī, rāva no kokiem pēdējas lapas, dzenāja tās kopā ar saltiem putekļiem pa ielu, slaucīja pavārtes. �ī bezjēdzīgā rotaļa vedināja uz nepatīkamiem salīdzinājumiem, un Samgins, galvu pieliecis, soļoja kna�i.

Iedzīvotāji bija jau saliku�i priek�logus, un tas kā alla� darīja pilsētas klusumu dziļāku, neatsaucīgāku. Samgins iegriezās strupā �ķērsieliņā, kas savienoja divas ielas, � viņam seja iesitās lietus, smalks kā putekļi: tas piespieda viņu apstāties, samaukt dziļāk cepuri, uzcelt mēteļa apkakli. Sai brīdī aiz ielas stūra atskanēja spalgi saucieni:

� Palīgā ...

Bija dzirdama dzel�aina va�oņratu rīboņa, gar stūri parādījās zirga galva, mīdījās priek�kājas; ķērco�ais sauciens atkārtojās vēl divi reizes, gar stūri izskrēja vīrs pelēkā mētelī, dziļi uz bārdainās sejas uzmauktā cepurē, � vienā rokā tam spīdēja kaut kas metālisks, otrā �ūpojās neliela paklājdrēbes soma; �is vīrs neticami ātri nokļuva pie Samgina, pagrūda viņu un lēcin ielēca no ietves puspagraba stāva durvīs, virs kurām bija glu�i jauna izkārtne:

��ujma�īnu un velosipēdu izlabo�ana.�

�Inokovs,� Samgins atskārta tai mirklī, kad no cepures naga apak�as pazibēja ļoti pazīstamas acis. �Tas ir Inokovs. Ar revolveri. Ekspropriācijā.�

Aiz stūra trok�ņoja ļaudis, un, kaut gan �is troksnis nebija visai skaļ�, tomēr no tā reiba galva. Lietus pieņēmās stiprāks, un gar stūri redzamā zirga galva skumīgi klanījās.

Samgins gudroja: iet uz priek�u vai griezties atpakaļ? Bet te no �ujma�inu labo�anas darbnīcas nesteigdamies iznāca gara auguma vīrs ar papliku pauri un drūmu seju, netīrā, zilā kreklā, ar skoteli priek�ā; labo roku viņ� turēja kabatā, ar kreiso cie�i aizvēra un aizslēdza durvis, it kā ar slēdzeni iz�audams. Samgins arī to pazina: ta-s bija atnācis pie viņa kopā ar mei�u Muravjevu.

� Vai nepazīstat? � cilvēks paklusi, bet ļoti uzstājīgi noprasīja, apturēdams Samginu aiz mēteļa piedurknes, kad viņ� gribēja iet tālāk. � Vai atceraties studentus Marakujevu, Duna-jevu? Es esmu Varaksins.

� Ak, jā, kā tad, � Samgins atteica, ar skatienu sekodams Varaksina rokai, bet tas ievaicājās:

� Kas jums? Nejūtaties vesels?

� Tur ir kaut kas noticis, � Samgins sacīja, rādīdams uz priek�u. Varaksins mierīgi atteica:

� Iesim paskatīsimies!

Viņ� nāca Samginam aiz muguras, smagi �ļūkādams zoles pa ķieģeļu ietvi, kamēr Samgins gāja viegliem soļiem grūtsirdīgā pārliecībā, ka Varaksins var velns zin ko iedomāties un viņu no�aut.

Atskatījies pār plecu uz Varaksinu, viņ� sacīja:

� Jūs esat pārvērties līdz nepazī�anai...

� Bet jūs ne visai, _t� Kļims dzirdēja vienaldzīgu atbildi.

Aiz stūra, ar visu miesu drebēdams, klanīdamies un klusītēm �ņukstēdams, uz ielas stabiņa sēdēja mazs, resns vecītis ar sarkanīgu bārdiņu un dubļiem nota�ķītu mēteli; vecīti no abām pusēm pieturēja divi vīrie�i: ielas posteņa policists un cilvēks ar pakausī atstumtu katliņu galvā; �ā cilvēka seja bija uztūkusi, acis brīnumu pilnā izbīlī izbolīju�ās, viņ� pūlējās kārtīgi uzlikt vecītim galvā slapju, saņurcītu naģeni un �ņākādams spiedza:

� C-�etrdesmit divi tūksto�i, ej tu! Gai�ā dienas laikā! Uz ļau�u pilnas ielas!

Bija sanācis jau skatītāju piecpadsmit � vīrie�u un sievie�u; pa māju vārtiem un durvīm steidzās laukā un piesardzīgi паса klāt iedzīvotāji. Uz ratu kāp�ļa sēdēja jauns, gai�matains va�onis, smalkā balsī �ēli un stostīgi gauzdamies:

� Viņ� kā paķer zirgu aiz iemauktiem, ta iegrie� �ķērsieliņā.

� Nemelo! ��uzsauca no pūļa kāds vīrs ar krēslu uz galvas.

259

17*

� Dievvārds, nemeloju! Es gribēju viņu ar pātagu, bet viņ� rāda revolveri...

Kāds atzinīgi piezīmēja:

� Izvēlēju�ies īsto laiku, pa�ā pusdienā!

Publika trok�ņaini pra�ņāja:

� Cik viņu bija? Uz kuru pusi aizbēga? � Bet Kļimam līdzās kāds pusbalsī minēja:

� Tā vien �ķiet, ka va�onis izliekas.

Lietus lija aizvien stiprāk, apkārtne savilkās �aurāka, ļaudis trok�ņoja kūtrāk, tiem atbalsoja ūdens �ļaukstē�ana novadcaurulēs, bet visus trok�ņus pārskanēja cilvēka ar krēslu uz galvas steidzīgais, raitais stāstījums; viņa sejas viena puse, zem krēsla smaguma pieplakusi, nebija saskatāma, varēja redzēt tikai degunu un zodu, zem kura kustējās melna, sprogaina bārdiņa.

� Es gāju, vej, kur, bet �ie � divatā pretī, vienam galvā naģenē, otram platmale, abi mēteļos. Nu, tā, viens � kā metās dro�kiņā, izrāva �emodāniņu ...

� Vecais saka � somiņu ...

� Nu, vienalga! Izrāva un metās �ķērsieliņā, otrs � apturēja zirgu, bet va�onis nolēca un likās projām.

� Es? No zirga?

� Te nu bija � es! Sabijies, lutausi...

� �ķērsieliņā, tu saki, iebēdzis? � piepe�i, turklāt ļoti skaļi iejautājās Varaksins. � Bet, lūk, �e, es biju �ķērsieliņā un �is kungs ar nāca pa �ķērsieliņu, bet mēs neviena neredzējām, � kā tad �itā? Tuk�u tu, krusttētiņ, pļāpā. Pavej, arteļ��iks saka � somiņa, bet tu � �emodāns! Lietutiņ� tavu mēbeli sabojā ...

Iesācis iespaidīgi, Varaksins nobeidza ar zobgalību. Seja viņam bija kaulaina, novājējusi, tum�ās acis no sabozto uzacu apak�as raudzījās bargi. Ļaudis viņā noklausījās uzmanīgi, un kāda pusmū�a sieviete tūdaļ arī piebalsoja:

� Tā, redz, ir, sapļāpā nezko un tad veļ nevainīgiem virsū...

Samgins, stāvēdams pie sienas, skatījās, klausījās un vairāk rei�u sakustējās, lai ietu, bet Varaksins to neļāva, aizstādamies viņam priek�ā drīz sāniski, drīz ar muguru, un reizes divas drūmi paskatījās viņam sejā. Kad Samgins sakustējās apņēmīgāk, viņ� skaļi sacīja:

� Jūs, kungs, neaizejiet, jūs esat liecinieks, � un sāka mierīgi iztaujāt va�oni: � Cik tad īsti viņu bija?

� Divi. Viens darījās ar veco, bet otrs � tas pieķērās zirgam. � Samgins jutās nenoteikti: viņam būtu vajadzējis sa�ust par Varaksina varmacību, bet sa�utuma nebija. Pagātne no jauna rupji pieskārās viņam ar savu sīksti tvero�o, bīstamo roku, bet arī tas viņu neuzbudināja.

Varaksins, izvilcis roku no kabatas, sakrustoja abas rokas uz krūtīm, aiz skoteles tika redzams izlīdis cepures nags.

Samgins pa paradumam ievēroja, ka skatītāji dalījās trijās grupās: vieni ir sa�utu�i un izbiedēti, otros, kas bija ar kaut ko apmierināti, izlau�as Jauns prieks, bet viss vairums piesardzīgi klusē, un daudzi jau steig�us dodas projām, � bija atbraukusi policija: pristavs, maza auguma, asu degunu un melnām ūsām neveselīgā, dzeltenā sejā, divi iecirkņu uzraugi un viens privātais, resns, ar apaļām brillēm, katliņu galvā. Atlēk�oja �etri jātnieku policisti, tuvojās arī vēl divas ekipā�ās, bet pristavs jau klaigāja, skatītājus grūstīdams:

� Kas aculiecinieks? Sitas? Aizturēt!

Bet privātais steidzīgi tincināja cilvēku ar krēslu:

� �ķērsieliņā? Kā ģērbies?... � Bija ļoti nepatīkami redzēt, ka Varaksins atkal nesteig�us sabāza rokas kabatā.

� Bet, raug, kur cilvēki �ķērsieliņā nevienu nav redzēju�i, � kāds sacīja.

� Kādi cilvēki?

� Es, � sacīja Varaksins, purinādams slapjos matus. � Un, lūk, �is kungs.

Un, rādīdams ar labo roku uz Samginu, ar kreiso viņ� noglāstīja iesirmo, lietus pierasināto bārdiņu.

�Cik viņ� mierīgi izturas!� nodomāja Kļims, un, kad pristavs kopā ar privāto sāka viņu nopratināt, arī viņ� mierīgi atteica, ka ieraudzījis aiz stūra zirga galvu un redzējis, kā amatnieks slēdzis ciet darbnīcas durvis, bet vairāk neviena �ķērsieliņā nebijis. Pristavs atdeva viņam kareivisku godu, bet privātais noprasīja Varaksina vārdu un uzvārdu.

� Nikolajs Jeremejevs, � Varaksins skaļi atbildēja, izvilka no skoteles naģeni un bez steigas uzlika slapjajā galvā.

� Izklīst, izklīst! � klaigāja iecirkņa uzraugs. Samgins palūkojās Varaksina bargajā sejā un nespēja atturēties no smaida; viņam �ķita, ka par atbildi arī atslēdznieka dziļajās acīs būtu pavīdējis atzinīgs smaids.

�Viņ� varēja mani no�aut,� Samgins nodomāja, �igli soļodams zem sīkā, tomēr paretā, kūtrā lietus. �Tas viņu pa�u gan neizglābtu, bet... varēja!�

Viņ� bija ar sevi apmierināts, bet līdz ar to jutās dziļi apmulsis.

�Āre, nu iznāca netie�i piedalīties ekspropriācijā,� viņ� prātoja,

sevī pasmaidīdams. �Bet, paskat, Inokovs! Bez �aubām, viņ� uzlaida man virsū Varaksinu ... Un �is ... darba lauks Inokova raksturam tie�i kā radīts ...�

Kā katrs cilvēks, kam laimējies izglābties no draudo�ām briesmām, Samgins jutās pacilātā omā un mājās, stāstīdams Bezbedovam par uzbrukumu, iepina savā stāstā komiskus vilcienus, izrunājās arī par to, cik negalvojamas ir aculiecinieku liecības, un pēc tam ar lielu interesi klausījās pats savā stāstā.

� Anarchisti, � Bezbedovs vienaldzīgi nomurmināja, satīdams salveti, bet Samgins pamāco�i sacīja:

� Liecinieku ap�aubāmā ticamība ir juridiskajā praksē jau sen ievērota, un pēc būtības tā vislabāk atklāj mūsu spriedumu subjektīvismu visās dzīves parādībās ...

� Rauj velns lieciniekus! � Bezbedovs sirdīgi atrūca. � Nelietis B|inovs ir sagūstījis divi pāri manu balo�u, kas bija mani vislabākie lidoņi. Piesolīju izpirk�anas naudu, � neņem ...

Otras dienas rītā Samgins vietējā avīzē lasīja:

�Ir pamats domāt, ka uzbrukums nav bijis iepriek� sagatavots, ir noticis vienkār�s laupī�anas gadījums.�

Monarchistu avīze rakstīja, ka tas esot �politiskas izlaistības akts�, bet abas zināja teikt, ka aculiecinieku liecības par uzbrucēju skaitu stipri pretrunīgas: viens sakot, ka uzbruku�i divi, citi redzēju�i tikai vienu, bet esot arī liecinieks, kas^ apgalvojot, ka va�onis bijis laupī�anas līdzdalībnieks. Bez va�oņa apcietināti vēl divi: aplaupītais arteļnieks un galdnieks � notikuma aculiecinieks. �īs avī�u piezīmes neradīja Samginā �nekādu sevi�ķu pārdomu. Ziņojumi par ekspropriācijām parādījās avīzēs aizvien bie�āk, un Samgins labi atcerējās Marinas vārdus: �Darbojas marodieri.� Vārdu sakot, priek� Samgina �is gadījums zaudēja savu asumu un drīz vien izgaisa pavisam no atmiņas, citas, jaunas epizodes izspiests. *

Reiz vakarā Samgins sēdēja pie tējas galda, �ķirstīdams �urnālā burtnīcu. Priek�nama durvis skaļi noblāk�ķēja, smagiem soliem ienāca Bezbedovs, svarīgi nosēdās pie galda un ar aizsmaku�u rīkli ieklepojās; viņa apaļais, tuklais ģīmis riebīgi kustējās, it kā zem ādas būtu izkusu�i un laistītos tauki, acis mirk�ķinājās kā ap�ilbu�as, rokas trīcēja, un viņ� ņēma ar tām it kā tīmekļus nost no pieres un vaigiem.

Samgins klusēdams caur brillēm lūkojās viņā un gaidīja.

� N-nu, re, � Bezbedovs iesāka, rokas nolaidis, atbalstījies ar delnām uz ceļgaliem un klanīdamies: � Jums nāksies mani aizstāvēt tiesā. Apsūdzībā par slepkavības mēģinājumu un sakropļojumu ... Vispār � velns zin par ko. Dodiet kaut ko iedzert.

Samgins nesteigdamies iegāja guļamistabā, paņēma karafi ar ūdeni un nevērīgi nolika Bezbedovam priek�ā; to visu viņ� izdarīja, uzsvērdams savu vienaldzību, un tāpat vienaldzīgi jautāja:

� Kas noticis?

� Ietriecu lādiņu Bļinovam purnā, lūk, kas! � Bezbedovs sacīja, paņemdams karafi no galda, nolikdams to sev uz ceļgala, un, galvu purinādams, �ērksto�i turpināja: � Nelietis, ņirgājas par mani! �Met pie malas,� viņ� saka, �tu nekā nejēdz no balo�iem.� Es esmu Meinsbiru lasījis! Bet viņ�, idiots, grib mani mācīt: �Tu,� viņ� saka, �ne tāpēc turi balo�us, ka tev tā būtu sirdslieta, bet aiz skaudības, lai konkurētu ar mani, bet tev ir jākonkurē ar savu slinkumu, ne ar mani.. .�

Viņ� runāja kā pa murgiem, iegārgdamies, vārdus izsvepstē-dams, turēdams karafi aiz kakliņa un ar celi to kratīdams, klausīdamies, kā klunkstēja ūdens.

Bija baigi noklausīties viņa smagajās nopūtās un vārdos, ar ko viņ� reizēm it kā aizrijās. Ar labo roku viņ� spaidīja vaigu, sarkanie pirksti raustīja matus, uztūkusī seja it kā novīta, gai�zilās acu zīlītes likās izkūstam acu baltumu pienā. Viņ� bija no�ēlojams, riebīgs, un � vēl daudz lielākā mērā � briesmīgs.

Samgins ne tik drīz dabūja zināt, kas īsti un kā noticis.

Bezbedovs uz viņa jautājumiem neatbildēja, piespiezdams Kļimu da�u minu�u laikā pārdzīvot da�ādu izjūtu maiņu: sākumā viņam bija tīkami redzēt Bezbedovu izbiju�os un no�ēlojamu, vēlāk likās, ka �is cilvēks nav vis satriekts par to, ka �āvis, bet gan par to, ka nav no�āvis, un te Samginam uzmācās doma, ka Bezbedovs �ādā stāvoklī būtu spējīgs izdarīt arī vēl kādu ārprā-tību. Juzdamies apdraudēts, Kļims sāka lieti�ķi un stingri viņu drāvēt:

� Ja jūs vēlaties, lai es jūs aizstāvētu, tad jums vajag izstāstīt man pēc kārtas ...

Bezbedovs nolika karafi uz galda, apkārt lūkodamies, brīdi vilcinājās un sacīja:

� Nu, tā... Mēs sastapāmies ārpus pilsētas. Viņ� gāja izmēģināt savu jauno �auteni. Gājām abi kopā. Es uzplijos: kādē| viņ� negrib pieņemt izpirk�anas naudu par balo�iem? Viņ� iesāka mani mācīt un dabūja pa ausi, � te velns viņu kūdīja atvēzēties pret mani ar �auteni, es �auteni izrāvu, � man nu būtu vajadzējis gāzt � ar laidi...

Viņ� apklusa, pacēla pat roku, it kā gribēdams aizsegt sev muti, un �ī krampjainā, vientiesīgā kustība deva Kļimam tiesību stingri nosacīt:

� Jūs zinājāt, ka �autene ir pielādēta.

� Jā. Viņ� to pateica, kad tā bija man rokās... kad es to apskatīju, � Bezbedovs sadrūmis atzinās un saķēra savu izspūru�o galvu, gārgdams:

� �Krustmāte�, � tā tā nelaime! Ja viņ� iesūdzēs tiesā, tad viņa ... Bet viņ� iesūdzēs! Jūs ap �krustmāti� lakstojaties ...

� Nerunājiet muļķības! � Samgins brīdināja un uzstādīja profesionālu jautājumu:

� Vai liecinieki bija?

� Nē, neviena, � Bezbedovs atbildēja un tik stipri piepūta vaigus, ka ausis un kakls pieplūda asinīm, pēc tam spēcīgi izpūta elpu un rupji un uzstājīgi noprasīja:

� Vai degvīna jums nav?

Tad piecēlās un zvalstīdamies, vilkdams kājas �ļūceniski kā vecis, aizgāja. Iekams viņ� atgriezās ar degvīna pudeli, Samgins bija paguvis sev iestāstīt, ka nupat, kazi, dabūs dzirdēt par Marinu kaut ko viņam ārkārtīgi svarīgu. Bezbedovs, kājās stāvēdams, piepildīja sev tējas glāzi degvīna, pusi nodzēra un ar drūmu niknumu bezcerīgi atkārtoja:

� Iesūdzēs, idiots! Senāk viņ� būtu baidījies no �krustmātes�, bet tagad, kad visi vai sienā rāpjas un ik dienas tiek kārti cilvēki, � tagad viņ� iesūdzēs ...

Nācās viņu ne tikvien nomierināt, bet arī noskaņot sev labvēlīgi un pēc tam uzdot da�us jautājumus par Marinu. To apsvēris, Samgins profesionālā advokata tonī sāka runāt par to, kā varētu risināt aizstāvību.

� Jūs, kā redzams, esat rīkojies prāta aptumsuma brīdī, � likums to apzīmē kā ātru dusmu un iekaismes stāvokli. �āds stāvoklis nerodas bez cēloņa, to izsauc apvainojums, vai arī tas iestājas subjekta pārāk vieglas, ne glu�i normālās uzbudināmī-bas rezultātā. Sai pēdējā gadījumā tiek prasīta mediciniska eks-pertize. Liecinieku nav. Cietu�ā izteicieni? � �auts ir ticis no viņa �autenes. Tas varēja notikt nejau�i, �auteni apskatot, jūs varējāt arī nezināt, ka tā pielādēta. Un, beidzot, ja jūs noteikti atceraties, ka cietu�ais tie�ām atvēzējās pret jums ar �auteni, jūs varējāt saķerties ar viņu cīņā �autenes dēļ, un tad arī �āviens varētu tikt izskaidrots kā nejau�ība. Nav izslēgts arī pa�aizstā-vē�anās motivs. Vispār aizstāvībai nav slikts materials...

Advokata lieti�ķo runu Bezbedovs noklausījās, kājās stāvē-dams, pa pusei pagriezies pret viņu, galvu no�ķiebis pie pleca-un turēdams degvīna glāzi zoda augstumā.

� Veikli, � viņ� bez ska|uma uzlielīja, redzami ielīksmots.. � Ļoti veikli! � Un, atgāzis galvu, salēja degvīnu mutē un nokrek�ķinājās.

� Tomēr es tiesu nevēlos, palīdziet man to visu nokārtot bez trok�ņa! Es, redziet, jau aizsūtīju jūsu Mi�ku izo�ņāt, kā tur tās lietas stāv. Un, ja ... ne par daudz ļauni, � tad es rīt aizie�u pats pie Bļinova, velns viņu nerāvis! Bet jūs pielabiniet �krustmāti�, pastāstiet viņai kaut ko... nu, kaut ko tādu, � viņ� nekautrīgi un uzbāzīgi noteica, pieiedams Samginam klāt un pat pieskardamies tā plecam ar savu sarkano, smago plaukstu. Tas Kļimam krietni ap�ķebināja dū�u, viņ� smīkņādams sacīja:

� Jūs laikam gan stipri bīstaties Marinas Petrovnas!

� Bīstos, � Bezbedovs atteica, soli atkāpdamies, un, salicis rokas aiz muguras, vērīgi un pikti blenza Samginā baltām acīm, atsaukdams tam atmiņā zaļo namiņu, Ļuba�u, huligānu uzbrukuma ainu.

� Vai tas ir smieklīgi? � Bezbedovs ievaicājās.

� Nav smieklīgi, bet dīvaini gan, � Samgins atbildēja, paraustīdams plecus un iegrozīdams brilles.

Bezbedovs izvairīgi pagrozīja savas pelēkzilās acis no vienas puses uz otru, viņa seja saviebās, sa�ļuka; varēja redzēt, ka viņ� vēlas kaut ko teikt, bet neapņemas. Samgins mēģināja viņam izpalīdzēt:

� Viņa, kā liekas, ir ļoti valdonīgs cilvēks ...

� Cilvēks? � stulbi atkārtoja Bezbedovs. � Jā, tas taisnība ... Nu, tencinu! � viņ� pēk�ņi teica un devās uz durvīm; Samgins, pavadīdams viņu ar īgnu skatienu, nodomāja:

�Noteikts noziedznieka tips. No Marinas viņ� ne tikvien kā nebīstas, bet, kā rādās, to pat ienīst. Par ko?�

Bet otrā dienā Bezbedovs pamodināja Samginā pavisam ērmīgas aizdomas: visu �o notikumu ar �āvienu viņ� bija pastāstījis it kā tikai tālab, lai radītu Samginā interesi par viņu, un savu varoņdarbu krietni vien pārspīlējis; viņ� bija iz�āvis nevis balo�u saimniekam sejā, bet pret vēderu, un neviena skrotiņa nebija izgājusi cauri biezajam mētelim. Mierīgi glāstīdams savu noskūto zodu un vaigus, Bezbedovs pavēstīja:

� Salīgām mieru. Atdevu viņam divi pāri balo�u un divdesmit rubļu, � rauj viņu piķis!

Samginam pat likās, ka arī tie ir meli, ka nekāda �āvienā nav nemaz bijis, viss tikai izdomāts. Tomēr viņam negribējās teikt Bezbedovam, ka viņ� tam netic, un tikai ironiski piezīmēja:

� Jūs esat noskuvies.

� Klausu vecākus par mani, � Bezbedovs atteica, un pār viņa sejas pūsli novirmoja sīkas krunciņas, parādīdamas uz da�ām sekundēm �o resno, uzpūsto seju novītu�u kā vecim. �is bezjēdzīgais gadījums, vēl jo vairāk palielinādams Samgina antipātijas pret Bezbedovu, tomēr nesatricināja viņa pārliecību, ka Valentins no �krustmātes� bīstas, un tā vēl vairāk pastiprināja viņa interesi par Marinu, � kāds bija viņas dzīves saturs, atskaitot naudas krā�anas kaislību? �o kaislību viņa nemaz arī neslēpa.

Pāris dienu vēlāk viņa saņēma Samginu veikalā ar vārdiem, kuros viņ� nemanīja ne no�ēlas, ne sa�utuma:

� �Sirds prieks� nodedzināts! Pielaidu�i uguni, neraugoties uz zaldātiem. Zacharijs, mazliet piekauts, ar mokām izmucis. Nodedzis viss mājas kreisais gals un kantoris, un �ķūnis, un zirgu stallis. Labi, ka labību es biju paguvusi pārdot.

Viņa runāja nedabiski, atklādama zobus, vicinādama labo токи tā, it kā grasītos Samginam iesist.

� Māja nebija Lidijai pa prātam, viņa gribēja to pārbūvēt. Es tur nezaudēju nekā, naudu par obligāciju esmu saņēmusi. Bet tomēr vajag nomierināt Lidiju; tu aizej pie viņas, � ka viņa jūtas? Es biju, bet neatradu mājās, � viņa raujas ar Domes vēlē�anām tai savā �Krievu tautas savienībā� ... Izdari to!

Samgins devās turp, domādams par to, ka patiesībā manto�anas tiesībās viņ� apstiprina nevis jauno, naivo ārzemnieku Tur-caņinovu, bet pirmās ģildes tirgoņa atraitni Marinu Petrovnu Zotovu.

�Plēsoņa,� viņ� domāja. �Kļūst ar katru dienu atklataka, pat ciniska.�

Bet viņa sa�utums par �o Marinas cietsirdīgo kaislību bija auksts, nāca vienīgi no prāta � viņ� bija pārliecināts, ka �ī kaislība nenosaka vēl visu Marinu. Turklāt bija arī neveikli turēt Marinu par pārāk vienkār�u, � viņ� sajuta, ka, to vienkār�ojot, viņ� pats sevi pazemotu par padevīgu kalpu Zotovas rupjajiem nolūkiem. Un viņas prāts ta�u nevarēja būt ierobe�ots vienīgi �o nolūku lokā. Viņa krāj naudu dro�i vien ne tikai pa�as naudas dēļ, bet kādam mērķim. Tikai kādam? Kļims nespētu izskaidrot, kā �ī pārliecībā viņā izveidojusies un nostiprinājusies, bet nostiprinājusies tā bija cie�i. Galu galā viņa pienākums pa�am pret sevi bija zināt, kam īsti viņ� kalpo.

Lidija pieņēma viņu, sēdēdama sava kabinetā pie galda. Dzeltena, melniem pūķiem izrakstītā ķīnie�u rītasvarkā, ar neiztrūksto�o tīkliņu uz cirtainajiem matiem un tum�am brillēm uz acīm, viņa graizīja ar �ķērēm avīzi. Viņas melnīgsnējā seja izskatījās gara un |auna.

� Ak, es jau zinu, zinu! � viņa sacīja, atmezdama ar roku.

� Ir nodegusi veca, sapuvusi māja, � kas par to? Vainīgie saņems sodu. Man jau piezvanīja, ka apcietināts kāds zaldāts un virtuvenes meita, laikam gan tā pati nekauņa ar smailo degunu.

Un, uzsitusi ar abām plaukstām pa laikrakstu �ūksni uz galda, viņa turpināja steidzīgi, satraukti, histēriski iesaukdamās:

� Bet ko darīs Krievija, kas tagad brūk kopā? Saki, ko! Cars pret visu vienaldzīgs, � tā man viens raksta, bet otrs, augstajām sfērām tuvs cilvēks, ziņo: cars ienīst to, ko pats devis, � Domi, konstitūciju un visu ko. Tiek runāts par diktatūru, iedomājies! Par diktaturu pie patvaldības! Vai tas jel kad ir bijis? � Galvu pieliekusi, viņa caur pieri lūkojās Samginā; brilles bija noslīdēju�as gandrīz uz degungala, un likās, ka viņai divi pāri nevienādas krāsas acu. � Pēc visām vēstīm, Domē no jauna iek|ūs lielā vairumā kreisie. Par to mēs varēsim pateikties avantūristam Stolipinam, kas sagudrojis izārdīt lauku kopienas, pārceļot spēcīgākos zemniekus no ciematiem uz viensētām ...

Samgins iebilda:

� Man �ķiet, tu �ai reformai piekriti.

� Nē_: � viņa asi atteica. � Tas ir � jā, es tai piekritu gan, kamēr vēl nesaskatīju tās revolucionāro nozīmi. Izcelt pārtiku�as laukā no ciemata, tas nozīmē atņemt sād�ai spēku un pamest viensētniekus tikpat neaizsargātus kā mui�niekus.

Atslējusies pret krēsla atzveltni, Lidija noņēma brilles un pārmeto�i pagrozīja galvu, lūkodamās uz Samginu tum�ām acīm ar iekaisu�iem plakstiņiem.

� Tomēr es runāju velti, es zinu: tev ir vienaldzīgs viss, kas nav sagrāve. Marina par tevi izteicās: nejau�s skatītājs...

� Ak tā? � Samgins ievaicājās, nepatīkami pārsteigts.

� Bet... ko tas nozīmē?

� Tas ir briesmīgi, K|im! � viņa izsaucās, kārtodama tīkliņu uz galvas, pie tam melnie drakoni pa rītasvārka piedurknēm rāpās viņai uz pleciem, uz vaigiem. � Apdomā, ka tava zeme iet bojā, un mūsu visu pienākums ir glābt to, lai izglābtu pa�i sevi. Stolipins ir godkārīgs un muļķis. Es esmu �o cilvēku redzējusi, � nē, viņ� nav vadonis! Un, raugi, muļķis ma�a caru! Caru!...

Samgins dzirdēja Lidijas klieg�anu, bet viņam �ī sieviete ar plato, fantastisko rītasvārku it kā nebija nemaz vairs istabā, un viņas balss skanēja no tālienes, it kā tā runātu pa telefonu. K|imam bija jādomā:

�Ak tad tā par mani izsakās Marina ...�

Viņ� dzirdēja: teroristi Pēterburgā noslepkavoju�i Maskavas sacel�anās apspiedēju pulkvedi Minu, Interlakenē �āvu�i uz kādu vācieti, noturot to par ministru Durnovo, lauku karatiesas necik nesamazina anarchistu revolucionāro uzbrukumu skaitu... � sieviete dzeltenajā tērpā nenogursto�i un uzmācīgi vēl arvien kliedza, tomēr viss, par ko viņa klaigāja, �ķita noticis pagātnē, � kad bija dzīvojis cits Samgins. Tas, bez �aubām, pret visiem �iem faktiem būtu nostājies citādi, bet, lūk, �e, �is Samgins absolūti nespēja domāt ne par ko citu, izņemot sevi un Marinu.

�Nejau�s skatītājs? Tas ir pareizi; arī es pats esmu sev to jau sacījis.�

Tikai īsu brīdi viņ� atminējas caru, � maza vīriņa pelēko alvas figūriņu ar zilām acīm un vienaldzīgi laipnu smaidu.

�Ir vienaldzīgs un ienīst... Tas nav savienojams. Pareizāk � nicina. Bet es � vai es nīstu vai nicinu?�

Viņ� nevi|us pasmīnēja, ar to saceļot veselu Lidijas sa�utuma vētru.

� Vai tie�ām tas viss tevi tikai smīdina? Bet apdomā jel! Stāvēt augstāk par visiem visā valstī! Par visiem augstāk! � viņa sauca, slimās acis izbīlī iepletusi. � Divgalvainais ērglis^ tas ta�u ir svēts pārcilvēcīgas varas simbols...

Samgins nebija nemaz ievērojis, kad un kalab viņa atkal sakusi runāt par caru.

� Mēs visi esam divgalvaini, � viņ� sacīja uzceldamies. � Zotova, tu, es ...

� Ko tu ar to gribi teikt? � Lidija jautāja, arī uzceldamās.

Pats klausīdamies savos vārdos, viņ� sacīja, cerēdams Lidiju aizvainot:

� Cars dro�i vien ir noguris no �ās kņadas un visus nicina .. -

� Viņ�? Dieva svaidītais un � nicinātu cilvēkus? � Lidija sa�utusi iesaucās. � Atjēdzies! Tā domāt spēj vienīgi ateists, anarchists! Bet... tu jau tāds esi pēc savas dabas.

Viņa bezcerībā pa�ūpoja galvu un, kad Samgins atvadoties spieda viņas roku, ievaicājās:

� Te visiem �ausmīgi sviedrainas rokas, � vai tu to neesi ievērojis?

�Muļķe. Neauglīgā vīģe,� Samgins vienaldzīgi_ nodomāja, it kā uzlikdams virsrakstu. �Cik Marina daudz gudrākā, interesantāka par viņu . ..�

Nostādīdams līdzās Marinai cara zilganpelēko figuru, viņ� pavīpsnāja.

Pilsētā valdīja satraukums, gatavojoties Domes vēlē�anām; pa ielām staigāja un brauca noraizēju�ies, saīgu�i cilvēki, uz �ogiem rēgojās partiju uzsaukumi, �Krievu tautas savienības� biedri plēsa tos nost un lipināja to vietā savus.

Viss tas slīdēja Samginam secen, tomēr bija neveikli, neērti stāvēt nomaļus, un viņ� da�as reizes aizgāja uz vietējo politiķu mītiņiem. Viss, ko viņ� tur dzirdēja, visas oratoru runas bija jau viņam zināmas; viņ� ievēroja, ka kreisie runā gan skaļi, bet viņu vārdi kļuvu�i blāvi, � varēja manīt, ka oratori runā ar pārāk lielu piepūli, it kā ar pēdējiem spēkiem. Pēc viņa atzinuma, vislicti�ķīgāk izsacījās Pilsētas domē sanāku�ās kadetu partijas sapulcē �ās partijas vietējās komitejas loceklis, biju�ais Marinas pilnvarnieks.

Atspiedies ar apaļo vēderiņu pie zaļu tūku klātā galda malas, spēlēdamies ar tievu zelta pulksteņva�iņu, ar otras rokas pirkstiem it kā sālīdams gaisu, dzeltensejīgais vīriņ� skanīgi kaldināja mākslīgi noapaļotas frāzes; zilganajos acu ābolos dzirkstīja viņa melno redzokļu oglītes, un no tālienes likās, ka viņa apaļā seja ir aizvainota un ļauna. Viņā klausījās uzmanīgi un klusi, un �ī klusē�ana bija tikpat godbijīgi garlaicīga, kāda tāmēdz būt tanīs svinīgajās sēdēs, kas tiek veltītas augsti cienītu sabiedrisku darbinieku gada vai desmitgadu nāves dienas atcerei. Orators runāja par to, ka kar� ir satricinājis Krievijas starptautisko nozīmi un piespiedis parakstīt neizdevīgus, jā, pat kauna pilnus miera noteikumus, bet mūsu labības tirgum smagu tirdzniecības līgumu ar Vāciju; ka revolūcija ir nodarījusi milzu zaudējumus zemes saimniecībai, bet ka par �o dārgo maksu viņa tomēr ierobe�ojusi patvaldību. Valsts domes mierīgam darbam vajag pakāpeniski papla�ināt tautas iekarotās tiesības, eiropizējot un demokratizējot Krieviju.

Viņ� apklusa, pacēla pie lūpām ūdens glāzi, bet, izdarījis ar labo roku tādu kustību, it kā gribētu ūdenī iemērkt pirkstu, atlika glāzi agrākajā vietā un turpināja vēl spraigāk, pat it kā dusmās un tomēr bezcerīgi:

� Meņ�eviki, �ie socialrealisti, ir sapratu�i, ka revolūcija pati kā tāda nespēj neko radīt, ka viņa tikai sagrauj, iznīcina �ķēr�ļus ceļā uz nobriedu�u sociālu reformu. Viņi ir sapratu�i, ka kul-tura nav iespējama ārpus �ķiru sadarbības. Socialisti-utopisti ar savu mistisko ticību strādnieku �ķiras spēkam ir sakauti un nogāju�i no vēstures skatuves. Visi saprot, ka zemei vajadzīgs mierīgs, dieni�ķs darbs tiklab politikas, kā kultūras laukā. Beigu beigās � visiem ir nepiecie�ama atpūta pēc pārdzīvotās vētras ne�ēlīgajiem satricinājumiem. Mūsu priek�ā stāv grandiozs uzdevums: nostādīt uz kājām daudzmiljonu zemniecību. Un vēl un vēlreiz: evolūcija ir neiespējama bez �ķiru sadarbības, � �o patiesību apstiprina visa Eiropas kulturas attīstības vēsture, un noliegt �o patiesību var vienīgi cilvēki, kam pilnīgi sve�a katra atbildības sajūta vēstures priek�ā ...

Lai �īm oratora domām piekristu, Samginam nevajadzēja nekādas sevi�ķas piepūles. Sīs domas jau sen pa�as no sevis bija atnāku�as pie viņa, mājoja viņā, nemaz neprasīdamas to noformējumu vārdos. Samginu sakaitināja tikai runātājs, rupjā veidā noplicinādams, nolaupīdams krāsainību �īm �vestures saprata izstrādātajām� domām.

Samgins juta nepiecie�amību atsvaidzināt un padziļināt vestures saprāta argumentus, papildināt tos ar savas personīgās pieredzes materiāliem. Viņ� bija pārmērīgi daudz pārdzīvojis un, kaut gan viņa prāts bija gau�ām paguris �reģistrēt faktus� un �frā�u sistēmas�, tomēr nebija atbrīvojies no �a sava tagad jau glu�i mechaniskā, uzmācīgā un neauglīgā ieraduma. Pieredzes uzkrā�anas neauglība viņu nomāca un mulsināja. Viņ� vēl negribēja sev atzīties, ka ir piesavinājies Zotovas skeptisko attieksmi pret prātu, tomēr jau noģida, ka Marinas runas iedarbojas uz viņu stiprāk nekā grāmatas. Un, beidzot, bija brī�i, kad Samgins ar nepatīkamu skaidrību saskatīja, ka, lai gan �pa�reizējā momenta� vaigs ir un tiek apklāts ar mierinātāju frā�u putekļiem, tomēr �is vaigs paceļas viņa priek�ā sarkans un briesmīgs kā Marinas sētnieka ģīmis.

Viņ� atcerējās brāli: nesen vienā no lielajiem �urnāliem bija ļoti atzinīgi recenzēta Dmitrija grāmata par Ziemeļu apgabala etnogrāfiju.

�Būs man arī jāizdara secinājumi no -saviem novērojumiem,� viņ� nodomāja un iesāka pa vaļas brī�iem pārlasīt savas vecās piezīmes. Brīvā laika bija diezgan, lai gan Marinas darī�anas pamazām izpletās aizvien pla�ākas, � gandrīz vienmēr tās bija dīvaini citcitai līdzīgas darī�anas: mira kaut kādas atraitnes, vecmeitas, bezbērnu tirgotāji, novēlēdami Marinai savus da�reiz visai solidos īpa�umus.

� Mana vīra tālīni radinieki, � viņa paskaidroja.

Auga arī klientūra; pie Samgina sāka ierasties no apriņķiem un pat no kaimiņu guberņas godbijīgi, bārdaini tirgotāji.

� Zotova, Marina Petrovna, mums norādīja, � viņi stāstīja, un bija jūtams, ka �o cilvēku acīs Marina ir liela persona. Samgins to iztulkoja tā, ka �ie tālo noma|u pusme�onīgie ļaudis cienīja Marinas lieti�ķo prātu, viņas lielo dzīves pazī�anu.

Ziemas vakaros istabas siltaja klusumā viņ�, papirosu smēķēdams, sēdēja pie galda un nesteigdamies pierakstīja uz papīra pārdzīvoto un izlasīto � materiālus savai nākamajai grāmatai. Sākumā viņ� deva tai virsrakstu: �Krievu dzīve un literatūra to attieksmē pret prātu�, bet tad �is nosaukums �ķita pārāk smags, un viņ� uzrakstīja tā vietā jaunu: �Māksla un intelekts�; pēc tam, apsvēris, ka �is temats par daudz pla�s, viņ� vārdam �māksla� priek�ā uzrakstīja �krievu� un beidzot novilka tematam vēl �aurākas robe�as: �Gogolis, Dostojevskis, Tolstojs un viņu attiecības pret prātu.� Tad viņ� ķērās ar zīmuli rokā pie �o triju autoru pārlasī�anas, un tas bija ļoti patīkami, ļoti nomierināja un it kā pacēla pāri pa�reizējai īstenībai kaut kurp pa slīpu līniju aug�up.

Gogolis un Dostojevskis sniedza ļoti bagātīgu faktu daudzumu, ķīmiski radniecīgu Samgina iedabas pamatraksturam, � viņ� to labi manīja, un tas arī bija patīkami. Sadzīves kroplības un psi-chikas untumainās izlaistības darīja Samginam jo skaidrāku viņa nesaskaņu ar īstenību, bet Dostojevska varoņu moco�ie meklējumi pec neapgā�amas patiesības un gara pasaules brīvības, no jauna paceldami aug�up, aizveda viņu no ikdieni�ķīgo ļau�u pūļa savrup, tuvinādami Dostojevska nemierīgajiem varoņiem.

Bet nereti viņ� nometa zīmuli uz galda, sev sacīdams:

�Es neesmu tāds kā �ie cilvēki, es esmu veselīgāks par viņiem, manas attiecības pret dzīvi ir mierīgākas.�

Tomēr īstenība, likumīgi nepaklausīga teorijām, kas centās to nomierināt, noklusināt, guldamās uz tās kā bieza frā�u putekļu kārta, � �ī īstenība turpināja viņu gumdīt un tirdīt.

Ziemas beigās viņ� aizbrauca uz Maskavu, sekmīgi aizstāvēja tur prāvu Tiesu palatā, pēc tam, pats ar sevi apmierināts, ēda viesnīcā pusdienas. Tur sēdēdams, viņ� atminējās, ka vel nav pagāju�i ne divi gadi kop� dienas, kad viņ� �ai pa�ā zāle sēdēja kopā ar Ļutovu un Alīnu, klausīdamies, kā Saļapins dziedāja �Dubinu�ku�. Un vēlreiz viņam bija grūti ticēt, ka tāds daudzums notikumu un iespaidu ieguldīts tik niecīgā laika sprīdī.

� �Un laiku bezdibenīgajā somā riņķo zemeslode,� � viņ� atcerējās nesen izlasītu teikumu un nodomāja, ka Dostojevskim un Gogolim jāpievieno Leonids Andrejevs un Sologubs. Bet tūda| pēc tam, pētot ēdienu karti un klausoties balsu troksnī, sāka domāt par to, ka nekur citur laikam gan neēd tik līksmi un trok�ņaini kā Maskavā. Sevi�ķi nekautrīgi trok�ņoja lielais galds zāles malā, no viņa pa kreisi, � tur sēdēja septiņi pusdienotāji, un viens no viņiem, gar�, smuidrs, ar mazu galviņu un �ķidrām ūsām sarkanā sejā, ar ķildīgu tenora balsi skaldīja vispārējā dūkoņā sarkastiskas frāzes:

� Eiropā rūpnieki ir tie, kas iedve� ministriem idejas, bet pie mums notiek otrādi: pie mums uz fabrikantu organizē�anās nepiecie�amību ir norādījis ministrs Kokovcevs pagāju�ajā gadā!

Samginam aiz muguras zem palmas īdzīgi sarunājās divi viesi, un viena apreibusi balss bija K|imam pazīstama.

� Nieki! Zaldāti revolūciju netaisa.

� Klusāk!

� �aut tik nost kā nēģerus...

� Ņem vērā: gvarde, preobra�enskie�j ...

� Tad vēl jo noteiktāk: �aut nost! Kāda nozīme ir izsūtīt uz Ieaut kādu muļķīgu Lā�aini? Iz-del-dēt � kā angļi sipajus...

� Tu to nerunā nopietni.

� Es zinu vairāk nekā tu, � negantais cilvēks iekliedzās dzē-Tāja balsī, un Samgins tūdaļ atcerējās:

�Tas ir Tagiļskis. Nejauki, ja viņ� mani pazītu.�

Samgins piecēlās, lūkodamies, vai nav kaut kur citur brīvs galdiņ�.

Galdiņa nebija, bet pa kreisi tenors ar mazo galviņu, uzsitis ar plaukstu pa galdu, atrāvās no tā nostāk:

� It-ne-kad! Pielaist strādniekus pie izceno�anas varētu vienīgi ar noteikumu, ka viņi uzņemas arī atbildību par uzņēmuma zaudējumiem, lūdzu!

Viņ� uzcēlās un sāka steig�us spiest savu galdabiedru rokas, visiem vienādi pamādams ar gludo galviņu; pēc tam, to augstu atmetis, aizlicis vienu roku aiz muguras, otrā turēdams pulksteni un lūkodamies rādītājos, lieliem savu garo kāju soļiem devās uz durvīm kā vīrs, kas pilnīgi pārliecināts, ka ļaudis'sapratīs, uz kurieni viņ� iet, un papūlēsies pagriezt viņam ceļu.

No laikrakstiem Samginam bija zināms, ka Pēterburgā ir noorganizēta �Rūpnieku un fabrikantu biedrība� un ka tādai atļauju cen�as panākt arī Maskavas rūpnieki, � �is garais dro�i vien bija viens no tādiem organizatoriem. Bet Tagiļskis skaidri sadzirdami buldurēja:

� Semjonovskas pulkā viens �āds zostēviņ� bija sācis gvelzt,

ka Maskavā pulks esot kāvis ne tos, ko vajadzējis, � saproti? Ne tos! Zaldāti uz vietas viņu apsūdzēju�i...

No Samgina pa labi cienīgi mielojās trijotne: plecīga dāma ar īsu, tuklās krokās izplūdu�u kaklu, gludi sasukāts students ar uzgrieztām Ūsiņām un pensneju, visai līdzīgs pārģērbtam bārddzinim, un apaļvaidzis kungs ar ordeni ap kaklu un lielām acīm ar zilganiem maisiņiem zem tām; viņ� gausi un aizvainoti stāstīja:

� Es pats biju aculiecinieks, braucu līdzās ar Bompāru. Un tie tie�ām bija strādnieki. Vai saproti, kāda bezkaunība? Apturēt Francijas sūtņa karieti un iekliegt tam acīs: �Kāpēc jūs dodat naudu mūsu caram, lai viņ� mūs bendē? Tam nolūkam viņam pietiek arī savējās.�

� �au�alīgi, � mierīgā, zemā balsī atbildēja sieviete, izdalīdama uz �ķīvjiem pa apa|īgai irbei, tad apjautājās: � Vai tiesa, ka Launics nonāvēts par to, ka gribējis apcietināt Viti?

� Bet, mamā, � iebilda students, saraucis pieri, � ir ta�u noskaidrots, ka Launicu no�āvu�i socialrevolucionari.

Dāma tikpat re�ņu balsi un tikpat mierīgi atteica:

� Es. neprasu, � kas, es jautāju � par ko? Un es ceru, Boris, ka tu nezini, kas ir revolucionāri un sociālisti un kam viņi kalpo. Uzliec sev vēl brūklenes, Matvej!

Ordeņotais paņēma brūklenes un, grūti nopūties, stāstīja:

� Vecais Suvorins apgalvo, it kā Goremikins esot viņam sacījis: �Nav slikti, ka dedzina mui�as, vajag mui�niecību paplucināt, lai beidz reiz strādāt revolūcijas labā.� Bet, mans dievs, vai tad mēs jel kad esam strādāju�i revolūcijas labā?

� �au�alīgi, � sacīja dāma, ieliedama glāzēs vīnu. � Un turklāt Goremikins ir pederasts.

Students nosmīnēja, turpinādams sarunu:

� Tu, tēvoci, aizmirsti dekabristus ...

�Lūk, cilvēki, kas noderētu komēdijai!� Samgins nodomāja. �Marina smiesies, kad es par tiem pastāstī�u.�

�ī trijotne viņu stipri uzjautrināja. Viņ� nolēma vakaru pavadīt teātrī, � vilciens gāja tikai ap pusnakti. Bet pēk�ņi pie viņa noliecās Ļutova greizacainā seja. Samgins par visu mazāk būtu vēlējies sastapt �o cilvēku, bet Ļutovs jau tark�ķēja:

� Ekur neparedzēts gadījums! Muļķības, � it kā gadījumu varētu paredzēt! Bet tā jau mēdz teikt! Man stāstīja, ka tu esot uz trim gadiem pavergots Vologda, � tas nebūs tiesa?

Viņ� bija uzcirties neparasti raiba uzvalkā no biezas, raibas,

18 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX

273

pūkainas vadmalas, izskatījās mazāka auguma nekā senāk un vēl drebelīgāks.

� Kaut gan arī Vologdā dzer. Tu vēl neesi pasācis �ūpot? Interesanti, kādās vīzēs tu nu esi ieāvies.

Ļutovs runāja pusbalsī, tomēr bija nepatīkami, ka viņ� runā �ādā tonī, acīgam, gai�matainam sulainim dzirdot. Tā nupat viņ� biksta ar pirkstu tam plecā:

� Vai kabinetiņu vari, Vasja?

� Lūdzu! Uzkodiņu ar?

� Nenovēr�ami.

� Ko tālāk?

� Sagudro pats, mīlīt!

�Izrāda veclaicīgo Maskavas demokrātismu,� Samgins sevī nodomāja, pa briļļu apak�u novērodams publiku, � da�i noskatījās Ļutovā ar ironiju. Samgins tomēr noģida, ka Ļutovs no sirds priecājas, ka viņu saticis. Gaitenī, uz kabinetu ejot, Samgins apvaicājās, kur Alīna.

� Alīna? � bez vajadzības pārjautāja Ļutovs. � Alīna re-zidē Francijas galvaspilsētā Lutecijā un raksta man no turienes garas, negantas vēstules, � viņai fran�i nepatīk. Viņai līdz aizbrauca Kostja Makarovs, Duņa�a po�as ceļa ...

Iebīdījis Samginu pa durvīm kabinetā, Ļutovs nosēdināja viņu uz dīvānā, pats apsēdās krēslā viņam iepretī, pieliecās un uzaicināja:

� Nu, stāsti, kas un kā!

Viņa same�ģītās acis bija kļuvu�as it kā mierīgākas, netiecās tā slēpties kā agrāk. Uztūku�ajā sejā bija asi iezīmējies sarkanu dzīsliņu tīklojums � neveselu aknu pazīme.

� Esi kļuvis resnāks, � viņ� sacīja, Samginu noskatīdams.

� Nu, bet kā tu domā, ko?

� Par ko?

� Piemēram, par popiem? Kāpēc zemnieki sagrūdu�i parlamentā tik daudz popu? Labi saimnieki, vai ne ko? Jeb vai iztaisīju�ies par eseriem? Jeb vai vēl kaut ko?

Runāja viņ�, it kā ar vārdiem apdedzinādamies, tos gan izpū�ot, gan ieraujot uz iek�u.

�Iesākas ākstī�anās,�- nodomāja Samgins, bet Ļutovs steidzīgi runāja;

� Zemnieks popu nemīl, netic viņam; pops tāds pats vien rīkļu rāvējs, un � piepe�i?

� Man �ķiet, ka popu Domē nemaz nav tik visai daudz. Un vispār es labi nesaprotu, � kas tevi uztrauc? � Samgins jautāja.

Ļutovs piemiegtām acīm paskatījās uz viņu un uzsita knipi:

� Es neticu, � saproti! Uz popa sē� biskaps, uz biskapa sinode, pēc tam nāk patriarchs, zini, tāds Isidors, uniats. Mūsu baznīca sāk organizēties romiski, katoļu stilā, saņems zemnieku aiz rīkles kā Spānijā, kā Itālijā, ko?

� Dīvaina fantazija, � Samgins sacīja, paraustīdams plecus.

� Fantazija? � Ļutovs vaicājo�i atkārtoja un piekrita. � Nu, labi, pieņemsim! Bet ja nu būtu tā: popā rit vistīrākās krievu asinis, � �ajā ziņā garīdzniecība tīrāka par mui�niecību, � vai ne, ko? Vai tev neienāk prātā, ka popi var izdomāt kaut ko īsteni krievisku, neparedzētu?

� Laikam inkviziciju, vai? � Samgins sapīcis jautāja. Ļutovs nopietni noteica:

� Inkvizicija, tā pati par sevi; bet ja bez tās kaut ko vēl tum�āku � no viskrievu zemnieka puses?

� No zemnieka tu... mēs nedzirdēsim nekā cita kā vienīgi: �Atdodiet man zemi!� � atteica Samgins negribīgi un īgni.

Saviebis lāsumaino seju, līgodamies, galvu purinādams, Ļutovs izskatījās kā cilvēks, kas, zobārsta kabinetā sēdēdams, mo-cās ar zobu sāpēm ...

� Tā jau gan, � viņ� sacīja. � Tas ir varen vienkār�i. Bet es, brāl, vienmēr gaidu kaut ko neikdieni�ķu...

�Vai neesi vēl diezgan noguris no neikdieni�ķā?� Samgins gribēja vaicāt, bet te ienāca gai�matainais sulainis un viņam līdz vēl otrs, pusaudzis, � viņi ienesa uz paplātēm uzkodas. Ļutovs apvaicājās:

� Nu, ko, Vasja, saimnieki neatzīst jūsu apvienības?

� Negrib, � Vasja atbildēja nosmīnēdams.

� Un ko jūs domājat darīt?

Sulainis savija salveti grīstē, uzsita ar to uz delnas un nopūtās:

� Nezinu. Streiks nekā nelīdzēs, visi ir izbadoju�ies, noguru�i. Pītera⁵ strādnieki neatļauj izvest no fabriku noliktavām preci, bet ko lai mēs darām? Traukus lai sadauzām? Lūdzu pie mielasta! � viņ� piebilda un aizgāja.

Samgins Ļutova izturē�anos atkal novērtēja kā tī�i notēlotu demokrātismu.

Kļimam �is sulainis nepatika: runaja nevērīgi, palsās Ūsiņas saslēju�ās kā sari, un īsā virslūpa pavērusies atklāja sīkus, asus zobus.

� Nav mu|ķa zēns, � Ļutovs sacīja, pamādams ar galvu uz aizejo�o Vasiliju un ieliedams glāzītēs degvīnu. � �Komunistisko manifestu� no galvas zina un vispār lasa! Tev, protams, ir zināms, cik simtu tūksto�os �ī bro�uriņa izgājusi? Tā nāks reiz atraugās! � Iedzersim ...

Saskandinot Samgins jautāja:

� Tev prieks, ka nāks atraugās?

� Gudri jautāts! � Ļutovs sajūsmots iesaucās. � Tik vienaldzīgi kā par sve�u lietu! Vai vēl vienmēr tu tēlo vienaldzīgo, barikā�u meistar? Ar mani nepieklātos tēlot konspirāciju.

Samgins iekampa lielu glāzīti pomeran�u liķiera un, uzkozdams lasi, aizdomīgi pavērās uz Ļutovu; tas sēja sev priek�ā salveti un runāja, it kā apdedzinādamies vārdiem:

� Es esmu tirgonis, tomēr man acu vieta nav griveņiki⁶. Es, brāl, savā vidē esmu balts zvirbulis un tev taisni sacī�u: es^ nejūtu nekādu iek�ēju sai�u ar savas kārtas ļaudīm, man da�reiz ir sāpīgi... da�reiz esmu glu�i slims par to ... Ja, ko lai dara! Uznāk brī�i, kad, �ķiet, labāk tikt pakārtam nekā karāties tuk�umā. Bet iekļauties savā vidē es nevaru, � varbūt tāpēc, ka trūkst spēka, ka neesmu pietiekami zooloģisks. Pirms paris dienām man Cetverikovs teica, ka strādnieku apvienības slēpjoties teroristi, anarchisti un visādi briesmoņi un ka īpa�niekiem japie-lietojot visi līdzekļi, lai apvienības tiktu izvajatas. Viņ�, protams, ir saimnieks, un viņa uzņēmums uzliek tam par_ pienākumu cīnīties strādniekiem pretī, � bet ja tu butu redzējis, cik viņam, to sakot, bija riebīgs purns! Un vispār, brālīt, viņi ir tāda noskaņā, ka vajag tik viņiem saņemt varu savās rokās...

Vladimira Ļutova seja bija k|uvusi tum�i sarkana, acis, cenzdamās aprimt, trīcēja, viņ� kā akls durstīja ar dak�iņu �ķīvī, tvarstīdams glumu sēni un uzdvesdams Samginam smagu neveiklības sajūtu. Samgins nekad vēl nebija dzirdējis, nebija sajutis, ka �is cilvēks runātu tik nopietni, bez ākstībām, bez pretīgās mā�o�anās. Samgins klusēdams ielēja vēl degvīnu, bet Ļutovs, norāvis salveti no kakla, turpināja:

� Tev mana ... līdzjūtība nezin vai būs saprotama, tu esi bruņojies ar ideju, ar konspirativu darbību, mīti, tā sakot, augstumos, tornī, tu esi nepieejams. Bet es par sevi jau sen esmu paradis domāt kā par radījumu � ne �im, ne tam. Revolūcija ir mani par to galīgi pārliecinājusi. Alīna, Makarovs un tūksto�i tiem līdzīgu, arī tie visi ir cilvēki ne �im, ne tam, ērmota suga: ne (auni, bet nevajadzīgi. Ļaudis bez pamata. Pat tādā gadījumā, kad tie ir revolucionāri, tādi kā, piemēram, Inokovs, � tu jau viņu pazīsti. Viņ� spēj noārdīt, vienalga, māju vai baznīcu, bet nav spējīgs uzcelt ne vistu kūti. Bet noārdīt ir tiesība tikai tam, kas zina, kā vajag uzcelt, un kas prot uzcelt.

Samgins juta, ka �ī negaidītā valoda viņu uzbudina; viņ� izdzēra vēl glāzīti un sacīja:

� Tā ar Ņekrasovu priek�galā runāja grēku no�ēlotāji mui�nieki septiņdesmitajos gados. Tie�i Ņekrasovs bija tas, kas �os no�ēlu vārdus pateica viņiem priek�ā, un, būtiski ņemot, viņi bija Ņekrasova dzeju pārtulkojums prozā.

Ienāca atkal sulainis; uztverot, ka Vasjas asais skatiens vērsts uz viņu, Samginam radās vēlē�anās teikt kaut ko skarbu; viņ� sacīja:

� Nevar taisīt vēsturi tikai tālab vien, ka cita nekā neproti darīt.

� Tie�i tā, � Ļutovs piekrita; bet Samgins noģida, ka nav izteicies pareizi, ka ir tikai atkārtojis Stepana Kutuzova vārdus. Tomēr viņ� turpināja:

� Pie mums daudzi pieķeras darbībai aiz gara laika, kad nezina, kur sevi likt.

� Tā ir Tolstoja doma, � piezīmēja Ļutovs, piekrīto�i pamādams ar galvu un viļādams maizes lodīti.

Samgins apklusa, nogaidot, lai aiziet sulainis, pēc tam, sa�utis par Ļutovu un par sevi pa�u, sāka runāt sev neparastā manierē, īgni un ar piespie�anos:

� Vispār inteliģence revolūciju netaisa, pat tad ne, kad viņa psichiski deklasēta. Inteliģents nav revolucionārs, viņ� ir reformators zinātnē, mākslā, reliģijā. Un, protams, arī politikā. Bezjēdzīgi un veltīgi ir spiest sevi ar varu, mākslīgi noskaņot sevi varonības garā ...

� Nesaprotu, � Ļutovs atteica, lūkodamies zupas �ķīvī.

Arī Samgins ne glu�i saprata, kādā nolūkā to runā. Tomēr runāja:

� Tu lūkojies uz revolūciju ka uz savu personīgu jautājumu, inteliģenta jautājumu ...

� Es? � Ļutovs brīnījās. � No ka tu to izlobīji?

� No visa, ko tu esi sacījis.

� Man �ķiet, ka tu nevis mani, bet pats sevi lūko par kaut ko pārliecināt, � Ļutovs paklusi un domīgi noteica, tad ievaicājās:

� Vai tu esi boļ�eviks, vai...?

� Met jel mieru! � Samgins pikti atsaucās. Pāris minu�u abi cieta klusu, nekustīgi sēdēdami viens otram pretī. Samgins smēķēdams lūkojās logā, � tur spīdēja zī�aina debess, mēnesnīca apgaismoja marmorbaltus jumtus, � gau�ām pazīstama ainava.

�Viņam taisnība,� Samgins domāja, �es tie�ām pārliecināju pats sevi.�

�� Reakcija, � murmināja Ļutovs. � Ļeņins laikam gan ir vienīgais cilvēks, ko tā neapmulsina ...

Viņ� bija sarāvies, kļuvis pelēks, vēl mazāk līdzīgs sev pa�am, un pēk�ņi atdzīvojās, pārvērtās atkal par sen un labi pazīstamu cilvēku; maziem malciņiem piedzerdams vīnu, viņ� �irgti ierunājās:

� Esmu dzirdējis, ka mu�ām esot apbrīnojami asa redze, tomēr, lūk, stiklu no gaisa viņas nevarat�ķirt!

� Ko tu ziemā par mu�ām atcerējies? � Samgins jautaja, aizdomīgi uz viņu paskatījies.

� Nezinu. Bet ēst, kā redzams, mes negribam. Nu, tad iedzersim!

Iedzēra. Ļutovs, galvu noskurinājis, ar pirkstu berzēdams deniņus, nopūtās un pavīpsnāja.

� Neiznāca mums lāga saruna, Samgin! Bet es kaut ko gaidīju. Es, brāl, mū�am gaidu kaut ko. Piemēram, popi, � es ta�u nopietni gaidu, ka popi kaut ko pateiks. Var būt, ka viņi pateiks: lai ir kaut sliktāk, tikai ne �itā! Viņu suga ta�u apdāvināta! Cik daudz ievērojamu vīru tā ir devusi zinātnei, literatūrai � Beļin-skus, Cerni�evskus, Se�enovus ...

Bet Ļutova uzdzirkstījums atkal nodzisa, viņ� apklusa un no jauna iesāka viļāt maizes lodītes uz �ķīvja. Samgins apvaicājās, kur Stre�ņeva.

� Duņa�a? Kaut kur pie Volgas � dzied. Arī Duņa�a tāpat... nav formā, � kā to mēdz sacīt par cīkstoņiem. Kāds naftas rūpnieks piedāvāja viņai dzīvokli, trīssimt rubļu mēnesī, � atraidīja! Jā, pazaudējis meitietis galvu. Nekas viņai nepatīk. Dziedā�ana, viņa saka, esot blēņas. Tika uzaicināta iestāties operetē, � negāja.

Un viņ�, logā lūkodamies, nopūtās.

� Es baidos, ka tik viņa neiepinas kādā karātavu padarī�anā. Sapazinās ar �o Inokovu, kad viņ� gulēja pie mums slims, ievainots. Vīrietis � nekas, interesants, mazliet brutāls. Pēc tam �eit ieradās vēl viens... vai atceries to varonīgo puisi Turobojeva bērēs? Ribakovs ...

� Sudakovs, � Samgins parlaboja.

� Tev ir laba atmiņa ... Hm... Nu redzi, tie nu ir viņas draugi. Viņa gādā tiem naudiņu, bet tie viņu audzina. Abi anar-chisti.

Ļutovs izvilka pulksteni un, turēdams to zem galda, noknak-�ķināja vāku. Arī Samgins paskatījās savā pulkstenī, turpat apķerdamies, ka pieklājīgāk būtu bijis pajautāt Ļutovam, cik pulkstenis.

Ļutovs atvadījās loti vienkār�i, liekas, pat skumīgi, bez mētā�anās ar asprātīgiem vārdiņiem.

�Krietni izbālējis,� Samgins nodomāja, iznākdams no viesnīcas laukuma zilganajā aukstumā. �Tipisks krievu dīkdienis. Par popiem � to viņ� tī�i manis dēļ izdomāja. Ar mā�o�anos maskē savu iek�ējo tuk�ību. Marina sacītu: �Neauglīga prāta cilvēks.��

Paēdu�am un iedzēru�am galva patīkami reiba, tīkami saltais gaiss prasījās dziļi ieelpojams un, piepildīdams plau�as ar skaudru vēsumu, radīja spirgtu sajūtu. Atmiņā dūca muļķīgas dziesmiņas melodija:

Cars grib tēlot Muciju...

�Vai re, kāda Duņa�a! Atraidījusi. Kādēļ?�

Samgins paņēma va�oni un aizbrauca uz opereti. Tur kasieris viņam pateica, ka biļetes izpārdotas, bet esot divas brīvas lo�as un tur vietu varot dabūt.

No otrā balkona augstumiem lejup lūkojoties, mazā teatra zālīte izskatījās pēc platas bedres ar plakanu dibenu, bet pēc tam sāka līdzināties līmeniski apgāztai augļu pārdotavas vitrinai: ēveļskaidu putās rindām guļ apelsini, āboli, citroni. Samgins atcerējās, kā Turobojevs pie Omona bija aizstāvējis anarchistu Rava�olu, un viņ� sev jautāja:

�Vai es varētu iemest bumbu? Nekādā gadījumā. Arī Ļutovs to nespētu. Es biju iedomājies viņā kaut ko... savdabīgu. Nav itin nekā... �ķiet, es pat baidījos no kaut kā �ajā... deģenerātā.� Un, sajuzdams, ka var sākt skaļi smieties, sev atzinās: �Esmu iedzēris mazliet pār mēru.�

Pāri orķestrim, īsiņas rokas un frakas stērbeles vicinādams, kā krampjos locījās pamazs, melnīgsnējs, plikpaurains diriģents ar lielu galvu, aiz rampas aizrautīgi dejoja divi ķēniņi un kārnais, līkkājainais svētnieks Kalchass, kur� atgādināja Pobedonos-cevu.

�Ofenbachs ir bijis patiesi asprātīgs, pārvērzdams Iliades ievadu komēdijā. Vajadzētu visus ievērojamākos kultūras vēstures notikumus pārstrādāt vieglu komēdiju sērijā, lai ļaudis izbeigtu verdzisko izturē�anos pret savu pagātni, � tāpat kā pret viņa ekselenci...�

Domas raisījās ļoti viegli un raiti, bet galva reiba stiprāk, laikam gan tāpēc, ka siltais gaiss bija smagi piesātināts smar�ām. Publika aukaini plauk�ķināja, ķēniņi ar svēto ieku, zobus atviezu�i, pateicīgi klanījās zāles tumsā pūļa blīvajai masai, bet tā smagi kustējās un rēca:

� Bravo, bravo!

Tas nebija ne jautri, ne smieklīgi, un Samgins saviebās, atcerēdamies kāda dzejnieka rindiņu:

Tum�s atvars, kur nogrimst viss, kas �eit dzīvs.

�No kā tas bija?�

Padomājis atcerējās: no vācu demokrātā Johana Sera grāmatas. Tie�i �is profesors ieteica lūkoties uz pasaules vēsturi kā uz komēdiju, bet tai pa�ā laikā būdams vienis prātis ar Gēti, ka:

Būt cilvēkam, tas ir � būt cīnītājam.

�Vai tādēļ, lai pie�ķirtu komēdijai dramas pieskaņu, jā? Es sāku noreibt,� Samgins samanīja, berzēdams ar plaukstu sev pieri. Stipri gribējās izdomāt kaut ko oriģinālu un pa�am sev uzsmaidīt, bet aktieri uz skatuves traucēja. Pie rampas tagad stāvēja ķēniņa Priama plecīga, tukla meita, spārdīdamas ar pāri celim kailu kāju; piedejodams apbrīnojami viegls kā pūslis mīdījās Kalchass; viņi dziedāja:

Skatiet site Grafu Vite, Kas grafos caur Portsmutu spruka, � Tā mīļākais sports ir � jukas ...

�Tas ir muļķīgi,� Samgins sprieda, pāris rei�u paplauk�ķinājis.

� Bravo! � kliedza lejā.

� Pardon! � kāds sacīja, sēzdamies Kļimam blaku, bet tūdaļ paklusi izsaucās: � Debestiņ � jūs? Kāds man prieks!

Tas bija Bragins, ģērbies kā uz laulībām � frakā, ar baltu kaklasaiti; maza galviņa gludi saglausta, matu cirta, no galv-virsas virs deniņiem �ķībi pār pieri vīdamās, mākslīgāk nekā senāk sedza viņa punu pierē, mati saziesti ar kaut ko stipri smar�ojo�u, ģīmis laistījās priekā. Viņ� glu�i pareizi apzīmēja 280

�o sastap�anos par negaidītu un jau pirmaja mirklī paguva Samginam pastāstīt, ka esot viens no �ā uzņēmuma �sosjetē-riem�⁷.

� Vai jūs ievērojāt, ka mēs iesprau�am vecaja tekstā �o to laikmetīgu? Tas publikai ļoti patīk. Arī es esmu iesācis da�u ko sacerēt, � Kalchasa kupleja ir mana. � Viņ� runāja, palikdams stāvot, spiezdams cimdu pie sirds un godbijīgi palocīdamies pret kādu personu citā lo�ā. � Vistim, mēs cen�amies sniegt publikai jautru atpūtu, tomēr neattālinot viņu arī no �ās dienas aktuālajiem jautājumiem. Tagad pat � izsmejam Viti un citus, kas, manuprāt, ir lietderīgāk nekā bumbas, � viņ� klusītēm pa�ukstēja.

� Jā, � Samgins piekrita, � lai visi... smaida! Lai cilvēks uzsmaida pats sev.

� Lieliski teikts! � jūsmīgi at�ukstēja Bragins. � Tie�i tā � pats sev!

� Lai uzsmaida! � Samgins stingri atkārtoja.

� Es arī Domi tāpat � ar kuplejām! Jūs esat bijis Domē?

� Nē. Domē � nē ...

� Tas ir mītiņ�, itin nekā valstiska! Redzēsiet, to atkal atlaidīs.

� Nevajadzētu, lai runā vien, � Samgins atteica.

� Jā, protams, � labāk lai zem jumta nekā uz ielām! Bet, lūk, � avīzes! Tās izkliedz visu uz ielas.

� Bet iela ir gudra! Viņa smejas, � Samgins noteica, ar vēl atliku�o neapskurbu�o apziņas palieku noģizdams, ka pa�reiz, skandalozi reibdams, runā muļķības. Atzvēlies krēslā, viņ� aizvēra acis, sacirta zobus un pāris minu�u ieklausījās bungu rīboņā, kontrabasa dūk�anā, vijoļu līksmajās vaimanās; kad plakstiņus atvēra, � Bragina vairs nebija, bet viņa priek�ā stāvēja sulainis, piedāvādams aukstu sodas ūdeni un draudzīgi apvaicādamies:

� Vai nepavēlēsiet pilieniņu o�amā spirta?

Izrādes starpbrīdī Samgins nosēdēja lo�as dibenā un, kad ugunis atkal bija nodzisu�as, klusītēm izgāja laukā un aizbrauca uz viesnīcu pēc savām mantām. Reibulis bija pārgājis, bet tā vietā iestājusies skumīga �ēluma sajūta pret sevi.

�Būtiski ņemot, pavisam niecīgs gadījums, � visa nelaime tikai tā, ka par daudz iedzēru,� viņ� lūkoja sevi mierināt, bet nenomierināja.

Nākamās dienas vakarā viņ� ar īgnumu stāstīja Marinai:

� Maskava atstāja uz mani prastības un ļaunprātības iespaidu. Vieni ar skubu steidz izpriecāties, citi rīkojas atriebties par pārdzīvotajiem uztraukumiem...

� Rīkojas! � Marina izsaucās. � Ir jau iesāku�i, � paskat, kā Stolipins steidzas ar kār�anu!

Viņa bija |oti apmierināta par vinnēto prāvu un runāja jautrā tonī. Samginam �ķita, ka runāt par Stolipina darbību jautrā tonī bija vismaz nepieklājīgi, un viņ� zobodamies jautāja:

� Tev laikam �ķiet, ka kārt vajag nesteidzoties.

Smaidīdama, aplaizījusi lūpas, Marina pavērsa acis uz tum�o kaktu.

� Maksimalistus? Arī es viņa vietā kārtu tāpat. Skat, kā viņi Fonarnajas ieliņā naudiņu nocēla! Un arī Stolipinam pa�am viņi ir iegriezu�i, � meitiņu ievainoja, vasarnīcu uzspridzināja.

� Tu skaties uz visām �īm traģēdijām �ausmīgi vienkār�i ... � Samgins iebilda un domās atzīmēja, ka bija to izteicis tomēr tikai ar izbrīnu, turpretī vēlējies pateikt ar sa�utumu.

� Es neesmu ministrs, un sevi�ķi iedziļināties �inīs ģimenes padarī�anās man nav patikas, � noteica Marina.

Samgins atcerējās, ka viņa jau otro reizi nosauca teroru par �ģimenes padarī�anu�, � tā viņa bija izteikusies, arī runājot par Tamaras Princes atentātu uz ģenerāli Kaulbarsu Odesā. Samgins todien bija pasniedzis viņai laikrakstu, kur bija iespiests ziņojums par �o slepkavības^ mēģinājumu.

� Jā, es par to jau dzirdēju, � Marina bija atbildējusi. � Lidijai tas ir zināms visos sīkumos. � Avīzi papurinājusi, kā nokratīdama no tās putekļus, viņa bija gausi un ar izbrīnu sacījusi:

� Kas par bērni�ķībām! Ģenerāļa meita atnak pie ģenerāļa un sāk, muļķīte, raudāt: �Ak, jūs esat man jano�auj, bet es nespēju, jūs esat mana tēva draugs!� Un Tatjana Ļeontjeva, kas ministra Durnovo vietā sa�āva nezkādu tur vācu komivoja�eru,� tā arī laikam bija ģenera|a meita. Tās jau iznāk tie�am kaut kādas ģimeņu padarī�anas...

Marinas nesatricināmi mierīgā attieksme pret dzīves īstenību sacēla Samginā sa�utumu, tomēr viņ� cieta klusu, saprazdams, ka �is sa�utums ceļas ne tikai no saprāta, bet arī aiz skaudības. Notikumi slīdēja Marinai pāri kā mākoņi, pieskardamies tikai kā mākoņu ēnas, neaptum�ojot viņas omu; mierīgi pastāstījusi, ka � Lidija stāsta, ka esot gribēju�i uzspridzināt Valsts padomi, bet tas neizdevies, � viņa domīgi ievaicājās:

� Kāpēc tas viņiem nekad neizdodas?

Samgins pavīpsnāja, nodomādams, ja viņa būtu teroriste, vi-ņai gan dro�i vien izdotos uzspridzināt arī Valsts padomi.

�Viņai viss tāls un sve�s,� Samgins prātoja. �Kā ārzemniecei. Vai kā cilvēkam, kas negrozāmi pārliecināts, ka viss �inī �labākajā no pasaulēm� noris uz labu. Kur viņai cēlies �is... dzīvnieciskais ... optimisms? ...�

�Labākajā no pasaulēm� neauglīgi mocās kaut kāds Kļims Samgins. Kaut gan viņ� neizjuta vairs tik asi kā senāk savu meklējumu, uztraukumu un nemieru veltību, bet reizēm tomēr �ķita, ka tie�amība kļūst viņam aizvien naidīgāka, viņu atgrū�, atspie� kaut kur pie malas, izsvītro no dzīves. It īpa�i viņu apmulsināja kāds negaidīts un skarbs uzbrukums inteliģencei no Tomiļina puses. Vietējā liberālajā laikrakstā bija ievietots sīks apskats par lekciju, ko Tomiļins nolasījis Samgina dzimtajā pilsētā. Lekcijas temats bija �Intelekts un liktenis�, un lekcijā tika pierādīts, ka tie�i intelekts esot likteņa gribas paudējs, bet pats liktenis nekas cits kā Sātana-Prometeja maska; �Prometejs ir tas, kas pirmais cilvēkam nezinā�anas paradizē ir iedvesis kaismi pēc atziņām, un kop� tā laika cilvēka jaunavīgā, ticības alksto�ā, dievam līdzīgā dvēsele deg Prometeja ugunī, bet materialisms īr tās pelēkie pelni.� Tomiļins bija bez �ēlastības dzēlīgi izsmējis �smalki organizēto personību, �o kristālu, kas it kā spējot atspoguļot visus dzīvības uguņu spektrus, bet kam pilnīgi atņemta liesmainā ticības spēja, � spēja ticēt pasaules visvienkār�ākajai un vienīgajai augstākajai gudrībai, kas ir ietverta noslēpumainajā vārdā � dievs�.

Sava atreferējuma beigās tā autors izteica cerību, ka �mūsu cienījamais līdzstrādnieks, �is tik dro�ais un savdabīgais domātājs, apciemos arī mūsu pilsētu un nolasīs �eit savu dziļi saviļņojo�o lekciju. Mums būtu visai derīgi pacelties pa�u vissākot-nējāko ideju augstumos, lai no turienes mestu mierīgu skatienu uz savām traģiskajām kļūmēm.�

Pazīstamo Tomiļina domu tik spēj� pagrieziens modināja Samgina sa�utumu ne vien ar to, ka bija tik negaidīti krass, bet arī ar to, ka Tomiļins bija asā formā izteicis da�as vēl ne glu�i noskaidrotas Samgina pa�a domas, kuras viņ� gribēja likt pamatā savai grāmatai par saprātu. Sis nebija pirmais gadījums, kad Samgina piesardzīgajām domām citi aizsteidzās priek�ā un tās tika izteiktas, iekams viņ� vēl bija iedro�inājies to izdarīt. Viņ� jutās sarkanmatainā filozofa apzagts.

�Marinai Tomiļina filozofija dro�i vien patiks,� Kļims nodomāja un vakarā, sē�ot veikala dibenistabiņā, apjautājās, vai viņa lasījusi lekcijas atreferējumu.

� Blēdis, � viņa sacīja, ēzdama marmelādi. � To es nesaku par pa�u filozofu, bet par to, kas viņu atreferējis. Vai atceries Duņa�as koncertā to �vaukstu, apriņķa mui�niecības mar�ala dēliņu, kas tur tik gari un pla�i runāja? Tas ir viņ�. Pārkrāsojies par oktobristu. Viņi �o avīzi pērk, � laikam ir jau nopirku�i. Liberāliem nav naudas. Tagad nu sludinās stolipinisko filozofiju: �Vispirms nomierinā�anu, reformas pēc tam.�

Marinas kūtrie vārdi Samginu kaitināja: runājot par �ādiem jautājumiem, marmelādi varētu gan arī neēst. Samgins nenocietās un jautāja:

� Tevi, kā redzams, �traģiskās k|ūmes� neuztrauc?

Noslaucīdama tējas salvetē pirkstus, viņa atteica:

� Es nemēdzu uztraukties. Neesmu pietiekami inteliģenta, lai tostu un pūstu. Un laikam gan arī par maz sievi�ķīga.

Samgins tālredzīgi apklusa, saprazdams, ka viņa varētu pateikt:

�Tu ta�u pats arī ne visai uztraucies, lasīdams, ka ministrs �ņaudz cilvēkus ar �kaņepāju kaklasaitēm�.�

Tādus vārdus viņ� nevarētu atspēkot. Viņ� tie�am lasīja par nāves sodiem bez uztraukuma, � nāves sodi bija kļuvu�i_ tikpat parasti kā pilsētas chfonikas sīkie notikumi vai ka savā laikā bija pierasts pie ebreju grautiņiem: spēcīgi bija uztraucis pirmais, bet vēlāk jau pietrūka spēka uzbudināties. Neatlaidīgi pats sevi vērodams, viņ� jautāja sev: �Kāpēc nāves sodi mani neuztrauc?� Bioloģiskā riebuma jūtas pret slepkavību nedarbojas. Viņ� attaisnoja to tādējādi, ka pats vairākkārt bijis daudzu slepkavību aculiecinieks, un atminējās nomierino�o parunu: �Plūcoties matu ne�ēlo.� Bet ne�ēlo arī galvu,

Marina, tēju piestrēbdama, stāstīja:

� �is var�u kurkulis Tomiļins pirms gadiem diviem lasīja arī �eit, es viņā noklausījos. Toreiz viņ� filozofēja mazliet citādi, bet varēja jau paredzēt, ka pēdīgi aizkūleņos līdz tagadējai nostājai. Tagad viņa uzdevums būs slavināt pareizticību. Mūsu inteliģences reliģiskie domātāji nenovēr�ami atbalstās ar pieri kroņa baznīcas durvīs, � nemācītā, vienkār�ā tauta ir patstāvīgāka, oriģinālākā. � Un, acis piemiegusi, viņa nosmīnēdama piebilda: � Arī grāmatu gudrība ne jau katram iet labumā.

Samgins smēķēja, klausījās un tāpat kā arvien apsvēra savas attiecības ar sievieti, kura modināja viņā vienotrai pretrunīgas neuzticības un cienības jūtas pret to vienlaikus ar neskaidrit cerību atklāt, izprast Marinā kaut ko, � kādu vēl nezināmu gudrību. Domājot par tās gudrību, viņ� skeptiski smīnēja, bet tomēr domāja. Un aizvien asāk sajuta, ka apskau� Marinu par tās pa�apziņu.

�No kāda viedokļa viņa raugās uz dzīvi?� viņ� sev jautāja.

Paretam Marina sarunājās ar viņu par reliģijas jautājumiem, � turklāt tikpat mierīgi un pa�pārliecināti kā par visu citu. Kļims zināja, ka viņas ķeceriskās attiecības pret pareizticību Marinu nebūt netraucēja apmeklēt baznīcu; viņ� izskaidroja to tā, ka nevar ta�u neiet baznīcā, ja tirgojas ar baznīcas piederumiem. Marinas interese par reliģiju viņam nelikās ne augstāka, ne dziļāka kā viņas interese par literatūru, kurai viņa uzmanīgi sekoja. Viņas sarunas par reliģiju arvien iesākās tikai tā �starp citu�, nejau�i: sarunājas par kaut ko parastu, ikdieni�ķu un tad piepe�i:

� Bet, vai zini, man �ķiet, ka starp apgraizī�anas rituālu un skopcu sektu ir kāda sakarība; jādomā, ka �is rituals ir kādreiz stājies kastracijas vietā, tāpat kā ar �grēku āzi� vēlāk ticis atvietots dzīvais upuris dievam.

� Nekad neesmu par to domājis un nesaprotu, kāpēc tas varētu interesēt, � Samgins iebilda, bet Marina pasmīnējusi nopūtās ar redzamu un aizskaro�u no�ēlu:

� Ek tu ...

Kādu citu reizi viņa ilgi un miglaini runāja par Izidu, Sethu, Ozirisu. Samgins nodomāja, ka Marinu laikam gan sevi�ķi interesē seksuālie momenti reliģijās un ka �ī interese dro�i vien ir veselīgas sievietes fizioloģiska tieksme patērzēties par pikantu tematu. Vispār viņ� atrada, ka Marinas prātojumi par reliģiju viņu nevis greznoja, bet tikai traucēja viņas tēla viengabalainību.

Daudz vairāk Kļimu interesēja viņas domas par literatūru.

� Ciktāl realisms bija revolucionārs, tiktāl tas savu lomu ir izspēlējis, � viņa teica. � Sī loma bija tikai vārdu ēveļskaidu loma: sārts uzliesmoja un apdzisa! Vētras putni un visādi citi putniņi nav vairs vajadzīgi. Kā redzams, rakstnieki saprot: ir pienāku�i jaunu kulturālu spēku uzkrā�anas un izveido�anas gadi. Tradicija rakstīt par pazemotiem un apvainotiem ir pārdzīvota, � apvainotie ir parādīju�i sevi ne visai simpātiskā, ja ne pat bēdīgā gaismā! Un � kas var zināt? � ja nu piepe�i viņi no jauna sapurina dzīvi? Rakstnieka stāvoklis ir grūts: jāizveido jauni, vienkār�āki, lieti�ķāki varoņi, bet tas nav visai ērti laikmetā, kad vecie varoņi nav vēl visi aizsūtīti katorgā vai pakārti.

Samgins klausījās un prātoja: vai tas ir cinisms vai ironija?

Kādu citu reizi viņa runāja, pirkstiem bungodama pa �urnālā burtnīcas vāku:

� Arciba�evs īstajā laikā ir parādījis izeju jaunatnes neizlietotajai enerģijai. Ļoti vaļsirdīgs rakstnieks! Viņa Saņins, protams, k|ūs par elkadievu.

Tā bija neslēpta ironija, bet tālāk viņa turpināja jau savā parastajā tonī:

� Par pravie�iem � un uz ilgiem gadiem! � kļūs divi: Leonids Andrejevs un Sologubs, bet tiem pakaļ virzīsies arī citi, � to tu redzēsi! Andrejevs ir pie mums vēl nepieredzēti dro�sirdīgs rakstnieks, un, ka viņ� ir parupj�, tā nav nekāda nelaime! Tā viņ� top visiem tikai saprotamāks. Tu velti, Kļim Ivanovi�,. viebies, � Andrejevs ir tie�ām ļoti savdabīgs un spēcīgs. Protams, savā domā�anā vienkār�āks par Dostojevski; bet tas varbūt tāpēc, ka viņ� viengabalaināks. Viņu lasīt ir vienmēr ļoti interesanti, kaut gan jau iepriek� zini, ka viņ� pateiks vēl vienu � nē! � Marina vīpsnādama pamirk�ķināja acis:

� Lai nu kā, bet tev tomēr jāpiekrīt, ka iztēlot Jūdasu par vienīgo īsto starp divpadsmit revolucionāriem, kuri sirsnīgi iemīlēju�ies Kristu, � tas ir dzēlīgs jociņ�! Un, kas zina, tur ir arī sava daļa patiesības: nodevējs tie�ām kļūst varonis. Klīst baumas, ka eseru vidū darbojoties kāds liela stila provokators.

Viņas valodas tonis saistīja Samgina uzmanību stiprāk nekā viņas domas.

Tagad viņa runāja it kā jautadama, acīm redzot izaicinadama uz iebildumiem. Samgins, kūpinādams smēķi, atsaucas tomēr piesardzīgi, tikai ar izsaucieniem un jautājumiem: viņam �ķita, ka �oreiz Marina apņēmusies viņu izpra�ņāt, piedabūt pie grēksūdzes, izpētīt līdz galam; bet viņ� saprata, ka galā ir punkts, kur visas pārdomas sasaistās pārliecību cie�ajā mezglā. �ķiet, tie�i �o punktu Marina viņā meklēja. Tomēr kāda neuzticības sajūta pret to sen jau bija noslāpējusi Samgina vēlē�anos vaļsirdīgi izrunāties ar Marinu par sevi, un arī savu mēģinājumu izklāstīt sevi viņ� bija atzinis par neizdevu�os.

Viņ� apzinājās, ka Marina viņa dzīvē ieņem pirmo vietu, ka viņa ziņkāre par to pieaug, kļūst neatlaidīgāka, dziļāka, bet viņa pati aizvien mazāk saprotama. Nesaprotamas bija arī Marinas-attiecības pret literatūru. Kāpēc viņa tik augstu vērtē Andrejevu? Samginu �is literāts tikai nepatīkami uzbudināja ar savas valodas uzmācīgo, vienmulīgo skanējumu, ar gai�i redzamo nolūku hipnotizēt lasītāju vienkrāsainiem vārdiem; likās, ka viņa stāsti uzrakstīti ar pārāk melnu, pārāk biezu tinti un tik lieliem burtiem, it kā viņ� rakstītu cilvēkiem ar pavājinātu redzi. Samginam nepatika histēriskais un aizdomīgais �Tumsības� pesimisms: �Tumsības� varoņa priek�likums uzdzert uz to, lai �visas ugunis nodzistu�, bija derdzīgs, un vēl vairāk Samginam derdzās izsauciens: �Ir kauns būt labam!� Vispār �o stāstu varēja iztulkot kā satiru par literāro humānismu. Da�ā vietā Samginam �ķita_r ka Leonids Andrejevs izsaka līdz galam viņa pa�a domas, padarīdams tās rupjākas, vienkār�ākas, un ka �ā rakstnieka rupjības ir pilnas ironijas un atriebības. It īpa�i Samgins uzbudinājās, izlasījis �Domas�, � �ai stāstā viņ� saskatīja jau nemaskētir autora naidīgo attieksmi pret saprātu un ar rūgtumu nodomāja, ka, lūk, arī Andrejevs, tāpat kā Tomi|ins, ir aizsteidzies viņam priek�ā. Un ne tikvien aizsteidzies viņam priek�ā, bet aizdedzinājis viņā arī kādu savādu sajūtu, radniecīgu izbīlim. Ar �o sajūtu, gan to slēpdams, Samgins uzdeva Marinai jautājumu, kā viņa skatās uz stāstu �Domas�.

� Jā, ko tur lai saka? � Marina atbildēja, pasmīnēdama, kodīdama ko�i sarkanās lūpas. � Andrejevs kā jau alla� strādā ar cirvi, bet es tev jau sacīju, ka pēc mana uzskata tas nav nekāds-grēks. Viņam bija kļūt biskapam, � tad viņ� rakstītu lieliskus sacerējumus pret Sātanu!

� Tu vienmēr joko, � Samgins īgni pārmeta; viņa izbrīnījusies savilka uz aug�u uzacis.

� Es to domāju pavisam nopietni! Viņ� ir sludinātājs, � tāpat kā viss mu�u literātu vairums; bet viņ� ir visgatavākais starp daudziem viņu vidū, tāpēc ka viņ� ir sludinātājs nevis pēc sava saprāta, bet pēc savas dabas. Turklāt revolucionārs: sajūt,, ka pasaule jāsagrauj, sākot no pamatiem, no tradicijām, dogmām, normām.

Viņa klusītēm iesmējās, piemiegtām acīm raudzīdamās Samginam sejā, pēc tam, galvu kratīdama, sacīja:

� Tu man netici! Esi aizmirsis, ka es �ā vai tā tomēr esmu Stepana Kutuzova mācekle un neesmu �ai pasaulei nekāda kalpone.

� Tas ir jau pilnīgi nesaprotams, � Samgins dusmīgi paraustīja plecus.

� Ko tur var darīt, ka tu nesaproti? � viņa atsaucas, arī mazliet it kā sapukojusies. � Bet man �ķiet, ka viss ir ļoti vienkār�i: inteliģentu kungi ir atskārtu�i, ka da�as viņu iemīļotās tradīcijas kļuvu�as jau neērtas, apgrūtino�as_ un ka nav iespējams dzīvot, noliedzot valsti; bet valsts nestāv stingri bez baznīcas, bet baznīca nevar pastāvēt bez dieva, bet prāts ar ticību nav savienojami. Nu, tad vienu otru reizi steidzīgajos restaurācijas rūpestos arī pagadās kāda sīka, pretrunīga muļķība.

Viņa paņēma no dīvānā grāmatu un to atvēra:

� �Sīko velnu� esi lasījis?

� Vēl ne.

� Nu tad paklausies, cik noteikti reālistiski runā arī simbolists:

� �Ļaudīm patīk, lai viņus mīlētu,� � viņa ar baudu lasīja.

� �Viņiem patīk, lai tiktu notēlotas dvēseles augstās un cildenās īpa�ības. Viņi negrib ticēt, kad tiem priek� acīm nostāda patieso, tum�o, drūmo, ļauno. Tad viņiem tīk teikt: �To viņ� runā pats par sevi.� Nē, mani mīļie �ā laika ļaudis, par jums es esmu sarakstījis �o romānu par sīko velnu un viņa baismīgo neaiz-skarmani. Par jums.�

Uzsitusi ar grāmatu pa celi, viņa sacīja:

� Par to ir vērts padomāt! Te nav vis svarīgi tas, ka Solo-guba velni ir labu tiesu kroplīgāki un_ seklāki par Dostojevska velniem, bet � kā tu domā: kas? Ak, ja, tu jau neesi vel lasījis! �e ņem, interesanti.

Samgins paņēma grāmatu un, Marinā neskatīdamies, lapas �ķirstīdams, nomurmināja:

� Un tomēr paliek neskaidrs, ko tu gribēji sacīt.

Marina neatbildēja. Samgins paskatījās uz viņu � viņa sēdēja, saņēmusi rokas aiz pakau�a; saule, apstarodama tas galvu, zeltoja viņas matu pavedienus, ro�aino ausi, sārto vaigu; plakstiņi bija aizplīvuroju�i Marinas acis, lupas cie�i sakniebtas. Samgina skatiens gribot negribot kavējās pie viņas sejas, pie ļ auguma. Un viņ� vēlreiz ar nesapratni, gandrīz ar ļaunumu jautāja sev: �Ar ko galu galā viņa aizpilda savu dzīvi?�

Aizvien noteiktāk viņ� nojauta Marinas dzīvē kaut ko noslē- i pumainu vai vismaz dīvainu. �is dīvainais bija vērojams ne vien viņas politisko un reliģisko uzskatu nesaskaņā ar viņas veikalniecisko praksi � �ī nesaskaņa Samginu nemulsināja, tikai nostiprinādama viņa skeptisko attieksmi pret �frā�u sistēmām�. Bet, lūk, arī viņas veikalos bija kaut kādas tum�as vietas.

Ziemā Samgins Tiesu palatā vinnēja prāvu pret tirgotāja, �naudas mijēja� un augļotāja Koptjeva radiniekiem; �is cilvēks bija nomiris, savā testamentā novēlēdams Marinai trīsdesmit piecus tūksto�us rubļu naudas, bet māju un pārējo mantību savai virtuvenei un viņas triekas ķertajam dēlam. Koptjevs bija miris kā atraitnis, bez bērniem, bet bija atradu�ies tāli radinieki, kuri iesniegu�i sūdzību, lai novēlētājs tiktu atzīts par nenormālu, apgalvodami, ka Koptjevam nebijis iemesla dāvināt naudu sievietei, ar kuru, pēc viņu ziņām, nelaiķis redzējies tikai divas reizes, bet virtuveni apvainodami �mantas slēp�anā�. Marina izteicās, ka Koptjevs bijis tuvs draugs viņas vīram un sūdzētāji melojot, teikdami, ka mantojuma devējs saticies ar viņu tikai divas reizes.

� Kas par muļķībām! � viņa nicino�i sacīja. � Ko tad �ie, vai varbūt uzmanīju�i viņa tik�anās ar sievietēm?

Samgins �ķita sadzirdējis �ais vārdos cinisma pieskaņu. Testaments no juridiskā viedokļa bija nevainojams, to parakstīju�i cienījami liecinieki, bet pretinieku sūdzība no vēja grābta; un tomēr Samginam no �ās prāvas palika tāds dīvains iespaids. Nesen Marina bija nodevusi viņam uz tās vārda izdotu vēl kādu dāvinājuma dokumentu: jaunava Anna Obojimova dāvināja viņai māju kaimiņu guberņas pilsētā. So dokumentu pasniedzot, Marina bija sacījusi ar to laisko balsi, kura Samginam sevi�ķi patika:

� Sai maja atrodas kāda skola vai proģimnazija, � uzzini, vai to nevēlēsies pirkt pilsēta, es lēti atdo�u!

� Kā tas nāk, ka vienmēr tev gan novēl, gan dāvina? � Kļims pusjokodams bija iejautājies. Marina bija pavir�i atteikusi:

� Tas nozīmē, ka mīl. � Un, brīdi padomājusi, piebilda: � P.^ar Pārdo�anu tu nerūpējies, es aizsūtī�u Zachariju.

Izrādījās, ka jaunava Anna Obojimova bija maziņa resnīte ar dzeltenu seju, acīm redzami par kaut ko sajūsmināta, no kaut kā apburta: viņas blāvajās acīs bija iestindzis neizdzē�ams, maigs smaidiņ�, novītu�ās lūpiņas vienmulīgi savilkās un izstiepās kā lentītes, runāja viņa par visu pus�ukstus, kā par kaut ko slepenu un jauku; liegais smaidiņ� nenozuda no viņas sejas pat tad, kad viņa Samginam stāstīja:

� Mans brālis un audzēknis Sa�a aizgāja, ziniet, kā brīvprātīgais karā, bet ceļā izkrita no vagona un nositās.

Viņai varēja būt gadu piecdesmit; ie�ņaugta vilnainā, pelēkā kleitā, gludi sasukātu galvu, mīkstiem puszābaciņiem kājās, viņa kustējās klusi un uzmanīgi un atstāja Samginam glu�i noteiktu iespaidu: plānprātīte.

Ap viņu grozījās un ūbināja kā balodis vāj� cilvēks ar puspliku galvvirsu, samta svārciņiem mugurā, arī tāpat piemīlīgs, patīkams no vaiga, ar bērna acīm un tum�u, labi koptu bārdiņu.

� Bet �is ir mans krustdēls, � jaunava sacīja.

19 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX

289

� Donats Jastrebovs, gleznotājs, bijis zīmē�anas skolotājs, bet tagad dīkdienis, rantjē, un tomēr � es nekaunos! � māsasdēls jautri mēļoja; viņ� izskatījās mazliet jaunāks par savu krustmāti, viņam rokā bija resna un laikam gan arī smaga boze ar gumijas uzmavu galā, bet staigāja viņ� tomēr veikli. Samginam tādi cilvēki kā �ie vēl nekad nebija pagadīju�ies, viņam bija ar tiem neveikli un negribējās ticēt, ka tie tie�ām tādi ir, kādi izliekas. Viņi stipri interesējās par Marinas veselību, izjautāja par viņu tā noslēpumaini, kā iemīlēju�ies, un lūkojās Sam-ginā tādu cilvēku acīm, kuri saprot, ka arī viņ� visu zina un saprot. Viņi dzīvoja ļoti vientulīgajā Mazajā Mui�nieku ielā, aiz kupla dārziņa apslēptā savrupmājā; pla�ā istaba, kur viņi Samginu pieņēma, bija pieblīvēta mēbelēm kā vecu krāmu tirgotava.

Ieradās Zacharijs noraizējies, nosvīdis, � Jastrebovs �igli paskrējās tam pretī, steig�us vaicādams:

� Nu, kas ir, kas ir?

� Jādod kukulis, � Zacharijs gurdi atteica.

� Kukulītis, � vai dzirdat, Annu�ka? Prasa kukulīti, � Jastrebovs līksmi iesaucās. � Tātad lieta iet! � Un, uzsitis knipi, viņ� kaunīgi, mazliet spiedzo�i pasmejas. Zacharijs saņēma viņu aiz rokas un aizveda pa kadam durvīm, bet jaunava Obojimova ar savu nemainīgo smaidu, galvu grozīdama, sacīja Samginam:

� Visi tik rijīgi, ka metas pat kauns, ja tev kas ir ...

Samgins bija iegriezies pie viņas nodot vēstuli un paciņu no Marinas. Paņēmusi vēstuli, jaunava viņu nobu�oja un visu laiku, kamēr Samgins sēdēja pie viņas, turēja vēstuli uz krūtīm, ar plaukstu spiezdama to pie sirds.

�Ko nozīmē �ie plānprātīgo cilvēku dāvinājumi?� Samgins gudroja. Viņ� bija stipri pārliecināts par savu profesionālo veiklību un asredzību, tomēr pēc vizites pie jaunavas Obojimovas sāka baiļoties, ka Marina var viņu sakompromitēt, ieviļkdama kādā tum�ā darījumā. Viņ� ievēroja, ka Marina, izturēdamās pret viņu arvien draudzīgāk, tai pa�ā laikā tomēr pamazām nostāda viņu sava kalpotāja lomā, tikai reti kad apspriezdama ar viņu savas darī�anas. Beidzot viņ� apņēmās izrunāties ar Marinu par visu, kas viņu mulsināja.

Pie �ā nepatīkamā uzdevuma viņ� ķērās Marinas mājā viņas mazajā, mājīgajā istabiņā. Drūms rudens vakars lūkojās iek�ā pa logiem no ielas un pa durvīm no terases; dārzā zem sarkanīgām debesīm nekustīgi stāvēja jau rīta salnas izraibinātie koki;

Marina, tērpusies me�ģinēm rotātā rītasvārkā, tēju uzliedama, tērzēja kā vienmēr � mierīgi un pavīpsnādama.

� Ja Stolipina reformiņu būtu ievedu�i se�desmit pirmajā gadā, nu, tad, protams, mēs būtu jau tālu no tās vietas, kur pa�reiz atrodamies, bet tagad, � kas notiks tagad? Pārtiku�ajam zemniekam tiek atraisītas rokas, viņ� atrausies no kopienas savrup un tad no turienes, pat ar lielām ērtībām, iesāks sād�u izsūkt, bet sād�a grims jo dziļāk nabadzībā un nelietībā. Tālab, mīļais draugs, tagad vajag papla�ināt fabrikas katlu, rēķinoties ar miljoniem lētu darba roku. Lūk, ko mums revolūcija māca! Es sarakstos ar kādu angli, mana vīra laba paziņas dēlu, � viņ� dzīvo Kanadā un ļoti labi paredz, kas būtu darāms pie mums...

� Tālredzīgais, � Samgins piemetināja.

Marina, piestūmusi viņam tējas glāzi, tīksmīgi iesmējās:

� Lidija ir smieklīga! Senāk Stolipinu lādēja, tagad svētī. �Iekārtosimies,� viņa saka, �pa angļu modei: centrā kulturālā mui�a, bet tai apkārt fermeru loks.� Lieliski! Anglijā viņa nav bijusi, � sprie� pēc romāniem un gleznām.

Samgins jau bija pieradis ticēt Marinas smalkajai īstenības nojautai un arvien uzmanīgi klausījās viņas spriedumos par politiku, bet patlaban politika bija viņam par traucēkli.

� Atvaino, es tevi pārtrauk�u, � viņ� sacīja.

� Kas par ceremonijām?

� Kas ir �ī vecīte Obojimova?

Marina sarauca uzacis uz aug�u, viņas acis smējās.

� Ar ko viņa tevi tā ieinteresējusi?

� Nē, nopietni! � Samgins sacīja. � Viņa un �is viņas...

� Jastrebovs?

� Man likās vājprātīgi...

� Nu, tas ir par stipru teikts! � Marina noraidīja, acis pievērusi. � Obojimova ir sentimentālā veca meita, ļoti nelaimīga un iemīlējusies manī, bet Jastrebovs nulle, sliņķis. Un melkulis, � ir iedomājies, ka esot mākslinieks, skolotājs un bagātnieks, patiesībā viņ� ir izbijis taksators, padzīts par kukuļņem�anu un arī tiesāts. Bildītes viņ� mālē, tas tiesa.

Viņa pēk�ņi apklusa un, galvu atmetusi, skatīdamās cie�i Samginam sejā, acīm uzzibsnīdama, sacīja:

� Tomēr es redzu, ka tu esi apmulsis, un, man �ķiet, arī noprotu, kas tevi mulsina.

Skropstas viņai trīcēja, acu zīles likās dzirkstījam, balss bija kļuvusi zemāka, iespaidīgāka; maisīdama ar karoti tēju, viņa nevērīgi un nepatīkami pasmīnēja un turpināja:

� Nu, ko tur? Kā redzams, ir pienācis laiks izklīdināt noslēpumus un mīklas.

Brītiņu klusējusi, lūkodamās pāri Samgina galvai, viņa iejautājās:

� Vai tu Tobo]skas Jakova, tā sauktā �Uralie�a�, �Pārdomas� netiki lasījis? Atceries rokrakstu, ko tu Samarā nopirki! Nelasīji? Nu, protams! Paņem izlasi! Pats Uralietis ir vāj� domātājs, bet viņ� savā rakstā ielicis Tatarinovas mācību, � ir bijus-i tāda montaniete⁸, kupidonu sektas nodibinātāja ...

� Nesaprotu, kāds tam sakars ar manu jautājumu, � Samgins pikti iesāka, bet Marina pārtrauca:

� Nu, tad tu sapratīsi.

� Ko? �

� Ka arī es esmu montaniete.

Samgins ilgi un rūpīgi izmeklēja no kārbiņas papirosu un, to aizsmēķēdams, domāja, kā lai apzīmē sajūtu, kas viņu pārņēma. Bet Marina vienmēr vēl tikpat nevērīgi un negribīgi turpināja:

� Montanie�i � tas nav glu�i pareizi. Montanam te maza nozīme, manu uzskatu ļaudis sauc sevi par garīgajiem...

�Tātad � sektante?� Samgins pārlika. ��ķiet, ka tā tas ir. Kaut kas tamlīdzīgs no viņas bija arī sagaidāms.� Viņam tomēr bija jāatzīst, ka sajūt īgnumu un vil�anos un ka bija gaidījis no Marinas kaut ko pavisam citu. Viņam vajadzēja krietni saņemties, lai pajautātu:

� Tātad tu esi... sektantu organizācijas locekle?

� Esmu kuģa stūrniece.

Viņa to pateica ļoti vienkār�i un, kā likās, ar savu amatu nelepodamās; pēc tam ar aizskaro�u vienaldzību turpināja:

� Popi savas neziņas tumsībā nosauc stūrniekus par Kristiem, stūrnieces par dievdzemdētājām. Bet tā, ko tu nosauci par organizāciju, ir draudze, un ne no mazajām, dzīvo �etros desmitos guberņu, pagaidām, līdz savam laikam, izklaidu ...

Piebīdīdama Samginam ievārījuma trauku, bet ar otru roku saturēdama kopā rītasvārka apkakli, viņa plati pasmaidīja:

� Ai, cik tu jocīgi plik�ķini acis! Un taisi tik garu ģīmi! Tu esi pārsteigts? Bet, mīļais draugs, ko tad tu par mani domāji?

Marinas labā roka bija kaila līdz elkonim, kreisā � gandrīz līdz plecam. Rītasvārks it kā slīdēja viņai nost. Papirosa dūmu strūkliņā lūkodamies, Samgins atbildēja, neslēpdams no�ēlas:

� Vari ticēt, ka es to nebiju gaidījis. Un vispār tas ir ļoti dīvaini!

� Nu, protams! � viņa atsaucās. � Vienkār�āk būtu, ja es izrādītos par slepena satik�anās nama turētāju ...

� Man saprotamāka tu tomēr neesi tikusi, � Samgins nomurmināja sapīcis, bet arī skumj�. � Tik gudra un tik skaista! Nomāco�i skaista ...

To teikdams, viņ� neskatījās uz Marinu, bet zināja, ka viņas acis zobgalīgi spulgo.

� Pat nomācu? � viņa jautaja. � Vai re, kā?... � Un viņa iedvesmīgi turpināja:

� �Sokrāti, Zenoni un Diogeni var būt kropļi, bet kulta kalpiem ir vajadzīgs skaistums un di�enums,� � vai zini, kas to sacījis?

� Nē, � Samgins atbildēja, lūkodamies apkart, � viss �ķita it kā pārvērties, aptumsis, savilcies �aurāk kopā, bet Marina � izaugusi lielāka. Viņa uzdeva tam jautājumus kā skolniekam, ko viņ� esot lasījis no mistisko, sektu, ko no baznīcas vēstures. Viņa noliedzo�ās atbildes Marinu smīdināja.

� Varbūt būsi lasījis kaut Meļņikova romānu �Kalnos�?

� �Me�os� � esmu lasījis.

� Tas labi, ka �Kalnos� netiek lasīts, tur autors raksta par to, ko nav redzējis, un tāpēc ir samuldējis blēņas. Tomēr izlasi!

� Blēņas?

� Vajag zināt visu, tad varbūt kaut ko uzzināsi, � viņa smējās.

Sie smiekli nevietā, aizvainodami Samgina pa�cieņu, modināja vēlē�anos uzsākt strīdu, pat asu ķildu ar Marinu, tomēr �o pretestības gribu traucēja skumīgas domas:

�Viņa ļoti brīvi sevi atklāj manā priek�ā. Es par sevi nespēju pateikt nekā, jo es nekā neapgalvoju, bet viņa kaut ko apgalvo. Apgalvo nejēdzību. Ir iespējams, ka viņa apzinīgi krāpj pati sevi, lai nesaredzētu savas aplamības. Pa�aizsardzībai pret sīko velnu...�

Marinas matu sasukājums bija atrisis, kāda cirta nokritusi uz pleca un krūts. Viņa pusbalsī runāja:

� �Tad Cebaots savās bēdās un izmisumā sacēlās pret Garu un, piegriezis savu skatu matērijas dūņām, izvērsa tajās savu ļauno iekāri, no kā tad piedzima dēls �ūskas veidā. Tas ir Prāts, viņ� ir arī Meli un Kristus, no viņa viss pasaules ļaunums un nāve.� Tā viņi mācīja ...

�Tās, protams, ir mistiskas blēņas,� sprieda Samgins, no uzacu apak�as caur briļļu stikliem lūkodamies Marinā. �Nevar būt, ka viņa tām ticētu ...�

� Un Prāts ir nonāvējis Gara meklē�anas līksmību ...

� Meklē�anas līksmību? � Samgins jautāja. � Laikam kaut kas līdzīgs ateniskām naktīm vai melnajai mesei?

� Netīrs popu izdomājums, � Marina mierīgi atbildēja, bet tūdaļ sāka runāt skarbi, pa pusei nievājo�i:

� Cik jūs, inteliģenti, esat lieli nezinātāji un lētticīgi visā, kas attiecas uz tautas garu! Un cik daudz jūs esat piesūku�ies baznīcas indes... arī tu, Kļim Ivanovi�! Pats esi man sūdzējies, ka dzīvojot sve�u domu lokā, to nomākts...

Samgins sadrūmis atteica:

� Neatminos... �aubos, ka būtu sūdzējies! Bet, ja arī būtu, � ta�u tu arī nevari sacīt, ka dzīvo ar savām pa�as domām ...

� Kāpēc nevaru? � viņa vīpsnādama jautāja. � Kāds tev ir pamats apgalvot, ka es nevaru? Vai tu zini, ko es esmu izlasījusi, ko pārdomājusi? Un turklāt: izlasīt vēl nenozīmē ticēt un pieņemt...

Viņa kaujinieciski sapurinājās, atmeta matus atpakaļ pār plecu, un viņas vārdi skanēja ļoti apņēmīgi:

� Nu, pietiks! Es tev sevi atklāju, izsūdzēju, tagad tu zini, kas es esmu. Un lūdzu vienu: lai tas paliek starp mums diviem. Par tavu krietnību un piesardzību es, protams, ne�aubos, zinu, ka tu esi konspirators, māki klusēt ir par sevi, ir par citiem. Tikai neizmuldies kādreiz neviļus Valentīnam, Lidijai!

Viņa da�us mirkļus klusēja, acis aizvērusi, � Samgins paguva nomurmināt:

� Glu�i lieks brīdinājums ...

� Katram gadījumam noderīgs, � Marina sausi atsaucās. � Tagad � par Koptjeva un Obojimovas lietu. Brīdinu tevi, ka �ādi gadījumi atkārtosies. Ikvienam mūsu draudzes loceklim sava manta ir vai nu jāatdāvina, vai jānovēl pēc nāves, � kā nu viņ� to vēlas, � mūsu vienībai. Obojimovas brālis bija mūsu vienības loceklis, viņa pati citas, bet nesen viņas kuģis pievienojās manējam. Tas ir viss ...

Samgins padomājis sacīja:

� Man atliek tikai tev pateikties par uzticību. � Un, pats sev negaidot, piebilda: � Tie�ām, man bija kaut kādas ... neskaidras domas!

� Ja tagad tās ir izgaisu�as, tad labi, � Marina piezīmēja.

Jā, izgaisa, K|ims apstiprināja, un, kad viņa klusēja, dzerdama tēju, viņ� nesapratnē ieteicās: � Tu neapvainojies, ja es teik�u... vēlreiz atkārto�u, ka tomēr grūti saprast, kā tu, tik prātīga .. .

Marina neatļāva viņam izrunāt, � nolikusi glāzi uz apak�tases, viņa sa�ņaudza pirkstus dūrē, viņas seja tum�i piesarka, un, dūri kratīdama, viņa dobji sacīja:

� Es ienīstu popu pareizticību, manas domas ir vērstas uz visu mūsu un tamlīdzīgu sadraud�u saplū�anu vienā. Man kristietība ir pretīga, � lūk, kā! Ja cilvēki, kas pieder pie tavas... kastas, jeb kā to sauc, spētu saprast, kas kristietība ir, saprast tās iedarbību uz gribas spējām ...

Neklausīdamies viņas vārdos, Samgins lūkojās Marinas sejā, � tā bija kļuvusi nedaiļāka, bet tajā bija parādījies kaut kas sve�āds, gandrīz baigs: acis dzirksto�i kvēloja, lūpas trīcēja, izmezdamas apspiestus vārdus, rokas drebēja, kļuvu�as glu�i baltas. Tas ilga da�as sekundes. Un Marina, atlaidusi pirkstus atkal vaļīgi, jau smaidīja, kaut gan lūpas vēl drebēja.

� Redz, kā tu mani nokaitināji! � viņa teica, sakārtodama me�ģines uz krūtīm.

Samgins līdzjūtīgi pasmaidīja, neatrazdams, ko sacīt; pēc brītiņa no tās atvadīdamies, viņ� sajuta vēlē�anos noskūpstīt viņai roku, ko nekad nebija darījis. Viņ� nevarēja iedomāties, ka �ī pret visu īstenību tik vienaldzīgā sieviete būtu tik spējīga vēl ko ienīst.

�Tad, lūk, kā!� viņ� kā apmāts domāja, iedams uz mājām, uzmanīgi soļodams lejup pa tum�o, skopi apgaismoto ielu no luktura uz lukturi. �Bet, ja viņa ienīst, tad tas nozīmē, ka viņa tie�ām arī tic, nevis spēlējas vārdiem, nav tī�ām tikai sevis pa�as apmānī�anai visu izdomājusi... Vai es esmu manījis viņā ko mākslotu?� viņ� sev jautāja un atbildēja � nē.

Viss, ko viņ� bija dzirdējis, bija glu�i nenozīmīgs, salīdzinot ar to, ko bija redzējis. Viņ� pazina vārdu mazvērtību un nevarēja arī Marinas vārdus vērtēt augstāk par citiem; bet atmiņā bija dziļi iespiedusies viņas gandrīz baismīgā seja, viņas zeltaino acu kvēlais, kaislīgais zaigums.

�Jā, viņa man atklāja sevi, bet saprotamāka netika, nē! Viņa izskaidroja savu izturē�anos, bet ne pretrunas starp savu prātu un ... ticējumiem.�

Nedēļas divas viņ� pavadīja �a negaidītā atklajuma ietekmē. Likās, ka Marina izturējās pret viņu vēl vēsāk, atturīgāk, bet arī vēl gādīgāk nekā līdz �im. Neuzbāzīgi, kā garāmejot, viņa apvaicājās, vai viņ� ir apmierināts ar Mi�as darbu, iedāvināja viņam labu grāmatskapi un atkal apvaicājās, vai viņu netraucējot Bezbedovs.

Nē, Bezbedovs netraucēja; tas nez kālab bija sadrūmis, kļuvis klusāks, reti kad rādījās acīs un ne tik bie�i dzenāja savus balo�us. Bļinovs atkal bija ievīlis divus pārus viņa putnu, un nesen tum�ā naktī kāds bija uzrāpies no dārza uz jumta ar nolūku balo�us nozagt, pie kam bija norāvis balo�mājiņas atslēgu. Tas viss bija novedis Bezbedovu drūma saniknojama stāvoklī, rītos par spīti aukstumam viņ� skraidīja pa pagalmu naktsveļā, ne�petni lamāja sētnieku, padzina kalponi, bet pēc tam, ienācis dzert kafiju pie Samgina un dzeltens aiz dusmām, paziņoja:

� Pielaidī�u mājai uguni, � lai viss iet ellē!

� Tad dienu iepriek� pabrīdiniet mani, lai es varu izvākties no dzīvokļa, � Samgins, uz viņu neskatīdamies, nopietni sacīja. Balo�nieks brītiņu neteica nekā, bet tikpat nopietni nogārdza:

� Labi.

Pēc tam aizsvilās kā pulveris:

� Krievija, lai velns viņu rāvis! � viņ� rēca, smakdams nost. � Visur zagļi un ierēdņi! Kalpotāji. Bet kam kalpo? Sata-nam, vai? Arī sātans tāds pats ierēdnis!

Samgins dzēra kafiju, lasīdams avīzi, nesekodams nepatīkamā viesa muļķībām; bet tas piepe�i ierunājās mierīgāk un it ka prātīgāk:

� Sis Parizes cālis Tur�aņinovs pareizi saka: cilvēkam ir nepiecie�ams kāds novirzītājs punkts. Varbūt dievs, varbūt mūzika vai kār�u spēle...

Palūkojies pāri avīzei viņa, Samgins atgādināja:

� Bet balo�i?

� Bet balo�iem � apgriezt kaklus. Izcepināt. Nē, patie�ām, � Bezbedovs drūmi turpināja, � cilvēks var nonākt līdz pa�nāvībai. Jūs ejat pa me�u vai � manis dēļ � pa lauku, nakts, tumsa, ceļā pa kājām visādi sprunguļi. Apkārt da�da�ādas velnības: revolūcija, ekspropriācijās, karātavas un... vārdu sakot, nav kur dēties! Cilvēkam ir nepiecie�ams, lai priek�ā spīdētu kāda gaisma. Lai kaut vai nespīdētu, bet vienkār�i lai būtu. Un, velns parāvis, lai arī nav, bet būtu kaut izdomāta, � paskat, velnus ta�u ir izdomāju�i un tiem tic.

Viņ� trok�ņaini uzcēlās un aizgāja. Samgina atmiņā nepalika no viņa pļāpām ne pēdas.

Bet Mi�a pamazām kļuva arvien nepatīkamāks. Nerunīgs un rātns jauneklis būdams, viņ� nedeva nekāda redzama iegansta �ai nepatikai, � �akli un akurati, ne sliktāk par iestrādāju�os un tīrīgu kalponi, uzposa istabas, papīrus pārrakstīja gandrīz bez kļūdām, skraidīja uz tiesu, uz veikaliem, uz pastu, uz jautājumiem deva līdz beidzamai iespējai pilnīgas atbildes, bet vaļas brī�us pavadīja, sēdēdams priek�istabā uz krēsla pie loga, noliecies pār grāmatu.

� Ko tu lasi? � Samgins apjautājās.

� Zurnala �Laikmetīgā pasaule� tre�o burtnīcu, Arciba�eva romānu �Saņins�.

Samgins viņam aizrādīja:

� Alan atbildot, tev nevajag celties kājās, � tu neesi zaldāts, es neesmu oficieris.

� Labi, � Mi�a atteica un turpmāk vairs kājās necēlās, tādā kārtā laupīdams Samginam arī pēdējo izdevību viņam kaut ko pārmest, bet pārmetumus teikt gribējās, turklāt diezgan bie�i. Samgins apzinājās, ka viņa vēlē�anās ir bez pamata, bet tas �īs vēlē�anās uzmācību nemazināja. Viņ� sev jautāja:

�Kas man �ai puikā tā nepatīk?�

Un atrada, ka nepatīkamais bija Mi�as skaisto, bet patuk�i palso acu taisnais, vērīgais skatiens � skatiens, kas likās arvien kaut ko vaicājam, gan godbijīgi, tomēr neatlaidīgi. Arvien bie�āk atgadījās, ka, Mi�ām uzgaidāmās istabas kaktā pie papīru pārrakstī�anas sē�ot, Samginam �ķita, ka jaunekļa gai�ās, dzidrās acis viņu novēro.

� Aizver durvis uz manu kabinetu! � viņ� tādos gadījumos pavēlēja.

Vēl nepatīkamāk bija apzināties, ka viņa attieksmes pret Mi�u pilnīgi sakrita ar Bezbedova attieksmēm, kas skatījās uz jaunekli ar neslēptu niknumu, me�onīgi izvalbītām acīm un runāja ar to nicino�i �ērksto�ā balsī.

�Tam nav vērts pievērst uzmanību,� Samgins sevi drāvēja. Un no �īm un vispār no visām sīkajām domām viņu ikreiz sekmīgi novirzīja pārdomas par Marinu. Viņ� pūlējās noteikt, vai viņa attieksmes pret �o sievieti ir kļuvu�as vienkār�ākas vai sare�ģītākas. Kas viņam Marinā likās tās veselīgā saprāta sekas � viņas lieti�ķība, neatkarīgais, pat iespaidīgais stāvoklis pilsētā, viņas erudicija, � viss tas vedināja aizmirst to, ka Marina ir sektante, diezinkāda �stūrniece�, �dievdzemdētāja�; viņ� sprieda, ka tas viss, bez �aubām, ir tikai viņas varas kāres spēle un komandē�anas tieksmju izpausme, varbūt arī īpata saldkaisles nomaldī�anās, � skaistā ķermeņa rotaļa.

�Elkatēls,� viņ� sev atgādināja. Bet tam runāja pretī viņas pēk�ņais dusmu izvirdums, ar ko Marina bija viņu tik ļoti pārsteigusi.

�Viņa ir cieta un neizkustināma kā akmens strauta vidū: dzīves satraukumi plūst viņai apkārt, to nesakustinādami. Bet ko viņa ienīst? Viņa sacīja, kristietību ...�

Aizvien bie�āk Samginam likās, ka pazī�anās ar Marinu slēpj sevī priek� viņa ļoti dziļu, iz�ķirīgu nozīmi, tomēr viņ� vairījās noteikt, kāda īsti �ī nozīme būtu.

�Es pārāk daudz domāju par viņu un, kā rādās, viņas ietekmi pārspīlēju, uzpū�u,� viņ� sevi rāja, bet veltīgi. Nesen viņa tam sacīja:

� Kad dzīvīte būs norimusi, aizbrauk�u uz ārzemem, paraudzī�os � kas un kā? Brauk�u uz Angliju...

Bija ļoti grūti iztēloties, ka pilsētā viņas nebūtu. Pavakarē pie rakstāmgalda sēdēdams, gatavodamies rakstīt apelācijas sūdzību ļoti sare�ģītā lietā, ar spalvu zīmēdams uz papīra spēcīgas sievietes auguma kontūras, Samgins nodomāja:

�Būtu es romānists ...�

Viņ� bija iesācis zīmēt Marinu maziņu, bet tad neapzinīgi to arvien palielinājis, papla�inājis un, kad bija sabojājis visu lapu, ieraudzīja sev priek�ā veselu virkni kailu sievie�u, it ka citcitā ieskautas, ieslēgtas drausmīgā tēlā ar kroplām formām.

�Jā! Būtu es rakstnieks, es notēlotu viņu ka jaunas bur�uāzijas sievietes tipu.�

Apgriezis samaitātajai loksnei otru pusi, viņ� no jauna uzzīmēja Marinu, kādu bija to iedomājies: iedeva tai roka Merkurija kaduceju⁹, piezīmēja pie kāju potītēm spārniņus un piepe�i atcerējās Bezbedova vārdus par �novirzītāju punktu�. Nometis spalvu, viņ� pagājās pa istabu, aizsmēķēja papirosu, apgulās uz dīvānā. Jā, Marina novirzīja uz sevi trauksmīgās domas, viņa ir visbūtiskākais tā dzīvē, un, ja viņ� agrāk kaut kurp virzījās, tad tagad ir apstājies viņas priek�ā vai ar viņu blakus uz vietas. Viņam labāk būtu paticis to nesaskatīt, bet saskatījis atzina, ka tas tie�ām tā ir; ka viņ� tagad mierīgāk raugās uz dzīvi un vienkār�āk, iecietīgāk uz sevi. Bez �aubām, tā bija viņas ietekme. Samgins nopūtās, sabikstīja pagalvī spilvenu. Pie sienas uz krēsla bija piesliets neliels, ovals spogulis apsūbēju�ā zelta ietvarā, tā bija Marinas dāvana, brīnum vienkār�a un daiļa mantiņa; Mi�a vēl nebija paguvis to pakārt guļamistabā. Cauri vakara krēslai Samgins tagad spogulī redzēja sētas mājas jumtu, uz tā gar dūmeni plauktus, kur balo�iem uzmesties, bet viņpus jumtam koku kailos zarus.

Spogulī bija redzama arī atspulgā pagarināta seja ar smailu bārdu un brillēm, bet tai pāri zilganas papirosa dūmu strūkliņas; tās ļoti ērmīgi .lo�ņāja pa jumtu, vijās pa koku melnajiem zariem.

�Ko viņai dara kristietība?� Samgins turpināja savu domu par Marinu. �Nē, to viņa tā gan izteica, tomēr ne ar savu vēso prātu, bet tāpēc, ka bija sadusmojusies, laikam uz mani... Nākamgad aizceļo�u es ar uz ārzemēm...�

Dūmi spogulī metās biezāki, kļuva pelēkāki, un nevarēja saprast � kāpēc? Papiross tikko kūpēja. Dūmi sāka sārtoties, bet pēc tam zem viena no plauktiem iz�āvās spilgta, sarkana uguns, � tā varēja būt arī saules staru atplaiksna.

Bet Samgins jau zināja: ir iesācies ugunsgrēks. Liesmu lentas ar burvju ātrumu apskāva plauktu un lēkāja pa jumta �ukuru, pavairodamās, pieaugdamas lielākas; dzeltenas, sārtas, asiem galiem, caurdurdamas jumtu, tās skrēja arvien tālāk pa �ķori, jautri klanīdamās uz abām pusēm. Samgins redzēja, ka seja spogulī saraucās, roka pacēlās pie tālruņa virs galvas, bet, klausules nesataustījusi, noslīga atkal uz krūts.

�Ugunsgrēks,� viņ� sev stingri noteica, it kā sevi pārliecinādams. �Sis nelietis ir aizdedzinājis.�

Acu no uguns rotaļas neatraudams, Samgins tomēr nesajuta �ādos gadījumos dabiskā uztraukuma, � tas viņu pārsteidza, prasīja izskaidrojuma.

�Pirmoreiz redzu, kā izceļas ugunsgrēks,� viņ� izskaidroja. �Jāpiezvana.�

Tomēr nekustējās. Bija patīkami apzināties, ka viņa pienākums ir piezvanīt ugunsdzēsēju komandai, izskriet pagalmā, uz ielas, kliegt, � bet ka viņ� var to arī nedarīt.

�Varu,� viņ� sev teica un uzsmaidīja savam atspulgam spogulī. �Aktus un grāmatas paspē�u izmest pa logu.�

Tomēr pazvanīja; no ugunsdzēsēju nodaļas viņam strupi un dusmīgi atbildēja:

� Zinām.

Kad Samgins izskrēja pagalmā, tur ļaudis jau rosījās, � sētnieks Panfils ar policistu stiepa smagas kāpnes, uz jumta pie dūmeņa jāteniski sēdēja Bezbedovs, cirzdams jumta dēļus. Viņam kājās bija tikai zeķes un melnās bikses un mugura_ krekls ar �cietinātām krūtīm un neaizpogātām aprocēm; vaļējās aproces kavēja viņu darbā, rotīdamās pa delmiem no plaukstas uz elkoņiem; iecirtis cirvi jumtā, aproces saraustīdams, viņ� ierēcās:

� O-ūdeni!

�Idiots, nobijies,� Samgins nodomāja. �Jeb vai �ēl palicis?�

Pie Bezbedova uzrāpās gar�, kalsens vīrs rūsganā vamzī, kaut kā nedabiski nostiprinājās uz jumta un, plēsdams ar rokām nost dēļus, svieda tos zemē, spalgi kliegdams:

� Sarrgās, sarr-gās!

Bet Kļimam līdzās stāvēja sprogains puisis ar dzelzs lauzni rokās, stāvēja un �ķaudīja; no�ķaudās, uzsmaida Samginam un, acis plik�ķinādams, ar lauzni pa bruģa akmeņiem piesizdams,, gaida nākamo �ķaudienu. Pagalmā zilganajā dūmu plīvuri ieskrēja ugunsdzēsēji, stiepdami sev pakaļ garu �ūsku ar vara dzeloni. Klaudzēja cirvji, krak�ķēja dēji, kūpot krizdami zemē un bārstīdami zelta dzirkstis; policijas pristavs Egge lūkoja pierunāt skatītājus:

� Izklīstiet, kungi!

Sudrabota ūdens strūkla sāka dzīt no jumta apak�as Jaukā biezus samtainu dūmu mākoņus, viss notika neparasti �irgti, jautri, un Samgins sāka justies brīnum tīkami. Kad pie viņa līdz vidum kails, no galvas līdz papē�iem ar ūdeni apliets, pienāca Bezbedovs, Kļims tam apvaicajas:

� Balo�i pagalam?

Bezbedovs atmeta ar roku.

� Pie velna! Bet es pa�reiz taisījos viesos uz vārda dienu, sāku ģērbties un � rau, �e tev... Visi noslāpu�i, neviens neaiz-laidās.

Seja viņam bija slapja, visa āda it kā asaroja netīrām asarām,, viņ� smagi elpoja plati atplestu muti, atklādams zobus ar zelta kronī�iem.

� Kā tas notika? � Samgins noprasīja pats sev negaidīti stingrā tonī; Bezbedovs, rāpdamies atkal uz jumta, noņurdēja:

� Nezinu. Uguns tikpat kā zaglis.

Un nospļāvies atkārtoja:

� Zaglis.

Bija jūtams, ka Bezbedovs ir patiesi dziļi apbēdināts un nevis-izliekas vien. Pec pusstundas^ uguns bija apdzēsta, pagalms palika tuk�s, sētnieks aizvēra vārtus; neveiksmīgā ugunsgrēka piemiņai palika rūgta dūmu smaka, ūdens paltis, apdegu�i dēļi un sētas stūrī balta Bezbedova krekla aproce. Un vēl pēc pusstundas Bezbedovs nomazgājies, ar slapju galvu un uzpūstu, sērīgu: seju sēdēja Samgina istabā, kārīgi tempa alu un, lūkodamies pa logu uz pirmajām zvaigznēm pie melnās debess, purpināja:

� Jūs redzēsiet, ka rīt B|inovs jau agri sāks dzenāt savus balo�us, lai mani pakaitinātu ...

Samgins sen nebija ar viņu sarunājies, un agrākās antipātijas pret �o cilvēku bija mazliet at�ķaidīju�ās vienaldzībā. �inī vakarā Bezbedovs rādījās smieklīgs un no�ēlojams, viņā bija pat kaut kas bērni�ķīgs. Resns, zilā blūzē, ar neaizpogātu apkakli, ar kailu, baltu un tuklu kaklu, ar bezbārdas ģīmi, viņ� stipri atgādināja �Pusaudzi� neapdāvināta aktiera atdarinājumā. Viņa grūtsirdīgā ņurdoņā skanēja kaut kas untumains.

�Nē, viņ� nav dedzinājis, viņ� nav spējīgs,� Samgins sprieda, klausīdamies:

� Es jūs apskau�u: jums viss ir pārdomāts, izlemts, jūs dzīvojat kā dieva azotē, mierīgi. Bet, raug, �e, man � dvēselē plosās vētras . ..

Samgins smaidīja, pieklājības dēļ lūkodams, lai smaids neizskatītos sevi�ķi aizskaro�s. Bezbedovs nopūtās:

� Pie �ā alus labi piederētos vē�i... Jā, vētras! Dūmi un putekļi. Jūs... jūs aizstāvat cilvēkus, jūsu runu avīzē slavēja. Bet es � cilvēkus nemīlu. Viņi visi ir plukatas, nav ko aizstāvēt.

� Rimstieties! � Samgins mierināja. � Jūs nemaz tik negants neesat...

� Esmu gan! � Bezbedovs pretojās, uzcirzdams ar plaukstu uz palodzes, tad saviebies sāka roku vicināt gaisā, lai to atvēsinātu. � Man, ziniet, vajadzētu būt teroristam, anarchistam, bet esmu, redz, pārāk slinks! Un turklāt pie viņiem tur ir disciplīna, kazarma ...

Viņa glāzē ie�āvās nomirt aizkavējusies mu�a, � ar mazo pirkstiņu pa putām to tvarstīdams, Bezbedovs uzbudinādamies turpināja:

� Labu cilvēku es neesmu redzējis. Un arī negaidu, negribu redzēt. Neticu, ka tādi būtu. Labi cilvēki tiek darināti pēc nāves. Acu apmānī�anai.

� Jūs esat satraukts par balo�u zaudējumu un tāpēc arī pukojaties, � Samgins piezīmēja, sajuzdams, ka �is me�onis sāk apnikt; bet Bezbedovs, izdzēris alu, stūrgalvīgi runāja tālāk, lūkodamies tuk�ajā glāzē:

� Markovi�s, juvelieris un augļotājs, ir piekaisījis savā vit-rinā sīkus, lētus akmentiņus un tiem pa vidu iemetis piecus se�us lielus. Bet �ie lielie ir neīsti, es to zinu, to man viņa dēls Ļevka pateica. Te nu jums ir labie ļaudis! Tādi tiek izdomāti pamācībai, man, � sak, kaunies, Valentin Bezbedov! Bet man nepavisam nav kauns.

Nopurinājis galvu, cie�i blenzdams uz Samginu, viņ� izaicino�i nogārdza:

� Nav kauns.

� Nu, ja jums nebijis kauns, tad jūs par �o tematu nerunātu, � Samgins sacīja. Un pamācīgi piebilda: � Cilvēks uztraucas tādēļ, ka meklē pats sevi. Grib būt pats savs es, būt kaut kuru brīdi uzticīgs sev. Cen�as pēc iek�ējas harmonijas.

� Harmonija ir harmonija, bet kas uz viņas spēlē? � Bezbedovs noprasīja, plati, pretīgi smīnēdams.

Samgins saviebies atteica:

� Vāj� kalambūrs.

� Bet ja es negribu būt pats savs es? � Bezbedovs uzplijās un par atbildi saņēma trīs sausus vārdus:

� Kā jums tīk.

Bezbedovs brītiņu klusēja, skatieniem taustīdams savu sarunu biedru; viņa zilganās, stiklainās acu zīlītes �ķita kļuvu�as it kā mazākas, asākas; lēnām savilcis biezās lūpas smaidā, viņ� sacīja:

� Nu, jūs jau nevar piemānīt! Pareizi, � man ir kauns, jo es dzīvoju kā lops. Vai domājat, es nezinu, ka balo�i ir tikai blēņas? Un skuķi arī blēņas. Izņemot vienu, bet tā ir jau tie�ām acu apmānam! Tāpēc, ka daiļa! Un spēj saņemt mani rokās. Mana sieva arī bija daiļa un � gudra, bet �krustmāte� gudru nemīl...

Viņ� savu runu aprava, nopauk�ķināja ar lupām, it ka pudeli atraujot, �igli pavērās Kļimā un, liedams glāzē alu, nomurmināja:

� Viņas abas ķildojās. �Krustmāte� un mana sieva ...

�Sāk reibt,� Samgins nodomāja un kļuva uzmanīgs, gaidīdams, ka Bezbedovs varbūt sāks runāt par Marinu. Bet �is, vienā atvilcienā izdzēris alu, sāka runāt, �ļakstinādams putas no lūpām:

� Bet var jau būt, ka par kaunu es runāju tī�i, pieklājības dēļ. Vai jūs Arciba�evu lasāt? Lūk, tas ir godīgs rakstnieks, nepieredzēti godīgs! Manuprāt, viņ� ir cilvēks no pagrīdes, � viņ� Dostojevska cilvēku ir izvedis galīgā brīvībā. Viņ� tie�i saka: cilvēkam ir tiesība būt neģēlim, tas ir viņa dabiskais uzdevums. Dzīves mērķis ir visu vēlē�anos apmierinā�ana, kaut tās arī ļaunas, citiem kaitīgas, nospļauties par citiem! Iznāks plūk�anas? Vienalga, plūksimies! Bet vaļsirdīgais cilvēks, stiprais cilvēks, no vispār pieņemtā viedokļa raugoties, ir vienmēr neģēlis. So viedokli ir izdomāju�i nespēcīgie muļķi savai pa�aizsardzībai. Lūk, ko viņ� māca.

Visu to Bezbedovs izrunāja viņam neparasti ātri, Samgins noģida, ka viņ� dro�i vien ir sabijies no saviem vārdiem par Marinu.

� Es neesmu �Saņinu� lasījis, � viņ� sacīja, stingri paskatīdamies Bezbedovā. � Jūsu atstāstījumā viņa romans ir rupja ironija, satira par Nīc�es individuālismu ...

� Nu, velns viņu sazin, varbūt arī satira! � Bezbedovs piekrita, bet tūdaļ atkal gvelza tālāk: � Potapenko ir romans �Mīla�, tajā arī sieviete dod priek�roku neģēlim pret �iem... godīgajiem darboņiem. Pēc manām domām, sieviete labāk nekā vīrietis izmana dzīves gar�u. Jeb, manis dēļ, dzīves patiesību...

�Tūlīt viņ� runās par Marinu,� darīja sevi uzmanīgu Samgins, juzdams, ka Bezbedova skurbā pļāpā�ana atjauno viņa antipātijas pret �o cilvēku. Bet, pirmkārt, bija grūti aizdabūt viņu projām, otrkārt, kārdināja vēlē�anās dzirdēt kaut ko par Marinu.

Viņ� uzcēlās, pagājas pa istabu un, pie grāmatu skapja apstājies, iesmēķēja papirosu. Bezbedovs, uz krēsla �ūpodamies, murmināja:

� Satira, karikatūra ... Hm? Nu, kas par to? � �ī nav lietas būtība, bet svarīgi ir gan tas, ka, palūk, es nespēju sevi saprast. Saprast nozīmē satvert. � Viņ� aizsmacis iesmējās. � Es esmu paradis sevi izdomāt drīz �ādu, drīz tādu, bet kāds tad es esmu patiesībā? Dro�i vien niecība, bet... par to vajag pārliecināties. Lai tas būtu cik aizskaro�i, bet vajag sev noteikti pateikt: tu esi niecība un � sēdi kluss!

Samgins neviļus cie�i sakoda papirosa iemuti, sānis paskatījās uz Bezbedova karikaturisko figuru un, pirkstiem bungodams pa skapja stiklu, domās izlamājās:

�Ragulops.�

� Gribas pat kādu noziegumu izdarīt, lai tikai varētu pie kaut kā cie�āk pieķerties, � goda vārds!

' � Skat, kā, � paklusi un nenoteikti sacīja Samgins, juzdams, ka nevar ilgāk vairs paciest �ā cilvēka klātbūtni.

� Es jums zvēru, � Bezbedovs atsaucās, � man ir ļoti grūti, it īpa�i tagad ...

� Kāpēc tagad?

� Ir savs iemesls^ Dzīvot es dzīvoju strupiķī, kaut kāda spraugā. No cilvēkiem bīstos: var vēl izvilkt lauka un piespiest darīt kaut ko... atbildīgu. Bet man nav ticības, es negribu. Palūk � dara, tūksto�iem gadu ir darīju�i. Nu, un kas no tā ticis? Par to pakar. Atliek vienīgi noņem�anās pa�am ar sevi.

Samgins nokrekstējās un, no skapja neatiedams, sacīja:

� Man sasāpējusies galva ...

� No dūmiem, � Bezbedovs paskaidroja, pamādams ar galvu.

� Ie�u pastaigā�os.

� To var, � Bezbedovs atļāva un, no krēsla celdamies, sa-grīļojās.

� Ie�u es ar. A^an istabā ūdens pietecējis... Nekas, pārnak�ņo�u pie skuķiem ...

Viņ� piegāja pie durvīm, bet tur strauji apgriezās, dodamies atpakaļ pie Samgina, līdz aizsmaku�iem �ukstiem apspiestā balsī runādams:

� Jūs, K|im Ivanovi�, esat draudzīgs ar �krustmāti�, bet es ... sevī jūtu ar jums ... kaut kādu ... tuvību.

Piegājis cie�i klāt, pieplakdams Samginam, spiezdams to pie skapja un lūkodams apkampt, viņ� turpināja vēl klusāk, svepstēdams kā caur zobiem:

� Viņa ir draugos ar visiem, visviltīgākā aktrise, ka viņu velns... Viņa cilvēku izsūc un tad � staiga vesels! Viņa arī jūs...

� Es par viņu esmu citādās domās, � Samgins steig�us un skaļi pārtrauca, atvirzīdamies no piedzēru�a, bet tas, rokas nolaidis, pārsteigts un jau it kā pilnīgi skaidrā prāta noteica:

� Ko jūs kliedzat? Es nebīstos. Citādās? Nu [abi...

Un gāja projām, ta�u pie durvju stenderes pieķeries, atkal apstājās un, kreiso roku vicinādams, buldurēja:

� Bet skaistulītis Mi�a ir spiedziņ�! Viņ� ir pielikts pie manis � mani izsekot. Un jūs arī! Tā tas ir!...

Pavadījis viņu ar skatienu, Samgins apstulbots atkrita krēslā.

�Kāda ... banalitāte!�

Vārds �banalitāte� ne uzreiz viņam ienāca prātā, un nupat norisināju�ās scēnas nozīme ar �o vārdu nebūt nebija izsmelta. Bezbedova negaidītajā apreibu�a cilvēka grēksūdzē bija kaut kas divdomīgs, līdzīgs parodijai, un �ī divdomība viņu sevi�ķi sadusmoja un uztrauca. �igli izgājis priek�istabā, viņ� saģērbās, tīri vai skrie�us izskrēja pagalmā un, pa tumsu dubļu peļķēs un pāri apdegu�iem dēļiem kāpdams, apņēmīgi sev sacīja:

�Jamaina dzīvoklis.�

Bet jau pēc da�ām minūtēm viņam pēk�ņi atplaiksnījās apziņa,

ka uzbudināties par piedzēru�a pļāpām patiesība ir necienīgi un viņu pazemo.

�Par ko es uzbudinājos? Vai par to, ko viņ� sacīja par Marinu? Tie ir idiotiski meli. Marina ir vismazāk aktrise.�

Te viņ� nevil�us palēnināja soļus, � Bezbedova vārdos bija kaut kas līdzīgs tam, ko viņ�, Samgins, bija pats izsacījis Marinai par sevi.

�Bet viņa ta�u nevarēja to pastāstīt Bezbedovam.�

Viņ� steidzīgi, bet ļoti sīkumaini domās pārskatīja Marinas attiecības pret viņu un pret Bezbedovu.

�Ir iespējams un nav pat �aubu, ka viņa ir pret cilvēkiem ne�ēlīga un rīkojas viltīgi. Viņa ir sieviete ar noteiktu mērķi. Viņai ir savi attaisnojumi: sektantisms, vēlē�anās nodibināt jaunu reliģisku draudzi. Bet nav nekā, kas norādītu, ka viņas attiecībās pret mani būtu kas neīsts. Viņa mēdz būt vārdos pret mani rupja, bet viņa jau vispār ir parupja.�

Viņ� juta, ka Marinu vajag katrā ziņā attaisnot no aizdomām, un juta, ka steidz to darīt. Nakts nebija tāda, lai pastaigātos, gar stūriem pūta un �audījās salts, mitrs vēj�, tum�i mākoņi trauca nost no debesīm zvaigznes, gaiss bija pilns skumjas rudens �alkoņas.

Beidzot Samgins nolēma parunāt ar Marinu par Bezbedovu un atgriezās mājās, piespiedis sevi uzkavēties pie Bezbedova vārdiem par Mi�u.

Sai viņa lēmumā bija kaut kas ērts, un tas bija nepiecie�ami. Protams, Marinai nav vajadzības pēc spiega, bet... ir valsts iestāde, kurai vajadzīgi spiegu pakalpojumi. Ali�a bija pārliecīgi ziņkārīgs. Papīra loksne, kur Samgins bija uzzīmējis Marinas tēlu un kuru viņ� saplēstu bija iesviedis papīrkurvī, vēlāk bija atradusies uz Mi�asgalda starp rakstu pirmuzmetumiem.

� Kāpēc tu to ņēmi? � Samgins bija jautājis.

� Man patika, � Mi�a bija atbildējis.

� Kas īsti patika?

� Merkurijs. Jūs viņu esat uzzīmēju�i kā sievieti, � Mi�a bija paskaidrojis, lūkodamies taisni acīs.

�Godīgas acis,� Samgins bija nodomājis un vēl apjautājies:. � Bet no kurienes tu zini, kas ir Merkurijs?

� Es esmu lasījis grieķu mitoloģiju.

� Ahā, � Samgins bija atteicis un kop� tās reizes, pats sev nemanot, sācis uzrunāt jaunekli ar �jūs�. Bet, kaut gan mitoloģija, protams, varēja jaunieti interesēt, Mi�a tomēr bija nepatīkams, � jaunajā dzīvoklī būs jāpieņem cits rakstvedis. To, ko

305

20 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX par Marinu bija teicis Bezbedovs, Samgins vēlējās aizmirst, tomēr neaizmirsa. Viņ� sāka izturēties pret Marinu vēl piesardzīgāk, neuzticīgāk klausījās rāmajās, zobgalīgajās runās, rūpīgāk tās apsvēra un ne tik piekrīto�i uzņēma viņas ironiskos spriedumus par pa�reizējo īstenību. Bie�i vien pa�i par sevi ЛАа-rinas spriedumi nebūt neatrada Samgina piekri�anu, visbie�āk viņam bija par tiem tikai jāpabrīnās. Likās, ka Marina ir kļuvusi par kaut ko dro�āka, jūt sevi par uzvarētāju, top priecīgāka.

Sad un tad dzīves īstenība Samginam nepatīkami atgādināja sevi: kārtējā pakārto sarakstā viņ� izlasīja Sudakova vārdu, bet pilsētā apcietināto anarchistu skaitā � Varaksinu, �dzīvoju�u arī uz Loseva un Jefremova vārdiem�. Jā, bija nepatīkami to lasīt, bet salīdzinājumā ar citiem tie tomēr bija_ sīki fakti, un atmiņa tos ilgi nepaturēja. Alarina sakarā ar nāves sodiem izsacījās:

� Kaut tur tiem idiotiem kāds iedvestu, ka viņi audzina atriebējus.

� Dome viņiem bie�i to mēģina iestāstīt, � Samgins sacīja; Marina skarbi atsaucās:

� Es ar iedvesumu nedomāju tikai vārdus vien...

Un viņas acis neganti iedegās. Un, lūk, �ie pēk�ņie, vienmēr nejau�ie uzliesmojumi, būdami pilnīgā nesaskaņa ar Kļima priek�statu par Marinu, viņu sevi�ķi izbrīnīja.

Viņas paziņu skaitā parādījās kāds misters Lionels Kreitons, nenoteikta vecuma vīrs, tomēr pēc izskata ne vecāks par �etrdesmit gadiem, spēcīgs, �maugs, sārtiem vaigiem; augsta piere, cirtaini, pelēcīgi mati, kas likās savu krāsu zaudēju�i, mazgājot ar ūdeņra�a pārskābi; arī acis pelēkas un lūkojās uz visu pārāk spraigi, � kā tas mēdz būt raksturīgi cilvēkiem ar vāju redzi, kad tiem trūkst apņēmības ķerties pie brillēm. Acis bija maigas, viņ� labprāt un laipni smaidīja, atklādams līdzenus, iedzeltenus zobus, � no �ā zobainā smaida viņa gludi noskūtā, patīkamā seja tika vēl patīkamāka. Iepazīstinot ar Kļimu, Marina sacīja:

� In�enieris, ģeologs, ir bijis Kanadā, mūsu duchoborus¹⁰ redzējis.

� 0, jā! � apstiprināja Kreitons. � Tie ļaudis ir ļoti � kā tas bija? � cietumīgi?

� Cieti? � Samgins izpalīdzēja.

� Jā, pateicos! Bet jaunie � jau amerikāņi.

Krieviski viņ� runāja nesteigdamies,- da�us balsienus norīdams, da�us dziedo�i izstiepdams, � bija redzams, ka godprātīgi cen�as runāt pareizi. Gandrīz visus teikumus viņ� ietērpa jautājuma formā:

� Tik daudz baznīcu, vai tās visas ortodoksas? Un tās visas izslēdza Ļevu Tolstoju? Vai smaragdu Uralos iegūst tikai fran�i?

Viņ� tomēr nejautāja daudz, vairāk klausījās Marinā, lūkodamies tajā ar uzsvērtu godbijību. Pa ielu viņ� gāja vienmērīgiem, viegliem kareivja so|iem, sabāzis rokas melna, pūkaina mēteļa kabatās, galvā bebrādas cepure ar nagu, acis no cepures apak�as skatījās taisni uz priek�u, nekustīgas, nemirk�ķinādamas. Viņ� bie�i apmeklēja dievkalpojumus, jūsmoja par baznīcas koru dziedā�anu un dziļā baritonā lielīja:

� Oū! Pagāniski skaisti, � vai nav tiesa?

Tāpat viņu sajūsmināja sals.

� Tas mani dara tādu, � viņ� stāstīja, rādīdams cie�i sa�ņaugtu dūri.

Viņā bija kaut kas nesatricināmi garlaicīgs, ietiepīgs. Apmeklēdams Marinu, Samgins ikreiz atrada tur Kreitonu, un tas bija ne visai patīkami; turklāt Samgins ievēroja, ka anglis viņu iztaujā glu�i kā ārsts slimnieku. Nodzīvojis pilsētā nedēļas trīs, Kreitons pazuda.

Atbildēdama uz Samgina jautājumiem par Kreitonu, Marina negribīgi un nelaipni atteica:

� Ko_ es par viņu zinu? Pirmoreiz viņu redzu, un viņam ir stīva mele. Viņa tēvs kvakers¹¹ bija mana vīra draugs, ir arī palīdzējis duchoboriem iekārtoties Kanadā. Arī Lionels, � vai �is vārds neatgādina puķi? � interesējas par disidentiem un sektantiem, grib sarakstīt grāmatu. Man ne visai patīk �ādi novērotāji, izlūkotāji. Nav arī skaidrs, kas viņu vairāk interesē: sektantisms vai zelts? Pavej, aizbrauca uz Sibiriju. Savās vēstulēs viņ� ir interesantāks nekā dabā.

Parunāties ar Marinu par Bezbedovu Samginam nekad neizdevās, lai gan viņ� ikreiz mēģināja novadīt sarunu uz viņu. Un arī pats Bezbedovs bija kļuvis it kā neredzams, no rīta līdz dziļai naktij kaut kur pazuzdams. Reiz pastaigādamies Samgins iegriezās pie Marinas veikalā un atrada to pie galda ar rēķinu kaudzi priek�ā un biezu tirdzniecības grāmatu uz klēpja.

� Naudu mīlu, bet saskaitīt nemīlu, pat derdzas, � viņa īgni sacīja. � Man vajadzētu būt Amerikas miljonārei, tās dro�i vien naudu neskaita. Zacharijs arī man nav �ā darba lietpratējs. Nāksies pieņemt kādu ve�uku grāmatvedi.

� Kādēļ ve�uku? � Samgins jokodams jautāja.

� Mierīgāk, � viņa atbildēja, papīrus �aukstinādama.

� Neaplaupīs. Nenokaus.

� Bet kāda amata pratējs ir Zacharijs?

� Zacharijs? Neprot nekādu. Parasts sapņotājs un klaidonis pa grūtiem takiem, � grūtiem ne uz zemes, bet grāmatās.

Nevērīgi nosviedusi rēķinus uz dīvānā, viņa atbalstījās ar elkoņiem uz galda un, iespiedusi seju plaukstās, smaidīdama sacīja:

� Zacharijs ir apvainojies, sūdzējās, ka tu esot lepns, �Sirds priekā� negribējis viņam kaut ko paskaidrot un arī pret zemniekiem izturējies augstprātīgi.

Samgins paraustīja plecus:

� Es... arī neesmu meistars paskaidrojumu ziņa. Pa�am daudz kas nav skaidrs. Un ar zemniekiem es vispār neproiu runāt.

Marina viņu pārtrauca, iejautādamas:

� Bet Valentins � vai ir sūdzējies par mani?

Samgins pat nodrebēja, sajuzdams kaut ko aizdomīgu tanī apstāklī, ka viņa aizsteidzās tam priek�ā.

Viņas acis smaidīja pazīstamo smaidu, tikai asaku nekā parasti, un �is smaida asums lika viņam atcerēties Marinas dusmas uz popiem. Viņ� piesardzīgi iesāka runāt:

� Valentins mīl pukoties par sevi. Viņ� vispār ir gau�ām runīgs.

� Pļāpa, � iemeta starpā Marina. � Bet mani mazliet lamā, jā?

� Nē. Tomēr nosauca tevi par viltīgu.

� Tik vien?

Viņa klusi un nepatīkami iesmējās, uzlūkodama Samginu tā, ka tas saprata: viņa tam netic. Tad, pats sev pilnīgi negaidot, slaucīdams drāniņā brilles, tas pusbalsī sacīja:

� Vakarā pēc ugunsgrēka viņ� sāka runāt... diezgan dīvaini! Viņ� it kā centās man iestāstīt, ka tu ar nolūku esot novietojusi mani blakus viņam, pēc mūsu raksturu �ķietamas radniecības pazīmēm un it kā lai mēs savstarpēji viens otru audzinātu...

To izteicis, Samgins apmulsa, sajuta, ka pat asinis saskrēja seja. Nekad vel viņam �ada doma nebija ienākusi prātā, un tagad viņ� bija glu�i iztrūcies par to, ka tā radusies. Viņ� redzēja, ka arī Marina nosarka. Gausi noņēmusi rokas no galda,

viņa atlaidās pret dīvānā atzveltni un, uzacis saraukusi, stingri sacīja:

� Nu, to tu pats esi izdomājis!

� Viņ� bija iereibis, � Samgins nomurmināja, jaudams nokrist brillēm zemē; noliecies tās pacelt, viņ� dzirdēja sev virs galvas:

� Tu vēlies atgādināt � �kas nedzēru�am uz sirds, tas piedzēru�am uz mēles�? Nē, Valentins ir gan fantasts, bet tas priek� viņa par daudz smalki. Tas ir tikai tavs minējums, K|im Ivanovic. Pēc sejas redzu � tavs!

Rokas uz krūtīm sakrustojusi, acis aizplīvurojusi ar skropstām, viņa turpināja:

� Nezinu, vai tencināt, ka tu esi tik augstās domās par manu viltību, vai izlamāt, lai tev tiktu kauns. Bet, kā man liekas, tev jau tagad ir kauns.

Samgins jutās nejēdzīgi.

�Es uzvedos viņas priek�ā muļķīgi, kā puika,� viņ� nodomāja. Marina cieta klusu, lūpas kodīdama un acīm redzami gaidīdama, ko viņ� teiks.

Samgins sacīja:

� Redzi, viņ� melsa man kaut ko līdzīgu tam, ko es esmu stāstījis par sevi tev ...

� Vēl labāk! � Marina iekliedzās, rokas izplezdama, un, skaļi smiedamās un līgodamās, caur smiekliem jautāja:

� Jel apdomājies, ko tu runā! Es ar viņu � tādu � ie�u sarunāties par tevi! Kur tu pats sevi tā nostādi? Tā visa ir tava mizantropija. Nu, var teikt � pārsteidzi! Bet, vai zini ko: tas ir slikti!

Kaut cik atguvies, Samgins sāka atrunāties:

� Gribot negribot es nevarēju nepamanīt kādu zināmu, tā sakot, parodisku sakri�anu ...

� Mitējies! � Marina atteica, atmezdama uz viņa pusi ar roku. � Mitējies � un aizmirsti to! � Pēc tam, galvu �ūpodama, viņa klusi un domīgi turpināja:

� Cik tu dīvains cilvēks! Ko gan tu esi pret sevi tā nogrēkojies, par ko sevi tā sodi?

. Tas tika izteikts tik jauki, ar tik siltu, sirsnīgu izbrīnu! Viņa runāja vēl kaut ko tādā pa�ā balsī, un Samgins ar pateicību pie sevis nodomāja:

�Tā neviens nav ar mani runājis...� Atmiņā pavīdēja Duņa�as mūsainā seja, viņas netveramās acis... bet nevarēja ta�u nostādīt Duņa�u līdzās �ai sievietei! Viņ� juta pienākumu pateikt Marinai kaut ko sevi�ķu, arT tikpat sirsnīgu, ta�u neatrada diezgan cienīgus vārdus. Bet viņa, atbalstījusi atkal elkoņus galdā, atspiedusi zodu uz skaisto plaukstu virspuses, turpināja jau lieti�ķi, kaut laipni:

� Es ievaicājos tev par Valentinu, lūk, kāpēc: viņ� panācis laulības �ķir�anu ar sievu, viņam ir romans ar kādu mei�u, un tā ir jau uz grūtām kājām. Vai no Valentina, � tas ir jautājums. Mei�a ir smalka gudriniece, un viss tiek celts uz tā aprēķina, ka darī�ana ar mu|ķi. Viņa ir mui�tura meita, � bija tāds brēku-līgs cilvēks, Radomislovs: mednieks, trumpmanis, uzdzīvotājs, mantu iz�ķieda, beidza ar pa�nāvību. Palika divas meitas, zini, tādas Marseļa Prevo tipa �pusjaunavas� vai kaut kas vēl sliktāks: �prieka skuķi�, � dzied, spēlē, nu, un arī pārējo.

Brītiņu klusējusi, slēpdama nervozas �āvas, viņa tai pa�ā vieglajā tonī turpināja:

� Valentins nav tuk�inieks, viņ� pat diezgan bagāts, bet � viņ� ir zem aizbildnības. Jūsu, juristu, mēlē to sauc, ja nemaldos, rīcības nespējīgs. Aizbildnība ir uzlikta saskaņā ar tēva testamentu par iz�ķērdību, aizbildnis ir viņa krusttēvs Loginovs, stikla fabrikants,� vecs, slimīgs vīrs, � faktiski aizbildnība ir manās rokās. Priek� gadiem trim, kad Valentinam palika pilni divdesmit divi, viņ� paslep�us no manis bija iesniedzis lūgumu uz majestātes vārda par aizbildnības atcel�anu, � �o lūgumu noraidīja. Viņa pirmā laulība bija likumīga, bet sieva izrādījās gudrs un godīgs cilvēks... bet tas jau nav svarīgi.

Gurdi nopūzdamās, Marina apskatījās apkārt, klusināja balsi:

� Tagad Valentins ir izplānojis jaunu jezgu, tanī viņa vadones ir jaunavas Radomislovas un viņu pulciņa jautrie biedri. Viņu nolūks ir skaidrs: stulbeni ap�ķibīt, es to jau tev sacīju. Redzi, kas par lietu. Vai viņ� ir tev stāstījis?

� Nekad ne vārda, � Samgins atteica, ļoti apmierināts, ka var atbildēt tik noteikti.

Kasīdama ar mazo pirkstiņu degunu, viņa jautāja:

� Vai mājai uguni viņ� pats pielaida?

� Nē, tā es nedomāju.

� Draudēja, ka pielaidī�ot.

� Draudēja? Kam?

� Man. Bet kālab tu to jautā?

Arī es dzirdēju no viņa to pa�u, � Samgins atzinās.

Marina nopūtās:

Redzi nu! Bettā, protams, ir nekaunība. Man ir jau apnikusi �ī noņem�anās ar viņu, tomēr līdz trīsdesmit gadiem es viņu no aizbildnības neizlaidī�u, � esmu devusi vārdu! Tev vajadzēs ar �o lietu nodarboties ...

Samgins nolieca galvu, Marina gurdi paslaicījās, vīpsnādama:

� Bija iedomājies sevi par biljarda meistaru, pa pieci simti rub|u nospēlēja. Zirgu skrie�anās, gai|u kautiņos derības slēdza, vārdu sakot, pūlējās tikt ubagos. Bet tu jau pats redzi, kāds viņ� ir ...

� Jā, � Samgins sacīja.

Viņ� aizgāja no Marinas ar sajūtu, ka viņa attiecības pret to ir kļuvu�as noteiktākas.

�Cik nejēdzīgi es varu uzvesties!� viņ� gurdeni, gandrīz apkaunots, nodomāja; pēc tam pats sev jautāja: vai es esmu kādam tā ticējis, kā ticu �ai sievietei? Neatradis �im jautājumam atbildi, viņ� nogrima domās par to, kas arī jau agrāk bija viņu mulsinājis: luk, viņ� pazīst da�ādas frā�u sistēmas, bet nezina starp tām nevienas sev iek�ēji radniecīgas. Arī Marinas frā�u sistēma viņu dziļāk neaizķer, neinteresē, jā, ir viņam pat sevi�ķi sve�a. Bet, lai Marina runātu par ko runādama, viņas gribas spēks, viņas dro�ā pārliecība par kaut ko neatskārstamu iedarbojas uz to spirdzino�i, � tas viņam bija jāatzīst. Un arī ar to vien vēl nevarēja izskaidrot viņas burvestību. Viņ� nebūt nebija atkarīgs no tās kā no sievietes, viņas daiļā miesa nekad nemodināja Kļimā dabiskās vīrestības emocijas, viņ� bija gatavs pats savā priek�ā ar to pat lepoties. Un tomēr: kur gan slēpās �ī Marinas vara pār viņu? Uz �o jautājumu viņ� sāka meklēt atbildi, jo tagad, pirmoreiz atklāti atzinis tās varu, viņ� jutās samulsis. Pārdzīvotā scēna bija noskaņojusi viņu maigi, sevi�ķi liegi sildīja klusie vārdi: �Kālab tu sevi sodi?�

�o iespaidu mazliet apēnoja stāsts par Bezbedovu un uzliktais pienākums nodarboties ar nepatīkamo, pret to vērsto aizbildnības lietu.

�Tas ir tik ērmoti,� Samgins nodomāja un atcerējās kāda dzejnieka divas rindiņas:

Es neesmu baudījis piliena laimes, Kam nebūtu piejaukta inde!

Bet pēc desmit dienām, kuras viņ� bija pavadījis, saudzīgi saglabādams savu jauno, lirisko jūtoņu, jau no rīta ieradās Marina.

� Mi�a, ej pasaki ku�ierim, lai brauc pie Lidijas Timofejevnas un pagaida mani tur!

Un, kad jauneklis bija izgājis, viņa strauji izsaucas:

__ Vai vari iedomāties, ko Valentins izdarījis? Aiz�maucis uz Pēterburgu. Izdevis par tūksto� rub|iem vekseli, saņēmis par to septiņi simti �etrdesmit un nu ir atsūtījis man vēstuli: no�ēlo savus grēkus, savam romanam pārvelk krustu, grib salīgt uz kuģa par matrozi un braukt pa jūrām. Tas viss meli, protams, viņ� ir aizbraucis meklēt aizbildnības atcel�anu, Radomislovas samācīju�as.

� Un ko tu domā darīt? � Samgins prasīja.

� Bet itin nekā! � viņa sacīja. � Nu, vekseli izpirk�u. Mājā kārtības dēļ ielik�u Zachariju. Aizlaidies, vēja galva! � viņa jautri izsaucās un apjautājās: � Vai tu nemaz neievēroji, ka viņa nav?

� Mēs reti redzam viens otru, � Samgins atteica.

. � Viņ� jau aizvakar ir bijis Maskavā, vēstule ir no turienes.

Marina aizgāja uz sētas māju, pametusi Samginu apmierinātu vismaz tai ziņā, ka aizbildnības lieta nu tiek atlikta uz nenoteiktu laiku. Tā tas arī bija, � aiztecēja divi mēne�i, � Marina nepieminēja �krustdēlu� ne ar pu�plēstu vardu_:

Pret pavasari pazuda Mi�a, � taisni tai laikā, kad viņam bija uzkrājies daudz darba un kad Samgins bija jau gandrīz samierinājies ar viņa esību. Samgins sadusmojies nosprieda, ka tagad viņam ir pietiekami svarīgs iemesls no jauna cilvēka pakalpojumiem atkratīties. Bet ceturtās dienas rītā viņam piezvanīja pilsētas slimnīcas ārsts, ziņodams, ka slimnieks Michails Loktjevs lūdzot Samginu viņu apmeklēt. Samgins nepaguva pavaicāt, ar ko Mi�a saslimis, kad doktors bija jau nolicis klausuli; aizbraucis uz slimnīcu, K|ims tomēr vispirms griezās pie doktora.

Liela auguma drukns vīrs baltā virsvalkā, pliku pauri, apaļām acīm sarkanā sejā, pastāstīja:

� Piekauts, bet bīstama nekā nav, kauli veseli. Slēpj, kas un kur piekāvis, � dro�i vien publiskā namā pie skuķiem. Divas dienas nesacīja, kā sauc, bet vakar es piedraudēju, ka ziņo�u policijai, � man ta�u tas jādara! Atnāk, redziet, jauneklis, piekauts gandrīz līdz nesamaņai, nu un... Tagadējais laiks, ziniet, prasa ... skaidrību!

Ar vēl piktāku omu Samgins iegāja kā lielā, baltā kastē, kur vienādās gultās sēdēja un gulēja vienādos, dzeltenos chalatos tērpti cilvēku stāvi; viens no tiem devās Samginam pretī un pienācis pazīstamā, mierīgā balsī ļoti klusi sacīja:

� Piedodiet, ka jūs traucēju, Kļim Ivanovi�, bet ārsts negrib mani no slimnīcas izrakstīt un grasās ziņot policijai, bet to nevajag!

Galva un sejas viena puse viņam bija notīta saitēm, viņ� lūkojās Samginam sejā ar vienu � labo, dziļi zem pieres iegrimu�o aci, viņa bālais vaigs drebēja, drebēja arī uztūku�ās lūpas.

�Bīstas no manis,� Samgins noprata.

� Es neesmu izdarījis nekā ļauna, ticiet man, � to jums var apliecināt mans skolotājs ...

� Skolotājs? � Samgins ievaicājās.

� Jā, Vasilijs Nikolajevi�s Samoilovs; viņ� palīdz man sagatavoties gatavības apliecības eksāmeniem. Es esmu jau pilnīgi spējīgs strādāt...

Ausīdamies pazag�us vilkās klāt citi slimnieki, smacēja zāļu smaka, kāds vaidēja tik da�ādos toņos un tik uzmanīgi, it kā mācītos to darīt; Mi�as acs lūkojās cie�i un praso�i.

� Jūs gribat izrakstīties? Labi, � Samgins piekrita. Mi�a* pieklājīgi atkāpās soli sāņus.

�Mācās. Gatavojas universitātei, bet nezinkur saplūcies,� Samgins prātoja, izrunājies ar ārstu un soļodams pa slimnīcas taciņu uz vārtiem. Vārtiņos viņ� sagrūdās ar cilvēku, kas bija ģērbies sezonai nepiemērotā, vieglā mētelī un ar ausainu cepuri galvā.

� Ja nemaldos, Samgina kungs? � tas jautāja un, apstiprino�u atbildi nenogaidījis, sacīja: � Atvēliet man piecas minutes sava laika!

Samgins palūkojās uz nekopto, sirmo bārdu, bālo, uztūku�o seju un atteica, ka neesot vaļas, bet lūdzot pienākt runas stundās. Sve�ais piedūrās ar pirkstu pie cepures un devās uz slimnīcas durvīm, bet Samgins mājup, nospriedis, ka �im cilvēkam laikam būs kāda sīka krimināllietā. Tas ieradās pie viņa tie�i pulksten �etros, likdams Samginam nodomāt:

�Dīkdieņa akuratība ...�

Atnācējs ilgi un uzmanīgi vilka nost no platajiem pleciem veco mētelīti un palika saņurcītā �aketē ar kabatām uz krūtīm, ap vidu sajozies ar platu vadmalas jostu; viņ� no�ņaucās, rūpīgi izslaucīja ar lakatiņu bārdu, sasukāja ar pirkstiem plānos, iesirmos matus, beidzot nesteig�us iegāja pieņemamā istabā, apsēdās pie galda un ķērās pie lietas:

� Es esmu Samoilovs. Jūsu rakstvedis Loktjevs ir mans skolnieks un mana pulciņa loceklis. Es neesmu partijas cilvēks, bet tā saucamais kulturnieks; visu mū�u esmu noņēmies ar jaunatni, bet tagad, kad revolucionārā inteliģence tiek pilnīgi iznīcināta, es uzskatu par sevi�ķi nepiecie�amu darbu zaudējumu papildinā�anu. Tas, protams, ir tikai dabiski un par kaut kādu nopelnu nav man pieskaitāms.

Samgins bija viņu jau noraksturojis ar klibā dzirnavnieka vārdiem:

�Izskaidrotāja kungs.�

Samoilovs runāja bez skubas, gurdenā, padobjā balsī, teko�i � kā cilvēks, kas pieradis daudz runāt. Acis viņam bija tum�as, skumīgas, bet zem tām zilgani maisiņi. Samgins, viņā klausīdamies, bungoja ar pirkstiem pa galdu, ar �o troksnīti it kā vēlēdamies aizrādīt, ka vajag runāt �iglāk. Bungoja un domāja:

�Jā, �is nu ir īsts izskaidrotāja kungs, no tiem, kuri uzkrauj sociālus pienākumus.� Viņ� gaidīja no �ā cilvēka kaut ko smieklīgu un jau nākamajā mirklī sagaidīja:

� Jūs, protams, zināt, ka Loktjevs ir ļoti spējīgs jauneklis un � var teikt � arī apbrīnojami �ķīsta dvēsele. Bet zinā�anu slāpes ir ievilku�as viņu ģimnāzistu � bagātu ļau�u bērnu pulciņā; viņi tur, maskēdamies ar literatūras studijām... Ir ar tagad literatūra, es jums saku! � viņ� gandrīz iekliedzās, aiz derdzības saviebdams seju. � Patiesībā tie ir slaisti un stulbi au�as ar pāragri attīstītu dzimuma ziņkāri; viņi tur... � Samoilovs izdarīja ar roku ātru_ riņķveida kustību gaisā virs galvas. � Vārdu sakot, tur izģērbjas kaili, saskaras un ... velns viņu sazin ko!

Viņ� noplātīja rokas, zilganie maisiņi zem acīm piepe�i kļuva ■mitri; izrāvis no bik�u kabatas mutautiņu, slaucīdams_ pelēkās -asaras, viņ� ar drebo�u balsi, it kā vardi viņam skrāpētu rīkli, turpināja:

� Kas to varēja domāt? Vakar barikādes, bet �odien � cūcības, ko? Bet to visu �ie dzejnieki... ar kazu, tur ... un � �Dro�s gribu es būt�, vai kā tur? � �Tavas drānās tev gribu es noraut�. Vispār � onanisms un cūcība!

Viņ� arī lamājās rāmi un acīm redzami ar no�ēlu, ka ir jālamājas. Samgins viebās un klusēja, gaidīdams, kas būs tālāk. Bet Samoilovs izņēma no �aketes kabatas Karelijas bērza tabakdozi, papirosu papīru grāmatiņu, ķir�u koka iemuti, kaut kādu īpatnu sērkociņu kārbiņu, sarindoja to visu uz galda malas un, tīdams papirosu ar pirkstiem, kas drebēja kā alkoholiķim, turpināja:

� Nu, vārdu sakot: Loktjevs ir bijis tur divas reizes; pirmoreiz tikai mulsis, bet otrreiz sācis protestēt, kas no viņa puses, zināms, bija glu�i dabiski. �ie... kailumnieki nu noskaitu�ies uz viņu un naktī, aizejot no manis kopā ar meiteni Kitajevu � tā arī ģimnāziste, � viņi Loktjevu piekāvu�i. Kitajeva aizbēgusi, domādama, ka viņ� nosists, un � kas arī ļoti muļķīgi! � izstāstīja man to visu tikai vakar vakarā. M-jā. Saprotams, izbīlis, ba�as, ka viņu izslēgs no ģimnāzijās, bet... slavējami tas tomēr nav, nav!

Uztinis papirosu neliela cigārā lielumā, viņ� vāliem kūpināja kodīgus, indīgi smirdo�us, zilus dūmus; likās, ka dūmi nāk viņam ne vien no mutes un nāsīm, bet pat no ausīm. Samgins, greizu skatienu viņam sekodams, nepacietīgi gaidīja. �is cilvēks atgādināja viņam seno pagātni, tēvoci Chrisanfu, maziņo �krust-tētiņu Mi�u�, Ļuba�u Somovu un vēl da�u labu vecās derības cilvēku. Viņam tomēr bija jāatzīst, ka acis Samoilovam krietnas, ar to koncentrēto izteiksmi, kāda ir tikai cilvēkam, kas pilnīgi nodevies vienai idejai.

� Bez �aubām, jūs sapratīsiet, ka �āda pulciņa pastāvē�ana ir pilnīgi nepieļaujama, tas ir sērgas perēklis. Nav liela bēda, ka Michails Loktjevs dabūjis kāvienu. Es atnācu pie jums tādēļ, ka Mi�as atsauksmes par jums kā par kulturālu vīru... Nu, un vispār � jūs viņam imponējat morāliski, intelektuāli... Tagadējā laikā visi ir aizņemti ar seklo politiku � Domi un tā tālāk; bet te runa nav par to! � Viņ� nokrekstējās un zilbi pēc zilbes iespaidīgi noteica:

� Nedrīkst pieļaut, ka �ī skandalozā organizācija tiktu izba-zunēta laikrakstos, ka tā kļūtu par vielu pilsētas mēlnesībai, ka jaunie�us izslēgtu no ģimnāzijās � un tamlīdzīgas ķezas. Ko te lai dara? Tāds ir mans jautājums.

� Vispirms vajag noskaidrot, cik Loktjeva stāstā patiesības, � Samgins iespaidīgi atbildēja, bet Samoilovs, caur pieri viņā palūkojies, jautāja:

� Bet ko viņ� jums ir stāstījis?

� Viņ� ir stāstījis jums, nevis man, � Samgins īgni piezīmēja. Stipri pārsteigts, Samoilovs sacīja:

� Man stāstīja Kitajeva, nevis viņ�; viņ� atteicās, jo sāpot galva. Bet runa nav par to. Es domāju tā: jums labi jāiedziļinās �ai notikumā, pamats: Michails pie jums strādā, jūs esat advokāts, jūs ataicināsiet pie sevis divus trīs �ā pulciņa locekļus un izskaidrosiet viņiem, prakvastiem, viņu muļķīgo nedarbu sociālo un fizioloģisko nozīmi. Tā! Man tas nav iespējams, neesmu viņu acīs pietiekami autoritativs un atrodos policijas uzraudzībā; ja viņi ierastos pie manis, tas varētu viņus kompromitēt. Vispār es jaunatni pie sevis mājās nepieņemu.

�Uzkrāva ar atkal pienākumu,� Samgins nodomāja, pie sevis nosmīnēdams; sapīkums auga, Samoilovs kļuva aizvien naivāks un smieklīgāks; ļoti gribējās viņu par to pārliecināt, bet piesar-gā�anās apziņa ņēma virsroku: �Vēl iepīs mani �ai skandālā, velns viņu parāvis!�

Samgins absolūti nespēja iztēloties, kā tas lai būtu. Pie viņa atnāks nezkādi nejēgas, bet viņam būs tiem jāieskaidro uzvedības likumi. No zināma viedok|a raugoties, tas varētu būt interesanti, bet tomēr ne tik interesanti, lai tādēļ nostādītu sevi smieklīgajā dzimuma morales sludinātāja lomā.

� Par to būs jāpadomā, � viņ� solidi noteica. � Ļaujiet man laiku! Man ir jāizvaicā Loktjevs. Viņ� tad paziņos jums manu lēmumu.

� Labi, � Samoilovs piekrita, uzceldamies un salikdams savus smēķē�anas piederumus atkal �aketes_ kabatā; viņ� bija izpīpējis vienu papirosu, bet dūmu piekūpinājis par pieciem. � Tātad es gaidī�u. Būsim pazīstami!

Viegli paspiedis Samgina roku, viņ� ar ļoti noguru�a cilvēka soļiem izgāja priek�istabā, saudzīgi uzvilka mēteli, uzmanīgi apskatīja cepuri un, to uzlicis, dobji noteica:

� Kādi nekrietni laiki, ko? Jūs ta�u sekojat literatūrai? Kā jums �ķiet? Tīrais gadu simteņu tradīciju grautiņ� ...

Un viņ� pagrieza Samginam platu, ķumpainu tāda cilvēka muguru, kas dzīvo, noliecies pār grāmatām. Tie�i tādu spriedumu nodeva par viņu Samgins, atvērdams ventilatorus logā un krāsnī.

�Apstulbu�ais grāmatu tārps! Ne varizejs, bet visnaivākais grāmatu urķis ... Bet ko es darī�u?�

Samgins bija pārliecināts, ka �is skandāls nepaies secen laikrakstu uzmanībai. Būtu ļoti nepatīkami, ja arī viņa vārds izrādītos tur iepīts. Sis Mi�a bija apbrīnojami neērts radījums. Aprēķinājis, ka tagad Mi�a būs dro�i vien jau mājās, Samgins aizsūtīja sētnieku viņu pasaukt. Jauneklis bez kavē�anās bija klāt un apstājās pie durvīm, turēdams apsieto galvu tā sevi�ķi nekustīgi kā koka kluci. Viņa vientuļās acs neatlaidīgais, taisnais skatiens �odien bija sevi�ķi nepatīkams.

� Nāciet tuvāk! Sēdieties! � Samgins ne visai laipni aicināja. � Nu, pie manis bija Samoilovs un iepazīstināja mani ar jūsu piedzīvojumiem... ar jūsu dēkām. Bet man ir visos sīkumos jāzina, kas �ajā pulciņā tika darīts. Kas tie ir par puikām?

� Mēdza sapulcēties juveliera Markovi�a mājā, pie viņa dēla Ļeva, pats Markovi�s ir ārzemēs. Nodzēsa ugunis un tumsā lasīja ... piedauzīgas dzejas, pie uguns nebija iespējams tās lasīt. Sēdēja pa pāriem uz platas tachtas un ku�etes, skūpstījās. Pēc tam, kad iededza atkal lampu, � izrādījās, ka da�as meitenes gandrīz izģērbtas. Ne visi ir vairs puikas, Markovi�am gadu divdesmit, Permjakovam arī tikpat...

� Permjakovs.. . Vai tas nav gastronomijas veikala īpa�nieka dēls? � Samgins pra�ņāja.

� Jā, � Mi�a atteica un turpināja nosaukt uzvārdus.

Bija ļoti nepatīkami dzirdēt, ka �ai jandālā iejaukts arī klienta dēls.

Samgins nervozi aizsmēķēja papirosu un nodomāja:

�Ja �o jaunekli kādreiz apcietinās, viņ� atbildēs �andarmam ar tādu pa�u akurātību.�

� Cik rei�u jūs tur bijāt? � viņ� jautāja.

� Trīs.

� Vai jūs �īs rotaļas neaizrāva?

� Nē.

� Nu, nu?

� Nē. Es saku taisnību.

Samgins ar ne visai patīkamu sajūtu nodomāja:

�Jā, viņ� nemelo.�

Tad jautāja tālāk:

� Bet �is pulciņ� ta�u ir slepens? Vai tad jūs iepazīstināja tūda| ar visiem, nosaucot visus vārdā?

� Permjakovu un Markovi�u es iepazinu jau veikalos, kad vēl kalpoju pie Marinas Petrovnas; ģimnāzistes Kitajeva un Voronova pasniedza man stundas, viena algebrā, otra vēsturē: viņas pulciņā iestājās reizē ar mani, viņas arī mani uzaicināja, tāpēc ka baidījās. Viņas bija tur divas reizes un nenoģērbās, Kitajeva pat iesita Markovi�am pa seju un iespēra ar kāju pa krūtīm, kad tas bija nometies viņas priek�ā uz ceļiem.

Mierīgā balss, stingrais tonis un �īs vienas acs nelokāmi tie�ais skatiens Samginu uzbudināja, viņ� nenocietās un aizrādīja:

� Jūs atbildat man glu�i kā... tiesas izmeklētājam. Izturieties vienkār�āk!

� Es vienmēr tā runāju, � izbrīnījies atteica Mi�a.

�Viņam taisnība,� Samgins atzina, tomēr uzbudinājums auga, pat zobi sāka smelgt.

Bija aplam neveikli sarunāties ar �o puiku. Negribējās viņam neko jautāt. Samgins tomēr jautāja:

� Kas jūs sita?

� Permjakovs un vel divi pieaugu�i, nepazīstami, ne no pulciņa. Permjakovs ir visrupjākais un... neķītrākais. Viņ� tiem teica: �Sitiet beigtu!�

� Man �ķiet, jūs pārspīlējāt, � Samgins sacīja, aizdedzinādams papirosu.

Mi�a stingri atbildēja:

� Nē. Kitajeva arī dzirdēja; tas notika pie tās mājas vārtiem, kur viņa dzīvo, viņa stāvēja aiz vārtiem. Dikti sabijās ...

� Kāpēc jūs nepastāstījāt to visu savam skolotājam? � Samgins atcerējās.

� Nepaguvu.

Mi�a �oreiz neatbildēja tūlīt, un vaigi viņam mazliet piesarka. Samgins nodomāja:

�Liekas, ka melo.�

Bet Mi�a tūda] piebilda:

� Vasilijs Nikolajevi�s visu ... ļoti bargi izprot...

�Lūk, kā?� Samgins nodomāja, samanīdams jaunekļa vārdos kaut ko jaunu. � Nu, ko jūs, � vai esat nolēmis iesūdzēt Perm-jakovu tiesā? Jā?

� Nē! � Mi�a iztrūcies strauji iesaucās. � Es gribēju tikai izstāstīt jums, lai jūs nedomātu kaut ko ... citādu. Es jūs ļoti lūdzu nevienam par to nestāstīt! Ar Permjakovu gan jau es pats... � Viņa acs sasarka, kļuva ērmoti apaļa, izbolījās, un viņ� aizgūtnēm neatlaidīgi turpināja: � Ja tas izpaudīsies pla�āk, � Kitajevu un Voronovu izslēgs no ģimnāzijās, bet viņas abas ļoti nabadzīgas, Voronova ir ūdenssūkņa ma�inista, bet Kitajeva � �uvējas, ļoti krietnas sievietes, meita! Abas septītajā klasē. Un tur ir arī viens realists, ebrejs, tas arī tikai nejau�i iekļuvis. Kļim Ivanovi�, es jūs ļoti lūdzu ...

� Es saprotu, � Samgins, atviegloti uzelpodams, sacīja. � Jūs sprie�at glu�i pareizi un... tas, protams, jums dara godu! Nevar meitēnus kompromitēt, sabojāt viņām karjeru. Jus esat cietis, bet tomēr ...

Neatrazdams, kā labāk savu frāzi nobeigt, Samgins paraustīja plecus, pasmaidīja un piecēlās:

� Tagad ejiet, atpūtieties, dziedinieties! Jums dro�i vien vajag naudas? Es varu izmaksāt par mēnesi, par diviem uz priek�u.

� Ļoti pateicos, � par mēnesi, � Mi�a atteica, vārīgi palocīdams galvu.

Samgins pirmo reizi paspieda viņam roku, � tā bija karsta un cieta.

Viņu izvadījis, Samgins brīdi pastāvēja pie durvīm uz priek�istabu, pārbaudīdams gūtos iespaidus, gau�ām apmierināts, ka �is banalais gadījums atrisinājās tik vienkār�i.

�Zēns izrādījās... neesam muļķis! Piesardzīgs. Patīkama kļūda. Vajag viņam palīdzēt, lai mācās. Iznāks kluss, kārtīgs ierēdnis vai skolotājs, vai kas tamlīdzīgs. Ar trīsdesmit vai trīsdesmit pieciem gadiem apsievosies, ar apsvērumu laidīs pasaulē jaunus cilvēkus, ne vairāk par trijnieku. Un kalpos līdz nāvei bez kurnē�anas � kā Anfimjevna.�

Klusītēm svilpodams svētnieka ariju no �Lakmē�, viņ� apsēdās pie galda un at�ķīra kārtējo �lietu par piedzī�anu�, tomēr, acis pievēris, nogremdējās atmiņu plūsmā par savu raibo pagātni. Atmiņas pletās pla�umā, it kā izrietēdamas no vārdiem: �Ko es esmu savā priek�ā noziedzies? Par ko es sevi sodu?�

Bija mazliet sērīgi, un no jauna ierunājās tā liegā sajūta pret sevi, kādu viņ� bija izbaudījis pēc sarunas ar Marinu par Bezbedovu.

Dienu vēlāk, sēdēdams pie Marinas, viņ� stāstīja tai par Mi�u. Viņ� bija sastapis Marinu par kaut ko noraizēju�os, bet, kad viņ� pateica, ka jauneklis sagatavojoties gatavības eksāmenam, viņa izbrīnījusies gari nostiepa:

� Vai re, klusiņais! �ķelmis, tāds viltīgs! Bet es turēju viņu aizdomās par ko glu�i citu. Viņu māca Samoilovs? Vasilijs Nikolajevi�s ir ievērojams cilvēks! � viņa silti raksturoja. � Visu mū�u pa cietumiem, trimdā, policijas uzraudzībā, vispār nemiera gars. Mans vīrs viņu ļoti cienīja un jokodams sauca par revolucionāru fabrikantu. Mani viņ� ne visai ieredzēja un pēc vīra nāves mitējās apciemot. Protopopa dēls, tēvocis viņam vikar-biskaps...

�Kāpēc revolucionāru fabrikants modina viņas simpātijās?� Samgins sev jautāja, tomēr sacīja pasmaidīdams:

� Tu labi proti būt objektiva.

Marina atbildi noklusēja, ierakstīdama ar zīmuli kaut ko piezīmju grāmatiņā. Samgina stāsts par Permjakova pulciņu viņu neinteresēja, � paklausījusies viņa vienaldzīgi sacīja:

� Kaut kas līdzīgs bija Pēterburgā, � laikam 1903. gadā. Un arī par �ejienes pulciņu es biju jau kaut ko dzirdējusi no Lidijas.

Un viņa klusi iesmējās, teikdama:

� Lūk, Lidijai labi piederētos nodoties �ādām izpriecām, nevis velti niekoties ar saviem �augstās pilsētas meklētājiem�: visi tie tur viņai blē�i un nekrietneļi. Viena māsa izrādījās par netiklības nama ekonomi un gāja uz sanāksmēm iepazīties ar mei�ām. Nu, uz redzi, es slēdzu bodīti ciet!

Samgins aizgāja apmierināts ar viņas vienaldzību par Permjakova pulciņa skandālu. Sie sīkie uztraukumi Samginu neieviļņoja ne dziļi, ne uz ilgāku laiku; straume, kurā viņ� peldēja, kļuva -aizvien �aurāka, bet mierīgāka; notikumi pieņēma aizvien vienmuļāku raksturu, īstenība pagura pārsteigt ar nejau�ībām, kļuva ne tik traģiska; vietējā dzīve ritēja tik gludi, it kā nekad un nekas nebūtu to sabangojis.

Pavasarī ieradās atkal Lionels Kreitons; izrādījās, ka viņ� nebijis vis Sibirijā, bet Aizkaukazā.

� Ļoti bagāts novads, bet tajā nav saimnieka, � viņ� ar dziļu pārliecību atbildēja uz Kļima jautājumu, vai Aizkaukazs viņam paticis. Un apjautājās: � Vai jūs esat tur bijis?

� Nē, � Samgins atbildēja.

� Pēc manām domām, tas ir ļoti krieviski, � Kreitons, zobus rādīdams, pasmaidīja. � Mēs, briti, labi zinām, kur mēs dzīvojam un ko gribam. Ar to mēs at�ķiramies starp visiem eiropie�iem. Lūk, kāpēc pie mums ir iespējams Kromvels, bet nav bijis un nekad nebūs Napoleona vai jūsu cara Petera un vispār tādu cilvēku, kas sagrābj nāciju aiz rīkles un piespie� to darīt milzu muļķības.

Marina, ar dzirklītēm taisīdama vaļa biezu pasta sūtījumu, Iejautājās:

� Vai muļķības ir karagājieni uz Indiju?

� Arī tie, � Kreitons piekrita. � Bet ne tikai tas vien.

Samgins ievēroja, ka anglis bija kļuvis izlaidīgāks, runāja brīvāk, bet arī nevērīgāk, kropļoja vārdus, vairs par to nekautrēdamies. Kad viņ� bija aizgājis, Samgins izteica savus iespaidus Marinai.

� Jā, ir palicis it kā bezkaunīgāks, � viņa piekrita, uz galda izgludinādama no aploksnes izņemtos dokumentus. Brītiņu klusējusi, viņa turpināja: � Sūdzas, ka pie mums neviens nekā nezinot un neesot labu �Ceļa vadoņu�. Bet, klau, ko, Kļim Ivano-vi�: viņ� tomēr dosies uz Uralu, un viņam vajadzīgs ceļa biedrs krievs, � es, protams, norādīju uz tevi. Tu jautāsi � kāpēc tā? Bet man ļoti gribas zināt, ko viņ� tur darīs. Viņ� saka, ka ceļojums prasī�ot nedēļas trīs, viņ� maksās ceļa naudu, uzturu un simt rubļu nedēļā. Ko tu teiksi?

� Garlaicīgi ar viņu, � Samgins sacīja.

� Vai tas ir noraidījums?

� Nē, bet jāpadomā.

� Tu nedomā, bet nolem pagarlaikoties!

Samginam nebija nekas pretī izdarīt Marinai ko patīkamu, viņ� uzlūkoja to pat par savu pienākumu.

Un divi dienas velak viņ� sēdēja pirmās klases kupejā Krei-tonam pretī, klausīdamies angļa gausajās runās.

� Pat ar draugiem mēdz ķildoties, ja dzīvo tiem tuvuma. Vācija nav vis jums draugs, bet ļoti skaudīgs kaimiņ�, un jūs ar viņu kausieties. Jūsu attiecības pret mums, angļiem, nav pareizas. Jūs varētu ar mums labi sadzīvot Persijā, Turcijā.

Samgins klausījās viņa pasausajā baritonā un no�ēloja, ka anglis neinteresējas par dabas ainavām. Visumā jāsaka, ainava bija garlaicīga, līdzena, pavasarīgi svaigi zaļa. Samaras stepe, melnas apartu lauku jostas, garāmslīdo�ajai zemei līdzi lēnām griezās mazi zemnieciņi un zirdziņi, peldēja pelēkas sād�as ar dzelteniem jauncirstu māju plankumiem.

� Aleksandreta izeja uz Vidusjūru, � Samgins dzirdēja caur vilciena vienmuļo rīboņu. Kreitona garais pirksts pa�apzinīgi zīmēja uz galdiņa taisnas un līkas līnijas, tikpat pa�apzinīgi skanēja viņa balss.

�Viņ� ir pilnīgi pārliecināts, ka man jāzina viņa frā�u sistēma. Un tā dro�i vien sprie� desmitiem tūksto�u tādu kā viņ�. Viņ� ir labi ģērbies, labi āvies, viņam ir apbrīnojami ērtas ceļasomas, un vispār viņ� jūtas pasaulē ļoti ērti,� Samgins domāja ar jauktām īgnuma un labvēlības jūtām.

� Jūs ziedojat pārāk daudz spēka un laika abstrakcijām, � Kreitons runāja, spodrinādams nagus ar visai ērmīgu nagu su-seklīti. � Viss, ko mēs zinām, balstās uz to, ko mēs nekad nezināsim. Vajag apstāties pie kādas vienas abstrakcijas. Pieņemsim, ka tas ir dievs, un ļaujiet krāsainajām rasēm iz�ķiest savu iztēles spēku da�ādos vairāk vai mazāk naivos iztulkojumos par dieva ārieni, īpa�ībām un nolūkiem. Mums ir laiks pierast pie domas, ka mēs esam kristie�i, un mēs patiesi esam kristie�i, � pat, kad mēs esam ateisti.

�Marinai viņ� nevar patikt,� ar gandarījumu nosprieda Samgins un pajautāja: � Marina Petrovna man teica, ka jūsu tēvs esot kvakers.

� Jā, � Kreitons atbildēja, pamādams ar galvu. � Viņ� tagad ir miris. Bet vispirmām kārtām viņ� bija fabrikants... taisīja sitās... kā to sauc � auklas, resnas, tievas? Tagad tās taisa mans vecākais brālis.

Un, parādījis jautrus zobus, Kreitons gaisā sasēja ar pirkstiem mezglu, jokodams:

� Auklas ir ļoti derīga lieta!

�Galu galā laimīgs cilvēks ir aprobe�ots cilvēks,� Samgins saudzīgi domāja, bet Kreitons viņam ļoti laipni apjautājās:

� Vai es jūs nogurdinu?

21 � Maksims Gorkijs � Raksti. XX

321

� Ai, nē, ko jūs! � Samgins liedzās. � Es cie�u klusu tāpēc, ka uzmanīgi klausos ...

� Jūs esat maz krievisks; pie jums visi runā |oti labprāt un |oti daudz.

�Ne vairāk par tevi!� Samgins nodomāja. Viņ� apgulās agrāk nekā anglis, lai gan miegs nenāca. Caur acu plakstiņiem viņ� vēroja, cik tas akurati noģērbjas, pakarina uzvalku... tad izņēma no bik�u kabatas revolveri, apskatīja to un palika zem spilvena.

Samgins domās pavīpsnāja un atgādināja sev, ka viņa revolveris mēte|a kabatā.

Ap pusnakti viņ� pamodās un devās uz tualetes istabu, bet, tikko bija izgājis no kupejas gaitenī, tā kāds vīrs spēcīgi iegrūda viņam krūtīs un klusi sacīja:

� Atpakaļ, dulnais!

Samgins atsitās ar plecu pret durvju malu un iekliedzās:

� Kas ir? � Viņam par atbildi atkārtoja:

� Prom, nelga!

Uguns gaitenī bija nodzēsta, un Samgins drīzāk nojauta nekā ieraudzīja tumsā rokas plankumu ar revolveri. Iekams viņ� bija paguvis jebko darīt, gar pavir�i aizklāto aizkaru izspraucas gaismas strēle, viņu ap�ilbinādama, un reizē atskanēja kluss pārsteiguma sauciens:

� A, pie joda, atkal jūs!

� Es jūs nepazīstu, � Samgins diezgan skaļi pateica pirmo, kas iekrita prātā, kaut gan jau zināja, ka saka to Inokovam.

� Vāķieties! � Inokovs vēl pa�ukstēja un, iegrūdis viņu atkal kupejā, aizvēra durvis.

Samgins sataustīja mēteli, sāka meklēt kabatu, izvilka revolveri, bet �ai pa�ā mirklī vilciens spēji sagrūdās, griezīgi iesmilkstējās bremzes, nikni ie�ņācās tvaiks, � Samgins sagrīļojās un atkrita sēdus Kreitonam uz kājām, tas uzmodās un, spārdīdamies atbrīvojot kājas, iebuldurējās kaut ko angliski, pēc tam neganti iekliedzās:

� Kas te tāds?

� Klusāk! � Samgins sacīja, smagi pārsēzdamies savā vietā, � vai dzirdat?

Priek�ā pie lokomotīves �āva; Samgins mechaniski saskaitīja pazīstamos plik�ķienus: divi, viens, trīs, divi, viens, viens. Jau pie pirmā �āviena Kreitons uzrāva sērkociņu, apgaismoja Samginu un, uguni tūlīt nodzēsis, pusbalsī sacīja:

� Turiet revolverim stobru uz leju, jums trīc rokas.

Samgins nolaida roku, iespieda to kopā ar revolveri starp ceļiem.

� Banditi? � apķērās Kreitons un, klusi nopurpinājis: � Skat, kur Amerika! � stingri noteica: � Kad atvērs durvis, �ausim reizē, � jā?

� Jā, jā, � Samgins atbildēja, klausīdamies trok�ņos gaitenī un kādā komandējo�ā balsī aiz loga:

� Konduktor, dzēs nost lukturi! Vai nedzirdi, ko tev saka, lempi? �au�u, � nevicini lukturi.

�Inokovs ... Tas ir Inokovs. Otro reizi!� Samgins apstulbis domāja.

� Ū muļļa!

Norībēja �āviens, nostrink�ķēja stikls, uz ceļa grants nokrita kaut kas metālisks, un atskanēja aizsmaku�as balss uzsauciens:

� Ei jūs tur! Galvu pa logiem laukā nebāzt, no vagoniem ārā nenākt!

Bija dīvaini dzirdēt, ka balss neskanēja nemaz nikni, bet drīzāk nievājo�i. Vagonā klik�ķēja kupeju atslēgu bultiņas, kāds pieklauvēja pie kupejas durvīm.

� Neatvērt! � stingri sacīja Kreitons.

� Uzbrukums vilcienam! � gaitenī iebrēcās histēriska baļ-stiņa. Samginam likās, it kā vēl vienmēr tiktu �auts. Viņ� par to nebija pārliecināts, bet atmiņa vēl atkārtoja �āvienus, līdzīgus atslēgu klik�ķē�anai.

Laiks vilkās ārkārtīgi gausi, lai gan kustība vagonā tika arvien skaļāka, straujāka. Arā aiz loga, zvirgzdiem �irkstot, kāds aizskrēja garām, skaļi uzkliegdams:

� �iglāk!

Samgins bija tik cie�i saspiedis starp ceļiem revolveri, ka roka sāka sāpēt; viņ� pabāza to sev zem gurna un cie�i piespieda pie dīvānā popējuma.

� Savādi, � sacīja Kreitons. � Sie jūsu banditi nesteidzas.

Zem vagona drud�aini sīca un �ņāca tvaiks, pagāja da�as garas sekundes, kad Samgins nedzirdēja ne skaņas, izņemot �o �ņākoņu; bet tad ārā pie vagona ierunājās vairākas balsis, viena no tām sevi�ķi skaļi sacīja:

� �eit, �inī!

� Nelaist neviena laukā!

Vagons pamazītēm sāka atkal kustēties, no�varkstēja sakabi-nājumi, Kreitons pacēla loga aizkaru; koki aiz loga kustējās, kā rausdami nost no stikla nakts tumsu, neskaidri aizslīdēja garām me�a stigas plankums kā ceļ� uz gaismu.

� Kā jums �ķiet, vai mus ir saņēmu�i gūstā? � Kreitons rupji jautāja. � Mēs ta�u braucam!

Jā, vilciens tagad gāja gandrīz parastajā ātrumā, bet gaitenī dipēja daudzu kāju soļi. Samgins atvilka aizkaru, bet Kreitons, aizlicis roku ar revolveri aiz muguras, strauji atvēra kupejas durvis, jautādams:

� Kas te notiek?

Pretī durvīm stāvēja konduktors ar stearina sveci rokā, gar� un resns vīrs ar baltām ūsām, divi zaldāti ar �autenēm un vēl da�i cilvēki, kurus tumsā nevarēja redzēt.

� Pasta vagonu aplaupīja, � konduktors stāstīja, turēdams sveci vienā augstumā ar seju un smaidīdams. � No �ejienes ir nobremzēju�i vilcienu, redz �e, plomba no bremzes norauta ...

� Cik tad viņu bija? � re�ņā basā jautāja resnais.

� Saka, ka �etri.-

� Kas saka?

� Biedrs.

� Kāds biedrs, kam biedrs?

� Mūsējais, no brigades.

� Visur � biedri!

Saspringta sievietes balss sauca:

� Cik, sakiet, cik nonāvētu!

Viņai pikti atbildēja:

� Nonāvētu nav!

� Jūs tikai slēpjat! Viņi �āva. _

� Apsardzes zaldātam roku pār�āvu�i, tas viss, � konduktors noteica. Viņ� vēl vienmēr smaidīja, un viņa noskūtā zaldāta seja �ķitās kūstam uz sveces uguns. � Es vienu redzeju, � vilciens apstājās, es nolēcu uz ceļa, bet viņ� nāk, platmale galva. Kas ir? Bet viņ� kliedz: �Dzēs nost lukturi, no�au�u!� � un � blauk�! � lukturī. Nu, tad es nokritu ...

� �etri? �- Kreitons nomurmināja Samginam pie auss.

� Dro�i zēni!

Bet Samgins nodomāja:

�Cik lielai vajag būt cilvēku nicinā�anai, lai �etratā uzbruktu veselam vilcienam.�

Viņ� visu laiku atminējās Inokovu; nedomāja par viņu, bet vienkār�i redzēja viņu līdzās Ļuba�ai, līdzās sev klajumā, kad sabruka kazarma, līdzās Elizabetei Spivakai.

�Dzejoļus rakstīja ...�

Viņ� dzirdēja, ka kāds �ukstēja:

� Ievērojiet: tam kungam ar brillēm ir revolveris.

Samgins ar negribētu �iglumu nometa revolveri uz dīvānā, bet �ukstētājam jau atskanēja ska|a atbilde:

� Nu, un kas par to? Revolveris ir arī man un, jādomā, daudziem. Bet, raug, ka kritu�u nav, tas ir aizdomīgi! Tas ir, vai zināt...

� Jā, dīvaini ...

� Un zaldātiem klātesot...

� Zaldāts nav ūpis, viņ� arī naktī guļ. Bet viņiem bumba. Rokas aug�ā � un vairāk nekā! � viens no zaldātiem sērīgi sacīja.

� Tomēr vajadzēja �aut!

� Paceltām rokām? Nemuldiet, kungs! Mēs atbildēsim priek�niecībai, bet jūs esat mums nezināms cilvēks.

� Viņ� runā pareizi, � Kreitons piekrita. Uz Samginu �īs tumsā neredzamo |au�u balsis atstāja smagas murgu ainas iespaidu.

�Inokovu, protams, notvers ...�

Samgins bija ar sevi nemierā, viņam �ķita, ka ir izturējies nepietiekami vīri�ķīgi un ka Kreitons to ievērojis.

�Inokovs nebūtu spējis nodarīt man nekā ļauna,� viņ� sev pārmeta. Tomēr te radās arī jautājums: �Bet ko gan es būtu varējis izdarīt?�

Un viņ� atgriezās kupejā, apņēmies par �o tematu nedomāt, klausīdamies dzīvajās sarunās gaitenī.

� Desmit minūtēs apstrādāja!

� Septiņās.

� Jūs skaitījāt?

� Zaldāts izrunājās nekaunīgi, � tas kareivim nepieklājas. Es pats esmu karavīrs.

� Konduktor, kāpēc nav uguns?

� Vadi pārrauti, jūsu cienība.

Ienāca Kreitons, apsēdās uz dīvānā un sacīja, galvu locīdams:

� Jūsu tautie�i ir fatālisti.

Samgins klusēja, sakārtodams guļvietu; gaitenī garā vīrie�a re�ņais bass mierino�i runāja:

� Nu, kungi, sacīsim paldies dievam, ka esam paliku�i sveiki un veseli...

� Drīz būs klāt Ufa.

Kreitons no�āvājies ieteicās:

� Jūs velti tā svie�at revolveri. Automātiskie revolveri prasa uzmanību.

� Es nosviedu uz mīksta, � Samgins dusmīgi atsaucas, tad apgulās un nogrima domās par to, cik da�i cilvēki nicino�i skatās uz visiem pārējiem. Piemēram, Inokovs. Kas viņa acīs ir tiesības, morale un viss tas, ar ko dzīvo vairākums, ko cilvēkiem iedve� valsts un kultura? ��ķiru valsts lāpa vecu māju ar puvu�iem kokiem,� viņ� piepe�i atcerējās Stepana Kutuzova vārdus. Bija nepatīkami to atminēties, � glu�i kā pretinieka labi izdevu�os frazi civilprāvā. Gaitenī vēl turpinājās sarunas, re�ņais bass iespaidīgi skaidroja:

� Jūs ta�u redzat, ka Dome nav spējīga zemi nomierināt. Mums vajag diktatūras, vajag, lai kāds no lielkņaziem...

� Dodiet mums kaut maziņus, bet gudrus!

� Kungi! Visi ir tik satraukti, bet mēs nejaujam aizmigt.

� Ļoti prātīgi teikts, � Kreitons nodudināja un aizvēra kupejas durvis.

Samgins aizmiga un uzmodās no negantas Kreitona klieg�anas:

� Jums nav tiesības mani atturēt, � viņ� kliedza, ne tikvien kā nerūpēdamies par valodas pareizību, bet pat it kā tī�i uzsvērdams vārdu kropļojumus; kupejas durvīs kā no koka iztēsts stāvēja jauns �andarms, atkārtodams:

� Nav pavēlēts.

� Bet man ir jāsūta vairakas telegramas, � vai .jūs saprotat!

� Neviena nav pavēlēts izlaist. � Un �andarms griezās pie Samgina: � Paskaidrojiet tam kungam, ka vilciens ir apstājies pie zīmne�a, stacija ir tālāk.

� Jūs dzirdējāt? Neļauj nosūtīt telegramas! Es skrēju, lēcu, varbūt lauzu kāju, viņi mani saķēra, vilka �eit, aizbāza durvis ar �ito!

Ar platmales mājienu viņ� norādīja uz �andarmu; Kreitona seja bija pelēka, deniņos izspiedu�ies sviedri, �okļi drebēja, acis, asiņu pieplūdu�as, nikni zalgoja. Viņ� sēdēja uz guļvietas neērtā pozā, vienu kāju izstiepis, ar otru balstīdamies grīdā, un rēca:

� Jums ir jāzina, kad jūs arestējat! Tā ir me�onība! Es sūdzē�os! Es protestē�u savam sūtnim Pēterburgā!

� Apmierinieties! � Samgins deva padomu. � Tūdaļ noskaidrosim, kas par lietu!

Kreitons apklusa, glāstīdams kāju, un vagonā iestājās aizdomīgs klusums. Samgins pa �andarma rokas apak�u palūkojās gaitenī: visas durvis bija aizvērtas, tikai pa vienām bija izbāzta kareiviska, sabozusies galva ar sirmām ūsām; naidīgi pablenzusi uz Samginu, galva nozuda.

�Tīrie murgi,� Samgins nodomāja un apvaicājas �andarmam, kas par lietu.

� Dokumentu pārbaude, � pieklājīgi un klusi- atbildēja �andarms. � Vilciens tika apturēts ar automātisko bremzi no �ā vagona. Jūsu kaimiņ� domāja, ka ir jau stacija, lēca laukā, sasita sev kāju un nu dusmojas.

� Es kāju salauzu! � no jauna iekliedzās Kreitons. � To arī es protestē�u. Viņa drusku salauzta pirms gada, bet tas nekas!

�andarms pavirzījās sānis, viņa vietā nostājās melnbārdis oficieris un tiesas ierēdnis ar pensneju uz līka deguna un kaulainu, ironisku seju. Oficieris pieprasīja dokumentus. Kreitons no svārku sānu kabatas izrāva savu kabatas portfeli, nokrekstējās, sagrieza zobus un iesvieda dokumentus Samginam klēpī. Samgins tos kopā ar savējiem pasniedza oficierim, bet tas izlasījis padeva sev pār plecu tiesu ierēdnim. Viss tas tika darīts klusējot, vienīgi Kreitons, slaucīdams ar mutautiņu sviedrus no sejas, nikni murmināja versmīgi �vīksto�us ang]u vārdus. Samgins, it kā nojauzdams, ka �ajā klusē�anā briestu viņam kādas nopietnas nepatik�anas, nopūtās un aizsmēķēja papirosu. Tiesu ierēdnis, izlasījis dokumentus, sarauca seju, pa�ukstēja kaut ko oficierim pie auss, pēc tam sacīja:

� Atļaujiet, kungi, izsacīt mūsu sirsnīgu atvaino�anos par jums sagādāto traucējumu ...

Kreitons, pavicinādams platmali pret viņu, ierūcās caur zobiem:

� O, nē! Tas mani... neapmierina. Es salauzu kāju. Tas būs materials zaudējums, jā! Un es nekustē�u no �ejienes. Es prasu doktora ... � Oficieris pavirzījās tuvāk un sāka viņu mierināt, bet tiesas ierēdnis apjautājās Samginam, vai viņ� nav ievērojis vagonā kādu cilvēku, kas ārēji kaut kā at�ķirtos no pirmās klases pasa�ieriem.

� Nē, � atbildēja Samgins.

� Un naktī pirms vilciena apstā�anās ceļā starp stacijām jūs nedzirdējāt kādu troksni pie jūsu durvīm?

� Es pamodos, kad vilciens jau stāvēja, � Samgins atteica, bet Kreitons iebrēcās:

� Es ar gulēju, jā! Es biju vesels cilvēks un labi gulēju. Tagad jūs iztaisījāt, ka es slikti gulē�u. Es prasu doktoru.

Oficieris ļoti laipni paskaidroja viņam, ka vilciens tūlīt piestās pie stacijas.

� Un dzelzceļa ārsts sniegs jums savus pakalpojumus.

� О, pateicos! Bet man labāk patiktu, ka viņa pakalpojumu vajadzētu jums. Vai �eit ir mūsu konsuls? Jūs nezināt? Es ceru, jūs tomēr zināt, ka visur ir angļi. Es gribu, lai pasauc angli. Es no �ejienes nekustē�u.

Tiesu ierēdnis turpināja uzstādīt Samginam da�ādus tuk�us jautājumus, pēc tam klusām viņu palūdza:

� Jūs nomieriniet savu kaimiņu, citādi viņ� ar savu histēriju pievērsīs publikas uzmanību, kas diezin vai būs patīkama viņam un jums.

Samgins gribēja atbildēt, ka viņam aizgādnība nav vajadzīga, bet tikai klusēdams pamāja ar galvu. Ierēdnis ar virsnieku aizgāja uz blakus kupeju, kas arī Kreitonu kaut cik nomierināja; viņ� izstiepās taisns, aizvēra acis un laikam cie�i sakoda zobus, � uz �okļiem viņam izspiedās puni, netīkami pārvērzdami viņa seju.

Pēc da�ām minūtēm vilciens piebrauca pie stacijas, ieradās vecs ārsts, pārgrieza Kreitona puszābaku, atrada sare�ģītu kaula lūzumu un iepriecināja viņu, pateikdams, ka zina pilsētā divus angļus: in�enieri un vilnas iepircēju. Kreitons izvilka bloknotu, uzrakstīja divas zīmītes un lūdza bez kavē�anās nogādāt tās viņa tautie�iem. Ieradās sanitāri, pārnesa viņu stacijas ambulancē, un tur viņ�, nievājo�i apkārt skatīdamies, ar redzamu riebumu ostīdams savādi silto, smago gaisu, sacīja Samginam:

� Mūsu patīkamais ceļojums ir pārlauzts, es par to esmu ļoti skumīgi apbēdināts. Jūs brauksiet uz mājam, ja? Pastāstiet to visu Marinai Petrovnai, lai viņai tiek ko smieties! Tas ir tomēr smieklīgi!

Tad nopūtās un filozofiski piebilda:

� Tā dzīvē daudz kas nobeidzas. Viens cilvēks Liverpūlē apkampa savu līgavu un izdūra uz kniepadatas aci; tas viņu ne visai sarūgtināja. �Mani labi uztur viena acs,� viņ� sacīja, tāpēc ka bija pulksteņu meistars. Bet līgava atrada, ka ar vienu aci viņ� spēj novērtēt tikai vienu viņas pusi, un laulībām nepiekrita. � Kreitons vēlreiz nopūtās un noklak�ķināja ar mēli: � Krieviski �itas pieklājīgi, bet laikam neinteresanti...

Samgins pagaidīja, kamēr atnāca mazs, vāj�, acīgs vīriņ� flaneļa uzvalkā un abi ar Kreitonu sāka sarunāties, viens otram uzsmaidīdami kā veci paziņas. Atsveicinājies Samgins iegāja bufetē, ar baudu pabrokastoja, padzēra kafiju un devās pastaigāties, domādams par to, ka visi pēdējā laika atgadījumi viņa dzīvē tomēr iz�ķiras ātri un viegli.

Radās pat pārgalvīga doma: būtu interesanti satikt Inokovu vēlreiz, tikai, protams, tādā reizē, kad viņ� brīvs no savas profesionālās nodarbības.

�Es divreiz esmu viņu izglābis no karātavām, � kā viņ� to novērtē? ... Bet Kreitons ir ļoti tipisks. Aristokrātiskās rases cilvēks. Pilnīga ticība savam pārākumam pār visiem citiem.�

Pilsēta bija tāda kā saplakusi, likās, ka tā sēdētu un nevis stāvētu uz zemes. No stepes pla�iem vāliem plūda vēj�, saceldams uz ielām caurspīdīgus melnu putek|u mākoņus. Baznīcu torņu vidū Samgins saskatīja divus minaretus un tikai pēc tam ievēroja uz ielām cilvēkus ar mongoļu sejām. Belajas upe izrādījās duļķaini dzeltena, bet Ufa par to zilganāka un dzidrāka. Dubļainajās upmalās gulēja ļoti daudz pludināmu koku un gandrīz tikpat daudz saulē nodegu�u, skrandainu ba�kiru. Visa pilsēta kopumā bija kaut kas neizkustināms, mū�īgi nolemts garlaicībai, un neviļus radās doma, ka Inokovi, Kutuzovi un citi �ā tipa cilvēki veltīgi liek uz spēles brīvību un dzīvību, � nav viņiem uzvarama, nav sagraujama �ī siltā, putekļainā garlaicība. Apkārtnes skumjā grūtsirdība ne tik daudz nomāca kā neremdināja. Nāca prātā Sellija dzejolis �Ozimandija�:

Viss � nāves tuksnesis, un debess pāri tam.

Divi dienas vēlāk vakarā pie viņa sēdēja Marina oksidēta sudraba krāsas tērpā. Kreitons bija pareizi uzminējis: viņa smējās, klausīdamās stāstu par uzbrukumu vilcienam, angļa klizmām un niknumu.

� Nē, saki, ko gribi, bet tomēr bra�i zēni! Veikli izdarīts!

�Vai teikt viņai par Inokovu?� jautāja sev Samgins.

� Ak, �is Lionels, mo�ķis! � viņa smējās gandrīz līdz asarām, bet tad pēk�ņi, neslēpdama prieku, nopietni sacīja: � Tā viņam vajag! Lai pao�, kā smar�o krievu dzīve. Viņ� tak bija atbraucis izo�ņāt, kas un kur te pārdodams. Pats, protams, to nesaka. Bet e� jau to jutu!

Brītiņu klusējusi, aplaizījusi lūpas, viņa smīnēdama turpināja, vienu uzaci saraukusi uz aug�u:

� Tagad tirgotājiem vara ir rokā, bet_ kapitālu viņiem krājumā nav daudz, tad nu viņi sāks aicināt ārzemniekus � pērciet Krieviju!

� Tu joko, mū�am tikai joko, � Samgins sacīja, lai .tikai kaut ko teiktu; viņa atbildēja:

� Redzu, ka tev gar� laiks, tādēļ arī jokoju. Jā, un ko lai es arī sadaru? Paēdusi, vesela ...

Viņa apklusa, paņēmusi no galda grāmatu, to nevērīgi �ķirstīdama un raukdama pieri, kā kaut ko pārdomādama. Samgins, nogaidījis, vai viņa neturpinās, sāka stāstīt par Inokovu un kā divas pēdējas reizes ат to sastapies; stāstīja un gaidīja: kā Marina uz to atsauksies? Nolaidusi grāmatu sev uz ce|gala, viņa klusi noklausījās, reizēm palūkodamās pāri Samgina plecam uz logu, bet, kad viņ� bija beidzis, tad pusbalsī sacīja:

� Interesants cilvēks! Protams, uzgrūdīsies uz karātavām. Tas � dro�i... Tev varbūt būs dīvaini dzirdēt, bet man ir sevi�ķa kaislība uz �ādiem cilvēkiem.

� Tu jau zini, ka man tevī daudz kas liekas nesaprotams, � Samgins sacīja.

� Zinu, � viņa piekrita; �is vārds izskanēja gau�am vienkār�i.

� Bet gribētos saprast, � Samgins piemetināja. �- Alan ir nodibināju�ās ar tevi tādas attieksmes, kas ... prasa skaidrību ...

Marina smējās.

� Varbūt gribi bildināt?

Bet tūdaļ piebilda:

� Es to arī pa jokam. Saprotu, ka bildināt tu nedomā. Bet sevi pilnīgi tev izklāstīt nevaru, esmu stāstījusi, bet tu jau netici. � Viņa uzcēlās, pasniegdama pāri pār galdu viņam roku un sacīdama klusinātā balsī:

� Paklau, pēc pāris dienām manam kuģim būs gara meklē�anas sanāksme, � ja vēlies, es pateik�u Zacharijam, lai viņ� tev �os svētkus parāda. Pa �ķirbiņu, � viņa piebilda un pasmīnēja.

Viņas priek�likums nesacēla Samginā ne izbrīnu, ne prieku, bet radīja tikai apmulsumu kā katra nejau�ība, kuras jēga paliek nesaprotama. Viņ� redzēja, ka Marinas acis neparasti smaidīja, it kā viņa pret gribu būtu izteikusi ko neapdomātu, riskantu un nu ir pati ar sevi nemierā, dusmojas.

� Es bū�u briesmīgi pateicīgs, � viņ� steig�us sacīja, bet Marina atkārtoja:

� Pa �ķirbiņu, iztālēm. Nu, � paliec sveiks!

Viņu pavadījis, Samgins �igli ieskrēja istabā, piestājās pie loga un noskatījās, cik cēli un cienīgi �ī sieviete nes savu augumu pa ielas saulaino pusi; virs galvas ceriņkrāsas saulsar-dziņ�, tērps metāliski laistās, un brīnum daiļi pie ietves akmeņiem skaras bronzas krāsas kurpītes.

�Elka tēls. Zeltacu elka tēls,� viņ� ar sajūsmu nodomāja, bet �ī jūtoņa tūdaļ izgaisa, un Samginu pārņēma �ēlas, � pret sevi

vai pret Marinu? Tas nebija viņam skaidrs. Jo vairāk Marina at-tālinājās, jo skaudrāk viņam uzmācās mulss nemiers. Viņ� parasti tikai retu reizi atminējās, ka Marina ir kādas sektas piederīgā. Pa�reiz to atminēties un par to domāt bija nezin kāpēc sevi�ķi nepatīkami.

�Tad nu beidzot atveras noslēpuma vārti,� viņ� sev sacīja un apsēdās uz krēsla, bungodams ar pirkstiem sev uz ceļgala un burzīdams bārdiņu. Joks nebija izdevies.

Pamodās bailes no kāda nezināma zaudējuma. Viņ� steidzīgi sāka pārbaudīt savas attiecības pret Marinu. Viss, ko viņ� par to zināja, nepavisam nesaskanēja ar viņa priek�statu par reliģiozu cilvēku, lai gan nevarēja sacīt, ka viņam būtu kāds glu�i skaidrs priek�stats par �ādu cilvēku; katrā gadījumā �āds cilvēks ir mistikas un metafizikas ierobe�ots cilvēks.

�Viņa ir par daudz gudra, lai ticētu. Bet nevar ta�u pastāvēt kāda sekta bez ticības vai nu dievam, vai velnam!� viņ� prātoja.

Tas, ko viņa runāja par augstāko saprātu, bija noteiktā pretrunā ar viņas dzīves praksi. Viņas vārdi par garu un vispār viss, ko Marina �ad un tad bija viņam stāstījusi, kādi viņas uzskati par reliģiju un baznīcu, bija Samginam nesaprotams, neinteresants un nepalika atmiņā. Viņ� atcerējās vienīgi tās naida uzliesmojumu pret popiem; bet tas vēl nedeva nekādu skaidrību, viņ� pat nodomāja: �Te es bū�u, �ķiet, kaut ko pārspīlējis vai kaut ko nesapratis. Nekad neesmu ar viņu strīdējies par �o tematu, un arī nevaru un negribu strīdēties; bet kāpēc gan es it kā baidos ar viņu sastrīdēties?� Nemiera sajūta auga arvien lielāka. Bet beigu beigās viņ� pēk�ņi noģida, ka baidās nevis no strīda, bet no kaut kā muļķīga un pliekana, kas draud sagraut viņā nodibināju�ās attiecības pret �o sievieti. Tas būtu pārāk bēdīgi; tomēr tie�i �is drauds iedvesa nemieru.

�Bet pēc būtības ta�u �o jautājumu var iz�ķirt ļoti vienkār�i: neie�u,� viņ� nodomāja.

Tā tomēr nebija stingra apņem�anās. Otrā vasarsvētku dienā Samgins atkal tāpat sēdēja pie loga, lūkodamies caur puķēm uz ielu. Arā gausi vilkās garām �krusta gājiens�; pilsētnieki ar visu pilsētas baznīcu garīdzniecību priek�galā pavadīja laukā no pilsētas dievmātes svētbildi tās ce|ā uz tālīnu klosteri, kur tā parasti atradās un no kurienes to ik gadus lieldienas nedēļas sestdienā atnesa uz �ejieni �viesoties� pēc kārtas visās baznīcās, bet no baznīcām ar lielu steigu un ne visai svētsvinīgi nēsāja apkārt pa katras atsevi�ķās draudzes mājām, ievācot no �dzīvelniekiem� desmitiem tūksto�u lielus meslus klostera labā.

Samgins nolūkojās uz biezo, svētdienīgi tērpto pilsētnieku drūzmu, kas aizpildīja jauniem bērziņiem apstādīto ielu tikpat blīvi kā citreiz Maskavā, ejot zem sarkanajiem karogiem pakaļ Baumaņa puķēs un lentās grimsto�ajam �ķirstam. Tāpat kā toreiz desmiti tūksto�i zābaku smagi mīdīja ielas bruģi. Zoļu sausā �vīkstoņa slīpēja akmeņus, saceļot pāri kailajām galvām pelēku putekļu migliņu, bet cauri putekļiem blāvi spīdēja simtiem svēto karogu zelts. Vēji plandīja karogus, plīvināja cilvēku matus un dzenāja baltus padebe�us, � uz ļaudīm krita to ēnas, it kā slaucīdamas sviedrus no satvīku�ajiem, plikajiem pauriem. Gaisos re�ņi un bez pārtraukuma dūca zvanu var�, pārmākdams milzīgā baznīckora dziedā�anu. Neganti �ilbino�i zalgodams, augstu pāri pūlim pacelts, slīdēja svētbildes zelta �etrstūris ar diviem melniem plankumiem � vienu lielāku, otru mazāku. Pa�ķiebusies atmuguriski, lepni �ūpodamās, svētbilde balstījās uz garām kārtīm; kārtis gulēja uz citcitam cie�i pielipu�u cilvēku pleciem; Samgins redzēja, ka viņi savu smago nastu nes viegli.

Aiz svētbildes lēni virzījās smagas, zeltītas, bezkājainas popu figūras, tām priek�galā sirmbārdains liela auguma arķibiskaps, viņam galvā bija zelta pūslis, bagātīgi^ izgreznots krāsainu dārgakmeņu starainiem rakstiem, roka gar� zizlis, arī no zelta. �ķita, jo tālāk aizvirzījās biskaps un �ie desmiti rizās tērpto, neveiklo stāvu, jo blīvāka kļuva �ī dzīvā zelta straume, it kā aizraudama sev līdz visu saules spēku, visu tas staru spozmi. Drūzmas plūdums bija pilns varenības, viss kopā savdabīgi skaists, � Samgins to sajuta.

Bet viņ� labprātāk būtu redzējis pelēku dienu, spēcīgāku vēju, vairāk putekļu, lietu un krusu, mazāk spo�uma un dobjās vara zvaņas, mazāk svētku noskaņas. Ne jau pirmo reizi viņ� redzēja �krusta gājienu� un vienmēr bija nolūkojies �ais garīdznieku parādēs tikpat vienaldzīgi kā karaspēka parādēs. Ta�u �oreiz viņ� kaut kā pastiprināti centās saskatīt �ajā bezgalīgi plūsto�ajā pūlī ko apsmejamu, muļķīgu, banalu. Atcerējās, ka savā romānā �Aug�āmcel�anās� Ļevs Tolstojs ir nosaucis popu rizas par zelta ma�ām, par ko pliekanais literatiņ� Jasinskis savā recenzijā biia izteicies, ka Tolstojs esot ģimnāzists. Samginam bija dusmas, ka smagā kiota kastē ietverto svētbildi ļaudis nesa tik viegli.

�Marina nebūtu smagāka, toties skaistāka, di�enāka ...�

No rīta laikraksta apskatā par svinīgo vakardienas dievkalpojumu katedrālē viņ� bija izlasījis virspriestera vārdus: �Ar prieku un gavilēm mēs pavadām savu aizstāvētāju,� � tas bija muļķīgi: kāpēc gan lai cilvēki priecātos, kad viņus atstāj tas, kas � pēc viņu ticē�anas � spēj darīt brīnumus? Pēc tam viņ� atcerējās, ka Baumaņa bērēs resna sieviete bija vaicājusi:

� Ko glabā?

� Revoluciju, krustmāmiņ, � viņai atbildēja.

Tas mazliet iekarsēja Samgina domas, � viņ� jau ar sa�utumu domāja:

�Sā aunu bara dēļ, tā pārticības dēļ politiskie Ābrami ziedo Izakus, visādi Samoilovi fabricē revolucionārus no puikām...�

Te viņ� atcerējās:

�Bet varbūt, ka zēna nemaz nebija? ...�

Viņ� vairs neslēpa sev, ka �o sa�utumu uzkurina sevī mākslīgi un ka tas viņam vajadzīgs tālab, lai savukārt tas, ko viņ� ieraudzīs �ovakar, neliktos vēl muļķīgāks par to, ko viņ� redz jau tagad.

�Puiciskums,� viņ� sevi norāja un pasmīkņāja pie domas: �Acīm redzot Marina man nozīmē ļoti daudz, ja es tik stipri baidos ieraudzīt viņu muļķīgā stāvoklī.�

Drūzma aizplūda tālāk, bet iela kļuva vēl trok�ņaināka; ripoja ekipā�ās, klaudzēja uz akmeņiem zirgu pakavi, uz ietvēm �ļūca un klabēja tum�i ģērbtu vecī�u un vecenī�u nūjiņas, skrēja puikas. Bet, kad arī tas viss bija garām, tad no mājas pavārtes izlīda melns suns, atvēra sarkanu rīkli, gari no�āvājās un apgulās ēnā. Un gandrīz tai pa�ā brīdī gar logu jautri paskrēja ābolains, brangs zirgs, iejūgts pītā dro�kā, � uz bukas sēdēja Zacharijs pelēkā, saburzītā putekļu mētelī.

�Tātad jābrauc būs tālu,� Samgins nodomāja un, steig�us saģērbies, izgāja pie vārtiem. Zacharijs klusēdams pamāja viņam ar galvu un pagaidījis, kamēr Kļims iesēdās, strauji palaida zirgu, palēkdamies uz bukas kā koka lelle. Pilsēta bija tuk�a, un skaņas atbalsojās tajā kā mucā. Braukt tomēr nenācās ilgi: ārpus pilsētas starp sakņu dārziem Zacharijs nogriezās pa �auru lauku celiņu gar �ogiem un sētiņām uz divstāvu koka māju; apak�stāva logi bija pa daļai aizmūrēti ķieģeļiem, pa daļai aiznagloti dēļiem, aug�stāva logos nebija atlicis nevienas veselas rūts; pāri vārtiem bija piestiprināta sarūsējusi, lokveidīga izkārtne, uz kuras vēl labi bija saglabāju�ies vardi: �Mākslīgu minerālūdeņu fabrika.�

Samgins nopūtās un pakārtoja uz deguna brilles. Viņi iebrauca pla�ā pagalmā; tas bija biezi aizaudzis ar nezālēm; nezālēs rēgojās apogļoju�ies baļķi, staveja pussabrukusi krāsns, visgarām spīguļoja pudeļu stiklu drumslas. Samgins atminējās, kā vecāmāte bija viņam rādījusi savu veco, pussagruvu�o māju, un te atkal tāds pats sasistu pude|u piemētāts pagalms... Atminējās un nodomāja:

�Atgrie�os bērni�ķībā.�

Zirgs pie_sardzīg[ iegāja pa platiem liela �ķūņa vārtiem, tur tumsā to kāds saņēma aiz pavadas, bet Zacharijs, pa grīļojo�os grīdu pieskrējis pie �ķūņa dibensienas, atvēra kādas durvis un klusu paaicināja:

� Lūdzu!

Samgins, acis mirk�ķinādams, izgāja biezā, krūmāju nomāktā dārzā; jaunaud�u smalces biezoknī zem liepām stiepās gara vienstāva māja ar trim kolonām fasadē un trim logiem jumta izbūvē; mājai lipinājās klāt vairākas sīkas piebūvītes, tās balstīja māju no sāniem, rāpās uz jumta. �inī mājā kāds dzīvoja, jo jumta izbūves logos bija puķes. Viņi pagāja gar stūri, un izrādījās, ka māja stāv pakalnā un tās dibenfasade ir divstāvu. Zacharijs atvēra mazas durtiņas un nobrīdināja:

� Uzmanīgi!

Tumsā zem kājām ie�īkstējās kāpnes, atvērās vēl kādas durvis, un Samginu ap�ilbināja spilgts saules stars.

� Uzgaidiet mirklīti, es tūlīt! � Zacharijs klusi sacīja un, durvis aizvēris, nozuda.

Samgins noņēma platmali, iegrozīja brilles un pavērās apkārt: pie saules sakaitētā loga plats ādas dīvāns, tā priek�ā uz grīdas veca, izmīdīta baltā lā�a āda, kaktā drēbju skapis ar spoguļa durvīm, pie sienas divi ādas atzveltņi un mazs, apaļ� galdiņ�, bet uz tā karafe ar ūdeni un glāze. Gaiss istabā bija tveicīgs, kailās sienas krāsotas gai�zilā krāsā, viss bija it kā apputējis neredzamiem, bet kodīgiem putekļiem. Samgins apsēdas atzveltnī, aizsmēķēja, tad ielēja glāzē ūdeni nodzerties � ūdens bija silts, samūdējis. Viņ� ieklausījās � mājā valdīja dziļ� klusums, un �ai klusumā, tāpat kā visā pārējā viņam apkārt, Samgins sajuta kaut ko aizskaro�u. Te durvis nedzirdami atvērās un ienāca Zacharijs; Samginam dūrās acīs, ka matu uz galvas viņam �ķiet otrtik daudz, nekā to bijis vienmēr, un tie kļuvu�i viļņaināki, it kā viņ� būtu tos izmazgājis un sacirtojis.

� Lūdzu, nāciet! � tas �ukstēdams aicināja. � Tikai papirosu metiet nost un tur nesmēķējiet, sērkociņu nededziniet! Lūkojiet arī neklepot un ne�ķaudīt, lūdzu! Bet, ja jau nevarat noturēties, tad noklepojieties mutautiņā!

Viņ� saņēma Samginu aiz piedurknes, noveda pa kāpnēm se�us pakāpienus lejāk, uzmanīgi iebīdīja kaut kur uz kā mīksta un pa�ukstēja:

� Apsēdieties te, � no �ejienes viss bus redzams. Tikai tad, lūdzu gan, esiet klusi! Pie sienas ir drāniņa, to jūs sataustīsiet ...

Samgins tumsā- uzgrūdās kādas mēbeles atzveltnei, sataustīja grumbuļainu sēdekli, piesardzīgi apsēdās. Se bija vēsāks nekā aug�ā, bet tāda pati asa putekļu smaka.

�Paskatīsimies, kā tiek darināta reliģija mākslīgu minerālūdeņu fabrikā! Bet kā lai es te ko saredzu?� Pastūmis kāju pa mīksto paklāju, viņ� ar to atdūrās sienā, bet, pataustījies pa sienu ar roku, atrada drāniņu, pabīdīja to, un viņa acu priek�ā atklājās garena, gai�a spraudziņa pirksta platumā.

Brilles pieturēdams, Samgins palūkojās pa spraugu, un viņu pārņēma sajūta, it kā viņ� gāztos bezgalīgā pustumsā, kur vidū vizēja plakans, apaļveidīgs blāvas gaismas plankums. Viņ� ne uzreiz noģida, ka tas ir gaismas atspīdums līdz malām pielietā ūdens baļļā; gaisma krita uz ūdens plata gredzena veidā, otrs � �aurāks un palsāks gaismas aplis klājās uz grīdas, melnas kā zeme. Pirmā gredzena centrā kā bedre ūdenī gulēja bezformīga ēna, un arī to bija grūti pateikt, no kurienes tā ceļas.

�Kaut kādi mā�i.�

Sasprindzinājis redzi, viņ� saskatīja augstu pie griestiem ar melnu drānu apsegtu lampu, zemāk apak� lampas karājās kaut kas nenoteikts, līdzīgs putnam ar izplestiem spārniem, � tum�ums uz ūdens bija viņa ēna.

�Ne visai asprātīgi,� Samgins sprieda, dziļi atelpodams un aizvērdams acis. Sēdē�ana bija neērta, klusums nepatīkams, � varēja domāt, ka visa �ī naivā noslēpumainība sarīkota varbūt tikai tālab, lai viņu pārsteigtu.

Zem grīdas pret to vietu, kur viņ� sēdēja, kaut kas paklusi noklik�ķēja, krēslība saviļņojās, tika gai�āka, un, to atvirzīdami, atklājot skatienam lielas, iegarenas istabas sienas, nāca iek�ā ļaudis, � visi kailām kājām, aizdegtām svecēm rokās, tērpu�ies līdz potītēm garos, ar kaut ko labi nesaskatāmu sajoztos kreklos. Viņi nāca pa pāriem, vīrietis un sieviete, rokās saķēru�ies; sveces turēja tikai sievietes; saskaitījis vienpadsmit pārus, Samgins mitējās skaitīt. Divos pēdējos pāros viņ� pazina neganto, sar-kansejaino Marinas sētnieku un pusplānprātīgo naktssargu Vasju, kuru viņ� bija redzējis �Sirds priekā�. Ar garo kreklu mugurā Vasja izskatījās milzīgs: lai gan arī pārējie vīrie�i bija prāva auguma, Vasja bija galvas tiesu lielāks par visiem. Ļaudis nostājās puslokā ap baļļu, ar mugurām pret Samginu; no tā, cik Vasja svinīgi soļoja, Samgins sprieda, ka viņ� dro�i vien smaida savu lepno, muļķīgo smaidu.

Sve�u uguns istabu it kā papla�ināja, tā bija ļoti liela telpa, kas, jādomā, kādreiz tikusi lietota par noliktavu: logu nebija, nebija arī mēbeļu, tikai kaktā stāvēja toveris ar tam uz malas piekārtu kausu. Tālāk priek�ā bija kvadratasi liels paaugstinājums, apsegts ar tum�u paklāju, � paklājs bija tik liels, ka gali stiepās vēl veselu asi uz grīdas. Paaugstinājuma vidū stāvēja ar melnu apvalku segts krēsls vai atzveltenis. �Viņas tronis,� noprata Samgins, arvien vēl juzdamies tī�i pieviļams.

Viņ� saskaitīja ugunis: divdesmit septiņas. Starp vīrie�iem �etri plikpauri, septiņi sirmi. Cik jau�ams, tad viss viņu, tāpat arī sievie�u vairums jau krietni pusmū�ā. Visi klusēja, pat nesa-�ukstējās. Samgins nepamanīja, no kurienes bija ieradies un pie paaugstinājuma nostājies Zacharijs; ģērbies kā visi līdz potītēm garā kreklā, basām kājām, viņ� vienīgais no vīrie�iem turēja rokā resnu sveci; pie paaugstinājuma otra stūra viegliem soļiem pieskrēja sieviete, maziņa kā pusaudze, īsiem, pasirmiem matiem, arī ar resnu sveci rokā.

�Tūlīt parādīsies viņa, visi efekti gatavi,� nodomāja Samgins.

Marina iznāca bez sevi�ķa efekta; vispļrms pie sienas aiz krēsla pavīdēja viņas roka, vilkdama vaļā melnu aizkaru, pēc tam parādījās viss augums, bet sāniski: viņas frizūra bija kaut kur aizķērusies, un viņa tik strauji parāva ar roku aizkara malu, ka tā attrūka, atsegdama durvju stūri. Pēc tam, panākusies uz priek�u, viņa palocījās, teikdama:

� Esiet sveicināti, māsas un brāļi garā!

Pussimts cilvēku atbildēja ar neskaidru dūkoņu, balsis skanēja dobji kā pagrabā; tikpat dobji bija noskanējis arī Marinas sveiciens; atbildes dūkoņā Samgins iz�ķīra daudzkārtīgi atkārtotus vārdus:

� Māmiņa, mīļā, garīgā valdniece...

Ikviens no viņiem, paklanījies Marinai, klanījās visiem brāļiem un tad atkal viņai. Viņas krekls, laikam gan zīda, bija baltāks, gai�āks. Tāpat ka Vasja, arī viņa Samginam �ķita kļuvusi lielākā auguma. Zacharijs, sveci augstu pacēlis un atkal nolaidis, to nodzēsa; to pa�u izdarīja arī maziņā sieviete un visi pārējie. Pusloku neizjaucot, viņi aizsvieda sveces sev aiz muguras kaktā. Marina skaļi un bargi sacīja:

� Tā iznīks neīstā gaisma! Skandināsim slavu visa redzamā neredzamajam radītājam, lielajam garam!

Pustumsā pelēkais cilvēku pusloks sakustējās, saslēdzās lokā. | Nevienādām, nesaskanīgām un pat drūmām balsīm viņi sāka dziedāt baznīcas melodijā:

I Ikvienas piedzim�anas

Visgai�ajam pirmsākumam, Vienīgam eso�am. Kam līdzigu nava Un nebūs mū�īgi mū�am, Solīsimies garīgi! Nekā mēs neprasām, Nekā mēs nelūdzam. � Lūdzam tik gara gaismu Zemes dvēseles tumsai...

Samgins redzēja Marinas stāvu, pūlējās labāk saskatīt viņas seju, bet tā bija it kā izdzēsta ar krēslas plīvuru.

�Jādomā, tas ir viņas sacerējums,� viņ� sprieda. Cilvēku aplis lēnām griezās no labās puses uz kreiso, griezās ar visu savu masu un gandrīz bez trok�ņa, tikko dzirdama bija baso kāju �vīkstē�ana uz grīdas dēļiem. Kad beidza dziedāt, Marina atkal sacīja:

� Iededziniet garīgo uguni!

Pie ūdens baļļas piestājās Zacharijs, izstiepa pār to rokas ar platajām piedurknēm un sāka runāt ne savā parastajā, bet nedabiski augstā, trīco�ā balsī:

� Māsas un brāļi, ceturto reizi mēs esam sanāku�i kopā piesaukt svēto garu, lai nokāpj un iemiesojas vis�ķīstā gaisma! Mēs mītam tumsībā un riebumā un alkstam visu spēku spēka ieie�anu iek� mums!

Aplis sāka griezties straujāk, kājas �vīkstēja dzirdamāk, pārmākdamas Zacharija balsi.

� Atteiksimies no �ās zemes labumiem un �ķīstīsimies, � viņ� sauca. � Iededzināsim savstarpējā mīlestībā savas sirdis! Cie�ais, pelēkais ļau�u aplis griezdamies it kā izgrūstīja, izklīdināja krēslību. Samgins skaidrāk saskatīja Marinu, � viņa sēdēja, salikusi rokas uz krūtīm, augsti paceltu galvu. Samginam likās, ka tagad viņ� labi redz tās seju � bargu un nekustīgu.

�Acis ir pieradu�as. Viņa patiesi izskatās kā kāda elkadieva statuja.�

� Miesa, �īs sātana saites, kļūs pelni un atbrīvos mu�u garu no viņa pavedinājumiem! � Zacharijs sauca;'viņu saķēra, ievilka

22 � Maksims Gorkijs � Raksti, XX 337

lau�u lokā, bet viņ� vēl vienmēr ko sauca, un tagad viņam piebalsoja sīka, histēriska sievietes balss:

� Ai � gars! Ai � svēts ...

� Par agru! � apdullino�i ierēcās dziļ� bass. � Ko jaucies, �agata! _u

Zacharija vietā nostājas bārdains plikpauris un iedūcās:

� �eit-аг klāt ari brāļi un māsas, kas pirmo reizi ar mums kopā meklē garu. Un viens, būdams cilvēks, ir kritis �aubās: vai pareizi darām, atsacīdamies no Kristus! Varbūt ar viņu ir arī citi. Tādēļ atļauj man, mūsu viedā stūrniece, es pateik�u ...

Marina nepakustējās, tikai apļa gaita kļuva lēnāka, bet plikpauris, pamājis ar rokām, uzsauca:

� Griezieties, griezieties brīvi! Mana balss tālu dzirdama!

Viņ� re�ņi atkāsējās un turpināja vēl spēcīgāk:

� Mēs dievu Kristū noliedzam, bet cilvēku atzīstam. Un Kristus bija garīgs cilvēks, tomēr sātans viņu kārdināja, un viņ� nosauca sevi par dieva dēlu un patiesības ķēniņu. Bet mums nav cita dieva kā vien tikai gars! Mēs neesam augsti pārgudrie, mēs esam vienkār�i. Pēc mūsu domām, īsteni gudrs ir tas, ko ļaudis atzīst par bezprāti, kas atmet visas ticības, bet patur ticību garam. Tikai gars ir pats no sevis, bet visi citi dievi no prāta un no prāta gudrības; ari zem Kristus vārda slēpjas tas pats prāts � baznīcas un valsts varas prāts.

Samgins kaut ko līdzīgu bija dzirdējis no Marinas, ve�a vārdi viegli gulās viņa atmiņā, bet vecais runāja ilgi, ar svētsvinīgu niknumu, un viņā klausīties bija garlaicīgi.

�Jādomā, kāds bodnieks vai miesnieks,� Samgins novērtēja, kad plikpaurainais orators iestājās atkal rindā un bazunīgā balsī uzsauca:

� Kna�āk! Ai � gars! Ai � svēts!

� Ai � svēts, ai � gars, � juceklīgi un ne visai skaļi atkārtoja desmiti balsu; sievie�u balsis skanēja spiedzīgi, uzbudino�i. Iespiedies aplī, plikpauris to it kā salīgoja, atrāva ļaudis no grīdas un sagrieza apli tik ātri, ka atsevi�ķi stāvi vairs nebija saskatāmi, saplūzdami vienā bezveida, bezroku ķermenī, � tikai uz muguras tam lēkāja un līgojās matainas galvas; vēl dzirdamāka un dobjāka bija kļuvusi baso kāju mīkstā dipoņa, neprātīgāk spiedza sievietes; juceklīgie izsaucieni kļuva ritmiskāki, troksni sāka pārveikt vaidi:

� О � gars, ai � gars!

� Uch, uch, � drūmi skanēja vīrie�u dobjā elso�ana; Sam-

gins, acis mirk�ķinādams, lūkojās pāri �ai milzīgajai, trakojo�ajai varzai, pāri pelēkajam riņķadejas viesulim uz Marinas tēlu un gaidīja, kad un kā piedalīsies viņa.

Samginam noteikti negribējās, ka arī viņa kaut kā uzstātos. Tā kā pa�reiz, stāvēdama noma|us no ārprātīgās grie�anās, kur cilvēki saaugu�i nesaraujamā, smagā gredzenā un virpuļoja trakā jūklī, nomaļus no tiem, viņa bija savā vietā. Samginam �ķita pat, ka vienlaikus ar pūļa skrējiena ātruma un klaigu skaļuma pieaugumu Marina izaug tiem pāri kā padebesis, kā gaismas plankums, � aug un izklīdina tumsību. Tas vilkās gurdino�i ilgi, Samgins, noņēmis brilles, izberzēja ar mutautiņu acis, � bez brillēm lejā viss rādījās vēl bezveidīgāks, vēl satrakotāks un vētraināks. Viņ� juta, ka �is duno�ais viesulis it kā ievelk arī viņu sevī, ka arī viņa augums taisa negribētas kustības, kājas trīc, pleci raustās, rumpis �ūpojas �urp un turp un krēsla atsperes zem viņa ie�irkstas.

�Iedomas,� viņ� sev sacīja, un likās, ka viņ� sarunātos ar sevi kaut kur no liela tāluma. �Muļķības!�

Pa spraudziņu viņam acīs sitās vēj� � pretīgi silts, sviedru un putekļu smakas piesātināts, �aukstinādams kādu tape�u skrandu virs Samgina galvas. Viņa skatieni kā piekalti bija apstāju�ies pie gaismas gai�ā loka baļļā, � ūdens ņirbēja, tā atspoguļotais gaismas aplis drebēja, turpretī tum�ais plankums centrā rādījās nekustīgs un nu vairs ne kā bedre, bet kā izcilnis. Samgins lūkojās uz �o plankumu, gaidīja kaut ko un prātoja:

�Ūdeni kustina gaisa pūsmas, bet tum�ais plankums ir lampas rezervuārā ēna.�

Tā bija viņa pēdējā skaidri apzinātā doma, � viņam piepe�i likās, ka tum�ais plankums uzbrieda un izveidoja baļļas centrā virpuli. Tas bija redzams tikai īsu mirkli, divas trīs sekundes, un sakrita ar kāju stiprāku dipoņu; nesaskanīgo balsu juceklība kļuva vēl lielāka, no smago vaidu kliedzienu vidus izlauzās histērisku gaviļu, bet arī kā izbaiļu brēciens:

� Un nu jau klā-ā-āt, un nu jau klā-ā-āt...

Kāds ierūcās kā lācis:

� Ū, ū!

Pelēkais, gredzenveidīgais ņudzeklis vārījās aizvien negantāk; ļaudis pilnīgi zaudēja cilvēcīgo izskatu, pat galvas bija gandrīz neiz�ķiramas uz �ā miglainā loka, un �ķita, ka viesuļainā kustība gan paceļ to gaisā pretī blāvajai gaismiņai, gan nospie� pie tum�ā pliena zem ļau�u kājām. Arī kājas nebija redzamas garo tērpu plīvā, bet pati grīda zem tām �ķita viļņiem ceļamies un

grimstam kā kuģa klājs. Arvien dzīvāka un pla�aka kļuva ūdens virmo�ana baļļā, gaismas atspulgs uz tās spilgtāks un �ķila lūstam gabalos; Samgins atkal redzēja uzvirpuļojam tum�o plankumu ūdens centrā, nemaz nelūkodams sevi pārliecināt, ka tas tā rādās tikai viņa iztēlei, nevis acij. Viņ� juta sevi fiziski saistītu ar bezgalvaino bezroku būtni tur lejā; juta, ka negantais cilvēku viesulis tum�ajā, norobe�otajā telpā saindē viņu ar grūtām, �ņaudzo�ām skumjām, viņ� skatījās un nespēja aizvērt acu.

� Kna�āk, brāļi un māsas, kna�āk! � iespiedzās sievietes balss, un vēl spalgāk kāda cita divreiz izkliedza nepazīstamu vārdu:

� Dharma! Dharma!

Ļau�u lokā izcēlās sajukums, tas sajuka, satrūka, vairāki dalībnieki atrāvās no tā nost, divi vai trīs nokrita uz grīdas; pie baļļas pieskrēja maziņa sieviete īsiem matiem, � vicinādama platās krekla piedurknes kā spārnus, viņa ar neticamu ātrumu sāka skriet ap baļļu, brēkdama kaijas balsī:

О Aodachja!

О neveicamais!

Zacharijs, satverdams ļaudis aiz rokām, savienoja viņus atkal lokā, atkal sagrieza trakā jonī, � cilvēku vaidi un gaudas kļuva klusāki; mazā, pasirmā sieviete lēkāja, plauk�ķinādama rokas, locīdamās, kā ūdenī nirdama, un atkal no jauna lēkādama spiedza:

Dharma! Dharma!

О Cudomani, О saules putns, Mū�īgā uguns!...

Ļaudis krampjaini lauzījās, kā cenzdamies saraustīt savu roku ķēdi; likās, ka viņi grie�as ar katru mirkli ātrāk un ātrāk un �im ātrumam nav robe�u. Viņi atkal me�onīgi vaimanāja, radīdami it kā miglas viesuli, � tas gan izpletās pla�āks, gan sarāvās �aurāks, padarīdams krēslu gan tum�āku, gan gai�āku; atsevi�ķi stāvi spiedzot un gaudojot gāzās atmuguriski, kā tiekdamies nokrist aug�pēdu, bet apļa viesuļainais skrējiens tos rāva un slēja taisni, un viņi atkal iekļāvās pelēkajā ķermenī, � �ķita, ka tas kā viesuļvirpulis paceļas augstāk un augstāk. Sēk�anai, rēk�anai, gaudo�anai, spieg�anai cauri �ķēlās un lauzās spalgi, smalki iekliedzieni:

Dharma-i-i-a...

Aplis arvien bie�āk sāka trūkt, cilvēki krita, pelēkās masas skrējiena rauti, �ļūca pa grīdu, rāvās nost, rāpās pie malas, tumsā; aplis kļuva aizvien mazāks, � da�i, smeldami no baļļas saujās saviļņoto ūdeni, �ļakstināja viens otram sejā un, citu grūsti, gāzās pie zemes. Nogāzās arī mazā, nedabiski viegliņā sirmgalve, � viņu kāds pacēla uz rokām, iznesa no loka un iegremdēja tumsā kā ūdenī.

Samgins neko vairs nedomāja, gandrīz pats sevi neatmanīja, viņam bija tāda sajūta, ka viņ� sē� kraujas malā un viņu kaut kas velk mesties lejā. Uz Marinu viņ� neskatījās, � tikai ar redzes atmiņu zināja, ka viņa sē� nekustīgi un augsti pāri visiem. Samgina acis bija apradu�as ar krēslu, un viņ� sāka pat iz�ķirt to cilvēku sejas, kuri, izrāvu�ies no riņķadejas, bija pakritu�i un sēdēja, atspiedu�i muguras pie ūdens baļļas. Viņ� redzēja, kā Zacharijs satvēra un izgrūda laukā no apļa Vasju, � �is lielais puisis plati izpleta rokas, it kā kādu sastapis un vēlēdamies apkampt; ejot ap ļau�u loku, viņa seja smaidīja un staroja, � ļoti daiļa un lepna seja. Rokas līgani vēzēdams, viņ� sāka aprauti un skanīgi runāt, pārveikdams dobjo troksni un it .kā atminēdamies aizmirstus vārdus:

� Gars lidinās... Plīvo baltspārnu ērglis. Ugunīgs. Viņ� dzied � vai jūs nedzirdat? Viņ� dzied: pārvērtī�u pelnos! Lai top par pī�ļiem... Kvēlo saule. Debesu ērglis. Priecājieties! Satrieks putekļos. Kas valdnieks par pekli? Cilvēks.

Divas balsis ļoti saskanīgi uzsāka dziesmu:

� Ar stiprumu bruņosimies, Gara gredzenā liesmainā ieslēgsimies, Būs peldēt kuģim pa pasauli, Un debesis būs tam par zēģeli...

Ļau�u loks sāka griezties lēnāk, troksnis kļuva klusāks, bet cilvēki krita uz grīdas arvien bie�āk, kājās palika pāris desmitu; sirms gara auguma vīrs grīļodamies nometās uz ceļiem, paslaistīja pinkaino galvu un me�onīgi, neganti iebļāvās:

� Dievu dieviete, � dzirdi, uzklausi � ir laiks! Cilvēku dzimums iet bojā un nīkst. Un iznīks! Bet tu esi... Iepriecini, � tevī ir mūsu glāb�ana! Nokāp...

Viņ� kliegdams smēla ūdeni plaukstās, �ļāca to uz Marinas pusi un sev sejā, un uz sirmās galvas. Ļaudis cēlās no grīdas, vilkdami aug�ā cits citu aiz rokām, aiz padusēm, un stājās no jauna lokā. Zacharijs steidzīgi grūstīja viņus, stādīja virknē, kaut ko kliedza un piepe�i, aizklājis seju plaukstām, nometās uz

grīdas, � aplī ienāca Marina, un ļaudis no jauna, trakuma kliegdami, gaudodami, vaidēdami, spiegdami un stenēdami, saka griezties un lēkāt, kā gribēdami atrauties no grīdas.

Samgins redzēja, ka Marina apstājās pie baļļas, atvēra uz krūtīm kreklu un, pasmeldama saujā ūdeni, aplaistīja papriek� vienu, tad otru krūti.

Zacharijs uzlēca kājās un kopā ar garo sirmgalvi dīvaini viegli pacēla Marinu un iegremdēja to baļļā; ūdens pār�ļācās pār malām, un, it kā tas būtu apdedzinājis ļaudīm kājas, tie iekaukdamies sāka riņķot vēl trakāk, gāzās atkal gar zemi, smilkstēdami rāpās pa grīdu, bet Marina stāvēja ūdenī nekustīgi, un arī viņas seja bija nekustīga, kā no akmens. Samginam �ķita, it kā viņ� redzētu viņas vara acis, cie�i sakniebtās lūpas; ūdens sniedzās viņai pāri ceļiem, rokas viņa bija pacēlusi pār galvu, un tās nedrebēja. Tad viņa sāka kaut ko runāt, tomēr kāju dipoņā un balsu troksnī tās balss nebija sadzirdama; bet ļau�u vainags atkal sāka irt, cilvēki, atstreipuļoju�i sāņus, gāzās uz grīdas ar mīkstiem būk�ķieniem kā spilveni, palikdami nekustīgi guļam; da�i, atrāvu�ies no apļa, tagad griezās pa vienam vai pāros, bet arr tie cits pēc cita krita pie zemes vai, izstiepu�i rokas uz priek�u kā akli, grīļodamies aizvilkās pie malas un tur bez spēka vēlās zemē kā nocirsti. Kāda sieviete vaļēji izlaistiem matiem lēkāja ap baļļu, saukdama:

� Slava! Slava!

Samgins juta, ka sāk zaudēt samaņu, atbalstīdamies ar rokam sienā, viņ� piecēlās, paspēra soli un atsitās pret kaut ko duno�u kā tuk�u skapi. Balti mākoņi līgojās viņam gar acīm un acis sāpēja kā karstu putekļu piepūstas. Viņ� uzrāva sērkociņu, ieraudzīja durvis un, nodzēsis uguntiņu, izstreipuļoja pa durvīm, tikko turēdamies kājās, � viss apkārt līgojās un �alca, kājas bija ļenganas kā dzērājam.

�Murgi,� viņ� domāja, balstīdamies ar roku pie sienas, taustīdamies ar kāju pēc kāpņu pakāpiena. Riskēdams pakrist, viņ� noskrēja pa kāpnēm un nokļuva tai pa�ā istabā, kur Zacharijs bija viņu ievedis sākumā; piegājis pie galda, viņ� kārīgi izdzēra glāzi riebīgi silta ūdens.

�Kālab viņa man to rādīja? Vai tie�ām domā, ka arī es varētu griezties un lēkāt?� Viņ� juta, ka domas darbņjas tikpat mecha-niski, kā cilvēks mēdz aptaustīt sevi, pamodies no grūtiem sapņiem.

Kaut kur apak�ā vēl vienmēr mīdījās un klaigāja; istabā bija smaga tveice, aiz loga zilgmājā kvēloja un ira sarkani mākoņi.

Samgins nolēma iziet dārzā, tur apsēsties un ieelpot vakara gaisu; viņ� nokāpa pa kāpnēm, bet izrādījās, ka durvis uz dārzu aizslēgtas, brīdi pastāvējis pie tām, viņ� uzkāpa atkal istabā � tur pie spogu|a stāvēja Marina, turēdama vienā rokā sveci, ar otru laizdama nost no pleca kreklu. Viņ� ieraudzīja spogulī tās sārto seju, plati ieplestās acis, zobos iekostu lūpu. Marina grīļojās, ļodzījās. Samgins gāja tai tuvāk � viņa tvēra ar roku, aizsegdama sev krūtis, slapjais krekls noslīdēja tai pie kājām, viņa nometa sveci uz grīdas un apspiesti ievaidējās:

� Ai, � ko tu? Ej projām...

Samgins paspēra vēl soli, uzmina uz dego�ās sveces un ieraudzīja spogulī blakus baltam, smuidram sievietes augumam vīrieti pelēkā uzvalkā, ar brillēm un smailu bārdiņu, ar sabiju�os izteiksmi garenā, dzeltenā sejā un pavērtu muti.

� Ej prom! � Marina atkārtoja un, rokas vicinādama, pagriezās pret viņu sānis. K|imam nebija spēka aiziet, viņ� nevarēja atraut acu no apa|īgā pleca, saspringtajām, augstajām krūtīm, no kuplu, kastaņbrūnu matu segtās muguras � un no pelēkās, plakanās cilvēka figūriņas ar stikla acīm. Viņ� redzēja, ka Marinas dzintara acis arī skatās uz �o figūriņu, � tad viņas rokas pacēlās pie sejas; aizklājusi seju ar plaukstām, viņa savādi papurināja galvu, nometās uz tachtas un uzkliedza apreibu�ā balsī, mīdīdamās ar kailajām kājām:

� Jel kusties ta�u!

Tad Samgins, atmuguriski kāpdamies atpakaļ, nenovērsdams acu no viņas, no viņas kailajām kājām, izgāja pa durvīm, aizvēra tās, atspiedās pie tām ar muguru un ilgi tā stāvēja tumsā aizvērtām acīm, bet gai�i un spilgti redzēdams sievietes spēk-pilno miesu, spraigās, it kā ievainotās krūtis, platās, ro�ainās gū�as un blakus tai � sevi, ar izspūru�iem matiem un vaļēju muti pelēkā, sviedrotā sejā.

Viņu at�ilbināja piegrūdiens pie pleca un �uksto�a balss:

� Ak tētīt, � kas te? Kas tas tāds? Zacharij, Zacharij!...

Pēc kaulainās sejas Samgins �ai sievietē pazina Marinas istabeni, � tā apgaismoja Samginu ar lampas uguni, viņas roka drebēja, un tum�ajos dobumos trīcēja izbiju�ās acis. Ieskrēja Zacharijs, atgrūda sievieti un aizelsdamies sa�utis purpināja:

� Ko jūs tā... staigājat? Tā nevar! Bet es jūs meklēju, sabijos! Vai jums ģībonis?

Viņ� saķēra Samginu aiz rokas, ātri viņu noveda pa kāpnēm, gandrīz teciņus aizrāva sev līdzi soļu trīsdesmit vai �etrdesmit, nosēdināja dārzā uz velēnu gubiņas, nostājās iepretī un vēdināja

ar melno, krokoto svārku stūri viņam sejā gaisu, atklādams savu slapjo kreklu un kailās kājas. Viņ� bija kļuvis tievāks, garāks, baltais ģīmis bija izstiepies, atple�ot platākas �ulganās, apreibu�ās acis, � likās, ka arī bārda viņam tikusi garāka. Slapjā seja spogoja un skābi smaidīja, atklājot zobus, � viņ� kaut ko runāja, bet Samgins, it kā pret viņu aizstāvēdamies, lūkoja sev iestāstīt:

�Dejotājs, traktiera lēkātājs...� Bija nepatīkami, ka �is nerunīgais, klusais vīrs runāja tik daudz.

� Visi pusapģību�i aiz prieku grūtuma par garu. Meklē�ana ta�u ir līksmība ...

� Es ie�u, � Samgins sacīja uzceldamies; paķēris aiz elkoņa, Zacharijs veda viņu dziļāk dārzā, klusām runādams:

� Jā, labāk ejiet! Ar zirgu nevar, zirgs � viņai.

Pievedis pie sētiņā izlauzta roba, viņ� pamāja ar garo roku:

� Pa kreisi, gar sakņu dārziem līdz kapelai, bet tur jau pats redzēsiet.

Samgins devās prom, turēdamies �ogu un sētiņu tuvumā un no�ēlodams, ka viņam nav nūjas vai spieķī�a. Soļi �ļodzījās, galva vēl arvien reiba, mocīja rūgts sausums mute un asas sāpes acīs.

Sakņkopju mājas stāvēja tālu cita, no citas, nebruģētā iela bija tuk�a, vēj� gludināja tās putekļus, atpūzdams vieglus, pelēkus mākujus, koki �alkoja, sakņu dārzos rēja un gaudoja suņi. Otrā pilsētas galā, kur aiznesa svētbildi, tuk�ajās debesīs pretī mēness sudraba �ķīvim kūtri cilājās raķetes, tikko sadzirdami kā smagas nopūtas atlidoja to sprādzieni, bira lejup zeltotas, daudzkrāsainas dzirkstis.

�Tur gadatirgus,� Samgins sev atgādināja, gurdeni soļodams, lūkodamies uz savu ēnu: tā slīdēja un �audījās pa izbraukto, mīksto ceļu, kā pūlēdamās ierakties putekļos, viegli atkal pārvērzdamās par pelēka, izbrīna nomākta, no�ēlojama cilvēka figūriņu. Samgins jutās arvien nelabāk. Viņa dzīvē bija biju�i brī�i, kad īstenība bija viņu pazemojusi, lūkojusi viņu nospiest; viņ� atminējās 9. janvara nakti Pēterburgas tum�ajās ielās, atminējās Maskavas sacel�anās dienas, atcerējās to vakaru, kad viņu un Ļuba�u piekāva, � visos �ais gadījumos viņ� bija padevies bailēm, kas satrauca viņa dabiskos pa�aizsardzības instinktus; arī �odien viņu bija nomākusi, protams, tāda pati bioloģiska sajūta, bet ne tikai tā vien. Arī �odien viņ� bija izbiedēts, bet no kā? Tas bija nesaprotams.

Viņam likās, ka viņ� viss ir apklāts putek|iem, apta�ķīts lipīgiem zirnekļu tīmekļiem; purinādamies viņ� taustīja uzvalku, tvarstīdams uz tā kādus neredzamus gru�us, bet, atcerējies, ka, pēc tautas ticējumiem, tā apgrābsta sevi cilvēki pirms nāves, viņ� sabāza rokas dziļi bik�u kabatās, � tā ie�ana tika neveiklāka, it kā viņ� būtu sevi sasējis. No malas uzlūkojot, smieklīgs, jādomā, būtu rādījies cilvēks, kas vientulis soļo pa tuksnesīgu nomali, soļo, rokas kabatās sabāzis, vērodams savas ēnas raustī�anos, maziņ�, plakans, pelēks, � ar brillēm.

Viņ� brilles noņēma, iebāza kabatā un, izvilcis pulksteni, ciparnīcā skatīdamies, pārlika.

��is... �is murgs ir ildzis vairāk par divi stundām.�

Mechaniskais paradums prātot un neskaidra vēlē�anās nopelt, notu�ēt visu, ko bija redzējis, iedvesa viņam domu:

�To var saprast kā simbolisku dzīves jēgas meklē�anu. Nemiers un niecība. Me�oņu metafizika. Bet var arī būt, ka tā ir vienkār�i paēdu�u ļau�u ālē�anās aiz gara laika.�

Nāca atmiņā satracinātā sirmgalve ar viņas drausmīgajiem vārdiem.

�Jādomā, ka tā ir kāda vecmeita, tāda pati plānprāte kā �is idiots Vasja.�

Viņam tomēr bija skaidrs, ka viņ� piespie�as domāt par �iem [autiņiem tikai tāpēc, lai nebūtu jādomā par Marinu. Viņas līdzdalība �inī ārprātā bija pilnīgi nesaprotama.

Nebūtu �ī līdzdalība noslēgusies ar bezjēdzīgo peldinā�anos baļļā, būtu viņa nekustīgi kā elkatēls nosēdējusi �īs divas idiotu me�onīgās dejas stundas � tas būtu labāk. Būtu saprotamāk. Bez �aubām, saprotamāk.

Viņ� soļoja jau pa cilvēku pilnu ielu, pretī viņam virzījās uzposu�ies ļaudis, klaigāja piedzēru�i, brauca va�oņi, gaiss bija pilns trok�ņa un rīboņas. Viss tas kaut cik at�irbināja.

Bet, kad viņ� bija mājās nomazgājies, pārģērbies un ar papirosu zobos apsēdies pie tējas galda, � viņam uzgula kā mākonis, apņemot ar smagām, nemierīgām skumjām un neļaujot pat ietvert domas vārdos. Viņam acu priek�ā tēlojās divi cilvēki: viņ� pats un kaila, krā�ņa sieviete. Neapstrīdami gudra sieviete. Gudra un valdonīga.

�ādā trauksmē viņ� pavadīja vairākas dienas, juzdams, ka top trulāks, padodas melancholijai, un baiļodamies no sastap�anās ar Marinu. Marina nenāca pie viņa un nesauca viņu pie sevis, � pats ierasties pie tās viņ� neapņēmās. Viņu mocīja bez-

miegs, zuda ēstgriba, un bija nepārtraukti jāklausās stiegnēju atmiņu gausajā plūsmā, vienmulīgu domu un jūtu nesakarīgajā maiņā.

Negaidot viņam no kāda tum�a smadzeņu kaktiņa, ka zag�us piezadzies, iznira jautājums: ko Marina bija gribējusi, kad viņam uzsauca: �Jel kusties ta�u!� Vai viņa gribēja, lai viņ� iet projām vai lai paliek pie viņas? Tie�as atbildes uz �o jautājumu viņ� nemeklēja, labi saprazdams, � ja tikai Marina vēlēsies vien, tad piespiedīs viņu kļūt par tās mī|āko. Piespiedīs kaut jau rītdien. Un viņ� pazemojo�ā kārtā atkal redzēja sevi tai blakām pie spoguļa.

Pagāja vairāk par nedēļu, iekams Zacharijs piezvanīja viņam pa tālruni, uzaicinādams atnākt veikalā. Samgins apvilka jaunu flaneļa uzvalku un devās pie Marinas tanī koncentrētajā noskaņā, ar kādu mēdza iet uz stipri sare�ģītu prāvu tiesā. Veikalā Zacharijs viņam mulsi un draudzīgi uzsmaidīja, modinādams pretīgas aizdomas:

�Sis muļķis, kā liekas, ir gatavs uzskatīt arī mani par ārprātīgu.�

Marina saņēma viņu, tāpat ka arvien, mierīgi un labvēlīgi. Viņa, pie galda sēdēdama, kaut ko rakstīja, priek�ā viņai stāvēja stikla krūze ar duļķaini dzeltenas krāsas �ķidrumu un ledu. Vienkār�ā, baltā batista kleitā viņa neizskatījās tik liela un krā�ņa.

� Iedzer! � viņa piedāvāja. � Apelsinu sula, ūdens un mazliet baltā vīna. Ļoti atspirdzina.

Sākumā viņi sarunājās par darī�anām, bet tad Marina iejautājās, lūkodamās uz mazā pirkstiņa nagu:

� Nu, ko tu teiksi par meklē�anu?

� Man brīnums, � Samgins uzmanīgi atbildēja.

� Zacharijs man teic, ka uz tevi tā atstājusi smagu iespaidu.

� Jā, vai zini...

� Kas tev tur �ķiet tāds brīnums?

� Tas ta�u ārprāts, � viņ� ne uzreiz atteica.

� Tā ir ticība! ļ

Tagad Marina,� galvu atmetusi, lūkojās uz viņu cie�i un stingri, un Samgins viņas acīs uztvēra kaut ko sve�u, aukstu un pārmeto�u.

� Tā ir lielāka un dziļāka ticība nekā viss tas, ko izrāda apzeltītās, teatralas, oficiālās baznīcas ar to dziedātājiem, ērģelēm, vakarēdiena sakramentu un visiem viņu fokusiem. Senēja, tautas, visas pasaules ticība dzīvības garam ...

� Man tas viss ir sve�s, � Samgins atteica, parūpēdamies, lai viņa vārdos izskanētu vainīguma apziņa.

� Tā ir tava un tev līdzīgo nelaime, � Marina mierīgi atsaucās, nocirpdama aizlauztu nagu. Vērodams viņas pirkstu kustības, Samgins paklusi sacīja:

� Es absolūti nesaprotu, kā tu vari...

Bet Marina ne|āva tam nobeigt, atkal ļoti stingri vērdamās viņā.

� Nevaicā tu no manis nekā, to, kas tev jāzina, to es pati pateik�u. Neapvainojies! Tev ir brīv domāt, ka es spēlēju teātri... aiz gara laika vai vēl ko citu. Tās ir tavas tiesības.

Viņ� klusēja, lūkodamies uz tās cie�i batistā ietvertajām krūtīm; tad nopūzdamies atzinās:

� Es no�ēloju, ka ... redzēju tevi tur...

Viņ� nerunāja par to, ka bija redzējis viņu kailu, bet Marina to laikam tā saprata.

� Tas ir nieki, � viņa pavir�i attrauca. � Bet tu redzēji to, ar ko kop� senseniem laikiem dzīvo miljoni vienkār�o ļau�u.

Viņa piecēlās, nopurināja apģērbu, aizgāja uz istabas kaktu, un Samgins dzirdēja no turienes viņu jautājam:

� Vai Serafimu Ņechajevu pazini?

� Ņechajevu? � Samgins atkārtoja sen aizmirsto vārdu.

� Tur?

� Nūja! Ālējas, tāda pasirma, asu deguntiņu, ķērca kā vārna: �Dharma! Dharma!� Bet pati dro�i vien nezina īsti, kas tā tāda Dharma, Aodachja.

� Lūk, kā... dīvaini, � Samgins brīnījās, bet Marina, pienākdama pie galda, nievājo�i turpināja:

� Kā visur, tāpat arī pie mums ir lieki un gadījuma ļaudis. Viņa ir no Aizkauka�za lēkātāju sektas un nav mūsu ticības. Au�a. Raksta grāmatu par jogiem, teicās esot pazīstama ar austrumu rozenkreiceriem. Bagāta. Vīrs amerikānis, tvaikoņu īpa�nieks. Jā, � �e tev Fimo�ka! Mira, mira un piepe�i � bagātniece ...

Samgins klausīdamies ar gandarījumu domāja:

�Nē, nav iespējams, ka viņa skatītos nopietni uz die�anu mākslīgo minerālūdeņu fabrikā! Nav iespējams!�

Un, juzdams kaut ko ļoti līdzīgu pateicībai, Samgins pasmaidīja, bet Marina, zvejodama ar karoti ledus gabaliņu krūzē, ar acu kaktiņiem palūkojusies viņā, iejautājās:

� Kam tu smejies?

Viņ� neatbildēja, neuzdro�inādamies vēlreiz atkārtot, ka netic viņai un ka ir priecīgs, ka netic.

� Tu esi neizdziedināms prātotājs, Kļim Ivanovi�, mans draugs! � viņa domīgi sacīja, ieņemdama no glāzes dzēriena mailku. � No tādiem kā tu pasaule arī sirgst!

Nolikusi glāzi uz galda, viņa viegli piedūra roku Samginam pie pieres: karstā delna patīkami apdedzināja pieres ādu, Samgins notvēra roku un pirmoreiz visā viņu pazī�anās laikā to noskūpstīja.

� Nedziedējams, � Marina atkārtoja, nolaizdama roku gar sāniem. � Ilgojies ticības, bet ticēt baidies.

Samginam �ķita, ka viņa grib apsēsties tam klēpī, � viņ� sakustējās, nosēdās atzveltenī cie�āk, bet te veikalā notink�ķēja zvaniņ�. Marina izgāja no_ istabas un pēc minutes atgriezās ar vēstulēm rokā; vienu no tām, krietni biezu, viņa pasvārstīja uz plaukstas, pa roku galam nometa uz dīvānā un sacīja:

� Kreitons visu laiku vingrinās krievu valodas pareizrakstībā. Pārlauzis kāju, bet cietusi ir galva. Viņ� mani bildina.

� Ko viņ�? Bildina? � Samgins izbrīnījies pārjautāja, bet, atguvies, ka brīnī�anās ir nevietā, tūdaļ piebilda:

� Es par to nebrīnos.

� Jā, � Marina sacīja, nedzirdami soļodama pa paklāju.

� Bildina. Un viņ� nav vienīgais. Viņi mani precē, bet es eju secen, � viņa pakūtri noteica un apstājusies pusbalsī jautāja:

� Tu redzēji mani kailu?

Samgins nepaspēja atbildēt, � krūtis izriezusi, pārbraukdama ar rokām pār gurniem, viņa klusām, bet cietsirdīgi turpināja:

� Kādam tur vajag būt vīrietim, lai es no viņa ieņemtu bērnus? Tā tas ir!

Pēc tam, galvu pakratījusi, dobji, ar vieglu balss aizsmakumu sacīja:

� Es savam vīram bū�u līdz nāvei pateicīga par to, ka viņ� mani ir mīlēja, ir lutināja un loloja, bet manu daiļumu saudzēja.

Samginam likās, ka acis viņai mitras, � viņ� zemu nolieca galvu, tomēr jau paspējis nodomāt:

�Runā kā lauku sieva ...� Un tūlīt pēc tam sajuta, ka viņam nepiecie�ami un bez kavē�anās jāiet projām � ar saviem pēdējiem vārdiem Marina bija it kā izspiedusi, iz�ņaudzījusi no viņa visas domas un visas vēlē�anās. Pēc brī�a viņ� steig�us atvadi¹-jās, attaisnodams savu steigu ar to, ka piemirsis nekavējamas darī�anas.

�Cinisms un asaras,� viņ� nodomāja, ātri soļodams pa saules tveicē nokaitēto ielu.

�Kaut kas izkropļots, mīklains... Man jāturas atstatāk no viņas ...�

Da�as dienas vēlāk Samgins jau glu�i noteikti zināja, ka atraujas no Marinas tāpēc, ka tā arvien spēcīgāk viņu pievelk un ka viņam vajag attālināties no tās, varbūt pat braukt projām no pilsētas.

Un vasaras vidū viņ� aizbrauca uz ārzemēm.

PIEZĪMES

Materiāli �Kļima Samgina dzīves� tre�ajai daļai pirmoreiz iespiesti �urnālā �Звезда� 1930. gada 1., 2., 3.� 4. numuros, 1931. gada 4., 5., 6. numuros un iznāku�i atsevi�ķā sējumā izdevniecības �Книга� apgādā Berlīnē 1931. gadā. OGlZa izdevumā romāns iespiests pēc atsevi�ķā izdevuma teksta ar labojumiem no �urnālā salikuma oriģinala-autografa.

XVIII sējuma piezīmēs ir aizrādīts, ka perspektīvs triju sējumu romana plāns autoram radies 1926. gadā. Darbs pie pēdējā sējuma (sākot ar 1928. gada rudeni) ritējis lēnāk nekā pie diviem pirmajiem sējumiem, jo pēc atgrie�anās 1928. gadā Padomju Savienībā Aleksejs Maksimovi�s uzņēmās milzīgu organizatorisku darbu padomju kulturas laukā; tai pa�ā laikā iesākās arī jauns viņa publicistiskās darbības periods un atjaunojās viņa daiļrade dramaturģijas laukā.

1931. gadā Aleksejs Maksimovi�s nolemj publicēt �Kļima Samgina dzīves� nākamo daļu, nenogaidot, kamēr būs gatavs viss romans. Piesūtīdams jauno grāmatu Romēnam Rolānam, viņ� tomēr savā vēstulē apzīmē to par tre�ā sējuma pirmo daļu, pastāstīdams, ka atliku�as negatavas vēl lok�ņu desmit.

Bet 1932. gada 21. decembrī Aleksejs Maksimovi�s rakstīja man:

�Pie �Samgina� turpinu strādāt. Starp mums runājot � tas ir ļoti grūts darbs, materiālu daudzums nomāc. Materiālu � geizeri!�

Tādā kārtā desmit loksnes pieauga līdz liela rokraksta apmēriem, kas tika izdots pēc autora nāves, 1937. gadā, kā romana ceturtais sējums.

/. Gruzdjevs

Redaktore E. Grīn^crga. Māksi, redaktors Г. Knnalons. Techn. redaktore .V. Aizupietc. Korektores L. Vasiļeoska, Z. Miezī te.

Nodota salik�anai 1953. g. 3. janvārī. Parakstīta iespie�anai 1953. g. 9. februārī. Papīra formats (>lXS6*/t6. 11 papīra I., 20,9 iespiedi., 22.44 izdevn. 1. Metiens 7000 eks. JT 00755. Izdcvn. Nr. 55S0-D717. Tipogr. pasūt. Nr. 13. Iespiesta LPRRT 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā Nr. 137/139.

Maksā 6 rb|. 75 кар. Iesējums 2 rb|.

ЛАТГОСИЗДАТ - РИГА

Отпечатано в типографии .Vs 3 ЛРТПП, г. Рига, ул. Ленина, 137/139.

Grezna augstāko garīdznieku cepure, uzliekama dievvārdu laikā. Tulk.

Div- un trij�uburu altara sve�turi. Tulk.

Cerētājs.

Boj�eviks vai meņ�eviks? Tulk.

Tautas nosaukums Pēterburgai. Tulk.

Desmitkapeiku gabali.

Societaire (fr.) � biedrības biedrs.

Reliģiska sekta, nosaukta sava dibinātāja � 2. gs. svētnieka Montana vārdā. Tulk.

Zizlis ar divām �ūskām un diviem spārniem. Tulk.

Reliģiska sekta. Tulk.

Ticības sekta Anglijā un Amerikā. Tulk.