Ērina Hantere

Kaķi-karotāji 2-4 Jauns pareģojums. Zvaig�ņu gaisma

�.

.

Pelēkā kaķene pacēla galvu. - Es esmu redzējusi, kas gaidāms, - viņa ieņurdējās. - Gaidāmi grūti laiki.

Kaķi nemierīgi sarosījās - kā niedres, kas sakustas vēja pūsmā, - bet neviens neuzdro�inājās skaļi bilst ko pretī.

- Nu? - Zvaig�ņuzilgme noprasīja, kad klusums sāka ievilkties. - Pastāsti, ko tu ar to gribi teikt, Dzeltzobe.

Kaķe vilcinājās. - Es īsti nezinu, ko redzēju, -Dzeltzobe beidzot iesēcās. - Un jums nepatiks tas, ko sacī�u. - Viņa aizvēra acis, un, kad atkal ierunājās, balss skanēja dobjāk un klusāk, kaķiem bija jāsaspicē ausis, lai dzirdētu. - Pirms iestāsies miers, asinis lies asinis un ezera ūdeņi krāsosies sārti.

īpa�s paldies �eritai Boldrijai

PĒRKONA KLANS

BARVEDIS UGUNSZVAIGZNE � izskatīgs, ruds runcis ar ugunīgi rūsganu ka�oku.

BARVE�A PALĪGS PELĒKSVĒDRA - pelēks, garspalvains runcis.

DZIEDNIEKKAĶE OGĻUVILNA - tum�pelēka kaķene.

KAROTĀJI (run�i un kaķenes bez kaķēniem)

ZEMESVILNA - tum�brūni svītrots runcis.

SMIL�UVĒTRA - gai�i rūsgana kaķene.

MĀKOŅASTE - garspalvains, balts, runcis.

ĒRK�KNAGS - zeltaini brūni svītrots runcis.

SPO�SIRDS - balta kaķene ar rudiem lāsumiem.

KAZENĀJNAGS - tum�brūni svītrots runcis ar dzintardzeltenām acīm.

MĀLVILNA - zeltaini brūni svītrots runcis.

PELNĀDA - palsi pelēcīgs runcis ar tum�ākiem plankumiem un tum�zilām acīm.

LIETUSŪSA - tum�pelēks runcis ar zilām acīm.

SODRĒJVILNA - pelēcīgs runcis ar dzintardzeltenām acīm.

SKĀBEŅASTE - balta, lāsumaini tum�a kaķene ar dzintardzeltenām acīm.

PEĻĀDA - maza, nespodri brūna kaķene.

MĀCEKĻI (kaķēni, kas vecāki par se�iem mēne�iem un mācās, lai kļūtu par karotājiem)

VĀVERĶEPA - tum�ruda kaķene ar zaļām acīm.

LAPU ĶEPA - gai�brūni svītrota kaķene ar dzintardzeltenām acīm un baltām ķepām.

BALTĶEPA - balta kaķene ar zaļām acīm.

ZIRNEKĻĶEPA - melns, lunkans runcis ar garām kājām, brūnganu pavēderi un dzintardzeltenām acīm.

MĀTĪTES (kaķenes, kas gaida vai zīda kaķēnus)

DEBESPAPARDE - palsi pelēka, tum�āki lāsumota kaķene ar zaļām acīm.

VECKAĶI (biju�ie karotāji un mātītes)

ZELTPUĶE - gai�i ruda kaķene.

GARASTE - palss, tum�i svītrots runcis, kļuvis par veckaķi vājas acu gaismas dēļ.

Mēnesnīca apspīdēja pakalnu, sabiezinot ēnas, kas tumsa ap biezi saaugu�u, ērk�ķainu krūmu audzi. Tā apjoza akmeņainu ieplaku, kuras malas stāvi ietiecās ūdeni. Dīķa aprises līdzinājās apaļam pilnmēnesim. Pusceļā uz dīķmalu starp diviem apsūnoju�iem akmeņiem urdza strautiņ� un, vizuļodams kā ūdenī sagūstīta zvaig�ņu gaisma, plūda lejup.

Zari no�abēja un pa�ķīrās. Kaķi iznāca pakalnā un sāka soli pa solim kāpt lejā tuvāk ūdenim. Ka�oki maigajā, palsajā gaismā vizēja, un ķepas atstāja sūnās sarmotus nospiedumus.

Pirmā dīķmalā iznāca lāsumaina kaķe, kuras spalvas raksts atgādināja bruņurupu�a bruņas. Viņa mirdzo�ām acīm paraudzījās apkārt. - Jā, - kaķene iemurrājās. - �ī ir īstā vieta.

- Tev taisnība, Plankumlapa. Izvēloties �etrus kaķus, kas aizvedīs klanus no me�a, mums veicās labi, - zilpelēka karotāja atbildēja. Iznākusi otrā ieplakas pusē, viņa nolēca no klints un pavērās lāsumainajā kaķenē pār Mēness apspīdēto ūdens spoguli. - Ta�u klanus joprojām gaida grūts pārbaudījums.

Plankumlapa piekrīto�i nolieca galvu. - Jā, Zvaig-�ņuzilgme. Vajadzēs visu drosmi un ticību, ko vien iespējams sakopot. Bet viņi ir gāju�i tālu ceļu un tagad vairs nepadosies.

Abām kaķēm piebiedrojās vēl citi zvaig�ņoti karotāji; visi sapulcējās ap dīķi, līdz ieplaka atmirdzēja spīdīgos, slaikos kaķu augumos.

- Arī mums bija grūts ceļojums, - kāds ieņau-dējās.

- Bija sāpīgi pamest takas, ko esam minu�i kop� laiku laikiem, - piebalsoja cits.

- Tagad mums jāiemācās, kā būt citās debesīs. -Plankumlapas balsī skanēja pārliecība. Viņa apsēdās uz akmens blakus guldzo�ajam strautiņam un apmeta asti sev ap ķepām. - Mums jāparāda klaniem ceļ� uz jauno sanāk�anas vietu, kur varēsim uzrunāt barve�us un dziedniekkaķus. Tad visi pieci klani patiesi būs atradu�i jaunas mājas.

Izcēlās piekrīto�a murdoņa, un kaķu acīs iezalgo-jās cerības dzirksts.

- Viņi varēs zvejot zivis ezerā, - kāds ieteicās.

- Pakalnos un krastmalā �um un mud� medījums, - priecājās vēl kāds. - Visi klani spēs atrast ēdamo pat kaillapī.

Zilpelēkā karotāja �ķita noba�ījusies. - Svaigs medījums vēl nav visa dzīve, - viņa brīdināja.

Brūngans runcis izspraucās caur pārējiem un nostājās priek�ā. - Viņi nav kaķēni, - viņ� nepacietīgi aizrādīja. - Gan zinās, kā griezt ceļu divkājainajiem un suņiem. Neskries nagos ari lapsām un āp�iem.

- Divkājainie nav visa nelaime, - Zvaig�ņuzilgme noskaldīja un, strauji pagriezusi galvu, cie�i ielūkojās runcim acīs. - Par lapsām un āp�iem ari būtu mazākā bēda. Ozolsirds - tu zini, ka par klanu postu var kļūt viņi pa�i.

Karotāji pārmija nemierīgus skatienus, bet Ozolsirds nolieca galvu. - Protams. īā būs vienmēr. Tomēr tā ir neatņemama karotāju dzīves daļa.

- Briesmas ir lielas, kur iek�ienē nav miera, - ierunājās cita - dobja un �erksto�a - balss.

Zvaig�ņuzilgme apsviedās otrādi, spalvai uz skausta saslejoties stāvus, un uzlūkoja jaunpienā-cēju, kas stāvēja pakalnā. Stāvs bija pārāk liels un drukns, lai varētu piederēt kaķim. �ķita, it kā tumsa būtu sabiezējusi un ieķērusies krūmos; varēja saskatīt tikai muskuļotas kājas un mazas, spīdīgas a�eles.

Pēc mirkļa Zvaig�ņuzilgme atslāba. - Sveicināta! -viņa ieņaudējās. - Zvaigznes klans ir tev parādā pateicību. Tu mums krietni pakalpoji.

- Mana daļa bija maza, - sve�ais zvērs atbildēja.

- Kaķiem bija drosme sastapt savu likteni.

- Klani ir gāju�i tālu ceļu, un tos ir skāru�as lielas cie�anas, ko nespējam remdēt, - sacīja Plankum-lapa. - Kaķi turpināja ceļu pat tad, kad kalnos viņus vairs neredzējām un nedzirdējām, kad viņi mina citas cilts takas. Tagad viņiem atkal jāiemācās, kā būt �etriem klaniem. - Plankumlapa izskatījās ļoti nopietna.

� Viņus gaida dziļas sāpes, īpa�i tos, kuri devās turp, kur noriet saule. Viņiem nebūs viegli aizmirst savu draudzību.

- Pēc iespējas drīzāk jāiedala jaunās teritorijas. -Balss dunēja dziļi Ozolsirds rīklē. - Citādi būs nepatik�anas.

- Katrs uzticams karotājs gribēs labāko savam klanam, - noņaudēja Zvaig�ņuzilgme.

- Ja vien viņi cīnīsies par klaniem, - Ozolsirds noteica, - nevis katrs par sevi.

- Tur jau slēpjas lielākās briesmas, - klusi ierunājās kāda satraukta balss. Runcis ar spīdīgi melnu ka�oku raudzījās sudrabainajā ūdenī tā, it kā tur no dzīlēm kā milzu zivs paceltos kas baismīgs. - Es redzu kaķi alkstam pēc varas, kuru tas nav nopelnījis...

- Nav pelnījis? - Otrā dīķa pusē ķepās pietrūkās slaids runcis ar greizu �okli; spalva viņam uz pleciem niknumā sacēlās stāvus. - Nakts zvaigzne, kā tu uzdro�inies teikt, ka viņ� nav to pelnījis?

Melnā run�a ka�oks novilnīja, atvizot Mēness staros; viņ� pacēla skatienu. - Labi, Līkzvaigzne, vēl nav pelnījis, - viņ� piekāpās. - �im kaķim jāiemācās pacietība. Vara nav medījums, kas jāgrābj ciet, iekams tas aizmucis.

Pretinieks atkal apsēdās, ta�u acis vēl gailēja dusmās. - Vai tu gribētu, lai karotāji ir rāmi kā peles? -viņ� noprasīja.

Naktszvaigzne samiedza acis, viņa astes gals notrīsēja, ta�u, pirms viņ� paguva cirst kaut ko pretī, priek�ā iznāca cits kaķis: iepelēka kaķe ar biezu ka�oku, platu purfiu un ne�petnu spīdumu acīs. Viņa nostājās blakus Plankumlapai sūnainajā dīķmalā un paraudzījās lejup ūdenī. Pēc mirkļa dīķa vidū sacēlās vilnī�i un apļiem sāka izplatīties uz malām.

Pelēkā kaķene pacēla galvu. - Es esmu redzējusi, kas gaidāms, - viņa ieņurdējās. - Gaidāmi grūti laiki.

Kaķi nemierīgi sarosījās - kā niedres, kas sakustas vēja pūsmā -, bet neviens neuzdro�inājās skaļi runāt pretī.

- Nu? - Zvaig�ņuzilgme noprasīja, kad klusums sāka ievilkties. - Pastāsti, ko tu ar to gribi teikt, Dzelt-zobe!

Kaķe vilcinājās. - Es īsti nezinu, ko redzēju, -Dzeltzobe beidzot iesēcās. - Un jums nepatiks tas, ko sacī�u. - Viņa aizvēra acis, un, kad atkal ierunājās, balss skanēja dobjāk un klusāk - kaķiem bija jāausās, lai dzirdētu. - Pirms iestāsies miers, asinis lies asinis un ezera ūdeņi krāsosies sārti.

Zvaig�ņuzilgme sastinga un nolieca galvu, lai ielūkotos ūdenī. Pār virsmu sāka plesties asinssar-kans traips, kas pletās arvien lielāks, līdz iekrāsojās viss dīķis. Tas �ķita atspoguļojam saulrieta debesis, ta�u virs galvas starp retiem mākonī�iem lejup salti raudzījās Mēness.

Kaķi spēji noelsās. Plankumlapa drebēdama panāca uz priek�u un izmisusi raudzījās ūdenī, kā meklējot pierādījumus, kas ļautu iebilst Dzeltzobes briesmīgajiem vārdiem.

- Vai tu mēģini saprast, kas notiks ar Uguns-zvaigzni? - Zvaig�ņuzilgme saudzīgi iejautājās. - Nemeklē tik izmisīgi, Plankumlapa. Tu labi zini, ka reizēm mēs nespējam neko darīt.

Plankumlapa pacēla galvu, un viņas acīs dega ne�petna apņēmība. - Es darītu visu, lai palīdzētu Ugunszvaigznem, - viņa ie�ņācās. - Es viņu sargā�u ar visu Zvaigznes klana varu.

- Ar to var nepietikt, - Zvaig�ņuzilgme brīdināja.

Zvaigznes klana karotāji sāka izklīst; visi uzkāpa aug�ā pa nogāzi un ielīda krūmos, līdz vizo�o ka�oku radītā gaisma apdzisa un ieplaku apgaismoja vairs tikai Mēness atspulgs dīķī.

Biezoknī paslēpies zvērs vēl mirkli pakavējās, klusi noskatoties, kā kaķi aiziet. Tad tas sakustējās, un Mēness apspīdēja āpsenes platos plecus.

- Pusnakts, �eit tev nav vietas, - viņa pie sevis norūca. - Te vairs nav nekā darāma. - Bridi klusējusi, viņa vēl piebilda: - Varbūt reiz atkal tik�os ar klaniem. Ko nesīs laiks, tas miglā tīts.

Kad viņa pagriezās, lai iesprauktos atpakaļ krūmos, mēnesnīca spo�i atmirdzēja uz baltās joslas, kas stiepās pār āpsenes galvu. Tad Pusnakts nozuda, un ieplaka palika tuk�a.

1. NODAĻA

Kazenājnags sēdēja pakalnā, raudzīdamies uz sudraba uguns dzirkstīm, kas spoguļojās lejāk eso�ajā ezerā. Klani beidzot bija atradu�i savas jaunās mājas - tie�i kā Pusnakts bija solījusi. Zvaigznes klans viņus jau gaidīja, un beidzot kaķus vairs neapdraudēja divkājaino briesmoņi.

Apkārt �etru klanu karotāji klusi �aloj a un nemierīgi pētīja tumsā tīto, nepazīstamo pla�umu kalna pakājē.

- �ajā gaismā nekādi nevar pateikt, kas tur lejā ir. - Pērkona klana karotāja Spo�sirds pagriezās, lai ar veselo aci varētu apskatīt visu ainu.

Viņas dzīvesdraugs Mākoņaste savicināja asti. - Kas tad tur tik slikts varētu būt? Padomā, ko mums nācās pārdzīvot, lai �eit nonāktu! Mēs varam stāties pretī visam, kam ir �etras kājas.

- Bet kā būs ar divkājainajiem? - noprasīja Ēnas klana barve�a vietniece Rūsāda.

- Pēc ceļa esam noguru�i un vārgi, - sacīja Meln-nags no Upes klana. - Ja paliksim atklātā vietā, būsim viegls medījums lapsām un āp�iem.

Kazenājnags mirkli sajuta baiļu trīsas, bet tad izrieza krūtis. Zvaigznes klans nebūtu viņus �urp atvedis, ja nedomātu, ka klani jaunajā teritorijā varēs izdzīvot.

- Ko mēs vēl gaidām? - atskanēja sprigans jautājums. - Vai mēs te stāvēsim visu nakti?

Runcis apspieda uzjautrinājumu un pagriezies ieraudzīja blakus klana biedri Vāverķepu. Rudā mācekle ar priek�ķepām plosīja sīksto, atsperīgo zāli, zaļās acis mirdzēja nepiecietībā.

- Kazenājnag, skaties! - kaķenīte murrāja. - Mums izdevās! Mēs atradām jaunās mājas!

Viņa sasprindzināja pakaļkājas, gatava mesties uzreiz lejā, ta�u, iekams viņa paguva spert kaut soli, ceļā nostājās Uguns zvaigzne.

- Pagaidi. - Pērkona klana barvedis ar asti mīlo�i pieskārās meitas plecam. - Mēs iesim visi kopā un turēsim acis un ausis vaļā. Jāpārliecinās, vai tur nedraud kādas briesmas. Zvaigznes klans mums vēlēja atrast �o vietu, ta�u diez vai domāja, ka prātiņu atstāsim mājās me�ā.

Vāverķepa cieņā nolieca galvu un atkāpās, bet uzmeta iesāņus skatienu Kazenājnagam, un tas redzēja, ka līksmais spīdums viņas acīs nav kļuvis blāvāks. Pēc Vāverķepas domām, ceļa galā nekas bīstams vairs nevarēja gaidīt.

Ugunszvaigzne piegāja pie Ēnas un Upes klana barve�iem - Melnzvaigznes un Leopardzvaigznes.

- Ierosinu sūtīt pa priek�u patruļu, - barvedis teica.

- Kādus pāris kaķus, kas izpētītu, kas tur lejā ir.

- Doma ir laba, bet mēs nevaram te stāvēt un gaidīt viņus atgrie�amies, - Leopardzvaigzne iebilda. - �eit mēs esam pārāk labi saskatāmi.

Melnzvaigzne piekrīto�i noburk�ķēja: - Ja tagad nāktu lapsa, tā bez mazākās piepūles aplasītu vārgākos.

- Bet mums ir jāatpū�as. - Sarunai pievienojās Dubļuķepa no Vēja klana. Klana barvedis Garzvaig-zne gulēja zemē mazliet tālāk, un pār viņu bija noliecies dziedniekkaķis Mizasseja. - Garzvaigzne vairs daudz tālāk neaizies.

- Tad sūtīsim patruļu tūlīt, - Ugunszvaigzne izlēma, - un pārējie sekos lēnāk, līdz atradīsim vietu, kur varētu patverties. Jā, Dubļuķepa, - viņ� piebilda, kad Vēja klana barve�a vietnieks atvēra muti, lai strīdētos pretī, - mēs visi esam noguru�i, bet miegs būs spirdzino�āks, ja nebūs jāguļ tādā klajā nogāzē.

Melnzvaigzne pasauca Rūsādu, un Leopardzvaigzne pamāja ar asti savai vietniecei Miglasķepai.

- Aizejiet līdz ezeram un uzreiz nāciet atpakaļ, -Leopardzvaigzne pavēlēja. - Izpētiet visu, ko varat, bet esiet ātras un nemanāmas.

Abas kaķes nogrozīja ausis un ātri �āvās prom, pieplaku�as tuvu pie zemes. Jau pēc mirkļa viņas bija nozudu�as tumsā.

Ugunszvaigzne noskatījās tām pakaļ un tad sasauca pārējos kaķus. Dubļuķepa atgriezās pie Gar-zvaigznes un palīdzēja sirmajam barvedim piecelties ķepās. Klani sapulcējās katrs aiz sava barve�a un devās tiem nopakaļ lejup pa nogāzi uz ezera pusi.

- Kas lēcies? - Vāverķepa gribēja zināt, redzot, ka Kazenājnags nekustas. - Ko stāvi kā sastindzis zaķis?

- Es gribētu... - Kazenājnags paraudzījās apkārt un pamanīja mazliet tālāk rik�ojam savu māsu Dzin-tarādu. Viņ� pameta tai ar galvu un pasauca atpakaļ. - Es gribētu, lai mēs ejam kopā, - viņ� paskaidroja, kad lāsumainā kaķe bija pienākusi klāt. - Visi, kas devās pirmajā ceļojumā.

No se�iem kaķiem, kas pirms daudziem mēne�iem bija atstāju�i me�u jaunas mājvietas meklējumos, bija paliku�i �etri. Grūtajā ceļā bija iegūtas jaunas mājas klaniem, bet ceļinieki bija saņēmu�i arī vēl kaut ko vērtīgu: starp viņiem bija izveidoju�ās cie�as draudzības saites, tik stipras kā klints un tik dziļas kā nebeidzamais ūdens, kas skalojās pret klintīm Pusnakts dzimtenē.

Tagad Kazenājnags vēlējās vēl reizi iet kopā ar draugiem, pirms pienākumi klanos viņus atkal iz�ķir.

Dzintarāda piekrīto�i iemurrājās. Ieskatījies māsas zaļajās acīs, Kazenājnags zināja: arī viņa saprot, ka drīz abi atkal būs sāncen�i un nākamā tik�anās varētu būt kaujā. Sirds sa�ņaudzās �ķir�anās sāpēs, un runcis piespieda purnu māsas sejai, sajuzdams, kā viņas siltā elpa kutina ūsas.

- Kur ir Vārnuspalva? - viņa jautāja.

Kazenājnags pacēla skatienu un da�as astes tālāk ieraudzīja jauno Vēja klana karotāju, kur� noraizējies soļoja blakus sava klana barvedim. Garzvaigzne izskatījās tik pārguris, ka tik tikko spēja kustināt ķepas; garā aste vilkās pa zemi, un runcis smagi balstījās pret brūni svītrainu karotāju, vārdā Vienūsa. Viņiem pa pēdām gāja Vēja klana dziedniekkaķis Mizasseja ar acīm redzami ba�īgu skatienu.

- Ei, Vāmuspalva! - Vāverķepa uzsauca.

Uzrunātais pielēk�oja klāt. - Kas ir?

Kazenājnags nelikās ne zinis par nelaipno toni. Vāmuspalvam bija asa mēle, bet briesmās viņ� bija gatavs cīnīties par draugiem līdz nāvei.

- Nāc uz ezeru kopā ar mums, - viņ� uzrunāja karotāju. - Es gribētu, lai mēs pabeidzam ceļojumu tāpat kā sākām - kopā.

Vāmuspalva nolieca galvu. - Tam nav jēgas, - viņ� klusi sacīja. - Mēs vairs nekad nebūsim kopā - Vēt-rasvilna tagad dzīvo kalnos, bet Spalvaste ir mirusi.

Kazenājnags ar asti viegli noglāstīja jaunā karotāja plecu. Arī viņ� skuma pēc skaistās Upes klana kaķes, kura bija atdevusi dzīvību, lai glābtu Vār-nuspalvu un cilts kaķus no briesmīga, lauvam līdzīga kaķa. Un Spalvastes brālis Vētrasvilna bija palicis pie Straujūdens cilts, jo iemīlēja mednieci Tērci. Kazenāj-nagam drauga ļoti pietrūka, bet viņ� zināja, ka �īs izjūtas nevar ne salīdzināt ar sāpēm, ko jūt Vārnu-spalva, domājot par Spalvastes nāvi.

- Spalvaste ir ar mums, - Vāverķepa sacīja, pienākusi pie abiem; kaķes acis mirdzēja stiprā ticībā. - Ja tu to nesaproti, Vāmuspalva, tad esi vēl lielāks peļugalva, nekā domāju. Un Vētrasvilnu mēs noteikti vēl satiksim. Tagad mēs esam tuvāk kalniem nekā me�ā.

Vāmuspalva izdvesa garu nopūtu. - Nu labi, -viņ� piekrita. - Iesim.

Vairums kaķu jau bija pagāju�i garām �etrotnei, piesardzīgi sperdami soļus nepazīstamajā teritorijā un turēdamies cie�i kopā, kā bija paradu�i ilgajā, grūtajā ceļā, kas nu jau bija aiz muguras. Mazliet tālāk Kazenājnags pamanīja kopā ar mācekļu pulciņu ejam Upes klana dziedniekkaķi Kodesspāmu. Aiz irbuleņu audzes pletās zālaina ieplaka. Ēnas klana mātītei Magonei nenācās viegli dabūt lejā pa stāvo nogāzi savus kaķēnus; Mākoņaste un Spo�sirds no Pērkona klana gāja palīgā un katrs paņēma zobos pa mazulim. Tālāk lejā pelēks Ēnas klana runcis, vārdā Ciedrsirds, lavījās gar ērk�ķainiem brik�ņiem, pētīdams, vai tur neslēpjas lapsas vai āp�i, kas meklē vieglu medījumu.

Ja Kazenājnags �os kaķus nepazītu jau visu mū�u, viņ� nezinātu, ka tie pieder pie da�ādiem klaniem; visi gāja kopā un palīdzēja cits citam. Runcis drūmi prātoja, cik ilgi vienotība vēl saglabāsies un cik sāpīga atkal būs �ķir�anās.

Pēc nepacietīga Vāverķepas uzsauciena: - Nāc ta�u reiz, citādi varēsi ierīkot sev migu tepat uz vietas! - runcis devās lejup pa nogāzi, pa brīdim apstādamies, lai ievilktu krūtīs nakts gaisu. Visvairāk varēja just kaķu aromātu, bet smar�oja arī pēc pelēm, strupastēm un zaķiem. Runcis vairs neatcerējās, kad pēdējoreiz ēdis; barve�i ta�u drīz atļaus medīt?

Viņ� jau sāka iztēloties gardu medījumu, bet iztrūkās, kad pāris astu priek�ā ejo�ā Dzintarāda ie�ņācās. - Paskatieties! - Ēnas klana karotāja nosprauslājās, rādīdama ar asti.

Kazenājnags saslēja ausis, ieraudzījis palsajā rīta gaismā zvīļojam milzīgam zirnekļa tīklam līdzīgu divkājaino �ogu. Divi trīs kaķi bija apstāju�ies, lai to aplūkotu.

- Tā jau es zināju, ka agrāk vai vēlāk atkal sastapsimies ar divkājainajiem! - Vāverķepa ieņaudējās un sapīkusi vicināja asti.

Kazenājnags vēlreiz izgar�oja gaisu. Bija jūtami divkājainie, bet smārds bija vecs un gandrīz nesao�ams. Bija ari vēl kāda cita pazīstama smar�a, bet nācās kārtīgi padomāt, iekams viņ� atcerējās, kas tas ir.

- Zirgi, - viņa aizdomas apstiprināja arī Vārnu-spalva. - Tur tālāk viens ir.

Karotājs norādīja ar asti, un Kazenājnags ieraudzīja lielu, tum�u stāvu zem koku pudura gabalu aiz �oga. �ķita, ka blakus ir vēl viens, bet ēnās to bija grūti pateikt.

- Kas ir zirgi? - Baltķepa ba�īgi ņaudēja, raudzīdamās cauri �ogam uz lielajiem dzīvniekiem.

- Par tiem nav jāuztraucas, - mierināja Robauss no Vēja klana, ar astes galu pieskardamies mācekles plecam. - Tādi da�reiz skraidīja pa mūsu teritoriju, viņiem mugurā sēdēja divkājainie.

Baltķepa samirk�ķināja acis, it kā nespēdama līdz galam noticēt.

- Da�us no tiem redzējām ceļā uz vietu, kur nogrimst saule, - atcerējās Kazenājnags. - Kad �ķērsojām viņu lauku, zirgi nelikās par mums ne zinis. Jāuzmanās ir no divkājainajiem, kas viņus aprūpē.

- Nekur neredzu divkājaino migas, - pētīja Dzin-tarāda. - Varbūt �ie zirgi pa�i gādā par sevi.

- Cerēsim, - Kazenājnags nomurmināja. - Zirgi mums netraucēs.

-Ja vien turēsimies pa gabalu no viņu neveiklajām kājām, - piebilda Vāverķepa.

Kaķi gāja gar �ogu, līdz nonāca pie me�iņa, kur pulcējās pārējie. Paraudzījies apkārt, Kazenājnags ievēroja Pērkona klana dziedniekkaķi Ogļuvilnu un tās mācekli Lapuķepu - Vāverķepas māsu.

- Kas noticis? - Vāverķepa prasīja. - Kāpēc esam apstāju�ies?

- Nupat atgriezās barve�u sūtītā patruļa, - Ogļu-vilna paskaidroja.

Paskatījies turp, kur viņa rādīja, Kazenājnags redzēja, ka �etri barve�i un Vēja klana barve�a vietnieks Dubļuķepa ir sapulcēju�ies cie�i kopā pie kāda celma. Turpat bija arī izlūkos sūtītās Miglasķepa un Rūsāda. Pārējie kaķi bija satupu�i īsajā zālienā ap celmu, priecādamies, ka var mazliet atvilkt elpu.

Kazenājnags kopā ar biedriem apmeta līkumu pārējiem, līdz pienāca gana tuvu, lai dzirdētu, ko barve�i saka.

Miglasķepa pa�laik ziņoja, ko redzējusi: - Pie ezera zeme ir ļoti staigna. Nav jēgas iet uz to pusi, kamēr vēl tum�s, citādi pazaudēsim kādu dubļos.

- Ēnas klans ir radis pie slapjuma, - Melnzvaigzne atgādināja, pirms kāds no pārējiem paguva atvērt muti. - Bet mēs paliksim kopā ar jums, ja vēlaties. -Barve�a tonis liecināja, ka viņ� uzskata: Ēnas klans izdara pārējiem lielu pretimnāk�anu.

Kazenājnags samiedza acis. Likās, ka vēl ir par agru ķildoties, kuram klanam pienāksies kura jaunās teritorijas daļa. Viņ� jau bija pieradis, ka visi �etri klani ir vienkopus un vairs nav nozīmes at�ķirībām, kas bija tos �ķīru�as ilgāk, nekā spēja atminēties pat vecākie kaķi. Viņ� baidījās, ka daļa kaķu ir vārgāki un vairāk noguru�i, tāpēc strīdi varētu būt ļoti posto�i.

Runcis cerēja, ka barve�i izlems atliku�o nakts daļu palikt tepat. Pakalni vēl bija gana tuvu, lai laupītu vējam spēku, un zem kokiem varēja glu�i labi patverties. No ēnām plūda spēcīga medījuma smar�a, ķepas tā vien niezēja doties medībās.

- Manuprāt, mums jāpaliek tepat, - Ugunszvaigzne, Kazenājnagam par atvieglojumu, ieņaudējās. - Visiem ir jāatpū�as, bet ne�ķiet, ka pie ezera būs ērti.

Leopardzvaigzne piekrīto�i nomurmināja, bet Garzvaigzne sabruka zemē, vēl pirms Ugunszvaigzne bija beidzis runāt, un gulēja elsodams, it kā vairs nespētu paspert ne soli. Dubļuķepa piegāja pie viņa, �igli apostīja barvedi un pateica pāris vārdu tam ausī.

- Garzvaigzne izskatās pārguris, - Kazenājnags klusi uzrunāja Vāmuspalvu. - Viņam palikusi pēdējā dzīvība, vai ne?

Vāmuspalva drūmi pamāja ar galvu. - Tagad, kad esam klāt, viss būs labi, - viņ� noņaudēja, bet Kazenājnagam likās: biedrs mēģina pārliecināt ne tikai viņu, bet arī pats sevi.

Melnzvaigzne uzlēca uz celma. Ra�enais runcis stāvēja augstu paceltu asti, viņa lielās, melnās ķepas stingri turējās pie raupjā koka. Barvedis pavēlo�i iekaucās, un visi kaķi pagriezās, lai uzklausītu, kas tam sakāms.

- Visu klanu kaķi! - Melnzvaigzne uzsauca, kad pienāca vēl pēdējie atpaliku�ie ceļinieki. - Mēs esam atnāku�i vietā, kuru Zvaigznes klans bija vēlējis mums atrast, bet visi esam noguru�i un izbadēju�ies. Apmetīsimies �eit, līdz būsim atpūtu�ies.

- Kas viņam ļāva runāt visu barve�u vārdā? -Vāverķepa burk�ķēja. Kaķenītes zaļās acis sa�utumā iezalgojās, kad Kazenājnags viņu apklusināja, aizlikdams asti priek�ā mutei; viņ� bija pamanījis turpat netālu pāris Ēnas klana karotājus.

- Kā būs ar medījumu? - kāds aizmugurē iesaucās.

- Nogaidīsim, līdz uzlēks saule, - Melnzvaigzne atbildēja. - Tād medījums sāks kustēties, un tā pietiks visiem.

- Pagaidām vajadzētu stāvēt sardzē, - piebilda Ugunszvaigzne, uzlēkdams Ēnas klana barvedim blakus; Melnzvaigznem nācās pavirzīties sāņus. - Barve�u palīgi! Atrodiet katrs pāris karotāju, kas varētu vēl kādu laiku palikt nomodā. Negribētos, lai mums miegā pielavītos lapsas.

Dubļuķepa, kur� laikam bija uzņēmies atbildību par Vēja klanu, jo Garzvaigzne bija tik savārdzis, piekrīto�i ieņaudējās, un viņam piebalsoja ari Upes klana barvede Leopardzvaigzne. Kaķi sāka raudzīties pēc guļvietām. Mizasseja palīdzēja Garzvaigznem piecelties un aizbīdīja to līdz garas zāles ceram, kur barvedis atkal atgūlās, drebēdams no galvas līdz ķepām. Vienūsa apsēdās blakus un sāka saudzīgi laizīt sirmā run�a ka�oku.

- Klanam laikam mani vajadzēs, - Vāmuspalva ieņaudējās un aizcilpoja pie pārējiem Vēja klana kaķiem.

Dzintarāda piedūra degunu brāļa purnam. - Ie�u pie Rūsādas, - viņa sacīja. - Tiksimies vēlāk, Kazenāj-nag! - Viņa pagriezās un devās pie savējiem, kas bija sapulcēju�ies ap Ēnas klana barve�a palīdzi.

Kazenājnags prātoja, vai nevajadzētu pa�am pieteikties sardzē. Lai arī viņ� bija karotājs vēl tikai �etrus gadalaikus, Pērkona klanam vajadzēja katru, kas varētu palīdzēt pabarot un aizsargāt klanu, īpa�i tāpēc, ka īsi pirms do�anās prom no me�a bija zaudēts barve�a palīgs. Kazenājnags nodrebēja, atcerējies, kā Pelēksvēdru sagūstīja un aizveda prom divkājaino briesmonī. Runcis pameta skatienu uz Ugunszvaigzni un redzēja, ka barvedis izrīko Skābeņ-asti un Mālvilnu. Viņ� nosprieda, ka uzreiz nav vajadzīgs, un paraudzījās apkārt, vai kādam citam Pērkona klana kaķim nav nepiecie�ama palīdzība.

Zemesvilna stāvēja ēnās zem kokiem kopā ar Debespapardi un abu dēlu Bērzapūku - vienīgo no pēdējā metiena, kas bija izdzīvojis; pārējie bija zaudēju�i dzīvību, jo me�ā trūka medījuma. Debespa-parde bija noliekusies pār zālē gulo�o Garasti un ba�īgi bikstīja to ar pumu. Garaste nebija neko daudz vecāks par Zemesvilnu, ta�u bija spiests piebiedroties veckaķiem, kad zaudēja redzi; aklajam runcim ceļ� no me�a bija īpa�i grūts. Viņam otrā pusē gulēja Kazenājnaga māte Zeltpuķe. Viņa bija vecākā mātīte Pērkona klanā, un Kazenājnags līdzjūtīgi nodomāja, ka viņa laikam ir tik nogurusi, ka vairs nespēj neko vairāk kā piespiesties Garastem un to sildīt.

Zemesvilna bakstīja palsā strīpaina plecu. - Nāc, Garaste! - viņ� ņaudēja. - Nu jau vairs nav tālu.

Vāverķepa metās palīgā, un Kazenājnags mazliet tālāk pamanīja labu vietu, kur zeme ieslīpi laidās lejup aiz koku audzes; tur bija biezi saaugusi zāle un arī da�i krūmi ar zemu nolīku�iem zariem.

- Varbūt iekārtosimies tur? - viņ� ierosināja, norādīdams ar asti.

-Laba doma, - Zemesvilna nopriecājās. Viņ� vēlreiz pabakstīja Garasti. - Viss kārtībā, Garaste! Tiklīdz tiksim labāk pasargātā vietā, varēsi gulēt, cik ilgi vien vēlēsies.

Garaste ar pūlēm piecēlās ķepās; Vāverķepa gāja runcim blakus, apmetusi asti tam ap kaklu, lai vadītu. Kazenājnags atbalstīja Zeltpuķi ar plecu, bet Debes-paparde skubināja uz priek�u Bērzapūku.

- Kaut nu �ī būtu tā vieta, ko meklējām, - Zemesvilna noteica, uzlūkodams nokausētos kaķus. - Mums vairs nav spēka iet tālāk.

Kazenājnags neatbildēja. Viņ� zināja, ka Zemesvil-nam ir taisnība, ta�u nevarēja tam ar pārliecību sacīt, ka �ī tie�ām ir Zvaigznes klana lemtā vieta. Runcis skatījās, kā pārējie ielien starp zariem un iekārtojas sausu lapu kaudzēs zem krūma. Pamanījis garām aizrik�ojam Lapuķepu ar guļvietai paredzētām sūnām mutē, karotājs atcerējās dziedniekkaķes mācekles nesatricināmo ticību, ka sen�i karotāji ir devu�ies ceļā kopā ar pārējiem klaniem. Viņ� vēlējās būt tikpat pārliecināts. Bija tikai cerība, ka nedienas būs galā, kad kaķi nonāks savā jaunajā teritorijā. Bet nu, redzot, cik apkārt viss ir sve�s, Kazenājnags saprata, ka �is ir tikai sākums.

Domās ielauzās Vāverķepas balss. - Zemesvilna, vai vēlies, lai tev pamedījam?

Skolotājs ar asti pieskārās mācekles ausij. - Nē, gan visi pamedīsim vēlāk. Paskaties ta�u - tu tūlīt aizmigsi, kājās stāvot! Ejiet abi ar Kazenājnagu atpūsties.

� Labi. � Vāverķepas mute pavērās, un kaķenīte plati no�āvājās.

- Varbūt pagulēsim zem tā irbuleņu krūma? -Kazenājnags gāja pa priek�u uz vietu, ko bija pamanījis da�as astes augstāk pa nogāzi, un palīda zem garākajiem dzinumiem.

Vāverķepa sekoja viņam un saritinājās kamolā, ■' pārmetusi asti pār degunu. - Arlabunakti, - viņa nomurmināja.

Kazenājnags knosījās lapās zem krūma, līdz ierīkoja sev ērtu guļvietu. Iekārtojies blakus Vāverķe-pai, viņ� ieelpoja tās silto, pazīstamo smar�u. Runcis priecājās, ka vēl nav izveidota kārtīga apmetne, kur mācekļiem un karotājiem būtu atsevi�ķas migas. Pēdējā nomoda doma bija, ka viņam tad pietrūktu Vāverķepas tuvuma, bet jau tūlīt miegs kā maigs, melns vilnis izdzēsa visu.

Sapņi bija drūmi un mulsino�i. Kazenājnags kaut ko meklēja dziļā me�a biezoknī, bet nevarēja atcerēties, ko, un ik taka, pa kuru viņ� sāka iet, beidzās me�rozī�u bie�ņā vai necaurejamos, ērk�ķainos brik�ņos. Runcis izmisis mēģināja izspraukties cauri, bet sānā sāpīgi iedūrās zars.

- Mosties, Kazenājnag! Tu guli jau veselu mū�ību! Vai esi no sevis iedomājies ezi, vai?

Kazenājnags strauji atvēra acis un ieraudzīja, ka viņu ar ķepu baksta Vāverķepa. Caur irbuleņu zariem iespīdēja ūdeņaini dzeltena dienasgaisma.

- Ir jau rīts, - kaķemte turpināja. - Ejam paraudzīt, vai nevaram kaut ko nomedīt. Tas ir, ja tu spēj pamosties no ziemas miega.

Runcis, acis mirk�ķinādams, pieslējās ķepās, izpurināja no ka�oka sausu lapu krikumus un devās Vāverķepai līdzi ārā.

Sapnī izjustais apjukums pagaisa, atceroties, kur viņi atrodas, ta�u tad tā vietā stājās ba�as, pirmoreiz uzlūkojot visu jauno ainavu gaismā. Kazenājnags prātoja, vai �ajā milzum pla�ajā, sve�ajā vietā viņ� kādreiz varētu justies kā mājās.

Pūta auksts vēj�; tas sarauca ezera virsmu sīkos vilnī�os un �abināja krastā augo�ās niedres. Spīdīgais, pelēkais ūdens klaids pletās gandrīz tik tālu, cik sniedzās skatiens; virs pakalniem vienā pusē debesis kļuva gai�ākas, ļaujot noprast, kur ausīs saule. Tajā pusē, no kuras kaķi bija nāku�i, zeme bija ieslīpa un veda augstāk uz tīreli. Tur bija nostiepts divkājaino �ogs, un gaismā Kazenājnags tālumā saskatīja pāris divkājaino migu. Viņ� klusi, apmierināti iemurrājās: tik mazos midzeņos noteikti nebija daudz divkājaino, turklāt tie bija tik tālu, ka diez vai traucēs klanus.

Ezera otrā krastā pelēcīgie koki izskatījās tum�āki, un Kazenājnags sprieda, ka tur laikam aug priedes, kas zaļo pat kaillapī. Tās viegli vilnīja vējā kā kaķa ka�oks.

Saulei paceļoties augstāk, gaisma pie apvār�ņa kļuva pārāk spo�a, lai uz to skatītos; pēdējās zvaigznes jau dzisa, un debesis bija dzidrā, palsi zilā krāsā.

� Laiks medīt, � Kazenājnags sacīja Vāverķepai, kura stāvēja turpat blakus.

Runcis paraudzījās apkārt pēc Ugunszvaigznes vai kāda no vecākajiem karotājiem, lai noskaidrotu, vai tiks sūtītas patruļas. Barvedis pa�laik izlīda no tuvējā irbuleņu cera kopā ar Leopardzvaigzni, Melnzvaig-zni un Dubļuķepu. Kazenājnags nosprieda, ka barve�i acīmredzot bija apspriedu�ies, un mazliet apmulsa, ka Dubļuķepa tik viegli ieņēmis Garzvaigznes vietu Vēja klana priek�galā.

- Nez vai Garzvaigzne naktī nav devies pie Zvaigznes klana, - runcis klusi ierunājās, jūtot, kā vēders no �īs domas sa�ņaudzas skumjās.

Vāverķepa papurināja galvu. - Nedomāju vis, -viņa noņaudēja. - Citādi viņu būtu iznesu�i ārā, lai klans varētu atdot godu.

Kazenājnags cerēja, ka draudzenei ir taisnība. Pirms viņ� paguva sacīt vēl kaut ko, Ugunszvaigzne uzlēca uz celma, no kura barve�i bija uzrunāju�i klanus ari iepriek�ējā dienā. Melnzvaigzne uzlēca blakus, un arī Dubļuķepa uzrausās turpat. Uz celma trim kaķiem tik tikko pietika vietas, un Leopardzvaigzne pat nemēģināja tur iespraukties, bet apsēdās uz saknes pie celma.

- Mums vajadzēs jaunu vietu Saietiem, - Vāverķepa noteica.

Viņu pārtrauca Ugunszvaigznes balss, kas sauca visus klanus. Zāles stiebri un papardes pa�ķīrās, un krūmu zari nodrebēja, kaķiem izlienot no guļvietām. Ceļinieki izskatījās vāji un izmocīti - viegls medījums plēsoņām, kas varētu uzglūnēt jaunajā teritorijā; kaķi nervozi raudzījās apkārt, kā no visām pusēm jūtot izsalku�us skatienus.

Kazenājnags nolēk�oja lejup pa nogāzi tuvāk celmam, un Vāverķepa sekoja viņam pa pēdām. Pusceļā runcis pamanīja zālē Garzvaigznes melnbalti raibo ka�oku - Vēja klana barvedis gulēja turpat, kur bija apgūlies vakarā. Blakus sēdēja Vēja klana dziedniek-kaķis Mizasseja un ba�īgi ostīja barve�a ka�oku. Ne viens, ne otrs pat nemēģināja piebiedroties kaķiem, kas bija sapulcēju�ies ap celmu, - bija skaidrs, ka Garzvaigzne nejūtas labi, lai piedalītos.

-Visu klanu kaķi, - Ugunszvaigzne sacīja, kad Kazenājnags pienāca pie savējiem. - �odien ir jāpieņem lēmumi un jāveic uzdevumi...

- Medību patruļas tūlīt pat dosies ceļā, - Dubļu-ķepa iejaucās, pastumdams Pērkona klana barvedi malā. - Vēja klans ies uz pakalniem, Upes klans var zvejot ezerā. Pērkona klans...

Dubļuķepas klana biedrs Vienūsa pietrūkās ķepās, niknumā �ņākdams. - Dubļuķepa, ko tu iedomājies, tā komandēdams? - tas noprasīja. - Cik man zināms, Vēja klana barvedis joprojām ir Garzvaigzne!

- Ne vairs ilgi.

Kazenājnags pārsteigumā noraustīja ūsas par tik asu toni. Viņ� cerēja, ka Garzvaigzne nav to dzirdējis, un, kaklu izstiepis, ar atvieglojumu pārliecinājās, ka sirmais runcis aizmidzis vēl guļ turpat un Mizasseja viņu uzrauga.

- Kādam ir jāuzņemas vadība, - Dubļuķepa turpināja. - Vai ari gribi, lai pārējie klani sadala teritoriju un Vēja klans paliek be�ā?

- Mēs tā nedarītu! - sa�uta Vāverķepa.

Vienūsa glūnēja uz Dubļuķepu; viņ� pārskaities bozās, acis meta dusmu zibeņus. - Izrādi cieņu! -viņ� uz�ņāca. - Garzvaigzne bija barvedis jau tad, kad tu vēl kūņojies mazuļu migā!

- Tagad es vairs nekur nekūņojos, - Dubļuķepa atcirta. - Es esmu barve�a palīgs, un, kop� atstājām me�u, Garzvaigzne mūs nav necik daudz vadījis.

- Gana! - Ugunszvaigzne ar astes mājienu apklusināja Vēja klana barve�a palīgu. - Vienūsa, es zinu, ka tu raizējies par Garzvaigzni, bet Dubļuķepa tikai pilda savu pienākumu.

- Tāpēc nav jāizturas tā, it kā jau būtu kļuvis par barvedi, - Vienūsa norūca. Apsēdies viņ� asi paraudzījās apkārt, it kā aicinot kaķus izteikt piezīmes.

- Vienūsam taisnība, - Ugunszvaigzne turpināja, uzrunādams Dubļuķepu. - Palīgam ir grūti ieņemt barve�a vietu, un tas ir grūti ne tikai pa�am palīgam, bet visam klanam.

Dubļuķepa, kur� jau bija iedomīgi izslējies, nu izskatījās nokaitināts. Viņ� jau dzīrās kaut ko sacīt, bet Melnzvaigzne pasteidzās pirmais.

-Ja Vēja klanam ir kādas problēmas ar barve�a izvēli, lai viņi pa�i to nokārto. Mēs velti �ķie�am laiku!

Dubļuķepa pārskaities ie�ņācās un aizvainots uzgrieza muguru. Kazenājnags izlaida un ievilka nagus, gatavodamies uzbrukt, ja sadursme saasinātos. Dubļuķepa bija viens no ne�petnākajiem kaķiem visos �etros klanos, un viņam nekad nebija paticis ne Ugunszvaigzne, ne pats Pērkona klans. Kazenājnags jau paredzēja nepatik�anas, kad �is ķildnieks kļūs par Vēja klana barvedi, īpa�i tad, kad būs jāiedibina klanu robe�as.

Ba�īgās domas pārtrauca Uguns zvaigznes balss: - Es vēlētos, lai Pērkona klana jaunā dzīve �eit sāktos ar jauna karotāja godinā�anu. Vāverķepa, kur tu esi?

- Ko? Es? - rudā kaķenīte pārsteigumā iespiedzās kā kaķēns. Viņa pielēca ķepās, saslējusi ausis un asti stāvus gaisā.

-Jā, tu. - Kazenājnags redzēja Ugunszvaigznes acīs pavīdam uzjautrinājumu; tas aicināja meitu pienākt tuvāk. - Pērkona klans ir tev parādā par ceļu, kurā devies, lai nokļūtu vietā, kur nogrimst saule, un par palīdzību, vedot klanus uz jaunajām mājām. Mēs ar Zemesvilnu esam vienisprātis: ja kāds māceklis ir karotāja vārda cienīgs, tā esi tu.

Kazenājnags pasniedzās un ar purnu viegli pieskārās kaķenītes auss galam. - Ej, - viņ� nomurmināja. - Ugunszvaigznem ir taisnība. Pēc visa, ko esi paveikusi klana labā, tu esi pelnījusi būt karotāja.

Vāverķepa samirk�ķināja acis, pārāk satriekta, lai kaut ko teiktu, un pagriezusies devās uz celmu, km gaidīja Ugunszvaigzne. Priek�ā iznāca viņas māte Smil�uvētra, un Vāverķepa apstājās. Smil�uvētras acis lepnumā mirdzēja, un viņa �igli nogludināja meitas ka�oku ar da�iem ātriem mēles vēzieniem. Kazenājnags redzēja, ka ari Lapuķepa pienāk māsai klāt un piespie� purnu tās sānam.

Vāverķepas skolotājs Zemesvilna pienāca pie savas mācekles, lai aizvestu to līdz celmam, un abi kopā gaidīja, kad barvedis tos uzrunās.

Ugunszvaigzne nolēca zemē un iedro�ināja Vāver-ķepu, piemiedzot meitai ar aci; tad viņ� pacēla galvu un uzrunāja sanāku�os kaķus. - �ī ir pirmā reize, kad jaunajās mājās izskanēs �ie vārdi, - viņ� iesāka. - Es, Ugunszvaigzne, Pērkona klana barvedis, lūdzu savus sen�us karotājus uzlūkot �o mācekli. Viņa ir centīgi mācījusies, lai saprastu jūsu kodeksu, un es viņu ieceļu par karotāju.

Barve�a acīs gailēja kvēla uguns, un Kazenājnags saprata, cik �is mirklis Ugunszvaigznem ir svarīgs. Tas bija nozīmīgs ne tikai Pērkona klanam, bet ari visiem �etriem klaniem, kas bija �urp nāku�i no savām tālajām mājām. Piesaucot Zvaigznes klanu, kaķi paziņoja, ka �ī sve�ā vieta pieder viņiem. Garajā ceļā bija daudz �aubu mirkļu, �ķita: sen�i ir paliku�i vecajās mājās, bet Ugunszvaigzne uzrunāja klanus tik dro�i, it kā zvaig�ņu kaķi noraudzītos viņos no debesīm. Kazenājnags juta ādu iekņudamies vainas apziņā; viņ� vēlējās ari pats būt tik pārliecināts, ka Zvaigznes klans ir tepat. Karotājs sev atgādināja, ka �ī vieta izskatās gana dro�a visiem klaniem; varbūt barvedis zināja, kāpēc jūtas tik pārliecināts. Runcis papurināja galvu, izmetot ba�as no prāta, un noklausījās ceremonijas turpinājumu.

- Vāverķepa, - Pērkona klana barvedis uzrunāja mācekli, - vai apsoli ievērot karotāju kodeksu un aizstāvēt un saīgāt �o klanu pat tad, ja par to būtu jāsamaksā ar dzīvību?

Vāverķepas atbilde izskanēja skaļi un skaidri: - Jā!

- lād es ar varu, ko man pie�ķīris Zvaigznes klans, dodu tev tavu karotājas vārdu: Vāverķepa, tevi no �ī brī�a pazīs kā Vāvergaitu. Zvaigznes klans godā tavu drosmi un apņēmību, un mēs laipni lūdzam tevi klanā kā pilntiesīgu karotāju!

Ugunszvaigzne uzlika pumu Vāvergaitai uz galvas, un viņa cieņā nolaizīja barve�a plecu. Apņēmība bija reti piesaukts tikums ceremonijās - Vavergaitas raksturā tā reizēm izpaudās kā stūrgalvība un bija jau ne vienu reizi vien ievedusi viņu nepatik�anās. Kazenājnags prātoja, vai abi �obrīd atceras visas domstarpības, kad Vavergaitas neatkarīgais gars bija izraisījis nesapra�anos ar barvedi un nonācis pretrunā ar karotāju kodeksu. Tomēr Kazenājnags atcerējās arī to, kā jaunās kaķes apņēmība un neatlaidība bija devusi drosmi ceļabiedriem. Viņu pārņēma lepnums, atminoties draudzenes negursto�o sparu un nesatricināmo paļāvību, ka viņi visādā ziņā laimīgi nonāks galā.

Kad jaunā karotāja atkāpās no tēva, Lapuķepa pieskrēja māsai klāt un sveica to jaunajā vārdā: - Vāver-gaital Vāvergaita!

Saucienu uztvēra apkārt sanāku�ie kaķi. Vāvergaita pavērās apkārt, zaļajām acīm mirdzot lepnumā. Visi �etri klani �ķita mierā ar to, ka viņai pie�ķirts karotājas vārds, - tiem jau arī bija bijis daudz iespēju pārliecināties, ka viņa ir to godam nopelnījusi. Spraukdamies pie kaķenītes, lai viņu apsveiktu, Kazenājnags pamanīja, ka pie jaunās karotājas dodas arī Dzintarāda un Vāmuspalva. Tos, kuri kopā ar Vāvergaitu bija devu�ies uz Pusnakts alu, alla� vienos īpa�as saites.

- Apsveicu! - Dzintarāda noņaudēja, bet Vāmuspalva pamāja ar galvu un mirkli uzlika astes galu draudzenei uz pleca.

Kazenājnags piespieda purnu viņas purnam. - Apsveicu, Vāvergaita! - viņ� sacīja un zobgalīgi piebilda: - Tikai neaizmirsti, ka vecākie karotāji vienalga būs jāklausa.

Vavergaitas acis ne�petni iespīdējās. - Tagad tu vairs nevari mani izrīkot - es vairs neesmu mācekle!

- Diez vai tam ir kāda nozīme, - norūca Zemes-vilna, dzirdēdams �o vārdu apmaiņu. - Tu nekad neesi darījusi to, ko tev liek.

Vāvergaita iesmējās un sirsnīgi iebakstīja agrākajam skolotājam plecā. - Kaut kas jau tomēr būs aizķēries, - viņa noņaudēja un, samirk�ķinājusi acis, piebilda: - Paldies par visu, Zemesvilna!

Sirsnīgie apsveikuma ņaudieni pieklusa, kad priek�ā iznāca Melnzvaigzne un ar asti deva signālu, ka vēlas klusumu. - Tās ir ļoti aizkustino�i, bet tagad mums vajadzētu noskaidrot visu par �o jauno vietu, lai varam sākt sadalīt teritoriju. Sūtīsim patruļu izpētīt ezera krastu un apkārt eso�ās zemes - patruļā būs pa vienam kaķim no katra klana.

Kazenājnags saslēja ausis un juta, ka Vāver-gaita, kuras ka�oks tik tikko saskārās ar viņa spalvu, saspringst. Runcis pārmija skatienu ar Dzintarādu; ari māsas acīs gailēja uguntiņa.

- Esam izlēmu�i sūtīt trīs no kaķiem, kuri devās pirmajā ceļojumā, - Ugunszvaigzne turpināja. - Kaze-nājnagu no Pērkona klana, Vāmuspalvu no Vēja klana un Dzintarādu no Ēnas klana.

Kazenājnagam no ausīm līdz astes galam pārskrēja priecīga satraukuma trīsas. Tas, ka izvēlēti kaķi no pirmā ceļojuma, �ķita tikai pareizi.

Ugunszvaigznem nosaucot vārdus, Melnzvaigzne sarauca degunu, bet neko neteica.

- Padomā tik! - Dzintarāda nomurmināja. - Viņ� pirmo reizi ļauj man pārstāvēt klanu.

Kazenājnags ar asti mierino�i noglāstīja māsas plecu. Viņ� zināja, ka Melnzvaigzne dro�i vien nekad neaizmirsīs, ka Dzintarāda piedzima Pērkona klanā, lai ari kā kaķe pūlētos pierādīt savu lojalitāti Ēnas klanam.

-No Upes klana ies Miglasķepa, - ieņaudējās Leopardzvaigzne, kura līdz �im bija klusējusi.

Kazenājnagam viņas teiktais bija sāpīgs atgādinā-jums, ka neviens no Upes klana kaķiem, kas ceļoju�i kopā ar viņiem, vairs nedzīvo savā klanā. Iedomājoties Spalvasti un Vētrasvilnu, sirdī �ķita paveramies bezdibenīgs tuk�ums.

- Bet kā tad es? - sa�uta Vāvergaita. - Es arī biju ceļojumā! Kāpēc nevaru iet izlūkos?

- Tāpēc, ka tādā gadījumā patruļā būtu divi Pērkona klana kaķi, - Melnzvaigzne noskaldīja. Kazenājnags zināja: ja Ēnas klana barvedis domā, ka ar to izdosies apklusināt Vāvergaitu, viņ� kļūdās.

- Ar �etriem kaķiem nepietiek, lai izlūkotu nepazīstamu teritoriju, - jaunā karotāja iebilda.

Melnzvaigzne jau pavēra muti, lai strīdētos pretī, bet Ugunszvaigzne ierunājās pirmais. - Viņai varētu būt taisnība, - barvedis sacīja. - Domāju, mums jāļauj Vāvergaitai iet. Tas varētu būt viņas pirmais karotājas uzdevums. Viņa nevarēs sēdēt sardzē kā citi jaunie karotāji, jo mums vēl nav savas apmetnes.

Melnzvaigzne uzmeta skatienu Leopardzvaigznei, kura tikai noraustīja asti, nekādi neizrādīdama savas domas, un Dubļuķepam, kur� nolieca galvu. - Vēja klanam nav iebildumu, - viņ� noņaudēja.

- Lai notiek, - Melnzvaigzne ieņurdējās. - Bet pat nedomājiet, ka Pērkona klanam tāpēc būs kādas priek�rocības, sadalot teritoriju.

Kazenājnags pārmija skatienu ar Vārnuspalvu. Protams, tikai Melnzvaigzne varēja iedomāties, ka pārējie klani cen�as iegūt kaut kādas priek�rocības, vēl pirms kaut kas vispār ir sadalīts!

- Protams, ne, - Ugunszvaigzne miermīlīgi noteica. - Vāvergaita, tu vari iet kopā ar pārējiem!

Vāvergaita sajūsmā izlieca asti.

-Apejiet apkārt ezeram un, cik iespējams, izpētiet apkārtējo zemi, - Ugunszvaigzne piekodināja. - Mums ir jāzina, kādi �eit ir apstākļi un kur ir labākās medību vietas. Atcerieties par katra klana medību paradumiem - tas var noderēt, kad vilksim robe�as. Būtu labi saprast, kāds varētu būt sadalījums un kur varētu atrasties apmetnes. Turiet acis vaļā un izpētiet, vai te nav divkājaino vai kaut kā cita bīstama.

- Un viss? - Vāmuspalva noburk�ķēja.

- Lē�u, ka jums vajadzēs divas dienas, lai apietu apkārt ezeram, - Ugunszvaigzne turpināja. Viņ� pacēla galvu un samiegtām acīm raudzījās pār ūdeni, mēģinādams aprēķināt attālumu. - Netērējiet daudz laika. �eit mums nav dro�i palikt, ir pēc iespējas ātrāk jāiekārtojas.

- Darīsim visu, kas mūsu spēkos, - atsaucās jauna balss. Kazenājnags pagrieza galvu un paskatījās pār plecu; pie viņiem pienāca Upes klana barvedes palīdze Miglasķepa.

- Sveika! - runcis sacīja, pavirzījies sāņus, lai atbrīvotu kaķei vietu. Miglasķepa izskatījās piesardzīga - laikam nejutās diez cik ērti, piebiedrojoties saliedētajam kaķu bariņam, kas bija devu�ies pirmajā ceļojumā.

- Lai jums veicas! - uzsauca Leopardzvaigzne, un Ugunszvaigzne piebilda: - Lai Zvaigznes klans ir ar jums!

Saule jau bija pacēlusies krietni virs pakalniem. Kazenājnagam ķepas niezēt niezēja doties ceļā; viņ� nolieca galvu barve�u priek�ā, no tiem atvadoties, un pacēla asti, lai dotu pārējiem signālu sekot. Ar acs kaktiņu karotājs pamanīja, ka Dzintarāda saviebjas, un dzirdēja Vārnuspalvu skaļi ievelkam elpu. Run�a āda no kauna iekņudējās: viņ� atskārta, ka patruļu vajadzētu vadīt Miglasķepai, jo viņa bija sava klana barvedes palīdze. Kazenājnags apstājās un paspēra soli atpakaļ. Miglasķepa viņu vēsi uzlūkoja un, pamājusi tam ar galvu, nostājās priek�galā.

- Pelesgalva! - Vāvergaita no�ņācās.

Izlūki devās uz ezeru, un vējā vēl dzirdēja Melnzvaig-znes pavēles, tam sākot organizēt medību patruļas.

- Vāvergaita! Pagaidi! - Kazenājnags atskatījās un ieraudzīja, ka Lapuķepa lēk�o māsai nopakaļ. - Esi uzmanīga, labi? - viņa teica.

Vāvergaita ar degunu pieskārās jaunās dziedniek-kaķes purnam. - Neraizējies par mums, - viņa mierināja. - Mēs varam par sevi parūpēties.

- Ceļ� jūs ir nogurdinājis tāpat kā pārējos, - Lapuķepa brīdināja. - Medījiet, tiklīdz būs iespējams, un neaizejiet pārāk tālu no ezera, lai neapmaldītos.

Vāvergaita pielika asti māsai pie mutes, to apklusinot. - Viss būs labi, - viņa stingri sacīja un, pacēlusi galvu, ar degunu norādīja turp, kur lejāk pletās

no

mirdzo�ais ūdens klaids. - Re, ir ta�u skaidri redzams, kur jāiet. TU nepagūsi ne aci pamirk�ķināt, kad mēs jau būsim atpakaļ. - Kaķe mirkli klusēja un tad vēl pajautāja: - Vai esi saņēmusi kādu zīmi no Zvaigznes klana? Vai tāpēc tā uztraucies?

Lapuķepa papurināja galvu. - Nē, nekā tāda, tie�ām ne. Ir tikai grūti tevi atkal palaist. Liekas - ir tāpat kā toreiz, kad devies uz vietu, kur nogrimst saule.

Kazenājnags pienāca pie māsām un mierino�i uzlika pumu Lapuķepai uz pleca. - Mēs ta�u pārnācām mājās sveiki un veseli, vai ne? Lapuķepa, es parūpē�os par tavu māsu, paļaujies uz mani!

Vāvergaita tēlotā sa�utumā parāvās atpakaļ.

- Nevienam nav par mani jārūpējas! Drīzāk jau man būs jāglābj tavs plu�ķainais ka�oks!

Lapuķepa uzjautrinājumā iemurrājās, ļaudamās draugu uzmundrinājumam. - Nu labi, vienkār�i esiet uzmanīgi - visi. Un, ja gadās izdevība pameklēt kādas zālītes, tas arī būtu lieliski. Mūsu krājumi ļoti drīz būs jāpapildina.

Vāvergaita nolaizīja māsas ausi. - Protams. Es turē�u acis vaļā... ja vien neraudzī�os pēc lapsām, āp�iem, divkājainajiem, Pērkontakām...

- Mēs iesim, vai ne? - ierūcās Vāmuspalva. - Diena nav necik gara, un mums līdz tumsai vajadzētu tikt vismaz otrā pusē.

Lapuķepa nepievērsa runcim uzmanību. - Zvaigznes klans ies ar jums, - viņa klusi sacīja māsai un tad pagriezusies aizlēk�oja aug�up pa nogāzi.

Kazenājnags izgar�oja gaisu un ieklausījās viļņu �ļakstos pret krastu. Pelēkais ūdens, saulei paceļoties, krāsojās da�ādos toņos. Ezers bija tik liels, ka otrā krastā augo�ie koki izskatījās tikai pēc zaļganas migliņas, kas ieskāva purvainu līdzenumu. Ūdens spogulis bija nekustīgs, un virs tā gaisā garoja migla; Kazenājnags nojauta, ka ezers ir daudz, daudz dziļāks par upi dzimtajā me�ā - pat par pārplūdu�u upi. Runcis uzmeta iesāņus skatienu Miglasķepai. Arī tā izskatījās bijīga, lai ari bija izcila peldētāja - tāpat kā visi Upes klana kaķi.

It kā sajutusi, ka visi skatās uz viņu, Upes klana barvedes palīdze noskurinājās. - Labi, - viņa ieņau-dējās, uzlūkodama ari patruļu. - Iesim nu! Paskatīsimies, kur Zvaigznes klans ir mūs atvedis.

Lapuķepa apstājās pusce/ā lejup pa nogāzi un pagriezu�ies noraudzījās, kā viņas māsa kopā ar pārējiem patruļas kaķiem soļo uz ezeru. Jūtot kņudoņu ādā, kaķenīte zināja, ka Vāvergaitu pārņēmis priecīgs satraukums. Viņa priecājās ne tikai par uzdevumu izpētīt jaunu teritoriju, bet ari par iespēju atkal būt kopā ar draugiem, kurus bija ieguvusi ceļojumā uz vietu, kur nogrimst saule. Mirkli Lapuķepai gandrīz aizrāvās elpa skaudības dēļ; viņa vēlējās, kaut pa�ai ar kādu kaķi būtu tik spēcīga saikne - saikne, ko stiprina dziļa uzticība un daudzi kopīgi pārdzīvojumi.

Skatienu piesaistīja slaikais, teju melnais Vārnu-spalvas ka�oks. Vāmuspalva bija visgrūtāk saprotamais no kaķiem. Lapuķepa vēlējās, kaut labāk pazītu �o runci. Pirmajā mirklī �ķita, ka viņ� vismazāk no visiem uzticas citu klanu kaķiem, ta�u grūtajā ceļā pāri kalniem Vāmuspalva vairākkārt bija nesavtīgi palīdzējis tiem, kas nebija no Vēja klana. Lapuķepai pārskrēja trīsas no deguna līdz astes galam. Nojauta sacīja, ka Zvaigznes klans Vārnuspalvam ir iecerējis svarīgu lomu, bet kaķenīte nevarēja iedomāties, kāda tā varētu būt; Zvaigznes klanam ari nebūtu nekāda iemesla atklāt viņai savus nodomus attiecībā uz sve�a klana kaķi.

Lapuķepa salēcās, kad kaut kas pieskārās plecam, un pagriezusies redzēja raugāmies pretī Ogļuvilnas gudrās, zilās acis.

- Vai vēlies, kaut būtu gājusi kopā ar viņiem? -dziedniece jautāja.

Lapuķepa saminstinājās. Viņa bija dziedniekkaķe, nevis karotāja, pienākums sauca pie novājinātā, pārguru�ā klana. Bet kāpēc tad ķepas niezēt niezēja, noskatoties uz nelielo patruļu, kas rik�oja projām gar krastu? Acu priek�ā atausa aina, kā viņa lēk�o tiem līdzi, blakus Vāmuspalvam, kur� skrēja pēdējais; kaķenīte spēji ievilka elpu, gandrīz juzdama run�a tum�pelēko ka�oku pieglau�amies savai spalvai, abiem līkumojot pa zālaino slīk�ņu.

- Vai viss kārtībā? - Ogļuvilna iejautājās, uzlūkodama mācekli cie�āk.

Lapuķepa samirk�ķināja acis. - Jā, viss labi. Protams, es negribu iet līdzi. Man �eit ir darba pilnas ķepas.

- Tas tiesa, - Ogļuvilna piekrita. - Te ir �etri klani pārguru�u kaķu, par kuriem jāparūpējas, bet mūsu krājumos ir labi ja pāris lapu un saujiņa samīcītu ogu.

Lapuķepa satraukti norija siekalas, pēk�ņi iedomājusies, ka varbūt vajadzēja iet līdzi, lai meklētu jaunas ārstniecības zālītes.

- Mēs tiksimies ar pārējiem dziedniekkaķiem, -Ogļuvilna turpināja. Jāizlemj, kā rīkoties ar zālī�u

gādā�anu un kā mēs mīsim mēles ar saviem sen�iem karotājiem tagad, kad esam tik tālu no Augstakme-ņiem. Kaķe pavērās aug�up, kur starp mākoņu dris-kām spīdēja Mēness sirpis, un viņas balss pieklusa �ukstā: - Ceru, ka drīz atradīsim jaunu Mēnesakmeni.

Kaķene pamāja ar asti, un Lapuķepa pamanīja savu draudzeni Kodesspāmu. Upes klana dziedniek-kaķe sēdēja kazenāju biezokņa dro�ībā kopā ar Ēnas klana dziednieku Mazdūnu. Apkārt visu �etru klanu karotāji un mācekļi posās doties medībās.

Ogļuvilna nogaidīja, līdz vairums patruļu jau bija prom, un tikai tad devās pie pārējiem dziedniekka-ķiem. Lapuķepa pielēk�oja pie Kodesspāma un piedūra pumu draudzenei pie deguna.

Kodesspāms nervozi samirk�ķināja acis. - Es jūtos tik bezpalīdzīga! - viņa klusi �ēlojās Lapuķepai ausī. - Man nav nekādu piederumu, bet visi ir tik vārgi un noguru�i.

Lapuķepa nejutās pārsteigta par draudzenes satraukumu. Lai arī Kodesspāms bija kļuvusi par pilntiesīgu karotāju un ieguvusi vārdu jau pirms vairākiem gadalaikiem, viņa vēl nebija dziedniekkaķe tik ilgi kā Lapuķepa. Pirms aizie�anas no me�a mū�ībā devās Dubļāda, tāpēc Kodesspārnam bija jāuzņemas visa dziedniekkaķa atbildības nasta, pat nepabeidzot mācības. Lapuķepa juta uzbangojam spēju pateicību par to, ka Ogļuvilna vēl ir dzīva un gana jauna un spēcīga, lai dzīvotu ilgi, ilgi. Viņa noteikti negribēja zaudēt savu skolotāju un it nemaz neapskauda Kodesspārnu. Bet Lapuķepa sev atgādināja, ka Kodesspāms ir labi apmācīta un, ja vajadzīgs, varēs lūgt citu dziedniekkaķu padomu. Un tagad, jaunajā vietā, viņiem visiem noteikti būs, ko mācīties.

Lapuķepa �igli nolaizīja draudzenes ausi. - Viss būs labi, - viņa mierināja. - Mēs visi tev palīdzēsim.

Ogļuvilna paraudzījās apkārt. - Kur tad Mizas-seja?

- Laikam vēl pie Garzvaigznes, - atteica Mazdūna; viņ� nopūtās. - Nedomāju, ka viņam kāds vēl kaut ko varētu līdzēt.

Lapuķepa sarāvās. No Zvaigznes klana puses �ķita netaisni aizsaukt Vēja klana barvedi pie sevis, kad viņ� vēl pat nebija redzējis sava klana jaunās mājas.

- Lūk, kur viņ� nāk. - Ogļuvilna notrīsināja ausis turp, kur ar nokārtu galvu un asti tuvojās Mizasseja.

- Kā Garzvaigznem klājas? - Mazdūna taujāja.

Mizasseja smagi nopūtās, izelpai nākot no pa�iem dziļumiem, un atlaidās zem kazenājiem blakus pārējiem. - Garzvaigzne guļ, - runcis atbildēja. - Viņ� ir ļoti vāj�. Ceļojums viņam bija par grūtu, un ir skaidrs, ka Zvaigznes klans gaida, kad Garzvaigzne viņiem piebiedrosies.

- Vai tu nevari tur kaut ko līdzēt? - Lapuķepa jautāja.

Mizasseja papurināja galvu. - Mēs gan gājām tālu ceļu no pa�a me�a, bet Garzvaigznem priek�ā ir vēl garāks ceļojums. Viņ� ir cildens barvedis, tomēr nevar dzīvot mū�īgi.

-Visi klani turēs viņu godā, - Ogļuvilna klusi noteica un, mirkli noliekusi galvu, izslējās taisni un noskurinājās. - Bet pagaidām mūs gaida daudz uzdevumu.

-Mums ir jādodas meklēt zālītes, - ierosināja Kodesspāms. - Noguru�o un izsalku�o vidū slimības ātri izplatās.

- Tiesa, - Ogļuvilna piekrita. - Drīz mēs dosimies meklējumos un cerēsim, ka Zvaigznes klans mums parādīs ceļu turp, kur vajadzīgs. Ta�u vispirms... -Viņa pieklusa un ar priek�ķepu paka�āja zemi. - Ir izvēlētas patruļas, kas raugās pēc jaunām mājām katram no �etriem klaniem, bet, lai mēs �eit patie�ām būtu mājās, ir vajadzīgs kas vairāk. Kur klani sapulcēsies pilnmēnesī? Kā būs ar Mēnesakmeni? No �ejienes līdz Mātes mutei ir vairāku dienu ceļojums.

Lapuķepai iesmeldzās ķepas, iedomājoties, ka vajadzētu atkal doties garajā ceļā, kas vestu atpakaļ uz Augstakmeņiem. Viņi ta�u nevarēja turp doties katru mēnesi, lai satiktos ar Zvaigznes klanu? Bet kur tad jaunie barve�i saņems vārdus un deviņas dzīvības?

Ilgu laiku valdīja klusums. Neviens no kaķiem nezināja, ko atbildēt, kur sākt meklējumus.

- Vai mēs esam pārliecināti, ka �eit ir īstā vieta? -beidzot ieņaudējās Mazdūna. - Izņemot Mēnesakmeni, vienīgais veids, kā varam sazināties ar Zvaigznes klanu, ir ar sapņu un zīmju starpniecību, un es �eit neesmu manījis neko tādu, kas ļautu dro�i apgalvot, ka esam tur, kur mums jābūt.

- �eit ir jābūt īstajai vietai, - ievaimanājās Lapuķepa. Viņa pūlējās izdomāt, kā lai liek pārējiem sev noticēt, - tie ta�u bija daudz pieredzēju�āki par viņu.

- Akmensteicējs Smailakmeņu alā satikās ar savas cilts sen�iem karotājiem, - kaķenīte sacīja, atcerēdamās vieso�anos pie Straujūdens cilts. - Varbūt ir vēl citas tādas vietas kā Mēnesakmens.

- Es domāju, ka Zvaigznes klans sūtīja mums ziņu toreiz, kad redzējām viņu atspulgus vizam ezerā, -Ogļuvilna ierunājās, un Lapuķepa juta, kā spalva uz pleciem atvieglojumā nogulst. - Bet mums vienalga ir vajadzīga vieta, kur mīt ar viņiem mēles.

- Varbūt viņi mums sūtīs kādu norādi, kur meklēt

I

citu Mēnesakmeni, - ieprātojās Mizasseja.

- Varbūt. - Mazdūna neizklausījās pārliecināts.

- Es tikai ceru, ka tas būs drīz.

- Vai tam tie�ām ir nozīme? - jautāja Kodesspāms.

- Nekas nevar mūs kavēt uzmeklēt zālītes un...

Kaķe apklusa, kad pārējie viņu uzlūkoja plati ieplestām acīm. Lapuķepa sarāvās. Kā Kodesspārns varēja uzskatīt, ka vienīgais dziedniekkaķu uzdevums ir ārstēt?

Kodesspārna skatiens klīda no kaķa pie kaķa, un viņas acīs plaiksnīja nedro�ība un bailes.

- Kodesspārns grib sacīt, ka mēs varam rūpēties par klaniem, kamēr gaidām Zvaigznes klana zīmi, -Lapuķepa mēģināja visu nogludināt.

Kodesspārns atvieglojumā pagriezās pret draudzeni. -Jā... jā, tā es gribēju teikt.

Ogļuvilnai notrīsēja ausis.

- Laikam jau varam sākt papildināt krājumus, -Mazdūna noņaudēja.

Mizasseja pieslējās ķepās. - Ja neiebilstat, es palik�u pie Garzvaigznes. Bet, ja atrodat māllēpes, bū�u pateicīgs. Garzvaigznem ir grūti elpot.

- Māllēpju nebūs līdz pavasarim, - Kodesspārns uztraucās. - Vai derēs arī kadiķogas?

Mizasseja piekrīto�i palocīja galvu. - Tie�i tā. Paldies, Kodesspārns!

- Mēs atnesīsim, - Ogļuvilna apsolīja.

Runcis īsi norūca pateicību un devās prom turp, kur zāles cerā gulēja Garzvaigzne - nekustīgs, melnbalti raibs kamols. Lapuķepa redzēja, kā dziednieks pārmij pāris vārdu ar Vienūsu, kur� sargāja mirsto�o barvedi. Tad viņ� iekārtojās cie�i blakus Garzvaigznem - tā, ka ka�oki saskārās, - lai sirmais kaķis zinātu, ka nebūs viens sava garā, tum�ā ceļa sākumā.

-Malacis, Kodesspārns! - Lapuķepa uzslavēja.

- Es neiedomājos, ka varētu izmantot kadiķogas.

Kodesspārns pagrieza galvu un �igli nolaizīja draudzenes ausi. - Kur iesim vispirms?

Ogļuvilna stīvi piecēlās, saudzēdama savulaik uz Pērkontakas ievainoto kāju. - Ja dosimies turp, - viņa iesāka, - tad tikai nonāksim pie divkājaino zirgiem. Labāk iesim uz otru pusi, tuvāk ezeram.

- Ugunszvaigzne teica, ka tur ir purvains, - Lapuķepa atgādināja.

- Purvos aug vērtīgi augi, - ieņaudējās Kodes-spāms. Viņa ar asti viegli pieskārās jaunās mācekles ausij. - Ja tu būtu no Upes klana, tad nebaidītos mazliet apmērcēt ķepas!

- Un man nebūtu iebildumu apēst kādu vardi vai krupi, - nolaizījās Mazdūna. Kad pārējie izbrīnīti viņu uzlūkoja, runcis sapīcis piebilda: - Negar�o jau nemaz tik slikti! To Ēnas klana teritorijā vienmēr bija gana - pat tad, kad sāka trūkt cita medījuma.

Kaķiem tuvojoties ezeram, asā tīreļa zāle beidzās, sākās grī�ļu ceri un sūnas. Zeme bija atsperīga, uz katra soļa ap ķepām izspiedās ūdens.

- Cerams, te visur tā nav, - Lapuķepa pie sevis kurnēja, apstājusies, lai nopurinātu no ķepām ūdens lāses. Paraudzījusies uz priek�u, kaķenīte redzēja, ka �eit gan purvainā zeme sniedzas līdz pa�am ezeram, bet tālāk līdz krastam aug koki, un pa gabaliņu ezerā iestiepjas kokiem apaugusi zemes strēle. Tur varētu būt laba vieta apmetnei, viņa nodomāja.

Mācekle pielika soli, lai panāktu pārējos, un atrada tos stāvam ap prāvu kosu puduri. Tālāk zaļoja vēl vairāk leknu, spēcīgu augu. Lapuķepa juta, ka oma uzlabojas.

-Lieliski! - Ogļuvilna bija apmierināta. - Vecajā teritorijā nebija tik ra�enu kosu. Atpakaļceļā paņemsim. Lapuķepa, kam kosas lieto?

Lapuķepai gan īsti nepatika, ka viņu iztaujā pārējo dziedniekkaķu priek�ā tā, it kā viņa būtu nupat sākusi mācīties, bet atbildi vismaz zināja. - Kosas noder iekaisu�ām brūcēm, - viņa sacīja.

- Pareizi, - Mazdūna noņaudēja. - Mums tās vajadzēs. Ceļojumā daudzi ir saskrāpēju�ies un dabūju�i nobrāzumus.

Ogļuvilna palocīja galvu. - Mums �ī vieta jāatceras.

Dziedniece devās tālāk, un pārējie viņai sekoja. Lapuķepa nopriecājās, pirmā pamanījusi ūdensmēt-ras - labākās zāles pret vēdergraizēm.

- Bet Mizassejas prasītās kadiķogas gan mēs te lejā neatradīsim, - Kodesspāms sacīja, pārlecot pār nelielu strautiņu. - Te ir pārāk mitrs.

- Varbūt jūs ar Lapuķepu paejiet tālāk no krasta? -Ogļuvilna ierosināja. - Tur ir krūmi. Varbūt būs ari kāds kadiķis.

-Protams. - Kodesspāms pagriezās prom no ezera un tecēja uz pakalniem, kurus kaķi bija �ķērsoju�i naktī. Lapuķepa sekoja draudzenei pa pēdām, ar atvieglojumu juzdama, ka zeme zem ķepām kļūst sausāka un stingrāka.

Tiku�as augstāk, abas draudzenes ielīda biezā koku puduri. Lapuķepa ātri vien sazīmēja kadiķu asās, tum�zaļās adatiņas un violetās ogas.

- Tie�i tas, kas vajadzīgs! - viņa priecīgi ieņaudē-jās un centās nokost da�us zariņus.

Savāku�as tik daudz kadiķzariņu, cik vien spēja panest, abas griezās atpakaļ uz ezeru. Iznākot no kokiem, Lapuķepa ievēroja tālumā gar ezera krastu soļojam Ogļuvilnu un Mazdūnu. No savas vietas mācekle pamanīja, ka tas, ko pirmīt bija noturējusi par pussalu, īstenībā ir sala - no krasta to �ķīra �aurs kanāls.

- Paskaties! - viņa uzrunāja draudzeni. - Ezerā ir sala.

Jaunajai dziedniekkaķei iemirdzējās acis. - Tā būtu lieliska vieta Saietiem! - viņa iesaucās. - Tur pietiktu vietas visiem klaniem, un tur mūs nekas netraucētu. Iesim pastāstīt pārējiem! - Paķērusi savus kadiķī�us, kaķe lēk�iem metās pie Ogļuvilnas un Mazdūnas.

Lapuķepa paņēma savu ne�ļavu un sekoja draudzenei lēnākā solī. Kodesspāms bija jau prom, pirms viņa paguva iebilst, ka Upes klana kaķi ir vienīgie, kuri prot labi peldēt un pārējie nespēs tikt uz salas. �ēl, jo citādi Kodesspāmam bija taisnība - sala būtu ideāla tik�anās vieta, tur klani būtu dro�ībā no plēsējiem un divkājainajiem.

Tikusi pie pārējiem, Kodesspāms, priecīgi satraukta, uzreiz sāka stāstīt par salu. �etrotne nokāpa pa�ā krastā, lai izpētītu kārtīgāk. �eit zeme bija sausāka un krastu klāja akmeņi, kuru starpās auga da�i ērk�ķaini krūmi.

-Izskatās pēc dro�as vietas, - noņaudējās Ogļuvilna. - Tikai - kā mēs tur tiktu? Vai pati gribēsi veckaķiem pateikt, ka uz Saietiem turpmāk būs jādodas peldus?

Mazdūna uzjautrināti iespurdzās, un Kodesspāms izskatījās sāpināta.

- Varbūt tur ir tik sekls, ka var pārbrist, - diplomātiski ieminējās Lapuķepa, pati tomēr nevēlēdamās to noskaidrot.

-Es varētu aizpeldēt un paskatīties, - Kodes-spāms piedāvājās.

Ogļuvilna pamāja ar galvu. - Jā, ja vēlies.

Kodesspāmam to tikai vajadzēja; viņa uzreiz metās lejup pa akmeņiem uz ezeru.

- Uzmaniesl - Lapuķepa vēl uzsauca viņai nopakaļ.

Draudzene apstiprino�i pamāja ar asti un iebrida ezerā. Ūdens drīz pacēlās jau līdz vēderam, un kaķei bija jāmetas peldus. Viņa airējās uz priek�u spēcīgiem, pārliecinātiem ķepu vēzieniem. Tātad pārbrist tomēr te nevar, Lapuķepa nodomāja. Viņa samiedza ads, lai ne�ilbtu, un noskatījās pakaļ nelielajai, tum�ajai galvai, kas �ūpojās aug�up lejup viļņos.

Aiz muguras Mazdūna ieņaudējās: - Varbūt gaidot pamedīsim? Esmu tik izsalcis, ka varētu aprīt āpsi!

Run�a vārdi Lapuķepai lika pamanīt, ka pa�ai rūc vēders, bet viņa neizkustējās no vietas, iekams neredzēja Kodesspāmu sasniedzam krastu. Jaunā dziedniece izlīda no ūdens un, pirms nozuda krūmos, priecīgi pamāja Lapuķepai ar asti.

Kaķenīte aizgriezās īstajā brīdī, lai vēl pamanītu, kā Mazdūna uzklūp strupastei un �igli to notiesā. Viņa jutās atvieglota, ka medījums tomēr nebija ne varde, ne krupis, - ja nu runcim gadījumā ienāktu prātā dalīties. Būtu nepieklājīgi atteikties, bet Lapuķepa nejutās glu�i tik izsalkusi, lai liktu uz zoba to, kas izskatās tik sīksts un negar�īgs.

Ogļuvilna mazliet tālāk zagās pakaļ kaut kam garajā zālē, kas auga klin�u pakājē. Mirkli vēlāk viņa uzbruka un ar asti pamāja Lapuķepai, aicinot mācekli pie sevis. - Nāci Kodesspārns tiks galā. Tur ir daudz medījuma.

Lapuķepa vēlreiz pameta skatienu uz salu, bet Upes klana dziednieci nekur nemanīja, un viņa jau arī nespētu tai nekā līdzēt. Klusiem soļiem pierik�o-jusi tuvāk akmeņiem, kaķenīte izdzirda tajos ru�ināmies kādu sīku dzīvnieciņu un sastinga. Zāles stiebrs notrīsēja, un kļuva redzama vēl viena strupaste, kas rosījās starp zemāk sabiru�ajām sēklām. Lapuķepa tuvojās, gandrīz nepaceldama ķepas no raupjās zemes. Tiklīdz bija gana tuvu, viņa lēca un nogalināja medījumu, ātri ieko�oties tam kaklā.

Mācekle pat neatminējās, kad pēdējoreiz būtu redzējusi tik tauku strupasti. Visi sīkie dzīvnieki, ko vēl varēja atrast me�ā pēc tam, kad to bija sāku�i postīt divkājainie, bija kaulaini un pārbiju�ies, un arī ceļojumā ar medī�anu bija kā bija.

Tiesājot pēdējo gardo kumosu, viņa izdzirda Maz-dūnas saucienu: - Kodesspārns nāk!

Lapuķepa norija medījumu un metās lejup pie ezera. Kodesspārns a�i peldēja uz krastu un drīz vien jau bija izkāpusi sausumā un purināja no ka�oka ūdeni.

- Nu? - Ogļuvilna gribēja zināt. - Ko tu tur redzēji?

Kodesspārns ilgpilni nopūtās. - Tā vieta ir izcila! Apkārt aug koki un krūmi, bet vidū ir klajums. Tur pietiktu vietas visiem klaniem.

Mazdūna papurināja galvu. - Upes klanam tas varbūt derētu, bet pārējie trīs gan nekad turp nedotos. - Dziednieks apklusa, ta�u tad rai�pilnā balsī piebilda: - Da�i kaķi, kam drosmes vairāk nekā prātiņa, varētu mēģināt. Un noslīktu!

- Un pa�ā klajuma vidū, - Kodesspārns sajūsmā turpināja, it kā nebūtu dzirdējusi Mazdūnas sacīto,

- aug varens ozols. Tikpat liels kā �etraudzē, bet �im ir zemi zari - barve�i varētu tur pakāpties, lai uzrunātu klanus. - Kaķes ads spīdēt spīdēja. - Kaut mēs varētu izmantot �o vietu!

- Bet mēs nevaram, - ar no�ēlu sacīja Ogļuvilna.

- Tev gan ir taisnība, Kodesspārns, izklausās pēc ļoti labas vietas.

- Tur ir arī medījums. - Kodesspārns apmierināti aplaizījās.

Lapuķepai gribējās jautāt, vai draudzene ir pamanījusi uz salas kaut ko neparastu - īpatnējas formas akmeni, greizu koku, jebko, kas varētu liecināt par Zvaigznes klana klātbūtni. Varbūt sala nebija domāta sanāk�anai, bet tur varētu būt jauns Mēnesakmens.

Ta�u Kodesspārns jau bija aizgriezusies, tiklīdz kļuva skaidrs, ka pārējie dziednieki nepiekritīs pasludināt salu pārjauno Saietu vietu, un rik�oja prom pa krastmalu, pēc peldes gurdi nokārusi asti. Lapuķepa nolēma atlikt iztaujā�anu par Mēnesakmeni uz citu bridi.

Pārējie dziednieki ari bija pagriezu�ies atpakaļ uz pagaidu apmetni. Lapuķepa gāja pēdējā, ar no�ēlu atskatīdamās uz salu. Vieta, kur sanākt visiem kopā, un jauns Mēnesakmens klaniem bija tikpat ļoti vajadzīgs kā dro�as apmetnes un bagātīgs medījums. Abas �īs vietas kļūs par mājām piektajam klanam, kas bija spiests atstāt dzimto me�u, - Zvaigznes klanam.

Lapuķepa nodrebēja, lai arī niedres sniedza aizvēju no saltajām brāzmām, kas pūta pār ezeru. Ja neizdosies jau drīz atrast vietu, kur sastapties ar Zvaigznes klanu, pārējo klanu nākotni jaunajā vietā aizēnos �aubas.

Miglasķepa vienmērīgā riksī veda savu patruļu tālāk pa krasta slīk�ņu. Kazenājnags dziļi ievilka elpu, izgar�odams pēc medījuma smar�ojo�o gaisu un izbaudīdams bālganās kaillapja saules starus uz ka�oka. Run�a ķepas niezēt niezēja skriet uz priek�u ātrāk, bet viņ� savaldījās un pielāgojās Miglasķepai, zinādams, ka priek�ā vēl ir tāls ceļ�.

- Tas nekam neder, - Vāvergaita kurnēja, jau atkal ie�ļūkusi purvainā bedrē. Viņa ar pretīgumu purniņā apstājās un nopurināja ūdeni no pakaļkājas. - Ja dzīvosim te, drīz vien uz ķepām uzaugs peldplēve!

- Upes klanam te neklātos tik ļauni, - sacīja Miglasķepa. - Bet tādā vietā nebūs necik daudz medījuma, tāpēc lielas jēgas nav!

- Mums jau nav jāizmanto visa teritorija ap ezeru, -aizrādīja Dzintarāda. - Vietas ir daudz, tas nekas, ja �is gabals nevienam nepatiks.

-Ja vien tālāk būs kas labāks, - norūca Vārnu-spalva.

Kazenājnags apstājās un nopētīja apkārtni. Vienā pusē zeme pacēlās augstāk, veidojot stāvus pakalnus. Divkājaino �ogs un zirgi bija paliku�i aiz muguras, un tālāk pletās pļava, kas augstāk izbeidzās, pa�ķirot ceļu irbuleņu ceriem un da�ādiem krūmiem. Priek�ā stiepās dūksnaina ezermala. Tālumā runcis saskatīja kokiem noaugu�u zemes strēli, kas ietiecās taisni ezerā, un vēl vairāk koku.

- Izskatās, ka purvs drīz beigsies, - viņ� ieņau-dējās.

- Vai mēs nevarētu pakāpties augstāk, Kazenāj-nag? - Vāvergaita ierunājās. - Lūdzu! Man apnicis slapināt ķepas.

- Tur aug�ā būs medījums, - Dzintarāda ar ilgām ieminējās. - Ko teiksi, Kazenājnag? Mums ir jāmedī.

- Mūsu uzdevums ir izpētīt ezeru, - Kazenājnags atgādināja.

- Un apkārtējo teritoriju, - aizrādīja Vārnuspalva.

- Dro�i vien varam izmest da�us līkumus attālāk no krasta, - Kazenājnags domīgi sacīja. - Ja paliksim tikai pie ezera, necik daudz neuzzināsim. Iesim sākumā aug�ā. Pa ceļam pamedīsim un...

Viņu pārtrauca klusa iekāsē�anās, un runcis juta, ka āda iekņudas, skatienam sastopot Miglasķepas rāmās acis. - P-piedod, Miglasķepa, - jaunais karotājs atvainojās. - Es... cerams, tev nav iebildumu.

Upes klana barvedes vietnieces acīs iemirdzējās viegls uzjautrinājums. - Paklau, Kazenājnag, varbūt uzņemies vadību? Ir skaidrs, ka �ie kaķi ir radu�i tev pakļauties.

- Es tā neteiktu. - Kazenājnags nokaunējās vēl vairāk. - Ceļā mēs parasti par visu apspriedāmies.

- Viņ� grib teikt, ka mēs strīdējāmies, - Dzintar-āda ironizēja. - Vismaz da�i no mums. - Viņa uzmeta baigu skatienu Vāvergaitai un Vāmuspalvam.

- Mēs? - Vāvergaita plati iepleta acis un paslēja gaisā asti. - Nemū�aml

Apspiedis uzjautrinātu murrā�anu, Kazenājnags devās pārējiem pa priek�u aug�up pakalnā, kur zeme bija sausāka. Viņ� klusībā pateicās Zvaigznes klanam par to, ka Miglasķepa izturējusies saproto�i - viņa redzēja, ka draugi ceļojumā paradu�i pa�i visu izlemt, neņemot vērā klanos pieņemto hierarhiju, kur jaunie karotāji pakļāvās barvedim, barve�a vietniekam un pieredzēju�ākajiem karotājiem. Bija labi atkal iet kopā ar draugiem, lai ari sirdi kā ērk�ķis dūrās apziņa, ka te nav Vētrasvilnas. Runcis prātoja, kā būs tad, kad klani aizies katrs savu ceļu un būs zaudēta nepiespiestā draudzība ar Vāmuspalvu un Dzintarādu. Vai tuk�ā vieta sirdī aizvien pletīsies pla�umā?

Augstāk pakalnā krūmos bija medījums, un jau pavisam drīz visi pieci kaķi bija kaut ko dabūju�i un iekārtojās, lai krietni ieturētos.

- Mmm... - Vāvergaita klusi sacīja, atgūlusies uz sāniem un tīksmi izstaipīdamās. - Tik gardu peli nebiju ēdusi jau mēne�iem. Tagad derētu kārtīgi izgulēties.

- Nu nē, nekā nebija! - Kazenājnags piebikstīja draudzenei ar ķepu. - Mums priek�ā ir tāls ceļ�, un ir vēl pa dienu jātiek tik tālu apkārt ezeram, cik vien iespējams.

- Labi, labi, tikai neizlec no ka�oka aiz nepacietības! - Vāvergaita pieslējās ķepās, zaļajās aās iezalgo-jās zobgalīga uguntiņa. - Tu nu gan vari komandēt, vecais spalvu kum�ķi! Neaizmirsti, ka es arī tagad esmu karotāja. - Kaķe apmeta veiklu līkumu, uz�audama draugam ar asti.

- Tu jau man neļausi aizmirst, - Kazenājnags atcirta, tomēr nespēdams atturēties nesmējies. Viņ� neviļus sev vaicāja, cik ilgs laiks jau pagājis, kop� viņiem bija iespēja vienkār�i ļauties rotaļai.

Kazenājnags savāca pārējos - Miglasķepa klusējot vēroja, kā viņ� tos izrīko, un zilās acis nenodeva viņas izjūtas -, un patruļa atkal devās ceļā, izvēloties taku atpakaļ pie ezera. Atskatoties uz pagaidu apmetni, Kazenājnags saprata, ka pirmīt ievērotā zemes strēle īstenībā ir sala. Krastā stāvēja un to pētīja trīs sīki, pūkaini stāvi.

- Redz, kur Lapuķepa! - ieņaudējās Vāvergaita.

Kazenājnags pat nejautāja, kā draudzene no tāda attāluma varēja sazīmēt māsu. Viņ� zināja, ka abām ir īpa�a saikne, - māsas vienmēr nojauta, kur otra atrodas un kā jūtas. Runcis sajuta vieglu greizsirdības dūrienu, bet aizgainīja to prom.

Kaķi devās lejup pa nogāzi uz nelielu zemesragu ezera krastā, kas bija mazliet tālāk par salu. Kazenājnags jutās atvieglots, redzot, ka purvājs ar daudzajām niedru ieskautajām lāmām beidzas. Sākās zālains līdzenums, kas patīkami atvēsināja ķepas.

� Tā jau ir labāki � norūca Vāmuspalva. Vēja klana kaķi no visiem bija vismazāk radu�i pie mitruma, jo viņu tīrelis salīdzinājumā ar pārējo klanu teritorijām bija pavisam sauss un smil�ains.

Saulesvidus pienāca un pagāja; pieci kaķi turpināja ceļu ap ezeru. Krastmalu klāja gludi, ieapaļi oļi, kas Kazenājnagam atgādināja upes krastu mājās. Gabaliņu no krasta viņ� pamanīja sīkus vilnī�us vietā, kur bija uznirusi zivs.

- Upes klanam te sanāks brangas medības, - runcis sacīja Miglasķepai.

- Kaķe pamāja ar galvu. - Tiesa, - viņa ieņaudējās, - mums varbūt nāksies apgūt jaunus zvejas paņēmienus. Esam paradu�i stāvēt krastā vai uz akmeņiem un ķert zivis ar ķepām. Ko darīsim, ja tās visas nozudīs dziļumā?

Vāvergaita uzjautrināti iespurdzās, bet Kazenājnags uz viņu zvērojo�i paskatījās un apklusināja. Miglasķepa to nebija domājusi kā joku - viss viņas klans varētu aiziet bojā pie zivīm pilna ezera. Runcis samiedza acis un paraudzījās pāri ezeram uz zaļu biezokni, kas izskatījās gandrīz kā me�s, pie kura Pērkona klans bija pieradis. Tur ta�u peles un vāveres varēs medīt tāpat kā agrāk?

Akmentiņi zem ķepām kļuva lielāki un slidenāki, un kaķi pagausināja soli, piesardzīgi līkumodami, lai ķepas neiesprūstu spraugās. Priek�ā ezers meta līkumu, dziļāk iegrau�oties zemē, un Kazenājnags apstājies paraudzījās uz pretējo krastu. Tur zālainu krastmalu ieskāva priedes, bet ezerā ietiecās kaut kāds koka veidojums. Tās mazliet līdzinājās divkājaino tiltam vecajās mājās, tikai �is, �ķiet, nekur neveda.

- Kas tas tāds? - Kazenājnags pajautāja, norādījis uz veidojumu ar asti.

- Kaut kāds divkājaino darinājums, - nicīgi noteica Vāmuspalva.

- Cerams, tas nenozīmē, ka te �um un mud� no divkājainajiem, - uztraucās Dzintarāda.

- Diez vai, - Miglasķepa novilka. - �obrīd divkājainos te nemana. Varbūt tie ierodas tikai zaļlapī - kā mūsu vecajā teritorijā. Viņu mazuļiem patīk rotaļāties ūdenī.

- Vienmēr esmu domājis, ka divkājainajiem prā:_ tiņa tik, cik pelēm, - Vāmuspalva no�ņaukājās.

Vāvergaita raudzījās pāri koka veidojumam un pavēra muti, lai labāk uztvertu vēja nestās smar�as. - Sao�u tikai me�u un medījumu, - viņa beidzot sacīja.

- Mēs esam pārāk tālu, lai notvertu visas smar�as, - Kazenājnags aizrādīja. - Pārbaudīsim, kad būsim tur. Kā jau Miglasķepa sacīja, �obrīd divkājainos te nemana.

Runcis deva patruļai signālu doties tālāk. Kaķi gāja klusēdami, it kā divkājaino tilts būtu uzjundījis nelāgas atmiņas par ienaidniekiem un licis kļūt piesardzīgākiem. Necik ilgi, un Kazenājnags izdzirdēja vēl kādu skaņu - skaļāku par viļņu �aboņu pret krastu; tur gul-dza teko�s ūdens. Zeme zem ķepām kļuva mitrāka, un tālāk krastā slējās bieza niedru audze.

- Strauts! - Miglasķepa iesaucās un lēk�iem metās uz priek�u.

Ari pārējie pielika soli. Izspraucies caur niedrēm, Kazenājnags redzēja, ka strauts ietek ezerā. Tas bija platāks nekā iepriek� �ķērsotie, ar dziļākiem atzariem, kas līkumoja starp seklākām vietām un nelielām akmens saliņām. Ūdens izskatījās zaļgans un vēss - to apēnoja niedres un krastā vietumis augo�i koki. Brūnu, sa�uvu�u papar�u �emuri liecināja, ka zaļlapī augu valsts ir bagātīgāka.

Miglasķepa raudzījās apkārt, un viņai ietrīsējās astes gals. - Upes klanam te patiktu.

Kazenājnags ievēroja, ka kaķe uzreiz nepaziņo: te būs viņu teritorija, tomēr redzēja ilgas, kas atplaiks-nīja viņas acīs, raugoties uz strautu. Arī Kazenāj-nagam �ķita, ka Upes klanam te būtu īstā vieta, bet lēmums nebija viņu ziņā. Viņu pienākums bija tikai ziņot par atradumiem pārējiem, un tad barve�i izlems, kā visu sadalīt.

- Ei! - Vāvergaita iesaucās. - Tur bija zivs!

Pēc mirkļa ari Kazenājnags vienu pamanīja - uz-zibēja sudrabs, un vietā, kur zivs bija pieskārusies ūdens virsai, noņirbēja vilnī�i.

- Lieliski! - Miglasķepa nopriecājās. - Vai man jums da�as nozvejot?

- Zini, mēs pa�i protam par sevi parūpēties. -Dzintarāda runāja pieklājīgi, bet viņas balsī bija jau�ams viegls nīgrums.

Miglasķepa uzmeta viņai ziņkārīgu skatienu.

- Kur jūs to iemācījāties?

- Ceļā, - Vāmuspalva strupi noņaudēja. - Spalv-aste mums iemācīja. - Runcis aizgriezās, pagāja da�us soļus tālāk un apsēdās krastā ar paceltu ķepu, vērīgi raudzīdamies ūdenī un gatavs uzbrukt.

Kazenājnagam sāpēja sirds par draugu. Neviens no ceļotājiem nekad neaizmirsīs drosmīgo, labsirdīgo Upes klana kaķeni, kura bija tik daudz darījusi, lai Vāmuspalva justos labi kopā ar pārējiem, un kura beigās bija atdevusi dzīvību, lai glābtu visus no Asilkņa. Kazenājnags nezināja, vai Vāmuspalvas sāpes kādreiz rims. Da�brīd runcis �ķita tikpat pūcīgs un atturīgs kā ceļojuma sākumā, kad vēl nebija^sācis___ uzticēties biedriem un iemīlējis Spalvasti.

Miglasķepa kaut ko līdzjūtīgi nomurmināja. Kazenājnags redzēja skumjas ari viņas acīs un atcerējās, ka kaķe bija Spalvastes skolotāja, ta�u viņa nesāka mierināt jauno Vēja klana karotāju. Varbūt nojauta, ka Vār-nuspalva nepriecāsies par mēģinājumu ielauzties viņa bēdās. Miglasķepa notupās, kur stāvējusi, un gaidīja, kad parādīsies zivs. Dzintarāda un Vāvergaita viņai piebiedrojās, bet Kazenājnags palika pie niedrēm, modri raudzīdamies, vai nedraud briesmas. Vēl nevarēja zināt, kas slēpjas jaunajā teritorijā, un �etri medībās aizrāvu�ies kaķi būtu viegls mērķis izsalku�ai lapsai.

Nejuta ne plēsēju, ne divkājaino smaku, un, kad draugi bija izvilku�i jau vairākas zivis, viņus joprojām nebija iztraucējis ne troksnītis.

� Vai tu nemaz neesi izsalcis, Kazenājnag? -Vāvergaita jautāja, pienākusi klāt un nolikusi zemē brangu zivi. - Vai ari esi aizmirsis, kā zvejot?

- Es stāvēju sardzē! - runcis sa�uta, bet aprāvās, redzēdams blēdīgo spīdumu draudzenes acīs.

- Peļugalva tāds, - viņa iemurrājās, ar ķepu piestumdama zivi tuvāk Kazenājnagam. - Es ta�u sapratu, ko tu dari; nozvejoju mums abiem. Nāc, ēdīsim kopā!

Dzintarāda samiedza acis un uzmeta Kazenājnagam a�u skatienu, kad tas iekārtojās blakus Vāvergai-tai. - �ķiet, ka esat ļoti satuvināju�ies, - viņa klusi bilda. - Nav pat jājautā Zvaigznes klanam, lai zinātu, kas gaidāms tavā nākotnē!

Kazenājnags nokaunējies saknosījās, juzdamies neērti no domas, ka citi varbūt mēļo par to, ar ko viņ� pavada laiku. Bet tad runcis atslāba - nebija nekāda iemesla slēpt jūtas pret Vāvergaitu, īpa�i jau no māsas. - Tad jau Zvaigznes klanam būs par vienu problēmu mazāk, - viņ� nepiespiesti atmeta.

Kad maltīte bija galā, runcis piecēlās ķepās un aplaizīja ūsas. - Kurp iesim tālāk? - viņ� iejautājās. - Atpakaļ uz ezeru vai ari papētīsim augstāk pa straumi?

- Es gribētu izpētīt strautu, - noņaudēja Miglasķepa. - Varam paskatīties, vai tur būtu piemērotas vietas apmetnei.

Kazenājnags pamāja ar galvu, un kaķi rindā aizrik�oja gar strauta malu, uzgriezu�i muguru ezeram. Kazenājnags palaida Miglasķepu pa priek�u, jo bija skaidrs, ka viņa vislabāk zina, kāda vieta der Upes klana apmetnei. Runcim izskatījās, ka te ir daudz vietu, kur Upes klans justos kā mājās. It bija niedru audzes, kazenāju biezokņi, kur meklēt medījumu, ja aptrūkstas zivju, un vienmēr ausīs �alca ūdens �ala. Jau drīz viņi nonāca pie nelielas tērcītes, kas urdza lejup pa papardēm un sūnām apaugu�u klinti, un ietecēja lielākajā strautā. Zemi starp abām straumēm sargāja lazdu un kazenāju audzes.

- �ī vieta ir ideāla! - Miglasķepai iemirdzējās acis.

Viņa �ķērsoja lielāko strautu, lēkdama no akmens uz akmeni, bet tad apstājās, it kā piemirsusi, ka jāuzmanās no briesmām. Kaķe pacēla galvu un izgar�oja gaisu, tad metās iek�ā biezoknī.- -__ ___

- Izskatās, ka Upes klans būs atradis mājas, -Dzintarāda noteica.

- Nekas vēl nav izlemts, - viņu asi apsauca Vār-nuspalva. - Par teritoriju dalī�anu lems barve�i.

- Tikai nemēģini iestāstīt, ka Vēja klans gribētu dzīvot pie upes, - es tam neticē�u! - iesaucās Vāvergaita.

- Vārnuspalvam ir taisnība, bet nevajag tagad strīdēties. - Kazenājnags mēģināja runāt neitrāli, bet dziļi sirdī nespēja nejust vieglu skaudības dūrienu. Upes klanam te bija izcila vieta, bet ari Pērkona klanam nemaz neklātos slikti. Tiesa, me�ā viņi nezve-joja zivis, bet to varētu iemācīties, un te auga pietiekami daudz koku, lai iegūtu ari citādu medījumu. Kazenājnags negrasījās neko teikt, lai nesatrauktu Miglasķepu, bet nekādus galīgus lēmumus nevarēja pieņemt, iekams nebija redzēts viss. - Ja paveiksies, mēs atradīsim to, kas derēs visiem, - viņ� stingri noteica.

Miglasķepa drīz atgriezās ar augstu paceltu asti un labpatikā mirdzo�ām acīm. - Pagaidām esmu redzējusi gana, - viņa noņaudēja. - �eit noteikti varētu ierīkot apmetni. Iesim tālāk un paskatīsimies, vai varam kaut ko atrast ari jūsu klaniem.

Mēģinādams apspiest nelielu ērcīgumu par kaķes augstprātīgo toni - it kā Miglasķepa izdarītu lielu pakalpojumu, nākot līdzi, kad viņas klans jau bija atradis tik labu mājvietu, - Kazenājnags devās pārējiem pa priek�u un piebiedrojās Miglasķepai otrā strauta pusē. Kaķi devās atpakaļ uz ezera pusi garām tai vietai, kur bija apstāju�ies zvejot, un iznāca klajā pļavā, kas stiepās līdz pat ezeram. Mazliet tālāk bija divkājaino tilts, un tagad, tuvāk, Kazenājnags uztvēra gaisā tikko jūtamu, ta�u pazīstamu smaku.

- Tuvumā ir Pērkontaka! - runcis ie�ņācās. Spalva viņam uz pleciem sacēlās stāvus un asinis dzīslās sastinga. Kazenājnags atcerējās divkājaino briesmoņus, kas plosīja me�u, izraujot kokus ar visām saknēm un samaļot pa�u zemi vienā dubļu un zaru putrā. Vai divkājainie ar saviem briesmoņiem padzīs kaķus ari no jaunās vietas?

Turpat blakus Vāvergaita stingi stāvēja, ar visām �etrām atspērusies zemē un uzbozusi spalvu, it kā redzot, kā izposta viņu mājas.

- Neviens briesmonis nav dzirdēts, - rāmi ierunājās Miglasķepa. - Iesim paskatīties!

Kaķe spēra soli uz priek�u un atskatījās, manīdama, ka pārējie neseko. - Paklau, - viņa ierunājās, - mēs dzīvojām blakus vecajām Pērkontakām kop� neatminamiem laikiem, un mums nekas nenotika, ja vien pa�i uzmanījāmies. �ī ir mierīgāka - visu dienu nav dzirdēts neviens briesmonis. Nav uzreiz jāsprāgst ārā no ka�oka. Nāciet nu!

Kazenājnags noskurinājās. Runcis jutās sapīcis, ka tā sastindzis pie pirmajām briesmu pazīmēm un atstājis Miglasķepu patruļas vadībā. Viņ� piesardzīgi devās uz priek�u, un pārējie saspiedās apkārt. Pēr-kontakas smārds pieņēmās spēkā, un jau drīz Kazenājnags pamanīja tās cieto, melno virsmu, kas vijās cauri zālei kā plakana �ūska. �ī bija daudz �aurāka par veco Pērkontaku un, kā jau Miglasķepa bija teikusi, te nemanīja �audāmies briesmoņus.

- Kam tā domāta? - Vāmuspalva prātoja, piegājis pie pa�as malas. - Paskatieties - tā aiziet līdz ezeram un tur izbeidzas.

Kazenājnags redzēja, ka biedram ir taisnība. Pēr-kontaka izbeidzās pie ezera, kur izplūda pla�ākā laukumā, klātā ar tādu pa�u vielu. Vienā pusē bija redzama neliela divkājaino miga no koka.

- Divkājaino smārds ir tik tikko jūtams un vecs, -ierunājās Dzintarāda. - Laikam nav te biju�i jau vairākus mēne�us.

- Paskatieties, ko es atradu!

Kazenājnags �igli pagriezās un sastinga, ieraudzījis, ka Vāvergaita uzdro�inājusies iziet uz savādā pustilta un raugās lejup ūdenī.

� Uzmanies! - runcis uzsauca, steigdamies pie draudzenes. Ķepas klusi nodipēja pa dēļiem, un ik pa gabaliņam tie draudīgi nograbēja. Kazenājnags mēģināja nedomāt par to, kā būtu iekrist saltajā, pelēkajā ūdenī.

----- - Paskaties! - Vāvergaita pārliecās pāri malai un saslēja ausis.

Sekodams viņas skatienam, Kazenājnags ieraudzīja ūdenī peldam vēl kaut kādu divkājaino veidojumu. Tās līdzinājās a�gārni apgrieztai lapai, bet bija daudz lielāks un izgatavots no koka. Pustilts to daļēji apslēpa, tāpēc kaķi no krasta nebija darinājumu pamanīju�i.

- Kas tas ir?

- Divkājainie tās sauc par laivām, - Miglasķepa pastāstīja, pienākot abiem klāt. Kaķes spalva nebija saslējusies, un pustilts viņu acīmredzot nemaz nesatrauca. - Viņi tās da�reiz atnesa ari uz upi - vai jums nekad negadījās redzēt? Da�reiz viņi no laivām ķēra zivis.

Kazenājnags mēģināja iztēloties divkājaino, kas tup savā laivā, gaidīdams, kad varēs ar lielo, neveiklo ķepu izķeksēt no ūdens zivi. �ķita grūti noticēt, ka divkājainie varētu būt gana veikli, lai kaut ko noķertu, bet, ja jau Miglasķepa tā saka, tai jābūt taisnībai.

- Man �ķiet, �ī ir tāda vieta, kur divkājainie nāk zaļlapī - tāpat kā pie upes, - Miglasķepa turpināja.

JAUNS PAKtVuju*�--

- Tas nozīmē, ka tagad mums par viņiem nav jāraizējas 1

- Bet zaļlapī gan būs, - bilda Vāvergaita.

Miglasķepa noraustīja ūsas. - Par to domāsim, kad pienāks laiks. Tad ari visur būs vairāk lapu un augu. Mēs varam turēties no divkājainajiem pa gabalu glu�i kā agrāk. - Kaķe pacēla galvu un cie�i uzlūkoja Kaze-nājnagu un Vāvergaitu, pēc tam paskatoties ari uz Vārnuspalvu un Dzintarādu, kuri noraizēju�ies gaidīja vietā, kur pustilts savienojās ar zemi. - Protams, mūsu jaunajās mājās būs da�ādas briesmas, - viņa sacīja. - Lai kur mēs apmestos. Bet nedrīkst aizmirst, ka arī me�ā mums bija ienaidnieki - vēl pirms divkājaino briesmoņu iera�anās. Ja Zvaigznes klans ir mūs te atvedis, tas nenozīmē, ka �eit nekas nedraud. Tas nozīmē, ka varam iemācīties sadzīvot ar jaunajām briesmām tāpat, kā agrāk sadzīvojām ar draudiem me�ā.

Vāvergaita kaunīgi pamāja ar galvu, bet Kazenājnags saīga. Runcim nepatika, ka Miglasķepa izturas pret visiem kā pret bailīgiem mācekļiem. Viņa neko nezināja par briesmām, kādām draugiem bija jāstājas pretī pirmajā ceļojumā uz vietu, kur nogrimst saule. Tur bija vairāk Pērkontaku, nekā viņa bija redzējusi visā mū�ā, suņi, naidīgi min�i, divkājainie, kas gribēja ceļiniekus iesprostot, badīgas lapsas...

- Vai tu paliksi te? - Vāvergaita bija pagājusi garām un atskatījās pār plecu, jautājo�i pacēlusi asti. Miglasķepa jau bija krastā pie pārējiem.

� Nē, es jau nāku, - Kazenājnags nomurmināja un sekoja Vāvergaitai prom no pustilta. Viņ� centās nejusties aizskarts.

� Miglasķepa ir barvedes vietniece, - klusi ierunājās Vāvergaita, pakavēdamās, lai varētu iet draugam blakus. - Viņa nav vainīga, ka ir vairāk pieredzējusi nekā mēs.

Kazenājnags jau dzīrās atcirst, ka pēc ceļojuma uz vietu, kur nogrimst saule, viņi ir rūdītāki nekā jebkur� no me�ā paliku�ajiem kaķiem, bet tad aptvēra, ka Vāvergaita viņu uzlūko ar līdzjūtību zaļajās acīs. Nebija taisnīgi izgāzt dusmas uz viņu. Ja Kazenājnags bija pret sevi atklāts, �obrīd viņu visvairāk nomocīja kauns par tādu izbīli, ieraugot Pērkontaku un iedomājoties, ka klanus atkal piemeklēs tās pa�as �ausmas, kas bija viņus padzinu�as no me�a.

Runcis pasniedzās un nolaizīja Vavergaitas ausi. - Zinu, - viņ� noņaudēja. - Un tas, ko viņa saka, ir taisnība. Ejam, neatpaliekam!

Abi metās skrie�us, un Kazenājnags jutās atvieglots, atstājot divkājaino migu un pustiltu aiz muguras.

Kaķi tuvojās tum�i zaļajam biezoknim, ko Kazenājnags bija pamanījis no pagaidu apmetnes otrā ezera krastā. Kā jau viņam bija �ķitis, te bija prie�u sils līdzīgi kā vecajā Pērkona klana teritorijā, tajā daļā, kas atradās ap kokgrieztavu. Runcis paostīja gaisu, bet briesmoņu smaku nekur nejuta, un zeme �eit bija gluda, bez neradījumu dziļajiem pēdu nospiedumiem.

Saule jau sāka rietēt, caur kokiem mirdzēja sarkanīga gaisma, kaķiem ceļā veidojot tum�as ēnas. Dzintarādas lāsumainais ka�oks ko�i kvēloja, gaismai apspīdot jaunās kaķes plecus, un viņas acis staroja.

Kazenājnags atskārta, ka priedes slējās ne tikai ap kokgrieztavu, tās bija ari vecajās Ēnas klana mājās līdz purvainei, kurā auga tikai da�i greizi, kropli kociņi.

- Vai Ēnas klanam te varētu patikt? - viņ� uzrunāja māsu. __-

- Varbūt. - Dzintarāda pavicināja asti. - Bet me�ā bija vairāk koku ar zemiem zariem. �ajos būtu grūti uzkāpt.

Kazenājnags saprata, ka viņai ir taisnība, - priedes �eit bija taisnas, ar gludiem, slideniem stumbriem, un zemākie zari atradās krietni vien augstāk par kaķa galvu. Spēcīgs karotājs varētu tajos uzrāpties, bet veckaķiem, mātītēm un mazuļiem klātos smagi. Ja uzbruktu lapsas vai āpsis, klana vājākajiem kaķiem būtu grūti aizbēgt.

- Bet jūs jau neapmetīsieties kokos, - ieņaudējās Vārnuspalva. - Ja iekārtosieties �eit, jums būs vajadzīga vieta apmetnei, kuru būtu viegli aizstāvēt.

Dzintarāda pamāja ar galvu un paraudzījās apkārt. Veco Ēnas klana apmetni bija sargājusi kazenāju bie�ņa - tik blīvi saaugusi, ka kaķus nevarēja redzēt, un tik ērk�ķaina, ka atbaidīja pat ziņkārīgākās lapsas. - �eit es tādu vietu neredzu, - viņa bilda.

Te bija ieslīpa piekalne, kas veda lejup uz ezeru -tā sudrabotā virsma vēl bija redzama aiz kokiem.

Cik vien tālu sniedzās skatiens, zeme bija gluda un līdzena, gandrīz bez pame�a, kur varētu slēpties medījums. Izgar�ojot gaisu, bija jūtams tikai viņu pa�u un vāveru aromāts, bet no vāverēm vien klans nepaēdīs.

Run�a sirdī līdzīgi asam nagam iedūrās �ēlums pret māsu. Dzimtajā me�ā Ēnas klana teritorija bija drūma un nemīlīga - daļēji purvaina, daļēji apaugusi ar nīkulīgu me�iņu, kurā izcēlās vien da�i lielāki koki. Kazenājnags nekad nebija varējis saprast, vai tikai tumsa da�u Ēnas klana kaķu sirdīs neienāk tāpēc, ka jādzīvo tik nepatīkamā vidē. �ī vieta varbūt nebija tik nemājīga, ta�u nebija ari nekāda labā mājvieta.

- Varbūt tālāk izskatās citādi, - viņ� iedro�inādams noņaudēja. - Paiesim nost no ezera.

Dzintarāda devās aug�up pa nogāzi, un pārējie piesardzīgi sekoja. Biezā prie�u sūnu sega zem ķepām slāpēja soļu troksni; valdīja tāds klusums, ka pat ņaudieni �ķita pārāk skaļi, un pamazām kaķi cits pēc cita apklusa. Kazenājnags pamatīgi satrūkās, kad pēk�ņi spārnos pacēlās putns, izkliedzot skaļu trauksmes saucienu.

Vāvergaita apostīja dzeltenīgas sēnes un parāvās atpakaļ, nepatikā atiezusi zobus. - Es negribētu te dzīvot, - viņa klusi sacīja Kazenājnagam. - Domā, vēl ir jēga iet tālāk?

- To izlems Dzintarāda, - runcis atbildēja. - �ī vieta ir līdzīgākā Ēnas klana teritorijai no visām, ko redzējām iepriek�.

Patruļa devās tālāk, bet Miglasķepa jau pēc da�iem soļiem apstājās. - Tas nekam neder, - viņa noņaudēja. - Mēs arvien attālināmies no ezera, un drīz satumsīs.

- Man ir jāatrod vieta Ēnas klana apmetnei, -Dzintarāda stūrgalvīgi sacīja.

- Bet klani mūs sūtīja izpētīt ezermalu. - Miglas-ķepas aste noraustījās. - Mēs nevaram .tērēt laiku, pētot vienu vietu vairāk nekā citas. Tu pati teici, ka tie koki atgādina vecās mājas - varbūt Ēnas klana teritorijai jābūt te.

- Un ko lai es saku Melnzvaigznem, kur mēs pa- " tiesībā dzīvosim? - Dzintarādas tonis kļuva asāks un spalva uz skausta sacēlās stāvus. - Nedomā, ka Ēnas klans apmierināsies ar sliktāko teritoriju. Ja te nevarēs izveidot apmetni, tad nekā!

Ari Miglasķepa sabozās. - Nu protams, Ēnas klanam nekad nav labi!

- Tev jau nekas, vai ne? Upes klanam viss ir kārtībā - kad atradām strautu, tu viens divi pieteicies!

Miglasķepa izgrūda aizkaitinātu �ņācienu un izlaida nagus; Kazenājnags �igli spēra soli uz priek�u un iespraucās starp abām ķildīgajām kaķenēm. Lai arī sirdī viņ� bija Dzintarādas pusē, saķerties ar Upes klana barvedes vietnieci tagad būtu neprāts. �obrīd nebija nekādu iespēju izārstēt ievainojumus, tuvumā nebija ne dziedniekkaķu, ne zālī�u. Un kā lai viņi paveic uzdoto, ja strīdas?

- Izbeidziet! Dzintarāda, neviens nespiedīs Ēnas klanu apmesties tur, kur tas nevēlēsies.

- На! - Dzintarāda vēl uzmeta pēdējo zvērojo�o skatienu Miglasķepai un aizgriezās.

- Manuprāt, mums jāpaiet vēl mazliet tālāk, -Kazenājnags uzrunāja Miglasķepu. - Jāatrod vieta, kur pārnak�ņot.

- Zinu. - Izklausījās, ka Miglasķepa vēl nav atguvusi savaldību. - Tomēr man �ķiet, ka vajadzētu doties atpakaļ uz ezeru.

- Bet... - Kazenājnags apklusa. Bija sacēlies viegls vējiņ�, un degunā iesitās jauns, negaidīts aromāts. Runcis izgar�oja gaisu, lai pārliecinātos. - Kaķi! -viņ� iesaucās.

- Ko? - klāt pielēk�oja Vāvergaita. - Kur?

Kazenājnags pagrieza ausis viņu do�anās virzienā. - Tur priek�ā.

- Dro�i vien klaidoņi vai vientuļnieki. - Vārnu-spalva izklausījās ba�īgs. - Vai ari te jau dzīvo kāds klans.

Mirkli Kazenājnags sajuta satraukumu, bet tad sāka sevi mierināt ar atmiņām par zvaigznēm, kas atmirdzēja ezera spogulī. Ja Zvaigznes klans ir viņus te atvedis, tas nozīmē, ka �o vietu nesargā citi sen�i karotāji. Kad kaķi devās pāri kalniem, kuru aizgādņi bija Bezgalīgo medību cilts, Zvaigznes klanu ne dzirdēja, ne redzēja.

- Varbūt viņi tikai dodas cauri �ai teritorijai, -runcis noņaudēja. - Bet vajadzētu pārbaudīt.

- Diez vai tas tagad ir svarīgi. - Kad Kazenājnags pavēra muti, grasīdamies protestēt, Miglasķepa savicināja asti. - Labi jau labi. Bet tu varēsi pats barve�iem stāstīt, kāpēc tik ilgi nepārnācām.

- Sarunāts, - Kazenājnags piekrita un, to pateicis, devās cauri kokiem turp, no kurienes bija sajutis nākam smar�u. Drīz vien viņi bija nokļuvu�i pie zema raupju akmeņu mūra, aiz kura atradās divkājaino miga.

- Divkājainie! - Dzintarāda nepatikā iesaucās.-

- Dro�i vien saodām min�us.

Vāvergaita nobolīja acis. - Nu gan brēka par kaut kādiem min�iem. >�

- Palieciet �eit, - Kazenājnags klusi ieņaudējās.

- Es ie�u paskatīties.

- Kāpēc? - Miglasķepas aste nepacietīgi trīsēja, tomēr viņa vairs neko neteica arī tad, kad Kazenājnags sāka lavīties uz priek�u.

Runcis līda, gandrīz piespiedis vēderu pie zemes, un, pirms uzlēkt uz mūra, pienāca tam pēc iespējas tuvāk. Saule jau bija gandrīz norietējusi, un divkājaino dārzā sāka biezēt ēnas. Nekur nemanīja ne mazāko kustību. Kazenājnags jau dzīrās nolēkt dārzā, lai visu izpētītu kārtīgāk, bet tad izdzirdēja uz akmens noskrapstam nagus, un blakus apsēdās Vāvergaita. - Kaķumētra! - viņa iesaucās.

- Es ta�u teicu, lai paliec turpat! - Kazenājnags nikni uz�ņāca.

Vāvergaita uzmeta draugam nevainīgu skatienu.

- Tie�ām? Piedod. Nekas, dziedniekkaķi priecāsies dzirdēt, ka esam atradu�i vietu, kur aug kaķumētras.

- Labi osts, - Kazenājnags sapīcis norūca. - Bet tagad, ja tev akurāt jānāk līdzi, turies kopā ar mani un, Zvaigznes klana dēļ, esi klusai

Runcis nolēca dārzā aiz kāda divkājaino augu pudura. Vāvergaita klusi piezemējās blakus, un abi kaķi sāka lavīties tuvāk divkājaino migai. Min�u aromāts �eit bija stiprs; Kazenājnags nodomāja, ka viņi ir divi. Viņ� jau grasījās sacīt, ka jāiet atpakaļ, kad migā uzplaiksnīja gaisma, un viņu pēk�ņi ieskāva dzelteni stari. Runcis samirk�ķināja acis un instinktīvi parāvās sāņus, atpakaļ ēnās. Viņ� redzēja, kā migā staigā divkājainais un paslēpj gaismu, aizvelkot tai priek�ā ādas.

- Vāvergaita? - Kazenājnags �ukstus iejautājās. - Kur tu esi? Iesim prom.

Vāvergaitas balss atskanēja no gaismas laukuma otras puses. - Ēē... Kazenājnag, varbūt padomā vēl.

Sākumā Kazenājnags draudzeni nemaz nevarēja saskatīt; mijkrēslis bija strauji sabiezējis. Bet, kad divkājainais noslēpa pēdējo gaismas strēli, viņ� pamanīja kaķeni netālu no migas sienas. Viņa stāvēja, uzmetusi kūkumu un sabozusi spalvu tā, ka izskatījās divtik liela. Vāvergaitu bija iedzinu�i stūrī divi saniknoti min�i.

Kazenājnags neticīgi iepleta acis. Lai ari ceļojuma sākumā bija iznākusi saķer�anās ar minci, viņ� vienalga uzskatīja, ka visi min�i ir sīki un kusli, - no tiem pieredzēju�am karotājam nekādas briesmas nedraudēja. Bet �ie divi izskatījās stiegraini un bīstami; zem laistīgi gludiem ka�okiem iezīmējās stingri muskuļi. Tuvākajam - prāvam, melnbaltam runcim - bija saplosīta auss, kas lika noprast: cīnī�anās viņam nav sve�a.

Mirklī, kamēr Kazenājnags tā apstulbis stāvēja, runcis cirta ar ķepu Vāvergaitai. Tā ar niknu �ņācienu parāvās atpakaļ. - Liec mani mierā, minci!

Kazenājnags ar dusmu kaucienu metās pāri dārzam tie�i virsū melnbaltajam kaķim. Iebelzis tam sānos, viņ� nogāza runci no ķepām un mēģināja piespiest pie zemes. Sve�ais locījās, ar nagiem apstrādādams Kaze-nājnaga pumu un ar pakaļkājām spārdīdams vēderu. Kazenājnags dzirdēja Vāvergaitas brēcienu un pamanīja, ka tā kūleņu kūleņiem aizveļas pa zemi, saķērusies ar otru minci - gai�brūnu strīpaini.

Karotāju kā ledains ūdens sastindzināja bailes. Pēc ceļojuma gan viņ�, gan Vāvergaita bija vāji un noguru�i - viņi nevarēja mēroties spēkiem ar spēcīgiem, labi barotiem, asinskāriem kaķiem.

Kazenājnags centās iecirst zobus pretiniekam kaklā, bet melnbaltais runcis izslējās un nogāza uzbrucēju no ķepām, pirms tas paguva kaut kur iekosties. Kazenājnags juta, kā mincis ar visu svaru uzgulst viņam virsū, un pamanīja asus, baltus zobus, kas �ņakstēja pie auss. Sānā iecirtās nagi, bet pretinieka vēderu bija velti spārdīt.

Pēk�ņi mincis novēlās nost. Kazenājnags elsodams pierausās ķepās un ieraudzīja Miglasķepu, kura pārlaida nagus melnbaltā run�a plecam un tad palēca tālāk, pirms pretinieks paguva pagriezties un uzbrukt. Kamēr tas vēl nebija atjēdzies, kaķe uzlēca tam mugurā un iecirta zobus skaustā.

Mazliet tālāk otrs mincis izrāvās no Vavergaitas tvēriena un kaukdams aizjoņoja aiz divkājaino migas. Kazenājnags redzēja pāri dārzam strauji tuvojamies Dzintarādu un Vārnuspalvu, bet, pirms viņi bija klāt, migas durvis atsprāga vaļā. Tūjās nostājās -divkājainais un skaļi iekliedzās. Tās ar kaut ko meta; priek�mets pārlidoja pāri Kazenājnaga galvai un ar skaļu būk�ķi iekrita krūmos. Troksnis iztrūcināja Miglasķepu, un melnbaltais runcis spēja izrauties no viņas nagiem un iemuka migā. Divkājainais izgāja dārzā, viņa ēna melna un draudīga iezīmējās gaismā, kas krita no durvīm.

- Bēdziet! - Miglasķepa ie�ņācās.

Kazenājnags pārliecinājās, ka Vāvergaita ir uz ķepām, un metās mūra virzienā. Zemē viņam aiz muguras nobūk�ķēja vēl kaut kas, un divkājainais atkal iebrēcās. Pēc brī�a bēglis jau atspēries palēcās, ar nagiem ieķērās raupjajos akmeņos un smagi piezemējās mūra otrā pusē. Pārējie mina turpat uz papē�iem; viņi metās uz me�a pusi, ko ķepas nes, un neapstājās, līdz divkājaino miga vairs nebija saskatāma.

- Tā! - Miglasķepa elsa. - Varbūt nākamreiz tu klausīsies, ko saku, Kazenājnag, un kārtīgāk padomāsi, cik daudz mums īsti vajadzētu izpētīt.

Kazenājnags nokāra galvu; kauns svilināja no ausīm līdz astes galam. Bija muļķīgi iet tik tuvu migai. Viņ� to darīja tīrās izrādī�anās pēc, mēģinot pierādīt, kas viņ� par labu vadoni. - Man ļoti �ēl, Miglasķepa, - viņ� nomurmināja.

- Vajadzētu ari būt! Tevi varēja smagi ievainot. Un tevi varēja noķert divkājainie. - Upes klana barvedes vietnieces balss skanēja bargi. Paskatījusies apkārt, viņa vēl pajautāja: - Vai tev ir kāda nojausma, kur mēs tagad esam?

Runcis attapās, ka viņi aizbēgu�i no divkājaino migas pavisam uz citu pusi. Apkārt slējās tikai augstas priedes, un nekas neliecināja, ka tuvumā būtu ezers.

- Nav, protams, nav, - Miglasķepa sarkastiski noteica. - Esam apmaldīju�ies sve�ā me�ā, un ir tum�s. Uzmeklēsim vietu, kur pārnak�ņot, un ezeru, cerams, atradīsim rit.

�oreiz viņa pati devās pārējiem pa priek�u, augstu pacēlusi asti un pikti sperdama soļus. Dzintarāda un Vārnuspalva sekoja; Dzintarāda uzmeta brālim līdzjūtīgu skatienu un klusi bilda: - Zinu, ka mēģināji palīdzēt.

Kazenājnags noraustīja ūsas. Viņam nebija, ko teikt savai aizstāvībai, jo, tikai pateicoties Miglasķe-pai, bija izsprucis no min�iem ar veselu ādu. Runcis palika iepakaļ pārējiem un soļoja nokārtu asti; viņ� tik tikko pacēla galvu, kad pienāca Vāvergaita un viņam pieglaudās.

- Asti gaisā! - kaķe ieņaudējās. - Nav jau tik traki. Mēs atradām kaut ko tādu, par ko noteikti jābridina Ēnas klans, ja viņi izlemtu te apmesties.

- Melnzvaigzne negribēs savā teritorijā tādus kā tie abi, � Kazenājnags nopūtās.

- Nezinu gan. - Vāvergaitai iegailējās acis; viņa pameta skatienu uz pārējiem, vai Dzintarāda ir jau gana tālu, un piebilda: - Ja gribi zināt manas domas, viņi tīri labi iederētos Ēnas klanā.

Kazenājnags uzjautrinājumā iemurrājās. - Iesim, mums nevajadzētu atpalikt! - Abi metās pakaļ pārējiem, un skrējienā caur cie�i saaugu�ajiem kokiem viņu ka�oki viegli saskārās. Nogāze kļuva stāvāka, �ur tur pacēlās klintsbluķi. Kazenājnags pagausināja soli, sāpīgi aizķēris nagus aiz akmens. Spraugās starp akmeņiem auga zāle un sīki krūmeļi, degunā iesitās stiprāks medījuma smārds.

Pirmā aug�ā tika Dzintarāda. Apstājusies uz plakana akmens, viņa iesaucās: - Nāciet, paskatieties!

Miglasķepa un Vāmuspalva uzlēca Dzintarādai blakus, un Kazenājnags un Vāvergaita sekoja. Lai arī saule jau bija pilnīgi norietējusi un valdīja gandrīz melna tumsa, varēja saskatīt platu, lēzenu ieplaku, ko pa pusei apslēpa biezi kazenāju ceri. Mēness sirpis, kas spīdēja caur plānu mākoņu plīvuru, meta vāru gaismu pār kokiem apkārt ieplakai - to greizie zari noslīga gandrīz līdz zemei.

Vāvergaita pārlaida mēli Dzintarādas ausij. - Te varētu būt Ēnas klana apmetne! - viņa �ukstēja. - Ja Kazenājnags nebūtu mūs aizvedis pie tiem min�iem, mēs �o vietu nemū�am neatrastu.

Miglasķepa uzmeta jaunajai kaķei pa pusei piktu, � pa pusei uzjautrinātu skatienu.

- Var jau būt, ka te būtu laba apmetne. - Dzintarāda mēģināja runāt pavisam mierīgi, ta�u Kazenājnags saklausīja viņas balsī priecīgu satraukumu.

- Bet to, vai Ēnas klans iekārtosies �ajā teritorijā, izlems Melnzvaigzne.

- Vismaz tā ir iespēja, - noņaudēja Miglasķepa.

- Kad varēsiet visu kārtīgi izpētīt, varbūt atradīsies pat vēl labākas vietas.

- �ovakar ir pārāk vēls, lai ietu tālāk, - aizrādīja Vāmuspalva.

- Tev taisnība, - Vāvergaita piekrita. - Man jau ķepas krīt nost aiz noguruma! Kur mēs gulēsim?

Kazenājnags iedomājās, ka nebūtu slikti palīst zem krūmiem ieplakā, bet nupat pieveiktās nogāzes pakājē bija ūdens, un viņ� bija izslāpis. Runcis piesardzīgi nokāpa atpakaļ lejā, un pārējie sekoja.

Miglasķepa notupās runcim blakus padzerties un jautāja: - Vai gribi vēl medīt? Vai arī atliksim to uz rītu?

- Atliksim uz rītu, - Vāvergaita sacīja, lai ari jautājums nemaz nebija domāts viņai. Rudā kaķe plati no�āvājās. - Esmu tā pārgurusi, ka nespētu noķert peli, pat ja tā tupētu man uz ķepām. Un ar to, ko �odien apēdām, varētu pabarot veselu klanu!

Kazenājnags saprata, ka draudzenei ir taisnība. Me�ā bija pieredzēts milzums dienu, kad klans nebija nomedījis tik daudz, kā viņu patruļa �odien. Kad visi kaķi bija padzēru�ies, viņi iekārtojās uz nakti turpat zālē, nogāzes pakājē. Miglasķepa nozīmēja sargus, un Vāmuspalva uzņēmās sargāt pirmais. Ērti saritinājies blakus Vāvergaitai, Kazenājnags redzēja Vēja klana karotāja ausis iezīmējamies pret tum�o me�u.

�ī bija laba diena, runcis nodomāja, laizdamies miegā. Varbūt esam atradu�i jaunas mājas diviem klaniem. Bet kā būs ar Pērkona klanu? Ja nu mums te nebūs vietas?

Nākamajā rītā, kad patruļa devās ceļā meklēt ezeru, sauli bija aizsegu�i mākoņi. Dodoties turp, kur, kā �ķita, varētu būt pareizais ceļ�, Kazenājnags pēk�ņi apstājās kā zemē iemiets: viņ� bija saodis iezīmētas vietas un caur kokiem ieraudzījis vīdam divkājaino migu.

- Fui! - Vāvergaita atieza zobus. - Smird vēl nejaukāk par lapsu mēsliem. Tie min�i laikam iezīmēju�i savu teritoriju.

Patruļa piesardzīgi apmeta līkumu iezīmētajām vietām. Naidīgos min�us, Kazenājnagam par atvieglojumu, nekur nemanīja. Tagad, kad bija redzama miga, runcis atcerējās, no kuras puses viņi vakar bija nāku�i, un jau drīz ceļinieki uzgāja pa�u pēdas.

- �urp! - Kazenājnags pasauca.

Prie�u galotnes sapurināja salta vēja brāzma, un, nonākot ezera krastā, kaķi dabūja just, cik tā stipra. Kazenājnags pagriezās ar purnu pret vēju, un aukstā auka pieglauda ka�oku pavisam pie sāniem. Patruļa bija aptuveni pusceļā apkārt ezeram. Paskatoties atpakaļ, runcis redzēja tum�i zaļo salu iezīmējamies pret tālākajiem gai�zaļajiem pakalniem. Ezera virsa bija pelēka un sīku vilnī�u izrobota; debesīs zemu slīga lietus pievilgu�i mākoņi.

� Tie�i tas mums bija vajadzīgs! - Dzintarāda norūca, ieraudama galvu plecos.

Kazenājnags ar asti pamāja, lai pārējie viņam seko, un devās atpakaļ me�ā pa to pa�u ceļu. - Domāju, ka mums jācen�as būt nepamanāmiem, - runcis ierosināja. - �eit būs dro�āk.

-Ja vien atkal neapmaldīsimies, - bildināja Miglasķepa. - Iesim tā, lai ezers paliek redzams.

Visus iepriecināja iespēja patverties no ledainā vēja. Kaķi devās tālāk no ezera, paturot to acīs, bet vairs nemēģinot iziet klajā laukā pie pa�a krasta.

Ceļinieki nebija necik tālu tiku�i, kad Vāmuspalva slāpēti ieņurdējās un metās skriet, ka aste vien no-plīvoja. Noraudzīdamies draugam pakaļ, Kazenājnags saoda vāveri, vēl pirms bija to ieraudzījis: pelēcīgais dzīvnieciņ� kāda koka pakājē skrubināja �iekuru. Vārnuspalvam piejoņojot tuvāk, tas briesmu nojautā saslēja ausis un, nometis �iekuru, mēģināja paglābties kokā. Bet Vāmuspalva izrādījās �iglāks un, kārtīgi atspēries, palēcās un saķēra bēgo�o medījumu aiz astes, novelkot atpakaļ zemē. Runcis ar guvumu zobos atgriezās pie ceļabiedriem.

- Labs ķēriens! - uzslavēja Vāvergaita.

Vāmuspalva pamāja ar galvu un nometa medījumu zemē. - Nāciet, paēdīsim!

Notupies blakus pārējiem, lai ieturētos, Kazenājnags juta, ka deg nepacietībā doties tālāk. Barve�i gaidīja, ka patruļa atgriezīsies pirms tumsas un ziņos par atradumiem, bet vēl bija atlicis daudz, ko izpētīt, un diviem klaniem trūka piemērotas vietas, kur apmesties.

- Iesim! - Kazenājnags ieņaudējās, tiklīdz kaķi bija paēdu�i. Viņam par atvieglojumu, Miglasķepa neiebilda, tikai aplaizījās un sekoja, kad runcis vienmērīgā riksī devās ceļā.

Kazenājnagam priecīgā satraukumā kņudēja ķepas. Varbūt �odien būs tā diena, kad Pērkona klanam atradīsies jaunas mājas! Upes klans un Ēnas klans jau bija noskatīju�i labu labās vietas, un �ķita, ka pakalni ezera viņā krastā varētu būt piemēroti Vēja klanam. Ta�u sirds dziļumos runcis vairāk par visu ilgojās atrast tādu vietu, kur viņa pa�a klans varētu dro�i apmesties un dro�i medīt. Vecās mājas me�ā bija ļoti ērtas par spīti tuvajai Pērkontakai un divkājaino midzenim. Vai �eit varēs atrast kaut ko tikpat labu?

It kā izdzirdējusi brāļa domas, Dzintarāda pienāca viņam blakus un ar purnu viegli bikstīja sānā. - Vai tu par kaut ko raizējies? - viņa ieņaudējās.

- Viss kārtībā, - Kazenājnags atbildēja, mēģinādams pārliecināt pats sevi. - Bet es jutī�os labāk, kad būsim atradu�i vietu Pērkona klanam.

- Mums vēl daudz priek�ā, - māsa viņu uzmundrināja.

Drīz kaķi nonāca pie platas takas, kas vijās cauri me�am. �eit prie�u skujām piebiru�o zemi nomainīja īsa zāle, kur nelielās, vienmērīgi izvietotās iedobēs krājās ūdens.

- �eit ir biju�i zirgi, - Vāmuspalva ieņaudējās, lak-dams ūdeni no bedrītes.

Dzintarāda izgar�oja gaisu. - Un divkājainie. Bet tagad nevienu nemana.

Miglasķepa raudzījās aug�up uz koku takas malā. - Iā ir kaut kāda divkājaino padarī�ana, - viņa sacīja, ar asti norādīdama sev virs galvas.

Kazenājnags paraudzījās turp. Pie koka bija piestiprināts kaut kas apaļ�, ciets un spīdīgs. Tas bija ko�i zilā krāsā un laistījās tāpat kā briesmoņi, kas �audījās pa Pērkontaku.

- Kas tas varētu būt? - prātoja Vāvergaita.

- Varbūt kas tāds, ar ko divkājainie iezīmē teritoriju, - sprieda Kazenājnags. - �ī taka varētu būt robe�a starp divām teritorijām.

Zīme ne�ķita bīstama, ta�u kaķi vienalga kārtīgi paskatījās apkārt, pirms doties takai pāri. Kazenājnags sapīcis sev atgādināja, ka agrāk nemaz tik ļoti nebaidījās no divkājainajiem; ba�as sākās vien tad, kad tie atveda uz me�u savus briesmoņus un kad visus kaķus, ko vien varēja noķert, ieslēdza �aurās divkājaino migās. Runcis prātoja, vai kādreiz vēl spēs justies dro�ībā tur, kur tuvumā ir divkājainie, un atviegloti nopūtās, kad ceļinieki atkal nonāca koku paēnā takas otrā pusē.

Sils pamazām kļuva skrajāks. Sāka līt auksts lietus, mērcējot kaķu ka�okus un plosot zarus, kas apbēra dzīvniekus ar skuju �altīm.

- Es atdotu visu, lai tikai varētu gulēt siltā migā, -kurnēja Vāvergaita.

Kaķi noliektām galvām soļoja tālāk, līdz me�s beidzās, un viņu priek�ā kļuva redzams pla�s, zālains laukums taisnām malām. Me�malā bija jāpāriet pāri vēl vienai divkājaino takai, �oreiz �aurākai, kur zāli bija nomīdīju�i daudzu kāju soļi. Lietus bija visu tā izmērcējis, ka kaķi vairs nevarēja neko saost, - dro�i bija tikai tas, ka �obrīd divkājainos nemanīja.

- Re, kur vēl viens pustilts, - Kazenājnags ieņau-dējās, pavērsis ausis turp, kur ezerā ietiecās koka konstrukcija. �oreiz, kad ezera virsmu kapāja aukstas lietus �altis un dēļus grabināja nejauks vēj�, Vāvergaita vairs nebija tik kāra uz veidojuma izpētī�anu.

Kaķi piesardzīgi �ķērsoja atklāto lauku, pieplaku�i tik zemu, ka īsā zāle skāra pavēderi. Kādu brīdi vienīgā skaņa bija lietus lā�u radītā �alkoņa un koku vaidi vējā. No vietas, kur ceļinieki atradās, bija skaidri saskatāms ezers, un Kazenājnags apjauta, ka tūlīt sāksies pēdējais ar me�u noaugu�ais zemes gabals pirms pakalniem, tālāk jau būs lauks ar zirgiem, bet aiz tā - koku puduris, kur �etri klani gaidīja ziņas par savām jaunajām mājām. Ja Vēja klans izvēlēsies pakalnus - un tas �ķita gandrīz pa�saprotami nelielais me�s bija Pērkona klana pēdējā iespēja atrast vietu, kur apmesties.

Kazenājnaga ausis notrīsēja, uztverot teko�a ūdens �alu. Ja tuvumā būtu iespēja padzerties, varbūt te atrastos laba vieta apmetnei.

- Laikam te ir vēl viens strauts. - Ari Vāmuspalva bija sadzirdējis to pa�u.

Virsma zem ķepām kļuva ieslīpa, un zāle beidzās, pārejot oļainā zemē, kas ietiecās platā, straujā upītē. �eit nebija ne akmeņu, ne saliņu, lai vieglāk tiktu pāri, - kā vietā, kur varētu apmesties Upes klans.

- Būs jābrien, - izlēma Dzintarāda. - Ūdens neizskatās pārāk dziļ�.

Kaķe norik�oja krastā un iemērca ķepu, tūlīt to izraudama un ie�ņākdamās. Ūdens acīmredzot bija ledaini auksts. Tomēr Dzintarāda noskurinājās un iebrida, uzmanīgi likdama ķepas uz slidenajiem oļiem. �eit niedrājs bija skrajāks nekā vietā, kur kaķi bija apstāju�ies vakar, un gandrīz nebija arī krūmu. Kazenājnags jutās vīlies. Te noteikti nevarēs ierīkot apmetni, īpa�i tāpēc, ka tik tuvu varēja būt divkājainie.

- Uzmanies, kad tiksi vidū! - Miglasķepa uzsauca.

- Tur var būt atvari.

Ūdens sniedzās jau gandrīz līdz Dzintarādas vēderam. Kaķe apstājās, neatskatīdamās pamāja ar galvu, un turpināja ceļu piesardzīgāk. Kazenājnags un pārējie sekoja. Vārnuspalvam paspruka izbiedēts ņaudiens, paslīdot uz akmens, tomēr viņam izdevās atgūt līdzsvaru un noturēt galvu virs ūdens, lai arī tas prasīja labu brīdi ne visai cienīgas kul�anās.

Dzintarāda izlēca ārā un izpurināja ka�oku, ūdens pilieniem lidojot uz visām pusēm. - Būs labi! - viņa uzsauca pārējiem. - Man vispār nebija jāpeld.

Kazenājnags bija nosalis un izmircis, slapjā spalva netīkami pieplaka pie ādas, tāpēc māsas vārdi viņu necik daudz neuzmundrināja. Miglasķepa turpat blakus dro�i gāja uz priek�u, it kā atrastos uz zemes; Kazenājnags pamanīja, ka kaķe ar vienu aci pieskata Vāvergaitu, kurai bija no visiem īsākās kājas un nācās atgāzt galvu, lai ūdens neskalotos ap pumu.

Otrā upītes krastā atkal bija pļava un aiz tās -me�s. Kazenājnags izrausās ārā, slapj� līdz ausīm, un metās iek�ā kokos, bet jau bija nokritu�as lapas, tādēļ no lietus tie necik daudz nepasargāja.

Runcis notupās zem koka un gaidīja, kad pārējie viņu panāks, mēģinādams iztēloties, kā te varētu būt zaļlapī, kad virs galvas �abēs lapas un apkārt zels kuplāka zāle un papardes. �obrīd gan zeme �ķita nepatīkami slapja, un tuvumā nemanīja tādas biezas kazenāju vai lazdu audzes kā vecajā teritorijā.

Bet �eit vismaz bija ozoli un di�skābar�i, nevis tikai priedes kā me�ā, no kura kaķi nupat bija nāku�i. Lapu koku me�os labprāt mitinājās peles un tādi putni, ko Pērkona klans bija radis medīt. Oma mazliet uzlabojās, tomēr Kazenājnagam nebija pavisam mierīga sirds; te pārāk labi bija jau�ama divkājaino klātbūtne - takas, spilgtā zīme kokā, pustilti. Runcis prātoja: varbūt viņ� pārāk satraucas un tāpēc redz to, kā īstenībā nemaz nav? Viņ� noskurinājās, lai aizgai-nītu drūmās domas.

- Ko teiksi? - Miglasķepa jautāja, nostājusies viņam blakus.

Pirms Kazenājnags paguva kaut ko atbildēt, Vā-vergaita pielēk�oja abiem klāt un ar priek�ķepu sāka ka�āt tuk�ās di�skābar�u auglī�u �aumalas, kas mētājās zemē.

- Te, kur tik daudz sēklu, noteikti ir ari daudz vāveru, - viņa secināja.

Miglasķepa samiegtām acīm uzlūkoja Kazenāj-nagu, un tas mēģināja neizskatīties galīgi sa�ļucis un zaudējis dū�u. - Varbūt bridi atpūtīsimies? - kaķe ierosināja. - Atradīsim, kur paslēpties no lietus, un cerēsim, ka tas drīz beigsies.

- Ar ceribu vien vēderu nepiepildīsi, - sausi noteica Vāmuspalva, abiem ar Dzintarādu piebiedrojoties pārējiem un nopurinot ūdeni no ausīm.

- Man patīk tava doma, Miglasķepa, - Kazenājnags teica.

-Ja tikai atradīsim, kur paslēpties, - piebilda Dzintarāda.

- Iesim dziļāk me�ā, - Miglasķepa izlēma. - Pie ūdens vēj� ir aukstāks.

Kaķi devās uz priek�u pa ieslīpu nogāzi, kas veda prom no ezera. Sudrabaini vizo�ais ūdens spogulis vēl nebija pagaisis skatienam, kad viņi nonāca pie veca, ra�ena ozola, kas slējās virs skābar�iem. Rēpu-ļainās saknes kā dzīslas izvagoja zemi, un apkārt vēdīja viegla zaķu smar�a, it kā reiz te būtu biju�as alas. Starp saknēm pietika vietas visiem kaķiem, tur varēja labi patverties no vēja, lai ari lietus vienalga tika klāt.

Kazenājnags piespiedās cie�i klāt Vāvergaitai un sāka laizīt lietuslāses viņai no skausta un pleciem.

- Tagad ir daudz sare�ģītāk nekā toreiz ceļojumā, - kaķe pēc brī�a klusi atzinās. - Pēc tāla ceļojuma, grūtībām visus �urp atvest un tām daudzajām reizēm, kad jau �ķita, ka nekas neizdosies, mums tagad vēl jāizlemj, kur būs klana jaunā mājvieta. Laikam jau Zvaigznes klans mūs neaizvedīs tie�i uz ērtu, dro�u apmetni. Ja nu pieņemsim nepareizu lēmumu?

Draudzenes teiktais trāpīja Kazenājnagam gandrīz tie�i sirdī. Viņ� bridi klusēja, raudzīdamies kaķes acīs, tik zaļās kā pats me�s. - Ari es domāju, ka tagad ir grūtāk, - viņ� piekrita.

Vāvergaita pameta skatienu ārā no paslēptuves un samirk�ķināja acis; viņas uzacīs krājās lietus lāses. - Koki te ir īstie, bet salīdzinājumā ar veco teritoriju viss ir ļoti klaj�. Ja nebūs, kur paslēpties, Pērkona klans nejutīsies dro�i.

- Klans nejutīsies dro�i ari tad, ja teritorijā �umēs un mud�ēs no divkājainajiem, - Kazenājnags aizrādīja.

- Beidz! - Dzintarāda mitējās laizīt krūte�u un, pacēlusi skatienu, palūkojās uz brāli. - Mūsu me�ā divkājaino ari bija, cik uziet. Toreiz tas neko lielu nenozīmēja un tagad ari nenozīmēs.

Māsa runāja prātīgi, tomēr Kazenājnags skaidri apzinājās, ka vēlas jaunajās mājās justies dro�i, bet �eit tā nebija, vismaz ne pagaidām.

- Jaunlapī izskatīsies labāk, - iedro�ināja Miglasķepa. - Tā vienmēr ir.

� Hmm... � Vāvergaita pagriezās, lai izlaizītu slapjumu no astes pamatnes. - Mums tomēr būs jāatrod vieta apmetnei.

- Vēl jau neko lāgā neesam apskatīju�i, - aizrādīja i Vāmuspalva.

� Zinu. - Kazenājnags apņēmīgi pūlējās apspiest ba�as un vēl cītīgāk pievērsās Vāvergaitas ka�oka susinā�anai.

Kaķe plati no�āvājās. - Lietus visu padara ļaunāku. Ja tā turpināsies, tas aizskalos manu ka�oku.

Kazenājnags mitējās un piespieda pumu kaķenes siltajam sānam. Viņ� jau laidās snaudā, kad draudzene sarosījās un teica: - �ķiet, pamazām pierimst.

Runcis pacēla galvu un redzēja, ka lietus, kas iepriek� bija nerimtīgi sities pret zāli ap kaķu paslēptuvi, tagad pārgājis īsās �altīs. Vēja vairs gandrīz nebija, un ik zariņā trīso�ās ūdens lāses apspīdēja bālgana saules gaisma.

Dzintarāda noņaudēja: - Mākoņi sāk izklīst.

Kazenājnags izrausās no savas vietas starp saknēm un, paskatījies aug�up, redzēja, ka ir jau teju saulesvidus. Arī pārējie izlīda laukā, un Miglasķepa sāka ostīt gaisu, bet Vāmuspalva centās sakopt savu paspūru�o tum�pelēko plecu.

- Vai varam pamedīt? - Vāvergaita iejautājās, izstaipīdama pakaļkājas.

- Protams, - Kazenājnags piekrita. - Pa ceļam paraudzīsim, ko varam dabūt. - īā būs iespēja pārbaudīt, cik labi �is me�a nostūris var pabarot izsalku�us kaķus.

Pieci kaķi devās uz priek�u, izretinādamies starp kokiem. Kazenājnags ausījās, vai nedzirdēs medījumu, un ik pēc da�iem soļiem apstājās izgar�ot gaisu. Sākumā varēja saost tikai slapjas lapas un pilo�us zarus, un runci atkal pārņēma nelāgas nojautas. Vai �eit bija tik daudz divkājaino, ka viss medījums aizbēdzis? Vienīgais labums - zeme zem kājām kļuva nelīdzenāka un �ur tur bija manāmi krūmi un sausu papar�u puduri, kur varētu slēpties sīki dzīvnieciņi.

Pēk�ņi runcis sadzirdēja klusu �abinā�anos lapās zem kāda koka. Tajā pa�ā mirklī to izdzirdēja ari Vāvergaita un metās turp. Kaķes ķepas nodipēja, un medījums - strupaste - iz�āvās no slēptuves un nozuda kazeņu pudurī. Vāvergaita izstieptu pumu joņoja pakaļ. Kazenājnags novaidējās - viņai nu gan vajadzēja zināt, ka me�a klusumā nedrīkst tik trok�ņaini medīt.

- Nu jau vairs nenoķers, - noteica Vāmuspalva.

Viņi skatījās, kā Vāvergaita nozūd krūmos. Mirkli tum�rudais ka�oks vēl pazibēja caur zariem, bet tad pagaisa. Pēc brītiņa atskanēja slāpēts kauciens, ta�u arī tas apklusa.

- Kas notika? - iesaucās Dzintarāda.

Kazenājnags metās kazenājos, pavisam aizmirsis par strupasti. - Vāvergaita! - viņ� sauca. - Vāvergaita, kur tu esi?

Runcis iespraucās ērk�ķainajos krūmos.

-Uzmanies! - aiz muguras atskanēja Miglas-ķepas brīdinājums.

Kazenājnags viņu gandrīz nedzirdēja. Pumu pātagoja kazenāju kāti, un viņ� juta ķepā ieduramies ērk�ķi. - Vāvergaita! - viņ� vēlreiz iesaucās.

- Esmu te lejā! - kaut kur zemāk atskanēja vāra atbilde.

Kazenājnags pavērās lejup un spēji ierāva elpu. Nieka asti tālāk zeme pēk�ņi beidzās - vēl pāris soļu, un viņ� ari būtu nokritis.

Pametis skatienu pār plecu, runcis ieraudzīja tuvojamies Dzintarādu. - Nenāc tuvāk, - viņ� brīdināja. - Tur ir kaut kāda krauja. Es vispirms paskatī�os!

Kazenājnags pieplaka pie zemes un līda uz priek�u, līdz varēja redzēt pāri malai. Atcerējies bezdibeni kalnos, kurā bija iekritis Dūmuķepa, viņ� gatavojās ieraudzīt Vāvergaitas sadragāto ķermeni kaut kur dziļi lejā uz akmeņiem. Ta�u kaķene stāvēja kazenāju biezoknī nieka trīs �etru lapsu attālumā un vērās draugā ar plati ieplestām acīm.

- Vāvergaita! - Kazenājnags izdvesa. - Vai viss kārtībā?

- Nav! - draudzene pikti atcirta. - Man ka�okā ir tik daudz ērk�ķu, ka jūtos kā ezis. Un to strupasti es ari nedabūju ķepās. Toties atradu kaut ko lielisku! Nāc, paskaties!

- Vai mēs tiksim ārā?

Vāvergaita nopūtās. - Kazenājnag, vai tad tu kāda pele, vai? Nāc �urp! Tev tas jāredz.

Kazenājnags juta ādu iekņudamies satraukumā. Viņ� pameta skatienu atpakaļ uz pārējiem. Dzintarāda stāvēja turpat, kur stāvējusi, un Miglasķepa un Vār-nuspalva noraizēju�ies skatījās viņai garām.

- Vai Vāvergaita ir ievainota? - Miglasķepa gribēja zināt.

- Nē, �ķiet, viss labi, - Kazenājnags atbildēja.

- Viņa grib, lai noeju lejā. Vai pasargāsi?

Miglasķepa piekrīto�i pamāja, un Kazenājnags pagriezās atpakaļ turp, kur bija krauja. Ieskatoties tuvāk, viņ� redzēja, ka tā nav tik stāva kā bezdibenis kalnos. �eit bija daudz vietu, kur pieturēties, - gan izvirzīti akmeņi, gan zāles ceri. Klup�us kri�us runcis no�ļūca lejā pie Vāvergaitas, kura stāvēja kazenājos un izskatījās visai paplūkāta.

- Re! - Kaķe strauji pagriezās un notrisināja asti.

- Vai redzi?

Kazenājnags lēnāk pagrieza galvu turp, kur viņa rādīja. Abi kaķi stāvēja kazenāju biezokņa malā; priek�ā pletās pla�s, zālains klajums, ko apjoza akmens kraujas. �ajā pusē, kur ceļinieki bija nolēku�i lejā, kraujas bija samērā zemas, bet pretējā klajuma pusē tās pacēlās daudzu lapsu augstumā.

- Labi, ka nenokriti tajā pusē, - runcis noņaudēja.

-Jā, jā, zinu, bet vai tu tie�ām nesaproti, Kazenājnag? - Vāvergaita nepacietībā dīdījās. - �eit būs Pērkona klana jaunā apmetne!

-Ko?

- Paskaties! � viņa nerimās. - Te ir ideāla vieta.

Kazenājnags atbrīvojās no kazenāja, kas bija ieķēries ka�okā, un izrik�oja pļaviņas vidū. Visapkārt slējās akmens sienas, tikai ne tur, kur netālu vīdēja sprauga, aizblīvēta ar sausām papardēm un smalku, spurainu zāli. Kazenāji bija biezi saaugu�i vēl vairākās vietās, un akmenī manīja plaisas, kas varbūt veda uz alām kaut kur augstāk. Runcis saprata, ko draudzene domā. �eit bija laba vieta apmetnei, bet... tai piemita kaut kas biedējo�s.

- Nezinu... - viņ� iesāka, nevēlēdamies sabojāt Vavergaitas prieku, ta�u nespēdams klusēt par ba�ām, kas ķepām lika nelāgi kņudēt. - Paskaties uz akmeņiem - tik gludi tos no�ķelt prot tikai divkājainie, un mēs nevaram apmesties divkājaino tuvumā!

- Tas noteikti bija jau ļoti sen, - Vāvergaita iebilda, pienākusi viņam blakus klajuma vidū. - Paskaties, kā tur saaugusi zāle un krūmi, - tie ta�u nebūs izaugu�i vienā mirklī, vai ne? Un nekādu divkājaino smaku te nejūt.

Kazenājnags izgar�oja gaisu. Vāvergaitai taisnība. Divkājainie te sen nebija rādīju�ies. Un ari par krūmiem viņa nekļūdījās. Acīmredzot divkājainie bija paņēmu�i akmeņus, varbūt savām migām, un tad atkal devu�ies prom, pametot �o vietu likteņa varā. Savā ziņā tā atgādināja gravu, kurā bija atradusies vecā Pērkona klana apmetne. Varbūt tas ļaus klanam ātrāk sajusties kā mājās.

Runcis lika sev nomierināties. Klana biedriem vajadzēja, lai viņ� ir stiprs, nevis baidās no katras ēnas un trie kā ap�u lapa. - Laikam te būtu tīri labi.

Vāvergaita noskurināja ausis. - Ka tikai neizrādīt pārāk lielu prieku, ko? - viņa noņaudēja.

- Es tikai domāju par to, kā �o vietu varētu aizstāvēt. Tajā pusē jau nekas, - Kazenājnags ar asti pamāja turp, kur akmens siena bija visaugstākā, -bet tur, kur mēs gājām, kāpiens ir diezgan zems. Un kā būs ar to spraugu?

- Pa to iekļūt būtu vēl vieglāk. Pret nelūgtiem viesiem varam tur salikt ērk�ķus vai ko tamlīdzīgu.

Kaķe aizlēk�oja un nozuda garajā zālē, o�ņājot �audīdama pumu gan te, gan tur. Viņā noraugoties, Kazenājnagu sagrāba ilgas pēc mājām, un runcis aizvēra acis. Skumjas �ķita pārņemam visu un aprijam viņu kā bezgalīgie viļņi vietā, kur nogrimst saule, un mirkli Kazenājnagam �ķita, ka viņ� tajos noslīks. Gribējās būt atkal vecajā Pērkona klana apmetnē ar izturīgām ērk�ķainu krūmu sienām un irbuleņu tuneli, kur tik viegli aizstāvēties. Gribējās atpūsties karotāju migā vai apciemot Ogļuvilnu viņas miteklī starp maigām, zaļām papardēm. Gribējās mieloties ar svaigu medījumu pie nātru pudura, kur netālu pie sava iemīļotā celma plosās mācekļi un mazuļi pie migas centīgi atkārto lielāko kaķu cīņu kustības.

�ķir�anās no dzimtās vietas raisīja tik lielas sāpes, ka runcim �ķita: tās viņu uzveiks. Nu jau divkājaino briesmoņi būs apmetni pilnībā izpostīju�i - noslaucīju�i no zemes virsas ik vietiņu, kas iespiedusies kaķiem dziļi sirdī. Tas bija tik netaisni! Kā Zvaigznes klans bija to pieļāvis?

Vēj� pieņēmās spēkā, sapurinot ap klajumu augo�o koku zarus, un Kazenājnags iztrūcies atjēdzās. Dziļi ievilcis elpu, viņ� devās pie Vāvergaitas, kura joprojām pētīja spraugu.

- Viss kārtībā? - draudzene apvaicājās. - Tu klibo.

- Ā, man ķepā iedūrās ērk�ķis. - Par to Kazenājnags bija gandrīz aizmirsis.

- Apgulies, es paskatī�os.

Kazenājnags paklausīja. Kaķe piesardzīgi pārlaida mēli viņa ķepas spilventiņam un veikli saķēra ērk�ķa galu zobos. Ar asu rāvienu tas bija laukā.

- Gatavs, - Vāvergaita noteica. - Tagad kārtīgi aplaizi.

- Paldies! Tu gandrīz varētu būt dziedniekkaķe.

Vāvergaita uzjautrināti iemurrājās, bet tad smieklu dzirksts viņas acīs izdzisa, un viņa cie�i uzlūkoja draugu. - Tev te nepatīk, vai ne?

- Tā glu�i nav. - Kazenājnags mirkli mitējās apkopt brūcīti. - Es tikai... laikam es cerēju atrast tie�i tādu pa�u apmetni, kāda mums bija mājās, ar gravu un irbulenēm, kas neļauj pielavīties iebrucējiem...

Runcis apklusa, ba�īdamies, ka Vāvergaita varētu nodomāt - tās ir tīrās muļķības. Bet viņa mīļi piespieda vaigu viņa sejai. - Pērkona klanā nav neviena kaķa, kas nevēlētos atkal būt vecajās mājās. Ta�u to vairs nav. Zvaigznes klans ir mūs atvedis uz jaunu vietu, un mums ir jāsaprot, kā �eit dzīvot. Te ta�u būtu tīri labi, vai ne? Divkājainie te nenāk, un no Pērkontakām tuvumā nav ne vēsts.

Raugoties kaķes mirdzo�ajās acīs, Kazenājnags saprata, ka ir paņēmis no vecā me�a līdzi to, kas ir pats svarīgākais. - Tev taisnība, - viņ� klusi sacīja, piespiedies draudzenei vēl tuvāk. - Ko es bez tevis iesāktu? Tu zini, ka es bez tevis nevaru, vai ne?

Vāvergaita maigi pārlaida mēli viņam pār ausi.

- Dumjais spalvu kum�ķi!

Kazenājnags atbildēja mīļuma izpausmei, bet tad sastinga, izdzirdīs kādu tuvojamies.

- Sveiki. - Vāmuspalvas balsi slāpēja zobos satvertā strupaste. Runcis ar plecu pastūma sāņus garo zāli un, pienācis klāt, nometa medījumu viņiem pie ķepām. - Jūs tik ilgi nenācāt, ka domājām - jūs nogrābusi lapsa.

- Nē, viss ir labi, - Kazenājnags atsaucās.

- Ja mani būtu nogrābusi lapsa, - piebilda Vāvergaita, - to jūs noteikti būtu dzirdēju�i, neraizējies.

- О jā, tas nu gan, - Vāmuspalva piekrita, pastumdams tuvāk medījumu. - Tas jums, - viņ� turpināja. - Mēs visi jau paēdām. Gaidīdami jūs, bijām pamedīt.

- Paldies, Vāmuspalva! - Kazenājnags noņaudēja.

Vēja klana karotājs pieņēma pateicību ar vieglu astes mājienu.

- Ko teiksi par Pērkona klana jauno apmetni? -iejautājās Vāvergaita.

- �ī vieta? - Vāmuspalva samirk�ķināja acis un lēni pagriezās; Pērkona klana karotāji tikmēr ātri, alkaini tiesāja strupasti. - Laikam jau nav ne vainas, � runās beidzot noņaudēja, - ja patīk tādas noslēgtas vietas. Ife būtu viegli aizstāvēties, bet Vēja klanam gan nederētu.

- Mēs ari nepiedāvājam Vēja klanam te apmesties, - aizrādīja Vāvergaita.

Vāmuspalva noraustīja ausis, un Kazenājnags iedomājās, vai draugs ir norūpējies par piemērotas mājvietas atra�anu savam klanam. Viņ� ta�u pagaidīs, kamēr patruļa būs izpētījusi ari pakalnus, un tikai tad sāks nopietni domāt par apmetnes ierīko�anu? Tagad, kad bija atradusies tāda ērta ieplaka, turklāt me�ā ar piemērotiem kokiem, kur varēs medīt strup-astes, vāveres un putnus, Kazenājnags juta mostamies cerību, ka ezera krastos varētu būt vieta visiem �etriem klaniem.

Dzintarāda un Miglasķepa iznāca klajumā un stāvēja, aplūkodamas stāvās klin�u sienas un izgar�odamas gaisu.

- Te nav ne lapsu, ne āp�u, - ievēroja Miglasķepa. - Un ir, kur paslēpties.

- Vienalga jāuzmanās, - Dzintarāda bija piesardzīgāka. - Ja te ir biju�i divkājainie, viņi var atgriezties.

- Divkājainie te nav biju�i jau ilgu laiku, - Vāvergaita rāmi atbildēja. - Viņu smaku nejūt, un, ja viņi te vēl ņemtu akmeņus, �eit nebūtu izaugu�i tādi krūmi.

Ta�u Dzintarādas vārdi lika Kazenājnagam iecirst nagus lietus izmērcētajā zemē. Atmiņas par divkājaino briesmoņiem, kuri nenovēr�ami lau�as cauri me�am, vēl bija pārāk svaigas. Bija viegli iztēloties, ka tie varētu atgriezties ari �eit, lai dabūtu vairāk akmeņu. Tomēr Pērkona klans rīkotos kā pilnīgi peļu-galvas, ja neizmantotu vietu, kur bija gandrīz viss, ko vien varētu vēlēties dro�ai apmetnei. Galīgais lēmums būs jāpieņem Ugunszvaigznem.

- Vai esi gatavs? - Miglasķepa pārtrauca viņa domas. - Saulesvidus ir jau gabalā.

Kazenājnags pamāja ar galvu. Viņ� raudzījās apkārt, mēģinādams saprast, kur īsti viņi atrodas. Runcis īsti nezināja, uz kuru pusi jāiet, lai atgrieztos pie ezera; degunā ieplūda nepazīstamas smar�as. Netālu no ieejas ieplakā bija redzams, ka zeme paceļas augstāk.

- Iesim turp, - runcis ierosināja. Ja izdosies tikt augstāk, varbūt varēs ieraudzīt ari ezeru.

Pārējie piekrīto�i iemurrājās, un visi plecu pie pleca devās uz pacēlumu. Lienot caur krūmiem arvien tālāk no akmens sienu patvēruma, Vāvergaita mirkli apstājās un atskatījās. - Mēs ta�u atgriezīsimies, vai ne?

Kaķenes balss skanēja tik klusi, ka Kazenājnags pat nebija pārliecināts, vai Vāvergaita runā ar viņu, bet vienalga atbildēja. - Jā, - viņ� teica un pastiepa purnu, lai pieskartos viņas ausij. - Domāju, ka atgriezīsimies.

- Iesim! - Vāmuspalva uzsauca. - Jātiek atpakaļ, iekams nav satumsis. - Karotājs neieminējās, ka vēl nav atrasta piemērota vieta Vēja klana apmetnei, bet Kazenājnags zināja, ka viņ� noteikti par to domā.

Runcis rik�oja aug�up pa nogāzi soli solī ar Vā-vergaitu, atstājot aiz muguras ieplaku, kas drīz vien atkal nozuda skatienam aiz cie�i saaugu�ajiem kokiem. Slapja zāle glaudās gar sāniem, izmērcējot ka�oku, un virs galvas debesis sāka skaidroties bālganā kaillapja zilumā. Atspīdēja saule, lai arī siltuma tās staros bija pavisam maz.

Kazenājnags apstājās un paraudzījās lejup, kur pletās kailu zaru jūklis. Akmens ieplaka vispār nebija ieraugāma, tā bija dro�i paslēpta me�a biezoknī. Vai tur tie�ām varētu būt Pērkona klana jaunā apmetne? Runcis bija cerējis, ka jutīsies dro�āks, kad būs atrasta vieta, kur klanam apmesties; viņ� bija domājis, ka jutīsies kā mājās, ta�u �ai vietai piemita kaut kas nomāco�s, it kā akmeņi nevēlētos, lai to mieru traucē jaunpienācēji.

Jo augstāk kaķi kāpa, jo retāk auga koki, un biezais pame�s beidzās, dodot vietu skrajai audzei, kur zem kājām �abēja lapas. Pēc brītiņa Kazenājnags pamanīja tālāk priek�ā atklātu tīreli, un jau drīz kaķi iznāca me�malā, kur, cik vien tālu sniedzās skatiens, pacēlās pakalni. Ezers sudrabaini vizēja ielejā zemāk. Tie�i priek�ā pelēki zaļa vējā vilnīja tīreļa zāle. Pla�o klaidu izraibināja irbuleņu puduri, un Kazenājnags dzirdēja kaut kur urdzam teko�u ūdeni. �aubu nebija - bija atrastas mājas Vēja klanam.

- Ei, Vāmuspalva! - runcis uzsauca draugam. - Ko teiksi?

Pelēkā karotāja acis mirdzēja, tomēr viņ� neatbildēja, iekams nebija atvēris muti un rūpīgi izgar�ojis gaisu. - Zaķi!

- Skaidrs, tad jau ar Vēja klanu viss ir kārtībā, -noņaudēja Vāvergaita. - Iesim atpakaļ pie pārējiem.

Vāmuspalva samiegtām acīm raudzījās uz viņu.

- Es tikai jokoju, - Vāvergaita �igli sacīja. - Ejam, sameklēsim vietu apmetnei!

Kazenājnags zināja, ka ir jāmeklē apme�anās vieta Vēja klanam, bet saule jau bija sākusi slīdēt lejup, pār zāli stiepās garas ēnas.

- Vispār mums vajadzētu atgriezties, - viņ� neveikli ieminējās. - Piedod, Vāmuspalva! Man �ķiet, mums nav laika kārtīgi izpētīt pakalnus. Garzvaigzne var rīt atsūtīt jaunu patruļu, lai atrastu vietu jūsu apmetnei. Domāju, mums jādodas taisni pāri, uz ezera galu.

Vārnuspalvam notrīsēja astes gals. Mirkli karotājs stāvēja nekustīgi un pētīja pakalnus, bet tad nolaida galvu un apostīja zāli. Kazenājnags ba�ījās, ka draugs varētu uzstāt - jāturpina meklēt, ta�u Vār-nuspalva tikai noņaudēja: - Labi, lai notiek. Tev taisnība - mums jādodas atpakaļ.

Run�a acīs iegailējās piesardzīga uguntiņa, un Kazenājnags minēja, ka tas nemaz nejūt �ēlumu par to, ka pārējie klani neredzēs Vēja klana jauno teritoriju. Svītraina sirds sa�ņaudzās. Vāmuspalva bija ļoti uzticīgs savam klanam - nebija nekāds brīnums, ka tie�i viņ� pirmais steidzās no jauna novilkt aizmirstās robe�as.

urīna Hanieic

Patruļa devās aug�up kalnā, ezeram lejāk mirdzot kā pa�u debesu gabaliņam. Kazenājnags rik�oja blakus Vāvergaita!, skatīdamies uz visām pusēm, lai labāk aplūkotu jauno vietu. Kaķi �ķērsoja kori un nonāca pie upītes, kas putodama krāca pār akmeņiem un aiz muguras nozuda kokos. Ceļinieki kādu gabalu gāja gar straumi, līdz atrada vietu, kur upē bija da�i akmeņi un varēja viegli tikt pāri. �eit upīte savienojās ar citu upīti, kura �alkdama plūda lejā pa piekalnes pļavu. Vēl pirms pa�as virsotnes ceļinieki uzgāja krauju, kur izskatījās tā, it kā kāds milzu briesmonis būtu to uzracis ar savām ķetnām. Bet Kazenājnags saprata, ka tas nav bijis divkājaino briesmonis, - �o krauju bija radījis laiks, vēj� un lietus. Lejāk izklaidus gulēja klintsbluķi, tiem apkārt bija biezi saaugu�as irbulenes un citi krūmi. Tur varētu labi patverties no vēja, ta�u vieta nebija tik norobe�ota kā iespējamā Pērkona klana apmetne.

Kazenājnags samiedza acis. - Kā būtu ar �o vietu Vēja klanam? - viņ� uzrunāja Vārnuspalvu.

Pelēkais karotājs raudzījās lejup un mīņājās priecīgā satraukumā. - Izskatās labi, - viņ� piekrita. - Es palūko�os. Ejiet vien, es jūs panāk�u!

- Vai esi pārliecināts? - Kazenājnags �aubījās. - Diez vai mums vajadzētu tevi tā pamest vienu.

- Būs labi, - Vāmuspalva teica, izstaipīdams pakaļkājas un grasīdamies mesties ceļā. - Neo� ne pēc divkājainajiem, ne lapsām. Un ceļu atpakaļ uz apmetni pie zirgiem es atradī�u pats. Tos jau var saost pat no �ejienes!

Pirms vēl kāds paguva ko iebilst, runcis jau lēk�oja lejā pa pakalnu. Kazenājnags redzēja, ka tas mirkli apstājas pie irbulenēm ieplakas malā un tad nozūd. Vienīgi zaru kustē�anās liecināja, ka viņ� tur pirms mirkļa bijis.

- Cerams, viņam ir taisnība par divkājainajiem un lapsām, - Miglasķepa nomurmināja, pienākusi blakus Kazenājnagam.

Runcis novēloti iedomājās, vai nevajadzēja apspriesties ar Miglasķepu, pirms ļaut Vāmuspalvam tā aizskriet vienam pa�am. Viņ� jau pavēra muti, lai sāktu aizstāvēt draugu, bet kaķe viņu apklusināja, ierunādamās pavisam saudzīgi: - Viss kārtībā, Kazenājnag. Es redzu, kā pārējie tevi ciena. Ar to var lepoties, par to nav jāatvainojas. Nav daudz kaķu, kas būtu dzimu�i vadoņi, bet man �ķiet, ka tu gan tāds esi.

Runcis samirk�ķināja acis, juzdamies gan pateicīgs, gan pārsteigts par uzslavu. Bija savādi dzirdēt tādu vērtējumu no Upes klana kaķes. Interesanti, ko Miglasķepa domā par viņa pusbrāli Vanagsarmu -Upes klana karotāju. Vai arī otrs Tīģerzvaigznes dēls ir dzimis vadonis?

Pēk�ņi kaķus sagrāba tik stipra auka, ka Kazenājnagam acīs izsprāga asaras, un mirkli �ķita, ka viņu nogāzīs no ķepām. Vēj� atnesa spēcīgu zirgu smārdu. Runcis papurināja galvu, lai notrauktu asaras, un pamanīja turpat aiz pakalna zirgu ganības, bet aiz tām - krūmāju, kur �etri klani gaidīja patruļu atgrie�amies.

- Esam gandrīz klāt! - Vāvergaita iesaucās un lēk�iem metās uz priek�u; pārējie sekoja, ķepām zibot pār gludo zemi. �eit varēja daudz ātrāk tikt uz priek�u nekā me�ā, un Kazenājnags beidzot saprata, kāpēc Vēja klana kaķi ir ātrāki par visiem citiem un kāpēc tie vienmēr �ķiet nemierīgi, kad tos ierobe�o papardes un koki.

Saule jau rietēja aiz priedēm, iededzot ezera virsmu ugunī; kaķi soļoja lejā pa nogāzi. Kad gājēji bija jau gandrīz lejā, viņus panāca aizelsies Vāmuspalva.

- Nu? - Vāvergaita taujāja.

Vāmuspalva aplaizījās kā nupat nokodis īpa�i sulīgu medījuma kumosu. Viņa acis sajūsmā mirdzēja. - Tas bija lieliski! - viņ� noņaudēja. - Zem irbulenēm ir tunelis, kas izskatās pēc vecas āp�u alas, bet āp�u tur vairs nav. Vairs nejūt pat smaku.

- To varētu izmantot dzīvo�anai, - sprieda Dzintarāda.

Vāmuspalva no�ņaukājās. - Vēja klana kaķi guļ ārā. Alās dzīvo tikai zaķi un āp�i, - viņ� atgādināja.

Krēslai sabiezējot, patruļa �igli slīdēja uz priek�u gar ezera malu garām zirgu ganību �ogam. Kazenājnags modri raudzījās, vai nemanīs suņus vai divkājainos, bet nekā nebija - tikai viens milzīgs zirgs, kas skatījās uz viņiem. Vāvergaita satrūkās, kad tas skaļi izpūta elpu, un ie�ņācās, lai slēptu savu izbīli.

Mirkli vēlāk tumsā atskanēja skaļ� ņaudiens: - Kas tur nāk?

- Viss kārtībā, Vanagsarma, tie esam tikai mēs, -atsaucās Miglasķepa.

No ēnām iznira ra�enais Upes klana karotājs, varenajiem muskuļiem vilnījot zem spīdīgā, svītrainā ka�oka. - Leopardzvaigzne un pārējie barve�i jau sūtīja jūs meklēt, - runcis teica. - Visi jūs gaida. Iesim!

Kazenājnags noraustīja ūsas. Savādi iedomāties, ka viņi ar Vanagsarmu ir rada - abi viena tēva dēli. Daudzējādā ziņā viņi bija līdzīgi, ta�u Kazenājnagam bija grūti just brāļa mīlestību pret Upes klana karotāju vai uzticēties tam. Vanagsarmam patika izko-mandēt citus, viņ� pārāk atklāti alka iegūt varu savā klanā, un viņa dēļ Kazenājnagu mocīja jautājumi par abu kopīgo izcelsmi, kurus viņ� labāk izmestu no galvas. Piemēram, no kurienes Vanagsarmam tādas ambīcijas? Vai viņam piemīt neremdināma varaskāre kā tēvam? Un, ja alkas būt pārākam bija mantotas no Tīģerzvaigznes, ko tas nozīmētu pa�am Kazenājnagam?

Vanagsarma veda patruļu uz koku audzi netālu no ganībām, kur klani bija apmetu�ies iepriek�ējā dienā. Tur pie celma apspriedās Ugunszvaigzne un Melnzvaigzne, bet citādi klajums izskatījās pamests.

Līdzko ceļinieki bija klāt, Melnzvaigzne uzlēca uz celma un iegaudojās: - Visu klanu kaķi! Sanāciet!

Uzreiz no ieplakām un zāles ceriem sāka parādīties ēnaini apveidi. Pāris kaķu nolēca no zemām koku pazarēm. Dubļuķepa izspraucās cauri biedru pūlītim un uzlēca blakus Melnzvaigznem uz celma, liekot Leopardzvaigznei atkal apsēsties zemē.

Ugunszvaigzne pienāca pie Kazenājnaga un nostājās tā priek�ā. - Prieks jūs atkal redzēt, - viņ� teica. - Cerams, nebija nekādu nepatik�anu?

- Nekā tāda, ar ko mēs nevarētu tikt galā, - Kazenājnags atbildēja un uzmeta vainīgu skatienu Vāvergaitai, atceroties gandrīz zaudēto cīniņu ar min�iem.

- Vienam nojums vajadzētu nākt aug�ā uz celma, lai visi dzird, - Ugunszvaigzne nolēma. - Miglasķepa, vai tu vēlētos mums piebiedroties?

Miglasķepa nolieca galvu. - Ugunszvaigzne, man �ķiet, ka patruļas vārdā vajadzētu runāt Kazenājna-gam. Viņam ir vairāk pieredzes, stāstot par sve�ām teritorijām.

Kazenājnags uzmeta kaķei �iglu skatienu, ta�u viņas balsī nebija dzirdams ne mazākais aizvainojums. Viņa spēra soli atpakaļ, lai runcis varētu tikt pie celma. - Paldies, - Kazenājnags, garām iedams, klusi pateicās. Miglasķepa tikai pamirk�ķināja acis.

Runcis sasprindzināja pakaļkājas un uzlēca uz celma. Tur bija �auri, un, pagrie�oties pret sanāku�ajiem, sāns piespiedās Melnzvaigznes ka�okam. Ēnas klana barvedis ar klusu �ņācienu parāvās tālāk, bet Kazenājnags mēģināja nelikties ne zinis par barve�a naidīgumu. Sirds stipri sitās, domājot, kā lai pastāsta klaniem par ceļojumu apkārt ezeram. Visu acis bija pievērstas viņam, un runcis juta gaisā virmojam nepacietību. Mirkli viņ� iedomājās, vai tā jūtas klanu barve�i, kad ik kaķis tver katru viņu vārdu.

Tad skaļāk par zaru �alkoņu virs galvas atskanēja Zemesvilnas balss: - Runā, Kazenājnagl Stāsti, ko jūs atradāt.

Kazenājnags neveikli norija siekalas, prātodams, ar ko lai sāk. Nevarēja teikt, ka jaunas mājvietas izvēlē�anās nepavisam nav bijusi tāda, kā viņ� tika ⁴ iztēlojies. Par spīti Pusnakts pareģojumiem, mirsto�ajam karotājam un zvaigznēm, kas atspoguļojās ezerā, runcim nebija radusies sajūta, ka te tie�ām ir klanu īstā vieta. Pārāk viegli varēja iztēloties divkājaino briesmoņus, kas lau�as cauri me�am, samīcot zemi dubļos un graujot akmens ieplakas malas, līdz jaunās Pērkona klana migas paliktu zem klajām debesīm un kaķi būtu bezpalīdzīgi kā nule dzimu�i kaķēni...

Ta�u to klani negribēs dzirdēt, un nevienu citu no patruļas, �ķiet, nemocīja �aubas, vai �eit ir viņu jaunās mājas. Iespējams, viņiem ir taisnība, Kazenājnags stingri sev sacīja. Bija izdevies pierādīt, ka �eit būtu iespējams dzīvot, - ko vēl viņ� gaidīja?

- Mums ir labas ziņas, - runcis iesāka, dziļi ievilcis elpu. - Mēs atradām katram no �etriem klaniem piemērotas teritorijas - niedrājus un ūdeņus Upes klanam, prie�u silu Ēnas klanam, lapu koku me�us Pērkona klanam un tīreli Vēja klanam.

Sanāku�os pār�alca sajūsmināta murdoņa, bet Leopardzvaigzne skaļi jautāja: - Un kā ar medījumu?

- �ķiet, ka tā netrūkst, - Kazenājnags atbildēja, - ja ņem vērā, ka tagad ir kaillapis. Izsalkums mūs nemocīja, tas ir skaidrs kā diena.

- Un divkājainie? - gribēja zināt cits kaķis. Kazenājnagam �ķita, ka tas ir viens no Ēnas klana karotājiem, bet viņ� nebija par to pārliecināts.

- Mēs redzējām pazīmes, kas liecināja - tie mēdz nākt pie ezera, bet tagad tos nekur nemana, - viņ� noņaudēja. - Miglasķepa domā, ka zaļlapī viņu varētu būt vairāk. Kad dzīvojām me�ā, divkājainie zaļlapī mēdza vest peldēties savus mazuļus.

Runcis pamanīja, ka vairāki kaķi pārmij ba�īgus skatienus, un sajuta jau pazīstamās baiļu trīsas, atceroties, ka mazuļi ne tuvu nebija vienīgais, ko divkājainie bija atnesu�i uz me�u. Viņ� jutās atvieglots, kad Miglasķepa ierunājās: - Mēs pratīsim mest viņiem līkumu. Tas nesagādās grūtības.

- Un... tas arī viss. - Kazenājnags īsti nezināja, ko vēl lai saka. - Varbūt mēs katrs varam smalkāk izstāstīt par redzēto saviem klaniem.

- Mums jāizlemj, kur novilkt robe�as, - ieņurdējās Melnzvaigzne.

- Pareizi, - no savas vietas blakus Leopardzvaig-znei celma pakājē piebalsoja Ugunszvaigzne. - To varēsim, kad teritorija būs labāk izpētīta. Paldies, Kazenājnag!

Runcis pateicīgi palocīja galvu. Viņ� gan bija aizvedis draugus uz vietu, kur nogrimst saule, un atvedis tos atpakaļ, un vēl izpētījis teritoriju ap ezeru, bet starp klanu barve�iem jutās bezpalīdzīgs kā kaķēns. Āda iekņudējās, un viņ� pamanīja, ka sanāku�o kaķu pulka ārmalā uz viņu cie�i skatās Vanagsarma. Kazenājnags noraustīja ausis, juzdamies neērti, un nolēca no celma. Viņ� sarāvās, redzot, ka Vanagsarma nāk tie�i pretī, un jau gatavojās uzklausīt kādu dzēlīgu komentāru vai uzstājīgu jautājumu, kur tad būs jaunās robe�as.

Kā par brīnumu, Upes klana karotāja zilās acis mirdzēja draudzīgi.

- Paldies, ka atradi jaunās teritorijas, Kazenājnag, - runcis noņaudēja. - Gandrīz �ēl, ka turpmāk mūsu ceļi būs �ķirti. Būtu gribējies kopā pamedīt.

Kazenājnags samirk�ķināja acis. Karotāji no da�ādiem klaniem nevarēja medīt kopā, bet ne jau tas bija pārsteidzo�ākais. Vai Upes klana karotājs pret viņu juta kaut kādu radu mīlestību? Ja viņ� un Vanagsarma būtu no viena klana, vai starp viņiem varētu izveidoties tāda draudzība kā Ugunszvaigznem ar Pelēksvēdru, kuri neskaitāmas reizes bija otra labā riskēju�i ar dzīvību?

- Bet mēs vismaz tiksimies Saietos, - viņ� ieminējās.

- Kazenājnag, ko tu dari? - Vāvergaita pienāca abiem klāt un uzmeta zvērojo�u skatienu Vanagsar-mam. - Ugunszvaigzne jau gaida.

- Protams. Un mani gaida Leopardzvaigzne. -Vanagsarma atvadoties nolieca galvu un aizrik�oja.

- Kāpēc tu ar viņu runā? - Vāvergaita pikti noprasīja, līdzko stripainis bija gana tālu, lai nesadzirdētu. - Tu zini, ka viņam nevar uzticēties.

- Man nekas tāds nav zināms, - Kazenājnags atcirta.

Vāvergaita no�ņaukājās. - Jā, kā tad. Tām kaķim ambīcijas ir pārāk sakāpu�as galvā.

Kazenājnags juta spalvu uz skausta saceļamies stāvus. - Vai tie�ām?

- Viņ� vēlas, kaut Miglasķepa nebūtu atgriezusies, tad viņ� varētu kļūt par vietnieku. Esmu vairākas reizes dzirdējusi viņus strīdamies.

- Vanagsarma tikai grib, kā klanam labāk, - Kazenājnags strīdējās pretī. Sirds dziļumos viņ� labi saprata, kā Vanagsarma jutās, kad Miglasķepa izglābās no divkājainajiem un atguva savu vietu blakus Leopardzvaigznei kā klana barvedes palīdze.

� Un tas vēl nav viss. - Vāvergaita pieklusa, bet viņas aste �audījās �urpu turpu. - Es jūtu, ka Lapuķepa neuzticas Vanagsarmam, un viņa �o pazīst labāk nekā mēs. Lapuķepa bija me�ā, kad viņ� bija Upes klana barvedes vietnieks.

- Vai esi jautājusi, kāpēc tā?

Vāvergaita papurināja galvu. - Man nav viņai jājautā. Es zinu, ko viņa jūt.

Kazenājnags samiedza acis. - Tātad tev pret Va-nagsarmu nav nekā, izņemot Lapuķepas sajūtas? Tāpēc, ka viņa ir tava māsa, ja? Nu, bet Vanagsarma ir mans brālis.

- Vai tu gribi teikt, ka tāpēc jābūt pret viņu lojālam? - Vāvergaita iesaucās. - Tu ta�u viņu gandrīz nepazīsti!

- Tu tāpat. Un tomēr domā, ka pazīsti viņu gana labi, lai teiktu - viņam nevar uzticēties. - Kazenājnags izlaida nagus un iecirta tos kritu�ajās lapās.

- Vai arī varbūt apsūdzi viņu tāpēc, ka viņam bija tāds tēvs?

Vāvergaita plati iepleta zaļās acis. - Ja tu tā domā, tad nemaz mani nepazīsti! - viņa ie�ņācās un, spēji pagriezusies, aizsoļoja prom augstu gaisā izslietu asti.

Kazenājnags sarūgtināts noskatījās pakaļ draudzenei. Viņi ar Vāvergaitu bija ķildoju�ies, jau kop� viņa kļuva par mācekli, tomēr Kazenājnags nebija domājis, ka reiz dzirdēs kaķes balsī tik saltu noti.

Pār muguru pārskrēja auksti �ermuļi. Ja Vāvergaita neuzticas Vanagsarmam tāpēc, ka runcis ir Tīģerzvaigznes dēls... vai tas nozīmē, ka neuzticas ari viņam?

Kad Kazenājnags bija izstāstījis savu stāstu un nolēcis no celma, Lapuķepa pārlaida skatienu sanāku�ajiem kaķiem, meklējot Vāvergaitu. Viņa dega nepacietībā uzzināt vairāk par jauno teritoriju, kā ari to, vai māsai izdevies atrast noderīgas zālītes.

Viņa pamanīja Skābeņasti un pieskrēja pie tās.

- Vai esi redzējusi Vāvergaitu?

Lāsumainā karotāja tikai papurināja galvu.

Lapuķepa jau dzīrās turpināt meklējumus, kad sirdī kā ass nags iedūrās ploso�as sāpes. Kaķenīte aizturēja elpu un piespieda purnu pie krūtīm, lai remdētu sāpes. Vāvergaitai kaut kas bija atgadījies, viņu kaut kas nomāca, bet Lapuķepa nespēja iedomāties, kas tas varētu būt. Patruļa bija dro�i atgriezusies mājās, un �ķita, ka ap ezeru tie�ām varētu būt visiem klaniem piemērotas teritorijas, bet kāpēc tad Vāvergaitu pārņēmis tāds �oks un dusmas?

- Vai tev viss kārtībā? - uztraucās Skābeņaste.

- Ko? Ak jā, viss labi. Man tikai kaut kas jāpajautā Vāvergaitai. - Viņa mēģināja runāt mierīgi, bet balss drebēja. Par laimi, apkārt valdīja tāds troksnis, ka Skābeņaste laikam to nemaz nepamanīja.

- Palīdzē�u meklēt, - viņa piedāvājās. - Nevaru vien sagaidīt, kad dzirdēsim par jaunajām mājām!

Lapuķepa pamāja ar galvu un sāka lodāt starp kaķiem, raudzīdamās, vai kaut kur nepazibēs pazīstamais tum�rudais ka�ociņ�. Viņa jutās atvieglota, pamanījusi māsu kopā ar vairākiem Pērkona klana kaķiem - Vāvergaita dedzīgi kaut ko skaidroja, vicinādama asti, kā uzsverot teikto. �obrīd nemaz ne�ķita, ka kaut kas nebūtu lāgā, ta�u Lapuķepa bija pārliecināta: viņu nav pievīlusi sajūta par spēju dusmu uzliesmojumu, kas māsu bija sagrābis pirms brī�a.

Lapuķepa devās pie Vavergaitas; Skābeņaste mina turpat uz ķepām.

- Tā ir akmens ieplaka, un apkārt ir sienas, - Vā-vergaita stāstīja. - Tur ir atliku likām vietas migām, mazuļu migai un pat treniņiem.

Kaķei padevās izlikties, ka viss ir labākajā kārtībā, tomēr, pienākusi tuvāk, Lapuķepa juta no māsas strāvojam nemieru. Viņas acis bija pārāk plati ieplestas, pārāk spo�as, un viņa nemitīgi skatījās apkārt, it kā meklēdama kādu, kura �eit nebija. Pēc mirkļa Lapuķepa aptvēra, ka māsa noteikti raugās pēc Kazenāj-naga. Tas laikam runāja ar citiem klana kaķiem.

- Vai tā ieplaka ir tuk�a? - Zemesvilna jautāja. Viņ� sēdēja Vāvergaitas priek�ā kopā ar Debespapardi; abu vienīgais izdzīvoju�ais mazulis, Bērzapūka, kūleņoja pa zāli kopā ar trim Magones kaķēniem. Mazos bija pārņēmis līksms satraukums, un miega tiem nebija nevienā acī. � Būtu tie�i tavā gaumē apgalvot, ka varam apmesties vecā āp�a alā, Vāvergaita.

Rudā kaķe sa�utusi izlieca asti. - Zemesvilna, es apsolu, ka apēdī�u visus āp�us, ko tur atradīsi. Un lapsas arī. Mēs tur neko tādu nesaodām.

Zemesvilna kaut ko noburk�ķēja.

- Manuprāt, izklausās lieliski. - Spo�sirds piegāja pie Vāvergaitas un piespieda pumu jaunās karotājas sānam. - Kā jums izdevās to ieplaku atrast?

- Es... vispār es tur iekritu, - Vāvergaita atzinās.

Mākoņaste iespurdzās smieklos. - Diez kāpēc es nejūtos pārsteigts?

- Paklausies... - Vāvergaita �igli pagriezās pret balto karotāju, bet, pirms viņa paguva pateikt, ko gribējusi, atskanēja sauciens:

- Visu klanu kaķi!

Lapuķepa pagriezās un ieraudzīja, ka uz celma ir uzkāpusi Ogļuvilna; viņas ka�oks mēnesnīcā sudraboti vizēja. Pērkona klana dziedniece pamāja ar asti, lai visi apklust, un satrauktie ņaudieni pamazām pierima.

- Pirms mēs �ķiramies, lai dotos uz savām teritorijām, - Ogļuvilna noņaudēja, - mums jāizlemj, kur notiks nākamais Saiets. Kad Mēness būs pilns, Zvaigznes klans gribēs, lai satiekamies.

- Bet kur? - gribēja zināt Ēnas klana barve�a vietniece Rūsāda. - Vai patruļai izdevās atrast kaut ko līdzīgu �etraudzei?

Miglasķepa, kura sēdēja pie celma, piecēlās ķepās. - Nē, - viņa atbildēja, paceldama balsi, lai visi klani dzirdētu. - Tādu vietu gan mēs neredzējām. - Bet mums arī nebija laika visu pienācīgi izpētīt.

- Zvaigznes klans mums parādīs īsto vietu, - blakus Rūsādai un Melnzvaigznem ierunājās Mazdūna.

- Varbūt jau ir parādījis. - Kodesspāms pietrūkās ķepās; viņas dzintardzeltenās acis sajūsmā spīdēja. Kaķene sāka aprakstīt netālu no ezera krasta redzēto salu. - Tā ir dro�a, tur var paslēpties, un tā nav tālu. Ideāla vieta Saietiem, - viņa pabeidza stāstīt.

- Bet mums būtu turp jāpeld! - protestēja Pērkona klana karotāja Peļāda. - Es negrasos katrā pilnā Mēnesī līst ezerā - arī tad ne, ja man to lūgtu pats Zvaigznes klans!

- Un kā būs ar veckaķiem? - iesēcās agrākais Ēnas klana dziedniekkaķis Slapjdeguns.

Izcēlās piekrīto�a murdoņa. Lapuķepa ba�īgi uzlūkoja te vienu, te otru kaķi. Lai gan arī pa�ai salas izvēle �ķita �aubīga, viņa nevarēja iedomāties citu, labāku iespēju. Ta�u izskatījās, ka nav neviena kaķa, ko sajūsminātu Kodesspārna priek�likums.

Vanagsarma pienāca pie Kodesspārna un, pieklājīgi pamājis ar galvu Ogļuvilnai, teica: - Vai drīkstu ierosināt? Es varētu aizvest uz salu Upes klana patruļu un izpētīt visu pamatīgāk. Ja klani to nevarēs izmantot Saietiem, sala varētu izrādīties ļoti piemērota Upes klana apmetnei.

Gandrīz vēl pirms viņ� bija beidzis runāt, Miglasķepa spēra soli tuvāk. - Es jau teicu, kur būs Upes klana apmetne! - viņa klusi noņaudēja, spalvai uz skausta saceļoties stāvus. - Vietā, kur satiekas divi strauti, netālu no ezera, koku patvērumā un bez mazākajām divkājaino klātbūtnes pazīmēm, pat zaļ-lapī.

- Bet padomā, cik dro�i būtu uz salas, - aizrādīja Vanagsarma. - Mums deguna priek�ā būtu zivīm pār-pilns ezers. Vai esi padomājusi, ka tevis izraudzītā vieta varētu būt pārāk atklāta? Ari Pērkontaka, par kuru ieminējies, nevarētu būt necik tālu.

Miglasķepa sabozās. - Vai tu ap�aubi manu spriestspēju? Es zinu, kas klanam ir vajadzīgs.

Vanagsarma atieza zobus, un Lapuķepa saspringa, gandrīz gaidīdama, ka abi Upes klana karotāji metīsies viens otram virsū.

- Pietiks! - bargi atskanēja kaut kur Lapuķepai aiz muguras. Viņa pagriezās un ieraudzīja Leopardzvaig-zni, kura tuvojās ķildniekiem. - Vai gribat apkaunot Upes klanu?

Vanagsarma atkāpās, un Miglasķepa atkal pieglauda spalvu, lai ari ar manāmu piepūli.

- Vanagsarma, tu vari ar patruļu doties uz salu, ja vēlies, - Leopardzvaigzne turpināja. - Par apmetni lēmumu pieņemsim tad, kad atgriezīsies.

- Protams, Leopardzvaigzne, - Vanagsarma noņaudēja, noliekdams galvu. - Paņem�u līdzi vēl da�us kaķus, un mēs dosimies ceļā, līdzko kļūs gai�s. - Runcis gāja prom, un viņam apkārt uzreiz sastājās klana biedri, visi kā viens vēlēdamies doties līdzi uz salu.

Lapuķepa nodrebēja. Bija savādi redzēt kādu tik atklāti metam izaicinājumu barvedes palīdzei. Vanagsarma acīmredzot jutās ļoti pārliecināts par savu vietu klanā, ja tā uzdro�inājās runāt pretī Mig-lasķepai barvedes un pārējo klanu priek�ā.

Māceklei �ķita, ka arī skolotājas zilajās acīs pavīd ba�as; Ogļuvilna lūdza visus atkal apklust. - Tātad, -viņa noņaudēja, - kur mēs nākamajā Saietā tiksimies?

- Mums būs jāatgrie�as �eit, - izlēma Ugunszvaigzne. - Ja vien Zvaigznes klans pirms nākamā pilnā Mēness neparādīs citu vietu.

Dubļuķepa pagriezās pret Ugunszvaigzni. - Man tā ne�ķiet laba doma. Mēs esam daudz par tuvu tai divkājaino migai otrpus ganībām.

- Tur neko nevar darīt, - noteica Melnzvaigzne, un Ugunszvaigzne piekrīto�i pamāja ar galvu.

- Mēs te esam jau divas dienas un divas naktis, no divkājainajiem nav bijis ne miņas. Bet, ja tev ir kāda labāka doma, klāj tik vaļā!

Dubļuķepa nikni savicināja asti. - Kā vēlaties, -viņ� norūca. - Di�enā Ugunszvaigznes vārds ir likums, kā jau vienmēr.

Kaķi sāka izklīst un atgriezties ēnās. Debespa-parde ar asti pamāja Bērzapūkam, lai nāk pie viņas. - Laiks doties pie miera, mazais. Rīt mums priek�ā tāls ceļ�.

Bērzapūka pārtrauca rotaļu cīņu ar Magones mazuļiem un pielēk�oja pie mātes. - Vai Krupjapūka un Ābolpūka, un Purvapūka arī var nākt? - viņ� jautāja.

� Nē, mēs esam no Ēnas klana, - saudzīgi paskaidroja Magone. - Mums tagad būs pa�iem sava teritorija.

� Nav godīgil � Bērzapūka ievaimanājās, un �etri mazuļi saspiedās kopā, uzlūkodami mātītes ieplestām, lūdzo�ām actiņām. - Ja viņi nevar nākt, es ari negribu!

Lapuķepa sarāvās. Cik bērni bija nevainīgi! Viņi neko nezināja par to, cik pa�u dzīve ļoti at�ķiras no vecāko klana biedru dzīves. Mazuļu atmiņas noteikti bija par badu me�ā, par to, kā ik kaķis baidījās par savu dzīvību, un par jauniem draugiem klanu tālajā, nogurdino�ajā ceļā pāri kalniem. Kaķēni neko nezināja par sāncensību, par karotāju lomu un to, kāpēc jābūt uzticīgam vienam vienīgam klanam. Varbūt viņi pat nezināja, ka vispār ir veseli �etri klani.

- Nemuļķojies! - Debespaparde piegāja pie sava dēla un līdzjūtīgi nolaizīja tam ausis. - īāds ir karotāju kodekss. Kad būsiet mācekļi, jūs tiksieties Saietos.

- Tas nebūs tas pats, - Krupjapūka nomurmināja, uzmetis Magonei dumpīgu skatienu.

- Un Pērkona klanā nav citu kaķēnu, ar ko rotaļāties, - nopūtās Bērzapūka.

Debespaparde pārmija skatienu ar Magoni, un Lapuķepa redzēja mātī�u acīs īstu no�ēlu; ne jau tikai kaķēni bija nodibināju�i stipras draudzības saites pāri klanu robe�ām.

Beidzot Magone nolieca galvu un ar asti savāca savus mazuļus apkārt. - Tagad atvadieties, - viņa lieti�ķi teica.

- Atāl - Krupjapūka un Purvapūka reizē noņaudēja, bet Ābolpūka pieskrēja pie Bērzapūkas un piedūra degunu tā purniņam.

- Atā. - Bērzapūka noraudzījās draugiem pakaļ un nokārtu astīti pagriezās pret māti.

Lapuķepa juta, kā sirds iesmeldzās �ēlumā pret vientuļo kaķēnu un visiem citiem kaķiem, kuriem pietrūks draugu no pārējiem klaniem. Gabaliņu tālāk viņa pamanīja Ērk�ķnagu atvadāmies no Pelnkājas un Vienūsas; runcis vainīgi satrūkās, pamanījis, ka Lapuķepa to redz, it kā draudzība ar Vēja klana karotājiem būtu nodevība pret savu klanu.

- Neuztraucies, - Lapuķepa mierināja, piegājusi viņam klāt un ar degunu pieskārusies purnam. - Ir grūti atvadīties no jauniem draugiem. - Man vēl ir paveicies, viņa nodomāja. Mēs ar Kodesspārnu varam palikt draugos. Dziedniekkaķiem klanu robe�as nebija tik nepārkāpjamas, īpa�i, ja runa bija par saskarsmi ar citu dziedniekkaķi.

Lapuķepa nolēma iet pavaicāt Ogļuvilnai, vai palīdzēt sagatavoties rītdienai. Spraukdamās cauri pārējiem, viņa uzgāja Vārnuspalvu, kur� stāvēja blakus vienam no Vēja klana veckaķiem - kārnam, krēmbalti brūnganam runcim, kas gulēja, omulīgi ieritinājies sausās lapās zem koka.

- Paklau, �iglaste, - Vāmuspalva pikti sacīja, - Vēja klans pulcējas lejāk. Ja paliksi te, tevi noturēs par Pērkona klana kaķi.

� Un tad? Pērkona klans man nekad neko ļaunu nav nodarījis, - vecais atcirta. - Es nekustinā�u ne ķepu, jaunekli, iekams nebū�u dabūjis paēst.

Vāmuspalva nobolīja acis. - Ak, di�enais Zvaigznes klans!

- Vai varu palīdzēt? - Lapuķepa jautāja, prātodama, vai �iglaste tikai spītējas vai ari tie�ām jūtas pārāk vāj�, lai kustētos. Varbūt izdotos atrast kādas zālītes, kas atjaunotu sirmā run�a spēkus, kaut ko līdzīgu tām, ko kaķi kādreiz lietoja pirms ceļojuma uz Mēnesakmeni.

Ta�u, kad Vāmuspalva pagriezās, viņa acis raudzījās salti. - Paldies, bet Pērkona klana palīdzība nav nepiecie�ama, - viņ� strupi noņaudēja.

- Piedod. - Lapuķepa pakāpās atpakaļ, pūlēdamās neizrādīt īgnumu par tādu klaju noraidījumu. - Es tikai iedomājos...

- Rāmāk, Vāmuspalva. - Lapuķepa juta, ka plecam kāds viegli pieskaras, un pagriezusies ieraudzīja Vāvergaitu. - Nav ta�u tā jābo�as, - māsa norāja Vēja klana karotāju.

Vāmuspalva satraukts iecirta nagus zemē. - Mūsu ceļojums ir beidzies, Vāvergaita, - viņ� ieņaudējās. - Mums jāatceras, ka tagad piederam pie da�ādiem klaniem.

Vāvergaita no�ņaukājās. - Tu jau alla� esi bijis viens necie�ams spalvu kum�ķis, Vāmuspalva. Ja gribi visu sare�ģīt, sare�ģī uz veselību! Tikai pieraugi, kā runā ar manu māsu.

Vāmuspalva uzmeta skatienu Lapuķepai un noburk�ķēja kaut ko, kas varēja būt atvaino�anās. - Bet ar �iglasti es pats tik�u galā, paldies, - viņ� vēl piebilda.

Promejot Lapuķepa redzēja, kā runcis vēlreiz noliecas pār veckaķi un jautā: - �iglaste, vai tu kustēsies, ja atnesī�u medījumu?

- Varbūt. - Vecais iekārtojās ērtāk un aizvēra acis.

- Ja vien tas būs tauks un gards.

- Lapuķepa, vai nāksi? - Vāvergaita uzsauca.

Lapuķepa pagriezās un ieraudzīja tuvojamies Skā-beņasti. - Vai tas bija Vāmuspalva? - viņa jautāja.

- Viņa mēle gan ir asa kā lapsas zobil Vai viņ� tevi apvainoja? Es tik�u galā. - Kaķes acis nepacietībā iezalgojās.

- Nē, viss kārtībā. - Lapuķepa ar astes galu pieskārās draudzenes plecam.

Pametusi skatienu atpakaļ, kur Vāmuspalva jau bija nozudis medījuma meklējumos, jaunā kaķe apzinājās, ka nav bijusi līdz galam atklāta, tomēr nespēja iedomāties zālīti, kas varētu sadziedēt run�a lauzto sirdi.

Kazenājnags nemierīgi grozījās sausajās lapās. Sānā dūrās zars, bet ne jau tas viņam laupīja miegu. Runcis nespēja pierast pie gulē�anas vienatnē, nejūtot blakus Vāvergaitas siltumu. �ķiet, tā bija devusies gulēt pie Pelnādas, bet varbūt ari ne. Visādā ziņā nekur tuvumā kaķes nebija.

Sānā atkal kaut kas iedūrās. Kazenājnags samiegojies pacēla skatienu un ieraudzīja, ka vainīgs nemaz nav zars - viņu ar ķepu bakstīja Mizasseja.

- Kur Ugunszvaigzne? - Vēja klana dziedniek-kaķis noprasīja.

Kazenājnags �āvādamies pieslējās ķepās. Debesis virs galvas tik tikko sāka balot pirmajā rītausmas gaismā. - Vairums Pērkona klana kaķu ir tur - zem tiem kokiem.

- Uzmeklē viņu, labi? - izklausījās, ka Mizassejas balss tūlīt aizlūzīs. - Garzvaigzne viņu sauc.

Kazenājnags zināja, ka Vēja klana barvedis drīz zaudēs dzīvību. - Es pasauk�u, - viņ� apsolīja.

- Paldies! Mēs esam zem tā irbuleņu krūma, -Mizasseja ar asti norādīja. - Ie�u sameklēt Vienūsu. -To pateicis, dziednieks aiztraucās prom.

Kazenājnags aizjoņoja pie tuvākajiem Pērkona klana karotājiem. Garzvaigzne bija vecākais no klanu barve�iem, viņa nāve būs liels zaudējums visiem, ne tikai Vēja klanam. Bridi runcis izmisis meklēja Uguns-zvaigzni, bet tad pamanīja, ka barvedis netālu no celma mij mēles ar Smil�uvētru.

- Ugunszvaigzne! Mizasseja saka, ka tevi sauc Garzvāigzne, - Kazenājnags ieņaudējās, pieskrējis pie abiem.

Ugunszvaigzne sastinga un saskatījās ar Smil�uvētru. - Es tūlīt nāk�u, - viņ� apsolīja.

- Vai Mizassejam vajadzīga palīdzība? - Smil�u-vētra jautāja. - Pirms brītiņa bija atnākusi Ogļuvilna. Pasaki, lai Mizasseja atsūta kādu ar ziņu, ja ievajagas mūsu dziedniekkaķi.

Kazenājnags pamāja ar galvu un sekoja Uguns-zvaigznem pāri klajumam uz irbuleņu krūmu, zem kura gulēja mirsto�ais Garzvaigzne. Krūma zemākie zari slīga līdz pa�ai zemei, un sākumā tur nevienu nemanīja, ta�u, nākot tuvāk, Kazenājnags izdzirdēja nevienmērīgu, sēco�u elpu. Pieliecies viņ� ieraudzīja Garzvaigzni uz sāna guļam sausu lapu migā.

- Ugunszvaigzne ir klāt, - Kazenājnags ieņaudējās un pakāpās sāņus, lai barvedis varētu ieiet. - Pagaidī�u ārā, - viņ� sacīja Ugunszvaigznem.

- Vai tas ir Kazenājnags? - zem krūma vāri atskanēja Garzvaigznes balss. - Neej projām. Tev ari jādzird, kas man sakāms.

Kazenājnags vilcinādamies uzmeta skatienu sava klana barvedim un, kad Ugunszvaigzne piekrīto�i pamāja ar galvu, pieplaka pie zemes un palīda zem krūma tam blakus.

Garzvaigzne te bija viens. Mizasseja un Vienūsa vēl nebija atgriezu�ies. Vēja klana barve�a krūtis smagi cilājās, cīnoties pēc elpas, un Kazenājnags saviebās, redzēdams, ar kādu piepūli viņ� paceļ galvu.

Ta�u palsajā mēnesnīcā, kas sijājās caur krūma zariem, Garzvaigznes acīs mirdzēja Zvaigznes klana mū�īgā gaisma. - Ugunszvaigzne, esmu tev pateicību parādā, - sirmais runcis iesēcās. - Tu izglābi manu klanu.

Ugunszvaigzne klusi nomurmināja iebildumus.

- Kazenājnag... - Garzvaigzne turpināja. - Tu devies tālā ceļā, lai atrastu mums �o vietu, un stājies pretī briesmām, kādas vēl neviens kaķis nebija pieredzējis. Pat Pelēksvēdra, lai viņa ķepas vienmēr min Zvaigznes klana taku, atzītu, ka esi cienīgs kļūt par Pērkona klana barve�a vietnieku.

Kazenājnags noelsās. Viņ� neuzdrīkstējās uzlūkot barvedi - bija jūtams, kā tas blakus sastingst. Jaunais karotājs zināja, ka Ugunszvaigzne ne mirkli nav pārstājis skumt pēc Pelēksvēdras un joprojām tic -draugs vēl ir dzīvs. Pagaidām viņ� bija atteicies iecelt vietnieku, lai arī bija grūti noticēt, ka Pelēksvēdra tie�ām varētu izbēgt no divkājainajiem, kuri bija viņu aizvedu�i prom no dzimtā me�a.

Run�a sirdi kā asi ērgļa nagi sagrāba godkāre. Lai cik grūti būtu to atzīt, sirds dziļumos viņ� zināja, ka vēlas būt vietnieks un vēlāk - barvedis. Vai tā bija juties ari Tīģemags? Tēva alkas pēc varas bija tik spēcīgas, ka viņ� tās vārdā bija gatavs melot un nogalināt, un nodot. Es tā nekad nevarētu, Kazenājnags nodomāja. Ja viņ� kādreiz kļūs par barve�a vietnieku, tad tikai tāpēc, ka bijis lojāls savam klanam, pūlējies vaiga sviedros un vienmēr godājis karotāju kodeksu.

Ta�u Tīģemaga tum�ā pagātne alla� būs ar viņu, metot ēnu uz katru krietno darbu. Visi skatās uz mani, bet redz Tīģerzvaigzni.

Runcis laikus atguvās, nolieca galvu Garzvaigznes priek�ā un sacīja: - Es to nepaveicu viens - to paveicām mēs visi kopā.

- Taupi spēkus, Garzvaigzne. - Ugunszvaigznes balss skanēja saudzīgi. - Tev jāatpū�as.

- Man atpūta vairs nepalīdzēs, - Vēja klana barvedis noņaudēja.

Ugunszvaigzne nemēģināja izlikties, ka vecajam runcim vēl būtu iespēja atlabt. - Tu būsi cildens papildinājums Zvaigznes klana rindām, - viņ� sacīja senajam draugam un notupies piespieda degunu Garzvaigznes purnam.

- Bet vispirms... vispirms man ir jāsaka... - Gar-zvaigznem aiz�ņaudzās elpa, ķepas drud�aini ka�āja sausās lapas.

- Kazenājnag, uzmeklē Mizasseju, - Ugunszvaigzne pavēlēja.

~ Nē. � Garzvaigznem izdevās atgūt elpu, un viņ� ar asti norādīja, lai jaunais karotājs paliek. - Vairs nekā... mans dziednieks vairs nevar man palīdzēt. -Vecā acis bija pa pusei aizvērtas, un, pirms turpināt, viņ� vairākas reizes ar mokām ievilka elpu. - Man jāsaka kaut kas svarīgs. Kur Vienūsa?

Ugunszvaigzne paskatījās uz Kazenājnagu, un tas papurināja galvu.

- Mizasseja aizgāja viņam pakaļ, - viņ� noņaudēja. - Ie�u pameklēt.

- Ātri... - Garzvaigzne sēca, kad Kazenājnags līda ārā no krūma. - Pasaki viņiem... ka pienācis laiks...

Kazenājnags izslējās taisni un paraudzījās apkārt; rita gaisma pieņēmās spēkā, bet joprojām bija grūti iz�ķirt kaut ko vairāk par tum�iem apveidiem un �ur tur pazibēju�u gai�u ka�oku. Vairums kaķu vēl gulēja steig�us iekārtotās guļvietās garajā zālē, aptuveni sadalīju�ies pa klaniem. Kazenājnags mēģināja saprast, kur� no bariņiem varētu būt Vēja klans, bet tad pamanīja no ezera lēk�ojam kaķi. Par laimi, tas bija Vienūsa.

- Mizasseja teica, ka Garzvaigzne mirst. - Vēja klana karotājs elsoja, apstājies pie krūma un nometis atnesto pilo�o sūnu kum�ķi. - Aizgāju tikai līdz ezeram, lai atnestu viņam padzerties.

- Viņ� grib tevi redzēt, - Kazenājnags ieņaudējās.

Vienūsa ielīda Garzvaigznes migā zem krūma, un Kazenājnags sekoja; viņ� vēl paguva ieraudzīt, kā Vēja klana karotājs noliek sūnas savam barvedim pie puma. Tas vāri nolaizīja da�as ūdens lāses un atkal pacēla galvu.

- Pirms dodos pie Zvaigznes klana, man vēl kaut kas jāizdara. - Tagad run�a balss skanēja stiprāk. - Ugunszvaigzne, Vienūsa, - klausieties! Dubļuķepa ir dro�sirdīgs karotājs, bet viņ� nav īstais, kam vajadzētu vadīt Vēja klanu. Pēdējos mēne�os esmu sapratis, ka klanu nākotne ir draudzībā. Es negribu, lai pēc manas aizie�anas starp Vēja klanu un Pērkona klanu sāktos ķildas. Mums nav vajadzīgs ienaids. Bet, ja Dubļuķepa kļūs par barvedi, no tā neizbēgt.

Kazenājnags redzēja, ka Ugunszvaigzne saskatās ar Vienūsu; �ķiet, abi apzinājās, ka Garzvaigznes ideāls nepiepildīsies, vienalga, kas būtu klana priek�galā. Klanu sāncensība bija dabiska - tā bija daļa no karotāju kodeksa.

- Es vēl varu izvēlēties kaķi, kas pēc manis kļūs par Vēja klana vadoni, - Garzvaigzne sēca. - No �ī brī�a Dubļuķepa vairs nav Vēja klana barve�a vietnieks.

Trīs izbrīnīti acu pāri vērās sirmajā barvedī.

- Es saku �os vārdus... Zvaigznes klana priek�ā... -Garzvaigzne izmocīja. - Vēja klanam ir vajadzīgs... jauns barve�a vietnieks. Vienūsa, tev jāvada klans, kad manis vairs nebūs.

Kazenājnags un Ugunszvaigzne pārmija �iglu, izbiedētu skatienu. Ar tādiem vārdiem nemēdza iecelt barve�a vietnieku, tomēr Garzvaigznes nodoms bija skaidrs. Kazenājnags juta, kā ādu kņudina saltas nojausmas. Vai Zvaigznes klans pieņems Vienūsu kā Vēja klana barvedi, ja tas nebūs iecelts par vietnieku atbilsto�i karotāju kodeksam? Runcis pavēra muti, lai kaut ko sacītu, bet atkal aizvēra, redzot sava klana barve�a sejas izteiksmi. Ugunszvaigzne �ķita satriekts vēl dziļāk - rudā spalva bija uzbozta un nagi ieartās zemē, ta�u viņ� klusēja.

� Garzvaigzne, nē... - Vienūsa izklausījās �ausmu pārņemts, bet Garzvaigzne nelikās par to ne zinis. Zalgojo�ās, zvaig�ņu pielietās ads pievērsās vispirms jaunajam vietniekam, tad - Ugunszvaigznem un visbeidzot - Kazenājnagam.

- Esmu pateicīgs, ka drīkstēju klanu vest tik tālu, -viņ� klusi murmināja. - Vienūsa, esi labs pret draugiem, kad vadīsi klanu. Atceries to, ko Pērkona klans ir darījis mūsu labā.

- Garzvaigzne, es darī�u visu, bet... - Vienūsa pastiepa ķepu un pieskārās barve�a plecam. Garzvaig-znes galva atslīga lapās; acis aizvērās, elpa kļuva strauja un sekla.

Kazenājnags juta, kā viegla vēja pūsma sabu�ina spalvas, un izdzirdēja dipam klusus soļus. Ka�okam kaut kas pieskārās, un mirkli �ķita, ka Ugunszvaig-znes acīs atspoguļojas zvaigznes. Likās, it kā �aurā miga būtu pilna ar kaķiem un visās pusēs vīdētu spīdīgu ka�oku aprises.

Jaunais karotājs satrūkās, izdzirdot aiz muguras tādu kā �abē�anu, un miga vienā mirklī atkal bija tuk�a un klusa. Pagriezies viņ� ieraudzīja zem zariem spraucamies Mizasseju.

Dziednieks nometa zemē nelielu vīstoklīti un ieņaudējās: - To man iedeva Ogļuvilna...

Runcis aprāvās un uzlūkoja Vēja klana barvedi.

- Zālītēm ir par vēlu, - Ugunszvaigzne klusi sacīja.

Vienūsa notupās un iespieda degunu Garzvaig-znes ka�okā. Vēja klana barve�a melnbaltie sāni vairs necilājās, un viņa gars bija uz mū�īgiem laikiem atstājis miesu.

- Garzvaigzne tagad ir pie Zvaigznes klana, -Mizasseja nomurmināja.

Kazenājnags juta, kā skumjās aiz�ņaudzas rīkle. Garzvaigzne nebija viņa klana barvedis, tomēr bija cildens kaķis, un tagad, kad viņ� bija miris, pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk.

Necik ilgi, un Ugunszvaigzne ar asti pieskārās Vienūsas plecam. - Vienūsa, tev ir tas jāpasaka savam klanam. Atceries, ko Garzvaigzne sacīja: viņ�... viņ� tevi iecēla par savu vietnieku un vēlas, lai turpmāk tu būtu barvedis.

Vienūsa pacēla galvu; viņa acīs jaucās skumjas un apjukums. - Ugunszvaigzne, es to nevaru, - viņ� ievaimanājās. - Es nevaru būt barvedis! - Un vilcinādamies piebilda: - Varbūt nemaz nav jāstāsta, ko viņ� sacīja? Es... es zinu, ka tā nevar izvēlēt vietnieku. Garzvaigzne bija uz nāves sliek�ņa, viņ� nespēja skaidri domāt...

- Garzvaigzne labi zināja, ko vēlas, pat ja neietērpa to īstajos vārdos. - Ugunszvaigznes balss skanēja stingri, lai arī acis raudzījās līdzjūtīgi. - Viņ� vēlējās, lai tu esi vietnieks, nevis Dubļuķepa un lai tu esi nākamais klana barvedis. Vai nodosi viņa uzticību un godu, kāds tev parādīts?

Kazenājnags redzēja, kā Mizasseja plati ieple� .. acis, un atcerējās, ka dziedniekkaķis bija atnācis tikai pēc tām, kad Garzvaigzne jau bija beidzis runāt.

Kb viņ� teica? - Mizasseja noprasīja. Kad Uguns-* zvaigzne pastāstīja, dziednieks �ķita noba�ījies. - Saprotu, ka tevi satrieca Garzvaigznes teiktais, - viņ� noņaudēja, � bet tu tur neko nevari darīt. Ja tāda bija Garzvaigznes griba, Zvaigznes klana acīs tu tagad esi klana barvedis. Vai tu domā, ka Zvaigznes klans pie�ķirtu deviņas dzīvības Dubļuķepam, zinot, ka Garzvaigzne bija pārdomājis?

- Dubļuķepa! - Vienūsa apjucis uzlūkoja pārējos kaķus. - Ko lai es viņam saku?

Ugunszvaigzne iedro�inot piespiedās klāt jaunajam karotājam. - Ja vēlies, es apziņo�u klanus, kamēr tu izlem, kā to pateikt atsevi�ķiem kaķiem.

Vienūsas skatiens pauda skaidri redzamu atvieglojumu. - Vai tā varētu, Ugunszvaigzne? Paldies!

Rudais runcis pamāja ar galvu, bet Kazenājnags sajuta viegla nemiera trīsas. Viņ� zināja, ka Ugunszvaigzne un Vienūsa kļuva par draugiem jau tad, kad Ugunszvaigzne vēl nebija klana barvedis, bet �oreiz Vienūsam tomēr būtu vajadzējis rīkoties pa�am - lai cik grūti tas būtu. Vēja klans tāpat būs satriekts, un tā tikai vēl trūka, lai �ādā brīdī iejauktos Ugunszvaigzne - cita klana kaķis.

n�i: JAUNS PAREĢOJUMS. tvniijtņu ипдотл

Pērkona klana barvedis izspraucās ārā no krūma. Kazenājnags un pārējie sekoja; Ugunszvaigzne devās pie celma un uzlēca uz tā.

Vienūsa jau dzīrās iekārtoties starp saknēm, bet Ugunszvaigzne pamāja, lai tas nāk viņam blakus.

- Tev jābūt te aug�ā, - viņ� pamācīja. - Ko tav'.lQans domās, ja sēdēsi tur lejā kā parasts karotājs? *

Kazenājnags skaidri saprata, ko Ugunszvaigzne ar * to grib sacīt, un apspieda vieglu nepacietībā V>en-ūsam bija jātiek ar sevi galā un jāsāk izturēve^kā barvedim. - Lec! - viņ� mudināja.

Vienūsa uzmeta viņam �aubīgu skatienu, bet tad uzlēca uz celma blakus Pērkona klana barvedim.

Tas skaļi iekaucās: - Visu klanu kaķi! Sapulcējieties, lai noklausītos jaunumus.

Varēja redzēt, ka visā klajumā kaķi sāk kustēties un zāle novilnī kā pēk�ņa vēja skarta. Tuvumā kāds kaķis sāka kurnēt: - Nu kas viņam atkal vajadzīgs?

Ugunszvaigzne atkārtoja saucienu, līdz visi bija iznāku�i no migām un sapulcēju�ies apkārt celmam.

Vāvergaita miegaini piesoļoja pie Kazenājnaga un plati no�āvājās. - Kas noticis? Ko Ugunszvaigzne grib?

- Labāk uzklausi viņu pa�u, - jaunais karotājs noņaudēja. Viņ� nespēja skaļi izteikt to, kas bija noticis, pirms Garzvaigzne zaudēja savu devīto dzīvību.

Pēk�ņi runcis atcerējās par strīdu ar Vāvergaitu, bet jau bija par vēlu - viņa to acīmredzot labi atminējās un iztulkoja piesardzīgo atbildi kā nevēlē�anos runāt.

-Nu labi, - Vāvergaita noņaudēja un, uzmetusi viņam vēsu skatienu, pagāja pāris astes tālāk un apsēdās.

- Visu klanu kaķi, man ir skumjas ziņas, - Ugunszvaigzne iesāka. - Garzvaigzne ir devies medīt kopā ar Zvaigznes klanu.

- Garzvaigzne ir miris! - iesaucās Robauss. - Viņ� kļuva par barvedi, vēl pirms es piedzimu. Kas tagad notiks ar Vēja klanu?

Turpat blakus viņa māceklis Pūcesķepa nokāra galvu, nespēdams parunāt. Upes klana mātīte Sūnas-vilna ar astes galu pieskārās jaunā kaķa plecam.

- Garzvaigzne bija cildens kaķis, - viņa klusi sacīja.

- Zvaigznes klans viņu laipni sagaidīs, un viņ� būs kopā ar pa�iem labākajiem.

Kaut kur netālu atskanēja skaļas vaimanas. Kazenājnags juta, kā tās atbalsojas arī viņa sirdī.

- Es biju klāt, kad viņ� nomira, - Ugunszvaigzne turpināja, uzmetis skatienu Kazenājnagam, - un viņ� sacīja...

Runcis aprāvās, kad raibi brūns karotājs izspraucās cauri kaķu pūlim un nostājās pie celma. - Ko tas nozīmē? - viņ� dusmās zibo�ām acīm noprasīja.

- Garzvaigzne ir miris? Kāpēc neviens man neko neteica?

Tas bija Dubļuķepa.

Ugunszvaigzne rimti uzlūkoja sadusmoto Vēja klana karotāju. - Garzvaigzne aizgāja tikai pirms brī�a, - barvedis sacīja. - Vēl nebija iespējas kādam pateikt.

- Dubļuķepa, tagad tu esi mūsu barvedis! - ieņau-dējās Tīklāda. - Mēs skumsim pēc Garzvaigznes, bet tev ir jāpalīdz mums iekārtoties jaunajās mājās.

Vēja klanu pār�alca piekrīto�a murdoņa. Dubļuķepa apstiprino�i nolieca galvu, bet, kad runcis atkal pacēla skatienu uz Ugunszvaigzni, acīs zalgoja niknums. - Vajadzēja mani uzmeklēt, pirms sasaukt kaķus! Kāpēc Pērkona klans paziņo Vēja klana jaunumus?

Ugunszvaigznem notrīsēja astes gals. - Tāda bija Garzvaigznes vēlē�anās. Lūdzu, uzklausi, kas man sakāms! - Barvedis vērsās pie visiem, ne tikai pie Dubļuķepas: - Pirms nāves Garzvaigzne iecēla par savu vietnieku Vienūsu. - Rudā run�a skatiens skāra Kazenājnagu, ta�u neapstājās pie tā. Jaunajam karotājam iekņudējās ka�oks. Vai tie�ām Ugunszvaigzne neliksies ne zinis par faktu, ka Garzvaigzne nebija iecēlis jauno vietnieku pienācīgā ceremonijā?

- Ко? - Dubļuķepa neticīgi ieaurojās.

- Vai gribi teikt, ka Dubļuķepa nav mūsu barvedis? - noprasīja Tīklāda. Viņ� apjucis izlaida nagus, un tie iecirtās zemē.

- Peļu mēsli! - Melna Vēja klana kaķe nikni atieza zobus. - Nav labāka vadoņa par Dubļuķepu!

Kazenājnags klausījās, juzdamies pavisam nelāgi. Ja kāds jautātu, viņ� atbildētu: Vienūsa būtu labāks barvedis nekā Dubļuķepa. Ta�u �ajā reizē viņam nebija lem�anas tiesību. Un Kazenājnags skaidri varēja iztēloties, kā Dubļuķepa tagad jūtas, kad gaidītais barve�a gods tā vienā mirklī ir izrauts no ķepām.

Vienūsa uzlūkoja Dubļuķepu. - Es esmu tikpat satriekts kā tu, - viņ� noņaudēja. - Un es gribētu, lai tu ari turpmāk esi Vēja klana barve�a vietnieks. Man ik uz soļa vajadzēs tavu atbalstu un pieredzi.

Dubļuķepam spalva uz skausta sacēlās stāvus. - Jūs ta�u nedomājat, ka es noticē�u tādām lapsu blēņām, ko? - viņ� nosprauslājās. - Katram kaķim zināms, ka Garzvaigzne pirms aizie�anas no me�a gandrīz nodeva Vēja klana vadību Ugunszvaigznes ķepās. Garzvaigzne vienmēr uzticējās Pērkona klanam vairāk, nekā tas būtu pelnījis. Un tagad Ugunszvaigzne paziņo, ka viņa draugs Vienūsa bū�ot barvedis! Vai vēl kāds kaķis bija klāt un dzirdēja �o izdevīgo lēmumu?

Kazenājnags piegāja pie Dubļuķepas; kājas �ķita kā svina pielietas. - Es to dzirdēju. - Vārdi iestrēga rīklē kā sīksts medījuma gabals. - Es ari tur biju. Dzirdēju, kā Garzvaigzne ieceļ Vienūsu par savu vietnieku.

Runcis gandrīz piebilda: tikai viņ� to neizdarīja pareizi, ta�u apvaldījās. Ugunszvaigzne par to neko nebija minējis.

Klajums un celms �ķita izgaistam, un Kazenājnags jau atkal bija dzimtajā gravā, tikai nepieredzējis, pat ne septiņus mēne�us vecs māceklis, kas sapīcis meklē veckaķu ka�okos ērces. �is pienākums nevienam māceklim negāja pie sirds, bet da�reiz to padarīja cie�amāku iespēja paklausīties par pagātni un Pērkona klanā pieredzēto laikos, kad pa�i mācekļi vēl nebija ne piedzimu�i. Ar zobiem uzmanīgi satvēris ērci virs Vienacs astes, Kazenājnags dzirdēja veco pļāpājam ar Dābolasti, kā Zvaig�ņuzilgme izvēlējusies par palīgu Ugunszvaigzni, kuru toreiz vēl sauca Ugunssirds. Agrākais barvedes vietnieks Tīģernags bija izrādījies nodevējs, kur� plānoja barvedi nogalināt; Kazenājnagam toreiz nelāgi iekņudējās ka�oks, dzirdot, ka par viņa tēvu stāsta tik baisas lietas. Tīģernagu pēc nodevības padzina no apmetnes, un Zvaig�ņuzilgme viņa vietā iecēla Ugunssirdi. Ta�u agrākā vietnieka viltus bija barvedi tā satriecis, ka viņa kavējās ar ceremoniju daudz ilgāk par karotāju kodeksā noteikto laiku līdz mēnesvidum. Toreiz vairākus klana kaķus, pat tos, kuri cienīja un mīlēja rudo karotāju, māca nopietnas �aubas, vai viņam ir tiesības kļūt par barvedes vietnieku. Tikai pēc vairākiem mēne�iem Ugunssirdij beidzot bija izdevies visiem pierādīt, ka viņ� ir cienīgs ieņemt īīģernaga vietu.

Kazenājnags papurināja galvu, lai noskaidrotos domas, un atkal attapās koku audzē pie ezera. Asinis sastinga dzīslās. Ari Ugunszvaigznes iecel�ana par barvedes vietnieku nebija notikusi, kā paredzēts! Kāds tur brīnums, ka Pērkona klana barvedis nostājās Vienūsas pusē tagad, kad tika ap�aubītas tā tiesības vadīt Vēja klanu. Ja ari pa�u Ugunszvaigzni kādreiz bija mocīju�as �aubas par savu vietu, viņ� nekad nebija tās paudis skaļi. Acīmredzot viņ� uzskatīja, ka ari Vienūsam ir jāklusē.

Dubļuķepa samiegtām acīm uzlūkoja Kazenāj-nagu. - Ak tad tu ari tur biji, ko? Vēl viens Pērkona klana kaķis - kāds pārsteigums! Ko Ugunszvaigzne tev piesolīja, lai tu viņu atbalstītu? Pērkona klana barve�a vietnieka vietu?

Vēlē�anās teikt patiesību vienā mirklī pagaisa, un Kazenājnags tik tikko spēja savaldīties, lai nemestos Vēja klana karotājam virsū un nenomauktu tam ka�oku pār acīm. Ar pūlēm apspiedis vēlē�anos uzbrukt, runcis pacēla skatienu uz Ugunszvaigzni un ieraudzīja, ka tā zaļās acis dzalkstī saltās dusmās.

- Kā tu uzdro�inies ap�aubīt manu un mana karotāja vārdu? - Ugunszvaigzne ie�ņācās. - Garzvaigzne pieņēma lēmumu Zvaigznes klana priek�ā!

- Kā tu to zini? - Dubļuķepa tik viegli nepadevās. - Vai pēk�ņi esi kļuvis par dziedniekkaķi?

- Lēmums ari tāpat bija gana skaidrs, - Ugunszvaigzne atcirta.

Dubļuķepa strauji pagriezās pret savu klanu. - Vai jūs tā vienkār�i sēdēsiet un klusēsiet? - viņ� nopra- / sija. - Vai mūsu barvedi izvēlēsies Pērkona klans? -Viņ� nikni paglūnēja uz Vienūsu un piebilda: - Kā tu domā, cik karotāju tev sekos, tu puņķainais, nodevīgais maitēdāj?

Pirms Vienūsa paguva atbildēt, pārējiem priek�ā pie celma iznāca Vāmuspalva. Run�a ka�oks bija izspūris un acis - nespodras skumjas, ta�u balss skanēja mierīgi.

- Es seko�u Vienūsam. Es biju kopā ar Kazenāj-nagu ceļojumā uz vietu, kur nogrimst saule, un zinu, ka viņ� nav melis. Ja Kazenājnags saka, ka Garzvaigzne pirms do�anās pie Zvaigznes klana iecēla Vienūsu par savu vietnieku, es viņam ticu. - Pacēlis galvu, lai ielūkotos Vienūsam acīs, karotājs sacīja: - Vienzvaig-zne, es tevi sveicu kā sava klana barvedi!

Vēl vairāki Vēja klana kaķi piebalsoja: - Jā! Vien-zvaigzne! Vienzvaigzne! - Ta�u da�i izklausījās nedro�i vai pat izaicino�i, un Kazenājnags nojauta, ka Vienūsam nebūs viegli noticēt savām tiesībām vadīt klanu. Viņ� pamanīja, kā gabaliņu tālāk uzjautrināti saskatās Melnzvaigzne un Leopardzvaigzne. Tiem abiem pret ķildām Vēja klanā nekas nebija iebilstams.

Vienūsa nolieca galvu Vārnuspalvas priek�ā. - Paldies, - viņ� pateicās. - Bet vēl nesauciet mani par Vienzvaigzni. Vēl neesmu saņēmis savu vārdu un

148

Ērina Hantere

deviņas dzīvības no Zvaigznes klana. � Runcis kau-mgi pieglauda ausis, un Kazenājnags sprieda - viņ� laikam baidās, ka Zvaigznes klans var viņu ari nepieņemt, jo nebija ievērots pareizais rituāls.

- Un nesaņemsi ari! - Dubļuķepa ierēcās, kā izlasījis Vienūsas slēptākās domas. - Tu neesi mūsu barvedis! Nāc �urp un cīnies, ja ir drosme! lād mēs redzēsim, kur� Vēja klanam būs labākais vadonis.

Vienūsa jau sasprindzināja pakaļkājas un dzīrās lēkt lejā, lai pieņemtu Dubļuķepas izaicinājumu, bet Ugunszvaigzne pacēla asti, lai viņu aizkavētu. Kazenājnags sagatavojās aizturēt Vienūsu, ja tas tomēr mēģinātu uzbrukt.

- Pārstājiet! - atskanēja Mizassejas saniknotais sauciens. - Ievelc nagus, Dubļuķepa! - viņ� pavēlēja Vēja klana barve�a vietniekam. - Barve�us nekad neizvēl cīņā. Vai tie�ām gribi sākt ķildu, vēl pirms Garzvaigznes gars ir aizgājis no mums? Mums jāstāv sardzē, nevis jāstridas par to, kur� ieņems viņa vietu. �ādi rīkojoties, tu viņu nodod. Garzvaigzne vienmēr domāja tikai labāko par saviem pieredzēju�ākajiem karotājiem. - Dziednieks mirkli pieklusa un, ilgi raudzījies Ugunszvaigznē, piebilda: - Es ticu tam, ko saka Pērkona klana kaķi. Tāda bija Garzvaigznes izvēle, un tā ir jāpieņem.

Dubļuķepa ar acīm redzamu piepūli pieglauda uzbozto spalvu un ievilka nagus. - Labi, - viņ� norūca. Paceļot skatienu uz Vienūsu, run�a acis pauda atklātu naidu. - Tagad tu esi drosmīgs, kad aiz tevis stāv tavi Pērkona klana draudziņi. Bet, ja domā, ka es tev bū�u vietnieks, tu maldies!

Vienūsa nolieca galvu. - Man �ēl, ja tāds ir tavs lēmums, � viņ� noņaudēja.

Dubļuķepa par atbildi tikai nosprauslājās un tad pagriezās, lai sekotu Mizassejam un citiem Vēja klana karotājiem, kuri gatavojās iznest Garzvaigzni ārā no migas, lai varētu to ar godu apstāvēt.

- Vienūsa, - Ugunszvaigzne klusi ieņaudējās, - tev ir jāieceļ cits vietnieks. Tūlīt. Tu nevari vadīt klanu viens, un tev būs vajadzīgs atbalsts, ja Dubļuķepa izdomātu sagādāt tev nepatik�anas.

Mirkli Kazenājnagam �ķita, ka Vienūsa izvēlēsies Vārnuspalvu, kur� modri vēroja abus barve�us. Ta�u Vāmuspalva tikai nesen bija kļuvis par karotāju, turklāt kop� ceļojuma kopā ar Kazenājnagu un Vāvergaitu viņu uzskatīja par pārāk draudzīgu Pērkona klanam. Vienūsam bija vajadzīgs pieredzējis karotājs, kuram uzticētos Vēja klans, bet kuram nebūtu pārāk daudz draugu citos klanos. Bija jāizvēlas kāds, kuram būtu gatavi pakļauties visi. Varbūt pat Dubļuķepa.

Vienūsa aizvēra acis, lai apdomātos. Tās atkal atvēris, viņ� uzlūkoja savu klanu. - Es saku �os vārdus Garzvaigznes gara un visu Zvaigznes klana kaķu garu priek�ā, lai viņi dzird manu izvēli un teic to labu esam. - Kazenājnags neviļus izdvesa atvieglojuma nopūtu - �oreiz vismaz tika sacīti pareizie vārdi.

- Vēja klana barve�a vietniece būs Pelnkāja.

Kazenājnags pat īsti nezināja, kura ir tā Pelnkāja. Tad viņ� pamanīja kādu pelēku kaķeni, kuras platā seja pauda pilnīgu apstulbumu. Vāmuspalva piecil-poja tai klāt un piespieda degunu viņas pumām, bet pārējie Vēja klana kaķi skandēja: - Pelnkāja! Pelnkāja!

Pēk�ņi Kazenājnags atcerējās, ka Pelnkāja ta�u ir Vāmuspalvas māte - pāris rei�u viņ� bija manījis kaķeni Saietos, lai ari nebija ar viņu runājis. �ķita, ka viņa klanā ir iecienīta. Kazenājnags samiedza acis. Vienūsa bija izvēlējies gudri - tie�i, kā cerēts.

Vienūsa nolēca no celma, un Ugunszvaigzne viņam sekoja. Pelnkāja panācās uz priek�u, lai saskartos deguniem ar barvedi. - Paldies, Vienūsa! - viņa noņaudēja. - Es centī�os, cik spē�u. Nekad nebūtu varējusi iedomāties...

- Zinu. - Vienūsa pārtrauca un �igli nolaizīja kaķes ausi. - Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tevi izvēlējos. Es negribu, ka vietnieks ir kaķis, kur� domā - viņ� ir pelnījis varu. Gribu kaķi, kur� palīdzēs atkal darīt mūsu klanu stipru - tad, kad būsim nonāku�i jaunajās mājās.

Pelnkāja iemurrājās. - Tā arī būs.

Vienūsa pagriezās pret Ugunszvaigzni un ieņaudējās: - Paldies, Ugunszvaigzne! Man �ēl, ka bija tik grūti. Nedomāju, ka Dubļuķepa varētu apvainot jūs melos.

Ugunszvaigzne paraustīja plecus. - Mani tas nepārsteidza. Dubļuķepa jau ilgi pirms Garzvaigznes aizie�anas bija uzņēmies daudzus barve�a pienākumus.

Viņ� noteikti jutās satriekts, ka tomēr nekļūs par barvedi. Bet vismaz �ķiet, ka vairums klana kaķu tevi atbalsta.

Vienūsa piekrīto�i pamāja ar galvu, ta�u viņa sejā iezagās vieglas ba�as. - Kā lai es saņemu no Zvaigznes klana savu vārdu un deviņas dzīvības, Ugunszvaigzne? �eit nav Mēnesakmens. Vai man ar da�iem karotājiem doties atpakaļ pāri kalniem uz Augst-akmeņiem?

Uguns zvaigznēm notrīsēja aste. - Manuprāt, tas būtu īsta peļugalvas cienīgs gājiens. Tādam ceļojumam vajadzētu vismaz mēnesi, bet Dubļuķepa tikmēr nesēdētu sakrustotām ķepām, tas nu ir skaidrs kā diena.

Rudais karotājs pagrieza ausis turp, kur Vēja klana kaķi bija iznesu�i klajumā Garzvaigzni. Dubļuķepa sēdēja gabaliņu nostāk un ar draudīgu skatienu uzlūkoja Vienūsu. Kazenājnags juta, kā viņam sa�ņaudzas iek�as. Ja Vēja klana barvedis iedomājās, ka nedienas ar Dubļuķepu ir galā, viņam prāta nebija ne tik, cik pelei.

- Tev taisnība. - Vienūsa nopūtās. - Nav īstais bridis atstāt klanu. Bet mums ir jāatrod kāds veids, kā varam mīt mēles ar Zvaigznes klanu, vai ne?

- Gan jau tuvumā ir cits Mēnesakmens, - prātīgi sacīja Pelnkāja. - Citādi Zvaigznes klans nebūtu mūs �urp atvedis. Mēs uzmeklēsim to, cik ātri vien iespējams, bet, kamēr tas vēl nav noticis, ir jāpietiek ar klana lojalitāti.

Vienūsa izskatījās noraizējies, un Kazenājnags saprata, kāpēc. Dubļuķepa nebija vienīgā bēda; ar barve�a maiņu acīm redzami nebija apmierināti ari Tīkl-āda un Naktsmākonis, un varēja gadīties, ka ne viņi vienīgie. Vienūsas vieta nebūs dro�a, iekams viņ� nebūs ieguvis vārdu un deviņas dzīvības. Bet vai Zvaigznes klans tās pie�ķirs, ja Garzvaigzne nebija ievērojis senseno rituālu, ieceļot runci par savu vietnieku?

- �obrīd mēs neko vairāk nevaram darīt, - Vēja klana karotājs gurdi noņaudēja. - Saule jau ir gandrīz uzlēkusi, bet mums ir jāapstāv Garzvaigzne.

Vienūsa devās pāri klajumam, apsēdās blakus nekustīgajam, melnbaltajam augumam un piespieda pumu pie atdzisu�ā ka�oka. Pelnkāja un Vāmuspalva notupās abās pusēs, kā vēlēdamies viņu pasargāt sērās par miru�o barvedi. Kazenājnags zināja, ka skumjas ir vēl dziļākas tāpēc, ka sardzē nevarēs palikt visu nakti - jau drīz klaniem būs jādodas uz jaunajām mājām. Domas savērpās tik strauji, ka mirkli �ķita - pats karotāju kodekss sāk jukt un brukt no spiediena, ko radīja �ī pārcel�anās.

- Pelnkāja ir gudra izvēle, - Ugunszvaigzne sacīja, liekot Kazenājnagam atjēgties no satrauktajām domām.

Kazenājnags zināja, ka barvedim ir taisnība, tomēr bija tāda sajūta, it kā rīklē būtu iespriedies medījuma kauls, un viņ� nespēja atbildēt. Ko tad lai saka? Ugunszvaigzne bija atteicies izdarīt izvēli Pērkona klanam. Jaunais karotājs norija siekalas, meklēdams vārdus, kas izteiktu viņa cieņu pret Ugunszvaigznes draudzību ar Pelēksvēdru, vienlaikus skaidri pau�ot viedokli, ka Pērkona klans nevar mū�īgi palikt bez barve�a vietnieka.

Ugunszvaigznes zaļās acis pievērsās viņam, un barvedis �ķita uzminam sava karotāja domas. - Mums nav pierādījumu, ka Pelēksvēdra ir miris. Ja viņ� ir dzīvs, tad kādu dienu atgriezīsies Pērkona klanā. Kā lai es ieceļu viņa vietā citu kaķi?

-Upes klans iecēla Miglasķepas vietā Vanag-sarmu - toreiz, kad viņa bija pazudusi, - Kazenājnags aizrādīja.

Ugunszvaigzne samiedza acis. - Tas bija citādi. Kad pazuda Miglasķepa, neviens nezināja, kas noticis. �ķita neiespējami, ka viņa vēl varētu būt dzīva. Bet tagad mēs zinām, ka pazudu�os ir sagūstīju�i divkājainie. Ja divkājainie gribētu kaķus nogalināt, viņi izdarītu to uzreiz. Bet tā nenotika. Pelēksvēdra ir kaut kur ieslodzīts un agri vai vēlu izbēgs no gūsta un atgriezīsies pie mums. - Barve�a nagi skrāpēja zemi, atstājot dziļas vagas. - Es nezaudē�u cerību, iekams nebū�u pats savām acīm redzējis Pelēksvēdru miru�u.

Vai tu mēģini pārliecināt mani? - Kazenājnags drūmi nodomāja. Vai an pats sevi?

Neko vairs neteicis, Ugunszvaigzne pagriezās un devās pie kaķiem, kas bija sapulcēju�ies ap Garzvaig-zni. Kazenājnags noskatījās pakaļ, viņa sirdī cīnījās vainas apziņa un dusmas. Viņ� gribēja būt barve�a vietnieks - kas tur tik briesmīgs?

Atceries Tīģerzvaigzni, sīka balstiņa �ukstēja ausī, un Kazenājnagam �ausmās spalva sacēlās stāvus.

Es it nemaz nelīdzinos Tīģerzvaigznem! Es esmu lojāls karotājs, esmu smagi strādājis un klana dēļ riskējis ar dzīvību. Neviens nevarētu teikt, ka neesmu pelnījis kļūt par vietnieku.

Runcis ieraudzīja Vāvergaitu, kura klusi izslīdēja no ēnām un ar degunu pieskārās tēva purnam. Abi apsēdās de�i blakus turpat pie Vēja klana kaķiem, kas sērās bija saspiedu�ies lokā ap savu miru�o barvedi. Rudie ka�oki �ķita saplūstam kopā.

Kazenājnags notrīsēja spējā skaudībā, tik kodīgā kā salta kaillapja vēja brāzma. Ar Vāvergaitu viņ� bija sastrīdējies par Vanagsarmu, un Dzintarāda - viņa māsa - bija no cita klana. Nebija neviena kaķa, ar kuru Kazenājnagu vienotu tik nepiespiesta un vienlaikus cie�a saikne, kāda bija Vāvergaitai ar Uguns-zvaigzni.

Cik rei�u man vēl sevi jāpierāda? - runcis izmisis prātoja. Vanagsarmam, �ķiet, nebija tādu problēmu Upes klanā, lai gan ari viņ� bija Tīģerzvaigznes dēls. Kazenājnags sajuta vēlmi runci uzmeklēt un ar viņu aprunāties, bet zināja, ka tagad, kad klani gatavojās iet �ķirtus ceļus, īstais bridis bija nokavēts.

Kazenājnagam tik ļoti gribējās kļūt par barve�a vietnieku, ka vēlē�anās gandrīz sāpēja. Kāpēc Ugunszvaigzne un Vāvergaita viņam neuzticējās? Runcis aizvēra acis un iecirta nagus zemē, bet alkas sagrāba viņu tik spēcīgi, ka asinis sastinga ledū.

Lapuķepa tupēja netālu no Garzvaigznes un vēroja kaķus, kas nāca apstāvēt miru�o barvedi. Gaisma pieņēmās spēkā, ceļoties pāri pakalniem, un debesīs pamazām ausa diena - pelēka, ar zemiem, smagiem mākoņiem. No ezera puses brāzmoja salts vēj�, grabinot kailos koku zarus kā peļu kaulus.

Miru�ā barve�a miesas raisīja drūmu noskaņu. Lapuķepa nodrebēja. Bija savādi kādu apstāvēt gaismā. Parasti �o rituālu veica naktī, kad nekustīgo ķermeni kā mīksts, melns ka�oks ietina tumsa.

Novērsusies jaunā kaķe ļāvās domu plūdumam. Sirdi asiem lapsas zobiem grauza nemiers. Vienūsa nevarēja doties atpakaļ uz Mēnesakmeni, lai saņemtu no Zvaigznes klana vārdu un deviņas dzīvības, - viņ� bija pārāk noguris, lai vēl divkārt mērotu tik tālu ceļu, turklāt bija pilnīgi skaidrs, ka Dubļuķepa izmantotu sāncen�a prombūtni savā labā. Bet kas notiks ar klaniem, ja barve�i vairs nemīs mēles ar Zvaigznes klanu? Karotāju kodekss tad aizmirsīsies, pagaisis kā migla saules staros, un kaķi vairs nebūs nekas vairāk kā parasti klaidoņi.

CriUa

� Zvaigznes klanam ir jārāda mums ceļ�! � mācekle skaļi ieņaudējās.

Ogļuvilna pārtrauca sarunu ar Mizasseju un paskatījās uz savu audzināmo. - Lapuķepa? Kas notika? -Dziedniece pienāca klāt, izskatīdamās ba�īga.

Lapuķepa pakratīja galvu. - Piedod, ka iztraucēju, Ogļuvilna. Es tikai domāju par Vienūsu. Ko viņ� iesāks, ja nevarēs doties uz Augstakmeņiem?

Ogļuvilna pastiepa asti un maigi pieskārās jaunās kaķes galvai. - Neraizējies, - tā mierināja. - Zvaigznes klans mums parādīs jaunu vietu, kur mīsim ar viņiem mēles.

- Bet kad7 - Lapuķepa raudzījās skolotājas zilajās acīs. - Vienūsam viņa vārdu un deviņas dzīvības vajag tagad.

- Pacietību, Lapuķepa! Zvaigznes klanu nedrīkst steidzināt. Mēs saņemsim atbildi, gan redzēsi. Un pagaidām, - viņa piebilda jau lieti�ķāk, - tu vari nevis uztraukties, bet padarīt kaut ko lietderīgu. Re, Kodes-spāmam ir pareizais domu gājiens - viņa nes ūdeni mazuļiem un veckaķiem.

Otrā klajuma pusē Upes klana dziedniekkaķe rik�oja pie sava klana kaķu bariņa ar pilo�u sūnu vīk�ķi zobos. Lapuķepa vainīgi atskārta, ka nav paveikusi neko, tikai raizējusies par notikumiem, kurus nekādi nevarēja ietekmēt.

- Piedod, Ogļuvilna, - jaunā mācekle atvainojās un piecēlās ķepās. - Es arī ie�u atnest kādas sūnas.

� �KAĶI: JAUNS PAREĢOJUMS. ZVAIGZŅU GAISMA IDf

Ogļuvilna piekrīto�i pamāja ar galvu. - Tu jutīsies labāk, ja būsi aizņemta.

Lapuķepa devās uz ezeru, bet nebija vēl ne lāgā izgājusi no koku audzes, kad pamanīja pa nogāzi lēk�us tuvojamies vairākus kaķus. Viņu spalva bija izmirkusi un gludi lipa pie ādas; pa�ā priek�galā Lapuķepa sazīmēja Vanagsarmu. Tā bija Upes klana patruļa, kas līdz ar pirmo gaismu bija devusies izpētīt salu.

Mācekle ieintriģēta pagriezās atpakaļ un sekoja kaķiem uz klajumu.

Vanagsarma uzlēca uz celma un iekaucās, lai visi kaķi sapulcētos un viņu uzklausītu. Lapuķepa klusībā prātoja, vai tā vajadzēja darīt.

- Ko viņ� no sevis iedomājas? Tas celms ir domāts barve�iem tāpat kā akmens �etraudzē, - turpat blakus kurnēja Skābeņaste. - Vanagsarma vairs nav pat barvedes vietnieks!

Tomēr neviens neko neteica. Klani �igli sapulcējās, lai dzirdētu, kas Upes klana karotājam sakāms.

- Nu? - Leopardzvaigzne mudināja. - Vai tikāt līdz salai? Ko jūs tur atradāt?

-Visu, ko bijām cerēju�i atrast, - Vanagsarma paziņoja. - Nespēju iztēloties vēl labāku vietu apmetnei. Tur ir tā, it kā pats Zvaigznes klans būtu mums lēmis �o salu, atvedot �urp. Apkārt ir ezers ar zivīm, uz salas ir koki, kur patverties, un tur mēs būsim dro�ībā no plēsējiem... un citiem varbūtējiem uzbrucējiem, - runcis vēl piebilda, pazibinādams skatienu uz pārējiem klaniem.

дэо

Ērina наше-

Vairāki Upes klana karotāji noņaudēja savu piekri�anu, un Melnnags iesaucās: � Malacis, Vanagsarmal

Svītrainais karotājs nolieca galvu. - Es tikai daru to, kas ir labākais klanam, - viņ� noteica.

Lapuķepa izbrīnījās, kad turpat aiz muguras atskanēja paskaļ�: - На! - Paskatījusies pār plecu, viņa ieraudzīja Vāvergaitu, kura glūnēja uz Vanagsarmu neslēpti naidīgi.

Dziedniekkaķes mācekle klusi pavirzījās atpakaļ, līdz nonāca blakus māsai. - Kas noticis?

- Es viņam neuzticos, - Vāvergaita klusi sacīja, neatraudama acis no Upes klana karotāja.

-Es arī ne, - Lapuķepa piekrita. Viņa atminējās to dienu me�ā, kad Skābeņastei bija nejau�i gadījies �ķērsot Upes klana robe�u, kad tā dzinās pakaļ vāverei. Vanagsarma kaķi notvēra, un tikai Kodesspāma brīdinājums par draudo�o saspīlējumu klanu starpā bija licis karotājam viņu atlaist. Jau toreiz run�a nodomi kļuva pilnīgi skaidri - viņ� pat deva mājienu, ka Upes klans varētu izmantot izdevību un ieņemt bada novājinātā Pērkona klana teritoriju.

Toreiz Lapuķepa un Skābeņaste nolēma nestāstīt par notiku�o ne Ugunszvaigznem, ne pārējiem klana biedriem. Skābeņaste negribēja atzīties, ka ir pārkāpusi robe�u, un norādīja, ka jebkur� jauns, godkārīgs karotājs varētu sapņot par iespēju piesavināties cita klana medību laukus. Lapuķepa bija vēlējusies, kaut spētu tik viegli aizmirst Vanagsarmas alkatību un varaskāri.

- Zināju, ka tu viņam neuzticies, - Vāvergaita klusi ieņaudējās. - Es jau visu laiku to nojautu. Labi, ka vismaz kāds ir ar mani vienisprātis.

Miglasķepa pienāca pie celma. Viņas astes gals viegli trīsēja. - Vanagsarma, es jau teicu, ka tikai galīgam peļugalvam varētu ienākt prātā apmesties uz salas. Karotāji, protams, var tur aizpeldēt, bet kā būs ar mazuļiem un veckaķiem? Un ja nu kaut kas notiek ar zivīm ezerā? Mēs nekādi nevarētu apgādāt visus ar medījumu no krasta.

Vanagsarma uz viņu pat nepaskatījās, raudzījās tie�i uz sava klana barvedi. - Leopardzvaigzne, ko teiksi?

Upes klana barvede bridi vilcinājās, pirms atbildēja. - Tev taisnība, Vanagsarma, - viņa beidzot noņaudēja. - Salu tie�ām būtu vieglāk aizsargāt nekā jebkur krastā ierīkotu apmetni. Tomēr ari Miglas-ķepas teiktais ir patiess - mūsu mājas nedrīkst būt grūti aizsniedzamas mazuļiem un veckaķiem. Ja dzīvosim izolēti, būsim dro�ībā, tomēr ari apdraudēti. Mēs apmetīsimies vietā, kuru atrada Miglasķepa.

Lapuķepa gatavojās Vanagsarmas dusmu izvirdumam, ta�u tāds nesekoja. Runcis tikai nolieca galvu un nolēca no celma.

-Tas labi. - Vāvergaita izklausījās apmierināta.

- Neesi netaisna, - māsa viņu brīdināja. - Tu nevari nosodīt kaķi par to, ka viņ� vēlas atrast dro�as mājas savam klanam.

Vāvergaita nepatikā nosprauslājās. - Tas bija pēdējais, kas Vanagsarmam prātā. Viņ� tikai gribēja aizskart Miglasķepu. Es viņas vietā būtu uzmanīga. Un nesaki, ka nepiekriti, - viņa piebilda, - jo es tam neticu.

- Zinu, - Lapuķepa teica. - Bet vienalga - vēl viņ� nav neko izdarījis.

Vāvergaita samiedza acis. - Pagaidi vien, - viņa drūmi pareģoja.

Pagurusi no agri sāku�ās dienas, Lapuķepa iesnaudās un pamodās vien tad, kad viņai pieskārās astes gals. Samirk�ķinājusi acis, jaunā kaķe pacēla skatienu un ieraudzīja Ogļuvilnu.

- Palīdzē�u aiznest Garzvaigzni uz kapavietu, -skolotāja ieņaudējās. - Ugunszvaigzne gatavojas doties ceļā.

Lapuķepa pietrūkās ķepās, izpurinādama no ka�oka sausu lapu kriksī�us. - Piedod, Ogļuvilna! - viņa stomījās. - Kāpēc nepamodināji mani agrāk?

- Tev vajadzēja pagulēt, - Ogļuvilna noteica.

Mākoņi bija kļuvu�i retāki, un debesīs spīdēja bāli dzeltena saule. Kaķi pulcējās pie celma ap Ugunszvaigzni. Mālvilna veda Garasti, aplicis asti aklā kaķa pleciem, un Debespaparde saudzīgi rāja Bērzapūku, kur� draiskuļojās un kūleņojot bija visiem pa ķepām.

Lapuķepa sajuta spēju priecīga satraukuma uzplūdu un vienā rāvienā pilnīgi pamodās. Tūlīt viņi

� _tl II �ГУЕ Ģ О J U М 5.

ieraudzīs savas jaunās mājas! - Vai varu kaut kā palīdzēt? - kaķenīte jautāja.

-Jā. Aizej, lūdzu, uz to purvaino vietu un savāc vēl kosas. Varbūt tik drīz tādas izdevības nebūs.

Lapuķepa pamāja ar galvu. - Protams! Vai drīkstu vispirms uzmeklēt Kodesspāmu? Es gribu atvadīties.

-Jūs tiksieties Saietos, - Ogļuvilna aizrādīja, bet tad piebilda: - Labi, tikai ilgi nekavējies.

Lapuķepa metās prom. Viņa nopriecājās, gandrīz uzreiz ieraudzījusi draudzeni - Kodesspāms turpat vien bija, nesa vēl vienu sūnu vīk�ķi. Lapuķepa vainīgi nodomāja, ka viņa būs paguvusi padzirdīt visu �etru klanu mazuļus un veckaķus.

- Sveika, Kodesspāms! - viņa ieņaudējās un apstājās, saraukusi degunu par nelāgo smaku, kas vilnīja no draudzenes ka�oka.

Kodesspārna acīs atplaiksnīja uzjautrinājums. - Tā ir peļu �ults, - viņa sērīgi noteica. - Smagsolis jau no pa�a rīta uzstāja, lai uz karstām ķepām izlasu viņam ērces. Pēc tam biju tik aizņemta, nesot ūdeni, ka nebija laika nomazgāties. Godīgi sakot, esmu jau paguvusi pierast.

- Piedod! - Lapuķepa sajutās vēl sliktāk. - Man vajadzēja nākt tev palīgā.

Kodesspāms paraustīja plecus. - Nekas. Esmu gandrīz pabeigusi. Vai gribi ūdeni saviem vecka-ķiem? - Viņa piestūma slapjās sūnas Pērkona klana māceklei.

� Paldies, � tā pateicās, prātodama, vai pirms kosu savāk�anas varētu paspēt aiznest spirdzinājumu Gar-astem.

Kaķe pieliecās, lai paņemtu sūnas, bet atsprāga atpakaļ, kad mutē un degunā iecirtās spēcīga smaka -savāds, skāņ� aromāts, kas atgādināja vārnu barību. Viņa izslējās taisni un pārlaida mēli pār lūpām.

- Kas notika? - Kodesspārns apjuka.

- īsti nezinu. O� mazliet neparasti. Kur tu to dabūji?

- Tur tālāk ir dīķītis... - Kodesspārns ar asti norādīja. - Man paveicās, ka atradu ūdeni pavisam tuvu, citādi būtu jāiet līdz pa�am ezeram.

- Parādi! - Lapuķepa ieņaudējās.

Kodesspārns veda draudzeni ārā no klajuma un līdz purva malai. Viņa dro�i devās uz priek�u slīk�ņā un vietās, kur pat Upes klana kaķei kļuva par slapju, un Kodesspārns lēca no ciņa uz cini. Viņas atradās vienā līmenī ar ezeru, bet tālāk no ūdens.

Beidzot Kodesspārns apstājās pie neliela dīķī�a ar stāvo�u ūdeni. To piepildīja neliels strauts, kas slinki tecēja lejup uz ezeru. Vēl pirms abas tika līdz dīķa malai, Lapuķepa sajuta to pa�u smaku, ko bija saodusi iepriek�. Viņa piesardzīgi pielīda klāt un paskatījās ūdenī. Tas bija glu�i melns un pavisam mierīgs, bet Lapuķepa pieliecās tik tuvu, ka viņas atspulgs aizsedza gaismu; tagad varēja ieskatīties dziļāk līdz pa�am dīķa dibenam. Kaķenīte piemiedza acis un pēk�ņi pamanīja kūdrainajā ūdenī tum�i piemirku�u ka�oku. �ķiet, zaķis bija iekritis akacī un noslīcis.

Lapuķepa izgrūda riebuma pilnu �ņācienu un pakāpās atpakaļ. - Paskaties, - viņa sacīja Kodesspār-nam un pavirzījās, lai Upes klana dziedniece varētu notupties blakus.

Kodesspārns plati iepleta acis. - Pirmīt te redzēju tikai debesu atspulgu, - viņa nomurmināja. - To zaķi es nepamanīju. Nolādētās peļu �ults dēļ nevaru neko saost! Kā tu domā, vai veckaķiem nekas nenotiks? -viņa ba�īgi jautāja.

Lapuķepa gribēja teikt, ka no tāda ūdens veckaķiem varētu piemesties vēdergraizes, ta�u, redzot draudzenes uztraukumu, nespēja sakāmo dabūt pāri lūpām. - Gan viss būs labi, - viņa neveikli noteica. Galu galā - ja ari ūdens nebija labs, Kodesspārns tur vairs neko nevarēja darīt. - Bet vairs gan labāk nedod.

- Nedo�u. - Kodesspārns pikti savicināja asti.

- Tagad būs jāiet līdz pa�am ezeram! Tad jau tiksimies nākamajā Saietā, Lapuķepa.

- Cerams! - Pērkona klana mācekle uzsauca nopakaļ draudzenei, kura jau aizlēk�oja prom pa nogāzi.

- Nomazgā ķepas! - viņa vēl piebilda, bet Kodesspārns to laikam vairs nedzirdēja.

Lapuķepa pakāpās tālāk no aka�a un rūpīgi noberza ķepas zālē, ja nu inde būtu iesūkusies ari zemē ap dīķīti. Toties mazliet tālāk, pietiekami tālu, lai saknes būtu dro�ībā no bojātā ūdens, izdevās pamanīt krietnu kum�ķi kosas.

Erma

Viņa paņems da�us stiebrus Ogļuvilnai, un tad klans varēs doties ceļā. Viss būs kārtībā, kad beidzot tiksim savā jaunajā teritorijā, kaķenīte sev sacīja. Viņa noskatījās pakaļ Kodesspāmam un juta, kā ādai pārskrien tirpas.

Upes klana dziedniekkaķe bija nesusi ūdeni kaķēniem un veckaķiem, vēlot tiem labu. Bet kas tagad notiks ar kaķiem, kas bija iedzēru�i bojāto ūdeni?

Kazenājnags slīdēja garām kokiem, pavēris muti, lai at�ķirtu Pērkona klana smar�u no pārējo klanu aromātiem, kas gaisā bija saplūdu�i kopā. Viegli tas nebija, jo garajā kopīgajā ceļā klani bija sajauku�ies un atsevi�ķi smārdi vairs tā neizcēlās. Visapkārt �urpu turpu �audījās kaķi, cen�oties atvadīties no citos klanos iegūtajiem draugiem. Valdīja tāda jezga un kaķu starpā bija tāda spriedze, ka gandrīz varēja iztēloties - sākusies kauja, tikai �oreiz kaujā nebija neviena pa�a ienaidnieka.

Bija jau saulesvidus, un Ugunszvaigzne dega nepacietībā doties uz jauno teritoriju. Barvedis bija sūtījis Kazenājnagu pārliecināties, ka neviens kaķis neatpaliks ceļā uz mājām.

Runcis pamanīja Peļādu atvadāmies no Smag-soļa - Upes klana karotāja. Pērkona klana kaķe izskatījās vāja un nogurusi. Varbūt tad, kad klans būs iekārtojies, viņai būs pienācis laiks pievienoties veckaķiem.

- Sveika, Peļāda! - Kazenājnags teica. - Ugunszvaigzne grib, lai mēs visi sapulcējamies pie celma. -Viņ� sargājās dot tie�u rīkojumu. Peļāda bija pazīstama

Brīna

ar savam ātrajām dusmām, un viņ� nevēlējās, lai pa�a ka�oks dabū ciest.

- Labi, es jau nāku. - Peļāda �igli nolaizīja Smag-soļa ausi. - Lai Zvaigznes klans tevi sargā, - viņa sacīja. - Tiksimies Saietā!

- Paliec sveika, Peļāda! - Smagsolis noskatījās kaķei pakaļ; tad viņ� pamāja Kazenājnagam un nozuda kokos, kur pulcējās Upes klans.

Kazenājnags gandrīz saskrējās ar Vāvergaitu, kura izbrāzās aiz kāda koka taisni viņam ceļā.

- Sveiks, es tevi jau meklēju, - kaķene elsa. - Nāc līdzi!

Viņa pagriezās atpakaļ un aizveda runci uz nelielu ieplaku, kur jau gaidīja Dzintarāda un Vāmuspalva. - Mums ir jāatvadās, kā nākas, - Vāvergaita noņaudēja. - Tagad, kad klani atkal �ķiras, ir pienāku�as mūsu ceļojuma beigas.

Kazenājnagam sirdī kā ass ērk�ķis iedūrās skumjas. Vāvergaitai bija taisnība. Viņu ceļojums bija galā. Kaķi bija plecu pie pleca stāju�ies pretī briesmām un kaut kur starp bailēm, nolemtību un izmisīgu cīņu par klanu glāb�anu atradu�i īstu draudzību. Tomēr pirmajā vietā bija un palika katra kaķa klans. �ķita, it kā kop� pirmās do�anās prom no me�a būtu pagāju�i deviņi mū�i, un brī�iem bija grūti pat atminēties, cik spēcīga bija kļuvusi draudzība garajā ceļā uz vietu, kur nogrimst saule. Kazenājnags lūkojās uz Vāvergaitu un prātoja, vai draudzene joprojām būtu gatava uzticēt viņam savu dzīvību.

Runcis piegāja pie Vāmuspalvas un Dzintarādas un ar degunu pieskārās draugu purniem. Ieskatoties viņu acīs, viņ� redzēja tur kā zivis skaidrā ūdenī peldam atmiņas.

- Mēs nekad neaizmirsīsim, ko paveicām, - Dzintarāda klusi sacīja. - Tās mūs darījis stiprākus uz visu mū�u.

�etri kaķi stāvēja klusēdami, līdz Vāmuspalva drūmi ieņaudējās: - Mums vajadzēja būt se�iem.

Kazenājnags sarāvās, iedomājoties par diviem kaķiem, kuri nekad neatgriezīsies pie saviem klaniem: Spalvasti, kura bija nesavtīgi atdevusi dzīvību, un Vētrasvilnu, kur� bija palicis pie Straujūdens cilts.

- Mēs esam se�i, - Vāvergaita klusītēm ieņaudējās. - Viņi vienmēr būs ar mums, kamēr vien dzīvos mūsu atmiņās.

Vāmuspalvas skatiens kavējās kaut kur tālumā, bet tad viņ� klusi, klusi, tik tikko dzirdami sacīja: - Da�reiz ar atmiņām vien nepietiek.

Dzintarāda noskurinājās. - Nu ko, �ādi mums medījums pats ķepās nedosies, - viņa teica. - Es tad nu ie�u. Tiksimies Saietā!

Kaķe pagriezās un aizlēk�oja, pārējiem saucot pakaļ ardievas.

Vāmuspalva nokāra galvu. - Lai Zvaigznes klans jūs sargā, - viņ� sacīja un sāka atkāpties.

- Bridi jau vēl būsim kopā, - Kazenājnags noņaudēja. - Mums jā�ķērso jūsu teritorija, lai nokļūtu savējā.

� Bet mums tagad jāturas katram ar savu klanu, � Vāmuspalva noteica un pagriezies nozuda pār ieplakas malu.

Kazenājnags raudzījās draugam pakaļ, vēlēdamies, kaut varētu mainīt Vāmuspalvas ietiepīgo pārliecību, ka viņam viss jādara vienam pa�am. �ķiet, skumjas par Spalvastes likteni lika viņam domāt, ka draudzība nes tikai sāpes.

Vāvergaita ar astes galu pieskārās run�a ausij.

- Iesim! Ugunszvaigzne mūs noteikti jau meklē.

Atpakaļceļā uz klajumu abi satika Peļādas mācekli Zirnekļķepu, kur� atvadījās no pāris Upes klana mācekļiem. Vāveigaita viņu draudzīgi iebukņīja un pateica, lai nāk līdzi, ja negrib, ka viņu atstāj tepat.

Pienākot pie celma, viņi redzēja, ka pārējais klans jau ir sapulcējies; kaķi tupēja nelielos bariņos un gaidīja, kad varēs doties ceļā.

Zemesvilna centās pārbaudīt, vai tie�ām ir sanāku�i visi. - Trūkst Kazenājnaga un Vāvergaitas, - viņ� pikti sacīja Ugunszvaigznem, kad abi jaunie karotāji jau tuvojās. - Un Zimekļķepas... ā, te jūs esat, - viņ� attapās. - Nūja. Ugunszvaigzne, tagad ir visi.

- Tas labi, - barvedis noteica.

Ugunszvaigzne uzlēca uz celma, kur jau gaidīja Melnzvaigzne. Pēc brītiņa piebiedrojās arī Leopardzvaigzne, un no Vēja klana atskrēja Vienūsa un apsēdās zemāk, starp saknēm. Uz celma nemaz nepietiktu vietas vēl ceturtajam kaķim, bet Kazenājnags pamanīja, ka Dubļuķepa apmierināti pamāj ar galvu, it kā priecātos, ka Vienūsa nevar būt kopā ar pārējiem barve�iem. Runcis juta pār muguru pārskrienam saltas tirpas. Ne jau �ādi vajadzēja sākties Vēja klana jaunajai dzīvei pie ezera.

Pārējie kaķi nemierīgi mīņājās, pāris pat piecēlās ķepās un ar nagiem ka�āja zemi. Tie bija pārāk satraukti, lai mierīgi sēdētu un klausītos, kas barve�iem sakāms, jo spēja domāt tikai par vienu - par izredzēm jau pavisam drīz apmesties jaunajās mājās.

- Mēs apspriedāmies par iespējamām robe�ām, -Melnzvaigzne iesāka, - un mums jāpastāsta, ko esam izlēmu�i.

Kazenājnags saausījās. Vai tad nebija mazliet par agru jau tagad par to runāt? Patruļai ta�u nebija bijis iespējas izpētīt jauno teritoriju visā pilnībā. Bet varbūt arī bija labāk vismaz aptuveni pateikt kaķiem, kur būs jaunās robe�as, lai neviens klans nemēģinātu paņemt vairāk, nekā tam pienākas.

- Dzintarāda ziņoja, ka gar prie�u silu iet neliela Pērkontaka, - Melnzvaigzne turpināja. - Ēnas klans to uzskatīs par savu robe�u ar Upes klana zemēm. Uz otru pusi robe�a ar Pērkona klanu varētu būt klajums, kuru vidū �ķērso upe.

- Mēs nezinām, cik tālu tas klajums sniedzas, -Dzintarāda atgādināja, sēdēdama savā vietā starp klana biedriem. - Robe�a būs jāiezīmē ari tur, kur sākas me�s.

Melnzvaigzne pamāja ar galvu. - To mēs pārbaudīsim, tiklīdz tur ieradīsimies.

- Pērkona klana teritorija sāksies klajumā, - noņaudēja Ugunszvaigzne. � Un Kazenājnags saka: otrā me�a pusē, pakalnu pakājē, esot strauts � tā varētu būt laba robe�a ar Vēja klanu.

- Upes klana teritorija sāksies �eit, zirgu ganībās, - turpināja Leopaidzvaigzne. - Un beigsies tur, kur gar prie�u silu iet Pērkontaka.

- Un Vēja klana teritorija būs no zirgu ganībām līdz tam strautam, ko pieminēja Ugunszvaigzne, -pabeidza Vienūsa.

Kazenājnags uztvēra Dzintarādas skatienu no otras klajuma malas un pamāja ar galvu. Dalījums izklausījās taisnīgs. Katram klanam būs gana liela teritorija ar pieeju ezeram un pla�iem medību laukiem ar tādu medījumu, pie kāda katrs klans bija radis.

- Robe�as �obrīd ir iezīmētas tikai aptuveni, -Ugunszvaigzne brīdināja. - Pirms nosprau�am tās kārtīgi un iezīmējam, mums pamatīgāk viss jāizpēta. Precīzās robe�as paziņosim nākamajā Saietā.

- Un mēģināsim iztikt bez plē�anās, - iesaucās Mizasseja. - Pirms sākat plūkties, esiet tik laipni un atcerieties, ka mums - dziedniekkaķiem - vēl nav bijusi iespēja izveidot zālī�u krājumus.

Kaķus pār�alca uzjautrināta murdoņa, un Kazenājnags pamanīja, ka ne viens vien karotājs piekrīto�i māj ar galvu. Bet ne jau zālī�u trūkums bija tas, kas ar nepatiku lika domāt par cīnī�anos. Tur slēpās kaut kas vairāk - būtu savādi stāties pretī kaķiem, ar kuriem kopā gūta uzvara cīņā par izdzīvo�anu me�a bojāejā un grūtajā ceļā pāri kalniem.

- Iesim nu, - Ugunszvaigzne sacīja. - Un lai Zvaigznes klans stāv mums visiem klāt! - Pērkona klana barvedis nolēca no celma un pienāca pie sava klana, augstu izslējis asti gandrīz neslēptā, līksmā satraukumā. - Kazenājnag, Vāvergaita, - ejiet pa priek�u, jūs zināt ceļu!

Kazenājnags nolieca galvu un devās uz klana priek�galu. Bija sajūta, ka tā ir pareizi, galu galā tie�i viņ� bija tos �urp atvedis. Klanam jāzina, cik daudz viņ� to labā darījis, kā pūlējies, lai atrastu jaunās mājas. Un varbūt... varbūt tad Ugunszvaigzne sapratīs, ka viņ� ir pelnījis barve�a vietnieka godu.

Kad kaķi devās ceļā, Vienūsa viņus apstādināja, pielēk�ojis klāt ar visu Vēja klanu. - Iedomājos, ka mēs varētu kādu gabalu iet kopā, - runcis uzrunāja Ugunszvaigzni. - Mums ir pa ceļam.

Ugunszvaigzne pamāja ar galvu. - Laba doma.

Turpinot ceļu, Kazenājnags ievēroja Vēja klana priek�galā Vāmuspalvu, ta�u jaunais karotājs nepagodināja draugu pat ar skatienu. Viņ� raudzījās taisni uz priek�u un apņēmīgi rik�oja lejup uz ezeru, kur viņa klans pagriezīsies uz pakalniem. Turpat aiz Vār-nuspalvas bija Dubļuķepa, kur� raidīja ne�petnus skatienus Vienūsam, bet nevarēja saprast, kas viņu nomoka vairāk - skaudība vai nepatika par �o pievieno�anos Pērkona klanam.

Mazliet tālāk Upes klans un Ēnas klans ieslīpi �ķērsoja piekalni, dodoties pretējā virzienā. Samiedzis acis, Kazenājnags pamanīja bara ārmalā Vanag-sarmu. Tās pagriezās, un abu skatieni sastapās. Runcis kaut ko pateica blakus ejo�ajam karotājam un, no�ķīries no sava klana, pielēk�oja klāt.

- Kazenājnag. - Vanagsarma nolieca galvu svinīgā sveicienā, ta�u leduszilās acis raudzījās draudzīgi. - Lai veicas jaunajā teritorijā! Lai Zvaigznes klans ir ar jums!

- Ari ar jums, - Kazenājnags atbildēja.

- Priecā�os atkal tikties Saietos, - Vanagsarma piebilda. Run�a acis pētīja Kazenājnagu, it kā viņ� vēlētos sacīt vēl kaut ko, bet tad kāds Upes klana karotājs iekaucās, un Vanagsarma strauji pagrieza galvu. Abi klani jau bija gandrīz pie ezera - ja viņ� nepasteigsies, būs jāmēro krietni garāks ceļ�, lai tos panāktu. - Man jāiet, - Vanagsarma sacīja Kazenājnagam. - Tad jau līdz Saietam! - Viņ� pamirk�ķināja acis un, spēji pagriezies, aizjoņoja atpakaļ pie savējiem.

- Līdz Saietam! - Kazenājnags uzsauca runcim nopakaļ; sirds sa�ņaudzās no�ēlā par to, ka zudusi izdevība labāk iepazīties ar pusbrāli.

- Vai mēs varētu kustēties? - Vāvergaita kurnēja.

- Vai arī gribi visu dienu te stāvēt un tērgāt?

- Viņ� tikai centās izturēties draudzīgi! - Kazenājnags pikti noskaldīja.

- Draudzīgi? - Vāvergaita ie�ņācās, neticībā plati iepletusi acis. - Bez viņa draudzības jau nu varētu iztikt. Vai redzēji, kā Vanagsarma mēģināja piesavināties salu, lai ierīkotu Upes klana apmetni?

- Viņ� nemēģināja piesavināties salu. Neviens cits klans salu nevar izmantot. Viņ� tikai gribēja labāko savam klanam.

-Ja tu spēj tam noticēt, tad esi galīgi naivs. -Vāvergaita novēcināja asti un apņēmīgi soļoja tālāk.

Kazenājnags sekoja, bet juta, ka draudzene ir saspringta līdz sīkākajai spalviņai. Vēders sa�ņaudzās sāpēs. Vai tie�ām no visām draudzības saitēm, kas bija radu�ās garajā ceļā, pat �ī neizturēs klanu �ķir�anos? Tā bija pagaisusi kā rīta rasa saules staros un tikai tāpēc, ka Vāvergaitai nepatika, ka viņ� tuvinās ar pusbrāli. Ja viņa iedomājās, ka Kazenājnagam labāk patīk draudzēties ar Vanagsarmu nekā būt kopā ar viņu, tad maldījās. Kazenājnags vairāk par visu vēlējās būt kopā ar Vāvergaitu, un viņam tik ļoti viņas pietrūka, ka aizrāvās elpa.

Pērkona klans un Vēja klans soļoja gar ezera krastu, klusi aizlavījās garām zirgu ganību �ogam un pakāpās mazliet augstāk pakalnā, lai varētu pārredzēt mirdzo�o ūdens spoguli. Tālāk krastā, netālu no salas, kustējās tik tikko saskatāmi punktiņi - tur Ēnas klans un Upes klans virzījās uz savām jaunajām teritorijām. Tādā attālumā nevarēja at�ķirt atsevi�ķus kaķus, bet runcis zināja, ka tur ir viņa māsa, pusbrālis

174

EriUa

un pusmāsa Kodesspārns; lai ari Vanagsarmas dēļ bija radu�ās nesaskaņas ar Vāvergaitu, Kazenājnags tomēr klusībā vēlēja viņiem visiem izdo�anos.

Kaķi gāja kopā, līdz nonāca pie �aura grāvja, kur no asās zāles rēgojās akmeņi un vidū tecēja neliels strauts.

Vienūsa apstājās un pamāja ar asti, lai klans sapulcētos ap viņu. - Mēs atstāsim jūs �eit, - viņ� sacīja Ugunszvaigznem. - Pa �o ceļu tiksim aug�ā uz to vietu, kur Vāmuspalva mums atrada apmetni. - Runcis nolieca galvu un piebilda: - Lai jūs uz jaunajām mājām pavada mūsu pateicība! Bez jums Vēja klans �os pakalnus nekad neieraudzītu.

Kazenājnags izdzirdēja no Vēja klana karotāju puses slāpētu �ņācienu. Viņ� neredzēja, kur� tas bija, bet tas ari nebija vajadzīgs - Dubļuķepa nekavētos nosodīt pat vieglāko mājienu, ka Vēja klans ir parādā pateicību Pērkona klanam.

Ugunszvaigzne ar asti noglāstīja Vienūsas plecu. - Lai jums labs ceļ�! Zvaigznes klans ir atradis labas mājas mums visiem. - Klusāk viņ� piebilda: - Ja rodas kādi sare�ģījumi, dod ziņu. Pērkona klans priecāsies palīdzēt.

Kazenājnags nebija pārliecināts, ka tas bija domāts viņa ausīm, un pakāpās malā, lai Ugunszvaigzne nedomātu, ka viņ� zina par solījumu. Jaunais karotājs juta ādu iekņudamies. Vienūsam noteikti nebūtu labi paļauties uz cita klana barve�a atbalstu. Un tas vēl nebija viss - Vienūsa bija ielāgojis, ka Ugunszvaigzne un Kazenājnags ir vienīgie, kuriem zināms, ko Garzvaigzne teica vai neteica, ieceļot viņu par jauno barve�a palīgu. Vienūsa paļāvās, ka abi glabās viņa noslēpumu, turēs uzticību viņam augstāk par uzticību karotāju kodeksam un atbalstīs viņu barve�a lomā, pat ja to varbūt neatzīs Zvaigznes klans.

Abi barve�i atvadījās; atvadu vārdus atbalsoja abu klanu kaķi, un tad Vēja klans devās aug�up pa kraujo gravu. Pērkona klana kaķi bridi palika stāvam un noskatījās tiem pakaļ. Kazenājnags pamanīja, ka Lapuķepa, kura zobos nesa zālī�u kum�ķi, noraugās aizejo�ajos kaķos, vaicājo�i pie�ķiebusi galvu. Runcis prātoja, vai dziednieces mācekli kaut kas satrauc -varbūt Zvaigznes klans bija brīdinājis par kādām briesmām, kas Vēja klanam draud ceļā? Ta�u, pirms viņ� paguva pajautāt, Ugunszvaigzne jau sasauca klanu kopā.

Tagad, kad Pērkona klans bija palicis viens, ezers un zeme ap to �ķita daudz pla�āka, daudz nepazīstamāka un biedējo�āka. Kazenājnags modri vēroja ik akmeni un krūmu, kur varētu slēpties ienaidnieks. Spalva sacēlās stāvus. Savādi, bet kopā ar patruļu viņ� nebija tā juties. Tiesa, ar tiem kaķiem, izņemot Miglasķepu, runcis bija stājies pretī daudzām briesmām; viņ� zināja, ka tie parūpēsies gan pa�i par sevi, gan par citiem. Bet tagad bija jāraizējas par visa klana dro�ību - pārējiem nebija �ādas pieredzes nepazīstamās teritorijās.

Ugunszvaigzne acīmredzot domāja tāpat. � Visiem jābūt vērīgiem, � viņ� uzsauca un klusāk piebilda: - Mālvilna, Zemesvilna, - pieskatiet to pusi, kas ir tuvāk ezeram. Mākoņaste, Spo�sirds, - ejiet otrā pusē. Smil�uvētra, Skābeņaste, - soļojiet aizmugurē un gādājiet, lai neviens neatpaliktu.

Karotāji ieņēma vietas, un klans devās tālāk. Līksmie ņaudieni pieklusa, joki mitējās, un kaķi rik�oja uz priek�u, turēdami acis plati vaļā.

Salti pelēkā gaisma jau sāka izplēnēt, kad klans nonāca pie upītes lēzenas piekalnes pakājē. Otrā upes pusē bija me�s, kurā Vāvergaita bija atradusi akmeņaino ieplaku. Kazenājnagam trīsēja ausis, raizējoties par to, ko klana biedri teiks par jaunajām mājām.

- Mēs jau esam �ajā vietā biju�i, - Vāvergaita klusi ieteicās, kad kaķi apstājās upmalā. - Kad tiksim pāri, mēs tie�ām būsim Pērkona klana teritorijā!

-Ja noteiksim, ka �eit ir robe�a, - Kazenājnags atgādināja. - Tas vēl nav izlemts.

Straume bija pārāk plata, lai to varētu vienkār�i pārlēkt, un kaķi mīņājās krastā, raudzīdamies pēc augstākiem akmeņiem ūdenī vai pār upi nolīku�iem koku zariem, kas palīdzētu vieglāk tikt otrā pusē. Izdziestot pēdējai gaismai, me�s sāka pārvērsties par �uksto�u ēnu valstību, un Kazenājnags sajuta biedru ba�as. Debespaparde ar asti apskāva Bērzapūku, lai tas nepieietu pārāk tuvu ūdenim, un pat mācekļi izskatījās sabiju�ies.

~ Kā būs ar Garasti? - iesaucās Peļāda. - Kā lai viņ� tiek pāri?

- Peļu mēslil - Vāvergaita pikti nolamājās. - Labāk kāpjam augstāk uz to vietu, kur gājām pāri iepriek�ējā reizē. Tur bija vieglāk.

- Nē, pagaidi, - Kazenājnags ieņaudējās. Klanam nebija laika nekur kāpt, citādi viņi nekādi nesasniegs ieplaku pirms nakts iestā�anās. - Neizskatās necik dziļ�. Paraudzīsimies, vai varam pārbrist.

Runcis iemērca ķepu ūdenī un nodrebinājās no ledainā pieskāriena. Tad viņ� iekāpa straumē. Oļiem klātā gultne bija lēzena, un ūdens pat dziļākajā vietā nesniedzās neko augstāk par pavēderes vilnu.

- Nāciet! - Kazenājnags uzsauca, izlēcis pretējā krastā un izpurinājis ķepas, lai tās nosusinātu. - Tas ir pavisam viegli!

Otrā pusē atskanēja pāris sa�utuma kaucienu.

- Tev laikam bites paurī iemetu�ās, ja domā, ka es ie�u slapināties! - uzsauca Peļāda.

Kazenājnags nopūtās. Ja klans kāps aug�ā līdz tai vietai, kur straumi varēja pāriet pa akmeņiem, tas aizņems daudz vairāk laika, un tad būs jāmaldās tumsā, meklējot jauno apmetni; ļoti iespējams, da�am labam to nāksies atklāt tāpat kā Vāvergaitai - nokrītot no klints. Runcis sajuta atvieglojumu, redzot, ka Ugunszvaigzne māj pārējiem ar asti.

- Saņemieties! - barvedis nepacietīgi noņaudēja.

- Mēs esam mēroju�i tālu ceļu. Neļausim ta�u sevi apturēt nieka upītei, vai ne?

Pērkona klana kaķi cits pēc dta iebrida upē. Pirmie gāja Mākoņaste un Smil�uvētra. Abi soļoja lēni, un astes, straumes kustinātas, plīvoja ūdenī. Nākamais bija Zemesvilna ar Bērzapūku zobos - viņ� gāja atgāztu galvu, lai mazulis pārāk nesaslapinātos. Sekoja Mālvilna un Skābeņaste, rādot ceļu Garastem. Vāvergaitai beidzot izdevās pārliecināt Peļādu, piesolot, ka drīz vien tā jau gulēs siltā sausu sūnu migā. Vecīgā karotāja kurnēja uz katra soļa un, izkāpusi krastā, purinoties nikni glūnēja uz Kazenājnagu. Vāvergaita kaķei aiz muguras tikai nobolīja acis, it kā nemaz negribētu vākt iepriek� solītās sūnas.

Pēdējais upīti �ķērsoja Ugunszvaigzne. - Tā, -viņ� noņaudēja, izkāpis krastā blakus Kazenājnagam. - Kur ir tā apmetne?

Kazenājnags pārmija skatienu ar Vāvergaitu. Iepriek� viņi bija nāku�i no citas puses, un biezējo�ajā tumsā viss izskatījās citādi. Bija skaidrs, ka Vāvergaita jūtas tikpat nedro�a. Viņa vērās pretī un vieglītēm papurināja galvu.

Runcis izgar�oja gaisu, mēģinādams noteikt, kur viņi atrodas attiecībā pret upi un piekalni. - Uz to pusi, - viņ� beidzot teica, cerēdams, ka izklausās pārliecino�āk nekā jūtas.

Klans devās dziļāk me�ā. Kazenājnags pārskrēja otrā pusē blakus Vāvergaitai. - Ja nu mēs neatradīsim? - viņ� klusi ieņaudējās.

Vavergaitas zaļās acis tumsā zalgoja. - Nu tad mums uzklups bars saniknotu kaķu. Beidz uztraukties, - viņa piebilda. - Kaut kur tepat jau ir. Iepriek� ta�u atradām pat nemeklējot, vai ne?

Kazenājnags neteica, ka tie�i par to viņ� baidās -ka ieplaku atradīs tikai tad, kad kāds tur iekritīs. Pēk�ņi runcis jutās pavisam mazs un bezpalīdzīgs, tā rik�ojot sve�ā me�ā, kur visapkārt slējās gludi koku stumbri un zem ķepām �abēja sausas lapas. Ja izdosies atrast ieplaku, - vai pārējiem tā vispār patiks? -viņ� izmisis prātoja.

Klanā jau sākās nemierīga murdoņa, kaķiem apjau�ot, ka vedējiem pa�iem nav skaidrs, kur jāiet, bet tad Kazenājnags pamanīja, ka Vāvergaita saslien ausis.

- Paskaties! - viņa ieņaudējās. - Tur tā sprauga starp kokiem - tur, kur tas sausais papar�u cers... esmu to jau redzējusi.

- Vai esi pārliecināta? - Kazenājnags �aubījās, bet Vāvergaita jau metās uz priek�u. Runcis sekoja draudzenei nelielā klajumā un spēji apstājās tā pa�a ērk�ķainā biezokņa malā, kur Vāvergaita bija pazudusi toreiz, kad atrada ieplaku.

Kaķe stāvēja klajuma vidū, un viņas acis mirdzēja. - Esam klāt! - viņa triumfējo�i iesaucās un pagriezusies uzrunāja pārējos: - Nāciet, mēs esam klāt!

Zirnekļķepam izlauzās sajūsmas kliedziens. Runcis pameta klanu un metās uz priek�u, taisnā ceļā iek�ā kazenājos. Kazenājnags �ausmās noskatījās pakaļ. Jā, ieplaka bija atrasta, bet �ī nebija ieeja!

- Nāc atpakaļ! - Peļāda uzsauca māceklim.

Atbildes nebija. Kazenājnags pamanīja bie�ņā kustamies garu, melnu asti un lēca turp, bet Vāvergaita izrādījās veiklāka.

Kaķene ieaurojās: - Nē! - un �igli iespraucās pakaļ Zimekļķepam. Kazenājnags palīda zem zariem un atrada abus pa�ā kraujas malā. Vāvergaita turēja Zir-nekļķepu piespiestu pie zemes, uzlikusi ķepu tam uz kakla; viņas sāni no piepūles smagi cilājās. Māceklis izbolītām acīm blenza lejup.

- Dumjais spalvu kum�ķi! - Vāvergaita rājās. - Vai gribi lauzt sprandu?

- Piedod, - Zimekļķepa nomurmināja. - Tu teici, ka esam klāt, tāpēc domāju...

Vāvergaita iepļaukāja run�a ausi. - Ej atpakaļ pie pārējiem, - viņa noskaldīja. - Varbūt nākamreiz pamēģini mazāk domāt un vairāk klausīties!

Kazenājnags gandrīz skaļi iesmējās, dzirdot no Vāvergaitas vārdus, kurus tai pa�ai bija nācies tik daudzreiz dzirdēt. Runcis nogaidīja, līdz abi bija krietnu gabalu no kraujas, un vien tad izlīda ārā ari pats.

- Kas te notiek? - Zirnekļķepas māte Debespa-parde noprasīja, kad trijotne iznāca atpakaļ klajumā.

- Vai tajos krūmos ir kaut kas bīstams? Kāpēc jūs mūs nebrīdinājāt?

Kazenājnags juta pār muguru pārslīdam neomulīgu sajūtu, it kā ka�okā būtu iecirtu�ies asi nagi.

- Ēe... mēs atradām apmetni, - viņ� noņaudēja. - Tā atrodas ieplakā aiz �iem kazenājiem. - Tad steig�us piebilda: - Tur nav nekā bīstama, tikai jāzina, kur ieplaka sākas. Iesim paskatīties I Ne turi - viņ� uzrūca, kad Baltķepa zinātkāri metās uz to pusi.

Abi ar Vāvergaitu veda pārējos lejup pa nogāzi, līkumojot starp kazenājiem un lazdu puduriem, līdz nonāca pie spraugas akmeņu lokā. Kazenājnags nervozi vēroja, kā klana biedri dodas iek�ā un apstājas, raudzīdamies uz augstajām sienām. Debesis jau bija gandrīz pilnīgi satumsu�as, un Mēness sirpi sedza mākoņi. Bija jāatzīst, ka �obrīd ieplaka izskatās tum�a un nemīlīga. �ķita, ka kazenāju un ērk�ķu krūmu ir vairāk, nekā bija palicis atmiņā, tāpēc vieta likās �aura un aizaugusi. Daļa krūmāju noderēs, lai patvertos, bet pārējo vajadzēs aizvākt.

Pirmā ierunājās Peļāda: - Tā nav nekāda apmetne! Kur tad migas! Te jau pat �ūskai nepietiktu vietas, kur pagozēties saulītē!

- Ei! - Vāvergaita sa�uta. - Tu ta�u neiedomājies, ka Zvaigznes klans pasniegs mums visu jau gatavu, ko? Zinu, ka būs krietni jāpastrādā, bet padomā ta�u, cik viegli būs aizsargāt vietu, ko ieskauj tādas klintis!

- Manuprāt, izskatās lieliski! - Ērk�ņags bija apmierināts. - Gan mēs drīz pienācīgi iekārtosimies un atradīsim vietu mazuļu migai.

- Es gribu visu izpētīt! - Baltķepa iesaucās, nepacietībā lēkādama. - Vai mēs drīkstam, Mālvilna? Lūdzu!

Skolotājs viegli iebukņīja savu mācekli. - Pagaidi līdz ritam, kad būs gai�s.

Zeltpuķe stāvēja blakus Garastem, aplikusi asti viņam ap pleciem. - Tē ir pla�s klajums ar akmens sienām, - viņa klusi ņaudēja. - Tagad tumsā īsti nevar saskatīt, bet �ķiet, ka sienas ir apaugu�as ar papardēm un sūnām. Vai dzirdi, kā guldz ūdens? Izklausās, ka tur no akmeņiem tek lietusūdens, īsta strauta laikam nav. Visur aug daudz kazenāju un krūmu, bet klanam vietas ir atliku likām.

- Zvaigznes klans ir mūs atvedis lieliskā vietā, -Garaste ieņaudējās. - Viegli varu iztēloties, kā te izveidosim apmetni.

Viņu optimisms mazliet uzmundrināja Kazenāj-nagu, lai arī citi kaķi nebija tik vēlīgi noskaņoti. Debespaparde raudzījās apkārt ar �aubām, un Sodrēj-vilna ostīja gaisu, skatīdamies tik pikti, it kā gaidītu, ka medījums pats ielēks ķepās.

Peļāda no�ņaukājās. - Nebrīnī�os, ja tajos krūmos būs auksti. Tur dro�i vien ir arī slapj� un �um no ērcēm.

Vāvergaita samiedza acis, bet Smil�uvētra brīdino�i uz�āva ar asti meitai pa ausīm, pirms tā paguva izspert dzēlīgu atbildi.

- Vieta izskatās visnotaļ daudzsolo�a, - viņa uzmundrino�i sacīja. - Sienas mūs pasargās no sliktiem laikapstākļiem. Un, kā jau tu, Vāvergaita, teici, te būs viegli aizstāvēties no uzbrucējiem.

- Bet tur tajā vietā gan kaut ko vajadzēs izdomāt, - Zemesvilna prātoja, norādīdams uz ieeju.

- Tur jau mēs nepagūtu ne aci pamirk�ķināt, kad viss Ēnas klans jau būtu klāt.

Lai ari Kazenājnags, pirmoreiz redzot ieplaku, bija nodomājis tie�i to pa�u, tagad viņ� neviļus sajutās īgns. Vai klans bija gaidījis, ka apmetne būs ideāla, līdzko tie spers tajā ķepu?

- �ovakar ir jau pārāk vēls, lai sāktu kaut ko darīt, - noņaudēja Ugunszvaigzne. - Un pārāk tum�s. Bet tev ir taisnība, izskatās, ka te varētu ierīkot labu apmetni, - viņ� sacīja Kazenājnagam. - Pieņemsim lēmumu, kad redzēsim to dienas gaismā. Zemesvilna, Ērk�ķnag, pārbaudiet, vai negrasāmies dalīt mājvietu ar lapsām un āp�iem! Pārējie jau var sākt meklēt guļvietas.

Abi karotāji devās apgaitā pa ieplaku, ejot pretējos virzienos; ik pēc da�iem soļiem viņi apstājās un izgar�oja gaisu, un ieskatījās gan klin�u plaisās, gan zem krūmiem. Kazenājnags noraudzījās abiem pakaļ, līdz tie nozuda ēnās klints pakājē; viņam bija sajūta, ka nespēj spert vairs ne soli.

- Kā būs ar medījumu? - iejautājās Lietusūsa.

- Vai mums jāiet gulēt izsalku�iem?

Atskanēja pāris piekri�anas saucienu, un Kazenājnags juta, kā spalva uz skausta sāk celties stāvus.

-Vēl necik sen mēs katru vakaru gājām gulēt izsalku�i, - Vāvergaita purpināja viņam ausī. Kaķe izklausījās tikpat vīlusies par biedru reakciju kā viņ� pats. - Ko viņi var vaimanāt?

� Kop� nonācām pie ezera, esam ēdu�i ļoti labi, -Kazenājnags atgādināja. - Esam atkal pieradu�i pieēst pilnu vēderu. Bet nevienam nenokritīs gabals, ja būs jāpagaida līdz rītam.

- No pa�a rīta sūtīsim patruļas, - Ugunszvaigzne apsolīja.

Da�i kaķi sāka kurnēt, bet pamazām apklusa, un bariņ� sadalījās, sākot meklēt guļvietas.

- Kazenājnag, vai te ir kāda pasargāta vieta Bērza-pūkam? - rai�pilni jautāja Debespaparde. - Es baidos -ja nebūs siltas migas, viņ� var saslimt ar balto kāsu.

- Nezinu, - Kazenājnags atzinās, - bet es palīdzē�u tādu sameklēt. Mazliet tālāk gandrīz pie klints ir kazenāji.

- Bet kā būs ar sūnām gulē�anai? - iejaucās Peļāda. - Vai mums jāguļ uz kailas zemes, vai? Vāvergaita apgalvoja - ja pārbridī�u to riebīgo upi, mani te sagaidīs silta miga.

- Es nevaru viens pats izdarīt visu! - Kazenājnags zaudēja pacietību. - �onakt būs vienkār�i kaut kā jāiztiek.

Peļāda atieza zobus un aizgriezusies ierāva galvu plecos. Kazenājnags juta, kā iekņudas āda, un, pacēlis skatienu, ieraudzīja, ka uz viņu raugās Ugunszvaigzne. Klana barve�a acīs nekas nebija lasāms, ta�u Kazenājnags zināja: ja viņ� vēlas kļūt par barve�a palīgu, to nevarēs panākt, zaudējot savaldību vārdu apmaiņā ar vienu no vecākajām klana karotājām.

- Piedod, - viņ� atvainojās, panācis Peļādu. - Es nāk�u palīgā, kad bū�u palīdzējis iekārtoties Debes-papardei, labi?

- Nē, es par to gādā�u. - Mālvilna pienācis piespieda pumu Peļādas plecam. - Neizgāz dusmas uz Kazenājnagu, - viņ� tai sacīja. - Viņ� dara, koyar.

Peļāda no�ņaukājās. - Tad jau viņ� var diezgan maz.

- Gan tu jutīsies labāk, kad būsi kārtīgi izgulējusies, - Mālvilna solīja. - Iesim nu paskatīties tur tajās papardēs!

Runcis uzmeta līdzjūtīgu skatienu Kazenājnagam un devās uz klin�u sienas pusi. Peļāda sekoja, astei velkoties pa slapjo zāli. Kazenājnags sajuta �ēlumu pret veco kaķi. Parasti viņa nebija tik ka�ķīga; viņa noteikti bija pārgurusi no garā ceļa un mocījās bailēs par jaunajām mājām tāpat kā pārējie.

Palīdzēdams Debespapardei meklēt migu viņas kaķēnam, runcis domāja par to, kā Mālvilna bija ticis galā ar īgno Peļādu. Zeltaini brūnais karotājs izturējās labsirdīgi un mierīgi, neliekoties ne zinis par vecās dusmām, un skaidri parādīja, ka ir daudzus mēne�us aizvadījis rūpēs par klana biedriem. Vai tas nenozīmēja, ka Mālvilna būtu cienīgāks barve�a vietnieks? Jaunais karotājs apjucis izlieca asti. Mālvilna jau ari nebija vienīgais; citi karotāji, piemēram, Zemesvilna un Mākoņaste, bija karotāji ilgāk nekā viņ�.

Tas nebija vienīgais iemesls, kura dēļ Kazenājnags varbūt nekad nekļūs par barve�a vietnieku.

Pār viņu krita ēna, kas neskāra nevienu citu Pērkona klana karotāju: Tīģerzvaigzne. Kad viņi atstāja me�u, Ugunszvaigzne bija sacījis, ka visas Tīģerzvaigznes atvases ir godam nopelnīju�as vietu savos klanos. Viņ� to teica, mēģinot pārliecināt Vanagsarmu un Kodesspāmu palikt Upes klanā, nevis doties prom kopā ar Sa�u - viņu māti, kura bija klaidone, - ta�u Kazenājnags zināja, ka barvedis to pa�u domā par viņu un Dzintarādu. Un tomēr - neviens kaķis nekad neaizmirsīs Ugunszvaigznes un Tīģerzvaigznes kvēlojo�o naidu, kas līdzīgi ugunij bija gandrīz aprijis visus klanus. Kazenājnags �aubījās, ka barvedis jebkad spētu skatīties uz viņu, neredzot senā ienaidnieka ēnu.

Kamēr runcis kazenājā uzmeklēja vietu Debes-papardei un Bērzapūkam un saka�āja sakaltu�as papardes guļvietai, vairums pārējo jau bija atradu�i sev vietu. Kazenājnags instinktīvi paskatījās apkārt, meklējot Vāvergaitu, un pamanīja draudzeni papardēs kopā ar vairākiem jaunajiem karotājiem.

Viņ� pasauca draudzeni, bet, ja ari Vāvergaita dzirdēja, viņa neatsaucās. Jaunā kaķene iekārtojās blakus Pelnādam, tum�rudajam ka�okam saplūstot ar run�a pelēko spalvu. Ja Vāvergaita gaidīja, ka Kazenājnags atvainosies par runā�anu ar Vanagsarmu, viņai būs ilgi jāgaida.

Lūkodamies pēc labas vietas, runcis pagāja garām savai mātei Zeltpuķei, kura nupat bija iekārtojusi Garasti sausu papar�u migā. Svītrainis laikam bija jau aizmidzis - neredzīgās acis bija det, un aste apsedza degunu.

- Galvu aug�ā! - Zeltpuķe uzmundrināja dēlu.

- Viss būs labi, es zinu.

Kazenājnags notupās blakus mātei. Viņ� jutās pārāk noguris, lai izliktos, ka tie�i �ādi iztēlojies klana ienāk�anu jaunajās mājās. - Nebūtu slikti, ja pārējie izrādītu mazliet vairāk sajūsmas, - viņ� pasūdzējās.

Zeltpuķe piespieda pumu dēla sānam un mīlo�i iemurrājās. - Mēs esam pārguru�i. Ko tad tu gaidīji? Visi zina, cik daudz esam tev parādā. Ja mēs paliktu me�ā, tagad jau būtu pagalam. Bet tu mūs atvedi �urp. Mēs esam dro�ībā.

- Zinu, bet...

- Tu biji iztēlojies, ka ceļojums beigsies citādi. Bet, manuprāt, �obrīd tam nav nozīmes. - Kaķe lieti�ķi pārlaida mēli run�a ausīm, un mirkli Kazenājnags jutās tā, it kā atkal būtu kaķēns, un vēlējās, kaut būtu mazuļu migā kopā ar Dzintarādu un kaut viņa vienīgās rūpes būtu nākamā maltīte un pietiekami silts laiks, lai varētu rotaļāties ārā.

- Guli nu, - māte sacīja, pavirzīdamās tālāk un pārtraukdama ilūziju. - No rīta viss izskatīsies labāk.

Lapuķepa un Ogļuvilna klin�u ieplakas tālākajā galā bija atradu�as pārkari.

- Ilgam laikam �ī vieta nederēs, - Ogļuvilna brīdināja. - Mums ir vajadzīga kārtīga ala ar sienām, kur glabāt zālītes un citus piederumus. Tāda ala, kā mums bija me�ā. Bet �onakt būs labi tāpat.

Lapuķepa ielīda zem pārkares pakaļ skolotājai un dziļumā uzmeklēja sausu vietu, kur novietot no purva atnesto kosu stiebrus.

- Izgulies kārtīgi, - Ogļuvilna deva padomu un pati iekārtojusies pārmeta asti degunam. - Rīt mums būs darba pilnas ķepas.

Lapuķepa zināja, ka neaizvērs ne acu, ja neuzdos jautājumu, kas bija viņu sagrābis kā salti nagi. - Ogļuvilna? K-kā tev �ķiet, vai �ī ir īstā vieta? - viņa drosmīgi ieņaudējās. - Vai tie�ām Zvaigznes klans vēlējās, lai nonākam te?

Dziedniekkaķe no�āvājās. - To mēs uzzināsim tad, kad Zvaigznes klans būs gatavs to pateikt. Un tagad beidz raizēties, guli! - Kaķe iestūma purnu dziļāk zem astes, un viņas elpa, lai�oties miegā, kļuva lēna un vienmērīga.

Lapuķepai miegs nedevās ķepās. Viņa tupēja zem pārkares, salikusi ķepas zem krūtīm, un vēroja ēnaino ieplaku. Zvaigznes klans, kur tu esi? - viņa klusībā lūdzās. Bet mākoņainajās debesīs bija redzamas tikai da�as zvaigznes, un jaunajai kaķei bija sajūta, ka sen�i ir pārāk tālu, lai �onakt sargātu klanu.

Beidzot viņa laikam tomēr iesnaudās, jo atvēra acis jau sapnī. Lapuķepa stāvēja tumsā tītā piekalnē un raudzījās lejup uz mirdzo�o Sudrabvilnu, kas laistījās melnajā ezera spogulī. Salai tādā naktī vajadzētu izskatīties vēl tum�ākai, bet tā vizēja mēnesnīcā, ik kokam iezīmējoties sudrabainā gaismā. Lapuķepai bija sajūta, it kā sala viņu aicinātu, it kā par to būtu jāuzzina kaut kas vairāk. Bet mēs nevaram tur tikt, viņa sev atgādināja. Ne visi kaķi prot peldēt kā Upes klans.

Sacēlās vēj�, pūsmai no�alcot pāri ezeram un sabu�inot Lapuķepas spalvu. Viņa juta mostamies cerību, lai arī sen�u karotāju balsis nebija dzirdamas. Bet Lapuķepai nebija bail. Sen�i bija apklusu�i jau ilgi pirms garā ceļa pāri kalniem, un viņa bija sapratusi, ka da�reiz kaķiem ir jāpaļaujas tikai uz savu iek�ējo spēku. Viss būs labi, ja vien viņa un pārējie tam ticēs. Klans iekārtos �eit savu apmetni un izpētīs katru me�a kaktiņu, līdz zinās, kur ir labākās medību vietas, kur viegli tikt pie ūdens un mīkstākajām sūnām guļvietai, kur dabūt ārstniecības zālītes un kur var labi rotaļāties un atpūsties saulē. Tagad te �ķita sve�ādi, bet ar laiku �īs būs mājas. Soli pa solim viņiem izdosies.

Raugoties uz ezeru, Lapuķepa pamanīja, ka tā virsma sāk mainīties. Zvaig�ņu mirdzums izplēnēja, un ūdens iekrāsojās arvien sarkanāks, līdz krastu apskaloja ko�sārti viļņi. Lapuķepa izbrīnīta pacēla skatienu, bet debesis joprojām bija tum�as, tātad tas nebija saullēkta atspulgs. Ūdens izskatījās biezs un lēni kustējās, plūstot pāri oļiem... un Lapuķepa pēk�ņi atskārta, ka tas nemaz nav ūdens. Ezeru piepildīja asinis no strautiem, kas urdza kā vaļējas brūces. Ka�oku sapurināja vēj�, �oreiz karsts un putekļains, atnesot līdzi vārnu barības smaku.

Kaķenīte �ausmās nodrebēja, izdzirdot, kā prātā skaidri atskan balss:

Pirms iestāsies miers, asinis lies asinis un ezera ūdeņi krāsosies sārti.

- Ogļuvilna! Ogļuvilna!

Lapuķepa iztrūkusies pamodās. Vēl bija tum�s. Skābeņaste bija pabāzusi galvu zem klints pārkares un satraukti sauca dziedniecei. Kaut kur tālāk ieplakā nakts klusumu pārtrauca baiss sāpju kliedziens.

- Kas noticis? Kas ir? - Lapuķepa pietrūkās ķepās un piebikstīja Ogļuvilnai.

- Peļāda, - Skābeņaste paskaidroja. - Viņa saka, ka sāpot vēders.

- Es nāku, - Ogļuvilna pieceldamās ieņaudējās.

-Ja Peļādai sāp vēders, mums vajag ūdensmētru vai kadiķogas, - Lapuķepa ieteicās. - Otrā ezera pusē to bija daudz. Vai man aiziet pakaļ?

Skolotāja izskatījās nopietna. - Būtu labāk tepat tuvumā atrast vietu, kur tās dabūt, bet, ja vajadzēs vēl pirms ausmas, tev būs jāiet atpakaļ.

Tumsā klūpot pāri akmeņiem, abas devās Skābeņ-astei līdzi pāri ieplakai turp, kur Peļāda bija iekārtojusies papardēs. Lapuķepa izgar�oja gaisu, mēģinot noteikt, vai kaut kas no vajadzīgajām zālītēm varētu būt tepat, bet augu smar�as bija neiespējami at�ķirt no daudzām citām un no spēcīgā kaķu aromāta.

Kad viņas pienāca pie Peļādas, brūnā karotāja gulēja uz sāna, locīdamās sāpēs; mute bija pavērta, un kaķe izgrūda vēl vienu izmisuma saucienu.

- Peļāda, paklausies. - Ogļuvilna notupās blakus.

- Vai zini, no kā tev sāp vēders? Vai esi ēdusi vārnu barību?

Peļāda samirk�ķināja no sāpēm nespodrās acis.

- Vārnu barību? Nē, - viņa sēca. - Domā, esmu kāda peļugalva, vai? Mans vēders... - vārdi pārvērtās nākamajā kaucienā.

Lapuķepu pārņēma briesmīgas aizdomas. Paaicinājusi Ogļuvilnu sāņus, viņa klusi ierunājās: - Peļāda noteikti iedzēra to ūdeni, ko bija atradusi Kodesspārns. Man �ķiet, tas bija sabojāts. Tas nelāgi oda, un, kad Kodesspārns man parādīja, kur to dabūjusi, es tur redzēju beigtu zaķi.

Ogļuvilna izdvesa izmisuma pilnu nopūtu. - Un viņa pat neiedomājās... labi, nav jau jēgas par to runāt.

- Ko mēs iesāksim? - Lapuķepa uztraucās.

Ogļuvilna pagriezās pret Skābeņasti. - Varbūt zini, vai vēl kāds kaķis dzēra to ūdeni?

Skābeņaste papurināja galvu.

- Varbūt Zeltpuķe un Garaste, - Ogļuvilna sprieda.

- Skābeņaste, aizej pārbaudīt, labi?

Lāsumainā karotāja pamāja ar galvu un nozuda tumsā.

- Mēģini gulēt nekustīgi, Peļāda, - Ogļuvilna sacīja. - Ļauj, es iztaustī�u vēderu. - Viņa ar ķepu sāka piesardzīgi plik�ķināt kaķes pavēderi. Lapuķepai izskatījās, ka tā ir nedabiski uzpūtusies.

- Vai tev nav kādu zālī�u? - Peļāda vaidēja.

Ogļuvilna papurināja galvu. - Mums vēl nav bijis laika sameklēt.

Peļāda pavēra muti, lai sacītu vēl kaut ko, bet sāka rīstīties un izvēmās.

- Tā varētu būt laba zīme, - Ogļuvilna sacīja Lapuķepai. - Vismaz izies inde.

Lapuķepa pamāja ar galvu, bet jutās pilnīgi bezpalīdzīga. Peļādai bija jācie�, jo dziednieces bez saviem zālī�u krājumiem nespēja viņai palīdzēt.

- Tiklīdz būs gai�s, ir jāatrod zālītes, - viņa ieņaudējās. - īpa�i ūdensmētras un kadiķogas. Aiznesī�u arī pārējiem klaniem, ja nu tie ari iedzēra to ūdeni.

Ogļuvilnas zilās acis pārsteigumā iepletās, un Lapuķepa saviebās. Viņa bija pārāk pieradusi domāt par visiem �etriem klaniem kā vienu - ar kopīgām problēmām un kopīgiem risinājumiem. �ķita tikai dabiski palīdzēt, ja citos klanos veckaķus varētu būt piemeklējusi tā pati nelaime, kas nomocīja Peļādu. Bet tagad, kad robe�as bija nospraustas no jauna... vai tāda vēlē�anās nozīmēja nodevību pret savu klanu?

- Vajadzētu apraudzīt vismaz Vēja klanu, - viņa pārliecināti sacīja. - Viņu kaķi ir visvājākie, tāpēc tiem draud vislielākās briesmas.

Ogļuvilna piekrīto�i pamāja. - Tu vari turp aiziet no rīta, bet paņem līdzi kādu karotāju. Uzrunāsim Ugunszvaigzni, tiklīdz būs iespējams. Nu? - viņa jautāja Skābeņastei, kura bija nupat atgriezusies.

- Zeltpuķe saka: esot sāpējis vēders, bet tad viņa vēmusi, un tagad jau esot labāk, - lāsumainā karotāja ziņoja. - Garaste guļ, un izskatās, ka viņam nekas nekai�, tāpēc nemodināju.

- Paldies, - Ogļuvilna pateicās. - Garaste ir jaunāks, viņam vajadzētu būt stiprākam. Parunā�u ar viņu, kad pamodīsies.

- Kodesspārns gribēja labu, - Lapuķepa klusi sacīja. Viņa nevēlējās, lai draudzenei ir nepatik�anas par to, ka nav pamanījusi aka�a dibenā gulo�o zaķi.

Viņai par atvieglojumu, Ogļuvilna laikam īpa�i nevainoja Kodesspārnu. - Zinu. Kļūdīties var katrs. -Tomēr tad dziednieces skatiens satumsa, un viņa

piebilda: � Ta�u Kodesspāmam ir skaidri jāapzinās, ka viņa ir daudz mazāk pieredzējusi nekā pārējie dziedniekkaķi, un kop� Dubļādas nāves viņai vairs nav skolotāja. Upes klana dēļ es ceru, ka viņa nepieļaus tādas kļūdas pārāk bie�i. Viņai nudien vajadzēs Zvaigznes klana vadību.

Pēc vem�anas Peļāda jutās vārga, ta�u veckaķes dū�a mazliet uzlabojās, un viņai izdevās aizmigt. Skābeņaste palika viņu pieskatīt, un Ogļuvilna lika viņu pasaukt, ja sāpes atsāktos. Debesis aiz kokiem klintsaug�ā jau sāka balot, un, lai ari Lapuķepa jutās nogurusi, vairs nebija vērts līst atpakaļ migā. Tiklīdz gaisma bija mazliet pieņēmusies spēkā, viņa un Ogļuvilna devās meklēt Ugunszvaigzni.

Sacēlās vēj�; tas purināja kailos koku zarus un plosīja driskās mākoņus, bet akmens sienu pasargātais krūmājs tik tikko sakustējās. Ieplakā iespīdēja bālgani saules stari, atstājot ēnā klin�u pakāji, bet pielejot ar maigu siltumu papar�u audzi pie ieejas. Kaķi, kurus nebija iztraucējusi sasirgusī Peļāda, pamodās pavisam citādā vietā nekā tā drūmā, tum�ā ieplaka, kuru bija ieraudzīju�i vakarnakt. Lapuķepa dzirdēja tos līksmi sasaucamies un pamanīja Bērzapūku izlienam no kazenāju bie�ņas un metamies virsū sausai lapai. Redzot viņu rotaļājamies uz mata tāpat kā savulaik me�ā, vēl pirms pazuda viss medījums un visus sāka mocīt bads, Lapuķepa sajutās mo�āka un klusībā pateicās Zvaigznes klanam. Viņa aizgaiņāja domas par asiņainajām ainām, ko bija redzējusi sapnī, un sacīja sev, ka �ī noteikti ir Pērkona klana īstā vieta.

Ugunszvaigzni abas dziednieces atrada atklātā pļaviņā gandrīz ieplakas vidū - viņ� jau bija sapulcējis da�us karotājus.

- Mums tūlīt pat jādodas ceļā un jāiezīmē robe�as, - Lapuķepa, ejot tuvāk, dzirdēja Zemesvilnas balsi. - Ja to neizdarīsim, me�u un medījumu viens divi piesavināsies Vēja klans un Ēnas klans - ātrāk, nekā pagūsiet pateikt �pele�.

- Mums ir arī jāizpēta teritorija, - norādīja Smil-�uvētra. - Kas zina, varbūt me�ā �um un mud� lapsas un āp�i.

- Un kur nu vēl vanagi, - piebilda Ērk�ķnags.

Smil�uvētra kaut ko piekrīto�i nomurmināja un sacīja Ugunszvaigznem: - Ja vēlies, es parūpē�os par medību patruļām.

Klana barvedis pateicīgi pamāja ar galvu. - Paldies, tas būtu lieliski! - Lapuķepa juta sirdī ielīstam lepnumu par to, ka viņas māte ir viena no labākajām medniecēm visā klanā.

Zemesvilna nopurināja ausis. - Es uzņem�os atbildību par apmetnes sargā�anu - man nepatīk, kā izskatās tur ap ieeju. Pasauk�u mācekļus, paraudzīsim, ko tur var līdzēt ar ērk�ķainiem zariem.

- Bet es varu gādāt par patrulē�anu gar robe�ām, - piedāvājās Kazenājnags.

- Tas būs grūts darbs, - Ugunszvaigzne brīdināja, -jo īpa�i tāpēc, ka mēs vēl pat nezinām, kur tad īsti tās robe�as būs. Mālvilna, varbūt jūs ar Kazenājnagu varat to darīt kopā?

Abi karotāji piekrīto�i pamāja.

- Mākoņaste, izveido patruļu un dodies apgaitā pa teritoriju, sāc ar apmetni, - barvedis rīkoja. - Ziņo par visu, kas tev �ķiet ziņo�anas vērts. Robe�as nav mūsu vienīgās rūpes - es gribu zināt ari to, kas atrodas teritorijas iek�pusē. - Mākoņaste pamāja ar asti.

- Un es? - iejautājās Ērk�ķnags.

Ogļuvilna pieklibodama panācās uz priek�u. - Atvaino, Ērk�ķnag! Ugunszvaigzne, ir viena problēma. - Viņa �igli izstāstīja par Peļādas vēdergraizēm. - Gribu doties sameklēt piemērotas zālītes, -dziedniece paskaidroja, - un aiznest tās arī Vēja klanam. To ūdeni varēja iedzert jebkura klana kaķi, bet Vēja klans ir vājākais - viņiem draud vislielākās briesmas.

Ugunszvaigzne bridi apdomājās, pirms atbildēt. Barve�a sejā nekas nebija lasāms, un Lapuķepa prātoja, ka viņ� varbūt nemaz negrib tērēt laiku un enerģiju, palīdzot citam klanam, kad pa�u kaķi beidzot bija sāku�i iekārtoties jaunajās mājās.

- Mēs nevaram pamest Vēja klanu likteņa varā, ja vien palīdzēt ir mūsu spēkos, - Ogļuvilna ieteicās.

- Katram dziedniekkaķim ir zināms, kā cīnīties ar vēdergraizēm, - Ugunszvaigzne aizrādīja. - Bet tev ir taisnība, Ogļuvilna, Vēja klans ir daudz pārdzīvojis, un visvairāk cietīs mazuļi un veckaķi. Ērk�ķnags var iet tev līdzi.

KLANU KAĶI: JAUNS PAREĢOJUMS. ZVAIGZŅU GAISMA

- Paldies! Es tikai apraudzī�u Peļādu un pārējos, tad dosimies ceļā.

Lapuķepa sekoja Ogļuvilnai uz Peļādas migu. Brūnā karotāja bija aizmigusi, un Skābeņaste snauduļoja turpat blakus. Migā bija ari Garaste un Zeltpuķe; Zeltpuķe gulēja, bet Garaste, dziedniecēm tuvojoties, pacēla galvu un pagrieza ausis, it kā viņa acis būtu tikpat redzīgas kā senāk.

- Sveika, Ogļuvilnai Sveika, Lapuķepa! - runcis teica. Lapuķepa zināja, ka Garaste viņas atpazinis pēc smar�as, bet vienalga juta sirdi sa�ņaudzamies līdzjūtībā.

Skābeņaste atvēra acis, samirk�ķināja tās un uzrausās ķepās. - Man �ķiet, viss ir kārtībā, - viņa noņaudēja. - Peļāda guļ, kop� jūs aizgājāt.

- Viņas smar�a atkal ir gandrīz tāda kā vienmēr, -piebilda Garaste. - Un Zeltpuķes tāpat, bet man �ķiet, ka viņa to ūdeni iedzēra mazāk.

Ogļuvilna noliecās vispirms pār Peļādu, tad - pār Zeltpuķi, paostīja un ieklausījās abu elpā. - Ar viņām viss būs kārtībā, - viņa izslējusies sacīja. - Tu vari iet, Skābeņaste! Tevi noteikti vajadzēs kādā patruļā. Paldies, ka paliki pie Peļādas!

Jaunā karotāja aizskrēja, pa ceļam vēl pamādama Lapuķepai ar asti.

- Un kā tu pats jūties, Garaste? - Ogļuvilna painteresējās. - Vai tevi arī moka vēdergraizes?

- Mazliet, - aklais karotājs atzinās. - Skābeņaste sacīja, ka vainīgs Kodesspārna dotais ūdens. Man jau likās, ka tas mazliet savādi o�, bet ja to dod dzied-niekkaķe...

- Kļūdas mēdz gadīties, - Ogļuvilna noņaudēja.

- Mēs ar Lapuķepu iesim meklēt zālītes, lai izveidotu krājumus, gadījumā ja vēl kādam būtu tādi pa�i simptomi.

- Lai jums veicasl - Garaste novēlēja. Viņa balsī ieskanējās skumīga nots, it kā viņ� labprāt ietu līdzi un izpētītu jauno teritoriju.

Dziedniekkaķes devās atpakaļ uz apmetnes vidu, kur karotāji pa�laik sadalījās patruļās. Lapuķepa pamanīja Kazenājnagu apņēmīgi soļojam pie Vāvergaitas, ta�u, pirms viņ� pienāca tai klāt, pieskrēja Pelnkāja.

- Ei, Vāvergaita! - runcis to uzrunāja. - Smil�u-vētra grib, lai ej ar viņu medībās.

- Protams, - Vāvergaita piekrita.

Kazenājnags noskatījās draudzenei pakaļ ar skatienu, kurā mijās īgnums un vil�anās, tomēr nemēģināja viņu apturēt. Lapuķepa nopūtās. Starp svītraino karotāju un viņas māsu kaut kas bija atgadījies, tikai viņai nebija ne jausmas, kas tas varētu būt.

- Mosties! - Ogļuvilna iebikstīja māceklei sānā.

- Ērk�ķnags ir gatavs. Iesim!

Viņas devās uz spraugu klintīs, un jaunās kaķenes ķepas iekņudējās priecīgā satraukumā. Zemesvilna izrīkoja Zirnekļķepu un Baltķepu, sakot, lai tie izvāc nevajadzīgos ērk�ķainos zarus no apmetnes un izveido no tiem valni. - Tam jābūt tik cie�am, lai pat pele netiktu ne iek�ā, ne ārā, - karotājs paskaidroja.

- Un kaķi ari ne? - Zimekļķepa bezkaunīgi nevēcināja asti.

Zemesvilna nopūtās. - Mēs atstāsim eju, tu peļu-galval

Lapuķepa iespraucās papar�u audzē, kuras neizskatījās glu�i tik asas kā blakus augo�ie kazenāji, un vidū apstājās, ieelpodama augu spēcīgo aromātu. Otrā pusē, aiz spraugas, kas veda ieplakā, gaidīja nepazīstams me�s.

Nē - tur gaidīja Pērkona klana vau� ā teritorija.

- Vai tu iesprūdi? - Ērk�ķnags noprasīja, gandrīz uzskrējis Lapuķepai virsū, kad iespraucās papardēs.

Lapuķepa palēca uz priek�u, ārā no asi smar�ojo�o zaru vijuma. - Piedod, - viņa noelsās.

Ērk�ķnags nāca nopakaļ lēnāk un uzlūkoja mācekli. - Ir mazliet jokaini, vai ne? - viņ� ieņaudējās. - Bet atceries, ka tā ir tikai tagad, pirmajā reizē. Tiklīdz būsim visu izpētīju�i, jau vairāk jutīsimies kā mājās.

Lapuķepu run�a vārdi mazliet nomierināja un viņa tam blakus rik�oja prom no ieplakas. Pēc brī�a atskatījusies, kaķenīte redzēja, ka klintis jau ir nozudu�as aiz kokiem, ir saskatāmi tikai gludi, pelēki stumbri un vējā trīso�i zari. Viņa ar prieku nodomāja, ka klans ir dro�ībā un neredzams aiz augstajām sienām me�a vidū.

Priek�ā kļuva dzirdamas balsis, un, apmetu�i līkumu ra�enam ozolam, abi ieraudzīja Mākoņasti, Spo�sirdi un Skābeņasti, kuri aizdomīgi o�ņājās ap spraugu pie koka saknēm. Tā bija patruļa, kuru Ugunszvaigzne bija sūtījis izpētīt ieplakas teritoriju.

- Lapsai - Lapuķepa izdzirdēja Mākoņastes ņau-dienu.

Spo�sirds pacēla galvu un piesardzīgi izgar�oja gaisu. - Smaka ir ļoti veca, - viņa beidzot nolēma.* - Manuprāt, tā lapsa te nav bijusi jau vairākus mēne�us.

- Vai man ielīst paskatīties? - Skābeņaste iejautājās.

Spo�sirds papurināja galvu. - Vai skolotājs tev nekad nav teicis, ka nav jālien nepazīstamās alās? Deguni mums saka, ka tur nekā nav. Iesim tālāk!

Skābeņaste uzsauca sveicienu Lapuķepai un sekoja karotājiem dziļāk iek�ā me�ā.

Lapuķepa apstājās, lai Ogļuvilna varētu viņu panākt, un paskatījās apkārt. Uz visām pusēm bija redzami koki tik cie�i savītiem zariem, ka debesis gandrīz nebija saskatāmas. Koki nebija tik augsti kā dzimtajā me�ā, bet Lapuķepa sprieda: zaļlapī te būs bieza lapotne, kas sniegs patīkamu vēsumu. Zemi pārsvarā sedza īsa zāle un �ur tur izsprauku�ies sniegpulkstenī�u asni. Vietumis auga ērk�ķaini krūmi un kazenāji. Vieta bija atklātāka, nekā Lapuķepa bija radusi, un viņa cerēja, ka jaunlapī sazaļos papardes un citi augi, kur slēpsies medījums un kas ļaus kaķiem justies dro�āk, patrulējot savā teritorijā.

Ogļuvilna pienāca klāt un apņēmīgi kliboja tālāk -turp, kur bija dzirdamas teko�a ūdens �alas. - �eit mēs diez vai atradīsim kadiķus, - viņa ieteicās, trim kaķiem kopā turpinot ceļu. - Lapuķepa, kas vēl derētu pret vēdergraizēm?

� Ūdensmētra? - mācekle prātoja. - Vai suņuburk�ķa sakne?

� Abas derētu, - Ogļuvilna piekrita. - Ūdensmētra būs vieglāk atrast nekā suņuburk�ķa sakni.

Kaķi pienāca pie strauta, kas tecēja dziļā vagā starp pārkareno koku samud�inātajām saknēm. Lapuķepa apsēdās strauta malā un skatījās, vai te nav raksturīgo zaļo lapu, bet redzēja tikai ūdeni, kas urdza pār pelēkiem akmeņiem aptuveni astes garuma attālumā, un papar�u lapas, kas snaicījās virs straumes.

- Paskatīsimies otrā pusē, - Ērk�ķnags ierosināja, kad kaķi nonāca vietā, kur strauta krasts bija lēzenāks un varēja pārbrist pāri.

Ogļuvilna piekrita, bet ari otrā pusē viss izrādījās apmēram tāpat - koki vien, gandrīz nekāda pame�a. Ta�u tad Lapuķepa saoda miklu zemi - tās smar�a mazliet līdzinājās purva aromātam ezera otrā pusē. Ūdensmētra ne vienmēr auga tikai ūdenī - da�reiz tai pietika arī ar mitru zemi. Mācekle metās uz priek�u, izspraucās caur da�iem asas zāles ceriem un pamanīja slaikos stiebrus, kas bija gandrīz paslēpu�ies starp papardēm.

- Ļoti labi! - Ogļuvilna uzslavēja mācekli, pienākusi tuvāk. - Te pietiks, lai mēs vienmēr varētu papildināt krājumus.

Pie�ķiebu�as galvu,�sāņus, abas nokoda vairākus stiebrus. Lapuķepai acīs izsprāga asaras; mutē ieplūda asa gar�a.

- Labāk ie�u atpakaļ uz apmetni, - Ogļuvilna noņaudēja, kad ūdensmētra bija savākta. - Ērk�ķnag, vai aizvedīsi Lapuķepu pie Vēja klana?

- Vispirms pavadīsim tevi atpakaļ, - Ērk�ķnags sacīja. - Manuprāt, nevienam kaķim nevajadzētu te staigāt vienam pa�am, iekams neesam �o me�u labāk iepazinu�i.

Runcis gāja atpakaļ pa citu ceļu, jo zemes slīpums lika domāt, ka tā varēs ātrāk tikt līdz ieplakai. Viņi iegāja di�skābar�u audzē, kur uzvēdīja vāveru smar�a; Lapuķepai iekurkstējās vēders.

Ērk�ķnags izgar�oja gaisu, viņa acis iemirdzējās; Lapuķepa minēja, ka runcis ir tikpat izbadējies kā viņa. - Vai mums pietiks laika pamedīt? - viņ� jautāja Ogļuvilnai.

Dziedniekkaķe nolika ūdensmētras stiebrus. - Ja pārāk nekavēsimies.

- Tam nevajadzēs daudz laika, - Ērk�ķnags apsolīja. Viņ� pagrieza ausis pret tuvāko koku, un Lapuķepa pamanīja starp tā saknēm vāveri, kura skrubināja di�skābar�a riekstiņu.

Ērk�ķnags bridi stāvēja, novērtēdams vēja virzienu, un tad ar līkumu sāka lavīties dzīvnieciņam > klāt - tā, lai neiegadītos pret vēju. Tad runcis sasprindzināja pakaļkājas un lēca; vāvere vienreiz noraustījās un bija pagalam.

firma

� Nāciet! - viņ� sauca ab^s kaķei. - Te pietiks mums visiem.

Svaigā barība bija brīnumgarda, un Lapuķepa ātri noskaitīja pateicības lūgsnu Zvaigznes klanam par to, ka tas atvedis kaķus vietā, kur medījums ir gauss un tauks. Muti piepildīja gaļas gar�a, tāpēc pārsteigums bija pavisam negaidīts - pēk�ņi mazliet tālāk aiz kāda koka izlīda trīs kaķi. Ieraugot Pērkona klana kaķus, tie mirkli apstājās, bet tad cilpoja tuvāk. Lapuķepa saprata, ka tā ir Vēja klana patruļa - tur bija Robauss ar savu mācekli Pūcesķepu un Baltaste.

Ērk�ķnags norija pēdējo medījuma kumosu un piecēlās, bet Robauss ierunājās pirmais.

- Ko jūs �eit darāt? - viņ� noprasīja. - Te ir Vēja klana teritorija.

- Kā to saprast - Vēja klana teritorija? - Ērk�ķnags pārsteigumā blenza uz runci. - Robe�as vēl nav iezīmētas.

- Mēs tās �obrīd iezīmējam. - Baltaste izklausījās mazliet kaunīga. - Ugunszvaigzne sacīja, ka upīte nogāzes pakājē bū�ot robe�a, un �ajā pusē ir Vēja klana zemes.

- Ugunszvaigzne arī teica, ka tas ir tikai ierosinājums, - Ērk�ķnags atgādināja Vēja klana patruļai. Viņ� pamāja ar asti apkārt. - Paskatieties! Te ir me�s. Kā radīts tie�i Pērkona klana medniekiem. Jums ta�u vajag tīreli un zaķus, vai ne?

льлпи KAĶI: JAUNO rAKCvwjv

- �eit tīrelis nav tik pla�s kā vecajās mājās, - Robauss paskaidroja. - Mums jāpapla�ina teritorija ari me�ā, citādi nevarēsim apgādāt klanu.

- Nu, �eit jūs neko nepapla�ināsiet, - Ērk�ķnags stingri noņaudēja, un spalva viņam uz muguras saslējās; Lapuķepa minēja, ka runcis jūtas ļoti neērti. Neviens kaķis nespētu aizmirst, cik ļoti klani bija satuvināju�ies tālajā ceļojumā. Ja viņi vēl būtu dzimtajā me�ā, visi jau sen būtu izlaidu�i nagus, turpretī �eit nemodās instinkts aizstāvēt savu teritoriju, jo tā vēl pat nebija līdz galam izpētīta.

- Kā tu domā, vai Zvaigznes klans mums sūtīs kādu ziņu, kur jābūt klanu robe�ām? - viņa jautāja Ogļuvilnai.

Dziedniekkaķe papurināja galvu. - Zvaigznes klans nekad nenostātos kāda klana pusē un neiejauktos strīdos. �is jautājums klaniem ir jāatrisina pa�iem.

Karotāji vēl brīdi neveikli stāvēja. Baltaste ievēroja ūdensmētras stiebru kaudzīti. - Vai tas palīdz pret vēdergraizēm? - viņa jautāja.

-Jā, - Lapuķepa atbildēja. - Vai kāds no jūsējiem ari ir saslimis?

Pirms atbildēja, Baltaste uzmeta �iglu skatienu Robausij. - Jā, - viņa sacīja, - Rītapuķe un Tum�kāja.

- Rītapuķe? - Tas darīja ba�īgu. Lapuķepa zināja, ka Vēja klana mātīte vienmēr ir bijusi draudzīgi noskaņota pret Pērkona klanu. - Kā Mizasseja viņu ārstē?

- Bez zālītēm viņ� neko daudz nevar līdzēt, -Robauss atzinās. - Pēdējais, ko dzirdēju: viņ� devies

meklēt kadiķus. Cerams, Mizasseja ilgi nekavēsies, jo Rītapuķe izskatījās diezgan nelāgi.

Lapuķepa strauji pagriezās pret savu skolotāju. - Es varu tūlīt aiznest Vēja klanam ūdensmētras, -viņa ieņaudējās. - Patruļa parādīs man ceļu, bet Ērk�ķnags var doties atpakaļ uz ieplaku kopā ar tevi.

- Protams, - Ogļuvilna piekrita. - Steidzies, cik vari!

Visi karotāji izskatījās atviegloti, ka uzradies kas svarīgāks par robe�u jautājumu. Ērk�ķnags un Ogļuvilna devās ceļā uz akmens ieplaku, bet Lapuķepa ar Vēja klana kaķiem pagriezās uz otru pusi. Tie veda viņu uz me�malu, un tur, kā jau sacīts, upīte tie�ām iegriezās koku audzē, metot līkumu prom no pakalniem, un turpinājās pāri klajam tīrelim. Pēc tam bija jākāpj pa krauju nogāzi, kas burzguļoja lejup ūdenskritumu kaskādē. Krastos auga pa sīkam, ērk�ķainam krūmelim, un �ur tur varēja just zaķa smar�u. Lapuķepa nodomāja, ka �eit Vēja klanam ir, ko medīt. Vai Robauss sacīja taisnību, apgalvojot, ka ar to tie�ām ir par maz?

Beidzot kaķi uzkāpa ar krūmiem apaugu�ā korē, un Lapuķepa ieraudzīja lejā Vēja klana apmetni. �ai teritorijai nebija tik stāvu malu kā Pērkona klana ieplakai, ta�u gludā, kailā piekalne liedza uzbrucējiem pielavīties nemanītiem.

Lapuķepa ievēroja, ka Vienūsa un Pelnkāja runā ar da�iem karotājiem netālu no akmeņu krāvuma seklās ieplakas vidū.

- Vedī�u tevi taisnā ceļā pie Rītapuķes, - Baltaste ieņaudējās.

- Bet es pateik�u Vienūsam, ka esi atnākusi, -Robauss piebilda un kopā ar Pūcesķepu devās lejup pa nogāzi.

Baltaste aizveda Lapuķepu pie irbuleņu krūmāja ieplakas tālākajā galā. Ejot garām Vēja klana karotājiem, Lapuķepa juta to skatienus, ta�u tie bija vairāk ziņkārīgi, nevis naidīgi.

Rītapuķe gulēja no papardēm izveidotā migā zem krūmiem. Tum�kāja bija turpat astes attālumā, bet Pērkona klana dziedniekkaķes mācekle �ausmās nespēja atraut skatienu no vecās kaķes. Rītapuķe bija pavisam ļengana, elpas vilcieni bija sekli un mokpilni. Vēders bija uzpūties, un uzvēdīja skāņa vēmekļu smaka. Kaķes acis bija aizvērtas, un vienīgā kustība bija vērojama sānā, kas ik pēc brī�a noraustījās. Lapuķepai izskatījās, ka sirmā kaķene atrodas gandrīz uz Zvaigznes klana sliek�ņa.

Nolikusi ūdensmētras, Lapuķepa pielieca galvu Rītapuķei tuvāk, bet paguva tikai pieskarties tās vēderam, kad atskanēja ne�petns rēciens:

- Ko tu tur dari?

Lapsa!

Kazenājnags pacēla galvu, lai izgar�otu gaisu pamatīgāk. Smaka nāca no kazenāju biezokņa turpat priek�ā un visstiprāk bija jūtama pie tuneļa ar raupjām atveres malām; izskatījās, ka tuneli veidoju�i slaiki ķermeņi, kas regulāri spiedu�ies ejai cauri.

- Lapsa te bijusi nesen, - viņ� brīdināja Mālvilnu.

- Tuvumā varētu būt ala.

Abi run�i bija patruļā, kam jāatrod raksturīgas vietas robe�as nosprau�anai un tās jāiezīmē. Kopā ar viņiem bija arī Lietusūsa un Zemesvilna, kur� bija atstājis Baltķepu un Zirnekļķepu darboties ar apmetnes ieejas aizsprosto�anu.

Kazenājnags pamāja ar galvu. Āda kņudēja priecīgā satraukumā, un dienas gaismā bija piemirsu�ās arī �aubas par apmetņi. Tagad visi redzēja, cik laba ir jaunā apmetnes vieta. Runcis bija priecīgs, ka Ugunszvaigzne viņu izvēlējies robe�u patruļai, - ar katru soli me�s arvien vairāk �ķita kā Pērkona klana teritorija, un Kazenājnags ejot apzināti piespiedās gan kazenājiem, gan koku stumbriem, lai tos nepārprotami iezīmētu ar sava klana aromātu.

Tālāk viņ� palaida vadībā Mālvilnu. Metot loku ap lazdu krūmu, Zemesvilna apstājās apostīt kādu zemu nolīku�u zaru. Runcis pacēla skatienu, un tas bija tik ba�īgs, ka ari pārējie piegāja pārbaudīt, kas viņu tā satraucis. Kaķi nopietni saskatījās. Te oda pēc divkājainajiem.

- Bet smaka ir veca, - Mālvilna sacīja. - Manuprāt, vairākas dienas.

- Ta�u viņi ir te biju�i. - Zemesvilna atieza zobus.

- Pat tad, ja vairs nekad mū�ā neieraudzī�u nevienu divkājaino, vienalga jau bū�u redzējis par daudz.

Kazenājnags dziļi ievilka elpu, lai nomierinātu strauji puksto�o sirdi. Viņ� juta tie�i to pa�u, bet baiļu izrādī�ana karotāju priek�ā būtu vājuma pazīme. �eit tagad bija viņu mājas, un klans nevarēja dzīvot, katru dienu gaidot, ka viņiem atkal tās atņems. Runcis ar astes galu pieskārās vecākā karotāja plecam. - �ī ir pirmā reize, kop� izgājām no apmetnes, kad sao�am �o smaku, - viņ� aizrādīja. - Un līdz Pērkontakai ir krietns gabals. Te nebūs briesmoņu.

Zemesvilna tikai noraustīja ausis un, neko neteicis, devās tālāk. Pārējie sekoja, un Kazenājnags turējās aizmugurē, gandrīz baidīdamies, ka pārējie viņa acīs varētu ieraudzīt �ausmas. Acu priek�ā ainojās me�s, kas sagrūst pār kaķu galvām.

- Pamedīsim! - Mālvilna ierosināja.

- Laba doma, - Lietusūsa nopriecājās. Neviens neieminējās, ka medības labi novērstu domas no divkājainajiem un viņu briesmoņiem, visi koncentrējās uz medījuma atra�anu tā, it kā mēnesi būtu biju�i badā.

Kazenājnags lēni soļoja, izgar�ojot vāveru, zaķu un putnu jauktos aromātus. Viņ� satrūkās, izdzirdējis briesmu saucienu, un ieraudzīja, ka Lietusūsa nomedījis strazdu. Atzinīgi pamājis medniekam ar galvu, viņ� devās jaunajam karotājam garām dziļāk me�ā, līdz pamanīja pie sirma koka rēpuļainajām saknēm knābājamies putnu. Pieplacis pie zemes tik tuvu, ka pavēderes vilna skāra kritu�ās lapas, runcis lavījās uz priek�u, līdz varēja klupt virsū un nobeigt guvumu ar �iglu kodienu kaklā.

Kad Kazenājnags nolieca galvu, lai iekostos mailītē, uz muguras pēk�ņi uzgūla kaut kas smags, un viņ� sajuta miesā iecērtamies nagus. Runcis instinktīvi apvēlās uz sāna, lai nomestu uzbrucēju. �igli parausies malā no zibo�iem nagiem, viņ� pamanīja rudu ka�oku un sākumā domāja, ka viņam uzklupis Mālvilna. Vai tas būtu zaudējis prātu? Bet, kad izdevās tikt kājās un pagriezties, pretī izrādījās saniknots Ēnas klana karotājs.

- Pīlād�nag! Ko tu dari?

- Un kā tev �ķiet? - rudais runcis ņurdēja. - Aizstāvu Ēnas klana teritorijas robe�u, kā citādi!

- Ko? - Kazenājnags paskatījās apkārt un pamanīja, ka te aug ne tikai pie apmetnes redzētie di�skābar�i un ozoli, bet arī priedes.

- Nemaz neizliecies, ka neko nezini! Tu pārkāpi iezīmētu robe�u.

~ Es nemanīju neko iezīmētu! - Kazenājnags protestēja. - Zīmes laikam ir pārāk vājas. - Runcis nepieminēja otru varbūtību: klanu aromāti ceļojuma laikā bija tā sajauku�ies, ka neviens vairs nespēja tos at�ķirt. Ja tā tie�ām bija, būs neiespējami nospraust robe�as.

- Pārāk vājas! - Pīlād�nags irdza. - Peļu mēsli! Atzīsties - tu mēģināji nozagt mums teritoriju.

- Tu mēģini nozagt mūsējai - Kazenājnags pārskaities deva pretī. - Ganībās mēs norunājām, ka robe�a būs tā upīte, kas tek cauri klajumam. Tu acīmredzot esi to �ķērsojis - es tas noteikti nebiju.

- �eit nav nekāda klajuma, peļugalva! - Pīlād�nags uzbrēca. - Upīte mūsu teritorijā met līkumu, abās pusēs aug koki. Mēs novilkām robe�u taisnā līnijā, vadoties pēc tā, kur upe ir klajumā. Nākamreiz pamēģini pievērst uzmanību iezīmētajām vietām, tad arī zināsi, kur sākas Ēnas klana zemes.

Runcis izlaida nagus un sasprindzināja pakaļkājas lēcienam; Kazenājnags jau gatavojās cīņai, bet, pirms Pīlād�nags paguva sakustēties, no krūmiem iz�āvās lāsumaina karotāja un nogāza viņu no ķepām. Tā bija Dzintarāda.

- Ko tu dari? - viņa iesprauslājās. - Ir par agru sākt ķildas par teritoriju!

Pīlād�nags nikni paglūnēja uz klana biedreni.

- Pārbēdzēja! Kāds pārsteigums! - viņ� ie�ņācās.

- Vai nu nav zināms, ka tu drīzāk aizstāvētu brāli, nevis savu klanu.

- Nav tiesai - Dzintarāda sa�uta.

� Tā nav. � Kazenājnags nostājās māsai blakus.

� Es zinu, ka Dzintarāda ir uzticīga Ēnas klanam.

Pīlād�naga neticīgais skatiens iedūrās viņā kā ass nags. - Ja gribat zināt manas domas, - viņ� ieņurdējās, - visi kaķi, kas devās satikt to āpseni, ir aizmirsu�i, kuram klanam viņi pieder.

Kazenājnags nikni iekaucās un jau dzīrās mesties apvainotājam virsū, kad no me�a iznira vēl divi Ēnas klana karotāji: Ciedrsirds un Ozolāda. Kazenājnagam sa�ņaudzās iek�as. Viņ� nevarēja uzbrukt veselai Ēnas klana patruļai; un ko darītu Dzintarāda, ja viņu spiestu nostāties pret brāli?

Viņam par atvieglojumu, aiz muguras atskanēja Mālvilnas balss: - Kazenājnag! Kas te notiek?

Runcis pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja caur kokiem traucamies trīs Pērkona klana kaķus. Ēnas klana karotāji pieplaka pie zemes un izlaida nagus, bet, pirms tie paguva mesties kaujā, ierunājās vēl viena balss:

- Stāt!

No krūmāja Kazenājnagam aiz muguras izlīda Ugunszvaigzne; barve�a acis bija samiegtas dusmās. - Nespēju noticēt, cik dumji jūs esat - visi! Ja mēs nespēsim mierīgi novilkt robe�as, asinis līs visā me�ā.

Kazenājnags sāpināts pakāpās soli atpakaļ un redzēja, ka arī biedri pieglau� uzbozto spalvu. Ēnas klana karotāji darīja tāpat, tikai astes nikni �audījās �urpu turpu.

- Viņi pārkāpa mūsu iezīmēto robe�u! - ierūcās Pīlād�nags.

- Nepārkāpām vis! - Kazenājnags palika pie sava. Viņ� bija domājis, ka barvedis viņu atbalstīs, bet Ugunszvaigzne izturējās tā, it kā nemaz nevēlētos aizsargāt sava klana teritoriju. - Iespējams, tomēr vajadzēs cīnīties, - viņ� sacīja. - Tagad te ir mūsu mājas, un mums jābūt gataviem...

- Pietiek. - Ugunszvaigznes skatiens bija salts. -Ja Ēnas klans jau ir iezīmējis robe�u, �ī ir viņu teritorija.

-Ja ir iezīmējis, - iejaucās Zemesvilna. - Es neko nesaodu.

- Mēs neapsūdzēsim cita klana kaķus melos, -Ugunszvaigzne ie�ņācās. - Pīlād�nag, kur ir tā upīte un klajums, kuru gribējām izmantot kā robe�u?

Ēnas klana karotājs strupi norādīja uz savu teritoriju. - Upīte ir tur, bet tik tālu no ezera nekāda klajuma nav. - Ar asti nicīgi norādījis uz Kazenājnagu, viņ� piebilda: - Es viņam to jau pateicu.

- Tādā gadījumā Ēnas klanam ir tiesības te būt, -Ugunszvaigzne izlēma. - Pērkona klans atradīs citas vietas, kur medīt. Nāciet, iesim atpakaļ uz apmetni!

Kazenājnags nespēja noticēt savām ausīm. Viņ� sakoda zobus, lai nesāktu runāt pretī barvedim cita klana karotāju priek�ā. Viņ� varēja tikai raidīt zvērojo�u skatienu Ēnas klana patruļai, pagriezties un sekot Ugunszvaigznem prom me�ā.

Tuvojoties kritalai, pie kuras bija noķēris putnu, runcis saoda vieglu smārdu - tā bija Ēnas klana zīme, bet pavisam vāja, teju nemanāma, un tajā noteikti varēja sajust ari Pērkona klana, Vēja klana un Upes klana aromātu. Tās, ka atklājās - Ēnas klana karotāji teiku�i taisnību, nekādi nemazināja jaunā karotāja dusmas. Viņ� nedusmojās uz Ēnas klanu - viņ� bija nikns uz Ugunszvaigzni.

Kāpēc barvedis uzreiz izlēma, ka Kazenājnags un pārējie Pērkona klana kaķi ir noziegu�ies? Kāpēc negribēja uzklausīt, kad tie skaidroja, kāpēc �ķērsoju�i robe�u? Kazenājnags nikni atieza zobus. Ja tā turpināsies, Ugunszvaigzne atdos visu me�u pārējiem klaniem.

Ceļā uz vietu, kur nogrimst saule, viņi ar pieciem ceļabiedriem bija apspriedu�ies par visu; pat tad, kad Kazenājnags glu�i neviļus izrādījās vadoņa lomā, svarīgākos lēmumus joprojām pieņēma, liekot prātus kopā. Kāpēc tā nevarētu ari Ugunszvaigzne? Katram klana kaķim bija pa�am savas domas par jaunajām mājām, un akla pakļau�anās pavēlēm ne vienmēr bija labākais risinājums.

Vēl pirms kaķi bija sasniegu�i ieplaku, Ugunszvaigzne apstājās. - Mālvilna, ej uz to pusi. - Viņ� ar asti norādīja uz biezokni, kuru vēl neviens nebija izpētījis. - Apskati, kas tur ir un vai tur ir kāda vieta, ko varētu izmantot robe�as iezīmē�anai. Bet vienam no jums ir jānāk kopā ar mani. Kazenājnag, tas būsi tul

Kazenājnags noskatījās, kā pārējie trīs nozūd papardēs, un pagriezās pret Ugunszvaigzni. - Kas man jādara?

- Mums vajag daudz sūnu un citu mīkstu augu guļvietām, - barvedis sacīja. - Savāc, cik vien vari, iekams vēl nav satumsis.

- Ko? - Kazenājnags apstājās kā zemē iemiets, un viņā atkal uzbangoja dusmas. - Tas ir mācekļa darbsl

- Parasti jā, bet �obrīd mācekļi ir aizņemti, būvējot barjeru pie ieejas apmetnē. Dari, kā saku, Kaze-nājnagl Tu zini, ka visiem ir jāiegulda sava artava, iekams jaunās mājas vēl nav pilnībā iekārtotas.

- Labi, - karotājs nomurmināja.

Viņ� nogaidīja, līdz Ugunszvaigzne aiziet, un apstājās pie kāda koka, lai savāktu pie tā saknēm augo�ās sūnas. Strādājot runcis izgāza dusmas pār mīksto segumu. Ugunszvaigzne varēja teikt, ko grib, par kaut kādām artavām un ieguldī�anu. Īstenībā �is bija sods par ķildu ar Ēnas klana patruļu. Kazenājnags bija tikai mēģinājis aizsargāt sava klana teritoriju. Viņ� bija gribējis, lai viņam uzticas, lai ļauj uzņemties atbildību... un kas no tā sanāca? Sūnu vāk�ana!

Rik�ojot atpakaļ ar mīkstu vīk�ķi zobos, runcis ceļā satika Vāvergaitu un pārējos medniekus, kas atgriezās, apkrāvu�ies ar medījumu.

- Sveiks, Kazenājnag! - rudā kaķene uzsauca, nolikdama savu ne�ļavu - vāveri. - Ife var lieliski medīti Kazenājnags nespēja just to pa�u sajūsmu. Viņam bija atļauts nomedīt tikai sūnas. Pat nepapūlējies nolikt ne�ļavu, lai atbildētu, viņ� pagāja kaķei garām un ielīda apmetnē.

- Es jautāju: ko tu te dari?

Lapuķepa juta, kā, sastopot Vāmuspalvas zvērojo�o skatienu, saceļas stāvus spalva. - Es atnācu palīdzēt! - viņa ie�ņācās. - Rītapuķei un Tum�kājam ir slikti. Atnesu viņiem zālītes.

- Kā tu zini, kas viņiem kai�? - Vāmuspalva aizdomīgi noprasīja.

- Mums Pērkona klanā bija tas pats, - Lapuķepa atcirta. Nebija nekādas vajadzības stāstīt par Kodes-spārnu un bojāto ūdeni. Viņa negribēja dot pūcīgajam Vēja klana karotājam iespēju apvainot Kodes-spāmu, ka tā ar nolūku gribējusi saindēt veckaķus.

-Liecies mierā, Vāmuspalva, - ieņaudējās Baltaste. - Es lūdzu Lapuķepu atnākt.

Tum�pelēkais karotājs pretīgumā no�ņaukājās; viņ� vairs neko neteica, tikai cie�i vēroja, kā Lapuķepa ķeras pie Rītapuķes apskates. Kaķenītei viņa klātbūtne �ķita ļoti traucējo�a, bet raidīt prom runci nevarēja - te bija viņa apmetne.

Pārliecinājusies, ka Rītapuķi tie�ām piemeklējusi tā pati nelaime, kas Peļādu un pārējos, Lapuķepa sako�ļāja da�as ūdensmētras lapas putriņā un ar nagiem pavēra kaķes �okļus. Iestūmusi zāles tai mutē, viņa sāka glaudīt rīkli, lai Rītapuķe tās noritu.

Baltaste notupās turpat blakus. - Vai viņa nomirs?

- Nezinu, - Lapuķepa atzinās. Klusībā viņa lūdzās Zvaigznes klanu: lūdzu, kaut viss būtu labi!

Gaidot, kad zāles iedarbosies, mācekle izdzirda Tum�kāju sakustamies - vecais pacēla galvu un miegaini paraudzījās apkārt. - Pie di�enā Zvaigznes klana, kas par vēdergraizēm, - viņ� novaidējās. - Kur tas Mizasseja ar kadiķogām?

-Viņ� vēl nav atgriezies, - atsaucās Baltaste.

- Bet ir atnākusi Lapuķepa ar ūdensmētrām.

- Lapuķepa? - Tum�kāja samirk�ķināja acis. - Viņa ir no Pērkona klana. - Bet, pirms Lapuķepa paguva paskaidrot, runcis piebilda: - Pērkona vai Vēja - viss viens, ja tikai zina, ko dara. - Vecais sako�ļāja mācekles dotās lapas un nolaida galvu uz ķepām.

Rītapuķe izgrūda tādu kā kunkstu, un Lapuķepa atkal pievērsās viņai; sirmās kaķes kājas raustījās, viņa vāri rīstījās.

- Ko tu izdarīji? - Vāmuspalva uzbrēca. - Viņai kļūst sliktāk!

Viņ� mēģināja pastumt Lapuķepu malā. Tā palēca atpakaļ, un runcis atieza zobus, kad Lapuķepa mēģināja aizspraukties garām, lai tiktu pie slimnieces.

-Izbeidz! - Lapuķepa spēji pagriezās un ieraudzīja krūmos ielienam Vienūsu; uzreiz aiz viņa nāca Robauss. - Vāmuspalva, ko tu tur dari? Lapuķepa ir atnākusi palīdzēt.

- Viņai te nebūtu jābūt, - Vāmuspalva ierūcās.

- Vai tu gribi teikt, ka viņai nevajadzētu izdarīt mums pakalpojumu? Nevajadzētu mēģināt glābt dzīvību vienam no mūsu kaķiem? - Vienūsas balss skanēja rāmi, ta�u tajā jautās niknuma raisīta spriedze.' Vāmuspalva neatbildēja, un barvedis piebilda: - Ja jau tevi tas viss tā interesē, vari palikt un viņu pieskatīt. Ja Lapuķepai kaut ko ievāj adzēsies, tu par to parūpēsies. Lapuķepa, - nekautrējies lūgti

Lapuķepa nolieca galvu. - Paldies, Vienūsa! Domāju, mēs ar Baltasti tiksim galā.

- Es gribu, lai Baltaste dodas medībās, - Vienūsa paskaidroja. - Bet Vārnuspalvam gan pa�laik nav nekā darāma. - Viņ� pamāja Baltastei un devās promz

Vāmuspalva nikni glūnēja uz Lapuķepu. - Tikai pamēģini izturēties pret mani kā pret mācekli - es tevi vārnu barībā samal�u! - viņ� uz�ņāca.

Lai cik kaitino�i uzvestos jaunais karotājs, Lapuķepai tomēr �ķita, ka Vienūsa bijis pret viņu pārāk bargs. - Galvenais ir palīdzēt Rītapuķei, - kaķenīte ieņaudējās. - Mums jāpanāk, lai viņa norij ūdensmēt-ras lapas.

Lapuķepa tās sako�ļāja un palūdza Vārnuspalvu paturēt vaļā Rītapuķes muti, kamēr viņa ielika zāles, klusībā lūgdamās, kaut slimā kaķe tās atkal neiz-vemtu. Viņa sarāvās, pieskaroties Vārnuspalvas ka�okam; �ķita, ka tas met dzirksteles kā gaiss pirms vētras. Runcis atsprāga atpakaļ, bet tad sakaunējies atgriezās.

Rītapuķe nekustējās, it kā būtu galīgi zaudējusi spēkus. Lapuķepa sēdēja viņai blakus un ar asti maigi glāstīja vecās kaķes vēderu. Viņai nepatika just Vār-nuspalvas modro skatienu, kaķenīte vēlējās, kaut viņ� aizietu.

Pēc brī�a �ķita, ka Rītapuķes elpas vilcieni kļūst spēcīgāki. Tum�kāja atkal bija iesnaudies un brīdi pa brīdim �erksto�i iemurrājās.

- Vai viņiem kļūst labāk? - Vāmuspalva �ukstus jautāja.

- Man �ķiet, jā, - Lapuķepa atbildēja. - Tum�kāja noteikti atspirgs. Mani vairāk uztrauc Rītapuķe.

- Lapuķepa. - Pār Rītapuķes augumu nolaidās ēna, un Lapuķepa ieraudzīja pienākam Mizasseju. - Prieks tevi redzēt. - Dziednieks runāja ar pilnu muti - viņ� bija atnesis lapās ietītu sainīti. To noliekot, lapas pa�ķīrās, un kļuva redzamas da�as sa�er-velēju�ās kadiķogas.

- Mizasseja, es ceru, ka tu neiebilsti, - Lapuķepa nervozi iesāka. - Me�ā satiku tava klana kaķus, un viņi sacīja, ka Rītapuķei ir ļoti slikti. Ari mums bija tā pati nelaime, tāpēc...

Mizasseja viņu pārtrauca ar astes mājienu. - Man nav pilnīgi nekādu iebildumu. Pagaidām vēl nezinu, kur ir labākās vietas zālī�u vāk�anai. Atradu tikai vienu kadiķi, un lielāko daļu ogu laikam apēdu�i putni. - Piesardzīgi apostījis Rītapuķi, runcis piebilda: - Viņai ir kļuvis labāk. Ko tu viņai dod - vai

I '

I � ' ūdensmētras? Laba doma. Es gan izvēlētos kadiķ-�gas, ja vien varētu tās atrast pietiekamā daudzumā.

- Vai es tagad varu iet? - skaļi iejautājās Vāmuspalva.

- Jā, jā, - Mizasseja pamāja, atmetot ar ķepu. - Es par visu parūpē�os.

Lapuķepa noskatījās jaunajam karotājam pakaļ, prātodama, kāpēc jūtas vīlusies. Viņai vispār nepatika strīdēties, bet toreiz, kad Vāmuspalva bija draugos ar Vāvergaitu, bija sāpējis vēl vairāk. Viņa gan nezināja, ko māsa �ajā runcī saskatījusi.

- Ej tu arī, Lapuķepa, - Mizasseja mudināja. - Tu

�eit esi krietni pastrādājusi, un tavam klanam tevi ari noteikti vajag. _

Lapuķepa piecēlās, atstādama zemē atliku�ās ūdensmētras. - Dod ziņu, kā Rītapuķe jūtas!

- Do�u. Es kaut kā nosūtī�u ziņu, - Mizasseja apsolīja.

Jaunā kaķenīte izspraucās no krūma. Vienūsa bija apmetnes vidū ar da�iem karotājiem, un Lapuķepa nolēma pateikt barvedim, ka dodas prom. Soļi kļuva nedro�āki, kad viņa redzēja - viens no kaķiem bariņā ir Dubļuķepa.

Vienūsa viņu pamanīja. - Kā Rītapuķei klājas? -viņ� jautāja.

- Man �ķiet, ka būs labi. Pie viņas tagad ir Mizasseja.

- Nezinu, kā lai tev pateicamies, - Vēja klana barvedis sirsnīgi teica. - Robauss sacīja: tad, kad jūs satikāties, viņiem ar Ērk�ķnagu iznākusi nesapra�anās par robe�u me�ā. Esmu izlēmis, ka mēs atstāsim �o teritoriju Pērkona klanam. Novilksim robe�u me�a malā pie pakalna.

- Tas ir ļoti dāsni... - Lapuķepa iesāka, bet viņu pārtrauca Dubļuķepas rūciens.

- Vai esi galīgi zaudējis prātu? - biju�ais barve�a vietnieks uzrēja. - Tu atdod Vēja klana teritoriju par saujiņu zālī�u? Mizasseja lieliski varēja parūpēties par slimniekiem arī bez �īs ok�ķerigās mācekles!

Vienūsa strauji pagriezās pret runci. - Dubļuķepa, tu esi muļķis, ja domā, ka runa ir tikai par zālītēm. Atceries visu, ko Pērkona klans ir mūsu labā darījis. Cik mū�u vajadzēs, lai to atmaksātu? Ja nebūtu viņu, viss Vēja klans jau būtu kļuvis par vārnu barību!

Dubļuķepa ieņurdējās, atie�ot asus, dzeltenus zobus, un Lapuķepa iecirta nagus zemē, lai bailes neliktu parauties nost. Arī pāris citu karotāju izskatījās apjuku�i - viens no tiem bija Vāmuspalva. Kaķenīte gaidīja, ka tas atbalstīs Dubļuķepu un teiks, ka viņai nevajadzēja te nākt, ta�u slaidais, pelēkais karotājs klusēja.

- Negribu neko dzirdēt par ķildām ar Pērkona klanu robe�u dēļ! - Vienūsa noskaldīja. - Mums no tā me�a ir maz labuma. Kop� kura laika Vēja klans medī me�ā?

- Me�ā ir ne tikai medījums. - Tīklāda nostājās blakus Dubļuķepam. - Tur ir, piemēram, zālītes. Zinu, ka Mizassejam ir vajadzīgi augi, kādus klajā tīrelī nekad neatrast.

- Pietiekl - Vienūsa uzsauca. - Mums paliek pietiekami liela teritorija, un agrāk Mizassejam nebija grūtību sameklēt vajadzīgo.

Karotāji nolieca galvu, bet izskatījās, ka nevienu neiepriecina barve�a lēmums. Dubļuķepa atkāpās, purpinādams: - Nodevējs! - Pietiekami skaļi, lai to varētu sadzirdēt.

Lapuķepai uztraukumā sa�ņaudzās iek�as. Viņa nojauta, ka ne viens vien karotājs domās tāpat kā Dubļuķepa - ka Vienūsa nerīkojas sava klana interesēs, tā turoties pie draudzības ar Pērkona klanu. Kaķenīte prātoja, kas notiks, ja Dubļuķepa izdomās ap�aubīt Vienūsas barve�a vietu. Cik kaķu būs gatavi nostāties viņa pusē ar zobiem un nagiem?

- Tu noteikti gribi doties atpakaļ, - Vienūsa atkal pievērsās Lapuķepai. - Vāmuspalva, lūdzu, pavadi Lapuķepu līdz viņas apmetnei un pastāsti Uguns-zvaigznem par manu lēmumu.

Vāmuspalva plati iepleta acis. - Es?

Ak nē, Lapuķepa nodomāja un skaļi uz�ņāca: - Nav jau obligāti. Es pati varu par sevi parūpēties. Tas, ka esmu dziedniekkaķe, nenozīmē, ka neprotu likt lietā nagus.

Vienūsa nopurināja ausis. - Vāmuspalva, tā bija pavēle.

Vāmuspalva joprojām izskatījās apstulbis, bet tad dramatiski nopūtās. - Iesim! Citādi vēl iekul�os nepatik�anās.

Lapuķepa saprata, ka būs jāpadodas. Kad Vār-nuspalva pagriezās un devās aug�up pa nogāzi ārā no apmetnes, viņa steig�us pamāja ardievas Vienūsam un lēk�iem metās pakaļ tum�pelēkajam karotājam. Tas soļoja ātri, nejautādams, vai Lapuķepa tiek līdzi. Viņ� izturējās tik nepieklājīgi, ka kaķenīte pat nepūlējās sarunāties, bet arī klusējot gaiss �ķita sprak�ķam kā zaļlapja negaisā. Runcim acīm redzami riebās tas, ka Pērkona klana kaķis izdarījis viņa klanam pakalpojumu.

Tā kā Lapuķepa bija dziedniekkaķe, uz viņu neattiecās klanu sāncensība, kas bija jāievēro citiem. Ja pārējiem bija jāizturas �ādi, viņa priecājās, ka nav jāuzskata katrs kaķis par ienaidnieku tāpēc vien, ka viņ� ir no cita klana. Vāmuspalva bija viens no kaķiem, kas devās ceļojumā, ta�u viņ� daudz ātrāk nekā pārējie iejutās atpakaļ vecajā kārtībā. Uzboztā spalva un iesāņus skatieni liecināja, ka runcis tikai priecātos atjaunot seno ienaidu.

Kad viņi nonāca pie upītes, Lapuķepa atviegloti nopūtās. Viņi bija augstāk par vietu, kur Pērkona klans bija gājis pāri iepriek�ējā naktī, un Vāmuspalva pa akmeņiem veikli pavadīja viņu uz Pērkona klana teritoriju. Jau drīz vien viņa sazīmēja krūmus, kas ieskāva akmens ieplakas aug�malu. Lapuķepa devās runcim pa priek�u lejup pa nogāzi uz spraugu klintīs. Nonākot pie ieejas apmetnē, viņa redzēja, ka tur jau daļēji izveidota barjera, bet pa�ā apmetnē starp kazenājiem iztīrīts laukumiņ� un parādījusies medījuma kaudze.

Ugunszvaigzne stāvēja pie bie�ņas, kur bija nak�ņojusi Debespaparde un Bērzapūka. Vāvergaita palīdzēja Debespapardei vilkt laukā garus kazenāju zarus.

- Te būs labu labā mazuļu miga, - mātīte elsa, pacēlusi pakaļkāju, lai izrautu sānā ieķēru�os ērk�ķi. - Tā ir tie�i pie klints, tāpēc būs pasargāta sliktā laikā. Bet iek�ā gan vajag vairāk vietas.

- Par to mēs parūpēsimies viens divi, - Vāvergaita mierināja, enerģiski vilkdama prom kazenāju, kas bija divtik gar� kā viņa pati; Bērzapūka rotaļādamies uzbruka garā zara otram galam.

Kazenājnags pienāca ar sūnu vīstokli un ienesa to jaunajā mazuļu migā. Lapuķepa sajuta cieņu pret karotāju, kas bija gatavs veikt mācekļu pienākumus. Kazenājnags acīmredzot bija cie�i apņēmies panākt, lai klans ātrāk varētu iejusties mājās, ko viņ� bija tam atradis. Debespaparde ielīda runcim pakaļ palīdzēt sakārtot sūnas. Bērzapūka mitējās medīt Vāvergaitas kazenāju un aizkūņoja pakaļ mātei.

- Ugunszvaigzne, ir atnācis Vāmuspalva. - Lapuķepa nolieca galvu klana barve�a priek�ā. - Viņ� mani pavadīja atpakaļ no Vēja klana.

- Paldies! - Ugunszvaigzne piegāja pie jaunā Vēja klana karotāja. - Vai viss kārtībā?

- Lapuķepa palīdzēja Rītapuķei. - Vāmuspalva neizklausījās ne drusciņas pateicīgs. - Un Vienūsa

lūdza pateikt, ka Pērkona klans var pirmais iezīmēt robe�u me�ā otrpus upes. Viņ� ir ar mieru novilkt Vēja klana robe�u me�malā.

Ugunszvaigzne pārsteigts plati iepleta acis. Viņ� acīmredzot nebija gaidījis, ka teritoriju būs tik viegli iegūt. - Tas ir ļoti augstsirdīgi no Vienūsas puses, -runcis sacīja. - Pasaki viņam paldies!

- Un paldies, ka pavadīji, - Lapuķepa piebilda. Ja Vāmuspalva uzvedās kā lapsa, kam ķepā iedūries ērk�ķis, tas nenozīmēja, ka arī viņai jākļūst nepieklājīgai.

Vāmuspalva uzmeta māceklei ilgu skatienu, kurā jautās naidīgums un vēl kaut kas. �ķita, ka viņ� grasās kaut ko teikt, bet tikai pamāja ar galvu un devās ārā no apmetnes.

- Ei! - Vāvergaita uzsauca viņam nopakaļ. - Vai esi aizmirsis vecos draugus, ko?

Vēja klana karotājs pat neatskatījās un pēc brī�a jau bija nozudis papardēs.

Ugunszvaigzne raudzījās, kā zaļās papar�u me�ģīnes notrīs tajā vietā, kur karotājs bija aizgājis. - Vienūsa ir ļoti dāsns, - barvedis noteica, lai ari neizklausījās tik priecīgs, kā Lapuķepa būtu gaidījusi. - Glu�i pretēji Ēnas klanam, - rudais runcis vēl piebilda.

- Ēnas klans? - Lapuķepa atbalsoja, nesaprazdama, kāpēc tēvs par to iedomājies.

- Gandrīz iznāca saķer�anās! - Vāvergaita satraukti stāstīja. - Kazenājnags �ķērsoja iezīmēto robe�u, un Ēnas klana patruļa mēģināja viņu padzīt.

- Mēs būtu tiku�i galā, - Kazenājnags noņaudēja, izlīdis no mazuļu migas jau bez sūnām. - Manuprāt, viņi tikai rīkojās tā, kā vislabāk viņu klanam. Nez vai Vienūsa par sevi varētu teikt to pa�u - skat, kā viņ� nupat atdeva labu gabalu savas teritorijas!

Run�a balss skanēja vairāk ziņkārīgi nekā pārmeto�i, ta�u Vāvergaita pagriezās pret viņu ar uzboztu asti.

- Viņ� vismaz ir uzticams draugs! - viņa aizsvilās.

- Tu gan laikam visus draugus jau esi aizmirsis.

Kazenājnaga acis iezvērojās dusmās. Viņ� neko neteica, tikai sakoda zobus un izgāja. Ugunszvaigzne noraizējies pa�ūpoja galvu, pagāja da�us soļus karotājam pakaļ, bet tad pagriezās un devās aprunāties ar Ērk�ķnagu pie medījuma kaudzes.

- Kas tad tas bija? - Lapuķepa uzrunāja māsu.

- Kas jums ar Kazenājnagu lēcies?

Vāvergaita noraustīja ūsas. - Nejautā man! Viņ� īgņojas, jau kop� te ieradāmies. - Kaķe pārstāja izlikties, ka viņai ir vienalga, un uzlūkoja māsu. Viņas acis bija kā zaļi ezeri, kas pauda sāpes un mulsumu.

- Man �ķiet, es viņam vairs nepatīku.

Lapuķepa nezināja, kā lai māsu mierina. Viņa prata ārstēt brūces un zināja, kādas zālītes remdē vēdersāpes, bet māsas sanī�anās ar Kazenājnagu viņai bija kaut kas neizprotams. Kaut ko tādu dzied-niekkaķe nekad nespēs saprast. Lapuķepa domāja -dro�i vien jājūtas atvieglotai, zinot, ka nekad nepiedzīvos tādas sāpes. Bet tad viņa pamanīja, ar kādām ilgām Vāvergaita raugās uz aizejo�o Kazenājnagu, un atcerējās, cik dziļas jūtas abus vieno. Krūtīs pavērās tuk�ums - apziņa, ka neviens kaķis nekad nejutīs neko tādu pret viņu.

Zemesvilna iznāca no kazenāju biezokņa ar vēl vienu garu zaru un gandrīz paklupa pār Bērzapūku, kad tas metās virsū galam. - Bērzapūka! Tu maisies pa kājām vairāk nekā trakumsērgas apsēsta lapsai

- Nerāj viņu, - Debespaparde nomurmināja, sekodama draugam ārā no migas. - Labi, ka viņ� vismaz ir tik priecīgs, ka rotaļājas.

Zemesvilna piekrīto�i iemurrājās un kopā ar De-bespapardi mirdzo�ām acīm skatījās, kā abu mazulis ne�petni rūc uz kazenāja zaru, sagrābj to zobos un purina.

Uz to noraugoties, tuk�ums Lapuķepas sirdī pletās pla�āks. Viņa nekad nejutīs to, ko Vāvergaita juta pret Kazenājnagu, nekad nebaudīs cita kaķa tuvību, nekad neizbaudīs mātes laimi. Lapuķepa nekad nebija �aubījusies par lēmumu veltīt savu dzīvi Zvaigznes klanam un mīt vientulīgo dziedniekkaķes dzīves taku, bet nu piepe�i sāka prātot, vai tajā tomēr kaut kā nepietrūkst.

Kazenājnags soļoja caur me�u; gar sāniem glaudās vēsa zāle. Viņ� dzirdēja zem krūmiem rosāmies sīkus dzīvnieciņus, ar visām maņām juta medījuma tuvumu.

Pirms izdevās kaut ko nomedīt, runcis izgāja klajumā. Skaidrajās debesīs spīdēja gandrīz pilns Mēness, ietinot sudrabā ik zāles stiebru un lapu. Turpat priek�ā zeme kļuva slīpa un veda lejup gravā ar stāvām, klin�ainām malām.

Runcis izbrīnīts aplūkoja gravu. �eit atradās vecā Pērkona klana apmetne. Viņ� pacēla galvu un uzmanīgi paostīja gaisu. Gaisā nebija jūtama asā divkājaino briesmoņu smaka, un vienīgā dzirdamā skaņa bija lapu �aboņa. Mājām nekas nebija noticis! Me�a izpostī�ana, bailes, bads, garais ceļ� pāri kalniem -tas viss bija tikai sapnis.

Jaunais karotājs lēk�iem metās lejup uz irbuleņu tuneli pa�ā gravas dziļumā, un viņa sirds vai plīsa no laimes. Vēl tikai da�i acumirkļi, un viņ� ieraudzīs savu klanu: Pelēksvēdru, kur� nebūs kritis divkājaino gūstā, visus Debespapardes kaķēnus un veckaķus, kuri gra�īgi izrīkos mācekļus, lai izlasa no ka�oka ērces.

Drebēdams priecīgā satraukumā, Kazenājnags pa irbuleņu tuneli ielīda apmetnē, jau pavērdams muti sveicienam. lād viņ� apstājās kā zemē iemiets. Klajums bija tum�s - tā vidū sēdēja viens vienīgs kaķis.

Sve�ais pacēla galvu un uzlūkoja Kazenājnagu gailo�ām, dzintardzeltenām acīm.

Tas bija Tīģerzvaigzne.

Kazenājnags iztrūcies gandrīz aizrijās. Pelēksvēd-ras sagūstī�ana, Debespapardes kaķēnu nāve, bezgalīgi garais ceļojums - tas viss bija pa īstam. �is bija sapnis, kas nule kā bija pārvērties murgā.

Tīģerzvaigzne pacēla asti un aicināja Kazenājnagu tuvāk. Jaunais karotājs mirkli palika sastindzis, bet tad lēni devās uz priek�u. Nākot viņ� skaidrāk saskatīja tēva ra�enos plecus, plato galvu un zvērojo�ās, dzintardzeltenās acis.

- Sveicināts! - Tīģerzvaigzne noducināja. - Esmu ilgi gaidījis, kad varē�u ar tevi aprunāties.

Kazenājnags apstājās pāris astu attālumā. Viņ� nezināja, ko lai saka, un spēja domāt vien par to, ka ir izspļauts tēvs - ar tādiem pa�iem platiem pleciem, galvas formu un acu krāsu. Raudzīties uz Tīģerzvaig-zni bija kā vērties savā atspulgā.

- Esmu redzējis tavu drosmi un spēku, - Tīģerzvaigzne turpināja. - Lepojos, ka esi man rada.

- P-paldies. - Kazenājnags ar priek�ķepām mīdīja zemi. - Kāpēc esi atnācis? Vai tevi sūtīja Zvaigznes klans?

- Es nemedīju kopā ar Zvaigznes klanu, - Tīģerzvaigzne nosprauslājās. - Debesis ir pla�ākas par Sudrabvilnu, un tur ir medību lauki, par kuriem Zvaigznes klans pat nenojau�.

Run�a skatiens aizslīdēja kaut kur Kazenājnagam aiz muguras. - Sveicināts, - viņ� ieņaudējās. - Es jau cerēju, ka atnāksi, - ļoti gribēju tevi satikt.

Kazenājnags �igli pagriezās un ieraudzīja no irbuleņu tuneļa iznākam Vanagsarmu. Viņ� klusēdams skatījās, kā Upes klana karotājs �ķērso klajumu un apsē�as blakus. Mēnesnīcā viņu ēnas uz cieti nomīdītās zemes izskatījās vienādas, un Kazenājnags aptvēra, ka pat pusaklam kaķēnam būtu skaidrs - �ie trīs ir radinieki.

Viņ� sev sacīja, ka pret tēvu un pusbrāli būtu jājūt kas vairāk par ziņkārību un mulsumu. Viņi bija katrs no sava klana, un Tīģerzvaigzne bija nogalinājis daudzus kaķus un nodevis savu klanu alkās pēc varas. Ta�u Kazenājnags nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka ir ilgi gaidījis �o mirkli. Lai cik at�ķirīgi viņi būtu -viņi tomēr bija viena miesa un asinis.

- Vai tu esi Tīģerzvaigzne? - Vanagsarma jautāja, un Kazenājnags atcerējās, ka Vanagsarma apmetās me�ā vien tad, kad tēvs jau bija nogalināts. - Vai tu esi mans tēvs?

Tīģerzvaigzne pamāja ar galvu. - Jā. Sakiet -kādas ir jūsu jaunās teritorijas?

- Ir grūti būt tik at�ķirīgā vietā, - Vanagsarma atzinās.

� Mums visiem pietrūkst me�a, - Kazenājnags piebilda.

- Drīz zemes pie ezera jau �ķitis kā mājas, - Tīģer-zvaigzne solīja. Novelciet robe�as un sargājiet tās ar zobiem un nagiem, jo tie�i teritorija ir klana cie�ākā saikne.

-Jā! - Vanagsarmam iemirdzējās acis. - Upes klans jau ir iezīmējis robe�u. Mēs ar Melnnagu vakar padzinām āpsi, kur� dzīvoja mūsu teritorijā.

- Tas labi, tas labi. - Tīģerzvaigzne izslēja ausis un pacēla galvu, it kā sadzirdējis saucam kādu balsi. Debesis virs koku galotnēm jau baloja pirmajos rīta gaismas staros. - Man tagad jāiet, - tum�i svītrotais runcis ieņaudējās. - Palieciet sveiki, Kazenājnag, Vanagsarma! Mēs atkal tiksimies, minot sapņu taku. Par to esmu pārliecināts.

Viņ� piecēlās ķepās. Tajā pa�ā brīdī Mēnesim priek�ā aizslīdēja mākonis, mirkli ietinot visu tumsā. Kad debesis atkal noskaidrojās, Tīģerzvaigzne jau bija nozudis.

- Man jāiet. - Vanagsarma ar degunu pieskārās Kazenājnaga purnam un devās atpakaļ uz izeju.

-Nē, pagaidi. Neaizej! - Kazenājnags iesaucās.

- Man ir jāiet, esmu rīta patruļā. Ko tu tur runā, Kazenājnag?

Runcis samirk�ķināja acis un piecēlās sēdus. Mākoņaste izbrīnīts vērās viņā, vienlaikus izlasīdams no ka�oka sūnas krimslī�us. - Vai kaut kas noticis? - viņ� jautāja. - Vai man pateikt Mālvilnam, ka nevarē�u iet?

Kazenājnags apjucis pa�ūpoja galvu. - Nē, nē, viss kārtībā. - Viņ� atkal apgūlās un cie�i aizvēra acis, it kā spētu ar varu padzīt skumjas, kas �ņaudza vēderu.

Sapnis bija izgaisis, un viņ� atkal bija akmens ieplakā. Tīģerzvaigznes, Vanagsarmas un vecās Pērkona klana apmetnes vairs nebija.

Kādu brīdi Kazenājnags gulēja miegā bez sapņiem un pamodies vairs nejutās ne tik apjucis, ne tik skumj�. Viņ� iznāca no papar�u audzes un uzmeta kūkumu, lai izstaipītos. Debesis jau bija gai�ākas, un pret tām iezīmējās uz kraujas augo�o koku kailie zari. Runcis sajuta priecīgas trīsas, atceroties, ka naktī gaidāms pilnmēness un klani tiksies Saietā.

Viņ� paraudzījās apkārt. Klajums jau izskatījās pavisam citādi nekā tad, kad viņ� to bija ieraudzījis pirmoreiz. Liela daļa kazenāju bija izrauti, un no tiem bija izveidota barjera pie ieejas apmetnē. Pa�ā lielākajā bie�ņā bija iekārtota mazuļu miga. Mācekļi bija ierīkoju�ies seklā alā klintī, bet karotāju guļvietas bija zem krūma, kas bija gandrīz tikpat prāvs kā vecajā apmetnē. Veckaķi vēl nebija atradu�i vietu, par kuru spētu vienoties. Katru vakaru tie likās gulēt citur, bet, no rīta pamodu�ies, sūdzējās, ka ir par mitru un velk caurvēj�. Kazenājnagam bija aizdomas, ka Zeltpuķei un Garastem tīri labi patīk meklējumi, jo tā viņi varēja sīki un smalki izpētīt visus apmetnes stūrī�us - abi pat bija sāku�i dot padomus citiem kaķiem, iesakot vietas, kur vislabāk gozēties saulē vai nesalīstot baudīt maltīti.

Akmens ieplaka pamazām sāka līdzināties īstām mājām, bet Kazenājnags nespēja aizgainīt atmiņas par sapni, kurā bija atgriezies vecajā apmetnē. Un ne jau tikai ilgas pēc dzimtā me�a darīja nemierīgu -nelika mieru arī domas par tēvu un pusbrāli. Ko Tīģer-zvaigzne bija domājis ar medībām citās debesīs? Vai tur, kur tagad medīja, viņ� vēroja Ugunszvaigzni un visu Pērkona klanu?

Kazenājnags sparīgi papurināja galvu, it kā sapnis būtu ka�okā ieķēries zirnekļa tīkls. Veco māju vairs nebija, un nebija nekādas jēgas uztraukties par atmiņām. Nolēmis koncentrēties uz praktiskām problēmām, runcis pamanīja, ka netālu no ieejas izveidotā medījuma kaudze ir krietni sarukusi. Tajā pa�ā brīdī no mazuļu migas izlīda Zemesvilna un nāca pie Kaze-nājnaga.

- Sveiks! - Kazenājnags teica. - Vai gribi pamedīt?

- Lieliski! - Zemesvilnam iemirdzējās acis. - Kuru mēs ņemsim līdzi?

Kazenājnags prātoja, vai uzmeklēt Vāvergaitu, bet tad izdzirdēja kādu saucam Zemesvilnu un ieraudzīja skrie�us tuvojamies Mālvilnu.

- Zemesvilna, - tas elsa, apstājies pie abiem pārējiem, - vakar tu Baltķepai visu dienu liki nest sūnas guļvietām. Vai varu viņu �odien patrenēt? Mācekļiem ir laiks atgriezties pie mācībām.

- Protams, - Zemesvilna piekrita. - Vai gribi nākt kopā medīt?

- Paņem līdzi arī Zimekļķepu, - ierosināja Kazenājnags. - Peļāda vēl nejūtas tik labi, lai ietu patrulēt.

- Laba domai - Aiz muguras atskanēja balss; Kazenājnags apsviedās otrādi un ieraudzīja pienākam Ugunszvaigzni. - Nupat aprunājos ar Peļādu, -Ugunszvaigzne turpināja. - Vakar Zirnekļķepa padzina lapsu jaunuli, kas o�ņājās ap ieeju. Mēs abi domājam, ka viņ� ir gatavs kļūt par karotāju, tāpēc saulesvidū būs ceremonija. Varat Zimekļķepam pateikt, ka �īs būs viņa pēdējās medības kā māceklim.

Kazenājnags no prieka pacēla un izlieca asti. Kaķu iecel�ana karotāju kārtā bija viens no svarīgākajiem klanu rituāliem, un Zimekļķepas ceremonija būs vēl viens solis pretī īstai māju sajūtai �ajā ieplakā. Un par to varēs pastāstīt arī Saietā.

Barvedis novēlēja kaķiem veiksmi medībās un aizrik�oja, bet Mālvilna tikmēr devās pēc abiem mācekļiem. Jau pavisam drīz pieci kaķi pēdoja aug�up pa nogāzi un iegāja me�ā virs ieplakas. Viņi jau gandrīz bija sasniegu�i augstāko vietu klintīs, kad aiz muguras atskanēja lūdzo�s ņaudiens.

- Pagaidiet mani!

Kazenājnags pacēla skatienu un ieraudzīja pakaļ kūņojamies Bērzapūku - mazais klupdams krizdams rausās pāri zāles ceriem, lai panāktu patruļu.

- Bērzapūka! - Zemesvilna sa�uta. - Kas tev padomā?

Mazulis lūdzo�i uzlūkoja tēvu. - Es ari gribu iet medīt. Lūdzu! Vai drīkst?

Mālvilna nobolīja acis, uzlūkodams Kazenājnagu. -Kaķēni!

Zemesvilnam gan tas ne�ķita smieklīgi. - Nē, protams, nedrīkst, - viņ� bargi noņaudēja. - Medīt drīkstēsi tikai tad, kad būsi māceklis.

- Bet es esmu labs mednieks! - Bērzapūka lielījās.

- Skatieties - es jums parādī�u! Es noķer�u to putnu.

Kaķēns pamāja uz sarkankrūtīti, kas tupēja krūmiņā pa�ā kraujas malā. Pirms kāds no kaķiem paguva viņu apturēt, Bērzapūka jau sasprindzināja kājeles un pla�ā lēcienā �āvās turp.

- Nē! - Zemesvilna un Kazenājnags reizē iekaucās un metās mazajam pakaļ.

Kazenājnags pirmais tika līdz Bērzapūkam un saķēra to zobos aiz �upra tajā pa�ā brīdī, kad krūmiņ� jau liecās zem kaķēna svara un neveiksmīgais mednieks sāka slīdēt lejup pa stāvo nogāzi. Vēl mirklis, un viņ� būtu nokritis tāpat kā Vāvergaita - tikai �ajā vietā klints bija divreiz augstāka. Nokritis �eit, neviens kaķis nepaliktu dzīvajos.

Kazenājnags atmuguriski parāpās tālāk no kraujas un nolika Bērzapūku zemē labu gabalu no bīstamās vietas. Kaķēns sarāvies palika tupam; Zemesvilna piegāja pie dēla, vārīdamies dusmās.

- Vai tu esi galīgs peļugalva? - viņ� �ņāca. - Kā tev �ķiet, vai kaķēni tāpat vien dzīvo mazuļu migā, līdz kļūst par mācekļiem?

Bērzapūka pamāja ar galvu; viņa acis bija plati ieplestas bailēs. - Piedod, - viņ� iepīkstējās.

- Neesi pārāk bargs, - Mālvilna sacīja. - Viņ� neko ļaunu nedomāja.

Zemesvilna spēji pagriezās pret runci. - Kāda tam nozīme? Ja nebūtu Kazenājnaga, viņ� jau būtu pagalam! - Runcis ar asti piebikstīja mazajam grēciniekam. - Kaut kā nedzirdēju, ka tu būtu pateicis paldies.

Bērzapūka pieglauda ausis un nokāra galvu.

- P-paldies, Kazenājnag. Man ļoti �ēl.

- Būs jau labi, - Kazenājnags teica. Viņam bija �ēl pārbiedētā kaķēna - sprie�ot pēc purniņa izteiksmes, Bērzapūka vairākus mēne�us nespers kāju ārā no apmetnes.

-Celies ķepās, tev nekas nekai�! - Zemesvilna noliecās pār dēlu un pāris rei�u to pikti nolaizīja. Kazenājnags zināja, ka runcis tā dusmojas tikai tāpēc, ka gandrīz zaudēja savu pēdējo kaķēnu. - Ej mājās pie Debespapardes, un lai man vairs nebūtu jādzird tādas muļķības.

Bērzapūka pamāja ar galvu, un Zemesvilna mierino�i piespieda purnu mazā sānam; sīkais kaķēns tecēja atpakaļ uz apmetni. Zemesvilna skatījās, līdz mazulis nozuda skatienam.

� Būs vajadzīgs jauns noteikums, - viņ� nosprieda.

� Kaķēni nedrīkst iet kraujai ne tuvumā. Un tas attiecas ari uz mācekļiem, - karotājs piebilda, ar ausīm norādīdams uz Baltķepu un Zimekļķepu, kuri ieplestām acīm bija vēroju�i gandrīz notiku�o traģēdiju.

Baltķepa pamāja ar galvu. Zimekļķepa izslēja asti, it kā sev atgādinādams, ka jau pēc saulesvidus tādi noteikumi uz viņu vairs neattieksies. Jaunajam runcim bija piemirsies, kā pats gandrīz nokrita no kraujas, kad klans pirmoreiz ieraudzīja ieplaku.

- Varam gar malu iezīmēt, - Kazenājnags ierosināja. - Tad visi labāk atcerēsies.

- Laba domai - Zemesvilna nopriecājās. - Kad atgriezīsimies, aprunājies ar Ugunszvaigzni. Iesim -pamedīsim, kamēr Zirnekļķepa vēl nav nokavējis savu ceremoniju.

Kad Kazenājnags devās pakaļ pārējiem, viņ� juta, kā ķepas vēl kņud pēc pārdzīvotajām briesmām. Viņ� pameta skatienu atpakaļ uz krūmiem un iztēlojās Bērzapūkas sīko, salauzīto ķermenīti lejā ieplakā. Vai man tie�ām ir izdevies atvest klanu dro�ībā? - viņ� prātoja.

Kop� Pērkona klana iekārto�anās jaunajās mājās nebija manītas nekādas pazīmes, ka sen�i karotāji vēl ir ar viņiem. Vai �ī bija īstā vieta?

Kazenājnags pārveda patruļu pāri upei me�ā, kuru Vienūsa bija atdevis Pērkona klanam. Necik ilgi, un viņ� pie kāda koka pamanīja ru�ināmies vāveri. Kazenājnags zag�us lavījās tai klāt un tad ar vienu veiklu ķepas sitienu pārlauza dzīvnieciņam sprandu.

- Tev labi sanāca! - uzsauca Zemesvilna.

Kazenājnags sāka ka�āt guvumam virsū zemi, bet rimās, kad pienāca Baltķepa.

- Vai mums tie�ām vajadzētu to ņemt? - mācekle nervozi iejautājās. - �ajā upes pusē it kā vajadzēja būt Vēja klana teritorijai.

- Bet Vienūsa to atdeva mums. - Kazenājnags atkal ķērās pie medījuma paslēp�anas. - Tas ir mūsu medījums. - Runcis sapīka, ka kaut kāda mācekle aplinkus dod mājienu, ka viņ� zog no cita klana. Viņ� ta�u nebija vainīgs, ka Vēja klans izdomājis atdot savus medību laukus.

Kad viņi devās dziļāk me�ā, Baltķepa vairs neko neteica.

Pienākot saulesvidum, viss klans bija pieēdis pilnu vēderu, un pāri vēl palika krietna kaudze medījuma. Paēdu�i kaķi palika turpat ieplakas vidū, kur klajums bija attīrīts no krūmiem, lai visiem pietiktu vietas. Bija pienācis laiks Zirnekļķepas iecel�anai karotāju kārtā.

�ajā vietā nebija tāda liela akmens kā vecajā apmetnē, bet Ugunszvaigzne bija atradis klints pārkari, kas pacēlās da�as astes virs kaķu galvām. Tur varēja nokļūt pa akmeņu kaudzi, kas veidoja gandrīz tādus kā pakāpienus aug�ā klintī. Lejāk zem pārkares, kuru kaķi jau bija iesauku�i par Di�pārkari, bija �aura sprauga, kas tālāk izpletās, veidojot alu. Tur Ugunszvaigzne bija nolēmis iekārtot savu migu - no visām vietām jaunajā apmetnē tā visvairāk atgādināja barve�a mītni gravā; ari �o ieskāva ar ķērpjiem noaugu�as sienas, un grīda bija sausa un smil�aina.

Ugunszvaigzne nostājās uz pārkares, rudajam ka�okam liesmojot uz zilpelēkās klints kā ugunij, un iesaucās: - Lai visi kaķi, kas gana veci, lai pa�i medītu, sapulcējas uz klana apspriedi!

Kazenājnagam pārskrēja tirpas, dzirdot, ka pazīstamie vārdi izskan �ajā ieplakā. Viņ� redzēja, kā garkājainais Zimekļķepa, nospodrinājis ka�oku, līdz tas spīdēja kā kraukļa spārns, dodas pāri klajumam un nostājas blakus savai skolotājai Peļādai. Vecā kaķe izskatījās vāja un nedro�a uz ķepām, it kā vēl nebūtu atguvusies no nelāgajām vēdergraizēm, tomēr, māceklim tuvojoties, viņas acis lepnumā iemirdzējās.

Kazenājnags spraucās uz priek�u, cerēdams apsēsties blakus Vāvergaitai, ta�u apstājās, pamanījis, ka draudzene sē� kopā ar Pelnādu, Sodrējvilnu un Lietusūsu. Visi �etri bija sabāzu�i galvas kopā, un viņu pleci viegli trīsēja, kā smejoties par kādu joku. Kazenājnags saviebās; pēk�ņi viņ� juta sevī saltu tuk�umu. Runcis sadrūmis apsēdās blakus tuvākajam klana biedram - Mākoņastem - un mēģināja koncentrēties.

- Gadījusies ķeza? - baltais karotājs klusi apvaicājās un, paraudzījies garām Kazenājnagam, pagrieza ausis uz Vāvergaitas pusi. - Ko tu viņai esi nodarījis?

- Neko, - Kazenājnags ietiepīgi noskaldīja. Strīda iemesls bija pārāk sare�ģīts un personisks, lai par to stāstītu kādam citam.

- Neuztraucies! - Mākoņaste mierino�i novicināja asti. - Gan pāries.

- Varbūt. - Kazenājnags nopūtās; viņ� tie�ām nevēlējās to apspriest.

- Mums ir jāveic rituāls, - Ugunszvaigzne ieņaudējās, kad visi kaķi bija iekārtoju�ies. - Peļāda, vai tu uzskati, ka Zirnekļķepa ir gatavs kļūt par karotāju?

Brūnā karotāja paklanīja galvu. - Jā, es tā uzskatu.

Ugunszvaigzne viegliem soļiem noskrēja lejā pa akmeņiem un ar asti pamāja Zirnekļķepam, lai tas nāk tuvāk. Māceklis tuvojās barvedim, drebēdams līdz astes galam..

- Es, Ugunszvaigzne, Pērkona klana barvedis, lūdzu savus sen�us karotājus uzlūkot �o mācekli. -Ugunszvaigznes balss skāņi pār�alca ieplaku, skaļāk par vēja �alkām un par zaru brak�ķē�anu uz kraujas. - Viņ� ir centīgi mācījies, lai saprastu jūsu cēlo kodeksu, un es viņu ieceļu par karotāju. - Barvedis uzlūkoja Zirnekļķepu un turpināja: - Zirnekļķepa, vai tu apsoli ievērot karotāju kodeksu un aizstāvēt un sargāt �o klanu pat par savas dzīvības cenu?

-Jā, - Zirnekļķepa dedzīgi atsaucās.

- Tad es ar Zvaigznes klana varu dodu tev tavu karotāja vārdu. Zirnekļķepa, tevi no �ī brī�a pazīs kā Zimekļkāju. Zvaigznes klans godā tavu drosmi un dedzību, un mēs laipni lūdzam tevi Pērkona klanā kā pilntiesīgu karotāju!

Ugunszvaigzne spēra soli uz priek�u un uzlika pumu Zimekļkājam uz galvas. Jaunais karotājs cieņ-pilni nolaizīja barve�a plecu un tad atkāpās, lai piebiedrotos pārējiem karotājiem.

- Zimekļkāja! Zimekļkāja! - klana kaķi sāka skandēt karotāja jauno vārdu. Zemesvilna teju vai plīsa no lepnuma, un Debespapardes acis mirdzēja, redzot, kā vecākais dēls beidzot iegūst karotāja godu. Bērzapūka kūleņoja brālim pie kājām; rīta izbīlis laikam jau bija aizmirsies.

Ugunszvaigzne pacēla asti, lai pārējie apklustu, un troksnis norima. Klans ziņkārīgi pagriezās pret barvedi.

- Pirms mēs atgrie�amies pie saviem pienākumiem, ir jāveic vēl kāda ceremonija, - Ugunszvaigzne ieņaudējās. - Mēs ar Peļādu aprunājāmies, un viņa ir pieņēmusi lēmumu. Peļāda, vai tu joprojām esi pārliecināta, ka to vēlies?

Vecā kaķe piekrīto�i nolieca galvu un panāca uz priek�u.

- Peļāda, - Ugunszvaigzne turpināja, - vai tu vēlies atteikties no karotājas vārda un piebiedroties veckakiem?

9

Kazenājnagam �ķita, ka kaķes balss nodreb, viņai ieņaudoties: - Jā, tā ir. - Runcis nojauta: lepnajai karotājai nav viegli atzīt, ka viņa noveco; tālais ceļ� un pārciestā slimība bija pierādīju�i, ka viņai vairs nav tik daudz spēka kā savulaik. Skumjas kā salta ķetna uzgūla augumam, atceroties Peļādas izcilo drosmi un karotājas prasmes.

- Klans godina tevi un visu, ko esi darījusi tā labā, - Ugunszvaigzne sacīja. - Es lūdzu Zvaigznes klanu, lai tas tev dod ilgu atpūtu! - Barvedis uzlika asti Peļādai uz pleciem, un vecā kaķe paklanīja galvu un devās pie Garastes un Zeltpuķes.

- Man atpūta nav vajadzīga, Ugunszvaigzne, -viņa iesēcās. - Mani nagi vienmēr būs asi, un es bū�u gatava, ja mani vajadzēs.

Kaķus pār�alca uzjautrinājuma un apbrīnas pilna murdoņa, un pāris biedru iesaucās: - Peļāda! Peļāda! - it kā kaķe būtu nupat kļuvusi par karotāju. Zeltpuķe draudzīgi nolaizīja viņas ausis.

Pamazām klans sāka izklīst. Kazenājnags devās apsveikt Zirnekļkāju un pamanīja, ka viņu tuvāk aicina Ugunszvaigzne.

- Dzirdēju Baltķepu stāstām Mākoņastem par to vāveri, ko nomedīji no rīta, - barvedis ieņaudējās.

Kazenājnags sabozās. Viņ� bija ar nolūku izvairījies no Ēnas klana teritorijas - tāpēc patruļa devās uz otru pusi. Vai tagad Ugunszvaigzne viņu apvainos par iebrukumu Vēja klana teritorijā? - Vienūsa teica, ka varam ņemt to me�u, - runcis aizrādīja, mēģinādams apslāpēt dusmas, lai tās nebūtu saklausāmas.

- Zinu. - Ugunszvaigznes balss skanēja labsirdīgi. - Tu neesi neko noziedzies. Bet pagaidām tajā apkaimē būsim uzmanīgi. Ar laiku tiksim skaidrībā, bet vēl es negribētu pārāk izmantot Vienūsas labo sirdi.

- Tā es nebiju domājis, - Kazenājnags atvieglots teica. - Bet par Vēja klana robe�ām Vienūsam jācīnās pa�am. Viņ� ta�u nedomā, ka mēs sargāsim n^%l ūkai savu, bet ari viņa teritoriju - tikai tāpēc, ka mēnesi esam gāju�i vienu ceļu?

Ugunszvaigzne samiedza acis. - Neraizējies, Kazenājnag, - viņ� noņaudēja. - Pienāks laiks, kad klani aizstāvēsies ar zobiem un nagiem, un reiz mēs cīnīsimies par savām teritorijām tikpat sīvi kā agrāk. Tomēr ne tagad. - Barvedis pagriezās uz ie�anu, bet apstājies paraudzījās pār plecu. - Atpūties, Kazenājnag, - viņ� sacīja. - Tu naktī dosies uz Saietu.

Kazenājnags samirk�ķināja acis, cerēdams, ka barvedis neredz sajūsmu, kas sagrāba viņu tik spēji, ka spalva sacēlās stāvus. Es satik�u Vanagsarma! Varē�u pajautāt par sapni! Runcis dega ziņkārībā, vēloties noskaidrot, vai pusbrālis arī ir saticis Tīģerzvaigzni. Vai radiniekiem varēja būt vieni sapņi? Ne jau visi, bet aina ar veco apmetni bija �ķitusi tik īsta, gandrīz īstāka par realitāti jaunajās mājās. Ja Tīģerzvaigzne vēroja abus dēlus, tad ta�u noteikti varēja arī abus apciemot?

Runcim aizrāvās elpa; pēk�ņi viņu sāka smacēt vainas apziņa. Vanagsarma bija no cita klana. Radniecība neko nenozīmēja, ja bija runa par lojalitāti klanam un savam barvedim. Absurdi iedomāties, ka viņiem ar Vanagsarmu varētu būt kopīgi sapņi.

Tomēr, rik�ojot uz karotāju migu, lai mazliet nosnaustos, Kazenājnags juta urdo�u nepacietību, doir .)0t par drīzo tik�anos ar pusbrāli.

Pērkona klana kaķi devās ceļā, kad saule jau bija norietējusi, bet debesis vēl blāzmoja ko�i sarkanas. Gaidot, kad Mālvilna izlīdīs caur ērk�ķu barjeru, Kazenājnags pamanīja, ka blakus nemanot pienākusi Vāvergaita.

- Sveiks! - viņa ieņaudējās. Balss skanēja draudzīgi, ta�u nedro�i, it kā viņa nebūtu pārliecināta par run�a reakciju. - Vai viss kārtībā? Tu visu dienu biji tāds kā aizsapņojies.

Kazenājnags saviebās. Atmiņas par satik�anos ar Tīģerzvaigzni un Vanagsarmu bija tā aizņēmu�as domas, ka, aizverot acis, viņ� gandrīz varēja sajust, kā pusbrāļa ka�oks pieskaras sānam. Viņ� ilgojās, kaut varētu atbildēt Vāvergaitas skatienam tikpat sirsnīgi, ta�u viņa bija pēdējā, kurai varētu stāstīt par sapni, ņemot vērā, ko viņa domāja par Upes klana karotāju.

Runcis paka�āja zemi. - Naktī slikti gulēju, citādi nekas.

Vāvergaita samiedza acis, acīmredzot uzminējusi, ka ir kas tāds, ko Kazenājnags viņai nestāsta. - Glabā vien savus noslēpumus. - Viņa nopūtās. - Man vienalga.

Apcirtusies otrādi, kaķe ielīda ejā pakaļ Māl-vilnam.

- Vāvergaita, pagaidi I - Kazenājnags metās draudzenei pakaļ, niknodamies uz sevi par to, ka licis domāt: viņ� negrib atkal būt ar viņu draugos. Kad Kazenājnags izskrēja ārā, rudā kaķe jau rik�oja projām kopā ar Lapuķepu. Māsas skrēja, cie�i saliku�as galvas kopā. Runcis vēlreiz uzsauca, bet Vāvergaita neatskatījās.

Pēdējā no ejas izlīda Skābeņaste. Mālvilna gaidīja turpat, lai pārliecinātos, ka ir iznāku�i visi kaķi, kam bija jādodas uz Saietu. Kad Skābeņaste gāja garām, Mālvilna pasniedzās un ar pumu pieskārās jaunās kaķes auss galiņam. - Skābeņaste, es priecājos, ka tu ari nāc, - viņ� klusi sacīja.

Jaunā, lāsumainā karotāja viņu uzlūkoja un sāka murrāt.

Ugunszvaigzne veda savējos aug�up pakalnā turp, kur varēja �ķērsot upi pa akmeņiem, un tad gar krastu devās lejup uz ezermalu. - Ja Saieti ari turpmāk notiks pie ganībām, - runcis ieņaudējās, - būs jāparūpējas, lai Vēja klans rēķinās: katrā pilnmēnesī mēs �ķērsosim viņu teritoriju.

- Tas nebūs grūti, - Mākoņaste klusi sacīja Zemes-vilnam.

Brūnais karotājs norūca: - Tiesa! Mēs dro�i vien varētu soļot taisnā ceļā cauri Vēja klana apmetnei, bet viņu karotāji ne ķepu nepaceltu.

- Tas ir netaisni! - iesaucās Skābeņaste. - Vienūsa savu apmetni aizstāvētu tikpat varonīgi kā jebkur� cits karotājs.

Zemesvilna un Mākoņaste saskatījās: Kazenājnags redzēja, ka viņi gan nav tik pārliecināti.

Kaķi rik�oja gar ezeru; ūdens satumsa, pēdējai sārtajai saules atblāzmai izplēnot. Debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes. Kazenājnags vairākkārt attapās, ka skatiens pats aizklīst turp, kur aiz pārējiem blakus soļoja Vāvergaita un Lapuķepa. Zināms mierinājums bija tas, ka draudzene vismaz nebija kopā ar Pelnkāju - tas sarunājās ar Lietusūsu un Ogļuvilnu. Kazenājnags nodomāja, ka jaunais, pelēkais karotājs pēdējā laikā pievēr� Vāvergaitai pārāk daudz uzmanības.

Kad viņi pienāca tuvāk ganībām, mākoņu skrandas bija izklīdu�as, un pilns Mēness pielēja ezeru un krastu ar palsi sudrabainu gaismu. Vēl pirms Pērkona klana kaķi sasniedza �ogu, pakalna korē izlīda Vienūsa kopā ar vairākiem savējiem. Kazenājnags izbrīnījās, ka Vēja klana barvedim ir līdzi Dubļuķepa, bet nekur nemana jauno barve�a vietnieci Pelnkāju.

Ugunszvaigzne apstājās, sagaidīja Vēja klana kaķus un, draudzīgi murrājot, sasveicinājās ar Vienūsu. Lai arī abi barve�i turpināja ceļu plecu pie pleca, pārējie kaķi palika savu klanu grupiņās. Kazenājnags pamanīja Vāmuspalvu un pamāja ar asti, lai pievērstu uzmanību, bet Vāmuspalva ij nedomāja nākt tuvāk, tikai pameta ar galvu, ka ir viņu pamanījis.

Pēk�ņi Ugunszvaigzne pacēla asti, dodams zīmi, lai visi apstājas. Kazenājnags klusi devās uz priek�u noskaidrot, kas atgadījies. Viņ� apstājās, lai izgar�otu gaisu, un juta spalvu uz skausta saceļamies stāvus; runcis saoda sve�u kaķu smārdu.

- Atkal min�i? - Kazenājnags klusi jautāja Vāmu-spalvam.

Vēja klana karotājs uzboza spalvu un saslēja ausis. Kazenājnags paskatījās turp, kur raudzījās viņ�, un pamanīja aiz divkājaino �oga kustību. Pēc mirkļa kļuva redzami divi kaķi. Pirmais bija spēcīgs, pelēk-balts runcis; tas glūnēja uz viņiem caur �ogu, nikni atiezis zobus.

- Kas jūs tādi esat, un kas jums te meklējams? -viņ� noprasīja.

Dubļuķepa un Mākoņaste metās uz priek�u, gatavi cīņai, bet Ugunszvaigzne ar asti pamāja, lai tie paliek uz vietas. - Mēs jūs netraucēsim, - viņ� ieņaudējās. - Esam te netālu apmetu�ies uz dzīvi.

-Jūsu ir tik daudz! - pārsteigumā plati ieplestām acīm iesaucās otrs kaķis - kaķene ar garu, krēmbaltu spalvu. Viņai bija piebriedis vēders - acīmredzot bija gaidāmi mazuļi.

- Vispār mūsu ir vēl vairāk, - sacīja Vienūsa. - Bet Ugunszvaizne saka taisnību - mēs jūs netraucēsim.

-Ja vien jūs netraucēsiet mūs, - rūca Dubļuķepa.

Sve�ais runcis uzbozās divtik liels. - Tikai pamēģini ienākt aiz �oga...

- Kāpēc lai mēs mēģinātu? - Vāvergaita iejautājās, izspraukusies priek�galā un ziņkārīgi uzlūkodama abus min�us. - Mēs nedzīvojam pie divkājainajiem.

- Divkājainajiem? - Garspalvainā mātīte samulsa.

- Tiem radījumiem ar rozā ādu, kuri staigā uz pakaļkājām, - Kazenājnags paskaidroja. Ceļojumā pie Pusnakts kaķi bija uzzināju�i, ka citi kaķi daudz ko sauc citos vārdos. - Viņi dzīvo tādās sarkanu akmeņu migās kā tā tur, - runcis ar asti norādīja uz divkājaino migu ganību otrā pusē.

- Ā, tu domā bezspalvjus, - mātīte ieņaudējās.

- Mēs arī pie viņiem nedzīvojam, mēs mitināmies stallī pie zirgiem.

Kazenājnags izbrīnīts pie�ķieba galvu. Izklausījās, ka �ie abi ir vientuļnieki - kā Miezis un Kraukļaķepa, kuri dzīvoja �ķūnī netālu no vecās teritorijas. Bet viņ� nespēja iztēloties, kāpēc lai kaķi vēlētos dzīvot tik tuvu divkājainajiem, ja vien nebija min�i, turklāt vēl vietā, kur tos viegli varēja samīt zirgu milzīgās kājas.

Pelēkbaltais runcis notrisināja astes galu. - Soļojiet tālāk! - viņ� noskaldīja. - �eit jūs neesat gaidīti.

- Nav jākļūst nedraudzīgiem, - Vāvergaita sapīka, un Dubļuķepa iecirta nagus zālē. Kazenājnags izlocīja plecus un notupās, balansējot uz pakaļkājām. Ja sve�ais izturēsies tik agresīvi, sanāks kautiņ�.

Sīkā, baltā Vēja klana kaķe ar asti aizsprostoja Dubļuķepam ceļu. - Nomierinies, - viņa ieņaudējās.

- Vai tad nesaod kaķēnus? Viņ� tikai aizstāv mazuļu migu.

Kazenājnags dziļi ievilka elpu, pēto�i izgar�odams gaisā virmojo�ās smar�as. Baltastei taisnība - te bija vairāk kaķu, ne tikai �ie divi vien, un bija ari mazuļi.

Izskatījās, ka tik smalka o�a ir atstājusi iespaidu uz krēmbalto kaķeni. - �eit dzīvo vēl viena kaķe, -viņa ieņaudējās. - Pūkai vakar piedzima bērni. �iem kaķiem nav ne vainas, - viņa teica, piebikstīdama savam pavadonim. - Man �ķiet, mums nav par viņiem jāraizējas.

- Mēs nekad nedarītu pāri kaķēniem, - Ugunszvaigzne teica.

Runcis spēra soli atpakaļ, un uzboztā spalva sāka izlīdzināties. - Skatieties, lai tā ari būtu, - viņ� nosēcās. Jau pa pusei pagriezies, viņ� vēl atskatījās. - Es esmu Dūmiņ�, bet �ī - Margrietiņa. Varbūt jums derētu zināt, ka bezspalvjiem migā ir suns. Mazs, melnbalts, daudz rej. Parasti tas dzīvo iek�ā, bet reizēm viņu izlai� ārā.

-Paldies! - Ugunszvaigzne pateicās. - Turēsim acis vaļā.

Dūmiņ� strupi pamāja un aizrik�oja, pametis Margrietiņai ar galvu, lai tā seko. Kaķe vēl mirkli vilcinājās, bet tad devās līdzi. Gai�ais ka�oks �igli pagaisa tumsā.

- Atā! - Vāvergaita uzsauca tai nopakaļ. - Gan vēl tiksimies!

Kaķi atkal devās ceļā; viņi apmeta loku �ogam un rik�oja gar krastu, līdz nonāca pie koku audzes, kur visi klani bija apmetu�ies sākumā. Ēnas klans un Upes klans jau bija klāt, un Kazenājnags gandrīz uzreiz pamanīja savu māsu. Viņ� devās apsveicināties ar Dzintarādu, un tajā pa�ā brīdī Lietusūsa paskrēja viņam garām, ieraudzījis jaunu Upes klana karotāju.

- Sveika, Bezdelīgaste! Kā sokas medībās?

Tum�i svītrotā kaķene pameta neveiklu skatienu uz savu barvedi Leopardzvaigzni, kura sēdēja pāris astu attālumā. - Labi, - viņa nomurmināja.

Lietusūsa pieliecās, lai sveicienā nolaizītu viņas ausis, bet Bezdelīgaste parāvās nost. Runcis sakaunējies nolaizīja savu ķepu un pārlaida to pār pumu.

- Piedod, - viņ� atvainojās. - Man piemirsās, ka tagad viss ir citādi.

Dzintarāda nāca pretī brālim, bet pēc nule redzētā atgādinājuma par robe�ām, kas �ķir klanus, Kazenājnags palika astes attālumā un formāli nolieca galvu.

- Prieks tevi redzēt, - viņ� noņaudēja.

- Man tevi ari, peļugalva. - Dzintarāda panācās uz priek�u un piespieda pumu Kazenājnaga sejai. - Tas ir smieklīgi! Mēs esam pārāk daudz pārdzīvoju�i, lai to vienkār�i aizmirstu. Tas, ka mums ir kopīgas atmiņas un tādēļ jūtam sirsnību pret citiem, nenozīmē, ka nododam savus klanus!

Kazenājnags samirk�ķināja acis. Māsai bija taisnība, ta�u viņ� zināja, ka citiem tā ne�ķiet. Mazliet tālāk bariņ� Ēnas klana kaķu raidīja viņiem niknus skatienus; viens no tiem bija Pīlād�nags - tas pats karotājs, kas uzbruka Kazenājnagam toreiz, kad tas bija nejau�i palaidis garām iezīmēto robe�u. Kad run�u skatieni sastapās, Pīlād�nags pagriezās un kaut ko nievājo�i noirdza klana biedram. Kazenājnags bija par tālu, lai dzirdētu, bet varēja iedomāties, ka nekas glaimojo�s tas vis nebija.

Runcis devās tuvāk celmam, vēlēdamies atrast labu vietu, no kuras uzklausīt barve�us. Viņ� bija spēris tikai da�us soļus, kad pretī nāca Vanagsarma. Ra�enais svītrainis vērīgi uzlūkoja Kazenājnagu, kā gaidot, ka tas ierunāsies pirmais.

- Ēe... sveiks, - Kazenājnags ieņaudējās. Vanag-sarmas ka�oks lāsoja mēnesnīcā, asi atgādinot par sapni. - Kā esat iekārtoju�ies?

Vanagsarma nolieca galvu. - Labi, paldies. - Balss skanēja vēsi, un Kazenājnags atkāpās; āda nepatīkami iekņudējās. Vai Vanagsarma uzskata, ka sarunājoties viņ� lau� lojalitāti savam klanam?

- Piedod, - Kazenājnags nomurmināja. - Man tikai �ķita...

Vanagsarma pie�ķieba galvu, un viņa leduszila-jās acīs parādījās zino�a izteiksme. - Neraizējies, es neesmu no tiem, kas uzskata - da�ādu klanu kaķiem nedrīkst būt nekādu kopīgu darī�anu. Redzēju, kā bija ar Dzintarādu, - viņ� līdzjūtīgi piebilda. - Ir grūti dzīvot ar dalītām jūtām. Tagad mums visiem ir draugi citos klanos, ta�u ir svarīgi izturēties kā sāncen�iem.

Sirds dziļumos Kazenājnags gribēja iesaukties: Jā! Glu�i manas domas! Bet viņ� juta ziņkārīgus skatienus, tāpēc tikai klusi noņaudēja: - Ir grūti aizmirst visu, ko esam pārdzīvoju�i.

Vanagsarma novicināja asti. - Vispār es to pa�u nupat teicu Dubļuķepam. Viņ� man pastāstīja par grūtībām Vēja klanā.

Kazenājnags sastinga. - Kādām grūtībām?

- Vai tad tu neko nezini? - Vanagsarmas acis iespīdējās pārsteigumā. - Pirmām kārtām tas, ka Vienūsa nav novilcis skaidras klana robe�as. Dubļuķepa saka -viņ� par zālītēm atdevis veselu zemes gabalu Pērkona klanam.

Kazenājnags samiedza acis. Dubļuķepa laikam ķērās pie katra salmiņa, lai tikai radītu iespaidu, ka Vienūsa nav piemērots barve�a lomai.

- Varbūt Garzvaigzne tomēr kļūdījās, izvēloties par savu mantinieku Vienūsu, - Vanagsarma turpināja. - �ēl Vēja klana, ja viņiem nebūs spēcīga barve�a. Tas nebūtu labākais jaunas dzīves sākums.

- Esmu pārliecināts, ka Vienūsa spēj būt izcils barvedis, - Kazenājnags iebilda, aizgaiņādams atmiņas par to, kā Garzvaigzne pēdējos elpas vilcienos izpildīja rituālu. - Nav nekāda pamata domāt, ka Vēja klans jaunajā teritorijā nebūs tikpat spēcīgs kā pārējie.

- Lai klans būtu spēcīgs, tam vajadzīgs spēcīgs barvedis, - Vanagsarma noņaudēja. - Vienūsa vēl nav saņēmis ne vārdu, ne deviņas dzīvības. Vai tas varētu nozīmēt, ka Zvaigznes klans viņu nepieņem?

Balss skanēja rāmi, vairāk ziņkārīgi, nevis naidīgi, un Kazenājnags saprata, ka te nevar nepiekrist.

Ja nu Zvaigznes klans atteiksies atzīt Vienūsu par klana barvedi? Visādā ziņā sen�i nebija devu�i viņam nekādu zīmi par to, kā saņemt deviņas dzīvības.

- Dubļuķepa arī domā tāpat, - Vanagsarma nerimās. - Viņ� zina, ka klanam nepiecie�ams stiprs barve�a plecs - vairāk nekā jebkad. Visi zina, ka ir grūti novilkt jaunas robe�as, jo vēl nesen bijām tik tuvi, ta�u, ja to nedarīsim, kā tad klani izdzīvos? Lēmumi, kurus mēs tagad pieņemsim, ietekmēs daudzas kaķu paaudzes. Ja Vienūsa nenosargās pietiekami lielu teritoriju, Vēja klanu var piemeklēt bads.

Tas parādīja Dubļuķepu jaunā gaismā. Kazenājnagam �ī atklāsme �ķita kā saules stars, kas izlauzies caur biezu lapu vainagu. Viņ� jau bija sācis domāt, ka agrākajam barve�a vietniekam rūp tikai pa�a gods. Bet ceļojumā Dubļuķepa bija parādījis tādu pa�u drosmi un apņēmību kā jebkur� cits. Vai viņ� varētu būt prasmīgāks barvedis par Vienūsu?

- Dubļuķepa bija krietns barve�a vietnieks, - runcis domīgi iesāka.

Vanagsarma samiedza acis. - Ja runājam par barve�a vietniekiem, - kad Ugunszvaigzne tevi iecels par savu palīgu?

Kazenājnags sāka mulsi mīņāties. - Klanā ir pie-redzēju�āki karotāji...

Vanagsarma nicīgi novicināja asti. - Vecāki karotāji, - viņ� izlaboja. - Vai tie�ām pieredzēju�āki? Nedomāju vis. Cik būtu tādu, kam izdevies tikt līdz vietai, kur nogrimst saule, un tad atvest mūs �urp? Tu esi stiprs un prasmīgs, un tu ievēro karotāju kodeksu. Kāpēc lai tu nebūtu barve�a vietnieks?

� Ugunszvaigznem ir savi iemesli neiecelt jaunu vietnieku, - Kazenājnags izvairīgi noteica.

- Vai tu runā par Pelēksvēdra? - Vanagsarma samirk�ķināja acis. - Visi zina, ka Pelēksvēdra ir pagalam. Viņ� drīzāk mirtu cīņā nekā ļautu no sevis iztaisīt minci. Ugunszvaigzne tevi neieceļ par savu vietnieku viena vienīga iemesla dēļ, un tu to zini tikpat labi kā es. �is iemesls ir tava izcelsme - tavs tēvs. Mūsu tēvs.

Kazenājnags raudzījās Vanagsarmā, un viņu jau atkal pārņēma sajūta, ka redz savu atspulgu. Abiem run�iem bija tā pati tum�i svītrotā spalva, tie pa�i spēcīgie pleci un vērīgās acis. Vienīgā at�ķirība bija acu krāsa: vienam tās bija leduszilas, bet otram -dzintardzeltenas.

- Vai tev Upes klanā arī ir tādas grūtības? - viņ� �ukstus jautāja.

Vanagsarma papurināja galvu. - Nē. Tīģerzvaigzne Upes klanam nekad nav bijis tāds ienaidnieks. Man grūtības sagādā vien tas, ka neesmu dzimis klanā. Kādreiz mani tas satrauca, bet tagad es sev vienmēr atgādinu par Ugunszvaigzni. Ja par klana barvedi var kļūt mincis, tad par to varu kļūt arī es.

Viņam runājot, Kazenājnags ieraudzīja pazibam rudu ka�oku - tur skrēja Vāvergaita. Viņa neskatījās, kur liek ķepu, un gandrīz uzskrēja abiem run�iem virsū, apstādamās tikai pa�ā pēdējā brīdī.

- Piedodiet, es meklēju... - viņa aprāvās, pamanot, ko satikusi. - Ā, tas esi tu, - viņa ne visai pieklājīgi uzrunāja Vanagsarmu.

- Sveicināta, Vāvergaitai - Upes klana karotājs pieklājīgi nolieca galvu. - Mēs ar Kazenājnagu nupat runājām par Vēja klanu. Baidāmies, ka var sanākt nelāgi, ja Vienūsa drīz nesaņems savas deviņas dzīvības.

Kazenājnags jutās atvieglots, ka runcis nav ieminējies par savām domām attiecībā uz Pērkona klana barve�a palīga vietu, bet �is atvieglojums ātri iz�ibēja. Vāvergaita glūnēja uz viņa pusbrāli neslēpti naidīgi, un spalva uz viņas skausta sāka celties stāvus.

- Kāda Upes klanam tur daļa? - viņa noprasīja. Vanagsarma iepleta acis, bet klusēja.

- Protams, Upes klanu tas interesē, - Kazenājnags viņai atgādināja. - Visiem kaķiem ir svarīgi, lai klaniem būtu spēcīgi barve�i.

Vāvergaita tikai nicīgi no�ņaukājās. Ja arī viņa dzīrās sacīt vēl kaut ko, to pārtrauca Miglasķepa, kura tobrīd pielēk�oja pie klana biedra. - Vanagsarma, Leopardzvaigzne tevi sauc, - viņa noņaudēja. - Mums jāapsprie�as par to, ko teiksim Saietā.

- Galīgais lēmums par robe�ām, - Vanagsarma paskaidroja Kazenājnagam.

- Ne tikai tas, - Miglasķepa piebilda. - Leopardzvaigzne grib pastāstīt pārējiem klaniem, kā jūs ar Melnnagu padzināt to āpsi.

Vanagsarma paraustīja plecus. - Jebkur� cits kaķis būtu rikojies tāpat, - viņ� noteica, tomēr balsī bija saklausāms lepnums.

Abi kaķi aizrik�oja, un Kazenājnags �okēts nolūkojās tiem pakaļ. Vanagsarma bija pieminējis āpsi sapnī! Nekur citur viņ� nebūtu varējis to uzzināt. Tātad sapnis bijis patiess un viņi kaut kādā noslēpumainā veidā tie�ām bija satiku�ies. Runcim līdz pa�am astes galiņam pārskrēja trīsas.

Kazenājnags gribēja pasaukt Vanagsarmu atpakaļ, ta�u viņu aizkavēja pieskāriens plecam. Vāvergaita vēl stāvēja turpat blakus, un viņas zaļajās acīs plaiksnīja dusmas un mulsums.

- Vai tu speciāli meklē nepatik�anas? - rudā kaķene ie�ņācās. - Tu nostājies nevis manā pusē, bet tā... tā plu�ķainā spalvu vīk�ķa pusē!

- Neviens te nenostājas nevienā pusē, - Kazenājnags pikti atcirta. - Manuprāt, Vanagsarma ir krietns karotājs. Tu esi tā, kas meklē nepatik�anas.

- Tikai tāpēc, ka, tiklīdz uzgrie�u muguru, tu atkal runā ar viņu! - Vāvergaita sa�uta.

- Un kāpēc lai es nerunātu? - Kazenājnags juta mostamies īstas dusmas. - Vanagsarma ir mans brālis. Vai tu nespēj saprast, ka vēlos viņu labāk iepazīt? Un tu varbūt to nepamanīji, bet mēs esam Saietā. Saietos vienmēr runājas ar citiem kaķiem. Nesaprotu, kā tu varēji izturēties pret Vanagsarmu tik rupji.

- Bet es nesaprotu, kā tu varēji viņam piebalsot, nopeļot Vienūsu, - jaunā kaķe noskaldīja. - Vienūsa vienmēr ir bijis labvēlīgs Pērkona klanam.

- Vai gribi teikt, ka Vanagsarma nevēl mums labu?

Brīdi Vāvergaita neatbildēja. Dusmas viņas acīs izplēnēja, un to vietā iemirdzējās dziļas skumjas. - Nu labi, es padodos, - viņa noņaudēja. - Nekas nesanāks, vai ne? Mums ar tevi.

- Kā to saprast? - Kazenājnags apstulba. - Kāpēc tad ne?

- Tāpēc, ka es skaidri redzu, kurā vietā tev esmu. Neesmu tev tik svarīga kā citi kaķi... kā Vanagsarma.

Kazenājnags jau vēra vaļā muti, lai atbildētu, bet nepaguva neko pateikt.

- Ei, Vāvergaita! Es tev aizņēmu vietu. - No da�u lapsu attāluma uzsauca Pelnāda.

Vāvergaita vēl uzmeta Kazenājnagam pēdējo -dusmu un skumju pārņemto - skatienu un devās prom pie pelēkā run�a.

Kazenājnags metās viņai pakaļ. - Vāvergaita, pagaidi! Man nekad neviens kaķis nebūs svarīgāks par tevi.

Ta�u viņa neatskatījās, un Kazenājnags nebija gatavs sekot Vāvergaitai pie Pelnādas. Viņ� negrasījās sagādāt tam prieku par �o strīdu.

Aiz muguras Melnzvaigzne uzlēca uz celma un sauca, lai visi apklust. Kaķi sanāca kopā, un Kazenājnags pamanīja Vanagsarmas ziņkārīgo skatienu. Viņ� negribēja tagad runāt par sapni. Lai ko Vāvergaita

260 _____

teiktu, Kazenājnagam nebija neviena svarīgāka par viņu; runcis spēja domāt tikai par to, kā draudzene sē� blakus Pelnādam un pelēkais karotājs pieliecies kaut ko �ukst tai ausī.

Kazenājnags raudzījās Vanagsarmam garām uz ēnaino klajuma malu, un ap viņu kā bezgalīgi mutuļojo�s ūdens vietā, kur nogrimst saule, virpuļoja zaudējuma sāpes un neticība.

16. NODAĻA

Lapuķepa stāvēja me�malā un vēroja, kā �etru klanu kaķi staigā �urpu turpu, piesardzīgi apsveicinādamies ar seniem draugiem un meklēdami labākās vietas, kur apsēsties. Viņai gribējās apvaicāties Vār-nuspalvam, kā klājas Rītapuķei un vai tā ir apēdusi Lapuķepas atstātās zālītes. Lapuķepa zināja, ka runcis ir atnācis uz Saietu, jo bija to redzējusi kopā ar pārējiem Vēja klana kaķiem pie ganībām. Ta�u pēc tam Vāmuspalva soļoja nokārtu galvu, it kā nevēlētos runāt ne ar Lapuķepu, ne ar kādu citu. Tagad viņ� bija nozudis. Viņ� nespētu būt vēl kaitino�āks, pat ja īpa�i pacenstos! - Lapuķepa saīgusi nodomāja.

- Lapuķepa! Lapuķepa, par ko tu sapņo?

Kāda ķepa iebikstīja viņai sānā, un mācekle satrūkās. Viņu sauca Ogļuvilna. Tajā pa�ā brīdī viņa klajuma pretējā pusē pamanīja Vāmuspalvu.

- Piedod, Ogļuvilna, - kaķenīte nomurmināja.

- Kad Saiets būs galā, - Ogļuvilna noņaudēja, - dziedniekkaķi vēl brīdi paliks tepat.

Lapuķepa saslēja ausis. - Vai kāds ir saņēmis zīmi pārjauno Mēnesakmeni?

� Nezinu. Varbūt. � To pateikusi, dziedniece jau lieti�ķāk piebilda: - Iesim, atradīsim sev vietu. Saiets tūlīt sāksies.

Lapuķepa pameta skatienu uz Vārnuspalvu, prātodama, vai vēl paspēs pārmīt ar viņu kādu vārdu.

Ogļuvilna pamanīja, kurp mācekle raugās. - Uzmanies, kam dāvā savu draudzību, Lapuķepa, - tā brīdināja. - Atceries, ka tu esi dziedniece.

- Es atceros! - Lapuķepa sa�uta. - Tu ta�u nedomā, ka esmu draugos ar to īdzīgo spalvu kum�ķi? Kā vien viņu satieku, viņ� meklē ka�ķi. Gribēju tikai pajautāt, vai Mizasseja ir iedevis Rītapuķei atliku�o ūdens-mētru. Tas arī viss.

Ogļuvilna uzlūkoja kaķenīti ar vieglu neticības atblāzmu gai�zilajās acīs, bet tad pagriezās un devās pie pārējiem kaķiem. Lapuķepa sekoja gabaliņu iepakaļ, veltīdama niknas domas Vēja klana karotājam. Draudzība? Viņa ienīda to līdz sīkākajai spalviņai tum�ajā ka�okā!

Ogļuvilna iekārtojās netālu no celma un uzmanīgi novietoja kroplo kāju zem auguma. Lapuķepa jau grasījās apsēsties, kad pamanīja māsu pienākam pie Pelnādas. No viņas viļņiem plūda satraukums, Lapuķepa to sajuta tik spēcīgi, it kā tas mocītu viņu pa�u.

Kad Melnzvaigzne iekaucās, lai visi apklustu, Lapuķepa pieskrēja pie Vavergaitas un apsēdās viņai pie otra sāna. - Kas noticis? - viņa �ukstus jautāja. - Vai atkal sastrīdējies ar Kazenājnagu?

Nepiemini viņa vārdul Starp mums viss ir beidzies!

Lapuķepa uzlūkoja māsu. - Pasaki man, kas atgadījās, - viņa uzstāja. \

- Viņ� sarunājās ar Vanagsarmu un pat nostājās viņa pusē - cita klana karotāja pusē! Kāpēc viņ� man netic, kad saku, ka tam kaķim nevar uzticēties?

- Un tas ir viss?

- Kā to saprast - vai tas ir viss? - Vāvergaita nikni savicināja asti. - Esmu viņam teikusi, ka viņ� ta�u zina - Vanagsarmam nevar uzticēties. Bet viņ� neliekas ne zinis. Uzticība ir pats svarīgākais, un Kazenājnags Vanagsarmam acīmredzot uzticas vairāk nekā man. Kā lai esam kopā, ja viņ� ir tāds?

Lapuķepa jutās pilnīgi bezpalīdzīga. Viņa bija dziedniekkaķe - ko gan viņa zināja par �ādām attiecībām? Bija saprotams: Vāvergaitu sāpina, ka Kazenājnags labprātāk pavada laiku kopā ar Vanagsarmu, nevis ar viņu. Bet Lapuķepu izbrīnīja, ka māsa tik viegli padodas. Viņa mierino�i piespieda degunu Vavergaitas purnam. - Neaizmirsti, ka viņi ir pusbrāļi. Ir tikai dabiski, ka viņi laiku pa laikam grib pabūt kopā.

Vavergaitas zaļās acis mēnesnīcā iezalgojās. - Runa ir par uzticē�anos! Man ir vienalga, ka viņu tēvs bija Tīģerzvaigzne. Asinsradniecība nav viss!

Asins... vārds atbalsojās Lapuķepai ausī, un viņa sarāvās. Asinis lies asinis, un ezera ūdeņi krāsosies sārti. Viņa bija piemirsusi baismīgo sapni, bet nu tas atgriezās atmiņā, un kaķenīte atminējās biezo, gauso ūdeni, kas brieda kā asinis vaļējā brūcē. Ko tas nozīmēja? Kādas asinis tiks izlietas?

Viņa paraudzījās apkārt, meklēdama Ogļuvilnu un izmisīgi vēlēdamās lūgt tai padomu, bet Ugunszvaigzne, Melnzvaigzne un Leopardzvaigzne jau bija uzlēku�i uz celma un gatavi sākt Saietu. Nekas cits neatlika kā iekārtoties turpat blakus māsai un mēģināt to mēmi mierināt ar silta ka�oka pieskārienu.

Vienūsa pieskrēja pie celma, bet, mēģinot uz tā uzlēkt, run�a ķepas paslīdēja, un viņ� nokrita atpakaļ zemē. �etriem kaķiem tur vietas nebija. Ugunszvaigzne un Leopardzvaigzne mulsi saskatījās, bet Melnzvaigzne rupji uzņaudēja: - Paliec lejā, Vienūsa. Mums jāsāk Saiets.

Vienūsa apsēdās starp saknēm un nolieca galvu, lai sakoptu kritienā izspūru�o krūte�u.

- Izskatās tā, it kā viņ� nebūtu īsts barvedis, -Vāvergaita ieņaudējās.

- Zinu, - Lapuķepa klusi piekrita. - Jo ātrāk atradīsim jaunu Mēnesakmeni, jo labāk. Tad Vienūsa varēs saņemt savas deviņas dzīvības un vārdu.

Melnzvaigzne pirmais uzrunāja sanāku�os kaķus. - Kā iepriek� norunāts, esam iezīmēju�i robe�u pie mazās Pērkontakas, kas ved uz ezeru, - viņ� paziņoja. - Leopardzvaigzne, cerams, tevi tas apmierina? - Run�a skatiens urbās Upes klana barvedē tā, it kā viņ� to izaicinātu nepiekrist.

Leoparzvaigzne nolieca galvu. - Protams. Paldies, Melnzvaigzne I

Melnzvaigzne izskatījās pārsteigts, un Lapuķepa mirkli nesaprata, kāpēc Leopardzvaigzne ir tik vēlīga. Vāvergaita bija stāstījusi, ka mazā Pērkontaka nemaz nav tālu no Upes klana apmetnes. Iepriek�ējā reizē klani bija norunāju�i tikai aptuvenās robe�as, un varētu domāt, ka Leopardzvaigzne mēģinās dabūt savam klanam vairāk. Bet tad mācekle atcerējās: ja robe�a paliks pie mazās Pērkontakas, divkājaino pus-tilts un nelielā miga, par kuru ieminējās Vāvergaita, paliks Ēnas klana teritorijā. Ja divkājainie sagādās nepatik�anas, par tām būs jālauza galva Ēnas klanam.

- Ari robe�a ar Pērkona klanu ir iezīmēta, - Ēnas klana barvedis turpināja. - Mums pieder teritorija līdz upei, kas ietek ezerā, bet tālāk no ezera - līdz kritalai upes otrā krastā.

- Manuprāt, būtu prātīgāk nospraust robe�u pa upi visā tās garumā, - mierīgi noņaudēja Ugunszvaigzne.

- Pērkona klanam tā varbūt ari būtu prātīgāk, -Melnzvaigzne atcirta, - bet aiz klajuma upe met lielu līkumu uz mūsu pusi, un abos krastos aug priedes. Iezīmēta robe�a ir iezīmēta robe�a, Ugunszvaigzne. Ja tev nepatīk, kā esam to iezīmēju�i, vajadzēja pasteigties pirmajam.

Pērkona klana barvedis veltīja Melnzvaigznem ilgu skatienu. Beidzot viņ� paklanīja galvu.

� Lai notiek, � Ugunszvaigzne noņaudēja. � Bet Pērkona klans ir iezīmējis robe�u no kritalas līdz lielajam akmensozolam un no turienes - līdz pamestajai lapsas alai zem baltās klints. Ja spersiet kaut ķepu pāri �ai robe�ai, jums būs darī�ana ar Pērkona klanu.

- Izklausās taisnīgi, - noteica Pelnāda. - Ugunszvaigzne labi pārzina jauno teritoriju!

- Otrā pusē, - Ugunszvaigzne turpināja, paraudzīdamies lejup uz Vienūsu, - es ierosinu palikt pie sākotnējās domas par upīti, kas plūst pakalna pie-kājē. Tad abu klanu kaķi varēs tikt pie ūdens.

- Laba doma, - Lapuķepa nomurmināja.

- Nesaprotu, kāpēc Ugunszvaigzne satraucas par ūdeni. - Vāvergaita notrisināja ūsas. - Tepat deguna galā ir ezers - no slāpēm neviens te nenomirs.

- Man �ķiet, tu pārproti, - Lapuķepa aizrādīja. - Ja Ugunszvaigzne piekrīt, ka upīte ir robe�a, Vēja klans dabū atpakaļ to me�a gabalu, ko atdeva Vienūsa.

Vāvergaita samirk�ķināja acis. - Tātad Ugunszvaigzne atsakās no piedāvājuma, lai neizskatītos, ka Vienūsa bijis pārāk dāsns?

Lapuķepa pamāja ar galvu.

- Paldies, Ugunszvaigzne. - Vienūsa izklausījās atvieglots, lai gan nekādi nevarēja pateikt, vai tāpēc, ka viņam gribētos medīt me�ā, vai ari tāpēc, ka viņ� zināja: jaunā ziņa nomierinās ķildīgākos karotājus. - Mums tas der. Bet otrā pusē mūsu robe�a būs �ogs ganību tālākajā galā.

- Un pārējā teritorija piederēs Upes klanam, -ieņaudējās Leopardzvaigzne.

- Izņemot �o apvidu, - iejaucās Ugunszvaigzne.

- Tas nevienam nedrīkst piederēt - mums vajag vietu, kur sapulcēties.

Upes klana barvede samiedza ads. - Tu gan vieglu ķepu atdod manu teritoriju, - viņa sapīka.

�oreiz tomēr pat Melnzvaigzne atbalstīja Ugunszvaigzni. - Mums ir kaut kur jāpulcējas, un citur nav piemērotas vietas, kur visi varētu sanākt.

- �ī acīm redzami ir Upes klana teritorija, - Leopardzvaigzne uzstāja. - �ajā purvājā aug svarīgi ārstniecības augi.

Ugunszvaigzne ar asti pieskārās kaķes plecam.

- Leopardzvaigzne, mūsu dziedniekkaķi cer, ka Zvaigznes klans parādīs labāku Saietu vietu. Pagaidām atsakies, un varbūt jau nākamajā pilnmēnesī �ī vieta piederēs tev.

Barvede vilcinājās, bet pēc brītiņa strupi pamāja ar galvu. - Pagaidām Upes klans ļaus visiem �etriem klaniem te sanākt, - viņa noņaudēja. - Tomēr, ja pēc diviem mēne�iem no Zvaigznes klana joprojām nebūs nekādu ziņu, būs jādomā atkal.

Ugunszvaigzne turpināja Saietu, pastāstot pārējiem, kā Pērkona klanam veicas ar iekārto�anos jaunajās mājās, un lepni piebilda, ka viņiem jau ir viens jauns karotājs. - Zimekļkāja �onakt stāvēs sardzē, -viņ� pabeidza.

Pār klajumu nolaidās ēna. Lapuķepa pacēla skatienu un ieraudzīja, ka Mēnesim priek�ā aizpeldējis mākonis � ne tik biezs, lai to ietītu pavisam, ta�u pietiekami blīvs, lai nakts piepe�i �ķistu tum�a un nemīlīga. No ezera puses uzpūta auksts, mitrs vēj�, tas sabu�ināja ka�oku un lika nokrakstēt koku zariem. Lapuķepa pamanīja, ka da�i kaķi sāk mīņāties un nemierīgi skatās pār plecu.

- Te nav kā �etraudzē, - klusi noteica Pelnāda.

- Tur mēs jutāmies dro�i.

- Zvaigznes klans ir ar mums, lai kur mēs būtu, -Lapuķepa atgādināja, ta�u vārdi �ķita nebūtisks mierinājums - gan viņai pa�ai, gan pārējiem.

- Vienūsa? - Ugunszvaigzne uzrunāja Vēja klana barvedi. - Vai tev ir kas sakāms? Nāc, lai visi var dzirdēt! - Rudais runcis nolēca no celma, lai Vienūsa varētu ieņemt vietu uz tā.

- Mēs sākam iekārtoties apmetnē, - Vienūsa paziņoja.

- Runā skaļāk - tevi nevar dzirdēt! - Bezkauņa bija Smagsolis - viens no Upes klana veckaķiem.

- Un nevarēs ari, ja tu neapklusīsi! - Lapuķepai par izbrīnu, Vienūsu metās aizstāvēt Dubļuķepa.

- Klausies, kas mūsu barvedim sakāms!

Smagsolis uzmeta Dubļuķepam drūmu skatienu, bet neko neteica.

Vienūsa atkal ierunājās: - Divi no mūsu veckaķiem bija saslimu�i, bet tagad ir jau gandrīz uz ķepām. Mēs pateicamies Pērkona klanam par palīdzību.

- Tā viņam nevajadzēja sacīt, - Lapuķepa pa�ukstēja māsai. - Izklausās, it kā Vēja klans neprastu tikt galā bez Pērkona klana.

- Varbūt neprot ari, - Vāvergaita sausi atteica.

Lapuķepa māsai pār plecu pamanīja kokos kustību. Āda iekņudējās briesmu nojautā. Arī citi kaķi bija pamanīju�i to pa�u, un, kad no tumsas izslīdēja divi slaiki augumi, puse sanāku�o pielēca kājās un izlaida nagus. Lapsas!

Plēsoņas lavījās tuvāk, nemaz nesabīdamās no daudzajiem kaķiem. Lapuķepa redzēja, kā iespīdas atņirgtie zobi. Zemesvilna izgrūda ne�petnu kaucienu un metās vienai virsū. Lapsa sāka griezties, �ņakstinādama zobus, bet Zemesvilna bija veiklāks un ar nagiem apstrādāja radījuma sānus, vienlaikus izvairoties no smailā purna. Lietusūsa, Vanagsarma un Rūsāda metās palīgā, bet tālāk draudīgā ierindā tuvojās vēl citi kaķi.

Sapratu�as, ka spēku samērs nav tām labvēlīgs, lapsas pagriezās un metās bēgt; Zemesvilna ar pārējiem mina rudastēm uz ķepām. Lapuķepa strauji puksto�u sirdi vērās tumsā, līdz karotāji cits pēc cita atgriezās. Viņai par atvieglojumu, neviens nebija ievainots.

Zemesvilna pienāca pie celma un ievilka nagus. - Nākamreiz tās lapsas vairs nebūs tik ziņkārīgas.

Pāris kaķu uzsauca apsveikumus, bet vairums joprojām bija nemierīgi un skatījās apkārt, it kā gaidītu, ka lapsas vēl atgriezīsies. Lapuķepa paraudzījās debesīs, kas virs skrajā koku pudura bija skaidri saskatāmas, un izmisusi vēlējās, kaut viņi atkal būtu �etraudzē. Tur, �etru ozolu paēnā, visi bija jutu�ies dro�i, jo zināja, ka sen�i ir minu�i to pa�u zemi jau kop� neatminamiem laikiem. �eit nekas neliecināja par to, ka sen�i te vispār būtu biju�i.

- Labi, - Melnzvaigzne ieņaudējās. - Noslēgsim Saietu un iesim mājās, iekams nav atgadījies vēl kaut kas. Vai ari kāds gribēja izteikties?

Atbildes nebija. Kaķi sāka pa�ķirties, sadaloties pa klaniem. Nebija parasto �alu un atvadu - ikviens vēlējās ātrāk tikt prom.

- Man ir jāpaliek, - Lapuķepa sacīja Vāvergaitai.

- Dziedniekkaķiem ir jāsatiekas.

- Vai jūs varat tā palikt? - māsa �aubījās. - Lapsas var vēl atgriezties.

- Vai tu atgrieztos, ja tevi būtu izpluinījis Zemesvilna?

Vāvergaita ar astes galu noglāstīja māsas ausi.

- Taisnība. Bet vienalga - esiet uzmanīgi!

Pelnāda jau gaidīja, un Vāvergaita kopā ar viņu aizjoņoja uz ezermalas pusi. �oreiz Vāvergaita nekavējās, lai paskatītos, kur palicis Kazenājnags. Lapuķepa svītraino karotāju ieraudzīja brītiņu vēlāk - viņ� bija apstājies un skatījās, kā Vanagsarma sapulcē vairākus Upes klana karotājus. Lapuķepa sajuta saltas tirpas - vai Vāvergaitai bija taisnība un runcim viņa radinieks tie�ām bija kļuvis par apsēstību?

Viņa sajuta vieglu pieskārienu. Blakus stāvēja Kodesspārns.

- Ejam! Tik�anās būs tur.

Lapuķepa mirkli aizturēja draudzeni ar astes mājienu. - Vai jūsu veckaķi ir veseli? - viņa klusi jautāja.

Kodesspārns vainīgi uzlūkoja draudzeni. - Jā, bet man ļoti �ēl, Lapuķepa. Man vajadzēja rūpīgāk pārbaudīt ūdeni.

- Tā nebija tava vaina. - Lapuķepa mierino�i piespiedās jaunajai kaķei. - Kā tad tu varēji kaut ko saost, ja biji saziedusies ar peļu �ulti? Tagad viss ir kārtībā, mums tikai nācās ātrāk meklēt zālītes. Tas ir labi!

Kodesspārns neizskatījās pārliecināta. Viņa aizveda Lapuķepu uz kazenāju, kur dziedniekkaķi jau bija tiku�ies. Ogļuvilna un Mizasseja tupēja kritu�ajās lapās biezo stiebru aizvējā. Kodesspārns un Lapuķepa viņiem piebiedrojās, un pēc mirkļa atnāca ari Mazdūna.

- Ja te ieklīdīs vēl kāda lapsa, tai nebūs viegli mūs no �ejienes izdabūt, - runcis noteica, palīdis zem kazenājiem un apsēdies blakus Ogļuvilnai.

Mizasseja, vecākais no visiem dziedniekkaķiem, ierunājās pirmais: - Starpgadījums ar lapsām skaidri parādīja, ka Saietiem ir nepiecie�ama piemērotāka vieta. Ir jāatrod ari kaut kas līdzīgs Mēnesakmenim, kur varētu mīt mēles ar Zvaigznes klanu. Vai kāds no jums ir saņēmis zīmi?

Visi kā viens papurināja galvu.

� Mēnesakmens atra�ana ir steidzamāka, � teica Ogļuvilna. - Par Saietiem mums vēl vismaz mēnesi nebūs jāraizējas, ja vien Leopardzvaigzne nepārdomās, bet Vienūsam viņa vārds un deviņas dzīvības ir nepiecie�amas tūlīt.

- Zvaigznes klans zina, kas mums ir vajadzīgs, -nomurmināja Mazdūna. - Varbūt viņi mēģina mums pateikt, tikai mēs neprotam izlasīt zīmes.

-Jā, un e�i prot lidot, - Mizasseja atcirta. - Vai domā, ka mēs nezinātu, ja Zvaigznes klans būtu sūtījis ziņu tik svarīgā lietā?

- Bet varbūt te tuvumā nav tādas vietas kā Mēnesakmens, - ieņaudējās Kodesspāms.

Lapuķepa sarāvās, kad Mizasseja veltīja draudzenei iznīcino�u skatienu. - Ja nav, tad �eit nav tā vieta, kuru Zvaigznes klans ir mums lēmis. Vai gribi pateikt klaniem, ka mums jāpārvācas?

Kodesspāms nodūra skatienu.

- Un tomēr, - sacīja Ogļuvilna, - iespējams, tie�i to mums nāksies darīt, ja drīz nesaņemsim kādu zīmi. Klani nevar dzīvot bez vietas, kur mīt mēles ar Zvaigznes klanu.

- Varbūt �ī tomēr nav tā vieta, kuru Zvaigznes klans gribēja mums ierādīt, - Mazdūna klusi noņaudēja.

Mizasseja atieza zobus. - Ja pateiksim, ka jāiet prom, daudzi atteiksies to darīt. Ko mēs tad iesāksim?

Lapuķepa sajutās vainīga. Viņas māsa bija viena no kaķiem, kuri bija atvedu�i klanus �urp pāri kalniem, un viņa bija tā, kura izskaidroja zvaigznes ezera spogulī kā zīmi, ka Zvaigznes klans viņus gaida. Vai tā būtu kļūda?

- Varbūt Zvaigznes klans vēlas, lai mēs dodamies meklēt zīmes? - viņa ieteicās.

Ogļuvilna piekrīto�i pamāja ar galvu. - Tev varētu būt taisnība, Lapuķepa. Līdz nākamajai tik�anās reizei jātur acis vaļā.

- Un jāpiekodina patruļām, lai raugās, vai neatradīs kādu alu, kas līdzinātos Mātes mutei, - piebilda Mizasseja. - Ja �ādu vietu atradīs, klana dziedniek-kaķis var sūtīt ziņu pārējiem.

- Laba doma! - Ogļuvilna viņu paslavēja.

-Ja tas ir viss, varam doties mājup, - Mizasseja nolēma. - Vēl tikai gribu pateikties Lapuķepai par palīdzību mūsu slimajiem veckaķiem. Tagad viņi ir atlabu�i.

Lapuķepa nolieca galvu.

- Vai jūsu veckaķiem bija slikti? - Mazdūna jautāja. - Pāris no mūsējiem arī laikam saķēra kādu vēdera kaiti, kamēr klani vēl bija kopā. Kodesspāms, vai Upes klanā bija kādas grūtības?

Kodesspāms uzmeta skatienu Lapuķepai. - Jā.

- Un sīkāk tu neko nestāstīsi? - Mizasseja ieņurdējās. - Vai jūsu veckaķiem viss ir kārtībā? Ar ko tu viņus ārstēji?

� Ar kadiķogām. Un viņiem viss labi, paldies, Mizasseja!

Dziednieks pamāja un cēlās uz ie�anu. Kad dzied-niekkaķi izlīda no kazenāja, Kodesspārns ar asti paaicināja Lapuķepu malā.

- Paldies, ka neko neatklāji, Lapuķepa! - viņa ieņaudējās.

- Nav par ko! - Lapuķepa varēja iedomāties, ko teiktu Peļāda, uzzinājusi, ka viņai bija slikti, jo cita klana kaķis iedeva bojātu ūdeni.

Kodesspārns ilgi uzlūkoja draudzeni; zilās acis raudzījās ba�īgi. - Lapuķepa, mēs esam draudzenes, vai ne?

- Protams, esam, - kaķenīte izbrīnīti atbildēja.

Kodesspārns saminstinājās un izlaida un ievilka nagus. Beidzot viņa dziļi ieelpoja un sacīja: - Tas, ko Ogļuvilna teica... par acu turē�anu vaļā. Tu ta�u zini, ka ar mani Zvaigznes klans nerunās, vai ne?

- Kas tev nāk prātā? Tu esi Upes klana dziedniek-kaķe! Ar ko citu lai Zvaigznes klans runātu?

- Beidz izlikties, Lapuķepa! - Kodesspārns nepacietīgi pavicināja asti. - Manās acīs tas viss - Zvaigznes klans, sen�i karotāji, visas tās zīmes, kas mums it kā jātulko, - ir tikai kaut kādi pastāstiņi klanu kaķiem par prieku.

Lapuķepa uzlūkoja draudzeni, �ausmu pārņemta. Kā dziedniekkaķe var neticēt Zvaigznes klanam? - B-bet tu pie Mēnesakmens miji mēles ar Zvaigznes klanu toreiz, kad kļuvi par dziednieci! - viņa stomījās.

Kodesspārns paraustīja plecus. - Man bija sapnis. Un viss. Nemaz neizskaties tik satriekta, - viņa piebilda. - Nav jau nekāds pasaules gals. Es savu klanu protu ārstēt tikpat labi kā jebkur� dziedniekkaķis. Man nevajag Zvaigznes klanu, lai zinātu, kādas zālītes jāizmanto.

Lapuķepa atvēra muti, lai pastāstītu draudzenei par redzētajām zīmēm un dārgajiem mirkļiem kopā ar agrāko Pērkona klana dziednieci Plankumlapu, bet saprata, ka arī to visu Kodesspārns uzskatīs vien par sapņiem un māņiem.

- Saproti ta�u, Lapuķepa, - Kodesspārns turpināja. - Tu pati nupat sacīji, ka mums ir jāmeklē zīmes. Kāpēc mums tas būtu jādara, ja zīmju parādī�ana ta�u ir Zvaigznes klana ziņā?

- Nu... jā. Bet ne par to ir runa. Zīmju meklē�ana nav tas pats, kas zīmju izdomā�ana.

Kodesspārns pakustināja ausis. - Man tas izklausās aptuveni tas pats.

Lapuķepa juta, ka zeme zem ķepām sagrīļojas. Kodesspārns ap�aubīja visu, kam viņa bija ticējusi jau no mazuļa ķepas. Ta�u ticību nebija iespējams nekādi pamatot - viss, ko jaunā kaķe zināja par Zvaigznes klanu, visas tik�anās ar viņiem bija norisināju�ās vienīgi pa�as prātā.

- Tas nav tāpat, - viņa uzstāja. - Lūk, ko nozīmē ticība Zvaigznes klanam: mums ir jāturpina meklēt, jāturpina ticēt, pat ja zīmju nav. Tikai tad, kad pienāks mūsu laiks doties pie Zvaigznes klana, � tikai tad mēs skaidri zināsim, ka viņi tie�ām pastāv un mūs sargā.

Kodesspārns papurināja galvu. - Piedod, Lapuķepai Ar mani ir citādi. Varbūt tāpēc, ka mana māte bija klaidone. Bet es varu būt lojāla Upes klanam, ari neticot mītiem par sen�iem karotājiem.

- Bet kā tad tava zīme - tas kodes spārns? - Lapuķepa iejautājās. Kodesspāmam savulaik nebija viegli pierādīt, ka viņa ir cienīga būt par dziedniekkaķi, jo viņas māte nebija dzimusi klanā. Toreiz, kad vēl nebija skaidrs, vai jaunā kaķe vispār varētu kļūt par mācekli, vecais Upes klana dziednieks Dubļāda bija atradis pie savas migas kodes spārnu. Dubļāda to uzskatīja par zīmi, ka Kodesspārns ir viņa īstā pēctece, un tad kaķe drīkstēja sākt mācīties. - Tu nevari teikt, ka Zvaigznes klanam nebija ar to nekādas saistības, - Lapuķepa sacīja.

- Kodes spārns? - Jaunās kaķes acīs atplaiksnīja kas līdzīgs bailēm. - Tas bija...

- Lapuķepa! Vai tu nāc? - Ogļuvilna uzsauca.

Lapuķepa par atbildi tikai pavicināja asti; viņa gribēja dzirdēt, kas Kodesspāmam sakāms.

Ta�u draudzene jau bija aizgriezusies. - Ogļuvilna tevi sauc, - viņa noņaudēja. - Satiksimies, kad spīdēs pusmēness. - Pirms Lapuķepa paguva ko iebilst, Kodesspārns jau aizlēk�oja prom.

Lapuķepa devās pie savas skolotājas, un abas sāka iet uz ezermalu. Kodesspārns neticēja Zvaigznes klanamI Lapuķepa zināja gan, ka draudzenei ir grūtības ar da�ām dziedniekkaķu dzīves īpatnībām, ta�u domāja - tas tikai tāpēc, ka ir grūti apgūt daudzo da�ādo zālī�u zinības. Viņai ne sapņos nebija rādījies, ka draudzene var vienkār�i neticēt sen�iem karotājiem.

Mācekle juta spalvu �ausmās ceļamies stāvus. Vai izstāstīt Ogļuvilna!? Vai tas kaut ko mainītu? Bailes nelaida vaļā kā neatlaidīga lapsa, kas apņēmusies viņu nomedīt, un tad prātā ie�āvās vēl briesmīgāka doma: vai Zvaigznes klans klusē tāpēc, ka zina-viens no dziedniekkaķiem tam netic? Vai Kodesspāma neticības dēļ visiem �etriem klaniem var draudēt jauno māju zaudējums?

Lapuķepa smagi nopūtās.

- Vai viss kārtībā? - Ogļuvilna apjautājās.

Mācekle norija siekalas. Viņa negribēja, lai skolotāja sāk uzdot jautājumus par Kodesspāmu. - Jā, viss labi, paldies, - Lapuķepa atgaiņājās.

-Tai nopūtai ta�u nebija sakara ar kādu Vēja klana karotāju, ko?

Lapuķepa samirk�ķināja acis. - Nē, nebija! - viņa sa�uta. - Tai vispār nebija ne vismazākā sakara ne ar vienu Vēja klana karotāju!

Ogļuvilnas acis iespīdējās, bet viņa neko vairs neteica. Lapuķepa skatījās, kā ezerā vizuļo zvaigznes, un piespieda sevi paraudzīties uz �o ainu Kodes-spārna acīm - it kā tie būtu tikai gaismas kriksī�i.

Pār muguru pārskrēja trīsas, sadrebinot augumu līdz astes galam. Nē! Bija jātic, ka sen�i karotāji ir vēlēju�i klaniem nonākt tie�i �eit.

Ak, Zvaigznes klans, parādi, ka esam īstajā vietā! -kaķenīte lūdzās. Bet, ja arī kāds no gaismas gariem atsaucās, viņa to nesadzirdēja.

17. NODAĻA

Nākamajās dienās Lapuķepa izmisīgi meklēja visu, ko vien varētu uzskatīt par zīmi no Zvaigznes klana. Viņa klejoja pa me�u, pie upes atrada vietas, kur auga di�dad�i un kliņģerites, un tuvāk apmetnei - bagātīgu suņuburk�ķu audzi. Tomēr, lai cik noderīgi, �ie atradumi nepalīdzēja atklāt vietu, kur klani varētu tikties ar sen�iem karotājiem. Kas notiks, ja pusmēnesī Zvaigznes klans vēl nebūs devis zīmi? Vai tad kaķiem tie�ām būs jāpamet jaunās mājas un jāmeklē cita vieta?

Divas dienas pirms pusmēness Lapuķepa atgriezās no zālī�u vāk�anas ar asi smar�īgu pela�ķu bunti. Acis asaroja no spēcīgā aromāta, tomēr viņa pamanīja Mālvilnu, kur� pa�laik izlīda no ērk�ķu tuneļa. Runcis pielēk�oja pie Skābeņastes, kura stāvēja sardzē.

- Sveika! - viņ� ieņaudējās, ar degunu pieskardamies lāsumainās kaķes degunam. - Vai gribi vēlāk pamedīt - tikai kopā ar mani?

Skābeņaste iemurrājās. - Protams, man �ovakar nav nekādu pienākumu.

- Prieks to dzirdēti Tiksimies vēlāk. - Mālvilna �igli pārlaida mēli kaķenei pār ausīm un ielīda atpakaļ apmetnē.

Lapuķepa pienāca pie draudzenes un nolika ne�-ļavu zemē. - lād redz, kā jums medījas!

Skābeņaste spēji pagriezās viņai pretī. - Es vispār nesaprotu, par ko tu runā, - viņa sa�utusi teica.

Lapuķepa uzjautrināta izlieca asti. - Nedomā, ka es neko nesaprotu, jo esmu dziedniekkaķe. Es redzu, ka tu Mālvilnam patīc.

- Nu... - Skābeņaste sāka mulsi mīņāties. - Viņ� ir lielisks, vai ne? - karotāja sacīja, acīm iemirdzoties biklā lepnumā.

� Protams, ir. - Lapuķepa piespieda pumu draudzenes sānam. - Es ļoti priecājos par tevi!

Viņa novēlēja Skābeņastei veiksmīgas medības, paņēma savus pela�ķus un palīda zem ērk�ķainajiem zariem, kas sargāja ceļu uz ieplaku.

- Redz, kur tu esi! - Ogļuvilna iesaucās, klibodama māceklei pretī. - Nāc, paskaties!

Lapuķepa sekoja skolotājai turp, kur klintis pacēlās visaugstāk. Da�u astu augstumā kādā spraugā bija saaugu�i kazenāji, garajiem stiebriem nokarājoties lejup kā aizkaram.

- Kazenāji bija ļoti ērk�ķaini, - Ogļuvilna pastāstīja. - Migas ierīko�anai tie bija daudz par biezu, tāpēc �orīt palūdzu Lietusūsu un Sodrējvilnu tos patīrīt. Un paskaties, ko viņi atrada!

Dziedniece ieslīdēja aiz ērk�ķainā aizsega un pa-maja ar asti, lai mācekle seko. Lapuķepa piesardzīgi paskatījās ap stūri un pārsteigumā sastinga. Priek�ā izrādījās plaisa, kas sniedzās tik dziļi klinti, ka tālākie stūri nozuda ēnās. Vienā pusē pa klinti urdza neliela tērcīte, veidojot mazu ūdenskrātuvi. Grīdu pārsvarā klāja nelīdzeni akmeņi, bet �ur tur bija smil�ainas vietas, kur būtu vēsas un sausas guļvietas.

Ogļuvilnas acis pustumsā spīdēja. - Ideāla dzied-niekkaķu ala! - viņa paziņoja. - Ko teiksi?

Lapuķepa paraudzījās apkārt. Te bija daudz labāk nekā zem pārkares, kur viņas ar Ogļuvilnu nak�ņoja. Nelielais ūdens krājums dotu iespēju slimiem kaķiem viegli padzerties, un klintī bija daudz plaisu, kur salikt zālītes un visu vajadzīgo. Viņa varētu gulēt pie ieejas paliku�ajos kazenājos, lai Ogļuvilna naktī varētu pabūt viena.

- Te ir lieliski! - Lapuķepa sajūsmā iesaucās. - Es iztīrī�u alu no akmeņiem un atnesī�u sūnas guļvietai.

Ogļuvilna pasauca Ugunszvaigzni apskatīt atklājumu, un barvedis palūdza Mākoņasti un Spo�sirdi palīdzēt visu iztīrīt. Kad saule rietēja, viss bija gatavs, un abām dziedniekkaķēm bija iekārtotas ērtas sūnu un papar�u guļvietas.

Lapuķepa omulīgi saritinājās un pabāza degunu zem astes. Kazenāju biezoknī bija silti un dro�i, un ala bija tepat astes attālumā, tāpēc, ja vien kādam slimniekam ievajadzētos, viņa acumirklī būtu klāt.

Pagurusi pēc dienas, kas pavadīta, nesot akmeņus, kaķenīte aizvēra plakstus.

Gandrīz uzreiz viņa attapās rik�ojam pa ezermalu; ķepas apspīdēja zvaig�ņu gaisma. Da�as astes tālāk uz akmens bija redzams slaids, pelēks augums, kas nokārtu galvu raudzījās vizo�ajā ūdenī. Tas bija Vār-nuspalva.

- Spalvaste? - Lapuķepa, pienākot tuvāk, izdzirda run�a kluso balsi. - Spalvaste, kur tu esi?

Lapuķepa uzlēca viņam blakus un maigi piespiedās pie sāna. Kad runcis viņu uzlūkoja, tā acis pauda nebeidzamas skumjas.

- Spalvaste ir �eit, starp zvaigznēm, - kaķenīte

saudzīgi teica. � Viņa vienmēr ir ar tevi un pastāvīgi tevi vēro, Vāmuspalva. г.

- Kāpēc viņai bija jāmirst? - runcis �ukstēja. Vār-nuspalvas acis cie�i raudzījās Lapuķepā, un viņai �ķita, it kā sirdī iedurtos ass ērk�ķis.

- Nezinu, - viņa atzinās.

Degunā iesitās salda, patīkama smar�a, un Lapuķepa atskatījusies redzēja, ka viņu gaida Plankumlapa.

- Man jāiet, - viņa noņaudēja un aizgriezās prom.

Vāmuspalva neatbildēja. Viņ� atkal raudzījās ūdenī, it kā varētu tur atrast to vienu vienīgo zvaigzni - mū�ības gaismā mirdzo�o Spalvastes garu.

Lapuķepa pa krastu aizlēk�oja pie dziedniekkaķes.

- Plankumlapa! - viņa iesaucās. Lapuķepa apstājās, oļiem aizripojot uz visām pusēm, un raudzījās dziedniecē tik ilgi, līdz pati gandrīz saplūda ar tās mirdzo�ajām acīm. - Baidījos, ka vairs nekad tevi neredzē�u.

- Tagad es esmu �eit, - Plankumlapa klusi sacīja. Viņas purns, tik maigs un netverams kā zirnekļa tīmeklis, pieskārās Lapuķepas ausīm.

Kaķenīte aizvēra acis un ieelpoja pazīstamo smar�u. Tad viņa atkāpās un dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos. - Kāpēc Zvaigznes klans klusē? - Lapuķepa vaicāja, apspiezdama agrāk nepazītas dusmas par to, ka Plankumlapa ļāvusi viņai tik ilgi raizēties.

- Mēs esam meklēju�i Mēnesakmeni līdz pagurumam, bet neko neesam atradu�i. Ko iesāksim, ja nebūs vietas, kur mīt mēles ar Zvaigznes klanu? Vai mum' būs jādodas projām?

- Esi mierīga, mazā, - Plankumlapa noņaudēja.

- Neaizmirsti, ka arī Zvaigznes klanam bija jāmēro tāls ceļ�. Arī mums �eit viss ir jauns, un būs vajadzīgs laiks, līdz visu izpētīsim. Bet zvaig�ņu gaisma ūdenī tev parādīs ceļu.

- Tu domā - ezerā?

- Nē. �oreiz tev jāmeklē cita taka.

- Kur? Lūdzu, parādi! - Lapuķepa lūdzās.

Tad Plankumlapa pagriezās un joņoja projām.

- Pagaidi! - Lapuķepa sauca, bet skaistā dziedniek-kaķe jau bija nozudusi ēnās.

Mācekle metās viņai pakaļ. Pēk�ņi ezers izgaisa, un viņa skrēja aug�up pa nogāzi gar zvaig�ņu izgaismotu strautu; Plankumlapu nekur nemanīja, bet aiziet no apmetnes. � Man jādodas uzmeklēt jauno Mēnesakmeni.

Viņai par vil�anos, Mālvilna neizskatījās pārliecināts. - Iet ārā tumsā ir pārāk bīstami. Mēs vēl gandrīz nepazīstam �o teritoriju.

- Vai tu nevarētu mums uzticēties? - ieņaudējās Skābeņaste. - Vai tu nevarētu uzticēties man? Apsolu, ka dro�i pārvedī�u Lapuķepu atkal mājās.

Viņa un Mālvilna ilgi skatījās viens uz otru, un beidzot rudais karotājs palocīja galvu. - Labi, tikai esiet uzmanīgas!

- Vai mēs, tavuprāt, nevaram par sevi parūpēties? - Skābeņaste jautāja, ar asti viegli iepļaukādama run�a ausis.

Mālvilna uzjautrināts iemurrājās. - Skābeņaste, ja kāds kaķis var par sevi parūpēties, tā esi tu.

Lapuķepa rādīja ceļu un ātrā riksī skrēja pa me�u, līdz nonāca pie strauta, kas iezīmēja robe�u starp Pērkona klana un Vēja klana zemēm. Strauts tecēja tum�s un noslēpumains, iegrimis krastos augo�o krūmu ēnā, un it nemaz neatgādināja mirdzo�o straumi, ko Lapuķepa bija redzējusi sapnī.

Jaunā kaķe lēk�oja aug�up pa nogāzi un apstājās me�malā. Sapnī viņa bija skrējusi pa atklātu lauku, tāpēc tagad zināja, ka meklētais neatrodas me�ā.

- Kur tālāk? - Skābeņaste elsa.

- Aug�up.

Abas rik�oja gar robe�u, ārā no me�a un augstāk kalnā. Lapuķepa aizvēra acis un juta, kā blakus skrien divas kaķes: labākā draudzene Skābeņaste un Plan-kumlapa - neredzama, bet klāteso�a ar maigu pieskārienu un vieglu smar�u gaisā. Kad Lapuķepa atvēra acis, �ķita, ka pavisam viegli var sadzirdēt nodipam arī tre�ā kaķa soļus.

Dziļāk pakalnos Lapuķepa nolēma, ka jāpastāsta draudzenei par sapni. - Es satiku pie ezera Plankum-lapu, un viņa sacīja, ka zīme būs zvaig�ņu atspulgs ūdenī. Nevis ezerā, bet strautā. Un tad es skrēju aug�ā kalnā gar strautu, un ūdens laistījās zvaig�ņu mirdzumā.

- Vai tu zināji, kur atrodies?

- Neredzēju neko pazīstamu. Tur nebija koku, un gaiss �ķita auksts un dzidrs, it kā es būtu ļoti augstu.

- Tad jau jātiek vēl augstāk, - Skābeņaste secināja.

Strauts klusi �aloja pār akmens gultni; ūdens tum�i vizuļoja. Lapuķepai acu priek�ā vēl skaidri bija Plankumlapas rādītā ātrā straume. Jo tālāk viņas gāja, jo ūdens kļuva skaļāks - pat tad, kad abas nonāca pie robe�avota iztekas un atstāja to aiz muguras.

- Es nāku, Plankumlapa, - Lapuķepa klusi sacīja.

Kaķes tika līdz gravai, kur zeme pavērās, it kā to būtu pār�ķēlis milzu nags. Ieleja bija aizaugusi ar irbulenēm un papardēm, un visur gulēja klin�u atlūzas. Lapuķepa pirmā sasniedza ielejas galu, kur izrādījās stāva, akmeņaina nogāze. Viņa apstājās pagaidīt Skābeņasti - draudzene apņēmīgi rik�oja uz priek�u, lai arī aste pagurumā jau bija nolaidusies pavisam zemu. Lapuķepai turpretī bija sajūta, ka varētu turpināt skrējienu mū�īgi. �alkoņa domās krāca kā ūdenskritums kalnos, kur mita Straujūdens cilts. Kaķenīte bija tā pieradusi pie skaņām prātā, ka mirkli pat nesaprata - tās patie�ām ir dzirdamas.

- Nāc! - viņa uzsauca Skābeņastei. - Esam gandrīz klāt!

Lapuķepa metās aug�up, ķepām ķeroties un slīdot pa miklajām klintīm. Virsotni tālāk jau iezīmēja pirmie vārie rītausmas stari, bet tum�zilajās debesīs vēl mirdzēja zvaigznes.

Pagaidiet mani! � viņa lūdzās spo�os karotājus. Pametusi skatienu atpakaļ, Lapuķepa mudināja Skā-beņasti: - Pasteidzies, iekams nav nodzisu�as zvaigznes!

Mācekle pagriezās, lai turpinātu ceļu, un sastinga. Da�as astes augstāk stāvēja kaķene saslietām ausīm un asti. Vai uz �o pa�u vietu bija atvests vēl kāds no dziedniekkaķiem? Tad Lapuķepa saprata, ka tā ir Plankumlapa, kura pacietīgi gaida, ticēdama: Lapuķepa atradīs īsto vietu, lai arī sapnis bija pārtrūcis.

Uzlēkusi blakus dziedniecei, Lapuķepa ieraudzīja, ka stāv pie strauta, kur� mutuļoja lejup pa dziļu gravu klintī. Ūdenim krītot pār akmeņiem, tas laistījās zvaig�ņu gaismā.

- Mēs esam klāt! - Lapuķepa izdvesa. - Esam to atradu�as!

- Nāc līdzi, - Plankumlapa aicināja.

Lapuķepa pamāja ar asti Skābeņastei. - Ātri! Te ir Plankumlapa!

Lāsumainā kaķe pāris lēcienos bija blakus un paskatījās apkārt. - Kur?

- Tur! - draudzene parādīja uz zvaig�ņoto augumu pāris astu tālāk pie strauta.

- Es viņu neredzu, - Skābeņaste noņaudēja un uzmeta Lapuķepai rai�pilnu skatienu. - Vai tas ir slikti?

Kaķenīte ar asti maigi noglaudīja draudzenes acis. - Nē, protams, ne! Plankumlapa redz, ka tu te esi, un pārējam nav nozīmes. Tici man - viņa ir ar mums.

Plankumlapa pagriezās un devās gar strautu aug�up. Lapuķepa dedzīgi metās viņai pakaļ. Nogāze nu bija stāvāka, un mirdzo�ais strauts nozuda aiz ērk�ķainiem krūmiem, kur Plankumlapa pagaisa kā zivs, kas ienirusi atvarā.

Lapuķepa apstājās un pie�ķiebtu galvu aplūkoja krūmus. Viņai bija jāseko Plankumlapai, bet, ja abas ar Skābeņasti mēģinās tikt tur cauri, ērk�ķi viņas saplosīs gabalu gabalos. Tad kaķenīte pamanīja nelielu spraugu un ielīda tur iek�ā; vietas bija vien tik, lai tiktu cauri ar daudzmaz veselu ka�oku, kaut ari tajā vienalga ķērās ērk�ķi. Aiz sevis viņa dzirdēja Skābeņasti, kura smagi vilka elpu pēc pēdējā straujā kāpiena.

Pēc mirkļa Lapuķepa izlīda pie ieplakas ar stāvām malām. Uzreiz pie krūmiem sākās nogāze, un mirkli Lapuķepa sagrīļojās, mēģinādama noturēt līdzsvaru. Ieplaka bija daudz mazāka par to, kurā bija apmeties Pērkona klans; te nebija tā aizaudzis ar kazenājiem un irbulenēm un malas bija nolaidenākas, tās veidoja apsūnoju�i akmeņi. Tikai tālākajā malā pacēlās stāva, ķērpjiem un papardēm apaugusi klints. No tās apmēram vidū plūda avots, un ūdens �alkdams gāzās nelielā krātuvē ieplakas vidū. Dīķa ūdens viļņojās un ņirbēja zvaig�ņu atspīdumos. Ieplaka bija skaistākā vieta, kādu Lapuķepa jebkad bija redzējusi.

Plankumlapa stāvēja krastā. - Nāc, - viņa aicināja, pamādama ar asti.

Turpat pie mācekles ķepām ieplakā ievijās taka, kas lokiem veda uz leju, līdz sasniedza dīķi.

Kaķe dzirdēja, kā aiz muguras no krūmiem izspraucas Skābeņaste. - Oho! - viņa izdvesa. - Vai �ī ir īstā vieta?

- �ķiet, ka jā, - Lapuķepa apliecināja. - Plankumlapa vēlas, lai es eju lejā.

- Vai man ari nākt? - draudzene piedāvājās.

Lapuķepa papurināja galvu. - Man �ķiet, pirmajā reizē man jāiet vienai.

Atstājusi Skābeņasti stāvam ieplakas malā, viņa piesardzīgi devās lejup. Klintī bija iedobītes no seniem ķepu nospiedumiem, un Lapuķepa uz katra soļa juta, ka iet to pa�u ceļu, ko mēroju�i kaķi pirms neskaitāmiem mēne�iem. Tagad kaķu te vairs nebija, bet Lapuķepa juta, kā pārskrien tirpas, zinot, ka tie �eit reiz gāju�i.

Beidzot viņa nostājās blakus Plankumlapai pie dīķa.

- Paskaties ūdenī, Lapuķepai - rēgainā kaķe mudināja.

Lapuķepa apjukusi pavērās lejup, un viņai �ķita, it kā būtu izrauts pamats zem kājām. Zvaig�ņu vietā viņa ieraudzīja tur spoguļojamies daudzus, daudzus kaķus, un tiem visiem ka�oks laistījās sudrabainā gaismā. Neskaitāmas acis kā gaidot lūkojās uz Lapuķepu, it kā kaķi būtu zināju�i, ka viņa atnāks.

Mācekle pacēla skatienu, gandrīz neuzdrīkstēdamās elpot. Visapkārt sēdēja mirdzo�i Zvaigznes klana karotāji, atradu�i sev vietu uz visām nogāzēm. Kaķu acis spīdēja kā pilnmēne�i, ka�oki vizēja sarmā.

- Nebaidies, - Plankumlapa klusi sacīja. - Mēs gaidījām, kad atradīsi ceļu pie mums.

Lapuķepa nejuta bailes. Zvaig�ņoto karotāju skatienos bija jūtama tikai sirsnība un labvēlība. Vairumu viņa nepazina, ta�u priek�ējās rindās redzēja Raibasti - Pērkona klana veckaķi, kura bija zaudējusi dzīvību, apēdot divkājaino saindētu zaķi. Sirmā kaķe izskatījās cēla un skaista, nevis izkāmējusi un izmisuma pārņemta kā pēdējoreiz, kad Lapuķepa viņu redzēja. Raibastes acis mirdzēja, viņu sveicot, un zvaig�ņotā kaķe pamāja turp, kur pa�ā dīķmalā, ķerstīdami Mēness staru, kūleņoja divi sīki kaķēni. Lapuķepas sirds priekā iesmeldzās, sazīmējot Dze-loņpūku un Cīruļpūku, kuri nomira badā divkājaino izpostītajā me�ā. Kāds pusauga kaķis pasniedzās un

pavirzīja mazos tālāk no ūdens - tas bija viņu brālis Cir�ļaķepa, māceklis, kuru divkājaino briesmonis notrieca, kad tas mēģināja kaut ko nomedīt savam klanam.

Man tas jāizstāsta Debespapardei, Lapuķepa nodomāja, jo trīs kaķēnu māte ļoti priecāsies, zinot, ka mazuļi ir dro�ībā Zvaigznes klanā.

Viņa pamanīja, ka viena kaķa tomēr trūkst, un �igli pavērās apkārt, lai pārliecinātos, ka nav kļūdījusies. Pelēksvēdru nekur nemanīja. Lapuķepas sirds sāka sisties straujāk. Vai tas nozīmēja, ka Uguns-zvaigznem ir taisnība un viņa draugs tie�ām vēl ir dzīvs?

Otrā dīķa malā piecēlās zilpelēka karotāja. Viņa kādu atgādināja... protams, viņa ta�u ir spalvu spalvā kā Miglasķepa! Tā noteikti bija Miglasķepas māte Zvaig�ņuzilgme - Pērkona klana barvede pirms Uguns-zvaigznes.

- Esi sveicināta, Lapuķepai - Zvaig�ņuzilgme ieņaudējās. - Mums ir prieks tevi �eit redzēt. Te dziedniekkaķiem jānāk mīt mēles ar Zvaigznes klanu, un �eit jūsu barve�i saņems deviņas dzīvības un barve�a vārdu.

- Te ir tik skaisti, Zvaig�ņuzilgme, - Lapuķepa �ukstēja. - Paldies, ka sūtīji Plankumlapu, lai palīdz man �o vietu atrast!

- Tev jāiet izstāstīt par to klaniem, - Zvaig�ņuzilgme turpināja, - bet vispirms ar tevi grib aprunāties kāda draudzene.

Skaista, sudraboti pelēka kaķe iznāca no karotāju rindām un, apmetusi loku ap dīķi, pienāca pie Lapu-ķepas.

- Spalvastel

Mirdzo�ā karotāja nostājās mācekles priek�ā. Viņa ar degunu pieskārās tās purnam kā viegls vējiņ�, kas kutina ūsas.

- Es domāju, ka tu esi Bezgalīgo medību ciltī, -Lapuķepa ieņaudējās.

Spalvaste papurināja galvu. - Es tagad esmu divās debesīs - gan pie cilts sen�iem, gan pie savējiem. Lai kur es būtu, es nekad neaizmirsī�u klanus. - Mirkli vilcinājusies, viņa piebilda: - īpa�i - vienu kaķi. Vār-nuspalvu.

- Viņam tevis ļoti pietrūkst. Viņa karotāja vārds ir veltījums tev.

-Jā, es redzēju, - Spalvaste murrāja. - Biju tik lepna! Viņ� kļūs par di�enu karotāju. - Kaķe pieliecās tuvāk Lapuķepai, un viņas siltā elpa sabu�ināja mācekles ka�oku. - Pasaki, lai viņ� neskumst. Es vienmēr viņu mīlē�u, bet aizritēs vēl daudzi, daudzi mēne�i, līdz mēs atkal satiksimies. Tagad viņam jādzīvo ar savu klanu jaunajās mājās. Viņ� nevar palikt akls pret kaķiem, kuri ir apkārt.

- Es viņam to pateik�u, - Lapuķepa apsolīja.

Spalvaste nolieca galvu un pagriezās, zvaig�ņu gaismai laistoties sudrabotajā ka�okā. Karotāji sāka izplēnēt, līdz palika vairs tikai viegls mirdzums uz ieplakas malām, un tad pagaisa ari tas. Lapuķepa vēl sajuta uzvēdījam Plankumlapas smar�u, bet ari tā izzuda.

Kaķenīte pacēla galvu un ieraudzīja, ka debesis sāk kļūt gai�ākas. Skābeņaste stāvēja ieplakas malā un raudzījās lejup uz viņu.

Lapuķepa uzskrēja aug�ā pa taku un nostājās blakus draudzenei. - Vai tu viņus redzēji? - tā dedzīgi jautāja.

Skābeņaste pie�ķieba galvu. - Kas man bija jāredz?

- Zvaig�ņu klansI Viņi bija �eit, visa ieplaka bija pilnai Es runāju ar Zvaig�ņuzilgmi un Spalvasti! -Lapuķepa aprāvās, redzēdama, ka draudzene skatās mulsi un mazliet piesardzīgi.

- Es redzēju no dīķa paceļamies mirdzo�u miglu, -viņa vilcinādamās noņaudēja.

- Tie noteikti bija viņi, - Lapuķepa sacīja. Viņa paraudzījās uz ieplaku, ausīs �alcot zvaig�ņu apspīdētajam ūdenim. - �ī ir īstā vieta.

- Vai esi pārliecināta?

Tajā mirklī Mēness stari atspīdēja dīķī, un visa ieplaka pielija ar dzidru, baltu gaismu.

- Jā, es esmu pārliecināta, - Lapuķepa noņaudēja. - Mums vairs nav Mēnesakmens, bet ir Mēnesdīķis. �eit Zvaigznes klans mīs ar mums mēles. - Viņa pagriezās pret Skābeņasti, juzdama, kā ka�oks ievizas zvaig�ņu gaismā.

- Mēs esam atradu�as meklēto! Klaniem bija lemts �eit būt.

18. NODAĻA

Kazenājnags pame�ā lavījās un ausījās, klausīdamies, vai dzirdēs rosāmies medījumu. Turpat aiz muguras viņ� saklausīja Ērk�ķnaga un Zemesvilnas soļus - tie līda uz priek�u, piespiedu�i vēderu gandrīz pie zemes un vairīdamies no zemu noslīgu�ajām papar�u lapām. Kazenājnags centās sevi pārliecināt, ka viņam nerūp, vai Vāvergaita ir vai nav kopā ar viņu. Tagad svarīgākais bija apgādāt klanu ar medījumu un izpētīt jauno teritoriju. Ja Vāvergaita ir nolēmusi ar viņu strīdēties, lai strīdas uz veselību. Bet - viņu nekad nebija uztraukusi Kazenājnaga draudzība ar Dzintarādu; kāpēc tagad tā plosīties Vanagsarmas dēļ?

Patruļa izlīda no papardēm un rik�oja tālāk gar platu divkājaino ceļu. Tik tālu no apmetnes patruļas vēl nekad nebija gāju�as - līdz �im visiem bija darba pilnas ķepas, ierīkojot migas un veidojot barjeras apmetnē, turklāt arī turpat tuvumā varēja atrast gana medījuma, lai visi būtu labi paēdu�i. Tagad pētnieki pamazām sāka doties tālāk, piesardzīgi pārbaudot arī attālākus nostūrus.

Ceļam piemita kas tāds, kas raisīja Kazenājnagā nemieru. - Man te īsti nepatīk, - viņ� klusi sacīja.

- Ceļ� ir pārāk līdzīgs Pērkontakai. - Runcim sa�ņaudzās iek�as, atceroties, kā divkājaino briesmoņi rēkdami lauzās cauri me�am, atstājot aiz sevis posta sliedi - platāku par �o, bet tikpat taisnu.

Ērk�ķnags rūpīgi izgar�oja gaisu. - Man �ķiet, ka tā nav, - viņ� pēc brītiņa ieņaudējās. - Te neo� ne pēc divkājainajiem, ne pēc briesmoņiem.

Kazenājnags dziļi ievilka elpu un saprata, ka zeltainajam karotājam ir taisnība. Divkājainos nekur nemanīja, nebija jūtama pat viņu vecā smaka. Tomēr ceļ� �ķita ļoti pazīstams. - Varbūt te kādreiz bija Pēr-kontaka, - viņ� minēja. - Varbūt divkājainie ļāva tai aizaugt.

- Kāpēc lai viņi tā darītu? - prātoja Ērk�ķnags.

- Tāpēc, ka viņiem pratina nav vairāk kā pelēm, -skābi atcirta Zemesvilna. - Divkājainie vienkār�i ir peļugalvas. - Runcis pamanīja zem tuvīna krūma strupasti un sāka zagties tai tuvāk.

Vērodams karotāju, Kazenājnags turpināja domāt par ceļu. Ja divkājainie bija ņēmu�i akmeņus no viņu ieplakas, varbūt tiem vajadzēja Pērkontaku, pa kuru akmeņus aizvest. Viņ� papurināja ausis. Viss viens -galvenais, ka tagad divkājaino te nav.

Kad Zemesvilna bija nomedījis strupasti un apka-�ājis to ar zemi, kaķi devās tālāk, arvien turēdamies ceļmalā. Kazenājnagam negribējās spert ķepu tur, kur biju�i divkājainie, pat ja tas bijis ļoti sen, un klana biedri laikam domāja tāpat.

Pēk�ņi Zemesvilna ie�ņācās. Kazenājnags sastinga un uzboza spalvu, un pavērās turp, kur skatījās brūnais karotājs. Aiz kokiem bija saskatāmas divkājaino migas akmens sienas.

- Smakas joprojām nav, - Zemesvilna ieņaudējās. Viņ� uzmeta skatienu Kazenājnagam. - Ko tu darītu?

Kazenājnagam gribējās pagriezties un bēgt atpakaļ uz apmetni, ko ķepas nes. Viņ� atcerējās par migu, ko pirmajā patruļā bija redzējis Ēnas klana teritorijā, un par abiem ne�petnajiem min�iem, kurus bija iztraucējis. Bet klanam pārjauno teritoriju bija jāzina viss. - Paskatīsimies, - viņ� izlēma.

No ceļa, gar kuru kaķi gāja, uz migu veda �aurāka taka, bet Kazenājnags izvēlējās taisnāku ceļu pa me�u. Piespiedies gandrīz pie zemes, runcis lavījās tuvāk.

�ī miga ļoti at�ķīrās no tām, kas agrāk bija redzētas divkājaino midzenī. Tai bija durvis no plakaniem koka gabaliem, bet tās bija satrunēju�as un �ķībi nokarājās. Lielie, stūrainie caurumi sienās bija tuk�i, un nekas nesargāja migas iek�pusi no vēja un lietus, la izskatījās tum�a un klusa, ēnu un savādu aromātu pārpilna.

Karotājs nodrebēja, juzdams, kā spalva saslienas stāvus. Viņam gribējās doties prom, vairs nesperot ne soli tālāk, bet viņ� jau zināja, ko teiktu Vāvergaita: Jūs pat nebijāt iek�ā! Vai jūs kādas peles, vai?

- Pagaidiet tepat, - viņ� sacīja pavadoņiem un Piegāja pie durvīm.

Ērk�ķnags un Zemesvilna nepaklausīja. Nav jau ari iemesla man klausīt, Kazenājnags nodomāja, atgādinādams sev, ka vēl jau nav kļuvis par barve�a palīgu. Abi run�i gāja turpat aiz muguras, un trijotne kopā uzkāpa pa kāpnēm un ielīda divkājaino migā.

Vārajā gaismā, kas iespīdēja pa durvīm, kļuva redzamas pelēkas akmens sienas un grīda no koka gabaliem; pa �ķirbām spraucās ārā nezāles. Tie�i priek�ā kaut kādi klu�i veidoja pakāpienus uz vēl vienu migas līmeni.

Divkājaino smaka nebija jūtama, bet vēdīja spēcīgs medījuma aromāts. Plaisas akmens sienās un iedobes zem grīdas noteikti bija ērtas mājvietas pelēm un strupastēm. Kazenājnags dzirdēja, kā nobūk�ķ Ērk�ķnaga ķepas, un atskatījies ieraudzīja tam zobos peli.

- Malacis! - viņ� uzslavēja.

Zemesvilna izskatījās ļoti apmierināts. - �ī vieta varētu būt ļoti noderīga, - viņ� ieņaudējās. - Ja tikai divkājainie neatgrieztos.

Kazenājnags bija tādās pa�ās domās - te bija daudz medījuma, un tas viegli devās ķepās. Bet viņam nepatika noskaņa, kāda te valdīja. �ī vieta bija tik pamesta un tuk�a kā kaķa atstāta miga, un runcis prātoja, kāpēc gan divkājainie no tās aizgāju�i.

- Vai gribi uzkāpt aug�ā? - Ērk�ķnags ar ausīm norādīja uz klu�iem.

- Es tur nekāptu pat tad, ja man to liktu darīt Zvaigznes klans, - Zemesvilna atteica. - Tas nemaz neizskatās dro�i.

- Es ātri apskatī�os, - Kazenājnags noņaudēja, ausīs skanot iedomātām Vāvergaitas nievām.

Jaunais karotājs �igli metās aug�ā, lai nesāktu pārāk daudz domāt par to, ko varbūt atradīs tur priek�ā. Iznākot migas otrajā līmenī, kur grīdu veidoja tādi pa�i koka gabali kā lejā, viņu iztrūcināja ķērcieni un straujas spārnu vēdas. Pēc mirkļa runcis saprata, ka tas ir tikai balodis, kuru izbiedējusi kaķa pēk�ņā parādī�anās. Putns izspruka laukā pa robu jumtā, un uz visām pusēm pa�ķīda baltas un pelēkas spalvas.

Kazenājnags piesardzīgi devās uz priek�u un pārliecinājās, ka telpa ir tuk�a. Atkal norāpies lejā, viņ� redzēja, ka Zemesvilna ir nomedījis vēl vienu peli, bet Ērk�ķnags saslietām ausīm tup pie spraugas sienā.

- Mums tagad nav laika medīt, - Kazenājnags brīdināja. Divkājaino sienas �ķita viņu smacējam, un ķepas niezēt niezēja tikt atkal ārā. - Medījumu var atrast arī laukā, un Ugunszvaigznem jāzina, ko esam atradu�i. Iesim!

Ērk�ķnags negribīgi atstāja migu, un trijotne gar pamesto Pērkontaku devās atpakaļ uz apmetni.

Tur Ērk�ķnags un Zemesvilna uzreiz devās uz medījuma kaudzi, bet Kazenājnags piegāja pie barve�a, kur� sēdēja blakus Smil�uvētrai un Vāvergaitai. - Ugunszvaigzne, man �ķiet, tev jāzina, ko mēs �odien atradām, - viņ� teica un pastāstīja par tuk�o divkājaino migu.

� Un tur vispār nemaz nebija jūtama divkājaino smaka? - Ugunszvaigzne jautāja, kad karotājs bija beidzis stāstīt.

Kazenājnags papurināja galvu. - Tā �ķiet laba vieta medībām un varbūt nākotnē varētu kaut kam noderēt.

"v - Varbūt tur varētu patverties sliktā laikā, - prātoja Smil�uvētra. - Vai ari tad, ja izceltos ugunsgrēks... - Kaķe nodrebēja, un Kazenājnags saprata, kāpēc. Viņ� miglaini atcerējās liesmas, kas plosījās vecajā Pērkona klana apmetnē, aprijot visu sev ceļā. Viņ� nebija pārliecināts, vai tādu uguni spētu aizturēt pat divkājaino migas akmens sienas.

- Varbūt. Jūs esat ļoti labi pastrādāju�i, - Ugunszvaigzne paslavēja.

- Es ie�u vēl pamedīt, - Kazenājnags sacīja. - Mums vajag vairāk ēdiena. - Runcim bija sajūta, it kā rīklē būtu ieķēru�ās nomedīta putna spalvas, tomēr izdevās izmocīt: - Vāvergaita, vai gribi nākt līdzi?

Rudā karotāja ilgi viņā raudzījās, un mirkli Kazenājnags bija dro�s - viņa piekritīs. Bet tad kaķe piecēlās ķepās un pavicināja asti. - Piedod, es apsolīju iet ar Pelnādu un Zimekļkāju.

- Labi. - Kazenājnags norija aizvainojumu, apņēmies nelikt manīt savu vil�anos.

- Vēl nekur neej, Kazenājnag, - ierunājās Ugunszvaigzne. - Tu jau kop� Saieta strādā bez apstājas.

Tev jāatpū�as! Tā ir pavēle, - barvedis piebilda, kad jaunais karotājs atvēra muti, lai protestētu. - Saule ir tikko uzlēkusi, bet tu jau esi bijis patruļā. Ej paēd un līdz saulesvidum nosnaudies! Domā, ka es gribu, lai viens no maniem labākajiem karotājiem saļimst aiz pārguruma?

Kazenājnags nolieca galvu un pagriezās, lai dotos prom.

Ērk�ķnags bija noskatījies vārdu apmaiņā, un, kad Kazenājnags apsēdās viņam blakus ar strupasti, paņemtu no medījuma kaudzes, karotājs ar ausīm norādīja uz Vāvergaitu. - Jūs esat sastrīdēju�ies, ja? -viņ� noņaudēja, acīm iespīdoties vieglā uzjautrinājumā. - Ko tu izdarīji?

- Zvaigznes klans vien zina, - Kazenājnags norūca. Viņ� negribēja, lai visi klana kaķi sāktu interesēties par viņa strīdu ar Vāvergaitu, un vēl jo mazāk vēlējās, lai tie uzzina, kāpēc strīds vispār sācies. Runcis pikti savicināja asti.

Kāpēc Vāvergaita nesaprata, ka viņ� ir lojāls Pērkona klanam un viņa joprojām tam ir pirmajā vietā? Sirds dziļumos Kazenājnags laikam zināja atbildi. Kaķene ap�aubīja viņa lojalitāti tāpēc, ka ikreiz, viņu uzlūkojot, redzēja citu kaķi.

Tīģerzvaigzni.

Kazenājnags iztrūcies pamodās. Pēc saules staru slīpuma, tiem iespīdot caur karotāju migas zariem, viņ� noprata, ka ir jau gandrīz saulesvidus. Ārā atskanēja balsis, un karotājs pietrūkās ķepās, instinktīvi uzbozdams spalvu, bet tad attapās, ka runā�ana vēsta par priecīgu satraukumu, nevis bailēm vai dusmām.

Izpurinājis no ka�oka sūnu kriksī�us, Kazenājnags izlīda ārā klajumā. Ieplakas vidū bija sapulcēju�ies vairāki kaķi, un, ejot tuvāk, viņ� redzēja, ka tie spie�as ap Lapuķepu un Skābeņasti.

Abas jaunās kaķes izskatījās pārguru�as, bet ļoti apmierinātas. Lapuķepa kaut ko stāstīja Ugunszvaig-znem, ar asti rādīdama virzienu, it kā gribētu pateikt, kur jāiet.

- Kas noticis? - Kazenājnags gribēja zināt.

Spo�sirds paskatījās uz viņu, vienīgajai acij līksmi mirdzot. - Lapuķepa un Skābeņaste atrada Mēnes-dīķi!

- Mēnesdīķi? Kas tas tāds?

Neviens neatbildēja - visi dega nepacietībā dzirdēt, kas Lapuķepai sakāms, tāpēc Kazenājnags spraucās tuvāk, līdz ari varēja saklausīt.

-Mēs kāpām aug�ā pa robe�u ar Vēja klanu, aug�up pakalnos un vēl labu gabalu aiz mūsu teritorijas robe�ām. Un tad mēs atradām strautu, un zvaigznes tajā spīdēja tik spo�i, ka es zināju - strauts rādīs mums ceļu. Mēs gājām gar strautu, līdz atradām dīķi... - Lapuķepas balss pieklusa, līdz bija tikai nedaudz skaļāka par �ukstu. - Tā ir vieta, kur mums jādodas mīt mēles ar Zvaigznes klanu.

Kazenājnags aizvēra acis un klusībā pateicās sen�iem karotājiem. Viņi bija parādīju�i dīķi, kas stāsies Mēnesakmens vietā. �eit tie�ām bija klaniem lemtā vieta - viņiem nevajadzēs doties vēl vienā garā, noguldino�ā ceļojumā.

Ogļuvilna piespieda pumu savas mācekles plecam. - Tu �odien paveici kaut ko ļoti īpa�u, - dziedniece tai sacīja. - Klans to vēl ilgi atcerēsies.

- Vīzija varēja piemeklēt jebkuru dziedniekkaķi, -Lapuķepa plati ieplestām acīm sacīja.

- Bet tā piemeklēja tevi, - pārtrauca Ugunszvaigzne. - Klans ir pateicīgs jums abām, - barvedis piebilda, ar galvu pamādams Skābeņastei.

- Rītnakt ir pusmēness, - Ogļuvilna jau lieti�ķāk sacīja. - Mums nekavējoties jāsūta ziņa pārējiem dziedniekkaķiem, lai varam satikties pie Mēnesdīķa.

- Es ie�u, - Lapuķepa piedāvājās.

- Tu vienai dienai jau esi gājusi pietiekami tālu, -Ugunszvaigzne saudzīgi aizrādīja. - Tu nevari vēl iet uz ezera otru krastu.

Ogļuvilna piekrīto�i nogrozīja ausis. - Ja gribam tikties laikā, vienam kaķim tāds ceļ� tāpat ir par tālu, - viņa sacīja. - Sprie�ot pēc Lapuķepas stāstītā, mums vēlākais rīt saulrietā būs jādodas ceļā. Es pati aizie�u pie Ēnas klana un Upes klana, bet Lapuķepa, kad atpūtīsies, var apziņot Vēja klanu.

- Laba doma, - Ugunszvaigzne sacīja. - Bet vai tie�ām tev jāiet, Ogļuvilna? Es varu aizsūtīt kādu karotāju.

Dziedniece papurināja galvu. � Nē. �ādi jaunumi ir jāpaziņo dziedniekkaķim.

- Tādā gadījumā tev līdzi ies divi karotāji. Saietā redzējām, ka robe�u jautājumā visi �obrīd ir ļoti viegli aizskarami.

Kazenājnags spēra soli uz priek�u. - Es ie�u līdzi. -Runcis gribēja redzēt, kā Mazdūna un Kodesspārns saņem ziņu, kas pierādīs: �ī tie�ām ir tā vieta, kur klaniem lemts apmesties. �ķita, ka beidzot ir sācies pēdējais posms ceļojumā, ko aizsāka sapnis par vietu, kur nogrimst saule, un par āpseni, vārdā Pusnakts.

- Paldies, Kazenājnag! Smil�uvētra, vai tu ari iesi?

- Protams, - kaķene atsaucās.

Sekojot Ogļuvilnai un Smil�uvētrai ārā no apmetnes, runcis atskatījies redzēja, ka Vāvergaita aizrautīgi apsprie�as ar Lapuķepu. Kaķene uz viņu pat nepaskatījās, un viņam ari nebija laika apstāties, lai aprunātos.

�ī ceļojuma daļa Kazenājnagam būs jāveic bez Vāvergaitas.

19. NODAĻA

Lapuķepa �ķērsoja upīti vietā, kur virs ūdens pacēlās akmeņi, un devās aug�up pakalnā uz Vēja klana apmetnes pusi. Ugunszvaigzne bija piedāvājis pavadoņus, bet Lapuķepa uzskatīja, ka Vēja klana apmeklējumam tādi nav nepiecie�ami. Viņai bija ienācis prātā, ka varētu paaicināt Skābeņasti, bet, kad viņa devās draudzeni meklēt, izrādījās, ka tā mij mēles ar Mālvilnu, un Lapuķepa negribēja abus traucēt.

Vēj� purināja īso tīreļa zāli, iznēsājot spēcīgu zaķu smar�u un piekļaujot kaķenītes ka�oku cie�i pie sāniem. Lai arī viņa pēc atgrie�anās no Mēnesdīķa bija gulējusi vien īsu brīdi, jaunumi pie�ķīra enerģiju, izplūstot dzīslās līdzīgi spo�ā avota ūdenim.

Lapuķepa jau bija gandrīz pie apmetnes, kad saoda kaķus, un aiz kāda irbuleņu krūma pamanīja iznākam patruļu. Tur bija Dubļuķepa un Tīklāda ar mācekli Zebiekstķepu. Dziedniekkaķes mācekle saspringa. Pa�laik visi klani ļoti uzmanīja savas robe�as, un viņa cerēja, ka Vēja klana karotāji vismaz dos iespēju paskaidrot, pirms viņu vienkār�i dzīs prom.

- Ko tu te dari? - Dubļuķepa ierūcās. - Te ir mūsu teritorija.

� Man ir jānodod ziņa Mizassejam.

Dubļuķepa bridi vilcinājās, tad pameta ar galvu.

- Nu tad nāci - Viņ� pārveda jauno kaķi pāri korei un pavadīja uz ieplaku.

Vienūsa sēdēja zem krūma gandrīz apmetnes vidū un kopā ar Pelnkāju tiesāja sīksta paskata zaķi. Lapuķepa paskatījās apkārt, meklēdama Vārnuspalvu. Mizasseja nebija vienīgais, kuru gaidīja svarīga vēsts no Zvaigznes klana.

- Vienūsa, mums ir vie�ņa, - Dubļuķepa paziņoja.

Vēja klana barvedis piecēlās ķepās un aplaizījās.

- Lapuķepa, kā varam palīdzēt?

- Man jārunā ar Mizasseju, - viņa noņaudēja.

Vienūsa saslēja ausis. - Tev dro�i vien ir ziņa no Zvaigznes klana?

Lapuķepa pamāja ar galvu, ta�u neko vairāk nevarēja sacīt. Tas, kur� nodos ziņu savam klanam, būs pats Mizasseja.

- Lieliski jaunumi! - Vienūsam iemirdzējās acis.

- Zebiekstķepa, tūlīt ej pasaukt Mizasseju.

Māceklis nozuda kādā alā nogāzes pakājē. Izskatījās, ka reiz tur ir bijusi zaķa vai āp�a ala. Mirkli vēlāk jaunais kaķis atkal izlīda, un aiz viņa nāca dziedniek-kaķis.

Lapuķepa metās viņam pretī. Mizasseja ar asti rādīja, ka māceklis var iet, un aicināja Lapuķepu apsēsties blakus. - Kas noticis? - viņ� jautāja.

Kaķenīte tik tikko spēja valdīt sajūsmu, vārdi bira kā ūdens lāses pār zvaig�ņu apspīdētajiem akmeņiem. - Un ritnakt ir pusmēness, - viņa pabeidza. - Ogļuvilna aizgāja pastāstīt jaunumus Kodes-spāmam un Mazdūnam, tāpēc rit mēs visi varēsim doties uz Mēnesdīķi.

Mizasseja pasniedzās un ar pinņu pieskārās Lapu-ķepas auss galiņam. - Tie ir labākie jaunumi, kādus esmu dzirdējis, - viņ� klusi sacīja. - Paldies, ka ieradies man pastāstīt! - Runcis piecēlās un devās pie Vienūsas un Pelnkājas. Ari citi klana kaķi nāca tuvāk, uzminēju�i, ka gaidāms svarīgs paziņojums.

Vēja klana dziedniekkaķis �igli izstāstīja par Lapu-ķepas ceļojumu. - Rīt naktī visi dziedniekkaķi tiksies pie Mēnesdīķa, - viņ� ņaudēja. - Bet aiznākamajā naktī, Vienūsa, mēs ar tevi dosimies turp, lai vari saņemt savas deviņas dzīvības un barve�a vārdu.

Mirkli Lapuķepai �ķita, ka redz barve�a acīs baiļu atblāzmu. Viņam vajadzētu justies atvieglotam, ka beidzot varēs mīt mēles ar Zvaigznes klanu un sen�i karotāji viņu atzīs kā barvedi. Kāpēc lai viņ� vēlētos to atlikt?

Vienūsa samirk�ķināja acis un papurināja galvu. Lapuķepa nosprieda, ka varbūt viņa bailes tikai iztēlojusies.

- Sprie�ot pēc Lapuķepas stāstītā, turp mērojams gar� ceļ�, - Vienūsa ierunājās. - Tu nevari turp doties divas dienas pēc kārtas - tu pārāk nopūlēsies. Es jau ilgi gaidu savas deviņas dzīvības un vārdu - varu pagaidīt vēl mazliet ilgāk.

Lapuķepa sajuta cieņu pret tādu iejūtību. Tād viņa uzlūkoja barvedi cie�āk un sāka domāt, vai tikai tas nebaidās, ka Zvaigznes klans varētu viņu atraidīt, jo iecel�ana barve�a godā notika tādā steigā, kad Garzvaigzne jau gandrīz bija devies pie Zvaigznes klana. Jaunā mācekle līdzjūtīgi samirk�ķināja acis. Visi zināja: tad, kad klana barvedis zaudē devīto dzīvību, viņa vietā stājas vietnieks - pat ja tas bijis vietnieks vien da�us mirkļus. Tās bija noteikts karotāju kodeksā, un, lai ari kas būtu mainījies garajā ceļā no me�a uz jaunajām mājām, karotāju kodekss tomēr bija un palika galvenais.

Mizassejam laikam bija pa prātam nemērot tik grūtu ceļu divreiz pēc kārtas; viņ� nemēģināja Vien-ūsu pierunāt. - Tiksimies rit saulrietā, Lapuķepa, -viņ� teica kaķenītei.

- Es pateik�u Ogļuvilnai, - tā atbildēja. - Varam satikties pie strauta me�malā.

Mizasseja piekrīto�i pamāja. - Labu ceļavēju, -viņ� nomurmināja, pirms devās atpakaļ uz savu migu.

Vienūsa un Pelnkāja sāka klusi apspriesties. Dubļuķepa gandrīz nedzirdami kaut ko pateica Tīklādam, abi aizjoņoja aug�up pakalnā un jau pēc mirkļa bija nozudu�i.

Lapuķepa juta, ka plecam kaut kas viegli pieskaras. Viņa pagriezās un iztrūkās, ieraugot Vārnuspal-vas cie�o skatienu. - Vai tie�ām tu atradi vietu, kur sarunāties ar Zvaigznes klanu? - runcis jautāja.

-Jā, atradu. - Lapuķepa norija siekalas. - Vāmu-spalva, man ir tev kas sakāms. Vai ir kāda vieta, kur varam netraucēti aprunāties?

- Nāc �eit. - Vāmuspalva aizveda viņu ieplakas malā un apsēdās zem pusnolūzu�a koka ar kailiem, samud�inātiem zariem. Pie�ķiebis galvu sāņus, karotājs nogaido�i raudzījās uz Lapuķepu.

Viņa dziļi ievilka elpu. - Vakarnakt sapnī es redzēju ne tikai Mēnesdīķi. Es redzēju arī Spalvasti. -Tas bija vienīgais, ko viņa nebija pieminējusi sarunā ar Mizasseju.

Vāmuspalva plati iepleta acis. - Spalvasti?

- Jā. Viņa lūdza nodot tev ziņu. - Lapuķepas sirds dauzījās tik neprātīgi, ka viņa bija dro�a - pelēkais karotājs to dzird. Vai viņ� dusmosies par to, kas viņai sakāms? Vāmuspalva ta�u varbūt gribēs turpināt sērot pēc Spalvastes. Lapuķepa sev sacīja, ka tā nav viņas bēda. Iespējams, Spalvaste �obrīd viņos noraugās, un Lapuķepas pienākums ir nodot uzticēto ziņu.

- Viņa sacīja: �Pasaki, lai viņ� neskumst.� Aizritēs vēl daudzi mēne�i, līdz jūs satiksieties. Viņa sacīja, lai nepaliec akls pret kaķiem, kuri ir apkārt.

Vāmuspalva paraudzījās uz Lapuķepu tik alkainu skatienu, it kā vēlētos līdz pēdējai kripatai aprit visu, ko tā atcerējās no tik�anās ar kaķi, kuru viņ� tik neprātīgi mīlēja. Lapuķepa samirk�ķināja acis. Kā lai viņ� neskumst, ja jūtas ir tik dziļas?

Beidzot Vēja klana karotājs nodūra skatienu uz ķepām. - Nekad nepārstā�u vēlēties, kaut viņa nebūtu mirusi, � viņ� no�ukstēja. � Vai Spalvaste domā, ka es kādreiz varētu viņu aizmirst?

- Tā viņa nedomā! - Lapuķepa iesaucās.

- Otra tāda kaķa kā Spalvaste nav un nebūs. - Vār-nuspalva strauji pacēla galvu, un viņa acīs iezalgo-jās dusmas. - Man vienalga, cik ilgi būs jāgaida, līdz atkal satiksimies. Ja viņa var gaidīt, es ari varu!

Runcis apsviedās un aizjoņoja pāri klajumam; Lapuķepa bezpalīdzīgi noraudzījās viņam pakaļ.

Pusmēness peldēja augstu debesīs, metot maigi pelēcīgu gaismu pār nogāzi pie burbuļojo�ā strauta. Pieci dziedniekkaķi uzkāpa da�as atliku�ās astes līdz krūmu audzei. Ogļuvilna izskatījās pārgurusi -viņas acis bija stiklainas un gaita kļuva arvien grīļīgāka, tomēr viņa apņēmīgi turpināja ceļu. Turpretī Kodesspāms, �ķiet, bija pavisam spirgta. Viņa jau uzreiz bija aizskrējusi pārējiem pa priek�u un tad griezusies atpakaļ, un tā vairākas reizes, it kā nevarētu vien sagaidīt, kad nonāks vietā, kur mīt mēles ar Zvaigznes klanu. Lapuķepa nodomāja, ka nevarētu gaidīt vēl dedzīgāku izturē�anos, pat ja kaķe ticētu sen�iem karotājiem; prātā ie�āvās - vai tikai Kodesspāms nemeklē iespēju pierādīt, ka Zvaigznes klana nemaz nav? Kaķenīte aizgaiņāja tādu domu; Kodesspāms bija lojāla kaķene ar labu sirdi, un Lapuķepa zināja, ka viņa darīs visu, lai tikai par viņas uzskatiem neuzzinātu kāds no pārējiem dzied-niekkakiem.

Lapuķepa parādīja citiem �auro spraugu cauri krūmiem, un beidzot visi pieci stāvēja ieplakas malā un raudzījās lejup uz Mēnesdīķi. Ūdens vizēja tajā pa�ā palsajā gaismā, kādu viņa atminējās, bet no klints plaisas �alco�ā straume laistījās zvaig�ņu gaismā. Valdīja klusums, ko pārtrauca tikai ūdens burzguļo�ana.

- Jā, �ī ir īstā vieta, - Mizasseja klusi noteica.

Viņ� ar asti pamāja, lai Lapuķepa rāda ceļu lejā pa taku, un viņa jau atkal juta, kā ķepas iegulst sensenos kaķu pēdu nospiedumos.

- Interesanti, kā tie�i mums �eit jāmij mēles ar Zvaigznes klanu? - Mazdūna iejautājās, kad visi dziedniekkaķi bija sasēdu�ies ap Mēnesdīķi.

Lapuķepa samirk�ķināja acis. Par to viņa nebija iedomājusies. Agrāk Mātes mutē kaķi apgūlās tā, lai deguns pieskartos Mēnesakmenim; kaķenīte atcerējās, kā ādu pārņēma saltums, ievelkot dziļā miegā, kur varēja sastapt Zvaigznes klanu.

Viņa paraudzījās apkārt, vai neredzēs ko tādu, uz ko Zvaigznes klans mestu savu gaismu, kaut ko tik spo�u kā Mēnesakmens. Te nekā nebija, tikai apsūnoju�i akmeņi un nokarenas papardes, un vizo�ā ūdens virsma. - Varbūt mums jāpieskaras ūdenim? - viņa ieminējās.

Dziedniekkaķi saskatījās. - Varam pamēģināt, -Mizasseja piekrita.

Lapuķepa drebēdama pagājās uz priek�u un ielaka da�as lāses ūdens. Tas bija ledaini auksts un gar�oja pēc zvaigznēm un vēja, un tum�zilajām debesīm. Kaķe aizvēra acis, ieelpodama smar�as, kas piepildīja muti.

Augumu no deguna līdz astes galam pārņēma aukstums, un Lapuķepa vairs nejuta akmeni zem ķepām. Viņa it kā peldēja melnā tuk�umā, un apkārt valdīja tumsa un klusums. Atskanēja balsis, sākumā pārāk tālas un spalgas, lai saklausītu vārdus. Kad vēja gaudas un ūdens �alkoņa pierima, viņa izdzirdēja, kā balsis sauc viņas vārdu.

- Es esmu �eit, - kaķenīte �ukstus atsaucās.

Viņa atvēra acis. Priek�ā pletās liels ūdens klaids -tas nebija ieplakā paslēpies Mēnesdīķis, bet ezers. Vēj� sarauca ūdens virsu sīkos vilnī�os, kuru virsotnēs baltoja putas. Ūdens izskatījās tā, it kā tajā spoguļotos sarkani zvērojo�s saulriets, un viļņi sārtiem lokiem skalojās pret krastu. Bet, kad Lapuķepa pacēla skatienu, viņa redzēja, ka debesis ir tum�as un tajās mirdz zvaigznes. Ezera ūdens bija asinis!

Balsis atkal sauca, �oreiz gana skaļi, lai kaķenīte tās sadzirdētu, un viņa jau vēlējās, kaut nebūtu tās dzirdējusi, vēl pirms bija izskanēju�i vārdi.

Pirms iestāsies miers, asinis lies asinis un ezera ūdeņi krāsosies sārti.

Lapuķepa pietrūkās aug�ā un gribēja skriet prom, bet ķepas paslīdēja lipīgajās asinīs, degunā iecirtās nāves dvaka. Viņa spēji ierāva elpu un atvēra acis. Viņa atkal bija Mēnesdīķa krastā, ar vēderu cie�i piespiedusies aukstam akmenim, un turpat blakus tupēja ari pārējie dziedniekkaķi. Tie sakustējās un izstaipījās, atmodu�ies no sapņiem. Mēness bija noslīdējis aiz pakalna virsotnes; Lapuķepa juta, ka ķepas kļuvu�as pavisam stīvas no palik�anas vienā pozā - tātad bija pagājis ilgs laiks.

Mizasseja un Mazdūna izskatījās ļoti noraizēju�ies, un Lapuķepa prātoja, vai tie saņēmu�i tādus pa�us brīdinājumus kā viņa. Ogļuvilna ba�īgi vērās savā māceklē, bet Kodesspārns sēdēja, nodūrusi skatienu uz ķepām.

Lapuķepa sprieda, ka dziednieki gribēs uzreiz iet katrs uz savu apmetni. Viņa vēlējās aprunāties ar Ogļuvilnu zem �etrām acīm, sargādamās stāstīt par redzēto citiem dziedniekkaķiem. Ta�u Ogļuvilna nevis devās aug�up pa taku, bet atkal apsēdās Mēnesdīķa malā.

- Pirms mēs dodamies atpakaļ pie klaniem, - viņa iesāka, - man jāpaveic vēl kaut kas. - Dziedniece pagaidīja, līdz pārējie arī bija apsēdu�ies, un visu acis bija pievērstas viņai.

Lapuķepa prātoja, kas noticis, jo ceļā Ogļuvilna neko nebija teikusi. Kodesspārns ba�īgi paskatījās uz draudzeni, bet Lapuķepa vieglītēm papurināja galvu; viņa nebija stāstījusi par Kodesspārna pārliecību ne Ogļuvilnai, ne kādam citam kaķim.

- Klanu karotāji saņem savu karotāja vārdu, kad skolotājs uzskata, ka viņi ir tam gatavi, - Ogļuvilna sacīja. - Arī dziedniekkaķiem ir tāpat. - Viņas acis iespīdējās, viņa uzlūkoja Lapuķepu un jautāja: - Vai tu domāji, ka būs jāgaida, līdz es nomir�u, lai tu saņemtu savu vārdu?

Lapuķepa apstulbusi klusēja. Viņa nebija par to īsti domājusi. Jā, varbūt aptuveni tā ari bija, kā Ogļuvilna sarija. Bet būt par dziedniekkaķes mācekli nebija glu�i tas pats, kas būt par karotāja mācekli. Lapuķepa varēja lietot zālītes un mīt mēles ar Zvaigznes klanu tie�i tāpat kā tie, kas bija pilntiesīgi dzied-niekkaķi. Kaķenīte juta sajūsmas trīsas, nojau�ot, kas tagad notiks.

- Dziedniekkaķi savu vārdu iegūst tad, kad Zvaigznes klans izlemj, ka tas ir nopelnīts, - Ogļuvilna ņaudēja. - Lapuķepa, tas, ka mūsu sen�i karotāji tevi pirmo atveda uz Mēnesdīķi, parāda, cik augstu viņi tevi vērtē.

- Tas ir tiesa, - Mizasseja noducināja.

Mazdūna piekrīto�i iemurrājās; Kodesspārns mirdzo�ām acīm pielēca ķepās un pienāca pie draudzenes piespiest pumu tās sānam. Priecīga satraukuma pārņemto kaķu vidū Lapuķepa iedomājās: labi, ka Kodesspāmam jau ir pilnais vārds. Kā gan Zvaigznes klans atzītu kaķi, kas tiem neticēja?

- Nāc! - Ogļuvilna ar asti aicināja mācekli tuvāk.

Lapuķepa tik tikko apzinājās, kuru ķepu spert pirmo, un klup�us kri�us apgāja apkārt dīķim, līdz nostājās skolotājas priek�ā.

Ogļuvilna atgāza galvu un paraudzījās uz Sudrab-vilnu. - Es, Ogļuvilna, Pērkona klana dziedniekkaķe, lūdzu savus sen�us karotājus uzlūkot �o mācekli. Viņa ir centīgi mācījusies, lai saprastu dziedniekkaķu tikumus, un ar jūsu palīdzību ilgi kalpos savam klanam.

Vārdus Lapuķepa jau pazina no karotāju ceremonijām, ko bija redzējusi klanā. Ķepas iekņudējās, it kā zvaig�ņu gaisma pieskartos ka�okam ar ugunīgu kvēli.

- Lapuķepa, vai tu apsoli ievērot dziedniek-kaķu tikumus, stāvēt pāri klanu sāncensībai un sargāt visus kaķus vienlīdzīgi arī tad, ja tas maksātu dzīvību?

-Jā.

- Tad es ar varu, ko man pie�ķīris Zvaigznes klans, dodu tev tavu dziedniekkaķes vārdu. Lapuķepa, no �ī brī�a tevi pazīs kā Lapustraumi. Zvaigznes klans godā tavu drosmi un ticību. Atrodot �o vietu, tu esi pierādījusi, ka �eit patiesi ir mūsu jaunās mājas.

Ogļuvilna uzlika purnu Lapustraumei uz galvas glu�i kā barvede, kas iecēlusi mācekli karotāju kārtā. Lapustraume nolieca galvu un nolaizīja skolotājas plecu.

- Lapustraume! Lapustraume! - Kodesspārns iesaucās, un viņai piebalsoja Mizasseja un Mazdūna.

Lapustraume nolieca galvu. - Paldies jums! Paldies jums visiem! Visā, ko esmu paveikusi, manas ķepas vadīja Zvaigznes klans, un ceru, ka viņi to darīs visu manu mū�u.

-Lai Zvaigznes klans ir vēlīgs un tā notiek, -Mizasseja nomurmināja, un pārējie dziednieki atbalsoja viņa vēlējumu.

Visi, izņemot Kodesspārna. lā�u, kad Lapustraume uzlūkoja draudzeni, tās acīs mirdzēja tāds lepnums un sirsnība, ka viņa zināja: Kodesspāms priecājas par viņu tāpat kā citi. Tbbrid nebija nekādas nozīmes tam, ka draudzene Zvaigznes klanam netic.

Sekojot pārējiem nopakaļ ārā no ieplakas un lejup pa akmeņaino nogāzi, Lapustraume juta tādu enerģijas pieplūdumu, tādu jaunu apņēmību vienmēr ievērot dziedniekkaķu labākos principus, ka viņai gandrīz �ķita: ja vien mēģinātu, viņa spētu aizlaisties atpakaļ uz apmetni vēja spārniem. Lapustraume palaida visus pa priek�u un rik�oja, nodevusies domām, kurās mirdzēja zvaigznes, smar�oja pēc zālītēm un ūdens, kas gar�o kā nakts debesis.

Pēk�ņi viņa sajuta, ka ķepas sapinas, un paslīdēja kādā biezā �ķidrumā. Kaķe paskatījās lejup - tur nekā nebija, tikai īsa tīreļa zāle, bet degunā iesitās nāves dvaka, un, lai arī viņa zināja, ka zemē nekā nav, tā vien �ķita, it kā viņa bristu pa asins upi, kas karsta un sarkana cēlās no pārplūdu�ā un kā līķis smirdo�ā ezera.

Kazenājnags apstājās ezermalā un pāri upei noraudzījās uz Ēnas klana teritoriju. Prie�u sils otrā krastā iezīmējās pret svina pelēkajām debesīm kā zili melna ēna. Kaķus nemanīja, bet vēj� atnesa spēcīgu smārdu - veco, pazīstamo Ēnas klana zīmi, kas bija gandrīz tikpat spēcīga kā savulaik.

Arī tas liecināja, ka kaķi sāk iejusties jaunajās teritorijās. Bet vēl spēcīgāka zīme bija Mēnesdīķa atklā�ana. Agri no rīta Ogļuvilna un nule vārdu ieguvusī Lapustraume atgriezās no pirmās dziedniekkaķu tik�anās ar Zvaigznes klanu, un pēc divām naktīm ari Vienūsa beidzot saņems savas deviņas dzīvības kā klana barvedis.

� Pē! - iebrēcās Lietusūsa. - Nekad nepieradī�u pie tās Ēnas klana smirdoņas. O� pēc lapsas, kas jau mēnesi kā atstiepusi ķepas.

- Viņiem dro�i vien īpa�i neiet pie sirds mūsu aromāts, - aizrādīja Kazenājnags.

Nākamajā mirklī viņu iztrūcināja aiz muguras atskanējusi �ļakstoņa un kauciens. Pametis skatienu atpakaļ, karotājs ieraudzīja Zirnekļkāju stāvam gandrīz līdz vēderam ūdenī.

� Pie Zvaigznes klana! Ko tu tur dari?

Zimekļkāja izbrida atpakaļ krastā, kaunīgi nokāris galvu. - Pamanīju zivi, - viņ� paskaidroja un nevajadzīgi piebilda: - Tā aizbēga.

Kazenājnags nopūtās. - Zivis tā neķer. Atgādini, lai kādreiz tevi pamācu. Spalvaste mums iemācīja ķert zivis toreiz, kad devāmies ceļojumā. - Atceroties skaisto Upes klana kaķeni, sirdi sa�ņaudza pazīstamā smeldze. - Iesim, pabeigsim iezīmēt robe�u!

Karotājs pagriezās, lai dotos aug�up gar straumi, bet apstājās, pamanījis Ēnas klana pusē kustību. No me�a izskrēja pelēks kaķis; tas strauji joņoja tuvāk pa ezera krastu. Kazenājnags sazīmēja Miglasķepu un pārsteigumā iepleta acis. Kas Upes klana kaķei bija meklējams Ēnas klana teritorijā?

- Kazenājnag, pagaidi! - kaķe uzsauca; viņa pārskrēja upīti, it kā tās nemaz tur nebūtu, un elsdama apstājās patruļas priek�ā. - Man uz karstām ķepām jārunā ar Ugunszvaigzni.

Zimekļķepa spēra soli uz priek�u, pikti sabozis spalvu. - Ko tu dari mūsu teritorijā?

-Jā, padzīsim viņu, - Lietusūsa ieņurdējās.

Kazenājnags sapīcis apklusināja abus jaunākos karotājus ar astes vēzienu. - Mēs nevienu nepadzīsim. Vai esat aizmirsu�i Miglasķepu? Viņa vienmēr ir bijusi draugos ar Pērkona klanu.

- Paldies, Kazenājnag. - Miglasķepa nolieca galvu, bet viņas acīs aizvien plaiksnīja izbailes, it kā viņa būtu pieredzējusi ko �ausmīgu. � Lūdzu, aizved mani pie Ugunszvaigznes.

- Labi. - Kazenājnags nevarēja iedomāties, kas gan varētu būt tik steidzams, bet zināja, ka Miglasķepa nav no tiem kaķiem, kuri ceļ brēku par niekiem.

- Jūs abi turpiniet patrulēt, - viņ� uzrunāja savus biedrus. - Turiet acis vaļā, vai nemanīsiet divkājainos, un, kad tiksiet līdz kritalai, gādājiet, lai Pērkona klana robe�zīmes būtu savā vietā.

Lietusūsa un Zimekļkāja pārmija skatienu, it kā nebūtu pārliecināti, vai tie�ām atstāt Kazenājnagu un Miglasķepu divatā, ta�u abi klusēja. Viņi devās aug�up pa straumi; Lietusūsa nemitīgi atskatījās, it kā domātu, ka Miglasķepa uzklups Kazenājnagam, līdzko viņi būs uzgriezu�i muguru.

- Kas par lietu? - Kazenājnags noprasīja, pa ātrāko ceļu vezdams Upes klana kaķi uz apmetni.

- Gan drīz dzirdēsi, - Miglasķepa drūmi noteica.

- Vai mēs varētu ātrāk?

Kazenājnags iztrūcies pielika soli, līdz abi joņoja pa me�u, ko kājas nes, un palēnināja gaitu vien tad, kad bija klāt tunelis, kas ieveda apmetnē. Kazenājnags iegāja pirmais un sajutās atvieglots, uzreiz ieraugot Ugunszvaigzni, kur� netālu no medījuma kaudzes kopā ar Smil�uvētru tiesāja me�astrazdu. Kazenājnags deva Miglasķepai zīmi turēties tuvumā un devās pie barve�a.

Ugunszvaigzne norija iesākto kumosu un piecēlās ķepās. - Sveicināta, Miglasķepa, - viņ� uzrunāja

Upes klana karotāju. - Kāds vēj� tevi pie mums atpūtis?

- Nekāds labais, - Miglasķepa atbildēja.

Ugunszvaigznes ausis notrīsēja, un Smil�uvētra ziņkārīgi pacēla skatienu.

-Baidos, ka visiem klaniem draud nepatik�anas, - Miglasķepa turpināja.

- Pagaidi, - Ugunszvaigzne pārtrauca. - Zemes-vilnam un Mālvilnam ari tas jādzird. Kazenājnag, vai vari viņus uzmeklēt?

Kazenājnags metās uz karotāju migu. Iespraucies tur iek�ā, viņ� ieraudzīja Mālvilnu saritināju�os blakus Skābeņastei, un spēcīgi iebakstīja rudajam runcim sānā.

Mālvilna pacēla galvu un samirk�ķināja acis. - Kas lēcies?

- Ugunszvaigzne grib, lai tu atnāc, - Kazenājnags noņaudēja. - Vai esi redzējis Zemesvilnu?

Mālvilna papurināja galvu, bet Mākoņaste, kur� turpat da�as astes tālāk mija mēles ar Spo�sirdi, ieteicās: - Viņ� ir mazuļu migā pie Debespapardes.

- Paldies! - Kazenājnags izskrēja ārā no migas un metās pāri klajumam uz kazenāju biezokni. Zemesvilna izlīda ārā tajā pa�ā brīdī, kad karotājs spēji apstājās pie ieejas, un, ieraugot Kazenājnagu, jautājo�i saslēja ausis.

- Ugunszvaigzne grib, lai atnāc, - Kazenājnags paskaidroja. - Ir ieradusies Miglasķepa, viņa saka: klaniem draud nepatik�anas.

Brūni svītrotais karotājs samiedza acis un sekoja Kazenājnagam uz medījuma kaudzi, kur pārējiem nupat bija piebiedrojies ari Mālvilna.

- Tā, - Ugunszvaigzne ieņaudējās un ar asti pamāja Miglasķepai. - Stāsti, kas noticis!

Kaķe bija mazliet atguvusi savaldību, ta�u viņas acis joprojām raudzījās ba�īgi. - Pirms trim naktīm, atgrie�oties apmetnē, es pamanīju ezermalā iepretim salai divus kaķus, - viņa iesāka. - Tobrīd stipri lija, tāpēc nevarēju saprast, kāpēc tie abi kavējas vietā, kur nav paslēptuvju. Jau grasījos teikt, lai viņi iet atpakaļ uz apmetni, bet tad aptvēru, kas tie ir par kaķiem. - Viņa apklusa un iecirta nagus zemē.

- Nu? - Ugunszvaigzne mudināja.

- Viens no viņiem bija Vanagsarma, - Miglasķepa sacīja un ar grūtībām norija siekalas, it kā rīklē būtu ieķēries medījuma gabals. - Otrs bija Dubļuķepa.

- Ko? - Zemesvilna iebrēcās.

Kazenājnagam vēderā viss sagriezās. Kas Vanag-sarmam par darī�anām ar agrāko Vēja klana barve�a vietnieku?

- Pirms es piegāju klāt, Dubļuķepa aizskrēja atpakaļ uz savu teritoriju, - Miglasķepa turpināja. - Bet ne jau tāpēc, ka Vanagsarma būtu viņu padzinis. Viņi sarunājās, un radās iespaids, ka ir visai tuvu pazīstami. Man jau pirms tam bija radu�ās aizdomas, ka Vanagsarma naktī mēdz pazust no apmetnes. Atklāti sakot, - barvedes vietniece neveikli piebilda, uzrunādama Kazenājnagu, - es domāju, ka varbūt viņ� satiekas ar tevi. Redzēju jūs runājamies Saietā, un jūs tomēr esat radi... - Nu jau �ķita, ka Miglasķepa aizstāvas. - Man tas nelikās nekas īpa�s, tāpēc ari neliku Vanagsarmam paskaidrot. Tagad saprotu, ka kļūdījos. Viņ� noteikti tikās ar Dubļuķepu.

Kazenājnags raudzījās uz savām ķepām, juzdams, kā biedru skatieni svilina viņa ka�oku. Karotājs gribēja saprast, kāpēc Dubļuķepa varēja runāt ar Upes klana karotāju, bet nekas nenāca prātā.

- Vanagsarma devās atpakaļ uz apmetni, un es ļāvu viņam iet, - Miglasķepa sacīja. - Viņ� nezināja, ka ir pamanīts. Nolēmu vispirms mēģināt noskaidrot, kas notiek, un tikai tad ar viņu runāt.

-Ko tu darīji pēc tam? - iejautājās Smil�uvētra.

- Nelikās ticami, ka viņi tiktos ezermalā, kur jebkur� varētu viņus pamanīt. Atcerējos, ka tad, kad te ieradāmies, Vanagsarma bija kā uzburts uz salu, tāpēc aizpeldēju turp pārbaudīt, vai tā nav bijusi satik�anās vieta. Un, protams, atradu viņu smārdu... gan svaigu, gan vecu. Manuprāt, viņi tur ir biju�i vismaz trīs �etras reizes.

- Dubļuķepa peldējis uz salu? - Zemesvilna iepleta acis. - Un vairāk nekā vienu reizi? Brīnums, ka vispār slapināja ķepas! Nevienam no Vēja klana kaķiem nepatīk peldēt.

- Nu tad pasaki, kā citādi viņa smārds tur nonāca! - Miglasķepa atcirta.

� Ko teica Leopardzvaigzne, kad viņai to pastāstīji? -jautāja Ugunszvaigzne.

Izskatījās, ka Miglasķepa jūtas neērti. - Es viņai nepastāstīju, - kaķe atzinās. � Vanagsarma ir krietns karotājs un klanā iemīļots, īpa�i - jaunāko kaķu vidū. Nav nekāds noslēpums, ka da�i domā: toreiz, kad aizbēgu no divkājainajiem, par barvedes vietnieku tomēr vajadzēja palikt viņam. Es baidījos: ja pastāstī�u Leopardzvaigznei, viņa nodomās, ka sūdzos, jo uzskatu Vanagsarmu par draudu. Un viņ� jau ari neko sliktu nedarīja, tikai sarunājās ar cita klana kaķi. Nolēmu paturēt viņu acīs, līdz sapratī�u, kāpēc viņi ar Dubļuķepu tikās.

- Un tu saprati? - Zemesvilna jautāja.

Ugunszvaigzne samiedza acis. - Jā, tu noteikti neesi �eit tāpēc, ka pirms trim naktīm kaut ko redzēji. Kas notika?

- �orīt Vanagsarma piedāvājās vadīt rīta patruļu, -Miglasķepa skaidroja. - Tie trīs kaķi, kurus viņ� izvēlējās ņemt līdzi, ir viņa skaļākie piekritēji un nekad nekavējas uzsvērt, ka viņ� būtu lielisks barvedes vietnieks. Neviens no viņiem vēl nav atgriezies.

Kazenājnags pameta skatienu aug�up - debesīs saule gan slēpās aiz smagiem lietusmākoņiem, bet �ķita, ka tuvojas saulriets. Vai nu rīta patruļa bija pamatīgi apmaldījusies, vai arī nemaz nebija plānojusi atgriezties pēc pienākuma izpildī�anas.

- Varbūt viņi atrada labu vietu medībām, - Ugunszvaigzne ieminējās.

- Un tas, ka viņ� izvēlējās draugus, lai kopā dotos patruļā, nav nekāds brīnums, � taisnīgi sprieda Smil-�uvētra.

-Jūs nesaprotat, - Miglasķepa ieņaudējās. - Kad saulesvidū patruļa vēl nebija atgriezusies, mēģināju viņus izsekot. Bija ta�u skaidrs, ka nav izgāju�i parastā rīta patruļā.

- Vai viņi devās uz salu? - jautāja Zemesvilna.

- Man �ķita, ka tā varētu būt, bet, kad aiz apmetnes sajutu smar�u, tā veda uz Ēnas klana teritoriju.

Kazenājnags juta, ka spalva sāk celties stāvus. Vai dzirdētajam vispār bija iespējams kāds nevainīgs izskaidrojums?

- Es zināju, ka Pērkona klans tur noteikti nav iesaistīts, tāpēc devos taisnā ceļā �urp, - Miglasķepa atzinās. - Mani gandrīz pamanīja Ēnas klana patruļa, tomēr tiku līdz robe�ai. Ugunszvaigzne, es esmu pārliecināta, ka Vanagsarma ir iesaistījies intrigā, lai uzbruktu Vēja klanam!

Ugunszvaigznes zaļās acis bija domīgas. - Varētu būt cits izskaidrojums...

-Pasaki, kāds! - Miglasķepa noskaldīja. - Visi zina, ka Dubļuķepa bija pārskaities, kad Garzvaigzne viņa vietā par mantinieku izvēlējās Vienūsu. Vai tie�ām tu domā, ka viņ� nemēģinās kaut ko pasākt?

- Pagaidi! - Mālvilna pielēca kājās. - Tagad, kad Lapustraume ir atradusi Mēnesdīķi, Vienūsa drīz saņems deviņas dzīvības. Dubļuķepam ir jāuzbrūk pirms tam, ja viņ� grib sagrābt vadību savās ķepās.

~ Tātad viņ� uzbruks �onakt, � Kazenājnagam aiz�ņaudzās rīkle.

- Ugunszvaigzne, tev kaut kas jādaral - Miglasķepa ievaimanājās.

Pērkona klana barve�a nagi skrāpēja zemi. � Kāpēc man? Kāpēc tu neej pie savas barvedes?

- Leopardzvaigzne tikai turēs mani aizdomās, ka gribu sagādāt nepatik�anas Vanagsarmam. Un viņa nepakustinātu ne ķepu, lai palīdzētu Vēja klanam. Bet tu esi Vienūsas draugs...

- Viņ� tomēr ir klana barvedis un atbildīgs par sava klana dro�ību. Vienūsa nevar domāt, ka Pērkona klans nāks palīgā katru reizi, kad kaut kas atgadīsies. -Ugunszvaigzne raudzījās lejup uz savām ķepām un nagiem. Tad viņ� pacēla skatienu. - Bet tev ir taisnība. Mēs nevaram vienkār�i sēdēt, ķepas klēpī saliku�i. Nosūtīsim uz Vēja klana apmetni patruļu, lai paskatās, kas tur notiek. Un es sasauk�u klanu, lai visus brīdinātu.

- Vai tas ir nepiecie�ams? - Kazenājnags protestēja.

Ugunszvaigzne uzmeta jaunajam karotājam ilgu skatienu. - Mēs nevaram būt pārliecināti, ka nav plānots uzbrukums mums. Es, protams, ceru, ka tā nav, tomēr nevaram atļauties riskēt.

Pielēcis ķepās, barvedis aizjoņoja pāri klajumam un uz�āvās aug�up uz Di�pārkari. - Lai visi kaķi, kas gana veci, lai pa�i medītu, sapulcējas uz klana apspriedi! - viņ� iesaucās.

No karotāju migas iznāca Mākoņaste, Spo�sirds un Skābeņaste. Pēc brī�a piebiedrojās ari veckaķi; Zeltpuķe atveda Garasti. Izlīda ari Ogļuvilna ar Lapu-straumi; jaunā, svītrainā kaķe izskatījās ļoti noraizējusies.

Vāvergaita, Pelnāda un Ērk�ķnags ienāca apmetnē ar medījumu un apjuku�i apstājās, bet tad nometa guvumu kaudzē un skrie�us devās pie pārējiem.

- Pērkona klana kaķi, - Ugunszvaigzne iesāka. - Miglasķepa mums ir atnesusi ziņas, kas liecina par iespējamu Dubļuķepas un Vanagsarmas uzbrukumu Vēja klanam. Es vedī�u patruļu uz Vēja klana apmetni, bet gribu, lai visi ir modri, ja nu uzbrukums notiktu �eit. Ļoti iespējams, ka iesaistīts ari Ēnas klans.

Sanāku�os kaķus pār�alca �oka pilna murdoņa. Kazenājnags raudzījās uz savām ķepām, jūtot klana biedru skatienus un dzirdot sa�ukstē�anos; viņu saistīja ar Vanagsarmu, jo abiem bija viens tēvs. Karotājs nespēja sevi piespiest paskatīties uz Vāvergaitu, baidīdamies ieraudzīt viņas acīs nicinājumu.

- Mākoņaste, jūs ar Spo�sirdi paliksiet kā atbildīgie par apmetni, - Ugunszvaigzne turpināja. - Ērk�ķ-nag, paņem divus kaķus un novēro Ēnas klana robe�u. Pamanījis kādus karotājus, seko tiem, bet neuzbrūc, ja esat mazākumā.

Ērk�ķnags pamāja ar galvu un aicināja pie sevis Vāvergaitu un Pelnādu. Ugunszvaigzne gatavojās lēkt lejā, bet, pirms viņ� paguva sakustēties, priek�ā iznāca Ogļuvilna.

� Ugunszvaigzne, tev kaut kas jāzina. Lapustraume man pastāstīja par kādu sapni. Iespējams, tas ir saistīts ar �iem notikumiem.

- Labi. - Ugunszvaigzne paaicināja tuvāk meitu.

- Runā, Lapustraume!

- Es redzēju ezeru krāsojamies sarkanu un dzirdēju balsi, - jaunā dziedniekkaķe sacīja. - Balss teica: �Pirms iestāsies miers, asinis lies asinis un ezera ūdeņi krāsosies sārti.�

- Un viss? - Ugunszvaigzne jautāja. - Nekā tāda, kas ļautu nojaust, kas tās par asinīm un kad tas notiks?

Lapustraume papurināja galvu.

- Ar to pietiek, lai būtu skaidrs, ka tuvojas kas ļoti nelāgs, - ieņaudējās Ogļuvilna. - Es tavā vietā uztvertu �o uzbrukumu ļoti nopietni. Tā ir Dubļu-ķepas pēdējā iespēja sagrābt varu Vēja klanā - kamēr Vienūsam vēl ir tikai viena dzīvība.

- Tiesa. - Ugunszvaigzne nolēca zemē. - Iesim!

Kazenājnags sekoja barvedim garām Ērk�ķna-gam, kur� vāca kopā patruļu. Runcis nespēja pretoties kārdinājumam un pameta iesāņus skatienu uz Vāvergaitu. Kazenājnags gaidīja, ka viņa izskatīsies sajūsmināta - laikam ta�u viņai bijusi taisnība par Vanagsarmu. Bet jaunās kaķes acīs bija redzams tikai �ēlums.

Skumjais skatiens Kazenājnagu pavadīja visu ceļu, skrienot Ugunszvaigznem nopakaļ pa me�u turp, kur stiepās Vēja klana robe�a.

Pērkona klana kaķi �ķērsoja upīti un iegāja Vēja klana teritorijā; pār zemi jau nolaidās nakts. Viņiem iznākot no me�a, uzpūta brāzmains vēj�, kas nesa ledainas lietus lāses. Brī�iem caur mākoņiem izlauzās pa kādam Mēness staram, ta�u visu pārējo laiku tīrelis tinās ēnās. Kaķiem bija jāvadās pēc o�as, jo valdīja tāda tumsa, ka nevarēja saskatīt, kur likt ķepu.

- Nekur nemana robe�patruļas, - Zemesvilna ie�ukstējās, paostījis gaisu.

- Tas varētu nozīmēt, ka visi aizstāv apmetni, -uztraucās Miglasķepa.

-Ku�! - Ugunszvaigzne tumsā klusi ie�ņācās.

- Esiet modri! Mēs nezinām, kas mūs sagaida.

Drīz kaķi nonāca pie strauta, kas tecēja lejup no Vēja klana apmetnes. Ugunszvaigzne bridi gāja gar krastu un tad apstājās izgar�ot gaisu. Kazenājnags darīja tāpat; priek�ā bija jūtams spēcīgs Vēja klana aromāts, ta�u nevienu citu klanu nevarēja sajust. Kaujas troksnis nebija dzirdams, vienīgās skaņas bija vēja gaudas un ūdens �aloņa. Kazenājnags juta mostamies vāru cerību, ka Miglasķepa tomēr ir kļūdījusies.

- Nekā, - Ugunszvaigzne nomurmināja, kad klusums jau sāka ievilkties.

- Varam aiziet pajautāt Vienūsam, vai viss kārtībā? - ierosināja Mālvilna.

- Ko? Iepeldēt viņa apmetnē un paziņot, ka esam nāku�i cīnīties ar viņa ienaidniekiem? - iesaucās Zemesvilna. - Nekā nebijal

Smil�uvētra kaut ko piekrīto�i nomurmināja, un. pēc brī�a piebalsoja ari Ugunszvaigzne. - Tev taisnība. Būs labāk, ja dosimies mājās.

- Bet kaut kas nav lāgā, esmu par to pārliecināta, - Miglasķepa uztraucās. Viņas acīs mirdzēja satraukums. - Kā tad ar Lapustraumes sapni?

- Mēs nezinām, ko Lapustraumes sapnis nozīmē, -Ugunszvaigzne aizrādīja. - Bet atrodamies cita klana teritorijā - tik daudzi, it kā būtu nāku�i uzbrukt. Vienūsa varētu likt mūs saplosīt gabalu gabalos, un viņam būtu pilnīga taisnība.

Zemesvilna no�ņaukājās. - To gan es gribētu redzēt, kā mūs saplosītu!

Vēj� pieņēmās spēkā, un piepe�a auka gandrīz nogāza Kazenājnagu no ķepām. Tālumā ducināja pērkons. - Iesim atpakaļ, pirms ir sācies negaiss, -Ugunszvaigzne ieņaudējās.

Pārējie pagriezās, lai sekotu barvedim. Kazenājnags gāja pēdējais, un viņ� vēl pameta skatienu atpakaļ uz Vēja klana apmetni; runcis sastinga, sajūtot pavērtajā mutē kādu pazīstamu aromātu.

Vanagsarma!

� Ugunszvaigzne, pagaidi! � viņ� klusi iesaucās.

Paraugoties aug�up, Kazenājnags redzēja pār pakalnu pretējā virzienā aizslīdam vairākus tum�us stāvus, kas metās lejup ieplakā. Mirkli viņam �ķita, ka sazīmējis Vanagsarmas tum�ās galvas un spēcīgo plecu aprises pa�ā priek�galā.

Nakts klusumu pār�ķēla skaļ� kauciens. Ugunszvaigzne apsviedās un metās aug�up pakalnā. - Turp!

Kazenājnags joņoja plecu pie pleca ar barvedi. Atkal atskanēja kaucieni. Tumsā neko nevarēja redzēt, tikai ņirbo�u ka�oku masu. Viņ� saoda Upes klanu un Ēnas klanu, un Vēja klanu, bet nespēja iz�ķirt atsevi�ķos kaķus un nesaprata, kuriem vajadzētu uzbrukt.

Karotājs dzirdēja Ugunszvaigzni iegaudojamies: - Dubļuķepa! - Barvedis aizlēk�oja lejup pa nogāzi apmetnē. Kazenājnags un pārējie Pērkona klana kaķi mina viņam uz ķepām. Pēc brī�a Kazenājnags pazaudēja biedrus no acīm, jo metās iek�ā ņudzo�ajā kaķu kamolā. Vēl pirms viņ� paguva atvilkt elpu, sānos ieskrēja kaķis, un runcis nogāzās zemē. Viņ� apsviedās otrādi un ieraudzīja, ka pretī raugās Ciedrsirds no Ēnas klana.

- Turieties pa gabalu! - tum�pelēkais runcis sprauslāja. - �ī nav Pērkona klana cīņa!

Nemaz nepapūlējies atbildēt, Kazenājnags spēcīgi spēra ar pakaļkājām tie�i Ciedrsirdij pa vēderu. Ēnas klana karotājs grīļīgi atkāpās un tad nozuda, dodot Kazenājnagam laiku piecelties ķepās. Lūdzu, di�enais Zvaigznes klans, kaut �eit nebūtu Dzintarādasl - runcis klusībā lūdzās.

Viņam apkārt ka�oku un nagu virpulī kūleņoja kaķi, bel�ot no visām pusēm. Vanagsarmu nekur nemanīja, ta�u Kazenājnags ievēroja citu Upes klana karotāju, kur� aizjoņoja pāri ieplakai un izlaistiem nagiem metās virsū irbuleņu krūmam. Pūlis pa�ķīrās, un Kazenājnags skaidri ieraudzīja Tīklādu un Vienūsu saķēru�os kopā - Vienūsas zobi bija iecirsti Tīklādas plecā, bet svītrainais runcis tikmēr plosīja sava barve�a sānus.

Kazenājnags metās uz priek�u palīgā Vienūsam, bet tajā pa�ā mirklī no ēnām iz�āvās Dubļuķepa. Vienūsa pazuda zobu un nagu jūklī, ta�u uzreiz no tumsas iznira Ugunszvaigzne, sagrāba Dubļuķepu aiz �upra un atrāva nost no Vēja klana barve�a.

Dubļuķepa nopurināja uzbrucēju. � Domā, ka �is ir tavs klans? - viņ� uzrēca Ugunszvaigznem. - Padomā labi, minci! Vēja klanam tagad būs jauns barvedis -stiprs kaķis, kas spēs klanu atkal darīt varenu!

-Vēja klana barvedis ir Vienūsa! - noskaldīja Ugunszvaigzne.

Dubļuķepa uzklupa Pērkona klana barvedim. Abiem kaķiem sākot cīnīties, no sāniem parādījās Tīklāda un ar zobiem ieķērās Ugunszvaigznem kājā. Kazenājnags gribēja mesties turp, bet viņu spēji apturēja uzbrucējs, nogā�ot zemē. Degunā iesitās Upes klana smārds, ta�u uzbrucējs bija melns, nevis svītrains. Kazenājnags iecirta nagus tam purnā un sajuta atvieglojumu, ka nav jācīnās pret Vanagsarmu � vismaz pagaidām.

Runcis sajuta asas sāpes sānā, kur bija ieķēru�ies ienaidnieka nagi. Mēs zaudēsim, viņ� domāja, apspiezdams paniku; tā modās, Kazenājnagam atceroties Ugunszvaigzni vienu pa�u cīnāmies ar diviem spēcīgiem karotājiem. Viņu ir pārāk daudzi

lā�u bailes deva ari jaunu spēku pieplūdumu, un runcim izdevās piecelties ķepās un padzīt uzbrucēju, iecērtot zobus tam astē. Pēk�ņi kaut kur tālāk atskanēja kauciens, un viņ� pazina Vāvergaitas balsi. Uzspīdēja Mēness, izgaismojot kaķi, kura kopā ar Ērk�ķnagu un Pelnādu joņoja pāri pakalnam.

Zem Dubļuķepas un Tīklādas tik tikko bija saskatāms Ugunszvaigznes rudais ka�oks. Vēl pirms Kazenājnags tika klāt, Vāvergaita aiz�āvās viņam garām un metās cīņā, izgrūdusi ne�petnu kaujas brēcienu. Tīkl-āda aizbēga, bet Dubļuķepa pagriezās, lai uzbruktu rudajai karotājai. Viņa pacēlās pakaļkājās, un ķepas ar izlaistajiem nagiem zibēt zibēja. Dubļuķepa mēģināja tikt kaķei pie rīkles. Kazenājnags pieskrēja pie barve�a, bet atvieglots redzēja, ka tas pieceļas un ir gatavs stāties pretī uzbrucējiem. Viens run�a sāns asiņoja, tomēr tas viņu laikam nekavēja.

Kazenājnags pagriezās, lai ierādītu īsto vietu Dub-ļuķepam, ta�u tas kopā ar Vāvergaitu bija nozudis kaut kur kaķu kamolā, kas vēlās �urpu turpu pa visu apmetni. Kazenājnags attapās cīnāmies plecu pie pleca ar Vārnuspalvu; abi veikli kustējās saskaņotā ritmā, kas bija iegājies kopā pavadītajos mēne�os. Miglasķepa un Smil�uvētra ari bija turpat tuvumā un apstrādāja divus Upes klana karotājus.

Pēc brī�a Kazenājnags atkal ieraudzīja Vāvergaitu - �oreiz viņa bija saķērusies ar Naktsspāmu. Kaķes sāns asiņoja, bet zobi stingri turējās spēcīgās karotājas sprandā, un viņa spārdīja to ar pakaļkājām.

Kazenājnags metās palīgā. Naktsspāms atbrīvojās no uzbrucējiem un ņēma ķepas pār pleciem. Vāvergaita elsodama pierausās ķepās.

- Ko tu te dari? - Kazenājnags gribēja zināt.

- Pie Ēnas klana robe�as nekas nebija manāms, -Vāvergaita atbildēja, - tāpēc devāmies �urp, ja nu mūs vajadzētu.

- Priecājos, ka tā, - Kazenājnags no sirds sacīja.

- Kāpēc tad mēs izniekojam laiku pļāpās? - Vāvergaita ar ausīm norādīja uz diviem Ēnas klana karotājiem turpat tālāk. Abi kopā metās cīņā. Vāvergaita deva signālu ar asti, un viņi pa�ķīrās, samulsinot pretiniekus, un uzbruka no sāniem, liekot tiem saspiesties kopā. Abi kaķi mēģināja viņus aizsniegt, bet vienlaikus saskrāpēja viens otru.

- Izcili! - Vāvergaita slavēja, ar nagiem ieķērusies rudā pretinieka ausī.

Redzot kaķes mirdzo�ās, aizrautības pārpilnās acis, Kazenājnags juta, kā viņā spēji ielīst enerģija. Bet ilgi tā neturpinājās. Abus iz�ķīra vēl divi kamolā saķēru�ies kaķi, un, kad Kazenājnags no tiem izvairījās, Ēnas klana kaķi jau bija metu�ies bēgt, bet Vāvergaita joņoja tiem pakaļ. Vēl mirklis, un draudzene vairs nebija redzama.

Kazenājnags, smagi elpodams, paraudzījās apkārt. Viņ� bija nonācis ieplakas otrā malā. Priek�ā kaķi pa�ķīrās, un kļuva redzams milzīgs, svītrains runcis, kur� tuvojās. Runcis pacēla skatienu un aci pret aci sastapās ar savu brāli. Vanagsarmas ledus-zilās acis vizēja mēnesnīcā, ta�u to izteiksme bija neizdibināma.

Tūlīt Kazenājnagam sānos ietriecās pelēks karotājs, un runcis kūleņu kūleņiem novēlās zemē. Viņ� izgrūda brēcienu un izlaida nagus. Plecā iedzēla sāpes tur, kur iecirtās zobi, bet tad viņam izdevās uzbrucēju nopurināt un piecelties ķepās. Karotājs vēl pamanīja, kā Vanagsarma ar nagiem ieķer sānā kādam Vēja klana karotājam, bet tad starp viņiem iespraucās citi kaķi, un pusbrālis pazuda skatienam.

Blakus pieskrēja Ērk�ķnags un Zemesvilna. Visi kopā viņi soli pa solim dzina iebrucējus projām. Kazenājnags saprata, ka spēku samērs ir mainījies un viņi atspie� uzbrucējus aug�up pa nogāzi apmetnes tālākajā malā. Kaķi jau gandrīz bija aug�ā, kad zibens �autra pielēja tīreli ar rēgaini dzeltenu gaismu. Zibens gaismā pakalna virsotnē pret debesīm iezīmējās Dubļuķepa un Vanagsarma; abi stāvēja, pagriezu�ies viens pret otru. Mirkli vēlāk nogranda pērkons, atbalsodamies pakalnos, �ķiet, veselu mū�ību. Piekalni pātagoja lietus; necik ilgi, un Kazenājnaga spalva bija caurcaurēm izmirkusi un pielipusi pie ādas.

It kā pērkons būtu bijis kāds signāls, Kazenājnags izgrūda kaucienu un metās skriet; Vanagsarma mina viņam uz ķepām. Abi Ēnas klana karotāji �āvās pretējā virzienā - turp, kur bija Pērkona klana apmetne.

Vāmuspalva pieskrēja pie Kazenājnaga un jautājo�i uzlūkoja draugu, it kā gaidot pavēli.

- Viņiem pakaļl - Kazenājnags izdvesa, ar galvu pamādams uz abiem bēgļiem. Vāmuspalva instinktīvi metās prom tumsā, radis pakļauties biedra rīkojumiem.

Kazenājnags auļoja pār nogāzi, vajādams Dubļuķepu. Agrākais barve�a vietnieks bija nodevis savu klanu un mēģinājis nogalināt barvedi. Kazenājnags nozvērējās, ka pats iecirtīs nagus un zobus nodevējam rīklē.

Viņ� nedomāja par to, ko iesāktu, ja būtu jāstājas pretī Vanagsarmam.

Kad sāka līt, Lapustraume ielīda krūmos ieplakas malā. Virs galvas koku zari svaidījās un locījās, tum�i iezīmējoties pret negaisa debesīm, bet pame�ā valdīja miers, bija dzirdama tikai lietus lā�u bungā�ana, ko pārtrauca kaut km no pakalniem saklausāma pērkona duna.

Tiklīdz Ugunszvaigzne ar savu patruļu bija devu�ies prom, Mākoņaste izvietoja apkārt apmetnei sargus. Lapustraume bija pieteikusies nākt uz krauju un brīdināt, ja manīs uzbrucējus. Visi dziedniekkaķi bija apmācīti ari cīņai, un viņa bija gatava likt lietā savas prasmes, lai aizstāvētu jaunās mājas.

Pagaidām me�a mieru iztraucēja tikai negaiss, bet nakts �ķita saspringusi gaidās. Jaunā kaķe atdotu visu, lai tikai uzzinātu, kas notiek Vēja klana apmetnē. Vai Vanagsarma un Dubļuķepa tie�ām bija sazvērēju�ies gāzt Vienūsu?

Lapustraume ļāva domām aizklīst atpakaļ uz brīdi, kad viņa atrada Mēnesdīķi, un vēlreiz izdzīvoja to, ko juta, kad pirmoreiz tajā ieskatījās un ieraudzīja sen�u karotāju atspulgus. Lapustraume sirdī juta, cik lieliski ir būt dziedniekkaķei, un pat nezināja, kā lai sagaida nākamo pusmēnesi, kad atkal tiksies ar sen�iem. Jaunā kaķe juta pār muguru pārskrienam līksmas tirpas, iztēlojoties nākotni kā zvaig�ņotu upi sev priek�ā.

Pēk�ņi viņa pamanīja, ka pa me�u strauji tuvojas kaķi. Sākumā �ķita, ka tur atgrie�as Pērkona klana patruļa, bet tad vēj� atnesa Ēnas klana smārdu. Lapustraume pietrūkās ķepās un atvēra muti, lai uzsauktu brīdinājumu savam klanam, bet, pirms viņa paguva izdvest kaut skaņu, divi kaķi izbrāzās no pame�a un metās tie�i pie viņas. Tie uzskrēja Lapustraumei virsū un stūma viņu atpakaļ, līdz atspieda pret krūmiem pa�ā kraujas malā. Lapustraume izmisīgi kārpījās ar pakaļkājām, bet juta, ka zari padodas.

- Nē! - viņa izdvesa.

Brīdinājums nāca par vēlu. Atskanot �ausmu pārņemtiem kaucieniem, abi uzbrucēji gāzās lejā. Lapuķepa neprātā kārpījās, un viņai izdevās ar nagiem ieķerties akmenī. Tomēr jaunā kaķe nespēja atrast atbalstu pakaļkājām, lai izrāptos dro�ībā. Aug�ā atskanēja troksnis, un Lapustraume pacēla galvu, pārbīlī domājot, ka tur nāk vēl kāds Ēnas klana karotājs, kas nolēmis viņu piebeigt.

Uz viņu �ausmās ieplestām acīm raudzījās Vār-nuspalva.

- Vāmuspalva! - Lapustraume caur sakostiem zobiem izgrūda, bīdamās, ka pat mazākā kustība varētu draudēt ar tādu pa�u kritienu kā nelaimīgajiem Ēnas klana kaķiem. - Vāmuspalva, palīdzi!

Vēja klana karotājs nekustējās. Akmens, pie kura bija pieķērusies Lapustraume, bija glums no lietus, un viņa juta, ka nagi sāk slīdēt. � Vāmuspalva! � viņa lūdzās. - Es kritī�u!

Vāmuspalva stāvēja kā sastindzis. Viņ� piesmaku�ā balsī ie�ukstējās, ta�u skatiens bija tāls, un Lapustraume saprata, ka runcis nemaz nerunā ar viņu. - Spalvaste, man ļoti �ēl. Tā bija tikai mana vaina. Es nedrīkstēju ļaut tev nokrist.

Lapustraume saprata, ka viņ� atceras to alu kalnos, kur gāja bojā Spalvaste. - Tā nebija tava vaina, -viņa ieņaudējās. - Lūdzu, Vāmuspalva, palīdzi! - Viņa juta, ka nagi atkal slīd, un centās tos ielaist dziļāk, bet nebija jau nekā, kam pieķerties, tikai slidenais akmens.

Vāmuspalva lēni spēra soli uz priek�u un noliecās. Lapuķepa noelsās, un tajā pa�ā mirklī runcis ar zobiem saķēra viņu aiz skausta. Bridi viņi abi grīļojās kraujas malā, un jaunā kaķe juta, ka Vāmuspalva sasveras uz viņas pusi. Bet tad karotājs spēcīgi atspērās zemē ar pakaļkājām un uzrāva Lapustraumi aug�ā. Abi elsodami saļima zemē. Lapustraume piespieda vaigu pie zemes, apzinādamās, ka par ūsas tiesu paglābusies no nāves. Vāmuspalva apgūlās blakus; run�a sāni smagi cilājās. Kaķu skatieni sastapās, un Lapustraume juta, ka nespēj atrauties no karotāja acīm.

- Paldies, - viņa pateicās.

- Es to izdarīju, - Vāmuspalva �ukstēja. - Es tevi izglābu.

Gaiss starp abiem �ķita sprak�ķam spriedzē kā zibens. Mēģinādama padarīt noskaņu vieglāku, Lapustraume ierunājās: - Es dro�i vien esmu pēdējā, kuru tev būtu gribējies izglābt.

- Vai tā tu domā? - Vāmuspalvas acis iegailējās, raugoties viņā. - Vai tad tu nezini, ko pret tevi jūtu? Un kā ienīstu sevi, jo man ir �ādas jūtas pret kādu tik drīz pēc Spalvastes nāves? Es viņu mīlēju, tie�ām, no visas sirds! Kā lai es mīlētu arī tevi?

- Mani? Bet...

- Tu mīti manos sapņos, Lapustraume, - Vāmuspalva �ukstēja.

- Nē... - Lapustraume izdvesa. - Tu nedrīksti mani mīlēt. Es esmu dziedniekkaķe. - Un es nedrīkstu mīlēt tevi, viņa izmisusi nodomāja. Sirds dziļumos viņa zināja, ka mīl, un tik dziļi, kā nebija pat nojautusi. Vairāk par visu kaķe vēlējās dzirdēt, ka arī Vār-nuspalva viņu mīl.

- Lapustraume! Vai tu tur esi, Lapustraume? -No ieplakas puses joņoja divi kaķi; pēc brī�a krūmos iespraucās Mākoņaste un Spo�sirds.

Lapustraume un Vāmuspalva pietrūkās ķepās.

- Es esmu �eit! - Lapustraume iesaucās.

Mākoņaste uzboztu asti piesteidzās klāt. - Viss kārtībā? - viņ� uztraucās. - Vai �itais ir ar mums vai pret mums? - Runcis ar asti norādīja uz Vārnuspalvu.

Vēja klana karotājs sāka bozties.

3W

- Viss kārtībā, - Lapustraume �igli sacīja. - Vār-nuspalva ir draugs. Viņ� dzinās pakaļ tiem diviem Ēnas klana karotājiem. Lūdzu, neuzbrūc, Mākoņastel Viņ� mani izglāba - es būtu nokritusi no kraujas.

Baltais karotājs samiedza acis. - Nu labi.

- Kas notika ar Ēnas klana kaķiem? - Vāmuspalva jautāja.

- Viņi ir pagalam. - Spo�sirds palīda zem zara, lai piebiedrotos pārējiem. - Pārlauza sprandu.

Lapustraume nodrebēja, zinot, ka daudz netrūka, lai tāds pats liktenis būtu piemeklējis arī viņu. Vār-nuspalva uzmeta viņai vērīgu skatienu un tad nolieca galvu, uzlūkodams Mākoņasti. - Es nu ie�u. Kad atstāju mūsu apmetni, cīņa jau bija gandrīz galā. Vēja klana barvedis joprojām ir Vienūsa.

- Kā ar... - Mākoņaste iesāka, bet Vāmuspalva jau bija nozudis starp kokiem.

Spo�sirds piebikstīja draugam. - Nāc, mums jāatgrie�as apmetnē! Cerams, vairāk neaicinātu viesu nebūs.

Lapustraume brīdi noraudzījās uz to vietu, kur bija nozudis Vāmuspalva. Tad viņa pagriezās un lēni devās pakaļ biedriem. Viņu gandrīz bija nogalināju�i apmetnei uzbruku�ie Ēnas klana karotāji, bet sajūta bija tāda, it kā ķepas skartu maiga vēja pūsma, un ik domu gai�i apmirdzēja zvaigznes.

Kazenājnags brāzās lejā pa nogāzi pakaļ Dubļu-ķepam un Vanagsarmam. Apkārt vērpās lietus, tik spēcīgs, it kā viss ezers būtu pacēlies gaisā. Tas aizskaloja bēgo�o kaķu smārdu, un Kazenājnags tumsā pat īsti nevarēja saprast, vai skrien uz pareizo pusi. Bet niknums spārnoja, dzīslās izplūda enerģija, kas pārņēma no ausīm līdz astes galam, un runcis vairs pat nemanīja ne aukstumu, ne caurcaurēm izmirku�o ka�oku.

Piekalni izgaismoja zibens �autra, un Kazenājnags ieraudzīja ienaidniekus sev priek�ā. Dubļuķepa jau bija gandrīz pie ezera, bet Vanagsarma rik�oja pāris astu aiz viņa. Turpat blakus skrēja vēl divas trīs tum�as ēnas. Negaisā un lietū Kazenājnags īsti nezināja, vai kāds no pa�a klana ir viņam sekojis, bet turpināja skriet, sasprindzinādams visus spēkus, lai ķepas kustētos vēl �iglāk.

Nākamajā uzplaiksnījumā kļuva redzams, ka attālums starp vajātāju un vajātajiem ir sarucis uz pusi. Kazenājnags aizjoņoja garām ganībām un manīja pazibam dzeltenīgu atspīdumu tur, kur lauka tālākajā malā slējās divkājaino miga. Mirkli viņ� nodomāja, ka minftis nekur nemana, bet tad par to aizmirsa, auļojot tālāk pa piekrasti.

Sākās dumbrājs, un runcis bija spiests pagausināt gaitu; ķepas ik mirkli paslīdēja uz glumajiem ciņiem un iemuka rāvā. Kājas un pavēdere pieķepa ar dubļiem. Kazenājnags, ņurdēdams dusmās, lauzās uz priek�u, jau iztēlodamies, kā Dubļuķepa un Vanagsarma izsprūk viņam no nagiem.

Visa kopības izjūta ar Vanagsarmu bija pagaisusi, un runcis jutās iztuk�ots un vīlies par pusbrāļa nodevību. Ja tas iedomājās, ka paglābsies ar veselu ādu tāpēc, ka viņi ir radi, tad maldījās!

Priek�ā kaut kas no�ļakstēja, un Kazenājnags pamanīja dubļos ķepurojamies kaķi. Viņ� izgrūda triumfējo�u kaucienu un lēca, bet atsperoties ķepas paslīdēja dubļos un priek�ķepas tik tikko pieskārās otra kaķa ka�okam. Runcis neveikli nokrita uz sāna, un, pirms paguva attapties, viņam uzgūla kaut kas smags, kas iegremdēja dziļāk dubļos, un dziļi plecā iecirtās nagi. Dubļuķepas naidā zvērojo�ās acis bija peles attālumā no viņa purna, un elpu rāva ciet Vēja klana smārds.

- Nodevējs! - Kazenājnags izdvesa.

Viņ� mēģināja atsperties un nomest uzbrucēju, bet staignā zeme padevās, un runcis sajuta ka�okā iesūcamies �ķidrus, ledusaukstus dubļus. Pakaļkājas bezpalīdzīgi spārdīja Dubļuķepas pavēderi.

Dubļuķepa ierēcās un atņirdza zobus. Kazenājnags saspringa, gaidīdams, kad spīdīgie ilkņi iecirtīsies kaklā, bet tad aiz Dubļuķepas iznira tum�āka ēna, un kāda liela ķepa iecirta Vēja kalna karotājam pa galvu. Dubļuķepa atsprāga atpakaļ, zaudējis līdzsvaru, un Kazenājnags ieraudzīja, ka pretinieks niedrājā plē�as ar Vanagsarmu.

Viņ� apstulbis uzrausās ķepās; ka�oku smagi vilka lejup slapjo dubļu svars. Zibens uzplaiksnījumā kļuva redzams, kā Vanagsarma paceļas pār Dubļuķepu, vienu priek�ķepu uzlicis tam uz vēdera, bet otru piespiedis pie rīkles. Run�a ka�oks bija vienos dubļos, leduszilās acis zvēroja.

Viņ� un Kazenājnags ilgi raudzījās viens otrā.

- Tu izglābi man dzīvību. - Kazenājnagam drebēja balss. - Kāpēc, Vanagsarma? Kāpēc tu palīdzēji man, nevis viņam?

Dubļuķepa Vanagsarmas tvērienā locījās un izgrūda apvainojumus, bet Vanagsarma nenovērsdamies skatījās uz Kazenājnagu. Jaunais Pērkona klana karotājs pat tumsā nespēja atrauties no vērīgajām, zilajām acīm. Mirkli �ķita, it kā viņi pasaulē būtu vieni pa�i, pavisam vieni vētras acī.

- Tu palīdzēji Dubļuķepam, - Kazenājnags stomījās. - Jūs uzbrukāt Vēja klanam, bet tagad...

Vanagsarma nokāra galvu. - Tiesa, - viņ� ieņaudējās. - Es atbalstīju Dubļuķepu, jo uzskatu, ka viņ� ir likumīgais Vēja klana barvedis. Bet tu esi mans brālis, Kazenājnag. Kā es varētu ļaut tevi nogalināt?

�ie vārdi trāpīja kā sitiens. �ķita, ka Vanagsarma visu �o laiku ir domājis, ka Vienūsa netika iecelts par barve�a palīgu, kā pienāktos. Kazenājnags juta sirdī iezogamies savādu atvieglojumu - viņ� nebija vienīgais, kur� baidījās: Zvaigznes klans var ari neatzīt Vienūsu par Vēja klana barvedi.

- Dubļuķepa mani pierunāja pievienoties viņam, -Vanagsarma turpināja. - Viņ� solīja likt mierā Upes klanu, ja kopā ar da�iem biedriem palīdzē�u padzīt Vienūsu.

- Pastāsti, ko vēl es solīju, - ierēcās pie zemes piespiestais Dubļuķepa. - Pastāsti, kā tu atnāci pie manis un piedāvājies palīdzēt, ja iecel�u tevi par Vēja klana barve�a vietnieku... un vēlāk palīdzē�u sagrābt varu Upes klanā.

- Ko? - Vanagsarma iepleta acis. - Kazenājnag, neklausies viņā. Kāpēc lai es gribētu vadīt Upes klanu? Un kam man vajadzīga palīdzība? - Runcis pacēla galvu; Kazenājnags nodomāja, ka vēl nekad nav redzējis kādu kaķi izskatāmies tik cēli - pat neraugoties uz dubļos un asinīs salēk�ķēju�o ka�oku.

- Ja man. kādu dienu būs lemts vadīt Upes klanu, es vai nu kļū�u par barvedi saskaņā ar karotāju kodeksu, vai par to nekļū�u.

- Melis! - nosprauslājās Dubļuķepa.

Vanagsarma papurināja galvu. - Es darīju tikai to, ko uzskatīju par pareizu, - viņ� teica Kazenājnagam.

- Vai vari godīgi sacīt, ka nekad neesi �aubījies, vai Vienūsa ir īstajā vietā?

Kazenājnags nespēja atbildēt. Brāļa vārdi bija pārāk trāpīgi.

Kamēr viņ� kavējās ar atbildi, Dubļuķepa triumfējo�i ie�ņācās un atspēries piecēlās, atmuguriski iegrū�ot Vanagsarmu niedrēm aizaugu�ajā lāmā. Kazenājnags jau sagatavojās cīņai, kad Vēja klana karotājs metās viņam virsū, bet Vanagsarma bija ātri atguvies, iejaucās vidū un ar zobiem un nagiem sāka apstrādāt ienaidnieku. Dubļuķepa pasviedās sāņus, tad pagriezās un ņēma ķepas pār pleciem, tum�ajai ēnai drīz vien nozūdot naktī.

Vairs neteicis ne vārda, Vanagsarma apsviedās un, ūdenim �ļakstot, metās Dubļuķepam pakaļ, atstājot Kazenājnagu vienu.

Atkal uzliesmoja zibens �autra, sekoja pērkona dārds, kurā Kazenājnags piepe�i izdzirdēja kādu saucam viņa vārdu. Runcis pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja aiz muguras stāvam Vāvergaitu; kaķes acis bija ieplestas �ausmās.

- Ko tu dari? - viņa izdvesa. - Tu viņu palaidi vaļā!

- Nē... tu nesaproti... - Kazenājnags iesāka.

- Es dzirdēju, ko teica Dubļuķepa! Vanagsarma viņam palīdzēja, lai varētu kļūt par Vēja klana barve�a vietnieku un pēc tam pārņemt Upes klanu. Viņ� ir bīstams, Kazenājnag!

- Bet Dubļuķepa meloja! - Kazenājnags protestēja.

Debesis līdz pa�am apvārsnim pār�ķēla zibens �autra. Zili baltajā gaismā kļuva redzams kaķis, kas stāvēja ezera krastā iepretim salai. Tas bija Dubļuķepa. Tajā pa�ā brīdī pār ūdeni aizdārdēja apdullino�a duna. Zibens trāpīja kokam uz salas, un tas mirkli iedegās spo�i kā liesma. Koks sāka krist - arvien ātrāk un ātrāk. Dubļuķepa vilcinājās mazliet par ilgu. Viņa �ausmu kliedzienu pārrāva koka belziens pret krastu, zariem brak�ķot pret zemi kā kauliem.

Kazenājnags klup�us kri�us brida pa purvu, līdz nonāca uz cietāka pamata. Negaiss sāka attālināties, it kā, nogā�ot �o koku, būtu savu paveicis. Nākamreiz zibens spēra jau kaut kur pakalnos un pērkons noducināja tālāk. Lietus �altis pārgāja klusās tērcītēs, un mākoņos sāka parādīties robotas plaisas, no kurām pār ezeru lija vāra Mēness gaisma.

Mēnesnīcā Kazenājnags ieraudzīja krastā sapulcējamies vēl citus kaķus - ari Ugunszvaigzni, Vienūsu un viņa vietnieci Pelnkāju. Vēja klana barvedis izskatījās nomocījies, viņam no garas vāts plecā tecēja asinis. Vienūsas skatiens bija tuk�s; barvedim nebija viegli apzināties, ka Dubļuķepa kopā ar citiem Vēja klana karotājiem bija sazvērējies pret viņu.

Kazenājnags traucās pie sava barve�a un Vēja klana kaķiem. Visi kopā piegāja tuvāk kokam. Kazenājnags sastinga, pamanījis zem tā zariem kustību. Viņ� saspringa, gatavs cīnīties uz dzīvību un nāvi, ja tas izrādītos Dubļuķepa. Zari pa�ķīrās, un atmuguriski ārā no lapotnes līda svītrains kaķis, ar pakaļkājām neveikli mēģinādams atsperties oļos. Kazenājnags samirk�ķināja acis. Tas bija Vanagsarma. Viņa pusbrālis bija sagrābis zobos Dubļuķepas sprandu un stīvēja to ārā. Vēja klana karotāja galva bija ļengani atmesta nedabiskā leņķī, locekļi vilkās pa zemi.

Vanagsarma aizvilka runci pie Vienūsas un nometa to barvedim pie ķepām. - Viņu nosita koks, -karotājs piesmaku�ā balsī sacīja. - Tava barve�a vieta ir dro�ībā.

Vienūsa nolieca galvu un apostīja agrāko barve�a palīgu. - Klans skums par viņu, - tas klusi noteica.

- Reiz Dubļuķepa bija izcils karotājs.

Pelnkāja tikko dzirdami ie�ņācās. - Viņ� tevi nodeva!

- Un tu tāpat! - Vienūsa iesprauslājās, spēji pagriezdamies pret Vanagsarmu. - Tu viņam palīdzēji. -Viņ� izlaida nagus, gatavs mesties svītrainim virsū.

Vanagsarma nokāra galvu, un Kazenājnags juta, kā iek�as �ausmās sa�ņaudzas, iedomājoties, kāda varētu būt Vienūsas atriebība.

- Es to atzīstu, - Vanagsarma ieņaudējās. - Un lūdzu piedo�anu. Es tie�ām uzskatīju, ka Dubļuķepa ir likumīgais Vēja klana barvedis, tā nu pēc viņa lūguma atvedu Upes klana un Ēnas klana karotājus tam palīgā. Ta�u Zvaigznes klans ir skaidri parādījis savu gribu, sūtot zibeni, kas laupīja Dubļuķepam dzīvību. Vienūsa, tu esi īstais Vēja klana barvedis, tevi ir izvēlējies Zvaigznes klans. Dari ar mani, ko vēlies!

Vienūsa uzmeta skatienu Ugunszvaigznem, bet Pērkona klana barvedis tikai papurināja ausis, kā sakot, ka �is jautājums ir jāatrisina Vienūsam pa�am. Kazenājnags uzmanīgi vēroja, kā Ugunszvaigzne reaģēs, dzirdot, ka Zvaigznes klans tomēr atzīst Vienūsu par barvedi; tomēr barve�a sejā nekas nebija lasāms.

Pelnkāja devās apskatīt nokritu�o koku. - Vanagsarmam taisnība, Vienūsa. Vēl labāku zīmi nevarētu vēlēties. Zvaigznes klans sūtīja zibeni, lai tas saspertu koku un nogalinātu kaķi, kur� kāroja ieņemt tavu vietu. Tagad vairs nav �aubu, ka Zvaigznes klans ir tevi izvēlējies, lai stājies Vēja klana priek�galā.

Vienūsa pacēla galvu, un viņa skatiens kļuva gai�āks. - Tad es jutī�os pagodināts saņemt savas deviņas dzīvības. - Pagriezies pret Vanagsarmu, runcis sacīja: - Ne tevi, ne citus Dubļuķepas atbalstītājus nevar vainot par to, ka �aubījāties. Es pats ta�u ari �aubījos. Es tev piedodu - gan tev, gan pārējiem!

Vanagsarma atkal nokāra galvu un atkāpās. Kazenājnags piegāja viņam klāt un piespiedās brāļa izmirku�ajam sānam. - Vēl neesmu tev pateicies par to, ka izglābi man dzīvību, - viņ� nomurmināja.

Vanagsarma paraudzījās uz pusbrāli, un viņa acīs atmirdzēja viegla sirsnības atblāzma. - Tad �onakt esmu izdarījis vismaz kaut ko, par ko nekaunos, -viņ� noņaudēja.

Kazenājnags ar astes galu pieskārās pusbrāļa plecam. - Tu uzskatīji, ka, palīdzot Dubļuķepam, rīkojies saskaņā ar karotāju kodeksu. Tev nav jājūtas vainīgam.

Ezera krastā sanāca arvien vairāk kaķu - tur bija Zemesvilna, Mālvilna, Miglasķepa, Robauss un vēl citi. Tie sapulcējās greizā puslokā ap klanu barve�iem un miru�o Dubļuķepu.

- Paskatieties! - Mālvilna iesaucās. Viņ� uzlēca uz nokritu�ā koka stumbra un aizrik�oja gabaliņu tālāk pār ezeru.

- Tas ir kā divkājaino tilts! - iesaucās Miglasķepa.

Mālvilna pagriezās atpakaļ un, zariem ie�vīksto-ties, nolēca krastā. - Pa koku var tikt uz salu, - viņ� ieņaudējās. - Tas ir pietiekami plats, lai visi varētu dro�i iet pāri. Mēs tomēr varēsim rīkot Saietus uz salas!

Kazenājnags aptvēra, ka līdz ar to ir atrisinājusies pēdējā problēma jaunajās mājās. Pateicoties Lapu-straumei, viņiem tagad bija Mēnesdīķis, kur mīt mēles ar Zvaigznes klanu, un tagad būs arī dro�a vieta Saietiem, kura vienlaikus piederēs visiem klaniem un nevienam no tiem.

Runcis instinktīvi paskatījās apkārt, meklēdams Vāvergaitu. Viņ� pamanīja to gabaliņu tālāk blakus Zemesvilnam. Kazenājnags spēra soli turp, vēlēdamies draudzeni pārliecināt, ka Vanagsarma sacīja taisnību par to, kāpēc palīdzēja Dubļuķepam uzbrukt Vēja klanam. Ta�u, viņu skatieniem sastopoties, kaķe samiedza acis un, demonstratīvi pagriezusies, devās prom.

Kazenājnags nekustīgi noraudzījās jaunajai karotājai pakaļ. Vāvergaita acīmredzot vairs nevēlējās ar viņu neko kopīgu. Nebija grūti uzminēt, kāpēc. Acīmredzot bija redzējusi viņu runājam ar Vanagsarmu.

Kazenājnags juta, kā krūtīs ple�as tuk�ums. Kāpēc Vāvergaita par viņa pusbrāli vienmēr domāja tikai to ļaunāko?

Atmiņā uznira sapnis par tik�anos ar Tīģemagu un Vanagsarmu. Viņi trīs bija radi, vai nu Vāvergaitai tas patīk, vai ne. Viņ� ta�u nebija mantojis Tīģerzvaigznes ļaunākās īpa�ības - kāpēc lai tās piemistu Vanagsarmam?

Kazenājnags ilgojās nosvinēt uzvaru kopā ar Vāvergaitu, ta�u zināja: kamēr rudā karotāja saskatīs viņā un viņa pusbrālī tikai ļaunumu, kas bija iemājojis Tīģerzvaigznes sirdī, kopīgas nākotnes nebūs. Runcis skatījās, kā Vāvergaita aizrik�o projām, acij kļūdama arvien mazāka un mazāka. Tikai tad, kad kaķe jau bija nozudusi ēnās, viņ� devās mājup.

KLANU KAĶI: JAUNS PAREĢOJUMS MIJKRĒSLIS

1. NODAĻA

- Lai visi kaķi, kas gana veci, lai pa�i medītu, sapulcējas pie Di�pārkares uz klana apspriedi!

Vāvergaita iztrūkusies pamodās no Pērkona klana barve�a sauciena, kas atbalsojās akmens ieplakā. Mākoņaste jau spraucās ārā caur ērk�ķainajiem zariem, kuri apjoza karotāju migu. Viņa dzīvesbiedre Spo�sirds izstaipījās savā sūnu guļvietā un devās pakaļ.

- Kas Ugunszvaigznem atkal vajadzīgs? - Zemesvilna kurnēja, stīvi piesliedamies ķepās un izpurinādams no ka�oka sūnu kripatiņas. Pikti noraustījis ausis, karotājs izlīda ārā aiz klana biedriem.

Vāvergaita plati no�āvājās un piesēdusies �igli sakopa ka�oku. Zemesvilna �orīt bija vēl nīgrāks nekā parasti; Vāverķepa pēc karotāja stīvajām kustībām noprata, ka kaujā ar Dubļuķepu gūtais ievainojums vēl liek sevi manīt. Vairums Pērkona klana karotāju joprojām juta dumpinieku plēstās brūces. Ari Vāvergaita! sūrstēja sāns, un viņa to �igli aplaizīja.

Dubļuķepa kādreiz bija Vēja klana barve�a vietnieks - līdz kaķi ieradās savās jaunajās mājās pie ezera. Iepriek�ējais barvedis Garzvaigzne vien mirkli pirms do�anās pie Zvaigznes klana bija iecēlis par savu vietnieku Vienūsu. Saniknotais Dubļuķepa bija vadījis sacel�anos pret Vienūsu, pirms tas bija saņēmis no Zvaigznes klana savas deviņas dzīvības. Viņam palīgā nāca Vanagsarma no Upes klana. Vāvergaita juta uzbangojam dusmas, kad iedomājās, kā Kazenājnags turpina spītīgi ticēt pusbrālim, kaut pats savām acīm redzējis, kā tas piedalījies nodevībā.

Paldies Zvaigznes klanam, viņa nodomāja, ka Pērkona klans laikus atklāja sazvērestību un pielika ķepu kaujā pret Dubļuķepu un tā atbalstītājiem. Zvaigznes klans bija parādījis, kur� ir īstais barvedis, raidot zibeni, kas uzgāza Dubļuķepam virsū koku, un laupot nodevējam dzīvību.

Vēl pēdējoreiz pārlaidusi mēli tum�rudajam ka�okam, Vāvergaita izslīdēja no krūmiem un iznāca klajumā. Saltais gaiss lika notrīsēt. Bālā kaillapja saule tik tikko bija pacēlusies virs kokiem ap akmens ieplaku, kurā Pērkona klans bija apmeties pēc garā ceļojuma. Kailos zarus purināja vēj�, bet ieplakā valdīja miers. Gaiss bija dzidrs, un zāli un krūmus vēl aizvien ietērpa sarmas me�ģīnes. Tomēr Vāvergaita uztvēra ari pirmo nojausmu par dīgsto�iem asniem, kas ļāva sajust jaunlapja tuvo�anos.

Kaķe iecirta nagus zemē un labpatikā izstaipījās. Viņas tēvs Ugunszvaigzne sēdēja uz Di�pārkares pie savas migas aptuveni pusceļā uz klints kraujas aug�ējo malu. Liesmaini rudais ka�oks mirdzēja slīpajos saules staros, un zaļās acis lepni iespīdējās, uzlūkojot savu klanu. Vāvergaita nosprieda, ka viņ� neizskatītos tik pa�apzinīgs, ja gribētu pavēstīt par kādām jaunām nepatik�anām.

Kaķi sapulcējās klajumā. Peļāda un Zeltpuķe no veckaķu migas, aiz Zeltpuķes gāja neredzīgais Garaste; kaķe rādīja ceļu, uzlikusi astes galu viņam uz pleca.

- Sveika! - Vāvergaitas māsa Lapustraume pienāca klāt un ar degunu pieskārās viņas purnam. - Kā tavi skrāpējumi? Vai gribi vēl kliņģerītes?

- Nē, būs labi, paldies! - Lapustraumei un viņas skolotājai Ogļuvilnai, Pērkona klana dziedniekka-ķei, jau kop� cīņas bija darba pilnas ķepas, meklējot īstās zālītes un apkopjot ievainotos. - Ir daudz kaķu, kuriem to vajag vairāk nekā man, - Vāvergaita piebilda.

Lapustraume apostīja māsas brūces un apmierināti pamāja ar galvu. - Tev. taisnība. Viss labi dzīst.

No mazuļu migas atskanēja līksms pīkstiens, un ārā iz�āvās Bērzapūka. Pīdamies savās ķepās, mazulis kūleņu kūleņiem aizvēlās pie tēva Zemesvilnas. Kaķēnam sekoja viņa māte Debespaparde; apsēdusies blakus Bērzapūkam, viņa pagrieza galvu, lai piekārtotu tā paspūru�o ka�ociņu.

Vāvergaita uzjautrināti iemurrājās. Skatiens aizslīdēja garām ģimenītei uz tuneli ērk�ķu barjerā pie pa�as ieejas. Viņa juta, kā plecu muskuļi saspringst. �ķiet, ka nupat atgriezās rīta patruļa - no tuneļa izlīda Kazenājnags, un viņam sekoja Smil�uvētra un Lietusūsa.

- Kas noticis? - Lapustraume jautāja.

Rudā karotāja apspieda nopūtu. Viņām ar māsu bija daudz cie�āka saikne nekā parasti brāļiem un māsām, un abas vienmēr zināja, ko otra jūt. - Vaina ir Kazenājnagā, - kaķe negribīgi atzinās. - Nespēju samierināties, ka viņ� joprojām draudzējas ar Vanagsarmu, kaut zina, ka Vanagsarma atbalstīja Dubļuķepu.

- Dubļuķepu atbalstīja ne viens vien kaķis, -Lapustraume aizrādīja. - Viņi to darīja, jo no tiesas uzskatīja, ka Vienūsa nav likumīgais Vēja klana barvedis. Kad zibens nogāza to koku, Vanagsarma atzina savu kļūdu, kā arī to, ka Dubļuķepa viņu piemānījis. Vienūsa jau piedeva gan viņam, gan pārējiem, kas cīnījās pret viņu.

Vāvergaita nikni �audīja asti �urpu turpu. - Vanagsarma melojal Viņ� jau no pa�a sākuma bija sazvērējies ar Dubļuķepu. Es dzirdēju, ko Dubļuķepa sacīja pirms nāves: Vanagsarma gribējis iegūt tik daudz varas, lai vēlāk varētu sev pakļaut Upes klanu.

Lapustraumes rai�pilnais skatiens iedūrās Vāver-gaitā kā ass nags. - Tam nav pierādījumu, Vāvergaita. Kāpēc mums jātic Dubļuķepam, bet Vanagsarmam

KLANU KAĶI: JAUNS PAREĢOJUMS. ZVAIG�ŅU GAISMA

ne? Vai esi pārliecināta, ka tavi aizspriedumi nav saistīti ar viņa tēvu?

Rudā karotāja jau vēra vaļā muti, gribēdama kaut ko atcirst, bet nezināja, ko teikt.

- Atceries, ka Tīģerzvaigzne bija ari Kazenājnaga tēvs, - Lapustraume turpināja. - Viņ� bija slepkava un nodevējs, bet tas nenozīmē, ka dēli sekos viņa pēdās. Es ari neuzticos Vanagsarmam, bet mēs nevaram bez pamatojuma apgalvot, ka viņ� ir tikpat ļauns kā Tīģerzvaigzne. Un pat tad, ja Vanagsarma ir bīstams, tas nenozīmē, ka Kazenājnags ir tāds pats - vai tāds kā Tīģerzvaigzne.

Vāvergaitas aste notrīsēja. - Laikam jau tev taisnība. - Trīs svītrainie run�i bija saistīti cie�āk nekā trīs ērk�ķaini kazenāji, un karotāja prātoja, vai kāds no Tīģerzvaigznes dēliem reiz spēs atbrīvoties no tēva ēnas. - Tikai... Kazenājnags vispār manī neklausās! Vanagsarma viņam ir daudz svarīgāks par mani. Nesaprotu, kāpēc viņ� uzskata, ka Vanagsarmam var uzticēties vairāk nekā man.

- Vanagsarma ir viņa brālis, - Lapustraume atgādināja. Dzintardzeltenās acis raudzījās sirsnīgi un līdzjūtīgi. - Vai tev ne�ķiet, ka vajadzētu Kazenājnagu vērtēt pēc tā, ko viņ� dara pats, nevis pēc tā, ko reiz darīja viņa tēvs vai ko Kazenājnags, pēc tavām domām, varētu izdarīt nākotnē?

- Vai tev �ķiet, ka es esmu netaisna? - Vāvergaita jautāja. Ceļojumā uz vietu, kur nogrimst saule un kur Zvaigznes klans kaķus bija brīdinājis

par draudo�ajām briesmām, jaunā kaķe būtu bijusi gatava uzticēt runcim savu dzīvību. lā�u, kop� Vāvergaita redzēja, kā pamazām plaukst Kazenāj naga un viņa pusbrāļa Vanagsarmas draudzība, uzticē�anās bija izgaisusi kā rīta rasa.

- Man �ķiet, tu satraucies bez iemesla, - Lapustraume atbildēja.

- Es nesatraucos. - Vāvergaita pat māsai nespēja atzīties, cik sāpīgi ir domāt par zaudēto. - Es tikai raizējos par klanu, un viss! Ja Kazenājnags grib būt ar Vanagsarmu, man no tā ne silts, ne auksts, - viņa norūca.

Lapustraume uzlika astes galu māsai uz pleca.

- Neizliecies, ka tev vienalga, - viņa noņaudēja.

- īpa�i jau man. - Kaķes balss skanēja mierīgi, bet skatiens bija nopietns.

- Sveika, Vāvergaita! - Pirms karotāja paguva māsai atbildēt, abām piebiedrojās Pelnāda. Pelēkais runcis aicināja viņu tuvāk. - Nāc, sēdies pie manis!

Kaķe piegāja pie viņa un ievēroja, kā Pelnādas tum�zilās acis iemirdzas. Lapustraume sekoja māsai un �igli nolaizīja tai ausi. - Esi mierīga, - jaunā dziedniekkaķe nomurmināja. - Viss būs labi. - Viņa draudzīgi pamāja Pelnādam un tad aizgāja apsēsties zem pārkares blakus Ogļuvilnai.

Vāvergaita ar acs kaktiņu redzēja, ka Kazenājnags sper da�us soļus tuvāk. Nedro�ais skatiens satumsa, kad viņa apsēdās blakus Pelnādam, un runcis asi pagriezās un aizgāja pie Mālvilnas un Skābeņastes.

KLANU лл*�. j

Vāvergaitai iekņudējās ka�oks; viņa nezināja - no atvieglojuma vai vil�anās. Kad Ugunszvaigzne sāka runāt, viņa raudzījās taisni uz priek�u, bet juta, kā ka�oku svilina Kazenāj naga dzintardzelteno acu skatiens.

- Pērkona klana kaķi! Kop� kaujas ar Dubļuķepu saule ir trīsreiz uzlēkusi, - barvedis ieņaudējās. � Pie mūsu apmetnes joprojām atdusas divi miru�i karotāji. Tagad, kad esam atguvu�i spēkus, mums tie jānogādā Ēnas klanam.

Vāvergaitai pār muguru pārskrēja tirpas. Pirmoreiz ejot izlūkos pa me�u kopā ar vēl �etriem kaķiem, viņa atklāja akmens ieplaku, tajā iekrītot. Tīrā laime, ka tajā vietā klints bija par zemu, lai nopietni savainotos. Ta�u kaujā divi bēgo�i Ēnas klana karotāji bija skrējienā nolēku�i no pa�as augstākās vietas un kritienā lauzu�i sprandu.

- Vai tad Ēnas klans viņus gribēs? - Mākoņaste iejautājās. - Viņi galu galā palīdzēja tam nodevējam Dubļuķepam.

- Nav mūsu ziņā noteikt, cik lojāls katrs klans būs saviem karotājiem, - Ugunszvaigzne brīdināja. - Dubļuķepa nebija vienkār�i nodevējs - pat citos klanos bija kaķi, kas uzskatīja viņu par īsto Vēja klana barvedi.

Mākoņaste, acīmredzami neapmierināts ar tādu atbildi, noraustīja astes galu. Bet Vāvergaita pamanīja, ka Kazenājnags gan māj ar galvu, kā iedomājies par Vanagsarmu.

- Miru�ie kaķi bija Ēnas klana karotāji, - Ugunszvaigzne turpināja, � un viņu klana biedri gribēs viņus godināt ceļā uz Zvaigznes klanu. Patruļai jāaiznes viņi uz Ēnas klana robe�u.

- Es ie�u, - piedāvājās Ērk�ķnags.

- Paldies. - Barvedis nolieca galvu. - Mālvilna, tu ari varētu iet, un...

Runcis saminstinājās, un viņa skatiens domīgi pārslīdēja klana pieredzēju�ākajiem karotājiem. Vāvergaita saprata, ka uzdevums var izrādīties bīstams. Lai ari kaujā bija iesaistīti tikai da�i Ēnas klana kaķi, klana barvedis Melnzvaigzne varētu vainot Pērkona klanu savu karotāju nāvē un izmantot to kā ieganstu uzbrukumam.

- Zemesvilna un Mākoņaste, - Ugunszvaigzne izlēma. - Aiznesiet karotājus līdz robe�ai pie kritalas, uzmeklējiet Ēnas klana patruļu un pastāstiet par notiku�o. Bet nemeklējiet nepatik�anas. - Viņ� bridi uzlūkoja Mākoņasti, it kā baidītos, ka stūrgalvīgais, baltais karotājs varētu kaut ko pateikt nevietā. - Ja Ēnas klans �ķiet naidīgi noskaņots, ātri ejiet prom.

Ērk�ķnags piecēlās ķepās un ar asti pamāja pārējiem. Visi kopā devās uz ērk�ķu tuneli. Ēnas klana karotāji bija turpat pie izejas, paslēpti kazenāju biezoknī, kur tiem netiktu klāt lapsas vai citi maitēdāji.

Ugunszvaigzne nogaidīja, līdz zari bija beigu�i �vīkstēt, un tikai tad turpināja: - Vakarnakt Vienūsam vajadzēja doties uz Mēnesdīķi un saņemt savas deviņas dzīvības un barve�a vārdu. Bet viņa vara nebūs nodro�ināta, iekams viņu nebūs pieņēmu�i klana biedri - visi līdz pēdējam. Es ar patruļu do�os uz Vēja klanu un pārbaudī�u.

- Tā nu gan ir Vēja klana bēda! - sa�uta Peļāda.

- Pērkona klana karotāju ka�okus jau vienreiz krietni paplūkāja. Vai tie�ām neesam darīju�i gana?

Vāvergaita nepiekrita par spīti sūrsto�ajām sāpēm sānā. - Bet, ja reiz mēs riskējām ar dzīvību, varbūt der pārbaudīt, vai bija tā vērts?

Peļāda uzmeta jaunajai karotājai ne�petnu skatienu, bet Ugunszvaigzne pamāja ar asti, lai izbeigtu strīdu.

Ogļuvilna piecēlās ķepās. - �īs patruļas priek�galā nebūsi tu, Ugunszvaigzne. Tu kaujā izme�ģīji plecu, un tev ir jāpaliek apmetnē, līdz tas būs saārstēts.

Ugunszvaigzne bozās, bet tad atslāba un nolieca galvu. - Labi, Ogļuvilna.

- Es ie�u! - Kazenājnags pietrūkās ķepās.

- Paldies, Kazenājnag, - barvedis pateicās. - Bet tev labāk nerādīties Vēja klana teritorijā. Mums ir jāparāda, ka cienām viņu robe�as. Patrulē gar robe�u un skaties, vai neieraudzīsi kādus viņējos.

Kazenājnags pamāja ar galvu. - Neraizējies, Ugunszvaigzne! Es gādā�u, lai neviens nesper ķepu pāri robe�ai.

Zimekļkāja, kur� sēdēja turpat blakus Pelnādam, no�ņaukājās. - Uzpūtīgais spalvu kum�ķis, - viņ� norūca. - Ko viņ� no sevis iedomājas? Barve�a vietnieku, vai?

- Kazenājnags ir krietns karotājs, - Pelnāda noņaudēja. - Ja kāds vēlas kļūt par barve�a vietnieku, tur nav nekā nosodāma.

- Bet Pērkona klanam jau ir barve�a vietnieks, -Zimekļkāja aizrādīja.

- lā�u Pelēksvēdras �eit nav, - Pelnāda atteica.

- Un agri vai vēlu Ugunszvaigznem būs jāpieņem lēmums. Cik ilgi var gaidīt?

Vāvergaitas sirds sa�ņaudzās skumjās. Pērkona klana barve�a palīgu tie�i pirms klanu aizie�anas no me�a bija sagūstīju�i divkājainie. Vāvergaita skaidri atcerējās �oku, kad ieraudzīja Pelēksvēdru attālināmies rēco�ajā, dubļiem no�ķiestajā divkājaino briesmonī. Neviens nezināja, kāds liktenis kaķi ir piemeklējis, ta�u Ugunszvaigzne liedzās ticēt, ka viņ� ir miris, un neiecēla viņa vietā jaunu palīgu.

Vai Kazenājnags tie�ām vēlas būt barve�a vietnieks? - Vāvergaita prātoja. Neviļus uzpeldēja arī doma: glu�i kā Tīģerzvaigzne. Viņa atcerējās, cik tālu slepkavīgais svītrainis bija gatavs iet, lai sasniegtu kāroto.

Ugunszvaigzne pasauca meitu, atraujot no drūmajām domām. - Vāvergaita, tu vari iet kopā ar Kazenājnagu pie Vēja klana. Pelnāda un Lietusūsa, jūs ari.

Vāvergaita saslēja ausis. Skrējiens pa me�u būs labākās zāles pret satrauco�ajām atmiņām. Pelnāda jau bija pielēcis ķepās, viņa aste slējās taisni gaisā.

- Iesim! - Vāvergaita ieņaudējās, pielēk�ojusi pie Kazenājnaga.

- Vēl ne, - Kazenājnags nievīgi attrauca, uzlūkodams viņu un Pelnādu tā, it kā gandrīz nepazītu.

- Vispirms gribu noklausīties visu līdz galam.

Vāvergaita apveltīja runci ar iznīcino�u skatienu un apsēdās.

- Mums vajadzīgi arī mednieki, - Ugunszvaigzne ņaudēja. - Smil�uvētra, vai tu par to parūpēsies?

- Protams. - Smil�uvētra pacēla skatienu no savas vietas klints pakājē. - Bet, pirms noslēdzam apspriedi, es vēl gribētu kaut ko sacīt. - Kaķene pieklusa, un Ugunszvaigzne ar asti pamāja, lai viņa turpina. � Pērkona klanā �obrīd ir tikai viena mācekle. Ir grūti apdarīt visus darbus.

Skābeņastes brālis Sodrējvilna pavicināja asti.

- Jā, man jau apnicis vākt sūnas guļvietām! Tas nav karotāja darbs, - viņ� kurnēja. Runcis tikai nesen bija kļuvis par karotāju un acīmredzot cerēja, ka pēc tik�anas �ajā godā vairs nekad nevajadzēs darīt mācekļu darbus.

- �ēl gan. - Ugunszvaigzne bargi sacīja, uzlūkodams jauno karotāju. - Nevar gaidīt, ka visu padarīs viena mācekle.

- Baltķepa smagi strādā, - piebalsoja Peļāda. - Viņa ir pelnījusi palīdzību.

Baltķepa, klana vienīgā mācekle, ierāva galvu plecos un sāka nemierīgi mīņāties. Vāvergaita nojauta, ka tā nebija gaidījusi uzslavu no stiegrainās, sirmās kaķes, kuras mēle alla� bija tikpat asa kā nagi.

- Es palīdzē�u! - Bērzapūka sāka sajūsmā lēkāt aug�ā lejā. - Esmu jau gana liels, lai būtu māceklis!

- Neesi vis, - viņu maigi apsauca kaķēna māte Debespaparde. - Atlicis vēl mēnesis.

- Baidos, ka tavai mātei taisnība, - Ugunszvaigzne sacīja. - Bet neraizējies, tavs laiks vēl pienāks. Un darba nekad nepietrūks. Smil�uvētra, vai tu varētu pagaidām sadalīt visus pienākumus tā, lai nevienam nebūtu jāstrādā vairāk par pārējiem?

Rudā kaķe piekrīto�i palocīja galvu. - Es par to parūpē�os. Un gādā�u, lai Baltķepai pietiktu laika arī treniņiem ar skolotāju. Arī par to es gribētu parunāt, - viņa piebilda. - Tagad, kad nav mācekļu, mēs visi daudz mazāk vingrināmies cīņām nekā agrāk. Ja būs vēl kāda kauja, mums var klāties grūti.

- Nekādas kaujas nebūs, - ieņaudējās Zirnekļ-kāja. - Dubļuķepa ir pagalam - par ko mums uztraukties?

- Jā, mums jau tāpat pietiek darāmā, - piebalsoja Sodrējvilna.

- Vai Dubļuķepa, pēc jūsu domām, ir vienīgais, kas varētu sagādāt nepatik�anas? - Peļāda asi noprasīja un atklātā nicinājumā noraustīja ūsas. - Kad būsiet nodzīvoju�i tik ilgi kā es, tad zināsiet, ka vienmēr ir, par ko uztraukties.

-Tie�i tā, Peļāda, - Ugunszvaigzne piekrita. - �etri klani sāk atkal attālināties, un agri vai vēlu mums nebūs citas izvēles kā vien cīnīties. Mums vajadzīgs kaķis, kas uzņemsies atbildību par mūsu cīņas mākslas uzturē�anu.

Pelnāda jau atvēra muti, lai pieteiktos, bet Kazenājnags pasteidzās pirmais. - Es varu to uzņemties, Ugunszvaigzne.

Vāvergaitai iekņudējās āda. Parasti tas būtu barve�a vietnieka pienākums. Nudien izskatījās, ka Kazenājnags mēģina ieņemt Pelēksvēdras vietu.

- Sākot no rītdienas, es katru rītu cīnī�os ar diviem trim kaķiem, - svītrainis turpināja. - Pelnāda, sāk�u ar tevi un ar Zimekļkāju.

Pelnāda samiedza zilās acis. - Ar ievilktiem nagiem?

Kazenājnags pavērās viņam acīs. - Ar ievilktiem nagiem. Bet tas arī viss. Mēs neesam kaķēni, kas tikai spēlē kauju.

- Pelnāda neko tādu neteical - Vāvergaita pietrūkās ķepās, spalva viņai uz muguras sacēlās stāvus. - Es cīnī�os ar tevi - paraudzīsim, vai tad vēl teiksi, ka mēs spēlējamies!

Kazenājnags samirk�ķināja acis. - Esmu pārliecināts, ka Pelnādam nav vajadzīga tava aizstāvība, Vāvergaita. Varbūt lai viņ� pats izsakās?

Rudā karotāja nepievērsa uzmanību Pelnādas astei, ko tas bija brīdino�i uzlicis viņai uz pleca. Vāvergaita bija tā pārskaitusies, ka pavisam aizmirsa - viņos noraugās viss klans. - Tu nez ko no sevis iedomājies, Kazenājnag...

- Ganal - Ugunszvaigzne �audīja asti �urpu turpu, viņa zaļo acu skatiens svilināja Vāvergaitas ka�oku; viņa nokaunējusies apsēdās.

- Es ta�u teicu, ka viņ� ir uzpūtīgs spalvu kum�ķis, - Zimekļkāja pa�ukstēja kaķei ausī.

- Paldies, Kazenājnag, - Ugunszvaigzne sacīja.

- Rūpējies, lai visiem kaķiem pēc iespējas ātrāk būtu iespēja patrenēties. - Barve�a skatiens pārslīdēja klanam, it kā ievērojot katru skrāpējumu un izrauto spalvu ku�ķīti, izsverot, cik drīz kaķi atkal varētu doties kaujā.

Piecēlās Spo�sirds. - Netālu ir labs klajumiņ�, -baltrudā kaķe ar asti parādīja, uz kuru pusi tas ir.

- Es tur vakar biju medībās. Tur ir līdzena, sūnaina zeme un būtu laba vieta treniņiem - kā smil�ainajā ieplakā me�ā.

- Izklausās ideāli, - Ugunszvaigzne nopriecājās.

- Pēc apspriedes tu man to parādīsi. Kazenājnag, neaizmirsti pēc pārnāk�anas no Vēja klana uzreiz man visu pastāstīt.

Svītrainis lieti�ķi pamāja un pagriezās pret Vāvergaitu. - Tagad varam iet, ja esi gatava.

Rudā karotāja pielēca ķepās un samiedza acis.

- Nerausti karotāju aiz astes, Kazenājnag!

- Nu tad uzvedies kā karotāja, nevis kā mācekle, kam prātiņa tik, cik pelei. Vai ari tu varbūt domā, ka Uguns zvaigznēm vajadzēja izvēlēties patruļai citu kaki?

Run�a balss bija tikpat salta kā viņa skatiens. Vāvergaita sajuta ieduramies nepatikas adatiņu. Tas nebija tas pats runcis, kur� ar viņu bija devies uz vietu, kur nogrimst saule. Ceļojumā Kazenājnags bija viņas tuvākais draugs un nozīmēja vairāk nekā jebkur� cits kaķis, bet nu bija tā pārvērties, ka �ķita gandrīz sve�s.

- Ugunszvaigzne var izvēlēties, ko vien grib, � viņa atcirta, katru vārdu izspļaudama kā netīrumus.

- Tu ta�u esi viens no pieredzēju�ākajiem karotājiem.

- Īstenībā tu tā nedomā, - Kazenājnags deva pretī. Dzintardzeltenās acis zvēroja, ausis niknumā bija pieglaustas. - Tu uzskati, ka esmu neuzticams, jo man ir radinieks citā klanā. Es redzēju, kā tu uz mani skatījies, kad pie ezera sarunājos ar Vanagsarmu.

- Un labi vien bija! - Vāvergaita dusmojās. - Citādi neviens neuzzinātu, ka Vanagsarma ir sazvērējies, lai kļūtu par Vēja klana barve�a vietnieku un tad sagrābtu varu Upes klanā. Es dzirdēju, ko teica Dubļuķepa.

�� - Dubļuķepa meloja! - Kazenājnags �ņāca, spalvai

uz skausta niknumā ceļoties stāvus. - Kāpēc lai mēs ticētu tam nodevējam?

- Un kāpēc lai ticētu Vanagsarmam? - Vāvergaita sa�utusi ar nagiem plosīja zemi.

- Un kāpēc ne? - Kazenājnags nepalika parādā.

- Tāpēc, ka viņa tēvs bija Tīģerzvaigzne? Un manējais arī?

� Tas nav taisnīgi, � Pelnāda iejaucās, nostājies Vāvergaitai blakus. - Vāvergaita neteica...

- Neiejaucies! - Kazenājnags nikni pagriezās pret pelēko runci. - Tā nav tava darī�ana!

Vāvergaita izlaida nagus; viņa tik tikko valdījās, lai necirstu tos Kazenājnagam tie�i pumā. Bet tad viņa pamanīja Ugunszvaigzni ar Spo�sirdi dodamies prom no apmetnes un iedomājās, ka tēvs dusmosies, ja ieraudzīs, ka viņa karotāji plē�as. Vāvergaita iecirta nagus kūdrainajā zemē. - Man vienalga, kas bija tavs tēvs! - viņa ie�ņācās. - Vanagsarmam es neuzticos tāpēc, ka viņ� sazvērējās pret Vienūsu. Viņ� darītu jebko, lai tikai tiktu pie varas. To redzētu pat akls ezis!

Kazenājnags mirkli zvērojo�u skatienu vēroja rudo karotāju. - Tā tu saki, bet tev nav nekādu pierādījumu. Vanagsarma ir mans brālis. Es neuzgriezī�u viņam muguru, ja viņ� nav neko sliktu izdarījis.

- Kā vēlies! - Vāvergaita iesaucās. - Ti esi ar viņu tā aizgrābts, ka nespētu saskatīt patiesību pat tad, ja tā kostu tev degunā. Varbūt ej un dzīvo Upes klanā, ja jau tev tik ļoti viņi patīk? Pērkona klans tev acīmredzot ir vienaldzīgs. Un es tāpat.

Kazenājnags jau dzīrās kaut ko atcirst, bet Bērzapūka, kur� dzenāja savu asti, paklupis piezemējās viņam pie ķepām. Ieraudzījis abus kaķus nikni glūnam un bo�amies, mazais plati iepleta acis. - Piedodiet! - viņ� iepīkstējās un metās mukt uz mazuļu migu.

Kazenājnags spēra soli atpakaļ un atņirdza zobus.

- Nāc, mēs velti iz�ķie�am laiku. Tā mēs netiksim pie Vēja klana līdz tumsai.

Negaidīdams, vai pārējie sekos, runcis pagriezās un augstu paceltu asti aizsoļoja uz izeju.

Vāvergaita pārmija skatienu ar Pelnādu un redzēja tā zilajās acīs maigas rūpes. Pēc Kazenājnaga naidīguma tās �ķita veldzējo�as kā vēss ūdens svelmainā dienā.

- Vai viss kārtībā? - runcis apvaicājās.

-Viss ir labi, - Vāvergaita noskaldīja un devās pakaļ Kazenājnagam. Viņa aizpraucās garām Lietus-ūsam, kur� blenza tā, it kā kaķei pēk�ņi būtu pieaugu�as zaķa ausis. - Pasteidzies, citādi viņu nenoķersim!

Kazenājnags negaidīja pārējos, bet taisnā ceļā devās iek�ā ērk�ķu tunelī. Kad viņ� nozuda starp zariem, Vāvergaita sajuta krūtīs tuk�umu. �ķita, it kā Kazenājnags aizietu no viņas dzīves. Vai viņi vēl kādreiz būs draugi? Pēc tāda strīda to bija grūti iztēloties.

Bija vienkār�i jāsamierinās. Lai kas starp viņiem reiz būtu bijis, tagad draudzība, kas bija izturējusi ceļojuma pārbaudi, bija galā.

Ērina Hantere

KLANU КАЮ: JAUNS PAREĢOJUMS ZVAIG�ŅU GAISMA