Ērina Hantere

Kaķi-karotāji 2-6. Jauns pareģojums. Saulriets

.

.

.Vēders sa�ņaudzās bailēs. Viņ� nedarīs man pāri, kaķe sev iegalvoja. Viņ� ir mans biedrs... Zvaigznes klana dēļ, mēs ta�u esam viena klana kaķi! Vāvergaita viņam uzticas. Nevar būt, ka Kazenājnags izvēlētos ceļu, kura galā gaida vien asinis un ēnas, - Zvaigznes klans ta�u ticēja, ka viņiem ar Vāvergaitu jābūt kopā.

Tālāk aiz kokiem palsajā rītausmas gaismā vizēja ezers. Tomēr �ajā mirklī sapnī redzētie asinssarkanie viļņi, kas, �ķebino�i skalodamies, kāri laizīja krastu, Lapustraumei �ķita daudz īstāki par balo�pelēko klaju acu priek�ā, ko mirkļiem vilnī�os sarauca tik tikko manāma vēja pūsma.

Pirms iestāsies miers, asinis lies asinis un ezera ūdeni krāsosies sārti.

Kādas �au�alas liktenis vēl gatavoja Pērkona klanam?

PĒRKONA KLANS

BARVEDIS UGUNSZVAIGZNE - izskatīgs, ruds runcis ar ugunīgi rūsganu ka�oku.

BARVE�A PALĪGS PELĒKSVĒDRA - pelēks, garspalvains runcis.

DZIEDNIEKKAĶE LAPUSTRAUME - gai�brūni svītraina kaķene ar dzintardzeltenām acīm un baltām ķepām.

KAROTĀJI

ZEMESVILNA - tum�brūni svītrots runcis.

SMIL�UVĒTRA - gai�i rūsgana kaķene.

MĀKOŅASTE - garspalvains, balts runcis.

MĀLVILNA - zeltaini brūns svītrainis.

ĒRK�ĶNAGS - zeltaini brūns, svītrains runcis.

SPO�SIRDS - kakene ar baltu, rūsgani lāsumotu ka�oku.

KAZENĀJNAGS - tum�brūni svītrots runcis ar dzintardzeltenām acīm.

PELNĀDA - palsi pelēcīgs runcis ar tum�ākiem plankumiem un tum�zilām acīm.

LIETUSŪSA - tum�pelēks runcis ar zilām acīm.

VĀVERGAITA - tum�ruda kaķene ar zaļām acīm.

ZIRNEKĻKĀJA - melns, lunkans runcis ar garām kājām, brūnganu pavēderi un dzintardzeltenām acīm.

MĀCEKĻI

BALTĶEPA - balta kaķene ar zaļām acīm.

BĒRZAĶEPA - gai�brūns svītrainis.

MĀTĪTES

DEBESPAPARDE - palsi pelēka, lāsumota kaķene ar zaļām acīm, Zemesvilnas kaķēnu māte.

SKĀBEŅASTE - balta, lāsumaini tum�a kaķene ar dzintardzeltenām acīm.

MARGRIETIŅA - kaķe no zirgu ganībām ar garu, brūngani krēmbaltu spalvu.

VECKAĶI

ZELTPUĶE - gai�ruda kaķe.

GARASTE - palss, tum�i svītrots runcis, kļuvis par veckaķi vājas acu gaismas dēļ.

PEĻĀDA - sīka, dūmakaini brūna kakene.

Nakts ietina me�u smagā tumsas mantijā. Valdīja sastindzis miers - nebija ne vēja dvesmas, kas sakustinātu garos zāles stiebrus pie takas, kur ēnās soļoja varena auguma svītrainis. Runcis apstājās un saspi-cēja ausis; dzintardzeltenās acis samiedzās. Virs galvas tum�ajās debesīs nebija ne Mēness, ne zvaig�ņu, bet biezu sēņu klājienu apaugu�ie koku stumbri meta savādi vizo�u atblāzmu uz zemi zem gājēja ķepām.

Ra�enais dzīvnieks pavēra muti un ievilka gaisu, lai arī negaidīja, ka sajutīs medījuma smārdu. Viņ� zināja: �eit papar�u iedrebē�anās neko nenozīmē, un trīsuļojo�ās ēnas, ko manīja ar acs kaktiņu, izgaisīs kā migla, ja mēģinās tām uzklupt. �ai vietā nekad nepiezagās izsalkums, bet run�a sirdī smeldza ilgas iecirst nagus medījumā un sajust pirmo silto guvuma kumosu pēc veiksmīgām medībām.

Ka�oks uz skausta un pleciem uzbozās stāvus -degunā iesitās jauns aromāts. Tā bija kaķa smar�a, tikai tas nebija neviens no abiem kaķiem, ko runcis bija �eit sastapis iepriek�. Tas bija kāds cits - kaķis, ko viņ� kādreiz bija pazinis. Runcis lavījās uz priek�u, aromātam pa pēdām, turp, kur koki kļuva retāki, līdz iznāca vāras gaismas pielieta klajuma malā. Tur viņam pretī lēk�iem metās kaķis - tā ausis bija pārbīlī cie�i pieglaustas, acīs plaiksnīja �ausmas.

- Tīģerzvaigzne I - tas izdvesa, neveikli apstājies pēc trakā skrējiena, un pieplaka pie zemes. - No kurienes tu uzradies? Domāju, ka esmu �eit viens.

- Celies ķepās, Tum�svēdra! - Svītraiņa ņurdiens skanēja nicīgi. - Beidz drebināties kā tāds iztrūcināts kaķēns!

Tum�svēdra paklausīja un piecēlies pāris rei�u �igli pārlaida mēli pār ka�oku. Reiz tik mīkstā spalva, kas laistījās kā branga zivs, nu bija savēlusies pinkās un dad�u pilna. - Nesaprotu, kas �ī ir par vietu, -viņ� noņaudēja. - Kur mēs esam? Kur ir Zvaigznes klans?

- Zvaigznes klans �ai vietā nesper ne ķepu.

Tum�svēdras acis iepletās. - Kāpēc ne? Un kāpēc te vienmēr ir tik tum�s? Kur ir Mēness? - Runcim pārskrēja drebuļi. - Es domāju, ka mēs debesīs medīsim kopā ar sen�iem un sargāsim savus klana biedrus.

Tīģerzvaigzne klusi ie�ņācās. - Tas nav domāts mums. Bet man nevajag zvaigznes, kas rādītu ceļu. Ja Zvaigznes klans iedomājas, ka var par mums aizmirst, viņi maldās.

Svītrainis uzgrieza Tum�svēdram muguru un ielīda papardēs, pat neatskatīdamies, vai otrs kaķis seko.

- Pagaidi! - Tum�svēdra elsodams spraucās pakaļ. - Pasaki, kā to saprast!

Ra�enais kaķis pameta skatienu atpakaļ, un viņa dzintardzeltenās acis iespulgojās blāvajā gaismā. - Ugunszvaigzne iedomājās, ka ir uzvarējis, kad manas deviņas dzīvības pievāca Posts. Ta�u viņ� ir muļķis I Mūsu rēķini vēl nav nokārtoti.

- Bet ko tu tagad Ugunszvaigznem vari padarīt? -Tum�svēdra nesaprata. - Tu netiec prom no �ī me�a. Es zinu, ka tas nav iespējams, jo pats mēģināju. Lai cik tālu ietu, biezoknim nav ne gala, ne malas un nekur nav ne gaismas stariņa.

Tīģerzvaigzne uzreiz neatbildēja. Viņ� turpināja rik�ot cauri pame�am, un Tum�svēdra mina viņam uz papē�iem. Tum�svēdra salēcās no katras ie�abē�anās papardēs un katras ēnas, kas pazibēja pār taku. Vienreiz viņ� apstājās un stingi raudzījās tumsā, pavēris muti, lai izgar�otu gaisu.

- Es sao�u Zvaig�ņulausku! - Tum�svēdra iesaucās. - Vai viņ� arī ir te? Zvaig�ņulauska, kur tu esi?

Tīģerzvaigzne apstājās un atskatījās. - Nedze-sini nu velti muti. Zvaig�ņulauska neatsauksies. Tu redzēsi - te var sajust daudzu kaķu pēdas, bet kādu redzēt vaigā gadās ļoti reti. Mēs visi esam iesprostoti vienā vietā, ta�u vienmēr arī paliekam vieni.

- Bet kā tad tu gribi atdarīt Ugunszvaigznem? -Tum�svēdra pra�ņāja. - Viņa �ajā me�ā nemaz nav.

- Man tas nebūs jādara. - Tīģerzvaigznes rūciens bija kluss, ta�u draudīgs. - To izdarīs mani dēli. Vanagsarma un Kazenājnags kopīgiem spēkiem parādīs Ugunszvaigznem, ka viņa uzvara vēl ir tālu.

Tum�svēdra pameta skatienu uz agrākā barve�a seju un novērsās. - Bet kā tu piespiedīsi Vanagsarmu un Kazenājnagu darīt to, ko tu gribi?

Tīģerzvaigzne apklusināja iebildumus ar vienu astes mājienu. Viņ� izlaida un ievilka nagus, plosīdams zemi zem ķepām. - Esmu iemācījies staigāt viņu sapņu takas, - runcis ie�ņācās. - Un man laika pietiek. Man ir tik daudz laika, cik vien vajadzīgs! Kad dēli būs nogalēju�i to plu�ķaino minci, es viņus padarī�u par savu klanu barve�iem un parādī�u, ko nozīmē īsta vara.

Tum�svēdra izbijies ierāvās papar�u cera ēnā. - Viņi nevarētu vēlēties vēl labāku skolotāju, - viņ� noņaudēja.

- Mani dēli būs prasmīgākie cīnītāji visā me�ā, -Tīģerzvaigzne turpināja, it kā Tum�svēdra nemaz nebūtu runājis. - Viņi iemācīsies ne�ēlot nevienu, kas stāsies tiem ceļā. Un galu galā viņi sadalīs savā starpā visu teritoriju ezera krastos.

- Bet ir �etri klani...

- Drīz būs vairs tikai divi. Divi klani tīrasiņu karotāju, kuru asinis neat�ķaida kaut kādi min�i un jaukteņi. Ugunszvaigzne jau ir uzņēmis klanā to nekam nederīgo spalvu ku�ķi no ganībām ar visiem pīksto�ajiem kaķēniem. Vai tāds var būt klana barvedis?

Tum�svēdra nolieca galvu un piekrīto�i pieglauda ausis.

- Vanagsarma ir bezbailīgs, - Tīģerzvaigzne apmierināti ņurdēja. - Viņ� to pierādīja, padzenot no Upes klana teritorijas āpsi. Un rīkojās gudri, palīdzot māsai kļūt par dziedniekkaķi. Kodesspārna atbalsts nogludinās viņa ceļu uz barve�a vietu, Vanagsarma to zina. Viņ� saprot, ka vara pievēr� savu vaigu tikai tiem, kas to patiesi vēlas.

-Jā, Vanagsarma tie�ām ir atsities tevī. - Tum�-svēdras vārdi paspruka kā lietus lāses no purināta krūma, bet, ja ari līģerzvaigzne manīja tajos slēptu dzēlību, viņ� nelikās ne zinis.

- lā�u Kazenājnags... - līģerzvaigzne samiedza acis. - Ari viņam drosmes netrūkst, bet traucē lojalitāte tam muļķa Ugunszvaigznem. Kazenājnagam ir jāiemācās neļaut nekam - ne barvedim, ne karotāju kodeksam, ne pa�am Zvaigznes klanam - stāties sev ceļā. Viņ� devās uz vietu, kur nogrimst saule, un atveda klanus uz to jaunajām mājām - toreiz viņ� ieguva visu kaķu cieņu. Ar tādu reputāciju vajadzētu būt viegli pārņemt varas gro�us savās ķepās. - Tīģer-zvaigzne stalti izslējās, un zem ka�oka novilnīja spēcīgie plecu muskuļi. - Es parādī�u Kazenājnagam, kā to izdarīt.

- Es varētu palīdzēt, - Tum�svēdra pieteicās.

Agrākais barvedis pagriezās pret kaķi saltā nicinājumā. - Man palīgi nav vajadzīgi. Vai dzirdēji, ko es teicu? Kaķi �ai me�ā staigā vieni.

Tum�svēdra nodrebēja. - Bet te ir tik tuk�s un tik kluss... Tīģerzvaigzne, ļauj man iet līdzi!

- Nē. - Run�a balsī bija jau�ama viegla no�ēla, tomēr atbilde izskanēja nevilcinoties. - Nemēģini man sekot. �eit nav draugu un sabiedroto. Ēnu taka katram ir jāiet vienam.

Tum�svēdra apsēdās un apmeta asti ap ķepām. - Kurp tu tagad dosies?

- Satikties ar dēliem. - Runcis aizlēk�oja prom pa stigu, ka�okam uzmirdzot bāli dzeltenīgajā gaisā. Tum�svēdra palika tupam papar�u ēnā.

Pirms nozuda biezoknī, Tīģerzvaigzne apstājās un vēl pēdējoreiz nozvērējās: Ugunszvaigzne vēl redzēs, ka nekas nav beidzies. Viņam vēl ir paliku�as septiņas dzīvības, bet es caur dēliem paņem�u tās visas! �ajā kaujā viņ� neuzvarēs.

Kazenājnags stāvēja klajuma vidū, raudzīdamies uz Pērkona klana apmetnes atliekām. Virs kokiem, kas apjoza akmeņaino ieplaku, debesīs karājās augo�s Mēness, plāns un ass kā nags. Tā blāvā gaisma apspīdēja izpostītas migas un sabradātus, izsvaidītus zarus pie ieejas, kur reiz bija slējusies barjera, un ievainotos Pērkona klana kaķus, kas pamazām sāka līst ārā no ēnām ar �ausmās uzboztu spalvu un ieplestām acīm. Kazenājnagam ausīs vēl aizvien dunēja āp�u ķepu dipoņa, tiem lumpa�ojot prom. Pame�s pie ieejas joprojām drebēja tur, kur ienaidnieki bija nozudu�i, tiem pa pēdām dzenoties Vienzvaigznem un viņa karotājiem. Vēja klans bija ieradies īstajā brīdī.

Bet ne jau posta�a lika Kazenājnaga ka�okam kniest un piekala ķepas pie zemes. Starp ērk�ķainajiem zariem pie ieejas piesardzīgi lodāja divi kaķi, kurus viņ� nebija cerējis vēl kādreiz ieraudzīt. Tie bija pilnīgi veseli, spo�iem, koptiem ka�okiem un izbiedētu skatienu.

- Vētrasvilna! Ko tu te dari? - Kazenājnags iesaucās. Spēcīgais, pelēkais runcis pienāca klāt un ar degunu pieskārās drauga purnam. - Prieks tevi redzēt, - viņ� noņaudēja. - Es... es gribēju paskatīties, vai esat atradu�i, kur apmesties. Bet kas �eit notika?

- Āp�i, - Kazenājnags īsi atbildēja un paskatījās apkārt, nesaprazdams, kā lai sāk palīdzēt saviem ievainotajiem un pārbiedētajiem klana biedriem.

Smalkā, brūni svītrotā kaķe blakus Vētrasvilnam pārlaida asti pār garo skrāpējumu uz Kazenājnaga pleca. - Tu esi ievainots, - viņa ieņaudējās.

Kazenājnags paraustīja ausis. - Sīka skramba. Laipni lūgta Pērkona klanā, Tērce! Man �ēl, ka nācāt tik tālu ceļu, bet mēs jūs uzņemam �ādi. - Viņ� apklusa un pamī�us uzlūkoja abus viesus. - Vai Strauj-ūdens ciltī viss kārtībā? Nebiju gaidījis, ka jau tik drīz nāksiet mūs apciemot.

Vētrasvilna �igli paskatījās uz Tērci, Kazenājnags to gandrīz nepamanīja. - Viss kārtībā, - runcis noņaudēja. - Gribējām tikai pārbaudīt, vai esat atradu�i jaunas mājas, kā Zvaigznes klans tika solījis.

Kazenājnags aplūkoja izpostīto apmetni un satriektos kaķus, kas grīļīgiem soļiem apstaigāja sagrautās mītnes. - Jā, atradām, - viņ� klusi noteica.

- Vai tu teici, ka jums uzbruka āp�i? - Tērce izklausījās izbrīnīta.

- Viņi uzbruka mērķtiecīgi, - Kazenājnags paskaidroja. - Zvaigznes klans vien zina, kur tie uzradās, viņu bija vairāk, nekā jebkad redzēts. Ja nebūtu ieradies Vēja klans, mēs visi būtu pagalam. - Run�a ķepas nodrebēja, un viņ� ielaida nagus asinīm notraipītajā zemē, lai nezaudētu savaldību.

Vētrasvilna pamāja ar galvu. - Tev nav tagad jāizstāsta viss. Kā mēs varam palīdzēt?

Kazenājnags klusībā pateicās Zvaigznes klanam, ka tas sūtījis seno draugu pie klaniem tie�i tagad. Viņi ar Vētrasvilnu bija daudz piedzīvoju�i pirmajā ceļojumā uz vietu, kur nogrimst saule, un nebija daudz kaķu, kurus viņ� �obrīd tik mīļuprāt redzētu.

Runcis pagrieza galvu, kad no samīdīta papar�u cera pie ieejas atskanēja vārs vaids. - Mums jāatrod visi smagi ievainotie kaķi. Da�i jau būs ceļā pie Zvaigznes klana, - viņ� piebilda, pametis skatienu uz Tērci. - Āp�i bija nāku�i mūs nogalināt, nevis vienkār�i padzīt.

Tērce nenovērsdamās skatījās pretī. - Vienalga, es gribu palīdzēt. Es tādu cietsirdību esmu pieredzējusi arī agrāk, vai atceries Asilkni? - Asilknis bija milzīgs kalnu kaķis, kas jau daudzus mēne�us pirms me�a kaķu iera�anās bija mocījis un vajājis Strauj-ūdens cilti. Asilkni bija izdevies nogalināt, bet, lai to iespētu, dzīvību bija atdevusi Vētrasvilnas māsa Spalvaste.

- Mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, - Vētrasvilna solīja. - Tikai pasaki! Vai tu tagad esi barve�a palīgs?

Kazenājnags cītīgi pētīja sūnu kum�ķi, kas bija iespiests viņam zem priek�ķepas. - Nē, - viņ� atzinās. - Ugunszvaigzne ir nolēmis neiecelt jaunu palīgu, jo vēlas vēl nogaidīt, vai neatgriezīsies Pelēksvēdra.

- Skarbi. - Vētrasvilnas balsī izskanēja līdzjūtība, un Kazenājnags saviebās. Viņ� negribēja, lai viņu �ēlotu.

Pēk�ņi Tērce saspringa. - Tu ta�u teici, ka āp�i ir prom! - viņa ie�ņācās.

Kazenājnags apcirtās, bet atslāba, pamanījis no sakaltu�ām papardēm izspraucamies pazīstamu smailu, melnbaltu pumu.

Vētrasvilna ar asti viegli pieskārās Tērces plecam. - Tā ir Pusnakts, - viņ� teica. - Viņa kaķiem pāri nedara. - To pateicis, runcis lēk�iem devās pretī sirmajai āpsenei.

Pusnakts nopētīja Vētrasvilnu ar tuvredzīgajām acīm un viegli paklanīja galvu. - Draugs kaķis, no ceļojuma, - viņa ierūcās. - Prieks man tevi atkal redzēt. Un kaķe no kalnu cilts, vai ne? - viņa jautāja, ar purnu pamādama uz Tērci.

- Tie�i tā! - Vētrasvilna noņaudēja. - Tā ir Tērce, medniece no Straujūdens cilts. - Viņ� ar asti aicināja draudzeni tuvāk, un tā negribīgi spēra da�us soļus uz priek�u, kā neticēdama, ka āpsene tie�ām varētu būt draudzīgi noskaņota. Kazenājnags varēja to saprast -viņ� pats labi pazina Pusnakti, ta�u bija grūti uz viņu skatīties un nedomāt par �ņaksto�iem �okļiem, ne�petni spīdo�ām acīm un nagiem, kas var saplosīt kaķi tik viegli kā trauslu jaunlapja asnu...

Nodipēja smagi soļi, un runcis, pacēlis skatienu, ieraudzīja Pusnakti glu�i blakus. Spo�ajās acīs mirdzēja skumjas un dusmas. - Brīdinājums par vēlu, - viņa �erksto�ā balsī sacīja. - Es nevarēju līdzēt.

- Tu atvedi palīgā Vēja klanu, - Kazenājnags atgādināja. - Ja nebūtu tevis, viss klans būtu pagalam.

Pusnakts nolieca galvu, un baltā svītra, kas stiepās pār visu pumu, mēnesnīcā palsi ievizējās. - Kauns par manējiem.

- Visi kaķi zina, ka tev ar uzbrukumu nebija nekādas saistības, - Kazenājnags apgalvoja. - Tu klanā vienmēr būsi gaidīta vie�ņa.

Āpsene vienalga izskatījās apbēdināta. Aiz viņas gandrīz klajuma vidū Kazenājnags ieraudzīja klana barvedi Vienzvaigzni un Vēja klana karotājus. Runcis devās turp, ar asti pamādams, lai Vētrasvilna un Tērce seko. Lapsas attālumā zem krūma, kas mētājās, izrauts ar visām saknēm, Lapustraume noliecās pār Pelnādas nekustīgo ķermeni. Kazenājnags iedomājās, ka runcis ir miris, ta�u tad pamanīja, ka tam notrīs astes gals. �onakt Zvaigznes klans nepaņems visus mūsu karotājus, viņ� apņēmīgi nodomāja.

Ugunszvaigznes krūtis cilājās, atvelkot elpu pēc smagās kaujas. Ugunīgi rudais ka�oks bija saplosīts, un no garas vāts sānā sūcās asinis. Kazenājnags juta, kā sirdi sagrābj ba�as. Vai barvedis bija zaudējis dzīvību? Jebkurā gadījumā viņ� bija nopietni ievainots. Es viņam palīdzē�u līdz pēdējam elpas vilcienam, Kazenājnags sevī nozvērējās. Kopā mēs varam vest klanu tālāk un padarīt to vēl stiprāku nekā agrāk.

Ugunszvaigznes acis spo�i spīdēja, spītējot ievainojumiem, un viņ� stalti izslējās, pagriezdamies pret Vēja klana barvedi Vienzvaigzni. - Pieņemiet Pērkona klana pateicību, - viņ� noņaudēja.

- �aubos, ka āp�i vēl liks par sevi manīt, - Vien-zvaigzne sacīja. - Ta�u, ja vēlies, varu atstāt pāris karotāju, lai stāv sardzē.

- Paldies, man �ķiet, tas nebūs nepiecie�ams. -Ugunszvaigznes acis pauda tik dziļu sirsnību, ka nebija iespējams nenojaust par abu kaķu seno draudzību. Kazenājnags klusībā pateicās Zvaigznes klanam, ka beidzot atraisījies mezgls, kas kop� Vienzvaigznes stā�anās Vēja klana priek�galā �ķita iemeties klanu attiecībās. - Vai kādam no taviem karotājiem pirms mājupceļa nepiecie�ama dziedniekkaķa palīdzība? -Ugunszvaigzne apjautājās. - Smagi ievainotie ir laipni lūgti uzkavēties.

Kazenājnags uzmeta skatienu Lapustraumei, kura vēl aizvien tupēja blakus Pelnādam. Izdzirdusi barve�a vārdus, dziedniece pacēla galvu un paraudzījās pāri klajumam turp, kur pulcējās Vēja klana karotāji. Kazenājnags juta sirdi sa�ņaudzamies �ēlumā, kad viņas acis meklēja vienu vienīgu kaķi. Tikai pirms divām dienām Vārnuspalva un Lapustraume bija atstāju�i savus klanus, lai būtu kopā, bet atgriezās, jo uzzināja par āp�u uzbrukumu. Kazenājnags cerēja, ka Lapustraume ir pārnākusi pavisam. Tagad, kad kaujā bija cietu�i tik daudzi, bez dziednieces nekādi nevarēja iztikt.

Vāmuspalva raudzījās lejup uz ķepām, apzināti vairīdamies no Lapustraumes skatiena. Viņam no sāna bija norauta krietna sloksne ka�oka, bet brūce vairs neasiņoja, un runcis stāvēja, dro�i balstīdamies uz visām �etrām ķepām. Tīklādam bija saplēsta auss, un Pelnkājai asiņoja plecs, ta�u neviens neizskatījās tik nopietni ievainots, lai nevarētu doties atpakaļ mājup.

- �ķiet, ka visi būsim gājēji, paldies Zvaigznes klanam! - Vienzvaigzne sacīja Pērkona klana barvedim. -Ja �eit mūsu palīdzība vairs nav nepiecie�ama, mēs dosimies atpakaļ uz savu teritoriju.

Vāmuspalva pacēla galvu un raidīja izmisu�u skatienu Lapustraumei. Dziedniekkaķe pietrūkās ķepās, atstāja Pelnādu un aizskrēja pāri klajumam pie Vēja klana karotāja. Abi nostājās pa gabaliņu no pārējiem, cie�i saliku�i galvas kopā. Kazenājnags, kur� stāvēja turpat ēnās, neviļus kļuva par liecinieku abu sarunai, ta�u baidījās pakustēties, lai neiztraucētu.

- Ardievu, Vāmuspalva, - Lapustraume nomurmināja, un viņas balss sāpīgi aiz�ņaudzās. - Mums... mums vairs nevajadzētu tikties.

Vāmuspalvas acis iezibējās, un mirkli Kazenājnagam �ķita, ka viņ� iebildīs, ta�u runcis tikai papurināja galvu. - Tev taisnība, - viņ� noņaudēja. - Mums nekas nebūtu sanācis. Es nekad tev tik daudz nenozīmē�u.

Lapustraume ielaida nagus zemē. - Tu man nozīmē vairāk, nekā spēj iedomāties.

Vāmuspalva savicināja melnās astes galu. - Tu esi dziedniekkaķe. Tagad es saprotu, ko tas nozīmē. Lai Zvaigznes klans ir ar tevi, Lapustraume! Es tevi nekad neaizmirsī�u.

Viņ� un Lapustraume maigi saskārās ar deguniem vien acumirkli. Tad Vāmuspalva uzgrieza muguru, un Lapustraume noraudzījās viņam pakaļ ar skumju aizmiglotām acīm.

Tīklāda uzmeta Vāmuspalvam drūmu skatienu, Zebiekstvilna uzsvērti novērsās, bet Vienzvaigzne neko neteica, tikai ar astes vēzienu sapulcēja savus karotājus un sāka tos vest ārā no apmetnes.

-Vēlreiz paldies! - Ugunszvaigzne uzsauca nopakaļ. - Lai Zvaigznes klans rāda jums ceļu!

Lapustraume palika nekustīgi stāvam, līdz Vār-nuspalvas tum�ais stāvs izgaisa me�a ēnās, un tad aizrik�oja pāri klajumam uz Ogļuvilnas migu. Ceļā viņa pamāja ar asti Spo�sirdij, lai seko, jo tā jau agrāk bija palīdzējusi Ogļuvilnai veikt dziednieka pienākumus.

- Vai tie�ām? - baltrudā kaķe nedro�i saminsti-nājās.

- Protams. - Lapustraumes balss aizlūza pārgurumā un skumjās. - Klanā nav neviena kaķa, kas būtu palicis bez ievainojumiem. Priecājos, ka tu �o to proti.

Spo�sirds veselā acs iemirdzējās, un viņa sekoja Lapustraumei, �ķiet, zaudējusi lielu daļu noguruma.

- Vai tie ir Vētrasvilna un Tērce?

Kazenājnags satrūkās, kad tie�i ausī ie�erkstējās kāda balss. Blakus bija pienākusi Vāveigaita. Kaķes tum�rudā spalva bija salipu�i asinīs, auss galiņ� bija krietni sapluinīts.

- Vai tad tu neredzi? - Kazenājnags atmeta un, to pateicis, aptvēra, cik bijis strups. - Piedod... - viņ� iesāka.

Vāveigaita spēra soli uz priek�u, un viņas ka�oks pieskārās run�a sānam. Viņa piespieda astes galu drauga mutei, lai to apklusinātu. - Dumjais spalvu kum�ķi, - viņa no�ukstēja.

Kazenājnags saspringa, nesaprazdams, vai nav iztēlojies sirsnību kaķes zaļajās acīs. Pametis skatienu viņai garām, runcis ieraudzīja Pelnādas nikni zalgojo�ās acis.

Vāveigaita nemanīja Pelnādu. Viņa aizkliboja garām Kazenājnagam un sasveicinājās ar ciemiņiem. - Paldies Zvaigznes klanam, ka atnācāt, - jaunā karotāja sacīja, atbalsojot ari Kazenājnaga domas.

- Mums �obrīd ir vajadzīgi visi draugi.

Svītrainis juta, kā pleci pārgurumā nolai�as, jau iedomājoties vien par visu, kas būs jāpaveic. Jāapkopj ievainojumi, jāveido migas, jāmedī... - Aprunāsimies ar Ugunszvaigzni un ķersimies pie darba.

Kad viņi tuvojās barvedim, piestreipuļoja Ērk�ķ-nags. No dziļas vāts runcim virs acs lija asinis. - Vēt-rasvilna? - viņ� izdvesa, apjucis purinādams galvu.

- Nē, tas nevar būt... - Zeltaini brūnais karotājs atslīga zemē un elsodams palika guļam.

Vāveigaita uzlika asti runcim uz pleca, mudinot daudz nekustēties, līdz viņu varēs apkopt. Kazenājnags aizveda Vētras vilnu un Tērci pie Uguns-zvaizgnes.

Rudā karotāja acis pārsteigumā plati iepletās.

- Vētrasvilna... un Tērce! Ko tad jūs te darāt?

- Gan vēlāk būs laiks visu paskaidrot, - Vētrasvilna ieņaudējās. - Tagad liec mūs pie darba, Ugunszvaigzne.

Pērkona klana barvedis pagriezās un nopētīja klajumu, it kā nesaprazdams, no kura gala lai sāk. - Jāsakārto karotāju miga, lai smagāk ievainotie varētu atpūsties... bet ir arī jāatjauno barjera pie ieejas.

Apmetne bija pilnībā izpostīta, un Pērkona klanā tikai da�i kaķi bija pietiekami stipri, lai sāktu darbus. Pelnāda gulēja zemē ar asiņojo�u sānu un priek�ķepu, un Lapustraume lika viņam uz brūcēm zirnekļa tīmekļus. Mākoņaste piekliboja klāt, turēdams vienu ķepu paceltu, un no vietas, kur viņam bija izrauts nags, sūcās asinis. - Sveiks, Vētrasvilna! - baltais karotājs garāmejot sasveicinājās tik mierīgi, it kā visa �ī nakts jau būtu bijusi tik pārpilna notikumu, ka senā drauga parādī�anās vairs nespētu pārsteigt. - Lapustraume, vai es arī varu dabūt mazliet tīmekļu?

Mākoņastem pa pēdām nāca Smil�uvētra; kaķe soļoja, pārgurumā nokārusi galvu, viņas aste vilkās pa zemi. Ieraudzījusi Lapustraumi, Smil�uvētra vispirms apstājās kā iemieta, tad spēji pagriezās pret

Ugunszvaigzni un ar zaļajām acīm viņu jautājo�i uzlūkoja.

- Lapustraume ir te? - viņa noņaudēja. - Kas notika?

Ugunszvaigzne pakratīja galvu, lai Smil�uvētra klusē. - Vēlāk aprunāsimies, - runcis teica. - Bet pagaidām svarīgi ir tikai tas, ka viņa ir mājās.

- Ugunszvaigzne! - Pār klajumu izskanēja skāņ� kauciens. - Ugunszvaigzne, vai tie vārnubarības rijēji ir prom?

Kazenājnags pagriezies ieraudzīja trīs klana vec-kaķus - Peļādu, Zeltpuķi un Garasti. Tie piesardzīgi kāpa lejup pa izdrupu�ajām klintīm, kas veda uz pārkari un barve�a migu. Viņi bija tur paslēpu�ies, kamēr lejā klajumā trakoja kauja. Saucēja bija Peļāda; sirmajai kaķei uz pleca bija izpluinīts ka�oks, Garas-tem asiņoja aste, bet Zeltpuķes sānā rēgojās dziļ� skrāpējums. Viņa rādīja ceļu Garastem, uzlikusi asti tam uz pleca.

- Vai viss kārtībā? - Kazenājnags apjautājās, panācies trijotnei pretī.

-Jā, jā, - Peļāda norūca. - Viens āpsis mēģināja uzlīst uz Di�pārkares, bet mēs �amo nosūtījām lejā ātrāk, nekā �is bija iedomājies.

-Ja nu viņi atgrie�as? - Zeltpuķe ba�ījās.

- Lai tikai pamēģina! - Garaste izlaida nagus, un Kazenājnags pamanīja, ka tajos ieķēru�ies tum�i āp�a spalvu kum�ķi. - Lai kautos ar āp�iem, man acis nav vajadzīgas. Tos nodod pretīgā smaka!

- Parādi Lapustraumei skrāpējumus, - mudināja Ugunszvaigzne.

- Lapustraume? - Peļāda asi ieprasījās, pagriezusi galvu, lai uzlūkotu jauno dziednieci. - Pārnākusi gan, ko? Un paliks ari vai tikai pakavēsies, līdz te atkal sāks lo�ņāt kavalieris no Vēja klana?

Kazenājnags savaldījās, lai viņai neatcirstu. Viņ� zināja, ka Peļāda izturas tik dzēlīgi tikai tāpēc, ka ir pārgurusi un ievainota.

- Un kas tas tāds? - Peļāda piegāja pie Vētrasvil-nas un samiegtām acīm to nopētīja. - Vētrasvilna? Kas tam te meklējams?

- Es tikai atnācu ciemos. - Vētrasvilna neveikli sastomījās no brūnās veckaķes aizdomu pilnā toņa.

Peļāda kaut ko noburk�ķēja, it kā nebūtu pārliecināta, ka pelēcis tie�ām ir draugs. - Agrāk tu biji Upes klana karotājs. Kāpēc tad esi pie mums, nevis Upes klanā?

- Peļāda, neesi tik nepateicīga! - Vāvergaita sa�uta. - Mums ir vajadzīgs ikviens kaķis, kas gatavs nākt palīgā. Turklāt Vētrasvilna ir pa pusei no Pērkona klana! - Pelēkā run�a tēvs bija Pelēksvēdra - Pērkona klana barve�a palīgs, kuru pirms klanu aizie�anas no dzimtā me�a bija sagūstīju�i divkājainie.

Peļāda sabozās, bet, pirms viņa paguva kaut ko atbildēt, atskanēja Debespapardes kliedziens. Kaķe iebrāzās apmetnē pār izmētātajiem zariem pie ieejas. - Zemesvilna, kur tu esi?

Kazenājnags lēk�iem metās kaķei pretī; tā apstājās pie ieejas un pētīja tumsā grimsto�o apmetni, saukdama drauga vārdu.

- Kazenājnag, vai esi redzējis Zemesvilnu? -Debespaparde noprasīja.

- Nē, vēl ne, - runcis atbildēja. - Iesim, es palīdzē�u meklēt!

- Man vajadzēja palikt kopā ar viņu! - Debespaparde ievaimanājās. - Nevajadzēja iet prom no apmetnes!

-Bet Margrietiņai tevi vajadzēja, - Kazenājnags atgādināja. - Bez karotāja pie sāniem viņa nebūtu tikusi galā, un jums abām bija daudz dro�āk paslēpties ārpus apmetnes. Atceries, ka Margrietiņa klanā ir nesen, un viņa vēl neprot tik labi cīnīties, lai aizstāvētu sevi un kaķēnus.

Debespaparde apdullusi purināja galvu. - Zemes-vilna nevar būt miris, - viņa noņaudēja.

- Mēs viņu atradīsim, - Kazenājnags solīja un klusībā cerēja, ka Zvaigznes klans nav izvēlējies �onakt aizsaukt pie sevis tum�brūno runci. Viņ� ņēmās meklēt, staigādams �urpu turpu pa izsvaidītajām zaru atliekām pie ieejas un pamazām virzīdamies uz apmetnes vidu. Runcim aizcirtās elpa, kad viņ� saoda Zemesvilnu un gandrīz paklupa pār svītrainu augumu, kas stingi gulēja klints pakājē. Zemesvilnas acis bija aizvērtas, bet, Kazenājnagam skatoties, tā ausis notrīsēja, un runcis no�ķaudījās.

- Debespaparde, �eit! - Kazenājnags uzsauca.

- Zemesvilna! Zemesvilna!

Izdzirdīs draudzenes balsi, Zemesvilna atvēra acis un sāka rausties ķepās. Debespaparde pielēk-�oja klāt un pieglaudu�ies pārklāja run�a ka�oku ar dedzīgiem mēles vilcieniem. Zemesvilna vāri iemur-rājās.

Kazenājnags nosprieda: ja jau Zemesvilna spēj piecelties, viņ� varēs pagaidīt līdz Ogļuvilnas vai Lapustraumes apskatei. Runcis devās atpakaļ uz klajumu, vēlēdamies ātrāk ķerties pie izpostītās apmetnes sakop�anas, un ceļā pamanīja Bērzaķepu, kur� bija sekojis Debespapardei lejā ieplakā. Māceklis bija pazaudējis teju visu ādu uz pakaļķepām, viena viņa acs bija aizpampusi. Otra nervozi �audījās uz visām pusēm, it kā jaunais runcēns gaidītu, ka ieraudzīs apmetni mud�am no āp�iem.

Tālāk caur ērk�ķainajiem zariem spraucās Margrietiņa - kaķe no zirgu ganībām -, un viņai nopakaļ kūņojās visi trīs kaķēni. Tie plati ieplestām acīm uzlūkoja izpostītās migas un pārguru�os, ievainotos cīnītājus. Pūpē�pūka pamanīja ēnā stāvam Pusnakti un nikni atieza sīkos zobiņus. Kaķēns stīvām ķepām spēra soli uz priek�u un uzboza spalvu.

Margrietiņai paspruka izbaiļu sauciens, un viņa steig�us metās pie dēlēna. - Pūpē�pūka! Ko tas nozīmē? Nāc �urp, iekams tas āpsis nav tev kaut ko nodarījis!

- Nebaidies nenieka, maziņais, - Pusnakts maigi noducināja.

Margrietiņa tikai dusmīgi pablenza un, nevēcinājusi asti, pastūma kaķēnu tuvāk citiem kaķiem. Kazenājnags aptvēra - viņa ta�u nezina, kas Pusnakts tāda ir.

- Viss kārtībā! - viņ� uzsauca.

Lapustraume piesteidzās pie mātītes pirmā.

- Neuztraucies, Margrietiņ, - viņa to mierināja.

- Pusnakts ir mūsu draudzene, mēs ar Vārnuspalvu viņu satikām kalnos. Pusnakts brīdināja, ka viņas cilts mums uzbruks, un atveda palīgā Vēja klanu.

- Bet viņa ir āpsene! - Margrietiņa iesaucās.

Kazenājnags pienāca tuvāk, lai palīdzētu visu paskaidrot. - Mēs ar Pusnakti iepazināmies ceļojumā uz vietu, kur nogrimst saule. Viņa nedarīs mums pāri.

- Tu tikai neraizējies, - Pūpē�pūka ņēmās mierināt māti, - es tevi sargā�u.

-Tu tie�ām to darītu. - Mākoņaste piekliboja bariņam klāt un ar astes galu saudzīgi uz�āva pārdro�ajam Pūpē�pūkam pa ausi. - Pat pieaugu�am kaķim vajag lielu drosmi, lai stātos pretī āpsim. No tevis reiz sanāks krietns karotājs.

Pūpē�pūka lepni izslēja astīti. - Kur� pirmais migā? - viņ� uzsauca abiem pārējiem kaķēniem.

- Nē, pagaidiet! - Mākoņaste sauca trijotnei pakaļ. - Tur vēl nevar iet.

- Kāpēc ne? - Margrietiņa izbrīnījās. - Maniem kaķēniem ir jāatpū�as.

-Tur ir mirusī Ogļuvilna, - klusi noņaudēja Lapustraume. - Viņa palīdzēja Skābeņastei radībās, un migā ielauzās āpsis. - Dziedniekkaķes balss iedrebējās, un viņa norija kaklā sanesu�os kamolu. - Es mēģināju viņu izglābt, bet Ogļuvilna jau bija ceļā pie Zvaigznes klana.

Kazenājnags apstulbis raudzījās Lapustraumē.

Ogļuvilnas vairs nav starp dzīvajiem?

Kazenājnagam bija sajūta, ka dzīslās asiņu vietā plūst saltas leduslāses. Ik karotājs, kas �onakt pievienojās Zvaigznes klanam, bija milzīgs zaudējums, bet klana dziedniekkaķe... Liktenis bija cietsirdīgs. Tagad runcis saprata, kāpēc Lapustraume bija lūgusi Spo�-sirdij palīdzēt ar ievainotajiem karotājiem.

Peļāda �okā iekaucās. - Viņa vēl bija tik jauna! Visa dzīve vēl bija priek�ā!

Vāvergaita pienākusi ar pumu pabu�ināja māsas plecu. - Mēs viņu neaizmirsīsim, - rudā kaķe klusi solīja.

Kazenājnags mēmi pamāja ar galvu, �okā zaudējis valodu. Lapustraume mirkli stāvēja nokārtu galvu, bet tad uzbikstīja Ērk�ķnagu ķepās. - Nāc uz manu migu! - Kaķenes balss izklausījās dzedra, it kā viņa visiem spēkiem pūlētos savaldīties. - Man tur ir vēl zirnekļa tīkli. - To teikusi, dziedniece aiz-rik�oja prom, tikai vienreiz atskatīdamās, vai Ērk�ķ-nags seko.

Kazenājnaga skatienu piesaistīja kustība ieplakas tumsā tītajā alā, un viņ� pagriezies ieraudzīja lēni tuvojamies Zimekļkāju un Baltķepu. Zirnekļkāja māja biedram ar asti. Kazenājnagam bija jāpiespie� nejutīgajām ķepām kustēties.

- Kas noticis? - viņ� jautāja.

- Nāc paskaties! - Zimekļkāja tecēja pa priek�u uz klints sienu, gandrīz turpat, kur aug�up veda ceļ�, pa kuru bija paglābusies Margrietiņa un viņas kaķēni. Tur krēslā nekustīgi gulēja tum�pelēkas spalvas kamols.

- Tas ir Sodrējvilna, - Baltķepa �ukstēja. - Man �ķiet, viņ� ir miris.

Kazenājnagam sa�ņaudzās iek�as. Baiļodamies, ka māceklei ir taisnība, viņ� ar pumu pabikstīja jaunā karotāja ķermeni, cerēdams, ka tas atmodīsies. Bet Sodrējvilna nekustējās, viņa stiklainās acis stingi vērās tuk�umā.

- Lai Zvaigznes klans apgaismo viņa ceļu, - Kazenājnags nomurmināja. Sodrējvilnas māsa Skābeņaste nule bija laidusi pasaulē kaķēnus. Ko viņa teiks, uzzinājusi par brāļa nāvi?

Abi jaunākie kaķi raudzījās Kazenājnagā, it kā gaidītu viņa norādījumus. Runcis ar lielām pūlēm piespieda sevi domāt.

- Iznesiet viņu apmetnes vidū, lai varam stāvēt sardzē, - Kazenājnags nolēma. - Es ie�u uzmeklēt Lietusūsu. - Bija jāizstāsta Sodrējvilnas brālim - varbūt viņ� palīdzēs māsai, Skābeņastei.

Kazenājnags nogaidīja, līdz Zimekļkāja un Baltķepa paceļ Sodrējvilnu, un tad devās meklēt. Viņ� neatminējās redzējis Lietusūsu kop� kaujas beigām.

Sirdī kā asi nagi iedūrās ba�as: Lietusūsa ta�u nevarētu būt pagalam?

Pēc mirkļa runcis pamanīja pelēko karotāju līdz pusei guļam zem saplosītajiem zariem, kas reiz bija savīti ap karotāju migu. Lietusūsa nekustējās, bet, kad Kazenājnags novilka nost zaru, ar grūtībām pacēla galvu.

-Āp�i... vai tie ir prom? - karotājs aizsmaku�ā balsī iesēcās.

- Viss ir beidzies, - Kazenājnags apliecināja. - Bet baidos, ka ir skumjas ziņas. Vai vari piecelties?

Lietusūsa iekunkstējies pavilka ķepas zem sevis un sāka kārpīties pa ērk�ķainajiem zariem, līdz izdevās pieslieties ķepās. Viņ� stāvēja uz trim kājām. Ceturtā neveikli nokarājās, un Kazenājnags raizējās, ka tā ir lauzta. Viņ� atbalstīja biedru ar plecu un aizveda līdz klajuma vidum, kur atdusējās Sodrējvilna. Apkārt nokārtām galvām stāvēja Ugunszvaigzne, Vāvergaita un vēl vairāki kaķi.

Ieraugot brāļa nekustīgo augumu, Lietusūsa izgrūda baiļu kaucienu. Viņ� piekliboja tam klāt un iespieda pumu tum�pelēkajā ka�okā. Bridi tā stāvējis, runcis pacēla skatienu. Acīs vīdēja skumjas.

- Man jāpasaka Skābeņastei, - viņ� teica.

Ugunszvaigzne ar astes mājienu apturēja Lietusūsu.

- Vispirms jāparūpējas par tavu kāju. Kāds cits var...

- Nē, - Lietusūsa stūrgalvīgi pārtrauca. - Ļauj to izdarīt man. Sodrējvilna bija mūsu brālis. Viņa gribētu to dzirdēt no manis.

Barvedis vilcinājās, bet tad pamāja ar galvu.

- Labi, bet aizej pie Ogļuvilnas, tiklīdz varēsi.

- Ugunszvaigzne, tu gribēji teikt - pie Lapustraumes, - saudzīgi izlaboja Smil�uvētra.

Ugunszvaigzne samirk�ķināja acis, glu�i apstulbis pārgurumā. - Piedodiet, - viņ� nomurmināja. -Joprojām nespēju noticēt, ka Ogļuvilna ir pagalam.

Kazenājnags līdzjūtīgi uzlūkoja rudo runci. Pērkona klana barvedis ar Ogļuvilnu bija ļoti cie�os draugos. Dziednieces nāve viņam noteikti bija smags trieciens.

Viņam vajadzēs manu palīdzību. Kazenājnags saņēma spēkus. Viņ� ar asti pieskārās Vāvergaitas plecam un klusi sacīja: - Iesim, iznesīsim Ogļuvilnu te laukā.

- Labi, - rudā karotāja teica. - Lietusūsa, nāc līdzi, ja gribi runāt ar Skābeņasti.

Trijotne devās uz mazuļu migu. Kazenāju biezoknis tuvu klints sienai ieplakas malā bija cietis vismazāk. Vāvergaita, Pelnāda un Mālvilna bija tur paliku�i visu laiku un sargāju�i ieeju, kamēr pasaulē nāca Skābeņastes mazuļi. Izpostīta bija tikai neliela daļa - tur, kur Mālvilnu atsita malā āpsis, kas nogalināja Ogļuvilnu.

Margrietiņa ar kaķēniem stāvēja pie ieejas. Turpat bija arī Mākoņaste un Debespaparde, un zemē, saļimis blakus mātei, gulēja Bērzaķepa. Vienu baismīgu mirkli Kazenājnagam �ķita, ka māceklis tomēr ir zaudējis dzīvību no ievainojumiem, bet tad viņ� pamanīja, ka jaunā run�a krūtis strauji cilājas. Debespaparde bija noliekusies pār dēlu un maigi laizīja tam plecu.

Reizē pienāca Lapustraume un Spo�sirds. Lapustraume nesa zobos zālī�u vīk�ķi un, kad pienāca Kazenājnags, nolika to zemē.

- Paldies Zvaigznes klanam, ka Ogļuvilnas miga bija par �auru, lai āp�i tiktu iek�ā, - dziedniece noņaudēja. - Visas zālītes un ogas paliku�as neskartas. - Tad viņa drebo�ā balsī piebilda: - Vai mēs, lūdzu, varētu viņu pārnest, lai klans var sēdēt sardzē par viņu?

- Mēs tie�i tāpēc atnācām, - Kazenājnags atsaucās.

Dziedniekkaķe pateicīgi samirk�ķināja acis. - Paldies! Spo�sirds, - viņa turpināja, - lūdzu, atnes Bēr-zaķepam kliņģerītes. Un tad pasaki visiem, kas var paiet, lai dodas uz manu migu. Tur ievainotos būs vieglāk apkopt. Ja ir kāds, kas nespēj tik tālu tikt, ziņo man! Vārgākie man jāapskata vispirms.

Spo�sirds apņēmīgi pamāja ar galvu un aizgāja.

Lapustraume pirmā ielīda mazuļu migā, un viņai pa pēdām sekoja Kazenājnags, Vāvergaita un Lietus-ūsa. Mēnesnīca caur kazenājiem gandrīz neiespīdēja, tāpēc iek�ā bija ēnains kā alā, un Kazenājnags saviebās, uzkāpis ērk�ķainam dzinumam. Ogļuvilnu tik tikko varēja saskatīt. Viņa atdusējās mīkstā sūnu guļvietā, pārmetusi asti pār degunu, un izskatījās tikai aizmigusi.

Kazenājnags piegāja pie dziednieces. - Ogļuvilna? - Mirkli �ķita - viņa pacels galvu un atsauksies, bet, kad runcis ar pumu pieskārās kaķes ka�okam, no tā dvesa nāves saltums.

Skābeņaste gulēja aiz miru�ās dziednieces migas tālākajā stūri. Viņa bija uzgriezusi Ogļuvilnai muguru, sargājot mazuļus. Turpat blakus uzboztu spalvu tupēja jaunās kaķes draugs Mālvilna; pārējiem ienākot, viņ� nikni atņirdza zobus.

- Viss kārtībā, Mālvilna, - Kazenājnags noņaudēja. - Tie esam mēs. Nebaidies!

Mālvilna atslāba, tomēr joprojām �ķita noraizējies un pavirzījās vēl tuvāk Skābeņastei. Lapustraume aizspraucās garām Kazenājnagam un sāka uzmanīgi izmeklēt lāsumaino mātīti. Kazenājnags mirk�ķināja acis, gaidot, kad tās apradīs ar tumsu, līdz ieraudzīja �etrus sīkaliņas akli kūņojamies Skābeņastes pavēderes vilnā. Jaunā kaķe raudzījās Lapustraumē, un viņas acis apstulbumā likās neko neredzam.

Lietusūsa pielavījās blakus Kazenājnagam. - Ko lai es viņai saku? - tas �ukstus jautāja. - Viņa jau ir tik daudz izcietusi. Ja pateik�u par Sodrējvilnu, tas viņu varbūt nogalinās.

- Ne jau ar Mālvilnu un Lapustraumi pie sāniem, -Kazenājnags mierināja uztraukto karotāju. - Saņem drosmi - labāk, lai viņa to dzird no tevis, nevis no kāda cita.

Lietusūsa pamāja ar galvu, tomēr pārliecināts neizskatījās. - Skābeņaste... - viņ� iesāka, ar pumu viegli pabu�inādams māsas ka�oku.

- Lietusūsa, vai tas esi tu? - Skābeņaste noņaudēja un pagrieza galvu pret brāli. - Vai esi ievainots?

- Man viss būs labi, - runcis atteica, - ta�u ir sliktas ziņas par Sodrējvilnu. Viņ�... ir miris.

Kaķe mirkli raudzījās karotājā, it kā nebūtu sapratusi teikto. Tad viņa atgāza galvu un izgrūda spalgu kaucienu: - Nē! Ak nē!

Bēdu sagrābtās Skābeņastes augums izliecās. Kazenājnags izdzirdēja vārus pīkstienus, kaķēniem protestējot pret straujo kustību, kas nometa tos no mātes vēdera.

- Skābeņaste, viss būs labi, - ieņaudējās Mālvilna. Viņ� piespiedās kaķenei pie sāniem un laizīja tai purniņu un ausis, līdz viņa notrīsējusi pieglaudās drauga plecam. - Skābeņaste, es esmu tepat blakus, - runcis turpināja. - Domā par kaķēniem. Tev ir par viņiem jārūpējas.

- Kā viņ� aizgāja? - Skābeņastes balss drebēja, ta�u viņa pagriezās tā, lai mazuļi atkal būtu dro�ībā viņas ķermeņa līkumā. Sīkaliņas tur ierausās un atsāka zīst, ar mazītiņām, maigām ķepiņām mīcīdami mātes pavēderi.

- Viņu nogalināja āp�i, - Lietusūsa sacīja.

- Sodrējvilna bija dro�sirdīgs karotājs, - noņaudēja Kazenājnags. - Tagad viņ� ir dro�ībā pie Zvaigznes klana.

Skābeņaste palocīja galvu un pasniegusies mierinot nolaizīja Lietusūsu. - Paldies, ka pateici!

Lapustraume pabīdīja jaunajai mātītei tuvāk lapu vīstokli. - Tā ir gurķumētra, - viņa paskaidroja. - Tā palīdzēs veidoties pienam. - Mirkli vilcinājusies, dziedniece piebilda: - Ja nevari aizmigt, es varu tev iedot mazliet magoņu sēklu, bet kaķēniem būtu labāk, ja izdotos iztikt bez tā.

- Būs labi tāpat, - Skābeņaste pieliecās un ko�ļāja gurķumētru. Viņa saviebās, sajutusi gar�u, ta�u notiesāja visu līdz pēdējam.

- Mālvilna, vai vari viņai sameklēt medījumu? -Lapustraume ieteicās. - Bet tu, Lietusūsa, labāk paliec tepat, es apskatī�u to kāju.

Mālvilna ar degunu pieskārās Skābeņastes ausij un nosolījās: - Drīz atgriezī�os. - Tad runcis apmeta līkumu miru�ajai Ogļuvilnai un izslīdēja ārā no migas.

Skābeņaste ar skatienu sekoja draugam. - Tā ir mana vaina, ka Ogļuvilna ir pagalam. - Kaķenes balss skumjās aizlūza. - Viņa būtu varējusi aizbēgt no āp�a, bet palika palīdzēt man.

- Tā nav tava vaina, - Lapustraume ierunājās neierasti bargi, un Kazenājnags izbrīnīts viņu uzlūkoja. - Ogļuvilna pildīja savus dziedniekkaķes pienākumus, tā bija viņas izvēle.

- Tas tiesa, - piebalsoja Vāvergaita. - Skābeņaste, padomā pati: ja Ogļuvilna būtu tevi atstājusi, āpsis varbūt nogalinātu gan tevi, gan kaķēnus. Tu to negribētu, un viņa ne tik.

Skābeņaste nodrebēja un pamāja ar galvu.

- Kaķēni ir burvīgi, - Kazenājnags ieteicās, mēģinādams izkliedēt kaķes drūmās domas. Viņ� pirmoreiz kārtīgi apskatīja Pērkona klana jaunpienācējus.

- Vai esi viņiem jau devusi vārdus?

Mātīte pamāja ar galvu. - �is ir Kurmjapūka. -Viņa ar astes galu pieskārās lielākā mazuļa galvai.

- Vienīgais run�uks. �īs ir Meduspūka un Magoņ-pūka. - Kaķe pēc kārtas norādīja uz palsi sarkanbrūni svītrotu kaķēnu un lāsumoti raibu un baltu sīkaliņu, kas izskatījās kā mazītiņ� Skābeņastes atspulgs. - Un �ī ir Ogļupūka.

Kazenājnags dzirdēja Vāvergaitu noel�amies. Pūkainais mazulis izskatījās īpatni pazīstams, un runcis nevil�us pameta �iglu skatienu uz nekustīgo Ogļuvilnas ķermeni. Lapustraume, noliekusies pār Lietus-ūsas ievainoto kāju, mirkli sastinga. - Man �ķiet, ka Ogļuvilnai tas patiktu, - dziedniece klusi noņaudēja un atgriezās pie sava darāmā.

- Visi �etri izskatās stipri un veselīgi, - Kazenājnags sacīja. - Nāc nu, Vāvergaita, mums jāpakalpo Ogļuvilnai.

Vāvergaita mirkli apstājās blakus māsai un ar astes galu noglāstīja tai plecu. - Tev būtu jāatpū�as, - viņa sacīja. - Tu izskaties briesmīgi.

- Man nav laika atpūsties, - Lapustraume atteica, nepaskatījusies uz viņu. - Kas notiks ar ievainotajiem, ja es gul�ņā�u?

Vāvergaitas skatiens pauda nemieru. - Bet es par tevi raizējos, es jūtu, cik tev �obrīd ir grūti.

Lapustraume neatbildēja. Kazenājnags redzēja, ka dziedniece vēlas tikai vienu: lai viņu liek mierā un ļauj aprūpēt Lietusūsu. Runcis piebikstīja Vāver-gaitai. - Nāc, - viņ� teica. Un klusāk piebilda: - Ļauj viņai attapties. Viņa tiks tam pāri, tikai vajag laiku.

Vāvergaita neizskatījās par to pārliecināta, ta�u pagriezās un palīdzēja Kazenājnagam iznest no �aurās mazuļu migas dziedniekkaķes ļengano ķermeni. Margrietiņa ar kaķēniem, Mākoņasti un Debes-papardi vēl aizvien tupēja pie ieejas. Spo�sirds bija atnesusi kliņģerītes un apkopa Bērzaķepas ievainojumus.

- Tu nevari iet prom! - Mākoņaste protestēja.

- Tava un kaķēnu vieta ir �eit.

Margrietiņa pakratīja galvu, un viņas skatiens apstājās pie miru�ās Ogļuvilnas. - Manus kaķēnus varēja nogalināt, - viņa noņaudēja. - Es pati varēju iet bojā. Kas ar viņiem notiktu, ja manis vairs nebūtu? Zirgu ganībās viņiem tomēr būs dro�āk.

Visi trīs kaķēni sāka sa�utumā pīkstēt.

- Bet kā tad ar divkājainajiem? - Mākoņaste nerimās. - Tu ta�u atnāci �urp tāpēc, ka baidījies - tev atņems kaķēnus.

Margrietiņa izlaida un ievilka nagus, un bija skaidri redzams, ka viņa nespēj pieņemt lēmumu. Pirms mātīte paguva atbildēt, ierunājās Spo�sirds:

- Varbūt tagad mazos divkājainie vairs neapdraud. Viņi ta�u ir jau gandrīz tik lieli, lai būtu noderīgi, ķerot �ķūnī �urkas un peles.

*то

- Bet mēs negribam uz turieni! - vaimanāja Pūpē�pūka. - Mēs gribam palikt te!

Margrietiņa iebukņīja dēlam ar asti. - Tu pats nezini, ko runā. Vai gribi, lai atnāk āpsis un tevi noķer?

- Bet jūs visi esat sveiki un veseli, - aizrādīja Vāveigaita. - Klans parūpējās par jūsu dro�ību.

- Lūdzu, paliec, - teica Debespaparde. - Tagad, kad ir pienācis jaunlapis, būs daudz vieglāk.

Margrietiņa uzmeta kaķei �aubīgu skatienu. - Vai varat apsolīt, ka āp�i vairs neatgriezīsies?

- To neviens nevar apsolīt, - atzina Mākoņaste.

- Bet es lieku ķepu ķīlā, ka mēs vēl ilgi par viņiem neko nedzirdēsim.

Margrietiņa no�ūpoja galvu un iestūma kaķēnus mazuļu migā. - Nāciet nu! Jums pēc tādas �ausmīgas nakts ir kārtīgi jāatpū�as.

- Bet mēs neesam noguru�i! - pīkstēja Peļupūka.

Mātīte neko neatbildēja. Viņa vēl pēdējoreiz ilgi uzlūkoja Mākoņasti ar baiļu un nedro�ības pilnām acīm un tad nozuda migā.

Debespaparde devās pakaļ. - Palīdzē�u viņai iekārtoties.

- Vai zini, Margrietiņai varētu ari būt taisnība, -Spo�sirds ieņaudējās, neskatīdamās uz Mākoņasti.

- Viņa zina, kas viņas kaķēniem ir labākais, un varbūt viņi visi zirgu ganībās justos dro�āk.

Mākoņaste pavēra muti, lai iebilstu, bet atkal aizvēra to ciet.

- Ej uz Lapustraumes migu, - Spo�sirds draugam sacīja, it kā negribētu vairs runāt par kaķeni no ganībām. - Tas ievainotais nags atkal asiņo - tev vajag zirnekļa tīklus.

Karotājs pameta skatienu uz mazuļu migas ieeju un klusi noteica: - Labi, es tad nu ie�u.

Kazenājnags atkal pievērsās Ogļuvilnai, un viņa sirds sa�ņaudzās skumjās, redzot slaido, pelēko augumu un zilās acis - tik stiklainas un tuk�as. Blakus nokārtu galvu stāvēja Vāvergaita. Kazenājnags ievēroja, ka pār viņas augumu pārskrien trīsas, un piespiedās tai klāt, cerēdams - kaķe neatvirzīsies nost. Vāvergaita nekustējās, un runcis bridi tā aizvērtām acīm stāvēja, ieelpodams mīļo, pazīstamo smar�u.

- Iesim, - viņ� klusi noņaudēja. - Nakts drīz būs galā. Ir laiks sardzei.

Abi ar Vāvergaitu atkal pacēla Ogļuvilnu, aiznesa viņu pāri klajumam un noguldīja blakus Sodrējvil-nam. Zirnekļkāja un Baltķepa tupēja blakus, iespiedu�i purnu tum�pelēkā karotāja ka�okā.

- Paliec sveika! - Kazenājnags sacīja, ar degunu pieskāries dziednieces sānam. - Zvaigznes klans tevi godinās.

- Mums tevis pietrūks, - piebilda Vāvergaita. - Un mēs nekad tevi neaizmirsīsim.

Kazenājnagam būtu gribējies notupties miru�ajai dziedniekkaķei blakus un palikt sardzē, kā pienāktos, bet bija pārāk daudz darāmā. Runcis rik�iem devās pie Ugunszvaigznes, kur� joprojām bija apmetnes vidū kopā ar Vētrasvilnu, Tērci un Pusnakti.

- Man �ķiet, mums jāsāk ar karotāju migu, - barvedis sprieda.

Pusnakts nolieca galvu Ugunszvaigznes priek�ā. - Es ie�u tagad, - viņa paziņoja. - Nakts labs laiks, kad iet.

- Bet tu noteikti esi tikpat nogurusi kā mēs! -Ugunszvaigzne iesaucās. - Paliec, līdz būsi mazliet izgulējusies.

Pusnakts grozīja melnbalti svītroto galvu �urpu turpu, apskatīdama izpostīto apmetni. - Te man darāmā vairs nav. Ie�u atpakaļ uz alu, jūru. Klausī�os, kā viļņi sitas krastā, kā zālē �alko vēj�.

-Ja tu nebūtu atvedusi palīgā Vēja klanu, Pērkona klans būtu iznīcināts. Ar mūsu pateicību nekad nepietiks, lai atmaksātu �o parādu.

- Pateicību nevajag. Brīdinājums pārāk vēlu nāca. Mana cilts mieru negribēja.

- Bet kāpēc? - Tērce jautāja, uztraukumā plati iepletusi acis. - Kalnos mums nekad nav bijis domstarpību ar āp�iem. Vai tad viņi ir tādi kā Asilknis un medī kaķus?

Pusnakts papurināja galvu. - Mana tauta kaķus neēd. Bet kaķi viņus izdzen. Vispirms Upes klans viņā krastā, tad �eit. Atriebība viņus virza, teritorija jāatgūst.

- Atceros, ka Vanagsarma par to ziņoja Saietā, -Ugunszvaigzne sacīja. - Viņ� bija tas Upes klana karotājs, kur� padzina āpsi.

Kazenājnags spēji ierāva elpu, gatavs mesties aizstāvēt savu pusbrāli. Vai viņa klans dzīrās vainot Vanagsarmu āp�u uzbrukumā?

- Arī mēs padzinām no savas teritorijas āpsi, -aizrādīja Vāvergaita. - Āpseni ar āpsēniem. Un man vēl bija �ēl!

- Interesanti, vai tas nozīmē, ka viņi atgriezīsies? - domīgi nomurmināja Ugunszvaigzne. - Patruļām būs jātur acis un ausis vaļā.

- Arī man, - Pusnakts piebilda. - Kad kaut ko zinā�u, nāk�u, ziņu sūtī�u. Bet tagad ie�u. Ar labu, kaķu draugi!

- Ardievu, Pusnakts, - atvadījās Vētrasvilna. - Bija prieks tevi atkal satikt.

Āpsenes mazās a�eles brīdi kavējās pie run�a.

- Tevi sargā gari, - viņa tam sacīja. - Zvaigznes klans un Bezgalīgo medību cilts. Tavs ceļ� ir grūts, un gala tam vēl nav.

Pelēkais karotājs nolieca galvu. - Paldies, Pusnakts!

- Kaut tev nebūtu jāiet prom, - Kazenājnags uzrunāja Pusnakti. Pametis skatienu uz klana barvedi, viņ� piebilda: - Vai tad tu nevarētu ierīkot migu tepat me�ā un palikt pie mums?

- Lūdzu! - Vāvergaita viņam piebalsoja.

Sirmā āpsene papurināja galvu, un viņas acis mirdzēja viedā gaismā. - �eit man vietas nav, - viņa sacīja, - bet Zvaigznes klans var likt mums atkal satikties.

- Cerams, - Kazenājnags sacīja.

- lād paliec sveikai - Ugunszvaigzne dziļā cieņā nolieca galvu Pusnakts priek�ā. - Pērkona klans alla� turēs tevi godā. - Barvedis pavadīja vie�ņu līdz izejai, it kā ari nevēlēdamies, lai viņa aiziet. Zemesvilna un Smil�uvētra, kuri attīrīja eju no salauzītajiem zariem, mirkli pārtrauca darbu, lai atvadītos.

Plecu pie pleca ar Vāvergaitu un Vētrasvilnu Kazenājnags noskatījās, kā Pusnakts iziet no ieplakas, ar platajām, plakanajām pēdām samīdīdama aizsprosta paliekas. Pērkona klanam jau otro reizi bija vajadzējis Pusnakts palīdzību, lai izdzīvotu. Kā lai viņi jūtas dro�ībā, kad viņa atkal būs tālajā vietā, kur nogrimst saule? Kazenājnags pat nejutās pārliecināts, ka spētu vēlreiz atrast smil�ainās klintis.

Man ir jāsaņemas, runcis sev sacīja. Es esmu gatavs kalpot savam klanam līdz pēdējam elpas vilcienam, un tagad Pērkona klanam mani vajag vairāk nekā jebkad.

Vētrasvilna aizgriezās no tum�ā me�a, kur bija nozudusi āpsene. - Tā, - viņ� noņaudēja, - kas turpmāk darāms?

- Man �ķiet, ka vairs neviens kaķis nav pazudis. Lapustraume un Spo�sirds apkopj ievainojumus. Bet mums visiem ir jāatpū�as un jāatgūstas. - Kazenājnags sarosījās. - Tātad jāparūpējas par guļvietām un jāizdomā, ko ēdīsim.

- Mēs ar Terci no rīta samedīsim, - Vētrasvilna apsolīja. - Pagaidām palīdzē�u ar karotāju migu. Kur tā ir?

Labs jautājums, Kazenājnags nodomāja un ar asti norādīja uz sabradāto ērk�ķu krūmu ieplakas tālākajā malā. - Tur, - viņ� sacīja. Pirms kaujas krūma zaru vijumi bija blīvi un zemu nolīku�i, tāpēc miga bija labi pasargāta no kaillapja saltā vēja un lietus. Ta�u āp�i bija samīdīju�i zarus, mēģinot uzbrukt kaķiem, kuri centās tur patverties, un nu krūms vairs neizskatījās piemērots migai.

Vētrasvilna samirk�ķināja acis. - Labi, es ķer�os klāt. - Runcis metās uz to pusi, kur bija rādījis Kazenājnags.

- Tērce, tu varētu apraudzīt veckaķus, - ierosināja Vāvergaita. - Viņu miga atrodas tur zem tās greizās lazdas. Ja vajadzēs palīdzību, uzmeklē mani.

Kaķe pamāja ar galvu un aizlēk�oja prom tumsā.

Kazenājnags jau grasījās doties pa pēdām Vēt-rasvilnam, kad pierik�oja Pelnāda. - Vai tu sēdēsi sardzē pie Sodrējvilnas un Ogļuvilnas? - viņ� uzrunāja Vāvergaitu.

- Ej vien, - rudā karotāja atteica. - Es tagad gribu palīdzēt ar migu atjauno�anu, pasēdē�u pie viņiem vēlāk. Ogļuvilna un Sodrējvilna to saprastu.

Pelnāda samirk�ķināja zilās acis un izskatījās sāpināts, it kā �o atteikumu uztvertu personiski. - Labi, tad tiksimies vēlāk. - Runcis aizgāja un apsēdās pie citiem kaķiem, kas bija satupu�i lokā ap diviem nekustīgajiem klana biedriem.

Vāvergaita ar asti vieglītēm iepļaukāja Kaze-nājnaga ausis. - Vai tev nevajadzētu aiziet uz

Lapustraumes migu, lai viņa uzmet aci tiem skrāpē-jumiem?

Neraugoties uz visu notiku�o, Vāvergaitas acīs bija kas tāds, kas lika Kazenājnagam sirdī iemur-rāties kā līksmam kaķēnam. - Vēl ne, - viņ� sacīja. - Lapustraumei jau tāpat ir darba pilnas ķepas, un daudziem ir klājies vēl plānāk nekā man. Palīdzē�u Vētrasvilnam ar karotāju migu. Visi ir pārguru�i, un drīz ausīs gaisma.

- Tad es parūpē�os par medījumu. Kaudze dro�i vien ir izmētāta uz visām pusēm, bet āp�iem noteikti nebija laika neko aprit. Varbūt man izdosies savākt gana daudz, lai mums pietiktu, līdz varēsim organizēt medību patruļas. Ja atradī�u kaut ko derīgu ē�anai, es tev atnesī�u.

- Paldies! - Kazenājnags noskatījās, kā rudā kaķe aiziet pāri klajumam, un devās turp, kur vīdēja karotāju migas atliekas. Ik muskulis sāpīgi smeldza, saskrāpētais plecs truli pulsēja, un runcis jutās tik izmocīts, ka tik tikko spēja paspert kaut soli. Bet klanam viņu vajadzēja. Bija jāatrod spēks, lai palīdzētu.

Krūms, kurā karotāji bija ierīkoju�i migu, auga netālu no augstākās vietas klints sienā, tuvu klints-bluķu krāvumam, pa kuru varēja nokļūt aug�ā uz Di�-pārkari. Kazenājnags kāpjot redzēja, ka ārējie zari ir salauzīti un nobradāti, bet dziļumā, tuvāk saknēm, bojājumi �ķita mazāki. Cerams, tur vēl pietiks, kur patverties, ja ari nāktos saspiesties cie�āk, līdz krūms pavasari izdzīs jaunas atvases.

Runcis piegāja tuvāk un piesardzīgi apostīja salauztos zarus. No migas izlīda Vētrasvilna, vilkdams ērk�ķainu dzinumu mud�ekli.

- Sveiks, - viņ� elsa, nolicis ne�ļavu, lai atvilktu elpu. Samiedzis acis, Vētrasvilna piebilda: � Vai tev nevajadzētu atpūsties? Zini, tu izskaties diezgan paplosīts.

- Mēs visi izskatāmies paplosīti, - Kazenājnags aizrādīja. - Es nevaru tagad atpūsties, ir pārāk daudz darāmā.

Vētrasvilna pārlaida skatienu klajumam. - Kas tiesa, tas tiesa.

Kazenājnags apmeta asti ap Vētrasvilnas pelēko sānu. - Es priecājos tevi redzēt, - viņ� noņaudēja.

- Zvaigznes klans tevi sūtīja īstajā brīdī.

- Nu... tagad mani sargā Bezgalīgo medību cilts.

- Man vienalga, kuri sen�i tevi atsūtīja, esmu tikai pateicīgs.

Tajā brīdī pierik�oja Vāvergaita, aiz astēm zobos nesdama divas peles. Viņa nometa medījumu zemē.

- Ņem, - kaķe teica Kazenājnagam. - Apēd, tev vajag spēku! - Vienu peli viņa pastūma Vētrasvilnam: - Tu arī, Vētrasvilna.

- Nē, paldies, - pelēkais karotājs atteicās. - Mēs ar Tērci �urpceļā jau paēdām, �obrīd neesmu izsalcis.

- Nu labi, ja tu tā saki, aiznesī�u peli veckaķiem. Es atradu daudz medījuma, - Vāvergaita piebilda.

- Tas ir mazliet samīdīts, bet līdz rītdienai barības pietiks. - Savicinājusi asti, kaķe paņēma peli un tecēja uz veckaķu migu.

Vētrasvilna ielīda atpakaļ karotāju migā, un Kazenājnags notupās ēst peli. Tā bija saplacināta un smil�aina, it kā milzīga āp�a ķetna būtu to ieminusi zemē, bet runcis jutās tik izsalcis, ka viņam tas bija glu�i vienalga. Viņ� kāri aprija medījumu da�os kumosos un devās palīgā Vētrasvilnam pārvietot salauztos zarus. Runcis atspēries pūlējās aizvilkt tos prom no veselajiem un sajuta, ka no brūces plecā atkal sūcas asinis. Ērk�ķi dūrās ķepās un noskrāpēja sānus, uzplē�ot jau eso�ās brūces.

Kazenājnags pa�laik atmuguriski līda ārā, ieķēries īpa�i nepakļāvīgā zarā, kad sajuta uzvēdījam Vāver-gaitas aromātu. Viņ� nometa zaru un pagriezies ieraudzīja kaķeni ar pilo�u sūnu vīk�ķi mutē.

Viņa nolika to zemē un noņaudēja: - Iedomājos, ka tev derētu padzerties.

-Paldies! - Runcis uzlaizīja ūdeni no mitrajām sūnām un domāja, ka vēl nekad nav baudījis kaut ko tik gar�īgu. Ūdens �ķita iesūcamies katrā ķermeņa �ūnā, sniedzot jaunu enerģiju.

Kad Kazenājnags bija padzēries, Vāvergaita uzmanīgi paņēma vīk�ķi un saudzīgi apmazgāja ievainoto plecu. Abu skatieni sastapās, un runcis notrīsēja, jūtot rudās karotājas tuvumu.

- Vāvergaita, man ļoti �ēl... - viņ� iesāka.

Vāvergaita pie�āva asti viņam pie mutes. - Zinu, -viņa klusi noteica.

Kazenājnagam �ķita, ka varētu tā stāvēt mū�īgi, gremdējoties kaķes zaļo acu bezdibenīgajās dzīlēs. Ta�u skatienu piesaistīja kāda kustība, un viņ� ieraudzīja pretī raugāmies Pelnādu.

Pelēkais karotājs bija beidzis atvadīties no miru�ajiem klana biedriem un devās pāri klajumam. Mirkli skatījies, runcis aizgriezās un nozuda kazenājos, kas aizsedza dziedniekkaķes migu.

Kazenājnags spēra soli atpakaļ un uzlūkoja Vāver-gaitu. - Kā būs ar Pelnādu? - viņ� noņaudēja. Nekas vairs nebija jāsaka: Vāvergaita un Pelnāda pēdējos mēne�os bija ļoti satuvināju�ies, un pelēkajam karotājam būtu pamats uzskatīt, ka Kazenājnags cen�as piesavināties to, kas nav viņa.

Vāvergaita nometa sūnas. - Neraizējies par Pelnādu. Es ar viņu parunā�u. - Kaķes acīs bija no�ēla, bet tajās nemanīja �aubu. Viņa mirkli ar purniņu pieskārās Kazenājnaga degunam. - Man jāaiznes ūdens veckaķiem. Tiksimies vēlāk!

Kazenājnags apskurbis noraudzījās pakaļ draudzenei un atkal ķērās pie spītīgā zara. Grūti noticēt, cik ātri viss bija mainījies un cik maz vārdu viņiem ar Vāvergaitu bija vajadzējis. Visi strīdi, visi maziskie mēģinājumi otram kaut kā ieriebt... pēc āp�u uzbrukuma viss bija pagaisis kā rīta rasa, un nu viņi abi bija sapratu�i, cik daudz viens otram nozīmē. Nebija pat jāatvainojas, varēja tikai dro�i raudzīties uz priek�u un laiku kopā.

Kad beidzot izdevās izraut nepaklausīgo zaru, no migas izlīda ari Vētrasvilna, stumdams sūnu un �agaru kaudzi.

- Prieks redzēt, ka jūs ar Vāvergaitu joprojām labi saprotaties, - viņ� sacīja.

-Jā, Vāveigaita ir lieliska, - Kazenājnags neveikli nomurmināja. Negribējās stāstīt Vētrasvilnam, ka cie�ā saikne ar rudo karotāju uz bridi �ķita atslābusi. - Varbūt aiznesīsim kaut ko no zariem Smil�uvētrai un papildināsim aizsprostu pie ieejas?

- Labi. - Vētrasvilna izskatījās mazliet uzjautrināts, it kā nojaustu, ka Kazenājnags speciāli izvairās runāt par Vāvergaitu. - Zini, - viņ� piebilda, - es to pa�u jūtu pret Tērci.

Viņ� satvēra gara zara galu, bet abi run�i nebija tiku�i necik tālu, kad Kazenājnags redzēja tuvojamies jauno cilts kaķeni ar milzīgu sūnu vīk�ķi zobos.

-Veckaķiem viss būs labi, - tā sacīja, nolikusi ne�ļavu Kazenājnagam pie ķepām. - Lapustraume uzlika Peļādas skrāpējumiem zirnekļa tīklus, un visi dabūja magoņu sēklas, lai labāk iemigtu. Vāvergaita aiznesīs viņiem ūdeni.

- Paldies par palīdzību, Tērce, - Kazenājnags sacīja, pamādams uz sūnām.

- Izvācu to no veckaķu migas - tur ir pārāk daudz ērk�ķu, tādā guļvietā neviens nevar gulēt. Vai pateiksi, kur vislabāk meklēt jaunas sūnas?

- Vai tu tie�ām neesi nogurusi? - Kazenājnags raizējās. - Tu esi gājusi tālu ceļu.

Tērce notrisināja ausis. - Esmu mundrāka par tevi. Turklāt mēs nepārpūlējāmies - nu jau vairāk nekā mēnesis, kop� devāmies prom no cilts.

- Domājām, ka nekad jūs neatradīsim, - papildināja Vētrasvilna.

- Kā jums tas izdevās? - Kazenājnags jautāja. Viņ� satrūkās, pamanījis aiz muguras kaut ko sakustamies, bet tas izrādījās tikai Mālvilna, kur� ar medījumu zobos rik�oja uz mazuļu migu. - Vai Bezgalīgo medību cilts rādīja jums ceļu?

Vētrasvilna un Tērce saskatījās.

- Kaut nu tā būtu, - Vētrasvilna sacīja. - Tad mēs varbūt būtu atnāku�i ātrāk. Mēs klejojām pa pakalniem, līdz sastapām kādu klaidoni, kas pazina pie zirgiem dzīvojo�os kaķus. Vai tu viņus pazīsti?

- Protams, protams, tie ir zirgu ganību kaķi, -Kazenājnags apstiprino�i noņaudēja. - Mēs esam viņus satiku�i. Viena no viņu kaķenēm pat ir �eit ar visiem kaķēniem.

Vētrasvilna izskatījās pārsteigts. - Klaidonis stāstīja: tie esot sacīju�i, ka tuvumā uz dzīvi apmeties liels pulks kaķu. Uzreiz zinājām, ka tiem jābūt jums, un klaidonis parādīja, uz kuru pusi jāiet.

- Tātad jūs vēl neesat biju�i pie Upes klana?

Vētrasvilna papurināja galvu, bet, pirms viņ� paguva turpināt, Tērce ar ķepu piebikstīja Kazenājnagam. - Sūnas? Jūsu veckaķi gaida.

- A, jā, skaidrs. Aiznesīsim �os zarus pie ieejas, un es tev parādī�u.

ьи

Kazenājnags un Vētrasvilna aizvilka zarus turp, kur strādāja Smil�uvētra, Zemesvilna un Ugunszvaig-zne. Tērce ar sūnu vīk�ķi sekoja.

- Tur. - Kazenājnags ar asti norādīja me�ā. Ka�oks �ausmās tirpa, atceroties, kā no ēnām rēcot bija izniru�i āp�i ar nāves alkās gailo�ām acīm. - Ej tikai taisni, tur pie koku saknēm tu atradīsi daudz sūnu.

- Es arī ie�u, Tērce, - sacīja Vētrasvilna. - Kas zina, varbūt tuvumā vēl ir āp�i.

- Esmu norīkojis sardzi! - uzsauca Ugunszvaigzne.

- Vajadzētu būt dro�i. - Rudais karotājs pavērsa ausis uz ieplakas aug�malu, un Kazenājnags tur sazīmēja tikko redzamas Mākoņastes un Ērk�ķnaga aprises.

Vētrasvilna sekoja viņa skatienam un pagriezās pret Tērci. - Es vienalga ie�u līdzi - arī karotāju migai vajadzēs sūnas.

Viņ� un Tērce devās prom me�ā. Kad Kazenājnags grasījās atgriezties dziļāk apmetnē, viņ� pamanīja no dziednieces migas iznākam Lapustraumi. Kaķe aizgāja līdz Ogļuvilnai, nokāra galvu un iespieda pumu skolotājas mīkstajā spalvā.

- Piedod, Ogļuvilna. - Kazenājnags bija tik tuvu, ka dzirdēja klusi izteiktos vārdus. - Es gribētu sēdēt sardzē pie tevis, bet darba ir pārāk daudz. Zinu - tu vēlētos, lai rūpējos par tavu klanu.

Lapustraume pacēla galvu, �ķiet, saņemdama spēkus, un pierik�oja pie Kazenājnaga. - Es gribu, lai tu tūlīt nāc uz manu migu, - viņa noņaudēja. - Tavas brūces ir jāapkopj.

- Bet...

- Nerunā pretī, Kazenājnag. Nāc �urp! - Mirkli Lapustraume izklausījās tikpat uzstājīga kā viņas māsa Vāvergaita. - Kāds no tevis būs labums, ja iekaisīs plecs?

Runcis nopūtās. - Nu labi. Es jau eju. - Kad jaunā dziedniekkaķe spraucās garām, viņ� uzlika astes galu tai uz pleca. - Paldies, Lapustraume! Es gribu teikt: paldies, ka atgriezies! Pērkona klanam tevi vajag.

Lapustraume uzmeta runcim skumīgu skatienu un turpināja ceļu pie saviem vecākiem uz ieeju apmetnē. - Ugunszvaigzne! - Kazenājnags dzirdēja viņu uzsaucam. - Man vēl nav bijis iespējas tevi apskatīt.

Tuvojoties Lapustraumes migai, Kazenājnags pamanīja aiz kazenāju aizsega iznirstam Pelnādu. Run�a saplosītā auss bija satīta zirnekļa tīklos, un tie rēgojās arī uz sāna un priek�ķepas.

- Vai tev viss kārtībā? - Kazenājnags apvaicājās, kad karotājs gāja garām.

Pelnāda uz viņu pat nepalūkojās. - Jā, paldies, -tas strupi noņaudēja.

Kazenājnags noskatījās, kā runcis �ķērso klajumu un dodas uz mazuļu migu, no kuras Mālvilna un Zir-nekļkāja vilka ārā garus, salauzītus kazenāju dzinumus. Pelnāda ņēmās abiem palīdzēt.

Pie pa�as klints spraugas, kur atradās Lapustraumes miga, papar�u guļvietā dusēja Bērzaķepa, pārlicis ķepu pāri purnam. Lai arī tikai māceklis, jaunais kaķis bija varonīgi cīnījies un līdzējis pasargāt Margrietiņu ar kaķēniem, kad tie bēga no apmetnes. Uz ievainotajām pakaļkājām, kur bija noplēsts ka�oks, bija uzlikta kliņģerī�u komprese. Kazenājnagam notrīsēja nāsis, sajūtot sako�ļāto zālī�u aso smar�u.

Otrā spraugas pusē starp papardēm gulēja Lietusūsa. Kad no kazenājiem izlīda Kazenājnags, runcis pacēla galvu un miegaini samirk�ķināja acis. - Sveiks, Kazenājnag! - Vārdi skanēja neskaidri un miegaini.

- Viss labi?

- Viss būs labi. Kā klājas tavai kājai?

- Lauzta nav - paldies Zvaigznes klanam! Tikai izme�ģīta. - Runcis miegaini iemurrājās. - Lapustraume to ievilka atpakaļ vietā. - Lietusūsas plaksti aizvērās un purns noslīga uz ķepām.

No alas ar zālī�u kum�ķi mutē izlīda Spo�sirds. Viņa pamāja ar galvu Kazenājnagam un pieliecās ātri apostīt Lietusūsu un Bērzaķepu.

-Viņi atlabst, - kaķe noņaudēja. - Kazenājnag, kad atgriezīsies Lapustraume, pasaki, ka aiznesu kliņģerītes Mālvilnam. Viņ� strādā pie mazuļu migas, lai nebūtu jāatstāj Skābeņaste.

- Labi, - Kazenājnags teica.

Karotājs apsēdās blakus abiem guļo�ajiem kaķiem. Pēc brītiņa atnāca arī Lapustraume, un viņai uz papē�iem mina Ugunszvaigzne. Dziedniece rūpīgi izmeklēja Kazenājnagu un pārlaida mēli dziļajam skrāpē-jumam run�a plecā.

- Citu nopietnu ievainojumu nav, - viņa paziņoja.

- Es gribē�u to reizi dienā apskatīt, labi? Un pagaidi tepat, es atnesī�u kliņģerites. - Dziedniekkaķe mirkli pieklusa un raudzījās kaut kur tālumā, bet tad dziļi ievilka elpu un nozuda klints spraugā.

- Vai viņai viss būs labi? - Kazenājnags klusi jautāja Ugunszvaigznem. - Par viņu nerūpējas neviens dziednieks.

- Teik�u Vāvergaita!, lai patur māsu acīs.

Lapustraume atgriezās ar kliņģerites lapām un sāka tās ko�ļāt, lai izveidotu kompresi.

- Esam gandrīz visu izlietoju�as, - viņa noņaudēja, pacēlusi skatienu. Ārā no kaķes mutes rēgojās kāts. - Rīt no pa�a rīta kādam būs jāsarūpē vēl.

- Es par to gādā�u, - Ugunszvaigzne apsolīja.

- Vai arī... Kazenājnag, varbūt tu varētu to nokārtot? Sameklē kādu kaķi, kam nav pārāk smagu ievainojumu.

Runcis nolieca galvu. - Labi, Ugunszvaigzne.

Izlīdis no klints plaisas, Kazenājnags pamanīja pie karotāju migas Vētrasvilnu, kur� ar asti viņu aicināja pie sevis.

- Man �ķiet, ka pagaidām pietiks, - pelēcis noņaudēja. - Esam iztīrīju�i lielumu ērk�ķu, un es tur ieliku mazliet svaigu sūnu. Pa�auri jau būs, bet tagad visi varēs atpūsties.

- Un tu pats? - Kazenājnags apjautājās.

- Mums ar Tērci vēl ir gana spara. Atliku�o nakti stāvēsim sardzē.

- Paldies! - Pēk�ņi Kazenājnags juta, ka kājas draud saļimt; izredzes saritināties kamolā un aizmigt lika atskārst, ka spēki patie�ām ir galā. Karotājs ar astes galu pieskārās Vētrasvilnas plecam un aizslīdēja tam garām iek�ā karotāju migā.

Gandrīz pa�ā vidū bija tuk�a vieta - tā būs gana laba pārguru�iem kaķiem, kuriem nu bija glu�i vienalga, kur gulēt. Zimekļkāja un Pelnāda jau dusēja, un tālāk Zemesvilna un Debespaparde gurdi mija mēles. Kazenājnags klusi ar viņiem sasveicinājās un atslīga sūnu un papar�u klājienā. Viens mirklis, un miegs viņu aizrāva sev līdzi kā melns vilnis.

Lapustraume atvēra miega pielipu�os plakstus un samirk�ķināja acis. Viņa gulēja, sarāvusies �okurā klin�u ieplakas vidū blakus miru�ajai Ogļuvilnai. Turpat blakus, iegrūdis purnu senās draudzenes pelēkajā ka�okā, gulēja Ugunszvaigzne. Barve�a acis bija samiegtas �aurās spraudziņās, it kā viņ� gremdētos atmiņās par laiku, kad �ī jaunā kaķe bija viņa mācekle. Debesis virs ieplakas baloja pienaini bālas, vizot pirmajā rītausmas nojautā.

Lapustraume pavēra muti un mēģināja vēl pēdējoreiz sagar�ot mīļotās skolotājas smar�u, ta�u juta vienīgi nāvi. Viņa bija varējusi atnākt pasēdēt sardzē vien tad, kad bija aprūpēti visi ievainotie kaķi. Ta�u viņu bija uzveicis nogurums, un viņa bija ieslīgusi miegā. Es pat nevarēju tevis dēļ palikt nomodā, jaunā kaķe izmisusi domāja.

Viņa nekad neaizmirsīs sapni, ko bija redzējusi, klejojot kopā ar Vārnuspalvu. Sapni, kurā āpsis atvēzējās nāvējo�am triecienam un skanēja Ogļuvilnas griezīgais sāpju kliedziens... Man vajadzēja palikt �eit, Lapustraume sev sacīja, un vaina viņu plosīja asāk par āp�a nagiem.

Lai ari jaunā dziedniece bija atgriezusies pie sava klana, viņai vēl aizvien nelika mieru domas par Vārnuspalvu. Par mirdzumu run�a dzintarzeltaina-jās acīs, kad tas atzinās mīlestībā. Par sāpēm, kas ieskanējās balsī, viņam saprotot: Lapustraumes sirds pieder Pērkona klanam. Lapustraumei bija jāizdara briesmīga izvēle, ta�u kaķe bija atskārtusi: viņas īstā vieta ir �eit, �ajā ieplakā. Viņa bija atteikusies no Vāmuspalvas un zaudējusi ari Ogļuvilnu. Palika tikai pienākums pret klanu.

Lapustraume piecēlās sēdus un izstaipīja stīvos locekļus, sargādamās iztraucēt tēvu. Dziedniece pamanīja Vētrasvilnu, kur� sēdēja sardzē pie karotāju migas, un mazliet tālāk uz ieejas pusi bija Tērce. Pamazām sāka mosties vēl citi - Mālvilna pabāza galvu no mazuļu migas un atkal nozuda. Pēc brī�a no karotāju migas izlīda Kazenājnags un Zemesvilna; abi apstājās izgar�ot gaisu.

Drīz veckaķiem būs laiks iznest Ogļuvilnu un Sodrējvilnu no apmetnes, lai apbedītu. Lapustraume noliecās pār Ogļuvilnu un pieglauda purnu skolotājai pie pleca, sajūtot mīksto, pelēko spalvu. Viņa aizvēra acis, mēģinādama sajust kaķes garu, ta�u debesis jau sāka kļūt gai�ākas, un Zvaigznes klana karotāji virs galvas pamazām izgaisa.

Ogļuvilna! Lūdzu, saki, ka vēl esi ar mani!

Lapustraume mēģināja iztēloties, kā pati staigā starp zvaigznēm, jūtot sudrabainu ka�oku pieskārienus, bet viņa vairs nemaz nejuta Ogļuvilnas pazīstamo smar�u. Vai Ogļuvilna bija atteikusies no Lapustraumes, jo tā pameta Pērkona klanu kopā ar Vārnuspalvu? Vai viņa vairs nekad nedzirdēs skolotājas balsi - pat sapņos ne?

Ogļuvilna, piedod - piedod man! - jaunā kaķe domās sauca. Nepamet mani tā!

- Gan es tik�u galā. Man nav jāredz, lai varētu nest savus klana biedrus. - Lapustraumes izmisīgās lūg�anas pārtrauca Garastes balss. Kaķe atvēra acis un ieraudzīja tuvojamies trīs veckaķus. Priek�galā soļoja Peļāda, un aiz viņas Zeltpuķe vadīja Garasti.

- Protams, nav, - Peļāda piekrita. - Neuztraucies, mēs viņus nesīsim kopā!

Ugunszvaigzne piecēlās ķepās no savas vietas blakus Ogļuvilnai. Ievainojumi un nogurums darīja barve�a kustības pavisam stīvas. No sapostītās mācekļu migas izlīda Baltķepa. Viņas skatiens ba�īgi �audījās uz visām pusēm, it kā mācekle gribētu pārliecināties, vai te atkal nav uzradu�ies āp�i. Pie Sodrējvilnas pienāca viņa skolotājs Ērk�ķnags un vēl pēdējoreiz piespieda purnu mācekļa saltajam, tum�pelēkajam ka�okam.

- Tu viņu biji labi apmācījis, - Lapustraume klusi noņaudēja, juzdama līdzi run�a sāpēm. - Viņ� zaudēja dzīvību kā dro�sirdīgs karotājs, cīnoties par saviem klana biedriem.

Starp kaķiem, kas pulcējās ap miru�ajiem, ielīda arī Lietusūsa. Lapustraume ievēroja, ka jaunais runcis jau liek pie zemes ievainoto kāju, lai ari vēl paies ilgs laiks, līdz pārrautie muskuļi kārtīgi saaugs.

- Nepārpūlies, - dziedniece viņu brīdināja. - Ja neļausi kājai atpūsties, paliksi klibs uz mū�u.

Lietusūsa pamāja ar galvu un uzrunāja Peļādu: - Lūdzu, es gribētu palīdzēt! Sodrējvilna bija mans brālis.

Peļāda nolieca galvu. - Lai notiek.

Viņa un Lietusūsa pacēla Sodrējvilnu, bet Zeltpuķe un Garaste nesa Ogļuvilnu. Lapustraumē spēji uzbangoja sāpes, bet viņai bija jāatkāpjas un jāļauj aiznest skolotāju. Uzvēdīja māsas smar�a, un Lapustraume blakus sajuta Vāvergaitas silto ka�oku. Jaunā dziedniece atbalstījās pret māsas plecu, priecādamās, ka viņa ir blakus �ajā grūtajā brīdī.

Pārējie klana kaķi stāvēja nokārtām galvām, un veckaķi lēni virzījās garām sadragātajam ērk�ķu aizsprostam prom uz me�u.

Līdzko viņi bija nozudu�i skatienam, Ugunszvaigzne sāka organizēt patruļas. Vāvergaita pagriezās pret Kazenājnagu, un abi kaķi plecu pie pleca soļoja atpakaļ uz karotāju migu.

Lapustraume saslēja ausis. Viņai bija �ķitis, ka māsa ar Kazenājnagu vairs nav tuvi. Dziedniece pavērās apkārt un ieraudzīja Pelnādu. Arī viņ� noskatījās abiem pakaļ, un Lapustraumes sirds ietrīsējās, redzot, kādus dusmu zibeņus met run�a acis.

Pēk�ņas bailes par māsu sagrāba jauno dzied-niekkaķi kā ledusauksta ūdens vilnis. Viņa atminējās sapni, kurā bija klīdusi tum�ā, nepazīstamā me�ā un nekur nebija ne miņas no Zvaigznes klana. Viņa bija paslēpusies klajuma malā un redzējusi, kā Tīģer-zvaigzne uzrunā savus dēlus Kazenājnagu un Vanag-sarmu, mudinot tos tiekties pēc varas viņu klanos. Kazenājnags piedzimstot bija saņēmis baisu mantojumu, un Lapustraume nejutās dro�a, ka runcis ir tik stiprs, lai nepadotos tēva viltum.

Vai izstāstīt par sapni Vāvergaitai? Kaķe spēra soli tuvāk māsai, bet saminstinājās. Viņai jau tāpat bija gana rūpju, kopjot ievainotos, un dziedniekkaķu pienākumos neietilpa jauk�anās citu kaķu draudzībā. Turklāt sapni nebija sūtījis Zvaigznes klans - Lapustraume nevarēja zināt, ko tas vispār nozīmē un vai ir uzskatāms par brīdinājumu nākotnei.

Dziedniece piegāja pie Pelnādas. - Man jāapskata tavi ievainojumi, - viņa noņaudēja. - īpa�i - saplēstā auss.

Pelnādas acis dusmās zalgoja. Viņ� vēl aizvien raudzījās pakaļ Vāvergaitai. - Labi.

Runcis nekustīgi stāvēja un pat nesarāvās, kamēr Lapustraume apostīja brūces sānā un priek�ķepā un rūpīgi izmeklēja ausi. - Viss labi dzīst, - viņa sacīja. - Ja vēlies, iedo�u tev magoņu sēklas labākam miegam.

Pelnāda pakratīja galvu. - Nē, paldies. Būs labi tāpat. - Pametis vēl pēdējo skatienu pāri klajumam, karotājs aizrik�oja pie Zemesvilnas un Zirnekļkājas, kuri rāvās, atjaunojot aizsprostu pie ieejas.

Pagriezusies uz savu migu, Lapustraume pamanīja, ka pāri ieplakai �igliem soļiem pie viņas nāk Spo�sirds. Kaķei pa pēdām sekoja viņas meita Balt-ķepa.

- Lapustraume, vai man iet ievākt kādas zālītes? -Spo�sirds piedāvājās. - Kazenājnags atļāva ņemt palīgā ari Baltķepu.

- Tas būtu lieliski! - Lapustraume nopriecājās.

Viņa draudzīgi pamāja ar galvu māceklei. Balt-ķepa izskatījās nervoza. Dro�i vien domā, ka me�ā �um un mud� āp�i, Lapustraume minēja. Nevaru viņu par to vainot.

-Visvairāk mums vajadzētu kliņģerītes, - viņa sacīja Spo�sirdij. - Pie upītes to būs daudz.

Spo�sirds palocīja galvu. - Es zinu labu vietiņu. Paldies Zvaigznes klanam, ka ir jaunlapis!

Lapustraume sajuta spēju pateicību pret klana biedreni un sarāvās, vainīgi atcerējusies, ka bija pārliecināta: Spo�sirds cen�as ieņemt viņas vietu blakus Ogļuvilnai. - Labi, ka Ogļuvilna tev tik daudz iemācīja, - viņa noņaudēja. - Man �obrīd tie�ām vajadzīga tava palīdzība.

Spo�sirds veselā acs priekā iemirdzējās. - Tad iesim. Nāc nu, Baltķepa! - Pamājusi meitai ar asti, kaķe aizlēk�oja uz izeju, un Baltķepa steidzās pakaļ.

Dziedniece atgriezās savā migā. Kad viņa ielīda aiz kazenājiem, Bērzaķepa pamodās un gribēja piecelties, bet saļima atpakaļ savā papar�u gultā.

-Vēl nemēģini celties, - Lapustraume rājās.

- Gribu apskatīt tavu aci.

Bērzaķepa dziedniekkaķei radīja lielākas ba�as nekā visi pārējie. Run�uks bija ļoti jauns tik sīvai kaujai, un viņam vēl nebija pieaugu�a karotāja spēka, kas palīdzētu atgūties no nopietniem ievainojumiem.

Viņa saskrāpētā acs bija apsārtusi un aiztūkusi. Starp mīkstajiem plakstiņiem vīdēja tikai pavisam �aura, spīdīga spraudziņa. Lapustraume klusībā nodomāja, ka jaunulim ir ļoti paveicies, ka tas nav zaudējis aci, un nodrebēja, iedomājoties āp�a nagus iegrie�amies viņam sejā.

Dziedniece ielīda migā, kur bija visi zālī�u krājumi, un atrada divas pēdējās kliņģeri�u lapas. Paldies Zvaigznes klanam, ka Spo�sirds drīz atnesīs vēl! Lapustraume iznesa lapas ārā un sako�ļāja, bet, kad viņa mēģināja tās uzlikt māceklim uz acs, Bērzaķepa izvairījās.

- Ko�! - viņ� �ēli ievaimanājās.

- Zinu, man �ēl, ka tā. Bet, ja acs iekaisīs, sāpēs vēl vairāk. Saņem drosmi, - Lapustraume mēģināja runci iedro�ināt. - Tu vairs neesi kaķēns.

Bērzaķepa pamāja ar galvu un saspringa gatavībā. Dziedniece uzlika brūcēm kliņģeri�u masu un atvieglojumā nopūtās, redzot, ka dziedējo�ā sula ietek mācekļa acī.

- Mēģini vēl pagulēt, - Lapustraume skubināja, apskatījusi ievainotās pakaļkājas. - Vai vajadzēs magoņu sēklas?

- Nē, būs labi, - Bērzaķepa noņaudēja un atkal saritinājās kamolā. - Vai pateiksi Pelnādam, ka �odien nevarē�u trenēties?

- Protams, - Lapustraume atbildēja.

Dziedniekkaķe nogaidīja, līdz Bērzaķepa atkal bija iemidzis, un devās uz mazuļu migu, nesdama gurķu-mētru Skābeņastei. Ceļā viņa pamanīja Vētras vilnu un Tērci ienākam apmetnē ar medījuma pilnām mutēm un atskārta, ka jūtas izbadējusies. Jaunā kaķe tik tikko spēja atcerēties, kad vispār pēdējoreiz bija baudījusi kādu kumosu - laikam pirms izmisīgā skrējiena kopā ar Vāmuspalvu, kad abi joņoja, ko ķepas nes, lai brīdinātu klanu.

Lapustraume izgāja pretī Vētras vilnām un Tērcei. Neliela medījuma kaudzīte jau gaidīja - viņi bija pūlēju�ies visu ritu.

- Labrīt! - Tērce sveicināja. - Grasījos aiznest kaut ko ēdamu tev uz migu.

- Nevajag, paldies, es paēdī�u tepat, - Lapustraume atteica, nolikusi zemē gurķumētras buntīti. - Medījuma ir gana. Vai Skābeņaste un veckaķi jau ir paēdu�i?

- Es tūlīt par viņiem parūpē�os, - Vētrasvilna noņaudēja. - Ņem, ko vien vēlies, Lapustraume! Medījuma ir daudz, un Smil�uvētra ar Mākoņasti arī aizgāja medīt. - Runcis paķēra pāris peļu un aiztecēja uz mazuļu migu.

Tērce aiznesa medījumu veckaķiem, un Lapustraume sev izvēlējās strupasti. Kad viņa notupās, lai ēstu, pienāca Zirnekļkāja un Pelnāda.

Zirnekļkāja pameta �iglu skatienu uz Lapustraumi un neveikli pielieca galvu. - Labi, ka esi atpakaļ, -viņ� nomurmināja.

Arī Lapustraume sajutās neērti. Viņai negribējās ne ar vienu apspriest to, kāpēc bija atstājusi klanu. - Ir labi te būt, - viņa noteica un jutās atvieglota, ka var pagriezties pret Pelnādu un nodot tam ziņu no Bērzaķepas. - Paies vēl vairākas dienas, līdz viņ� būs tik atlabis, lai trenētos, - viņa paziņoja.

Runcis pamāja. - Vēlāk aizie�u viņu apraudzīt, -viņ� solīja.

Dziedniece da�os kumosos notiesāja strupasti un devās uz mazuļu migu apciemot Skābeņasti. Saule jau bija pacēlusies virs ieplakas aug�malas koku galotnēm un mirdzēja zilā, retiem, pūkainiem mākonī�iem piebiru�ā debesjumā. Lapustraume ar patiku sajuta siltos starus noglāstām ka�oku. Ievainotie kaķi varēs gozēties saulē, kamēr tiks sakoptas viņu guļvietas.

No mazuļu migas jau naktī bija izvilkti salauztie kazenāji, un sienās bija paliku�i da�i roboti caurumi, pa kuriem tagad iespīdēja saule. Margrietiņas kaķēni draiskojās turpat blakus mātei, medīdami sīkos sau-leszaķī�us.

- Saņem, pretīgais āpsi! - spiedza Pūpē�pūka.

- Prom no apmetnes! - ņurdēja Riekstupūka, bet Peļupūka sprauslāja un atieza zobeļus.

- Nu jau pietiks. - Margrietiņa apmeta trijotnei asti un pievilka visus sev klāt. - Ja gribat plūkties, jāiet ārā. Jūs traucējat - atcerieties, ka Skābeņastes kaķēni vēl ir pavisam maziņi.

-Jā, tagad mēs vairs neesam pa�i mazākie! -Pūpē�pūka lepni piepūtās. - Drīz būsim mācekļi.

Margrietiņa neatbildēja, bet Lapustraumei �ķita, ka viņa redz kaķes acīs pavīdam nedro�ību.

Pūpē�pūkas galva iznira aiz Margrietiņas sargājo�ās astes. - Sveika, Lapustraume! - kaķēns ieņau-dējās. - Kur tu biji? Mums tevis pietrūka. Vai tavs draugs no Vēja klana ari paliks te?

-Ku�! - Margrietiņa dēlu apsauca, ar astes galu iepļaukādama viņa ausis. - Liec nu mierā Lapu-straumi! Vai neredzi, ka viņa ir aizņemta?

Dziedniekkaķe pateicīgi nolieca galvu. Ar gurķu-mētru pilnā mute bija labs iegansts klusēt, un viņa ielīda dziļāk migā pie Skābeņastes.

Jaunā, lāsumainā kaķene bija saritinājusies dziļā sūnu un papar�u guļvietā, un �etri kaķēni kūņojās viņai pie vēdera. Turpat blakus bija ari Mālvilna, un abi pabeidza tiesāt Vētrasvilnas atnesto maltīti.

- Sveika, Lapustraume! - Skābeņaste miegaini pamirk�ķināja acis. - Vai tā atkal ir gurķumētra?

- Jā. - Lapustraume nolika ne�ļavu tuvāk draudzenei, lai viņa varētu to aizsniegt. - Tev jārūpējas, lai nepietrūktu piena. Jābaro veselas �etras mutes.

- Viņi ir badīgāki par izsalku�ām lapsām, - Mālvilna murrāja, starojo�ām acīm vērdamies savās atvasēs. Lapustraume priecājās redzēt, ka runcis jau ir mierīgāks un sāk atgūties no uzbrukuma radītā apdulluma. Viņ� spēs parūpēties par savu dzīvesbiedri un mazuļiem.

- Viņi visi ir bra�i, veselīgi kaķēni, - dziedniece noņaudēja. - Tie�i tādi klanam ir vajadzīgi.

Kaķe skatījās, kā jaunā mātīte sako�ļā gurķu-mētru, un atcerējās, kādi piedzīvojumi abām bija dzimtajā me�ā toreiz, kad viņa pati vēl bija tikai mācekle, bet Skābeņaste - jauna, bezrūpīga karotāja. Tik tuvas abas vairs nekad nebūs. Skābeņaste nu bija māte, bet Lapustraume - Pērkona klana dzied-niekkaķe. Pametot klanu kopā ar Vāmuspalvu, Lapustraume bija mirkli ielūkojusies nākotnē, kāda viņai varēja būt, uzgrie�ot muguru saviem pienākumiem, ta�u sirds jauno kaķeni atveda atpakaļ pie klana.

Lapustraume juta starp sevi un Vāmuspalvu ple�amies plaisu - dziļu kā kalnu aiza. Sirds sa�ņaudzās sāpēs, ta�u viņa tās noslāpēja. Viņa bija izvēlējusies dziednieces dzīvi, atpakaļceļa nebija.

- Mēģini pagulēt, - viņa piekodināja Skābeņastei.

- Mālvilna, gādā, lai viņa atpū�as!

Mālvilna mīļi nolaizīja draudzenes ausis. - Es par to parūpē�os.

Lapustraume aizgriezās un klup�us kri�us izklum-buroja ārā spo�ajā saulē, kur palika stāvam, acis mirk�ķinādama. Viņa bija atteikusies no Vārnuspal-vas, viņas skolotāja bija mirusi, labākajai draudzenei nu bija jāgādā par mīļoto un mazuļiem. Un pat Vāvergaita - māsa, ar kuru reiz varēja dalīties it visā, -atkal bija kopā ar Kazenājnagu. Lapustraume vēlēja viņai laimi, tomēr ilgojās pēc laika, kad abas bija tik tuvas, cik iespējams.

Ak, Zvaigznes klans, jaunā dziedniece sevī noteica. Es jūsu dēļ esmu atteikusies no visa. Cerams, tas tie�ām ir tas, ko jūs vēlējāties.

Visu atliku�o dienu Lapustraume bez mitas strādāja, aizmirsdamās darbā. Spo�sirds un Baltķepa nepaguru�as gādāja vajadzīgo, un līdz saulrietam nepiecie�amo zālī�u un ogu krājumi bija papildināti un Lapustraume bija apkopusi ievainojumus pilnīgi visiem klana kaķiem. Kad pārējie bija nozudu�i migās, lai baudītu pelnīto un ļoti vajadzīgo atpūtu, dzied-niekkaķe pārlaida skatienu klajumam un ievēroja, ka briesmīgā uzbrukuma pēdas pamazām sāk gaist. Zemesvilna ar palīgiem veidoja jaunu aizsprostu pie ieejas un bija ar darbu jau pusē, bet Smil�uvētra un pārējie mednieki bija sanesu�i krietni daudz medījuma.

Lapustraume jutās pārgurusi, ta�u zināja, ka aizmigt nespēs. Viņa nevis devās uz savu migu, bet aizrik�oja pāri klajumam un izlīda ārā caur jau gandrīz pabeigto aizsprostu. Ķepas pa�as nesa uz ezeru, līdz viņa iznāca me�malā, kur varēja noraudzīties pār zvaig�ņu gaismā vizuļojo�o ūdens klaidu.

Piezagās atmiņas par naktīm, kad viņa bija lavījusies prom no apmetnes, lai satiktos ar Vārnuspalvu. Toreiz ķepas bija �ķitu�as tik vieglas kā gaiss - viņa brāzās caur papardēm pieaugu�o pame�u kā vēj�.

Un nu viss bija mainījies. Skumjas un zaudējuma sāpes uzgūla pleciem kā akmens. Lapustraume iekārtojās sausu lapu kaudzītē un ļāva skatienam kavēties pie mirdzo�ā ezera spoguļa.

Jau pēc da�iem sirdspukstiem kaķe pamanīja, ka zvaig�ņu atspulgi ūdenī kustas. Sākumā viņa domāja, ka tur tikai aizņirb vēja sacelti vilnī�i, ta�u gaiss bija pavisam nekustīgs. Sāka kniest ka�oks. Virs galvas Sudrabvilnas zvaigznes raudzījās lejup tikpat saltas, bālas un nekustīgas kā aizvien. Bet ezerā atspulgi spīguļodami �audījās, līdz izveidoja divas līkumotas takas.

Lapustraume noelsās. Zvaigznes bija pārvērtu�ās divēju ķepu nospiedumos, kas savijās kopā bezdibe-nīgi zilajā ūdenī.

Vai tā bija vēsts no Zvaigznes klana? Vai viņa sapņoja? Dziedniece pamanīja kādu kustību vietā, kur nospiedumi veda tālumā, un paraudzījās turp. Bija redzami divi kaķi - tie gāja prom, un no viņu ka�okiem bira zvaigznes. Vispirms tie bija vien neskaidras, ēnainas aprises. Lapustraume sasprindzināja redzi, domādama, ka sazīmēs Zvaigznes klana karotājus, bet, kad pāris kļuva skaidrāk saskatāms, ieraudzīja, ka viens ir ra�ens, tum�svītrots runcis, bet otrs - slaidāks, smalkāks kaķis ar tum�rudu ka�oku.

Lapustraumes sirds sāka sisties straujāk. Tie bija Kazenājnags un Vāvergaita. Viņi devās prom plecu pie pleca - tik tuvu, ka abu ka�oki saskārās un pēdas

(Ъ

saplūda vienā laistīgā takā. Ķepu nospiedumi turpinājās vēl un vēl, uzmirdzot tum�ajā ūdenī. Tad kaķi nozuda ēnās, un zvaig�ņu atspulgi izklīda pa ezeru, līdz atkal precīzi atspoguļoja debesis.

Jaunā dziedniekkaķe notrīsēja. Zvaigznes klans zināja, ka viņa raizējas par Kazenājnagu un viņas uzticību runcim ir satricinājis ļaunu vēsto�ais sapnis par Tīģerzvaigzni. Sen�i noteikti bija sūtīju�i �o vēsti, lai Lapustraume redzētu - Kazenāj naga liktenis ir tik cie�i savijies ar Vāvergaitas ceļu, ka neviens kaķis nespēs viņus �ķirt.

Tas ta�u noteikti nozīmē, ka Zvaigznes klans atzīst Vāvergaitas izvēli, vai ne? Ja tā, tad nebija ko ba�īties par tum�o vīziju, kā Tīģerzvaigzne māca savus dēlus. Nebija jābrīdina Vāvergaita un jāatrunā no attiecībām ar Kazenājnagu. Abu nākotne bija Zvaigznes klana ķepās.

Miers apņēma kaķeni kā silta vēja pūsma, un viņa saritinājās �abo�ajās lapās un laidās miegā.

�ķita, ka pagāju�i vien da�i mirkļi, kad Lapustraume uztrūkās. Viņa vēl aizvien gulēja tajā pa�ā iedobē, un pār viņu lāsumodamas dejoja lapu ēnas, di�skābar�a zariem �ūpojoties vējā. Uzvēdīja maiga smar�a, kaķe pacēla galvu un ieraudzīja astes attālumā uz koka saknes sē�am Plankumlapu.

- Plankumlapa! - Lapustraume iesaucās un saprata, ka sapņo. Pēk�ņi viņa atcerējās pēdējo sarunu ar skaisto, lāsumaino kaķi un pietrūkās ķepās, trīcēdama dusmās. - Tu meloji! Tu teici, lai atstāju Pērkona klanu un eju kopā ar Vārnuspalvu. Es pametu klanu, un Ogļuvilna tāpēc zaudēja dzīvībai

- Nedusmojies, mīļā. - Plankumlapa viegli nolēca no saknes un pienākusi ar pumu pabu�ināja Lapustraumes plecu. - Es teicu, lai klausi savai sirdsbalsij, un tava sirds pieder tavam klanam. Tātad tu beigās tomēr paklausīji.

Lapustraume apjukusi skatījās uz viņu. Arī Vāmu-spalva, pirms devās atpakaļ pie Vēja klana, bija sacījis tie�i to pa�u. - Kāpēc tad tu man nepateici, kā tas domāts? - viņa iesaucās.

- Vai tad tu būtu ticējusi? - Plankumlapas skatiens pauda dziļu, sāpju pilnu mīlestību. - Tev bija jāpieņem lēmums pamest klanu kopā ar Vārnuspalvu, jo vien tā tu varēji atskārst, ka ķepas min nepareizu taku.

Lapustraume saprata, ka tā tie�ām ir. Viņa nebija zinājusi, cik ļoti mīl savu klanu, iekams nebija pamēģinājusi to atstāt. - Bet Ogļuvilna ir pagalam! - viņa bēdīgi atkārtoja.

- Ogļuvilna zināja, kas notiks, - Plankumlapa sacīja. - Viņa zināja, ka no likteņa nevar izvairīties. Pat Zvaigznes klans nespēj novērst likteņa ķepas triecienu. Tāpēc Ogļuvilna nemēģināja tevi aizkavēt. Vai tu domā - kaut kas būtu noticis citādi, ja tu būtu palikusi?

- Es nedomāju, es zinu! - Lapustraume uzstāja. -Ja es būtu zinājusi par iznākumu, nekad viņu nepamestu!

- Ar �o nastu uz sirds tev būs jādzīvo vēl ilgi, ta�u tici man, kad saku: tu nebūtu spējusi mainīt Ogļu-vilnas likteni. - Plankumlapa cie�i piespiedās Lapu-straumei pie sāna, ta�u ar mierino�o siltumu nepietika, lai remdētu jaunās kaķes sāpes.

- Kop� viņa ir prom, es neesmu viņu redzējusi sapņos, - Lapustraume �ukstēja. - Neesmu jutusi klātbūtni, neesmu saodusi smar�u, neesmu dzirdējusi balsi. Ogļuvilna uz mani dusmojas, citādi viņa atnāktu.

-Nē, Lapustraume. Ogļuvilna tevi mīlēja. Vai tie�ām tu domā, ka viņa tevi kādreiz atstātu, pat būdama aizsaulē? Viņas ķepas vēl min citu taku.

Lapustraume juta jaunu ba�u uzplūdu. Viņa bija uzskatījusi, ka saprot saikni starp dziedniekkaķiem un sen�u karotāju gariem. Kas tad tā par �citu taku�? Vai Plankumlapa gribēja teikt, ka Ogļuvilna klejo tajā pa�ā tum�ajā me�ā, kur Lapustraume bija redzējusi Tīģerzvaigzni?

- Kā to saprast? - jaunā kaķe vaicāja, un spalva viņai uz skausta uzbozās stāvus. - Kur viņa ir?

� �

- To es nedrīkstu teikt. Bet zini - viņai klājas labi, un tu viņu satiksi, turklāt drīzāk, nekā domā.

Plankumlapas balss kļuva klusāka un izgaisa. Siltums, ko Lapustraume juta virmojam no viņas sāna, izplēnēja vējā, un Zvaigznes klana kaķes lāsumainā āda saplūda ar gaismēnu ņirbu, līdz Lapustraume vairs nespēja viņu saskatīt. Palika tikai smar�a, kas kavējās gaisā mirkli ilgāk.

Lapustraume atvēra acis un ieraudzīja, ka rāmajā ezera spogulī vēl aizvien laistās neskaitāmu zvaig�ņu zibo�ie atveidi. Viņu atkal sagrāba skumjas pēc Ogļu-vilnas. Kāpēc viņai bija jāmirst? Kāpēc viņa nenāca pie Lapustraumes sapņos kā Plankumlapa? Lapu-straumei gribējās raudāt kā pamestam kaķēnam.

Ta�u viņa piecēlās un izstaipījās. - Lai kur tu būtu, Ogļuvilna, - viņa skaļi noņaudēja, - ja vien tu mani dzirdi, es zvēru, ka vairs nekad nepametī�u mūsu klanu. Tagad es esmu viņu dziedniekkaķe un seko�u tavās pēdās, līdz pienāks mana kārta doties pie Zvaigznes klana. - Mirkli vilcinājusies, jaunā kaķe piebilda: - Bet lūdzu: ja es tev vispār kaut ko nozīmēju, atnāc, kad spēsi, un saki, ka esi man piedevusi.

Kazenājnaga ka�oku sabu�ināja auksta brāzma, un viņ� pamodās. Plati no�āvājies, runcis pacēla skatienu. Pa caurumu vietā, kur agrāk karotāju migu sargāja cie�i saviju�ies zari, bija redzamas palsas debesis. Ausa gaisma. Bija laiks ķerties pie darba. Pēc krietnas izgulē�anās bezsapņu miegā Kazenājnags raudzījās nākotnē mo�āk.

Apkārt sāka mosties arī pārējie kaķi. Mākoņaste piecēlās un saviebās, uzminot uz ķepas, kurai bija zaudējis nagu. - Āp�i! - karotājs noburk�ķēja. - Kaut tie visi iz�ibētu - un pat tad viņu pasaulē būtu par daudz! - Runcis izspraucās caur zariem klajumā.

Kazenājnags bija aizmidzis ar Vāvergaitu pie sāniem un viņas mīļo smar�u turpat blakus. Bet nu rudā kaķe bija prom, atstājot tikai iedobi sūnās, kur bija gulējusi. Kazenājnags juta, kā pār muguru tekalē skudriņas, - arī Pelnādu nekur nemanīja. Viņ� pietrūkās ķepās tik spēji, ka ievainotais plecs skaudri iesāpējās, bet, vēl nepaguvis doties abus meklēt, viņ� tos izdzirdēja turpat pie migas un palika nekustīgi stāvam zaru aizsegā.

- Saproti ta�u, Pelnāda, - Vāvergaitas balss liecināja, ka kaķe visiem spēkiem pūlas apvaldīt aizkaitinājumu, - tu man esi ļoti mīļ� un dārgs draugs, ta�u es nevēlos neko vairāk.

- Bet es tevi mīlu! - Pelnāda iesaucās. Viņ� pēc īsas vilcinā�anās vēl piebilda: - No mums sanāktu lielisks pāris, Vāvergaita, es zinu.

Kazenājnags sajuta sirdī ieduramies līdzjūtības adatiņu pret pelēko karotāju. Viņ� atcerējās, kā pats bija juties tolaik, kad domāja, ka ir zaudējis Vāvergaitas labvēlību.

- Piedod, - rudā karotāja turpināja. - Negribēju tevi sāpināt, bet Kazenājnags... man �ķiet, ka pats Zvaigznes klans ir lēmis mums būt kopā.

- Nesaprotu, kā tu vari tā runāt! - Pelnādas balsī ietrīsējās rūciens. - Tu pati teici, ka kaķim ar tādu izcelsmi kā Kazenājnagam nedrīkst uzticēties! Zinu, viņ� ir krietns kaķis, tomēr - Tīģerzvaigznes dēls.

Kazenājnaga līdzjūtība pazuda kā ar ķepu atņemta. Runcis izlaida savus garos, līkos nagus un iecirta tos zemē. Vai nekad nepienāks diena, kad vērtēs viņu pa�u, nevis tēva atspulgu? Vēl ļaunāk: vai Vāvergaita nespēs viņam uzticēties tāpēc, ka viņ� ir Tīģerzvaigznes dēls?

- Es par Kazenājnagu spriedī�u pēc viņa darbiem! - Vāvergaita iekaisa. - Negrasos viņu tiesāt par to, ko vēl pirms manas dzim�anas darījis kāds cits kaķis.

- Es tikai domāju par to, lai tev būtu labāk, Vāvergaita, - Pelnāda nerimās. - Es atceros Tīģerzvaigzni. Viņa ķepas mirka nevainīgu kaķu asinīs. Vai zini, ka viņ� nogalināja manu māti, lai atvilinātu uz mūsu apmetni suņus?

Vāvergaitas atbilde bija tik klusa, ka Kazenājnags to nesadzirdēja, bet tad viņa turpināja skaļāk: - Tas nenozīmē, ka Kazenājnags kļūs tāds pats kā viņa tēvs.

Kazenājnags sajuta aiz muguras kustību un saprata, ka citi karotāji sāk mosties un nākt ārā no migām. Negribēdams, ka viņu kāds pieķer noklausāmies, runcis �igli izlīda caur zariem klajumā.

Vāvergaita uzreiz pagriezās pret viņu. - Sveiks, Kazenājnag!

Rīts kļuva arvien gai�āks, un debesis bija skaidras, tātad vēlāk saule izgaisinās ausmas dzestrumu. Tikmēr Kazenājnagu siltāk par saules stariem sildīja sirsnība Vāvergaitas acīs. Viņ� piegāja pie kaķes un ar degunu pieskārās tās purnam, mēģinādams ignorēt ledaino skatienu, ar kādu viņu apveltīja Pelnāda.

Kazenājnags izstaipījās, lai iekustinātu stīvo plecu, un ieraudzīja, ka no barve�a migas uz Di�pār-kares iznāk Ugunszvaigzne. Viņ� pavēra muti un izgar�oja rīta gaisu.

-Ugunszvaigzne! - Kazenājnags uzsauca. - Vai ausmas patruļa jau ir prom?

- Nē. Vai tu gribētu to organizēt?

Kazenājnags nolieca galvu. - Protams. Vai nāksi līdzi? - viņ� pajautāja Vāvergaitai.

Kaķe palocīja galvu. Pelnāda strupi noņaudēja: - Ie�u apraudzīt Bērzaķepu, - un, atbildi negaidīdams, stīvi aizsoļoja prom uz Lapustraumes migu.

Vāvergaita noskatījās pakaļ karotājam, un viņas zaļajās acīs spulgoja nemiers. - Man �ēl, ka esmu viņu sāpinājusi, - kaķe atzinās. - Man �ķita, ka Pelnāda man būs īstais, tomēr tā nav. Nesaprotu, kā lai viņam to iestāstu.

Kazenājnags zināja: viņ� nevar pateikt neko tādu, kas liktu Vāvergaitai justies labāk, tāpēc tikai �igli piespieda purnu pie viņas purniņa. Bet kurā pusē nostāsies klans? Vai tie atbalstīs viņu vai Pelnādu? Pelēcis bija iemīļots visā klanā, turpretī Kazenājnagu viscie�ākās draudzības saites vienoja ar kaķiem, kuri bija devu�ies uz vietu, kur nogrimst saule, un tie visi, izņemot Vāvergaitu, bija no citiem klaniem.

Viņam aiz muguras no�abēja, un klajumā iznāca Spo�sirds. Kaķene paraudzījās apkārt, it kā meklēdama Mākoņasti, un saslēja ausis, pamanījusi balto runci pie mazuļu migas. Mākoņaste sarunājās ar Margrietiņu, un trīs kaķēni tikmēr mēģināja pārrāpties viņam pāri. Kazenājnags ievēroja, ka Spo�sirds skatienu aizplīvuro skumjas, un juta mostamies pēk�ņas dusmas. Kāda mu�a tam Mākoņastem iekodusi, ka viņ� neredz, cik ļoti Spo�sirdi sāpina tāda uzmanības izrādī�ana kaķei no zirgu ganībām?

-Labrīt, Spo�sirds! - Kazenājnags noņaudēja, izlikdamies, ka nav neko manījis. - Vai gribi nākt ausmas patruļā?

Spo�sirds papurināja galvu. - Paldies, bet es apsolīju no rīta palīdzēt Lapustraumei. Vai mēs varam atkal ņemt talkā Baltķepu?

- Protams. Ir ļoti labi viņu nodarbināt, kamēr Mālvilna uzturas mazuļu migā pie Skābeņastes.

- Paldies. Ie�u viņu pasaukt. - Spo�sirds spēra soli uz mācekļu migas pusi, bet apstājusies atskatījās. - Man tie�ām prieks redzēt, ka jūs ar Vāvergaitu atkal esat kopā, - kaķe klusi bilda. Viņa aizcilpoja tālāk, saukdama Baltķepu, un Kazenājnags palika stāvam, mēms no pārsteiguma.

Degdams nepacietībā doties ceļā, runcis pabāza galvu karotāju migā. Tur Zemesvilna bija nupat piecēlies un purināja sūnu krislī�us nost no brūni svītrainā ka�oka.

- Ausmas patruļa? - Kazenājnags noņaudēja.

Zemesvilna noraustīja ūsas. - Tūlīt nāk�u. Ja Ēnas klanam būs nācis ausīs kaut kas par āp�u uzbrukumu, �ie vēl būs sadomāju�i ieņemt mūsu teritoriju, kamēr atkopjamies no kaujas.

Kazenājnags domāja tie�i to pa�u. Vēja klans it kā nevarētu viņus apdraudēt. Vienzvaigzne bija atvedis savus karotājus, lai palīdzētu padzīt āp�us, viņ� nebija tik divkosīgs, lai tagad ļaunprātīgi izmantotu Pērkona klana vājumu. Turpretī Ēnas klana barvedis Melnzvaigzne bija mīcīts no cita māla. Tas kaķis izmantotu pat mazāko izdevību, lai tikai sagrābtu vairāk teritorijas.

Paaicinājis patrulēt vēl ari Zimekļkāju, Kazenājnags atkāpās klajumā. Kad pārējie bija klāt, viņ� devās tiem pa priek�u caur ērk�ķaino zaru mud�ekli pie ieejas un pagriezās uz ezera pusi.

Kad patruļa tuvojās me�malai un koki kļuva skra-jāki, saule jau pacēlās virs pakalniem. Ezers vizuļoja tik spo�s, ka Kazenājnagam �ilba acis. Pār ūdeni brāz-moja vēj�, sapurinot ka�oku. Rik�ojot pa ezermalu turp, kur pie strauta bija robe�a ar Ēnas klana teritoriju, runcis juta, cik labi ir atkal būt ar Vāvergaitu. Kad viņi strīdējās, vienmēr �ķita, it kā kāds glaudītu pret spalvu.

- Ej pa priek�u, - runcis uzrunāja Zirnekļkāju. - Pārbaudi Ēnas klana zīmes līdz nokaltu�ajam kokam! Pārliecinies, vai tās visas ir tur, kur jābūt, un tad gaidi mūs tur. - Zimekļkāja aizjoņoja, un Kazenājnags sacīja Zemesvilnam un Vāvergaitai: - Mēs atjaunosim mūsu robe�zīmes un izpētīsim, vai teritorijā nav jūtams Ēnas klana smārds.

Karotājs veda pārējos aug�up pa straumi līdz vietai, kur strauts meta līkumu un ietiecās dziļāk Ēnas klana pusē.

Zemesvilna ie�ņācās. - Joprojām nespēju noticēt, ka ļāvām Ēnas klanam iezīmēt robe�u te, - viņ� noņaudēja, pikti �audīdams asti. - Robe�ai bija jāiet pa strautu, tas ta�u katram kaķim skaidrs.

Vāvergaita uzjautrināta izslēja asti. - Pasaki to Melnzvaigznem. Varbūt izspruksi sveikā - ar abām ausīm.

Kaķes kādreizējais skolotājs tikai nosprauslājās un turpināja ceļu gar robe�u. Patruļa bija spērusi vien da�us soļus, kad Kazenājnags izdzirdēja priek�ā troksni. Tur caur kokiem lielā ātrumā joņoja kaķis. Karotājs pacēla asti par zīmi, lai viņi apstājas, un izgar�oja gaisu, bet juta tikai vienu smārdu, un tas piederēja Pērkona klanam.

Strauji nolīgojās papardes, laukā izbrāzās Zirnekļ-kāja.

- Ko tu dari? - Kazenājnags bargi noprasīja. - Es liku gaidīt pie nokaltu�ā koka. Tev noteikti nepietika laika, lai...

- Zinu, - Zimekļkāja viņu pārtrauca, run�a sāni strauji cilājās. - Bet es atradu kaut ko ļoti dīvainu. Jums tas jāredz.

- Kas tad nu? - Zemesvilna nopūtās un bolīja acis.

- Cerams, runa nav par āp�iem?

- Nepatik�anas ar Ēnas klanu? - asi jautāja Kazenājnags.

- Nē, tas pieder divkājainajiem, - Zimekļkāja elsa.

- Nekad neesmu neko tādu redzējis.

To teicis, runcis pamāja ar asti, lai pārējie seko. Kazenājnags pārmija skatienu ar Vāvergaitu un devās biedram nopakaļ, turpinot rūpīgi ostīt gaisu, vai Pērkona klana pusē nemanīs Ēnas klana kaķu smārdu, ta�u bija jūtamas tikai parastās zīmes. Zimekļkāja izveda patruļu nelielā klajumā. Tas bija aizaudzis ar bieziem papar�u ceriem, un bālganajos saules staros pamazām atvērās saritināju�ies jaunie dzinumi.

Kazenājnagam uz pleciem uzbozās spalva. - Lapsa, � viņ� noņurdēja.

- Bet smaka ir veca, - Vāvergaita sprieda. - Lapsa te nav bijusi vismaz pāris dienu.

Kazenājnagu tas nebūt nenomierināja - viņ� bija pamanījis papardēs iemītu taku, �auru stigu, pa ko gāju�as daudzas ķepas. Tur oda visstiprāk - nejaukie zvēri acīmredzot te bie�i staigāja. Runcis domās sev piekodināja vēlāk �o vietu pārbaudīt. Varbūt tuvumā bija lapsu midzenis.

Zimekļkāja bija apstājies mazliet tālāk uz takas, da�as astes no Ēnas klana robe�as. - Redz, kur tā divkājaino lieta, - viņ� sacīja, norādīdams ar asti.

Kazenājnags izspraucās caur papardēm, mezdams līkumu lapsu iemītajam ceļam. Pie jaunā karotāja ķepām kaut kas zvīļoja - gabals tieva, spīdīga pavediena, kas bija izliekts cilpā un piestiprināts zemē iespraustam sprungulim.

- Tev taisnība, tas noteikti pieder divkājainajiem, - runcis noņaudēja. - Tādu pa�u pavedienu viņi izmanto, lai taisītu �ogus savām aitām.

-Un smird arī pēc divkājainajiem, - piebilda Zemesvilna, pienācis pārējiem klāt. - Kāpēc tas ir te? Kam tas domāts?

Zimekļkāja noliecās, lai apostītu tuvāk, bet Zemesvilna pastūma jauno karotāju nost, pirms tas paguva pieskarties pavedienam. - Peļugalva! - viņ� rājās. - Vai tev neviens nav mācījis nebāzt pumu iek�ā, ja nezini, kas gaidāms?

- Peļāda man iemācīja visu, kas vajadzīgsI - Zir-nekļkāja sa�uta un apveltīja vecāko karotāju ar zvērojo�u skatienu.

- Nu tad arī atceries, ko viņa teica!

Vāvergaita nostājās Kazenājnagam blakus, un abi rūpīgi nopētīja savādo cilpu.

- Kas notiktu, ja mēs tam pieskartos? - Vāvergaita prātoja un piesardzīgi pastiepa ķepu.

Kazenājnags ar asti parāva draudzenes ķepu malā.

- Negribētos dārgi maksāt, lai to uzzinātu.

- Bet mums ir kaut kā jānoskaidro! - Vāvergaita protestēja. - Pagaidi, mēģināsim �ādi. - Kaķe paņēma zobos garu zaru.

- Tikai uzmanies, - Kazenājnags brīdināja.

Vāvergaita pakustināja ausis par zīmi, ka ir sapratusi, piesardzīgi pielavījās un ar zara galu pabakstīja cilpu. Tā zibenīgi savilkās, sagrābjot zara galu kā spīlēs. Zimeklkāja bailēs iebrēcās un atsprāga atpakaļ, uzmetis kūkumu un pieglaudis ausis.

Kazenājnags palika uz vietas, bet juta, kā no galvas līdz astes galam pārskrien �ermuļi. Viņ� aizvēra acis, iztēlodamies kaķi, kas, neko ļaunu nenojauzdams, rik�o pa taku un nejau�i iebā� galvu... - Tā cilpa varētu pārlauzt kaķim sprandu, - viņ� ieņau-dējās.

-Vai no�ņaugt, - drūmi piebalsoja Zemesvilna.

Vāvergaita nometa zaru. - Cilpa nav domāta mums, - viņa sprieda. - Divkājainie ir to noliku�i uz lapsu takas - tātad grib notvert lapsas.

- Bet kāpēc? - mulsi vaicāja Zimekļkāja.

Zemesvilna paraustīja plecus. - Viņi ir traki. Visi divkājainie ir traki.

Kazenājnags vēlreiz paskatījās uz spīdīgo pavedienu. Tas bija smalkāks par efejas stīgu un tik cie�i aptīts ap sprunguli, ka saspieda zaļgano mizu. - Tagad cilpa ir nekaitīga, - viņ� noņaudēja, - bet varbūt tādas ir vēl citur. Mums ir par to jāziņo un jāgādā, lai visi zinātu, no kā jāuzmanās.

- Vismaz ir skaidrs, ko ar cilpām iesākt. - Zemesvilna pamāja ar galvu savai biju�ajai māceklei. - Labi izdomāts, Vāvergaita!

Rudās kaķes zaļās acis iespīdējās. Zemesvilna bija paskops uzslavu devējs.

- Tu arī esi malacis, Zimekļkāja! Labi, ka pamanīji, - Kazenājnags piebilda, tomēr viņam sa�ņaudzās iek�as, iedomājoties, cik viegli jaunais runcis bija varējis ieskriet slazdā. - Pabeigsim patruļu, -viņ� sacīja, - tikai uzmanīgi skatīsimies, kur liekam ķepu. Kas zina - varbūt me�ā tādu cilpu ir papilnam.

Ceļā gar Ēnas klana robe�u Kazenājnags palaida Zemesvilnu pa priek�u un pats kopā ar Vāvergaitu cilpoja aizmugurē. Kazenājnags pūlējās neļaut draudzenes tuvumam laupīt modrību, cītīgi izgar�oja gaisu un raudzījās, vai nepamanīs vēl kādu no spīdīgajām cilpām.

- Kā tev �ķiet, vai vajadzētu brīdināt par slazdiem arī citus klanus? - runcis jautāja.

Vāvergaitas zaļās acis pauda piesardzību. - Tu domā par Vanagsarmu, vai ne?

- Nē, runa nav tikai par Upes klanu, - Kazenājnags atteica, mēģinādams apspiest sapīkumu. - Vēja klanam dro�i vien nav liela pamata satraukumam -viņiem kaut kas varētu draudēt tikai tajā nelielajā me�a gabalā viņpus strautam. Tomēr Ēnas klana teritorijā noteikti ir tādi slazdi - mēs ta�u atradām �o uz robe�as.

- Ugunszvaigznem būs jālemj, vai to sacīt, -Vāvergaita aizrādīja. - Dro�i vien viņ� par to ziņos nākamajā Saietā.

Kazenājnags apstājās un ieskatījās kaķei tie�i acīs. - Vāvergaita, vai mēs varam par to parunāt neplē�oties? Vai tie�ām tu domāji, ka gribēju brīdināt tikai Upes klanu, un vienīgi Vanagsarmas dēļ? - Vanagsarma bija Kazenājnaga pusbrālis un Tīģerzvaigznes dēls, un Vāvergaita iecirtīgi viņam neuzticējās. Ja Kazenājnags un Vāvergaita gribēja būt kopā, �is jautājums bija reizi par visām reizēm jāatrisina.

-Jā, es tie�ām tā domāju. - Kazenājnagam par atvieglojumu, karotājas atbilde bija tie�a, tomēr viņa neizklausījās dusmīga. - Tu zini, ko es domāju par Vanagsarmu.

- Bet viņ� ir mans brālis, - Kazenājnags atgādināja. - Es nevaru izlikties, ka tā nav, tāpat kā nevaru izlikties, ka Dzintarāda ir mana māsa, lai arī viņa ir Ēnas klana karotāja.

Runājot runcis prātoja, vai ir pilnīgi vaļsirdīgs. Viņ� vēl nekad nebija sastapis Dzintarādu sapņos kā Vanagsarmu, kad abi mina vienas līklo�u takas, lai tiktos ar tēvu Tīģerzvaigzni. Dzintarādas nekad nebija naksnīgajās sarunās, kur Tīģerzvaigzne mudināja dēlus stāties savu klanu priek�galā. Kazenājnags labi zināja, ka nekad nedrīkst stāstīt par tum�o me�u un vēl tum�āko karotāja dvēseli, kas tur gaidīja. Ne Vāvergaitai, ne citiem.

Bet tas arī nav vajadzīgs, svītrainis sev iegalvoja. Viņi tāpat nesaprastu. Tīģerzvaigzne var man �o to iemācīt, bet tas nenozīmē, ka es rīko�os kā viņ�, lai sagrābtu varu.

- Ar Dzintarādu ir citādi, - Vāvergaita atgādināja. - Pirmkārt, viņa devās ceļojumā kopā ar mums. Un viņa ir pa pusei Pērkona klana kaķene.

Kazenājnags norija protestu. Viņam gribējās izlīdzināt domstarpības, nevis tās vēl uzkurināt. - Padomā no citas puses, - viņ� mudināja. - Ja Lapustraume dotos uz Vēja klanu kopā ar Vāmuspalvu, vai tāpēc tu viņu mazāk mīlētu?

- Protams, ne! - Vāvergaita iepleta acis. - Viņa varētu aiziet kopā ar visu Vēja klanu, bet mēs vienalga būtu māsas.

- Un Vanagsarma vienalga ir mans brālis. Tāpat kā Dzintarāda vienalga ir mana māsa. Mēs vienmēr būsim rada, lai arī dzīvojam da�ādos klanos. Tev ir paveicies, ka māsa ir vienā klanā ar tevi. Es atdotu visu, lai tikai manējie būtu te.

Rudā karotāja pēto�i vērās runcim sejā. - Nu labi, - viņa piekāpās. - To es laikam varu saprast. Man tikai nepatīk sajūta, ka Vanagsarma tev ir tikpat svarīgs kā sava klana kaķi.

- Tā nav, - Kazenājnags nevilcinādamies apgalvoja. - Klans man vienmēr ir pirmajā vietā.

- Kazenājnag! - sarunu pārtrauca Zemesvilnas sauciens. Karotājs �igli pagriezās un ieraudzīja no papardēm izspraucamies brūni svītroto runci; aiz viņa starp ceriem lūrēja Zimekļkāja. - Mēs ta�u patrulējam, vai ne? Vai grasāties visu dienu te stāvēt un pļāpāt?

- Piedod, - Kazenājnags noņaudēja un aizlēk�oja pie Zemesvilnas. Viņ� stājās patruļas priek�galā un devās tālāk gar robe�u.

Zemesvilna, Zimekļkāja un Vāvergaita sekoja runcim pa pēdām; viņ� domāja, kaut nu argumenti par Vanagsarmu būtu pārliecināju�i Vāvergaitu labāk, nekā bija spēju�i pārliecināt viņu pa�u. Kazenājnags cerēja: ja kādreiz tie�ām nāksies izvēlēties, klans viņam būs svarīgāks par brāli.

- Lai visi kaķi, kas gana veci, lai pa�i medītu, sapulcējas pie Di�pārkares uz klana apspriedi!

Ugunszvaigznes sauciens apturēja Lapustraumi ceļā no veckaķu migas, kur viņa bija apskatījusi Peļ-ādas brūci. Brūnganā veckaķe sūdzējās par stīvumu, bet āp�u nagu atstātās vātis sāka aizvilkties, un nebija arī nekādu iekaisuma pazīmju.

Lapustraume devās uz klajuma malu un nostājās zem klints pārkares, no kuras Ugunszvaigzne raudzījās lejup uz savu klanu. Smil�uvētra un Ērk�ķnags piecēlās no maltītes pie medījuma kaudzes un rik�oja uz sapulces vietu, bet Mākoņaste un Lietusūsa pameta iesākto darbu pie ieejas aizsprosta. Lapustraume juta vēderā iekņudamies nemieru. Nupat bija atgriezusies ausmas patruļa - viņi bija devu�ies taisnā ceļā pie Ugunszvaigznes. Vai atkal manīti āp�i? Vai arī Ēnas klans mēģina nokampt daļu Pērkona klana teritorijas?

Jaunā dziedniece centās apvaldīt satraukumu un apsēdās blakus Debespapardei, kura noņaudēja sveicienu un ba�īgi jautāja: - Kā jūtas Bērzaķepa?

- Viss būs kārtībā, - Lapustraume viņu mierināja. Bērzaķepa bija Debespapardes dēls - vienīgais no visa metiena, kur� bija izdzīvojis bada laikos vecajā me�ā. Lapustraume labi saprata, cik ļoti Debespaparde raizējas par viņa ievainojumiem. - Pietrūkums sāk mazināties, bet es viņu vēl da�as dienas paturē�u pie sevis, līdz bū�u dro�a, ka nav iekaisuma.

Debespaparde pateicīgi pārlaida mēli pār Lapustraumes ausi. - Tu esi brīni�ķīga dziedniekkaķe, Lapustraume! Es ļoti priecājos, ka tu atgriezies.

Bet es nebiju brīni�ķīga, Lapustraume domāja. Es pametu savu klanu!

Veckaķi izlīda no migas un iekārtojās netālu no klints kraujas, nervozi saskatīdamies, it kā gaidītu ļaunas ziņas. Vētrasvilna un Tērce mīņājās klajuma malā, īsti nesaprazdami, vai aicinājums attiecas arī uz viņiem.

Lapustraume pamāja abiem ar asti. - Nāciet �urp! - viņa uzsauca. - Kamēr esat �eit, būsiet laipni aicināti.

Abi kaķi pateicīgi palocīja galvu un piegāja pie Lapustraumes. Margrietiņa izveda no migas savus trīs kaķēnus, bet Mālvilna palika sē�am pie ieejas, lai varētu klausīties, tomēr paliktu Skābeņastes tuvumā.

Kazenājnags un pārējie kaķi, kas bija devu�ies ausmas patruļā, stāvēja vienā pulciņā pie akmeņu krāvuma. Visi �etri bija kupli uzbozu�i astes un modri raudzījās apkārt, it kā jau�ot drīzās briesmas.

- Pērkona klana kaķi, - Ugunszvaigzne iesāka. - Kazenājnags ar ausmas patruļu ir atradu�i ko tādu, par ko jums ir jāzina. Kazenājnag, vai pastāstīsi?

Karotājs uzlēca aug�ā. - Mēs uz lapsu takas atradām divkājaino izliktu slazdu, - viņ� ņaudēja. - Tas izskatās kā tieva, spīdīga pavediena cilpa un ir piestiprināts pie zemē iesprausta sprunguļa. Kad cilpai pieskaras, tā savelkas. Ja kaķis tur iebāztu galvu, tas nozīmētu dro�u nāvi.

Runcis vēl nebija beidzis runāt, kad kaķu pūlīti jau pār�alca baiļu saucieni. Pelnāda notupās, un spalva runcim uz skausta saslējās stāvus, it kā viņ� gatavotos klupt virsū ienaidniekam, bet Baltķepa �ausmās pieplaka pie zemes. Mākoņaste turpat blakus vēzēja asti un nikni atņirdza zobus.

Murdoņu pārskanēja Peļādas balss: - Vai tādi slazdi ir visā mūsu teritorijā?

Kazenājnags pamāja ar asti, lai klans apklust. Lapustraume nodomāja, ka runcis, tā stāvot uz akmens, izskatās ļoti pavēlnieciski. Nebija grūti iztēloties viņu par barve�a palīgu. Vai Ugunszvaigzne dara pareizi, turpinādams gaidīt uz Pelēksvēdras atgrie�anos? Vai klanam nebūtu labāk samierināties ar zaudējumu un iecelt jaunu palīgu?

- Mēs atradām tikai vienu slazdu, - Kazenājnags stāstīja, - bet būtu likumsakarīgi, ja būtu vēl arī citi.

- Kāpēc? - noprasīja Lietusūsa. - Kāpēc lai divkājainie gribētu sagūstīt lapsas?

Kaķi skatījās cits uz citu un sāka mulsi saņaudēties, bet tad ieskanējās drebo�a balss. - Es jums varu pateikt, kāpēc.

Lapustraume pameta skatienu pār plecu un ieraudzīja, ka Margrietiņa ir piecēlusies ķepās. Tā bija pirmā reize, kad kaķe no zirgu ganībām bilda kādu vārdu klana apspriedē, un viņa izskatījās gandrīz tikpat pārbijusies kā tobrīd, kad apmetnē ielauzās āp�i.

- Rīmā, Margrietiņ, - Ugunszvaigzne viņu iedro�ināja.

- Bezspalvainie, tas ir, divkājainie, savās saimniecībās tur putnus ē�anai. Lielākus, nevis mazos, kādus ēdam mēs. Bet lapsas tos putnus zog, tāpēc divkājainie grib tās nogalināt, lai pasargātu savu ēdamo. -Kaķene apsēdās, nokaunējusies samirk�ķināja acis un aplika asti ap ķepām.

- Paldies, Margrietiņ! - Ugunszvaigzne pateicās.

- Tagad vismaz saprotam, kas te notiek.

- Bet ko mēs iesāksim? - gribēja zināt Mākoņaste.

- Un ko tad mēs varam iesākt? - viņam atcirta Zeltpuķe. - Neviens kaķis nevar liegt divkājainajiem rīkoties, kā vien viņiem tīk. To mēs pieredzējām jau vecajā me�ā, un �eit ir vēl ļaunāk!

- Tas nav tiesa, - Debespaparde maigi mierināja veckaķi. - Un, pat ja tā būtu, mēs vienalga nevaram atgriezties. No me�a vairs nekas nebūs palicis pāri. �eit mums vienkār�i ir vēl �is tas jāapgūst. Zvaigznes klans nebūtu mūs �urp atvedis, ja te būtu pārāk bīstami dzīvot.

- Nu tad lai Zvaigznes klans mums pasaka, ko darīt ar slazdiem! - Zeltpuķe īdzīgi atmeta.

- Mēs zinām, ko darīt, - noņaudēja Kazenājnags.

- Vāvergaita izdomāja. Vāvergaita, nāc, pastāsti!

Lapustraume vēroja māsu. Tā uzlēca uz akmens blakus Kazenājnagam, un saule atspīdēja viņas tum�-rudajā ka�okā, liekot tam iekvēloties kā liesmai. Mirkli jaunā kaķe izskatījās glu�i kā Ugunszvaigzne.

- Tas ir pavisam vienkār�i, - viņa sacīja. - Ir jādabū pēc iespējas garāks zars un ar to jāpabaksta cilpa. Tā savilksies ap zaru, un viss - problēma atrisināta.

Lapustraumi pārņēma lepnums. Arī viņu mātes Smil�uvētras zaļās acis iemirdzējās apbrīnā.

- Bīstamākais ir tas, - brīdināja Ugunszvaigzne,

- ka kaķi var nejau�i uzdurties tādiem slazdiem. Visām patruļām jābūt īpa�i modrām un jāziņo, ja kaut ko pamanīs.

- Un, ja atradīsim un iznīcināsim slazdu, - piebilda Kazenājnags, - mums tā vieta būs regulāri jāpārbauda, ja nu divkājainie slazdu izliktu no jauna.

- Prātīgi, - Ugunszvaigzne atzina. - Tā arī darīsim. Kaķiem, kuri iziet no apmetnes, ir jāskatās, kur spert ķepu, un jāpaļaujas uz degunu. Ja ir jūtama lapsu un divkājaino smaka, draud briesmas!

- Bet kā tad mēs medīsim? - purpināja Lietusūsa.

- Mēs nevaram vienlaikus visu saredzēt, saost un vēl medīt.

Lapustraume saprata, ka runcim ir zināma taisnība. Viņa nodrebēja, iedomājoties, ka mednieks, kas joņotu, cerēdams sagādāt klanam medījumu, varētu ieskriet tie�i tādā spīdīgā cilpā. Zvaigznes klans, palīdzi mums! - viņa domāja. Agri vai vēlu kāds zaudēs dzīvību.

Ba�as uz mirkli bija novērsu�as jaunās dziednieces uzmanību no apspriedes. Kad viņa atkal ieklausījās, Ugunszvaigzne runāja par medību patruļām.

- Vētrasvilna un Tērce, Pērkona klans jums pateicas, - barvedis ņaudēja. - Bez jums būtu daudz grūtāk pabarot klanu pēc uzbrukuma.

Vētrasvilna pamāja ar galvu, pieņemdams pateicību, bet Tērce nodūra skatienu uz ķepām un �ķita kautrējamies par tādu slavē�anu visa klana priek�ā.

- Gribu, lai visi kaķi, kam pietiek spēka, dodas medīt, - Ugunszvaigzne turpināja. - Līdz saulrietam visam klanam jābūt kārtīgi paēdu�am un medījuma kaudzē jābūt rezervēm.

- Mēs ar Mākoņasti vakar medījām, - Smil�u-vētra noņaudēja, piecēlusies ķepās. - Es ie�u atkal, bet Mākoņastem jāatpūtina ievainotā ķepa. Redzēju, kā tu klibo, - viņa noskaldīja, kad baltais karotājs ar protesta kaucienu trūkās aug�ā, - un pēdas spilventiņ� atkal asiņo.

Mākoņaste apsēdās, bet viņa astes galiņ� pikti raustījās.

- Es ie�u līdzi, - piedāvāja Kazenājnags.

Pelnāda uzreiz bija ķepās. - Es arī! - Viņ� runāja ar Smil�uvētru, bet niknais skatiens dzēla Kazenājnagam.

Muļķa run�il - Lapustraume nodomāja. Viņa piecēlās un ar asti parādīja Ugunszvaigznem, ka vēlas runāt.

-Jā, Lapustraume? - Ugunszvaigzne atsaucās.

- Kazenājnagam ir nopietni ievainots plecs, un viņ� �odien jau patrulēja, - dziedniece paskaidroja. - Un Pelnāda ir viens no smagāk cietu�ajiem kaķiem visā klanā. Gribu abus apskatīt, pirms viņi sper ķepu ārpus apmetnes.

- Tev ir taisnība, - Ugunszvaigzne piekrita. - Man �ķiet, ka tādā gadījumā ne Kazenājnagam, ne Peln-ādam nevajadzētu nekur doties. Un, Lapustraume, lūdzu, apskati arī pārējos. Neviens nekur neies, iekams to nebūs atļāvusi Lapustraume. Smil�uvētra, vai parūpēsies par patruļām?

Smil�uvētra piekrita, un sanāk�ana bija beigusies.

- Lapustraume, - ieminējās Ērk�ķnags, - vai vari apskatīt mani pirmo? Es gribu medīt.

- Un mani! - Zimekļkāja izspraucās priek�ā un nostājās otram runcim blakus. - Mani skrāpējumi jau dzīst. Man tie�ām nekas nekai�.

- Tev nekas nekaitēs tad, kad es tā teik�u, - noskaldīja Lapustraume. Viņa sāka ātri pārbaudīt ievainojumus un aizsūtīja smagāk cietu�os uz savu migu apārstēties, bet pārējos Smil�uvētra norīkoja patruļās.

Beigās apmetni atstāja divas patruļas: vienā bija Ērk�ķnags ar Zemesvilnu un Debespapardi, bet otrā -Smil�uvētra, Vāvergaita un Zimekļkāja.

- Pagaidiet! - uzsauca Ugunszvaigzne. Barvedis nokāpa pa akmens krāvumu un piebiedrojās Smil�u-vētrai. - Es ie�u līdzi.

Smil�uvētra uzlūkoja draugu samiegtām acīm. - Laikam jau nav jēgas sacīt, lai ej atpakaļ un atpūties?

- Nav vis, - Ugunszvaigzne piekrita un ar asti sirsnīgi uzsita kaķei pa plecu. - Sveikā nav izsprucis neviens, bet es vēl esmu viegli ticis cauri.

- Par to jālemj Lapustraumei, - Smil�uvētra attrauca un pagriezās pret abu meitu.

Dziedniekkaķe apostīja skrāpējumus Ugunszvaigznes sānos un uz pleciem. Lapustraume zināja: jāaizmirst, ka �is ir viņas tēvs, un pret barvedi jāizturas kā pret jebkuru citu ievainotu kaķi. Ja viņa liks tam palikt apmetnē, lai pasaudzētu, Ugunszvaigzne viņai par to galvu neglaudīs. Par laimi, lai arī barve�a ādu krustu �ķērsu izvagoja skrāpējumi, neviens no tiem nebija īpa�i dziļ�. Lapustraume bija brūces uzreiz pēc kaujas apstrādājusi ar kliņģerītēm, un nu jau tās sāka dzīt.

- �ķiet, ar tevi visam vajadzētu būt kārtībā, - kaķe beidzot sacīja. - Es vēl atnesī�u tev kliņģerītes, bet, ja sāksies asiņo�ana, tad gan uzreiz ej atpakaļ.

Ugunszvaigzne tikai kaut ko noburk�ķēja. Zvaigznes klans vien zina, vai viņ� tie�ām darītu, kā likts.

Lapustraume gāja pēc kliņģerītēm. Iznākusi ar da�ām lapām zobos, viņa ieraudzīja, ka Ugunszvaigzne ir sekojis, un viņi satikās pāris lapsu no dziednieces migas.

- Vai esi ievērojusi, kā Vāvergaita un Kazenājnags pēc kaujas ir mainīju�ies? - tēvs pajautāja, kamēr jaunā kaķe sako�ļāja lapas un sāka likt masu uz viņa ievainojumiem. - �ķiet, ka atkal būs salabu�i.

Lapustraume bridi strādāja klusēdama. Viņai diez kā negribējās apspriest māsu, bet Ugunszvaigzne acīmredzot gaidīja atbildi. - Jā, - viņa, mirkli rosījusies, noņaudēja. - Domāju, ka āp�u uzbrukums lika abiem saprast, kas ir svarīgākais.

- Pelnāda noteikti ir sarūgtināts.

- Laikam gan. - Lapustraume prātoja, vai stāstīt tēvam par sapni, kurā bija redzējusi tum�o me�u un Tīģerzvaigzni ar dēliem. Vai tāds nebija dziedniek-kaķu pienākums - brīdināt klanu barve�us par iespējamām nepatik�anām?

- Kādreiz man nebija viegli samierināties, ka klanā ir kaķis, kas tik ļoti līdzinās Tīģerzvaigznem, -Ugunszvaigzne turpināja. Lapustraume nojauta, ka viņ� ar to domā Kazenājnagu. - Bet, kad Dzintarāda aizgāja uz Ēnas klanu, es sapratu, ka viņi ta�u ir dzimu�i Pērkona klana kaķi. To nekas nemaina - nav svarīgi, kas bija viņu tēvs. Un Zvaigznes klans nesūtītu Kazenājnagu ceļojumā uz vietu, kur nogrimst saule, ja viņam neuzticētos.

Lapustraume nomurmināja piekri�anu un apgāja Ugunszvaigznem apkārt, lai iepilinātu dziedējo�o kliņģeri�u sulu ari brūcēs uz otra sāna.

- Man ir jāuzticas Vāvergaitas spriestspējai. Viņa vairs nav mazs kaķēns, - Ugunszvaigzne runāja.

- Viņa vērtē Kazenājnagu kā karotāju - un tāds viņ� ari ir. Tiesāt viņu par to, ka viņ� ir Tīģerzvaigznes dēls, būtu tāpat kā tiesāt mani par to, ka esmu mincis.

- Tu jau sen vairs neesi mincis! - Lapustraume protestēja. Viņai vēl aizvien bija grūti iztēloties, ka viņas tēvs - un nevis kāds cits! - varētu ēst cieto min�u barību un ļaut divkājainajiem sevi aiztikt.

- Un Kazenājnags sen nav saticis tēvu, - piebilda Ugunszvaigzne.

Tur nu tu kļūdies! - Lapustraumei gribējās izsaukties, bet, pirms viņa paguva bilst kaut vārdu, tēvs turpināja - nu jau maigāk: - Es priecājos, ka tu atgriezies, Lapustraume. Man �ķiet, tu pieņēmi pareizu lēmumu, un ceru, ka ari pati tā domā. Ogļuvilna tev ļoti uzticējās.

- Zinu, - Lapustraume pazemīgi nomurmināja.

- Viņas dēļ man jābūt tik labai dziedniecei, cik vien spēju.

Kad kaķe bija pabeigusi ieziest skrāpējumus ar kliņģeritēm, Ugunszvaigzne pateicās un devās prom, jo Smil�uvētra kopā ar pārējiem gaidīja viņu pie aizsprosta.

Lapustraume vīlusies noskatījās pakaļ tēvam. Nu viņa vairs nevarēja tam stāstīt par sapni vai savām ba�ām par Kazenājnagu. Barvedis varētu domāt, ka viņai skau� māsas laime, jo pati bija spiesta atteikties no Vāmuspalvas.

Jaunā dziedniece nopūtās un devās atpakaļ - uz savu migu pie kaķiem, kas tur gaidīja.

Kad Lapustraume pabeidza apkopt ievainotos, bija jau teju saulesvidus. Vairums kaķu savās migās atpūtās. Dziednieces migā palika tikai Bērzaķepa un Mākoņaste, kur� turēja paceltu ķepu, lai dziedniece varētu uzlikt ievainojumam kosas kompresi.

- Tev pēc iespējas jāizvairās mīt uz tās ķepas, -Lapustraume rājās. - Nav nekāds brīnums, ka asiņo�ana nemitējas. Vakardienas medības bija īsts peļu-galvas izgājiens.

Mākoņaste dumpīgi vicināja asti. - Klans ir jāpabaro.

- Klans tiek pabarots. Tā - vai gribi palikt �eit, kur varē�u tevi pieskatīt, vai arī iesi atpūsties uz karotāju migu?

- Ie�u atpūsties uz karotāju migu, - Mākoņaste nopūties solījās. - Paldies, Lapustraume! Tu esi neatsverams palīgs.

- Man būtu vieglāk, ja da�am labam būtu kaut tik daudz prātiņa kā nule dzimu�am kaķēnam, - Lapustraume atcirta. - Ja es tevi ieraudzī�u...

Dziedniece aprāvās, jo caur kazenājiem pie viņas migas iespraucās Vāvergaita ar strupasti zobos.

-Te būs medījums, - viņa noņaudēja, nolikusi ne�ļavu Lapustraumei pie ķepām.

Rudā kaķe atkal pagriezās uz ie�anu, bet Lapustraume paguva ievērot viņas skumīgo skatienu. Nebija gan vajadzības to redzēt - māsas emociju vētra jautās gaisā kā spriegums pirms negaisa.

- Pagaidi, Vāvergaitai Kas noticis?

Mirkli �ķita - kaķene aizies neatbildējusi, bet tad viņa pagriezās, pameta �iglu skatienu uz Mākoņasti un klusi sacīja: - Nepatik�anas ar Pelnādu. Nupat gāju viņam garām, un, kad sasveicinājos, viņ� skatījās man cauri, it kā manis tur nemaz nebūtu. Un tur bija ari Lietusūsa. - Vāvergaita uztraucās, kad māsa mierino�i uzlika asti viņai uz pleca. - Par mani laikam runā viss klans!

-Nenosodi Pelnādu, - Lapustraume sacīja. - Tu viņam tie�ām patīc.

- Es ta�u negribēju viņu sāpināt! - Vāvergaitas balss skanēja klusi, ta�u sāpjpilni un zaļās acis vainīgi mirdzēja. - Pelnāda ir krietns kaķis, es domāju, ka mums viss izdosies. Bet Kazenājnags... Ak, Lapustraume, kā tev �ķiet: vai es rīkojos pareizi?

Lapustraume piespiedās pie māsas sāna. - Vakarnakt es nokāpu pie ezera, - viņa piesardzīgi ieņau-dējās. - Zvaigznes klans man sūtīja sapni. Es redzēju ūdenī mirdzam divēju ķepu nospiedumus. Takas bija tā saviju�ās, ka nevarēja pat pateikt, kur� nospiedums kurai pieder. Un tad es redzēju jūs ar Kazenājnagu -jūs kopā gājāt takas galā, un zvaig�ņu nospiedumi palika aiz jums. Jūs gājāt plecu pie pleca, soli solī, līdz izgaisāt debesīs.

Vāvergaita plati iepleta acis. - Tie�ām? Zvaigznes klans tev to parādīja? Tad jau mums ar Kazenājnagu ir lemts būt kopā!

- Jā, tā man �ķiet. - Lapustraume mēģināja neizklausīties nobijusies.

- Ak, brīni�ķīgi! Mīļ� paldies, Lapustraume. - Va-vergaita bra�i izslēja asti un izvingrināja nagus, it kā vairs nespētu nostāvēt uz vietas. - Ie�u pateikt Kazenājnagam. Tad viņ� zinās, ka nav jāuztraucas par Pelnādu. Nekas mūs nespēs �ķirt, nekas!

Rudā karotāja aizjoņoja, paskriedama garām Spo�-sirdij un Baltķepai.

- Paldies par medījumu! - Lapustraume vēl uzsauca māsai nopakaļ.

- Nupat apraudzīju Margrietiņu, - Spo�sirds noņaudēja, nolikdama zemē atnesto kliņģerī�u bunti.

- Viņa sūdzas par vēdergraizēm.

- Pret tām palīdzēs ūdensmētra, - Lapustraume sarosījās un ielīda klints plaisā, lai paņemtu zālītes.

Kad viņa atgriezās, Mākoņaste bija piecēlies, uzmanīgi turēdams ievainoto ķepu paceltu. - Ja vēlies, es aiznesī�u Margrietiņai to ūdensmētru, - viņ� piedāvājās.

Lapustraume jau grasījās atgādināt, ka bija piekodinājusi atpūsties, bet, pirms viņa paguva atvērt muti, Spo�sirds �ultaini sacīja: - Kaut kā neredzu, ka tu būtu tik nadzīgs uz palīdzē�anu tiem, kas piedalījās kaujā. - Kaķe uzgrieza Mākoņastem muguru.

- Nāc, Baltķepa! Iesim sameklēt kadiķus.

Mācekle izlīda ārā, pa ceļam vēl uzmetusi mulsu skatienu tēvam.

Mākoņaste noskatījās abām kaķenēm pakaļ ar izbrīnā ieplestu muti. - Ko es tādu pateicu?

Lapustraume tikai nobolīja acis. Ja runcis pats nesaprata, nebija jēgas censties paskaidrot. Un viņa ari negribēja jaukties �ajā sare�ģītajā trijstūri. Nevarēja saprast, vai Mākoņaste no sirds vēlas būt kopā ar Margrietiņu vai ari tikai uzvedas kā glups runcis.

Kaķe nometa ūdensmētru Mākoņastem priek�ā.

- Labi, vari tās aiznest Margrietiņai, - viņa noņaudēja. - Bet pēc tam pieraugi, lai atpūstos!

Dziedniece pavadīja balto karotāju līdz kazenājiem un noskatījās, kā tas aizklibo uz mazuļu migu. Apmetnes vidū blakus Kazenājnagam stāvēja Vāvergaita. Viņa kaut ko dedzīgi ņaudēja un satraukti vēzēja asti. Pēc mirkļa Kazenājnags ar degunu pieskārās viņas purnam, un abi savija kopā astes.

Lapustraume apspieda nopūtu. Zīme ar ķepu nospiedumiem bija nepārprotama, ta�u, redzot māsu kopā ar �o runci, pār ka�oku skrēja �ermuļi.

-Ak, Zvaigznes klans! - kaķe klusi murmināja.

- Vai man vajadzēja viņai to stāstīt?

Debesis virs Kazenājnaga galvas bija tum�as, ta�u apkārt nespodri vizēja sēnes, rādot runcim ceļu. Ka�oku ķerstīja ēnainu papar�u miklie, lipīgie pirksti. Karotājs lēk�oja uz tik�anās vietu, ar ik matiņu juzdams nelāgu kņudoņu. Ievainotais plecs vairs nesāpēja, un runcis ar katru mirkli jutās stiprāks un varenāks.

Stiga drīz kļuva platāka un izveda klajumā. Lai arī nebija Mēness, atspīdēja bālgana gaisma, un tajā bija redzams Kazenājnaga brālis Vanagsarma; viņ� tupēja akmens pakājē, uz kura sēdēja liels, svītrains runcis.

Kad Kazenājnags iznāca no me�a, Vanagsarma pietrūkās ķepās un metās viņam pretī. - Kazenāj-nag! - viņ� iesaucās. - Kur tu biji palicis?

Bija pirmā mierīgā nakts pēc āp�u uzbrukuma. Kazenājnags bija aizvēris acis un uzreiz attapies tum�ajā me�ā, alkstot uzzināt, ko Tīģerzvaigzne mācīs. Viņ� centās ignorēt sirdsapziņu, kas nelika mieru, durstot kā ķerains, ass ērk�ķis; viņ� nedrīkstēja stāstīt Vāvergaita! par savām sapņu gaitām un tik�anos ar Tīģerzvaigzni. Viņa nesaprastu, kā viņ� var būt uzticīgs savam klanam, tomēr tiekoties ar tēvu.

- Mūsu apmetnei uzbruka āp�i, - runcis paskaidroja Vanagsarmam, kamēr abi plecu pie pleca rik�oja pāri klajumam.

- Āp�i! - Vanagsarmam uz skausta sacēlās spalva. Viņ� labi zināja, ka āp�i ir ļoti bīstami. - Cik viņu bija?

- Pietiekami daudz, - Kazenājnags drūmi noteica.

- Tu esi ievainots. - Vanagsarmas leduszilās acis atmaiga ba�ās, pamanot garo brūci uz brāļa pleca.

- Sīkums. - Piegājis pie lielā akmens, Kazenājnags nolieca galvu. - Sveicināts, Tīģerzvaigzne.

-Sveicināts! - Varenā strīpaina skatiens ieurbās dēlā kā ērgļa nags. - Tu �eit neesi bijis teju ceturto daļu Mēness. Ja vēlies iegūt varu, tev ir tai jāatdod viss - apņēmībai jābūt ik matā, ik nagā, ik asins lāsē. To nespēt ir vājums.

- Es jau dodu! - Kazenājnags protestēja. Viņ� sāka stāstīt par āp�u uzbrukumu, tomēr paturēja prātā, ka klausās ari Vanagsarma. Sāncen�u klans nedrīkstēja zināt, cik posto�s bijis uzbrukums un cik smagi cietis ir Pērkona klans. - Kop� tā laikam gandrīz neesmu ne acu aizvēris, - karotājs beidza. - Bija darba pilnas ķepas - visi atjaunojām nopostīto.

- Tu drosmīgi cīnījies, - Tīģerzvaigzne dēlu uzslavēja. - Es lepojos ar to, ka biji gatavs riskēt ar dzīvību, lai glābtu klanu.

Kazenājnags stīvi pagrozīja ausis. Viņ� nebija teicis, ko pats darīja uzbrukuma laikā, bet Tīģerzvaigzne, �ķiet, zināja katru soli. Viņ� mani laikam visu laiku ir vērojis. Piezīme par vājumu acīmredzot bija tikai pārbaude.

- Tev ir jāgādā, lai Ugunszvaigzne atcerētos, cik bra�i tu cīnījies un cik smagi esi strādājis klana labā kop� uzbrukuma, - Tīģerzvaigzne pamācīja. - Tas tev noderēs, kad viņ� izvēlēsies palīgu.

Kazenājnags apjucis raudzījās tēvā. Viņ� ta�u bija cīnījies par savu klanu, nevis par soli tuvāk varai! Tomēr neviļus piezagās arī apmierinājums. Ugunszvaigzne viņam jau uzticēja svarīgus pienākumus -barvedis acīmredzot manīja, ka Kazenājnags būtu laba izvēle palīga amatam.

- Man vēl nav bijis mācekļa, - karotājs atgādināja. - Un Ugunszvaigzne neizvēlēsies jaunu palīgu, ja nebūs pārliecināts, ka Pelēksvēdra ir pagalam.

- Nu tad tev ir pēc iespējas ilgāk jānovilcina lēmums, lai tu paspētu dabūt mācekli, - secināja Tīģerzvaigzne. - Kā to izdarīt? Vanagsarma, kā tev �ķiet?

- Ir jāliek Ugunszvaigznem domāt, ka Pelēksvēdra vēl ir dzīvs, - Vanagsarma ierosināja. - Tas, protams, nav iespējams, bet Ugunszvaigzne grib tam ticēt, tāpēc nebūs grūti pārliecināms.

Kazenājnagam nepatika doma par manipulē�anu ar barvedi, īpa�i, zinot, cik daudz Pelēksvēdra Ugunszvaigznem nozīmē. Tomēr nevarēja noliegt, ka brālis runā prātīgi. Jo ilgāk Pērkona klana barvedis turēsies pie cerības, ka Pelēksvēdra varētu atgriezties, jo lielākas Kazenājnagam būs izredzes dabūt mācekli, vēl pirms tiks izvēlēts jauns palīgs.

Tīģerzvaigzne atzinīgi pamāja ar galvu Vanagsar-mam un atkal paskatījās uz Kazenājnagu. - Un vēl?

- Ē-e... man ir jārūpējas par visu, ko parasti dara palīgs, - Kazenājnags noņaudēja. - Tā es atstā�u uz Ugunszvaigzni labu iespaidu un lik�u saprast, ka ar palīga izvēli nav jāsteidzas.

- Un vēl?

Jaunais runcis drud�aini rakņājās prātā. Bija tāda sajūta kā medījot, tikai nebija ne skaņu, ne smar�as, kam sekot.

- Ir jāsadraudzējas ar tiem Margrietiņas kaķēniem, - Vanagsarma ieteicās, ar asti uz�audams brālim. - Viņi ta�u būs nākamie mācekļi, vai ne? Ja viens no viņiem palūgs, lai esi skolotājs, viss būs nokārtots.

- Nūja, - Kazenājnags nopriecājās. - To es varētu. Tie trīs ir krietni kaķēni, lai arī māte nav klana kaķe.

Man gribētos skolot Pūpē�pūku, runcis nolēma. Mazais kaķēns bija sīksts dēkainis, un viņā bija manāmi krietna cīnītāja aizmetņi. Bet ko Tīģerzvaigzne teiks par mazuli, kas nav piedzimis klanā?

- Kā tev �ķiet: vai tam, ka viņu māte ir no zirgu ganībām, ir kāda nozīme? - Kazenājnags saņēma dū�u. Viņ� atcerējās stāstus, kā Tīģerzvaigzne licis noslepkavot jaukteņus toreiz, kad pārņēma varu Upes klanā un Ēnas klanā. Bet varbūt �ie stāsti nebija patiesi? Vai ari tēvs kop� tā laika bija mainījis domas?

- Viņu mātei ir jāiet atpakaļ uz turieni, no kurienes tā nākusi, - Tīģerzvaigzne ieņurdējās. - No viņas klanam nekad nebūs nekāda labuma. Bet no kaķēniem kaut kas var sanākt, ja viņus apmācis, kā pienākas.

Vanagsarma notrisināja ūsas. - Neaizmirsti, ka ari mana māte nebija klana kaķe. Upes klans to vienmēr atceras, bet tāpēc jau es neesmu ne vāj�, ne dumj�.

Tīģerzvaigzne strupi pamāja ar galvu. - Tava māte bija klaidone, bet, ja glabāsi uzticību karotāju kodeksam, tu būsi tikpat labs kā jebkur� no visiem, kuri tevi nicina. Es kļuvu par barvedi klanam, kurā nebiju piedzimis. Un Margrietiņas kaķēni ir pārāk mazi, lai atcerētos, ka reiz nav biju�i Pērkona klana kaķi. - Mirkli klusējis, runcis piebilda: - Piedzim�ana klanā ir svarīga, ta�u ceļā uz varu katram ir jāizmanto tas, kas ir dots.

- Tātad pat mincis - kā Ugunszvaigzne... - Kazenājnags iesāka.

Tīģerzvaigzne nikni no�ņācās. - Ugunszvaigzne vienmēr būs un paliks tikai smirdīgs mincis! - viņ� ierēcās. - Tā ir viņa vājā vieta. Paskaties, kā viņ� ļāva palikt klanā tai �īkstulīgajai kaķei no ganībām. Viņas kaķēni varbūt ari būs vairāk klana kaķi nekā min�i, bet viņa pati kā karotāja nekad nekam nederēs. Un nu Ugunszvaigzne ir uzņēmis ari Upes klana kaķi, kas pametis savu klanu, turklāt kopā ar draudzeni, kura nepieder un nekad nepiederēs vispār nevienam klanam.

- Vai tu runā par Vētrasvilnu? - Vanagsarma sa-spicēja ausis. - Vētrasvilna ir atgriezies?

Kazenājnags pamāja ar galvu. - Viņ� un Tērce ieradās, kad padzinām pēdējos āp�us. Abi palika mums palīdzēt uzreiz pēc kaujas, bet domāju, ka nu jau drīz atgriezīsies Upes klanā.

Vanagsarmas acis samiedzās �aurās spraudzi-ņās, un Kazenājnags prātoja, ko gan brālis domā. Kaut nu Tīģerzvaigzne nebūtu izstāstījis par pelēkā karotāja atgrie�anos. Modās pēk�ņa vēlme brīdināt Vētrasvilnu. Bet kāpēc Vanagsarma būtu jāuztver kā drauds? Pērkona klanā jau arī nedrīkstēja stāstīt par savām nakts gaitām.

Spēj� sitiens pa sānu lika aizklīdu�ajām domām vienā rāvienā atgriezties ēnainajā klajumā. Ķepas paslīdēja, un runcis, zaudējis līdzsvaru, nogāzās zemē. Tīģerzvaigzne ar milzīgajām ķepām turēja karotāju piespiestu pie zemes, viņa dzeltenās acis dusmās zvēroja.

-Nekad nezaudē modrību! - Tīģerzvaigzne noskaldīja. - Uzbrukums var nākt kuru katru brīdi. Kā tu aizstāvēsi savu klanu, ja to aizmirsīsi?

Nepaspējis ne elpu atvilkt, Kazenājnags ar pakaļ-ķepām skrāpēja uzbrucēja pavēderi. Viņ� atspērās un nogrūda tēvu nost. Pazibēja Tīģerzvaigznes ķepa, mērķējot dēlam pa ausi, bet Kazenājnags izvairījās. Viņ� uzrausās ķepās un klupa tēvam virsū, iebelzdams tie�i pa vareno plecu. Tīģerzvaigzne sagrīļojās, ta�u noturējās, metās sāņus un atkal uzbruka ar izlaistiem nagiem un atņirgtiem zobiem. Kazenājnags izlocījās un mēģināja iecirst zobus pretiniekam kaklā. Tīģerzvaigzne izrāvās un soli atkāpās.

Kazenājnags smagi elsa. Saķer�anās bija smagāka par treniņiem, kuros nagus nekad neizlaida. Plūcoties bija atvērusies brūce uz pleca. Bija jūtams, kā ka�okā sūcas asinis, un, pieliekot ķepu pie zemes, runcis neviļus izgrūda �ņācienu.

- Tev jākustas ātrāk! - Tīģerzvaigzne uzsauca un atkal metās virsū.

�oreiz Vanagsarma iejaucās un ar kaucienu cirta nagus Tīģerzvaigznem sānā. Tīģerzvaigzne pagriezās pret uzbrucēju, un abi run�i kūleņu kūleņiem aizvēlās vienā zibo�u kāju un astu kamolā. Vanagsarma cīnījās tik ne�petni, it kā viņam būtu uzklupu�i visi pasaules āp�i, un Kazenājnags tikmēr mazliet atguvās. Kad abi cīnītāji beidzot �ķīrās, pat Tīģerzvaigzne bija aizelsies.

- Gana! - viņ� elsoja. - Tiksimies atkal rītnakt. -Dzintardzeltenās acis iezīdās Kazenājnagā. - Tu tikmēr aprunājies ar kaķēniem un iegūsti viņu uzticību. Ja panāksi, ka viens no viņiem sagrib tevi par skolotāju, ceļ� uz barve�a palīga amatu būs gludāks.

Atpakaļceļā Kazenājnaga ķepas, spītējot ievainotajam plecam, lidoja vēja spārniem. Tīģerzvaigzne bija devis vērtīgus padomus. Ja viņ� iedraudzēsies ar Pūpē�pūku un uzņemsies barve�a palīga pienākumus, vienalga kalpos Pērkona klanam. Satik�anās ar Tīģerzvaigzni padarīs viņu par labāku, klanam lojālāku karotāju un dos prasmes, kas vajadzīgas, lai to vadītu.

Runcis pamodās karotāju migā un uzreiz sajuta smeldzo�as sāpes, kas pulsēja no auss līdz pat pavēderei. Pagriezis galvu, karotājs ieraudzīja, ka ka�oks uz pleca ir salipis tum�ās asinīs. Pār muguru kā salti nagi pārskrēja trīsas. Viņ� ta�u cīnījās ar Tīģerzvaig-zni sapnī. Kāpēc brūce atkal asiņoja? Un kāpēc viņu māca tāds nogurums, it kā nebūtu aizvērts ne acu?

Kazenājnags sāka ar mēli apkopt ievainojumu, un turpat blakus Vāvergaita, kas gulēja, saritinājusies kamolā, pacēla galvu. Viņu bija atmodinājusi kustība un asais asiņu smārds.

- Ko tu izdarīji? - kaķe izdvesa, �ausmās iepletusi acis.

- Es... īsti nezinu. - Kazenājnags labi saprata: lai nu kuram, bet Vāvergaitai par tik�anos ar Tīģerzvaig-zni noteikti nedrīkst ieminēties ne pu�plēsta vārda, īpa�i tagad, kad kaķe viņam beidzot atkal uzticējās. - Laikam guļot aizķēros aiz kāda zara.

- Neuzmanīgais spalvu kum�ķi! - Vāvergaita līdzjūtīgi papliķēja draugu ar asti. - Labāk aizej pie Lapustraumes un sadabū zirnekļa tīklus.

Kazenājnags paskatījās apkārt. Migā caur zariem jau iespīdēja vāra rīta gaisma, un pārējie kaķi pamazām modās. - Vai kāds organizē ausmas patruļu?

- Es. - Zemesvilna runādams plati no�āvājās. Viņ� piecēlās ķepās un uzmeta kūkumu, tīksmīgi izstaipīdamies. - Mākoņaste un Ērk�ķnags nāks ar

____ лл*1; JAUNS HAKB^OJUMS. SAULRIETS 11/

mani. - Runcis ar ķepu pabikstīja aizmigu�o Mākoņ-asti. - Mosties! Domā, ka esi kāds susuris, vai?

- Labi, ka tev nav jāiet, jo plecs atkal neliek mieru, - Vāvergaita noņaudēja.

- Būs jau labi, - Kazenājnags stīvi atcirta. - Tad varbūt iesim medīt?

Rudā kaķe samiedza zaļās acis un ilgi viņu uzlūkoja. - Nu labi, - viņa piekrita. - Bet tikai pēc tam, kad būsi bijis pie Lapustraumes.

Juzdamies atvieglots, ka varēs izsprukt no jautājumiem, Kazenājnags izlīda no migas un devās uz Lapustraumes migu. Galva pārgurumā griezās, un ķepas �ķita smagas kā no akmens. Vairāk par visu gribējās nevis medīt, bet saritināties savā vietā un gulēt.

Kad runcis pienāca pie dziednieces migas, viņa apskatīja Bērzaķepu, kur� gulēja, saritinājies pie kazenāju pudura. Jaunā dziedniece uzreiz paņēma zirnekļa tīklu kamolu, lai apturētu Kazenājnaga asiņo�anu.

- Neviens neticētu, ka neesi atkal kāvies, - Lapustraume noteica, piespiedusi tīmekļus pie brūces.

Mirkli Kazenājnagu sagrāba bailes, ka viņa varbūt ir kaut kā uzzinājusi par tik�anos tum�ajā me�ā.

- Pats nezinu, kā tas gadījās, - runcis izvairīgi noņaudēja. - Vai es varētu iet medīt?

- Nu... - Lapustraume vilcinājās, bet tad pamāja ar galvu. - Tikai nepārspīlē un nāc atkal, ja atsāksies asiņo�ana.

Kazenājnags nosolījās tā darīt un atgriezās klajumā. Vāvergaita, Vētrasvilna un Tērce gaidīja pie karotāju migas. Kazenājnags sajutās mo�āks, cerot uz medībām kopā ar seno draugu. Ja Vētrasvilna drīz pametīs Pērkona klanu, vairs nebūs iespējas pavadīt laiku kopā ar viņu.

- Labrīt! - pelēcis uzsauca. - Vāvergaita teica, ka tu pa miegam esot plūcies ar āp�iem.

Kazenājnags saviebās. Vāvergaitas doma bija pārāk tuvu patiesībai.

Rudā kaķe devās pārējiem pa priek�u ārā no apmetnes. Aizsprosts pie ieejas jau bija gandrīz tikpat pamatīgs kā agrāk, bija jāizlien cauri tunelim, lai iekļūtu me�ā. Vāvergaitai tuvojoties, no ejas izspraucās Pelnāda ar sūnu vīk�ķi zobos.

- Sveiks! - Vāvergaita uzsauca.

Pelnāda uzmeta kaķei ledainu skatienu un par Kazenājnagu vispār nelikās ne zinis; viņ� nesa sūnas veckaķiem.

- Es mēģināju paskaidrot... - Vāvergaita izmisa. - Es visādi cen�os, bet viņ� manī neklausās! Nesaprotu, kāpēc mēs nevaram būt draugi.

Kazenājnags �aubījās, vai Pelnāda kādreiz spēs būt tikai draugs Vāvergaitai, ta�u skaļi to neteica; viņ� ar degunu viegli pieskārās draudzenes purniņam. - Tu darīji, ko varēji. Nāc, iesim medīt!

Kaķi izgāja no apmetnes. Me�s bija mitruma un miglas pievildzis, un apkārt vēdīja asa plauksto�u lapu smar�a. Saule cēlās arvien augstāk, un no miglas palika pāri vien plānas skrandas, kas ieķērās pazarēs. Koki meta garas ēnas, un ik zirnekļa tīmeklis un zāles stiebrs vizuļoja rasas pilienos. Kazenājnags mirkli apstājās un izbaudīja siltumu, kas iesūcās ka�okā līdz ādai, un juta, ka nogurums mazliet atlai�as.

Runcis ar acs kaktiņu pamanīja kustību un, strauji pagriezies, ieraudzīja pār atklātu laukumiņu tipinām peli. Pirms dzīvnieciņ� paguva iesprukt krūmu patvērumā, Tērce metās tam virsū un nogalināja ar vienu spēju ķepas sitienu.

- Vareni ķerts! - runcis iesaucās. - Tev sāk padoties medī�ana me�ā.

Tērce notrīsināja asti. - Pēc medībām kalnos ir mazliet jocīgi, - viņa atzinās. - Bet pamazām sāku iemanīties.

Tērce bija uzaugusi Straujūdens ciltī, un tur pienākumus dalīja citādi. Turienie�i nebija karotāji; viņi varēja būt vai nu mednieki, kas uzņēmās barības sagādā�anu, ķerot ari ātros asnagu putnus, kuri planēja virs klintīm, vai alas sargi, kas sargāja cilti un aizstāvēja viņu mitekli aiz ūdenskrituma. Kazenājnags zināja, ka Tērce ir viena no veiklākajām cilts medniecēm. Kaķene bija iemācījusi viņam ar Vēt-rasvilnu ķert peles un strupastes ne tikai ē�anai, bet kā ēsmu lielajam, spārnotajam medījumam.

Klāt pierik�oja Vētrasvilna. - Tev labi sanāca, Tērce! - viņ� paslavēja. - Atceries, ka me�ā nevar neko daudz nomedīt, ja tikai nekustīgi sē� un gaida. �eit medījumam ir pārāk daudz iespēju paslēpties.

Tam ir jāpiezogas. Vai redzi to tur? - Runcis pagrieza ausis turp, kur starp koka saknēm rosījās vāvere.

- Skaties!

Pelēkais karotājs pieplaka pie zemes tā, ka pavēdere gandrīz pieskārās zālei, un sāka lavīties pie vāveres, pielūkodams, lai vēj� pūstu viņam pretī. Tomēr Vētrasvilna bija Upes klana kaķis un vairāk radis ķert zivis straujā ūdenī, turpretī kalnos medības notika uz kailām klintīm. Runcim bija piemirsies, cik daudz lapu un zaru ir me�ā. Zem ķepas nokrak�ķēja �agars, un vāvere sabijusies izslējās. Vētrasvilna pikti ie�ņācās un metās uz priek�u, bet rudā kuplaste bija a�āka - tā veikli uzrāpās kokā, vēl brīdi �akstinādama sēdēja zarā, kur tad nozuda kokos.

- Peļu mēsli! - Vētrasvilna nolamājās.

Vāvergaita uzjautrināti izlieca astes galu. - Redzi, Tērce? Tā bija mācība, kā nevajag darīt.

- Neesi nu netaisna! - Kazenājnags viņu apsauca.

- Kļūdas gadās katram. Vētrasvilna un Tērce jau ir atnesu�i ļoti daudz medījuma.

- Bija prieks palīdzēt, - Tērce noņaudēja.

Kazenājnags sastinga, pamanījis caur jauno papar�u saritinātajiem dzinumiem lodājam strupasti. Viņ� notrīsināja ūsas. - Tagad mana kārta.

Karotājs zagās uz priek�u, modri uzmanīdams, kur liek ķepas, - ja viņ� uzkāps uz �agara, Vāvergaita to nemū�am neļaus aizmirst - un nomedīja sīkaliņu viens divi.

- Malacis! - Vētrasvilna viņu uzteica.

Kaut dzīve vienmēr būtu �āda, Kazenājnags domāja. Silta saule, daudz medījuma, draugi pie sāniem... pa�laik tas viss nozīmēja daudz vairāk nekā sapņi par varu. Tomēr tajā pa�ā brīdī runcis juta sarosāmies ari nepārvaramu godkāri. Viņ� atdotu visu, lai tikai būtu klana barve�a palīgs, vai ne? Un vēlāk ari barvedis, kura ziņā ir vesels klans.

Ko īsti es gribu? - Kazenājnags prātoja, ta�u �oreiz nespēja atbildēt.

Saule jau bija augstu debesīs, kad ar guvumu apkrāvu�ies mednieki pārnāca apmetnē. Iznākot ieplakā no ērk�ķu tuneļa, Kazenājnags redzēja, ka ari ausmas patruļa ir nule kā atgriezusies. Zemesvilna, Mākoņaste un Ērk�ķnags stāvēja apmetnes vidū, un ap viņiem bija sanāku�i vēl vairāki kaķi: Lietusūsa, Margrietiņa ar kaķēniem, Peļāda un Smil�uvētra. Turpat bija ari Ugunszvaigzne, viņ� uzklausīja Zemesvil-nas ziņojumu.

Kazenājnagā pamodās ziņkāre. Viņ� nolika ne�-ļavu medījuma kaudzē un gāja paklausīties, ko tur runā.

- ...vēl pāris lapsu slazdu, - Zemesvilna stāstīja. - Viens pie Vēja klana robe�as un otrs netālu no vecā divkājaino midzeņa. Mēs abus iznīcinājām. - Runcis pamāja Vāvergaitai, kura pienāca kopā ar Kazenājnagu. - Tava ideja par zaru ir laba.

- Un no ezera puses mēs dzirdējām savādu dūkoņu, - piebilda Ērk�ķnags.

- Dūkoņu? Vai tās bija bites? - jautāja Lietusūsa.

Mākoņastes ūsas nodrebēja. - Nē, tā bija daudz skaļāka. Kaut kādi divkājaino briesmoņi, ezerā to ir, ka mud�.

Kazenājnagam sa�ņaudzās iek�as. Kop� iera�anās pie ezera klani divkājainos gandrīz nebija manīju�i, bet nu �ķita, ka viņi atkal ielau�as. Karotājs nespēja aizgainīt atmiņas par dzimtā me�a nopostī�anu. Vai ari �eit varētu tā notikt?

- Un ko viņi tur dara? - runcis jautāja, izspraucies priek�ā blakus Ugunszvaigznem.

- �audās apkārt pa ezeru ar kaut kādiem ūdens briesmoņiem, - Zemesvilna atbildēja. - Tie taisīja to troksni. Un citi divkājainie peldēja apkārt uz tādām kā baltādainām lapām, ko stumj vēj�.

- Tās ir laivas, - noņaudēja Margrietiņa. - Ezera viņā pusē ir laivu piestātne. Siltā laikā tur vienmēr ir pilns ar divkājainajiem.

- Ko? - Peļādai uz skausta sacēlās spalva. - Vai tas nozīmē, ka viņi mums neliks mieru visu zaļlapi?

- Dro�i vien. - Margrietiņa izklausījās mazliet vainīga. - Viņiem patīk braukt ar laivu un peldēties ezerā.

- Divkājainie tāpat vien iet ūdenī? - Smil�uvētra no�ņaukājās. - Vai nav peļugalvas?!

Zemesvilna nevērīgi pagrozīja ausis. - Ja laivu piestātne ir otrā ezera krastā, tā ir Upes klana un Ēnas klana problēma. Ja paveiksies, �ajā pusē divkājaino nemaz nebūs.

Kazenājnags pameta skatienu uz Vāvergaitu, jo sajuta, ka zaļās acis raugās uz viņu. Vai kaķe domāja, ka viņ� atkal uztraucas par Vanagsarmu?

- Visām patruļām ir jātur acis vaļā, - nolēma Ugunszvaigzne. - Nākamajā Saietā varam to apspriest ar visiem klaniem. Neaizmirsīsim, ka Ēnas klana un Upes klana problēma ātri var kļūt par mūsējo, īpa�i, ja pārējiem klaniem �ķitīs, ka tā vajadzētu būt.

Raizes grauza Lapustraumi augu dienu kā tāds ērk�ķis, kas neatlaidīgi ieķēries ka�okā. Jaunajai kaķei nelika mieru domas, cik pārguris izskatījās Kazenājnags, kas bija atnācis pēc zirnekļa tīkliem. Vai viņ� sapnī atkal bija minis vienu taku ar Tīģer-zvaigzni?

Kad darbi bija apdarīti un Lapustraume varēja migā likties uz dusu, viņa mēģināja sevi noskaņot tā, lai sapnī izpētītu Tīģerzvaigznes tum�os ceļus. Dzied-niekkaķe baidījās no ēnainā me�a un bālās gaismas, kas nenāca ne no Mēness, ne no zvaigznēm, ta�u pienākums pret klanu lika izdibināt, kas Kazenājnagam tur meklējams. Tas nebūtu tikai māsas dēļ - tādas lietas noteikti bija dziedniekkaķu ziņā.

Lapustraume atvēra acis un ieraudzīja apkārt slejamies augstus, kailus kokus. Starp stumbriem �ukstēdamas �audījās ēnas, un priek�ā caur bieziem papar�u ceriem vijās taka. Dziedniece devās pa to, likdama ķepas tik viegli kā lavoties klāt pelei.

Jau drīz viņai degunā iesitās kaķu smārds. Kaķe piesardzīgi ieslīdēja papardēs un līda uz priek�u, ka�okam knie�ot bailēs, ka Tīģerzvaigzne varētu viņu pamanīt.

Pēc mirkļa Lapustraume mulsumā apstājās. Uz takas stāvēja trīs kaķi, bet neviens no tiem nebija ne Tīģerzvaigzne, ne viņa dēli. Trijotnei pie ķepām un ka�okā mirdzēja zvaig�ņu gaisma. Viens no kaķiem pagrieza galvu, un Lapustraume sazīmēja Zvaig-�ņuzilgmi - viņa bija Pērkona klana barvede pirms Ugunszvaigznes. Zilpelēkā karotāja bija nomirusi vēl pirms Lapustraumes piedzim�anas, bet dziedniece viņu da�as reizes bija sastapusi sapņos.

- Nāc ārā, Lapustraume! - Zvaig�ņuzilgme noņaudēja. - Mēs tevi jau gaidām.

Viņa izlīda no papardēm un nostājās zilpelēkās kaķes priek�ā.

- Tu ilgi kavējies, - norūca cita Zvaigznes klana kaķe. Tā bija Dzeltzobe, kādreizējā Pērkona klana dziedniekkaķe un Ogļuvilnas skolotāja. Dzeltenās acis platajā, palsi pelēkajā sejā bija samiegtas, kuplā aste nīgri �ūpojās.

Tre�o kaķi - majestātisku, zeltaini svītrotu runci -Lapustraume nepazina. Tas nolieca galvu un sacīja:

- Sveicināta, Lapustraume! Es esmu Lauvassirds. Es biju ar Zvaig�ņuzilgmi toreiz, kad tavs tēvs ieradās me�ā.

- Esmu pagodināta, - Lapustraume atsaucās.

- Bet kur es atrodos? Kāpēc jūs mani �urp atvedāt? -Viņa sapņos vēl nekad nebija te viesojusies, un �is noteikti nebija tas me�s, kurā mita Tīģerzvaigzne, citādi �eit nebūtu Zvaigznes klana karotāju.

Neviens no trim neatbildēja. Zvaig�ņuzilgme tikai noņaudēja: - Nāc, - un devās pārējiem pa priek�u dziļāk me�ā.

Drīz taka izveda klajumā, ko pielēja gai�ā mēnesnīca. Virs galvas skaidrās debesīs spīdēja Mēness. Me�s, kas sākumā bija �ķitis tik draudīgs, nu vērtās gleznaini skaists, un ēnas zem kokiem likās noslēpumainas, nevis bīstamas.

Tie�i virs koku galotnēm Lapustraume pamanīja cie�i kopā trīs sīkas zvaigznes un izbrīnīta mēģināja atsaukt atmiņā, vai kādreiz jau ir tās manījusi. Kamēr viņa skatījās, zvaigznes �ķita iemirdzamies arvien spo�āk, līdz gandrīz atstāja ēnā Mēnesi.

- Zvaig�ņuzilgme, kas tas ir? - viņa jautāja.

Zilpelēkā kaķe neatbildēja. Viņa izveda pārējos klajuma vidū un pamāja Lapustraumei ar asti, lai tā apsē�as. Zvaigznes klana kaķi sastājās apkārt. Lapustraume vēl pēdējoreiz paskatījās pār plecu, bet tagad trīs jaunās zvaigznes vairs nebija redzamas. Man laikam rādās, viņa nosprieda.

-Vai jums man ir zīme? - viņa vaicāja, pievērsdama visu uzmanību Zvaigznes klana karotājiem.

- Ne glu�i, - Zvaig�ņuzilgme atsaucās. - Mēs vēlējāmies pateikt, ka tavs dzīves ceļ� būs līkumots un var pavērsties tā, kā nepavisam neesi gaidījusi.

~Jā. - Dzeltzobes balss skanēja sausi, un tajā jautās kas tāds, ka Lapustraume jutās gandrīz pārliecināta: vecajai dziedniekkaķei ir zināms kāds noslēpums. - Tavas ķepas mīs taku, ko pirms tevis ir minu�i vien da�i dziednieki.

Lapustraumi sagrāba izbailes, un viņa iecirta nagus zemē, lai savaldītos. - Kā to saprast?

- Savā ceļā tu sastapsi kaķus, kurus vēl nepazīsti, - ņaudēja Zvaig�ņuzilgme, - ta�u tava likteņa pavedieni jau ir viņu ķepās.

Tā nav nekāda atbilde! - Lapustraumei gribējās iebilst, bet cieņa pret Zvaigznes klana kaķiem lika iekost mēli zobos.

Lauvassirds uzlika asti uz jaunās kaķes pleca, un uzvēdīja viņa aromāts, kas ļāva sajust drosmi un nomierināja. - Mēs esam nāku�i dot tev spēku, - viņ� sacīja.

- Lai kas arī notiktu, atceries, ka mēs esam ar tevi, - Zvaig�ņuzilgme solīja.

Lapustraume raudzījās līdzcietīgajās, zilajās acīs un mēģināja saprast, ko viņa ar to grib sacīt, bet nespēja izlobīt no dzirdētā nekādu jēgu. Lapustraume zināja, kāda turpmāk būs viņas dzīve. Viņa bija Pērkona klana dziedniekkaķe, nekas vairāk, un būs tāda, līdz Zvaigznes klans viņu sauks pie sevis. No sapņa par dzīvi ar Vārnuspalvu viņa jau bija atteikusies.

- Es nesaprotu, - viņa protestēja. - Vai varat pateikt kaut ko vairāk?

Zvaig�ņuzilgme papurināja galvu. - Pat Zvaigznes klans neredz visu, ko nesīs nākotne. Tavs ceļ� zūd ēnās, bet es apsolu, ka mēs būsim ar tevi katrā solī.

Kaķes sacītais Lapustraumi gan satrauca, gan mierināja. Viņa saprata, ka nav viena. Zvaigznes klans nebija viņu pametis, kā jaunā kaķe bija baiļojusies toreiz, kad sirds viņu sauca pie Vārnuspalvas. Varbūt tāpēc viņa vairs nevarēja iekļūt Tīģerzvaigznes tum�ajā me�ā - varbūt seko�ana sirdsbalsij viņu bija aizvedusi atpakaļ pie Zvaigznes klana.

-Atpūties, - Lauvassirds murrāja un, noliecis galvu, nolaizīja jaunās kaķes pakausi. - Atpūties un krāj spēkus tam, kas gaida turpmāk.

- Atgūsti spēkus, lai turētu klanu pie labas veselības, - piebilda Dzeltzobe.

Ap Lapustraumi savērpās trīs kaķu aromāti. Locekļi kļuva smagi, un viņa nopūtusies saritinājās kamolā kuplajā klajuma zālē. Ka�oku sabu�ināja viegls vējiņ�. Caur zaru mud�ekli kaķe pamanīja trīs jaunās zvaigznes, vēl spo�ākas nekā iepriek�. - Paldies, - viņa nomurmināja un aizvēra acis.

�ķita, ka nav aizritējis vairāk par acumirkli, kad jaunās dziedniekkaķes acis atkal atvērās. Caur plaisu klintī iespīdēja saule, un ārā pie ieejas migā bija redzams Bērzaķepa. Viņ� bija piecēlies savā guļvietā sēdus.

- �ausmīgi gribas ēst! - runcēns kurnēja. - Vai varu aiziet paņemt medījumu?

Lapustraume piecēlās un apskatīja mācekļa ievainojumus. Saplosītās pakaļkājas labi dzija, lai ari bija skaidrs, ka ka�oks tik ātri vis neataugs. Pietūkums ap aci bija gandrīz nogājis, un arī tur nagu pēdas jau bija gandrīz aizvilku�ās. Nekādas iekaisuma pazīmes nebija manāmas.

- Man �ķiet, tu �odien vari doties atpakaļ uz mācekļu migu, - dziedniece sacīja.

- Lieliski! - Bērzaķepam iespīdējās acis, un viņ� sāka nepacietīgi mīņāties savā sūnu guļvietā. - Vai varu arī atsākt trenēties? Ir tīk garlaicīgi visu dienu sēdēt te un neko nedarīt.

Lapustraume jutās atvieglota, jo jaunais runcis jau bija tiktāl atlabis, ka viņam bija kļuvis garlaicīgi. - Nu labi, - viņa atļāva. - Bet tikai vieglus darbiņus. Nekādus cīņas paņēmienus! Turklāt Pelnādu diezgan smagi ievainoja - ari viņ� pats kādu laiku neko daudz nevarēs.

- Ie�u paraudzīt, vai varu viņam kaut kā palīdzēt, - Bērzaķepa teica un manījās prom, iekams dziedniece nebija pārdomājusi.

- Ievainojumus es gribē�u apskatīt katru dienu! -Lapustraume vēl uzsauca māceklim.

Sapnis bija jauno kaķeni nomierinājis un devis spēku, tomēr ba�as par Kazenājnagu neatstājās. Viņa bija pārliecināta, ka karotājs turpina satikties ar Vanagsarmu un Tīģerzvaigzni, un arī atskārta, ka

modri vēro katru run�a soli, meklējot kaut sīkāko zīmi, vai sapņu gaitas neietekmē viņa izturē�anos nomodā. Klans pamazām atguvās no āp�u uzbrukuma, un Kazenājnags uzvedās priek�zīmīgi - kā pieklājas nelokāmi uzticīgam karotājam. Bet vai kaķis, kas sapinies ar viltīgo nodevēju Tīģerzvaigzni, vispār spēj būt lojāls?

Pēc divām naktīm Lapustraume atgriezās apmetnē vēlu, nesdama kaķumētru, ko bija savākusi pie pamestā divkājaino midzeņa. Debesīs jau spīdēja Mēness, un vairums kaķu bija ielīdu�i migās. Pie ieejas sardzē stāvo�ais Zimekļkāja pamāja dziedniecei ar galvu, kad viņa ielīda klana apmetnē caur ērk�ķu aizsprostu. Lapustraume aiznesa zālītes uz savu migu un piegāja pie medījuma kaudzes, lai pirms miega vēl kaut ko iekostu.

Aptupusies, lai notiesātu strazdu, dziedniece izdzirdēja karotāju migā �aboņu. Zari pa�ķīrās, un kļuva redzams Kazenājnaga spēcīgais, svītrainais stāvs. Nepamanījis Lapustraumi, runcis aizrik�oja pāri klajumam, �igli pārmija pāris vārdu ar Zir-nekļkāju un nozuda tunelī.

Kas viņam padomā? Kazenājnags bija atstājis apmetni glu�i atklāti, it kā viņam nemaz nerūpētu, vai kāds to redzēs. Bet kāpēc doties kaut kur vienam pa�am, kad pārējie guļ? Vai viņ� gāja satikties ar Vanagsarmu?

Lapustraume �igli norija kumosu, piecēlās ķepās un sekoja Kazenājnagam.

- Tu gan �onakt vēlu strādā, - Zimekļkāja bilda, kad kaķe atkal gāja viņam garām.

- Da�as zālītes ir labāk vākt mēnesnīcā, - dzied-niekkaķe attrauca. Tas nebija glu�i melots, bet zālī�u vāk�ana viņai �obrīd nebija ne prātā.

Kad jaunā kaķe izlīda no ejas, Kazenājnags bija nozudis, ta�u viņa viegli uzgāja tā pēdas pēc o�as. Ka�oks iekņudējās, manot, ka aromāts ved pa to pa�u akmeņaino taku, ko viņa bija minusi toreiz, kad mēdza uz Vēja klana robe�as tikties ar Vārnu-spalvu.

Tomēr Kazenājnags negāja pie Vēja klana. Kad jau varēja sadzirdēt strauta guldzo�o �aloņu, karotāja pēdas nogriezās no takas un turpinājās dziļāk me�ā uz ezera pusi. Lapustraume sekoja, turēdama muti plati pavērtu, lai at�ķirtu run�a smar�u no daudzajiem medījuma smārdiem, kas virmoja gaisā.

Kaķe uzkāpa stāvā, papardēm noaugu�ā nogāzē un izlīda me�malā. Tur nieka da�as astes tālāk, uzgriezis me�am muguru, sēdēja Kazenājnags un raudzījās pāri ezeram. Lapustraume sastinga, pārbijusies, ka neveiklā tuvo�anās būs viņu nodevusi, bet Kazenājnags nekustējās.

Lapustraume pakāpās da�us soļus atpakaļ un paslēpās aiz greizas, rēpuļainas saknes. Vai �ī varētu būt tā vieta, kur Kazenājnags tiekas ar Vanagsarmu?

Upes klana karotājam līdz �ejienei būtu jāmēro tāls ceļ�.

Mēness slīdēja pār debesjumu, un Lapustraume gaidīja un vēroja. Ta�u no Vanagsarmas vai citiem kaķiem nebija ne vēsts. Kazenājnags sēdēja glu�i nekustīgi, un viņa skatiens bija pievērsts zvaig�ņu atspulgu izraibinātajam ūdenim. Dziedniekkaķe vēlējās, kaut zinātu, kas notiek run�a prātā.

Kazenājnags un pārējie klana kaķi, pat Ugunszvaigzne, acīmredzot domāja, ka visas nedienas ir galā. Bija grūti iztēloties ko vēl ļaunāku par āp�u uzbrukumu, un to viņi ar Vēja klana palīdzību bija pārdzīvoju�i un jau sāka atlabt. Ta�u Lapustraume nespēja apspiest nemieru, ko vēl vairāk uzjundīja �ī atra�anās Kazenājnaga tuvumā. Zvaig�ņuzilgme, Lauvassirds un Dzeltzobe bija brīdināju�i par drūmām dienām, ko neviens nespēs novērst. Kādi nelāgi likteņa pavērsieni vēl bija gaidāmi? Un vai tie būs saistīti ar tum�svītroto kaķi viņas priek�ā?

Nakts ritēja, un Lapustraumei piezagās nogurums. Kaķe iesnaudās, atkal uztrūkās, visbeidzot ļāva acīm aizvērties, un saritinājās sūnainā pleķītī starp divām koka saknēm. Sapnī Lapustraume atkal pamodās un, uzraususies ķepās, ieraudzīja, ka Kazenājnags ir nozudis. Tajā pusē, kur viņ� pirmīt sēdēja, tumīgiem, ko�sarkaniem ūdeņiem vilnīja ezers, veļot uz krastu asinu vālus.

9

Pirms iestāsies miers, asinis lies asinis un ezera ūdeņi krāsosies sārti.

Lapustraume �ausmās noelsās un pagriezās, lai ņemtu ķepas pār pleciem, bet uzskrēja kaut kam cietam. Nagi noskrapstēja pret koka mizu. Slazds! Kaķe pamodusies ķepurojās un pamanīja, ka ir paklupusi pār koka sakni un uzbrāzusies virsū stumbram blakus. Augstāk caur zariem sijājās pirmie rītausmas stari, pieberot zāli ar sīkiem gaismas raibumiem.

- Kas tur ir? - kāda balss asi noprasīja.

Pirms jaunā dziedniece paguva kaut ko atbildēt, Kazenājnags jau bija uzlēcis uz saknes un raudzījās lejup uz viņu. Run�a acis bija satumsu�as dusmās.

- Ko tu te dari? Vai tu mani izspiego?

- Nē! - Lapustraume sa�utusi atcirta, sirdī juzdamās vainīga, jo tie�i to bija darījusi. - Vakarnakt vēlu paliku me�ā, vācot zālītes. Laikam iesnaudos, un viss.

Vēderu �ķērmi sagrieza bailes. Viņ� nedarīs man pāri, kaķe sev iegalvoja. Zvaigznes klana dēļ, Kazenājnags ta�u ir mans klana biedrs! Vāvergaita viņam uzticas. Kazenājnags noteikti nebija stājies uz takas, kuras galā gaida asinis un ēnas. Citādi ta�u Zvaigznes klans nebūtu tik pārliecināts par viņa un Vāvergaitas kopīgo likteni.

Tomēr dziedniece vienalga nejutās lāgā, kad Kazenājnags klusēdams turpināja viņā raudzīties. Mēģinādama savākt cieņas paliekas, kaķe piecēlās un stīviem soļiem devās prom. Ķepas niezēja laisties skrie�us, ta�u viņa sevi piespieda aiziet līdz papar�u aizsegam lēnā gaitā.

Aiz kokiem dusēja ezers, un tā ūdeņos baloja palsā rīta gaisma, lā�u tajā mirklī sarkanais atvars un �ķebīgie ūdeņi, kas laizīja krastu asins mēlēm, Lapustraumei �ķita daudz īstāki par balo�pelēko klaidu acu priek�ā, pār kuru tikai mirkļiem aizņirbēja sīki, vēja dzīti vilnī�i.

Pirms iestāsies miers, asinis lies asinis un ezera ūdeņi krāsosies sārti.

Kādas �au�alas vēl sagaida Pērkona klanu?

Kazenājnags ar nopūtu pabāza ķepas zem krūtīm un atkal raudzījās pāri ezeram. Kop� sapņi runci bija aizvedu�i uz Tīģerzvaigznes me�u, viņ� vairs nespēja miegā rast mieru. Knosī�anās traucēja Vāvergaitu un citus karotājus, kas gulēja, saspiedu�ies atjaunotā migas �aurībā, tāpēc Kazenājnags bija pasācis naktī lavīties prom uz ezeru, lai klana biedri varētu atpūsties.

Lapustraumes uzra�anās viņu pamatīgi pārsteidza. Lai arī dziedniece liedzās, Kazenājnags tomēr bija pārliecināts, ka tā ir viņu izsekojusi. Vai tas nozīmē, ka dziedniece zina, kurp viņ� dodas sapņos? Arī Lapustraume, tāpat kā viņas māsa, nesaprastu: kaķis, kas viesojas pie Tīģerzvaigznes, tomēr var būt uzticīgs savam klanam. Svītrainais karotājs mēģināja sev iegalvot, ka satik�anās ar tēvu nevienam nekaitē, tomēr viņā modās arī �aubas - varbūt mest mieru gājieniem uz ēnaino me�u? Runcis baiļojās par to, ko varbūt zina Lapustraume, un vēl jo vairāk rai�u darīja tas, ko dziedniece varētu izstāstīt Vāvergai-tai. Māsas bija ļoti tuvas, grūti iedomāties, ka Lapustraume varētu kaut ko noklusēt.

Kazenājnags samiedza acis un raudzījās tālumā uz ūdens spoguli. Nule svīsto�ajā gaismā otrā krastā pie pustilta, kur atradās Upes klana un Ēnas klana robe�a, bija redzams pāris divkājaino laivu. Pagaidām bija tā, kā Margrietiņa sacīja: divkājainie palika viņā krastā, tomēr Kazenājnagu māca ba�as, ka agri vai vēlu tie iebruks arī Pērkona klana teritorijā.

Ezera virsma pamazām atmirdzēja rīta gaismas staros. Kazenājnags atminējās Vāvergaitas stāstīto, kā Lapustraumes vīzijā viņu takas savijas vienā. Pār muguru pārskrēja trīsas. Kaut viņam būtu dziedniek-kaķu spējas lasīt ezerā nākotni! Ta�u karotāja acīs zvaig�ņu atspulgi ūdenī bija tikai dzirksto�i zib�ņi tum�zilā atvarā - skaisti, bet bez nozīmes. Vai mana nākotne tie�ām ir Zvaigznes klana ķepās? - runcis prātoja. Tīģerzvaigznes me�ā nebija spēris ķepu neviens no zvaig�ņotajiem karotājiem. Vai, apciemojot tēvu, viņ� uzgrieza tiem muguru? Vai tie zināja?

Beidzot Kazenājnags iesnaudās, bet pēc brī�a viņu pamodināja putnu treļļi. Saule jau bija pacēlusies pār pakalniem Vēja klana pusē. Karotājs pietrūkās ķepās - viņ� nebija nodomājis tik ilgi palikt ārpus apmetnes. Kaķis, kas cen�as kļūt par barve�a palīgu, nedrīkst naktī klejot apkārt!

Kazenājnags devās atpakaļ un ceļā aizkavējās vien tik daudz, lai pamedītu - tuvojoties ērk�ķu aizsprostam, zobi jau bija pilni ar medījumu. Viņ� jau dzīrās līst iek�ā tunelī, kad apmetnē pēk�ņi atskanēja savādas vaimanas. Runcis apstājās kā zemē iemiets. Vai atgriezu�ies āp�i?

Pēc mirkļa viņ� atjēdzās, ka tas nav iespējams. Kop� uzbrukuma neviena patruļa nebija manījusi āp�u pēdas, turklāt aizsprosts bija neskarts.

�ēlais sauciens atskanēja atkal - �oreiz skaidrāk.

- Mans kaķēns! Kur ir mans kaķēns?

Kazenājnags ielīda apmetnē. Pie mazuļu migas stāvēja Margrietiņa, un viņas spalva uztraukumā bija saslējusies pavisam stāvus. Turpat bija ari Mā-koņaste, un no migas platām a�elēm lūrēja divi mazuļi. Pār klajumu no savas migas jau steidzās Lapustraume, un viņai pa pēdām sekoja Spo�sirds. Kazenājnags iemeta atnesto medījumu kaudzē un lēk�oja pie pārējiem.

- Es visur izmeklējos! - Margrietiņa gaudās. - Viņa nekur nav! Ak, Pūpē�pūka, kur tu esi pazudis?

Kazenājnagu sagrāba ba�as. Pūpē�pūka vienmēr bija kustīgākais no sava metiena - viņ� būtu pirmais, kas iekultos nepatik�anās. Vieglāk par vieglu varēja iztēloties, ka sīkais run�uks izdomātu aizlavīties prom piedzīvojumu meklējumos.

- Kad tu viņu pēdējoreiz redzēji? - Mākoņaste jautāja.

- Vakarvakarā. Kad �orīt pamodos, viņ� bija pazudis! Es meklēju un meklēju, bet apmetnē viņa nav.

- Tikai mieru, - Spo�sirds noņaudēja. - Tādas �ēlabas neko nelīdzēs, tu tikai satrauksi Skābeņasti. Gan mēs atradīsim Pūpē�pūku.

ио

Margrietiņa nelikās ne zinis par mierinājumu.

- Viņu ir apēdis āpsis! Es to skaidri zinu.

Spo�sirds nobolīja veselo aci, un pat Lapustraumes ūsas neiecietīgi notrīsēja. - Margrietiņ, tu labi zini, ka no āp�iem jau vairākas dienas nav ne miņas. Pūpē�pūka ir kaut kur aizklīdis, bet mēs sadzīsim viņam pēdas un pārvedīsim mājās.

Tikmēr no migām, Margrietiņas �ēlabu iztraucēti, bija izlīdu�i vēl citi. Ugunszvaigzne nokāpa no Di�-pārkares un, pierik�ojis pie Kazenājnaga, nostājās viņam blakus.

- Kas te notiek?

Karotājs �igli paskaidroja.

- Sūtīsim patruļu, - Ugunszvaigzne nolēma.

- Mākoņaste, tu varētu to uzņemties. Paņem līdzi vēl divus trīs kaķus, un ejiet.

- Nē, nē! - Margrietiņa apmeta asti Mākoņastem ap kaklu. - Tev jāpaliek pie manis. Ja nu pazūd arī pārējie kaķēni?

Spo�sirds pikti no�ņācās un aizgriezās. Kazenājnags nespēja viņu nosodīt. Riekstupūka un Peļu-pūka izskatījās tā pārbiju�ies, ka diez vai spertu ķepu ārpus mazuļu migas, kur nu vēl no apmetnes. Varēja saprast, ka Margrietiņa uztraucas, bet tāpēc jau nebija jātaisa tāda jezga. Mākoņaste izskatījās nokaunējies, bet nemēģināja sākt kaķei skaidrot, ka klanā neviens kaķis nerunā pretī barvedim.

- Riekstupūka un Peļupūka nekur nepazudīs, -rāmi noņaudēja Lapustraume. - Mākoņaste, pavadi Margrietiņu mazuļu migā! Atnesī�u magoņu sēklas, lai viņa nomierinās.

- Un es gādā�u par patruļu, - piedāvājās Kazenājnags.

Ugunszvaigzne palocīja galvu un noskatījās, kā Mākoņaste izlokās no Margrietiņas tvēriena un iestumj viņu migā. Kazenājnags pamāja Vāvergaitai, kura stāvēja turpat astes attālumā blakus Vētrasvil-nam un Tērcei.

- Ejam, - viņ� noņaudēja. - Es tam sīkaļam ādu novilk�u pār acīm, kad viņu atradī�u. �itā visus satraukt!

- Neko tu nevilksi! - Vāvergaita ar asti uz�āva runcim pa plecu. - Tu ari uztraucies, ka viņ� varbūt ir nobijies un ievainots.

Kazenājnags tikai kaut ko noburk�ķēja. Par spīti bargajai valodai, viņ� neviļus juta slepenu apbrīnu pret Pūpē�pūku. Kaķēnam vajadzēja daudz drosmes, lai vienatnē dotos me�ā, turklāt uzreiz pēc āp�u uzbrukuma. - Jo ātrāk viņu iecels mācekļu kārtā, jo labāk, - viņ� norūca un klusībā nodomāja: Un es tikai priecā�os kļūt par viņa skolotāju.

Vāvergaita pirmā uzoda kaķēna pēdas pāris astu no ieejas apmetnē. - Pūpē�pūka devies uz to pusi, -viņa paziņoja, ar asti norādīdama uz Ēnas klana robe�u.

-Tad mums jāpasteidzas, - Vētrasvilna noņaudēja. - Diez vai Ēnas klans priecāsies, atrodot savā teritorijā sve�u kaķēnu.

Pūpē�pūkas pēdas veda gandrīz tie�i uz robe�u, lai ari da�ās vietās mazais acīmredzot bija izmetis līkumu, vēlēdamies izpētīt koku saknes un kādu smil�ainu bedrīti zem akmens. Tērce ievēroja sīko ķepiņu nospiedumus pie neliela dīķa - te Pūpē�pūka laikam bija apstājies ielakt ūdeni. Drusku tālāk zeme bija mazliet uzka�āta.

- Varenais mednieks! - Vāvergaita ieņaudējās un uzjautrināta salieca asti. - Laikam izlikās, ka aprok medījumu.

- Tu domā - kaut ko tādu? - Vētrasvilna ar asti rādīja uz vaboli, kas lēnu garu rausās aug�up pa papardes lapu. Ja tas bija Pūpē�pūkas medījums, tam bija paveicies izsprukt cauri sveikā.

- Diez vai tu kaķēna mēne�os biji citāds, - Tērce maigi norāja draugu. - Vismaz zinām, ka �eit Pūpē�-pūkam vēl nekas nekaitēja.

- Bet Ēnas klana robe�a vairs nav tālu, - noteica Vāvergaita.

Tajā mirklī Kazenājnagam �ķita, ka tālāk priek�ā atskan troksnis. Viņ� pamāja ar asti, lai pārējie apklust. Mirkli bija dzirdama tikai lapu �alkoņa un putnu vītero�ana. Bet tad atkal - spalgs medījuma kliedziens, tam iekļūstot kaķa nagos.

Vāvergaita pagriezās un ba�īgi iepleta acis. - Tas varētu būt Pūpē�pūka!

Kazenājnags izgar�oja gaisu. Bija stipri jūtams kaķēna aromāts, un tas sajaucās ar citu - pazīstamu, bet nevēlamu.

- Enas klans! - runcis iesaucās. - Nāciet!

Kazenājnags metās skriet caur kokiem turp, no kurienes nāca skaņa, un pārējie trīs sekoja viņam pa pēdām. Dumjais kaķēns dro�i vien bija �ķērsojis robe�u, un viņu bija pamanījusi Ēnas klana patruļa. Ja tie viņam būs piedūru�i kaut nagu... Kazenājnags domāja, un dusmās viņam uz skausta spalva sacēlās stāvus.

Karotājs aiz�āvās garām kazenāju biezoknim un izbrāzās klajumā pie nokaltu�ā koka, kas iezīmēja Ēnas klana robe�u. - Pūpē�pūka!

Atskanēja vārs sāpju kliedziens. Kazenājnags ieraudzīja Pūpē�pūku lokāmies zemē zem papar�u cera. Neviena cita kaķa tuvumā nebija. Sākumā karotājs domāja, ka kaķēns ir ievainots tik smagi, ka nespēj piecelties, bet tad pamanīja, ka tam ap asti aptinies spīdīgs sudraba pavediens. Pūpē�pūka bija iekritis lapsu slazdā!

Vāvergaita izgrūda �ņācienu un uzboza ka�oku, raudzīdamās kaut kur pāri robe�ai. Kazenājnags sekoja draudzenes skatienam un pamanīja lazdas paēnā tupam trīs Ēnas klana kaķus. Tur bija barve�a palīdze Rūsāda, Ozolāda un Ciedrsirds. Izskatījās, ka trijotne te atrodas jau ilgāku laiku un noskatās Pūpē�pūkas mokās.

- Maitēdāji tādi! - Vāvergaita nikni iesprauslājās.

- Kāpēc jūs nepalīdzējāt?

Rūsāda piecēlās ķepās un bridi klusēja, laiski laizīdama plecu. - Visiem zināms, ka Pērkona klans pārkāpj robe�as, - viņa noņaudēja. - Bet Ēnas klans gan godā karotāju kodeksu. Turklāt tas ir tikai mincis. Mūsu klans ar min�iem nepinas.

Vāvergaita atkal ie�ņācās, Kazenājnags manīja, ka rudā karotāja no dusmām ir zaudējusi valodu. - Aizmirsti par viņiem, - runcis klusi teica. - Mums jāpalīdz Pūpē�pūkam.

Kaķe izlaida nagus, it kā karsti vēlētos tos iecirst Ēnas klana kaķiem ka�okā. Tomēr viņa asi pagriezās un devās Kazenājnagam līdzi pāri klajumam - pie Pūpē�pūkas.

Vētrasvilna un Tērce jau stāvēja, nolieku�ies pār kaķēnu. Tērce mierinot laizīja sīkaliņa pakausi, un Vētrasvilna ostīja spīdīgo pavedienu, kas turēja gūstā asti. Zeme kaķēnam apkārt bija izkārpīta, it kā tas ar sīkajām ķepiņām būtu pūlējies izrauties brīvībā. Izmisuma kaucieni bija pieklusu�i un pārvērtu�ies izbiedētos ņaudienos.

- P-p-piedodiet, - viņ� �ņukstēja. - Es tikai gribēju pamedīt un...

- Tu pārbiedēji savu māti un sacēli ķepās visu klanu, - Kazenājnags bargi ieņaudējās. - Paliec rāms, un mēs tevi ātri vien atpestīsim.

Tomēr, apskatījis Pūpē�pūkas asti, karotājs vairs nebija tik pārliecināts. Spalva uz kaķēna pakaļkājām bija salipu�i asinīs, aste - sakropļota, cen�oties tikt brīvībā. Spīdīgais pavediens bija savilcies tai cie�i apkārt un nostiepts līdz zemē iespraustajam sprungulim. Kazenājnags mēģināja izkustināt sprunguli.

Tbs stingri stāvēja, bet Pūpē�pūka sāpēs iebrēcās, kad pavediens parāva asti.

- Viņam ļoti sāpl - Vāvergaita izdvesa. - Ļauj, es mēģinā�u pārkost.

Kaķe notupās Pūpē�pūkam blakus, bet Kazenājnags jau redzēja, ka pavediens ir pārāk dziļi iespiedies, lai aizķertu to ar zobiem. Kaķēns atkal ievaimanājās. - Tu man iekodi!

- Piedod. - Vāvergaita elsodama atkāpās; viņas purns bija notriepts ar asinīm.

Kazenājnags raudzījās lejup uz sagūstīto kaķēnu. Vai būs tam jānoko� aste, lai atbrīvotu? Runcis jau sāka saņemt drosmi, lai par to ieminētos, bet Tērce pavērsa ausis turp, kur zemē rēgojās sprungulis.

-Ja mēs to izraktu, stieplei būtu jākļūst vaļīgākai, - viņa sprieda.

Kazenājnags pārmija mulsu skatienu ar Vāvergaitu.

- Sprungulis tur stiepli, - Tērce paskaidroja, - bet nevarēs to nostiept, ja nebūs iesprausts zemē.

- Tērce, izcila doma! - Vāvergaita metās pie sprunguļa un sāka drud�aini ka�āt. Tērce devās palīgā no otras puses un vilka sprunguli, lai to atbrīvotu, Vāvergaitai pametot gaisā veselas zemes �altis. Ikreiz, kad sprungulis sakustējās, Pūpē�pūka sāpēs iespiedzās. Vētrasvilna notupās kaķēnam blakus un mierino�i laizīja tam ausis, vienlaikus aizsegdams sīkaliņam skatu uz asti.

Vāvergaitai rokot dziļāk, Kazenājnags ievēroja, ka pavediens sāk atslābt.

- Kāda tev ir sajūta? - viņ� jautāja Pūpē�pūkam.

- Labāka, - kaķēns atņaudēja. - Vairs tik ļoti nespie�.

- Nekusties, - Kazenājnags piekodināja. - Nu jau vairs nebūs ilgi.

-Atkāpieties! - Vāvergaita elsa. - Tūlīt būs. -Kaķe iekodās sprungulī un spēcīgi parāva. Sprungulis spēji izslīdēja no zemes, un karotājas ķepas aiz�ļuka sāņus. Pūpē�pūka, sajutis, ka slazds atlai�as, kārpījās uz priek�u, vilkdams sprunguli ar ievainoto asti.

- Stāvi! - Vētrasvilna uzsauca. - Vispirms dabūsim to nost.

Tagad, kad sprungulis bija izrakts, pavediens bija kļuvis daudz vaļīgāks. Kazenājnags uzmanīgi pabāza zem tā nagu un paraustīja ar zobiem. - Mēģini izvilkt asti, - viņ� mudināja Pūpē�pūku.

Kad kaķēnam izdevās atbrīvoties no spīdīgās cilpas, runci no ausīm līdz astes galiņam pārņēma dziļ� atvieglojums. Pūpē�pūka centās piecelties kājās, paklupa un, gar�ļaukus nogāzies zemē, aizvēra acis.

- Atpūties brītiņu, - Tērce gādīgi sacīja. - Mēs drusku sakopsim tavu asti.

Kaķe notupās Pūpē�pūkam blakus un sāka laizīt ievainojumu. Vāvergaita pievienojās un �iglām mēles kustībām posa spalvu. Kazenājnags saviebās, redzot saplosīto miesu un joprojām asiņojo�o brūci. Viņ� savāca vīk�ķi lapu un piespieda tās klāt, lai cik necik apturētu asinis. Lapas gan nelīdzēja tik labi kā zirnekļa tīkli, bet nebija laika meklēt.

- Kad tiksim atpakaļ, Lapustraume tevi uzreiz apskatīs, - viņ� solīja.

Pūpē�pūka neatbildēja, kaķēna acis palika aizvērtas. Kazenājnags prātoja, vai viņ� maz dzirdēja, ko tam saka.

Vētrasvilna tikmēr spēra da�us soļus tuvāk Ēnas klana kaķiem, kuri joprojām vēroja notieko�o, sē�ot zem lazdas. - Nu, vai esat gana redzēju�i? - karotājs uzsauca. - Vismaz dabūjāt mācību no Pērkona klana, kā tikt galā ar lapsu slazdiem.

- Ēnas klanam lapsu slazdi ir nieks, paldies, -Rūsāda nevērīgi novicināja asti. - Esam tos manīju�i, bet mums pietiek prāta turēties no tiem pa gabalu.

- Jūs tātad esat gudrāki par kaķēnu? - Vētrasvilna spēra vēl soli uz priek�u, nostādamies tie�i uz robe�as. - Tad gan varat ar sevi lepoties. Redzu, ka esat tie�ām bra�i karotāji.

Ozolādam izlauzās ņurdiens, un viņ� pietrūkās ķepās. - Vienu soli pāri robe�ai, un mēs tev parādīsim, cik bra�i esam, dezertieri!

Spalva uz Vētrasvilnas skausta sacēlās stāvus. - Es biju viens no tiem, kas devās turp, kur nogrimst saule! Es palīdzēju klaniem atrast jaunas mājas! Un teik�u tev vienu - es to nedarīju tālab, lai �etri klani tā atsve�inātos, ka vairs pat nesniedz palīdzīgu ķepu ievainotam kaķēnam!

- Bet tas nav klana kaķēns! - irdza Ciedrsirds, nostājies blakus Ozolādam. - Varbūt tu tik ilgi esi sabijis kalnos, ka esi aizmirsis karotāju kodeksu. Ja vispār kādreiz esi to zinājis, jaukteni.

Vētrasvilna izlaida nagus, un Kazenājnags jauta, ka apvainojumi tūlīt pāries kautiņā. Tagad tas galīgi nebija vajadzīgs, īpa�i tāpēc, ka vēl bija jāaiznes Pūpē�pūka uz apmetni.

Runcis pielēk�oja pie Vētrasvilnas un piebikstīja. - Nevajag tagad sākt cīņu, - viņ� klusi ņaudēja draugam ausī. - Viņi nav tā vērti. Neliecies ne zinis.

Vētrasvilna paraudzījās uz viņu; dzintardzeltenās acis gailēja kvēlās dusmās. Tad pelēcis dziļi ievilka elpu, un spalva tam uz pleciem sāka nogult. - Tev taisnība, - viņ� piekrita. - Bet viņi vienalga nav pelnīju�i ēst pat vārnu barību.

Abi pagriezās un devās atpakaļ pie Pūpē�pūkas. Ēnas klana karotāji nicīgi iekaucās, bet Kazenājnags un Vētrasvilna pat neatskatījās.

Kad viņi pienāca pie Pūpē�pūkas, Kazenājnagam �ķita, ka kakēns vēl aizvien ir bez samaņas, ta�u, kad pieliecās to apostīt, mazā plaksti nodrebēja un atvērās. - Paldies, - viņ� �ukstēja. - Man tie�ām ļoti �ēl.

- Nekas, - Vāvergaita mierināja.

- Vai Ugunszvaigzne man tomēr ļaus kļūt par mācekli?

Kazenājnags iedro�inot nolaizīja Pūpē�pūkas plecu. - Pa�ukstē�u tev noslēpumu, - viņ� ieņau-dējās. - Kad Ugunszvaigzne pats vēl bija māceklis, viņ� vienā laidā iekūlās nepatik�anās, vai ne, Vāvergaita?

Vāvergaita svinīgi māja ar galvu. - Tas nevienam nav noslēpumsI To zina viss klans.

Pūpē�pūka samirk�ķināja acis. - Ugunszvaigzne? Tie�ām?

- Tie�ām, - Kazenājnags apgalvoja. - Tu rīkojies aplam, bet ari parādīji drosmi. Ugunszvaigzne sapratīs.

Kaķēns atviegloti nopūtās, un viņa acis atkal aizvērās.

- Tā, - Kazenājnags noņaudēja, paceldams skatienu uz biedriem. - Aiznesīsim viņu atpakaļ uz apmetni.

Kazenājnags un Vētrasvilna spraucās caur ērk�ķu tuneli, kopīgi nesot Pūpē�pūkas ļengano augumiņu. Kaķēna sakropļotā aste joprojām asiņoja, un vienīgais, kas liecināja, ka sīkaliņ� vēl ir pie dzīvības, bija tik tikko manāmā sānu cilā�anās. Pūpē�pūkam tūlīt pat bija vajadzīga Lapustraumes palīdzība, citādi viņ� dosies pie Zvaigznes klana.

Vāvergaita ienāca apmetnē kopā ar abiem run�iem un uzreiz lēk�oja uz māsas migu. Pēdējā nāca Tērce. - Pateik�u Margrietiņai, - viņa sacīja un devās uz mazuļu migu.

Kazenājnags un Vētrasvilna nesa Pūpē�pūku pāri klajumam, kad aiz muguras atskanēja spalgs kauciens. Kazenājnags pameta skatienu pār plecu un ieraudzīja no mazuļu migas izbrā�amies Margrietiņu, kurai uz papē�iem sekoja Mākoņaste, saukdams: - Margrietiņ, pagaidi!

Krēmbaltā kaķe apstājās Kazenājnaga priek�ā kā zemē iemieta. Viņas acīs plaiksnīja baiļu neprāts.

- Pūpē�pūka! Viņ� ir pagalam, pagalam!

Kazenājnags nevarēja atbildēt, jo viņam zobos bija Pūpē�pūkas ka�oks.

- Viņ� nav pagalam, - pieskrējis elsa Mākoņaste.

- Tērce ta�u tā teica, vai ne? Re, var redzēt, ka viņ� elpo!

Margrietiņa tikai apstulbusi raudzījās uz Pūpē�-pūku, it kā nemaz nesaprastu, ko baltais karotājs saka. Pēc mirkļa kaķe metās pie dēla un izmisusi sāka to laizīt un bu�ināt. Kazenājnagam nepacietībā notrīsēja ausis. Vai tā peļugalva nemaz neapjēdz, ka maisās pa ķepām? Vai nesaprot, ka tagad vissvarīgāk ir dabūt viņas kaķēnu pie dziednieces?

- Nāc! - Mākoņaste saudzīgi uzlika asti Margrietiņai uz pleca. - Lai viņi aiznes Pūpē�pūku pie Lapu-straumes. Pateiksim Peļupūkam un Riekstupūkam, ka viss būs labi. Viņi ta�u arī uztraucas.

Magrietiņa �aubīdamās uzlūkoja Mākoņasti, bet tad ļāva aizvest sevi prom, atpakaļ uz mazuļu migu.

Lapustraume izsteidzās Kazenājnagam un Vētras-vilnam pretī vēl pusceļā uz viņas migu. - Nabaga mazulītis! - viņa iesaucās, �igli apostīdama ievainoto asti. - Lūdzu, tūlīt nesiet viņu uz manu migu! Spo�sirds jau gatavo guļvietu.

Kazenājnags un Vētrasvilna ienesa kaķēnu aiz kazenāju audzes un apguldīja sūnu un papar�u guļvietā pie pa�as ieejas migā. Kaķēns palika nekustīgi guļam. Spo�sirds ar ķepu glaudīja mazuļa sānus, un Vāvergaita uztraukti noskatījās.

- Ie�u pateikt Ugunszvaigznem, - viņa pēc mirkļa nomurmināja un aizlavījās prom.

Lapustraume a�i ielīda migā un pēc mirkļa iznāca ar zirnekļa tīklu vīstokli. - Vispirms ir jāaptur asiņo�ana, - dziedniekkaķe ņaudēja, aptīdama saplosīto Pūpē�pūkas asti. Kazenājnaga uzliktās lapas garajā mājupceļā sen bija nobiru�as. - Pēc tam izmantosim kliņģerites, lai apturētu iekaisumu.

- Viņ� ta�u atlabs, vai ne? - Kazenājnags klusi jautāja.

Dziedniece pacēla skatienu, un viņas dzintardzel-tenās acis bija pietumsu�as ba�ās. - Es tā ceru, bet neko nevaru apsolīt, - viņa atzinās. - Darī�u visu, ko spē�u, bet viņa liktenis ir Zvaigznes klana ķepās.

Iznācis no Lapustraumes migas, Kazenājnags ieraudzīja Zemesvilnu un Ērk�ķnagu, kuri posās patrulēt, un lēk�iem metās tiem piebiedroties, cerēdams vismaz uz brīdi izmest no prāta ba�as par Pūpē�-pūku. Ta�u, soļojot gar strautu uz Vēja klana robe�as, viņ� nespēja aizmirst kaķēna ļengano, nekustīgo augumiņu. Ja Pūpē�pūka zaudēs cīņā par dzīvību, Margrietiņa dro�i vien vedīs abus pārējos mazuļus taisnā ceļā atpakaļ uz zirgu ganībām - viņa ta�u jau bija draudējusi tā darīt. Un tad klanam nebūs jaunu mācekļu, līdz paaugsies Skābeņastes kaķēni. Līdz tam jāgaida teju se�i mēne�i!

Kazenājnags vēcināja asti, niknodamies uz sevi par tādām domām. Apķērīgais, dumpīgais Pūpē�pūka viņam rūpēja ari tāpat, nevis tikai tāpēc, ka viņ� gribēja sev mācekli. Tomēr, lai kā pūlētos, karotājs nespēja aizgainīt domas par barve�a palīga vietu un to, kas jādara, lai �o amatu iegūtu.

Runcis atgriezās apmetnē uzreiz pēc saulesvidus, nodomājis tūlīt doties apraudzīt Pūpē�pūku, bet apstājās, ieraudzījis pār klajumu nākam Vētrasvilnu un Tērci kopā ar Ugunszvaigzni un Vāvergaitu.

Vētrasvilna ar asti pamāja sveicienu un pārējiem pa priek�u izskrēja Kazenājnagam pretī. - Sveiks! -pelēcis noņaudēja. - Mēs tevi jau gaidījām.

- Kāpēc? - Kazenājnags juta, kā iek�as sa�ņaudzas, redzot no�ēlas atblāzmu drauga acīs. Kas atgadījies?

Vētrasvilna piespieda degunu Kazenājnaga plecam. - Mēs ar Terci dosimies projām.

- Tagad? - Kazenājnags vīlies iecirta nagus zemē. �ķita, ka ir tik labi un pareizi, ka draugs atkal ir tuvumā. Kazenājnags gan bija zinājis, ka Vētrasvilna un Tērce kādu dienu aizies, bet �ķir�anās bridis bija pienācis pārāk ātri. - Jā, jums laikam jāatgrie�as kalnos. - Runcis nopūtās. - Cerēju, ka paliksiet ilgāk.

Vētrasvilna saminstinājās. - Nē, mēs nedosimies uz kalniem, - viņ� noņaudēja. - Mēs iesim pie Upes klana. Ēnas klana karotājiem bija taisnība: ja vēlamies palikt te, mums ir jādzīvo atbilsto�i karotāju kodeksam, un tas nozīmē lojalitāti Upes klanam.

Kazenājnags neizpratnē iepleta acis. - Un jūs tāpēc vien aizejat? To plu�ķaino maitēdāju dēļ?

- Nē, - atsaucās Tērce, nostādamās blakus Vēt-rasvilnam. Kopā ar viņu pienāca ari Vāvergaita. - Mēs noteikti vēl satiksimies. Gribam palikt pie ezera, un, kad nonāksim Upes klanā, es trenē�os un kļū�u par karotāju.

Kazenājnags izbrīnījās vēl vairāk. Vētrasvilna un Tērce paliks? Tātad viņi nebija nāku�i tikai pārliecināties, ka klani ir atradu�i jaunas mājas. Kāpēc abi bija pametu�i kalnus? Un kāpēc negribēja tajos atgriezties? Bet to nevarēja jautāt; ja draugs būtu gribējis izstāstīt, jau būtu to izdarījis. Sirdī kā asi nagi iedūrās vil�anās: Vētrasvilna viņam neuzticējās pietiekami, lai par to runātu.

-Jauki, ka paliekat. - Viņ� piespieda sevi iemur-rāties. - Vismaz varēsim tikties Saietos.

- Jā, mēs gribēsim dzirdēt visas jaunākās baumas no Upes klana, - Vāvergaita noņaudēja, ar degunu pieskardamās vispirms Vētrasvilnas, tad Tērces purnam, un klusāk piebilda: - Mēs nekad neaizmirsīsim savu ceļojumu. Sirds dziļumos vienmēr mīsim vienas takas.

Ugunszvaigzne gaidīja pāris astu tālāk, ļaujot draugiem atvadīties. - Mēs nekad neaizmirsīsim, kā jūs palīdzējāt pēc āp�u uzbrukuma, - barvedis sacīja.

- Pērkona klans vienmēr būs pateicīgs. Esam jums parādā vairāk, nekā jebkad spētu atmaksāt.

Vētrasvilna nolieca galvu. - Ari mēs esam pateicīgi, ka ļāvāt mums tik ilgi palikt.

Runcis pagriezās un ielīda ērk�ķu tunelī, Tērcei ejot cie�i nopakaļ. Kazenājnags un Vāvergaita viņiem sekoja un kopā noraudzījās, kā abi kaķi aizrik�o prom pame�ā.

- Lai Zvaigznes klana gaisma rāda jums ceļu! -Kazenājnags uzsauca draugiem.

Vētrasvilna apstājās un uz atvadām salieca asti līkumā. Jau pēc mirkļa viņ� un Tērce nozuda papar�u biezoknī.

Virs kokiem, kas apjoza klin�u ieplaku, spīdēja Mēness, ta�u guļvieta, kurā dusēja Pūpē�pūka, slīga dziļā ēnā. Lapustraume tupēja kaķēnam blakus, abu deguniem saskaroties. Pūpē�pūkas deguns drudzī dega karsts un sauss, un viņ� brī�iem ie�ņukstējās, neatverot acis. Kop� vakardienas rīta, kad Kazenājnags ar citiem bija atnesu�i mazuli uz apmetni, tas tā arī nebija nācis pie samaņas.

Tikpat ilgi Lapustraume nebija aizvērusi ne acu un vēroja kaķēnu dienu un nakti. Viņa bija pūlējusies visiem spēkiem, liekot lietā zirnekļa tīklus un kliņģerītes, tomēr beigās bija spiesta atzīt sakāvi un samierināties, ka visu sakropļoto asti tomēr neizdosies glābt. Pēcpusdienā viņa bija pārkodusi pēdējās cīpslas, kas vēl turēja galiņu. Pūpē�pūkas ķepas nodrebēja, viņ� izgrūda sāpju kliedzienu, ta�u nepamodās. Lapustraume aptina amputācijas vietu ar zirnekļa tīmekļiem un astes galu iedeva Spo�sirdij, lai to apraktu ārpus apmetnes.

Tagad dziedniece paņēma no krājumiem gurķu-mētras lapas, sako�ļāja un pavēra Pūpē�pūkas mutīti, lai iepilinātu mazliet sulas viņam mutē. Ja Zvaigznes klans būs vēlējis, tas mazinās drudzi. Mēness lēni slīdēja pār debesjumu, liekot kustēties klajumā krīto�ajām ēnām, un kaķe vēl brīdi turpināja vērot, tomēr pārgurums ņēma virsroku. Dziedniekkaķes acis aizvērās, un viņa iegrima nemierīgā miegā.

Sapnī viņa stāvēja ezera malā, virs galvas spo�i mirdzēja Sudrabvilnas zvaigznes. Tālāk liedagā skatienu piesaistīja kāds tum�s stāvs - tur �igliem soļiem tuvojās kāds kaķis. Kad tas pienāca tuvāk, Lapustraume sazīmēja Dubļādu - agrāko Upes klana dziedniekkaķi, kura dzīvība bija izdzisusi vēl vecajās mājās, pirms klani devās prom. Tagad run�a augums atkal bija tvirts un spēcīgs un ka�oks vizēja sudrabaini zvaig�ņotā sarmā.

Lapustraume bijīgi nolieca galvu un noņaudēja: - Esi sveicināts, Dubļāda! Vai tev man ir nododama ziņa?

- Jā, - kādreizējais dziedniekkaķis atbildēja. - Tev būs jāaiznes vēsts Kodesspāmam.

Jaunā dziedniece saspringa. Kodesspārns bija tagadējā Upes klana dziedniekkaķe, un viņa neticēja Zvaigznes klanam, sen�u karotāju gari nespēja viņu aizsniegt sapņos. Reiz Lapustraume jau bija uzņēmusies nodot Spalvastes vēstījumu Kodesspārnam un brīdinājusi par divkājaino atstātu indi Upes klana teritorijā. Bet kaķe jutās neveikli par savu lomu draudzenes pienākumos, un tagad, kad apņem�anās kalpot savam klanam bija kļuvusi vēl stiprāka, negribī-gums tikai pieņēmās spēkā.

- Viens no Upes klana veckaķiem ir sasirdzis ar zaļo kāsu, - Dubļāda turpināja. - Kodesspārnam ārstē�anai vajadzīga kaķumētra, bet viņa to nekur nevar atrast. - Run�a acīs atplaiksnīja ba�as. - Vai es maldījos, izvēloties Kodesspāmu par mūsu dzied-niekkaķi? Kad pie migas ieraudzīju kodes spāmiņu, tā �ķita tik skaidra zīme... - Zvaig�ņu karotājs apklusa, it kā īsti nezinātu, kā turpināt. - Lapustraume, es tevi ļoti lūdzu: gādā, lai mans klans neciestu kļūmīga lēmuma dēļi

- Vai vēlies, lai aiznesu viņai kaķumētru? - Lapustraume jautāja, atcerēdamās biezos zālī�u cerus, kas kuploja pie pamestās divkājaino migas.

- Nē. Ja vien Kodesspāms zinātu, kur meklēt, tad atrastu to tie�i pie savas teritorijas, - Dubļāda sacīja. -Viņai tikai jādodas uz mazo Pērkontaku pie robe�as un jāiet gar to prom no ezera, līdz ieraudzīs rindu divkājaino midzeņu. Tiem ir dārzi, un tur aug kaķumētra. Lapustraume, vai pateiksi to Kodesspārnam?

Runcis atvēra muti, un atskanēja vārs ņaudiens. Lapustraume iztrūkusies redzēja, ka vecais dzied-niekkaķis izgaist, bet ņaudieni nerimās. Kaķe samirk�ķināja un atvēra acis un ieraudzīja migā svaidāmies Pūpē�pūku. - Man sāp! Aste sāp! - kaķēns vaimanāja.

Lapustraume uzlika ķepu uz mazuļa krūtīm, lai viņu nomierinātu, un iepilināja mutītē gurķumētras sulu. Glaudīdama mazo un mierino�i murrādama tam ausī, Lapustraume atminējās Dubļādas rai�pil-nās acis, stāstot par kaķu biedu - zaļo kāsu.

Mēness bija izgaisis, debesīs jau iezaigojās pirmie rītausmas stari. Virs galvas varēja saskatīt koku apveidus.

- Kā lai tiek uz Upes klanu? - kaķe klusi murmināja.

Kādreiz Ugunszvaigzne bija atļāvis palīdzēt Upes klanam, ta�u �oreiz bija jādomā par ievainoto kaķēnu. Ja par Pūpē�pūku pienācīgi nerūpēsies, viņ� var nomirt. Turklāt vēl pirms nieka da�ām dienām Lapustraume bija pametusi Pērkona klanu kopā ar Vāmuspalvu. Ko klana biedri teiks, ja viņa atkal nozudīs? Pat tad, ja sacītu, ka dodas palīgā Kodesspāmam, neviens nebūtu diez cik saproto�s attiecībā uz tādām lojalitātes izpausmēm pret citu klanu.

Kodesspārns pati atradīs kaķumētru, ja meklēs pietiekami cītīgi. Un �onakt vismaz ir ceturtdaļmēness, mēs drīz tiksimies pie Mēnesdīķa. Tad arī nodo�u Dubļādas ziņu, man nemaz nebūs jāatstāj klans.

Tomēr, sargādama guļo�o Pūpē�pūku, kaķe nespēja aizgainīt sapni par veco dziedniekkaķi. Vai viņas pienākums bija izpildīt tā vēlē�anos? Lapustraume nopūtās. Kāpēc dziedniekkaķes sūtība pēk�ņi �ķita tik sare�ģīta? Vai viņu saistīja pienākums tikai pret Pērkona klanu? Vai ari pret Zvaigznes klanu, tātad -ikvienu kaķi, kas ir to aizgādnībā?

- Nezinu, vai man vajadzētu iet, - Lapustraume raizējās.

Ausa saule, un klajums pielija ar asinssarkanu gaismu. Lapustraume stāvēja pie migas un raudzījās lejup uz Pūpē�pūku. Kaķēns gulēja jau mierīgāk un bija saritinājies kamolā. Drudzis sāka pāriet, ta�u dziedniece vēl nebija pārliecināta, ka ievainojumi dzīst, kā pienāktos.

Pēc ilgās mazuļa kop�anas Lapustraumei �ķita, ka spēki ir izsīku�i, un viņa nemaz nespētu pievārēt garo ceļu līdz Mēnesdīķim. Arī doma par to, ka būs pārējiem dziedniekiem jāizstāsta par Ogļuvilnas nāvi, lika jaunajai kaķei nepatikā noskurināties.

- Tev ir jāiet, - Spo�sirds mudināja, ar asti uz�audama draudzenei pa plecu. - Manās ķepās Pūpē�pūka ir dro�ībā. Es zinu, kas jādod, ja viņ� pamostas.

Lapustraume saprata, ka draudzenei ir taisnība. Spo�sirds bija prasmīga palīdze, un krājumā bija visas zālītes, ko varētu ievajadzēties. Un pa�ai Lapustraumei bija jānogādā Kodesspārnam Dubļādas ziņa.

- Nu labi, - dziedniece noņaudēja. - Es ie�u. Bet atgriezī�os, cik ātri vien varē�u.

- Neuztraucies ne par ko, - Spo�sirds mierino�i teica.

Vēl pēdējoreiz apskatījusi Pūpē�pūku, Lapustraume izgāja klajumā un devās uz ērk�ķu tuneli, pa ceļam atvadīdamās no Ērk�ķnaga, kur� tobrīd iekārtojās sardzes postenī. Bija savādi doties ceļā bez Ogļuvilnas. Jaunā kaķe ilgojās just sev blakus Ogļuvilnas garu, ta�u nekur nemanīja ne pazīstamo aromātu, ne mīksto, pelēko ka�oku. Lapustraume vēl nekad nebija jutusies tik vientuļa.

Saule nozuda aiz apvār�ņa, un kaķe soļoja uz Vēja klana robe�as pusi, pagriezdamās, lai sekotu strautam aug�up pakalnos. Me�ā sabiezēja ēnas, un apkārt vijās jaunlapja smar�as. Pēdu spilventiņiem ar vēsiem pirkstiem pieskārās rasa. Nogurums pagaisa, domājot, kā viņa notupsies pie zvaig�ņotā ūdens un sapņos vienus sapņus ar Zvaigznes klanu. Dziedniek-kaķu pulkā un mijot mēles ar Zvaigznes klana karotājiem, viņa vairs nejutīsies viena.

Netālu no Vēja klana robe�as Lapustraume turpat priek�ā ieraudzīja Vēja klana dziedniekkaķi Mizas-seju un Ēnas klana Mazdūnu. Abi laikam bija viņu saodu�i, jo apstājās un pagaidīja, līdz kaķe uzkāpa pa nogāzi un viņiem piebiedrojās.

- Sveicināta, Lapustraume! - Mizasseja uzrunāja jauno dziednieci. - Prieks tevi redzēt. Mana sirds sa�ņaudzas sāpēs par tavu zaudējumu. Ir skumji, ka Ogļuvilnai tik jaunos mēne�os bija jāstājas Zvaigznes klana karotāju rindās.

- Ko? - Mazdūna iesaucās, un spalva viņam uz skausta saslējās stāvus. - Ogļuvilna ir mirusi?

Lapustraume zināja, ka bēdīgā vēsts vēl nebija varējusi sasniegt Ēnas klana dziednieka ausis. Viņa pamāja ar galvu. - Mūsu apmetnei uzbruka āp�i. Vienzvaigzne atveda palīgā savu klanu, bet viņi ieradās par vēlu, lai paspētu glābt Ogļuvilnu. - Es ierados par vēlu.

Mazdūna nokāra galvu. - Ogļuvilna bija izcila dziedniekkaķe. Biju viņai parādā dzīvību.

Pērkona klana dziedniece bija dzirdējusi stāstu par to, kā Ogļuvilna pirms daudziem mēne�iem nepakļāvās pavēlēm un devās palīgā Mazdūnam un viņējiem, kad Ēnas klanā plosījās nelāga sērga. Mazdūna vienmēr atgādināja, ka tie�i �is notikums esot viņu pamudinājis izvēlēties dziedniekkaķa ceļu.

Jaunā kaķe prātoja, vai vajadzētu pārējiem izstāstīt, kas notika patiesībā. Vai pateikt, ka Ogļuvilna gāja bojā tāpēc, ka Lapustraume uzgrieza muguru savam klanam un dziedniekkaķes pienākumiem? Vai viņu nosodījums būtu tikpat liels kā vaina, ko juta pati Lapustraume?

Bet tad viņa saprata, ka Mizassejas un Mazdūnas acis pau� tikai dziļu līdzjūtību. Nebija jēgas atvieglot sirdsapziņu, sāpinot viņus vēl vairāk.

- Tev viņas noteikti ļoti pietrūkst, - Mizasseja nomurmināja. - Bet tu būsi cienīga Ogļuvilnas pēctece.

- Cerams, - Lapustraume saspringti atbildēja; rīkle bija aiz�ņaugusies tik cie�i, ka kaķe tik tikko varēja izdabūt vārdus. - Nekad neaizmirsī�u Ogļuvilnu un visu, ko viņa man mācījusi.

Dziedniekkaķi kāpa arvien augstāk, un abi run�i rik�oja Lapustraumei pie sāniem, dalot ar viņu sēru nastu un dodot spēku.

Lapustraume būtu gribējusi apvaicāties Mizasse-jam, kā klājas Vārnuspalvam, ta�u zināja, ka nedrīkst. Tev jāmitējas domāt par viņu!

Pār viņiem jau bija nolaidusies nakts. Lapustraume apstājās tīreļa korē un paraudzījās atpakaļ - turp, kur pār attālo ezeru spīdēja Mēness sirpis. Kodesspārnu nekur nemanīja un, ievilkusi mutē gaisu, jaunā kaķe ari nejuta draudzenes aromātu.

- Vai ceļā redzējāt Kodesspārnu? - viņa jautāja abiem pārējiem.

Mizasseja papurināja galvu.

- Ari es neredzēju, bet Kodesspārns nekad neiet caur Ēnas klana teritoriju, - noņaudēja Mazdūna. - Ta�u neraizējies - viņa ari citkārt ir kavējusies.

Runcim bija taisnība, bet Lapustraume ari zināja, kas notiek Upes klanā. Sarosījās domas, vai tikai ar zaļo kāsu sasirgu�ais veckaķis neprasa tik daudz Kodesspārna uzmanības, ka tā nevar no viņa atkāpties ne soli. Varbūt slimība jau bija izplatījusies, jo nebija kaķumētras ārstē�anai.

Kad Pērkona klana kaķe ar abiem pārējiem dziedniekiem nonāca pie urdzo�ā strauta, no Kodesspārna vēl aizvien nebija ne vēsts. Lapustraume lēk�oja uz zvaig�ņoto avotu un spraucās caur krūmāju, kas ieskāva ieplaku, sirds dziļumos cerēdama, ka draudzene jau gaidīs priek�ā.

Ūdenskritums �ļācās lejup pa klinti kā sudraba lente, sakuļot dīķīti vizuļojo�os burbuļos, kur �ķita lēkājam neskaitāmi mēneszaķī�i. Ta�u tur nebija pazīstamā, zeltaini svītrotā auguma. Nāsis neuztvēra draudzīgo smar�u. Ieplaka bija tuk�a.

Mizasseja pirmais devās lejup pa taku, kas loku lokiem veda pie ūdens. Lapustraume sekoja, jūtot, kā ķepas iegulst nospiedumos, ko te ieminu�as sen aizgāju�u kaķu paaudzes. Bet �oreiz viņa nesajuta mieru, kas vienmēr �ķita ieskaujam �o vietu. Pārāk stipri mocīja satraukums par Kodesspārnu un Upes klanu, un kaķe baidījās, ka sapņos satiks Dubļādu, kur� viņai pārmetīs par neaiznesto ziņu.

Par to nedrīkstēja ieminēties pārējiem dziedniek-kaķiem. Lapustraume notupās tiem blakus krastmalā un pastiepa kaklu, lai ielaktu ledusauksto ūdeni. Saltums �ķita ielīstam katrā dzīslā, sagrābjot locekļus un pārvēr�ot viņu ledū. Skatiens bija kā piekalts nemierīgajai ūdens virsmai. Pamazām tā norima, un Lapustraume ieraudzīja neskaitāmu kaķu atspulgus, kuri sēdēja ieplakā ap viņu.

Dziedniece pacēla skatienu. Vienā un otrā pusē nekustīgi tupēja Mizasseja un Mazdūna, katrs aizmirsies savos sapņos. Visapkārt nelielajai lāmai līdz pat krūmiem, kas apjoza ieplakas malu, vizēja Zvaigznes klana karotāju aprises.

Uz apsūnoju�as klints izvirzījuma pār ūdens spoguli ķepās piecēlās kaķe ar zilpelēku ka�oku. Lapustraume viņā atpazina Zvaig�ņuzilgmi.

- Esi sveicināta! - agrākā Pērkona klana barvede noņaudēja. - Zvaigznes klans tevi sveic kā jauno Pērkona klana dziedniekkaki!

Zvaig�ņoto karotāju pulku pār�alca apsveikuma ņaudieni. Lapustraume ievēroja Spalvasti blakus

skaistai, laistīgi sudrabotai kaķei, kura laikam bija tās māte Sidrabstraume. Tuvāk dīķītim bija satupu�i Cir�ļaķepa, Ogupūka un Cīruļpūka - Debespa-pardes kaķēni, kuri nomira badā vēl vecajā me�ā. Netālu sēdēja arī agrākais Vēja klana barvedis Gar-zvaigzne. Lapustraume juta, kā viņā ieplūst spulgo acu spēks.

- Paldies! - viņa pateicās. - Apsolu darīt visu, kas būs manos spēkos, lai kalpotu savam klanam.

Pretējā dīķa pusē jaunā kaķe redzēja pulciņu kādreizējo dziedniekkaķu - savu aizbildni Plankumlapu, Dzeltzobi un Dubļādu. Pār viņiem �ķita nolaidusies ēna, lai arī Mēnesi virs ieplakas neaizsedza ne mākonītis. Dubļādas skatiens bija nodurts uz ķepām, un Lapustraumei salēcās sirds, iedomājoties, vai tikai zvaig�ņu karotājs no viņas neizvairās.

Jaunā kaķe samiegtām acīm pētīja ēnas, izmisīgi cerēdama ieraudzīt Ogļuvilnu. Lai ko teiktu Plankum-lapa, Lapustraume tomēr baiļojās, ka skolotāja varbūt viņu nosoda par klana pame�anu.

- Lūdzu, Ogļuvilna... - viņa no�ukstēja un, pagriezusies pret Zvaig�ņuzilgmi, jautāja: - Zvaig�ņu-zilgme, kur...?

Bet Zvaigznes klana karotāji jau sāka izgaist, viņu laistīgie ka�oki kļuva arvien nespodrāki, līdz tiem cauri varēja saskatīt ieplakas malas. Vēl mirkli tie vizēja kā plāns ledus uz akmeņiem, bet tad nozuda pavisam, un Lapustraume pamodās dīķmalā, mirk�ķinot acis, lai atjēgtos no sapņa.

Kaķe piecēlusies staipījās, lai izlocītu nosalu�ās, stīvās kājas. Mazdūna turpat blakus uzrausās sēdus un sāka ar ķepu mazgāt seju, bet Mizasseja �igli sakopa ka�oku. Neviens ne ar pu�plēstu vārdu nepieminēja to, ko bija redzējis.

- Vakar uzgāju brangu ūdensmētru ku�ķi - tas aug pie brasla, - Mizasseja teica Lapustraumei, kad kaķi devās aug�up pa taku ārā no ieplakas. - Varbūt gribēsi kādu drusku saplūkt? Tur pietiks mums abiem.

-Paldies! - Lapustraume pateicās. - Nav nekā labāka pret vēdergraizēm.

- Viņdien pamanīju to rudi balto kaķi vācam kliņ-ģerītes, - Mizasseja turpināja, pirmais aizsoļodams lejup pa nogāzi. - Viņu sauc Spo�sirds, vai ne? Izskatījās ļoti aizņemta, mani pat nepamanīja.

- Jā, viņa man ir daudz palīdzējusi, - Lapustraume atzina. - Pēc āp�u uzbrukuma mums vajadzēja daudz kliņģeri�u brūcēm.

Mazdūna māja ar galvu. - Paldies Zvaigznes klanam, ka Ēnas klana tuvumā āp�i nav manīti! - viņ� noņaudēja. - Vai Pērkona klans jau atlabst? Varbūt vajag palīdzēt?

Lapustraume mirkli domāja, ko gan Ēnas klana barvedis Melnzvaigzne teiktu par tādu Mazdūnas piedāvājumu palīdzēt sāncen�iem. Labi vien bija, ka varēja atteikties bez sirdsapziņas pārmetumiem.

- Nē, paldies, mums viss būs labi, - kaķe atbildēja.

- Brūces jau dzīst.

Debesis virs pakalniem tinās nakts tumsā, un jaunā dziedniece saprata, ka vēl varētu paspēt aiznest Kodesspāmam Dubļādas vēsti. Bet ko domās klana biedri, ja viņa atgriezīsies vēlāk? Viņa jau reiz bija tos pametusi, tagad bija skaidri jāparāda sava apņem�anās būt lojālai. Turklāt, jo ātrāk viņa atgriezīsies apraudzīt Pūpē�pūku, jo labāk.

Un, lai tiktu uz Upes klanu, būtu jā�ķērso Vēja klana teritorija, un tur bija liels risks sastapt Vārnuspalvu.

Soļodama gar strautu uz Pērkona klana teritoriju, kaķe neļāva sev pat pagriezt galvu sāņus, lai palūkotos uz Vēja klana tīreli. Tas dzīves posms bija palicis aiz muguras, un viņa tur vairs nekad neatgriezīsies. Viņa bija dziedniekkaķe, un viņai bija dota vara mīt vienas takas ar Zvaigznes klanu. Dziednieku dzīvē nebija kaķu, kas drīkstēja būt tuvāki par citiem; viņiem bija ejami citi ceļi, un tā būs vienmēr. Ja Lapustraume centīgi koncentrēsies uz saviem pienākumiem, jūtas noplaks, un Vārnuspalva viņai vairs nenozīmēs vairāk par kuru katru karotāju.

Aizejot no medījuma kaudzes, Kazenājnags pamanīja no Lapustraumes migas puses klibojam Pelnādu. Vāts uz viņa priek�ķepas bija aptīta ar svaigiem zirnekļa tīkliem. Pelēcis soļoja uz karotāju migu, bet viņam pretī izlēk�oja Bērzaķepa.

- Sveiks, Pelnāda! - jaunais runcis ieņaudējās.

- Mālvilna vedīs Baltķepu trenēties. Vai varam iet līdzi?

- Nē, - skolotājs nīgri noburk�ķēja. - Es nokritu no klints, un brūce atkal atvērās. Lapustraume saka -�odien nedrīkstu atstāt apmetni.

Bērzaķepas aste bēdīgi nokārās, un viņ� skumīgi noraudzījās, kā Mālvilna un māceklis Baltķepa lien pa ērk�ķu tuneli.

Kazenājnags aizrik�oja pie Pelnādas un Bērzaķepas un ar asti uz�āva sadugu�ajam māceklim.

- Degunu aug�ā! - Pelnādam viņ� sacīja: - Grasījos doties patruļā. Ja vēlies, varu paņemt Bērzaķepu līdzi.

Mācekļa aste vienā mirklī bija atkal gaisā, ūsas sajūsmā ietrīsējās. - Lūdzu, Pelnāda! - viņ� dīca.

Pelnāda jau atvēra muti, un Kazenājnags bija pārliecināts, ka dzirdēs atteikumu, bet tad aiz muguras atskanēja cita balss. - Laba doma! Bērzaķepa atlabstot daudz iekavēja, nevajadzētu vairs atlikt treniņus.

Kazenājnags pagriezās un ieraudzīja no Di�pārka-res nolecam Pērkona klana barvedi. - Iedomājos, ka varētu noiet gar Ēnas klana robe�u, - Kazenājnags sacīja. - Atjaunosim zīmes un pārbaudīsim, vai tur nav lapsu slazdu.

Ugunszvaigzne pamāja ar galvu, bet Pelnāda glūnēja uz tum�o svītraini ar samiegtām acīm. Neteicis ne vārda, pelēkais karotājs uzgrieza viņiem muguru un stīvi aizsoļoja uz karotāju migu.

- Ej vien, - Ugunszvaigzne uzrunāja Bērzaķepu. - Klausi Kazenājnagu un turi acis vaļā, uzmanies no lapsu slazdiem. Tu noteikti negribi zaudēt asti kā Pūpē�pūka.

- Es uzmanī�os, - Bērzaķepa nosolījās.

Kazenājnags pabāza galvu karotāju migā un pasauca vēl arī Smil�uvētru un Ērk�ķnagu. Pelnāda, kur� pa�laik iekārtojās sūnu guļvietā, viņu pilnībā ignorēja.

Diena bija apmākusies; pūta mikls vēj�, vēstot par lietus tuvo�anos. Medījuma smar�a bija tik tikko jūtama, it kā visi sīkie dzīvnieciņi būtu paslēpu�ies alās, un me�ā valdīja klusums, ko pārtrauca vien zaru �alk�ana virs galvas.

Bērzaķepa vēl aizvien drebēja no sajūsmas - Kazenājnags redzēja, ka māceklis ar pūlēm valda satraukumu, lai klusiņām rik�otu blakus pārējiem.

- Varbūt paskrienies uz priek�u un paraugi, vai nesaodīsi Ēnas klana robe�zīmes? - runcis ierosināja. - Kad atradīsi, nāc atpakaļ un pastāsti mums.

- Labi, Kazenājnagl - Mācekļa acis iespīdējās, un viņ� paceltu asti metās prom.

Kazenājnags apspieda pēk�ņu izbīli, redzot pakaļkājas, ko sedza plānas pūciņas, - tur tikai nule sāka ataugt saplosītais ka�oks. Bērzaķepam bija paveicies, ka viņ� āp�u uzbrukumā vispār izdzīvoja. Tomēr klans viņu nevarēja sargāt mū�īgi: run�ukam bija jāapgūst izdzīvo�anas prasmes, un patruļas bija labs veids, kā vingrināties. - Tikai sargies no lapsu slazdiem! -karotājs uzsauca jaunulim.

- Viņam laiks izskrieties, lai ķepas neniez uz nedarbiem, - Smil�uvētra noteica, kad māceklis bija prom. - Abi ar Pelnādu ilgi veseļojās. Viņ� kop� āp�u uzbrukuma gandrīz nav spēris kāju ārpus apmetnes.

- Varbūt Ugunszvaigzne ļautu tev uzņemties viņa apmācī�anu, līdz Pelnāda būs atguvis spēkus? - ieminējās Ērk�ķnags.

- Varbūt. - Kazenājnags māja ar galvu, cenzdamies neizrādīt, cik tīkama viņam ir tāda doma. Runcis ar prieku izbaudīja pirmo skolo�anas gar�u un ar nepacietību gaidīja brīdi, kad viņam būs pa�am savs māceklis.

Karotājs nebija atmetis cerību, ka Ugunszvaigzne viņu izraudzīsies par Pūpē�pūkas skolotāju. Kazenājnags apbrīnoja kaķēna drosmi un zinātkāri, lai arī �īs īpa�ības bija iegrūdu�as viņu nelaimē. Pūpē�pūka arī bija lielākais un spēcīgākais kaķēns Margrietiņas metienā - viņā bija manāmi bra�a karotāja aizmetņi.

Kazenājnags pārlēca pār kāda ozola rēpuļainajām saknēm un ieraudzīja Bērzaķepu stāvam pie kazenāju biezokņa da�as astes tālāk. Mācekļa mute bija pavērta, lai labāk sajustu smar�u.

- Es atradu robe�zīmi, Kazenājnag! - Bērzaķepa ziņoja.

- Ko? Nevar būt! - Vai Pelnāda viņam neko nebija mācījis? - Ēnas klana robe�as te nav ne tuvu.

Bērzaķepa izskatījās sāpināts. - Bet es esmu pārliecināts... - viņ� iesāka.

Smil�uvētra izlīda caur papardēm turp, kur māceklis bija apstājies izostīt gaisu. Pēc mirkļa karotāja atgriezās. Zaļās acis dusmās zvīļoja. - Bērzaķepam ir taisnība, - viņa noņaudēja. - Ēnas klans ir iezīmējis robe�u tepat aiz kazenāja.

Ērk�ķnags noskaities ie�ņācās. - Tur ir Pērkona klana teritorija!

Kazenājnags juta rīklē briestam ņurdienu. Ar patruļu uz pēdām viņ� rik�oja pāri klajumam un apgāja apkārt bie�ņai. Jau pēc pāris astēm degunā iecirtās spēcīgs Ēnas klana smārds.

- Smaka ir svaigai - viņ� izgrūda. - Ja sekosim pēdām, gan jau panāksim patruļu. Paprasīsim �iem, ko viņi iedomājas. - �igli pagriezies, runcis piebilda: - Bērzaķepa, skrien uz apmetni, ko ķepas nesi Pasaki Ugunszvaigznem, kas atgadījies, un atved palīgus.

Māceklis, astei plīvojot, metās prom pa to pa�u ceļu, pa kuru patruļa bija nākusi, cenzdamies turēties tuvāk zemei.

Kazenājnags pārbaudīja robe�zīmi, lai noskaidrotu, uz kuru pusi Ēnas klana patruļa ir devusies, un lēk�iem uzsāka pakaļdzī�anos; Smil�uvētra un Ērk�ķnags atpalika vien par soli. Ēnas klana smārds pieņēmās spēkā, un beidzot Kazenājnags izbrāzās lēzena pakalna korē un pamanīja patruļu, kas pa�laik iezīmēja kādu vietu tālākā ieplakā.

Niknumā uzbozis spalvu, Kazenājnags mirkli apstājās, lai novērtētu pretinieka patruļu. Tajā bija �etri Ēnas klana kaķi. Rūsāda, Ozolvilna un Ciedrsirds -tie pa�i, kuri bija noskatīju�ies Pūpē�pūkas mocībās lapsu slazdā. �oreiz ar viņiem bija ari Pīlād�nags. Pretinieku bija vairāk, ta�u karotājs zināja, ka nav laika gaidīt papildspēkus.

- Rūsāda! - viņ� uzsauca Ēnas klana barve�a palīdzei. - Ko tu tur dari?

�etrotne spēji pagriezās pret Pērkona klana patruļu.

- Un kā izskatās? - Rūsāda bezkaunīgi atsaucās.

- Izskatās, ka jūs mēģināt piesavināties mūsu teritoriju, - �ņāca Ērk�ķnags.

- Klanu robe�as tika nospraustas jau pirms laba laika, - Kazenājnags atgādināja. - Visiem kaķiem ir zināms, kur ir viņu teritorija.

- Tas bija toreiz, - atcirta Ciedrsirds.

- Ēnas klanam vajag vairāk vietas. - Rūsāda samiegtām acīm uzlūkoja Kazenājnagu. - Un Pērkona klans tāpat ir par vāju, lai aizstāvētu savu teritoriju, jo jums uzbruka āp�i.

- Ko jūs zināt par āp�iem? - Smil�uvētra noprasīja, sperdama soli uz priek�u.

- Pietiekami, - Rūsāda atmeta. Viņas astes galiņ� noraustījās. - Mēs zinām, ka visi esat pārāk smagi cietu�i, lai ar mums cīnītos. Esat pārāk aizņemti, atjaunojot apmetni, lai pieskatītu robe�as. Un jūs esat zaudēju�i dziedniekkaķi.

Mirkli Kazenājnags apstulba. Kā Ēnas klans varēja uzzināt par āp�u uzbrukumu? Bet tad viņ� atcerējās, ka nupat, pirms trim naktīm, Lapustraume bija devusies uz Mēnesdīķi. Acīmredzot viņa bija izpaudusi ziņas par Pērkona klana vājumu Mazdūnam.

Nagi iecirtās zemē. Tagad nebija laika par to domāt. - Vācieties ārā no mūsu teritorijas! - viņ� uzrūca Rūsādai. - Vai ari dabūsiet nobaudīt tādu pa�u saņem�anu kā āp�i!

Rūsāda atieza zobus. - Nekā nebija.

Kazenājnags izgrūda �au�alīgu kliedzienu un metās lejā ieplakā. Viens mirklis, un viņ� jau uzklupa Rūsādai. Nagi ieķērās tai plecā. Kaķe mēģināja iecirst zobus karotājam rīklē, bet viņ� ar vienu ķepu atspiedās tai pret krūtīm un nogrūda nost. Rūsāda dusmās zalgojo�ām acīm locījās run�a tvērienā.

Pērkona klana karotājs manīja pazibam Smil�u-vētru, kura bija saķērusies ar Ozolvilnu un ar pakaļkājām apstrādāja pretinieka pavēderi, savukārt Pīlād�nags un Ciedrsirds pa abiem bija piespiedu�i pie zemes Ērk�ķnagu. Kazenājnags vēl reizi iebukņīja Rūsādu un metās palīgā biedram, jūtot, ka Rūsāda cen�as ieķerties pakaļkājās.

Bērzaķepa, pasteidzies!

Runcis uzklupa Ciedrsirdij un sakampa zobos tum�pelēkā run�a �upru. Rūsāda iekodās viņam astē, un viņ� spēra ar pakaļkājām, lai pretinieci aizdzītu. Karotājs vārtījās pa zemi vienā milzīgā spalvas un smārdu murskulī, vairs pat neat�ķirdams ienaidniekus.

Pēc mirkļa tālumā atskanēja ņaudieni, kas �igli tuvojās. Rūsāda, cīnīdamās turpat Kazenājnagam zem purna un mēģinādama iecirst zobus runcim kaklā, nosprauslājās: - Lapsu mēsli! - un atsprāga gabalu nost. Ciedrsirds izlocījās no pretinieka tvēriena. Kazenājnags grīļodamies pieslējās ķepās un ieraudzīja �urp joņojam Ugunszvaigzni ar vēl vienu Pērkona klana karotāju patruļu.

Ugunszvaigzne metās tie�i virsū Rūsādai, lēcienā izgrūzdams skaļu izaicinājuma kliedzienu, un iekodās tai kaklā. Rūsāda ar nagiem plosīja rudā karotāja plecus, bet atbrīvoties nespēja. Vāvergaita uzklupa Ciedrsirdij, nogā�ot pretinieku no ķepām un piespie�ot pie zemes. Uzreiz aiz viņas Zemesvilna uzlēca Pīlād�nagam un iecirta nagus dziļi Ēnas klana karotāja ka�okā. Ozolvilnam paspruka izbaiļu kauciens, ieraugot, ka caur papardēm tuvojas Zimekļkāja un Lietusūsa. Smil�uvētra vēl paguva viņam pēdējoreiz iecirst nagus pakaļkājās, un tad runcis klup�us kri�us aizbrāzās cauri kazenājiem uz Ēnas klana robe�as pusi.

-Atkāpieties! - Rūsāda iesaucās. Kaķei izdevās izrauties un pieslieties ķepās, atstājot Ugunszvaig-znem nagos lielus spalvas kum�ķus. Ēnas klana barve�a palīdze atkāpās ar asiņojo�u kaklu.

Ugunszvaigzne savicināja asti, pavēlot saviem karotājiem atlaist pretiniekus. Vāvergaita stipri iekodēs Ciedrsirds ausī un tad �igli lēca nost, prom no izlaistajiem nagiem. Zemesvilna aizvēlās tālāk no Pīlād�naga un �ņākdams uzlēca ķepās. Abi Ēnas klana karotāji pagriezās un ņēma ķepas pār pleciem, tikai Rūsāda vēl mirkli palika stāvam.

- Nemaz nedomā, ka esi uzvarējis, Ugunszvaigzne! - kaķe sprauslāja, sāniem smagi cilājoties. - Ēnas klans vēl nospraudīs jaunu robe�u.

- Ne jau Pērkona klana teritorijā, - Ugunszvaigzne atcirta. - Un tagad lasies, taisies, ka tiec uz savu teritoriju!

Rūsāda zvērojo�ām acīm pārskaitusies ie�ņācās un pagriezusies metās pakaļ saviem klana biedriem. Zimekļkāja un Lietusūsa mina tai uz papē�iem, ar �au�alīgiem kliedzieniem dzīdami ienaidniekus prom, līdz tie nozuda skatienam.

- Paldies, - Kazenājnags izdvesa, kad Ugunszvaigzne, izpurinājis sagumzīto ka�oku, pierik�oja pie viņa. - Paldies ari tev, Bērzaķepa, - viņ� piebilda māceklim, kur� spo�ām acīm elsoja blakus barvedim.

- Labi skrietsI Palīdzība nāca īstajā brīdī.

Karotājs ātri pastāstīja Ugunszvaigznem, kā Bērzaķepa atrada Ēnas klana robe�zīmes labu gabalu iek�pus robe�ai un kā viņi ar patruļu uzgāja Ēnas klana karotājus, kas centu�ies piesavināties vēl vairāk teritorijas. - Viņi domāja, ka pēc āp�u uzbrukuma būsim pārāk vāji, lai pretotos, - runcis piebilda.

- Vai tu esi ievainots? - Vāvergaita pra�ņāja, izspraukusies priek�ā pie Kazenājnaga. Rudās kaķes zaļajās acīs vīdēja ba�as, un viņa, nostājusies draugam tik tuvu, ka ka�oki saskārās, sāka to apskatīt, meklējot ievainojumus.

Par laimi, savainotais plecs nebija cietis vēl vairāk, tomēr sānos viņ� bija �ķīries no vairākiem krietniem ku�ķiem spalvas, un aste sūrstēja tā, it kā Rūsāda no tiesas būtu gribējusi to nokost pavisam. Smil�u-vētrai bija saskrāpēts plecs, un Ērk�ķnagam asiņoja kakls vietā, kur bija nelāgi ieķerts ar nagu.

- Ejiet atpakaļ uz apmetni, lai Lapustraume jūs apskata, - Ugunszvaigzne nolēma.

-Man nekas nekai�, - Kazenājnags pretojās. - Mums ir jāiezīmē mūsu īstā robe�a - katram gadījumam, ja nu Ēnas klanam ienāktu prātā mēģināt vēlreiz.

- Man ari ir tikai sīkas skrambas, - piebalsoja Smil�uvētra. - Bet tev, Ērk�ķnag, gan vajadzētu doties mājup, tas skrāpējums uz kakla �ķiet nejauks.

Ērk�ķnags tikai klusēdams pamāja ar galvu - viņ� jutās pārāk sapluinīts, lai strīdētos pretī.

- Tad es ie�u līdzi, - Vāvergaita sacīja Kazenājnagam. Kaķes acis iegailējās, un viņa izlaida nagus. - Ja vēl kāds Ēnas klana kaķis uzdro�ināsies kaut ūsu pabāzt pār robe�u, es viņam parādī�u, kur vē�i ziemo!

Kad Kazenājnags ar patruļu, atjaunoju�i robe�-zīmes, atgriezās apmetnē, runcis pēk�ņi saspicēja ausis, jo dzirdēja no ieplakas nākam sa�utuma kaucienus. Izlīdis caur ērk�ķu tuneli, viņ� ieraudzīja uz Di�pārkares stāvam Ugunszvaigzni. Pārējie bija sapulcēju�ies lejā.

- Mums jādodas uzbrukumā viņu apmetnei! -sauca Peļāda.

Ugunszvaigzne savicināja asti, pieprasot klusumu. - Mēs neuzbruksim, - barvedis paziņoja. - Jūs visi tikpat labi kā es zināt, ka vēl neesam pilnībā atguvu�i spēkus. Ja pieteiksim karu un to zaudēsim, sekas būs dramatiskas.

Tā ir taisnība, Kazenājnags klusībā piekrita. Pārāk daudzi klana karotāji vēl nebija atspirgu�i pēc kaujas ar āp�iem.

-Tomēr turpmāk, - Ugunszvaigzne turpināja,

- visām patruļām jātur acis vaļā, vai nemanīs mūsu teritorijā Ēnas klana karotājus.

Jauzdams, ka barvedis grasās noslēgt runu, Kazenājnags iznāca priek�ā. - Ugunszvaigzne, es vēlētos kaut ko sacīt.

Barvedis nolieca galvu, dodot viņam vārdu.

Kazenājnags pārlaida skatienu sanāku�ajiem kaķiem, līdz ieraudzīja netālu no migas sēdo�o Lapu-straumi. - Lapustraume, vai tu izstāstīji Mazdūnam par āp�u uzbrukumu? - viņ� jautāja.

Dziedniekkaķe izskatījās apjukusi. - Jā... es viņam par to pateicu, kad satikāmies pie Mēnesdīķa.

- Un tev nemaz neienāca prātā, ka Mazdūna to pateiks Melnzvaigznem? Ja tu būtu turējusi mēli aiz zobiem, mums tagad nebūtu tādu nepatik�anu.

Dziedniece pietrūkās ķepās, un viņas dzintar-dzeltenās acis nikni iedzalkstījās. - Man bija jāizstāsta Mazdūnam, kā gāja bojā Ogļuvilna! - viņa iesaucās. - Domā, viņ� nemaz negribēja zināt, kas noticis?

Kazenājnags saprata, ka ir izteicies pārāk skarbi, tomēr saķer�anās ar Ēnas klanu bija laupījusi viņam savaldību. Lai nu kuram, bet Lapustraumei jau nu vajadzēja zināt, kas apdraudēs Pērkona klanu!

- Vai tu pārējiem dziedniekkaķiem stāsti visu?

-Mizasseja jau tāpat zināja, - Lapustraume attrauca. - Un Kodesspārna pie Mēnesdīķa nebija. -

Acīm metot dusmu zib�ņus, kaķe vēl piebilda: - Kaze-nājnag, tā nav tava darī�ana, ko es saku citiem dzied-niekkaķiem.

- Ir gan, ja ir �aubas par to, kurā pusē tev jābūt! -runcis noskaldīja. - Tu esi arī Pērkona klana kaķe, ne tikai dziedniece.

Lapustraume jau atvēra muti, lai atbildētu, bet laukā nekas nenāca. Viņa izskatījās satriekta, un Kazenājnags par vēlu aptvēra, ka nevajadzēja dziednieci tik atklāti apvainot neuzticībā klanam.

- Kā tu uzdro�inies tā runāt? - Vāvergaita uzmeta runcim tik ne�petnu skatienu, ka gandrīz bija jūtama viņa ka�oka svil�ana. - Protams, Lapustraume tik svarīgos jaunumos dalās ar pārējiem dziedniekkaķiem. Zvaigznes klana dēļ, viņas skolotāja ta�u gāja bojā! Tas ir svarīgi visiem dziedniekiem, ne jau tikai Pērkona klanam.

- Zinu, bet... - Kazenājnags mēģināja viņu pārtraukt, ta�u Vāvergaita bija iekarsusi un neklausījās.

- Ne Lapustraume, ne Mazdūna nav vainīgi, ka Melnzvaigzne ar saviem karotājiem ir tādi peļugal-vas, ka sadomā iebrukt Pērkona klana teritorijā! Un mēs nupat parādījām, cik lielu kļūdu viņi ir pieļāvu�i!

Kazenājnags nespēja ieskatīties kaķes zvērojo�ajās acīs. - Piedod, - viņ� no�ukstēja. - Piedod, Lapustraume.

- Vāvergaitai ir taisnība, - uz Di�pārkares ieņau-dējās Ugunszvaigzne. - Tikai Melnzvaigzne ir vainojams pie tā, ka ļāva saviem karotājiem pārkāpt noslēgto vieno�anos. Esiet dro�i, ka es viņu par to sauk�u pie atbildības nākamajā Saietā. - Rudā karotāja acis pietumsa, un viņ� draudīgi atieza zobus. - Ja viņ� uzsāks karu, tad redzēs, ka Pērkona klans ir tam gatavs!

Debesīs spīdēja pilns Mēness. Kazenājnags nolēca no tilta - kritu�ā koka gala - uz salas. Gaisā vēdīja daudzu kaķu saplūdu�ie aromāti, un runcis atskārta, ka Pērkona klana karotāji ir ieradu�ies Saietā pēdējie. Ugunszvaigzne jau straujiem soļiem devās prom no krasta un māja ar asti, lai viņa klans seko.

Kazenājnags kopā ar Vāvergaitu, Zemesvilnu un pārējiem Pērkona klana kaķiem metās barvedim pakaļ. Pieplacis pie zemes, viņ� izlīda caur biezo krūmāju, kas apjoza mēnesnīcas pielieto klajumu, kur zeme lāsoja ra�enā ozola zaru mestajos me�ģīņu rakstos.

Kokam bija saplauku�as lapas, un Kazenājnags manīja vien baltas spalvas laukumiņus, kur zarā pa pusei apslēpts tupēja Melnzvaigzne, un spo�i zvīļojo�as acis, kur Leopardzvaigzne raudzījās lejup uz sanāku�ajiem kaķiem. Ugunszvaigzne pierik�oja pie koka un sveicienā samājās ar Vienzvaigzni. Tad abi barve�i uzkāpa aug�ā pa stumbru un ieņēma vietas ozola pazarēs.

Spēris ķepu klajumā, Kazenājnags tūlīt sajuta gaisā savādu spriedzi. Pārējie klani vēroja Pērkona klana karotājus tā, it kā redzētu tos glu�i jaunā gaismā. Svītraiņa ausis uztvēra da�us klusus komentārus par ievainojumiem, ko nespēja apslēpt viņu ka�oku spalva.

Kazenājnags paskatījās apkārt, cerēdams ieraudzīt Vētrasvilnu un Tērci. Viņ� pamanīja Upes klana barvedes palīdzi Miglasķepu un, apmetis līkumu bariņam priecīgi satrauktu mācekļu, apsēdās tai blakus. - Sveika! - runcis ieņaudējās. - Kā Upes klanam sokas ar medībām?

- Labi, - Miglasķepa atbildēja. - Dzirdēju, ka jums esot iznākusi saķer�anās ar āp�iem.

Karotājs palocīja galvu, nevēlēdamies apspriest uzbrukumu sīkāk. - Kā klājas Vētrasvilnam un Tērcei? Vai viņi �onakt ir te?

Miglasķepa papurināja galvu. - Leopardzvaigzne viņus neizraudzījās �im Saietam, ta�u abiem klājas labi. Es priecājos atkal redzēt Vētrasvilnu. - Kaķes zilās acis mirdzēja. Kazenājnags zināja, ka Miglas-ķepas brālis Akmensvilna savulaik bija Vētrasvilnas skolotājs un pati Miglasķepa bija skolojusi tā māsu Spalvasti. - �ēl, ka viņ� uzkavēsies tikai bridi, - barvedes palīdze piebilda.

Kazenājnags brīnījās. No Vētrasvilnas un Tērces sacītā bija noprotams, ka abi ir izlēmu�i palikt Upes klanā uz visiem laikiem. Acīmredzot Upes klanam bija teiku�i ko citu. Varbūt viņi nebija uzņemti tik sirsnīgi, kā Vētrasvilna tika cerējis, un to ļāva nojaust arī fakts, ka abu nebija Saietā.

- Vai viņi drīz dosies prom? - runcis jautāja.

- īsti nezinu, kad, - Miglasķepa atzinās. - Bet esmu pārliecināta, ka agri vai vēlu viņi gribēs atgriezties Ciltī, vai ne?

Karotāja atvadoties nolieca galvu un devās prom, lai ieņemtu savu vietu pie ozola saknēm blakus Rūs-ādai un Pelnkājai, Ēnas klana un Vēja klana barve�u palīdzēm. Kazenājnagam sa�ņaudzās iek�as. Viņ� raudzījās uz tuk�umu kaķēm blakus - tas vēlreiz atgādināja, ka Pērkona klanam nav barve�a palīga, kas ieņemtu savu likumīgo vietu.

- Sveiks!

Kazenājnags satrūkās. Aizmirsies, skatoties uz trim barve�u palīdzēm, viņ� nebija pamanījis pienākam māsu Dzintarādu. Tā apsēdās blakus.

- Sveika! - runcis atņēma sveicienu. - Kā klājas?

- Man klājas labi. Un tev? - Lāsumainās kaķes balss skanēja līdzjūtīgi. - Man sāpēja sirds, dzirdot par cīņu ar āp�iem.

- Man klājas lieliski, un mūsu klanam tāpat. -Kazenājnaga balss skanēja asi. Dzintarāda bija viņa māsa, tomēr viņa bija ari Ēnas klana karotāja, un runcis gribēja nepārprotami norādīt, ka Pērkona klans ir stiprs. - Mums klātos vēl labāk, ja Lapustraume nebūtu uzreiz izpļāpājusies saviem dziedniekkaķu draugiem par mūsu nedienām.

Dzintarāda izskatījās apjukusi. - Lapustraume?

- Viņa to izstāstīja Mazdūnam, kad dziednieki tikās pie Mēnesdīķa.

- Bet Ēnas klans par to neuzzināja no viņa! -Dzintarāda noņaudēja. - Mazdūna par to vispār neko neteica.

- Bet kā tad jūs zinājāt?

- Vanagsarma pastāstīja Rūsādai un Ciedrsirdij, kad viņi satikās, patrulējot pie Upes klana robe�as, -Dzintarāda paskaidroja.

Kazenājnags apstulbis blenza uz māsu. - Kā Vanagsarma varēja zināt par āp�u uzbrukumu, ja Ko-desspārns nemaz nebija uz dziednieku tik�anos un nevarēja to uzzināt no Lapustraumes? Pēk�ņi sirdi sagrāba ledaini nagi: viņ� pats ta�u bija Vanagsar-mam izstāstījis. Runci pārņēma dziļa vainas apziņa. Un ļaunākais, ka viņ� pat nevarēs atvainoties Lapustraumei par apvainojumu, jo tad būtu jāatklāj, kā bija patiesībā.

-Vanagsarma apgalvoja, ka esot norūpējies, -Dzintarāda turpināja. - Gribēja zināt, vai mūsējie ir manīju�i Pērkona klana karotājus un vai jūsējie ir smagi cietu�i. Viņ� zināja, ka āp�i noteikti ir nodarīju�i lielu postu.

Kazenājnags izklaidīgi māja ar galvu. Tas bija kārtīgi jāapdomā. Vai Vanagsarma tie�ām jautāja tikai tāpēc, ka bija noraizējies, vai arī viņam bija cits iemesls? Upes klana karotājs noteikti zināja, kā uz jaunumiem reaģēs Melnzvaigzne. Viņ� pamanīja Vanagsarmu Upes klana karotāju pulkā, bet, pirms paguva atvadīties no Dzintarādas un doties turp, no

ozola atskanēja Ugunszvaigznes sauciens, ieskandē-jot Saieta sākumu.

Klajumā iestājās klusums, un visi kaķi pagriezās pret Di�ozolu, acīm mēnesnīcā spulgi zvīļojot.

- Leopardzvaigzne, vai runāsi pirmā? - Ugunszvaigzne piedāvāja.

Upes klana barvede piecēlās ķepās. Lāsumainais ka�oks palika pa pusei apslēpts kuplajā lapotnē. - Upes klanā ir noticis zaļā kāsa uzliesmojums, - viņa iesāka. - Mūsu veckaķis Smagsolis zaudēja dzīvību, bet ar Zvaigznes klana �ēlastību neviens cits netika aplipināts.

Sanāku�os pār�alca līdzjūtīga murdoņa. Kazenājnags pamanīja blakus Vāvergaitai sēdo�o Lapustraumi un pabrīnījās, kāpēc dziedniece izskatās tik satriekta. Viņai ta�u nebija nekāda īpa�a iemesla skumt par Upes klana veckaķi.

- Man ir arī labākas ziņas, - Leopardzvaigzne turpināja, kad kaķi bija apklusu�i. - Mūsu dzied-niekkaķei Kodesspārnam tagad ir jauna mācekle -Vītolķepa.

Zeltaini svītrotā kaķe sēdēja netālu no ozola saknēm. Kazenājnags nosprieda, ka jaunā mācekle laikam ir sīkā pelēkā kaķenīte tai blakus. Vītolķepas zaļās acis aizrautīgi mirdzēja, un mācekle neveikli nolieca galvu, kad viņas klans uzgavilēja: - Vītolķepa! Vītolķepa!

Leopardzvaigzne bija pakāpusies atpakaļ un pamāja ar asti, lai runā Vienzvaigzne, bet koka pakājē piecēlās Vanagsarma. - Vienu mirkli! - viņ� noņaudēja. - Kodesspāmam ir svarīgs paziņojums.

Upes klana barvede samiedza acis. Kazenājnags redzēja, ka viņa ir negaidīti pārsteigta, ta�u Leopardzvaigzne pamāja ar galvu. - Nu labi. Kodesspāms?

Dziedniekkaķe lēni piecēlās ķepās. Kazenājnagam viņa �ķita iztrūcināta, it kā nebūtu grasījusies runāt. Viņu pārņēma ziņkāre. Kas Vanagsarmam bija padomā?

- Kodesspārns? - Leopardzvaigzne mudināja dziednieci sākt runāt.

- Par to zīmi, - Vanagsarma māsai atgādināja. Run�a astes galiņ� noraustījās.

- Ak jā... zīme. - Kodesspārns izklausījās apjukusi. - Es... man bija sapnis.

- Kāda mu�a viņai iekodusi? - Dzintarāda pieliecās Kazenājnagam pie auss. - Viņa ta�u ir dziedniekkaķe, vai ne? Sapņu noteikti ir bijis atliku likām.

- Nu tad pastāsti, kas tas bija par sapni, - Leopardzvaigzne dzestri atvēlēja. - Un paskaidro, kāpēc nolēmi par to stāstīt Saietā, nevis vispirms informēt savu barvedi.

- Es to nenolēmu, - Kodesspāms vairāk izklausījās pēc dumpīgas mācekles nekā klana dziednieces.

- Tā bija Vanagsarmas ideja.

- Domāju - tu sapratīsi, kad dzirdēsi, par ko ir runa, - Vanagsarma iejaucās. - Turpini, Kodesspāms.

- Es... nezinu, vai ir īstais brīdis kaut ko teikt, -kaķe stomījās. - Varbūt es kļūdos.

� Kļūdies par Zvaigznes klana sacīto? - Vanagsarma �ķita �okēts. - Tu ta�u esi mūsu dziedniek-kaķe! Tu vienīgā vari tulkot ziņas, ko mums sūta sen�i karotāji.

-Jā, runā vien. - Tagad Leopardzvaigznē bija modusies interese. - Uzklausīsim, ko tev ir stāstījis Zvaigznes klans.

Kodesspāms vēl reizi uzmeta nosodo�u skatienu brālim. Kazenājnags nesaprata, kāpēc viņa tā negrib neko sacīt. Viņ� ievēroja, ka Lapustraume sē�, sastingusi kā akmens, un baiļpilnām acīm raugās kaķē. Vai viņa jau visu zināja? Runcis iedomājās, vai tikai visi dziedniekkaķi nav saņēmu�i no Zvaigznes klana vēsti par kaut ko �au�alīgu - ko tādu, ko vēl negribēja izpaust pārējiem kaķiem.

- Man bija sapnis, - Kodesspārns iesāka, bet tik klusi, ka kāds uzsauca: - Skaļāk!

Dziedniekkaķe pacēla galvu un ierunājās skaidrāk, tomēr it viss viņā liecināja, cik ļoti viņa to nevēlas.

- Es sapņoju, ka zvejoju strautā zivis, - viņa ieņau-dējās, - un redzēju tur divus oļus. Tie bija iespiedu�ies �ķērsām tā, ka strauts nevarēja raiti plūst. Tad straume kļuva arvien ātrāka un ātrāka un... un tad tā aizrāva abus oļus prom, aiznesa tik tālu, ka tos vairs neredzēju. Tad strauts izskatījās tāpat kā vienmēr... - Kaķes balss pieklusa, un viņa nodūra skatienu uz ķepām.

Kaķi �ķita apjuku�i un sāka sa�ukstēties. Kazenājnags nesaprata, kāpēc Lapustraume �ķiet tik uztraukta, - viņ� dziedniekkaķes sapnī nesaklausīja neko briesmīgu. Katrā ziņā tas ne�ķita saistīts ar visiem �etriem klaniem.

- Nu? - Leopardzvaigzne noprasīja, kad Kodesspārna klusē�ana bija ievilkusies. - Ko tad tas sapnis nozīmē? Ko Zvaigznes klans grib mums pateikt?

Pirms Kodesspāms paguva atbildēt, uz priek�u panācās Vanagsarma. - Man sapņa nozīme �ķiet skaidra, - viņ� ieņaudējās. - Upes klanā acīmredzot ir kaut kas neiederīgs - divi, kas nav piederīgi pārējiem. Un tiem diviem ir jāpazūd, lai strauts varētu tecēt, kā vajag.

Atkal sākās sa�ukstē�anās; īpa�i skaļi bija Upes klana kaķi. Visi izskatījās noraizēju�ies. Skaļāk par pārējiem ierunājās jaunais karotājs Strupastzobs: - Vai tu domā Vētrasvilnu un Tērci? Vai viņi ir tie oļi, no kuriem mums jātiek vaļā?

Kazenājnags apstulbis norija siekalas. Vai tie�ām Zvaigznes klans uzskata, ka Vētrasvilna un Tērce neiederas Upes klanā?

Dzintarāda turpat blakus no visa spēka iecirta nagus zemē. Arī viņa bija devusies ceļojumā uz vietu, kur nogrimst saule, arī viņa bija draugos ar Vētrasvilnu. - Ja kāds viņam kaut ķepu piedurs...

-Nebāz te savu degunu! - Vanagsarma viņu apsauca. - Tā ir Upes klana darī�ana. Man izklausās tā, ka Zvaigznes klans dusmotos, ja mēs atļautu Vēt-rasvilnam un Tērcei palikt

- Tas ir absurds! - Uz ozola saknēm aug�ā uztrūkās Miglasķepa. - Vētrasvilna ir Upes klana kaķis!

- Beidziet! - lūdzās Kodesspāms. - Vanagsarma, es tev jau teicu, ka nezinu... neesmu pārliecināta, ko nozīmē mans sapnis. Lūdzu... - Kaķes balss nodrebēja. - Lūdzu, nevajag piedēvēt sapņiem tādu nozīmi, kādas tiem varētu ari nebūt. Es gaidī�u jaunu zīmi no Zvaigznes klana... varbūt nākamā būs skaidrāka.

Vanagsarma uzlūkoja māsu, samiedzis zilās acis. �aurās spraudziņas zvīļoja kā ledus gabali. Augstāk zaros sēdo�ā Leopardzvaigzne izskatījās reizē apkaunota un pārskaitusies. Kazenājnags bija gatavs saderēt uz mēnesi ausmas patruļās, ka Kodesspārnu gaida barga vārdu apmaiņa ar barvedi par tādu nedro�ības izrādī�anu Saietā.

-Jā, - Leopardzvaigzne saspringti noņaudēja, -mēs neko nedarīsim, iekams nebūs zināms kas vairāk. Kodesspārn, nākamreiz pieraugi, lai vispirms runātu ar mani.

Kodesspārns nokāra galvu un apsēdās. Leopardzvaigzne neko vairāk neteica, tikai ar asti pamāja Vienzvaigznem, lai tas iznāk priek�ā.

Vēja klana barvedis piecēlās no zaru stakles, kurā bija iekārtojies. - Vēja klanam nav daudz jaunumu, -viņ� noņaudēja. - Pie mums valda miers un ir daudz medījuma. - Runcis apsēdās un deva zīmi Ugunszvaigznem, lai tas runā nākamais.

Kad Pērkona klana barvedis iznāca priek�ā, Kazenājnags juta, kā vēderā savelkas kamols. Ko Ugunszvaigzne sacīs par Ēnas klana mēģinājumu piesavināties teritoriju? Un kā Melnzvaigzne attaisnos savu karotāju rīcību?

Ugunszvaigzne vispirms izstāstīja par āp�u uzbrukumu un pateicās Vienzvaigznem par viņa karotāju atve�anu palīgā. - Bez jums daudz vairāk kaķu būtu zaudēju�i dzīvību, - rudais karotājs sacīja.

Vienzvaigzne tikai vēcināja asti. - Mēs vienkār�i atmaksājām parādu jums.

- Ar smagu sirdi jāziņo, ka ir miris Sodrējvilna, -Ugunszvaigzne turpināja, - un pie Zvaigznes klana ir devusies ari mūsu dziedniekkaķe Ogļuvilna. Klans atdod viņiem godu.

�ķiet, vairums kaķu jau zināja par Ogļuvilnas aizie�anu. Klajumu kā vēja nopūtas zālē pār�alca skumja murdoņa. Ogļuvilnas trūkums būs ļoti jūtams - viņu cienīja un apbrīnoja ikviens.

- Tagad Pērkona klana dziedniece ir Lapustraume, -Ugunszvaigzne paziņoja. - Viņa ir teicami aprūpējusi mūsu ievainotos karotājus, un visi jau atlabst. Esam atjaunoju�i visas migas un aizsprostu pie ieejas apmetnē. Āp�u uzbrukums nav vājinājis klanu.

Mirkli rudais karotājs pieklusa, ļaujot vārdiem nogulsnēties klausītāju apziņā. Tad viņ� pagriezās turp, kur biezi saaugu�ajā lapotnē tupēja Melnzvaigzne, un balsī ieskanējās skarbāki toņi. - Necik ilgi pēc āp�u uzbrukuma mūsu karotāji uzgāja Ēnas klana patruļu iezīmējam savu robe�u labu gabalu mūsu teritorijā. Melnzvaigzne, vai tev par to ir kas sakāms?

Kazenājnags neviļus pameta skatienu uz māsu.

- Nemaz neskaties, - tā klusītēm uz�ņāca. - Es jau teicu Rūsādai, ka viņa ir stulbs spalvu kum�ķis, ja sadomājusi iebrukt Pērkona klana teritorijā, bet vai tad viņa manī klausās!

Kazenājnags viegli uzlika astes galu māsai uz pleca. - Viss kārtībā, - viņ� klusi noteica. - Visi zina, ka tu esi godājama karotāja.

Melnzvaigzne piecēlās, ar platajām, melnajām ķepām dro�i turēdamies uz tievā zara. Ugunszvaigznes pārmetums viņam laikam bija kā pīlei ūdens.

- Kop� ir kļuvis siltāks, - barvedis iesāka, - divkājainie ir savedu�i ezermalā pie mūsu teritorijas savas laivas un ūdens briesmoņus. Viņu mazuļi spēlējas mūsu me�ā un aizbaida medījumu. Divkājaino briesmoņi skraida pa mazo Pērkontaku un piesmirdina gaisu.

- Tā ir taisnība, - piebalsoja Leopardzvaigzne.

- Viņi ir ienāku�i arī Upes klana teritorijā un visur izmētā savus atkritumus. Esmu viņus manījusi pat te, uz �īs salas.

- Viņi iededza uguni, - piebilda Miglasķepa.

Kazenājnagam spalva saslējās stāvus, pār muguru pārskrēja �ermuļi. Viņ� neskaidri atcerējās �au�alīgo ugunsgrēku, kas bija plosījies vecajā Pērkona klana apmetnē reiz, kad viņ� vēl bija tikai kaķēns. Nebija grūti iztēloties, kā sarkanas liesmu mēles kāri aprij salu, pārvēr�ot vareno Di�ozolu no�ēlojamā apsvilu�u nodeguļu kaudzītē. Un ja nu divkājainie sadomā dedzināt ugunis arī krastā? Pērkona klans pagaidām bija dro�ībā, jo �ajā ezera pusē divkājainie nebija manīti, bet cik ilgi tā vēl būs?

- Un kāda tam saistība ar mūsu teritorijas zag�anu? � sauca Vāvergaita.

- Kad mēs kaillapī nospraudām robe�as, - Melnzvaigzne turpināja, - neviens vēl nezināja, kā būs, kad ieradīsies divkājainie. Nebijām gaidīju�i, ka viņu būs tik daudz. Ēnas klanam ir grūtības dabūt pietiekami daudz medījuma...

- Upes klanam tāpat! - iesaucās Leopardzvaigzne.

Melnzvaigzne atzinīgi nolieca galvu. - Manuprāt, vienīgais risinājums ir novilkt jaunas robe�as. Pērkona klanam un Vēja klanam ir jāatdod daļa teritorijas Ēnas klanam un Upes klanam.

Pērkona klana un Vēja klana karotāji sāka nikni protestēt, un Vienzvaigzne pielēca ķepās, spalvai uz skausta dusmās saceļoties stāvus. - Nemū�am!

Ugunszvaigzne pamāja ar asti, lai visi klusē, bet pagāja ilgāks laiks, līdz jezga tie�ām aprima. Kazenājnags pamanīja Mākoņasti, kur� uztrūcies izaicino�i �ņāca uz Melnzvaigzni. Zemesvilna pārskaities vēzēja asti, bet Vāvergaita kaut ko kliedza. Vāmuspalva no Vēja klana stāvēja sabozies, iecirtis nagus zemē, un turpat blakus Tīklāda ne�petni kauca uz Melnzvaigzni. Kazenājnags juta, kā no ausīm līdz astes galam novirmo karsts niknums, bet piespieda sevi klusēt un nogaidīt, ko teiks barvedis.

- Tam mēs nevaram piekrist, Melnzvaigzne, -Ugunszvaigzne noņaudēja, tiklīdz pūlis bija pierimis tiktāl, lai viņu varētu sadzirdēt. - �obrīd robe�as ir nospraustas tā, ka katram klanam ir teritorija, pie kādas esam radu�i. Nevar ta�u gaidīt, ka Upes klans medīs klajā tīrelī kā Vēja klans.

- To mēs varam iemācīties, - tiepās Vanagsarma.

- Kop� ieradāmies �eit, daudz kas ir mainījies. Jaunu medību paņēmienu apgū�ana būs tīrais sīkums, vai ne?

- To gan es gribētu redzēt, kā tu to mēģini, -nosprauslājās Vāmuspalva. - Tas nav tik vienkār�i, kā izskatās. Zinu, ka Vēja klanam būtu grūti medīt me�a biezoknī, kā to dara Pērkona klans.

- Jā, tu jau to zini vislabāk, - irdza Tīklāda.

- Gana! - Vienzvaigzne ie�ņācās, apveltīdams Tīklādu ar zvērojo�u skatienu.

Tīklāda nosodo�i palūkojās uz Vāmuspalvu, it kā tum�ais karotājs būtu vainīgs, ka barvedis viņu apsauca visu kaķu priek�ā. Kazenājnags atskārta, ka visi Vārnuspalvas biedri nav viņam piedevu�i gatavību pamest savējos Pērkona klana dziedniekkaķes dēļ.

- Neviens negrib kūdīt klanu starpā naidu, -Vanagsarma noņaudēja, paceldams skatienu uz �etriem barve�iem. - Bet Pērkona klanam un Vēja klanam jābūt saproto�iem. Ja nu jūs būtu tie, kuru teritorijā iebruktu divkājainie?

Viņam runājot, Dzintarāda paliecās tuvāk Kazenājnagam un klusi, nicīgi nosprauslājās. - Vienreiz, kad patrulēju ar Melnzvaigzni un Ozolvilnu, satiku uz robe�as Vanagsarmu, - viņa pastāstīja brālim.

- Viņ� toreiz ļoti uztraucās par divkājainajiem, par to vien runāja, cik �ēl esot, ka nevar mainīt robe�as. Es nemaz nebrīnītos, ja tie�i viņa �ēlabas būtu sēju�as sēklu Melnzvaigznes tīkojumiem.

Kazenājnags raudzījās māsā. Tas ta�u nevarēja būt! Vanagsarma nekad nemudinātu Ēnas klanu uzbrukt Pērkona klanam. Ar viņa muti noteikti runāja tikai glu�i dabiskas karotāja ba�as par medījumu savam klanam. Un Melnzvaigznem jau nu par uzbrukumiem citiem klaniem nebija divreiz jāsaka.

- Vanagsarma nav tāds! - runcis protestēja, bet Dzintarādas zaļās acis neticīgi iespīdējās.

- Vai patiesi? Ko vēl tu pastāstīsi - ka putni nevij ligzdas kokos, vai? - māsa sausi atmeta.

Kazenājnags satraukts aizgriezās. Viņ� bija palaidis garām Ugunszvaigznes atbildi, un nu atkal runāja Vanagsarma, izaicino�i skatīdamies Pērkona klana barvedim tie�i virsū.

-Ugunszvaigzne, vai tu neturies pie robe�ām pārāk ietiepīgi? Bie�i esmu dzirdējis tevi sakām, ka Zvaigznes klans vēlējis, lai me�ā būtu �etri klani. Kā tad �o vēlē�anos piepildīt, ja divi klani nomirs badā?

Karotājs pameta skatienu uz Kazenājnagu, it kā gaidītu, ka pusbrālis viņu atbalstīs. Bet Kazenājnags novērsās. Vanagsarmas runā�ana izklausījās pārliecino�a, bet Kazenājnags neticēja, ka Ēnas klanam un Upes klanam tie�ām jākar zobi vadzī. Bija ta�u zaļ-lapis, medījuma visur bija papilnam. Būtu jānogaida vismaz pāris gadalaiku, pirms sākt spriest par robe�ām. Vispirms jāzina, kā tie�i divkājaino iera�anās maina dzīvi teritorijā pie ezera.

- Tu neizskaties pēc badacietēja, Vanagsarma, -Ugunszvaigzne aizrādīja.

- Upes klanam ir vajadzīga lielāka teritorija! -karotājs �ņāca. - Ja jūs mums to nedosiet tāpat, paņemsim pa�i!

-Vanagsarma, tu nedrīksti runāt Upes klana vārdā! - Miglasķepa viņu apsauca.

Tajā pa�ā mirklī pietrūkās kājās Vēja klana karotājs Robauss. - Pamēģini tikai, ja tev tavs ka�oks nemaz nav dārgs!

Vanagsarma apcirtās apvainotājam pretī un izlaida nagus. Viņa klana biedrs Melnnags jau spraucās cauri baram, lai atbalstītu draugu. Spalva runcim uz skausta bija sacēlusies stāvus un aste uzbozta divtik liela. Trīs �etri Vēja klana karotāji, arī Vārnuspalva, uztrūkās ķepās, lai stātos Robauss pusē.

- Stāt! - pavēlēja Miglasķepa, nolēkusi no savas vietas uz ozola saknes. - Mēs esam Saietā! Vai esat to pavisam aizmirsu�i?

Pāris kaķu atkāpās, ari Vārnuspalva, bet vairums nelikās ne zinis par Upes klana barvedes palīdzes saucienu. Kazenājnags pamanīja, ka arī Ciedrsirds un Pīlād�nags no Ēnas klana ir piecēlu�ies un izlaidu�i nagus. Zemesvilna un Ērk�ķnags bija nostāju�ies pretī un izaicino�i sprauslāja. �ausmu pārņemtā Kazenājnaga acu priek�ā Ēnas klana karotāji metās virsū viņa klana biedriem, un �etri kaķi kūleņu kūleņiem, neganti �ņākdami, aizvēlās pa zemi.

- Nēl - Kazenājnags iegaudojās. - Atcerieties par pamieru!

Runcis metās uz priek�u, mēģinādams nostāties starp kau�ļiem, bet tajā pa�ā laikā jauta, ka visapkārt sākas jaunas un jaunas saķer�anās. Viņ� iecirta zobus Ciedrsirdij plecā, mēģinādams to atraut no Zemesvil-nas, bet cits kaķis uzlēca viņam mugurā un nogāza no ķepām. Cīņas mutulī atskanēja Ugunszvaigznes dusmu sauciens:

- Rimstieties! Hda nav Zvaigznes klana griba!

Kad klajumā sākās kauja, Lapustraume izbīlī pie-plaka pie zemes. Bailes stindzināja ķepas un lika spalvai saslieties stāvus. Kaķe nespēja aptvert, ka te kāds tie�ām uzdrīkstas pārkāpt Zvaigznes klana iedibināto pamieru. Bet tad viņa atminējās sapni par lipīgi sarkanajiem viļņiem, kas vēlās uz krastu. Tas bija patiess! Miers nevarēja iestāties, iekams asinis nebija lēju�as asinis.

Visā klajumā cīnījās, sprauslāja un skrāpēja kaķi. Lapustraume velti meklēja Vāmuspalvu, ba�īdamās, ka viņu varētu smagi ievainot. Kaķe saklausīja tēva balsi, bet viņa pavēli sanīdu�ies klani cīņas karstumā nemaz nedzirdēja.

-Zvaigznes klans, palīdzi mums! - dziedniece klusītēm lūdzās.

It kā sen�u karotāju gari būtu atbildēju�i, pār klajumu nolaidās ēna. Sudrabotā Mēness gaisma satumsa. Lapustraume pacēla skatienu un ieraudzīja, ka Mēnesim priek�ā ir aizslīdējis mākonis, to pavisam aizsedzot. Kaujas troksnis sāka pierimt, un izskanēja pa baiļu kaucienam. Da�i kaķi mitējās kauties un palika nekustīgi tupam, raudzīdamies draudīgajās debesīs.

- Paskatieties! - Bija pārāk tum�s, lai redzētu runātāju, bet Lapustraume atpazina Vēja klana dzied-niekkaķa Mizassejas balsi. - Zvaigznes klans ir sadusmojies! Tā noteikti ir zīme, ka robe�ām ir jāpaliek, kur tās biju�as.

Sirmā dziedniekkaķa balss skanēja autoritatīvi, tomēr vairākas balsis pacēlās protestā. Tās apklusināja Ugunszvaigznes sauciens. Rudais karotājs blāvajā zvaig�ņu gaismā bija tikko saskatāms uz nolīku�a zara.

- Mizassejam ir taisnība! - Pērkona klana barvedis sauca. - Zvaigznes klans ir parādījis savu gribu. Robe�as paliks, kā nospraustas. Saiets ir galā!

- Ja kāds Upes klana kaķis vēl pacels kaut ķepu, viņam būs darī�ana ar mani, - piebilda Leopardzvaigzne, pavēlo�i nostājusies savā vietā. - Visi ejiet mājās - nekavējoties!

- Tas pats attiecas uz Vēja klanu, - noņaudēja Vienzvaigzne, zvērojo�ajam skatienam klīstot pa klajumu.

Melnzvaigzne izgrūda �ņācienu. - Nekas vēl nav beidzies! - viņ� ieņurdējās.

-Nekas! - atbalsoja cits kaķis, un Lapustraume samiedza acis - tumsā bija tik tikko saskatāms Vanag-sarmas masīvais, svītrainais stāvs. - Nākamajā Saietā mēs runāsim par to atkal.

Lapustraume nodomāja: tu to neizlemsi. Vanagsarma izturējās kā klana barvedis, lai arī patiesībā nebija pat barvedes palīgs. Jaunā dziedniece juta tik dziļu neuzticību pret �o kaķi, ka pār muguru skrēja tirpas. Vēl neomulīgāk kļuva, domājot par to, cik liela varētu būt Vanagsarmas ietekme uz viņa pusbrāli Kazenājnagu.

Kaķei par atvieglojumu, kauja bija galā. Cīnītāji pa�ķīrās un vairs tikai raidīja cits citam zvērojo�us skatienus, laizīdami savas brūces. Barve�i nolēca no Di�ozola un savāca kopā savus karotājus.

Lapustraume ar grūtībām izspraucās caur blīvo pūli, kur visi mēģināja atrast savējos, lai dotos mājup. Jaunā kaķe negribēja aiziet, neaprunājusies ar Kodesspārnu.

Smagsolis bija pagalam! Kad Lapustraume izlēma nenogādāt Upes klanam Dubļādas ziņu par kaķu-mētru, viņa sevi mierināja ar domu, ka gan jau Ko-desspārns atradīs zālītes pati vai veckaķis atlabs tāpat. Es esmu vainīga pie tā, ka viņ� nomira.

Un kas tas par sapni, par kuru Kodesspāms stāstīja? Par oļiem strautā? Ja draudzene būtu sākusi ticēt Zvaigznes klanam un saņemtu viņu zīmes, tad Dubļādam nevajadzētu Lapustraumi, kas nogādātu vēsti. Tad viņ� varētu pateikt dziedniecei pa�ai. Bet Dubļāda bija meklējis starpnieci - tātad Kodesspāms bija melojusi visa Saieta priek�ā.

Lapustraume nespēja iztēloties iemeslu, kas liktu draudzenei tā rīkoties. Par ko viņa būtu tā sanīdu�ies ar Vētrasvilnu un Tērci, lai mēģinātu tos izēst no Upes klana? Lapustraume atcerējās, cik saspīlēta izskatījās Kodesspārna un Vanagsarmas vārdu apmaiņa un kā Vanagsarma par katru cenu gribēja panākt, lai māsa runā, visiem dzirdot. Varbūt tā bija viņa ideja? Bet kāpēc lai Kodesspāms piekristu, ja Vanagsarma viņu mēģinātu piespiest melot? Kodesspāms bija uzticama dziedniekkaķe, un līdz �im viņa vienmēr bija atteikusies stāstīt Leopard-zvaigznei par Lapustraumes redzētajiem sapņiem, jo viņai derdzās meli.

Jaunā kaķe apņēmīgi izspraucās starp diviem Vēja klana karotājiem un ieraudzīja Kodesspārnu tupam Di�ozola saknes paēnā kopā ar Vītolķepu, it kā viņa būtu sargājusi savu mācekli no kaujas. Bet, pirms Lapustraume sasniedza draudzeni, pienāca Vanagsarma. Run�a ka�oks bija papluinīts, bet viņ� ne�ķita nopietni ievainots, lai arī Lapustraume bija viņu manījusi pa�ā cīņas mutulī.

Karotājs smagiem soļiem piegāja pie māsas, un viņa acis meta slepkavīgu dusmu zibeņus. - Peļu-galva tāda! - viņ� uzbrēca. - Tu gandrīz visu sabojāji!

Kodesspāms uzmeta �iglu skatienu Vītolķepai.

- Ej, uzmeklē Miglasķepu, - viņa sacīja māceklei.

- Pasaki, ka es tūlīt nāk�u.

Vītolķepa pietrūkās ķepās un klup�us kri�us devās prom, mezdama nervozus skatienus uz Vanagsarmu. Lapustraume parāvās atpakaļ ēnā. Viņai nepatika tā noklausīties sarunas, bet bija jāzina, kas te notiek.

- Tu mani pievīli! - Vanagsarma rūca. - Tu solīji pastāstīt Saietam par to sapni. Mēs būtu varēju�i uzreiz tikt vaļā no tiem plu�ķainajiem sala�ņām! Bet tagad varēsim priecāties, ja kāds tev vispār vēl ticēs, kad nākamreiz atvērsi muti!

- Un kāpēc lai ticētu? - Kodesspāms piecēlās un skumīgi pavērās brālī. - Mēs abi zinām, ka es meloju. Man nekad nav bijis neviena Zvaigznes klana sūtīta sapņa.

Vanagsarma pretīgumā no�ņaukājās. - Bet to ta�u neviens nezina, vai ne? Tas ir tikai mūsu noslēpums. Tevi būtu uzklausīju�i, ja tu neņerkstētu kā tāds kaķēns. �Neesmu pārliecināta... man vajag skaidrāku zīmi!� - Runcis ne�ēlīgi izmēdīja māsu. - Es tev par to ādu varētu novilkt pār acīm!

- Man vienalga! - Kodesspārns atcirta. - Tu man liki melot Saietā! Tas ir sliktāk nekā zaudēt ka�oku.

Lapustraume saspringa un izlaida nagus, lai būtu gatava aizstāvēt Kodesspārnu, ta�u viņa redzēja, ka Vanagsarma visiem spēkiem pūlas savaldīties. Uzboztā spalva sāka nogult, un run�a balss skanēja klusāk: - Tie nebija īsti meli. Tu zini, ka būs labāk, ja Vētrasvilna aizies. Es esmu pelnījis būt barvedes palīgs, bet, ja Vētrasvilna paliks, Miglasķepa gādās, lai viņ� būtu tās pēctecis.

- Vētrasvilna ir krietns karotājs...

- Klusē! - Vanagsarma ie�ņācās. - Viņ� jau reiz aizgāja no sava klana - kā lai zinām, ka tā neizdarīs atkal? Es vienmēr esmu bijis lojāls pret Upes klanu, es esmu pelnījis būt barvedes palīgs! Tu to labi zini, un to zina arī Zvaigznes klans! Kāpēc nedarīt tā, lai uzzina viss mūsu klans?

- Tcipēc, ka man ir pienākums pret klanu, bet ne pret tevi, - Kodesspāms rimti atteica.

Vanagsarmas aug�lūpa pacēlās, atsedzot zobus.

- Tā nebija plānots! - viņ� noskaldīja. - Ne jau tāpēc es tev palīdzēju kļūt par dziedniekkaķi. Kā tu domā, kas notiktu, ja tavi karsti mīļotie klana biedri uzzinātu patiesību?

�oreiz asie vārdi trāpīja vārīgā vietā. Kodesspāms sarāvās, soli atkāpās un novērsās. Lapustraumei bija tāda sajūta, it kā viņa būtu iekāpusi varenā straumē, pārvarīgā baiļu virpulī, kas draudēja viņu nogāzt no kājām. Kā Vanagsarma būtu varējis Kodesspāmam palīdzēt kļūt par dziednieci? Dubļāda ta�u bija viņu izvēlējies ar Zvaigznes klana ziņu. Kas tā par �patiesību�, kas spēja draudzeni piespiest melot brāļa labā?

Pēk�ņi Kodesspāms pacēla skatienu un ielūkojās brālim tie�i acīs. - Dari, ko gribi, Vanagsarma, - kaķe noņaudēja. - Es esmu centusies būt krietna dzied-niekkaķe un kalpot klanam, cik manos spēkos, bet es nevaru vairs melot. Tu jau reiz biji barvedes palīgs toreiz, kad divkājainie sagūstīja Miglasķepu, un gan jau kļūsi atkal, ja vien nedarīsi muļķības. - Mirkli klusējusi, kaķene dzēlīgi piebilda: - Ja izstāstīsi patiesību par mani, ari pats nemaz tik labi neizskatīsies, vai ne?

Vanagsarma pacēla ķepu. Lapustraume jau saspringa, lai steigtos draudzenei palīgā, bet stripainis apsviedās un smagi soļoja prom. Viņ� izskatījās uz

mata tā, kā Lapustraumes sapnī bija izskatījies viņa tēvs Tīģerzvaigzne.

Kodesspārns saguma kņūpus turpat pie koka, it kā viņu būtu pametu�i pēdējie spēki. Lapustraume piegāja pie draudzenes un ar astes galu maigi pieskārās tās plecam. Viņa īsti nezināja, ko lai saka, un nesaprata, vai vajadzētu atklāt, ka ir dzirdējusi strīdu. Jaunā dziedniece jutās samulsusi. Vanagsarma acīmredzot zināja, ka māsa netic Zvaigznes klanam. Bet to zināja arī Lapustraume, un viņa jau sen bija Kodesspārnam piedevusi. Kodesspārns visiem spēkiem pūlējās būt laba dziedniece, lai arī nevarēja smelties Zvaigznes klana spēku un vie-dumu.

- Kodesspāms, tā esmu es, - kaķe nedro�i iesāka.

- Man ļoti �ēl, ka Smagsolis nomira.

Kodesspāms pacēla skatienu, viņas dzintardzel-tenās acis spulgoja no�ēlā. - Es meklēju un meklēju kaķumētru, bet nevarēju atrast, - viņa atzinās.

Mierinājuma vārdi iestrēga Lapustraumei rīklē. Kā lai es uzņemos atbildību par zīmju lasī�anu divu klanu vārdā?

- Lapustraume? - Kodesspārns ierunājās. - Vai tu man kaut ko nestāsti?

- Tā ir mana vaina! - Lapustraume izgrūda.

- Sapnī pie manis atnāca Dubļāda un pateica, kur tu vari atrast kaķumētru. Bet es kopu slimu kaķēnu, un man nebija laika pie tevis aiziet. Turklāt nezināju, vai tu man ticētu, - viņa piebilda.

- Ticētu gan, - Kodesspāms klusi atbildēja. - Es nekad ne�aubītos par tavas ticības spēku.

Ziņkārība urdīja Lapustraumi kā ķepas spilventiņā iedūries ērk�ķis. - Bet kā tu izskaidro manus sapņus, ja netici, ka tos sūta Zvaigznes klans?

Upes klana dziedniece brīdi padomāja. - Nu, par kaķumētru tu varētu uzzināt ari citādi. Varbūt Kazenājnags vai Vāvergaita to pamanīja toreiz, kad devās izlūkos apkārt ezeram. Kāds no viņiem tev pateica, tu tikai aizmirsi.

Lapustraume neatminējās nekādas sarunas par kaķumētru, turklāt pirmie izlūkgājieni bija vēl kail-lapī, kad gandrīz nekas neauga. - Man tā ne�ķiet, -viņa neveikli nomurmināja.

- Esmu pārliecināta, ka tu nemelo, - Kodesspāms mierināja. - Man tikai �ķiet, ka tu sapņos atceries daudz ko tādu, ko nomodā esi piemirsusi. Tu tici Zvaigznes klanam, tāpēc atmiņas tev parādās �ādā veidā.

Lapustraume apjukusi pa�ūpoja galvu. - Lai jau būtu. Bet es tev pateik�u, kur ir kaķumētra. Tev jāiet...

-Kodesspārns! - Klajuma malā īdzīgi atskanēja Leopardzvaigznes balss. - Vai tu grasies visu nakti tur tupēt un tērgāt?

- Es jau nāku! - Kodesspāms iesaucās un pietrūkās ķepās. - Man jādodas prom. Leopardzvaigzne jau tāpat ir nikna uz mani.

- Tev jāiet pa Pērkontaku prom no ezera! - Lapustraume uzsauca draudzenei nopakaļ, kad tā devās pie Upes klana barvedes.

Bet Kodesspāms nekādi neizrādīja, ka būtu dzirdējusi. Pēc mirkļa viņa jau nozuda tumsā.

Jaunā Pērkona klana dziedniekkaķe nopūtās un piecēlusies sekoja draudzenei, spraukdamās caur biezi saaugu�o krūmāju, līdz beidzot iznāca krastā. Kaķi jau devās pār kritu�ā koka tiltu, klup�us kri�us cenzdamies �iglāk tikt prom no dramatiskā Saieta. Citi vēl tikai pulcējās pie izrautajām saknēm un gaidīja savu kārtu.

Rik�odama pie pārējiem, Lapustraume nespēja nokratīt raizes par Kodesspārnu. Viņa nebija paspējusi pajautāt ne par sapni ar oļiem, ne par vārdu apmaiņu ar Vanagsarmu un nebija paguvusi izdibināt, kāpēc runcis iedomājies: viņa dēļ Kodesspāms kļuvusi par dziedniekkaķi. Varbūt labi vien ir, kaķe nodomāja. Iespējams, Kodesspāms nemaz negribētu atbildēt uz jautājumiem.

Lapustraume paraudzījās apkārt, meklējot savus klana biedrus. Mēness vēl aizvien slēpās aiz mākoņiem, un, kad tumsā kaut kas sakustējās, viņa uzreiz nesazīmēja, kur� kaķis tas ir. Bet tad uzvēdīja pazīstama smar�a, un jaunā kaķe apstājās kā iemieta. Vār-nuspalva!

Ķepas iekņudējās vēlmē bēgt, bet Vēja klana karotājs jau bija viņu pamanījis. Viņ� pienāca tuvāk. Slaidais augums zvaig�ņu gaismā viegli vizēja, ta�u tum�pelēkais ka�oks darīja Vāmuspalvu līdzīgu ēnai.

- Sveiks, Vārnuspalva! - Lapustraume mulsi sasveicinājās. - Kā sokas Vēja klanā?

- Labi. - Tas skanēja strupi.

Lapustraume �aubījās, vai tā tie�ām ir. Saietā bija skaidri manāms: da�i klana biedri nav piedevu�i karotājam, ka tas bija atstājis Vēja klanu, lai būtu kopā ar Lapustraumi. - Man �ēl, ja tev ir nepatik�anas... - viņa iesāka.

- Nepatik�anas? - Vāmuspalva nevērīgi paraustīja plecus. - Es jau teicu - viss ir labi.

Run�a tuvums lika Lapustraumes sirdij iepukstē-ties straujāk. Bija necie�ami nolūkoties, kā viņ� izliekas īgns un saspringts, lai arī patiesībā slēpj lielas cie�anas. - Es negribēju tevi sāpināt, - kaķe sacīja.

- Mēs izvēlējāmies būt lojāli saviem klaniem. -Vārnuspalvas balss bija klusa un mierīga, ta�u ik elpas vilciens vēstīja par mokām. - Būs labāk, ja mēs vairs nesatiksimies.

Lapustraume zināja, ka Vāmuspalvam ir taisnība, bet sāpes vienalga cirta dziļāk par āp�a zobiem. Vai viņi nevarētu būt vismaz draugi?

Vārnuspalva vēl mirkli raudzījās kaķei acīs un tad pagriezies devās prom uz krastu, kur da�i kaķi vēl gaidīja �ai tilta pusē.

- Ardievu, - Lapustraume no�ukstēja, bet Vāmu-spalva neatskatījās.

- Nu paskaties uz savu nabaga asti! - Margrietiņa vaimanāja.

Pūpē�pūka savā guļvietā pie Lapustraumes migas griezās kā vilciņ�, mēģinot apskatīt strupo astīti. Viņu pa�u tā, �ķiet, nesatrauca it nemaz.

- Es tagad esmu kā īsts karotājs! - run�uks lielījās.

- Visiem karotājiem ir rētas. Tās parāda, cik viņi dro�sirdīgi!

Margrietiņa saviebās. - Vai tu vari tur kaut ko līdzēt? - viņa lūdzās Lapustraumei.

Jaunā dziedniece apspieda nopūtu. - Asti neatau-dzēs pat Zvaigznes klans, - viņa noņaudēja.

- Ak, es jau zinu. Esmu tev pateicīga par visu, ko esi darījusi! Domāju, ka viņu gaida dro�a nāve. Man tikai gribētos, kaut kāds spētu viņam iestāstīt, ka tas nebija labi darīts un ka viņ� nekad, nekad vairs nedrīkst tā rīkoties.

- Tu to jau zini, vai ne, Pūpē�pūka? - Lapustraume uzrunāja kaķēnu.

Pūpē�pūka pārstāja griezties un apsēdās papardēs. Sīkās a�eles spīdēja vien. Lapustraume nespēja aptvert, ka tas tie�ām ir tas pats sīkaliņ�, kas vēl pirms vairākām dienām slimības migā mocījās sāpēs un drudzī.

- Nu... - run�uks ieņaudējās. - Zinu, ka tas nebija pareizi, bet apmetnē ir tik garlaicīgi! Es gribu aiziet apskatīt ezeru.

Margrietiņai paspruka izbaiļu spiedziens. - Tu tur noslīksi!

- Tev jāpagaida, līdz tevi iecels mācekļu kārtā, -Lapustraume pamācīja. - Tad tavs skolotājs tevi izvadās pa visu teritoriju.

Pūpē�pūka sajūsmā sarosījās. � Vai mani varētu iecelt mācekļa kārtā tūlīt? Vai Kazenājnags var būt mans skolotājs?

Lapustraume apspieda uzjautrinātu murrā�anu. Bija prieks redzēt, ka baismīgais pārdzīvojums it nemaz nav kaitējis kaķēna bra�ajam garam.

- Nē, tu vēl esi par mazu, - dziedniece sacīja. - Un par to, kur� tevi skolos, lems Ugunszvaigzne.

Run�uks izskatījās vīlies, bet uzreiz atplauka.

- Varbūt es varu atgriezties mazuļu migā? Riekstu-pūka un Peļupūka bez manis noteikti nevar izdomāt labas spēles.

Margrietiņa nopūtās. - Vai zini, Pūpē�pūkam ir taisnība, - viņa atzinās Lapustraumei. - Tu nevari iedomāties, cik mums tur pēdējā laikā ir mierīgi.

- Pēc dienas vai divām, - dziedniece apsolīja nepacietīgajam kaķēnam. - Vispirms tev vēl mazliet jāatgūst spēki. Jāatpū�as, nevis jāspriņģo apkārt.

Pūpē�pūka uzreiz saritinājās papar�u guļvietā un pat pamanījās pārmest strupo astīti pār degunu. Tomēr mazuļa mirdzo�ās acis turpināja vērot māti un Lapustraumi.

- Liels tev paldies, Lapustraume! - Margrietiņa noņaudēja un piecēlās ķepās. - Pērkona klanam ir paveicies, ka tu esi viņu dziedniece.

Atvadījusies no Lapustraumes un Pūpē�pūkas, kaķe aizgāja, ceļā satikdama Spo�sirdi, kura pa�laik izlīda aiz kazenāju audzes ar leknu kaķumētras stiebru buntīti zobos.

- Te būs! - kaķene iesaucās, nolikusi ne�ļavu pie ieejas Lapustraumes migā. - Vai kaķumētras smar�a nav burvīga?

Lapustraume nomurmināja piekri�anu, lai arī patiesībā viņai no kaķumētras aromāta metās �ķērmi. Tas viņai laikam visu mū�u atgādinās par Upes klanam neaiznesto ziņu un Smagsoļa nāvi.

- Lapustraume, - Spo�sirds ieminējās, - vai es tagad varu atgriezties pie karotājas pienākumiem? Atlicis apskatīt nu jau tikai Pelnādu. Man �eit vairs īsti nav, ko darīt.

Dziedniekkaķe izbrīnīta uzlūkoja draudzeni. Mēne�a laikā viņa jau bija pieradusi, ka rudi baltā kaķe vienmēr ir kaut kur tuvumā. No atmiņas gandrīz bija pagaisusi nepatika, ko Lapustraume pret viņu juta toreiz, kad vēl bija dzīva Ogļuvilna. Un Lapustraume atskārta, ka nemaz neilgojas uzņemties visus dziednieces pienākumus. Tomēr Spo�sirdij bija taisnība: vairs nebija neviena iemesla liegt viņai atgriezties ikdienas gaitās.

-Jā, protams, - Lapustraume atbildēja. - Esmu tev no sirds pateicīga par visu, ko esi darījusi!

Spo�sirds nolieca galvu, izskatīdamās mazliet bikla. - Man ļoti patika, - viņa noņaudēja. - Es ļoti daudz iemācījos - gan no tevis, gan no Ogļuvilnas. Un nāk�u palīgā atkal, kad vien tev manis ievāja-dzēsies.

- Paldies, Spo�sirds!

Lapustraume raudzījās, kā draudzene nozūd aiz kazenājiem, un pagriezusies paņēma kaķumētru, lai ienestu to migā. Zālī�u un ogu krājumi izskatījās nekārtīgi, un jaunā kaķe sāka tos �ķirot, gādādama, lai viss nonāktu īstajā vietā.

Viņa pamanīja, ka da�as no savāktajām kadiķ-ogām izskatās sa�ervelēju�ās, un sāka tās apskatīt, lai izlasītu vēl lietojamās. Darbs uzjundīja sāpīgas atmiņas: Lapustraume atcerējās, kā Ogļuvilna bija darījusi to pa�u, ierādot Lapustraumei, kuras ogas jau ir pārāk vecas un jāmet ārā. Tagad migā vairs pat nebija jūtams Ogļuvilnas aromāts - gaisā stipri smar�oja pēc zālītēm, sūnas un akmens. �ķita, it kā skolotājas nemaz nebūtu bijis. Varbūt dziedniekkaķi pa�i vispār nebija svarīgi - nozīme bija tikai no paaudzes paaudzē nodotajām zinā�anām.

Ja tā, tad manām jūtām arī nav nozīmes, Lapustraume sev apņēmīgi sacīja. Es kalpo�u savam klanam, cik labi vien spē�u.

Iespējams, bija pienācis laiks domāt pa�ai par savu mācekli. Varbūt izraudzīties kādu no Skābeņastes mazuļiem, kad tie būs gana paaugu�ies? Cerams, izdotos atrast tikpat labu mācekli kā Upes klana Vītolķepa. Lapustraume atcerējās, cik daudz jaunā kaķe bija palīdzējusi toreiz, kad daudzi Upes klana kaķi saindējās ar divkājaino atstāto indi. Vai Zvaigznes klans ir mierā ar Kodesspārna izvēli? - Lapustraume iedomājās. Citādi nevar būt. Bet kā Kodesspārns iemācīs Vītolķepai visu, kas jāzina dziedniekkaķiem, ja viņa netic Zvaigznes klanam? Kā viņa izskolos mācekli Zvaigznes klana zīmju un sapņu tulko�anā, ja pa�ai nemaz tādu nebija?

Domas par Kodesspārnu atgādināja par zeltainās kaķes sīvo strīdu ar brāli Saieta noslēgumā. Kas starp viņiem bija noticis?

Aiz muguras atskanēja sajūsmināts pīkstiens. Lapustraume pagriezās un ieraudzīja Riekstupūku un Peļupūku draiskojamies turpat pie migas un jau atvēra muti, lai piekodinātu netraucēt Pūpē�pūku, kur� bija iegrimis saldā miegā. Pirms kaķe paguva ko pateikt, viņas migā ielaidās taurenis. Tas laidelējās augstu virs galvas, un iek�ā iebrāzās abi kaķēni. Tie kūleņu kūleņiem aizspraucās garām dziedniecei, izbārstot rūpīgi sa�ķirotās kadiķogas, un, priekā ņaudēdami, vajāja taureni, kas plivinājās tuvs, bet sīkajām ķepiņām neaizsniedzams.

- Ei! - Lapustraume uzsauca. - Skatieties, kur liekat ķepas!

Abi nebēdņi nelikās ne zinis un atkal izdzina taureni ārā. Lapustraume nopūtās un rik�oja pakaļ. Pārbaudījusi, vai ālē�anās nav iztraucējusi Pūpē�pūku, dziedniekkaķe pabāza galvu no kazenājiem, lai redzētu, vai tikai kaķēni neiekulsies vēl kādās nepatik�anās. Viņa paguva ieraudzīt, kā Riekstupūka un Peļupūka iedzen medījumu ērk�ķainu krūmu pudurī pie klints sienas.

- Kaķēni! - viņa noburk�ķēja. Gan jau abi turpat arī iepiņķerēsies vai mēģinās uzkāpt klintī.

Lapustraume devās medniekiem pakaļ un, apmetusi līkumu spurainajiem zariem, izdzirdēja triumfējo�u ņaudienu.

Krūmājā abi kaķēni vērās lejup uz taureni, kur� miris gulēja zemē. Viens no spo�iem lāsumiem izraibinātajiem spārniem bija norauts.

Pienākot Lapustraumei, Riekstupūka pacēla skatienu. - Es to noķēru! - viņa lielījās. - Es bū�u pati labākā medniecel

Lapustraume raudzījās uz norauto spārnu un juta, kā iekņudas ka�oks. Skats nez kādēļ �ķita pazīstams, lai arī viņa neatminējās, ka būtu kaut kad pētījusi beigtu taureni.

Pirms viņa paguva izdomāt, kas par lietu, prātojumus pārtrauca Peļupūka: - Taureni mums parādīja lāsumainā kaķe. Viņa teica, ka drīkstam to medīt.

Dziedniece izbrīnījās. - Vai tu domā Skābeņasti? -Citas lāsumainas kaķes klanā pa�laik nebija, bet Skābeņaste vēl pavadīja laiku mazuļu migā ar saviem kaķēniem.

- Nē, cita lāsumaina kaķe. - Riekstupūka izklausījās mazliet dzēlīga, it kā uzskatītu Lapustraumi par peļugalvu. - Viņa mūs pasauca no migas. Agrāk tāda kaķe nebija manīta, bet viņa smar�oja tāpat kā citi Pērkona klanā.

- Un viņa zināja, kā mūs sauc, - piebilda Peļupūka.

Lapustraumei atkal pār muguru pārskrēja tirpas -vēl stiprāk nekā iepriek�. - Un kur tā kaķe palika? -viņa uzmanīgi jautāja.

Peļupūka paraustīja plecus. - Nezinu. Pazuda.

Abi kaķēni zaudēja interesi un aizjoza prom. Lapustraume palika stāvam un raudzījās uz saplosīto taureni. Bija tikai viena lāsumaina kaķe, kura būtu varējusi apciemot kaķēnus un nozust tā, ka to nebūtu pamanījis neviens cits. Kaķēni bija sūtīti taurenim pakaļ ar kādu nolūku, tikai - ar kādu? Plankumlapa, ko tu mēģini man pateikt? Lapustraume ar ķepu pabikstīja lidoni, un nags aizķērās aiz norautā spārna. Taureņa spārns... kodes spārns... Kodesspāms!

Lapustraume sastinga kā sasalusi, plati ieplestām acīm. Iztēlē viņa skaidri to redzēja: Vanagsarma ar kodes spārniņu nagos lavās pa ēnām vecajā Upes klana apmetnē un piesardzīgi noliek spārnu pie Dubļ-ādas migas... Lapustraume nodrebēja. Upes klans bija pieņēmis vecā dziednieka izvēli tāpēc, ka tas bija pie savas migas atradis kodes spārnu. Runcis bija nospriedis, ka tā ir Zvaigznes klana labvēlības zīme... bet varbūt patiesībā Vanagsarma to tur nolika speciāli?

Lapustraume bija pārliecināta, ka Kodesspāms par viltojumu ir uzzinājusi tikai vēlāk. Viņa labi atcerējās izbrīnu draudzenes acīs, kad tā pastāstīja par atrasto kodes spārnu. Kad Vanagsarma atklāja viņai patiesību, kaķe noteikti jutās satriekta, ta�u apņem�anās kalpot savam klanam kā dziedniekkaķei bija likusi viņai turēt mēli aiz zobiem.

Dziedniekkaķe nokratīja spārnu no naga. Gribējās ticēt, ka viņa alojas, ka patiesībā neviens kaķis nespētu izdarīt neko tik briesmīgu, pat Vanagsarma ne. Tomēr Lapustraumi neatstāja nojauta, ka tie�i to Plankumlapa vēlas pateikt: �ī zīme pārāk labi izskaidroja daudzus no miglā tītajiem notikumiem.

Saietā Vanagsarma bija draudējis Kodesspār-nam atklāt noslēpumu, un viņ� apgalvoja, ka esot palīdzējis māsai kļūt par klana dziedniekkaķi. Upes klana karotājs acīmredzot bija padarījis māsu par �ī noslēpuma ķīlnieci, piespie�ot stāstīt par sagudrotām ziņām no Zvaigznes klana, lai pats iegūtu vairāk varas.

Lapustraume vienmēr bija ap�aubījusi Vanagsar-mas godīgumu, bet nu �aubām vairs nebija vietas. Kaķe ar nagiem plosīja zemi, vēlēdamās, kaut varētu tos iecirst Vanagsarmam ka�okā. Ta�u kautiņ� te neko neatrisinās. Dziedniece apsvēra iespēju mest runcim izaicinājumu Saietā, tomēr saprata, ka ari tas nelīdzēs. Nebija jau nekādu pierādījumu. Turklāt, apsūdzot Vanagsarmu, viņa nodotu ari Kodesspāmu. Vai Upes klans ļautu kaķei vēl pildīt dziednieces pienākumus, ja uzzinātu, ka atrastais kodes spāmiņ� bijis māņi?

Plankumlapa, parādi man, kā rīkoties! Tu to neatklāji tāpat vien.

Pēc mirkļa Lapustraumei ienāca prātā Vītolķepa. Jaunā mācekle noteikti ticēja Zvaigznes klanam kā visi kaķi, kas dzimu�i klanā. Varbūt viņa varētu uzņemties dziedniekkaķu pienākumus, kas saistīti ar zvaig�ņoto karotāju klanu? Ja Kodesspāms to apzinātos, varbūt tas viņai dotu drosmi stāties pretī cietsirdīgajam brālim. Vītolķepa nevarētu atrisināt �īs problēmas pilnībā, tomēr palīdzētu gan.

Bet kā lai es viņai to parādu? - Lapustraume prātoja. Viņa ir Kodesspārna mācekle, nevis manējā. Kā lai Vītolķepa apgūst Zvaigznes klana gudrības, ja viņas skolotāja tam netic?

Papardes klanīdamās �vīkstēja pret Kazenājnaga ka�oku. Runcis joņoja caur ēnaino me�u uz tik�anos ar Tīģerzvaigzni. Locekļi �ķita tvirti un spēcīgi, plecs bija sadzijis, un ķepas niezēt niezēja parādīt tēvam un pusbrālim, kāds viņ� patiesībā ir veikls cīnītājs. Runcis bija pārliecināts: Tīģerzvaigzni iepriecinās viņa nestās ziņas.

Sasniedzis klajumu, Kazenājnags spēji apstājās koka paēnā. Tēvs sēdēja uz akmens klajuma vidū un noliektu galvu sarunājās ar slaidu, lāsumainu karotāju.

Dzintarāda! Ko viņa te dara?

Sirdī iespiedās ziņkāres nagi. Runcis līdz ka�okam pieplaka pie zemes un zagās gar me�malu, līdz tika tuvāk akmenim un varēja paslēpties garas zāles pudurā. Viņ� saspicēja ausis un sasprindzinājies dzirdēja sarunu.

- Es tev jau teicu, - Dzintarāda izklausījās pikta.

- Negribu nekādas darī�anas ar taviem godkārīgajiem tīkojumiem. Man ir pa�ai savi plāni.

Kazenājnags saspringa. Neviens tā nedrīkst runāt ar Tīģerzvaigzni!

Ta�u varenais svītrainis ne�ķita sadusmots un apmierināts teica: - Tev ir mana dū�a, Dzintarāda, un tu esi dro�sirdīga karotājai Tomēr reizēm drosme pārkāpj robe�u un pārtop muļķībā. Neaizmet vieglu ķepu to, ko varu piedāvāt. Es varu tevi padarīt par barvedi.

- Lapsu mēsli! - Dzintarāda uzrūca. - Es esmu lojāla Ēnas klana karotāja. Ja kādreiz kļū�u par barve�a palīdzi vai barvedi, tad tikai tāpēc, ka bū�u to pelnījusi, un tāpēc, ka to vēlēsies mans klans un Zvaigznes klans. Tu tikai sagrozi karotāju kodeksu, lai dabūtu to, ko gribi, - tie�i tāpat kā toreiz, kad vēl biji dzīvs!

Tīģerzvaigznes rīklē ietrīsējās draudīgs ņurdiens. Kazenājnags manīja nozvīļojam izlaistus nagus, un sirds sāka sisties straujāk bailēs par māsu.

Ta�u Dzintarāda turēja galvu augstu paceltu. - Mani tu neiebiedēsi, - viņa rāmi sacīja. - Un es negribu neko, ko tu man varētu dot.

To pateikusi, kaķe apcirtās un devās prom, uzblīzdama tie�i virsū slēpnī tupo�ajam Kazenājnagam.

Dzintarādai paspruka pārsteiguma �ņāciens. - Ko tu te dari?

- Es tev varētu jautāt to pa�u! - atcirta Kazenājnags, raudzīdamies caur stiebriem, vai viņu nav pamanījis Tīģerzvaigzne. Viņ� jutās atvieglots, ka svītrainais karotājs ir aizgriezies.

Lāsumainā kaķe salti uzlūkoja brāli. - Tu esi te bijis jau agrāk, vai ne? - viņa noņaudēja. - Tu domā, ka viņ� tev var dot varu. Vai tev dad�i galvā saaugu�i, vai? Tu zini, ko viņ� darīja, kad bija dzīvs!

- Tas bija toreiz. - Kazenājnags neveikli sapurināja ausis. - Tagad viņ� mums ar Vanagsarmu tikai palīdz kļūt par labākiem karotājiem. Mēs kopā trenējamies. Tīģerzvaigzne mūs māca.

- Kā tad! - Dzintarāda nicīgi nosprauslājās. � Kazenājnag, domā ta�u ar galvu! Tevi jau tāpat var apbrīnot - tu esi drosmīgs, lojāls un izcils karotājs. Kam tev Tīģerzvaigzne? - Nelaizdama brāli pie vārda, kaķe iekarsa: - Mēs tik ilgi esam pūlēju�ies atbrīvoties no tēva ēnas! Kad bijām kaķēni, Pērkona klanā gandrīz neviens mums neuzticējās. Pie Zvaigznes klana, pat barvedis mums neuzticējās! Tāpēc es aizgāju uz Ēnas klanu. Tīģerzvaigzne mani uzņēma atplestām ķepām, bet tad es ieraudzīju, kas viņ� patiesībā par vadoni, un priecājos, kad Posts viņu nogalināja. Negribu neko zināt par mūsu radniecību! Esmu lieliski bez viņa iztikusi, un tu tāpat.

-Var jau būt, - Kazenājnags aizstāvējās. - Bet viņ� gāja bojā, pirms es paguvu viņu iepazīt. Varbūt tagad ir tāda iespēja.

Māsa samiedza acis. - Te notiek kas cits, un tu to labi zini. - Viņa izdvesa nopūtu - gurdu un izmisu�u. - Kazenājnag, manuprāt, tu būtu fantastisks barvedis. Bet tikai tad, ja rīkosies pareizi. - Dzintarāda atvadoties ar degunu pieskārās brāļa ausij un jau sirsnīgāk piebilda: - Padomā par to, peļugalva.

Kazenājnags noskatījās, kā māsa aiziet, un prātoja, vai Tīģerzvaigzne ir izsaucis uz tik�anos ari otru meitu - Kodesspāmu. Tomēr diezin vai. Kodesspāms bija dziedniekkaķe un sapņos staigāja Zvaigznes klana ceļus. Turklāt dziedniekkaķi nevarēja būt barve�i, viņiem bija lemts cits liktenis.

Kaut kur sirds dziļumos Kazenājnagam gribējās paklausīt Dzintarādai. Runcis zināja, ka arī Vāvergaita teiktu to pa�u, ja vien zinātu par satik�anos ar tēvu. Ta�u karotājs sev iegalvoja, ka, pieņemot tēva palīdzību, nedara neko sliktu. Visi karotāji domāja, kā būtu reiz atrasties klana priek�galā. Un, ja Zvaigznes klans izrādīja vēlību attiecībām ar Vāvergaitu, tad ta�u noteikti zināja arī par viņa vēlē�anos? Runcis apspieda sīko sirdsapziņas balstiņu un izgāja klajumā sasveicināties ar Tīģer-zvaigzni.

Kazenājnags uztrūkās no griezīga kliedziena kaut kur ārpus migas. Runcis pielēca ķepās un uzboza spalvu.

- Tikai neizlec ārā no ka�oka, - savā sūnu guļvietā noņaudēja Zimekļkāja. - Tā ir tikai Debespaparde. Nupat bija ienākusi meklēt to kaķi no zirgu ganībām.

- Margrietiņu? Viņa ir pazudusi?

- Debespaparde sacīja, ka mazuļu migā viņas neesot, - Zimekļkāja atteica. - Bet gan jau kaut kur tepat vien ir. Viņa būtu pēdējā, kas kaut kur dotos uz savu ķepu. Kop� āp�u uzbrukuma viņa gandrīz nav izgājusi no apmetnes.

Tas bija tiesa, un tie�i tāpēc jaunumi bija vēl uztrauco�āki. Kazenājnags izlīda ārā no migas un ieraudzīja Debespapardi klajuma vidū. Turpat blakus bija Mākoņaste.

Baltais runcis neveikli glaudīja kaķenes plecu ar asti, mēģinot viņu nomierināt. - Nekur tālu viņa nevar būt, - Mākoņaste sprieda. - Tu ta�u atceries, kā viņa pārbijās toreiz, kad noklīda Pūpē�pūka.

- Bet prom ir arī kaķēni! - uztraucās Debespaparde. - Margrietiņa tos noteikti aizveda tī�ām.

Kazenājnags, iedams viņiem tuvāk, aiz muguras izdzirdēja saucienu. Pagriezies viņ� ieraudzīja no mācekļu migas lēk�ojam Skābeņasti.

- Baltķepa un Bērzaķepa arī nav viņus manīju�i, -kaķene elsa. - Diez vai viņi atrodas apmetnē.

Kazenājnags brīdi stāvēja un domāja. Saule bija tikko pacēlusies virs koku galotnēm. Ja Margrietiņa bija aizgājusi, tas notika līdz ar gaismas svīdumu. Kas varēja būt tik svarīgs, lai izvilinātu me�ā kaķi, kura tik ļoti baidījās no iedomātām briesmām, kas uzglūn aiz katra koka?

- Kas atgadījās? - runcis uzrunāja Debespapardi.

Pelēkās kaķes acis uztraukumā bija plati ieplestas.

- Es aiznesu uz mazuļu migu medījumu Margrietiņai un Skābeņastei, - viņa sacīja. - Guļvieta vēl bija silta, bet ne Margrietiņas, ne kaķēnu tur nebija.

- Esam pārmeklēju�as visu apmetni, - Skābeņaste piebilda, vicinādama asti. - Būs jāsūta patruļas viņus meklēt.

- Tu nekur neiesi, - Debespaparde sacīja un piespieda pumu lāsumainajai kaķei pie pleca. - Tev jāpaliek pie saviem mazuļiem.

-Viņus pieskata Mālvilna, - jaunā kaķene attrauca. - Es gribu palīdzēt meklēt Margrietiņu.

-Jā, bet...

Debespaparde aprāvās, kad uz Di�pārkares pazibēja ugunīgi ruds ka�oks, vēstot par barve�a iznāk�anu. Ugunszvaigzne noskrēja lejup pa akmens pakāpieniem un pienāca klāt kaķu pulciņam.

- Kas te notiek?

Debespaparde sāka stāstīt, bet, pirms viņa bija pabeigusi, Kazenājnags ievēroja no ērk�ķu tuneļa izlienam Zemesvilnu, kur� acīmredzot atgriezās no ausmas patruļas. Kopā ar viņu bija Vāvergaita, Smil-�uvētra un Spo�sirds.

Kazenājnags ar asti aicināja �etrotni tuvāk. - Vai jūs ceļā nemanījāt Margrietiņu?

-Jā, viņa iznāca no apmetnes uzreiz aiz mums, -Zemesvilna izbrīnījās. - Kas tad ir? Vai kaut kas noticis?

- Viņa ir pazudusi! - Debespaparde izspraucās pārējiem cauri un nostājās karotājam blakus. - Kāpēc tu viņu neaizturēji?

- Zvaigznes klana dēļ! - Zemesvilna no�ņācās. - Domāju, ka viņa iet nokārtoties. Kāpēc lai es viņu aizturētu?

Vai kopā ar viņu bija kaķēni? � jautāja Mākoņaste.

- Viņus es nemanīju.

- Es gan, - noņaudēja Smil�uvētra. - Tie sekoja Margrietiņai.

- Pūpē�pūka par kaut ko �īkstēja, - Vāvergaita piebilda, - bet mēs neapstājāmies paklausīties.

- Ir skaidrs, kas notika. - Ugunszvaigznes balsī ieskanējās dziļas ba�as, un visi pagriezās pret viņu. - Margrietiņa jau ieminējās, ka vedīs kaķēnus atpakaļ uz zirgu ganībām un apmetīsies uz dzīvi tur. Pūpē�-pūkas iekri�ana slazdā laikam bija pēdējais piliens. Līdzko viņ� bija pietiekami atlabis, lai dotos ceļā, viņa tā arī izdarīja.

- Nē! - Mākoņaste izklausījās sa�utis. - Es pēc āp�u uzbrukuma apsolīju, ka klans par viņu parūpēsies.

- Jā, bet tad viņas kaķēns zaudēja pusi astes lapsu slazdā, - Ugunszvaigzne aizrādīja. - Piedod, Mākoņaste. Zinu, ka darīji visu, ko spēji. - Barve�a zaļās acis pauda no�ēlu. - Vienubrīd man tie�ām �ķita, ka varētu izdoties, Margrietiņas kaķēni bija labi iejutu�ies. - Karotājam notrīsēja ausis. - Paziņo�u par notiku�o klanam.

Runcis aizlēk�oja uz akmeņu krāvumu zem Di�-pārkares. Mākoņaste un Kazenājnags saskatījās. Mā-koņastes zilās acis nikni dzalkstīja.

- Un tas ir viss? - viņ� ieņaudējās. - Vai Ugunszvaigzne nemaz nemēģinās Margrietiņu atrast?

Pirms Kazenājnags paguva kaut ko atbildēt, atskanēja Ugunszvaigznes sauciens: - Lai visi kaķi, kas gana veci, lai pa�i medītu, sapulcējas pie Di�pārkares uz klana apspriedi!

Kazenājnags stāvēja un izvingrināja nagus, kamēr pārējie līda ārā no migām. Lapustraume iznira aiz kuplā kazenāja. Spo�sirds metās klāt dziedniecei un sāka kaut ko klusi ņaudēt, laikam stāstīdama par notiku�o. Peļāda un Zeltpuķe iznāca no lazdu pudura, pa abām vezdamas Garasti. Veckaķu trijotne atrada sev vietu netālu no akmeņu krāvuma, un Peļādas acis ziņkārībā spīdēt spīdēja.

Izdzirdējis Ugunszvaigznes saucienu, no mazuļu migas pabāza galvu Mālvilna un uzreiz metās pie Skābeņastes. - Ko tu dari? - viņ� noprasīja, rai�pilni laizīdams dzīvesbiedres ausis. - Paskaties, tu ta�u pilnīgi drebi no pārguruma! Tev nevajadzētu tā piepūlēties.

Skābeņaste atbalstījās pret run�a plecu. Kazenājnags redzēja, ka viņa tie�ām trīc, lai arī nevarēja saprast - no pārguruma vai uztraukuma par Margrietiņas nozu�anu.

- Man �ķita, ka es viņu atradī�u, - Skābeņaste klusi noņaudēja. - Bet viņa laikam ir devusies atpakaļ uz zirgu ganībām.

- Tādā gadījumā tu tur vairs neko nevari līdzēt, -Mālvilna aizrādīja. - Nāc atpakaļ uz mazuļu migu -mazie jau ņaud pilnā balsī. Viņi ir izsalku�i, un es ta�u nevaru viņus pabarot!

- Ko tad tu uzreiz neteici? - Skābeņaste �igli pagriezās un devās uz mazuļu migu ar augstu paceltu asti, it kā pavisam aizmirsusi nogurumu.

Vāvergaita apmeta līkumu Smil�uvētrai un Zemes-vilnam un piebiedrojās Kazenājnagam. - Ja es �orīt būtu apstājusies aprunāties ar Margrietiņu, varbūt būtu izdevies viņu pārliecināt palikt.

- Tu neesi vainīga, - Kazenājnags klusi nomurmināja, cenzdamies apspiest vil�anos. Karotājam jau vienmēr bija �aubas par Margrietiņas piemērotību dzīvei klanā, ta�u kaķēnu zaudējums bija katastrofa. Kā tad es dabū�u mācekli? Vāvergaitas sacītais lika domāt, ka Pūpē�pūka negribēja nekur iet. Tas tikai pierādīja, ka mazajam ir dū�a. Bet nu klans viņu Margrietiņas dēļ bija zaudējis.

- Margrietiņa acīmredzot nolēma, ka viņai ar kaķēniem ir jādzīvo zirgu ganībās, - Ugunszvaigzne skaidroja. - Mums visiem viņas pietrūks, viņas kaķēnu - tāpat, tomēr ir jāciena viņas vēlme aiziet.

- Peļugalva! - Mākoņastem paspruka.

Ugunszvaigzne raudzījās lejup uz balto karotāju, un viņa astes gals �audījās �urpu turpu, bet Mākoņ-asti, �ķiet, nemaz neuztrauca tāda necieņas izrādī�ana barvedim.

- Zirgu ganībās Margrietiņai nav dro�āk kā �eit! -runcis protestēja. - Viņa te nonāca, jo baidījās, ka divkājainie atņems kaķēnus. Un pēc uzbrukuma no āp�iem nav bijis ne smakas. Manuprāt, mums vajadzētu iet un atvest viņu atpakaļ.

Vāvergaita klusi no�ņācās. - Paskaties uz Spo�-sirdi, - viņa pusbalsī noņaudēja, ar asti norādīdama uz kaķeni ar rētaino pumu. - Viņa noteikti nevēlas, lai Margrietiņa atgrieztos.

Kazenājnags �igli paskatījās turp. Vāvergaitai bija taisnība. Spo�sirds sejā mijās dusmas un uztraukums.

- Mākoņaste, - Ugunszvaigzne iesāka, - mēs nevaram Margrietiņu piespiest ar varu. Viņa...

- Mums vismaz vajadzētu ar viņu aprunāties, -Mākoņaste pārtrauca. - Tad varētu gādāt, lai viņa tiek dro�ībā.

- Piekrītu, - noņaudēja Kazenājnags. Viņ� spēra soli uz priek�u un nostājās blakus baltajam karotājam. Runcis zināja: ja viņ� nemēģinās Pūpē�pūku atgūt, tad no�ēlos to visu atliku�o mū�u. - Ugunszvaigzne, ja tev nav iebildumu, es ie�u līdzi Mākoņ-astem.

Vāvergaita pārsteigta paraustīja ūsas. - Atceros, kā viens kaķis mētājās ar dzēlīgām piezīmēm par min�iem, kas pievienojas klanam.

Kazenājnagā uzbangoja kauns. - Jā, nu, par to man ļoti �ēl, - viņ� atteica. - Bet Pērkona klanam vajag vairāk kaķēnu, un Margrietiņas atvases būtu kļuvu�as par krietniem karotājiem.

- Nu labi, - Ugunszvaigzne noņaudēja. - Ejiet, bet, ja Margrietiņa teiks, ka vēlas tur palikt, lieciet viņu mierā un uzreiz nāciet atpakaļ. Labāk nogaidiet līdz saulrietam, - barvedis vēl piebilda. - Tad tur nebūs tik daudz divkājaino.

- Lieliskil - Baltā run�a aste priekā izslējās taisna.

Kazenājnags vēlreiz paskatījās uz Spo�sirdi un ieraudzīja, ka tā nozūd aiz kazenājiem pie Lapustraumes migas.

Kad Kazenājnags un Mākoņaste norik�oja ezermalā, saule jau rietēja, iekrāsojot ūdeni ko�i sārtu. Prie�u me�s Ēnas klana teritorijā iezīmējās melns pret asinssarkano apvārsni. Kazenājnags cerēja, ka tas nevēsta ļaunu viņu ceļojumam uz zirgu ganībām.

Run�i �igli �ķērsoja Vēja klana teritoriju, turēdamies divu astu attālumā no ūdens. Kazenājnags saoda patruļu, bet, saulei noslīdot zemāk, pakalni ietinās ēnās, un nevienu kaķi nemanīja.

Abi ceļinieki nonāca pie ganībām, kad jau bija sabiezējusi tumsa; debesīs drūzmējās mākoņi, kas aizsedza Mēnesi. Mākoņaste apstājās un izgar�oja gaisu, un Kazenājnags raudzījās caur divkājaino �ogu, pūlēdamies kaut ko saskatīt. Lauka tālākajā malā bija divkājaino midzenis - tas pacēlās no zemes tum�ā masā, no kuras spīdēja viena dzeltena gaismiņa. Karotājs cerēja, ka nebūs tai jātuvojas.

Netālu atradās cita - mazāka ēka, no kuras nespīdēja gaisma. Kazenājnags atcerējās, kā bija gājis tai garām dienasgaismā un prātojis, ka būve mazliet līdzinās �ķūnim, kurā mita Miezis un Kraukļaķepa.

- Varbūt tur? - viņ� ieminējās un pamāja ar asti.

-Jā, Margrietiņa stāstīja, ka viņi dzīvojot �ķūnī, -Mākoņaste atsaucās. - Ejam!

Runcis pieplaka pie zemes un palīda zem �oga. Kazenājnags sekoja un juta, kā, ieejot divkājaino teritorijā, sāk nelāgi kniest ka�oks. Viņ� rik�oja nopakaļ uz to pusi, kur tumsā neskaidri baloja biedra ka�oks, un sastinga, izdzirdējis spalgu zirga brēcienu. Pēc mirkļa zeme nodrebēja no pakavu dunas.

Kazenājnags pūlējās neļauties panikai un �igli grozīja galvu, cenzdamies saprast, no kurienes nāk troksnis. Pēc mirkļa gandrīz viņam virsū vienā lais-tīgas spalvas un spīdo�u nagu viesulī uzbrāzās divi zirgi. Abu acis bija izbolītas bailēs - kaut kas dzīvniekus bija iztrūcinājis tā, ka tie metās bēgt.

Mākoņaste �ausmās iekaucās un ņēma ķepas pār pleciem. Kazenājnags metās pakaļ. - Nē! �urp! Turamies kopā!

Viņ� vairs pat īsti nezināja, uz kuru pusi ir �ķūnis. Zirgi bija nozudu�i tumsā, bet kaut kur joprojām pērkonīgi dārdēja pakavi. Viņi varētu paskriet lielajiem dzīvniekiem zem kājām un tiktu sabradāti.

Kazenājnags pamanīja palsu stāvu, kas skrie�us brāzās pāri laukam. Tas bija Dūmiņ� - zirgu ganību runcis un Margrietiņas kaķēnu tēvs.

- Sekojiet man! - Dūmiņ� izdvesa, spēji apstājās un �igli pagriezās, lai mestos atpakaļ turp, no kurienes bija atskrējis. - Ātri!

Kazenājnags un Mākoņaste cie�i sekoja Dūmiņam. Kazenājnags manīja atkal pazibam zirgus, kas aizbrā-zās garām, krēpēm plīvojot. Pēc mirkļa tie bija prom, un Dūmiņ� pagausināja gaitu un pieveda abus pārējos pie �ķūņa.

- �eit iek�ā! - viņ� aicināja.

�ķūnis bija būvēts no akmeņiem, tā durvis veidoja koka strēles. īām apak�ā bija �aura sprauga. Dūmiņ� iespruka iek�ā, un Mākoņaste viņam sekoja. Kazenājnags līda viņiem pakaļ, ar pūlēm spiezdams ra�enos plecus cauri spraugai. Iek�ā runcis palika stāvam, mēģinādams atvilkt elpu un ļaudams spalvai nogult.

�ķūnī valdīja teju necaurredzama tumsa. Tas bija mazāks par Kraukļaķepas mitekli, bet Kazenājnags manīja apkārt tādas pa�as siena un salmu gubas, kas uzvēdīja gaisā zāļu smar�u līdz ar peļu un kaķu aromātu. Karotāju pārņēma atvieglojums, sajūtot arī labi pazīstamo Margrietiņas un trīs kaķēnu smārdu: vismaz tie bija dro�i tiku�i līdz �ejienei.

- Nebiju domājis, ka jūs te ieraudzī�u, - ieņaudē-jās Dūmiņ�.

- Ko jūs gribat? - Dūmiņam blakus pienāca kaķene. Viņa ziņkārīgi aplūkoja abus klanu karotājus. Kaķei bija pelēki balts ka�oks - Kazenājnags iedomājās, vai tikai viņi ar Dūminu nav rada.

> �

- Sī ir Pūka, - Dūmiņ� iepazīstināja.

- Es esmu Mākoņaste, un �is - Kazenājnags. - Baltais karotājs ar asti pamāja uz klana biedru. - Mēs atnācām pie Margrietiņas.

Viņ� aprāvās, kad pie �ķūņa durvīm nodipēja smagi soļi. Durvis atvērās, un Kazenāj naga sirds sāka sisties kā negudra. Divkājainie! Viņ� un Mākoņaste pārmija vienu �iglu skatienu un metās bēgt turp, kur varēja paslēpties starp salmu ķīpām.

Ierāvis astes galu �aurā spraugā, kas bija viņam daudz par mazu, Kazenājnags dzirdēja Dūmiņu uzjautrināti iemurrājamies. - Jums nav jāslēpjas. Tie ir tikai bezspalvji.

Kazenājnags knosījās savā paslēptuvē, līdz pagriezās un varēja paskatīties ārā. Sākumā gandrīz neko nevarēja redzēt, jo acis �ilbināja tie�i pretī spīdo�a, dzeltena gaisma. Tad staru kūlis sakustējās, un karotājs saprata, ka divkājainais, kura aprises tum�i iezīmējās aiz tā, nes gaismu ķepā. Otrā ķepā tas turēja tādu bļodu, kādu Kazenājnags bija redzējis divkājaino midzenī toreiz, kad devās uz vietu, kur nogrimst saule. Divkājainais to pakratīja, un bļodā kaut kas nograbēja. Kazenājnags dzirdēja Pūku ieņaudamies: - Vakariņas! Bija jau arī laiks.

Divkājainais nolika bļodu abiem ganību kaķiem priek�ā un izgāja ārā, paņemdams līdzi ari spilgto gaismu.

Kad durvis bija ciet, Kazenājnags izlīda no paslēptuves, juzdamies mazliet nokaunējies. Dūmiņ� pagriezās pret viesiem, bet Pūka uzreiz iegrūda pumu bļodā.

- Jūs atnācāt pie Margrietiņas? - Runcis brīnījās.

- Domāju, ka vairs negribēsiet viņu redzēt, jo viņa aizgāja.

- Mums Margrietiņa ļoti patīk, - Mākoņaste sacīja.

-Jā, mēs gribējām pārliecināties, ka viņai un kaķēniem viss ir kārtībā, - Kazenājnags piebilda.

Runcis vēl nebija apklusis, kad tālākajā �ķūņa stūri sākās līksma kņada un atskanēja priecīgi ņau-dieni. No turienes izbrāzās Margrietiņas kaķēni un sajūsmā kūleņu kūleņiem metās abiem karotājiem pretī.

- Jūs atnācāt, jūs atnācāt! - Pūpē�pūka gavilēja.

- Es teicu, ka tā būs! - Run�uks pieplaka pie zemes Kazenājnaga priek�ā un uzbozies rotaļīgi atieza zobus. - Es pa ceļam medīju peli! - viņ� lielījās.

- Un nomedīji ari? - Kazenājnags painteresējās.

Pūpē�pūka sadrūma. - Nē.

- Nekas, gan nākamreiz izdosies.

Kaķēns atplauka un priecīgs pavēcināja strupo astīti. - Es nomedī�u visas peles �ajā �ķūnī!

- Atstāj mums ari! - Riekstupūka protestēja. Ka-ķenīte bija uzbrāzusies tie�i virsū Mākoņastem, nogāzusi to no ķepām un nu kāpaļāja baltajam runcim pāri. - Mēs ari gribam peļot! Gribam būt mācekļi kā Bērzaķepa un Baltķepa!

- Vai viņi jau ir iecelti karotāju kārtā? - interesējās Peļupūka.

- Karotāji! - Mākoņaste murrādams iesmējās.

- Kur nu! Jūs ta�u bijāt prom tikai vienu dienu!

- Man gan �ķiet, ka jau vairākus mēne�us! - kurnēja Pūpē�pūka. - �eit ir garlaicīgi.

- Bet dro�i. - Kazenājnags pacēla skatienu, izdzirdīs Margrietiņas balsi. Kaķe pienāca klāt un ar asti uz�āva Riekstupūkai pa plecu. - Tūlīt pat kāp nost! Vai tā tu izrādi cieņu karotājam?

Riekstupūka novēlās zemē un ļāva Mākoņastem piecelties ķepās un izpurināt no ka�oka salmu gabaliņus. - Sveika, Margrietiņ! - Mākoņaste teica.

Margrietiņa apstājās pāris astu attālumā un mierīgi vērās karotājam pretī. - Es zinu, kāpēc esat atnāku�i. Nelūdziet mani atgriezties me�ā. Es esmu izlēmusi.

- Bet visiem tevis pietrūkst - tevis un tavu kaķēnu, - Mākoņaste noņaudēja. - Pērkona klanam ir vajadzīgi jauni karotāji, un tu zini, ka mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai jūs justos kā mājās.

- Mēs gribam atpakaļ, - Pūpē�pūka piebikstīja mātei. Peļupūka un Riekstupūka piekrīto�i pīkstēja.

Margrietiņa papurināja galvu. - Nē, negribat vis. Jūs vēl esat par mazu, lai saprastu.

- Diez vai tā ir, - iejaucās Kazenājnags. - Toreiz, kad atvedi viņus uz me�u, tavi kaķēni bija pavisam maziņi, nez vai viņi atminas �o vietu. Viņi pazīst tikai dzīvi apmetnē un ir gandrīz kā klana kaķi � tāpat kā citi karotāji. Protams, viņi grib atpakaļ!

Kaķe smagi nopūtās. - Tur nekas nesanāktu. Visu mū�u esmu dzīvojusi bezspalvju tuvumā - esmu radusi pie regulārām maltītēm un jumta virs galvas. Jūs, karotāji, nīstat tādu dzīvi.

- Mēs tevi nenīdīsim, Margrietiņ, - Mākoņaste klusi solīja.

- Bet me�ā viss ir tik jocīgi! - Margrietiņa iesaucās. - Nesaprotu ne pusi no tā jūsu karotāju kodeksa. Es nekad tur neiederē�os.

Kaķene raudzījās Mākoņastē lielām, skumjām acīm, un Kazenājnagu kā zibens spēriens trāpīja atskārsme: viņa mīl balto karotāju! Margrietiņa noteikti apzinājās, ka Mākoņastem nekad nebūs citas mīļotās kā vien Spo�sirds. Runcis līdzjūtīgi iemurrājās. Varbūt Margrietiņa aizejot darīja pareizi. Noteikti bija sāpīgi ik dienu redzēt Mākoņasti un zināt, ka viņ� nekad nebūs nekas vairāk par draugu.

Mākoņaste laikam nesaprata, cik stipras ir Margrietiņas jūtas. - Es gan domāju, ka tev jānāk, -viņ� centās pierunāt. - Klanā tev vienmēr būs vieta. Visiem tevis pietrūkst. Zinu, ka Spo�sirds pēc tevis ilgojas.

Margrietiņa sarāvās. Kazenājnags nodomāja, ka Spo�sirds pieminē�ana gan ir pārspīlējums. - Bet no manis apmetnē nav nekāda labuma, - kaķe ieņaudē-jās. - Man �ķiet, ka visam klanam jau ir līdz kaklam, ka par mani jārūpējas.

- Tā nu gan nav, - Kazenājnags mēģināja viņu nomierināt. - Tu ta�u palīdzēji Skābeņastei ar viņas kaķēniem, vai ne?

- Neraizējies, es par tevi gādā�u. Sargā�u no āp�iem. Un iemācī�u karotāju kodeksu, - Pūpē�pūka mātei solīja. Sīkā kaķēna astīte trīsēja. - Kad kļū�u par mācekli, es tev iemācī�u visu, ko man mācīs mans skolotājs.

- Un mēs arī! - Riekstupūka piebalsoja. - Lūdzu, ved mūs atpakaļ! Mēs gribam būt karotāji un pa�i medīt! Mums negar�o tā divkājaino ēdmaņa.

Peļupūka izlaida nadziņus. - Mēs gribam mācīties cīnīties!

Dūmiņ�, līdz �im klusējot klausījies, piegāja pie Margrietiņas un ar degunu noglāstīja tai purnu. - Varbūt tev tie�ām jāiet, - viņ� ieminējās.

Margrietiņa pagriezās un uzlūkoja Dūmiņu jautājo�u, mazliet sāpinātu skatienu. - Domāju, ka tev manis pietrūka.

- Tā ir. Man jūsu visu pietrūka. Bet uzreiz var redzēt, ka tavi kaķēni te neiejutīsies. Kop� atnācāt, viņi par me�u vien runā. - Pelēkbaltais runcis sirsnīgi piemiedza acis. - Kad mazie būs paaugu�ies, tu pati vari katrā laikā atgriezties.

- Vai arī tu varētu piebiedroties mums me�ā, -ierosināja Mākoņaste, un Kazenājnags satrūkās.

- Es? - Dūmiņ� plati iepleta acis. - Dzīvot zem klajas debess un sūri grūti dzīties pēc katra kumosa? Nu nē, paldies! Turklāt, - viņ� turpināja, - izklausās, ka jūsu tur ir pārāk daudz. Es nekad nevarētu iegaumēt visus vārdus. - Dūmiņ� pameta skatienu uz otru kaķeni, kura bija pabeigusi maltīti un ar ķepu mazgāja seju. - Un es ta�u nevaru atstāt Pūku vienu pa�u, vai ne?

Pūpē�pūka vēlreiz piebikstīja Margrietiņai. - Mēs varam iet atpakaļ? Jā?

Margrietiņa uzlūkoja kaķēnus. - Vai jūs tie�ām gribat iet dzīvot aukstumā un slapjumā ar pustuk�u vēderu? Me�ā, kur uz katra soļa uzglūn āp�i un izlikti slazdi?

-Jā! - visi trīs kaķēni lēkāja un spriņģoja, a�eles satraukumā spīdēja vien. - Jā! Jā!

- Nu, tad jau laikam...

Pūpē�pūka izgrūda spalgu triumfa saucienu. Visi kaķēni kopā metās skraidīt uz riņķi, augstu pacēlu�i astītes. - Mēs iesim atpakaļ uz me�u! Mēs iesim atpakaļ uz me�u!

- Lieliski! - Mākoņaste izskatījās gandrīz tikpat apmierināts kā mazie. - Tie�i tādus kaķēnus Pērkona klanam vajag. Kādu dienu viņi būs teicami karotāji.

Kazenājnags manīja Margrietiņas acīs pavīdam sāpes. Mākoņaste, �ķiet, vairāk priecājās par kaķēnu nevis viņas atgrie�anos.

Runcis uzlika asti kaķei uz pleca. - Debespaparde un Skābeņaste ļoti priecāsies tevi redzēt, - viņ� sacīja. - Abas briesmīgi uztraucās, kad ieraudzīja, ka esi pazudusi.

Margrietiņa samirk�ķināja acis, un to dziļumos kaut kas viegli iemirdzējās. - Viņas ir labas draudzenes, - kaķe klusi noteica.

- Vai varam doties ceļā? - Pūpē�pūka sarosījās, nostājies mātei priek�ā. - Tūlīt?

- Nē, tagad ne. - Mākoņaste panācās uz priek�u, pirms Margrietiņa bija paguvusi atbildēt. - Ārā ir tum�s. Mēs iesim no rīta.

- Laipni lūgti pārlaist nakti tepat, - Dūmiņ� piedāvāja un ar asti norādīja uz ēdiena bļodu. - Mielojieties!

- Paldies! - Mākoņaste pierik�oja pie bļodas un iebāza pumu iek�ā.

Kazenājnags atminējās dzirdējis, ka baltais karotājs kādreiz mēdzis lavīties pie divkājainajiem un uzkost viņu doto barību, līdz viņu sagūstīja un iesprostoja divkājaino midzenī. Ugunszvaigzne runcim toreiz palīdzēja izbēgt, un viņ� atgriezās klanā, bet patika pret min�u ēdienu acīmredzot nebija zudusi.

- Es ne, paldies, - karotājs atteicās, pieklājīgi palocījis galvu. - Pats kaut ko noķer�u.

- Parādi mums, kā to izdarīt! - Pūpē�pūka lūdzās, un Peļupūka tajā pa�ā laikā jautāja: - Drīkst, mēs paskatīsimies?

- Medīt jūs sāksiet mācīties tad, kad būsiet iecelti mācekļu kārtā, - Kazenājnags atbildēja. - Bet paskatīties drīkstat.

Tns sīkaliņi satupa plecu pie pleca un lielām acīm skatījās, kā karotājs izgar�o gaisu. Tagad, kad kaķi bija apklusu�i, viss �ķūnis �ķita pīkstam un �abam no grauzēju rosī�anās. Necik ilgi, un Kazenājnags jau pamanīja tauku peli, kura skrubināja graudu salmu gubas pakājē. Runcis manījās uz priek�u, sargādamies, lai nagi nenoskrapstētu uz klona grīdas. �o es nedrīkstu izlaist no nagiem, viņ� nodomāja un metās pelei virsū, nogalēdams to ar vienu �iglu kodienu skaustā.

Kad karotājs atgriezās ar �ļaugano peli zobos, visi trīs kaķēni sāka sajūsmā spiegt. Pūpē�pūka piespiedās pie zemes kā mednieks pirms uzbrukuma un �ūpoja krustus tāpat kā tikko Kazenājnags. Poza izdevās gandrīz precīzi. No viņa sanāks lielisks mednieks, Kazenājnags nodomāja.

- �e, - runcis noņaudēja, nometis medījumu trijotnes priek�ā. - Ja māte ļaus, varat to sadalīt. Es noķer�u vēl.

Margrietiņa atļāva, tikai viegli no�ūpoja galvu, skatīdamās, kā atvases metas virsū medījumam. Mirkli pavērojusi, kaķe pagriezās un piebiedrojās Mākoņ-astem pie bļodas.

Drīz Kazenājnags bija noķēris vēl vienu peli. Kad viņ� pabeidza ēst, Margrietiņa jau bija sapulcējusi kaķēnus un ar tiem nozudusi kaut kur salmos. Mākoņaste ka�āja stīvos stiebrus, līdz bija izvilcis gana guļvietai. - Priecā�os, kad būsim atpakaļ apmetnē, -runcis atzinās. - �ie nav ne uz pusi tik ērti kā sūnas.

Po�ot sev guļvietu, Kazenājnags nosprieda, ka jāpiekrit biedram. Salmi nejauki dūrās sānos, un no klona dvesa ledains aukstums. Karotājs saritinājās kamolā un iebāza degunu astē, ilgodamies pēc karotāju migas, kur gaisu iesildīja pārējo elpa. Visvairāk pietrūka Vāvergaitas - viņas mīļā aromāta un mīkstā ka�oka pieskāriena. Miegs ilgi nedevās ķepā, bet, kad tas beidzot atnāca, �eit, ganībās, tālu no klana, to netraucēja nekādi sapņi.

Lapustraume saritinājās sūnu un papar�u guļvietā, bet vēl ilgi knosījās, līdz aizmiga. Viņai bija tāda sajūta, it kā ka�oku būtu apsēdu�as skudras. Kā lai sazinās ar Vītolķepu un izstāsta viņai par Zvaigznes klanu?

Beidzot ieslīgusi miegā, kaķe atvēra acis un redzēja, ka stāv pakalnā, no kura pavērās skats uz ezeru pavisam netālu no vietas, kur bija sēdējis Kazenājnags. �onakt svītrainā karotāja te nebija, bet, izbrienot caur garo zāli, kur katrs stiebrs vizēja sudrabā, ezermalā gaidīja cits kaķis. Kaķene. Viņa raudzījās pār ūdens klaidu, un tās ka�okā zaigoja sarmotā Zvaigznes klana vizma.

Plankumlapa? Lapustraume pielika soli un gāja arvien ātrāk, līdz metās skriet. Ta�u, iznākusi krastā un ieskatījusies cie�āk, viņa atskārta, ka redz Spalv-asti, Vētrasvilnas māsu, kura bija gājusi bojā kalnos, atgrie�oties no vietas, kur nogrimst saule.

Skaistā, sudrabotā kaķe laipni iemurrājās. - Es cerēju, ka tu atnāksi, Lapustraume, - viņa ieņaudē-jās. - Mums ar tevi �onakt ir darbiņ� darāms.

- Kāds? - Lapustraumei pār muguru pārskrēja sajūsmas trīsas.

- Zvaigznes klans vēlas, lai palīdzu tev sapņos apciemot Vītolķepu, - Spalvaste paskaidroja.

Lapustraume apstulbusi raudzījās zvaig�ņu karotājā. Katram dziedniekkaķim sapņi par Zvaigznes klanu bija tikai savi - tur nekad neredzēja citus dziedniekus. Jaunā kaķe bija domājusi, ka Vītolķepu varēs satikt tikai nomodā. - Vai tas ir iespējams?

-Jā, bet ļoti reti - tikai tad, kad vajadzība ir tie�ām neatliekama. Seko man!

Spalvaste piecēlās un, ar degunu viegli pieskārusies Lapustraumes purnam, aizlēk�oja prom pa krastu. Lapustraume metās viņai pakaļ. Apkārt viss mirdzēja Mēness gaismā, un ķepas �ķita vieglākas par vēju. Dziedniece straujiem soļiem pārbrida strautu, kas iezīmēja Vēja klana robe�u, un pat nejuta, ka ķepas būtu kļuvu�as slapjas. Vai tā ir būt Zvaigznes klana karotājai? Vai vienmēr bija sajūta, ka varētu skriet līdz pasaules galam, lēkt līdz pa�ām debesīm un pasviest Mēnesi gaisā kā zaigojo�u lapu?

Ceļ� varēja ilgt gan vairākus mēne�us, gan vienu mirkli. Garām aizzibēja zirgu ganības, un Spalvaste pagausināja soli, tuvojoties Upes klana apmetnei. Ceļinieces pārlēca strautam un klusi uzkāpa pretējā krastā. Lapustraume lika ķepas tik piesardzīgi, kā lavoties klāt pelei, lai arī zināja: �is ir vien sapnis, viņas soļi neatmodinās Upes klana karotājus.

Kodesspāma miga atradās upes izskalotā alā apmetnes tālākajā galā. Spalvaste devās turp, un Lapustraume pamanīja pie pa�as migas sūnu guļvietā saritināju�os sīku, pelēku kaķi.

Spalvaste ar astes galu viegli pieskārās kaķemtes ausij. - Vītolķepa, - viņa klusītēm dvesa. - Vītolķepa, mums ar tevi jārunā.

Pelēkās mācekles ausis notrīsēja, un viņa saritinājās vēl cie�āk. Spalvaste pabikstīja viņu ar ķepu un vēlreiz klusi pasauca vārdā. �oreiz Vītolķepa samirk�ķināja acis un pacēla skatienu.

- Vai tā vajadzēja? - viņa pikti noburk�ķēja. - Es tie�i medīju lielu, resnu peli, jau grasījos iecirst nagus un... - Mācekle aprāvās un skatījās te uz Lapustraumi, te Spalvasti. - �is arī ir sapnis, vai ne? - Viņa plati iepleta acis. - Tu esi Lapustraume no Pērkona klana! Un tu noteikti esi Zvaigznes klana karotāja. - Kaķe-nīte izbijusies aiz�āva asti priek�ā mutei. - Piedodiet, ka tā uzbrēcu, - viņa caur spalvu nomurmināja.

Spalvastes acis uzjautrināti iedzirkstījās. - Neraizējies, mīlulīt! Tagad, kad esi dziednieces mācekle, tu drīz vien pieradīsi pie viesiem savos sapņos.

Vītolķepa uzrausās stāvus. - Esiet sveicinātas Upes klanā! - viņa svinīgi teica. - Purniņā iezagās izbrīns. - Tu smar�o kā Upes klana kaķi, - viņa sacīja Spalvastei, - ta�u es tevi nepazīstu.

- Mani sauc Spalvaste, - sudrabainā kaķe atbildēja. - Tu vēl nebiji nākusi pasaulē, kad es devos uz vietu, kur nogrimst saule.

Jaunās mācekles acīs iezagās dziļa bijība. - Un tu neatgriezies, - viņa �ukstēja. - Tu atdevi dzīvību, lai glābtu draugus un kalnu cilti. Esmu par to dzirdējusi. Upes klans tevi nekad neaizmirsīs.

Spalvaste sirsnīgi piemiedza acis un mirkli uzlika asti Vītolķepai uz pleca. - Nu jau gana pļāpāt, mīlulīt, - viņa noņaudēja. - �onakt esam atnāku�as, lai tev kaut ko parādītu.

- Man? - Vītolķepa iesaucās. - Tie�ām man? Varbūt man pasaukt Kodesspārnu?

Lapustraume un Spalvaste saskatījās. Jaunajai Pērkona klana dziedniekkaķei nebija skaidrs, cik daudz Vītolķepa saprot. Vai ziņa zināja, ka skolotāja nesazinās ar Zvaigznes klanu?

- Nē, �ī zīme ir domāta tev, - Spalvaste paziņoja. - Kodesspārnam par to varēsi pastāstīt, kad pamodīsies. Bet tagad tev jānāk mums līdzi.

Mācekles ķepas nemierīgi dīdījās. - Vai mēs iesim tālu? - viņa jautāja. - Līdz tai vietai, kur nogrimst saule?

- �oreiz ne, - Lapustraume sacīja. - Iesim tikai līdz jūsu robe�ai.

Atcerējusies Dubļādas padomu, kur meklēt kaķu-mētru, dziedniece devās pārējām pa priek�u, pārbrida strautu un tecēja �ķērsām pāri Upes klana teritorijai uz mazo Pērkontaku. Tuvojoties viņa saoda divkājaino briesmoņu smaku un vēl citus smārdus, ko radīja divkājainie, braucot ar laivām ezerā. Oda tik stipri, ka gandrīz nevarēja just nekādus citus aromātus. Pat sapnī kaķe kļuva piesardzīga, izlienot me�malā, kur sākās Pērkontaka, ta�u apkārt valdīja tumsa un klusums. Laikam visi divkājainie pēc tumsas iestā�anās bija atgriezu�ies savos midzeņos.

Lapustraume rik�oja gar Pērkontaku prom no ezera. Vītolķepa mina viņai uz papē�iem, un gājienu noslēdza Spalvaste. Dziedniece pagāja garām robe�-zīmēm, bet vēl aizvien nekur nemanīja divkājaino midzeņus, par kuriem bija runājis Dubļāda. Tad Pērkontaka izmeta loku, un kaķe pamanīja netālu ieplakā gaismas atblāzmu - tā bija sarkanīga un noteikti nenāca ne no Mēness, ne zvaigznēm.

Ka�oks iekņudējās, iedomājoties uguni, tomēr karstums nebija jūtams, nedzirdēja ari sprak�ķus. Nebija sao�ami ari dūmi, ta�u, dziļi ievelkot krūtīs gaisu, tikko manāmi uzvēdīja kaķumētras aromāts.

- Tur lejā, - viņa klusi teica pār plecu.

Lapustraume turpināja ceļu piesardzīgāk ил pēc da�iem soļiem noprata, ka gaisma nāk no cauruma divkājaino midzenī; tai priek�ā atradās kaut kas sarkans, tāpēc staru kūlis bija rūsgans. Tālāk priek�ā tumsa divkājaino celts �ogs. Kaķe sasprindzināja ķepas, palēcās un palika balansējam uz �oga malas. Vītolķepa uzrausās viņai pakaļ, bet Spalvaste palika lejā.

Tagad kaķumētras smar�a bija jūtama stiprāk. To sajuta arī Vītolķepa, un viņas acis iemirdzējās uzvaras priekā. - Kaķumētra!

- Pareizi, - Lapustraume noņaudēja. - Dziedniek-kaķiem tā ir ļoti noderīga zālīte, bet grūti atrodama, ja tuvumā nav divkājaino midzeņu.

Vītolķepa māja ar galvu. - Jā, ar kaķumētru var izārstēt zaļo kāsu. Kaut mums tā būtu bijusi toreiz, kad slimoja Smagsolis. Kodesspāms ar patruļām pārmeklēja visu teritoriju.

Lapustraume norija kaklā sakāpu�u kamolu. - Rīt viņa varēs to paņemt �eit, - dziedniece sacīja māceklei. - Bet noteikti brīdini, lai nāk �urp pēc tumsas, kad nav tik daudz divkājaino.

Vēl tupēdama uz �oga, kaķe vēlreiz izgar�oja gaisu, pētot, vai tuvumā nejūt kādas briesmas. - Min�u un suņu te nav, - viņa atviegloti secināja. - Vītolķepa, vai tu zini, kā o� suņi?

Mācekle nodrebēja. - Jā, da�iem divkājainajiem, kuri brauc uz ezeru, līdzi ir suņi. Viņi pretīgi smird.

- Nedomāju, ka te būtu suņi, ta�u noteikti pasaki Kodesspārnam, lai pārbauda vēlreiz, kad nāks pēc kaķumētras. Bet nu dosimies atpakaļ, - viņa piebilda.

Abas nolēca zemē pie Spalvastes un devās pāri Upes klana teritorijai uz apmetni.

- Tagad �u�i saldi, - Spalvaste novēlēja Vītolķepai, kad mācekle atkal iekārtojās guļvietā. - Paskaties, vai tā pele vēl gaida!

Vītolķepa pacēla skatienu uz abām kaķēm. - Es tā priecājos, ka jūs atnācāt! - viņa noņaudēja. - Ir tik lieliski būt dziednieceil Nevaru vien sagaidīt, kad varē�u par to pastāstīt Kodesspāmam!

Lapustraume un Spalvaste atstāja mācekli saritināju�os un devās apkārt ezeram uz Pērkona klana teritoriju. �oreiz viņas rik�oja lēnāk.

- Paldies, Lapustraume! - Spalvaste pateicās. - Tu �onakt krietni pastrādāji. - Zvaig�ņu karotāja apstājās pie strauta, kas �ķīra Pērkona klana un Vēja klana teritoriju, un cie�i uzlūkoja Lapustraumi. - Es runāju ar Plankumlapu, - tā ieņaudējās. - Viņa man pastāstīja par taureņa zīmi.

jaunā dziedniece juta no ausīm līdz astes galam pārskrienam trīsas.

- Tu ta�u saproti, vai ne? - Zvaigznes klana kaķe turpināja. - Vai zini, ko tas nozīmē Kodesspāmam?

- Es uzminēju, ka kodes spārnu pie Dubļādas migas noteikti nolika Vanagsarma, - Lapustraume atzinās, ik vārdam sprie�oties rīklē. - Pat nezinu, kā lai tagad skatos Kodesspāmam acīs. Ko lai es viņai saku?

- Nesaki neko. - Spalvastes balss bija klusa, ta�u pārliecināta. - Kodesspāmam ir jāmācās ar to sadzīvot.

- Bet tad jau... tad jau Kodesspāms vairs nevar būt dziedniece? - Lapustraume sastomījās. - Viņai tik ļoti rūp...

- Zinu, - Spalvaste viņu pārtrauca, mierino�i iemurrādamās. - To zina viss Zvaigznes klans. Kodesspāms ir neskaitāmas reizes pierādījusi savu prasmi un lojalitāti. Zvaigznes klana griba ir, lai viņa paliek savā vietā un iemāca Vītolķepai visu, ko zina.

- Bet viņa neko nezina par Zvaigznes klanu, -Lapustraume nesaprata. - Kā lai Vītolķepa iemācās tulkot zīmes, ja Kodesspārns viņai to nevar iemācīt?

-Tas būs tavs uzdevums. - Spalvaste ar astes galu pieskārās Lapustraumes plecam. - Tev vēl nav mācekļa, un tev tāds arī nav vajadzīgs, - viņa sacīja. - Tu kalposi savam klanam vēl ilgi. Vai esi ar mieru da�reiz apciemot Vītolķepu Upes klanā un runāt ar viņu pie Mēnesdīķa? Tu vari iemācīt visu, kas viņai jāzina, neminot viņas sapņu taku.

- Jā, protams! - Lapustraume juta ķepas gandrīz saļimstam no atvieglojuma. Zvaigznes klans vēlējās, lai Kodesspārns turpina būt Upes klana dzied-niekkaķe. Tātad brāļa draudi atklāt patiesību viņai neko nespēs nodarīt. Par Vītolķepas skolo�anu būs gādāts: Kodesspārns viņai iemācīs visus dziednieku amata noslēpumus, bet Lapustraume varēs nodot tālāk to, ko zina par Zvaigznes klana zīmju tulko�anu.

- Kā būs ar Vanagsarmu?

- Arī viņa liktenis ir Zvaigznes klana ķepās, -Spalvaste atbildēja. - Plankumlapa parādīja kaķēniem taureni tāpēc, ka domāja: ir pienācis laiks tev uzzināt patiesību. Viņa uzskatīja, ka var tev uzticēties un ka tu izmantosi �īs zinā�anas gudri un uzņemsies atbildību palīdzēt Vītolķepai.

Lapustraume nokāra galvu. � Es mēģinā�u.

Spalvaste izveda jauno dziedniekkaķi cauri me�am līdz klin�u ieplakai. Mēness vēl spīdēja augstu debesīs, pārlejot ik papardi un zāles stiebru ar sudrabu. Koki �abēja vieglā vējiņā, un Lapustraumei ap ķepām dejoja gaismēnu me�ģīnes. Kaķei nebija jausmas, cik laika ir pagājis; viņa tikai minēja, ka nomoda pasaulē debesis jau dro�i vien sāk balot pirms ausmas.

Spalvaste apstājās pie ieejas ērk�ķu tunelī. - �eit mums jā�ķiras, - viņa klusi sacīja un ar degunu pieskārās Lapustraumes purnam. - Mīļā draudzene, nākotne nesīs lielas pārmaiņas, bet tici, ka vienmēr bū�u tev līdzās.

- Lielas pārmaiņas? - Lapustraume satrūkās. - Kā to saprast?

Bet Spalvaste jau bija prom. Vēl mirkli kokos sudrabaini vizēja viņas ka�oka atspīdums, bet tad ari tas nozuda.

Lapustraume atkal sajuta nemieru un atgāza galvu, lai caur koku zariem paraudzītos uz Sud-rabvilnu, it kā sen�i karotāji varētu sniegt atbildi. Vārdu nebija, ta�u kaķe pamanīja tās pa�as trīs zvaigznes, ko bija redzējusi sapnī jau iepriek�. Sīkas sīciņas, tās tomēr spīdēja spo�āk par visām citām, pulsējot dzidri baltā gaismā. Lapustraume joprojām nezināja, ko tās nozīmē, tomēr jauta, ka zvaigznes tur spīd tie�i viņai, un atkal sajutās dro�a: pārliecināta, ka Zvaigznes klans viņu sargā, lai kas ari notiktu.

Lapustraume uztrūkās no miega, sajutusi, ka sānu mīca sīkas ķepiņas. Viņa strauji atvēra plakstus un mazāk nekā peles attālumā ieraudzīja Pūpē�pūkas sajūsminātās a�eles.

-Mēs esam atgriezu�ies! - run�uks paziņoja.

- Mākoņaste un Kazenājnags atnāca mums pakaļ.

Lapustraume uzrausās ķepās savā papar�u guļvietā. Viņa bija ilgi gulējusi - vairs nebija tālu saules-vidus. Ieplaku pielēja silti, dzelteni stari, iegrimstot dziļi ka�okā.

- Ļoti priecājos tevi redzēt! - kaķe ieņaudējās.

- Vai ceļā viss bija kārtībā? Mātei klājas labi?

- Viss ir labi, - Pūpē�pūka sacīja. - Mēs ar Riekstu-pūku un Peļupūku viņu visu ceļu sargājām, lai nebaidās.

- Bet viņa noteikti ir nogurusi, divu dienu laikā divas reizes mērojot tik tālu ceļu, - Lapustraume sprieda. Kaķēniem ari vajadzētu būt noguru�iem, lai gan Pūpē�pūka, �ķiet, vai plīsa no enerģijas pārpilnības. - Aiznesī�u viņai kaut ko, kas palīdzēs atgūt spēkus.

Dziedniece ielīda migā, uzdūra uz nagiem pāris kadiķogu un atgriezās pie Pūpē�pūkas, kur� uzreiz aizbrāzās atpakaļ klajumā. Lapustraume sekoja un ieraudzīja Margrietiņu ar abiem pārējiem kaķēniem nozūdam mazuļu migā. Pūpē�pūka aizjoņoja pie savējiem, bet Lapustraume soļoja lēnāk.

Viņa jau bija gandrīz pie migas, kad dzirdēja Spo�sirds saucienu: - Nēl Ogļupūka, tūlīt nāc atpakaļl

Mirkli vēlāk no migas izsteberēja pūkains, tum�pelēks sīkaliņ� un palika stāvam, mirk�ķinādams zilās actiņas spo�ajā saulē. Spo�sirds izskrēja pakaļ, pieliekusies saudzīgi satvēra bēgli aiz �upra un iestiepa atpakaļ migā, pat nepamanījusi Lapustraumi.

Dziedniekkaķe juta, kā pār ķermeni pārskrien trīsas. Kāda neveiksme, ka Spo�sirds bija atnākusi apciemot Skābeņasti tie�i tajā brīdī, kad atgriezās Margrietiņa! Rudi baltajai karotājai noteikti nebija viegli satikties ar kaķeni, kuru tā uzskatīja par sāncensi, īpa�i tagad, kad varbūt bija cerējusi tikt no viņas vaļā pavisam.

Lapustraume minstinājās pie ieejas migā, prātodama: iet iek�ā vai tomēr atnākt citreiz. Pirms viņa paguva izlemt, kazenājā atskanēja Margrietiņas balss.

- Spo�sirds, es priecājos, ka esi te. Gribēju tev kaut ko sacīt.

- Ko tad? - Spo�sirds izklausījās piesardzīga.

- Es aizgāju tāpēc, ka... Nu, briesmas, kas mūs �eit apdraud, bija tikai viens iemesls. Kop� āp�u uzbrukuma ļoti uztraucos par kaķēniem, bet es par viņiem tāpat uztrauktos - esmu ta�u viņu māte. Es aizgāju galvenokārt tāpēc, ka man... man klanā nav neviena tie�ām tuva kaķa. Tā kā tev Mākoņaste.

Mirkli valdīja saspringts klusums. Lapustraume sāka atkāpties, un, kad Spo�sirds beidzot atbildēja, viņas balss skanēja tik klusi un neskaidri, ka viņa nesadzirdēja.

- Nē, - Margrietiņa atbildēja saprotamāk. - Mākoņaste pret mani izturas ļoti laipni, bet viņ� tā izturētos pret katru, kas nonācis nelaimē. Mākoņaste ir krietns karotājs, un viņ� tevi ļoti mīl.

Atkal klusums, beidzot Spo�sirds klusi noņaudēja: - Zinu. - Tad viņa drebo�ā balsī piebilda: - Paldies, Margrietiņ! Tie�ām priecājos, ka izlēmi atgriezties. Pērkona klanam vajag vairāk jaunu kaķu, un no taviem trim mazajiem sanāks teicami karotāji.

Margrietiņa kaut ko klusi atbildēja, un tad Spo�sirds iznāca no migas un devās prom, pa ceļam sveicinādama Lapustraumi ar galvas mājienu. Jaunā dziedniece mēģināja izskatīties tā, it kā būtu nupat pienākusi. Viņa skaidri redzēja līksmu mirdzumu Spo�sirds veselajā acī un klusībā lūdzās Zvaigznes klanu, kaut viņa ar Mākoņasti atkal kļūtu tik tuvi kā agrāk un kaut Margrietiņa būtu laba draudzene abiem.

* * *

Kad Lapustraume atstāja mazuļu migu, iedevusi Margrietiņai kadiķogas, Spo�sirds tupēja pie medījuma kaudzes un knibināja strupasti. Mākoņaste klajuma vidū sauca Ērk�ķnagu un Lietusūsu patruļā.

Lapustraume pamāja runcim ar asti. Kad tas pierik�oja klāt, viņa ierosināja: - Varbūt paaicini Spo�-sirdi? Jūs sen neesat kopā medīju�i.

Runcis �ķita izbrīnīts.

Peļugalval - Lapustraume nodomāja. - Vai atceries Spo�sirdi? - viņa iedzēla. - Savu mīļoto? Baltķe-pas māti?

Baltais karotājs atplauka. - Ā, saprotu, ko tu domā! Jā, tā arī darī�u, - viņ� noņaudēja. - Paldies, Lapustraume!

Mākoņaste pagriezās un aizlēk�oja pie kaķes. Lapustraume redzēja abus sarunājamies, tad Spo�sirds piecēlās ķepās, un viņi savija astes kopā. Plecu pie pleca abi devās uz ērk�ķu tuneli, un Ērk�ķnagam un Lietusūsam bija jāpieliek solis, lai viņus panāktu.

- Vai tikai te kāds nejaucas sve�ās darī�anās? -Lapustraumei aiz muguras atskanēja uzjautrināta balss.

Lapustraume apcirtās otrādi un ieraudzīja māsu.

- Vāvergaita, es aiz bailēm gandrīz izlēcu no ka�oka! Kā to saprast: �jaucas sve�ās darī�anās�?

Vāvergaita uzlika asti māsai uz pleca. - Es to biju domājusi labā nozīmē. Sen bija laiks kādam atvērt Mākoņastem acis, lai viņ� apjēdz, kas Spo�sirdij vajadzīgs. - Rudā karotāja pārlaida skatienu klajumam, kur da�i kaķi snauduļoja siltajā saulē, bet citi vēl apdarīja pēdējos darbus pie atjaunotajām migām.

- Dzīve ir tik skaista, - kaķe apmierināta noņaudēja.

- Varbūt tagad varēsim izbaudīt nedaudz miera.

Pa�laik patiesi izskatījās, ka Pērkona klana nedienas ir galā. Atminējusies mieru, ko sajuta sapnī, raugoties uz trim sīkajām zvaigznēm, Lapustraume jau atvēra muti, lai piebalsotu māsai, bet pēk�ņi acu priek�ā viss nez kāpēc sametās tum�s. Uzvēdīja asins smārds, un kaķe juta ap ķepām skalojamies �ķebīgi sarkanus viļņus. Nepazīstama balss - klusa, draudīga un neatlaidīga - sēca viņai ausī pareģojumu:

Pirms iestāsies miers, asinis lies asinis un ezera ūdeni krāsosies sārti... �

Nākamajā dienā pēc Margrietiņas atgrie�anās Kazenājnags, izlīdis no karotāju migas, ieraudzīja pie mazuļu migas cīkstamies Pūpē�pūku un tā brāli ar māsu. Runcis piegāja paskatīties. Pūpē�pūka iebelza Peļupūkai pa galvu, un mazākais kaķēns nolikās gar�ļaukus tie�i zemē.

- Labs sitiens, - Kazenājnags uzslavēja. - Bet, ja Peļupūka būtu ienaidnieks, vai tu paliktu stāvam un dīki skatītos? Peļupūka, ko tu darīsi?

- Uzbruk�u! - Peļupūka pielēca ķepās, izpurināja saņurcīto ka�ociņu un metās brālim virsū.

-Izvairies! - Kazenājnags pamācīja Pūpē�pūku.

- Kad būsi blakus, aizliec priek�ā ķepu!

Pūpē�pūka pa�āva ķepu, bet Peļupūka izvairījās un iepļaukāja pretinieka ausi. Pūpē�pūka rūkdams atspērās un uzklupa Peļupūkas astei.

- Mala�i! - Kazenājnags viņus paslavēja. - Jūs abi kādu dienu būsiet bra�i karotāji.

Atstājis kaķēnus savā vaļā, Kazenājnags pagriezās un ieraudzīja klajuma vidū Ugunszvaigzni. Barvedis uzklausīja ausmas patruļas ziņojumu. Pēc mirkļa patruļa pa�ķīrās, kaķi devās atpūsties un paēst, un Ugunszvaigzne pamāja ar asti, lai Kazenājnags viņam piebiedrojas.

- Zemesvilna ziņo, ka uz mūsu robe�as ir manīti divkājainie, - barvedis iesāka.

Kazenājnags juta spalvu uz skausta slienamies stāvus. - Viņi ta�u nebūvē vēl vienu Pērkontaku, ko?

- Nē, neko tādu, - Ugunszvaigzne atbildēja. - Zemesvilna esot redzējis kaut kādas zaļas ādas uz mietiņiem - tādas kā nelielas migas. Tas esot bijis klajumā starp mums un Ēnas klanu. Divkājainie tajās migās guļot.

Kazenājnags iepleta acis. - Ir nu gan peļugalvas! Kāpēc divkājainie nāk �urp gulēt, ja pa�iem jau ir labu labie midzeņi?

Barvedis paraustīja plecus. - Ko ar viņiem var zināt? Mani tās zaļās ādas īpa�i nesatrauc, - rudais karotājs sprieda. - Lielākas ba�as dara Ēnas klana reakcija. Visi zinām, ka viņi tikai meklē ieganstu, lai ieņemtu mūsu teritoriju.

Otrs cīnītājs izstaipīja nagus. - Lai tikai pamēģina!

- Es labprātāk nokārtotu to mierīgā ceļā, ja vien būs iespējams, - Ugunszvaigzne atzinās. - Klau, es gribētu, lai tu kārtīgi izpēti, kas notiek tajā klajumā, un tad aizej uz ezera viņu krastu un noskaidro, kas divkājainajiem padomā pie Upes klana un Ēnas klana robe�as. Gribētos zināt, cik ļoti divkājainie traucē un cik liela ir iespēja, ka Melnzvaigzne un Leopardzvaigzne nākamajā Saietā pieprasīs vairāk teritorijas.

Kazenājnags domāja, ka tas būtu prātīgi. Laikam iesilstot, divkājaino kļuva vairāk, tie �audījās pa ezeru savos rēco�ajos ūdens briesmoņos vai �ūpojās pa viļņiem laivās ar baltām ādām. Gaisu aizvien satricināja da�ādi trok�ņi, un, kad vēj� iegriezās no tās puses, kaķi divkājaino kaucienus un spiedzienus dzirdēja pat klin�u ieplakā.

- Kā tu domā, vai divkājainie drīz būs ari �eit? -karotājs jautāja barvedim.

- Var gadīties, - Ugunszvaigzne nopietni atbildēja, - tomēr man �ķiet, ka mūsu teritorijā me�s ir pārāk tuvu krastam un viņi nevar ielaist ūdenī briesmoņus. Iespējams, tas viņus atturēs - tie�i to es gribētu, lai tu noskaidro. Novēro visu labi, tikai neļauj, lai tevi pieķer. Negribu, lai Ēnas klans vai Upes klans uzzina, ka esi spēris ķepu viņu teritorijā!

-Viņi neko neuzzinās, - Kazenājnags apsolīja un, pamājis ar asti, devās prom. Lienot caur ērk�ķu tuneli, runcis jutās apskurbis no lepnuma. Ugunszvaigzne viņam acīmredzot ļoti uzticējās, ja jau deva tik svarīgu uzdevumu! Tīģerzvaigznem bija taisnība: ievērojot karotāju kodeksu un saglabājot uzticību klanam, varēja sasniegt lielus mērķus.

Runcis �ķērsoja Pērkona klana teritoriju, līdz nonāca me�malā pie klajuma. Tam gar vienu malu tecēja strauts, kas pēcāk pagriezās prom Ēnas klana teritorijā. Svītrainais karotājs notupās strautmalā zem zilo zvaniņu pudura un sāka vērot pretējo krastu.

Zaļās ādas, kuras bija pieminējis Ugunszvaigzne, izraibināja visu klajumu. Tā kā �ajā vietā robe�a bija strauta līnija, tās atradās Ēnas klana teritorijā.

- Lai tam Ēnas klanam tiek, - runcis nomurmināja, tomēr nejutās diez cik pārliecināts, vai tas tie�ām ir labi. Melnzvaigzne divkājaino uzra�anos varētu uzskatīt par vēl vienu iemeslu teritorijas papla�inā�anai.

Zemesvilnam bija taisnība: tie�ām izskatījās, ka divkājainie zem zaļajām ādām guļ. Kamēr Kazenājnags vēroja, vairāki ierāpās iek�ā un iznāca ārā, un turpat staru kūlī rotaļājās divkājaino mazuļi, mezdami viens otram kaut kādu ko�u lietu un sajūsmā spiegdami, kad izdevās to noķert.

Kaķim pārskrēja tirpas, pamanot pretējā klajuma pusē uz�virkstam liesmas. Vai tie�ām divkājainie bija tādi peļugalvas, ka sadomāju�i me�ā kurt uguni? Bet tad svītrainis pamanīja, ka uguns ir sagūstīta spīdīgā divkājaino izgudrojumā, kas acīmredzot neļāva tai izplatīties. Kazenājnags juta uzvēdījam savādo, skāņo divkājaino ēdiena smaku, kas jaucās ar apdegu�a koka tvanu.

Karotājs vēl brīdi vēroja notieko�o, bet ne�ķita, ka te notiks vēl kaut kas. Beidzot viņ� atkāpās no strautmalas un klusiem soļiem lavījās prom, palikdams nemanāms, līdz bija krietnā gabalā. Par �iem divkājainajiem neko vairāk izdibināt nevarēs; bija pienācis laiks uzdevuma grūtākajai daļai.

Tie�i priek�ā izskrēja pele. Kazenājnags cirta ar ķepu un piespieda grauzēju pie zemes, �igli to nogalināja un apēda. Pērkona klana teritorija tūlīt paliks aiz muguras, un nevarēja riskēt zagt medījumu sāncen�iem.

Runcis soļoja gar strautu lejup uz ezeru, izgar�odams gaisu, vai nemanīs Ēnas klana patruļas. Robe�zīmes bija svaigas un labi manāmas, bet kaķu smārds - tik tikko jūtams. Kazenājnags nosprieda, ka patruļa te bijusi rītausmā.

Kad karotājs iznāca me�malā, ezera krastā nevienu Ēnas klana kaķi nemanīja. Ka�okam kņudot satraukumā, Kazenājnags piesardzīgi pārbrida strautu. Melnzvaigzne bija ļoti negribīgi devis atļauju citu klanu kaķiem �ķērsot viņa teritoriju, turklāt Ugunszvaigzne bija piekodinājis, ka Ēnas klans nedrīkst pamanīt sve�inieku.

Kazenājnags centīgi turējās ne vairāk kā divu astu attālumā no ūdens, tomēr viņu vienalga nepameta sajūta, ka ik tum�ā priede slēpj Ēnas klana karotāju, kas zvērojo�ām acīm vēro un gatavojas kuru katru brīdi lēkt laukā un mest izaicinājumu nelūgtajam viesim. Runcis zagās uz priek�u, pavēderei skarot oļus, un izmantoja ik akmeni un iedobi, lai paslēptos. Ik pēc da�iem soļiem viņ� apstājās un izgar�oja gaisu.

Ezerā jau bija viena divkājaino laiva - tā klusi slīdēja pa ūdens spoguli, izpletusi gaisā milzīgu balto ādu. Kazenājnags redzēja laivā pāris divkājaino - tie bija pārlieku�ies pār malu un ielaidu�i ķepas ūdenī. Tuvojoties Upes klana robe�ai, pie pustilta ierēcās vēl viena laiva, līdzīgāka briesmonim, un aizbrāzās ezerā, pār�ķeļot ūdeni un atstājot uz virsmas balti putojo�u vāti. Uzbangoja viļņi, un Kazenājnags uzlēca uz akmens, lai nesaslapinātu ķepas.

�eit tā smirdēja pēc divkājaino briesmoņiem, ka kaķu smārds nemaz nebija jūtams. Kazenājnaga skatiens nemierīgi �audījās, pētot me�malu, vai tur nemanīs kādu kustību, ta�u neko neredzēja. Varbūt Ēnas klans bija pārvācies dziļāk me�ā, lai ceļi nekrustotos ar divkājainajiem? Bet varbūt viņu jau vēroja neredzamu karotāju acis? Kazenājnags saspringa, lai būtu gatavs, ja nu parādītos patruļa.

Netālu no robe�as viņ� bija spiests doties me�ā, lai apmestu līkumu divkājaino mazuļu pulciņam, kuri klaigāja pa�ā ezermalā un meta ūdenī akmeņus. Viņi saceļ tādu troksni, ka skan pa visu teritoriju, karotājs nodomāja. Skaidrs, ka Melnzvaigznem divkājainie ir tikai iegansts. Medījuma bija pārpārēm, un divkājainie neradīja nopietnu apdraudējumu. Neviens kaķis neuzskatītu, ka Ēnas klanam tie�ām ir nepiecie�ama pla�āka teritorija medībām.

Kazenājnags lavījās �ķērsām pāri liedagam, turēdamies tuvāk zemei, līdz iznāca lielākā klajumā netālu no pustilta. To sedza kaut kas melns un stingrs, tāds pats kā uz Pērkontakas. Cits pie cita uz cietā pamata kluknēja divkājaino briesmoņi - tik daudzi, ka gandrīz neatlika brīvas vietas. Runcis zagās tālāk gar melnā klajuma malu, jūtot, ka no saspringuma un neatslābsto�ās modrības sāk trīcēt ķepas.

Divas trīs astes no Pērkontakas, kas iezīmēja Ēnas klana un Upes klana robe�u, Kazenājnags iespruka aiz liela divkājaino veidojuma no lapsu slazdiem līdzīgiem stiebriem, kas bija sapīti kā zirnekļa tīkli. Veidojums bija piebāzts ar divkājaino atkritumiem. Runcis noraustīja ūsas, viebdamies par maitas dvaku, bet tā bija tik stipra, ka neviens vismaz nesaodīs viņu pa�u.

Karotājs piesardzīgi pabāza galvu laukā no paslēptuves. Priek�ā milza vairāki briesmoņi, bet tie klusēja, un kaķis nosprieda: tie guļ. Kamēr viņ� tā skatījās, no Pērkontakas piebrāzās un spēji apstājās vēl viens briesmonis. No tā vēdera izrausās divi divkājainie ar mazuļiem. Tie iespiedzās un metās uz pustiltu, pakaļkājām nodipot pa koka strēmelēm.

Aiz divkājainajiem no briesmoņa izlēca uztraukti ķiuksto�s suns, un Kazenājnags sastinga. Viens no divkājainajiem paķēra suni un piekabināja tam pie kaklasiksnas ko�u pavedienu. Kazenājnags sprieda, ka suns ir viņu saodis, bet netiek klāt, jo divkājainais stingri tur pavedienu.

Tas krancis nav neko labāks par minci, Kazenājnags nicīgi nodomāja. Gribētu redzēt, kā divkājainie uzliktu kaklasiksnu man!

Gaidot, ko divkājainie darīs tālāk, run�a skatienu piesaistīja kustība pretējā Pērkontakas pusē - Upes klana teritorijā. No�ūpojās papardes, un pēc mirkļa no tām izbrāzās vāvere, aiz�aujoties taisnā ceļā pāri Pērkontakai. Tai pakaļ joņoja slaida, pelēkbrūna kaķe, un Kazenājnags satrūkās, sazīmējis medniecē Tērci.

Gandrīz uzreiz no papardēm iznira arī Vētrasvilna un apstājās Pērkontakas malā. - Tērce! Nē! - viņ� ieaurojās. - Atpakaļ!

Tērce jau klupa vāverei virsū, nepaguvusi vēl ne par asti ieskriet Ēnas klana teritorijā. Viņa nogalēja medījumu ar pāris straujiem ķepu sitieniem un iekodēs tam kaklā.

- Nāc atpakaļ! - Vētrasvilna skubināja.

Kaķe �igli pagriezās; vāvere karājās viņai zobos. Mirklī, kad viņa metās atpakaļ pāri Pērkontakai, parādījās briesmonis. Kazenājnags iecirta nagus zemē un aizmiedza acis, jau iztēlodamies, kā jauno kaķeni sadragā apaļās, melnās ķetnas...

- Nē! - atskanēja Vētrasvilnas kliedziens.

Kazenājnags atvēra acis un ieraudzīja, ka briesmonis kaukdams metas sāņus un gandrīz trāpa Tērces astei, viņai sprūkot atpakaļ Upes klana teritorijā. Vētrasvilna piesteidzās draudzenei klāt un piespieda degunu tās purnam.

- Ko tas nozīmē? - Skarbi un nikni ierunājās kāda balss. Kazenājnags pacēla skatienu un ieraudzīja, kā no papar�u audzes pakalniņā virs Pērkontakas izlien Vanagsarma. Leduszilās acis zvēroja dusmās. Karotājs nokāpa lejā un nostājās Vētrasvilnas un Tērces priek�ā. - Tu nozagi Ēnas klana medījumu! - viņ� uz�ņāca jaunajai kaķei.

Tērce nometa vāveri un pagriezās pret Vētras-vilnu. - Par ko viņ� runā?

- Viņa to nenozaga, - Vētrasvilna sāka skaidrot.

- Tā ir Upes klana vāvere - pārskrēja pāri Pērkontakai, un Tērce tikai...

Vanagsarma nelikās ne zinis par pelēko karotāju. - Vai tu nezini pat pa�us vienkār�ākos karotāju kodeksa punktus? - viņ� prasīja un pastiepa kaklu, līdz purns bija tikai peles attālumā no Tērces sejas.

- Medījumu nedrīkst zagt.

- Tie�i to es mēģinu pateikt, - iejaucās Vētrasvilna. - Viņa nezaga. Tā ir mūsu vāvere.

Vanagsarma pavērsās pret pelēci, un viņa acis joprojām meta dusmu zibeņus. - Viņa nedrīkstēja dzīties tai pakaļ pāri robe�ai. Vai tie�ām viņa pat nezina, ka nedrīkst bez atļaujas ieiet cita klana teritorijā?

- Piedod, - Terce atvainojās, tomēr joprojām izklausījās apjukusi. - Es otrā pusē tik tikko spēru ķepu - vien tik daudz, lai noķertu vāveri.

Vanagsarma nosprauslājās, it kā viņam būtu apnicis ņemties ar neapķērīgajiem. - Tev acīmredzot nav ne mazākās nojausmas, kā jāuzvedas. Ja nu tevi būtu ieraudzījusi Ēnas klana patruļa?

-Bet neieraudzīja, tā ka... - Vētrasvilna acīm redzami mēģināja nomierināt sabozu�os biedru.

- Viņai tā bija tīrā veiksme, - Vanagsarma atcirta.

- Piedod, - Tērce atkārtoja. - Ciltī mums nebija jādomā par robe�ām. Nākamreiz es atcerē�os.

� Ja tāda nākamā reize vispār būs, - Vanagsarma izgrūda.

- Kā to lai saprot? - Kazenājnags redzēja, ka Vēt-rasvilnam uz skausta sāk sacelties spalva. - Kāpēc lai nebūtu nākamās reizes? Tērce ļoti centīgi trenējas, lai kļūtu par Upes klana karotāju.

Lielā, svītrainā run�a mute pavērās, un viņ� nicīgi atieza zobus. - Viņa nekad nebūs Upes klana karotāja! - Vanagsarma ieņurdējās.

Kazenājnags nervozi norija siekalas. Pusbrālis izklausījās uz mata kā Tīģerzvaigzne!

- Un kas tad tu tāds esi, ka tā runā? - Vētrasvilna izmeta. - Tu neesi nekāds noteicējs.

Mirkli Kazenājnagam �ķita, ka Vanagsarma cirtīs ķepu tie�i pelēcim sejā. - Pagaidi vien, kas būs, kad pastāstī�u Leopardzvaigznei, - viņ� rūca un stīvi pameta ar asti uz to pusi, kur bija Upes klana apmetne. - Nāciet atpakaļ uz apmetni. Tūlīt!

Vētrasvilna un Terce pārmija skatienus. Pelēkais karotājs laikam �aubījās, vai vajadzētu klausīt, jo Vanagsarmam nebija nekādu tiesību pavēlēt. Bet tad viņ� paraustīja plecus.

- Nāc, - runcis nopūtās. - Uzreiz visu noskaidrosim.

Vanagsarma aizsoļoja aug�ā pakalnā, un Vētrasvilna viņam sekoja. Tērce paņēma vāveri un devās abiem pārējiem nopakaļ.

Tiklīdz trijotne bija nozudusi papardēs, Kazenājnags piesardzīgi �ķērsoja Pērkontaku un rik�oja viņiem pakaļ. Gribējās zināt, kas ar draugiem notiks. Viņ� sekoja Upes klana kaķiem pa pēdām, turēdamies pa gabalu, lai tie neko nemanītu. Par laimi, vēj� pūta pretī, tāpēc smārdu diez vai kāds saodīs, un Kazenājnags spicēja ausis un izgar�oja gaisu, pētot, vai tuvumā nav citi karotāji.

Vanagsarma devās tie�i uz Upes klana apmetni un pārlēca pār strautu netālu no dobuma krastā, kur sēdēja Kodesspāms un viņas mācekle Vītolķepa. Ejot dziedniecei garām, Vanagsarma pavēlo�i pameta ar galvu. - Nāc �urp, man tevi vajadzēs! - viņ� uzsauca.

Kazenājnagam pārsteigumā noraustījās ausis par tādu toni, uzrunājot māsu. Runcis paslēpās niedru pudurī un nogaidīja, līdz Kodesspāms ar pārējiem ir prom un Vītolķepa sāk rosīties, �ķirojot kaudzē sakrautas zālītes. Kazenājnags īsti nezināja, ko lai iesāk. Apmetnē viņu noteikti pamanītu, bet nevarēja arī vienkār�i iet prom, atstājot draugus ķezā.

Upes klans bija iekārtojies uz ķīļveida pussalas starp diviem strautiem. Kodesspārna miga bija ierīkota pie �aurākā netālu no satekas. Svītrainais karotājs rik�oja pa krastu, līdz pagāja garām ērk�ķainu zaru barjerai - apmetnes robe�ai. Viņ� piesardzīgi izgar�oja gaisu, ta�u neko nejuta, tikai spēcīgu apmetnes kaķu smārdu.

Pēk�ņi atskanēja kauciens, un karotājs izlēma. Ba�as par to, kas pēc viņa aizie�anas notiks ar Vētrasvilnu un Tērci, bija stiprākas par visu. Vanagsar-mam bija taisnība: karotāju kodekss tie�ām neļāva medīt citu klanu teritorijā, bet Leopardzvaigzne ta�u noteikti būs pielaidīgāka pret cilts kaķi, kura vēl nezināja klanu para�as.

Kazenājnags nolēca no krasta un palika balansējam uz akmens strauta vidū. Ap ķepām burbuļoja ūdens. Vēl viens lēciens, un runcis bija otrā krastā un uzrausās di�skābardī, kura zari līka pāri apmetnes robe�ai. Ielīdis starp �abo�ajām lapām, kaķis iecirta nagus mizā, lai noturētos, un no savas paslēptuves varēja ieskatīties lejā apmetnē.

Abu strautu malas bija biezi noaugu�as ar meldriem un krūmiem, bet apmetnes vidū bija brīvs klajums. Tur stāvēja Upes klana barvede Leopardzvaigzne ar vietnieci Miglasķepu, un apkārt bija sanāku�i vēl da�i kaķi. Visi skatījās uz Vētras vilnu un Tērci, kuri nervozi mīņājās, saspiedu�ies cie�i kopā. Kodes-spāmu sākumā neredzēja.

Vanagsarma bija nostājies barvedes priek�ā un pa�laik klāstīja notiku�o. - �ī peļugalva un kaķa vārda necienīgā plukata, - viņ� ņaudēja, ar asti pamādams uz Tērci, - medīja vāveri, iedzenot to Ēnas klana teritorijā un tur nogalinot. Atpakaļceļā viņu gandrīz saplacināja briesmonis. Jāsaka - �ēl, ka tā nenotika.

Kazenājnags bija pārāk tālu, lai dzirdētu Vētrasvilnas rūcienu, bet redzēja, ka pelēcis sāk nikni bozties.

- Nav nekādas vajadzības tā runāt. - Leopard-zvaigznes balss skanēja rāmi. - Tērce, vai Vanagsarma saka taisnību?

Tērce neveikli nokāra galvu. - Jā, Leopardzvaigzne, tā bija. Bet es nezināju, ka rīkojos nepareizi. Tas vairs neatkārtosies.

- Tā vispār nedrīkstēja notikt. - Kazenājnagam sa�ņaudzās sirds, jo tagad priek�ā izspraucās Meln-nags, viens no ne�petnākajiem Upes klana karotājiem. - Pat kaķēnam zināms, ka klanu robe�as pārkāpt nedrīkst.

- Vai to redzēja kāds Ēnas klana kaķis? - jautāja Leopardzvaigzne.

Barvedei atbildēja Vētrasvilna: - Diez vai. Es nevienu nemanīju, un tajā vietā vispār neko nevar saost, tikai divkājainos un viņu briesmoņus, tā ka Ēnas klans nekad neuzzinās, ka mēs tur bijām.

Leopardzvaigzne pamāja ar galvu, bet, pirms viņa paguva bilst kaut vārdu, iejaucās Vanagsarma. - Nav svarīgi, vai Ēnas klans kaut ko redzēja vai ne. Robe�as pārkāp�ana vienalga ir pret karotāju kodeksu. �eit nav vietas kaķiem, kuri to nezina.

Izcēlās murdoņa. Kazenājnags manīja, ka vairums balsu izklausās piekrīto�i, un iecirta nagus vēl dziļāk zarā.

- Mums viņa jāsūta atpakaļ turp, no kurienes nākusi, - Melnnags paziņoja.

Vētrasvilna strauji pagriezās pret viņu. - Ja Tērce aizies, aizie�u arī es.

Melnnags neko neatbildēja, tikai atvēra muti un nekaunīgi plati no�āvājās. Vētrasvilna izlaida nagus, ta�u sastinga, kad viņu asi apsauca Miglasķepa.

� Nē, Vētrasvilna! - Barvedes palīdze panācās uz priek�u un nostājās aci pret aci ar pelēko karotāju. Zilās acis raudzījās ar no�ēlu. - Padomā labi, Vētrasvilna. Cik ilgi jūs ar Tērci �eit paliktu? Mēs visi priecājamies atkal satikties, bet varbūt jums pienācis laiks doties atpakaļ uz savu cilti.

-Jā, lai viņa iet prom, - kaut kur pēdējās rindās noņaudēja. - Vētrasvilna var palikt, ja vēlas, bet kāds mums labums no viņas?

- Viņa pat neprot cīnīties, - pārējos kūdīja Meln-nags. - Pat mans māceklis varētu viņai ādu nomaukt pār acīm.

Vētrasvilnas acīs iezalgojās dusmas. - Tērces dzimtajā ciltī cīnī�anās ir alas sargu daļa, bet mednieki pabaro cilti. Tērce bija medniece. Viņai nekad mū�ā nav bijis jācīnās.

- Es ļoti cen�os mācīties, - Tērce piebilda.

- Tev viss izdodas. - Pelēcis ar astes galu pieskārās draudzenes plecam. - Drīz tu būsi tikpat bra�a karotāja kā pārējie.

-Ja viņai būs tāda iespēja, - ņaudēja Melnnags. - Vai neredzi, ka neviens viņu te negrib?

-Jā, kā tad bija ar Kodesspārna sapni? - kāds iejautājās. - Zvaigznes klans mums pateica, ka klanā ir divi, kas neiederas.

Pērkona klana karotājam iek�ā viss sa�ņaudzās; viņ� atminējās sapni, par kuru Kodesspāms bija stāstījusi Saietā, - par diviem at�ķirīgiem oļiem, kas izjauca strauta tecējumu. Kad oļi bija aizskaloti, strauts atkal tecēja kā aizvien. Vai tie�ām tas nozīmē, ka Vētrasvilnam un Tērcei Upes klanā nav vietas?

- Kodesspāms? - Vanagsarma paskatījās apkārt.

- Kodesspāms, kur tu paliki?

Zeltaini svītrotā kaķe piecēlās ķepās. Viņa bija sēdējusi aiz visiem pārējiem un, ejot pie brāļa, negribīgi vilka ķepas.

- Vai Zvaigznes klans ir sūtījis skaidrāku zīmi? -Vanagsarma noprasīja.

Kodesspāms nokāra galvu un vilcinājās.

- Nu, Kodesspāms? - Leopardzvaigzne mudināja, un viņas balsī ieskanējās nepacietība.

Dziedniekkaķe pacēla skatienu un ielūkojās brālim acīs. Viņas balss skanēja mierīgi. - Nē. Zvaigznes klans man nav devis nekādu ziņu. Jau Saietā teicu -nevajadzētu uzreiz iedomāties, ka zinām, ko sapnis nozīmēja. Varbūt tas nenozīmēja neko. Da�reiz sapņi ir tikai sapņi, un viss.

Atskanēja protesta saucieni. - Vai esi aizmirsusi, ko tev teicu Saietā? - Vanagsarma uzbrēca.

- Nē, bet... - Kodesspāms iesāka, ta�u aprāvās, kad viņu pārtrauca Leopardzvaigzne.

- Kodesspāms, tu esi dziedniekkaķe. Tev ir mums jāpasaka, kā rīkoties.

- Piedod. - Kodesspāms atkal nokāra galvu.

- Man sapnis �ķiet pietiekami skaidrs, - paziņoja Melnnags. - Ja netiksim no tiem abiem vaļā, Upes klanā nekas nevedīsies, kā nākas.

Klajumu pieskandināja piekrīto�as balsis. Leopard-zvaigzne pameta skatienu uz Miglasķepu un kaut ko sacīja vietniecei, bet tik klusi, ka Kazenājnags nesadzirdēja. Tikmēr Vanagsarma tuvojās Vētrasvilnam, līdz abi stāvēja, gandrīz saskaroties ar purniem. - Jums abiem acīmredzot nav nekādas cieņas pret karotāju kodeksu, - Vanagsarma noskaldīja. - Ejiet atpakaļ uz cilti, kur ir jūsu īstā vieta!

Vētrasvilna izgrūda saniknotu kaucienu un metās Vanagsarmam virsū. Viņ� nogāza strīpaini zemē un ar spēcīgajām pakaļkājām apstrādāja pavēderi, ka spalva vien putēja. Vanagsarma savukārt iecirta nagus pretiniekam plecos un mēģināja iekosties rīklē.

- Nē! - Tērce iekliedzās un centās iespraukties starp abiem karotājiem. - Vētrasvilna, beidz!

Pērkona klana karotājs savā paslēptuvē plosīja zaru. Ik matiņ� ka�okā mudināja lēkt lejā un mesties cīņā, nostājoties Vētrasvilnas pusē, bet bija vien jāpaliek uz vietas. la tikai rastos vēl lielākas nepatik�anas, un arī Ugunszvaigzne pārskaistos, ja viņa karotājs dotos uzbrukumā sve�a klana apmetnē.

Klajumā Vētrasvilna bija iekarsis un pilnībā ignorēja Tērces lūgumus rimties, kā neprātā skrāpēdams pretinieka sānus. Svītrainais karotājs tikai ķepurojās un gandrīz nepretojās, tikai ar ķepām sargāja purnu. Kazenājnags samiedza acis - Vanagsarma ta�u prata labāk! Treniņos ar Tīģerzvaigzni viņ� bija kļuvis stiprāks un prasmīgāks par jebkuru citu visā me�ā, izņemot varbūt tikai pa�u Kazenājnagu.

Bet nu viņ� nemaz lāgā necīnījās, nemēģināja izvairīties, un nedaudzie belzieni bija kusli un slikti nomērķēti.

Kazenājnags saprata, kas pusbrālim padomā.

Vanagsarmam nenāca ne prātā censties uzveikt Vētrasvilnu cīņā - viņ� gribēja to padzīt pavisam. Viņ� varbūt jau ilgāku laiku kūdīja klanu pret atnācējiem. Saietā Vanagsarma bija tas, kur� uzstāja, lai Kodesspāms izstāsta par savu sapni, turklāt pats arī bija to iztulkojis. Tērces kļūme vāveres medībās bija labs iegansts, un nu bija izdevies izprovocēt Vētrasvilnu uzbrukt, lai pārējie būtu gatavi viņu padzīt.

Sirds dziļumos Kazenājnags apbrīnoja pusbrāļa viltību un spēcīgo godkāri. Tīģerzvaigzne ar dēlu lepotos. Bet Pērkona klana kaķis zināja: viņam pa�am nekad nepietiktu dū�as tik uzkrīto�i tiekties pēc varas. Vai tie�ām �āda rīcība atbilda karotāju kodeksam?

- Pietiks! - Leopardzvaigzne noskaldīja. - Miglasķepa, Melnnag, iz�ķiriet viņus!

Upes klana barvedes palīdze uzlēca Vanagsarmam mugurā un parāva run�a galvu atpakaļ. Melnnags pagrūda malā Tērci un iecirta pliķi Vētrasvilnam tie�i sejā. Pelēkais karotājs saslējās pakaļkājās un palaida vaļā Vanagsarmu. Abi kau�ļi uzrausās ķepās un stāvēja, elsdami un raidīdami viens otram zvērojo�us skatienus. Vanagsarmam asiņoja pavēdere un sāni, bet Vētrasvilnam nebija nekādu manāmu ievainojumu, izņemot nelielas skrambas uz purna, kur bija trāpījis Melnnags.

� Vētrasvilna, tu uzbruki savam klana biedram! -Leopardzvaigzne izklausījās dziļi satriekta. - Redzams, tu esi aizmirsis karotāju kodeksu vai ari tas tev vairs neko nenozīmē.

Pelēcis atvēra muti, bet Leopardzvaigzne bija iekarsusi un nelaida viņu pie vārda. Barvede ar neviltotu no�ēlu noņaudēja: - Tev būs jādodas prom no Upes klana. �eit tev vairs nav vietas. Tev tagad jāmin viens ceļ� ar cilti.

Vētrasvilna un Terce pārmija izbiedētus skatienus, un Kazenājnags domāja, kāpēc gan abus tā biedē atgrie�anās Tērces mājās kalnos.

Mirkli �ķita, ka Vētrasvilna iebildīs, bet pelēkais karotājs lepni pacēla galvu. - Lai notiek. - Balss skanēja salti. - Mēs iesim prom. Ta�u zaudētājos paliks Upes klans, nevis mēs. �is nav tas klans, kuru reiz saucu par savu.

Runcis novēzēja asti un pievilka Tērci sev klāt, un abi kaķi neatskatīdamies aizrik�oja prom no klajuma un nozuda pame�ā.

Vanagsarma skatījās tiem pakaļ, leduszilajām acīm dzalkstījot uzvaras priekā.

Kazenājnags, baidīdamies, ka viņu varētu pamanīt, nokāpa no koka, atkal pārbrida strautu un, ieslīdējis pame�ā, devās uz ezera pusi. Aina, kam viņ� nupat bija kļuvis par liecinieku, Ugunszvaigznes doto uzdevumu darīja glu�i nenozīmīgu. Tagad Pērkona klana karotājs vēlējās tikai vienu - aprunāties ar Vēt-rasvilnu.

Pusceļā runcis apstājās izgar�ot gaisu un sajuta Vētrasvilnas un Tērces aromātu. Tas bija tik stiprs un svaigs, ka uzreiz bija skaidrs - abi ir kaut kur tuvumā. Uzrāpies nelielā paugurā, kaķis tos pamanīja tālāk nogāzē. Viņi soļoja uz ezeru nokārtām galvām un kopā savītām astēm.

Kazenājnags neuzdro�inājās tik tuvu Upes klana apmetnei skaļi saukt draugus. Ausīdamies, vai nedzirdēs vajātājus, runcis abiem sekoja, �audīdamies no viena papar�u vai lazdu pudura uz citu. Viņ� panāca Vētrasvilnu un Tērci krastā netālu no kritu�ā koka, kas veda uz Saietu salu.

- Vētrasvilna! - svītrainis ie�ņācās. - Pagaidi!

Tērce satrūkās, bet pelēkais karotājs apsviedās Kazenājnagam pretī izlaistiem nagiem un uzboztu spalvu.

- Kazenājnag! - viņ� iesaucās. - Jau domāju, ka esi tas plu�ķainais maitēdājs...

Runcis aprāvās, kad Tērce ar asti pieskārās viņa plecam. - Nevajag, - viņa klusi sacīja. - Tās neko nelīdzēs.

Vētrasvilna nopūtās, un viņa spalva atkal kārtīgi pieglaudās. - Ko tad tu dari Upes klana teritorijā? -viņ� jautāja Kazenājnagam.

- Nav svarīgi, - karotājs attrauca un pakāpās tālāk no krasta, ar asti pamādams Vētrasvilnam un Tērcei, lai seko, līdz visi trīs varēja paslēpties zem greiza krūma un aprunāties. - Es redzēju, kas notika, -karotājs ieņaudējās, - un man ļoti �ēl. Jūs nebijāt to pelnīju�i.

- Vanagsarma meklē ka�ķi, jau kop� es atgriezos Upes klanā, - Vētrasvilna ieņurdējās. - Viņam bail, ka Miglasķepa, kad kļūtu par barvedi, izvēlētos mani par palīgu.

Kazenājnags nejutās pārsteigts. Vanagsarma gan reiz jau bija palīgs, kad Miglasķepa atradās divkājaino gūstā, bet toreiz Vētrasvilna bija devies ceļojumā uz vietu, kur nogrimst saule. Atkal iejūtoties klanā, pelēkais karotājs būtu vērā ņemams sāncensis.

- Vai jūs iesiet atpakaļ uz kalniem? - Kazenājnags jautāja.

- Tas �obrīd nav iespējams, - Vētrasvilna atbildēja. Izklausījās, ka runcis jūtas neveikli. Viņ� arī neskatījās draugam acīs.

Kazenājnags nepra�ņāja tālāk. Runcim bija aizdomas: kaut kas nav lāgā, un gribējās izdibināt vairāk, tomēr viņ� zināja, ka Vētrasvilna neko neteiks, iekams pats nebūs gatavs. - Varbūt nāciet līdzi uz Pērkona klanu? - viņ� ierosināja. - Ugunszvaigzne ar prieku dos jums medījumu un pajumti, vismaz �onakt.

Vētrasvilna noraustīja ūsas. - To mēs nevaram, -viņ� atņaudēja. - Jums tikai rastos domstarpības ar Upes klanu.

- Ugunszvaigzne nelūdz citiem klaniem atļauju rīkoties, - Kazenājnags aizrādīja. Ja Vētrasvilna un Tērce nevarēja atgriezties ciltī, atlika tikai viena iespēja - dzīvot kā vientuļniekiem bez klana aizsardzības. Vientuļnieku dzīve bija grūta un da�ādu sare�ģījumu pārpilna, īpa�i tādiem kaķiem, kuri radu�i dzīvot kopā ar citiem. - Nāciet! - Kazenājnags aicināja. - Ir vēls, līdz tumsai jūs tāpat necik tālu netiksiet, īpa�i - slikti pazīstamā teritorijā.

Vētrasvilna pagriezās pret Tērci. - Ko tu domā?

- Izlem tu, - kaķe nomurmināja un piespieda pumu drauga plecam. - Tu zini, ka es seko�u, lai kurp tu ietu.

Vētrasvilna mirkli pievēra acis, it kā gatavotos spert grūtu soli. - Labi, - viņ� sacīja Kazenājnagam, atkal atvēris acis. - Mēs iesim kopā ar tevi. Nāc, Tērce!

Kazenājnags devās viņiem pa priek�u uz ezera krastu un atpakaļ uz Pērkona klana teritoriju, �oreiz izvēloties ceļu caur Vēja klana teritoriju. Visi trīs rik�oja uz priek�u smagām, �oka un pārguruma pilnām ķepām, un svītrainais karotājs domāja par visu, ko bija redzējis un dzirdējis Upes klanā.

- Zini, - viņ� uzrunāja Vētrasvilnu, kad kaķi gāja gar zirgu ganībām, - Vanagsarmam bija taisnība. Tev nevajadzēja uzbrukt.

- Zinu, zinu. - Vētrasvilna pikti vēcināja asti.

- Bet viņ� mani piemānīja. Vanagsarma gribēja, lai uzbrūku, un tu to zini tikpat labi kā es.

Kazenājnagam te nebija atbildes. Sirds teica, ka draugam ir taisnība, ta�u viņ� saprata, kādi bija Vanagsarmas rīcības iemesli.

Pirms karotājs paguva kaut ko atbildēt, Vētrasvilna apstājās un ielūkojās viņam tie�i acīs. - Esi uzmanīgs, Kazenājnag, - viņ� klusi brīdināja. - Tā taka, kuru tu min, ved tikai nepatik�anās.

Svītrainis iepleta acis un juta: ka�oks sāk kaist vainas apziņā. Vētrasvilna nekādi nevarēja zināt par Kazenājnaga un Vanagsarmas tik�anos sapņos un par treniņiem ar Tīģerzvaigzni. Vai pelēcis nojauta, ka Kazenājnagu ar pusbrāli vieno cie�ākas saites, nekā daudziem �ķiet?

Vētrasvilna sapurināja ausis, kā atgaiņājot mu�u. Vairs neko neteicis, viņ� pagriezās un turpināja ceļu apkārt ezeram.

Kazenājnags noraudzījās pakaļ. Sāpēja sirds par draugu un Tērci, kuri tik cietsirdīgi bija padzīti no Upes klana. Tomēr viņ� negribēja domāt, ka Vanagsarmam nav ne kripatas taisnības. Ja tā viņ� vislabāk varēja tikt pie varas, tad ta�u rīcība vismaz kaut kādā ziņā bija pareiza?

Kad Kazenājnags ieveda Vētrasvilnu un Tērci Pērkona klana apmetnē, saule jau bija norietējusi. Klin�u ieplakā biezēja dziļas ēnas, un pie medījuma kaudzes vēl kavējās tikai pāris kaķu. Lietusūsa, kur� sēdēja sardzes postenī pie ieejas, satrūkās, ieraugot Vētrasvilnu un Tērci, bet tad ievēroja, ka ar viņiem ir Kazenājnags, un klusējot pamāja sveicienu.

- Iesim pie Ugunszvaigznes, - Kazenājnags ierosināja un lēk�iem metās pāri apmetnei uz akmeņu krāvumu.

Ienākot barve�a migā ar Vētrasvilnu un Tērci aiz muguras, runcis ieraudzīja, ka barvedis jau ir saritinājies savā sūnu guļvietā alas dziļumā. Rudais karotājs pacēla galvu, kad Kazenājnags saminstinājās pie ieejas.

- Labi, ka esi atgriezies, - barvedis noņaudēja un, piecēlies sēdus, izpurināja no ka�oka sūnu krik-sī�us. - Ko tu... - Ugunszvaigzne aprāvās, attapies, ka Kazenājnags nenāk viens. - Vai tie ir Vētrasvilna un Tērce? - viņ� brīnījās.

- Tie�i tā. - Kazenājnags ienāca alā un nolieca galvu barve�a priek�ā. - Piedod, Ugunszvaigzne! Kaut kas atgadījās.

Ugunszvaigzne pamāja ar asti, aicinot abus viesus dziļāk. - Vai kādas nepatik�anas ar Upes klanu?

- Tā varētu sacīt, - Kazenājnags atbildēja un �igli izstāstīja Pērkona klana barvedim visu no brī�a, kad pamanīja Tērci medījam vāveri, līdz aicinājumam padzītajiem kaķiem doties viņam līdzi uz Pērkona klanu.

- Tu rīkojies pareizi, - barvedis teica, kad Kazenājnags apklusa. - Vētrasvilnu un Tērci nevarēja atstāt pa nakti bez pajumtes. - Pagriezies pret pelēko karotāju, viņ� piebilda: - Jūs dro�i varat palikt, cik ilgi vien vēlaties.

Vētrasvilnas ausis notrīsēja. - Mēs domājām tikai pārlaist nakti... - viņ� iesāka.

- Kā gribat, - Ugunszvaigzne sacīja. - Ta�u jūs esat pelnīju�i laiku, lai pieņemtu lēmumu. Jūs mums ļoti palīdzējāt pēc āp�u uzbrukuma, un Pērkona klans ir jums parādā vismaz tik daudz.

- Paldies, - Vētrasvilna pateicās. Tērce piebilda: - Tu nemaz nezini, cik daudz mums tas nozīmē.

Kazenājnags skaidri manīja, ka Ugunszvaigzne labprāt redzētu abus kaķus paliekam Pērkona klanā uz visiem laikiem. Viņam pa�am ļoti patika Vētrasvilna un viņa draudzene no cilts, tomēr runcis nebija pārliecināts, ka barve�a lēmums ir pareizs. Kā tad būs ar pārējo klanu? Un ko teiks Upes klans, kad to uzzinās?

- Kazenājnag, aizved viņus paēst un atrodi guļvietas, - Ugunszvaigzne sacīja. - No rīta vēl aprunāsimies.

Svītrainais karotājs izgāja no migas un kāpa lejā klajumā, jūtot stipru izsalkumu. Viņ� nebija ēdis kop� rīta, kad netālu no divkājaino zaļajām ādām noķēra peli. Medījuma kaudzē vairs nekā daudz nebija - rīt jau agri būs jāorganizē medību patruļas -, bet Kazenājnags atrada sev �agatu, un Vētrasvilna un Tērce notiesāja zaķi.

Kad kaķi pabeidza maltīti, jau bija tum�s, viņiem virs galvas vizēja Sudrabvilna. Kazenājnags veda viesus uz karotāju migu. Krūma jaunie dzinumi vēl nebija aizsegu�i visus āp�u izplēstos caurumus, un iek�ā karotāji gulēja, cie�i saspiedu�ies kopā. Vairums jau bija aizmigu�i vai miegaini mija mēles, un sākumā neviens nepievērsa atnācējiem uzmanību.

- Vai mums tie�ām te pietiks vietas? - Vētrasvilna jautāja, kad trijotne palīda zem zariem.

- Vietas ir atliku likām, - Kazenājnags apgalvoja.

Viņ� devās uz brīvāku laukumiņu pie klints sienas un ceļā netī�ām uzmina Zemesvilnam uz astes. Brūnais runcis pacēla galvu. - Kas ir? - viņ� nīgri noburk�ķēja.

- Atvaino, - Kazenājnags klusi bilda. - Tie ir tikai Vētrasvilna un Tērce. Viņi kādu laiku paliks tepat.

Zemesvilna kaut ko norūca. - Vai Ugunszvaigzne par to zina?

- Protams. - Kazenājnags sabozās par mājienu, ka viņ� varētu bez klana barve�a atļaujas ievest migā sve�us kaķus.

Zemesvilna tikai noraustīja ūsas un atkal saritinājās, demonstratīvi pievilkdams asti cie�i sev klāt. Kazenājnagam izdevās ierādīt draugiem tuk�āku vietu, vairs nevienu netraucējot. Runcis jutās atvieglots, kad turpat netālu pamanīja Vāvergaitu. Viņa, draugam tuvojoties, pacēla galvu un draudzīgi noņaudēja: - Vētrasvilna! Tērce! Sveiki! Ko tad jūs te darāt?

- Pēc brī�a pastāstī�u, - Kazenājnags attrauca.

- Vispirms atradīsim viņiem vietu.

- Protams. - Vāvergaita pavirzījās. Blakus gulēja Mākoņaste, un kaķe ar ķepu nesaudzīgi iebikstīja tam sānā. - Pabīdies! Esi izpleties kā tāds āpsis.

- Āpsis? Kur? - Mākoņaste pacēla galvu, un run�a zilajās acīs pazibēja ba�as.

- Nekur, nekur, peļugalva, - Vāvergaita �igli noskaldīja, kad sakustējās ari citi un visur migā sāka cilāties galvas. - Guli vien!

Kazenājnags palīdzēja Vētrasvilnam un Tērcei iekārtot guļvietas sūnās un beidzot ierīkojās blakus Vāvergaitai. Viņ� neviļus plati no�āvājās un pēdējiem spēkiem atvairīja miegu tik daudz, lai vēlreiz izstāstītu par notiku�o.

- Kaut es būtu tur bijusi, - Vāvergaita piktojās, kad viņ� bija pabeidzis. - Es būtu saplēsusi tā Vanagsarmas ausis driskās!

- Nē, nebūtu gan, - Kazenājnags atteica. - Ne jau Upes klana apmetnes vidū.

Rudā kaķe izlaida nagus. - Lai viņ� labāk negadās man pa ķērienam! Kā tu domā, vai viņi paliks? -karotāja jautāja, pagriezusi ausis pret Vētrasvilnu un Tērci, kuri jau bija saritināju�ies cie�i kopā un iemigu�i.

- Cerams. - Runcis vēlreiz no�āvājās un neskaidri nomurmināja: - Pērkona klanam vajag krietnus karotājus.

- Upes klana zaudējums ir mūsu ieguvums, -Vāvergaita piekrita.

Viņa pārlaida mēli Kazenājnagam pār ausīm. Siltie, ritmiskie glāsti bija pēdējais, ko runcis juta, lai�oties miegā.

Kazenājnags pamodās, kad caur krūma zariem sijājās pelēka rīta gaisma. Ārā skanēja Smil�uvētras balss - viņa bija ķērusies pie patruļu organizē�anas. Karotājs �igli pietrūkās ķepās un izlīda klajumā.

- Varbūt paņem Vētrasvilnu un Tērci līdzi ausmas patruļā? - viņ� uzrunāja palsi rudo karotāju. - Tad viņi varētu sākt apgūt teritoriju.

Smil�uvētra pagrozīja ausis un pamāja ar galvu. - Labi! Tā ir laba doma.

- Kā to saprast: �apgūt teritoriju�? - Kazenājnags satrūkās, izdzirdot Zemesvilnas balsi. Runcis bija pienācis no mugurpuses. Zemesvilna vēl aizvien izklausījās sapīcis par iztraucēto miegu naktī. - Domāju, ka viņi paliks tikai vienu nakti.

- Vēl nekas nav izlemts, - Kazenājnags atmeta, vēlēdamies, kaut būtu izteicies uzmanīgāk un kaut Zemesvilna nebūtu neko dzirdējis.

- Tam ari nav nozīmes, - noņaudēja Smil�uvētra.

- Tagad viņi ir �eit, tāpēc var ari izdarīt kaut ko derīgu.

Kaķe pabāza galvu migā un pasauca Vētrasvilnu un Tērci. Kad abi iznāca, visi �etri kaķi devās prom kopā. Zemesvilna neko neteica, tomēr Kazenājnags redzēja, ka biedra astes gals, nozūdot tunelī, �audās �urpu turpu, liecinot par neapmierinātību.

Kazenājnags piebiedrojās medību patruļai, kur bija Vāvergaita, Mākoņaste un Spo�sirds. Kad viņi atgriezās ar brangu medījumu, runcis ievēroja, ka klajumā ir vairāk kaķu nekā parasti, it kā tie kaut ko gaidītu. Karotājs juta sirdī mostamies nemieru.

- Kas te notiek? - Vāvergaita jautāja, nolikusi kaudzē trīs peles un strupasti. - Ei, Mālvilna! - Kaķe pamāja ar asti rudajam karotājam, kur� tobrīd gāja garām. - Kas lēcies?

- Peļāda nupat sasauca klana apspriedi.

- Peļāda sasauca apspriedi? - Kazenājnags izbrīnījās. - Vai tā drīkst?

Mālvilna paraustīja plecus. - Nu, viņa sasauca.

- Prieks un laime, - Mākoņaste ironizēja. - Kārtējās nepatik�anas - tie�i tas mums bija vajadzīgs.

- Ie�u paraudzīt, vai Lapustraume kaut ko zina. -Spo�sirds aizlēk�oja uz dziedniekkaķes migu, un Mākoņaste, pikti novicinājis asti, sekoja draudzenei.

Kazenājnaga nemiers auga augumā. Klajuma otrā pusē, Di�pārkares paēnā, bija redzama stiegrainā, brūnā veckaķe. Turpat bija Zemesvilna. Abi izskatījās sadusmoti.

- Vai redzi? - Kazenājnags piebikstīja Vāvergaitai.

Rudā karotāja pamāja ar galvu. - Nezinu, ko tas nozīmē, - viņa noņaudēja, - bet varu iedomāties.

- Es tāpat. - Kazenājnags grozīja galvu, līdz ieraudzīja Vētrasvilnu un Tērci sē�am kopā netālu no ērk�ķaino zaru aizsprosta. Viņ� prātoja, vai abi vienkār�i nevēlas iejaukties sve�a klana apspriedē vai ari grib nodro�ināt sev glābiņu, ja situācija vērstos pret viņiem un nāktos ņemt ķepas pār pleciem.

Karotājs ar Vāvergaitu gāja pie draugiem.

- Vai viss kārtībā? - viņ� apvaicājās. - Vai kāds ir kaut ko teicis?

Tērce papurināja galvu. - Nē, viss ir labi, - viņa klusi atbildēja, ta�u acis nodeva satraukumu.

- �orīt patruļā viss gāja kā smērēts, - Vētrasvilna noņaudēja. - Smil�uvētra izturējās draudzīgi, un Zemesvilna... nūja, Zemesvilna jau burk�ķ uz visiem, viņu nevar ņemt galvā. Bet, kad atgriezāmies, manījām, ka daudzi dusmīgi skatās, un gandrīz neviens negribēja ar mums runāt. Man �ķiet, ka Zemesvilna aizgāja pie veckaķiem, un tagad Peļāda sasauca apspriedi.

Runcis apklusa, pār klajumu izskanot Peļādas saucienam: - Ugunszvaigzne! Ugunszvaigzne!

Pagāja brītiņ�, līdz barvedis iznāca uz Di�pār-kares. Saulē karotāja rudais ka�oks kvēloja kā liesma, siltie stari apzeltīja ausu maliņas. - Kas noticis? -Ugunszvaigzne jautāja.

- Klanam ir ar tevi jārunā! - Peļāda atsaucās.

Kazenājnags piegāja tuvāk, ar asti pamādams draugiem, lai seko. Ugunszvaigzne pa akmeņiem nolēca lejā un piebiedrojās klanam, savukārt Kazenājnags izspraucās pa�ā priek�ā, lai visu dzirdētu un vajadzības gadījumā iejauktos.

-Jā, Peļāda? - Ugunszvaigzne uzrunāja veckaķi. Viņa zaļās acis raudzījās rimti. - Kas noticis? Es domāju, ka sasaukt klana apspriedes ir barve�a pienākums.

Barvedim atbildēja Zemesvilna. Viņ� apvaldīja dusmas un runāja ļoti nopietni. - Mēs neap�aubām tavus lēmumus, Ugunszvaigzne, - viņ� iesāka, - ta�u mūs uztrauc tas, ka Pērkona klans sāk kļūt... tik raibs. Vispirms uzņēmām Margrietiņu ar kaķēniem. Nu mums pievienoju�ies Vētrasvilna un Tērce. Ja tā turpināsies, mēs vairs nebūsim Pērkona klans, tikai bariņ� vientuļnieku un min�u!

-Peļugalva tāds! - Vāvergaita sa�utusi �ņāca Kazenājnagam ausī. - Vai viņ� aizmirsis Ugunszvaigznes saknes?

Kazenājnags neko neatbildēja, jo bija ierunājusies Peļāda.

- Zemesvilnam ir taisnība, - veckaķe paziņoja. - Tu uzņem klanā pārāk daudz sve�inieku. Tādu karotāju kodeksu man nemācīja. - Asākā tonī kaķe piebilda: - Vari mani sodīt, ja vēlies, Ugunszvaigzne. Es tikai runāju tie�u valodu.

Ugunszvaigzne ar astes galu pieskārās sirmās kaķes plecam. - Man nekad pat sapņos negribētos tevi sodīt, Peļāda. Klana darī�anas ir katra kaķa daļa. Tomēr es domāju, ka �ajā gadījumā tu alojies.

Peļāda pūcīgi uzboza spalvu uz skausta. - Kāpēc tā?

- Tāpēc, ka Pērkona klanam vajag vairāk kaķu. Pirms Maigrietiņas atnāk�anas mums bija tikai divi mācekļi un nebija neviena kaķēna. Nu mums ir daudz kaķēnu, bet ir vajadzīgi spēcīgi karotāji, kas sargātu robe�as un klanu. Tu zini, ko Saietā teica Melnzvaigzne un Leopardzvaigzne. Viņi grib papla�ināt savu teritoriju. Mums jau reiz bija sadursme, kad viņi mēģināja pārcelt robe�u.

- Un kur nu vēl me�ā klaiņojo�as lapsas un āp�i, -atgādināja Smil�uvētra.

Ugunszvaigzne pagrozīja ausi par zīmi, ka novērtē atbalstu. - Vētrasvilna un Tērce varētu palīdzēt ari jauno karotāju apmācī�anā, - viņ� turpināja. - Tērce pieprot tādus medību paņēmienus, kādus mēs nekad neesam mācīju�ies.

- Tas lieti noderētu, ja mūsu teritorijā būtu kāds kalns, - sausi noburk�ķēja Zemesvilna.

- Mēs pa�i nezinām, kas kādu dienu var lieti noderēt! - barvedis atcirta. - Un mums vajadzēs skolotājus kaķēniem, kuri pa�laik ir mazuļu migā, un, ja piedzims vēl vairāk kaķēnu, arī skolotāju vajadzēs vairāk.

Ieplakā skanēja kurnē�ana. Visskaļāk protestēja Lietusūsa: - Bet Pērkona klanā ir kaķi, kuriem vēl nekad nav bijis mācekļa!

- Vētrasvilna ir pa pusei Pērkona klana kaķis, -Kazenājnags iejaucās, paspēris soli uz priek�u un nostājies blakus Ugunszvaigznem. - Varētu teikt, ka viņam ir zināmas tiesības �eit būt.

- Taisnība. - Ugunszvaigzne uzmeta karotājam pateicīgu skatienu. - Vētrasvilna uzauga Upes klanā, bet visiem zināms, ka viņa tēvs bija no Pērkona klana.

- Un tas daudz ko izskaidro. - Kāds nopurpināja tie�i Kazenājnagam aiz muguras. - Ugunszvaigzne lien vai no ādas ārā, lai tikai iedabūtu klanā Pelēk-svēdras radus.

Kazenājnags strauji pagrieza galvu un ieraudzīja Garastes aklos redzokļus. Viņam gribējās kārtīgi izplucināt veckaķa ka�oku, tomēr runcis samierinājās ar klusu �ņācienu. Vai Ugunszvaigzne bija dzirdējis �o dzēlīgo piezīmi? Un vai tā ir trāpījusi mērķī? Vētrasvilna ārēji bija izspļauts tēvs, kā ari bija tikpat drosmīgs un līdz sirds dziļumiem uzticīgs saviem draugiem un klanam kā Pelēksvēdra. Nebūtu nekāds brīnums, ja arī Ugunszvaigzne justu īpa�as simpātijas pret pelēci, - viņam ļoti pietrūka senā drauga.

- Pelēksvēdra un Ugunszvaigzne bija draugi daudzus gadalaikus, - Ērk�ķnags teica Garastem. - Protams, viņ� jūt pienākumu parūpēties par Pelēksvēd-ras radinieku. - Runcis runāja klusi, un Kazenājnags nevarēja saprast, vai tas atbalsta barve�a lēmumu vai ne.

- Un, kas attiecas uz Tērci, - Ugunszvaigzne turpināja, - ne jau kaķa izcelsme vai radniecība ir svarīgākais.

Ne ko pielikt, ne atņemt, Kazenājnags nodomāja. Mūsu klana barvedis reiz bija mincis, un viņ� ir viens no izcilākajiem karotājiem, kādi me�ā jebkad redzēti.

- Svarīga ir lojalitāte, - Ugunszvaigzne paziņoja, - un lojalitāte pastāv tagad, nevis kaut kad pagātnē. Lojalitāte ir jāpierāda katru dienu no jauna, ar katru medījuma kumosu, ko kaķis pārnes klanam, ar katru naga atstātu rētu mūsu ienaidnieku ka�okos, ar katru patruļu, ar katru treniņu.

- Bet kas notiks, ja Pērkona klanam kādreiz būs jāstājas pretī Upes klanam? - Zemesvilna gribēja zināt. - Ko Vētrasvilna tad iesāks?

- Vai tu gribi teikt, ka viņ� kļūtu par nodevēju? -Kazenājnags ieņurdējās. Viņ� paraudzījās uz draugu, bet Vētrasvilna bija nodūris skatienu un pētīja ķepas, it kā uz viņu nekas no �ī visa neattiektos.

- Es gribu sacīt, ka viņam būtu jāpieņem ļoti grūts lēmums! - Zemesvilna noskaldīja. - Vai tu kādam to novēlētu?

Bija vien jāatzīst, ka svītrainajam karotājam ir taisnība. Vētrasvilnas sirds bija lūzusi jau toreiz, kad viņ� izlēma atstāt Upes klanu un palikt kalnos pie Terces. Dro�i vien tāpat bija ari tagad, kad viņu dzina prom no Pērkona klana. Bet vai tad viņam bija izvēle?

- Vētrasvilna ir mūsu draugs, - strīdā iesaistījās Vāvergaita. - Viņ� kopā ar mums devās ceļojumā uz vietu, kur nogrimst saule. Tērces cilts mūs uzņēma, kad �ķērsojām kalnus. Un viņi abi mums palīdzēja pēc āp�u uzbrukuma. Cik no jums vispār vēl būtu dzīvi, ja nebūtu viņu? Vai tā gribat viņiem atmaksāt?

- Tas bija citādi! - sauca Lietusūsa. - Mēs negrasījāmies palikt pie cilts uz visiem laikiem!

- Turklāt par to tagad nemaz nav runas, - piebilda Peļāda. - Mums ir jādomā par Pērkona klana nākotni.

- Gana! - Ugunszvaigzne draudīgi savicināja asti.

- Esmu uzklausījis, ta�u domas nemainī�u. Ja Vētrasvilna un Tērce nolems aiziet, mēs palīdzēsim, kā spēsim. Ja gribēs palikt, mēs viņus laipni uzņemsim. Apspriede ir beigusies. - Rudais karotājs pagriezās un stalti aizsoļoja atpakaļ uz akmeņu krāvumu, kas veda uz viņa migu.

Bridi viss klans �okā palika bez valodas. Ugunszvaigzne nekad nebija tik bargs un nekad nedusmojās uz karotājiem, kas viņam iebilda. Kazenājnags nodomāja, ka �oreiz jautājums aizskāris barvedi dziļāk gan pa�a pagātnes dēļ, gan tāpēc, ka palīdzība Pelēksvēdras dēlam bija vienīgais, ko vēl varēja darīt zaudētā drauga labā.

Kad Ugunszvaigzne nozuda migā, kaķi sadalījās pulciņos un sāka klusi sarunāties. Da�i apveltīja Vētrasvilnu un Tērci ar naidīgiem skatieniem, un Kazenājnags manīja, ka Peļāda un Zemesvilna � nav vienīgie, kurus neiepriecina Ugunszvaigznes lēmums.

Kazenājnags kopā ar Vāvergaitu gāja pie draugiem. Viņiem pienākot, Vētrasvilna pacēla skatienu, un viņa dzintardzeltenās acis bija skumjas.

- Mēs iesim, - runcis noņaudēja. - Mēs nevaram tā sa�ķelt klanu.

- Nekur jūs neiesieti - Kazenājnags iebilda. - Es neļau�u da�iem pūcīgiem klana biedriem jūs padzīt. -Ге nebūs kā Upes klanā, viņ� sevī nosolījās. - Ie�u aprunāties ar Ugunszvaigzni. Mēs kaut ko izdomāsim.

Negaidīdams, kad draugs piekritīs, karotājs devās uz Di�pārkari. Aiz muguras viņ� dzirdēja Vāvergaitu ieņaudamies: - Varbūt ejam pamedīt? Viņdien atradu lielisku vietu medībām, tur �um un mud� no pelēm.

Pabāzis galvu Ugunszvaigznes migā, Kazenājnags ieraudzīja barvedi sē�am guļvietā un nekustīgi raugāmies klints sienā. Viņ� iztrūkās, kad Kazenājnags ienāca.

- Ā, tas esi tu, - rudais runcis noņaudēja. - Nāc vien. - Ar tālu skatienu acīs viņ� piebilda: - Nupat atcerējos Vētrasvilnas piedzim�anu. Pelēksvēdra aizveda viņus ar Spalvasti uz Upes klanu, jo domāja, ka tur viņi būs dro�ībā un gaidīti.

Kazenājnags kaut ko līdzjūtīgi nomurmināja. Viņam nebija tik senu atmiņu - viņ� pats toreiz vēl bija tikai sīks kaķēns un kūņojās mazuļu migā kopā ar māsu Dzintarādu. Arī viņa bija aizgājusi, lai kļūtu par Ēnas klana karotāju. Vienu mirkli rīkle asi sa�ņaudzās vientulībā, un runcis sajuta Ugunszvaigznes sāpes kā savējās.

- Ugunszvaigzne, man ar tevi jārunā, - karotājs negribīgi iesāka.

- Par ko? - Ugunszvaigznes acīs iezvīļojās pirmītējās uguns atblāzma. - Man �ķita - tu gribi, lai Vētrasvilna un Tērce paliek.

- Tā ir. Manuprāt, tev ir taisnība, klanam tie�ām vajag jaunus karotājus. Bet... - Runcis ar nagiem ka�āja migas cieto akmens pamatu. - Neesmu pārliecināts, ka esi izvēlējies pareizo pieeju.

Kazenājnags gandrīz gaidīja pliķi pa ausi par tādu nekaunību, bet Ugunszvaigzne tikai raudzījās ar caururbjo�u izteiksmi zaļajās acīs.

- Turpini!

- Visi Pērkona klana kaķi ir lojāli. Visi būtu gatavi atdot par klanu dzīvību. Bet Zemesvilnam un Peļ-ādai - visiem - �ķiet, ka ir jāizrāda pretestība klana dēļ. Viņi uztraucas, ka klans izskatās vāj�.

- Ko tad tu iesaki? - Ugunszvaigzne ierūcās.

- Padoties? Padzīt divus lieliskus cīnītājus tikai tāpēc, ka klanam nepatīk viņu izcelsme?

- Nē. Bet tev ir jāparāda, ka Pērkona klans ir dro�ās rokās, tam ir spēcīgs vadonis. Tad nebūs pamata satraukumam par mūsu spēku, un klans turēsies kopā, lai notiktu kas notikdams.

Ugunszvaigzne samiedza acis. - Un kā tad tu ieteiktu to parādīt?

Kazenājnags norija siekalas. Viņ� labi zināja, kas jāsaka, bet vārdi spriedās rīklē kā sauss medījuma kumoss. Kaut kur prāta dzīlēs, turpat, kur rodas sapņi, runcis iztēlojās Tīģerzvaigznes niknuma kliedzienus. Bet tas nebija svarigi. Uzticība savam klanam bija svarīgākais.

- Tev ir jāieceļ jauns palīgs.

Barvedis raudzījās karotājā, un nu Kazenājnags skaidri redzēja: runcis saprata, tie�i ko viņam saka.

Bet Ugunszvaigzne tikai pajautāja: - Kāpēc?

- Tāpēc, ka vienota vadība - divi lojāli kaķi klana priek�galā - labāk par visu citu pārliecinātu klanu, ka atkal esam stipri, neraugoties uz āp�u uzbrukumu. Vai tad tu nezini, ka tādi kā Melnzvaigzne mūs nievā un saukā par vājiem?

Spalva Ugunszvaigznem uz skausta un pleciem uzbozās, un atskanēja kluss ņurdiens: - Par vājiem? Lai tikai Melnzvaigzne pamēģina pateikt man to acīs.

- Par vājiem, - Kazenājnags atbildēja. Viņ� dziļi ievilka elpu. - Klans bez barve�a palīga ir neaizsargātāks, jo, ja citi klani to uzskata par vājumu, tad palielinās varbūtība, ka mums uzbruks. Ēnas klans jau mēģināja iezīmēt savu robe�u mūsu teritorijā. Ir bīstami atstāt visu tā, kā ir pa�laik. Ugunszvaigzne, visi zina, cik ļoti tu skumsti pēc Pelēksvēdras. Bet tev ir jāieceļ jauns palīgs.

Ugunszvaigznes skatiens kavējās pie klints sienas, it kā viņ� tur redzētu nevis akmeni, bet kādu ainu, ko Kazenājnags pat nevarēja iedomāties. - Vai atceries, - barvedis klusi iesāka, - kā reiz, kad biji pavisam jauns karotājs, man bija uz laiku jāatstāj klans? Pelēksvēdra man apsolīja, ka klans būs dro�ībā. �Es tevi gaidī�u,� viņ� toreiz sacīja. �Gaidī�u, cik ilgi vien vajadzēs.� Vai tev ne�ķiet, ka arī man vajadzētu darīt tāpat?

- Nē, Ugunszvaigzne. - Kazenājnags juta neremdināmu smeldzi, dzirdot Ugunszvaigznes skumjo balsi, tam atceroties drauga nesatricināmo lojalitāti. - Bet, ja tu toreiz būtu gājis bojā, ari Pelēksvēdram agri vai vēlu nāktos samierināties.

Ugunszvaigzne vienreiz novēzēja asti. - Pelēksvēdra nav miris! Es nekad nezaudē�u cerību, līdz pats Zvaigznes klans nebūs man devis zīmi, ka viņa vairs nav starp dzīvajiem.

- Zvaigznes klans nevar ieskatīties visur.

Barvedis sastinga, atskanot jaunai balsij. Kazenājnags palūkojās pār plecu un ieraudzīja pie migas ieejas stāvam Smil�uvētru. Kaķei bija taisnība. Kalnos debesu takas mina Bezgalīgo medību cilts. Zvaigznes klanam viņu ceļi bija neizdibināmi. Ja Pelēksvēdra vēl bija dzīvs, varbūt arī viņ� mita zem citām debesīm un Zvaigznes klans neko nezināja par viņa likteni. 9

Smil�uvētra klusiem soļiem ienāca migā un, piegājusi pie Ugunszvaigznes, piespieda degunu viņa purnam. - Zinu, ka tev ir grūti, - viņa ieņaudējās. - Pelēksvēdra bija arī mans draugs. Tomēr varbūt ir laiks samierināties, ka viņ� vairs neatgriezīsies.

Ugunszvaigznes skatiens mirkli kavējās pie mīļotās un tad aizslīdēja pie Kazenājnaga. Tajā bija redzamas sāpes, un varēja manīt, ka barvedis jūtas nodots. - Kā jūs abi varat �aubīties? Vai jūs tikpat ātri atmestu ar ķepu arī tad, ja runa būtu par mani?

Smil�uvētra apsēdās runcim blakus un pamāja ar asti, lai Kazenājnags iet prom. Karotājs nolieca galvu un atkāpās. Viņ� cienīja Smil�uvētras gudrību un cerēja, ka tā spēs pārliecināt savu mīļoto un barvedi pieņemt tuvākā drauga aizie�anu. Tomēr vienlaikus runci arī nomocīja bezspēcīgas dusmas par barve�a aklumu. Katram ta�u skaidrs, ka klanam ir vajadzīgs barve�a palīgs! Ja Ugunszvaigzne turpinās izlikties to neredzam, var gadīties, ka negaidītas klana apspriedes izrādīsies tīrais sīkums, Kazenājnags drūmi nodomāja.

Kad apspriede bija galā, Lapustraume iegāja savā migā un sāka rosīties, gatavojot pela�ķu kompresi Zeltpuķei, kura sūdzējās par plaisājo�iem ķepu spilventiņiem. Nemiers staipīja savus taustekļus pēc viņas kā migla. Ugunszvaigznem vēl ne reizi nebija gadījies piedzīvot, ka viņa lēmumus kāds atļautos ap�aubīt. Kur palikusi Pērkona klana ticība savam barvedim, kas bija viņus noturējusi kopā garajā ceļā uz jaunajām mājām? Vai tie�ām visi bija aizmirsu�i, ko Ugunszvaigzne klana labā darījis?

Bija vēl citas raizes - aizdomas, kas darīja ba�as vēl lielākas. Jaunā kaķe atcerējās Spalvastes brīdinājumu un Zvaig�ņuzilgmes sacīto, ka viņas dzīves ceļ� bū�ot līkumots un varot pavērsties tā, kā nepavisam nav gaidīts. Tas nevar būt, dziedniece sev iegalvoja. Ko es iesāk�u, ja tas izrādīsies tiesa?

Lapustraume apņēmīgi aizgainīja uzmācīgās domas, savāca kompresi uz lapas un sagatavojās nest to uz veckaķu migu. Pēk�ņi turpat aiz kazenāja nodipēja soļi. Domādama, ka ieraudzīs tur sasirgu�u vai ievainotu kaķi, Lapustraume pabāza galvu ārā no migas un attapās aci pret aci ar tēvu.

- Ugunszvaigzne! - viņa iesaucās. - Vai tev nav labi? - Runcis izskatījās savārdzis. Zaļās acis bija nespodras, aste �ļaugani nokarājās.

Barvedis papurināja galvu. - Viss kārtībā, - viņ� nepārliecino�i noņaudēja. - Tava māte teica, lai atnāku aprunāties. Man ir vajadzīgs dziedniekkaķa padoms.

Lapustraume pamāja, lai tēvs apsē�as papardēs pie ieejas migā. Tur silti sildīja saule, bet no pārējās apmetnes viņus paslēpa biezais kazenājs. Kaķe apsēdās tēvam blakus, kārtīgi pārlika asti ķepām un klusi sacīja: - Tu vari uz mani paļauties. Darī�u visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu.

Ugunszvaigzne izdvesa nopūtu. - Mani uzrunāja Kazenājnags. Viņ� domā, ka Pelēksvēdra ir miris un man ir jāieceļ jauns palīgs. Smil�uvētra ir ar viņu vienisprātis. Kā tu domā, vai viņiem ir taisnība?

Dziedniecei pārskrēja trīsas. Lai kā viņa centās apspiest personisku nepatiku, bija grūti uzticēties Kazenājnagam pēc tam, kad bija to redzējusi tum�ajā me�ā kopā ar Vanagsarmu un Tīģerzvaigzni. Bet kā lai to pasaka Uguns zvaigznēm? Ko tad viņ� iesāktu, ja nomodā Kazenājnags bija uzticams, enerģisks Pērkona klana karotājs? Un kur� dziednieks vispār mina takas, kur nebija spēris kāju Zvaigznes klans? Vai tie�ām viņas pienākums ir atstāstīt ēnainajā me�ā redzēto?

Kaķe iedomājās, vai Kazenājnags bija par to ieminējies tāpēc, ka cerēja - Ugunszvaigzne par palīgu

izvēlēsies viņu. Lapustraume bija redzējusi run�a dzintardzeltenajās acīs spīdam godkāri un zināja, ka tas alkst varas. Tomēr viņa sev atgādināja, ka Kazenājnags nemaz nevar kļūt par barve�a palīgu, jo viņam nav bijis mācekļa. Tad jau karotājs acīmredzot bija gatavs klana vārdā atteikties no pa�a ambīcijām. Varbūt bija netaisni vienmēr meklēt viņā tikai slikto.

Ugunszvaigznes zaļās acis pacietīgi raudzījās dziedniekkaķē un gaidīja atbildi. - Vai mums nav nekādu cerību vēl kādreiz ieraudzīt Pelēksvēdru? -viņ� iejautājās. - Vai Zvaigznes klans nav devis par viņu nekādu zīmi? �

Lapustraume pakratīja galvu. Ta�u �oreiz viņa zināja, ka var uzticēties savai sirdsbalsij. - Man �ķiet, tev jāsamierinās, ka Pelēksvēdra nepārnāks, - jaunā kaķe sacīja, un viņas balss iedrebējās, redzot sāpes tēva acīs.

- Esam tik daudzus zaudēju�i, - Ugunszvaigzne klusi noņaudēja. - Pelēksvēdra un Ogļuvilna bija mani tuvākie draugi.

- Par viņu skums viss klans, - Lapustraume sacīja.

- Arī Vētrasvilna.

Kā saukts klajumā iznāca pelēkais karotājs, kur� kopā ar Tērci un Vāvergaitu nesa uz kopējo kaudzi jaunu medījumu.

- Pagaidi tepat, - Lapustraume sacīja tēvam un izskrēja pretī pelēcim.

Viņa panāca Vētrasvilnu, kad tas bija nupat ielicis savu guvumu kaudzē. - Es gribētu, lai tu nāc aprunāties ar Ugunszvaigzni, - dziedniekkaķe sacīja. - Man �ķiet, viņam tevi vajag. Viņ�... viņ� mēģina izlemt, vai iecelt jaunu palīgu vai ari turpināt gaidīt Pelēksvēd-ras atgrie�anos.

Vētrasvilna saminstinājās, un mirkli viņa skatienu aizmigloja neizpratne. Ta�u tad viņ� pamāja ar galvu. - Vai varu tevi atstāt? - viņ� jautāja Tērcei.

Cilts kaķe palocīja galvu. - Neuztraucies, viss būs labi.

- Tie�i tā, - Vāvergaita piebalsoja. - Mēs aiziesim uz klajumu un pavingrināsimies cīņas paņēmienos.

Vētrasvilna nogaidīja, līdz abas kaķes dodas prom no apmetnes, un piebiedrojās Lapustraumei, kura rik�oja atpakaļ uz savu migu. Tur Ugunszvaigzne joprojām tupēja papardēs, blenzdams tuk�umā.

- Pelēksvēdra bija pirmais klanu kaķis, ko savā dzīvē biju saticis, - rudais karotājs izklaidīgi ieņau-dējās. - Viņ� man uzklupa, kad biju noklīdis no savu mājļau�u dārza. Biju dzirdējis runas par savvaļas kaķiem, kas dzīvojot me�ā, bet nekad agrāk nebiju tādus redzējis. Nevienam nekad nav bijis labāka drauga.

- Un labāka tēva. - Vētrasvilna pameta skatienu uz Lapustraumi, lai parādītu, ka ir sapratis, kas notiek, un apsēdās Pērkona klana barvedim blakus. - Ja viņ� vēl būtu starp dzīvajiem, pats Zvaigznes klans nespētu viņu apturēt ceļā pie mums.

- Bet divkājainie gan, ja viņu tur kaut kur ieslēgtu, -Ugunszvaigzne ietiepās. - Es neticu, ka vairs nekad neredzēsimies.

Pelēkais karotājs uzlika asti Ugunszvaigznem uz pleca. - Zinu, ka ir grūti. Ari es no visas sirds vēlētos, kaut Pelēksvēdra būtu sveiks un vesels, tomēr dzīvei ir jāturpinās.

Ugunszvaigzne ilgi klusēja un tad, pagriezis galvu, ielūkojās tie�i Vētrasvilnam acīs. - Vai tev �ķiet, ka man ir jāieceļ jauns palīgs?

Kaķis nenovērsdamies raudzījās pretī. - Tev ir jādara tas, ko uzskati par pareizu, - viņ� iesāka, - bet vienu gan es skaidri zinu: Pelēksvēdram jūsu draudzība un savs klans bija svarīgāki par visu. Pat mītot Upes klanā, viņ� ilgojās pēc mājām. Viņ� vēlētos, lai Pērkona klans ir pēc iespējas stiprāks, pat ja tas nozīmētu samierināties, ka viņ� vairs nepārnāks.

Lapustraumei �ķita, ka sirds tūlīt lūzīs. Bija grūti, teju neiespējami iedomāties, ka Pelēksvēdra varētu būt pagalam.

Ugunszvaigzne smagi nopūtās. - Zini, tu esi uz mata kā viņ�, - tas sacīja Vētrasvilnam.

Pelē�a acis lepni iemirdzējās. - Kaut es spētu tam ticēt. Bet es nekad nebū�u ne uz pusi tik izcils karotājs, kāds bija tēvs. - Viņ� noraustīja ausis un izslējās staltāk, it kā nokratot drūmās domas. - Piedod, Ugunszvaigzne, - Vētrasvilna ieņaudējās. - Manis un Tērces dēļ tev ir radu�ās grūtības. Mēs nebijām domāju�i palikt Pērkona klanā uz visiem laikiem.

- Zinu, - Ugunszvaigzne atbildēja, - bet jūs varat palikt, cik ilgi vien vēlaties. Zinu, ka uzticības saites jūs saista citur, bet, līdz pienāks laiks atgriezties ciltī, �is klans ir jūsu klans.

Vētrasvilna nolieca galvu. - Paldies!

Pērkona klana barvedis piecēlās ķepās. Mirkli viņ� uzlika zodu pelēkajam runcim uz pakau�a, kā ieceļot to karotāju kārtā. Tad uzmeta kūkumu un, kārtīgi izstaipījies, izlīda ārā klajumā.

- Lai visi kaķi, kas gana veci, lai pa�i medītu, sapulcējas pie Di�pārkares uz klana apspriedi!

Sauciens izskanēja pārliecināti, ta�u Lapustraume zināja, ka tēvs ļoti cie�. Dziedniece kopā ar Vētrasvilnu devās barvedim nopakaļ otrpus kazenājam. Debesīs rietēja saule, un ieplaka bija asinssarkanas gaismas pielieta. Ugunszvaigzne stāvēja vidū, ka�okam spo�i zvērojot, un gaidīja, kad klans sapulcēsies. Barvedis bija nokāpis no Di�pārkares, lai uzklausītu viņam mesto izaicinājumu. Nu viņ� palika kopā ar citiem, neatstājot tos vienus skumjās par to, kas tagad būs jāuzklausa.

Lapustraume skatījās, kā no visām klajuma malām sanāk kaķi. No karotāju migas pirmais izlīda Kazenājnags, un viņam pa pēdām sekoja Zemesvilna, Mākoņaste un Spo�sirds. Pelnāda, kur� tupēja pie medījuma kaudzes, piecēlās, bet palika aizmugurē. No mazuļu migas iznāca Mālvilna un Skābeņaste, tikai Margrietiņa ar kaķēniem palika stāvam pie ieejas. Abi klana mācekļi piegāja pie saviem skolotājiem. No lazdu pudura izspraucās veckaķi. Zeltpuķe, rādot ceļu Garastem, piekliboja, un Lapustraume sajutās vainīga, atceroties tā ari neaiznesto kompresi.

Pēdējās apmetnē iebrāzās Vāvergaita un Tērce. Viņas �igli metās pie Lapustraumes un Vētrasvilnas.

- Klajumā sadzirdējām Ugunszvaigznes saucienu, - Vāvergaita elsa. - Kas noticis?

- Klausies. - Neko vairāk Lapustraume nespēja pateikt - bija pārāk nelāgi ap sirdi.

Ugunszvaigzne nogaidīja, līdz bija sapulcējies viss klans. - Pērkona klana kaķi, - viņ� iesāka, - ir pienākusi diena, kura, kā cerēju, nekad nepienāks. Jūs zināt, ka esam zaudēju�i Pelēksvēdru, kop� vecajā me�ā viņu sagūstīja divkājainie. Esmu mēģinājis nezaudēt cerību, ka viņ� vēl ir dzīvs un kādu dienu atgriezīsies pie mums. Bet nu...

Rudā karotāja balss aizlūza, un viņ� mirkli stāvēja, nokāris galvu, bet tad izslējās un turpināja mierīgāk:

- Man ir jāsamierinās, ka Pērkona klans vairs nevar iztikt bez barve�a palīga. - Ugunszvaigzne pacēla skatienu pret satumsto�ajām debesīm, kur tie�i virs ieplakas bija iemirdzējies vientuļ� Zvaigznes klana karotājs. - Pelēksvēdra ir miris.

Brīdi valdīja mēms klusums. Lapustraume dzirdēja tikai vieglu lapu �aboņu. Pērkona klana karotāji pārmija trulu skumju pilnus skatienus. Izcēlās klusa murdoņa, izskanēja līdzjūtības un samierinā�anās vārdi. Lapustraume ievēroja, ka vairāki kaķi, ari Peļāda, bēdu sagrauzti, piekrīto�i māj ar galvu. Viņi uzskatīja, ka Ugunszvaigznem ir taisnība. Barvedis bija atguvis sava klana uzticību, ta�u dziedniece zināja, ko tas viņam bija maksājis.

- �onakt mēs sēdēsim sardzē par Pelēksvēdru, -Ugunszvaigzne turpināja. - Līdz mēnesvidum es iecel�u jaunu palīgu.

Pēdējie gaismas stari vizēja kaķu ka�okos, tiem sanākot cie�āk klajuma vidū un notupstoties zemē. Lapustraumei gandrīz bija sajūta, it kā centrā būtu noguldīts Pelēksvēdras spēcīgais, pelēkais augums.

- Viņ� bija mans skolotājs, - noņaudēja Mālvilna.

- No viņa es iemācījos vairāk nekā no jebkura cita.

- Mēs kopā trenējāmies, - atcerējās Zemesvilna.

- Cīnījāmies un medījām plecu pie pleca un, Zvaigznes klans zina, bie�i nesatikām, tomēr es vienmēr zināju, ka varu uz viņu paļauties.

- Viņ� nekad nepadevās un vienmēr cīnījās par to, lai klans būtu dro�ībā, - noņaudēja Smil�uvētra.

Ugunszvaigzne bija palicis savā vietā zem Di�-pārkares, ta�u ari viņ� piebalsoja pārējiem. - Viņ� bija caur un cauri lojāls. Uzticamākais draugs, kāds man jebkad bijis. Zvaigznes klans viņu uzņems ar godu. - Rudā karotāja balss atkal nodrebēja, un �oreiz viņ� pat nemēģināja savaldīties, sakot: - Ardievu, Pelēksvēdra! Lai Zvaigznes klans lej gaismu pār tavu taku.

Barvedis nokāra galvu un lēniem soļiem devās uz akmens krāvumu, lai sērotu vienatnē savā migā.

Lapustraume tupēja klanu �ukstu cauraustā klusumā; nakts tumsa sabiezēja, un virs galvas pulcējās Zvaigznes klana karotāji. Vai tie sveica jaunu karotāju? Pēdējoreiz, kad viņa satikās ar Zvaigznes klanu pie Mēnesdīķa, Pelēksvēdras tur nebija. Varbūt Pelēksvēdra nebija pazudis zem citām debesīm. Varbūt viņ� nemaz nebija miris.

Kaķe nemierīgi sarosījās, un viņas skatiens aizklīda pie klints plaisas, kur bija ieslēpta Ugunszvaigznes miga. Bet, pat ja �ī varbūtība būtu patiesa, dziedniece bija pilnīgi pārliecināta, ka Pērkona klanam ir vajadzīgs jauns barve�a palīgs. Dzīvs vai miris, Pelēksvēdra bija kaut kur citur un nevarēja pildīt savus pienākumus un atbalstīt klanu.

Jaunā dziedniece pacēla skatienu uz vizuļojo�o Sudrabvilnu. - Lūdzu, dod man zīmi, - viņa klusi sacīja, aizvēra acis un gaidīja, kad Zvaigznes klans sūtīs sapni.

Lapustraume attapās me�ā. Bija gai�a jaunlapja diena, un sūnās un papar�u lapās draiskojās zeltaini saules zaķī�i. �ķita, ka tepat netālu jābūt ieplakai, bet, ejot pa taku, kam vajadzēja turp aizvest, priek�ā izrādījās necaurejams kazenāju mūris.

Gaisā virmoja Pērkona klana kaķu aromāts, un kaut kur kazenāja biezoknī �ķita atskanam priecīgi spiedzieni, kaķēniem rotaļājoties. Jaunā kaķe uzlēca tuvākajā kokā un pakāpās, līdz varēja ieskatīties aiz ērk�ķainās bie�ņas.

Viņa raudzījās lejup Pērkona klana apmetnē. Tur bija redzamas pazīstamās migas, branga medījuma kaudze un klana biedri, kuri tekalēja �urpu turpu vai laiskojās piesaulē. Tikai augstu klin�u sienu vietā klajumu ieskāva slaidu kazenāju biezoknis.

Pēk�ņi Lapustraume juta, ka noslīd no zara un paliek gaisā virs augstāko dzinumu galotnēm kā putns. Tagad viņa lūkojās iek�ā cie�ajā atzarojumu pinumā. Ik zariņ� bija noaudzis ērk�ķiem, un, ieskatījusies uzmanīgāk, kaķe aptvēra, ka tie vis nav nekādi ērk�ķi, bet kaķa nagi. Stipri un izliekti tie slējās ārup, sargājot Pērkona klanu no ienaidniekiem.

Kazenāju nagi! Kazenājnags sargā klanu.

Atskārsme kaķeni atmodināja. Pārējie vēl aizvien sēdēja sardzē, pieminot Pelēksvēdru. Virs galvas mirdzēja Sudrabvilna, un pār koku galotnēm �ūpojās Mēness, pieliedams ieplaku ar bālu gaismu. Bija jau gandrīz mēnesvidus, un Ugunszvaigzne drīz iecels jaunu palīgu.

Lapustraume drebēdama piecēlās sēdus un pārlaida ķepu pār seju. Viņa bija lūgusi Zvaigznes klanu sūtīt zīmi, un tie bija atsauku�ies tik skaidri, ka skaidrāk nemaz nevarētu vēlēties. Kazenājnags bija tas, kuru sen�i karotāji vēlējās redzēt sargājam Pērkona klanu. Nekas, ka viņ� nebija skolojis mācekli, nekas, ka viņ� - kā zvaig�ņotie kaķi noteikti zināja - tikās ar Vanagsarmu un Tīģerzvaigzni. Viņ� bija tas, kuru Zvaigznes klans bija izvēlējies.

Klusītēm piecēlusies, lai netraucētu skumsto�os klana biedrus, Lapustraume izstiepa priek�ķepas un kārtīgi izstaipījās. lād viņa devās uz tēva migu.

Tur kaķe ieraudzīja Ugunszvaigzni viņa guļvietā zem vēdera pavilktām ķepām. Jaunā dziedniece nopriecājās, ka barve�a acīs vairs nav tāda sāpju apdulluma kā pirmīt. Rudais runcis bija dziļi iegrimis domās un satrūkās, kad Lapustraume uzrunāja viņu vārdā.

- Lapustraume, vai tā esi tu? Kā varu palīdzēt?

- Man ar tevi jārunā, Ugunszvaigzne. Zvaigznes klans man sūtīja zīmi. - Dziedniekkaķe �igli izstāstīja par sapni, labi zinādama, ka Mēness strauji ceļas arvien augstāk debesjumā.

- Kazenājnags? - Ugunszvaigzne noteica, kad viņa bija pabeigusi. - Jā, Kazenājnags ir krietns karotājs. Viņ� būtu teicams palīgs. - Runcis sakustējās savā sūnu un papar�u guļvietā. - Biju gandrīz nolēmis iecelt Mālvilnu, - viņ� turpināja. - Mālvilna arī būtu labs palīgs, un viņ� ir uzticams karotājs. Bet man jāatceras, ka izvēlos ne vien palīgu, bet arī iespējamo Pērkona klana barvedi. Un es kaut kā... tomēr neesmu pārliecināts, ka Mālvilna būtu īstais.

- Kazenājnags gan varētu tāds būt, - Lapustraume noņaudēja. - Zinu, ka viņam vēl nav bijis mācekļa, ta�u diez vai Zvaigznes klans man sūtītu zīmi, ja viņiem tas �ķistu svarīgi. Mēs dzīvojam neparastā laikā - Pērkona klanam vēl nekad nav bijis tik maz mācekļu. Es... man tie�ām �ķiet, ka Kazenājnags ir pareizā izvēle. - Lai kādas būtu Lapustraumes personiskās ba�as, nevarēja noliegt, ka svītrainis ir dro�sirdīgs un prasmīgs karotājs, un bija jāatceras apņēmība, ar kādu viņ� bija pavadījis pārējos uz vietu, kur nogrimst saule, un pārvedis tos atkal mājās ar pareģojumu, kas izglāba visus klanus. Toreiz Zvaigznes klans bija viņu izvēlējies - varbūt tagad tie gribēja, lai viņ� sper nākamo soli.

Ugunszvaigzne domīgi māja ar galvu. - Paldies, Lapustraume! - Karotājs piecēlās un �igli sakopa ka�oku. - Iesim. Ir laiks.

Runcis izgāja no migas un pakāpās uz Di�pārkares. Lapustraume sekoja un, nostājusies tēvam blakus, raudzījās lejup klajumā. Klans jau bija sācis pulcēties - visi zināja, ka pēc brī�a būs mēnesvidus. Kaķi raudzījās uz pārkari mēnesnīcā blāvi spulgojo�ām acīm.

- Ir pienācis laiks iecelt jaunu Pērkona klana barve�a palīgu, - Ugunszvaigzne paziņoja. - Es saku �os vārdus, Zvaigznes klanam dzirdot, lai mūsu sen�u gari un Pelēksvēdras gars to dzirdētu un atzītu manu izvēli par labu esam.

Rudais karotājs mirkli pieklusa, it kā joprojām negribētu atteikties no pēdējās cerības, ka Pelēksvēdra vēl atgriezīsies, ta�u turpinot viņa balss skanēja skaļāk.

-Jaunais Pērkona klana barve�a palīgs būs Kazenājnags.

Lejā da�i spēji ierāva elpu pārsteigumā. - Ko, tas necie�amais spalvu kamols? - Zimekļkāja iesaucās, bet jau tūlīt �ķita nokaunējies, ka atvēris muti.

Lapustraume redzēja kaķu sejās izbrīnu, ta�u vislielāko pārsteigumu paziņojums bija sagādājis pa�am Kazenājnagam. Dzintardzeltenās acis �okā iepletās. - Bet man nav bijis mācekļa! - viņam paspruka.

- Tās ir pretrunā ar karotāju kodeksu! - asi aizrādīja Zemesvilna.

- Ugunszvaigzne, vai esi iedomājies, ka vari darīt visu, kas ienāk prātā? - Peļādas stiegrainais ķermenis bija dusmās glu�i sastindzis. - Mēs gribam tādu palīgu, kas padarīs klanu stiprāku, nevis kaut kādu nepieredzēju�u jaunuli, kuram nevaram uzticēties!

- Kur� teicis, ka nevaram viņam uzticēties? - sa�utusi jautāja Vāvergaita.

- Klusumu! - barvedis bargi novēcināja asti. - Tikai retais kaķis visā me�ā var mēroties pieredzē ar Kazenājnagu. Bet to, ka viņam nav bijis mācekļa, mēs drīz vien labosim. Margrietiņas kaķēni ir teju gatavi kļūt par mācekļiem, un, kad tas brīdis būs klāt, Kazenājnags kļūs par Pūpē�pūkas skolotāju.

Neraugoties uz nospriegoto gaisotni, Lapustraumei bija grūti apspiest uzjautrinātu murrā�anu, dzirdot pacilāto spiedzienu, kas atskanēja no mazuļu migas puses. Pastiepusi kaklu, lai paraudzītos caur zariem, kaķe pamanīja Pūpē�pūku pārmērīgā sajūsmā dzenājam savu asti.

- Ta�u ne tāpēc vien es izvēlējos Kazenājnagu, -Ugunszvaigzne turpināja. - Lapustraume, lūdzu, pastāsti klanam par savu sapnil

Lapustraume iznāca Di�pārkares malā un izstāstīja par Zvaigznes klana sūtīto zīmi - kā kazenāju loks sargāja klanu. Pabeigusi viņa redzēja Zemesvilnu noliecam galvu.

- Zvaigznes klanam es nevaru iebilst, - runcis noņaudēja.

- Bet es gan! - Lapustraumei par pārsteigumu, izaicinājums skanēja no Pelnādas mutes. Pelēcis nāca tuvāk, līdz nostājās tie�i zem pārkares; Mēness vērta viņa ka�oku sudrabā. Karotājs neuzrunāja barvedi, bet pagriezās pret klanu. - Vai nevienam ne�ķiet savādi, ka Vāvergaita ir kopā ar Kazenājnagu un mūsu dziedniekkaķe ir Vāvergaitas māsa? Kāda parocīga sagadī�anās, ka viņa tie�i tagad saņēmusi zīmi par Kazenājnagu, ko?

Lapustraume juta spalvu uz skausta saceļamies stāvus. Kā Pelnāda uzdro�inājās dot mājienu, ka viņa sagudrotu zīmi, lai tikai palīdzētu māsas draugam kļūt par barve�a palīgu? Lai cik rūgts būtu zaudējums Kazenājnagam sāncensībā par Vāvergaitas uzmanību, karotājam bija jāzina, ka dziednieki nekad nemelo.

- Pelnāda, tu... - viņa iesāka.

>

Vārdus apslāpēja Vāvergaitas dusmu kauciens:

- Pasaki to vēlreiz man sejā, tu lapsas mēsls!

Rudā kaķe klupa Pelnādam virsū, bet Kazenājnags pastūma viņu malā un apmeta asti draudzenei ap kaklu. Viņ� tai kaut ko ātri un dedzīgi sacīja, bet vārdi plūda tik klusi, ka Lapustraume tos nevarēja saklausīt.

- Vai vēl kāds domā tāpat kā Pelnāda? - Ugunszvaigzne rāmi noprasīja.

Lapustraume redzēja, ka Zimekļkāja nemierīgi �auda skatienu. Karotājs pavēra muti, bet acīmredzot pārdomāja un neko neteica.

- Neviens tā nedomā! - izsaucās Mālvilna. - Lapustraume ir godīga kaķe. Ja Zvaigznes klans ir izvēlējies Kazenājnagu, mums ar to pietiek. Manuprāt, viņ� būs lielisks palīgs.

Kazenājnags atkāpās no Vāvergaitas, uzmetis tai vēl pēdējo brīdino�o skatienu. Viņ� paklanīja galvu, apliecinādams cieņu Mālvilnam, un vēl jo bijīgāk to nolieca Ugunszvaigznes priek�ā. - Paldies, - svītrainais karotājs ieņaudējās. - Zinu, ka nekad nespē�u aizstāt Pelēksvēdru, ta�u darī�u visu, kas manos spēkos, lai Pērkona klanam būtu labs barve�a palīgs.

Lapustraumes uztraukuma kamols atlaidās, klanam sākot pulcēties ap Kazenājnagu, lai viņu apsveiktu. Visi spiedās tuvāk un sauca jaunā palīga vārdu. Vētrasvilna un Tērce bija starp pirmajiem sveicējiem, un pat Peļāda uzteica nule amatā iecelto kaķi. Atturējās tikai Pelnāda - viņ� viens pats gāja prom uz karotāju migu.

Kad klana biedri sāka izklīst uz savām migām vai turpināja pieminēt Pelēksvēdru, Lapustraumei �ķita, ka viņa redz ap Kazenājnagu lodājam vēl kādu kaķi. Tas bija ra�ens, spēcīgs runcis, platākiem pleciem nekā jaunajam barve�a palīgam, bet ar tādu pa�u tum�i svītrotu ka�oku. Vīzija gandrīz uzreiz izgaisa, bet Lapustraume vēl paguva ieraudzīt varenos, līkos nagus un triumfa zvīļojo�ās dzintardzeltenās acis.

Tīģerzvaigzne turpināja mīt vienu taku ar dēlu un bija tam blakus brīdī, kad Ugunszvaigzne viņu iecēla par savu palīgu.

Kazenājnags joņoja caur tum�o me�u. Ik ķepa, ik matiņ� ka�okā �ķita enerģijas pārpilns. Viņ� nespēja vien sagaidīt, kad varēs pastāstīt tēvam un Vanagsar-mam jaunumus. Klana barve�a palīgs! Kad Ugunszvaigzne to pateica, Kazenājnags sākumā neticēja savām ausīm. Bet tas bija tiesa. Viņu bija izvēlēju�ies - ne vien Ugunszvaigzne, bet pats Zvaigznes klans! Tagad viņam bija iespēja parādīt visam Pērkona klanam, uz ko viņ� ir spējīgs.

Karotājs iebrāzās klajumā, kur Tīģerzvaigzne jau gaidīja uz sava akmens. Turpat pakājē sēdēja arī Vanagsarma. - Tīģerzvaigzne! - Kazenājnags elsa. - Man ir lieliski jaunumi!

Tīģerzvaigzne pavērās viņā lepnumā un priekā zalgojo�ām acīm, un Kazenājnags atskārta: viņ� jau zina. - Pērkona klana barve�a palīgs, - tēvs noņaudēja. - Tu esi guvis teicamus panākumus.

- Palīgs! - Vanagsarma iesaucās, un Kazenājnags pamanīja pusbrāļa leduszilajās acīs greizsirdības dzirksti. - Bez mācekļa?

- Tā bija Zvaigznes klana griba, - Kazenājnags paskaidroja. - Viņi sūtīja Lapustraumei zīmi.

Tīģerzvaigzne bargi apsauca dēlu: - Nepiemini �eit Zvaigznes klanu. Tu savu amatu esi ieguvis pa�a spēkiem, liekot lietā visu, ko esi iemācījies no manis. Tomēr, kad vara jau teju bija tev nagos, tu gandrīz izmeti guvumu no ķepām. - Run�a skatiens pietumsa, un Kazenājnagam bija jāsavaldās, lai nesarautos. - Kāpēc atgādināji Ugunszvaigznem, ka neesi skolojis mācekli?

- Piedod, - Kazenājnags noņaudēja. - Biju tik satriekts, ka neticēju pats savām ausīm.

Viņam par atvieglojumu, Tīģerzvaigzne pamāja ar galvu. - Varbūt tas nemaz nebija tik nesaprātīgi, -viņ� nosprieda. - Tagad neviens klanā nevarēs apgalvot, ka tu mēģināji tikt pie varas negodīgā ceļā. -Tīģerzvaigzne pārlaida mēli lūpām un pagriezās pret Vanagsarmu. - Ari tavs laiks reiz pienāks.

Vanagsarma pikti atieza asos zobus. - Diez vai. Da�reiz man �ķiet, ka Leopardzvaigzne un Miglasķepa dzīvos mū�īgi.

Tīģerzvaigzne savicināja asti. - Mani dēli nepadodas. Leopardzvaigzne ir vecākā no klanu barve�iem, un, kad viņa dosies pievienoties Zvaigznes klanam, kuru citu Miglasķepa varētu izvēlēties kā savu palīgu? Neaizmirsti, ka reiz jau esi tas bijis.

Vanagsarma pamāja ar galvu un, �ķiet, pūlējās aizdzīt nelāgo omu. - Apsveicu! - viņ� sacīja Kazenājnagam.

- Paldies! - tas pateicās. - Esmu pārliecināts, ka tev nebūs ilgi jāgaida sava kārta.

- Pietiks par to, - Tīģerzvaigzne noņaudēja, atmezdams ar asti. - Mums jāplāno tālāk. Jums abiem jāvalda pār visu me�u, un visiem jādara tas, ko liekat. Bez jūsu ziņas �ajā teritorijā neviens kaķis nedrīkst apēst ne kumosu medījuma.

Vanagsarmas acis iegailējās, bet Kazenājnags pakāpās soli atpakaļ. Ko Tīģerzvaigzne tur runā? No barve�a palīga līdz me�a valdniekam bija ļoti tālu.

- Kā to saprast? - viņ� jautāja. - Kā lai...

Tīģerzvaigzne apklusināja runci ar ņurdienu. - Tiklīdz būsiet kļuvu�i par barve�iem, Vanagsarma pārņems vadību ari Ēnas klanā - tur viņu uzņems ar atplestām ķepām, jo es reiz biju viņu barvedis un Vanagsarma ir mans dēls. Bet tu, Kazenājnag, stāsies ne tikai Pērkona klana, bet ari Vēja klana priek�galā.

- Bet Vēja klana barvedis ir Vienzvaigzne! - Kazenājnags aizrādīja. - Un viņi ir seni Pērkona klana sabiedrotie.

Tīģerzvaigznes astes gals notrīsēja. - Tie�i tāpēc pārņemt viņu klanu būs pavisam vienkār�i. Tie kuslie Vēja klana pamuļķi ir tā pieradu�i klausīt Pērkona klana pavēlēm, ka pat nemanīs at�ķirību.

Kazenājnags raudzījās aug�up tēvā, glu�i apstulbis no pārliecības uguns viņa dzintardzeltenajās acīs. - Bet vienmēr ir biju�i �etri klani, - runcis iebilda, labi zinādams, cik vāri izklausās viņa protests.

- Tā bija kādreiz, me�ā. - Tīģerzvaigzne nevērīgi nogrozīja ausis, it kā dzimtajām mājām nebūtu nekādas nozīmes. - Varbūt tam jāmainās - tagad, kad ir mainījies viss cits. Tas mainīsies, ja jums pietiks spēka.

Da�us acumirkļus Kazenājnags ļāvās aizrautībai, iztēlojoties tēva nākotnes vīziju. Bija kārdino�i sevi iedomāties kā milzum pla�as teritorijas pavēlnieku un divu stipru, varenu klanu vadoni. Viņ� zināja, ka spētu prasmīgi valdīt. Zvaigznes klans bija viņu izvēlējies par Pērkona klana barve�a palīgu - varbūt tas bija tikai pirmais nelielais solis ceļā uz �ilbino�u nākotni.

- Protams, mums pietiks spēka, - noņaudēja Vanagsarma. - Nākamajā Saietā jāsāk meklēt draugus nākamajos klanos, lai tad, kad pārņemsim varu, mums jau būtu atbalstītāji.

Tīģerzvaigzne māja ar galvu, ta�u Kazenājnagu pusbrāļa vārdi darīja nemierīgu. Viņam jau bija draugi Vēja klanā. Tie viņu neatbalstītu centienos sagrābt varu, draugi uzskatītu, ka viņ� ir tos nodevis. Runcis pameta skatienu uz Vanagsarmu, kur� acīmredzot gaidīja, kad viņ� izteiksies, un kaut ko neskaidri nomurmināja. Kazenājnagam nenāca ne prātā kaut kam piekrist, iekams tas nebija kārtīgi apdomāts.

- Saiets mums būtu lieliska izdevība, - Vanagsarma, acīm spīgojot, turpināja. - Kazenājnag, kad mēs ar tevi būsim savu klanu barve�i, mēs varētu izvēlēties ie�anai uz Saietu stiprākos karotājus...

- Kaķus, kas izpildīs pavēles, neuzdodot liekus jautājumus, - Tīģerzvaigzne pabeidza, pieliekdams galvu, it kā jau uzminējis dēla nodomus un atzinis tos par labiem.

- Protams. Un tad mēs vienkār�i nogalēsim abus iepriek�ējos barve�us un pārņemsim varu klanos, kamēr tie būs slazdā uz salas.

- Ko? - Kazenājnags juta, ka spalva uz skausta slejas stāvus. Viņ� neticēja savām ausīm. - Saietā?

-Jā, tur jau tā viltība, - Vanagsarma skaidroja.

- Pārsteigsim visus nesagatavotus.

- Un vajadzēs tikai divus spēcīgus karotājus, kas sargās kritu�ā koka galu, - piebilda Tīģerzvaigzne.

- Neviens kaķis nevarēs izsprukt.

Kazenājnags soli atkāpās. - Kā tu vari ierosināt slepkavību Saietā? Zvaigznes klans nekad mums nepiedotu pamiera pārkāpumu.

Vanagsarma paraustīja plecus. - Zvaigznes klans dusmojās par plūk�anos pagāju�ajā Saietā - visādā ziņā Mizasseja apgalvoja, ka �ie dusmojoties. Nemanīju, ka kādam tāpēc būtu kaut matiņ� nokritis.

- Viss ir iespējams. - Tīģerzvaigznes balss dobji dunēja ra�enajās krūtīs un dzintardzeltenās acis drūmi vērās Pērkona klana karotājā. - Ja tu nepārstāsi baidīties no Zvaigznes klana, tad nekad nekļūsi par spēcīgu barvedi. Un nekļūsi par tādu ari tad, ja baidīsies sasmērēt ķepas.

-Es ne no kā nebaidos! - Kazenājnags sa�uta.

- Bet Saietā es nevienu nenogalinā�u.

Vanagsarma piegāja pie pusbrāļa un ar asti pa-pliķēja tam pa plecu. - Nelec nu ārā no ka�oka, - viņ� noņaudēja. - Tā bija tikai ideja - ja tev nepatīk, ir ari citas iespējas.

- Lai tā būtu. - Kazenājnags nejutās pārliecināts, ka vispār vēlas turpināt kaut ko plānot, ta�u bija grūti brīvi runāt - pat domāt -, kad ik kustībai sekoja Tīģerzvaigznes draudīgais skatiens.

- Mums ir par to kārtīgi jāaprunājas. - Kazenājnags satrūkās, kad pusbrālis glu�i vai atbalsoja viņa domas. - Varbūt satiksimies nomodā?

No tā nekāda ļaunuma nebūs, Kazenājnags nolēma. Varbūt domas sakārtosies, ja varēs pārmīt kādu vārdu ar pusbrāli bez tēva visu dzirdo�ajām ausīm tuvumā. Iespējams, pat izdosies pārliecināt Vanagsarmu, ka pietiek kļūt par savu klanu barve�iem, nemēģinot sagrābt varu citos klanos.

- Nu labi, - viņ� noņaudēja. - Kur?

- Domāju, ka tavā teritorijā, - Vanagsarma atbildēja. - Man būs vieglāk aizlavīties nekā tev - tu ta�u tagad esi barve�a palīgs.

Kazenājnags piekrīto�i pamāja ar galvu; tas bija prātīgi. - Nu tad pie ezera! Uzreiz aiz Ēnas klana teritorijas me�s sniedzas līdz pat liedagam. Tiksimies tur. - Tad Vanagsarma arī paliks likumīgajā divu astu joslā pie ezera, karotājs nodomāja. Neviens nevarēs teikt, ka viņi dara ko sliktu.

- Labi, - Vanagsarma piekrita. - Tiksimies pēc divām dienām saullēktā! Rīt tev visu dienu būs jāaprod ar jaunajiem pienākumiem, - viņ� piebilda, draudzīgi uz�audams pusbrālim ar asti.

- Teicamil - Tīģerzvaigznes balss vibrēja viņam dziļi rīklē - ne�petnajam karotājam tas nozīmēja murrā�anu. - Un nu - ejiet! Drīz atkal tiksimies un apspriedīsim jūsu plānus.

Kazenājnags pagriezās uz ie�anu, bet atskatījās, kad izdzirda Vanagsarmu saucam savu vārdu. Pusbrāļa leduszilās acis raudzījās viņā savādi cie�i.

- Tu ta�u neaizmirsīsi par mūsu tik�anos? - Vanagsarma noņaudēja.

- Nē, protams, neaizmirsī�u.

-Atceries, ka ceļ� uz varu ir stāvs un smagu lēmumu bruģēts, - Tīģerzvaigzne brīdināja.

Mirkli viņ� turēja Kazenājnagu sava bargā skatiena gūstā. Svītrainis sajutās kā medījums - iedzīts stūri, kad vairs nebija, kurp bēgt.

- Man nav bail, - viņ� noņaudēja, mēģinādams izklausīties pārliecino�i. - Neuztraucies, es atnāk�u!

- Ei, mosties! - Kazenājnagam sānā bez �ēlastības iebakstīja kāda ķepa. - Vai grasies gulēt līdz kail-lapim? Laiks organizēt patruļas.

Kazenājnags samirk�ķināja plakstus un, atvēris acis, ieraudzīja blakus stāvam Vāvergaitu. - Tu tagad esi barve�a palīgs, - viņa paziņoja. - Vai biji to aizmirsis?

Karotājs uzrausās ķepās un izpurināja ka�oku, lai tajā nepaliktu sūnu un papar�u kriksī�i. Slēpjot apjukumu, viņ� �igli da�as reizes nolaizīja krūte�u. Kop� klans bija nonācis jaunajās mājās, pieredzēju�ākie karotāji bija sadalīju�i palīga amata pienākumus, bet nu �ī nasta jānes viņam vienam.

Es tik�u galā, runcis apņēmās.

Karotāju migā jau iespīdēja blāva gaisma. Ausmas patruļai būs nekavējoties jādodas ceļā.

- Labi, - Kazenājnags noņaudēja. - Es bū�u ausmas patruļas priek�galā. Vāvergaita, vai tu nāksi? Mākoņaste, ņemsim līdzi ari tevi un Lietusūsu.

Mākoņaste plati no�āvājās un nomurmināja: - Tūlīt. - Viņ� pamodināja jaunāko karotāju, ar astes galu kutinot tam degunu. Lietusūsa uztrūkās ķepās un mulsi raudzījās apkārt, it kā nesaprastu, kas viņu iztraucējis.

- Smil�uvētra, - Kazenājnags turpināja, juzdamies neveikli, ka jāizriko vecāka karotāja, - vai tu, lūdzu, varētu sapulcēt kaķus medību patruļai?

Rudā kaķene piekrīto�i pamāja ar galvu. - Kā tu domā, vai nebūtu labi savākt uzreiz divas? - viņa ierosināja. - Kuru kaķi tu gribētu redzēt otras patruļas priek�galā?

- Ē-e... Zemesvilnu? - Kazenājnags gandrīz gaidīja, ka svītrainis nīgri atcirtis, negribēdams, ka viņu izrīko jaunāks kaķis, bet Zemesvilna tikai izstaipījās un nomurmināja: - Lai notiek.

- Vai zini, Kazenājnag, - Smil�uvētra noņaudēja, balsī ieskanoties vieglam uzjautrinājumam, - tev nav jābaidās dot pavēles. Tu esi barve�a palīgs, un viss.

� Paldies, � runcis pateicās. Mēģinādams izklausīties bra�i, viņ� piebilda: - Es bū�u uzticīgs savam klanam līdz pēdējam elpas vilcienam.

�os vārdus Kazenājnags domās atkārtoja arī tad, kad izveda savu patruļu ārā no apmetnes un devās aug�up pa nogāzi uz Ēnas klana robe�u. Tas bija tiesa. Viņam nebija nekā svarīgāka par Pērkona klana labklājību. Gan viņ� vēl parādīs visam me�am, cik lielisks ir barve�a palīga amatā. Runcis ar no�ēlu atskārta, ka vēl jāgaida vairāk nekā puse Mēness līdz nākamajam Saietam, kad Ugunszvaigzne paziņos par savu izvēli pārējiem klaniem un viņ� varēs sēdēt uz ozola saknēm blakus Miglasķepai, Pelnkājai un Rūs-ādai.

Kad patruļa sasniedza robe�u, Kazenājnags mazliet cerēja, ka pretī sastaps Ēnas klana karotājus, kuriem varēs ieminēties par savu paaugstinājumu, bet tur valdīja klusums. Ēnas klana kaķu aromāts sāka gaist, ļaujot nojaust, ka viņu ausmas patruļa te gājusi garām jau pirms kāda laika. Kazenājnagam ka�oks kniesa nepacietībā. Viņ� plīsa vai pu�u aiz vēlmes pastāstīt jaunumus vēl kādam; gandrīz �ķita - ja pār ceļu pārskrietu pele, viņ� tai noteikti paziņotu, ka viņu tūlīt apēdīs Pērkona klana barve�a palīgs.

Kad ausmas patruļa atgriezās apmetnē, medību patruļas jau pārnāca ar pirmo guvumu. Kazenājnags lika Bērzaķepam un Baltķepai aiznest medījumu veckaķiem, Ugunszvaigznem un Lapustraumei. Tad viņ� sasauca pārējos un sāka plānot nākamās dienas patruļas. Viņ� negribēja vēlreiz tā apjukt kā no rita, turklāt vēlējās visu izdarīt, lai dotos uz tik�anos ar Vanagsarmu.

Kamēr Kazenājnags runāja, no mazuļu migas izbrāzās Pūpē�pūka un spēji apstājās karotāja priek�ā. - Es gribu patrulēt, - run�uks paziņoja. - Vai drīkstu?

- Nē, - Kazenājnags bija stingrs. - Iekams nebūsi māceklis, nedrīksti gan.

- Bet tad tu mani paņemsi līdzi?

- Jā, protams.

Pūpē�pūkas a�eles iespīdējās. - Es bū�u barve�a palīga māceklis, - viņ� lepni paziņoja visiem, kas vien bija tuvumā.

Kazenājnags draudzīgi iebukņīja kaķēnam un turpināja dalīt pienākumus.

- Ei, komandieri! - Vāvergaitas balsī ietrisuļojās smiekli, un viņa ar astes galu iepliķēja run�a ausi. - Tu jau ieliki Debespapardi medību patruļā. Viņa nevar būt ari ausmas patruļā.

- Piedod, - Kazenājnags nomurmināja atvaino�anos apjuku�ajai Debespapardei. - Ej medīt ar Zemes-vilnu! Atradī�u ausmas patruļai kādu citu.

- To tu varēsi izdarīt arī vēlāk, - Vāvergaita iejaucās. - Vispirms nāc kaut ko ieēst. - Rudā karotāja soļoja draugam pa priek�u uz medījuma kaudzi un, pametusi skatienu pār plecu, piebilda: - Barve�u palīgi ta�u ari ēd, vai ne? Viņiem nav jāpilda savi pienākumi visu laiku?

Kazenājnags atslāba. Vāvergaita zobojās, ta�u viņas zaļajās acīs dzirkstīja silta sirsnība. Bet vai Vāvergaita vēl gribētu būt kopā ar viņu, vai kaķes acis iemirdzētos, viņu uzlūkojot, ja tā zinātu par rit norunāto tik�anos ar Vanagsarmu?

Atbilde bija skaidra. Ja Vāvergaita uzzinās, viņ� zaudēs viņu uz mū�u. Kas vēl bija, ko zaudēt? Kad Ugunszvaigzne atklāja Tīģerzvaigznes nodomu nogalināt Zvaig�ņuzilgmi, Tīģerzvaigznem bija atņemts palīga amats un viņu pa�u izsūtīja trimdā. Vai Kazenājnagu gaidītu tāds pats liktenis, ja kļūtu zināms par tik�anos ar Vanagsarmu un Tīģerzvaigzni?

Kazenājnags mēģināja sev iegalvot, ka neviens nekad neuzzinās, tomēr pat siltajā zaļlapja saulē sajuta aukstus drebuļus. Es neplānoju nevienu nogalināt, viņ� sev sacīja. Viņ� vienīgi vēlējās, lai Pērkona klans atkal būtu stiprs. Klanam pārāk ilgi bija trūcis barve�a palīga. Tagad tāds atkal bija, un Kazenājnags zināja: viņ� darītu visu, lai attaisnotu Zvaigznes klana izrādīto uzticē�anos.

Lapustraume posās ceļā uz tik�anos pie Mēnes-dīķa, ta�u viņu vēl aizvien urdīja nemiers. Kazenājnaga pirmā diena barve�a palīga amatā bija aizritējusi bez aizķer�anās: runcis deva rīkojumus stingri, ta�u mierīgi un patruļās paveica vairāk par visiem citiem. Tomēr dziedniece nespēja aizmirst Tīģerzvaigznes ēnu, kas tinās ap Kazenājnagu mirklī, kad Ugunszvaigzne viņu iecēla par savu palīgu. Kaķe nojauta, ka Kazenājnags turpina sazināties ar savu slepkavīgo tēvu. Un tas nozīmēja, ka visam klanam draud briesmas.

Cerēdama saņemt zīmi, pie Mēnesdīķa mijot mēles ar Zvaigznes klanu, jaunā kaķene skrēja cauri me�am un iznāca ārā netālu no strauta, kas �alodams apskaloja brasla akmeņus. Priek�ā jau bija Mizasseja un Kodesspārns, un turpat blakus Lapustraume pustumsā pamanīja vēl vienu, mazāku kaķi. Vītolķepa! Lapustraume bija piemirsusi, ka �ī būs tā nakts, kad Zvaigznes klans oficiāli uzņems pelēko kaķenīti kā Kodesspārna mācekli.

- Sveiki! - dziedniece sacīja, pierik�ojusi pie pārējiem. - Prieks tevi redzēt, Vītolķepa!

Mācekle bikli nolieca galvu. Viņas acis mirdzēja, un viņa izskatījās tik pacilāta, ka gandrīz nespēja parunāt. - Sveika, Lapustraume! - viņa ieņaudējās. - Es ļoti priecājos te būt.

Lapustraume jutās atvieglota, ka mācekle nepiemin kopīgo sapni par kaķumētras meklējumiem. To varētu izdzirdēt Mizasseja, un viņam noteikti �ķistu ļoti savādi, ka cita klana dziedniekkaķe dod norādījumus Kodesspāma māceklei.

- Kur tad Mazdūna? - Lapustraume jautāja. - Viņ� parasti nekavējas.

Mizasseja paraustīja plecus. - Kas zina! Varbūt aizgājis pa priek�u.

- Iesim nu. Drīz lēks Mēness, - Kodesspāms skubināja.

Lapustraume jauta, ka draudzene ir saspringta līdz spalvas galiņiem. To varēja saprast. Kodes-spārns dzīrās iepazīstināt mācekli ar Zvaigznes klanu, kuram pati nemaz neticēja. Gaidāmais viņu noteikti biedēja līdz nāvei. Varbūt Zvaigznes klans nepieņems Vītolķepu, ja skolotāja ar viņiem ne-sazinās.

Nē, Lapustraume sevi mierināja. Spalvaste manā sapnī bija pie Vītolķepas, un viņa solīja, ka Vītolķepai būs vēl daudz Zvaigznes klana sūtītu sapņu.

Kaķe vēlējās, kaut spētu draudzeni nomierināt, ta�u, Mizassejam dzirdot, nedrīkstēja ne iepīkstēties par to, ka vispār ir kaut kādi sare�ģījumi.

Cetrotne bija nupat �ķērsojusi Pērkona klana robe�u, kad aiz muguras atskanēja sauciens, un pie viņiem pieskrēja Mazdūna.

- Piedodiet, - viņ� elsa. - Ciedrsirds uzradās ar ērk�ķi ķepā tie�i tobrīd, kad grasījos doties ceļā. Esi sveicināta! - dziednieks piebilda, noliekdams galvu Vītolķepas priek�ā. - Neuztraucies par �o nakti - viss būs labi. Tev ir lieliska skolotāja.

Kodesspāms klusēja, bet Lapustraumei nepaslī-dēja garām panikas dzirksts draudzenes acīs.

Kad dziedniekkaķi izlīda caur krūmiem un nostājās ieplakas malā, Mēness jau bija pakāpies augstu debesīs. Vītolķepa sajūsmā raudzījās uz sudraboto ūdens straumi, kas urdza lejup pa klinti, un uz burbuļojo�o Mēnesdīķi, kas �ķita Mēness gaismas pieliets.

- Te ir tik skaisti, - mācekle no�ukstēja.

Mizasseja pirmais kāpa lejup pa grubuļaino taku uz lāmu. Kodesspāms un Vītolķepa sekoja viņam pa pēdām, un Lapustraume un Mazdūna gāja pēdējie.

Pie Mēnesdīķa Kodesspāms pagriezās un uzlūkoja mācekli. - Vītolķepa, - viņa noņaudēja, - vai tu vēlies tikt iesvētīta Zvaigznes klana noslēpumos kā dziedniekkaķe? - Lai ko kaķe klusībā domātu, ceremonijai vajadzīgos vārdus viņa zināja, un izklausījās, ka tie nāk no sirds.

Vītolķepas pelēkais ka�oks, kas mēnesnīcā laistījās sudrabots, bija uzbozts pacilātībā, un jaunā kaķe turēja asti taisni paceltu. Ar bijīgu skatienu acīs tā svinīgi atbildēja: - Jā.

- lād panāc priek�ā!

Vītolķepa piegāja pie skolotājas, un abas stāvēja blakus pa�ā Mēnesdīķa malā. Kodesspārns pacēla galvu un paraudzījās uz Sudrabvilnu; Lapustraume prātoja, ko gan viņa tur redz. Kaķe turpināja ceremoniju spalgā, gandrīz drebo�ā balsī, izskatīdamās nervozāka par mācekli.

- Zvaigznes klana karotāji, es vedu jūsu priek�ā �o mācekli. Viņa ir izvēlējusies mīt dziedniekkaķes taku. Dodiet viņai savu viedumu un gudrību, lai viņa saprot jūs un dziedē savu klanu pēc jūsu gribas!

Lapustraumes sirds �ēlumā sa�ņaudzās, zinot, ko draudzenei maksā katrs izteiktais vārds. Kodesspāms pavadīja melos katru sava mū�a dienu, bet �ī nakts bija ļaunāka par visu: viņai bija jāsauc zvaigznēs mīto�i gari, kuriem pati neticēja, un tas jādara, visiem dziedniekiem dzirdot.

Kodesspārns pamāja ar asti un uzrunāja Vītolķepu: - Notupies un iedzer no lāmas.

Vītolķepa samirk�ķināja acis un paklausīja. Viņas skolotāja un pārējie dziednieki ieņēma vietas lāmas malā un pastiepa kaklu, lai ielaktu da�as lāses sudrabotā ūdens.

Lapustraumei �ķita, ka ūdens gar�o kā zvaig�ņu gaisma. Ledaini auksts, tas ietiecās viņā līdz kaulam. Līdzko pirmās lāses skāra mēli, kaķi apņēma tumsa. Mirkli �ķita, ka apkārt nav it nekā, vien tuk�ums.

Viņa atvēra acis un ieraudzīja, ka tup pie dīķa, kurā spoguļojas Sudrabvilna. Ta�u tas nebija Mēnesdīķis.

Tas atradās me�a klajumā, papar�u un puķu ielokā, kas slīga pār malām un izraibināja zāli, vizot blāvajā gaismā.

Lapustraume paraudzījās aug�up, izgar�odama salto nakts gaisu, kas smar�oja pēc vēja un zvaigznēm. �ķita, ka pati vieglākā palēk�anās var viņu uznest debesīs mīt mēles ar Zvaigznes klanu viņu teritorijā.

Un tad Lapustraume virs galvas ieraudzīja trīs sīciņās zvaigznes, ko bija manījusi jau divas reizes. Tās spīdēja vēl spo�āk nekā iepriek�.

Turpat blakus saritinājusies gulēja Vītolķepa, bet dīķa viņā malā sēdēja skaista, lāsumaina kaķe, kura maigi spulgojo�ām acīm raudzījās uz aizmigu�o mācekli.

- Plankumlapa! - Lapustraume iesaucās.

Viņa pieskrēja pie zvaig�ņu kaķes, dziļi ieelpoja pazīstamo, mīļo smar�u un piespiedās mīkstajam sānam. - Kā es priecājos tevi redzēt! Vai vari man pastāstīt par tām trim zvaigznēm? - Dziedniece ar asti rādīja aug�up. - Es domāju, ka tās nozīmē trīs karotāju aizie�anu, bet nevaru saprast, kuru.

Plankumlapa pakratīja galvu. - Zvaigznes ir zīme, mīļā. Bet vēl nav pienācis laiks uzzināt tās nozīmi.

Lapustraume atvēra muti, lai iebilstu. Ta�u viņa saprata, ka Zvaigznes klans zina vairāk un atklās vajadzīgo īstajā brīdī. Viņa apspieda vil�anos un ieņaudējās: - Tu man vismaz atklāji noslēpumu par kodes spārniņu. Paldies!

- Man �ķita, ka tev ir laiks to uzzināt, - Plankumlapa sacīja. - Tu Kodesspārnam esi krietna draudzene, un viņai vajadzēs tavu atbalstu.

- Vēl neesmu ar viņu par to runājusi, - Lapustraume atzinās. - Vai man vajadzētu to darīt?

Plankumlapa sirsnīgi nolaizīja jauno kaķeni.

- Tikai tad, ja tu vēlies vai ja Kodesspāms pati sāks par to runāt. Vienkār�i iedro�ini viņu, radi pārliecību, ka viņa var būt lieliska dziedniece un ir pelnījusi savu vietu klanā.

- Tas nebūs grūti, - Lapustraume nopriecājās.

- Kodesspāms ir lieliska dziedniece. Nevienam tik ļoti nerūp savs klans kā viņai. Kodesspārnam nepatīk tas, ko viņai liek darīt Vanagsarma.

Plankumlapa pamāja ar galvu, un skaistajās acīs iezagās ēna. - Vanagsarmas liktenis ir Zvaigznes klana ķepās, - tā klusi noteica. - Par viņu tev nav jāraizējas.

Lāsumainā kaķe piecēlās un devās uz priek�u gar dīķa malu. Lapustraume sekoja, un abas pienāca pie guļo�ās mācekles.

- Zvaigznes klans ir tev pateicīgs par palīdzību Vītolķepai, - Plankumlapa sacīja. - Ja viņa vēlēsies kļūt par pilnvērtīgu dziedniekkaķi, viņai tevi vajadzēs tāpat kā Kodesspārnu. Zinu, ka klusēsi par savu lomu viņas apmācī�anā, - tu jau esi pierādījusi, ka proti glabāt noslēpumu.

- Paldies, Plankumlapa! - Lapustraume noņaudēja, pateikdamās zvaig�ņu kaķei par uzticību. Mirkli vilcinājusies, viņa piebilda: - Kaut es varētu satikt Ogļuvilnu. Viņa nekad pie manis nenāk, bet man tik ļoti viņas pietrūksti Vai tu dro�i zini, ka Ogļuvilna uz mani nedusmojas?

Plankumlapa pabu�ināja Lapustraumes pakausi, un dziedniekkaķe sajutās tā, it kā atkal būtu mazs kaķēns, kas aizsargāts sildās pie mātes sāna. - Pilnīgi dro�i. Neraizējies par Ogļuvilnu, mīļā! Viņa ir tuvāk, nekā tu domā. Vai vēlies, lai to parādu?

Lapustraume samirk�ķināja acis. - Ak, Plankumlapa, kaut tu to spētu!

Lāsumainā kaķe nolieca galvu un padzērās vizuļojo�o ūdeni, ar ausīm pamājot, lai Lapustraume dara tāpat. Jaunajai dziedniecei pārskrēja bijīgas trīsas līdz pa�am astes galiņam. Viņa pieliecās un ielaka da�as lāses. �is nebija ledusaukstais Mēnes-dīķa ūdens, kas iegremdēja sapņos. �is ūdens bija vēss un smar�oja pēc zālītēm. Lapustraumei bija sajūta, it kā tas ielītu ik �ūnā, iedve�ot viņā spēku un drosmi.

- Nāc līdzi! - Plankumlapa aicināja.

Lapustraume devās otrai kaķei pa pēdām pāri klajumam un iek�ā kokos. Pēk�ņi viņa attapās, ka ir atgriezusies pazīstamajā me�ā un priek�ā tumst aizsprosts, aiz kura atradās Pērkona klana apmetne.

- Kāpēc tu mani �urp atvedi? - viņa jautāja.

Plankumlapa neatbildēja, bet iegāja apmetnē un devās uz mazuļu migu. Netālu no ieejas gulēja Margrietiņa ar kaķēniem - visi �etri bija saritināju�ies

kamolā un iegrimu�i dziļā miegā. Lapustraume vieglītēm aizspraucās tiem garām.

Senā dziedniekkaķe rādīja ceļu uz tālāko migas kaktu, kur dusēja Skābeņaste. Viņas �etri kaķēni bija piespiedu�ies mātei cie�i pie vēdera. Trīs gulēja, bet, kamēr Lapustraume skatījās, Ogļupūka pacēla galvu un, atvērusi zilās acis, palūkojās Lapustraumē tik cie�u, pazīstamu skatienu, ka viņa nespēja novērsties.

- Vai tagad tu saproti? - Plankumlapa murrāja.

- Tas... tas nevar būt, - Lapustraume �ukstēja.

- Kāpēc... kā?

- Tā ir, - Plankumlapa apgalvoja. - Vai nu tu jūties labāk, kad zini?

- Ak jā, - jaunā dziedniece izdvesa. - Paldies, Plankumlapa!

- Tagad mums jāiet, - zvaig�ņu kaķe noņaudēja.

- Vītolķepai ir laiks pārtapt īstā dziedniekkaķē!

Ogļupūka plati no�āvājās, atsedzot sārtu mēlīti un sīkus, asus zobiņus. Kaķenītes plaksti atkal aizvērās, un viņa iekārtojās dziļāk mātes ka�okā. Lapustraume nolieca galvu tik zemu, ka sīkaliņas pelēkās pūkas kutināja degunu, ieelpoja mazulītes silto smar�u un tad pagriezusies sekoja Plankumlapai ārā no migas. Paliec sveika, Ogļuvilna, kaķe nodomāja, kad pa�ķirtie zari atkal noslēdza ieeju viņai aiz muguras.

Kaut kādā veidā, tikko izgāju�as no apmetnes, kaķes atkal atradās sapņu me�ā. Vītolķepa vēl aizvien gulēja dīķmalā. Plankumlapa piegāja māceklei klāt un kaut ko klusi sacīja tai ausī. Kaķe pamodās un, acis mirk�ķinādama, pacēla skatienu uz kādreizējo dziedniekkaķi.

- Tu esi Zvaigznes klana karotāja, vai ne? - Vītol-ķepa ieņaudējās. - Es redzu tavā ka�okā zvaigznes.

- la ir, mazā. Mani sauc Plankumlapa. Un tepat ir arī tava draudzene Lapustraume.

Vītolķepa uzrausās ķepās. - Sveika, Lapustraumei Vai ar tevi ir arī Kodesspāms? - viņa jautāja, skatīdamās apkārt.

- Nē, viņu tu �ajā sapnī neredzēsi, - sacīja Plankumlapa.

Lapustraumes sirds nemierīgi sa�ņaudzās, iedomājoties, ka Kodesspāms pat nebūs klāt, kad viņas mācekle spers pirmos solus Zvaigznes klana pasaulē. Bet kādam ir turjābūt, viņa sev sacīja. Kodesspāms to nevar, un Zvaigznes klans ir izvēlējies mani.

- Kur mēs atrodamies? Kāpēc mēs te esam? -Vītolķepa pra�ņāja, grozīdamās un mēģinādama aptvert visu, ko redzēja klajumā.

- Mums tev ir vēsts no Zvaigznes klana, - Plankumlapa atbildēja. - Vai esi gatava?

Vītolķepai iemirdzējās acis. - Jā! - Viņa priekā viegli palēcās, atgādinot Lapustraumei, ka vēl pavisam nesen bija kaķēns. - Ak, tas ir tik pacilājo�i! Pirms kļuvu par mācekli, man nekad nebija tādu sapņu.

- Tev tādu būs vēl daudz, - Plankumlapa apsolīja. - Lai kur tavas ķepas tevi vestu, tu nekad nebūsi viena.

Plankumlapa ar asti norādīja, lai mācekle padzeras no dīķa. Viņa pati notupās tai blakus un raudzījās tum�ajās dzīlēs. Lapustraume ieņēma vietu Vītolķepai pie otra sāna.

- Ko tu redzi? - Plankumlapa jautāja.

Ūdens virsma bija gluda, un tajā spoguļojās zvaig�ņotās debesis. Mirdzums pamazām nozuda, un Lapustraume pamanīja dziļumā milstam pelēkus mākoņus. Sacēlās ne�petna, salta brāzma, kas lika nokrakstēt koku zariem un sabangoja dīķi. Vēj� plosīja Lapustraumes ka�oku tik spēcīgi, ka kaķe bailēs iecirta nagus zemē - �ķita, ka viņu citādi varētu aiznest prom. Viņa dzirdēja Vītolķepas izbiedēto kliedzienu.

-Nebaidies! - Plankumlapas balss bija skaļāka par kauco�ajām aukām. - �eit tev nekas nevar nodarīt pāri.

Lapustraume cie�i aizmiedza acis nevaldāmajā vējā un juta nagus slīdam ārā no zemes. Jau pēc mirkļa viņa atmodās Mēnesdīķa krastā. Sirds sitās kā negudra. Mēness virs galvas spīdēja skaidrās debesīs, un nebija jūtama ne mazākā pūsmiņa, kas varētu nest mākoņus vai iztraucēt ūdens mierīgo virsmu. Vītolķepa tupēja krastā aizvērtām acīm un viegli, sekli elpoja. Tālāk ari Mizasseja un Mazdūna vēl kavējās sapņu takās. Kodesspārns sēdēja blakus Vītolķepai, salikusi ķepas cie�i kopā un pārsegusi tās ar asti. Kaķe raudzījās zvaig�ņotajā dzelmē tik noraizējusies, ka Lapustraumes sirds iesmeldzās līdzjūtībā.

- Kodesspām, - viņa klusi uzrunāja draudzeni, aizgainījusi vīziju ar vētru.

Kaķe pagriezās un viņu uzlūkoja. - Man ir tik ļoti bail, - tā ie�ukstējās. - Kā tu domā, vai viņa redzēs īsto sapni? Kā viņa var būt dziedniekkaķe, ja viņas skolotāja nespēj sevi piespiest ticēt Zvaigznes klanam?

Lapustraume piecēlās un, apmetusi līkumu māceklei, piespiedās draudzenei un da�as reizes sirsnīgi nolaizīja tai ausi. - Pie Vītolķepas bija atnākusi Plankumlapa, - viņa mierināja. - Es tur biju un viņu redzēju.

Kodesspārns papurināja galvu. - Tas bija tikai sapnis.

Lapustraume piespiedās viņai cie�āk, mēģinot dot savas ticības spēku. - Gan redzēsi. Viss būs labi!

Kodesspārns no pieskāriena sarāvās kā dzelta. - Nē, nē, tas nav iespējams! Ak, Lapustraume, es nespēju vairs melot, man ir tev jāizstāsta! - Lielās, dzintardzeltenās acis vērās tie�i jaunajā kaķē. - Tu domā, ka Zvaigznes klans mani izraudzījās, bet tā nebija. Kodes spārns pie Dubļādas migas nebija zīme. To tur nolika Vanagsarma. Bet, Lapustraume, es tie�ām, tie�ām par to uzzināju tikai vēlāk.

Lapustraume raudzījās draudzenē un juta, kā sirdī ielīst siltums. Viņai uzticējās pietiekami, lai pateiktu patiesību. Tomēr pēc pirmā prieka uzplūda kaķeni sagrāba saltas izbailes. Zvaigznes klans, ļauj man atrast īstos vārdus!

Kamēr viņa vilcinājās, Kodesspāms sakņupa un sarāvās. - Ko tu tagad darīsi? - viņa ievaimanājās.

- Vai pateiksi pārējiem? Vai man jāatsakās no dziedniekkaķes amata?

- Protams, ne. - Lapustraume atkal piespiedās pie draudzenes un ar degunu pabu�ināja tai ausi.

- Kodesspām, es to jau zināju.

Upes klana dziednieces acis iepletās vēl platāk.

- Tu to zināji? Kā?

- Plankumlapa man sūtīja zīmi. Un... un es dzirdēju tavu sarunu ar Vanagsarmu pēc pēdējā Saieta.

- Vanagsarma! - Kodesspārna balsī ieskanējās rūgtums. - Viņ� visu laiku draud visiem izstāstīt, ja nedarī�u, kā liek. Viņ� man lika melot Saietā. Tāda sapņa nemaz nebija... bet to tu arī jau zini, vai ne?

Lapustraume pamāja ar galvu.

- Es tik ļoti vēlējos kļūt par dziednieci! Sākumā mēģināju ticēt Zvaigznes klanam, no sirds centos. Kad Dubļāda mani aizveda uz Mēnesakmeni, man �ķita - es sapņoju, ka satieku vairākus Zvaigznes klana kaķus, un viņi man rādīja daudz no me�ā notieko�ā. Kad atgriezos Upes klana apmetnē, Vanagsarma man izstāstīja, ko bija darījis ar kodes spārnu. Tad es atskārtu, ka Zvaigznes klans ir vien leģenda un viss, ko biju redzējusi, - tikai parasts sapnis. Ja Zvaigznes klans tie�ām pastāvētu, viņi neļautu Vanagsarmam tik nekrietni rīkoties un mani tā mocīt!

Lapustraume ar astes galu glāstīja kaķes plecu. Iek�ā viss vārījās dusmās, bet viņa visiem spēkiem valdījās neizrādīt to draudzenei. Tagad viņa ne�aubīgi zināja, ka nav alojusies, jūtot neuzticību pret Vanagsarmu. Tas runcis bija sagrāvis māsas ticību un laupījis viņai iespēju kļūt par pilnvērtīgu dziedniekkaķi, kaut arī viņai piemita tik liels talants!

- Viss būs labi, - Lapustraume klusi teica. - Tici man, viss nokārtosies.

- Kā gan? - Kodesspāms protestēja. - Man uzreiz vajadzēja visiem izstāstīt patiesību, bet es nespēju atteikties no dziedniekkaķes amata. Dziedniecība ir mana aizrau�anās, un es gribēju palīdzēt saviem klana biedriem. Bet nu ir par vēlu. Ja pateik�u, kas notika, mani padzīs, un man nav, kurp iet.

- Tev nav nekur jāiet, - Lapustraume apgalvoja.

- Plankumlapa man sacīja, ka Zvaigznes klans vēlas, lai paliec savā amatā un dari to pa�u, ko visu laiku. Viņa teica, ka tu esi teicama dziedniece un godam pelnījusi savu vietu pie Mēnesdīķa.

Vienu mirkli Kodesspārna acīs atplaiksnīja cerība, it kā viņa vēlētos noticēt. Bet tad kaķe pakratīja galvu.

- Ir mīļi, ka tu tā saki, tomēr es zinu, ka tas nav tiesa. Nē, es nedomāju, ka tu melo, - Kodesspāms steig�us piebilda, - bet tas vienalga bija tikai sapnis. -Viņa nopūtās. - Ja tu tie�ām domā, ka man vajadzētu turpināt, es to darī�u. Tikai kā lai pienācīgi apmācu Vītolķepu? Pat nezinu, ko lai viņai saku par Zvaigznes klanu.

- Es gan zinu, - Lapustraume paziņoja. - Es viņai iemācī�u visu, kas par Zvaigznes klanu jāzina, un pavadī�u viņu sapņos. Bet tu iemācīsi viņai visu par zālītēm un ierādīsi, kā ar tām rīkoties. Vītolķepa būs brīni�ķīga mācekle.

Kodesspāms nokāra galvu. - Es neesmu viņu pelnījusi, - kaķe no�ukstēja. Tomēr jau pēc mirkļa viņas acis apņēmīgi iemirdzējās. - Tomēr mēģinā�u. Neklausī�os Vanagsarmā. Atgādinā�u, ka viņu nemū�am neiecels par barvedes palīgu, ja pārējiem nāks ausīs, ka viņ� melojis par zīmi no Zvaigznes klana.

- Tā ir laba doma, - Lapustraume bilda. - Tikai esi uzmanīga...

Viņa nepaguva pabeigt savu sakāmo, jo otrpus Mēnesdīķim Mazdūna pacēla galvu un, piecēlies ķepās, tīksmi izstaipījās. Arī Mizasseja sāka kustēties, un Vītolķepa pamodusies vienā rāvienā pietrūkās ķepās un klup�us kri�us skrēja pa apsūnoju�ajiem akmeņiem pie skolotājas.

- Tas bija biedējo�i... bet tik brīnumaini! - mācekle iesaucās un klusāk piebilda: - Kaut tu arī būtu tur bijusi. - Lapustraumes cieņa pret Vītolķepu �ajā mirklī kļuva vēl dziļāka: viņa redzēja, ka mācekle saprot - Kodesspāms netiekas ar Zvaigznes klanu. Pērkona klana kaķe jutās arī ļoti atvieglota, ka Vītolķepai vīzija �ķitusi pacilājo�a, nevis baismīga.

- Arī es vēlos, kaut būtu tur bijusi, - Kodesspāms piekrita.

- Varbūt citreiz? - Vītolķepa ieņaudējās.

Kodesspāms neatbildēja, un Lapustraume skaidri redzēja: viņa par to nejūtas tik pārliecināta kā mācekle.

- Lapustraume, kā tu domā, kas tā bija par zīmi? -Vītolķepa uztraucās. - Vētras mākoņi? Vai klanus gaida nepatik�anas?

Jaunā kaķe �igli aizspieda māceklei muti ar astes galu un pameta skatienu uz Mizasseju un Mazdūnu, vai tie nav neko dzirdēju�i.

- Dziedniekkaķi parasti neapsprie� saņemtās zīmes, - viņa paskaidroja. - Tikai tad, kad ir gatavi tās tulkot saviem klaniem. Jā, man �ķiet, ka mākoņi vēstīja kaut ko nelāgu, ta�u domāju, ka labāk būs pagaidām nevienam par to nestāstīt. Nav nekādas jēgas sēt bailes, pirms esam noskaidroju�as ko vairāk.

Vītolķepa nopietni pamāja ar galvu, un Lapustraume sajutās vainīga, ka nav pilnīgi vaļsirdīga pret jauno mācekli. Mazdūna un Mizasseja neizskatījās tā, it kā sapņos būtu redzēju�i kaut ko draudīgu, tātad Plankumlapas vēsts bija domāta tikai Pērkona un Upes klanam. Un viens kaķis bija saistīts ar abiem klaniem - Vanagsarma!

Kāpjot aug�up pa taku, kas veda ārā no ieplakas, Lapustraume klusībā pateicās Zvaigznes klanam par Kodesspārna uzticību, pastāstot viņai par Vanag-sarmas viltoto zīmi. Tomēr, lai ko draudzene teiktu, nevarēja zināt, vai viņai tie�ām pietiks drosmes stāties brālim pretī. Uz spēles bija likts pārāk daudz.

Kad Lapustraume sasniedza takas galu, pār ieplaku nolaidās ēna. Kaķe pacēla skatienu un ieraudzīja, ka Mēnesi ir aizsedzis mākonis. Dzestrs vēj� strāvoja caur krūmāju, un Lapustraume atkal sajuta brāzmu, kas viņu bija plosījusi sapnī. Viņa jutās pārliecināta, ka tuvojas kaut kas briesmīgs, un tas bija saistīts ar Vanagsarmu.

Kazenājnags stāvēja klajumā un skatījās, kā aiziet medību patruļas. Ausmas patruļa jau bija prom, un pamazām sāka izklīst rīta migla. Debesis virs koku galotnēm baloja gai�i zilas, solot siltu dienu. Drīz lēks saule.

Svītrainis paskatījās apkārt, ba�īdamies, vai tikai kāds darbs nav palicis bez darītāja. Medījuma kaudze bija paplakusi, bet par to parūpēsies medību patruļas. Margrietiņa sēdēja pie mazuļu migas un vēroja savus kaķēnus, kuri plosījās turpat, aizrāvu�ies rotaļu cīņā. Lapustraume pa�laik devās pāri apmetnei uz veckaķu migu, no kuras nupat iznākusī Peļāda ar pakaļkāju sparīgi kasīja ausi. Visi kaķi izskatījās labi paēdu�i; ka�oki spīdēja un laistījās. Pat kalsenā Lapustraume bija kļuvusi itin branga. Dzimtajā me�ā piedzīvotais bads nu bija tālas, nepatīkamas atmiņas.

Aiz muguras pie karotāju migas no�abēja zari. Kazenājnags pameta skatienu atpakaļ un pamanīja Pelnādu - tas izlīda ārā un sāka veikli post ka�oku.

Kazenājnags piegāja pie run�a. Baltķepa ar savu skolotāju Mālvilnu bija devusies medību patruļā, tātad mācekļi �odien netrenēsies kopā.

- Kur ir Bērzaķepa? - viņ� uzrunāja biedru. - Tagad būtu īstā reize treniņam.

Pelnāda samiedza acis. - Es pats zinā�u, kā skolot savu mācekli, - viņ� noburk�ķēja. - Vispār �odien biju sarunājis, ka viņu novērtē�u.

-Jā, tas ir labi, - Kazenājnags sacīja. - Katram gadījumam atgādini par lapsu slazdiem.

Pelnāda, ne vārda neteicis, uzgrieza barve�a palīgam muguru un aizgāja uz mācekļu migu. Bērzaķepa pēc skolotāja sauciena izskrēja ārā un uzklausīja rīkojumus, ķepām nemierīgi mīņājoties pa zemi. Tad viņ� devās uz apmetnes izeju, bridi piestādams, lai pārmītu pāris vārdu ar Ērk�ķnagu - brūnais karotājs tikko bija ienācis ar medījumu zobos. Tad Bērzaķepa aizcilpoja, pacēlis asti augstu gaisā. Pelnāda, pirms doties māceklim pakaļ, raidīja Kazenājnagam vēl vienu nejauku skatienu.

Kazenājnags sprieda, ka būtu varējis izturēties taktiskāk. Ta�u, ja Pelnāda nemēģinās savaldīties, viņam vēl nāksies vākt peļu �ulti veckaķu ērcēm.

Pēk�ņi runcis iztrūcies sastinga. Viņ� bija tā noskrējies, pildot palīga pienākumus, ka pavisam aizmirsis par tik�anos ar Vanagsarmu. Saullēkts vairs nebija tālu - viņ� nokavēs. Kazenājnags devās uz ērk�ķu aizsprostu un klusībā nokunkstējās, izdzirdot Vāvergaitas balsi.

- Ei, Kazenājnag! Kur tad tu tā iedams?

Karotājs pagriezās un ieraudzīja rudo kaķi lēk�ojam pāri klajumam. Vāvergaitai nebija uzdots iet nevienā no rīta patruļām. Viņa nesaprastu, kāpēc draugs negrib pavadīt laiku kopā, ja arī ir brīvs no patrulē�anas pienākuma.

- Kurp tu iesi? - Vāvergaita vēlreiz jautāja, pienākusi tuvāk. - Medīt? Iesim kopā!

- Man ir... - Kazenājnags sastomījās, bet aprāvās, kad pār klajumu pēk�ņi aizbrāzās Margrietiņas kaķēni ar Pūpē�pūku priek�galā. Visi trīs nozuda kazenājā pie Lapustraumes migas.

- Palaidņi! - Vāvergaita iesaucās. - Vai atceries, kā viņi tur pagāju�ajā reizē visu sapostīja? Aizie�u paskatīties, vai Lapustraume ir migā.

To teikusi, kaķe �igli aizgāja. Kazenājnags pie sevis pateicās Zvaigznes klanam un, izlīdis caur eju, skrie�us devās prom me�ā uz ezera pusi.

Saule jau bija uzlēkusi, un koki meta garas ēnas pār rasā mirdzo�o zāli. Ik krūmā vizuļoja zirnekļa timekļi. Nevienu kaķi nemanīja - Kazenājnags bija parūpējies, lai mednieki dotos uz citām teritorijas daļām.

Me�malā runcis apstājās. Pāris astu tālāk klusi guldzēja viļņi, un caur biezi saaugu�ām papardēm varēja manīt �ilbino�o ūdens spozmi. Kaķis pavēra muti un izgar�oja gaisu. �ķiet, ka uzvēdī Upes klana aromāts un - glu�i negaidīti - ari Ēnas klana smārds, bet pusbrāli nekur nemanīja. - Vanagsarma? - Kazenājnags piesardzīgi uzsauca.

Klusums. Aptuveni lapsas attālumā rosījās strazds, pūloties izvilkt no zemes tārpu. To ieraugot, Kazenājnagam atausa, ka nav ēdis jau kop� agra rīta, un viņ� instinktīvi pieplaka pie zemes. "Kijā pa�ā acumirklī virsū uzgāzās kaut kas smags, un karotājs kūleņu kūleņiem aizvēlās pa zemi. Viņ� satrūcies iebrēcās, un strazds ar skaļu pārbīļa kliedzienu uzspurdza gaisā. Kazenājnags apsviedās, lai paskatītos, kas viņam uzbrucis, un attapās aci pret aci ar Vanagsarmu. Pusbrālis raudzījās viņā ar uzjautrinājuma uguntiņu leduszilajās acīs.

- Vai varētu uzmanīgāk? - Kazenājnags sprauslāja. - Vai gribi, lai viss Pērkona klans uzzina, ka esi �eit?

Vanagsarma paraustīja plecus. - Tas nekas. Es varu te būt, ja vien palieku pie ezera.

Kazenājnags uzrausās ķepās un pāris rei�u pārlaida mēli pār izspūru�o ka�oku, lai sakoptos. Vanag-sarmam bija taisnība, tomēr, ja kāds no klana pamanīs viņus sarunājamies, Kazenājnagam būs liela skaidro�anās. Sirds dziļumos svītrainis vēlējās, kaut spētu būt tik pa�pārliecināts kā Vanagsarma, ta�u tad sev atgādināja, ka ir klana barve�a palīgs un visādā ziņā līdzvērtīgs Upes klana karotājam.

- Nāc papardēs! - Viņ� pamāja ar asti, lai pusbrālis seko.

Kad abi apsēdās zem krokoto lapu velvēm, Kazenājnagam degunā atkal iesitās Ēnas klana smārds. Viņ� sarauca degunu. - Tu od pēc Ēnas klana, - viņ� noņaudēja.

Vanagsarma samiedza acis. - Laikam bū�u aplai-dies ar smaku ceļā cauri viņu teritorijai, - tas norūca.

- Neliecies ne zinis. Ar tādām blēņām nav ko �ķiest laiku.

Kazenājnags piekrīto�i palocīja galvu un dziļi ievilka elpu. Viņ� cerēja, ka izdosies ietērpt īstajos vārdos savas �aubas par Tīģerzvaigznes vīziju - tā, lai pusbrālis nenospriestu, ka viņam trūkst dū�as tiekties pēc barve�a vietas savā klanā. - Tīģerzvaigznes doma par Ēnas klana un Vēja klana pārņem�anu... - karotājs iesāka. - Neesmu pārliecināts, ka tas izdosies. Zvaigznes klans ir lēmis, ka jābūt �etriem klaniem.

Pusbrālim sakustējās astes galiņ�. - Tīģerzvaigzne jau teica - tā tas bija vecajā me�ā. Paklausies, Kazenājnag. Ēnas klans vienmēr ir bijis kā ērk�ķis ka�okā. Vai tie�ām tev ne�ķiet, ka visiem būtu labāk, ja viņi beidzot rimtos - tāda barve�a vadībā, kur� gādātu, lai tie kaķi ievēro karotāju kodeksu? Vai tu nedomā, ka būtu Vēja klanam labāks barvedis nekā Vienzvaigzne? Pa abiem mēs varētu parūpēties, lai ikviens kaķis būtu stiprs un laimīgs. Vairs nebūtu jācīnās, nebūtu jāķildojas par teritoriju...

- Nu... varbūt. - Kazenājnagam nebija, ko iebilst pret Vanagsarmas uzburto ainu. Tiesa - spēcīgi barve�i varēja panākt, lai būtu labi visiem. Runcis atminējās, kā Ēnas klana karotāji cietsirdīgi noraudzījās pēc palīdzības kliedzo�ajā Pūpē�pūkā, kad run�uks bija sapinies lapsu slazdā. Ja man būtu teik�ana, viņ� domāja, tad neviens nekad nedrīkstētu noskatīties kaķēna cie�anās, nemēģinot palīdzēt, vienalga, no kura klana mazais būtu. Kazenājnags vēlējās, kaut būtu gādāts par katru, tomēr pirmajā vietā bija Pērkona klans. - Bet... - viņ� apklusa, atskanot vāram kliedzienam. - Kas tur bija?

Vanagsarma paraustīja plecus. - Medījumam nepaveicās.

Kliedziens atbalsojās no jauna. - Nē! - Kazenājnags iesaucās. - Tur kāds kaķis ir iekļuvis nelaimē. Nāc!

Karotājs izbrāzās no papardēm un aizjoņoja pa krastu turp, no kurienes bija dzirdējis kliedzienus. Troksnis atskanēja vēlreiz, bet klusāk - asinis stindzino�s gārdziens. Kazenājnags pārlēca pār kāda koka saknēm un attapās aci pret aci ar Uguns-zvaigzni.

Pērkona klana barvedis gulēja, pakritis �ķērsām �aurai stigai, kas vijās caur biezi saaugu�ajām papardēm. Run�a ķepas kusli raustījās, acis stingi vērās tuk�umā. Purns bija notriepts putām. Viņam ap kaklu, gandrīz neredzams ugunīgi rudajā ka�okā bija aptinies tievs, spīdīgs pavediens, kas veda uz zemē iedzītu sprunguli. Ugunszvaigzne bija iekritis lapsu slazdā!

Kazenājnags metās palīdzēt, bet Vanagsarma ar plecu stipri pagrūda pusbrāli malā.

- Peļugalva! - Upes klana karotājs �ņāca. - Tā ir tava izdevība, Kazenājnag. Tu tagad esi barve�a palīgs. Ja Ugunszvaigzne ies bojā, tu kļūsi par barvedi.

Kazenājnags apstulbis vērās runcī. Ko tie�i viņ� tur runā? Tad viņ� pamanīja, ka Ugunszvaigzne cen�as kaut ko pateikt.

- Bērzaķepa man sacīja... Mūsu teritorijā gaidot Melnzvaigzne... man esot jānāk vienam...

Vanagsarmas acis uzvaro�i spīgoja, un viņ�, piegājis pie rudā karotāja, pieliecās un ie�ukstēja tam ausī: - Bet Melnzvaigznes te nav. Te esam mēs. Tu esi nelga, Ugunszvaigzne. Tevi bija viegli ievilināt slazdā.

Kazenājnags jutās tā, it kā zem ķepām zustu pamats. Karotājs nespēja aptvert visus sīkumus, bet jauta, ka Melnzvaigznes neesamība un Ēnas klana smārds, kas vējoja no Vanagsarmas, ir kaut kā saistīti vienā velni�ķīgā, slepkavnieciskā plānā. - Tu to izdarīji, - viņ� izgrūda, uzrunādams pusbrāli. - Tu panāci, lai Ugunszvaigzne atnāk �urp, bet �eit gaidīja lapsu slazds!

- Protams! - Vanagsarmas balsī ieskanējās nicinājums. - Es to darīju tevis dēļ.

Ugunszvaigznes sāni smagi cilājās, viņam cīnoties pēc elpas. Skatiens �audījās starp Vanagsarmu un Kazenājnagu. Kazenājnags saprata - ja tūlīt pat nepalaidīs pavedienu vaļīgāk, barvedis zaudēs dzīvību, varbūt pat vairākas.

Vanagsarma pakāpās soli atpakaļ. - Dro�sirdīgais Pērkona klana barvedis, - viņ� irdza. - Tagad vairs neesi tik varens, ko? Kazenājnag, piebeidz viņu.

Svītraiņa ķepas bija paliku�as zemē kā iemietas. Ik matiņ� ka�okā slējās stāvus �ausmās. Ausīs dvesa Tīģerzvaigznes �uksti: Nogalini viņu. Neviens neko neuzzinās. Tu vari būt barvedis. Tu vari iegūt visu, ko esi vēlējies.

Viņ� sagrīļojās, kad Vanagsarma viņu ne�petni iedunkāja, pikti �audīdams asti. - Ko tu vēl gaidi? Tie�i to ta�u mēs gribējām! Nogalini viņu!

- Viss ir kārtībā, - Lapustraume noņaudēja, apskatījusi Skābeņastes kaķēnus. - Tu noteikti ļoti lepojies ar viņiem.

>

Skābeņaste nokoda kumosu Lapustraumes atnestā strazda. - Tā ir, bet, kad viņi paaugsies, tad noteikti sāks darīt nedarbus vēl vairāk nekā Margrietiņas mazie. - Kaķes dzintardzeltenajās acīs pazibēja uzjautrinājums. - No Ogļupūkas jau tagad nedrīkst ne acu nolaist.

Dziedniece paraudzījās lejup uz kaķēniem, kuri bija sakritu�i vienā miegainā, murrājo�ā kamolā. Sirds iesila, atceroties, ko bija parādījusi Plankumlapa. Kad pārējais klans atskārtīs patiesību par tum�o kaķenīti? Lapustraume ilgojās, kaut varētu dalīties priekā ar visiem, ta�u zināja, ka vēl nav pienācis īstais laiks.

- Tad tev kārtīgi jāatpū�as, - viņa piekodināja Skābeņastei. - Jātaupa spēki. �etri kaķēni vienā metienā - tā ir liela atbildība.

- Zinu. Es ļoti priecājos, ka esi te, Lapustraume.

Dziedniekkaķe mirkli pievēra acis, mēģinādama atcerēties jūtas, kas bija liku�as tai atstāt savu klanu.

Tās tumsa sirds dziļumā kā ēna, tuva, bet neaizsniedzama. lā�u tagad tās samilza, piepildot visu prātu; kaķe mēģināja sapurināties, bet tumsa viņā auga augumā, vainas apziņai pārvēr�oties asiņainā vīzijā, un ausīs kāds nebalsī rēca, pārmācot Skābeņastes kaķēnu klusos pīkstienus un mazuļu migas silto piena smar�u.

Notiek kaut kas briesmīgs, bet kas, Zvaigznes klans?

Lapustraume akli izstreipuļoja ārā klajumā, nedzirdot Skābeņastes izbaiļu saucienu. Ārā viņa redzēja, ka valda miers, - klajums bija gandrīz tuk�s, vairums kaķu bija devu�ies patrulēt. Zilās debesīs ar retām, smalkām mākoņu svēdrām spīdēja saule.

Bet Lapustraume zināja, ka kaut kas nepavisam nav labi - ja ne �eit, tad kaut kur tālāk me�ā. Viņa metās pāri klajumam, nelikdamās ne zinis par Mākoņ-astes un Spo�sirds izbrīnītajiem skatieniem. Izbrāzusies no ērk�ķu tuneļa, kaķe gandrīz uzskrēja virsū Vāvergaitai.

- Ei! - māsa iesaucās. - Mierīgāk. Kas par lietu?

- Kaut kas ļoti slikts, - Lapustraume elsa. - Āp�i... divkājainie... nezinu. Vai tu neko neredzēji?

- Nē. - Vāvergaita uzlika asti māsai uz pleca, lai to nomierinātu. - Viss ir kārtībā. Es tikai meklēju Kazenājnagu. Tas glupais spalvu kum�ķis kaut kur aizgāja bez manis. Mēģināju sekot pēc smar�as, bet pazaudēju pēdas.

- Nē, nekas nav kārtībā. - Lapustraume stinga �ausmās, kas salti ielija kaulos. Viņa zināja, ka �ī nojauta neviļ. - Pērkona klanam draud lielas briesmas. Vai nāksi līdzi?

- Protams. Tikai kurp mēs iesim?

- Es nezinu! - Lapustraume uztraukumā pacēla balsi. - Ak, Zvaigznes klans, rādi mums ceļu!

Tiklīdz viņa bija pabeigusi runāt, pame�ā atskanēja krak�ķē�ana un brak�ķē�ana, kādam kaķim steig�us lau�oties tur cauri. Neganti no�vīkstēja papardes, un laukā izlēca Pelnāda. Run�a spalva bija saslējusies stāvus un zilajās acīs plaiksnīja nevaldāmas bailes.

- Lapustraume! - viņ� izdvesa. - Ugunszvaigzne... viņ� sagūstīts lapsu slazdā!

- Kur? Kāpēc tu viņu neatbrīvoji? - Vāveraste zvērojo�ām acīm sauca.

- Tāpēc, ka viņ�... tur ir arī Kazenājnags. - Pelnāda tvēra pēc gaisa, kā nule uzniris no dzelmes. - Un ar viņu ir Vanagsarma - mūsu teritorijā ir Upes klana kaķis. Nevarēju stāties pretī abiem reizē. Bija jānāk pēc palīgiem. - Karotājs ar asti rādīja uz ezera pusi. -Tur. Steigsimies!

Kazenājnags blenza lejup uz sava klana barvedi, joprojām nespēdams pakustēties. Viņ� zināja, ka pietiktu savilkt cilpu ap Ugunszvaigznes kaklu mazliet cie�āk, un tas zaudētu visas se�as atliku�ās dzīvības uzreiz. Barvedis bezpalīdzīgi gulēja zemē, raudzīdamies karotājam acīs. Zaļajās dzīlēs nebija lūguma, tur gailēja kvēls, lepns jautājums: Ko tu iesāksi, Kazenāj-nag? Izvēle ir tavās ķepās.

Svītrainis atcerējās, kā Ugunszvaigzne un Tīģerzvaigzne bija atkal un atkal tiku�ies cīņā. Abi spīvi ienīda viens otru - par pārliecību, par to, ko viņi vēlējās savam klanam. Bet Ugunszvaigznem nebija nācies saķerties ar Tīģerzvaigzni uz dzīvību un nāvi. Tīģerzvaigzni ar vienu ķepas cirtienu bija nogalējis Posts - cietsirdīgais Asins klana barvedis, kuru Tīģerzvaigzne pats bija ataicinājis uz me�u.

�oreiz izskatījās, ka Tīģerzvaigzne būs guvis virsroku. Kazenājnags juta tēva garu pavisam tuvu. Muļķi! Nogalini viņu!

Kazenājnags aizvēra acis un atcerējās �etraudzes klajumu un asins straumes, kas lija, Tīģerzvaigznem zaudējot savas deviņas dzīvības. Acu priek�ā iznira aina: kā Posts saltā uzvaras priekā raugās lejup uz agonijā drebo�o ķermeni. Vai tādu Kazenājnagu vēlējās redzēt Vanagsarma un Tīģerzvaigzne?

- Se�as dzīvības... - karotājs �ukstēja. Se�as dzīvības starp viņu un Pērkona klana barve�a godu.

-Tie�i tā, - Vanagsarma �ņāca. - �ī ir mūsu iespēja atriebt tēva nāvi. Ugunszvaigzne varēja mēģināt apturēt Postu, tomēr viņ� stāvēja un noskatījās, kā Tīģerzvaigzne mirst - atkal un atkal, un atkal.

Atriebība? Kazenājnags atrāva skatienu no Ugunszvaigznes un apjucis paraudzījās uz pusbrāli. Par atriebību te nebija ne runas. Vanagsarma labi zināja, ka Tīģerzvaigzne pats bija labprātīgi izvēlējies ceļu, kas noveda līdz viņa baismīgajam galam.

Es vēlos tikai vienu - vadīt klanu, Kazenājnags nodomāja. Bet ne �ādi. Viņ� bija lojāls ne tikai Pērkona klanam vien, bet ari Uguns zvaigznēm - kaķim, kur� bija viņu skolojis, pieņēmis par spīti izcelsmei, beigās - izrādījis uzticību, ieceļot par savu palīgu. Agrāk viņam bija �ķitis, ka lojalitāte savam klanam nav glu�i tas pats, kas lojalitāte barvedim. Ta�u tie bija maldi. Ugunszvaigzne bija Pērkona klans.

- Nē, - karotājs sacīja Vanagsarmam, brīnīdamies, cik skaidri un pārliecināti skan pa�a balss. - Es to nedarī�u.

Viņ� atsauca atmiņā, kā Tērcei un Vāvergaitai bija izdevies atsvabināt Pūpē�pūku toreiz, kad mazuļa aste bija iespiesta slazdā. Pielēcis pie Ugunszvaigznes, runcis sāka kārpīt zemi, cen�oties izrakt sprunguli, kas turēja pavedienu nostieptu ap barve�a kaklu. - Tikai mieru, Ugunszvaigzne, - viņ� elsa, kukur�ņiem �ķīstot uz visām pusēm. - Viens mirklis, un tu būsi laukā.

Ausis sasniedza sa�utis kauciens - Kazenājnags nesaprata, vai tur kliedza Vanagsarma vai Tīģerzvaigznes atriebīgais gars. Vanagsarma metās pusbrālim virsū un belza pa sāniem, notriecot viņu no ķepām. Kazenājnags palika piespiests pie zemes, un Vanagsarmas leduszilās acis zvēroja viņam tie�i sejā.

- Gļēvulis! - Vanagsarma uzbrēca. - Pavācies malā, es pats viņu nogalinā�u!

Nekad! Kazenājnags no visa spēka atspērās pret Upes klana karotāja vēderu un nogrūda viņu nost. Kamēr Vanagsarma atdabūja elpu, viņ� atkal metās virsū sprungulim un saķēra to zobos. Pirmītējā rak�ana bija to mazliet izkustinājusi, un nu tas iz�ļuka no zemes, vienlaikus atslābstot arī pavedienam ap Ugunszvaigznes kaklu. Kazenājnags dzirdēja, kā barvedis dziļi ievelk elpu.

Aiz muguras atskanēja ne�petns rēciens, un Kazenājnags pagriezies ieraudzīja pusbrāli lēcienā metamies virsū. Kazenājnags pasitās sāņus un palaida sprunguli vaļā. Ādā iedūrās Vanagsarmas nagi, bet viņ� aizlēca garām.

�igli pagriezies, Kazenājnags atkal nostājās Va-nagsarmam pretī un ieraudzīja Upes klana kaķa acīs saltu, ne�ēlīgu liesmu.

- Nodevējsl - Vanagsarma dusmās sprauslāja.

- Tu esi nodevis visu, ko tēvs mums bija iecerējis! Tu nekad neesi bijis tik stiprs, lai viņam līdzinātos.

- Es nemaz negribu būt tāds kā viņ�! - Kazenājnags atcirta.

- Tad tu esi muļķis! - Vanagsarma nospļāvās.

- Pēdējais āksts. Tu pat nesaprati, ka tā ir pārbaude. Tā bija Tīģerzvaigznes ideja. Viņ� teica: ja tie�ām esi pelnījis varu, tad darīsi visu, lai pie tās tiktu.

- Pat nogalinā�u savu barvedi?

- Jo īpa�i to. Bet tu esi tie�i tik vāj�, kā Tīģerzvaigzne domāja. Mums ar viņu ir lieli plāni visam me�am, un tu būtu varējis tos sasniegt kopā ar mums. Ta�u mums tevi nevajag.

Kazenājnags labi saprata, ko pusbrālis ar to grib sacīt. Viņ� pārāk daudz zināja. Tagad Vanagsarma vairs nevarēja atstāt dzīvajos ne viņu, ne Ugunszvaigzni. Viņ� noteikti bija to izplānojis jau sākumā.

Karotājs spēra soli Vanagsarmam tuvāk. - Ej atpakaļ uz Upes klanu! Tu esi mans brālis. Negribu nodarīt tev pāri.

- Jo tu esi vārgulis, - Vanagsarma ņirgājās. - Tev radniecība ir svarīgāka par varu. Bet man ne.

Runcis atkal klupa virsū Kazenājnagam, nogā�ot no ķepām, un piespieda viņu pie zemes. Leduszi-lās acis dega Kazenājnagam pie pa�a purna. Kazenājnags juta, kā asi nagi iecērtas dziļi ka�okā, un redzēja asus zobus no�ņakstam pie pa�as rīkles. Karotājs velti mēģināja skrāpēt pretinieka pavēderi un jauta, ka viņa laiks ir galā. Bija tikai viena iespēja, kā izglābties pa�am un izglābt Ugunszvaigzni un Pērkona klanu.

Valstīdamies pa zemi, karotājs pamanīja, ka slazda sprungulis atrodas turpat zem pleca. Viņ� sasprindzināja kaklu un pastiepies satvēra to zobos. Kad Vanagsarma metās viņam pie rīkles, runcis atvēzējās, pacēla sprunguli gaisā un juta, ka uzasinātais gals ieiet dziļi Vanagsarmas rīklē. Pretinieks sastinga, izgrūzdams �au�alīgu, gārdzo�u skaņu, un nākamajā mirklī smagi saļima Kazenājnagam virsū.

Kazenājnags �okā izķepurojās ārā un palaida vaļā sprunguli. Tas nokrita zemē, atsedzot robotu brūci Vanagsarmas mutē. Zeme pie�ķīda ko�sarkanām asinīm, kas plūda arvien straujāk, līdz beidzot sāka ritēt uz ezera pusi.

- Vanagsarma! - Kazenājnags izdvesa. - Es... es tā negribēju.

Kā par brīnumu, pusbrālis pieslējās ķepās un grīļīgiem soļiem tuvojās. Kazenājnags saspringa, nezinot, ko gaidīt - vēl vienu uzbrukumu vai palīgā saucienu.

- Muļķis! - Vanagsarma sēca. Runājot asinis no baismīgās vāts sāka gāzties straumē. - Domā, ka es to paveicu viens? Domā, ka savā klanā esi dro�ībā? -Karotājs sāka kāsēt, izvemdams asiņainus kunkuļus, un vēl piebilda: - Padomā labi!

- Ko? - Kazenājnags spēra soli tuvāk; viņa priek�-ķepas ap�ļakstīja asinis. Vai Vanagsarma apsūdzēja kādu Pērkona klana karotāju, ka tas ievedis Uguns-zvaigzni slazdā? - Kā to saprast? Runā, Vanagsarma! Kur�?

Bet saltā uguns pusbrāļa acīs jau sāka dzist. Viņ� aizgriezās, pastreipuļoja uz ezera pusi un tur saļima; pakaļkājas palika ūdenī. Sīki vilnī�i skalojās pār nedzīvo ķermeni, un asinis saduļķoja ūdeni sarkanā mutulī.

Kazenājnags raudzījās lejup uz viņa līķi. Vel tik daudz vajadzēja noskaidrot... bet Vanagsarma bija pagalam.

Vēl mirkli ausīs atbalsojās pusbrāļa vārdi: gan mēs vēl tiksimies, brāl. Nekas vēl nav galā.

- Kazenājnag. - Ugunszvaigzne gulēja uz sāna, viņa spalva bija saķepusi pa�a asinīs. Barvedis bija uz spēku izsīkuma robe�as, tomēr skatiens bija dro�s, un viņ� nenovērsdamies raudzījās svītrainajā karotājā.

- Ugunszvaigzne... - Kazenājnagam aizlūza balss. Nebija nekā, ko viņ� varētu pateikt. Ugunszvaigzne bija redzējis, kā viņa palīgs cīnās ar kārdinājumu viņu nogalināt. Barvedis vairs nekad viņam neuzticēties. Kā gan Kazenājnags vēl varētu būt Pērkona klana barve�a palīgs? Karotājs stāvēja nokārtu galvu un gaidīja vārdus, kas lems viņam trimdinieka likteni.

- Kazenājnag, tev ir izdevies.

Kazenājnags pacēla skatienu un apstulbis uzlūkoja barvedi.

- Tava taka ir bijusi stāva, stāvāka nekā vairumam citu, - Ugunszvaigzne iesēcās. - Bet tu �eit izcīnīji varenu kauju un tajā uzvarēji. Tu esi cienīgs būt Pērkona klana barve�a palīgs.

Pie pēdējiem vārdiem rudā karotāja balss izdzisa. Viņ� pārgurumā ļāva galvai atslīgt zemē un aizvēra acis.

Kazenājnags stāvēja un skatījās uz savu barvedi. Uz ķepām lipa pusbrāļa asinis, un to smārds asi cirtās degunā. Es uzvarēju, viņ� domāja. Bet ko ar mani tagad izdarīs tēvs?

Vāvergaita nikni vicināja asti. - Ej atpakaļ uz apmetni, - viņa pavēlēja Pelnādam. - Atved palīgā vēl kaķus.

Vēl pirms viņa bija beigusi runāt, Lapustraume jau aizjoņoja, nelikdamās ne zinis par staipīgajiem kazenāju dzinumiem, kas snaikstījās un ķērās ka�okā. Vāvergaita lēk�oja līdzi, un abas kaķes plecu pie pleca steidzās uz priek�u. Neviena no abām nebilda ne vārda. Pelnādas baiļu smārds skaidri iezīmēja ceļu, pa kuru tas bija atskrējis, un abas zināja, kurp doties.

Lapustraumei sa�ņaudzās iek�as. Tagad viņa saprata, ko nozīmēja briesmu nojauta, kas viņu bija pārņēmusi mazuļu migā. Nekas nevarētu būt ļaunāks par klana barve�a zaudējumu, par Ugunszvaigznes, viņas mīļā tēva, zaudējumu.

Aizdomas par Kazenājnagu samilza pārvarigā vilnī, kas draudēja viņu sadragāt un noslīcināt. Svītrainais karotājs bija stiprs un dro�sirdīgs, bet Tīģerzvaigznes ļaunums noteikti bija viņu ietekmējis.

Vēl pirms kļuva redzams ezers, Lapustraume saoda kaķu aromātu un tam pāri - svaigu asiņu smaku.

Sirds mirkli apstājās. Neviens kaķis nevarētu zaudēt tik daudz asiņu un palikt dzīvs.

Jaunā dziedniece klup�us kri�us metās pār koka saknēm un apstājās tie�i pie krasta. Priek�ā nekustīgi gulēja Ugunszvaigzne, un viņam blakus asinīm notrieptām ķepām stāvēja Kazenājnags.

Man bija taisnība! Kazenājnags ir nodevējs. Viņ� nogalināja manu tēvu, lai varētu kļūt par barvedi.

Pirms Lapustraume paguva bilst kaut vārdu, Ugunszvaigzne sakustējās un atvēra acis. - Lapustraume, - viņ� ie�ukstējās. - Viss ir labi. Vanagsarma mani ievilināja slazdā, bet Kazenājnags viņu nogalēja.

Barvedis pakustināja priek�ķepu, atsedzot salauzto lapsu slazdu, un ieskatījusies Lapustraume redzēja, ka Ugunszvaigznes kaklā ir dziļa brūce, ta�u tā neasiņo tik spēcīgi, lai radītu milzīgo peļķi viņai pie ķepām. Asinis uz Kazenājnaga ķepām nebija tēva, un karotāja nagi bija dubļaini un aplauzti, tātad viņ� bija izracis sprunguli un izglābis tēvam dzīvību. Tomēr run�a acīs nebija ne lepnuma, ne apmierinājuma, tajās tumsa baiļu ēna, un viņ�, �ķiet, dzirdēja ko tādu, ko neuztvēra neviena cita auss.

Vāvergaita metās māsai garām un notupās blakus tēvam, pārklādama to drud�ainiem skārieniem no galvas līdz astes galam. - Paldies, Kazenājnag! Tu izglābi viņam dzīvību!

Kazenājnags samirk�ķināja acis, it kā vien nupat attapies, ka �eit nav viens. - Es tikai darīju to, ko būtu darījis jebkur�.

Lapustraume pagāja tēvam garām un manīja, ka asiņu kļūst vairāk - tās mikli lipa pie ķepu spilventiņiem. No kurienes tik daudz asiņu?

Pēdas veda caur papardēm uz ezeru. Papardes bija izbradātas un salauzītas, un uz to lapām bija asinis. Paskatījusies tālāk, dziedniece ieraudzīja ezermalas seklumā nekustīgi guļam Vanagsarmas tum�i svītroto augumu. No brūces kaklā turpināja plūst asinis, iekrāsojot ūdeni ko�i sarkanu. Viļņi smagi skalojās pret krastu, arī oļus vēr�ot sarkanus.

- Pirms iestāsies miers, asinis lies asinis un ezera ūdeņi krāsosies sārti, - Lapustraume no�ukstēja.

Beidzot viņa saprata. Kazenājnags un Vanagsarma bija radinieki - asinis patie�ām bija izlēju�as asinis. Kazenājnags bija nogalējis pusbrāli, lai izglābtu Ugunszvaigzni. Lapustraumei bija taisnība par Vanagsarmu, kur� bija pārāk godkārīgs un pārāk līdzīgs savam tēvam Tīģerzvaigznem. Bet viņai nemū�am nebūtu ienācis prātā, ka Kazenājnags būs tas, kur� pieliks Vanagsarmas ambīcijām punktu.

Pareģojums, kas bija viņu tik ilgi vajājis, beidzot bija piepildījies. Tagad klani varēja uzelpot un sagaidīt solīto mieru. Un nu, kad Vanagsarma bija pagalam, arī Kodesspāms vairs nebūs viņa ķilniece. Noslēpums par kodes spārnu būs dro�ībā uz visiem laikiem.

Lapustraume aizgriezās no miru�ā un devās atpakaļ pie tēva un Vāvergaitas. Atbalstoties pret meitas plecu, Ugunszvaigznem bija izdevies piecelties sēdus. Kazenājnags klusēdams stāvēja blakus, laikam vēl nespēdams atjēgties no �oka, un pat nemēģināja notīrīt no ķepām Vanagsarmas asinis.

- Tagad viss ir galā, - Lapustraume klusi sacīja. Viņa stalti izslējās un pagrieza pumu pret uzleco�o sauli. - Viss ir galā, un ir iestājies miers.