Ērina Hantere

Kaķi-karotāji 3-2. Treju spēks. Tum�ā upe

.

.

Lauvuķepa ielīda nākamajā tum�ajā atverē un izgar�oja gaisu. Pēdu nekur nebija.

- Uz �o pusi! - Sīļaķepa bija notupies pie �auras alas; viņa ūsas raustījās.

Asķepa aizspraucās brālim garām un nopētīja zemi. - Viņam taisnība! Te ir ķepas nospiedums.

Lauvuķepa pielīda tuvāk paskatīties. Nudien - sanesās vīdēja sīka, vēl pavisam svaiga pēdiņa. - Viņi gāju�i uz �o pusi. - Run�uks pacēla skatienu un ielūkojās Vir�uķepas acīs. Dūmakaini zilajās dzīlēs plaiksnījās bailes.

- Ak, Lauvuķepa, - kaķe ie�ukstējās. - Ko mēs esam izdarīju�i?

D�efam īpa�s paldies Keitai Kerijai

PĒRKONA KLANS

BARVEDIS UGUNSZVAIGZNE - runcis ar ugunīgi rudu ka�oku.

BARVE�A PALĪGS KAZENĀJNAGS - tum�brūni svītrots runcis ar dzintardzeltenām acīm.

DZIEDNIEKKAĶE LAPUSTRAUME - gai�brūni svītraina kaķe ar dzintardzeltenām acīm.

KAROTĀJI (run�i un kaķenes bez kaķēniem)

VĀVERGAITA - tum�ruda kake ar� zaļām acīm.

ZEMESVILNA - tum�brūni svītrots runcis.

SMIL�UVĒTRA - palsi ruda kaķene.

MĀKOŅASTE - balts, garspalvains runcis.

MĀLVILNA - zeltaini brūns svītrainis.

MĀCEKLE ASKEPA

SKĀBEŅASTE - melnpelēki lāsaina kaķe ar baltiem plankumiem un dzintardzeltenām acīm.

ĒRK�ĶNAGS - zeltaini brūns, svītrains runcis.

MĀCEKLE MAGOŅKEPA

SPO�SIRDS - balta kaķene ar rudiem lāsumiem.

PELNĀDA - gai�pelēks, tum�āk lāsumots runcis ar tum�zilām acīm.

MĀCEKLIS LAUVUKEPA

ZIRNEKĻKĀJA - garkājains, melns runcis ar brūnu pavēderi un dzintardzeltenām acīm.

MĀCEKLIS PEĻUKEPA

TĒRCE, KURĀ PELD ZIVTIŅAS (TĒRCE) - brūni svītraina, pelēkacaina kaķe no Straujūdens cilts.

VĒTRASVILNA - tum�pelēks runcis ar dzintardzeltenām acīm, no Upes klana.

BALTSPĀRNS - balta kaķe ar zaļām acīm.

BĒRZKRITIS - gai�brūni svītrains runcis.

PELĒKSVĒDRA - pelēks, garspalvains runcis.

MILLIJA - sudrabaini svītraina, zilacaina kaķe, agrākā mince.

MĀCEKĻI (kaķēni, kas vecāki par se�iem mēne�iem un mācās, lai kļūtu par karotājiem)

PŪPĒ�KEPA - krēmkrāsas run�uks.

RIEKSTUĶEPA - neliela, pelēkbalta kakene.

PEĻUĶEPA - pelēkbalts runcis.

OGĻUĶEPA - pelēksvītraina kaķene.

MEDUSĶEPA � gai�brūni svītraina kaķene.

MAGOŅĶEPA - lāsumaina kaķene.

LAUVUĶEPA - zeltaini svītrains run�uks ar dzintardzeltenām acīm.

ASĶEPA - melna kaķene ar zaļām acīm.

SĪĻAĶEPA - pelēks svītrainis ar zilām acīm.

MĀTĪTES (kaķenes, kas gaida vai zīda kaķēnus)

DEBESPAPARDE - palsi pelēka, zaļacaina kaķe ar tum�ākiem lāsumiem, Zemesvilnas kaķēnu Leduspūkas (baltas kaķenītes) un Lapsupūkas (rūsgani svītraina run�uka) māte.

MARGRIETIŅA-kaķe ar garu, brūngani krēmbaltu spalvu no zirgu ganībām.

VECKAĶI (biju�ie karotāji un mātītes)

GARASTE - tum�i svītrots runcis, pāragri kļuvis par veckaķi, jo zaudējis redzi.

PEĻĀDA - sīka, dūmakaini brūna kaķene.

Tum�zilais debesjums pletās pār tīreli, apdve�ot to ar nakts dzestrumu.

Vēj� sapurināja vir�us, un visa piekalne noviļņo-jās. Caur zemajiem ceriem lejup pa nogāzi steidzās kaķi, vējam noglau�ot ka�okus pavisam gludus.

Lielajā pulkā kāda svītraina kaķe cilpoja vienā solī ar jaunu runci. - Vai tie�ām jūties gatavs?

- Es esmu gatavs, - runcis atsaucās, un zaļās acis mēnesnīcā iedzalkstījās.

- Tu esi mans vecākais dēls, Krīto�ā Lapa, - mātīte no�ukstēja. - Pirmais no maniem bērniem, kam jāiztur pārbaudījums.

- Viss būs labi.

- Viņ� ir krietni apmācīts! - aiz muguras uzsauca klusa balss.

- Nekādas mācības nevar sagatavot mīkstķepu lietum! - kāds cits noburk�ķēja.

Krīto�ā Lapa pameta skatienu aug�up. - Bet debesis ir skaidras.

- Es vējā sao�u lietu - lieciet manus vārdus aiz auss.

Kaķu pulku pār�alca izbīļa murdoņa.

- Debesis ir skaidras! - Krīto�ā Lapa noskaldīja un, iznācis no vir�u audzes, apstājās. Mēnesnīca izgaismoja viņa rūsgani balto ka�oku. Aiz muguras sapulcējās klana biedri, �igli �audot astes �urpu turpu. Pie Krīto�ās Lapas ķepām sākās krauja. Tur vēj� un lietus bija vairākus mēne�us bez �ēlastības uzklupis tīrelim, saplosot un aizskalojot zemi, līdz palika tikai akmens - kaila klin�u siena vir�u puduros.

- Lai veicas, mīkstķepa!

Krīto�ā Lapa lēk�iem metās lejup pa klinti un viegli piezemējās smil�ainajā zemē tās pakājē. Māte veikli rausās nopakaļ. - Uzmanies!

Krīto�ā Lapa mīļi sabu�ināja viņas pumu. - Tiksimies rītausmā, - viņ� nosolījās.

Tālāk priek�ā klintī kā melna vāts pavērās ala. Run�uks juta, kā spalva uz muguras saceļas stāvus. Viņ� vēl nekad nebija �ajā alā bijis. Tur drīkstēja ieiet tikai izredzētie kaki.

Runcis devās uz priek�u un juta, kā tumsa viņu aprij. Kaut kur jābūt gaismai, kas rādītu ceļu! Krīto�ā Lapa visiem spēkiem nopūlējās apspiest bailes, kas svaidījās krūtīs kā sausumā izmesta zivs.

Pa eju tu nokļūsi alā, prātā atbalsojās skolotāja balss. Seko savām ūsām.

Run�uka ūsas notrīsēja modrībā, un viņ� devās tālāk pa �auro eju, sajuzdams pat vieglāko akmens pieskārienu.

Pēk�ņi priek�ā atmirdzēja bālgana gaisma, un eja . paplatinājās, izvedot alā. Alas izliektās sienas vizēja

vāros Mēness staros, kas iespīdēja caur atveri griestos. Klintīs atbalsojās teko�a ūdens �alas.

Upe? Pazemē?

Krīto�ā Lapa ieplestām acīm aplūkoja plato straumi, kas sa�ķēla alas smil�aino grīdu divās daļās. Melnais ūdens mijkrēslī nespodri vizuļoja.

- Krīto�ā Lapa?

Jaunais runcis satrūkās, izdzirdot piesmaku�u ņaudienu. Viņ� strauji pagrieza galvu, lai redzētu runātāju, un samiedza acis, pamanot uz augstas klints pārkares uztupu�u radījumu, ko izgaismoja Mēness stari.

Vai tas bija Akmens?

Radījuma ka�oks līdzinājās kurmjādai; spalva bija gandrīz nogājusi, atstājot tikai da�us ku�ķus uz muguras, un neredzīgās acis izspiedās no pieres kā olas. Garie, līkie nagi pastiepās, cie�āk sagrābjot pie ķepām gulo�o gludo sprunguli. Tam bija nomaukta miza, un pat trūcīgajā gaismā varēja manīt tajā atstātās nagu pēdas, kur bālganajā koksnē iezīmējās līnijas.

Tas ir Akmens.

-Jūtu tavu pārsteigumu, - aklais ie�erkstējās.

- Tas dursta man ādu kā irbuleņu dzelk�ņi.

- Es... piedod man, - Krīto�ā Lapa stomīgi atvainojās. - Vienkār�i nebiju gaidījis...

- Tu nebiji gaidījis, ka kaķis var būt tik neglīts.

Krīto�ā Lapa kaunā pamira. Vai Akmens prata lasīt domas?

- Kaķim vajag vēju un sauli, kas spalvu dara spo�u, un krietnas medības, lai nagi turētos asi, - Akmens turpināja, un viņa ņaudieni �ņirkstēja kā raupji oļi. - Bet man jāpaliek mūsu sen�u karotāju tuvumā. Man jābūt ar tiem, kas nogāju�i mājot pazemē.

- Par to mēs visi tev pateicamies, - Krīto�ā Lapa bijīgi nomurmināja.

- Nepateicies man, - Akmens noņurdēja. - Tāds ir mans likteņa nolemtais ceļ�. Un, kazi, vai tava pateicība neizplēnēs, kad sāksim iniciāciju. - Runājot Akmens pārlaida garu nagu pār gludajā kokā ieskrāpētajām zīmēm. Da�as no līnijām �ķērsoja vēl viena, bet ne visas. - Neizsvītrotās līnijas ir kaķi, kuri devās prom alās, bet neatgriezās.

Krīto�ā Lapa pameta skatienu uz tum�ajām atverēm, kas rēgojās alas sienā kā mutes. Kurp veda tās, kas neiznāca ārā brīvā gaisā un dro�ībā? - Kurās alās viņi iegāja?

Akmens tikai papurināja galvu. - Es tev nevaru palīdzēt. Lai kļūtu par asnagu, tev pa�am jāatrod ceļ� ārā. Varu vienīgi tevi sūtīt, dodot mūsu sen�u svētību.

- Vai tu man nevari dot vispār nekādu padomu?

- Tumsā tu varēsi paļauties tikai uz saviem instinktiem. Seko tiem, un, ja tie izrādīsies īstie, tu būsi dro�ībā.

- Un ja nu tie nebūs īstie?

- Tad tevi gaida nāve tumsā.

Krīto�ā Lapa stalti izrieza krūtis. - Es nemir�u.

- Cerams, ne, - noteica Akmens. - Tu zini, ka �ajā alā tev nav brīv atgriezties, vai ne? Tev ir jāatrod eja, kas izvedīs tevi atpakaļ tīrelī. Vai ārā līst? - runcis pēk�ņi ieprasījās.

Krīto�ā Lapa stīvi izslējās. Vai pateikt par gaisā virmojo�o apjausmu, kas vēstīja, ka varētu līt? Nē. Tad Akmens varbūt sacīs, lai viņ� iet atpakaļ, no kurienes nācis, un nogaida citu dienu. Viņ� vairs negribēja atlikt. Par asnagu bija jākļūst tagad. - Debesis ir skaidras, - viņ� apgalvoja.

Akmens vēlreiz pārlaida ķepu sprungulī iegrebtajām zīmēm. - Tad ej!

Krīto�ā Lapa nopētīja alu zem klints pārkares, uz kuras kluknēja Akmens. Tā izskatījās lielāka par citām un �ķita virzāmies aug�up. Vai tā izvedīs augstu virs galvas eso�ajā tīrelī? Viņ� izvēlēsies �o ceļu.

Runcis ar strauji puksto�u sirdi pārlēca pāri upei un iesoļoja stindzino�ajā tumsā.

Kad uzlēks saule, es jau bū�u asnags. Spalva sacēlās stāvus. Cerams.

- Uzmanieties! - Lauvuķepa �audīja asti �urpu turpu. - Aiz mums ir Ēnas klana karotāji!

Asķepa apcirtās, un viņas melnā spalva sabozās stāvus. - Es viņiem parādī�u!

Lauvuķepa uzmeta skatienu brālim. - Vai tu kaut ko saod, Sīļaķepa?

- Tuvojas vēl vairāk karotāju! - pelēki svītrotais māceklis brīdināja, un viņa neredzīgās zilās acis ba�īgi iepletās. - Gatavojieties uzbrukumam!

- Mēs uzbruksim no slēpņa, kad viņi �ķērsos barjeru! - Lauvuķepa izrīkoja un strupi pameta ar galvu Asķepai. - Vai varēsi tikt galā ar tiem trim?

- Mierīgi! - Asķepa apvēlās uz muguras un atkal pielēca ķepās, asajiem nagiem zvīļojot pēcpusdienas saulē.

Lauvuķepa �āvās uz priek�u un �igli notupās aiz ērk�ķu mūra. - Sīļaķepa, ātri! Man aiz muguras!

Sīļaķepa iespruka aiz brāļa un pieplaka pie zemes, saspringdams uzbrukumam. - Viņi tuvojas!

No ejas sīkā riksī iznāca svītrains karotājs.

- Tagad! - Lauvuķepa ieaurojās un klupa tam virsū. Sīļaķepa metās svītrainim zem ķepām. Iebrucējs pārsteigumā iestenējās un nogāzās uz sāna. Lauvuķepa uzreiz uzbruka.

- Gana! - nelielajā klajumā skāņi atbalsojās Vāver-gaitas baigais sauciens.

Lauvuķepa rimās apstrādāt Kazenājnaga muguru ar pakaļkājām un uzlūkoja māti, kura izsteidzās no kādas spraugas kazenājos. - Bet mēs spēlējām Ēnas klana uzbrukumu!

Sīļaķepa apstājās. - Mēs gandrīz būtu uzvarēju�i!

Kazenājnags piecēlās un nopurināja Lauvuķepu.

- Tas bija labs uzbrukums, - viņ� iemurrājās, - bet jūs zināt, ka �eit spēlēties nedrīkst.

Lauvuķepa sa�ļuka. - Te ir vienīgā vieta, kur var labi vingrināties uzbrukumā no slēpņa, - viņ� īgni noņaudēja un pārlaida skatienu pusgatavajai migai. Kazenāju sienas bija savienotas ar karotāju migas aizmugurējo sienu, un, kad būs sakārtoti zari uz jumta, vecā miga tiks apvienota ar jauno.

Asķepa pienāca pie pārējiem, pametusi iztēlotos ienaidniekus. - Mēs nemaisāmies pa kājām, - viņa sacīja un saboza spalvu kuplāk, lai paglābtos no vēja. Jaunlapja saulē apmetne bija iesilusi, bet pēcpusdienā no kalniem kāpa salta dvesma, atgādinot Lauvuķepam, ka kaillapis ir tikai ceturtdaļmēnesi aiz muguras.

- Un ja nu visi mācekļi nolems vingrināties tie�i �eit? - Vāvergaita palika nepielūdzama. - Sienas viens un divi būs pagalam, un visi Bērzkri�a un Pelēksvēd-ras pūliņi būs vējā.

- Mums ir jāpaspēj papla�ināt karotāju migu, pirms jūs un pārējie mācekļi kļūstat par karotājiem, -Kazenājnags piebilda. - Tur jau tāpat ir ļoti �auri.

- Labi, labi, mēs jau sapratāml - Sīļaķepa spītīgi izslēja zodu. Viņa ka�oks bija pavisam izspūris un piebiris ar sausu lapu krislī�iem.

- Kāds tu izskaties! - Vāvergaita enerģiski nolaizīja dēla pakausi. - Jūs visi esat galīgi nosu�ķēju-�ies, - viņa rājās, - un mums jau drīz jādodas uz Saietu!

Lauvuķepa �igli sāka mazgāt pieputēju�o krūte�u, iekams māte nebija paguvusi pievērsties viņam.

Sīļaķepa izvairījās no karotājas mēles. - Zini, es arī pats varu nomazgāties! - viņ� kurnēja.

- Liec nu viņus mierā, - Kazenājnags uzrunāja savu dzīvesbiedri. - Gan jau līdz ie�anai saposīsies.

- Protams, saposīsimies! - Lauvuķepa solījās. Viņ� jau nu nepieļaus, ka pārējie klani viņu ieraudzītu izspūru�u kā tādu ezi. �onakt būs pirmais Saiets, kur viņi ies visi trīs kopā. - Mēs �o Saietu gaidām jau veselu mū�ību. Vai ne, Sīļaķepa?

Sīļaķepa pavēcināja asti. - Nūja, kā tad.

Lauvuķepa izlaida un ievilka nagus. Kāpēc tam Sīļaķepam mū�dien jābūt tik nīgram? �is viņam būs pats pirmais Saiets. Viņ� ta�u noteikti deg nepacietībā. Iepriek�ējos divus Saietus brālis bija palaidis garām - vienreiz tāpēc, ka bija sodīts, otrreiz tāpēc, ka dziedniekkaķa pienākumi neļāva pamest apmetni. Lauvuķepa pietiekami labi pazina brāli, lai zinātu, cik tam ir svarīgi varēt visu to pa�u, ko pārējiem, neraugoties uz neeso�o acu gaismu. Tas attiecās arī uz do�anos uz Saietiem.

- Pasteidzieties! �igli laukā, iekams jūs nav pamanījis Ugunszvaigzne! - Vāvergaita piktojās un izdzina bērnus pa caurumu sienā. - Ejiet, paņemiet kaut ko no medījuma kaudzes. �ī būs gara nakts.

Lauvuķepas aste priecīgi iekņudējās, domājot par gaidāmo Saietu. Viņ� jau gandrīz saoda salas prie�u tvanīgo smar�u.

Bet Asķepas acīs dzirkstīja ba�as. - Cerams, pārējie mūs neknābās. Vai Millija arī nāks? Varbūt �oreiz viņai labāk palikt.

Pirms diviem mēne�iem klanā bija atgriezies Pelēksvēdra, un viņam līdzi bija jauna dzīvesbiedre -Millija, ar kuru pelēcis bija iepazinies divkājaino gūstā. Viņ� bija izmācījis Milliju par karotāju, un tā bija palīdzējusi viņam garajā, briesmu pilnajā ceļā uz ezeru, kur viņ� bija nācis meklēt savu zaudēto klanu. Millijas izcelsme bija viegls mērķis pārējo klanu dzēlieniem, un viņa arī nebija vienīgā Pērkona klana kaķe, kuru mēdza vilkt uz zoba par to, ka viņa nav dzimusi klanā.

- Millija lieliski prot sevi aizstāvēt, - Vāvergaita aizrādīja.

- Un pēc sacensībām likās, ka visi ir mazliet izlīgu�i, - Kazenājnags piebalsoja.

- Bet uz cik ilgu laiku? - Asķepa nebija pārliecināta. Lauvuķepa zināja, ka māsa jau sākumā īsti neticēja, ka īpa�ais Saiets dienas gaismā spēs izlīdzināt klanu nesaskaņas. Saietā, kura mērķis bija mazināt pieaugo�o neuzticību un saspīlējumu robe�u jautājumos, �etri klani bija draudzīgi sacentu�ies. Visu klanu mācekļi bija rādīju�i, ko prot. Lauvuķe-pam gan tā diena bija uz mū�u iespiedusies atmiņā cita iemesla dēļ: viņ� un Vēja klana māceklis Vējaķepa bija iekritu�i vecā āp�a midzenī un būtu nosmaku�i smiltīs, ja vien viņus nebūtu uzgājis Sīļaķepa.

- Tu visu laiku par kaut ko uztraucies, - Sīļaķepa pavīpsnāja par māsas ba�ām. - Kā tāda pūce, kas mū�dien vaimanā.

- Nu jau ir jaunlapis, - Vāvergaita mierināja. - Medījuma ir vairāk, un klani vairs nebūs tik viegli aizkaitināmi.

Asķepa uzmeta skatienu Sīļaķepam. - Da�i labi ir viegli aizkaitināmi pat tad, kad ir paēdu�i līdz ūkai!

- Ku�, ku�. - Vāvergaita piebikstīja meitai ar purnu. - Ej un paēd.

- Es tikai pateicu, kā ir! - Asķepa spēra soli, bet Sīļaķepa aiznesās viņai taisni garām. Kaķenīte iebrēcās un ar zvērojo�u skatienu pavadīja brāli, kur� jau bija pusceļā uz dziedniekkaķes migu. - Viņ� man iekoda!

Lauvuķepam notrīsēja ūsas. - Tu vari ar vienu ķepu nolikt pie zemes trīs Ēnas klana karotājus, -viņ� ķircināja, - bet brālim pietiek tev piedurt vienu zobu, kad tu jau spiedz kā kaķēns.

Kaķenītes pūkainā aste iepļaukāja zobgaļa degunu. - Tu arī būtu spiedzis!

fcrilld n

- Es neesmu spiedzis, kop� atstāju mazuļu migu!

Asķepa draiski samiedza acis. - Kā būtu, ja es tev iekostu un mēs paskatītos, cik drosmīgs tu izrādītos?

- Vispirms pamēģini mani noķert!

To pateicis, Lauvuķepa ņēma ķepas pār pleciem, un Asķepa metās viņam pakaļ. - �e! - Lauvuķepa apstājās pie medījuma kaudzes un pameta pieskrēju�ajai māsai peli. - Labāk kod �ai te.

Pilnmēness spīdēja dzidri tum�zilās debesīs. Tālāk priek�ā no ezera pacēlās sala un pret debesjumu iezīmējās koku trauslie zari, kas stiepās pretī zvaigznēm.

Lauvuķepa soļoja pa oļiem klāto ezermalu blakus Asķepai. Pārējie klana kaķi gāja pa priek�u. Lauvuķepa vēlreiz paskatījās uz Sīļaķepu - brālis tecēja blakus Lapustraumei, un viņa deguns visu laiku raustījās, izo�ņājot nepazīstamo ceļu. Pa brīdim Lapustraume viegli pieskārās mācekļa sānam, pavirzot nostāk no asiem akmeņiem vai ķerainām saknēm.

Vai brīdināt Sīļaķepu par koka tiltu? Tas bija nepatīkami slidens - Lauvuķepa pirmajā reizē gandrīz nokrita.

Asķepa ieņaudējās: - Būs jauki satikt Vītolķepu.

- Vītolķepu? - jaunais runcis izklaidīgi pārjautāja. Viņ� Saietā cerēja satikt tikai vienu vienīgu kaķi -skaisto Vēja klana mācekli Vir�uķepu ar brīni�ķīgajām, dūmakaini zilajām acīm. Viņ� viegli nopūtās.

- Par ko tu domā? - Asķepa viņu iebukņīja. - Tu esi vēl tālāk par pa�u Mēnesi.

- E-ē-ē... par Sīļaķepu, - runcis �igli atsaucās.

- Prātoju, vai viņ� tiks pāri tiltam.

- Tikai sargies, lai viņ� tevi neizdzird, - māsa brīdināja.

Pēk�ņi Lauvuķepa sajuta starp pēdu spilventiņiem iesūcamies saltu ūdeni. Ugunszvaigzne bija izvedis savējos purvainajā ezermalā Upes klana pierobe�ā. Aiz muguras gāja Smil�uvētra. Kazenājnags un Vāver-gaita rik�oja blakus Millijai un Pelēksvēdram, un aiz viņiem, klusi sarunādamies, gāja Bērzkritis un Zemesvilna. Riekstuķepa klausījās, ko stāsta viņas skolotājs, bet Pūpē�ķepa nemierīgi lodāja apkārt, apostīdams katru zāles ceru, it kā no tā varētu pēk�ņi izlēkt medījums.

- Te ir Upes klana teritorija, - Asķepa ie�ņācās, atgādinot māceklim, ka medības citu klanu zemēs ir aizliegtas.

- Zinu, - Pūpē�ķepa atcirta, - bet paskatīties nenāk par ļaunu.

- Ja vien tu tikai skatīsies.

Pelēksvēdra skaļi iemurrājās. - Ugunszvaigzne? -viņ� uzsauca. - Izklausās, ka Asķepa jau grasās ieņemt tavu vietu.

Lauvuķepa uzmeta skatienu māsai. Vai pelēkais karotājs �ādi maigi norādīja, lai viņa rimstas visus komandēt?

- Viņa var grasīties darīt, ko vien vēlas, - Ugunszvaigzne murrādams atsaucās, - bet diez vai man ir vērts satraukties, iekams viņa nav paaugusies.

- Ei! � Asķepa sa�utumā piepūtās. - Es tikai aizrādīju!

Ugunszvaigzne apstājās starp ķeburainajām saknēm pie koka, kur� krītot bija izveidojis tiltu no ezermalas uz salu. No mizas dvesa svaigs Vēja klana un Ēnas klana smārds - tie laikam jau bija ieradu�ies. Lauvuķepa saslēja ausis. No salas bija dzirdami attāli ņaudieni. Smil�uvētra veikli uzlēca uz stumbra un, izvairijusies no visiem zariem un mezgliem, ātri pārgāja tiltam pāri. Pārējie pa vienam sekoja. Asķepa uzlēca uz koka aiz Riekstuķepas, bet Lauvuķepa palika iepakaļ.

- Vai tu nenāksi, Lauvuķepa? - māsa ieņaudējās, atguvusi līdzsvaru.

- Protams, nāk�u, - Lauvuķepa klusi, zīmīgi atteica.

- Viņ� gaida, jo grib būt dro�s, ka neiekritī�u, -aiz muguras noņaudēja Sīļaķepa.

- Tikai tāpēc, ka pats pirmajā reizē gandrīz nokritu, - Lauvuķepa �igli taisnojās. - Nav nemaz tik vienkār�i, ja nezini, kur tie�i jāliek ķepas.

Sīļaķepa pasniedzās aug�up koka saknēs un ar ķepām iztaustīja ceļu.

- �eit, - Lapustraume sacīja, uzlēkdama uz stumbra viņam garām. - Te nav ļoti augstu.

Sīļaķepa pacēla purnu un paostīja, lēsdams, cik tālu skolotāja atrodas. Tad viņ� atspērās un uzrausās uz stumbra tai blakus, bet priek�ķepas uzreiz izslīdēja.

Lauvuķepam salēcās sirds. Sīļaķepa strauji no�ļuka sāņus. Lapustraume metās turp, bet māceklis jau bija iecirtis nagus trūdo�ajā mizā, turējās un sparīgi vēcināja asti, lai atgūtu līdzsvaru. Zem viņa pret krastu skalojās tum�ais ūdens. Sīļaķepa devās garām savai skolotājai un prom pa stumbru, un Lauvuķepa pūlējās apspiest vēlmi mesties viņam palīgā. Lapustraume klusi un saspringti tupēja uz vietas, gatava uzreiz skriet un glābt, ja Sīļaķepa atkal paslīdētu. Neredzīgais māceklis soli pa solim gausi taustījās pāri.

- Lec uz �o pusi, Sīļaķepa! - otrā krastā uzsauca Asķepa. - Smiltis ir diezgan mīkstas, nav nekādu asumu.

Māceklis nolēca. Piezemē�anās bija drusku neveikla, ta�u viņ� uzreiz izslējās taisni.

Lauvuķepa sajuta milzu atvieglojumu.

- A�āk, Lauvuķepa!

Pūpē�ķepa jau pūlējās aizspraukties garām. Lauvuķepa uzlēca uz stumbra viņam priek�ā, bet koks nodrebēja, otram māceklim uzlecot uzreiz aiz muguras.

- Uz priek�u! - Pūpē�ķepa skubināja.

Lauvuķepa juta drauga elpu uz papē�iem, dzenot viņu ātrāk. Ar nagiem cie�i ieķēries stumbrā, jaunais runcis rausās tālāk.

-Jums nekur nav jāsteidzas. - Astes tiesu tālāk atskanēja Mālvilnas brīdino�ais ņaudiens, bet Pūpē�ķepa nelikās ne zinis un turpināja spiesties Lauvuķepam virsū.

- Beidz �ammāt...

Pēk�ņi māceklis aprāvās un izgrūda izbīļa brēcienu. Lauvuķepa pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka tas no�ļūk no stumbra. Krēmbaltais ka�oks kā bulta �āvās lejup melnajā ūdenī.

Mālvilna klupa uz priek�u un saķēra nelaimīgo aiz �upra. Pūpē�ķepa karādamies kārpīja gaisu, un strupā aste sakūla ezera ūdeni vērpetē.

- Paliec rāms, - Mālvilna caur sakostiem zobiem izgrūda. Zem zeltainā karotāja ādas pietūka muskuļi, un viņ� uzcēla Pūpē�ķepu atpakaļ uz koka. - Es ta�u teicu, lai nesteidzies!

Lauvuķepa samirk�ķināja acis. Paldies Zvaigznes klanam, ka tas neatgadījās ar mani! Run�uks pagriezās un devās prom, priecādamies, ka Pūpē�ķepa vairs necen�as tikt garām. No krasta uzvēdīja svaigs Upes klana smārds - viņējie laikam devās uz ezermalu. Lauvuķepa pārlaida skatienu krastam, bet nevienu neredzēja.

- Vai visi ir gatavi? - Ugunszvaigzne uzsauca, kad Lauvuķepa, Pūpē�ķepa, Mālvilna un Pelnāda nolēca liedagā.

Kaķi piekrīto�i pamāja. Ugunszvaigzne pamāja ar asti, un visi devās uz priek�u.

Lauvuķepa noskatījās, kā Asķepas melnais ka�oks nozūd tumsā. Ķepas sajūsmā iekņudējās, un viņ� jau dzīrās mesties māsai pakaļ, bet Sīļaķepa bija palicis stāvam un nekustīgi raudzījās kokos. Vai viņ� nervozē?

- Tur ir tikai papardes, - Lauvuķepa iedro�ināja.

- Vienkār�i ej iek�ā, klajums ir pavisam netālu. - Viņ� aplika asti Sīļaķepam ap pleciem un sajuta zem ādas brāļa spēcīgos muskuļus.

- Nāciet ta�u! - No papardēm iznira Asķepa. - Ko jūs kavējaties?

- Plānojam savu uznācienu. - Sīļaķepa novicināja asti un devās uz priek�u.

Papar�u sausās, birsto�ās lapas noskrāpēja Lauvu-ķepam degunu, bet zem ķepām jau varēja just maigus, saritināju�os dzinumus. Jaunas lapas jaunlapī.

- Ēnas klans un Vēja klans jau gaida klajumā, -Asķepa pār plecu uzsauca. - Bet Upes klana vēl nav.

- Viņi ir ceļā, - Lauvuķepa ieņaudējās. - Saodu viņus no tilta.

�

Sīļaķepa pacēla degunu. - Tev taisnība. - Viņa ūsas notrīsēja. - Ta�u ir kaut kas savāds...

Lauvuķepa pavēra muti un vēlreiz izgar�oja svaigo Upes klana smārdu. Viņam tas likās tāds pats kā parasti. - Dro�i vien saēdu�ies daudz zivju, - viņ� minēja.

- Iesim, lai būtu tur pirmie, - Asķepa skubināja, izlīdusi caur papardēm me�malā.

Kad viņi iznāca klajumā, Sīļaķepa saspringa. - Vai te vienmēr ir tik daudz kaķu? - viņ� �ukstus jautāja.

Lauvuķepa palūkojās uz sanāku�ajiem karotājiem, mācekļiem un dziedniekiem. Viņ� nodomāja, ka te izskatās kā parastā Saietā. Vai Vir�uķepa ir atnākusi?

- Ei, mince!

Vēja klana karotāja Baltaste skrie�us metās tie�i virsū Millijai, un viņai pakaļ, ausis pieglaudis, lēk�oja Vējaķepa. Lauvuķepa izlaida nagus, gatavs aizstāvēt sava klana kaķi.

- Sveika, Millij! - Baltaste pieglauda purnu Milli-jas sejai, un abas savija astes kā senas draudzenes.

Lauvuķepa veikli ievilka nagus atpakaļ.

- Vai viņas ir pazīstamas? - Asķepa izdvesa.

Lauvuķepa neziņā paraustīja plecus.

Vējaķepa ieplestām acīm noskatījās, kā viņa skolotāja pakāpjas soli nostāk un sirsnīgi piemiedz acis. - Paldies par zaķi, ko iedevi sacensībās, - karotāja murrāja. - Tu dalies glu�i kā klana kaķe.

Millija nolieca galvu. - Todien visi dalījāmies, -viņa sacīja.

- Izskatās, ka no sacensībām tomēr ir bijis kāds labums, - Asķepa �ukstus sacīja Lauvuķepam.

Ta�u cits Vēja klana kaķis glūnēja uz Milliju samiegtām acīm. Tas bija Robauss. Viņam acīmredzot nepatika, ka kaķe no pa�a klana sarunājas ar minci. Arī Rūsāda vēroja abas kaķes un, uzmetusi kūkumu, kaut ko pa�ukstēja runcim ausī.

Vējaķepa neteica ne vārda, bet no�ķīrās no skolotājas un iespraucās kaķu pulkā. Pūpē�ķepa un Riekstu-ķepa tērzēja ar bariņu Ēnas klana un Vēja klana mācekļu. Kad Pūpē�ķepa tiem pievienojās, Lauvuķepa juta, ka āda nokņud gaidās. Vai kaut kur starp daudzajiem kaķiem bija arī Vir�uķepa?

Viņu nekur nemanīja.

- Ko tu tāds sa�ļucis? - pajautāja Sīļaķepa.

Lauvuķepa apjucis pablenza. - S-sa�ļucis? - Sīļaķepa vienmēr nez kā uzminēja, kā brālis jūtas. - Es neesmu sa�ļucis!

- Pat tīreļa pele būtu dzirdējusi, kā tava aste nobūk�ķ pret zemi! - Sīļaķepa noņaudēja.

- Biju cerējis kādu satikt, - Lauvuķepa atzinās.

Asķepa ba�īgi paraustīja ausis. - Vir�uķepu?

- Bet tu pati gribi satikt Vītolķepu! - Lauvuķepa iebrēcās un sabozās par māsas apsūdzo�o toni.

- Tas nav tas pats.

- Ir gan! - Lauvuķepa protestēja. - Mēs esam tikai draugi. - Runājot viņ� sajuta kādu pazīstamu, siltu aromātu. Pār klajumu pie viņiem steidzās Vir�uķepa.

- Lauvuķepa! Tu atnāci!

Jaunā run�a sirds salēcās, un viņ� pameta nervozu skatienu uz brāli. Vai tas noklausās ari viņa sirdspukstus? Lauvuķepa apspieda savu sajūsmu kā aprokot medījumu, ko paglabā baudī�anai vēlāk. - Sveika, Vir�uķepa, - viņ� vēsi sasveicinājās.

- Tu laikam diez ko nepriecājies mani redzēt. -Vēja klana mācekles ausis notrīsēja. - Es visu mēnesi uzvedos priek�zīmīgi, lai Vārnuspalva mani nevarētu atstāt apmetnē.

Lauvuķepa sajuta sirdsapziņas pārmetumus, ka izturējies tik nedraudzīgi. Ķepas iekņudējās dusmās - kāpēc viņam jājūtas vainīgam? Vir�uķepa bija tikai draudzene. - Priecājos, ka atnāci! - viņ� ieņau-dējās.

Asķepa panācās uz priek�u un viegli paberzēja purnu pret Vir�uķepas vaigu. - Zvaigznes klans ir atkal bijis vēlīgs un sūtījis mums labu laiku, - viņa pieklājīgi sacīja.

-Jūs paņēmāt līdzi brāli! - Vir�uķepas acis iemirdzējās, pamanot Sīļaķepu. Lauvuķepa sajuta saltu greizsirdību, kas pieskārās mugurai kā auksta ūdens tērcīte. Run�uks vēlējās, kaut Vir�uķepa nebūtu bijusi lieciniece tam, kā Sīļaķepa viņu izglāba no vecā āp�a midzeņa.

Viņ� gandrīz nopriecājās, kad Sīļaķepa aizsvilās: - Neviens mani nepaņēma līdzi! Es atnācu ar savu klanu!

- Protams, - Vir�uķepa �igli sacīja. - Piedod. Zinu, ka vari atnākt pats. Es tikai...

- Sīļaķepa! - Lapustraumes balss paglāba Vir�u-ķepu no stomīgās taisno�anās. - Nāc pie mums! -Dziedniece sēdēja blakus Mizassejam un Kodes-spāmam.

Lauvuķepa noskatījās, kā Sīļaķepa aizsoļo pie pārējiem dziedniekkaķiem. - Nepievērs Sīļaķepam uzmanību, - viņ� sacīja Vir�uķepai. - Viņ� ir nīgrāks par kuru katru āpsi.

- Kur� ir nīgrs?

Lauvuķepa naski pagriezās, lai paskatītos, kas tur runā. Sirds sa�ņaudzās, ieraugot tuvojamies Vējaķepu.

- Tu ta�u negrasies tērēt laiku, pļāpājot ar �iem diviem? - Melnais Vēja klana māceklis apsēdās blakus Vir�uķepai. - Efejķepa un Pū�uķepa nupat saderēja ar

Pūpē�ķepu, ka uzlēks augstāk nekā viņ�. - Māceklis nolaizīja priek�ķepu un pārlaida to pāri ausij.

- Kāpēc tad neej skatīties? - Vir�uķepa attrauca.

- Nāc man līdzi, labi? - Vējaķepas acis izaicino�i iezalgojās.

No�abēja papardes, un Lauvuķepa sajuta pazīstamu smārdu. - Upes klans ir klāt, - viņ� ieņaudējās.

Asķepa pastiepās uz ķepu galiņiem un raudzījās, kā Upes klana karotāji sanāk klajumā.

Kaut kas nebija lāgā. Kaķi gāja nokārtām astēm un pieglaustām ausīm. Lauvuķepa atcerējās Sīļaķepas teikto: ir kaut kas savāds...

Asķepa samiedza acis. - Leopardzvaigzne neizskatās priecīga.

Zeltaini svītrotā kaķe ar pumu pieskārās Uguns-zvaigznes degunam, bet aste nepacietīgi kustējās un skatiens �audījās apkārt.

- Asķepa! - Vītolķepa at�ķīrās no sava klana un steidzās sasveicināties ar draudzeni. - Es nevaru palikt. - Upes klana dziedniekkaķes mācekle bija pavisam aizelsusies. - Man jāiet pie Kodesspārna, gribēju tikai apsveicināties.

- Vai viss kārtībā? - Asķepa pajautāja. - Ar tavu klanu? Jūs visi liekaties tādi...

Tajā brīdī pie viņiem pienāca Vārnuspalva. Lauvuķepa sapīka un noraustīja ūsas. Vai viņam ne mirkli nebūs iespējas palikt ar Vir�uķepu divatā?

- Vir�uķepa, - Vēja klana karotājs lieti�ķi uzrunāja savu mācekli. - Varbūt aiziesi parunāties ar citu klanu mācekļiem? �eit ir lieliska izdevība iepazīties ar da�ādiem kaķiem. - To sakot, run�a skatiens pazibēja uz Lauvuķepu un Asķepu.

- Ejam! - Vējaķepa skubināja. - Paskatīsimies, vai Efejķepam izdevās uzlēkt augstāk par Pūpē�ķepu.

Vir�uķepa palūkojās uz Lauvuķepu un noraustīja ūsas. - Nu labi.

Lauvuķepa kustināja asti �urpu turpu, slaukot skujām piebiru�o zemi, un viņ� noraudzījās, kā Vār-nuspalva un Vējaķepa aizved jauno mācekli prom.

- Lai visi klani pulcējas Zvaigznes klana gādībā!

No Di�ozola atskanēja skaļ� Melnzvaigznes ņau-diens. �etru klanu barve�i bija satupu�i uz zemākā zara, un mēnesnīcā bija redzami tikai viņu silueti un zalgojo�ās acis. Lauvuķepa steidzās līdzi Asķepai, kura iespraucās starp Pērkona klana kaķiem un apsēdās blakus Mālvilnam. Lauvuķepa ielavījās priek�ā un iekārtojās pie Pelnādas.

- Ei! - Asķepa uz�ņāca. - Nesnaiksties, es arī gribu redzēt!

Lauvuķepa ierāva galvu plecos, pēk�ņi apjēdzis, ka nu jau ir izaudzis lielāks par māsu un vismaz auguma ziņā pēdējos mēne�os ir kļuvis krietni pārāks par viņu.

- Ēnas klanam ir priecīgas ziņas, - Melnzvaigzne paziņoja. - Dzintarādai ir piedzimu�i trīs kaķēni.

Pūlī atskanēja apsveikumi, visskaļākais - Vāver-gaitas. - Lieliski, Dzintarāda!

Melnzvaigzne turpināja: - Kaķēnu vārdi ir Liesmu-. pūka, Ausmaspūka un Tīģerpūka!

Pie pēdējā vārda vecāko karotāju gaviles aprāvās. Lauvuķepa samirk�ķināja acis. Kā tas iespējams, ka viņi vēl aizvien baidās no Tīģerzvaigznes, ja �is kaķis ir tikai tālas atmiņas un pī�ļi? �ie nu gan ir māņticīgi kā veci ūpji!

- Ja tie ir Dzintarādas kaķēni, - viņ� pār plecu pa�ukstēja Asķepai, - tad arī mums viņi ir rada! - Bija savādi apzināties, ka viņiem ir radinieki sve�ā klanā. Lauvuķepa pirmoreiz mēģināja iztēloties, ko tēvs jūt pret Dzintarādu. Kaķe bija Kazenājnaga māsa, tomēr bija izvēlējusies dzīvi citā klanā. Vai Kazenājnagam kādreiz bija nācies stāties viņai pretī cīņā?

- Vai jums ir vēl kaut kas jauns? - Lauvuķepas domu plūdumu pārtrauca Ugunszvaigznes ņaudiens.

- Vai es kaut ko palaidu garām? - Lauvuķepa paskatījās uz māsu. la papurināja galvu, bet skatiens bija ba�īgs.

Melnzvaigzne bija pārmetis asti pār ķepām un �ķita apmierināts. Vienzvaigzne novērsās no Pērkona klana barve�a, parādot, ka viņam nekas nav sakāms.

Ugunszvaigzne pamāja ar galvu. - Arī Pērkona klanam klājas labi. - Viņ� uzrunāja Upes klana barvedi: - Leopardzvaigzne? Tu neesi izstāstījusi nekādus jaunumus.

- Mums jaunumu nav, - kaķe strupi atteica. - Zivis ir atgriezu�ās tuvāk krastam. Medības veicas brangi. Klanam klājas labi.

- Prieks to dzirdēt, - Ugunszvaigzne sacīja.

JO _________

- Tādā gadījumā Saiets ir beidzies, - Leopard-zvaigzne paziņoja.

Klani sāka izklīst, un kaķi cits pēc cita atstāja klajumu. Barve�i nolēca no Debesozola. Lauvuķepa izstaipījās, mazliet nosalis no ilgās sēdē�anas.

Riekstuķepa viņam piebikstīja. - Ēnas klanā ir trīs jauni kaķi! - viņa ieņaudējās. - Būs jātrenējas kā vēl nekad! - To pateikusi, viņa devās pakaļ pārējiem klana biedriem.

Lauvuķepa steidzās māceklei līdzi. - Bet tie ta�u ir tikai kaķēni.

- Kaķēni izaug par karotājiem, - Riekstuķepa atgādināja.

Lauvuķepa sajuta aiz muguras pienākam māsu. Viņas ka�oks bija sabozies pavisam kupls. - Kā tu domā, vai mums kādreiz būs pret viņiem jācīnās? -viņa ba�īgi jautāja.

- Nerunāsim tagad par cīnī�anos. - Vāvergaita bija dzirdējusi sarunu. - Trīs kaķēni ir svētība jebkuram klanam. - Viņa acīmredzami priecājās par Dzin-tarādas laimi.

Lapustraume panāca pārējos. Ar viņu bija ari Sīļaķepa. - Pēdējoreiz, kad redzējāmies, es ievēroju, ka Dzintarāda ir mātes cerībās.

Vāvergaita likās izbrīnīta. - Tu neko neteici.

- Man nebija brīv runāt, kamēr viss vēl bija Zvaigznes klana ķepās, - Lapustraume sacīja.

- Un tā ari nebija jūsu darī�ana! - Kaķus iztrūcināja pikts ņaudiens.

Lauvuķepa pagriezies ieraudzīja uz viņiem glūnam Pīlād�nagu - rūsganu Ēnas klana karotāju. Viņ� laikam ir kaķēnu tēvs.

Vāvergaita neapmulsa un paraudzījās runcim pretī. - Apsveicu, Pīlād�nag! Trīs veselīgi kaķēni ir īsta svētība.

Pīlād�nags atņirdza zobus. - Trīs veselīgi klanā dzimu�i kaķēni, - viņ� norūca.

- Tā ir svētība tikai tad, ja kaķēni pēcāk ari paliek lojāli klanam, kurā piedzimu�i, - Vāvergaita uz mirkli ļāva vaļu dusmām.

Pīlād�nags draudīgi ierūcās.

Lapustraume nostājās starp abiem karotājiem. -Jums nav jāstridas.

- Viņ� pateica taisnību.

Kur� to teica? Lauvuķepa �igli pagrieza galvu. Vējaķepa!

Vēja klana māceklis stāvēja blakus savam tēvam.

Vārnuspalva zalgojo�ām acīm raudzījās uz Lapu-straumi. - Neaizmirsti, Vējaķepa, ka Pērkona klanā jauktas asinis ir cieņā.

Lapustraume parāva galvu atpakaļ, it kā Vārnuspalva būtu viņai iecirtis pliķi. �igli pagriezusies, dziedniekkaķe aizsteidzās prom.

- Viņ� izturas tā, it kā Pērkona klans būtu nepilnvērtīgs! - Lauvuķepa izlaida nagus, bet sajuta uz sāna mātes asti.

- Nāc nu, Lauvuķepa. Neaizmirsti, ka �obrīd ir pamiers. - To teikusi, kaķe piespiedās dēlam klāt un

TU

devās uz klajuma malu, pabīdījusi viņu tālāk no Vār-nuspalvas, Vējaķepas un Pīlād�naga.

Lauvuķepa pār plecu apveltīja trijotni ar niknu skatienu, no sirds vēlēdamies, kaut reiz varētu mest pie malas to muļķīgo pamieru un krietni paplucināt �o neģēļu ka�okus.

- Lauvuķepa! - Lēk�iem tuvojās Vir�uķepa.

- Kas noticis? - Lauvuķepa apstājās un pagriezās pret jauno kaķi. Blakus apstājās arī Vāvergaita.

Vir�uķepa uzlūkoja rudo karotāju. - Drīkst, es parunā�os ar Lauvuķepu?

Vāvergaitas ausis notrīsēja, bet viņa pamāja ar galvu. - Tikai nepļāpājiet ilgi. - To teikusi, kaķe ierik�oja papardēs pakaļ Lapustraumei, Asķepai un Sīļa-ķepam.

- Nedusmojies, - Vir�uķepa lūdza. - Vārnuspalva vienmēr ir nelāgā omā. Viņ� vienkār�i tāds ir. Un Vējaķepa ir iedomājies no sevis jau gatavu karotāju.

- Bet tu dzirdēji, ko viņi teica par jauktām asinīm Pērkona klanā! Viņi nekādi nevar likties mierā!

- Lai jau! Vai mēs nevarētu vienkār�i izmest viņus no galvas? - Vir�uķepas acis iemirdzējās. - Man ir plāns.

- Kā viņiem atriebties?

*

Mācekle iepleta acis. - Protams, ne! Viņi ir mani klana biedri. - Kaķenīte pavēcināja asti. - Mans plāns ir pavisam par ko citu.

Lauvuķepa jautājo�i pie�ķieba galvu. - Ko tad?

- Varbūt negaidīsim nākamo Saietu, bet satiksimies jau agrāk?

- Agrāk? - Lauvuķepa izbrīnā atbalsoja. Vai tad neatļauta satik�anās ar citu klanu kaķiem nav karotāju kodeksa pārkāpums?

- Rītvakar, - Vir�uķepa �ukstus ierosināja.

- Bet kā? Kur?

- Me�ā, pie robe�as. Pie lielā kadiķa. Varam aizlavīties, kad klanā visi jau gulēs.

- Bet...

Vir�uķepas ūsas nodrebēja. - Saki jā! Tas būs aizraujo�i! Mēs ta�u nedarīsim neko sliktu.

Lauvuķepa juta vēderā sa�ņaudzamies vainas apziņu un ba�as, bet Vir�uķepas zilajās acīs mirdzēja cerība. Tas tie�ām izklausījās vilino�i. Lauvuķepa jau sen runāja, ka grib patrenēties medīt naktī. Un Vir�uķepai taisnība - viņi nedarīs neko sliktu. Nezags medījumu un nespiegos. Ja labi piesargāsies, neviens pat neuzzinās. Es vienalga bū�u lojāls klanam un nepametī�u novārtā savus pienākumus.

Run�uks piekrīto�i samiedza acis. - Labi!

Asķepa sapņoja. Viņa joņoja cauri me�am, un pa lapām piebiru�o zemi bungāja lietus lāses. Caur kokiem pavīdēja Vītolķepas svītrainais ka�oks. Upes klana dziedniekkaķes mācekle skrēja, ko ķepas nes, turēdamās da�us soļus Asķepai priek�ā.

- Pagaidi! - Asķepa viņai uzsauca. - Gribu tev kaut ko pajautāt.

- Pateik�u, ja mani panāksi! - Vītolķepa atsaucās.

Asķepa pielika soli, un viņas ķepas sāka slīdēt slapjajos dubļos, bet Vītolķepa tomēr palika astes attālumā.

- Upes klanā kaut kas nav lāgā, vai ne? - Asķepa iesaucās.

- Es tevi nedzirdu! Lietus ir pārāk skaļ�!

- Pasaki man, kas lēcies!

Sāka gāzt vēl stiprāk; ūdens strūklas grabēdamas sitās pret lapām un uz�ļakstēja pret zemi.

- Vītolķepa!

- Es nevaru neko teikt, ja tu mani nepanāc!

- Lēnāk! - Asķepa samiedza acis, pūlēdamās kaut ko saskatīt aiz ūdens priek�kara. - Vītolķepa?

Mācekles vairs nekur nebija.

Asķepa bija palikusi viena lietus izmērcētajā me�ā.

Kaķenīte samirk�ķināja acis un pamodās. Uz migas jumta grabinājās lietus, un da�as lāses pamanījās izkļūt cauri biezajiem zariem un satecēt guļvietās. Asķepa noskurinājās un ieritinājās dziļāk sūnās, bet pamanīja, ka pie sāna piespie�as kaut kas slapj�.

Lauvuķepas ka�oks.

Asķepa nīgri pastūma brāli tālāk. - Ej prom! Tev ir slapja spalva.

Lauvuķepa tikai pavēlās atpakaļ un atkal piespiedās klāt māsai.

- Lauvuķepa! - Asķepa sa�utusi pietrūkās ķepās un uzlūkoja brāli. Caur zariem jau iespīdēja rīta gaisma - tie�i tik daudz, lai varētu iz�ķirt gulo�o kaķu ka�oku krāsas. Lauvuķepa bija caurcaurēm slapj�, it kā būtu pavadījis nakti ārā lietū, lai arī tagad bija cie�i iemidzis. Asķepa aizdomīgi apostīja run�uku. Varbūt tas bija aizgājis nokārtoties un tad ielīdis migā pagulēt vēl.

Viņa no�āvājās un izstaipījās tā, ka aste nodrebēja vien no saspringuma. Asķepa jutās nosalusi līdz kaulam. Peļuķepa, Pūpē�ķepa un Medusķepa gulēja, neliekoties ne zinis par lietu. Magoņķepas un Riekstu-ķepas guļvietas bija tuk�as, bet aromāts bija svaigs -laikam abas bija aizgāju�as ar ausmas patruļu.

- Asķepa? - Ogļuķepa pacēla galvu un atvēra acis.

- Vai lietus tevi pamodināja?

Asķepa papurināja galvu. - Mani pamodināja Lauvuķepa, - viņa pukojās. - Viņ� ir slapj� līdz pēdējai spalviņai.

- Viņ� tādā laikā staigāja pa āru? - Ogļuķepa ar ķepu paberzēja acis.

- Tā izskatās. - Asķepas ka�oku sāka kņudināt ziņkārība. �ī nebija pirmā reize, kad Lauvuķepa izdara kaut ko savādu. Pirms da�ām dienām brālis bija viņu pamodinājis, paslep�us ielavoties alā, vēl pirms svīda gaisma. Viņ� apgalvoja, ka bijis nokārtoties, bet no ka�oka vēdīja lapu smar�a, it kā run�uks me�ā būtu bijis krietni tālāk par ateju. Un viņa atbilde bija pikta, it kā Asķepa bāztu degunu, kur nevajag. Kaķenīte bija pārliecināta, ka brālim kaut kas ir aiz ādas.

Ogļuķepai ierūcās vēders. - Nez, vai medījuma kaudzē kaut kas jau ir ielikts?

- Varbūt kaut kas ir palicis no vakardienas, -Asķepa atsaucās. - Iesim paskatīties.

Viņa uzmanīgi izlodāja starp gulo�o klana biedru siltajiem augumiem un izbāza galvu ārā. Medījuma kaudze bija tik tikko saskatāma. Rīta debesis bija tum�i nomāku�ās, un lietus lija tik stipri, ka uz�ļak-stīja gaisā dubļu lāsītes.

Blakus iespraucās Ogļuķepa. - Skriesim, ko nagi nes.

- Jā. - Asķepa aizmiedza acis un izbrāzās no migas.

Zem Di�pārkares tupēja Vētrasvilna un Tērce. Patvēru�ies pārkares sniegtajā aizsegā, abi kopīgi tiesāja izmirku�u sarkankrūtīti.

- �odien pat Upes klanam būtu par slapju! - Vēt-rasvilna uzsauca labrītu.

Asķepa mirkli apstājās un samirk�ķināja ads, lai izpurinātu no tām lietu. - Tagad zinu, kā jūtas zivis!

Garām aizjoza Ogļuķepa.

- Nesēdi kā iztrūcināts zaķis, Asķepa, - Tērce mudināja. - Meklē, kur paslēpties!

Asķepa metās pakaļ Ogļuķepai un klup�us kri�us apstājās pie medījuma kaudzes, raidot gaisā veselu dubļu �alti. Zemē gulēja da�i dubļaini, izmirku�i medījuma gabali. Mācekle paķēra no�ēlojama paskata peli un aiznesa to uz kazenāju biezokni vienā dziedniekkaķes migas pusē.

- Fui! - Ogļuķepa nometa zemē slapju paceplīti un izpurināja ka�oku. Asķepa pieglauda ausis, kad viņu ap�ļakstīja aukstās lāses.

- Piedod. - Ogļuķepa notupās un nokoda kumosu paceplī�a. - Gar�o pēc dubļiem! - viņa pilnu muti pasūdzējās.

Pie ieejas dziedniekkaķes migā nodrebēja pilo�ie kazenāji, un no migas ar zālī�u bunti zobos izsteidzās Lapustraume. Viņa aiz�āvās pār klajumu un nozuda mazuļu migā.

- Cerams, Leduspūkai un Lapsupūkam viss kārtībā, - Asķepa noņaudēja.

- Margrietiņa naktī �ķaudīja, - pastāstīja Ogļuķepa. - Man �ķiet, ka viņa ir saaukstējusies.

Asķepa caur kazenājiem pameta skatienu uz pelēkajām debesīm. - Ja lietus drīz nerimsies, mēs visi saaukstēsimies. Vai ari dabūsim starp pirkstiem peldplēves. - Kop� pēdējā Saieta bija aizritējis gandrīz pusmēnesis, un tā vien likās, ka nav bijis nevienas dienas bez lietus.

Apmetnē sāka mosties rosība. Ērk�ķnags �āvādamies riksī apmeta loku apkārt apmetnei ar Zemesvilnu uz papē�iem. Kad Asķepa norija pēdējos atdzisu�ās peles kumosus, no savas migas uz Di�pārkares izlīda Ugunszvaigzne un pārlaida skatienu klajumam. Kaze-nājnags izbrāzās no karotāju migas un uzlēk�oja klintī pretī barvedim. Abi karotāji nozuda barve�a alā zemu nolaistām astēm, vairoties no lietus, kas pātagoja klinti.

Peļāda pabāza galvu no sausser�a dzinumu caurvītā krūma, kur atradās veckaķu miga, bet uzreiz, pretīgumā nosprauslājusies, ielīda atpakaļ. No migas, kur mitinājās kopā ar Milliju, iznāca Pelēksvēdra. Run�a biezais, pelēkais ka�oks bija izmircis un pie-placis ādai. Viņ� paņēma no medījuma kaudzes divus putnus un steidzās atpakaļ uz migu.

No karotāju migas iznāca Mālvilna un izstaipījās, slaidi izliekdams asti un sniegdamies ar priek�ķe-pām arvien tālāk, līdz krūte�a skāra zemi. Iztaisnojies runcis kārtīgi izpurinājās, līdz zeltainais ka�oks līdzinājās pūkainai bumbai. - Asķepa? - Karotājs samiegtām acīm uzlūkoja mācekli. Viņam pa ūsām tecēja lietus straumītes. - Vai tā esi tu?

Kaķenīte teciņus izskrēja no kazenājiem. - Mēs ar Ogļuķepu brokastojām, - viņa sasveicinājās ar skolotāju.

- Ja esi pieēdusi pilnu vēderu, vari nākt ar mani medībās.

Asķepā uzbangoja sajūsma. Medības viņu kārtīgi sasildīs. - Vai Ogļuķepa arī var nākt? - viņa pajautāja.

Ogļuķepa papurināja galvu. - Mākoņaste lūdza mani �orīt iztīrīt veckaķu guļvietas.

-Ja iznāks, es tev atnesī�u siltu peli, - Asķepa apsolīja.

- Tikai bez dubļiem, - Ogļuķepa iemurrājās.

- Nāc nu, Asķepa! - Mālvilna jau rik�oja uz apmetnes izeju.

Ārpusē viņus sagaidīja mitrumā uzburbusi zeme, un ķepas slīdēja uz glumajām, trūdo�ajām lapām, ta�u, joņojot aug�up pa stāvo nogāzi pakaļ Mālvil-nam, jau drīz sametās pavisam karsti. Lietus sāka pierimt, un Asķepa pirmoreiz �ajā rītā varēja kārtīgi atvērt acis. Me�s priek�ā sabiezēja un pietumsa, starp kailajiem kokiem parādoties kuplām priedēm. Uz to pusi bija Ēnas klana teritorija. Asķepa iedomājās par nule dzimu�ajiem kaķēniem attālāk aiz robe�as. Mazie bija viņai rada. Nez, ja viņu dzīslās rit vienas asinis, vai arī smar�a ir tāda pati? Vai kaķa aromātu nosaka asinis vai piederība klanam? Kā lai zina, kur� aromāts kam pieder?

- Mālvilna?

Karotājs �ļūcot apstājās un pagriezies spo�ām acīm uzlūkoja savu mācekli. - Vai tu saodi medījumu? - viņ� cerīgi iejautājās.

Asķepa papurināja galvu. - Es tikai iedomājos... -Viņa saminstinājās, meklējot vārdus, kuros ietērpt kņudo�o nemieru.

-Jā?

- Nu, es iedomājos...

Mālvilna izpurināja no ūsām lietu. - Kas par lietu, Zvaigznes klana dēļ?

- Ja Ēnas klana kaķēni ir mani radinieki - vai man kaujā vienalga būs pret viņiem jācīnās?

- Protams, ja viņi apdraudēs tavu klanu! - Mālvilna aizgriezās un atsāka ceļu cauri me�am. Run�a deguns saspringti raustījās, pūloties kaut ko saost slapjajā pame�ā.

Asķepa steidzās skolotājam pakaļ. - Bet ja nu mans klans apdraudētu viņus un man tas �ķistu netaisni?

- Kāpēc lai mēs tā darītu? - Mālvilna modri saslēja ausis un pieplaka pie zemes mednieka pozā.

- Nu bet iedomāsimies, ka tā būtu! Vai man nav jābūt lojālai saviem radiem?

- īstam karotājam pirmajā vietā ir uzticība savam klanam. - Mālvilna sāka mīņāties ar pakaļkājām. Viņ� priek�ā bija kaut ko ieraudzījis un gatavojās uzklupt. Bet Asķepas ziņkārība bija stiprāka par izsalkumu.

- Nedrīkst darīt pāri kaķiem, kuri ir asinsradinieki! - viņa iekarsa. - Vai tas nozīmē, ka pasaulē ir kaut kas svarīgāks par karotāju kodeksu? - Kaķenīte izbijusies samirk�ķināja acis. - Ja tā, kā lai zinām, kas ir pareizi...

- Kusi - Mālvilnas �ņāciens apklusināja mācekli. Lapsas attālumā nodrebēja lapa, un sīks, brūns dzīvnieciņ� kā bulta ie�āvās savā alā dro�ībā.

Karotājs piecēlās sēdus un pikti uzlūkoja mācekli. - Varbūt beidz prātot par karotāju kodeksu un vienkār�i dari tā, kā tas liek? Tavs klans ir izsalcis un izmircis lietū. Tev jākoncentrējas uz to, lai viņus pabarotu, nevis jāspriedelē, kas ir pareizi un kas ne!

Asķepas aste nokārās. Mālvilnam bija taisnība. Viņa bija aizbiedējusi medījumu, kas būtu piepildījis klana vēderus. - Piedod, - viņa klusi noteica.

- Tagad beidz mani tincināt un atrodi kaut ko, ko aiznest uz apmetni!

Asķepa medīja vēl centīgāk nekā citkārt un atgriezās ar trim pelēm zobos. Mālvilna ieveda viņu apmetnē, pats stiepdams mutē vārnu. Viņ� iemeta guvumu medījuma kaudzē, kuru jau bija papildinājusi vēl viena patruļa.

- Tev labi veicās, - viņ� paslavēja mācekli. Asķepa jutās atvieglota, ka varēja atlīdzināt par aizbiedēto peli. - Ej, iz�āvējies migā, - skolotājs sacīja. - Es aiznesī�u ēdienu Pelādai un Garastem.

>

Lietus bija mitējies, bet me�s joprojām bija caurcaurēm slapj� un visur pilēja. Asķepa rik�iem devās uz mācekļu migu. Tur visas guļvietas bija tuk�as, tikai Lauvuķepa vēl bija savā vietā. Asķepa redzēja, kā brāļa zeltainie sāni miegā vieglītēm cilājas. Kā viņ� var tā visu ritu valstīties, kamēr pārējiem ir darba pilnas ķepas, rūpējoties par klanu?

- Vai Pelnādam nemaz nav darba, ko tev dot? -viņa pikti uzsauca.

- Kas? Ko? - Lauvuķepa strauji pacēla galvu un samulsis mirk�ķināja acis. - Vai jau ir rīts?

- Tūlīt jau saulesvidus!

Lauvuķepa pietrūkās ķepās kā dzelts. Acis vainīgi iepletās. - Vai Pelnāda mani meklēja?

- Nezinu. Es biju medībās, - Asķepa īgni atcirta un sāka plucināt tuvāko guļvietu, izpurinādama sūnu kum�ķus zobos, lai izvēdinātu mitrumu. - Kāpēc tu galu galā esi tik saguris? - viņa jautāja. Ņaudiens izskanēja slāpēti, jo mute bija pilna ar sūnām.

- Es slikti gulēju, - Lauvuķepa atteica.

Asķepa uzmeta brālim skatienu, bet tas blenza zemē, it kā vairīdamies ielūkoties viņai acīs. - Vai kaut kas noticis, Lauvuķepa?

- Nē, - brālis �igli attrauca.

- Vai tie�ām?

- Protams! - Tas jau skanēja pikti.

Asķepai skumjās sa�ņaudzās sirds. Kādreiz viņi viens otram stāstīja visu, bet tagad mēģināt no brāļa kaut ko izdibināt bija kā lūkot izdabūt no e�a adatām blusas. Tām nu nekādi nevarēja tikt klāt, ja vien pa�as neizlēca ārā.

- Labi jau labi! Nav jau uzreiz man tā jāuzbrūk! -Mācekle atsāka plucināt sūnas.

Lauvuķepa pagāja māsai garām. - Es neuzbrūku, -viņ� noburk�ķēja. - Bet reizēm ir patīkami, ja vari kaut ko darīt un neviens tevi netincina! - To pateicis, Lauvuķepa izslāja no migas un atstāja Asķepu vienu.

Kaķenīte nopūtās un palaida vaļā sūnu kum�ķi, ko bija sākusi apstrādāt. Varbūt Sīļaķepa zina, kas Lauvuķepam lēcies. Brālis vienmēr uzminēja, ko viņa domā. Varbūt viņ� pieprot to pa�u arī ar Lauvuķepu. Asķepa devās uz dziedniekkaķes migu un caur kazenājiem iespraucās iek�ā.

Sīļaķepa klints plaisas dziļumā rosījās, �ķirodams zālītes. - Esmu aizņemts, - viņ� noņaudēja, acu nepacēlis.

- Lapustraume grib, lai paskatos, kādas zālītes mums vajadzīgas, pirms pati ir pārnākusi no mazuļu migas.

- Vai kaķēni ir slimi? - Asķepa satrūkās.

- Margrietiņa ir saaukstējusies, - Sīļaķepa atteica.

- Nekā nopietna, bet ar visu to slapjumu Lapustraume grib viņu izārstēt, iekams nav kļuvis ļaunāk.

- Gribēju ar tevi aprunāties par Lauvuķepu, - kaķenīte bilda.

- Vai viņ� saslimis?

- Nē. - Asķepa apsēdās, vēlēdamās, kaut Sīļaķepa rimtos krāmēties ar zālītēm un aprunātos ar viņu, kā pienākas. - Bet viņ� pēdējā laikā ir briesmīgi saguris un nīgrs. Katru reizi, kad mēģinu kaut ko teikt, viņ� ir gatavs man visas ūsas izplūkāt.

- Kā lai es zinu, kas viņam vainas? - Sīļaķepa sastūma vienā kaudzē tum�zaļas lapas. Asķepa mēģināja atminēties, kā tās sauc - viņa ta�u kādu laiku bija mācījusies par dziedniekkaķi bet galva bija tuk�a kā izslaucīta.

- Tu vienkār�i parasti visu zini.

- TU esi tā, kura dzīvo ar viņu vienā migā, - Sīļaķepa aizrādīja. - Es pārsvarā kluknu tepat pie Lapu-straumes. - Brāļa balsī ieskanējās saīgums.

Asķepa brīdi klusēja. Vēl bez raizēm par Lauvu-ķepu viņai nelika mieru arī sapnis par Vītolķepu. Bet, ja jau Sīļaķepa negribēja palīdzēt izdomāt, kas kai� Lauvuķepam, tad diez vai viņam rūpēs, kas noticis ar māsas draudzeni no Upes klana. Un tomēr...

Asķepa nolēma pamēģināt citādi. Tāda viltība vienmēr noderēja medībās, kad medījums negribēja doties ķepā.

- Vai tu Saietā parunāji ar Vītolķepu? - viņa it kā starp citu apvaicājās.

- Neko daudz.

- Man �ķiet, viņa uztraucas, ka tev nepatīk.

- Kāpēc man jājūt patika pret katru kaķi, kas pagadās ceļā? - Sīļaķepa pūcīgi noprasīja.

- Kāpēc tev jājūt nepatika pret katru kaķi, kas pagadās ceļā? - Asķepa nepalika parādā. - Vītolķepa ir ļoti jauka. Tev nav par katru cenu jāmēģina likt viņai justies nelāgi.

- Es viņai nekā nelieku justies. - Sīļaķepa atkal ķērās pie zālītēm. - Viņa jūt to, ko pati vēlas just.

- Bet vai Saietā viņa tev ne�ķita norūpējusies? -Asķepa vēl nerimās. - Vai tev nebija tāda sajūta, ka viss Upes klans izturas kaut kā dīvaini?

Sīļaķepa uzgrieza savām zālītēm muguru. - Varbūt. - Run�uka ausis modri saslējās, it kā Asķepa beidzot būtu pateikusi ko tādu, kas viņu ieinteresēja.

- Tātad tas nav mans izdomājums?

- Kas tad?

- Ka Upes klanu kaut kas satrauc.

- Un kā tev �ķiet? - Tagad Sīļaķepa pieliecās māsai tuvāk.

- Nezinu. - Asķepa negribēja izplatīt baumas, kas liktu Upes klanam izskatīties vājam. �ķita, ka tā viņa nodotu savu draudzeni. Turklāt tas varētu arī nebūt tiesa. � Un tev?

- Kas zina.

Asķepa jutās vīlusies. �ī saruna ne pie kā neveda!

- Varbūt es kaut ko uzzinā�u, kad iesim uz Mēnes-dīķi, - Sīļaķepa ieteicās.

Nu protams! Kad Mēness cikls būs pusē, dzied-niekkaķi kopā dosies uz Mēnesdīķi. Tas notiks jau pēc da�ām dienām. - Vai pastāstīsi man, ja Vītolķepu kaut kas uztrauks? - Asķepa lūdza.

Sīļaķepa samiedza acis. - Kā tad. Es jau zinu, kā to izdibinā�u.

Asķepa sajuta nemiera adatiņu. - Es nelūdzu tevi spiegot vai kaut ko tādu, - viņa ieņaudējās. - Tikai pasaki, vai es neraizējos velti...

- Labi. - Sīļaķepa noraustīja ūsas un sāka bikstīt nākamo zālī�u kaudzi.

- Asķepa! - klajumā uzsauca Mālvilna.

Mācekle izsteidzās no dziedniekkaķes migas, juzdamās mazliet atvieglota. Debesīs virs ieplakas bija pavēries neliels zilu debesu laukumiņ�.

- Iesim uz me�u patrenēties, kamēr laiks pieturas sauss, - Mālvilna noņaudēja. - Mākoņaste aizveda Ogļuķepu papētīt me�u, un es iedomājos, ka mēs varētu piebiedroties. Labāk iepazīt teritoriju.

Ogļuķepa palēkdamās dieba viņiem pretī, un aiz viņas rik�oja Mākoņaste un Bērzkritis.

-Ugunszvaigzne vēlēja mums pārbaudīt veco lapsas alu, - Bērzkritis uzsauca. - Jāpārliecinās, ka lapsēni nav atgriezu�ies.

Asķepa nodrebēja. Viņa vēl labi atminējās to briesmīgo dienu, kad viņi ar Sīļaķepu un Lauvuķepu bija devu�ies pa pēdām tiem pa�iem lapsēniem un beigu beigās no medniekiem kļuvu�i par medījumu. Sīļaķepa toreiz bēgot bija nokritis no kraujas ieplakā un gandrīz zaudējis dzīvību.

- Neuztraucies, Asķepa, - Ogļuķepa �ukstēja. - Es tevi sargā�u.

Asķepa pateicīgi pieglaudās draudzenei pie sāna, un viņas devās pakaļ trim karotājiem, kuri jau izgāja no apmetnes. - Es ari tevi sargā�u.

Kad pieci kaķi tuvojās �aurajai gravai, kas tiecās lejup, kur atradās ala, Asķepa paostīja gaisu. Ķepas iekņudējās. Lapsa!

-Jauna mātīte, bet smaka ir veca, - Ogļuķepa klāstīja, degungalam trīsot.

- Kā tu to zini? - Asķepa izbrīnījās. Cik viņai zināms, Ogļuķepa vēl nekad mū�ā nebija satikusi lapsu un nevarēja pazīt �o plēsoņu smaku tik labi, lai iz�ķirtu tādus sīkumus.

Ogļuķepa paraustīja plecus. - Es vienkār�i zinu, -viņa atņaudēja.

- Smaka tie�ām ir veca, - ieteicās Mākoņaste. - Te neviena nav bijis jau kop� lapkri�a.

Asķepa uzmeta skatienu draudzenei. Ogļuķepa reizēm pateica vai izdarīja kaut ko tādu, kas lika domāt - viņa zina daudz vairāk nekā izrāda. Bet noslēpumainība nebija Ogļuķepas dabā. Pelēkā mācekle bija straujas dabas un parasti pa galvu pa kaklu traucās visur iek�ā, vēl pat lāgā neizdomājusi, ar ko tas beigsies. Varbūt viņa te jau kādreiz bija staigājusi un vienkār�i to piemirsusi.

Ari Mākoņastem laikam bija ienācis prātā tas pats. - Vai tu �eit esi bijusi patrulēt?

Ogļuķepa noliedzo�i papurināja galvu. - �ī noteikti ir pirmā reize, - viņa atteica.

Mākoņaste un Mālvilna pārmija skatienu, un Asķepa noprata, ka abi jūtas tikpat izbrīnīti kā viņa.

Augstu virs ieplakas ieūjinājās pūce, un Asķepa pusmiegā apvēlās uz otra sāna. Viņa izstiepa priek�-ķepas, meklējot iedro�ino�o Lauvuķepas siltumu, bet neko neatrada.

Kaķenīte samirk�ķināja plakstus un atvēra acis.

- Lauvuķepa? - viņa klusītēm ie�ņācās.

Atbildes nebija.

Asķepa pataustīja dziļāk migā, prātojot, vai tikai brālis nebūs aizvēlies uz tālāko galu, bet nekā. Lauvu-ķepas te pavisam noteikti nebija.

- Vai tu meklē Lauvuķepu? - Otrā brāļa guļvietas pusē no�āvājās Magoņķepa. - Viņ� aizgāja jau pirms kāda laiciņa.

Asķepa strauji puksto�u sirdi piecēlās sēdus. Lau-vuķepas pazu�ana sāka kļūt pārāk bie�a.

- Vai kaut kas nav lāgā? - Magoņķepas acis tumsā spīdēja.

- N-nē... - Asķepai negribējās modināt pārējo mācekļu aizdomas.

- Vai Lauvuķepa atkal aizgāja nokārtoties? - Aiz muguras atskanēja Ogļuķepas balss. - Laikam vainīgs tas vecais strazds, ko viņ� notiesāja.

Asķepas sirds sa�ņaudzās pateicībā. Draudzene acīmredzot piesedza Lauvuķepu, lai Magoņķepa vairs neuzdotu neērtus jautājumus. Strazdam nekas nekaitēja - tas bija svaigi nomedīts tajā pa�ā dienā.

- Ie�u paraudzīt, vai viņam viss kārtībā, - Asķepa noņaudēja.

Kaķenīte izlīda no migas un, cik klusi vien spēdama, apmeta loku snaudā slīgsto�ajai apmetnei, turēdamās klajuma malas ēnās. Lauvuķepas aromāts veda uz izeju pa tādu pa�u zag�us taku. Kaut viņ� būtu tikai aizgājis nokārtoties, Asķepa klusībā lūdzās.

Aiz muguras nodipēja soļi.

Asķepa sastinga un paskatījās pār plecu.

- Tā esmu tikai es. - Tumsā atskanēja Ogļuķepas balss, un no ēnas iznira pelēki svītrains stāvs. - Iedomājos, varbūt gribi, lai kāds nāk līdzi.

- Paldies. - Ja Lauvuķepa tie�ām būs, kur viņam jābūt, tad necelsies nekāds ļaunums no tā, ka to uzzinās arī Ogļuķepa. Bet, ja brāļa tur nebūs, ja viņ�, kā Asķepa ba�ījās, ir devies me�ā, būs patīkami apzināties, ka pie sāniem ir draudzene.

Abas pēc kārtas izspraucās pa �auro eju uz ateju.

- Te viņa nav, - Ogļuķepa no�ukstēja.

Asķepa smagu sirdi nopūtās. - Nav gan.

- Kā tev �ķiet, kas viņam aiz ādas?

Asķepa neuzdrīkstējās atbildēt. Viņa nojauta, kāpēc brālis varētu vēlēties nakts aizsegā nozust no apmetnes, bet negribēja tam ticēt.

- Pēdas ved uz �o pusi, - Ogļuķepa paziņoja, ar purnu norādīdama turp, kur nogāze pacēlās uz ezera pusi.

Asķepai sa�ņaudzās iek�as. Uz to pusi bija pakalna kore un tad tālāk tīrelis. Tur bija Vēja klana teritorija. Varbūt viņ� tikai pēta apkārtni. Sirdī modās vāra cerība, ta�u dziļāk kā akmens spieda drūmas aizdomas, ka brālis satiekas ar Vir�uķepu.

- Mēs viņam sekosim, vai ne? - Ogļuķepa ba�īgi vērās Asķepā. Vai ari viņa bija uzminējusi patiesību? Noteikti ne. Kā gan lai viņa to zinātu?

- Varbūt nevajag bāzt savu degunu, - viņa vāri protestēja.

- Protams, vajag! Mūsu migas biedrs ir viens pats ārā naktī. Ja nu ar viņu kaut kas atgadās?

- Vai tu gribi viņam sekot tikai tāpēc? Jo viņam varbūt draud briesmas?

- Nē. - Ogļuķepa apsēdās. - Man �ķiet, viņ� varbūt dara kaut ko tādu, ko vēlāk dabūs rūgti no�ēlot.

Asķepa satrūkās no draudzenes nopietnā toņa. - Vai tu zini ko tādu, ko es nezinu? - viņa jautāja.

Ogļuķepa papurināja galvu. - Man vienkār�i ir tāda nojauta. Nevaru to izskaidrot. Ir sajūta, ka Lauvuķepa pieļauj kļūdu, kāda ir pieļauta jau agrāk, bet kādu pieļaut nedrīkstēja, jo tā nes tikai ļaunu... -Kaķenīte pieklusa, bet viņas acis saviļņojumā mirdzēja.

- Saprotu. - Asķepa nevarēja nelikties ne zinis par draudzenes spēcīgo instinktu. Nevarēja arī apspiest pati savas aizdomas. Nojauta teica, ka Lauvuķepa pārkāpj karotāju kodeksu, un viņas klana kaķes pienākums bija brāli no tā atturēt. Asķepa metās aug�up pa nogāzi, apostīdama zarus un kazenājus, lai sadzītu bēglim pēdas, un devās tam tie�i pakaļ pakalnā. Ogļuķepa skrēja nopakaļ, un jau drīz abas kaķes bija sasniegu�as me�malu. Tālāk piekalne virzījās lejup līdz pat mēnesnīcā vizuļojo�ajam ezeram. Asķepa nopētīja attālo tīreli, pa pusei cerēdama, ka ieraudzīs Lauvuķepu, bet sirds dziļumos ilgodamās viņu tur neredzēt. Ja Lauvuķepa bija devies naksnīgos klejojumos, gribētos, lai tas būtu Pērkona klana teritorijā.

Ēnainajos vir�os nemanīja ne mazāko kustību. Asķepa aizjoņoja lejup pa nogāzi, līkumojot pa vecu zaķu taku, kas vijās caur spuraino zāli. Tuvojoties Vēja klana robe�ai, zeme zem ķepām kļuva atsperīgāka un kūdraināka. Takas malās parādījās arvien vairāk vir�u ceru, zeme izlīdzinājās, un viļņu �ļaksti pret krastu kļuva skaļāki.

- Vai dzirdēji? - Asķepu iztrūcināja Ogļuķepas �ņāciens.

Kaķenīte saspicēja ausis. Gabaliņu attālāk priek�ā bija ēnaina, vir�u apjozta ieplaka. No tās atskanēja balsis. Asķepa uzboza asti, saklausījusi brāļa ņaudie-nus. Lauvuķepa izklausījās priecīgs - tik priecīgs viņ� sen nebija dzirdēts. Asķepa pieplaka pie zemes un zag�us devās uz priek�u, līdz ienira vir�u biezoknī, kas aizsedza ieplaku. Sausajiem stiebriem �abot, viņa iespraucās dziļāk un pār malu paskatījās zemāk.

Brālis dzenāja sūnu bumbiņu kā tāds rotaļā aizrāvies kaķēns. Bumbiņa nokrita zemē, un Lauvuķepa metās tai virsū un ar varenu sitienu raidīja to pretējā virzienā. No zāles izlēca slaids stāvs un noķēra sūnu �

kum�ķi. Mēnesnīcā pazibēja svītrains ka�oks. Asķe-pas sirdij uzgūla akmens. Vir�uķepa!

- Tu neizskaties pārsteigta. - Ogļuķepa ielīda draudzenei blakus un arī paraudzījās lejup uz zālaino klajumiņu.

Asķepa papurināja galvu. - Neesmu arī. - Viņa negribīgi izlīda no vir�iem. - Lauvuķepa! - viņa uzsauca.

Lauvuķepa un Vir�uķepa pamira un iztrūku�ies saskatījās. Sūnu vīk�ķis nokrita zemē.

- Ko tu te dari? - Asķepa noprasīja.

Lauvuķepa lēni novērsās no Vir�uķepas un pagriezās pret māsu. Acis dzalkstīja izaicinājumā. - Un ko tu pati te dari?

- Meklēju tevi!

- Izspiego mani!

Asķepa saviebās. - Tev nevajadzētu te būt un spēlēties ar viņu! - Viņa apveltīja Vir�uķepu ar zvērojo�u skatienu.

- Kāpēc ne? Mēs esam tikai draugi.

- Viņa ir no cita klana.

t

- Tu draudzējies ar Vītolķepu!

- Es naktī neļāvos ar viņu satikties.

Lauvuķepa jau atvēra muti, lai cirstu pretī, bet nekas nenāca laukā. Asķepa zināja, ka ir uzvarējusi strīdā. Ta�u brāļa skatiens liecināja - viņ� piekāpties negrasās. Acīs gailēja dusmas. Viņ� pagriezās pret Vir�uķepu. - Man nu jāiet.

Vir�uķepa nokāra galvu. - Zinu, - viņa nopūtās.

Asķepa sakoda zobus, skatoties, kā Lauvuķepa uz atvadām apmīļo Vēja klana mācekles purnu. Vai viņ� no tiesas iedomājies, ka ir �eit tikai draudzības dēļ?

Lauvuķepa devās aug�ā pa nogāzi un raidīja negantu skatienu Ogļuķepai. - Vai tev obligāti bija jāizkladzina visam klanam? - viņ� uz�ņāca māsai.

> �

Ogļuķepa pavēcināja asti. - Nācu tikai tāpēc, lai Asķepai būtu dro�āk, - viņa attaisnojās. - Neviens cits neko nezina.

- Un neuzzinās ari, - Asķepa piebilda, - ja vien tu turēsies pa gabalu no Vir�uķepas.

Lauvuķepa saniknots paskatījās. - Vai tu man draudi?

Asķepa pakāpās atpakaļ. Viņa vēl nekad nebija redzējusi brāli tik noskaitu�os. Pat kaķēnu dienās, kad abi ka�ķējās, Lauvuķepas acīs vienmēr dzirkstīja bezrūpība un smiekli. Bet tagad no tā nebija ne vēsts. Lauvuķepas skatiens bija salts kā tālas zvaigznes.

- Ja tu turpināsi satikties ar Vir�uķepu, man būs jāizstāsta Kazenājnagam, - kaķenīte stingri sacīja, mēģinot panākt, lai balss nedrebētu.

Lauvuķepa sabozās.

- Karotāju kodekss aizliedz biedroties ar citu klanu kaķiem, un tas nav tāpat vien, - Asķepa nerimās. - Kā tu vari būt lojāls savam klanam, ja sirds ir pieķērusies citam?

- Vai tu mani apvaino lojalitātes trūkumā? - Lauvuķepa pieglauda ausis.

- Es zinu, ka tu nekad nekļūtu neuzticīgs klanam, - Asķepa atņaudēja. - Bet tu pats sare�ģī sev dzīvi. Tāpēc tev ir jāizbeidz. - Bija jau gana sare�ģīti, ka viņiem ir radi citā klanā. Nebija vēl jāmeklē draugi sve�o vidū. Vai tad Lauvuķepam nepietika ar klana biedriem?

Lauvuķepa dobji ieņurdējās. Viņ� aizbrāzās Asķe-pai garām un joņiem metās prom uz me�u. Asķepa juta pār sānu pārslīdam Ogļuķepas asti. Draudzene nogludināja viņas izspūru�o ka�oku.

- Gan viņ� norims, - Ogļuķepa mierino�i teica.

- Cerams, - Asķepa nopūtās. Viņa zināja, ka ir rīkojusies pareizi, tomēr nebija gaidījusi, ka Lauvuķepa tā pārskaitīsies - it kā pats uzskatītu, ka nav izdarījis neko sliktu. Vai viņ� jel kādreiz Asķepai piedos?

Sīļaķepa saviebās. Pēdu spilventiņos iespiedās sīkie gru�i uz takas. Bet vismaz ķepas nesāpēja no aukstuma - jaunlapis tuvojās pilnbriedam, un akmeņainais ceļ� uz Mēnesdīķi sāka iesilt.

Tālāk priek�ā Lapustraume �aloja ar Kodesspāmu. Ūdens �alkoņā abu ņaudieni bija tik tikko dzirdami, jo strauts, gar kuru vijās taka, bija piebriedis, nesot tālo kalnu izkusu�ā sniega ūdeņus. Straume smar�oja pēc salnas un akmeņiem, un tālāk lejā no lielā ūdens daudzuma sāka iziet no krastiem ari ezers.

Pa�ā priek�ā soļoja Mazdūna un Mizasseja, bet aiz pārējiem kavējās Vītolķepa un Piekūnķepa. Sīļaķepa palaikam pagausināja soli, ja nu mācekles gribētu viņu panākt, bet Vītolķepa uzreiz pieskaņoja savus vieglos soļus, un Piekūnķepa pielāgojās draudzenei, lai abas visu laiku paliktu iepakaļ.

Tas bija bez vārdiem mests izaicinājums, tomēr Sīļaķepa bija mierā iet ari viens pats. īā vismaz varēja saklausīt kādas driskās no dziedniekkaķu sarunas un izdibināt, kur� atspirdzis no zaļā kāsa, kam gadījies izme�ģīt ķepu un ar kurām zālītēm vislabāk savaldīt ka�ķi, kas �obrīd plosījās Ēnas klana mācekļu migā.

Klausoties Sīļaķepa ļāvās domu plūdumam un taustījās, mēģinot nojaust jūtas, kas slēpās aiz vārdiem.

- Pret niezi es mēģinu tauksakni, - Mazdūna nopūtās.

Viņ� uzskata, ka mācekļi pa�i ir vainīgi, jo netur savus ka�okus tīrus.

- Nedomājām, ka Rītapuķe atlabs no zaļā kāsa, bet viņa tomēr ir piedzīvojusi vēl vienu jaunlapi, -stāstīja Mizasseja.

Tbmēr tavas ba�as ļauj man noprast - tu domā, ka viņai tas būs pēdējais.

- Vai Peļāda ir pilnīgi izveseļojusies? - Kodes-spāms apvaicājās Lapustraumei.

Sīļaķepa izpētīja Kodesspāma domas, bet atrada tikai melnu tumsu, kas aizvien �ķita sargājam kaķes emocijas. Viņ� pievērsās Vītolķepai. Ja Asķepai bija taisnība un Upes klanam patie�ām bija nedienas, Vītolķepa noteikti ļaus to nojaust. Parasti mācekles prātā viss bija redzams glu�i kā atklātā tīrelī. Sīļaķepa koncentrēja uzmanību uz Upes klana mācekli, dzenot pēdas viņas sajūtām kā medījumam. Un nudien! Bija jūtams nemiers. Sīļaķepa mēģināja ietiekties kaķe-nītes domās dziļāk, bet �ķita, it kā viņa būtu apvilkusi kazenāju ka�oku - iebrucēju uzreiz padzina asi ērk�ķi, un viņ� beidzot vīlies atmeta ar ķepu.

Gan uzzinā�u vairāk, kad viņa iemigs.

Zem kājām sākās stāvās klintis, kas ieskāva pakalna virsotni. Kāpjot augstāk, sarunas apsīka, un dziedniekkaķi tikai aizelsu�ies pūta un lēca no klints

uz klinti. Sīļaķepa rausās pa priek�u Lapustraumei. Viņ� uzlēca uz bīstamas pārkares un juta pār ka�oku pārslīdam skolotājas silto skatienu. Par laimi, viņa neko neteica. Sīļaķepa �ajā vietā bija bijis jau gana bie�i, lai pats saviem spēkiem tiktu aug�ā.

Uzrāpjoties virsotnē, kaķus apsveica Mēnesdīķa svaigā dvesma. Smar�oja pēc salnas, akmeņiem un debesīm.

- Paskat, cik tas liels, - izdvesa blakus pienākusī Vītolķepa.

- Tas ir kūsto�ā sniega dēļ, - noņaudēja Lapustraume.

- Tur jau pietiek vietas visām debesu zvaigznēm, -brīnījās Piekūnķepa.

�onakt vietas pietiek visam, Sīļaķepam ausīs ie�ū�ojās tāli �uksti. Balsis viņu sagaidīja. Run�uks aizdomājās, vai tās sveicina ari pārējos.

- Vai dzirdējāt? - viņ� �ķietami bezrūpīgi pajautāja.

Ausis apsvilināja Lapustraumes vērīgais skatiens. - Ko tad?

- Gan jau vēj�, - noteica Mazdūna.

- Te aug�ā tas izklausās citādi, jo atbalsojas klintīs, - piebilda Mizasseja.

Dziednieku nevērīgais tonis bija atbilde uz Sīļaķe-pas jautājumu. Pārējie dzirdēja tikai vēju. Balsis bija uzrunāju�as viņu vienīgo.

Sīļaķepa atkal iedomājās par Ugunszvaigznes sapnī dzirdēto pareģojumu. Viņi būs treji, rada tiem, kas ir rada tev, un zvaig�ņu vara būs viņu ķepās. Āda sajūsmā iekņudējās. Viņ� ta�u spēj sadzirdēt to, ko nedzird citi, - tas noteikti piederas pie zvaig�ņu varas!

Vītolķepa sāka mīņāties. - Kur lai apguļamies? Ierastās vietas ir applūdu�as.

Sīļaķepa dzirdēja, kā gaisā no�vīkst Kodesspārna aste. - Tur tālāk ir līdzeni akmeņi.

Runcis sekoja Lapustraumei lejup pie ūdens. Vējiņ� sabu�ināja spalvu, un ausīs atkal ieskanējās balsis. Laipni lūgts, Sīļaķepa! Akmeni zem kājām izraibināja sīkas iedobītes, ko iestaigāju�as neskaitāmas ķepas.

Pēk�ņi ķepas apskaloja ūdens. Bet viņi vēl bija tikai pusceļā uz dīķi! Sīļaķepa izbrīnījies mina Lapu-straumes pēdās gar uzplūdu�ā dīķa krastu un iekārtojās uz akmens blakus skolotājai. Viņ� dzirdēja, kā Lapustraumes elpa saviļņo ūdens virsmu un kļūst dziļāka, viņai iegrimstot miegā.

Ari pārējie kaķi apgūlās, ka�okiem mīksti piespie�oties pie akmens, un drīz vien ieplakā atbalsojās vairs tikai elpas vilcieni un vēja nopūtas pār ūdeni. Pēdējā notupās Vītolķepa. Sīļaķepa nogaidīja, līdz mācekle iemieg. Sakopojis domas tikai uz viņas prātu, Sīļaķepa paliecās uz priek�u un ar purnu pieskārās Mēnesdīkim.

I

Vienā mirklī vīnu aizrāva līdzi krāco�a ūdens >

straume.

Sīļaķepa cīnījās un kūla ūdeni ar ķepām, visiem spēkiem pūlēdamies ievilkt krūtīs gaisu, kamēr sirds izbīlī sitās kā negudra. Viņ� palūkojās aug�up un ieraudzīja virs galvas tumstam negaisa padebe�us, bet apkārt pletās tikai nebeidzams, vētras plosīts ūdens klaids. Nākamajā brīdī viņ� pamanīja viļņos �ūpojamies Vītolķepas galvu. Kaķenīte ar apņēmīgu skatienu neatlaidīgi airējās uz priek�u, iekodusi zobos zālī�u bunti. Sīļaķepa kustināja ķepas, tikai ar pūlēm spēdams noturēt galvu aug�ā. Ūdens smagi vilka lejup pakaļkājas. Mute un deguns pieplūda ar ūdeni. Run�uks sprauslādams un klepodams pūlējās izkļūt no sapņa �au�alām atpakaļ apziņas dro�ībā.

Viņ� atvēra acis un atjēdzās slapjā zālē. Virs galvas līka koki, kuru lapas aizsedza sauli, un apkārt kuploja papardes. Sīļaķepa uzrausās ķepās un paraudzījās apkārt. Vai �is bija Vītolķepas sapnis vai viņa pa�a?

- Pasteidzies! - Kaut kur papardēs atskanēja sēco�s ņaudiens. Sīļaķepa piesardzīgi pacēlās uz pakaļkājām un paraudzījās pāri robotajām lapām. Tur Vītolķepu bikstīja no vecuma pavisam stīvs, brūns runcis, skubinot mācekli doties uz priek�u. - Tev jāiet prom, - viņ� ņaudēja.

- Bet ko iesākt ar zālītēm? - Vītolķepa iecirta nagus zemē. - Tu zini, ka nevaru tās pamest, Dubļ-āda.

- Paņem, cik vari, bet pārējo atradīsi, kad tiksi galā.

- Kur galā? - Izklausījās, ka Vītolķepa ir uz panikas robe�as.

Elliju Hu

-Jautājumiem nav laika, - Dubļāda ņaudēja. - Ja kavēsies, klans būs pagalam.

- Bet man nav, kurp ieti

Sīļaķepa nolaidās atpakaļ uz visām �etrām. Upes klanā tie�ām kaut kas nebija lāgā. Nepavisam nebija lāgā.

-Jau atkal ok�ķerējam!

Sīļaķepa veikli apsviedās otrādi. �o balsi viņ� jau reiz bija dzirdējis, un ari �oreiz tai netrūka tā pa�a dzēlīgi izsmējīgā skanējuma.

- Nesaprotu, kā tas nākas, ka tu rāj mani par spiego�anu, - run�uks protestēja, - kad pati ne lūgta, ne aicināta uzrodies katrā manā sapnī!

- Bet tie jau nav tavi sapņi, vai ne? - Dzeltzobe raudzījās pretī duļķainām, dzintardzeltenām acīm; biezais ka�oks bija tikpat salēk�ķējis un nekopts kā aizvien.

Sīļaķepa aizsvilās dusmās. - Es sapņoju, tāpēc tas ir mans sapnis!

- Gudra atbilde, - Dzeltzobe sēca, - bet ne patiesa. Tu jau lai�oties miegā biji nolēmis ielavīties Vītol-ķepas sapnī.

-Ja reiz tu zināji, ko grasos darīt, kāpēc tad to ļāvi? - Sīļaķepa noprasīja.

Dzeltzobe novērsās.

- Tu nevari man to liegt, vai ne? - Sīļaķepa uzbangoja sajūsma, it kā viņ� būtu putns, kam izdevies izsprukt no plēsīgiem nagiem. - Manās ķepās ir zvaig�ņu vara!

Dzeltzobe atkal pagrieza galvu un apveltīja mācekli ar zvērojo�u skatienu. - Tu tie�ām tā domā?

- Vai gribi teikt, ka tas nav tiesa?

- Pasaki man vienu - ko tad tie�i tu vari izdarīt?

Sīļaķepa mēmi raudzījās kaķē.

- Tev nav ne jausmas, vai ne? - viņa nerimās.

Sīļaķepam nodrebēja ūsas. - Un tev ir?

Dzeltzobe lēni pamirk�ķināja acis, bet neatbildēja.

- Man �ī vara ir dota ar īpa�u iemeslu! - Sīļaķepa uzstāja.

- Nu tad noskaidro, kas tas par iemeslu, un tikai tad liec savu velti lietā! - To pateikusi, Dzeltzobe aizgriezās. Kad viņa nozuda papardēs, Sīļaķepa atmodās.

Visapkārt valdīja nospiedo�a tumsa. Sīļaķepa atkal bija neredzīgs.

Blakus staipījās Lapustraume. - Vai tu kaut ko sapņoji? - viņa no�āvājās.

- Jā. - Sīļaķepa uzrausās ķepās un ie�ukstēja skolotājai ausī: - Par Upes klanu.

- Pastāstīsi, kad �ķirsimies ar pārējiem. - Kaķe parāvās tālāk kā dzelta. - Kodesspāms! Vai viss kārtībā?

Vai tad sapņos par vāveru medībām un rotaļām ar tauriņiem kaut kas varētu nebūt kārtībā? Sīļaķepam jau sen bija aizdomas, ka Kodesspāma saikne ar Zvaigznes klanu nav īsti tāda, kā vajadzētu. Tur kaut kas slēpās, un Lapustraume to zināja, bet noslēpumu neizpauda.

Uz akmeņiem noskrapstēja grants. Vītolķepa bija pietrūkusies ķepās. - Kodesspāms! - Sīļaķepa dzirdēja,

ЁПиа

ka jaunā kaķe visiem spēkiem cen�as apspiest drebē�anu balsī. - Mums tūlīt pat jādodas mājup!

- Ko tu sapnī redzēji? - Lapustraumei pārskrēja trīsas - Sīļaķepa tās sajuta kā zibens dzirkstis gaisā.

Abi bija atvadīju�ies no pārējiem pie Vēja klana robe�as un nu devās aug�up pa nogāzi uz me�a pusi. Pūta dzestrs vēj�, kurā bija jūtama plauksto�u lapu smar�a. Sīļaķepa nojauta, ka vairs nav tālu rītausma.

- Upes klanam draud briesmas, - run�uks paziņoja. - Es redzēju Vītolķepu peldam milzīgā ezerā, lielākā par �o. Viņa teica, ka Upes klanam ir jāatrod jaunas mājas, un tad sarunājās ar kaut kādu vecu kaķi, kuru nosauca par Dubļādu...

- Dubļāda bija Upes klana dziedniekkaķis pirms Kodesspāma! - Lapustraume izdvesa. - Kas viņam meklējams tavā sapnī? Kas viņiem abiem meklējams tavā... - Dziednieces balss pieklusa, un Sīļaķepa juta, ka viņa noskai�as. - Tu iegāji Vītolķepas sapnī, vai ne?

- Asķepa lūdza mani noskaidrot, vai Upes klanam kaut kas kai�.

- Vai viņa tev lika ielauzties savas draudzenes sapņos?

-Protams, ne! Asķepa no tā neko nesaprot. Viņa tikai gribēja zināt, kas noticis, un es mēģināju noskaidrot.

- Pēc māsas lūguma. - Lapustraumes ņaudienā ieskanējās nicinājums, tomēr dziļāk Sīļaķepa sajuta arī bailes, un tas viņu izbrīnīja. Kas te būtu, ko baidīties?

- Zvaigznes klans man to atļāva, - viņ� aizstāvējās. - Kāpēc tu taisi tādu traci? Svarīgākais ir tas, ka mēs zinām - Upes klans ir briesmās.

- Tādām lietām nevajadzētu būt tik viegli uzzināmām, - Lapustraume nomurmināja, it kā runādama pati ar sevi.

- Tas vien, ka pati to nevari, nenozīmē, ka tas ir nepareizi! - Sīļaķepa nepacietīgi nosprauslājās.

- Par to ta�u nemaz nav runas! - Lapustraume dusmojās. - Es tikai uztraucos, ka būs kā pagāju�ajā reizē.

- Toreiz, kad es nosapņoju suņu uzbrukumu Vēja klanam?

- Kad Mizasseja nosapņoja uzbrukumu Vēja klanam! - Lapustraume ar pūlēm valdījās, lai nepaceltu balsi. - Zvaigznes klans to pastāstīja, lai Mizasseja varētu pasargāt savu klanu. Tu gribēji savtīgi izmantot viņu vājumu.

- Bet �oreiz es tikai izdaru pakalpojumu Asķepai, -Sīļaķepa aizrādīja.

- Ta�u nesaki nevienam, ko tu dari, - Lapustraume lūdza.

- Kālab ne? - Sīļaķepa izlaida un ievilka nagus. - Kāpēc man turēt noslēpumā dāvanu, ko Zvaigznes klans man pie�ķīris?

Kas tai Lapustraumei par tādu apsēstību ar noslēpumiem? Par visu jāklusē - par viņa talantu, par Kodesspārnu un Zvaigznes klanu... Sīļaķepam bija aizdomas, ka skolotājai noslēpumu ir vēl vairāk - tādi,

Erma haul....

kurus viņa glabāja tik dziļi sirdī, ka māceklim nekad nebija izdevies tur ieskatīties.

- Zinā�anas var būt bīstamas, - Lapustraume brīdināja.

Sīļaķepu klusībā plosīja sapīkums. Viņa dzīve aizritēja tumsā, un viņ� ilgojās pēc gaismas un skaidrības. Bet run�uks apspieda dusmas. Lapustraume dzīvoja ar saviem noslēpumiem jau ilgi - vienā naktī viņas domas neizdosies mainīt. Bet kāpēc viņai jāievelk savā sare�ģītajā pasaulē ari Sīļaķepa?

- Mēs ta�u pastāstīsim Ugunszvaigznem par Upes klanu, vai ne? - viņ� pajautāja.

-Jā, kāpēc gan ne. - Lapustraume bridi klusēja.

- Tikai, lūdzu, nesaki, kā to uzzināji.

Sīļaķepa neko neatbildēja. Bija tāda pati sajūta kā Vēja klana sapnī. Toreiz viņam bija glu�i vienalga, vai pārējie zina, ko viņ� spēj, vai ne. Ari tagad tas bija vienalga. Bet viņam nepatika, ka Lapustraume izlemj viņa vietā. Jaunais māceklis steidzās uz priek�u, jau iepazinis zemi zem ķepām. Viņi bija gandrīz apmetnē. Sīļaķepa metās skrie�us un dzirdēja Lapustraumes soļus nodipam sausajās lapās aiz muguras. Kad māceklis ieskrēja apmetnē, dziedniece mina viņam uz papē�iem.

- Lapustraume? - Uz Di�pārkares atskanēja Uguns-zvaigznes balss. - Vai kaut kas noticis?

- Man ar tevi jārunā, - Lapustraume atsaucās un, �igli aizspraukusies garām Sīļaķepam, devās uz akmeņu krāvumu zem pārkares.

Mums ar tevi jārunāl Sīļaķepa sekoja savai skolotājai aug�ā.

- Nāciet iek�ā. - Ugunszvaigzne ieveda abus kaķus savā alā. Sīļaķepa saoda Smil�uvētras aromātu un izdzirdēja, kā tā ritmiski lai� mēli pār ka�oku.

- Labrīt, Lapustraume! - Smil�uvētra pārstāja mazgāties. Kaķes balss skanēja vēl maigāk, uzrunājot mācekli: - Labrīt, Sīļaķepa! - Run�uks sajuta nīgruma dūrienu. Viņa domā, ka vēl aizvien esmu nieka kaķēns.

- Es sapņoju... - viņ� iesāka.

- ... par Upes klanu, - Lapustraume �igli pabeidza teikumu. - Sīļaķepa nosapņoja, ka viņiem draud briesmas. �ķita, ka ir notikusi kāda nelaime ar viņu mājām.

Ugunszvaigznes aste slaucīja zemi. - Vai bija kādas ziņas par Pērkona klanu?

- Pērkona klans tur nebija iesaistīts, - Lapustraume piesardzīgi atteica.

- Un nebija arī nekādu skaidru zīmju par to, kāda tie�i nelaime viņus piemeklējusi?

- Tā īsti ne, - Sīļaķepa atzinās.

- Tādā gadījumā nezinu, ko mēs tur varētu līdzēt, -Ugunszvaigzne noteica.

- Vai nevajadzētu mēģināt palīdzēt? - Lapustrau-mes balsī aiz pārsteiguma ieskanējās skarbāki toņi.

-Ja Upes klanam vajadzēs palīdzību, viņi to palūgs. - Barvedis pārkārtoja ķepas. - Tā nav mūsu darī�ana.

- Kāpēc ne? - Sīļaķepa vīlies sabozās.

� Neesmu aizmirsis iepriek�ējo reizi, kad atnāci pie manis stāstīt par sapņiem, - rudais karotājs ieņurdējās. - Karotāju kodekss neliek mums uzbrukt katram klanam, kas �ķiet novājināts!

Sīļaķepam kaunā pietvīka ausis. - Es neteicu, ka mums ir viņiem jāuzbrūk! Mēs varētu palīdzēt. - Ja Pērkona klans steigtos palīgā, Upes klans pēcāk būtu viņu parādnieki.

-Varbūt mēs varētu doties viņus apciemot, -ieteicās Lapustraume.

- Nē. - Ugunszvaigzne palika nelokāms. - Mums ir jārūpējas pa�iem par savu klanu. Nesaprotu, kāpēc Zvaigznes klans nevar jums sūtīt kādu sapni par mums, tas tikai nodod ziņas par citiem klaniem!

Lapustraume spēra soli uz priek�u. - Vajadzētu gan katram gadījumam aizsūtīt turp patruļu. Ja turētos pie krasta, tad nebūtu pārkāpts...

-Upes klans dzīvo viņā ezera krastā! - Ugunszvaigzne pārtrauca dziednieci. - Man �ķiet, ka Vien-zvaigznem jau ir līdz kaklam mūsu jauk�anās, bet Melnzvaigzne nemitīgi lūko pēc iegansta atdarīt Pērkona klanam. Zvaigznes klans vien zina, kāpēc! Man apnicis visu laiku domāt, kā labāk, un beigās panākt tikai to, ka Pērkona klans ir kļuvis par dadzi visu pārējo klanu acīs.

Sīļaķepa juta savas skolotājas vil�anos. Dziedniekkaķes ķepas no�vīkstēja uz alas grīdas, un viņa devās laukā. Sīļaķepa sekoja un norausās Lapustraumei pakaļ pa akmeņu krāvumu.

- Vai tu nemaz nemēģināsi viņu pierunāt?

- Es jau mēģināju, - Lapustraume nopūtās.

- Bet viņam ir tevi jāuzklausal Tu ta�u esi dzied-niekkaķe.

- Ugunszvaigzne ir barvedis. - Lapustraume pagriezās uz ie�anu. - Gribu apraudzīt Margrietiņu, -viņa noņaudēja. - Tu ej gulēt.

Sīļaķepa pavēcināja asti. Gribējās, kaut sapnis būtu bijis saprotamāks. Varbūt tad Ugunszvaigzne tomēr rīkotos. Run�uks rik�oja uz dziedniekkaķes migu, jūtot, kā ka�oku sasilda caur koku zariem spīdo�ie saules stari. Pēc garā ceļa uz Mēnesdīķi Sīļaķepa jutās saguris. Bija jāatpū�as, pirms domāt, ko iesākt turpmāk.

- Sīļaķepa, pagaidi! - no mācekļu migas puses atskanēja Asķepas balss. Māsa pielēk�oja viņam klāt. - Vai Vītolķepa bija atnākusi? Vai tu ar viņu aprunājies?

- Nē. - Sīļaķepam gribējās gulēt, nevis pļāpāt.

- Viņas nebija? - Asķepas balsī ieskanējās panika.

- Bija. Bet es ar viņu neaprunājos.

- Tu neko neuzzināji? Varbūt Kodesspāms kaut ko pateica Lapustraumei?

- Upes klanam tie�ām draud briesmas, - Sīļaķepa beidzot sacīja.

- Kas noticis? Kā tu tik dro�i zini? - Asķepa meta lokus ap brāli.

- Es redzēju Vītolķepu sapnī. Viņa baidās, ka ir jāatrod jaunas mājas.

�Jaunas mājas! � Asķepa sastinga. - Tas ir �ausmīgi! Ko Ugunszvaigzne domā darīt?

- Neko, - Sīļaķepa paziņoja. - Viņ� negrib iejaukties.

- Bet viņam ir kaut kas jādaral - Asķepa izdvesa.

- Upes klanam draud briesmas!

- Ugunszvaigzne saka, ka tā ir viņu darī�ana. -Āda ieniezējās aizkaitinājumā, atceroties, kā barvedis bija viņu aizraidījis prom. Jau atkal.

- Mums tātad jāsē� klēpī saliktām ķepām?

- Paklau, es esmu piekusis. - Sīļaķepa riksī devās prom uz dziedniekkaķes migu. - Ej, strīdies ar Uguns-zvaigzni. Viņ� te ir tas, kur� pieņem lēmumus.

Runcis atstāja māsu stāvam, bet juta, kā tās skatiens seko viņam pāri klajumam. Viņ� nojauta sa�utumu, kas kaķenītē brieda, un dzirdēja, kā noskrapst nagi, viņai mīņājoties un prātojot - uzrunāt Uguns-zvaigzni vai ne.

Parasti Asķepai nebija raksturīga neizlēmība. Vai viņa justos pārliecinātāka, ja Sīļaķepa būtu pateicis, ko zināja par trim kaķiem, kuru ķepās ir zvaig�ņu vara? Vēl es neko neteik�u. Kaut kas viņu atturēja - tā kā labpatika, ko sagādāja apziņa, ka par pareģojumu ir zināms viņam vienam, tā kā bailes, ka, izpau�ot noslēpumu skaļi, liktenis varētu nepiepildīties.

Bet �obrīd viss, ko run�uks vēlējās, bija atpūtināt sāpo�ās ķepas un laisties miegā.

- Es vēl esmu �ausmīgi noguris, - Sīļaķepa kurnēja.

Lapustraume veda savu mācekli lejup uz ezermalu. - Bet saulesvidus ir labākais laiks malvu vāk�anai, jo tad lapas ir sausas.

Sīļaķepa plati no�āvājās. Ķepas sūrstēja, un bija tāda sajūta, it kā viņ� būtu tikko paspējis aizvērt acis, kad Lapustraume jau sāka bikstīt, ka jāceļas. Vismaz bija silta diena. Nu jau vairs nevajadzēja baidīties, ka jaunlapi varētu padzīt kaillapja garās ķetnas. Saules stari caur skrajo, jauno koku lapotni bija tik karsti, ka ieniezējās āda. Zaros sasaucās putni, un tālumā bija dzirdami divkājaino spiedzieni, tiem rotaļājoties ūdenī. Sīļaķepa nodrebēja, atminēdamies kritienu ezerā toreiz, kad viņu izglāba Vāmuspalva. Viņ� vairs nekad nespers ķepu ūdenī, ja vien varēs no tā izvairīties.

Netālu �aloja ūdens. Uz �o pusi Sīļaķepa bija nācis tikai vienu vienīgu reizi. Te no me�a urdza strauts, kas zemāk ietecēja ezerā. Tas vēdīja kalnu smar�u glu�i tāpat kā tas, kas veda uz Mēnesdīķi. Lapustraume vadīja savu mācekli pa krastu, veikli līkumodama starp strautmalā augo�ajiem kokiem. Mīkstā zāle patīkami atvēsināja pēdu spilventiņus, un Sīļaķepam bija �ēl, ka ceļ� nogriezās prom no zālainās malas un iznāca oļiem klātajā krastā.

- Ezers ir pacēlies augstāk, nekā domāju, - Lapustraume apstājusies ieņaudējās. - Mēs nevarēsim savākt tik daudz zālī�u, kā gribēju, bet tur tālāk es redzu vienu puduri. - To teikusi, dziedniece metās turp, no kurienes vēdīja salda smar�a, un Sīļaķepa riksī devās skolotājai pakaļ.

Pēk�ņi me�ā aiz muguras no�abēja lapas un atskanēja �igli, klusi soļi.

Vāvere!

Sīkas ķepiņas noskrapstēja turpat krastā Sīļaķepam aiz muguras un uzrausās kokā, ka lapas no�aukstēja vien. Nākamajā mirklī uz�ļakstēja ūdens - pa seklo strautu tuvojās medību patruļa.

- Vai dzirdējāt, kur tā palika? - Kokos atbalsojās Bērzkri�a satrauktais ņaudiens.

Sīļaķepa pavērsa degunu turp, kur vāvere lēk�iem joza pa zemu zaru.

- Es noķer�u! - Oļi nograbēja, ūdens �āvās aug�up, un Peļuķepa izmetās no strauta un �āvās kokā. Sīļaķepa paspruka malā un samirk�ķināja acis, kad tajās iesprakstīja mācekļa no�ķeltās mizas �ķēpeles. Virs galvas no�īkstēja zars, un Sīļaķepa izdzirdēja pārsteigtu spiedzienu.

Tikai spiedzēja nebija vāvere. Tas bija Peļuķepa.

Māceklis kūleņu kūleņiem novēlās no zara un no-> >

gāzās oļos blakus Sīļaķepam.

- Lapsu mēslil - Peļuķepa pierausās ķepās. No izspūru�ā mācekļa viļņiem plūda kauns.

- Nu, vai noķēri? - Sīļaķepa apjautājās.

Augstāk �abēja lapas - tur savās gaitās aizsteidzās vāvere.

- Nemaz nebija slikti! - No strauta atskanēja Zir-nekļkājas balss.

- Nākamreiz man izdosies! - Peļuķepa uzsauca savam skolotājam.

Strauta smar�a bija radījusi apjukumu, bet nu, kad Pērkona klana patruļa izrausās ārā un izpurināja no ķepām ūdeni, viņ� sazīmēja kaķu raksturīgo aromātu. Patruļā bija Pelnāda, Lauvuķepa, Bērzkritis, Zirnekļkāja un Peļuķepa.

Lauvuķepa nolēca lejā krastā. - Sveiks, Sīļaķepa!

- Labs rīts medībām, - Sīļaķepa atsaucās, ar asti draudzīgi uz�audams pa brāļa ka�oku.

- Mhm.

Sīļaķepa ziņkārīgi saspringa. Lauvuķepas domas klīda kur citur - bija jūtams, ka viņ� nekoncentrējas uz medībām.

- Ko tu tur lejā dari, Sīļaķepa? - no kraujas uzsauca Bērzkritis.

- Palīdzu Lapustraumei vākt zālītes, - Sīļaķepa atteica, ar galvu pamādams uz dziednieci, kura tālāk krastā �ķirstīja malvu ceru.

- Ko viņa tur dara? - Lauvuķepa painteresējās.

- Rok malvas, - Sīļaķepa paskaidroja. - Vai redzi kaut kur tuvumā vēl tādas pa�as?

- Tur tālāk pie vecā sprunguļa ir vēl viens cers. � Lauvuķepa pastūma brāli uz to pusi. - Tikai uzmanies, tur ir izskalota vesela kaudze �agaru un koku. Nepaklūpi!

- Nāci - Pelnāda nepacietīgi uzsauca. - Ejam medīt!

- Vai tiksi galā? - Lauvuķepa pieglaudās brālim.

- Protams!

- Labi. Redzēsimies vēlāk. - Lauvuķepa aizjoņoja. Oļi nograbēja vien.

Sīļaķepa noklausījās, kā patruļa nozūd atpakaļ me�ā. Mazliet mocīja skaudība par brāli. �ādā laikā būtu daudz jautrāk doties medībās nekā vākt kaut kādas lapas. Run�uks nopūtās un pagriezās turp, kur Lauvuķepa bija pamanījis malvu ceru. Tagad arī Sīļaķepa to saoda - saulē sasilu�ie ziedi vēdīja saldu ro�u aromātu. Māceklis devās uz priek�u, piesardzīgi likdams ķepas, lai neuzkāptu palu izskalotajām drazām. Viņ� pastiepa pumu un, kad tas pieskārās mal-vas lapai, dziļi ieelpoja.

Priek�ķepa atdūrās pret kaut ko cietu. Vai tas būtu Lauvuķepas pieminētais sprungulis? Sīļaķepa noliecās to apostīt un ar degunu sajuta gludu koku. Sprungulim bija nomaukta miza, serde bija izkaltusi pavisam sausa. Tas noteikti nebija ilgi sabijis ūdenī, citādi vēl būtu pievilcies ar slapjumu par spīti jaun-lapja saulītei. Sīļaķepa pārlaida ķepu pār atradumu. Ķepas spilventiņ� sajuta maigu, gludu virsmu.

Bija jūtams arī kaut kas savāds - sprunguli klāja �vīkas, turklāt pārāk kārtīgi un regulāri iegrebtas, lai būtu radu�ās dabiski. Da�as bija pārsvītrotas ar vēl vienu �vīku, it kā tur divas takas aizietu pretējā virzienā.

- Kas tas ir? - Lapustraumes balss aiz muguras iztrūcināja run�uku. Viņ� bija tā aizdomājies, ka pat nedzirdēja pienākam skolotāju.

- Kaut kāds sprungulis. - Māceklis sasprindzināja ķepu un izvilka atradumu no malvas cera, kur tas bija iesprūdis. - Paskaties, kādas līnijas.

Dziedniece apostīja koku. - Tas ne pēc kā nesmar�o, -viņa noteica. - Laikam tepat no ezermalas.

- Bet tās līnijas ir tādas jokainas, - Sīļaķepa nevainīgi ieteicās. - Tās ir pārāk līdzenas.

- Tas tiesa, - Lapustraume piekrita. - Nez kas tās iegrebis. Lapsa vai varbūt āpsis?

- Lapsas un āp�i nevarētu ieskrāpēt tik smalku rakstu.

-Varbūt tā ir kaut kāda divkājaino manta, -Lapustraume sprieda. Viņa pavēcināja asti. - Nāc nu! Es izrak�u da�as saknes tepat un pielik�u tām, ko jau atradu.

Sīļaķepa sajuta ezera dubļu zivju smaku uz dziedniekkaķes ķepām.

- Tu jau sāc noņemt lapas, - Lapustraume turpināja. -Ja paveiksies, viss līdz nākamajam lietum būs sauss.

Kāpēc viņa bija tik vienaldzīga pret sprunguli? Neko tādu viņi vēl nekad nebija atradu�i. Sīļaķepa negribīgi palaida koku vaļā. Ķepas tajās vietās, kur koks bija pieskāries, �ķita siltākas. Run�uks norāva da�as malvas lapas, bet Lapustraume tikmēr izraka grāvīti ap sakni un ar zobiem izrāva to no ūdenī izkurtēju�ās zemes.

- Aiznesīsim to visu uz apmetni, - viņa ieņaudē-jās. - Pārējās saknes atstāju tur tālāk. - To teikusi, kaķe aizlēk�oja, un Sīļaķepa paņēma zobos lapas un devās prom pa krastu.

Viņ� apstājās. Bet kā ar sprunguli? To nevarēja atstāt tā mētājamies. To varēja aizskalot. Māceklis nometa malvas lapas, griezās atpakaļ un sāka ar ķepu velt sprunguli tālāk no ūdens.

- Mēs nevaram paņemt vēl ari to, - Lapustraume atgriezusies rājās. Viņas mute bija pilna ar saknēm, tāpēc ņaudiens skanēja slāpēti.

- Bet mēs varam to atstāt dro�ā vietā. - Es gribu atnākt vēlreiz un to apskatīt.

- Nu labi, bet pasteidzies. Gribu izlikt lapas �āvēties, kamēr vēl ir silts.

Sīļaķepa pārvēla sprunguli oļiem un pārcēla pār siekstām un sanesām, kas blīvējās krastā. Kad māceklis jau bija glu�i aizelsies, ka�oku noglauda zāles stiebri. Viņ� bija nonācis uz zālainās kraujas, kas ieskāva strautu. Sīļaķepa pataustīja apkārt, līdz atrada vietu aiz greizas saknes, un iestūma sprunguli tur iek�ā, cerēdams, ka tas paliks uz vietas arī tad, ja ūdens pacelsies vēl augstāk. Krūtīs viegli ietrīsuļojās ba�as, iedomājoties, ka ezers varētu atņemt atrasto.

- Nāci - Lapustraume izklausījās nepacietīga.

Sīļaķepa metās atpakaļ paņemt nomestās lapas un sekoja Lapustraumei me�ā. Ķepas �ķita smagas kā svins, krūtīs brieda nemiers. Atstāt sprunguli likās nepareizi, un viņam gribējās saprast, kāpēc tā.

Es atgriezī�os, viņ� sev nosolījās.

Lauvuķepa saspringa, ieraugot tumsā pazibam Asķepas acis, lai ari tās, viņam pienākot pie guļvietas, jau bija ciet. Asķepa bija novērojusi, kā viņ� ielavās atpakaļ mācekļu migā.

- Viss kārtībā, - viņ� �ņāk�us teica māsai. - Es tikai aizgāju nokārtoties. - Māceklis izlaida un ievilka nagus. Kāpēc jāskaidrojas par katru soli? Asķepa klusējot pagriezās uz otra sāna. Lauvuķepa saritinājās savā vietā, uzgriezis viņai muguru.

Ārā augstu skaidrajās debesīs spīdēja Mēness un pūta silts vēj�. Lauvuķepam gribējās izzagties no apmetnes un satikties ar Vir�uķepu. Viņa nepētīja katru kustību ar aizdomās samiegtām acīm, it kā tā vien gaidītu, kad pierādīsies - viņ� ir sava klana nodevējs. Viņa zināja, ka viņi tikai rotaļājas, nevis apmainās ar klanu noslēpumiem. Lauvuķepa aizvēra acis, jūtot vēderā cie�u dusmu kamolu, un pamazām iemiga. Līdz ar miegu nāca ari sapņi.

Asķepa pamirk�ķināja. Viņa bija ielīdusi tum�ā alā, un varēja redzēt tikai spīdam acis. Tajās mirdzēja sirsnīga aizrautība kā kādreiz kaķēnu dienās, kad abi kopā rotaļājās. Lauvuķepa zag�us pielīda tuvāk. Ko māsa tur darīja?

- Asķepa?

- Es tevi noķer�u, - māsa zobgalīgi ieņaudējās.

Redz, kā.

Tā bija spēle.

Lauvuķepa pieplaka pie zemes un lavījās klāt. Asķepa nebēdnīgi paraustīja ūsas, un dzintardzelte-nās acis tumsā iegailējās.

Lauvuķepam asinis sastinga dzīslās.

Dzintardzeltenas acis? Asķepai bija zaļas acis!

Run�uks spēra soli atpakaļ. Draudzīgā dzirksts gailo�ajās acīs bija izdzisusi. Tagad tās ne�petni glūnēja, ne mirkli neatraujoties no Lauvuķepas. Tā nebija Asķepa. Atskanēja rūciens. Lapsa! Lauvuķepa mēģināja bēgt, bet ķepas bija kā sapītas un pārvērtu�ās akmenī. Neradījums rēkdams metās māceklim virsū, atņirdzis sarkani asiņainus zobus.

Lauvuķepa pamodās un pietrūkās ķepās. Caur zariem migā iespīdēja bāla gaisma, izraibinot gulo�o kaķu ka�okus.

Asķepa strauji pacēla galvu. - Viss kārtībā?

- Man tikai rādījās murgs, - Lauvuķepa noelsās. Māsa paliecās tuvāk. - Par ko?

- Par lapsu, - Lauvuķepa izdvesa.

- �eit nav nekādu lapsu. - No savas guļvietas pienāca Ogļuķepa un uzmundrino�i piemiedza ar aci.

Lauvuķepa sabozās. Vai no tām abām ok�ķerēm nekur nebūs miera? Viņ� metās tām garām. - Ie�u paņemt kaut ko ēdamu, - runcis paziņoja un pikti izslāja no migas.

Uz Di�pārkares sēdēja Kazenājnags un sargāja apmetni. Lauvuķepa noprata, ka Ugunszvaigzne acīmredzot ir devies patruļā. Pie zemā akmens, kas rēgojās no zemes tālākajā klajuma malā, mazgājās Sīļaķepa. Kad Lauvuķepa devās garām, runcis mitējās.

- Viss labi? - Sīļaķepa pie�ķieba galvu sāņus.

- Man rādījās murgs, viss kārtībā, - Lauvuķepa norūca. Viņ� devās pie medījuma kaudzes, paņēma sīku, glu�i stīvu peli un gāja pie Sīļaķepas.

Brāļi apēda peli klusēdami. �ķiet, vismaz Sīļaķepa negrasījās bāzt savu degunu katrā sīkumā, ko Lauvuķepa darījis pēdējā mēne�a laikā.

- Lauvuķepa! - No karotāju migas iznāca Peln-āda. - �orīt mēs ar Mālvilnu un Asķepu trenēsimies ieplakā.

Vienkār�i lieliski! Vai es nekad netik�u no viņas vaļā?

Ērk�ķu barjera nodrebēja, un apmetnē iebrāzās agrā medību patruļa. Ugunszvaigzne un Smil�uvētra zobos turēja medījumu. Zirnekļkāja un Peļuķepa nesa pa pelei, bet Baltspārns stiepa tauku strazdu.

- Vai viss ir labi? - Kazenājnags no aug�as uzsauca.

Ugunszvaigzne nometa savu guvumu kaudzē.

- Viss ir mierīgi, un medījums, kā redzi, ir bagātīgs.

Pūpē�ķepa jau bija pie medījuma kaudzes un o�ņāja Baltspārna atnesto strazdu. Viņ� to paņēma un aiznesa uz mazuļu migu.

- Sveiks, Sīļaķepa! - Pār klajumu lēk�iem tuvojās Asķepa un Ogļuķepa. - Vai palicis kaut kas ēdams?

- Varēsi paēst vēlāk, Asķepal - Mālvilna staigāja �urpu turpu gar apmetnes izeju. - Vispirms treniņ�.

Lauvuķepa norija pēdējo peles kumosu un sajuta vieglu, ļaunu prieku. Gan jau Asķepa aizkavējās, jo trina mēli par viņu. Tā viņai arī vajag, lai paliek ar tuk�u vēderu. Run�uks piecēlās ķepās un steidzās pie Mālvil-nas. No otra klajuma gala atskrēja ari Pelnāda.

- Esmu izbadējusies! - Asķepa kurnēja, panākusi pārējos.

- Pēc treniņa pamedīsim, - Mālvilna apsolīja.

To pateicis, zeltainais karotājs iespruka ejā. Lauvuķepa skrēja blakus Pelnādam, un Asķepa palika iepakaļ. Ceļ� līdz treniņu ieplakai pagāja klusumā. Caur ko�i zaļajām lapām slīpi spīdēja saules stari, un gaisu tricināja putnu treļļi. Lauvuķepa redzēja, ka Asķepa aplaizās.

Pelnāda apsēdās ieplakas vidū, �igli �audīdams asti �urpu turpu pa sūnaino zemi. - �odien mēs padomāsim par to, kā cīnās citi klani, - kādas ir viņu stiprās un vājās puses un kā to vislabāk izmantot savā labā.

- Nu, kādas tad ir pārējo klanu stiprās puses? -Mālvilna jautāja.

- Upes klans prot peldēt, - Asķepa ieņaudējās, - tātad viņi var uzbrukt no ūdens.

- Vēja klans pieprot maskē�anos, un viņu kaķi ir sīka auguma, tāpēc visgrūtāk pamanāmi, - sacīja Lauvuķepa.

88

Erma нашеiхг-

� Ja vien viņi neatrodas pret vēju, - Asķepa aizrādīja. - Tādā gadījumā viņus nodod zaķu piesmaka.

Lauvuķepa sa�uta. Vir�uķepa neoda pēc zaķiem!

- Un kā ar Ēnas klanu? - Pelnāda prasīja.

- Viņi ir vienkār�i ļauni, - Asķepa ierūcās, - tāpēc nekad nevar zināt, ko uzbrukumā iesāks. Tas dara viņus neparedzamus.

- Un kādas ir pārējo vājās vietas? - Mālvilna pra�ņāja tālāk.

- Ēnas klans ir vāj�, jo iedomājas sevi drosmīgāku, nekā ir patiesībā, - Asķepa ņaudēja. - Bet Upes klans tik daudz ēd, ka ir gausāks par mums.

Lauvuķepa mīņājās, pūlēdamies atrast kaut ko, ko pateikt. Asķepa uz visiem jautājumiem pamanījās atbildēt pirmā.

Pelnāda uzmeta run�ukam skatienu. - Un Vēja klans?

Lauvuķepam izkalta mute. Likās, it kā karotāja skatiens redzētu viņam cauri. Vai Asķepa būtu izstāstījusi savam skolotājam par brāļa naksnīgajiem piedzīvojumiem ar Vir�uķepu? Lauvuķepu jau sagrāba izbailes, bet tad viņ� pamanīja, ka visi trīs kaķi skatās uz viņu un gaida atbildi. lekniesās ķepas. Saņemies! Tu to zini!

Asķepa nobolīja acis. - Lauvuķepam �ķiet, ka Vēja klanam vispār nav vājo vietu. - Māsas apvainojums trāpīja mērķī - Lauvuķepas ausis sāka svilt kaunā. Kāpēc viņai tik uzkrīto�i jāizrunājas? Vai tas bija atgādinājums, ka viņas varā ir sagādāt brālim pamatīgas nepatik�anas?

Brieda dusmas. - Tā nav taisnībai - viņ� ie�ņācās.

- Kas nav taisnība? - Pa nogāzi tuvojās Kazenāj-nags ar Pūpē�ķepu pie sāna.

Lauvuķepa izslēja zodu. - Asķepa domā, ka man patīk Vēja klansI

- Kāpēc lai viņa tā domātu?

- Es tikai vilku viņu uz zoba, - Asķepa noņaudēja.

- Lauvuķepam ir briesmīgi plāna āda. Viņam rādījās murgi.

Lauvuķepa saniknots �audīja asti. Vai Asķepai par katru cenu viņ� jāpataisa par muļķi? Gan viņ� tai vēl parādīs! - Vēja klana karotāji ir ātri, bet nav tik stipri kā mēs, jo tīrelī nav koku, kuros rāpties! - viņ� ierūcās, raidīdams māsai zvērojo�u skatienu.

- Labi. - Mālvilna māja ar galvu. - �ķiet, ka pamatus jūs zināt. Pārbaudīsim kustības. Vispirms izmēģināsim paņēmienu, kas noderēs cīņā ar Upes klana kaķiem.

Mālvilna veikli ielīda Pelnādam pavēderē un iecirta zobus pakaļkājā. Pelnāda pagriezās, gatavodamies pretuzbrukumam, bet Mālvilna jau bija aizbrāzies prom un neaizsniedzams. Pelnāda metās viņam virsū, bet Mālvilna pavēlās nost, pietrūkās ķepās un uzlēca Pelnādam mugurā, laupot tam līdzsvaru un nogā�ot uz sāna. Abi karotāji uztrūkās ķepās, izpurināja no ka�oka gru�us un pagriezās pret mācekļiem.

- Tagad pamēģiniet jūs, - Pelnāda mudināja.

- Lauvuķepa. - Mālvilna ar asti pieskārās run�uka sānam. � Tu būsi Upes klana karotājs, jo esi lielāks un spēcīgāks. Asķepa, tu mēģini nogāzt viņu no ķepām kā es - Pelnādu.

Asķepa pamāja ar galvu. - Tikai nedod man nekādas atlaides! - Kaķenītes acis apņēmīgi spīdēja.

- Neuztraucies, ij nedomāju, - Lauvuķepa caur sakostiem zobiem uz�ņāca. Vai māsa pat nenojau�, cik ļoti viņu kaitina?

Viņ� juta, kā pretiniece iesprūk pavēderē un ieko�as pakaļkājā. Bet viņam nenāca ne prātā ļaut tai izglābties tik viegli, kā bija ļāvis Pelnāda. Runcis ar visu svaru uzgūla uzbrucējai, pirms tā bija paguvusi aizbēgt, saķēra viņu ar ķepām un novēla zemē.

- Ei! - Asķepa iespiedzās. - Ne jau tā tas bija domāts!

- Vajadzēja būt ātrākai! - Lauvuķepa nosprauslājās un sāka apstrādāt kaķenītes muguru ar pakaļkājām, ar priek�ķepām turēdams tās plecus kā spīlēs.

-Man sāp! - Asķepa iebrēcās, pūlēdamās izrauties no tvēriena.

- Lauvuķepa, stāt! - atskanēja Kazenājnaga bargā balss, un Lauvuķepa sastinga. Asķepa izslīdēja un pierausās ķepās. Kazenājnags ar zvērojo�u skatienu bargi uzlūkoja Lauvuķepu. - �is ir treniņ�! Nevienu kaķi nedrīkst savainot!

Lauvuķepa piecēlās. - Piedod, - viņ� noņaudēja. - Es aizmirsos.

Asķepa laizīja Lauvuķepas skrāpējumus, un run-�ukā uzbangoja vainas apziņa par to, ka ļāvis dusmām laupīt sev galvu. - Atvaino, Asķepa, - viņ� klusi nomurmināja. Dusmas, kas bija verdu�as viņā jau kop� rīta, bija pagaisu�as kā rīta rasa. - Man tie�ām ļoti �ēl. - Māceklis uzmeta nervozu skatienu tēvam, gaidīdams, ka tas viņu norās, bet Kazenājnags izskatījās noraizējies.

- Vai jūs varētu �orīt patrenēties ar Pūpē�ķepu un Asķepu? - Pērkona klana barve�a palīgs uzrunāja Pelnādu un Mālvilnu. - Mēs ar Lauvuķepu iesim medīt.

Lauvuķepa sekoja tēvam ārā no ieplakas, apkaunojumā svildams līdz astes galiņam. Viņ� gatavojās pamatīgai lekcijai, bet Kazenājnags klusēdams rik�oja uz priek�u.

- Man nevajadzēja tā iekarst un zaudēt savaldī�anos, - Lauvuķepa �igli sacīja, nolēmis uzreiz ķerties pie lietas. - Bet viņa mani nelika mierā jau visu rītu.

Kazenājnags joprojām klusēja.

- Zinu, ka tas nav attaisnojums, - Lauvuķepa turpināja. - Tas vairs nekad neatkārtosies.

- Zinu, - Kazenājnags ieņaudējās. Viņ� apstājās un uzlūkoja dēlu. - Tas nemaz nebija tev raksturīgi. -Svītrainais karotājs nopūtās. - Vienmēr esmu paļāvies, ka tu gādāsi par savu brāli un māsu.

Lauvuķepa nokāra galvu. Viņ� bija pievīlis tēvu.

- Vai tevi kaut kas satrauc? - Kazenājnags jautāja. - Varbūt tevi kaut kas... - karotājs saminstinājās un beidzot noņaudēja: - ... nomāc?

Lauvuķepa zināja, ka nedrīkst tēvam stāstīt par Vir�uķepu un to, kā Asķepa bija pārtraukusi abu satik�anās. - Es tikai... - Run�uks apklusa. Kā lai izskaidro savu niknumu? - Man ir tāda sajūta, ka Asķepa man neuzticas un domā, ka nevaru būt lojāls karotājs.

Kazenājnags pamāja ar galvu. - Es zinu, kā tas ir. - To pateicis, runcis atsāka soļot. Lauvuķepa izbrīnīts steidzās pakaļ.

- Man kā Tīģerzvaigznes dēlam bija atkal un atkal jāiekaro katra Pērkona klana kaķa uzticība, - Kazenājnags klusi turpināja. - Tāpēc es zinu, cik kaitino�i tas ir, kad ir jāpierāda kaut kas, kas nebūtu jāpierāda.

Lapām piebirusī zeme sāka sliekties aug�up, un kaķi atspērās smar�īgajā augsnē, lai varētu vieglāk kāpt.

- Nelaime tā, ka visi redzēja Tīģerzvaigznē tikai ļaundari. Neviens negribēja atcerēties, ka viņ� bija dro�sirdīgs un izcils karotājs.

Lauvuķepa saausījās. Vai Kazenājnags aizstāvēja Tīģerzvaigzni?

- Es neesmu aizmirsis, kā Tīģerzvaigzne nodeva savu klanu, - Kazenājnags noņaudēja, kā pamanījis Lauvuķepas pārsteigumu. - Bet mums visiem ir savas stiprās un vājās puses. Skumji, ja kādu atceras tikai viņa vājuma dēļ. Es ceru, ka mani pieminēs mana spēka dēļ.

- Protams, tā būs! - Lauvuķepa ieņaudējās. Metās neomulīgi, iedomājoties, ka no tēva varētu būt paliku�as vairs tikai atminas. - Viss klans tevi ciena.

I

- Kaut nu tā būtu.

- Kā to saprast?

- Man �ķiet, klanā ir kāds, kas vēl man ļaunu. -Vārdi izskanēja �ukstā.

wvi_v.-. -TREJU SPĒKS. TUMSA UPE ХЭ

Lauvuķepam sa�ņaudzās sirds. - Kur� tad?

Kazenājnags papurināja galvu. - Nav svarīgi. Aizmirsti, ka tā sacīju.

- Bet, ja ir kāds kaķis, kuram tu neuzticies...

Kazenājnags viņu pārtrauca: - Ja vēlies, lai atceras tavu spēku, tev pie tā ir jāstrādā. Un, ja tas nozīmē, ka jāpierāda sava vērtība tiem, kuri par tevi �aubās, tad rīkojies. Tu nevari piespiest Asķepu tev noticēt. Tev ir jāparāda viņai, ka esi uzticības vērts.

Lauvuķepa juta, kā ķepās ielīst gurdums. Kālab viņam vajadzētu sevi pierādīt Asķepai? Es neesmu izdarījis neko sliktu!

Krākt!

Pret apmetnes sienu nograbēja akmens un ar būk�ķi nokrita pie mācekļu migas.

Lauvuķepa pacēla galvu un tumsā samirk�ķināja acis. Vai tur pa krauju cilpoja zaķis?

Krākt!

Tas nevarēja būt zaķis. Zaķis jau no pirmā būk�ķa būtu ņēmis kājas pār pleciem.

Lauvuķepu pārņēma ziņkārība, un viņ� klusītēm piecēlās. Pameta skatienu uz Asķepu. Tā gulēja cie�ā miegā. Paldies, Mālvilna! Asķepas skolotājs bija aizvedis savu mācekli medībās dziļi me�ā. Viņa pārnāca nogurusi un tulznās sabristām ķepām, toties priecīga nesa trīs peles.

Run�uks aizlavījās garām māsas guļvietai un pa�lepns izlīda no migas.

Krākt!

Bums!

Netālu no ķepām nokrita akmentiņ�. Lauvuķepa �igli palēca atpakaļ un piesardzīgi paskatījās uz aug�u. No kraujas viņā vērās divas apaļas, spīdīgas acis. Nākamajā mirklī tās pamirk�ķināja.

Kāds izspiegoja apmetni! Vai to vajadzētu kādam izstāstīt? Lauvuķepa pārlaida skatienu tuk�ajam, Mēness staru pielietajam klajumam. Negribējās nevienu modināt, iekams nebija skaidrības, vai tie�ām draud briesmas. Viņ� pats sevi pataisītu par muļķi, ja saceltu jezgu tikai kādas ziņkārīgas stirnas dēļ, kura varbūt uzgājusi ieplaku. Vispirms jāpapēta, tad varēs celt trauksmi, ja tie�ām tur būs kas draudīgs.

Pie izejas baloja Baltspārna ka�oks. Kaķe laikam stāvēja sardzē. Ja kas, Lauvuķepa viņu pasauks.

Māceklis lavījās uz priek�u gar klajuma malu un iespraucās kazenājos pie dziedniekkaķes migas. Viņ� zināja, ka aiz tiem var uzkāpt aug�ā klintī. Pasniedzies caur ērk�ķainajiem dzinumiem, run�uks sataustīja pirmo pakāpienu un uzrausās aug�ā. Uzmanīgi virzīdamies tālāk, lai neizkustinātu gru�us, Lauvuķepa soli pa solim kāpa aug�up, līdz izlīda uz zālainās kraujas. Viegli aizelsies, viņ� sāka lavīties pa pa�u kranti.

- Lauvuķepa! - Gabaliņu tālāk no papardēm atskanēja �ņāciens. Runcis sastinga, redzot, ka no krokotajām lapu me�ģīnēm iznirst Vir�uķepa. - Paldies Zvaigznes klanam, tas esi tu!

- Vai tu tur mētājies ar akmeņiem? - Lauvuķepa iztrūcies uzlūkoja draudzeni. Ja nu viņu te kāds pieķer? - Vai viss kārtībā?

- Man bija tevi jāsatiekl

Lauvuķepam krūtīs ietrīsējās prieks. Vir�uķepa ir vēl drosmīgāka, nekā viņ� bija domājis iepriek�. Bet viņa jādabū prom no apmetnes. - Nāc līdzi, - viņ� ie�ņācās un aizcilpoja lejup uz ezera pusi. Bet Vir�uķepa nesekoja.

- Nāc ta�u! - Lauvuķepa atskatījies skubināja.

Kaķenītes acis iespīdējās. - Neej tur! Man tev kaut kas jāparāda! - To teikusi, viņa pagriezās un ienira papardēs.

Lauvuķepa steidzās pakaļ. - Kurp mēs dodamies?

- Pagaidi, gan redzēsi!

Izskatījās, ka viņa iet uz veco lapsu midzeni. Lauvuķepa pagausināja soli. - Uzmanies! - viņ� brīdināja.

- Viss kārtībā, - kaķenīte atteica. - Tur nekādu lapsu nav. - Viņa apstājās pie biezas kazenāju audzes stāvas nogāzes pakājē. - Pagaidi tepat!

Vir�uķepa ielīda zem asajiem dzinumiem, un Lauvuķepa noskatījās, kā viņas aste nozūd biezajā lapotnē, ka krūmi nodreb vien. Kurp viņa devās? Virs galvas zaros ieūjinājās pūce. Lauvuķepa uzboza spalvu un sāka mest nervozus skatienus apkārt.

- �eit!

Lauvuķepa paskatījās aug�up pa nogāzi un ieraudzīja Vir�uķepu miedzam ar aci no nelielas alas. - Ko tu tur dari? - Ala līdzinājās zaķa mītnei.

� Tu nevari iedomāties, kas ir te iek�ā! Nāc! � Vir�uķepa iespruka atpakaļ tumsā.

Lauvuķepam iekņudējās ķepas. Viņ� palīda zem kazenājiem un saviebās, kad ērk�ķi aizķēra ka�oku. Run�uks izrausās augstāk laukā no samud�inātajiem zariem un apstājās pie ieejas alā. - Vir�uķepa? - viņ� strauji puksto�u sirdi pasauca.

- Nāc iek�ā! - Draudzenes ņaudiens ēnās savādi atbalsojās.

Lauvuķepa iespraucās iek�ā pakaļ kaķenītei.

Ejā valdīja piķmelna tumsa. Lauvuķepa līda uz priek�u, pieplacis pie zemes, un juta, kā miklā zeme spie�as pie ādas. Kas Vir�uķepai padomā? Te jau knapi pietika vietas zaķim, kur nu vēl kaķim. Pēk�ņi eja kļuva pla�āka, un runcis sajuta, ka uzpū� salta dvesma. Viņ� atvieglots izslējās taisni un rik�iem devās uz priek�u, līdz sajuta uz vaiga Vir�uķepas elpu.

- Te ir ala! - draudzene ieņaudējās. - �ajā pakalna daļā ir daudz eju, un viena no tām ved taisnā ceļā uz Vēja klana teritoriju!

- Kā tu, pie Zvaigznes klana, to atradi?

-Vējaķepa aizsūtīja mani medīt peles klintājā tīreļa galā, netālu no apmetnes. Vienu es iedzinu spraugā, bet tad pamanīju, ka sprauga tālāk pārvēr�as ejā. Iegāju iek�ā un atklāju, ka tur uz visām pusēm stiepjas alas.

- Vai tev nebija bail apmaldīties?

- Sākumā pētīju ejas pavisam lēnām, vispirms kārtīgi iegaumējot vienu un tikai tad ejot nākamajā.

Un tad es atradu eju, kura ved uz alu. Tā ir lieliska! Griestos ir caurums, pa kuru ieplūst gaisma. Pēc tam uzgāju eju, kas ved uz jūsu teritoriju! - Ņaudiens skanēja triumfējo�i. - Vai nav fantastiski?

Lauvuķepa tik tikko spēja noticēt savām ausim.

- Eja no mūsu teritorijas uz jūsējo! - viņ� izdvesa.

- Tas ir pasakaini! Ja mums uzbruktu vai izceltos uguns, Pērkona klans pa to varētu...

- Nē! - Vir�uķepas balsī ieskanējās dusmas. - Mēs nedrīkstam nevienam par to stāstīt. Vai tad tu to nesaproti? �ī var būt mūsu vieta!

- Mūsu vieta?

- Mēs varam te satikties, un neviens mūs nemū�am neatradīs! Pat Asķepa nenojautīs, kur tu esi pazudis.

Lauvuķepam nodrebēja ūsas. Tagad viņ� varēs satikties ar Vir�uķepu pēc sirds patikas, un neviens par to neko neuzzinās! - Tā ir izcila doma! Tas ir ļoti atjautīgi, Vir�uķepa.

Kaķenīte iemurrājās un ar purnu �igli sabu�ināja Lauvuķepas vaigu, bet pēc tam aizgriezās. - Nāc līdzi! Es tev parādī�u to alu.

Vir�uķepas soļi izgaisa tumsā. Lauvuķepas vēders sa�ņaudzās bailēs. Viņ� apspieda vēlmi steigties prom, atpakaļ me�ā, un devās pakaļ Vir�uķepai. Tumsa �ķita spie�am kā smaga sega, un pēk�ņi run�uks saprata, kā jūtas Sīļaķepa. Viņ� paostīja gaisu, mēģinādams sajust lapsu, zaķu vai pat āp�a aromātu, bet oda tikai pēc mitras zemes. Smārds bija ass un sastāvējies, it kā �eit neviena nebūtu bijis jau daudzus mēne�us.

- Kā tas nākas, ka alās neviena nav? - run�uks skaļi prātoja.

- Laikam jau nevienam nav laimējies tās uziet. -Priek�ā savādi atbalsojās Vir�uķepas ņaudiens.

- Kāds tās noteikti jau reiz ir atklājis.

- Nekad neesmu te manījusi citu smārdu kā vien akmeņus un ūdeni.

Lauvuķepa tomēr juta, ka nemiers neatstājas. - Bet grūti noticēt, ka mēs būtu pirmie... - Pēk�ņi eja pielija ar vāru gaismu un izveda pla�ā alā. Lauvuķepa apstājās kā zemē iemiets un izbrīnīts paraudzījās apkārt. Klints sienas izgaismoja mēnesnīca, kas iespīdēja pa nelielu atveri alas griestos, tie�i tā, kā Vir�uķepa bija stāstījusi. Zem kājām pletās gluda, noputējusi akmens grīda, kas �ur tur bija saraukusies izciļņos, it kā tur būtu paliku�i milzu ķepu nospiedumi. Bet pats brīnumainākais bija upe, kura vijās �ķērsām pāri grīdai un ieplūda zemā, platā tunelī, kas izgaisa ēnās.

Pazemes upe? Kā tas iespējams?

- Vai nav lieliski? - Vir�uķepa uzlēca uz �aura izvirzījuma klintī. - Mums te būs pa�iem sava apmetne! Mēs varētu būt Tumsas klans. Es bū�u barvede, bet tu vari būt mans palīgs!

- Palīgs? Ja nu es gribu būt barvedis? - Lauvuķepa iebilda un aizspraucās draudzenei garām uz augstāku pārkari.

- Es �o vietu atradu, tāpēc esmu barvedei - Vir�uķepa metās run�ukam virsū un nogrūda nost.

Lauvuķepa murrādams viegli piezemējās uz grīdas. - Lai notiek, Vir�uzvaigzne, � viņ� ieņaudējās.

- Kāds ir tavs plāns?

- Lauvuķepa, mosties!

Lauvuķepa sajuta mīkstu ķepu bakstām viņam sānā. Run�uks iztrūcināts pacēla galvu un izbrīnījās, ieraugot apkārt klin�u sienas. Tad viņ� atcerējās. Viņ� bija alā. Blakus tupēja samiegojusies Vir�uķepa.

- Skaties! - Kaķenīte ar galvu parādīja uz spraugu jumtā. - Mēs iesnaudāmies. - Ārā debesīs jau svīda gaisma.

Lauvuķepa pietrūkās ķepās. - Man jāiet mājās! -Viņ� satraukts skatījās no vienas alas uz nākamo.

- Kura no tām ved uz Pērkona klanu?

Vir�uķepa pietipināja pie �auras ejas gandrīz upes krastā. - Uz �o pusi. - Viņa ar asti norādīja uz platāku tuneli pretējā pusē. - Man jāiet turp. - Viņas acis iespīdējās. - Vai �onakt atkal atnāksi?

- Jā. - Lauvuķepa jau tagad ar nepacietību gaidīja tik�anos. - Ja izdosies iz�maukt.

Jaunais runcis aizsteidzās prom pa tuneli, un Vir�uķepas atvadu sveiciens atbalsojās sienās viņam aiz muguras. Migas biedri noteikti būs pamanīju�i, ka viņ� nav pavadījis nakti savā guļvietā. Kā �oreiz attaisnoties? Asķepai noteikti būs radu�ās aizdomas. Bija jāizgudro labs iegansts, kāpēc �ai agrajā stundā jāatrodas ārpus apmetnes, citādi par satik�anos ar Vir�uķepu nebūs ko domāt.

Eja sa�aurinājās, un kaut kas viegli pieskārās spalvai. Laikam sienas bija tuvāk. Vai Vir�uķepa tie�ām atcerējās pareizo ceļu? Krūtīs uzbangoja panika. Ja nu vairs nevarēs atrast ceļu laukā? Atkal pieskāriens. Nelikās, ka tā būtu zeme - drīzāk kaut kas mīkstāks, glu�i kā kaķa ka�oks. Lauvuķepu sagrāba bailes, un viņ� ņēma ķepas pār pleciem, skriedams, cik jaudas, un juzdams, kā izbīlis �ņaudz krūtis.

Priek�ā atspīdēja gaisma. Run�ukam izmisumā un atvieglojumā saļodzījās ķepas, un viņ� izbrāzās no alas kā lingas sviests. Rīta gaisma ap�ilbināja acis, un Lauvuķepa palika stāvam, mezdams apkārt paslepus skatienus. Patruļas nekur nemanīja. Māceklis salīka pie zemes, iespraucās kazenājos un skrie�us metās uz mājām.

Es nevaru atgriezties ar tuk�ām ķepām! To iedomājoties, Lauvuķepa spēji apstājās.

Virs galvas lidinājās zvirbulis. Neviens nevarēs pukstēt, ja pabaro�u klanu. Domāts - darīts, Lauvuķepa pieplaka pie zemes un saspringa mednieka pozā. Viņ� notupies palika nekustīgs kā akmens un vēroja, kā zvirbulis nolai�as zemē un pielec tuvāk, apspiezdams vēlmi uzklupt, pirms putns ir gana tuvu. Lapas ne�abēja zem zvirbuļa nadziņiem. Lauvuķepa sāka mīņāties ar pakaļkājām. Vēl viens lēciens...

Ķepā ir! Lauvuķepa �āvās uz priek�u strauji kā �ūska un nogalināja putneli ar vienu ķepas vēzienu.

Paņēmis nekustīgo zvirbuli zobos, viņ� lēk�iem metās uz apmetni.

- Sveiks, Lauvuķepal - Baltspāms vēl aizvien sargāja ieeju. - Nemanīju tevi aizejam.

Lauvuķepas atbildi slāpēja putna spalvas. - Es izgāju pa atejas pusi. - No meliem pat aste notirpa, bet nebija izvēles.

- Izskatās, ka kādam būs gardas agrās brokastis, - Baltspāms sacīja.

- Mhm, - Lauvuķepa tikai noteica un aizgāja kaķei garām iek�ā apmetnē.

Asķepa gul�ņāja pie zemā akmens kopā ar Sīļa-ķepu un pacēla galvu, kad Lauvuķepa ienāca apmetnē. Run�uks strupi pamāja māsai ar asti un iemeta savu guvumu kaudzē.

- Tu gan laikam agri cēlies, - Sīļaķepa ieņaudējās, kad brālis uzrausās uz gludā akmens un sāka mazgāties.

- Putni klaigā kā traki, tīrais brīnums, ka jūs neceļat ne ausu, - Lauvuķepa �igli attrauca.

Asķepa samiedza acis. - Pēc vakardienas medībām ar Mālvilnu es ne to vien būtu varējusi nogulēt.

Lauvuķepa pārlaida ķepu pār ausi. Vēders bija nepatīkami sa�ņaudzies. Viņam riebās melot. Rotaļas ar Vir�uķepu nebija nekas slikts, bet viņ� apzinājās, ka klana biedriem būs citas domas.

Es esmu lojāls savam klanam, Lauvuķepa domāja. Man nebūtu tas jāpierāda.

Tomēr melu rūgtā pēcgar�a palika mutē kā bijusi.

Asķepa no�āvājās un izstaipījās, iestājusies migas ieejā. Rīta saules stari sildīja ķepas. Viņa atskatījās pār plecu. Lauvuķepa vēl gulēja, saritinājies savā guļvietā.

Ogļuķepa jau bija pie medījuma kaudzes.

- Vai tur kaut kas ir? - Asķepa draudzenei uzsauca.

- Tikai pele. - Ogļuķepa domīgi pabikstīja sīko grauzēju. - Mazliet pastāvējusi, bet vēl ēdama.

Asķepa piecilpoja klāt. - Varbūt paraudzīsim, vai Margrietiņa to negrib kaķēniem?

- Nē, paldies! - Margrietiņa sildījās saulītē pie mazuļu migas, un viņai apkārt kūleņoja Debespapar-des kaķēni. - Viņi var pagaidīt, līdz pārnāks ausmas patruļa un atnesīs kaut ko siltu un svaigu.

- Man nav iebildumu ēst pastāvēju�u peli! - uzstāja Lapsupūka.

- Nē, - Margrietiņa stingri sacīja, - tu esi saaukstējies, tu nedrīksti ēst aukstu.

-Bet es esmu izsalcis!

-Drīzāk vienkār�i rijīgs! - zobojās Leduspūka. To teikusi, pūkainā, baltā kaķenīte iepauksnīja brāļa ausi. Tas uzreiz pagriezās un klupa māsai virsū. Viņa iespiedzās un sāka apstrādāt uzbrucēju ar pakaļ-ķepiņām.

Margrietiņa parāva malā asti, kad abi kau�ļi aizvēlās garām, saķēru�ies kamolā. - Nudien, būs tīrais atvieglojums, kad tie abi pārvāksies uz mācekļu migu, -viņa noņaudēja. Asķepa labi zināja, ka Margrietiņa patiesībā tā nemaz nedomā. Kad tas notiks, Debespa-parde dosies atpakaļ uz karotāju migu, un Margrietiņa paliks mazuļu migā viena. Viņa vienmēr bija skaidri izrādījusi, ka neuzskata sevi par piemērotu karotājas dzīvei, bet ko viņa iesāks, kad vairs nebūs jāauklē kaķēni? Jācer, ka jaunlapī nāks pasaulē jauns metiens.

- Asķepa! Ogļuķepa! - Lapustraume pabāza galvu no veckaķu migas. - Nāciet un iztīriet guļvietas.

- Labi! - Ogļuķepa uzreiz lēk�iem devās pie dziednieces, atstājusi peli guļam.

- Es atnesī�u svaigas sūnas! - Asķepa zināja, ka Lapustraume pie savas migas tur sūnu krājumus. Viņa aizsteidzās paņemt krietnu kum�ķi un aizstiepa to uz veckaķu migu.

Sausserdis, kas vijās ap Garastes un Peļādas mājvietu, bija sazaļojis svaigi izplauku�ām lapiņām, un vieglajā vējiņā �ūpojās svaigas stīgas. Jau brieda pumpuri, kas zaļlapī pārvērtīsies ziedos un piepildīs ieplaku ar burvīgu smar�u. Asķepa ielīda migā un nometa sūnas zemē. Ogļuķepa jau centīgi vandījās pa guļvietām, izplūkdama iestāvēju�ās vietas.

Blakus Garastem notupusī Lapustraume pacēla galvu. - Garastem ir iekaisis ērces kodums. - Migā

104

cnna n

vēdīja rūgtens zālī�u aromāts. - Es uzlik�u kompresi, bet gribu, lai viņam ir svaiga guļvieta, ka neiekaist vairāk.

- Labi. - Asķepa pamāja ar galvu.

Peļāda stīvi pierausās sēdus. - Cik labi atkal redzēt jaunlapil

Garaste saviebās, kad Lapustraume ieberza viņa brūcē zālītes. - Me�s labi smar�o, - viņ� ieņaudējās.

- Es domāju, ka varētu iziet ārā.

Asķepa pārsteigumā samirk�ķināja acis. Garaste kop� acu gaismas zaudē�anas gandrīz neatstāja apmetni.

- Tikai tad, ja es varu iet līdzi, - iesēcās Peļāda.

- Tev vajadzēs kādu, kas pieskata, lai nepieļāvās lapsa.

- Lapsa! - Asķepa instinktīvi pierāva asti.

Ogļuķepa pameta uz izejas pusi sūnu ku�ķi. - Lapsas nav nekas briesmīgs.

- Nav nekas briesmīgs! - Asķepa noelsās. - Kā tad tās, kuras dzinās man pakaļ? Es gandrīz galu dabūju!

- Tu toreiz biji vēl maziņa, - Ogļuķepa aizrādīja. -Ja tu satiktu tās lapsas tagad, tev viņas neizskatītos tik biedējo�as.

Asķepu tas nepārliecināja.

- Lapsas ir tikai kaitino�as, - Ogļuķepa nerimās.

- Pa īstam ir jābaidās no āp�iem. - Pelēki svītrainās kaķenītes acis iepletās. -Āp�i gan ir baismīgi. - Viņas ka�ociņ� uz muguras noraustījās. - Cerams, man savā mū�ā vairs neiznāks ne ar vienu sastapties.

- Vairs neiznāks? - Asķepa izslējās. - Tu ta�u nekad neesi satikusi nevienu āpsi.

Ogļuķepa pie�ķieba galvu, un viņas skatienā iezagās mulsums. - Tev taisnība. - Viņa pasniedzās un izvilka sa�uvu�u sūnu krisli pie Peļādas sāna. - Laikam bū�u to nosapņojusi.

Ogļuķepa reizēm varēja būt tāda peļugalva!

Asķepa pasniedzās pēc svaigām sūnām un pamanīja, ka Lapustraume cie�i raugās uz Ogļuķepu. Dziedniekkaķes mute bija palikusi vaļā. Kas tie�i viņu tik ļoti pārsteidza? Nebija jau pirmā reize, kad Ogļuķepai pasprūk kaut kas nesakarīgs.

Garaste sāka trīties. - Vai esi jau beigusi, Lapustraume?

- Nē. - Lapustraume �igli pieliecās. - Paliec rāms, nu jau gandrīz viss.

Ārpusē atskanēja Ugunszvaigznes sauciens. - Lai visi kaķi, kas gana veci, lai pa�i medītu, sapulcējas pie Di�pārkares!

- Klana apspriede? - Peļāda samiedza acis. - Cerams, nav kaut kas atgadījies. - Sirmā kaķe gausi piecēlās ķepās. Asķepa pameta skatienu uz Ogļuķepu, jūtot, kā krūtīs ietrīsas līksms satraukums. Vai noticis kaut kas svarīgs? Mācekle izbrāzās no migas pārējiem pa priek�u un ieraudzīja Ugunszvaigzni lēk�ojam lejup pa akmeņiem no pārkares.

Medījuma kaudze bija krietni papildināta. - Ausmas patruļa ir atgriezusies, - Asķepa pa�ukstēja

1UO

Ogļuķepai, kad draudzene viņu panāca. - Varbūt viņi pavēstīs kaut ko jaunu.

Vētrasvilna un Tērce iekārtojās klajuma malā, Pelēksvēdra un Millija iznāca no savas mītnes aiz karotāju migas. Kazenājnags un Vāvergaita apsēdās Di�pārka-res paēnā, bet Lauvuķepa sekoja Pelnādam un apsēdās skolotājam blakus. Margrietiņa palika savā vietā pie mazuļu migas un ar asti savaldīja Leduspūku un Lap-supūku, kuri lūkoja pielavīties tuvāk, lai paskatītos, kas par kņadu.

Kad klans bija norimis, Ugunszvaigzne apsēdās klajuma vidū un mirdzo�ām acīm paraudzījās apkārt.

- Neizskatās, ka būtu atgadījies kas slikts, - Asķepa klusi sacīja Ogļuķepai.

-Jau kādu laiku vēlējos to izdarīt, - barvedis iesāka, - un nu, kad pienācis jaunlapis, ir labs bridis jaunam sākumam.

Asķepa satraukti paliecās tuvāk.

- Ir pienācis laiks Millijai kļūt par Pērkona klana karotāju!

Asķepa apstulba. Kad Pelēksvēdra iepazinās ar Milliju, tā bija mince. Pelēksvēdra viņai bija �o to iemācījis no karotāju zinībām, un Millija bija viņam palīdzējusi tālajā mājupceļā uz Pērkona klanu. Bet vai tas viņu padarīja par karotāju? Asķepa pat nezināja, vai Millija vispār tic Zvaigznes klanam.

Klajumu pār�alca atzinīgi ņaudieni.

-Jau sen bija laiks! - iesaucās Baltspāms.

Bērzkritis ar ķepām mīdīja zemi. - Viņai ir īstas karotājas sirdsl

Asķepa pārsteigta raudzījās biedros. Tas ta�u noteikti nebija tik vienkār�i? Saiets dienasgaismā bija palīdzējis izlīdzināt nesapra�anās ar citiem klaniem, tomēr - iecelt minci karotāju kārtā? Vai tas atkal ne-uzjundīs naidu? Millija bija medīga un bija pierādījusi drosmi un lojalitāti kaujā, ta�u padarīt viņu par Pērkona klana karotāju...

- Millij! - Ugunszvaigzne aicināja pelēksvītraino kaķeni tuvāk.

Millija iznāca priek�ā augstu paceltu galvu. Asķepa neviļus sajuta apbrīnu. Bet Millija nekad nebija bijusi mācekle - kā lai viņa iegūst karotājas vārdu? Asķepa juta, kā sirds sa�ņaudzas ba�ās.

- Tu esi dro�sirdīgi cīnījusies kaujā, - Ugunszvaigzne ieņaudējās. - Tu gādāji, lai klans būtu paēdis bargajā kaillapī. Neviens no klana kaķiem ne�aubās par tavu lojalitāti un prasmēm. Tu esi godam nopelnījusi karotājas vārdu, kuru tev do�u. - Barvedis mirkli pieklusa. - No �īs dienas tevi sauks par...

- Pagaidi!

Klans sāka pārsteigti saņaudēties, dzirdot, ka Millija pārtrauc Ugunszvaigzni.

Kaķe rāmi pārlaida skatienu sanāku�ajiem kaķiem, un viņas zilās acis spo�i spulgoja. - Es jūtos pagodināta, ka uzskatāt mani par Pērkona klana karotājas vārda cienīgu, - viņa ieņaudējās. - Uz vēl lielāku godu es pat neuzdrīkstētos cerēt. Un es esmu pateicīga Pelēksvēdram par to, ka viņ� mani izglāba no minces dzīves. - Tb sakot, Millija sirsnīgi piemiedza ar acīm savam dzīvesbiedram. - Ja es visu mū�u būtu palikusi tikai divkājaino mīlule, tad nebūtu pa īstam dzīvojusi. Bet...

Pelēksvēdra nenocietās un iznāca priek�ā. - Mil-lij? - Pelē�a acis bija pietumsu�as raizēs. - Tu ta�u neiesi prom, vai ne?

- Nekad. - Millija piegāja draugam klāt un ar pumu sabu�ināja tam ūsas, lād viņa pagriezās atpakaļ pret Ugunszvaigzni. - Tu vari paļauties, ka bū�u lojāla līdz pat dienai, kad do�os pie Zvaigznes klana, un tev jātic, ka es kalpo�u klanam un sargā�u to līdz pēdējam elpas vilcienam. Bet es nevēlos mainīt vārdu. Es vienmēr esmu bijusi Millija un nekaunos no sava vārda.

Iestājās mēms klusums. Klans bija zaudējis valodu. Pelnāda pavēcināja asti. Smil�uvētra samiedza acis un nopētīja agrāko minci. Kazenājnagam notrīsēja ūsas.

Pelēksvēdra izslēja zodu. - Millijai ir taisnība. Nav svarīgi, kā viņu sauc. Svarīgi ir tikai tas, ko viņa dara, un es zinu, ka klans viņai vienmēr būs pirmajā vietā.

Asķepa vēroja Ugunszvaigzni un prātoja, ko tas iesāks. Pērkona klana barvedis nemierīgi sakustējās un uzlūkoja te Pelēksvēdru, te Milliju.

Pēk�ņi atskanēja cita balss. - Vai drīkstu ko teikt?

Asķepa �igli pagriezās. Tagad priek�ā iznāca Margrietiņa. Krēmbaltā kaķe izslīdēja starp Zirnekļkāju un Bērzkriti un iznāca klajumā vidū. Asķepa saspi-cēja ausis. Margrietiņa vēl nekad nebija neko teikusi klana apspriedēs.

- Es priecājos, ka Millija ir nolēmusi paturēt savu vārdu, - kaķene iesāka. Viņas maigā balss viegli iedrebējās. - Es neesmu karotāja, tomēr esmu Pērkona klana kaķe. Es labprātāk rosos mazuļu migā nekā medīju un cīnos, jo tas man padodas vislabāk. Es gādāju par katru klana atvasi tā, it kā tas būtu pa�as kaķēns. Tā ir mana velte klanam, bet es to daru ar pa�as izvēlēto vārdu.

- Viņai taisnība! - tagad ierunājās Tērce. - Es esmu uzticīga Pērkona klanam, bet nekad neatteiktos no vārda, kuru man devusi mana cilts.

Vētrasvilna piegāja pie savas dzīvesbiedres un ar asti noglāstīja tai sānu. - Vai �eit ir kāds, kur� neuzticētos Millijai vai Margrietiņai, vai Tērcei kaujā plecu pie pleca? - Runcis izaicino�i uzlūkoja klana biedrus.

-Nē! - Pirmā atskanēja Pelēksvēdras balss, un viņam �igli pievienojās Kazenājnags, Mākoņaste, Baltspārns un pārējie. Visskaļāk gavilēja Margrietiņas kaķēni Pūpē�ķepa, Riekstuķepa un Peļuķepa.

Asķepa jutās neomulīgi, vērojot notieko�o.

Pēk�ņi pārējo saucienus pārskanēja Ērk�ķnaga ņaudiens. - Rimstieties! Ko teiktu citi klani, mūs tagad redzot?

Zemesvilna piekrīto�i māja ar galvu. - Ēnas klans jau mēģināja atņemt mums teritoriju, jo mēs vairs neesam tīrasiņu me�a klans.

Ап Zirnekļkāja samiedza acis. - Vārda do�anas ceremonija ir daļa no karotāju kodeksa. Vai varam no tās atteikties un cerēt saglabāt cieņu citu klanu acīs?

Asķepa braucīja asti pa zemi. Zemesvilnam un Zirnekļkājam bija taisnība. Millija, Margrietiņa un Tērce klanam bija svarīgas, bet vai viņas varēja būt pa īstam piederīgas, ja nepieņēma visas klana para�as?

Ugunszvaigznes acis baigi iegailējās. - Klusumu! -barvedis noskaldīja. - Neaizmirstiet, ka runājat par sava klana kaķēm! Es uzaicināju Margrietiņu, Tērci un Milliju piebiedroties Pērkona klanam tāpēc, ka kopā mēs esam stiprāki. - Rudais karotājs pārlaida zvērojo�u skatienu klajumam. - Neviens nekurn, kad jāēd viņu gādātais medījums vai kopā jādodas kaujā. Vai gribat, lai raidu viņas prom nepareizā vārda dēļ? Vai gribat, lai citi klani mūs izrīko un nosaka, kas mums darāms?

- Protams, ne! - noņaudēja Pelēksvēdra.

- Millija un Tērce jau ir karotājas, - piebalsoja Kazenājnags. - Vārdam nav nozīmes.

Tas nav tiesa! Asķepa iecirta nagus zemē. Nevienai no trim nebija bijis pienācīgas vārda do�anas ceremonijas. Klans ignorēja rituālu, kas iegājies jau mēne�u mēne�os. Ko lai domā Zvaigznes klans? Mums ir jādzīvo saskaņā ar karotāju kodeksu! Kaķe skatījās uz Ērk�ķnagu, klusībā mudinādama viņu kaut ko sacīt, bet karotājs tikai bijīgi nolieca galvu, atzīstot barve�a pārākumu.

Ugunszvaigzne lēni pamirk�ķināja, parādot, ka to redzējis, un atkal pagriezās pret Milliju. - Tu drīksti paturēt savu vārdu. Mēs esam redzēju�i tavu drosmi kaujā un tavu prasmi medībās. Tu tagad esi Pērkona klana kaķe. Lai Zvaigznes klans tevi atzīst par īstu karotāju!

- Pērkona klans! Pērkona klans! - Bērzkritis sāka skandēt pirmais, un pārējie �igli pievienojās. Asķepa vēroja klusēdama un pamanīja, ka Zemesvilna un Ērk�ķnags pārmij rai�pilnus skatienus.

- Vai tev nemaz negribas priecāties? - Vāvergaita, izlīkumojusi caur pārējiem, pienāca pie meitas.

Asķepai nodrebēja ūsas. - Ja nu Zvaigznes klans viņu neatzīs par īstu karotāju?

- Vai tie�ām tev �ķiet, ka Zvaigznes klans ir tik aizspriedumains? - Vāvergaita klusi pajautāja.

- Karotāju kodekss nav tikai tuk�i vārdi, un mēs to pārkāpjam. - Asķepas spalva uz muguras mazliet sabozās. - Kazenājnagam vajadzēja kaut ko sacīt. Viņ� zina, cik svarīgi ir ievērot kodeksu.

Vāvergaita ar asti noglauda kaķenītes paspūru�o spalvu. - Kazenājnags ir klana barve�a palīgs. Viņam ir jāatbalsta Ugunszvaigzne. - Karotājas acis iezal-gojās. - Un neaizmirsti, ka Ugunszvaigzne reiz bija mincis.

- Bet viņ� tomēr pieņēma karotāja vārdu! - Asķepa iekaisa. - Viņ� pieņēma karotāja dzīves ceļu un bija māceklis. - Gaviles pamazām norima, un kaķi sāka atgriezties pie saviem pienākumiem. Ugunszvaigzne nemēģināja izmainīt karotāju kodeksu!

- Asķepa!

Mālvilnas ņaudiens lika māceklei atjēgties. Skolotājs stāvēja blakus Mākoņastem un Zirnekļkājam. Viņu mācekļi Ogļuķepa un Peļuķepa soļoja �urpu turpu.

- Ir pienācis laiks pārbaudei, lai novērtētu, ko esat apguvu�i, - Mālvilna sacīja Asķepai. - Jums ar Ogļuķepu un Peļuķepu jādodas medībās. Nomedījiet tik daudz, cik vien spējat.

Vāvergaitai iemirdzējās acis. - Jau pārbaude?

Asķepa aizmirsa savu nemieru, un viņā pamodās līksms satraukums. Beidzot būs iespēja parādīt, ko viņa ir iemācījusies!

Mālvilna pavēcināja asti. - Neaizmirstiet, ka es jūs nemanāmi vēro�u.

- Lai veicas! - Vāvergaita aizcilpoja, un Asķepa juta, kā sirdī ietrīsas ba�as. Ja nu viņa pieviļ Māl-vilnu? Nē! To viņa nemū�am nepieļaus.

Peļuķepa un Ogļuķepa steidzās piebiedroties draudzenei.

- Pat nezinu, kura atzinību es vairāk vēlos saņemt - Mākoņastes vai Mālvilnas! - Ogļuķepa nervozi uzlūkoja abus karotājus. Mālvilna bija viņas tēvs.

- Es pierādī�u Zirnekļkājam, ka spēju noķert vāveri! - paziņoja Peļuķepa.

-Jūs jau varat iet. - Mākoņaste pienāca pie mācekļu trijotnes. - Jums jāmedī vienatnē. Mēs jūs uzraudzīsim, tāpēc centieties no sirds.

- Protams, mēs centīsimies! - Asķepa apsolīja.

Ogļuķepa metās prom, un Peļuķepa mina viņai uz papē�iem. Asķepa abus panāca ērk�ķu tunelī, un visi trīs kaķi sāka grūstīties, kur� pirmais tiks laukā. Asķepa vēl nekad nebija medījusi viena. Ūsas jau drebēt drebēja piedzīvojuma gaidās.

- Kur jūs medīsiet? - viņa pajautāja, kad mācekļi bija izspruku�i no apmetnes.

- Es do�os uz strautu pie Ēnas klana robe�as, -Ogļuķepa pieteicās. - Tur vienmēr ir medījums.

- Bet tā vieta ir diezgan klaja, vai ne? - Asķepa ieņaudējās.

- Man padodas lēcieni, - Ogļuķepa atgādināja.

- Mani medījums pat klajā vietā nepamanīs tuvojamies, iekams nebūs jau par vēlu.

- Man �ķiet, es turē�os pame�ā, - Asķepa teica.

- Man patīk pielavīties. - Viņa uzmeta skatienu Peļu-ķepam. - Un tu?

- Ie�u ar tevi, - run�uks atsaucās. - Pame�ā ir vieglāk. Bet, kad bū�u noķēris pāris peļu, es meklē�u vāveri.

- Nu tad ejam! - Ogļuķepa metās aug�up pa nogāzi prom no apmetnes.

Asķepa un Peļuķepa steidzās pakaļ, saceldami veselu lapu virpuli. Tuvojoties strautam, Ogļuķepa nogriezās uz krasta pusi, Asķepa devās uz nelielu, kuplām papardēm pieaugu�u ieplaku, un Peļuķepa aizlēk�oja pretējā virzienā.

Asķepa apstājās ieplakas malā. Pūlēdamās elpot mierīgi, kaķenīte pieplaka pie zemes mednieces pozā un sāka lavīties lejup pa nogāzi. Viņa lodāja starp leknajiem papar�u dzinumiem, sargādamās tiem pieskarties, lai lapas neie�abētos. Vai Mālvilna mani jau vēro? - mācekle prātoja, ķepu pa ķepai zagdamās uz priek�u. Nedomā par to. Koncentrējies uz medībām! Viņa ar visām maņām pētīja papar�u biezokni un pavēra muti, lai izgar�otu vēju. Gaisā bija jūtams pavecs zaķa smārds, bet peles aromāts bija svaigs. Labi! Asķepa apstājās un saslēja ausis. Tālāk priek�ā nodrebēja papardes. Medniece samiedza acis un, ielūkojusies starp dzinumiem, pamanīja pa lapām piebiru�o zemi tipinām sīku, brūnu kamoliņu. Cirslis! Dzīvnieciņ� sāka ru�ināties pa pērnajām lapām.

Kaķenīte lavījās tuvāk.

Cirslis pamira.

Peļu mēsli! Aste bija pieskārusies lapai.

Cirslis paskatījās apkārt.

Nekusties! Asķepa aizturēja elpu un piespieda asti pie zemes.

Cirslis atsāka rosīties.

Lieliski! Tas ir aizņemts, meklējot ēdamo.

Asķepa gausi kā gliemezis virzījās uz priek�u. Cirslis tikai rakājās un rakājās. Vēl vienu soli!

Zem ķepas nokrak�ķēja zars. Cirslis spruka prom, bet Asķepa lēca ar izstieptām priek�ķepām un sagrāba grauzēju savos nagos, pirms tas paguva izglābties. A�s kodiens skaustā, un cirslis bija pagalam. Asķepa ar strauji puksto�u sirdi aiznesa to pie di�skābar�a saknēm un �igli apraka, pēc tam atgriezās pakaļ nākamajam medījumam.

Necik ilgi, un guvumam pievienojās vēl viens cirslis un pele. Noglabājusi dro�ībā zem di�skābar�a pēdējo medījumu, kaķenīte ievēroja pakalna korē starp kazenājiem pazibam zeltainu ka�oku. Cik ilgi Mālvilna viņu jau vēroja? Cerams, Asķepas veiklība bija skolotāju iepriecinājusi.

Papardes ie�abējās, un no me�a Asķepai aiz muguras izbrāzās Peļuķepa.

- Es nomedīju divas peles, - pelēkbaltais run�uks paziņoja. - Tagad dabū�u ķepā vāveri!

- Ku�! - Asķepa viņu apklusināja. - Tu aizbiedēsi medījumu!

- Piedod. - Peļuķepa pavēcināja asti. - Vai tu vēl medī?

- Man �ķiet, ka nu jau būs gana, - Asķepa piekrita.

- Vai esi redzējusi Ogļuķepu? - Peļuķepa pajautāja. - Cerams, viņai veicās labi.

- Man veicās lieliski! - Kaķenīte iznāca no papardēm, un viņai zobos aiz astēm �ūpojās �etras ūdens-�urkas. Viņa nometa savu lomu blakus Asķepai. - Vai varu tās aprakt pie tava medījuma?

- Vai pēc tam viss nesajuks kopā?

- Mākoņaste jau zina, ko es nomedīju.

- Vai tu ar viņu runāji? - Asķepa izbrīnījās. Skolotāji nedrīkstēja palīdzēt mācekļiem pārbaudes laikā.

� Protams, ne, - Ogļuķepa atteica, - bet es redzēju, ka viņ� visu laiku skatījās. Ar tik baltu ka�oku ir grūti kaut kur paslēpties, ja nu vienīgi sniegā. - Kaķenīte uzjautrināta iemurrājās.

- Peļuķepa joprojām ir apņēmības pilns nomedīt vāveri, - Asķepa draudzenei sacīja.

- Tie�ām? - Ogļuķepa pārsteigta uzlūkoja pelēk-balto runci. - Vai tad tev nepietiek peļu?

- Peļu man ir atliku likām, - Peļuķepa sa�utis ieņaudējās. - Es tikai gribu parādīt Zimekļkājam, ka varu noķert ari vāveri.

- Tās sastopamas aug�up pa straumi, - Asķepa ieteicās.

- Man �ķiet, es do�os uz Debesozolu, - Peļuķepa paziņoja.

- Nu nē! - Ogļuķepa izskatījās izbrīnīta. - Tas ir pats augstākais koks visā me�ā!

- Vāveres būs ari citos kokos, - brīdino�i ieteicās Asķepa. Peļuķepa bija Margrietiņas dēls un dzimis ārpus klana, tāpēc no sirds vēlējās iegūt savu klana biedru cieņu. Bet pēc pēdējās klana tik�anās ta�u it kā vairs nevajadzētu būt sajūtai, ka kaut kas jāpierāda.

- Es kāp�u Debesozolā! - Peļuķepa nerimās.

- Esmu daudz trenējies un gribu parādīt Zirnekļkā-jam, ko protu.

- Oho! - Ogļuķepa izdvesa. - Tu gan esi drosmīgs.

- Nāciet! - Peļuķepa kā bulta aiz�āvās prom me�ā. Ogļuķepa metās pakaļ, atspērienā uzsviezdama gaisā lapas. Asķepa pameta vēl vienu skatienu uz di�skābardi, lai būtu pārliecināta, ka atcerēsies vietu, kur noglabājusi savu guvumu, un joza abiem pakaļ.

Pieskrējusi pie Debesozola, Asķepa pacēla galvu un paraudzījās aug�up zaros. Varenais stumbrs �ķita ietiecamies taisni debesīs, un caur ko�i zaļo lapotni �ur tur varēja samanīt zilas debesis. Arī Peļuķepa vērās aug�ā, un Asķepa bija dro�a, ka redzējusi mācekļa asti iedrebamies.

- Tev bail! - Ogļuķepa pavilka viņu uz zoba.

Asķepa iecirta nagus zemē. Neizaicini viņu darīt kaut ko tādu, ko viņ� negrib. - Kāpēc gan vienkār�i nenoķert vēl da�as peles? - viņa ierosināja. - Te to jābūt atliku likām.

Spalva uz Peļuķepas muguras sabozās kā e�a adatas. - Nē. Es medī�u vāveri, - viņ� klusi, bet apņēmīgi sacīja. Māceklis atspērās un lēcienā atpleta priek�ķe-pas, lai ar nagiem ieķertos ra�enajā stumbrā. Viņ� pievilkās un pamanījās uzrausties zemākajā pazarē. - Re! - run�uks uzsauca. - Tas bija pavisam viegli. Viņ� pacēla galvu un nopētīja zarus, meklēdams nākamo pakāpienu.

Pēk�ņi aiz muguras nodipēja ātri soļi.

- Peļuķepa! - No me�a izbrāzās Mālvilna. Karotājs bija glu�i aizelsies, un viņa acis bija ba�īgi ieplestas. -Kāp lejā!

Uzreiz pieskrēja arī Zirnekļkāja. - Liec viņu mierā! - viņ� uzbrēca Mālvilnam. - Ja viņ� grib tur kāpt, lai kāpj!

No me�a iznāca Mākoņaste. - Domāju, ka nedrīkstam palīdzēt... - Viņ� apstājās, pamanījis Peļuķepu rāpjamies uz nākamo zaru.

- Man nudien �ķiet, ka tev viņam jāliek kāpt lejā, - Mālvilna pamācīja.

- Vai gribi teikt, ka mans māceklis nav pietiekami labs? - Zimekļkāja atglauda ausis.

- Viņ� vēl ir jauns, - Mālvilna apgalvoja. - Es Asķepai neļautu tur kāpt.

- Asķepa nav tik ilgi trenējusies kā Peļuķepa, -Zimekļkāja aizrādīja.

- Skatieties, tas ir pavisam viegli! - Peļuķepa uzsauca. Viņ� bija ticis līdz vietai, kur zari bija biezi saviju�ies, un veikli lēca no viena uz otru.

- Tikai nekāp pārāk augstu, - Zimekļkāja piekodināja. Peļuķepam tā lēkājot, pat viņ� sāka izskatīties noraizējies.

Virs galvas no�abēja lapas. Tur aug�up palēkda-mās traucās vāvere.

- Skaties! - Ogļuķepa sajūsmā iesaucās. - Re, tur viena ir!

Peļuķepa metās vāverei pakaļ. Asķepai jau smel-dza sprands no skatī�anās uz aug�u. Viņa redzēja, kā augstu kokā dreb lapas, vāverei skrienot arvien augstāk un augstāk, da�as nieka astes priek�ā Peļuķepam, it kā tā speciāli vilinātu mācekli līdzi.

Uzmanies, Peļuķepa!

Pēk�ņi vāvere atspērās un pārlēca no Debesozola blakuskokā ar tādu sparu, ka lejā nolija vesela sīku �agariņu �alts.

Peļuķepa sastinga.

Māceklis bija tik augstu, ka izskatījās sīks kā pele. Tomēr pat tādā attālumā Asķepa skaidri redzēja, ka visa run�uka spalva ir sacēlusies stāvus līdz pēdējam matiņam. Pelēkbaltais kaķis bija pārbijies līdz sirds dziļumiem.

- Tas bija labs mēģinājums! Tagad vari dro�i kāpt lejā, - Zimekļkāja uzmundrināja.

- Es nevaru! - Peļuķepas ņaudiens izklausījās pēc vārga pīkstiena. - Esmu iesprūdis!

Mālvilna nopūtās. - Un ko mēs tagad iesāksim?

- Es varētu uzkāpt viņam pakaļ, - piedāvājās Mākoņaste. Katram kaķim bija zināms, ka Mākoņaste ir viens no klana veiklākajiem kāpējiem.

-Viens pats viņ� lejā netiks, - Zimekļkāja piekrita.

- Es viņu dabū�u! - ieņaudējās Ogļuķepa.

- Pagaidi! - Asķepa iekaucās, kad pelēkā mācekle ņēmās rausties aug�ā pa stumbru.

- Tūlīt pat kāp lejā! - Mālvilna uz�ņāca meitai.

Ogļuķepa palika tupam zemākajā zarā. - Bet es redzu vieglāko ceļu, kā novest viņu lejā, - viņa uzstāja.

Mākoņaste pārmija ba�īgu skatienu ar Mālvilnu.

- Es kāp�u pavisam lēnām, - Ogļuķepa nosolījās, kad abi karotāji neko neteica. - Ja sāks likties, ka esmu par augstu, es nāk�u lejā.

Mālvilna pamāja ar galvu. - Nu labi, tikai esi uzmanīga.

Ogļuķepa sāka piesardzīgi kāpt kokā, apdomīgi apstādamās pirms katra lēciena un vienmēr aprēķinādama, lai tas būtu pavisam neliels. Asķepa vēroja, un viņas rīkle aiz satraukuma izkalta pavisam sausa. Viss būs labi, viņa sev atkal un atkal sacīja.

Mācekle juta, kā Mālvilna viņai blakus nodreb. Viņ� skatījās uz Ogļuķepu ar apaļi ieplestām, baiļpil-nām acīm.

-Viņa ir gandrīz pie Peļuķepas, - Mākoņaste ziņoja.

Ogļuķepa bija tikai da�u zaru attālumā no sava biedra. Peļuķepa skatījās, un viņa spalva pamazām sāka pieplakt.

- Viss kārtībā, Peļuķepa! - Ogļuķepa viņam uzsauca. - Tev ne no kā nav jābaidās.

Asķepa aizturēja elpu; Ogļuķepa sāka zaru pa zaram vest Peļuķepu lejā.

-Tie�i tā, - pelēkā kaķenīte ņaudēja. - Nākamais zars ir pavisam tuvu. Tu tikai kārtīgi ieķeries ar nagiem, tad viss būs labi.

Tagad abi kaķi bija labāk saskatāmi. Ar katru nervus kutino�o lēcienu viņi tuvojās dro�ībai.

Viņiem izdosies!

Pēk�ņi tie�i zem abiem kāpējiem iekliedzās un uzspurdza putns. Peļuķepa izbīlī iespiedzās un noslīdēja no zara.

Ogļuķepa zibenīgi metās uz priek�u un pasniegusies saķēra run�uku. Viņa uzcēla to atpakaļ uz zara, atspērusies ar pakaļkājām, lai nezaudētu līdzsvaru.

Peļuķepa visiem spēkiem pieķērās pie zara un, piespiedies mizai, �ausmās vēcināja asti.

Asķepu pārņēma atvieglojums.

Nākamajā mirklī viņa redzēja, ka Ogļuķepa sagrīļojas. Pelēkās kaķenītes pakaļkājas noslīdēja pār zaru. Priek�ķepas izmisīgi mēģināja saķert koku, bet trāpīja tikai tuk�ā gaisā. Ogļuķepa iekliedzās un, paslīdējusi pār malu, nokrita. �ausmu pārņemtā Asķepa redzēja, ka draudzene kā akmens krīt caur lapotajām pazarēm un ar baigu būk�ķi nogā�as zemē.

- Nē! - Mālvilna metās uz priek�u, un viņa ņau-diens aizlūza. - Ogļuķepa? Ogļuķepa! - Karotājs noliecās pār nekustīgo augumiņu, kas kroplā pozā gulēja zemē.

- Pasauc Lapustraumi! - Zimekļkāja ie�ņāca Asķepai ausī.

Asķepa vēl reizi atskatījās uz draudzenes greizi gulo�o ķermeni un ņēmās skriet, ko ķepas nes. Ogļuķepa nav mirusi! Viņa nedrīkst mirt!

- Au! - Bērzkritis iebrēcās un parāva ķepu nost no Sīļaķepas.

Sīļaķepa nopūtās. - Ja es to ērk�ķi neizvilk�u, tev sāpēs vēl daudz vairāk!

Bērzkritis nedro�i pastiepa ķepu atpakaļ. Sīļaķepa pieliecās un satvēra ērk�ķa galu zobos. - Nav nemaz tik liels, - viņ� ar mutes kaktiņu purpināja.

- īā tikai izskatās, jo lielākā daļa ir man ķepā! -Bērzkritis gaudās. - Tīrais brīnums, ka vispār tiku līdz apmetnei.

Sīļaķepa atspērās un parāva no visa spēka.

- Au! - Bērzkritis atsprāga atpakaļ un sāka trakot, lēkādams pa visu dziedniekkaķes migu.

Sīļaķepa nometa ērk�ķi un sāka spļaudīties, lai izdabūtu no mutes asins gar�u.

-Es ta�u teicu, ka tas ir milzīgs! - Bērzkritis triumfēja.

Sīļaķepa pabakstīja ērk�ķi ar ķepu. Izliektā forma atgādināja plēsoņas nagu. - Glu�i nāvējo�s jau nu nav, - viņ� noņaudēja.

Bērzkritis laizīja brūci. - Tu neesi diez ko līdzcietīgs dziedniekkaķis.

- Mans pienākums ir dziedēt. Ja gribi, lai tevi pa�ēlo, ej uz mazuļu migu. -Karotāji! Kaujā viņi turējās bra�i, bet te vaimanāja kā kaķēni par kaut kādu nieka ērk�ķi. Run�uks paņēma mutē samtenes un sāka ar zobiem smalcināt, lai uztaisītu kompresi. Tā neļaus savainotajai ķepai iekaist.

Pēk�ņi Sīļaķepa mitējās ko�ļāt. Pie apmetnes nodimdēja strauji soļi. Māceklis izgar�oja gaisu, un rīklē iecirtās Asķepas baiļu smārds.

- Ņem, uzliec �o dūruma vietai! - Sīļaķepa nometa gatavo kompresi Bērzkritim pie ķepām un �igli izspraucās caur nokarenajiem kazenājiem, kas atdalīja dziedniekkaķes migu no pārējās apmetnes.

Asķepa iebrāzās apmetnē kā vēja nesta. - Ogļuķepa nokrita no Debesozola!

Sīļaķepa noelsās. - Es pasauk�u Lapustraumi! -To teicis, viņ� pa galvu pa kaklu metās uz mazuļu migu, kur dziedniece aprūpēja apaukstēju�os Lapsu-pūku.

Bet Lapustraume jau bija izskrējusi klajumā. - Ogļuķepa?

Sīļaķepa apstājās kā zemē iemiets, tikko neuzskrējis skolotājai virsū. Kaķe stāvēja klajuma vidū, trīcēdama pie visām miesām. No viņas viļņiem plūda pār-bīlis - kā asinis, kas pulsējot gā�as no vāts. Nē, tikai ne atkal! Dziednieces klusās lūg�anas dunēja Sīļaķe-pas domās tik skaidri, it kā viņa to būtu teikusi skaļi.

- Tev tūlīt pat jānāk līdzi! - Asķepa vaimanāja.

- Kas noticis? - Pār klajumu pieskrēja Ugunszvaigzne, un no visām pusēm dipēja soļi, klanam sapulcējoties apkārt, lai noskaidrotu, kas vainas.

- Ogļuķepa palīdzēja Peļuķepam nokāpt no Debes-ozola un nokrital - Asķepa ar mokām izgrūda vārdus.

- Lapustraume, dodies turp! - Ugunszvaigzne pavēlēja.

Ej ta�u! Sīļaķepa mēmi skubināja skolotāju, bet viņa palika stāvam kā sastingusi, un �ausmas nomāca visas citas domas. - Kādas zālītes mums vajadzēs? -māceklis iejautājās. Viņ� juta, kā aiz muguras stāvo�ā Asķepa dreb.

- Magoņu sēklas? - viņ� nerimās, bet Lapustraume joprojām nereaģēja.

Kad Sīļaķepam jau likās, ka bailes pārņems arī viņu, Lapustraume atjēdzās. Viņas prāts noskaidrojās kā debesis pēc lietusgāzes. - Jā, magoņu sēklas. Meldrus un zirnekļa tīklus lūzumu pārsie�anai un timiānu pret �oku.

- Es atnesī�u, - Sīļaķepa piedāvājās.

- Lūdzu, ātrāk! - Asķepa skubināja.

- Kas palika pie viņas? - Lapustraume noprasīja.

- Peļuķepa, Pelnāda, Mākoņaste un Mālvilna.

- Labi. Viņu vajadzēs nest.

Sīļaķepa uzboztu asti aizspraucās garām Millijai un Pelēksvēdram un aizjoņoja uz dziedniekkaķes migu. Viņ� aizbrāzās garām Bērzkritim, kur� satriekts stāvēja ieejā, un metās pie zālī�u krājumiem. Uzlasījis da�as magoņu sēklas, viņ� dro�i noglabāja tās zem mēles, tad paķēra timiāna zariņu un �igli ievīstīja to krietnā zirnekļu tīmekļu vīstoklī līdz ar ku�ķi meldru. Pagrābis visu zobos, viņ� steig�us izskrēja atpakaļ klajumā.

- Vai visu paņēmi? - Lapustraume jautāja.

Sīļaķepa pamāja ar galvu.

- Steigsimies! - Asķepa iesaucās un a�i izveda viņus no apmetnes.

Me�ā Sīļaķepas pēdām mīksti piespiedās zeme. Asķepa traucās aug�up pa nogāzi, un Lapustraume mina viņai uz papē�iem. Sīļaķepa skrēja nopakaļ, sasprindzinājis visas maņas un par ūsas tiesu izvairīdamies no kokiem. Ka�okā ieķērās kazenājs, un māceklis paklupa uz priek�u, nomezdams zemē savu ne�ļavu.

- Pagaidi, es paņem�u! - Lapustraume pagriezās un, �igli paķērusi meldrus, traucās tālāk. Sīļaķepa steidzās pakaļ, gandrīz mīdams uz papē�iem un soli solī atkārtodams dziednieces ceļu cauri me�am.

- Es redzu Debesozolu! - Asķepa iesaucās, un viņas ķepas sāka dipēt vēl straujāk. - Uzmanieties no kritu�ā koka! - viņa vēl pabridināja.

Mirkli kaķenītes soļi nebija dzirdami, viņai pārlecot pāri stumbram un ar būk�ķi piezemējoties otrā pusē. Lapustraume sekoja. Sīļaķepa nevilcinājās un atspēries uzlēca tik augstu gaisā, cik vien spēja, klusībā lūgdamies, kaut viņa aprēķini izrādītos pareizi. Viņ� sajuta, kā pēdu spilventiņus lēcienā viegli skar kritalas iztrupējusī miza, un tad jau viegli nokrita zemē pretējā pusē.

- �eit! - Asķepa jau bija pie pārējiem. Sīļaķepa juta no Mālvilnas sprak�ķo�o paniku, kas �ķīlās kā zibens. Māceklis dzirdēja, kā Pelnāda met lokus ap Debesozolu, un sajuta, kā dreb Peļuķepa.

- Viņa vēl elpo! - pa gabaliņu uzsauca Mākoņaste.

- Labi! - Lapustraume nometa zemē atnestās zālītes. Sīļaķepa notupās blakus, un Lapustraume noliecās pār Ogļuķepu. Sīļaķepa dzirdēja ievainotās mācekles elpu. Tā bija strauja un sekla. Viņ� ar degunu pieskārās tās sānam, tas bija ļengans kā beigtai pelei. Run�ukam sa�ņaudzās sirds.

-Viņai iestājies �oks! - Lapustraume paziņoja.

- Laizi viņai krūte�u, es iedo�u timiānu.

Sīļaķepa izspļāva magoņu sēklas un ņēmās laizīt Ogļuķepu. Kaķenītes sirds strauji sitās. Uzvēdīja zālī�u smar�a - Lapustraume atvēra sainīti un sako�ļāja lapas, lai varētu iepilināt sulu Ogļuķepai mutē.

- Vai viņa mirs? - Mālvilna drebo�ā balsī ieņau-dējās.

- Es neļau�u viņai nomirt, - Lapustraume noskaldīja.

Dziedniekkaķe pārgāja Ogļuķepai otrā pusē.

- Tagad laizi maigāk, - viņa sacīja, un Sīļaķepa darīja, kā likts, saudzīgi laizot kaķenītes spalvu. Viņ� atvieglots sajuta, ka tās sirds ritms pierimst. Bija dzirdams, kā Lapustraume aposta Ogļuķepu un iztausta tās augumu. Pēk�ņi viņa sastinga.

- Kas notika? - Sīļaķepa �ukstus jautāja.

Lapustraume kāpās atpakaļ, it kā viņai būtu iedzēlusi lapsene.

- Kas par lietu? - Mālvilna metās uz priek�u, gandrīz nogāzdams Sīļaķepu no ķepām.

Kas Lapustraumi bija tā sabiedējis? Sīļaķepa mitējās laizīt un ielūkojās dziednieces prātā. Tur biezēja tum�as �ausmas, tā vien draudot aprit katru skaidro domu. Kas varētu būt tik briesmīgs?

- V-viņai ir lauzta pakaļkāja, - Lapustraume izsto-mīja.

- Varam to pārsiet ar meldriem, - Sīļaķepa ierosināja.

Lapustraume klusēja. Tikai ne to!

Gaisā virmoja Mālvilnas bailes un apjukums. - Viņa ta�u nemirs no lauztas kājas, vai ne?

Lapustraume nekustējās. Sīļaķepa koncentrējies ielūkojās viņas prātā un ieraudzīja tur klibu, pelēku kaķi un kvēlas skumjas, kas �ņaudza Lapustraumes sirdi.

- Lūk! - Sīļaķepa izvilka vienu no atnestajiem meldriem un iebakstīja ar to dziedniecei. Tā satrūkās, bet paņēma meldru. Sīļaķepu pārņēma dziļ� atvieglojums, kad kaķe nolika meldru blakus Ogļuķepas lauztajai kājai un satvēra nākamo. Viņ� padeva zirnekļa tīmekļus, un Lapustraume sāka uzmanīgi apsiet ķepu. -Jāpadara kāja nekustīga, kamēr tiksim līdz apmetnei, - viņa murmināja. - Tad varē�u to kārtīgi salikt.

Pabeigusi Lapustraume piecēlās sēdus. - Peln-āda, Mākoņaste, palīdziet Mālvilnam aiznest viņu uz apmetni. Gādājiet, lai kāja kustētos pēc iespējas mazāk.

Kad Mālvilna, Mākoņaste un Pelnāda pacēla kaķe-nīti, tā klusi iekunkstējās.

- Uzmanīgi! - Lapustraume izdvesa.

Sīļaķepa dzirdēja, kā dziednieces soļi vijas ap karotājiem, tai lodājot, lai paliektu malā kazenājus. No viņas strāvoja bailes. - Uzmanīgi ar tām saknēm! Nesiet viņu apkārt kritu�ajam kokam. Nekāpiet tajā bedrē! Turiet viņu stingrāk!

Asķepa piespiedās pie brāļa sāna. Viņa drebēja.

- Man jau likās, ka Ogļuķepa ir pagalam, - kaķenīte klusi sacīja.

- Viss būs labi, viņa atspirgs, - Sīļaķepa mierināja.

- Viņai ir stipra sirds. Un lauzta ir tikai ķepa.

- Tikai ķepa! - Lapustraumes asais ņaudiens negaidīti iztrūcināja mācekli. - Karotājai vajag �etras veselas ķepas!

Asķepa piespieda pumu Sūaķepas ausij. - Nekad neesmu viņu redzējusi tik satrauktu, - viņa pa�ukstēja.

Sīļaķepa pa�ūpoja galvu. - Es arī ne. - Viņ� piespiedās Asķepai un ļāva tai sevi vest cauri me�am. Viņ� gribēja koncentrēties uz Lapustraumi. Tās prātā varēja just verdam bailes, dusmas un no�ēlu. Kāpēc? Ne jau viņa bija nogrūdusi Ogļuķepu no koka. Tā bija nelaimīga sakritība.

Kāpēc Lapustraume Jūtas par to tik atbildīga?

Ogļuķepas spalva klusi no�vīkstēja pret smil�aino pamatni, kad trīs karotāji viņu saudzīgi nolika dzied-niekkaķes migā.

Skābeņaste jau bija priek�ā un drebo�ām ķepām mīdīja zemi. Viņas ka�oks drebēja skumjās un bailēs. Turpat blakus Asķepai mīņājās Magoņķepa un Medusķepa, izbiedēti tverdamas gaisu.

- Paldies, - Lapustraume lieti�ķi sacīja Mālvilnam, Mākoņastem un Pelnādam. - Tagad varat iet.

- Bet... - Mālvilna jau sāka protestēt, ta�u Skābeņaste viņu klusi pārtrauca:

- Es palik�u pie viņas.

Kazenāji no�abēja, un Mālvilna devās pakaļ abiem pārējiem karotājiem.

Sīļaķepa noliecās un pārlaida mēli Ogļuķepas pakausim. Kaķenīte atkal bija zaudējusi samaņu. - Mēs par tevi parūpēsimies, - viņ� apsolīja, juzdams mugurā Asķepas skatienu.

- Labāk ej tu arī, - Sīļaķepa māsai sacīja. - Ugunszvaigzne gaida. - Pie migas bija labi jūtama barve�a nogaido�ā klātbūtne. - Viņ� gribēs zināt, kas notika.

- Vai jūs palīdzēsiet viņai atlabt? - Asķepa ieņaudējās.

- Mēs mēģināsim.

Kad Asķepa bija izgājusi no migas, Lapustraume klusi uzrunāja Skābeņasti: - Es darī�u visu, kas manos spēkos, lai tikai viņa atkal kļūtu vesela.

- Zinu, ka tā būs. - Skābeņastes balss bēdās aizlūza, tomēr Sīļaķepa saklausīja tajā ari sirsnību. Skābeņaste un Lapustraume bija labākās draudzenes jau kop� laikiem, kad Sīļaķepas vēl nemaz nebija �ajā pasaulē.

Skābeņastes elpa saviļņoja Ogļuķepas spalvu.

- Lai Zvaigznes klans tevi sargā, - viņa �ukstēja.

- Viņai ta�u viss būs labi, vai ne? - Turpat blakus atskanēja Medusķepas izbiedētais ņaudiens.

- Neļaujiet viņai mirt! - �ņukstēja Magoņķepa.

- Iesim nu, - Skābeņaste mudināja. - Iesim apraudzīt Mālvilnu. Viņam vajadzēs sabiedrību. - To teikusi, kaķe izveda savus bērnus ārā no dziedniekkaķes migas, un Sīļaķepa palika viens ar Lapustraumi.

Tagad, kad pārējo vairs nebija klāt, Sīļaķepam Lapustraumes trauksmainais satraukums �ķita kā dūco�s bi�u spiets. Pēk�ņi Ogļuķepa sakustējās.

Lapustraume ar asti noglāstīja kaķenītei sānu.

- Tikai nebaidies, - viņa mierināja. - Tu esi dro�ībā, apmetnē. Tu nokriti no Debesozola un esi savainojusi ķepu. Bet mēs to izārstēsim. - Dziednieces prātā uzzibsnīja izmisīgi kvēla vēlē�anās, bet balsī nekas nebija manāms. - Ko gan tu tur mēģināji panākt? Vai domāji, ka esi putns? Vai domāji, ka vari lidot?

Dziednieces ņaudieni skanēja tik maigi kā rūpīgas mātes balss. Sīļaķepa nekad agrāk nebija domājis par to, vai Lapustraumi neskumdina liktenis, kas lēmis tai palikt bez saviem kaķēniem.

Ogļuķepa klusi ievaidējās, un viņas elpas vilcieni kļuva dziļāki. Viņa bija atkal zaudējusi samaņu.

- Nāc, Sīļaķepa! - Lapustraume ieņaudējās, pēk�ņi kļuvusi pavisam lieti�ķa. - Vispirms apskatīsim kāju. Sākumā vajadzēs noņemt nost apsējus.

Sīļaķepa sāka palīdzēt Lapustraume! sagrauzt zirnekļa tīmekļus un noņemt meldrus.

- Tagad vajadzēs svaigus meldrus. � Lapustraume aizmetās uz alas viņu galu tik �igli, ka Sīļaķepa pat nepaguva pakustēties, un paņēma trīs svaigus meldrus un vīstokli svaigu zirnekļa tīmekļu. - Ja pieliksim �os divus te, bet vienu turēsim �eit...

Sīļaķepa pasniedzās palīgā, bet manīja, ka dziednieces ķepa jau ir viegli piespiedusi meldru pie Ogļuķepas kājas un viņa ar zobiem tin apkārt tīmekļus. - Tam vajadzētu turēties.

Sīļaķepam sāka rasties sajūta, ka viņ� nemaz nav vajadzīgs. Vai Lapustraume gribēja ierādīt, kas darāms, vai arī tikai sarunājās pati ar sevi? - Vai man atnest tauksakni? - viņ� pajautāja.

- Ko? - Lapustraume izklausījās aizdomājusies. -Jā, jā. Laba doma.

Sīļaķepa paņēma mazliet lapu un sāka tās ko�ļāt. Viņ� dzirdēja, kā dziedniece vēl aizvien rosās ar apsēju. - Vēl mazliet tīmekļu, un viss būs, kā pienākas, - tā murmināja.

Ogļuķepa noraustījās, un viņai izlauzās kunksts.

- Varbūt mums jāļauj viņai atpūsties, - māceklis uzdrīkstējās ierunāties. - Pagaidām mēs neko vairāk nevaram līdzēt.

Nākamajā mirklī viņu apdvesa Lapustraumes versmainā elpa. - Mēs varam palīdzēt ļoti daudz! -dziedniece ie�ņācās.

Sīļaķepa satrūcies pieglauda ausis un atkāpās.

No Lapustraumes plūda dusmas. - Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Ogļuķepa zaudē ķepu!

-Es... es...

Lapustraume atkāpās, un Sīļaķepa juta, kā viņā dusmu vietā stājas no�ēla. - Lūdzu, piedod, Sīļaķepa. Man nevajadzēja tā uzbrēkt. Tu ļoti labi palīdzi.

Bet tu man neko neļāvi darīt. Sīļaķepa norija vārdus, sargādamies atkal sadusmot dziednieci.

Lapustraume pagriezās. - Man tagad jāiet aprunāties ar Skābeņasti un Mālvilnu. - No�abēja kazenāji; dziedniekkaķe bija prom. Sīļaķepa palika savā vietā. Kas skolotājai lēcies? Viņ� labi zināja, cik ļoti dziedniece vienmēr pārdzīvo par savu klanu, bet vēl nekad agrāk nebija redzējis viņu niknu par kāda kaķa ievainojumu. Varētu domāt, ka Ogļuķepas ārstē�ana ir viņas mū�a svarīgākais uzdevums. Vai tas tāpēc, ka Ogļuķepa bija viņas draudzenes meita?

Run�uks piespieda ausi Ogļuķepai pie krūtīm un pārbaudīja pulsu. Kaķenītes sirds sitās pārāk strauji un elpa bija par ātru. Viņ� iekārtojās tai blakus un ar savu ķermeni to sildīja. Pieskaņojis elpu Ogļuķepai, Sīļaķepa aizvēra acis.

Viņ� stāvēja kraujas malā. Uz visām pusēm, cik tālu vien skatiens sniedza, pletās biezs me�s, un tālu lejā koki un krūmi aizsedza skatu uz zemi. Vai tā ir Zvaigznes klana teritorija? Sīļaķepu sagrāba bailes. Vai Ogļuķepa mirst? Vai viņ� te bija atsūtīts, lai izglābtu Ogļuķepu tāpat, kā reiz bija izglābis Magoņ-ķepu?

Ar acs kaktiņu Sīļaķepa pamanīja kādu pelēku stāvu. Tur no akmens uz akmeni lēca Ogļuķepa. Viņa devās dziļāk gravā un nozuda lekni zaļojo�ajos kokos.

Sīļaķepa sāka nervozēt. Es nedrīkstu izlaist viņu no acīm! Viņ� norausās no kraujas un devās lejā pa to pa�u ceļu, pa kuru bija aizgājusi Ogļuķepa, tikai ar pūlēm noturēdams līdzsvaru uz akmeņainās nogāzes, jo nebija radis vadīties pēc redzes. Gravā ceļu pēk�ņi aiz�ķērsoja bieza irbenāju audze. Sīļaķepa pēdējā brīdī pamanīja tajā pazūdam Ogļuķepas asti. Viņ� metās kaķei pakaļ un ievēroja irbenājos spraugu. Tur ielīdis, viņ� redzēja Ogļuķepu stāvam smil�ainā klajumiņā. To kā sargājot iejoza krūmi un papardes, bet tālākajā galā izeju aizsprostoja robota klints.

- Ogļuķepa? - Sīļaķepa piesardzīgi tipināja pie viņas, ceļā izgar�odams gaisu. Te nesmar�oja kā Zvaigznes klana teritorijā, bet bija jūtami arī da�i pazīstami aromāti. Kāds celms klajuma malā �ķita uzvēdījam Ugunszvaigznes un Pelēksvēdras smārdu, bet kazenāju krūms turpat blakus smar�oja pēc Zemesvilnas un Ērk�ķnaga.

Ogļuķepa ar plati ieplestām acīm raudzījās apkārt, un viņas aste priekā trīsēja. - Te ir tie�i tā kā manās atmiņās! Tik sen nebiju te bijusi.

Ko viņa ar to gribēja teikt? �ī nebija Pērkona klana teritorija. Kā gan Ogļuķepa būtu varējusi �eit būt? Nelikās pat, ka te kaut kur tuvumā būtu viņiem pazīstamais ezers. Vēj�, kas �alkoja kokos gravas malā, �ķita cits. Gaiss gar�oja siltāk, ar miklu trūdo�u lapu noti, kādu Sīļaķepa vēl nekad nebija odis.

- Paskaties te! - Ogļuķepa piegāja pie augsta akmens. - �is ir Augstakmens.

Kaķenīte pagriezusies pielēk�oja pie kazenājiem, kuri smar�oja pēc Ērk�ķnaga. - Un �eit ir karotāju miga. Tur tālāk ir veckaķu miteklis. - To sakot, viņa ar asti norādīja uz kādu kritalu. - Bet �eit, - viņa �igli aizcilpoja uz klajuma pretējo malu, - ir mācekļu miga. Es kādreiz �eit gulēju... - Ogļuķepa pieklusa, un viņas skatiens aizmiglojās. Kaķenīte pamirk�ķināja acis. - Pēc tam es pārvācos uz Dzeltzobes migu.

Dzeltzobe! �is vārds apsvilināja Sīļaķepas ausis kā uguns. Dzeltzobe bija Pērkona klana dziedniekkaķe pirms Ogļuvilnas. Viņa tagad mita Zvaigznes klanā, un Sīļaķepam tā vien �ķita, ka viņas galvenais pienākums ir jaukties viņa sapņos. Run�uks skaidri iztēlojās veco kaķi - spīdo�ām, dzeltenām acīm, nepacietībā uzboztu, salēk�ķēju�u spalvu...

-Nāc paskaties! - Ogļuķepas ņaudiens izrāva viņu no pārdomām.

Sīļaķepam savādi iekņudējās aste. Ogļuķepa viņu pa �auru eju izveda otrā, daudz mazākā klajumā. Tur tālākajā galā slējās augsta klints, kuru vidū pār�ķēla plaisa. Tā bija pietiekami liela, lai iekārtotu migu.

Ogļuķepa ar ilgpilnu skatienu vērās ēnainajā alā.

- Tur Dzeltzobe kādreiz glabāja zālītes.

- Dzeltzobe ir mirusi, - Sīļaķepa ieņaudējās.

- Viņa tagad mīt Zvaigznes klanā.

Ogļuķepa uzlūkoja mācekli. - Jā, protams, viņa mīt Zvaigznes klanā! Kur gan citur?

- Es nesaprotu. Kāpēc tu izturies tā, it kā pati ari būtu te dzīvojusi?

- Tā ari bija. Tas bija pirms daudziem mēne�iem, pirms mēs bijām atstāju�i me�u.

- Bet tu nekad neesi dzīvojusi me�ā!

- Reiz es tur dzīvoju. - Ogļuķepas zilajās acīs iedzirkstījās zvaig�ņu gaisma. - Bet esmu atgriezusies, lai ietu citu ceļu. �oreiz mana taka ved karotāju pēdās. - Kaķenīte sirsnīgi uzlūkoja Sīļaķepu, un, kad viņa atkal ierunājās, balss skanēja dobjāk un viedāk, it kā viņa būtu novecojusi Sīļaķepas acu priek�ā.

- Saki Lapustraumei, ka viņai nav ne no kā jābīstas. Es �oreiz atspirg�u. Un pasaki, ka lepojos ar viņu. Viņa ir iemācījusies vairāk, nekā es jebkad būtu spējusi viņai iemācīt.

Sīļaķepam spalva sacēlās stāvus. Prātā atplaiks-nīja spilgtas ainas. Jauna, pelēka kaķe traucas pa nepazīstamu me�u... Uz Pērkontakas iekaucas briesmonis... Kaķes pakaļkāju sagrābj �au�alīgas sāpes, visur ir asinis, vaimanā klana biedri... Atmiņas par mācī�anos pazīt zālītes, klibo�ana pakaļ Dzeltzobei, kaķēni, kas piedzimst asiņu upē, bailes, briesmoņu plosīts me�s, tāls, smags ceļ� sniegā, rēco�i, melnbalti neradījumi, kas �ņaksto�iem zobiem alkst pēc atriebes un nāves...

Sīļaķepa ierāva elpu un juta, kā ķepas saļogās.

- Tu esi Ogļuvilna, vai ne?

- Sīļaķepa? - Run�uka spalva uzbozās. - Vai tu sapņoji?

Sīļaķepa pieslējās ķepās un noliecās pār blakus gulo�o ievainoto mācekli. Ogļuķepa elpoja viegli un mierīgi.

- Sīļaķepa? - Lapustraume jautāja vēlreiz. - Tu kaut ko nosapņoji, vai ne?

-Jā. - Sīļaķepa mēģināja atvilkt elpu. �au�alīgās vīzijas vēl �audījās acu priek�ā, un viss bija sarkans no asinīm, sāpēm un bailēm.

- Vai viņa atveseļosies? - Lapustraume klusi vaicāja.

-Jā-

Lapustraume atviegloti iemurrājās.

- Viņa te jau ir bijusi, - Sīļaķepa ie�ukstējās.

Lapustraume ar asti maigi noglāstīja sava mācekļa sānu. - Tā jau man likās, - viņa izdvesa. - Viņa ir Ogļuvilna, vai ne?

- Viņa mani aizveda uz Pērkona klana apmetni, -Sīļaķepa pastāstīja. - Un �ķita tik priecīga tur būt... -Viņ� apklusa, pēk�ņi pamanījis gulo�ās Ogļuķepas klātbūtni. - Kā tu domā, vai viņa to zina?

-Nē, nomodā ne, - Lapustraume nomurmināja.

- Un mums nevajadzētu viņai to stāstīt.

- Kāpēc ne?

- Pietiek ar to, ka Zvaigznes klans ir ļāvis viņai atgriezties un mīt karotājas taku, par kuru viņa vienmēr ir sapņojusi.

Sīļaķepa saausījās. - Vai tad viņa negribēja būt dziedniekkaķe? - Tad jau es neesmu vienīgais.

- Viņa kļuva par dziedniekkaķi tikai tad, kad viņu sakropļoja briesmonis. Pēc nelaimes viņa vairs nekādi nevarēja kļūt par īstu karotāju, tāpēc kalpoja savam klanam citādi.

- Bet vai viņa nepriecātos zināt, ka tagad var piepildīt savu sapni?

- Ja Zvaigznes klana kaķi gribēs, lai viņa to zina, tad pa�i viņai to pateiks. - Lapustraumes ņaudiens kļuva nopietns. - Mums nevajadzētu mēģināt ietekmēt viņas likteni.

- Vai tu domā, ka tas kaut ko mainītu, ja mēs pateiktu? - Sīļaķepas domas sāka joņot kā trakas. Vai Lapustraume tie�ām domā, ka likteni var tik viegli izmainīt? Vai skolotāja ar to grib teikt, ka viņ� rīkojas pareizi, turēdams noslēpumā Uguns-zvaigznes pareģojumu un nestāstīdams par to Lau-vuķepam un Asķepai? Vai viņi rīkotos citādi, ja to uzzinātu?

- Lapustraume? - Ogļuķepa sakustējās. Viņas balss bija aizsmakusi.

- Atnesī�u tev ūdeni, - Sīļaķepa piedāvāja. Viņ� sameklēja sūnu kum�ķīti un izmērcēja to seklajā lāmā migas malā.

- Lūdzu, - viņ� pasniedza sūnas Ogļuķepai. Viņa kāri laka ūdeni un tad klusiņām pateica kaut ko neskaidru. Sīļaķepa pieliecās, lai labāk saklausītu.

- Es esmu izsalkusi, - viņa sēca.

Sīļaķepa dzirdēja Lapustraumi uzjautrināti iemur-rājamies. - Tas jau izklausās pēc vecās Ogļuv...

Ogļuķepas, - viņa izlaboja. - Atnesī�u kaut ko no medījuma kaudzes.

Kad Lapustraume izgāja no migas, Sīļaķepa dzirdēja, ka Ogļuķepa mēģina izstaipīties. - Au, mana kāja!

- Tā sadzīs. Tagad tev ir jāatpū�as.

- Kur es esmu? - kaķenīte miegaini jautāja.

- Tie�i tur, kur tev jābūt. - Sīļaķepa pārlaida asti mācekles sānam. - Pērkona klanā.

- Es tevi nosaucu par Lauvunagu, Tumsas klana karotāju!

Lauvuķepa izlaida un ievilka nagus, klausoties Vir�uķepas balsī no alas augstākās klints pārkares. Viņas ka�oks sudrabaini vizēja caur griestiem iespīdo�ajā mēnesnīcā.

Kaķenīte nolēca zemē un ar degunu pieskārās drauga purnam. - Apsveicu!

Lauvuķepam pārskrēja tirpas.

- Bet vispirms... - Vir�uķepas zilās acis mijkrēslī iezalgojās, - tev jāpierāda, ka esi karotāja vārda cienīgs... mani noskrienot!

- Nav godīgi! - Lauvuķepa iebrēcās. - Visiem ta�u zināms, ka Vēja klana kaķi ir pa�i ātrākie.

-Ja gribi būt īsts Tumsas klana karotājs, tev ir jābūt tikpat ātram kā man.

-Ja tādas tās lietas... - Lauvuķepa metās kaķītei virsū izstieptām ķepām, lai mīkstinātu kritienu, tomēr stingri piespieda viņu pie zemes, - ... tad tev jāpierāda, ka vari mēroties spēkiem ar mani!

- Eu! Tā ir krāp�anās, tu mani nebrīdināji! - Vir�uķepa protestēja.

� Tumsas klana barvedei ir jābūt gatavai uz visu.

� Vai �ādi? - Vir�uķepa izslīdēja no Lauvuķepas tvēriena, zibens ātrumā ieklupa tam aiz muguras un maigi, bet noteikti saķēra zobos asti.

- Ei! - Lauvuķepa iepīkstējās, mēģinādams apgriezties un iepļaukāt uzbrucēju. Tā izvairījās, un run�uks trāpīja tikai tuk�am gaisam, un asti atbrīvot tā ari neizdevās. Viņ� metās uz otru pusi, mēģinādams aizsniegt Vir�uķepu, bet tā atkal izspruka. Viņ� dzirdēja, kā Vir�uķepa sāk murrāt; ūsas drebēja vien.

Vir�uķepa palaida viņu vaļā. - Tas izskatījās tik smieklīgi, kā tu vēcināji ķepas! Kā tāds cālis, kas nule izkūņojies no ligzdas!

Lauvuķepa raudzījās uz draudzeni, jūtot krūtīs briestam pāri plūsto�u prieku. Redzot Vir�uķepas zilās acis un maigo spalvu, viņam kļuva pavisam silti ap sirdi. - Kaut tu būtu no Pērkona klana!

Kaķenīte no�ermuļojās. - Es lai dzīvotu zem tiem kokiem, akmens sienu ielenkumā? Nu nē, paldies! Turklāt, - viņa piebilda, - mums nemaz nav jābūt no viena klana, jo mums ir pa�iem sava ala! - Vir�uķepa pasniedzās un notrausa kaut ko Lauvuķepam no auss. - Nieka dadzis. - To sakot, viņa nometa dadzi zemē.

- Paldies!

Par alu Vir�uķepai bija taisnība. Lauvuķepa zināja, ka ari pats negribētu dzīvot tīrelī, glu�i kā Vir�uķepa nevēlējās mājot me�ā. �ī ala bija ideāla. Viņi �eit satikās jau pusmēnesi, un klanā neviens par to pat nenojauta. Pat viņa ok�ķerīgā māsa ne.

- Interesanti, kurp ved tie pārējie tuneļi? - Vir�uķepa pārlēca pār upīti un apostīja vienu no ejām.

Lauvuķepa piegāja pie draudzenes. No ejas dvesa sastāvējies, mikls gaiss, un run�uks noskurinājās.

- Kā tu domā, vai viens no tiem ir uz Ēnas klana teritoriju? - Vir�uķepa prātoja.

Lauvuķepam uz muguras sacēlās spalva. - Cerams, ka ne.

- Mēs varētu papētīt.

Lauvuķepa pakāpās atpakaļ. - Nav jau steigas. Mums arī tepat ir gana jautri. - Viņ� aplaida skatienu alai. �urpceļā viņ� vēl aizvien jutās neomulīgi. Tuneļiem piemita kaut kas savāds un rēgains, un Lauvuķepa vienmēr jutās atvieglots, kad ieraudzīja mēnesnīcas pielietajā alā gaidām Vir�uķepu.

Vir�uķepai iespīdējās acis. - Tur varētu būt visādi �au�alīgi nezvēri, tādi ar lieliem zobiem un asiem nagiem...

Lauvuķepa iebukņīja draudzeni. - Aizveries!

Kaķenīte veikli palēca malā. - Nāc! - viņa uzsauca. - Tev vēl jāpierāda, ka esi karotājs! - To teikusi, viņa graciozi atkal pārlēca pār upīti.

Lauvuķepa brāzās pakaļ. Piezemējoties pakaļkājas paslīdēja un ie�ļuka tum�ajā ūdenī ar �ļakstu, kas skaļi atbalsojās visā alā. Lauvuķepam salēcās sirds, jūtot, cik spēcīgi straume mēģina aizraut viņu prom, un viņ� iekrampējās visiem spēkiem, purinādams no ķepām sīkas ūdens piles.

- Uzmanies! - Vir�uķepa brīdināja. - Negribu tevi zaudēt.

Lauvuķepa nervozi norija siekalas, iedomājoties, ka upe varētu viņu aizvilkt prom ejās. Cerēdams rast mierinājumu Sudrabvilnas mirdzumā, run�uks pacēla skatienu un paraudzījās uz plaisu alas griestos. Debesis jau sāka kļūt gai�ākas. - Mums jāiet.

Vir�uķepa nopūtās.

-Rītnakt tiekamies? - Lauvuķepa cerīgi jautāja.

- Rītnakt es nevaru. - Vir�uķepa glaudās ap draugu, piespie�ot gai�o, svītraino sānu viņa ka�okam. - Man nākamajā dienā ir pārbaudījums, negribu būt sagurusi.

- Nu labi. - Lauvuķepa paraustīja plecus. Viņ� saprata - klanam jābūt pirmajā vietā. Tomēr viņam draudzenes vienalga pietrūks.

- Atā!

Abi mācekļi aizsteidzās prom katrs pa savu tuneli. Lauvuķepa priecājās, ka nu jau pazīst ceļu gana labi, lai visu attālumu paveiktu skrie�us. Sīļaķepa pabrīnītos, ja zinātu, cik ātri brālis tiek uz priek�u melnā tumsā, kur orientēties var palīdzēt tikai ūsas. Run�uks izbrāzās no alas, ar atvieglojumu sajuzdams svaigo gaisu.

Te ir mans me�s! Lauvuķepa apmierināts palīda zem kazenājiem un izrāpās laukā otrā pusē. Vecākie karotāji vienmēr izturējās tā, it kā būtu radīju�i Pērkona klana teritoriju pa�i savām ķepām, jo bija atvedu�i klanu uz �o vietu, bet Lauvuķepa lieliski zināja, ka viņi nemaz nav to izpētīju�i visos sīkumos. Jau tas vien, ka viņ� bija uzzinājis par alu, nozīmēja, ka vēl ir �is tas atklājams. Un to atklās jaunākie kaķi - viņi būs tie, kas padarīs �o zemes pleķīti par savu.

Caur koku lapotni varēja redzēt, ka debesīs jau svīst gaisma. Lauvuķepa atspērās un metās skriet. Bija jātiek mājās, iekams nav pamodusies visa apmetne.

- Esi sveicināts, Lauvuķepa! - Pēk�ņi ausī atskanēja dobj� ņaudiens, un sānam piespiedās ka�oks.

Māceklis iztrūcināts sabozās. Viņ� pameta skatienu sāņus un ieraudzīja tikko saskatāmas kaķa aprises, kas slīdēja vienā solī ar viņu. Vai es sapņoju?

- Mēs tevi vērojām. - Nepazīstamā kaķa augums �ķita trīsuļojam gaisā; tas bija milzīgs, svītrains runcis ar dzintardzeltenām acīm, kas ugunīgi kvēloja mijkrēslī. Run�a ra�enie pleci nez kādēļ �ķita kaut kur redzēti.

Kaut kas pieskārās otram sānam. Lauvuķepa sa-lēcies pagriezās. Tur bija otrs ēnains apveids - vēl viens svītrains runcis. �im acis bija saltā ledus zilumā, bet platie pleci gan bija tādi pa�i.

- K-kas jūs tādi? - run�uks sastomījās.

- Mēs esam rada, - runcis ar dzintardzeltenajām acīm atbildēja.

Lauvuķepa izbijies uzlūkoja te vienu, te otru. - Vai jūs esat no Zvaigznes klana?

- Mēs reiz bijām karotāji, - ieņurdējās zilacainais runcis.

Lauvuķepam iekņudējās aste. - T-tīģerzvaigzne? Vanagsarma? - Kāpēc �ie abi bija pie viņa atnāku�i?

Vanagsarma sastinga un, �igli pagriezis vareno galvu, palūkojās prom me�ā. - Tur kāds nāk, - viņ� brīdināja.

Lauvuķepa iespruka aiz lazdu pudura.

Netālu dipēja ķepas. Tie bija īsti, reāli soļi. Lauvuķepa pieplaka pie zemes, tik tikko uzdrīkstēdamies elpot, un viņam garām aizbrāzās Zirnekļkāja - tik tuvu, ka vēja pūsma sabu�ināja Lauvuķepam spalvu. Garkājainais, melnais runcis aizlēk�oja un nozuda papardēs.

Lauvuķepa piesardzīgi izlīda no savas paslēptuves lazdās. - Tīģerzvaigzne? - Viņ� paskatījās apkārt. - Vanagsarma?

Rēgainie karotāji bija pagaisu�i.

- Pagaidiet! - Lauvuķepa �ukstus sauca. - Nāciet atpakaļ! - Viņam bija jāuzzina, kāpēc tie abi bija izvēlēju�ies viņam parādīties.

Tur, kur bija nozudis Zirnekļkāja, no�abēja papardes. Tad iestājās klusums; bija dzirdama tikai putnu vītero�ana, sveicot jaunu dienu.

Lauvuķepa �āvādamies ielīda apmetnē pa atejas tuneli. Ieplakā valdīja klusums, un run�uku pārņēma atvieglojums. Jau nākamajā mirklī viņu sagrāba vainas apziņa. Tiklīdz blakus vairs nebija Vir�uķepas, māceklim uzreiz sākās sirdsapziņas pārmetumi par to, cik nekrietni viņ� rīkojas. Neviens vēl nebija piecēlies. Vēl nekur nemanīja pat karotājus, kas postos rītausmas patruļai. Viņ� nedrīkstētu justies tik apmierināts, ka varēs nemanīts ielavīties savā migā un atgūt mazliet miega. Jaunais runcis lavījās uz priek�u gar pa�u klajuma malu, mēģinādams palikt nemanāms ēnās, un klusītēm ieslīdēja mācekļu migā. Viegli likdams ķepu aiz ķepas, viņ� sāka zagties uz savu guļvietu.

- Lauvuķepa? - Asķepa pacēla galvu. - Vai tas esi tu?

Caur augumu kā karsta uguns iz�āvās panika, ko ātri aizslaucīja saīgums. - Jā, - viņ� �ņāk�us atcirta.

- Kur tu iesi? - māsa no�āvājās.

Lauvuķepa saminstinājās. Nevarēja atkal izlikties, ka viņ� dodas nokārtoties, - māsa vēl nospriedīs, ka viņ� ir saslimis. - Patrulēt, - Lauvuķepa �igli atteica.

Riekstuķepa miegaini pieslējās sēdus un samirk�ķināja acis. - Man likās, ka rītausmas patruļā esam mēs ar Medusķepu.

- Es arī ie�u, - Lauvuķepa ieņaudējās, - gribu tikai piedalīties. - Viņam pa�am no saviem meliem sāka kaist āda. Tik daudz nepatiesības!

Asķepa iebāza degunu atpakaļ zem ķepas. - Labāk tu nekā es, - viņa nomurmināja.

- Taisāmies nu. - Riekstuķepa sarosījās un pabikstīja Medusķepu. - Mosties, miegamice! Laiks doties.

Lauvuķepa ar ilgām paraudzījās uz savu guļvietu. Ķepas �ķita smagas kā akmens. Bet Riekstuķepa jau aizspraucās garām, pirmā iziedama no migas. Run�uks devās viņai pakaļ, atstājot Medusķepu staipāmies tās vietā.

� Tu gan esi agri aug�ā, Lauvuķepa. - Smil�uvētra, kura sēdēja pie apmetnes izejas blakus Zemesvilnam, izskatījās pārsteigta, viņu ieraugot.

- Gribēju pievienoties patruļai, - Lauvuķepa paskaidroja.

- Malacis! -Zemesvilna paraudzījās aug�up skaidrajās rīta debesīs. - �odien būs lieliska diena medībām. Domāju, kad būsim apsekoju�i robe�as, mēs ar Riekstuķepu iziesim vēl vienu reizi.

Gravas malā trok�ņaini �ivināja putni. Lauvuķepa apspieda �āvas un izstaipījās.

-Vai esi gatava, Medusķepa? - Smil�uvētra jautāja. Viņas mācekle pa�laik klup�us kri�us izvēlās no migas, mirk�ķinādama miegainās acis.

Medusķepa palocīja galvu.

- Nu tad ejam. - Smil�uvētra devās laukā no apmetnes.

Me�ā Lauvuķepa ar ilgām nopētīja katru sūnu cini, vēlēdamies, kaut varētu tur apgulties un atpūsties. Viņ� rik�oja pakaļ pārējiem gar Ēnas klana robe�u, kur tie atjaunoja robe�zīmes, un mēģināja nepalikt pārāk tālu iepakaļ.

- Te viss ir kārtībā, - Zemesvilna beidzot ieņau-dējās.

Lieliski, tad mēs varam doties mājās!

Smil�uvētra paostīja gaisu. - Pārbaudīsim vēl Vēja klana robe�u.

Lauvuķepu pārņēma vil�anās.

Patruļa pagriezās un devās atpakaļ me�ā. Lauvuķepa juta, kā skatiens aiz noguruma sāk migloties. Bet tad to pēk�ņi piesaistīja kustība. Tālumā starp kokiem kaut kas kūņojās.

Tīģerzvaigzne! Run�uks ieskatījās cie�āk, bet izrādījās, ka tur tikai trīs papardes lapa, ko iekustinājis vēj�. Kāpēc Tīģerzvaigzne un Vanagsarma viņu �orīt bija uzmeklēju�i? Tīģerzvaigzne bija sacījis, ka tie viņu vērojot. Viņi noteikti zina, ka es satiekos ar Vir�u-ķepu. Māceklim sāka kņudēt ķepas. Vai viņiem �ķiet, ka Lauvuķepa rīkojas slikti? Bet viņi bija brīdināju�i par Zimekļkāju. Varbūt tikai gribēja palīdzēt? Bet kāpēc?

Patruļa tuvojās Vēja klana teritorijai. Robe�u iezīmēja sekls grāvis, kura dibenā starp biezi saaugu�ām papardēm un kazenājiem urdza strautiņ�. Tālāk vēl gabaliņu stiepās me�s, bet tad tas beidzās un sākās tīrelis. Zemesvilna apstājās iezīmēt koku. Medusķepa iekāpa grāvī padzerties un nozuda biezajos kazenājos.

Riekstuķepa sastinga. - Paskatieties! - viņa ieņau-dējās, raudzīdamās pāri robe�ai.

Tur uz strauta pusi traucās Vējaķepa un Zaķaķepa. Abiem priek�ā joza vāvere - kuplā aste lēkāja vien. Vēja klana mācekļi veikli lodāja pa biezi saaugu�o pame�u. Bija savādi tos redzēt medījam me�ā.

Zemesvilna piegāja pie Smil�uvētras. - Kāpēc viņi medī �eit?

- Nu vispār jau tā ir viņu teritorija, - Smil�uvētra aizrādīja.

- Bet Vēja klans ta�u neēd vāveres! - Medusķepa, izdzirdusi Riekstuķepas brīdinājumu, izrausās no grāvja.

Zemesvilna samiedza acis. - Jā, man ari �ķita, ka viņi medī tikai zaķus.

Kļuva redzami vēl divi Vēja klana kaķi. No tīreļa malas abus medniekus vēroja Robauss un Baltaste.

- Medības pa�ā pierobe�ā? - Zemesvilnas ņau-diens skaidri pauda aizdomas.

-Viņi vēl aizvien tuvojas, - Riekstuķepa teica.

Vējaķepa un Zaķaķepa joņoja vāverei pakaļ, neredzēdami neko sev apkārt, tikai medījumu.

- Viņi pat negrasās apstāties, - Zemesvilna ba�ījās.

- Viņi tī�i ne�ķērsos robe�u, - Smil�uvētra mierināja.

- Bet viņi varētu to izdarīt netī�ām, - Zemesvilna atteica. - �ajā vietā strauts ir tik tikko saskatāms. -Runcis pieplaka pie zemes un aizlīda līdz grāvmalai, paslēpdamies tur saaugu�ajos kazenājos.

Vējaķepas un Zaķaķepas soļi dimdēja arvien tuvāk un tuvāk. Abi joprojām nekādi neizrādīja, ka grasītos piebremzēt.

- Stāt! - Zemesvilna saslējās pakaļkājās un brīdino�i apsauca Vēja klana mācekļus.

Vējaķepa un Zaķaķepa apstājās kā zemē iemieti, un abu acis izbīlī iepletās. Vāvere pārlēca pār grāvi un uz�āvās augstā bērzā.

- Ko tu, pie Zvaigznes klana, dari?! - Kokos atbalsojās Robauss saniknotais ņaudiens. Vēja klana karotājs metās skriet un piebrāzās pie robe�as ar Baltasti uz papē�iem.

- Kā tu uzdro�inies biedēt mūsu mācekļus? - Robauss apstājās grāvmalā un nikni pablenza uz Zemes-vilnu.

- Viņi grasījās �ķērsot robe�u! - Zemesvilna kareivīgi uzmeta kūkumu.

- Kā tu to zini? - Vējaķepa ie�ņācās.

-Jūs pat nepalēninājāt soli! - Zemesvilna apsūdzēja.

- Vēl viens solis, un man tā vāvere būtu ķepā!

Lauvuķepa atņirdza zobus. - Tu tai nebiji pat tuvumā!

Vējaķepa sabozās. - Un kā vēl biju!

-Visiem zināms, ka Vēja klans jēdz noķert tikai zaķus! - Lauvuķepa spēra pretī. - Pērkona klans ir labākie vāveru mednieki.

-Tagad vairs nav! - Zaķaķepa nostājās blakus savam klana biedram un izrieza krūti. - Visi Vēja klana mācekļi speciāli apgūst medī�anu me�ā, lai mums vairs nebūtu jāiztiek tikai ar zaķiem!

Smil�uvētras acis iepletās pavisam apaļas. - Tie�ām? Kāpēc tā?

Robauss apveltīja karotāju ar dzalksto�u skatienu.

- Nav tava darī�ana!

- Vai tas tāpēc, lai jūs varētu iebrukt mūsu teritorijā? - Zemesvilna drasēja gar robe�u, nikni vēcinādams asti.

Baltaste panācās uz priek�u un nogludināja uz-bozto spalvu. � Mūsu teritorijā ir ari me�s, � kaķe rāmi ieņaudējās. - Ir tikai prātīgi to izmantot. Un mēs vairs nevēlamies būt atkarīgi no viena veida medījuma. Veckaķi vēl atceras bada laikus, ko Vēja klans piedzīvoja pirms Lielā ceļojuma, kad divkājainie sāka indēt zaķus.

Tas izklausījās saprotami. Lauvuķepa ievilka izlaistos nagus. Vienalga bija savādi domāt par to, ka Vēja klans gūsta tradicionālu Pērkona klana medījumu.

Zaķuķepa māja ar galvu. - Un tīrelī tagad ganās aitas, un tie divkājainie ar saviem suņiem...

Robauss apklusināja savu mācekli, aizspie�ot tam muti ar asti. - Arī tā nav Pērkona klana darī�ana, -viņ� noskaldīja. - Mēs varam medīt, ko vien vēlamies, ja nepārkāpjam robe�u.

- Bet vāveres neko nezina par robe�u. Tās viegli lec pāri. Jūs ēstu mūsu medījumu.

-Ja vāvere ir Vēja klana teritorijā, tā kļūst par mūsu medījumu! - Robauss uzstāja.

- Vāveres vienmēr ir biju�as Pērkona klana medījums! - Zemesvilna mitējās soļot �urpu turpu, un spalva uz viņa skausta saslējās stāvus.

- Vai tas būtu teikts karotāju kodeksā, vai? - Robauss pavīpsnāja. Run�a acis iezalgojās, un viņ� paspēra soli uz priek�u.

Zemesvilna notupās, sasprindzis lēcienam. Lauvuķepam ausīs ie�alcās asinis. Viņ� atkal izlaida nagus. Nogurums bija aizmirsts, un viņ� bija gatavāks par gatavu parādīt tiem bezkaunīgajiem Vēja klana plukatām, kas notiek ar karotājiem, kuri uzdro�inās spert savu ķepu Pērkona klana medību laukos.

- Lai jau paliek, - Baltaste klusi uzrunāja savu klana biedru. - Nav vērts par to plūkties.

Robauss atrāva skatienu no Zemesvilnas un paskatījās uz Baltasti. Lauvuķepa aizturēja elpu, bet tad Robauss pamāja ar galvu. - Nu labi. Bet tikai pagaidām.

Zemesvilna samiegtām acīm noskatījās, kā Vēja klana kaķi pagrie�as un aizsoļo gar robe�u, tī�ām likdami soļus pavisam gausi.

- Ejam. - Smil�uvētra ar asti pamāja uz māju pusi.

Zemesvilna nekustējās ne no vietas. - Kamēr viņi nebūs prom no me�a, es nekur neie�u.

Smil�uvētra apsēdās un sāka mazgāt purnu.

- Kamēr gaidām, jūs trīs varat jau paraudzīt, vai neķeras kāds medījums.

Lauvuķepa negribīgi pārstāja vērot dīki slājo�o Vēja klana patruļu un kopā ar Medusķepu un Riekstu-ķepu devās gabaliņu nostāk, kur kuploja kazenāji.

- Kā jums �ķiet, vai Vēja klans plāno mums uzbrukt? - Riekstuķepa �ukstus jautāja.

Medusķepa plati iepleta acis. - Kāpēc tu tā domā?

- Vāveres medī me�a kaķi. Bet Vēja klans ir tīreļa kaķi, - Riekstuķepa paskaidroja. - Tas ir mazliet aizdomīgi.

- Nu, Zemesvilna visādā ziņā izturas tā, it kā viņiem tie�ām kaut kas būtu aiz ādas, - ieteicās Lauvuķepa.

Medusķepa pameta skatienu pār plecu. � Bet kālab lai viņi gribētu ieņemt mūsu teritoriju?

- Varbūt divkājainie un suņi sagādā Vēja klanam vairāk nepatik�anu, nekā domājām, - Lauvuķepa prātoja.

- Bet pagāju�ajā jaunlapī ta�u viņi tika galā, -Riekstuķepa aizrādīja.

Lauvuķepas sirds sa�ņaudzās nelāgā nojautā.

- Varbūt �oreiz ir ļaunāk.

- Vai jums ir kaut kas ziņojams? - Ugunszvaigzne uzsauca pārnāku�ajai rītausmas patruļai.

-Vēja klans medī me�ā, - Zemesvilna atsaucās.

� Mūsu me�ā? - Ugunszvaigzne nolēca no savas vietas uz Di�pārkares.

Lauvuķepa �igli aizrik�oja līdz medījuma kaudzei nolikt pārnesto peli un steidzās atpakaļ pie Zemes-vilnas. Viņ� bija gatavs aizstāvēt savu klanu no sirojo�iem Vēja klana karotājiem, bet ja nu starp pārkāpējiem izrādītos ari Vir�uķepa?

- Lauvuķepa! - pusceļā viņu apstādināja Asķepa.

- Kas noticis?

Asķepai blakus ieintriģēts ausījās Sīļaķepa.

- Pie robe�as bija Vēja klans, - Lauvuķepa paskaidroja un paskatījās uz patruļu.

Pērkona klana barvedis bija nonācis lejā pie Zemes-vilnas un Smil�uvētras. Viņ� vēcināja asti, acīmredzami satraukts par Zemesvilnas atnestajiem jaunumiem.

- Viņi nav pārkāpu�i robe�u, - ierunājās Smil�u-vētra.

Zemesvilnas astes gals nodrebēja. - Gandrīz jau pārkāpa.

No karotāju migas izlīda Kazenājnags. - Kas lēcies?

- Pie pa�as robe�as bija divi Vēja klana mācekļi, -Smil�uvētra ieņaudējās. - Viņi dzinās pakaļ vāverei un netī�ām gandrīz �ķērsoja robe�u.

Asķepa sabozās. - Vāverei!

- Viņiem būtu jāzina, ka tā nedrīkst, - Zemesvilna ņurdēja, - ja vien nav jau tik ļoti pieradu�i netī�ām lēkt tur pāri, ka to vairs pat nemana.

- Mūsu teritorijā Vēja klana smārda nebija, - Smil�uvētra atgādināja.

- Bet kāpēc Vēja klans medī vāveres? - Kazenājnags noprasīja. - Viņi medī zaķus.

Asķepa piekrīto�i �u�ināja Lauvuķepam ausī: - Tie�i tā!

- Tagad vairs ne. - Riekstuķepa nemierīgi mīņājās. - Vējaķepa sacīja, ka tagad visi Vēja klana mācekļi trenējas medīt arī me�ā.

Kazenājnags stīvi saslējās. - Mums ir no jauna jāiezīmē robe�as! - viņ� noņaudēja.

- To mēs jau izdarījām, - Zemesvilna sacīja.

Smil�uvētra apsēdās. - Necelsim lielu brēku. Tie bija tikai divi jaunuļi...

Zemesvilna pārtrauca: - Viņi gribēja mūsu medījumu!

- Mums jātur acis un ausis vaļā, - ieteicās Kazenājnags. - Nākamajā Saietā par to jāziņo.

Ugunszvaigzne plucināja velēnu. - Vai kāds no Vēja klana kaķiem pārkāpa robe�u?

- Nē, - Smil�uvētra atbildēja.

- Un vai mūsu strauta pusē tie�ām nebija jūtams Vēja klana smārds? - barvedis pra�ņāja.

- Noteikti ne.

Zemesvilna nicīgi no�ņaukājās. - To varēja aizskalot lietus.

- Bet var ari būt, ka viņi nav pārkāpu�i robe�u, -Ugunszvaigzne aizrādīja. - Es nevaru Vēja klanam pavēlēt, ko viņu kaķi drīkst medīt savā teritorijā. - To pateicis, rudais karotājs aizgriezās. - Pagaidām neko nedarīsim, bet vērosim, kas notiks turpmāk.

Sīļaķepa samiedza acis. - Tikai ne atkal to pa�u! -viņ� klusi noburk�ķēja.

Lauvuķepa uzmeta brālim skatienu. - Ko tu ar to gribi teikt?

- Ugunszvaigzne negribēja palīdzēt arī Upes klanam, - Asķepa paskaidroja, - kaut gan Sīļaķepa bija nosapņojis, ka viņus piemeklējusi nelaime.

- Kā lai panākam citu klanu cieņu, ja nekad neko nedarām? - Sīļaķepa pukojās.

Lauvuķepa sarauca uzacis. - Kāda at�ķirība? Galvenais, ka neviens no viņiem nepārkāpj robe�u.

- Bet ir jābūt līdzsvaram, - Asķepa uzsvēra. - Ja kāds klans ir vājāks, mums ir jāpalīdz. Ja kāds ir,stiprāks, mums jāreaģē, lai parādītu, ka ari mēs esam stipri.

Sīļaķepa sapīka. - Nu, es nezinu par līdzsvaru, -viņ� ieņaudējās, - bet man �ķiet, ka Ugunszvaigzne tikko atkal izniekoja iespēju parādīt visiem, ka Pērkona klans var pats par sevi parūpēties. - Māceklis strupi pavēcināja asti un devās prom.

Asķepa noraudzījās brālim pakaļ. - Kā tu to domā, Lauvuķepa?

Lauvuķepa sastinga, pēk�ņi iztēlodamies, ka Vir�uķepa varētu pārkāpt Pērkona klana robe�u, dzenoties pakaļ vāverei. Vai arī Asķepa domā par to pa�u? - Par ko man jādomā? - viņ� mēģināja iegūt laiku.

- Vai Ugunszvaigznem vajadzētu nākamajā Saietā mest izaicinājumu Vēja klanam? - Asķepa pie�ķieba galvu. Dzidrās, zaļās acis raudzījās ziņkārīgi. Lauvuķepa sāka mīņāties, īsti nesaprazdams, ko lai domā par barve�a lēmumu. Ja Ugunszvaigzne neliksies ne zinis par problēmām, Pērkona klans var izskatīties vāj�. Bet vēders sa�ņaudzās, iedomājoties vien, ka vajadzētu cīnīties pret Vēja klanu. Kā lai iet satikties ar Vir�uķepu, ja klanu starpā sāksies kar�?

Pēk�ņa vēja pūsma sabu�ināja jaunā run�a spalvu, un kāda balss ie�ukstēja ausī: Esi nu godīgs, Lauvuķepa. Nebaidies no tā, ko vēlies. Tu zini, ko patiesībā domā.

Lauvuķepa sajuta sirdsapziņas dūrienu, bet Tīģer-zvaigznem tomēr bija taisnība. Viņ� zināja, ko patiesībā domā. Viņ� ne drusciņas nevēlējās doties kaujā pret Vēja klanu.

- Mums jāliek Vēja klans mierā, - viņ� noņaudēja.

Ezera ūdenī trīsuļoja pilnmēness atspulgs. Pie apvār�ņa vilnīja mākoņi, to aprisēm pelēki iezīmējoties pret zilimelnajām debesīm.

Asķepa rik�oja pa ezermalu uz Saietu un noskurinājās. Pūta auksts vēj�, nepatīkami ielavīdamies pūkainā ka�oka dziļumos līdz pat ādai.

- Uz salas būs siltāk, - Vāvergaita solīja, pieglauzdama ausis, lai pasargātu tās no brāzmām.

Zirnekļkāja un Peļuķepa skrēja kopā ar Zemesvilnu, Kazenājnagu un Vāvergaitu. Ērk�ķnags gāja gabaliņu iepakaļ vienā solī ar Baltspāmu, piespiedies cie�i kaķei pie sāna, kā sargājot viņu no vēja. Priek�galā soļoja Ugunszvaigzne un Smil�uvētra, bet gājienu noslēdza Lauvuķepa ar Pelnādu un Lapustraumi. Ezers sīkiem vilnī�iem glāstīja krastu, un tālāk mēnesnīcā vizēja putu krēpēm vainagotas viļņu virsotnes.

-Nost no turienes! - Kazenājnaga nepacietīgais ņaudiens pārskanēja vēju.

Asķepa izlīda no savas vietas aizvējā, lai paskatītos, kam viņ� tā uzbrēcis.

Pa seklumā gulo�u baļķi tipināja Pūpē�ķepa. No ezera uzpūta asa brāzma, no kuras Asķepai pat ūsas pieplaka pie puma. Viņa samiegtām acīm redzēja, kā Pūpē�ķepa zaudē līdzsvaru un ar plunk�ķi iegā�as ūdenī. Run�uks uzrausās ķepās un brāzās atpakaļ pie pārējiem, purinādams no krēmbaltā ka�oka ūdeni.

Kazenājnags iepļaukāja mācekļa ausis. - īā uzvedas tikai pēdējie peļugalvas!

Pūpē�ķepa no�ķaudījās.

- Un nedomā, ka varēsi nenākt uz treniņiem, ja būsi saaukstējies!

Tuvojoties Vēja klana teritorijai, vēj� uzdvesa skāņu zirgu ganību smaku. �ajā vietā oļiem klātā krasta josla bija pavisam �aura, un vēj� �ļakstīja ūdeni tai pāri. Ugunszvaigzne uzveda savējos mazliet augstāk, uz mīkstu zāli apaugu�ās krants, kas veda gar �ogu. Tālāk sazviedzās un sprauslāja zirgi. Skatoties uz tum�ajiem apveidiem pļavā, Asķepai pār muguru pārskrēja �ermuļi. Varbūt viņiem arī nepatīk tāds laiks. Nemīlīgais vēj� vēstīja lietu, turklāt pamatīgu.

Bums!

Netālu no �oga zirgs piecirta kāju. Baltspārns izbīlī iesaucās un palēca sāņus, uzgrū�oties Peļuķe-pam, kur� kūleņu kūleņiem novēlās lejā ezermalā.

- Skaties, kur ej! - Runcis spļaudīdamies piecēlās ķepās.

Baltspārns nelaimīga raudzījās lejup. - Piedod!

Kāpēc visi ir tik tramīgi un pikti? Asķepa pārlaida skatienu klana biedriem. Kop� viņi bija atstāju�i apmetni, gandrīz neviens nebija pārmijis ne vārda. Visi bija uzbozu�i ka�okus, sargājoties no vēja, un nīgri vēcināja astes. Arī Asķepa pati nejutās lāgā. Kop� starpgadījuma ar Vēja klana mācekļiem, kurus pieķēra medījam vāveres, klanā bija paklīdu�as baumas par nozagtu medījumu, par atriebību, par iebrukumu. Asķepa nejutās pārliecināta, ka Vēja klana savādā izturē�anās tie�ām būtu iemesls kaujai. Karotāju kodekss nenoteica, ko klani drīkst vai nedrīkst medīt. Bet viņai ļoti nepatika saspringtais noskaņojums, un viņa vēl aizvien raizējās par Upes klanu.

Kop� Sīļaķepas sapņa vairs nekas nebija dzirdēts. Asķepai ļoti gribējās aprunāties ar Vītolķepu, viņa bija noba�ījusies līdz sirds dziļumiem. Ja nu ir pavisam ļauni un Upes klans nemaz neatnāk uz Saietu?

Lauvuķepa piespiedās māsas sānam, abiem sekojot Kazenājnagam atpakaļ lejā uz smil�aino krastu.

- Kaut es būtu palicis apmetnē kopā ar Sīļaķepu, -viņ� novilka.

Asķepa palūkojās uz brāli. Tas nu nemaz neizklausījās pēc Lauvuķepas. Viņ� izskatījās miegains.

- Vai tev viss kārtībā? - Vai tie�ām brālis pat negribēja paraudzīt, vai nebūs atnākusi Vir�uķepa?

- Vienkār�i esmu noguris, - Lauvuķepa atzinās.

- Pelnāda mani izdzen treniņos.

>

Sirds dziļumos Asķepa jutās atvieglota par brāļa intereses trūkumu. Laikam viņ� beidzot bija atteicies no domām par draudzību ar Vēja klana mācekli. Tomēr bija dīvaini, ka viņ� labprātāk vēlējās palikt apmetnē nekā doties uz Saietu.

Zemesvilna abiem priek�ā apstājās un saslēja ausis. - Vēja klans! - viņ� brīdināja.

Asķepa pamanīja virsājā kustamies tum�as aprises, kas slīdēja uz ezermalas pusi. - Kā tev �ķiet, vai Ugunszvaigzne �onakt runās par vāveru medībām?

Lauvuķepa tikai paraustīja plecus. - Kas zina?

Vēja klana kaķi iznāca krastmalā mazliet priek�ā Pērkona klanam un devās tālāk uz purvaino Upes klana krastu. Asķepa sarauca degunu, jūtot, kā starp pirkstiem iespie�as dubļainais ūdens. Ugunszvaigzne bija pagriezies tuvāk ūdenim un skubināja klanu, lai apsteigtu Vēja klana karotājus.

- Vāveru zagļi! - Zemesvilna klusi noburk�ķēja, pametis iesāņus skatienu uz sāncen�iem.

- Vāveru zagļi! - skaļāk atbalsoja Pūpē�ķepa.

Apvainojums pār�alca ari pārējos, līdz izskanēja gana skaļi stiprajā vējā. Asķepa saspringa. �onakt nekādas cīņas nedrīkstēja notikt! Viņa uzmeta piesardzīgu skatienu Vēja klanam. Robauss acis zvēroja, un Vējaķepa draudīgi atņirdza zobus. Tikai Vienzvaigzne rāmi rik�oja tālāk, skatīdamies vien uz kritu�o koku gabaliņu priek�ā. Viņ� nonāca pie tā pirmais, bet ar asti norādīja savējiem, lai atkāpjas. Vēja klana karotāji spulgām acīm noraudzījās, kā Ugunszvaigzne aizved Pērkona klanu tiem garām un uzlec uz koka.

Ugunszvaigzne paraudzījās lejup uz Vēja klana barvedi. - Paldies, Vienzvaigzne!

Vienzvaigzne nolieca galvu.

Pērkona klana kaķi devās pāri tiltam. Kad pienāca Asķepas reize kāpt aug�up caur ķeburainajām saknēm, viņa pirmoreiz uztvēra Upes klana smārdu. Tas bija spēcīgs, un svaigas notis tajā jaucās ar vecākām. Viņi ir �eit! Kaķenīti pārņēma atvieglojums. Ja Upes klans ir atnācis uz Saietu, tad jau viņiem laikam neklājas tik slikti. Viņa devās uz priek�u pa rēpuļaino stumbru un nolēca zemē pretējā krastā. Mīņādamās pa oļiem un smiltīm klāto zemi, lai sasildītos, viņa gaidīja, kad atnāks Pelnāda un Lapustraume.

- Vai visi ir klāt? - Ugunszvaigzne uzsauca.

Kazenājnags palocīja galvu, un Ugunszvaigzne deva signālu ar asti un nozuda pame�ā. Asķepa metās pakaļ kazenājos. Man jārunā ar Vītolķepu! Degunā iedūrās ērk�ķi, bet mācekle nelikās ne zinis un iespruka tālāk augo�ajās papardēs, lai tiktu klajumā vēl pirms pārējiem.

Klajums bija kā piebāzts ar kaķiem! Pelēki ka�oki vizēja mēnesnīcā kā akmeņi, ap kuriem atspīdēja lāsumaina un brūna spalva. Pazibēja strīpas un raibumi. Tur bija ra�eni run�i, lunkanas kaķes un slaidi jaunuļi. Da�i sēdēja bariņos un klusi sarunājās, bet citi gulēja klajuma malā un piesardzīgi vērās apkārt. Starp lielākajiem kaķiem lodāja sīkāki, da�i pat tik mazi, ka Asķepai bija grūti saprast, vai tie tie�ām ir gana veci mācekļa kārtai.

Asķepa paostīja gaisu. Ēnas klana te nebija.

- Kāpēc �eit ir tik daudz Upes klana kaķu? - Lauvuķepa bija panācis māsu. Viņ� izklausījās aizelsies.

Asķepa tikai mēmi paraustīja plecus. Spalva ba�ās sacēlās stāvus. Visi kaķi �ajā klajumā bija no Upes klana.

- Da�s labs tur ir par vecu, lai te nāktu. - Lauvuķepa uzlūkoja druknu svītraini ar glu�i sirmām ūsām. Tam blakus tupēja tum�i svītrota kaķe salēk�ķēju�u spalvu, kuru laikam vairs nespēja kārtīgi sakopt.

- Bezdelīgaste! - Pie vecās piesteidzās pavisam jauns kaķēns. Tā acis bija bailēs ieplestas. - Es nevaru atrast Miglupalsu un �ķavupūku!

- Neraizējies, Malvupūka. - Bezdelīgaste ar asti apskāva sīkaliņu. - Tava māte pēc brītiņa atgriezīsies. Un �ķavupūka dro�i vien ir pie viņas.

- Vai viņa tie�ām teica pūka? � Lauvuķepa pārsteigts jautāja.

Asķepa neatbildēja. Viņa skatījās uz Vītolķepu. Upes klana mācekle pa�laik pasniedza zālītes gaidībās eso�ai mātītei. Asķepu sagrāba izbailes, un viņa �igli izlodāja cauri pūlim pie draudzenes. - Kas te notiek?

Vītolķepa pacēla skatienu, un viņas acīs plaiksnīja bailes. - Asķepa!

- Zvaigznes klana vārdā, kas noticis?

Pirms Vītolķepa paguva atbildēt, klajumā iebrāzās Vēja klans. Pārsteigti ņaudēdami, karotāji iespraucās starp Upes klana kaķiem.

- Miglupalsa! Miglupalsa! - jucekļa vidū izmisis vaimanāja sīks, lāsumains kaķēns.

- �ķavupūka! Ko tu te dari viens pats bez mātes? -Bezdelīgaste metās uz priek�u un �igli paķēra kaķēnu zobos. Viņa saviebās, it kā tas viņas stīvajām locītavām būtu par daudz, bet aiznesa �ķavupūku pie Malvupūkas.

- Vītolķepa, kāpēc te ir kaķēni un veckaķi? - Asķepa pagriezās atpakaļ pret draudzeni.

- Mums bija...

Viņu pārtrauca Ugunszvaigznes ņaudiens. - Leo-pardzvaigzne, kas te notiek? - Pērkona klana barvedis devās uz Di�ozolu, kur starp saknēm kluknēja Upes klana barvede.

Turp steidzās ari Vienzvaigzne. - Izskatās, ka esi atvedusi visu Upes klanu! - viņ� ierūcās.

Leopardzvaigzne pamirk�ķināja acis. - Tā ir.

- Ko? - Vienzvaigzne spēji apstājās un iepleta acis.

Asķepa paliecās tuvāk. Kas Upes klanam atgadījies?

Klajuma malā nodārdēja Melnzvaigznes niknais ņaudiens: - Kas te notiek?

Bija ieradies Ēnas klans.

Ugunszvaigzne mīņājās uz vietas. - Sāksim Saietu. Tad ari noskaidrosim. - To teicis, rudais karotājs uzlēca uz zemākā ozola zara, un Leopardzvaigzne viņam sekoja. Abiem pievienojās arī Melnzvaigzne un Vienzvaigzne. Zemāk klajumā kaķi grūstījās un stumdījās, pūloties atrast sev vietu.

Vītolķepa palika pie grūsnās kaķes.

- Vai viss kārtībā? - Asķepa klusītēm jautāja.

- Ej pie sava klana. - Vītolķepa bikstīja zālī�u kamolu un vairījās ielūkoties draudzenei acīs. - Lūdzu!

Asķepa pamāja ar galvu un devās prom aiz bariņa Upes klana karotāju, kuri gāja uz ozola pusi. Tie tūrēja galvu stalti paceltu, bet astes ba�īgi kustējās. Garām pretējā virzienā aizspraucās pelēka mātīte.

- Atvaino! - Asķepa palēca malā, bet mātīte, �ķiet, viņu nemaz nepamanīja.

-Miglupalsal Redz, kur tu esi! - Bezdelīgastes ņaudiens pauda nepārprotamu atvieglojumu. Kaķēni steidzās pretī mātei, bet Miglupalsa tikai aizgaiņāja tos prom un sekoja Bezdelīgastei uz vietu zem kupla papar�u cera, kur jau bija patvēru�ies pārējie Upes klana veckaķi un kaķēni. To acis ēnā piesardzīgi spīdēja.

Asķepa steidzās piebiedroties savējiem. Kad viņa spraucās garām Pūpē�ķepam, run�uks sarāvās.

- Uzmanies, mana aste!

- Skaties, kur ej! - Zemesvilna uzrūca, kad kaķenīte uzkāpa viņam uz ķepas.

- Piedod! - Asķepa piesardzīgi ielīda blakus Lauvuķepam, sargādamās likt ķepu citur kā vien uz zemes.

- Vai tu kaut ko uzzināji? - brālis klusi jautāja.

-Nē.

- Sēdiet klusu, - Kazenājnags abus apsauca.

Asķepa mēmi pamirk�ķināja acis, lūdzot atvainot, un pacēla skatienu uz Leopardzvaigzni.

Upes klana barvede apņēmīgi uzlūkoja sanāku�os kaķus. Ieraudājās kaķēns, bet viņu tūlīt apklusināja.

- Mums Upes klana teritorijā ir radu�ies nelieli sare�ģījumi, - Leopardzvaigzne iesāka.

Nelieli? Asķepas sirds sāka sisties straujāk. Kāpēc tad jūs visi esat te?

- Mēs bijām spiesti atstāt savu apmetni.

- Atstāt apmetni? - Melnzvaigznes acis iegailējās.

- Tikai uz laiku, - Leopardzvaigzne �igli sacīja.

- Mēs jau to risinām. Tiklīdz būsim visu nokārtoju�i, mēs atgriezīsimies. Bet pagaidām apmetīsimies te uz salas.

Kā tad ar Saietiem? Asķepa pameta ba�īgu skatienu aug�up uz Sudrabvilnu. Saietu kārtību noteica karotāju kodekss. Tiem bija jānotiek vietā, kas pieder visiem �etriem klaniem vienlīdzīgi. Jaunā kārtība ta�u noteikti ir pret sen�u noteiktajām tradīcijām?

- Kur jūs medījat? - Vienzvaigzne apsūdzo�i pa-blenza uz Upes klana barvedi.

Rūsāda piecēlās ķepās, un viņai uz skausta sacēlās spalva. - Uz salas noteikti nepietiek ēdamā visam klanam.

Leopardzvaigzne veltīja Ēnas klana vietniecei zvērojo�u skatienu. - Mums ir ezers!

- Vai tad ar to pietiek? - nerimās Vārnuspalva.

- Ko jūs darīsiet, kad seklumā ap salu vairs nebūs palicis zivju?

Nu bija Miglasķepas reize sabozties. � Zaķus mēs neēdam, ja tas ir tas, kas tevi satrauc! - Upes klana barvedes vietniece sarauca degunu tā, it kā zaķis būtu kaut kas neiedomājami riebīgs, ko viņa nemū�am neņemtu mutē.

- Bet kā būs ar Saietiem? - Ugunszvaigzne mierīgi uzlūkoja Leopardzvaigzni. ^x

- Mēs ceram līdz nākamajam pilnmēnesim atkal būt savā apmetnē, - kaķe atteica.

- Bet ja nu nebūsiet? - noprasīja Melnzvaigzne. - Nav godīgi, ka Saietos jūsu būtu vairāk nekā jebkura cita klana kaķu.

Ērk�ķnags piecēlās ķepās. - Neviens nekad neapmetās uz dzīvi �etraudzē, - viņ� norādīja. - H bija īpa�a vieta visiem klaniem, glu�i kā Mātesmute.

Leopardzvaigzne ielūkojās runcim acīs. - Mēs tā nerīkotos, ja būtu cita iespēja.

- Ja nu jūs nekad vairs nevarēsiet atgriezties apmetnē? - Vienzvaigzne ar nagiem skrapstināja koka mizu. - Kur tad jūs iesiet?

- Vai jūs meklēsiet jaunu teritoriju?

- Vai jūs iebruksiet citu klanu zemēs?

Visu klajumu pārņēma ba�īga ņaudē�ana.

Leopardzvaigzne pārlaida skatienu sanāku�ajiem. -Jūs satraucaties par to, kas nekad nenotiks!

Melnzvaigzne pavēcināja asti. - Bet ja nu notiks? -viņ� ie�ņācās.

- �etri klani nevar izdzīvot trīs teritorijās! - ieņaudējās Vienzvaigzne.

Ēnas klana karotājs Dūmukāja izslēja zodu. - Vienam klanam jāaiziet!

Iestājās klusums. Klajumā sanāku�ie kaķi pārmija nervozus skatienus.

Asķepai sa�ņaudzās iek�as. Vai kādu no klaniem tie�ām padzīs no mājām? Nēl Bija jābūt �etriem klaniem! Tā bija lemts būt.

- Mums ir jātic Leopardzvaigznei, - klajumu pārskanēja Ugunszvaigznes dzidrā balss. - Mums ir jādod Upes klanam iespēja atgriezties viņu teritorijā.

- Vismaz līdz nākamajam Saietam, - teica Smil�uvētra. Kaķi klusi sa�ukstējās, bet neviens neiebilda.

Ugunszvaigzne pamāja ar galvu. - Ja Upes klans nākamajā pilnmēnesī vēl būs tepat, tad ari izlemsim, kā rīkoties. - Rudais runcis paskatījās uz pārējiem barve�iem. - Vai tā būs taisnīgi?

Melnzvaigzne strupi palocīja galvu.

Vienzvaigzne vēcināja asti. - Laikam jā, - viņ� noburk�ķēja.

-Tad esam izlēmu�i. - Ugunszvaigzne paraudzījās uz visiem reizē. - Pērkona klanam ir maz jaunumu. Viena no mūsu māceklēm tika ievainota, bet viņa strauji atspirgst. - Viņ� uzmeta skatienu Vien-zvaigznem. - Un jaunlapis ir krietni vairojis me�ā medījumu.

Asķepa iecirta nagus zemē. Tas bija mājiens par vāverēm.

Vienzvaigzne samiedza acis. - Vēja klanā visi ir veseli. Un arī mūsu zemēs medījuma ir gana.

Asķepa sajuta Pūpē�ķepas balsi kutinām ausi. - Viņ� teica medījuma, nevis zaķu, - māceklis dedzīgi �ukstēja.

- Kāpēc Ugunszvaigzne neko nesaka par vāverēm? - �ņāca Zirneklkāja.

- Vai viņ� baidās runāt? \

Asķepa strauji pagriezās paskatīties, kur� no'Pērkona klana ir izteicis kluso pārmetumu. Ērk�ķnags zvērojo�ām acīm glūnēja uz Ugunszvaigzni.

Bet viņ� dara pareizi, nejaukdams gaisu! Saspīlējuma jau tāpat pietiek.

- Melnzvaigzne? - Vienzvaigzne mudināja izteikties Ēnas klana barvedi. - Vai tev ir kas sakāms?

- Pie ezera ir manīti divkājainie, - melnais runcis pastāstīja. - Bet pie apmetnes neesam viņus redzēju�i.

- Tas labi. - Ugunszvaigzne pamāja ar galvu. - Ja citu jaunumu nav, man �ķiet, mums jāatstāj Upes klans mierā.

Pūli pār�alca nemierīgi �uksti, bet Ugunszvaigzne jau nolēca no ozola, un viņam sekoja Leopardzvaig-zne. Saiets bija beidzies.

Asķepa sajutās atvieglota, redzot, ka Vēja klans un Ēnas klans uzreiz nozūd pame�ā. Viņa steidzās atpakaļ pie Vītolķepas. - Kas patiesībā notika? - viņa uzstājīgi jautāja. - Kāpēc jums bija jāaiziet no apmetnes?

Vītolķepai bija pilna mute ar zālītēm. - Nevaru tagad runāt, - viņa nomurmināja. - Apkārt ir pārāk daudz ausu.

- Saprotu. - Asķepa redzēja draudzenes acīs izmisīgu lūgumu. - Es atnāk�u vēlāk, tad varēsi izstāstīt.

Vītolķepa izspļāva zemē zālī�u biezeni. - Lūdzu, neiekulies nepatik�anās!

- Neiekul�os, - Asķepa apsolīja. Viņai bija jāizdibina, kas atgadījies. Varbūt Ugunszvaigzne varēs palīdzēt

Upes klanam. No tā, ko izdosies uzzināt, var būt atkarīga visu klanu nākotne. Mācekle pamanīja papardēs pazūdam Mālvilnu. Ar viņu bija ari Kazenājnags un Vāveigaita. Lauvuķepa jau māja, lai māsa nāk.

- Man tagad jāiet. - Asķepa ar pumu pieskārās Vītolķepas vaigam un metās prom.

- Vai viņa kaut ko pateica? - Lauvuķepa jautāja, kad kaķenīte bija pieskrējusi blakus.

- Nē, neko. - Asķepa steig�us devās uz priek�u. Sirds sāpēja par nelaimīgo draudzeni.

Abi mācekļi panāca savu klanu pie tilta. Vēja klans un Ēnas klans jau bija viņā krastā un gāja prom.

- Ko tas nozīmē Pērkona klanam? - Peļuķepa ba�īgi jautāja, rāpdamies uz koka stumbra.

Vāveigaita uzlēca aug�ā aiz viņa. - Neko.

- Kā tu to zini? - Zirnekļkāja apstājās tilta vidū.

Zemesvilna samiedza acis. - Ja Upes klans nevar palikt savā teritorijā, viņi var mēģināt iebrukt Vēja klana vai Ēnas klana zemēs. Ja tā, tad neviena robe�a vairs nebūs dro�a.

- Bet mēs ta�u esam otrā ezera krastā! - Peļuķepa ieņaudējās. - Mūs tas neskars. - Māceklis sekoja Zemesvilnam starp kritu�ā koka zariem, steidzoties panākt karotāju.

- Ceru, ka tev ir taisnība, - Zemesvilna nomurmināja.

- Tas laikam izskaidro, kāpēc Vēja klans ir sācis skolot savus mācekļus medībām me�ā, - ieņurdējās Zirnekļkāja.

Asķepa nodrebēja. Vai runcim varētu būt taisnība? Vai Vēja klans tie�ām ir nodomājis iebrukt Pērkona klana teritorijā? . ⁴

- Lauvuķepa! - Asķepu pamodināja Pelnādas uzstājīgais sauciens. Viņa pacēla galvu no savas guļvietas. Lauvuķepa jau gāja ārā no migas.

- Vai kaut kas atgadījies? - kaķenīte jautāja. Lielākā daļa guļvietu bija tuk�as, tikai Medusķepa saldi gulēja.

- Kaujas mācības! - Lauvuķepa pār plecu atbildēja.

Asķepa piecēlās un izstaipījās. Mālvilna nebija viņu saucis. Varbūt pirms treniņa vēl var paspēt apciemot Ogļuķepu.

Ārā dipēja steidzīgi soļi un atskanēja satraukti ņaudieni. �orīt visi likās īpa�i aizņemti. Asķepa ziņkārīgi izlīda no migas. Saule tik tikko iespīdēja ieplakā, bet apmetne jau dūca kā bi�u strops. Medījuma kaudze bija krietni papildināta. Peļuķepa un Pūpē�ķepa pie zemā klintsbluķa vingrinājās kaujas paņēmienos. Pelēksvēdra un Millija vilka kazenāju dzinumus uz savu pusgatavo migu. Ugunszvaigzne zem Di�pārka-res apspriedās ar Ērk�ķnagu un Kazenājnagu.

Pie veckaķu migas saulītē staipījās Peļāda. Turpat blakus sēdēja Garaste, pavērsis seju pret debesīm. - Asķepa? Vai tā esi tu, ko es sao�u? - aklais karotājs uzsauca pāri klajumam.

-Jā. - Asķepa piegāja pie veckaķiem.

� Dzirdēju, ka gaidāmas nepatik�anas. - Garaste iecirta nagus zemē. - Kaut es varētu palīdzēt aizstāvēt klanu.

- Nekādu nepatik�anu nav, - Asķepa �igli sacīja.

- Upes klanam tikai gadīju�ās sīkas nedienas, nekā vairāk tur nav.

- Izklausās, ka notiks jauna teritorijas iezīmē�ana, - Garaste nerimās. - Es gan gribētu redzēt kādu mēģinām paņemt kaut strēmeli mūsu zemes!

Viņ� par to priecājas! Asķepai pār muguru pārskrēja tirpas. Viņa atvieglota pamanīja pienākam Mālvilnu. Viņ� ta�u noteikti ir pārāk prātīgs, lai ļautu sev sakāpt galvā visām tām runām par kauju?

- Mēs iesim medīt, - runcis paziņoja.

Cik labi! Kaut kas pavisam parasts.

Karotājs turpināja: - Ja būs kauja, mums jābūt labi paēdu�iem.

Asķepa sastinga. Tikai ne Mālvilna! - Vai varu apraudzīt Ogļuķepu, pirms aizejam?

- Nu labi, - Mālvilna atļāva, - tikai nekavējies ilgi.

Asķepa devās pāri klajumam un pabāza galvu nokarenajos kazenājos, kas kā priek�kars nolaidās pār dziedniekkaķes migas ieeju. - Vai drīkstu ienākt?

Ogļuķepa sēdēja savā guļvietā, un ar meldriem apsietā pakaļkāja bija neveikli nolikta priek�ā. Kaķenīte pa�laik noliecās, ar priek�ķepām dzenādama ap guļvietu sūnu piciņu.

Lapustraume mērcēja kaltētas kosas lāmā blakus migai. Viņa pacēla skatienu. - Sveika, Asķepa!

Asķepai likās, ka dziednieces balsī ieskanas atvieglojums. Viņa izspraucās cauri kazenājiem.

- Priecājos, ka esi atnākusi. Ogļuķepai derētu kompānija. - Lapustraume pameta skatienu uz savu nemierīgo pacienti. - Viņai ir grūti nosēdēt mierā.

Ogļuķepa uzsita pa sūnu piciņu, un tā aizlidoja pāri visai migai un nokrita blakus Asķepai. - Pamet atpakaļ, lai varu to noķert! - viņa palūdza.

- Nemaz nemēģini! - Lapustraume veikli metās turp un paķēra sūnas zobos. - Ja gribi, lai kāja vēlāk ir taisna, tev tā jātur nekustīgi!

Asķepa uzjautrināta iemurrājās, redzot, kā Ogļuķepa nobola acis. Tad viņa ievēroja migas dziļumā Sīļaķepu. Tas �akli rosījās, ietīdams zālī�u porcijas lapās un likdams tās grēdā pie sienas. Runcis �ķita pilnībā iegrimis darbā un pat nepacēla skatienu, lai sasveicinātos ar māsu.

- Ko tu tur dari, Sīļaķepa? - viņa tam uzsauca.

- Sagatavoju zālītes, - Sīļaķepa atburk�ķēja. - Ko tad tu domāji?

- Tev tur ir daudz zālī�u. - Asķepa juta kosas un kliņģerī�u aromātu. Viņa atminējās pietiekami no savām dienām dziedniekkakes mācekles lomā, lai saprastu, ka brālis gatavojas ārstēt kaujā gūtus ievainojumus. Kaķenītei sametās �ķebeni ap dū�u. Tā vien likās - viss klans jau ir apradis ar domu, ka būs jācīnās.

- Kas noticis? - no savas migas uzsauca Ogļuķepa.

Asķepa piegāja pie draudzenes. - Vai tev kāds ir izstāstījis, kas notika Saietā?

Ogļuķepa pakratīja galvu. - Kad Lapustraume pārnāca, viņi ar Sīļaķepu par kaut ko sa�ukstējās, bet man gan neko nav teiku�i.

- Upes klans dzīvo uz salas!

Ogļuķepa satriekta iepleta acis. - Viņi tur dzīvo?

- Kaut kāda iemesla dēļ nevar būt savā apmetnē, un pārējie klani domā, ka viņiem nāksies meklēt jaunu teritoriju.

Ogļuķepa noelsās. - Bet tad jau sāksies īsts juceklis!

- Zinu. - Asķepa uzmeta skatienu Sīļaķepam, kur� vēl aizvien rosījās migas dziļumā. - Un tā vien rādās, ka visi gatavojas kaujai.

Ogļuķepa plucināja savas guļvietas sūnas. - Jācer, ka uz to laiku man jau būs labāk, - viņa ieņaudējās.

Asķepa sa�utusi paskatījās uz draudzeni. - Nav teikts, ka kauja vispār būsi

-Bet ja visi to vēlas...

Asķepa pārtrauca draudzeni: - Visi vienkār�i ir nobiju�ies, jo nezina, ko Upes klans darīs. Ja mēs varētu Upes klanam palīdzēt, viss atkal atgrieztos vecajās sliedēs.

Kaķenīte izgāja no dziedniekkaķes migas un pārlaida skatienu klajumam. Pie mazuļu migas rotaļājās Lapsupūka un Leduspūka; Garaste un Peļāda bija aizrāvu�ies, zīmējot smiltīs kaujas shēmas. Ugunszvaigzne vēl aizvien bija iegrimis pārrunās ar Kazenājnagu.

Nedrīkstēja pieļaut, ka viss klans tā aizraujas ar ideju par kauju, iekams nav pat pamēģināts atrast kādu citu veidu, kā visu atrisināti Ja vien izdotos izdomāt, kā palīdzēt Upes klanam, varbūt vairs nemaz nebūtu, par ko cīnīties.

. Sīļaķepa dzirdēja no�vīkstam kazenājus. - Vai Asķepa jau ir prom? - Viņ� samirk�ķināja acis. Māsa bija sabijusi migā tikai mirkli.

- Laikam atcerējās, ka gaida kādas darī�anas, -Ogļuķepa nopūtās.

- Ā. - Sīļaķepa atsāka tīstīt lapās kliņģeri�u un kosu kompreses, gatavodamies kaujai, kuras varbūt nemaz nebūs. Kāpēc Zvaigznes klans nebija viņu brīdinājis? Parasti viņi īpa�i nekautrējās iejaukties viņa sapņos.

Pēk�ņi run�uks sajuta, ka āda silst no Ogļuķepas skatiena, - kaķenīte cie�i raudzījās uz viņu, un tās domās bija jūtama ziņkārība. Sīļaķepa saīga tik ļoti, ka iekņudējās nagi. Cik ilgi tā Ogļuķepa te vēl kver-nēs? Viņa bija acīm redzami negarlaikojusies, un Sīļaķepam ļoti pietrūka miera un klusuma, kāds valdīja migā, kad neviena nebija. Viņ� pagriezās pret Ogļuķepu. - Vai kaut kas noticis? - viņ� jautāja.

- Nē. - Ogļuķepas balss skanēja savādi domīgi.

- Man tikai liekas, ka es sapņoju par tevi, un tajā sapnī tu biji redzīgs.

Sīļaķepam notrīsēja ausis. Ogļuķepa atceras savu sapni! Cik daudz viņa zina? Vai atminas apmetni gravā? Vai nojau�, ka reiz bijusi Ogļuvilna? Viņ� gaidīja, ka sajutīs ba�as no Lapustraumes puses, bet dziedniece �akli mērcēja kosu stiebrus, koncentrējusies tikai uz darāmo darbu.

Sīļaķepa panācās uz priek�u. - Ko es tavā sapnī darīju? - viņ� it kā nevērīgi apjautājās.

- Es neatceros. Tikai jutos pārsteigta, ka tu redzi. -Ogļuķepa dīdījās savā migā.

- Kur mēs bijām?

Kaķenīte saminstinājās. - Man �ķiet, kaut kādā me�ā. Tu man sekoji un...

- Un kas tad notika? - Sīļaķepa pieliecās tuvāk.

- Es neatceros.

Sīļaķepa pavēcināja asti. Kas notiktu, ja Ogļuķepa saprastu, ka iepriek�ējā dzīvē bija Ogļuvilna? Ve�ās dziedniekkaķes atmiņas ta�u noteikti slēpās kaut kur mācekles prātā.

- Ogļuķepai ir laiks dzert zāles! - no lāmas puses atskanēja Lapustraumes balss.

- Labi. - Sīļaķepa juta, kā viņā trīsuļo sajūsma, -�ī varētu būt iespēja noskaidrot, vai ir saglabājies kaut kas no Ogļuvilnas!

Māceklis metās migas dziļumā un, nelikdamies ne zinis par tauksakni, kas bija vajadzīga kaulu dzī�anai, paņēma da�as saldi smar�ojo�as malvas lapas. Malva tikai nomierinās māgu. Bet, ja Ogļuķepā ir kāds nieks no Ogļuvilnas zinā�anām, viņa nojautīs, ka tās nav pareizās zāles, un to pateiks.

� Te būs, � Sīļaķepa sacīja, ielikdams lapas kaķe-nītes guļvietā.

- Tās labi smar�o, - Ogļuķepa sacīja.

- Tā ir malva, - viņ� sacīja un pastūma lapas tuvāk. - īā lieliski palīdz lauztiem kauliem. - Viņ� pētīja, vai kaķenītes prātā nebūs jūtama kāda vilcinā�anās, bet tur bija tikai gai�a pateicība bez mazākās �aubu ēnas.

- Paldies, Sīļaķepa.

- Ko tu tur dari? - Lapustraume piesteigusies paķēra lapas Ogļuķepai no deguna priek�as. Sīļaķepa juta dziednieces aizdomas, tai aizspraucoties garām.

- Tev viņai jādod tauksakne!

- Laikam nejau�i paņēmu nepareizās lapas, - Sīļaķepa meloja.

- Nākamreiz esi uzmanīgāks. - Lapustraume bija nepārprotami noskaitusies. Viņa māceklim neticēja. Varbūt bija uzminējusi, ka viņ� mēģina Ogļuķepu pārbaudīt? - Ej, taisi kompreses, - dziedniece bargi uzsauca, bet tad atmaiga, uzrunājot Ogļuķepu:

- Atvaino, Ogļuķepa. Parasti Sīļaķepa nav tik izklaidīgs.

Sīļaķepa aizslāja migas dziļumā, dumpīgi pie sevis domādams, cik gan dziedniece pret viņu ir netaisna. Pēdējā laikā Lapustraume pret viņu izturējās ļoti strupi, toties pret Ogļuķepas garlaiko�anos un nebeidzamo knosī�anos attiecās ar bezgalīgu iecietību. Runcis ar asti kaprīzi norādīja uz mirksto�ajām kosām. - Vai tās tur jau ir gatavas? � Viņ� labi zināja, ka kosām ir jāmirkst vēl visu nakti, līdz dziedino�ās sulas būs pilnībā atjaunoju�ās.

- Protams, nel - dziedniece apskaitās. - Ņem tās, ko izmērcēju vakar!

- Labi! - Sīļaķepa uzmauca uz naga stiebru no netālu nokrautas kaudzītes un sāka pikti ko�ļāt vienu galu.

Lapustraume pienāca māceklim klāt un paņēma da�as lapas Ogļuķepai; gaisā uzvēdīja tauksaknes aromāts. - Kas tev kai�? - viņa uz�ņāca.

- Kas tev pa�ai kai�? - Sīļaķepa nepalika parādā.

- Es neesmu tā, kura dod Ogļuķepai nepareizās zāles!

- Es tikai gribēju paskatīties, vai viņa pamanīs at�ķirību.

- Tā ir Ogļuķepa, nevis Ogļuvilna!

- Bet tur kaut kam jābūt.

-Ja ari ir, tas nav mūsu ziņā! - Sīļaķepa juta uz skausta Lapustraumes karsto elpu. - Mums ir jāļauj Ogļuķepai pa�ai atrast savu ceļu!

- Kas tur slikts, ja mazliet piepalīdzēsim? Ogļuķepa ir pelnījusi zināt, ka Zvaigznes klans viņu atsūtījis atpakaļ, lai viņa varētu būt karotāja.

-Ja Zvaigznes klans grib, lai viņa to zina, tad pa�i to pateiks, - Lapustraume noņaudēja.

- Tu tātad samierinies ar to, ka tas paliek Zvaigznes klana ķepās.

-Protams! - Dziedniece izklausījās satriekta.

- Arī tev ar to jāsamierinās.

Sīļaķepa tuipināja ko�ļāt. Stiebri bija tik rūgti, ka ūsas sāka trīcēt. Kāpēc Lapustraume izturas pret sen�iem ar tik milzīgu bijību? Viņ� bija tos saticis - zvaig�ņu karotāji likās glu�i tādi pa�i kā jebkur� no dzīvajiem kaķiem. Vai Lapustraume no tiesas uzskata, ka tuk�galvis kaķis nomirstot kļūst vieds? Jā, Zvaigznes klans spēja ienākt citu kaķu sapņos, bet to varēja ari Sīļaķepa. Tas jau nenozīmē, ka viņam būtu zināmas atbildes uz visiem jautājumiem.

- Sīļaķepa! - migā atbalsojās Ogļuķepas ņaudiens. Sīļaķepa samirk�ķināja un atvēra acis. - Vai viss

kārtībā?

- Viss ir labi. - Ogļuķepa izklausījās pavisam mo�a. Sīļaķepa pacēla galvu un paostīja gaisu. Smar�oja pēc agra rīta, it kā tikko būtu uzaususi gaisma. Vai Ogļuķepa nevarēja pagulēt ilgāk? Vai vismaz ļaut viņam pagulēt ilgāk?

-Lapustraume aizgāja apraudzīt Lapsupūku, -kaķenīte ieņaudējās. - Iedomājos, ka mēs varētu paspēlēties, kamēr viņa ir prom.

Sīļaķepa �āvādamies pieslējās ķepās. Bija skaidri jūtama Ogļuķepas pāri plūsto�ā enerģija.

- Kaut es varētu kustināt kāju, - mācekle gaudās.

- Citādi jūtos pavisam labi.

- Tev tā jātur nekustīgi, lai viss pareizi saaugtu, -Sīļaķepa atgādināja.

- Zinu jau zinu. - Ogļuķepa nopūtās. - Bet man ir tik briesmīgi garlaicīgi!

Sīļaķepa juta, ka sirds sa�ņaudzas līdzjūtībā. Jaun-lapī viss me�s bija sazaļojis un atdzīvojies, un svaiga dzīvības elpa tā vien sauca rotaļās. Gaisā kaut kas nosvelpa un mīksti atsitās pret plecu. Sūnu piciņa.

- Nu labi, - viņ� piekāpās. - Bet tu nedrīksti izkustēties no savas vietas. Es tev to pametī�u.

- Bet tu ta�u mani neredzi.

- Tā gan, - Sīļaķepa piekrita, - bet, tā kā tu nespēj aizvērties, es visu laiku tevi dzirdu un varu pateikt, kur atrodies. - Viņ� paķēra sūnu piciņu un meta kaķei.

Guļvieta ne�abēja, un viņa pasniedzās to noķert. Nākamreiz jāmet zemāk.

Sūnas atkal no�vīkstēja gaisā. Sīļaķepa precīzi aprēķināja attālumu, palēcās un apvēlies noķēra sūnas.

- Oho! - Ogļuķepa izdvesa. - Iespaidīgi. - Pēk�ņi viņa palika nekustīga. - Kā tas ir?

Sīļaķepa pie�ķieba galvu. - Kas tad?

- Būt aklam.

- Un kā ir būt redzīgai?

- Nezinu, nu laikam jau tas ir normāli.

- Nu, bet man ir normāli būt neredzīgam.

- Tomēr vai nav grūti, ka nevari pateikt, kur kas atrodas?

- Īstenībā es varu to pateikt. - Sīļaķepa prata novērtēt Ogļuķepas vaļsirdību. Vairums pārējo izturējās tā, it kā Sīļaķepa varētu aizmirst, ka ir citāds, ja viņi par to nerunās. - Visam ir sava smar�a vai skaņa, un reizēm man ir... - viņ� sastomījās, meklējot pareizo vārdu, -... nojauta par kaut kādām lietām.

- Tātad tevi tas nekad netraucē?

- Tikai tad, ja pret mani izturas kā citādi, - Sīļaķepa atzinās. - Es nejūtos citāds, tāpēc ir kaitino�i, ja kāds ceļ brēku par manu aklumu. Ir tāda sajūta, ka mani �ēlo, bet nav jau par ko.

Run�uks pameta sūnas gaisā un raidīja tās uz Ogļuķepas pusi. Viņas guļvieta no�aukstēja.

- Pie Zvaigznes klana, kas te notiek? - Pie ieejas migā atskanēja Lapustraumes saniknotais ņaudiens. Dziedniece metās iek�ā, iespēra sūnas lāmā un apsviedusies bargi uzlūkoja Sīļaķepu. - Ko tu iedomājies, liekot viņai tā staipīties?

- Tā bija mana ideja! - Ogļuķepa �igli ieņaudējās.

Lapustraume nelikās viņu dzirdam. - Tev bija jāzina, ka tā nedrīkst!

Sīļaķepa sabozās. - Es teicu, lai viņa neizkustas no vietas.

-Ar to nepietiek! Viņas kājai ir jāsadzīst, kā pienāko�i - Lapustraumes ņaudiens pieklusa �ukstā.

- Viņai �oreiz ir jākļūst par karotāju.

- Bet kāpēc? - Sīļaķepas aizturētās dusmas izlauzās ārā. - Kāpēc tas būtu tik briesmīgi, ja viņa izvēlētos citādu dzīves ceļu? Man to nācās darīt!

Lapustraume brīdi sastinga, bet tad gausi sacīja:

- Tu esi akls.

Sīļaķepas dusmas norima. Vai Lapustraume ir atmetusi viņam ar ķepu? Vai viņa cīnās tikai par tādiem kaķiem, kurus var izglābt? Run�uks aizgriezās, juzdamies tik satriekts, ka nespēja neko pateikt.

Lapustraume aizsteidzās pie Ogļuķepas un sāka rosīties, piekārtojot zirnekļu tīklu apsējus.

Sīļaķepa izgāja no migas. Klajumā bija dzirdama klana rosība. Pelēksvēdra un Millija tērzēja, vīdami jaunajai migai kazenāju jumtu. Lauvuķepa dzenāja Lapsupūku un Leduspūku ap mazuļu migu. Debes-paparde zem Di�pārkares mija mēles ar Zemesvilnu.

Es esmu kas vairāk par aklu dziedniekkaķi! Sīļaķepa izlaida nagus. Es viņiem visiem parādī�u!

- Mums jāiet pēc zālītēm. - Lapustraumes balss skanēja pavisam mierīgi, it kā viņi nemaz nebūtu saplēsu�ies. Sīļaķepa ielūkojās dziednieces prātā, meklējot kādas dusmu vai vainas paliekas, bet viņa bija rūpīgi paslēpusi savas domas. - Samtenes pie ezera dro�i vien jau zied, - viņa turpināja, māceklim pa priek�u dodamās ārā no apmetnes.

Sīļaķepa neatbildēja. Viņ� turpināja īgni klusēt ari tad, kad abi uzkāpa piekalnē un devās tālāk pa kori. Kad kaķi iznāca no me�a, ka�oku sagrāba salts vēj�. Smar�oja pēc lietus.

Lapustraume kāpa lejā pa zālaino nogāzi uz ezeru.

- Es jau da�as redzu. - To teikusi, viņa pagriezās pret vēju.

Sīļaķepa samiedza acis spēcīgajā aukā. No �ī gājiena nebija nekādas jēgas. - Tu zini, ka mums migā jau ir vesela �upa samteņu, vai ne?

Lapustraume pagausināja soli, lai abi ietu blakus. -Ja būs kauja, mums ir jāsagatavojas, - viņa pamācīja.

- Mūsu pienākums ir dziedēt savu klanu. - Sīļaķepa juta, ka dziedniece vēlas viņu iesaistīt sarunā. � Vai tev tā ne�ķiet? - viņa izklausījās ba�īga.

Māceklis negribīgi ļāvās pierunāties. - Jā, - viņ� piekrita. - Bet kā ar sarunām ar Zvaigznes klanu? Arī tas ir mūsu pienākums. Kāpēc viņi mūs nebrīdināja, ka tuvojas kauja?

- Zvaigznes klans ne vienmēr saka, kas notiks.

- Vai tie�ām mums vienkār�i jāgaida, līdz kāds kaut ko pateiks? - Sīļaķepa bezspēcīgās dusmās sabozās. - Mēs sapņos varam būt ar viņiem. Tad jau varbūt pa�i varam to noskaidrot?

- Vai tu ap�aubi Zvaigznes klana gudrību?

Sīļaķepa iekoda mēlē, lai neizspruktu atbilde - ka viņ� nesaprot, kā tie�i nāve padara Zvaigznes klanu viedu.

- Būt dziedniekkaķim nenozīmē tikai ciemoties pie Zvaigznes klana, - Lapustraume turpināja. - Tev, piemēram, vienalga ir jāpazīst visas zālītes. - Viņa apstājusies skaļi pao�ņāja gaisu. - Ko tagad var saost?

Sīļaķepa izgar�oja gaisu. Uz mēles nolaidās ass aromāts. Viņ� pasniedzās lejup un aptaustīja mazās, smalkās lapiņas. Degunam piedūrās cie�i sakļāvu�ies pumpuri.

- Vai pazīsti? - Lapustraume jautāja.

- Zeltpīpenīte, - Sīļaķepa atteica. - Tā der pret sāpēm, īpa�i pret galvassāpēm. - Aizgriezies viņ� vēl piemetināja: - Bet tagad mums tā neko nedos, jo ziedēs tikai aptuveni pēc mēne�a. - Kāpēc Lapustraume izturas pret viņu kā pret tādu peļugalvu? Cik rei�u vēl būs sevi jāpierāda?

Uzmanību piesaistīja cita smar�a � kas daudz gardāks par zeltpīpenītēm. Sīļaķepa pieplaka pie zemes mednieka pozā. Zāle gabaliņu priek�ā trīsēja, un viņ� dzirdēja tur o�ņājamies sīku dzīvnieciņu. Gara acīm viņ� redzēja strupasti - tā bija saskatāma tik skaidri kā sapnī. Tā drebēja.

Sīļaķepa metās uz priek�u kā zibens �autra un izstieptām ķepām ienira zālē. Strupaste sviedās sāņus, bet Sīļaķepa to pamanīja un nogrieza tai glāb�anās ceļu. Grauzējs ieskrēja medniekam tie�i ķepās, un run-�uks to viegli sagrāba un nogalināja ar ātru kodienu. Aizrik�ojis pie Lapustraumes, viņ� pa�ūpoja guvumu tai zem deguna.

- Ļoti labi, - skolotāja uzslavēja.

Māceklis nometa strupasti Lapustraume! pie ķepām, un visa rīta vil�anās un dusmas pēk�ņi gāzās ārā. - Vai nu tu tici, ka man nav vajadzīgas acis, lai kaut ko redzētu?

Viņ� gaidīja, ka dziedniece aizsvilsies, ka ausis tūlīt apsvilinās skarbs uzbrēciens. Tā vietā sānam viegli kā vēsmiņa pārslīdēja kaķes aste. - Ak, Sīļaķepa, - viņa nopūtās. - Es vienmēr esmu tev ticējusi.

No Lapustraumes uzvirmoja dziļ�, visaptvero�s saviļņojums, kas piepildīja mācekļa prātu kā lipīgs mākonis. Sīļaķepa iztrūcies pavirzījās atpakaļ un �āvās lejup krastā. Priek�ā �aloja strauts, kas te ietecēja ezerā. �ajā vietā Peļuķepa palika bez medījuma.

Un tepat Sīļuķepa bija atradis sprunguli. Viņ� nebija pamanījis, ka abi ar Lapustraumi ir atnāku�i tik tālu.

Ķepas iekņudējās satraukumā.

Sprungulis.

Run�uks nokāpa krastā, sargādamies no izskalotajiem zariem un divkājaino atkritumiem. Starp lāpstiņām uzkrita smaga lietus lāse. Sīļaķepa to nopurināja un, kad nākamā trāpīja tie�i pa degunu, ierāva galvu plecos. Viņ� jau saoda sprunguli - tā savādais aromāts viņu sauca kā kaķēns, kas pīkstēdams sauc māti. Māceklis aizsteidzās turp, kur bija to paslēpis, un izvilka krastā. Viņam gribējās sprunguli vēlreiz aptaustīt un sajust gludajā virsmā iegravētās �vīkas. Glāstot koku, ķepas �ķita sasilstam, un sirds pēk�ņi bija piepildīta kā vēders pēc krietnas maltītes.

- Vai tas ir tas pats koks, ko atradi pagāju�ajā reizē? - Lapustraume pienāca māceklim blakus.

Sīļaķepa palocīja galvu.

- Kāpēc tevi tas tā interesē? - Lapustraume brīnījās.

- Man ir sajūta, ka tas ir svarīgs! - Sīļaķepa uzlika abas priek�ķepas uz gludenā koka, tik maiga kā zirnekļa pavediens. Prātā atskanēja klusa murdoņa, kas līdzinājās maigi �alkojo�iem viļņiem. Māceklis ar ķepām aptaustīja �vīkas, pakavējoties pie nepār-svītrotajām, un sajuta, kā ķepās ieplūst skumjas. �īs zīmes ir neizstāstīti stāsti.

Lietus �abēja kokos un lielām lāsēm krita viņam uz muguras.

- Mums jāiet atpakaļ, - Lapustraume nolēma.

- Bet kā ar sprunguli?

Tālumā ieducinājās pērkons. No ezera puses atbrā-zās vēj�, pauksnījot un plosot to kā saniknots āpsis.

- Mums jādodas atpakaļ uz apmetni. - Lapustraume izklausījās ba�īga. - Es redzu tuvojamies negaisa mākoņus - mums nevajadzētu vētrā palikt ārā.

Sīļaķepam sacēlās spalva. Viņ� juta gaisu sprakstam zibens nojausmā. Spēcīga brāzma pagrūda viņu sāņus, un sprungulis izslīdēja no ķepām.

- Nāc! - Lapustraume skubināja.

Pret krastu krāca negantā vēja sakultie viļņi.

- Ko iesāksim ar sprunguli? - Sīļaķepa uzsauca.

Bet Lapustraume jau steidzās projām. - Nāc! -viņa pavēlēja.

Vairs nebija laika glābt atradumu. Vēj� plosīja ka�oku un kauca ausīs, bet acīs cirtās lietus straumes. Sīļaķepa ierāva galvu plecos un metās pakaļ skolotājai atpakaļ uz dro�o patvērumu apmetnē.

Lietus bija mitējies, bet virs ieplakas vēl aizvien gaudoja brāzmains vēj�.

Sīļaķepa gulēja savā vietā un klausījās, kā augstu virs dziedniekkaķes migas vaid koki. Lapas �alca kā viļņi ezermalā, bet Sīļaķepa to nedzirdēja. Viņa ausīs �ū�oja �uksti. Nagi iekņūdējās, iztēlojoties sprunguļa zemes smar�u. Māceklis pagriezās uz otra sāna un pieglauda ausis, bet �uksti nekur nepazuda. Viņ� nemierīgi izstaipījās un ar ķepām sāka kārpīt sūnas zem vēdera.

� Varbūt izej pastaigāties? - savā guļvietā klusi ierunājās Lapustraume. - Iekams neesi ar savu kno-sī�anos pamodinājis vēl ari Ogļuķepu.

- Labi. - Sīļaķepa piecēlās sēdus. Ķepas ilgojās tikt ārā. Viņam gribējās vēlreiz aptaustīt sprunguli.

Māceklis izlīda cauri kazenājiem. Ārā vēj� uzvēdīja nemierīgus jaunlapja aromātus, it kā pats me�s drebētu un dīdītos nepacietībā. Sīļaķepa instinktīvi zināja, ka debesis ir skaidras un spīd Mēness. Viņ� juta, kā saltā gaisma plūst pār ka�oku. Ceļā uz izeju viņ� izdzirda nodrebam ērk�ķu barjeru.

- Sīļaķepa?

Pa atejas tuneli iespraucās Lauvuķepa.

- Sveiks, Lauvuķepa! - Sīļaķepa ziņkārīgi atsaucās. Bija skaidri jūtams, ka brālis jūtas vainīgs un iztrūcināts. No viņa spalvas dvesa vēja smar�a.

Viņ� bija laukā me�ā!

- Es tikai biju nokārtoties, - Lauvuķepa meloja.

Sīļaķepa samiedza acis. Vai tie�ām visiem klana kaķiem ir kāds noslēpums? - Es grasījos iziet. - Viņ� sajuta brāļa gurdumu un nolēma viņu pārbaudīt.

- Vai nāksi līdzi?

- Kā vēlies, - Lauvuķepa piesardzīgi atsaucās.

Viņ� jūtas pārāk vainīgs, lai atteiktos.

Pie izejas abus mācekļus sagaidīja Bērzkritis.

- Kas tur nāk?

- Tie esam mēs, - Sīļaķepa atsaucās. Viņ� devās uz ērk�ķu tuneli. - Mēs tikai iziesim pastaigāties me�ā.

Bērzkritis iemurrājās. - Pusnakts piedzīvojums! -viņ� ieņaudējās. - Tas atsauc atmiņā manas mācekļa dienas. - Runcis izklausījās sērīgs, lai ari bija sabijis par karotāju tikai da�us mēne�us. Sīļaķepa neko neteica. Bērzkritim vienmēr patika izlikties varen gudram un pieredzēju�am salīdzinājumā ar mācekļiem, bet Sīļaķepam bija labi palicis atmiņā, kādu jezgu viņ� sacēla toreiz, kad ķepā bija iedūries ērk�ķis.

Karotājs pakāpās malā, un Sīļaķepa sajuta, kā no tuneļa uzpū� vēj�. Viņ� ar asti pamāja Lauvuķepam. - Nāksi?

Brālis sekoja Sīļaķepam cauri barjerai.

- Tikai uzmanieties no lapsām! - Bērzkritis uzsauca abiem mācekļiem nopakaļ.

Sīļaķepa nodrebēja. Atceroties, kā reiz, kad abi ar Spo�sirdi bija devu�ies me�ā, pēk�ņi priek�ā izlēca lapsa, iek�as nelāgi sa�ņaudzās.

- Neuztraucies, - Lauvuķepa mierināja. - Es tagad varu tikt galā ar tādu lapsu.

Abi run�i uzrik�oja pa nogāzi un iznāca uz kores.

- Kur mēs iesim? - Lauvuķepa jautāja.

- Uz ezeru.

Lauvuķepa neko vairāk neteica. Nebija jūtama nekāda intereses dzirksts. Sīļaķepa juta, ka brāļa prātā milst tum�s mākonis, kas aprij visas domas kā plūsto�ās smiltis. Viņ� mēģināja ielūkoties dziļāk, bet, izņemot nedro�ību, neko nesajuta.

Kaķi iznāca no me�a un devās lejup pa zālaino nogāzi. Vēj� neganti pluinīja Sīļaķepas ausis un ūsas.

Viņ� �audīja asti �urpu turpu, juzdams priecīgu satraukumu par vētru un par domu, ka atkal varēs pataustīt sprunguli. Jau varēja saost ezeru. Sīļaķepa to iztēlojās - milzum pla�u Mēnesdīķi, kas saraucies neskaitāmos vilnī�os, izmētājot Mēness atspulgu uz visām pusēm.

Vējā sajaucās Upes klana, Vēja klana un Ēnas klana smārds. Vai tie�ām bija gaidāma kauja?

- Kā tu domā, vai Vēja klans iebruks mūsu teritorijā? - viņ� ieņaudējās.

Lauvuķepa piespiedās brālim pie sāna, aizvedot garām zaķa alai. - Tas būtu savādi. - Sīļaķepam �ķita, ka sadzird brāļa balsī cerību. - Viņiem jābaidās no Upes klana, ne no mums.

- Bet kā ar tām vāveru medībām?

- Kālab lai viņi nemedītu vāveres? Viņpus grāvja ir viņu me�s. - Lauvuķepa izklausījās drīzāk kā karotājs, nevis kā māceklis. �ķita, ka viņ� zina kaut ko, ko nezina Sīļaķepa.

Kad mācekļu ķepas noskrapstēja uz oļiem ezera krastā, Lauvuķepa saminstinājās. - Kāpēc mēs esam te?

- Es te kaut ko atstāju, - Sīļaķepa paskaidroja.

- Man tas jāaizvelk tālāk me�ā. Gribu to pasargāt no ezera.

- Kas tas bija?

- Sprungulis.

- Sprungulis?

-Jā! - Sīļaķepa paostīja gaisu, cerēdams saost meklēto. - Uz tā ir zīmes. - Bija jūtama tikai vēja plosītā ūdens smar�a, un run�uka aste nemierīgi iekņudējās. - Atstāju to tepat.

- Kāds tas izskatās?

- Tam ir nomaukta miza, - Sīļaķepa pastāstīja.

- Tas ir pavisam gluds. Un uz tā ir ieskrāpētas līnijas.

- Nu labi, - Lauvuķepa noņaudēja. - Tu pārbaudi to vietu, kur sprunguli atstāji, bet es pameklē�u augstāk krastā, ja nu vēj� to ir uzpūtis tur.

Sīļaķepa steidzās turp, kur pirmīt bija pametis sprunguli. Sirds smagi sitās. Viņ� bija pārliecināts, ka sprunguļa vairs nav. Tā likās ne tikai tāpēc, ka viņ� nevarēja to saost, - krūtīs pletās ari tuk�ums, kas ļāva saprast: meklētā �eit nav.

Viņam bija taisnība.

Uz oļiem nekā nebija.

Sīļaķepa meta lokus pa liedagu, pūlēdamies apspiest vēderā briesto�ās bailes, ostīdams akmeņus un mēģinādams saprast, uz kuru pusi sprungulis ir aizvēlies. Kāpēc viņ� ļāva negaisam sevi aizbiedēt? Vajadzēja to sprunguli kārtīgi paslēpt un tikai tad diebt mājās kā tādai lapsassirdij un gļēvulim!

- Vai atradi? - Vējā Lauvuķepas ņaudiens skanēja slāpēti.

-Nē! - Sīļaķepa juta, ka sirds izbīlī sa�ņaudzas. Nevar būt, ka viņ� to pazaudējis!

- Vai �is? - Lauvuķepa pēk�ņi iesaucās.

Sīļaķepa skrēja pie brāļa. Viņ� paklupa pār izskalotu siekstu un sasita ķepu, bet nelikās ne zinis par sāpēm un kliboja tālāk pie Lauvuķepas.

Vēl pat nenonācis galā, Sīļaķepa jau zināja, ka brāļa atradums nav īstais. - Un kur skrāpējumi? � viņ� uzbrēca. - Es teicu, ka uz tā ir skrāpējumil

- Labi, labi! - Lauvuķepa aizsvilās. - Es tikai mēģinu palīdzēt.

- Man tas jāatrod. - Sīļaķepa devās prom, klup�us kri�us meimurodams pa oļiem un visādu drazu. Man ļoti �ēl. Man ļoti �ēl. Bija tāda sajūta, it kā viņ� būtu kādu pievīlis, lai arī nezināja, kā un ko. Sasistā ķepa sūrstēja, bet Sīļaķepam tas bija vienalga. Vai sprunguli atkal paņēmis ezers?

Sīļaķepa kāpa lejup, līdz ķepas skāra ūdens, un brida tālāk pa seklumu. Sprungulis bija jāatrod. Aukstais ūdens skalojās turpat pie vēdera un smagi vilka ķepas, kad run�uks iebrida dziļāk. Viņ� atcerējās, kā bija nokritis no kraujas un sācis slīkt, zaudējot izmisīgo cīņu ar viļņiem. Toreiz viņu izglāba Vārnuspalva, bet bailes no ezera palika. Tagad tās dunēja ausīs kā kliedziens, brīdinot, lai grie�as atpakaļ.

Sīļaķepa!

Domās atskanēja balss. Kaut kas vilka uz priek�u, vēl dziļāk. Ūdens jau skalojās pār muguru, un runcis pacēla zodu, lai to nesaslapinātu.

Uz �o pusi!

Ar katru soli bija jāpasniedzas arvien dziļāk, lai sataustītu grunti. Bet sprungulis bija jāatrod.

Pēk�ņi ķepa atsitās pret kaut ko zem ūdens. Redz, kur ir!

Māceklis dziļi ievilka elpu, pabāza galvu zem ūdens un saķēra zobos sprunguļa galu. Sīļaķepa no visa spēka parāva un sāka to vilkt ārā. Uz bridi viņ� sprunguli palaida, vēlreiz dziļi ieelpoja un atkal ienira, lai saķertu guvumu. Viņ� atspērās oļos, mēģinādams ieķerties cie�āk. Sprungulis bija tik smags! Sīļaķepa vilka un vilka, plau�ām plīstot vai pu�u.

Pēk�ņi sprungulis sakustējās vieglāk. Gandrīz zaudējis svaru, tas viegli peldēja uz krastu, Sīļaķepam vajadzēja tikai pastumt to uz pareizo pusi. Kad galva beidzot bija virs ūdens, run�uku pārņēma dziļ� atvieglojums. Viņ� tvēra pēc gaisa un sprauslādams klepoja, bet nelaida vaļā sprunguli. No ūsām straumēm gāzās ūdens.

Viņ� bija iznācis krastā.

- Lai Zvaigznes klans �ēlīgs, ko tu tur darīji? -Sprungulis �ļakstēdams nokrita ūdenī, Lauvuķepam palai�ot vaļā otru galu. - Redzēju tevi nozūdam zem ūdens un jau domāju, ka mēģini noslīcināties! Bet tad pamanīju, ka velc �o te! Nudien nezinu, kāpēc biji iedomājies, ka vari to izvilkt pa�a spēkiem.

Ap sprunguli skalojās ūdens. Sīļaķepa pārlaida ķepu tam pāri, meklējot skrāpējumus. Viņ� vēlējās, kaut sprungulis nebūtu tik liels, tad to varētu aiznest uz apmetni. - Paskaties, - viņ� izdvesa, ar ķepu glāstīdams zīmes.

- Tu nakts vidū gandrīz noslīki kaut kāda iezīmēta koka dēļ! � Lauvuķepa izpurināja ka�oku, uz�ļakstot gaisā ūdeni. - Tu esi traks.

- Neesmu visi - Sīļaķepa iekaisa. - Tas ir svarīgi.

Paldies tev, Sīļaķepa. Kamēr vien tu mūs sargāsi, mēs dzīvosim atmiņās.

- Nāc, - viņ� ieņaudējās. - Paslēpsim �o zem saknes un iesim atpakaļ uz apmetni.

- Lai Zvaigznes klans �ēlīgs! - Pelnāda lēk�iem izbrāzās no papardēm un nomēroja Lauvuķepu ar bargu skatienu. - Kā tu varēji ļaut tai izsprukt?

Cielava, kura pirms mirkļa bija izspurgusi tie�i no Lauvuķepas izstieptajiem nagiem, bija nosēdusies zarā virs mācību ieplakas un vēl notreļļoja spalgu brīdinājumu, pirms aizplivinājās tālāk kokos.

Lauvuķepa nokāra galvu. To putnu būtu vajadzējis noķert, bet ķepas bija smagas kā akmens. - Piedod. -Pēc naksnīgās pastaigas ar Sīļaķepu run�uka spēki bija galīgi izsīku�i. Viņ� īgni noskurinājās. Vakarnakt viņi ar Vir�uķepu bija �ķīru�ies agrāk, lai Lauvuķepa varētu mazliet atgūt zaudēto miegu. Kāpēc Sīļaķepam vajadzēja vilkt viņu līdzi uz ezeru, nevis ļaut atpūsties?

- Tu �odien esi lempīgs kā tāds āpsis! - Pelnāda rājās.

No papardēm iznāca Zirnekļkāja un Peļuķepa ar Medusķepu un Smil�uvētru.

- Drīzāk kā ezis, kas tikko modies no ziemas miega! - zobojās Peļuķepa.

Lauvuķepa apveltīja smējēju ar iznīcino�u skatienu.

Medusķepa pameta Peļuķepam ar asti. - Necik sen tu pats paliki ar garu degunu, medījot vāveri, � kaķe-nīte atgādināja.

Lauvuķepam sāka svilt ausis. Viņam nevajadzēja Medusķepu, kas viņu aizstāvētu.

- Medusķepai taisnība. - Zirnekļkāja iebukņīja Peļuķepu ar pumu. - Un tev derētu patrenēties kāp�anā.

Peļuķepa pieglauda ausis. - Nu tad ejam trenēties!

- Tikai nesāc rāpties Debesozolā! - Medusķepa vēl uzsauca, kad abi run�i devās prom. Peļuķepas aste nīgri nodrebēja, bet tad viņ� jau nozuda pame�ā.

Smil�uvētra pagriezās pret savu mācekli. - Nāc nu, Medusķepa, paraudzīsim, vai pie vecā di�skābar�a izdosies salūkot kādu peli.

- Vai mēs ari varam iet? - Pelnāda pārspīlēti uzkrīto�i paskatījās uz Lauvuķepu. - Diez vai tuvākajā laikā sagaidīsim te kādu putnu.

- Protams! - Smil�uvētra lēk�iem devās aug�up pa nogāzi un prom kokos. Pelnāda steidzās viņu panākt.

- Neuztraucies, - Medusķepa �ukstēja, pieskaņojusi soli Lauvuķepam. - Man vakar izspruka zvirbulis.

Lauvuķepa nosprauslājās un sabozies aizsteidzās kaķei pa priek�u.

Zeme zem di�skābar�a bija piebirusi ar tuk�ām �aumalām. Te bija teicama peļu vieta - tās vienā-diņ pievilināja viegli dabūjamo riekstiņu bagātība. Lauvuķepa pirms Medusķepas ielīda papardēs, kas apjoza kailo zemes pleķīti ap koku. Pelnāda un Smil�uvētra jau sēdēja zem nokarenajiem papar�u lokiem un gaidīja abus mācekļus.

- Cerams, ka �eit mums izdosies kaut ko nomedīt, - Pelnāda ieņaudējās. - Nevaram atstāt klanu tuk�iem vēderiem.

- Viņi nepaliks ar tuk�u vēderu! - Lauvuķepam beidzās pacietība. Kāpēc tas Pelnāda nevarētu dot kādu labu padomu tā vietā, lai visu laiku bārstītos ar dzēlībām?

- Paskaties! - Medusķepa pameta galvu uz klajuma pusi. Tur starp di�skābar�a līklo�u saknēm tupēja pele, satvērusi ķepiņās riekstu. la �akli apstrādāja �aumalu. - To būs viegli noķert. - Kaķenīte iedro�inot piemiedza Lauvuķepam ar aci. - Pele mūs vispār nav pamanījusi.

- Ko tad tu pati neķer to ciet? - run�uks ie�ņācās.

Medusķepas skatiens sadrūma. - Man likās, ka tu gribētu tādu iespēju.

- Man nav vajadzīga palīdzība! - Lauvuķepa noskaldīja. Vai Medusķepa viņu uzskata par bezpalīdzīgu kaķēnu?

Medusķepa nodūra acis, un māceklis sajuta sirdsapziņas pārmetumus. Viņa jau tikai mēģināja palīdzēt. Viņ� pagriezās un palūrēja ārā no pame�a. Tūlīt viņ� to peli noķers, lai atvainotos.

Bet sīkais grauzējs jau bija prom.

Nieka da�as astes tālāk lapās sakustējās kaut kas cits. Lauvuķepa pieplaka pie zemes mednieka pozā.

Ar visu savu gribasspēku apspiezdams nogurumu, kas darīja ķepas smagas kā piemirku�as siekstas, Lauvuķepa sāka lavīties. Lapas vēlreiz sakustējās, un spraugā pazibēja purniņ�. Lauvuķepa viscaur saspringa un sagatavojās lēcienam.

- Asti zemē! - klusītēm ie�ņācās Pelnāda.

Lauvuķepa piespieda pakaļgalu cie�āk pie zemes, lād viņ� metās uz priek�u.

Par lēnu. Strupaste iespruka zem saknes. Lauvuķepa pameta skatienu uz Pelnādu, gaidot kādu piezīmi, padomu vai pat vil�anos, bet skolotājs tikai aizgriezās, neteicis ne vārda.

Kazenājnags noskatījās, kā Lauvuķepa ienāk apmetnē nopakaļ Pelnādam. Pērkona klana barve�a vietnieka acis samiedzās, redzot, ka Pelnāda ieliek medījuma kaudzē divas peles un zvirbuli, bet Lauvuķepa ir atgriezies tuk�ām ķepām.

- Vai medījuma ir gana? - Kazenājnags piegāja abiem klāt.

- Par trūkumu nevar sūdzēties, - Pelnāda atteica.

Lauvuķepa gaidīja, ka Pelnāda pasūdzēsies Kaze-nājnagam par nekam nederīgo mācekli. Viņ� neticēja savām ausīm, kad skolotājs ieņaudējās: - Lauvuķepam medībās veicas jau glu�i labi. Viņam tikai jāpiestrādā pie lavī�anās.

Kāpēc viņ� nesaka Kazenājnagam taisnību? Vai Pelnāda jau būtu atmetis viņam ar ķepu? Vai arī deva atlaides, jo Lauvuķepa bija barve�a palīga dēls?

Kazenājnags mīļi iepļaukāja dēla ausi. - Man �ķita, ka lavī�anos tu biji apguvis, vēl pirms atstāji mazuļu migu.

Vai tie�ām visiem vienalga? Run�uks juta, kā ķepas iekņudas nīgrumā. Viņ� jau vairākas dienas uzvedās kā gatavais tūļa, bet neviens par to pat neieminējās. Kāpēc neviens neuztver viņa mācības nopietni? Tagad, kad visi par kauju vien runāja, mācekļu prasmēm vajadzētu būt īpa�i svarīgām. Lauvuķepa pameta skatienu uz Kazenājnagu, bet karotājs jau devās prom, paņēmis zobos peli.

- Tu arī varētu kaut ko iekost, - Pelnāda ieņaudējās. - Mums bija gar� rīts.

- Bet kā tad ar treniņiem?

- Vispirms atpūties. - Pelnāda aizsoļoja prom pāri klajumam. - Patrenēsimies vēlāk.

Tā vien likās, ka Pelnāda ir nolēmis vairs netērēt laiku ar viņu. Varbūt skolotājs uzskatīja treniņus par zemē nomestām pūlēm. Lauvuķepa juta uz�virk-stam sa�utumu, bet tas uzreiz pagaisa, un viņ� gurdi paraudzījās uz medījuma kaudzi. Viņ� jutās pārāk saguris, lai ēstu. Gribējās tikai saritināties un gulēt. Lauvuķepa devās uz mācekļu migu un ielīda zem zemu nolīku�ajiem kazenājiem. Atvieglojumā nopūties, viņ� savilkās kamolā savā guļvietā un aizvēra acis.

- Lauvuķepa! - Viņu pamodināja Pūpē�ķepas balss. - Laiks kaujas mācībām!

Lauvuķepa ar mokām izrāvās no miega skavām kā slīksto�s kaķis, kas beidzot iznirst no ūdens. Pūpē�ķepa stāvēja blakus un ar ķepu purināja viņa plecu.

- Labi jau labi! - Lauvuķepa ieņaudējās. - Ievelc nagus! Es jau esmu aug�ā. - Viņ� aizgaiņāja Pūpē�-ķepu un smagi pieslējās ķepās. Domas peldēja kā pa miglu, un visā ķermenī bija tāda sajūta, it kā tas būtu piekrauts ar akmeņiem. Pēc snaudiena viņ� jutās vēl gurdāks nekā iepriek�.

-Pelnāda un Kazenājnags grib, lai trenējamies kaujai kopā.

Lauvuķepa nopūtās.

-Kas par lietu? - Pūpē�ķepa pieliecās tuvāk.

- Parasti tu nevari vien sagaidīt, kad varēsi mani pārspēt! - Run�ukam notrīsēja ūsas. - Vai tev bail?

- Nē! - Protams, viņam nebija bail. Es tikai gribu gulēt!

Māceklis izklumburoja no migas pakaļ Pūpē�-ķepam un samiedza acis spo�ajā pēcpusdienas saulē. Pelnāda un Kazenājnags jau gaidīja pie izejas no apmetnes. Abi pamāja Lauvuķepam un pagriezās uz ie�anu.

Pagaidiet! Lauvuķepa, tikko pamodies, steidzās pakaļ Pūpē�ķepam un abiem karotājiem. Viņ� slāja pa me�u kā aizmidzis, klupdams pār katru kazenāju dzinumu un ar mokām apspiezdams platas �āvas. Visbeidzot viņ� �ļūk�us no�ļūca pa nogāzi sūnām aizaugu�ajā ieplakā, kur jau gaidīja Pūpē�ķepa, Pelnāda un Kazenājnags. Lauvuķepa izstaipīja nagus un riksī devās pie pārējiem. Viņ� noskurinājās, cerēdams, ka tas mazliet uzmundrinās, bet prāts kā bija, tā palika miglains.

- Tagad sāksim, - Kazenājnags ieņaudējās. - Pūpē�ķepa, es gribu, lai tu izliecies, ka aizstāvi savu teritoriju. - Karotājs pamāja ar asti. - Lauvuķepa, tu uzbrūc.

Pūpē�ķepa pieplaka pie zemes; spalva sabozās, un aste nikni �audījās �urpu turpu. Acis bija samiegu�ās �aurās spraudziņās, un zods �ūpojās virs zemes kā �ūskas galva.

- Uz priek�u, Lauvupūka! - viņ� ķircināja.

Lauvuķepa aizsvilās. Viņ� nedomājot metās Pūpē�-ķepam virsū, klupdams pār pa�a miega sapītajām ķepām. Viņ� uzklupa draugam ar izplestām priek�-ķepām, bet Pūpē�ķepa pacēlās pakaļkājās un iebelza uzbrucējam pa �okli, atmetot to atpakaļ. Pirms Lauvuķepa paguva aizvelties sāņus, Pūpē�ķepa jau bija uzlēcis viņam virsū. Lauvuķepa pūlējās izrauties, bet otra mācekļa svars piespieda viņu pie zemes.

Pūpē�ķepa triumfējo�i paskatījās uz Kazenājnagu. - Tas bija vieglāk par vieglu!

Kamēr otrs māceklis bija novērsies, Lauvuķepa izspruka no viņa tvēriena. Viņ� iebelza ar galvu pa pretinieka krēmbalto sānu, bet tas ne aci nepamirk�ķināja, tikai strauji pagriezās un cirta ar ķepu. Lauvuķepam tik tikko izdevās parauties sāņus. Ko nu? Māceklis jutās tik miegains, ka domas �ķita gausas kā glieme�i. Paļaudamies tikai uz instinktu, run�uks �igli palīda Pūpē�ķepam zem vēdera un mēģināja palēkties, lai laupītu tam līdzsvaru. Bet Pūpē�ķepa vienā mierā uzgūlās viņam virsū un nospieda zemē.

Lauvuķepa sakauts saļima un vairs necīnījās. Viss, ko viņ� mēģināja, beidzās ar neveiksmi. Pūpē�ķepa norausās no viņa nost un, apsēdies blakus Kazenāj-nagam, pārmeta asti pār ķepām.

Pelnāda neticīgi blenza uz savu mācekli. - Un tas bija viss, uz ko esi spējīgs?

Lauvuķepa pietrūkās kājās kā dzelts. Viņa ausis kaisa. Miega vairs nebija nevienā acī, un viņ� dusmās trīcēja līdz astes galam. - Nav mana vaina, ka esi man iemācījis nepareizos paņēmienus!

Kazenājnaga skatiens bija satriekts, bet Pelnāda raudzījās pavisam rāmi. - Vai tev �ķiet, ka atradīsies kāds, kas ticētu, ka es biju tas, kur� tev iemācīja �ādu lempju cīņu?

-Ja tu būtu man to iemācījis, tad es zinātu vismaz kādu nieku!

Tas trāpīja mērķī. Pelēkā karotāja acis iegailējās.

Kazenājnags paspēra soli uz priek�u. - īsts karotājs nekad nevaino savās kļūdās klana biedrus. - Runcis pagriezās pret Pelnādu. - Manuprāt, tev ir jāizrunājas ar savu mācekli. Nāc, Pūpē�ķepa! Turpināsim treniņu tur tālāk.

Pelnāda noskatījās, kā Kazenājnags aizsoļo uz ieplakas otru pusi, un spalva viņam uz muguras viegli notrīsēja. Lauvuķepas dusmas izplēnēja, un viņam pēk�ņi sametās auksti. Viņ� bija aizgājis par tālu. - Atvaino, lūdzu, - viņ� ieņaudējās.

Pelēcis strauji pagrieza galvu un bargi uzlūkoja Lauvuķepu. - Es mēģināju no tevis iztaisīt labāko mācekli visā migā, - viņ� ieņurdējās, - bet pēdējā laikā trenēt tevi ir kā lūkot kaut ko iemācīt gliemezim. Liekas, tu nedzirdi ne pusi no tā, ko tev saku, un, ja ari kaut ko dzirdi, tas ir pa vienu ausi iek�ā, pa otru ārā. Reiz tev piemita teicams mednieka un cīnītāja instinkts, bet nu tas ir iz�ibējis, un man nav ne jausmas, kur un kā!

Lauvuķepam nodrebēja ūsas. Nevarēja noliegt, ka pēdējā laikā viņa uzmanība klejo citur, bet viņ� bija domājis, ka to neviens neievēro. - Apsolu, ka pacentī�os vairāk.

- To tev nāksies darīt, ja negribi palikt mācekļu migā pēdējais un pieredzēt, kā Lapsupūku un Ledus-pūku ieceļ karotāju kārtā pirms tevis!

-Es centī�os! - Sirds dziļumos sarosījās bailes -nevis no Pelnādas, bet no izgā�anās. Iepriek� viss bija padevies tik viegli. Doma, ka tik�ana līdzi pārējiem varētu sagādāt grūtības, �ķita stindzino�a.

- Nu labi. - Pelnāda strupi palocīja galvu. - Sāksim no sākuma.

Lauvuķepa saslējās. - Labi.

- Izmēģināsim aizsardzību pret āpsi.

Lauvuķepa samirk�ķināja acis. - B-bet tas ir viens no grūtākajiem paņēmieniem.

- Zinu. - Pelnāda pieplaka pie zemes. - Skaties uzmanīgi! - Viņ� saslējās uz pakaļkājām un atspēries uzlēca gaisā tik augstu, ka varētu pārlēkt āpsim pāri. Viņ� piezemējās, pat nenolaizdamies uz priek�ķe-pām, un apsviedās tik strauji, ka Lauvuķepa brīnījās, kā karotājs var noturēties kājās. Nākamajā mirklī pelēcis jau bija pieplacis pie zemes uz visām �etrām un lunkani metās sāņus, strauji no�ņakstinādams zobus, it kā iecirstu tos āpsim pakaļkājā.

- lāgad tava kārta, - karotājs pavēlēja. - Un neaizmirsti, ka āpsis ir divtik liels kā kaķis, tāpēc ir jālec, cik vien augstu var. Nedrīkst uzlēkt āpsim mugurā -ja tas apvelsies, tad var tevi nospiest.

Lauvuķepa ar strauji puksto�u sirdi saslējās pakaļkājās. Viņ� mēģināja lēkt uz priek�u, bet zaudēja līdzsvaru un krita sāņus, ar priek�ķepām smagi ietriekdamies zemē.

- Vēlreiz! - Pelnāda uzstāja.

Lauvuķepa piecēlās un vēlreiz mēģināja lēkt uz priek�u. �oreiz neliels lēciens izdevās, bet viņ� paklupa un atkal nogāzās uz visām �etrām.

- Tev ir jāieliek lēcienā vairāk spēka, - Pelnāda pamācīja. - Pakaļkājas ir spēcīgākās - liec tās lietā!

- Bet es nevaru noturēt līdzsvaru! - Lauvuķepa protestēja.

- Nu tad mēģini, kamēr iznāks!

- Pelnāda! - Pelēci no otras klajuma malas pasauca Kazenājnags. - Mēs ar Pūpē�ķepu gribam izmēģināt uzbrukumu no divām pusēm. Vai vari atnākt palīgā?

Pūpē�ķepa jau bija gatavs cīņai pret diviem karotājiem? Lauvuķepam skaudībā ieniezējās ķepu spilventiņi. Man nemū�am neļaus to mēģināt!

Pelnāda samiedza acis. - Turpini vingrināties, -viņ� nokomandēja un aizlēk�oja pie Pērkona klana barve�a palīga.

Lauvuķepu sāka pārņemt izmisums. Kāpēc Pelnāda viņam bija devis tik grūtu uzdevumu? Vai viņ� speciāli mēģināja panākt, lai Lauvuķepa izskatās nekam nederīgs? Run�uks bez lielas iedvesmas vēlreiz pacēlās pakaļkājās. Viņ� sagrīļojās, vēl nepaguvis atsperties; me�s acu priek�ā sa�ūpojās. Lauvuķepa vīlies nolaidās atpakaļ uz visām �etrām. Man tas nekad neizdosies!

-Protams, izdosies! - Kāds piespiedās pie sāna, iebukņījot tik spēcīgi, ka Lauvuķepa nostiepās gar�ļaukus slapjajās sūnās.

Lauvuķepa sapīcis pierausās ķepās. - Ko tu...? -viņ� iesāka, bet aprāvās.

Kazenājnags, Pelnāda un Pūpē�ķepa vēl aizvien bija klajuma viņā malā.

Kur� mani pagrūda?

- Tev ir jāskatās uz kaut ko priek�ā, nedrīkst novērsties, - kāda balss ierūcās. - Tas ir vienīgais veids, kā noturēt līdzsvaru.

Lauvuķepa satrūcies raudzījās apkārt. Ēnā gailēja divas acis un varēja samanīt rēgainu apveidu, kas līdzīgi miglai vijās starp papardēm.

� Tīģerzvaigzne! - Lauvuķepa zag�us pameta skatienu uz klana biedriem. Vai tie ari redzēja to pa�u, ko viņ�?

- Mani redzi tikai tu. - Tīģerzvaigzne laikam spēja lasīt domas. - Viņu acīs manis te nav.

- Bet kāpēc tu te esi? - Lauvuķepa nodrebēja.

- Esmu atnācis tev palīdzēt. - Tīģerzvaigzne samiedza acis. - Izskatās, ka tev noderētu atbalsts.

Lauvuķepam kļuva pavisam karsti no kauna.

- Es bū�u āpsis. - Tīģerzvaigzne notupās viņam priek�ā.

Lauvuķepa savilka uzacis. Kā lai cīnās pret �o spoku karotāju? Viņ� tik tikko spēja to saskatīt.

- Pamēģini! - Tīģerzvaigzne pavēlo�i skubināja. - Un neaizmirsti skatīties uz kādu nekustīgu punktu.

Lauvuķepa dziļi ievilka elpu un fokusēja skatienu uz bērzu klajuma malā. Koncentrēdamies, cik spēja, viņ� pacēlās pakaļkājās. Izdevās! Līdzsvars bija atrasts. Run�uks sasprindzināja pakaļkājas un palēcās gaisā, pārlēca pāri Tīģerzvaigznem un piezemējās tam aiz muguras. Viņ� pagriezās, bet juta, ka gā�as sāņus. Tīģerzvaigzne veikli kā �ūska pieslīdēja blakus un pastūma, lai māceklis varētu pabeigt pirueti. Lauvuķepa atguva līdzsvaru, metās pie zemes un, strauji pagriezies, cirta zobus Tīģerzvaigznem pakaļkājā.

- Nav slikti. - Tīģerzvaigzne izvairījās. - Bet es nevarē�u tevi vienmēr pabalstīt.

Vismaz man izdevās labāk nekā pirmīt! Lauvuķepa devās atpakaļ uz savu pozīciju, un Tīģerzvaigzne atkal notupās viņam priek�ā. �oreiz viņ� sasprindzināja visus muskuļus līdz pēdējam, pirms saslējās pakaļkājās un metās uz priek�u. Viņ� graciozi piezemējās, pagriezās un atņirdza zobus, lai sagrābtu pretinieka kāju.

Bet Tīģerzvaigzne jau bija piecēlies un soļoja �urpu turpu. - Nu jau ir labāk! - viņ� ieņurdējās.

- Ta�u tev grie�oties vajadzētu vēl cirst ar ķepu. Tā tu āpsim ieskrāpēsi un tad vēl iekodīsi.

Lauvuķepas sirds sajūsmā strauji pukstēja. Tik pacilāts viņ� sen nebija juties. - Pamēģināsim!

Viss izdevās teicami jau ar pirmo reizi.

Tīģerzvaigzne pieplaka pie zemes, lai izvairītos no Lauvuķepas asajiem nagiem.

- Daudz labāk!

- Kā tev veicas? - Lauvuķepu iztrūcināja Pelnādas sauciens. Viņ� vainīgi pagriezās un ieraudzīja tuvojamies savu skolotāju. Māceklis nervozi pameta skatienu pār plecu.

Tīģerzvaigzne bija pazudis.

Pelnāda samiedza acis. - Tu ta�u vingrinājies, vai ne?

-Jā, - Lauvuķepa �igli apliecināja.

- Parādi!

�oreiz kustība izdevās pat vēl labāk nekā ar Tīģer-zvaigzni. Lauvuķepa to pabeidza perfektā tupus pozā un paskatījās uz Pelnādu. Skolotāja acis mirdzēja.

- Varbūt no tevis tomēr sanāks karotājs. - Viņ� ar asti paaicināja tuvāk Kazenājnagu. - Nāc paskaties!

Kazenājnags pielēk�oja abiem klāt. Skolotājam pa pēdām sekoja Pūpē�ķepa.

- Tu būsi āpsis, Pūpē�ķepa, - Pelnāda rīkoja.

Pūpē�ķepa notupās, un Lauvuķepa saslējās pakaļkājās un pārlēca māceklim pāri. Viņ� strauji pagriezās, cirta ar ķepu, pa�ķirot Pūpē�ķepas spalvu, un visbeidzot ar zobiem viegli pieskārās drauga pakaļkājai.

- Āpsim pret viņu nebūtu nekādu izred�u! - Pelnāda lepni ieņaudējās.

- Viņ� būtu varējis palēkties augstāk, - iebilda Pūpē�ķepa.

- Tad viņ� zaudētu ātrumu, - aizrādīja Pelnāda.

- Kazenājnag? - Lauvuķepa nepacietīgi gaidīja, kad tēvs pateiks, ko domā. - Vai bija labi? - Pērkona klana barve�a vietnieka skatiens �ķita ba�īgi satumsis.

Kazenājnags pamirk�ķināja acis. - Tas bija izcili, -viņ� ieņaudējās. Tad pagriezās pret Pelnādu. - Vai tu viņam iemācīji to cirtienu ar ķepu?

- Nē, viņ� pats to izdomāja.

-Vai patiesi? - Kazenājnaga acis �ķita ielūkojamies pa�os dēla dvēseles dziļumos.

Lauvuķepa nedro�i pamāja ar galvu. Vai tēvs būtu sazīmējis Tīģerzvaigznes kustību? - Vai tev patika?

- Tas bija labs papildinājums. - Kazenājnags pārlaida asti mācekļa sānam. - Iesim atpakaļ uz apmetni.

Pērkona klana barve�a vietnieks izkāpa no sūnainās ieplakas, un viņa svītrainā aste nozuda papardēs.

Pūpē�ķepa mēdo�i sa�ķobīja pumu pret Lauvuķepu un sekoja skolotājam me�ā.

- Vai tu nāksi? - Pelnāda ieņaudējās.

- Es pēc mirkļa. - Lauvuķepa vēlējās paskatīties, vai Tīģerzvaigzne atgriezīsies. Gribējās zināt, kāpēc tum�ais karotājs ir tā par viņu ieinteresējies. Sīļaķepa bija tas, kuram piemita spējas sarunāties ar sen�iem. Kad Pelnāda bija pazudis papardēs, Lauvuķepa pārlaida skatienu klajumam. Tīģerzvaigzni nekur nemanīja, nebija jūtams pat nekāds aromāts. Svītrainais runcis bija nozudis bez pēdām.

Lauvuķepa noskurinājās, aizgaiņājot uzmācīgās �aubas. Viņam vajadzētu justies pateicīgam. Tīģerzvaigzni viņa apmācība �ķita interesējam vairāk nekā skolotāju.

-Paldies, Tīģerzvaigzne! - run�uks pa�ukstēja me�am un pagriezies devās pakaļ klana biedriem uz apmetni.

- Uzmanīgi!

Pelēksvēdras brīdinājumu apslāpēja zobos sagrābtais kazenājs. Asķepa palēca malā, un garām aiz�vīkstēja garais stiebrs. Atsteidzās Millija, mēģinot palīdzēt nogādāt drauga durstīgo ne�ļavu pāri klajumam.

- Man likās, ka miga ir gatava, - Asķepa uzrunāja Riekstuķepu, ar asti pamādama uz abiem rosīgajiem kaķiem, kuri laikam stiepa kazenāju uz karotāju migu. Tai bija savītas cie�as sienas un dro�s jumts. Kam viņiem vēl vairāk kazenāju?

- Tas nav karotāju migai. - Riekstuķepa papurināja pelēkbalto galvu. - Viņi nostiprina mazuļu migu.

Asķepai apskrējās dū�a. Kāpēc visi jutās tik pārliecināti, ka ir gaidāma kauja?

Debespaparde ņēmās dzīt Lapsupūku un Ledus-pūku patālāk no migas, kamēr Pelēksvēdra un Millija aptina atnesto kazenāju ap jau blīvi savīto krūmu.

Riekstuķepa pamāja uz medījuma kaudzi, kur Peļuķepa izvēlējās sev uzkodas. - Vai tu nāksi?

Asķepa pakratīja galvu. Viņa nejutās izsalkusi. Jau kop� Saieta viņu nomocīja raizes, turklāt vēlāk viņi ar Mālvilnu dosies medībās, tad ari varēs paēst. Viņa redzēja, ka Riekstuķepa paņem no kaudzes peli un iekārtojas blakus Peļuķepam, abu pelēkajiem, pūkainajiem ka�okiem saplūstot vienā.

Pēk�ņi sausser�i nodrebēja, un no veckaķu migas izbrāzās Spo�sirds. Vienacainā kaķe pār plecu dāļāja pavēles. - Ātri, uz �o pusi!

Aiz viņas ārā iz�āvās Garaste, un pēdējā kliboja Peļāda.

- Nesaprotu, kāpēc mums jāvingrinās, - sirmā kaķe kāsēja. - Es zinu, kas darāms.

Spo�sirds apstājās akmeņu krāvuma pakājē. - Tas ir jāzina no galvas, gadījumā ja mums uzbruktu naktī.

Garaste nostājās Spo�sirdij blakus. - Man nav nozīmes, vai valda diena vai nakts. - Run�a acis zobgalīgi iespīdējās.

Peļāda stīvi aizsteberēja viņam garām. - Esmu �ai apmetnē jau gana ilgi un pati zinu ceļu. - Asķepa dzirdēja, kā vecā kaķe sēkdama rau�as aug�up dro�ībā uz Di�pārkari. Garaste sekoja viņai pa pēdām un atbalstīja, kad sirmajai karotājai paslīdēja ķepa. Zaļais kāss bija laupījis Peļādai vairāk spēku, nekā gribētos atzīt. Nebija labi likt viņai tā trenēties, īpa�i kaujai, kuras varbūt nemaz nebūs.

Asķepai garām pagāja Ērk�ķnags un Baltspāms. Ērk�ķnags uzmeta māceklei skatienu. - Vai tev nevajadzētu palīdzēt ar nocietinājumiem?

- Man drīz būs treniņ� ar Mālvilnu, - kaķenīte paskaidroja.

- Nu labi. - Ērk�ķnags piestāja zem Di�pārkares, kur Vētrasvilna mija mēles ar Tērci. - Mūsu mācekļiem jābūt vislabākajā formā.

Tērce pacēla galvu. - Vai tu esi pārliecināts, ka tie�ām būs kauja? - Piesmaku�ajā kalnu kaķes ņaudienā bija jau�amas ba�as.

- Piesardzības nevar būt par daudz, - Ērk�ķnags noņurdēja.

Vētrasvilna piecēlās sēdus. - Tas viss ir dīvaini, -viņ� ieņaudējās. - Kāpēc lai Vēja klans mums uzbruktu?

-Jā! - Tērcei iespīdējās acis. - Viņiem būs jāsaķeras ar Upes klanu.

- Upes klana liktenis ietekmēs mūs visus, - iejaucās Baltspārns.

Ērk�ķnags pavēcināja asti. - Ja Upes klans ir padzīts no savas teritorijas, kurp tas dosies?

- Viņiem būs kaut kur jāapmetas, - Baltspārns piebalsoja.

Vētrasvilna nopūtās. - Neviena robe�a vairs nebūs dro�a.

Asķepai satraukumā iekņudējās āda. Kā lai �etri klani izdzīvo, ja Upes klans zaudēs savu teritoriju?

- Asķepa? - Māceklei tuvojās Mālvilna.

- Vai mēs iesim medībās?

- Plāni ir mainīju�ies. - Mālvilna pamāja uz Peļuķe-pas un Riekstuķepas pusi. - Medību vietā mēs vingrināsimies cīņas paņēmienos kopā ar citiem mācekļiem.

Cīņas paņēmieni!

Runcis jau steidzās prom. - Tiksimies treniņu ieplakā!

Asķepa negribīgi devās uz apmetnes izeju. Viņai negribējās trenēties kaujai, kura varētu nozīmēt beigas �etru klanu dzīvei pie ezera. Ausīs skanēja Vētras-vilnas vārdi: Neviena no robe�ām nebūs dro�a.

Viņai bija tas jāaptur!

Kaķenīte pagriezās un gandrīz uzskrēja virsū Peļu-ķepam. Mācekļa zaļās acis dzirkstīja. - Vai Mālvilna tev jau pateica?

Viņam blakus nepacietīgi mīņājās Riekstuķepa. - Mēs trenēsimies kaujai!

Asķepa raudzījās abos draugos. - Ejiet bez manis, -viņa �ukstus sacīja.

- Ko tu darīsi? - Peļuķepa pajautāja.

- Nav svarīgi, - viņa attrauca. - Es jums piebiedro�os, kad bū�u pabeigusi.

- Bet ko lai mēs sakām Mālvilnam?

Asķepa neatbildēja uz Riekstuķepas rai�pilno jautājumu. Viņa jau bija garām abiem mācekļiem un vienā stiepienā pārskrēja pusi klajuma. Mālvilna bija pabeidzis runāt ar Vētrasvilnu. Asķepa �igli iespruka aiz veckaķu migas.

- Kas par nekaunību - iedomāties, ka es nevaru tikt aug�ā Di�pārkarē, - iek�ā bija dzirdama Peļādas sēco�ā kurnē�ana. - Drīz mums jau sāks mācīt, kā jāmazgājas.

- Vismaz tagad esam sagatavoju�ies, - samiemie-ciski sacīja Garaste.

- Es jau piedzimu gatava! - Peļāda aizsvilis.

Asķepai aiz nepacietības jau spalva cēlās stāvus. Beidzot Mālvilna pamāja Vētrasvilnam ar galvu.

- Tiksimies vēlāk. - To pateicis, zeltainais karotājs devās prom uz izeju.

Mācekle izlavījās no savas paslēptuves aiz sausser�a un �igliem soļiem uzskrēja aug�ā Di�pārkarē.

- Ugunszvaigzne! - Viņa iesteidzās alā, mirk�ķinādama acis pēk�ņajā tumsā.

Ēnās zalgoja barve�a acis. Otrā alas pusē Smil�uvētra plūca brangu zvirbuli.

- Kas noticis, Asķepa? - Ugunszvaigzne piecēlās sēdus.

- Tu nedrīksti to pieļaut! - Asķepa ieņaudējās.

Smil�uvētra pienāca Ugunszvaigznem blakus.

- Ko tie�i nedrīkst pieļaut?

- Kauju, kurai visi gatavojas!

- Kaujas varbūt nemaz nebūs, - Ugunszvaigzne rāmi ieņaudējās. - Bet sagatavoties nenāk par ļaunu.

- Bet kāpēc mēs gatavojamies cīnīties ar Vēja klanu, ja patiesībā būtu jāpalīdz Upes klanam? -Jaunā kaķe drebo�ām ķepām spēra soli uz priek�u.

- Es Saietā runāju ar Vītolķepu, un viņa bija pilnīgi izmisusi! Tādi bija visi Upes klana kaķi. Viņiem ir vajadzīga mūsu palīdzība, bet mēs tikai to vien darām kā gatavojamies uzbrukt Vēja klanam!

Ugunszvaigzne pārmeta asti pār ķepām. - Man nav ne mazākā nodoma uzbrukt Vēja klanam, - viņ� ieņaudējās. - Bet mums ir jābūt gataviem, ja viņi izdomātu uzbrukt mums.

Asķepa nespēja saprast, kā Ugunszvaigzne var būt tik neapķērīgs. - Vēja klans neuzbruks. Nepatik�anas ir Upes klanam!

-Ja Upes klans būs spiests ieiet Vēja klana teritorijā, viņi var mēģināt paņemt kaut ko no mums, -barvedis paskaidroja.

- Upes klans nemū�am negribētu dzīvot tīrelī! -Māceklei iedrebējās lūpa. - Viņi gribētu palikt pie ezera, kur var zvejot zivis.

Smil�uvētra paliecās uz priek�u. - Klani var pielāgoties, ja tas ir nepiecie�ams.

Ugunszvaigzne piekrīto�i māja ar galvu. - Paskaties vien, kā Vēja klans jau ir pieradis medīt me�ā.

Asķepa dusmīgi savēcināja asti. - Kāpēc mēs nemēģinām atrisināt �o problēmu, iekams nav sākusies sadursme?

Ugunszvaigzne pacēla ķepu, brīdinot kaķenīti, lai tā nomierinās. - Upes klanam ir jāļauj pa�am izkulties no savām nedienām.

- Bet ja nu viņi to nevarēs?

Ārpusē atskanēja soļi. Asķepa pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja ienākam Lapustraumi.

- Man jau likās, ka dzirdu tavu balsi. - Dziedniece piemiedza kaķenītei ar aci.

Ugunszvaigzne nolieca galvu sveicienā. - Asķepa ba�ījās par kauju.

Tas atkal uzjundīja sa�utumu. - Kaujai nav noteikti jānotiek!

- Protams, nav, - Lapustraume mierināja. - Es Saietā runāju ar Kodesspāmu, un viņa sacīja, ka Upes klans tiek galā. Bet mums ir jābūt gataviem, ja nu viņi tomēr nevarētu pa�i to nokārtot.

- Bet, ja mēs palīdzētu, - Asķepa tik lēti nepadevās, - tad viss būtu labi.

Lapustraume papurināja galvu. - Mums ir jāuzticas Upes klanam - jātic, ka viņi pa�i spēj atrisināt savas nedienas.

- Lapustraumei ir taisnība, - Ugunszvaigzne piebalsoja. - Turklāt, ja mēs gribētu palīdzēt Upes klanam, mums būtu jā�ķērso Vēja klana teritorija.

- Vai Upes klana teritorija, - piebilda Smil�uvētra.

Lapustraume ar asti noglāstīja Asķepai sānu. - Tas tikai padarītu visu vēl ļaunāku, vai ne?

Asķepa sabozusies parāvās nost no dziednieces. Viņai nevajadzēja mierinājumu, viņa nebija kaut kāds kaķēns, kuru nomoka murgi! Kāpēc neviens viņu neuztvēra nopietni?

-Vai tikai tevi negaida Mālvilna? - ierunājās Smil�uvētra.

- Tev nevajadzētu atpalikt ar trenē�anos, - atgādināja Ugunszvaigzne.

Asķepa pagriezās un pikti izslāja no alas. Zem ķepām noskrapstēja oļi, un viņa veikli nolēca lejā klajumā.

- Pagaidi!

Mācekle atskatījās.

Viņai pakaļ steidzās Lapustraume. - Redzu, ka esi vīlusies.

Asķepa pagriezās pret dziedniekkaķi. - Kāpēc jūs manī neklausāties?

- Tev ir jāatceras, - Lapustraume mierināja, - ka mums visiem ir lielāka pieredze. Tev ir jātic, ka mēs zinām, kā ir labāk.

- Zvaigznes klans gribētu, lai mēs palīdzam Upes klanam, - Asķepa ieņaudējās.

- To tu nevari apgalvot. - Lapustraume samirk�ķināja acis. - Es zinu, ka tu raizējies par Vītolķepu, bet tu tagad mācies par karotāju - tev nepiedien tik tuva draudzība ar kaķi no cita klana.

Asķepa pārskaitusies paglūnēja uz dziednieci. Runa nav tikai par Vītolķepu. Runa ir par visu �etru klanu nākotni! Viņa ielūkojās kaķes acu dzīlēs, bet redzēja tur tikai maigas rūpes. Es velti dzesinu muti!

- Ej uzmeklē Mālvilnu, - Lapustraume ieteicās.

- Viņ� aizgāja uz treniņu ieplaku.

- Es zinu, kur viņ� ir, - Asķepa caur sakostiem zobiem izgrūda.

- Esmu pārliecināta, ka viņ� jau gaida. - Lapustraume piedūra degunu mācekles vaigam un aiztipināja.

Asķepa izlaida un ievilka nagus. Varbūt, ja izdotos noskaidrot, kas tie�i Upes klanam noticis, tad varētu Ugunszvaigzni pārliecināt iet palīgā un klaniem nebūtu jādodas kaujā.

Bija jāizrunājas ar Vītolķepu.

Jaunā kaķe metās cauri tunelim, atskabargaina-jiem ērk�ķiem noskrāpējot ādu. Ārā viņa paraudzījās apkārt. Tur neviena nebija. Viņa iesteidzās me�ā uz citu pusi un devās aug�up pakalna korē, kur bija Vēja klana robe�a.

- Vāvere!

Gaisā novirmoja Bērzkri�a sajūsminātais kauciens. Asķepa iespruka papar�u cerā un piespieda vēderu pie zemes. Nodipēja soļi. Tie tuvojās. Asķepa piesardzīgi palūrēja laukā starp zaļajām lapu me�ģīnēm un pamanīja pa nogāzi gandrīz �ļūk�us brā�amies Bērzkriti un Pelnādu. Abiem aiz muguras lēk�oja Lauvuķepa ar kareivīgi uzboztu asti. Mācekle parāvās atpakaļ lapās un aizturēja elpu. Patruļa aiztrencās garām mazāk nekā astes attālumā, papardes nolīgojās vien.

Asķepa aizmiedza acis. Kautviņi mani nepamanītu!

Viņa ar strauji puksto�u sirdi klausījās, kā trīs run�u ķepu dunoņa nozūd me�ā. Kaķenīti pārņēma atvieglojums, un viņa atstāja savu paslēptuvi, lai dotos tālāk. Modri sasprindzinājusi ausis un degunu, viņa pārskrēja pāri korei un devās lejup, ārā no me�a un pāri zālainiem ciņiem pieaugu�o pļavu uz Vēja klana robe�u. Degunā iesitās Vēja klana smārds, un Asķepai saļodzījās kājas. Robe�a bija nesen iezīmēta.

Kaķe nopētīja vir�iem noaugu�o nogāzi, kuras galā sākās tīrelis.

Patruļu nekur nemanīja.

Viņa drebo�u asti �ķērsoja iezīmēto līniju. No dūmakaini pelēkajām debesīm sāka krist lietus lāses. Lietus palīdzēs nomaskēt manu aromātu, Asķepa nodor māja un ar atvieglojumu sajuta, ka mitrums sāk iesūkties spalvā. Viņa rik�oja pa vir�iem lejup uz ezera krastu un beidzot norausās no kūdrainā klaja oļiem klātajā liedagā. Pieplakusi gandrīz pie zemes, kaķenīte lavījās gar pa�u ūdeni. Katram gadījumam viņa pat iebrida iek�ā ezerā. Ūdens vēl vairāk nomaskēs aromātu. Viļņi pieskārās pavēderei, un Asķepa nodrebēja, bet vismaz Vēja klanam neradīsies aizdomas, ka viņu teritorijā būtu kāds no Pērkona klana.

Lija stiprāk, un lietus �altis �alkdamas sakūla ezera virsmu. No ūsām pilēja sīkas lāsītes. Asķepa pameta skatienu uz tīreli, kas pletās pa gabaliņu no krasta, klusībā lūgdamās, kaut viņas melnais ka�oks iespējamai patruļai izskatītos tikai pēc melnas siekstas pelēkajā ūdenī. Tālāk krastā sāka parādīties meldru puduri - tuvojās Upes klana teritorija. Kaķenīte pielika soli. Meldros varēs vieglāk paslēpties. Akmeņainais pamats zem ķepām pārgāja dubļos, un uzvēdīja spēcīgs Upes klana aromāts. Izkāpusi no ūdens, mācekle ielavījās meldros, priecādamās, ka vairs nav jāslapinās un var paslēpties augstajās zālēs.

Pēk�ņi priek�ā atskanēja kauciens.

Asķepa sastinga un paostīja gaisu. Svaigs karotāju smārds. Vai tur nāca medību patruļa?

Mācekle pieplaka pie zemes, no aukstuma un bailēm drebēdama pie visām miesām. Caur meldriem viņa pamanīja aizzibam Miglasķepas akmenspelēko ka�oku. Upes klana barvedes vietniece medīja. Viņai tuvojoties, Asķepa pakāpās atpakaļ un piespiedās vēl cie�āk zemei, cerēdama, ka spalva jau ir tik izmirkusi, ka nekāds aromāts nebūs jūtams.

Pēk�ņi Miglasķepa palēcās, izstiepusi ķepas uz priek�u. Mirkli vēlāk viņa izslējās, ūsām triumfā trīsot, un viņai zobos karājās ūdens�urka. Asķepa atvieglota nopūtās - Upes klana barvedes vietniece pagriezās un aizrik�oja prom. Miglasķepa izskatījās novājējusi, un parasti spīdīgā spalva bija pavisam nespodra. Acīmredzot Upes klans cieta badu.

Asķepa mazliet nogaidīja un tad piesardzīgiem soļiem devās uz priek�u. Sala vairs nebija necik tālu, un krastā bija skaidri saskatāms kritu�ais koks. Kā lai viņa nemanīta tiek tur pāri? Asķepa saspringa, lai apspiestu urdo�o nemieru, kas iezīdās līdz kaulam. Esmu atnākusi jau tik tālu... Izlīdusi no meldru aizsega, kaķe �igliem soļiem pārskrēja pār slīk�ņaino krasta joslu un ielīda ķeburainajās saknēs tilta galā. Iespiedusies cie�i iek�ā, viņa nopētīja krastu, jūtot, kā ausīs �alc asinis. Viņa paostīja gaisu.

Nekur nemanīja nevienu kaķi.

Mācekle uzmanīgi uzrāpās augstāk un izgāja uz tilta. Viņa līda uz priek�u, gandrīz pieplakusi stumbram, un visiem spēkiem ieķērās glumajā mizā. Asķepa tik tikko uzdrīkstējās elpot un spicēja ausis, vai kaut kur neatskanēs brīdinājuma sauciens. Tikusi otrā krastā, viņa sāka drebēt no atvieglojuma un caur zariem nokāpa lejā.

Kurp tālāk?

�oreiz nebija nekāda Saieta. Nevarēja vienkār�i ņemt un doties uz klajumu. Bet kā lai atrod Vītolķepu?

Ķepas cerīgi iekņudējās - kaķenīte pamanīja, ka mazliet tālāk viss krasts ir biezi noaudzis ar krūmiem un zālēm. Koki auga pie pa�a ūdens, un to saknes ietiecās ezerā, bet papardes un kazenāji līka pār salas malu.

Asķepa dziļi ievilka elpu, metās skrie�us pāri liedagam un iespruka kuplās papardēs. Krokoto lapu gali slīga ūdenī, izveidojot tādu kā tuneli gar pa�u salas malu.

Kur, pie Zvaigznes klana, atrodas dziedniekkaķes miga? Asķepa klusībā lūdzās, kaut drīz sajustu Vītol-ķepas pazīstamo aromātu. Vienīgi - ja nu tas vedīs viņu dziļāk iek�ā salā, tur, kur bija jaunā Upes klana apmetne? Kaķenīte līda uz priek�u pa papar�u tuneli, rāpās pāri koku saknēm un spraucās pa kazenāju puduriem. Ķepas pa brīdim paslīdēja dubļos un ie�ļuka aukstajā ezerā.

Pēk�ņi bie�ņa aprāvās. Priek�ā pletās akmeņains krasts - skarbas, melnas klintis pie pa�a ūdens. Tās ietiecās ezerā, veidojot �auru ceļu, kas beidzās ar akmeņainu zemesragu. Asķepa saslēja ausis un izgar�oja gaisu. No salas vidus bija dzirdamas Upes klana kaķu balsis - mātītes �aloja, kaķēni ņaudēja, kāds veckaķis kurnēja par ērcēm. Nevienu karotāju un mācekli gan nedzirdēja. Asķepa savilka uzacis.

Saietā uz salas �umēja un mud�ēja. Bet kur nu bija palicis teju viss Upes klans?

Tagad nav laika par to raizēties!

Kur palikusi Vītolķepa?

Asķepa nodrebēja. Viņai ļoti sala. Slapjā spalva nepatīkami lipa pie ādas. Mājas bija tālu prom. Krūtis sa�ņaudza izbailes. Ja nu tā arī neizdosies atrast draudzeni?

Nākamajā mirklī atskanēja spiedziens. Kaut kur tālāk vaimanāja kaķēns. - Man sāp!

Klusa mātītes.balss sāka mierināt mazuli: - Tev sāpēja pavisam drusciņ.

Asķepa saoda zālītes. Kāds deva kaķēnam samtenes!

Mācekle izlīda laukā uz grubuļainās akmens takas, sekodama sajustajai smar�ai. Tā nāca no klintsraga. Asķepa pieplaka pavisam pie zemes, aizzagās līdz stūrim un palūrēja pa spraugu akmeņos.

- Drīz mums vajadzēs vēl samtenes.

Vītolķepa!

Upes klana dziedniekkaķes mācekle tupēja klin�u iedobē un ar ķepām samīcīja pret akmeņiem lapas. - Kaķēni visu laiku sadur ķepas uz skujām.

Netālu sēdēja Kodesspārns. Dziedniece ar mēli ierīvēja zālītes pīksto�a kaķēna ķepiņā. Balta kaķe pieturēja sīkaliņu, kur� ķepurojās, pūloties izsprukt.

- Mēģini viņai neļaut staigāt zem priedēm, Ledus-spām, - Kodesspārns sacīja.

- Tas nav viegli, - mātīte nopūtās.

� Zinu, � Kodesspārns piekrita. � Es ie�u tev līdzi uz mazuļu migu un palīdzē�u mazliet aizslaucīt skujas no ieejas.

Mātīte paņēma kaķēnu aiz �upra, iznesa pīksto�o kamoliņu no klintīm un devās pa akmeņaino taku atpakaļ uz salas vidusdaļu. Kodesspārns sekoja.

Kad Asķepa jutās dro�a, ka tuvumā nav neviena, kas varētu noklausīties, viņa pusbalsī uzsauca: - Vītolķepa!

Dziedniekkaķes mācekle sastinga. - Kas tur ir?

- Tā esmu es, Asķepa!

Pērkona klana mācekle �igli izrausās caur asajām klintīm un ielavījās iedobē pie draudzenes. Tur iek�ā bija vairāk vietas, nekā izskatījās no ārpuses. Patiesībā tā bija vesela ala, ko laiku laikos izskalojis vēja dzītais ūdens, un tagad to no lietus un brāzmām pasargāja zems jumts.

Vītolķepa tupēja alas dziļumā, un viņas acis �okā bija ieplestas pavisam apaļas. - Ko tu te dari?

- Es solīju atnākt, - Asķepa atgādināja.

- Vai kāds zina, ka tu esi te?

Asķepa papurināja galvu. Nākamajā mirklī viņa iztrūkusies sastinga. Uzvēdīja Kodesspārna aromāts.

-Asķepa? - Dziednieces ņaudiens skanēja bargi.

Mācekle �igli pagriezās.

- Atgriezos pēc magoņu sēklām. - Upes klana dziedniekkaķe stāvēja alas mutē. Zem viņas ādas asi izspiedās kauli. - Asķepa, kas tev te meklējams?

- Man bija kaut kas jādara! - Asķepa izmisusi ieņaudējās. - Pērkona klans gatavojas cīņai pret Vēja klanu. Visi baidās, kas notiks, ja Upes klans būs spiests pamest mājas.

Kodesspārns uzlūkoja jauno kaķi. - Upes klans nekur neies.

- Kā tu to zini? - Asķepa uzlūkoja kārno kaķeni, nepavisam nejuzdamās pārliecināta. - Jūs visi esat pusbadā un joprojām dzīvojat uz salas.

Vītolķepa piespiedās draudzenei pie sāna. - Tas nav uz ilgu laiku.

Asķepa pameta skatienu uz zālī�u krājumiem, kas bija rūpīgi sakārtoti pie alas sienas. Likās, ka Upes klans te ir iekārtojies uz ilgāku palik�anu.

- Bet jūs esat atnesu�i visu no vecās apmetnes, -viņa sacīja.

Upes klana dziedniekkaķe nopūtās. - Labāk parādi viņai.

- Tie�ām? - Vītolķepa izskatījās pārsteigta. - Tagad? Tūlīt?

Kodesspārns palocīja galvu. - Tikai sargieties, lai jūs neierauga.

Vītolķepa pamāja ar galvu un izlīda no alas. Asķepa steidzās draudzenei pakaļ, ziņkārībā vai plīsdama. Viņa sekoja Vītolķepa! pa klintīm un tad atpakaļ gar krastu.

- Aizpeldēsim pāri ezeram, - Vītolķepa ierosināja.

- la būs vieglāk palikt nepamanītām.

Asķepai �ausmās spalva sacēlās stāvus. - Es zinu, ka esmu slapja, bet peldēt gan negrasos! - Kritu�ais koks bija tikai da�as lapsas tālāk.

- Labi jau labi, - Vītolķepa nepacietīgi ieņaudējās.

- Bet tevi vajadzēs kaut kā nomaskēt - ir jūtams tavs smārds. - Viņa nopētīja krastu. � Nāc līdzi!

Dziedniekkaķes mācekle iespraucās zālēs, kas auga pa pusei ūdenī. - �el - Pirms Asķepa paguva kaut ko iebilst, kaķe paņēma ķepā brūnu ķēpu un iesmērēja to draudzenei ka�okā.

Rīklē sakāpa nelabums. - Kas tas tāds? - Riebīgā masa ieķepa spalvās smirdīga un lipīga.

- Ūdru mēsli, - Vītolķepa ieņaudējās. - Tie noslēps Pērkona klana smaku.

Asķepa sāka rīstīties. - Tu joko!

- Vēlāk varēsi nomazgāt, - Vītolķepa uz�ņāca.

- Tagad klusē un esi rāma!

To pateikusi, kaķe uzsmērēja Asķepai uz sāna vēl da�as saujas mēslu. Asķepa jau sāka vēlēties, kaut nemaz nebūtu te nākusi, bet tad Vītolķepa paslējās pakaļkājās un nopētīja abus ezera krastus.

-Ātri! - Viņa �igli aiztecēja pa krastu un uzlēca uz tilta.

Asķepa sekoja, pūlēdamās norīt �ķebeno kamolu, kas sariesās rīklē no mēslu smirdoņas. - Vai esi pārliecināta, ka �itais mani nomaskēs? - viņa pikti jautāja, ejot pāri tiltam. - Mēsli tā smird, ka pat Pērkona klans mani saostu.

- Protama lieta. - Vītolķepa nolēca no koka, �ķērsoja liedagu un veikli nozuda niedrēs. Asķepa sekoja, ar pūlēm tikdama uz priek�u pa staigno zemi. Kājas un pavēdere jau bija vienos dubļos. Vītolķepai nez kā izdevās pārlēkt no viena ciņa uz nākamo un nenosmērēties. Asķepa vērīgi ieskatījās un sāka atdarināt katru soli. Viņa atvieglota manīja, ka, precīzi ejot draudzenes pēdās, var saglabāt spalvu sausu.

Beidzot zeme kļuva stingrāka, un Asķepa sajuta zem ķepām zāli. Vītolķepa veda viņu aug�up nogāzē. Te auga koki un lekns pame�s. Nogāze kļuva arvien stāvāka, līdz pārvērtās sarkanīgā, smil�ainā klints sienā. Viņa sekoja Upes klana māceklei vēl augstāk. Tā lēca no viena klints izvirzījuma uz nākamo, lai tiktu tuvāk kraujai. Beidzot abas kaķes uzrāpās uz zālainās malas, un Asķepa elsodama paskatījās lejup. Tālu lejā caur lapu svaigo zaļumu varēja redzēt, kā laistās ezers.

- Kurp mēs ejam? - Asķepa jautāja.

- Pēc brī�a redzēsi. - Vītolķepa devās tālāk un nozuda garā zālē.

Asķepa steig�us metās pakaļ.

- Skaties! - Vītolķepa bija apstājusies.

Pērkona klana mācekle piezagās draudzenei .blakus; Vītolķepa uzmanīgi pa�ķīra zāli, un viņa paskatījās. Zemāk nogāzes pakāji iezīmēja plata upe. Straumes vidū bija sala, kas spēji pa�ķīra ūdeni, izveidojot atvarus. Brūnā ūdens mutuļos sala ko�i zaļoja, noaugusi sīkiem kokiem un krūmiem.

- Tā ir mūsu vecā apmetne.

Asķepa izdzirda akmeņu dunu un sastinga. - Kas tas?

- Karotāji strādā.

- Strādā? - Asķepa apjukusi pamirk�ķināja acis.

Pēk�ņi viņa ievēroja viņpus upei zālē pazibam Upes klana karotāju un mācekļu ka�okus. Tuvāk krastam viņa sazīmēja A�ķepu un Mailī�ķepu. Abi palīdzēja Niedrūsam un Strupzobam velt akmeņus, aizstumjot tos līdz krastam un ar skaļu plunk�ķi iestumjot ūdenī.

- Ko viņi tur dara?

- Būvē aizsprostu, lai padarītu upi dziļāku un platāku, - Vītolķepa atbildēja.

Ra�ens, muskuļots runcis, vārdā Melnnags, tālākajā krastā uzsauca: - Pasteidzieties! Ņemiet visu, ko varat paņemt! - Runcis stāvēja krastmalā un izrīkoja karotājus, kuri drosmīgi lēca pār kanālu ar izmirku�iem guļvietas sūnu vīk�ķiem zobos.

- Mums jāglābj viss, ko var saglābt, - Vītolķepa paskaidroja. - Uz salas ir tikai skujas, bet tās nekam neder, jo guļvietas samirkst.

- Bet kāpēc jūs to vispār darāt? - Asķepa brīnījās, nesaprotot, kas te notiek. Vecā apmetne izskatījās dro�a - upe abās pusēs to sargāja gandrīz tikpat labi, kā klintis sargāja Pērkona klanu.

Augstāk pa straumi atskanēja brīdinājuma sauciens, un pa krastu joņiem tuvojās Mailī�ķepa. - Viņi nāk!

Upes klana kaķi visi kā viens nometa savas ne�ļa-vas un steig�us metās prom no apmetnes uz to pusi, kur pletās ezers.

Asķepai spalva saslējās stāvus. - Kas par lietu?

trina па.

- Pagaidi, gan redzēsi, - Vītolķepa sacīja.

Upes viņā krastā pa garo zāli brida bariņ� divkājaino mazuļu. Tie ar robotiem zariem dauzīja stiebrus un skaļi saņaudējās. Asķepa redzēja, kā prāvākais atspēries uzlēca uz akmens, kas tik tikko rēgojās virs ūdens. Bīstami �ūpodamies uz vienas pakaļkājas, tas paliecās tuvāk salai un sāka ar savu koku bakstīt krūmus. Pārējie kaķēni pamudino�i iekaucās un skubināja turpināt, vēcinādami gaisā savas plikās ķepas.

Asķepu pārņēma �ausmas, un viņa platām acīm uzlūkoja draudzeni.

Vītolķepa vēcināja asti. - Vai nu tu saproti, kāpēc mums bija jādodas prom?

- Melnnags bija tas, kuram ienāca prātā sabērt upē akmeņus, - Vītolķepa pastāstīja, kad abas kāpa lejā pa smil�aino klinti.

Asķepa pie�ķieba galvu. - Bet tad jau ūdens vairs netecēs.

- Tie�i tā, un upe virs aizsprosta kļūs dziļāka un platāka, un sala būs labāk pasargāta.

Asķepu pārņēma apbrīna par tādu izdomu. - Bet vai ar to pietiks, lai aizbaidītu divkājaino kaķēnus?

- Kad būsim uzplūdināju�i upi, mēs vēl izveidosim irbuleņu barjeras. - Vītolķepa apstājās atvilkt elpu. - Divkājainie nedara mums pāri tī�ām. Man �ķiet, viņi tikai spēlējas. - Kaķe nolieca galvu, lai nomazgātu no pēdām sarkanos putekļus. - Viņi ir tādi pa�i kā mūsu kaķēni. Ja pie salas būs grūti tikt, viņi atmetīs ar ķepu un aizies rotaļāties citur.

-Un tad jūs atkal varēsiet ievākties uz salas! -Asķepa minēja. Upes klanam nenāca ne prātā doties uz Vēja klana teritoriju. Ķepas iekņudējās. Kaķenīte nevarēja vien sagaidīt, kad tiks atpakaļ mājās un izstāstīs par redzēto un dzirdēto Ugunszvaigznem. Vēja klana robe�as bija dro�ībā, un viņu kaķiem nebūs nekādas vajadzības iebrukt Pērkona klana zemēs. Nekādas kaujas tomēr nebūs!

Vītolķepa nolēk�oja lejā pa nogāzi un ielīda meldros.

Asķepa steidzās draudzenei pakaļ. - Bet kāpēc Leopardzvaigzne vienkār�i neizstāstīja pārējiem klaniem, kas noticis?

- Lai mēs izskatītos pēc vārguļiem, jo esam padzīti no mājām?

- Bet pārējie klani būtu varēju�i palīdzēt.

- Upes klans var pats tikt galā ar savām problēmām!

Asķepa nodūra acis. - Es negribēju teikt, ka jūs to nevarat, tikai...

Vītolķepa pikti sabozās. - Dzīve uz salas ir grūta. Tur nepietiek zivju, jo tās aizbiedē laivas, un mēs nevaram izmantot medībām pārējo teritoriju, iekams neesam tiku�i vaļā no tiem divkājaino kaķēniem. Mūsu klans cie� badu, un izbadēju�ies karotāji nav nekādi cīnītāji.

Asķepa atcerējās Miglasķepas nespodro spalvu un Kodesspārna izkāmēju�o augumu, izspiedu�os kaulus.

- Vai tev tie�ām �ķiet, ka Leopardzvaigzne var uzticēties pārējiem klaniem, ka tie neizmantos izdevību? - Vītolķepa turpināja, izspraukdamās caur spurainu grī�ļa ceru. - Mums ir jātaupa spēki, lai paglābtu apmetni no divkājainajiem.

- Es neteik�u nevienam no Pērkona klana, ka cie�at badu, - Asķepa apsolīja. - Pateik�u tikai, ka drīz atgriezīsieties vecajā apmetnē un nevienam nav jāuztraucas, ka gribēsiet atstāt savu teritoriju.

Vītolķepa pateicīgi samiedza acis. - Bet vispirms tev jātiek mājās, - viņa atgādināja draudzenei. - Tavs klans noteikti uztraucas, kur esi palikusi.

Asķepa sajuta vainas adatiņu. Vai klanā jau bija pamanīju�i viņas prombūtni? - Ie�u atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru atnācu.

Upes klana mācekle pastiepās uz pakaļķepām un paskatījās pāri zālei. - Krastā viss ir mierīgi, - viņa paziņoja, atkal nolaidusies uz visām �etrām, un sāka laipot pa slīk�ņu uz stingrāku pamatu, kur kuploja krūmi un papardes.

- Iesim tur, - viņa ierosināja. - Tur būs vieglāk paslēpties. - Kaķenītes acis draiski iespīdējās. - Un ūdru mēsli neļaus nevienam tevi saost.

- Vai tie�ām nevarēji izraudzīties kaut ko citu?

- Bi�krēsliņi ari būtu derēju�i, - Vītolķepa atzina, - bet to mums �obrīd ir pamaz. - Viņa aizspraucās gar papar�u ceru, un Asķepa cilpoja līdzi.

Abas mācekles soļoja gar krastu, līdz varēja jau saost zirgu ganības. - Mēs esam pie Vēja klana teritorijas, - Asķepa ie�ukstējās. - Tu vari mani te atstāt.

Vītolķepas acis ba�īgi pietumsa. - Tikai tad, kad būsim pie pa�as robe�as.

Brūnais ganību �ogs pienākot likās augstāks, un papardes auga retāk. Lekni zaļojo�ās Upes klana zemes beidzās, un sākās Vēja klanam piedero�ais tīrelis. Vītolķepa apstājās pie strupa kazenāju krūma, kas auga pla�as pļavas malā. - Tur ir robe�a, - viņa ar asti parādīja.

Vēj� joņoja lejup no tīreļa, plucinot Asķepas ka�oku. Vēja klana smārds bija jūtams tikai da�as lapsas tālāk.

Vītolķepa uzlika astes galu Asķepai uz pleca. - Apsoli, ka uzmanīsies.

Pēk�ņi krastā noklaudzēja akmeņi. Vītolķepa spēji pagriezās.

Viņām tuvojās Upes klana patruļa.

Bailes ķēra Asķepu kā zibens �autra, un viņa sastinga. Nākamajā mirklī viņa juta, ka Vītolķepa sagrābj viņu aiz �upra un ierauj kazenājos.

- Vai viņi mūs pamanīja? - Asķepa drebēdama jautāja.

- Nezinu. - Vītolķepa ar asti aizspieda draudzenei muti. - Klusu!

Asķepa piesardzīgi palūrēja cauri lapām. Patruļas priek�galā bija Niedrūsa, viņam blakus - Mai-lī�ķepa. Jaunās kaķes lāsumainais ka�oks vējā bija pieplacis pie pa�as ādas un ūsas plīvoja vien. Abi kaķi brāzās uz priek�u, it kā no tā būtu atkarīga viņu dzīvība.

*

- Vai viņi medī? - Asķepa nesaprata.

Vītolķepa apskatīja tuk�o ezermalu. - Ko tad?

- Tad viņi skrien pie mums?

- Neizskatās, - Upes klana mācekle atteica, kad patruļa aizjoņoja garām, uz kazenāju pat nepāraugoties.

Asķepa ievēroja, ka abu kaķu acis bija ieplestas �ausmās. Spalva sacēlās stāvus. - Kaut kas nav lāgā.

Vītolķepa pieglauda ausis un ie�ņācās: - Paskaties!

Upes klana patruļai pakaļ dzinās plu�ķains, melnbalts suns. Tā acis bija niknumā izbolītas un atplestajā mutē spīdēja balti ilkņi.

- Tas ir suns no zirgu ganībām! - Vītolķepa ieaurojās. - Bēdz! - Viņa ņēma ķepas pār pleciem un aizjoņoja pakaļ saviem klana biedriem.

Pirms Asķepa paguva kaut pakustēties, melnbaltais suns viņu pamanīja un metās �urp, sajūsmā kaukdams. Asķepa iebrēcās un kā bulta �āvās pakaļ savai draudzenei. Viņa pārskrēja zālainajam pakalnam kā plēsta, uzmetot gaisā zemes piciņas. Upes klana patruļa bija atstājusi krastu un brāzās aug�up uz Vēja klana robe�u.

Niedrūsa, redzot Vītolķepu, acis vien iepleta. - Paliec pie mums! - viņ� pavēlēja un joņoja augstāk, ceļā izvairīdamies no irbuleņu krūma un pārlēkdams pār zemu vir�u ceru.

Mācekle skrēja pakaļ, ko ķepas nes. Pār plecu viņa uzsauca Asķepai: - Ātrāk!

Asķepa no visa spēka atspērās kūdrainajā augsnē un klup�us kri�us joza pakaļ Upes klana kaķiem caur biezo virsāju un ārā uz zālainās nogāzes.

- Stāt! - Niedrūsa nokomandēja, un Asķepa apstājās reizē ar pārējiem. Aizelsusies un pārbijusies viņa pameta skatienu pār plecu.

Suns stāvēja pie �oga kalna pakājē un, mēli izkāris, raudzījās apkārt. lād izpurināja ka�oku un iespraucās zem �oga. Asķepa redzēja, kā tas aizrik�o pār ganībām uz divkājaino migas pusi.

- Laikam iet mājās, - viņa nosprieda.

- Ku�! - Vītolķepa uzmeta draudzenei brīdino�u skatienu, bet bija jau par vēlu.

- Kas tev te meklējams? - Asķepu iztrūcināja Mai-lī�ķepas satriektais ņaudiens.

Niedrūsa uzlūkoja mācekli, un viņa melnā spalva uzbozās. - Tu ta�u esi no Pērkona klana, vai ne? -Runcis bargi nopētīja Asķepu.

Mailī�ķepa sarauca degunu. - Kāpēc tu tik nelabi od?

Strupzobs piegāja Asķepai klāt un pieliecās pavisam tuvu, ūsas attālumā no kaķenītes purna. - Vai tu mūs izspiego?

Asķepa kāpās atpakaļ. - Nē, nē, es tikai gribēju paskatīties, vai varu palīdzēt!

- Palīdzēt? - Niedrūsa neticīgi pablenza.

- Tā ir taisnība! - Vītolķepa trīco�u asti nostājās starp saviem klana biedriem un Asķepu. - Viņa atnāca viena pati. Pēc Saieta bija par mani noraizējusies un ieradās paraudzīt, vai...

- Peļu mēsli! - Vītolķepu pārtrauca Niedrūsas kauciens. Melnais runcis satrūcies iepleta acis pavisam apaļas un raudzījās aug�up pa nogāzi.

Viņiem strauji tuvojās Vēja klana patruļa.

Asķepa izgar�oja gaisu. Uz mēles izplūda Vēja klana asais smārds. Suns bija viņus pārdzinis pāri robe�ai.

- Vai bēgsim? - Mailī�ķepa �ukstēja, un viņas aste no bailēm saslējās pavisam stīva.

- Nav jēgas. - Strupzobs nopūtās. - Esam pārāk tālu.

- Noturēsim pozīciju, - rīkoja Niedrūsa.

Asķepa paspēra soli tuvāk Mailī�ķepai.

Vēja klana patruļai tuvojoties, barve�a vietniece Pelnkāja pamāja ar asti. Vāmuspalva, Vir�uķepa, Balt-aste, Robauss un Vējaķepa izretinājās. Asķepa juta, ka Vītolķepa piespie�as viņai tuvāk. Vēja klana kaķi nesteidzīgi ielenca robe�pārkāpējus un palika stāvam ar zvērojo�ām acīm.

- Ko jūs darāt Vēja klana teritorijā? - Pelnkāja noprasīja.

Niedrūsa ielūkojās kaķei acīs, un spalva uz viņa kamie�iem ietrīsējās. - Mums dzinās pakaļ tas peļu-galva suns no zirgu ganībām.

Vārnuspalva paspēra soli uz priek�u. - Un kur tas ir tagad?

Strupzobs pamāja uz divkājaino migu. - Aizgāja mājās.

-Un mums būtu tam jātic? - Robauss paostīja gaisu, un viņa ūsas noraustījās. - Es jūtu tikai mēslus!

Asķepa vēlējās, kaut zeme atvērtos un viņu apritu. Vēja klana kaķi jau tāpat bija noskaitu�ies - tā tikai vēl trūka, lai viņi atklātu, ka starp iebrucējiem ir ari Pērkona klana kaķe. Ja nu Vēja klans nosprie�, ka Upes klans un Pērkona klans ir metu�ies uz vienu ķepu? Tad kauja būtu nenovēr�ama, un tā būtu tikai un vienīgi Asķepas vaina.

Kaķenīte pūlējās apspiest paniku. Vējaķepa blenza tie�i uz viņu. Asķepa nodūra acis, klusībā lūgdamās, kaut runcis viņu neatpazītu, un beidzot jutās pateicīga par ūdra mēsliem, kas nomaskēja melno spalvu un aromātu.

- Kas tad tev lēcies? - Vējaķepas acīs spīguļoja nicinājums. - Vai Upes klans savus kaķēnus nemāca mazgāties?

Asķepai kaklā ieskrēja niknuma kamols. Gribējās iespļaut taisni tam lapsasģīmim sejā. Vismaz viņ� laikam nenojauta, kas viņa tāda ir.

-Vācieties prom no mūsu teritorijas! - ie�ņācās Pelnkāja. - Ja arī esat zaudēju�i savas zemes, tas nenozīmē, ka varat ņemt mūsējās!

Strupzobs aizsvilies atņirdza zobus. - Mēs neesam zaudēju�i savas zemes! ROBAUSS

- Kāpēc tad jūs esat te? - Erksķnags gribēja zināt.

- Vai meklējat medījumu? - �ņāca Vārnuspalva. Niedrūsa nikni vēzēja asti. - Nē!

Asķepa saspringa. Visi bija kā uz na�a asmens, kuru katru brīdi gatavi mesties pretiniekiem pie rīkles. Kaķenīte izlaida nagus. Viņa cīnīsies, ja vajadzēs, kaut arī nebija savā klanā.

A�ķepa palēca uz priek�u, un viņa strupā, svītrainā aste pikti �audījās uz vienu un otru pusi. - Mēs neēstu kaut kādus zaķus pat tad, ja mirtu badu!

Pelnkāja ie�ņācās: - Taisieties no mūsu zemes, ka tiekatl Tūlīt pat!

Robauss un Baltaste pa�ķīrās, lai Upes klana kaķi tiktu cauri.

Niedrūsa un Strupzobs sāka lēni kāpties atpakaļ. Asķepa un Oļuķepa pagriezās un nervoziem soļiem aiztipināja garām Vēja klana karotājiem. Asķepa steidzās pakaļ, nepaceldama skatienu no zemes.

- Turpmāk pie robe�as patrulēsim bie�āk! - Pelnkāja vēl uzsauca viņiem pakaļ.

- Un būsim gatavi kaujai, - draudēja Robauss.

Upes klana kaķi ar Asķepu gausi soļoja uz robe�u, tā parādot, ka neļaus sevi steidzināt Vēja klana patruļas niknajiem �ņācieniem. �ķērsojot iezīmēto robe�u, Asķepa juta pār muguru pārskrienam atvieglojuma tirpas. Bet �eit nav mana teritorija!

- Man jāiet mājās, - viņa ie�ukstējās.

Niedrūsa pagriezās pret jauno kaķi. - Nekā nebija! Tev jāpaskaidro, ko tu te meklē!

- Es jau paskaidroju! - Asķepa atcirta. - Es raizējos par Vītolķepu.

- Tagad tu nedrīksti spert ķepu Vēja klana teritorijā, - Strupzobs ieņaudējās. - Tev būs vien jānāk uz salu kopā ar mums.

Vēderā kā akmens iegūla izmisums. Asķepa paraudzījās uz ezera viņu krastu. Sāka sabiezēt tumsa, un Pērkona klana me�s tum�i iezīmējās pret attālajiem pakalniem. Viņa nopētīja krastu, cerēdama ieraudzīt kādu pazīstamu apveidu, piemēram, Sīļaķepu, kur� vienādiņ rosījās kaut kur pie ezera. Bet bija pārāk tum�s, un krasts bija par tālu, lai kaut ko skaidri saskatītu.

- Nu labi, - viņa nopūtās.

- Bet vispirms nomazgā tos smirdīgos mēslus! -Niedrūsa pavēlēja.

To teicis, runcis aizveda Asķepu pie ezera un stāvēja krastā, kamēr viņa �ļakstinājās ledainajā ūdenī. Vītolķepa nāca palīgā un, iebridusi ūdenī, ar ķepām berza draudzenes ka�oku, līdz tas bija tīrs.

Trīcēdama pie visām miesām, Asķepa tipināja pa purvaino krastu nopakaļ Upes klana patruļai. Blakus soļoja Vītolķepa.

- Piedod, ja sagādāju tev nepatik�anas, - Asķepa �ukstus sacīja.

- Gan būs labi. - Vītolķepa piespiedās Asķepai pie sāna, un abas izmirku�ās draudzenes mēģināja viena otru sasildīt.

Asķepa sekoja Niedrūsam uz klajumu salas vidū un juta, kā ādu dursta Upes klana kaķu ziņkārīgie skatieni. Pamazām apmetnē iestājās klusums, un visi sapulcējās tuvāk Debesozolam. Kaķenīte mēģināja savaldīt drebo�ās ķepas, ieraugot, kā no ozola saknēm ārā izlien Leopardzvaigzne.

- Nebaidies, - Vītolķepa klusītēm sacīja draudzenei ausī. - Leopardzvaigzne vienmēr ir ļoti taisnīga.

Asķepa izslēja zodu, saņēma drosmi un stājās Upes klana barvedes priek�ā.

Leopardzvaigznes acis mijkrēslī zalgoja. - Niedrūsa man teica, ka tu esot spiegojusi Upes klana teritorijā, - barvede apsūdzo�i ierunājās.

- Es tikai mēģināju palīdzēt, - Asķepa liedzās.

- Pērkona klans uztraucas, ka jūs būsiet spiesti ieiet Vēja klana zemēs un Vēja klans uzbruks mums. Visi gatavojas kaujai. Es tikai gribēju to nepieļaut.

Leopardzvaigzne pamirk�ķināja acis. - Augstu tēmēts tādai sīkai māceklei.

Asķepa aizvainota sabozās.

Vai Leopardzvaigzne! ietrīsējās ūsas?

- Domājams, Vītolķepa jau parādīja pietiekami, lai tevi nomierinātu? - Upes klana barvede turpināja.

- Tikai veco apmetni... - Asķepa atjēdzās par vēlu. Viņa jau bija nodevusi savu draudzeni.

Leopardzvaigznes skatiens pazibēja uz dziedniekkaķes mācekli. - Tu viņu aizvedi līdz pa�ai apmetnei?

Vītolķepa nokāra galvu. - Gribēju tikai pārliecināt, ka nav jāraizējas.

Leopardzvaigzne nopūtās. - Nu ko, Asķepa, - viņa ieņaudējās, - tev labāk palikt tepat uz salas.

Asķepas sirds sa�ņaudzās. - Bet klans par mani uztrauksies.

- Par to vajadzēja padomāt, pirms nāci �urp. -Leopardzvaigzne pārlaida skatienu savam klanam. Upes klana kaķi bija sapulcēju�ies zem ozola un ziņkārīgi spicēja ausis. - Mums nav lieku karotāju, kas varētu tevi pavadīt mājās, un pat tad, ja būtu, es negribu ķildoties ar Vēja klanu vai Ēnas klanu par to, ka �ķērsojam viņu teritoriju.

- Bet pēc karotāju kodeksa es dro�i drīkstu iet divas lapsas no ezera, - Asķepa iebilda.

- Es piekristu, ja būtu Saieta laiks, - Leopardzvaigzne sacīja. - Bet �obrīd mūsu kaimiņi gribētu dzirdēt kādu ļoti ticamu iemeslu, kāpēc lai viņu teritorijās būtu jūtams Upes klana un Pērkona klana aromāts. - Kaķe samiedza acis. - Plika ziņkārība nav ticams iemesls.

- Bet... - Asķepa izmisusi meklēja vēl kādu argumentu. Bija jātiek mājās, iekams klana biedri nav nospriedu�i, ka ar viņu atgadījies kas slikts!

Leopardzvaigzne aizgriezās. - Tu vari apmesties pie Kodesspāma un Vītolķepas, līdz būs dro�i atgriezties mājās.

- Nāc, - Vītolķepa piebikstīja draudzenei. - Iesim uz migu sasildīties un iz�āvēties.

Asķepa smagām, gausām ķepām sekoja draudzenei uz salas malu un akmeņaino klintsragu.

Kodesspārns jau gaidīja blakus zālī�u kaudzei.

- Vai tik es nepiekodināju palikt nemanāmām? - viņa izmeta sveiciena vietā.

Vītolķepa nokāra galvu. - Piedod!

Kodesspārns piestūma abām māceklēm zālītes.

- Apēdiet, - viņa sacīja. - Tās palīdzēs sasildīties.

Asķepai ierūcās vēders. Viņa labprātāk nobaudītu svaigu, sulīgu peli.

- �obrīd mums nekā cita nav, - Kodesspārns piebilda.

Asķepa noliecās un sāka ko�ļāt vienu no lapām. Tā bija lipīga un ēdot sasildīja mēli. - Kas tas ir? - viņa �ukstus pajautāja Vītolķepai.

- Ar medu apziesta kaltēta nātre, - kaķenīte atbildēja.

- Nemaz negar�o slikti.

Kad abas bija pabeigu�as, Vītolķepa aizveda draudzeni uz sūnu guļvietu alas dziļumā. Viņas mazgājās, līdz ka�oks bija sauss, un tad saspiedās kopā mīkstajās sūnās. Asķepa jutās pateicīga par draudzenes silto sānu. Alā vilka caurvēj�, un pa akmeņiem sāka bungāt lietus lāses. Kaķenīte no�āvājās, piepe�i sajuzdamās pārgurusi līdz pēdējam. - Zini, Leopardzvaigzne mani patur �eit tikai tāpēc, ka es pārāk daudz zinu, -viņa klusītēm noburk�ķēja.

- Jā. - Vītolķepa pārlika asti draudzenei pār ķepām. - Bet vai Ugunszvaigzne viņas vietā rīkotos citādi?

Asķepa nopūtās. - Laikam jau ne. - Viņa aizvēra acis. Cik ilgi nāksies te palikt? Viņai būs lielas nepatik�anas pa�as klanā, kad tur uzzinās, ka viņa ir kļuvusi par Upes klana gūstekni un tiek turēta aizdomās par spiego�anu.

Sīļaķepa �ķērsoja klajumu. Pa muguru bungāja lietus lāses. Run�uks nesa zobos bunti ūdensmētru un kadiķogas, un viņam degunā cirtās zālī�u asais smārds.

Blakus tecēja Millija. - Es ta�u viņam teicu, lai neēd vēl vienu zvirbuli! - Kaķe apstājās zem Di�pār-kares, kur vaidēdams vārtījās Pelēksvēdra.

- Kā lai pretojos kārdinājumam? - pelēcis izdvesa un vēlreiz klusi iekunkstējās. - Mums jau mēne�iem nav bijis tik daudz medījuma.

Sīļaķepa nometa savu ne�ļavu zemē. Viņ� uzlika ķepu Pelēksvēdras izspīlētajam vēderam. Tas kārpīja ķepas un locījās sāpēs.

- Paliec rāms. - Sīļaķepa sajuta run�a sānā cietu bumbulīti. - Tev ir tikai uzpūties vēders.

- Es ta�u teicu, - Millija noņaudēja.

Dziedniekkaķes māceklis pavēla Pelēksvēdram pie puma kadiķogas. - īās palīdzēs, - viņ� solīja. - Un pēc tam apēd ūdensmētras.

- Es būtu domājusi, ka karotājs jau nu gan zinās -pēc kaillapja ir jāsāk pamazām, - Millija rājās. - Pēc vairākiem mēne�iem ar tuk�u vēderu! Nevar uzreiz tā pierīties, tiklīdz atkal parādījies medījums. Vispirms ir jāpierod.

- Nemaz neturpini, - Pelēksvēdra ievaimanājās.

Millija ņēmās laizīt pelē�a ka�oku. Sīļaķepa juta, kā kaķes mīlestība pret pelēko karotāju apņem arī viņu kā silts gaiss. Run�ukam uzjautrinājumā nodrebēja ūsas. Jocīgi gan - mince pamāca karotājul Bet viņa arī tagad ir karotāja, Sīļaķepa sev �igli atgādināja.

Apmetnē kāds iesteidzās. Sīļaķepa izgar�oja gaisu -tur nāca Peļuķepa un Magoņķepa. Abu ka�oki smar�oja pēc sūnām - tad jau viņi atgriezās no treniņu ieplakas.

- Vai esi manījis Asķepu? - Magoņķepa uzsauca, lēk�odama Sīļaķepam garām uz Di�pārkari.

Sīļaķepa sajuta, kā viņu apsvilina Magoņķepas ba�īgais skatiens. Mācekle �igli novērsās, un bija skaidri nojau�ams, ka viņa jūtas neērti.

- Es negribēju teikt: manījis, - viņa �igli izlaboja.

- Es domāju - dzirdējis vai saodis...

-Viņa grib pajautāt, vai zini, kur Asķepa palikusi, - Peļuķepa nepacietīgi iejaucās.

Sīļaķepam iekņudējās ķepu spilventiņi. Viņ� sasprindzināja prātu, liekot tam izplesties pa visu apmetni un taustīties pēc māsas tāpat, kā viņ� taustītos pēc magoņu sēklām zālī�u krājumos. Nekā. Asķepa nebija jūtama ne apmetnē, ne kaut kur tuvumā. Run�uks papurināja galvu.

Pelēksvēdra uzrausās ķepās. - Cik ilgi viņas jau nav? - karotājs noprasīja.

� Viņai bija jādodas ar mums uz treniņu, bet viņa tā ari neatnāca, - Magoņķepa atņaudēja.

- Mālvilna nosprieda, ka Asķepai bija kāds iemesls palikt apmetnē, - Peļuķepa piebilda. - Tāpēc mēs vienkār�i trenējāmies bez viņas - domājām, ka atgrie�oties viņa būs priek�ā.

- Bet viņas te nav! - Magoņķepas spalgais ņau-diens noskanēja pa visu apmetni.

No ērk�ķu tuneļa izbrāzās Mālvilna. - Viņas te nav?

Karotājam pa pēdām sekoja Zimekļkāja un Pelnāda.

- Tunelī var just Asķepas aromātu, bet tas ir vecs, -Pelnāda ziņoja.

- Laikam viņa izgāja no apmetnes tad, kad es teicu, - Mālvilna minēja.

- Bet līdz treniņu ieplakai viņa netika, - pabeidza Zimekļkāja.

Sīļaķepa juta, kā visapkārt uz�ķiļas klana biedru interese.

Spo�sirds piesteidzās klāt. - Varbūt viņa ir ievainota?

- Kur� ir ievainots? - uztraucās Skābenaste.

9

- Neviens nav ievainots! - Pelēksvēdra mierināja.

- Bet izskatās, ka Asķepa ir nez kur pazudusi.

Karotāji spiedās arvien cie�āk kopā, un Sīļaķepam jau sāka �ķist, ka viņu tūlīt saspiedīs. Pārējiem bija piebiedroju�ies vēl Ērk�ķnags un Baltspārns.

- Varbūt viņu ir sagūstījis Vēja klans! - Ērk�ķnags sa�uta.

Karotāji un mācekļi visi kā viens satrūkās.

Mākoņaste izspraucās pārējiem priek�ā. - Kālab lai viņi tā darītu?

Sīļaķepa sajuta uzvēdījam Tērces kalnu aromātu. - Vai Vēja klans jau kādreiz ir saņēmis ķīlniekus? -viņa jautāja.

- Nē, bet viņi agrāk arī nav medīju�i vāveres! -aizrādīja Zemesvilna.

Skābeņaste izdvesa: - Es ceru, ka viņai tur nedara pāri!

Sīļaķepā cīnījās bailes un aizkaitinājums. Visi bija pārāk ātri sāku�i celt paniku. Un tomēr - ja nu Asķepa tie�ām bija sagūstīta?

Tikai Tērce saglabāja mieru. - Vēja klanam no tā nebūtu nekāda labuma - kam viņiem lieka mute, ko barot?

- Bet viņiem ta�u ir vairāk medījuma, jo viņi medī arī me�ā! - ieņaudējās Spo�sirds.

- Viņi varētu nolemt, ka tas ir tā vērts. - Skāben-

> ' � astes balss gandrīz vai aiz�ņaudzās no bailēm.

- Mums jāsūta patruļa viņu glābt! - Ērk�ķnags sarosījās.

Pie karotājiem un mācekļiem pienāca Kazenājnags. - Kas ir jāglābj?

Sīļaķepu pārņēma atvieglojums, jūtot, ka kopā ar tēvu ir atnākusi arī Vāvergaita. Kaķe nolaizīja viņam pakausi. - Kas te notiek, Sīļaķepa?

- Asķepa ir pazudusi.

Vāvergaita sastinga. - Kop� kura laika?

� Es ar viņu runāju vēl saulesvidū, - Mālvilna sacīja. - Viņai bija jānāk uz treniņu ieplaku, bet viņa neieradās.

-Viņu noteikti ir sagūstījis Vēja klans! - vaimanāja Spo�sirds.

- Vai tas ir dro�i zināms? - Kazenājnags jautāja.

Visi klusēja.

- Labi, tādā gadījumā nedomāsim uzreiz to ļaunāko, - Pērkona klana barve�a palīgs sacīja.

- Mēs visi pazīstam Asķepu, viņa dro�i vien pati ir kaut kur aizklīdusi, - piebalsoja Vāvergaita.

Sīļaķepa māja ar galvu. Nebūtu pirmā reize, kad Asķepa ir nozudusi, jo viņai vajadzēja laiku mierīgi padomāt.

- Bet vai tie�ām viņa tī�ām kavētu treniņu? - Skā-beņaste nerimās.

- Nekad agrāk viņa tā nav darījusi. - Pārējiem virs galvas atskanēja Ugunszvaigznes ņaudiens. Barvedis bija iznācis uz Di�pārkares. Kaķi pavirzījās atpakaļ, lai viņu uzlūkotu. Sīļaķepa jutās atvieglots, ka apkārt kļuvis mazliet brīvāk, tomēr viņ� juta Ugunszvaig-znē dziļu trauksmi un vainas izjūtu. Par ko barvedim būtu jājūtas tik vainīgam?

- Mēs nedrīkstam uz savu galvu secināt, ka viņu ir sagūstījis Vēja klans, - Pērkona klana barvedis turpināja.

- Bet mēs zinām, ka viņi grib uzbrukt! - Ērk�ķnags iesaucās. - Varbūt viņi tā mēģina izprovocēt mūs uz cīnu!

>

Klanu pār�alca rai�pilni ņaudieni.

- Mēs nemaz dro�i nezinām, vai viņi grib uzbrukt, -Ugunszvaigzne iebilda. - Un Vāvergaita jau teica, ka Asķepa visnotaļ ir spējīga doties prom viena. Viņa vienmēr ir bijusi neatkarīga. Neaizmirstiet, ka viņa vēl kaķēna dienās devās lapsu medībās!

Ugunszvaigzne runāja mierīgi, bet Sīļaķepa juta, ka rudā karotāja domas �audās kā putni. Toties klana karotāju uzboztā spalva sāka piegult. Protams, ar Asķepu viss ir labi. Uz dienu nozust - tas ta�u būtu tie�i viņas garā. Sīļaķepa gan nejutās par to pārliecināts. Ugunszvaigzne zināja vairāk nekā izpauda skaļi. Viņ� mēģināja ielūkoties barve�a domās, bet tās tinās ba�u miglā. Varbūt vajadzētu vienkār�i pajautāt? Nē, tādu domu Sīļaķepa uzreiz aizgaiņāja. Bija skaidrāks par skaidru, ka Ugunszvaigzne vēlas savas bailes paturēt pie sevis.

Sīļaķepa aizslīdēja garām Tercei un Spo�sirdij un devās uz dziedniekkaķes migu. Tuvojoties viņ� dzirdēja no�abam kazenājus - Lapustraume tikko ieskrēja iek�ā. Viņa laikam bija visu noklausījusies. Run�uks ielīda alā, mazliet izbrīnīts par to, cik nokaitēta likās gaisotne.

- Vai tas ir tiesa? - savā guļvietā ievaimanājās Ogļuķepa. - Vai Asķepa ir pazudusi?

- Tu ta�u pazīsti Asķepu, - Sīļaķepa mierināja. - Dro�i vien viņa aizgāja pastaigāties un padomāt.

- Laikam gan. - Ogļuķepas guļvieta no�abēja, ka-ķenītei atkal atlai�oties guļus, bet Sīļaķepa juta, ka saspringums neatstājas.

Otrā migas pusē vēl spēcīgāk bija jūtams Lapustraumes uztraukums.

- Kas par lietu? - māceklis klusītēm jautāja, piesteidzies pie skolotājas. Viņ� koncentrējās uz tās domām un ievēroja, ka kaķes prātā jaucas tāds pats nemiers un vainas apziņa kā Ugunszvaigznem. Tie abi kaut ko zināja!

- Es runāju ar Asķepu, pirms viņa aizgāja, - Lapustraume klusi atzinās.

Sīļaķepa saausījās. - Vai viņa teica, kurp dosies?

- Nē, bet Asķepa bija satraukta. - Lapustraumes balss bija aizsmakusi. - Viņa nupat bija lūgusi Ugunszvaigzni iet palīgā Upes klanam.

- Un viņ� atteica, - Sīļaķepa minēja, atcerēdamies, kā barvedis bija reaģējis uz viņa sapni.

- Nevar ta�u būt, ka Asķepa iedomājās viena pati palīdzēt Upes klanam! - Lapustraume uztraucās.

- Tāda peļugalva Asķepa tie�ām nav, - Sīļaķepa piekrita.

- Bet varbūt viņai �ķita - ja nevar pārliecināt Ugunszvaigzni, varbūt izdosies pierunāt Vienzvaigzni nedoties kaujā, - Lapustraume negribīgi turpināja.

Sīļaķepam �ķita, ka sirdī izple�as melns bezdibenis. Asķepa vienmēr uzskatīja, ka pasaulē viss ir tikai labi vai slikti. Ja viņai likās, ka Ugunszvaigzne rīkojas nepareizi, viņa varētu būt pietiekami ietiepīga, lai mēģinātu kaut ko nokārtot uz savu roku. Bet tādas domas Sīļaķepa aizgaiņāja. Tik neapdomīgi ta�u māsa nerīkotos. Vai ne?

Māceklis sajuta Lapustraumes ķepu saspie�am viņējo. - Tev jāmēģina sapņot, - dziedniece ieņaudējās. - Tev ir jānoskaidro, kur viņa ir!

Dziednieces lūdzo�ā balss lika run�ukam aizsvilties dusmās. Vēl necik sen viņa bija lūgusi turēt sapņus noslēpumā, bet nu gribēja, lai viņ� tos izmanto Asķepas meklē�anai! Vai Sīļaķepa viņai ir tikai vieglais ceļ� uz Zvaigznes klana padomu, kad vien sava-jagas, un apdraudējums klanam, kad padoma nevajag?

- Lūdzu!

- Man nenāk miegs! - Sīļaķepa iebilda. - Es nevaru sapņot, kad vien ienāk prātā.

- Vienkār�i aizver acis un pamēģini, - Lapustraume mudināja.

- Es sapņo�u, kad bū�u tam gatavs! - māceklis noskaldīja.

Viņ� devās uz izeju, bet ceļā sajuta Lapustraumes ka�oka pieskārienu. Dziedniece bija nostājusies viņam priek�ā.

- Tev ir jāpamēģina tagad! - dziedniece klusītēm teica.

Sīļaķepa sabozās. - Bet viņa dro�i vien tikai ir izgājusi, lai mazliet pabūtu viena. - Kas tai Lapustraumei kai�? Viņa izklausījās vēl daudz vairāk noraizējusies nekā Vāvergaita!

No�abēja Ogļuķepas guļvieta. � Vai kaut kas nav labi?

Lapustraume pagriezās viņu nomierināt. - Neuztraucies, - dziedniece mierino�i teica. - Tikai guli mierīgi un atpūtini kāju!

Tad redz, kas viņu patiesībā satrauc. Ne jau Asķepa, bet gan viņas visudārgā slimniece! Sīļaķepam dusmās sāka kaist ausis. Viņ� aizspraucās skolotājai garām un smagiem soļiem izslāja no migas.

Kņada apmetnē bija pierimusi. Ugunszvaigzne bija nolēcis lejā no Di�pārkares aprunāties ar Kaze-nājnagu un Vāvergaitu.

- Saulrieta patruļai jātur acis plati vaļā, varbūt atradīsies kādas pēdas, - barvedis ņaudēja. - Redzēsim, kas viņiem būs ziņojams, un tad sūtīsim meklētājus.

- Es gribu iet saulrieta patruļā, - Vāvergaita uzreiz iesaucās.

- Un meklēt, - piebalsoja Kazenājnags.

- Protams, - Ugunszvaigzne piekrita. - Jūs vadīsiet abas patruļas.

Sīļaķepa izelpoja un ļāva saslietajai spalvai nogult. Meklēt bija daudz prātīgāk nekā ļauties Lapustraumes trakajām iedomām par sapņiem. Skolotāja pēdējā laikā bija tramīga kā stirna. Ja Asķepa neatradīsies, viņ�, protams, mēģinās likt lietā savas spējas, lai māsu atrastu, bet viņam nenāca ne prātā visu pēcpusdienu gulēt tikai tāpēc, ka Lapustraume tā liek. Sīļaķepam gribējās prom - prom no Lapustraumes, prom no apmetnes, no visiem! Viņ� devās iek�ā ērk�ķu tunelī.

- Kur tu iesi? - Vāvergaita uzsauca dēlam nopakaļ. Bija jūtams viņas satraukums. Vai kaķe baidījās zaudēt vēl vienu kaķēnu? To, kuru visi uzskatīja par galīgu nespējnieku?

- Pastaigāties.

- Tikai nestaigā ilgi.

Staigā�u, cik ilgi gribē�u! Sīļaķepa devās prom me�ā. Miklais gaiss vēstīja par lietus tuvo�anos, un me�ā smar�oja pēc trūdiem un pelējuma. Run�uka ķepas pa�as veda viņu aug�up pa nogāzi uz ezera pusi. Viņ� dedzīgi o�ņāja gaisu, vēlēdamies sajust ūdens smar�u, un pielika soli, kad bija ticis korē, no kurienes varēja doties tālāk, ārā no me�a. Pa �o ceļu viņ� nonāks krastā tie�i tur, kur bija pametis savu sprunguli. Sīļaķepa laidās riksī pa pazīstamo taku lejup, un viņa ūsas trīsēja satraukumā.

Māceklis norausās lejā ezermalā un apstājās. Me�ā zeme vienmēr �ķita nemainīga, turpretī pie ezera bija glu�i citādi - te alla� bija sataustāms kaut kas jauns. Oļi �ķita kustamies un vienmēr citādi piespiedās ķepām, visādi gru�i un sanesas te sablīvējās, te aizskalojās... Sīļaķepam �eit patika - viņam krasts bija kā izaicinājums. Ja vien negadītos iebrist ūdenī. Jaunais kaķis piesardzīgi soļoja uz priek�u, izstiepis kaklu, lai laikus saostu siekstas vai zarus, uz kā varētu paklupt. Bet prātā bija tikai viena doma - par sprunguli, kas, cerams, vēl aizvien bija dro�i paslēpts aiz koka saknes. Viņ� devās turp, sirdij ar katru soli sitoties arvien straujāk. Viņ� pastiepa ķepu - te jau tas bija! Sprungulis nekur nebija pazudis.

Sīļaķepa priecīgi izvilka savu atradumu no paslēptuves un apglāstīja ar ķepām, izbaudot koka siltumu un ar labpatiku sataustot grubuļus vietās, kur spilventiņi pieskārās skrāpējumiem. Piepe�i viļņu �alkas un vēja nopūtas it kā pagaisa, un run�uks juta tikai sprunguli savās ķepās un asi ievilktās zīmes tā sānos. Ausīs ie�ū�ojās balss, tik klusa, ka to pat nevarēja īsti sadzirdēt. Tā likās piesmaku�i, kā sirma kaķa balss, un izklausījās, ka tā citu pēc cita sauc vārdus. Sīļaķepa juta, kā sirds sāk sisties arvien straujāk, ķepai tuvojoties sprunguļa galam. Tur bija nepārsvītrotie skrāpējumi. Iek�ā viss sa�ņaudzās. Run�uks sasprindzināja dzirdi, lai varētu saklausīt balsi. Bet, kad viņa ķepa pieskārās pirmajai nepārsvītrotajai �vīkai, balss aprāvās un apklusa.

Sīļaķepa vīlies apgūlās blakus sprungulim un piespieda vaigu gludajam kokam. Viņ� aizvēra acis, ļaudamies ezera mierīgajai viļņu �alkai, un iegrima sapnī.

Zem ķepām bija smil�aina zeme. Sīļaķepa samirk�ķināja plakstus un atvēra acis. Priek�ā rēgojās robota klints, bet aiz muguras vējā �ūpojās pla�s virsājs. Debesis virs galvas bija melnas, un tajās spo�i spīdēja zvaigznes. Aug�ā uz klints kraujas iezīmējās kaķu aprises. Neviens no kaķiem nelikās pazīstams, un, paostījis gaisu, Sīļaķepa sazīmēja tikai da�us aromātus, ko bija sajutis pie Mēnesdīķa, kad cieti iemītajā takā bija jautis senlaiku klanu karotāju pieskārienu.

Pēk�ņi viens no kaķiem - jauns runcis spēcīgiem pleciem un zīdaini gludu, rudi baltu ka�oku - no�ķīrās no pārējiem un lēk�us devās lejup pa stāvo nogāzi. Viņam pakaļ traucās kaķe. Pārējie palika uz kraujas nervozi vēzējam astes.

- Uzmanies! - kaķe uzsauca, viegli piezemējusies smiltīs.

Runcis apmīļoja viņas purnu. - Tiksimies rītausmā - apsolu. - To teicis, viņ� pagriezās pret klinti, un Sīļaķepa tikai tagad saprata, ka tie�i viņam aiz muguras akmens virsmā ir plaisa.

Sve�ais runcis devās tie�i turp. Sīļaķepa mēģināja pakāpties sāņus, bet sve�inieks izgāja viņam cauri, it kā Sīļaķepas tur nemaz nebūtu. Mirklī, kad viņu gars saskārās, Sīļaķepa sajuta, ka runcis trīs ļaunā priek�nojautā. Tas vēl nekad nebija iegājis plaisā - viņam bija bail. Kad run�a aste nozuda ēnās, Sīļaķepam vēderā iekutējās satraukums. Bija jāizdibina, kurp tas runcis dodas. Māceklis �igli ielavījās tam pakaļ.

Viens mirklis, un Sīļaķepu jau bija aprijusi tumsa -viņ� gandrīz sāka domāt, ka ir pamodies un atkal kļuvis neredzīgs. Bet tad viņ� priek�ā izdzirda run�a klusos soļus un juta, ka telpa kļūst pla�āka - tur bija eja, kas veda tie�i iek�ā klintī.

Gaisā virmoja bailes. Tomēr bija skaidri sajūtama ari jaunā run�a apņēmība. Viņa sirds sitās tik spēcīgi, ka gaiss �ķita trīsam, un sirdspuksti kļuva vēl skaļāki, kad tunelis izveda pla�ā alā. Virs galvas atspīdēja palsa gaisma, kas ieplūda pa nelielu atveri griestos. Izliektajās sienās bija vēl citas ejas - ala zem tīreļa laikam bija sazarojusies kā koka saknes. Klintīs atbalsojās teko�a ūdens �alkoņa. Sīļaķepa izbrīnījās, ieraudzījis alas vidū upi, kas �ķērsoja visu alu un nozuda vienā no ejām. Upes ūdeņi bija melni kā pati nakts.

- Krīto�ā Lapa?

Sīļaķepa strauji pacēla galvu. No augstas klints pārkares netālu no spraugas, pa kuru alā iespīdēja Mēness, sauca vecs kaķis. Krīto�ā Lapa?

Jaunais runcis satrūkās.

-Jūtu tavu pārsteigumu.

Sīļaķepa nopētīja sirmo kaķi. Tam no spalvas bija paliku�i pāri tikai da�i no�ēlojami kum�ķi, izvalbītās acis bija glu�i baltas un akli vērās lejup.

Es ceru, ka manas acis tā neizskatās!

Krīto�ā Lapa bija zinājis, ka vecais te būs, - Sīļaķepa juta, ka abi viens otru pazīst un saprot, - bet bija skaidrāks par skaidru: jaunākais kaķis nebija gaidījis, ka otrs būs tik atbaido�s.

Sirmais runcis pārlaida ķepu pār kaut ko gai�u un gludu - kādu kailu zaru, ko tas turēja savos līkajos nagos.

Sīļaķepa sastinga. Tas ir mans sprungulis! Viņ� sasprindzināja dzirdi, lai saklausītu, ko vecais teiks.

-... man jāpaliek mūsu sen�u karotāju tuvumā. Man jābūt ar tiem, kas nogāju�i mājot pazemē.

- Par to mēs visi tev pateicamies, - Krīto�ā Lapa nomurmināja.

- Nepateicies man, - vecais noņurdēja. - Tāds ir mans likteņa nolemtais ceļ�. Un, kazi, vai tava pateicība neizplēnēs, kad sāksim iniciāciju. - To sakot, viņ� pārlaida garu nagu pār sprungulī ieskrāpētajām zīmēm.

Jaunā run�a bailes bija tik spēcīgas, ka Sīļaķepa tās juta kā ledainu vēju. No kā viņ� tik ļoti baidījās? Sīļaķepa atkal pacēla skatienu uz klints pārkari.

Sirmais kaķis purināja galvu. - Es tev nevaru palīdzēt. Lai kļūtu par asnagu, tev pa�am jāatrod ceļ� ārā. Varu tikai sūtīt tevi ceļā, dodot mūsu sen�u svētību.

Asnags? Vai tas ir tas pats, kas karotājs? Pēk�ņi Sīļaķepam atausa sapratne par to, kāpēc jaunais runcis ir tik nobijies, tomēr apņēmīgs. Viņam bija jāstājas pretī kam vairāk par tumsu - tika izlemta viņa nākotne.

- Vai ārā līst? - vecais runcis pēk�ņi ieprasījās.

Sīļaķepa juta, kā Krīto�ā Lapa sastingst.

- Debesis ir skaidras. - Tomēr Sīļaķepa ievēroja jaunā run�a prātā uzplaiksnījām �aubas.

Vecais kaķis vēlreiz pārlaida ķepu sprungulī iegrebtajām zīmēm. - Tad ej!

Krīto�ā Lapa pārlēca pāri upei un devās iek�ā ejā zem klints pārkares, uz kuras tupēja sirmais radījums. Sīļaķepa lēk�oja pakaļ, priecādamies, ka var redzēt. Viņam negribētos �ķērsot upi aklam. Run�uks noskurinājās, iedomājoties, ka varētu tur iekrist un straume viņu ierautu melnajā tunelī. Aizgaiņājis �o domu, viņ� vēlreiz sekoja Krīto�ajai Lapai tumsā.

�is ceļ� ved aug�up!

Sīļaķepa dzirdēja jaunā run�a domu tik skaidri, it kā viņ� to būtu izteicis skaļi. Māceklis lodāja sve�iniekam nopakaļ. Akmens grīda zem ķepām bija pavisam gluda. Nez kādēļ tā? Tā vijās aug�up un aug�up, kļūdama te �aurāka, te atkal platāka, pagriezdamās te un tur.

Sīļaķepas elpa plūda arvien straujāk. Bija grūti noticēt, ka viņ� patie�ām iet vienā solī ar kaķi no sensena klana un pieredz, kā tas pārkāpj bērnības slieksni, no kaķēna kļūstot par pieaugu�u kaķi. Tīrelis vairs nevarēja būt tālu. Tur Krīto�ā Lapa būs dro�ībā. Viņ� būs dro�ībā un kļuvis par asnagu - uz mata, kā vēlējās. Priek�ā atspīdēja Mēness gaisma. Krīto�ā Lapa �igli pārskrēja gai�o laukumu un īsi pameta skatienu aug�up. Sīļaķepa darīja tāpat un redzēja, ka virs galvas ir �aura sprauga, bet tā bija pārāk augstu un neaizsniedzama.

Pēk�ņi eja sa�aurinājās un sāka sliekties lejup. Lejup? Bet viņi jau gandrīz bija iznāku�i tīrelī!

Krīto�ās Lapas spalva uzbozās �aubās, bet Sīļaķepa juta viņu tās apspie�am. Tunelis atkal meta līkumu, un jaunā run�a ka�oks pieskārās sienai; viņ� pagriezās, lai sekotu takas līklo�u vijumiem. Sīļaķepa sajuta dziļu cieņu pret sve�ā kaķa māku pārvietoties tumsā - viņ� bija daudz izveicīgāks par jebkuru Pērkona klana kaķi. Laikam viņ� bija īpa�i apguvis prasmi atrast ceļu, vadoties tikai pēc o�as un taustes.

Eja veda arvien zemāk un zemāk. Krīto�ā Lapa apstājās, un Sīļaķepa manīja, ka viņ� minstinās. Tālāk eja sazarojās - kuru ceļu izvēlēties? Krīto�ā Lapa lēni iegāja vienā atzarā, bet uzreiz griezās atpakaļ. Sīļaķepa juta run�a asti izslīdam sev cauri, neatrodot nekādu pretestību. Viņ� salēcās, jo pieskāriens uzsprakstēja spalvā kā zibens �autra. Sīļaķepa palēca atpakaļ. Sve�ais runcis sāka zaudēt pārliecību.

Krīto�ā Lapa metās uz priek�u, atkal kļuvis steidzīgs. Viņ� bija izvēlējies otru eju, lai ari tā veda lejup. Sīļaķepa saoda vir�u smar�u - Krīto�ā Lapa sekoja svaiga gaisa plūsmai. Krūtīs uzbangoja cerība. Tam jābūt pareizajam ceļam. Priek�ā atkal atspīdēja Mēness gaisma - vai tur izdosies tikt laukā?

Krīto�ā Lapa pielika soli. Sīļaķepa juta jaunajā runcī mostamies cerību, bet jau nākamajā mirklī tā izplēnēja - viņ� bija sasniedzis gaismu. Sīļaķepa pacēla skatienu aug�up. Atvere griestos bija gana liela, bet neaizsniedzama. Un Mēness staros atmirdzēja lietus lāses, iz�ļakstoties ari lejā tunelī.

Sve�o runci sagrāba bailes - tās vienā mirklī aizslaucīja visu vil�anos kā dzestrs vēj�, kas izdzenā miglas driskās. Viņam bija bail no lietus! Kaķis metās uz priek�u vēl ātrāk, izmisīgi ilgodamies beidzot tikt laukā, un aiz neuzmanības jau bie�āk ietriecās sienās. Sīļaķepa tik tikko spēja runci panākt, kad tas pa galvu pa kaklu iegriezās asā līkumā. Grīda no lietus sāka kļūt slidena. Sīļaķepa savēcināja asti, lai atgūtu līdzsvaru, un joņoja tālāk, baidīdamies tumsā pazaudēt Krīto�o Lapu.

Grīda kļuva slapjāka un slapjāka. Ar katru atveri, kam abi kaķi brāzās garām, lietus ieplūda alā arvien ātrāk. Tīrelī laikam plosījās negaiss.

Sīļaķepas spalva saslējās stāvus.

Krīto�ā Lapa visiem spēkiem pūlējās apspiest stindzino�as �ausmas - viņ� skrēja un pēk�ņi iegriezās kādā atzarojumā tik strauji, ka Sīļaķepas nagi noskrap-stēja vien, lai paspētu pagriezties un sekot. Pēk�ņi tunelis asi pavērsās lejup. Sīļaķepa sekoja Krīto�ajai Lapai, un eja atkal sāka vest aug�up, bet pa to vienalga straumē plūda ūdens, jau skarot Sīļaķepas pavēderi.

Ala sāka applūst!

Krīto�ā Lapa metās iek�ā kārtējā tunelī. Tas bija �aurāks par iepriek�ējiem - sānos palika pavisam maz vietas. Virs galvas pavērās sprauga, bet tā bija pārāk tālu, lai izrāptos laukā.

Pēk�ņi jaunais runcis apstājās kā zemē iemiets. Sīļaķepa saoda purva rāvu un dzirdēja tālāk guldzo�u skaņu. Viņ� ielūkojās tumsā un redzēja, kā Krīto�ā Lapa paraujas atpakaļ - viņa priek�ķepas bija ie�ļuku�as tie�i ūdenī. Eja tālāk veda stāvus lejā ūdenī, un akacis priek�ā bija tik dziļ�, ka sīkie vilnī�i pieskārās alas jumtam. Sīļaķepa uzreiz griezās atpakaļ, vēl pirms to bija paguvis izdarīt Krīto�ā Lapa. Tagad Pērkona klana māceklis skrēja pirmais, joņodams atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru abi bija atskrēju�i. Varbūt izdosies tikt līdz alai!

Krīto�ā Lapa skrēja ātrāk - viņ� acīmredzot atcerējās ceļu labāk un jau drīz apdzina Sīļaķepu un joņoja tālāk tam pa priek�u.

Zvaigznes klans, lūdzu, ļauj viņam atrast alul

Sīļaķepam ausīs �alca asinis. No Krīto�ās Lapas puses plūda neapvaldītas �ausmas.

Pērkona klana māceklis izdzirdēja rēkoņu. Aiz muguras sacēlās brāzma un sapurināja viņa ka�oku. Runcis pameta skatienu pār plecu un ieraudzīja virsū brā�amies ūdeni, �ļakatām draudīgi triecoties pret alas sienām un griestiem.

Ātrāk! Sīļaķepa joņoja uz dzīvību vai nāvi.

Arī Krīto�ā Lapa atskatījās, un viņa acīs mirdzēja bailes. Izskatījās, ka tagad viņ� pirmoreiz ierauga Sīļaķepu.

- Glāb!

Tajā pa�ā mirklī, kad Krīto�ā Lapa iekliedzās, ūdens pacēla Sīļaķepu, un saltie viļņi virpuļu virpuļiem nesa viņu tālāk, mētājot uz visām pusēm. Ausis, acis un mute pieplūda ar ūdeni, run�uks ķepurojās un kārpījās, pat nezinot, kur ir aug�a, kur apak�a. Apkārt valdīja tumsa, un viņ� slīka. Acu gaisma izplēnēja, ausīs skanēja tikai rēkoņa, un kaķis pārstāja cīnīties.

Sīļaķepa atjēdzās no miega, tverdams pēc gaisa, un kā dzelts palēca nost no sprunguļa. Lija lietus, un Sīļaķepas ka�oks jau bija pavisam izmircis; ezera viļņi, negantas aukas nesti, krākdami sitās pret krastu. Sīļaķepam gribējās mājās, atpakaļ uz dro�o apmetni.

Krīto�ā Lapa!

Māceklis piesardzīgi pasniedzās pēc sprunguļa un uztaustīja pēdējo nepārsvītroto zīmi.

Tagad viņ� saprata, ko tā nozīmē. Krīto�ā Lapa bija iegājis alā un tā ari nebija atgriezies.

Lauvuķepa palēcās un pagriezās gaisā, vienlaikus mezdamies uz priek�u tā, ka piezemējoties nagi iecirtis taisni zemē.

Teicami! Kaujā viņ� �ādi būtu uzveicis pat pa�u ātrāko Ēnas klana karotāju. Vai redzēji, cik labi man izdevās pagrieziens, Tīģerzvaigzne?

Tīģerzvaigzne viņam tajā pēcpusdienā bija iemācījis tikai vienu paņēmienu. Lauvuķepa to bija ātri noslīpējis līdz pilnībai. Nu viņ� elsodams apsēdās un paostīja gaisu. Vir�uķepa kavējas.

Alā valdīja tumsa. Jau kop� saulrieta lija lietus, un mākoņi aizsedza Mēnesi. Sīļaķepa bija atgriezies apmetnē pēc tumsas iestā�anās, izmircis līdz pēdējai spalviņai. Tas peļugalva bija aizmidzis pie ezera! Lapustraume bija ātri aizdzinusi viņu uz savu migu �āvēties. No Asķepas nebija ne ziņas, ne miņas. Meklētāji bija sadzinu�i viņai pēdas līdz krastmalai tur, kur bija Vēja klana robe�a, un Ērk�ķnags tagad bija pilnīgi pārliecināts, ka viņa kritusi Vēja klana gūstā.

- Vai domāji, ka esmu par tevi aizmirsusi? - Ejā atskanēja Vir�uķepas ņaudiens.

Lauvuķepa priecīgs pietrūkās ķepās. - Tu kavējies!

- Piedod. - Vēja klana kaķe bija glu�i aizelsusies.

- Man sekoja Irbuleņastes kaķēni - viņi bija jāaizved atpakaļ uz apmetni.

� Bet viņi netika tuvumā ieejai, vai ne?

- Nē, ta�u daudz netrūka. - Vir�uķepa novēcināja asti. - Viņi bija labi paslēpu�ies - kad pamanīju, bija jau teju par vēlu.

Lauvuķepam iekņudējās pēdu spilventiņi. Ja nu viņu noslēpums nāk gaismā? - Es pats arī gandrīz nebūtu atnācis, - run�uks atzinās.

Vir�uķepa iepleta acis. - Kāpēc ne?

- Asķepa ir pazudusi.

- Pazudusi?

- Meklētāji sekoja viņai līdz pat... - Lauvuķepa aprāvās. Negribējās stāstīt Vir�uķepai, ka māsa varbūt ir pārkāpusi Vēja klana robe�u. Vēderā savilkās rai�u kamols. Ja viņ� vaļsirdīgi izstāstīs draudzenei, kas noticis, tad nodos savu klanu. Atskārsme sāpēja. Toties Vir�uķepa varbūt varētu kaut ko par māsu pastāstīt. - Vai esi viņu redzējusi?

Vir�uķepa papurināja galvu.

Lauvuķepa cie�i ielūkojās kaķenītes zilajās acīs.

- Vai esi pārliecināta?

Vēja klana mācekle samirk�ķināja acis. - Protams, esmu!

Lauvuķepa sajutās tik vainīgs, ka ieniezējās aste. Vir�uķepa viņam nemelotu. Acīmredzot Asķepa tomēr nebija Vēja klana gūstekne. Run�uks samiedza acis. Kā lai pastāsta to klana biedriem, nepasakot, kā viņ� to uzzinājis?

- Par ko tu domā? - Tagad izklausījās, ka aizdomas ir radu�ās Vir�uķepai.

- Es tikai prātoju, kur gan Asķepa varētu būt, -Lauvuķepa sameloja.

- Gan būs labi, - Vir�uķepa ieņaudējās un pieglaudās draugam. Pieskāriens viņu nomierināja.

-Tas vienkār�i ir dīvaini, ka viņa neatgriezās pirms tumsas. - Viņam pa�am bija savādi izlavīties no mācekļu migas, nedomājot par to, vai tikai Asķepa neguļ ar vienu aci vaļā. Lauvuķepa jutās reizē vainīgs un atvieglots, ka nav jāizdomā nekādi attaisnojumi gadījumam, ja māsa pajautātu, kurp viņ� ies.

- Gan jau viņa pārnāks ar pirmo gaismu, - Vir�uķepa ieņaudējās.

- Cerams. - Lauvuķepa nopūtās.

- Nu, un ko tu labu sadarīji, mani te gaidīdams? -Vir�uķepa apsēdās un pie�ķieba galvu.

- Es vingrinājos jaunus cīņas paņēmienus. - Run�uks aizrāvies sāka mīņāties. - Paskaties!

Viņ� pameta gaisā pakaļkājas, uz priek�kājām pagriezās un, palēcis atpakaļ, saslējās pakaļkājās, cirta ar ķepām un visbeidzot veikli meta kūleni uz priek�u.

- Iespaidīgi! - Vir�uķepa saslēja ausis. - Vai tu pats to izdomāji?

- Jā. - Nevarēja stāstīt, ka to iemācījis Tīģerzvaigzne. Draudzene tam nemū�am nenoticētu.

- Tās būtu lielisks paņēmiens cīņā pret Tumsas klana karotāju, - Vir�uķepa sajūsminājās. - Iemāci man ari!

Lauvuķepa vēlreiz parādīja to pa�u kustību, un Vir�uķepa darīja tāpat.

- Gandrīz jau sanāca, - Lauvuķepa paslavēja un notupās viņai priek�ā. - Pamēģini vēlreiz, tikai �oreiz mērķē uz mani.

Vir�uķepa atspērās, pagriezās un saslējās pakaļkājās. Lauvuķepa izvairījās no ķepu belzieniem un pagrūda kaķi, pirms tā paguva mesties kūlenī. Viņa nolikās gar�ļaukus.

Lauvuķepas sirds salēcās - uz mirkli viņ� bija piemirsis, ka ir spēcīgāks par Vir�uķepu. Viņ� metās pie tās un piespieda purnu viņai pie vaiga. - Es ta�u nenodarīju tev pāri, vai ne? - Tīģerzvaigznes treniņos jaunais runcis bija kļuvis vēl ātrāks un sīkstāks nekā iepriek�.

- Tev tas izdevās tikai tāpēc, ka zināji, ko darī�u tālāk! - Vir�uķepa atņaudēja. - Jācer, ka nepienāks diena, kad man būs jāstājas tev pretī kaujā. - Draudzenes skatienā bija jau�ama patiesa sirsnība. - Es gan to nekad nevarētu.

Lauvuķepa samirk�ķināja acis. Vir�uķepa raudzījās viņā, kā kaut ko gaidīdama. Vai draudzene gribēja dzirdēt tādu pa�u apņem�anos? Neko tādu nedrīkstēja solīt - tas nozīmētu solījumu kļūt neuzticīgam savam klanam. - Jācer, ka mums to nekad nenāksies darīt, - viņ� novērsies sacīja.

- Nāk rīts.

Lauvuķepa izstaipījās un lēni atvēra acis. Vir�uķepa sēdēja blakus, raudzīdamās aug�up griestos, kur varēja redzēt arvien gai�ākas debesis. Run�uks piecēlās ķepās un juta, kā iesmeldzās muskuļi. Mācot Vir�uķepai no Tīģerzvaigznes apgūto kaujas mākslu, viņ� bija saguris. Likās, ka abi bija iesnaudu�ies vien pirms da�iem mirkļiem.

- Mums jāiet, - Vir�uķepa sacīja.

- Vai �onakt tiksimies?

Vir�uķepa pavicināja asti. - Protams! Es bū�u pat tad, ja Vārnuspalva man treniņā liks uzskriet pa�ā kalna galā un atpakaļ. - Viņa piespieda pumu draugam pie vaiga un pagriezusies devās uz savu eju. -Uz tik�anos!

Lauvuķepam iekņudējās ķepas. - Atā! - Viņ� aizgāja uz pretējo pusi un ar joni metās ārā brīvībā.

Me�s bija pievildzis mitrumā; viegli līņāja. Lauvuķepa palīda zem kazenājiem un, iznācis atkal rīta mijkrēslī, tecēja mājup. Koki un krūmi svieda spokainas ēnas uz palsās zemes, un lapas �abēja vieglā vējiņā.

- Nodevējs!

Lauvuķepa apstājās kā zemē iemiets un strauji pagriezās.

Papardēs vīdēja pazīstamas aprises.

- Tīģerzvaigzne?

- Ko tu iedomājies? - Bargā balss piederēja Vanag-sarmam. Lauvuķepa lūkojās pēc Tīģerzvaigznes, bet jaunākais runcis bija atnācis viens. Viņ� zvērojo�ām acīm tuvojās māceklim.

- Ko tu ar to gribi teikt? - Lauvuķepa bija nesapra�anā. Vanagsarma ta�u zināja, ka viņ� naktī iet uz alu, - kāpēc tagad taisīt par to tādu brēku?

Vanagsarma naidā atņirdza zobus. - Tu māci kaujas paņēmienus ienaidniekam!

- Vir�uķepa nav ienaidnieks! - Lauvuķepa atcirta.

- Viņa ir mana draudzene!

- Viņa ir no cita klana! - Vanagsarma ie�ņācās. -Tātad ienaidniece! Ja nu viņa tos paņēmienus kādudien liks lietā pret tevi?

- Vir�uķepa nekad tā nedarītu!

- Vai patiesi?

Lauvuķepa sastinga, mēģinādams iztēloties Vir�uķepu kaujā. Draudzene ta�u neizmantotu uzzināto nelietīgi? - Man �ķita, jums ar Tīģerzvaigzni ir vienalga, ka tiekos ar Vir�uķepu.

- Mums patika, ka esi neatkarīgs, - Vanagsarma ieņurdējās. - Mēs spriedām, ka tā ir tikai nekaitīga kaķēnu draudzība.

- Tā arī ir nekaitīga! - Lauvuķepa sabozās. - Bet tā nav nekāda kakēnu draudzība - tas ir kas daudz

�

svarīgāks. Tāpēc es zinu, ka viņa nekad neizmantotu �os paņēmienus cīņā pret mani.

- Tu esi pēdīgais peļugalval - Vanagsarma uzsprāga. - Es domāju, ka gribi kļūt par izcilu karotāju!

Lauvuķepa izslēja zodu. - Protams, gribu!

- Kāpēc tad tu nesaproti, ko tā ala nozīmē?

Jaunais runcis samirk�ķināja acis. Ala nozīmēja iespēju satikties ar Vir�uķepu, nesatraucot savu klanu.

Vanagsarma no�ņaukājās. - Tu vispār neko nesaproti, ja?

- Saprotu gan!

- Kāpēc tad neesi apjēdzis, ka alu varētu izmantot, lai negaidīti uzbruktu Vēja klanam?

- Kālab lai mēs uzbruktu Vēja klanam?

- Tā pa�a iemesla dēļ, kāpēc Vēja klans kādudien varētu izmantot alu, lai uzbruktu Pērkona klanam.

Lauvuķepa apstulbis vērās Vanagsarmā. Viņa noguru�ajām ausīm tas viss izklausījās galīgi nesakarīgi.

Vanagsarma nobolīja acis. - Ja nu jums vajadzēs vairāk teritorijas vai medījuma? - viņ� lēni ieņaudējās, it kā skaidrotu kaujas paņēmienu kaķēnam nesapra�ām. - Vai jūs gaidītu uz robe�as, kad garām ies Vēja klana patruļa, un tad viņiem pieklājīgi palūgtu?

- Bet mums pietiek teritorijas un medījuma, -Lauvuķepa palika pie sava.

-Viss plūst un mainās! - Vanagsarma atcirta.

- Klani mainās! Paskaties - Vēja klans ir pavisam citāds nekā toreiz, kad viņu barvedis bija ^sizvaig-zne. Pērkona klanam ir no viņiem bail!

- Nav vis!

- Vai patiesi? - Vanagsarma saslēja ausis. - Kāpēc tad Ugunszvaigzne trie un dreb, nevarēdams viņiem pajautāt, kas notika ar Asķepu?

Lauvuķepa iepleta acis pavisam apaļas. - Vai tu zini, kas ar viņu notika?

- Es zinu pietiekami, lai nedirnētu apmetnē un nesūtītu bezjēdzīgas patruļas, kas neiet ne soli tālāk par robe�u!

- Pasaki!

Bet Vanagsarma jau bija aizgriezies.

Lauvuķepa rik�oja pakaļ. - Kur viņa ir?

-Lai jau di�enais Ugunszvaigzne viņu meklē! -Vanagsarma pameta skatienu pār plecu. - Bet tu tikmēr padomā, vai gribi būt karotājs vai arī vadīsi savas dienas kā vientulis. Ja tavi klana biedri padzirdēs, ka esi viņiem noklusējis par alu, tad nekas cits tev nemaz neatliks!

-Nē! - Lauvuķepam sametās pavisam sāji ap dū�u. Tas nevar būt! Viņ� raudzījās pakaļ rēgainajam karotājam. - Nāc atpakaļ!

Svītrainā run�a aprises notrīsuļoja un izgaisa. Lauvuķepa atkal palika viens.

Sirds bija smaga kā akmens. Viņ� bija mācījis Vir�uķepai kaujas paņēmienus. Vir�uķepa tos neizmantos cīņā pret Lauvuķepu. Bet pret viņa klana biedriem? Pēk�ņi sajuties pavisam gurdens, run�uks ierik�oja me�ā un devās lejup ieplakā uz apmetni. Kop� treniņiem ar Tīģerzvaigzni Lauvuķepam bija radusies sajūta, ka viņ� tomēr varētu sasniegt savu godkārīgo mērķi - kļūt par izcilu karotāju. Bet tagad viņ� jutās kā gļēvulis un nodevējs. Ja nu Vēja klans nudien izmantos alu un uzbruks, gūstot virsroku tāpēc, ka Pērkona klans būs dzīvojis neziņā? Tad viņ� būs nodevis savu klanu tikai untuma dēļ, jo gribēja satikties ar Vir�uķepu. Vai draudzība tie�ām bija tā vērta?

Jaunais kaķis sa�ļucis tuvojās ērk�ķu barjerai. Pēk�ņi tā nodrebēja, un tunelī nodunēja strauji soļi. Lauvuķepa izbrīnīts pieglauda ausis un noskatījās, kā no tuneļa izbrā�as Zemesvilna. Viņam pa pēdām sekoja Pelnāda un Vētrasvilna. Lauvuķepa palēca malā, un karotāji aizjoņoja garām. Ar viņiem bija arī Ērk�ķnags, Riekstuķepa un Magoņķepa.

- Nāc, Lauvuķepa! - garāmskrienot uzsauca Riekstuķepa.

Lauvuķepa satrūkās. Ausīs ie�alcās asiņu duna. Viņ� aizgaiņāja nogurumu, metās Riekstuķepa! pakaļ un glu�i aizelsies viņu panāca.

- Kas noticis? - Viņ� cīnījās pēc elpas un saņēma visus atliku�os spēkus, lai tikai neatpaliktu.

- Divi Vēja klana mācekļi medīja vāveri un �ķērsoja robe�u. - Riekstuķepa veikli apmeta līkumu papar�u ceram. - Viņi to noķēra un nokoda Pērkona klana teritorijā. Ausmas patruļa to redzēja! Viņi atsūtīja Peļuķepu mums pakaļ. Vēja klana kaķi apgalvo, ka tas ir viņu medījums, lai kur būtu noķerts!

Lauvuķepam uz muguras sacēlās stāvus spalva. Kā viņi uzdro�inās! It kā nepietiktu jau ar to. ka viņi vispār pasāku�i medīt vāveres! Viņ� apdzina Riekstu-ķepu un panāca Pelnādu. Pelēkais karotājs uzmeta māceklim skatienu. - Kur tu biji palicis? Kad sākās trauksme, es tevi meklēju mācekļu migā, bet tevis tur nebija.

Lauvuķepa raudzījās taisni uz priek�u. Ko lai saka?

- Es... es izgāju agrāk, - viņ� ieņaudējās.

Pelnāda samiedza acis.

- Nevarēju aizmigt, - Lauvuķepa piebilda.

Gaisu satricināja nelabi brēcieni.

Lauvuķepa redzēja starp kokiem zibam klana biedrus. Viņ� dzirdēja Zirnekļkājas niknos kaucienus un pamanīja aiztraucamies Tērci. Spo�sirds bija saķērusies ar Baltasti. Robauss, Pelnkāja, Pūcesūsa un Zebiekstvilna kliedza un �ņāca, zibinādami nagus palsajā rīta gaismā. Vēja klana patruļa bija vairākumā.

Kad no me�a izbrāzās Zemesvilna, Zirnekļkāja pārsteigts un atvieglots pagriezās. - Paldies Zvaigznes kļa

viņa sauciens aprāvās - jau nākamajā mirklī Robauss nogāza viņu zemē. Pelnkāja Pērkona klana karotājam aiz muguras pacēlās pakaļkājās un iecirta nagus viņam plecā. Tērce cīnījās ar Pūcesūsu. Kalnu kaķe iekliedzās sāpēs - palsi svītrainais runcis piespieda viņu pie zemes, dodot Zebiekstvilnam iespēju iecirst zobus kaķei astē.

Zemesvilna ar degunu parādīja turp, kur koki pa�ķīrās un sākās nogāze; pakājē tecēja strauts -tas iezīmēja robe�u. - Izretinieties un dzeniet viņus turpl - runcis pavēlēja.

Ērk�ķnags metās virsū Pelnkājai. Viņ� ar galvu iebelza tai pa sānu, aizmetot prom no Zirnekļkā-jas. Zirnekļkāja pierausās ķepās, un Ērk�ķnags tikmēr vēlreiz uzbruka Vēja klana barve�a vietniecei. Zirnekļkāja pagriezās tik strauji, ka nolija vesels pērno lapu un zemes pikucī�u lietus, un uzklupa Robausij.

Zemesvilna metās pretējā virzienā, veikli apsviedās otrādi blakus Tērcei un kā viesulis uzbruka Ze-biekstvilnam. Rudais Vēja klana karotājs palaida vaļā Tērces asti un pagriezās pret Zemesvilnu, veikli iesprukdams tam starp priek�ķepām. Zemesvilna iecirta nagus zemē un palika stāvam, spiezdams pretinieku pie zemes, bet Tērce tikmēr atspērās un ar varenu belzienu aizlidināja pa gaisu Pūcesūsu.

- Ņemam ciet tos divus! - Magoņķepa pabikstīja Lauvuķepu un ar dusmās pavisam izspūru�o asti norādīja uz Zaķaķepu un Vējaķepu, kuri ķerstīja ar Balt-asti saķēru�os Spo�sirdi.

Lauvuķepa piekrīto�i palocīja galvu. - Es ņem�u Vējaķepu, - viņ� ie�ņācās un strauji metās uz priek�u virsū melnajam māceklim.

Negaidīti pārsteigtais Vējaķepa novēlās gar�ļaukus. Lauvuķepa uzlēca �im virsū, atspērās uz pakaļkājām un cirta ar priek�ķepām. Bet Vējaķepa nebija ar pliku ķepu ņemams - viņ� izlocījās no uzbrucēja tvēriena, un Lauvuķepa palika cīnāmies ar tuk�u gaisu. Pērkona klana māceklis pēdējā brīdī pagriezās un ieraudzīja Vējaķepu traucamies sev virsū. Atcerējies Tīģerzvaigznes mācīto paņēmienu, kaķis pameta gaisā pakaļkājas, pagriezās uz priek�ķepām un lēca atpakaļ, saslējās uz pakaļkājām un iecirta apstulbu�ajam Vējaķepam krietnu pliķi pa katru vaigu, pēc tam veikli noliekdamies un ar kūleni iznirdams tālāk priek�ā.

Jauno runci pārņēma dziļ� apmierinājums. Vai redzēji, Tīģerzvaigzne?

Pēk�ņi viņ� pamira - starp cīnītājiem pazibēja gai�i svītrains ka�oks.

Vir�uķepa?

Sirds sitās rīkles galā. Lauvuķepa ieskatījās cie�āk un atvieglojumā gandrīz saļima, pamanījis, ka tas ir tikai Pūcesūsa, kur� mūk no īērces. Pēk�ņi ausī iekvēlojās sāpes - tur bija trāpījis Vējaķepas asais nags. Lauvuķepas auss kļuva mikla no asinīm. Vēja klana māceklis pakāpās atpakaļ, un Lauvuķepa saslējās pakaļkājās, lai iebelztu ar priek�ķepām, bet Vējaķepa jau bija aizvēlies prom.

- Par lēnu! - Vēja klana māceklis vīpsnāja.

Pēk�ņi Riekstuķepa aiz�āvās garām Lauvuķepam un iebelza lielībniekam ar galvu. Tas aizsistu elpu nogāzās gar�ļaukus, un Lauvuķepa ielaida nagus viņam sānā.

- Padi�ojies vēl! - Riekstuķepa uz�ņāca Vējaķe-pam un iecirta zobus mācekļa astē.

Vējaķepa iekaucās un, pietrūcies ķepās, aizspēra Riekstuķepu prom ar pakaļkājām. To izdarījis, viņ� ielūkojās Lauvuķepam acīs. - Pats nevari tikt galā?

- Vai gribi saderēt? - Lauvuķepa metās zobgalim virsū, saķēra tā galvu ķepās un atspēries atkal nogāza zemē. Vēl viens Tīģerzvaigznes paņēmiens! Vēja klana māceklis kūleņu kūleņiem aizvēlās lejup pa nogāzi un iegāzās grāvī.

Astes tiesu tālāk Pelnāda bija piespiedis pie zemes Zebiekstvilnu. Vēja klana karotājam izdevās izrauties, bet Pelnāda ar labi notēmētu sitienu trāpīja pretiniekam pa zodu, no kura tas tenteru tenteriem atmuguriski iegāzās kazenāju cerā. Zebiekstvilna ieaurojās sāpēs un, pūlēdamies nokratīt ērk�ķainos zarus, atsprākleniski aizrāpoja uz Vēja klana teritoriju.

Tērce neatlaidīgi dzina Pūcesūsu arvien tālāk lejā pa nogāzi. Paslējusies uz pakaļkājām, viņa ar priek�ķepām apstrādāja pretinieka purnu. Magoņķepa bija ieķērusies mugurā Baltastei, bet Spo�sirds pluinīja Vēja klana karotājas ausis.

Zaķaķepa jau aizjoza pāri strautam, un Riekstuķepa vēl uzsauca viņam pakaļ: - Skrien vien atpakaļ uz mazuļu migu, Zaķupūka!

- Atkāpties! - Pelnkāja pavēlēja.

Robauss, kur� pa�laik sparīgi apstrādāja Ērk�ķ-naga muguru ar pakaļkājām, pacēla galvu. Ērk�ķnags uzreiz izmantoja izdevību, izslīdēja no ienaidnieka tvēriena un, pielēcis kājās, belza stripainim pa galvu. Robauss sagrīļojās, ie�ņācās un pārskaities pagriezās atpakaļ. Bet pārējie Vēja klana karotāji jau bija gabalā.

- Pēdējais vārds vēl nav pateikts! - Robauss pārlēca pār grāvi un nostājās blakus klana biedriem. Saskrāpētie, asiņainie kaķi aizelsu�ies saspiedās cie�i kopā un nikni glūnēja uz Pērkona klana karotājiem.

- Turpmāk palieciet tīrelī! - Zemesvilna uz�ņāca.

Pelnkāja apveltīja tum�brūni svītraino runci ar zvērojo�u skatienu. - �o me�u mums pie�ķīra Ugunszvaigzne! Ja tev nav pa prātam, ka mēs te medījam, tad klūpi virsū viņam!

Zemesvilna izlaida nagus. - Es klup�u virsū jebkuram Vēja klana kaķim - vienalga, karotājam vai māceklim -, kuru pieķer�u ar Pērkona klana medījumu!

Lauvuķepa uzboza spalvu, lai izskatītos lielāks, un uz�ņāca Vējaķepam: - Vāveres tev vairs neredzēt!

Vējaķepa izaicino�i vēzēja asti. - To mēs vēl redzēsim!

Ērk�ķnags paliecās tuvāk robe�ai. - Vācieties! -viņ� uzbrēca.

Zemesvilna asinīm notrieptu purnu saslējās. - Nekas vēl nav beidzies. - Karotājs pagriezās un, nīgri pie sevis purpinādams, ieveda savus klana biedrus me�ā. - Vai kāds ir smagi ievainots? - runcis pagrieza galvu un uzlūkoja pārējos.

- Man sāp aste, - ieņaudējās Spo�sirds, - bet gan tā sadzīs.

Lauvuķepa nolaizīja ķepu un pārlaida to pār sa-pluinīto ausi. Aug�pusē bija jūtams robs. Run�uks lepni nodomāja, ka �ī kaujā gūtā rēta viņu pavadīs visu mū�u.

- Tērce? - Zemesvilna samiegtām acīm uzlūkoja kalnu kaķi. - Uz tava sāna ir nelāgs skrāpējums.

- Brūce nav dziļa, - Tērce mierināja, lai ari vienā vāts galā jau riesās svaigas asinis.

- Aizvedī�u viņu uz apmetni, - Vētrasvilna piedāvājās.

Zemesvilna piekrīto�i palocīja galvu. - Mēs ar Ērk�ķnagu un Zirnekļkāju atjaunosim robe�zīmes. Pārējie - ejiet līdzi Vētrasvilnam!

- Vai varu jums palīdzēt? - Lauvuķepa jautāja.

- Man izskatās, ka tev jau vienai dienai ir gana, -Pelnāda �aubījās.

Lauvuķepa nodūra acis. Vai tie�ām miega trūkums bija tik manāms? Run�uks negribīgi sekoja Vētrasvilnam un Tērcei me�ā.

Riekstuķepa viņu panāca. - Vai tas nebija lieliski?

- Es tagad jūtos kā īsta karotāja! - Magoņķepa piebiedrojās abiem pārējiem mācekļiem.

- Es tāpat! - Lauvuķepa sajuta spēju prieka uzplūdu. Vanagsarma maldās, ja domā, ka no Lauvuķepas nekad neiznāks izcils karotājs!

Kad patruļa nokāpa lejā ieplakā, pretī izbrāzās Kazenājnags. - Vai izdevās viņus padzīt?

� Tas bija vieglāk par vieglu, - Vētrasvilna palepojās.

- Vai neviens nav nopietni ievainots?

- Tīrie sīkumi. - Spo�sirds pavēcināja asti un saviebās.

Kazenājnags ar pumu sabu�ināja Lauvuķepas pakausi. - Tā auss gan dro�i vien sāp kā traka.

- Nav tik ļauni, - Lauvuķepa attrauca.

- Lauvuķepa cīnījās kā īsts karotājs, - Vētrasvilna uzslavēja.

Lauvuķepa izslēja zodu. Kazenājnags ar asti noglāstīja viņa muguru. - Par to es nemaz ne�aubos, -Pērkona klana barve�a vietnieks iemurrājās.

- Vai viņ� ir ievainots? - Patruļai ienākot, Vāver-gaita jau nepacietīgi mīņājās. Viņa uzreiz piesteidzās pie dēla, un Lauvuķepa mēģināja parauties nost. Tikai netaisi jezgu, viņ� domāja.

- Viņ� cīnījās kā karotājs, - Kazenājnags sacīja Vāvergaitai.

Kaķe maigi samiedza acis un uzlūkoja dēlu. - Malacis!

- Tērcei ir saskrāpēts sāns, bet Spo�sirdij iekoda astē, - Lauvuķepa ziņoja. - Toties Vēja klans tagad kādu laiku nerādīsies mūsu teritorijā. - Run�uks cerēja, ka tā tie�ām būs. �oreiz paveicās, jo pretinieku patruļā nebija Vir�uķepas, bet kā būs nākamajā reizē?

- Tā auss neizskatās labi, - Vāvergaita raizējās.

Lauvuķepa nevērīgi paraustīja plecus. - Nav nekā liela.

- Ej un atrādies I - Vāvergaita pastūma dēlu uz dziedniekkaķes migas pusi. Vētrasvilna jau veda turp Spo�sirdi un Tērci. Lauvuķepa negribīgi sekoja. Viņ� nemaz negribēja, lai Lapustraume pārāk centīgi viņu ārstē - citādi no viņa varonīgās cīņas nepaliks pāri pat rēta!

Par laimi, kad māceklis izlīda cauri kazenājiem pie dziedniekkaķes migas ieejas, Lapustraume un Sīļaķepa jau �akli aprūpēja Tērci un Spo�sirdi.

- Man vajag vēl zirnekļa tīmekļus! - Lapustraume uzsauca Sīļaķepam. Māceklis izspļāva sako�ļātās zālītes, ko ar mēli klāja uz Spo�sirds savainotās astes, un metās migas dziļumā. No turienes viņ� atgriezās ar zirnekļa tīmekļiem zobos, un Lapustraume tos piespieda Tērces ievainojumam. Zemē jau mētājās sarkani piemircis vīk�ķis.

- Asiņo�ana ta�u apstāsies, vai ne? - Vētrasvilna satraukti vēroja notieko�o.

-Jā, - Lapustraume mierināja. Viņa ar abām ķepām uzspieda uz brūces. - Vai vari �ādi pieturēt?

Vētrasvilna palocīja galvu un uzlika ķepas uz dziedniekkaķes ķepām. Viņa atlaida tvērienu un pagriezās apskatīt Spo�sirds asti.

- Ozollapas. Laba izvēle! - viņa sacīja Sīļaķepam. - Tās apturēs iekaisumu, ja tāds sāktos. Ievainojums pēc da�ām dienām būs sadzijis. - Viņa uzmeta skatienu Vētrasvilnam, kur� turēja tīmekļus uz Tērces sāna, raudzīdamies uz ķepām. - Vai ir kas jauns par Asķepu?

- Mums nebija iespējas pajautāt, - Tērce atzinās.

Lapustraume nopūtās. - Laikam jau tā ir, - viņa noņaudēja. - Es tikai cerēju, ka viņiem varbūt kas nejau�i paspruka.

- Asķepa nav pie Vēja klana, - ierunājās Lauvuķepa.

Lapustraume saslēja ausis. - Kā tu to zini?

Māceklis raudzījās zemē. - Viņi ta�u būtu mums to pateiku�i, vai ne? - Viņ� palūkojās uz dziednieci. - Citādi ta�u nebūtu jēgas turēt viņu gūstā.

- Bet kur tad viņa ir? - Lapustraumes ņaudienā ieskanējās izmisums.

Lauvuķepa uzlika asti uz Sīļaķepas pleca. - Vai tu nevarētu pajautāt Zvaigznes klanam?

Sīļaķepa sabozās, it kā jautājums viņu sadusmotu. -Nē.

Lapustraume no�ņaukājās un iegāja dziļāk migā.

Lauvuķepa savilka uzacis. Kas par lietu? - Kāpēc tu viņiem nejautā? - viņ� nerimās. - Asķepa ir mūsu māsa.

- Man vēl nav bijis iespējas. - Sīļaķepa paņēma uz mēles kārtējo ozollapu porciju un ņēmās apstrādāt Spo�sirds asti.

Lauvuķepa vērās brālī; viņam nepacietībā ieniezējās ka�oks. - Vai tev ir bijusi tāda iespēja? - viņ� ieņaudējās, pagriezies pret Lapustraumi.

Lapustraume ar zirnekļa tīmekļiem zobos piegāja pie Tērces un nometa bālgano kamolu Vetrasvilnam pie ķepām. - Ne vienmēr ir iespējams runāt ar Zvaigznes klanu, - dziedniece paskaidroja. - Kad mūsu sen�iem ir kaut kas sakāms, viņi pa�i atrod veidu, kā to pateikt.

Un tas bija viss? Atlika tikai sēdēt klēpī saliktām ķepām un gaidīt? Lauvuķepa izlaida nagus.

- Sadabū�u kaut ko tavai ausij. - Lapustraume atgriezās pie saviem zālī�u krājumiem.

- Es varētu mēģināt pajautāt Zvaigznes klanam �onakt, - Sīļaķepa �ukstus uzrunāja brāli. Lauvuķepa izbrīnījās vēl vairāk. Kas tiem abiem vainas? Kāpēc Sīļaķepa negrib, lai Lapustraume to dzirdētu?

- �im vajadzētu līdzēt. - Lapustraume atnesa lapā ietītu kompresi. - Vai varēsi pats ieziesties? Mums ar Sīļaķepu jāaprauga pārējā patruļa. - To pateikusi, dziedniekkaķe kopā ar mācekli izgāja no migas.

- Gribi, es palīdzē�u? - Spo�sirds jau atvēra tīstokli un samērcēja ķepu zālī�u putrā. - Asķepa noteikti atradīsies, - kaķe mierināja, uzsmērēdama zālītes Lauvuķepas ausij.

Lauvuķepa saviebās - zālītes koda. - Sīļaķepa izdibinās, kur viņa palikusi, - run�uks cerīgi ieņaudējās. Strauji atgriezās nogurums. Alā pavadītā nakts un kauja bija izsūku�as viņam visus spēkus. Viņ� parāvās tālāk no Spo�sirds ķepas. - Man �ķiet, ka nu jau pietiks.

-Jā. - Spo�sirds noslaucīja ķepu krūte�ā un vērsās pie Vētrasvilnas: - Kā ar asiņo�anu?

- Man �ķiet, tā ir apstājusies.

Lauvuķepa izrik�oja no migas. Ķepas �ķita smagas kā māliem apķepu�as. Viņ� nevarēja vien sagaidīt, kad varēs saritināties savā guļvietā un aizvērt acis. Miegaino prātu urdīja ba�as. Karotājam vienmēr ir jābūt gatavam doties kaujā - ja nu viņ� �odien būtu pārāk noguris cīņai?

- Lauvuķepa! - lēk�iem tuvojās Pelnāda.

Lauvuķepa sadrūma, bet izslēja ūsas un mēģināja izskatīties, cik vien mo�s spēja. - Vai tu gribi, lai eju medībās?

- Nē. - Skolotājs apstājās blakus. - Tu izskaties galīgi nomocījies. Ej paguli! Tev acīm redzami ir jāatgūst spēki.

Lauvuķepa pamira. Skolotāja ņaudienā bija dzirdama brīdinājuma nots. Vai Pelnādam būtu radu�ās aizdomas, ka rīta pastaiga nav vienīgais mācekļa saguruma iemesls?

Jaunā kaķa sirds stipri sitās. - Apsolu, ka vienmēr bū�u gatavs cīņai! - viņ� ieņaudējās. - Es kļū�u par pa�u labāko karotāju, kāds Pērkona klanam jebkad bijis! Tie�ām!

Pelnādam iedrebējās ūsas. - Par to es nemaz ne�aubos.

Lauvuķepa sajuta peles smar�u - tās aromāts cēlās nāsīs silts un gards. Run�uks pavēra acis un samirk�ķināja plakstus. Turpat sūnās blakus viņa guļvietai bija nolikts medījums.

Pie tā stāvēja Medusķepa. - Iedomājos, ka būsi izsalcis.

Lauvuķepa izstaipīja ķepas, tās no sasprindzinājuma nodrebēja. - Vai ir jau vēls?

- Nupat pārnāca saulrieta patruļa, - Medusķepa atteica. - Viņi to atnesa. - Kaķenīte ar ķepu pabikstīja peli.

- Vai kaķēni un veckaķi jau ir paēdu�i? - Lauvuķepa jautāja.

- Protams. - Medusķepa apsēdās. - Riekstuķepa saka, ka tu esot devis Vējaķepam krietnu mācību. -Medusķepai iemirdzējās acis. - �is esot iegāzies strautā.

Lauvuķepa piecēlās ķepās. - Jā. - Sirds iesila, to atceroties. - Diez vai kādam no Vēja klana mācekļiem tik drīz atkal sagribēsies medīt mūsu teritorijā. - Pār muguru pārskrēja saltas tirpas. Ja nu Vējaķepas vietā ar Zaķaķepu būtu medījusi Vir�uķepa?

- Lauvuķepa? - Medusķepa norūpējusies vērās draugā. - Vai viss kārtībā?

Run�uks noskurinājās. - Esmu tikai noguris, -viņ� noņaudēja, tēlodams, ka �āvājas.

- Nu labi. - Medusķepa paraustīja plecus. - Mēs būsim pie zemās klints, ja gribēsi piebiedroties. - To teikusi, mācekle izgāja no migas.

Lauvuķepa da�os kumosos aprija peli un izgāja klajumā pie saviem migas biedriem. Viņ� patērzēja, nepatīkami apzinādamies Asķepas prombūtni, un ar nepacietību gaidīja, kad pārējie dosies uz savām guļvietām. Lauvuķepa paraudzījās uz Mēnesi, kas gausi ripoja pār debesjumu, ietinies plānā mākoņu plīvurā. Vir�uķepa viņu gaidīs.

Pēdējie uz migu aizgāja Pūpē�ķepa un Riekstuķepa, pelēkbaltajiem ka�okiem tumsā balojot. Tiklīdz abi bija nozudu�i, Lauvuķepa �igli devās uz atejas tuneli. Pametis skatienu pār plecu, vai klajumā neviena nav, māceklis izlavījās ārā no apmetnes.

Kad Lauvuķepa nonāca līdz alai, auss jau bija sākusi'sūrstēt no dzestrā nakts gaisa. Run�uks ielīda iek�ā, jūtot, kā viņu pārņem ierastā nelāgā sajūta. Bet �oreiz bija sliktāk nekā citās reizēs. Lauvuķepam bija kaut kas jāizdara. Būs ļoti grūti, bet nebija izvēles. Lai kā tas sāpētu... Aizgainījis drūmās domas, jaunais kaķis devās tālāk pa līkumoto tuneli, kas veda uz alu. Vir�uķepa jau bija priek�ā, steidzās draugam pretī un paberzēja degunu tam pret vaigu. No viņas vēdīja silta, miegaina smar�a, it kā kaķenīte būtu nule pamodusies.

-Tava auss! - viņa noelsās, ieraudzījusi asinīm aprepēju�o ievainojumu.

- Tas ir sīkums, - Lauvuķepa noņaudēja.

- Un vairāk ievainojumu tev nav? - Vir�uķepas acis pustumsā ba�īgi iespīdējās. - Vējaķepa apgalvoja, ka esot tevi saplosījis drisku driskās!

Lauvuķepa paspēra soli atpakaļ. Vir�uķepai vajadzētu raizēties par saviem klana biedriem, nevis par viņu. Tagad Lauvuķepa jutās pilnīgi pārliecināts, ka viņa nodoms ir pareizs.

Vir�uķepa pie�ķieba galvu sāņus. � Kas noticis? -Vai viņa sajuta �aubas, kas kņudināja drauga ka�oku?

Lauvuķepa ieskatījās kaķenītei acīs. - Mēs vairs nedrīkstam satikties.

Vir�uķepa iepleta acis. - Ko tu ar to gribi teikt?

- Mēs to vienkār�i nedrīkstam.

- Bet mums kopā ir labi! Kāpēc no tā atteikties? Tas nevienam neko nekaitē. - Vir�uķepa izklausījās bēdu sagrauzta, un viņas balss aiz�ņaudzās.

- Tu man ļoti patīc, Vir�uķepa, - Lauvuķepa ieņaudējās. Viņ� nodūra skatienu uz ķepām. Kāpēc viņai jāpadara viss vēl grūtāks? - Bet tev ir jāatrod kāds pa�ai savā klanā. Man ir jācen�as kļūt par izcilu karotāju, bet es to nevaru, ja ik nakti esmu te.

Vir�uķepa sarāvās kā saņēmusi pliķi tie�i pa degunu. - Mums jau nav jātiekas katru nakti. - Viņas ņaudiens bija kluss kā �uksts.

Nav svarīgi, cik bie�i mēs tiekamies! Man te vispār nevajadzētu nākt! - �odien kaujā es lūkojos pēc tevis, - Lauvuķepa sacīja. - Ja nu tu būtu bijusi tajā patruļā?

- Tu būtu varējis cīnīties pret Vējaķepu vai Zaķa-ķepu, vai...

- Kaujā viss nav tik vienkār�i, tu pati to labi zini! -Viņai ir jāsaprot! - Es nevaru tāpat vien izvēlēties pretinieku. Man ir jāaizstāv savs klans. Nevaru visu laiku tikai raizēties par tevi. - Māceklis redzēja, kā draudzenes acis skumjās aizmiglojas, un viņa sirds sa�ņaudzās sāpēs.

- Tātad tās ir beigas? - viņa ieņaudējās.

-Jā. - Lauvuķepa nekādā gadījumā neizrādīs, cik maz trūkst, lai viņ� pārdomātu, lai piekristu satikties reizi mēnesī, varbūt divas vai trīs reizes... Bija jādara, kas darāms.

Vir�uķepas acīs atplaiksnīja dusmas. - Lai notiek! -viņa noskaldīja. - Tagad es visu saprotu. - Kaķe pagriezās un devās prom uz savu tuneli. Pirms nozuda ēnās, viņa vēl pameta pār plecu sāpjpilnu skatienu. - Cerams, būt par karotāju būs tā vērts!

Asķepa knosījās, pūlēdamās iekārtoties ērtāk un tuvāk Vītolķepai. Guļvietā tik tikko pietika sūnu vienam kaķim, kur nu diviem. Un kā Vītolķepa vispār var tik mierīgi gulēt, ja blakus visu laiku �ļakstās ūdens?

Ezeru pātagoja lietus. Tas pilēja no klintīm un krājās lāmās uz alas grīdas. Pa alas muti Asķepa redzēja tumsā slapji spīdam akmens taku. Viņa sasprindzināja redzi, pūlēdamās saskatīt attālo Pērkona klana krastu, bet manīja tikai tālīnas me�a aprises, kas iezīmējās pret mākoņainajām debesīm.

Viņa bija sabijusi Upes klana apmetnē jau divas dienas. Leopardzvaigzne vēl aizvien uzskatīja, ka nav dro�i doties mājup, bet patiesībā visi, ari pati Asķepa, labi zināja, ka tas ir tikai iegansts. Viņu te turēja, lai viņa neizstāstītu savējiem par Upes klana vājo vietu. Kaķenīte pagriezās uz otra sāna, un viņas vēders ieburk�ķējās no izsalkuma.

- Vai nevari palikt mierā? - Vītolķepa miegaini nopūtās.

- Piedod. - Asķepai sāpēja sirds. Viņa bija tik tālu prom no mājām.

Vītolķepa laikam bija sadzirdējusi draudzenes ņaudienā skumjas. Viņa piecēlās sēdus un izstaipījās, un viņas acis pustumsā līdzjūtīgi iemirdzējās. - Drīz tu varēsi doties mājup, - viņa solīja.

- Cik drīz?

- Pēc ceturtdaļmēness dambjiem jābūt gataviem, - Vītolķepa sacīja. - Tad mēs varēsim pārcelties atpakaļ uz veco apmetni. Esmu pārliecināta, ka tad Leopardzvaigzne varēs tev iedot pavadoņus.

Pēc ceturtdaļmēness! Viņa nevarēja palikt tik ilgi! -Bet kā tad ar manu klanu?

- Zinu, ka viņi uztraucas, - Vītolķepa līdzcietīgi teica. - Bet padomā, kā viņi priecāsies, kad tu atgriezīsies!

Un dusmosies. Asķepai sa�ņaudzās sirds, iedomājoties apskaitu�os Kazenājnagu un Vāvergaitas bargo, nosodo�o skatienu.

- Tu ta�u neko neteiksi, vai ne? - Vītolķepas acis iepletās pavisam apaļas. - Tu nestāstīsi savējiem par salu un par divkājainajiem?

- Nē, protams, ja tu to nevēlies. - Asķepa nojauta, kāpēc draudzene tā baidās, ka pārējie klani varētu uzzināt par Upes klana cie�anām. Pat tad, ja tie�ām izdotos glābt veco apmetni, vajadzētu vismaz mēnesi, lai Upes klans atgūtos.

- Vai tu apsoli?

- Es apsolu.

- Drīz viss atkal būs pa vecam, - Vītolķepa nopūtās.

~ Jā. - Asķepa juta, ka vārds aizķeras rīklē. Viss atkal būs pa vecam. Viņa vairs nejutās pārliecināta, ka līdz ar Upes klana nedienām varētu beigties ari klanu starpā uzliesmoju�ais naids. �ķita, tik ilgi ir valdījis miers, ka jaunākie kaķi vairs nevar izturēt bez kau�anās, bet vecākajos karotājos mostas atmiņas par senām uzvarām. Asķepa atcerējās kopā ar Upes klana kaķiem sastapto Vēja klana patruļu. Tā plīsa vai pu�u no asinskāres un negribēja ne dzirdēt nekādus Upes klana paskaidrojumus. Vai �āda degsme vispār var tā vienkār�i pagaist kā rīta rasa?

Debesis aiz mākoņiem sāka kļūt gai�ākas. Uz salas sāka rosīties kaķi - Asķepa redzēja starp kokiem pazibam da�ādu krāsu ka�okus, kas jau �ķita tikpat pazīstami kā pa�as klana karotāju spalva. Miglupalsa veda �ķavupūku un Malvupūku uz krastu padzerties. Sūnuvilna ar Skābar�vilnu un Oļuķepu gāja pāri tiltam. Cik maza patruļa! Asķepa jau zināja, ka karotāji velta visus pūliņus vecās apmetnes atgū�anai.

No me�a iznāca Miglasķepa ar sīku zivteli zobos. Viņa piegāja pie klints pārkares un iemeta to ūdens lāmā.

Kodesspāms no �ļaksta pamodās un izstaipījās. - Paldies, Miglasķepa, - viņa pateicās.

Asķepa zināja, ka klana barvedes vietniece parasti nemēdz pienest dziedniecei ēdienu, un sāpīgi apzinājās, ka Miglasķepa atnākusi pārliecināties, vai Asķepa pa nakti nav aizbēgusi. Tomēr kaķenīte jutās pateicīga, ka Miglasķepa izvēlējusies smalkjūtīgu veidu, kā to pārbaudīt.

- Nekas daudz tas nav, - Miglasķepa ieņaudējās. - Bet �odienai vajadzētu pietikt.

Asķepai iekurkstējās vēders. Visai dienai! Ar ēdienu bija tik trūcīgi, ka da�s labs karotājs devās pie miera ar tuk�u vēderu, - viņai bija veicies, ka vispār dabū, ko likt uz zoba. Bet, lai ari pateicīga par Upes klana labvēlību, viņa nespēja pierast pie savādās zivs smakas un ilgojās pēc sulīga me�a medījuma.

- Mums ir ciemiņ�! - no tilta puses atskanēja Sūnuvilnas sauciens.

Miglupalsa uzreiz savāca savus kaķēnus un ņēmās tos dzīt uz klajumu salas vidū. Asķepa pamira un sāka ostīt gaisu.

Pērkona klans!

Sirds ietrīsējās cerībā. Kaķenīte sasprindzināja redzi, mēģinot kaut ko saskatīt smalkajā lietū. Rītausmas patruļa viņā krastā bija ielenkusi kādu kaķi. Vāvergaita! Asķepa sazīmēja mātes rudo ka�oku un sajuta to pa�u līksmo satraukumu, kāds kaķēna dienās pārņēma ikreiz, kad Vāvergaita atgriezās mazuļu migā pēc karotāju migas.

-Nāc man līdzi, - Miglasķepa ieņurdējās un pagriezusies devās uz salu. Asķepa metās kaķei pakaļ, ar pūlēm savaldīdamās, lai neaizskrietu tai garām. Degdama nepacietībā, kaķenīte sekoja Upes klana barvedes vietniecei uz klajumu.

No me�a izlēk�oja Oļuķepa. - Viņa ir atnākusi pakaļ Asķepai!

Viņam aiz muguras no�abēja papardes. Laukā rāmi iznāca Vāvergaita, kurai abās pusēs gāja Sūnu-vilna un Skābar�vilna. Asķepa saspringa. Vāvergaita bija atnākusi viena pati. Vai Leopardzvaigzne ļaus viņām aiziet? Jaunā kaķe pameta nervozu skatienu uz Debesozolu un redzēja barvedi izspraucamies no saknēs iekārtotās migas. Leopardzvaigzne cie�i uzlūkoja Vāvergaitu. Asķepa manīja, ka kaķes acīs pavīd nedro�ība un zeltainā spalva uz muguras saceļas stāvus.

- Leopardzvaigzne. - Vāvergaita nostājās Upes klana barvedes priek�ā un nolieca galvu. - Esmu atnākusi pakaļ vienai no mūsu māceklēm.

Asķepai gribējās traukties uz priek�u un apmīļot māti, bet Vāvergaita vēl nebija uz viņu pat paskatījusies. Viņa nenovērsdamās raudzījās uz Leopard-zvaigzni. - Man �ķiet, viņa ir ieklīdusi jūsu teritorijā.

- Ieklīdusi! - Leopardzvaigzne neticīgi iepleta acis. - Viņa nāca mūs izspiegot!

Asķepai pietvīka ausis. - Es tikai gribēju palīdzēt! -kaķenītei paspruka, pirms viņa paguva apdomāties.

Vāvergaita strauji pagrieza galvu un apveltīja meitu ar negantu skatienu. Asķepa sarāvās.

Klajumā sanāku�ie Upes klana kaķi saspringti vēroja notieko�o. Astes nemierīgi kustējās.

- Viņa ir tikai mācekle, Leopardzvaigzne, - Vāvergaita ieņaudējās. - Viņai vēl trūkst tā apdoma, kas, cerams, nāks ar pieredzi. Apsolu, ka viņu sodīsim par karotāju kodeksa pārkāp�anu, tomēr Pērkona klans nedrīkst pieļaut, ka viņa paliek te. - Kaķes ņaudiens skanēja apņēmīgi, pieklājīgie vārdi slēpa vāji maskētus draudus. Vai Pērkona klans tie�ām dotos kaujā, lai pārvestu Asķepu mājās? Kaķenīte nervozi izlaida un ievilka nagus. Viņa nespēja noticēt, ka pēc visa notiku�ā pati varētu kļūt par iemeslu cīņai.

Leopardzvaigznes pleci saspringa, un viņa ielūkojās Vāvergaitai tie�i acīs.

Vai viņa mani palaidīs? Asķepas sirds auļoja kā negudra.

Leopardzvaigzne pagriezās pret jauno kaķeni. - Vai es varu paļauties, ka tu turpmāk būsi prātīgāka?

Viņa man liek turēt mēli aiz zobiem. - Jā! - Asķepa pamāja ar galvu. - Bija kļūda nākt �urp, bet es neļau�u nevienam tāpēc ciest.

Leopardzvaigzne lēni pievēra acis. - Tādā gadījumā tu drīksti doties mājup.

- Paldies! - Asķepai izlauzās atvieglojuma nopūta.

Klajumu pār�alca nemierīgi Upes klana kaķu ņau-dieni.

- Es tev pateicos, Leopardzvaigzne, - Vāvergaita sacīja. - Atvainojos visa Pērkona klana vārdā! -Asķepa kaunā sarāvās. Mātei trīsēja astes gals. Viņa bija pārskaitusies. Asķepa piegāja viņai klāt un raudzījās lejup uz savām ķepām. Cik apkaunojo�i, ka viņu vedīs uz mājām kā tādu nedarbus sastrādāju�u kakēnu!

I

Vāvergaita nolieca galvu un pagriezās uz ie�anu.

- Pagaidi! - Leopardzvaigzne pamāja ar asti.

- Sūnuvilna un Skābar�vilna pavadīs jūs līdz robe�ai.

Vāvergaita atskatījās un samiedza acis, bet tad strupi palocīja galvu.

Pēk�ņi pār klajumu nodipēja soļi - pie abām Pērkona klana kaķēm piesteidzās Vītolķepa. - Paliec sveika! - Viņa pieglauda pumu Asķepas purnam.

- Apsoli nevienam neko neteikt, - viņa �ukstus piekodināja.

- Es apsolu, - Asķepa klusītēm izdvesa.

Vītolķepa pakāpās soli atpakaļ un pameta neveiklu skatienu uz saviem klana biedriem. Tie apstulbu�i blenza. Miglupalsa sarauca degunu, bet tum�pelēki svītrainā veckaķe Bezdelīgaste nosodo�i atglauda ausis. Sūnuvilna pirmai^ devās prom me�ā. Vāvergaita pastūma Asķepu sev pa priek�u, un gājienu noslēdza Skābar�vilna. �etrotne aizrik�oja līdz krastmalai un pārgāja pār tiltu.

Asķepai gribējās pateikt mātei, cik ļoti viņa priecājas to redzēt, bet nez kāpēc nelikās pareizi to sacīt, Upes klana pavadoņiem dzirdot. Viņa klusēja līdz pat Vēja klana robe�ai. Vāvergaita gāja, uz meitu gandrīz neskatīdamās, tikai pārbaudīja, vai tā ir veiksmīgi nokāpusi no tilta, un brī�iem pastūma tālāk no vilnī�iem, kas skalojās pret krastu.

- Man ļoti �ēl! - Vārdi izlauzās, tiklīdz abi Upes klana kaķi bija pagriezu�ies atpakaļ.

Vāvergaitas skatiens satumsa. - Vairs nekad tā nedari! - viņa ie�ņācās.

- Nedarī�u, - Asķepa padevīgi solījās.

Vāvergaita gāja meitai pa priek�u, turēdamās divu astu attālumā no ūdens. - Es jau saprotu, - viņa ieņaudējās.

Asķepa saspicēja ausis.

- Es zinu, kā ir, kad ir draugi citos klanos. - Vāvergaita runājot raudzījās taisni uz priek�u. - Zinu, kā ir just, ka tevi sauc prom kaut kas spēcīgāks par uzticību klanam.

Viņa laikam runā par Lielo ceļojumu.

- Bet, - rudā kaķe paskatījās uz mācekli, - mēģināt palīdzēt Upes klanam bija muļķīgi. Bija ļoti augstprātīgi iedomāties, ka vari viena pati atrisināt klanu problēmas.

Augstprātīgi! Asķepa jutās sāpināta. Viņa nebija gribējusi tāda būt.

- Ugunszvaigzne tev sacīja, ka Pērkona klans neiejauksies. Viņ� ir vecāks un gudrāks par tevi. Tev vajadzēja paklausīt - neklausīdama tu pārkāpi karotāju kodeksu. Tu apdraudēji savu klanu.

Asķepa meklēja vārdus, lai kaut kā aizstāvētos, bet nekas nenāca prātā. Nebija iespējams pārliecināt klana biedrus, ka viņa tikai vēlējās aizkavēt kauju.

- Kamēr tu biji prom, no mūsu teritorijas bija jāpadzen Vēja klana patruļa, - Vāvergaita piebilda.

Asķepa samirk�ķināja acis. - Viņi mēģināja iebrukt?

- Vēl ne. - Vāvergaita pameta skatienu aug�up uz tīreli. - Bet viņi iedzina vāveri mūsu zemēs un tad apgalvoja, ka medījums ir viņu.

- Mūsu pusē? - Asķepa nespēja noticēt savām ausīm.

- Tavs brālis palīdzēja viņus padzīt.

Asķepai izbīlī sacēlās stāvus spalva. - Vai viņam viss ir kārtībā?

- Viņam tikai mazliet saplēsta auss. - Rudajai karotājai notrīsēja ūsas. - Man �ķiet, viņ� ar to lepojas.

- Kaut es tur būtu bijusil

- Tev bija tur jābūt, - Vāvergaita atcirta. - Tavam klanam tevi vajag vairāk nekā jebkad.

Asķepa atminējās, cik maz trūka, lai viņai būtu jād-nās pret Vēja klanu kopā ar Upes klana patruļu. Vēders sa�ņaudzās vainas apziņā. Viņai būtu vajadzējis stāties ienaidniekam pretī sava klana karotāju rindās.

- Situācija ir ļoti nokaitēta, - Vāvergaita sacīja.

- Bet Upes klans neplāno iebrukt Vēja klana teritorijā! - Asķepa nedrīkstēja stāstīt par nedienām Upes klana apmetnē, jo bija Leopardzvaigznei un Vītolķepai apsolījusi klusēt, ta�u viņai bija kaut kā jāattur klani no cīņas.

- Nav mūsu darī�ana, ko Upes klans dara vai nedara. Mums ir jāgādā pa�iem par savām robe�ām.

Kā tu vari būt tik tuvredzīga? Asķepa norija skarbos vārdus.

Vāvergaita apstājās un uzlūkoja jauno kaķi. - Zinu, tu domā, ka rīkojies pareizi, bet tu esi tikai mācekle. Kā gan tu varētu to saprast? Tavs pienākums ir klausīties un mācīties. Lēmumu pieņem�ana ir jāatstāj karotāju ziņā.

Asķepas pēdu spilventiņi niezēt niezēja sa�utumā. Kāpēc mācekļa kārtai jānozīmē, ka viņas viedoklis neskaitās? Kaķenīte nodūra acis, mēģinot neizrādīt dusmas.

Vāvergaita to acīmredzot uztvēra kā padevības zīmi. - Labi. - Rudā karotāja pielika soli un steig�us devās tālāk. Robe�a jau bija saskatāma, un Asķepa jutās atvieglota to redzēt.

Pēk�ņi galvā ie�āvās doma. Mācekle pati izbrīnījās, ka tas nav ienācis prātā uzreiz. - Kā tu zināji, ka es esmu pie Upes klana?

- Sīļaķepa to nosapņoja, - Vāvergaita strupi atteica. �ķiet, viņu nepārsteidza dēla neparastās spējas - Sīļaķepa tomēr bija dziedniekkaķes māceklis. Asķepa lepojās ar brāli, ta�u juta arī nemieru. Kā gan ir, ja tavās ķepās ir tāda vara? Ja brālis zināja, kur viņa bijusi... vai viņ� zināja arī par Upes klana apmetni? Asķepa Ugunszvaigznem neteiks ne pu�plēsta vārda, bet vai klusēs Sīļaķepa?

Kad Asķepa ar Vāvergaitu ienāca apmetnē, klajumā iestājās klusums.

Mācekle dzirdēja, kā Spo�sirds pa�ukst Skābeņ-astei: - Viņa ir atgriezusies!

Tērce pārstāja mazgāties un pacēla skatienu. - Prieks redzēt, ka viss ir nokārtojies.

Vētrasvilna pamāja ar galvu, bet neko neteica. Zemesvilna un Ērk�ķnags tikai paskatījās un atsāka klusi sarunāties. Asķepa skaidri nojauta, ka ir gaidāmas lielas nepatik�anas.

- Asķepai - No mācekļu migas izbrāzās Lauvuķepa. Viņ� izskatījās mo�s, it kā būtu gulējis veselu mū�ību, un uzreiz murrādams pieglaudās māsai. - Tu smirdi pēc zivīm!

Sīļaķepa iznāca no dziedniekkaķes migas un pamirk�ķināja, ar zilajām acīm raudzīdamies māsai tie�i virsū. Asķepai kārtējo reizi radās sajūta, ka brālis viņu redz, lai āri labi zināja, ka viņ� to nespēj.

- Tev ir jāiet pie Ugunszvaigznes, - Vāvergaita paziņoja.

Asķepa juta mātes skatienu sekojam viņai aug�up klintī. Mācekle ar strauji puksto�u sirdi iegāja barve�a alā. Pērkona klana barvedim blakus sēdēja Mālvilna. - Sveicināta! - Skolotāja ņaudiens skanēja drūmi.

Ugunszvaigzne samiedza acis. - Tu esi sagādājusi klanam daudz rūpju un rai�u mirklī, kad vismazāk varam to atļauties, - viņ� iesāka.

- Es tikai mēģināju...

Ugunszvaigzne pārtrauca: - Mēs negribam dzirdēt tavu taisno�anos. Tu pārkāpi karotāju kodeksu. Es tev skaidri pateicu, ka nejauksimies Upes klana darī�anās, bet tu vienalga devies turp. Tu pameti klanu grūtā brīdī, kad tam ir vajadzīgi visi karotāji un mācekļi.

- Toties es kaut ko uzzināju. Mums nav jākaro ar Vēja klanu!

- Kāpēc?

Asķepa ar nagiem paskrapstināja akmeņaino grīdu. - Es nedrīkstu to teikt.

- Nedrīksti?

- Esmu devusi solījumu. - Asķepas aste skumīgi nodrebēja. - Tev ir man jāuzticas. Nav nekādas vajadzības doties kaujā.

Ugunszvaigznes aste no�vīkstēja pār zemi. - Vai tie�ām tu domā, ka es pieņem�u lēmumus, kas ietekmētu visu klanu, balstoties uz kaut ko tādu?

Asķepa atvēra muti, bet ko gan viņa varēja sacīt?

- Tu vienu dienu nedrīkstēsi iziet no apmetnes, -barvedis turpināja. - Aizliegumam vajadzētu būt ilgākam, bet �obrīd mums ir vajadzīgi visi. Kop� sadursmes ar Vēja klanu esam palielināju�i patruļu skaitu, un ari tev būs tajās jāpiedalās. Bet nākamo mēnesi tu būsi atbildīga par veckaķiem. Tev būs jāpienes viņiem ēdiens, jāsakopj guļvietas, un ij nedomā lūgt palīdzību pārējiem mācekļiem. Tas būs tikai un vienīgi tavs pienākums.

Asķepa nokāra galvu. Leopardzvaigznei dotais solījums ķērās rīklē kā iestrēdzis kumoss, bet kaķenīte bija apņēmusies to turēt. Nedrīkst pieļaut, ka visi, kas viņu pazīst, uzskata viņu par neuzticamu. Upes klanā pret viņu vismaz neizturējās kā pret dumju kaķēnu - tur pat domāja, ka Asķepa ir spiedze. - Vai tas ir viss? - viņa klusi jautāja.

Ugunszvaigzne pavēcināja asti. - Vari ķerties klāt tūlīt. - Peļāda un Garaste priecāsies par svaigām guļvietām.

- Labi. - Asķepa pagriezās un izgāja no barve�a migas. - Kāpēc Ugunszvaigzne nevarētu viņai vairāk uzticēties? Vai viņ� bija bijis pie Upes klana? Klanu barve�i nudien neredz tālāk pa�i par savu degungalu! Ak, lai jau! Asķepa darīs savu darāmo un neteiks ne vārda. Kaķenīte pikti norausās no klints un aizslāja uz Lapustraumes migu.

Viņa pabāza galvu kazenājos. - Vai varu dabūt svaigas sūnas veckaķu guļvietām?

Lapustraume pa�laik iztina Ogļuķepas kāju no zirnekļa tīmekļu apsējiem.

- Asķepa! - Ogļuķepa ieņaudējās. - Sīļaķepas sapnis bija pareizs!

- Protams, pareizs! - Sīļaķepa �ķiroja zālītes migas galā un nu pagriezās pret māsu. - Nu ko, vai Ugunszvaigzne tevi tagad mēnesi turēs uz nātrēm un ūdens?

- Ne glu�i. - Asķepai nodrebēja ūsas. Cik labi bija atkal dzirdēt Sīļaķepas nīgro ņaudienu! - Paldies, ka atsūtīji Vāvergaitu man pakaļ.

- Nav par ko. - Sīļaķepa tikai paraustīja plecus un atkal ņēmās �ķirot.

Lapustraume ba�īgi uzlūkoja Asķepu. - Priecājos, ka viss ir kārtībā, - viņa noņaudēja.

- Man �ēl, ka sagādāju visiem raizes.

- Tā vairs nekad nedari. - Lapustraumes balss pēk�ņi skanēja bargi.

Asķepa sabozās. Tu izklausies kā mana māte! Tā rā�anās jau bija līdz kaklam. - Sūnas? - viņa atkārtoja savu lūgumu.

Lapustraume ar asti pamāja dziļāk alā. - Ņem, cik gribi.

Asķepa paņēma tik daudz sūnu, cik vien spēja panest, un devās taisnā ceļā uz veckaķu migu. Laikam jau varēja būt ļaunāk - sods varēja būt daudz bargāks.

- Vai tā ir taisnība? - Peļāda pavirzījās malā, lai Asķepa varētu izcilāt viņas veco guļvietu. - Vai tu tie�ām biji Upes klanā?

-Jā-

- Vai pret tevi izturējās labi? - Garaste paliecās uz priek�u un sarauca degunu. - �ķiet, viņi tev ir devu�i ēst.

-Jā-

Peļāda saviebās. - Zivis man nekad nav gāju�as pie sirds. Tās ir pārāk ūdeņainas.

Asķepa izplēsa sausu sūnu kum�ķi un pameta to uz izejas pusi.

Peļāda samiedza acis. - Mācekļi pēc lieliem piedzīvojumiem parasti neklusē kā ūdeni mutē ieņēmu�i.

- Kāda jēga kulstīt mēli? - Asķepa aizmeta nākamo kum�ķi. - Mācekļos tāpat neviens neklausās.

- Vai Ugunszvaigzne bija bargs? - Garaste līdzjūtīgi apvaicājās.

-Nē.

Peļāda nozibināja asti. - Nav ko pūsties! - viņa uzbrēca. - Tu pārkāpi karotāju kodeksu. Vai domāji, ka tevi sagaidīs ar gavilēm kā varoni?

- Nē I - Asķepa pārskaitusies raidīja sirmajai kaķei ne�petnu skatienu. - Bet es vismaz mēģināju kaut ko līdzēt. Visi pārējie tikai grib kauju!

- Mums ir jāaizstāv savas robe�as, - Garaste aizrādīja.

- Mums tas nebūtu jādara, ja mēs normāli sarunātos!

- Sarunātos? - Garaste izbrīnījies iepleta acis.

- Mēs esam karotāji! Mēs cīnāmies ar zobiem un nagiem, nevis ar vārdiem!

- Vienu mirkli. - Peļāda paliecās tuvāk Asķepai.

- Kāpēc tu domā, ka runā�ana kaut ko līdzētu? Vēja klans ir skaidri parādījis, ka viņu nodoms ir zagt mūsu medījumu. Viņi jau vienreiz pārkāpa robe�u. Viņi mēģina atņemt mums teritoriju.

- Un kā tu domā, kāpēc viņi grib atņemt mums teritoriju? - Asķepa izaicino�i jautāja.

-Tāpēc, ka Upes klans grib atņemt viņējo! -Garaste ieņaudējās.

Asķepa pavēcināja asti. - Vai esi pārliecināts?

- Protams! Viņi ir zaudēju�i savas zemes, kaut kur jau viņiem jāpaliek.

Viņi nav neko zaudēju�i! Asķepa vēlējās, kaut nebūtu nosolījusies Upes klanam klusēt. - Visi uzreiz izdara secinājumus, - viņa noskaldīja. - Patiesībā mēs neko dro�i nezinām. Arī Vēja klans neko dro�i nezina. Visi tikai min! Beigās mēs visi saplēsīsimies pilnīgi bez iemesla!

Peļāda sarauca uzacis. - Un tev �ķiet, ka sarunas varētu novērst kauju? - Vecās ņaudiens skanēja domīgi.

Asķepa juta, ka sirdī atmostas cerība. Vai kāds beidzot ieklausījās? Viņa paraudzījās uz Peļādu, gaidot, kad tā teiks vēl kaut ko. - Vai tu varētu piedabūt Ugunszvaigzni par to vēl padomāt?

Peļāda uzreiz neatbildēja. - Aizej, atnes vēl sūnas. -Viņa sāka klāt guļvietā Asķepas atnesto. - Mums vajadzēs vairāk.

Asķepa aizvēra acis un izgar�oja maigo peles aromātu uz mēles. Ar krauk�ķi pārkoda kaulu. Beidzot kaut kas, ko kārtīgi uzlikt uz zoba. Viņa gulēja blakus Magoņķepai un Medusķepai un sildījās pavasara saulītē. Pēc vairākām dienām rai�u viņa pirmoreiz aizgainīja ba�as par drīzo kauju un izbaudīja māju pazīstamo smar�u.

- Nu, kādi tad viņi ir? - Magoņķepa laiskojās blakus un dīki mētāja svaigu zvirbuli no vienas ķepas otrā. - Tas Upes klans?

- Viņu veckaķi ir nīgri, karotāji visus komandē, bet kaķēni maisās pa kājām, - Asķepa pilnu muti atteica. - Gandrīz tāpat kā pie mums.

Magoņķepa iemurrājās. - Tikai sargies, lai tas nenāk ausīs Kazenājnagam. Tev arī tāpat pietiek nepatik�anu.

- Paskatieties! - Medusķepa piecēlās sēdus un paraudzījās uz dziedniekkaķes migu. Tur Lapustraume lēni izveda klajumā Ogļuķepu.

Jaunā kaķe kliboja, ar ievainoto ķepu gandrīz neskardama zemi, bet meldru un zirnekļa tīmekļu vairs nebija. Ķepa izskatījās pavisam tieva - pēc ilgās turē�anas apsējos spalva bija pielipusi pie pa�as miesas, toties acis aizrautībā spīdēja.

- Asķepa! - Lapustraume pasauca.

Mācekle pietrūkās ķepās, norija pēdējo kumosu peles un steidzās pretī draudzenei. Viņa apmeta asti tai ap kaklu. - Tev ir labāk!

- Viņa vēl nav pilnīgi atspirgusi, - dziedniekkaķe brīdināja, un viņas acīs iemirdzējās ba�as. - Bet viņa tā dīdās, ka nospriedu, lai labāk paelpo svaigu gaisu.

- Vai varam iet pastaigāties me�ā? - Ogļuķepa ieņaudējās.

- Nē! - Lapustraume stingri sacīja. Viņa uzmeta skatienu Asķepai. - Iedomājos, ka tu varētu Ogļuķepai palīdzēt saudzīgi pavingrināties. - Vārdu saudzīgi dziedniece izrunāja tik lēni, kā mācot kaut ko jaunu.

-Protams! - Asķepa sāka nepacietīgi mīņāties.

- Palieciet tepat klajumā. - Lapustraume piekodināja un paraudzījās uz Ogļuķepu. - Un esi uzmanīga!

- Viņa uzvedas kā tāds nīgrs āpsis! - Asķepa pa�ukstēja, kad Lapustraume bija devusies atpakaļ uz savu migu.

- Zinu, - Ogļuķepa iemurrājās. - Viņa pārāk uztraucas. Domā - ja es kaut vai dziļāk ievilk�u elpu, tad palik�u sakropļota uz visu mū�u.

Asķepa paostīja draudzenes kāju. Tā spēcīgi oda pēc tauksaknes. - Kāda ir sajūta?

- Kāja ir stīva un diezgan jutīga. Bet sāpēt vairs nesāp. Man tikai jāpiesargās.

- Vai vari uz tās atbalstīties?

Ogļuķepa lēni nolika kāju uz zemes. Sākumā viņa saviebās, bet tad purniņ� izlīdzinājās. - Nav tik ļauni. - Kaķīte uzmanīgi pagājās uz priek�u un tad jau vieglāk aizsoļoja līdz klajuma vidum. Viņa izstiepa priek�ķepas un noliecās, piespie�ot krūte�u gandrīz pie zemes. - Cik labi atkal būt ārā!

Asķepa aizsteidzās pie sausser�a, kur pēc tīrī�anas bija atstājusi sūnas no veckaķu guļvietām. Viņa ar zobiem noplūca nelielu piciņu un savēla bumbiņu.

- Vai tu vēl proti ķert? - Asķepa aizlidināja bumbiņu pāri klajumam, bet pati uzreiz satrūkās. Ja nu Ogļuķepa pasliesies uz pakaļkājām, lai to noķertu? Vai kāja to izturēs?

Ogļuķepa ļāva bumbiņai nokrist zemē un veikli paķēra to uz naga. - Ne tad, ja tu tik nemākulīgi met, - viņa atcirta un pameta sūnas atpakaļ.

Asķepa palēcās un atsita. �oreiz Ogļuķepa pacēla priek�ķepu un pastiepās uz trim ķepām, lai noķertu bumbiņu zobos.

9

- Labais! - Asķepa aizjoņoja atpakaļ pie draudzenes.

- Vingrinājos migā kopā ar Sīļaķepu, - tā ieņaudējās, nometusi bumbiņu zemē.

- Viņ� ar tevi spēlējās? - Asķepa jutās pārsteigta. Sīļaķepa dziedniekkaķes migā vienmēr likās tik nopietns.

- Reizēm. Bet tikai tāpēc, lai es paklusētu. - Ogļuķepa nodūra acis. - Vispār man �ķiet - viņam nepatīk, ka es tur esmu.

- Muļķības! - Asķepa mierino�i teica. - Kā gan dziedniekam varētu nepatikt viņa ārstējamie? - Kaķenīte draudzīgi iebelza Ogļuķepai pa plecu. Patiesībā viņa varēja iedomāties, cik ērcīgs bija Sīļaķepa. Kaut viņ� mazliet pasteigtos un iemācītos no Lapustraumes kaut daļu viņas labsirdības!

- Vai mēs arī varam spēlēties? - No mazuļu migas izbrāzās Lapsupūka un Leduspūka.

Lapsupūka paķēra sūnu bumbiņu Ogļuķepai no deguna priek�as. Kaķēna ka�oks pēcpusdienas saulē spīdēja ko�s kā rudens lapas. - Ei! - Leduspūka aizjoza brālim garām un paspēra sūnu kum�ķi prom. Lapsupūka metās pakaļ. - Es pirmais to paņēmu! -Viņ� nogāza māsu aug�pēdus zemē.

Asķepa ielavījās aiz abiem kau�ļiem, kuri saķēru�ies valstījās pa zemi kā rudi balts kamols, un paņēma bumbiņu. - Tagad jums nevienam tās nav! - To teikusi, mācekle pameta bumbiņu gaisā, un Ogļuķepa pasniegusies uzdūra to uz naga.

- Tur jau tā nelaime, kad esi ne lielāks par ezi, -Ogļuķepa zobojās. - Tad var noķert tikai tārpus! -Un viņa aizmeta bumbiņu pāri kaķēnu galvām.

Leduspūka un Lapsupūka palēcās gaisā, mēģinādami aizsniegt bumbiņu.

- Būs jālec augstāk! - Asķepa uzsauca.

- Nebūs, ja tu nevarēsi mest! - Lapsupūka pieskrēja māceklei klāt un uzlēca mugurā. Viņ� ieķērās tai ka�okā tik stipri, ka kaķenīte sagrīļojās.

Leduspūka tikmēr izrāva sūnas viņai no ķepām.

- Tu mēģināji nozagt mūsu medījumu! - viņa ie�ņācās.

Lapsupūka iecirta nagus dziļāk. - Zagle!

- Viņa noteikti ir Vēja klana karotāja! - Leduspūka ieaurojās un metās Asķepai virsū. - Uzbrukumā!

- Palīgā! - Asķepa tēlotās bailēs iespiedzās un sāka cīkstēties ar abiem kaķēniem, tomēr arī rotaļā juta, kā vēderu sa�ņaudz ledainas bailes. Pat kaķēni bija gatavi cīņai ar Vēja klanu. Kauja uzglūnēja kā ēnās noslēpusies lapsa.

Sīļaķepa plucināja sūnas savā guļvietā, uzbu�inādams tās mīkstākas, pirms saritināties uz gulē�anu. Ogļuķepa jau krāca - rotaļa ar Asķepu bija viņu nogurdinājusi. Necik ilgi, un viņa jau varēs pārvākties atpakaļ uz mācekļu migu. Tad dziedniekkaķes migā atkal iestāsies klusums. Cik labi. Ārpusē no�abēja ērk�ķu barjera. Apmetnē atgriezās pēdējā patruļa. Viņu nesteidzīgie soļi liecināja, ka viss ir kārtībā.

Sīļaķepa izdzirda �ļakstus. Lapustraume samērcēja sūnu kum�ķi, ko atstāt pie Ogļuķepas guļvietas, ja nu to naktī sāktu mocīt slāpes. - Man �ķiet, mēs rit varētu uzmest aci tām kaķumētrām, kas aug pie vecā divkājaino midzeņa, - viņa ieņaudējās. - Gribu paskatīties, vai tur ir daudz jaunu dzinumu.

- Vai mēs tos lasīsim?

- Vēl ne. - Lapustraumes ķepas noskrapstēja -viņa aiznesa samērcētās sūnas pie Ogļuķepas. - Bet es gribu noskaidrot, vai �ogad būs laba ra�a.

- Lietus ir bijis pietiekami. - Sīļaķepa ielika pumu starp ķepām un aizvēra acis. - Arlabunakti!

- Dusi saldi! - Lapustraumes guļvieta no�aukstēja, viņai tur iekāpjot un sākot mazgāties. Klusie mēles �vīksti sāka ieaijāt Sīļaķepu miegā.

- Lapustraume?

No miega mācekli uztrūcināja Ugunszvaigznes ņaudiens. Pērkona klana barvedis ienāca dziedniekkaķes migā. Sīļaķepa pacēla galvu, uzreiz juzdamies pilnīgi modrs, un mēģināja uztaustīt, ko jūt vēlais viesis.

Nemiers.

Lapustraume izlēca no guļvietas kā dzelta. - Kas par lietu?

- Tas attiecas uz jums abiem, - Ugunszvaigzne noņaudēja.

Sīļaķepa arī piecēlās ķepās, pat nepūlēdamies izlikties, ka nav noklausījies.

- Vai kaut kas ir noticis? - Lapustraume ba�īgi ie�ukstējās.

Ugunszvaigzne sakustējās. - Es gribu, lai jūs abi rīt dodaties uz Vēja klana apmetni.

- Uz Vēja klana apmetni? - Lapustraume atbalsoja. - Vai tu gribi runāt ar Mizasseju?

- Nē. - Barvedis rūpīgi izvēlējās vārdus. - Ar Vien-zvaigzni.

- Kāpēc mēs?

-Jūs esat vienīgie, kas to var. Ja sūtī�u karotājus, to uzskatīs par apdraudējumu.

- Bet ko tu gribi, lai Vienzvaigznem sakām? -Lapustraume izklausījās izbrīnīta.

- Es gribu, lai jūs noskaidrojat, kas Vēja klanā notiek.

Spiegu misijai Sīļaķepu pārņēma līksms satraukums. Viņ� vēlas, lai noskaidrojam Vēja klana vājo vietu. Bet kaut kas nebija lāgā - Pērkona klana barvedī nebija jūtams nekāds aprēķins, tikai atklātas ba�as.

- Es nupat runāju ar Peļādu, - Ugunszvaigzne paskaidroja. - Viņa uzskata, ka Asķepai varētu būt taisnība un varbūt visas tās runas par kauju nudien ir tikai baumas un minējumi. Jums ir jānoskaidro, vai Upes klans patie�ām ir iebrucis Vēja klana teritorijā.

Sīļaķepa mulsi pamirk�ķināja acis. - Kāda tam nozīme?

-Ja būs jādodas kaujā pret Vēja klanu, es gribētu, lai tas ir pamatoti, - Ugunszvaigzne sacīja.

Lapustraumes aste �audījās �urpu turpu. - Bet vai nepietiek ar to, ka viņi pārkāpa mūsu robe�u?

- Jā. Tomēr mēs varētu turpmāk atturēt robe�pār-kāpējus.

-Viņi jau vienreiz tika sveikā cauri, - Sīļaķepa aizrādīja. Viņ� ignorēja Lapustraumes brīdino�o �ņācienu, kas atgādināja: mācekļi nedrīkst tik necienīgi runāt ar klana barvedi.

- Viņi varēja arī vienkār�i kļūdīties. - Sīļaķepa juta, kā ka�oks iesilst no barve�a zaļo acu skatiena. - Vēja klana mācekļi nebūtu pirmie, kuriem gadījies ieklīst cita klana teritorijā.

Viņ� ar to domā Asķepu!

Barvedis turpināja: - Ja Upes klans ir iebrucis Vēja klana zemēs, tad ir tikai saprotami, ka viņi vēlas uzbrukt mums. Bet ja nu Vienzvaigzne uzbrūk tāpēc, ka baidās no Upes klana karagājiena? Tad asinis tiktu izlietas bezjēdzīgi.

- Nesaprotu, ko mēs, tavuprāt, varētu līdzēt. -Lapustraume plucināja zemi. - Ja uzzināsim, ka Upes klans nekur nav iebrucis, ko tad? Vai mums lūgt Vien-zvaigzni neuzbrukt? Vai tad mēs neizskatīsimies vāji?

Ugunszvaigzne saslējās. - Ir skaidri jāliek noprast, ka esam gatavi kaujai, - viņ� ieņaudējās. - Bet es labprātāk izvēlētos cīnīties īstas vajadzības spiests, nevis aiz bailēm.

- Tomēr tu gribi, lai pārliecinām Vienzvaigzni neuzbrukt citādi kā vien bezizejas gadījumā? - Lapustraume nerimās. - Vai mēs neizskatīsimies pēc gļēvuļiem?

Barvedis aizsvilās: - Mēs neesam gļēvuļi. Bet kāpēc mums velti jādodas kaujā, lai to pierādītu?

Rīts pienāca saulains, ta�u dzestrs. Virs ieplakas aiz kokiem lēca bālgana saule, bet Sīļaķepa juta vēju vēstījam lietu. Viņ� gaidīja pie izejas, kamēr Ugunszvaigzne deva vēl pēdējos rīkojumus pavadoņiem. Kazenājnagam un Zemesvilnam bija dota pavēle pavadīt dziedniekkaķi un viņas mācekli līdz Vēja klana robe�ai un turpat arī sagaidīt atpakaļ.

Lapustraume piespiedās māceklim pie sāna. Sīļaķepa nojauta, ka skolotāja vēl aizvien �aubās. - Vai esi gatavs? - viņa jautāja.

~ Jā. - Sīļaķepam satraukumā trīsēja aste. Dzied-niekkaķu dzīve tomēr nebija tikai zālī�u lasī�ana un slimnieku pieskatī�ana! �oreiz tas, ko viņi ar Lapu-straumi uzzinās, varēja iz�ķirt visa klana nākotni.

Viņi būs treji, rada tiem, kas ir rada tev, un zvaig�ņu vara būs viņu ķepās.

- Iesim nu. - Kazenājnags ielīda ērk�ķu tunelī. Lapustraume sekoja, un Sīļaķepa gāja aiz viņas. Pēdējais soļoja Zemesvilna. Jaunais māceklis juta karotāja tum�o spalvu sprakstam nedro�ībā. Zemesvilna uzskatīja, ka Ugunszvaigzne rīkojas pārsteidzīgi, ir par agru parādīt Vēja klanam, ka Pērkona klans labprāt necīnītos. Kazenājnaga noskaņojumu bija grūtāk nojaust - te viņu pārņēma �aubas, te pamodās cerība.

Patruļa klusējot �ķērsoja pakalnus un devās lejup atklātajā tīrelī, kas ietiecās Vēja klana teritorijā. Kad viņi sasniedza robe�u, Zemesvilna pirmais neizturēja: - Vai mēs te vienkār�i tupēsim un gaidīsim, kad Vēja klana patruļa mūs uzrunās? - Viņa ņaudiens skanēja nicīgi.

-Jā, - Kazenājnags ieņurdējās.

Zemesvilna soļoja �urpu turpu, atjaunoja robe�-zīmes uz krūmiem un vispār bija tik pikts, ka Sīļaķepam spalva saslējās stāvus. Cik pazemojo�i tā gaidīt Vēja klana atļauju doties tālāk!

- Varbūt mums ar Sīļaķepu iet vieniem pa�iem, -ieteicās Lapustraume. - Tā mēs darītu, ja gribētu runāt ar Mizasseju.

Sīļaķepa piekrīto�i māja ar galvu. Viņi bija dzied-niekkaķi - varētu izmantot savas īpa�ās tiesības staigāt, kur tīk.

- Nē. - Kazenājnaga ņaudiens bija nepārprotami noraido�s. - Jūs nerunāsiet ar Mizasseju, un ir pagājis pārāk maz laika kop� pēdējās saķer�anās, lai jūs varētu ieiet Vēja klana teritorijā, viņiem nezinot. Mans pienākums ir gādāt par jūsu dro�ību. - Run�a ka�oks apsē�oties no�vīkstēja zālē. - Mēs gaidīsim.

Sīļaķepa paostīja gaisu. Saule sildīja zemi, un viņ� juta, kā plaukst vir�u pumpuri un uzvēdī jaunu zaķu aromāts. Pēk�ņi māceklis saslējās - vēj� atnesa spēcīgāku smārdu. - Tuvojas Vēja klana kaķi. - Run�uks sazīmēja Zaķaķepas un Robauss aromātu. Ar viņiem bija vēl divi kaķi, kuru aromāts �ķita pazīstams, bet viņ� nezināja to vārdus.

- Tur ir Naktsmākonis.

Sīļaķepa juta Lapustraumi saspringstam; kad viņa atpazina Vēja klana kaķeni. Viņ� zināja, ka viņa skolotāja ir kaut kādā veidā saistīta ar Vārnuspalvas dzīvesbiedri. Jau agrāk bija jūtams, ka starp abām kaķēm uz�ķiļas kāda dzirksts, bet nevarēja saprast, kas par lietu. Māceklis ielūkojās Lapustraumes prātā un satrūkās. Vai tur bija jūtama greizsirdība?

- Ar viņu ir Robauss, Zaķaķepa un Pūcesūsa, -Zemesvilna purpināja. - Nav tik ļauni, lai gan man būtu paticis, ja Robauss nebūtu kustējis ārā no migas. - Zemesvilnas spalva sāka kutināt Sīļaķepam sānus - karotājs jau laikus sabozās.

- Tikai mieru, - Kazenājnags brīdināja. - Viņi nedrīkst domāt, ka mēs esam kareivīgi noskaņoti.

-Jā, jo patiesībā esam nāku�i diedelēt, - Zemesvilna klusi noburk�ķēja.

- Klusu! - Kazenājnags apsauca. Tad viņ� ierunājās skaļāk. - Robauss!

Kad Vēja klana kaķi pamanīja Pērkona klana patruļu, Sīļaķepa uzreiz sajuta viņu naidu. Gaiss pēk�ņi bija tik nokaitēts, ka teju sprak�ķēja, un māceklis sastinga piepe�ās bailēs.

- Ko jūs gribat? - Robauss ņaudiens skanēja apsūdzo�i.

Vēja klana patruļai tuvojoties, no�alca vir�i. Sīļaķepa juta, kā Kazenājnags atsperas pret zemi, lai bra�i stātos atnāku�ajiem pretī. - Lapustraume un Sīļaķepa vēlas runāt ar Vienzvaigzni. - Kazenājnags bija pavisam mierīgs - viņa balsī nebija ne dusmu, ne piekāpības.

Robauss pārsteigums bija skaidri jūtams. - Kālab?

- Viņi vēlas runāt ar Vienzvaigzni, - Kazenājnags atkārtoja.

Sīļaķepa juta Vēja klana kaķos mostamies aizdomas. Tie laikam saskatījās un prātoja, ko tagad teikt. Vai maz drīkstēja raidīt prom dziedniekkaķus?

- Tikai Lapustraume un Sīļaķepa? - Pūcesūsa ieņurdējās.

- Mēs viņus gaidīsim tepat, - Kazenājnags apsolīja.

Bridi valdīja klusums, kā mirkli pirms piekūna uzbrukuma, kad tas vēl planē gaisā.

- Tādā gadījumā Pūcesūsa un Zaķaķepa pagaidīs �eit kopā ar jums, - Robauss lēni noņaudēja.

Viņ� mums ļaus �ķērsot robe�u! Sīļaķepa iecirta nagus zālē, karsti vēlēdamies ātrāk doties uz priek�u.

- Vai varu paļauties, ka dro�i aizvedīsi viņus līdz apmetnei un atpakaļ? - Kazenājnags noprasīja.

Robauss no�ņaukājās. - Protams, vari!

- Lapustraume, - Kazenājnags uzrunāja dzied-niekkaķi, - ja tu līdz saulesvidum vēl nebūsi pārnākusi, mēs iesim tevi meklēt ar patruļu. - Run�a ņaudiens bija slēpts brīdinājums Vēja klana kaķiem.

- Viņa pārnāks, - Robauss ieņurdējās.

Sīļaķepa dzirdēja, kā Lapustraumes spalva skar vir�us, viņai pārkāpjot robe�u. Run�uks �igli devās skolotājai pakaļ un piespiedās tai pie sāna. Bija aizraujo�i doties uz Vēja klana apmetni, bet viņ� pēk�ņi sajutās arī nedro�i. Saulei priek�ā biezēja mākoņi, un ka�oku sāka pluinīt salts vēj�.

- Galvu aug�ā, - Lapustraume �ukstēja. Visu ceļu viņa gāja savam māceklim cie�i blakus, palīdzot pārvarēt nepazīstamo teritoriju. Sīļaķepa paklupa tikai vienu reizi, kad dziedniece nepaguva viņu laikus brīdināt par ķerainu irbulenes zaru.

Drīz vien māceklis saoda kazenājus un vēl spēcīgāku Vēja klana smārdu. Viņ� sajuta, ka priek�ā kļūst pla�āks un zeme zem kājām slīpi noliecas lejup. Viņi bija nonāku�i pie apmetnes.

- Turieties blakus, - Robauss brīdināja.

Sīļaķepa gāja soli solī ar Lapustraumi. Vēja klana karotājs izveda viņus biezā kazenājā, kur līklo�u tunelis virzījās lejup ieplakā. Aiz muguras bija dzirdama Naktsmākoņa elpa. Tad pumā iesitās vēj� - viņi bija iznāku�i laukā. Vienu mirkli Sīļaķepa glu�i vai apjuka no da�ādajām smar�ām, kas piepildīja muti un degunu. Te bija karotāji, mācekļi, kaķēni, mātītes, zālītes, zaķi...

Viņi laikam atradās apmetnes vidū. Sīļaķepas ka�oku sapurināja vējiņ�. No visām pusēm bija jūtami durstīgi skatieni.

- Tas ir tas aklais no Pērkona klana.

- Kas viņiem te meklējams?

- Vai man pasaukt Mizasseju?

Cits pēc cita no migām iznāca Vēja klana kaķi. Sīļaķepa juta gaisā virmojam ziņkārību, naidu un pat bailes.

Robauss sa�ukstējās ar kādu jaunu runci. Sīļaķepa sasprindzināja dzirdi, bet, pirms viņ� paspēja iz�ķirt vārdus, jaunākais kaķis jau aizcilpoja prom no apmetnes.

- Vienzvaigzne ir devies medībās, - Robauss paziņoja. -Jums būs jāpagaida. - To pateicis, viņ� pacēla galvu un uzrunāja sapulcēju�os klana biedrus: - Viņi ir atnāku�i satikt Vienzvaigzni!

- Vienzvaigzni?

Bija skaidri jūtams, kā kaķi satrūkstas un mostas aizdomas. Sīļaķepa saspicēja ausis. �is nebija klans, kas apņēmies izplest savu teritoriju. �ie kaķi bija nobiju�ies un apjuku�i. Viņam sa�ņaudzās iek�as. Bailēs kaķi varēja būt neprognozējami. - Varbūt labāk parunāsim ar Mizasseju un iesim? - viņ� klusi uzrunāja Lapustraumi.

Bet dziedniece laikam nemaz nedzirdēja. Viņas domas un skatiens �audījās pa apmetni, it kā kādu meklējot. Piepe�i viņu pārņēma dziļ� saviļņojums -tik spēcīgs, ka Sīļaķepa gandrīz sarāvās. Prieks? Skumjas? Dusmas? īsti nevarēja saprast.

- Izskatās, ka tev klājas labi, Vāmuspalva. - Lapustraumes ņaudienā nebija jau�ams nekas no prātā trakojo�ās vētras.

- Ko tu te dari, Lapustraume? - Vārnuspalvas balss skanēja strupi un klusi. Ko viņ� jūt? Sīļaķepa taustījās karotāja domās, bet tās tinās piesardzības plīvurā.

- Ugunszvaigzne atsūtīja mūs runāt ar Vien-zvaigzni.

- Viņa �eit nav.

�

- Mēs zinām. - Lapustraume apsēdās.

No�abēja kazenāji, un pēc mirkļa klajumā nodipēja soļi. Vienzvaigzne. Sīļaķepa nojauta, ka ar barvedi ir arī Baltaste un Zebiekstvilna.

- Kas par lietu? - Vēja klana barvedis noprasīja.

- Mūs atsūtīja Ugunszvaigzne, - Lapustraume sacīja.

- Kāpēc? - Vienzvaigzne meta piesardzīgus lokus apkārt abiem ciemiņiem. - Vai jūs esat nelaimē?

-Nē.

� Kas tad jums te meklējams? � Vienzvaigzne nostājās tik tuvu, ka Sīļaķepa sajuta viņa elpu, kas oda pēc zaķa asinīm. - Vai Ugunszvaigznem joprojām �ķiet, ka mūsu klaniem ir kaut kādas īpa�as attiecības? lādu nāvi

- Ugunszvaigzne to saprot.

Sīļaķepa juta dziļu bijību pret Lapustraumes ārējo mieru - patiesībā tā viņam blakus jau drebēja pie visām miesām.

- Ugunszvaigzne negrib izliet asinis par mūsu robe�u, - dziedniece turpināja.

- Tad kāpēc viņ� uzbruka mūsu mācekļiem, ko? -Vienzvaigzne vēzēja asti, ka �vīkstēja vien.

- Vēja klana karotāji pirmie izlaida nagus. Mēs tikai aizstāvējām viņu pārkāpto robe�u.

- Tas bija mūsu medījums! - Robauss ie�ņācās.

Klajumu pār�alca piekrīto�a murdoņa.

- Aiz robe�as vairs nebija! - Sīļaķepa aizsvilās.

Lapustraume ar asti aizspieda māceklim muti. Viņa pārlika ķepas, spilventiņiem nogurkstot uz slidenās zemes. Nu jau lija kārtīgi. - Mēs neesam nāku�i ķildoties!

- Kāpēc tad jūs atnācāt? - Vienzvaigzne ierūcās.

- Runāt.

Robauss plucināja zemi. - Vai Ugunszvaigznem pietrūka dū�as nākt pa�am?

- Ugunszvaigzne negribēja jūs provocēt, sūtot karotājus, - Lapustraume paskaidroja. - Viņ� grib nogludināt saspīlējumu, nevis kurināt naidu.

Vārnuspalva meta lokus ap abiem Pērkona klana kaķiem. � Nu tad nevajadzēja sūtīt vispār nevienu.

Tas uzjundīja Lapustraumes dusmas, un Sīļaķepa juta, kā viņa iekaist. - Ne jau visi izvairās no atbildības 1 - viņa ie�ņācās.

Vāmuspalva apstājās. - Vai tu gribi teikt, ka es to daru? - Run�a ūsas pieskārās Sīļaķepas purnam; karotājs pieliecās tuvāk Lapustraumei.

- Nemaisies pa kājām! - Vienzvaigzne pastūma Vāmuspalvu malā. - Par ko jūs gribat runāt?

- Ugunszvaigzne grib zināt, vai Upes klans ir iebrucis jūsu teritorijā. - Lapustraume sāka kļūt nepacietīga. - Vai tāpēc jūs pēdējā laikā tik bie�i medījat pie mūsu robe�as? Vai esat spiesti ienākt Pērkona klana zemēs vai ari vienkār�i gribat tās paņemt sev, jo esat tik dumji, lai iedomātos, ka to varat?

Sīļaķepa bija satriekts par �o neganto uzstā�anos. Viņ� juta, kā Vienzvaigzne pamirst, - Lapustraumei bija izdevies pārsteigt Vēja klana barvedi. Sanāku�ie kaķi nikni sa�ukstējās. Gaiss �ķita nosprakstam kā jaunlapja negaisā, un vēj� arvien spēcīgāk trieca lietus straumes apmetnē. Sīļaķepa saspringti gaidīja Vienzvaigznes atbildi.

- Upes klans nav iebrucis mūsu teritorijā, - Vienzvaigzne gausi iesāka. - Bet tas nenozīmē, ka viņi ari turpmāk neiebruks. Vai Ugunszvaigzne uzskata, ka mums jāgaida, kad tas notiks? Vai viņam �ķiet, ka mums te jādirn kā treknām strupastēm, kas to vien gaida, kad tās nomedīs?

� Bet jūs neesat strupastes, � Lapustraume atcirta. - Kāpēc jūs apdraudat mūsu robe�u, nevis aizstāvat Upes klana pusi?

- Mēs aizstāvam to, kas jāaizstāv, - Vienzvaigzne paziņoja. - Un ieņemam to teritoriju, kura jāieņem.

- Mizasseja nākamajā ceļojumā uz Mēnesdīķi varētu aprunāties ar Kodesspārnu, - Lapustraume ierosināja, un viņas balss pēk�ņi kļuva salda kā medus. - Mēs varam noskaidrot, kādi tie�i ir Upes klana nodomi. Var gadīties, ka jums nav, no kā baidīties.

- Mēs nebaidāmies! - ie�ņācās Vārnuspalva.

- Kāpēc tad neuzklausāt saprāta balsi? - Lapustraume tik viegli nepadevās. - Jūs esat godājami karotāji. Kāpēc lai ļautos aizdomām, nevis noskaidrotu patiesību?

-Jūs tikai paklausieties! - nicīgi izmeta Zebiekst-vilna. - �ī mēģina izrunājoties iegūt laiku.

- Vēja klans cīnās ar nagiem, ne vārdiem, - brīdināja Robauss.

Sīļaķepa aizsvilās: - Stāsti vai nestāsti! Viņi neredz tālāk par pa�u degungalu!

- Mēs neredzam tālāk par degungalu? - Zebiekst-vilna zvaigāja.

- Pagaidiet! - Vienzvaigzne apsauca. - Varbūt viņai ir taisnība. Varbūt vajadzētu dot Upes klanam iespēju vispirms paskaidrot, kas notiek.

- Viņiem tā būtu tikai iespēja uzbrukt, - Robauss ieņurdējās.

-Jūs redzējāt, cik izmisis Upes klans bija Saietā, -Vāmuspalva piebalsoja. - Katra patruļa, ko esam manīju�i, izskatās arvien kārnāka un badīgāka. Viņiem nevar uzticēties!

- Bet pagaidām viņi nav uzbruku�i, - Vienzvaigzne aizrādīja.

- Viņi pārkāpa robe�u, - atgādināja Robauss.

- Tikai vienu reizi.

Sīļaķepa juta, ka Vēja klana barve�a domas sāk ritēt lēnāk. Viņ� domāja.

- Mēs nevaram pieļaut, ka viņi mūs ievelk bezjēdzīgā asinsizlie�anā, - Vienzvaigzne pie sevis runāja.

Pēk�ņi kaut kur aiz apmetnes robe�ām atskanēja spalgs baiļu kliedziens. Kazenāji nodrebēja, un klajumā klup�us kri�us izbrāzās Vēja klana mātīte. - Mani kaķēni ir pazudu�i! - viņa iebrēcās.

- Grī�ļapūka?

- Dzelk�ņupūka?

Visā apmetnē izcēlās kņada.

- Grī�ļapūka, Dzelk�ņupūka un Bezdelīgpūka! -mātīte elsa. - Visi trīs! Pazudu�i!

- Kad tu viņus pēdējoreiz redzēji? - Vienzvaigzne noprasīja.

Mātīte pūlējās atelsties. - Atstāju viņus mazuļu migā un izgāju izstaipīt kājas. Kad pārnācu, migā viņu nebija, tāpēc devos meklēt. Viņi arī agrāk ir noklīdu�i, bet nekad tālu. Ta�u �oreiz no viņiem nav ne ziņas, ne miņas! Pēdas ved uz Upes klana robe�u un tad vienkār�i izgaist. Viņus ir aiznesis piekūns, es skaidri zinu!

- Nomierinies, Irbuleņaste. - Vienzvaigzne stāvēja sabozies, ta�u balss skanēja mierīgi. - Mēs nevaram būt pārliecināti. Vēl nekad agrāk nav gadījies, ka piekūni aiznestu vairāk par vienu kaķēnu. Mums ir jāsūta meklētāji.

Pēk�ņi tunelī nodunēja soļi.

- Vienzvaigznel - klajumā izbrāzās Pelnkāja. Sīļaķepa sajuta aiz barve�a vietnieces uzvēdījam arī Vējaķepas un Vir�uķepas aromātu. - Nupat redzējām Upes klana patruļu atgrie�amies viņu teritorijā.

- Viņi bija uz mūsu zemes! - Vējaķepa iesprauslājās.

- Un tur, kur viņi bija, zemē ir zaķa asinis! - piebilda Vir�uķepa.

Bija skaidri jūtamas Irbuleņastes �ausmas. - Vai esat pārliecināti, ka tās bija zaķa asinis?

- Ko? - Vir�uķepa apjuka.

- Mani kaķēni ir pazudu�i! - Irbuleņaste ievaimanājās.

- Vai tu domā, ka viņus varēja paņemt Upes klana patruļa? - Izklausījās, ka Vir�uķepu sagrābj �ausmas. Viņas domas sāka virpuļot kā vēja nestas lapas. Sīļaķepa mēģināja tās saklausīt, bet nepaspēja uztvert. Jaunais runcis juta tikai to, ka kaut kur kaķes prāta dziļumos tumst kas nelāgs, tumsa, no kuras asinis stinga dzīslās. Vir�uķepa zināja kaut ko vairāk.

- Jums jāiet prom. - Vienzvaigzne bija pagriezies atpakaļ pret Lapustraumi.

-Jūs ta�u neuzbruksiet Upes klanam? - Lapustraume izdvesa.

- Mēs darīsim, kas jādara, lai atgūtu savus kaķēnus! - Vienzvaigzne ie�ņācās.

- Bet jūs nezināt, vai viņus ir paņēmis Upes klans, - Sīļaķepa iebilda. - Vēl nupat domājāt, ka vainīgs ir piekūns.

- Pirms uzzinājām, ka Upes klans ir pārkāpis robe�u.

- Ta�u viņiem varēja būt iemesls!

Pelnkāja ierūcās: - Jā, nolaupīt mūsu kaķēnus!

- Bet kāpēc...

Vienzvaigzne saniknots pārtrauca Lapustraumi. - Ejiet mājās! - Sīļaķepa sarāvās, kad Vēja klana barvedis pieliecās pavisam tuvu. - Varat pateikt Ugunszvaigznem, ka ir par vēlu. Jūs velti tērējāt laiku, mēģinot aizstāvēt Upes klanu. Mēs dosimies uzbrukumā tūlīt pat!

Lauvuķepa noskurinājās. Lietus bija izsūcies caur spalvu līdz pa�ai ādai. Run�uks iemeta atnesto strup-asti medījuma kaudzē un izpurināja ka�oku.

- Teicamas medības I - Pelnāda apsveica mācekli.

- Pēdējās dienās esi ļoti saņēmies - izskatās, ka tavas domas atkal ir pievērsu�ās treniņiem.

Lauvuķepa, dzirdot uzslavu, samirk�ķināja acis. Medības tie�ām bija izdevu�ās. Viņam kopā ar Peln-ādu, Vētrasvilnu un Terci bija izdevies nomedīt tik daudz, ka pietika gandrīz visam klanam, un bija lieliski atkal justies spēka pilnam, mazliet ātrākam un nedaudz attapīgākam par klana biedriem, it kā pats Zvaigznes klans vadītu viņa soļus. Tomēr par Vir�uķepu sirds vēl aizvien sāpēja. Viņam pietrūka piedzīvojumu Tumsas klana karotāja lomā.

Vētrasvilna uzmeta kaudzes galā izmirku�u strazdu.

- Kaut kas nav labi. - Pelēcis pārlaida ba�īgu skatienu klajumam. Tērce turpat blakus samiedza acis.

Ogļuķepa vilka �agarus uz ērk�ķu barjeru, un Mākoņaste tos ievija skrajākajās vietās. Magoņķepa un Peļuķepa steig�us nostiprināja mazuļu migu ar kazenājiem. Lietus izmērcētā spalva bija uzbozta, astes piepūstas divtik resnākas kā parasti. Ērk�ķnags un Zimekļkāja apstaigāja apmetni, pamatīgi aplūkodami lietū mirksto�ās klintis.

Ērk�ķnags ar asti pamāja uz plaisu, kur klintī veidojās vairākas pārkares. - Vajadzētu nostiprināt aug�u - tur var pārāk viegli tikt lejā.

Lauvuķepam sa�ņaudzās sirds. Viņ� nopētīja klajumu. Vai Sīļaķepa ir atgriezies no savas misijas sveiks un vesels? Pamanījis brāli iznākam no atejas tuneļa, Lauvuķepa sajutās dziļi atvieglots.

No dziedniekkaķes migas viņu sauca Lapustraume.

- Mums vajag vēl skābenes!

- Es sameklē�u! - Sīļaķepa uzreiz atsaucās.

- Tikai neej viens, - Lapustraume atgādināja.

Sīļaķepa piekrīto�i palocīja galvu. - Paņem�u līdzi Asķepu.

Lauvuķepam iedrebējās ķepas. Parasti brālis uzreiz apskaitās par niecīgāko mājienu, ka nevar kaut ko izdarīt pats, bet nu paklausīja bez ierunām.

- Neejiet tālu no apmetnes, - dziedniece brīdināja.

- Lauvuķepa! Vai tu jau dzirdēji? - Medusķepa lēk�iem tuvojās draugam; viņas acis bija plati ieplestas. - Būs kauja!

Lauvuķepa steidzās pretī. - Kad?

- Vēja klans tūlīt uzbruks Upes klanam, - Medusķepa elsoja.

Rudais māceklis pieglauda ausis. - Vai Upes klans ir iebrucis Vēja klana teritorijā?

Medusķepa papurināja galvu. - Upes klans ir nolaupījis trīs Vēja klana kaķēnus, - viņa ieņaudējās. - Vēja klans grasās viņus atgūt. Mums ir jābūt gataviem cīņail

Lauvuķepa saspringa. Vēja klanā �obrīd nebija daudz kaķēnu - vai varētu būt, ka ir runa par to pa�u trijotni, kas bija izsekojusi Vir�uķepu? - Vai esi dro�a, ka viņus aizveda Upes klans?

- Upes klana kaķi medīja Vēja klana teritorijā tajā pa�ā laikā, kad kaķēni pazuda.

- Bet tas ta�u nepavisam nebūtu prātīgi. - Lauvuķepas domas sagriezās trakā virpulī.

- Kāda mums bēda, prātīgi vai ne? - Medusķepa rik�iem meta lokus māceklim apkārt. - Tāpat ir gaidāma liela kauja! Tā teica Lapustraume.

Tuvojās Skābeņaste. Kaķes skatiens bija rūpēs pavisam satumsis. - Tu izdari pārsteidzīgus secinājumus, Medusķepa.

- Mums ir jābūt gataviem! - Medusķepa sa�uta.

- Ko var zināt, kas Vēja klanam vēl var ienākt prātā?

Lauvuķepa ar strauji puksto�u sirdi pakāpās tālāk no abām kaķēm. Vai Upes klana kaķi tie�ām bija nolaupīju�i kaķēnus? No tīreļa varēja aiziet arī pa citu ceļu - tādu, kuru viņu klana biedri nepazina. Ja nu kaķēni atrada alu?

Jaunais runcis iztrūkās, kad aiz muguras atskanēja balss. - Tev vajadzētu paēst. - Zimekļkāja staipīdamies izvingrināja muskuļus. - Jābūt gataviem doties kaujā kuru katru brīdi.

- Bet Vēja klans dodas karagājienā pret Upes klanu, nevis pret mums!

- Var notikt jebkas, - Zirnekļkāja norūca. - Upes klans var izdzīt Vēja klanu no tīreļa. Vai arī Vēja klans var sadomāt apvainot kaķēnu nolaupī�anā mūs. Lapustraume stāstīja Ugunszvaigznem - viņi ir tā iekaisu�i, ka ir spējīgi uz visu.

Lauvuķepa pamira. Man ir jāatrod tie kaķēni! Man jāpieliek tam punkts! Bet kā ar Pērkona klanu? Viņam būtu jādomā par to, kā aizstāvēt savējos. Jāpalīdz Mākoņastem un Ogļuķepai nostiprināt apmetnes aizsardzību vai jāpievienojas patruļai uz robe�u. Viņ� nevarēja tagad ņemt un iet meklēt kaķēnus. Ja nu Vēja klans uzbrūk, kamēr viņ� būs prom?

�ī kauja būs izdevība pierādīt, ka esi īsts karotājs! -ausī ie�ū�ojās Tīģerzvaigznes balss. Tie kaķēni ir sīkums! Domā par savu klanu.

Bet es jau domāju par savu klanu! Lauvuķepa pakratīja galvu, aizgainīdams strīpaina balsi. Kaujā daudzi tiks ievainoti. Kāds var pat zaudēt dzīvību! Jaunais kaķis nodrebēja, iedomājoties Vir�uķepu pa�ā kaujas mutulī. Ja kaķēni bija tikai apmaldīju�ies alā, tad tas viss būs velti!

- Lauvuķepa! - Māceklim tuvojās Kazenājnags.

- Uzēd un ej palīgā gatavoties. Ugunszvaigzne norīkos papildu patruļas, un mums ir jānostiprina barjeras.

Lauvuķepa samirk�ķināja acis. Vēders sagriezās.

- Es neesmu izsalcis.

Kazenājnags pa�ļūkāja ķepas. - Vai tev ir bail?

Run�uks atvēra muti, pūlēdamies izdomāt, ko lai atbild.

- Tas ir tikai dabiski. - Kazenājnags atmaiga. - Es kādreiz uztraucos, kā būs, kad ievainos manus klana biedrus. Bet sava klana aizstāvē�ana ir ierakstīta karotāju kodeksā - mēs visi trenējamies, lai to spētu. Zinu, tas ir skarbi, tomēr Zvaigznes klana acīs mēs rīkojamies pareizi. - Runcis ar asti noglāstīja dēla sānu. - Tevī ir skaidri redzami izcila karotāja talanta iedīgļi, Lauvuķepa, un es ar tevi lepojos. Tikai paturi prātā visu, kas tev ir mācīts, un nezaudē modrību!

- Vai mums tie�ām jācīnās?

-Ja barvedis tā teiks, tad ir, - Kazenājnags klusi sacīja. - Ugunszvaigzne nevedīs nevienu kaujā, ja neuzskatīs, ka tā ir pareizi.

Bet Ugunszvaigzne nezina visu. Lauvuķepa pēk�ņi sajutās noguris. Kaut viņ� nezinātu par alu! Tad varētu vienkār�i paklausīt, ne mirkli ne�auboties. Viņ� skumīgi pamāja Kazenājnagam ar galvu. - Labi. -Māceklis devās pie medījuma kaudzes. Skats uz to ap�ķebināja - medījums tur vienkār�i gulēja, it kā �ī diena ne ar ko neat�ķirtos no jebkuras citas.

- Kāpēc mēs nevaram piedalīties kaujā? - pār klajumu noskanēja Leduspūkas smalkā balstiņa.

- Es negribu gaidīt, kamēr Vēja klans atnāks un saplosīs mūs gabalu gabalos! - �ņāca Lapsupūka.

-Jūs tikai maisītos pa kājām, - Debespaparde stingri apsauca abus karstgalvjus. Viņa apmeta tiem apkārt asti un aizstūma atpakaļ uz migu. - Vislabāk varēsiet palīdzēt, paslēpjoties, līdz briesmas būs pāri. Kādudien pienāks ari jūsu reize doties kaujā, bet tas nebūs �omēnes.

Lauvuķepa noskatījās, kā Debespaparde paskubina kaķēnus. Briesmas draudēja ne tikai Lapsupūkam un Leduspūkai. Nedrīkstēja riskēt ar klana biedriem, kad viņa spēkos varbūt bija to novērst. Run�uks samiedza acis, lai tajās netecētu lietus, uzgrieza muguru medījuma kaudzei un devās garām dziedniekkaķes migai. Viņ� ielīda slapjajos kazenājos un izspraucās līdz klintij. Tur Lauvuķepa atspēries uzrausās uz pirmā pakāpiena un tālāk pamazām, palēnām tika līdz kraujai; izkāpis no ieplakas, viņ� bija glu�i aizelsies.

Run�uks notupās pieliju�ajā zālē atvilkt elpu un pār kranti pameta zag�us skatienu lejup rosīgajā apmetnē. Neviens nebija pamanījis viņu aizejam -viss klans vēl aizvien rosījās, vijot zarus barjerā un plānojot patruļas. Aizrautībā visiem spalva bija sacēlusies stāvus. Māceklis ielavījās me�ā un metās skrie�us lejup pa nogāzi turp, kur atradās ieeja alā.

Pēk�ņi aiz kāda papar�u cera atskanēja balsis. Lauvuķepa iespraucās slapjajos stiebros un palūrēja laukā.

- Mēģini ņemt sulīgākās lapas, - Sīļaķepa pamācīja.

Viņam blakus sēdēja Asķepa. Kaķe plūca lapas no kāda neliela auga un krāva tās kaudzītē zemē.

Sīļaķepa pacēla degunu un paostīja gaisu. � Lauvuķepa?

Rudais runcis izslējās stāvus un iznāca laukā, purinādams no ka�oka lietu.

- Ko tad tu te dari? - Asķepas zaļās acis iezib-snījās pārsteigumā. - Vai mums jāiet atpakaļ uz apmetni?

Lauvuķepa papurināja galvu. - Man �ķiet, es zinu, kur paliku�i kaķēni, - viņ� izgrūda.

Netālu me�ā nodimdēja soļi. Lauvuķepa iespruka atpakaļ papardēs un pieplaka pie zemes. Asķepa un Sīļaķepa apstulbu�i noskatījās pakaļ. Nākamajā mirklī pieskrēja Ērk�ķnags un Baltspāms, un abi mācekļi pārmija skatienu.

- Pasteidzieties, - Ērk�ķnags ieņaudējās.

Lauvuķepa ierāvās vēl dziļāk savā paslēptuvē -Asķepa pameta skatienu turp, kur viņ� slēpās, un viņas acīs bija skaidri manāmas aizdomas. Vai māsa viņu nodos?

>

Baltspāms pavēcināja asti. - Viss kārtībā?

-Jā. - Sīļaķepas ņaudiens skanēja apņēmīgi. - Salasīsim vēl da�as lapas un tad dosimies atpakaļ uz apmetni.

-Labi. - Ērk�ķnags atzinīgi pamāja ar galvu. - Mēs uzkāpsim aug�ā pakalnā un paraudzīsim, vai nemana Vēja klanu. No turienes varbūt būs redzams, vai ir jau sācies karagājiens pret Upes klanu.

Pēk�ņi Baltspāms paostīja gaisu. - �ķiet, te ir bijis Lauvuķepa.

- Jā. - Sīļaķepa vienā mierā noplūca vēl vienu lapu no ļenganās skābenes savā priek�ā. - Viņ� bija atnācis pateikt, lai pasteidzamies.

- Vai viņ� atgriezās apmetnē? - Ērk�ķnags gribēja zināt.

-Laikam.

- Nekavējieties ilgi! - Baltspārns piegāja pie tā pa�a papar�u cera, kurā slēpās Lauvuķepa. Run�uks aizturēja elpu, klusībā lūgdamies, kaut starp zaļajām lapām nebūtu pamanāms viņa zeltainais ka�oks.

- Nāc! - Ērk�ķnags lēk�iem devās aug�up pa nogāzi. Baltspārns pagriezās un metās karotājam pakaļ.

- Zvaigznes klana dēļ, kāpēc tu paslēpies? - Asķepa noprasīja, tiklīdz Lauvuķepa bija izlīdis no papardēm.

- Viņi nedrīkst zināt, kas man ir padomā.

Sīļaķepam nodrebēja aste. - Un kas tad tev ir padomā?

- Ko tu tur teici par kaķēniem? - Asķepa samiedza acis.

Lauvuķepa dziļi ievilka elpu. - Zem mūsu teritorijas atrodas sazarota ala.

- Ala? - Sīļaķepam spalva saslējās stāvus.

-Jā. Tās atzari izved tīrelī, Vēja klana teritorijā. Ir iespējams tikt taisni uz turieni. Kaķēni vienreiz sekoja Vir�uķepai, kad viņa gāja uz alu, un man �ķiet, ka tagad viņi varētu būt tur.

Asķepa uzlūkoja brāli ar neslēptām �ausmām.

- Tu satikies ar Vir�uķepu! Tu man teici, ka esat pārstāju�i tikties!

Lauvuķepa paspēra soli atpakaļ. Māsa bija tik spēcīgi iecirtu�i nagus zemē, it kā ar pūlēm valdītos, lai neielaistu tos viņam ka�okā.

- Tu man meloji, tu meloji saviem klana biedriem! - kaķenīte uzbrēca. - Man vienmēr likās, ka tu esi lojālākais no mums visiem. Bet nu tu esi nodevis savu klanu!

- Es neesmu nevienu nodevis! Tagad es vairs nesatiekos ar Vir�uķepu. Mēs tikai spēlējāmies, bet tad es sapratu, ka...

-... ka ienaidniekam ir zināms slepens ceļ� uz mūsu teritoriju! - Asķepa kliedza. - Vai tu grasījies kādam par to pastāstīt vai arī domāji vienkār�i sēdēt un gaidīt, kamēr tava draudzenīte atvedīs savu klanu uz mūsu apmetni?

Lauvuķepa uzmeta māsai zvērojo�u skatienu. - Es to nemū�am nepieļautu!

- Nomierinieties. - Sīļaķepa nostājās starp abiem iekarsu�ajiem kaķiem. - Tagad tur vairs neko nevar līdzēt. - Viņ� pagrieza galvu pret Asķepu. - Lauvuķepa nav vienīgais, kuram �omēnes ir misējies. Tev iznāca nepatik�anas, kad mēģināji palīdzēt Vītolķepai.

- Tas bija citādi, - Asķepa sapīka, bet runājot kaunīgi pārlika ķepas.

- Nav laika strīdēties, - Sīļaķepa turpināja. - Lauvuķepa, vai esi pārliecināts, ka kaķēni ir tajā alā?

- Pilnīgi dro�s es neesmu, bet tā �ķiet visticamākā vieta. - Lauvuķepa uzmeta ba�īgu skatienu Asķepai. - Vai jūs palīdzēsiet man viņus atrast?

Māsai notrīsēja aste. - Nu labi, - viņa noņaudēja.

- Es negribu, lai Vēja klans uzbrūk Upes klanam. Upes klana nedienas ta�u jau ir gandrīz galā.

- Kā to saprast?

Asķepai uz muguras viegli novilnīja spalva. - Es apsolīju neko neteikt.

- Kam tu to apsolīji? - Sīļaķepa gribēja zināt.

- Vītolķepai un Leopardzvaigznei.

- Bet mēs esam viena asins! - Sīļaķepa nerimās.

- Mūsu starpā nedrīkst būt noslēpumu. Tā tam nav jābūt.

Asķepas acīs iemirdzējās nedro�ība. - Nu labi. -Viņa dziļi ievilka elpu. - Upes klana veco apmetni apdraudēja divkājaino kaķēni. Upes klans papla�ina upi ap apmetni, lai divkājainie tai vairs netuvotos. Es to redzēju pati savām acīm. Necik ilgi, un viss būs paveikts. Līdz nākamajam Saietam viņiem jau vajadzētu būt atpakaļ vecajā vietā. - Kaķenītei nodrebēja ķepas. - Es nosolījos klusēt, bet tas �ķiet nepareizi. Viss ir sagājis galīgā grīstē.

- Nekas vēl nav zaudēts. - Lauvuķepa izslēja zodu. - Mēs novērsīsim kauju.

- Bet kā? - Asķepa ieņaudējās.

- Mēs atradīsim kaķēnus.

Sīļaķepa piegāja pie brāļa. - Kur ir tā ala? Kā tikt tur iek�ā?

- Nāciet līdzi! - Lauvuķepa devās tālāk me�ā un, pielicis soli, metās skriet. Viņ� pār plecu atskatījās, vai pārējie seko. Asķepa un Sīļaķepa veikli cilpoja pakaļ un �ļūk�us apstājās slidenajās lapās blakus brālim, kad tas nonāca paugura pakājē, kur atradās alas mute.

- Kur tā ala ir? - Asķepa staipīja kaklu pār kazenājiem.

Lauvuķepa ar asti pamāja uz zaķa alu, kur pirmajā reizē bija nozudusi Vir�uķepa. - Tur.

- Tur? - Asķepa pārsteigta ieņaudējās. - Nudien nav brīnums, ka to vēl neviens nav pamanījis!

Sīļaķepa ostīja gaisu, kā kaut ko meklēdams. Viņam iedrebējās aste.

Lauvuķepa sarauca uzacis. - Vai tu jau esi te bijis?

- Diezin vai. - Sīļaķepam raustījās ausis.

No kā gan brālis tik ļoti baidās? Nebija laika par to satraukties. Lauvuķepa ielīda zem kazenājiem. - Nāciet līdzi! - Viņ� iespraucās iek�ā. Pēc daudzajām vieso�anās reizēm ieiet bija kļuvis vieglāk, lai arī kop� pēdējās reizes bija izaugu�i jauni dzinumi, un tagad nācās ieraut galvu plecos, kad tie aizķēra ausis. Sīļaķepa mina brālim uz papē�iem, un viņa deguns reizumis pieskārās tā astei.

- Ieeja ir �eit. - Lauvuķepa izlīda no krūmiem un aizveda Sīļaķepu pie atveres pakalna sānā. Viņ� apstājās pie tās un ieelpoja pazīstamo zemes aromātu.

Asķepa izrausās no kazenājiem abiem brāļiem pakaļ un �aubīgi aplūkoja nelielo alu. No viņas ka�oka straumītēm tecēja ūdens, un ausu galos karājās pa trīso�ai lāsei. - Vai mums jāiet tur iek�ā?

Lauvuķepa pamāja ar galvu.

- Bet kā tad lietus? - Sīļaķepa izklausījās ba�īgs.

� Iek�ā jau nelīs. - Lauvuķepu izbrīnīja brāļa jautājums - būtu ta�u jāpriecājas tikt sausumā, vai ne?

Sīļaķepa pieglauda ausis un apostīja alas muti.

- Vai tu te agrāk esi bijis ari lietū? - viņ� aizdomīgi jautāja.

- Nē. - Lauvuķepa jau sāka kļūt nepacietīgs. Tagad nevarēja tērēt laiku ar jautājumiem. - Mums jāatrod kaķēni, pirms ir sākusies kauja. - Run�uks iespraucās alā un steig�us devās uz priek�u pa pazīstamo eju.

- Pagaidi! - aiz muguras uzsauca Asķepa. - Es tumsā nemaz neredzu, kur eju.

Lauvuķepa nogaidīja, līdz Sīļaķepa un Asķepa viņu panāca. Abi soļoja piesardzīgi, un soļi uz grubuļainā akmens pamata dipēja nevienmērīgi. Bet Sīļaķepam ta�u vajadzētu būt vieglāk? Viņ� jau bija pieradis pie tumsas. - Tālāk ir pla�a ala, - Lauvuķepa mierināja.

- Tur griestos ir plaisa, tāpēc būs gai�āks. - Viņ� devās tālāk lēnākā gaitā. Bija dzirdams, kā Sīļaķepa osta gaisu un Asķepas spalva �vīkst pret sienām.

- Vai �īs ejas tie�ām sniedzas līdz pa�ai Vēja klana teritorijai? - Asķepas ņaudiens spocīgi atbalsojās tumsā. - Vai esi tik tālu bijis?

- Nē, tikai līdz lielajai alai, - Lauvuķepa atbildēja. Nākamajā mirklī viņ� sastinga. Priek�ā uzvēdīja pazīstams aromāts. Vēja klans! Vai Vir�uķepa jau bija ievedusi alā patruļu?

Ausi apdvesa Sīļaķepas �uksts: - Tu zini, ka tur tālāk ir Vēja klana kaķi.

-Jā, - Lauvuķepa nopūtās.

- Varbūt jāgrie�as atpakaļ, - klusītēm sacīja Asķepa. - Negribētos, lai Vēja klans noprot, ka mums viss ir zināms, - tad mēs zaudētu priek�rocības.

- Viņi dro�i vien jau zina. - Lauvuķepam �ķita, ka sirdij ir uzgūlis akmens. Vir�uķepa bija izpaudusi viņu noslēpumu. Nebūtu nekāds brīnums, ja draudzene būtu nodevusi arī viņu, - pēdējā tik�anās nebija beigusies diez cik labi. Run�uks devās uz blāvās gaismas pusi un iznāca alā.

Viņā upes krastā, mijkrēslī tik tikko saskatāma, sēdēja Vir�uķepa.

Māceklei aiz muguras �urpu turpu soļoja Vējaķepa, pēc kārtas apostīdams visus tuneļus. - Esmu pazaudējis viņu pēdas.

- Lauvuķepa! - Vir�uķepa izklausījās pārsteigta.

Vējaķepa �ņākdams apcirtās un nostājās pretī Pērkona klana māceklim.

Vir�uķepa pameta �iglu, ba�īgu skatienu uz savu klana biedru un turpināja: - K-kā tu zināji par �o alu?

Lauvuķepa uzreiz saprata, kas par lietu. Vir�uķepa izlikās, ka viņiem te nav bijis nekādu tik�anos. Tas bija prātīgi, bet vienalga bija nelāgi izturēties kā sve�iniekiem pēc tik ilga laika kopā. - Uzgāju to nejau�i, pirms da�ām dienām, - viņ� sameloja. Aiz muguras iznāca Asķepa un Sīļaķepa. - Es medīju zaķi, un tas iespruka alā. Beigās nonācu te. - To sakot, run�uks brīdino�i paskatījās uz māsu.

Vējaķepa sabozās. - Tātad �īs alas ved arī uz Pērkona klana teritoriju?

- Es to nezināju, - Vir�uķepa platām acīm ņaudēja. - Nebiju gājusi tālāk par �o alu.

- Ko jūs trīs te darāt? - Vējaķepa noprasīja.

Asķepa nostājās Lauvuķepam priek�ā un izslēja galvu. - Kad padzirdējām par kaķēnu pazu�anu, Lauvuķepa iedomājās, ka viņi varētu būt te.

- Kā jūs zinājāt, ka alā var nonākt ari no Vēja klana teritorijas? - Vējaķepa te izlaida, te ievilka nagus.

- Tas bija tikai minējums. - Lauvuķepa paraustīja plecus. - Te ir tik daudz eju. Kas zina, varbūt pa kādu var tikt pat uz Ēnas klana teritoriju.

Vējaķepa uzlūkoja runci. Miklajā, piesmaku�ajā gaisā bija skaidri nojau�ama viņa neuzticība. - Vai jūsu ejā bija jūtams kaķēnu aromāts?

- Nē, - Asķepa stingri atbildēja.

- Mēs izsekojām viņu pēdām līdz �ejienei, bet tad tās pazaudējām, - Vir�uķepa sacīja.

Kamēr viņi runāja, Sīļaķepa bija piesardzīgi piegājis pie upes un uzmanīgi to apostīja. Parasti gludā ūdens virsma tagad viļņojās kā vēja saraukta, un tum�ais ūdens skalojās pār malām, izveidojot lāmas grubuļainajos klints krastos. - Vai ūdens līmenis vienmēr ir tik augsts? - run�uks jautāja.

- Tikai pēc lietus, - Vir�uķepa atbildēja.

- Vai tas mēdz pacelties vēl augstāk?

Vir�uķepa apmulsusi pie�ķieba galvu sāņus. - Man �ķiet, ka ne.

Lauvuķepa kaunā pietvīka. Kāpēc tam Sīļaķepam jāceļ tāds tracis par lietu? Viņ� tikai gribēja atrast kaķēnus un taisīties, ka tiek.

Vējaķepa meta lokus ap savu klana biedreni. - Tie tur var iet atpakaļ, no kurienes nāku�i, - viņ� ieņaudējās. - Mēs meklēsim kaķēnus. Mums nav vajadzīga viņu palīdzība. - To sakot, runcis raidīja negantu skatienu Lauvuķepam. - Kāpēc jums vispār rūp Vēja klana kaķēni?

Asķepa pavēcināja asti. - Varbūt neesi dzirdējis, bet viņu dēļ tūlīt sāksies kauja.

- Vai varam beigt pļāpāt un turpināt meklēt? -Vir�uķepa uzbrēca.

Vējaķepa pikti uz viņu paskatījās. - Un kā tad ar �iem?

- Lai jau nāk vien līdzi, - Vir�uķepa attrauca. - Kā tad mēs pa�i aiznesīsim trīs kaķēnus? - Pirms runcis paguva atbildēt, viņa jau devās pie tuvākā tuneļa. - Mums viņi jāatrod, iekams kāds no mūsu klana nav cietis.

- Piekrītu! - Asķepa pārlēca pār upi un pameta skatienu atpakaļ uz Sīļaķepu. - Straume ir aptuveni divas astes plata, - viņa sacīja brālim.

Sīļaķepa notupās un sagatavojās lēcienam. Lauvuķepa redzēja, kā brālim dreb ķepas. Kaut nu viņam izdotos! Viņ� saspringa, gatavs mesties straujajā ūdenī, ja to vajadzētu, bet Sīļaķepa palēcās augstu gaisā un slaidā lokā pārlēca pāri vēl krietnu asti no krasta.

Kad Lauvuķepa piezemējās otrā krastā, Vir�uķepa jau iznāca no sava tuneļa. - Te viņi nav biju�i.

Lauvuķepa ielīda nākamajā tum�ajā atverē un izgar�oja gaisu. Pēdu nekur nebija.

- Uz �o pusi! - Sīļaķepa bija notupies pie �auras alas; viņa ūsas raustījās.

Asķepa aizspraucās brālim garām un nopētīja zemi. - Viņam taisnība! Te ir ķepas nospiedums.

Lauvuķepa pielīda tuvāk paskatīties. Nudien - sanesās vīdēja sīka, vēl pavisam svaiga pēdiņa. - Viņi gāju�i uz �o pusi. - Run�uks pacēla skatienu un ielūkojās Vir�uķepas acīs. Dūmakaini zilajās dzīlēs plaiksnīja bailes.

-Ak, Lauvuķepa, - kaķe ie�ukstējās. - Ko mēs esam izdarīju�i?

- Es ie�u pa priek�u.

Sīļaķepa pats gandrīz nepamanīja, ka ir pateicis to skaļi, bet tad izdzirdēja Vējaķepas nicīgo spurdzienu.

-Tu esi akls!

- Bet tu gan tumsā redzi tikpat labi kā gai�ā dienā! - dzēlīgi iesaucās Asķepa.

Sīļaķepa juta, ka Vējaķepa sabo�as, tomēr viņ� vairs neiebilda. Tas bija labi, jo patiesībā daudz netrūka, lai Sīļaķepa pagrieztos un ņemtu ķepas pār pleciem. Viņam gribējās tūlīt tikt ārā me�ā, kur lietus bungā pa lapām un zemi, nevis krājas saltos akmens tuneļos un aizslauka prom visu, kas stājas tam ceļā... Jau kop� pirmā soļa alā run�uks spēja domāt tikai par vienu - par to, kā viņi ar Krīto�o Lapu bija bēgu�i, mēģinot noskriet ūdeni un izglābt savu dzīvību. Prātā atplaiksnīja baigas ainas -tum�a eja, rēco�ais ūdens, milzu viļņa trieciens, kas sagrāba viņu kā sausu lapu, izmisīga vēlme ievilkt plau�ās gaisu, kad apkārt ir tikai ūdens... Nedomā par to! �oreiz vismaz uzmanību nenovērsīs gaismas atspulgi. Varēs koncentrēties tikai uz saviem instinktiem.

Lauvuķepa pakāpās malā, lai Sīļaķepa tiktu garām. Ejot Sīļaķepa skaidri sajuta brāļa atvieglojumu. Viņ� domā, ka es tumsā tik�u galā labāk nekā viņ�. Cerams, viņam ir taisnība. Pretī plūda salts gaiss, un run�ukam iedrebējās ūsas. Bet pūsmā bija kas vairāk - �uksti, kurus varēja nojaust, bet ne īsti sadzirdēt, �uksti, kas nāca kaut kur no alas dziļumiem, atbalsojoties asins dunā viņa dzīslās. Sīļaķepa iegāja tunelī un sajuta, kā viņu aprij tumsa. Tā nebija tāda tumsa, pie kādas jau bija pierasts. Me�ā jaunais, aklais kaķis tomēr vienmēr sajuta saules siltos starus uz muguras, saoda svaigos aromātus, kas virmoja gaisā, dzirdēja vējā �abam lapas. �eit tumsa bija smacējo�a, nospiedo�a un auksta. Tā iespiedās dziļi ka�okā un piepildīja degunu un muti. Bija tikai bezgalīgi melns tuk�ums, biezs kā kaķa vilna, mīksts kā ūdens, kas ievelk savās skavās.

Akmeni zem ķepām klāja smalkas sanesas. Eja bija tik �aura, ka, lēni soļojot uz priek�u, bija jūtams, kā sienas piespie�as spalvu galiņiem.

- Vai nevari ātrāk? - Vējaķepas ņaudiens skanēja asi.

- Ku�! - Sīļaķepa mēģināja nejust pārējo bailes un soļoja vien tālāk, sataustot ejā slīpumu - tā sāka vest lejup un kļuva platāka; auksts gaiss sabu�ināja spalvu, kad augstāk klintī pavērās plaisa. Vai te tie�ām bija īstais ceļ�? Tunelī vilka caurvēj�, un tajā nebija jūtams kaķēnu aromāts, tikai me�a gaiss, kas ieplūda pa spraugām.

Pēk�ņi sānam pieskārās cita kaķa ka�oks. � Es ie�u pa priek�u, Vējaķepa! - Sīļaķepa pastūma kaķi malā.

- Ko tu tur mels? Es esmu te, aizmugurē! - aiz muguras atskanēja pikta Vējaķepas balss.

Asķepa ar purnu pieskārās brāļa astes galam.

- Tev blakus neviena nav, Sīļaķepa.

Run�uks pārsteigts uzmanīgi izgar�oja gaisu. Uz mēles bija jūtams jauns aromāts. Tas nepiederēja nevienam klanu kaķim, tomēr �ķita attāli pazīstams. Sīļaķepa paostīja vēlreiz, un viņa spalva sacēlās stāvus, sajūtot otru piespie�amies pavisam tuvu un ejam vienā solī ar viņu.

- Es ie�u ar tevi, draugs, kā tu reiz gāji ar mani, -kāda balss ie�ukstēja ausī.

Krīto�ā Lapa! Sīļaķepas sirds sāka sisties straujāk. Satik�anās uzjundīja atmiņas par vareno, melno vilni, kas aizrāva viņu līdzi, un run�uks apstājās kā zemē iemiets. Viņ� visiem spēkiem pūlējās apspiest vēlmi pagriezties un mesties bēgt, jozt, ko ķepas nes, atpakaļ uz lielo alu, uz me�u un dro�ību zem klajā debesjuma...

- Es nevaru tevi pamest �eit vienu, kad tu mani pavadīji kā brālis.

Sīļaķepa samirk�ķināja acis, pūlēdamies kaut ko saskatīt. - Vai es sapņoju?

- Nē, - Krīto�ā Lapa �ukstēja. - Esmu nācis palīdzēt. Es zinu, kur ir kakēni.

*

- Kāpēc mēs apstājāmies? - aiz muguras nīgri ieņaudējās Vējaķepa.

Asķepa ar pumu pabikstīja Sīļaķepas asti. - Vai viss kārtībā?

-Jā, - jaunais runcis nomierināja māsu un pieklusināja balsi, lai tā būtu tik tikko skaļāka par elpu un viņu dzirdētu tikai Krīto�ā Lapa. - Vai esi viņus redzējis?

- Es zinu, kur viņi ir. - Krīto�ā Lapa piespiedās Sīļaķepam klāt, mudinot doties tālāk. - Bet mums ir jāpasteidzas.

Sīļaķepa vēl nepadevās. - Kālab lai es tev uzticētos? Tu pats nevarēji atrast ceļu ārā no alas!

- Es minu �īs takas jau kop� tās nakts, - Krīto�ā Lapa skumīgi dvesa, - un pazīstu tās labāk par tīreli tur aug�ā.

Sīļaķepa piespieda sevi elpot mierīgi. - Vai tu tie�ām esi redzējis kaķēnus?

-Viņi ir dzīvi, bet ļoti nosalu�i. Mums jāpieliek solis.

Ar instinktu vien �eit lejā varētu nepietikt. Sīļaķepa piespieda asti Krīto�ās Lapas sānam un ļāva sevi ievest tunelī, kas vienā pusē atzarojās. Ejā bija stāvs slīpums uz leju; Sīļaķepa paslīdēja. Akmens no lietus bija kļuvis pavisam glums.

- Vai tu skaidri zini, kur jāiet? - Vējaķepa uzsauca.

- Vai tu viņus vēl saod? - uztraucās Lauvuķepa.

- Viņi devās uz �o pusi, - Sīļaķepa atbildēja.

Krīto�ā Lapa vēlreiz pagriezās un pastūma Pērkona klana mācekli uz citu eju. - Tikai pieliecies! - viņ� brīdināja, un Sīļaķepa pēdējā brīdī paguva noliekt galvu, lai iesprauktos �aurā atverē.

- Pie zemesI - viņ� brīdināja pārējos, ķepurodamies uz priek�u zem spiedo�ās klints. Sprauga kļuva arvien zemāka un zemāka, līdz uz priek�u varēja tikt, tikai lienot uz vēdera.

- Tā vien liekas, ka būsim nonāku�i strupceļā! -aiz muguras elsa Asķepa.

- Pēc brī�a kļūs pla�āk, - Krīto�ā Lapa solīja Sīļaķepam ausī.

Sīļaķepa sajuta vir�u saldo aromātu un lietus lāses uz sejas. Te klintī laikam bija plaisa. Viņ� izlīda laukā, ar atvieglojumu sajuzdams apkārt pla�āku telpu.

- Un kur tālāk? - Vir�uķepas spalva no�vīkstēja pret akmeni, viņai izspraucoties ārā Sīļaķepam aiz muguras.

- Tur ir trīs ejas, - Lauvuķepa sacīja.

Sīļaķepa izgar�oja gaisu, bet no kaķēnu aromāta nebija ne vēsts.

- Uz �o pusi, - Krīto�ā Lapa �ukstēja. Sīļaķepa ļāva jaunajam runcim ievest sevi vienā no ejām un juta, ka abās pusēs ūsas pieskaras sienām.

- Kā tu zini, ka mēs ejam uz pareizo pusi? - Vēja-ķepas balss skanēja asi, bet Sīļaķepa juta, ka Vēja klana mācekli sāk pārņemt izbailes. Bija jūtams, ka tās nomoka visus, un tumsa virmoja no smacējo�ām bailēm. Sīļaķepa mēģināja par tām nedomāt.

- Es viņus sao�u, - run�uks sameloja. Nedrīkstēja ļauties pārējo bailēm. Jāklausa Krīto�ajai Lapai!

Eja līkumu līkumiem veda uz priek�u, aug�up un tad papla�inājās. Virs galvas griestos pavērās caurums, pa kuru ieplūda gaiss. Aiz muguras no�abēja soļi.

- Tā jau es zināju, ka te būs strupceļ�. - Vir�uķepa nopūtās un apstājās.

Sīļaķepa saminstinājās. Priek�ā ceļu aizsprostoja pamatīgs klintsbluķis. Viņ� juta tā milzīgo masu.

- Tam mēs nemū�am netiksim garām, - Vējaķepa ieņaudējās.

Virs galvas bungāja lietus, pa spraugu ielīstot ari tunelī un atbalsojoties klintīs. Sīļaķepa apostīja slapjo akmeni un izsekoja klintsbluķa aprisēm līdz pat sienai. Tur bija neliela sprauga, bet tā bija par �auru, lai izlīstu cauri.

- Un ko tālāk? - gra�īgi jautāja Vējaķepa. - Vai varēsi mūs aizvest atpakaļ? - Neizklausījās, ka viņ� būtu par to pārliecināts. - Vai arī atvedi mūs te tikai tāpēc, lai parādītu to akmeni? Ļauj minēt - tas ir ļoti īpa�s Zvaigznes klana akmens un tūlīt mums pateiks, kur paliku�i kaķēni.

- Aizveries! - Vir�uķepa viņam uz�ņāca.

- Kāpēc? - Vējaķepa sadusmots uzrūca. - Mēs esam apmaldīju�ies pazemē! Vai gribi, lai saku viņam paldies?

- Ku�! - Asķepa pēk�ņi iesaucās.

- Es teik�u, ko gribē�u! - Vējaķepa iekarsa. - Tikai tāpēc, ka viņ� ir tavs brālis...

- Es kaut ko dzirdu! - Asķepa ku�ināja.

- Kas tur ir? - Lauvuķepa juta augam satraukumu.

Sīļaķepa sasprindzināja dzirdi.

Kaut kur priek�ā atskanēja kluss pīkstiens, tik tikko skaļāks par lietu.

Kaķēni?

- Vai tur kāds ir?

Pīkstienam sekoja sajūsmināti ņaudieni.

Kaķēni bija aiz klintsbluķa.

Sīļaķepam ausī atskanēja Krīto�ās Lapas balss: - Es ta�u teicu, ka palīdzē�u viņus atrast.

- Man �ķiet, es varē�u pārkāpt pāri! - Lauvuķepa ieņaudējās. Sīļaķepa izdzirdēja noskrapstam nagus; brālis pārrāpās pāri klintij. Viņam nolecot otrā pusē, klusi no�ļakstēja ūdens, kas izklausījās sekls.

-Viņi ir �eit! - Visā tunelī atbalsojās Lauvuķepas priecīgais ņaudiens. Uz klints vēlreiz noskrap-stēja nagi, un Asķepa, Vir�uķepa un Vējaķepa arī bija pāri.

- Paldies Zvaigznes klanam, ka izdevās jūs atrast! - Vir�uķepa murrāja.

Atkal no�ļakstēja ūdens, un atsaucās baiļpilns ņaudiens: - Mēs nevarējām tikt atpakaļ!

-Jau domājām, ka paliksim iesprostoti te uz visiem laikiem!

- Mēs aizvedīsim jūs mājās, - Vējaķepa mierināja.

-Uz priek�u, Bezdelīgpūka! - Vir�uķepa skubināja. Uz akmens no�vīkstēja sīki nadziņi, un Sīļaķepam blakus zemē neveikli no�ļūca sīks, izmircis spalvu kamoliņ�.

- Vai tev viss ir kārtībā? - māceklis jautāja. Lietus sāka līt stiprāk. Viņiem bija ātri jātiek prom.

-Jā, bet...

Viņu pārtrauca Vējaķepas ņaudiens: - Tagad tava kārta, Grī�ļapūka!

Uz akmens no�alca spalva, un zemē viegli nobūk�ķēja nākamais kaķēns. Sīļaķepa pastiepa purnu pretī jaunpienācējam. - Vai esi ievainots?

-Nē.

Sīļaķepa apmeta abiem mazuļiem asti un pievilka tos sev klāt, piespie�ot pie sāna, lai sasildītu.

Vējaķepa nolēca blakus. Sīļaķepa pamira - Vēja klana māceklis nesa tre�o kaķēnu zobos. Sīciņā kaķenīte tik tikko elpoja un, kad Vējaķepa nolika viņu zemē, palika nekustīgi guļam.

- Dzelk�ņupūka aizmiga un vairs negrib mosties! - Bezdelīgpūka ievaimanājās.

Sīļaķepa piestūma trīco�os kaķēnus pie Vējaķepas un notupās blakus ļenganajam, izmirku�ajam augumiņam. Kaķenīte bija pavisam auksta, un viņu kratīja sīki drebuļi. Sīļaķepa ņēmās masēt mazuli ar ķepām, mēģinot viņu kaut mazliet sasildīt.

Vir�uķepa no�ļūca no klintsbluķa. - Vai ar viņu viss ir kārtībā?

- Palīdzi Vējaķepam sasildīt abus pārējos! - Sīļaķepa pavēlēja.

- Mums gribas ēst! - Vir�uķepas spalva apslāpēja Grī�ļaķepas kurnē�anu.

- Un tā jums ari vajag - par to, ka aizgājāt bez atļaujas! - Vir�uķepa rājās. Viņa izklausījās barga, bet Sīļaķepa, darbojoties ar Dzelk�ņupūku, juta, kā viņu dursta kaķes ba�īgais skatiens. Pa spraugu griestos alā ielija arvien vairāk ūdens. Sanesas zem ķepām bija pārvērtu�ās slidenos dubļos. Run�uks sāka berzēt Dzelk�ņupūku sparīgāk - kaķēni bija jādabū laukā no alas.

Lauvuķepa un Asķepa nolēca no klintsbluķa.

- Vai jūs zināt, kā tikt laukā? - Bezdelīgpūka trīcēdama jautāja.

- Protams, zinām! - Vējaķepa paziņoja. - Iek�ā ta�u ienācām, vai ne? Laukā tikt būs vēl vieglāk.

Viņ� pats tam netic.

-Mēs tiksim ārā, - Sīļaķepa klusi noņaudēja. Viņ� gaidīja, ka Krīto�ā Lapa ie�ukstēs ausī kaut ko uzmundrino�u, bet juta tikai jaunā run�a trīso�o asti sev pie sāna.

Dzelk�ņupūka māceklim zem ķepām sāka kāsēt un ķepuroties. Mazajā augumiņā atgriezās siltums. Viņa pierausās ķepās. - Jūs mūs atradāt! - viņa izdvesa.

Asķepa pievilka drebo�o mazuli sev klāt. - Vai tad tu domāji, ka mēs jūs pametīsim �ajā briesmīgajā alā?

Mazā nespēja noslēpt pārsteigumu. - Tu esi no Pērkona klana!

- Mēs palīdzējām jūsu klana kaķiem jūs atrast, -Asķepa paskaidroja.

-Jūs esat sagādāju�i daudz rūpju, - Vējaķepa norūca.

Lauvuķepas aste �vīkstēja �urpu turpu pa zemi.

- Par to varēsim satraukties tad, kad tiksim laukā.

Pēk�ņi alā atbalsojās tāda kā vēja svelpoņa.

- Sāk līt stiprāk, - Asķepa ievēroja.

-Tas nav no lietus, - Lauvuķepa klusi sacīja.

- Skaņa nāk no tuneļiem.

- No iek�as? - Gri�ļapūka iespiedzās.

- Kas tas ir? - gribēja zināt Vējaķepa.

Sīļaķepam sametās pavisam �ķērmi ap dū�u. Viņ� labi zināja, kas tas ir. - Upe sāk pārplūst.

Lauvuķepa metās pie brāļa, un viņa spalva uztraukumā sacēlās stāvus. - Kā tu to zini?

Sīļaķepa aizvēra acis. - Esmu to dzirdējis ari agrāk. Tuneļi applūdīs.

Lauvuķepu pārņēma enerģijas uzplūds. - Mums jātaisās, ka tiekam! - Bezdelīgpūka iespiedzās vien, kad māceklis paķēra viņu zobos.

- Vējaķepa, Vir�uķepa, ņemiet abus pārējos, - viņ� caur mutes kaktiņu izgrūda.

- Es ie�u pa priek�u, - Sīļaķepa ieņaudējās. Viņ� bija pārējos te atvedis, viņam arī jāizved tie laukā. Run�uks metās atpakaļ alā. Aiz muguras pret ejas sienām �vīkstēja spalva un skrapstēja nagi.

Krīto�ā Lapa pieskrēja blakus un tecēja uz priek�u soli solī ar Pērkona klana mācekli.

- Tev jāaizved mūs atpakaļ uz alu! - Sīļaķepa klusītēm �ņāca.

- Es aizvedī�u, - Krīto�ā Lapa apsolīja. Jaunā run�a ķepas bez skaņas joņoja pa zemi, bet no viņa virmoja versmainas bailes un atplaiksnīja tās pa�as ainas, kas nomocīja Sīļaķepu: izmisīga ķepuro�anās duļķainā ūdenī, cīņa ar nepārvarami spēcīgu straumi, mēģinājumi ievilkt krūtīs gaisu, izmisums, saprotot, ka visapkārt ir tikai ūdens, neticība, pasaulei izgaistot un dzīvībai atstājot ķermeni... Viņ� atceras, kā mēs noslīkām!

Sīļaķepa pielika soli un pēdējā brīdī ierāva galvu plecos, lai izlīstu pa zemāko vietu. Viņ� visiem spēkiem spraucās uz priek�u, jūtot, kā akmens noskrāpē muguru un salau� nagus. Izķepurojies ārā, Sīļaķepa uz mirkli apstājās, lai pagaidītu pārējos. Kaķēni bailēs un sāpēs kliedza, kad mācekļi viņus vilka pa raupjo akmeni.

- Esam jau gandrīz klāt! - Sīļaķepa uzmundrināja biedrus. Tālāk eja veda uz aug�u. Ap ķepām skalojās ūdens. Vēl viens līkums, pagrieziens... bija jūtama svaiga gaisa dvesma. Cerības spārnots, aklais run�uks izbrāzās lielajā alā.

Mums izdevās! Viņ� juta, kā Krīto�ā Lapa blakus trīs atvieglojumā.

Priek�ā rēkdama mutuļoja upe.

Aiz muguras alā ieskrēja Lauvuķepa. - Paņem Bez-delīgpūku! - Brālis iegrūda kaķēnu Sīļaķepam.

Sīļaķepa saķēra sīkaliņu zobos.

-Ko viņ� tur dara? - No ejas izjoņoja Asķepa ar Vir�uķepu un Vējaķepu uz papē�iem.

Sīļaķepa izdzirdēja plunk�ķi - tur Lauvuķepa metās upē.

- Lauvuķepa! - viņ� ieaurojās, nomezdams Bez-delīgpūku zemē. Sīļaķepa pūlējās kaut ko sadzirdēt upes dārdoņā. - Vai tu viņu redzi? - run�uks lūdzo�i jautāja māsai.

- Viņ� peld!

- Viņ� ir traks! - Vējaķepa izdvesa.

-Viss kārtībā! - Lauvuķepa sprauslādams un �ļakstīdamies izpeldēja viņā krastā.

- Kā mēs dabūsim pāri kaķēnus? - Vir�uķepa uzsauca.

- Nav jēgas mēģināt! - Lauvuķepa atsaucās. - Eja ir slēgta! - Ņaudienā bija skaidri dzirdamas bailes. - Lietus ir ieskalojis tur zemi - dubļu ir pārāk daudz, lai izraktos cauri.

- Un mūsu eja? - Vir�uķepa jautāja.

Vējaķepa �igli devās pārbaudīt. Lauvuķepa tikmēr pārpeldēja atpakaļ pāri upei.

- Tur ari nekas nesanāks! Tur ir sakritu�i akmeņi! -Vējaķepa kliedza no Vēja klana ejas. - Mēs nemū�am nevarēsim uznest kaķēnus aug�ā!

- Mums ir jāmēģina! - Vir�uķepa iekliedzās.

- Diez vai aug�ā varēs izspraukties! - Vējaķepa sauca. Bailēs viņa niknums pieņēmās spēkā. - Ja kāds no kaķēniem novelsies lejā pa tiem akmeņiem, tad būs pagalam!

- Mums kaut kas ir jādara! - Asķepa kliedza.

Sīļaķepa piespiedās pie Krīto�ās Lapas, mēģinot nolasīt jaunā run�a domas, bet tas �ķita izplēnam, un Pērkona klana mācekļa plecs izgāja cauri viņa aprisēm. - Krīto�ā Lapa? - Sīļaķepa klusi ie�ņācās.

- Piedod! - Gaisā kā migla vērpās vaina un skumjas. Sīļaķepa piepe�i juta aukstumu tur, kur iepriek� bija run�a siltais ķermenis. Viņu sagrāba panika, un laiks �ķita apstājamies. Uz mirkli viņ� pamanīja zaļu acu pāri.

- Pagaidi! - viņ� iesaucās. - Nāc ar mums!

Krīto�ā Lapa piemiedza acis, un tajās atmirdzēja skumjas. - Vēl nav mans laiks aiziet, - viņ� klusītēm noņaudēja un izgaisa.

Tikai ne to!

- Vai mēs mirsim? - ūdens rēkoņā atskanēja Gri�-ļapūkas pārbiedētais ņaudiens.

Sīļaķepas domas �audījās kā trakas, mēģinot atrast kādu iespēju glābties. Purnu ap�ļakstīja ūdens �ļakatas no krāco�ās, burbuļojo�ās straumes. Lauvuķepa kopā ar pārējiem kāpās atpakaļ, līdz visi palika saspiedu�ies uz �auras zemes strēmeles, kur pie pa�ām ķepām jau skalojās ūdens.

Palīdziet mums!

Sīļaķepam ausīs dunēja asinis.

Vai Zvaigznes klana karotāji viņu te lejā vispār dzird?

Pēk�ņi jaunais runcis ar acs kaktiņu pamanīja sudrabainas gaismas atblāzmu, kas līdzinājās Mēness stariem me�ā pa�ā nakts melnumā. Sīļaķepa pacēla skatienu un ieraudzīja netālu no griestiem gludu klints pārkari. Tur sēdēja kāds kaķis. Tās bija tas pats kaķis, kuru Sīļaķepa bija redzējis sapnī, - runcis ar greizajiem nagiem, plāno ka�oku un izvelbtajām, neredzīgajām acīm. Tas pats, kur� bija aizsūtījis Krīto�o Lapu nāvē.

Kaķis skatījās tie�i Sīļaķepam virsū.

Māceklī pamodās dusmas. Vai esi nācis noskatīties ari mūsu bojāejā?

Zem kaķa ķepām sakustējās ēna. Viņ� pavēla kaut ko tuvāk pārkares malai, kādu garu, slaidu, gludu priek�metu. Sīļaķepas spalva saslējās stāvus. Tas ir tas sprungulis no ezermalas!

Mēnesnīcā skaidri varēja saskatīt sprungulī ieskrāpētās zīmes, un Sīļaķepas apjuku�o acu priek�ā sve�ais kaķis pacēla ķepu un bridi turēja drebo�u nagu virs zīmju rindas. Tur bija piecas garas �vīkas un trīs īsas. Sīļaķepa noelsās. Iepriek� tur tādu zīmju nebija! Viņ� bija izskaitījis skrāpējumus tik daudz rei�u, ka pārzināja tos kā savas �etras ķepas.

Pieci karotāji un trīs kaķēni! Viņ� domā mūs!

Sīļaķepu sagrāba bailes. Viņ� ielūkojās sirmajam kakim acīs. Vai mēs mirsim?

9

Vecais nolieca galvu un aplūkoja sprunguli. Tad viņ� gausi nolaida ķepu un ar nagu pārsvītroja skrāpējumus. Sīļaķepa spējā cerību uzplūdā saprata.

Mēs dzīvosim!

Kaķis pamāja ar galvu.

Kāda ķepa nepacietīgi iepļaukāja Sīļaķepas ausi.

- Beidz blenzt nekurienē un palīdzi mums domāt! � Vējaķepa uzbrēca.

Vīzija izgaisa, un Sīļaķepa atjēdzās atkal tumsā. Viņ� sajūsmināts pagriezās pret pārējiem. - No �ejienes ir iespējams izkļūt! - viņ� ieņaudējās. - Es zinu!

- Pa kurieni tad? - Lauvuķepa noprasīja.

- Vēl īsti nezinu, - Sīļaķepa atzinās. - Ļauj man brīdi padomāt.

- Ar domām mēs akmeņus neizkustināsim! - vaimanāja Vir�uķepa. - Mēs esam slazdā!

- Varētu nogaidīt, līdz ala applūst, un aizpeldēt līdz atverei tur aug�ā, - ierosināja Asķepa.

- Tā ir par mazu, - ņurdēja Vējaķepa.

- Un kaķēni var noslīkt! - aizrādīja Vir�uķepa.

Sīļaķepa pakratīja galvu. Prātā kūņojās kāda doma, pagaidām vēl neaizsniedzama. Sprungulis! Tas bija nācis no alas... bet Sīļaķepa to atrada pie ezera. Kā sprungulis tur gadījās?

Ķepas ap�ļakstīja ūdens. Sīļaķepa parāvās atpakaļ, bet tad palika sastindzis stāvam. Viņ� iztēlojās, kā upes līmenis paceļas līdz sprungulim, paceļ to un aiznes... Nu protams! Upe noteikti ietek ezerā.

- Mums būs jāpeld! - run�uks iesaucās.

- Uz kurieni? - iesprauslājās Lauvuķepa.

- Upe ietek ezerā - tā mūs iznesīs ārā!

- Bet tā noiet pazemē! - Vējaķepa �ņāca.

- Tā iznāks atkal ārā ezerā, - Sīļaķepa palika pie sava.

Lauvuķepa piespiedās brālim pie sāna. - Vai tas tie�ām izdosies?

- Citas izejas nav.

-Ja tu saki, ka tas jādara, mums būs vien jāuzticas, - izlēma Asķepa.

- Tu vari uzticēties, cik uziet! - Vējaķepa ierūcās.

-Ja neko nedarīsim, mēs visi dabūsim galu noslīkstot! - raudāja Vir�uķepa.

Asķepa nepacietīgi mīņājās. - Pamēģināsim!

Bezdelīgpūka �ausmās iespiedzās. - Es neie�u ūdenī!

- Mēs jūs turēsim aiz astes, - Lauvuķepa apsolīja.

- Nelaidīsim jūs vaļā.

- Aiz astes? - Dzelk�ņupūka sa�uta.

- Ja turēsim aiz �upra, pa�i sarīsimies pārāk daudz ūdens, - Lauvuķepa paskaidroja. - Jums būs jātur galva virs ūdens, un ar ķepām jūs darīsiet tā. - No run�a ķepām uz�ļakstījās ūdens; viņ� parādīja kaķēniem, kā airēties.

- Man ir bail, - Vir�uķepa �ukstēja.

- Viss būs labi. - Lauvuķepa nolaidās uz visām �etrām un piespiedās Vēja klana kaķei pie sāna. Sīļaķepa bija gana tuvu, lai dzirdētu, kā brālis ie�ukst viņai ausī: - Es atcerē�os mūsu laiku kopā arī tad, kad bū�u Zvaigznes klana rindās.

Vir�uķepa nodrebēja. - Tur mūs vairs ne�ķirs neviena robe�a.

Sīļaķepa samirk�ķināja acis, gandrīz satrūcies no viņu abu jūtu spēka. Pēk�ņi acu priek�ā pazibēja gaisma, un viņ� vēlreiz ieraudzīja sirmo kaķi.

Ejiet tūlīt!

Run�uks iedomājās par visiem kaķiem, kas bija uzdrīkstēju�ies ienākt �ajā alā. Bija sajūta, ka sienas atbalso sen aizgāju�o kaķu bailes un cerības. Viņu liktenis bija ierakstīts zīmēs uz sprunguļa. Vai jaunās līnijas tik tie�ām solīja klanu kaķiem dzīvību? Bija jātic, ka tā ir.

- Mums jāiet! - Sīļaķepa stingri sacīja.

- Nostāsimies krastā, - Asķepa izrīkoja pārējos.

- Lauvuķepa, tu paņem Gri�ļapūku, es ņem�u Dzelk-�ņupūku, bet Vējaķepa var paņemt Bezdelīgpūku.

- Un ko es varu darīt? - Vir�uķepa jautāja.

- Turies man pie astes, - Sīļaķepa sacīja. - Mēs palīdzēsim viens otram.

- Labi, - Vir�uķepa piekrita, un māceklis juta, kā kaķe viegli saņem zobos viņa astes galu.

-Es nekur neie�u! - Bezdelīgpūkas kājeles no�ļakstēja seklajā ūdenī, sīkaliņai mēģinot aizmukt. Vējaķepa bez ceremonijām viņu saķēra un pievilka atkal sev klāt - kaķenīte paguva tikai iebļauties.

- Nebaidies, Bezdelīgpūka, - runcis viņu mierināja.

- Es tevi neatlaidī�u. Nekādā gadījumā neļau�u tev noslīkt.

Bezdelīgpūka iekunkstējās, bet bēgt vairs nemēģināja.

- Iesim nu, - Lauvuķepa skubināja pārējos.

Sīļaķepa iebrida ūdenī. Sajūtot, cik spēcīgi straume rauj uz priek�u, viņam nodrebēja ķepas.

- Gatavi? - Lauvuķepa ieņaudējās.

- Jā! - Asķepa atsaucās.

Sīļaķepa saspringa. - Lecam!

Jaunais runcis ielēca straujajā upē. Vir�uķepa pavilka viņa asti, un abi virpuļu virpuļiem aizpeldēja prom pa straumi. Atvars ievilka Sīļaķepu zem ūdens, un viņ� jau atkal bija savā sapnī, krāco�ais ūdens spieda uz leju, apkārt kūleņoja kaķi, ausis piepildīja nevaldāma rēkoņa...

Ūdens rēkdams dunēja Asķepai ausīs, un bālā gaisma alā pazuda skatienam. Upe ierāva kaķenīti tunelī un pavilka zem ūdens. Plau�as sāpēja un spieda, ilgojoties ievilkt gaisu. Asķepa apspieda vēlmi ieraut ūdeni un neatlaidīgi turēja zobos Dzelk�ņupūkas asti.

Akmeņi saskrāpēja ausis, un viņa sajuta uz puma gaisu, straumei vēlreiz iznesot viņu virspusē. Asķepa ātri ievilka elpu un aptvēra, ka atkal grimst.

Kāds, garām peldot, pieskārās sānam, bet jau pēc mirkļa bija prom. Dzelk�ņupūka ķepurojās, ar asajiem nadziņiem plosot Asķepas degunu, bet viņa pretojās instinktam cīnīties, iedve�ot sev uzticību Sīļaķepam. Viņa ļāvās straumei, jūtot, kā straume viņu mētā un sāniem pieskaras ejas sienas.

Ūdens krāca un rēca arvien skaļāk, līdz �ķita, ka ausis neizturēs un plīsīs.

Klusums.

Straume atlaida savas negausīgās skavas, un troksnis norima. Asķepa pūlējās tumsā kaut ko saskatīt. Vai tā bija gaisma? Tālumā atmirdzēja sīki punktiņi? Vai tā viņu sagaidīja Zvaigznes klans?

Kaķenītei griezās galva; viņa juta, ka apziņu ieskauj tumsa, draudot laupīt samaņu. Asķepa centās noturēties ar galvu uz aug�u, drud�aini meklēdama pareizo virzienu un klusi lūgdamās, kaut galva neatsistos pret akmeni. Saņēmusi pēdējos spēkus, Asķepa atspērās un peldēja aug�up, aug�up tik ilgi, līdz �ķita -ūdens ir pārņēmis visu pasauli un nekur vairs nav vietas, kur tā nebūtu.

Pēk�ņi viņa iznira ezerā un pat satrūkās no spējā, aukstā vēja, kas iepūta tie�i sejā, piepildot degunu un ausis. Viņiem bija izdevies! Asķepa ierāva gaisu un sāka sprauslāt. Krūtis cilājās, piepildoties ar brīni�ķīgu, dzestru gaisu. Izmirk�ķinājusi no acīm ūdeni, viņa saprata, ka redzētie punktiņi ir zvaigznes, kas atspīd starp vēja pluinītām mākoņu driskām. Negaiss bija pāri.

Blakus ūdenī ķepurojās Dzelk�ņupūka, ar pūlēm turēdama galvu virs ūdens. Asķepa saķēra mazo priek�ķepās, palaida vaļā tās asti un iekodās �uprā; tālāk viņa peldēja tikai ar pakaļkājām, gādājot, lai abu galvas būtu virs ūdens. Viņa piespieda sevi atslābt, lai ūdens viņas nestu, un dro�i, mierīgi airējās uz priek�u. Dzelk�ņupūka pie mācekles krūtīm trīcēdama kāsēja un sēca.

Asķepa nopētīja tumsā zvīļojo�o ezeru, meklējot pārējos. Da�as astes tālāk viņa pamanīja �ūpojamies Lauvuķepas zeltaino galvu un nopriecājās. Run�ukam pie muguras spīdo�ām acīm turējās Grī�ļapūka. Blakus nopauk�ķēja burbuļi, un iznira Vējaķepa ar Bez-delīgpūku.

Sīļaķepa? Vir�uķepa? Asķepu sāka pārņemt panika. Vai viņi bija izpeldēju�i? Aiz muguras ie�ļak-stējās, un kaķenīte pagriezās tik strauji, ka Dzelk�ņupūka pārsteigumā iespiedzās vien.

Sīļaķepa un Vir�uķepa kārpījās cie�i blakus, ar ķepām sparīgi kuldami ūdeni, lai noturētos.

- Sīļaķepa! - Asķepa uzsauca.

- Viss kārtībā! - Vir�uķepa sprauslāja.

Asķepa peldus devās pie viņiem, spēcīgi atsperdamās ar pakaļkājām, un pati nobrīnījās, ka peld tikpat izveicīgi kā Upes klana kaķi. - Krasts ir uz to pusi! - Viņa redzēja malu jau pavisam netālu un pastiepusies iebikstīja brālim, lai peld pareizajā virzienā.

Vir�uķepa airējās uz Lauvuķepas pusi. Kāpēc Vēja klana mācekle nemēģināja palīdzēt pati savam klana biedram? Bet tad kļuva skaidrs, ka Lauvuķepa ūdenī plosās, pa brīdim ienirdams. Kad viņ� atkal iznira, bija redzams, ka viņa acis ir ieplestas panikā.

- Grī�ļapūka pazuda!

Vir�uķepa iegremdējās ūdenī. Asķepa aizturēja elpu, airēdamās uz vietas; Lauvuķepa vēlreiz ienira. Vai straume būt ievilkusi kaķēnu atpakaļ bezdibenīgi melnajā ūdenī?

Pēk�ņi Vir�uķepa atkal iznira ārā ar Grī�ļapūku zobos. Kaķēns enerģiski vēcināja ķepiņas. Viņ� bija dzīvs!

Lauvuķepa iznira, un viņa acis iemirdzējās, redzot Grī�ļapūku sveiku un veselu. Viņ� piepeldēja pie

Vir�uķepas un satvēra zobos kaķēna asti, un visi trīs kopā devās uz krastu. Asķepa peldēja līdzās Sīļaķepam, palaikam pamezdama skatienu atpakaļ, vai Vējaķepam neaptrūkst spēka. Melnais Vēja klana māceklis spēcīgi īrās uz priek�u, iekodis zobos Bez-delīgpūkas �upru un raudzīdamies tikai taisni uz priek�u, uz krastu.

Asķepas muskuļi jau smeldza no noguruma, bet viņa neuzdrīkstējās pārstāt kustēties. Ar pūkaino kaķēnu zobos bija grūti ievilkt elpu, ta�u viņa neizlaida no acīm krastu un turpināja ceļu. Beidzot pakaļkājām pieskārās oļi, un, pasniegusies lejup, kaķenīte sataustīja dibenu ari ar priek�ķepu. Paldies, Zvaigznes klans!

Izbridusi no ūdens, Asķepa nometa Dzelk�ņupūku seklumā un bridi palika stāvam, cīnoties pēc elpas. Vir�uķepa un Lauvuķepa jau bija apgūlu�ies tālāk krastā, abu sāni smagi cilājās. Grī�ļapūka turpat blakus izvēma ūdeni.

Aiz muguras noklakstēja oļi; no ezera bija iznācis Sīļaķepa.

- Kā tu zināji, ka mūs iznesīs ārā ezerā? - Asķepa izdvesa.

-Tas... tas likās pa�saprotami, - Sīļaķepa kāsēdams izmocīja. Viņ� izbrida krastā, un viņam meimurodama sekoja arī Dzelk�ņupūka.

Vējaķepa smagiem soļiem izrausās no ūdens da�as lapsas tālāk. Bezdelīgpūka viņam zobos vēcināja ķepiņas, dedzīgi pūlēdamās ātrāk tikt zemē.

- Mēs visi izglābāmies! - Asķepa izdvesa un piegāja pie Lauvuķepas un Vir�uķepas, drebo�ajām ķepām gandrīz atsakoties klausīt uz slapjajiem oļiem. - Vai ar jums abiem viss kārtībā?

Lauvuķepa pacēla galvu. - Esam tikai pa pusei noslīku�i.

Vir�uķepa nespēja savaldīties un sāka murrāt. Viņa iepļaukāja Lauvuķepu ar slapjo asti un piecēlās ķepās. - Jāved kaķēni uz apmetni.

Asķepa paraudzījās augstāk krastā. Tur kuploja kazenāji un papardes, bet tālāk tumsa me�s. Pērkona klana teritorija. - Aizvedīsim viņus pie Lapustraumes, - kaķenīte ierosināja. - Tas ir tuvāk, un mums ir jāpārliecinās, ka kaķēniem nekas nekai�. - Grī�ļapūka vēl aizvien klepodams spļāva ūdeni. Dzelk�ņupūka bija saļimusi turpat blakus, un, lai ari sīkaliņas acis bija vaļā, viņas elpa bija pārāk strauja.

- Asķepai taisnība, - pienāca Sīļaķepa. - Viņiem vajag kaut ko pret �oku.

Bezdelīgpūka piesteidzās pie pārējiem, un viņai pa pēdām atnāca arī Vējaķepa. - Tas bija pats bries-monīgākais, ko jebkad esmu piedzīvojusi! - Mazā izpurināja no ka�oka ūdeni.

- Pagaidi vien, kad nogar�osi Lapustraumes zālītes, - Sīļaķepa pavīpsnāja.

Vējaķepas acis iespīdējās aizdomās. - Lapustraumes?

- Pērkona klana apmetne ir vistuvāk, - Vir�uķepa paskaidroja. - Par viņiem ir jāparūpējas.

Vējaķepa uzmeta skatienu Bezdelīgpūkai. Kaķenī-tes ka�oks bija asiņains tur, kur āda bija saskrāpēta uz akmeņiem. - Nu labi, - viņ� piekrita.

Sīļaķepa saausījās. - Paklausieties!

Nakti atbalsojās draudīgi brēcieni. Asķepa pamira, pazinusi tēva balsi, kurai atbildēja draudīgi Vēja klana karotāju rūcieni.

- Balsis nāk no me�a robe�as puses! - Sīļaķepa sacīja.

Vai viņu nozu�ana bija padarījusi visu vēl ļaunāku? -Ja drīz nepārnāksim, sāksies kauja! - Asķepa izdvesa.

Lauvuķepa pietrūkās ķepās. - Varam viņiem parādīt kaķēnus. Ja viņi zinās, ka kaķēni ir dro�ībā, nebūs vajadzības cīnīties.

-Vai mēs dosimies kaujā? - Bezdelīgpūkas acis iepletās apaļas kā pūcei.

- Es varu kauties! - Grī�ļapūka sarosījās.

-Ja paspēsim laikā, nekādas kaujas nebūs, - Asķepa stingri sacīja. Mazais Grī�ļapūka pat neapjēdza, ka visā nelaimē ir vainojams arī viņ� un ka nāktos stāties pretī kaķiem, kuri viņu tikko bija izglābu�i.

- Kā jums �ķiet, vai varēsiet paskriet?

- Protams, varēsim! - Dzelk�ņupūka sparīgi savēcināja astīti.

Sīļaķepa pēc kārtas apostīja visus trīs kaķēnus.

- Viņiem vajag zālītes, - viņ� �aubīdamies ieņaudējās, tomēr izslēja zodu. - Ta�u ar to var mazliet nogaidīt.

- Ejot viņi sasildīsies, - Asķepa piebilda.

Pērkona klana mācekle pirmā devās prom no ezermalas. Viņa uzrausās krastā un pa�ķīra papardes, pieturot krokainās lapas, lai pārējie varētu ērtāk tikt galā. Vir�uķepa ar purnu skubināja Bezdelīg-pūku aug�ā kalnā, bet Vējaķepa sekoja pa pēdām Dzelk�ņupūkai, piespiedis degunu tās sānam, lai mazā nepakluptu. Lauvuķepa paķēra Dzelk�ņupūku aiz �upra un uzmeta stāvajā krasta krantī blakus Asķepai. Mācekle pastūma nost papardes un palaida kaķēnu garām. Tas blenza aug�up uz zariem, iepletis acis tik lielas, it kā vēl nekad nebūtu redzējis virs galvas kokus.

- Ko Sīļaķepa tur dara? - Lauvuķepa skatījās uz brāli - tas bija notupies krastā.

Asķepa samiedza acis. Sīļaķepa tupēja blakus kaut kādam sprungulim.

- Ej ar pārējiem, - viņa sacīja Lauvuķepam. - Mēs jūs panāksim.

To pateikusi, viņa metās atpakaļ uz liedagu. - Vai viss labi? - viņa uzsauca Sīļaķepam.

Run�uks laikam nemaz nedzirdēja. Viņ� bija apņēmīgi pagriezies pret sprunguli un aizvēris acis kā miegā. Asķepa piegāja tuvāk. Bija tāda sajūta, it kā viņa iejauktos.

- Visi ir izglābu�ies, kā tu solīji, - Sīļaķepa murmināja, piespiedis purnu gludajam, palsajam kokam. - Paldies.

- Mums ir jāiet! - Asķepa skubināja.

Sīļaķepa nepakustējās. - Turi acis vaļā, Krīto�ā Lapa, - viņ� �ukstēja. - Es ceru, ka tu kādudien atradīsi savu ceļu uz virszemi.

- Nāc, Sīļaķepa! - Bija jāpasteidzas. Ņaudieni pie robe�as kļuva arvien ne�petnāki.

Brālis pacēla galvu. - Es jau nāku. - Viņ� atstāja sprunguli un devās pie māsas.

- Ko tu tur darīji?

- Nav svarīgi, - Sīļaķepa atteica, pievērsis savas neredzīgās acis māsai. Asķepa viņu pazina pietiekami labi, lai aptvertu, ka var nemaz nepra�ņāt. Reizēm viņa vēlējās, kaut spētu labāk saprast Sīļaķepu. Ar Lauvuķepu bija vienkār�i. Viņa draudzība ar Vir�uķepu bija karotāju kodeksa pārkāpums, bet tajā, ka viņam bija iepatikusies glītā Vēja klana kaķe, nebija nekā noslēpumaina. Ta�u Sīļaķepu, �ķiet, vadīja kādas neredzamas ķepas, it kā viņam būtu pa�am sava slepenā pasaule, kas viņai uz mū�u paliks slēgta.

Abi panāca pārējos. Asķepai krūtīs spieda, un ķepas pēc staigā�anas pa akmens ejām �ķita pavisam noberztas. Cik mīksta pēc grubuļainajām klintīm likās me�a zeme! Vējaķepa pielika soli, un kaķēniem bija jārik�o, lai varētu turēties līdzi. Dzelk�ņupūka paklupa pār sakni. Lauvuķepa uzreiz paķēra kaķenīti zobos, un tā pat nepretojās, tikai palika ļengani karājamies, pārgurumā pavisam duļķainām acīm.

Grī�ļapūka smagi elsoja.

- Es varu tevi panest, - Asķepa piedāvājās, bet kaķēns tikai mēmi papurināja galvu. Viņ� bija tā aizelsies, ka nevarēja parunāt.

Pēk�ņi Bezdelīgpūka iespiedzās. Viņai spalvā bija ieķēries kazenājs. Sīļaķepa to ar zobiem izrāva. Asķepai sa�ņaudzās sirds. Bija ne�ēlīgi likt Vēja klana kaķēniem tādā ātrumā pārvietoties pa me�u. Bet kauja bija jāaizkavē!

- Esam jau gandrīz klāt, - viņa iedro�ino�i teica.

Sākās nogāze, un Vējaķepa metās skriet. Grī�ļapūka un Bezdelīgpūka klup�us kri�us joza pakaļ.

Tālāk priek�ā me�ā atbalsojās nikns kauciens. - Es ta�u teicu - jūsu kaķēnu pie mums nav!

Tas bija Ugunszvaigzne.

- Bet kur tad viņi ir? - Vienzvaigzne pārskaities sprauslāja. - Arī Upes klans zvēr, ka pie viņiem to neesot. Ta�u kaut kur viņiem tomēr ir jābūt, un mēs esam apņēmu�ies izdibināt, kur!

-Ja spersiet kaut ķepu pāri robe�ai, mēs jūs saplosīsim gabalu gabalos!

Asķepa sasprindzināja redzi, pūloties saskatīt klana biedrus. Starp kokiem bija samanāms Kazenājnags, kur� draudīgi glūnēja uz grāvja viņā malā eso�o Pelnkāju. Ugunszvaigzne stāvēja cie�i blakus savam vietniekam. Aiz viņiem bozās Ērk�ķnags, Baltspāms, Zimekļkāja un Pūpē�ķepa. Pretējā pusē draudīgi atņirgtiem zobiem dī�ājās Vēja klana kaķi. Vārnuspalva ar nagiem plucināja zemi blakus

Vienzvaigznem un Pelnkājai, bet aiz viņiem �urpu turpu soļoja Pūcesūsa un Robauss.

Asķepa strauji puksto�u sirdi aizbrāzās garām kaķēniem un pakaļ Vējaķepam. Aiz viņa atlēca kazenāji, sāpīgi trāpot kaķei pa pumu. Viņa izspruka no pame�a tajā pa�ā mirklī, kad Vējaķepa metās pāri grāvim.

-Stāt! Mēs atradām kaķēnus! - runcis iesaucās.

- Nevienam nav jācīnās! - Asķepa ba�īgi raudzījās pār plecu, klusībā skubinādama pārējos, lai tie pasteidzas.

- Kur viņi ir? - Vienzvaigzne noprasīja.

- Viņi jau nāk, - Asķepa solīja.

Karotāji apstulbu�i noskatījās, kā iedrebas pame�s un Vir�uķepa izstumj laukā Grī�ļapūku un Bez-delīgpūku. Abi kaķēni apjukumā apstājās un palika stāvam, mirk�ķinādami acis Mēness gaismā. Lauvuķepa ar Sīļaķepu uz papē�iem iznāca no kazenājiem un saudzīgi nolika Dzelk�ņupūku blakus abiem pārējiem.

- Zvaigznes klana vārdā, kur jūs viņus atradāt? -Vienzvaigzne plati iepleta acis.

Lauvuķepam pār muguru pārskrēja tirpas. Viņ� paraudzījās uz Vir�uķepu un spēra soli uz priek�u. -Viņi nejau�i iegāja...

Asķepa pārtrauca brāli: - Viņi bija lejā pie ezera. Bija tur apmetu�ies, lai paglābtos no lietus.

Kāda jēga tagad izpaust Lauvuķepas noslēpumu? Ejas starp abiem klaniem bija aizbērtas, tātad nekādu taktisku priek�rocību vairs nebija ne vieniem, ne otriem, un Lauvuķepam tikai velti iznāktu nepatik�anas. Kaķenīte paskatījās uz pārējiem, mēmi lūdzot piekrist.

Vir�uķepa pamāja ar galvu. - Viņi bija pavisam netālu no robe�as Pērkona klana teritorijā. - Viņa uzlūkoja Vējaķepu. - Lauvuķepa, Asķepa un Sīļaķepa redzēja, ka viņus meklējam, un pasauca, kad sajuta pēdas.

- Kādas pēdas? - Vienzvaigzne noprasīja. - Mēs neko neatradām.

Vējaķepa samirk�ķināja acis. - Laikam tās bija aizskalojis lietus.

Vienzvaigzne pamāja ar asti, lai kaķēni nāk tuvāk.

- Panāciet �urp!

Grī�ļapūka, Dzelk�ņupūka un Bezdelīgpūka pieglaustām ausīm un nokārtām astēm nedro�i tuvojās robe�ai. Viņi apstājās grāvmalā.

- Kāpēc jūs bez atļaujas aizgājāt no apmetnes? -Vienzvaigzne pār grāvi uzrūca.

Grī�ļapūka izslējās. - Mums gribējās papētīt apkārtni.

- Papētīt apkārtni? - Vienzvaigzne atbalsoja.

- Mēs, jūs meklējot, gandrīz jau devāmies karagājienā pret Upes klanu un Pērkona klanu!

Bezdelīgpūka nokāra galvu. - Piedodiet!

- Mēs nepadomājām, - Dzelk�ņupūka piebilda.

- Mums likās jautri uzbūvēt pie ezera pa�iem savu apmetni. - Grī�ļapūka palūkojās uz Asķepu, un viņa acis nebēdnīgi iemirdzējās. Sīkaliņ� pat nenojauta, cik svarīgi tuneļiem ir palikt noslēpumā.

Lauvuķepa piegāja pie pa�as robe�as. - Vai tu teici, ka jūs gandrīz devāties karagājienā pret Upes klanu? - viņ� uzrunāja Vienzvaigzni.

Asķepa juta mostamies cerību. - Kaujas vēl nav bijis?

- Mēs devām Upes klanam laiku atdot kaķēnus līdz rītam. - Vienzvaigzne sapīcis nopūtās. - Bet tagad tā vien �ķiet, ka būs jāatvainojas par apmelo�anu.

-Jāatvainojas? - Robauss nikni novēcināja asti. - Neaizmirsti, ka viņi pārkāpa robe�u!

- Viņi bēga no suņa, - Vienzvaigzne atgādināja.

- Tā viņi teica jau pagāju�ajā reizē, - norūca Vārnuspalva.

- Es pats saodu suņa smaku! - Vienzvaigzne noskaldīja. - Mums ir jātic savām acīm un ausīm.

Vārnuspalva sabozās. - Viņi vienalga varētu iebrukt.

Vienzvaigzne samiedza acis. - Bet varētu ari atgriezties savā vecajā apmetnē, kā solīts. Nākamajā Saietā to noskaidrosim. Pagaidām patrulēsim gar robe�ām kā parasti. Un, ja manīsim to suni, tad parādīsim tam, kā palikt pa�am savā zemē.

Asķepai no atvieglojuma gandrīz saļima ķepas. Draudi bija garām. Vēja klana kaķēni bija dro�ībā. Viņa ievēroja, ka Ugunszvaigzne viņu cie�i uzlūko.

- Izskatās, ka tev tomēr bija taisnība, Asķepa, -barvedis noņaudēja.

Kaķenīte bijīgi nolieca galvu. - Es nepūlējos tikai pierādīt savu taisnību, - viņa noņaudēja.

Kazenājnags pārlaida asti meitas sānam. - Tu izskaties pārgurusi. Vedīsim jūs visus mājās.

-Jā, - Vienzvaigzne piebalsoja. Viņ� pārlēca pāri robe�ai un pa vienam pārcēla kaķēnus pār grāvi. - Atvainojiet, ka mūsu kaķēni sagādāja tādas neērtības.

- Ari mūsu klanā ir kaķēni, - Ugunszvaigzne atbildēja, un viņa balsī ieskanējās sirsnība. - Mēs zinām, kā tas ir.

Robauss tikai no�ņaukājās, paķēra aiz �upra Dzelk�ņupūku un, asi pagriezies, devās prom me�ā. Pūcesūsa paņēma Bezdelīgpūku, bet Vārnuspalva -Gri�ļapūku.

- Paldies, ka atvedāt mūs atpakaļ! - Dzelk�ņu-pūka uz atvadām nopīkstēja.

Kazenājnags pameta skatienu uz Sīļaķepu, kur� bija palicis iepakaļ pame�ā. - Vai tev viss kārtībā?

- Viss ir labi, - Sīļaķepa apgalvoja un sāka mazgāt asti.

Asķepa pārsteigta samirk�ķināja acis. Vai tad brālis nemaz nepriecājās, ka izdevies novērst kauju? Varētu domāt, ka viņa misija beidzās mirklī, kad izglābu�ies kaķi atstāja ezeru.

- Es ari ie�u. - Vējaķepa strupi pamāja Asķepai un Lauvuķepam. - Vai tu nāksi? - Runcis paskatījās uz Vir�uķepu, kura vēl kavējās Pērkona klana pusē.

- Pēc mirklī�a.

Vējaķepa nicīgi no�ņaukājās un aizsteidzās pakaļ saviem klana biedriem.

Vir�uķepa piegāja pie Lauvuķepas un īsu mirkli savija asti ar viņa asti. - Paldies, ka palīdzēji!

Ugunszvaigzne samiedza acis, un Asķepa pamira. Viņa raudzījās uz brāli un drebo�ām ķepām gaidīja atbildi. Vienu kauju tik tikko bija izdevies novērst, bet varbūt draud jau nākamā?

- Mēs būtu palīdzēju�i jebkuram, - Lauvuķepa vienaldzīgi noņaudēja.

Vir�uķepas acīs pavīdēja sāpes. - Tu dienās būsi izcils karotājs, Lauvuķepa.

Māceklis noskatījās, kā Vēja klana kaķe pārlec pāri grāvim un nozūd ēnās. Tad viņ� uzmeta nevērīgu skatienu Ugunszvaigznem. - Vai nu iesim mājās?

Pērkona klana barvedis pamāja ar galvu un devās savējiem pa priek�u uz apmetni.

Asķepa ielaida nagus mīkstajā, miklajā zemē. Lauvuķepa bija guvis mācību. Karotāju kodekss bija svarīgāks par jebkuru draudzību. Tas pavadīja kaķus ik uz soļa un bie�āk palīdzēja saglabāt mieru nekā kļuva par iemeslu sadursmēm. Sīļaķepa varēja pārbaudīt kodeksa robe�as un tikt cauri sveikā, jo viņam bija savas īpa�ās attiecības ar Zvaigznes klanu, bet Asķepa un Lauvuķepa bija karotāji. Ja nebūtu kodeksa, viņi nebūtu nekas.

Es vairs neesmu dziedniekkaķe. Nevaru draudzēties ar Vītolķepu tā kā kādreiz. Karotāju kodekss ir pirmajā vietā. Tas ir jāievēro par katru cenu: ja to darīsim, tad klani būs dro�ībā.

Jaunā kaķe sūrsto�iem muskuļiem un gurdām ķepām sekoja saviem klana biedriem. �onakt viņa beidzot varēs gulēt mierīgi.

Lauvuķepam pēc skrējiena pa tuneļiem un ilgās peldē�anas uz krastu vēl aizvien sāpēja visas maliņas, bet viņ� nespēja palikt migā ne mirkli ilgāk. Viņ� bija gulējis līdz saulesvidum, un Pelnāda bija paziņojis, ka nevedīs viņu trenēties, iekams māceklis nebūs kārtīgi izgulējies vēl vienu nakti. Ta�u Lauvuķepam tik ļoti sāpēja sirds, ka viņ� savā sausajā guļvietā visu laiku tikai trinās un dīdījās. Beigu beigās viņ� atmeta ar ķepu un vairs nemēģināja iekārtoties ērtāk. Izlīdis no migas, viņ� devās cauri ērk�ķu barjerai me�ā.

-Vai gribi izlocīt kājas? - runci iztrūcināja Tērces ņaudiens. Izejot viņ� bija tā aizdomājies, ka viņu nepamanīja. Caur kokiem atspīdēja rieto�ās saules stari.

- Man apnika atpūsties, - Lauvuķepa paskaidroja.

- Tagad tu izskaties labāk, - kaķe noteica. - Vakarnakt �ķita, it kā tu būtu vienā stiepienā aizskrējis līdz kalniem un atpakaļ.

Lauvuķepa nodūra acis. - Kaķēnus bija grūti atrast.

- Bet jūs tomēr atradāt, - Terce atgādināja.

- Jā, - Lauvuķepa nomurmināja un devās aug�up pa nogāzi.

- Es gaidī�ul - Tērce uzsauca nopakaļ.

- Es drīz bū�u, - Lauvuķepa nosolījās.

Māceklis lēni aizcilpoja līdz ieejai alā. Ieraugot ap to bie�i saaugu�os kazenājus, sāpīgais kamols vēderā sa�ņaudzās vēl cie�āk. Run�uks ielīda zem atskabar-gainajiem dzinumiem un uzkāpa līdz �aurajai atverei, no kurienes viņu reiz bija pasaukusi Vir�uķepa. Lauvuķepa atsauca atmiņā kaķenītes purnu ar zilām, sajūsmā mirdzo�ām acīm.

Lauvuķepa viņu vairs nekad tādu neredzēs. Kā draudzeni. Viņi vairs nekad nebūs kopā kā Tumsas klana kaķi ar savu slepeno teritoriju. Viņam nevarēja būt tāda draudzība, ja viņ� gribēja būt lojāls Pērkona klana karotājs.

Rudais māceklis aizvēra acis, iztēlodamies, ka sajūt alā Vir�uķepas aromātu. Viņ� zināja, ka patiesībā tas nav iespējams. Nogruvumā ala bija aizbērta, iezīmējot pa�as dārgākās draudzības beigas, kāda viņam jebkad bijusi.

- Ardievu, Vir�uķepa, - viņ� �ukstus sacīja alā, cerēdams, ka vēj� aiznesīs vārdus tālāk tumsā, un iztēlodamies, ka draudzene gaida otrā pusē...

Zvaigznes klanā mūs vairs ne�ķirs neviena robe�a. Lauvuķepa atcerējās to vienu mirkli alā, kad �ķita, ka viņi varētu aiziet bojā. Vēl tagad, to atminoties, iekņudējās ķepas. Kā lai viņ� uzgrie� muguru tādai draudzībai?

Bet tas bija jādara.

Un viņai jārikojas tāpat.

Kad Lauvuķepa devās atpakaļ caur satumsu�o me�u, debesīs jau karājās Mēness sirpis. Koku galotnēs �alkoja vēj�, un papardes klusi �abēja, atritinot svaigas, ko�i zaļas lapas.

Sānam kaut kas pieskārās.

Lauvuķepa salēcās un uzboza asti.

- Mēs ar tevi lepojamies, - vakarīgajā gaisā izskanēja Tīģerzvaigznes ņaudiens. Lauvuķepa pagrieza galvu un ieraudzīja tum�ā karotāja vizo�ās aprises un mijkrēslī zalgojo�ās dzintara acis.

Pie otra sāna pieglaudās cits kaķis. Vanagsarma.

- Tu pieņēmi pareizu lēmumu, - stripainis sacīja. Viņ� piebikstīja māceklim ar plecu, un Lauvuķepa nodrebēja no rēgainā pieskāriena.

- Es esmu zaudējis savu labāko draudzeni, - viņ� klusi sacīja. - Nekad nebūtu domājis, ka tas atstās manī tādu tuk�umu.

- Draudzībām nav nekādas vērtības, - Tīģerzvaigzne ierūcās. - Tu esi guvis svarīgu mācību - es tev to nebūtu varējis iemācīt. Bet es tev iemācī�u daudz ko citu. Kādu dienu tu būsi tik varens, ka draugi tev vispār nebūs vajadzīgi. Apsolu, ka tad, kad tā diena pienāks, tu ne mirkli neno�ēlosi, ka izvēlējies kļūt par karotāju.

Sīļaķepa izstaipījās, jūtot, kā ka�oku sasilda saules stari. Apkārt �alkoja silts vējiņ�, atnesot zaļojo�ā me�a aromātus. Augstu debesīs treļļoja putns, un tālumā bija dzirdami klusi viļņu �uksti.

- Sīļaķepa!

Viļņu skaņās ielauzās viegli soļi. Sīļaķepa iztēlojās savu skolotāju Lapustraumi brienam pa ezermalas seklo ūdeni.

- Sīļaķepa! - skolotāja pasauca vēlreiz, jau tuvāk.

- Nāc pie manis! Ūdens ir ļoti patīkams.

- Nē, paldies, - Sīļaķepa noburk�ķēja.

Viņam ūdens nozīmēja daudz vairāk par maigiem vilnī�iem uz ķepām. Viļņu nopūtas uzjundīja atmiņas par aukstu ūdeni visapkārt, piemirku�u ka�oku, kas smagi velk dziļāk, par ūdeni degunā un mutē, par smak�anu... Reiz viņ� bija slīcis sapnī, kad apmaldījās pazemes ejās kopā ar senlaiku karotāju Krīto�o Lapu, un otrreiz gandrīz noslīka pa īstam, kopā ar klana biedriem glābjot Vēja klana kaķēnus.

Man jau pietiek ūdens visam atliku�ajam mū�am.

- Nu labi. - Lapustraumes soļi attālinājās, �oreiz ātrāk; dziedniece lēk�oja kā bezrūpīgs kaķēns.

Sīļaķepa turpināja ceļu pa krastmalu. Viņam bija jāmeklē malvas, bet, izgar�ojot gaisu, viņ� nejuta pazīstamo aso aromātu. Tiklīdz Lapustraumes soļi izgaisa tālumā, run�uks pagriezās prom no ezera un uzrausās krastā. Viņam bija jāuzmeklē kaut kas svarīgāks par zālītēm. Viņ� devās uz priek�u, piespiedis degunu gandrīz pie zemes, un izo�ņāja zāles cerus un krūmus, līdz sasniedza koku ar samud�inātām saknēm.

Te tas ir!

Māceklis iecirta zobus sprunguļa galā un izvilka to no paslēptuves aiz saknes, kas to dro�i noturēja krastā, kur netika klāt alkatīgie viļņi. Run�uks notupās guvumam blakus un pārlaida ķepu pār ieskrāpētajām līnijām. Viņ� uzmeklēja piecas garās un trīs īsās �vīkas, kas atradās kopā, - tās nozīmēja piecus mācekļus un trīs kaķēnus, kuri bija iesprostoti tuneļos, kad sākās plūdi. Visas �vīkas bija pārsvītrotas: visi astoņi kaķi bija tiku�i laukā sveiki un veseli. Sīļaķepa atcerējās, kā toreiz gaisā uzvirmoja Akmens aromāts. Bija gandrīz tāda sajūta, it kā viņa ķepu vadītu senā kaķa gars.

Bet Sīļaķepa sajuta ari vienu nepārsvītroto zīmi. Tā nozīmēja Krīto�o Lapu - senlaiku kaķi, kur� bija rādījis viņiem ceļu, bet pats vēl aizvien vientuļi klīda alā.

Jaunais runcis aizvēra acis un mēģināja saklausīt balsis, kas agrāk vienmēr �ukstēja ausī, bet tagad nedzirdēja neko, vien vēja nopūtas kokos un ezera vilnī�u ņirbu. - Krīto�ā lapa? Akmens? - viņ� klusi uzsauca. - Kur jūs esat? Kāpēc ar mani vairs nerunājat?

Atbildes nebija. Sīļaķepa izvilka sprunguli pavisam laukā un novēla līdz pa�am ezeram, kur to apskaloja ūdens. Viņ� apostīja koku visā garumā, ta�u pagājības atbalsis bija izgaisu�as.

Sīļaķepa norija kaklā sariesu�os kamolu. Gandrīz �ķita - viņ� tūlīt sāks raudāt kā māti pazaudējis kaķēns. Viņam gribējās runāt ar Akmeni, uzzināt vairāk par kaķiem, kuri sensenos laikos bija dzīvoju�i ap �o pa�u ezeru. Gribējās zināt, kāpēc Krīto�ajam Lapam bija lemts mū�īgi mū�os klīst pa pazemi, ja citi senie kaķi jau sen bija devu�ies citur - pat tie, kuri bija dabūju�i galu turpat lejā.

Jaunais runcis jutās pārliecināts, ka tie ir tie pa�i kaķi, kuru klātbūtni varēja just pie Mēnesdīķa, tie pa�i, kuri bija ieminu�i līklo�u taku lejup uz dīķi. �iem kaķiem bija sena vēsture, tie bija dzīvoju�i, ilgi pirms tika nodibināti klani, pat vēl pirms radās Zvaigznes klans. Cik daudz vieduma no viņiem varētu smelties! Varbūt �ie kaķi pat varētu izskaidrot pareģojumu - noslēpumainos vārdus, kurus Sīļaķepa bija dzirdējis Ugunszvaigznes sapnī.

Viņi būs treji, rada tiem, kas ir rada tev, un zvaig�ņu vara būs viņu ķepās.

- Sīļaķepa, ko tu tur dari?

Runcis satrūkās. Viņ� bija tā koncentrējies uz sprunguli un domām par senlaiku kaķiem, ka pat nedzirdēja Lapustraumi pienākam. Tagad viņ� sajuta turpat blakus uzvēdījam pazīstamo aromātu un dziedniekkaķes sapīkumu.

- Piedod, - viņ� nomurmināja.

- Mums ir vajadzīgas malvas, Sīļaķepa. Ja arī �obrīd nav jāgatavojas kaujai, kāds vienalga var saslimt vai savainoties. Dziedniekkaķiem ir vienmēr jābūt gataviem.

- Zinu jau zinu! - Sīļaķepa atcirta. Un kur� bija tas, kur� novērsa kauju? Ja es ar pārējiem nebūtu atradis tos kaķēnus, Vēja klans un Pērkona klans būtu saplosīju�i cits citu gabalos.

Sīļaķepam nebija ne mazākās vēlmes taisnoties. Viņ� aizvēla sprunguli atpakaļ uz paslēptuvi un iebāza zem koka saknes, visu laiku juzdams sev pievērstu skolotājas bargo skatienu. Tad viņ� aizsoļoja pa krasta krauju ar pavērtu muti, lai labāk uztvertu augu aromātus.

Necik tālu neticis, Sīļaķepa apstājās un, pagriezis galvu, ar neredzīgajām acīm palūkojās pāri ezeram. Vēja brāzmas purināja spalvu, piespie�ot to cie�i pie ādas.

Kur jūs esat? - viņ� domās sauca senlaiku kaķus. Lūdzu, sakiet kaut ko!

- Sīļaķepal Ei, Sīļaķepa!

Tā nu nebija balss, kuru viņ� bija gribējis dzirdēt. Māceklis norija piktu �ņācienu un pagriezās pret Riekstuķepu. Jau pa gabalu bija jūtams viņas aromāts un dzirdami dimdo�i soļi. Lau�as caur papardēm kā tāda aptrakusi lapsa!

- Paskaties, kas man ir! - Riekstuķepa izklausījās apskurbusi no prieka, bet piesmaku�i, it kā runājot ar pamatīgu medījumu zobos.

Sīļaķepa pat nepūlējās aizrādīt, ka viņ� nemaz nevar ne uz ko paskatīties. Spēcīgs strupastes aromāts ari tāpat pateica priek�ā, kas tai ķēries.

- �odien ir mana pēdējā medību pārbaude. -Tagad mācekles balss skanēja skaidrāk - laikam viņa bija nolikusi medījumu zemē. - Ja viss izdosies, mēs ar Pūpē�ķepu un Peļuķepu �odien kļūsim par karotājiem.

- Lieliski! - Sīļaķepa mēģināja izklausīties entuziasma pilns, ta�u joprojām jutās saīdzis par to, ka kaķe bija iztraucējusi viņu no pārdomām par senajiem kaķiem.

- Zemesvilna noteikti būs ar mani apmierināts, -Riekstuķepa turpināja tērgāt. - �ī strupaste ir milzīga! Ar to pietiks abiem Margrietiņas kaķēniem.

- Margrietiņas kaķēni vēl nevar ēst strupasti, -Sīļaķepa atgādināja. Vai viņa galīgi izkūkojusi prātu? - Viņi piedzima tikai pirms �etrām dienām.

- Nu tad tā noderēs Margrietiņai pa�ai. - Riekstuķepa neļāvās sarūgtināties. - Viņai tagad ir kārtīgi jāpaēd, lai varētu barot kaķēnus. Vai esi viņus jau apciemojis? Tik mīļus mazulī�us vēl nebiju redzējusi! Margrietiņa pastāstīja, ka nosaukusi tos par Ro�u-pūku un Krupjapūku.

- Zinu, - Sīļaķepa īsi attrauca.

- Nevaru vien sagaidīt, kad viņi būs gana paaugu�ies un varēs nākt laukā no migas spēlēties! - Riekstuķepa sajūsminājās. - Kā tu domā, vai Ugunszvaigzne ļaus man vienu no viņiem apmācīt? Kad tiktāl nonāks, man jau būs karotājas pieredze.

- Viņi tev ir pusbrālis un pusmāsa, - Sīļaķepa īdzīgi ieņaudējās. - Ugunszvaigzne dro�i vien ne...

- Riekstuķepa! - Viņus pārtrauca barga balss, un Sīļaķepa izdzirdēja no�abam papardes. Laukā iznāca Riekstuķepas skolotājs Zemesvilna. Viņa aizkaitinājums bija gandrīz taustāms. - Vai tu te medī vai pļāpā? - viņ� noprasīja.

- Piedod! Vai redzēji, kāda strupaste, Zemesvilna? Tā ir milzīga!

Sīļaķepa dzirdēja Zemesvilnu pienākam un apostām medījumu.

- Ļoti labi, - karotājs ieņaudējās. - Bet tas nenozīmē, ka tagad vari sēdēt dīkā un pucēt asti. Me�ā ir daudz medījuma. Es aiznesī�u �o uz apmetni, bet tu turpini.

- Labi. Tiksimies vēlāk, Sīļaķepa!

Sīļaķepa atcerējās vēl novēlēt veiksmi, un Riekstuķepa aizlēk�oja, bet jaunā run�a domas jau atkal atgriezās pie senajiem kaķiem. Viņu klusē�ana darīja ba�īgu. Vai esmu kaut ko izdalījis nepareizi? Vai Akmens un Krīto�ā Lapa uz mani dusmojas? Viņ� prātoja �ā un tā, pastarpām izklaidīgi uzmeklēdams malvu ceru un no�ķīdams lapas, ko aiznest uz apmetni.

- Malacis, Sīļaķepa! - run�ukam aiz muguras atskanēja Lapustraumes balss. - Iesim nu.

Sīļaķepa savāca stiebrus zobos. Tie būs labs iegansts nerunāt. Viņ� rik�oja pa me�u skolotājai nopakaļ, pavisam aizmirsies savās domās, tik tikko manīdams medījuma aromātu un �abinā�anos pame�ā. Iztēlē viņ� bija tālu prom, mēģinot iet vienā solī ar sendienu kaķiem.

Spalgi aizkliedzās putns. Sīļaķepa satrūkās, kad pa�ā deguna galā noplivinājās spārni, un atsprāga atpakaļ, nomezdams malvas stiebrus.

- Ei! - da�as astes tālāk atskanēja Pūpē�ķepas sa�utuma brēciens. - Tu tikko aizbaidīji manu strazdu! Vai tad neredzi, ka es to medīju?

- Nē, es neredzu. - Sirdsapziņas pārmetumi un īgnums par pa�a neveiklību aizdeva Sīļaķepam dusmas. - Es esmu akls, ja gadījumā nebiji to pamanījis.

- Bet tu vari arī neuzvesties tik lempīgi, - pikti aizrādīja Lapustraume. - Koncentrējies uz savu darāmo, Sīļaķepa. �orīt tu esi izklaidīgāks par zaķi.

-Jācer, ka viņ� mani neizgāza pārbaudē, - Pūpē�ķepa pukojās. - Ja nebūtu viņa, strazds būtu man ķepā.

- Zinu, - ieņaudējās Kazenājnags.

Sīļaķepa saoda Pērkona klana barve�a vietnieku gabaliņu tālāk. Turpat netālu bija ari Peļuķepa un viņa skolotājs Zimekļkāja. Ak nē! Vai viss Pērkona klans ir iznācis skatīties?

- Nav jēgas apraudāt zaudētu medījumu, - Kazenājnags pamācīja, pienākdams tuvāk. - Un īsts karotājs nekurn par vienu sīku zaudējumu. Ej, Pūpē�ķepa, paraugi, vai vari atrast kādu peli pie tā tur koka saknēm.

- Nu labi. - Sīļaķepa juta, ka Pūpē�ķepa vēl aizvien dusmojas, neraugoties uz skolotāja mierino�ajiem vārdiem. - Sīļaķepa, nemaisies vairs pa kājām, labi?

- Protams!

- Jā, mums laiks iet atpakaļ uz apmetni. - Lapustraume piebikstīja māceklim ar plecu. - Uz �o pusi.

Es labi zinu, kur atrodas apmetne, paldies!

Sīļaķepa pacēla savas zālītes un devās pakaļ skolotājai ērk�ķu tunelī un ārā klin�u apjoztajā ieplakā. Izspraucies cauri pie dziedniekkaķes migas saaugu�ajiem kazenājiem, viņ� nolika malvas alas dziļumā.

- Es aizie�u pēc medījuma, labi?

- Vienu mirkli, Sīļaķepa. - Lapustraume nolika ari savu ne�ļavu un apsēdās viņam priek�ā. Māceklis sajuta kaķes nepacietību un īgnumu. - Nezinu, kas tev pēdējā laikā lēcies, - viņa iesāka. - Kop� tās dienas, kad atradāt pie ezera Vēja klana kaķēnus...

Dziednieces balsī nepārprotami izskanēja jautājums, un Sīļaķepa skaidri sajuta ziņkārības aromātu. Lapustraume acīmredzot nojauta, ka stāstā par pazudu�ajiem kaķēniem ir kas tāds, ko nestāsta ne Sīļaķepa pats, ne viņa brālis un māsa. Bet Sīļaķepa nekādā gadījumā negrasījās izpaust, ka kaķēni patiesībā bija iemaldīju�ies zem Pērkona klana un Vēja klana zemēm eso�ajā alu labirintā. Viņ� zināja, ka klusēs ari Lauvuķepa un Asķepa, kā ari Vēja klana mācekļi Vir�uķepa un Vējaķepa. Neviens negribēja, lai nāktu gaismā, ka Lauvuķepa un Vir�uķepa bija aizvadīju�i vairākus mēne�us kopīgās rotaļās alā.

Tāpēc nevarēja stāstīt, kā viņi visi gandrīz noslīka kopā ar pazudu�ajiem kaķēniem, jo lietus piepildīja alu ar ūdeni, un pazemes upe pārplūda, kļūstot par baigu straumi. Sīļaķepam krāco�ā, smacējo�ā upe vēl tagad reizēm rādījās murgos.

- Sīļaķepa, vai ar tevi viss ir kārtībā? - Lapustraume jautāja tālāk. - Viņas aizkaitinājums sāka izplēnēt, un tā vietā stājās ba�as, veseli ba�u plūdi, kas draudēja ieraut glu�i kā upe pazemē. - Tu ta�u man pateiktu, ja kaut kas nebūtu labi, vai ne?

- Protams, - māceklis norūca, cerēdams, ka skolotāja neuzodīs melus. - Viss ir kārtībā.

Lapustraume vilcinājās. Sīļaķepa jau juta, kā spalva saceļas stāvus, un dzīrās kaut ko atcirst, bet dziedniekkaķe tikai nopūtās un ieņaudējās: - Tad ej, paēd. Vēlāk, kad būs mazliet vēsāks, aiziesim uz veco divkājaino midzeni un saplūksim kaķumētras.

Dziedniece vēl nebija beigusi runāt, kad Sīļaķepa jau bija pietrūcies ķepās un izlīda laukā. Viņ� aizrik�oja līdz medījuma kaudzei, izraudzījās sev tauku peli un aiznesa to uz saulainu stūrīti pie migas. Bija mazliet pāri saulesvidum, un ieplaka bija krietni piesilusi. Pieēdis pilnu vēderu, Sīļaķepa apgūlās uz sāna un sāka ar vienu ķepu mazgāt ūsas.

Apmetnē ienāca Ogļuķepa un Asķepa. Sīļaķepa jau pa gabalu saoda no abām vēdījo�o treniņu ieplakas sūnu smar�u.

- Piedod, ka es visas reizes tevi uzveicu, - Asķepa ņaudēja. - Vai tev tie�ām viss labi?

-Viss kārtībā, - Ogļuķepa apliecināja. - Slikti būtu tad, ja tu man ļautu uzvarēt, nevis necīnītos, kā pienākas.

Kaķenīte runāja drosmīgi, bet Sīļaķepa pēc viņas soļu raksta noprata, ka ievainotā kāja vēl dara raizes. Dziedniekkaķi tur vairs neko nevarēja līdzēt. Tagad labākās zāles spēku atgū�anai bija laiks. Vai arī Ogļuķepai nekad nebūs lemts kļūt par īstu karotāju glu�i kā viņas priek�gājējai Ogļuvilnai?

Domas par Ogļuķepas problēmām pārtrauca spalgi spiedzieni mazuļu migā. Sīļaķepa saviebās. Margrietiņas kaķēniem bija tikai �etras dienas, bet balsis jau tagad bija varenas. Abu tēvs Zirnekļkāja bija uzstājis, ka rīkos savam māceklim Peļuķepam pārbaudi, kaut gan Zemesvilna bija piedāvājies stāties viņa vietā, lai runcis varētu pavadīt vairāk laika mazuļu migā. Sīļaķepa nodomāja, ka Zirnekļkāja ar kaķēniem jūtas neveikli, it kā nebūtu vēl apradis ar tēva lomu.

Mazuļu migā arī bija visai saspiesti, Sīļaķepa prātoja tālāk. Tur vēl aizvien mita Debespapardes kaķēni Leduspūka un Lapsupūka, kuri gan bija jau gandrīz sasniegu�i mācekļu vecumu. Nupat tur bija ievākusies arī Millija, kura gaidīja Pelēksvēdras kaķēnus. Sīļaķepa zināja, ka Ugunszvaigzne lepojas ar tādu kuplu klanu, lai ari reizēm ba�ījās, kā pabarot daudzās mutes.

Ērk�ķu barjera atkal no�abēja, un apmetnē ienāca Lauvuķepa un viņa skolotājs Pelnāda.

- Divas peles un vāvere! - Pelnāda iesaucās. - Malacis, Lauvuķepa! Tie�i tāds guvums, kā no tevis sagaidu.

Par spīti slavino�ajiem vārdiem, Pelnādas balss neskanēja diez cik sajūsmināti. Sīļaķepa nodomāja, ka brālis ar Pelnādu nekad nav satiku�i tik labi, kā pieklātos skolotājam ar mācekli. Viņu attiecībās bija kas savāds, un Pelnādam piemita kaut kas tāds, ko Sīļaķepa nespēja līdz galam saprast.

Bet tas dro�i vien nebija svarīgi. Sīļaķepa aizgai-nīja jautājumu no prāta. Brālis ar peli zobos atlaidās viņam blakus.

-Nu gan esmu noguris! - Lauvuķepa paziņoja. -Jau domāju, ka nāksies dzīt to vāveri līdz pa�ai Ēnas klana robe�ai.

- Kāpēc tā pūlēties? �odien jau nav tavs pārbaudījums.

- Zinu, - Lauvuķepa pilnu muti nomurmināja.

- Bet ne jau pārbaudījumi ir svarīgi. Krietns karotājs vienmēr dara, ko var, lai pabarotu klanu.

Lauvuķepas karstākā vēlē�anās bija būt pa�am labākajam karotājam. Sīļaķepa to labi zināja un zināja arī to, cik apņēmīgs brālis bija kļuvis kop� kaķēnu atra�anas pazemē. Iemesls nebija tālu jāmeklē, tam pat nevajadzēja prasmi lasīt domas. Brālis bija nolēmis koncentrēties uz treniņiem, lai atlīdzinātu par slepeno satik�anos ar Vēja klana mācekli Vir�uķepu.

Sīļaķepas ūsas līdzjūtīgi notrīsēja. Viņam kā dziedniekkaķim drīkstēja būt draugi ari citos klanos, lai gan viņ� nespēja iztēloties, kāpēc tādus gribēt. Vai tad varēja uzticēties kaķim no sve�a klana?

Zemē klaudzēdams nokrita olis, un Sīļaķepa uzminēja, ka tur no Di�pārkares kāpj lejā Ugunszvaigzne. Barve�a balss atskanēja netālu no karotāju migas.

- Mums ir vajadzīga patruļa robe�as apseko�anai. Kur� no jums...

Lauvuķepa uzreiz pietrūkās kājās. - Es ie�u!

Vienu mirkli Sīļaķepa pabrīnījās, kāpēc Ugunszvaigzne pats organizē patruļu, bet tad atcerējās, ka barve�a vietnieks Kazenājnags bija aizgājis uz Pūpē�-ķepas pārbaudi me�ā.

- Paldies, Lauvuķepa, - Ugunszvaigzne ieņaudējās, - bet es redzu, ka tu �odien jau esi krietni pastrādājis.

Lauvuķepa atkal apsēdās; Sīļaķepa juta, ka brālis ir vīlies.

- Es ie�u. - No karotāju migas izspraucās Pelēk-svēdra.

- Es arī. - Vāvergaita mina viņam uz papē�iem.

- Mēs ar Medusķepu iesim līdzi. - Sīļaķepa izdzirdēja no mācekļu migas tuvojamies Smil�uvētru ar viņas mācekli.

- Labi, - Ugunszvaigzne ieņaudējās. - Man �ķiet, jums vajadzētu pārbaudīt Vēja klana robe�u. Kop� kaķēnu atra�anas viss ir bijis mierīgi, bet nekad nevar zināt.

- Mēs atjaunosim robe�zīmes, - Pelēksvēdra apsolīja. - Un, ja redzēsim...

Viņ� aprāvās, izdzirdot tunelī sajūsminātus ņau-dienus un skaļu �abē�anu. Sīļaķepa piecēlās sēdus un pavēra muti, lai izgar�otu gaisu un sazīmētu da�ādos aromātus, kas ar joni ieplūda apmetnē. Pirmais izbrāzās Pūpē�ķepa, viņam sekoja Riekstuķepa un Peļuķepa. Trijotnei līdzi nāca viņu skolotāji - Kazenājnags, Zemesvilna un Zimekļkāja.

-Mums izdevās! - Pa visu ieplaku atbalsojās Pūpē�ķepas triumfa sauciens. - Mēs visi izturējām pārbaudījumu un tagad kļūsim par karotājiem!

- Pūpē�ķepa! - Kazenājnags bargi apsauca mācekli. - To izlems Ugunszvaigzne.

- Atvaino. - Sīļaķepa juta, ka Pūpē�ķepas sajūsma noplok, un iztēlojās, kā māceklis nokar galvu un asti. - Bet mēs vienalga kļūsim par karotājiem, vai ne?

- Varbūt vajadzētu vēl pārbaudīt, cik labi protat paklusēt, - Zemesvilna pavīpsnāja.

- Viss kārtībā. - Ugunszvaigzne izklausījās uzjautrināts. - Ja skolotāji atnāks pie manis aprunāties, sarikosim ceremoniju.

-Kā ar patruļu? - Pelēksvēdra pajautāja.

- Tā var pagaidīt līdz krēslai. Nebūs jau nekādu nepatik�anu.