Ērina Hantere

Kaķi-karotāji 3-3. Treju spēks. Izraidītais

�.

..

Asķepa sekoja viņam klajumā, nesot zobos lauka peli un cirsli, ik pa laikam iesāņus paskatoties uz Tērci. Ziņkārība viņu plosīja kā asi lapsas nagi. Kaķenīte gribēja apmeklēt cilti un redzēt, kā dzīvo kaķi, kuri jau kop� agras bērnības zina, kāda būs viņu dzīve un pienākumi.

Bet viņi ir tālu prom! Asķepa nopūtās. Nez vai es kādreiz mū�ā nokļū�u kalnos.

D�esikai

PĒRKONA KLANS

BARVEDIS UGUNSZVAIGZNE ruds runcis ar ugunīgi rūsganu ka�oku.

BARVE�A PALĪGTS KAZENĀJNAGS tum�brūni svītrots runcis ar dzintardzeltenām acīm.

MĀCEKLIS PŪPĒ�ĶEPA

DZiEDNIEKKAĶE LAPUSTRAUME-gai�brūni svītraina kaķe ar dzintardzeltenām acīm. MĀCEKLIS SILAĶEPA

KAROTĀJI (run�i un kaķenes bez kaķēniem)

VĀVERGAITA tum�ruda kaķe ar zaļām acīm.

ZEMESVILNA tum�brūni svītrots runcis.

MĀCEKLE RIEKSTUĶEPA

SMIL�UVĒTRA palsi ruda kaķene.

MĀCEKLE MEDUSĶEPA

MĀKOŅASTE balts, garspalvains runcis.

MĀCEKLE OGLUĶEPA

MĀLVILNA zeltaini brūns svītrainis.

MĀCEKLE ASĶEPA

SKĀBEŅASTE melnpelēki lāsaina kaķe ar baltiem plankumiem un dzintardzeltenām acīm.�

ĒRK�ĶNAGS zeltaini brūns, svītrains runcis.

MĀCEKLE MAGONĶEPA

SPO�SIRDS balta kaķene ar rudiem lāsumiem.

PELNĀDA gai�pelēks, tum�āk lāsumots runcis ar tum�zilām acīm.

MĀCEKLIS LAUVUĶEPA

ZIRNEKĻKĀJA melns runcis ar garām kājām, brūnganu pavēderi un dzintardzeltenām acīm.

MĀCEKLIS PELUĶEPA

TĒRCE, KURĀ PELD ZIVTIŅAS (TĒRCE) brūni svītraina kaķe ar pelēkām acīm no Straujūdens cilts.

VĒTRASVILNA tum�pelēks runcis ar dzintardzeltenām acīm no Upes klana.

BALTSPĀRNS balta kaķe ar zaļām acīm.

BĒRZ KRITIS gai�brūni svītrains runcis.

PELĒKSVĒDRA pelēks, garspalvains runcis.

MĀCEKĻI (kaķēni, kas vecāki par se�iem mēne�iem un mācās, lai kļūtu par karotājiem) PŪPĒ�ĶEPA krēmkrāsas run�uks.��

RIEKSTUĶEPA neliela, pelēkbalta kaķene.

PEĻUĶEPA pelēkbalts runcis.

OGĻUĶEPA pelēksvītraina kaķene.

MEDUSĶEPA gai�brūni svītraina kaķene.

MAGOŅĶEPA lāsumaina kaķene.

LAUVUĶEPA zeltaini svītrains run�uks ar dzintardzeltenām acīm.

ASĶEPA melna kaķene ar zaļām acīm.

SĪĻAĶEPA pelēks svītrainis ar zilām acīm.

MĀTĪTES (kaķenes, kas gaida vai zīda kaķēnus)

DEBESPAPARDE palsi pelēka, lāsumota kaķene ar zaļām acīm, Zemesvilnas kaķēnu Leduspūkas (baltas kaķenītes) un Lapsupūkas (rūsgani svītraina run�uka) māte. MARGRIETIŅA kaķe no zirgu ganībām ar garu, brūngani krēmbaltu spalvu, Zirnekļkājas kaķēnu Ro�upūkas (tum�as krēmkrāsas kaķenīte) un Krupjapūkas (melnbalts run�uks) māte.

MILLIJA sudrabaini svītraina kaķe ar zilām acīm, agrākā mince.�

VECKAĶI (biju�ie karotāji un mātītes)

GARASTE palss, tum�i svītrots runcis, kļuvis par veckaķi vājas acu gaismas dēļ.

PEĻĀDA sīka, dūmakaini brūna kaķene.

-Medījuma zagļi! �ī ir mūsu teritorija! pelēkais runcis izspļāva �os vārdus. Spalvai uz skausta saceļoties, viņ� atņirdza zobus �ņācienam. Runcis pārlaida skatienu kaķiem, kuri bija pieplaku�i pie stāvās takas, kas veda kalnā. Sve�ajiem bija izlaisti nagi, viņu acis bija spo�as un badīgas. Vienai no bara kaķēm mutē �ūpojās beigts trusis. Mūsu teritorija un mūsu medījums.

Sudraboti strīpains runcis veltīja viņam nekaunīgu skatienu. Ja �ī ir jūsu teritorija, kāpēc robe�as nav iezīmētas? �eit nomedītais var piederēt jebkuram kaķim.

-Tā nav tiesa, un tu to zini. Pelēkajam runcim līdzās nostājās melna kaķene, asti vēcinādama. Tūlīt pat pazūdiet! Viņa piebilda klusāk, runājot ar mutes kaktiņu: Klintsakmens, mēs nevaram ar viņiem cīnīties. Atceries, kas notika pagāju�ajā reizē.

Es zinu, Nakts, atbildēja pelēkais runcis. Bet ko citu lai mēs darām?

Klintsakmenim otrā pusē parādījās liels, brūni strīpains runcis, kas traucās uz priek�u, dusmās �ņākdams. Lieciet pie zemes vēl vienu ķepu, un mēs jums nodīrāsim ka�okus! viņ� ņurdēja.

Klintsakmens pieskārās biedra plecam ar astes galu. Mierīgāk, Nag, viņ� brīdināja. Ja iespējams, iztiksim bez ka�oku plē�anas.

Takas līkumā parādījās vēl vairāk kaķu, aizpildot �auro eju aiz sudrabotā svītraina.

- Krauja. Klintsakmens ar a�u ausu kustību pasauca maza auguma strīpainu runci. Ātri atgriezies alā. Ziņo, ka iebrucēji ir atgriezu�ies.

- Bet... Krauja acīmredzami nevēlējās atstāt draugus, kuri jau tāpat bija mazākumā.

- Nekavējoties! Klintsakmens noskaldīja.

Krauja pagriezās un steidzās aug�up pa taku.

Saule rietēja. Klintis meta garas ēnas pār akmeņaino zemi, kas bija sarkana kā asinis. Klusumu pārtrauca mutuļojo�a ūdens troksnis, un debesīs atskanēja griezīgs vanaga kliedziens.

- Tālāk jūs nedrīkstat iet, Klintsakmens ņaudēja. Griezieties atpakaļ un atrodiet citas medību vietas.

- Kur� mūs piespiedīs tā rīkoties? sudrabotais strīpainis ņirdza.

- Pamēģini palikt uz vietas un redzēsi! Nags �ņāca.

Klintsakmens patruļas biedri piespiedās viņam tuvāk, aiz�ķērsojot taku. Bet iebrucēju rinda sazarojās, viņi rāpās aug�up pa klintsbluķiem abpus takai. Klintsakmens pieplaka pie zemes un sasprindzināja muskuļus. Viņ� cīnīsies, ja būs nepiecie�ams, neraugoties uz to, kā bija beigusies iepriek�ējā sadursme.

- Apstājieties!

Brūni svītrains runcis izlauzās cauri Klintsakmens patrulētāju rindai un nostājās pretī iebrucējiem. Lai gan purns bija nosirmojis, kaķa muskuļi joprojām bija stiegri un spēcīgi, un galvu viņ� turēja augsti paceltu.

- Mani sauc Akmensteicējs, esmu Straujūdens cilts ārstnieks, viņ� sacīja, aizsmaku�ajai balsij atbalsojoties klintīs. �ī ir mūsu teritorija, un jūs �eit neesat aicināti.

- Teritorija pieder tiem kaķiem, kuri var to aizsargāt, sudrabotais svītrainis atcirta.

- Vai atceraties, kā mēs jūs no �ejienes padzinām pirms sasalu�ā ūdens laika? Akmensteicējs ņurdēja. Ja tūlīt pat nedosieties prom, mēs to atkārtosim.

Sudrabotais runcis samiedza acis. Padzināt mūs? Es �o notikumu atceros citādi.

- Mēs izvēlējāmies doties prom, brūni balta kaķene piebilda, sē�ot uz klints. Mēs atradām labāku vietu, kur pārlaist kaillapi, ar bagātīgāku medījumu klāstu.

- Un tagad mēs izvēlējāmies atgriezties. Svītrainais runcis vicināja asti. Un da�as izkāmēju�as, blusu saēstas kaķu parodijas mūs neapturēs. Viņ� izlaida nagus, kas skrāpēja akmeni.

- Straujūdens cilts vienmēr ir mitusi �ajos kalnos, Akmensteicējs ņaudēja. Mēs...

Viņa vārdus noslāpēja me�onīgs brēciens, kad brūni baltā kaķene lēca no akmens un iecirta nagus Naktij plecā. Svītrainais runcis biedējo�i ieaurojās un metās virsū Klintsakmenim. Kamēr Klintsakmens me�onīgi valstījās pa zemi, cērtot pretiniekam ar nagiem, gaisu piepildīja kaķu kaujas saucieni.

Augstu virs viņu galvām Bezgalīgo medību cilts bezpalīdzīgi noraudzījās uz notieko�o.

Sīļaķepa izstaipījās, jūtot, kā saule silda ka�oku. Viņam līdzās �ū�oja silta vēsmiņa, pilna zaļojo�u augu smar�ām. Kaut kur augstu virs galvas vīteroja putns, un viņ� dzirdēja ūdens kluso �ļakstē�anu pret krastu.

- Sīļaķepa!

Kāds vieglām ķepām �ķēla ezera viļņus. Sīļaķepa iztēlojās savu skolotāju Lapustraumi soļojam pa seklo ūdeni ezera krastā.

- Sīļaķepa! viņa atkārtoja, balsij skanot tuvāk. Nāc, pievienojies man! Vēsais ūdens ir brīni�ķīgs!

- Nē, paldies, Sīļaķepa nomurmināja.

Viņam ūdens bija kas vairāk nekā ezera viļņu maigie pieskārieni ķepām krasta malā. Viļņu �ļaksti atsauca citas atmiņas auksto ūdeni visapkārt, slapjā ka�oka svaru, kas vilka dzelmē, ūdeni mutē un nāsīs, kur� draudēja nosmacēt. Viņ� jau reiz bija noslīcis sapņos, pazudis zemūdens tuneļos kopā ar seno karotāju Kritu�o Lapu, un bija gandrīz noslīcis arī pa īstam, kad ar klana biedriem bija glābu�i pazudu�os Vēja klana kaķēnus.

Man ūdens pietiek līdz mū�a galam.

Lai notiek. Lapustraumes soļi attālinājās, tagad tie skanēja arvien straujāk, it kā viņa lēkātu pa piekrastes viļņiem, bezrūpīga kā kaķēns.

Sīļaķepa tecēja gar krastu. Viņam bija jāmeklē malva, bet, izgar�ojis vēja brāzmu, run�uks nesajuta pazīstamo sīvo smar�u. Kad Lapustraumes soļi pagaisa tālumā, viņ� nogriezās tālāk no ezera un uzrāpās krastā. Viņam bija jāatrod kaut kas svarīgāks par gar�augu. Run�uks līda uz priek�u, degunu piespiedis zemei, un meklēja ceļu cauri zāles kum�ķiem un krūmiem, līdz nonāca pie kāda koka mezglainajām saknēm.

Te tas ir!

Sīļaķepa iecirta zobus koka mietā un izvilka to laukā no paslēptuves aiz saknes, kur tas bija cie�i piespiests krastam, sargājot no alkatīgajiem viļņiem. Notupies pie sprunguļa, run�uks pārlaida ķepu pār skrāpēju-miem, atrodot piecus garus un trīs īsus, kas simbolizēja piecus mācekļus un trīs kaķēnus, kuri bija iesprostoti pazemes tuneļos, kad sāka celties ūdens. Viņi visi bija izbēgu�i: ikviens kaķis bija ticis laukā dzīvs. Sīļaķepa atcerējās, kā bija veicis �os skrāpējumus, Akmens smar�ai virmojot visapkārt; viņam bija licies, ka sen�u gara bezspalvainā ķepa vada viņa nagus.

Bet Sīļaķepa sajuta ari to vienīgo neiezīmēto svītru. Krīto�ā Lapa, senais kaķis, kas bija viņus vadījis, joprojām viens pats klīda pa tuneļiem.

Sīļaķepa aizvēra acis un mēģināja sadzirdēt balsis, kas reiz �ukstos ar viņu sazinājās, bet nesaklausīja neko citu kā vien vēja �alkoņu kokos un ezera viļņu �ļakstē�anu. Krīto�ā Lapa? Akmens? viņ� murmināja. Kur jūs esat? Kāpēc jūs vairs nerunājat ar mani?

Atbildes nebija. Sīļaķepa izvilka mietu klajumā un noripināja lejup pa krastu, līdz ezera ūdeņi to apskaloja. Viņ� apostīja koku visā garumā, bet visas pagātnes atbalsis bija zudu�as.

Sīļaķepa norija siekalas; viņam �ķita, ka varētu sākt raudāt kā kaķēns, kas pazaudējis māti. Viņ� gribēja aprunāties ar Akmeni, uzzināt vairāk par kaķiem, kas bija dzīvoju�i pie ezera senos laikos. Viņ� gribēja zināt, kāpēc Krīto�ā Lapa bija palicis klīstam alās, kamēr citi senie kaķi, pat tie, kas miru�i pazemē, bija devu�ies prom.

Run�uks bija pārliecināts: tie bija tie pa�i kaķi, kuru klātbūtni viņ� bija jutis pie Mēnesdīķa, kuru ķepu nospiedumi bija sataustāmi uz spirālveida takas, kas veda pie ūdeņiem. Tie bija senāki nekā klani, pat senāki nekā Zvaigznes klans. Kādu gan gudrību viņi spētu nodot māceklim! Varbūt viņi pat spētu paskaidrot pareģojumu, tos noslēpumainos vārdus, kurus viņ� bija dzirdējis Ugunszvaigznes sapnī.

Viņu būs treji, rada tiem, kas ir rada tev, un zvaig�ņu vara būs viņu ķepās.

Sīļaķepa, ar ko tu nodarbojies?

Sīļaķepa salēcās. Viņ� bija tik ļoti pievērsis uzmanību kokam un domām par senajiem kaķiem, ka nebija dzirdējis Lapustraumi pienākam. Tagad viņ� juta viņas smar�u pavisam tuvu un saoda aizkaitinājumu, kas plūda no dziedniekkaķes.

- Piedod, viņ� nomurmināja.

- Mums jāsavāc vairāk malvas, Sīļaķepa. Lai gan mēs �obrīd nekarojam, tas nenozīmē, ka kaķi nevar saslimt vai gūt ievainojumus. Dziedniekkaķiem vienmēr jābūt gatavībā.

- Es zinu! Sīļaķepa attrauca. Un kur� apturēja kauju? viņ� gribēja pajautāt. Vēja klans un Pērkona klans būtu sadīrāju�i cits citu driskās, ja mēs ar pārējiem nebūtu atradu�i tos pazudu�os kaķēnus.

Viņ� negribēja skaidroties ar skolotāju. Lapustrau-mes stingrā skatiena pavadīts, māceklis uzripināja koka mietu aug�up pa krastu un paslēpa to zem koka saknēm. Tad viņ� devās prom no skolotājas, soļoja gar upes krastu, muti pavēris, lai labāk uztvertu augu smar�as.

Nonācis vairāku lapsu attālumā no ūdens māceklis apstājās, neko neredzo�ām acīm lūkojoties pāri ezeram. Vēj� pūta ka�okā, pieplacinot spalvu pie ķermeņa.

Kur jūs esat? viņ� domās sauca sen zudu�ajiem kaķiem. Lūdzu, runājiet ar mani!

- Sīļaķepa! Ei, Sīļaķepa!

Tā nebija balss, ko viņ� vēlējās dzirdēt. Apvaldījis aizkaitinājuma �ņācienu, Sīļaķepa pagriezās pret Riekstuķepu; viņ� varēja saost kaķenītes smar�u un sadzirdēt soļus, viņai lēk�ojot �urp. Bradā pa brik�ņiem kā traka lapsa!

- Paskaties, ko es dabūjul Riekstuķepas balss skanēja līksmi un mazliet slāpēti, jo viņai �okļos bija sagrābts medījums.

Sīļaķepa nemaz nepapūlējās aizrādīt, ka viņ� nevar ne uz ko paskatīties. Turklāt spēcīgā lauka peles smar�a ļāva noprast, ko Riekstuķepa nes zobos.

- sis ir mans pēdējais medību uzdevums. Mācekles balss tagad skanēja skaidrāk; viņa būs nolikusi medījumu zemē. Ja mums veiksies labi, mēs ar Pūpē�ķepu un Peļuķepu tiksim iecelti par karotājiem.

- Lieliski! Sīļaķepa mēģināja izklausīties sajūsmas pilns, lai gan joprojām bija aizkaitināts, ka kaķenīte bija novērsusi viņa uzmanību no senajiem kaķiem.

- Esmu pārliecināta, ka Zemesvilna būs apmierināts ar manu sniegumu, Riekstuķepa turpināja. �ī pele ir milzīgai Ai to pietiks, lai pabarotu abus Margrietiņas kaķēnus.

- Margrietiņas kaķēni vēl nevar ēst peles, Sīļaķepa kaķenītei atgādināja. Vai viņa tie�ām ir tāda pelesgalva? Viņi piedzima tikai pirms �etriem saullēktiem.

- Nu, tad tā noderēs Margrietiņai. Riekstuķepas sajūsmu nekas nevarēja mazināt. Viņai tagad jāēd daudz vairāk, kamēr viņa baro kaķēnus. Vai tu jau esi viņus apciemojis? Nekad vēl neesmu redzējusi tik mīlīgus mazuļus! Margrietiņa teica, ka nosaukusi viņus par Ro�upūku un Krupjapūku.

- Zinu, Sīļaķepa strupi noņaudēja.

- Es nevaru vien sagaidīt, kad kaķēni būs pietiekami lieli, lai nāktu laukā no migas spēlēties, -Riekstuķepa turpināja. Kā tu domā, vai Uguns-zvaigzne ļaus man vienu no viņiem skolot? Kad viņi būs gatavi kļūt par mācekļiem, man jau būs karotājas pieredze.

- Viņi ir tavs pusbrālis un pusmāsa, Sīļaķepa brīdino�i ņaudēja. Ugunszvaigzne, visticamāk, neļaus...

- Riekstuķepa! Viņu sarunu pārtrauca asa balss, un Sīļaķepa dzirdēja, kā no�alc papardes, kurām cauri lau�as Riekstuķepas skolotājs Zemesvilna. No viņa viļņiem plūda aizkaitinājums. Vai tu medī vai kla-�ojies? viņ� noprasīja.

- Atvaino. Vai tu jau redzēji manu peli, Zemesvilna? Tā ir milzīga!

Sīļaķepa dzirdēja, kā Zemesvilna pieiet pie peles un to aposta.

- Ļoti labi, karotājs noņaudēja. Bet tas nenozīmē, ka vari sēdēt un laizīt asti. Me�ā ir vēl daudz medījuma. Es aiznesī�u �o uz apmetni, un tu vari turpināt.

- Labi! Tiksimies vēlāk, Sīļaķepa!

Sīļaķepa vēl paspēja uzsaukt: Lai veicas! -, kad Riekstuķepa jau aizlēk�oja prom, bet viņa prāts bija pievērsies senajiem kaķiem. To klusē�ana run-�uku satrauca. Vai esmu kaut ko izdarījis nepareizi? Vai Akmens un Krīto�ā Lapa uz mani dusmojas? Viņ� nespēja vien beigt par to domāt, kamēr atrada malvas puduru un nokoda lapas, ko aiznest atpakaļ uz apmetni.

Labi darīts, Sīļaķepa! Lapustraumes balss atskanēja aiz muguras, kad viņ� bija pabeidzis darbu. Tagad iesim.

Sīļaķepa savāca zobos lapu kaudzīti. Tas bija labs iemesls nerunāt. Kamēr run�uks steidzās atpakaļ cauri me�am, sekojot savai skolotājai, viņ� bija tā aizdomājies, ka tik tikko pievērsa uzmanību medījuma smar�ai vai mazo dzīvnieciņu �abinā�anai pame�ā. Viņ� bija tālu prom, cen�oties iet seno kaķu pēdās.

Pēk�ņi atskanēja izbiedēta putna sauciens. Sīļaķepa satrūkās, sajutis teju pa�ā degungalā sparīgu spārnu si�anos, nosvieda zemē malvu un lēca atmuguriski.

- Ei! da�u astu attālumā atskanēja Pūpē�ķepas sa�utuma brēciens. Tas bija mans strazds, ko tu tikko aizbiedēji. Vai tad tu neredzēji, ka es to izsekoju?

- Nē, es neredzēju vis. Vainas apziņa un aizkaitinājums par pa�a neveiklību padarīja Sīļaķepu par īstu me�oni. Es esmu akls, ja neesi to pamanījis.

- Bet tu vari būt uzmanīgāks, Lapustraume dusmīgi ņaudēja. Domā par to, ko dari, Sīļaķepa. Tu visu rīta cēlienu esi izklaidīgāks par trusi.

- Nu, es ceru, ka viņ� nav sabojājis manu novērtējumu, Pūpē�ķepa ņurdēja. Es būtu noķēris to strazdu, ja nebūtu viņa.

- Es zinu, Kazenājnags noņaudēja.

Sīļaķepa mazliet tālāk saoda Pērkona klana barve�a vietnieka smar�u. Tuvumā bija arī Peļuķepa ar savu skolotāju Zimekļkāju. Ak nē! Vai viņus bija vērojis viss Pērkona klans?

- Nav vērts raudāt par zaudētu medījumu, Ka-zenājnags turpināja, nākdams tuvāk. Un karotājs neuztraucas par sīkām neveiksmēm. Aiziet, Pūpē�-ķepa! Paskatīsimies, vai vari atrast peli tur pie tām koku saknēm.

- Labi. Sīļaķepa juta, ka Pūpē�ķepa joprojām dusmojas, neskatoties uz skolotāja teikto. Sīļaķepa, turies tālāk no manis, labi?

- Ar prieku, Sīļaķepa atcirta.

- Mums laiks atgriezties ieplakā. Lapustraume ar plecu pastūma Sīļaķepu uz priek�u. Uz �o pusi.

Es zinu, uz kuru pusi ir apmetne, paldies!

Sīļaķepa paņēma zālītes un pēdoja pakaļ skolotājai cauri ērk�ķu tunelim, līdz nonāca akmens ieskautajā ieplakā. Pagājis garām kazenāju smar�ai pie dziedniekkaķes migas, viņ� nolika stiebru kaudzīti alas dziļumā.

- Es aizie�u pēc svaiga medījuma, labi? viņ� ieņaudējās.

- Pagaidi mirklīti, Sīļaķepa. Lapustraume nolika zemē savu zāļu ne�ļavu un apsēdās māceklim pretī. Sīļaķepa sajuta dziednieces nepacietību un vil�anos. Es nesaprotu, kas ar tevi pēdējā laikā notiek, viņa iesāka. Kop� tās reizes, kad jūs atradāt Vēja klana kaķēnus ezera krastā...

Kaķenes balsī izskanēja jautājums, un Sīļaķepa varēja gaisā sagar�ot, kā no viņas plūst spēcīgs ziņkārības aromāts. Lapustraume skaidri zināja, ka stāstā, ko viņ� ar māsu un brāli pastāstīja par pazudu�ajiem kaķēniem, bija palicis kas nepateikts. Ta�u viņ� negrasījās atklāt, ka mazuļi bija klīdu�i pa tuneļu labirintu, kas stiepās zem Pērkona klana un Vēja klana teritorijām. Viņ� zināja, ka Lauvuķepa un Asķepa, tāpat kā Vēja klana mācekļi Vir�uķepa un Vējaķepa, ari turēs mēli aiz zobiem. Neviens negribētu atzīt, ka Lauvuķepa un Vir�uķepa bija spēlēju�ies �ajos tuneļos daudzu mēne�u garumā.

Tāpēc viņi nevarēja pastāstīt visu stāstu kā gandrīz bija noslīku�i kopā ar pazudu�ajiem mazuļiem, kad lietus sāka pildīt tuneļus un pazemes strauti pārplūda, kļūdami par biedējo�u straumi. Sīļaķepa joprojām murgoja par vareno, slīcino�o upi.

-Sīļaķepa, vai tev viss kārtībā? Lapustraume turpināja. Viņas aizkaitinājums rīmās, dodams vietu rūpēm; tās plūda kā lipīga straume, kas draudēja gāzties pār Sīļaķepas galvu glu�i kā ūdens tuneļos. Tu ta�u man pateiktu, ja kaut kas nebūtu, kā nākas, vai ne?

Protams, run�uks nomurmināja, cerēdams, ka skolotāja nepamanīs: viņ� melo. Viss kārtībā!

Lapustraume vilcinājās. Sīļaķepa juta, kā ka�oks iekņudas, viņam gatavojoties sevi aizstāvēt. Bet dziedniekkaķe tikai nopūtās un noņaudēja: Tad nu ej un paēd! Vēlāk, kad kļūs mazliet vēsāks, dosimies uz veco divkājaino migu pēc kaķumētras.

Pirms skolotāja bija pabeigusi sakāmo, Sīļaķepa jau bija pielēcis ķepās un spraucās garām kazenājiem. Viņ� aiztecēja pie kaudzes ar svaigo medījumu, saoda treknu peli un aiznesa to uz saulainu vietiņu pie migas, kur ieturēties. Saulvidus bija tikko beidzies, un akmens ieplaka bija siltumu piesūkusies. Pieēdis pilnu vēderu, Sīļaķepa nogūlās uz sāniem un ar vienu ķepu sakārtoja ūsas.

Ogļuķepa un Asķepa bija tikko ielīdu�as apmetnē pa ērk�ķaino tuneli. Pat no attāluma Sīļaķepa saoda apmācību noras sūnu aromātu, kas plūda no abu ka�okiem.

Man loti �ēl, ka ikreiz tevi uzvarēju, Asķepa ņaudēja. Vai tev tie�ām viss kārtībā?

-Jā, Ogļuķepa uzstāja. Es nebūtu priecīga, ja tu ļautu man uzvarēt, necīnoties, cik labi vien spēj.

Viņas balss skanēja bra�i, bet Sīļaķepa, ieklausoties kaķenītes soļos, nojauta, ka Ogļuķepas ievainotā ķepa dara viņai sāpes. Dziedniekkaķi bija bezspēcīgi; ķepu varēja sadziedēt tikai laiks. Vai varbūt Ogļuķe-pai nekad nebūs lemts kļūt par karotāju tāpat kā Sod-rējvilnam?

Sīļaķepa novērsa domas no Ogļuķepas problēmas, sadzirdējis spalgus spiedzienus no mazuļu migas. Viņ� saviebās. Margrietiņas kaķēni bija tikai �etrus saullēktus veci, bet viņiem jau bija varenas balsis. Viņu tēvs, Zirnekļkāja, bija uzstājis, ka vedīs Peļuķepu me�ā pildīt uzdevumu, lai gan Zemesvilna bija piedāvājies ieņemt viņa vietu, lai runcis varētu

pavadīt vairāk laika ar mazuļiem. Sīļaķepam likās, ka Zimekļkāja mazo klātbūtnē uzvedas dīvaini, it kā nespētu pieņemt domu, ka kļuvis par tēvu.

Lai nu kā, Sīļaķepa domāja, mazuļu migā jau sāk trūkt vietas. Leduspūka un Lapsupūka, Debespapar-des jaunākie mazuļi, joprojām bija migā, lai gan bija jau gandrīz gana pieaugu�i, lai kļūtu par mācekļiem. Un Millija, kas gaidīja Pelēksvēdras kaķēnus, tikko bija ievākusies. Sīļaķepa zināja, ka Ugunszvaigzne lepojas ar to, cik spēcīgs kļūst Pērkona klans, lai gan da�kārt ba�īgi prāto, kā visus klana locekļus pabarot.

Ērk�ķu tunelī kaut kas sakustējās, un apmetnē iegrīļojās Lauvuķepa, kam sekoja viņa skolotājs Peln-āda.

Divas peles un vāvere! Pelnāda noņaudēja. Labi darīts, Lauvuķepa! No tevis es neko mazāk arī negaidīju.

Lai gan vārdos skanēja uzslava, Pelnāda neizklausījās iepriecināts. Sīļaķepa domāja, ka viņa brālis ar Pelnādu nekad nebija sapratu�ies tik labi, kā māceklim ar skolotāju pienāktos. Kaut kas abu attiecībās run�uku mulsināja, un viņ� īsti nespēja nolasīt Peln-ādas motīvus.

Ta�u, visticamāk, tas nebija nekas svarīgs. Sīļaķepa ļāva �im jautājumam pagaist no prāta, kad brālis nogāzās viņam līdzās, joprojām turēdams mutē peli.

Esmu izpumpējies! Lauvuķepa paziņoja. Man jau likās, ka būs jādzenas pakaļ tai vāverei līdz pat Ēnas klana teritorijai.

- Kāpēc tā censties? Sīļaķepa jautāja. �odien ta�u nav tavs vērtējums.

- Zinu, Lauvuķepa attrauca, ēzdams svaigo medījumu. Bet ne jau par to ir runa. Labs karotājs vienmēr dara, cik spēj, lai pabarotu klanu.

Un Lauvuķepa vēlējās būt tik labs karotājs, cik vien spēs. Sīļaķepa to zināja, un viņ� bija pamanījis, cik sasprindzis un apņēmīgs brālis kļuvis kop� dienas, kad viņi atrada tuneļos mazuļus. Viņ� zināja, kāds tam ir iemesls, pat nelasot Lauvuķepas domas: brālis bija izlēmis koncentrēties uz apmācību, lai izpirktu savu vainu par to, ka bija slepus ticies ar Vēja klana mācekli Vir�uķepu.

Sīļaķepas ūsas līdzjūtīgi noraustījās. Viņam kā dzied-niekkaķim bija atļauts draudzēties ar kaķiem no citiem klaniem, lai gan viņ� nespēja iedomāties, kālab lai to gribētu. Kā gan varēja uzticēties kaķim no dta klana?

Krīto�u oļu pauk�ķē�ana liecināja, ka Uguns-zvaigzne kāpj lejā no Di�pārkares. Viņa balss atskanēja netālu no karotāju migas.

- Mums vajadzēs robe�as patruļu. Kur� no jums...

Līdzās Sīļaķepam kājās pielēca Lauvuķepa. Es ie�u!

Sākumā Sīļaķepa nesaprata, kāpēc Ugunszvaigzne pats organizē patruļu, līdz atcerējās, ka barve�a vietnieks Kazenājnags ir me�ā, novērtējot Pūpē�ķepas sniegumu.

- Paldies, Lauvuķepa, Ugunszvaigzne ņaudēja, bet es redzu, ka tu �odien jau esi krietni pastrādājis!

Lauvuķepa atkal apsēdās; Sīļaķepa juta, ka brālis ir sarūgtināts.

- Es ie�u, ierunājās Pelēksvēdra, izlīdis no karotāju migas.

- Es arī. Viņam uz pēdām mina Vāvergaita.

- Un es ie�u kopā ar Medusķepu. Sīļaķepa dzirdēja Smil�uvētru nākam no mācekļu migas, Medus-ķepai soļojot skolotājai līdzās.

- Labi, sacīja Ugunszvaigzne. Manuprāt, jums vajadzētu pārbaudīt robe�u ar Vēja klanu. Kop� dienas, kad tika atrasti pazudu�ie kaķēni, viss bijis mierīgi, bet labāk pārliecināties.

- Mēs pārbaudīsim, vai uz iezīmētās robe�as smar�a ir svaiga, Pelēksvēdra apsolīja. Un ja mēs redzēsim...

Viņ� apklusa, dzirdot no ērk�ķu tuneļa sajūsminātu ņaudē�anu un skaļu �vīkstoņu. Sīļaķepa pieslējās sēdus un pavēra muti, lai at�ķirtu jaunpienācēju smar�as. Pirmais klajumā ienāca Pūpē�ķepa, kam sekoja Riekstuķepa un Peļuķepa. Aiz viņiem nāca skolotāji Kazenājnags, Zemesvilna un Zirnekļkāja.

-Mums izdevās! Pūpē�ķepas sajūsmas pilnais sauciens atbalsojās no akmens sienām. Mēs izturējām pārbaudījumu, un tagad mēs būsim karotāji!

- Pūpē�ķepa! Kazenājnags izklausījās stingrs.

Tas būs Ugunszvaigznes lēmums.

- Atvaino! Sīļaķepa juta, cik nomākts kļūst Pūpē�ķepa, un iztēlojās, kā run�uks nokar galvu un nolai� asti. Bet mēs ta�u kļūsim par karotājiem, vai ne?

- Varbūt mums vajadzētu novērtēt, cik labi tu spēj turēt muti, Zemesvilna noskaldīja.

- Būs jau labi. Ugunszvaigzne izklausījās uzjautrināts. Ja skolotāji tūlīt pat atnāks pie manis un visu izstāstīs, mēs varēsim rīkot karotāju ceremoniju.

- Kā ar robe�as patruļu? jautāja Pelēksvēdra.

- Tā var pagaidīt līdz krēslai. Mēs ta�u nedomājam, ka pa�laik draud kādas briesmas.

Visi mācekļi sajūsmināti pulcējās pie migas. Lauvuķepa pārskrēja pāri klajumam, lai viņiem piebiedrotos. Sīļaķepa pieslējās kājās, izstaipījās un sekoja brālim lēnākā solī.

- ... divas lauka peles, Pūpē�ķepa ņaudēja, kad Sīļaķepa bija pienācis tuvāk. Es būtu noķēris ari strazdu, ja viņ� nebūtu to aizbiedējis.

Spalva uz Sīļaķepas skausta uzbozās, bet, pirms viņ� paspēja atbildēt, Asķepa metās brāli aizstāvēt. Kāda starpība? Tu ta�u nokārtoji pārbaudījumu.

Sīļaķepas astes galiņ� noraustījās. Es varu pats sevi aizstāvēt, paldies!

- Es noķēru milzīgu lauka peli. Riekstuķepa bija pārāk satraukta, lai pamanītu naidīgumu Pūpē�-ķepas un Sīļaķepas starpā. Un es notriecu pie zemes melno strazdu, kad tas jau cēlās spārnos. Zemesvilna sacīja, ka nekad vēl neesot redzējis tik labu lēcienu.

- Lieliski! ņaudēja Medusķepa.

- Es noķēru vāveri, Peļuķepa lielījās. Sīļaķepa atcerējās, kā māceklis bija rāpies Debesozolā, lai noķertu vāveri, un tad bija tik nobijies, ka netika atpakaļ lejā. Ogļuķepa bija salauzusi kāju, rāpjoties viņam pakaļ, bija nolūzis zars, un kaķenīte bija nogāzusies zemē. Sīļaķepa bija ar mieru derēt uz mēnesi ilgu ēr�u meklē�anu veckaķu ka�okos, ka �o vāveri Peļu-ķepa bija noķēris uz zemes.

- Es vēlos, kaut �odien būtu ari mūsu pārbaudījumi. Un tu? Asķepa �ukstēja Lauvuķepam. Da�reiz man �ķiet, ka nekad nekļūsim par karotājiem.

- Man tāpat. Ari Lauvuķepa izklausījās skaudības pilns; tad viņu pār�alca apņēmības vilnis. Mums tikai jācen�as vēl vairāk, tas ari viss.

Sīļaķepa neiesaistījās sarunā. Viņa ķepas veda pa citu ceļu. Viņ� vēl ļoti, ļoti ilgi nepabeigs dzied-niekkaķa apmācību, un, kad saņems savu īsto vārdu, run�uks joprojām būs Lapustraumes māceklis. Viņ� nekļūs par pilntiesīgu dziedniekkaķi, kamēr pa�reizējā dziedniece būs dzīva. Lai gan Sīļaķepa juta, kā ka�oks kņud, iedomājoties, ka māsa un brālis virzīsies uz priek�u bez viņa, run�uks negribēja, lai Lapustraume nomirtu.

Turklāt pareģojums vēstīja, ka jau kop� dzim�anas brī�a viņam un pārējiem ķepās ir zvaig�ņu spēks. Nekur nebija teikts, ka viņiem pirms tam jākļūst par karotājiem.

No Di�pārkares atskanēja Ugunszvaigznes balss. Lai vīsi kaķi, kas gana veci, lai pa�i medītu, sapulcējas uz klana apspriedi!

Klajumu pārpildīja da�ādas smar�as, kad klans atsaucās barve�a aicinājumam. Sīļaķepa saoda Peļādu un Garasti, veckaķus, kas līda ārā no migas zem lazdu krūma. Lapustraume iznāca no dziedniekkaķes migas un apsēdās pie kazenāju pārkares.

Tad pārējās smar�as pārmāca Margrietiņas smar�a, kad viņa steidzās pie mācekļu grupas.

- Pūpē�ķepa, paskaties uz sevi! viņa izsaucās.

- Ka�oks pavisam izspūris! Un tu, Riekstuķepa, vai tu ceļā no ezera līdz apmetnei esi salasījusi ka�okā pilnīgi visus dad�us?

Sīļaķepa dzirdēja me�onīgas laizī�anas skaņas.

- Būs labi! Es pats varu! protestēja Pūpē�ķepa.

- Muļķības, Margrietiņa viņu norāja. Tu ta�u nevari iet uz karotāju ceremoniju, izskatoties pēc sagumzīta bandu kaķa. Visi domās, ka neesmu tevi pienācīgi audzinājusi. Viņa atsāka laizīt Pūpē�-ķepas ka�oku, bet tad atkal aprāvās un piebilda:

- Peļuķepa, tu neesi labāks! Vai esi paskatījies uz savu asti?

- Es ceru, ka Ugunszvaigzne ir aizmirsis par manu asti, Pūpē�ķepa satraukti ņaudēja. Viņ� to varētu izmantot, izvēloties manu karotāja vārdu.

Pūpē�ķepas aste bija ļoti īsa. Kad viņ� bija pavisam mazs, run�uks bija izlavījies no apmetnes, lai dotos medīt, un iecirtis asti lapsu lamatās.

- Piemēram, Pusogaste? Magoņķepa ierosināja.

- To gan būtu grūti izrunāt!

-Ak nē! Pūpē�ķepa vaidēja. Ugunszvaigzne tā nedarītu, vai ne?

- Nemuļķojies, Margrietiņa ņaudēja.

- Esmu pārliecināta, ka tev nav par ko raizēties. -Sarunai pievienojās Spo�sirds. Sīļaķepa nebija pamanījis viņas tuvo�anos pārējo aromātu jūrā. Pēc tam kad man uzbruka suņu bars, Zvaig�ņuzilgme deva man vārdu Bezseja. Bet, kad par barvedi kļuva Ugunszvaigzne, viņ� to nomainīja. Esmu pārliecināta, ka viņ� nedos nevienam kaķim pazemojo�u vārdu.

- Ceru, ka ne! Pūpē�ķepas balsī joprojām skanēja �aubas.

Sīļaķepa pēk�ņi notrīsēja, pārdomājis Pūpē�ķepas vārdus. Kā tu domā, vai Lapustraume varētu pieminēt, ka esmu akls, dodot man īsto dziedniekkaķa vārdu? viņ� ie�ukstēja Asķepai ausī.

- Piemēram, Bezacsīlis? Tas būtu tikpat stulbi kā Pusogaste, māsa attrauca.

- Tev tas liekas stulbi, bet vai Lapustraume...

-Apklustiet, jūs visi! Pelēksvēdra iejaucās.

Drīz sāksies ceremonija.

Lauvuķepa piebikstīja Sīļaķepam. Nāc nu! Dabūsim labākās vietas pirmajās rindās. Es gribu redzēt, kā viss notiek.

-Jā, drīz būs mūsu kārta, Asķepa sajūsmināta ņaudēja.

Sīļaķepa sekoja brālim un māsai, un pārējiem mācekļiem un izlauzās pa�ā priek�ā pūlim, kas jau bija sapulcējies ap Ugunszvaigzni. Viņ� juta, kā no tiem trim, kas tiks iecelti par karotājiem, dzirksteļo lepnums. Run�uks iztēlojās kaķus ar pieglaustiem, spīdīgiem ka�okiem pēc mātes steidzīgās laizī�anas.

No Margrietiņas plūda lepnums, lai gan Sīļaķepa sajuta arī nelielu satraukumu par diviem mazuļiem, kurus viņa bija atstājusi migā.

Tad viņ� saoda Debespapardi, kas sēdēja pie mazuļu migas ar Leduspūku un Lapsupūku. Maigā mātīte nepieļaus, ka jaundzimu�ajiem notiktu kas slikts, kamēr viņu māte noskatās, kā viņas pirmdzimtie kļūst par karotājiem.

- Pērkona klanam �ī ir liela diena. Sajūsmināto klana kaķu murminā�ana norima, kad Ugunszvaigzne sāka runāt. Neviens klans nevar izdzīvot bez jauniem karotājiem. Kazenājnag, vai tavs māceklis Pūpē�ķepa ir gatavs karotāju ceremonijai?

- Viņ� ir centīgi mācījies, Kazenājnags apstiprināja.

Sīļaķepa juta, kā visu triju mācekļu sajūsma pieaug, kamēr Ugunszvaigzne vērsās pie abiem pārējiem skolotājiem, Zemesvilnas un Zirnekļkājas. Tad viņ� dzirdēja jauno kaķu soļus, kad visi trīs iznāca no bara, lai nostātos Ugunszvaigznes priek�ā.

- Es, Ugunszvaigzne, Pērkona klana barvedis, piesaucu mūsu sen�us, lai viņi uzlūko �os mācekļus! Klana barve�a balss izskanēja pār koku galotnēm, kas pacēlās virs ieplakas. Viņi ir centīgi mācīju�ies, lai saprastu cēlo karotāju kodeksu, un es stādu jums viņus priek�ā kā karotājus. Pūpē�ķepa, Riekstuķepa, Peļuķepa, vai apsolāt godāt karotāja kodeksu, sargāt un aizstāvēt �o klanu pat par dzīvības cenu?

-Jā! tris jaunie kaķi atbildēja, un Pūpē�ķepas balss skanēja skaļāk par pārējām.

Pāris mirkļu Sīļaķepa juta, kā ka�oks notrīs skaudībā. Kādu dienu viņam kā jaunajam dziedniekkaķim ari būs sava vārda do�anas ceremonija, bet viņ� nekad nestāvēs klana priek�ā un nedos solījumu aizsargāt to, ne�ēlojot dzīvību.

- Ar Zvaigznes klana doto varu es pie�ķiru jums karotāju vārdus, Ugunszvaigzne turpināja. Pūpē�ķepa, no �ī brī�a tev tiek dots vārds Ogudeguns.

- Ak, paldies tev! jaunais karotājs izsaucās, pārtraucot klana barvedi.

Klanu pār�alca uzjautrinājuma vilnis, lai gan Sīļaķepa sadzirdēja aizkaitinājuma pilnu �ņācienu no Pūpē�ķepas skolotāja Kazenājnaga.

Ugunszvaigzne gaidīja, līdz troksnis norims, tad turpināja: Zvaigznes klans godā tavu drosmi un entuziasmu, un mēs tevi uzņemam Pērkona klanā kā pilntiesīgu karotāju.

Iestājās klusums; Sīļaķepa zināja, ka Ugunszvaigzne tagad uzliek pumu Ogudegunam uz galvas un Ogudeguns nolaiza barve�a plecu. Tad Ugunszvaigzne turpināja, dodot Riekstuķepai vārdu Lazduaste, bet Peļuķepa kļuva par Peļūsu.

Pērkona klans ar jums visiem lepojas, Ugunszvaigzne paziņoja. Kalpojiet klanam uzticīgi!

-Peļūsa! Lazduaste! Ogudeguns! klans sveica jaunos karotājus ar sajūsmas pilniem saucieniem.

Sīļaķepa juta karotāju lepnumu par jaunajiem pienākumiem un ikviena kaķa pārliecību, ka klans kļūst stiprāks un daudzskaitlīgāks un Lielā ceļojuma laikā pārciestās grūtības drīz taps par tālām atmiņām.

Bet ieplakā bija jau�ama kāda neredzama klātbūtne, kas pacēlās virs galvas kā migla, tradīcija bija senāka par Pērkona klanu. Tā piederēja senajiem kaķiem, kas pagātnē bija medīju�i �ajos me�os. Ja Krīto�ā Lapa būtu izkļuvis no tuneļiem, vai arī viņu sagaidītu �ādi?

Kas notika ar tiem kaķiem? Sīļaķepa prātoja. Kur viņi palika?

Lauvuķepa spraucās pa garās zāles puduriem, kas vēl bija rasas pilni; viņ� nodrebēja, ūdenim izmērcējot ka�oku, un mēģināja padzīt miegu no acīm. Virs me�a klājās mākoņi, bet blāvā gaisma virs koku galiem liecināja, ka tur lec saule.

Saullēkta patruļa virzījās uz Vēja klana teritorijas pusi. Pelnāda un Ogudeguns bija gabaliņu priek�ā, sarunājoties tik klusi, ka Lauvuķepa nespēja neko saklausīt. Pēc brī�a Ogudeguns palūkojās pār plecu. Neatpaliec, Lauvuķepa! viņ� skaļi ņaudēja. Un uzmanies no lapsu lamatām.

Pats uzmanies, Lauvuķepa nomurmināja. Krēmkrāsas runcis bija kļuvis par karotāju tikai pirms trim dienām, bet jau uzvedās kā skolotājs. Lai sis nedomā, ka es klausī�u viņa pavēlēm!

Lauvuķepa atpalika vēl vairāk. Ķepas noraustījās atmiņās, kad viņ� pagāja garām kazenāju pudurim un ieraudzīja ieeju tuneļos. Tagad tā izskatījās kā pamesta tru�a ala, ko daļēji sedza ērgļpapardes, bet reiz tā bija vedusi uz alu ar pazemes upi un tad laukā Vēja klana teritorijā. Lauvuķepam iesāpējās sirds, kad viņ� atcerējās, kā naktīs mēdza pazust tuneļos, lai satiktos ar Vir�uķepu. Run�uks vēlējās, kaut varētu atgriezties laikā, kad viņa bija bijusi Vir�uzvaigzne, Nakts klana barvede, un viņ� tās uzticamais vietnieks.

Run�uks uz bridi vilcinājās pie ieejas tuneļos, bet nespēja pretoties to vilinājumam, izspraucās cauri papardēm un ielīda tunelī, līdz nokļuva pie dubļu lavīnas, kas bija palikusi te kop� plūdiem. Viņ� pavēra muti, bet varēja sagar�ot tikai zemes un tārpu smar�as.

- Lauvuķepa! Es zinu, ka tu tur esi! Ogudeguns sauca. Tūlīt pat nāc ārā!

Uz mirkli Lauvuķepa vēlējās nelikties par karotāju ne zinis, bet saprata, ka tas būtu muļķīgi. Viņ� nevēlējās palikt �ajā slapjajā, smacīgajā caurumā. Run�uks lēnām kārpījās laukā, līdz varēja nostāties uz visām �etrām un purināt dubļus no ka�oka.

Ogudeguns stāvēja viņa priek�ā, krēmkrāsas ka�oku sabozis. Pelnāda bija da�u astes garumu attālumā, viņa zilās acis bija mierīgas un skatiens neizdibināms.

- Ko tu iedomājies, viens pats lienot tādā bīstamā vietā? Ogudeguns noprasīja. Ja nu ala būtu iebrukusi? Tu laikam domā, ka mēs raktu tevi ārā tāpat kā pagāju�oreiz.

Lauvuķepa bija gandrīz nosmacis, kad bija ievēlies vecā āp�u alā sacensību laikā. Bet tas bija pilnīgi citādi. Turklāt Ogudeguns nebija tas, kur� bija izracis viņu laukā.

- Beidz mani izrīkot! viņ� noskaldīja. Tu neesi mans skolotājs.

- Tad beidz uzvesties kā muļķa kaķēns I

Lauvuķepa iecirta nagus zemē, lai nemestos uz iedomīgo runci. Nesauc mani par kaķēnu, viņ� ņurdēja. Tava smaka vēl nav pagaisusi no mācekļu migas, un tu jau...

- Pietiek, Pelnāda pārtrauca strīdu. Ogudegun, es te esmu skolotājs. Bet viņam taisnība, Lauvuķepa. Nav nekādas vajadzības bāzt degunu katrā alā no �ejienes līdz Vēja klana teritorijai. Ja vien tur nav jau�ama kāda aizdomīga smaka.

- Nav. Bet būtu varējusi būt! Lauvuķepa aizstāvējās.

Pelnāda neko neatbildēja, tikai nepacietīgi pavēcināja asti. Iesim!

Lauvuķepa veltīja Ogudegunam pēdējo nikno skatienu un sekoja savam skolotājam. Viņ� joprojām juta ilgas pēc Vir�uķepas, kas kā magnēts vilka lejā alās. Bet viņ� zināja, ka nekad vairs tur nestaigās -un ne jau tikai tāpēc, ka dubļi bija aizsprostoju�i tuneļus.

Lauvuķepa gribēja kļūt par visu laiku di�āko Pērkona klana karotāju. Un tas neizdosies, ja viņa labākais draugs būs kaķis no cita klana.

Lec! Cik augstu vien spēj tagad!

Lauvuķepa uz�āvās gaisā un piezemējoties pagriezās tā, lai redzētu pretinieku. Viņam izdevās iesist Magoņķepai pa gurniem, pirms viņa pagriezās pret uzbrucēju. Paskatījies uz klajuma malu, viņ� tik tikko spēja saskatīt svītraina ka�oka ēnu un dzintar-krāsas acu spīdumu.

Paldies, Tīģerzvaigzne!

Magoņķepa lēca viņam virsū, un Lauvuķepa metās uz priek�u, izslīdot zem pretinieces, vēderam skarot sūnas. Iespēris Magoņķepai pa pakaļkājām, viņ� uzlika priek�ķepas viņai uz vēdera, kad kaķenīte apvēlās uz muguras.

- Labi darīts, Lauvuķepa! Pelnāda veltīja viņam atzinīgu galvas mājienu, lai gan zilajās acīs nebija ne miņas no siltuma.

Ko es tagad daru nepareizi? Lauvuķepa domāja. Viņ� varēja saprast, ka Pelnāda bija ar viņu neapmierināts, kad run�uks bija pavadījis visas naktis alās kopā ar Vir�uķepu. Tolaik viņ� bija teju pārāk noguris, lai dienas laikā spētu paiet. Bet tagad es kārtīgi trenējos. Es nudien ļoti cen�os!

- Vēl nekad neesmu redzējis to pēdējo cīņas paņēmienu. Ērk�ķnags, Magoņķepas skolotājs, pienāca pie abiem mācekļiem. Kur tu to iemācījies?

- Ē... laikam jau pats izdomāju, Lauvuķepa nomurmināja.

Viņ� bija apguvis �o paņēmienu no Tīģerzvaig-znes, trenējoties kopā ar Vanagsarmu. Abi ēnu kaķi viņu tik bie�i apciemoja, ka run�ukam likās: viņ� pastāvīgi dzird abu balsis ausī, mudinot lēkt augstāk, sist spēcīgāk, izlocīties no uzbrukuma. Treniņi bija darīju�i viņa muskuļus cietākus un spēcīgākus. Lauvuķepa bez teik�anas zināja, ka viņa kaujasspējas ir uzlaboju�ās ātrāk nekā jebkuram citam māceklim. Bet da�kārt bija grūti izskaidrot, kā �īs prasmes radu�ās.

- Vari tagad laist mani vaļā, Magoņķepa ieņau-dējās.

- Ai, piedod!

Lauvuķepa pakāpās malā, un kaķenīte pielēca kājās, nopurinot sūnas gabaliņus no ka�oka. Vai iemācīsi man �o paņēmienu?

- Protams! Kad pretinieks lec tev virsū, pieploc pie zemes, bet turpini kustēties uz priek�u.

- �ādi? Magoņķepa mēģināja atdarināt kustību.

- Jā, bet mazliet ātrāk.

Kamēr jaunā kaķenīte ar lāsumaino ka�oku trenējās, Lauvuķepa atkal palūkojās uz klajuma malu. Tīģerzvaigznes ēna bija pagaisusi.

Lauvuķepa vilka garu kazenāja stīgu pa tuneli uz akmens ieplaku, spēcīgi paraujot, kad ērk�ķi ieķērās sienā. Ķepas nogurumā smeldza. Sākumā saullēkta patruļa, tad treniņ�, tad, pēc īsas atelpas un da�iem kumosiem svaiga medījuma, Pelnāda lika viņam salabot veckaķu migu. Un bija tikai nedaudz pēc saul-vidus!

Kamēr run�uks vilka kazenāja stīgu pāri klajumam, uz tās otrā galā piezemējās kaut kas smags, liekot viņam strauji apstāties un sagrīļoties. Nometis zemē savu vijas galu, Lauvuķepa paskatījās pār plecu un ieraudzīja Lapsupūku. Svītrainais runcītis bija iecirtis zobus kazenājam otrā galā un tagad mīdīja to ar ķepām. No viņa rīkles izlauzās zems rūciens.

- Ēnas klans iebrūk! -Leduspūka spiedza, metoties palīgā brālim un arī uzklūpot kazenājam. Bēdziet!

Baltspārns sastinga, ejot pāri klajumam, spalva uz skausta uzbozās, bet tad kaķene devās tālāk, pavēcinājusi asti. Mākoņaste pabāza galvu no karotāju migas, zilajās acīs bija lasāma trauksme. Kad viņ� pamanīja abus mazuļus, karotājs nepatikā noraustīja ausis un pazuda.

- Ei, jūs beidziet visus biedēt! Lauvuķepa ņaudēja. Un man sis kazenājs nepiecie�ams, lai salabotu veckaķu migu.

- Vai mēs varam palīdzēt? jautāja Leduspūka.

-Jā, mēs drīz būsim mācekļi, Lapsupūka piebilda, palai�ot vaļā vīteņa galu.

- Lai notiek, tikai uzmanieties, ka neieraujat ķepās ērk�ķus.

Lauvuķepa turpināja vilkt kazenāja stīgu pāri klajumam. Abi mazuļi mēģināja palīdzēt, bet galvenokārt tikai maisījās pa ķepām un vērta darbu daudz grūtāku.

Kad viņi nokļuva tuvāk veckaķu migai, Lapsupūka un Leduspūka aizmirsa savu apņem�anos palīdzēt. Abi pieskrēja pie Peļādas un Garastes, kas gozējās saulītē pie ieejas migā.

- Pastāstiet mums stāstu! Lapsupūka pieprasīja.

Pastāstiet par Lielo ceļojumu. Pastāstiet, kā divkājainie...

- Nē, es gribu dzirdēt par veco me�u, Leduspūka iejaucās.

Peļāda no�āvājās. Tu viņiem kaut ko pastāsti! -viņa uzsauca Garastem. Tad varbūt �ie nomierināsies un citi kaķi varēs mazliet pagulēt. Kaķe aizvēra acis un saritinājās, pabā�ot degunu zem astes.

Garaste nopūtās, tad iekārtojās ērtāk, salicis ķepas zem krūtīm. Viņ� pagrieza seju pret kaķēniem, lai gan nevarēja mazos redzēt. Labi. Ko jūs gribat dzirdēt?

- Pastāsti par Tīģerzvaigzni! Lapsupūkas ka�oks sajūsmā spurojās.

-Jā, par Tīģerzvaigzni! Leduspūka piekrita. Pastāsti, kā viņ� mēģināja pārņemt savā varā visu me�u.

Lauvuķepa redzēja, kā Garastes astes gals notrīs, aklajam kaķim vilcinoties. Mocīdamies ziņkārē, run�uks sāka vīt kazenāja stīgu, lai aiztaisītu caurumu starp sausser�u zariem, kas sargāja migu. Viņ� gribēja dzirdēt stāstu par Tīģerzvaigzni tikpat ļoti kā mazuļi.

- Tīģerzvaigzne bija izcils karotājs, Garaste beidzot iesāka. Viņ� bija spēcīgākais kaķis me�ā un labākais karotājs. Kad biju jauns, es domāju, ka viņ� būs nākamais Pērkona klana barvedis. Gribēju viņam līdzināties, palsi svītrainais runcis neveikli piebilda.

- Bet viņ� ta�u bija ļauns! Lapsupūka, acis iepletis, izdvesa.

- Toreiz mēs to nezinājām, Garaste paskaidroja.

Viņ� nonāvēja Sarkanasti, Pērkona klana barve�a vietnieku, bet mēs visi ticējām, ka Sarkanaste kritis kaujā...

Lauvuķepam vēderā viss sagriezās, klausoties asiņaino, nodevību caurausto stāstu. Bija grūti kustināt ķepas, vīt kazenāju caurajā vietā, izliekoties, ka viņam tā ir tikai pasaka, tāpat kā mazuļiem. Tas bija kaķis, kas gāja viņam līdzās pa me�u, mācot, kā kļūt par karotāju!

- Tīģerzvaigzni iznīcināja viņa godkāre, Garaste secināja. Ja viņ� būtu nogaidījis, līdz saņems varu mierīgā ceļā, sis runcis būtu kļuvis par di�āko vadoni mūsu me�ā.

Lauvuķepa nomierinājās. Nebija nekāda iemesla izvairīties no Tīģerzvaigznes. Tum�ais svītrainis tagad vairs nevarēja būt ambiciozs. Tīģerzvaigzne bija miris; viņam vairs nebija vērts neko plānot.

Un viņ� nekad nebija licis Lauvuķepam pārkāpt karotāju kodeksu. Tīģerzvaigzne bija dusmojies, uzzinājis par tik�anos ar Vir�uķepu pazemes alā. Viņ� tikai gribēja, lai Lauvuķepa kļūst par tie�ām labu karotāju. Varbūt Tīģerzvaigzne no�ēloja izdarīto un mēģināja atlīdzināt, palīdzot Pērkona klanam.

Lauvuķepa atstāja mazuļus uzmācamies Garas-tem ar jautājumiem un domīgs izsoļoja no apmetnes pēc papildu kazenājiem.

Asķepa izspraucās cauri kazenājiem mazuļu migā un nolika Margrietiņas priek�ā melno strazdu. Ro�u-pūka un Krupjapūka bija piespiedu�ies mātes vēderam un zīda pienu, izslēju�i gaisā mazās astītes.

- Paldies! Margrietiņa ņaudēja, pastiepjot vienu ķepu un pievelkot melno strazdu tuvāk. sis �ķiet gana apaļīgs.

- Vai mēs ari varam dabūt kādu gabalu? Lap-supūka pieslējās sēdus no migas, kur bija cīnījies ar māsu. Esmu izbadējies!

- Nekādā gadījumā, viņu māte Debespaparde noskaldīja. Jūs esat pietiekami lieli, lai pēc svaigā medījuma aizietu pa�i.

- Vai mēs drīkstam? Leduspūka pacēla galvu no papar�u lapām. Es varētu apēst veselu trusi!

- Ejiet! Debespaparde atvēlēja. Un atnesiet kaut ko ari Millijai! viņa uzsauca abiem kaķēniem, kas metās laukā pa kazenājos atstāto spraugu.

Millija miegaini pamirk�ķināja acis no savas sūnu migas. Viņas vēders izskatījās milzīgs; Asķepa minēja, ka nu jau vairs nebūs ilgi jāgaida, līdz piedzims kakēni. �

- Paldies tev, Millija murrāja.

Debespaparde nopūtās. Tiem diviem laiks tikt ieceltiem par mācekļiem. Viņiem vajadzīgi skolotāji, kas abus pieskatīs.

Asķepa klusībā piekrita, pametot mazuļu migu un dodoties pie svaigā medījuma kaudzes, lai aiznestu ēdienu veckaķiem. Lapsupūka un Leduspūka jau bija priek�ā, joka pēc cīkstoties par �ubīti.

- Vai neaizmirsāt aiznest medījumu Millijai? -Asķepa abiem atgādināja.

- Ai, piedod! Lapsupūka piecēlās kājās, paķēra aiz astēm pāris peļu un aizsteidzās pāri klajumam, medījumam �ūpojoties �okļos.

Leduspūka izgrūda sajūsmas ņurdienu un iekārtojās ērtāk, lai notiesātu �ubīti.

Asķepa sāka pārskatīt medījuma kaudzi, lai atrastu kaut ko veckaķiem. Mazuļu migas smar�a joprojām vēdīja no ka�oka. Kaķenītei �ķita, ka visa apmetne ir pilna ar kaķēniem vai mātēm, kas gaida mazuļus.

Vai klans sagaidīs, ka arī man kādu dienu būs kaķēni? viņa prātoja. Asķepa zināja: kaķēni ir klana nākotne, bet, iedomājoties vien, ka arī pa�ai būs jākļūst par māti, viņai �ķita, ka uz pleciem uzkrauts viss pasaules smagums.

Kaķenīte sāka vilkt laukā no kaudzes zaķi, kad pie viņas pielēk�oja Medusķepa. Kam tas domāts? -jautāja Medusķepa.

- Veckaķiem.

� Es viņiem tikko aiznesu vāveri, � Medusķepa paziņoja. � Ja mātes mazuļu migā ir pabarotas, mūsu pienākumi ir galā.

Asķepa nometa trusi atpakaļ kaudzē. Svaigā medījuma nav atlicis pārāk daudz, viņa ņaudēja.

- Pajautā�u Mālvilnam, vai varam iziet medībās.

Lai gan saullēktā bija pamatīgi nolijis, tagad mākoņi bija izklīdu�i un spīdēja saule. Visas lapas un zāles stiebri mirdzēja. Vēja brāzma no me�a atnesa svaiga medījuma smar�u; Asķepai tā vien niezēja ķepas tikt laukā no apmetnes.

- No me�a tie�i �obrīd atgrie�as medību patruļa, -Medusķepa sacīja, norādot ar asti uz ieeju apmetnē.

Parādījās Pelēksvēdra, nesot zobos vāveri un divas peles, viņam sekoja Spo�sirds ar pāris lauka pelēm un Ogudeguns ar trusi.

- Paskaties tik! Medusķepas acis iepletās. Ogudeguns ir noķēris milzīgu trusi. Viņ� ir apbrīnojams!

- Ogudeguns? Asķepa nespēja noslēpt pārsteigumu balsī. Pirms piecām dienām kļuvis par karotāju, krēmkrāsas runcis uzvedās kā svarīgākais kaķis barā.

Medusķepa nokaunējusies samirk�ķināja acis un ar priek�ķepām pakasīja klajuma smil�aino zemi.

- Man viņ� patie�ām patīk, kaķenīte atzinās. Bet diez vai viņ� man vispār pievērsīs uzmanību, īpa�i tagad, kad iecelts par karotāju.

Asķepa domāja, ka Ogudeguna deguns ir tik augstu mākoņos, ka viņ� neredz nevienu citu kā tikai sevi. Un, ja runcis uzzinātu, ka Medusķepai viņ� patīk, kļūtu vēl nepanesamāks.

Tu esi gana laba... viņa iesāka, bet apklusa, kad Medusķepa aizskrēja pretī Ogudegunam.

Asķepa nopūtās. Viņas bija tikai mācekles; bija ta�u pārāk agri domāt par partnera izvēli. Sākumā viņa gribēja sevi pierādīt kā karotāja, parādīt drosmi, aizstāvot klanu, un medību prasmes, pabarojot biedrus. Viņa gribēja uzņemties atbildību par klana vadī�anu, lai Pērkona klans gadu no gada kļūtu di�enāks...

Asķepa sastinga, ķepām kā piekaltām pie zemes. Jā! viņa nodomāja. Es daudz labprātāk būtu barvede nekā mātīte.

Uz mirkli pa�as ambīcijas viņu nobiedēja. Tad kaķenīte nomierinājās. Nebija nekā nosodāma vēlēties kļūt par barvedi, ja tas nozīmētu, ka viņa kalpo savam klanam, liekot lietā ikvienu muskuli un ikkatru matiņu ka�okā. Asķepa novērsās no svaigā medījuma kaudzes, nespēdama skatīties, kā Medusķepa apbrīnas pilnām acīm veras uz Ogudegunu. Viņa pamanīja, ka no karotāju migas iznāk viņas māte Vāvergaita.

Asķepa pielēk�oja pie mātes. Vāvergaita, vai drīkstu tev ko jautāt?

Mātes ausis noraustījās. Protams.

Tev piedzima kaķēni, Asķepa ņaudēja, bet tu spēji kļūt arī par karotāju. Kā tev tas izdevās?

Vāvergaita samiedza acis, un Asķepai uz mirkli likās, ka viņa pamana kaut ko uzliesmojam to zaļajās dzīlēs jūtas, kuras kaķenīte nesaprata. Bet mātes balss bija pavisam mierīga, kad viņa jautāja: Kāpēc tu jautā?

- Es tikai prātoju... Asķepa jutās neveikli. Man �ķiet, ka visi sagaida: kaķenēm būs bērni, un es neesmu pārliecināta, ka to vēlos. Es gribu būt karotāja.

Asķepa jutās aizkaitināta, redzot, ka Vāvergaitas aste smieklos izliecas. Nemēģini plānot savu dzīvi tik tālu uz priek�u! viņa ņaudēja. Zvaigznes klans jau ir nospraudis tavu ceļu, un tajā būs paredzēti tādi līkumi un ceļa pavērsieni, kādus tu pat iedomāties nespēj.

- Bet...

- Paskaties apkārt, Vāvergaita turpināja. Daudzām kaķenēm ir mazuļi, bet pēc tam viņas atgrie�as karotāju migā.

Ta�u vai viņas kļūst par barvedēm?

- Neraizējies par to, Vāvergaita sacīja, noglāstot meitas plecu ar asti. Koncentrējies uz apmācību!

Tas nepalīdz, Asķepa izmisusi nodomāja. Man tas nemaz nepalīdz.

Asķepa atgriezās no medībām un atklāja, ka klans sācis pulcēties klajuma vidū. Ugunszvaigzne stāvēja uz Di�pārkares, viņa ugunīgais ka�oks liesmoja, saules staru izgaismots.

Asķepa aiznesa laupījumu uz svaigā medījuma kaudzi. Kas te notiek? viņa jautāja Mākoņastem, kur� ēda strazdu kopā ar savu partneri Spo�sirdi.

- Leduspūka un Lapsupūka tiks iecelti par mācekļiem, Spo�sirds attrauca.

Bija jau laiks, Mākoņaste nomurmināja. Viņu dēļ pirms pāris dienām gandrīz izlēcu no ka�oka. Abi joka pēc bļaustījās par Ēnas klana uzbrukumu.

Partnere maigi pagrūda runci ar priek�ķepu. Kaķēni paliek kaķēni, Mākoņaste. Tu zini, ka viņi kādu dienu kļūs par labiem karotājiem.

Viņa atbilde bija nicīgs �ņāciens.

Asķepa palūkojās apkārt pēc citiem mācekļiem. Medusķepa sēdēja līdzās Ogudegunam, kas ignorēja kaķenīti un sarunājās ar Bērzkriti. No dziedniekkaķu migas, ko sedza kazenāju aizkars, iznāca Sīļaķepa, un pēc mirkļa viņam pievienojās Lapustraume. Asķepa spēra soli uz abu pusi, bet tad pārdomāja, ja nu gadījumā viņi pārrunātu dziedniekkaķu jautājumus.

Magoņķepa un Ogļuķepa sēdēja līdzās Smil�uvēt-rai un Pelēksvēdram, un, palūkojusies apkārt, kaķenīte pamanīja Lauvuķepu iznākam no mācekļu migas un apsē�amies viņiem līdzās. Asķepa metās pie brāļa.

Debespaparde izlīda no migas kopā ar Lapsupūku un Leduspūku. Viņai sekoja Zemesvilna; brūni svītrainais runcis teju vai plīsa no lepnuma.

Mazuļu acis sajūsmā mirdzēja, un viņu spīdīgie ka�oki saulē laistījās. Abi ļoti centās izskatīties cienījami, bet pusceļā pāri klajumam Leduspūka mazliet palēcās; tēvs viņu panāca un uz�āva meitai pa ausi ar asti. Pēc tam kaķenītei izdevās noiet mierīgi, līdz abi ar brāli nonāca klajuma priek�ā.

Ugunszvaigzne nolēca lejā pa akmeņiem, kas slējās pie Di�pārkares, un izsauca abus kaķēnus stāties viņam priek�ā. Vāvergaita! viņ� iesāka. Tev jau sen bija laiks kļūt par skolotāju. Tavs māceklis būs Lapsuķepa.

Vāvergaita iznāca no bara, galvu un asti augstu pacēlusi. Kad viņa devās pie Ugunszvaigznes, Lapsuķepa metās skolotājai pretī.

Vāvergaita, viss klans zina, cik tu esi drosmīga un uzticama, Ugunszvaigzne turpināja. Dari visu, kas tavos spēkos, lai iemācītu to ari Lapsuķepam!

Lapsuķepa pieskrēja pie savas skolotājas, un abi saberzējās ar deguniem, pēc tam paejot noras malā.

Vāvergaita tagad ir skolotāja, Asķepa pie sevis nodomāja. Un viņai ir kaķēni. Tātad to ir iespējams apvienot!

Ugunssirds skatiens apstājās pie jaunas, baltas kaķenes. Baltspārns, ari tev pienācis laiks skolot pirmo mācekli. Tu būsi Ledusķepas skolotāja!

Acīm sajūsmā mirdzot, Baltspārns aizsteidzās pie savas mācekles. Viņas saberzēja degunus un sekoja abiem iepriek�ējiem uz noras malu. Pārējie klana biedri sāka pulcēties ap jaunajiem skolotājiem, apsveicot viņus un saucot mācekļus jaunajos vārdos.

Asķepa pamanīja, ka Ogudeguns un Bērzkritis paliek, kur biju�i.

- Uh! Bērzkritis izsaucās pietiekami skaļi, lai apkārtējie viņu dzirdētu. Nesaprotu, kāpēc Ugunszvaigzne izvēlējās Baltspārnu. Es būtu tikpat labs skolotājs.

- Ugunszvaigzne izvēlas to kaķi, kas konkrētajam darbam ir piemērotākais, sacīja Smil�uvētra, iedama abiem kaķiem garām. Baltspārns ir vecāka par tevi. Neaizmirsti, ka viņa būtu varējusi kļūt par karotāju jau agrāk, bet lūdza atlikt ceremoniju, lai tu nepaliktu vienīgais māceklis.

Bērzkritis kaut ko nomurmināja, bet Asķepa viņa teikto nesadzirdēja.

- Arī tev drīz būs māceklis, Smil�uvētra viņam sacīja. Beidzot klanam ir pietiekami daudz kaķēnu.

Bērzkritis neuzdro�inājās vairs sūdzēties, bet tik un tā izskatījās neapmierināts. Ogudeguns ie�ukstēja kaut ko viņam ausī, un abi jaunie run�i devās prom, galvas kopā sabāzu�i.

Asķepa nopūtās. Viņa nesaprata, kas Bērzkritim pēdējā laikā lēcies. Ar viņu kādreiz bija jautri; runcis bija kļuvis par karotāju tik nesen, ka joprojām atcerējās savas mācekļa dienas. Tagad viņ� ir tāda pati skabarga astē kā Ogudeguns, viņa nodomāja.

Kad Asķepa nonāca pie jaunajiem mācekļiem, lai abus apsveiktu, vairums kaķu jau devās savās dienas gaitās. Kaķenīte juta, kā kāds pieskaras viņai pie pleca, un pagriezusies ieraudzīja savu skolotāju Māl-vilnu.

- Ugunszvaigzne vēlas, lai dodamies vakara patruļā kopā ar viņu, zeltaini svītrainais runcis ņaudēja. Vai esi gatava?

- Protams.

Asķepas sirds sāka sisties straujāk, un viņa juta, kā katrs matiņ� ka�okā satraukumā notrīs. Mācekļi ne pārāk bie�i gāja patruļā kopā ar klana barvedi. �ī bija viņas iespēja parādīt Ugunszvaigznem, ko viņa ir iemācījusiesI Pagriezusi kaklu, Asķepa a�i nolaizīja plecu. Viņa būtu vēlējusies kārtīgi uzposties, bet vairs nebija laika. Kad Ugunszvaigzne pienāca pie viņas un Mālvilnas, kaķenīte cerēja, ka ka�oks nekur neslejas gaisā un tajā nav ieķēru�ies dad�i.

Iesim! klana barvedis pavēlēja. Mums jāatjauno robe�zīmes gar Ēnas klana teritoriju.

Saule jau rietēja, kad Asķepa sekoja abiem run�iem pa ērk�ķu tuneli laukā me�ā. Zemi klāja asins-sarkana gaisma, ko pār�ķēla garas, tum�as koku ēnas. Klusumu pārtrauca tikai kokos �alco�ais vēj� un medījuma �abinā�anās pame�ā.

Asķepa nelikās ne zinis par vilino�o medījuma smar�u: viņi nebija devu�ies medībās. Viņa koncentrējās uz skatī�anos un klausī�anos un, izgar�ojot gaisu, pārliecinājās, ka tajā nav neiederīgu smar�u, īpa�i Ēnas klana kaķu smar�as Pērkona klana teritorijā.

Ugunszvaigzne apstājās. Ieklausieties!

Asķepa sastinga, saspicējusi ausis. Spalva uz skausta sacēlās, tālumā dzirdot ņaudē�anu un kauk�anu.

Uz �o pusi! Ugunszvaigzne pavēlēja, norādot ar asti. Aiziet!

Viņ� metās prom pa ērk�ķiem, Mālvilnam minot uz papē�iem. Asķepa joņoja abiem pakaļ. Zāle bu�i-nāja vēderu, un ka�okā ķērās ērk�ķi, viņai traucoties uz priek�u. Kautiņa trok�ņi un kaķu brēcieni kļuva arvien skaļāki.

�

Uz mirkli kaķenīte pazaudēja no acīm barvedi, kad kaķi metās ap lazdu krūmu. Viņa dzirdēja Uguns-zvaigznes kliedzienu: Izbeidziet! Izskrējusi klajā vietā, Asķepa apstājās kraujas malā. Lejā, kazenāju ieskautā ieplakā, me�onīgi kāvās pieci kaķi. Viņas nāsis pārplūdināja Ēnas klana un Pērkona klana spēcīgās smar�as. Asķepa pārbijusies pamanīja Ogude-guna krēmkrāsas un Bērzkri�a svītraino ka�oku. Abus Pērkona klana karotājus acīmredzami pārmācīja trīs spēcīgie Ēnas klana kaķi.

Asķepa metās uz priek�u, dedzīgi vēloties palīdzēt klana biedriem, bet Ugunszvaigznes aste aiz�ķērsoja viņai ceļu.

- Nē, viņ� ņaudēja. Tā ir Ēnas klana teritorija.

Asķepa iecirta nagus zemē, vērojot klana biedrus cīnāmies ieplakā. Ko gan Ogudeguns un Bērz-kritis darīja cita klana teritorijā? Atvērusi muti, lai izgar�otu gaisu, kaķenīte sajuta gan Pērkona klana, gan Ēnas klana zīmes, tās abas bija vāji sao�amas un sajauku�ās kopā. Viņa saprata, ka stāv uz robe�as.

Pacēlis balsi, Ugunszvaigzne atkal ierunājās: Izbeidziet!

Asķepai par atvieglojumu, kaķi atkāpās. Viņa pazina Rūsādu, Ēnu klana barve�a vietnieci, un karotājus Ozolādu un Pīlād�nagu, kas vēl pēdējo reizi ieblieza Bērzkritim pa ausi, pirms pavērsa skatienu pret Ugunszvaigzni.

- Kas te notiek? Ugunszvaigzne noprasīja.

- Es varētu jautāt to pa�u, Rūsāda atcirta. Kāpēc jūsu karotāji ir mūsu teritorijā?

- Mēs zinām, kāpēc, Ozolāda piebilda, vēcinādams asti. Pērkona klans nekad nav ievērojis robe�as.

� Tā nav... � Asķepa gribēja iebilst, bet Zemesvilna aizklāja viņai muti ar asti, liekot paklusēt.

Ugunszvaigznes skatiens pievērsās Ogudegunam un Bērzkritim. Lai gan barve�a balss bija klusa, tā bija auksta kā ezera ūdens kaillapī, un Asķepa apjauta, ka Ugunszvaigzne ir nikns. Nu? viņ� jautāja.

Ogudeguns piecēlās kājās un noskurināja ka�oku. Viena auss runcim asiņoja, un no ka�oka vairākās vietās bija izplēsti spalvu kum�ķi. Mēs nezinājām, ka �ī ir Ēnas klana teritorija, viņ� aizstāvējās. Tev jāpasaka �iem karotājiem, lai atjauno robe�zīmes.

- Es nekad nepavēlu cita klana karotājiem, -Ugunszvaigzne atbildēja, kamēr Rūsāda dusmās vārījās. Ogudegun, Bērzkriti, ja jūs būtu pārbaudīju�i apkārtni uzmanīgāk, būtu pamanīju�i robe�zīmes �eit, aug�ā!

Ogudeguns izskatījās pārskaities; viņ� nevarēja turpināt taisnoties, iebilstot klana barvedim.

- Mums ļoti �ēl, Ugunszvaigzne, Bērzkritis ņaudēja, nokāris galvu.

- Robe�zīmes ir vāji sao�amas, Ugunszvaigzne sacīja. Viņ� palūkojās uz pārējiem kaķiem. Gan mūsu, gan Ēnas klana.

- Mēs esam vakara patruļa, Ozolāda norādīja. Bijām ieradu�ies, lai robe�zīmes atjaunotu.

- Un tad mēs atradām Pērkona klana karotājus mūsu robe�as pusē, Pīlād�nags piebilda. Viņi zaga mūsu medījumu.

- Vai tā ir taisnība? Ugunszvaigzne jautāja.

Bērzkritis pamāja; Asķepa bija gandarīta, redzot, ka viņ� izskatās galīgi nokaunējies.

Bet Ogudeguns, �ķiet, nemaz nesaprata, kādās nepatik�anās iekūlies. Es sekoju pelei, viņ� paskaidroja, līdz �ie ieradās un aizbiedēja to prom.

- Labi, ka tā, Ugunszvaigzne komentēja. Rūsāda, atvaino, ka tā notika! �ie abi ir nepieredzēju�i karotāji, un esmu pārliecināts: kop� �īs dienas viņi būs daudz piesardzīgāki.

- Ceru, ka tu viņus sodīsi, Rūsāda asi ieņaudējās.

- Protams, Ugunszvaigzne atbildēja.

- Priecājos to dzirdēt!

Asķepa salēcās, kad sarunai pievienojās vēl kāda balss. Da�u lapsu attālumā, dziļāk Ēnas klana teritorijā, pa�ķīrās papar�u puduri, un no tiem iznāca Melnzvaigzne. Spēcīgais, baltais runcis pagāja garām Pērkona klana karotājiem un kāpa aug�ā pa nogāzi, lai stātos aci pret aci ar Ugunszvaigzni. Spalvas uz skausta sabozis, viņ� ar milzīgajām, melnajām priek�ķepām plēsa zāli.

- Sveicināts, Melnzvaigzne, Ugunszvaigzne pielieca galvu. Es parūpē�os, lai mani karotāji saprot, ka viņi nekādā gadījumā nekad vairs nedrīkst �ķērsot tavu robe�u.

- Tā bija kļūda! protestēja Ogudeguns.

No Melnzvaigznes rīkles izlauzās dobj� ņurdiens. Asķepa teju gaidīja, ka viņ� uzbruks Ugunszvaig-znem.

Bet, kad barvedis ierunājās, viņ� izklausījās drīzāk noguris un izmisis, nevis naidīgs. Mums nevajadzēja �urp pārcelties, Ugunszvaigzne. Zvaigznes klans kļūdījās, atvezdams mūs vietā, kur ir tik grūti noteikt, kur viena teritorija sākas un cita beidzas. Me�ā bija daudz vienkār�āk.

Ugunszvaigznes skatiens apmācās. Bet me�a vairs nav, Melnzvaigzne, viņ� klusi ņaudēja, un pēk�ņi likās, ka viņi ir divi veci draugi, kas dalās atmiņās, nevis konkurējo�u klanu barve�i. Man tā pietrūkst tāpat kā pārējiem kaķiem, bet mums tagad jāiekārtojas uz dzīvi �eit. Turklāt Zvaigznes klans bija atvedis kaķus uz veco me�u, tie�i tāpat kā tagad atveda mūs pie ezera.

Neatveda vis! Melnzvaigznes ka�oks, kas jau bija gandrīz noplacis, atkal uzbozās. Asķepa prātoja, kāpēc gan barvedis ir tik viegli aizkaitināms; �ķita, ka tam ir vēl kāds cits iemesls, ne tikai sve�a klana karotāju atra�anās viņa teritorijā. Visi Zvaigznes klana kaķi reiz dzīvoja me�ā, tas nozīmē, ka tur bija dzīvojis seno kaķu bars, kas vēlāk sadalījies klanos.

Senie kaķi! Asķepas pēdas sāka kņudēt. No kurienes bija nāku�i kaķi, kas vēlāk bija apmetu�ies me�ā? Un kā ar kaķiem, kas bija apmetu�ies pie ezera? Kaķi, kuru pēdu nospiedumi bija atstāti pie Mēnesdīķa un kuriem bija kaut kāda saistība ar pazemes tuneļiem, kur viņi atrada Vēja klana mazuļus. Viņa zināja, ka kop� izglāb�anās no pārplūdu�ās upes Sīļaķepa bija �o to noklusējis. Kaķenīte notrīcēja, pēk�ņi apjau�ot, cik gadalaiku aizritējis kop� tiem senajiem laikiem, tie krita kā lapas lapkritī, plūda no neaptveramas, bezgalīgas tumsas.

- Kā tu jūties? viņai ausī atskanēja Mālvilnas balss. Neraizējies, �odien vairs nenotiks nekāda plūk�anās.

Asķepa izslējās. Es jūtos labi!

Melnzvaigzne atkāpās, īsi pamājot Ugunszvaig-znem. Ved savus karotājus prom, viņ� noņurdēja. Un nākamreiz viņi tik viegli cauri netiks, ja atkal pieķersim �os mūsu teritorijā.

- Tici man, arī �oreiz viņi netiks sveikā cauri, -Ugunszvaigznes balss skanēja drūmi. Viņ� ar asti pamāja Bērzkritim un Ogudegunam, lai tie kāpj aug�ā pa krauju. Ogudeguns �ķērsoja robe�u, acis dusmās samiedzis, bet Bērzkritis apstājās un cieņpilni nolieca galvu Melnzvaigznes priek�ā.

- Mums ļoti �ēl, viņ� ņaudēja. Es apsolu, ka nekad vairs tā nedarīsim.

- Pielūko, lai turi savu solījumu! Ēnas klana barvedis attrauca. Viņ� pagriezās pret saviem karotājiem. Turpiniet patrulēt! viņ� norīkoja, pirms pazuda papardēs.

Kamēr Ēnas klans atjaunoja savas robe�zīmes, Ugunszvaigzne aizveda abus jaunos karotājus da�u astu attālumā no robe�as.

- Ejiet atpakaļ uz apmetni! Gaidiet mani pie Di�-pārkares.

- Tie�i tā, Ugunszvaigzne, Bērzkritis nomurmināja.

Viņi ar Ogudegunu nozuda otrpus lazdu pudurim. Ogudeguns uzmeta klana barvedim niknu skatienu, bet Ugunszvaigzne jau bija pagriezis galvu un to neredzēja.

- Pabeigsim apgaitu, Ugunszvaigzne ņaudēja. Un pārliecinieties, lai robe�zīmes ir iezīmētas skaidri.

Asķepa sekoja rudajam runcim, kas devās tālāk pa papardēm noaugu�o virsotni. Viņa domāja par dīvaino, teju nostalģisko noskaņu, kas bija pārņēmusi abus barve�us, runājot par me�u. Melnzvaigznem likās, ka viņi �eit neiederas, jo �eit nebija dzīvoju�i viņu sen�i. Bet pie ezera pirms daudziem gadiem bija mitināju�ies citi kaķi. Kur tie bija tagad?

Asķepa palīda zem ērk�ķu pārsega, kas slēpa mācekļu migu. Debesīs slinki slīdēja pelēki mākoņi, un viņa saoda vējā lietus tuvumu. Nodrebinājusies kaķenīte apsēdās, nolaizīja ķepu un pārlaida ar to pār purniņu.

Rītausmas patruļa devās ceļā: to vadīja Zemesvilna, viņam pievienojās Peļūsa, Smil�uvētra un Medusķepa. Debespaparde pabāza galvu no mazuļu migas, paostīja gaisu un atkal nozuda. Pēc mirkļa no veckaķu migas izlīda Bērzkritis un Ogudeguns, nesot lielu kaudzi sūnu.

Asķepas aste sajūsmā izliecās. Lieliski/ Ugunszvaigzne bija pielicis abus pie mācekļu darbiem. Viņa vēroja, kā jaunie karotāji �ķērso apmetni un pazūd ērk�ķu tunelī. Neaizmirstiet izspiest ūdeni no svaigajām sūnām! viņa ķircino�i uzsauca run�iem. Peļāda jums ādu novilks pār acīm, ja tai saslaps ka�oks! Ogudeguns nikni savicināja asti, pirms pazuda tunelī, bet neviens no abiem neapstājās, lai atbildētu.

Kad modās pārējā apmetne, sāka sijāt smalks lietiņ�. Nākamais no mācekļu migas izrausās Lauvuķepa, joprojām izskatoties pusaizmidzis, un pārgrīļojās pāri klajumam uz tuneli, kas veda uz ateju. Mālvilna un Vētrasvilna izlīda no karotāju migas un devās pie svaigā medījuma kaudzes.

Asķepa pielēca kājās un metās pie skolotāja. Vai mēs iesim medīt?

Mālvilna pa�ūpoja galvu. Medījums būs paslēpies alās. Varbūt vēlāk.

Bet Asķepai tā vien niezēja ķepas kaut ko padarīt. Viņa negribēja visu ritu pavadīt, sē�ot apmetnē. Vai es drīkstu iet viena pati? viņa jautāja.

-Ja vēlies, skolotājs atbildēja. Ta�u turies pa gabalu no robe�ām. Mēs negribam, lai vakar piedzīvotās nepatik�anas atkārtojas.

- Es uzmanī�os, Asķepa apsolīja.

- Un atgriezies līdz saulvidum, skolotājs piebilda. Tad mums būs treniņnodarbība.

- Protams! Asķepa jau traucās prom.

Kad kaķenīte pameta akmens ieplaku, sasprindzinājusi visas maņas, meklējot medījumu, lietus pieņēmās spēkā, tas kapāja lapas un piepildīja ik bedri ar ūdeni. Katrs zariņ� un zāles stiebriņ� bija caurcaurēm slapj�, samērcējot Asķepas ka�oku, kad viņa spraucās garām. Kaķenīte sāka domāt, ka Mālvil-nam bijusi taisnība un viņa nespēs neko nomedīt, bet �oreiz viņai bija vienalga. Viņa vēlējās pabūt ārpus apmetnes, lai varētu padomāt.

Viss kļuva arvien sare�ģītāk. Viņai vajadzēja koncentrēties uz apmācību, bet prāts visu laiku svārstījās starp divām galējībām no nākotnes un domām par to, vai viņa jebkad varētu kļūt par klana barvedi, līdz pagātnei un seno kaķu pēdām. Asķepa iztēlojās sevi stāvam uz Di�pārkares, sasaucot klanu uz sapulci...

Viņa apjauta, ka vairs nekoncentrējas uz medījuma atra�anu. Asķepa vienkār�i stāvēja me�a vidū, samirkdama arvien vairāk un vairāk. Nokratījusi ūdenslāses no ausīm, viņa ielīda alā, kas bija izrakta smil�ainā kāpā, un saritinājās tur, vērojot, kā lietus gā� vien peles attālumā viņai no degungala. Kaķenīte pārlaida mēli pār ka�oku, mēģinot mazliet no�āvēties un sasildīties. Viņa sastinga, izdzirdot dziļāk alā kādu sakustamies. Kaut kas liels vismaz tikpat liels kā viņa pati līda pa alu viņai tuvāk. Muļķe! Asķepa sevi norāja. Viņa bija tā steigusies glābties no lietus, ka nebija pat pārbaudījusi, vai �ajā alā neviena nav.

Kaķenīte sasprindzināja muskuļus un ieelpoja alas gaisu, gatavojoties sagar�ot lapsas vai-vēl sliktāk � āp�a aromātu. Tomēr muti piepildīja kaķa smar�a. Turklāt pazīstama. Atvieglojumā teju saļimstot, Asķepa pagriezās pret ieeju.

- Sīļaķepa! Ko tu te dari?

Brālis izspraucās no alas un apsēdās māsai līdzās. Viņa ka�oks oda pēc zemes un vecas lapsas migas. Neko, Sīļaķepa nomurmināja. Slēpjos no lietus.

- Nestāsti pasakas! Asķepa dusmojās, dzirdot, ka brālis tik atklāti melo. Tavs ka�oks ir sauss. Tu noteikti esi bijis alā, kop� lietus sākās. Kad Sīļaķepa neko neatbildēja, viņa piebilda: Tu ta�u nemēģināji atkal nokļūt tuneļos, vai ne?

Sīļaķepa ar ķepām mīdīja smil�aino zemi. Un ja nu mēģināju?

- Tas ir bīstami! Asķepa izsaucās. Atceries, kas notika ar Lauvuķepu, kad iebruka āp�a ala! Un vai esi aizmirsis, kā bija alā? Mēs gandrīz noslīkām. Un...

- Es to visu zinu, Sīļaķepa pārtrauca māsu.

- Tu neuzvedies tā, it kā zinātu. Pa�laik līst spēcīgs lietus. Tuneļi atkal applūdīs. Un tu tur mierīgi pastaigājies, it kā atrastos mūsu apmetnē! Nudien, Sīļaķepa, nesaprotu, kā tu vari būt tāds peļugalva!

- Nedzesē muti, brālis noņurdēja. Lai nu kā, es nemaz netiku iek�ā. �ī ir tikai veca lapsas ala. Tā nekur neved.

- Tomēr tu mēģināji. Kāpēc Sīļaķepa nesaprot, kādās nepatik�anās var iekulties? Bet kas tajās alās tik īpa�s? Tur nekā tāda nav!

- Ir gan! Brālis notupās viņai pretī; zilās acis vērās tik dedzīgi, ka Asķepai bija grūti noticēt viņ� neko neredz. Sīļaķepa vilcinājās, pakustināja ausis un turpināja: Senie kaķi kādreiz runāja ar mani. Kad es eju uz Mēnesdīķi, manas ķepas seko viņu ķepu nospiedumiem. Un es mēdzu dzirdēt viņu balsis vējā. Bet, kop� mēs izglābām mazuļus, vairs neesmu viņus dzirdējis. Tāpēc man jāatgrie�as tuneļos.

Asķepa pastiepa kaklu un līdzjūtīgi nolaizīja Sīļaķepas ausi. Viņa nespēja izturēt bēdas brāļa balsī; viņ� izklausījās tā, it kā būtu zaudējis kaut ko svarīgu.

Sīļaķepa parāva galvu nost. Tu nesaproti.

- Tad paskaidro.

Sīļaķepa vilcinājās. Alās bija vēl citi kaķi, viņ� beidzot izgrūda.

Asķepa bija apjukusi. Kādi vēl citi kaķi?

- Seno kaķu gari. Tie, kas bija dzīvoju�i �eit pirms daudzām gadskārtām. Vienu no viņiem sauc Krīto�ā Lapa. Viņ� iegāja tuneļos ceremonijas laikā, lai kļūtu par karotāju, un tā arī nekad nav iznācis laukā. Viņ� man parādīja, kur atrast pazudu�os mazuļus.

Ikkatrs matiņ� uz Asķepas ķermeņa sacēlās stāvus. Alās piedzīvotais jau bija gana briesmīgs, bet tagad viņai vēl jāuzzina, ka tur mīt neredzami kaķi, kas vēro katru viņu soli!

- Otru kaķi sauc Akmens, Sīļaķepa turpināja.

Viņ� ir vecs, es gribu teikt ļoti vecs. Viņ� bija alā. Viņ� pateica, ka mēs izbēgsim, un palīdzēja izdomāt, kā varam izglābties.

Asķepa dziļi ievilka elpu. Iespējams, nebija, no kā baidīties. Ja Sīļaķepam ir taisnība, tad ne viņi, ne mazuļi bez �o seno kaķu palīdzības nebūtu izdzīvoju�i.

- Bet kāpēc tu vēl gribi tur atgriezties? viņa jautāja.

- Es gribu uzzināt, kāpēc senie kaķi vairs ar mani nerunā, Sīļaķepa bēdīgs noņaudēja. Turklāt viņi arī �eit reiz dzīvoja. Viņi varētu mums pastāstīt, kur ir labākās patvēruma un medību vietas.

- To mēs varam atrast pa�i. Asķepa paskatījās laukā no alas. Lietus bija rimies; virs koku galotnēm parādījās zili debesu pleķī�i, kamēr pēdējie lietus-mākoņi traucās prom pa debesīm. Lietus lāsēs atspīdēja saule, liekot visam me�am iemirdzēties. Mums jādodas atpakaļ uz apmetni, viņa piebilda.

- Kā tu nesaproti? Sīļaķepa ierunājās skaļāk.

Tas ir svarīgi, es zinu, ka tā ir.

Uz mirkli Asķepai gribējās brālim piekrist. Kad Melnzvaigzne bija pieminējis senos kaķus, arī viņa bija jutusies apburta. Viņai būtu gribējies uzzināt vairāk par �iem kaķiem bet ne tik ļoti, lai riskētu ar Sīļaķepas dzīvību.

- Arī tu esi svarīgs, viņa ņaudēja. Klanam tu esi vajadzīgs, Sīļaķepa. Tev nevajadzētu bez vajadzības pakļaut sevi briesmām.

- Labi, Sīļaķepa nomurmināja. Viņa sejas izteiksme joprojām bija dumpinieciska. Asķepa apspieda nopūtu. Var jau būt, ka brālis tagad viņai piekrīt, bet viņ� tik un tā darīs, ko pats gribēs. Kaķenīte piebikstīja Sīļaķepam. Iesim!

Sīļaķepa piecēlās kājās un nopurināja no ka�oka zemi. Asķepa pirmā izgāja klajumā, uzmanīgi sperot soļus, lai kaut nedaudz izvairītos no pieliju�ās zāles.

- Asķepa?

Viņa apstājās un palūkojās pār plecu. Ko?

- Vai apsoli nevienam neteikt, ko tev tikko atklāju?

Asķepa nezināja, ko atbildēt. Viņai gribējās iet taisnā ceļā pie Ugunszvaigznes vai Lapustraumes un izstāstīt viņiem visu par brāļa trako apsēstību ar kaķiem, kas miru�i pirms neskaitāmiem gadalaikiem. Ja kāds spētu atturēt Sīļaķepu no riskē�anas ar dzīvību, tas varētu būt klana barvedis vai viņa skolotāja. Bet Sīļaķepa bija viņas brālis, un kaķenīte vienmēr būs viņam uzticīga.

- Nē, es neteik�u. Viņa nopūtās. Apsolu!

- Peles mēsls! Asķepa sa�utusi izsaucās, lēkdama pakaļ grauzējam, kas pēdējā brīdī izspruka viņai no ķepām un ielīda alas dro�ībā. sis jau bija otrais medījums, kuru viņa bija palaidusi garām; kaķenītei likās, ka viņai vairs neklausa pa�as ķepas.

- Asķepa, liec ķepas pie zemes vieglinām. Māl-vilna nekad nezaudēja pacietību, bet pat viņ� sāka izklausīties aizkaitināts. Atceries, ka pele var sajust tavus soļus, jau pirms sadzird vai sao� tuvo�anos.

-Jā, es zinu, Asķepa atbildēja. Tas ir pirmais, ko mācekļi apgūst par medībām. Lūdzu, piedod!

Mālvilna, Tērce un Vētrasvilna bija izvedu�i visus mācekļus me�ā, lai trenētos medīt. Asķepa nebija pārliecināta, kur� no viņiem bija ierosinājis sarīkot sacensības. Lauvuķepa pagaidām uzvarēja; brālis bija noķēris lielāko vāveri, kādu Asķepa jebkad bija redzējusi, bet arī pārējie bija savāku�i pamatīgu kaudzi svaiga medījuma. Viņai bija izdevies notvert tikai vienu no�ēlojamu cirslīti.

- Vai tevi kas nomāc? jautāja Mālvilna. Tu �odien galīgi nespēj koncentrēties.

- Nē, Asķepa meloja. Viss kārtībā.

Būtu jau viss kārtībā, viņa nodomāja, ja es neraizētos par to, ka vēlos kļūt par klana barvedi. Tikai tāpēc, ka Tīģerzvaigzne tik ļoti alka pēc varas, nenozīmē, ka tas ir slikti, vai ne? Zinu, ka esmu viņam rada, bet es nekad nerīkotos kā viņ�, lai iegūtu varu. Un kā arSīļaķepu?Ja viņ� dabūs galu, meklējot tos senos kaķus, tā būs mana vaina!

Terce iejūtīgi pieskārās ar degunu Asķepas ausij.

- Man arī bija grūtības medīt, kad tikko ierados �eit, viņa atzinās. Biju pieradusi medīt kailās klintīs un nespēju īsti izprast, kā ķert medījumu me�ā. Vētrasvilna man iemācīja, ka da�kārt, virzoties uz priek�u, der �ļūcināt ķepas pa zemi. Tādējādi peles nedzird tavus soļus. �ādi, viņa teica, maigi slidinot ķepu pār sūnām.

- Man tas nekad nebūtu ienācis prātā, Asķepa ņaudēja. Es pamēģinā�u.

- Tāpat ir svarīgi turēties pa gabalu no garas zāles un papardēm, Terce turpināja. Ja pieskarsies tām, kustīgā ēna aizbiedēs medījumu.

Asķepa pamāja. Viņa to bija zinājusi, bet tagad, kad prātu pildīja citas domas, sis padoms bija aizmirsies.

- Tev atkal drīz izdosies, svītrainā kaķe sacīja.

- Kalnos tu būtu lieliska medniece, jo tev ir spēcīgas pakaļkājas, kas lieti noder lēcienos.

~ Jums medību laikā bija jālec? jautāja Ogļuķepa, pienākot tuvāk, lai paklausītos.

-Jā. �eit, Pērkona klanā, jūs ķerat putnus uz zemes. Bet ciltī mēs lēcām, lai notvertu putnus brīdī, kad tie paceļas spārnos vai nolai�as. Tērces balsī iezagās lepnums. Mēs tā ķērām vanagus un da�kārt pat ērgļus.

- Cik lieli ir ērgļi? Lauvuķepa viņiem pievienojās. Vai tie var aiznest kaķi pa gaisu?

- Lielākā daļa ērgļu nav pietiekami stipri, lai aiznestu pieaugu�u kaķi. Tērce apsēdās un aplika asti ap ķepām, kamēr pārējie mācekļi sapulcējās apkārt, lai paklausītos. Viņi var aiznest mazuļus vai apguvējus, bet mazuļi vienmēr ir alā pie mātes, kur ir dro�ībā. Un visām patruļām vienmēr piebiedrojas vismaz viens alas sargs.

- Kas ir apguvēji? prasīja Magoņķepa.

- Un kas ir alas sargi? Medusķepa pievienojās.

- Apguvēji esat jūs, Tērce paskaidroja, norādot ar asti uz visiem mācekļiem. Jauni kaķi, kas mācās prasmes, lai kļūtu par karotājiem. Alas sargi ir, nu, kaķi, kas sargā alu. Viņi ir spēcīgi un īpa�i apmācīti, lai varētu cīnīties ar vanagiem un ērgļiem. Vētrasvilna bija alas sargs, kad dzīvoja ciltī, un es biju guvuma medniece.

Asķepa bija apjukusi. Tas nozīmē: kaķiem ir da�ādi pienākumi? Jūs nevarat gan medīt, gan cīnīties kā �eit, klanā?

- Nē, Tērce atbildēja. Kad kaķēni piedzimst, mūsu barvedis izlemj, kas viņi būs. Lielākie un spēcīgākie kļūst par alas sargiem, un ātrie, izveicīgie kļūst par medniekiem.

- Tātad jūs pa�i nemaz nevarat izvēlēties? Man tas nepatiktu, Lauvuķepa ņaudēja.

- Ja tu būtu piedzimis ciltī, tev tā neliktos, Tērce apgalvoja.

Neizskatījās, ka Lauvuķepa ir par to pārliecināts, bet, pirms viņ� paspēja vēl ko piebilst, iejaucās Magoņķepa. Pastāsti mums par jūsu barvedi un dziedniekkaķi! Vai arī viņus izvēlas Zvaigznes klans?

Tērce pa�ūpoja galvu. Straujūdens cilts nepazīst Zvaigznes klanu, viņa paskaidroja un tad nogaidīja, līdz visi bija pārsteigumā noelsu�ies. Mūsu debesīs mīt Bezgalīgo medību cilts. Mums nav barve�a un dziedniekkaķa. Ciltī abus �os pienākumus pilda viens. Viņu sauc par ārstnieku, un viņa vārds ir Smailo Klin�u Akmensteicējs.

-Jeb Akmensteicējs, precizēja Vētrasvilna, pienākot klāt un apsē�oties līdzās savai partnerei.

- Kāds jocīgs vārds! Magoņķepa izsaucās.

Medusķepa iedunkāja māsu. Neesi tik rupja! Cilts vārdi vienkār�i at�ķiras no mūsējiem, tas arī viss.

- Akmensteicēja miga atrodas līdzās galvenajai alai, tie�i aiz ūdenskrituma, Vētrasvilna skaidroja. Tajā ir daudz asu akmens �ķautņu, kas slejas no grīdas un nokarājas no griestiem. Griestos ir atvere, un lietus laikā grīdu klāj ūdens lāmas. Akmensteicējs vēro atspulgus ūdenī un saskata tajos zīmes.

- Un viņ� vienlaikus ir arī dziedniekkaķis? -Asķepa ņaudēja. Tik daudz varas vienam kaķim! Vai viņam ir vietnieks?

- Nē, bet ar laiku viņam jāizvēlas kāds, kas stāsies vietā, māceklis, Tērce atbildēja. Bezgalīgo medību cilts sūta vēsti, un viņ� izvēlas kaķēnu, kas pēc ārstnieka nāves kļūs par jauno Akmensteicēju.

Asķepa sajuta greizsirdības dūrienu. Cik vienkār�i, ja tava dzīve ir izplānota jau kop� bērnības! Ciltī viņa nebūtu pieļāvusi kļūdu, mēģinot kļūt par dziedniekkaķi, lai gan viņai bija lemts būt par karotāju. Da�kārt viņai bija sāpējusi galva, mēģinot atcerēties visu to zālī�u nosaukumus. Arī trenēties kļūt par karotāju bija grūti, bet tā ne�ķita neiespējamā misija. Viņai bija jāmācās cīņas paņēmieni un medību taktika, un visas karotāju kodeksa detaļas. Un, ja viņa grib kļūt par klana barvedi, nāksies apgūt arī sare�ģītās attiecības starp klaniem, iemācīties diplomātiski runāt ar saviem karotājiem un citu klanu kaķiem un prasmīgi reaģēt krīzes situācijās.

Kaķenīte atcerējās, kā Ugunszvaigzne vakar bija uzvedies pie robe�as. Viņa bija pārsteigta, ka Pērkona klana barvedis bija noturējies rāms pat tad, kad bija skaidrs pie vainas biju�i viņa pa�a klana karotāji. Asķepa vēlējās kļūt par tie�i tādu barvedi, kas paļaujas uz karotāju kodeksu, lai saglabātu mieru, nevis ievelk klanu nevajadzīgā kaujā. Par barvedi, kas nav savtīga vai alkatīga, kas augstāk par visu liek sava klana labklājību, vienlaikus respektējot citu klanu tiesības �ajā me�ā.

- Manuprāt, tur zem saknēm ir pele, viņas pārdomas pārtrauca Vētrasvilna, norādot ar ausīm uz netālu augo�o di�skābardi. Varbūt pamēģini to noķert?

- Labi.

Pārējie mācekļi izklīda, turoties pa gabalu no di�skābar�a, lai dotu Asķepai iespēju. Ūsām notrīsot, kaķenīte izgar�oja gaisu. Lauka pele, nevis parastā, viņa nosprieda. Pēc brī�a viņa to pamanīja; apaļīgais grauzējs �abinājās pa lapām zem koka. Asķepa sāka līst uz priek�u, slidinot ķepas pa sūnām tā, kā Terce bija rādījusi. Sākumā likās, ka lauka pele nav viņu pamanījusi, bet, kad kaķenīte notupās, lai gatavotos lēkt, tā uz mirkli sastinga un tad metās prom.

Asķepa izgrūda sa�utuma pilnu ņaudienu. Lecot viņa bija piezemējusies vietā, kur pele bija sēdējusi; kaķenīte nekavējoties lēca vēlreiz un iesprostoja peli starp ķepām, pirms tā bija paspējusi iesprukt dro�ībā starp akmeņiem. Viņa nogalināja medījumu ar vienu ķepas cirtienu.

- Labi darīts! Mālvilna noņaudēja.

Asķepu no ausīm līdz astes galiņam pārņēma silta triumfa sajūta. Viņa pacēla medījumu un atgriezās pie skolotāja.

- Ko es teicu par tavām spēcīgajām pakaļķepām? -Tērce atgādināja, pieskaroties Asķepas plecam ar astes galiņu. Tas bija lielisks lēciens!

Manuprāt, �odienai pietiks, Mālvilna sacīja.

Nesīsim medījumu uz apmetni. Klanam �ovakar būs bagātīgas vakariņas.

Sekojot skolotājam uz klajumu, nesot lauka peli un cirsli, Asķepa sāņus nopētīja Tērci. Viņa noteikti bija ļoti mīlējusi Vētrasvilnu, ja bija atteikusies no visa zināmā un nākusi viņam līdzi uz �o dīvaino vietu ar sve�ādajām para�ām.

Ziņkārība viņu plosīja kā asi lapsas nagi. Asķepa gribēja apmeklēt cilti un redzēt, kā dzīvo kaķi, kuri jau kop� agras bērnības zina, kāda būs viņu dzīve un viņu pienākumi.

Bet viņi ir tālu prom! Asķepa nopūtās. Nez vai es kādreiz mū�ā nokļū�u kalnos.

Sīļaķepas ka�oku sabu�ināja vēsais nakts vēj�. Viņ� zināja, ka pie dzidrajām debesīm spīd pusmēness. Viņam līdzās soļoja skolotāja Lapustraume, abiem ejot gar upi, kas atdalīja Vēja klana teritoriju no Pērkona klana zemēm.

Sīļaķepas vēders satraukumā rāvās �okurā. Vai pie Mēnesdīķa Akmens ar viņu runās? Doma, ka viņ� varētu satikt tikai Zvaigznes klana kaķus, lika astei aizkaitinājumā noraustīties. Galu galā Zvaigznes klans ta�u nemaz nebija nozīmīgs. Viņi bija tikai klana kaķi, kas pārcēlu�ies uz citu vietu. Pareģojums bija vēstījis, ka viņa ķepās būs zvaig�ņu spēks. Tas nozīmē, ka viņ� būs varenāks par Zvaigznes klanu, tad kāpēc tērēt laiku, savos sapņos tiekoties ar �iem kakiem? t

Viņam bija jānokļūst vēl tālākā pagātnē, jāatrod senie kaķi, kas reiz bija pulcēju�ies pie Mēnesdīķa. Tie noteikti bija vareni kaķi, kas palīdzēs viņam noskaidrot, ko liktenis lēmis.

Tas ir arī Lauvuķepas un Asķepas liktenis. Sīļaķepa darīja visu, lai apklusinātu smalko balstiņu, kas skanēja galvā. Brālim un māsai būs jāatrod pa�iem savs spēka avots. Viņ� bija izraudzīts kļūt par dziedniek-kaķi, tāpēc �im jābūt viņa individuālajam ceļam.

- Lapustraume, pagaidi mūs!

Tālais sauciens atskanēja no Vēja klana teritorijas. Lapustraume apstājās, un Sīļaķepa gaidīja viņai līdzās. Izgar�ojis gaisu, viņ� sajuta triju kaķu smar�u te nāca Mizasseja un Piekūnķepa, un Vītolķepa, kas noteikti bija satikusi Vēja klana kaķus ceļā no Upes klana.

- Kur ir Kodesspāms? Lapustraume noraizējusies jautāja, kad pārējie kaķi bija pienāku�i tuvāk. Viņa ta�u nav sasirgusi?

- Nē, viņa ir vesela, Vītolķepa apliecināja. Bet Skābar�vilnam ir iekaisis bites kodums, tāpēc Kodes-spārns izvēlējās palikt apmetnē un viņu aprūpēt.

На! Sīļaķepa nodomāja. Un e�i lido! Viņ� nojauta, kāpēc Kodesspārns nav nākusi �urp kopā ar savu mācekli. Karotājs ar bites kodumu bija tikai iegansts. Kodesspārnam nebija nekādas saiknes ar Zvaigznes klanu. Viņa noteikti bija izlēmusi, ka labāk kārtīgi izgulēsies pati savā migā, nevis mēros visu tālo ceļu uz Mēnesdīķi, lai nosnaustos �eit.

- Sveiks, Sīļaķepa! Vītolķepa noņaudēja. Viņas balss skanēja vēsi un pieklājīgi.

- Sveika, Vītolķepa! Zinu, ka es tev nepatīku. Man tu arī ne pārāk ej pie sirds.

- Sveiks, Sīļaķepa! Piekūnķepa izklausījās draudzīgāks. Kā Pērkona klanā ar medījumu?

- Viss kārtībā, paldies! Sīļaķepa atbildēja.

Pirms viņ� paspēja izdomāt, ko vēl sacīt, run�uks saoda spēcīgu Ēnas klana smar�u, kad pie viņiem pie-lēk�oja vēl viens kaķis.

- Man jau likās, ka bū�u nokavējis, Mazdūna elsa.

- Mēs būtu tevi pagaidīju�i, Lapustraume ieņau-dējās.

Kaķi devās uz Mēnesdīķi. Sīļaķepa juta, kā viņam līdzās sāk soļot Piekūnķepa. Ei, Sīļaķepa! viņ� ierunājās. Kā ir būt aklam?

Nu, tu nevari neko redzēt, pelesgalva! Sīļaķepa juta, kā spalva uz kakla sabo�as, dzirdot tik muļķīgu jautājumu. Viss ir tum�s. Bet es labi dzirdu un sao�u un orientējos pasaulē tādā veidā.

- Tas noteikti ir ļoti grūti.

Mācekļa līdzjūtība lika Sīļaķepam dusmās izlaist nagus. Sprie�ot pēc run�uka balss skaņas un ķepu �vīkstē�anas pa tīreļa kūkumiem, Sīļaķepa varēja diezgan labi noprast, kur ir Piekūnķepas auss. Kā tev patiktu, ja es to pārplēstu, ko?

- Es tieku galā, viņ� noskaldīja.

Sīļaķepa pielika soli un sāka iet līdzās Mazdūnam; viņam tā vien niezēja ķepas skriet visiem pa priek�u, bet tas piesaistītu pārāk daudz uzmanības faktam, ka run�uks te pastaigājas savos sapņos, kuros viņ� spēj redzēt. Viņ� nevarēja vien sagaidīt, kad nokļūs pie Mēnesdīķa.

Bet pēc tam, kad viņ� bija nokāpis lejup pa spirālveida taku, jūtot, kā ķepas tiek liktas seno kaķu pēdu nospiedumos, pēc tam, kad viņ� bija pieskāries ar degunu ūdens virsmai un ērti iekārtojies, Sīļaķepa tomēr nespēja aizmigt. Viņ� dzirdēja, kā pārējie kaķi ap ezeru iemieg, elpojot vienotā dziļa miega ritmā, kamēr viņ� spītīgi palika nomodā.

- Nu ta�u, Sīļaķepa murmināja. Kas tev vainas? �oreiz viņ� nevēlējās ielavīties citu kaķu sapņos. Viņ� vēlējās pats savu sapni pamosties zem kalna, tuneļos, kur bija saticis Akmeni un Krīto�o Lapu. Ja neizdosies tagad, paies vēl vesels mēnesis, līdz viņ� varēs atgriezties pie Mēnesdīķa.

Run�uks aizvēra acis, pavēlot sev aizmigt, bet joprojām juta zem pēdām slapjo akmeni, dzirdēja ūdenskrituma �alkoņu un kaķu elpo�anu līdzās. Papletis �okļus, lai no�āvātos, viņ� atkal atvēra acis. Ka�oks sajūsmā iekņudējās, apjau�ot, ka viņ� spēj redzēt.

Tūlīt pat Sīļaķepas ausis izmisumā noraustījās. Viņ� nebija pazemes alā. Viņ� pat nebija pametis Mēnesdīķi. Run�uks redzēja pārējos kaķus, kas saritināju�ies tepat līdzās, un zvaig�ņu atspīdumu ūdenī.

- Un ko tālāk? viņ� izaicino�i noprasīja.

Viņam aiz muguras atskanēja klusa balss. Vai tu vēlējies ar mani aprunāties?

Sīļaķepa apcirtās, gandrīz paklūpot pats pār savām ķepām. Viņa priek�ā stāvēja Akmens. Viņa garie, izliektie nagi skrāpēja kailās klintis. �eit, laukā, prom no alas ēnām, vecā kaķa kailā āda izskatījās iekaisusi un jēla un izspiedu�ās acis kroplīgajā sejā zaigoja sudrabainas. Negaidīti nodrebējis bailēs, Sīļaķepa iedomājās, vai Akmens spēj viņu saredzēt vai arī vienkār�i sajūt viņa klātbūtni.

- Kāpēc tu vairs ar mani nesarunājies? Sīļaķepa jautāja. Es mēģināju ar tevi sazināties, bet tu neatbildēji.

Akmens pa atbildi tikai pakustināja tievo asti, kas tik ļoti līdzinājās �urkas astei. Tagad esmu �eit, -viņ� sēca. Saki, kas tev sakāms.

- Vai tu esi no Zvaigznes klana?

Akmens samirk�ķināja acis. Nē. Es miju mēles ar tiem, kas bija pirms tam.

- Tu domā tādus kaķus kā Krīto�ā Lapa, kuri iegāja tuneļos, lai pierādītu sevi?

- Nē. Senā run�a balss �ņirkstēja kā kustīgi akmeņi. Vēl senākiem par tiem.

- Tad no kurienes viņi ir nāku�i? Sīļaķepa izmisis ieņaudējās. Vai pastāv tādi sen�i, kas ir senāki par visiem citiem? Vai mēs visi esam cēlu�ies no viņiem -Krīto�ās Lapas kaķi, cilts kaķi un klanu kaķi?

Akmens pievērsa sudraboto acu skatienu Sīļaķepam. Vienmēr būs tik seni stāsti, kurus neviens kaķis vairs nespēj atminēties, viņa balss nogranda.

Tā nav atbilde! No kurienes esi cēlies tu?

Vecais kaķis vairāku sirdspukstu garumā stāvēja pavisam mierīgs, veroties pāri Mēnesdīķim, it kā spētu paskatīties pāri mū�ības bezdibenim, kas �ķīra Sīļaķepu no senajiem kaķiem.

- Tu atradīsi atbildes uz saviem jautājumiem kalnos, viņ� beidzot nomurmināja. Lai gan tās varbūt nebūs tādas atbildes, kādas tu vēlies dzirdēt.

- Ko tas nozīmē? Pasaki man tūlīt! Sīļaķepa uzstāja.

Bet Akmens sāka izzust. Mēnesgaismas atspīdums uz viņa ādas, izvalbīto acu sudrabainais mirdzums, tas viss pagaisa kā dūmi, līdz Sīļaķepa redzēja vairs tikai zvaig�ņu mirgu uz klintīm un ūdenī. Viņ� nodrebinājās pēk�ņā auksta vēja pūsmā.

- Atgriezies! run�uks iebrēcās.

Atbildes nebija. Zvaig�ņu gaisma izdzisa, viņa muti piepildīja koku un pame�a smar�as. Run�uks stāvēja dūmakainā me�ā, papar�u un zāļu ieskauts. Mēnesgaisma izraibināja zemi, iespīdot starp koku galotnēm, kas slējās virs galvas. Gaiss bija silts, vilino�as medījuma smar�as pilns.

Sīļaķepam priek�ā pa �auru taciņu, kas vijās starp papar�u ceriem, soļoja Lapustraume. Viņa apstājās un palūkojās pār plecu. Es jau prātoju, vai tu man pievienosies, dziedniekkaķe ieņaudējās.

Sīļaķepa grasījās atbildēt, kad krūmi Lapustraumei priek�ā no�alca un no tiem izlēca bars Zvaigznes klana kaķu. Sīļaķepa pamanīja, kā viņiem pa priek�u bēg medījums.

Kaķene ar zilpelēku ka�oku uz mirkli piestāja un noņaudēja: Sveicināta, Lapustraume! Lapustraume pielieca galvu, bet Zvaigznes klana kaķe jau metās prom, pirms run�uka skolotāja paspēja ko teikt. Cits kaķis spēcīgs, balts runcis garāmskrie-not rotaļīgi uzsita Sīļaķepam pa ausi ar astes galu.

Lielākā daļa Zvaigznes klana karotāju bija koncentrēju�ies uz medījumu. Viņu acis spo�i mirdzēja medību priekā; ka�oki mēnesgaismā spīdēja, spēcīgie muskuļi trīsēja. Sīļaķepa vēroja, kā katrs no kaķiem notver savu medījumu un tad metas prom, turot �okļos nekustīgo laupījumu. Viņ� iztēlojās kaut kur noteikti ir milzīga zvaig�ņota svaigā medījuma kaudze.

Lapustraume pienāca pie mācekļa un pieskārās ar degunu tam pie pleca. Vai redzi to sudraboto strīpaini? Viņa norādīja ar asti uz skaistu kaķeni, kas lēcienā notvēra treknu lauka peli. Tā ir Spalvaste. Vētrasvilnas māsa. Viņa gāja bojā kalnos.

Sīļaķepa ar interesi nopētīja kaķeni, prātojot, vai viņa varētu kaut ko zināt par kalnu kaķu sen�iem.

- Vai mēs varam ar viņu aprunāties?

- Varbūt Spalvaste mūs nemaz negaidīs, Lapustraume attrauca. Viņa gribēs aiznest medījumu atpakaļ uz Zvaigznes klana apmetni.

- Es gribu viņai pajautāt... Sīļaķepa apklusa, kad Spalvaste metās prom. Bet viņa nesekoja pārējiem Zvaigznes klana kaķiem; kaķe devās citā virzienā, kur koki un krūmi bija saaugu�i cie�āk. Kurp viņa iet?

- Nezinu. Lapustraume izskatījās noraizējusies.

Spalvaste, pagaidi!

Viņa traucās pakaļ sudraboti svītrainajai kaķenei, un Sīļaķepa skrēja skolotājai līdzās. Abi metās cauri biezajam pame�am un izskrēja klajumā. Tam cauri tecēja strauts, kam otrā pusē koki beidzās pie slīpas, krūmiem apaugu�as klints nogāzes.

- Spalvaste! Lapustraume vēlreiz izsaucās.

Kaķene apstājās strauta malā un paskatījās pār plecu.

- Kurp tu dodies? Lapustraume elsa, pieskrējusi pie viņas.

Spalvaste nolika zemē lauka peli. sis svaigais medījums nav paredzēts Zvaigznes klanam, viņa paskaidroja. Man jārūpējas par citiem kaķiem -tiem, kuriem joprojām vajadzīga klanu palīdzība, lai gan aizritēju�i jau vairāki gadalaiki.

Citiem kaķiem?

Lapustraume ar degunu pieskārās Spalvastes ausij. Vai tu runā par Straujūdens cilti? Vai jau neesi gana daudz viņu labā darījusi? Tu atdevi savu dzīvību, lai glābtu viņus no Asilkņa!

- Kopīga pagātne nozīmē daudz, Spalvaste atbildēja, zilajām acīm saviļņojumā mirdzot. Pat tad, ja tā bijusi īsa.

Kaķene paberzēja purnu pret Lapustraumes degunu, tad paņēma medījumu, viegli pārlēca pāri strautam, un drīz vien viņu aprija ēnas zem krūmājiem.

Peļu mēsli! Sīļaķepa nodomāja. Man tā ari neizdevās viņai neko pajautāt.

Izdvesusi klusu nopūtu, Lapustraume devās atpakaļ uz me�u. Sīļaķepa viņai sekoja un pamanīja sudrabotu lāsi atmirdzam skolotājas acu kaktiņā. Palūkojies apkārt, viņ� ievēroja Akmeni, kas bija notupies zem krūma. Senā kaķa neredzīgās acis vērās tie�i Sīļaķepā; tad viņ� pieslējās ķepās un aiztecēja tajā pa�ā virzienā, kur bija nozudusi Spalvaste.

Sīļaķepa nodrebinājās. Sazin kādā veidā Zvaigznes klans, senie kaķi un Straujūdens cilts �ķita apvienojamies, lai ietekmētu to kaķu likteņus, kuri dzīvoja pie ezera. Sīļaķepam tas likās saprātīgi. Lai viņa ķepās būtu zvaig�ņu spēks, viņam būs nepiecie�ama visu sen�u gan seno, gan tagadējo varenība. Kad run�uks ienira pame�ā, viņu ietina ēnas. Bagātīgā me�a smar�a pagaisa, un viņ� zem ķepām atkal sajuta klinti. Sīļaķepa varēja saklausīt ūdenskrituma maigo �ļakstē�anu un zināja, ka atkal atgriezies pie Mēnesdīķa. Atverot acis, valdīja tumsa.

Sīļaķepa dzirdēja ari pārējos kaķus viņam apkārt mostamies no miega. Viņi runāja maz, un Lapustraume vispār nebilda ne vārda, kāpjot aug�up pa spirālveida taku un dodoties atpakaļ pāri tīrelim uz ezera pusi. Sīļaķepa juta skolotājas satraukumu kā dzeļo�u odu baru.

Run�uks nepacietīgi gaidīja, kad pārējie kaķi pateiks ardievas un atgriezīsies savās teritorijās. Tiklīdz viņi ar Lapustraumi bija paliku�i divatā, Sīļaķepa noprasīja: Kā tu domā, ko nozīmēja tavs sapnis? Vai tu par to stāstīsi Ugunszvaigznem?

Lapustraume vilcinājās, un, kad skolotāja ierunājās, viņas balsī skanēja ba�as. Izklausījās, it kā

Straujūdens ciltij būtu nepatik�anas, viņa atbildēja.

Nezinu, vai man vajadzētu par to stāstīt Uguns-zvaigznem. Lai arī kas tur notiktu, ne�ķiet, ka tas varētu ietekmēt Pērkona klana kaķus.

Sīļaķepa dusmīgi pavēcināja asti. Kā lai viņ� noskaidro savu likteni, ja skolotāja izliksies, ka �āda sapņa nemaz nav bijis? Kā ar Vētrasvilnu un Tērci? Ja kalnos notiek kaut kas nelāgs, mums viņiem vajadzētu pateikt.

Nezinu. Lapustraumes ņaudiens bija kluss un nepārliecināts. Varbūt tev taisnība. Jā, iespējams, man jāpastāsta Ugunszvaigznem. Bet Pērkona klans te nav iesaistīts, tāpēc nedomāju, ka viņ� kaut ko darīs.

Pērkona klans varētu būt iesaistīts vairāk, nekā Lapustraume nojau�, Sīļaķepa nodomāja, sekojot skolotājai uz apmetni pa taku gar strautu.

Vismaz es esmu iesaistīts!

Run�uks atņirdza zobus, it kā gatavotos iekosties sulīgā medījumā. Bija tikai viena iespēja noskaidrot patiesību par savām spējām. Viņam būs jārod iespēja doties kalnos.

Magoņķepa metās uz priek�u. Lauvuķepa redzēja, ka viņa izmanto paņēmienu, ko viņ� bija kaķenītei iemācījis treniņa laikā, to, kuru viņam pa�am bija parādījis Tīģerzvaigzne. Bet, kad viņa mēģināja aizķerties aiz Medusķepas pakaļkājām, māsa reaģēja vēl a�āk. Palēkusi atpakaļ, viņa nostājās Magoņķepai pretī un divreiz uzsita tai pa degunu, pirms metās prom.

- Tev jābūt daudz ātrākai, Ogudeguns ņaudēja.

Lauvuķepa aizsvilās. Ugunszvaigzne bija atcēlis abu jauno karotāju sodu, un viņiem vairs nebija jāpilda mācekļu pienākumi, bet vai tie�ām Ogudegu-nam nebija nekā labāka, ko darīt, kā jaukties apmācībā? Viņ� bija izlaidies uz akmens klajuma malā un skaļi komentēja katru mācekļu kustību.

- Tev padevās ļoti labi, Ogudeguns tēvi�ķi sacīja Medusķepai. Tavas kustības ir arvien labāk noslīpētas.

- Paldies, Ogudegun! Medusķepa apbrīnas pilnām acīm vērās krēmkrāsas karotājā.

Lauvuķepa sajuta nelielu greizsirdības dūrienu. Pavisam nesen �ķita, ka Medusķepai tie�i viņ� patīk vislabāk. Bija smagi zaudēt kaķenītes apbrīnu tik drīz pēc tam, kad viņ� bija spiests atteikties no draudzības ar Vir�uķepu.

- Tava kārta, Lauvuķepa! Ogudeguns iejaucās run�uka pārdomās. Paskatīsimies, uz ko tu esi spējīgs!

Kur� iecēla tevi par manu skolotāju? Lauvuķepa palūkojās apkārt, meklējot Pelnādu, kam vajadzēja vadīt �o treniņnodarbību, bet viņ� bija vairāku lapsu attālumā, rādot Asķepai kādu cīņas paņēmienu.

- Aiziet, slinkummais! Ogudeguns viņu karināja. Tu nekad nekļūsi par karotāju, ja visu dienu sēdēsi uz astes.

Vai tie�ām? Lauvuķepa sakoda zobus. Skatoties uz tevi, man �ķiet, ka tie�i ar to karotāji nodarbojas!

- Aiziet, Ogļuķepa! zeltainais run�uks noņaudēja, pamājot ar asti pelēkajai māceklei, kas sēdēja klajuma malā. Patrenēsimies!

Ogļuķepa pieskrēja pie viņa sajūsmā uzboztu ka�oku un izslietu asti. Lauvuķepa nodomāja, ka viņa kustas pārliecino�i, it kā ievainotā kāja vairs neradītu problēmas. Pietuvojusies kaķenīte mēģināja �aut viņam pa ausi ar ievilktiem nagiem. Lauvuķepa izvairījās, pieliecoties uz vienu pusi, un centās izsist viņu no līdzsvara, ietriekdamies ar pieri pretiniecei plecā, bet Ogļuķepa noturējās kājās un apmeta priek�ķepas run�ukam ap kaklu, nogā�ot viņu zemē. Lauvuķepa iedunkāja viņai vēderu ar pakaļkājām. Da�us sirdspukstus vēlāk Ogļuķepa palaida viņu vaļā un palēca malā, nogaidot, kad Lauvuķepa piecelsies kājās.

- Tas bija lieliski! viņ� elsa. Run�uks zināja, ka beigās tomēr būtu pretinieci pieveicis.

Ogļuķepa lepnumā staroja, apzinoties, ka pamazām atgūst karotājas iemaņas. Pamēģināsim vēlreiz!

- Vai zini, Lauvuķepa, tu to paņēmienu izpildīji pilnīgi nepareizi, Ogudeguns iejaucās. Tev nevajadzēja pieļaut, ka viņa nogā� tevi zemē. Ja tā būtu īsta cīņa, Ogļuķepa būtu varējusi pārplēst tev rīkli.

Lauvuķepa apcirtās riņķī, lai paskatītos uz viņu; no ausīm līdz astes galiņam pār�alca karstas dusmas. Laikam jau tu to iemācījies, cīnoties ar Ēnas klanu, viņ� izmeta.

Ogudeguns nolēca no akmens, ausis pieglaudis un spalvu uz spranda uzbozis. Neuzdro�inies �ādi runāt ar karotāju! viņ� izspļāva.

-Tad beidz uzvesties kā tāds viszinis! Lauvuķepa atcirta. Tu neesi mans skolotājs, tāpēc turies no manis pa gabalu.

Vienubrīd viņ� bija gatavs mesties virsū Ogude-gunam un iecirst nagus krēmkrāsas karotāja purnā. Bet run�uks zināja, ka iekultos lielās nepatik�anās, ja uzbruktu klana biedram ārpus treniņiem. Uzgriezis muguru Ogudegunam, viņ� nogāja izcirtuma malā un palika tur stāvam, sāniem dusmās cilājoties, mēģinot apspiest niknuma viļņus, kas gāzās pāri.

- Pagaidi tik, līdz es kļū�u par karotāju, viņ� pie sevis ņurdēja. Tad es tev parādī�u, kur� no mums cīnās labāki

- Mierīgi, Lauvuķepa. Rāmā balss bija kā vēsa ūdens malks. Sākumā Lauvuķepa nodomāja, ka tas noteikti ir Tīģerzvaigzne un palūkojās apkārt, meklējot ēnās tīto strīpaini. Ta�u viņ� pamanīja Vētrasvilnu, kas bija izlaidies piesaulītē liela ozola pakājē.

Lauvuķepa neveikli pielieca galvu. Atvaino, -viņ� ņaudēja. Bet es nespēju paciest, ka Ogudeguns uzvedas kā klana barvedis.

Vētrasvilna līdzjūtīgi ieņurrājās.

- Zinu, ka nedrīkstu ļauties viņa provokācijām, bet nespēju neko sev padarīt, Lauvuķepa atzinās. Da�kārt tā notiek arī ar citiem mācekļiem. Nu, ne ar Asķepu, bet ar pārējiem gan. Man �ķiet, man visu laiku jābūt labākajam.

Run�uks nobijās, sapratis, ka tikko bija izgāzis dusmas pār augsta ranga karotāja galvu. Vētrasvil-nam ta�u nevarēja rūpēt kaut kāda mācekļa problēmas.

- Kāpēc? pelēkais runcis jautāja.

- Es nezinu, kāpēc! Lauvuķepa vilcinājās, domām saceļot vētru galvā, un tad piebilda: Laikam jau tomēr zinu. Tāpēc, ka esmu Ugunszvaigznem rada. Mums nekad nav bijis tāda līdera kā viņ�, un visi sagaida, ka bū�u tikpat varens, jo esmu viņa mazdēls.

- Un kā ar Tīģerzvaigzni? Vētrasvilna jautāja.

Lauvuķepa iecirta nagus zemē. Kā gan Vētrasvilna varēja zināt par viņa tik�anos ar Tīģerzvaigzni un Vanagsarmu? T-tīģerzvaigzni? viņ� noelsās.

Vētrasvilna piemiedza acis. Es zinu, kādas problēmas tas radīja tavam tēvam. Kazenājnags vienmēr baidījās, ka klans viņam nekad neuzticēsies, jo viņi tik ļoti ienīda Tīģerzvaigzni.

Lauvuķepa nekad iepriek� nebija par to domājis. Bija grūti iztēloties tēvu kā jaunu runci, kas nav dro�s par savu vietu klanā.

- Kāds bija mans tēvs jaunībā? viņ� jautāja, pienākot tuvāk Vētrasvilnam un apsē�oties līdzās karotājam siltās saules pielietajā laukumiņā. Spalva viņam uz pleciem sāka noplakt; run�uks jau gandrīz bija aizmirsis strīdu ar Ogudegunu. Kāds bija tas uzdevums, kurā jūs devāties kopā?

- Tas bija iespaidīgi. Vētrasvilnas dzintarkrāsas acīs uzmirdzēja atmiņas, tur bija bailes un drosme, jautrība un draudzība, viss vienlaikus. Nezinu, kas bija grūtāk ceļot pa nezināmu, bīstamu teritoriju vai mēģināt sadraudzēties ar kaķiem no citiem klaniem. Kad atgriezāmies, mēs visi bijām mainīju�ies. -Runcis apklusa, lai pārlaistu pār plecu mēli, un tad turpināja: Sākumā teju visu laiku strīdējāmies. Bet tas bija tie�i tavs tēvs, kuram parasti bija labākās idejas, un drīz vien mēs sapratām, ka viņam un nevienam citam jābūt mūsu barvedim.

- Pastāsti man, kas notika, Lauvuķepa mudināja.

- �etri kaķi, katrs no sava klana, vienlaikus nosapņoja to pa�u sapni, kas lika viņiem doties uz vietu, kur nogrimst saule, Vētrasvilna iesāka. Viņiem bija jāklausās pusnakts vēstījumā. Neviens no mums nenojauta, ka Pusnakts ir āpsene.

Lauvuķepa pamāja ar galvu; viņ�, viņa brālis un māsa nekad nebija satiku�i āpseni, kas bija palīdzējusi klaniem atrast jaunās mājas, bet māte bija par viņu stāstījusi.

- Tas noteikti bija ļoti grūti, Lauvuķepa ņaudēja, mēģinot iedomāties, kā būtu sadarboties ar citu klanu kaķiem. Nu labi, viņ� bija draudzējies ar Vir�u-ķepu, bet ja viņam būtu jāstrādā kopā ar Vējaķepu vai kādu no Ēnu klana?

- Nebija jau tik traki, Vētrasvilna attrauca. Viņ� pakustināja asti, atceroties jautros brī�us. Reiz tava māte iesprūda divkājaino �ogā. Viņa dusmās meta zibeņus, bet nespēja izkustēties ne no vietas!

Lauvuķepa izgrūda klusu smiekliņu, iztēlojoties Vāvergaitu iesprūdu�u �ogā un pārskaitu�os. Vai mans tēvs viņu izglāba?

Vētrasvilna pa�ūpoja galvu. Nē. Kazenājnags domāja, ka vajadzētu nogāzt �oga mietu, izrokot tam apkārt zemi, savukārt es uzskatīju, ka mēs varētu pārkost metāla �oga stieples. Tikmēr Dzintarāda un Spalvaste nogludināja tavas mātes ka�oku ar skābeņu lapām un dabūja viņu laukā.

- Es vēlos, kaut būtu bijis tajā ceļojumā, Lauvuķepa ieņaudējās.

- Es neparko nebūtu laidis to garām. Lai gan mēs ļoti bie�i bijām nobiju�ies, noguru�i vai izsalku�i, zinājām, ka darām visu, kas mūsu spēkos, lai palīdzētu klaniem.

- Un jūs ar manu tēvu kļuvāt par labiem draugiem.

Vētrasvilnas ūsas smieklos noraustījās. Mēs sākumā nemaz nebijām tik lieli draugi. Es biju greizsirdīgs uz Kazenājnagu.

- Kāpēc? Lauvuķepa pārsteigts jautāja.

-Jo man ļoti patika tava māte. Bet pat aklam trusim būtu skaidrs, ka viņai vislabāk patīk Kazenājnags, lai gan tie abi ļoti daudz laika pavadīja strīdoties.

- Tev patika Vāvergaita? Lauvuķepa pārsteigumā samirk�ķināja acis. Ja nu viņa tēvs būtu Vētrasvilna, nevis Kazenājnags? Es būtu pavisam cits kaķis...

- Es nekad nebiju saticis tādu kaķi kā viņa, Vētrasvilna atzina. Tik gudru un drosmīgu, un apņēmīgu, lai gan viņa tolaik bija tikai mācekle. Bet, kad apmetāmies kalnos pie cilts un es satiku Tērci, sapratu, ka viņa man ir īstā.

Run�a dzintarkrāsas acis apmācās, un viņ� apklusa. Lauvuķepa nesaprata, kas noticis, kāpēc karotājs izskatās tik noskumis, runājot par tik�anos ar Tērci. Kas vainas?

Vētrasvilna smagi nopūtās. Mana māsa Spalv-aste bija �ajā ceļojumā kopā ar mums, viņ� paskaidroja. Skaista kaķene ar labu sirdi. Viņa aizgāja bojā kalnos.

Lauvuķepa uzdro�inājās pastiept asti un mierino�i pieskarties pelēkā karotāja plecam. Kas notika?

- Cilti vajāja kalnu lauva. Pareģojums vēstīja, ka viņus izglābs sudraba kaķis. Sākumā domāja, ka tas bū�u es, bet tā bija Spalvaste. Viņa gāja bojā, glābjot cilti. Karotāja balss trīcēja. Man bija viņa jāatstāj tur, apbedīta kalnos.

- Man tik ļoti �ēl, Lauvuķepa ņaudēja, mēģinot iedomāties, kā pats justos, ja Asķepa nomirtu.

Vētrasvilna vairākkārt nolaizīja krū�u spalvas un atmeta galvu, it kā mēģinātu padzīt mu�u. Mēne�i aizrit, un mums kaut kā jādzīvo tālāk.

- Es ceru, ka nesarūgtināju tevi, uzdodot �os jautājumus.

- Protams, ne. Vētrasvilna atkal izklausījās pēc sevis. Vari man jautāt visu, ko vēlies. Ja vien varu palīdzēt, labprāt to darī�u.

- Paldies! Lauvuķepa juta, kā viņu pārņem miers un siltums, it kā viņ� tikko būtu notiesājis svaigu medījumu. Ar tevi ir vieglāk runāt nekā ar Pērkona klana kaķ... ai, piedod! run�uks aprāvās un nokaunējies sāka �ļūkāt ķepas pa zemi. Es negribēju...

- Tas nekas, Vētrasvilna ņaudēja. Es sapratu, ko tu gribēji teikt. Tiesa, �eit esmu tikai ciemiņ�, lai arī cik liela būtu mana lojalitāte pret Ugunszvaigzni, tavu tēvu un citiem Pērkona klana kaķiem.

- Kur tu vairāk jūties kā mājās? Lauvuķepa ziņkārīgi ieņaudējās. Upes klanā, Straujūdens ciltī vai Pērkona klanā?

Vētrasvilna uzreiz neatbildēja. Karotājs kļuva domīgs; nolaizījis ķepu, viņ� vairākkārt pārlaida to pār ausīm. Sirdī esmu Upes klana kaķis, viņ� beidzot atbildēja. Tur uzaugu un kļuvu par karotāju. Bet tas bija me�ā, un tagad tur nevienam vairs nav māju. Pa�laik jūtos piederīgs Pērkona klanam, jo jūs uzņēmāt mani un Tērci. Turklāt man patīk dzīvot tajā pa�ā klanā, kur Pelēksvēdra, un iepazīt viņu labāk.

- Vai tu vienmēr paliksi pie mums?

- Es nezinu. �īs nav Tērces mājas, un, ja viņa nevēlēsies palikt, es neuzstā�u.

- Tad kāpēc jūs nepārceļaties atpakaļ uz kalniem?

Vētrasvilnas acīs atspīdēja skumjas. Tas nav tik vienkār�i.

-Jūs varētu doties viņus apciemot, ierosināja Lauvuķepa.

- Nē, tas ir pārāk tālu, Vētrasvilna strauji atbildēja. Viņ� piecēlās ķepās un sapurināja ka�oku. Aiziet, mums laiks atgriezties apmetnē!

Palūkojies pār plecu, Lauvuķepa redzēja, ka tre-niņnodarbība beigusies. Pelnāda ar pārējiem mācekļiem devās atpakaļ uz akmens ieplaku. No Ogude-guna nebija ne vēsts.

- Ej vien, viņ� teica Vētrasvilnam. Es arī drīz bū�u klāt.

- Labi. Vētrasvilna pielika soli, lai noķertu Peln-ādu un pārējos.

- Paldies, Vētrasvilna! Lauvuķepa uzsauca nopakaļ karotājam.

X L. rx 14 и N rt 14 I . 1 A 4. J V

Vētrasvilna par atbildi pamāja ar asti un pazuda krūmos.

Lauvuķepa pagriezās un devās me�ā virzienā prom no apmetnes. Viņ� pagaidīja, lai pārliecinātos, ka Vētrasvilna patie�ām ir aizgājis, tad pielika soli un skrie�us metās uz Vēja klana teritoriju. Lauvuķepa apstājās pie strauta malas, smagi elsodams, un palūkojās uz pla�o tīreli tam otrā pusē. Saule jau rietēja, iekrāsojot ezera virsmu asinssarkanu, un lika viņa ēnai izstiepties pār ūdeņiem. Lauvuķepa izbaudīja siltos saules starus un maigo vēja brīzi, kas bu�ināja ka�oku.

Bet skats, kas pavērās acu priek�ā, run�ukam �ķita vienmuļ� un nedraudzīgs. Tur nebija patvēruma, nebija mīksto sūnu vai pame�a, kur slēpjas medījums. Lauvuķepa zināja, ka nekad nespētu dzīvot Vēja klanā. Viņam pietrūktu koku run�uks varēja sadzirdēt tos sev aiz muguras, kluso zaru krak�ķē�anu un lapu �alkoņu vējā. Viņ� nekad nespētu no tā visa atteikties, lai ari cik ļoti mīlētu Vir�uķepu.

Un viņa nespētu dzīvot Pērkona klanā, to viņ� skaidri saprata. Kaķenīte justos iesprostota zem kokiem; viņa pārāk mīlēja pla�o tīreli, cieto, atsperīgo zāli un me�onīgo skrējienu pār pakalniem, dzenoties pakaļ zaķiem. Vētrasvilna noteikti ļoti mīlēja Tērci, ja bija gatavs atteikties no mājām un palikt kopā ar viņu kalnos.

Lauvuķepa pacēla galvu un palūkojās tālumā. Viņ� tik tikko spēja saskatīt tum�o, miglā tīto līniju pie horizonta, kur slējās kalni. Tērce reiz robe�as patruļas laikā bija viņam tos parādījusi; run�uks prātoja, vai Straujūdens cilts kaķi ķepas da�kārt tā vien nenes uz māju pusi.

Kā gan izskatās kalni? Lauvuķepa prātoja. Viņ� visu mū�u bija klausījies par Lielo ceļojumu un zemēm, kuras klani bija �ķērsoju�i, pirms atrada jaunās mājas pie ezera.

Lauvuķepa juta, kā ķepas niez izpētīt sve�ās vietas. Viņ� ilgojās uzzināt, kas atrodas aiz Pērkona klana robe�ām, aiz visu klanu robe�ām. Pasaule bija tik pla�a, ta�u viņ� bija no tās redzējis pavisam nelielu daļu. Tajā bija tik daudz nezināmā, daudz vairāk par karotāju kodeksu, dziedniekkaķu un veckaķu zinā�anām.

Lauvuķepam nācās grūti atraut ķepas no robe�-zemes un doties atpakaļ uz apmetni. It kā kalni mani sauktu...

Bet kā lai viņ� atbild uz �o saucienu?

- Man ir plāns, -Asķepa paziņoja. Viņas ar Ogļuķepu bija iztīrīju�as veckaķu migu un tagad kasīja svaigas sūnas ozola pakājē. Starp kokiem vijās miglas �ķeteres, un saule pūlējās izlauzties no biezo mākoņu segas.

Ogļuķepa sastinga, nagus dziļi ieraku�i biezajā, zaļajā paklājā. Kāds plāns?

- Kā kļūt par lielisku karotāju un mednieci. -Asķepa atstāja sūnu bumbu, ko bija savēlusi, un pietecēja pie izliektas koka saknes, lai apsēstos līdzās draudzenei. Tas ir tik mulsino�i vienlaikus mācīties cīnīties un medīt, kā arī apgūt karotāju kodeksu. Es nespēju domāt par visu, tāpēc turpmāk koncentrē�os tikai uz vienu uzdevumu.

Ogļuķepa samirk�ķināja acis. Es nesapratu.

Asķepa nopūtās; viņai pa�ai tas likās pa�saprotami. Es sāk�u ar medī�anu. Ja klans nav labi paēdis, tas nevar aizsargāt savas robe�as un cīnīties. Trenē�os un trenē�os, līdz bū�u sasniegusi pilnību. Tad es sāk�u mācīties ko citu.

Viņas draudzene atkal pievērsās sūnu kasī�anai. -Tu izklausies pēc peļugalvas, pelēkā kaķenīte ieņau-dējās. Padomā pati, tu ta�u nevari pārtraukt darīt visu citu, vai ne? Vai tu pametīsi mani vienu, lai tieku galā ar veckaķu migas sūnām, un pati dosies meklēt medījumu?

Asķepa, nagus ievilkusi, rotaļīgi sita ar ķepu draudzenei, gandrīz trāpot Ogļuķepai pa ausi. Nē, protams, ne. Es pildī�u visus savus pienākumus un piedalī�os treniņos. Bet koncentrē�os uz medī�anu.

Ogļuķepa klusiņām iesmējās. Es nu gan gribētu redzēt, ko teiks Mālvilna, ja domās, ka tu nekoncentrējies uz cīnī�anos.

Asķepa sa�utusi savēla mazu sūnu bumbiņu un meta ar to draudzenei. Viņa gaidīja, ka Ogļuķepa sviedīs kaut ko pretī, bet jaunā kaķenīte pārtrauca darbu un palūkojās uz draudzeni nopietnām, zilām acīm.

Goda vārds, Asķepa, man tā ne�ķiet laba doma. Būt par karotāju nozīmē, ka tev jāspēj darīt vairākas lietas vienlaikus. Tu nevari salikt visus darbus secībā. Es saprotu, ka pārāk labi nepaskaidroju, bet...

-Jā, nepaskaidro vis! Asķepa atcirta, bet tad piespieda sevi apklust. Ogļuķepa bija viņas labākā draudzene, un kaķenīte negribēja ar viņu strīdēties. Atvaino, Ogļuķepa, viņa turpināja. Es vienkār�i domāju, ka man tas būtu īstais ceļ�. Tev nav man jāpievienojas, ja negribi.

Ogļuķepa pastiepās, lai pieskartos Asķepas degunam ar ausi. Viss kārtībā. Es tev palīdzē�u, kā vien spē�u!

Kad Asķepa un Ogļuķepa bija beigu�as pārklāt veckaķu gultas, Ērk�ķnags un Mālvilna pulcināja mācekļus klajuma vidū.

- Vai mēs dosimies medībās? Asķepa cerīgi jautāja.

Viņai atbildēja Ērk�ķnags. Nē, mēs ar Mākoņasti vedīsim savus mācekļus uz sūnām apaugu�o noru, lai trenētos augstākā līmeņa kaujas paņēmienos. Jūs ar Lauvuķepu varat nākt līdzi paskatīties.

- Un piedalīties, ja vēlaties, Mālvilna piebilda.

Ogļuķepa sajūsmā palēcās. Ejam!

Viņas skolotājs Mākoņaste no aizmugures pienāca pie kaķenītes un uzsita viņai pa plecu ar asti. Tev jāuzmanās ar to kāju. Saki man, ja prasu no tevis pārāk daudz.

Ogļuķepas sajūsma pagaisa. Manai kājai nekas nekai�, Mākoņaste. sis ievainojums ta�u neliegs man kļūt par pilnvērtīgu karotāju, vai ne?

- Cerēsim, ka ne. Tad jau redzēs, skanēja Māko-ņastes atbilde, kas it nemaz nebija iedro�ino�a.

Asķepa piespieda purniņu pie Ogļuķepas vaiga.

Neraizējies! Tu kļūsi par karotāju. Es to zinu.

Pelnāda pievienojās viņiem, nākot no mācekļu migas kopā ar Lauvuķepu. Vai visi gatavi? pelēkais karotājs noprasīja. Kur ir Medusķepa?

- Smil�uvētra paņēma viņu līdzi medību patruļā, Mālvilna atbildēja. Viņa mums pievienosies vēlāk.

Mākoņi bija izklīdu�i, un saule dzina prom miglu. Koku paēnā zāli joprojām klāja rasa. Asķepa, ejot garām papar�u pudurim, noskurināja ausis, kad rasas lāses uzkrita viņai uz galvas. Pame�s bija aizraujo�u smar�u un skaņu pilns; kaķenīte ilgojās īstenot savu plānu un pievienoties medību patruļai, nevis doties uz treniņnodarbību, kur viņai lielāko daļu laika būs jāpavada skatītāju rindās.

Norā, kur pulcējās �etri mācekļi ar saviem skolotājiem, bija diezgan �auri. Asķepa apsēdās saulainā stūrītī kopā ar Mālvilnu. Lauvuķepa ar Pelnādu apmetās da�u astu attālumā. Asķepa pūlējās apspiest �āvas, kad Mākoņaste un Ērk�ķnags demonstrēja jaunu kaujas paņēmienu abiem pārējiem mācekļiem: Mākoņaste lēca gaisā un pagriezās tā, lai piezemētos Ērk�ķnagam uz pleciem.

- Tagad pamēģini tu, viņ� mudināja Ogļuķepu.

Kaķenīte notupās ar skatu pret skolotāju, atspērās un uzlēca gaisā. Viņa pagriezās pareizi, bet nebija uzlēkusi pietiekami augstu, tāpēc nevis piezemējās skolotājam uz pleciem, bet gan neveikli ietriecās viņam sānā, un Mākoņaste piespieda viņu pie zemes, uzliekot ķepu māceklei uz krūtīm.

- Nav slikti pirmajam mēģinājumam, viņ� sacīja, ļaujot kaķenītei piecelties, bet tev jāieliek lēcienā vairāk spēka. Vai sāpes kājā neļauj tev kārtīgi atsperties?

Ogļuķepa samirk�ķināja acis. Nē, manai ķepai nekas nekai�. Nākamreiz izdosies.

- Un neaizmirsti, Ērk�ķnags piebilda, ka īstā kaujā tavs ienaidnieks nestāvēs mierīgi un negaidīs, kad piezemēsies viņam uz krāgas. Tev jāparedz viņa nākamā kustība.

- Ļaujiet man pamēģināt, Magoņķepa ņaudēja.

Treniņnodarbībai ritot, Asķepa pamanīja, ka Lauvuķepa visu laiku dīdās. Es varu to paņēmienu izpildīt, viņ� sacīja Pelnādam. Vai drīkstu pamēģināt?

Pelnāda vilcinājās. Tā ir diezgan augsta līmeņa kustība, viņ� aizrādīja. Nav vērts mēģināt, iekams neesi gatavs.

- Es esmu gatavs, Lauvuķepa uzstāja, ka�oka spalvai slejoties stāvus.

Pelnāda paraustīja plecus. Nesaki, ka tevi nebrīdināju.

Asķepa nervozi noskatījās, kā Lauvuķepa ar savu skolotāju iziet klajumā, tālāk no pārējo treniņa vietas.

- Aiziet, parādi man! Pelnāda ņaudēja.

Lauvuķepa palēcās, un saules gaisma izgaismoja viņa zeltaino ka�oku ugunīgu. Visām �etrām ķepām gaisā viņ� pagriezās un ar ideālu līdzsvaru piezemējās Pelnādam uz pleciem. Pelnāda izdvesa pārsteiguma ņurdienu, savukārt Asķepa ieplestām acīm noskatījās. Pa kuru laiku Lauvuķepa bija iemācījies tik nevainojami izpildīt �o paņēmienu?

- Redzi? Lauvuķepa izaicino�i sacīja skolotājam, nolēcis zemē. Vai tagad tu būsi pret mani mazliet skarbāks?

- Tev gribas skarbumu? Pelnāda ņurdēja, un viņa zilās acis iedegās. Uzmanies, ko vēlies, Lauvuķepa!

Asķepa juta, kā spalva uz skausta saceļas. Vai Pelnāda jokoja?

- Es varu tikt galā ar jebko, Lauvuķepa uzstāja.

Pelnāda lēca virsū Lauvuķepam, pamatīgi iegā�ot viņam pa ausi. Lauvuķepa apvēlās, ar pakaļķe-pām iesperot Pelnādam pa sānu. Pēc mirkļa viņ� jau bija kājās, lēca gaisā un piezemējās skolotājam uz pleciem, liekot lietā Mākoņastes tikko demonstrēto paņēmienu. Pelnāda pacēlās pakaļkājās, nopurinot Lauvuķepu zemē; Asķepa saviebās, dzirdot, kā brālis ar būk�ķi piezemējas. Skolotājs nekavējoties metās viņam virsū, un abi kaķi aurojot saķērās me�onīgā murskulī, veļoties virsū pārējiem mācekļiem.

Magoņķepai nācās lēkt malā, lai izvairītos no abiem. Ērk�ķnags aplika asti viņai ap pleciem un pavilka uz klajuma malas pusi. Mākoņaste un Ogļuķepa abiem pievienojās, treniņnodarbība bija aizmirsta, veroties �ajā me�onīgajā kaujā.

Pelnāda cīnījās tā, it kā Lauvuķepa būtu pilntiesīgs karotājs, bet tāpat cīnījās arī Lauvuķepa! Asķepa pārsteigta vēroja, kā brālis ieko�as Pelnādam astē un spēcīgi to parauj, liekot karotājam zaudēt līdzsvaru un nogāzties uz sāniem. Viņa bija redzējusi Ogudegunu ar māsām izmēģinām �o paņēmienu, neilgi pirms visi trīs tika iecelti par karotājiem; viņa nebija domājusi, ka apgūs �o kustību jau pēc nbepilna mēne�a.

Asķepa sastinga, ieraugot uz Pelnādas pelēkā ka�oka sarkanas lāses. Lauvuķepam būs lielas nepatik�anas, ja izrādīsies, ka viņ� cīnījies izlaistiem nagiem! Tad viņa pamanīja, ka arī brālis asiņo. Pelnādas zilās acis dusmās zvēroja, it kā viņ� būtu aizmirsis, ka �ī nav īsta kauja.

- Viņi ir savainoju�i viens otru! kaķenīte vērsās pie Mālvilnas. Vai nevari likt viņiem apstāties?

Pirms Mālvilna paspēja kaut ko darīt lietas labā, Pelnāda uzlēca Lauvuķepam virsū un piespieda viņu pie zemes, uzlicis abas priek�ķepas māceklim uz krūtīm. Nu būs gana skarbi? viņ� elsa.

Bet Lauvuķepa nepadevās. Viņ� sāka spārdīt Pelnādas vēderu ar pakaļķepām, vienlaikus grozīdamies uz abām pusēm, mēģinot nosviest daudz smagāko kaķi. Pelnāda pacēla ķepu, mērķējot Lauvuķepam pa ausi.

- Tagad pietiks. Mālvilna metās uz priek�u, griezīgajā balsī skanot sa�utumam. Pelnāda, laid viņu vaļā! Lauvuķepa, ievelc nagus! Treniņ� ir beidzies.

Pelnāda pagrieza galvu, lai paskatītos uz Māl-vilnu. Naida uguns viņa zilajās acīs apdzisa, un karotājs pakāpās malā. Lauvuķepa pieslējās aug�ā, kamēr Mālvilna iespraucās abiem pa vidu, ja nu kautiņ� atsāktos. Lauvuķepas krūtis cilājās, viņam tverot pēc elpas. Spalva uz viena pleca bija noplēsta, un no skrāpējumiem pilēja asinis; Asķepa redzēja, ka ari uz sāniem brālim paliku�i Pelnādas skrāpējumi.

Bet ari Pelnāda asiņoja; viņam bija saskrāpēta auss un viena pakaļķepa. Atguvis elpu, viņ� skaļi ieņaudējās: Malacis, Lauvuķepa! Tu cīnījies kā karotājs. Paskatījies apkārt, vēl piebilda: Es ceru, ka jūs visi vērojāt mūsu treniņu. Jums visiem jācen�as kļūt tikpat labiem cīnītājiem kā Lauvuķepa.

Ogļuķepa un Magoņķepa saskatījās; abas izskatījās pārāk �okētas, lai kaut ko teiktu. Pat Asķepa nespēja piespiest sevi izteikt brālim uzslavu. Parastais treniņ�, kas bija kļuvis par me�onīgu cīniņu, bija izsitis kaķenīti no līdzsvara.

- Ejam! Pelnāda pamāja Lauvuķepam ar asti. Tu cīnījies tik labi, ka tev �odien vairs nevajag trenēties. Mēs dosimies atpakaļ uz apmetni, un tu varēsi pirmais izvēlēties no svaigā medījuma kaudzes.

-Paldies, Pelnāda! Lauvuķepa bija atguvies. Viņ� elpoja mierīgāk, un spalva pamazām noplaka.

- Es par �o treniņu pastāstī�u Ugunszvaigznem, -skolotājs piebilda. Kad tu pabeigsi mācekļa gaitas, Pērkona klans varēs būt lepns par tādu karotāju.

Lauvuķepas dzintara acis mirdzēja. Viņ� devās prom, ejot līdzās Pelnādam, galvu un asti augstu izslējis. Neviens no kaķiem nebilda ne vārda, iekams tie abi atpakaļceļā uz apmetni nebija nozudu�i pame�ā.

Mākoņaste noelsās, it kā visu �o laiku būtu aizturējis elpu. Labi. Tagad paskatīsimies, ko esat iemācīju�ies jūs, pārējie.

- Vai tu ar mums cīnīsies tāpat kā Pelnāda? -Magoņķepa nervozi jautāja.

Atbildēja Mālvilna. Protams, ne. Viņa ka�oks joprojām bija uzbozts; Asķepa noprata, ka pie vainas me�onīgā cīņa vai tas, cik labi brālis bija cīnījies.

Mēs tikai pamēģināsim da�ādus cīņas paņēmienus. Un visi cīnīsimies ar ievilktiem nagiem.

Asķepa iesaistījās treniņā, bet viņai bija grūti koncentrēties. Acu priek�ā joprojām bija naida liesma Pelnādas acīs, it kā viņ� būtu aizmirsis, ka cīnās ar savu mācekli.

Kad apmācības bija beigu�ās, Asķepa steidzās atpakaļ uz apmetni citiem mācekļiem pa priek�u. Viņa gribēja pārliecināties, ka brālim nekas nekai�.

Kaķenīte atrada Lauvuķepu migā aizmigu�u, pa pusei ieraku�os sūnu un papar�u guļvietā. Viņ� elpoja mierīgi un pat nesarāvās, kad Asķepa pietecēja viņam klāt un paostīja brūci uz pleca. Asiņo�ana bija mitējusies; ap skrāpējumiem bija sarecēju�as asinis, ka�oks bija saplēsts un asinīm notraipīts. Acīmredzot brālis nebija aizgājis pie Lapustraumes, lai viņa pārbauda savainojumus.

- Pelesgalva, Asķepa sirsnīgi nomurmināja.

Lauvuķepa pat nepakustējās, kamēr māsa laizīja viņa plecu, līdz brūce bija tīra. Kāds tur brīnums, ka run�uks bija pārguris. Asķepa maigi noglāstīja brāļa ausi ar degunu un atstāja viņu guļam. Izspraukusies cauri ērk�ķu aizkaram, viņa pamanīja tēvu pie svaigā medījuma kaudzes.

- Sveika! Kazenājnags noņaudēja. Es aicinu kopā medību patruļu. Vai vēlies mums pievienoties?

No rīta Asķepa būtu ar sajūsmu izmantojusi �o iespēju, bet tagad viņas prāts bija aizņemts ar daudz svarīgākām lietām. Es vēlos tev kaut ko pateikt, -viņa iesāka un izstāstīja, kā norisinājusies Lauvu-ķepas un Pelnādas cīņa. Manuprāt, Pelnāda nedrīkstēja būt tik skarbs pret Lauvuķepu, kaķenīte sacīja. Man likās, ka viņi saraus viens otru gabalos!

Kazenājnags mierino�i iemurrājās. Neraizējies! Es satiku Pelnādu me�ā, un viņ� man visu izstāstīja. Viņ� ir ļoti apmierināts ar Lauvuķepu. Karotājs samiedza acis, it kā būtu uzjautrināts vai nokaunējies. Viņ� man teica, ka Lauvuķepa reiz kļūs par tādu pa�u karotāju kā viņa tēvs. Es pieļauju, tas bija domāts kā kompliments.

Asķepa sa�utumā kārpīja zemi ar nagiem. Bet tevis tur nebija, viņa iebilda. Tas bija tie�ām biedējo�i!

Kazenājnaga astesgals noraustījās. Cīņas ir biedējo�as, viņ� aizrādīja. Ja mums būs jācīnās ar citu klanu, viņi neievilks nagus.

- Bet tagad mēs necīnāmies ar citiem klaniem.

- Drīz vien norisināsies kārtējā kauja, un mums jābūt tai gataviem. Kādu dienu Lauvuķepam visas �īs prasmes būs nepiecie�amas. Es lepojos ar viņu. Es lepojos ar visiem saviem kaķēniem: Lauvuķepa ir izcils cīnītājs, Lapustraume saka, ka Sīļaķepa jau pazīst visas zālītes...

- Un kā ar mani? Asķepa jautāja, mēģinot apspiest greizsirdības dūrienu. Vai tad es neesmu īpa�a?

A П и K.AĶ.I. TREJU SHtKJ. iLRniui

Kazenājnags pieliecās, lai mierino�i nolaizītu meitai ausi. Tu esi mana mazā domātāja, viņ� murrāja. Es paļaujos, ka tu vienmēr pieņemsi labākos lēmumus un spēsi savaldīt savus brāļus!

Asķepa atplauka. Tie�i tāda spēja viņai būs vajadzīga, ja viņa vēlas kādreiz kļūt par klana barvedi.

- Labi, Kazenājnags ieņaudējās, kā tad būs ar to medību patruļu?

- Bet kāpēc Ogudeguns nevar nākt kopā ar mums? -Medusķepa jautāja.

- Jo viņ� ir kaitino�ākais spalvu kamols visā me�ā, -Asķepa nomurmināja caur sakostiem zobiem, bet ne pietiekami skaļi, lai draudzene viņu sadzirdētu.

Smil�uvētra un Medusķepa bija pievienoju�ās Kazenājnagam un Asķepai medību patruļā. Medusķepa nebija ieradusies uz treniņnodarbību, līdz tā bija teju beigusies, un bija nerimsto�i mēģinājusi iestāstīt visiem pārējiem, ka Ogudeguns spētu izpildīt ikvienu cīņas paņēmienu labāk nekā jebkur� cits. Pat tagad Asķepai bija grūti koncentrēties uz medī�anu, jo otra mācekle nebeidza vien ņaudēt par krēmkrāsas karotāju.

- Ogudeguns bija ausmas patruļā, Smil�uvētra paskaidroja daudz pacietīgāk, nekā Asķepa būtu spējusi. Viņ� ir pelnījis atpūsties.

- Bet mēs noķertu vairāk medījuma, ja viņ� būtu kopā ar mums, Medusķepa uzstāja. Ogudeguns ir izcils mednieks.

Nu tad mums pa�iem vien būs jādara viss, kas mūsu spēkos, Smil�uvētra attrauca.

Asķepa nodomāja, ka Medusķepa noteikti palaidusi garām sarkastisko toni palsi rudās kaķenes atbildē. Viņa tikai runāja un runāja par Ogudegunu, līdz Asķepai gribējās apvīt asti draudzenei ap purnu, lai tā beidzot apklustu. Viņa izmisusi paskrēja tālāk uz priek�u, lai vairs nebūtu jādzird Medusķepas balss.

Saulvidus bija tikko beidzies. Zeltainie stari sildīja Asķepas ka�oku, kamēr ķepas mina vēso, kuplo zāli. Kokos smagi gūla putnu dziesmas, un gaisu pildīja svaigs, zaļ� aromāts. Asķepa rik�oja uz priek�u, līdz medību patruļas dalībnieku balsis pagaisa aiz muguras. Nonākusi uzkalna galā, viņa apstājās. Te koki auga cie�āk, starp tiem vijās papardes un me�rozītes, un kaķenīte mirkli nesaprata, kur atrodas. Viņa bija tālu no ieejas tuneļos un nespēja saskatīt nevienu citu pazīstamu objektu. Tad Asķepa sadzirdēja klusu teko�a ūdens skaņu un saprata, ka atrodas pa�ā Pērkona klana medību teritorijas malā netālu no Vēja klana zemēm.

Viss apkārt �ķita mierīgs, tomēr Asķepas ka�oks satraukumā iekņudējās. Ķepas tā vien rāva viņu prom no �īs vietas, mudinot atgriezties pie patruļas. Tu vairs neesi nekāds kaķēns! viņa sevi norāja. �ī ir Pērkona klana teritorija. Tev nav, no kā baidīties.

Asķepa izlēma doties atpakaļ, bet pirms tam noķert kādu treknu medījumu, tikai lai pierādītu sev, ka viņa nav bailule, kas bēg no savām iedomām. Kaķenīte pacēla galvu un pavēra muti, lai dziļi ievilktu elpu.

Kaķu smar�a! Asķepa to piesardzīgi izgar�oja, prātojot, vai Vēja klans atkal būtu �ķērsojis Pērkona klana teritorijas robe�as. Tomēr �ī smar�a nelīdzinājās nevienai citai, kuru Asķepa bija saodusi. Vai viņu teritorijā ielauzu�ies klaniem nepiederīgie kaķi?

- Vai viss kārtībā?

Asķepa atviegloti izelpoja, dzirdot tēva balsi. Viņa pagriezās un ieraudzīja, kā Kazenājnags nāk �urp, ar varenajiem pleciem �ķirot papardes. Smil�uvētra un Medusķepa sekoja.

- Viss kārtībā, Asķepa atbildēja, mēģinot noslēpt, cik ļoti dīvainā smar�a bija viņu izbiedējusi. Es sao�u kaķus, bet tā nav smar�a, ko spēju atpazīt.

Kazenājnags izgar�oja gaisu un strauji palūkojās uz Smil�uvētru, kas darīja tāpat. Rudā kaķene pienāca viņam klāt un kaut ko pa�ukstēja barve�a vietniekam ausī; Kazenājnags pamāja ar galvu. Viņa dzintarkrā-sas acīs bija redzamas ba�as.

- Skrieniet atpakaļ uz apmetni, cik ātri vien varat! viņ� uzņaudēja abām māceklēm. Pasakiet Ugunszvaigznem, lai sūta karotājus.

- Bet ne Vētrasvilnu vai Tērci, Smil�uvētra piebilda.

Asķepa nesaprata, kāpēc karotāju balsīs skan tāda trauksme. Abu ka�oki spak�ķēja no spriedzes kā zibens zaļlapī.

- Kas noticis? Medusķepa jautāja. Kas par vainu?

- Mēs nevaram jūs te pamest, ja draud briesmas, -Asķepa iebilda.

- Dariet, kā jums liek! Smil�uvētra noskaldīja.

- Nav nekādu briesmu, Kazenājnags mierīgi piebilda. Mums tikai vajag vairāk karotāju. Ejiet tūlīt pati

Asķepa un Medusķepa pārmija izbiedētus skatienus un metās atpakaļ cauri me�am uz apmetni. Asķepas ka�oks bailēs bija uzbozies un sirds strauji sitās.

- Ugunszvaigzne! viņa ieaurojās, spraucoties cauri ērk�ķu pilnajam tunelim. Ugunszvaigzne! Nāc tūlīt!

Kad Asķepa nobremzēja tie�i zem Di�pārkares, viņa pamanīja, kā Peļāda pie veckaķu migas pietrūkstas no miega un lec ķepās, asti kustinādama. No karotāju migas izbrāzās Mākoņaste uzboztu ka�oku, nagiem skrapstot pret zemi. Aiz viņa galvu no migas pabāza arī Spo�sirds un Skābeņaste, acis satraukumā iepletu�as. Margrietiņa sargājot aplika asti apkārt abiem saviem mazuļiem, kas spēlējās saulainā klajumiņā pie mazuļu migas, un ieveda kaķēnus iek�ā.

Ugunszvaigzne iznāca no savas migas un nostājās uz Di�pārkares. Kas noticis? viņ� prasīja.

- Sve�i kaķi... Asķepa elsa, joprojām mēģinādama atgūt elpu.

- Netālu no Vēja klana teritorijas, Medusķepa piebilda.

- Kazenājnags teica... Asķepa apcirtās, sadzirdējusi aiz muguras niknu auro�anu. Pa ērk�ķaino tuneli apmetnē ieskrēja vēl citi kaķi. Pa priek�u joza Pelēksvēdra, viņam aiz muguras Bērzkritis un Balt-spārns.

Bet ne jau tālab Asķepa izlieca muguru, ne jau tāpēc katra spalva viņas ka�okā sacēlās un notrīsēja. Kopā ar trim Pērkona klana kaķiem bija divi citi, kurus kaķenīte nepazina: milzīgs, tum�brūns, svītrains runcis un pilnīgi melna kaķene, kas bija mazāka un tievāka nekā Pērkona klana kaķi. Pelēksvēdra un abi jaunie karotāji stāvēja pavisam tuvu abiem sve�iniekiem, neļaujot viņiem ienākt dziļāk apmetnē. Kad melnā kaķene atvēra muti, lai runātu, Pelēksvēdra apklusināja viņu ar draudīgu �ņācienu.

Asķepa izlaida nagus un sāka kustināt astes galu �urpu turpu. Smar�a, kas nāca no abiem sve�iniekiem, bija tāda pati, kādu viņa bija saodusi pie Vēja klana robe�as. Robe�pārkāpēju smar�a!

Sīļaķepa sastinga, sadzirdējis auro�anu pie ieejas apmetnē. Viņ� apstājās, vienu ķepu pacēlis gaisā, joprojām turēdams nagos ūdensmētras stiebru. Kas tur notiek? run�uks ieņaudējās.

Lapustraume neatbildēja. Ērk�ķnags bija atnācis pie dziednieces, sūdzoties par vēdersāpēm, un Sīļaķepa nosprieda, ka skolotāja nepamanītu pat āp�u baru izskrienam cauri apmetnei, iekams nebūtu pabeigusi apkopt pacientu.

- Sīļaķepa, kur ir tā ūdensmētra? viņa uzsauca.

- �eit! Sīļaķepa paķēra vēl vairākus stiebrus un pastūma uz skolotājas pusi, tad paskrēja garām ērk�ķu aizsegam un nonāca apmetnes vidū. Viņ� dzirdēja lapu �aboņu, karotājiem nākot laukā no alas, un straujo ķepu dipoņu, mācekļiem steidzoties noskaidrot, kas notiek. No visiem ieplakas stūriem skanēja satraukti �uksti, un Sīļaķepa saoda zem Di�pārka-res spēcīgu baiļu smar�u, kas plūda no Asķepas un Medusķepas.

Runāja Pelēksvēdra, viņa balss izskanēja me�onīgā rēcienā. Tālāk ne soli, iekams nepateiksiet, ko darāt mūsu teritorijā!

Sīļaķepa uzboza ka�oku, sajutis abu sve�o kaķu smar�u. Izskatījās, ka Pelēksvēdra ar patruļu Pērkona klana teritorijā ir noķēru�i pārīti klaniem nepiedero�u robe�pārkāpēju. Sīļaķepa uzmanīgi izgar�oja gaisu. Smar�a bija spēcīga, bet ar rūgtenu piegar�u, kas �ķita pazīstama, lai gan run�uks nespēja pateikt, kur to iepriek� sagar�ojis.

Me�onīgi koncentrējoties, Sīļaķepa mēģināja ievilkt savā prātā jaunpienācēju jūtas, glu�i tāpat kā bija ievilcis �okļos viņu smar�u. Viņ� sajuta bailes, aizdomas un visaptvero�u izmisumu. Ierasties �eit abiem nebija viegls lēmums, bet citas iespējas arī nebija.

Viņiem kaut kas vajadzīgs no Pērkona klana.

Pirms kāds no kaķiem ierunājās, tunelī atskanēja vēl citu kaķu soļu troksnis. Tie bija Vētrasvilna un Terce, abiem zobos bija svaigs medījums.

-Nags! Nakts! Tērce izsaucās, nometot zemē lauka peli. Ko jūs �eit darāt?

Mākoņaste ierunājās pirmais, balsī skanot aizdomām. Tu gribi teikt, ka pazīsti �os kaķus?

- Ugunszvaigzne, �ie ir kaķi, kuru smar�u saodām netālu no Vēja klana robe�as, paziņoja Asķepa, pirms kāds no sve�iniekiem bija paspējis atbildēt. Kazenājnags sūtīja mūs brīdināt tevi par iebrucējiem.

- Viņi nav iebrucēji, Lapustraume mierīgi sacīja, iznākot no migas un noejot tik tuvu Sīļaķepam, ka viņu ka�oki saskārās. Viņi ir no Straujūdens cilts.

Ugunszvaigzne nolēca no klints, kas veda uz viņa migu. Protams! Piķējo�ā Ērgļa Nags, vai ne, un Nakts Bez Zvaigznēm?

- Tā ir, atbildēja klusa balss ar savādu akcentu.

Sīļaķepa juta, kā sasprindzinājums klajumā pamazām noplok. Viņ� dzirdēja piekrīto�u murdoņu no vecākajiem Pērkona klana kaķiem, tiem, kas bija devu�ies Lielajā ceļojumā un viesoju�ies kalnos pie Straujūdens cilts.

- Es jau zināju, ka to kaķeni kaut kur esmu redzējis, Zemesvilna nomurmināja.

- Nez ko viņi vēlas? Skābeņaste jautāja. Viņa izklausījās apmulsusi, ne vairs naidīga.

- Gan jau drīz uzzināsim, Mālvilna attrauca. Tas noteikti ir svarīgi, ja jau viņi mēroju�i visu �o ceļu.

-Vētrasvilna, Tērce, ierunājās Ugunszvaigzne. Aiznesiet savu guvumu uz svaigā medījuma kaudzi. Jūs noteikti gribēsiet aprunāties ar senajiem draugiem.

- Tā nemaz ne�ķiet, Asķepa ie�ukstēja Sīļaķe-pam ausī; viņa bija pieskrējusi pie brāļa, kamēr viņ� bija koncentrējies uz balsīm. Tērce izskatās pavisam nelaimīga, un Vētrasvilna blen� tā, it kā viņam zem deguna būtu palikta vārnu barība.

- Viņ� tikko piebikstīja Tērcei, Lauvuķepa teica, piebiedrojies māsai un brālim. Viņa nevēlas iet tiem abiem klāt.

Sīļaķepa pēc brāļa soļiem dzirdēja, ka viņ� joprojām ir stīvs un jūt ievainojumu sāpes pēc kautiņa ar Pelnādu. Tomēr viņ� juta arī lepnumu, kas staroja no Lauvuķepas, it kā viņ� zinātu, ka cīnījies godam.

Tagad viņi saskaras ar deguniem, Asķepa klusi komentēja. Bet joprojām izskatās, it kā...

Sīļaķepa nedzirdēja turpmākos vārdus. Pēk�ņi zeme pazuda viņam zem ķepām un �alca ausīs. Run�uks saoda asins smar�u. Atspīdēja asinssarkana gaisma, un viņ� apjauta, ka redz.

Viņu no visām pusēm grūstīja kaujā iekarsu�i kaķi. Sīļaķepa dzirdēja viņu ņaudē�anu un skaņas, ar kādām nagi pār�ķeļ ka�oku. Viņa pa�a ka�oku ap�ļāca asinis, karstas un lipīgas. Zem ķepām zemes vietā bija cieta klints; Sīļaķepa juta, kā nagi no�ņirkst pret akmeni, cen�oties atgūt līdzsvaru. Viņ� balansēja uz klintsakmens nogāzes, lēnām slīdot lejup. Run�uks pārrāpās pāri �aurai plaisai, tik tikko neiesprūstot, un palūkojās uz stāvo krauju, nespēdams saskatīt neko citu kā vien debesis, kuras rieto�ā saule iekrāsoja asinssarkanas.

Apreibis no augstuma un me�onīgās kaujas, Sīļaķepa jutās tā, it kā ķepas būtu piesalu�as pie akmens. Kur viņ� atradās? Tas nebija sapnis, tomēr klajums pie ezera bija pagaisis, it kā tāda nekad nebūtu bijis. Run�uks apslāpēja �ausmu brēcienu, kad �o ainu nomainīja cita; atgriezās tumsa, bet tā nebija akluma melnā nakts. Viņ� bija alā, no kuras sienām atbalsojās ūdenskrituma skaņas. Caur mirdzo�o ūdens aizkaru, kas sedza ieeju alā, iespīdēja mēnesgaisma.

Viņam apkārt sēdēja kaķi, kas sarunājās klusās, nopietnās balsīs. Sīļaķepa varēja izgar�ot viņu smar�u un secināt, ka tā ir tāda pati kā iebrucējiem, kas tikko ieradu�ies viņu apmetnē. Tie abi sēdēja viņam pretī -lielais, svītrainais runcis un smalkā, melnā kaķene. Viņa uzmanību piesaistīja kustība alas otrā galā, un run�uks pamanīja muskuļotu, pelēku karotāju ceļamies ķepās. Smar�a atklāja, ka viņ� lūkojas uz Vētras-vilnu. Tātad svītrainā kaķene viņam līdzās noteikti ir Tērce.

Vētrasvilna vērsās pie brūni svītraina kaķa, kas sēdēja uz akmens bluķa pie ieejas alā. Nav vērts gaidīt, ka tie kaķi dosies prom, viņ� noņaudēja. Viņi grib te apmesties, un viņiem vienalga, cik daudz nepatik�anu tas mums sagādās. Mums jāparāda sve�ajiem, kur ir mūsu teritorijas robe�a.

- Un kā mēs to izdarīsim? kāds no kaķiem jautāja.

- Pagaidiet, bet mēs nemaz nevēlamies, lai mums līdzās dzīvotu citi kaķi! Runātājs bija svītrainais runcis. Kalni pieder mums.

- Vairs ne, Nag, Vētrasvilna ar no�ēlu atzina.

- Mums būs jāpielāgojas, Tērce piebilda.

Vētrasvilna piekrīto�i pamāja. Es ierosinu... -viņ� iesāka.

Brūni svītrainais runcis uz akmens pakustināja asti. Bezgalīgo Medību Cilts man nav neko teikusi par �o notikumu pavērsienu, viņ� iebilda.

- Tad varbūt iebrucēju sen�i mīt citās debesīs. -Vētrasvilna runāja ar cieņu, bet Sīļaķepa sajuta izmisumu, kas dūrās kā ērk�ķi. Cilts ir pieradusi padzīt tai nepiedero�us vientuļniekus, viņ� turpināja, bet �oreiz būs citādi. Mums jāatrod cits veids, kā tikt ar sve�ajiem galā.

Melnā kaķene, vārdā Nakts, paliecās uz priek�u, pastiepa kaklu un palūkojās uz Vētrasvilnu. Ko tu ierosini?

- Kāpēc tu jautā viņam? Jautājumu uzdeva tievs, brūni plankumains kaķis, kas bija apmeties netālu no krīto�ā ūdens aizkara. Run�a purns bija no vecuma nosirmojis, un viņ� bija zaudējis vienu aci. Vētrasvilna tikai nesen spēris ķepu kalnos. Ko viņ� zina par mūsu para�ām?

- Tie�i tāpēc mums viņā jāieklausās, Nags attrauca. Vētrasvilna ir dzīvojis vietā, kur mīt daudz citu kaķu. Viņ� noteikti zina, kā tikt galā ar sve�iniekiem.

- Tie�i tā! no ēnām atskanēja kāda cita balss.

Arvien vairāk kaķu piebalsoja �im korim, vieni iebilstot, citi iedro�inot Vētrasvilnu, līdz visu alu pie-skandēja kaķu auro�ana. Vētrasvilna kaut ko klusi pateica Tērcei, un viņa pieskārās karotāja plecam ar degunu.

Sīļaķepa noraustīja ausis. Nu ta�u, viņ� murmināja, ļaujiet viņam runāt.

Beidzot brūnais kaķis, kas tupēja uz akmens, izslēja asti, pieprasot klusumu. Mēs uzklausīsim, kas Vētrasvilnam sakāms, viņ� paziņoja.

-Paldies, Akmensteicējl Vētrasvilna pielieca galvu. Uz mirkli saminstinājies, viņ� vērsās pie pārējās cilts. Me�ā, kur es dzīvoju, viņ� beidzot iesāka, visi �etri klani zināja, ka nedrīkst ieiet citu teritorijā. Robe�pārkāpēji zināja, ka tiks padzīti.

- Un kā tad to var izdarīt? vecais, tievais kaķis noprasīja. Tie iebrucēji nāk un iet, kur vēlas.

- Mums jāparāda viņiem spēks, Lietus, Vētrasvilna paskaidroja, dzintarkrāsas acīm mirdzot. Ar vienu kauju vajadzētu pietikt. Pēc tam jaunpienācēji vai nu pametīs �o teritoriju pavisam, vai apmetīsies pietiekami tālu no mums.

Sīļaķepam par pārsteigumu, Tērce panācās uz priek�u, lai nostātos līdzās savam partnerim. Ieplakā pie ezera viņa vienmēr bija klusa, bet �eit kaķenes acis mirdzēja un viņa turēja asti augstu paceltu, uzrunājot savas cilts locekļus.

- Vētrasvilna mums pamācīs, kas darāms, viņa ņaudēja. Viņ� zina tādus kaujas paņēmienus, kādus sve�inieki pat iztēloties nespēj.

-Visticamāk, mēs visi viņa vadībā iesim bojā, -pavecais Lietus ņurdēja.

- Cilts dzīvojusi �ajos kalnos daudzas jo daudzas gadskārtas, Tērce uzstāja. Vai lai mēs tagad dodamies prom bez cīņas?

No alas atskanēja vairāki saucieni: Nē! Gandrīz visi cilts kaķi bija pielēku�i kājās, ka�okus uzbozu�i un zobus atņirgu�i. Tikai da�i kaķi, to skaitā vecais, plankumainais runcis, palika savās vietās un nikni nolūkojās uz ciltsbrāļiem. Visa �ī tra�a laikā Akmensteicējs nekustīgi sēdēja uz sava klintsbluķa. Sīļaķepa nespēja nolasīt barve�a sejas izteiksmi vai nojaust, ko viņ� jūt.

Pēk�ņi Sīļaķepa apjauta, ka mēnesgaisma gaist. Sajūsminātos cilts ņaudienus bija nomainīju�i �ausmu un naida pilni brēcieni. Run�uka ka�oku sapurināja ledusauksts vēj�, un kāds cits kaķis, garām skrienot, nogāza viņu no kājām. Gaisu pildīja asins smaka.

Sīļaķepa samirk�ķināja acis un atklāja, ka atkal stāv uz kailas klints. Debesis iekrāsoja pirmie maigie saullēkta stari; pār kalnu virsotnēm smagi gūla mākoņi. Viņ� gulēja uz sāna pa�ā strauta malā, aste bija iemērkta ātrajā ūdens straumē. Aizkaitinājumā ie�ņācies, run�uks pieslējās kājās, nopurinādams aukstās ūdens lāses un mēģinādams saglabāt līdzsvaru uz slapjā, slidenā klintsakmens.

�aurajā ielejā abās pusēs mud�ēja kaujā iedegu�os kaķu augumi. Viņ� pavisam netālu pamanīja Nagu, kas mēģināja izlocīties no spēcīga, sudrabota run�a tvēriena, sitot iebrucējam pa pavēderi ar pakaļ-ķepām. Uz mirkli pretinieka kakls bija neaizsargāts, bet Nags nepaspēja iecirst tajā zobus.

Pat māceklis būtu cīnījies labāk! nodomāja Sīļaķepa.

Da�u lapsu attālumā dziļāk ielejā Vētrasvilna uzlēca uz klintsakmens. Metieties viņiem plecos! -viņ� auroja. Neļaujiet piespiest sevi pie zemes!

Viņ� steidzās atpakaļ kaujā, iecērtot nagus svītrainas kaķenes ka�okā, tad metoties cīņā ar muskuļotu, melnu runci, kas purināja zobos mazu cilts kaķenīti, it kā tā būtu medījums.

Tērce bija viņam līdzās, Nakts vienu soli aiz viņas, apmetot loku ap akmeni, lai pielavītos uzbrucējiem tā, it kā uzbruktu medījumam. Sīļaķepa sakoda zobus. Slaidās kaķenes nebija apmācītas kaujai. Viņas drosmīgi metās virsū ienaidniekiem, bet abi iebrucēji bija gandrīz divtik lieli kā cilts pārstāves un laida cīņā asus nagus.

Sīļaķepu pagrūda malā vēl divi cīņā iekarsu�i kaki, un run�uka ka�oks ieķērās ērk�ķainā krūmā, kas auga spraugā starp diviem akmeņiem. Viens no kaķiem uzgāzās viņam virsū; Sīļaķepa velti mēģināja pagrūst malā muskuļoto augumu, mutē ielija karstas asinis, un viņ� nodomāja: sis karotājs ir pagalam. Kaķis konvulsīvi noraustījās, pieslējās ķepās un ielīda ēnās aiz akmens.

Sīļaķepa uzslējās aug�ā, saplēsdams ka�oku, lai tiktu laukā no ērk�ķu krūma. Viņam garām paskrēja vēl viens cilts kaķis, spēcīgs, pelēkmelns runcis, kura ka�oks bija saplosīts un plecs izmircis asinīs. Viņam sekoja melnbalts kaķis, kas ietriecās pirmajam sānā, nogā�ot viņu zemē.

Uz�ķērd viņam vēderu! Sīļaķepa �ņāca.

Cilts kaķis viņu nedzirdēja. Runcis cīnījās drosmīgi un nepadevās pat tad, kad iebrucējs uzplēsa viņa brūci līdz pat sānam, bet viņam nebija vajadzīgo kaujas prasmju, lai atkautos no uzbrucēja. Sve�ais iekodās viņam rīklē un tad metās prom, atstājot cilts kaķa nedzīvo ķermeni pa pusei ieslīgu�u ūdenī. Viņa pelēkais ka�oks kļuva tum�āks, asiņu iekrāsots.

Sīļaķepa atkal pamanīja Vētrasvilnu, viņ� bija cilts kaķu vidū kopā ar Nagu. Pelēkais karotājs sauca uzmundrinājuma vārdus, mēģinot izlauzties cauri iebrucēju baram un atsviest viņus atpakaļ, bet sve�ie gāzās viņiem pāri kā neapturama straume.

- Izsitiet viņus no līdzsvara! Vētrasvilna ņaudēja. Neļaujiet viņiem... Lai ari kādu padomu karotājs bija gribējis dot, to pārtrauca divi uzbrucēji, kas klupa viņam virsū no pretējām pusēm; Vētrasvilna pazuda zobu un nagu murskulī.

Cilts kaķi cits pēc cita izrāvās no kaujas un bēga prom gar straumi, augstāk kalnos. Viens no viņiem apstājās pie kritu�ā pelēkā run�a un izdvesa bēdu un izmisuma pilnu saucienu, pirms metās tālāk un pazuda ēnās.

- Tie�i tā, bēdziet! sudraboti svītrainais runcis, uzlēcis uz klintsbluķa, izsmēja bēgo�os cilts kaķus. Bēdziet un nenāciet atpakaļ!

- Tru�udvēseles! iebrēcās brūnbalta kaķene, uzlecot līdzās sudrabotajam runcim. �ī tagad ir mūsu teritorija!

-Nē... apstājieties! Vētrasvilna kliedza, asinīm �ķīstot, nopurinādams uzbrucējus. Mēs vēl varam viņus padzīt!

Neviens no kaķiem viņā neklausījās, izņemot Tērci, kas stāvēja partnerim blakus un lūdzās cilts biedrus atgriezties. Tad kaķene palūkojās pār plecu un uzboza ka�oku, ieraudzījusi vēl vienu iebrucēju vilni skrienam aug�up pa nogāzi.

- Vētrasvilna! Nav vērts! Tērce izsaucās. Mēs nevaram uzveikt viņus visus.

- Ej! Vētrasvilnas balss izskanēja kā aizsmacis rūciens; viņ� pieskārās partneres plecam ar astes galu.

- Es tevi nepametī�u. Tērces acis bija bailēs ieplestas, bet viņa iecirta nagus plānajā zemes kārtiņā.

Vētrasvilna izgrūda izmisuma pilnu �ņācienu. -Ej! Viņ� spēcīgi iedunkāja Tērci plecā. Ej es nāku. Vēl pēdējo reizi uzņurdējis iebrucējiem, kas tagad bija tikai astes garuma attālumā, karotājs metās aug�up'pa straumi Tērcei nopakaļ.

Iebrucēji nedzinās viņiem pakaļ. Tie palika uz vietas un noskatījās, acīm triumfa dzalkstījot, līdz pēdējais no cilts kaķiem bija pazudis skatienam.

Sīļaķepa sagrīļojās, un, kad skatiens bija noskaidrojies, run�uks atklāja, ka atkal atrodas cilts alā. Viņa ka�oks joprojām bija lipīgs no asinīm, bet kaujas troksnis bija pagaisis. Uz alas sienām trīsēja sudrabota gaisma, Mēnesim spīdot caur krīto�ā ūdens aizkaru. Vienīgā skaņa bija upes �alkoņa.

Aksmensteicējs sēdēja uz sava akmens bluķa, viņa spalva bija sagumzīta un vienu ausi klāja kreveles.

Pārējie cilts locekļi bija sapulcēju�ies ap vadoni. Sīļaķepa neredzēja nevienu, kas kaujā nebūtu guvis ievainojumus. Alas vidū gulēja vairāki ķermeņi bez dzīvības pazīmēm: Vētrasvilna bija noliecies pār vienu no tiem, un Sīļaķepa atpazina tum�pelēko runci, kura nāvi bija redzējis.

- Robs, Vētrasvilna nomurmināja. Tu biji labs draugs. Lai tev viegls solis kalnos kopā ar Bezgalīgo medību cilti! Viņ� nolieca galvu un ar degunu pieskārās nespodrajam, pelēkajam ka�okam. Tērce klusi pietecēja viņam klāt.

- Nāc, atpūties, viņa ņaudēja.

Bet, pirms pelēkais karotājs spēja spert kaut soli, no otra alas gala atskanēja Akmensteicēja balss. Vētrasvilna!

Pelēkais runcis palūkojās uz barvedi.

- Vētrasvilna, ko nu tu mums teiksi?

Vētrasvilnas skatiens apmācās. Ko tu gribi, lai es saku? Cilts cīnījās tik labi, cik vien spēja. Nevaru atcerēties, kad vēl būtu cīnījies kopā ar tik drosmīgiem karotājiem. Mums jāizstrādā nākamais plāns, lai...

- Nē. Akmensteicēja balss bija auksta. Vairs nekādu plānu! Ne no tavas mutes. Mēs uzklausījām tavu padomu un tikām sakauti. Daudzi labi kaķi ir miru�i. Viņ� ar asti norādīja uz kritu�o ķermeņiem alā.

- Es ta�u jums teicu, ka tā notiks! Lietus bija notupies pie pa�a Akmensteicēja klintsbluķa. Bet vai kāds kaķis manī klausījās...

- Man ļoti �ēl... Vētrasvilna atkal iesāka.

� �eit nav vietas klanu para�ām, Akmensteicējs viņu pārtrauca. Kalnos nav vietas klanu kaķiem. Ja paliksi pie mums, nesīsi vēl vairāk nāves un neveiksmju. Tev jādodas prom, un tu nekad vairs nedrīksti atgriezties.

- Ko? Vētrasvilna neticīgi jautāja. Tu notiku�ajā vaino mani, kad es...

- Pietiek! Akmensteicējs uzņurdēja. Tagad ej.

Tērce spēra soli uz priek�u. Akmensteicēj, tas nav pareizi. Vētrasvilna darīja visu, kas viņa spēkos, lai mums palīdzētu. Viņ� riskēja tikpat daudz kā jebkur� cits kaķis. Vētrasvilna tikpat labi varētu gulēt turpat līdzās Robam un pārējiem.

-Ja mēs nebūtu viņā klausīju�ies, tie kaķi joprojām būtu dzīvi. Akmensteicēja skatiens bija auksts kā ledus.

- Viņam taisnība, Tērce. Klintsakmens, nostājies blakus Akmensteicējam, neveikli pakustināja ausis. Klanu para�as nav domātas mums.

Tērce iepleta acis; Sīļaķepa juta viņas izmisumu kā savējo. Bet tu ta�u esi mans brālis, viņa balss drebēja. Vai tie�ām tu nesaproti?

Klintsakmens ar priek�ķepām paskrāpēja alas grīdu. Tā ciltij būs labāk.

- Nakts? Tērce vērsās pie melnās kaķenes. Mēs abas esam biju�as draudzenes kop� mācekļu dienām. Esam medīju�as kopā. Esam cīnīju�ās kopā. Vai tie�ām tu neredzi, ka ciltij Vētrasvilna ir vajadzīgs?

Nakts samiedza zaļās acis. Es redzu, ka viņ� ir vajadzīgs tev.

Tērce pieglauda ausis, un no viņas mutes izlauzās ņurdiens. Vai tu saki, ka vairs neesmu uzticama ciltij?

Nakts novērsās, neko neatbildējusi.

- Pietiek! Akmensteicējs noņaudēja. Vētrasvilna, tu vairs neesi vēlams mūsu ciltī. Tev tūlīt pat jādodas prom.

Tērce izslēja asti. Ja viņ� ies prom, ie�u ari es! -vīna �ņāca.

Э >

- Tērce, uzmanies! Vētrasvilna �ukstēja.

Maigās mednieces acis dega. Vai tu domā, ka pēc �ī visa es vēl varu te palikt?

- Vētrasvilnam taisnība, sakot, ka tev tagad jārunā uzmanīgi. Akmensteicējs piecēlās kājās, slejo-ties pāri visiem pārējiem kaķiem no savas vietas uz klintsbluķa. Vai tie�ām tu vēlies likt savu likteni �ī kaķa un viņa klana ķepās? Vai tu viņam uzticies?

- Es viņam uzticētu savu dzīvību, Tērce ņaudēja.

Akmensteicējs pauda neapmierinātību, novēcinot asti. Tev nav vairāk saprāta kā kaķēnam. Pēc visa, ko sis klanu kaķis nodarījis mūsu ciltij...

Vētrasvilna uzmeta kūkumu un ie�ņācās. Tu laikam aizmirsi, ka mana māsa atdeva dzīvību par �o cilti. Ja nebūtu klanu kaķu, jūs visus būtu notiesājis Asilknis.

Sīļaķepa pamanīja, ka da�i no cilts kaķiem to skaitā Nags jūtas neveikli, bet neviens neiebilda.

- Nāc, Tērce! Vētrasvilna mudināja partneri doties uz ieeju alā, ko sedza mirdzo�ais ūdens aizkars. Mēs iesim pie klaniem.

- Tērce, ja tagad dosies prom, tu vairs nekad nevarēsi te atgriezties, Akmensteicējs viņu brīdināja.

Tērce pat neatskatījās uz viņu, kopā ar Vētrasvilnu iziedama no alas.

- Lai notiek! Akmensteicējs sauca viņiem nopakaļ. Es paziņo�u Bezgalīgo medību ciltij, ka jūs kaķiem, kurus �odien atstājat aiz muguras, esat miru�i!

- Sīļaķepa! Ei, Sīļaķepa! Run�uks sajuta asu grūdienu sānos; viņam pāri pār�alca Asķepas smar�a, kurā bija jūtams aizkaitinājums.

Viņ� pielēca kājās, apmulsis no tā, ka atkal kļuvis akls, apdullis no smar�ām un skaņām ieplakā. Ik matiņ� ka�okā joprojām trīsēja no bēdām, dusmām un nodevības sajūtas, ko Sīļaķepa bija izjutis alā.

Tērce/ viņ� domāja. Es jutu to, ko juta viņa! Un tas nebija sapnis. Es visu laiku biju nomodā. Vai es būtu atradis ceļu uz viņas atmiņām?

Sīļaķepa asi ievilka elpu, juzdams sajūsmu par �o jauno, tik at�ķirīgo spēju, bet tagad nebija laika to izpētīt.

- Sīļaķepa, es nudien nesaprotu, kā tu vari �ādā brīdī sapņot vaļā acīm, Lauvuķepa ņaudēja. Mums jāklausās sarunās, lai uzzinātu, kāpēc sve�ie kaķi te ieradu�ies.

Sīļaķepa saprata: lai gan pa�am bija licies, ka viņ� pavadījis kopā ar cilti vairākas dienas, �eit, klajumā, bija pagāju�i tikai da�i sirdspuksti. Sve�inieki joprojām bija notupu�ies pie svaigā medījuma kaudzes līdzās Vētrasvilnam, Tērcei un Ugunszvaigznem.

- Manuprāt, es zinu, kāpēc viņi ir te, run�uks nomurmināja. Un man ne�ķiet, ka Vētrasvilna un Tērce priecāsies tos abus redzēt.

- Ko tu gribi teikt? Asķepa ziņkārīgi jautāja.

- Kāpēc lai viņi nepriecātos satikt savas cilts pārstāvjus?

Pirms Sīļaķepa paspēja paskaidrot kamēr viņ� izstāstītu visu, ko tikko piedzīvojis, jau būtu uzlēcis Mēness -, viņ� sadzirdēja Naga aso balsi.

- Ugunszvaigzne, mēs esam ieradu�ies, lai lūgtu Vētrasvilnu un Tērci atgriezties kalnos. Straujūdens ciltij viņi ir vajadzīgi.

Sīļaķepa juta ka�oku sajūsmā nokņudam. Viņam joprojām ausīs skanēja vārdi, ar kuriem cilts bija izraidījusi Vētrasvilnu un Tērci. Bet no Pērkona klana kaķiem viņ� sajuta tikai piesardzīgu ziņkārību.

- Ko? Vētrasvilnas ņurdienā izskanēja sa�utums.

- Kā tu uzdro�inies te ierasties ar tādu lūgumu? Cik atceros, cilts acīs mēs abi ar Tērci esam miru�i!

Sīļaķepa dzirdēja, kā Pērkona klana kaķi pārsteigumā noel�as. Es ta�u teicu, viņ� �ukstēja brālim un māsai.

- Vētrasvilna, tev nāksies �o paskaidrot. Uguns-zvaigznes balss bija mierīga, bet Sīļaķepa juta, ka barvedis ir noraizējies par abiem kaķiem, kurus bija uzņēmis Pērkona klanā.

Vētrasvilna sāka stāstīt par iebrucējiem, bet Sīļaķepa neklausījās. Viņ� bija to visu izdzīvojis, un run�uku daudz vairāk interesēja, kā viņam tas bija izdevies. Es noteikti biju iekļuvis Tērces atmiņās. Viņ� mēģināja to izdarīt atkal, bet svītrainā kaķene klausījās sava partnera vārdos un vēroja citu kaķu reakciju. Viņas atmiņas bija nepieejamas.

Vētrasvilna apklusa, dzirdot, kā pa ērk�ķu tuneli steidzas kaķi.

- Ugunszvaigzne! Kazenājnags sauca. Mēs saodām iebrucējus.

- Viņi ir �eit, Ugunszvaigzne apliecināja.

Sīļaķepa apjauta, ka kopā ar Kazenājnagu ir Smil-�uvētra un Vāvergaita.

- Nags! Nakts! Vāvergaita ieņaudējās. Man jau �ķita, ka sao�u cilts smar�u.

- Nespēju iedomāties, ka māte un tēvs reiz pavadīja tik daudz laika kopā ar cilti, Lauvuķepa pa�ukstēja.

- Nu, mēs neesam vienīgie, kuriem ir biju�i piedzīvojumi, Asķepa murrāja.

- Man prieks jūs atkal redzēt, Vāvergaita turpināja. Kāpēc esat ieradu�ies? Viņa apklusa, tad piebilda: Un kāpēc visi kaķi izskatās tā, it kā debesis būtu sagāzu�ās?

- Labāk paklausies, kas Vētrasvilnam sakāms, -Ugunszvaigzne teica.

Pelēkais karotājs turpināja stāstu. Tā kā Sīļaķepa bija viņu redzējis Tērces atmiņās, viņam bija viegli iztēloties runci stāvam �eit spēcīgu karotāju spīdīgu spalvu un dusmās dego�ām dzintarkrāsas acīm.

- Drīz pēc tam, kad klani devās tālāk Lielajā ceļojumā, Vētrasvilna ņaudēja, kalnos ieradās vēl kāds sve�u kaķu pulks.

- Sākumā domājām, ka viņi tikai izies cauri mūsu teritorijai, Tērce paskaidroja. Mēs bijām gatavi viņus uz laiku uzņemt kā viesus...

- Bet viņi lika saprast, ka grib te iekārtoties uz dzīvi, Vētrasavilna turpināja. Viņi atņēma ciltij medījumu, pat devās medībās pavisam tuvu pie mūsu alas aiz ūdenskrituma.

- Blusu saēstie zaglēni, Nags ņurdēja.

- Mums nekad vēl nebija nācies dalīt savu teritoriju ar citiem, Tērce ieņaudējās. �ad un tad padzinām kādu vientuļnieku, bet nezinājām, ko darīt ar tik lielu kaķu grupu.

Vētrasvilna turpināja stāstu. Man likās, ka mums jāparāda viņiem spēks un spēja aizsargāt mūsu zemi. Un es vedu cilts kaķus kaujā, lai padzītu sve�iniekus un panāktu, ka tie vairs mūs netraucē un nezog mūsu medījumu.

- Viņi mūs saplosīja gabalos, Nakts nikni ieņaudējās.

- Cilts kaķi nav apmācīti cīnīties tā kā klanu karotāji, Vētrasvilna paskaidroja. Mēs zaudējām kauju, un vairāki kaķi gāja bojā. Bridi vilcinājies, viņ� atkal ierunājās bēdu aizlauztā balsī: Robs bija viens no viņiem.

- Robs ir miris? Vāvergaita izsaucās. Ak nē! Viņ� mums palīdzēja, kad bijām iestigu�i sniegā Lielā ceļojuma laikā.

- Mums visiem viņa pietrūks, Kazenājnags sacīja. Ikvienam kaķim, kas viņu pazina.

- Akmensteicējs vainoja mani viņu nāvē. Vēt-rasvilnas balss bija rūgta kā nāvesogas. Viņ� padzina mani no cilts. Tērce uzstāja, ka nāks līdzi.

- Ko gan citu es varēju darīt? Tērce nomurmināja, it kā viņas vārdi būtu domāti tikai Vētrasvilnam. Sīļaķepa atcerējās, kā abi bija stāvēju�i līdzās alā un, kopā saspiedu�ies, stāju�ies pretī cilts barvedim.

-Un ko bija darīt Akmensteicējam? Nags aizstāvēja ārstnieku. Bija gāju�i bojā krietni kaķi. Kaut kas bija jāiesāk.

- Viņ� pateica, ka cilts acīs mēs esam miru�i! -Tērces balss, kas bija skanējusi tik maigi, nu nikni �ņāca.

- Nespēju noticēt, ka tie cilts kaķi uzdro�inājās nākt �urp, Asķepa ie�ukstēja Sīļaķepam ausī. Pēc tā, ko viņi tiem abiem nodarīju�i!

- Man ļoti �ēl, ka tā notika, Vētrasvilna, Kaze-nājnaga balss skanēja dobji. Tev vajadzēja mums pastāstīt.

- Un ko tas būtu devis? Vētrasvilna taujāja. Jūs mūs laipni uzņēmāt. Mēs tagad esam Pērkona klana kaķi.

Sīļaķepa dzirdēja, ka Tērce kaut ko nomurmina, bet pārāk klusu, lai run�uks skaidri saprastu viņas teikto. Viņa nav Pērkona klana kaķe, Sīļaķepa domāja. Viņa ir cilts kaķe un vienmēr paliks ciltij piederīga. Viņa te nekad nav jutusies kā mājās.

Lai gan Sīļaķepa mēģināja piekļūt Tērces atmiņām, viņam tas vairs neizdevās, tomēr run�uks sajuta, ka kaķenes prātā ir klintis un vēj�, ūdenskritums un augstu gaisā lidojo�i putni, kuru spārnu ēna apklāj veselu patruļu.

Kad viņ� atkal pievērsa uzmanību klajumā notieko�ajam, ierunājās Nags: Mēs esam ieradu�ies lūgt jūsu palīdzību.

Vētrasvilna skaļi ievilka elpu, bet neko neteica.

- Akmensteicējam nebija taisnība, Nags neveikli atzinās. Sve�ie kaķi nozog visu mūsu medījumu, un cilts mirst badā.

- Un kāpēc lai tā būtu mana problēma? Vēt-rasvilnas balss skanēja auksti.

- Es saprotu, kā tu jūties, Nags ņaudēja. Arī es reiz tiku padzīts, kad nespēju nogalināt Asilkni, tāpēc zinu. Bet...

- Tikai pateicoties Vētrasvilnam un citiem klanu kaķiem tu varēji atgriezies pie cilts, Tērce viņam atgādināja.

-Tiesa. Bet es spēju piedot ciltij, kad zināju, ka varu darīt kaut ko viņu labā. Turklāt, Tērce, tu esi mana māsa un man tevis pietrūkst. Es vēlos, lai tu atgriezies mājās. Tu vari dzīvot koku paēnā un staigāt pa mīkstu zāli, bet tu joprojām piederi ciltij.

Sīļaķepa dzirdēja, kā Tērce smagi nopū�as. Es atgriezī�os kopā ar tevi. Nevaru pieļaut, ka mani cilts brāļi un māsas cie�, ja vien spēju kaut kā palīdzēt.

Vētrasvilna... viņas balss aizlūza. Tev nav jānāk. Tu neesi cilts kaķis.

- Es ie�u tur, kur iesi tu, Vētrasvilna sacīja.

- Tie�i to tu pateici dienā, kad Akmensteicējs mani padzina. Vai domā, ka es tevis dēļ nerīkotos tāpat? Es nekad nepiedo�u Akmensteicējam, ka viņ� mani nogalināja visas cilts acīs, bet tas nav iemesls, lai ļautu taviem tuvajiem ciest.

- Es arī ie�u. Sīļaķepa pārsteigumā saausījās, sadzirdējis Kazenājnaga balsi. Mani ceļi jau iepriek� krustoju�ies ar cilts ceļiem. Es gribu godāt mūsu draudzību.

Sīļaķepa juta Vētrasvilnas pārsteigumu. Tev nav tas jādara, pelēkais karotājs ieņaudējās.

- Ir gan. Ciltij vajadzīgi spēcīgi, veseli karotāji. Kā lai viņi sevi aizstāv, būdami bada un pastāvīgo cīņu novārdzināti?

- Es arī ie�u! Vāvergaita izlēmīgi paziņoja.

- Jums neizdevās atstāt mani apmetnē pagāju�ajā reizē, un tolaik es pat nebiju karotāja.

- Ugunszvaigzne? Kazenājnags ierunājās. Kā tev �ķiet? Vai mēs drīkstam iet?

Sīļaķepam sa�ņaudzās vēders, gaidot Uguns-zvaigznes atbildi. Viņ� vēl neapjauta, ko tas varētu nozīmēt viņam pa�am, tomēr zināja, ka ir ļoti svarīgi, lai Pērkona klana karotāji dotos uz kalniem. Bet Kazenājnags bija barve�a vietnieks; vai Ugunszvaigzne ļaus viņam pamest klanu?

- Ejiet, Ugunszvaigzne paziņoja. Cilts deva klaniem ēdienu un pajumti Lielā ceļojuma laikā. Tagad ir mūsu kārta viņiem palīdzēt. Tā mēs atbalstīsim arī Vētrasvilnu un Tērci, viņ� piebilda. Jūs esat biju�i uzticami Pērkona klana kaķi. Mēs esam jums pateicību parādā par atbalstu pēc āp�u uzbrukuma.

- Paldies tev! Naga balsī skanēja atvieglojums. Visa Straujūdens cilts tev pateicas par �o lēmumu.

Sīļaķepa juta, kā karotāju vidū aug sajūsma un kopīga mērķa apziņa. Viņam tā vien niezēja ķepas būt vienam no viņiem. Bet, pat ja Pērkona klans dosies kalnos, vai viņi ļaus māceklim iet līdzi?

Katrs matiņ� Lauvuķepas ka�okā satraukumā ietrīsējās. Bija pienācis brīdis, pēc kura viņ� bija ilgojies, iespēja doties kalnos! Ar �etriem Pērkona klana kaķiem nepietiks, lai tiktu galā ar iebrucējiem, ja tie tie�ām ir tik spēcīgi, kā stāsta Vētrasvilna un Nags. Skaidrs, ka Zvaigznes klans ir parūpējies par �o iespēju, lai Lauvuķepa varētu apciemot cilti, uzzināt vairāk par viņiem un parādīt, kā dzīvo īsti karotāji.

Viņ� ar nagiem skrāpēja ieplakas zemi; klintis slējās aug�up no abām pusēm, ieslēdzot viņu savās skavās. Run�uks vēl nekad nebija juties tik ierobe�ots. Likās, ka akmens smagums spie� viņu pie zemes. Viņ� vēlējās uzskriet aug�ā tuvākajā klintī un ar vēju ka�okā mesties prom pa me�u, pāri pakalniem, līdz pat kalniem.

- Nomierinies, Sīļaķepa ieņaudējās. Diez vai viņi ņems līdzi mācekļus!

Lauvuķepa pārbolīja acis. Sīļaķepa, lūdzu beidz lasīt manas domas.

- Tātad tu gribētu doties uz kalniem? Asķepa jautāja.

- Viņiem būs vajadzīgs vairāk kaķu, Lauvuķepa sacīja, gatavs aizstāvēt savu viedokli. Ar �etriem nepietiks. Bet Sīļaķepam, visticamāk, taisnība, viņ� piebilda, sajūsmai gaistot, kad run�uks apjauta, ka ciltij nepiecie�ama pieredzēju�u karotāju palīdzība. Viņi neņems mācekļus.

- Asķepa grib iet uz kalniem, un es tāpat, Sīļaķepa negaidīti paziņoja. Kazenājnags un Vāvergaita dosies pie cilts. Kāpēc mums nepajautāt, vai drīkstam iet viņiem līdzi? Pat ja atteiks, mēs ta�u nedabūsim pa ādu tāpēc, ka būsim pajautāju�i.

- Vai tu tie�ām vēlies iet? Lauvuķepa jautāja māsai.

Viņa mīņājās uz vietas, aste bija izslieta, un ūsas trīsēja. Es gribu uzzināt, kā dzīvo cilts kaķi. Nekad neesmu satikusi kaķus, kas at�ķirtos no mums. Mēs tik daudz ko iemācītos!

Sīļaķepa piekrīto�i pamāja, lai gan neko neteica par saviem personiskajiem iemesliem doties ceļā. Bet tāds jau brālis ir, nodomāja Lauvuķepa. Viņ� vienmēr slēpa savas domas dziļāk nekā apraktu medījumu.

- Es ari vēlos uzzināt, kas atrodas aiz mūsu me�a, -Sīļaķepa atzinās. Zinu, ka �īs ir Pērkona klana mājas, bet mums visapkārt ir daudz citu teritoriju. Kādas tās ir?

- Nu, tad mums vajadzēs... Asķepa iesāka, ta�u apklusa, kad Ugunszvaigzne piecēlās kājās.

- Mums jāaprunājas, barvedis noņaudēja, bet mana miga ir pārāk �aura, lai tajā sapulcētos visi kaķi, kas dosies kalnos. Iesim uz me�u! Palūkojies uz pārējiem kaķiem, kas stāvēja un klausījās viņā, Ugunszvaigzne piemetināja: Pelēksvēdra, Smil�uvētra, Lapustraume, nāciet arī jūs!

Lauvuķepa noskatījās, kā kaķi dodas uz ērk�ķaino tuneli. Pārējie klana locekļi nemaz nevēlējās atgriezties savās migās vai atpakaļ pie ikdienas darbiem. Viņi sapulcējās bariņos, acīs bija lasāmas �aubas.

- Mums nevajadzētu riskēt ar saviem karotājiem, lai palīdzētu ciltij, Zirnekļkāja sūdzējās pietiekami skaļi, lai aizejo�ie kaķi viņu dzirdētu. Vai mums pa�iem nepietiek savu problēmu?

Ugunszvaigznes ausis noraustījās, it kā viņ� būtu dzirdējis jaunā karotāja teikto, tomēr barvedis neapstājās, lai atbildētu, bet gan nozuda ērk�ķu tunelī.

- Pa�laik pie mums ir mierīgi, aizrādīja Baltspārns.

- Baltspārnam taisnība. Pelnāda piecēlās ķepās no vietas, kur bija sēdējis starp Mākoņasti un Spo�-sirdi. Mēs varam atļauties palaist prom da�us karotājus. Kazenājnags rīkojas pareizi, palīdzot ciltij. Atcerieties, kā viņi palīdzēja mums Lielā ceļojuma laikā! Mēs būtu nomiru�i tajā sniegā, ja cilts kaķi nebūtu mūs atradu�i.

-Man gan liekas, ka tās visas ir pilnīgas muļķības! Peļāda bija pienākusi pie Pelnādas, tievo asti vicinādama. Ja cilts kaķi nespēj nosargāt savas robe�as, tā ir viņu problēma, nevis mūsējā.

Garaste piegāja viņai līdzās un ar astes galu pieskārās kaķenes plecam. Es gan labprāt dotos atpakaļ kalnos. Viņa balsī skanēja ilgas. Zinu, ka nespēju tos saskatīt, bet es varēju sajust pla�umu un vēju ka�okā un saost visas tās smar�as, ko vēj� atnes no tālienes.

- Es ari labprāt atgrieztos! Bērzkri�a acīs atmirdzēja atmiņas. Lielais ceļojums bija aizraujo�s! Es tajā sadraudzējos ar trim Ēnas klana kaķēniem -Krupjapūku, Ābolpūku un Purvapūku. Nez kā viņiem iet tagad...

- Kāda tam nozīme? Ogudeguns nīgri pa�ūpoja asti; Lauvuķepam �ķita, ka viņ� saredz krēmkrāsas karotāja acīs greizsirdību. Ēnas klana kaķi vairs nevar būt tavi draugi. Vai esi aizmirsis, kā viņi uz robe�as gandrīz nodīrāja tev ka�oku?

- Un kur� tad bija pie tā vainīgs? Lauvuķepa klusi nomurmināja, kamēr Bērzkritis nolaida asti, izskatoties nomākts.

- Lai nu kā, Ogudeguns turpināja, nesaprotu, kas tajos kalnos tik lielisks. Izklausās, ka tur ir kailas klintis un aukstums, un maz medījuma.

- Tu par kalniem neko nezini, Zemesvilna no�ņāca, samiedzis acis. Tevis tur nebija.

Kad Ogudeguns rupji pagrieza muguru vecākajam karotājam, Lauvuķepa pamāja ar asti, lai māsa un brālis seko viņam tālāk no kaķu bara.

- Tas ir pierādījums! viņ� izsaucās. Ja Bērzkri-tis varēja �ķērsot kalnus un izdzīvot, būdams kaķēns, kāpēc lai mācekļi nevarētu iet? Pat tu tiktu galā, -viņ� piebilda Sīļaķepam. Beigu beigās arī Garaste mēroja to ceļu.

Lauvuķepa redzēja, kā Sīļaķepas ka�oks niknumā uzbo�as, bet bija pārāk lielā sajūsmā, lai baidītos, ka aizvainojis brāli. Ja Sīļaķepa gribēja sadusmoties ikreiz, kad kāds pieminēs viņa aklumu, tā bija viņa problēma.

- Mums jāatrod Ugunszvaigzne un tūlīt pat jānoprasa, vai varam iet līdzi, Lauvuķepa ņaudēja. Pirms Kazenājnags ar pārējiem dodas prom. Viņ� palūkojās apkārt, lai redzētu, vai kāds no kaķiem pievēr� trijotnei uzmanību. Ta�u pārējie sāka izklīst. Mākoņaste pasauca Skābeņasti un Zemesvilnu, lai kopīgi dotos medību patruļā, tikmēr veckaķi atgriezās savā migā. Divi vai trīs karotāji piegāja pie svaigā medījuma kaudzes, lai izvēlētos ēdienu. Pie mazuļu migas Margrietiņa un Millija izstiepās saulītē un sāka mīt mēles, kamēr Margrietiņas kaķēni lēkāja abām apkārt.

- Ātri, kamēr skolotāji neskatās! Asķepa mudināja, pavērsusi ausis pret klajumu, kur sarunājās Pelnāda un Mālvilna.

Lauvuķepa metās pakaļ māsai, kura pārskrēja pāri klajumam un ielīda ērk�ķu tunelī. Kad visi trīs mācekļi jau bija me�ā, viņa pagriezās pret brāli.

- Aiziet, tev ir vislabākā o�a! Kurp aizgāja Ugunszvaigzne?

Klana barve�a un pārējo kaķu atstātā smar�a sāka pagaist, bet Lauvuķepa joprojām spēja to at�ķirt starp citiem me�a aromātiem, kuru vidū īpa�i izcēlās neierastā cilts kaķu smar�a.

- Vai zini, viņ� teica Asķepai, kad abi sekoja Sīļaķepam cauri me�am, es tikai nupat apjautu, ka Tērce tagad smar�o kā Pērkona klana kaķis. Vai domā, ka viņa atkal varēs iejusties pie savas cilts biedriem?

Asķepa uzmeta brālim skatienu. Tas būs jāizlemj Akmensteicējam. �ķiet, tie�i viņ� runā cilts vārdā.

- Izklausās, ka tas Akmensteicējs runā par daudz, -Sīļaķepa noņaudēja. Es priecājos, ka Ugunszvaigzne tāds nav.

Viņ� veda māsu un brāli cauri me�am, līdz Lau-vuķepa varēja sadzirdēt viļņu �ļakstoņu ezera krastā. �eit kaķu smar�a bija ļoti spēcīga. Sīļaķepa uzmanīgi uzlīda aug�ā pa pakalnu un ar ķepu pa�ķīra papar�u pudura lapas. Viņ� klusēdams pamāja ar asti brālim un māsai, lai tie viņam pievienojas.

Aiz papardēm bija redzams saules pieliets klaju-miņ�, kur zemi klāja mīkstas sūnas un lapu kārta. Otrā pusē starp kokiem bija saskatāms ezers. Koku zaros �alca vēj�, tas pūta pretī trim mācekļiem, tā ka pārējie kaķi nevarēja saost viņu smar�u.

Ugunszvaigzne bija apmeties klajuma vidū, ķepas pabāzis zem sevis. Vāvergaita, tev būs jāatrod pagaidu skolotājs Lapsuķepam, viņ� sacīja.

Vāvergaita piekrīto�i pamāja ar galvu. Es labprāt pajautātu Skābeņastei, ja tev nav iebildumu. Viņai vēl nav bijis mācekļa, tāpēc tā būtu laba pieredze.

- Skābeņaste būs lieliska, Lapustraume sirsnīgi piebilda.

- Labi, tad es aprunā�os ar viņu, kad atgriezīsimies apmetnē. Pēc tam Ugunszvaigzne vērsās pie Kazenājnaga. Neesmu pārliecināts, ka ar �etriem kaķiem pietiks, lai palīdzētu ciltij. Bet es neuzdro�inos vājināt Pērkona klanu, sūtot kopā ar jums vēl vairāk karotāju.

Asķepa piebikstīja Lauvuķepam. Varbūt tā ir mūsu iespēja, viņa �ukstēja.

- Esmu par to domājis, Kazenājnags atbildēja Ugunszvaigznem. Es labprāt ņemtu līdzi visu �etru klanu kaķus. Tos, kuri devās kopā ar mums pirmajā ceļojumā, lai atrastu Pusnakti vietā, kur nogrimst saule.

Lauvuķepa pastūma Sīļaķepu un pamāja Asķepai ar ausīm, mudinot uzrāpties līdz dzeloņkrūmam, kur viņi varētu labāk paslēpties, bet tik un tā redzēt un dzirdēt visu, kas notiek klajumā. Kad visi trīs iekārtojās zālē zem krūma zariem, ka�okiem saskaroties, Ugunszvaigzne atkal ierunājās.

- Prātīgs ierosinājums, Ugunszvaigzne atbildēja Kazenājnagam. Kaķi, kas pazīst cilti visilgāk, noteikti visvairāk vēlēsies palīdzēt.

- Es labprāt atkal satiktu Vārnuspalvu un Dzintar-ādu, Nags nomurmināja.

- Tas neatbilst karotāju kodeksam, Ugunszvaigzne turpināja. Es nevaru aicināt citus kaķus doties �ādā misijā, ja vien viņi nevēlas to darīt, un, protams, nevaru runāt ar citu klanu kaķiem. Bet esmu pārliecināts, ka palīdzēt ciltij ir pareizā izvēle.

Lauvuķepa bija apmulsis. Ja jau tas ir pareizi, kāpēc tas nav rakstīts kodeksā?

-Tas ir kodeksā, Asķepa uzstāja. Kodeksā teikts, ka mēs drīkstam palīdzēt citiem klaniem, kas nonāku�i grūtībās. Ugunszvaigzne acīmredzot domā par cilti kā par citu klanu.

- Tātad izlemts, Ugunszvaigzne ieņaudējās. Vāvergaita, tu dosies uz Vēja klanu, lai aprunātos ar Vārnuspalvu, un Kazenājnags ies uz Ēnas klanu uzrunāt Dzintarādu.

- Uz Upes klanu mums nebūs jāiet. Lauvuķe-pas ka�oks līdzjūtībā notrīsēja, redzot skumjas Vēt-rasvilnas acīs. Upes klana izraudzītais kaķis bija Spalvaste, un viņa gāja bojā kalnos. Es devos �ajā ceļojumā kopā ar viņu, tāpēc arī tagad pārstāvē�u Upes klanu.

Visi klajumā sanāku�ie kaķi brīdi klusēja. Vāvergaita mierino�i aplika asti Vētrasvilnam ap pleciem.

- Cilts vienmēr turēs godā Spalvastes piemiņu, -Nakts klusi ieņaudējās.

Sīļaķepa nodrebēja.

- Tas ir labs plāns, Nags beidzot pārtrauca klusumu. Akmensteicējs pazīst jūs piecus labāk nekā citus klana kaķus, tāpēc, visticamāk, jums uzticēsies.

- Ko? Terce pieglauda ausis un pagrieza galvu, lai nopētītu runci. Akmensteicējs ta�u atsūtīja jūs mums pakaļ, vai ne?

Nakts un Nags nodūra skatienus; Nags neveikli pakulstīja asti. Ne glu�i, viņ� nomurmināja un piebilda: Bet esmu pārliecināts, ka viņ� būs priecīgs, jo esat nāku�i palīgā.

- Lieliski, Vētrasvilnas balsī skanēja rūgtums.

Vēl viena iespēja noklausīties, kā mani pasludina par miru�u!

Tērce piespieda pumu pie partnera vaiga. Lūdzu, Vētrasvilna, mums tas jādara! Akmensteicējs nebūs ārstnieks uz mū�īgiem laikiem, bet cilts ir pelnījusi izdzīvot arī pēc tam, kad viņa vairs nebūs.

- Balstoties uz Nakts un Naga teikto, mums nav daudz laika, Ugunszvaigzne noņaudēja. Kazenāj-nag, tu vari doties uz Ēnas klanu tūlīt pat.

- Un jūs trīs varat līst ārā. Vāvergaita piecēlās ķepās un palūkojās uz dzeloņkrūmu.

- Lapsu mēsli, Asķepa nomurmināja. Mēs tagad dabūsim meklēt ērces veckaķu ka�okos, nevis tiksim līdzi uz kalniem.

- Iesim nu, Vāvergaita atkārtoja. Ja nevēlies, lai tevi pamana, Lauvuķepa, neturi asti gaisā!

Kaunā sakarsis, Lauvuķepa parādījās no krūma un tecēja lejā pa nogāzi pie mātes. Pelesgalva! -Asķepa �ņāca, sekojot brālim kopā ar Sīļaķepu.

-Jums nevajadzēja mūs izspiegot, Vāvergaita stingri sacīja, kad visi trīs mācekļi stāvēja viņas priek�ā. Kaķi, kas noklausās, var dzirdēt to, ko nemaz negribētu uzzināt.

- Bet mums bija jānoklausās! Lauvuķepam paspruka. Mēs gribam iet kopā ar jums!

Vāvergaitas zaļās acis pārsteigumā iepletās, un spalva uz Kazenājnaga skausta saslējās stāvus. Bet, Lauvuķepam par atvieglojumu, Ugunszvaigzne uzjautrināts samiedza acis.

- Nedusmojies uz viņiem, barvedis sacīja Vāver-gaitai. Viņi man atgādina kādu citu rudu mācekli, kas ari uzstāja, ka dosies ceļojumā, kurā viņu neviens nebija aicinājis.

Vāvergaita nopūtās, sakustinādama ūsas, un pavēcināja asti.

- Kāpēc jūs vēlaties doties uz kalniem? Ugunszvaigzne jautāja.

Lauvuķepa jau vēra muti, lai atbildētu, bet Asķepa iebikstīja viņam sānos. Mēs arī vēlamies palīdzēt cilts kaķiem, viņa paziņoja. Mēs ar Lauvuķepu esam labi cīnītāji, un Sīļaķepa... nu, Sīļaķepa var palīdzēt dziedināt ievainotos.

- Liels paldies, Sīļaķepa noņurdēja.

- Sīļaķepa ir spējīgs uz ko vairāk, Lapustraume mierīgi piebalsoja. Sīļaķepa salēcās, it kā būtu pārsteigts, ka dziedniekkaķe atrodas viņam līdzās.

-Ja nu manam viedoklim ir kāda nozīme, Lapustraume turpināja, man �ķiet, ka viņiem jāļauj iet. Kad mēs dzīvojām me�ā, visi mācekļi devās ceļojumā uz Mātes muti, lai redzētu Mēnesakmeni, pirms kļūt par pilntiesīgiem karotājiem. Esam aizmirsu�i �o tradīciju, bet, manuprāt, ir vērts ļaut mācekļiem doties garākos ceļojumos, lai viņi redz, kas atrodas ārpus mūsu teritorijas.

Lauvuķepu no ūsām līdz astes galam pārņēma siltums, dzirdot, kā Lapustraume ietērpj vārdos ilgas, kas mitu�as viņa sirdī. Lūdzu, vai mēs drīkstam iet līdzi? viņ� vaicāja.

- Es piekrītu Lapustraumei, ieņaudējās Smil�u-vētra. Satiekot citus kaķus un redzot, kā viņi dzīvo, mācekļi gūs jaunu pieredzi. Viņa ieskatījās Uguns-zvaigznem acīs, un likās, ka abi atceras tikai kaut ko viņiem vien zināmu.

- Kazenājnag, kā tev �ķiet? Ugunszvaigzne jautāja. -Ja mācekļi ies līdzi, tev tās būs papildu rūpes, turklāt viņiem �ī būs smaga pieredze. Gar�, grūts ceļojums, kas noslēgsies ar kauju.

- Esmu pārliecināts, ka mani kaķēni tiks galā. -Kazenājnaga dzintarkrāsas acīs mirdzēja atzinība, kad viņ� nopētīja visus trīs mācekļus. Bū�u lepns iepazīstināt viņus ar Straujūdens cilti.

- Pat ja mēs nezinām, kā tiksim uzņemti? Vētrasvilna klusi ieminējās.

Viņam neviens neatbildēja. Kazenājnags piecēlās kājās. Vai esi gatavs? viņ� jautāja Lauvuķepam.

- Kas man jādara? Lauvuķepa ieņaudējās, ķepām trīcot sajūsmā un uztraukumā.

- Mums jāiet uz Ēnas klanu un jāpajautā Dzintar-ādai, vai viņa vēlas nākt mums līdzi, tēvs atbildēja.

- Lieliski! Lauvuķepa sajūsmā palēcās, tad sastinga un norāja sevi, ka bija uzvedies kā muļķa kaķēns. Es priecājos, ka varē�u satikt Dzintarādas mazuļus. Viņi ir mani radinieki, run�uks piebilda, mēģinot izklausīties cienījamāk.

Vāvergaita uzmeta skatienu Lapustraumei. Asķepa, tu vari nākt kopā ar mani uz Vēja klanu, lai noskaidrotu, vai Vārnuspalva gribēs iet līdzi, viņa ieņaudējās.

- Un kā ar mani? Sīļaķepa jautāja.

-Tu nāksi kopā ar mani uz klajumu, Lapustraume viņam sacīja. Mums jāsagatavo zālītes ceļojumam.

-Ja pārējie kaķi piekritīs iet jums līdzi, Ugunszvaigzne ieņaudējās, vediet viņus uz ieplaku. Jūs varat doties ceļā jau rīt no rīta.

- Labi. Ejam, Asķepa! Vāvergaita pamāja ar asti un devās Vēja klana robe�as virzienā. Asķepa skrēja viņai pakaļ, steigā gandrīz paklupdama pār savām ķepām.

- Gatavs, Lauvuķepa? Kazenājnags jautāja.

Lauvuķepa pamāja; krūtis sa�ņaudzās, iedomājoties, ka vajadzēs �ķērsot robe�u un ieiet cita klana teritorijā.

Lai veicas! Ugunszvaigzne uzsauca.

Lauvuķepa nogaidīja, līdz Asķepas melnais ka�oks bija pazudis starp �vīksto�ajām papar�u lapām. Tad viņ� pagriezās un nozuda pame�ā, sekodams tēvam.

Vējam pluinījot ka�oku, Lauvuķepa steidzās uz Ēnas klana teritorijas robe�u. Viņ� nespēja iedomāties neko labāku kā traukties pa me�u līdzās tēvam, lai izpildītu svarīgu uzdevumu un pierādītu sevi. Viņ� lepojās, ka var turēties līdzās Kazenājnagam; Lauvuķepa gan nebija tik liels kā tēvs, bet viņa kājas bija tikpat garas.

Uzmanies, Kazenājnags brīdināja. Priek�ā ir kritis koks.

Lauvuķepa jau bija to pamanījis; tas bija di�skābardis ar gludu, pelēku mizu, ko nogāzusi pagāju�ā kaillapja vētra. Pie zariem joprojām turējās da�as nokaltu�as lapas, tās vējā �abēja. Kazenājnags izlīda cauri saknēm, bet Lauvuķepa lēca aug�up, ar pakaļkājām atsperoties pret stumbru, lai tiktu tam pāri, tad izlauzās cauri zariem un nolēca lejā otrā pusē.

Viņ� gribēja parādīt Kazenājnagam, cik ātrs un spēcīgs spēj būt, tāpēc, nonācis pie maza strautiņa, run�uks sakopoja visus spēkus un ar varenu lēcienu pārlidoja tam pāri. Ķepas jau skāra gludo, plakano akmeni strauta otrā pusē, bet, pirms viņ� bija kārtīgi piezemējies, no lazdu krūma, kas auga pavisam netālu, izlidoja melnais strazds, izkliegdams spalgu trauksmes saucienu.

Lauvuķepa satrūkās un piezemējās pavisam neveikli, pakaļķepām paslīdot un aukstajam ūdenim samērcējot dibenu un asti. Peļu mēsli! viņ� izspļāva un skrāpējās pa akmeni, rāpdamies ārā no strauta.

Kazenājnags gaidīja dēlu krastā, dzintarkrāsas acīs lēkājot jautrības dzirkstelēm. Mierīgi, viņ� murrāja. Tu neesi Upes klana kaķis, un mums nav laika zvejot.

-Atvaino! Lauvuķepa nomurmināja. No run-�uka ka�oka uzlidoja mirdzo�as ūdens lāsītes, viņam nopurinoties.

Kad abi tuvojās Ēnas klana teritorijai, Kazenāj-naga soļi kļuva gausāki, līdz viņ� apstājās pie robe�as netālu no kritu�a koka.

- Ko mēs gaidām? Lauvuķepa ieņaudējās.

- Ēnas klana patruļu, tēvs atbildēja. Viņi pavadīs mūs uz apmetni.

- Bet tu ta�u zini, kur ir apmetne, Lauvuķepa iebilda, nepacietībā izlaizdams nagus. Nav jau tā, ka mēs viņiem uzbruktu! Kāpēc nevaram vienkār�i doties turp?

- Jo Melnzvaigzne to var uztvert citādi. Kazenājnags nopietni palūkojās uz dēlu. Mēs esam ieradu�ies aizsaukt vienu no viņa karotājiem garā, bīstamā ceļojumā, lai palīdzētu pilnīgi sve�ai kaķu ciltij. Barvedim tas nepatiks, un es nevaru teikt, ka viņu vainoju. Turklāt karotāju kodekss mums aizliedz pat draudzīgos nolūkos ieiet cita klana teritorijā. Mēs gaidīsim. Viņ� apsēdās Pērkona klana teritorijas pusē un aplika asti ap ķepām. Ja gribi kaut ko darīt, vari sakārtot savu slapjo ka�oku. Nevēlos, lai Ēnas klana kaķi domā, ka Pērkona klana mācekli nespēj par sevi parūpēties.

Lauvuķepas ka�oks bija sācis �ūt, bet spalva bija savēlusies nekārtīgos kum�ķos. Viņ� apsēdās un kārtīgi nogludināja spalvas, pagrie�ot galvu, lai aizsniegtu katru ka�oka sprīdi. Kad run�uks bija beidzis uzposties, Ēnas klana karotājus joprojām nekur neredzēja.

Vai viņi nekad nepatrulē gar savām robe�ām? -viņ� ņurdēja, uzsitot ar ķepu vabolei, kas rāpoja pa zāles stiebru pie pa�a degungala.

Kazenājnags bija ērti notupies, ķepas savilcis zem krūtīm un, acis pievēris, izbaudīja saules starus. Viņi drīz nāks. Vari pamedīt, ja vēlies, tikai paliec �ajā robe�as pusē!

Lauvuķepa pielēca kājās, bet, pirms run�uks paspēja pamanīt medījumu, viņ� pāris lapsu attālumā sadzirdēja �vīkstus papardēs. Zem izliektajām lapām parādījās Ēnas klana patruļa un devās robe�as virzienā. Lauvuķepa pazina Rūsādu, Ēnas klana barve�a vietnieci, bet abi pārējie jauns, tum�brūns runcis un lāsumota kaķene bija sve�i.

Pamanījis Kazenājnagu un Lauvuķepu gaidām pie robe�as, jaunais runcis izsaucās: Iebrucēji! Es zināju, ka esmu viņus saodis! Viņ� metās uz priek�u, ka�oku uzbozis.

- Krupjaķepa, pagaidi! Rūsāda panāca klana biedru un pieskrēja pie Kazenājnaga. Ko tu gribi?

- Laba diena! Kazenājnags sveicienā nolieca galvu, neliekoties ne zinis par barve�a vietnieces naidīgo toni. Mēs nevēlamies iebrukt, Rūsāda, tikai gaidām patruļu, kas mūs pavadītu uz apmetni. Mums jārunā ar Melnzvaigzni.

Rūsādas ūsas aizdomīgi noraustījās. Kāpēc nevarat gaidīt līdz Saietam?

- Ir kāds lēmums, kas Melnzvaigznem jāpieņem tūlīt pat.

Ēnas klana barve�a vietniece novēcināja asti; Lauvuķepa noprata: viņa dusmojas par to, ka Kazenājnags viņai neatklāj lietas būtību. Kaķene negribīgi atkāpās, ar galvas mājienu aicinot Kazenājnagu un Lauvuķepu sekot pāri robe�ai.

- Efejķepa, skrien atpakaļ uz apmetni un pabrī-dini Melnzvaigzni! kaķene pavēlēja. Krupjaķepa, noslēdz gājienu! Mums jāpārliecinās, ka �iem neseko vēl citi Pērkona klana kaķi.

Rūsāda pagriezās un devās prom, Kazenājnagam klusi soļojot viņai līdzās, savukārt Krupjaķepa pienāca tuvāk Lauvuķepam, veltot viņam niknu skatienu. Pat nedomā izlaist nagus, viņ� �ņāca.

- Neraizējies, es neizlaidī�u, Lauvuķepa attrauca. Viņ� atcerējās, ka Bērzkritis apmetnē bija runājis par to, kā Lielā ceļojuma laikā bija sadraudzējies ar vairākiem Ēnas klana kaķiem. Viņ� bija minējis vārdu Krupjapūka; jaunais karotājs noteikti ir tas pats run�uks.

- Vai atceries Bērzapūku? viņ� jautāja, cen�oties būt draudzīgs. Viņ� tagad kļuvis par Bērzkriti.

- Nu un? Krupjaķepa izklausījās tikpat naidīgs.

- Viņ� �odien stāstīja par jūsu kopīgo pagātni. Kā esot sadraudzējies ar tevi, tavu brāli un māsu.

Mirkli Lauvuķepam �ķita, ka viņ� pamanījis Krup-jaķepas acīs skumjas, bet tās pazuda tik ātri, ka run�uks nebija dro�s, vai nav pārskatījies.

- Tas bija Lielā ceļojuma laikā, Krupjaķepa ieņaudējās. Tolaik viss bija citādi. Tagad esmu Ēnas klana karotājs.

Lauvuķepa apspieda nopūtu. Kāpēc nav iespējams būt uzticamam karotājam un vienlaikus draudzēties ar citu klanu pārstāvjiem? Viņ� prātoja, vai Lielā ceļojuma laikā viss bija citādi, jo tad nebija robe�u un nebija iemesla nīsties ar citiem kaķiem tikai tāpēc, ka viņi dzīvo citur.

>

Bet tagad viņ� nedrīkstēja par to domāt, ne jau brīdī, kad Rūsāda veda viņus dziļāk Ēnas klana teri-torijā. Lauvuķepas ūsas noraustījās, kad viņi �ķērsoja tuk�o zāles pleķi, kur zaļlapī labprāt nāca divkājainie. Viņ� robe�patruļas laikā bija redzējis gludās, zaļās ādas, kuras viņi te izklāja, bet nekad nebija spēris ķepu to tuvumā. Run�uks izgar�oja gaisā divkājaino smārdu, kamēr Rūsāda veda viņus tālāk, lienot tuvu pie zemes papar�u paēnā, bet te nebija ne miņas no divkājaino auro�anas un ne smakas no pa�iem divkājainajiem.

Kad viņi bija pametu�i klajumu aiz muguras, Lauvuķepa pārsteigts secināja, ka me�s otrā pusē ir tie�i tāds pats kā Pērkona klana teritorijā. Tomēr pamazām pazīstamie ozoli un di�skābar�i palika aiz muguras; to vietā stājās augstas, tum�as priedes, kuru zaros ķērās robainas ēnas. Putnu dziesmas dīvaini atbalsojās tievajos koku stumbros. Papar�u un kazenāju audzes kļuva arvien retākas, līdz kaķi soļoja pa kailu zemi, ko klāja biezs brūnu skuju paklājs.

Apspiedis drebuļus, Lauvuķepa pasteidzās, lai panāktu Kazenājnagu un ietu viņam līdzās. Tēvs uzmeta Lauvuķepam līdzjūtīgu skatienu un ar asti mierino�i noglāstīja run�uka plecu.

Beidzot Lauvuķepa saoda daudzu kaķu smar�u. Rūsāda pieveda viņus pie nogāzes un vadīja cauri krūmu audzei, kas stiepās pa kalna kori.

- Gaidiet �eit! viņa pavēlēja.

Rūsāda devās lejup pa nogāzi pla�ā ielejā, savukārt Krupjaķepa palika apsargāt abus Pērkona klana kaķus, nikni lūrot uz viņiem da�u astes garumu attālumā.

- Vai �ī ir Ēnas klana apmetne? Lauvuķepa �ukstus jautāja Kazenājnagam. Izskatās ļoti klaja.

- Mums paveicies, ka mūsu apmetni aizsargā klintis, Kazenājnags atbildēja.

Vairāk papētījis, Lauvuķepa sāka saprast, ka �ī klana apmetne ļoti līdzinās viņējai, lai gan sākotnēji izskatījās tik at�ķirīga. Rūsāda bija pazudusi ejā aiz liela akmens; run�uks nosprieda, ka tur ir klana barve�a miga. Nedaudz tālāk auga kazenāju puduris, aiz kura, visticamāk, atradās mācekļu miga; tai priek�ā bija kritis koks, ko no vienas vietas klāja skrāpē-jumi, acīmredzot tā bija vieta, kur mācekļi asina nagus.

Run�uks salēcās, izdzirdējis brēcienu no migas aiz īves nedaudz zemāk nogāzē. Sūnas ir pilnīgi slapjas! Lai tikai tas māceklis tiek manos nagos, es viņu saskrāpē�u!

Veckaķu miga, Lauvuķepa nomurmināja. Laikam jau tie visur ir vienādi.

Rūsādas parādī�anās iztraucēja apmetnes vēro�anu. Aiz viņas ejā aiz akmens parādījās Melnzvaigzne un uzlēca uz celma ielejas vidū. Rūsāda ar asti pamāja Krupjaķepam, un brūnais run�uks pavadīja Kazenājnagu un Lauvuķepu lejup pa nogāzi, līdz viņi stāvēja Ēnas klana barve�a priek�ā. Lauvuķepa juta, kā Ēnas klana karotāju ziņkārīgie skatieni dedzina viņa ka�oku, un dzirdēja kaķus sa�ukstamies. Viņi neizklausījās draudzīgi.

Viņ� jau iepriek� bija redzējis Melnzvaigzni klanu Saietos, bet nekad nebija atradies barvedim tik tuvu. Nervozi norijis siekalas, run�uks apjauta, ka baltais runcis patie�ām ir di�ens karotājs, kas varētu sapluinīt kaķa ausi ar vienu varenās, melnās ķepas cirtienu. Viņ� prātoja, ko gan Kazenājnags darītu, ja Melnzvaigzne viņam uzbruktu. Vai tēvs ir pietiekami spēcīgs un prasmīgs, lai cīņā uzvarētu un spētu aizbēgt no konkurējo�ā klana teritorijas?

Tomēr pa�laik Melnzvaigzne �ķita mierīgs, lai arī ne glu�i viesmīlīgs. Kazenājnag! viņ� ieņaudējās.

- Kas tev meklējams mūsu teritorijā?

- Esmu ieradies runāt ar savu māsu Dzintarādu.

- Un ja nu viņa negrib ar tevi runāt? Rūsādas tonis bija ass.

Melnzvaigzne pacēla asti, liekot vietniecei apklust.

- Ko tu no viņas gribi?

Lauvuķepam vēders savilkās �okurā, klausoties, kā Kazenājnags stāsta Ēnas klana kaķiem par Naga un Nakts iera�anos un nelaimi, kas uzbrukusi Strauj-ūdens ciltij. Ugunszvaigzne ir atļāvis man un Vāver-gaitai atgriezties kalnos, lai palīdzētu cilts kaķiem, -viņ� pabeidza stāstīt. Mēs izlēmām uzaicināt ari Dzintarādu un Vārnuspalvu mums pievienoties. Viņi labi pazīst cilti kop� tā senā ceļojuma.

� Ko? � Rūsāda iebrēcās, vēl pirms Melnzvaigzne bija paspējis bilst kaut vārdu. Jūs uzdro�ināties te ierasties un atņemt vienu no mūsu karotājiem? Skaidrs, ka Dzintarāda nekur neies. Pie Zvaigznes klana, viņai ta�u ir mazuļi!

Melnzvaigzne atkal pamāja ar asti. �ādi runājot, tu liec Pērkona klana kaķiem domāt, ka mēs nemaz negribam sadarboties, viņ� sacīja. Varbūt pajautāsim Dzintrādai, ko viņa vēlas darīt? Tas ir viņas lēmums.

Lauvuķepa iesāņus uzlūkoja tēvu, bet Kazenājnags izvairījās no dēla skatiena. Bija skaidrs, ka Meln-zvaigzne sagaida: Dzintarāda izlems palikt kopā ar klana biedriem un rūpēties par mazuļiem.

Melnzvaigzne nolēca no celma un veda viņus uz ērk�ķainu krūmu bie�ņu tālākajā apmetnes galā. �ī ir mazuļu miga, barvedis ņaudēja. Tur jūs varat ar viņu aprunāties.

Kazenājnags pateikdamies pamāja un pieliecās, lai ielīstu pa �auro ieeju. Lauvuķepa sekoja tēvam; run�ukam par atvieglojumu, Melnzvaigzne palika ārā.

Ēnas klana mazuļu miga bija lielāka nekā viņu pa�u apmetnē, bet arī te bija mīksts sūnu paklājs un tā pati siltā piena smar�a. Kad Lauvuķepas acis pierada pie pustumsas, viņ� pamanīja baltas mātītes apveidu; kaķene ar milzīgo vēderu bija saritinājusies sūnu migā. Viņa nervozi noraustīja ausis, ieraugot migā divus Pērkona klana kaķus.

- Kazenājnag! no tālākā migas gala atskanēja sauciens. Lauvuķepa pamanīja Dzintarādu, kura pacēla galvu un piemiegtām acīm viņus nopētīja. Ko tu te dari?

- Mēs atnācām satikt tevi, Kazenājnags atbildēja. Man tev kaut kas jājautā.

Pirms viņ� paspēja pateikt vēl kaut ko, Dzintar-ādas kaķēni izkārpījās no migas un pielēk�oja pie Kazenājnaga un Lauvuķepas.

- Kas tu tāds esi? Lielākais no kaķēniem, run�uks ar tīģersvītrām, pastiepās aug�up, līdz viņa ūsas pieskārās Lauvuķepas degunam.

Lauvuķepa pakāpās atpakaļ, apspie�ot �ķavas.

Mani sauc Lauvuķepa. Esmu māceklis...

Tēvs viņu brīdino�i iedunkāja. Mēs esam Pērkona klana kaķi, viņ� atbildēja.

- Ak tad tāpēc jūs tik nelāgi smirdat! Sīks run�uks ar tum�i rudu ka�oku sarauca degunu.

Ne uz pusi tik nelāgi kā jūs!

Tre�ais no mazuļiem pelēka kaķenīte pieskrēja pie Lauvuķepas un metās viņam virsū; viņ� bija tik pārsteigts par uzbrukumu, ka sagrīļojās un novēlās sūnās.

- Mēs esam labākie karotāji! pelēkā mazulīte auroja. Aiziet, aizstāvēsim apmetni!

Abi pārējie kaķēni metās virsū Lauvuķepam. Sākumā viņ� nesaprata, vai Ēnas klans tie�ām ir tik naidīgs, ka pat mazuļi ir apmācīti padzīt iebrucējus; tad apjauta, ka tā ir tikai rotaļa. Mazuļi uzbruka ar ievilktiem nagiem, un viņu acīs bija redzams nebēdnīgs prieks, nevis dusmas. Lauvuķepa cīnījās pretī, nopurinot mazuļus zemē, un beidzot pieslējās kājās, izspļaudams sūnu kum�ķus.

- Tā nu gan mēs nesagaidām ciemiņus, Dzin-tarāda norāja mazuļus. Kazenājnag, �ie ir mani kaķēni: svītrainais ir Tīģerpūka, rudais Liesmas-pūka, un tā, kas prasās uz pliķi pa ausi, ir Ausmas-pūka. Viņa veltīja nosodo�u skatienu kaķenītei, kas

mēģināja pielavīties Lauvuķepas astei, it kā tā būtu medījums.

Tīģerpūka! Lauvuķepa sastinga. Vai Dzintarāda cerēja: kādu dienu viņas dēls kļūs par tikpat varenu karotāju kā Tīģerzvaigzne? Vai viņu kopīgais sencis apmācīs arī �o run�uku tāpat kā mācīja Lauvuķepu?

- Mazuļi, uzvedieties labi! Dzintarāda brīdināja kaķēnus. Nāc tuvāk, Kazenājnag, un izstāsti, kāpēc esi ieradies.

Lauvuķepa bija aizņemts, neļaujot savai astei nonākt Ausmaspūkas nagos, kaķenīte acīm redzami nebija ņēmusi vērā mātes brīdinājumu tāpēc nedzirdēja tēva stāstīto. Bet viņ� sastinga, ka�okam satraukumā notrīsot, kad izdzirdēja Dzintarādu sakām: Es ie�u!

Acīm sajūsmā mirdzot, lāsumotā kaķene piecēlās no guļvietas. Visi trīs mazuļi lika mierā Lauvuķepu un palūkojās uz māti.

- Ko tas nozīmē? Tīģerpūka noprasīja.

- Tu ta�u mūs nepametīsi? Ausmaspūka nevaimanājās.

- Es uz kādu laiku do�os prom kopā ar Kazenājnagu, Dzintarāda paskaidroja. Vai atceraties stāstus par kaķiem, kas dzīvo kalnos aiz krīto�a ūdens aizkara? �iem kaķiem vajadzīga palīdzība, tāpēc man jāiet.

- Vai mēs drīkstam iet tev līdzi? Liesmaspūka jautāja. Lūdzu!

- Mēs būtu ļoti noderīgi, Tīģerpūka piebalsoja.

- Nē, jūs esat pārāk mazi. Dzintarāda piegāja pie trim mazuļiem un saskārās deguniem ar visiem pēc kārtas. Uzvedieties labi, ēdiet svaigo medījumu un gaidiet mani atpakaļ, kad Mēness divas reizes būs bijis vienā un tajā pa�ā veidolā!

- Es viņus pieskatī�u, baltā kaķene, kas gulēja ēnās, apsolīja.

- Paldies, Sniegadūja! Redziet nu, Dzintarāda piebilda, Sniegadūja par jums parūpēsies, un viņa man pateiks, ja būsiet slikti uzvedu�ies.

- Mēs būsim labi, Tīģerpūka apsolīja.

- Lai gan mums nekad nedrīkst būt jautri, Aus-maspūka nomurmināja.

Dzintarāda maigi uzsita ar asti meitai pa ausi. Ardievu! viņa nomurrāja.

- Atā! kaķēni visi vienā balsī izdvesa, acis plati iepletu�i.

Dzintarāda devās laukā no mazuļu migas, un Kazenājnags mina viņai uz papē�iem. Lauvuķepa apstājās, lai vēl palūkotos uz kaķēniem. Palieciet sveiki, radinieki! viņ� pie sevis no�ukstēja, sekojot tēvam laukā klajumā.

Pie mazuļu migas izejas Melnzvaigzne bija iesaistījies niknā strīdā ar Dzintarādu.

- Ko tas nozīmē tu gribi iet? klana barvedis noprasīja.

- Tu teici, ka tas būs viņas lēmums, Kazenājnags atgādināja.

Melnzvaigzne nikni pakustināja asti, bet neko neteica.

- Mums jau vajadzēja nojaust, Rūsāda izspļāva. � Tas tikai pierāda, ka viņa nav uzticīga Ēnas klanam.

Dzintarāda uzmeta kūkumu. Neuzdro�inies man pārmest uzticības trūkumu!

- Dzintarāda! Karotājs, vārdā Pīlād�nags, pienāca pie Dzintarādas un pieglauda rudo pumu viņai pie pleca. Kaķene piespiedās viņam tuvāk, un viņas spalva vairs neslējās stāvus gaisā. Lauvuķepa atminējās, ka Pīlād�nags ir Dzintarādas partneris un kaķēnu tēvs.

- Ir pilnīgi aplam ap�aubīt Dzintarādas uzticību klanam, viņ� uzņaudēja Rūsādai. Es neesmu aizmirsis visu, ko cilts kaķi darīju�i mūsu labā, pat ja tu esi. Viņi ir pelnīju�i mūsu palīdzību. Viņ� nolieca galvu, lai maigi nolaizītu Dzintarādas pakausi starp ausīm. Es lepojos ar tevi! viņ� ņaudēja. Un neraizējies par mazuļiem! Es viņus pieskatī�u.

Dzintarāda maigi iemurrājās. Paldies, Pīlād�-nag! Pagriezusies pret Kazenājnagu, viņa apņēmīgi noprasīja: Ejam?

Lauvuķepam likās, ka tēvs izskatās apjucis, it kā nebūtu cerējis māsu tik viegli pierunāt.

- Mēs nedrīkstam zaudēt laiku, Dzintarāda norādīja. Līdz kalniem ir tāls ceļ�.

- Tiesa, Kazenājnags piekrita. Paldies, Melnzvaigzne! viņ� teica, pagrie�oties pret Ēnas klana barvedi. Esmu pārliecināts, ka Zvaigznes klans novērtēs to, ko tu �odien izdarīji.

Melnzvaigzne pamāja, izskatoties mazliet apjucis; Lauvuķepa saprata, ka barvedis nebija gaidījis �ādu notikumu pavērsienu. Rūsāda izdvesa aizkaitinājuma pilnu �ņācienu un devās prom, asti nikni �ūpodama.

Skrienot pa me�u kopā ar Kazenājnagu un Dzintarādu, Lauvuķepu atkal pārņēma sajūsma. Viņ� bija pārliecināts, ka arī Vāvergaitai un Asķepai Vēja klanā būs veicies tikpat labi. Visu klanu kaķi apvienojās, lai palīdzētu ciltij! Tas bija vēl labāk nekā ceļojums uz kalniem. Varbūt viņ� tagad kļūs par kārtējā neticamā stāsta varoni, un kādu dienu klanu kaķi stāstīs par �o notikumu saviem mazuļiem tāpat kā par Lielo ceļojumu.

Asķepa stāvēja pie strauta, kas no�ķīra viņu teritoriju no Vēja klana teritorijas. Viņa nebija tālu no pakāpieniem. Tīreļa vēj� pieglauda ka�oku un nesa sev līdzi kaķu, tru�u un vir�u smar�u.

Viņai līdzās gaidīja Vāvergaita, satraukti kustinot astes galiņu. Asķepa saprata, kāpēc māte jūt uztraukumu. Vēja klana robe�a joprojām bija bīstama vieta, īpa�i pēc problēmām, ko bija radījusi kaķēnu pazu�ana.

Kaķenīte domāja par tuneļiem un bangojo�o upi. Toreiz mācekļi tik tikko bija izglābu�ies kopā ar Vēja klana mazuļiem. Asķepa cerēja, ka tuneļi vēl ilgu laiku paliks nepieejami, lai �ādi pārpratumi vairs neatkārtotos.

Viņi nāk. Vāvergaita izgar�oja gaisu.

Da�us sirdspukstus vēlāk Vēja klana patruļa parādījās kalna galā un sāka kāpt lejā viņām pretī: Rob-auss, Baltaste un Vējaķepa. Asķepai sagriezās vēders, redzot, kā māceklis metas viņai pretī, paskriedams garām saviem klana biedriem. Run�uka ka�oks bija uzbozts; viņ� acīm redzami bija gatavs pierobe�as kautiņam, bet palēnināja soli, atpazīdams Asķepu.

- Ak tā esi tu, viņ� nomurmināja, apstājoties pretējā strauta pusē.

- Es gan. Asķepa nespēja aizmirst, cik kaitino�s run�uks bija tuneļos, visu laiku sūdzēdamies un strīdēdamies. Kaut kas mani velk atpakaļ.

Viņa sarāvās, kad Vāvergaita uzsita meitai pa ausi ar asti.

- Vējaķepa! Baltaste uzsauca, kad viņa un Rob-auss bija panāku�i mācekli. Atkāpies no robe�as!

Vējaķepa jau atņirdza zobus, lai uzrūktu, bet tad nolieca galvu un pagāja nostāk, kaut ko pie sevis murminādams.

- Kāpēc jūs esat �eit? Robauss jautāja; viņa blass skanēja vēsi, bet ne naidīgi.

- Mums jārunā ar Vārnuspalvu, Vāvergaita paskaidroja.

Gan Robauss, gan Baltaste sabozās, spalvai uz skausta saceļoties stāvus gaisā, un pārmija aizdomu pilnus skatienus.

- Runa ir par mūsu kopīgo ceļojumu uz vietu, kur nogrimst saule, Vāvergaita a�i piemetināja.

- Tas bija sen, Robauss ņurdēja.

- Vārnuspalvas atmiņa nav nemaz tik slikta, -Vāvergaita dzēlīgi teica. Diez vai viņ� jau būs to aizmirsis.

Asķepa nesaprata, kāpēc Vēja klana kaķi pēk�ņi kļuvu�i tik naidīgi un kāpēc viņas māte bija atbildējusi tik skarbi. Kādēļ Vēja klana kaķi vienmēr tik ļoti saspringa, kad tika pieminēts Vārnuspalvas vārds?

- Es nevaru tā vienkār�i iet un pasaukt Vārnu-spalvu, � Baltaste ņaudēja. Tev būs sākumā jārunā ar Vienzvaigzni.

- Lai notiek! Es saprotu. Vāvergaita a�i pārskrēja pāri pakāpieniem uz Vēja klana teritoriju, veltīdama Robausij niknu skatienu. Asķepa �ķērsoja strautu daudz piesardzīgāk, ūdenim strauji mutuļojot tikai peles astes attālumā no ķepām.

Kad Asķepa sekoja mātei un Vēja klana karotājiem aug�up kalnā, Vējaķepa iepalika, bet jau drīz tecēja viņai līdzās. Ko jūs te darāt? viņ� ie�ukstēja Asķepai ausī. Ieradāties izspiegot mūsu apmetni?

- Neesi smieklīgs, Asķepa attrauca. Kam mums jūsu stulbā apmetne? Mums tikai jāaprunājas ar Vār-nuspalvu.

- Par ko? Vējaķepa neatlaidās.

- Nav tava darī�ana, pelesgalva!

Vējaķepa dusmīgi samiedza acis. Bet viņ� ir mans tēvs, run�uks iesāka. Viņ�...

- Vējaķepa! Robauss palūkojās pār plecu un pamāja māceklim ar asti. Nāc �urp, iesim līdzās!

Vējaķepa aizkaitināts ie�ņācās, bet pielika soli un panāca vecākos karotājus.

- Kā tev veicas apmācībā, Vējaķepa? Vāvergaita jautāja.

- Ne pārāk labi, Baltaste nemaz neļāva māceklim runāt. Viņ� bija izdomājis vest mācekļus izlūk-patruļā, lai pārbaudītu, vai mūsu teritorijas tālākajā galā nav manīti suņi. Protams, nelūdzot atļauju un neņemot līdzi nevienu karotāju.

- Mēs tikai mēģinājām...

- Dabūt galu, Robauss viņu pārtrauca.

Asķepa bija dzirdējusi nostāstus par to, kā suņi nogalināju�i A�ķepu toreiz, kad klani vēl bija dzīvoju�i me�ā, un bija redzējusi briesmīgos Spo�sirds ievainojumus. Vējaķepa laikam ir vēl stulbāks, nekā viņai bija licies, ja iedomājās, ka da�i mācekļi var cīnīties ar suņiem un tikt sveikā cauri.

- Un nemaz nerunāsim par to kautiņu, uz kuru tu izaicināji Upes klana patruļu, Robauss turpināja, balsī skanot aizkaitinājumam. Viņi nepārkāpa robe�u, viņi nezaga mūsu medījumu, un Vienzvaig-zne nemaz nepriecājās, kad viņam bija jāatvainojas Miglasķepai par tevis sagādātajām neērtībām. Viņ� smagi nopūtās un vērsās pie Vāvergaitas. Vēja-ķepam vēl daudz kas jāapgūst, pirms viņ� kļūs par karotāju.

Kad vecākie karotāji pagrieza galvas pretējā virzienā, Vējaķepa veltīja viņiem niknu skatienu un nomurmināja ko tādu, ko Asķepa īsti nesaklausīja.

Baltaste un Robauss veda viņus aug�up kalnā, līdz nonāca pie ērk�ķu krūmu sienas. Asķepa sekoja vietējā klana kaķiem, kas izspraucās cauri krūmiem, jūtot, kā ērk�ķi ieķeras ka�okā. Nonākusi otrā pusē, kaķenīte ieraudzīja Vēja klana apmetni.

Stāva nogāze krita lejā ieplakā, kur bija izkaisīti vairāki ērk�ķu un kazenāju krūmu puduri. Asķepa samirk�ķināja acis, mēģinot aptvert apmetnes izkārtojumu. Vēja klans dzīvoja daudz atklātākā vietā, nekā viņa bija radusi, lai gan dziļāk ieplakā bija alas, kur kaķi varēja paslēpties. Viņa izgar�oja gaisu, cen�oties saprast, kurā pusē katra kaķu grupa dzīvo. No dziļas alas, kas izskatījās pēc pamestas āp�u migas, pacēlās asa peļu �ults smaka. Tā noteikti ir veckaķu miga. Viņiem vienmēr vajadzīga peļu �ults, lai tiktu galā ar ērcēm. No plaisas milzīgā klintsbluķī vējoja da�ādu zālī�u smar�a, un viņa apjauta, ka tā, visticamāk, ir Mizassejas mājvieta. Un no ērk�ķu krūmu bie�ņas plūda silta piena smar�a tur jābūt mazuļu migai.

Aiznes veckaķiem kaut ko no svaigā medījuma kaudzes! Baltaste pavēlēja Vējaķepam, pārtraucot Asķepas pārdomas. Pamājusi ar asti Vāvergaitai, viņa sacīja: Sekojiet man. Paskatīsimies, vai Vienzvaig-zne ir savā migā.

Asķepa lēk�oja lejup pa nogāzi mātes pēdās, savukārt Baltaste steidzās pa priek�u. Bet, pirms Pērkona klana kaķenes bija nokļuvu�as pa�ā ieplakā, no krūmiem apmetnes pretējā pusē parādījās Vārnuspalva ar trusi zobos. Pamanījis vie�ņas, runcis mirkli sastinga, bet tad viegli noskrēja ielejā un nolika savu pienesumu svaigā medījuma kaudzē.

Kad Vāvergaita piegāja pie karotāja, viņ� pagriezās pret vie�ņu, pelēkmelnajam ka�okam uzbo�oties. Ko tu �eit dari? Vārnuspalva jautāja. Vai kaut kas noticis?

Nē, Vāvergaita atbildēja, Asķepai prātojot, kāpēc Vārnuspalva uzvedas tā, it kā viņam ka�okā būtu skudras. Vispār jā, bet ne ar klaniem.

Izklausījās, ka Vāvergaita pinas vārdos, tāpēc Asķepa spēra soli uz priek�u. Straujūdens ciltij vajadzīga mūsu palīdzība, viņa paskaidroja. Kaķiem, kuri devās uz vietu, kur saule grimst, jāatgrie�as kalnos.

Vārnuspalva izskatījās pārsteigts, un Asķepa iedomājās, vai tikai nav runājusi pārāk drosmīgi. Un viņi grib, lai arī mācekļi nāk palīgā, vai ne? viņ� norūca.

Vāvergaita draudzīgi uzsita karotājam pa plecu ar asti. Vārnuspalva, mēs abi nu gan nedrīkstētu sūdzēties, ka mācekļiem jādodas �ādā ceļojumā! Vārnuspalva neatbildēja, un kaķene turpināja: Nags un Nakts vai atceries viņus? ieradās mūsu apmetnē, lai sauktu atpakaļ Vētrasvilnu un Tērci. Cilti apdraud iebrucēji, kas mēģina atņemt viņiem medību apgabalus. Mēs tas ir, es un Kazenājnags nolēmām, ka arī iesim viņiem palīgā.

Vārnuspalva brīdi klusēja; Asķepa nespēja pēc karotāja sejas izteiksmes noprast, ko viņ� domā. Un kāda tam saistība ar mums? viņ� beidzot jautāja.

-Viņi mums palīdzēja Lielā ceļojuma laikā, -Vāvergaita ieņaudējās.

Un Spalvaste nomira, viņus glābdama! Vāmu-spalva izspļāva, acīm degot. Mēs viņiem neko neesam parādā.

Spalvaste bija piederējusi pie Upes klana, viņa bija Vētrasvilnas māsa un bija gājusi bojā pirmā ceļojuma laikā. Neviens no pārējiem kaķiem nedomāja, ka viņas nāve būtu iemesls tagad atteikt palīdzību ciltij. Kāpēc Vāmuspalva to uztver tik personiski? Spalvaste pat nebija no viņa klana.

- Spalvaste vienmēr bija gatava palīdzēt ciltij, -Vāvergaita mierīgi atbildēja. Viņa palīdzētu arī tagad. Tā nebija cilts vaina, ka viņa aizgāja bojā. Viņas nāvē vari vainot Asilkni!

Asķepai pārskrēja drebuļi, un viņa iecirta nagus dziļāk tīreļa zemē. Vāvergaita tik ikdieni�ķi runāja par stāstiem, kurus Asķepa bija klausījusies kop� laika, kad vēl mita mazuļu migā! It kā viņas māte un tēvs būtu daļa no leģendas. Arī Vārnuspalva, lai gan Asķepai bija grūti pieņemt, ka drosmīgais Zvaigznes klana izraudzītais karotājs ir kļuvis par �o aizdomīgo, dusmīgo, kārno kaķi viņas priek�ā. Nav nekāds brīnums, ka Vējaķepa ir tik nīgrs! Viņa tēvs ir tie�i tāds pats.

- Sveika, Vāvergaita!

Asķepa pagriezās un pamanīja, ka Baltaste atgrie�as kopā ar Vienzvaigzni un Pelnkāju, Vēja klana barve�a vietnieci. Runātājs bija Vienzvaigzne; viņ� pienāca pie Vāvergaitas, galvu un asti augstu pacēlis.

- Sveicināts, Vienzvaigzne! Vāvergaita pielieca galvu.

- Laipni lūgta mūsu apmetnē! Vēja klana barvedis izklausījās draudzīgs, lai gan viņa dzintarkrāsas acīs bija redzams pārsteigums. Kā mēs varam tev palīdzēt?

Vāvergaita sāka daudz niansētāku stāstījumu par to, kā cilts kaķi bija ieradu�ies pie Pērkona klana lūgt palīdzību. Vārnuspalva klausījās ar tikpat nīgru sejas izteiksmi, bet stāsts pulcināja arī citus Vēja klana kaķus. Asķepa pamanīja Vir�uķepu un pamāja viņai ar galvu; parādījās arī Vējaķepa un nostājās līdzās māceklei.

- Tāpēc mēs ar Kazenājnagu iedomājāmies, ka visiem kaķiem, kas piedalījās pirmajā ceļojumā, tagad vajadzētu iet ciltij palīgā, Vāvergaita beidza savu stāstu. Kazenājnags devās uz Ēnas klanu, lai sastaptu Dzintarādu, un es ierados �eit, lai uzrunātu Vārnuspalvu.

Vienzvaigzne samiedza acis. Viņ� būtu prom ilgu laiku, mēnesi vai ilgāk.

- Piedevām man ir māceklis, Vārnuspalva atgādināja barvedim.

- Tiesa! Tik un tā man �ķiet, ka tev vajadzētu iet, Vienzvaigzne ņaudēja. Straujūdens cilts deva mums ēdienu un pajumti Lielā ceļojuma laikā. Bez viņu palīdzības daudzi kaķi būtu miru�i, un mēs varbūt nekad nebūtu atradu�i savas jaunās mājas pie ezera. Turklāt, viņ� turpināja, neliekoties ne zinis par Vārnuspalvas mēģinājumiem iejaukties, kalnu kaķi bija laipni pret Garzvaigzni, kad viņam bija atlikusi vairs tikai viena dzīvība. Mēs godināsim viņa piemiņu, palīdzot cilts kaķiem.

Vāmuspalva izskatījās �okēts. Bet kā tad ar Vir-�uķepas apmācību?

- Baltaste var pārņemt skolotājas pienākumus. -Vienzvaigzne jau bija izlēmis. Viņai arī nebūs mācekļa, jo, manuprāt, būtu labi, ja Vējaķepa dotos tev līdzi.

Ak nē! Asķepa nodomāja. Var jau būt, ka jums viņ� ir līdz kaklam, bet arī mēs negribam ar viņu auklēties, liels paldies!

- Ko? Vējaķepa iebrēcās. Izskatījās, ka viņam tūlīt acis izsprāgs no pieres.

-Tev nu gan veicas! Vir�uķepa piebilda, skaudīgi nopū�oties. Es atdotu asti par tādu iespēju.

- Bet es nemaz negribu iet!

- Neuztraucies, tu galu galā atgriezīsies, Asķepa noskaldīja.

- Kā tu to zini? Vējaķepa bija pieglaudis ausis un nolaidis asti. Man �ķiet, klana biedri tikai grib tikt no manis vaļā.

Viņ� izklausījās tik nobēdājies, ka Asķepai sametās run�uka �ēl, bet vien uz pāris sirdspukstiem. Vējaķepa pagāju�ā mēne�a laikā bija divreiz pārkāpis karotāja kodeksu; bija pienācis laiks dot viņam mācību.

Vārnuspalva panāca da�us soļus uz priek�u un nostājās līdzās Vāvergaitai. Es pats izvēlē�os, vai iet, viņ� noņaudēja, paskatoties uz Vienzvaigzni. Asķepa prātoja, vai viņ� mēģina izaicināt barvedi, bet Vienzvaigzne saglabāja mieru. Un es... es ie�u.

Labprāt vēl reizi apmeklētu vietu, kur atdusas Spalv-aste.

- Un kā ar Vējaķepu? Vāvergaita jautāja.

Vārnuspalva nopūtās. Nūjā, laikam jau ari viņam jānāk, ja Vienzvaigzne tā vēlas.

Vējaķepa uzmeta tēvam aizvainotu skatienu un sāka plēst ar nagiem zāli. Asķepa iedomājās par savu māti un tēvu; kaķenīte priecājās, ka tie abi viņu atbalstīja, kad vien viņa vēlējās izmēģināt ko jaunu. Neizskatījās, ka Vārnuspalva pārāk labi saprastos ar Vējaķepu. Nav jau nekāds brīnums, viņa nodomāja, tagad, kad esmu pāris rei�u redzējusi Vārnuspalvu. Viņ� vienkār�i ir... dīvains.

- Vai vēlies, lai Vārnuspalva un Vējaķepa tūlīt pat iet jums līdzi? Vienzvaigzne jautāja.

-Jā, lūdzu, Vāvergaita atbildēja. Mēs bijām plānoju�i pārlaist nakti Pērkona klana apmetnē un doties prom agri no rīta. Lapustraume jau gatavo zālītes ceļam.

- Es sākumā gribu atvadīties no draugiem! Vējaķepa iebilda.

- Mums nav laika, Vārnuspalva noskaldīja.

- Es atvadī�os tavā vietā, Vir�uķepa pieskrēja pie biedra un ar degunu pieskārās viņam pie pleca. Un neraizējies! Kad atgriezīsies, varēsi mums pastāstīt satrieco�us stāstus.

Neizskatījās, ka Vējaķepu �āds ieteikums uzmundrinātu.

No Vēja klana kaķu bariņa iznāca melna kaķene; Asķepa pazina Vārnuspalvas partneri Naktsmākoni. Viņa pieglaudās karotājam. Esi uzmanīgs, kaķene ieņaudējās.

Vārnuspalva nolaizīja partneres ausi, bet Asķepa pamanīja, ka viņa acis veras tālumā.

Vāvergaita ar galvas mājienu atvadījās no Vien-zvaigznes, vienlaikus pasakot paldies. Tad Vārnuspalva veda viņus aug�up pa nogāzi un laukā no Vēja klana teritorijas. Visiem soļojot pa tīreli, karotājs joprojām izskatījās nīgrs, un arī Vējaķepa nemitīgi īgņojās un neatbildēja Asķepai ne vārda, kad kaķenīte draudzīgi mēģināja uzsākt sarunu.

Tagad man vairs ne�ķiet, ka sis ceļojums būs patīkams, Asķepa drūmi nodomāja.

Sīļaķepa drebinājās rīta dzestrumā. Viņam visapkārt virmoja ceļojuma zālī�u asās smar�as, gandrīz pārmācot Lapustraumes, kas strādāja viņam līdzās dziedniekkaķes migā, smar�u. Apspiedis �āvas, run�uks atcerējās savus iepriek�ējās nakts sapņus: dīvainos aromātus, asos akmeņus, sve�os kaķus un karotāju brēcienus kaujas laukā. Viņ� vairs nespēja saskaitīt, cik rei�u bija trūcies no miega, sirdij strauji sitoties, lai saprastu, ka joprojām saritinājies guļ savā papar�u gultā. Viņ� nikni pakustināja asti, nespēdams saprast, kāda ir �o sapņu nozīme. Kāda jēga no sapņiem, no kuriem nevaru neko mācīties?

Cauri kazenāju aizkaram migā ieplūda klusas skaņas, kaķiem sākot mosties. Sīļaķepa nespēja atcerēties, kad vēl ieplaka būtu bijusi tik pilna te bija ne tikai Vēja klana un Ēnas klana pārstāvji, bet arī cilts kaķi. Labi, ka nakts bija pietiekami silta, lai da�i no viņiem varētu gulēt laukā; Vēja klana kaķi bija pie tādas guļvietas pieradu�i. Sīļaķepa izlaida nagus, atceroties nepatīkamās ziņas, ka kopā ar savu tēvu misijai pievienosies ari Vējaķepa.

Es necie�u to iedomīgo, ka�ķaino kaķa karikatūru!

Sīļaķepa nekad neaizmirsīs, kā toreiz, kad viņi bija iesprostoti pazemē, no Vējaķepas nebija nekādas jēgas. Kāds tur brīnums, ka tagad tuneļi bija slēgti un Sīļaķepa vairs nespēja sazināties ar Akmeni un Krīto�o Lapu. Ko gan citu varēja gaidīt, ja Vējaķepa nebija izrādījis ne cieņu, ne jebkādas saprāta pazīmes?

- Sīļaķepa, par ko tu sapņo? run�uka domās ielauzās Lapustraumes balss. Nes �īs zāles laukā kaķiem, kas gatavojas doties prom.

- Vai tad tu pati negribi to darīt? Sīļaķepa bija pārsteigts; cilts kaķi noteikti gribētu, lai dziedniek-kaķe viņiem paskaidro, kas tās par zālēm.

- Nē, Lapustraume izklausījās aizkaitināta.

Man vēlreiz jāpārbauda �īs zālītes.

Muļķības! Sīļaķepa nodomāja. Nav jāceļ tāda brēka par da�ām ceļojuma zālītēm. Tomēr viņ� paņēma pirmo sagatavoto porciju un izgāja ārā klajumā.

Asais zālī�u aromāts �okļos neļāva viņam tik viegli sajust pārējo kaķu smar�u, bet pēc da�iem sirdspukstiem Sīļaķepa secināja, ka bariņ� ceļotāju ir pie karotāju migas: Vārnuspalva, Vējaķepa, Vāvergaita un Dzintarāda.

Sīļaķepa pietecēja pie viņiem un nolika stiebrus un lapas Vāmuspalvam pie ķepām. Ceļojuma zālītes, viņ� noņaudēja.

- Paldies! Sīļaķepa nespēja saprast, kāpēc Vārnuspalva ir tā sasprindzis; te bija kas vairāk nekā tikai satraukums pirms gatavo�anās ceļojumam. Kas zina, kas notiek to Vēja klana kaķu galvās?

Atgriezies migā, viņ� prātoja, vai nevarētu iemānīt kādu pretīgu piedevu Vējaķepas ceļojuma zālī�u porcijā. Varbūt da�as pela�ķu lapas? Pirmais ceļojuma posms būs gar ezeru pa Vēja klana teritoriju; ja Vējaķepam kļūtu slikti, viņi varētu run�uku atstāt mājās.

Vai varbūt viņ� vienkār�i visus aizkavētu. Sīļaķepa apdomāja, kāds sods viņam pienāktos, ja kaķi uzzinātu, ko viņ� izdarījis. Visticamāk, viņu sūtītu mājās. Nebija vērts uzņemties tādu risku.

Viņ� turpināja izdalīt zālītes. Drīz vien parādījās cilts kaķi kopā ar Vētrasvilnu un Tērci un pievienojās pārējiem pie karotāju migas.

- Kas tas ir? Nags jautāja, kad Sīļaķepa nolika viņam priek�ā zālī�u devu.

- Ceļojuma zālītes, Sīļaķepa paskaidroja. Tās dos tev spēku un mazinās apetīti.

- Vai tie�ām? Sīļaķepa iztēlojās, kā alas sargs ar vienu ķepu aizdomīgi pabaksta zālī�u kaudzīti. Nekad mū�ā neesmu par tādām dzirdējis.

-Arī Akmensteicējs tādas nekad nav pieminējis, Nakts piekrita. Sīļaķepa saklausīja, kā viņa aposta zālītes.

- Pie Zvaigznes klana! viņ� izsaucās. Vienkār�i apēdiet tās! Mēs ta�u nemēģinām jūs noindēt.

- Tām nav ne vainas, Vētrasvilna noņaudēja. Sīļaķepa juta, kā pelēkais karotājs ar asti aizklāj viņam muti. Zālītes padarīs jūsu ceļojumu vieglāku.

-Ja tu tā saki... Naga balsī joprojām skanēja �aubas, bet viņ� tik un tā uzlaizīja zālītes. Rūgtas, -cilts kaķis �ēlojās.

Apspiedis nopūtu, Sīļaķepa turpināja izdalīt devas, līdz visi kaķi, izņemot viņa tēvu, bija apēdu�i savu tiesu.

- Kur ir Kazenājnags? viņ� jautāja Vāvergaitai; vārdi izskanēja neskaidri, jo viņam bija pilna mute zāles stiebru.

- Laikam aizgāja aprunāties ar Ugunszvaigzni, -Vāvergaita atbildēja. Es varu aiznest viņam �o devu, ja vēlies.

- Nē, es pats. Sīļaķepa lēk�oja pāri klajumam, spalvu uzbozis. Es varu uzkāpt Di�pārkarē, neriskējot novelties! Viņ� uzskrēja aug�ā pa kritu�ajiem akmeņiem, pārliecinoties, ka pie katra soļa viens sāns pieskaras klints sienai. Sasniedzis Di�pārkari, run�uks sadzirdēja no alas Ugunszvaigznes balsi.

- Tu būsi prom vismaz mēnesi, Kazenājnag. Mums jāizlemj, kur� tavas prombūtnes laikā būs barve�a vietnieks.

Sīļaķepa sastinga pie ieejas alā, piespiedies pēc iespējas tuvāk akmens sienai, lai neviens no abiem run�iem viņu nepamanītu.

- Būtu tikai loģiski izvēlēties Pelēksvēdru, Kazenājnags atbildēja. Galu galā viņ� labi pārzina barve�a vietnieka pienākumus.

Sīļaķepas ūsas nepatikā noraustījās. Viņa tēvs bija kļuvis par vietnieku tikai tāpēc, ka visi bija domāju�i Pelēksvēdra ir miris. Pēc negaidītās pelēkā karotāja atgrie�anās da�i kaķi bija uzskatīju�i, ka Kazenājnagam jāatkāpjas. Pelēksvēdra nebija uzstājis; viņ� sacīja, ka viņam trūkst pieredzes klana jaunajā mājvietā un viņ� ir noguris no garā ceļa. Bet tagad tas vairs nebija tiesa. Ja Pelēksvēdra kļūs par vietnieku, kas notiks, kad Kazenājnags atgriezīsies mājās? Sīļaķepa sakoda zobus. Vai tēvs tie�ām nesaprata, ka �ādi atsakās no savas vietas klanā?

- Labi, ja vien tev nav nekas iebilstams. Ugunszvaigzne izklausījās atvieglots. Es viņam pateik�u.

Alā kaut kas no�vīkstēja, it kā kaķi celtos ķepās. Sīļaķepa a�i atrada mazu akmentiņu un nogrūda to no klints, lai Ugunszvaigzne un tēvs domātu, ka viņ� tikko ieradies. Ienācis migā, viņ� noņaudēja: Ugunszvaigzne?

- Nāc iek�ā! barvedis atsaucās.

- Vai tās ir manas ceļojuma zālītes? Kazenājnags jautāja. Paldies, Sīļaķepa! Vai visi kaķi ir gatavi ceļam?

- Gandrīz, Sīļaķepa attrauca. Sameklē�u Lapu-straumi un pajautā�u, vai vēl kas jāpalīdz.

Viņ� atsveicinoties pielieca galvu un izgāja no migas. Tad run�uks metās lejup pa akmeņiem, vienlaikus mēģinot saost Lauvuķepu un Asķepu. Viņ� gribēja pastāstīt, ka Pelēksvēdra uzņemsies barve�a vietnieka pienākumus, kamēr vēl bija iespēja netraucēti aprunāties. Bet, kad Sīļaķepa nokļuva kalna pakājē, brālis un māsa pagāja viņam garām ar svaigu medījumu zobos ceļā uz veckaķu migu. Asķepa uzsauca: Sveiks, Sīļaķepa! bet abi bija pārāk aizņemti, lai apstātos parunāties.

Sīļaķepa aizkaitināts gāja atpakaļ uz savu migu. Lapustraume bija turpat, viņa joprojām pārkārtoja zālītes, lai gan visas ceļojuma devas jau bija izdalītas, izņemot pa�a Sīļaķepas devu.

- Ko tu dari? viņ� noprasīja. Vai gribi, lai ņemu līdzi vēl kādas zālītes?

- Ko? Lapustraume izklausījās pārsteigta, it kā nebūtu apjautusi, ka viņ� atgriezies. Ai, nē, nav nekādas vajadzības. Tas būtu pārāk apgrūtino�i, turklāt tu nezini, ko tev varētu ievajadzēties.

- Bet man nav ne jausmas, kādas zāles aug kalnos, Sīļaķepa iebilda.

Lapustraume ar ķepu pakārpīja zemi; viņa mēģināja izlikties mierīga, bet Sīļaķepa redzēja, ka skolotāja nezin kāpēc ir neparasti satraukta. Lielāko ceļojuma daļu tu nemaz nepavadīsi kalnos, viņa sacīja. Un, kad nokļūsiet pie cilts, Akmensteicējs varēs tev parādīt kalnu ārstniecības zālītes. Tu no viņa varēsi daudz mācīties.

�

Es ceru, turklāt ne tikai par augiem.

- Aiziet, Sīļaķepa, nestāvi kā stabs! Apēd savu zālī�u devu. Run�uks juta skolotājas ķepu pieskaramies viņējai, kad viņa pastūma tuvāk zālī�u kaudzīti. Kazenājnags drīz gribēs doties ceļā.

Sīļaķepa uzlaizīja zālī�u devu. Fui, viņ� nomurmināja.

- Kad sāksiet ceļojumu, tu priecāsies, ka esi tās apēdis, Lapustraume asi sacīja. Tev paveicies, ka vispār vari iet līdzi.

Paveicies tāpēc, ka akliem kaķiem nevajadzētu ceļot? Sīļaķepa dumpinieciski nodomāja. Tomēr viņ� neko neteica, tikai norija pēdējos rūgto zālī�u kumosus.

- Tev ļoti patiks kalni, Lapustraume turpināja, atkal izklausoties pēc sevis. Ir jāizmanto katra iespēja uzzināt par tiem pēc iespējas vairāk.

Tie�i to es plānoju darīt, Sīļaķepa pie sevis noteica, lai gan viņam bija aizdomas, ka skolotāja domā kaut ko pilnīgi citu. Ak jā, viņ� iemācīsies par kalnos augo�ām ārstniecības zālēm un cilts kaķu para�ām, bet visvairāk viņu interesēja uzzināt, kā cilts apmetās uz dzīvi kalnos un kā viņi ir saistīti ar Akmeni un senajiem kaķiem, kuri atstāju�i savu pēdu nospiedumus pie Mēnesdīķa. Bet viņam nenāca ne prātā to stāstīt Lapustraumei.

- Sīļaķepa? no klajuma atskanēja Kazenājnaga balss. Vai esi gatavs?

- Nāku! Sīļaķepa atsaucās. Viņ� paspraucās garām kazenāju aizkaram un pagriezās, lai uzsauktu Lapustraumei: Vai nāksi atvadīties?

Dziedniece smagi nopūtās. Ap viņu virmojo�ais satraukums bija kā negaiss zaļlapī. Es jau atvadījos, viņa nomurmināja.

- Labi. Tad paliec sveika! Sīļaķepa zināja, ka jāiet, bet kaut kas lika uzkavēties. Run�uku kaitināja Lapustraumes dīvainā uzvedība, bet viņ� nespēja nelikties ne zinis par to, cik bēdīga skolotāja jūtas, lai ari nespēja saprast skumju iemeslu. Run�uks metās atpakaļ un piespieda purniņu Lapustraume! pie pleca. Ardievu! Kad atgriezī�os, varē�u tev pastāstīt daudz ko jaunu.

- Ardievu, Sīļaķepa! Lapustraumes balss trīcēja. Kaķene nolaizīja viņam ausi. Esi uzmanīgs!

- Sīļaķepa! no klajuma atkal atskanēja Kazenāj-naga balss.

- Man jāiet! Sīļaķepa noņaudēja un metās cauri kazenāju vijumiem, priecīgi uzelpojis, ticis prom no Lapustraumes savādā jūtu izvirduma. Pie pa�as alas viņ� saoda Vāvergaitas smar�u un juta, kā mātes ka�oks pieskaras viņējam, kad viņa iegāja dziedniek-kaķes migā, lai aprunātos ar māsu.

Es ceru viņa saprot, kas notiek, jo man nav ne jausmas, Sīļaķepa nodomāja.

Kaķi, kas gatavojās doties ceļā, bija sapulcēju�ies ieplakas vidū. Sīļaķepa samanīja Asķepu un Lauvuķepu un pieskrēja pie viņiem.

- Kur tu tik ilgi biji? Asķepa noprasīja. Mēs visi tevi gaidījām.

- Tagad esmu klāt, Sīļaķepa attrauca. Un man jums abiem kaut kas jāpastāsta.

Rīta vēsums pagaisa, saulei austot. Sīļaķepa juta, kā tās stari lau�as cauri koku lapotnei un skar viņa ka�oku. Rīts bija ļoti piemērots ceļo�anai vēss un skaidrs laiks, kam sekos silta diena.

Viņ� dzirdēja soļus pie karotāju migas, un vairāki klana biedri iznāca laukā atvadīties no ceļotājiem. No mācekļu migas puses atskanēja soļu dipoņa, un Sīļaķepa sadzirdēja Medusķepas balsi: Tas nav godīgil Es arī gribu iet!

- Varbūt nākamreiz būs tava kārta, Baltspārns viņai laipni sacīja.

Turpat pie auss kāds skaļi no�āvājās, un Sīļaķepam pāri vēlās Mākoņastes smar�a. Vai jūs vienreiz varētu doties ceļā? viņ� noņurdēja. Tad visi pārējie mazliet pasnaustu.

- Nekā nebija! viņam līdzās ierunājās Zemesvilna. Tu kopā ar mani un Smil�uvētru nāksi rītausmas patruļā.

- Peļu mēsli! Mākoņaste noburk�ķēja.

Sīļaķepa saoda Ugunszvaigznes smar�u un dzirdēja, kā viņ� piesoļo pie ceļotāju grupas. Viņam aiz muguras nāca Pelēksvēdra; Sīļaķepa iztēlojās, kā pelēkais karotājs stāv barvedim līdzās, dzintarkrāsas acīm mirdzot.

It kā viņ� jau būtu vietnieks!

- Ardievu, ceļotāji! Ugunszvaigzne noņaudēja.

Lai Zvaigznes klans izgaismo jūsu takas un lai jums dro�s mājupceļ�!

Ceļotāju vidū pēk�ņi uzviļņoja satraukums, it kā klanu kaķi un cilts pārstāvji novērtētu cits citu, sakopotu drosmi un gaidītu, kur� pirmais spers soli. Vāvergaita bija atgriezusies un nostājusies līdzās Kazenājnagam.

- Gatavi? Kazenājnags jautāja.

-Jā, Vētrasvilna atbildēja.

Sīļaķepa kādu bridi palika stāvam un ļāva, lai smar�as un skaņas no akmens ieplakas zāļu smārds no dziedniekkaķes migas, kuru viņ� tikko bija pametis, piena smar�a no mazuļu migas un putekļainās zemes dvesma, klana kaķu balsis un vēja �alkoņa kokos iesūcas viņam ka�okā.

Ja nu es nekad neatgriezī�os? Zvaigznes klans ta�u būtu mani brīdinājis, vai ne? Vai tad viņi tā nedara -nebrīdina kaķus, kuriem drīz jāmirst?

- Sīļaķepa! no ērk�ķu tuneļa atskanēja Asķepas balss. Mosties! Visi jau dodas prom!

Sīļaķepa salēcās. Pārskrējis pāri klajumam, run�uks sekoja māsai tunelī un tālāk iek�ā me�ā.

Sīļaķepa juta saules staru siltumu un ēnu vēso dvesmu uz ka�oka, soļojot zem augstajiem kokiem. Lauvuķepa gāja brālim cie�i līdzās, savukārt Asķepa bija paskrējusi mazliet uz priek�u un tagad atgriezās pie brāļiem. Gaisā virmoja putnu dziesmas, skanēja lapu �alkoņa, un pame�ā asi smar�oja pēc medījuma.

Visi trīs mācekļi gāja pēdējie ceļotāju grupā. Kazenājnags kopā ar Vētrasvilnu un Tērci soļoja pirmie, viņiem cie�i sekoja Nags un Nakts. Mācekļiem pa priek�u gāja Vāvergaita un Dzintarāda; Sīļaķepa saoda viņu smar�u.

-... un Tīģerpūka jau ir apguvis mednieka pietupienu, Dzintarāda ņaudēja. Tomēr man �ķiet, ka tie�i Ausmaspūka būs labākā karotāja, ja vien līdz tam iemācīsies uzklausīt, ko skolotājs viņai saka. Pa�laik viņa neklausās nevienā kaķī.

Visi kaķēni spēj tēlot kurlus, kad pa�i vēlas, -Vāvergaita teica. Viņi izaugs par labiem karotājiem, tad redzēsi.

Kaķēni! Sīļaķepa nodomāja. Garlaicīgi!

Viņ� spicēja ausis, mēģinot saklausīt interesantāku sarunu tematus, bet dzirdēja tikai Vārnuspalvas pamācības Vējaķepam par to, kā kalnos labāk noķert medījumu. Abi Vēja klana kaķi gāja līdzās da�u astu attālumā no pārējiem. Sīļaķepa juta-Vējaķepa ir aizkaitināts, ka spiests piedalīties �ajā ceļojumā. Man ne�ķiet, ka �ie abi viens otram vispār patīk, Sīļaķepa nosprieda.

- Ei, paskaties! Lauvuķepa izsaucās. Deram, ka varē�u noķert to tauriņu!

- Deram, ka nevarēsi! Asķepa attrauca.

- Skaties! Lauvuķepa vareni palēcās, bet nogāzās atpakaļ uz me�a takas.

- Nenoķēri! Asķepa izgrūda klusu smiekliņu. Es ta�u teicu!

Sīļaķepa sadzirdēja starp papardēm smagākus soļus un sajuta mātes smar�u.

- Ko jūs visi trīs darāt? viņa norāja bērnus. Vai jūs esat kaķēni, kas pirmo reizi izlaisti no apmetnes? sis ir nopietns ceļojums, un jums jātaupa spēki. Tie jums būs vajadzīgi vēlāk.

- Piedod, Lauvuķepa nomurmināja.

Sīļaķepa atņirdza zobus �ņācienam, iedomājoties Vējaķepas pārākuma pilno skatienu; viņ� zināja, ka Vēja klana māceklis klausās.

Ja viņ� bildīs kaut vienu vārdu, noplēsī�u �im ausi! Bet Vējaķepam pietika prāta turēt �okļus ciet.

Drīz vien Sīļaķepa sāka saost ūdens tuvumu. Siltie saules stari uz muguras vēstīja, ka viņi iznāku�i no me�a aizsega. Run�uks saprata, ka tepat ir ezers, un uz mirkli viņam ieniezējās ķepas doties sameklēt koka zaru, kurā Akmens bija ievilcis zīmes. Bet viņ� nevarēja nest zaru līdzi visu ceļu līdz kalniem.

Būs vien tas jāatstāj tepat. Tomēr tevi es nepametī�u, Akmens! Es zinu, ka, nonācis kalnos, tevi atradī�u.

Mēs esam netālu no Vēja klana robe�as, Asķepa ie�ukstēja brālim ausī. Mums jā�ķērso strauts.

Sīļaķepa, atceroties smacējo�o ūdens straumi tuneļos, sastinga. Viņ� necieta slapināt ķepas!

Lauvuķepa draudzīgi piesita brālim pie pleca. Būs labi. Ūdens ir pavisam sekls.

Sīļaķepa apspieda sa�utuma pilnu atbildi, jo patiesībā jau dusmojās pats uz sevi. Vai viņam vienmēr vajadzēs cīnīties ar bailēm no slīk�anas?

Viņ� dzirdēja �ļakstus, pārējiem kaķiem �ķērsojot strautu. Asķepa pieveda viņu pie krasta, uzlikusi asti brālim uz pleciem. Sīļaķepa saspringa, jūtot ūdens virpuļo�anu ap ķepām. Upes gultne kļuva dziļāka, līdz ūdens jau mērcēja vēdera spalvu. Run�uks juta Asķepu un Lauvuķepu ejam cie�i abās pusēs. Lauvuķepa nomurmināja: Mazliet uz �o pusi, tur ir dziļāks. Tad straume atkal kļuva seklāka, un Sīļa-ķepam izdevās uzrāpties otrā krastā. Viņ� apstājās astes garuma attālumā no ūdens un nopurinājās, lai apslēptu atvieglojuma trīsas.

-Ei, uzmanies! viņam aiz muguras atskanēja Vējaķepas nedraudzīgā balss. Tu saslapināji manu ka�oku.

Piedo-od, Sīļaķepa noņurdēja.

Kaķi turpināja iet gar ezera krastu pāri Vēja klana teritorijai un garām zirgu ganībām. Sīļaķepa tik tikko spēja sajust kaķu smar�u visaptvero�ā zirgu aromāta mākonī, bet neviens no kaķiem arī neiznāca sasveicināties. Viņ� saspicēja ausis, tālumā dzirdot suņu rejas, un nosprieda, ka suns, kas dzīvo netālu no zirgu ganībām, ir pārāk tālu, lai radītu nepatik�anas.

Kad viņi bija tiku�i garām zirgu aplokam, Kazenājnags veda grupu kalnā. Sīļaķepam iekņudējās ķepas, apzinoties, ka viņ� sper soļus nezināmā teritorijā. �eit sākās viņa piedzīvojums! Māju aromāti palika aiz muguras, un asa vēja brāzma atnesa jaunas smar�as, kas bija me�onīgas un neparastas. Viņa ķepas uz bridi sastinga. Muļķa kaķi! Sīļaķepa pats sevi norāja. Tie�i to ta�u tu gribēji, vai ne? Run�uks juta brāli un māsu pieskaramies viņam abās pusēs un zināja, ka ari viņus apmulsinājusi nezināmā taka, pa kuru jādodas tālāk.

Zeme zem ķepām kļuva slapjāka un nelīdzenāka. Sīļaķepa pagāja garām niedru pudurim un sadzirdēja �ļakstu, ko pavadīja spēcīga var�u smar�a. Pēc brī�a viena no viņa ķepām paslīdēja slapjajā zālē un pakaļkājas ie�ļūca ūdenī.

- Lapsu mēsli! run�uks no�ņācās, kārpoties ar priek�ķepām, lai tiktu ārā no ūdens.

- Vai viss kārtībā? jautāja Lauvuķepa.

-Jā. Sīļaķepa izgrūda caur sakostiem zobiem.

Viņ� sadzirdēja, kā Nags, kas nāca tie�i aiz Lauvuķepas, �ukst Naktij: Tas ir neprāts! Ņemt aklu apguvēju līdzi tik tālā ceļā uz kalniem!

Zinu, Nakts atbildēja. Viņ� nespēs turēties līdzi.

Sīļaķepa jau gribēja asi kaut ko atcirst, bet, pirms paspēja pavērt muti, sajuta mātes asti cie�i piekļaujamies purniņam. Sīļaķepa tiks galā, viņa noņaudēja. Viņ� spēj apgūt jaunu teritoriju tikpat labi kā jebkur� cits kaķis. Vai tad tu nekad neesi spēris ķepu nepareizā vietā, Nag? Vāvergaita piebilda.

Lielais, svītrainais cilts runcis neatbildēja, un māte noņēma asti Sīļaķepam no mutes un uzlika to viņam uz pleca. Nāc te! �eit ir sausāks.

Sīļaķepa sekoja mātei, pateicīgs par cieto zemi zem kājām. Run�uks bija pārsteigts, ka Vējaķepa nebija izteicis kādu sarkastisku komentāru par viņa kļūmīgo soli. Bet Vējaķepa bija klanu kaķis; varbūt viņ� bija jutis nepiecie�amību atbalstīt citu klanu kaķi, nevis cilts kaķi.

Tomēr nav jau tā, ka viņ� būtu mani aizstāvējis, Sīļaķepa aizvainots nodomāja. Tas būtu par daudz prasīts.

Vēj� pūta Sīļaķepam pretī, liekot noprast, ka viņi nonāku�i kalna galā. Te bija tik daudz jaunu smar�u, ka viņ� nespēja vien sākt tās visas at�ķirt.

Satrieco�i! Asķepa noelsās. No �ejienes var redzēt ezeru un visu klanu teritorijas. Viņa pieskrēja pie Sīļaķepas un iebadīja viņam ar galvu. Te, lejā, ir straume, kam abās pusēs aug koki, tur ir Upes klana teritorija. Un aiz tās ir tum�s prie�u me�s tā ir Ēnas klana teritorija. Es pat redzu Saieta salu un koka tiltu... No �ejienes tas izskatās tik mazs!

- Uz �o pusi ir me�i, kuros dzīvojam mēs, Lauvuķepa nostājās brālim otrā pusē. Varu derēt, ka mēs varētu saskatīt ieplaku, ja tagad būtu kaillapis. Un tur tālāk ir tīrelis, kur dzīvo Vēja klans. Mēs varam redzēt to visu!

- Vēja klans �o ainu redz visu laiku. Viņiem aiz muguras bija nostājies Vējaķepa. Mūsu teritorijā ir daudz lielisku skatu laukumu.

Kaitino�ais spalvu kamols, Sīļaķepa nodomāja.

- Vai atceraties pirmo reizi, kad �eit bijām? -Sīļaķepa saoda Kazenājnagu, kas stāvēja nedaudz nostatu kopā ar Vāvergaitu, Vārnuspalvu un Dzin-tarādu.

- Es to nekad neaizmirsī�u, Vāvergaita atbildēja. Bija nakts, un visi Zvaigznes klana kaķi atspoguļojās ezerā.

- Nespēju noticēt, cik drosmīgi jūs bijāt, Nakts piebilda. Jūs ceļojāt tik tālu, lai atrastu jaunas mājas, pat nezinot, kur nonāksiet.

- Mums palīdzēja Zvaigznes klans, Vāvergaita nomurmināja.

- Un Bezgalīgo medību cilts darītu to pa�u jūsu labā, Dzintarāda piebilda, ja Straujūdens ciltij jebkad nāktos pamest kalnus.

Pamest? Nakts izklausījās uztraukta. Nedz mēs, nedz mūsu sen�u gari nekad nespētu doties prom. Mēs piederam kalniem.

Sīļaķepa prātoja, vai Naktij tie�ām taisnība. Ja klanu kaķiem neizdosies padzīt iebrucējus, ciltij un viņu sen�iem varētu nākties doties līdzīgā ceļojumā.

Lauvuķepa stāvēja līdzās māsai, lūkodamies lejā uz ezeru un pazīstamajām klanu teritorijām. Viņam pārskrēja satraukuma trīsas, kad run�uks uzgrieza muguru mājām un pirmo reizi skatīja nezināmas teritorijas.

- Ko mēs gaidām? viņ� vaicāja Asķepai. Kāpēc nedodamies tālāk?

- Vai tad tu nedzirdēji, ko teica Kazenājnags? -māsa ieņaudējās. Viņ� lika mums atpūsties, bet ļāva medīt, ja vēlamies.

Lauvuķepa bija tik ļoti koncentrējies uz ceļojumu, ka nebija pat ievērojis tēva doto pavēli. Viņ� ar nagiem plēsa īso zāli, kas auga kalna galā. Es negribu sēdēt uz vietas! Mēs tik tikko esam sāku�i iet!

- �o enerģiju dod ceļojuma zālītes, Asķepa prātīgi sacīja. Kalni nekur nepazudīs. Viņa pagriezās, pakustinājusi astes galu, un gāja lejup uz ērk�ķu krūma pusi, izslietās ausis un ūsas liecināja, ka māsa pamanījusi medījumu.

Lauvuķepam smeldza ķepas no kāpiena stāvajā kalnā, bet viņ� vēl nekad mū�ā nebija juties tik dzīvs, nebija tik ļoti vēlējies turpināt ceļojumu. Viņam priek�ā gulēja tum�ais me�s, kas klāja nogāzi, un aiz tā Lauvuķepa redzēja zaļus klajumus, kuri atgādināja zāli zirgu ganībās. Zaļo klajumu sa�ķēla Pērkontakas un divkājaino migas da�as no tām bija tuvāk kopā kā sarkanu akmeņu puduri.

Lauvuķepa metās prom pa īso, atsperīgo zāli līdz klintsragam, kas bija augstākais punkts �ajā kalnā. Stāvot uz kraujas, run�uks juta, kā vēj� pieglau� spalvu pie sāniem. Viņ� jutās tik varens kā Lauvu klana karotājs! Viņam �ķita, ka varētu ar vienu ķepas vēzienu noslaucīt divkājaino migas no zemes virsas. Lielākā Pērkontaka izskatījās tik �aura kā ērk�ķaina stīga vai zariņ�, ko viņ� varētu pārkost vienā kampienā.

Es spētu noskriet ātrāko zaķi! Cīnīties ar niknāko lapsu, kāda jebkad dzīvojusi! Pamanījis tum�pelēku punktiņu pie horizonta, Lauvuķepa domās piebilda: Es varētu uzkāpt augstākajā kalnā ātrāk, nekā ērglis spētu tajā uzlidot!

Run�uks prātoja, vai arī citi kaķi jūtas tāpat. Kad viņ� palūkojās lejup uz ceļabiedriem, kas mierīgi atdusējās zemāk, run�uks nojauta, ka tā nav.

Lauvuķepa sasprindzināja dzirdi, lai uztvertu Tīģerzvaigznes balsi vēja nopūtā, un meklēja tum�i svītraino tēlu ēnās, ko meta akmeņi un krūmi. Tie�i tāds bija Tīģerzvaigznes padoms: justies tā, it kā ienaidnieki nebūtu lielāki par vabolēm. Bet no kritu�ā karotāja nebija ne miņas. Visas �īs pretrunīgās jūtas �ķita nākam no pa�a Lauvuķepas.

- Lauvuķepa! Mēs tevi gaidām!

Tēva balss lika viņam salēkties. Pārējie kaķi bija beigu�i atpūsties un slējās ķepās.

- Nāku! viņ� izsaucās.

Run�uks noskrēja lejā no klintsraga un pievienojās brālim un māsai, kas devās uz me�a pusi. Māte un tēvs gāja visiem pa priek�u kopā ar Dzintarādu un Vāmuspalvu.

- Vai atceraties, kā jutāmies, kad pirmo reizi uzkāpām tajā kalnā? Dzintarāda ņaudēja.

- Es atceros, kā man sāpēja ķepas, Vāvergaita attrauca, pakustinot astes galu.

Kazenājnags apgāja apkārt lielam papar�u pudurim. Magones kaķēns �eit pakrita. Debespaparde viņu pacēla un nesa tālāk. Mēs tolaik cits citam palīdzējām.

- Bet tagad tas vairs nav iespējams. Lauvuķepam �ķita, ka Vārnuspalvas balsī ieskanējās ilgas, ierastais nīgrums bija zudis. Ir tikai dabiski, ka klani cits ar citu konkurē.

Lauvuķepa skumji iedomājās par Vir�uķepu; viņam likās, ka vecākie karotāji ilgojas pēc draudzības, kas bija radusies ceļojuma laikā. Lauvuķepa jutās atvieglots, jo izskatījās viņi zina, kurp jāiet. Tagad, kad run�uks vairs nevarēja saskatīt mājas, viņu nomāca nezināmās teritorijas pla�ums. Ka�oks kaunā sakarsa, iedomājoties, kā viņ� kalna galā bija sapņojis par neredzētu varenību; Lauvuķepa priecājās, ka neviens cits to nezina.

Ja nu vienīgi Sīļaķepa. Lauvuķepas ka�oks kaisa vēl karstāk, iedomājoties, ka brālis būtu varējis noklausīties viņa domas.

- Aiziet, kustiniet ķepas! Kazenājnags uzsauca pār plecu. Es gribu līdz naktij tikt laukā no me�a.

Lauvuķepa apspieda nopūtu. Viņ� juta, ka sāk sūrstēt ķepas, un vēders no izsalkuma rūca. Ceļojuma zālī�u dotā enerģija �ķita kaut kur iz�ibējusi. Run�uks vēlējās, kaut būtu izmantojis iespēju atpūsties un paēst.

- �e! Vāvergaitas balss skanēja slāpēti; Lauvuķepa palūkojās pār plecu un redzēja, ka māte tuvojas, nesot mutē peli. Apēd, cik ātri vien vari, viņa piebilda, nometot medījumu dēlam pie ķepām.

-Paldies! Lauvuķepa pateicīgi pieskārās ar degunu mātei pie pleca.

- Es jau vairs nespēju klausīties tava vēdera rūkoņā, Vāvergaita ņaudēja, asti uzjautrinājumā izliekusi. Varu derēt, ka to varēja dzirdēt pat Pērkona klanā.

Viņa aizsteidzās uz priek�u, lai pievienotos Kaze-nājnagam, savukārt Lauvuķepa notupās pie peles un aprija to da�os kampienos.

Kad run�uks bija beidzis ēst, viņa ceļabiedri nekur vairs nebija saskatāmi, bet viņ� joprojām varēja dzirdēt pārējo kaķu balsis un izsekot viņu smar�ai, līdz visus panāca. Paskrējis garām baram, viņ� piesteidzās pie tēva.

- Ko tu zini par iebrucējiem? Kazenājnags jautāja Nagam. Cik daudz viņu ir?

- Pārāk daudz, Nags atbildēja.

Kazenājnagam noraustījās ausis. Lauvuķepa nojauta, ka �ī atbilde tēvam nepalīdz plānot, ko darīt, kad viņi būs nonāku�i kalnos.

- Kas bijis līdz �im? Kazenājnags turpināja. Vai esat izpētīju�i, kā sve�ie medī un cīnās? Un kā ar regulārām patruļām...

- Tu zini, ka mēs neesam klanu kaķi. To sakot, spalva Nagam uz spranda uzbozās. Mums vajadzīga palīdzība, bet nepieļausim, ka izturaties pret mums kā pret apguvējiem.

- Nomierinies, Nag! Nakts pieskārās biedra plecam ar astes galu. Kazenājnags tikai mēģina izdomāt, kā vislabāk mums palīdzēt.

Mirkli Lauvuķepam jau �ķita, ka svītrainais alas sargs nikni atbildēs arī kaķenei, bet viņa spalva noplaka, un runcis neveikli pamāja Kazenājnagam, it kā mēģinot atvainoties.

- Mums nekad iepriek� nav bijusi vajadzība iezīmēt robe�as, viņ� paskaidroja. Izvēlējāmies da�us akmeņus pie alas un nolikām tur sargus, lai vēro iebrucējus. Akmensteicējs sacīja...

Lauvuķepam apnika runas par stratēģiju, tāpēc run�uks ļāva tēvam un pārējiem doties uz priek�u un pagaidīja brāli un māsu.

- Cilts kaķi �ķiet ļoti saspringti, viņ� ieņaudējās, nonācis līdzās Asķepai. Man likās, ka Nags noplēsīs Kazenājnagam ausil

Asķepa domīgi samiedza acis. Manuprāt, tas tāpēc, ka viņi nav pastāstīju�i Akmensteicējam, ko grasās darīt. Viņ� varbūt būs pārskaities, kad cilts teritorijā parādīsies bars klanu kaķu.

- Pārskaities? Lauvuķepas ka�oks dusmās kaisa.

Viņam jābūt mums pateicīgam!

Māsa nosprauslojās. Varbūt mūsu iera�anās aizskars viņa lepnumu. Barve�iem jāspēj tikt galā ar problēmām, negaidot palīdzību no malas. Kā, tavuprāt, justos Ugunszvaigzne, ja mūsu klanā būtu kādas problēmas un tu aizietu palūgt Vēja klana palīdzību?

-Viņ� noteikti izoderētu savu migu ar manu ka�oku, Lauvuķepa piekrita.

- Un ko tu darītu Akmensteicēja vietā? Sīļaķepa ziņkārīgi jautāja, uzsitot māsai pa plecu ar astes galu.

Asķepa da�u sirdspukstu garumā apdomājās un atbildēja: Es norīkotu robe�as patruļas...

- Bet viņiem nav robe�u, Lauvuķepa atgādināja.

- Tad es iezīmētu robe�as. Asķepas ausis noraustījās. Norīkotu regulāras robe�patruļas un iemācītu visiem saviem kaķiem cīnīties. Iebrucēji neuzdro�inātos nākt mums tuvumā!

Sīļaķepa pa�ūpoja galvu. Tu domā kā klanu kaķis. Ciltij ir at�ķirīgas iera�as. Neesmu pārliecināts, vai mums vajadzētu mēģināt viņus mainīt.

- Vajadzētu gan, ja viņiem draud padzī�ana no pa�u teritorijas un bada nāve, Lauvuķepa iebilda. Ciltij vajadzīgs karotāju kodekss, un mēs viņiem to iemācīsim.

Rieto�ā saule meta garas ēnas, kad viņi nonāca koku audzes malā. Lauvuķepa uzboza ka�oku, lai paglābtos no vēja, kas pūta cauri pame�am. Priek�ā viņ� redzēja putekļainas zāles klātu nogāzi, kas veda uz �auru ieleju. Tās otrā pusē atkal slējās koki, aiz kuriem iezīmējās pelēka kalna apveidi. Vienā malā Lauvuķepa pamanīja divkājaino migu sarkanīgos akmeņus, ko tik tikko varēja saskatīt caur kokiem.

- Mēs iekārtosimies �eit uz naktsguļu, Kazenājnags paziņoja. Te mums būs aizvēj�, turklāt pietiekami daudz medījuma.

Pirms Kazenājnags bija beidzis runāt, Vārnuspalva jau no�ķīrās no grupas un metās prom pa klajumu, vēdera spalvām skarot zāli. Vējaķepa aizsteidzās tēvam pakaļ. Lauvuķepa nebija pamanījis trusi, pirms tas metās bēgt. Abi Vēja klana kaķi joza katrs uz savu pusi, un, kad trusis metās prom no Vārnuspalvas, tas burtiski ieskrēja Vējaķepam ķepās. Vēja klana māceklis to nobeidza ar vienu a�u kodienu kaklā.

� Labs ķēriens! Lauvuķepa noņaudēja, kad Vējaķepa nāca atpakaļ, vilkdams līdzi medījumu.

Vējaķepa viņu ignorēja, bet Vārnuspalva atzinīgi pamāja, un abi Vēja klana kaķi apsēdās, lai kopā notiesātu medījumu.

Lauvuķepa griezās atpakaļ me�ā, lai arī pats atrastu kādu medījumu. Izgar�ojis gaisu, run�uks sajuta peli skribināmies pa kritu�ajām lapām netālu no ērk�ķu krūma. Viņ� lēca, ķepas izstiepis, bet, saķēris nagos grauzēju, sajuta, kā ap pleciem aptinas dzeloņains vītenis. Viņ� izrāvās, atstājot krūmā oran�u spalvu ku�ķi. Lauvuķepas ka�oks kņudēja kaunā par neveiklo ķērienu, un viņ� aiztecēja līdz koku pudurim, cerēdams, ka Vējaķepa nav viņu vērojis.

Asķepa un Sīļaķepa jau bija iekārtoju�ies kuplu papar�u pudura aizvējā ar savu medījumu; Asķepa mielojās ar treknu lauka peli, savukārt Sīļaķepa negausīgi rija zvirbuli.

- Kaut mēs varētu te palikt mazliet ilgāk, Asķepa pilnu muti nomurmināja. �ajā vietā ir tik daudz medījuma!

- To nu mēs nevaram darīt, Sīļaķepa neizrādīja ne mazāko līdzjūtību. Un man ne�ķiet, ka da�iem labiem tas ietu pie sirds.

Viņ� ar asti pamāja uz Naga un Nakts pusi; cilts kaķi bija paēdu�i un nu mēģināja iekārtoties naktsguļai starp divām līkām koka saknēm. Viņi visu laiku grozījās, it kā nekādi nevarētu atrast ērtu pozu.

Nakts sastinga, kad netālu atskanēja pūces ūjina-�ana. Kas tas?

- Tikai pūce. Tērce piegāja pie cilts biedrenes un ar degunu pieskārās melnās kaķenes plecam. Viss kārtībā. Sākumā Vāvergaita stāvēs sardzē, pēc tam viņu nomainīs Vētrasvilna.

- Man tas nepavisam nepatīk, Nags ņurdēja, nervozi pagrie�ot galvu, kad kaut kur no�īkstēja koks. Es daudz labprātāk būtu klajumā, tur vismaz es varētu redzēt, ja man kāds pielavās.

- Mēs drīz būsim klajā vietā, Tērce apsolīja. Un tas bija tikai koka zars. Viņa klusi ieņurrājās, izklausoties gan līdzjūtīga, gan uzjautrināta. Koki nevar tev pielavīties.

Lauvuķepa plati no�āvājās un kopā ar brāli un māsu iekārtojās garajā zālē, apsedzis degunu ar astes galu. Viņ� jutās ērti un silti, un viņam bija pilns vēders. Run�uks aizvēra acis, un skarbās cilts kaku

> balsis pamazām saplūda ar pū�u ūjinā�anu glu�i kā lietus lāses, kas iz�ķīst ezerā.

Tad viņ� saspicēja ausis, izdzirdot Vējaķepas sūdzē�anos ieplakā pa�ā me�malā. Es nesaprotu, kāpēc mums vispār jāiet. Ko tad mēs varam darīt, lai palīdzētu tiem jocīgajiem kaķiem, un kāda tam vispār jēga? Ko tā cilts mums labu darījusi?

- Spalvaste atdeva dzīvību, glābjot cilti no Asilkņa. Ja viņi bija pelnīju�i mūsu palīdzību toreiz, arī tagad nekas nav mainījies. Citādi viņa būtu mirusi velti, -Vārnuspalva nomurmināja.

Lauvuķepa pacēla galvu un ieraudzīja tievo Vēja klana kaķi sē�am ar muguru pret kokiem, viņa apveids asi izcēlās uz tum�o debesu fona. Vējaķepa bija izlaidies zālē.

- Nu, man izklausās, ka esam �iem palīdzēju�i gana, māceklis iebilda.

Vārnuspalva nopūtās; Lauvuķepa nodomāja, ka nekad vēl nav dzirdējis kādu kaķi izklausāmies tik noguru�u. Tu nekad nesapratīsi, ko nozīmē uzticība, pelēki melnais runcis ieņaudējās.

Lauvuķepa bija apmulsis. Spalvaste bija bijusi Upes klana kaķene; kāpēc lai Vārnuspalva būtu īpa�i uzticīgs viņai?

Viņ� atkal apvija asti ap purniņu. Ap �iem karotājiem vēdīja tik daudz atmiņu, un viņam bija grūti tās saprast. Run�uks piespiedās tuvāk māsai un brālim, un me�a skaņas pamazām pagaisa, viņam lai�oties miegā.

Lauvuķepu pamodināja ķepas sitiens pa plecu. Viņ� tūlīt pat pielēca kājās, izlaidis nagus, un izkūņojās no zāles guļvietas.

Viņam līdzās stāvēja Kazenājnags. Tēvs aizspieda dēlam muti ar asti, mudinot klusēt. Viņam līdzās zālē bija notupu�ies Sīļaķepa un Asķepa, ka�okus uzbo-zu�i. Asķepas astes gals kustējās, lūkojoties laukā no koku aizsega, un Sīļaķepa spicēja ausis.

- Tuvumā ir sve�s kaķis, Kazenājnags nomurmināja.

Lauvuķepa izgar�oja gaisu. Sākumā viņ� nespēja uztvert neko citu kā vien pārējo klanu kaķu smar�u sajaukumu. Ari Nags jau bija pielēcis kājās, gatavs kaujai, un Vāvergaita pieskrēja pie viņiem un nostājās Kazenājnagam pie sāniem. Me�s un piekalne �ķita mierīgi. Agrā rīta saule spraucās cauri kokiem, iekrāsojot Lauvuķepas ka�oku ugunīgos toņos. Rasa mirdzēja uz zāles stiebriem un zirnekļu tīkliem tuvējā ērk�ķu krūmā.

Lauvuķepa jau sāka atslābt, kad līdz viņiem atplūda vēsma, atnesot līdzi svaigu smar�u. Tas ir mincis! viņ� izsaucās. Es nebaidos no min�iem!

- Ku�! Kazenājnags brīdināja. Varbūt esam ienāku�i min�a teritorijā, un mēs nevēlamies cīnīties, ja vien nebūs citas izvēles.

- Mums ta�u nav jācīnās ar min�iem, Asķepa nicīgi novilka. Varu derēt tiklīdz parādīsim zobus, viņi ņaudēdami aizbēgs atpakaļ pie saviem divkājainajiem.

- Vai ari ne. Vāvergaitas balss bija klusa, bet stingra. Esmu pazinusi min�us, kas māk kauties, un, ja kāds no mums tiktu ievainots, tās būtu lielas problēmas. Tagad klausiet Kazenājnagu un paklusējiet!

Lauvuķepa sastinga, dzirdot pame�ā soļu �vīkstus. Netālu eso�ā papardes krūma lapas me�onīgi neviļņojās un pa�ķīrās. īām cauri izlauzās resns, svītrains runcis. Viņa ka�oks bija saņurcīts un dad�u pilns un

purns pavisam sirms. Viņ� sastinga pie papar�u cera un nopētīja ceļotājus.

Kazenājnags arī vērās sve�iniekā, dzintarkrā-sas acis �okā iepletis. Savukārt Vāvergaita sajūsmā palēcās un priecīgi izsaucās:

Mūri!

Asķepa pagriezās un palūkojās uz māti. Tu pazīsti �o minci?

Vāvergaitas acis spo�i mirdzēja. Mēs viņu satikām pirmā ceļojuma laikā, kaķene paskaidroja. Viņ� mums palīdzēja atrast ceļu uz vietu, kur saule grimst.

Dzintarāda pielēca kājās no savas naktsmītnes kazenāja krūma aizvējā. Sveiks, Mūri! kaķene izsaucās, metoties pāri zāles pleķītim, lai saberzētos ar deguniem ar veco strīpaini. Kā sokas ar medī�anu?

Viņai sekoja Vētrasvilna. Sveicināts, Mūri! Priecājos, ka Zvaigznes klans atkal savienojis mūsu ceļus.

- Mans draugs sacīja, ka me�ā esot sve�i kaķi, un es nodomāju, ka tie varētu būt jūs, vecais runcis ieņaudējās. Bet kur tad pārējie? Kur tas kārnais māceklis, kas vienādiņ strīdējās?

- �eit. Vārnuspalva pienāca tuvāk, lai pievienotos pārējiem.

- Vai tu ļausi viņam �ādi par sevi runāt? Vējaķepa jautāja, ar neslēptu naidīgumu nopētot svītraino runci. Es ar vienu ķepas cirtienu varētu noplēst �im ka�oku!

Vārnuspalva samiedza acis. Tu neko nesaproti, Vējaķepa. Mūris mums palīdzēja ceļojuma laikā. Tā ir nozīmīga saikne.

Vējaķepa nicīgi no�ņaukājās.

- Vārnuspalva tagad ir karotājs, Kazenājnags ieņaudējās. Asķepa nosprieda, ka tēvs mēģina novērst svītrainā run�a uzmanību no Vējaķepas rupjības.

- Un es tāpat, Vāvergaita piebilda. Mans karotājas vārds ir Vāvergaita.

- Va vellos! Mūra dzintarkrāsa acis iemirdzējās.

Bet tolaik jūs bij� se�i, viņ� piebilda, grozīdams galvu uz visām pusēm. Kur ir tā sudrabotā kaķene -Spalvazinkāda?

-Viņa gāja bojā, Vārnuspalva izdvesa, pirms kāds cits paspēja bilst kaut vārdu.

- Man ļoti �ēl. Mūris nolaida asti, bet pēc da�iem sirdspukstiem vecā kaķa acis atkal iemirdzējās. Es nekad nedomāju, ka atkaliņ redzē�u klanu kaķus, bet te nu jūs ir!

- Ne jau visi no mums ir klanu kaķi, Vētrasvilna aizrādīja. Viņ� pamāja ar asti, aicinot Tērci un abus pārējos cilts kaķus pienākt tuvāk. �ie ir Tērce, Nakts un Nags. Viņi ir no kalniem.

- Ko-a? Mūra ka�oks sabozās. Tātad kalnos tie�ām dzīvo kaķi? Viņ� nopētīja visus trīs cilts kaķus piemiegtām acīm. Man likās, ka tās ir tikai pasaciņas, ko mātes stāsta mazuļiem, lai tie neaizklīstu prom.

- Nē, mēs nudien esam īsti, Nags apliecināja.

� Tā izskatās. Mūris pāris rei�u nolaizīja ka�oku uz krūtīm, ar acs kaktiņu vērojot kalnu kaķus, it kā gaidītu, ka tie lēks viņam virsū, nagus izlaidu�i un zobus atņirgu�i.

- Un �ie ir mani kaķēni. Vāvergaita aplika asti ap Asķepu, Lauvuķepu un Sīļaķepu, mudinot viņus pieiet tuvāk vecajam svītrainim. Mani un Kazenāj-naga bērni.

-Kaķēni! Mūra ūsas pārsteigumā notrīcēja. -Jūs tak pa�i tādi kaķēni vien vēl esat. Nā�u, jaunie, ļaujiet uz jums palūkoties!

- Un sis ir mans dēls Vējaķepa, Vārnuspalva piebilda, pastumjot run�uku pie pārējiem.

Visi trīs Vāvergaitas bērni piegāja pie Mūra. Kad Asķepa pieklājīgi nolieca galvu, viņa sajuta vecā kaķa skābeno dva�u un saņēmās, lai neparautos atpakaļ.

-Viņ� ir �ausmīgi vecs! Vējaķepa ie�ukstēja viņai ausī. Vecāks nekā mūsu veckaķi. Kā sis vēl ir dzīvs?

-Aizveries, stulbais spalvu kamols! Asķepa atcirta. Par min�iem rūpējas divkājainie. Viņiem nav pa�iem sev jāgādā ēdiens.

Mūris neko neteica, tikai pakustināja vienu roboto ausi, un Asķepa saprata, ka viņ� ir dzirdējis Vējaķepas komentāru.

- Varu derēt, ka sis vecais, ko�u saēstais putnu-biedēklis nevarētu noķert peli, pat ja dzītos tai pakaļ līdz pa�am kaillapim, Vējaķepa nicīgi noņurdēja.

Mūris uzlūkoja run�uku. Tev taisnība, es vairs neķeru medījumu. Par manu ēdienu gādā pakaļkāji. Bet man �ķiet, ka �odien es varētu notiesāt kādu kaķēnu ar sliktām manierēm.

- Es neesmu... Vējaķepa sa�utis iesāka, bet nekavējoties apklusa, kad tēvs ar ķepu ieblieza viņam pa ausi tas bija pamatīgs sitiens, lai gan ar ievilktiem nagiem.

- Neklausieties Vējaķepā, Sīļaķepa sacīja vecajam runcim. Visi zina, ka viņam ir peles smadzenes.

Mūris ieņurdējās smieklos. Neraizējies, jaunuli! Esmu savā mū�ā saticis vairāk kaitino�u jaunu kaķu nekā tu tru�u.

Viņ� nolieca galvu, lai paskatītos uz abiem brāļiem un māsu. Tuvumā bija labi redzams, ka viņa ka�oks gadiem nav kopts. Asķepa pamanīja runcim pie kakla ērci, un pa nespodro ka�oku aizlēca da�as blusas.

Fui, blusas! Es nu gan negribētu, ka tās tiek manā ka�okā! Paldies!

Klanos tas bija mācekļu uzdevums sakopt vec-kaķu ka�okus, izlasīt ērces un blusas. Varbūt divkājainie nemaz tik labi nerūpējās par Mūri kā klanu kaķi par savējiem.

- Tātad, ko jūs te darāt? Mūris jautāja, kad bija pamatīgi apostījis Asķepu un viņas brāļus. Neiesiet tak atkaliņ uz vietu, kur saule jūrā slīkst?

- �oreiz ne, Kazenājnags attrauca. Mēs esam ceļā uz kalniem. Cilts kaķiem vajadzīga mūsu palīdzība.

Mura acis �ausmās iepletās. Tā nu gan nav nekāda labā vieta kaķiem! viņ� iebilda. Nesakiet, ka neesat atradu�i labāku kaktu, kur palikt!

- Mēs atradām lielisku vietu! Vāvergaita mierino�i teica.

- Tā atrodas pie ezera, Dzintarāda piebilda.

Tur pietiek vietas visiem �etriem klaniem, un arī divkājainie mūs pārāk netraucē.

- Tad kāpēc jūs nepaliekat turpat? vecais runcis nesaprata.

- Mēs dosimies atpakaļ, bet pa�laik cilts kaķiem vajadzīga mūsu palīdzība, Kazenājnags skaidroja.

Asķepa nesadzirdēja Mūra atbildi, jo Lauvuķepa ie�ņāca viņai ausī: Kāpēc mēs nevaram doties ceļā? Tas mincis mūs visus kavē.

- Laikam jau viņ� ir sens draugs, Asķepa sacīja, lai gan klusībā piekrita Lauvuķepam. Varbūt cilts kaķi kalnos mirst, kamēr viņi te stāv un ņaud par veciem laikiem.

Viņai par atvieglojumu, Kazenājnags pielieca galvu, lai atvadītos no vecā kaķa. Mums tagad jāiet. Bija patiess prieks tevi atkal satikt, Mūri.

- Nav nekādas vajadzības teikt ardievas, Mūris ieņaudējās. Es ie�u jums līdzi.

Asķepa redzēja, ka �oks, ko pati izjuta, atspoguļojās cilts kaķu sejās. Nakts kaut ko ie�ukstēja Nagam ausī.

- Kazenājnag... Nags iesāka.

- Man ne�ķiet, ka tā ir laba doma, Kazenājnags sacīja Mūrim. Asķepa nesaprata, kāpēc tēva dzintar-krāsas acīs parādās skumjas. sis būs grūts ceļojums, un kalnos mūs gaida kaujas.

Mūris uzbu�ināja ka�oku. Un tu domā, ka es nevaru kauties, ko? Par vecu un resnu, ne? Pirms kāds no kaķiem paspēja atbildēt, viņ� sāka ņurdo�i smieties. Varbūtiņ jums ir taisnība, bet es varu paieties ar jums līdz me�am. Viņ� pamāja ar asti uz me�u ielejas otrā pusē. Mans padoms jums noderēs.

- Peļu mēsli! Vējaķepa nolamājās pietiekami skaļi, lai Mūris viņu dzirdētu. Tagad mēs vēl ilgi netiksim vaļā no tā stulbā ka�ķu ka�oka.

Mūris tikai pakustināja asti, uzgrieza muguru Vēja klana māceklim un kopā ar Kazenājnagu devās laukā no koku aizsega un kāpa lejā pa nogāzi. Vāvergaita steidzās uz priek�u, lai ietu Mūrim pie otra sāna.

Asķepai nepatika Vējaķepas rupjība, bet viņam nevarēja nepiekrist. Vecā kaķa dēļ viņi ies daudz lēnāk, un kavēties nebija laika.

- Kazenājnags un pārējie ir jau �eit biju�i, viņa pa�ukstēja Lauvuķepam. Ko gan tas Mūris var tādu pateikt, ko viņi jau nezinātu?

Lauvuķepa paraustīja plecus. Kā jau Vējaķepa teica, vaļā mēs no viņa netiksim.

Ejot uz ieleju, Asķepa dzirdēja Mūri runājam par divkājaino migu, kas bija redzama tālumā.

- Vai atceraties tās �urkas? viņ� jautāja.

- Kā gan es varētu to aizmirst? Dzintarāda noelsās. Domāju, ka no kodiena dabū�u galu. Viņa pārlaida mēli pār zobiem un piebilda: Ta�u �urka, kas mani sakoda, nenodzīvoja tik ilgi, lai to no�ēlotu.

Mūris skanīgi smējās. Nu, �urku te vairs nav! Ieradās pakaļkāji, ierīkoja sev migu un tika vaļā no visām �urkām.

- Labi gan! Dzintarāda pa�ūpoja asti.

- Un tas klajums, kur gulēja briesmoņi...

Asķepa vairs neklausījās. Ja viņi neies divkājaino migai ne tuvumā, kāpēc Mūrim vajag par to stāstīt? Viņai tā vien niezēja ķepas skriet lejā, bet kaķenīte bija spiesta iet vecā run�a lēnajā solī.

- Kāpēc Kazenājnags to pieļauj? viņa sirdījās.

- Varbūt tie�i �obrīd Straujūdens cilts tiek noslaucīta no zemes virsmas, bet mēs te lēnā garā pastaigājamies.

- Cilts kaķi domā tāpat, Sīļaķepa ieņaudējās.

- Nags burtiski vārās dusmās.

Asķepai nebija vajadzīga brāļa smalkā uztvere, lai to noprastu. Tērce izskatījās nelaimīga, bet Nakts un Nags nikni sa�ukstējās, ka�okiem uz skausta bo�oties. Ja Kazenājnags drīz nepieliks soli, izcelsies ka�ķis.

Saule pacēlās virs koku galotnēm, un Asķepa priecājās par vēso zāli pie sāniem. Āboliņā sanēja bites, putni dziedādami lidoja zilajās debesīs. Nedaudz tālāk kādi pelēkbalti dzīvnieki grauza zāli.

- Skat, aitas! Vējaķepa ar asti norādīja. Tas nozīmē, ka netālu ir divkājaino ferma.

- Mēs zinām, Asķepa attrauca. Viņa negrasījās biedroties ar Vējaķepu, lai gan piekrita viņam par Mūri. Jau agrāk esam redzēju�i aitas, paldies!

- Vēja klanā... Vējaķepa iedomīgi iesāka.

- Te ir vēl kaut kas, Lauvuķepa viņu pārtrauca.

Kāda cita dzīvnieka smar�a. Es tādu nekad vēl neesmu saodis.

Asķepa apstājās, lai izgar�otu gaisu. Lauvuķepam bija taisnība; ja neskaita kaķus viņiem apkārt, tuvumā eso�ās aitas un attālu suņa smaku, bija sao�ams vēl kāds aromāts. Viņa nespēja saskatīt nevienu citu dzīvnieku, bet ķepas sajūsmā notrīcēja.

Kazenājnags apgāja ap kalna malu, un viņu priek�ā pavērās visa ieleja. Pa�ā lejā bija divkājaino migu puduris, ko apjoza �ogs. Savādā smaka kļuva stiprāka; Asķepa juta, kā ka�oks bo�as, apjau�ot, no kurienes tā nāk. Starp migām un ceļotājiem bija bariņ� lielu, melnbaltu dzīvnieku. Viņiem bija nagi kā asi akmeņi un garas astes, kas �ķēla gaisu ar tādu �vīkstoņu kā niedres vējā.

- Kas tie tādi? Lauvuķepa prasīja, un te nu Vējaķepam nebija, ko teikt.

- Tie ir milzīgi, Asķepa ieņaudējās, mēģinot neizklausīties tik satraukta, kā jutās. Un skatās tie�i mums virsū. Kā jūs domājat, vai tie uzbruks?

Kaķenīte jau bija sagatavojusies bēgt, kad izdzirdēja Mūra sēco�os smieklus. Nebaidieties nenieka! -viņ� izdvesa. Tās ir tikai govis.

- Viss kārtībā, Vāvergaita sacīja pāri plecam. Mēs jau agrāk esam redzēju�i govis. Tās jums nedarīs neko ļaunu, ja vien nepakļūsiet zem lielo kāju nagiem.

Lai vai kā, Asķepa bija priecīga par to, ka Kazenājnags nolēma mest loku, lai neietu pārāk tuvu govīm, ceļotājiem kāpjot lejup pa nogāzi, un kļuva vēl priecīgāka, kad dīvainās radības palika aiz muguras.

- Es varu saost peles, Lauvuķepa paziņoja, kad viņi tuvojās divkājaino migām. Viņ� steidzās pie Kazenājnaga, lai pajautātu: Vai varam piestāt, lai pamedītu? Esmu izsalcis.

Asķepai mutē saskrēja siekalas, jūtot vilino�o aromātu. �ķita, ka tas nāk no divām lielākajām migām, kas atradās nomaļus no pārējām. Viņa metās uz priek�u, lai pievienotos brālim. Lūdzu, Kazenājnag! Es ari esmu izbadējusies.

Kazenājnags vilcinājās, un atbildēja Mūris: Labāk nerādās tai vietai ne tuvumā, jaunatne! Tā ir bīstama. Vai varat saost suņus tikpat labi kā peles?

Kazenājnags pamāja ar galvu. Es varu. Paldies, Mūri! Mēs iesim tālāk, līdz atradīsim dro�āku medību vietu.

Lauvuķepa aizkaitināts no�ņācās. Es nebaidos no suņiem, viņ� nomurmināja.

- Es ari ne, Vējaķepa piekrita. Mēs Vēja klana teritorijā viņus redzam visu laiku. Suņi nav tik bīstami, ja tikai zina, kā tikt ar �iem galā.

- Divkājainie noteikti tos stulbos dzīvniekus tur ieslēgtus, piebilda Lauvuķepa. Mūris tikai ceļ traci par neko.

-Jā, piekrita Vējaķepa. Viņ� ir mincis, tāpēc no visa baidās.

Run�i! Asķepa nodomāja, klausoties brāļa un Vēja klana mācekļa sarunā, beidzot tie bija atradu�i kopīgu valodu. Abi turpināja ceļu sa�ukstoties, līdz Kazenājnags ieveda viņus dzīv�oga paēnā.

Asķepa spicēja ausis, vai nesadzirdēs medījumu. Kaķenītei �ķita, ka viņa ir pamanījusi kustību biezākajā dzīv�oga vietā, bet, kad viņa mēģināja papētīt tuvāk, ka�oks ieķērās vilkābeles zaros un mazā radībiņa, lai arī kas tā būtu, paspēja aizbēgt. Nikni nosprauslājusies, kaķenīte apstājās, lai sakārtotu ka�oku, un pamanīja Lauvuķepu un Vējaķepu lienam fermas virzienā.

- Ei! viņa uzsauca. Kur tad jūs dodaties?

Lauvuķepa pamāja ar asti. Klusē, pie Zvaigznes klana!

Asķepa paskatījās uz pārējiem; viņi bija vairāku lapsu attālumā, neviens neko nebija dzirdējis. Sīļaķepa soļoja starp Vētrasvilnu un Tērci, un nebija pat pamanījis pārējo pazu�anu.

Asķepa steidzās pie brāļa un Vējaķepas. Kurp jūs dodaties?

- Nelec ārā no ka�oka, Lauvuķepa �ukstēja. Mēs iesim atpakaļ uz fermu. Tie visi iet tik lēni, ka paspēsim noķert da�as peles un būt atpakaļ, pirms kāds pamanīs mūsu prombūtni.

- Aiziet! Vējaķepa mudināja, piebikstot Lauvuķepam pie pleca. Es jau varu sagar�ot tās peles.

- Vai jūs abi esat pilnīgi peļugalvas? Asķepa noprasīja. Un ja nu vairs nevarēsiet panākt pārējos? Mums jāturas kopā!

- Mēs nepaliksim tik tālu iepakaļ, Lauvuķepa ņaudēja.

- Tas runcis ir mincis, turklāt veckaķis, Vējaķepa piebilda. Visticamāk, nekad mū�ā nav noķēris nevienu peli. Kāpēc lai mēs viņā klausītos?

- Mēs klausām Kazenājnaga pavēlēm, Asķepa aizrādīja. Ja viņ� jūs pieķers medījam, astes noraus!

- Tad mēs parūpēsimies, lai nepieķer, Lauvuķepas dzintarkrāsas acis spīdēja pavisam savādi. Asķepa nodrebēja no ausīm līdz astes galiņam. Viņa negribēja, ka brālis dodas prom, būdams �ādā noskaņojumā, īpa�i kopā ar Vējaķepu, kas jau bija parādījis, ka uz viņu grūtā brīdī nevar paļauties. Bet kaķenīte zināja, ka neapturēs Lauvuķepu, vienīgā iespēja ir nosūdzēt karotājiem, kas viņam padomā.

- Labi, viņa noņaudēja. Es ie�u jums līdzi.

Vējaķepa nikni paglūnēja uz viņu. Tevi neviens neaicināja!

- Lai viņa nāk, Lauvuķepa teica, uzliekot astes galu Asķepai uz pleca. Medībās trīs ir labāk nekā divi. Un Asķepa ir viena no labākajām medniecēm klanā. Viņa ir gandrīz tikpat laba kā Smil�uvētra!

- Nu labi, Vējaķepa negribīgi piekrita.

Asķepa vēlreiz palūkojās uz dzīv�ogu. Pārējie kaķi bija nozudu�i, lai gan viņa pēc smar�as varēja noteikt, ka tie nav tālu.

- Ejam, Lauvuķepa �ukstēja.

Viņ� apcirtās un metās skriet pāri zāles klajumam uz divkājaino �oga pusi. Asķepa un Vējaķepa sekoja, zālei bu�inot spalvu uz vēdera un astēm plīvojot. Asķepa sasprindzināja ausis, klausoties, vai aiz muguras neatskanēs dusmīgi ņaudieni, bet viss bija kluss.

�ogs bija izgatavots no tā pa�a spīdīgā materiāla, no kāda zirgu aploka �ogs. Lauvuķepa pieplaka pie zemes un līda zem tā, pielecot kājās, līdzko bija ticis otrā pusē.

- Pasteidzieties! viņ� mudināja.

Asķepa izlocījās zem �oga, jūtot, kā spīdīgais metāls noskrāpē muguru, un atceroties mātes stāstu par to, kā viņa bija iesprūdusi zem �āda �oga pirmā ceļojuma laikā. Ķepas bailēs notirpa, viņai iedomājoties, ka arī pati varētu �ādi iestrēgt.

Tad Asķepa jau bija dro�ībā otrā pusē, un Vējaķepa līda viņai pakaļ. Lauvuķepa jau rik�oja uz �aurāko spraugu starp divkājaino migām. Asķepai atkal saskrēja mutē siekalas, sajūtot spēcīgo peļu smar�u. Sekojot brālim, viņa uz mirkli apstājās pie pagalma, ko klāja akmeņi.

Tie�i pretī mācekļiem slējās viena no lielajām divkājaino migām. Pie ieejas bija koka barjera, kas bija nedaudz pavērta; iek�ā viss bija tum�s. Lauvuķepa palūkojās apkārt. Lai gan Asķepa varēja saost gan suņus, gan divkājainos, viņa nemanīja ne vienus, ne otrus.

- Ejam ta�u! Vējaķepa murmināja.

Lauvuķepa deva signālu ar asti, un visi trīs jaunie kaķi pārskrēja pāri pagalmam un ielīda migā pa pavērto spraugu.

Nokļuvusi iek�ā, Asķepa sastinga, nogurumā un bailēs elsojot, līdz acis pierada pie blāvās gaismas. Sienas bija gatavotas no neapstrādātiem akmeņiem. Gaisma plūda no ieejas un no �aurām spraugām augstu pie sienām. Zaļganajos gaismas staros dejoja zeltaini putekļi, bet pārējā telpa grima ēnās. Peļu smar�a te bija vēl spēcīgāka, ta�u Asķepa jutās pārāk satraukta, lai medītu. Viņa pagriezās un paskatījās uz vietu, no kuras viņi bija nāku�i.

Kaķenīte aiz muguras sadzirdēja nagu skrapstoņu un pīkstienu, kas strauji aprāvās.

- Pirmais medījums! Vējaķepa lepni paziņoja. Asķepa palūkojās pār plecu un redzēja, ka run�uks noliecies pār treknu peli.

Lauvuķepa bija notupies mednieka pozā, viņa pakaļkājas kustējās no vienas puses uz otru un acis bija pievērstas kaut kam, kas slēpās ēnās. Asķepa apspieda kliedzienu, ieraudzījusi milzīgas �urkas apveidu. Tā bija gandrīz tikpat liela kā Lauvuķepa.

Lauvuķepa lēca; notika neilgs cīniņ�, �urka iespiedzās, bet pēc viena sirdspuksta Lauvuķepa viņu apklusināja, ieko�oties kaklā. Viņ� stāvēja pie medījuma, acīm lepnumā dzalkstot.

- Izcils ķēriens! Asķepa izsaucās.

- Nav slikti, Vējaķepa nomurmināja, ēzdams savu peli.

Lauvuķepa sāka vilkt savu medījumu aiz astes uz telpas vidu. Nāc, cienājies! viņ� aicināja Asķepu. Es tik un tā viens nevarē�u to pievārēt.

- Paldies, es... Asķepa apklusa, sadzirdējusi kustību aiz durvīm un sajutusi asu smaku.

Da�us sirdspukstus viņa stāvēja kā sastingusi un lūkojās uz caurumu, kas veda laukā. Viņa nespēja neko saskatīt, bet dzirdēja o�ņā�anos pie koka barjeras, smagu ķepu troksni un dobju rūk�anu.

Vējaķepas acis iepletās. Suņi!

- Mums jātiek laukā! Vēja klana māceklis pameta peles atliekas un metās uz izeju, bet sastinga pāris lapsu attālumā no tās. Spraugā bija parādīju�ies trīs kalsni, pelēkmelni stāvi, kas pavērtiem �okļiem un spīdo�ām acīm nopētīja kaķus.

- Viens katram, Lauvuķepa sausā, baiļu pārņemtā balsī konstatēja. Lieliski!

Asķepa palūkojās apkārt. Ēkā nebija citu ieeju, akmens sienās nemanīja spraugas, izņemot tās, kas bija augstu pie griestiem, bet līdz tām viņi nemū�am nespēs uzlēkt.

Suņi tuvojās, galvas nodūru�i, ietupu�ies, gatavi mesties kaķiem pakaļ. Tagad es zinu, kā jūtas medījums, Asķepa nodomāja. Viņa nervozi kāpās atpakaļ kopā ar abiem run�ukiem.

- Mēģināsim izvairīties un apskriet apkārt, Lauvuķepa klusi ieņaudējās. Ja tiksim laukā, varēsim viņus noskriet.

>

Pirmais suns lēca uz priek�u. Asķepa apcirtās riņķī un metās bēgt; viņai likās, ka jūt uz pakaļkājām suņa karsto elpu. Muskuļi saspringa, kaķenītei mēģinot skriet vēl ātrāk, bet viņa bija nogurusi no ceļojuma, turklāt kājas slīdēja uz putekļainās akmens grīdas. Priek�ā, pa�ā ēkas tālākajā galā, bija milzīga kaudze sausas zāles. Asķepa izmisusi iedomājās, ka varbūt varētu tajā paslēpties, bet apzinājās, ka suņi varēs zāli izkārpīt un izvilkt viņus laukā. Aiz �īs kaudzes bija plika siena.

Kāpēc mēs pieļāvām, ka mūs iedzen �ajā slazdā? Nespēju noticēt, ka bijām tik stulbi! Zvaigznes klan, palīdzi mums! viņa elsoja, tomēr vienlaikus cerēja, ka zvaig�ņotie karotāji neskatās un nekad neuzzinās, cik nepaklausīgi viņi biju�i.

- �urp!

Ņaudiens atskanēja kaut kur no aug�as. Pacēlusi skatienu, Asķepa ieraudzīja vienā no �aurajām spraugām kaķa galvu un plecus. Viņas �oklis pārsteigumā atkārās. Tas bija Mūris!

- Kāpiet aug�ā pa sienu! vecais kaķis mudināja.

Vai arī gribat tikt apēsti?

Lauvuķepa metās pie sausās zāles �upas un sāka rāpties pa to aug�ā. Asķepa lēca brālim pakaļ, jūtot zobu �ņirkstoņu peles attālumā no pakaļkājām. Aiz muguras atskanēja brēciens. Palūkojusies atpakaļ, viņa redzēja, ka arī Vējaķepa mēģina kāpt aug�up, bet suns bija saķēris viņu aiz astes un vilka atpakaļ lejā.

Asķepa saspringa. Jāiet palīgā! Kaķenītei nepatika Vējaķepa, bet viņ� bija klanu kaķis, un viņa nevarēja run�uku pamest suņiem saplosī�anai. Bet, pirms Asķepa paspēja apgriezties riņķī, Vējaķepa, panikas pārņemts, veica strauju izrāvienu, izrāva asti no suņa zobiem un metās aug�up prom no atņirgtajiem �okļiem.

Suņi mēģināja viņam sekot, bet bija pārāk smagi, lai sausās zāles kaudze noturētu viņu svaru. Dzīvnieki skraidīja apkārt, siekalojoties un ostot asins sliedi no Vējaķepas astes.

Asķepa atkal cīnījās aug�up, pa pusei iegrimusi zālē. Sausie stiebri ķērās ka�okā, sēklas bira degunā un lika �ķaudīt. Tie�i viņai priek�ā Lauvuķepa bija sasniedzis spraugu, kur gaidīja Mūris. Vecais runcis satvēra Lauvuķepu aiz �upra, cauri spraugai uzvilka aug�ā un nometa kaut kur ārpus Asķepas redzeslauka.

Tad viņ� stiepās pēc Asķepas, ari viņu saķēra aiz �upra un parāva gaisā. Vienu �ausmino�u mirkli kaķenītei likās, ka viņa nogāzīsies atpakaļ uz grīdas. Asķepa jau saspringa, gatavodamās triecienam, bet trīcot piezemējās uz slīpa, sarkana jumta, kas atradās da�us astu garumus zem spraugas sienā. Zaudējusi līdzsvaru, viņa nokrita un sāka slīdēt uz jumta malu, līdz Lauvuķepa metās māsai ceļā un apturēja viņu.

- Paldies! Asķepa noelsās.

Palūkojusies atpakaļ, viņa redzēja Mūri izvelkam Vējaķepu caur spraugu sienā.

- Kas būs ar manu asti? Vēja klana kaķis sūdzējās, kad Mūris nometa viņu uz jumta kopā ar pārējiem. la asiņo!

- Aizveries un seko man! vecais kaķis pavēlēja, nolecot pie viņiem ar skaļu būk�ķi. Ja negribi vēl lielākas nepatik�anas par ieplēstu asti. �urp! viņ� uzsauca, pielavījies pie jumta malas.

Runcis nolēca uz konteinera, kas pilns ar ūdeni, malas un no turienes zemē, mājot, lai mācekļi seko. Lauvuķepa lēca pirmais un viegli nokļuva lejā. Asķepa sekoja brālim jau mazliet piesardzīgāk, iedomājoties, cik briesmīgi būtu iekrist aukstajā ūdenī. Vējaķepa piezemējās viņai līdzās un nekavējoties pievērsās savai astei, lai aplūkotu saplosīto, asiņaino galiņu.

- Izbeidz! Mūris uz�ņāca. Tagad mums jāskrien!

No ēkas atskanēja suņu rejas, kam sekoja pēr-kondimdo�i soļi, suņiem izskrienot ārā. Mūris sāka skriet tikpat ātri kā karotājs atpakaļ uz vietu, no kuras kaķi bija nāku�i. Mācekļi steidzās viņam pakaļ. Asķepas sirds sitās straujāk, nonākot pie �oga; vai viņi paspēs izspraukties tam cauri, pirms suņi viņus panāks?

Bet Mūris veda viņus uz citu �oga daļu un izgrūda Lauvuķepu pa nelielu caurumu �ogā. Asķepa metās pakaļ brālim; tas bija vieglāk un ātrāk nekā spraukties zem �oga. Viņiem sekoja Vējaķepa un Mūris kā pēdējais. Runcis apcirtās otrādi un nopētīja suņus, kas skrēja pie �oga, rejot tā, ka varētu pamodināt visu Zvaigznes klanu.

- Ejiet atpakaļ pie saviem pakaļkājiem, viņ� kacināja dzīvniekus. Paprasiet, lai tie jūs pabaro! �odien jūs nedabūsiet nevienu kaķi.

Asķepai nelikās, ka suņi viņa teikto saprot. Viņi metās �ogā, bet tas pat nesaliecās, un caurums bija pārāk mazs, lai suņi pa to varētu izlīst. Pēc brī�a ap tuvākās migas stūri parādījās divkājainais un uzsauca suņiem. Rejas nomainīja smilksti, un visi trīs devās prom, veltot kaķiem niknus skatienus.

- Tie�i tā, pazūdiet! Mūris uzsauca.

Viņ� veda mācekļus atpakaļ uz dzīv�oga patvērumu, kur visi trīs saļima garajā zālē. Asķepa aizvēra acis. Kad viņa tās atkal atvēra, Mūris bija prom. Tagad uz viņiem nolūkojās Kazenājnags un Vārnuspalva.

- Vai jūs visi trīs esat pilnīgi peļugalvas? Kaze-nājnaga balss bija ledaina. Jums ta�u tika pateikts, ka fermā ir suņi. Bet jūs tik un tā devāties briesmās. Un kālab? Da�u peļu dēļ!

- Piedod, Asķepa nomurmināja, nespējot paskatīties tēvam acīs.

- Mēs nepadomājām, Lauvuķepa atzinās.

- Tas nu ir skaidrs, Kazenājnags atcirta.

- la nav tikai mūsu vaina, Vējaķepa sacīja, paceļot galvu; run�uks bija laizījis savu saplosīto asti. Ja jūs nebūtu pieļāvu�i, ka kļūstam tik izsalku�i...

- Neviens no jums nezina, ko nozīmē būt patie�ām izsalku�am, Vārnuspalva izspļāva.

- Un es ceru, ka jūs visi trīs esat pateiku�ies Mūrim, Kazenājnags turpināja. Jums paveicās, ka viņ� uzminēja, kur esat pazudu�i. Ja viņ� nebūtu...

- Mēs pa�i būtu izdomāju�i, kā tikt aug�ā pa sienu, Vējaķepa iejaucās. Neesam neko parādā tam vecajam, trakajam kaķim!

Asķepa pavērtu muti skatījās uz Vējaķepu. Jā, varbūt viņi būtu tiku�i aug�ā pa sienu, ja nebūtu biju�i tik pārbiedēti un būtu spēju�i izdomāt, kur� caurums pie griestiem būs īstais. Bet viņa pati bija cie�i pārliecināta: ja nebūtu Mūra, viņi visi trīs tagad gulētu divkājaino migā, suņu saplosīti un beigti.

Vārnuspalva izdvesa aizkaitinātu �ņācienu un uzgrieza dēlam muguru. Asķepa sajuta pēk�ņu līdzjūtību pret Vējaķepu. Viņa daudz labāk stājās pretī Kazenājnaga dusmām, nevis Vārnuspalvas vēsumam. Vai viņam vispār patika Vējaķepa? Viņa ar brāļiem nevarēja ciest �o Vēja klana mācekli, bet Vārnuspalva ta�u ir viņa tēvs, Zvaigznes klana dēļ!

Priecājos, ka viņ� nav mans tēvs, kaķenīte nodomāja.

Asķepa salēcās, dzirdot, kā no�vīkst dzīv�ogs, bet tas bija tikai Sīļaķepa, kas nāca pie viņiem pilnu muti zālī�u. Suņuburk�ķis, viņ� paziņoja, nometot lapas līdzās Vējaķepam. Es labprātāk izmantotu kosu, bet nevaru te tādu atrast. Sako�ļā un uzliec mīkstumu uz astes, viņ� pamācīja Vēja klana mācekli. Tad viņ� pievērsās Asķepai un Lauvuķepam. Vai esat ievainoti?

- Nē, viss kārtībā, Lauvuķepa sacīja.

- Es pārbaudī�u. Sīļaķepa rūpīgi apostīja brāli no ausīm līdz astes galiņam un tad devās pie As-ķepas.

- Mums tie�ām nekas nekai�, viņa sacīja, pamanot, ka Sīļaķepa satraukumā trīc. Piedod, ka neatnesām tev peli!

- Par to nu jums vispār nevajadzētu raizēties. -Asķepa bija pārsteigta par dusmām un bailēm, kas izskanēja brāļa balsī. Ko jūs domājāt, �ādi aizlavoties prom un uzvedoties kā pilnīgi peļugalvas? Par mani jūs vispār nepadomājāt, vai ne? Ko es iesāktu, ja jūs zaudētu?

Asķepa norija siekalas. Viņa nebija padomājusi par Sīļaķepu tikai pārbaudījusi, vai brālis nemana, ka viņi aizlavās no bara. Viņa bija aizmirsusi, cik ļoti Sīļaķepam bija vajadzīgs māsas un brāļa atbalsts un cik grūti viņam būtu dzīvot normālu dzīvi, ja viņu nebūtu.

- Mums patie�ām �ēl, viņa ieņaudējās, pieskaroties ar degunu pie brāļa pleca. Mēs...

- No�ēla medījumu nenoķers, Sīļaķepa attrauca, novēr�oties no māsas un a�i apostot sako�ļāto suņuburk�ķi uz Vējaķepas astes. Pēc tam viņ� devās uz dzīv�oga pusi. Viņiem nekas nekai�, varam doties ceļā! dziedniekkaķes māceklis pār plecu uzsauca Kazenājnagam.

-Aiziet! Kazenājnags noņaudēja. Mēs jau tāpat esam zaudēju�i daudz laika.

Viņ� aizveda mācekļus atpakaļ pie pārējiem kaķiem, kas gaidīja dzīv�oga ēnā. Mūris, saritinājies kamolā, laikam bija aizmidzis. Vāvergaita un Dzintarāda stāvēja sardzē, kamēr Vētrasvilna un Tērce mija mēles, bet cilts kaķi bija saspiedu�ies kopā un sa�ukstējās.

- Beidzot, Dzintarāda noņurdēja, ceļoties kājās.

- Vai jums viss kārtībā? Vāvergaita jautāja. Viņas balss bija stingra, bet Asķepa tajā sadzirdēja bailes.

- Mums nekas nekai�, Lauvuķepa klusi atbildēja. Mēs tā nekad vairs nedarīsim.

Kazenājnaga balss skanēja dusmīgi. Nemaz nemēģiniet!

Vētrasvilna pamodināja Mūri, un ceļotāji atkal devās tālāk. Asķepai smeldza pēdu spilventiņi, kas bija nobrāzti, skrienot pa ēkas akmens grīdu. Ka�oks �ķita sakarsis un kniesa, tajā joprojām bija ieķēru�ās sēkliņas un sausās zāles stiebri. Drīz vien viņi pametīs dzīv�oga ēnu un dosies pāri klajam laukam. Saule karsēja; slāpes plosīja kaklu, un vēderā gaudoja izsalkums. Kad viņi sasniedza me�u otrā ielejas pusē, kājas trīcēja no pārguruma.

Kazenājnags apstājās me�a malā. Mēs te paliksim pa nakti, viņ� paziņoja.

- Bet vēl ir gai�s, Nags iebilda. Mēs varam tikt tālāk, līdz iestāsies tumsa.

- Ceru, ka tu neapstājies mācekļu dēļ, Vāmu-spalva teica, veltot dēlam nedraudzīgu skatienu. Ja viņi ir noguru�i, tā ir viņu pa�u vaina.

- Nē, tas nav iemesls, Kazenājnags runāja klusi.

Lai gan neviens no mums nekur tālāk netiks, ja tie trīs sabruks. Bet, ja atpūtīsimies �eit, varēsim turpināt ceļu agri nākamajā rītā un sasniegt kalnus līdz vakaram.

Karotāji devās meklēt medījumu papar�u un kazenāju paēnā me�a malā. Lauvuķepa un Vējaķepa nogāzās sūnās starp koku saknēm un nekavējoties aizmiga.

Asķepa būtu vēlējusies viņiem pievienoties, bet viņai pirms tam bija vēl kaut kas jāizdara. Grīļodamās no noguruma, kaķenīte piespieda sevi ieiet dziļāk me�ā, līdz pamanīja peli ru�ināmies zālē starp diviem kokiem. Asķepai lecot, pele spruka zem sausu lapu kaudzes; viņa metās tai pakaļ un pamanījās notvert starp priek�ķepām.

Tas nu gan bija neveikls ķēriens, viņa nodomāja, lai gan bija pārāk nogurusi, lai par to uztrauktos.

Paņēmusi zobos nekustīgo medījumu, kaķenīte aiztecēja līdz me�a malai, kur bija apmeties Mūris, un, salicis ķepas zem sevis, pievērtām acīm vēroja ieleju.

Viena dzintarkrāsas acs atvērās platāk, redzot mācekli tuvojamies. Ko vēlies? viņ� jautāja. Asķepa bija domājusi, ka run�a balss skanēs dusmīgi, bet viņ� runāja maigi, pat draudzīgi.

- Es tev atnesu �o. Viņa nometa peli runcim priek�ā. Ēdienu. Un vēl kaut kas. Viņa pakasīja zāli ar priek�ķepu, pēk�ņi sakautrējusies. Es... ē... pamanīju, ka tev ka�okā ir daudz ēr�u, viņa izgrūda.

Varu tās izvilkt, ja vēlies.

Mūris pacēla pakaļkāju un pakasīja aiz auss. Es neatteiktos.

Asķepa uzmanīgi izsūca peles �ulti, mēģinādama nerīstīties, sajūtot briesmīgo smaku. Paķērusi sūnu kum�ķīti, lai izmērcētu to �ultī, viņa paskaidroja vecajam runcim: Tā rīkojas dziedniekkaķi klanos. Es kādu laiku biju dziedniekkaķes mācekle, tāpēc iemācījos �o procedūru.

- Tā nudien ir baisa smaka, Mūris ieņaudējās, pagrie�ot purnu uz pretējo pusi, kad Asķepa sāka apstrādāt ar sūnu kum�ķi ērces, kas bija ieķēru�ās min�a nekoptajā, strīpainajā ka�okā. Bet Mūris sēdēja pavisam mierīgi, tikai izdvesa atvieglojuma nopūtu, kad kukaiņi sāka krist nost.

- Vai tad tavi divkājainie neizvelk tev ērces? -Asķepa jautāja, turpinot apstrādāt min�a ka�oku.

Mūris pa�ūpoja galvu. Mans pakaļkājis nomira. Esmu atradis da�us citus, kas �ad tad mani pabaro, bet viņi neliekas ne zinis par manu ka�oku. Nav jau arī nekāda lielā nelaime, viņ� piebilda, lai gan tas neizklausījās pārliecino�i.

Asķepa sajuta �ēlumu. Tātad viņ� pat nav mincis! Tikai vecs vientuļnieks. Tā, esmu beigusi, viņa sacīja.

Mūris sāka murrāt. Paldies! Tagad es jūtos daudz labāk, viņ� sacīja. Tātad tu to iemācījies no medicīnas kaķenes, vai ne? Tad jau klani vismaz kaut ko māk izdarīt kārtīgi.

- Mums ļoti �ēl par �odienu, Asķepa klusi ieņaudējās. Mēs visi esam patie�ām pateicīgi par to, ko tu izdarīji, par to, ka mūs izglābi.

- Tas bija sīkums, vecais kaķis attrauca. Apvest ap stūri tos suņus... tas lika man atkal justies jaunam.

- Mēs noteikti varētu daudz no tevis mācīties, -Asķepa sacīja.

Mūris uzjautrināts nospurcās un pieliecās, lai apēstu peli. Asķepa saritinājās viņam līdzās garajā zālē, un vecā run�a apmierinātā murrā�ana ieaijāja viņu miegā.

Sīļaķepa mēģināja iecirst nagus kailajā akmenī. Vēj� plosīja viņa ka�oku, draudot nosviest no �aurās akmens strēles, pie kuras viņ� pārbiedēts bija pieķēries. Virs galvas spīdēja zvaigznes, aukstas un mirdzo�as. Viņam ap ķepām biezēja ēnas, apslēpjot visu, izņemot akmens strēli da�u astu garumā; tā bija asa kā kaķa mugura.

Kaut kur priek�ā ēnas pa�ķīrās, un no tām iznāca kaķis. Sīļaķepa pazina Akmens greizo, bezspalvaino augumu un aklās acis. Senais kaķis pienāca tuvāk, tik viegli ejot pa �auro akmens strēli, it kā te būtu me�s.

- Esmu �eit, tie�i kā tu teici, Sīļaķepa mēģināja nepieļaut balss trīcē�anu. Tu man liki ierasties kalnos, atceries?

Akmens pa�ūpoja galvu. Jums jābūt trim.

- Mēs esam trīs, Sīļaķepa bilda, paskatoties pār plecu, lai mēģinātu saskatīt Lauvuķepu un Asķepu. Viņi noteikti paliku�i iepakaļ, rāpjoties kalnā. Viņi nevar...

Run�uka pēdējais vārds pārtapa izbiedētā kliedzienā, kājām paslīdot uz akmens strēles. Viņ� me�onīgi cirta ar nagiem, nespējot ieķerties gludajā klintī. Sīļaķepa juta, kā krīt ēnās arvien dziļāk un dziļāk...

- Mosties! Kāds iedunkāja run�uka ribas. Tas bija Lauvuķepa. Zvaigznes klana dēļ, tu spārdies pa guļvietu kā sausumā izmesta zivs!

Sīļaķepu pārņēma atvieglojums. Viņ� bija dro�ībā pa�u iekārtotajā migā me�a malā, un Lauvuķepa bija viņam līdzās. Izgar�ojis gaisu, run�uks sajuta Asķepas smar�u pavisam netālu un nomierinājās vēl vairāk, nokratot pēdējos sapņa tīklus. Viņ� pieslējās ķepās un izlieca muguru, lai kārtīgi izstaipītos. Piezagās rītausmas drēgnums, un run�uks dzirdēja, kā arī pārējie kaķi visapkārt sāk mosties.

- Kazenājnags atļauj doties medīt, Lauvuķepa ieņaudējās, bet mums jāpasteidzas. Priek�ā tāls ceļ�, ja gribam sasniegt kalnus pirms nakts iestā�anās.

Sīļaķepa bija notupies rasas klātajā zālē, ēzdams lauka peli, kad izdzirdēja Dzintarādas soļus. Laiks doties ceļā, kaķene paziņoja.

Viņ� norija pēdējos kumosus un steidzās pievienoties citiem kaķiem.

- Mūri, mums bija liels prieks atkal ceļot kopā ar tevi, Kazenājnags tie�i tobrīd ņaudēja. Un īpa�i pateicamies, ka izglābi tos peļugalvas. Bet mēs nevaram lūgt, lai tu ej vēl tālāk prom no mājām.

Atvadīju�ies no Mūra, kaķi devās me�ā. Lauvuķepa un Asķepa soļoja cie�i līdzās Sīļaķepam, viens vienā, otrs otrā pusē. At�ķirībā no iepriek�ējām dienām visi soļoja saspringtā klusumā, saulei lēnām paceļoties virs koku galotnēm.

Pēk�ņi Asķepas astes sitiens pa plecu lika Sīļaķe-pam apstāties. Viņ� juta, kā saule silda ka�oku un vēja brāzma kustina ūsas. Viņi noteikti bija iznāku�i me�am otrā pusē.

- Tas ir satrieco�i! Asķepa no�ukstēja.

- Kas? Sīļaķepas ka�oks aizkaitinājumā iekņudējās, viņ� bija pikts, ka nespēj saskatīt, par ko Asķepa sajūsminās.

- Kalni! atbildēja Lauvuķepa, un viņa balsī skanēja apbrīna. Tie ir neaptverami!

- Tā ir milzīga akmens siena, Asķepa paskaidroja. Pelēka, stāva un kaila, ja neņem vērā da�as spraugas, kurās aug zāle. Kaut tu spētu to redzēt, Sīļaķepa! Tie sniedzas līdz pat debesīm!

- Es pat nespēju saskatīt virsotni, Lauvuķepa piebilda. Tā paslēpusies mākoņos.

- Mājas. Tērces �uksts izskanēja tie�i Sīļaķepam priek�ā. Viņ� sajuta kaķenes ilgas un bailes; tāda pati spriedze plūda no pārējiem cilts kaķiem. Viņi noteikti bija nobiju�ies no tā, kas gaida, no neizbēgamās cīņas ar iebrucējiem vietā, kuru vienmēr bija uzskatīju�i tikai par sev piedero�u.

- Bezgalīgo medību cilts, Nakts klusi murmināja. Sargi mūs un vadi mūsu ķepas!

Sīļaķepa notrīcēja. Vai Zvaigznes klans mūs �eit redz? Lai gan viņ� zināja, ka kādu dienu būs varenāks nekā Zvaigznes klana kaķi, run�uks jutās viegli ievainojams un kā uz delnas zem �īm vienaldzīgajām debesīm.

- Mēs esam ieradu�ies laikus, Nags ņaudēja.

- Varēsim uzkāpt līdz alai, pirms iestājas tumsa.

- Vai esi pārliecināts? Vāvergaitas balsī ieskanējās �aubas. Atceries, ka mācekļi nav pieredzēju�i kāpēji. Mēs nevēlamies pavadīt nakti pusceļā.

- Vai mēs atkal kavēsimies mācekļu dēļ? Nags pārjautāja.

Sīļaķepa sa�uta, dzirdot dusmas Naga balsī, īpa�i tāpēc, ka zināja viņam taisnība. Ko gan Lauvuķepa un Asķepa bija domāju�i, dodoties uz �ķūni un riskējot ar visu?

- Mācekļi tiks galā, Vētrasvilna mierīgi sacīja.

- Mēs varam viņiem palīdzēt. Kā tu domā, Kazenāj-nag?

Brīdi valdīja klusums, pirms Kazenājnags atbildēja: Labi, ejam!

Sīļaķepa devās uz priek�u kopā ar brāli un māsu, un visi nonāca klajā laukā. Drīz vien viņi sāka kāpt aug�up; zāle zem ķepām kļuva retāka, un zeme sajaucās ar oļiem, kas ķērās nagos. Drīz vien kāpiens kļuva tik stāvs, ka Sīļaķepam sāka slīdēt kājas.

- Peļu mēsli! run�uks nolamājās, mēģinot nezaudēt saķēri ar zemi.

- Nāc te! Viņu ietina Vāvergaitas smar�a, un Sīļaķepa juta, kā viņa ar asti vada viņu vairāk malā. Ķepas tagad skāra stabilu akmeni.

- Mēs varam iet pa �o taku, māte ieņaudējās.

Otrā pusē ir aiza, tāpēc pieraugi, lai ka�oks vienmēr pieskartos klints malai �ajā pusē.

Sīļaķepa sekoja Dzintarādai, un Vāvergaita gāja viņam no aizmugures. Viņ� saoda māsu un brāli tālāk priek�ā. Run�uks sāka justies pārliecinātāks; tas bija līdzīgi kā kāpt uz Di�pārkari vai doties ceļā uz Mēnes-dīķi.

Es mierīgi varu tikt galā. Man viss izdosies.

Bet, kad taka lī�lo�u veda tālāk kalnos, viņa pārliecība par sevi sāka �ķobīties. Run�uks iztēlojās dziļo aizu, par kuru māte bija brīdinājusi, un apzinājās, ka viens kļūmīgs solis var izraisīt kritienu bezdibenī. Viņa ka�oku pluinīja auksts vēj�, draudot nogāzt no kājām. Klints bija cieta, un viņ� nespēja izvairīties no asiem akmentiņiem, kas sadūra pēdu spilventiņus.

Kaut kur virs galvas atskanēja skarbs ķērciens. Sīļaķepa nobijies paklupa, un tikai Vāvergaitas plecs, kas pieskārās viņa sāniem, noturēja run�uku stāvus.

- Kas tas tāds? viņ� noelsās.

- Ērglis, māte atbildēja. Viņi var būt bīstami, bet sis bija tālu. Viņ� mūs netraucēs.

- Kaut nu tas ērglis pielidotu tuvāk! Vētrasvilna no aizmugures uzsauca. Tad mums visiem būtu kārtīgas vakariņas.

Vāvergaita maigi pastūma Sīļaķepu uz priek�u, bet, pirms viņ� bija paspējis spert vairāk nekā da�us soļus, run�uks izdzirdēja Nakts balsi kaut kur tālu priek�ā. Pagaidiet! Apstājieties visi!

Sīļaķepa apstājās, ar degunu atduroties pret Dzintarādas asti. Kas notiek? viņ� jautāja.

- Priek�ā ir neliela plaisa, Kazenājnags sauca, vārdiem atbalsojoties klintīs. Būs jālec pāri!

Sīļaķepas kājas bailēs notrīcēja, bet viņ� turēja galvu augstu paceltu, neļaujot cilts kaķiem nojaust, ka ir nobijies. Vāvergaita piespiedās viņam pie sāna, un run�uks bija pateicīgs par mātes kluso atbalstu.

-Aiziet, Lauvuķepa! atkal atskanēja Kazenāj-naga balss, tā bija silta un iedro�ino�a. Tu pārlēci pāri strautam pie Vēja klana robe�as, �ī plaisa nav platāka. Iestājās klusums, kam sekoja ņaudiens: Malacis! Vējaķepa, nākamais!

Sīļaķepa izlaida nagus un nervozi skrāpēja takas akmeni, gaidot savu kārtu. Viņam riebās �ī vieta; run�uks nespēja saprast, kāpēc vispār gribējis te nākt. Māceklis bija cerējis atklāt ainavu, ko bija redzējis sapņos, ta�u vēj� tikai nesa nepazīstamas smar�as, un viņ� nejuta ne Akmens, ne citu sen�u karotāju klātbūtni. Turklāt Sīļaķepa dusmojās par savu bezpalīdzību.

Bailes auga augumā, kad viņ� dzirdēja Dzintarādu mudinām Asķepu lēkt. Neskaties lejā, Ēnas klana kaķene pamācīja. Nenovērs acis no Kazenāj naga.

- Būs labi! Asķepa izklausījās saspringta.

Pēc mirkļa Sīļaķepa dzirdēja Lauvuķepas apsveikuma ņaudienu un zināja, ka māsa dro�i nokļuvusi otrā pusē. Dzintarādas smar�a pēk�ņi pagaisa, liekot noprast, ka arī viņa pārlēkusi pāri plaisai. Nu, kad neviens kaķis vairs nestāvēja starp viņu un bezdibeni, Sīļaķepa spēja iztēloties to savā priek�ā. Spalva uz pleciem sacēlās.

-Tagad klausies! Vāvergaita nostājās viņam pavisam tuvu. Plaisa ir pāris lapsu garumu attālumā, un tā ir apmēram triju astu platumā. Tu jau agrāk esi tik tālu lēcis. Izskaiti trīs soļus ieskrējienam, un tad lec!

- Es esmu tepat, Sīļaķepa! Kazenājnags sauca.

Es tevi noķer�u, tiklīdz būsi �ajā pusē.

- Labi! Sīļaķepa atbildēja. Viņ� bija lepns, ka balss netrīcēja. Visi muskuļi bija saspringu�i. Tūlīt bū�u klāt.

Neļaujot sev vilcināties, Sīļaķepa metās uz priek�u, ķepām pieskaroties akmens pamatnei, līdz viņ� atspērās ar pakaļkājām un uzlidoja gaisā. Sirds panikā strauji sitās, un tad viņ� ar būk�ķi piezemējās otrā pusē. Run�uks sagrīļojās un juta, kā Lauvuķepa balsta viņu ar plecu.

- Lielisks lēciens! brālis ņaudēja. Patrenējies vēl mazliet, un kļūsi par lidojo�o kaķi!

- Nekā nebija, Sīļaķepa nomurmināja. Viņ� mierīgi stāvēja, līdz elpa norima un spalva atkal pieglaudās.

Kad visi kaķi bija pārlēku�i pāri, run�uks bija gatavs doties ceļā, jūtoties apmierināts ar sevi. Tagad viņ� būs pierādījis cilts kaķiem, ka arī akls māceklis var mērot �o ceļu!

Sīļaķepa sajuta, ka tālāk takai abās pusēs slejas stāvas klints sienas. Gaiss visapkārt bija mierīgs, lai gan run�uks dzirdēja vēju kaucam kalnos viņiem virs galvas. Kaķu vārdi atbalsojās klintīs, un akmeņi, kuri aizripoja viņiem zem kājām, radīja nedabiski skaļu troksni.

-Tagad būsim klusi, Nags ieņaudējās. Mēs nākam tuvāk, un te var būt iebrucēji.

�ķita, ka taka līkumo un met nebeidzamus lokus. Reiz Sīļaķepa sadzirdēja ūdens burbuļo�anu un pārbrida seklu straumīti. Vēders ieburk�ķējās, sao�ot medījuma smar�u. Medījums bija mazs, un tā nebija daudz, un run�uks prātoja, kāpēc gan kaķi vispār grib dzīvot �ādā nedraudzīgā vidē, turklāt vēl cīnīties par to.

Sīļaķepa dzirdēja Vējaķepu jautājam, vai viņi varētu apstāties un pamedīt, ta�u Vārnuspalva attrauca, ka viņiem nav laika. Varbūt tu vēlies pavadīt nakti te, laukā, bet es nu gan ne!

Kad nonāksim pie alas, tur būs medījums, -Terce ieņaudējās.

Sīļaķepa prātoja, vai viņai taisnība. Vai tad viena no cilts problēmām nebija tā, ka iebrucēji viņiem atņēma visu medījumu? Viņ� mēģināja noteikt, kāds pa�laik ir laiks. Vai saule jau rietēja, piepildot aizu, pa kuru viņi gāja, ar ēnām? Me�ā viņ� bija iemācījies noteikt, kad tuvojas saulriets; tad mainījās vēj� un smar�as, rima putnu dziesmas, krēslas tītie zāles stiebri kļuva vēsāki. �eit viņam par to nebija ne jausmas.

Akmeņainā taka sāka vest aug�up, un vēj� atkal pieņēmās spēkā, it kā viņi ietu prom no ielejas. Pēk�ņi Sīļaķepa kaut kur virs galvas sadzirdēja sajūsmas ņaudienu.

- Lauvuķepa, nāc �urp! Es spēju saredzēt līdz apvārsnim! Asķepas balss bija sajūsmas pilna.

Nakts dusmīgi ie�ņācās. Es teicu: klusu! Nags ieņurdējās.

- Asķepa, tūlīt pat kāp lejā! Vāvergaita pavēlēja.

Kaķi apstājās. Pēc da�iem sirdspukstiem atskanēja ķepu dipoņa un Asķepas balss. Atvainojiet, es aizmirsu! Sīļaķepam gan nelikās, ka māsa no�ēlo; sajūsma joprojām kūsāja viņas dzīslās kā pavasara pali. Bet tas ir satrieco�i! No turienes var redzēt visu pasauli!

-Ja tu esi nodevusi mūs iebrucējiem... Nags iesāka un tad apklusa.

Sīļaķepa saprata, ka uz viņu pusi kāds nāk. Skaņas nebija, tikai sakustējās gaiss, liecinot par strauju kustību. Kāds tuvojas, viņ� no�ukstēja.

- Tie ir viņi, Nags saspringti noņaudēja.

- Tad jau labāk dosimies prom, Kazenājnags iesāka.

- Par vēlu, Nakts viņu pārtrauca. Turieties kopā! Mācekļi pa vidu.

Sīļaķepa gandrīz nogāzās no kājām, kad Vārnuspalva pagrūda viņu tuvāk pārējiem.

- Mēs varam cīnīties! Lauvuķepa uzstāja.

-Jā, jums nevajag mūs aizstāvēt, Asķepa piebilda.

Vējaķepa neko neteica, tikai izgrūda aizkaitinātu �ņācienu.

Neviens no vecākajiem kaķiem nepievērsa viņiem nekādu uzmanību. Sīļaķepa attapās, ka tiek saspiests starp Asķepu un Vējaķepu, un pieredzēju�ie karotāji sastājās aplī viņiem apkārt. Asķepa pie sevis lamājās.

Tad Sīļaķepa sadzirdēja ķepu dipoņu uz akmens un saoda nekad agrāk nejustu kaķu smar�u: viņ� minēja, ka te bija trīs vai �etri kaķi. Karotāji, kas bija viņiem visapkārt, dusmīgi �ņāca.

Sve�a balss ierunājās: Kas tad mums te ir?

Asķepa izlaida nagus, muskuļi saspringa, gatavojoties cīņai. Ja viņa nebūtu tik skaļi ieņaudēju-sies, viņi būtu varēju�i palavīties garām sve�ajiem kaķiem. Vismaz iebrucēji bija tikai �etri. Ja sāksies cīna, sve�inieki nekādi nevarēs uzvarēt. Varbūt viņiem nebija nekādu grūtību pieveikt cilti, bet nu viņi uzzinās, ko nozīmē stāties pretī trenētiem klanu karotājiem!

Runātājs bija liels runcis; sudraboto ka�oku rotāja tum�as svītras, un nekaunīgās dzintarkrāsas acis slinki nopētīja visus kaķus. Pārējie trīs kaķi piespiedās tuvāk pirmajam: tievs, gai�brūns runcis ar lielām, spicām ausīm, kas satraukti grozījās, tum�brūna zaļace kaķene ar baltiem plankumiem un lāsumaina jaunāka kaķe, kurai uz purna bija zibens �autrām līdzīgas svītras.

Tevi es jau kaut kur esmu redzējis, sudrabotais runcis kaitināja Nagu. Ko tu dari tik tālu no ūdenskrituma? Man nelikās, ka jūs vēl medījat �ajos apgabalos.

Slaidais, brūnais runcis piebikstīja viņam ar plecu. Kā tev �ķiet, vai �ie ir nobiju�ies, Svītri?

Stripaims lēni samirk�ķināja acis. Tev varētu būt taisnība, Zibsni. Man �ķiet, viņi būs sapratu�i: viss medījums, kas atrodas �eit, pieder mums. Viņ� pārlaida mēli pār zobiem. Es �orīt notiesāju ļoti gardu trusi. Tas bija gards un tik trekns, ka pat nespēju visu apēst.

-Jums būtu jāizrāda lielāka cieņa pret medījumu! Vārnuspalva aizrādīja.

- Un kas tu tāds esi, ka uzdro�inies mums norādīt, ko darīt? Zibsnis izspļāva.

Vārnuspalva atņirdza zobus rūcienam. Gribi uzzināt?

Kazenājnags brīdino�i pieskārās Vēja klana karotāja plecam ar asti. Mēs nemeklējam ka�ķi, viņ� nomurmināja.

Vārnuspalva uzmeta viņam niknu skatienu, bet vairs neteica ne vārda, lai gan nagi skrāpēja akmeni un aste �ūpojās.

- Ko tu ar viņiem iesāksi, Svītri? jautāja tievais kakis.

*

Pirms sudrabotais runcis paspēja atbildēt, Nakts metās uz priek�u. Viņas gaita dusmās bija kļuvusi stīva, ka�oks izspūris. Jums nav nekādu tiesību lemt, ko ar mums iesākt! viņa �ņāca. Jums nav nekādu tiesību te ierasties un zagt mūsu medījumu.

- Tiesību? pirmo reizi ierunājās brūnā kaķene ar baltajiem plankumiem. Un kas tad jums devis tās tiesības?

- Labi teikts, Flora! Tievais kaķis smīkņāja.

Brūni baltās kaķenes jautājums mazliet apslāpēja Asķepas dusmas. Viņa bija gatava cīnīties cilts labā. �ī bija viņu teritorija, uz kuru noraudzījās viņu sen�i karotāji! Bet uz Floras jautājumu atbildes nebija. Varbūt ciltij tie�ām nebija nekādu tiesību padzīt iebrucējus.

Mēs negribam nepatik�anas, Kazenājnags klusi noņaudēja, uzliekot asti uz Nakts pleciem. Esam ceļā uz ūdenskritumu. Ļaujiet mums mierīgi iet tālāk.

Svītris saskatījās ar Zibsni, tad runcis pakāpās atpakaļ, pamājot ar asti. Mēs nemēģinām jūs apturēt.

Ak tad ne? Asķepa nodomāja. Kaķu iera�anās bija agresīva, viņi bija trauku�ies lejup pa akmeņiem, astes vicinādami un ka�okus uzbozu�i, līdz bija sapratu�i, ka sastapu�ies ar pārāk lielu baru, lai cerētu uz dro�u uzvaru. Viņi varēja izlikties, cik tīk, bet kaķenīte zināja: sve�ie būtu uzbruku�i, ja cilts kaķi būtu vieni pa�i.

Kazenājnags uzspēlēti pieklājīgi pielieca galvu un veda kaķus prom no ielejas. Iebrucēji noskatījās, kā viņi aiziet, un abu run�u acīs bija vērojams izsmiekls. Uz mirkli Asķepas un jaunās, lāsumainās kaķenes skatieni sastapās; viņa bija gaidījusi mazu gabaliņu aiz pārējiem, vērojot, bet nerunājot ne vārda. Ja viņa dzīvotu klanos, sve�ā tagad būtu mācekle. Mēs varētu būt draudzenes.

Vējaķepa redzēja tikai ienaidniekus. Ejot garām iebrucējiem, run�uks nikni pavicināja asti un ie�ņācās.

Tēvs nekavējoties uzsita viņam pa dibenu, pagrū�ot uz priek�u. Vai tu esi pilnīgs pelesgalva? Tu tie�ām gribi izprovocēt kautiņu?

- Viņi pa�i uzprasās, Vējaķepa noņurdēja.

Asķepa pamanīja, ka arī Lauvuķepa nav ievilcis nagus, it kā gatavotos kuru katru brīdi mesties virsū sve�ajiem kaķiem, bet brālis neizrādīja savu naidīgumu tik atklāti kā Vējaķepa.

Visu ceļu aug�up pa ieleju Asķepa juta, kā sve�o acu skatieni urbjas viņai mugurā. Kaķenīte atviegloti uzelpoja, nogrie�oties ap akmens ragu un atstājot iebrucējus otrā pusē. Viņa juta, ka arī pārējie kaķi atslābst.

- Tas ir briesmīgi! Tērce izsaucās. Vai tie kaķi iedomājas, ka var jums norādīt, kur drīkstat iet? Vai cilts kaķi ir kā cietumnieki savā alā?

- Tik slikti jau nav, Nakts attrauca.

- Bet viņi domāja, ka var mums pavēlēt! Vai jūs tiekat laukā medīt?

Nags pienāca Tērcei līdzās. Tiesa, iebrucēji kļūst arvien pārliecinātāki par sevi. Viņi nāk medīt pie pa�a ūdenskrituma.

-Tie nelie�i zina, ka nespējam viņus atturēt, -Nakts rūgti piebilda.

- Un ko par to saka Akmensteicējs? Tērce jautāja.

Nags paraustīja plecus. Viņ� brīdina, lai mēs tos neizaicinām mūsu pa�u dro�ības dēļ.

Kāda gan tādam padomam jēga? Asķepa prātoja. Akmensteicējs ta�u ir cilts barvedis. Viņam būtu kaut kas jādara lietas labā!

Tērce pa�ūpoja galvu un tad atpalika, lai ietu līdzās Vētrasvilnam. Viņu ka�oki saskārās, turpinot ceļu prom no ielejas. Pelēkais karotājs strīdā ar iebrucējiem nebija teicis ne vārda. Viņa acis bija skumju pilnas; Asķepa minēja, ka viņ� atceras kauju, kurā bija vedis cilti, un kaķus, kas tajā bija zaudēju�i dzīvību.

Saulei rietot, debesis iekrāsojās sarkanas. Augstās kalnu virsotnes meta tum�as ēnas; klajumā eso�ie akmeņi izskatījās kā asinīm klāti. Asķepa notrīcēja, iztēlojoties, ka spēj sadzirdēt kaujā krīto�u kaķu kliedzienus.

Saplaisājis klintsbluķis aizsedza ieeju ielejā. Asķepai bija jāpapūlas, lai tajā uzrāptos, un kaķenīte palika stāvam, lūkojoties uz kailām klintīm un stāvām kraujām, kas pletās uz visām pusēm, cik tālu vien acs spēja saskatīt. Asa vēja pūsma sabu�ināja ka�oku, un Asķepa mēģināja iecirst nagus akmenī, lai noturētu līdzsvaru. Viņa nespēja iedomāties, kur gan kaķi var patverties �ajā me�onīgajā, klin�ainajā apvidū.

Nags aizgāja līdz akmens grēdas malai, kas slējās virs līdzena akmens klājuma. �urp! viņ� uzsauca.

Pārējie kaķi viņam sekoja, izņemot Vējaķepu, kur� metās uz citu pusi. Te būs ātrāk!

Asķepa pārbolīja acis. Tu ta�u nezini, kur sper ķepu, pelesgalva!

Teju tūlīt pat no Vēja klana mācekļa mutes atskanēja pārbiedēts brēciens. Viņ� �ļūca uz priek�u, me�onīgi kārpoties, lai apstātos. Asķepa pamanīja, ka akmens grēdas pa�ā aug�ā ir ēnu slēpta plaisa.

Kaķenīte skrēja uz priek�u, lai palīdzētu Vējaķe-pam, bet Vārnuspalva patraucās viņai garām. Viņ� iecirta zobus dēlam astē un uzvilka viņu atpakaļ dro�ībā, līdz Vējaķepa atkal pats spēja nostāvēt uz līdzenās grēdas virsmas.

Vējaķepa izdvesa sāpju brēcienu. Mana aste!

- Tev nu gan grūta dzīve, Vārnuspalva noņurdēja. Nākamreiz padomā, pirms izrādies, un dari, ko cilts kaķi liek!

Vējaķepa nikni palūrēja uz tēvu, bet sekoja citiem, galvu un asti nokāris.

- �ēl gan, Lauvuķepa sacīja, kad Vēja klana māceklis bija nonācis viņam līdzās. Es nudien gribēju redzēt, kā tu nolido visu ceļu līdz pat kalna pakājei.

- Aizveries, stulbais spalvu kamol!

- Nu jau pietiks! Dzintarāda iespraucās starp abiem mācekļiem. Zvaigznes klana dēļ, beidziet plēsties!

Lauvuķepa nomurmināja: Atvaino, un nokaunējies pāris rei�u nolaizīja krūte�u, savukārt Vējaķepa pilnībā ignorēja Dzintarādu. Asķepa nodomāja, ka visi ir noguru�i un izsalku�i un, ja viņi drīz nenonāks cilts mājās, viņa pieredzēs vēl vairāk �ādu ka�ķu.

Nags vadīja kaķus uz tālāko klints grēdas galu, no kura lejup veda �aura taciņa tik �aura, ka pa to varēja iet tikai viens kaķis. Kamēr Asķepa gaidīja savu kārtu, viņa dzirdēja spārnu vēdas virs galvas. Pār galvu pārlidoja tum�a ēna. Kaķenīte pārbijusies iebrēcās un pieplaka pie akmens. Viņa redzēja māti metamies aizsargāt Sīļaķepu.

Uzdro�inājusies pacelt skatienu, Asķepa pamanīja milzīgu, brūnu putnu plati izplestiem spārniem planējam virs klin�u galotnēm un pēc tam lidojam lejup. Ne�ēlīgie, asie nagi izstiepās, lai saķertu peli, kas gulēja uz akmens da�u astu attālumā. Asķepas vēders ieburk�ķējās. Lai gan klanu kaķi neēda vārnu barību, viņa bija tā izsalkusi, ka nebūtu atteikusies arī no tās beigtās peles.

Kad ērgļa nagi sakļāvās ap nedzīvo grauzēju, no ēnām zem akmeņiem izlēca �etri kaķi. Asķepai atkrita vaļā �oklis un apbrīnā iepletās acis, redzot, kā kaķi uzklūp lielajam putnam. Tas asi ieķērcās un me�onīgi vicināja spārnus, mēģinot pacelties gaisā. Viņam izdevās uzplanēt astes garuma augstumā virs zemes, bet kaķu svars uz muguras bija pārāk liels. Spārnus plivinādams, putns nogāzās atpakaļ uz akmeņiem. Tievie, pelēkbrūnie kaķi sapulcējās tam apkārt. Viens no viņiem metās putnam pie kakla un iecirta tajā zobus. Ērglis vēl pēdējo reizi noraustījās un tad saļima.

Lielisks ķēriens! Nags izsaucās.

Visi �etri kaķi sastinga un palūkojās aug�up. Viens no viņiem izsaucās: Nag! Viņi izklausījās pārsteigti, pārmijot skatienus un lūkojoties uz ceļotāju grupu virs klints.

Vētrasvilna nostājās līdzās Asķepai. Laipni lūgta Straujūdens ciltī! viņ� noņaudēja.

Lauvuķepa sekoja Nagam, kur� kāpa lejup pa taku uz akmeņu klājumu. Kaķi, kas bija nogalināju�i ērgli, viņus jau gaidīja acu skatieni bija piesardzīgi, astes kustējās.

Gai�pelēks runcis panāca uz priek�u un ar degunu pieskārās Naga degunam. Priecājos tevi atkal redzēt! viņ� ņaudēja. Balsī skanēja silts prieks. Un tevi, Nakts! runcis piebilda, kad melnā kaķene abiem pievienojās.

Paldies, Pelēkum! Nags attrauca.

Lauvuķepa �aubīgi nopētīja cilts kaķus. Viņi bija mazāki un tievāki nekā vairums klanu kaķu, un viņu pelēkbrūnie ka�oki bija nosmērēti ar dubļiem, lai saplūstu ar akmens fonu. �o kaķu acis dīvaini mirdzēja, un tajās atspīdēja rieto�ās saules sarkanā gaisma. Viens no tiem pagriezās, palūkojās uz mācekli un arī spēra soli tuvāk Vāvergaitai. Viņa pielieca galvu un nolaizīja dēla ausi; uz mirkli run�uks sajutās nokaunējies.

Es ta�u vairs neesmu kaķēns!

Turklāt, kā viņ� sev atgādināja, viņi bija ieradu�ies palīdzēt �iem kaķiem.

Runcis, kuru Nags bija nosaucis par Pelēkumu, vēroja pārējos, kas kāpa lejup no klints aiz Nakts. Vētrasvilna! viņ� izsaucās, iepletis acis. Tērce! Ko jūs �eit darāt? Jūs... jūs ta�u esat miru�i.

Cilts kaķi saspiedās cie�āk kopā, spalvu uzbo-zu�i. Lauvuķepa sajutās aizkaitināts. Tikai tāpēc, ka Akmensteicējs bija pateicis: Vētrasvilna un Tērce �ai ciltij ir miru�i, nenozīmēja, ka viņi patie�ām ir pagalam. Vai tie kaķi vienmēr ticēja visam, ko barvedis saka?

Vētrasvilna palūkojās uz Tērci, viņa skatiens bija noguris. Nē, mēs neesam miru�i, viņ� ieņaudējās, uzgrie�ot muguru cilts kaķiem. Mēs tikai uz kādu laiku bijām izraidītie, tas arī viss.

Kaķi pienāca tuvāk un pastiepa kaklus, lai apostītu Vētrasvilnas ka�oku. Jautājumi sākumā nāca lēni, bet tad arvien straujāk glu�i kā lietus zallapī.

- Vai viss kārtībā?

- Kur jūs bijāt?

- Kāpēc jūs atgriezāties?

- Nags un Nakts ieradās mums pakal. �ī bija pirmā reize, kad ierunājās Tērce. Viņi sacīja, ka esam jums vajadzīgi.

Cilts kaķi nedro�i pārmija skatienus. Lauvuķepa gaidīja, ka viņi sacīs: jā, paldies, mēs jau cerējām, ka atgriezīsieties mums palīdzēt! Bet viņi neko neteica. Tikai pievērsa uzmanību klanu kaķiem.

Pelēkums spēra soli uz priek�u, lai piesardzīgi apostītu Kazenājnagu. Klau, mēs jau reiz esam tiku�ies. Tu esi viens no tiem kaķiem, kas �urp atceļoja pirms vairākiem gadalaikiem.

- Tas ir tiesa, Kazenājnags apliecināja, pieliecot galvu. Un es atceros tevi... tu esi Debess Pelēkums Pirms Ausmas, vai ne?

-Jā! Pelēkums izskatījās pārsteigts, ka Kazenājnags atcerējies viņa vārdu. Vai... vai jūs atradāt mājas, kuras meklējāt?

- Paldies, atradām! Kazenājnags atbildēja. Tā ir laba vieta pie ezera.

Pelēkums pie�ķieba galvu. Tad kāpēc jūs atkal esat �eit? Un kas noticis ar visiem pārējiem?

- Mēs ieradāmies, lai... Dzintarāda iesāka, bet apklusa, kad Tērce uzmeta viņai brīdino�u skatienu. Viņa noraustīja asti, būdama aizkaitināta.

- Viņi dosies tālāk, Tērce paskaidroja.

Lauvuķepa bija sa�utis; Asķepa pieliecās tuvāk un ie�ukstēja viņam ausī: Viņa negrib apvainot cilts kaķus, sakot, ka tiem vajadzīga palīdzība no malas. Izskatās, ka cilts biedri jau ir pietiekami �okēti, redzot, ka viņa un Vētrasvilna ir cēlu�ies aug�ā no miru�ajiem.

Bet viņiem acīm redzami vajadzīga mūsu palīdzība! �ie kaķi bija tik tievi, ka viņiem varēja saskaitīt ribas. Viņi nevarēja stāties pretī iebrucējiem. Lauvuķepas ka�oks dusmās sakarsa, atceroties Svītra un Zib�ņa izaicino�os skatienus un bezkaunīgo valodu.

Viņi domā, ka var darīt visu, ko vēlas, un neviens kaķis viņus neapturēs!

Tagad sarkanā saules gaisma jau sāka dzist, un kalni tinās krēslā. Nags pamāja ar asti, liekot ceļotāju grupai doties tālāk.

Tiekamies vēlāk alā, Pelēkumi viņ� noņaudēja. Naga balss tonis bija izlēmīgs, viņ� skaidri lika saprast, ka pa�laik vairs neatbildēs ne uz vienu jautājumu.

Cilts kaķi atgriezās pie medījuma un sāka vilkt to prom pa akmeņiem. Ēigļa spalvas klusi �vīkstēja uz cietās klints. Ejot garām beigtajam putnam, Lauvuķepa ieturēja dro�u attālumu. Lai gan tas bija pagalam, run�ukam tik un tā nepatika skatīties uz asajiem, izliektajiem nagiem un spo�ajām, mazajām a�elēm, kas �ķita blen�am tie�i viņam virsū.

Soļojot pa akmens plakankalni līdzās brālim un māsai, Lauvuķepa sadzirdēja pērkona dārdiem līdzīgu skaņu. Viņ� pacēla skatienu aug�up, bet debesis bija skaidras, virs kalnu galotnēm sāka iemirdzēties zvaigznes. Dārdoņa kļuva arvien skaļāka, un gaiss jau bija tik mitrs, ka ūdens pērlītes ieķērās Lauvuķepas ka�okā.

Viņi bija pie plakankalnes malas. Asķepa pieskrēja tuvāk un palūkojās lejup. Nāc un paskaties! viņa sauca brāli.

Lauvuķepa pierik�oja pie māsas. Viņ� strauji apstājās un paraudzījās pār plecu, lai redzētu, vai Sīļaķepa nav pienācis pārāk tuvu. Pie pa�ām kājām bija klints mala, un akmens siena stiepās lejup līdz �aurai ielejai, kas līkumos pletās tālāk kalnos. Ielejā putodama traucās straume, metot gaisā ūdens �ļakatas, kas sitās pret akmeņiem un izstīdzēju�u krūmu saknēm krastos. Pērkonam līdzīgā skaņa dunēja dziļāk ielejā, kur straume pazuda, gā�oties pār klints malu.

- Tas ir ūdenskritums, Vāvergaita skaļi ierunājās un norādīja ar asti. Mēs jau gandrīz esam klāt!

Nags, kas joprojām gāja pa priek�u, sāka kāpt lejup pa akmeņiem uz straumes pusi. Tur bija maza taciņa, �aura kā stīga, pavisam tuvu pie ūdens malas. Skatieties, kur liekat kājas! viņ� sauca.

-Vai atceries, kā mēs �eit ieradāmies pirmo reizi? Vāvergaita jautāja Kazenājnagam.

Svītrainā run�a ūsas noraustījās. Kā gan es spētu to aizmirst?

- Mēs atgriezāmies no vietas, kur saule nogrimst, -Vāvergaita skaidroja mācekļiem. Bija pamatīgs lietus, un plūdi ieskaloja mūs upes straumē. Nolidojām lejā pa ūdenskritumu un iegāzāmies baseinā tā pakājē.

- Man �ķita, ka es jau esmu pie Zvaigznes klana, -Vētrasvilna piebilda, apstājoties un palūkojoties uz straumi, pirms uzmanīgi spēra soļus tālāk pa akmeņaino nogāzi.

Vāvergaita sāka sekot Vētrasvilnam, tad palūkojās pār plecu un piebilda: Paskatīsimies, vai �oreiz izdosies veikt ceļu sausām ķepām. Nāc, Sīļaķepa! Turies man pie astes un seko soli solī.

Kaķi cits aiz cita soļoja uz priek�u klusumā gar upes krastu līdz pat ūdenskrituma malai. Pat Vējaķepa sekoja visiem pa priek�u ejo�o pieredzēju�o cilts kaķu norādījumiem.

Nonācis ielejas galā, Lauvuķepa apstājās un paskatījās lejup uz ūdeni, kas gāzās baseinā. Gaiss bija ūdens lāsī�u pilns; arī akmeņi zem kājām bija slapji.

- Kā Sīļaķepa nokļūs lejā? viņ� pa�ukstēja Asķepai.

Māsa noraizējusies papurināja galvu. Viņ� te nemū�am netiks galā!

Tad Lauvuķepa izdzirdēja sa�utuma pilnu brēcienu. Kazenājnags bija saķēris Sīļaķepu aiz �upra un soļoja lejā pa taku, run�ukam �ūpojoties tēva zobos kā tādam kaķēnam.

- Es pats varu! Sīļaķepa dusmīgi �ņāca.

Vāvergaita, kas jau bija nokļuvusi lejā, vēroja abus, asti kustinādama. Nerausties, citādi iesviedī�u tevi baseinā, viņa brīdināja dēlu.

Lauvuķepa pieliecās tuvāk, lai ie�ukstētu Asķepai ausī: Nekad nepiemini �o notikumu Sīļaķepam! Viņ� mūs pataisīs par vārnu barību.

Māsa a�i pamāja un sāka kāpt lejup. Lauvuķepa viņai sekoja kā pirmspēdējais no kaķiem, aiz viņa nāca vēl tikai Dzintarāda. Run�uka sirds sitās nepatīkami ātri, viņam mēģinot uz slapjajiem akmeņiem rast stingru pamatu zem kājām. Reiz viņ� paslīdēja, pakaļkājām bezpalīdzīgi nokarājoties pār klints malu, un mēģināja uzkārpīties atpakaļ uz takas. Dzintarāda saķēra viņu aiz pleca un uzvilka atpakaļ dro�ībā.

Paldies! Lauvuķepa noelsās.

Dzintarāda pakustināja ausis, bet neko neteica.

Lauvuķepa nekad nebija juties tik pateicīgs, kad nolēca pēdējo astes garumu un nostājās uz līdzenas zemes pie ūdens baseina. Kājas trīcēja, un ka�oks bija izmircis, bet run�uks jutās lepns un spēcīgs. Klanu kaķus nekas nespēj apturēt, pat ne kāpiens lejā pie ūdenskrituma. Drīz vien viņi tiks galā ar tiem nekaunīgajiem, vārnu barību rijo�ajiem robe�pārkāpējiem un parādīs tiem, kam ir tiesības medīt �ajos kalnos. Nav nekāds brīnums, ka cilts kaķi nebija spēju�i tikt galā; izskatījās, ka viņi ir pārāk mazi un slaiki, lai tiem būtu spēks cīnīties. Nags un Nakts bija darīju�i pareizi, lūdzot klanus palīgā. Klanu kaķi bija Straujūdens cilts vienīgā cerība.

Da�i no cilts kaķiem slēpās aiz akmeņiem pie ūdens baseina un nervozi nopētīja jaunpienācējus. Lauvuķepa mēģināja izlikties, ka nav viņus pamanījis. Run�ukam nepatika, ka cilts kaķi viņu nopēta tā, it kā viņ� būtu kāda neparasta vabole ar aizdomām un ziņkārību vienlaikus. �iem kaķiem vajadzētu izrādīt daudz lielāku pateicību par to, ka klanu kaķi mēroju�i tik tālu ceļu, lai palīdzētu!

Vārnuspalva bija pagājis nostāk no grupas un nodurtu galvu sēdēja otrā baseina malā pie akmeņu kaudzes, kas slējās zem izliekta koka.

- Ko Vārnuspalva tur dara? Lauvuķepa jautāja.

- Tur ir apbedīta Spalvaste, Dzintarāda paskaidroja.

Lauvuķepa lūkojās uz mazo, pelēkmelno karotāju, kas bija notupies pie kameņu kaudzes. Kāpēc Vārnuspalva ir tik bēdīgs? Viņi pat nebija no viena klana...

- Vārnuspalva mīlēja Spalvasti. Dzintarādas balss skanēja maigi. Viņa nomira, sargājot viņu no Asilkņa, un izglāba ari visu cilti.

Lauvuķepas prātā sakustējās sapratne glu�i kā pele lapu kaudzē. Varbūt Spalvastes zaudē�ana bija darījusi �o Vēja klana kaķi tik nīgru. Viņ� pamanīja, ka Vējaķepa vēro tēvu piemiegtām acīm, kurās bija skaidri redzama greizsirdība. Lauvuķepa pirmo reizi sajuta �ēlumu pret Vēja klana mācekli. Viņ� nebija dro�s, kā pats justos, ja Kazenājnags tik ļoti bēdātos par kādu sen miru�u kaķeni, īpa�i tagad, kad viņ� bija kopā ar Vāvergaitu.

- Aiziet! viņa domas pārtrauca Naga balss.

- Laiks iet pa Straujūdens taku. Viņ� apgāja apkārt ūdens baseinam un uzlēca uz akmeņiem.

Lauvuķepas acis pārsteigumā iepletās, kad Nags pazuda aiz krīto�ā ūdens aizkara. Kur viņ� palika?

Dzintarāda ar asti pieskārās run�uka plecam.

- Redzēsi.

Lauvuķepa uzkārpījās aug�ā pa slidenajiem akmeņiem, lai pievienotos Asķepai, Sīļaķepam un Vāver-gaitai vietā, kur Nags bija pazudis. Viņi stāvēja uz �auras klintsakmens dzegas, kas veda aiz ūdenskrituma. Pa�ā galā nikni glūnēja melns caurums. Lauvuķepas ka�oks iekņudējās.

- Seko man, Vāvergaita sacīja Sīļaķepam. Tā, lai ka�oks visu laiku skartos pie klints sienas.

Sīļaķepa, kas joprojām īgņojās par to, ka bija nonests lejā līdz ūdenskritumam, nomurmināja ko tādu, ko Lauvuķepa nesadzirdēja.

Vāvergaita gāja pirmā, liekot ķepas precīzi taisnā līnijā, ka�okam skarot akmens sienu. Sīļaķepa sekoja, un Lauvuķepa metās brālim pakaļ, gatavs viņu saķert, ja tas paslīdētu.

Ūdens gāzās viņam līdzās, piepildot ausis ar pēr-kondārdiem līdzīgu skaņu un pārklājot ka�oku ar ledusaukstām ūdens lāsēm. Lauvuķepam likās, ka straume nogāzīs viņu no kājām un iesviedīs ūdens baseinā. Vārajā vakara gaismā viņ� tik tikko spēja saskatīt Sīļaķepas pelēko ka�oku uz slapjās akmens sienas fona. Mitrais gaiss nomaskēja biedru smar�as; viņam bija tāda sajūta, ka viens pats dodas tum�ā pazemē, lai nekad neatgrieztos.

- Esam klāt, viņ� dzirdēja Sīļaķepu murminām.

Tie�i �eit mums ir jābūt.

Lauvuķepa nesaprata, ko brālis ar to grib teikt, -�obrīd viņ� bija īpa�i pārliecināts, ka visvairāk

iederas me�ā zem kokiem, ķepām skarot mīkstu zāli. Dziļi ievilcis elpu, run�uks iegāja melnajā caurumā, kas izrādījās ieeja alā. Vāja gaisma ieplūda alā caur ūdenskritumu aiz muguras, atklājot stāvas akmens sienas, kas stiepās aug�up abās pusēs un dziļāk slēpās ēnās.

Lauvuķepa samirk�ķināja acis un steidzās tālāk. �aurajai ieejai paliekot aiz muguras, arī ūdens dunē-�ana pieklusa. Asķepa un Sīļaķepa soļoja viņam līdzās, Asķepa sajūsmināta raudzījās apkārt, bet Sīļaķepa satraukumā trīcēja.

Kazenājnags, Nags un Vāvergaita jau stāvēja dziļāk alā. Viņiem apkārt pulcējās cilts kaķi lunkanas, pelēkbrūnas radības, kas apsēdās uz akmeņiem un platām acīm vēroja notieko�o, it kā neuzdro�inātos nākt tuvāk sasveicināties ar sve�iniekiem. Tie visi bija tievi un izskatījās nobiju�ies.

Neraizējieties, Lauvuķepa nodomāja. Tagad, kad mēs esam �eit, viss būs kārtībā.

Tad no ēnām alas aizmugurē parādījās brūns svītrainis. Kaķis bija slimīgi tievs, it kā ka�oks būtu pārstiepts pār kauliem, un viņa purns bija nosirmojis aiz vecuma. Run�a zilās acis vājajā gaismā spīdēja.

Kazenājnags pieklājīgi pielieca galvu. Sveicu, Akmensteicēj!

Lauvuķepa ar kājām nepacietīgi stampāja akmens klonu, gaidot, kad vecais kaķis viņus laipni sveiks.

Viņiem nekavējoties jāsāk plānot, kā tikt vaļā no iebrucējiem.

Akmensteicējs apstājās, zilās acis nopētīja jaun-pienācējus. Plānā spalva uz kakla un pleciem uz-bozās.

Kā jūs uzdro�ināties te ierasties? viņ� ie�ņācās.

Lauvuķepa neticīgi vērās sve�ajā kaķī. Akmensteicējs nevēlējās, lai viņi te atrastos? Vai viņ� bija pilnīgs pelesgalva?

Cilts vadonis apcirtās riņķī, lai palūkotos uz Nagu un Nakti. Ko jūs esat izdarīju�i? viņ� izspļāva.

Lauvuķepa redzēja, ka Nags norij siekalas. Mēs... mēs devāmies pie klaniem, viņ� stostījās, ar ķepu nervozi kārpot alas grīdu. Atvedām palīdzību...

Domājām, ka tas nāks par labu, Nakts piebilda.

-Jūs kļūdījāties! Akmensteicēja balss bija klusa, bet dusmās drebo�a. Jūs pametāt cilts biedrus laikā, kad jūsu spējas bija vajadzīgas, lai medītu. Jūs atklājāt klaniem mūsu vājumu. Un jūs esat atvedu�i liekas mutes, kuras mums būs jābaro. Kā jūs uzdro�ināties sper ķepu �ajā alā? Neviens no jums te nav gaidīts!

Vētrasvilna un Terce, kas bija sekoju�i Lauvuķepam un pārējiem mācekļiem alā, panācās uz priek�u, līdz stāvēja pretī Akmensteicējam. Vecā kaķa acis samiedzās �aurās svītriņās. Jūs esat miru�i!

Vētrasvilna pat nesarāvās. Nē, neesam. Un mēs joprojām esam uzticami Straujūdens ciltij, lai ari ko tu domātu.

- Ļaujiet jums palīdzēt, Tērce lūdza.

Bet Akmensteicēja acis bija aukstas kā akmeņi viņam visapkārt. Man bija labs iemesls, lai padzītu jūs no kalniem. Vai domājāt, ka darīju to vieglu sirdi? Nē. Bet sen�i lika man tā rīkoties.

- Tad mūsu sen�iem nebija taisnība. Tērces dzin-tarkrāsas acis dega. Cilts cie� vēl vairāk nekā pirms mūsu aizie�anas. Iebrucēji kļuvu�i vēl nekaunīgāki. Mēs satikām vienu bariņu ceļā uz �ejieni. �ie uzvedās tā, it kā kalni būtu viņu teritorija un viņi varētu mūs padzīt, ja vien vēlētos.

- Mēs ieradāmies palīdzēt, Vētrasvilna uzstāja. -Jums vajag mūsu palīdzību.

- Vajag! Akmensteicējs izsmējīgi atkārtoja.

Un ko tad jūs varat izdarīt? Mēs jau esam zaudēju�i pārāk daudz dzīvību, pārāk daudz asiņu izliets un tas ir tavs nopelns! Tu teici, ka mums jāparāda spēks un jāaizstāv teritorija, bet mums nekas neizdevās.

- Jums nemaz nav teritorijas, Kazenājnags iebilda, sperot soli uz priek�u un nostājoties līdzās Vētrasvilnam. Jums jāiezīmē savas robe�as.

- Mēs nekad tā neesam darīju�i! Akmensteicējs atcirta. Tās nav cilts para�as, un Vētrasvilna to zina.

Vētrasvilna nolieca galvu. Lauvuķepa saskatījās ar Asķepu, redzot savas dusmas atspoguļojamies māsas acīs. Cik stulbs gan bija sis vecais kaķis, ja padzina Vētrasvilnu no cilts un tagad atteicās no karotāja piedāvātās palīdzības, kad viņ� bija atgriezies!

- Vētrasvilna rīkojās, kā viņam �ķita pareizi, -Vāvergaita iejaucās, zaļajām acīm aizkaitinājumā dzirkstījot. Tāpat kā Nags un Nakts. Nav nekāds kauns lūgt palīdzību. Vai labāk, ka cilts iet bojā jūsu lepnuma dēļ?

Akmensteicējs pienāca tuvāk rudajai kaķenei, uz-bozis spalvu uz kakla. Lauvuķepa saspringa, gatavs lēcienam, ja cilts vadonis uzbruktu viņa mātei.

Tad vecais kaķis nokāra asti, un spalva viņam uz pleciem noplaka. Bezgalīgo medību cilts nav sūtījusi man nevienu zīmi par to, ka jāpieņem palīdzība no klaniem. Pagriezies pret Kazenājnagu, viņ� piebilda: Es nevēlos izrādīt necieņu ne tev, ne taviem klanu biedriem. Zinu, ka mēs esam jums daudz parādā, un ticu, ka jums bija labi nodomi.

Kazenājnags jau vēra muti, lai atbildētu, bet Akmensteicējs pacēla asti, mudinot viņu apklust. Jums nevajadzēja nākt �urp, runcis turpināja. �ī nav jūsu cīņa. �onakt varat palikt tepat, bet no rīta jūs pavadīs līdz vietai, kur beidzas kalni, un jūs vairs nedrīkstat te atgriezties.

- Un kā jūs mūs apturēsiet? Vējaķepa aiz Lauvuķepas muguras noņurdēja.

�ī nu bija tā reize, kad Lauvuķepa piekrita Vēja klana māceklim. Ciltij nepietika spēka izpildīt Ak-mensteicēja pavēles. Tomēr run�uks bija pārliecināts, ka Kazenājnags nepaliks vietā, kur klani nav laipni gaidīti.

- Un kā ar mums? Tērce noprasīja.

Akmensteicējs pievērsa viņai zilo acu skatienu.

Mēs nevaram pabarot vēl divus izsalku�us vēderus.

Vai tie�ām viss tā beigsies? Lauvuķepas kājas bija kā sastingu�as, katrs matiņ� ka�okā trīcēja. Vai mēs vienkār�i griezīsimies riņķī un dosimies mājās, pat nagu nepaceļot, lai viņiem palīdzētu? Viņ� jau vēra muti, lai iebilstu, bet paklusēja, ieraugot Kazenājnaga brīdino�o skatienu.

- Mēs esam cilts viesi. Kazenājnags pienāca pie mācekļiem un stingri visus uzlūkoja. Mēs nedrīkstam uzsākt ka�ķi.

- Pat ja tas stulbais...

- Nē. Kazenājnags nopūtās. Esmu tikpat vīlies kā jūs, bet mēs nedrīkstam pasliktināt situāciju. Vai saprotat?

-Ja tu tā saki... Lauvuķepa negribīgi novilka. Asķepa un Sīļaķepa piekrīto�i pamāja, un pat Vējaķepa noņurdēja: Laikam jau...

Pelēkbrūna cilts kaķene pārskrēja pāri alai pie atnācējiem. Sveiks, Kazenājnag! viņa teica. Atceries mani?

Kazenājnags pie�ķieba galvu. Putns Vēja Straumē. Kad pirmo reizi tikāmies, tu biji kopā ar Nagu.

- Tā nudien bija, Putns ņurrāja. Priecājos tevi atkal redzēt! Akmensteicējs lūdza man atrast vietu, kur jums �onakt pārgulēt. Jūs ar karotājiem varat nākt kopā ar mani uz alas sargu migu, viņa ar astes kustību norādīja uz vienu alas pusi, un jūsu mācekļi var palikt pie mūsu apguvējiem.

Lauvuķepa sastinga, iedomājoties, vai tikai Akmensteicējs nevēlas iz�ķirt klanu kaķus, lai varētu tiem vieglāk uzbrukt. Bet Kazenājnags mierīgi piekrita �im priek�likumam; veselais saprāts teica Lauvuķepam, ka klani būtu rīkoju�ies tie�i tāpat, ja apmetnē ierastos liels skaits viesu.

Kad Putns veda mācekļus dziļāk alā, Lauvuķepa grozīja galvu, lūkojoties apkārt. Tagad jau bija iestājusies nakts un uzausis Mēness, pārvēr�ot ūdenskritumu par sudraba plīvuru un metot alā maigu, dejojo�u gaismu. Viņ� redzēja alas malās akmeņus, un �ur tur sienās bija plaisas, kas veda uz �aurām dzegām. No alas griestiem tie�i viņam virs galvas karājās akmens strēles ar asiem galiem uz leju.

Run�uka vēders ierūcās, kad degunu sasniedza svaiga medījuma smar�a. Vienā alas malā Pelēkums ar saviem medību biedriem bija ienesu�i ērgli un nu to dalīja. Ceru, ka viņi piedāvās arī mums, Lauvuķepa nodomāja. Viņ� pēdējo reizi bija ēdis me�ā, kas tagad likās neaprakstāmi sen. Svaigā medījuma kaudze nebija pārāk liela da�as peles un trusis. Kāds gan tur brīnums, ka viņi visi ir tik tievi!

Putns ieveda viņus alas dziļumā, kur divi tuneļi aizvijās tumsā. Da�u astes garumu attālumā uz grīdas cīkstējās divi jauni kaķi, bet trīs �etri noskatījās.

�ie ir mūsu apguvēji, Putns paziņoja.

Kaķi pārtrauca �īkstinu un apsēdās, lai aplūkotu jaunpienācējus. Kas tie tādi? jautāja gai�pelēka kaķenīte. Gūstekņi?

- Nē, Oli, tie ir viesi, Putns atbildēja. Viņi �onakt paliks pie mums. Parūpējieties par viņiem un atrodiet kādu guļvietu!

- Ko, visiem �etriem? melns run�uks izsaucās.

- Tik daudz vietas mums nav.

Pelēkā kaķenīte pamatīgi pagrūda run�uku.

- Neesi tik rupj�! Tad viņa piebilda klanu mācekļiem: Neliecieties ne zinis par Ķērcienu! Viņ� ir īsta vaboļgalva.

- Pati tāda! Ķērciens nomurmināja.

- Vienu nakti saspiedīsieties cie�āk, Putns noskaldīja. Draudzīgi pamājusi klanu kaķiem, viņa steidzās atpakaļ pie Kazenājnaga un pārējiem, kas pacietīgi gaidīja.

Lauvuķepa jutās nokaunējies, kad apguvēji pulcējās viņiem apkārt un ziņkārīgi o�ņājās. Mani sauc Lauvuķepa, viņ� noņaudēja, mēģinot izklausīties pa�pārliecināts. �ie ir mana māsa Asķepa un mans brālis Sīļaķepa, un sis ir Vējaķepa!

Pelēkā kaķenīte pamāja ar galvu un izstiepa vienu ķepu. sis �ests pārsteidza Lauvuķepu, ta�u viņam bija jāatzīst, ka tas izskatījās pieklājīgi. Mani sauc No Kalna Ripojo�s Olis, viņa sacīja, un sis kaitino�ais spalvu kamols ir mans brālis Niknas Pūces Ķērciens.

Ķērciens atņirdza zobus pret māsu, pirms pastiepa ķepu tajā pa�ā �estā. Lauvuķepa pieklājīgi nolieca galvu, cerot, ka cilts apguvēji nepadomās viņi nav pienācīgi apmācīti.

- Mani sauc �ļakata, Zivtiņai Lecot, piebilda maza, svītraina kaķenīte, pieskrienot viņiem klāt, asti izslējusi. Pārējie apguvēji nenāca tuvāk un veltīja jaunpienācējiem aizdomīgus skatienus.

-Jūs noteikti esat no tālienes, Olis sacīja. Es vēl nekad neesmu sastapusi kaķus, kas smar�otu kā jūs.

Asķepa sāka stāstīt, kā Nags un Nakts bija ieradu�ies viņiem pakaļ, bet, pirms māsa bija tikusi līdz ceļojuma aprakstam, viņu pārtrauca mednieki, kas pienāca klāt, nesot zobos lielus gabalus ērgļa gaļas.

- Ņemiet! Pelēkums nometa medījumu apguvēju priek�ā. Te jums visiem būs gana.

- Paldies! Ķērciens pārlaida mēli pār lūpām. �ī būs pirmā kārtīgā maltīte, ko baudīsim pēc ilga laika, -viņ� piebilda ciemiņiem.

- Iebrucēji atņem mums visu medījumu, Olis skumji paskaidroja. Viņi novēroja, kā mēs medījam, un tagad ari pa�i apguvu�i mūsu tehniku. �eit vienkār�i nav pietiekami daudz ērgļu.

- Pagaidiet tik, kad es kļū�u par guvuma mednieku! Ķērciens lielījās. Es noķer�u gana medījuma, lai pabarotu visu cilti.

- Kad ērgļi iemācīsies runāt! māsa atcirta.

Lauvuķepa jau ba�ījās, ka viņi netiks pie ē�anas, iekams māsa ar brāli nebūs beigu�i ķīvēties. Mums jūsu para�as �ķiet neparastas, viņ� ierunājās, cerot novērst abu domas uz ko citu. Mēs nesadalām pienākumus. Visi gan medījam, gan cīnāmies.

- Tas ta�u nav dabiski, �ļakata ieņaudējās.

Iemācīties abas �īs prasmes noteikti ir ļoti grūti.

- Ir gan, Asķepa piekrita, Lauvuķepam par pārsteigumu. Bet tas ir arī ļoti jautri.

- Ciltī Akmensteicējs izvēlas, kas mēs būsim, -Olis sacīja. Kaķēni, kas ir lieli un stipri, kļūst par alas sargiem, savukārt tie, kuri izskatās pēc ātrskrē-jējiem un augstlēcējiem, kļūst par guvuma medniekiem. Es bū�u alas sardze.

Labi jau labi, bet kad mēs beidzot ēdīsim? Lau-vuķepas vēders protestējot ierūcās. Viņ� to visu jau zināja no Tērces stāstiem.

Viņam par atvieglojumu, Olis un pārējie apguvēji ķērās pie medījuma. Cilts kaķi sadalījās pa pāriem; katrs kaķis nokoda gabalu no savas medījuma daļas un tad samainījās ar partneri.

- Varbūt mums vajadzētu darīt tāpat, Asķepa pa�ukstēja. Citādi viņi padomās, ka esam nepieklājīgi.

- Labi, Lauvuķepa noņaudēja. Tu vari samainīties ar Sīļaķepu, un es ar Vējaķepu.

- Kālab? Sīļaķepa aizkaitināts bilda. Medījums ir un paliek medījums. Ēdīsim!

Asķepa pieliecās tuvāk Sīļaķepas ausij un izskaidroja, kas notiek, kamēr Lauvuķepa mēģināja nesaviebties, iedomājoties, ka būs jāēd medījums, kurā tikko iekodies Vējaķepa.

- Kāpēc viņa stāsta jūsu brālim, ko darīt? Olis jautāja, paceļot galvu no medījuma, kuru rija lieliem kumosiem. Kāpēc viņ� vienkār�i nedara tāpat kā mēs?

Lauvuķepa neveikli palūkojās uz brāli, zinot, cik ļoti Sīļaķepa necie�, ka par viņu runā tā, it kā viņa te nemaz nebūtu. Nu, viņ� ir akls.

Olis iepleta acis. Oho, tas nu gan ir jocīgi!

- Kā viņ� tiek galā? Ķērciens ziņkārīgi jautāja.

- Vai jums jāvadā viņ� apkārt, turot aiz astes?

Lauvuķepa redzēja, ka brālis pieglau� ausis. Viņ� jau grasījās dusmīgi atbildēt, bet Asķepa aizspieda run�ukam muti ar asti. Sīļaķepa nikni izspļāva spalvu kum�ķi.

- Viņ� ir akls, nevis kurls, Lauvuķepa ieņaudē-jās, juzdamies aizkaitināts, ka sve�ie tā izturas pret viņa brāli, bet vienlaikus negribēdams sākt ka�ķi.

- Viņ� tiek galā labi. Vai tad jūs nekad neesat redzēju�i aklu kaķi?

- Nē, Olis atbildēja tādā tonī, it kā Lauvuķepa būtu uzdevis ļoti muļķīgu jautājumu. Kā klans var viņu laist ārā vienu pa�u?

Lauvuķepa saprata, ko Olis grib teikt, un nodrebinājās. Akls kaķis kalnos ilgi neizdzīvotu. Pat ja laimētos izvairīties no ērgļa nagiem, viņ�, visticamāk, iegāztos kādā aizā.

- Sīļaķepa trenējas kļūt par dziedniekkaķi, Asķepa ierunājās, mēģinot aizstāvēt brāli.

Olis tagad izskatījās vēl vairāk pārsteigta, un arī pārējie apguvēji saspicēja ausis, lai ieklausītos.

- Tas nav iespējams! Ķērciens izsaucās. Kā gan akls kaķis var vadīt klanu?

Ko? Lauvuķepa apjucis saskatījās ar Asķepu. Viņ� ta�u nebūs barvedis.

- Bet tu... ak tā! Oļa skatiens noskaidrojās. Ciltī Akmensteicējs ir arī mūsu ārstnieks. Un viņ� izvēlas, kur� būs viņa pēctecis. Bet laikam jau pie jums ir citādi.

- Mums ir gan barvedis, gan dzieniekkaķis, Vējaķepa pārākuma pilnā balsī paskaidroja.

- Dīvaini... nomurmināja Ķērciens.

Lauvuķepa pie sevis domāja, ka cilts para�a ir vēl dīvaināka. Kā gan Akmensteicējs var pieņemt labus lēmumus, ja viņam nav dziedniekkaķa, kas sniedz padomus? Neizskatījās, ka viņam būtu arī vietnieks. Varbūt cilts jau sen būtu izdomājusi, kā tikt galā ar iebrucējiem, ja visi nebūtu pārliecināti, ka viņiem jādara tie�i tā, kā Akmensteicējs liek.

- Sveiki! Kā jums iet?

Lauvuķepa salēcās, izdzirdot Vāvergaitas balsi; viņa bija nedzirdami pienākusi bērniem aiz muguras. Paldies, labi! viņ� centās izklausīties pārliecino�i.

- Lieliski! Bet tagad jums pienācis laiks doties pie miera, lai kārtīgi izgulētos. �ķiet, rīt mums gaidāms gar� ceļ�.

Lauvuķepa aprija pēdējos ērgļa gaļas kumosus un palūkojās uz māti. Viņa nebija tik dzīvespriecīga kā ierasts; aste bija nolaista līdz zemei, acīs bija redzams nemiers. Run�uks nojauta, ka māte uzskata viņi pieļāvu�i lielu kļūdu, nākdami �urp tik tālu ceļu tikai tāpēc, lai tiktu atraidīti. Viņ� pastiepās, lai paberzētu purniņu pret mātes vaigu, un vēlējās, kaut varētu viņu mierināt un pateikt, ka muļķa cilts kaķiem būtu jājūtas pateicīgiem par piedāvāto palīdzību, tomēr nevarēja to sacīt skaļi visu apguvēju priek�ā.

- Labi, viņ� noņaudēja. Tiksimies no rīta!

Vāvergaita noglāstīja viņa plecu ar asti, pieliecās, lai nolaizītu Asķepu un Sīļaķepu aiz auss, un klusi aiztecēja prom. Lauvuķepa ar skatienu pavadīja māti, kas devās pāri alai pie pārējiem karotājiem, vēloties, kaut varētu būt kopā ar viņiem, nevis ar bariņu jocīgu apguvēju.

- Iesim! Olis sacīja, uzsitot ar asti viņam pa ausi. Es parādī�u jums guļvietas.

Viņa ieveda mācekļus vietā, kur uz gridas bija vairākas seklas bedrītes. Tās bija silti izklātas ar sūnām un spalvām.

- Izvēlieties jebkuru no �īm, Olis mudināja.

Lauvuķepa ierīkojās vienā no lielākajām ieplakām kopā ar Asķepu un Sīļaķepu. Vismaz guļvieta bija ērta; uz mirkli viņam likās, ka atkal guļ Pērkona klana mazuļu migā. Bet tolaik viņam nebija bijis tik daudz rai�u, kas neļāva aizmigt.

Lauvuķepa gulēja, acis piemiedzis, vērojot, kā gaisma uz alas sienām pastāvīgi mainās, un klausoties nebeidzamajā ūdenskrituma dunā. Te nu bija stāvē�ana kalna galā, lūkojoties uz ezeru un izjūtot, it kā viņ� būtu spējīgs uz jebko. Ceļojums bija velts; �ie dīvainie, lepnie kaķi viņus noraidīja, pat nedodot iespēju palīdzēt.

Lauvuķepa nopūtās. Run�uks tik sen bija ilgojies doties �ajā ceļojumā, pa�a acīm skatīt kalnus, un tagad, kad bija te nonācis, viņ� ilgojās atgriezties mājās.

Sīļaķepa dzirdēja brāli nopū�amies un juta, kā no viņa plūst vil�anās glu�i kā viļņi krastā. Viņ� bija uztvēris līdzīgas jūtas no Asķepas puses, pirms māsa iemiga, bet pa�a noskaņojums bija pavisam citāds. Viņi bija nokļuvu�i kalnos, un Sīļaķepam tas bija svarīgākais. Run�uks tikai baiļojās, ka viņus piespiedīs doties mājās, pirms viņ� būs atklājis visus �ejienes noslēpumus.

Run�uks klusi gulēja siltajā migā, mēģinot iztēloties alu. Viņ� varēja noteikt, kur atrodas ūdenskritums, klausoties tā �alkoņā, un sajust kaķus pēc smar�as. Sīļaķepa noskaidroja, ka alas sargi smar�o citādi nekā guvuma mednieki, tāpat kā klanu kaķu smar�a at�ķiras no cilts kaku smar�as. > >

Viņ� ne tikai saoda cilts kaķu smar�u, bet arī cīnījās ar viņu vētrainajām emocijām, bailēm un bezpalīdzības izjūtu situācijā, kuru viņi nespēja kontrolēt. �īm emocijām piejaucās izmisums un nogurums, it kā kaķi būtu gatavi atteikties no dzīves kalnos.

Kur ir viņu sen�i? Sīļaķepa brīnījās. Kāpēc Bezgalīgo medību cilts nedara neko, lai palīdzētu?

Viņ� iedomājās par Akmensteicēju sirmo, svītraino runci, kuru bija redzējis Tērces atmiņās par kauju un Vētrasvilnas padzī�anu. Ūdenskrituma duna kļuva skaļāka, tā �alca viņam ausīs, līdz pēk�ņi Sīļaķepa atvēra acis. Viņ� bija uz kailās klints radzes, kur iepriek� bija sastapies ar Akmeni. Virs galvas auksti mirdzēja zvaigznes, un ka�oku pluinīja ledains vēj�. Akmensteicējs stāvēja tik tikko astes attālumā no viņa, muguru uzgriezis.

Sīļaķepa metās akmens ēnas aizsegā un palūkojās no tās. Pa akmens radzi tuvojās vēl viens kaķis, slaids strīpainis glu�i kā lielākā daļa cilts kaķu, bet viņa ka�okā laistījās zvaig�ņu mirdzums. Sīļaķepa ierāvās dziļāk ēnās. Tas noteikti bija viens no cilts sen�iem Bezgalīgo medību ciltī. Run�uks nesaprata, kāpēc gan Akmens iepriek�ējā sapnī bija atvedis viņu �urp, ja �ī vieta ciltij bija svēta.

Akmensteicējs pagaidīja, līdz sencis pienāk da�u lapsu attālumā, tad nolieca galvu. Sveicināts! viņ� ņaudēja. Kādu padomu tu man dosi?

Kādu brīdi sencis neatbildēja. Sīļaķepa nodomāja, ka ap viņu vējo sakāves smar�a, it kā pat Bezgalīgo medību cilts būtu piekususi cīnīties un nu būtu gatava padoties.

Man nav tev nekāda padoma, sencis beidzot atbildēja. Vēl nekad cilts vēsturē mēs neesam cīnīju�ies nebeidzamā karā. Līdz �ai dienai kalni vienmēr bija mūs pasargāju�i. Viņa nopūta aiztraucās kā vēj� pār klintīm. Mēs tam neredzam gala.

- Risinājumam jābūt! Akmensteicējs iebilda.

Mana cilts iet bojā. Kaut ko ta�u mums jāvar darīt!

Sencis pa�ūpoja galvu. �oreiz ne, viņ� skumji noņaudēja. Mēs domājām kalni būs dro�a vieta, bet tā nav. Viņ� pagiezās un devās prom, pazūdot ēnās.

- Pagaidi! Akmensteicējs spēra soli uz priek�u, pa�ūpojot asti, tad apstājās un sakauts nokāra galvu. It kā viņ� būtu pārāk noguris, lai stāvētu kājās, Akmensteicējs aizsteberēja līdz akmens pārkares aizvējam, nogūlās zemē un aizvēra acis.

Sīļaķepa nekavējoties izlēca no paslēptuves un metās prom pa akmens strēli, neliekoties ne zinis par aizām abās pusēs. Pēc da�iem sirdspukstiem sen�a apveids atkal parādījās ēnās; viņ� lēnām devās prom.

- Pagaidi mani! Sīļaķepa sauca.

Sencis apstājās un palūkojās pār plecu. Kad viņ� ieraudzīja Sīļaķepu, senā kaķa ausis noraustījās un acis pārsteigumā iepletās. Tu esi ieradies, viņ� no�ukstēja.

Sīļaķepa lūkojās uz viņu. Ko tas nozīmēja? Kā gan kaķis no Bezgalīgo medību cilts varēja pazīt klanu kaķi, kur� vēl nekad nebija spēris kāju kalnos?

Pirms run�uks spēja ko piebilst, sencis atkal ierunājās: Seko man!

Sīļaķepa norija siekalas. Tas bija negaidīti. Tomēr viņ� beidzot bija �eit un bija tik daudz jautājumu, uz kuriem viņ� vēlējās gūt atbildes. Ķepas nesa run-�uku uz priek�u teju pret pa�a gribu, kamēr sencis pieveica pēdējos lapsu garumus pa klints strēli un sāka kāpt lejup pa taku, kas veda biezās ēnās.

�aurā taka, kas bija tik tikko saskatāma uz klin�u fona, lī�lo�u veda lejup no klints. Blāvajā zvaig�ņu gaismā Sīļaķepa nemaz nespēja saskatīt, kur tā beidzas. Bet vismaz es varu redzēt. sis nevarēja būt sliktāks kā briesmīgais ceļojums vakardien, turklāt tas nebeigsies ar pazemojo�u ne�anu lejā. Māceklis piespiedās cie�i pie klints sienas un mēģināja nedomāt par to, cik dziļ� būtu kritiens aizā.

Sencis apņēmīgi soļoja uz priek�u mierīgā, līdzenā gaitā; laiku pa laikam viņ� palūkojās pār plecu, lai pārliecinātos, ka Sīļaķepa joprojām seko. Beidzot viņ� apstājās, pamāja Sīļaķepam ar asti, nolēca no klints un pazuda.

Sīļaķepas nagi skrāpēja klints dzegas pamatu. Vai senais kaķis gaidīja, ka viņ� lēks ēnās? Ja nenositīsies, tad noteikti pamodīsies, un viņ� nedrīkstēja to pieļaut, iekams nebūs aprunājies ar sen�iem. Bet, palūkojies pār kraujas malu, run�uks redzēja, ka zeme ir tikai pāris astu attālumā. Viņ� viegli nolēca un pavērās apkārt.

Sencis bija atvedis viņu uz nelielu ieplaku klints pakājē; tā mazliet līdzinājās Pērkona klana apmetnei, lai gan �eit klints sienas bija stāvākas un daudz, daudz augstākas. Vienīgais ceļ� uz ieleju un no tās �ķita esam taka, pa kuru viņi tikko bija nokāpu�i. Pa�ā ielejas centrā, aizpildot lielāko daļu no tās, bija ezers. Tā virsma mirdzēja zvaig�ņu gaismā. �ī vieta Sīļaķepam atgādināja Mēnesdīķi, bet sis bija daudz lielāks ūdens klaids, te nedzirdēja ūdenskrituma �ļakstē�anu, ūdens bija mierīgs, un ieplakā valdīja pilnīgs klusums.

Sīļaķepa samirk�ķināja acis. Tās, ko viņ� bija uztvēris kā zvaig�ņu atspīdumu ūdenī, bija gaisma, kas nāca no neskaitāmiem zvaig�ņotiem kaķiem, kas sēdēja ap ūdens klaidu vai varbūt viņi tikai tagad bija sevi atklāju�i run�uka skatienam? Viņ� notrīcēja, palūkojoties apkārt. Tagad māceklis jau bija pieradis skatīt Zvaigznes klanu, bet viņ� nekad nebija iedomājies, ka kādu dienu satiksies ar sen�iem, kas nebūs viņa pa�a.

Da�i no kaķu apveidiem gandrīz nebija saskatāmi, it kā �ie gari būtu tik seni, ka jau teju būtu pagaisu�i. Citi mirdzēja daudz spo�āk, un da�iem joprojām bija kaujā gūtās brūces, no kurām plūda asinis, it kā viņi būtu pievienoju�ies Bezgalīgo medību ciltij pavisam nesen.

Sīļaķepa palika stāvam uz vietas kā sasalis, bet tad viens no senajiem kaķiem piecēlās un pienāca pie run�uka, lai viņu apostītu. Sīļaķepa caur viņa ka�oka apveidiem spēja saskatīt ūdens virsmu. Mēs bijām dzirdēju�i, ka tu nāksi, sencis nomurmināja. Viņa balss bija slāpēta, it kā kaķis runātu caur neskaitāmus gadalaikus krātiem putekļu mākoņiem. Bet negaidījām, ka ieradīsies tik drīz.

Drīz? Sīļaķepa nespēja iztēloties, ko tik seniem gariem nozīmē vārds �drīz�. Viņi noteikti bija gaidīju�i kādu mū�a mēnesi.

- Vai jūs runājat par pareģojumu? viņ� jautāja.

-Jā. Senais kaķis �o vārdu izelpoja. Viņi būs treji, rada kaķim ar uguni ka�okā, un zvaig�ņu vara būs viņu ķepās.

Sīļaķepas sirds sāka sisties straujāk. Viņi zināja/ Viņi zināja, un arī Zvaigznes klans zināja! Cik sen jau viņi bija mūs gaidīju�i?

- Kur ir abi pārējie? senais gars jautāja.

- Alā. Sīļaķepa negrasījās atzīt, ka vēl nav pastāstījis māsai un brālim par pareģojumu. No kurienes sis pareģojums nāk? viņ� �ukstēja.

Senais kaķis neatbildēja; viņa vietā ierunājās viens no spo�ākajiem gariem otrpus dīķim. Kāpēc tu viņu te atvedi? kaķene jautāja, vēr�oties pie svītrainā sen�a, kas bija vedis Sīļaķepu lejup no klints. Viņ� neiederas starp mums.

Da�i citi kaķi piekrīto�i ieņurrājās. Viņu mirdzo�ās acis, kas nopētīja sve�inieku, skatījās naidīgi. Sīļaķepa apspieda impulsu mesties atpakaļ uz taku, kas veda aug�ā pa klinti.

Es varu staigāt, kur man tīk, viņ� sev teica, spītīgi paceļot galvu. Manis te nebūtu, ja es neiederētos. Varbūt varu izdarīt vairāk nekā Akmensteicējs, lai palīdzētu �ai ciltij...

- Jums jāaiznes kāda ziņa Straujūdens ciltij, viņ� ieņaudējās. Pasakiet viņiem, ka klanu kaķi ieradu�ies palīdzēt tikt galā ar iebrucējiem.

Sen�u gari saskatījās un pa�ūpoja galvas. Spo�ā kaķene, kas bija runājusi iepriek�, piecēlās kājās. Ciltij nav vajadzīga palīdzība.

- Kā tu vari tā teikt? Sīļaķepa noelsās. Cilts mirst badā.

- Mēs tur neko nevaram darīt. Sencis, kas bija vedis Sīļaķepu no klints, kaunā nolieca galvu. Mēs esam zaudēju�i.

- Kalni vairs nav dro�s patvērums, nomurmināja kāds cits kaķis. Mēs ticējām, ka tie mūs aizsargās, bet tie ir mūs nodevu�i.

Kādu bridi Sīļaķepa pat nespēja parunāt; tik nomāco�s bija kauna un nodevības sajūtas vilnis, kas pacēlās no zvaig�ņotajiem kaķiem. Run�uks centās to nopurināt un atgūt skaidru saprātu.

- Ciltij nevajadzētu tik viegli padoties, viņ� uzstāja. Viņiem jācīnās, lai aizstāvētu savu teritoriju.

Divi no kaķiem, kuriem joprojām bija kaujā gūtie ievainojumi, apgāja ap dīķi, līdz stāvēja Sīļaķepas priek�ā. Mēs kritām kaujā, pirmais sacīja, palūkojoties uz dziļo brūci sev sānā. Vairs nekādas asinsizlie�anas. Cilts netic karo�anai.

Sīļaķepas aste noraustījās. Bet iebrucēji tic! Mūsu klani palīdzēs cilts kaķiem, vai viņi to vēlas vai ne.

Otrs ievainotais kaķis pienāca vēl tuvāk, uzbozis spalvu uz kakla. Vienīgais veids, kā to panākt, ir padarīt cilti līdzīgu klaniem. Un mēs to nevēlamies. Tas nav cilts ceļ� cīnīties un nogalināt citus kaķus.

- Viss mainās, Sīļaķepa aizrādīja, pakustinādams ausis.

- Ne vienmēr uz labo pusi, senais gars aizrādīja.

�ie vārdi atbalsojās Sīļaķepam ausīs. Pēk�ņi no ūdens pacēlās migla, tā sāka riņķot ap run�uku, līdz viņ� vairs nespēja saskatīt Bezgalīgo medību cilti. Migla pamazām satumsa, līdz Sīļaķepa apjauta, ka ir atpakaļ alā un Asķepa viņu modina.

- Mosties! māsa mudināja. Akmensteicējs ir sasaucis sanāksmi. Visi kaķi pulcējas alas vidū.

Sīļaķepa apdullis piecēlās ķepās. Ieplaka kalnos ar ezeru, ap kuru sēdēja mirdzo�ie kaķi, viņam �ķita daudz īstāka nekā �ī ala.

- Labi, labi, nelec nu laukā no ka�oka, viņ� ņurdēja. Es jau nāku.

Sekojot Asķepas un Lauvuķepas smar�ām, viņ� kopā ar māsu un brāli izgāja no migas un �ķērsoja pla�o alu. Viņi pievienojās pārējiem klanu kaķiem un atrada brīvu vietu, kur apsēsties. Sīļaķepa neveikli mēģināja iekārtoties uz aukstās akmens grīdas, kamēr viņam ausīs skanēja klana un cilts kaķu balsis.

Pēk�ņi visi apklusa. Sīļaķepa iztēlojās tievo, veco kaķi, kuru viņ� bija redzējis sapnī, iznākam pārējo kaķu priek�ā, iespējams, uzlecot uz akmens, no kura augstumiem viņ� bija izraidījis Vētrasvilnu. Te nu bija, viņ� nodomāja. Tūlīt arī mūs izraidīs. Diez vai viņi mūs pabaros, pirms metīs laukā?

Straujūdens cilts kaķi, Akmensteicējs ierunājās. Pagāju�ajā naktī es lasīju ūdens un zvaig�ņu zīmes, un Bezgalīgo medību cilts runāja ar mani. Viņi nevēlas, lai mūs padzen no mūsu mājām kalnos, tāpēc esmu izlēmis ļaut klaniem mums palīdzēt.

Sīļaķepa juta, kā viņam atkaras �oklis. Akmensteicējs meloja! Bezgalīgo medību cilts ne tuvu nebija teikusi �ādus vārdus. Acīmredzot Akmensteicējs pats nakts laikā bija mainījis domas un izlēmis nelikties ne zinis par sen�u ieteikumiem.

Līdzko Akmensteicējs bija beidzis runāt, alā atkal atskanēja balsu murdoņa. Sīļaķepa dzirdēja da�us iebildumus, bet lielākā daļa kaķu dedzīgi gaidīja, kas klaniem sakāms. Kā jau run�uks bija paredzējis, cilts kaķi bija gatavi darīt visu, ko ārstnieks ierosināja. Vakar Akmensteicējs negribēja klanu kaķus te redzēt, un cilts izrādīja līdzīgu noliegumu, un �odien viņ� paziņoja, ka pieņems klanu palīdzību. Vai tie kaķi nekad nedomā pa�i ar savu galvu?

- Klusumu! Akmensteicējs pacēla balsi. Mēs uzklausīsim, kas sakāms Kazenājnagam.

Iestājās īss klusuma mirklis; Sīļaķepa dzirdēja tēva soļu troksni, kad viņ� iznāca no kaķu bara un nostājās līdzās Akmensteicējam.

- Ar ko mums būtu jāsāk? cilts ārstnieks jautāja.

-Jānovērtē situācija. Kazenājnaga tonis bija lieti�ķs un optimistisks. Sīļaķepa zināja, ka tēvs noteikti jau sen bija izdomājis, ko teiks. Mums jāzina, kas ir drauds. Kur iebrucēji atņem jums medījumu? Kur notiek sadursmes ar cilti? Tāpat mums jānoskaidro, kur atrodas viņu apmetne.

- Vēl mums jāaprēķina, cik liela teritorija ciltij nepiecie�ama, lai izdzīvotu, Dzintarāda uzsauca kaut kur netālu no Sīļaķepas.

- Tiesa, Vētrasvilna piekrita; viņa balss bija zema, bet sajūsmas pilna. Mēs nevaram te sēdēt un gaidīt, kad mums uzbruks. Jāiezīmē robe�as un jāpanāk, ka tās tiek pienācīgi aizsargātas.

Atkal atskanēja dedzīgu balsu koris, ko pārtrauca kāda jauna balss: Pagaidiet!

Kad troksnis norima, Kazenājnags ieņaudējās: Jā, Klintsakmen. Ko tu gribi teikt?

- Mēs pazīstam viens otru jau sen, Kazenājnag, -jaunais runātājs iesāka. Es biju pirmais cilts kaķis, kuru tu satiki pēc tam, kad bijām izzvejoju�i jūs no baseina pirms visiem tiem mēne�iem. Es esmu alas sargs un cīnījos lielajā kaujā kopā ar Vētrasvilnu. Neviens kaķis �eit neuzdro�inātos apgalvot, ka baidos no cīņas. Bet es saku, ka tev nav taisnība.

- Kāpēc? Pat �ajā vienā vārdā Sīļaķepa spēja saklausīt, cik ļoti viņa tēvs ciena �o kaķi.

- Jo jūs mēģināt padarīt mūs par klanu, Klintsakmens sacīja. Mēs neesam klans. Mēs esam cilts.

- Tomēr sis ir vienīgais veids, kā izdzīvot! Kazenājnags uzstāja. Jums nekad iepriek� nav bijis jādala medību teritorija ar citiem kaķiem. Jūs nevarat dzīvot �eit kā cietumnieki, baidoties iziet laukā, lai medītu.

- Tie�i tā! izsaucās kāds cits kaķis. Mums vajadzīga sava teritorija.

- Mums tā jāaizstāv! vēl kāds piebilda.

- Bet padomājiet, ko mēs riskējam zaudēt, Klints-akmens spēcīgā balss pacēlās virs pārējo cilts balsu kora. Visas mūsu tradīcijas, visu, kas mūs padara par tiem, kas esam. Tagad mēs visu laiku pavadīsim, skraidot apkārt un mēģinot iegaumēt, kuri akmeņi pieder mums.

- Kā tu domā? Asķepa pa�ukstēja, kamēr viņiem virs galvas skanēja satrauktas balsis.

- Kazenājnagam taisnība, Lauvuķepa bez vilcinā�anās atteica. Kas viņiem cits atliek?

-Bet arī Klintsakmenim ir taisnība, Asķepa izklausījās apmulsusi. Kā mums patiktu, ja mūsu teritorijā ienāktu sve�i kaķi un sāktu mums stāstīt, ka viss jādara citādi?

- Mēs nemirstam badā, Lauvuķepa aizrādīja.

Kas tev kai�, Asķepa? Pa ceļam uz �ejieni tu jau prātoji, kā organizēt cilti, lai tā kļūtu par klanu.

- Zinu. Bet, savām acīm redzot, kā viņi visu organizē, sāku domāt citādi. Asķepas raizes iesūcās Sīļaķepas ka�okā kā lietus. Kā domā tu, Sīļaķepa? -māsa jautāja. Vai ciltij būtu jāatsakās no visām savām tradīcijām iebrucēju dēļ?

Sīļaķepa paraustīja plecus. Tas nav mūsu lēmums. Tās nav mūsu tradīcijas.

Viņ� dzirdēja, kā Asķepa aizkaitināta no�ņācās, it kā būtu cerējusi, ka brālis viņu atbalstīs. Bet problēma bija daudz sare�ģītāka, nekā viņa vai Lauvuķepa vispār apjauta. Sīļaķepa nevēlējās runāt par savu sapni. Viņ� vienmēr bija slepeni izbaudījis papildu zinā�anas, kuras ieguva no saiknes ar Zvaigznes klanu, bet tagad run�uks bija pamatīgi uztraucies, zinot, ka Bezgalīgo medību cilts nevēlas, lai cilts kļūtu par klanu.

Viņ� atcerējās, kāds kauns bija plūdis no kaķiem, kas bija sasēdu�ies pie dīķa, Bezgalīgo medību cilts no�ēlu, ka viņi ir pievīlu�i savus pēcnācējus, ka nav atradu�i dro�u patvērumu kaķiem, kas gaidīja viņu aizsardzību. Viņ� atcerējās sen�u pārliecību, ka kalni viņus nodevu�i.

Tad pēk�ņi run�uks kaut ko saprata. Ja cilts bija mēģinājusi atrast patvērumu kalnos, tas nozīmēja, ka viņi nāku�i no kādas citas vietas vietas, kur vairs nebija dro�i.

No kurienes viņi bija ieradu�ies? Un kas viņiem bija licis uz �ejieni pārcelties?

Lauvuķepa vēroja, kā cilts kaķi sadalās mazākās grupiņās, kurās turpinājās strīdi.

Viņi varētu velti nedzesēt mutes, viņ� nodomāja. Akmensteicējs ir izlēmis, un tagad Kazenājnags ir pie teik�anas.

Tomēr viņ� bija pārsteigts par Klintsakmens drosmi, �ādi iebilstot, un priecīgs redzēt cieņu, ko tēvs un alas sargs viens otram izrādīja. Klintsakmens bija spēcīgs, drosmīgs kaķis un, pareizi apmācīts, varētu kļūt par lielisku karotāju.

- Vismaz mēs neesam veiku�i visu �o ceļu velti, -Vējaķepa teica, pienākot pie pārējiem mācekļiem. Gan jau drīz dabūsim �ito kompāniju pie kaut kādas jēgas. Tikpat labi varam sākt jau tagad saukt viņus par Kalnu klanu.

- Pasaki to cilts kaka klātbūtnē, un meklēsi savas ausis pa zemi, Asķepa ie�ņācās.

- Nepievērs viņam uzmanību, Lauvuķepa teica māsai. Ja viņ� grib uzvesties muļķīgi...

Run�uks apklusa, ieraudzījis, ka tuvojas Kazenājnags. Man jums ir darbiņ�, tum�ais svītrainis ieņaudējās.

Lauvuķepa pielēca kājās, asti izslējis. Beidzot kaut kas notiksi

- Vai jūs visi trīs varētu iemācīt apguvējiem cīņas paņēmienu pamatus? Kazenājnags jautāja.

Lauvuķepa mazliet salēcās, sapratis, ka �jūs trīs� iekļauj Vējaķepu, nevis Sīļaķepu. Visi trīs mācekļi saskatījās, ķilda ar Vējaķepu bija aizmirsta.

- Protams, Lauvuķepa pamāja ar galvu. Mēs ar prieku palīdzēsim.

Viņ� atvadoties pieskārās ar asti Sīļaķepas plecam un sekoja tēvam uz apguvēju teritoriju tālākā alas galā. �ķiet, Sīļaķepa to pat nepamanīja; viņ� lūkojās sienā, domās iegrimis.

- Visi kaķi, arī guvuma mednieki, apgūs pamata cīņas paņēmienus, Kazenājnags paskaidroja. Bet tie�i alas sargiem būs pienākums iet patruļās. Viņi ir spēcīgākie kaķi ar zināmām kaujas prasmēm, lai gan viņiem vajadzīga labāka apmācība.

- Viņiem vēl nav nekādu robe�u, Asķepa aizrādīja.

Kazenājnags draudzīgi uzsita meitai pa ausi ar astes galu. Drīz būs.

Apguvēji bija saspiedu�ies cie�ā bariņā savā alas pusē. Visi pagriezās un palūkojās uz Kazenājnagu un mācekļiem, kas nāca uz viņu pusi.

- Sveicināts! Olis ieņaudējās, pamājis ar galvu un pastiepis ķepu uz Kazenājnaga pusi.

- Sveicināti! Kazenājnags atbildēja. Ja nemaldos, jūs jau pazīstat Lauvuķepu, Asķepu un Vējaķepu. Viņi jums pamācīs galvenās kaujas prasmes.

Lauvuķepa jutās nepatīkami pārsteigts, ka neviens no apguvējiem neizrāda ne mazāko sajūsmu par �ādu iespēju. Viņi sāka klusi apspriesties; Lauvuķepa sadzirdēja vārdus "... tikai apguvēji tāpat kā mēs�.

- Mēs ar �ļakatu esam mednieki, Ķērciens drosmīgi ierunājās, ar asti pamājot uz gai�brūno, svītraino kaķenīti līdzās. Mums nav jānodarbojas ar tādām lietām.

-Visa cilts tagad nodarbosies ar �tādām lietām�, Kazenājnags teica run�ukam.

- Tas jums tikai nāks par labu, Lauvuķepa piebilda.

Ķērciens veltīja viņam dusmīgu skatienu.

- Pamēģināsim! Asķepa pārliecino�i ieņaudējās.

Būs jautri. Un, ja iebrucēji uzklups, jums ta�u būs jāmāk aizstāvēties.

Lauvuķepam par atvieglojumu, Olis un vēl da�i citi kaķi izskatījās ieinteresēti. Viņa ķepas gaidās notrīsēja. sis būs labs treniņ� dienai, kad viņ� pats kļūs par skolotāju savam māceklim.

Kazenājnags piekrīto�i pamāja. Tad es ļau�u jums trenēties. Mēs ar Dzintarādu un Vārnuspalvu iesim izpētīt teritoriju un palūkosim, vai varam iezīmēt robe�as. Viņ� jau devās ceļā, bet tad paskatījās pār plecu. Lauvuķepa, vai tu gribētu nākt mums līdzi? Asķepa un Vējaķepa tiks galā ar apmācību.

Uz mirkli Lauvuķepa jutās vīlies. Tad viņ� sev atgādināja, ka vēlējies izpētīt pasauli aiz ezera teritorijas robe�ām, un te nu bija lieliska iespēja redzēt citu zemi. Labi, viņ� noņaudēja, uz atvadām pamāja ar asti pārējiem un sekoja Kazenājna-gam uz alas izeju.

Tur viņus jau gaidīja Dzintarāda un Vējaspalva kopā ar Nagu, Putnu un Pelēkumu.

- Mēs iesim kopā ar jums, Nags ieņaudējās. Ja ceļā gadīsies iebrucēji, jums būs nepiecie�ama palīdzība.

- PaldiesI Kazenājnags pamāja ar asti, lai alas sargs uzņemas vadību.

Lauvuķepa stājās rindā aiz tēva, lai ietu pa Strauj-ūdens taku, kas veda aiz ūdenskrituma. Saulei spīdot cauri mutuļojo�ajam ūdenim, taka vairs ne�ķita tik biedējo�a kā vakar krēslas laikā. Iznācis no alas, run�uks nolēca zemē pie baseina un izpurināja ūdens lāses no ka�oka. Debesis bija zilas; aukstu vēja brāzmu dzīti, pa tām traucās balti mākoņi. Saule vēl tikai rāpās uz augstākajiem kalnu galiem, lejot gaismu pār nogāzēm. Augstu virs galvas lidoja viens vienīgs putns, metot slinkus lokus.

- Ērglis, Putns nomurmināja. Jāpatur acīs.

- �urp! Nags ņaudēja. Viņ� devās pie akmeņiem otrpus ūdens baseinam un rāpās aug�ā, līdz stāvēja uz plakanas akmens pārkares. Lauvuķepa un pārējie kaķi sekoja. Lauvuķepa smagi elsoja un skatījās uz pla�o, tuk�o akmeņu klājumu. Da�i zaļi augu puduri �ur tur izraibināja citādi vienmuļo, pla�o pelēkbrūno ainavu. Nekur nemanīja ne kustības.

- Te ta�u valda pilnīgs tuk�ums. Lauvuķepa notupās, lai palūkotos uz akmeņiem zem pārkares. �ķiet, mēs te esam vienīgie kaķi.

- Netici savām acīm, Nags ieņurdējās, pienācis pie run�uka. Iebrucēji nemāk slēpties tik labi kā mēs, bet viņi ar katru dienu kļūst prasmīgāki.

- Tātad jums jātop vēl labākiem, Kazenājnags ieņaudējās. lād jūs varēsiet pretoties.

Nags neticīgi no�ņaukājās un sāka kāpt pa stāvo taku, kas veda uz klints grēdu. Kad Lauvuķepa spēra pirmo soli uz kustīgajiem akmeņiem, viņam likās, ka nekad nespēs uzkāpt aug�ā. Run�ukam �ķita, ka pēc katra soļa, ko sper uz priek�u, viņ� noslīd divus atpakaļ. Lauvuķepa novēroja, kā cilts kaķi liek ķepas sāniski, un pamazām sāka virzīties uz priek�u veiksmīgāk. Vismaz viņam izdevās uzrāpties aug�up pēdējos astes garumus un nostāties grēdas galā.

Vēj� purināja ka�oku, acis asaroja. Pamirk�ķinājis run�uks palūkojās uz vēl pla�āku ainavu ar asiem klintsakmeņiem un �aurām ielejām, ar strautiem, kas �ķita smalki kā zāles stiebri, vijoties dziļi pa akmeņainām aizām. Tālumā viņ� redzēja tādu kā zaļu paklāju un saprata, ka skatās uz vietu, kur beidzas kalni, iespējams, uz me�u, ko pa�i bija �ķērsoju�i ceļā uz �ejieni.

Es jūtos kā putns! viņ� izsaucās.

Tikko Lauvuķepa bija to izteicis, viņ� juta, kā ķepas paslīd. Vienu mirkli jau likās, ka vēj� nopūtīs viņu no klints lejā pie akmeņiem. Apkārtējā ainava sagriezās apkārt. Kāds saķēra viņu aiz spranda un uzrāva atpakaļ dro�ībā. Tas bija Vārnuspalva.

- Paldies, Lauvuķepa noelsās.

- Tikai atceries, ka neesi putns, Vēja klana kaķis noņurdēja.

Lauvuķepa uz mirkli apsēdās, līdz nelabums pagaisa un sirds vairs tik strauji nesitās. Paskatījies aug�up, viņ� ieraudzīja Nagu, Dzintarādu un Kaze-nājnagu stāvam da�us soļus tālāk. Cilts kaķis ar asti norādīja uz vietu zem akmens grēdas.

- Tur Vētrasvilna veda mūs kaujā, viņ� ieņaudējās.

Lauvuķepa piegāja pie klints malas, �oreiz daudz piesardzīgāk, un palūkojās lejā. Zemāk bija dziļa ieleja, kam abās pusēs slējās asi akmeņi. Pa�ā apak�ā maza upīte lauzās cauri akmens bluķiem. Viņ� nodrebinājās, iedomājoties, ka spēj saskatīt, kā nogāzes klāj kaķu asinis, un sadzirdēt viņu kliedzienus, kad karotāji metas kaujā.

- Mēs tur vairs neejam, Nags turpināja. Iebrucēji domā, ka �ī zeme tagad pieder viņiem.

- Varbūt mums jāparāda, ka viņi kļūdās, Dzin-tarāda sacīja, pavicinot asti.

Nags pa�ūpoja galvu. Nav vērts. Tur tik un tā nav daudz medījuma. Ja paiesim mazliet tālāk pa �o grēdu, nonāksim vēl vienā ielejā, pa kuru plūst upe, kur aug zāle un krūmi. Tur var noķert pa kādai pelei vai pat trusi, ja palaimējas. Tur mēs vācam sūnas mūsu guļvietām.

Lauvuķepa paskatījās, kur bija norādījis Nags. Da�u lapsu attālumā uz kalnu grēdas bija izliekts akmens, kas atgādināja zibens sa�ķeltu koku. Tā būtu laba robe�zīme, viņ� teica Kazenājnagam.

Kazenājnags pamāja. Laba doma. Un ielejai ar upi ari jābūt daļai no cilts teritorijas.

Cilts kaķi neko neteica, tikai apmainījās �aubpil-niem skatieniem. Lauvuķepa sajuta �ēlumu, apjau�ot cilts kaķiem noteikti �ķiet, ka viņi tik un tā zaudē kaut ko no savas teritorijas, turklāt klanu kaķi tiem saka, kas jādara.

- Vai vari mūs turp aizvest, Nag? Kazenājnags jautāja.

- Protams. Lielais alas sargs devās prom pa klints grēdu, un Lauvuķepa kopā ar citiem klanu kaķiem sekoja viņam, uzmanīgi skatoties, kur liek ķepas. Viņ� atvieglots secināja, ka ērglis ir pazudis.

Nākamā ieleja, pie kuras viņi nonāca, �ķita daudz piemērotāka medī�anai, te bija daudz vietu, kur medījumam paslēpties. Nags jau gribēja kāpt lejā, bet Kazenājnags mudināja viņus iet tālāk pa klints grēdu.

- Mums jānoiet visapkārt robe�ai, viņ� ieņaudējās, vai vismaz tur, kur mēs domājam, ka varētu būt robe�a.

- Ko? Putns izskatījās pārsteigta. Mēs nevaram visu to gabalu noiet vienā dienā.

- �eit pārvieto�anās notiek ilgāk, vai ziniet, Pelēkums piebilda. Tas nav tāpat kā iet pa līdzenu zemi.

- Es zinu, Kazenājnags atbildēja. Viņa acīs bija lasāma sapratne. Bet laiks nav mūsu sabiedrotais. Iebrucēji negaidīs.

Nags ieņurdējās. Tev taisnība. Iesim!

Viņ� veda kaķu grupu pa ielejas augstāko malu, izmantojot līko akmeni kā atskaites punktu. Vietā, kur klints grēda �ķērsoja ieleju, tā kļuva zemāka; tur no spraugas starp diviem klintsbluķiem lauzās upīte.

- �ī ir vēl viena laba robe�as iezīmē�anas vieta, -Kazenājnags paskaidroja. Kad būsiet izlēmu�i par savām robe�ām, tās vajadzēs iezīmēt katru dienu, un ir labi izvēlēties tādas vietas, ko viegli atcerēties.

Nags pamāja, bet Lauvuķepam likās alas sargs joprojām nav pārliecināts, ka teritorijas iezīmē�ana ir tas, ar ko cilts kaķiem būtu jānodarbojas.

Tālāk viņu ceļā bija plakankalne, ko klāja asi, kustīgi akmeņi, un pāri da�ām stāvām klin�u korēm vispār nebija taku. Saule tagad bija augstu debesīs. Lauvuķepam sāpēja ķepas, un viņ� jau vairs nespēja saskaitīt, cik rei�u saskrāpējis pēdu spilventiņus uz asajiem akmeņiem. Ejot tālāk, aiz viņa palika asiņainas pēdas. Pat cilts kaķi sāka izrādīt noguruma pazīmes.

Kazenājnags, apgājis ap lielu klintsbluķi, strauji apstājās, un Lauvuķepa gandrīz uzskrēja viņam virsū. Tum�i svītrainā run�a ka�oks uzbozās, un Lauvuķepa saoda, ka tēvs ir dusmīgs. Sajutis briesmas, run�uks pastiepās aug�up, lai palūkotos tēvam pār plecu.

Viņ� raudzījās uz ieleju, kurā atradās neliels ezeriņ� un da�i nīkulīgi krūmi. No krūmu paēnas iznāca trīs kaķi; pirmajam zobos bija pele. Visi trīs apstājās un ziņkārīgi palūkojās aug�up.

- Kas tad te notiek? melns runcis jautāja. Ko jūs gribat?

- Mēs jums varētu jautāt to pa�u, Kazenājnags attrauca, paejot da�us soļus tuvāk, lai atrastos uz dzegas virs ielejas.

Nags nostājās viņam līdzās, un Dzintarāda ieņēma vietu pie otriem sāniem. Lauvuķepa pamanīja, ka Putns un Pelēkums paliek vietās, no kurām varētu redzēt tuvojamies citus iebrucējus, kamēr Vārnuspalva uzskrēja kraujas augstākajā punktā, lai novērotu krūmus no otras puses.

Melnais runcis, kas bija uzsācis sarunu, samiedza acis. Ja meklējat ka�ķi, varam izkauties.

- Mēs nevēlamies kautiņu, Kazenājnaga balss bija mierīga, lai arī Lauvuķepa redzēja, ka tēva ka�oks uz spranda uzbozts, un zināja, ka viņ� ir gatavs cīnīties, ja tas būs nepiecie�ams. Mēs iezīmējam robe�as. �ī būs cilts teritorija, bet jums ar biedriem paliks pārējie kalni. Kad būsim beigu�i apgaitu, paziņosim jums, kuram pieder kuras daļas.

Lauvuķepam likās, ka tas ir godīgs darījums, bet iebrucēji acīm redzami tam nepiekrita. Tre�ā sve�o grupas dalībniece, maigi pelēka kaķene, nopētīja Kazcmājnagu ar gai�zilam acīm. Kas tu tāds esi, lai noteiktu, kur mēs drīkstam vai nedrīkstam iet?

- viņa nievājo�i sacīja. Mums ir tiesības medīt, kur vien vēlamies!

- �īs ir mūsu medību vietas, Nags noņurdēja.

- Tad apturiet mūs, kaķene viņu izaicināja.

- Līdz �im jums tas nav izdevies.

- Un arī jūsu robe�as mūs neapturēs, melnais runcis piebilda.

Nags savicināja asti un pietupās, gatavs lēcienam. Otrā ielejas pusē Vārnuspalva izdeva ausis ploso�u kliedzienu. Trīs iebrucēji saspiedās tuvāk kopā, nagus izlaidu�i un ausis pieglaudu�i.

- Beidziet! Kazenājnags izslēja asti. �odien nenotiks nekāda asinsizlie�ana! Atgriezieties pie sava barve�a, ja jums tāds ir, viņ� teica iebrucējiem.

- Pasakiet visiem saviem kaķiem, ka no rītdienas cilts teritoriju apjozīs iezīmētas robe�as un tās nedrīkst pārkāpt. Viņ� pagāja nost no klints dzegas malas un ar asti pamāja Nagam, lai tas seko. Ļauj viņiem iet!

Lielais alas sargs izgrūda ņurdienu, kad iebrucēji devās viņam garām, bet nepacēla ne ķepu, lai tos aizskartu. Nākamreiz jums tā nepaveiksies, viņ� izgrūda.

Vienīgā atbilde bija nekaunīga astes pavicinā�ana pelēkās kaķenes izpildījumā, pirms iebrucēji nozuda starp diviem klintsbluķiem. Dzintarāda paskrēja viņiem nopakaļ, apstājoties vietā, kur kaķi bija pazudu�i.

� Viņi ir prom, Dzintarāda pēc da�iem sirdspukstiem ziņoja.

Bet viņi atgriezīsies. Lauvuķepa neizteica �o domu skaļi, ta�u nosprieda, ka visi kaķi domā tāpat.

- Kāda tam visam jēga? Pelēkums izmisis jautāja. �ie kaķi nekad neievēros mūsu nospraustās robe�as.

- Tikpat labi mēs varam nekavējoties atgriezties alā, Putns sacīja.

- Nē, jūs nedrīkstat padoties, Kazenājnags iedro�ināja. Līdzko robe�as būs noteiktas, jūs katru dienu atjaunosiet smar�u, līdz iebrucēji beidzot sapratīs, ka to domājat nopietni.

Lauvuķepa nebija pārliecināts, ka tēvam taisnība. Vai tad par robe�ām nav jāvienojas abām pusēm? Un, ja viena no tām nepiekrīt, iezīmētās robe�as būs jāaizstāv ar zobiem un nagiem. Vai cilts kaķi būs spējīgi cīnīties, lai aizsargātu savu teritoriju?

Nags veda ceļotājus apkārt ielejai, iekļaujot to cilts teritorijā, tad devās tālāk starp diviem klints-akmeņiem un cauri �aurai ejai klints sienā; tas bija līkumots ceļ�, pa kuru vienlaikus varēja iet tikai viens kaķis. Naga platie pleci pieskārās klintīm abās pusēs.

Viņi bija nogāju�i pa �o taku vairākus lapsu garumus un nonāca vietā, kur tā kļuva mazliet platāka un malās bija redzami no klints sienām noripoju�ie akmeņi, kad virs galvas atskanēja me�onīgs kliedziens. Pēc mirkļa Lauvuķepam uz galvas uzlēca kāds kaķis, nogā�ot viņu no ķepām. Viņ� apvēlās uz sāniem un ieraudzīja, ka pretiniece ir jauna, lāsu-mota kaķene ar zibens �autrām līdzīgām svītrām uz sejas.

- Es tevi zinu! viņ� noelsās. Mēs redzējāmies vakar.

Lāsumotā kaķe sita ar ķepu un trāpīja Lauvuķepam pa galvu. Run�uks tik tikko apjauta, ka viņa nav izlaidusi nagus. Pēc nogurdino�ās, smagās dienas viņ� nudien labprāt vēlējās iesildīt muskuļus kaujā. Run�uks pielēca kājās un metās virsū pretiniecei.

Sperot uzbrucējai ar pakaļkājām, viņ� pamanīja, ka Dzintarāda veļas uz riņķi, mēģinot nokratīt pelēku kaķi, kas bija ieķēries viņai ka�okā. Vēl viens jaunulis bija uzlēcis Nagam uz pleciem, brēkdams un nagus izlaidis. Tālāk priek�ā arī skanēja kaujas troksnis; gaisu pildīja kliedzieni un ņurdieni.

�aurajā aizā īsti nepietika vietas pilnvērtīgai cīņai. Lāsumotā kaķenīte nosvieda Lauvuķepu zemē, uzrāpās uz akmens un uz�ņāca viņam, muguru izliekusi un asti uzbozusi.

Apcirties riņķī, Lauvuķepa redzēja, ka Kazenāj-naga lielā ķepa uzlikta uz kakla jaunam, rudam kaķim, savukārt aiz viņa divi vienādi, svītraini kaķi bija nogāzu�i Putnu uz sāniem un apstrādāja ar nagiem. Dusmās iekaucies, Lauvuķepa pārlēca pāri Kazenājnagam un metās virsū tuvākajam svītrainim.

- Neizlej vairāk asiņu kā nepiecie�ams, Kazenājnags uz�ņāca dēlam.

Lauvuķepa bija teju pārāk nikns, lai klausītos. Bet viņ� ievilka nagus, nogāzis svītraini malā, un atņirdza zobus pret otru uzbrucēju, vienlaikus palīdzot Putnam piecelties ķepās.

Cīņa beidzās, īsti nesākusies. Iebrucēji pa�ķīda, bēgdami prom pa �auro taku, lēkdami aug�ā pa akmeņiem, un tad nozuda skatienam.

Kazenājnags pienāca pie Lauvuķepas un piespieda degunu dēlam pie pleca. Tu labi cīnījies, viņ� ieņaudējās. Vai neesi ievainots?

Dzirdot tēva uzslavu, Lauvuķepa juta, kā no ausīm līdz astes galiņam izple�as siltums. Man viss kārtībā, viņ� atbildēja. Viņi necīnījās pārāk nikni.

- Izskatījās pēc mācekļiem, Vārnuspalva sacīja, pienācis tuvāk, un izspļāva no mutes kum�ķi pelēku spalvu.

-Varbūt jaunie�i mazliet izklaidējās, Kazenājnags minēja.

- Izklaidējās! Vārnuspalva pārbolīja acis.

- Viņi tikai mēģināja mūs nobiedēt. Dzintarāda nolēca no akmens, uz kura bija uzrāpusies, lai padzītu uzbrucēju. Vai nu medīja, vai sargāja apmetni.

- Bet jūsu klans cīnījās ļoti labi. Nags grīļodamies nāca atpakaļ pa taku. Viņ� mirkli vilcinājās un tad piebilda, it kā runādams ar sevi: Vai tās kaujas nekad nebeigsies?

Pelēkums un Putns neveikli saskatījās. Putns nomurmināja: Man �ķiet, ka mūsu mājas nekad vairs nepiederēs tikai mums.

Lauvuķepa vien tagad apjauta, ka cilts kaķiem kaujā bija klājies visgrūtāk. Pelēkumam asiņoja auss, Putna sāns bija saskrāpēts, un Nags bija zaudējis spalvu uz pleciem. Viņiem nudien jāiemācās kaujas prasmes.

Tomēr izskatījās, ka cilts kaķi gatavi padoties. Kā gan klanu kaķi var viņiem palīdzēt, ja cilts kaķi nav gatavi palīdzēt pa�i sev?

Kad Asķepa izveda apguvējus ārā no alas, kaķenīte pamanīja, ka Lauvuķepa kopā ar pārējo Kazenājnaga vadīto patruļu nozūd kalnos. Mirkli viņa vēlējās, kaut varētu doties līdzi. Ta�u Asķepa zināja, ka tikpat svarīgi ir nodro�ināt, lai cilts jaunie kaķi apgūst vismaz kaut kādas karotāju prasmes.

- Sēdiet te un skatieties, Vējaķepa norīkoja, kad visi bija iznāku�i no alas un nolēku�i lejā klajumā pie ūdens baseina. Mēs ar Asķepu jums parādīsim, kā cīnīties!

Asķepas ka�oks iekņudējās. Pat ja viņi būs skolotāji, nevajadzēja ta�u uzvesties tik pavēlnieciski! Varbūt palūgsim parādīt, ko viņi jau māk? kaķenīte ierosināja. Mēs varētu pēc tam pilnveidot viņu prasmes.

- Nu labi... Vējaķepa augstprātīgi novilka.

- �o mācās tikai alas sargi, Olis paskaidroja, pienākot tuvāk un ieskatoties Asķepai acīs. Mūs māca, kā padzīt ērgļus, ja tie grib uzbrukt mūsu medniekiem.

Asķepa apsēdās un apvija asti ap ķepām. Labi. Parādiet man, kā to darāt!

Olis notupās, tad atspērās ar spēcīgajām pakaļkājām, lai uzlidotu gaisā. Lēciena augstākajā punktā kaķenīte cirta ar abām ķepām, tad stabili piezemējās un atkal notupās.

Asķepa bija patīkami pārsteigta; lēciens bija nevainojami piemērots cīņai ar lidojo�u pretinieku. Kā �o paņēmienu varētu piemērot, lai cīnītos uz zemes?

- Tas bija lieliski! viņa noņaudēja. Vai jūs visi tā protat?

Vairāki apguvēji panāca uz priek�u. Mēs protam. Mēs būsim alas sargi tāpat kā Olis.

Trīs citi apguvēji, to skaitā Ķērciens un �ļakata, palika stāvam pie ūdens baseina. Visi trīs veltīja Asķepai un Vējaķepam naidīgus skatienus.

- Nesaprotu, kāpēc mums jādara tas, ko jūs liekat, -Ķērciens murmināja. Jūs ta�u vēl neesat karotāji!

- Mēs zinām vairāk par karo�anu nekā jūs, Vējaķepa atcirta.

Asķepa apspieda nopūtu. Vējaķepam bija taisnība, bet, ja viņ� uzvedīsies tik riebīgi, Ķērciens kļūs vēl agresīvāks. Mēs tikai izpildām Kazenājnaga uzdevumu.

- Un kas par to? Ķērciens demonstratīvi uzgrieza mācekļiem muguru un tad pār plecu piebilda: Viņ� nav mūsu vadonis. Mums nav jāpilda viņa pavēles.

- Turklāt mēs esam guvuma mednieki. Vismaz �ļakata bija pieklājīgāka nekā viņas ciltsbrālis. Esam apmācīti medīt.

- Labi, tad izliecies, ka Vējaķepa ir trusis.

- Ei! Vējaķepa iesaucās.

Pirms viņ� paspēja vēl ko iebilst, �ļakata bija no-tupusies pozīcijā, kas loti atgādināja mednieka pietupienu, un milzu lēcienā piezemējās run�ukam uz muguras. Vēja klana māceklis nopurināja kaķenīti un piecēlās ķepās, sabu�inot saņurcīto ka�oku.

-Labi darīts! Asķepa sacīja. Kaujā sis paņēmiens ļoti noderētu, tikai papildus jums vēl vajadzētu apstrādāt pretinieku ar nagiem un iecirst zobus tam kaklā.

�ļakata pamāja; Asķepai par atvieglojumu, viņa izskatījās ieinteresēta, nevis naidīga. Es tie�i tā uzbruktu trusim, viņa norādīja, bet nodomāju, ka labāk viņam to nenodarī�u.

- Pamēģini tikai! Vējaķepa ieņurdējās.

-Jūsu lēciens arī būtu loti noderīgs, Asķepa vērsās pie alas sargu grupas. Ta�u jums lēciena noslēgumā nevis jācērt ar nagiem uz aug�u, bet jāpiezemējas uz pretinieka muguras un tad jāizlai� nagi. Tā bija diezgan augsta līmeņa kaujas tehnika, un iebrucēji nebūs tai gatavi. Tagad mēs ar Vēja-ķepu parādīsim jums da�as no mūsu galvenajām kaujas iemaņām, kaķenīte piebilda.

Viņi parādīja da�us paņēmienus, kurus apgūtu jaunie mācekļi: skrie�anu garām ienaidniekam, pa ceļam iecērtot viņam sānā nagus, un apvel�anos uz muguras, lai ar pakaļķepām apstrādātu pretinieka pavēderi.

-Tagad pamēģiniet jūs, Vējaķepa norādīja. Pāros, viens alas sargs un viens guvuma mednieks.

Un atcerieties, ka treniņu laikā nagiem jābūt ievilktiem, Asķepa piebilda.

Viņa apsēdās blakus Vējaķepam, lai vērotu cilts kaķus. Kaķenītei par pārsteigumu, guvuma mednieki apguva jaunos paņēmienus daudz ātrāk. Viņi bija dedzīgāki, un laikam jau palīdzēja arī tas, ka viņiem nebija jāaizmirst alas sargiem iemācītie vecie paņēmieni.

Otrpus ūdens baseinam Vāvergaita un Vētrasvilna apmācīja da�us no vecākajiem cilts kaķiem. Asķepa dzirdēja, kā viens no tiem ņaud: Kāpēc mums tas jādara? Mēs vienmēr esam sekoju�i savām tradīcijām, un līdz �im viss ir bijis labi.

Asķepa sajuta līdzjūtības uzplūdus. Kaķenīte spēja saprast, kāpēc cilts kaķi vēlas turpināt savu sen�u tradīcijas, un viņai nepatika, ka klanu kaķi spie� viņus mainīties. Bet cilts kaķiem ir jāmācās, viņa sev teica. Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot. Asķepa mierināja sevi ar domu, ka pēc tam, kad kaķi būs nospraudu�i robe�as, tiks izliets mazāk asiņu. Iebrucēji padomās, pirms uzbrukt kaķiem, kuri māk sevi aizsargāt.

Kad treniņ� bija beidzies, viņa ļāva Vējaķepam parādīt medniekiem vienu divus no sare�ģītākiem paņēmieniem, kamēr pati strādāja ar alas sargiem, mēģinot pielāgot cīņai da�as no viņu prasmēm.

Dienvidus pienāca un pagāja. Asķepai jau rūca vēders, bet neviens no apguvējiem neierosināja pārtraukt apmācību, lai iestiprinātos, tāpēc kaķenīte nosprieda, ka �ie kaķi ēd tikai reizi dienā. Da�u sirdspukstu ilgumā viņa vēlējās, kaut būtu atpakaļ Pērkona klanā, kur bija iespējams paņemt ēdamo no svaigā medījuma kaudzes, kad vien iegribas, ja viņa bija izpildījusi visus savus mācekles pienākumus.

Beidzot Asķepa pamāja apguvējiem, lai sapulcējas ūdens malā atpūsties. Tas bija lieliski! viņa noņaudēja. Esmu pārsteigta, ka Akmensteicējs nav iznācis laukā palūkoties, kā jūs trenējaties. Manuprāt, viņ� būtu lepns, redzot, cik daudz jauna esat iemācīju�ies.

-Akmensteicējs gandrīz nekad nepamet alu, -Olis paskaidroja.

Asķepa pārsteigumā plati iepleta acis. Tie�ām?

-Viņ� parasti iznāk ārā tikai uz ceremonijām aug�ā pie ūdenskrituma, piemēram, kad kāds no apguvējiem kļūst par pilntiesīgu cilts kaķi, �ļakata noņaudēja.

- Un da�kārt ārkārtas situācijās, Olis piebilda.

- Laikam ari �ai ziņā klanā viss ir citādi. Ķērciens smīkņāja. Beigās viņ� bija pievienojies apmācībai, bet Asķepa skaidri redzēja, ka run�ukam tas nav pa prātam.

- Jā, klana barvedis medī un patrulē kopā ar karotājiem, Vējaķepa paskaidroja. Un cīnās, ja nepiecie�ams.

- Vai tad viņ� neriskē tikt nogalināts kaujas laukā? Olis jautāja, izskatoties tikpat �okēta kā Asķepa pirms tam.

- Zināmā mērā. Kaķenīte negribēja stāstīt, ka klana barvedim ir deviņas dzīvības. Viņa nebija pārliecināta, vai Bezgalīgo medību cilts arī ir pie�ķīrusi Akmensteicējam deviņas dzīvības, un baiļojās, ka cilts kaķi var justies aizvainoti, ja tā nav. Turklāt me�s bija daudz dro�āka mājvieta nekā kalni; tur bija vieglāk paglābties no vanagiem, arī nebija daudz tādu vietu, kur nokrist un nosisties. Asķepa palūkojās apkārt uz aukstajiem, pelēkajiem akmeņiem, un ilgas pēc mājām atkal ieķērās sirdī kā asi nagi.

- Manuprāt, mums vajadzētu turpināt, viņa iesāka, ceļoties kājās, lai vadītu vēl vienu apmācību nodarbību.

Asķepa aprāvās, kad kaut kas uzkrita viņai virsū no aizmugures, nogā�ot kaķenīti, līdz viņa attapās pie pa�as ūdens baseina malas ar asti ūdenī. Vējaķepa bija viņu piespiedis pie zemes, uzlicis abas ķepas Pērkona klana māceklei uz krūtīm. Viņa dzintarkrāsas acis priekā mirdzēja.

- Tas ir labākais veids, kā uzbrukt ienaidniekam! -viņ� lielījās. Brīdī, kad viņ� to negaida.

Vējaķepa pakāpās malā; Asķepa, ceļoties aug�ā, dzirdēja apguvēju smieklus.

- Stulbais spalvu kum�ķi! viņa noņaudēja, ar asti ie�ļakstīdama ūdeni Vēja klana māceklim sejā. Bet Asķepa nespēja pa īstam sadusmoties. Tie�i �ādi viņi ar Lauvuķepu mēdza viens otram uzbrukt Pērkona klana teritorijā. Vējaķepam taisnība, viņa sacīja. Mednieku prasmes noder, lai pielavītos ienaidniekam tā, ka viņ� pat nenojau�. Patrenēsimies!

Bet, kad sākās nākamā apmācību nodarbība, Asķepa jutās pārāk izsalkusi, lai novadītu to labi. Ķepas �ķita neveiklas; kaķenīte nespēja likt tās pie zemes tik viegli, cik gribētos. Viņa jutās atvieglota, kad smar�as gaisā vēstīja atgriezu�ies Lauvuķepa un Kazenājnags ar pārējiem robe�as patruļas kaķiem.

Brālis stipri kliboja, kāpjot lejup pa taku uz ūdens baseinu. Asķepa ļāva apguvējiem iet; viņi tik un tā bija pārāk noguru�i, lai turpinātu mācīties. Vējaķepa devās uz alu kopā ar cilts kaķiem, stāstot, kā viņ� Vēja klana teritorijā reiz cīnījies ar lapsu.

It kā tur aug�ā vispār būtu lapsas, Asķepa nodomāja. Kaķenīte pieskrēja pie brāļa un ļāva viņam atbalstīties uz sava pleca, ejot pa asajiem akmeņiem līdz baseinam. Vai viss kārtībā? viņa jautāja.

-Jā. Lauvuķepa saguris nopūtās un pietupās, lai padzertos ūdeni. Tad viņ� pacēla galvu, nopurinot ūdens lāses no ūsām. �ī diena bija bezcerīga. Mēs nevarējām apiet apkārt visai teritorijai. Ceļ� bija pārāk grūts.

Asķepa vēlējās, kaut varētu brāli uzmundrināt ar labām ziņām par nodarbībām, bet viņa joprojām pārdzīvoja, ka spie� cilti mācīties klanu paradumus, turklāt jauno kaķu vidū bija vēl viens divi tādi kā Ķērciens, kas skaidri lika manīt, ka nevēlas mācīties. Viņa palūkojās uz karotājiem un cilts kaķiem, kuri satriekti lēnām devās atpakaļ uz alu. Pirmo reizi �ajā dienā viņa pamanīja, ka parādījies Sīļaķepa; brālis sēdēja uz akmens pie ūdenskrituma, ķepas pavilcis zem sevis. Kad pieaugu�ie kaķi pagāja viņam garām, run�uks nolēca zemē un steidzās pie māsas un brāļa.

- Kā man tā ala noriebusies! viņ� paziņoja, pienācis tuvāk. Aiz garlaicības biju gatavs vai izplūkt sev ka�oku. Es tur sabiju visu dienu, klausoties, kā kaķenes sūdzas par saviem slimīgajiem mazuļiem.

- Vai tad tu nevarēji viņiem palīdzēt? Asķepa jautāja.

- Es neesmu viņu ārstnieks, brālis atcirta. Vai spēj iedomāties, ko izdarītu Akmensteicējs, ja es �ādi kāptu viņam uz astes?

- Labi, bet tu esi mūsu dziedniekkaķis. Vil�anās padarīja Asķepu skarbu. Varbūt vari darīt kaut ko Lauvuķepas labā?

- Kāpēc? Kas tad viņam noticis? Sīļaķepa jautāja, ziņkārīgi apostījis brāli.

Lauvuķepa mērca jēlos ķepu spilventiņus ūdenī un pēc tam tos aplaizīja. Viss kārtībā, nudien!

Asķepu nebija tik viegli pārliecināt. Brālis izskatījās noguris, un viņa ķepu spilventiņi bija jēli un asiņoja. Lauvuķepas ķepas ir noberztas. Vai tu vari kaut kā palīdzēt? viņa jautāja Sīļaķepam.

Run�uks aizkaitināts noraustīja ausis. Kur lai es atrodu kādas zālītes �ajā Zvaigznes klana pamestajā vietā? Bet viņ� piecēlās kājās, izgar�oja gaisu, tad piegāja pie akmens sienas, kur uz �auras dzegas mēģināja izdzīvot zāle un da�i krūmeļi. Pēc brī�a brālis atgriezās ar da�ām struplapu skābenes lapām zobos. Sako�ļā un uzzied tās uz ķepu spilventiņiem, viņ� teica Lauvuķepam.

- Paldies! Lauvuķepa atviegloti nopūtās, kad atvēsino�ā sula mazināja sāpes.

Asķepa dzirdēja soļus uz akmens un pacēla galvu, lai ieraudzītu, ka viņiem no baseina otras malas tuvojas Vāvergaita. Kā jums gāja ar apmācību? viņa jautāja.

- Laikam jau labi, Asķepa atbildēja. Da�i no viņiem ļoti ātri mācās. Bet es neesmu pārliecināta...

- Par ko?

- Vai darām pareizi. Viņi tik ilgi ievēroju�i savas tradīcijas. Es jūtos slikti, mēģinot iemācīt viņiem ko citu.

- Ar robe�ām ir tāpat, Lauvuķepa ieņaudējās. Nezinu, vai mums izdosies kalnos ieviest klanu iera�as. Ir skaidrs, ka iebrucēji nevēlas nekādas robe�as, un man �ķiet, ka ari cilts kaķiem �ī ideja nepatīk. Viņi vēlas, lai viss notiktu pa vecam.

- Nesaprotu, kāpēc jūs tā pūlaties, Sīļaķepa joprojām izklausījās aizkaitināts. Bezgalīgo medību cilts savējiem nepalīdz, un arī mūsu palīdzību viņi nevēlas. Kāpēc mums jāmēģina piespiest viņus darīt to, ko viņi negrib?

Jo viņi visi ies bojā, Vāvergaita atcirta, bet tad pieskārās Sīļaķepas plecam ar asti, lai pierādītu, ka viņa nav gribējusi būt tik skarba. Man ļoti �ēl, es esmu tikpat izmisusi kā jūs. Bet, manuprāt, mēs vēl nevaram padoties. Mēs varam iemācīt ciltij kaut ko vērtīgu, un agri vai vēlu viņi to sapratīs.

Asķepa nebija par to dro�a. �eit tiek izcīnīts pārāk daudz kauju, viņa nodomāja. Un ne tikai tādas, kurās tiek izlietas asinis.

Sīļaķepa gulēja sūnām izoderētajā migā līdzās Lauvuķepam un Asķepai, klausoties bezgalīgajā ūdenskrituma dunā. �ķita, ka tajā skan balsis, tomēr pārāk klusi, lai viņ� spētu tās kārtīgi iz�ķirt, kaut arī cik centīgi spicēja ausis. Run�uks netālu dzirdēja noguru�o kaķu sarunas, viņiem gatavojoties doties pie miera.

Asķepa un Lauvuķepa jau gulēja kā e�i kaillapī, noguru�i no smagā darba. Sīļaķepa, saritinājies un paslēpis degunu zem astes gala, arī mēģināja iemigt, bet velti. Viņam tā vien niezēja ķepas celties aug�ā un darīt kaut ko nozīmīgu. Uzmanīgi, lai nepamodi-nātu māsu un brāli, viņ� izslīdēja no migas un pēdoja uz alas centru.

Sīļaķepa jau sāka apgūt jauno vidi. Run�uks zināja, kur guļ alas sargi un kur guvuma mednieki, un saoda savu klana biedru smar�u �ajās guļamtel-pās. Pārlavījies pāri alas centram, atstājis ūdenskritumu aiz muguras, viņ� sadzirdēja ūdens lāso�anu atbalsojamies alā un atklāja, ka mazā ūdens tērcīte piepilda lāmu. Run�uks notupās padzerties; ūdens bija ledusauksts un gar�oja pēc vēja.

Viņ� nespēja noticēt, ka klans paliks kalnos daudz ilgāk. Viņi nebija laipni gaidīti, lai arī ko Akmensteicējs sacītu, un ne�ķita, ka, piespie�ot cilti apgūt klanu para�as, kaut kas mainīsies. Bet, pirms viņi dosies prom, Sīļaķepa bija apņēmies uzzināt ko vairāk par Bezgalīgo medību cilti. Atkal piecēlies ķepās, viņ� nolaizīja pēdējās ūdens lāses un izgar�oja gaisu.

Akmensteicēja smar�a! Sīļaķepa tai sekoja pa akmens grīdu līdz pa�am tālākajam alas galam, kur pavērās vēl viena eja. Run�uks ieslīdēja tajā un devās tālāk pa �auru tuneli, līdz gaisa pūsma un pa�a soļu atbalss vēstīja, ka viņ� ienācis vēl vienā alā.

Vēja brāzma liecināja, ka �ai alai nav jumta un tā ir vismaz daļēji atvērta debesīm. Sperot soļus uz priek�u, viena ķepa iegrima ūdenī, un viņ� strauji atrāvās, nepatikā noskurinājies. Run�uka ka�oks pieskārās kādam akmenim, un viņ� to pabikstīja ar ķepu; akmens slējās no alas grīdas kā koka stumbrs. Gaisu pildīja dīvainas atbalsis un �uksti, tās pa�as balsis, kuras viņ� bija dzirdējis ūdenskritumā un kuru vēstījumu bija grūti uztvert.

Tad ierunājās skaidrāka balss: Sīļaķepa, esi sveicināts Smailakmeņu alā!

Sīļaķepa sastinga. Viņ� bija pārāk iegrimis meklējumos, lai prātotu, kas notiks, ja Akmensteicējs viņu pamanīs. Run�uks saprata, ka �ī noteikti bija ārst-nieka personiskā ala tāpat kā klana barve�a miga. Bet nebija jēgas izlikties, ka viņa te nav.

- Paldies, Akmensteicēj!

Viņ� dzirdēja soļu troksni un iztēlojās, kā vecais stripainis nāk tuvāk. Kad Akmensteicēja balss atkal atskanēja, tā bija Sīļaķepam pie pa�as auss.

- �eit es miju mēles ar Bezgalīgo medību cilti. Viņi sūta man zīmes ar zvaig�ņu un Mēness mirdzu ūdenī, gaismu un ēnu deju uz akmeņiem, kas paceļas no zemes un tiecas lejup no alas griestiem, ar vēja, ūdens un soļu atbalsīm. Akmensteicēja balss kāpa un krita tā, ka nemaz nelīdzinājās parastai runai, un tad norima �ukstos. Bet tagad viņi nav sūtīju�i nekādas zīmes, kas solītu labākas dienas manai ciltij.

Sīļaķepa bija zaudējis cieņu pret Akmensteicēju, jo vecais kaķis bija melojis savējiem par Bezgalīgo medību cilts vēstījumu. Bet viņ� nevarēja ignorēt ārstnieka vecumu un gudrību un smago nodevības sajūtu, ko Akmensteicējs juta, vērojot savas cilts bojāeju.

- Sen�i nespēj mums palīdzēt, Akmensteicējs turpināja. It kā viņiem būtu vienalga, ka mēs visi mirsim.

Sīļaķepa nebija dro�s, ka Akmensteicējs tie�ām runā ar viņu. Viņ� it kā runāja ar kādu daudz vecāku kaķi ar tādu kaķi, kur� varētu dalīties ar viņu savā gudrībā.

- Klanu kaķi gaida padomu no Zvaigznes klana, -Sīļaķepa minstinoties iesāka. Tomēr ari Zvaigznes klans nav visvarens. Iespējams, Bezgalīgo medību cilts vienkār�i nezina, kā jums palīdzēt.

� Tad kāpēc viņi mūs atveda �urp? � Akmensteicējs sēca. Viņi solīja, ka �eit būsim dro�ībā.

Sīļaķepa saspicēja ausis. Ko Akmensteicējs zināja par cilts pirmsākumiem?

- Kur jūs dzīvojāt pirms tam? viņ� jautāja.

Kāpēc jums bija jāpamet savas mājas un jāpārceļas �urp?

Akmensteicējs nopūtās, un viņa elpa sakustināja Sīļaķepas ūsas. Es nezinu. Tas bija pirms daudziem gadalaikiem, daudzām dzīvēm. Bezgalīgo medību cilts nav man atklājusi �o stāstu.

Visa Sīļaķepas spalva �ķita kā elektrizēta. Tātad cilts nav vienmēr dzīvojusi kalnos! Iespējams, Bezgalīgo medību cilts jūtas tik bezspēcīga tāpēc, ka bija pārliecināta pieņemtais lēmums bijis nepareizs un kalni �iem kaķiem nav īstā mājvieta. Run�uks pakār-pīja slapjo grīdu ar priek�kājām. Ja vien viņ� varētu uzzināt visu patiesību, ne tikai �īs vilino�ās stāsta druskas!

- Un ko zīmes stāsta �onakt? Sīļaķepa jautāja Akmensteicēj am.

- Ļoti maz, ārstnieks atbildēja. Mēness apspīd ūdeni, bet tur! to aizsedz mākonis, it kā visas mūsu cerības tiktu izdzēstas. Atbalsis man neko nestāsta, bet vēj� savirmo lāmas virsmu, un tas nozīmē pārmaiņas. Vecais kaķis atkal nopūtās, izklausoties bezgalīgi piekusis. Man nav ne jausmas, kas tās varētu būt par pārmaiņām. Es tagad ie�u gulēt. Arla-bunakti, Sīļaķepa!

- Arlabunakti! Sīļaķepa dzirdēja vecā kaķa solus attālināmies un tad saklausīja �virkstē�anu, it kā ārstnieks ērti iekārtotos sūnu migā. Run�uks stāvēja un klausījās, kā norimst visas skaņas, mēģinot saprast, ko vēsta atbalsis alā, bet tās viņam neko neatklāja.

Piegājis pie alas sienas, Sīļaķepa atrada zemē kādu iedobi. Tas bija kails akmens bez ērta sūnu paklāja, bet viņ� tik un tā saritinājās tajā, zinādams, ka vien sapņos radīs atbildes uz saviem jautājumiem.

Sīļaķepa aizvēra acis un atkal pamodās uz �aurās klints radzes, kur vēj� pieplacināja ka�oku pie pa�as ādas. Uz klints jau sēdēja Akmens, lūkojoties uz mācekli. Mēnesgaisma apspīdēja viņa bezspalvaino ķermeni, un izbolītās, aklās acis �ķita veramies tie�i Sīļaķepā.

- Tie nav tavi sen�i, viņ� ieņaudējās, pirms Sīļaķepa bija paspējis atvērt muti. Uzmanies!

- Es uzmanos, Sīļaķepa attrauca. Un man kaut kas jādara! Bezgalīgo medību cilts ir pametusi savus pēcnācējus. Viņi nedara neko, lai palīdzētu.

- Bet klanu kaķi dara, Akmens atbildēja.

- Ta�u tas nav pareizi! Sīļaķepa iebilda, apjucis kustinot astes galu. Vai tad sen�u pienākums nav rūpēties par saviem pēcnācējiem? Kāda gan citādi no viņiem jēga?

Akmens neko neatbildēja, bet Sīļaķepa juta, ka seno kaķi pārņem lielas skumjas. Viņu atkal urdīja ziņkāre. Kāpēc Akmens ir tā norūpējies par cilts kaķiem? Un kāpēc neviens man neko nestāsta?

Sīļaķepa izgrūda sa�utuma pilnu kaucienu, redzot, ka Akmens tēls pamazām izzūd. Mirkli run�uks vēl redzēja viņu kā vizmu uz akmens sienas; tad senais kaķis bija pazudis, izgaisis vējā un zvaig�ņu mirdzumā. Sīļaķepa metās uz priek�u un pamodās, grozoties akmens iedobē Smailakmeņu alā, kur bija aizmidzis.

- Peļu mēsli! run�uks nolamājās.

Smar�a liecināja, ka pagājis kāds laiks un Akmensteicējs pametis alu. Sīļaķepa piecēlās un ar mēli a�i piegludināja ka�oku. Sapņi joprojām ķērās prātā kā kaitino�i zirnekļa tīkli, un run�uks domāja, ka arī pats spētu rast atbildes, ja tikai viņam būtu laiks padomāt.

Bet ne tagad. Māceklis tālumā dzirdēja kaķu auro�anu; muskuļiem saspringstot katastrofas gaidās, viņ� atrada tuneli un skrēja pa to, līdz tuvojās galvenajai alai. Skaņas kļuva skaļākas, brēcieni un auro�ana teju pārspēja ūdenskrituma dunu. Kad Sīļaķepa iznāca alā, asins smaka trāpīja viņam sejā kā vēja nests lietus.

- Kas notiek? viņ� satraukts ieņaudējās.

Run�uks izgar�oja gaisu; pazīstamā smar�a līdzās bija Dzintarādas aromāts. Pieskrējis pie kaķenes, viņ� jautāja: Kas atgadījies? Vai bija kauja?

- Saķer�anās, Ēnu klana kaķene atbildēja īsi. Guvuma mednieki saullēktā devās laukā un notvēra ērgli. Pa ceļam uz mājām viņus pamanīja iebrucēji un uzklupa viņiem.

- Un mēs zaudējām! nepazīstama balss ie�ņācās. Tie ka�ķainie blusu ka�oki atņēma mums medījumu! Tā ir jūsu, klanu kaķu, vaina! Jūs likāt alas sargiem palikt �eit, lai mācītos cīņas paņēmienus.

- Tie paņēmieni, kurus jūs izmantojat tagad, nepalīdzēs cīņā pret citiem kaķiem, Sīļaķepam aiz muguras atskanēja Kazenājnaga balss, un tēva smar�a viņu apņēma no visām pusēm.

- Tomēr labāk nekā nekas! cilts kaķis iekliedzās.

- Mana partnere �odien tika ievainota. Viņa balss nodrebēja. Es pat nezinu, vai viņa izdzīvos.

- Man ļoti �ēl, Kazenājnags nomurmināja.

- Sīļaķepa, vai aiziesi palīgā Akmensteicēj am? Viņam varētu noderēt vēl kāda dziedniekkaķa palīdzība.

- Protams. Priecīgs, ka beidzot var kaut ko darīt lietas labā, Sīļaķepa saoda Akmensteicēja smar�u starp visām citām un steidzās pie viņa, laipojot starp cietu�ajiem kaķiem, kas sāpēs brēca.

- Nudien, viņ� pie sevis murmināja. Te nav vairāk kā se�i ievainotie, bet viņi bļauj kā vesels klans!

- Sīļaķepa! Akmensteicēja balss bija mierīga un pavēlo�a. �ķita, ka �odien vairs nav ne miņas no tā noguru�ā, apmulsu�ā kaķa, kuru run�uks bija sastapis vakarnakt. Sako�ļā stāvā retēja sakni un uzliec uz Pelēkuma brūces!

Sīļaķepa ziņkārīgi apostīja sakni, kuru Akmensteicējs pagrūda viņam pie ķepām. Nekad neesmu ar tādu strādājis. Kā tu to nosauci?

- Stāvais retējs, Akmensteicējs attrauca. Der da�ādām brūcēm un palīdz arī pret saindē�anos.

- Ei, vai drīkstu iejaukties? turpat līdzās Sīļa-ķepam atskanēja Pelēkuma sāpju pilnā balss. Vai varat par to parunāt vēlāk?

- Labi. Sīļaķepa nopūtās. Vai esi kārtīgi izlaizījis brūci?

- Nē... Pelēkums izklausījās pārsteigts, it kā viņam nekad nebūtu ienācis prātā izlaizīt pa�am savu ievainojumu.

- Tad dari tā, Sīļaķepa norādīja. Kāda jēga likt zāles uz sakaltu�ām asinīm un sagumzīta ka�oka?

Viņ� notupās, lai sako�ļātu retēja sakni, un dzirdēja, kā �vīkst Pelēkuma mēle. Saknei bija spēcīgs aromāts un asa gar�a.

-Mēs izmantojam arī tauksaknes, Akmensteicējs ņaudēja. Un bi�krēsliņus. Vai esi par tiem dzirdējis?

Sīļaķepa izspļāva pēdējo sako�ļātās saknes gabalu un paņēma zāles ķepā, lai uzliktu uz Pelēkuma brūces. Mums ir bi�krēsliņi, bet mēs tos izmantojam pārsvarā pret klepu. Labi, Pelēkumi Vai tagad brūce ir tīra?

-Jā, ir gan, mednieks atbildēja.

- Bija jau laiks, Sīļaķepa nomurmināja. Kā tādi kaķēni!

- Ei, nomierinies! Asķepa piebikstīja Sīļaķepam ar pumu pie kakla. Saki man, ko darīt! Esmu ieradusies palīdzēt.

- Cilts kaķiem jāsāk palīdzēt pa�iem sev, Sīļaķepa atcirta, bet nekavējoties no�ēloja, ka bijis tik skarbs. Asķepa ta�u nezināja, ka cilts sen�i viņus pametu�i, un run�uks negribēja māsai to stāstīt. Bet Sīļaķepa zināja: ja cilts kaķi nesāks palīdzēt pa�i sev, viņiem nebūs nekādu cerību.

Līdzko ievainotie kaķi bija aprūpēti un atpūtās savās guļvietās, Akmensteicējs noguris aizsoļoja uz ieeju alā. Viņ� pamāja ar asti, lai Kazenājnags seko, un Lauvuķepa devās līdzi tēvam, nepacietīgi alkdams uzzināt, kāds būs cilts atbildes solis.

Gaisma, kas iespīdēja caur ūdenskritumu, bija blāva un pelēka. Akmensteicējs apsēdās mazs, tum�s tēls uz mirdzo�ā ūdens fona un pabāza zem sevis ķepas.

Cilts vairs nevar �eit izdzīvot. Ārstnieks nopūtās, ūdenskrituma dārdiem gandrīz apslāpējot viņa teikto. Mums jāpamet kalni un jāmeklē jaunas mājas citur.

Kazenājnaga acis nepatikā iepletās. sis lēmums jāpieņem tev, Akmensteicēj, bet vai tas būs gudri darīts? Lielai kaķu grupai doties ceļā ir bīstami. Klani Lielā ceļojuma laikā zaudēja vairākas dzīvības. Turklāt kurp jūs ietu?

Akmensteicējs pa�ūpoja galvu; viņam nebija atbildes uz �o jautājumu.

Varbūt viņi varētu nākt dzīvot pie ezera kopā ar mums, Lauvuķepa domāja. Ta�u cilts kaķu ir pārāk daudz, lai pievienotos klanam. Kaķiem būtu jā�ķiras, un viņiem tas nepatiktu. Turklāt klani viņus nemū�am nepieņemtu.

- Pat ja jūs atrastu jaunas mājas, Kazenājnags turpināja, jums tik un tā būtu jāmācās dzīvot no jauna, jāapgūst citas medību prasmes. Būtu labāk, ja jūs izdomātu, kā izdzīvot �eit, kur iederaties.

Akmensteicējs pagrieza galvu un palūkojās uz tum�o svītraini. Un kā lai mēs to izdarām?

- Dodiet robe�as patruļām iespēju, Kazenājnags noņaudēja.

- Patruļām? Akmensteicējs izklausījās neapmierināts. Pavadīt visu dienu, skraidot pa klintīm?

-Jā, tas būs grūti, Kazenājnags piekrita, balsī ieskanoties aizkaitinājumam. Bet jūsu kaķi ir pieradu�i pārvietoties pa kalniem. Tā ir priek�rocība, salīdzinot ar iebrucējiem.

Ārstnieks samirk�ķināja acis, nenovērsis skatienu no bezgalīgi krīto�ā ūdens. Pēc vairākiem sirdspukstiem viņ� jautāja: Vai tu saki, ka ciltij būtu jānovelk savas dzīves robe�as vienā �aurā vietā?

- la būtu liela teritorija, Kazenājnags skaidroja. Pietiekami pla�a, lai jūs varētu sevi uzturēt. Un vai tad nav labāk saglabāt daļu teritorijas nekā zaudēt pilnīgi visu? Kad Akmensteicējs neatbildēja, viņ� ierosināja: Varbūt nāc kopā ar mums un pārliecinies, ka teritorija ir gana pla�a.

- Ārstnieks nekad nepamet alu, izņemot tās reizes, kad jāveic ceremonijas pie ūdenskrituma, -Akmensteicejs paziņoja. Tāda ir Bezgalīgo medību cilts griba.

Kazenājnags izskatījās neapmierināts, viņa astes gals raustījās. Lauvuķepa jau baiļojās, ka tēvs atteiksies no mēģinājumiem veco kaķi pārliecināt.

Tad Akmensteicējs atkal ierunājās: Bet varbūt pienācis laiks atteikties no da�ām tradīcijām, lai varētu saglabāt pārējās. Es nāk�u jums līdzi.

- Lieliski! Kazenājnags izslēja asti. Es tūlīt pat sasauk�u patruļu. Lauvuķepa, tu arī vari nākt. Viņ� pamāja dēlam ar asti un steidzās atpakaļ alā.

Lauvuķepa nebija pārliecināts, ka vēlas vēlreiz rāpties kalnos, lai ietu apkārt cilts teritorijai. Viņam joprojām smeldza ķepu spilventiņi. Bet viņ� gribēja palīdzēt iezīmēt robe�u un vēlējās redzēt Akmens-teicēja reakciju. Run�uks gaidīja līdzās ārstniekam, līdz atgriezās Kazenājnags. Ar viņu kopā nāca Nags, Vējaķepa un Olis; sekoja Vārnuspalva kopā ar Klints-akmeni, Nakti un da�iem citiem cilts pārstāvjiem.

- Vārnuspalva vedīs patruļu vienā virzienā, un mēs otrā, Kazenājnags paskaidroja Akmenstei-cējam. Tā mēs līdz vakaram apstaigāsim visu teritoriju. Mēs nemēģināsim izpētīt katru stūri, tikai atradīsim zīmīgas vietas pa ceļam, lai visi zinātu, kur tie�i ir robe�a.

Akmensteicējs pamāja ar galvu. Ļoti labi!

Viņ� ļāva Kazenājnagam vest patruļu pa Straujūdens taku laukā no alas. Lauvuķepa uz brīdi apstājās, pirms nolēca no akmeņiem uz līdzenās zemes ap baseinu. Debesis klāja pelēki mākoņi, tie bija tik zemu, ka skāra kalnu galotnes. Gaiss bija smagnējs un gar�oja pēc drīza lietus. Likās, ka zaļlapja zilās debesis un siltā saule biju�i pirms vairākiem mēne�iem.

Vāmuspalvas vadītā patruļa uzkāpa pa taku gar ūdenskritumu un nozuda skatienam, savukārt Kazenājnags veda savus kaķus pāri klintīm pretējā virzienā pa to pa�u taku, pa kuru viņi bija gāju�i vakar. Kaķi devās uz priek�u ātrā gaitā, līdz sasniedza izliekto akmens stabu, ko Lauvuķepa bija izvēlējies par pirmo robe�stabu.

- �o vietu mēs atzīmēsim ar savu smar�u, Kazenājnags paziņoja. Lauvuķepa, vai nodemonstrēsi, kā tas darāms?

- Vai tad tai nevajadzētu būt cilts smar�ai? Nags jautāja.

- Protams, attrauca Kazenājnags. Jūs ar Oli varēsiet iezīmēt pārējos robe�stabus, kad Lauvuķepa būs parādījis, kā �ī procedūra jāveic.

Visi trīs cilts kaķi saskatījās. Lauvuķepa redzēja, ka viņi �aubās, vai iezīmēta robe�a agresīvajiem iebrucējiem tie�ām kaut ko nozīmēs. Run�uks klusībā piekrita: smar�a vien neko nedos, ja robe�a vajadzības gadījumā netiks aizstāvēta ar zobiem un nagiem.

- Nesaprotu, kāpēc mēs te pūlamies, Vējaķepa ie�ukstēja Lauvuķepam ausī. Viņi nedomā kā klanu kaķi! Viņiem nav ne jausmas, kā noturēt savas robe�as.

Kad Lauvuķepa bija iezīmējis robe�u, patruļa turpināja ceļu pa klints radzi, lai dotos uz ieleju ar upi, un tad tālāk uz plakankalni. Kazenājnags izvēlējās akmeņu kaudzi kā vēl vienu noderīgu vietu, ko iezīmēt. No �auras spraugas pār viņiem lāsoja ūdens, kaudze bija slidena un apaugusi ar plānu sūnu kārtiņu.

- Kāpēc mūsu teritorijā jāiekļauj sis akmeņu krāvums? Akmensteicējs iebilda, kad Nags jau gatavojās iezīmēt robe�u. �ie akmeņi vienmēr ir tik slapji, ka te nedzīvo nekāds medījums!

- Tā nav robe�zīmju būtība, Kazenājnags paskaidroja. Robe�zīmēm jābūt labi redzamām un viegli atpazīstamām. Ir labi, ja tās vienlaikus ir arī noderīgas, bet tas nav obligāti.

Akmensteicējs no�ņaukājās, liekot noprast, ko viņ� par to visu domā, bet vairs neiebilda, kad Nags iezīmēja �o vietu. Ārstnieks klusēja visu ceļu, kamēr patruļa gāja apkārt ūdenskrātuvei, pie kuras viņi bija saplēsu�ies ar trim medniekiem, un tālāk pa �auro aizu, kur bija uzbruku�i jaunie kaķi.

Kad viņi bija iznāku�i no ielejas, Olis iezīmēja milzīgu klintsbluķi pie klin�ainas nogāzes, kas veda uz vēja pluinītu pundurkociņu audzi.

- Kā ar �o vietu? Akmensteicējs jautāja, norādot ar asti. Mums tā jāiekļauj savā teritorijā.

Kazenājnags piemiegtām acīm nopētīja koku audzi.

Nav vērts, viņ� izlēma. Tur būs pārāk grūti nokļūt.

- Bet cilts tur ir medījusi jau daudzus gadalaikus! Uz tiem kokiem ir mūsu nagu zīmes.

Lauvuķepa pamanīja, ka tēva ka�oka spalva uz skausta saceļas, un saprata: viņ� ļoti pūlas neizrādīt aizkaitinājumu.

- Lai jūs spētu savu robe�u aizsargāt, tai jābūt viegli pārvaldāmai, Kazenājnags skaidroja. Jūsu galvenais mērķis ir noturēt pietiekami lielu teritoriju, lai varētu apgādāt cilti. Un jums jāatstāj iebrucējiem gana daudz zemes, lai viņi varētu nodro�ināt ar ēdienu savus kaķus. Pretējā gadījumā jūs uzprasāties uz iebrukumu.

Lauvuķepa redzēja, ka Nags saproto�i pamāj ar galvu, bet Akmensteicējs pavicināja asti un no�ņāca caur sakostiem zobiem: Lai nu būtu pēc tava prāta, klanu kaķi!

Kazenājnags tikai pamāja ar galvu un deva zīmi Nagam, lai turpina apgaitu.

Tālāk ceļ� veda gar kalna malu un lejup pa klints-akmeņiem klātu nogāzi līdz ielejai, ko �ķērsoja strauts. Pirms kaķi bija nonāku�i ielejā, sāka līt auksts lietus, kas asi dzēla, vējam pū�ot tie�i pretī. Pēc da�iem sirdspukstiem Lauvuķepas ka�oks jau bija izmircis. Viņ� trīcēdams ilgojās pēc lapoto koku patvēruma.

- Kā jūs, cilts kaķi, spējat izturēt �ādus laikapstākļus? viņ� jautāja Olim. Pat tad, kad spīd saule, �eit ir tik vējains! Un tas lietus ir vienkār�i...

- Es tev parādī�u, Olis pārtrauca mācekli.

Viņa pielika soli, noskrēja lejup pa nogāzi, līkumojot starp klintsbluķiem, līdz nonāca pie strauta. Lauvuķepa, ziņkārības dzīts, sekoja. Viņ� ieraudzīja kaķenīti vārtāmies dubļos strauta krastā, līdz tie klāja visu ka�oku.

- Izmēģini, viņa sacīja, pielecot kājās. Dubļi tev palīdzēs saglabāt siltumu un nelaidīs klāt vēju. Guvuma mednieki vienmēr tā maskējas, kad izseko medījumu. Tā viņu ka�oki neizceļas uz akmeņu fona.

Lauvuķepa atcerējās redzējis cilts kaķus ar māliem klātiem ka�okiem. Nu run�uks patie�ām saprata, kādu labumu var dot �āds aizsargslānis. Pērkona klana māceklis negribīgi nogūlās dubļainajā ieplakā un vārtījās no viena sāna uz otru, līdz zeltainais ka�oks bija brūniem dubļiem klāts.

Izdzirdējis kādu smieklos sprauslājam, viņ� pacēla skatienu un ieraudzīja Vējaķepu stāvam krastā. Lai veicas, mēģinot to visu nolaizīt! Vēja klana māceklis smīkņāja.

- Tev tāpat! Pirms Vējaķepa paspēja reaģēt, Lauvuķepa pielēca kājās un nogāza otru run�uku zemē, ieveļoties dubļos kopā ar viņu. Vējaķepa izdeva pārbiedētu brēcienu, mēģinot izrauties, bet Lauvuķepa nelaida viņu vaļā, līdz arī Vēja klana mācekļa ka�oks bija dubļiem aplipis.

- Stulbais spalvu kamol! Vējaķepa no�ņācās, uzlienot uz tuvākā akmens un riebuma pilnu skatienu nopētot savu netīro ka�oku.

Olis uzjautrināta vēroja abus run�ukus, asti līksmi izslējusi. Tas ir tikai godīgi, kaķenīte ieņaudējās. Jūs mācāt mums klanu iera�as, un mēs mācām jums cilts prasmes.

Lauvuķepa izlīda no ieplakas un nopurinājās. Viņam nepatika dubļu smaka un tas, kā tie lipa pie ka�oka, bet bija jāatzīst, ka Olim taisnība. Dubļu mētelītis nelaida klāt vēju.

- Labi, run�uks nomurmināja, iesim tālāk!

Nags pārlēca pāri strautam un veda viņus atkal nākamajā kalnā. Lauvuķepa bija nupat sācis kāpt aug�up, kad sadzirdēja skaļu ņaudienu un, pacēlis acis, ieraudzīja kaķu apveidus kalna galā. Run�uks sastinga, nodomājot, ka tie būs iebrucēji. Tad viņu sasniedza klanu un cilts kaķu smar�as, un viņ� aptvēra, ka tā ir Vārnuspalvas patruļa.

- Lieliski! viņ� izsaucās. Tātad visa robe�a ir iezīmēta.

Abas kaķu grupas satikās klints galā. Vārnuspalva ziņoja par saskrie�anos ar da�iem iebrucējiem, kas bija a�i nozudu�i, apjau�ot, ka ir mazākumā. Citādi robe�u iezīmē�ana bija noritējusi mierīgi.

- Tad atgriezīsimies alā, Akmensteicējs noņaudēja.

Lauvuķepam par atvieglojumu, Nags veda viņus atpakaļ pa īsāku mar�rutu. Lietus pa ceļam uz alu bija pierimis, un, kad viņi nokļuva pie baseina ūdenskrituma pakājē, Asķepa vadīja treniņnodarbību apguvējiem, kas bija paliku�i apmetnē.

- Lauvuķepa! Kaķenīte sastinga, pārtraucot demonstrēt cīņu paņēmienu. Viņas zaļās acis bija ieplestas pārsteigumā. Es tevi gandrīz nepazinu! Tu izskaties pēc cilts kaķa!

Lauvuķepa noskurinājās; viņam nepatika, kā dubļi līp pie ka�oka. Nespēju vien sagaidīt, kad dabū�u tos nost.

- Kāpēc? Nepalīdz?

- Palīdz, Lauvuķepa atzina, bet sajūtas ir pretīgas.

Asķepa pārbolīja acis. Tavs zeltainais ka�oks ļoti izceļas uz klin�u fona, viņa aizrādīja. �ādi tu varētu noķert daudz vairāk medījuma.

- Laikam jau tev taisnība. Lauvuķepa nopūtās. Viņ� vēlējās būt atpakaļ me�ā, kur viņa ka�oks saplūda ar saules gaismas lāsumiem uz zemes.

Pārējie kaķi jau bija aizgāju�i pa taku zem ūdenskrituma atpakaļ uz alu. Vienīgi Kazenājnags vēl sēdēja uz akmens pie ūdens. Nāciet! viņ� pamāja jaunajiem kaķiem ar asti. Akmensteicējs sasauks sanāksmi.

Lauvuķepa uzlēca uz akmeņiem, lai sekotu tēvam, un Asķepa ar cilts kaķiem mina viņam uz papē�iem. Rieto�ās saules sarkanā gaisma iespīdēja alā cauri ūdenskritumam, zīmējot uz sienām un grīdas asinssarkanas tērcītes. Lauvuķepa nodrebinājās, iztēlojoties, ka viņam pār ķepām plūst lipīgas asins straumes.

Akmensteicējs bija apsēdies uz akmens tālākajā alas galā līdzās ejai, kas veda uz Smailakmeņu alu. Cilts kaķi un klanu kaķi sēdēja pamī�us viņam apkārt; Lauvuķepa pamanīja Sīļaķepu līdzās Vāvergaitai. Viņi ar Asķepu pievienojās Vējaķepam un cilts apguvējiem.

- Cilts un klanu kaķi! Akmensteicējs iesāka. Mūsu teritorijas robe�as ir iezīmētas. Tagad skatīsimies, vai iebrucēji tās respektēs.

Lauvuķepa nojauta: Akmensteicējs pats netic, ka no robe�ām būs kāda jēga, un arī cilts kaķi sāka sa�ukstēties.

Ierunājās kāda tieva, balta kaķene. Tie ka�ķu ka�oki nerespektēs neko!

- Mākoni, Kas Nes Negaisu, Akmensteicējs sacīja, noliecot galvu, baidos, ka tava gadskārtu senā gudrība ir patiesa.

- Tad ko mēs tagad darīsim? Nags ieņaudējās, nervozi mīdot akmens grīdu ar priek�ķepām. Vai viss sis darbs ir bijis veltīgs?

- Nē! Kazenājnags piecēlās ķepās un ierunājās stingrā balsī, galvu un asti augstu izslējis. Lauvuķepa jutās lepns, ka sis cēlais kaķis ir viņa tēvs. Darbs vēl nav galā. Tagad mums jādodas pie iebrucējiem un jāpasaka, lai viņi turas savā robe�as pusē.

- Un tu domā, ka �ie klausīs? Mākonis nievājo�i noņurdēja.

- Es nezinu, Kazenājnags atbildēja. Bet mums viņiem jādod iespēja. Mēs sameklēsim viņu apmetni, pasludināsim pamieru un lūgsim tik�anos ar viņu barvedi.

- Pamieru! Ķērciens, kas sēdēja starp Lauvuķepu un Oli, izdvesa nicinājuma pilnu �ņācienu. Viņ� nudien ir īsts vaboļgalva, ja domā, ka iebrucēji piekritīs pamieram.

- Tomēr tā varētu notikt, Asķepa iebilda. Pie mums reizi mēnesī starp klaniem iestājas pamiers.

Ķērciens joprojām izskatījās aizdomu pilns, tāpēc Lauvuķepa piebilda: Zvaigznes klans būtu ļoti dusmīgs, ja kaķi sāktu cīnīties pilnmēness laikā.

Olis samirk�ķināja acis; viņa izskatījās ziņkārīga, nevis noraido�a. Vai jūs domājat, ka iebrucēji zina, kas ir Zvaigznes klans? Vai Bezgalīgo medību cilts?

Lauvuķepa saskatījās ar māsu un redzēja, ka viņas acīs atspīd tāds pats apjukums, kādu juta viņ� pats. Vai iebrucēji mij mēles ar savu sen�u gariem tāpat kā cilts un klani?

- Es nezinu, Asķepa atzina. Bet ir vērts pamēģināt.

Kamēr viņi runāja, ari pieaugu�ie kaķi bija turpināju�i apspriesties. Pēk�ņi Akmensteicējs ar asti deva zīmi visiem apklust. Pietiek! Mēs izmēģināsim Kazenājnaga plānu. Mēs ar viņu izvēlēsimies kaķus, kas rit dosies meklēt iebrucējus. Bet, ja sis plāns neizdosies, tad... Ārstnieks apklusa un nokāra galvu. Lauvuķepam bija jāsaspicē ausis, lai saklausītu viņa beidzamos vārdus. Ja tas neizdosies, cilts vairs nevarēs saukt �os kalnus par savām mājām.

Debesis iekrāsoja rītausmas blāvā gaisma, kad Lauvuķepa gāja pa taku aiz ūdenskrituma. Akmeņus klāja rasa, tā no krūmu lapām pilēja ūdens baseinā, bet vakardienas smagā mākoņu sega bija prom. Viņ� prātoja, vai tā būtu laba zīme.

Run�uka ķepas kņudēja satraukumā un sajūsmā, kad no alas izsoļoja pārējie patruļas kaķi un nolēca lejā, lai sapulcētos pie ūdens baseina. Te bija visi klanu kaķi, izņemot Vāvergaitu un Sīļaķepu; no cilts kaķiem Akmensteicējs bija izvēlējies Klintsak-meni, Nakti un Nagu, kā arī Oli un �ļakatu no apguvējiem.

- Es nekad nebūtu domājusi, ka viņ� izvēlēsies mūs, Olis ņaudēja, mīņājoties uz vietas. Kā jums �ķiet, vai mums vajadzēs cīnīties?

- Ceru, ka ne, Asķepa atbildēja. Ja tomēr nonāks līdz kaujai, atceries tos paņēmienus, kurus jums mācīju! Tad viss būs labi.

Kazenājnags ar astes vēzienu sasauca kaķus kopā. Mēs dosimies uz ūdenskrātuvi, pie kuras satikām iebrucējus, viņ� paziņoja. Tur noteikti spēsim saost �ziņu pēdas.

- Lai veicas! atskanēja Vāvergaitas balss.

Lauvuķepa pagriezās. Māte bija iznākusi no alas un tupēja uz klintsbluķa pie pa�a ūdenskrituma. Viņas rudais ka�oks austo�ās saules gaismā liesmoja.

- Paldies! Kazenājnags atbildēja. Pieskati te visu, kamēr būsim prom.

Vāvergaita saspicēja ausis. Neraizējies, te viss būs kārtībā!

Tad tāpēc viņa paliek �eit, Lauvuķepa nodomāja. Ja nu gadījumā uzrodas iebrucēji, kamēr visi pārējie kaķi ir prom.

�odien ceļ� pajauno teritoriju līdz ūdenskrātuvei ne�ķita tik tāls. Lauvuķepa apjauta, ka muskuļi sāk pierast pie kāp�anas aug�up un lejup pa kalniem, pat pēdu spilventiņi jau bija kļuvu�i raupjāki.

- Es sao�u iebrucēju smar�u, Dzintarāda ieņaudējās, kad viņi bija sasniegu�i galamērķi. Bet tā ir veca. Nedomāju, ka viņi te ir atgriezu�ies kop� dienas, kad satikāmies.

- Viņi devās �ajā virzienā. Vārnuspalva pie�ķieba ausis, norādot uz akmens bluķiem, kas veda uz �auru plaisu klintī. Varbūt nesa medījumu uz apmetni.

- Ir vērts pamēģināt, Kazenājnags piekrita, vedot pārējos starp akmens bluķiem un iek�ā klints spraugā.

Sekojot tēvam, Lauvuķepa izgar�oja gaisu, bet iebrucēju smar�u bija grūti iz�ķirt, jo tā sajaucās ar viņu pa�u smar�u no iepriek�ējās dienas patruļas. Kad viņi pagāja garām vietai, kur jaunuļi bija noorganizēju�i uzbrukumu, smar�a atkal kļuva spēcīgāka, bet, kaķiem nokļūstot ielejas otrā galā, tā pavisam pazuda.

- Peļu mēsli, Dzintarāda nomurmināja. Nesakiet, ka esam viņus pazaudēju�i.

Visi kaķi stāvēja pavisam klusi, izgar�ojot gaisu, un tad apstaigāja tuvējos akmeņus, mēģinot notvert izvairīgo smar�u. Lauveķepas vēders ierūcās, kad viņ� saoda peli, un run�ukam nācās sev atgādināt, ka viņ� pa�laik neatrodas medībās. Bet no iebrucējiem nebija ne miņas.

- �urp! Lavuķepa pagriezās, pamanījis, ka Asķepa dedzīgi māj ar asti, palīdusi zem liela, izvirzīta klintsbluķa. Man �ķiet, viņi devu�ies �ajā virzienā.

Pie viņas pienāca Kazenājnags un dziļi ieelpoja. Tev taisnība. Viņ� ar degunu pieskārās meitas ausij. Labi saosts! Ej pa priek�u.

Asķepas acis lepnumā iemirdzējās. Viņa veda kaķus uz priek�u zem izvirzītā klintsbluķa un aug�ā pa taku, kas bija tik stāva, ka bija grūti atrast stabilu pamatu zem ķepām. Kalna galā viņa uz da�iem sirdspukstiem apstājās, bet tad sāka kāpt lejup otrā pusē. Lauvuķepa paslīdēja, kad viņam zem ķepām izkustējās akmens. Run�uks cerēja, ka Asķepai taisnība; viņ� pats bija jau sen pazaudējis iebrucēju smar�u.

- Tava māsa gan ir lieliska, vai ne? Olis nomurmināja, pienākusi blakus. Nezinu, vai pat mūsu guvuma mednieki spētu sekot �ai smar�ai.

- Asķepa ir pati labākā, Lauvuķepa lepni ieņaudējās. Mājās viņa vienmēr atnes visvairāk medījuma.

Kad kaķi bija nokāpu�i lejā pa nogāzi, smar�a atkal kļuva spēcīgāka. Lauvuķepa nu saoda daudzu kaķu smar�u, un viņa ka�oks iekņudējās. Viņi noteikti tuvojās iebrucēju apmetnei!

Taka �ķērsoja iz�uvu�as upes gultni, tad virzījās uz �auru plaisu starp diviem slīpiem klintsakmeņiem, atbalstītiem vienam pret otru tā, ka aug�ā tie gandrīz saskārās. Sprauga starp akmeņiem veda tumsā; iebrucēju smar�a tagad pārmāca visu apkārt.

- Manuprāt, esam klāt, Kazenājnags murmināja.

- Vai iesim iek�ā? Klintsakmens jautāja.

- Nē. Mums nav ne jausmas, cik kaķu stātos mums pretī. Turklāt, ja spersim ķepu viņu apmetnē bez aicinājuma, uzprasīsimies uz kautiņu. Mēs nogaidīsim.

Kaķi izvietojās puslokā. Lauvuķepa redzēja, ka Dzintarāda vēro spraugu starp klintsakmeņiem tik neatlaidīgi, it kā gaidītu no turienes izskrienam peli. Vārnuspalva izskatījās noraizējies; viņ� lūkojās pār plecu, ausis pieglaudis, uzmanot aizmuguri. Vētrasvilna un Tērce sēdēja cie�i blakus, klusi sarunādamies, savukārt Klintsakmens nepacietīgi staigāja �urpu turpu.

Lauvuķepa piesteidzās pie māsas un piespiedās viņai pie sāna. Malacis! Tu atradi viņu apmetni.

Asķepas ūsas noraustījās. Cerēsim, ka tagad viņi iznāks ar mums aprunāties.

Pēk�ņi plaisā kaut kas sakustējās. Kāds kaķis pabāza galvu ārā no alas; Lauvuķepa pazina jauno lāsumoto kaķenīti, ar kuru jau divreiz bija saticies.

Viņas acis �ausmās iepletās, redzot kaķu baru, un kaķenīte atkal nozuda klints paēnā. Lauvuķepa dzirdēja dziļumā izskanam panikas brēcienu.

- Nu vairs nebūs ilgi jāgaida, Kazenājnags secināja.

Tagad katrs sirdspuksts �ķita kā gadalaiks. Tad Lauvuķepa pamanīja klints plaisā blāvu ka�oku. Svītris, sudrabkrāsas runcis, kuru viņi bija sastapu�i, ierodoties kalnos, iznāca no alas un stājās pretī Kazenājnagam.

Viņam sekoja vēl citi iebrucēji. Lauvuķepa pazina Floru, brūnbalto kaķeni, un Zibsni, tievo, brūno runci, kas toreiz bija kopā ar Svītri. Melnais runcis, kur� bija vadījis medību patruļu, ko viņi bija sastapu�i pie upītes, arī bija te. Viņi visi izskatījās tievi, da�i kliboja. Lauvuķepa skaidri saprata, ka arī viņiem kalnos neklājas viegli. Bet viņ� nespēja nepamanīt apņēmības pilnos skatienus.

- Ko jūs gribat? Svītris noprasīja.

Kazenājnags palūkojās uz Klintsakmeni, pamājot ar ausi, lai cilts kakis ved sarunas.

- Mums jāaprunājas, Klintsakmens ieņaudējās. Mēs vēlamies izbeigt �o konfliktu. Kalni ir gana pla�i, lai uzturētu mūs visus, bet mums jāsadala teritorija līdzvērtīgi, lai visiem būtu vienādas iespējas gūt medījumu.

Viņ� apklusa, it kā gaidītu, ka Svītris kaut ko teiks, bet sudrabainais runcis tikai pamāja ar galvu un nomurmināja: Turpini!

- Cilts ir iezīmējusi savas teritorijas robe�as, � Klintsakmens paskaidroja. Jūs tās atradīsiet pēc mūsu smar�as. Varat medīt citur kalnos, bet nedrīkstat �ķērsot mūsu robe�as. Mēs...

Viņa runu pārtrauca sa�utuma pilni ņaudieni. Iebrucēju ka�oki uzbozās, acīs iedegās naids.

Svītris panāca uz priek�u, līdz atradās tikai astes garuma attālumā no Klintsakmens. Jums nav nekādu tiesību ne uz vienu �o kalnu daļu, viņ� ieņurdējās. -Jums nav tiesību noteikt robe�as. Te ikviens kaķis drīkst medīt, kur grib.

- Tas nav godīgi! Dzintarāda iebilda. Vai jūs nesaprotat, ka mēs mēģinām...

- sis ir dzīvības un nāves jautājums, Svītris viņu pārtrauca. Viņ� izlaida nagus. Ja būs nepiecie�ams, mūsu dzīvības un jūsu nāves jautājums.

Asķepa sajuta bailes, kas pār�ķēla viņu kā cīņā iekarsu�u kaķu nagi. Viņiem vispār nav nekāda karotāju kodeksa! kaķenīte noelsās, vēr�oties pie brāļa. Pat cilts saprot, kas ir pienākums un gods. �iem kaķiem ir vienalga!

Kaķenīte saspringa, gatava mesties cīņā. Patruļa bija ieradusies ar mieru, viņi gribēja tikai aprunāties, bet nu izskatījās, ka pamiers nebūs ilgs. Zvaigznes klan, palīdzi mums, viņa lūdzās, pat nezinot, vai Zvaigznes klans dzird viņus �ajās sve�ajās debesīs. Parādi mums īsto ceļu!

Viņa pamāja ar asti, aicinot apguvējus tuvāk. Lauvuķepa un Vējaķepa nostājās tiem abās pusēs.

- Vai mēs tagad cīnīsimies? �ļakata nervozi jautāja.

- Cerēsim, ka ne, Lauvuķepa atbildēja. Asķepa bija priecīga dzirdēt pārliecību brāļa balsī. Bet Asķepa dos jums zīmi, ja būs jāiesaistās kaujā.

Asķepa īsti necerēja, ka tagad varēs izvairīties no kaujas. Svītris bija skaidri un gai�i licis noprast, ka iebrucēji negrasās ievērot ar tādām grūtībām nospraustās robe�as. Cilts bija tikpat sliktā situācijā kā iepriek�.

Atbildot uz Svītra izaicinājumu, Klintsakmens bija panācies uz priek�u, līdz abi kaķi stāvēja deguns pret degunu. Cilts run�a ka�oks uzbozās, acis ļauni sa-miedzās. Ja jūs meklējat ka�ķi...

Kazenājnags apturēja cilts runci, uzliekot asti viņam uz pleca un dodot zīmi atkāpties. Nav īstais laiks, viņ� nomurmināja. Pirmkārt, viņi ir vairākumā. Labāk iesim atpakaļ uz alu un pagaidīsim, kas notiks.

- Es zinu, kas notiks, Klintsakmens �ņāca.

>

Da�u sirdspukstu ilgumā Asķepai likās, ka viņ� neņems vērā Kazenājnaga iebildumu un metīsies kaujā. Tad arī visiem citiem būs jācīnās, lai viņu atbalstītu.

Beidzot Klintsakmens smagi nopūtās un pielieca galvu. Lai notiek pēc tava prāta, viņ� sacīja Kazenāj nagam.

Kazenājnags vēlreiz pieskārās alas sarga plecam ar asti mēmā pateicības �estā. Pagriezies pret Svītri, viņ� noņaudēja: Mēs sargāsim savas robe�as! Ja izlemsiet tās pārkāpt, atbildēsiet par sekām.

- Labi. Svītris pakustināja asti. Mēs paturēsim to prātā. Neaizmirstot, ka da�i no jums nav �ejienie�i.

-Viņ� runā par mums, Lauvuķepa pa�ukstēja Asķepai. Viņ� zina, ka agri vai vēlu mēs dosimies prom. Tad cilts kļūs vājāka...

Svītrim nevajadzēja turpināt. Asķepai bija skaidrs, ka viņ� plāno uzbrukt ciltij, līdzko klanu kaķi būs pametu�i viņus vienus un neaizsargātus. Bet mēs ta�u nevaram te palikt mū�īgi, viņa nodomāja, cīnoties ar ilgām pēc mājām, me�a un apmetnes akmens ieplakā.

Kazenājnags pagriezās un veda savus kaķus prom. Viņiem sekoja izsmiekla pilni saucieni. Un nemaz nedomājiet nākt atpakaļ! Zibsnis iekaucās.

Saule jau bija pacēlusies virs kalniem, kad patruļa atgriezās pie alas. Zeltainie stari sasildīja akmeņus, bet Asķepa juta tādu aukstumu, it kā laukā valdītu nikns kaillapis.

- Kā tu domā, vai mums gāja labi? �ļakata nervozi jautāja. Tagad sve�ie kaķi zina par robe�ām, tāpēc viņiem vajadzētu likt mūs mierā.

- Ceru, ka es bū�u pirmajā robe�as patruļā! Olis piebilda.

- Pagaidīsim un tad jau redzēsim, Asķepa atbildēja. Viņa nebija pārliecināta, ka cilts apguvēji bija tā īsti sapratu�i notiku�o, vai arī kaķenītes vienkār�i izlikās cerību spārnotas. Viņa negribēja būt tā, kas viņām pasaka robe�as pastāv tikai tad, ja tās atzīst abas puses. Iebrucēji bija parādīju�i, ka viņiem nav goda jūtu un nekādas cieņas pret saviem sāncen�iem, tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad viņi atkal �ķērsos robe�as un zags medījumu cilts teritorijā.

Karotāju kodekss te nedarbojas, viņa nodomāja. Visa Asķepas dzīve bija balstīta uz �o kodeksu, un tagad viņa jutās tā, it kā būtu zaudējusi pamatu zem kājām un gāztos tum�ā bezdibenī. Pat cilts to īsti neizprot.

Viņa noskurinājās. Var jau būt, ka ciltij nebija karotāju kodeksa, bet viņiem bija tikpat senas un svarīgas tradīcijas. Varbūt Bezgalīgo medību cilts beidzot nāks saviem pēcte�iem palīgā?

Patruļa bija tikusi līdz klintsbluķiem klātajai nogāzei, kas veda pie strauta, kad Kazenājnags pēk�ņi apstājās, pacēlis asti, lai pievērstu visu kaķu uzmanību. Iebrucēju smar�a! viņ� �ņāca.

Asķepa juta, kā ka�oks uz pleciem uzbo�as. Izgar�ojusi gaisu, viņa uztvēra spēcīgu, svaigu smar�u, ko vēj� nesa pār kailajiem akmeņiem. Viņa nevarēja saskatīt iebrucējus, bet saprata, ka viņi ir ļoti tuvu.

- Nespēju tam noticēt, Lauvuķepa ie�ukstēja māsai ausī. Viņa ka�oks bija dusmās uzbozts un as-tesgals nikni �ūpojās. Mēs tik tikko paskaidrojām viņiem par robe�ām, un viņi jau tās pārkāpj!

- Paskaties... tur, lejā! Olis ar ausīm norādīja uz straumi.

Zemāk ielejā tievais, brūnais iebrucējs, vārdā Zibsnis, parādījās zem akmens pārkares, ejot gar straumi. Viņam sekoja vēl �etri kaķi; viens no tiem, melnais runcis, kuru viņi bija sastapu�i agrāk, nesa zobos nomedītu peli. Sve�ie soļoja uz priek�u tik pa�pārliecināti, it kā viņiem būtu visas tiesības te atrasties.

Es jau zināju, Asķepa nodomāja. Viss mūsu darbs bijis velts!

- Sve�ie ir nekam nederīgi mednieki, viņa sacīja, mēģinot apspiest izgā�anās sajūtu, kas gulēja vēderā kā auksts akmens. Viņi pat nav mūs saodu�i. Viņiem nav ne jausmas, ka esam te.

- Vai ari viņiem vienalga, Lauvuķepa bilda.

Kazenājnags, Klintsakmens un Vētrasvilna pārmija da�us vārdus, runājot pārāk klusu, lai Asķepa spētu sadzirdēt kaut mazumiņu no viņu teiktā. Tad Kazenājnags uzlēca uz tuvākā akmens, lai viņa apveids būtu skaidri redzams uz debesu fona. Robe�pārkā-pēji! viņ� iekliedzās.

Iebrucēji apstājās. Tajā pa�ā mirklī Kazenājnags izgrūda kaujas saucienu un nolēca no akmens. Pārējie patruļas dalībnieki metās viņam nopakaļ lejup pa kalnu; Asķepai likās, ka viņu uz priek�u rauj neapturama straume.

Uzmetu�i uzbrūko�ajiem kaķiem vienu pārbiedētu skatienu, Zib�ņa patruļa apcirtās un metās prom gar upes krastu. Zibsnis uzrāpās stāvā klints nogruvumā, līdz nokļuva uz dzegas. Viņ� palūkojās lejup uz klanu un cilts kaķiem, ausis pieglaudis un zobus atņirdzis.

Kazenājnags pieskrēja pie klints nogruvuma un uzlēca uz pirmā akmens. Jūs esat �ķērsoju�i cilts robe�as! viņ� noņaudēja. Asķepa skaidri redzēja, ka tēvs mēģina saglabāt mieru, lai gan balsī skanēja dusmas. jūs pārkāpjat robe�as un zogat medījumu.

- Un kāpēc ne? Zibsnis izspļāva. Mūs nekas nevar apturēt.

- Mēs jums paskaidrojām, kā darbojas iezīmētie robe�stabi, Klintsakmens iesāka, pienākot tuvāk un nostājoties plecu pie pleca ar Kazenājnagu.

-Ak, iezīmētie robe�stabi! Zibsnis izsmējīgi attrauca. Es bailēs gandrīz no ka�oka izlēcu! Un ko jūs darīsiet tagad? Iezīmēsiet tos vēl spēcīgāk? Mēs medīsim, kur gribēsim, un jūs nevarat mūs apturēt. -Pirms kāds bija paspējis atbildēt, iebrucējs metās aug�ā kalnā un nozuda otrpus klintsbluķim.

- Sekosim viņam, Nags ierūcās. Varbūt viņ� klausīsies, ja papluinīsim �im ka�oku.

- Nav jēgas, Kazenājnaga balsī ieskanējās izmisums. Ir skaidrs, ka robe�u izskaidro�ana neko nav devusi. Iebrucēji pārkāpa robe�as, tiklīdz bijām uzgriezu�i muguru. Tagad mums būs viņi reizi par visām reizēm jāpārmāca.

Kad Asķepa ienāca alā, gaiss bija kā elektrizēts. Cilts kaķi, kas bija paliku�i mājās, nu gribēja dzirdēt, kas noticis, kad patruļa bija satikusi iebrucējus.

- Tātad viņi tagad zina par robe�ām? Putns jautāja, acīm cerīgi mirdzot. Vai tas nozīmē, ka viņi liks mūs mierā?

- Varbūt tagad mēs varēsim atkal mierīgi medīt, -Pelēkums piebilda.

Kazenājnags iespraucās sajūsmināto kaķu bariņa vidū. Nē, viņ� noņaudēja. Cīņa vēl nav galā! Robe�u vēl nav.

- Ir gan! Ķērciens izlīda starp diviem vecākiem kaķiem, lai, ka�oku uzbozis, stātos pretī Kazenājna-gam. Tu pats ta�u palīdzēji tās iezīmēt!

- Iebrucēji jau ir tās pārkāpu�i, Vētrasvilna ieņaudējās.

Sanāku�o kaķu pulciņā atskanēja pārsteiguma izsaucieni un dusmu �ņācieni, kad pelēkais karotājs ātri atstāstīja par saskrie�anos ar Zib�ņa medību patruļu. Viņi nedrīkst tā rīkoties! izsaucās kāds kaķis.

-Tas jau ir noticis, Nags bezkaislīgi atbildēja.

- Robe�u nav, ja otra puse tās neatzīst, Vāvergaita norādīja.

- Tā tie�ām ir. Asķepa apcirtās, lai redzētu, ka Akmensteicējs ieņēmis savu vietu uz klintsbluķa. Run�a spalva bija dusmās uzbozta, un viņ� nikni lūkojās uz Kazenājnagu. Tātad visas mūsu pūles vējā. Ko tu iesaki darīt tagad?

- Atlicis tikai viens, Kazenājnags teica, cieņpilni pieliecot galvu vecākā kaķa priek�ā. Mums jāizaicina iebrucēji uz cīņu un reizi par visām reizēm jāsakauj.

Akmensteicējs atieza zobus, kā gatavojoties uz�ņākt karotājam. Visi kaķi alā apklusa, kamēr ārst-nieka zilās acis atrada pūlī Vētrasvilnu. Nē, viņ� noņaudēja. Akmensteicēja balss bija klusa, bet dusmu pilna. Mēs jau reiz mēģinājām cīnīties un zaudējām pārāk daudz dzīvību. Pārāk daudz kaķu vairs nekad nespers kāju �ajos kalnos.

- Bet �oreiz būs citādi, Kazenājnags solīja. Jūsu kaķi tagad ir apmācīti cīņai. Un �oreiz viņi cīnīsies ar skaidru mērķi aizstāvēt savu teritoriju, nevis padzīt iebrucējus. Viņ� saminstinājās, dziļi ievilka elpu un sacīja: Jūsu izvēle. Jūs varat vai nu cīnīties, vai pieļaut, ka jūs padzen no mājām.

Cilts kaķi sāka satraukti sarunāties. Akmensteicējs apklusināja balsu murdoņu ar vienu astes vēzienu.

- Lai notiek, viņ� �ņāca. Lai cilts izvēlas un reizi par visām reizēm pierāda, ka mēs neesam klans!

Asķepa pamanīja, ka Lauvuķepa izskatās pārsteigts.

- Ko viņ� te ņaud? brālis jautāja. Protams, viņi nav klans!

- Akmensteicējs nevēlas, lai cilts cīnītos, Asķepa skaidroja. Bet laikam domā, ka ir godīgāk ļaut ciltij izlemt pa�ai. Galu galā viņiem būs ar �o lēmumu jādzīvo.

Cilts kaķi skatījās cits uz citu apjukuma pilnām acīm. No visām pusēm skanēja apmulsu�as balsis; tad beidzot ierunājās Klintsakmens: Akmensteicēj, mēs nesaprotam. Ko tu vēlies, lai mēs darām?

- Man likās, ka esmu pietiekami skaidri izteicies, Akmensteicēja balss bija ledaina. Es vēlos, lai izlemjat, ko mums darīt, meklēt jaunu dzīvesvietu vai palikt �eit un cīnīties. Bezgalīgo medību cilts nevēlas, lai ietekmēju jūsu lēmumu.

- Varu derēt, ka nevēlas! Asķepa sarāvās, izdzirdot nikno komentāru. Viņa palūkojās pār plecu un ieraudzīja, ka viņiem pievienojies Sīļaķepa, kur� bija apsēdies un kārtīgi saritinājis asti ap ķepām.

- Ko tu ar to gribi teikt? viņa noprasīja.

Brālis tikai pakustināja ausis. Vai tad jūs nesaprotat? Akmensteicējs var runāt par Bezgalīgo medību cilti, ko vien vēlas. Kur� gan var viņa sacīto pārbaudīt?

Asķepa izbiedēta uzlūkoja brāli. Kā gan Sīļaķepa drīkst tā teikt? Neviens no klanu kaķiem neuzdro�inātos melot par Zvaigznes klanu kā gan ciltī tas varētu būt citādi?

Akmensteicējs atkal ierunājās: Visi kaķi, kas vēlas cīnīties, lai dodas uz to alas pusi. Viņ� pamāja ar asti. Tie, kas vēlas bēgt, lai iet uz pretējo pusi. Atcerieties, ka jūs izvēlaties savas cilts nākotni!

- Cerēsim, ka viņiem vispār ir nākotne, Lauvuķepa nomurmināja.

Da�u sirdspukstu ilgumā neviens kaķis nepakustējās. Asķepa nodomāja, ka cilts kaķi ir pārāk apjuku�i pēc Akmensteicēja paziņojuma. Tad viņa pamanīja tievo, balto veckaķi Mākoni sa�ukstamies ar citu veckaķi brūnu, plankumainu runci.

- Kā tu domā, Lietus? Mākonis viņam jautāja. Cīnīties vai bēgt?

Vecais runcis izdvesa sa�utuma pilnu �ņācienu:

� Es nekad neesmu vēlējies cīnīties, bet esmu ari pārāk vecs, lai tālu aizbēgtu!

Turpat netālu no veckaķiem divas mātītes bija sabāzu�as galvas kopā un satraukti sarunājās.

- Planējum, ko lai mēs darām? Es nevaru cīnīties, kamēr zīdu kaķēnus. Bet viņi nevar ari bēgt. Viņiem tikai nupat atvēru�ās acis! Un es neie�u prom bez viņiem.

- Neraizējies, Lidojum, otra kaķene viņu mierināja. Neviens negaida, ka pametīsi kaķēnus. Es ari neatstā�u savējos.

Nags pienāca pie kaķenēm. Abas nedro�i paskatījās uz runci.

- Izvēlieties cīnīties, rūca lielais alas sargs. Tad cilts jūs aizsargās tāpat kā aizsargā visas mātītes un mazuļus. Viņ� aplika asti ap mātītēm un aizveda viņas uz cīnītāju alas pusi, kur palika abām blakus, it kā jau tagad aizstāvētu no briesmām.

Nu Asķepa redzēja, ka cilts sāk dalīties divās grupās. Olis un �ļakata ātri aizdieba uz cīnītāju pusi. Ķērciens uzsauca abām nopakaļ ko tādu, ko Asķepa īsti nesadzirdēja, un devās uz pretējo alas pusi kopā ar vēl vienu topo�o guvuma mednieku. Nakts pievienojās Nagam, bet, Asķepai par pārsteigumu, Pelēkums izvēlējās bēgt, un Putns pēc nelielas vilcinā�anās ari devās uz to pusi.

Asķepa apjauta, ka sirds strauji sitas un muskuļi pavisam saspringu�i. Kaķenīte nesaprata, kāpēc viņai �ķiet tik svarīgi, lai cilts paliktu savās mājās kalnos; viņa tikai zināja, ka tam ir iz�ķiro�a nozīme. Ja cilts kaķi pamestu mājas, viņiem priek�ā būtu smags ceļojums, kurā daudz grūtību un briesmu, turklāt viņiem būtu jāpamet visas savas tradīcijas, viss, kas pazīstams. Viņi vairs nebūtu cilts.

Tagad tikai da�i kaķi vēl nebija izlēmu�i. Klintsakmens joprojām stāvēja alas vidū, viņa skatiens bija satraukts. Beidzot, īsi pamājis Kazenājnagam, viņ� devās pie kaķiem, kuri bija izlēmu�i cīnīties. Nags viņu sirsnīgi sveica, uzsitot ar astes galu pa plecu.

Visu �o laiku Vētrasvilna un Tērce bija stāvēju�i pavisam klusi, kopā saspiedu�ies. Beidzot Tērce palūkojās uz Vētrasvilnu, viņas acīs bija neizteikts lūgums. Viņ� pieskārās ar degunu partneres ausij, tad uzlika asti viņai uz muguras, un abi devās pie Tērces brāļa.

9

- Vai viņi drīkst izvēlēties? Lauvuķepa �ukstus jautāja. Vai Vētrasvilna un Tērce ir cilts vai klana kaki?

9

- Nez vai viņi pa�i to zina, Asķepa atbildēja.

Klanu kaķi palika sē�am alas vidū, saspiedu�ies cie�āk kopā, ciltij pa�ķiroties uz abām pusēm. Beigās tur bija paliku�i tikai viņi. Asķepas sirds sāka sisties straujāk, saprotot, ka cīnītāju pusē ir vairāk kaķu nekā bēgt izlēmu�o.

- Viņi ir izvēlēju�ies cīnīties, māsa pa�ukstēja Sīļaķepam.

Brālis pavēcināja asti. Labi.

Kazenājnags paskatījās uz vienu, tad uz otru alas pusi un, pieliecis galvu, uzrunāja Akmensteicēju. Ārstniek, izvēle �ķiet skaidra, viņ� paziņoja. Tava cilts vēlas cīnīties.

Akmensteicēja ka�oks uzbozās. Asķepa noprata, ka viņ� nebija gaidījis �ādu iznākumu. Samiedzis acis, vecais runcis palūkojās uz Kazenājnagu. Lai notiek! viņ� no�ņācās. Lai tev mierīgs miegs, klanu kaķi. �ī kauja būs manas cilts gals.

Kazenājnags nogaidīja, līdz ārstnieks nolec no akmens un nozūd, pēdējo reizi pavēcinājis asti, lai dotos uz tuneli, kas ved uz Smailakmeņu alu. Tad karotājs pagriezās pret pārējiem alā eso�ajiem kaķiem. Cilts pat tie, kuri bija izvēlēju�ies cīnīties, izskatījās satraukta, it kā tikai tagad saprastu, cik svarīgu lēmumu pieņēmusi.

Lai notiek, laiks gatavoties cīņai! Kazenājnaga balss bija mundra un pārliecino�a. Mums jāuzbrūk nekavējoties, pirms iebrucējiem rodas izdevība izaicināt mūs uz kauju. �onakt vēl ir pilnmēness, tas ir labi.

Asķepa sarāvās, katrai spalviņai ka�okā no protesta saslienoties gaisā. Pilnmēness ta�u bija pamiera laiks! Pie ezera mīto�ie klani tagad iet uz Saietu. Lai gan kaķenīte zināja, ka tas ir neiespējami, ķepas tā vien niezēja doties prom no alas un lejup no kalniem, lai būtu kopā ar savējiem. Bet ciltij pilnmēness nav nekas īpa�s, viņa sev atgādināja.

- Ikviens, kas vēlas vēl patrenēties kaujai, lai iet pie Vāvergaitas un Asķepas, Kazenājnags turpināja. Klintsakmen un Nag, es vēlos, lai palīdzat man ar stratēģiju. Sīļaķepa, palūkojies, vai vari atrast kādas dziedino�as zālītes, tās būs vajadzīgas pēc kaujas!

- Protams, Sīļaķepa nomurmināja. No Akmensteicēja jau mēs palīdzību nesagaidīsim.

- Atcerieties, Kazenājnags ieņaudējās, nopietni palūkojoties uz visiem alā eso�ajiem kaķiem, �ī nav cīņa par karotāju kodeksu vai cilts kodeksu. �ī ir cīņa uz dzīvību un nāvi, glu�i kā iebrucēji teica. Un jūs -cilts būsiet tie, kuri dzīvos!

Viņ� palika nekustīgi stāvam, dzintarkrāsas acīm mirdzot, un cilts kaķi sajūsmā uzgavilēja.

* * *

Cauri ūdenskritumam iespīdēja mēnesgaisma, tinot alu sudrabotā vizmā. Kaķi, kas grasījās doties cīņā, bija sapulcēju�ies pie alas izejas, gaidot savu kārtu, lai ietu laukā pa Straujūdens taku. Stāvot līdzās Lauvuķepam, Asķepa juta brāļa sajūsmu, domājot par dalību īstā kaujā. Viņa aste bija divtik kupla kā parasti un dzintarkrāsas acis dzirkstīja.

- �urp! Asķepa palēcās, kad plecam pieskārās kāda aste, un, apcirtusies riņķī, viņa ieraudzīja Sīļaķepu. Panāciet �urp, viņ� atkārtoja, pamājot ar asti. Man jums kaut kas jāpasaka. Brālis bija neparasti saspringts, it kā arī viņam būtu jādodas pa�am savā kaujā.

- Kas ir? Lauvuķepa noprasīja, skatoties, kā kaķi iet prom pa taku. Mums tūlīt jāuzsāk ceļ�.

- Nebūs ilgi, Sīļaķepa apsolīja, vedot brāli un māsu uz klusāku stūri aiz liela akmens. Jums jāpiesargājas, run�uks iesāka, kad abi pārējie notupās viņam līdzās. Atcerieties, ka te jūs nesargā Zvaigznes klans.

- Ar mums tagad ir Bezgalīgo medību cilts, Asķepa atgādināja.

- Ak nē. Sīļaķepa pakustināja ausis. Bezgalīgo medību cilts ir padevusies. Viņi ne nagu nepacels, lai jums palīdzētu.

Kā viņ� to var zināt? Asķepa prātoja. Bet nebija laika jautājumiem. Lai nu kā, viņa bija iemācījusies nejautāt, kā Sīļaķepa uzzina savus noslēpumus.

- Klau, tev nevajag par mums raizēties... Lauvuķepa iesāka.

- Es neraizējos'. Sīļaķepas neredzīgās zilās acis bija neparasti nopietnas. Jums jāatgrie�as, lai ari kas notiktu. Tas ir svarīgāk, nekā jūs spējat iedomāties.

- Mēs nekur nebēgsim, vai zini, Lauvuķepa ieņaudējās.

Sīļaķepa izgrūda niknu �ņācienu. Vai tu vari paklausīties...

Viņ� runāja tik kaismīgi, ka nobiedēja Asķepu. Kaķenīte vēlējās uzzināt, ko brālis viņiem nestāsta. Bet tie�i tobrīd no ūdenskrituma puses kāds sauca viņu vārdus.

- Asķepa! Lauvuķepa! Kazenājnags viņus gaidīja, asti nepacietīgi vicinādams.

- Nākam! viņa attrauca.

Viņi ar Lauvuķepu pielēca ķepās un metās pāri alai, lai dotos laukā pa taku. Ejot zem dārdo�ā ūdens aizkara, Asķepai likās, ka viņa atkal dzird Sīļaķepu skaļā balsī saucam:

-Jums jāatgrie�asl

Pilnmēness gaismā kalni bija kā klāti ar sudrabu, ko pār�ķēla klin�u izvirzījumu tum�ās ēnas. Lauvuķepa gāja tēvam līdzās.

- Atcerieties, Kazenājnags ņaudēja, paskatoties uz viņu un Asķepu, jums nav nekas jāpierāda. Neiesaistieties cīņā ar kaķi, kuru nespējat uzveikt. Ja varat no tā izvairīties.

- Mēs negribam, lai mums norauj ausis, Asķepa aizrādīja, pa�audot asti.

- Tad piesargieties, lai tā nenotiek! Kazenājnaga dzintarkrāsas acis sirsnīgi mirdzēja. Kā es skatī�os acīs Ugunszvaigznem, ja neaizvedī�u jūs visus sveikus un veselus mājās?

Lauvuķepa gaidās trīcēja no ausīm līdz astes galiņam. Ar katru soli viņ� tuvojās savai pirmajai īstajai kaujai. Run�uks ar katru ķermeņa �ūnu vēlējās darīt tēvu un klanu lepnus. Tomēr viņ� jau necīnīsies tikai par klanu un karotāja kodeksu. Viņ� cīnīsies ari par cilti kopā ar cilts kaķiem, kas bija kļuvu�i viņam par draugiem. Cilts ienaidnieki tagad bija arī viņa ienaidnieki, jo bija parādīju�i, ka viņiem nav goda kodeksa; viņi nespēja pieņemt, ka ir taisnīgi sadalīt kalnu atsevi�ķās teritorijās.

Da�u astu attālumā viņ� pamanīja Vējaķepu. Vēja klana māceklis ari bija gatavs kaujai, viņa ka�oks bija uzbozts un zobi atņirgti me�onīgā ņurdienā. Viņ� soļoja tie�i aiz Vārnuspalvas, tomēr tēvs neveltīja dēlam nevienu iedro�inājuma vārdu. Lauvuķepam sametās run�uka �ēl. Varbūt Vējaķepa nebūtu tik kaitino�s spalvu kamols, ja viņa tēvs būtu Kazenājnags, nevis Vārnuspalva.

Kalni ietinās ēnās, un Lauvuķepa, paskatījies aug�up, redzēja, ka Mēnesi aizklājis mākonis. Viņu pārņēma aukstums, it kā pēdas būtu skāru�as ledu. Vai tas nozīmē, ka Zvaigznes klans uz viņiem dusmojas par pilnmēness pamiera pārkāp�anu? Bet Zvaigznes klans nemin �o debesu takas, viņ� atcerējās. Sīļaķepa bija brīdinājis, ka viņi dosies kaujā vieni. Turklāt pēc mirkļa mākonis jau bija prom, un Mēness atkal spo�i spīdēja. Da�reiz mākonis ir tikai mākonis.

Kad kaujinieki sasniedza iebrucēju alu, Mēness jau bija augstu pie debesīm. Viss bija kluss. Lauvuķepa ielūkojās �aurajā spraugā starp diviem slīpajiem klintsakmeņiem, bet iek�ā valdīja tik melna tumsa, ka saskatāms nebija nekas.

- Es neredzu sargus, Asķepa �ukstēja.

- Gan jau viņi nospriedu�i, ka tādi te nav vajadzīgi, Lauvuķepa nomurmināja. Galu galā cilts kaķi ir pārāk vāji, lai sagādātu jebkādas problēmas, vai ne?

Asķepas zaļās acis sajūsmā mirdzēja. To mēs vēl redzēsim!

Kazenājnags sapulcināja kaķus tuvāk, pamādams ar asti, lai seko viņam uz akmens paēnu. Mēs ar Klintsakmeni sadalīsim jūs uzbrukuma vienībās, -viņ� ņaudēja. Ikvienā grupā būs gan cilts, gan klanu kaķi, mācekļi un apguvēji. Tā katrai vienībai būs visas labākās prasmes. Plāns ir izvilināt iebrucējus laukā un uzbrukt �eit, pretējā gadījumā mums nāktos cīnīties tumsā viņiem zināmā teritorijā.

Lauvuķepa atkal palūkojās uz tum�o spraugu un tad uz Kazenājnagu. Tas nevar būt, viņ� iebilda.

Kazenājnags pie�ķieba galvu. Vai tie�ām?

- Ala nevar būt pilnībā tum�a. Viņiem ta�u tur ir migas nevar būt, ka viņi visu laiku maldās pa tumsu kā akli, vai ne?

Kazenājnags samiedza acis. Tev taisnība. Kaut kur noteikti ir kāda lūka, pa kuru ieplūst gaisma un gaiss.

- Mums vajadzētu to sameklēt! Lauvuķepas pēdas sajūsmā kniesa.

Tēvs vēl mazliet padomāja un tad pamāja. Labi. Mums nevajadzētu uzbrukt, skaidri nezinot situāciju. Ja alai ir vēl viena izeja, viņi var izbēgt pa to un uzbrukt mums no aizmugures. Viņ� pamāja ar ausīm uz klints pusi. Ejam! Asķepa, Vējaķepa, jūs arī.

- Es arī! Olis pielēca kājās. Es pazīstu klintis, -viņa piebilda. Varē�u būt noderīga.

- Labi, tad nāc, Kazenājnags piekrita. Klintsak-men, sāc sadalīt kaķus vienībās! Un lai visi kaķi ir tik klusi, it kā lavītos pakaļ medījumam. sis uzbrukums sāksies tikai tad, kad visi būsim gatavi, ne ātrāk.

Pieci kaķi piesardzīgi pārlavījās pāri klajumam klints spraugas priek�ā un devās uz �auru taciņu, kas veda aug�ā kalnā tie�i aiz slīpajiem klintsakmeņiem. Lauvuķepa bija gatavs mesties kaujā, ja klints plaisā būtu manāma kāda kustība, bet tā bija un palika tum�a un klusa.

Slīpie klintsakmeņi bija atbalstīju�ies pret nogāzi, ko klāja akmeņi un kas veda uz kalna kori. Taciņa līkumoja starp akmeņiem, līdz izveda kores galā netālu no vietas, kur abas slīpās klintsakmens plāksnes saskārās. Lauvuķepa līda tuvāk, vēderam teju skarot zemi.

- Vējaķepa, skaties, kas notiek lejā! Kazenājnags pa�ukstēja. Dod ziņu, ja redzi iebrucējus.

Izskatīdamies priecīgs, ka izvēlēts konkrētai misijai, Vējaķepa līda uz vēdera, līdz varēja pārredzēt visu laukumu nogāzes priek�ā. Kazenājnags un mācekļi izretojās, izpētot apkārtni ap slīpajiem klintsblukiem.

Lauvuķepa apostīja akmeņus uz kalna kores. Te spēcīgi smar�oja pēc kaķiem; tā bija iebrucēju smar�a, kuru viņ� jau bija sācis pazīt. Bet run�uks nesaprata, no kurienes smar�a rodas. Tad viņ� pamanīja spraugu starp diviem akmeņiem, kur aromāts bija īpa�i spēcīgs.

- Manuprāt, esmu kaut ko atradis! Lauvuķepa klusi uzsauca.

Kazenājnags, Asķepa un Olis viņam pievienojās, nostājoties cie�i blakus. Iebāzis galvu caurumā, Lauvuķepa redzēja slīpas klints sienas. Pa�ā apak�ā bija smil�u aplis, kur bija redzama ēna, ko mēnesgaismā meta viņa galva. Nebija ne miņas no kaķiem, bet smar�a bija ļoti spēcīga.

- Ļauj paskatīties! Olis nepacietīgi ieņaudējās.

Lauvuķepa pakāpās malā, ļaujot cilts apguvējai ielūkoties spraugā. Viņa da�u sirdspukstu ilgumā lūkojās lejā, tad pacēla galvu, zilajām acīm mirdzot. Viņi nemū�am netiks laukā pa �ejieni! Bet es varētu norāpties lejā.

-Jā! Lauvuķepa sāka lēkāt aug�up lejup kā sajūsmināts kaķēns. Mēs visi varētu ielīst tur iek�ā. Mēs varētu izdzīt kaķus laukā, kur mūsu karotāji tos jau gaidītu.

Kazenājnags pa�ūpoja galvu. Nekā nebija. Tas ir pārāk bīstami.

- Nav gan. Asķepa ar purniņu piebikstīja tēvam pie pleca. Viņi mūs negaida. Tie kaķi būs pārāk pārbiju�ies, lai kaut ko pasāktu. Viņi bēgs.

- Tad es ie�u iek�ā, Kazenājnags sacīja.

Lauvuķepa ņurdo�i iesmējās. Domā, ka tu ar saviem platajiem pleciem iesprauksies tajā caurumā? Tas ir uzdevums mazākiem kaķiem! Ei, Vējaķepa!

Viņ� pasauca Vēja klana mācekli un izskaidroja plānu. Vējaķepa nervozi norija siekalas. Es piedalos.

- Vēl neesmu teicis, ka drīkstat iet, Kazenājnags aizrādīja. Tas ir labs plāns, bet jūs varat nokrist un lauzt kaklu. Nemaz nerunājot par to, ko jums var nodarīt iebrucēji.

- Es nenokritī�u, Olis pa�pārliecināti paziņoja. Un arī pārējie ne, ja būs piesardzīgi. Tur ir pietiekami daudz plaisu, kurās iecirst nagus, viņa paskaidroja, un jums vienmēr jāpārliecinās, ka zem ķepām ir stabils pamats, pirms dodaties tālāk. Tas ir tikpat viegli kā notiesāt medījumu.

Varbūt tev, Lauvuķepa nodomāja. Bet viņ� tagad nevarēja atkāpties. Mēs to paveiksim, run�uks sacīja. Kaujai un ciltij tas var būt iz�ķiro�s lēmums.

Kazenājnags nopūtās. Tev taisnība. Un jūs esat mācekļi, nevis kaķēni, ko sargā mazuļu miga. Lai notiek, varat rīkoties!

Lauvuķepa ieskatījās Asķepas mirdzo�ajās acīs un cerēja, ka arī pats �ķiet tikpat dro�s.

- Es noie�u lejā un izstāstī�u pārējiem, Kazenājnags turpināja. Nogaidiet, līdz redzēsiet, ka esmu sasniedzis klajumu pie alas. Tad ejiet; mēs būsim gatavi un jūs gaidīsim.

Viņa dzintarkrāsas acis uz mirkli pakavējās pie Lauvuķepas un tad pie Asķepas, pirms karotājs pagriezās un devās lejup pa taku.

Vējaķepa atkal notupās savā novēro�anas punktā, savukārt Olis a�i atkārtoja norādes par kāp�anu lejā. Un neskatieties lejup, viņa pabeidza. Ja sareibs galva, nokritīsiet.

Vējaķepa bija atgriezies. Viņ� ir lejā.

- Tad ejam, Lauvuķepa ieņaudējās.

- Es ie�u pirmā, Olis jau bija pagriezusies, lai kāptu iek�ā spraugā ar pakaļkājām pa priek�u. Skatieties, kā es to daru!

Ap caurumu nebija pārāk daudz vietas, bet visi trīs mācekļi saspiedās tuvāk, lai vērotu Oli. Lai gan Vējaķepas auss bija viņam tie�i priek�ā, Lauvuķepam izdevās noskatīties, kā Olis kāpj lejā, uzmanīgi pārbaudot katru akmeni, pirms likt uz tā ķepu.

- Es ie�u nākamais, viņ� nomurmināja. Viņa nedrīkst ilgi palikt viena tur lejā.

Asķepa un Vējaķepa atkāpās, lai dotu viņam vietu. Atmuguriski ieslīdējis klints plaisā, Lauvuķepa uz mirkli nobijās, ka ir pārāk liels, lai tiktu cauri. Viņa pleci teju ieķērās spraugā, bet run�ukam izdevās izsprukt cauri, un tagad viņ� ar visiem nagiem bija ieķēries akmens sienā. Viņ� dzirdēja zemāk kluso Oļa balsi. Viss kārtībā. Tagad tikai lēnām.

Atcerējies Oļa brīdinājumu neskatīties lejā, Lauvuķepa uzmanīgi virzījās lejup pa klinti, cie�i ieķeroties plaisās. Viens akmens zem viņa svara atdalījās no klints un nokrita, un run�uks, panikā noelsies, steig�us mēģināja rast nākamo atbalstu ķepai. Kad tas bija atrasts, viņam nācās kādu mirkli atpūsties, sirdij tik skaļi sitoties pret ribām, ka viņam likās to dzird ikviens kaķis no �ejienes līdz ezeram.

Viņ� saklausīja Vējaķepas aizkaitināto �ukstu virs galvas. Vai tu tur domā tupēt visu nakti?

Lauvuķepa sakoda zobus. Viņ� neļaus Vēja klana māceklim nojaust, ka ir nobijies. Run�uks sameklēja nākamo akmeni, lai dro�i virzītos tālāk. Agrāk, nekā viņ� bija gaidījis, Oļa balss atskanēja turpat pie auss.

- Vari lēkt!

Lauvuķepa sasprindzināja muskuļus, atspērās no klints un piezemējās smiltīs da�u astu garumus zemāk. Vējaķepa nolēca viņam līdzās, un pēc brī�a sekoja ari Asķepa.

- Lieliski! Oļa acis mēnesnīcā mirdzēja. Ko tagad?

Lauvuķepa izpurināja granti no ka�oka un palūkojās apkārt. No smil�ainā laukuma, kurā visi stāvēja, kaut kur veda līkumots tunelis; nebija iespējams saskatīt, kas gaidāms pēc pāris soļiem. Iebrucēju smar�a bija visapkārt.

- Pagaidiet te, viņ� pa�ukstēja.

Liekot ķepas tik klusi, it kā sekotu pelei, Lauvuķepa ielavījās tunelī un palūkojās ap stūri. Viņ� ieraudzīja, ka tunelis izple�as, tur zemi atkal klāja smiltis, kas bija sastumtas līdz sienām. Run�uks redzēja kaķa ausis, kas tik tikko pacēlās no sūnu migas, un dzirdēja pavisam mazu kaķēnu ņaudē�anu. Izgar�ojis gaisu, Lauvuķepa sajuta pienaino mazuļu migas smar�u. Tunelis veda tālāk, tur skanēja klusas sarunas un kustējās kaķi, kā iekārtodamies naktsmieram.

Viņ� klusi izlavījās atpakaļ pie biedriem. Turpat ap stūri ir mazuļu miga, viņ� klusi ziņoja. Mēs neaiztiksim mātītes un mazuļus, labi? Pārējie kaķi ir tālāk, tuvāk ieejai alā. Manuprāt, viņi nezina, ka esam te.

- Ko darīsim? Asķepa noprasīja.

- Mēs negribam cīnīties alā, tikai iztriekt viņus laukā, tāpēc skriesim cauri tunelim un alai, aurojot tā, it kā mums pakaļ dzītos bars āp�u.

Olis izskatījās apmulsusi. Kas tie tādi?

Vējaķepa pārbolīja acis. Lieli, briesmīgi zvēri ar asiem zobiem.

- Neļaujiet, lai jūs iesprosto alā! Lauvuķepa notupās, sagatavojies lēcienam. Labi aiziet!

Viņ� lēca uz priek�u, izdve�ot apdullino�u bļāvienu. Biedri metās viņam pakaļ, aurojot kā uzbrukumā skrieno�s klans. Tunelī izskanēja brīdinājuma saucieni. Lauvuķepa pamanīja rudi baltu mātīti, kas bija pieplakusi pie sienas, spie�ot mazuļus sev pie vēdera. Viņ� paskrēja tiem garām un izbrāzās iebrucēju galvenajā alā.

Robe�pārkāpēji nervozi skraidīja pa alu, �okā aurodami un bailēs raudamies uz izeju. Lauvuķepa bija gatavs cīnīties, bet neviens nemēģināja mācekli apturēt, kad viņ� traucās cauri alai. �aurā plaisa klintī, kas veda ārā, bija pilna ar kaķiem, kas visi vienlaikus izmisīgi mēģināja tikt laukā. Lauvuķepa apcirtās, stāvot ar muguru pret klinti, un izlaida nagus, bet tuvākais kaķis slaids, ruds runcis uzmetis māceklim pārbiedētu skatienu, izspruka ārā pa klints spraugu. Da�u sirdspukstu laikā ala bija tuk�a, tajā bija paliku�i tikai mācekļi.

Asķepa izdvesa beidzamo biedējo�o kliedzienu un apstājās, smagi elsdama. Mums izdevās!

No plaisas klintī skanēja kautiņā iesaistīto brēcieni; Kazenājnags veda savus kaķus kaujā. Lauvuķepa dziļi ievilka elpu un sagar�oja gaisā asinis. Aiziet! viņ� sauca.

Tagad ceļ� laukā no alas bija brīvs. Lauvuķepa metās ārā un nonāca klajumā. Pla�ais laukums pie klints bija kā nosēts ar cīņā iesaistīto kaķu ķermeņiem, kad cilts un klana kaķi klupa virsū iebrucējiem. Mēnesgaisma apspīdēja svītrainos, rudos un baltos ka�okus un mirdzēja uz asajiem zobiem un nagiem. Nakti pār�ķēla sāpju un dusmu kaucieni.

Lauvuķepa saausījās, viņam likās, ka aiz muguras atskan �uksts: Lauvuķepa tagad! Viņ� pagrieza galvu. Vai viņ� tie�ām bija dzirdējis runājam Tīģer-zvaigzni? Ēnās nemanīja tum�i svītraino tēlu, bet mudinājums doties kaujā bija nepārprotams.

Tie�i viņam priek�ā brūnais iebrucējs Zibsnis bija piespiedis pie zemes Ķērcienu un ar nagiem apstrādāja apguvēja vēderu. Dusmās iekaucies, Lauvuķepa uzlēca Zibsnim mugurā un cie�i iekodās viņam kaklā. Sāpēs un bailēs iebrēcies, Zibsnis pacēlās pakaļkājās, mēģinot nokratīt uzbrucēju. Ķērciens izspruka brīvībā un nozuda tumsā.

Lauvuķepa zaudēja līdzsvaru, bet viņam izdevās nogāzt Zibsni līdzi, un viņ� sāka plēst iebrucēja pavēderi ar pakaļkājām. Gaisā uzlidoja pelēkas spalvas kum�ķi, un viņ� sajuta karstu asiņu straumi. Māceklis metās Zibsnim pie kakla. Runcis iebelza viņam pa ausi un kaut kā pieslējās kājās. Lauvuķepa palaida pretinieku vaļā.

Mirkli viņ� stāvēja, smagi elsojot, un meklēja nākamo pretinieku, un viņam likās, ka atkal dzird �ukstu: Lauvuķepa aiz muguras! Viņ� apcirtās riņķī, lai stātos pretī lielam, pelēkam runcim, kura ka�oks jau bija asinīm notriepts. Lauvuķepa paspēja parauties malā un noskrāpēt iebrucēja sānus ar nagiem.

Uzlēcis uz akmens, run�uks nopētīja Mēness apspīdēto kaujas lauku un pamanīja Asķepu un Oli cīnāmies līdzās, lau�oties cauri kaķu biezoknim uz vietu, kur Kazenājnags plēsās ar Svītri, valstoties no vienas puses uz otru me�onīgā ka�oku un nagu murskulī. Viņ� pamanīja arī Vāvergaitu, kas metās uz priek�u, lai padzītu melnu runci ap akmens izvirzījumu un prom no kaujas lauka. Mātes rudā aste plīvoja aiz muguras un zobi bija dusmās atņirgti.

Tie�i Lauvuķepam pie kājām Pelēkums cīnījās ar melnbaltu kaķeni, izmisīgi vicinot ķepas un mēģinot panākt, lai iebrucēja atlai� viņa plecu, kurā tā bija ielaidusi zobus. Izskatījās, ka runcis drīz vien pagurs.

Lauvuķepa izgrūda kareivīgu kaucienu un nolēca iebrucējai uz pleciem, ielai�ot nagus tai dziļi ādā -�o paņēmienu viņ� bija apguvis treniņā ar Pelnādu me�ā. Kaķene atlaida Pelēkumu un apvēlās riņķī, saspie�ot Lauvuķepu zem sava svara. Viņ� juta, ka trūkst elpas, purniņ� bija iespiests kaķenes ka�okā, run�uks cīnījās pēc gaisa un sāpēs sarāvās, kad kaķene iekodās viņam ausī. Domā! Atkal tas �uksts, un �oreiz Lauvuķepa spēja iztēloties Vanagsarmas zilās acis.

Viņ� tēloja, ka saļimst. Kaķene atslābināja tvērienu, un Lauvuķepa nekavējoties metās aug�up, izraujot ausi un nogā�ot iebrucēju zemē. Viņa pieslējās ķepās un pietupās, lai sagatavotos lēcienam. Lauvuķepa gatavojās uzbrukumam.

Pēk�ņi run�uks pamanīja Asķepu un Vējaķepu skrienam uz viņa pusi. Viņi pa�ķīrās, lai nonāktu katrs savā pusē iebrucējai. Kaķene lēca, nagus izlaidusi. Lauvuķepa pieplaka pie zemes un juta sakustamies spalvu, kad kaķene, netrāpot viņam, piezemējās vietā, kur Asķepa un Vējaķepa jau gaidīja, lai plēstu viņas sānus ar nagiem. Uzbrucēja sāpēs ievaidējās un metās bēgt.

Lieliski! Lauvuķepa noelsās, pielecot kājās. Izrādās, arī Vēja klanā māca �o cīņas paņēmienu!

Bet kautiņ� jau �ķīra viņu no pārējiem diviem mācekļiem. Lauvuķepa atkal metās cīņā. Viņ� dzirdēja asins �alkoņu ausīs; likās, ka viņam ir divdesmit kaķu spēks. Māceklis jutās dzīvāks nekā jebkad agrāk. Kad kaķi cits pēc cita bēga no viņa asajiem nagiem, run�uks apzinājās, ka ir dzimis būt karotājs.

Tad pienāca brīdis, kad viņam vairs neuzbruka neviens kaķis. Lauvuķepa griezās riņķī kā kaķēns, kas ķer savu asti. Kur jūs esat? Nāciet cīnīties!

- Lauvuķepa! Tas vairs nebija noslēpumainais �uksts, bet tēva mierīgā balss. Lauvuķepa, pietiek! Viss ir beidzies.

Lauvuķepa sastinga, lūkojoties uz Kazenājnagu ar joprojām atņirgtiem zobiem. Nekas nav beidzies, -viņ� �ņāca, līdz pēdējais iebrucējs ir sakauts.

- Nomierinies, Lauvuķepa, Kazenājnags ņaudēja. Viņi ir sakauti. Mēs esam uzvarēju�i.

Lauvuķepas pirmā reakcija bija vil�anās. Vai �ī brīni�ķīgā muskuļu, zobu un nagu simfonija beigusies? Vairs nekādu baiļu pretinieku acīs, kad viņi pagriezās, lai bēgtu? Viņ� vairākkārt dziļi ieelpoja un palūkojās apkārt. Klanu un cilts kaķi viņu vēroja, izskatīdamies pārsteigti vai varbūt pat nobiju�ies? Kāpēc? Ko es tādu esmu izdarījis?

- Tu cīnījies ļoti labi, Lauvuķepa, Klintsakmens viņam klusi sacīja. Tava drosme un cīņas prasmes tiks pieminētas, cik ilgi vien cilts pastāvēs.

Lauvuķepa palūkojās uz sevi un ieraudzīja, ka ka�oku klāj �ūsto�as asinis. Viņ� jutās sakarsis un slapj�, un vēders sagriezās no asins smakas. Run�uks sagrīļojās; viņam līdzās nostājās Asķepa, zaļās acis bailēs iepletusi.

- Kur tu esi ievainots? viņa pārbijusies jautāja.

Lauvuķepa apjucis pa�ūpoja galvu. Viņ� juta sāpes tikai ieplēstajā ausī un ķepās, kas bija nobrāztas, dienām ilgi staigājot pa akmeņiem. Man nekas nekai�, viņ� nomurmināja.

Pirms Asķepa paspēja pateikt vēl kaut ko, da�i no iebrucējiem bailīgi pabāza galvas no akmeņiem, Svītris nāca pirmais. Viņam no viena pleca bija noplēsts gandrīz viss ka�oks un purns asiņoja. Barvedis piekliboja pie Klintsakmens un Kazenājnaga un nolieca galvu.

-Jūs esat uzvarēju�i, viņ� nosēca. Mēs turpmāk vairs nepārkāpsim jūsu robe�as, ja vien apsolāt nedarīt pāri mūsu mātītēm un kaķēniem.

Klintsakmens un Kazenājnags saskatījās, it kā apdomātu sudrabotā run�a piedāvājumu. Lauvuķepam gribējās iekliegties: Nē! Padzeniet viņus! Bet run�uks klusēja.

Ciltij nav nekas dalāms ar mātītēm un mazuļiem, Klintsakmens beidzot ieņaudējās. Mēs liksim jūs mierā, kamēr vien paliksiet savā robe�as pusē.

Svītris atkal nolieca galvu un pamāja ar asti, lai vestu savus apskādētos biedrus atpakaļ pa klints plaisu uz apmetni.

Lauvuķepa noskatījās, kā viņi aiziet. Vai Tīģerzvaigzne un Vanagsarma tie�ām bija cīnīju�ies �ajā kaujā kopā ar viņu? Vai varbūt viņu ēnas klīst pa me�iem pie ezera, gaidot run�uka atgrie�anos? Viņ� vairs nedzirdēja balsis, neatskanēja neviena uzslava par lielisko cīņu, te bija tikai Asķepa, kas uzstājīgi mēģināja atrast viņam kādu ievainojumu.

Apgulies un atpūties, viņa lūdzās. Vai vēlies, lai atvedu Sīļaķepu? Es kaut kā dabū�u viņu �urp.

- Viss kārtībā, Lauvuķepa uzstāja. Man nav vajadzīga palīdzība.

Kazenājnags pulcēja savus karotājus no klaniem un cilts, lai gatavotos ceļam atpakaļ uz alu. Lauvuķepa viņiem pievienojās, nostādamies aiz Vējaķepas un Oļa, un mēģināja nelikties ne zinis par Asķepas raizēm, māsai soļojot viņam līdzās un acīm redzami gaidot, ka viņ� kuru katru mirkli saļims.

Oļa acis mirdzēja. Vai redzējāt, kā �ie bēga? -viņa ņaudēja.

- Es jau zināju, ka klani atrisinās visas cilts problēmas, Vējaķepa iedomīgi sacīja. Tagad jūs mū�īgi būsiet mums pateicīgi!

Ieskatījies Asķepas rai�pilnajās, zaļajās acīs, Lauvuķepa nojauta, ka māsa gan nav par to tik pārliecināta. Bet kauja bija uzvarēta. Viņ� bija uzvarējis kaujā. Un nekavējoties būtu gatavs cīnīties no jauna.

Sīļaķepa gulēja migā, kur joprojām varēja saost māsas un brāļa smar�u. Viņ� nemēģināja aizmigt; ausis bija saspicētas, lai klausītos, kad atgriezīsies karotāji. Vēders ba�ās sarāvās. Ja nu Asķepa un Lauvuķepa būs kritu�i kaujā? Kas tad notiks ar pareģojumu, ja trīs pēk�ņi kļūs par diviem vai pat par vienu? Kā viņ� spēs dzīvot bez viņiem?

Mū�īgā ūdenskrituma dunoņa skanēja citādi, tā dobji atbalsojās teju tuk�ajā alā. Abas mātītes bija mazuļu migā ar saviem kaķēniem. Mākonis, Kas Nes Pērkonu un Lietus, Kas Krīt Uz Akmeņiem bija devu�ies uz savām migām alas tālākajā galā. Spārna Ēna Ūdenī guvuma medniece, kas bija smagi ievainota cīņā par ērgli, gulēja netālu. Visi pārējie kaķi bija devu�ies kaujā; nebija nekādas vajadzības atstāt kādu sargāt alu, ja visi iebrucēji būs iesaistīti cīņā.

Beidzot Sīļaķepa vairs nespēja mierīgi nogulēt. Viņ� piecēlās ķepās un �ķērsoja alu, apstājoties, lai uzlaizītu da�as ledainas ūdens lāses, kas bija noritēju�as pa klinti dzeramā ūdens baseinā. Tad run�uks ielavījās tunelī, kas veda uz Smailakmeņu alu.

Alā viss bija kluss. Vējaķepa juta vieglu vēja pūsmu sejā un saoda cilts ārstnieka smar�u, spēcīgu un svaigu.

- Akmensteicēj? viņ� ieņaudējās.

- Esmu �eit, Sīļaķepa. Vecā kaķa balss skanēja no tālākā alas gala, viņ� izklausījās skumj� un sakauts. Ko vēlies?

- Vai no Bezgalīgo medību cilts bijusi kāda vēsts? Sīļaķepa jautāja.

- Nē. Es veros ūdens lāmā un redzu tikai Mēness atspīdumu.

Sīļaķepa sajuta vēderā dūrienu, asu kā nagi. Viņ� zināja, ka Akmensteicējs melojis savējiem par Bezgalīgo medību cilti. Vecais runcis mēģināja manipulēt ar cilts kaķiem, lai viņi izvēlētos bēgt, lai parādītu Kazenājnagam un klaniem, ka viņiem te nav nekādas ietekmes. Bet sis plāns bija izgāzies. Cilts bija izvēlējusies cīnīties, un ārstniekam bija jāņem vērā: ja kaķi izdzīvos, viņi būs to paveiku�i bez sen�u atbalsta. Ārstnieka sirsdssāpes plūda pa alu kā upe; Sīļaķepa nespēja nejust viņam līdzi.

- Man ļoti �ēl, viņ� ieņaudējās.

- Varbūt viņi zaudēju�i ticību mums, Akmensteicējs atbildēja bezkaislīgā balsī.

- Esmu pārliecināts, ka tā nav. Sīļaķepa iedomājās ezeru caurspīdīgo kalnu ieplakā, kur viņ� bija ticies ar Bezgalīgo medību cilti. Nomodā būdams, māceklis bija atkal un atkal pārdomājis sapni, un viņam likās, ka saprot, ko tas nozīmē. Bet viņ� nezināja, ko �ī sapratne var dot.

- Sīļaķepa! viņam aiz muguras atskanēja sēco�a balss.

Sīļaķepa apcirtās riņķī. Visa spalva uzbozās, ieraugot sagrabēju�o, bezspalvaino ķermeni un neredzīgās acis. Akmens. Bet es ta�u neesmu aizmidzis! Senais kaķis mirdzēja, it kā stāvētu Mēness apspīdētā vietā, lai gan visapkārt viņam bija tumsa; likās, ka runcis peld ēnās.

Sirdij sitoties arvien straujāk, Sīļaķepa ar visām maņām mēģināja sajust Akmensteicēju, bet vecā kaķa smar�ā un trulajās sāpēs nebija nekādu izmaiņu. Viņ� neizdvesa ne skaņas.

- Akmensteicējs nevar mani ne dzirdēt, ne redzēt, -Akmens noņaudēja. Tikai tu to vari.

- Kāpēc tu esi ieradies? Sīļaķepas balss trīcēja.

- Kauja ir uzvarēta.Jūs tagad varat doties mājās -jūs visi.

Sīļaķepa apspieda sajūsmas saucienu. Asķepa un Lauvuķepa bija dro�ībā! Bet viņ� bija pārliecināts, ka Akmens nav ieradies tikai tāpēc, lai pastāstītu jaunumus, kurus run�uks pats uzzinātu, vēl pirms būtu iestājies rīts. Bija jābūt kādam citam iemeslam.

- Cilts noteikti bra�i cīnījās, viņ� noņaudēja. Varbūt tagad Bezgalīgo medību cilts viņiem atkal ticēs.

- Kāpēc gan? Akmens atcirta. Viņa balsī ieskanējās rūgtums. Straujūdens cilti izglāba klani.

- Un kas tur slikts? Sīļaķepa jautāja. Mājās, pie ezera, viņ� ilgojās atkal aprunāties ar Akmeni, bet katra tik�anā ar senci bija arvien mulsino�āka.

-Jūs �urp neatsūtīja Zvaigznes klans, Akmens atbildēja, un arī Bezgalīgo medību cilts jūs nesauca �urp.

- Bet...

- Klusu! Akmens ie�ņācās, novicinājis tievo, kailo asti. Jūs ieradāties un uzvarējāt vismaz �ajā kaujā. Bet vai domājat, ka robe�as tiks ievērotas? Cilts nav klans, viņiem nav pieredzes aizstāvēt savu teritoriju, un iebrucējiem nav cieņas kodeksa, kas liktu ievērot norunas.

- Tad mēs ieradāmies velti? Sīļaķepa sa�utis noelsās.

Akmens pa�ūpoja galvu. Nē. Jūs daudz iemācījāties. Un cilts vismaz kādu laiku baudīs kārtīgas maltītes. Likās, ka viņa izvalbītās acis veras tumsā uz kaut ko Sīļaķepam apslēptu.

Run�uks dziļi ievilka elpu. Tu pazini cilts kaķus, pirms viņi ieradās �eit, vai ne? Viņi kādreiz dzīvoja pie ezera.

Sīļaķepa jutās apmierināts, redzot pārsteigumu Akmens acīs. Jā. Kā tu to zini?

- Es to sapratu, kad ieraudzīju ezeru kalnos, kuru man parādīja cilts sen�u gari, māceklis paskaidroja. Viņi atrada vietu, kas līdzinās mūsu Mēnesdīķim mājās pie ezera.

- Viņi ir uzgriezu�i muguru tik daudzām tradīcijām, senā kaķa balsī skanēja sāpes. Tomēr joprojām meklē mierinājumu pie ūdeņiem.

Sīļaķepas sirds sitās tā, ka �ķita tā izlēks no krūtīm, bet viņam bija jāturpina. Cilts mani pazina tāpat kā tu. Pareģojums nāk no laikiem, kad jūs visi vēl dzīvojāt kopā, vai ne?

Akmens palocīja galvu. Jā. Mēs jau sen jūs gaidījām. Un tagad jūs esat klāt. Sīļaķepu pārņēma baiļu un sajūsmas tirpas, kad viņ� ieskatījās vecā kaķa neredzīgajās acīs. Pārējie ir pelnīju�i zināt, -Akmens turpināja. sis nav tikai tavs liktenis, un tu nevari veikt �o ceļu viens.

- Sīļaķepa! Sīļaķepa, kur tu esi? no lielās alas atskanēja Asķepas balss. Nāc a�i!

Akmens nozuda, it kā viņam būtu pārslīdējis pāri tum�s spārns. Sīļaķepa Smailakmeņu alā palika viens pats, ja neņem vērā Akmensteicēja kluso klātbūtni. Viņ� atrada ieeju tunelī un metās pie māsas.

- Lauvuķepa! Asķepa elsa, skrienot pie brāļa un a�i nolaizot viņam ausi. Viņ� ir asinīm klāts. Saka -nekur nesāp, bet tās asinis ta�u no kaut kurienes būs nāku�as! Tev viņam jāpalīdz.

- Kur viņ� ir?

- Ārā, pie baseina, Asķepa ņaudēja. Es liku viņam atpūsties.

Sīļaķepa sekoja māsai pāri alai uz ūdenskrituma pusi. Klanu un cilts kaķi spraucās viņiem garām, skaļi saucot labās ziņas tiem, kuri bija paliku�i nopakaļ.

Sīļaķepa saoda Klintsakmens smar�u un dzirdēja lielo alas sargu ņaudam: Ie�u pateikt Akmensteicējam!

Asķepa aizsteidzās pa taku zem krīto�ā ūdens, neliekoties ne zinis, vai Sīļaķepa viens pats tiks galā. Run�uks sekoja tie�i māsas pēdās, cie�i piespiedies pie klints, jūtot, kā otru sānu ap�ļaksta ūdens.

Sirds atkal sāka sisties straujāk. Vai viņ� bija noticējis, ka Asķepa un Lauvuķepa atgriezu�ies sveiki un veseli, lai brāļa dzīvība tomēr tiktu laupīta?

Sasniedzis baseinu, Sīļaķepa pieskārās ar degunu Lauvuķepas ka�okam. Viņu pārņēma �oks, apjau�ot, cik biezā slānī brāļa ka�oku sedz jau sakaltu�as asinis. Mums tās jādabū nost, viņ� stingri noņaudēja, mēģinot slēpt bailes. Kā lai es saprotu, kas zem asinīm slēpjas?

- Nāc tuvāk pie ūdenskrituma, Asķepa mudināja. �ļakatas tās nomazgās.

Visi trīs kaķi soļoja gar ūdens baseina malu, līdz Sīļaķepa juta, kā ūdenskrituma �ļakatas izmērcē ka�oku.

- Liecieties ta�u mierā! Lauvuķepa iesaucās pietiekami skaļi, lai viņa balsi sadzirdētu caur ūdens dārdiem. Es ta�u visu laiku saku, ka man nekas nekai�!

Viņa balss lika Sīļaķepam bailēs nodrebēt. Brālis izklausījās atsve�ināts, kā apdullis, it kā kauja būtu ietekmējusi ne tikai viņa ķermeni, bet arī prātu. Tev nekas nekaitēs, kad bū�u apstiprinājis, ka tā tie�ām ir, viņ� noskaldīja.

- Es neesmu ievainots, Lauvuķepa izklausījās apjucis. Neviens kaķis nespēja man neko nodarīt.

- Aizveries un ļauj man laizīt! Asķepa viņu norāja.

Kad Sīļaķepa un Asķepa bija nolaizīju�i asinis no Lauvuķepas ka�oka, viņ� saprata, ka brālim bijusi taisnība. Viņ� nebija ievainots, izņemot sakostu ausi un nobrāztus pēdu spilventiņus.

- Nedomāju, ka tev vajadzēs kādas zālītes, Sīļaķepa ieņaudējās, mēģinot apslēpt, ka ķepas atvieglojumā trīc. Nepieļauj, ka auss brūcē saiet netīrumi. Es to katru dienu apostī�u, līdz ievainojums sadzīs.

- Tev tie�ām nekas nekai�! Asķepas balss trīcēja.

Tās bija citu kaķu asinis! Sīļaķepa, kaut nu tu būtu tur bijis! Lauvuķepa cīnījās kā vesels kaķu klans!

- Mēs uzvarējām kaujā, Lauvuķepa beidzot sāka izklausīties pēc sevis, it kā māsas un brāļa mēļu pieskārieni būtu atvedu�i viņu atpakaļ no kādas tāltālas vietas.

- Es tikai gribu teikt... Asķepa joprojām izklausījās noraizējusies, ka neuzticos tiem iebrucējiem. Un nezinu, vai cilts spēs aizsargāt savas jaunās robe�as.

Sīļaķepas vēders sarāvās �okurā, dzirdot māsu atkārtojam brīdinājumu, ko Akmens bija izteicis Smailakmeņu alā.

- Nesaprotu, kāpēc mēs vispār �urp nācām, ja mūsu misija lemta neveiksmei, viņa turpināja, izklausoties izmisusi. Vai Bezgalīgo medību cilts kaut ko pārprata?

Sīļaķepa pastiepa asti un pieskārās ar to māsas plecam. Cilts sen�i nemaz negribēja, lai mēs te esam, viņ� ņaudēja. Un arī Zvaigznes klans mūs nesūtīja palīgā. Mēs ieradāmies, lai uzvarētu kaujā, un tāpēc, lai gūtu atbildes uz saviem jautājumiem. -Ne Asķepa, ne Lauvuķepa nereaģēja, un viņ� piebilda:

- Mēs visi vēlējāmies nokļūt kalnos, vai ne? Brālis un māsa atbildēja piekrīto�i. Vai jūs nesaprotat? Tāpēc viss notika tie�i tā, ka varējām te nonākt. Tas viss norisinājās mūsu dēļ, mūsu triju dēļ. Ja mēs nebūtu ieradu�ies, cilts tik un tā spētu izdzīvot vai arī ne, bet tam nav nozīmes. Viņi visi mūs gaidīja -Zvaigznes klans, Bezgalīgo medību cilts, Akmens...

- Kas? Asķepa pārjautāja.

- Ko tu tur runā? Lauvuķepa ieņaudējās. Vai tev smadzenēs bites saskrēju�as?

Sīļaķepa notupās pie ūdens baseina malas un ar asti pamāja brālim un māsai, lai tie pievirzās tuvāk.

- Klausieties, viņ� klusi iesāka. Man jums kaut kas jāpastāsta...

�Asķepa bija notupusies pavisam zemu, piespiedusi vēderu akmenim. Tas joprojām glabāja saules staru siltumu, lai gan pati saule jau grima aiz kalniem. Aukstais vēj�, kas atskrēja no kalniem, sabu�ināja viņas ka�oku. No �ejienes kaķenīte redzēja zaļos laukus, kas stiepās uz me�u pusi; kaut kur aiz �iem kokiem bija ezers un mājas.

Lai gan koki joprojām bija lapu rotā, to zaļums jau sāka balot un gaisā jautās jauna, trūdo�a smar�a, kuru viņa nebija saodusi, ierodoties kalnos. Tuvojas lapkritis, kaķenīte nodomāja.

Asķepa nespēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies mājās. Viņai likās, ka jau vairākus mēne�us ir dzīvojusi kopā ar cilti. Vismaz tagad viņi bija dro�i tiku�i prom no kalniem. Drīz vien zeme zem kājām būs mīkstāka, medīt kļūs vieglāk, un teritorija kļūs pazīstamāka nekā �ī ar klintīm, akmeņiem un kroplīgiem kociņiem.

Asķepa palūkojās pār plecu. Kazenājnags un Vāvergaita klusi sarunājās ar Vētrasvilnu un Tērci. Arī Dzintarāda un Vārnuspalva bija viņiem pievienoju�ies. Vai viņi atvadījās?

Asķepa joprojām bija pārsteigta, ka Vētrasvilna un Tērce bija nolēmu�i palikt kalnos. Pagāju�ās nakts atvadu mielastā alā aiz ūdenskrituma Vētrasvilna bija paziņojis, ka viņi ar Tērci pavadīs klanu kaķus līdz kalnu pakājei, bet ne tālāk. Sīļaķepa bija tikai paraustījis plecus un pamājis ar galvu, it kā viņ� jau no sākta gala būtu zinājis, ka �ie abi neatgriezīsies klanā. Asķepa varēja tikai minēt, kālab gan kāds kaķis izvēlētos palikt kalnos, nevis atgriezties pie ezera. Laikam jau Tērce mīl kalnus tikpat ļoti kā es savas mājas pie ezera. Un Vētrasvilna tik ļoti mīl Tērci, ka ir gatavs palikt ar viņu kopā.

Pēk�ņi viņa pamanīja gaisā nozibam brūnas spalvas. Pār nogāzi zemāk pārlidoja ērglis. Tam pa priek�u traucās pārbiedēts zaķis, ar garajām pakaļkājām metot gaisā dubļus un zāli. Cie�i piespiedis spārnus, ērglis piķēja, apmeta pāris kūleņu kopā ar noķerto zaķi, līdz tā ērk�ķu asie nagi to piespieda pie zemes.

Asķepa apskauda ērgļa ātrumu. Kaut viņa spētu tā lidot! Kaķenīte aizvēra acis un iedomājās, kā paceļas virs zāles. Ķepas vairs neskar zemi, viņa ir viegla kā gaiss, ātrāka par visātrāko medījumu...

- Kaut nu mēs beidzot dotos tālāk, viņas domas pārtrauca Lauvuķepas nepacietīgais ņaudiens. Viņ� apstājās līdzās māsai, sekojot viņas skatienam nogāzē, kur ērglis jau mielojās ar medījumu. Es vēlos, kaut arī man kaut kas būtu vēderā, viņ� �ēlojās.

- Kā tu domā, vai mēs ari kādreiz spēsim lidot? -Asķepa jautāja.

Lauvuķepa pagrieza galvu un palūkojās uz māsu tā, it kā viņa būtu zaudējusi prātu.

- Es gribēju teikt, viņa steig�us mēģināja paskaidrot, Sīļaķepa ta�u teica, ka mūsu ķepās ir zvaig�ņu vara. Joprojām �ķita dīvaini izteikt to skaļi. Mēs īsti nezinām, ko tas nozīmē. Es tikai prātoju, vai...

- Lidojo�i kaķi! Lauvuķepa pasmējās. Kāda gan tam būtu jēga?

Asķepas ausis kaunā kaisa. Tev galīgi nav iztēles, viņa atcirta. Mums piemīt spēks, kāds nevienam kaķim nekad vēl nav ticis dots, bet tu uzvedies tā, it kā tas neko nenozīmētu! Kāpēc lai mēs nevarētu lidot, darīt jebko, kas vien mums ienāk prātā? Un beidz smieties par mani!

- Es nemaz nesmejos par tevi. Lauvuķepa uzsita Asķepai pa sānu ar asti. Tikai iedomājos, cik stulbi mēs izskatītos ar spārniem.

Asķepas krūtīs uzbangoja sa�utums. Viņa apcirtās un nikni uzlūkoja brāli. Tu neuztver pareģojumu gana nopietni! Mums jāsaprot, ko tas nozīmē!

Lauvuķepa samirk�ķināja acis un soli atkāpās.

- Nelec laukā no ka�oka! Es pazīstu Sīļaķepu un viņa vīzijas. Izklausās jau lieliski, bet mums jādzīvo reālajā pasaulē.

- Ko gan nozīmē reālā pasaule tagad, kad mūsu ķepās ir zvaig�ņu vara? Mēs būsim spējīgi paveikt jebko! Iedomājies, kā varēsim palīdzēt mūsu klanam!

Lauvuķepa sarauca pieri. Pareģojums nevēstīja neko par palīdzē�anu mūsu klanam. Tajā bijām pieminēti tikai mēs trīs.

Asķepa blenza uz brāli. Bet karotāju kodekss paredz, ka mums pirmām kārtām jāaizsargā klans!

Lauvuķepa pievērsa skatienu tālajiem kalniem.

- Vai mūs saista karotāju kodekss, ja esam varenāki par Zvaigznes klanu? viņ� skaļi prātoja.

- Kā tu vari ko tādu teikt?! Asķepa viņu norāja, bet notrīcēja priek�nojautā. Ja pareģojums nozīmēja, ka viņiem jādzīvo ārpus karotāju kodeksa, kā gan viņa zinās, kas ir pareizi? Kā gan viņa zinās, kā rīkoties, ja būs jāizvēlas starp savu un klana dro�ību?

Sīļaķepas ka�oks pieskārās Asķepai, kad brālis uzlēca uz akmens viņai līdzās. Vai jūs nevarētu runāt vēl skaļāk? viņ� ie�ņācās. Manuprāt, viens vai divi no visiem pārējiem jūs nav sadzirdēju�i. -Zilajās acīs dega dusmas. Aklums nebija laupījis Sīļaķepas acīm spēju paust emocijas.

Asķepa pagriezās, lai redzētu, vai kāds noklausās, bet karotāji joprojām bija dziļi iegrimu�i sarunā.

- Neviens nepievēr� mums ne mazāko uzmanību, -viņa pārliecināja brāli.

- Ne jau visiem ir tik laba dzirde kā tev, Lauvuķepa piebilda.

- Es tikai brīdinu, lai esat uzmanīgi, labi? Sīļaķepa ņaudēja. Mums tas jāpatur noslēpumā.

- Mēs zinām, Lauvuķepa apliecināja.

- Atklāti sakot, man ne�ķiet, ka jūs tie�ām saprotat, Sīļaķepa iebilda. Kā, jūsuprāt, reaģētu pārējie kaķi, ja uzzinātu, ka esam dzimu�i ar spējām, kas lielākas nekā Zvaigznes klanam?

Lauvuķepa palūrēja uz Vāvergaitu un Kazenāj-nagu. Viņi nemū�am mums neticētu.

- Es pati tik tikko spēju tam noticēt, Asķepa atzinās.

- Viņi noticētu gan, Sīļaķepas balss bija ledaina.

- Bet man ne�ķiet, ka pārējiem tas patiktu.

- Kāpēc ne? Asķepa sajuta satraukumu. Viņa nebija domājusi, kā klana biedri varētu uztvert �os jaunumus. Viņi ta�u priecātos, vai ne? Viņi zinātu, ka Asķepa izmantotu savas spējas, lai klanam palīdzētu!

�ķita, ka Lauvuķepa māsai piekrīt. Kāpēc lai viņi negribētu, lai mēs esam labākie karotāji, kādi jebkad redzēti?

- Pareģojums neko nesaka par labiem karotājiem! Sīļaķepa brīdināja. Viņ� sa�utis skrāpēja ar nagiem akmeni. Tas tikai vēsta, ka mūsu spēks būs lielāks nekā Zvaigznes klanam. Vai jums ne�ķiet, ka parastiem kaķiem tas varētu likties mazliet biedējo�i?

- Bet mēs ta�u nedarītu neko sliktu, Asķepa uzstāja. Tā ir dāvana visam klanam, ne tikai mums. -Ko gan tas Sīļaķepa iedomājās, ko viņi darīs ar savām spējām?

- Ku�! Sīļaķepas �ņāciens viņu apklusināja, kad uz bērnu pusi steidzās Vāvergaita.

Viņa apstājās pie akmens. Par ko jūs te strīdaties?

- Asķepa un Lauvuķepa plē�as par to, kur� no abiem ir labāks mednieks, Sīļaķepa atbildēja, ne ausi nepakustinājis.

Asķepa jau vēra muti, lai iebilstu, bet tad pārdomāja. Kaķenītei nepatika melot, bet viņa arī nevarēja atklāt mātei �o noslēpumu, vismaz ne �eit.

-Jums nevajadzētu te stāvēt un kla�oties, Vāvergaita sacīja. Kazenājnags ta�u bija uzdevis doties medībās. Viņ� vēlas, lai Vētrasvilnam un Tērcei ir pietiekami daudz svaiga medījuma, ko aiznest ciltij.

Viņi bija tik aizņemti strīdoties, ka nebija dzirdēju�i tēva uzdevumu.

- Nav pieļaujams, ka uzdevums jāatkārto divreiz, -Vāvergaita rājās.

Asķepa nokāra galvu. Piedod!

Vāvergaita ar asti pamāja uz koku pudura pusi nogāzes malā. Pamēģiniet tur un pasteidzieties! -Atvasājs meta garas ēnas, kas stiepās līdz pat kalniem. Saule drīz rietēs.

Lauvuķepa aplaizīja lūpas. Tur vajadzētu būt kaudzēm medījuma.

- Pietiks visiem, Vāvergaita piekrita. Viņa pagriezās pret Sīļaķepu. Vai atnāksi apskatīt Dzintarādas ķepu spilventiņus? Viņa vienu nobrāza, uzminot uz asa akmens.

Kaķiem kāpjot lejup no kalna, bija tik daudz asu akmeņu, ka visu ķepas bija nobrāztas. Asķepa minēja, ka Vāvergaita tikai atradusi Sīļaķepam kādu derīgu nodarbi, jo viņ� ta�u nevarēja medīt. Viņa saspringa, zinot, cik jūtīgs brālis da�kārt ir. Bet Sīļaķepa tikai pamāja un sekoja Vāvergaitai pie karotājiem. Viņ� pat nesabozās, kad māte noliecās un nolaizīja izspūru�u spalvu kum�ķi viņam aiz auss.

Redzot �o �estu, Asķepai iesmeldzās sirds. Vāvergaita joprojām uzskatīja viņus par kaķēniem. Būtu vienkār�āk, ja viņi vēl būtu kaķēni; mazuļiem nebija jāraizējas par to, ka viņu ķepās varētu būt lielāks spēks nekā karotāju sen�iem. Bet viss mainās, viņa sev atgādināja. Kaķenīte pēk�ņi sajutās pavisam nemierīga. Vai pienāks laiks, kad Vāvergaita baidīsies pati no saviem mazuļiem?

- Kādas skudras tad tev ka�okā salīdu�as? Lauvuķepa noprasīja.

Asķepa piegludināja kņudo�o spalvu uz pleca. Nav svarīgi. Viņa pamāja uz atvasāju. Labāk medīsim!

Viņa piegāja pie akmens malas un ļāva ķepām noslīdēt lejā. Akmens bija diezgan prāvs, bet izskatījās, ka garā zāle pie tā nodro�inās mīkstu piezemē�anos. Asķepa lēca. Kad kaķenīte piezemējās, viņa sajuta sve�u, mīkstu ka�oku, kādas ķepas aizsita viņai elpu un aizspēra pa gaisu. Kas man uzbrūk? Kaķenīte noelsās, pieslējās kājās un gatavojās aizstāvēties.

- Kāpēc tev vajadzēja gadīties man ceļā?

Vējaķepa!

Melnais Vēja klana māceklis viņai līdzās nikni purpināja. Es gandrīz jau biju noķēris to peli!

- Atvai... viņa gribēja teikt, bet tad sadumpojās. Kāpēc tas stulbais spalvu kamols neskatās, kur iet? Man likās, ka mums bija jāiet medīt tur! viņa ar asti norādīja uz atvasāju.

- Es pats izvēlos, kur medīt! Vējaķepa noskaldīja. Viņ� palūkojās uz Lauvuķepu, kas raudzījās lejup no klintsakmens. Vismaz es medīju. Nevis sēdēju un kla�ojos ar migas biedriem.

- Tavi migas biedri nemaz negribētu sēdēt un sarunāties ar tevi, pat ja būtu �eit! Asķepa atcirta. To pateikusi, kaķenīte sajutās vainīga. Lai gan Vējaķepam bija tikpat nelāgs raksturs kā viņa tēvam un run�uks bija divkārt lielīgāks, viņai tā bija mazliet �ēl. Vārnuspalva vienmēr tik nīgri izturējās pret pa�a dēlu, ka Vējaķepa da�kārt �ķita kā vientuļnieks pats savā klanā.

Lauvuķepa nolēca māsai līdzās. Vai tev nekas nekai�?

- Protams, viņai viss kārtībā! Vējaķepa nospraustajās. Bet būtu vēl labāk, ja viņa medītu, kā mums tika uzdots, nevis maisītos pa ķepām. Jo ātrāk sagādāsim medījumu, jo labāk. Tad mēs beidzot varēsim doties mājās.

Jau sākumā bija skaidrs, ka Vējaķepa nemaz nebija gribējis nākt līdzi ceļojumā uz kalniem. Un Vārnuspalva bija uzvedies tā, ka nemaz nepriecātos par dēla klātbūtni. Viņ� nelepojās ne ar vienu Vējaķepas sasniegumu, īsts pretstats Kazenājnagam, kas lika Asķepai justies kā labākajai Pērkona klana karotājai, kad vien viņu uzslavēja. Viņai krūtīs uzbangoja līdzjūtība pret no�ēlojamo Vēja klana mācekli. Drīz vien mēs būsim atpakaļ pie ezera, kaķenīte laipni ieņaudējās.

Vējaķepa veltīja viņai dusmīgu skatienu. Un kāpēc mums vispār jāķer medījums ciltij? Kāpēc viņi nevar medīt pa�i?

Līdzjūtība pagaisa. Asķepa iedomājās, vai nevajadzētu māceklim atgādināt, ka cilts kaķi ir kaujas novārdzināti un kalnos medījuma bija mazāk nekā jebkad, īpa�i kop� viņu zemēs bija ieradu�ies sve�inieki un piespiedu�i cilti iezīmēt robe�as ap savu teritoriju. Bet, ja jau Vējaķepa to vēl nebija sapratis, viņa negrasījās tērēt spēkus, run�ukam kaut ko skaidrojot. Lai pats saprot. Asķepa tikai vēlējās doties mājās, silti ieritināties migā ar pilnu vēderu kopā ar biedriem, kas mierīgi guļ līdzās. Viņa pa�ķielēja uz brāli. Varbūt viņ� noliks Vējaķepu pie vietas?

Bet Lauvuķepa tikai pārbolīja acis. Ej labāk noķer kādu trusi, viņ� nicīgi no�ņaukājās un aizso-ļoja prom pa zāli.

Vejaķepa uzmeta lupu. Pērkona klana kaķi domā, ka ir kaut kas īpa�s, viņ� nosmīnēja un devās lejup pa nogāzi.

Asķepa steidzās brālim nopakaļ. Viņ� kaut ko nikni murmināja zem deguna, kad māsa beidzot viņu panāca.

- Kaut nu man būtu tādas spējas, ka es varētu likt tam spalvu kum�ķim reizi par visām reizēm aizvērties!

Vai viņ� Joko? Asķepa iesāņus palūkojās uz Lauvu-ķepu, lai redzētu, vai brāļa acīs mirdz ierastā jautrības dzirkstelīte, bet tās bija dusmās samiegtas. Viņa izlēca priek�ā, liekot brālim apstāties. Tu ta�u tā nedomā, vai ne?

Lauvuķepa pakustināja asti. Protams, ne, viņ� noņurdēja. Esmu tikai noguris.

- Bet kā tev liekas: varbūt tie�i to nozīmē �zvaig�ņu vara�? Asķepa nelikās mierā. Spēja likt kaķiem darīt, ko vēlamies?

Lauvuķepa paraustīja plecus, bet neieskatījās māsai acīs. Varbūt, viņ� atbildēja. Es tā īsti neesmu par to domājis.

- Noteikti esi!

Lauvuķepa apgāja māsai apkārt un turpināja ceļu uz priek�u, līdz atbildēja: Es ceru, ka sis spēks padarīs mani spēcīgāku par jebkuru citu kaķi, lai es varētu uzvarēt visās kaujās. Viņ� apklusa. Un kā ar tevi?

- Es ceru, ka tas nozīmē es zinā�u to, ko citi kaķi nezina.

- Piemēram, ко? Lauvuķepas acis nerātni iemirdzējās. Iemācīsies sarunāties ar divkājainajiem?

- Nemuļķojies! Asķepas nagi nepacietībā niezēja.

- Es gribu teikt, ka vēlētos spēju saprast... kaķenīte meklēja vārdus, kā to labāk pateikt, ... visu, viņa beidzot izdvesa.

Lauvuķepa draudzīgi piebikstīja viņai pie sāna.

- Un viss?

Asķepa atgrūda brāli. Tu ta�u saproti, ko gribu teikt.

Abi bija jau teju pie pa�iem kokiem, kad Lauvuķepa atkal ierunājās. Varbūt katrs no mums izjutīs �o spēku citādi, viņ� minēja. Sīļaķepa jau tagad spēj pateikt, ko citi kaķi domā... Viņ� ieskatījās Asķepai acīs. Viņ� ta�u ir lasījis tavas domas, vai ne?

Asķepa pamāja.

- Lapustraume to nespēj, Lauvuķepa turpināja.

- Neviens cits no dziedniekkaķiem arī ne. Turklāt Sīļaķepa izteica pareģojumu par problēmām citos klanos. Tas noteikti ir viņa spēks redzēt to, ko citi kaki neredz.

- It kā mēs pārējie būtu aklāki par viņu, Asķepa noteica, jūtot, kā ka�oks nokņud tie�i tāpat kā brīdī, kad Sīļaķepa pateica to, kas bija viņai prātā.

Me�malā kokiem bija bieza lapotne, un kaķenīte ļāva brālim iet pirmajam. Vai tu jau esi kaut ko jutis?-viņa jautāja, kad brālis sāka spraukties krūmos.

Viņai par pārsteigumu, Lauvuķepa apcirtās riņķī un palūkojās uz māsu. Viņa acīs mirdzēja neparasta degsme. Vai atceries, ka pa�ā ceļojuma sākumā mēs apstājāmies uz kalna kores, no kurienes varēja redzēt ezeru? Tu devies medīt un nosnausties, bet es nebiju izsalcis. Viņ� samirk�ķināja acis. Un, lūkojoties uz teritorijām, es sāku justies... nu, savādi.

Asķepa pieliecās tuvāk. Ko nozīmē �savādi�?

Man �ķita, ka spēju paveikt jebko! Brāļa acis iegailējās. Aizskriet līdz tālākajam horizontam, nemaz nepiekūstot, mesties cīņā ar ikkatru ienaidnieku un uzvarēt, un doties jebkurā kaujā bez baiļu.

Asķepa neveikli pamīņājās un apjauta, ka attālinās no brāļa. Lauvuķepā bija kas tāds, kas lika viņai justies neomulīgi. Tas, kā viņ� sasprindzināja plecus, lai izskatītos daudz spēcīgāks, tālumā vērstais skatiens, it kā brālis spētu saredzēt tālu aiz viņas, aiz me�iem, kādu vietu, kurā viņ� spētu nopļaut visus ienaidniekus ar vienu ķepas cirtienu. Asķepa domāja, kā Lauvuķepa bija cīnījies par cilti, kā viņ� bija izgrīļojies no kaujas, citu asinīm klāts, gatavs turpināt cīņu, līdz visi pretinieki būs uzveikti.

Uguns brāļa acīs lika viņai nodrebēt.

Kā gan viņa varēja baidīties no pa�as brāļa?