Anna Brigadere

Maija un Paija

SENLAIKU PAGALMS

PA LABI NAMS, PA KREISI KLĒTS. VIDŪ DIBENĀ DĀRZS. LIEPA. GALDS. SOLS. SUŅU BŪDA KLĒTS GALĀ. VIRS TĀS NO DARZA PĀRKĀRIES ĶIR�U KOKS. DARZĀ AIZ �OGA ROZES.

Zīle, Vālodze, Virpa, Ciesa. Viena pēc otras no da�ādām pusēm.

ZlLE

Maija, Maija! ūhu, Maija! Pate sauc!

Prom.

VĀLODZE

Maija, ūhu! Pate prasa, kur malums.

Pagaidījuse.

Nu, nāc vai nenāc! Būt tev būs!

Prom.

VIRPA

ūhu, ūhu! Maija! Pate sūta. Ej plēs skalus! Ej nes ūdeni!

CIESA

To izsmiedama.

Maija, ūh! Ej pūt stabuli! Ej ķer vēju!

VIRPA

Tu mani mēdīsi? Se tev!

Sit to.

CIESA

Sit pretī.

Se atpakaļ! � Sauc tik Maiju. Dari pate!

VIRPA

Dari pate! Ūdens jānes. Lopi jāredz. Dzijas jāvērpj. Pļāvums jāpļauj. Kam man plēsties? Lai nāk Maija � Maija, Maija! � Nu gan dabūs, kad nāks Pate.

Aizskrien. Svilis, patukls, nevarīgi bailīgs, steidzīgi uznāk.

SVILIS

Pate, Pate! Kur tā Pate? Vai jau nikna?

CIESA

Pārgalve.

Nikna, nikna!

SVILIS

Dikti nikna?

CIESA

Kūsā kā katls! Vienās putās.

Prom.

SVILIS

Vaimanu, vaimanu! Kūsā kā katls! Kā nu iztapt? Ko nu darīt? Kur nu palikt? Vaimanu, vaimanu!

Skraida.

Pate, bramanīgi posta, plata.

P1 a s к а, kalsnēja, kustīga, iztapoņa, Pa�ai cie�i uz pēdām.

PLASKA

Es tik saku. Es tik saku. Tev par daudz laba sirds.

PATE

Redzu, redzu. Man par daudz sirds laba.

Pa�am bargi.

Ko tu te bizenē kā dundurs dienvidū? Vai laiks lieks? Vai viss darbs padarīts? Vai labumu par velti gribi ēst?

SVILIS

Uz�virkst.

Labums, labums! Vai tas tavs?

Sabīstas.

PATE

Ko? Tu man te pīkstēsi vēl? Ej drāz ecē�as! Vij auklas!

Dzen, triec pui�us! Prom! Prom!

SVILIS

Nobijies.

Oja �ūja! Ie�u, ie�u!

Prom.

PLASKA

Vai redz, kā tev uzkliedz!

PATE

Kā man uzkliedz!

PLASKA

Es tik saku, es tik saku. Tici man: meitas �ēl!

PATE

Savas �ēl, ne manas.

PLASKA

Kur nu tavas, kur nu tavas!

PATE

Cie�āk gro�us pievilk�u.

PLASKA

Tā tik vajag, tā tik vajag! Tev par daudz sirds laba. Aug tava pa�a bērns. Drīz nāks tautas. Un sve�s dzeguzēns �e pa kājām, tur pa kājām.

PATE

Vai nu tautu acis stulbas būs, ka mātes meitas neredzēs?

PLASKA

Tās pa�as acis redz vienu, redz otru. Ko viņai priek�ā vi-d�elēt? Ko viņai priek�ā acu mānīt? Sen jau prom vajadzēja.

PATE

Vajadzēja, vajadzēja! Lai ļaudis mani par to suni tur, ka pasaulē dzī�u? Iet jau kā muļķe. Visu darbu padara. Acīs nelec. Kur lai ron iemesla?

PLASKA

Nesaki nekā. Būs labi. Arī man ir sava māka. Gan tev pa prātam izdarī�u. Sūti tik to vakarā pie Veļu akas linu vērpt.

PATE

Jā. Ko var, to var! Tā var notikt.

Paijas balss no iek�as.

PAIJA

Ūhu! Sievas! Meitas! Vecenes!

PLASKA

Klau! Puķīte rozīte mostas! Puķīte rozīte ceļas! Skrie�u, skrie�u!

PATE

Es jau arī pie sava bērna.

PLASKA

Skrie�u, skrie�u! ūdentiņu ienesī�u, malciņu sacirtī�u, uguntiņu uzkur�u, gardumiņu izvārī�u.

PATE

Skrej, skrej! Neba nu tevi piemirsī�u!

PLASKA

Kur nu piemirsīsi! Mīļas kā māsas dzīvojam, mīļas kā māsas satiekam.

Prom.

PATE

Tad ta māsa! Tenku kule! Plikadīda!

PAIJA

No iek�as.

Ūh! Sievas! Meitas! Vecenes!

PATE

Es jau pate pie sava bērna! Es jau pate pie sava bērna. Prom.

Varis, pēc tam Maija un Laima.

Varis no pieguļas, laisks un smags. Stāv pagalma vidū, rokas bik�u kabatās; no�āvājas gari. Rauga gulēt pirms uz sola, tad uz galda. Nevar. Spīd saule, dzied putni. Atkal no�āvājas. Ierauga suņa būdu; tur patiks. Būs ēna. Ieguļas suņu būdā. Kājas laukā.

MAIJA

Ar grābeklīti un sirpi. Pelēks, vecs svārciņ�. Basas kājas. Ved Laimu kā sirmu māmiņu.

Nāc nu, sirmmāmiņ, te uz sola, ēnā, pie liepas! Atpūtīsies, pamielosies, pate tev līdz Pasaules ceļam līdzi aiztecē�u, tad vairs nenomaldīsies.

LAIMA

Ierauga Vara kājas ārā no suņu būdas.

Redz, meitl Tur tās kājas, kas man ceļu rādīja. Tāpēc vien nomaldījos.

Purina Vara к āju.

Hej, puis, kur iet ceļ� uz �u�u mui�u?

VARIS

Pa miegiem met kāju gaisā.

Tur, tur! Ej tur!

MAIJA

Izbijusies.

Vai, Vari, tu sirmai māmiņai ar kāju ceļu rādi! Cik tu nelabs!

VARIS

Nelabs � nelabs! Kāds tad lai esmu? Man liela mui�a, ko domā!

Krāc.

LAIMA

Kādu ļau�u tad �is ir?

MAIJA

Labu ļau�u. Sērdienis. Māmiņa mazu pieņēma krietnos darbos mācīt.

LAIMA

Smejas.

Krietns gan izmācīts!

MAIJA

Kad māmiņa dzīvoja, krietns bija. Un gudrs bija.

LAIMA

Vai sen kā mira tava māmiņa?

MAIJA

Sen. Jau tre�oreiz iekūko dzeguze pavasari.

LAIMA

Un tēvs sve�u māti ar sve�u meitu pārveda? Tev gan grūt, meit?

MAIJA

Nekas! Var iztikt. � Nu, māmiņ, es ie�u tev ciema maizīti atnesī�u.

LAIMA

Dzert atnes!

VARIS

No būdas.

Man ar dzert.

MAIJA

Tev gan nē. Tev ogas mutē karājas.

VARIS

Kur?

Uzrau�as sēdus. Kasa galvu.

Augstu! � Kaut zinātu. Kaut varētu. E, nevarēs vis! Lai paliek!

Nogulst.

MAIJA

Ai, Vari, Vari! Ko tevi tēvs, māte par Vari iesauku�i! Tu jau tīrais Nevaris esi un palieci.

Prom.

LAIMA

Iet lēni pār pagalmu un pret visām pusēm izstiepj rokas svētīdama.

Baltābola medus druvu Modrai bi�u ganītājai;

Sarkandaiļu ro�u dārzu Daiļai ro�u kopējiņai; Raibas govis platu ragu, Zīda sprogu avitiņas Visam labu vēlētājai; Ābolainus kumeliņus �aklu kāju tecētājai. Agrrītiņa pļāvējiņai,

16

Agras dziesmas skandētajai Baltus rudzus, baltus mie�us, Zelta vārpām kvie�u druvu. Lai ēd sunīts, lai ēd kaķīts, Lai ēd ceļa gājējiņis, Lai ēd visi ļauni ļaudis Labam lemto labumiņu.

Maija ar klaipu maizes un krūzi piena.

MAIJA

Nāc nu, māmiņ! Ēd un dzer, ko dievs devis. Tik neturi ļauna prāta, ka nevaru ar tevi ilgi ciemoties. Man vēl dzijas jānotin. Vakar nokavējos.

LAIMA

Kā tad tā? Krietnai meitai tas nepiestāv.

MAIJA

Nepiestāv nu vis! Bet bij tētiņam jāpalīdz.

LAIMA

Tētiņ� lai dara pats.

MAIJA

Nezinu, māmiņ, kamēr ienāca sve�ā māte, tētiņ� nav vairs tāds. Nav nekas vairs pa prātam.

Svilis steidzas, uztraukts.

SVILIS

Maija! Maija! Skrien! Nes! Dod! Svārkus! Jostu! Cepuri! Rauj un svie� nost.

MAIJA

Tev jau pa�am! Tev jau mugurā.

SVILIS

Jaunos! Nes no klēts! Jābrauc!

MAIJA

Nes prasīto, palīdz ģērbties. Kuru gabalu Svilis novelk, to zemē; Maija visu saņem.

Kur tu brauksi?

17

SVILIS

Pate sūta. Ar pūķa ratiem Rīgas pilī jātiek. Paijai zvārguļu jostas gribas. Ātri, ātri!

MAIJA

Tētiņ, es �orīt jau pļavā biju. Pirmo zāli iepļāvu.

SVILIS

Norūc.

MAIJA

Dienas malumu viena pate samalu. Meitas palīgā nelaida.

SVILIS

Nikni.

Ko man stāsti? Kam man jāzin?

Prom.

LAIMA

Kam tu stāsti?

MAIJA

Kam tad lai stāstu?

LAIMA

Vajag darīt, ne runāt.

MAIJA

Bet tak gribas--kaut viens mīļu vārdu pateiktu, galvu

paglaudītu.

LAIMA

Nu, nu! Dū�u nevajaga palaist.

MAIJA

Nē, māmiņ, dū�u vis nepalaidī�u.

P 1 a s к a uzskrej vējodama.

PLASKA

Vietu, vietu! Taisiet ceļu! Dodiet vietu! Puķīte rozīte nāk! Nost no kājām! Kas tā par veceni? Abas no kājām!

LAIM А

Cejas, nosēstas �ogmalē.

MAIJA

Ko tu tik ne�petna? Kad māte dzīvoja, vai cauri līdi.

PLASKA

Mēdi.

Ak, māte, māte! No tās bij labums! Kas lēks no tevis? No plikadīdas.

MAIJA

Tad es biju saulītē ceļama.

PLASKA

Kā tu drīksti gribēt saulītē ceļama, kad ir Paija? � Puķīte rozīte, puķīte rozīte!

Skrej Paijai pretī.

MAIJA

Laimai.

Telītes padzirdī�u, tad tevi pavadī�u.

Prom.

Paija vaļējiem matiem, pusapģērbta. Tai seko Pate, Plaska, Zīle, Vālodze, Virpa, Ciesa.

PLASKA

Saldi.

Zvaigznīte uzlēca. Saulīte atspīdēja. Spulga dieniņa atausa.

Nāku, nāku! Lūk, liepu ēnā! Saulīte dzīpariņiem norakstījuse!

PAIJA

Ko ķersties man klāt, adatu zagle! Nost nagus! � Kas sukās matus? Kas aus kājas?

PLASKA

Es, es! Glā�u kurpītes, diega zeķītes!

PATE

Es pate galviņu izsukā�u.

Paija

Nost! Ne man tādu āvēju, ne sukātāju! Kur meitas? Vai meitu vairs nav? Aunat kājas! Sukājat matus! Mazgājat muti! Kura nāks?

MEITAS

Cita caur citu.

Es, es!

Paija

Vārnas un �agatas!

Izkar mēli.

PLASKA

Sadod, sadod tik pa krietnam!

PAIJA

Nu, nākat ar! Bet lai jūsu pirkstu pie manas ādas nejūt! Tad dabūsiet, ka nagi noskries!

Zīle gar kājām, Vālodze, Virpa darbojas ap matiem.

VĀLODZE

Re�ģīdama pinkainos matus.

Ak, mati, matiņi! Kad kuram tādi būtu!

VIRPA

Kad Maijai tādi būtu!

VĀLODZE

Kur nu tai! Ne matu, ne auguma!

ZILĒ

Ne tādu acu, ne tāda deguna!

PLASKA

Ne gudrībiņas, ne valodiņas! Vairāk nekas kā ber�amā grīste!

CIESA

Pusspītīgi.

Darbi labi.

РАТЕ

Darbi, darbi! Kas tie darbi, kur tie darbi? Vakar linu diegus atdeva, desmit spaļu izkratīju.

PLASKA

Redzat nu!

VISAS

Izņemot Ciesu, sasit rokas.

Desmit spaļu! Redz nu, lielā vērpēja!

PATE

�odien malumu malusi. Eita, skatāties! Klons graudiem piebārstīts, i rieku�u salasīsiet! Manu labumu pa vēju lai�!

PLASKA

Koku tik vajaga!

VĀLODZE

Smalka darba jau nu pavisam neprot!

PLASKA

Izrauj no kabatas kādu drēbes strēmeli.

Bet skatāt to darbiņu. To jaukumu! Puķīte rozīte ko savām rociņām izmargojuse. Kāda acs to var izskatīt, kāda roka izstrādāt, kāda galva izdomāt! Pa visām kaimiņu sētām nesu rādīt, pa visu pasauli nesu tincināt! Se, meitas, lai�at no rokas rokā!

VĀLODZE

To krā�ņumu! To jaukumu!

ZĪLE

It kā labāk pētīt gribētu, atiet līdz suņu būdai. Virpa seko, abas paklusu.

Vai tas ir adīts vai �ūts?

VIRPA

Vai austs vai lāpīts? Vai ņieburs vai skotele?

VARIS

Paceļ galvu no būdas.

Tās ir gailim bikses.

VIRPA

Klau, klau!

Smejas.

VARIS

Tie ir cūkai segli.

ZĪLE

Pagaid, pateik�u Pa�ai. Tad tev būs.

VARIS

Teic!

Ielien būdā.

paija

Vālodzei.

Au! Ko tu, vārnas knābi, manus matus plūc? Ja man vienu, tev visus!

Plūc to.

VIRPA

Pieskrej pie Paijas.

PAIJA

Virpai.

� Ko te bolī savas zaļās vē�acis? Vai es esmu putnu biedēklis?

PLASKA

Ak tu to valodiņu! Kā sprēgāt sprēgā!

PAIJA

Grozāties, pīļu mātes! Ēst, ēst nesat!

PLASKA

Vai, vai, piemirsu! Man jau gardumiņ� būs saviris. Tūlīt, tūlīt!

Prom. о

PAIJA

Tūlīttūļa! Vai būs uz pēdām?

22

Ar trauku, lielī.

Paraug nu, paraug! Mēlīti norīsi!

PAIJA

Parauga.

Vē! Vē! Tas esot gardums! Tā jau suņu ēsma! Raganai dod ēst vārīt! Badā grib mani nomērdēt! Tie esot ļaudis! Ēh!

Raud.

PATE

Izrauj ēdienu, grū� P 1 a s к a i.

Se! Nes lej cūkām. Ņūņa tāda! Ubadze nu mācēs lielmaņiem virumu izvārīt.

Mierina Paiju, glāsta.

Nu � nu � nu! Es pate! Es pate ie�u savam bērnam labu-miņu paraudzīt. Krējumiņu gribēsi?

PAIJA

īgna.

Negribu.

PATE

Medutiņu?

PAIJA

Negribu.

PATE

Kara�iņas pacep�u?

PAIJA

Negribu, negribu, negribu!

PATE

Saldi smaida.

Nu, ko tad? Tad jau vai tīri putna piena mans bērns g_r^ bēs!

PAIJA

Priecīga.

Jā! Putna piena gan! Dod putna pienu!

23

VISAS

Bez padoma.

Putna pienu!

pa zaru zariem. Meitas, Plaska un Pate prom.

LAIMA Pieceļas dibenā.

PAIJA

Ierauga to, iekliedzas. Vai, vai! Sve�a sieva! Kur Pate? Kur Plaska? Meitas!

i

LAIMA

Nekliedz! Es nekā nedarī�u!

PAIJA

Kas tu tāda esi? Laima nāk tuvāk. Paija nomierinās. f

Ā, nu es zinu. Tu esi zīlniece. Visas vecas raganas ir zīlnieces.� Zīlniece, zīlniece, uzzīlē man!

LAIMA

Ko tu gribi, lai tev uzzīlē?

PAIJA

Uzzīlē � vai es dabū�u princi?

LAIMA

Zīlēdama.

Jā, princi tu dabūsi!

PAIJA

Priecīga, lēkā.

Princi es dabū�u! Es dabū�u princi!

LAIMA

Bet par velti vis princis nav. Tas jānopelna.

PAIJA

Gari.

Jānopelna? Kas t' jādara?

LAIMA

Ne daudz un ļoti daudz. Viss tas, ko dara Maija.

PAIJA

Phe! Tad ta lieta! Viss tas, ko dara Maija! � Bet ko tad dabūs Maija?

LAIMA

Maija?--Maija dabūs to krācēju.

Rāda Vari.

PAIJA

Skaudīgā priekā.

Ha, ha, ha! Maija dabūs pelnu ru�ķi, es dabū�u princi! � Tu laba zīlniece, bet nelaba padoma devēja. Tu saproti: Maijai jādara, ko tai liek, un jādabū, ko tā grib. Es daru, kas man tīk, un dabūju, ko es gribu. Es daru, kas man tīk. �odien �ā, rītu tā un parīt citādi!

Dejo un dzied.

Man būs princis, princis, princis!

VARIS

Pabā� galvu.

Kas te lec un kliedz kā circenis pelnos? No miega izbļāva.

PAIJA

Es bū�u princese.

VARIS

Princese! Ja tu būsi princese, tad sētas miets būs tavs princis.

PAIJA

Sumpurnis! Balamute! Nositī�u!

VARIS

Ielien būdā.

PAIJA

Atkal lec.

Man būs princis, princis!

Pate, meitas, Plaska.

PATE

Se nu, �e nesumiņ�!

PAIJA

Izsper Pa�ai iz rokām.

Ko te āksties! Vai es to vairs gribu, ko pirmīt gribēju. � Sauc pui�us!

PATE

Neizprot.

Ko.? Pui�us?

Paija

Jā, jā, jā! Es gribu zināt, vai es esmu skaista.

PLASKA

Skaista, skaista! Kā mēnestiņ� laisties, kā zvaigznīte mirgo.

VĀLODZE

Tiesa, tiesa! Mēs sakām to dienām, naktīm.

PAIJA

Bet es gribu zināt, vai es patīku pui�iem.

VARIS

No būdas.

Pui�iem tu nepatīc!

PAIJA

Aiztur ausis, kliedz.

Ā! Es nevaru dzirdēt, ko tas teic... Lai viņ� neteic!

PATE

Vai tev tas jāklausās!

VARIS

Es arī esmu puisis, un man tu nepatīc. Melnā vārna sausajā priedē skaistāka nekā tu.

PAIJA

Pa�ai.

Dzen pie velna!

PATE

Dzī�u, dzī�u!

VARIS

Rau�as kājās.

Pats pie velna aizie�u. Elles plē�as jaukāk skan nekā tava valoda.

Aiziet.

Arā dzied.

Mīļā Laima, dievu meita, Nāc dziesmiņu darināt: Teic dziesmiņas, dziedi pati Par jauniem, par veciem.

PAIJA

Kam tā skaņā balss?

CIESA

Maijai, Maija dzied.

PAIJA

Kam viņa dzied? Es negribu! Es negribu!

PATE

P 1 a s к a i.

Ej apsaukt! Ej apsaukt!

PAIJA

Ko tu apsauksi? Dod man ar dziedāt! Tūlīt es gribu dziedāt! Es gribu dziedāt!

PATE

Dziedi, meitiņ, dziedi! Kas tev liedz?

PAIJA

ē � ē � ē!

Nevar.

Es gribu tā kā Maija. Tūlīt es gribu.

CIESA

Tev nav dziedamās rīkles. Kam nav dziedamās rīkles, tas nevar padziedāt.

PATE

Ko nu, dūmā! Tādai sētlo�ņītei būs dziedamā rīkle un manam bērnam nebūs! � Dziedi tik, meitiņ, dziedi!

PAIJA

Mēģina.

Ē � ē � ē!

Nevar.

Nevaru! Nevaru!

PLASKA

Pagaidi, pagaidi! Es zinu burvi, kas tevi izmācīs.

CIESA

Kam nav dziedamās rīkles, to nevar izmācīt. Maijai ir dziedamā rīkle. Tā dzied pati no sevis.

PLASKA

Kā var būt Maijai dziedamā rīkle, kad ir Paija!

PATE

Nebēdā, meitiņ! Gan izmācīs. Burvis izmācīs.

PAIJA

Mēda.

Burvis izmācīs! Kad pūcei aste ziedēs! Es gribu tūlīt. Tūlīt lai man ir dziedamā rīkle! Es gribu!

VISAS

Bez padoma.

Viņa grib! Viņa grib! Ko nu lai dara!

PATE

Dusmās, dūres kratīdama.

Bet nu arī ir diezgan! Jādara gals! Tai skaņajai rīklei, kas man te piebļauj visu māju, jādara gals!

Dziedā�ana attālinās.

SVILIS

Uznāk sasteidzies.

Te būs tā josta!

PATE

Ak tu tik! Iedod pūķa ratus, velkas kā gliemezis!

PAIJA

Zaļa josta! Vai es gribēju zaļu? Lamza tāds! Sarkanu es gribu! Tūlīt dod sarkanu!

SVILIS

Kur lai ņemu sarkanu, kad teica zaļu?

PATE

Teica zaļu? Pa�am ne prāta, ne acu! Kad teica zaļu, varēji atnest sarkanu.

PAIJA

Plūc Svili aiz ausim.

Dod sarkanu! Sarkanu dod!

SVILIS

Vai, vai, vai!

PATE

Mēda.

Vai � vai � vai! Mans bērns tev vaivaivai! Nu pagaidi tu man!

Lūdzas Paiju.

Gan dabū�u sarkanu, gan! Pati aizskrie�u ar pūķa ratiem. �

PAIJA

Jā-a, aizskrēja! Kur tad biji, kad bij jāskrien! Negribu vairs!

Sarauj jostu, nomet.

PATE

Ej nu, drostaliņ, saulītē, papriecājies ar meitām, palēkājies!

PAIJA

Kas t' es esmu, sienāzis, ka man jālēkā saulītē?

PLASKA

Re, kur nākamā lielmanī�a! Negrib vis, lai meitas slinko. Zin, ka darba laiks!

PAIJA

Darba laiks! Ja darbs ir zaķis, ko tad stāvi? Laid pakaļ! � Nākat, meitas!

Ar meitām prom.

PLASKA

Ak tu, cildena mēlīte! Teic ko teikdams, atbildi kā ar at-spolīti atsitīs! � Ie�u, ie�u paskatīties, kā daiļi palēkājas.

Prom.

SVILIS �

Sēd plats, stīvs, atgāzies. Bail: kas nu būs.

РАТЕ

Rokas iespiedusi.

Nu! �

SVILIS

Nu??

PATE

Par ko tu mani esi te atvedis, es prasu? Par nelgu, par kājminu? Tava suga man min uz papē�iem. Tava suga man kāpj uz deguna. Visa pasaule smejas, tu ne redzi, ne dzirdi! Tava suga visur taisa saukumu vien, _t saukumu vien! Pļāvumā tik apcērt vārpas, maltuvē izbārsta graudus, vērpumu nodod pilnu spaļu kā e�a muguru. Labuma nekur un it nekur. Izlepusi, izvēlīga! Maize esot pelnaina. � Nu, es tev vēl do�u pelnus rīt! Salmu kūlis esot par prastu. Palagus lai dodot! Slē�u palagus lai priek� �ās �ūdinu. Ha, ha! Uz kādiem tad es pate un mans bērns, ja viņa uz slē�u palagiem!� Ja sāks nākt tautas, kur es viņu slēp�u! Un, ja slēp�u, tad bū�u tā sliktā. Bet vai var rādīt pasaulei to mazo prātiņu, to neveiklo tikumiņu, to bālo naktspama�u? M a i j a s balss ārā.

Krūmi, krūmi, me�i, me�i, Manu balsi atdodat!

Nu man jauna vasariņa, Kur balsītes vajadzēs.

PATE

Nezin ko no dusmām.

Dzirdi, dzirdi! To skaņo rīkli! Piebļauj māju, piebļauj lauku! Manas ausis plīst pu�u. Es nevaru, nevaru vairs! Vai mans bērns to darītu. Vai mans bērns tā savu rīkli palaidīs!

Dziesma tuvāk.

Ai, ai! Nevaru, nevaru!

Aizbā� ausis.

Man jābēg! Jābēg no mājām laukā. Paliec tu ar savu sugu. Jābēg, jābēg!

Saķer galvu, aizbēg.

SVILIS

Uztraukts skraida.

Maija uznāk.

MAIJA

Nu, sirmmāmiņ, darbi apdarīti. Ja nu esi atpūtusēs, pate-cē�u tev līdzi līdz Pasaules ceļam, tad tu vairs nenomaldīsies.

LAIMA

Labi, meitiņ! Bet vai vēl kājām būs viegluma?

MAIJA

O, sirmmāmiņ, palūko!

Dejo un saduras ar Sviji.

SVILIS

Bargs.

Ko tu te � lustēs un ziņģēs cauru dienu? Nevar ne aizklausīties!

MAIJA

Vai, tētiņ, tu jau mājā?

SVILIS

Ej nost!

MAIJA

Vai es ko ļaunu daru?

SVILIS

Labu jau nedari. Lēkātājs nav darītājs. Lustēs un ziņģēs vien. Savaldi skaņo rīkli! Lai vairs nedzirdētu. To es tev piesaku.

MAIJA

Tētiņ, tu man vienīgo prieciņu aizliedz.

SVILIS

Pie darba nevajag prieka. Liela jau esi, bet tikuma maz. Labuma pa vējiem izlaid. Darba nemāki. Vērpums spaļains, maltuve graudiem piekaisīta.

MAIJA

Vai, tētiņ, kas tev to stāsta?

SVILIS

Vai man jāstāsta? Vai man pa�am acu nav? Es tev saku: uzvedies godam! Citādi man kauns no tādas meitas.

Prom.

MAIJA

Vai, vai! Kas tas bij? Pēdējos vārtiņus aizvēra!

Skumst.

LAIMA

Neskumsti! Ja vārtiņus tev aizvēra, pasauli atvēr�u. Noskūpsta tai acis.

MAIJA

Ai, sirmmāmiņ, no�ilba acis. Ko es redzu!

LAIMA

Tepat veco liepu.

MAIJA

Sapņainā tālumā.

Redzu gan to veco liepu, Bet aiz liepas tālus laukus, Bet aiz laukiem tālus ceļus, Bet aiz ceļiem rudus kalnus, Bet aiz kalniem zilu jūru, Bet aiz jūras ro�u dārzu, Pa�ā galā zeltozolu, Galā trejdeviņas saules!

LAI M А

Aizskar M a i j a s ausis.

MAIJA

Ai, ai, sirmmāmiņ, ko es dzirdu?

LAIMA

Bezdelīgu kārtsgalā.

MAIJA

Bezdelīga, vid�ulīte, Sauc mani vārdā!

Laima

Sauc tevi vārdā, Saka tev labdienas No brāļiem, māsiņām.

MAIJA

No brāļiem, māsiņām? Kas tie ir, sirmmāmiņ?

Laima

Bitīte �iglā Baltziedu vālā, Sudraba miglā Zvaigznīte tālā, Ķirzata glodā, Pa akmeņu pilīm Kas �audās un lodā, Lietiņ�, kas �abina, Vējiņ�, kas grabina, Brālītis Saulstaris, Mirdzo�ais rītsveicis, Visu zemju skaistule Māsiņa Sārtroze.Viss, kas uz pasaules margo un zvīļo, Sūta tev labdienas, viss tevi mīļo.

Laima

nozūd.

MAIJA

Viss, kas uz pasaules margo un zvīļo, Sūta man labdienas, viss mani mīļo.

Viss mani mīļo! Ai, sirmmāmiņ, cik jauki! Neredz vairs Laimu.

Sirmmāmiņ, kur tu esi?

Plaska, Pate uznāk.

PATE

Ko tu �e esot? Sve�u vazaņķi ēdinājusi?

MAIJA

Sāpīgi.

Nav. Nav jau viņas vairs.

PLASKA

Rāda maizi un piena traukus.

Nu, paskat, vai nav!

PATE

Ēdināt, dzirdināt, manu labumu pa vējam putināt. Manu mantu vazaņķiem atdot!

MAIJA

Mīļu, sirmu māmiņu tikai paēdināju.

PATE

Tikai paēdināji? Tā? Piegāji kā pie sava un ņēmi?

MAIJA

Vai tas nav mans? Vai nav mana tēva, manas māmiņas pa-domiņ�?

PLASKA

Redz, ko pasaka!

PATE

Ko? To tu izdrīksties? Man acīs lēkt? Man teikt, ka tā tava manta? No mājām prom! Pie vilkiem prom! Me�ā prom!

MAIJA

Tā nav tava vara. Darbu vari uzlikt, cik spēj, no mājām aizdzīt nespēj. No mājām prom neie�u.

PATE

Ak darba! Nu tad pagaidi! Darbu dabūsi. � Podu linu savērpsi, tad vari palikt.

PLASKA

Tītiņa.

E � ē! Ko nu teiksi!

MAIJA

Savērp�u.

PLASKA

Nakts sprīdi gara.

РАТЕ

Nedomā skalu plēst. Gai�ā istabā sust! Mēnesnīcā. Pie Veļu akas. Pie veļu vītoliem, tur tev vieta.

MAIJA

Kur lini?

PATE

Ej, tev iedos!

MAIJA

Prom.

PATE

Pl as ka i.

Gādā, ka mani suņi tiek vaļā, kad �ī iet. Lai ceļu vairs atpakaļ neatrod. Neaizmirsti!

PLASKA

Iztapdama.

Gādā�u, gādā�u! Kā nu es to aizmirsī�u!

Abas prom.

Priek�kars

PIE VEĻU AKAS

PA KREISI DIBENA VEĻU AKA PUSSAGRUVU�IEM, ZAĻI APSŪBĒJU�IEM GRODIEM. PA LABI, VAIRĀK PRIEK�A PIEGUĻNIEKU BŪDA. AIZ TAS PALIELS AKMENS. AKMEŅI ARI KREISAJĀ PUSE. DIBENA VĪTOLI. AIZ VĪTOLIEM PĻAVA. mēnesnīca, netālu no akas maija sēd uz akmens un vērpj.

BLAKĀM ŪDENS KRŪZE UN LINU NASTA. V А -RIS GUĻ BŪDAS PRIEK�Ā; KRĀC SAD TAD.

MAIJA

Klusi dzied.

Saule, saule gavilēja: Sērdienei kāzas dzēra. Saule vilka zīda svārkus, Līdz zemīti locīdama;

Mīļā Laima sag�u sedza, Līdz zemīti pu�ķodama; Dieva dēli zirgus jūdza Sudrabiņa ratiņos.

Mēnestiņis līdzi brauca Mirdzēdamis, vizēdams.

VARIS

Atmozdamies it kā no dziesmas. Imitē skaņas.

Aaha! Baaah! Atkal man viens aizbiedē miegu! Kā es lai�os guļus, tā man aizbiedē miegu! Tām tī�ām!

MAIJA

Jā, tām tī�ām! Vai tev tagad jāguļ? Tev jāgana zirgi. Ej lūko vai nav jau auzās!

VARIS

Jāgana zirgi! Vai t� es esmu lākturis, kam katru nakti uz vakts jāstāv?

MAIJA

Katram savs darbs jādara.

VARIS

�āvājas.

Lai velns dara darbu!

MAIJA

Velns tava darba nedarīs. Tu drīzāk darīsi velna darbu, ja tāds sliņķis paliksi.

VARIS

Es ar mieru. Maza bēda, velnam par kalpu! Dzīvo cepuri kuldams. Strādā kā gailis un ēd kā zirgs, jo gaļas kā malkas. Bet te � mute sūra vien no auzu ķīsēļa. Pē! Do dzert, lai noiet nelabums.

MAIJA

Se stāv ūdens krūze.

VARIS

Kur?

MAIJA

Man līdzās.

VARIS

Klāt nenāk.

MAIJA

Pate neiet.

VARIS

Nu, tad nekā!

MAIJA

Aiznes viņam ūdens krūzi.

Kur tevi tādu liks? Tu jau drīz pie vietas pieaugsi. Staigāt aizmirsīsi.

VARIS

Padzēries.

Kam man būs jāstaigā? Kad tu visus darbus būsi apdarī-juse, tu mani paņemsi kupaprecē un panēsāsi pa pasauli.

MAIJA

Ej nu pieskati zirgus! Kā būs biju�i auzās, tā tev trīs dienas vairs ēst nedos.

VARIS

Par ko man siksna? Sajozī�u vēderu, būs miers.

MAIJA

Kam tu saspītēsi? Tu spītē darbam. Vai darbs vainīgs?

VARIS

Par ko es nevaru spītēt? Vai darbs man brālis?

MAIJA

Nu ja, ka brālis. Vēl vairāk kā brālis. Viņ� jau tev atdod visu. Pats tev ieliekas rokās. Viņ� jau tikai gribas būt darāms. Un tad viņ� tev ar spēku pielej dzīslas. Ar prieku pielej sirdi. Ar veiksmi locekļus. Ar gudrību prātu. Jo viņ� jau gudrāks par gudru. Tik pats sevi padarīt nevar. Viņ� ir kā apburts. Atburt sevi nevar. Tas jādara cilvēkam.

VARIS

Izlaidīgs.

Būri, būri buramo, es gulē�u guļamo! Kam man dotu vaļu darīt, ko es gribu, es tik gulētu no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam.

Gari �āvājas.

MAIJA

Un sajoztu vēderu.

VARIS

Neparasti dzīvi.

Un ēstu. Ēstu! Ēstu! Stirnas un vēr�us! Brie�us un aunus!

MAIJA

Klau, zirgi auzās!

VARIS

Tev plānas ausis. Es nekā nedzirdu.

MAIJA

Nobradās lauku!

VARIS

Lai! Vai tik vien auzu pasaulē!

Maija

Aizskrej izdzīt zirgus.

Varis

Liekas uz auss un krāc.

Paija, grezni ģērbta, Zīle, Vālodze, Virpa, Ciesa un citas meitenes uzskrej dibenā.

PAIJA

Citām.

Klau, Maiju sabaidīsim, ratiņu apsviedīsim, vērpumu izārdīsim, pa krūmu krūmiņiem dzijas aizstaipīsim.

CIESA

Jokosimies un spokosimies!

PAIJA

Bet kur viņa ir? Nav!

CIESA

Nav? Tur tik tas krācējs. Skatāt!

VISAS

Jautri.

Lūk, lūk, tas krācējs!

Sadodas rokās, ieslēdz Vari griezdamās un dziedādamas.

Kas dārzā, kas dārzā?

Dundurs ro�u dārziņā.

Viena pēc otras, garām skrienot, bargi noliecas Varim pie auss.

ZILĒ

Kas par dundur? Jūras krācējs!

VĀLODZE

Kas par dundur? Aukas �ņācējs!

CIESA

Vāles vāzējs,

Kalnu gāzējs, Zemes spārdīs, Pasauls ārdis.

VIRPA

Zvaig�ņu grāvējs, Koku rāvējs, Me�u rūcējs, Pērkondūcējs!

VISAS

Varim ausīs.

Вггг! Brrr! S��!

VARIS

Sit abām rokām pa gaisu, bet krāc tālāk. Meitas atbēg nost.

MAIJA

Uznāk un nosēstas vērpt.

PAIJA

Dod meitām zīmi palikt dibenā. Tuvojas Maijai kaitinādama un tītīdama.

Man zī�u drānas. Man baltas kājas. Man zelts un sudrabs. Man slē�u krekls. Tev nekā! Tev nekā! Ve! Ve! Tev veci lindraki! Tev skrandaina villaine. Tev pakulu krekls! Tev basas kājas!

Rausta Maijai aiz drēbēm, aiz matiem, sper viņas basajām kājām, tomēr arvien baidīdamās, kā karstu pieķerdama. Kad tas nedara iespaidu, sāk citā tonī griezdamās un dejodama.

Es bū�u princese! Es esmu princese! �Tu pelēka pelnru�ķe! � Man zīlniece zīlēja! Princi man zīlēja!�Tev ar zīlniece zīlēja. � Kad tu zinātu, ko zīlēja? Ha, ha, ha!

Sit knipus un grie�as.

Es gan zinu! Ha, ha, ha!

Nepanākuse savu, dusmām augot.

Kod mēlē, ja gribi zināt! Bet es neteik�u! Ahā! Neteik�u! Citiem pateik�u! Citiem gan pateik�u! Tev neteik�u!

Sa�ukstas ar meitām, rādīdama Vari.

Dzird saucam.

Skrandu princis! Skrandu princis!

Meitas smejas. Paija atkal tuvojas Maijai. Izlikdamās.

Nu nāc! Nu nāc! Mēnesnīcā parotāt, kā bitīte palodāt! Mācas tai virsū.

MAIJA

Laid! Man darbs!

Paija

Zinu, zinu, zinu! Jāsavērpj trīs podi linu.

Tītīdama.

Ek, ek! Jādara, ko liek. Jāskrej, kur dzen. Jāvelk, ko krauj! � Es daru, kas tīk. Es daru, ko gribu. Es daru par spīti! Par spīti!

Piepe�i pieskriedama, mēģina tai izraut vārpstiņu no rokām.

MAIJA

Draudo�i.

Darbu liec mierā!

PAIJA

Bailēs atlec atpakaļ, bet tad atkal klāt.

No vietas nevari pakustēt! Nekā man nevari padarīt! Ek, kā iedevu dusmas! Ek, kā iedevu dusmas!

MAIJA

Mierīgi.

Tad jau ods arī man varētu dusmas iedot!

PAIJA

Nevaldāma. Spārdās kājām un krata rokas.

Tad iedo�u tev dusmas! ledo�u! ledo�u! ledo�u! Pagaidi! Sargies! Sargies!

MAIJA

Mierīgi vērpj.

PAIJA

Meitām.

Klausāt, ko saka!

Ātri, klusi

Katra uz savu pusi!

Kā viesulis pieskrējāt,

Vārpstiņu atņemat,

Kodaļu izplūcat,

. Dzijas saraustāt!

Pa krūmu krūmiņiem aizstiepjat, Kur bija, kur palika?

Neviena vairs nezin, kas darīja!

CIESA

Spokosimies un jokosimies.

CITAS

Jā, jā, jā!

Visas uz pirkstgaliem apiet Maiju.

Paija

Redzēsi, ka iedo�u dusmas, kad darbs būs izpostīts! Kad aizdzīs no mājas! Kad aizdzīs no saules!

MEITAS

Gā�as no visām pusēm, Maiju biedēdamas.

Uhū! Uhū! Uhū!

Grib izraut vārpstiņu.

M AI J А

Vārpstiņu sargādama.

Vai, vai, māsiņas! Tā nedarāt!

MEITAS

Apraujas, aizlien.

PAIJA

Meitām.

Nekas netika? � Atkal tai virsroka!

Pacel akmens �ķilu.

Lūk, ko atradu! Akmeņa �ķilu, asmeņa asu! Ar �o vārpstu satriek�u! Tai sirdī iedzel�u!

Slepus uzbrūk M a i j a i, to ievaino.

�e tev!

MAIJA

Vārpstiņu pie sirds sargādama.

Vai! Vai!

PAIJA

Ar meitām aizskrien, izņemot Ciesu un Zili, kuras paliek redzamas.

VARIS

Sēdus, samiegojies.

Kas rūca? Kas dūca? Kas grāvējās?

MAIJA

Pateicīgā izbrīnā.

Asmens sirdi meklēja, bet vārpstiņa izglāba.

Sabīstas.

Vārpstiņa? Vārpstiņa asinīm noplūduse! Vērpumu notraipīs! Ko nu darī�u? Kur to mazgā�u? � Veļu akā! Veļu akā to mazgā�u!

Steidzas pie akas. Skatās iek�ā. Brīnās.

Kas tas? Mēness! Apaļ�, liels mēness akā spulgo!

Stīgo un staro,

Krustu �ķērsu zaro!

Liecas dziļāk.

Smilts dzelmē tik balta

Kā dzirnūs malta.

Akā sauc:

Maija!

MAIJA

Klau, sauc! Mani sauc? Kas dzelmē sauc?

Liecas dziļāk. Vārpstiņa izkrīt no rokām.

Vai, vārpstiņa iekrita! No rokām izrāva. Kas izrāva vārp-stiņu? Atdod man vārpstiņu!

Pazūd akā. No akas vēl sauc:

Vārpstiņu!

CIESA

Vai! Kas tas bij?

ZILĒ

Akā iekrita!

Abas prom.

PLASKA

Paceļas aiz grodiem.

Nobūru, nobūru,

Vārpstiņu no rokām izrāvu, Pazemē aizmetu!

Ar vēja zirgiem vairs nesadzīs!

Nu tā vairs virszemi neostīs!

Pazūd aiz akmeņiem.

VARIS

Vai vēl es krācu? Vai vēl es sapņoju?

Ber� acis.

Kur viņa palika? Akā nozuda!

Pikts.

Ko tāds muļķa skuķis! Vai lai es pakaļ lecu? � Nelēk�u!--

Jā, bet � jā, bet � ko nu lai iesāk? Kur nu lai paliek? � Nu kau�u vai stāvu velnam par kalpu jāpaliek! � Lai nāk! Hej! Velns, �ur! Velns, �ur! Se kalps!

ŅURGA

Parādās aiz akmeņa. Stiepj roku.

Se saimnieks!

VARIS

Noskata to rāmi no galvas līdz kājām.

Ak tad tu tas esi? � Hm. Tu nemaz tāds neesi. � Diez vai tu pavisam esi riktīgs velns?

ŅURGA

Sa�utis.

Kas velns, kur velns? Vai lai es simts tūksto� gadu vienā ādā staigāju? Es esmu lielskungs Ņurga no Akmeņu mui�as.

VARIS

Lielskungs Ņurga no Akmeņu mui�as? Ko tu laba dari tai Akmeņu mui�ā?

ŅURGA

Kad atnāksi, tad redzēsi. Nu, līkop!

VARIS

Rāmi gaiņā.

Na, na, na! Tik viegli vis ar abām kājām ellē nelec!

Uzlūko to no malas.

Darbs?

ŅURGA

Darbs? Darbs � darbs! Darba nekāda. Tikai uguni pabikstīt, kamēr manis pa�a nav mājās.

VARIS

Apmierināts.

Hm. Gaļa?

ŅURGA

Gaļa? Trīs vēr�i par dienu.

VARIS

Hm. Alga?

ŅURGĀ

Alga? Tik, cik varēsi panest gada galā.

VARIS

Zelts?

ŅURGA

Kas tik acīm patiks.

VARIS

Apdomājis.

Lai iet! Līkop!

ŅURGA

Līkop!

Roku sniegdams, aizrauj Vari aiz akmeņa. Paija ar meitenēm.

VĀLODZE

Kur viņa palika?

ZILĒ

Ielēca akā.

VIRPA

Es neredzēju.

CIESA

Es redzēju.

ZĪLE

Ielēca, ielēca!

CIESA

Vārpstiņa iekrita.

PAIJA

Skriesim turp, skriesim turp!

Visas ap aku, skatās iek�ā.

ZĪLE

Mēness stīgo un staro, Krustu �ķērsu zaro.

Maijas nav!

CIESA

Smiltiņa balta Kā dzirnavās malta, Maijas nav!

VISAS

Kur Maija?

CIESA

Es zinu. Izkrita zemei cauri. Iekrita pazemē.

PAIJA

Pazemē? Kas tā par pazemi?

CIESA

Pazeme ir pazeme.

PAIJA

Kā iedegusies.

Es arī gribu pazemē. Pazemē! Tūlīt pazemē!

CIESA

Nu tad lec akā!

PAIJA

Piepe�i.

Akā? Jā, akā! Es gribu pazemē. Es lēk�u akā. Kad Maija pazemē, es arī gribu pazemē!

CIESA

Nākat prom! Akā ir būrums. Būrums velk velkamo. Būrums sauc saucamo.

VISAS

Prom! Prom!

Sagrābj Paiju pie rokām, velk atpaka).

Paija

Lai�at vaļā!

VĀLODZE

Nelai�at, meitas!

Ciesai.

Skrej, sauc Pa�u, skrej, sauc Pa�u!

CIESA

Prom.

PLASKA

No akas puses.

Vai, vai! Kas kai� puķītei rozītei? Ko grib puķīte, rozīte?

ZILĒ

Grib lēkt akā. Grib tikt pazemē.

PLASKA

Vaimanu, vaimanu! Ko nu izdarīs? Kur Pate, kur Pa te?

Paija

Negribu Pa�as! Gribu pazemē!

VĀLODZE

Nāk jau, nāk jau!

PATE

Pēsu, pēsumis, tūdaļ sizdama, kurai meitai krīt.

Se, �e, �e, �e! Vai tā sargāt manu bērnu? Vai tā glabājat manu bērnu?

Saldi.

Kas tad kai� manai ro�lapiņai? Ko tad dara manam dūku balodītim?

PAIJA

Neskaries klāt! Es gribu pazemē!

PLASKA

Viņa grib! Viņa grib! Turat, meitas!

PATE

Laidies, meitiņ, pa virszemi, kur patīk. Pūķu ratus do�u. Melnos kraukļus atsauk�u. Piektnakt pilns mēness. Pate uz sava kumeļa izj ēdinā�u.

PAIJA

Negribu pūķu ratu. Negribu melno kraukļu. Pazemē gribu.

Kā Paija izraujas meitām no rokām, tā atkal to satver Pate un P 1 a s к а .

PATE

Ciesai.

Skrej, nes spilvenus! Piecas meitas, desmit meitu lai nes spilvenus!

CIESA

Projām, drīz atkal atpakaļ.

PLASKA

Puķīte rozīte, pieņem prātu!

PAIJA

Maija ielēca pazemē, es arī gribu pazemē! Man viss jādara, kā Maija dara, tad es dabū�u princi! Tā ragana uzzīlēja.

PATE

Princi!

PLASKA

Tad nekā nevar darīt!

CIESA

Maijai papriek� vārpstiņa iekrita, tad tik pate ielēca.

PAIJA

Ej nes vārpstiņu!

Ciesa prom.

РАТЕ

Nelec labāk, nelec, meitiņ!

Citas meitas nāk ar klēpjiem spilvenu.

PATE

Nesat, nesat! Metat akā! Metat akā!

Meitas dara to.

CIESA

Uznes vārpstu.

Se vārpsta!

PATE

Apdomājies, meitiņ, pieņem prātu! Turat viņu, meitas!

PAIJA

Izraujas, atgrū� visas nost.

Es gribu! Kad es gribu, tad es gribu!

VISAS

Izņemot Ciesu un Z ī 1 i, nokrīt ar rāvienu gar zemi.

Viņa grib! Viņa lec!

PAIJA

Iemet papriek� vārpstiņu, ielec.

ZILĒ

Pie akas.

Tik mēness stīgo un staro, Krustu �ķērsu zaro.

CIESA

Skatās akā.

Smiltiņa balta

Kā dzirnavās malta.

Ne Maijas vairs, ne Paijas!

VISAS

Skatās akā.

Ne Maijas vairs, ne Paijas!

Priek�kars

Manās acīs jūs esat lēvari un ņermas.

KAUPIŅ�

Tavās acīs? Kas tad tu tāda esi?

PAIJA

Vai man tev būs atbilde jādod? Tu tūdaļ man atbildi dosi. Es nāku sūdzēties. Kur� te ir tas kungs, kas tik nelabu pasauli tur?

KAUPIŅ�

Labu pasauli!

PAIJA

Nikni.

Nelabu pasauli, tev saka. Kā sagrāba mani vēj�, tā ripu ripumis, kūleņu kūlenis, ausīs dūkdams, aiz matiem plūkdams, ritenī griezdams, pa gaisu sviezdams, pie vienas krāsns klāt! Lai raujot maizi ārā! � Jā, lika drusku pagaidīt! Kā nu es nē, krāsns man svelmi acīs! Un nu kliedz ābele, lai purinot; nu liepa, lai siseņus aizdzenot; nu strauts, lai �im ceļu atrokot! � Jā, ko domā! Atradu�i īsto! Es �iem visiem pigu! � Bet, kā es �iem pigu, tā ābele man: bauc, bauc! pa muguru, strauts �ļāc acīs �ļakatu, un sirseņi pa rokām, pa kājām, pa muti, pa degunu dzēlumu! Kā nu es gribu bēgt, vēj� atkal aiz skausta sagrāba, �urp atrāva.

Kaupiņ� un Samtcepure smejas.

Ko te krik�ķināt, ā�a mēles! Es jums gan rādī�u! Pagaidāt tik! Bet papriek� pasakāt, kur tā meitene, kas pirmā atskrēja?

KAUPIŅS

To tu ar deviņiem vējiem vairs nesadzīsi!

PAIJA

Bet man vajag! Es gribu! Uz pēdām sakāt! Sakāt! Kad neviens neatbild, Paija spārdās kājām un spiedz.

Sakāt! Sa-a-kāt!

VELĒNU VECĪTIS

Uzsit bargi ar bozi.

PAIJA

Sabīstas, bet, kad redz, ka visi mierīgi, sāk atkal.

Sa-a-a-kāt!

KAUPIŅS

Kā tev vajag no tās meitenes?

PAIJA

Ā! To jums veciem sumpurņiem gan zināt gribētos!

Grie�as uz papē�a un met Kaupiņam un Samtcepurem knipjus.

Lūk, kā! Kad es to izdaru, ko viņa dara, tad es dabūju princi. Princi, princi, princi!

KAUPIŅS

To, ko viņa izdarīja, tu nemaz izdarīt nevari.

PAIJA

Kāpēc es nevaru?

SAMTCEPURE

Jūsmīgi.

Viņa mūs pirtiņā nopēra.

PAIJA

Pirtiņā nopēra? Tad ta esot darbs! Kas tādus sakārņus ko pirtiņā nenopērt! Kur ir tā pirtiņa?

Iet paskatīties, iznāk.

Nu tik turaties! Tūlīt nāksiet pie bijā�anas.

SAMTCEPURE

Bailīgi.

Pirtiņa auksta! Ar ko tu pirtiņu kurināsi?

PAIJA

Ar ko �iem jākurina! Vēl jau drusku �ūkst! Uzsviedī�u drusku gara.

KAUPIŅS

Bailīgi.

Ar ko tu garu uzmetīsi?

PAIJA

Maitas kauls aizdurvē. Ar to garu uzmetī�u.

KAUPIŅS

Vai, vai, vai!

SAMTCEPURE

Vai, vai, vai! Kur ziepītes ņemsi?

Paija

Lūk, akmens paslieksnē! Berzī�u, ka āda �ķīdīs!

ABI

Bailīgi.

Vai, vai, vai!

Samtcepure

Ar kādu slotiņu pērsi?

Paija

Lūk, ērk�ķu krūms pirtsgalā. Tur slota jau kā likta.

Dabū to.

Skatāt �ur! Drāzī�u, kur galva, kur acis! Pilnu lāvu ērk�ķiem piekaisī�u.

Kaupiņ�

Tu ļauna meita! Ja ļaunu darīsi, ļaunu algu iegūsi!

PAIja

Phe! Jānospļaujas par �ā algu! Lai suns ņem �ā algu! Putnu biedēklis tāds!

Tu pate sev sodu noteici. Kā putnu biedēklis mājā pāriesi.

P�A I J A

Tu man vēl draudēsi! Prom, pirtī!

KAUPIŅS

Neķeries klāt! Mēs tavā pirtī neiesim.

PAIJA

Nenāksiet? Tas tik būtu joks! Es gan jūs lūgties ie�u? Aiz bārdām, aiz matiem aizvilk�u. Kuram te tā garākā bārda? Aha! Tā būs tur tam ļēpatam!

Grasās iet pie Velēnu vecī�a.

KAUPIŅS

Sargies! Tam tu klāt neķeries!

SAMTCEPURE

Sargies!

PAIJA

Kas tad �is tāds par lielu kungu, ka nedrīkstēs klāt ķerties? Aiz bārdas sagrāb�u, ar kāju pasper�u, pats no sevis ieskries pirtī kā ripa!

Kā ķer Velēnu vecītim aiz bārdas, tas uzreiz uzlec kājās, liels, draudo�ā pozā. Arī Kaupiņ� un Samtcepure izstiepjas lēnām draudo�ā pozā.

PAIJA

Piepe�ās izbailēs.

Man bail! Man bail! Es teik�u Pa�ai! Va-a-a-a-ai!

VELĒNU VECĪTIS

Stipri, lielisku �estu.

Kaupiņ, uzsper viņu virszemē!

b

KAUPIŅS ļ

Tu pavēli, kungs?

VELĒNU VECĪTIS

Uzsper viņu virszemē!

KAUPIŅS

Lai notiek!

PAIJA

Kliedz.

Tumsa. Rībiens. Metas gai�s.

KAUPIŅS

Lai nu skrien deviņas mū�ības caur deviņām pazemēm!

VELĒNU VECĪTIS

Miers! Ie�u nu dusēt velēnu mājiņā!

Ieiet velēnu mājiņā. Kaupiņ� un Samtcepure sastingst savās vietās.

Priek�kars

DEBESU PĻAVA

DEBESZILS LAUKS MAIGAM MAKOŅSĶAUT-NEM. VĀRTI ZELTA ARKAM. VIDU BALTS DEBESU KALNS, UZ KURA SARKANRO�U DARZA LAIMAS PILS. ZILGANA KRĒSLA.

Laimas tērps � balts, mirdzo�s, ar debeszilu mēteli, galvā saules dia-dēms, Saulenītes līdzīgā, tikai daudz vienkār�ākā tērpā � balts svārciņ�, josta, mazs diadēms, Varvīksnītes � varvīksnas krāsās: Zaiga � oran�a, Kvēla � sarkana, Spulga � dzeltena. Stara � gai�zila, Rota � zaļa, Rieta � violeta.

ZAIGA

Sēd uz debesu �ķautnes.

Ai, Pērkoni, dusmu vīrs, Tu mums gau�i nodarīji, Ko tu nāci bargodams Saules meitai panākstos?

Ko tu nāci bargodams, Skaudru āvu cilādams? Tikko vārtus atdarīja, Nosper zelta ozoliņu.

Vidū spēri, vidū �ķēli, Dienas vidū saule rieta, Aizsa�ķīda zelta zari Pa deviņas pasaulītes.

Nu tek māsas raudādamas,

Zelta zarus lasīdamas;

Zelta zarus gan atrada, Nerod pa�as galotnītes.

Kad atrastu galotnīti, Atspītētu Pērkonam: Zaigo debess, zaigo zeme, Zaigo zelta ozoliņ�.

STARA

No debesu kalna.

Vai māsiņas nava vēl atpakaļ?

ZAIGA

Vēl nava. � Ko dara daiļā Laima?

STARA

Laima saglau� un saau� ik lapiņu, ik �ķiedriņu, ko māsiņas atnesa. Auds pie auda, stīga pie stīgas, lapa pie lapas, zars pie zara, sakne pie saknītes! Jau sula sāk kāpt kā zeltozola blāzmiņa pa dzīslu dzīslām, bet nevar apritēt apkārt, nevar sasniegties gredzenā � galotnītes trūkst!

ZAIGA

Kad nu būtu galotnīte, atspītētu Pērkonam!

STARA

Kad nu būtu galotnīte, būtu vesels zeltozols.

ZAIGA

Māsiņas nāk! Varbūt atnesīs.

Spulga, Līga, Rota, Rieta uznāk.

STARA

Ko atradāt, māsiņas?

Ko atnesāt, māsiņas?

SPULGA

Es zelta mizas �ķembelīti.

LIGA

Es drostaliņu no serdes.

ROTA

Es saknes pa�u pēdējo atvasīti.

RIETA

Es vēl divas saplosītas lapiņas.

STARA

Galotnītes nav nevienai?

VISAS �ETRAS

Galotnītes nav nevienai.

SPULGA

Es izbradāju visus smil�u tuksne�us, izkāpu visas kalnu �ķautnes, nolaidos visos klin�u bezdibeņos � tur nekā vairs nav.

ROTA

Es izstaigāju visas zāļotas pļavas, visus vārpotus tīrumus, iz�ķirstīju ik ziedu cekuliņu, ik vārpu vālīti � tur nekā vairs nav.

LĪga

Es izmeklēju visus me�a biezokņus, visus purvus un staignājus dziļumu dziļumos, rakumu rakumos, izskatījos visus rūķu un �ūsku mitekļus � tur nekā nav.

RIETA

Es izbridu visas jūras un atvarus, visus ezeru dziļumus, izlaistīju pa rokām visas akas un avotiņus, urdzas un strautiņus � tur nekā vairs nav.

VISAS �ETRAS

Galotnītes nava nekur.

ZAIGA

Nebēdājat, māsiņas! Kvēlas vēl nav! Kvēla varbūt atnesīs. Aiznesat Laimai savu atradumu. Lai daļiņu pie daļiņas liek, lai viss atkal vesels tiek.

Rieta, Rota, Spulga, Līga prom.

KVĒLA

Uznāk.

ZAIGA

Nu, vai atradi? Vai atnesi?

KVĒLA

Nekā vairs neatradu, nekā vairs neatnesu, netieku vairs zemsaulē.

ZAIGA

Netiec vairs zemsaulē?

KVĒLA

Pērkons, dusmu vīrs, visus savus garus vaļā palaidis, trim kārtām mākoņjostu pasaulei apjozis. Aukas brāzēji lietus gāzējus dzen un trenc. Spērējs pret spērēju ugunīgiem tri-zuļiem, �eburu �eburiem liesmainus lokus lenc. � Skārdu veseri, krusas bērēji druvas un me�us laupa un kauj. Puteņu kūlēji līdz debess vārtu kupeņu kupenes grauj. Ai, māsiņas, pa mazu, mazu plaisiņu redzēju, kāda tagad zem-saule! Zālīte nobalējuse, puķītes nokaltu�as, putniņi pēr-kļos trīc un klusē. Visi smiekli apklusu�i, visi mīļi vārdi nomiru�i. Cilvēki niknām acīm skatās, brālis brālim no ceļa iet. Pērkons visus par skauģiem un naidniekiem pārvērtis. Pērkons Laimu veiks. Tad viss ir beigts. Viņ� atņems mums saules tērpus un pazemos par mākoņsievām, kam krusas un lietus blāķi jāvelk.

STARA

Tas nekad nebūs! Tas nekad nenotiks! Laimu nekāds Pērkons neuzvarēs! Laima ir! Laima būs!

Rieta, Rota, Spulga, Līga.

STARA

Ko dara Laima?

SPULGA

Skumja.

Laima? Ai, māsiņas, Laima raud.

CITAS

Uztrauktas.

Laima raud? Kādēļ raud Laima?

SPULGA

Pērkons ir pārspējis Laimu?

CITAS

Nē, nē, nē! Tas nevar būt! Tas nedrīkst būt!

SPULGA

Laima raud. Laimas pils ir pilna sērdieņu un grūtdieņu lūg�anu. Laima neviena vairs neklausa, neviena vairs ne�ēlo. Lūg�anas drūzmējas kā pelēkas ēnas, smagas kā migla, viņas sagraus Laimas pili! Citkārt, kuru lūg�anu Laima paklausīja, tā ietērpās staru tērpā un aizgāja kā zvaig�ņu meita zemsaulē. Nu Laima vairs nespēj to nosūtīt. Viņa zaudējusi savu valstību. Jūs redzat, māsiņas: krēsla! Krēsla ir jau debesu pļavā. Saules tronis sagrauts, un Laimas pili sagraus zemes bērnu nopūtas.

ZAIGA

Nē, māsiņas! Tā nebūs! Tā nenotiks! Negaidīsim! Rokas klēpī neturēsim! Iesim meklēt!

KVĒLA

Mēs netiekam vairs zemsaulē.

SPULGA

Un, ja arī mēs tiktu, vai visas mūsu pūles nav biju�as veltas? Zeltozola galotnītes zemes virsū nav. Un zemes vidū mēs netiekam. Mēs esam tikai gaisma. Zemes vidū tik var tikt tāds, kas ir pusgaismas, pustumsas, pusdienas, pusnakts. Tas ir cilvēks. Ja atradīs, tad tikai cilvēks atradīs.

ZAIGA

Es tomēr ie�u. Ja nenākat, es viena ie�u.

Iziet pa debesu vārtiem un tūlīt priecīga atgrie�as.

Māsiņas, māsiņas! Aug augdama debesu trepe! Kāpj kāpējs debesīs!

KVĒLA

Kas tā tāda debesu trepe?

Aiziet skatīties.

ZAIGA

Balta pupa, mākoņu kāpēja, debesu audzēja!

SPULGA

Kas tas tāds debesu kāpējs?

KVĒLA

Atpakaļ.

Sērdienīte Maija! Es viņu pazīstu. Es tai ro�u kvēlu vaigos ielēju.

Prom.

ZAIGA

Es ar to pazīstu. Ikdien magoņziediem tai ceļu nokaisīju. Prom.

STARA

Es tai staru liesmu acīs iededzu.

LIGA

Es ar cīruļdziesmām ikrīt modināju.

ROTA

Es ziliem sapņu vējiem �u�ināju.

SPULGA

Es tai pļavas vizbuļzeltu matos iepinu.

RIETA

Es ik ar saulrietu no māmiņas labvakaru atnesu.

KVĒLA

Atpakaļ.

Viņa nāk! Viņa nāk! Spērēji spēra visapkārt, viņa atlieca zibeņlokus, viņa salauza uguns trizuļus.

Prom.

ZAIGA

Atpakaļ.

Viņa nāk! Krusas bērēji gāzās tai virsū. Mākoņsievas vēlās pāri. Viņa pacēla rokas, tie iz�ķīda.

Prom.

KVĒLA

Atpakaļ.

Puteņu kūlēji grāva puteņu kalnus. Noslāpēt gribēja. Viņa pacēla rokas, to vairs nebija.

Prom.

ZAIGA

Atpakaļ.

Aug! Aug! Pupa aug! Pupa līdz debesu vārtu!

KVĒLA

AtpakaJ.

Māsiņas, bēgat! Spērēji, Krusas bērēji. Mākoņsievas auļo debesīs!

VISAS

Vai, vai, vaimanas!

Sabēg pudurī.

Pērkongari, Mākoņsievas, Spērēji, Krusas bērēji auļodami aiztur Maiju.

PĒRKONGARI

Slēdzat lokā, Slēdzat lokā, Pu�u lau�at! Kas tai rokā, Tumsā rau�at! Pū�at, pū�at, Lejā grū�at! Grābjat, svie�at Aukas zirgā. Puteņbirgā Iek�ā grie�at! Lai krīt tumsā, Lai zūd tumsā! Steidzat, steidzat! A�i beidzat!

MAIJA

Abās rokās zeltozola galotnīti.

MĀKOŅSIEVAS

Uzbrukdamas.

Pu�u lau�at, Kas tai rokā!

MAIJA

Attur tās. Viņas saplok un nozūd.

PUTEŅU KŪLĒJI

Uzbrukdami.

Grābjat, svie�at Aukas zirgā, Puteņbirgā Iek�ā grie�at! Lai zūd tumsā!

MAIJA

Attur tos. Tie saplok un nozūd, visus citus līdzi raudami. Viņa stāv pārsteigta un bikla.

KVĒLA

Māsiņas! Vai redzat, kas tai rokā? Debesu spīdeklis! Zeltozola galotne!

VISAS

Gavilēdamas.

Zeltozola galotnīte!

Maijai pretim.

Kur tu to ņēmi? Kur tu to atradi?

MAIJA

Es atradu? � Devītajā pazemē!

SPULGA

Vai es neteicu: ja atradīs, tik cilvēks atradīs!

KVĒLA

Tas ir debesu spīdeklītis. Tā ir zeltozola galotne. Atdod mums to!

VISAS

Atdod mums to!

MAIJA

Labprāt, daiļās māsiņas! Ņemat!

Dod Kvēlai.

VISAS

Pie Laimas! Pie Laimas!

MAIJA

Izbailēs.

Ak, daiļās meitenes, neaizejat prom, neatstājat mani! Vedat mani līdzi!

ZAIGA

Paliek atpakaj. Citas prom.

Kurp tu gribi iet?

MAIJA

Pie Laimas!

ZAIGA

Laima nāk pate, pie kura viņa grib, bet neviens mirstīgais nevar tikt pie viņas pats no sevis.

MAIJA

Ko tad lai daru?

ZAIGA

Lūdz viņu!

MAIJA

Pacel rokas.

Mīļā Laima, daiļā Laima, Neredzamā, pielūdzamā, Rādi savu laipno vaigu!

Piepe�a mirdzo�a gaisma. Gaviles debesu kalnā.

Sveiks, sveiks! Staru ozols! Zelta ozols! Saules ozols!

MAIJA

Kā pārņemta.

Ai!

ZAIGA

Vai tu dzirdi?

Kalnā dziesma.

Līksma, līksma, laime, laime! Sveika, lielā saules saime!

Zelta ozols atkal zaro, Galotnītē saule staro.

Zars pie zara, auds pie auda, Pati Laima sveiku glauda. Lai nu Pērkons spīti dara, Lauzta viņa bargā vara.

ZAIGA

Laima nāk!

No debesu kalna nāk Laima mirdzēdama, Saulenī�u un Vārvi к s nī � u pavadīta.

MAIJA

Pārņemta un aizgrābta no visa mirdzuma, atkāpjas bikli saliktām rokām līdz debesu vārtiem.

Laima

Kur ir tā, kas atnesa galotnīti?

ZAIGA

Tur viņa ir. Tur viņa stāv.

Paņem Maiju pie rokas un pieved Laimai.

LAIMA

Tu veici lielu darbu un atnesi lielu balvu. Kādu algu gribi par atradumu? �

MAIJA

Ak, daiļā Laima--

LAIMA

Saki vien, lai tas būtu virs zemes vai debesīs, gaisā vai ūdenī!

MAIJA

Ne virszemē, ne debesī, ne gaisā, ne ūdenī � tas daiļās Laimas rociņā. Dod man elles vārtu atslēgu!

LAIMA

Elles vārtu atslēgu? Kas teica tev, ka man elles vārtu atslēga?

MAIJA

Gudrais Velēnu vecītis devītajā pazemē.

LAIMA

Ja gudrais Velēnu vecītis to teicis, tad tā gan būs. Ko tu tur gribi?

MAIJA

Tur ir viens tāds puisis, dzīvs puisis, labs puisis, tikai drusku paslinks, to es gribu izvest saulītē.

LAIMA

Pats ar savu gribu gāja, pats ar savu gribu lai dzīvo.

MAIJA

Viņam grūti.

LAIMA

Prasi ko prasīdama, to negribu vēlēt.

MAIJA

Soli ko solīdama, cita negribu.

LAIMA

Es tev do�u greznu tērpu.

MAIJA

Tas nebūs pelnīts zemsaulē.

LAIMA

Paliec pie manām meitām un dzīvo debesu pļavā. �

MAIJA

Ko es darī�u pie tavām meitām? Viņām katrai savs darbs. Vai lai es �e rokas klēpī turu?

LAIMA

Manu darbu ir daudz. Manas zīda pļavas nenopļaujamas, mani zelta kalni nenoecējami.

MAIJA

Tavs zīds savilksies ap manām rupjajām rokām, tavs zelts salips ap manām smagajām kājām.

LAIMA

Es tev do�u smalkas rokas. Es tev do�u vieglas kājas. Es tev do�u dievu dēlu.

MAIJA

Neatņem man manu � sirdi. Neatņem man manu gribu--

LAIMA

Vai tu zini, kāds tavs puisis tagad?

MAIJA

Zinu. Vectētiņa spogulī redzēju.

LAIMA

Sarains un kraupains.

MAIJA

Glaudāms un kopjams.

LAIMA

Gļēvs un truls.

MAIJA

Pārstāvams un aizstāvams.

LAIMA

Slinks un nikns.

MAIJA

Mierināms un skubināms.

LAIMA

Tev tik viena �ēl, man daudzu. Tev jāaizved arī tie, kuru man �ēl.

MAIJA

Kuru tev �ēl, arī man ir �ēl.

LAIMA

Tu izvedīsi visus?

MAIJA

Dod man savu padomu.

LAIMA

Kam tev mans padoms? Tev ir pa�as griba.

MAIJA

Labi. Es to darī�u. Es visus izvedī�u.

LAIMA

Tad ņem �o gaismas staru no mana vainaga. Tad atslēdz elles vārtus.

MAIJA

Laima! Daiļā Laima!

LAIMA

Meitas, dodat viņai manas balvasl

KVĒLA

M a i j a i.

Kā sērdienīte aizgāji, Kā Laimdienīte pāriesi.

ZAIGA

Viegli un veikli skarams, Ikkatrs darbs pats Lēks rokās tev darāms!

SPULGA

Ko tavas acis uzskatīs, Tam rētas sareps un vainas dzīs.

STARA

Viss nejaukais kļūs jauks, Vītumā ziedi plauks.

LIGA

Kur tava balss vien atskanēs, Tev visas sirdis piederēs.

ROTA

Akmens tev par brāli būs, Tālās zvaigznes māsas kļūs.

RIETA

Suņi tevi izvadīja, Ērk�ķi kājas sabadīja. Pati Laima pārvadīs, Lakstīgalas sagaidīs.

MAIJA

Aizgrābta, saliktām rokām.

Daiļā Laima! �ēlotāja!

LAIMA

Izvadāt viņu, meitas!

MAIJA

Varvīksnī�u pavadīta, kāpj pa pupas zariem lejup, nozūd Saulenītes un Varvīksnītes ap Laimu. Dzied.

Laima, Laima,

Saule, Saule,

Abas vienu daiļumiņu,

Saule gaismas kvēlotāja, Laima bāru �ēlotāja!

Priek�kars

�etrstūrains elles pagalms, Sķautnai-NIEM AKMEŅU BLUĶIEM IE�OGOTS. VIDU SMAGI DZELZS VĀRTI. PA LABI KVĒLO�A ELLES RĪKLE VED DZIĻUMA. AKMEŅI PA ZOG-MALĀM.

Velna bērni nopluku�i, saraini, nagaini, ragaini.

Pirmais izlec no elles rīkles. Viņam seko Otrais Ceturtais.

Tre�ais,

PIRMAIS

Skritals acis mirk�ķināja, Es izlēcu paglābties.

OTRAIS

Es tev pakaļ.

TRE�AIS

Es tev pakaļ.

CETURTAIS

Kur tie citi, tur es ar.

PIRMAIS

Tikko Skritals ieraudzīs,

Visiem sprandu apgriezīs.

OTRAIS � CETURTAIS

Tad tev ar, tad tev ar!

Visi skrien, sagulst pa akmeņiem, gavilēdami.

A-uksts, a-uksts, a-uksts!

PIEKTAIS

Izlec no elles.

Kā Ceips acis mirk�ķināja,

Es izlēcu paglābties!

SESTAIS

Es tev pakaļ.

SEPTĪTAIS

Es tev pakaļ.

ASTOTAIS

Kur tie citi, tur es ar.

PIEKTAIS

Kad jūs Ceips ieraudzīs, Ugunsstangām noknaibīs.

SESTAIS � ASTOTAIS

Tevi līdz, tevi līdz!

Skrien un sagulst pa akmeņiem, gavilē.

A-uksts! A-uksts! A-uksts!

PIEKTAIS

Ar baudu.

A-uksts!

Ada �urkst, Sari spurkst!

PIRMAIS

Tas ir tas aukstums no virszemes.

CITS CAUR CITU

Kā viņu sauc? Kā viņu sauc?

OTRAIS

Es vairs neatminos. Es jau esmu �e piecas dienas.

PIRMAIS

Es jau piecas mū�ības.

Uz tre�o.

Lai teic �is. Tas tik �e piecus mirkļus.

TRESAIS

Zinu, zinu. Tas ir ledus.

VISI

Ledus, ledus, Elles medus, Rīkli smeldzē,

Iek�as veldzē!

PIRMAIS

Te man netīk. Tur man tīk. Ej prom!

Dzen nost Otro, kura vietu tas ieņem.

TRE�AIS

Tāpat.

Te man netīk. Tur man tīk. Ej prom!

Tā tie turpina viens otru dzenāt, kauties un kūleņot, līdz izlec no elles Ceips un Skritals.

Skritals un Ceips, velni-vagari, lielām rungām. Tos ieraugot, visi Velna bērni saplok pie zemes.

VELNA BĒRNI

Au, au! Vagari, vagari! Rungas un �agari!

SKRITALS

Krata rungu.

Ak �ite tiekas

Tie slamsti, tās sliekas?

Vai tā bīstas kungu?

Nu, baudīsiet rungu!

Piestā jūs sprūdī�u, Vel�u un grūdī�u Pikā un kamā!

CEIPS

Tāpat.

Kur zvel�u, svils Un uguni �ķils Kā �ķiltavas kramā. Dzelzsdrīvēs drīvē�u, Galodā blīvē�u!

SKRITALS

Nuk, rīļi un rijas, Prom pie bijās!

Abi grie� rungas. Velna bērni bēg un slēpjas, tomēr katram izdodas saķert kādu aiz skausta. Aiz vārtiem uz mirkli parādās Maija un nozūd. Skritals, kaut ko nojaudis, izbīstas, palai� va|ā Velna bērnus, kuri visi sabēg pa kreisi un pieplok pie zemes.

SKRITALS

Kas tur, kas tur?

Kas tur, kas tas?

CEIPS

Nav, nav!

SKRITALS

Bij kaut kas!

Balta stiba, Zibeņziba!

CEIPS

Mierina.

Sņiku, �ņaka,

Briku, braka!

SKRITALS

Kaist.

Sve�a smaka, Sve�a smaka!

VELNA BĒRNI

Ņirgā.

SKRITALS

Draudo�i pret.tiem.

Nirdzas, kas pie zemes plaka! Lien klausīdamies gar vārtiem.

Klau, klau, klau!

CEIPS

Tāpat.

Nav, nav, nav!

SKRITALS

C e i p a m .

Nikni.

Kurls un dulbs, Akls un stulbs!

CEIPS

Nicīgi.

Gudrs kā jūra!

SKRITALS

Kamols vīstās, Kaklā rīstās, Mēle sūra Cērt un kut!

CEIPS

Gudri.

Akmens put, Zeme put!

Ņurga lauza, Zemē rausa Zelta kaisu Tūkstots maisu!

Skritals nav apmierināms, lien klausīdamies pie pa�as zemes gar vārtiem. Aiz vārtiem parādās Maija.

SKRITALS

Klau, klau, klau!

CEIPS

Nav!

MAIJA

Atrauj vārtus. Paliek tajos.

SKRITALS

Teic vēl: nav!

CEIPS

Atsprāgst atpakaļ, zobus klabinādams.

Au! Kas tā tāda Gaismu rāda!

SKRITALS

Pavēlo�i.

Klātu drāzies, Virsū gāzies,

RAGANU SILĀ

LIELI KOKI STAIPEKĻU STAIPEKŅIEM SAAUGUSI. DRŪMS, KRĒSLAINS UN KLUSS.

7-----

Maija, Varis.

MAIJA

Uzved Vari, vilk�us vilkdama, pierunādama.

Tik vēl mazu, mazu gabaliņu. Tik vēl nedaudz soļu.

VARIS

Ne naga melnuma, Ne pirksta platuma.

MAIJA

Saņem gribu!

VARIS

Manas kājas ir mieti.

Manas rokas ir piestas.

Mana galva ir kubls.

MAIJA

Dzen ārā tās domas. Tās ir vecas domas. Tās ir elles domas.

VARIS

Kas kai� ellē?

Tur kauls, ko grauzt, Tur miza, ko krimst, Tur ogle, kur silt.

MAIJA

Bez padoma.

Nav vairs Laimas gai�umiņa. Nav padomiņa!

Ceļ smagi rokas.

Un man pa�ai tik grūti! Tāds smagums!

VELNA BĒRNI

No me�a ap Maiju.

Kur lai mēs paliekam? Mēs neesam ne balti, ne melni; ne dzīvi, ne nedzīvi; ne priecīgi, ne bēdīgi; ne paēdu�i, ne izsalku�i. Mums visa gribas. Mums nekā negribas.

VARIS

Dod grauzt, dod krimst!

VELNA BERNI

Dod grauzt, dod krimst!

MAIJA

Labie bērni �

VELNA BĒRNI

Mēs neesam labi bērni. Mēs esam elles skrandas.

MAIJA

Noteikti.

Jūs neesat elles skrandas. Jūs esat mani gariņi un kalpiņi. Jums jāklausa man. Vai gribat man klausīt?

VELNA BĒRNI

Gribam un negribam.

MAIJA

Eita, skatāties, meklējat, kur līkais koks stāv, kur akmeņu kalns guļ.

PIRMAIS

Vai iesim vai neiesim?

OTRAIS

Visi iesim.

TRESAIS

Visi neiesim.

PIRMAIS

Visi iesim!

Visi nozūd silā.

MAIJA

Cik drūms un salts, un kluss! Ne lapiņa kust, ne putniņ� dzied, ne skudrīte tek!

LAIMA

Kā sirma māmiņa no me�a.

MAIJA

Sirsnīgā priekā.

Māmiņ, sirmmāmiņ, mīļā, labā. Ko tu �e meklē?

LAIMA

Nāku un skatos,

Nāku un skatos,

Vai mans sils vēl mēms un kluss, Raganu varā apburts dus?

MAIJA

Ak, sirmmāmiņ, palīdzi man!

LAIMA

Kas bēdas, meitiņ?

MAIJA

Pa�ai man maza bēda. Bet, lūk, tas puisis. No elles izvedu, bet padoma vairs nezinu.

LAIMA

Lai nu pats zin padomu.

MAIJA

Ko lai viņ� dara?

LAIMA

Līkais koks jānocērt.

Akmens kalns jānogā�.

Tad būs līdzēts �im un tam.

MAIJA

Ar ko nocirst līko koku?

LAIMA

Ar cirvi, ko no ūdens tē�.

MAIJA

Ar ko sagraut akmeņa kalnu?

LAIMA

Ar virvi, ko no akmeņa plē�.

MAIJA

Vai, māmiņ, nespēju vairs!

Saļimst nespēkā pie zemes.

LAIMA

Biedina.

Esi modā!

Cel visus godā, Posies un gādā!

MAIJA

Manas rokas � kā akmeņi. Manas drēbes � kā svins.

LAIMA

Tās nav tavas drēbes. Tās � dvēseles, ko tu no elles iznesi. Viņām nav vēl gaismas tērpa, un viņas līp tavās drēbēs, smagas kā svins. Kad būs darbs padarīts, kad būs me�s atpestīts, viņas kā tauriņi aizlidos, kā migliņa aizmiglos. �

Esi modā,

Cel visus godā!

Nozūd.

MAIJA

Māmiņ, sirmmāmiņ! Nozuda, izgaisa!

VELNA BERNI

No labās.

Līkais koks trejdeviņi soļi pa kreisi.

VELNA BERNI

No kreisās puses.

Akmeņu kalns trejdeviņi soļi pa labi.

VARIS

Dod krimst, dod grauzt!

VELNA BĒRNI

Dod krimst, dod grauzt!

MAIJA

Ko lai nu daru? Kur lai padomu rodu?

Piepe�i atcerējusies.

Ak, Laima, tu labā! Tu dod man padomu! Man tak tas rieciens, ko dabūju pazemē par maizītes izvilkumu. Kā teica Velēnu vecītis: spēks no maizes tik vienreiz dodams. Kam maizīti vēlēsi, tam arī spēku atdosi! � Nu, es viņam to vēlu! No sirds vēlu! No sirds atdodu, kas tik vienreiz dodams!

Dod Varim.

Se kauliņ�! Se miziņa!

Velna bērniem.

Arī jums pa kripatai.

VARIS

Maizi ēdis.

Kas tas? Kas tas?

Silti strauti dzīslās tek.

Acis kaist. Vaigi deg.

Krūtis dzen. Krūtis briest.

Kauli pilst. Kauli riest. Man vairs nevajag zust, Es varu just! Es varu just!

MAIJA

Zemes spēks tev kaulos kust!

VARIS

Spēks grib darba! Dod darba! Dod darba!

MAIJA

Trejdeviņi soļi pa kreisi līks koks māc me�u nost. Pār me�u pārstiepies, simts rokām izplēties. Tas jācērt nost.

VARIS

Zobiem izcel�u, Nagiem izrau�u!

MAIJA

Cirvis no ūdens jāiztē�, Tik tāds �o koku cērt un plē�! Klau, kur �alc strauts!

Dibenā dzirdama strauta �ala.

VELNA BĒRNI

Par pūtītēm paliksim, ūdeni rokās pūtīsim!

Varis ar

Velna bērniem prom.

MAIJA

Ak, daiļā Laima,Ak, sirmā māmiņ, Jūs baltās un labās!Dodat veiksmi un varu, Dodat sekmi un sparu!

Varis ar cirvi. Velna bērni.

VARIS

Ūdens gari klausa, Asins spēki klausa, Cirvis rokā!

VELNA BĒRNI

Par kurmjiem un pelītēm paliksim, Sakņu saknes izrausim!

Varis ar Velna bērniem prom.

MAIJA

Skatās me�ā.

Dziņas briest,Spēki riest,Griba grib, Cirvis zib!Melns krauklis zūd!

Es esmu princese. Princese Paija!

VARIS

Zīmīgi.

Nu, ja tu esi princese Paija, tad tavs princis ir sētas miets. Atminies labi! To es pats tev novēlēju.

PAIJA

Ieskatījusies tam acīs, nikna.

Tu! Tu tas esi! Zirgu gans! Dziļumu krācējs! Pelnu ru�-ķis! � Mānītāji! Acu mānītāji abi! Nu pagaidāt! Pirmā mājā pārskrie�u, visus kājās sacel�u. Tad provējat rādīt acis! Asins suņiem jūs norīdīs!

Dūrēm draudēdama, prom.

VARIS

Smejas.

Vai, tā niknā meita!

M AI J А

Viņa neredz ne tavu jauno sirdi, ne jauno prātu. Viņa redz tikai ļaunu.

VARIS

Kam mums tādas redzētājas! � Bet nu iesim!

MAIJA

Iesim gan! Varbūt vēl viņu panāksim, labu prātu iedosim. Laima kā sirma māmiņa ar divām pavadonēm nāk pretim.

LAIMA

Re, kur puisis grezni iet, Me�a mātes balvojams!

Kā tu iesi melnu svārku, Nerakstītu villainīti?

Ir tev rotu darināja

Manas �aklas kalponītes,

Vērpējiņas, audējiņas, Raibu rakstu rakstītājas.

Baltas kājas, zīda sak�u, Ūdens zīļu vainadziņu; Lai aizieti sētiņā Godam goda pelnītāja!

Laima ar pavadonēm aizved Maiju un Vari. Spārītes un Me�meitas sasaukdamās no pretējām pusēm.

PIRMĀ SPĀRITE

Uhu, uhu! Uhu, uhu! Vai redzējāt Paiju? Vai redzējāt Paiju? Tā maldās un minas, Kā pakulās pinas!

PIRMĀ ME�MEITA

Ved to uz postu! Dzen to uz sprostu!

VISAS

Jā, jā, jā! Ha-ha-ha!

Prom pa kreisi.

PAIJA

Uznāk.

Netieku vairs ne pa labi, ne pa kreisi, ne uz aug�u, apak�u. Gudroju, gudroju, kas tas ir?---Tā vien

esmu vienu skursteni par augstu uzskrējuse.

Me�ā smiekli:

Ha-ha-ha! Ha-ha-ha!

PAIJA

Ierauga vietu, kur nogāzts koks.

Aha! Turpat jau būs tas caurums! Tur tik�u lejā.

Prom.

Spārītes un Me�meitas.

PIRMĀ SPĀRITE

Pate ieskrēja postā, Pate ielēca sprostā!

PIRMĀ ME�MEITA

Vilināt, vedināt;

Ķircināt, kaitināt,

Lai slazdā jaunā

Lec meita ļaunā!

Visas prom pa labi. Paija uzskrien ar Vara nomestiem nagiem.

PAIJA

Ak, posts, ak, posts! Kā caurumā rokas iegrūdu, tā �ādus nagus izrāvu! Ne uz priek�u, ne atpakaļ! Kur nu lai palieku?� Tas ir Raganu sils! Te tak reiz ar savu māmu biju?

Sauc.

Raganas, raganas, izvedat mani no sila! � � Nekā! Raganu nav!--Es varbūt esmu divus skursteņus par aug

stu uzskrējuse?

Me�ā smiekli.

Ha-ha-ha! Ha-ha-ha!

PAIJA

Ierauga kalnā izgrautu caurumu.

Ahā, tur vēl lielāka bedre. Tur būs īstais caurums. Tur laidī�os lejā!

Prom pa labi.

Spārītes un me�meitas.

PIRMĀ ME�MEITA

Nu slazdā jaunā

Skrej meita ļaunā!

PIRMĀ SPĀRITE

Kas mūsu rokā tiek, Nesodīts nepaliek!

VISAS

Ha-ha-ha! Ha-ha-ha!

PIRMĀ ME�MEITA

Kad cilvēks projām vākts,

Jauns prieks top atkal sākts.

Sīki zvaniņi sāk zvanīt. Spārītes un me�meitas dejo. Smiedamās un dejodamas nozūd me�ā. No me�a dzird viņu smieklus.

PAIJA

Ar Vara ragiem un sariem.

Kas tas par silu? Tas ir briesmu sils! Kā galvu caurumā iegrūdu, citu galvu dabūju. Tas te būs velna sils! �

Sauc.

Velni, velni, nākat izvedat mani no sila! � Nekā! Arī velnu vairs nav!

ME�MEITAS

Me�ā.

Ha-ha-ha! Ha-ha-ha!

PAIJA

Man bail! Man ba-a-a-il!

Aizskrien.

ME�MEITAS

Me�ā.

Ha-ha-ha! Ha-ha-ha!

Priek�kars

ATKAL MĀJĀS

PAGALMS KĀ PIRMĀ TĒLOJUMĀ. ĒKAS PUSSAGRUVU�AS, PAK�ĶI IZGĀZTI. SĒTA SAKRI-TUSE, TIKAI MIETI PALIKUSI. KRŪMI NOKALTUSI, ROZES NOVĪTU�AS.

Virpa sēd, kājas �ūpodama, riekstus kozdama, uz viena sētas mieta. Zīle uznāk un grasās tai atņemt riekstus.

Zīle

Kas tev ir? Kas ēdams? Dod man ar!

VIRPA

Slēpj riekstus.

Nav ēdams. Tikai ko�ams. Pērnie rieksti. Palagzdēs salasīti.

Visi tuk�i!

ZILĒ

Dod tik, dod tik!

VIRPA

Nu �e, �e, �e!

ZILĒ

Uzrau�as uz otra sētas mieta. Ko� un sprauslā.

Phē! Phē! Tu tāda! Visi tuk�i! Mute ķirmju sūrumu vien pieskrēja.

VIRPA

Nu ko es teicu?

ZILĒ

Nu do vien, do tos pa�us!

Viņas dalās riekstiem.

ZĪLE

Cik ilgi tā ies? Āda kā mai�elis karājas. �ogi sakritu�i, pak�ķi izbiru�i.

VIRPA

Puķes novītu�as, zāle nokaltuse.

ZILĒ

Tīrumi un druvas no sprad�iem un siseņiem noēsti.

Vālodze uznāk.

VĀLODZE

Greiza.

Ko ta nu tā sēdāt, kājas kustinādamas? Darba vairs nemaz nezināt?

ZĪLE

Mēs domājam, ka tu visu darbu apdarīsi.

VĀLODZE

Ko t� es varu apdarīt? Lai sāk ko sākdams, viss lec no rokām ārā.

Nosēstas zemē.

ZĪLE

Mums tāpat!

VIRPA

Tinu dzijas: kamols izraujas, tītavas aiziet kūleņu kūleņiem; vērpju: vārpstiņu pakampj vēj�, aiznes; pļauju: sirpis iecērtas akmenī, ārā nenāk; kuļu: sprigulis izlec no rokām, dod man pa pieri. Nu, ja tā jādzīvo, tad paldies par tādiem de-vastiem!

ZĪLE

Man glu�i tāpat.

VĀLODZE

Kā negribot.

Man ar glu�i tāpat.

VIRPA

Pui�iem neiet labāk. Iziet art: arkli visi uz muti un �ļūc ar leme�iem uz aug�u; iet rakt: lāpstas ielien griezdamās zemē; iet tēst vai remt: kalti, cirvji, ēveles tik to vien gaida: no kātiem nost un pa�u miesā iek�ā. Nu, kam tad vairs tiks ko darīt? Lai krīt vai uz galvas! Gribat riekstu? Se! � Man nav �ēl!

Met abām riekstus.

VĀLODZE

Kāri iekoduse.

Phē! � Phēl � Ko dod? Raganu vēmekļus!

ZĪLE

Tāda jau tagad mums ēsma.

Abas ar Virpu smejas.

VIRPA

Pļāpīga.

Es viennakt noskatījos, kā �ī vel�us vēlās pār kaimiņa laukiem līdz savām mājām, lai kaimiņa svētību savā pusē atvilktu.

ZĪLE

Tāpat.

Un es atkal redzēju, kā �ī lēca pār kaimiņu robe�u, kā zirgs zviegdama, lai burvība kaimiņam pieliptu.

VĀLODZE

Kad jūs slepus noskatāties, kā tad lai burvība pielīp?

VIRPA

Bet kaimiņ� �o piemānījis. Nesējis vis pirmoreiz, �ai redzot, labību, bet smiltis. Un tā nu �ī smiltis nobūrusi, un nu smiltis vien pa�ai apcirkņos.

ZĪLE

He, he! Tas tik bij labi!

VĀLODZE

Un nu nav pa�ām ko krimst!

VIRPA

Lai nav! Krimtīsim akmeņus. Mūsu zobi izturēs, bet tavi nolūzīs.

VĀLODZE

Man būs ir maize, ir graudi! Lai tik atskrien atkal pūķis!

VIRPA

Kur pūķis, kur pūķa rati! Vai ir kāds tos redzējis?

ZlLE

Esot redzēts. Iegāzies ar visiem ratiem Muklāju purvā. Tad rāvis ārā, pārrāvies, vidū pu�u pārtrūcis! Tā i redzēts, ļipu atstiepis.

VIRPA

Te tev nu bij!

VĀLODZE

Kur var burvība pielipt, kad visu noskatās!

VIRPA

Nu, kas tā bur, ka citi noskatās, tas arī vairs nav nekāds burvis.

VĀLODZE

Kā tur lai ko izdara, kad visi pretī strādā!

Ieklausās.

Ahā! Pate nāk! � Bīstāties!

VIRPA

Lai bīstas suņi, kaķi, kas mums ko bīties! Kur nav ko barot, nav ko bārt!

ZĪLE

Un, kur nav ko bārt, nav ko kārt!

Smejas.

Pate un Plaska, viņai uz pēdām sekodama.

PATE

Lūk, lūk, goda meitas! Gai�ā dienas laikā kājas mietos pakāru�as!

VIRPA

Pa�u dienas, pa�u kājas!

PLASKA

Piekrīt meitām.

Jā!

Р ATE

Zobus griezdama.

Tais platajās mutēs jau ar siena vezumu neiebrauksi! Nekauņas!

PLASKA

Iztop meitām.

Sakāt, meitas, sakāt, meitas: tās platās mutes var aizbāzt ar maizes doniņu, ar pavalga kumosiņu.

MEITAS

Ar patiku.

Jā!

PATE

Kāds burvis man visu to nodarījis!

VIRPA

Pa�ai lielajai burvei meistars gadījies!

PLASKA

Ar gandarījumu.

Jā!

PATE

P 1 a s к a i.

Ko tu, vārna, vārnai knāb? Pate ragana būdama?

Plaska

Kāda es tev ragana? Tikai tavu mā�u mā�otāja. Tikai tava rokasmeita. Kādu vainu var kraut uz mani?

Pate

Tu man lāstu uzsūtīji.

PLASKA

Kāda es tev lāsta sūtītāja! Tu jau pati savu svētību aiz-dzini!

PATE

To tu aizdzini. Suņiem aizrīdīji!

PLASKA

Kas lika suņiem rīdīt? Prasāt, meitas, kas vairāk vainīgs: licējs vai darītājs?

ZĪLE

Licējs, licējs.

VIRPA

Abi labi!

PLASKA

Pie Pa�as.

Tur nu redz tavu gudrību! Aizdzini Maiju, aizdzini svētību! Ne lauks vairs dod maizes, ne lops pavalga, ne mājas pajumta, ne darbs veiksmes.

PATE

Vai Maija vien, arī Paija ir prom.

PLASKA

Savas lielās dū�as pēc prom. Kā pūpēdis auga, kā pūpēdis izputēja, pūpē�a piemiņa palika.

Pret meitām.

Nu, vai nav tiesa?

MEITAS

Tiesa, tiesa!

PATE

To muti! To lielo muti!

PLASKA

Un tavu es aizbāzu. Ar tavas pa�as putnu biedēkli aizbāzu. Meitām.

Nu sakāt, meitas, sakāt: vai nebij �ī �mātes meita�, �ī �Pa�as meita� gatavais putnu biedēklis?

VIRPA

Kā nu ne, kā nu ne!

ZlLE

Bij, biji

VĀLODZE

Kas visu laiku noskatījusies, kā lietas grozīju�ās.

Ko tad es, kad visi citi tā--

Pa�ai acīs.

Bij, bij, bij! Gatavais putnu biedēklis!

PATE

Redzēdama, ka arī Vālodze tai pretī, sasit rokas.

Vai manu, vai manu!

PLASKA

Jā, vaidi nu, lādi nu, knuk�ķi nu, pūti nu! Gods pagalam, manta pagalam, vara pagalam, māka pagalam! Ciesa uzskrej aizelsusies.

CIESA

Meitas, meitas! Ko stāvat, ko gumstat! Zināt, kas nāk? Zināt, kas nāk? Aizgrābta tēlo.

Zī�u drānas. Baltas kājas. Zīļu vaiņags. � Atmirdz pļavas. Atmirdz lauki. Atmirdz me�i!

MEITAS

Ciesai no vienas puses.

Kas nāk? Kas tā tāda?

PATE

Ciesai no otras puses.

Paija? Paija?

PLASKA

Saldi.

Zelta Paijiņa!

CIESA

Ļaudis, ļaudis! Ciemos, mājās, būdās, ceļā, ceļa malā.� Visi ārā! Logi vaļā! Durvis vaļā! Visi pakaļ!

РАТЕ

Paija, Paija!

PLASKA

Zelta Paijiņa!

MEITAS

Purina Ciesu.

Kas tā tāda? Kas tā tāda?

CIESA

Kā izbrīnā.

Maija, kas tad cits? Maija! Vai es neteicu? Maija, Maija!

PATE

Piepe�ās izbailēs, kā balsi zaudējusi, paliek ieplēstu muti.

PLASKA

Tītīdama.

Ahā, ahā, ahā!

CIESA

Brīnums! Lielāks kā brīnums! Kur tā pienāk, me�s sāk �alkot, putni dziedāt, pļavas ziedēt, upes tecēt! Druvas līgo zelta vārpām! Rozes zied!

PLASKA

Tītīdama.

Ahā! Ahā!

PATE

Atdabū balsi.

Vai! Vai!

PLASKA

No tās skaņas, kā piepe�i izbijusies, tāpat iecērtas bailēs izplēstu muti.

PATE

Kur glāb�os? Kur dē�os? � Kā suni turēju. Suņiem rīdīt liku.

PLASKA

Atdabū balsi.

Vai! Kā suni rēju! Suņiem rīdīju!

PATE

Gribēdama slēpties.

Kur glāb�os? Kur dē�os?

PLASKA

Tai uz pēdām

Kur glāb�os? Kur dē�os?

Abas izskrej pa labi, tad atpakaļ.

PATE

Ne akmeņa, ne peļu alas!

Izskrej pa kreisi un atpakaļ.

PLASKA

Ne pak�ķa, ne plaisuma!

Nevarēdamas atrast slēptuves, abas lielās izbailēs pa vidu prom.

MEITAS

Kur skrēja? Kur aizskrēja?

CIESA

Ie�u palūkot!

Prom.

ZILĒ

Lielās raganas trakas palika.

VIRPA

Bailes bizot izmācīja.

CIESA

Atpakaļ.

Māsiņas mīļās! Kā viesuļi nokrāca. Veļu akā ielēca!

Uguņi no�ķīda, kājas pa gaisu no�vīkstēja!

VIRPA

Veļu aka ielēca?

CIESA

Zili dūmi, sarkani dūmi vārīdamies izskrēja, gruzduma smaka pasmirda.

Prom.

MEITAS

Beigtas, beigtas lielās raganas! � Eima, eima!

Grib prom. Saskrējās krūtis ar Paiju.

PAIJA

Ūja! Vairs acu pierē nav? Neredzat, kam ceļ� jāgrie�? Kungu kārtu nepazīstat?

VIRPA

Ļautiņi mīļie, kur tad �ī?

Visas sabā� galvas, brīnās.

PAIJA

Mēda.

Sī, �ī!�Vai dūmu sprūds acu vietā, ka neredzat?

VIRPA

Redzam, redzam! Baltais pūpēdis melns palicis.

ZILĒ

Diez vai ir pūpēdis, vai nav mu�mire?

VIRPA

Redzu, redzu! Nav mu�mire, ir putnu biedēklis!

PAIJA

Vai vēl cietī�os! Vai āda jums vēl neniez? Uz pēdām �urp! Kājas noaunat! Muti nomazgājat! Galvu izsukājat!

VĀLODZE

Diez vai iesim!

ZĪLE UN VIRPA

Neiesim, neiesim!

VIRPA

Lai kraupis kraupim kājas aun!

ZlLE

Lai �urka �urkai muti mazgā!

VIRPA

Lai vecā ecē�a ecē�ai galvu sukā.

Tālumā dzird dziesmas.

CIESA

Uzskrej.

Vai nedzirdat? Jau tuvu! Nākat!

Ciesa, Virpa, Zīle, Vālodze prom.

PAIJA

Nu pagaidāt, pagaidāt! Mācīs jūs Plaska, mācīs jūs Pate! Ar skarpijām �autīs! Ar dzeloņiem glaudīs! Tad tik es smie�os!

Sauc.

Hej, �urp, Plaska, �urp! Pate �urp!

Nepacietīgi sit kājām.

Vai neredzat, kas pārnācis?--Neklausa, raganas!

Prom.

ĻAUDIS

Tuvojas dziedādami.

Aiļu, aiļu, sērdienīte,

Grūtu gaitu gājējiņa, Labu vārdu teicēj iņa, Daiju darbu darītāja!

Kokam, putnam, akmentiņam

Labu vārdu pasacīja;

Ceļa malā, ceļa galā Daiļu darbu padarīja.

Nu skan visi labie vārdi, Kā tērcītes �alodamas,

Nu mirdz visi daiļie darbi, Kā puķītes ziedēdamas!

Uznāk Maija un Varis, krā�ņi ģērbti, ar dziesmām un dūdām ciema ļau�u pavadīti. Kā uznāk Maija, uzzied rozes un krūmi �ogmalā.

MAIJA

Kur mans tētiņ�? Kur mani mājinieki?

MEITAS

Mēs te. Mēs tavi mājinieki.

MAIJA

Sveikas, meitenes! Mīļās meitenes! � Bet kur tētiņ�?

CIESA

Pamāte pirtī ieslodzīja. Durvis nobūra. Nezinām, vai dzīvs vai miris. � Lūk, kur nāk!

SVILIS

Sirms un nodēdējis, nāk taustīdamies.

MAIJA

Tētiņ, es te esmu! Maija! Mīļais, labais tētiņ!

SVILIS

Maija! Meitiņ! Neesmu vis tev labs tētiņ� bijis!

MAIJA

Nepieminēsim vairs, kas bij. Ja labs nebiji, nu labs būsi.

SVILIS

Redzi, meit, kādas tavas mājas! Posta�a! Nekas vairs nestāv vietā.

MAIJA

Uzcel�u atkal! Stāvēs atkal!

SVILIS

Ko tu ar divām rokām uzcelsi?

VARIS

Ne ar divām, ar �etrām!

Rāda savas.

SVILIS

Kas tas tāds grezns tautas dēls? Kā saulīte atmirdz!

VARIS

Vai sava slinkā pui�a vairs nepazīsti?

M A I J А

Tas ir tas pats, kas gula dienu, gula nakti, gula, stāvu stāvēdams.

Laima kā sirma māmiņa ar divām pavadonēm.

Laima

Tas ir tas pats, kas ar kājām ceļu rāda.

MAIJA

Ierauga Laimu.

Māmiņ, tu labā, sirmā! Pa gai�u celiņu man pretim atnāci.

VARIS

Laimai.

Ja toreiz ar kāju tev ceļu rādīju, tad tagad uz rokām līdz ceļam aiznesī�u.

MAIJA

Bet es tevi nemaz prom nelaidī�u. Paliksi te kā mana baltā māmuliņa.

SVILIS

Vai tā mana meita? Vai tas mans zirgu puisis? Tie jau karaļa bērni!

MAIJA

Meitām.

Bet, māsiņas mīļās, vai nav mana vārpstiņa attecējuse? Velēnu vecītis to teicās atsūtījis virszemē.

MEITAS

Nava, nava redzēta!

LAIMA

Izņem vārpstiņu zem segas.

Se tava vārpstiņa! Nupat ceļā satiku, mājā tecēja!

MAIJA

Mana vārpstiņa!

Saņem to. Laimai

Viss labs no tevis nāk!

Ieskatās dziļāk Laimai acīs, tad, savādi apjukusi, ar dziļu godbijību, zemu noliecas tās priek�ā, atkāpjas da�us soļus.

CIESA

Izņem tai no rokām vārpstiņu.

PAIJA

Uznāk un ierauga Laimu.

PAIJA

Laimai.

Ai Nu es tevi vienreiz saķēru, tu vecā ragana! Tu mānītāja! Pa zemju zemēm, pa pasauļu pasaulēm tevi meklēju. � Kur ir tas princis, ko tu man solīji? Dod �urp man manu princi!

LAIMA

Labi. Savu princi tu dabūsi!

Māj savām kalponēm, kuras aiziet.

PAIJA

Pārsteigta.

Ahā!

Triumfē.

Nu jūs redzēsiet! Savu princi es dabū�u!

PUISI

Plika vārna! Ka�ķaina kaza! Sī dabū�ot princi!

MEITAS

Pūpēdis! Mu�mira! Nu to es gribu redzēt!

Laimas kalpones ienes garenu �ķirstu un noliek to Laimai priek�ā. Vispārēja izbrīna.

PIRMAIS PUISIS

Kas tas? Princis būs diedziņā savērts, kā �ķirstā glabājas.

OTRAIS PUISIS

Princis būs �ķirstā ieaudzis kā gliemezis vākā.

VIRPA

Nē, nē, tā būs viņa pūra lāde!

ZĪLE

Tur līgavai kāzu rota!

Visi sastīgoti vēro. Laimas kalpones pa to starpu atdarīju�as �ķirstu, izcel no tā princiski ģērbtu koka lelli, tur to pie abām rokām.

Paija

Negrib savām acīm ticēt.

Laima

Tas tavs princis!

Paija

Zvērojo�ām dusmām augot, kā valodu zaudējuse, skatās no viena uz otru.

VISI

Slāpē uzmāco�os smieklus, kurus tiem grūti apspiest, bet skaļi smieties it kā nedrīkstas.

VIRPA

Zobgalīgi.

Ar tādām rokām būs grūti apkampt līgavu.

VISI

Apspiesti smejas.

LAIMA

Tās rokas bij vijīgas kā kārklu vicas, bet, kad līgava nenoņēma ābelei nastu, kad ļāva maizei neizvilktai krāsnī sadegt, tad abas par koku sakalta.

CIESA

Un tās kājas! Grūti ar tām kāzas nodancot!

VISI

Apspiesti smejas.

LAIMA

Kājas bija �iglas kā irbītes, bet, kad līgava strautiņu neatpestīja, kad liepu no sirseņiem apēst |āva, kājas sakalta, par koku palika.

PIRMAIS PUISIS

Bet ko tā galva? Vai tā varēs līgavu bildināt?

VISI

Iesmejas skaļāk.

LAIMA

Galva bij gudra galva. Bet, kad līgava Velēnu vectēvu zaimoja, mēle aizcirtās, ausis aizkrita, acis izdzisa, par koku palika.

PAIJA

Piepe�u kustību pieskrien, izrauj lelli, aizmet to pa roku galam. Tad, sacēluse dūres, pret Laimu.

Nu, tu ragana! Neviens vairs tevi neglābs! Mielēs sasitī�u! Acis izplēsī�u!

Gā�as uz Laimu. Ļaudis bailēs iesaucas. Kā Paija paceļ rokas pret Laimu, Laima nomet sirmo tērpu, stāv savā debesu godībā. Uz Laimas mājienu satek no visām pusēm Varvīksnītes un Saulenītes un stājas ap Laimu. Laima staro spilgtā gaismā.

VISI

Pārsteigumā sakustas.

MAIJA

Laima! Pati Laima! Daiļā Laima!

PAIJA

Stāv mirkli tai pa�ā pozā, paceltām rokām, tad ārprātīgās bailēs iekliedzas.

Vai, vai! Debesu ķēniņiene!

Streipuļodama atkāpjas, nokrīt uz mutes.

VISI

Kā ekstāzē sastingu�i.

MAIJA

Laimai pie kājām.

�ēlo, �ēlo, daiļā Laima!

LAIMA

Ko gan �ēlot?

MAIJA

�ēlo viņu! �ēlo Paiju!

MEITAS

Nikni.

Ko to �ēlot?

PUISI

Tāpat.

Dūmu tauri! Dusmu pūci! Saru pauri! Skrandu tūci! Prot tik lādēt! Zin tik bārties! Lai iet kārties!

VISI

Lai iet kārties!

MAIJA

Lūdzo�i pacel rokas pret visiem, lai nedusmojas. Tad atkal pie Laimas.

Laima, klausi, Laima, klausi! Vai tu vienu dusmām ļausi? Kur tu staigā, saules zaigā Zvēri rotā, putni klaigā, Tērces palo, strauti �alo, Druvu druvas priekā balo! Kad pār iztvīku�o āri Paceļ baltu spārnu pāri, Tavas rokas, valgme garo, Visas acis priekā staro! Visa laba devējiņa, Vai lai tevi nejūt viņa? Vai lai viņa dusmu plūdā Mū�am nogrimst ēnu zūdā Viena, atmestā un liekā? Cel to saulē, cel to priekā! Dod tai kājām kalpot līksmi, Dod tai rokām darba tīksmi, Dod tai acīm tavu kvēlu, Dod tai sirdij tavu �ēlu!

LAIMA

Kas daudz prasa, lai pats dara, Citās rokās mana vara.

MAIJA

Kam tad lai prasu?

LAIMA

Savai sirdij.

MAIJA

Stāv mirkli kā neziņā, tad atgrie�as, metas pie Paijas.

Vai tu gribi redzēt prieku, Redzēt daiļās Laimas vaigu?

PAIJA

Gribu.

MAIJA

Vai tu gribi mīlēt druvu, Vai tu gribi mīlēt me�u, >

Zvērus, putnus? Mīlēt sauli?

PAIJA

Gribu.

MAIJA

Vai tu gribi mīlēt ļaudis?

Vai tu gribi mīlēt ļaudis? �

PAIJA

Gribu. � Gribu. �

MAIJA

Gribi būt man mīļa māsa?

PAIJA

Gribu būt tev mīļa māsa.

MAIJA

Laima, dzirdi! Laima, dzirdi!

LAIMA

Manas meitas, ņemat viņu, Ērk�ķu ceļu vedat viņu, Bēdu mūros, bēdu sienās! Lai gūst trejdeviņās dienās Jaunu vaigu, jaunu sirdi!

Sa u 1 e n ī l e s aizved Paiju.

MAIJA UN ĻAUDIS Labā Laima! Daiļā Laima!

Visi dzied.

Laima, Laima, saule, saule, Abas vienu daiļumiņu, Saule gaismas vētītāja, Laima ļau�u svētītāja!

Priek�kars

Анна Крншьяновиа Брнгадере МАЙЯ И ПАЙЯ

Пьеса-сказка в семи картинах

Издание второе

Рига �Лнесма� 1978

На латышском языке

Художник Г. Кроллис

ИБ № 31

Anna Brlgadere MAIJA UN PAIJA Pasaka 7 tēlojumos

Jaunākā un vidējā skolas vecuma bērniem

Redaktore S. Pelplņa. Mākslinieciskais redaktors H. Purviņi. Tehniskā redaktore L. Engere. Korektore K. Rumbēna.

Nodota salikianai 21. 05. 77. Parakstīta iespieianai 14. 02. 78. Formāts 70 X90/16. Ofseta papīrs 120 g. Baltikas garnitūra. Ofseta tehnika. 10.25 fiz. iespiedi.; 11,99 uzsk. iespiedi.; 6.72 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. Pasūt. Nr. 201. Cena 1 rbl. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 505/28687/B-353. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības gatvē 11.