K.Krauze

Melnais krusts. 2 grāmata

Tas bija sāpīgs trieciens, kas bija ķēris Reliņu Grietiņu, kad tā dabūja sava mīļotā Jāņa atteik�anās vēstuli � un vēl sāpīgāks tas likās, kad tā, no ģīboņa pamostoties, sāka pilnīgi apzināties savu bēdīgo stāvokli.

Arā bija tum�a nakts, un tum�s bija arī nabaga meitenes sirdī. Izmisusi viņa lūkojās apkārt.

Vēstule viņai pirmīt bija izkritusi no rokām � Grietiņa to atkal pacēla un izlasīja otrreiz, bet saturs bija tas pats, viņa bija sava mīļotā atstāta un sāpīgi pievilta.

Mēs redzējām, ka beidzot viņas sirdī iekvēlojās greizsirdības uguns un radās naids un skaudība pret Rozīti.

Jā, viņa gribēja atriebties par to, ka bija tikusi pievilta. Tomēr nevis Jānim viņa gribēja atriebties � nē, bet nelaimīgajai bēglei, jo tikai tai viņa uzkrāva visu vainu.

Viņa pārdomāja, ko tagad darīt.

Sāpes, kas viņas sirdī plosījās, bija pārāk lielas. Grietiņa gribēja tās remdināt, bet tas viņai neizdevās.

Tā atkrita uz krēsla un abām rokām apklāja savu bālo seju, pār kuru aumaļām plūda gau�as asaras. Viņa neredzēja, ka caur logu divas zvērojo�as acis uz viņu noraudzījās.

Tai nebija ne jausmas, ka baronese Dora, pie loga stāvēdama, bija izdomājusi atriebības plānu, kuru Grietiņai vajadzēja palīdzēt realizēt. Visas viņas domas kavējās tikai pie Jāņa, viņa tikai sajuta to, ka ir atstāta un visi jaukie sapņi izgaisu�i.

Bet kas tad tas?

Viņas asaras piepe�i izsīka, tā pietrūkās kājās, nostājās istabas vidū, zvērēdama pacēla roku uz aug�u un izsaucās:

�Man vajag iegūt manu mīļoto Jāni! Un pie savas mātes līķa es zvēru, ka atrieb�os tai mei�ai, ka atrieb�os Rozītei, kura uzdro�inājusies stāties starp viņu un mani! Jā, es viņai atrieb�os, es sadragā�u �o mātes noindētaju.�

Acis tai zvēroja, un krūtis augstu cilājās, kad viņa saburzīja Jāņa vēstuli.

Vēlreiz viņa nolūkojās uz mātes līķi, likās, ka �ajā acumirklī viņu pārņemtu maigākas jūtas, sastingums no viņas sejas bija nozudis. Bet drīz tā atkal pieņēma pirmītējo dusmīgo izskatu.

Viņa izsteidzās no istabas laukā, neraudzīdamās uz negaisu un vētru, kas kauca un gaudoja, nedz arī uz aukstumu, lai gan bija plāni ģērbusies un kājās tai bija seklas kurpes.

Viņa steidzās tālāk un pa brīdim izsaucās:

�Man jāatriebjas, man jāatriebjas!�

Cik tālu Grietiņa bija skrējusi, to viņa pati vairs nezināja. Viņas acis kvēloja kā drud�a karstumā, mati bija atraisīju�ies vaļā, un vētra tos plivināja viņai ap pleciem.

Grietiņa līdzinājās ārprātīgam cilvēkam un gandrīz likās, ka viņa būtu prātu zaudējusi. Tagad pār viņu valdīja vienīgi naida un atriebības jūtas.

Beidzot Grietiņa nogurusi saļima. Tā nebija pievērsusi uzmanību ceļam un tagad pati nezināja, kur tā atradās.

Viņa bijā izskrējusi tālu laukā no pilsētas uz pla�a klajuma. Tālāk viņa vairs nevarēja tikt, spēki to bija atstāju�i.

�ad un tad viņa sāpīgi iekunkstējās, tad atkal pietrūkās kājās, un rokas pret debesīm paceldama, izsaucās:

�Es atrieb�os! Es atrieb�os!�

Grietiņa bija tik uztraukta, ka nepiegrieza ne mazāko vērību savai apkārtnei, viņa neredzēja krūmus, kas aizstiepās gar ceļa malu, un nedzirdēja kluso �abē�anu tajos.

Zvērojo�ām acīm apkārt lūkodamās, viņa pagāja da�us soļus uz priek�u līdz pat krūmiem, un tad palika stāvot.

Atkal viņa izstiepa rokas pret debesīm, un no viņas lūpām atskanēja �ausmīgi vārdi:

�Tik tie�ām, kā Dievs debesīs, es zvēru, ka atrieb�os Rozei Holbornai, neģēlīgajai mātes noindētājai!�

Tad viņa iekliedzās kā ārprātīga.

Viņa nedzirdēja kluso kunkstē�anu, kas izlauzās no kādas vēl nelaimīgākas jaunavas krūtīm � no Rozītes.

Mēs nelaimīgo Rozīti beidzamo reizi redzējām Brunavas me�ā, kur to uzgāja �igāni.

Mēs redzējām, ka jaunā �igāniete Kāroja ar savu pavadoni Ramiro ņēma Rozīti savā apsardzībā un tūlīt pazina, ka tā nav īsta �igāniete.

Bet melnais krustiņ�, ko Rozīte viņiem parādīja, deva tai tiesības iegūt pie �igāniem palīdzību un patvērumu.

Kad Rozīte bija drusku atpūtusies un stiprinājusies ar spēcino�u dzērienu, ko Kāroja pudelē viņai pasniedza, tad tā devās �igāniem līdzi. Pēc maza brītiņa viņi me�ā aizsniedza kādu klajumu, kuru no visām pusēm ie�ogoja lieli koki, aizturēdami vētras un negaisu.

�is bija tas pats laukums, kuru divas dienas vēlāk uzgāja arī Jānis un kur tas atrada �igānu nometnes pēdas.

Lai gan bija jau vēla nakts, tomēr �igānu nometnē visi vēl nebija devu�ies pie miera.

Tajā brīdī, kad viņi tuvojās nometnei, divi suņi sāka nikni riet un apklusa tikai tad, kad Ramiro tos vairākas reizes apsauca.

�igānu pulks sastāvēja no divpadsmit cilvēkiem, starp tiem bija kāds vecs �igāns un veca �igāniete, visi pārējie bija itin jauni cilvēki.

Bet jaunākā un skaistākā bez �aubām bija Kāroja, un sava skaistuma, kā arī savas dū�as un gudrības dēļ viņu bija nodomāju�i iecelt par �igānu pulciņa vadoni.

Skaistā, jaunā �igāniete vēl nebija precējusies, un, protams, ka viņai precinieku netrūka.

Viens no viņas karstākajiem cienītājiem bija Ramiro � jaunais �igāns, ar kuru viņa pirmīt staigāja pa me�u, meklēdama kādu biedru.

No viņu sarunas bija noprotams, ka Ramiro mocīja briesmīga greizsirdība par to, ka Kārojai nebija vienaldzīgs tas puisis, ko viņi bija izgāju�i meklēt.

Mēs jau no skaistās �igānietes lūpām dzirdējām viņa vārdu: to sauca par Antoniju.

�is Antonijs bija tas pats jaunais �igāns, kas bija aizbraucis uz pilsētu iepirkties un, atpakaļ braukdams, bija ņēmis Rozīti savā apsardzībā.

Vilciens jau bija pienācis pirms vairākām stundām. Antonijam jau sen vajadzēja būt nometnē, un neviens par viņa izpalik�anu tik daudz neba�ījās, kā skaistā Kāroja.

Par to Ramiro briesmīgi dusmojās. Viņ� labprāt būtu gribējis pielabināties skaistajai mei�ai, un tādēļ tas savā sirdī vēlējās, lai pats nelabais parautu viņa sāncensi.

Kad Kāroja un Ramiro līdz ar Rozīti bija nometnē nonāku�i, ap tiem tūlīt sastājās viņu biedri, kuri ziņkārīgi aplūkoja sve�o mei�u, kura bija ģērbusies �igānu drēbēs; tomēr viņi ar pirmo acu uzmetienu redzēja, ka tā nav nekāda īstā �igāniete.

Kāroja paziņoja viņiem savu piedzīvojumu, un nu viņas biedri pasteidzās sve�ajai mei�ai sarīkot vietu naktsguļai.

Guļasvietu viņi neierīkoja vis uz klaja lauka, jo tur pie �igānu dzīves nepieradusī mei�a varētu nosalt, bet kādos ratos. Kad viņa bija ar ēdienu un dzērienu atspirdzināta, tad Rozīti pieveda pie zaļajiem ratiem, kas jautrajiem me�a bērniem pārmaiņus noderēja par uzturē�anās vietu.

Ramiro drūmi nolūkojās uz Rozīti.

�Mums katrā ziņa būtu vajadzējis viņu sīki izpra�ņāt,� tas norūca.

�Kas var zināt...�

�Ka tu esi briesmīgs muļķis,� dedzīgā Kāroja viņu pārtrauca. �Nu, to mēs visi zinām.�

Ramiro neko neatbildēja.

Kā jau minēts, Rozītei pienākot, �igānu nometnē vēl bija dzīva kustība, bet tagad pamazām iestājās klusums.

�igānu pulka vadoņi, kāds vecs �igāns un viņa sieva, jau bija aizgāju�i gulēt. Viņus modināt neviens neuzdro�inājās, tā kā Kāroja apņēmās viņiem tikai otrā rītā paziņot par Rozītes iera�anos.

Da�i �igāni vēl bija paliku�i nomodā, tie tagad spiedās Kārojai klāt, gribēdami no viņas kaut ko tuvāk dzirdēt.

�Rīt,� Kāroja atbildēja, ��odien lieciet mani mierā.�

Pie tam viņa ba�īgi lūkojās apkārt un, uz me�a pusi pagriezdamās, klausījās, vai nesadzirdēs kādu troksni.

�Tu gan laikam atkal domā par savu Antoniju?� Ramiro dusmīgi sacīja.

�Un kas tev par daļu?� Kāroja spītīgi atbildēja.

�Hm, domāju, ka velns viņu vēl nebūs parāvis.�

Kāroja nicino�i uz viņu paskatījās.

�Vai neesat Antoniju redzēju�i?� tā apvaicājās citiem.

�Nē,� skanēja atbilde.

�Nesaprotu, viņam jau sen vajadzēja būt atpakaļ, vilciens ...� Kāroja piepe�i apklusa. Tālumā bija dzirdams savāds kliedziens. Arī citi �igāni sāka klausīties � kliedziens, kas līdzinājās putna brēk�anai, atkārtojās.

Kārojai acis iezvērojās, un tā priecīgi izsaucās:

�Mans Antonijs nāk!�

Tad tuvējos krūmos nobrīk�ķēja zari, bija dzirdami ātri soļi un nāko�ajā acumirklī Antonijs pienāca viņiem klāt. Dziļi elpu ievilkdams, tas palika stāvot.

�Tā tik bija skrie�ana!� viņ� smiedamies izsaucās, bet tūlīt nopietnā balsī turpināja: �vai viņa ir �eit?�

Kāroja ātri uz viņu paskatījās.

�Par ko tu runā?�

�Par kādu nelaimīgu mei�u, kuru nodeva manā apsardzībā.�

�Kas tad?�

�Kāds nepazīstamais.�

�Kur tu ar viņu satikies?�

�Pilsētā.�

�Vai viņa kopā ar tevi atbrauca uz Brunavu?�

Antonijs pamāja ar galvu.

�Antonij, tu vispirms apvaicājies par sve�inieci,� Kāroja tagad stingri sacīja, �kādēļ tā?�

Ramiro ar |aunu prieku klausījās �o sarunu.

�Aha,� viņ� nodomāja pie sevis, �tagad tā kļūst greizsirdīga. Gan jau viņa beidzot atzīs, ka es esmu labāks un godīgāks nekā Antonijs. Hm, ko viņ� tagad Kārojai atbildēs?�

�Sī sve�iniece ir nelaimīga sieviete,� Antonijs atbildēja.

Ramiro gavilēja. �Tagad viņa no tā atteiksies uz visiem laikiem un tad būs mana,� viņ� prātoja.

Tomēr viņ� bija rūgti vīlies.

Atbildes vietā Kāroja piegāja Antonijam klāt, apķērās viņam ap kaklu un nobu�oja.

�Tu esi brangs puisis, Antonij! Es jau zināju, ka tev sirds atrodas īstā vietā.�

Antonijs nebūt nebija nejūtīgs, tagad arī viņ� apkampa Kāroju un sāka to kaislīgi skūpstīt.

Bija jau vēla nakts, tādēļ Kāroja, kuru �igāni jau tagad uzskatīja par savu valdnieci, pavēlēja doties pie miera.

�Man ar tevi vēl jārunā, Antonij! Bet tu, Ramiro,� viņa �ķelmīgi smaidīdama piemetināja, ��onakt vari uzņemties sarga amatu. Tikai raugies, lai es ar savu mīļāko netiktu traucēta.�

�Es ar savu mīļāko,� kā rūgts apsmiekls �ie vārdi skanēja greizsirdīgajam puisim ausīs.

Kā viņ� ienīda savu sāncensi!

Viņ� dusmīgi noskatījās uz to un tad devās uz savu vietu. Pēc brītiņa �igānu nometnē iestājās klusums.

Tomēr visi negulēja!

Ratos uz mīkstajiem salmiem gulēja Roze vaļējām acīm; tā bija pārāk uztraukta, tā ka nevarēja aizmigt.

Rozīte domāja par pagātnes drūmajiem notikumiem, par tagadnes bēdu dienām un par nākotnes necaurredzamo miglas plīvuru.

Viņai pār vaigiem ritēja karstas asaras.

�Vai man izdosies glābties?� viņa nodomāja pie sevis, �vai �igāni mani pasargās no vajātājiem? Ak Dievs, cik grūti bēgt projām no dzimtenes un dzīvot pastāvīgās bailēs, ka tikai atkal neiesloga drūmajā cietumā. Un es tomēr neko neesmu noziegusies. Jā, visu�ēlīgais Dievs debesīs, tu zini, ka esmu nevainīga, ka neesmu savu māti nonāvējusi!�

Izlikās, ka �īs beidzamās dienas viņas uztraukumu būtu remdināju�as, acu plakstiņi viņai beidzot aizvērās, un tā aizmiga.

Ap nometni �urpu turpu staigāja par sargu norīkotais Ramiro. Viņa lūpas kustējās, tas murmināja lamu vārdus. Viņa acīs zvēroja naida un atriebības uguns.

<Es atrieb�os Antonijam,� viņ� murmināja, �un arī Karojail Kādēļ tā noniecina mani, vai es viņai neesmu labs diezgan? Bet pagaidi tikai, gan jau pienāks arī mans laiks � es atrieb�os briesmīgi, es atrieb�os tev, skaistā Kāroja, un arī ienīstajam Antonijam.�

Viņ� grieza zobus.

Pa to laiku tie abi, kuriem viņ� prātoja atriebties, sēdēja me�a malā. Bija auksts, ļoti auksts, tomēr Kāroja un Antonijs to nejuta. Viņu sirdis apspīdēja mīlestības siltie stari un neļāva �iem abiem priecīgajiem dabas bērniem sajust ziemas salu.

Apkampu�ies viņi sēdēja uz liela celma � drīz viņi cieta klusu, drīz dedzīgi sarunājās, pie tam visu laiku skūpstīdamies.

�Tava, tava!� Kāroja dvesa.

�Tavs!� Antonijs kaislīgi izsaucās.

Un, kamēr tie abi nodevās savai laimei, viņi nedomāja par Ramiro, un tiem nebija ne jausmas, ka tas nodarbojas ar atriebības domām.

Stundu vēlāk arī samīlējies pārītis bija aizgājis pie miera � tikai Ramiro viens pats palika nomodā un, nometni apsargādams, staigāja �urpu turpu.

Viņa seja bija kļuvusi vēl drūmāka, un tas murmināja:

�Es atrieb�os ... atrieb�os!�

Kā jau minēts, pa to laiku, kamēr abi draugi Jānis un Armands sēdēja kopā vīna pārdotavā, dedzīgi sarunādamies un pārdomādami, kas turpmāk darāms, Brunavas pilī norisinājās svarīgas lietas.

Ļaunais liktenis bija kādu krietnu jaunavu sadragājis tie�i viņas mū�a vislaimīgākajā brīdī.

Gandrīz tajā pa�ā laikā, kad tā bija gribējusi stāties pie altāra, lai garīdznieks iesvētītu viņu laulību, mīļotais tai bija ticis nolaupīts � tas bija aizvests uz cietumu.

Mēs zinām, ka Hermance grūti saslima.

Komtese lidinājās starp dzīvību un nāvi arī vēl tad, kad ārstam ar lielām pūlēm tomēr bija izdevies panākt soli uz izveseļo�anos.

Komteses draudzene Adele to kopa, pati sevi netaupīdama, tā atkāpās no viņas gultas tikai dienā uz da�ām stundām, lai atdusētos. Bet pa nakti viņa bija pie slimnieces.

Grāfs un grāfiene bija viņu lūgu�i, lai tā pārāk nenopūlas, un aizrādīju�i, ka viņa pati varot kļūt slima. Bet Adele bija katru reizi atbildējusi, ka viņa veicot tikai savu pienākumu, jo galvenokārt tie�i viņa esot vainīga pie komteses tagadējā bīstamā stāvokļa.

Tas bija vakarā.

Pie Hermances gultas sēdēja grāfs un grāfiene. Viņu sejās skaidri varēja lasīt lielās sirdssāpes, ko tie cieta.

Pirms stundas komtese bija iemigusi, nogurdināta no stiprā drud�a, un viņas ātrā elpo�ana un citas pazīmes lika noprast, ka pienācis iz�ķiro�ais brīdis.

Gultas kājgalī stāvēja ārsts un ar ba�u pilnu seju gaidīja, kā norisināsies krīze.

Beidzot tas uzelpoja vieglāk.

Grāfam tas nepalika apslēpts, tādēļ viņ� kā vaicādams palūkojās uz gudro vīru.

�Nāko�ajās stundās nav jābīstas no nekādām briesmām,� tas klusu sacīja.

�Nāko�ajās stundās,� grāfs atkārtoja un neizsakāmi sāpīgi skanēja viņa balss.

�Cerēsim uz Dievu, ka briesmas būs pilnīgi pārgāju�as,� doktors nopietni atbildēja. �Bet jums es dotu padomu iet pie miera, jo arī priek� komteses būtu labāk, ja tā pamozdamās neredzētu nevienu cilvēku.�

Kā grāfs, tā arī viņa laulātā draudzene bija paradu�i doktora noteikumiem bez preto�anās paklausīt. Tādēļ viņi arī tagad, lai gan noskumu�ām sirdīm, atkāpās savā istabā.

Bet tur viņi, skaļi raudādami, apkampās un raudzīja viens otru dziļajās bēdās iepriecināt un mierināt.

Un, kad viņi bija nedaudz nomierināju�ies, tie apsēdās uz dīvāna un brītiņu palika it klusu, domās nogrimu�i.

Grāfiene pirmā pārtrauca klusumu.

�Ai, kaut mīļais Dievs mūs tik bargi nepiemeklētu un mums neatņemtu Hermanci,� viņa nopūtās.

Grāfs dusmīgi pakratīja galvu.

�Lai gan man grūti nākas �ajā gadījumā tev taisnību teikt, man tomēr jāsaka, ka man vairs nav nekādu cerību.�

�Ak tu mīļais Dievs! Vai tad mēs �o labo bērnu pirms septiņpadsmit gadiem tādēļ būtu pie parka vārtiem atradu�i, lai to zaudētu tagad, kad mēs viņu mīlam kā savu miesīgu bērnu?�

�Kā Dievs būs lēmis, tā notiks! Viņa prātu un lēmumu mēs, nespēcīgie cilvēki, nespējam grozīt.�

�Vai tu vēl atmini, ka tu pirms septiņpadsmit gadiem to jokodamās nosauci par dzimtas noslēpumu? Vai �is noslēpums tagad tiks kapā aprakts?�

Tas notika pirms septiņpadsmit gadiem kādā svētdienas rītā. Tagad nonāvētais firsts Lindhorsts toreiz bija atbraucis ciemos pie grāfiem Brunaviem. Viņi pārrunāja, kā vislabāk agra rīta laiku pavadīt, un priek�likums pabraukāt ar laivu pa nelielo, bet romantisko ezeru guva vispārēju piekri�anu.

Viņi tūlīt tērzēdami devās ceļā uz netālo ezeru. Patlaban jauna grāfiene jau gribēja laivas ķēdi vaļā atraisīt, kad viņa pārsteigta iekliedzās. Laivā uz baltiem, mīkstiem spilveniem gulēja maza, tikai da�us mēne�us veca meitenīte.

Visi ziņkārīgi aplūkoja �o dīvaino atradumu, te piepe�i laivā ieraudzīja vēstuli,, kura bija adresēta grāfienei.

Sājā vēstulē kāda dāma, kura teicās esot no augstas kārtas un kura slēpa savu vārdu, lūdza grāfieni, lai tā pieņemot �o bērnu un uzaudzinot kā savu.

Tālāk bērna māte rakstīja, ka viņai jādodoties nāvē, tādēļ ka da�ādi apstākļi liedzot tai savienoties ar savu mīļoto.

г Bet, iekāms viņa sperot �o soli, viņa gribot zināt, vai viņas bērns arī atradī�ot mīļu uzņem�anu, ko viņa kā māte ļoti vēloties un ko tā arī cerot, jo viņa zinot, ka grāfam un grāfienei esot laba sirds.

Vēstule bija parakstīta: �Kāda nelaimīga sieviete.�

Dziļi aizkustināts, grāfs gribēja �o vēstuli salocīt un iebāzt kabatā, bet viņa acis vēl atdūrās uz piezīmi vēstules beigās, kurā nelaimīgā māte lūdza tajā gadījumā, ja viņas lūgumam paklausītu, laivā nolikt mirtes zariņu, ko viņa tad līdz otram rītam paņem�ot.

Bet, lai neraugot izdibināt, kas viņa tāda esot, tās būtu veltas pūles, un bez tam viņa paļaujoties uz grāfa un grāfienes augstsirdību, ka tie nemēģinā�ot atklāt tādu noslēpumu, kuru viņa, nelaimīgā māte, esot stingri apņēmusies ņemt līdzi dzestrā kapā.

Grāfiene bija stāvējusi savam vīram blakus un arī izlasījusi �o vēstuli. Tad viņa mīļi nolūkojās uz mazo meitiņu un tad atkal uz savu vīru, gaidīdama, ko tas teiks.

Un, kad tas beidzot smaidīdams pamāja ar galvu, viņa tam apķērās ap kaklu un laimīgi izsaucās:

�Ai, kā es priecājos, ka mīļais Dievs paklausījis manu sirsnīgāko lūg�anu, dāvinādams mums �o meitiņu!�

�ajā acumirklī atradenes liktenis bija iz�ķirts.

Tie nosprieda to pieņemt sava bērna vietā, jo viņu �etrus gadus ilgā laulība vēl nebija svētīta ar bērnu.

Grāfiene tagad jutās neizsakāmi laimīga, un arī viņas laulātais draugs priecājās no visas sirds.

Nu viņi nolēma uzsākt garāku ceļojumu, no kura tad grāfiene atgrieztos atpakaļ kā laimīga māte.

Atrasto meitenīti aiznesa uz mājām un nodeva kādai uzticīgai sievietei apkop�anā, pie kuras, protams, arī grāfiene ņēma dalību.

Visam tam vajadzēja palikt noslēpumam līdz tam laikam, kamēr grāfs varētu pasludināt, ka �viņa laulātā draudzene laimīgi dzemdējusi mīļu meitiņu�.

�ajā gadījumā grāfs zobodamies sacīja:

�īsts dzimtas noslēpums.�

Firsts Lindhorsts, kur�, kā jau minēts, ciemojās pie grāfiem, visu �o laiku bija tāds nemierīgs, uztraukts, un, lai gan viņ� to mēģināja slēpt, tomēr grāfienei tas dūrās acīs.

Un tie�i par �o lietu viņa tagad uzsāka valodas, tie�i tagad pagātnes notikumi tik gai�i nostājās viņas acu priek�ā.

Viņa griezās pie grāfa ar sekojo�u jautājumu:

�Vai tu vēl nekad neesi pārdomājis firsta toreizējo savādo izturē�anos?�

�Atklāti runājot, es neko savādu nepamanīju.�

Grāfiene domīgi nokāra galvu.

�Nezinu, kā tas nākas, bet da�reiz man ienāk prātā glu�i savādas domas.�

�Un kādas tad?�

�Es nevaru atkratīties no domām, ka firstam ir kāds sakars ar �o mūsu dzimtas noslēpumu.�

�Bet mīļā Klotilde, man nav nekāda iemesla tā domāt.�

�Kādēļ tad ne, Rupreht? Vai nelaimīgā māte nevar būt viņam tuvāk stāvējusi?�

�Un Hermance?�

Grāfiene nobraucīja ar roku pieri.

�Jā, tev taisnība! Būtu jau arī briesmīgi, ja... jā, mēs varam pateikties Dievam, ka �ī nelaime tagad uzbrukusi... bet tomēr, Rupreht, tev jāatzīst, ka tā var būt bijis ...�

Grāfs ba�īgi paskatījās uz savu laulāto draudzeni; tam izlikās, it kā viņa runātu drud�a murgos.

Grāfienei acis kvēloja, un tā kustināja lūpas, it kā pati ar sevi sarunādamās.

�Klotilde, kas tev kait?� viņ� ba�īgi izsaucās.

Viņa sarāvās.

�Jā, tev taisnība, Rupreht, tā nevar un tā nedrīkst būt viņa bērns. Ak Dievs, kad ...�

Viņa pati satrūkās no �iem vārdiem, ko tā patlaban bija gribējusi izrunāt. Pēc brītiņa viņa aiz�ņaugtā balsī turpināja:

�Bet tad ... jau būtu ... par vēlu!�

Grāfs satrūkās.

Un tie jau arī bija �ausmīgi vārdi, ko viņa laulātā draudzene patlaban izrunāja.

�Par vēlu!�

Kāds briesmīgs vārds �ajā gadījumā!

�Atmet �ādas domas, mīļā, tas nevar būt.�

Klotilde smagi nopūtās un tad domīgi sacīja:

�Jā, jā, tā gan nebūs! Bet ja nu firsts viņai būtu attāls radinieks vai draugs?�

Grāfa lielākā vēlē�anās tagad bija novērst savas sievas domas no moku un bēdu pilnās tagadnes, tādēļ tas ar prieku uzņēma �o sarunas virzienu un vienaldzīgi atbildēja:

�Iespējams tas būtu gan.�

�Vai ne?� Klotilde dedzīgi izsaucās.

�Bet uz ko tu dibini savas domas?�

�Kā jau teicu, uz firsta toreizējo savādo izturē�anos.�

�Līdz �im tu par to cieti klusu.�

�Ar nodomu � es gribēju visu klusībā novērot.�

�Un ar kādiem panākumiem?�

�Vaļsirdīgi runājot, ar nekādiem.�

Grāfs pasmīnēja.

�Ah, tavas domas dibinās uz vājiem pamatiem,� viņ� sacīja. �Bet tu esi mani padarījusi ļoti ziņkārīgu, tāpēc pastāsti man, ko tu toreiz tik savādu ievēroji?�

Grāfiene domīgi lūkojās tuk�ajā gaisā.

�Man jāsāk ar svētdienas rītu, kad mēs mūsu mīļo Hermanci laivā atradām,� viņa sacīja.

�Glu�i pareizi.�

�Tu zini, ka firsts toreiz bija klāt.�

�To es zinu.�

�Un te nu es ievēroju, ka viņ� toreiz, kad mēs bērniņu atradām, kļuva aemierīgs un nobāla.�

�Varbūt, ka pārsteigums un izbailes bija pie tā vainīgas.�

�Varbūt � bet viņ� kļuva vēl daudz nemierīgāks, kad es lasīju priek�ā nelaimīgās mātes vēstuli.�

Grāfs pa�ūpoja galvu.

�Man tomēr liekas, ka tu pārāk cie�i turies pie kādām kādreiz galvā ieņemtām domām.�

�Nebūt ne.�

�Bet tas viss, ko tu līdz �im esi teikusi, it neko nenozīmē.�

�Var jau būt, Rupreht! Bet tu zini, ka mēs, sievietes, rīkojamies pa lielākajai daļai pareizi, kad pakļaujamies savai sirdij un nojautām.�

Grāfs domīgi nolūkojās savā priek�ā.

�Nu pieņemsim, ka tā būtu,� viņ� sacīja, �bet tev pa�ai jāatzīst, ka �āds novērojums nav diezcik svarīgs.�

Grāfieni viņas vīra �aubas drusku aizskāra, tā cieta klusu.

�Tas, ko tu sauc par nemieru, mīļā Klotilde, tas varbūt nebija nekas cits, kā tikai ziņkārība,� grāfs turpināja.

�Tā? Kādēļ tad firsts bērnu tik smalki aplūkoja?�

�Laikam gan, gribēdams viņa mīļo sejiņu paturēt labi atmiņā.�

�To es arī domāju, bet vēl kaut kas toreiz notika, kas man it sevi�ķi neiziet no prāta.�

�Un kas tad, Klotilde?�

�Firsts it uztraukts apvaicājās, vai bērnam neesot klāt kāds medaljons.�

Tagad grāfs sāka vērīgi klausīties.

�Ko, viņ� apvaicājās par medaljonu?�

Grāfiene pamāja ar galvu.

�Ko tu viņam atbildēji?�

�Ka medaljona nav.�

�Un tas arī netika pie bērna atrasts?� grāfs vaicāja.

�Kā tu zini, tad viņai nekā vairāk nebija, kā tikai tās drēbītes, kas mugurā,� grāfiene atbildēja.

�Glu�i pareizi.� Grāfs kļuva domīgs, viņa laulātās draudzenes vārdi tomēr atstāja uz viņu dziļu iespaidu.

�Un ko firsts teica?� viņ� ātri ievaicājās.

�Man likās, it kā mana atbilde būtu viņu apmierinājusi.�

�Vai tu vēl kaut ko sevi�ķu pamanīji?�

�Vairāk neko, bet domāju, ka jau ar to vien, ko es tev teicu, pietiek, lai rastos zināmas aizdomas.�

�Un es to atzīstu,� grāfs atbildēja. �Tas, ko tu man pastāstīji, ir vislielākajā mērā svarīgi, un es diezin ko maksātu, lai dabūtu zināt, kāds tam ir sakars ar mūsu Hermanci.�

�Arī es to labprāt vēlētos zināt.�

�Vai tu neesi vēl kaut ko uzzinājusi?�

Grāfiene paraustīja plecus.

�Esmu gan par �o lietu daudz domājusi, un man jāatzīst, ka da�reiz man ie�āvu�ās prātā it dīvainas domas, bet es tās katru reizi atkal atmetu.�

Grāfam piere aptum�ojās.

�Kas tās bija par domām?�

�Ļauj man par to ciest klusu.�

�Un kādēļ tu �īs domas atmeti?�

�Tādēļ,� grāfiene atņēma elpu, �tādēļ, ka tad firsts nebūtu atļāvis savam dēlam mūsu Hermanci precēt.�

Grāfs pamāja ar galvu.

�Man pilnīgi jāpiekrīt tavām domām, Klotilde. Mums nav iemesla par �o lietu vēl vairāk ba�īties.�

Bet tomēr grāfs un grāfiene nogrima dziļās domās, prātodami par dzimtas noslēpumu.

Uzleco�ā saule spo�i apspīdēja �igānu nometni Brunavas me�ā. Nometnē jau bija sākusies dzīva kustība, brūnie me�a bērni jau gandrīz visi bija uz kājām.

�aklas rokas pagatavoja brokastis, tad visi apsēdās puslokā un atspirdzinājās ar ēdienu un dzērienu.

Uz koka lāviņas sēdēja vecs �igāns un �igāniete. Galvu tiem sedza balti mati, un sejas bija krunkainas; varēja redzēt, ka tie jau bija ļoti veci, lai gan viņu acīs vēl kvēloja jaunības uguns.

Antila tēvs kā meklēdams lūkojās apkārt.

�Kur Kāroja?� viņ� vaicāja.

�Nometnē � pie sve�inieces.�

Vecais sarauca uzacis, un arī vecā �igāniete, Kara�as māte, rādīja it dusmīgu seju.

�Piedodiet, tēvs,� Antonijs tagad sacīja, �vakar mēs to jums nevarējām paziņot, jūs jau gulējāt. Tā gan ir sve�iniece, ko mēs esam uzņēmu�i, bet viņa ir visu atstāta, nelaimīga sieviete. Viņa atrodas mūsu apsardzībā un ar amuletu pierādīja, ka viņai uz to ir tiesības.�

�Kas tas par amuletu?�

�Melns krustiņ�.�

�Aizved mani pie viņas, Antonij.�

Jaunais puisis piegāja vecim klāt un palīdzēja tam piecelties kājās. Uz spieķa atspiezdamies, viņ� lēnām sāka �āpot uz tiem ratiem, kuros Rozītei bija ierādīts mājoklis.

Tur patlaban norisinājās visai aizkustino�s skats. Kāroja bija nometusies pie Rozītes guļasvietas ceļos un glaudīja ar roku viņas pieri, pie tam murminādama nesaprotamus vārdus.

Caur burvības vārdiem viņa gribēja nabaga bēglei atdot atpakaļ laimi un labklājību.

Sirmgalvis un mīļākais pienākdami viņu iztraucēja noslēpumainajā darbā.

�Ko tu dari?� Antila tēvs stingrā balsī vaicāja.

�Es lūdzu par nelaimīgo.�

�Kā viņa �eit nokļuvusi?�

�Mēs viņu pagāju�ajā naktī atradām me�ā.�

�Kā tu zini, ka viņa ir nelaimīga?�

�Pirms kādas stundas viņa pamodās un man visu izstāstīja. Ai, tēvs, viņa ir ļoti no�ēlojama.�

No balss un vaibstiem varēja noskārst, ka jaunā �igāniete sajūt vislielāko līdzcietību pret sve�inieci.

Sirmgalvis pienāca tuvāk un noliecās pār Rozīti.

�Viņa cieti aizmigusi, tu vari viņu atstāt vienu.�

Kāroja piecēlās.

�Nāc līdzi un pastāsti mums, ko tu zini,� vecais pavēlēja.

�Tēvs, es gribētu kaut ko lūgt.�

Antila, kā likās, laikam gan ļoti mīlēja jauno mei�u, jo viņa seja noskaidrojās, kad tas sacīja.

�Runā, bērns!�

�Vai jūs arī izpildīsiet manu lūgumu?�

�Labprāt, ja tas būs iespējams.�

Kāroja satvēra ve�a izdilu�o roku, ko godbijīgi noskūpstīja un tad dvesa:

�Vispirms svētiet mūsu derību, tēvs, ko mūsu sirdis slēgu�as.�

Sirmgalvim seja staroja aiz prieka.

�Tad tomēr!� viņ� izsaucās. �Es jau tā domāju. Saņemiet manu svētību, bērni.�

Antonijs un Kāroja nometās uz ceļiem un vecais, rokas izstiepis, teica svētī�anas vārdus.

Jaunais pāris aizkustināts piecēlās, un vecais tos apkampa.

�Bet tagad nāciet, bērni, lai es jūsu laimi varu visiem pasludināt,� vecais sacīja.

�Vēl ne, tēvs,� Kāroja lūdzās. �Lai mūsu mīlestība �obrīd vēl paliek salds noslēpums.�

�Kādēļ?� Antila brīnīdamies vaicāja.

�Mūsu starpā ir kāds skauģis.�

Sirmgalvis sarauca uzacis.

�Vai tu domā Ramiro?� viņ� dusmīgi uzprasīja.

�Jā, tēvs.�

�Es jau tā domāju. Kādas sirdssāpes �is zēns man jau sagādājis! Bet lai viņ� sargās, citādi es viņu sadragā�u.�

Pie beidzamajiem vārdiem vecis draudo�i pacēla spieķi uz aug�u, it kā gribēdams ar to nebēdnieku sodīt.

�Tēvs,� Kāroja atkal uzsāka. �Sve�ā mei�a man pastāstīja svarīgas vēstis � viņa ir nevien nelaimīga, bet tā tiek arī vajāta.�

�Mēs viņu apsargāsim,� sirmgalvis sacīja.

�O, es jau to zināju, tēvs,� Kāroja izsaucās. �Ja jūs vēlaties zināt, tad es jums visu pastāstī�u, bet domāju, ka labāk būtu, ja arī tas paliktu noslēpums, lai Ramiro mums nevarētu kaitēt.�

�Vai tu domā, ka viņ� mūs nodos? Es viņu ieslodzī�u!�

Kāroja kratīja galvu.

�Nē jel, tēvs, viņ� tikai nedrīkst neko zināt.�

Stundu vēlāk sirmgalvis, Antonijs un Kāroja sēdēja me�ā kādā slepenā vietā. �eit viņi bija vieni pa�i, viņu sarunu te neviens nevarēja noklausīties � tā viņi vismaz domāja.

Nevienam no viņiem nebija ne jausmas, ka netālu caura kokā bija paslēpies kāds vīrietis, kas noklausījās katru vārdu.

Tas bija Ramiro.

Kvēlojo�ām acīm viņ� lūkojās uz Kāroju, kura sēdēja, savu mīļāko apkampusi.

Viņ� klausījās, elpu aizturēdams.

Antonijs patlaban stāstīja, ka viņ� ar sve�o mei�u iepazinies galvaspilsētā, kur tā viņam parādījusi melno krustiņu, kādēļ viņ� nolēmis to ņemt savā apsardzībā.

Atgadījums Brunavas dzelzceļa stacijā ticis diezgan ātri nokārtots. Redzēdams, ka Rozītei vairs nedraud nekādas briesmas, viņ� bija glu�i mierīgi gājis ierēdnim līdzi.

Redzēdams, ka tas grib viņu vest uz policiju, viņ� tam bija it negaidot ceļasomiņu izrāvis no rokām un laidies bēgt. Viņam tas arī bija izdevies, un tā viņ� neilgi pēc Kārojas un Ramiro pārnāk�anas arī bija ieradies nometnē.

�Tā mēs varam nonākt nepatik�anās,� vecais �igāns domīgi sacīja.

�Gan jau mēs mācēsim no �īm mazajām briesmām izsargāties, tēvs,� Antonijs dū�īgi atbildēja.

�Un es tevi sadragā�u,� Ramiro murmināja, dūres vīstīdams.

Tagad Kāroja sāka stāstīt. Viņas stāstu rūpīgi uzklausīja gan sirmgalvis, gan arī Antonijs, un ne mazāk Ramiro. Tā izstāstīja visu Rozītes dzīves gājumu, kā viņa to �orīt no pa�as nabaga bēgles mutes bija dzirdējusi. Acīs viņai mirdzēja asaras, kad tā nobeidza.

�Jūs redzat, mīļais tēvs, ka sve�ā ir ļoti nelaimīga sieviete, kas katru brīdi var krist savu vajātāju rokās, ja mēs viņu nenosargāsim.�

�Mēs viņu nosargāsim!� Antonijs dedzīgi iesaucās.

Sirmgalvis brītiņu domīgi nolūkojās savā priek�ā.

�Labi, mēs viņu apsargāsim,� viņ� beidzot sacīja.

Kāroja un Antonijs gavilēdami viņu apkampa.

Abi jaunie �igāni sajuta pret Rozīti sirsnīgāko līdzcietību, un tagad, kad vecais vadonis bija teicis iz�ķiro�o vārdu, viņi uzelpoja vieglāk.

Viņa vārds bija visiem �igāniem svēts likums, kuram neviens nedrīkstēja pretoties, ja negribēja krist bargā sodā.

Tātad Rozīte bija dro�ībā!

�Aizvediet mani pie viņas, es pats gribu ar sve�inieci runāt,� sirmgalvis beidzot pavēlēja.

Viņi devās atpakaļ uz nometni.

Kad Ramiro redzēja, ka viņi bija aizgāju�i, tad arī viņ� atstāja savu paslēptuvi.

�Tagad es zinu pietieko�i daudz,� viņ� murmināja. �Ar �o ieroci es iegū�u Kāroju ... vai...�

16

Viņ� nomurmināja lāstu vārdus un tad devās pa me�u projām. Pa to laiku starp Rozīti un �igāniem notika svarīga saruna, kurā arī Kāroja un Antonijs piedalījās.

Izņemot �os abus un veco vadoni, neviens cits nezināja Rozītes noslēpumu. Antila tēvs bija izdevis stingru pavēli, lai neviens sve�o jaunavu neapgrūtinot.

Kad viņ� vēlreiz no pa�as Rozītes mutes bija visu dzirdējis, tas cie�i nolūkojās uz jauno meiteni.

Rozīte gan izturēja viņa skatienu, tomēr kļuva bāla.

�Vai jūs mani uzskatāt par mātes slepkavu?� viņa bailīgi izsaucās.

�Nē, es zinu, ka tu esi nevainīga,� sirmgalvis atbildēja.

�Paldies, paldies,� viņa dvesa.

�Un tev būs zināt, ka tad, ja es �aubītos par tavu nevainību, es nodotu tevi tiesne�iem,� vecais turpināja.

�Ai, to jūs nedarīsiet!� Rozīte izsaucās un lūgdamās izstiepa pret viņu abas rokas.

�Es jau teicu,� sirmgalvis nopietnā balsī atbildēja, �ka mēs tevi pasargāsim. Tavu likteni es tagad zinu � ja tev vēl kas uz sirds, tad tu to vari uzticēt mūsu Kārojai.�

Rozīte pateikdamās noskūpstīja roku vecajam vīram.

�Lai Dievs jums to atmaksā,� viņa dvesa.

Ar apbrīnojamu smalkjūtību vecais �igāns bija Rozītei atļāvis nevis viņam, bet Kārojai uzticēt savus sirds noslēpumus.

Viņ� domāja, ka tie nospie� Rozītes sirdi, tikai viņa kautrējas viņam tos stāstīt, un viņ� nebija maldījies.

Vēl tajā pa�ā dienā Rozīte izrunājās ar Kāroju. Cik neizsakāmi daudz viņai bija savai apsargātājai ko stāstīt.

Viņa tai stāstīja par savu mīlestību un lielajām bēdām un nelaimi, kas tai uzbruku�as.

�Saņem dū�u,� Kāroja viņu mierināja, �vēl viss nav zudis � mēs tevi apsargāsim.�

�Es jau arī jums uzticos,� Rozīte atbildēja, �bet no sava mīļotā es esmu �ķirta uz visiem laikiem, jo tas nekad nesniegs savu roku tādai mei�ai, kura tik briesmīgu aizdomu dēļ tika ieslodzīta cietumā.�

Kāroja pakratīja galvu.

�Tu nedrīksti tā runāt,� viņa sacīja pārmeto�ā balsī, �ja tavs grāfs tevi patiesi tā mīl, kā tu domā, tad viņ� ne par ko neatstāsies no tevis tādēļ, ka tevi nevainīgu ieslodzīja cietumā. Tādēļ nekrīti izmisumā! �obrīd tu atrodies mūsu apsardzībā, jau nāko�ajās dienās mēs ceļosim no �ejienes projām pāri robe�ai, un tad tu varēsi būt pavisam dro�a. Bez tam, nevienam arī neienāks prātā, ka tu pēc izbēg�anas esi pārģērbusies par �igānieti.�

17

Rozīte aizkustināta sniedza �igānietei roku un sacīja:

�Cik labi un augstsirdīgi jūs esat! Nezinu, kā es jums varē�u par to pateikties.�

Bet te Rozītei atkal sāka asaras aumaļām plūst pār vaigiem �- viņa domāja par savu mīļoto.

Viņai nebija ne jausmas, ka tas jau bija atradis mierinājumu citas sievietes rokās, ka viņ� to jau sen bija aizmirsis un izstiepis savu roku pēc baroneses Doras fon Holfeldes.

Kāroja līdzcietīgi uz viņu noskatījās.

�Tu raudi � tu atkal domā par viņu?�

Rozīte pamāja ar galvu.

�Saki jel man, kas tas tāds bija, kas tev palīdzēja no cietuma izbēgt?� Kāroja piepe�i ievaicājās.

Rozīte apmulsa.

�Tu man pirmīt teici, ka tas esot bijis tavs kādreizējais skolotājs, kas tev atsūtījis kā glābēju kādu garīdznieku, bet tu arī teici, ka tie laikam bū�ot biju�i citi, par skolotāju un garīdznieku pārģērbu�ies cilvēki.�

Rozīte domīgi lūkojās zemē.

�Vai tu neesi pārdomājusi, kas tie tādi varētu būt biju�i?�

�Esmu gan,� Rozīte dvesa.

�Un kas tie bija, pēc tavām domām?�

�Jā, ja es to zinātu!� Rozīte atbildēja.

�Vai tad tev tik grūti to uzminēt? Vai tev nav ienācis prātā, ka neviens cits �o pārdro�o darbu nevar būt pastrādājis, kā vienīgi tavs mīļotais grāfs?�

�Arī tas man jau daudzas reizes ienācis prātā, bet tad mani atkal pārņem tādas savādas jūtas, un iek�ējā balss man saka: �nē, nē, viņ� tas nav bijis!�

�Kādēļ tu par to �aubies?�

�Es domāju, ja tas būtu bijis grāfs, tad viņ� nebūtu pārģērbies, bet būtu uzdevies man pazīstams � uz dzelzceļa staciju bēgot, priek� tā bija diezgan izdevības.�

�Viņ� to varbūt nedarīja tavas un savas dro�ības dēļ.�

�Varbūt, ka tev taisnība. Ai, kaut jel es dabūtu no viņa kādu vēsti, kaut es zinātu, vai viņ� manis dēļ bēdājas � jeb vai viņ� mani atstūmis un mani nicina ...�

Rozīte nespēja tālāk runāt un sāka �ņukstēt.

Tā abas jaunavas vēl labu brīdi sarunājās, un Kārojai pamazām izdevās iznīcināt �aubas Rozītes sirdī un pamodināt jaunas cerības.

Vismaz �o me�a bērnu vidū Rozīte tagad jutās dro�a un tai nebija jābaidās, ka tā varētu nokļūt policijas rokās.

Protams, viņas sirdi vēl arvien smagi nospieda jautājums, kāda būs viņas nākotne.

Rozītei nebija līdzi necik daudz naudas. Ar to, ko jaunais dārznieks viņai bija iedevis, viņa gan būtu varējusi kādu laiku pārtikt, bet ar to nepietika, lai citā sve�ā malā varētu nodibināt jaunu dzīvi, un �īs domas nabaga Rozītes sirdi pildīja ar ba�ām un rūpēm.

�īs bēdas viņa izsūdzēja Kārojai, bet tā viņai nemaz neatļāva runāt.

�Kas tev nāk prātā!� viņa izsaucās, �tu esi un paliec mūsu vie�ņa � kas mums pieder, tas pieder arī tev,� ko mēs ēdīsim un dzersim, to arī tu dabūsi baudīt, protams, reizēm mēs mielojamies ar gardiem ēdieniem, reizēm atkal iztiekam ar maizes garoziņu, un tas tev arī būs jāņem par labu � paturi savu naudu pati, jo visu mū�u tev arī pie mums nepatiks, un tad tu varēsi savu naudu labi izlietot.�

Pēc tam Rozīte vēlreiz izrunājās ar veco �igānu, un tas nosprieda, ka viņas liktenim vajag palikt noslēpumam, ka to neviens cits nedrīkst dabūt zināt, izņemot Antoniju un Kāroju.

�Tu darīsi labi, ja runāsi pēc iespējas mazāk,� Antila tēvs Rozīti pamācīja.

�ādu piekodinājumu Rozītei nemaz nevajadzēja, jo viņa no sirds priecājās, kad to neapgrūtināja ar ziņkārīgiem jautājumiem.

Tagad Rozīte bija labi atspirgusi un devās Kārojai līdzi pie viņas jautrajiem biedriem, kuri visvisādi izpriecājās gan spēlēdami, gan dancodami, gan citādi laiku pakavēdami.

Tā Rozītei pagāja pirmā diena �igānu nometnē.

Kad pienāca nakts, viņai atkal ierādīja labāko guļasvietu. Salīdzinot ar pagāju�o nakti, �ī bija daudz mierīgāka. Laiks bija gan dzestrs, bet skaidrs, un arī me�ā vairs negaudoja vētra. Zvaigznītes it spo�i mirdzēja pie zilajām debesīm.

Tajā pusē, kurā Rozīte gulēja, ratiem bija lodziņ�, un pa to iespīdēja kādas zvaigznes spo�ie stari.

Savādas jūtas pamodās Rozītes sirdī.

�Mana cerību zvaigznīte,� viņa �ukstēja. �Jā, es jūtu; ka manā sirdī rodas jauna cerība � kaut tu kļūtu par manu laimes zvaigzni.�

Tā viņa ilgi lūkojās pa mazo lodziņu uz spo�o zvaigzni un bija jau vēla nakts, kad tā beidzot aizmiga.

54. nodaļa.

Pretēji pastāvo�ajam paradumam tikai pēc bērēm ķerties pie testamenta nolasī�anas, tiesas ierēdņi to izdarīja �odien, kamēr nonāvētā firsta Lindhorsta atdzisu�ās miesas gulēja zārkā, kas bija nolikts pla�ajā, lepnajā zālē, kurā senāk varbūt bija svinētas jautras viesības.

Tas notika pēc tiesas vēlē�anās.

Izmeklē�anu pret majorāta kungu, firstu Egonu Lindhorstu, gribēja pasteidzināt, un, tā kā bija domājams, ka testamenta nolasī�ana varētu atstāt lielu iespaidu uz �īs izmeklē�anas tālāko gaitu, tad tiesa bija nolēmusi �o lietu jau tagad nokārtot.

Pēc atraitnes firstienes Irēnas, viņas dēla Fran�a un vecā kambarsulaiņa Fridriha izteikumiem bija jādomā, ka testaments, ja tāds vispār ir atstāts, atrodas firsta rakstāmgaldā.

Tiesā testamenta dublikāts nebija atstāts, bet visi bija pārliecināti, ka firsts būs uzrakstījis savu beidzamo vēlē�anos.

Noliktā stunda bija pienākusi.

Tiesas komisija, kā arī vecā firsta advokāts doktors Varnacs no galvaspilsētas, iegāja firsta istabās, kas līdz �im stāvēja aizzīmogotas.

No rakstāmgalda noņēma zīmogus, un komisija sāka pārmeklēt da�ādas atvilktnes, bet testaments nekur nebija atrodams.

Pēc firstienes padoma, kura arī bija klāt, atvēra arī citus skapjus un mēbeles, bet bez kādiem panākumiem.

�Varbūt, ka mana tēva rakstāmgaldā atrodas kāda slepena atvilktne,� Francis vilcinādamies sacīja.

Tiesas kungi pārsteigti saskatījās.

�Iespējams tas būtu gan,� notārs sacīja, �lai gan es neticu, ka nelaiķis firsts būs testamentu atstājis, jo viņa augstība mēdza �ādās lietās arvien iepriek� aprunāties ar mani.�

�Nu, tad pameklēsim vēlreiz,� tiesas komisijas priek�sēdētājs sacīja. �Varbūt, ka �eit atrodas kāda slepena atvilktne.�

Un beidzot �ādu atvilktni arī atrada, bet tā bija tuk�a.

Pārējās istabas lietas vairs nepārmeklēja, jo bija domājams, ka, ja jau testaments būtu bijis atstāts, tad tam vajadzētu atrasties slepenajā atvilktnē, tātad visas pūles būtu veltas.

Slepeno atvilktni jau gribēja aizgrūzt ciet, kad prokurors piepe�i pār to noliecās un, uz kādu vietu norādīdams, izsaucās:

�Kas tad tas, kungi?�

Tie pienāca tuvāk.

�Redziet, mani kungi, �eit diezgan labi saredzams garens �etrstūris atvilktnes dibenā.�

Un tā patiesi bija, arī citi kungi par to pārliecinājās.

�Laikam tajā vietā ilgāku laiku būs gulējis kāds priek�mets, teiksim kāds raksts, piemēram, testaments.�

Visi tagad spiedās klāt rakstāmgaldam, un neviens neievēroja firstu Franci, kuru bija pārņēmis savāds nemiers.

Bāls un noba�ījies, viņ� stāvēja atspiedies pie kāda skapja un uztraukts nolūkojās, kas tālāk notiks.

�Lai gan pēc notāra kunga diezgan pamatotajiem izsacījumiem jādomā, ka nelaiķis testamentu nav atstājis, tad tomēr es esmu citādās domās, un ievērojot to, ko mēs patlaban atradām, es lieku priek�ā vēlreiz pārmeklēt apcietinātā firsta Egona istabas,� prokurors sacīja.

�Kādā nolūkā?� komisijas priek�sēdētājs vaicāja.

�Var jau būt, ka tajās istabās, kuras apdzīvoja firsts Egons, atradīsies pazudu�ais testaments.�

�Pazudu�ais testaments?�

�Jā,� prokurors atbildēja. �Testamentam vajag katrā ziņā atrasties � un ceru, ka mēs to arī atradīsim.�

Lai gan prokurora domas bija diezgan dibinātas, tad tomēr meklē�anai nebija nekādu panākumu � testamentu neatrada � firstam Francim par lielu prieku un gavilēm.

Kādē| un par ko viņ� priecājās, to jau gan laipnie lasītāji uzminēs.

Kādā zālē nelaiķa kņaza istabu tuvumā bija sapulcēju�ies daudzi radinieki un paziņas, ar nepacietību gaidīdami uz to brīdi, kad tiks pasludināts nonāvētā firsta beidzamais noslēpums.

Istabā atskanēja klusa dudinā�ana un kņada, kas tādiem ar nepacietību gaidītiem brī�iem pie�ķir savu zināmu nokrāsu.

Protama lieta, ka sarunas pa lielākai daļai grozījās ap briesmīgo noziegumu, un, lai gan pret Egonu liecināja daudzi pierādījumi, tad tomēr atradās arī cilvēki, kas viņu aizstāvēja un ne par ko negribēja ticēt, ka visu cienītais firsts būtu pastrādājis �o slepkavību.

Tiesas komisijas ienāk�ana pārtrauca vispārīgās sarunas; arī notārs ieradās reizē ar tiesas kungiem, kamēr firstiene un viņas dēls zālē ienāca pa citām durvīm.

Notārs, kā nelaiķa firsta aizstāvis, skaļā balsī pasludināja, ka firsts Lindhorsts testamentu neesot atstājis.

�is paziņojums sacēla lielu uztraukumu.

Visi, elpu aizturēdami, klausījās tiesas komisijas priek�sēdētāja tālāko paziņojumu, ka tagad firsts Francis esot uzlūkojams par vienīgo mantinieku � jo vairāk tādēļ, ka tajā gadījumā, ja firsts patiesi būtu testamentu atstājis, tad tā nosacījumi laikam gan būtu biju�i nepatīkami tam, kur� testamentam licis pazust, un tātad aizdomas pret firstu Egonu, visu to ievērojot, radās pa�as no sevis.

Tad piecēlās kāds jauns vīrietis ar inteliģentu seju � tas bija Egona aizstāvis un viņa studiju biedrs.

�Kā firsta Egona aizstāvis es lieku priek�ā, lai nelaiķa firsta kustamā un nekustamā īpa�uma pārvaldī�anu uzņemas pienācīga tiesas iestāde līdz tam laikam, kamēr prāva pret manu klientu būs izspriesta.�

�is priek�likums pārsteidza gan tiesas kungus, gan arī visus citus klāteso�os.

Jau tiesas priek�sēdētājs gribēja tam pretoties, bet te, pa�am aizstāvim par lieliem brīnumiem, arī prokurors nostājās viņa pusē.

Viņ� izskaidroja, ka sare�ģītās lietas dēļ tiesai katra ziņa jāapķīla mantojums un pils un visa tās apkārtne stingri jāapsargā, jo slepkavam katrā ziņā bū�ot draugi, kas gribē�ot aizvākt projām priek�metus, kas varētu noderēt pret viņu kā pierādījumi, un it īpa�i tie varētu traucēt izmeklē�anu.

Tādā gadījumā, ja viņa priek�likumu neievērotu, viņ� tūlīt grieztos pie augstākas iestādes.

Kā jau varēja sagaidīt, prokurors priek�likumu pieņēma aizstāvim par vislielāko prieku, jo no �ī soļa viņ� sagaidīja priek� sava klienta daudz laba, un firstam Francim par lielām dusmām, kura cerības vismaz �obrīd vēl nevarēja piepildīties.

Viņ� naidīgi paskatījās uz sava pusbrāļa aizstāvi, kur� pirmais bija cēlis priek�ā �o nepatīkamo priek�likumu.

�Nolādēta bū�ana,� Francis klusu murmināja. �Viss būs pagalam, ja man neizdosies...�

Viņ� piepe�i apklusa un izgāja no zāles.

55. nodaļa.

Tajā pa�ā rītā, kad notika savādā saruna starp māti un dēlu, tas ir, starp firstieni Irēnu un Franci, divi jātnieki aulēk�oja pa ceļu, kas veda no Brunavas pils.

Tas bija Brunavas grāfs ar savu sulaini.

Uz viņa pieres vēl arvien bija redzamas drūmas ēnas, un viņam arī bija iemesls būt saīgu�am.

Nevien Hermances dzīvība vēl atradās briesmās, bet arī par viņas līgavaini firstu Egonu vēl arvien nāca sliktas ziņas.

Tas viss nelaimīgo grāfu tā uztrauca, ka viņ� �orīt apņēmās aizjāt tālāku gabalu, lai tā varbūt izklīdinātu savas drūmās domas.

Tomēr viņam tas neizdevās, tie�i otrādi � viņ� kļuva vēl drūmāks, tā ka viņam vairs negribējās redzēt nevienu cilvēku, pat ne savu sulaini, un tādēļ viņ� tam pavēlēja palikt kādā krogā, gar kuru viņi patlaban jāja garām, un uzgaidīt, kamēr viņ� jā�ot atpakaļ.

Nu viņ� viens pats jāja tālāk bez kāda mērķa, pat ceļu neievērodams, garām gar strautiņiem un upītēm, pa �auriem me�a ceļiem, kad viņ� piepe�i ieraudzīja savā priek�ā jauku, mazu ieleju.

Tagad viņ� pirmo reizi pēc daudzām stundām sāka aplūkot savu apkārtni, kas pa�reiz bija ļoti krā�ņa.

Bet līdz ar to viņ� pamanīja arī kaut ko citu, proti, līdz �im skaidrās debesis bija apmāku�ās tum�iem mākoņiem, un patlaban sacēlās liela vētra un sāka snigt sniegs.

Grāfs redzēja, ka �ādā negaisā viņam nāktos grūti tikt atpakaļ, un tādēļ viņ� nolēma meklēt patvērumu tepat ielejā. Apkārt lūkodamies, viņ� ieraudzīja starp lieliem kokiem mazu, baltu namiņu.

�Kas tad tas?� viņ� nomurmināja. �Vai es būtu nomaldījies? Nu, lai nu būtu kā būdams, domāju, ka namiņa iedzīvotāji man katrā ziņā dos pajumti, kamēr negaiss pāries.�

Pēc �iem vārdiem viņ� satvēra zirga pavadu un ātriem soļiem devās uz namiņu.

Viņam tuvojoties, namiņa durvis atvērās, un tajās parādījās vecs vīrs baltiem matiem.

�Dievs palīdz!� grāfs viņam uzsauca. �Vai drīkstu lūgt pajumti priek� manis un mana lopiņa?�

Sirmgalvis, grāfa sveicienu saņemdams, paklanījās; viņa izturē�anās bija pieklājīga un cienīga.

�Esiet sveicināts, grāfa kungs, uz sava pa�a īpa�uma,� sirmgalvis sacīja, laukā iznākdams un zirgu aiz pavadas satverdams, lai ievestu to pajumtē, kur tas būtu pasargāts no negaisa.

Grāfs gāja viņam līdzi.

�Lai tas Kungs svētī jūsu ienāk�anu noguru�ā pasaules ceļinieka mājoklī,� sirmgalvis sacīja, kad viņi abi bija iegāju�i mazā, bet glītā un ļoti tīrā istabiņā.

�Paldies, tētiņ. Jūs �eit dzīvojat diezgan brangi, kā redzu.�

Sirmgalvis pasmaidīja.

�Es jau nemaksāju arī nomu, grāfa kungs.�

�Nu, kam tad jūs to lai maksātu?�

�Jūsu pārvaldniekam.�

�Tagad jūs esat to bagātīgi samaksājis. Ja jūs �eit nedzīvotu, tad man būtu bijis jāpaliek laukā negaisā.�

Vecais vīrs paskatījās pa logu.

�Negaiss dro�i vien ātrāk par stundu nepāries. Vai drīkstu jums piedāvāt kaut ko atspirdzino�u, grāfa kungs?�

�Paldies.�

Sirmgalvis aizgāja un pēc maza brītiņa atgriezās atpakaļ, nesdams uz �ķīvja maizi, sviestu, pienu un olas.

�Bet ko mans zirgs dara?� grāfs vaicāja.

�Arī tas atspirdzinās,� sirmgalvis smaidīdams atbildēja.

�Paldies.�

Un grāfs sāka iebaudīt maltīti.

Ēzdams grāfs uzsāka ar sirmgalvi sarunāties par da�ādām lietām un beidzot arī par notikumiem Lindhorstu pilī.

Grāfs arvien vairāk brīnījās, dzirdēdams, kādā pareizā valodā sirmgalvis runāja, un redzēdams viņa smalko izturē�anos, kādu varēja sagaidīt tikai no izglītota cilvēka.

�Tātad jūs uzskatāt Egonu par nevainīgu?�

�Jā, grāfa kungs.�

�Bet, mīļais, vai jums ir iemesli ta domāt?�

�Protams. Esiet pārliecināts, ka firsts Egons tomēr kādreiz �ajā grūtajā cīņā kļūs uzvarētājs.�

�Reiz � varbūt pēc gadiem!� grāfs izsaucās.

�Diem�ēl,� sirmgalvis nopūtās. �Bet cerēsim vislabāko.�

�Lai Dievs to dod! Ai, kā mana Hermance priecātos, ja...� Sirmgalvis tā dīvaini paskatījās uz grāfu.

�Grāfa kungs, vai jūs man uzticaties?�

�Kāds jautājums! Kādēļ jums vajag manu uzticību?�

�Da�ā ziņā.�

�Labi, runājiet. Bet vispirms e� jums pateik�u, ka man grūti nāktos parādīt jums neuzticību.�

�Pateicos jums par �iem vārdiem, grāfa kungs. Nu tad es jums pateik�u, ka �is atgadījums ar firstu Egonu, lai gan tas izliekas kā liela nelaime, tomēr priek� jūsu meitas uzlūkojams par laimi.�

�To es nesaprotu,� grāfs atbildēja.

�Priek� jūsu meitas un ne mazāk priek� majorāta kunga tā ir liela laime, ka laulības tika aizkavētas.�

�Jūs sakāt laime, bet kādā ziņā?�

�Hermance nedrīkst kļūt firsta sieva.�

Grāfs platām acīm lūkojās uz sirmgalvi.

�Es nudien nezinu, kā lai saprotu jūsu vārdus! Gandrīz liekas, ka jūs firstu tomēr turētu par vainīgu.�

Sirmgalvis smaidīja.

�Jūs dzirdējāt manas domas, grāfa kungs, un es palieku pie tām, ka Egons ir nevainīgs.�

�Bet kādā ziņā tad izjauktās laulības priek� manas meitas ir laime?�

�Nevis laime vien, bet laulības nemaz nedrīkstēja notikt.�

�Vai jūs man to tuvāk neizskaidrosiet?�

Sirmgalvis domīgi lūkojās zemē.

�Labi, grāfa kungs, bet varbūt, ka jūs pats to sapratīsiet, kad atcerēsieties to rītu, kad Hermanci atradāt.�

�Ko jūs sakāt?�

�Patiesību.�

�Tad jūs zināt...�

�Visu, grāfa kungs.�

Grāfs sāpīgi nopūtās.

�Tātad mūsu noslēpums nav vis citiem nezināms, kā es to domāju.�

�Jums nav nekāda iemesla par to noskumt, grāfa kungs. Es esmu vienīgais cilvēks, kas zina jūsu noslēpumu.�

�Jūsu vārdi man izliekas arvien dīvaināki.�

�Grāfa kungs, vai varu jums pilnīgi uzticēties?�

�Katrā ziņā.�

�Jūs neteiksiet nevienam ne vārda no tā, ko es jums pastāstī�u, lai arī jūs tiktu diezin kā kārdināts?�

�Dodu savu godavārdu.�

�Lūdzu, nāciet man līdzi otrā istabā.�

Grāfs paklausīja �im uzaicinājumam.

Kad viņ� pēc pusstundas atkal atgriezās atpakaļ, viņa seja bija vēl nopietnāka nekā pirmīt, bet acīs mirdzēja asaras.

�Tagad jūs zināt manu noslēpumu, grāfa kungs,� jūs man apsolījāties to nevienam neizpaust.�

�Un vai arī Hermance to nedrīkst zināt?�

�Tagad ne � tas traucētu manu rīko�anos.�

�Nu tad lai tā notiek � es ar varu apslāpē�u jautājumu, kas man māktin uzmācas.�

�Saprotu gan, ka jums uzmācas jautājums, kādēļ es jau senāk neesmu neko darījis?�

�Jūs uzminējāt.�

�Pēc jūsu domām, man nevajadzēja viņiem atļaut nonākt līdz kāzām, vai ne?�

�Protams.�

�Grāfa kungs, pirms vienas nedēļas es vēl biju grūti slims � vairākus mēne�us es sagulēju uz gultas savā vientulīgajā mājoklī.�

�Tas, protams, daudz ko izskaidro.�

Abi vīri vēl brītiņu noslēpumaini sarunājās, tad grāfs atvadījās un, uzlēcis zirgam mugurā, jāja uz mājām, pie tam viņa garu tagad nodarbināja da�da�ādas domas.

55. nodaļa.

�igānu nometnē nāko�ā diena pagāja tāpat kā iepriek�ējā. Ramiro, kur�, kā mēs zinām, sarunu starp Antilu, Kāroju un Rozīti bija noklausījies, tupēdams kādā caurā kokā, tagad izturējās visai laipni pret jauno �igānu pāri, kā arī pret Rozīti.

Pie tam viņ� nemaz neizrādīja apgrūtino�u ziņkārību, bet, apvaicādamies par Rozītes veselību vai izskaidrodams viņai kādu �igānu para�u, izturējās it atturīgi, un, kad Rozīte gribēja viņam pastāstīt kaut ko lieku, tad viņ� to nepieļāva.

īsi sakot, Ramiro ar savu izturē�anos ieguva pilnīgu uzticību.

Protams, kad viņam likās, ka citi to nemana, tad viņa acis ļauni iezvērojās, raugoties uz saviem biedriem, bet, ar viņiem sarunādamies, tas izlikās par viņu uzticīgāko draugu.

Tāpēc arī neviens nepiegrieza vērību tam, ka tas pagāju�ajā naktī atstāja nometni un blandījās apkārt pa me�u un no rīta aizgāja uz pilsētu, lai iepirktos.

�Pagaidiet tikai,� viņ� dusmīgi murmināja, no me�a iziedams, �drīz es bū�u uzvarējis -r- tad es jūs visus sadragā�u! Jā, es zinu gan, jūs mani ienīstat un man neuzticaties � nu labi, ja jūs man neuzticaties, tad es arī rīko�os kā jūsu ienaidnieks.�

Viņ� devās ātriem soļiem uz Brunavu, prātodams, kā vislabāk savu nodomu paveikt.

�Jā, jā, tā �ī lieta ies, ja man izdosies, tad es bū�u viņiem atriebies un nevienam neradīsies pret mani aizdomas.�

Pilsētā �o to nopircis, viņ� bez sevi�ķas vajadzības blandījās apkārt dzelzceļa stacijas tuvumā.

Bija jau paziņots, ka vilciens izbraucis no tuvākās stacijas, un gudrais �igāns zināja it labi, ka stacijas priek�nieks drīz iznāks laukā uz perona sagaidīt vilcienu.

Un tā arī notika � pēc brī�a vilciens pienāca, un parādījās stacijas priek�nieks.

Ramiro ziņkārīgi pienāca tuvāk un nolūkojās uz nedaudzajiem pasa�ieriem, kas �eit izkāpa, pie tam tas bie�i vien paglūnēja uz stacijas priek�nieku. Beidzot arī tas pamanīja �igānu.

�Jupis lai parauj, vai tas nav tas pats �igāns, kas man vakar vakarā iz�mauca,� viņ� nomurmināja.

Viņ� palūkojās apkārt, vai uz perona neatrodas vēl kāds cilvēks, bet neredzēja nevienu citu, kā tikai �igānu.

�Tas atnācis īstā laikā,� ierēdnis atkal nomurmināja. �Tagad viņ� dabūs labu sodu par savu nekrietnību.�

�igāns it labi nomanīja, ko stacijas priek�nieks domā, bet viņ� par to nelikās ne zinot, tie�i otrādi � tas dro�i piegāja stacijas priek�niekam klāt un apvaicājās:

�Lūdzu, uz kurieni �is vilciens brauc?�

Atbildes vietā stacijas priek�nieks sagrāba �igānu aiz apkakles un uzbrēca tam:

�Tagad nāc man līdzi, tu esi apcietināts!�

Ramiro izlikās, it kā viņ� gribētu bēgt, bet izdarīja to tik neveikli, ka ierēdnim nācās itin viegli viņu atkal saķert.

Ceturtdaļstundu vēlāk viņ� jau atradās policijā � un to viņ� �obrīd arī bija gribējis.

Viņam vajadzēja veselu stundu pavadīt zemajā cietuma kambarītī, iekāms viņu sauca priek�ā.

Ramiro zināja visu smalki jo smalki, kas nesen ar Antoniju bija atgadījies, un uz to viņ� dibināja savu plānu.

Policijas ierēdnis cie�i nolūkojās uz viņu.

�Kā tevi sauc?� viņ� tam uzbjāva.

�Ramiro.�

�No kurienes tu nāc?�

�No mūsu nometnes Brunavas me�ā.�

�Tu biji pilsētā?�

�igāns pamāja ar galvu. , ,

�Ko tu tur darīji?�

�Es �o to iepirku.�

�igānam bija rokās pauniņa.

�Tā, tu �o to iepirki? Bet es domāju, ka tu, blēdi, esi gājis zagt. Rādi �urp, kas tev tajā pauniņā.�

Ramiro blēdīgi pasmaidīja. Viņ� nolika pauniņu uz galda un tad to atraisīja vaļā.

Bez da�ām ēdamām lietām tajā atradās arī liels gabals patīkami smar�ojo�a siera.

�Kur tu to nozagi?� ierēdnis vaicāja.

�To es nopirku, kungs, godīgi nopirku.�

�Un kur tad tu dabūji naudu?�

�To mēs nopelnījām,� Ramiro lepni atbildēja.

�Kad tu biji beidzamo reizi Brunavā?�

�Pirms �etrām vai piecām nedēļām, kungs.�

�Tu melo, aizvakar tu biji pilsētā!�

�igāns kā zvērēdams spieda roku pie krūtīm.

�Pavaicājiet maniem citiem biedriem, un tie jums apliecinās, ka esmu runājis taisnību.�

Blēdīgais Ramiro zināja glu�i labi, kādēļ viņ� uzaicināja ierēdni tā darīt.

Policijas ierēdnis vēl labu brīdi turpināja nopratinā�anu, bet tai, kā rādījās, nebija nekādu panākumu; tomēr Ramiro likās pilnīgi apmierināts, jo, uz cietumu atpakaļ aizvests, viņ� ļauni smīnēja, priecādamies, ka viņa nodoms izdevies.

Jānis Reliņ� patiesi nebija savās cerībās vīlies, dodams Rozītei ceļā līdzi melno krustiņu.

Viņ� glu�i pareizi bija spriedis, ka �is amulets nabaga bēglei nodro�inās �igānu draudzību un apsardzību un ka tie darīs visu, lai Rozīti paglābtu no tiesas rokām.

Var jau būt, ka �igāni arī aiz līdzcietības vien būtu par Rozīti ap�ēloju�ies, bet viņi to nebūtu darīju�i tādā mērā kā tagad, kad Rozīte ar melno krustiņu bija pierādījusi, ka viņai ir tiesības uz �igānu palīdzību un apsardzību.

Kur Rozīte �o krustiņu dabūjusi, to viņai neviens nevaicāja; �igāni �o vienkār�o rotaslietu pazina ļoti labi.

�ādi amuleti jau gadu desmitus, pat simtus pārgāja kā mantojums no viena pie otra, tie bija atdāvināti da�am labam brūno me�a bērnu draugam, un tam, kam �āds amulets piederēja, tika pie�ķirts zināms noslēpumains spēks.

Vēl kāda lieta jāpiemin.

Melnais krustiņ� noderēja Rozītei nevien kā ieteikuma raksts pie �igāniem, bet tie arī bija cie�i pārliecināti, ka tam piemīt spēks Rozīti pasargāt no visām briesmām un ka pietiek ar zināmiem burvju vārdiem vai ar skūpstu uz melnā krustiņa, lai briesmas novērstu.

Pa to laiku, kamēr Rozīte uzturējās pie �igāniem, tie nebūt nebija stāvēju�i bezdarbībā.

Antila tēvs, visai godājams sirmgalvis, bija pavēlējis galvaspilsētā ievākt da�ādas ziņas, caur ko vēl vairāk nostiprinājās viņa pārliecība, ka Rozīte patiesi ir nevainīga.

Caur to viņa, kā arī Antonija un Kārojas līdzjūtība pret Rozīti kļuva jo lielāka un beidzot pārvērtās par draudzību.

It īpa�i Kāroja ļoti gādāja par Rozīti. Tā ar veiklu roku nokrāsoja viņai par jaunu seju, kaklu un rokas, sakārtoja viņas matus pēc �igānie�u paraduma un apģērba to īstās �igānu drēbēs, tā ka pat �igāniem būtu nācies grūti to at�ķirt no īstas �igānietes.

Un �āda pārvēr�anās par īstu �igānieti priek� Rozītes bija ļoti vērtīga.

Viņa jau nevarēja arvien ratos palikt, tai vajadzēja piedalīties �igānu darbos, ja tā negribēja, ka citi sāk viņu ievērot, un tātad viņa arī nedrīkstēja nekādā ziņā at�ķirties no citiem brūnajiem me�a bērniem.

�odien, ap �o pa�u laiku, kad Ramiro pilsētā apcietināja, Antila tēvs deva Rozītei padomu drusku pastaigāties.

��eit tev nedraud nekādas briesmas, mīļais bērns,� viņ� laipni sacīja, �bet es uzskatu par vajadzīgu, lai tu pieradinātos pie patstāvības. Pastaigājies pa me�u, es tev sūtī�u Antoniju līdzi par sargu. Izturies dro�i, un, kad tu satiecies ar sve�iniekiem, tad nebaidies ar tiem arī drusku parunāties � vajadzības gadījumā melnais krustiņ� tevi pasargās.�

Rozīte paklausīja.

Viņa pati atzina, ka tai jāpieradinās dro�āk izturēties, un tāpēc viņa atstāja nometni un Antonija pavadībā staigāja pa me�u.

Antila tēvam pie tam bija savs aprēķins.

Viņ� jau būtu varējis Kāroju Rozītei sūtīt līdzi, bet viņ� raidīja Antoniju, gribēdams, lai sve�inieki tos uzlūkotu par iemīlēju�os pārīti, un bez tam viņ� arī zināja, ka tas Rozīti nevienam citam nevarēja tik labi uzticēt, kā Antonijam.

Viņi beidzot nonāca kādā mazā ciematā, kur� atradās apmēram divu stundu gājienā no Brunavas.

�Mēs varētu tepat me�ā apmesties,� Antonijs sacīja, �bet es domāju, ka labāk būtu, ja mēs ieietu krogā un drusku atspirdzinātos; varbūt, ka mēs tur dabūtu arī kaut ko dzirdēt, kas tev varētu noderēt.�

Rozīte drīz nosarka, drīz nobāla; tā saprata, ko Antonijs domāja.

Viņ� cerēja dabūt kādas vēstis no pilsētas, no kurām būtu noskārstams, vai Rozīte atrodas briesmās, un kādas �īs briesmas ir.

Rozīte brītiņu vilcinājās, nezinādama, vai pieņemt sava pavadoņa uzaicinājumu vai ne.

Viņai ie�āvās prātā pat tādas domas, ka krogā varētu atrasties gūstītāji, kas viņu tomēr pazītu, neraugoties uz �igānu apģērbu. Bet viņa �ādas ba�as drīz pārvarēja, jo, ja jau īsta �igāna pavadībā un �igānietes drēbēs viņa nevarēja justies dro�a, tad viņa vispār nevarēja �igānu apsardzībā turpināt bēg�anu.

Tāpēc viņa apņēmās Antonijam paklausīt un uz viņa uzaicinājumu pieķērās viņam pie rokas.

Viņi jautri tērzēja un smējās, tā kā ikkatram vajadzēja domāt, ka tie ir jauns, samīlējies �igānu pārītis.

Rozītei gan sirds metās smaga, jo tie�i �ādos brī�os viņa visvairāk domāja par savu mīļoto grāfu Paulu Roten�teinu. Un tādēļ bija arī īstā laime, ka viņa nezināja patiesību un dzīvoja vēl arvien tajā cerībā, ka Pauls viņu neaizmirsīs un, ka viņ� to vēl arvien uzticīgi mīl, un �ī cerība deva viņai spēku panest mokpilno tagadni un dū�īgi raudzīties nākotnē.

Bet, ja viņa būtu taisnību dabūjusi zināt, tad tā būtu kļuvusi nelaimīga, būtu zaudējusi visas cerības.

Antonijs un Rozīte iegāja kroga istabā, tā bija tuk�a. �igāns pasūtīja alu un uzko�amos.

No ilgās staigā�anas viņi abi bija diezgan izsalku�i un kāri iebaudīja pasniegto ēdienu.

Tad viņi sāka tērzēt.

Kāroja bija nopūlējusies Rozītei iemācīt �igānu izloksni, un tāpēc viņu sarunu nesaprata bērni, kuri ziņkārīgi spiedās�klāt viņu galdam, gribēdami aplūkot reti redzētos ciemiņus.

Viņi runāja par nākotni.

�Mēs jau tev teicām,� Antonijs sacīja, �ka pēc da�ām dienām pāriesim robe�u; kaimiņu valstī tu būsi daudz lielākā dro�ībā; sākumā mēs gan gribējām doties uz Austriju, bet tad pārdomājām citādi, un tagad Antila tēvs mūs vedīs uz jauko Itāliju, tur nu gan tevi nemeklēs neviens cilvēks.�

Rozīte uzelpoja vieglāk; Antonijam bija taisnība � Itālijā viņu nemeklētu neviens cilvēks, tur viņai varbūt arī izdotos nodibināt jaunu dzīvi, un tomēr sirds viņai kļuva smaga, par to domājot.

Viņai nāktos �ķirties no dzimtenes � un diezin vai viņa to vēl kādu reizi dabūtu redzēt? Laikam gan ne.

Diezin vai viņas nevainība kādreiz nāks gaismā, un vai viņa piedzīvos to dienu, kad varēs atkal brīva un neapvainota rādīties pasaulei. Tagad, ar Antoniju savu nākotni pārrunādama, viņa ne domāt nedomāja, ka jau pēc da�ām stundām viņas liktenis mainīsies.

Tā kā Antonijam viņas noslēpums bija zināms, tad viņ� vēlreiz pārrunāja par viņas bēg�anu.

♦Man tomēr tāda lieta izliekas ērmota,� viņ� sacīja.

♦Un kāda tad?�

♦Vai tad tavs grāfs nemaz nevēlas zināt, vai tu esi laimīgi izbēgusi no gūstītāju rokām?�

Rozīte ķēra ar roku sev pie pieres.

♦Tomēr,� viņa sacīja, ♦tas draugs, kas mani izglāba no cietuma � un draugam viņam vajag būt � lūdza mani, lai es viņam to ar vēstuli paziņoju. Es jau vakar to būtu izdarījusi, bet iepriek� gribēju dabūt pilnīgāku pārskatu par savu stāvokli.�

Antonijs rādīja satrūku�os seju.

♦Vai tu patiesi gribi rakstīt?�

♦Bet man tas jādara � mans pienākums ir paziņot tiem, kas manis labā devu�ies briesmās, kur es atrodos.�

�Nē, nē,� Antonijs izsaucās, �to tu nedrīksti darīt � vēstule varētu tevi nodot.�

Rozīte nobāla.

�Vai tas varētu būt?� viņa stostījās.

�Apdomā jel, ka vēstule varētu nākt policijai rokās. Kam tad tu gribi rakstīt � vai grāfam Roten�teinam?�

Rozīte nopūtās. Ai, cik labprāt viņa būtu tam rakstījusi, ja tikai viņ� to būtu vēlējies.

�Man jāatzīst, ka tev taisnība. Man uzdeva rakstīt uz glu�i sve�a cilvēka adresi,� Rozīte atbildēja.

�Kā �o cilvēku sauc?�

�Par Henrihu Marlotu,� Rozīte atteica un tad nosauca adresi.

�Mums katrā ziņā jārīkojas apdomīgi un gudri,� �igāns sacīja. �Es raudzī�u, vai man neizdosies kaut kādā veidā Marlotam paziņot, ka tu atrodies dro�ībā, bet tava dzīvesvieta lai �obrīd paliek noslēpums.�

Rozīte sniedza roku Antonijam.

�Cik uzticīgs un labs tu esi,� viņa aizkustināta sacīja.

�Un tādam man vajag būt. Apdomā jel, ko gan Kāroja teiktu, ja es neizpildītu savu pienākumu pret tevi, ja es tevi neapsargātu un neaizstāvētu kā savu līgavu.�

Rozīte nosarka.

Antonijam tas nepalika apslēpts.

�Piedod, Rozīt,� viņ� sacīja, �tev nevajag domāt, ka man kaut kas cits prātā vai ka es varētu savai Kārojai kļūt neuzticīgs � es tikai gribēju

tev teikt, ka tev nav jābaidās un ka mana līgava visu zina un ir mierā ar to, ko es daru.�

Tagad viņi abi labu brīdi bēdīgi sarunājās, vairākas reizes pieminēdami Marlota vārdu.

Antonijs sāka arvien vairāk brīnīties, dzirdēdams, ka Rozīte �o Marlotu nemaz nepazīst un ka tā tikai no sava glābēja dzirdējusi, ka tas esot viņas tāls radinieks un Holbornu mantas pārvaldnieks.

�Nesaprotu, kādēļ tev jāraksta tie�i �im Marlotam un nevis grāfam vai kādam citam. Kā rādās, tad Marlots ņem lielu dalību pie tava likteņa,� Antonijs sacīja.

�Es par to nezinu neko teikt,� Rozīte atbildēja. �Kā jau pieminēju, es viņu nemaz nepazīstu un tikai no sava glābēja mutes pirmo reizi dzirdēju viņa vārdu.�

�Nu, lai nu būtu kā būdams, bet nekādā ziņā tu nedrīksti viņam rakstīt, vismaz �odien vēl ne.�

Rozīte to arī apsolīja, viņa pilnīgi uzticējās Antonijam, kur� apņēmās Marlotam paziņot, ja vien viņam izdotos to pilsētā atrast, ka Rozīte tagad atrodas dro�ībā.

�Varbūt, ka tev izdodas arī grāfam ziņu palaist,� Rozīte vilcinādamās piebilda.

�Varbūt,� Antonijs īsi atbildēja, par grāfu nekādās tālākās valodās neielaizdamies.

Rozītei tas izlikās dīvaini, tomēr tā par to daudz neko nedomāja � viņai nebija ne jausmas, ka Antonijs jau zināja, ka grāfs fon Roten�teins savai līgaviņai kļuvis neuzticīgs.

Pēc brītiņa viņi devās atpakaļ uz mājām.

�Kā būtu, ja mēs tagad, atpakaļ iedami, ietu caur Brunavu?� Rozīte vaicāja.

�Kādēļ?�

�Man nav sevi�ķa iemesla to vēlēties, bet es tikai gribētu pieradināties rādīties citiem cilvēkiem, lai kļūtu dro�āka.�

Antonijs rādīja domīgu seju. Viņ� zināja, ka bēgle tiek meklēta pa visām malām, un tādēļ Rozītei varēja it viegli uzbrukt briesmas.

�Man nu gan nepatiktu iet caur pilsētu; me�ā ir tik jauki, tādēļ iesim labāk atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru atnācām.�

Rozīte nebūt nepastāvēja uz savu gribu, un tā bija priek� viņas īsta laime, jo ceļ� caur Brunavu bija veselu stundas gājienu īsāks, un tad viņa būtu nonākusi nometnē stundu agrāk un ieskrējusi lielā nelaimē.

Tajā pa�ā laikā, kad viņi abi atstāja krogu, �igānu nometnē ieradās kāds vīrs sulaiņa livrejā; to bija sūtījis Brunavas grāfs, kur� lika �igānus lūgt nākamās dienas vakarā viņu apciemot un ņr savām �igānu dejām uzjautrināt kāzu viesus.

Antila tēvs to arī apsolīja un nu pārrunāja visu tuvāk.

Ari Kāroja ar to bija mierā. Bez tam viņa domāja, ka �āds apciemojums pilī Rozītei kaut kādā ziņā varētu noderēt.

Bet notika glu�i citādi. Ramiro jau agrā rītā bija nometni atstājis un vēl arvien nepārradās mājās.

Ko gan viņ� tik ilgi pilsētā darīja?

Viņam tur bija tikai mazliet jāiepērkas, un tas jau sen varēja būt atpakaļ.

�igāni sāka ba�īties. It sevi�ķi Kāroja kļuva nemierīga, jo tā �im puisim neuzticējās.

Un �ī neuzticība nebija tikai �odien radusies.

Jau senāk Ramiro ar savu �aubīgo izturē�anos bija izpelnījies pārējo cilts locekļu ienaidu.

Kāroja pastāstīja savas ba�as vecajam �igānam.

�Es nemaz nevaru iedomāties,� viņa sacīja, �ko viņ� tik ilgi pilsētā dara. Vai tikai viņ� mūsu Rozīti...�

Viņa apklusa un bailīgi nolūkojās uz Antila tēvu.

�Runā, bērns.�

�Es domāju, vai tikai Ramiro nejau�i nav dabūjis zināt Rozītes noslēpumu un tagad ...�

Sirmgalvis sarauca uzacis.

�Un tu domā, ka viņ� varētu kļūt par nodevēju?�

Kārojai vaigi pietvīka, un krūtis tai augstu cilājās.

�Nē, nē, to es nedomāju, ka viņ� varētu pastrādāt tādu negantību!� viņa izsaucās.

Pusdiena jau bija pienākusi, un vēl arvien viņi velti gaidīja Ramiro pārnākam.

Piepe�i �igānu nometnē izcēlās liels uztraukums; tie redzēja tuvojamies divus policistus, kuri veda Ramiro.

�igāni, kuri patlaban bija sasēdu�ies pusdienot, pietrūkās kājās un gribēja skriet nācējiem pretī, bet Antila tēvs viņiem pavēlēja palikt mierā.

Ar labo roku uz spieķa atspiezdamies un pie kreisās rokas Kārojas vests, viņ� lēnām gāja policistiem pretim. Kad tie bija pienāku�i klāt, viņ� cie�i nolūkojās uz Ramiro, bet tas izturēja viņa skatienu.

Sirmgalvis, to redzēdams, uzelpoja vieglāk.

�Paldies Dievam, Ramiro ir nevainīgs,� viņ� �ukstēja.

�Ko jūs vēlaties, mani kungi?� viņ� vaicāja policistiem.

�To tu tūlīt dabūsi zināt, vecais grēciniek,� viens no policistiem atbildēja. ��eit mums ir kāds puisis, par kuru mēs dro�i esam pārliecināju�ies, ka tas ir lielākais blēdis.�

Sirmgalvim piere apmācās.

�Mani kungi,� viņ� dusmīgā balsī sacīja, �mēs esam godīgi cilvēki un vai tam mūsu cilts loceklim, kas izstieptu savu roku pēc sve�a īpa�uma, kas viņam nepieder.�

Antila tēvs runaja tik nopietni un cienīgi, ka abi policisti par to pabrīnījās un sāka ticēt, ka viņ� runā patiesību; tie pārliecinājās, ka vismaz vecais vīrs nevar būt blēdis.

Viens no policistiem tagad ņēmās �igānus stingri nopratināt.

Kā jau lasītājs būs nopratis, tad Ramiro nodoms bija izlikties par Antoniju, tas ir, par to �igānu, kuru pirms divām dienām stacijas priek�nieks bija apcietinājis un kas viņam ceļā uz policiju bija izbēdzis.

Protams, ka viņ� pats pie nopratinā�anas to noliedza, un to pa�u darīja arī visi viņa biedri, un, tā kā nevarēja pierādīt, ka viņ� tas bijis, tad policistiem vajadzēja viņu gribot negribot palaist vaļā.

Kāroja atviegloti uzelpoja, kad abi ierēdņi taisījās iet projām, kamēr Ramiro par to nebūt nepriecājās.

Viņ� izlikās, it kā dusmotos par apcietinā�anu, bet patiesībā viņ� dusmojās par to, ka viņa ar gudru aprēķinu izdarītā nodevība palikusi bez jebkādiem panākumiem.

Tomēr viņ� vēl neuzlūkoja spēli par zaudētu.

�Es prasu gandarījumu par to kaunu, kas man nodarīts,� viņ� piepe�i izsaucās.

Abi policisti nosmējās, un Antila tēvs nosodo�i paskatījās uz gandarījuma prasītāju.

Ramiro piepe�i kļuva nemierīgs, viņ� lūkojās nometnē apkārt, laikam gribēdams ieraudzīt kādu cilvēku, bet to nekur neredzēja.

�Nolādēta bū�ana � kā rādās, tad viss būs velti,� viņ� nodomāja pie sevis.

�orīt, nometni atstādams, viņ� vēl nezināja, ka arī Rozīte un Antonijs izies pastaigāties.

Abi policisti savā starpā drusku parunājās, tad viņi piegāja Antila tēvam tuvāk.

�Kur tad ir tas puisis, kuru stacijas priek�nieks apcietināja un kas viņam vēlāk izbēga?�

�No maniem ļaudīm tas gan nebūs bijis, es neko par to neesmu dzirdējis,� �igāns atbildēja.

�Bet no kurienes tad?�

�Nezinu,� �igāns saīdzis atbildēja.

Ramiro bija pienācis tuvāk, viņ� cerēja �o sarunu izmantot savam nolūkam.

�Cik cilvēku jūs �eit esat?�

Sirmgalvis gribēja atbildēt, bet Ramiro aizsteidzās viņam priek�ā.

�Trīspadsmit,� tas sacīja.

�Trīspadsmit,� policists atkārtoja un skaitīja klāteso�os �igānus. �Bet es redzu tikai vienpadsmit.�

Sirmgalvis iekoda sev lūpā.

Protams, viņi bija gan trīspadsmit cilvēki, Rozīti ieskaitot, bet par to neviens nedrīkstēja neko dabūt zināt.

Protams, ka viņ� tagad vairs nevarēja Ramiro izteikumam pretoties, jo tad it īpa�i rastos aizdomas. Tādēļ viņ� atbildēja:

�Tie citi laikam staigā pa me�u.�

�Laikam gan,� policists bārās. �Jūs visur dauzāties apkārt un arī

Brunavu neliekat mierā.�

Sirmgalvis neko neatbildēja, negribēdams ierēdņus sadusmot.

�Rādiet �urp savus papīrus.�

Antila tēvs piegāja pie ratiem un izņēma no tiem vecu ādas somiņu.

�Vai �ajā somiņā atrodas jūsu papīri?�

�Jā, mani kungi.�

�Vai arī jūsu biedru pases atrodas jūsu glabā�anā?�

Sirmgalvis pamāja ar galvu.

�Rādiet �urp!�

Antila tēvs kļuva drusku nemierīgs, un viņa rokas trīcēja, kad tas somiņu atvēra.

Viņ� gribēja papīrus vienu pēc otra pasniegt policistam, bet tas izrāva viņam somiņu no rokām un izņēma laukā visus papīrus.

�igānus pārņēma briesmīgs nemiers.

Beidzot ierēdnis bija dokumentus izlasījis un nu stingri nolūkojās uz Antila tēvu.

�Cik daudz cilvēku jūs esat?� viņ� asā balsī vaicāja.

�To mēs jums jau pateicām.�

�Jūs teicāt trīspadsmit?�

�Jā.�

�Bet �eit ir tikai divpadsmit pases.�

Sirmgalvis izlikās, it kā viņ� tam neticētu. Tas paņēma somiņu un sāka tajā meklēt.

�To es nesaprotu � arī trīspadsmitajai pasei vajag tajā atrasties.�

��eit tās nav,� policists atbildēja. �Tagad nosauciet man savu biedru vārdus.�

Antila tēvs izpildīja �o vēlē�anos.

Rozītei viņ� izdomāja citu vārdu,� protams, pases uz �o vārdu viņam trūka. *

�Kur tā mei�a ir, kurai nav pases?�

Sirmgalvis kā meklēdams lūkojās apkārt.

�Viņas �eit nav,� tas atbildēja.

�Kā to puisi sauc, kura arī nav �eit?�

�Par Antoniju.�

�Aha, laikam gan samīlējies pārītis?�

Sirmgalvis nopūlējās savaldīt smaidu. �is policista aizrādījums viņam bija īsti pa prātam.

Taisnību sakot, tas jau nebija nekas sevi�ķs, ja pāris �igānu neatradās savā nometnē.

Drusku nelāgāks bija tas apstāklis, ka trūka mei�as pases. Bet policistiem par laimi neienāca prātā, ka tā varētu būt no cietuma izbēgusī Roze Holborna.

Tomēr vēl arvien viņi �igāniem īsti neuzticējās.

�Brunavā sūdzas, ka jūs pārāk bie�i vazājoties apkārt pa pilsētu un beidzamā laikā pat �ur tur izdarītas zādzības,� viens no policistiem atkal uzsāka.

Antila tēva seja aptum�ojās.

�Kungs!� viņ� dusmīgi izsaucās, �mēs esam godīgi ļaudis. Ja kāds no maniem biedriem uzdro�inātos zagt, es to liktu pakārt me�ā pie tuvākā koka.�

�Tam nu gan mēs neticam. Tagad mēs smalki izkratīsim jūsu nometni.�

Ramiro acis iezvērojās.

�Beidzot es panāk�u savu nolūku,� viņ� nopriecājās.

Sirmgalvis to nemanīja, bet Kāroja gan, kura Ramiro ne brītiņu neizlaida no acīm. Tādēļ tā palika tam blakus, tādējādi gribēdama viņu aizkavēt kļūt par nodevēju.

Policisti atkal sarunājās savā starpā un nosprieda, ka vienam jāuzrauga �igānu bars, kamēr otrs, Antila tēvam klāt esot, vispirms pārmeklēs �igānu ratus.

Tā arī notika.

Kāroja it bailīgi lūkojās apkārt, baidīdamās, ka tikai Antonijs un Rozīte tagad neierodas.

Ja Rozīte negaidot ieraudzītu policistus, tā varētu satrūkties un sevi nodot, un tad viņa būtu pazudusi.

Bet par laimi viņi abi nometnē nepārnāca.

Pa to laiku policists turpināja kratī�anu; tomēr viņ� neatrada neko �aubīgu. Viņ� jau gribēja ratus atstāt, bet tad vēlreiz uzmeta acis kaktam, kur bija sakrauti veci maisi. Viņ� noliecās un tos pacēla; zem tiem atradās melna ādas somiņa.

�Vai tas ir jūsu īpa�ums?� viņ� vaicāja sirmgalvim.

�Kā tad,� tas dro�i atbildēja.

�Tā, tā! Gribu to tuvāk aplūkot.�

Viņ� paņēma somiņu un izkāpa no ratiem. Antila tēvs viņam sekoja.

�Kolēģi,� policists uzsauca saviem biedriem, �es �eit kaut ko atradu. Vai tā nav tā pati somiņa, kas aizvakar vakarā redzēta rokā jaunajam �igānam, kur� izmuka stacijas priek�niekam?�

Uzrunātais izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu, kurā atradās somas apraksts; �is apraksts pilnīgi saskanēja ar �o somiņu.

�Man rādās, ka tā būs tā pati,� viņ� sacīja.

�igāni kļuva nemierīgi.

Antila tēvs panācās uz priek�u.

�Mani kungi,� viņ� sacīja, �es esmu ar godu sirmus matus piedzīvojis un domāju, ka tādēļ vien, ka �ī somiņa nejau�i līdzinās kādai citai, zagtai, jūs mūs nepadarīsiet par zag|iem.�

�Kur jūs ņēmāt �o somiņu?�

�Tā jau daudzus gadus atrodas mūsu īpa�umā.�

Tagad policists to atvēra vaļā un izņēma laukā kādu vīstokli, kas bija vairākām kārtām apsiets ar auklu; mezglus atraisīt viņiem neizdevās, un tādēļ tie auklu pārgrieza.

�Nu, kur tad jūs to esat dabūju�i?� policists brīnīdamies vaicāja un attina vaļā smalku sievie�u kreklu. Ja viņi ieraudzītu burtus H un R, ar kuriem �is krekls bija apzīmēts, tad Rozīte būtu pazudusi.

Bet, paldies Dievam, policisti to neaplūkoja un atlika atkal somiņā atpakaļ.

�Mēs negribam izmeklēt, kad un kur jūs �īs lietas esat zagu�i, jo var redzēt, ka tas noticis pirms ilgāka laika,� policists sacīja.

Sirmgalvis uzelpoja vieglāk. Viņ� paņēma somiņu un to pa roku galam nosvieda zemē.

Tagad policists griezās atkal pie Antila tēva.

�Brunavas pilsētas priek�nieks mums uzdeva jūs no �ejienes aizraidīt prom, tādēļ mēs jūs uzaicinām sākt posties.�

Antila tēvs, priecādamies, ka vismaz Rozīte ir izglābta, uz to neko neatbildēja.

�Jūs varat priecāties, ka mēs jūs visus neiebā�am krātiņā,� policists atkal turpināja, �pelnīju�i jūs to gan būtu; bet tagad vācieties projām, mēs jūs pavadīsim līdz tuvākām pilsētām un gādāsim par to, lai jūs, cik ātri vien iespējams, tiekat pāri pār robe�ām.�

Tikai gribēdams glābt Rozīti, Antila tēvs ne ar vārdu neatbildēja uz �o uzaicinājumu.

Pusstundu vēlāk �igānu nometne jau bija noārdīta. Ceļā viņi cerēja sastapt Antoniju un Rozīti.

Viņi uzbrauca uz lielceļa un tad nogriezās uz tuvāko ciematu, kur� atradās kādas divdesmit verstis atstatu.

Policisti brauca viņiem līdzi, lai tos nodotu turienes policijas uzraudzībā.

Ceļamērķa tuvumā Antila tēvs izkāpa no ratiem un vēlējās parunāties ar vecāko policistu.

�Ko jūs gribat?� tas viņam stingri jautāja.

�Cienīgais kungs, kā jau teicu, Brunavas grāfs mūs uzaicināja rīt uz viņa meitas kāzām uzjautrināt kāzu viesus. Mēs negribētu zaudēt �o peļņu.�

�Par to man nav nekādas daļas.�

�Bet es domāju, mans kungs, jūs nebūsiet tik cietsirdīgs � mēs esam nabaga ļaudis un pārtiekam no savas mākslas...�

�Varena māksla,� ierēdnis zobojās.

�Jūs gan laikam gribat mūs aizdzīt pāri robe�ām, bet es domāju, ka izrādi jūs varētu mums atļaut, sevi�ķi tādēļ, ka mēs atrodamies uz pa�a grāfa kunga zemes.�

�Tā ir taisnība.�

�Nu redziet, ja varētu nokārtot tā, ka mēs vismaz līdz rītam drīkstam palikt �ajā ciematā, tad mēs it labi varētu sarīkot izrādi Brunavas pilī un tūlīt pēc tam mēs brauktu tālāk.�

Ierēdnis neuzticīgi paskatījās uz �igānu.

�Vai jūs domājat, ka es jums ticē�u?�

�Jūs varat gan mums ticēt, mans kungs! Mums �eit vairāk nekas nav darāms, un aiz robe�ām mēs ceram savu maizi tikpat godīgi nopelnīt kā �eit.�

Abi policisti tagad pārsprieda, ko darīt.

�Mums vienalga,� vecākais policists pēc brītiņa sacīja, �ja pats mui�as īpa�nieks jums �eit atļauj palikt, tad palieciet, bet paziņot man vajag, ka jūs esat izraidīti no mūsu robe�ām.�

Sirmgalvis pateicās, viņ� bija ar �ādu lēmumu mierā.

Braucot viņ� bija pārliecinājies, ka Rozītes labad tomēr būtu noderīgāk palikt �eit, un tādēļ viņ� gribēja iesniegt sūdzību pret Brunavas pilsētas policijas izraidī�anas pavēli.

Antila tēvs iekāpa atkal ratos un brauca tālāk; pēc pusstundas viņi nonāca ciematā.

Pa to laiku jau bija pienācis vakars. Tātad �odien Ramiro blēdība nebija izdevusies.

56. nodaļa.

Kad Antonijs un Rozīte, no pastaigas atpakaļ nākdami, tuvojās tai vietai, kur bija atradusies viņu nometne, tie sev par lielu brīnumu vairs neredzēja nedz savus biedrus, nedz arī viņu teltis.

Ko nu viņiem iesākt?

Visvisādi pārdomājusi, Rozīte beidzot nolēma braukt atpakaļ uz galvaspilsētu un tur uzmeklēt Marlotu, kuram viņas glābējs bija licis rakstīt, cerēdama pie tā atrast patvērumu.

Antonijs apsolījās viņu pavadīt, lai gan Rozīte to nevēlējās vēl ilgāk atturēt no viņa cilts biedriem.

�Nē,� viņa sacīja, �tu nedrīksti mani pavadīt, Antonij! Tavējie jau tā manis dēļ iestigu�i lielās briesmās, un kas var zināt, kādas nepatik�anas jums vēl sagaidāmas.�

�Bet es tevi tomēr pavadī�u,� Antonijs tiepās.

�Nedari to, gan jau Dievs mani pasargās.�

Antonijs neļāva viņai tālāk runāt.

�Kādēļ tu liedzies pieņemt manu apsardzību? Es tev zvēru, kamēr es bū�u pie tevis, tev neviens ne matiņu neaizskars, un tagad nemēģini mani atrunāt � Kāroja un es, mēs abi esam zvērēju�i tevi tik ilgi apsargāt, kamēr vien mums tas būs iespējams.�

Rozīte aizkustināta sniedza roku dū�īgajam puisim.

<Cik labs un augstsirdīgs jūs esat, lai Dievs jums par to atmaksā.� �Mēs tikai darām savu pienākumu,� Antonijs vienkār�i atbildēja.

�Nē, tu dari vairāk nekā savu pienākumu, es nekad neaizmirsī�u, cik daudz laba jūs man esat darīju�i.�

Antonijs nekā neatbildēja uz Rozītes uzslavu un paskatījās uz debesīm, gribēdams noteikt laiku pēc saules stāvok|a.

��ovakar mums nu gan laikam vairs neizdosies Marlotu uzmeklēt,� viņ� sacīja.

Rozīte pamāja ar galvu.

�Vai tu arī esi apdomājusi, ka mēs nedrīkstam braukt līdz pa�ai galvaspilsētai?�

�Protams � tas būtu pārāk bīstami.�

�Un tālu gabalu kājām noiet tu arī nespēsi.�

�Gan jau spē�u.�

�Bez tam mums jau tagad līdz nāko�ajai stacijai divas stundas ko iet,� �igāns sacīja.

�Labi, dosimies ceļā,� Rozīte atbildēja.

Starp �igāniem uzturēdamās un pastāvīgi briesmu apdraudēta, Rozīte jau bija pieradusi pie grūtībām un no tām vairs nebaidījās.

�Bet tu jau �odien esi daudz gājusi, vai tu spēsi vēl tādu tālu gabalu noiet?� Antonijs ba�īgi ievaicājās.

�Vai es spē�u? Man to vajag darīt!� Rozīte izsaucās. �Brīvības mīlestība man dos spēku un izturību.�

�Nu tad dosimies ceļā.�

Viņi sāka iet.

�Būtu labi, ja es iegādātos ēdienu. Pavadi mani līdz lielceļam, es steig�os uz Brunavu un iepirk�u visvajadzīgāko � es drīz bū�u atpakaļ.�

Uz lielceļa viņi iz�ķīrās.

�Uzgaidi �ajā vietā � �e tu vari būt dro�a, un bez tam es arī steig�os atpakaļ, cik drīz vien iespējams.�

�Cik labi �ie �igāni,� Rozīte nodomāja, viņam pakaļ noraudzīdamās. �Un tomēr visi viņus vajā un notur tos par me�oņiem un blē�iem.�

Rozīte vēl nepazina īsto �igānu dzīvi, tā nezināja, ka tikai Antonijam un viņa biedriem � vismaz lielākajai daļai no tiem � tīri kā par brīnumu nebija pielipu�as �igānu blē�u īpa�ības.

Protams, tajā ziņā viņi visi ir vienādi, ka tādu, kas nokļuvis viņu apsardzībā, tie arī visiem spēkiem apsargā.

Rozīte gaidīja savu biedru atpakaļ nākam, bet pagāja labi ilgs laiks, kamēr viņ� beidzot ātriem soļiem atsteidzās.

�Mums jāsteidzas, ja mēs tuvākajā stacijā gribam sasniegt vilcienu, kas mūs aizvedīs uz pilsētu.�

Rozītei kā slogs uzvēlās uz krūtīm, iedomājoties, ka viņai, lai gan tā ir nevainīga, vajag kā noziedzniecei �igānietes drēbēs maldīties pa pasauli.

Antonijs laikam noprata viņas domas, tas gribēja tai teikt kādus iepriecino�us vārdus, bet Rozīte aizsteidzās viņam priek�ā sacīdama:

�Tev taisnība, Antonij, steigsimies.�

Viņi jau bija kādu stundu gāju�i. Tā kā Rozīte jau visu priek�pusdienu bija bijusi uz kājām, tad nebija nekāds brīnums, ka tā sāka pagurt.

Viņi nonāca pie kāda ciemata. �eit Antonijs apvaicājās, cik tālu vēl esot līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai.

�Kāds pusstundas gājiens,� skanēja atbilde.

�Labi,� Antonijs sacīja Rozītei, �tad mums vēl vairāk nekā pusstunda laika, mēs varam drusku atpūsties.�

Lai gan Rozīte bija nogurusi, tad tomēr viņa labāk būtu gājusi tālāk; viņai bija priek�nojauta, ka �ajā ciematā to gaida nelaime.

Viņi iegāja ciemata krogā. Antonijs pasūtīja ēdienu un dzērienu, jo nopirktos produktus viņ� gribēja uzglabāt vēlākam laikam.

Uz galda, pie kura viņi bija apsēdu�ies, atradās avīze. Neko sevi�ķu nedomādama, Rozīte to paņēma un sāka lasīt. Piepe�i viņa sarāvās � kas tad tas? Viņa it kā sastinga, lūkodamās uz kādu vietu avīzē.

Antonijs skatījās pa logu laukā un tādēļ nemanīja Rozītes satrūk�anos, tikai tad, kad tā klusu iekliedzās, viņ� pagriezās atpakaļ un redzēja, ka Rozīte ir tuvu ģībonim.

Viņ� piesteidzās Rozītei klāt un apvaicājās, kas tad viņu tik briesmīgi sabaidījis.

Tā rādīja uz kādu sludinājumu, ka policija meklē no cietuma izbēgu�o Rozi Holbornu, aprakstīdama viņas izskatu, un apsolīja tam, kas bēgli uzrādītu, 500 mārku.

�Saņem dū�u, Rozīt,� Antonijs viņu mierināja, �ja kāds tevi tādu redzētu, tad tu būtu pazudusi.�

Viņ� paņēma avīzi.

�Es izlasī�u sludinājumu un tad pārdomā�u, kā tevi vislabāk izsargāt no briesmām,� Antonijs sacīja.

No sludinājuma bija noprotams, ka policija ir pārliecināta, ka Rozīte pārbēgusi pāri robe�ām. Tajā bija arī aprakstīts viņas izskats un tās drēbes, kuras viņa bija valkājusi cietumā.

Rozīte tikai pamazām at�ilba no briesmīgajām izbailēm, kas tai bija uznāku�as, lasot �o sludinājumu.

Bet laiks ritēja uz priek�u, un Antonijs sāka skubināt doties tālāk, ja negribot nokavēt vilcienu.

�Bet vai mēs brauksim pa dzelzceļu?� Rozīte vaicāja.

�Kādē| ne?�

Rozīte rādīja uz sludinājumu.

�Bīstami tas, protams, ir, bet kājām tu ne par ko nevarēsi �o tālo gabalu nostaigāt.�

�Visvairāk mani nospie� tās domas, ka tu pats manis dēļ vari krist briesmās,� Rozīte sacīja. �Vai tādēļ nebūtu labāk...�

�Kas tev nāk prātā! Es palik�u pie tevis un tevi ātrāk neatstā�u, iekāms tu nebūsi dro�ībā,� Antonijs atbildēja.

�Bet tavi piederīgie?�

�Gan jau es viņiem aizsūtī�u ziņu.�

Pēc �iem vārdiem Antonijs samaksāja tēriņu un abi atstāja krogu. Klusu ciezdami un cik ātri vien spēdami, viņi devās tālāk. Kad viņi bija nonāku�i pie stacijas, Antonijs sacīja:

�Mēs gan nevarēsim braukt līdz pa�ai galvaspilsētai, turienes stacijā ir daudz policistu un �andarmu, kas tevi varētu pazīt.�

Rozīte pamāja ar galvu.

Antonijs nopirka divas ceturtās klases biļetes līdz beidzamajai stacijai pirms galvaspilsētas.

Vilciens drīz pienāca, viņi iekāpa pārpildītā vagonā, un pēc vienas stundas vilciens atkal apstājās tajā stacijā, līdz kurai Antonijs bija nopircis biļetes.

Viņi izkāpa un netraucēti sasniedza ceļu, kas veda uz galvaspilsētu. Debesis bija pārklātas tum�iem mākoņiem.

�Slikti, ka zvaigznes nemirdz, tad mēs varētu uzmeklēt citu ceļu un nevis iet pa lielceļu; bet, tā kā �is apgabals man diezgan sve�s, tad mums cits nekas neatliek, mēs citādi viegli varētu apmaldīties.�

Pēc ilgāka gājiena viņi beidzot nonāca galvaspilsētā. Viņu ceļ� gāja tuvu garām dzelzceļa stacijai, pie kuras viņi redzēja sarunājamies divus kungus � Henrihu Marlotu un policijas ierēdni, kuram Marlots, gribēdams novērst aizdomas no Jāņa, patlaban stāstīja, ka viņ� pavadījis kādu jaunu cilvēku, no kura ar laiku iznāk�ot slavens slepenpolicists.

Atskanēja skaļ� svilpiens, vilciens sāka kustēties un aizveda Jāni, kur� devās Rozīti meklēt, kamēr meklējamā atradās turpat tuvumā. Zināms, ka ne vienam, ne otram par to nebija ne jausmas.

Antonijs un Rozīte tagad palika stāvot, pārspriezdami, ko nu vispirms iesākt.

�Vēl gan nav visai vēls,� Antonijs sacīja, �bet tomēr būtu diezgan bīstami tagad meklēt Marlota kungu. Bez tam es vispirms gribētu par viņu ievākt tuvākas ziņas.�

Rozīte neatbildēja un domīgi lūkojās zemē.

Viņas sirdī piepe�i radās savādas ilgas.

�Antonij, man ir priek�ā kāds gājiens, kuru es nekādā ziņā negribētu atlikt uz vēlāku laiku,� viņa sacīja.

�Uz kurieni tu gribi iet?� Antonijs ba�īgi vaicāja.

�Uz kapsētu.�

�Vai pie savas mātes kapa?�

Rozīte pamāja ar galvu.

Antonijs brītiņu pārdomāja un tad sacīja:

�Dari to � es cienu tavas jūtas un saprotu tās, es tevi pavadī�u.�

�Antonij, ļauj man iet vienai pa�ai � domāju, ka man nekas nenotiks,� Rozīte lūdzās.

�igāns pakratīja galvu.

�Vienai es tev neļau�u iet � es tevi pavadī�u līdz kapsētas �ogam, mātes kapu tu vari viena uzmeklēt.�

Viņi devās uz kapsētu. Pa to laiku bija kļuvis tum�āks. Debesis aizklāja tum�i mākoņi, un vēj� sāka pūst arvien stiprāk. Pie kapsētas nonāku�i, viņi atrada vārtus aizslēgtus.

�Kā tu nu tiksi iek�ā?� Antonijs ba�īgi vaicāja.

�Man jākāpj pār sētu,� Rozīte atbildēja. �Un tas arī neko nekait, jo nebūtu labi, ja �ajā apģērbā mani redzētu caur vārtiem ieejam.�

�Tev taisnība, Rozīt. Ej, �eit tev nav jābaidās.�

�Kur tu mani gaidīsi?�

��eit pie sētas.�

Rozīte pārkāpa pār sētu. Baltie marmora krusti it spocīgi spīdēja nakts tumsā, un pie tam vētra sāka gaudot vēl skaļāk, tā ka Rozītei kļuva it savādi, bailīgi ap sirdi.

Tā nezināja, kur viņas mātes kaps atrodas, jo viņai jau nebija ticis atļauts piedalīties apglabā�anā. Tikai izmeklē�anas tiesnesis viņai bija pateicis, ka pie viņas mātes kapa uzcelts balts marmora krusts un iestādīti divi lieli sēru vītoli.

Rozīte staigāja starp kapu rindām, meklēdama �īs zīmes, jo tumsas dēļ krustu uzraksti bija grūti salasāmi.

Pa to laiku vēj� kļuva arvien stiprāks un laiks krietni dzestrāks, bet Rozīte to ne manīt nemanīja.

Pie kapsētas mūra Antonijs nepacietīgi gaidīja Rozīti atpakaļ nākam. Pusstunda jau bija pagājusi, bet tā vēl arvien nenāca.

�Kur gan viņa paliek?� viņ� nomurmināja. �Vai lai eju viņu meklēt? Bet nē, tumsā mēs varētu noklīst katrs uz savu pusi.�

Viņ� gaidīja atkal labu brīdi un sāka arvien vairāk ba�īties, nevarēdams Rozīti sagaidīt.

Piepe�i viņ� sadzirdēja soļus tuvojamies.

�Vai nu beidzot Rozīte nāk?� viņ� nomurmināja. �Bet nē, tie bija smagi vīrie�a soļi.�

Antonijs paslēpās aiz kāda resna koka.

Nācēji bija divi vīri, un, kad tie bija pienāku�i tuvāk, viņ� tajos saskatīja policistus.

Antonijs briesmīgi satrūkās � nevis sevis, bet Rozītes dēļ, kura katru acumirkli varēja krist viņu rokās.

Vai viņam steigties pie Rozītes, lai to brīdinātu?

Viņ� jau gribēja lēkt pār sētu, bet bija jau par vēlu. Policisti bija tik tuvu pienāku�i, ka Antonijs to vairs neuzdro�inājās darīt.

Ja nu Rozīte �ajā acumirklī nāktu atpaka|, tad viņa būtu pazudusi. Bet ari viņam varēja slikti klāties, ja policisti viņu �eit atrastu, un, ja viņu apcietinātu, tad Rozīte paliktu viena pati tum�ā naktī � viņ� to vairs nevarētu pasargāt.

Viņ� atkal paslēpās aiz sola. Policisti jau bija pienāku�i glu�i tuvu, bet, tā kā vēj� stipri gaudoja, tad tas nevarēja sadzirdēt viņu sarunu, viņ� saprata tikai pāris vārdu:

�Pieci simti mārku pateicības algas!�

Antonijam vai asinis dzīslās sastinga,� nebija ko �aubīties, �ie policisti meklēja Rozīti.

No savas paslēptuves viņ� nolūkojās, uz kurieni policisti aizies. Te viņ� piepe�i sev par lielām bailēm pamanīja, ka tie nāca taisni �urp uz to koku, aiz kura viņ� stāvēja. Ko nu? Vēl acumirkli, un tad viņ� tiks atrasts � kas tad notiks ar Rozīti?

Rozīte pa to laiku vēl arvien staigāja pa kapsētu, mātes kapu meklēdama. Beidzot viņa pēc ilgas staigā�anas arī ieraudzīja lielu marmora krustu un divus sēru vītolus, un patiesi � tas bija viņas mātes kaps, kā to liecināja zeltītais krusta uzraksts, kuru viņa paspēja izlasīt bālajā mēness gaismā, kas brītiņu paspīdēja caur tum�ajiem mākoņiem.

Rozīte nometās uz ceļiem un sāka Dievu lūgt, beidzot tā izsaucās:

�Debesu tēvs, tu zini, ka es esmu nevainīga!�

Tikko viņa bija �os vārdus izrunājusi, kad satrūkās � tālumā atskanēja ķērco�s kliedziens.

Tā bija ar Antoniju norunāta zīme, kuru viņ� bija solījies dot, ja tuvotos briesmas.

Rozīte piecēlās un steidzās atpakaļ pie kapsētas mūra, pie tam tā daudzas reizes klupa pār kapu kopiņām.

�Ak Dievs, ak Dievs, pasargi mani!� viņa nopūtās.

Beidzot tā sasniedza sētu. Bet kur bija tā vieta, kur viņa bija kāpusi pāri? Rozīte to vairs nezināja.

Jau tre�o reizi viņa izdzirda ķērco�o kliedzienu. Tai izlikās, it kā kliedziens nāktu no glu�i otras puses, nekā tās, kur viņa patlaban taisījās kāpt pār sētu.

Viņa vairs ilgāk nedrīkstēja kavēties, saņemdama visus spēkus, tā pārkāpa pār sētu un pirmajā acumirklī aizslēpās aiz kāda koka, gribēdama pārliecināties, no kuras puses tuvojas briesmas.

Neko neredzēdama, viņa sāka dū�īgi iet uz priek�u, cerēdama pie kapsētas mūra atrast Antoniju.

Piepe�i viņa satrūkusies palika stāvot � tā bija ieraudzījusi abus policistus. �ajā acumirklī tālumā atkal atskanēja ķērco�ais kliedziens.

�Projām � projām!� Rozīte �ukstēja un, cik ātri vien varēdama, steidzās uz to pusi, no kurienes kliedziens nāca.

Viņa steidzās tālāk un tālāk, bet Antoniju tā neredzēja.

Tumsā viņa beidzot nomaldījās un vairs nezināja, kur tā atrodas; beidzot viņa iekunkstēdamās saļima pie bieziem krūmiem.

Bet te Rozīte piepe�i izdzirda ātrus soļus � vai tas būtu Antonijs?

Nē jel � vai tikai tie nav �andarmi, kas dzenas viņai pakaļ.

Rozīte drebēdama paliecās drusku uz priek�u un redzēja ātri tuvojamies baltās drēbēs ģērbu�os sievieti � tā bija Reliņu Grietiņa.

Te nu �īs abas nelaimīgās mei�as tum�ā naktī uz klaja lauka it nejau�i sastapās.

58. nodaļa.

Otrā rītā pēc testamenta nolasī�anas firsts Francis iegāja savas mātes buduārā, gribēdams parunāt ar māti par bērēm.

�Esmu darījusi, cik spēdama, lai tava tēva bēres notiktu ar viņam pienācīgo godu un svinīgumu.�

�Pateicos tev par to, dārgā māt.�

�Tu gan savu tēvu ļoti mīlēji?�

�Cik vien dēlam iespējams mīlēt.�

�Vai vairāk nekā mani?�

Un mātes sejā attēlojās sirdssāpes.

�Tu vēl vaicā, mīļā māt. Vai tad es tev jau neesmu daudzas reizes pierādījis, cik ļoti es tevi mīlu?�

Firstiene mīlīgi paskatījās uz savu dēlu, pie tam ap viņas lūpām rotaļājās laimīgs smaids.

Viņa jau daudzas reizes bija savam mīlulim to vaicājusi un katru reizi dabūjusi �ādu atbildi.

Ka �ī atbilde ir patiesa, par to viņa ne�aubījās ne acumirkli, lai gan tā zināja, ka viņas dēls patiesību ne visai ciena.

�Zinu, zinu,� viņa atbildēja, �es tev vaicāju tādēļ, lai arvien no jauna dabūtu dzirdēt, ka neesmu viena pati pasaulē.�

�Mīļā māt, es jau arvien palik�u pie tevis tagad, kad tēvs uz mū�u slēdzis savas acis.�

�Ai, es jutos atstāta arī tad, kamēr viņ� vēl bija dzīvs.�

�Viņ� tevi nesaprata?�

�Viņ� nekad nav mani sapratis.�

Francis līdzcietīgi paskatījās uz savu māti, kuru viņ� patiesi mīlēja ar īstu bērna mīlestību.

Firstiene brītiņu domīgi nolūkojās savā priek�ā.

�Ko tu saki par testamenta nozu�anu?� viņa piepe�i ievaicājās.

Francis paraustīja plecus.

�Nezinu, ko par �o lietu domāt.�

�To es tavam tēvam nevaru piedot, ka viņ� nav labāk par savējiem gādājis,� firstiene sacīja.

�Mēs nevaram viņam izsacīt nekādus pārmetumus, jo, pirmkārt, viņ� jau nevarēja zināt, ka tiks nonāvēts...�

�Un otrkārt?�

�Otrkārt, es domāju, ka viņ� būs gan testamentu atstājis.�

�Tātad arī tu domā tāpat, kā prokurors.�

�Jā, mīļā māt.�

�Bet kas tad testamentu būtu nozadzis?�

�Laikam gan tas pats, kam tēva nāve nāca par labu.�

�Ai, tas ir briesmīgi, atrasties visu laiku aizbildnībā, kamēr izspriedīs Egona prāvu,� atraitne nopūtās.

��is nesaprātīgais lēmums nevienam nevar būt tik nepatīkams kā man. Tomēr es ticu, ka testaments, kura nosacījumi laikam būs man par labu, drīzumā tiks atrasts.�

�Vai tu tam tici.�

�Dro�i vien.�

�Cik ļoti es par to priecātos tevis dēļ,� firstiene izsaucās. �Es labprāt pati dzīvotu nabadzībā un trūkumā, ja tikai redzētu tevi laimīgu un bagātu, neizsakāmi bagātu.�

Viņa tik mīlestības pilnām acīm lūkojās uz savu dēlu, ka katrs cits bērns tai aizkustināts būtu apķēries ap kaklu, bet Francis palika it vienaldzīgs, jā, gandrīz pat dzestrs.

Firstiene to nemanīja, vai nelikās manot.

�Un ja testamentu tomēr neatrastu?� viņa vaicāja.

�Tad, māt, mums vajadzētu padoties nenovēr�amajam liktenim.�

�Tas ir, pār mantojumu tiktu iecelts aizbildnis?�

�Protams.�

�Bet, mans Dievs, mums jau tādos apstākļos nebūtu mū�īgi jāpaliek!�

�Tik ilgi, kamēr nobeigs izmeklē�anu pret tavu padēlu.�

�Kādēļ tu lieto �ādu vārdu? Domāju, ka labāk skanētu, ja tu teiktu: pret manu pusbrāli.�

�Piedod, mīļā māt, bet man nākas grūti �o vārdu izrunāt.�

Firstiene neko neatbildēja un sēdēja kādu brīdi, drūmās domās nogrimusi. Piepe�i viņa, kā no miega uztrūkdamās, Francim ievaicājās:

�Vai tu tici, ka Egons vainīgs?�

�Protams, mīļā māt.�

�Vai tu esi par to pārliecināts?�

�Vai tad pret viņu nav sakrāju�ies diezgan pierādījumu?�

�Juridiskā ziņā gan. Bet es domāju, ka tava sirdsbalss runā tavam brālim par labu.�

�To nu es nevaru vis apgalvot,� Francis zobgalīgā balsī atbildēja.

�Tātad tu esi pārliecināts, ka Egons ir tēva slepkava?�

�Pilnīgi! Un bez tam arī materiālā ziņā tas man nāktu par labu.�

�Es nu gan neesmu paradusi uz tādu visai bēdīgu un �au�alīgu atgadījumu lūkoties no materiālā viedokļa.�

�Bet vai tad tu pati neteici, ka tava sirsnīgākā vēlē�anās esot mani redzēt bagātu, neizmērojami bagātu?�

�Tā es teicu gan, mīļais dēls.�

�Nu, tad jau �is mērķis būtu sasniegts, kad Egons tiktu notiesāts,� Francis sacīja.

�Protams, ka viņam nebūs nevainīgam ciest. Bet, tā kā viņ� ir vainīgs, par ko neviens nevar �aubīties, tad būtu vislabāk, ja viņ� labi drīz tiktu notiesāts.�

�Tu domā, ka tas nāktu tev par labu, ja viņam nerastos neviens attaisnojo�s liecinieks?�

�Tā es domāju.�

�Nu labi, es izpildī�u tavu vēlē�anos.�

Balss, kurā firstiene izrunāja �os vārdus, skanēja rūgti un stingri, bet Francis tam nepiegrieza nekādu vērību; pār bezsirdīgā brāļa seju pārlaidās ļaunas uzvaras gaviles.

�Pateicos tev par �ādu solījumu, tas man no jauna pierāda tavu mātes mīlestību.�

Viņ� sniedza mātei roku, bet tad satrūcies to atrāva atpakaļ, jo mātes roka bija auksta kā ledus.

�Tagad es varu būt bez ba�ām, ka mantojums, vai nu viss, vai arī kāda daļa no tā, man nezudīs.�

�Vai tu baidījies, ka tā varētu notikt, Franci?�

�Vaļsirdīgi runājot, jā, mīļā māt. It īpa�i tu pati tēvu pierunāji, lai viņ� majorātu starp mums dala.�

�Es to darīju pēc tava lūguma.�

�Un vai tēvs gribēja tavu vēlē�anos izpildīt?�

�Es vismaz visiem teik�u, ka viņ� to gribēja.�

�Cik laba tu esi!�

�Tu gan laikam beidzamā laikā par �o lietu biji ļoti noba�ījies?� māte vaicāja.

�To es nevaru noliegt.�

�Varbūt vēl īsi pirms tava tēva nonāvē�anas?�

Francis nolaida acis, nevarēdams izturēt savas mātes duro�o stingo skatienu.

�Nu, tagad tev vairs nav jābaidās � mans vīrs ir nomiris, un arī testaments nozudis.�

�Bet ja nu Egons tiktu attaisnots?� Francis paklusu ievaicājās.

�Vai tu domā, ka tas varētu notikt?�

�Pasaulē nekas nav neiespējams.�

�Bet ja nu kāds cits būtu tava tēva slepkava, un nevis Egons?�

�Kādēļ tā? Vai Egons varētu kaut kādā veidā izlocīties, tā ka tiesne�i viņu attaisnotu, lai gan viņ� ir vainīgs?�

Firstiene atspieda galvu uz rokām un nogrima domās. Pēc brītiņa viņa sacīja drebo�ā balsī:

�Man ienāca kaut kas prātā � tā kā tu baidies no �āda iznākuma, tad tu arī būsi domājis par līdzekļiem, kā to novērst.�

Francis skrullēja- ūsas.

�Hm, vislabāk gan būtu, ja Egons nomirtu, tad viņ� man vairs nevarētu nekādā ziņā kļūt bīstams.�

�Apmēram tādā ziņā, kā tavs tēvs tev bija bīstams.�

�Bet, māt,� �ādi vārdi...�

�Nu, Franci, varbūt, ka tavu brāli piemeklē tāds pats liktenis, kā tavu tēvu...�

Firstiene �os vārdus izrunāja tik zobgalīgā balsī, ka Francis kļuva glu�i bāls un sāka trīcēt pie visām miesām.

Firstiene piecēlās � viņu saruna bija nobeigta.

59. nodaļa.

Bija jau glu�i saprotams, ka ne vien visi nonāvētā firsta Lindhorsta kalpi, bet arī viņa laulātā draudzene un viņa dēls Francis tika vairākas reizes nopratināti.

Mēs zinām interesanto sarunu starp māti un dēlu, tā kā nebūt nevaram brīnīties, uzzināju�i, ka viņu abu izsacījumi izmeklē�anas tiesne�a priek�ā nāca apsūdzētajam par ļaunu.

Arī Erna, vecā kambarsulaiņa meita, bija tikusi nopratināta; tā raudāja gau�as asaras un viņai nenāca ne prātā, ka viņa caur to apstiprināja izmeklē�anas tiesne�a aizdomas, ka Egonam biju�i ar viņu sakari.

Te mums jāpiemin, ka Erna, būdama vienā vecumā ar Egonu, bija viņa bērnības rotaļu biedrene.

Egons runāja par Ernu ar lielu cieņu, jā, pat zināmu dedzību, un Erna raudādama it kaislīgiem vārdiem apgalvoja, ka viņ� ir nevainīgs, tāpēc tiesne�iem gribot negribot vajadzēja nākt uz domām, ka viņu starpā pastāv tuvāks sakars.

Un tie�i Erna, kas tik labprāt būtu vēlējusies firstu glābt, bija likteņa izredzēta, lai vēl jo vairāk sare�ģītu visus pavedienus firstam Egonam par ļaunu.

Viņa gan laikam arī pati to sajuta, jo, drūmās domās nogrimusi, tā gāja uz mājām, kur viņa uzmeklēja savu tēvu.

�Beidzot es tevi atrodu, mīļais tēvs!�

�Ko tu gribi no manis?�

�Ai, tēvs!�

Erna gribēja tālāk runāt, bet nespēja. Klusu raudādama, viņa metās tēvam pie krūtīm.

�Erna, Erna, kādēļ tu slēp no manis savas bēdas, kas jau tik ilgi grau� tavu sirdi? Vai tad es pēc tavas mātes nāves neesmu vienīgais, kam tu pilnīgi vari uzticēties?�

Dziļi elpu ievilkdams, viņ� turpināja:

�Pasaki man glu�i vaļsirdīgi, kas tevi skumdina, un, ja tu kautrējies to darīt, tad zini, ka es jau sen noprotu tavu sirds noslēpumu.�

Erna bēdīgi lūkojās uz tēvu.

�Piedod, tēvs, ka es līdz �im cietu klusu, bet �is noslēpums bija pārāk salds un tomēr tik bēdīgs ...�

�Un par sava tēva bēdām tu nemaz nepadomāji?�

�Ai, kā lai es būtu to aizmirsusi, ka mana laime ir arī tava laime un manas bēdas ir tavas bēdas?�

�Un kauns, kas aptraipa, manu vārdu un tavu slavu ...�

�Tēvs, �ādi vārdi...�

�Vai tie nav patiesi? Vai ļau�u runas melo, apgalvodamas...�

Kambarsulainis nespēja tālāk runāt, viņ� bija briesmīgi uztraukts, krūtis viņam smagi cilājās.

Bet Ernai nemaz nebija jādzird, ko tēvs grib teikt, viņa saprata, ko tas domā. Tādēļ tā bailīgi izsaucās:

�Ļau�u runas ir melīgas, tēvs, tici man!�

Viņa lūgdamās lūkojās uz tēvu, un tas prata it labi lasīt savas meitas acīs.

�Es tev ticu, bērns, paliec mierā! Bet, paldies Dievam, ka ļau�u runas �oreiz meloju�as.�

Viņ� apkampa savu meitu un to noskūpstīja. Istabā bija dzirdama tikai paklusa raudā�ana, un beidzot arī tā apklusa.

�Mīļais tēvs, es tev visu izstāstī�u,� Erna beidzot uzsāka.

Un Erna pastāstīja, kā viņas sirdī pamazām uzdīgusi mīlestība, kā sākumā �īs jūtas, kuras viņa vēl nepazinusi, viņu baidīju�as, kamēr tā beidzot sapratusi viņu īsto nozīmi.

Protams, viņa tūlīt arī nopratusi, kāda dziļa plaisa to �ķir no mīļotā.

�Tev vajag aizmirst, mīļais bērns.�

�To es zinu,� Erna �ņukstēja.

�Raugi apmierināties ar tām domām, ka tev bija lemts mīlēt tik krietnu cilvēku, kā firsts Egons.�

�Es viņu vēl arvien mīlu, tēvs.�

�Erna, mīļais bērns, mēģini apslāpēt �o mīlestību, ta tev laupa dvēseles mieru un padarīs tevi nelaimīgu uz visu mū�u.�

Erna nokāra galvu.

�Uz visu mū�u, jā. Bet es mīlu viņu tik ļoti, ka nekad nespē�u aizmirst�

Vecajam vīram ļoti ķērās pie sirds meitas nelaime, un tomēr viņ� sajuta, ka īsta mīlestība nav tik viegli no sirds izraujama.

Tēvs un meita vēl labu brīdi sarunājās, un viņu saruna pati no sevis novirzījās uz jautājumu, vai Egons ir vainīgs.

Nebūs gan vēl sevi�ķi jāaizrāda, ka Erna bija pilnīgi pārliecināta par Egona nevainību.

Viņa izsacīja savas domas dedzīgos vārdos, un kambarsulainis, kur� pilnīgi tām piekrita, rūgti no�ēloja, ka viņam neesot iespējams pierādīt firsta nevainību.

�Bet es gan to izdarī�u!� Erna izsaucās.

�Tu? Atmet �ādas domas, bērns, tās ir veltas! Kā gan tev, vājai sievietei, tas būtu iespējams?�

�Tici man, tēvs, mīlestība spēj visu, un, lai gan grūti karot pret varenu ienaidnieku, tomēr neiespējami tas nav, ja tikai to pazīst.�

�Vai tu pazīsti ienaidnieku, Erna?�

�Protams, tēvs.�

�Un kur� tas ir?�

�Tas ir arī mans ienaidnieks � firsts Francis.�

Kambarsulainis satrūkās.

�Lai Dievs pasargā, ko tu runā! Es varētu zaudēt savu vietu, ja tu saceltos pret tagadējo pils īpa�nieku.�

�Viņ� vēl nav pils īpa�nieks! Tu zini, ka tiesa firsta mantai iecēlusi aizbildni.�

�Tu maldies, Erna. Aizbildnim tikai darī�ana ar pa�u mantojumu, bet cita vara atrodas firsta vai, labāk sakot, firsta atraitnes rokās.�

Erna brītiņu domīgi lūkojās zemē. Tad viņa mierīgi atbildēja:

�Tu domā, ka firsts vai viņa māte varētu tevi atlaist no vietas?�

�Jā.�

�Tas nenotiks.�

�Kā tu to zini?�

�Firsts jau man ar to draudēja.�

�Ko � firsts Francis? Ko tad viņ� tev teica?�

�Vispirms es tev pateik�u, ka firsts Francis jau senāk man uzmācās ar savu mīlestību, es no viņa izvairījos, un, kad tas neko nelīdzēja, es to beidzot paskarbi atraidīju.�

�Tad jau tu gan būsi viņu padarījusi par savu ienaidnieku. Bet tu darīji pareizi � nevienam nebūs uzdro�ināties aizskart mana bērna godu.�

Erna mīlīgi lūkojās uz savu tēvu, it kā gribēdama teikt:

�Tu runā glu�i tā, kā es domāju.�

Tad viņa bikli turpināja:

��orīt viņ� pienāca man klāt un vaicāja, vai es vēl arvien gribot izrādīt svētules lomu, un, kad es neko neatbildēdama tam pagriezu muguru, tad viņ� zobgalīgi sacīja:

�Tev gan būs liels prieks, kad jūs pēc trim dienām no �ejienes padzīs?�

�Es pagriezos pret viņu un sacīju: uzdro�inieties tikai to darīt!�

�Kas tad man to varētu liegt?� viņ� vaicāja.

�Jūsu tēva nāve,� es atbildēju, un mana atbilde nepalika bez iespaida, jo viņa seja kļuva bāla, un man likās, ka viņ� trīc pie visām miesām. Tad viņ� aizsteidzās projām, uz mani dusmīgi noskatīdamies.�

�Erna, tu esi bijusi pārāk dro�a.�

�Es darīju savu pienākumu, tēvs.�

�Bet vai tu arī esi apdomājusi, ka Francis taviem vārdiem var pie�ķirt sevi�ķu nozīmi?�

�Lai viņ� to dara, es nebaidos.�

�Erna, bērns, apdomā, ka tu esi nespēcīga sieviete un ka tu uzņemie� pārāk daudz � vai jau esi uzņēmusies?�

�Es jau esmu uzņēmusies. Dod man savu svētību, mīļais tēvs, jo tagad man dū�īgi un noteikti jārīkojas, un ar Dieva palīgu es ceru panākt savu nolūku.�

Erna, kuru mēs �ajā sarunā iepazinām ne tikai kā augstsirdīgu, smalkjūtīgu, bet arī dro�sirdīgu jaunavu, beidzamos vārdus izrunāja maigā balsī; tad viņa nometās tēvam priek�ā uz ceļiem, un viņ� kā svētīdams uzlika rokas tai uz galvas.

Viņ� redzēja, ka visa pierunā�ana un pamācī�ana neko nav līdzējusi, Ernas apņem�anās nebija grozāma.

Erna atvadījās no sava tēva, teikdama, ka tā gribot braukt vispirms pie Egona aizstāvja un tad pie komteses Hermances, lai ar to pārspriestu, kas vislabāk būtu darāms.

Viņa drīz pēc tam aizbrauca uz pilsētu un aizgāja pie notāra Varnaca, bet neatrada to mājās; negribēdama velti laiku kavēt, tā devās uz Brunavu pie Hermances.

Kā jau minēts, �ī pils atradās apmēram vienas dienas gājiena attālumā no Lindhorstu pils. Abu �o mui�u īpa�umi bija tik pla�i, ka to robe�as vairākās vietās sagāja kopā, tā ka Brunavas un Lindhorsta mui�as īpa�niekus varēja uzskatīt par kaimiņiem.

�o diezgan tālo ceļu Erna apņēmās noiet kājām; vēlē�anās palīdzēt mīļotajam augstsirdīgajam firstam deva viņai spēku pārvarēt visas grūtības.

Viņa vēl nekad nebija bijusi Brunavā, tādēļ tā arī nezināja īsto ceļu un tikai uz labu laimi devās uz priek�u.

Bet ak vai, laime viņai �oreiz nebija labvēlīga!

Pēc ilgāka gājiena viņa redzēja, ka ir apmaldījusies. Viņa raudzījās apkārt, vai kaut kur nebūs ieraugāmas kādas mājas, kur viņa varētu palūgt, lai tai parāda ce|u.

Tad viņa ieraudzīja ielejā mazu namiņu � to pa�u, kurā dienu iepriek� grāfs bija paglābies no negaisa.

Ilgi nedomādama, viņa steidzās turp. Pie namiņa pienākusi, viņa patlaban jau gribēja iet iek�ā, te piepe�i sadzirdēja zirga pakavu klaboņu, kas ātri tuvojās.

It kā ko savādu paredzēdama, viņa paslēpās aiz biezajiem krūmiem pie dzīvojamās istabas loga, no kurienes viņa varēja ieskatīties pa logu istabā un pati palikt neredzama.

Pēc maza brī�a viņa redzēja jātnieku pie namiņa piejājam; to tuvāk aplūkodama, viņa sarāvās � tas bija viņai pazīstams.

Jātnieks iegāja namiņā. Tagad arī Ernu it kā kāda noslēpumaina vara vilka tuvāk pie loga, tā ka viņa varēja sadzirdēt katru vārdu, ko istabā runāja.

Saruna risinājās tikai da�as minūtes un attiecās uz kādu ātras iedarbības indi.

Kad jātnieks sirmgalvja pavadībā atkal iznāca ārā, Erna skaidri pārliecinājās, ka viņa nav pārklausījusies.

�Tātad es varu paļauties uz jūsu solījumu, tēvs?� jātnieks vaicāja.

�Jūs to varat,� sirmgalvis atbildēja.

�Kad es varu indei nākt pakaļ?�

�Pēc trim dienām.�

�Un cik ilgā laikā tā parādīs savu iedarbību?�

�Tas ir mans noslēpums! Jūs būsiet apmierināts.�

Jātnieks uzlēca zirgam mugurā un aizjāja projām. Erna, noskatīdamās viņam pakaļ, drebo�ā balsī nomurmināja:

��ēlīgais Dievs, tas jau bija firsts Francis.�

�Vai tur kāds ir?� sirmgalvis, kur� bija sadzirdējis �os klusā balsī murminātos vārdus, piepe�i izsaucās.

Erna gribēja bēgt projām, bet bija jau par vēlu � nāko�ajā acumirklī vientulis piesteidzās viņai klāt.

�Ko tu �eit dari?� �

�Es noklausījos jūsu sarunu.�

Sirmgalvis brītiņu cie�i nolūkojās uz Ernu, tad teica:

�A, tu esi Erna, mana drauga kambarsulaiņa meita! Pats Dievs tevi atsūtījis �urp �ajā brīdī. Nāc iek�ā manā dzīvoklī � tagad mums jārauga glābt firstu Egonu.�

60. noda|a.

Uz augsta katafalka, kur� appu�ķots palmām un puķēm, greznā, dārgā zārkā gulēja firsta izdzisu�ās miesas, kuras bija nolemts �odien pulksten trijos pēc pusdienas paglabāt.

Lielajā zālē jau bija sapulcēju�ies daudz bērinieku, ari firstienes un Fran�a netrūka, un neviens tik ļoti nesēroja pēc nelaiķa, kā �ie abi, jo acis bie�i un pamatīgi tika slaucītas ar smalkajiem kabatas lakatiņiem.

Firstiene un viņas dēls, taisnību sakot, bija diezgan slikti aktieri, bet neviens to neievēroja.

Visi lūkojās uz durvīm, kaut ko nepacietīgi gaidīdami. Un beidzot tās arī atvērās, un zālē ienāca � firsts Egons.

Izmeklē�anas tiesnesis bija pavēlējis aizvest viņu pie tēva līķa, gaidīdams, ka tas, redzot savu upuri, varbūt atzīsies, un bija izpildījis firsta karstāko vēlē�anos.

Viņ� ienāca zālē, galvu uz krūtīm nolaidis, bet tagad viņ� to lepni izslēja un lēniem, dro�iem soļiem piegāja pie katafalka.

Viņam tūlīt uz papē�iem sekoja izmeklē�anas tiesnesis un prokurors.

Izmeklē�anas tiesnesis jau gribēja uzaicināt viņu atzīties, kad Egons, seju ar rokām apklādams, nometās pie zārka uz ceļiem un sirsnīgi lūdza Dievu.

Pēc brītiņa tiesnesis aizskāra viņa plecu, gribēdams tam atgādināt, lai tas pasteidzas.

Kā apjucis Egons paskatījās uz aug�u, tad piecēlās. Viņa seja tagad izskatījās vēl bālāka nekā pirmīt.

Viņ� noliecās un noskūpstīja tēva aukstās lūpas, kas tik daudz rei�u bija viņam sacīju�as mīļus vārdus, un satvēra viņa sastingu�o roku.

�Dusi saldi, mīļais tēvs,� viņ� sāpīgi �ukstēja, �dusi saldi, bet tavs gars lai lido ap mani un izglābj mani no tum�ās nakts, kurā ļaunas varas mani iegrūdu�as. Sirsnīgi mīļotais tēvs, tu biji mans uzticīgākais draugs �ajā pasaulē, tu arī zini, ka nevis es pastrādāju �o noziegumu, kuru man uzkrauj, ka es reiz atrieb�os par tavu nāvi.�

Sājā acumirklī zālē atskanēja skaļ� kliedziens.

Firsts sarāvās.

Viņ� nevil�us paskatījās uz pretējo sienu un tur ieraudzīja kaut ko tādu, kas viņu briesmīgi sabaidīja.

Uz sienas bija redzama spokaina ēna � sieviete, kas, uz priek�u paliekusies, patlaban iepilina no mazas pudelītes ūdens glāzē da�us pilienus.

�ī ēna bija redzama tikai mazu brītiņu, tad tā nozuda. Tomēr tā bija atstājusi kā uz Egonu, tā vēl da�iem ļoti lielu iespaidu.

Da�am labam bēriniekam ie�āvās prātā savādas domas, un tie, kā arī firsta Egona aizstāvis, lūkojās uz firstieni, kura �ajā acumirklī izskatījās pavisam savāda, sajukusi.

Viņas seja bija kļuvusi tikpat bāla, kā mironim, un tā trīcēja kā drud�a kratīta.

It kā slepena vara viņai pavēlēja nenovērst acis no kāda veca, sirma mūka, kur� bija nometies uz ceļiem pie katafalka un lūdza Dievu. Gara, balta bārda nokarājās tam uz krūtīm, kapuce apklāja viņa seju, no kuras vairāk nekas nebija saredzams, kā tikai divas zvērojo�as acis, kas cie�i lūkojās uz firstieni, it kā gribēdamas tai vai cauri redzēt.

Citi bērinieki atkal lūkojās uz to pusi, no kurienes bija atskanējis kliedziens. Kliedzēja bija Erna, kura baiļu pilnām acīm lūkojās drīz uz sienu, drīz atkal uz firstieni un viņas dēlu.

Mēs no Ernas sarunas ar tēvu zinām, kuru viņa turēja aizdomās kā firsta slepkavu, bet tagad viņas aizdomas piepe�i dabūja citu virzienu.

Bet tik neievērojama mei�a kā kambarsulaiņa meita nespēja ilgāk saistīt augsto kungu vērību � tāpēc tie atkal pievērsās katafalkam, kur gulēja mironis.

Tur vēl anrien stāvēja Egons.

Viņa seja bija kļuvusi vēl bālāka nekā pirmīt un tikko sadzirdamā balsī viņ� murmināja:

�Es atrieb�os par tavu nāvi!�

Vai tā bija tikai nejau�ība, ka viņ� pie �iem vārdiem draudo�i paskatījās uz firstieni?

�Lūdziet Dievu pie sava tēva zārka, first, varbūt, ka tad jūs dabūsiet spēku atzīt savu noziegumu.�

�os vārdus izmeklē�anas tiesnesis pacilātā balsī teica cietumniekam, bet tas stingri atbildēja:

�Izmeklē�anas tiesne�a kungs, man nav nekas, ko atzīties. Dievs ir mans liecinieks, ka es esmu nevainīgs.�

�Negrēkojiet, apsūdzētais!� prokurors tagad izsaucās. �Vai jums nav bailes no mū�īgā soda?�

�Lai no mū�īgā soda baidās tie, kuri manam nabaga tēvam iepilināju�i indi ūdens glāzē.�

Tiesas kungs sarāvās, un Egona aizstāvis pagāja sāņus un labu brīdi sarunājās ar Ernu.

Nelaimīgo Egonu aizveda atpakaļ uz cietumu. Lai gan viņ� lūdzās, tomēr viņam neatļāva piedalīties tēva apglabā�anā, kurai vajadzēja notikt pēc da�ām stundām.

Kamēr Egons izcieta briesmīgas dvēseles mokas, tikmēr starp firstieni un viņas dēlu Franci notika nopietna saruna.

Viņi abi bija cie�i Egonu novēroju�i, un firstiene tagad vaļsirdīgi teica, ka cietumnieka izturē�anās neliecinot vis, ka tas būtu vainīgs.

�Ko tu ar to gribi teikt?� Francis ātri ievaicājās.

�Nu, es domāju, ka cilvēks, kur� nonāvējis savu tēvu, netuvotos vis tik dro�i savam upurim.�

�Hm, bet es ta�u tur stāvēju.�

�Ko? Ko mans mīļais dēls patlaban teica?�

Francis sarāvās.

Viņ� patlaban bija izrunājis glu�i neapdomīgus vārdus, un tagad tas arvien vairāk apjuka, jo firstiene uz viņu stingri nolūkojās.

Tikai ar pūlēm viņam beidzot izdevās daudzmaz savaldīties, un tas ātri ievaicājās:

�Tātad tu Egonu neturi par vainīgu?�

�Protams.�

Francis sarāvās.

�Bet Egons ir slepkavai� viņ� izsaucās.

�Viņam vajag būt slepkavam! Tev nav iemesla baidīties.�

�Kas tad tev teica, ka es baidos?�

�Domāju, ka tava pa�a sirdsapziņa.� X

�Māt!�

Francis �o vārdu izrunāja draudīgā balsī, tomēr firstiene neļāvās vis iebaidīties.

�Tu mani sauci, Franci. Ko tu gribēji no manis?� viņa dzestri vaicāja.

�Es tev gribēju kaut ko vaicāt.�

�Vai par Egonu? Par to tev nav jāba�ījas.�

Francis uzelpoja vieglāk.

�Paldies Dievam,� viņ� �ukstēja, bet tad skaļā balsī turpināja:

�Es gribēju tev vaicāt, ko tu saki par to ēnu, kas parādījās uz sienas?�

�O, tā neko nenozīmē.�

�Neko? Tā es nedomāju vis! Man liekas, ka tā vēl var nodarīt daudz nepatik�anu.�

Firstiene pietrūkās kājās un visai uzbudināta aizsmaku�ā balsī sauca:

�Franci, tu to uzdro�inies man sacīt � tu man?�

�Bet, mīļā māt...�

�Stāvi klusu, nepateicīgais dēls! Vai tā ir pateicība par to mīlestību, ko es tev esmu parādījusi? Vai tā tu man pateicies par to, ka es nesaku ne vārda, lai gan ...� -

Viņa piepe�i apklusa. '

Tā redzēja, ka Francis kļuva glu�i bāls un sāka trīcēt pie visām miesām, un viņas sirdī atkal no jauna pamodās mātes mīlestība, ko tā viņam arvien bija parādījusi.

Un �ī mīlestība bija tik stipra, ka viņa tam visu piedeva, ka tā pat atbalstīja viņa nodomu; vārdu sakot, aiz mīlestības pret dēlu viņa apslāpēja visas citas labākās jūtas un spēja pastrādāt pat noziegumus, ja tas bija vajadzīgs viņa labā.

Tādē| arī firstiene, kura bija drīzāk nespēcīga, nekā samaitāta, drīzāk no�ēlojama, nekā nosodāma, mierīgā balsī atbildēja:

�Apmierinies, Franci, es jau esmu tev piedevusi.�

Viņa satvēra dēla roku un to sirsnīgi spieda. Tad viņa turpināja:

�Tu gribēji zināt, kas tā bija par ēnu?�

�Jā, mīļā māt.�

�Nu, to es tev varu pateikt. Tu jau vēl atminies, ka tev piepe�i kļuva nelabi...�

�Hm... jā...�

Francis apjucis lūkojās zemē.

�Es tev pasniedzu glāzi ūdens, kuram pielēju drusku etiķa. Ap zārku dego�ās sveces meta manu ēnu uz pretējās sienas.�

�Ah, kā gan es pats nenācu uz �īm domām. Bet kas tā tāda bija, kas tur iekliedzās?�

�Erna, tava draudzene.�

�Ko tu par to zini? Man ar Ernu nav nekādu darī�anu!�

�Neraugi man neko slēpt, es zinu visu. Bez tam es noklausījos arī kādu sarunu starp kambarsulaini un viņa meitu � tev vajag uzmanīties.�

�Nezinu vis, no kā lai es baidos.�

�Tā? Ko tad tu darīji pie indes gatavotāja?�

�Māt!�

�Tu redzi, ka es visu zinu. Bet tagad uzklausies, kā es to dabūju zināt. Erna arī tur tevi redzējusi, un es noklausījos, ka viņa to pastāstīja savam tēvam, kambarsulainim.�

Un firstiene, kura patiesi bija Ernas sarunu ar tēvu noklausījusies, sāka stāstīt.

Bija vakars.

Firsts bija apglabāts vēsā zemes klēpī, un pilī, kuru lielākā daļa bērinieku bija atstājusi, valdīja klusums.

Erna bija nokāpusi līķu pagrabā, un pie firsta zārka uz ceļiem nometusies, gau�as asaras raudādama, �ēlojās par slepkavu, kas viņai bija laupījis labo kungu un Egonam brīvību.

61. nodaļa.

Kamēr abi draugi, Jānis Reliņ� un Armands Rigolts, sēdēja rātsnama pagrabā un pie vīna glāzes viens otram pastāstīja savus piedzīvojumus, tiem nebija ne jausmas, kas pa to laiku Brunavas pilī notika.

Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka laulības notiks un vakarā jautrs �igānu bars uzjautrinās kāzu viesus.

�Es dro�i ceru, ka pie �iem �igāniem atradīsies arī tava Rozīte, un gan jau tad radīsies izdevība ar to runāt.� Armands sacīja.

Jānis nopūtās.

�Lai Dievs dod, ka �īs cerības piepildītos! Bet vēl kādu lietu es nesaprotu. Ja jau �igāni patiesi �ovakar nodomāju�i �eit ierasties, kāpēc tad viņi atstāja savu tuvējo nometnes vietu?�

�Kā jau tev teicu, policija laikam būs viņus aizraidījusi projām; bet varbūt, ka viņi pa�i aizbrauku�i labi tālu, lai no grāfa par savām pūlēm dabūtu lielāku maksu.�

�Kaut mēs dabūtu zināt skaidrību,� Jānis nopūtās.

Armands pārdomāja un tad sacīja:

�Vai zini ko � aiziesim pie policijas priek�nieka, tur mēs dabūsim zināt visu, ko vēlamies.�

Abi izdzēra savas glāzes, samaksāja tēriņu un tad atstāja rātsnama pagrabu.

Policijas priek�nieks, vecīgs vīrs, saņēma viņus it laipni. Kad tie pēc maza brī�a atkal iznāca uz ielas, viņi nezināja daudz vairāk, kā pirmīt, bet tomēr kaut ko.

�igāni bija blandīju�ies apkārt pa pilsētu, policijai bija iesniegtas par viņiem Sūdzības, un tātad �igāni bija it vienkār�i padzīti no �ī apgabala. Uz kurieni viņi aizbrauku�i, to policijas priek�nieks nezināja, bet viņ� izsacīja domas, ka tie gan bū�ot devu�ies pāri robe�ām.

Uz jautājumu, vai tie esot tie pa�i �igāni, kuri ieaicināti uz kāzām, policijas priek�nieks atbildēja, ka to viņ� nezinot, bet domājot, ka jā.

�Ko lai nu darām?� Jānis vaicāja. �Zinu gan, ka vislabāk būs, ja nogaidīsim līdz vakaram, un tomēr nepacietība mani briesmīgi moca � es gribētu zināt, vai Rozīte atrodas dro�ībā.�

Armands brītiņu pārdomāja un tad sacīja:

�Vai zini ko, draugs? Es patlaban atminējos, ka man kaut kur jāiziet, es drīz bū�u atpakaļ.�

Viņi norunāja vietu un laiku, kur vēlāk satikties. Pēc kādas stundas abi draugi atkal sastapās. _z �

�Mums laime, draugs!� Armands jau notālēm sauca.

Jānis ziņkārīgi lūkojās uz viņu.

�Vai tu man nes labas vēstis?� viņ� vaicāja.

Armands pamāja ar galvu.

�No kā? Vai no manas Rozītes? Vai esi viņu atradis?�

Armands pakratīja galvu.

�Tik tālu nu gan mēs vēl neesam, mīļais; tomēr vēsts, kuru es tev atnesu, ir diezgan svarīga un iepriecino�a.�

Dārznieks tik tikko varēja savaldīt savu uztraukumu.

�Kur tad tu biji?� viņ� ziņkārīgi vaicāja.

�Pie Brunavas grāfa.�

�Vai tu ar viņu runāji?�

�Ar viņu pa�u gan ne, bet es izrunājos ar viņa dārznieku, un es dabūju zināt, ka �igāni, kuri �ovakar ieradīsies pilī, ir tie pa�i, kuri līdz �im laikam uzturējās �ajā apkārtnē.�

�Vai tas viss?� Jānis kā pievīlies vaicāja.

�Nu, domāju, ka �obrīd ar to pietiek; �ovakar tu dabūsi zināt, vai Rozīte atrodas pie viņiem, jeb vai tā vēl arvien maldās apkārt pa pasauli bez drauga un pajumtes.�

�Lai Dievs to dod,� Jānis nomurmināja.

�Tev nevajag tūlīt nokārt galvu, draugs,� Armands viņu dro�ināja. �Iziesim pastaigāties, debesis tagad noskaidroju�ās, un klusajā Dieva dabā tavs uzbudinātais prāts drīzāk aprims.�

Jānis pamāja ar galvu.

�Apmēram divu stundu gājienā no �ejienes atrodas mazs ciemats, tur mēs ieturēsim azaidu un, ja laime mums būs labvēlīga, tad mēs dabūsim tuvākas ziņas par �igāniem.�

Abi draugi atstāja pilsētiņu.

Pulkstenis bija vienpadsmit priek�pusdienā. Ielas, kas citkārt ap �o laiku bija glu�i klusas, atdzīvojās.

Brunavas grāfs, kuram, kā mēs jau zinām, piederēja liela ķīmiskā fabrika, bija savus strādniekus �odien atbrīvojis no darba un apsolījies tos vakarā pilsētiņas viesnīcā uz sava rēķina pacienāt.

Tagad strādnieki lielos baros devās pa ielām uz mājām, gribēdami pārmainīt darba drēbes pret svētdienas apģērbu un tad vēlāk sapulcēties viesnīcā uz kāzu dzīrēm.

Priecīgajiem cilvēkiem nebija ne jausmas, kāda liksta uzbruks brūtes pārim un visai grāfa ģimenei.

Abi draugi, Jānis un Armands, lēniem soļiem gāja caur kluso me�u.

Tomēr nē, me�ā nemaz nebija tik klusu.

Koki noslēpumaini �ņāca, un �ī �ņāk�ana izklausījās tik sērīga, ka Jānis Reliņ� jutās savādi aizkustināts.

Viņam ap dū�u bija tā, it kā tas dzirdētu garu balsis, kas tam stāstītu par mīļoto mei�u, par viņas sirdssāpēm un skumjām un par viņas cerībām.

Jānis smagi nopūtās.

Vai tā domāja par viņu? Rozīte pat nezināja, ka viņ� to atsvabinājis no cietuma, un tā laikam gan savās domās un cerībās kavējās pie grāfa Paula Roten�teina.

Un, ak vai, �is viņas mīļotais bija pavisam citāds, augstas kārtas vīrs, kamēr viņ� pats bija vienkār�s dārznieks.

Un ērmoti, arī Armands bija palicis glu�i kluss. Arī viņ� dzirdēja drūmo �alk�anu un to iztulkoja pēc sava prāta.

Viņ� it kā dzirdēja skaņas no savas jaukās dzimtenes, un tam piepe�i atskanēja ausīs mīļotās balss.

Abi draugi vēl kādu brīdi nodarbojās katrs ar savām domām, beidzot Armands pārtrauca klusumu sacīdams:

�Aizmirsīsim tagad savas bēdas, draugs. Ja Dievs dos, tad tu satiksi savu Rozīti un varēsi to ņemt savā apsardzībā un aizstāvēt pret visām briesmām un beidzot to varbūt iegūsi par savu.�

Jaunais dārznieks smagi elpoja un neko neatbildēja.

�Nezinu, kā tas nākas,� Rigolts turpināja, �bet taisni �odien es jūtos dro�s un cerību pilns. Protams,� viņ� skumīgi piebilda, �es pats nu gan vairs neko nevaru cerēt � savu mū�a laimi es esmu zaudējis uz visiem laikiem.�

�Un arī es, draugs,� Jānis sacīja.

�Tev tavs liktenis izrādās ļaunāks, nekā tas patiesībā ir.�

�Vai tu esi aizmirsis, ka es jau esmu saderinājies, ka esmu svēti zvērējis precēt savu aud�umā�u.�

�Varbūt, ka viņa atdos tev brīvību.�

�Viņa mani kaislīgi mīl un to nedarīs.�

�Nenoskumsti tādēļ, draugs, diezin kas vēl ar laiku var notikt � liktenis ir ļoti mainīgs.�

�Es vairs neko neceru,� Jānis drūmi atbildēja.

�Un ja patiesi tā būtu,� Armands sacīja, �vai tad tu nevari justies laimīgs, ka vari gādāt par mīļoto mei�u, ka taisni tu tas biji, kas nabaga bēgli uzņēmies apsargāt?�

�Jā, tev taisnība, mans uzdevums ir visiem spēkiem rūpēties par Rozītes labklājību!� Jānis izsaucās.

Atkal abi draugi brītiņu cieta klusu.

Jānis bija nogrimis drūmās domās, tomēr tagad viņa domas nekavējās vis pie Rozītes, bet pie aud�umāsas Grietiņas.

Viņ� labi sajuta tās skumjas un sirdssāpes, ko Grietiņa izcieta tādēļ, ka tas viņu bija atstājis taisni mātes nāves dienā un tādā brīdī, kur tai vajadzēja viņa palīdzību. Viņ� pārdomāja, vai nav rīkojies nepareizi, tā darīdams.

�Nē, nē, tas bija mans pienākums!� viņ� izsaucās. �Grietiņa ir nodro�ināta � Dieva un cilvēku, un arī manas sirdsapziņas priek�ā tā ir mana nāko�ā laulātā draudzene, bet Rozīte, tā nabadzīte ...�

Acis viņam kļuva mitras, bet viņ� ar varu savaldīja asaras, negribēdams radīt draugam jaunas sirdssāpes.

�Es tev kaut ko teik�u, Jāni,� Armands sacīja. �Kā būtu, ja mēs tagad ietu caur me�u un uzmeklētu �igānu nometnes vietu, varbūt, ka mēs tur atrodam kādas zīmes, kas mūs varētu vest viņiem uz pēdām.�

Jānis piekrita. Viņi iegriezās me�ā un drīz nonāca pie �igānu senākās nometnes vietas.

Viņi vērīgi lūkojās apkārt, bet nekas nebija pamanāms, kas būtu derējis viņu nolūkam.

�Iesim tālāk,� Armands sacīja, �man tā ap sirdi, it kā mums �odien vajadzētu kaut ko sevi�ķu piedzīvot.�

Pēc brītiņa viņi atkal atradās uz lielceļa, pa kuru jautri strādnieku bari devās uz kādu pilsētas tuvumā atrodo�os viesnīcu, kur tie gribēja svinēt fabrikas īpa�nieka meitas kāzas.

Mūsu draugi jau bija kādas pusotras stundas gāju�i, kad viņi piepe�i sadzirdēja aiz sevis zirga pakavu klabē�anu.

Kāds jātnieks viņiem aulēk�iem tuvojās � tas bija Brunavas grāfa sulainis.

Strādnieku barus panācis, viņ� apturēja zirgu, un kāds no meistariem piegāja viņam klāt, domādams, ka fabrikas īpa�nieks varbūt licis kaut ko paziņot.

�inī ziņā nu gan meistars bija maldījies, bet sulaiņa vēsts viņu briesmīgi sabaidīja, un tas kļuva glu�i bāls.

Viņ� dabūja zināt no sulaiņa briesmu vēsti, ka Hermances līgavainis esot apcietināts, Hermance pati aiz bēdām esot slima palikusi un tādēļ �odien kāzas nevarot notikt.

Meistars to paziņoja saviem strādniekiem, un vēl pavisam nesen jautrie ļau�u bari noskumu�i griezās atpakaļ uz pilsētu.

Armands visu to noskatījās. Viņ� piegāja klāt sulainim, kas patlaban atkal gribēja jāt tālāk.

�Uz kurieni jūs jāsiet, draugs?� Armands vaicāja.

Sulainis lūkojās uz viņu platām acīm.

�Nu, vai jūs mani pazīstat?�

�A, Rigolta kungs, jūs tas esat! Jums es varu pateikt, kas pie mums pilī noticis...�

Pēc brītiņa abi draugi jau visu zināja.

Viņi zināja arī, ka �igāni laikam gan neieradī�oties uz kāzām, jo sulainim bija uzdots jāt uz Lindhorstu pili un firstienei paziņot, ka majorāta kungs apcietināts.

Tāpat viņam arī bija pavēlēts paziņot �igāniem, lai tie nenākot.

�Tagad mēs vismaz zinām, ka �igāni atrodas Lindhorstu ciematā, un tur mēs varbūt sastapsim arī tavu Rozīti,� Armands teica.

�Lai Dievs to dod,� Jānis nopūtās.

Armands bija sulainim apvaicājies pēc īsākā ceļa uz Lindhorstu ciematu un dabūjis zināt, ka bez lielceļa uz turieni varot nokļūt arī pa kādu �auru celiņu, kas esot labu gabalu īsāks.

�is ceļ� veda galvenokārt caur me�u.

Abi draugi izvēlējās �o ceļu un, pa�i nezinādami, atkārtoja Rozītes un Antonija vakardienas mar�rutu.

Tā viņi arī nonaca tajā pa�a ciematā, kur abi �igāni bija vakar uzkavēju�ies. Arī mūsu abi draugi iegāja ciemata krogā un pasūtīja pusdienas.

Jānis sarunājās ar Armandu, klusu �ukstēdams; beidzot Armands piesauca klāt krodzinieci.

�Sakiet jel, mīļā kundze, mēs dzirdējām, ka tuvumā uzturoties �igāni � vai tas taisnība?� viņ� vaicāja.

�Taisnība tā nu gan būs, mīļais kungs, jo vēl vakar �eit ienāca divi �igāni, kuri laikam gan pieder pie vesela pulka. Nu, es domāju, ka �ie blē�i nevar būt tālu apmetu�ies.�

�Vai jūs nezināt, cik ilgi �igāni nodomāju�i �eit palikt, mīļā krodziniec?� Armands turpināja.

�Kā lai es to zinu? Man nav nekāda daļa gar citiem ļaudīm, man pa�ai papilnam darba.�

�Jūs teicāt, ka vakar �eit biju�i divi �igāni?�

�Kā tad, mans kungs, jauns puisis un meita.�

�Laikam gan samīlējies pārītis?�

Armands blēdīgi pasmīnēja. Krodziniece tikai nicino�i atmeta ar roku.

�Samīlējies pārītis? Nu tu manu dieniņ, kas tad nepazīst �os blē�us, kā tie dzīvo pa krūmiem. Nu, manis dēļ, es biju priecīga, kad tie atkal aizgāja projām.�

�Kādēļ? Vai viņi jums tēriņu nesamaksāja?�

�To gan viņi nebūtu uzdro�ināju�ies. Bet viņi te nosēdēja veselu stundu un sapļāpāja visādas aplamības, tā ka es cauru nakti nevarēju aizmigt, baidīdamās, ka tik viņi nakts laikā neielau�as krogā un mani neapzog.�

Armands jautri iesmējās.

�Nu, tik traka jau gan tā lieta nav! Vai jūs nedzirdējāt, par ko viņi runāja?�

�Man nav vaļas klausīties �igānu pļāpā�anā � mani bērni, kuri, protams, �os blē�us apbrīno kā neredzētus putnus, dzirdēju�i, ka tie arvien runāju�i par vienu un to pa�u.�

Armands sāka vērīgāk klausīties. ⁷

�Par ko tad?� viņ� vaicāja.

�Nu redziet, tie arvien pieminēja kādu vārdu, un, lai gan tas nebija mūsu vārds, tomēr es tūlīt nopratu, ka tā ir tikai blēdība � viņi katrā ziņā runāju�i par mums un pārspriedu�i, kā mūs vislabāk apzagt.�

�Nu, kādēļ tad viņi būtu taisni par jums runāju�i? �igāni jau var būt runāju�i par kādu citu.�

Krodziniece pakratīja galvu.

�Nē, nē,� viņa sacīja, �tik ērmīgs vārds nav nevienam cilvēkam visā apkārtnē.�

Jānis gan neiejaucās sarunā, bet vērīgi klausījās katrā vārdā, ko krodziniece teica.

�Kas tad tas bija par vārdu, ko �igāni tik bie�i pieminēja?�

�Es jau teicu, ka pati neko, nedzirdēju, bet mani bērni.� Krodziniece pavēra durvis vaļā un iesauca iek�ā savus bērnus. �Panāc �urp, Kārlīt,� viņa teica uz vecāko, apmēram desmit gadus vecu zēnu, �saki jel �iem ziņkārīgajiem ļaudīm, kas tad tas bija par vārdu, ko �igāni, vakar sarunādamies, tik bie�i pieminēja.�

Zēns brītiņu padomāja, tad sacīja:

�Henrihs Marlots!�

Jānis tikko nepietrūkās kājās, un Armands tam piegrūda pie sāniem, lai tas savaldās.

Tad viņ� it vienaldzīgi vaicāja:

�Bet kas tas par ērmotu vārdu?�

�Kā nu ne, mans kungs, �ādā vārdā nesaucas neviens godīgs cilvēks visā pla�ā pasaulē.�

Armands smējās.

�To jūs nesaprotat, mīļā krodziniec. Tas ir fran�u vārds, un varbūt, ka �ajā apkārtnē dzīvo kāds bagāts francūzis, ko �igāni nodomāju�i apciemot.�

�Tam es neticu,� krodziniece stingrā balsī atbildēja. �Vismaz mūsu ciematā mēs tādu neciestu vis.�

Armands paskatījās uz savu draugu, kas sēdēja kā uz adatām. Nu viņ� pārtrauca sarunu ar krodzinieci, tikai vēl apvaicājās, vai �ī nezinot, uz kurieni �igāni aizgāju�i; krodziniece to nemācēja pateikt.

�Tas ir slikti,� Armands sacīja, no krēsla pieceldamies. �Katrā ziņā mūsu pienākums ir painteresēties, vai te tuvumā nedzīvo cilvēks, kuru sauc par Henrihu Marlotu, tad mēs varētu viņu brīdināt.�

�Manis dēļ,� krodziniece nomurmināja, paņemdama naudu, ko viņi nolika uz galda.

Viņa dusmojās par to, ka abi jaunie draugi gribēja francūzi brīdināt, tādam cilvēkam viņa labprāt būtu novēlējusi visādas nelaimes un �igāniem labprāt atļāvusi viņu apzagt.

Kad abi draugi bija izgāju�i no krodziņa, viņi palika stāvot un lūkojās viens uz otru.

�Labi, ka mēs atnācām �urp,� Armands sacīja, �tā kā abi �igāni tik bie�i minēju�i Henriha Marlota vārdu, tad nevaram vairs �aubīties, ka jaunā �igāniete būs bijusi Rozīte.�

Jānis domīgi pamāja ar galvu.

�Kaut mēs zinātu, uz kurieni viņi aizgāju�i?�

�Katrā ziņā uz Lindhorstu ciematu. Sulainis mums jau teica, ka viņi apmetu�ies tur un ka tam esot dota pavēle paziņot viņiem, lai tie vairs nenākot uz Brunavu.�

�Tad, draugs, es vairs ilgāk negribu tevi aizkavēt, tu jau tā esi pazaudējis daudz laika.�

Armands brīnīdamies lūkojās uz draugu.

�Ka lai to saprotu?� viņ� vaicāja.

�Man jāsteidzas � es vairs ilgāk nedrīkstu kavēties.�

�Uz kurieni tu gribi steigties?�

�Uz Lindhorstu.�

�Un vai tu domā, ka es tev vienam ļau�u iet? Nē, draudziņ, es tevi pavadī�u, divi var vairāk panākt nekā viens.�

Abi draugi devās uz Lindhorstu ciematu, kur jau pa gabalu uz klaja lauka ieraudzīja lielus, zaļus ratus ar maziem lodziņiem un da�as teltis � tā bija �igānu nometne.

Jānis satvēra draugu aiz rokas un izsaucās:

�Nāc, draugs, nāc, mana cerība piepildījusies � mēs esam Rozītei uz pēdām!�

Vai viņi patiesi bija uz pēdām?

62. nodaļa.

Tā kā nakts bija tum�a, tad Rozīte nevarēja Grietiņu pazīt, tomēr viņa sajuta, ka �ai mei�ai, kas, rokas pret debesīm paceldama, zvērēja atriebties, ir ar viņu � Rozīti � kaut kāds sakars.

Viņa atkal bailīgi notupās zemē un dzirdēja, kādus briesmīgus vārdus Grietiņa izrunāja.

Viņa dzirdēja, kādās briesmīgās aizdomās Grietiņa viņu turēja, un, kad tā beidzot piesauca Dievu par atriebēju, lai tas sadragātu mātes noindētāju, Rozīte sāpīgi iekliedzās.

Viņa vairs ilgāk nevarēja nociesties, tā pietrūkās kājās un gribēja steigties Grietiņai klāt un uzsaukt: �apstājies jel, apstājies, tu man dari rūgtu pārestību.�

Bet piepe�i viņa atkal palika kā sastingusi stāvot. Debesis patlaban drusku noskaidrojās, un viņa, �au�alu pārņemta, redzēja divas acis, kas neganti zvērodamas uz viņu lūkojās.

�Ak, �igāniete! Ko tad tu �eit meklē? Kas tu tāda esi?� Grietiņa vaicāja.

Un ērmoti, arī viņai tūlīt ie�āvās prātā, ka �ī �igāniete tai nav sve�a.

Redzēdama, ka Rozīte trīc pie visām miesām un atkāpjas soli atpakaļ, Grietiņa sāka tai cie�āk ielūkoties sejā.

�Man nāk prātā, ka es būtu avīzēs lasījusi, ka pilsētas tuvumā uzturas �igānu banda?� Grietiņa nomurmināja. �A, tagad es saprotu, Jānis mani atstājis, vai �ī varbūt...�

Viņai acis izspiedās uz āru.

Viņa paliecās uz priek�u, un �ajā stāvoklī tā līdzinājās nokaitinātam zvēram.

Nāko�ajā acumirklī Grietiņa pielēca Rozītei klāt, sagrāba viņu aiz rokas un sāka to purināt.

�Kas tu tāda esi?� viņa aizsmaku�ā balsī vaicāja.

Rozīte neatbildēja un tikai sāpīgi iekunkstējās.

Grietiņa pieliecās tai it tuvu klāt, viņas karstā elpa aizskāra tās vaigus, un naida pilnais skatiens urbtin ieurbās tās sejā.

�Laid mani vaļā,� Rozīte lūdzās.

�Tā �igāniete nerunā!� Grietiņa izsaucās, �bet zini, ka esmu tevi pazinusi, tu esi Roze Holboma, mātes noindētāja.�

Rozīte aiz bailēm iekliedzās un nāko�ajā acumirklī tā paģībusi nogāzās zemē.

Gan naidīgi, gan brīnīdamās, Grietiņa nolūkojās uz jauno �igānieti, kuru tā uzskatīja par savu ienīsto sāncensi.

Te jau arī pamodās līdzcietība �īs kaislīgās, bet no dabas tomēr labās mei�as sirdī.

Bet vai viņa tai maz drīkstēja līdzcietību parādīt? Vai Roze � mātes indētāja � to bija pelnījusi?

Naids atkal ņēma virsroku viņas sirdī.

�Viņa to mīl, viņa ir vainīga, ka mans Jānis man kļuva neuzticīgs,� Grietiņa murmināja.

Rozīte, par laimi, drīz pamodās no ģīboņa un dzirdēja Grietiņas beidzamos vārdus.

�Reliņa jaunkundz,� viņa dvesa.

Grietiņa sarāvās, it kā odze tai būtu iedzēlusi.

�Ar tevi, mātes noindētāju, man nav nekādu darī�anu!� viņa �ņākdama izsaucās.

�Es... es esmu nevainīga, tik tie�ām kā Dievs debesīs,� Rozīte dvesa un kā lūgdamās stiepa viņai pretī rokas.

Grietiņa kāpās atpakaļ.

�Neaizskar mani!� viņa tai dusmīgi uzsauca. �Ja tu esi nevainīga, kādēļ tad tu bēgi?�

�Mani atsvabināja no cietuma.�

Grietiņa skarbi iesmējās.

�Protams, bet kas tad tevi atsvabināja?�

�To es nezinu.�

�Tā! Nu tad es tev to pateik�u � mans līgavainis palīdzēja tev izbēgt no cietuma.�

Rozīte vaicājo�i lūkojās uz Grietiņu � tā nemaz nezināja, kur� ir viņas līgavainis.

�Atzīsties tikai,� Grietiņa turpināja. �Jānis Reliņ� tevi izglāba no cietuma.�

Rozīte kā zvērēdama pacēla roku uz aug�u un izsaucās:

�Nudien, viņ� tas nebija!�

Pati nezinādama, viņa bija nepatiesi zvērējusi. Protams, kā gan viņa būtu varējusi nākt uz domām, ka dārznieks, kur� savas jūtas mācēja tik labi apslēpt, viņu tik kaislīgi mīl!

Grietiņa nicino�i noskatījās uz savu pretinieci.

�Tu redzi,� viņa teica, �ka esmu tevi pazinusi, lai gan tu esi pārģērbusies par �igānieti,� nedomā, ka tev izdosies arī citādā ziņā ar labākiem panākumiem mani maldināt.�

Rozīte izmisa, redzēdama, cik stūrgalvīgi Grietiņa paliek pie savām domām. Tai ie�āvās prātā kāds padoms, ar kuru tā cerēja Grietiņu pārliecināt, ka tā alojas.

�Kur jūsu aud�ubrālis atrodas?�

Grietiņai acis iezvērojās.

�Tu vaicā pēc mana aud�ubrāļa? Tad tik tālu jau tas lietas? Bet Jānis ir mans līgavainis!� viņa dusmīgi izsaucās.

�Bet es jau to nezināju. Un, ja tas ir patiesība, kā tad jūs varat ticēt tādām aizdomām?�

Grietiņa brītiņu it kā apmulsa. Tā sajuta, ka �is pārmetums ir dibināts.

Tomēr ne!

Vai viņa pirms da�ām stundām nebija dabūjusi no sava līgavaiņa atteik�anās vēstuli? Un vai tajā vēstulē Jānis uz mū�u no viņas neatvadījās?

Par to domājot, Grietiņu no jauna pārņēma izmisums, viņa pieleca Rozītei klāt, sagrāba viņu aiz rokām un sāka kratīt.

�Beidzot es esmu tevi dabūjusi savā varā ... tu ... mātes indētāja ... tu man atņēmi mīļoto un padarīji mani nelaimīgu, bet tagad tavs grēku mērs pilns, tu nāksi man līdzi.�

Tā runādama, viņa rāva Rozīti sev līdzi.

Rozīte gribēja turēties pretim, bet viņa bija pārāk nogurusi, un spēki to bija atstāju�i.

Tomēr viņa nedusmojās uz savu pretinieci, jo tā redzēja, ka arī Grietiņa ir ļoti nelaimīga, tāpat kā viņa.

��ēlīgais Dievs, ap�ēlojies par mums!� viņa izsaucās.

Grietiņa �os vārdus pārprata.

�Tā, tu pat nekaunies par viņu Dievu lūgt! Tagad es tevi aizvedī�u atpakaļ uz cietumu, un tad tu tiksi bendem atdota ... tad ...�

Rozītei pārskrēja auksti drebuļi.

�Tici man, es esmu nevainīga, briesmīgo noziegumu pastrādājis kāds cits, un, kas attiecas uz Reliņa kungu, tu dari man un viņam pārestību.�

�Nē,� Grietiņa izsaucās, �viņ� pats man �odien atsūtīja atteik�anās vēstuli! Jā, �ovakar ... da�as stundas pēc tam, kad bija nomirusi mana māte un kad ...�

�ņukstē�ana apslāpēja viņas balsi. Rozīte sajuta vislielāko līdzcietību pret nelaimīgo mei�u.

Sājā acumirklī viņa nedomāja pati par savām bēdām un par dīvaino stāvokli, kādā viņa atradās. Tā redzēja, ka Grietiņa ir nelaimīga, un sāka saprast īsto nelaimes iemeslu.

Grietiņa savu iedomāto pretinieci bija nejau�i palaidusi vaļā. Tagad Rozīte satvēra viņas roku un izsaucās:

�Grietiņ, nudien jūs man darāt pārestību. * Kas mani izglāba no cietuma, to es nezinu, bet, ka tas nebija Reliņa kungs, par to es esmu pārliecināta.�

<Kur � kur viņ� tagad ir?�

�To es nezinu.�

Grietiņa vaicājo�i lūkojās uz nelaimīgo mei�u un jau gandrīz gribēja viņai ticēt. Bet te atkal no jauna viņā pamodās līdz�inējā neuzticība un, tā rūgti sacīja:

�Nepūlieties nemaz izmeloties! It īpa�i � man jau nav nekādas daļas gar to � ja Jānis grib būt jūsu draugs, lai viņ� to dara. Jel nedomājiet, ka es esmu greizsirdīga.�

Nabaga Grietiņa, cik briesmīgi tevi mocīja greizsirdība!

Rozīte, būdama visai nogurusi, nespēja viņai tikt līdzi un tādēļ palika da�us soļus iepakaļ.

�A, tu laikam gribi man izbēgt? Tu nāksi man līdzi uz pilsētu, uz policiju! Ja tu esi nevainīga, tad tev nav iemesla baidīties, un tad jau tu arī nebūtu no cietuma izbēgusi.�

Cik naidīgi skanēja �ie vārdi!

Vai Rozīte no �īs mei�as varēja sagaidīt visļaunāko? Vai viņa varēja tai mierīgi iet līdzi?

Nē, pa�ai savas dro�ības labad viņai vajadzēja raudzīt izbēgt. Grietiņa jau atkal bija viņu sagrābusi aiz rokas, bet Rozīte izrāvās un bēga prom. Bailes tai deva spēkus. Bet tālu viņa netika, jau pēc maza brī�a Grietiņa viņu panāca.

Sāpīgi iekliegdamās, Rozīte saļima.

�Es esmu pazudusi!� viņa stenēja, galvu uz krūtīm nolaidusi.

Tagad Grietiņa tomēr sāka atjēgties, un tai sirdī pamodās līdzcietība pret nabaga bēgli.

Viņa atcerējās pati savas sirdssāpes, kad'mīļā māte bija nomirusi un kad Jānis aizgāja, atstādams viņu vienu. Cik izmisusi viņa bija, kad tā dabūja vēstuli, kurā mīļākais viņai paziņoja, ka nevarot viņu precēt, un kā izsmiedams piezīmēja, ka tas pat savas mīļākās rokās viņu neaizmirsī�ot

Un vai arī �ī mei�a nebija tikpat nelaimīga kā viņa? Vai arī tā nebija zaudējusi māti? Vai arī tai nevajadzēja kā bēglei maldīties apkārt tum�ā naktī, kamēr viņa līdz nāvei nogurusi saļima?

Grietiņai acīs pamirdzēja asaras.

�Man jūsu �ēl,� viņa klusā balsī sacīja. �Nāciet, es aizvedī�u jūs uz savu dzīvokli, un, kaut jūs arī esat vainīga, tad tomēr man nav tiesības jūs sodīt.�

�Es jums zvēru, ka esmu nevainīga!� Rozīte izsaucās. �Es arvien lūdzu Dievu, lai mana nevainība nāktu gaismā un īstais slepkava tiktu nodots pelnītam sodam.�

Savādas jūtas pārņēma Grietiņu. Viņa atcerējās, ka arī Jānis arvien bija teicis, ka Rozīte ir nevainīga.

Nokaunējusies viņa pati sev atzinās, ka jau toreiz greizsirdība radās viņas sirdī un ka vienīgi tā paskubināja viņu stūrgalvīgi turēties pie domām, ka Rozīte pati noindējusi savu māti.

�Vai viņa patiesi būtu nevainīga? Varbūt viņa nemaz nav manu Jāni aizvilinājusi?� Grietiņa prātoja.

Viņa noliecās pie Rozītes un lūdzo�ā balsī sacīja:

�Celieties aug�ā, es aizvedī�u jūs uz savu dzīvokli. Protams, jūs gan tur atradīsiet manas mātes līķi.�

Beidzamos vārdus izrunādama, viņa sāka �ņukstēt. Arī Rozītei acīs saskrēja asaras.

�Nabaga Grietiņ,� viņa izsaucās, �tad liktenis arī jūs bargi piemeklējis! Ai, kaut jel jūs ticētu, ka es sajūtu pret jums dziļāko līdzcietību un vairāk neko nevēlos, kā jūsu laimi.�

�Tā man ir zudusi!� Grietiņa izsaucās.

�Bet varbūt arī ne. Es pazīstu Jāni Reliņu � viņ� bija pie mums par dārznieku un arvien likās krietns un augstsirdīgs cilvēks � es neticu, ka viņ� jūs būtu citas dēļ atstājis. Un to es jums zvēru pie visvarenā Dieva, ka, ja tas būtu taisnība, ko jūs sakāt, tad manis dēļ tas nav noticis.�

�ie vārdi nepalika bez iespaida. Grietiņa kļuva mierīgāka. Asaru pilnām acīm tā lūkojās uz Rozīti un drebo�ā balsī sacīja:

�Labi, es jums ticu! Nāciet man līdzi uz manu dzīvokli, es esmu viena pati, jo mana māte nomirusi.�

�Vai viņa �odien nomira?� Rozīte vaicāja.

Grietiņa pamāja ar galvu.

�Nāciet,� viņa atkal turpināja, �protams, gūstītāji jums ir uz papē�iem � tas jau redzams no jūsu drēbēm, kādās briesmās jūs atrodaties. Bet es domāju, ka pie manis jūs varēsiet it dro�i palikt līdz rītam, un gan jau tad redzēsim, kas tālāk darāms.�

�Cik laba jūs esat!� Rozīte aizkustināta izsaucās. �Es jau zināju, ka jūs pirmīt tikai izmisumā varējāt tā ar mani runāt, bet es aizmirsī�u jūsu skarbos vārdus, turpmāk lai mūs savieno mīlestība un draudzība.�

�Mīlestība un draudzība,� Grietiņa atkārtoja, cie�āk spiezdama Rozītes roku. �Bet tagad steigsimies,� viņa turpināja, �lai gan nakts ir tum�a un tādēļ nav jābaidās, ka mūs kāds varētu pārsteigt, tad tomēr labāk, ja mēs ātrāk tiekam mājās.�

�Jums taisnība,� Rozīte atbildēja.

Tad viņa pieķērās Grietiņai pie rokas, un nu abas ātriem soļiem devās uz priek�u. Piepe�i Rozīte apstājās.

�Kas tas � vai jūs neko nedzirdējāt?�

�Neko,� Grietiņa atbildēja.

�Tomēr, vai jūs nedzirdējāt ķērco�u kliedzienu?�

Grietiņa kratīja galvu.

�Mans Dievs,� Rozīte �ukstēja, �ja viņ� tagad nāktu, tad es būtu izglābta.�

Grietiņai atkal radās neuzticība.

�Ja viņ� nāktu? Par ko jūs runājat?�

�Es runāju par kādu jaunu �igānu, kas par mani laipni gādāja un mani pavadīja uz �ejieni.�

�Un jūs domājiet, ka viņ� jums tagad dod zīmi?�

�Jā, mēs �ādu zīmi norunājām.�

�Bet kā tad jūs iz�ķīrāties un kādēļ jūs braucāt atpakaļ uz �ejieni, kur jums draud visvairāk briesmu?�

Rozīte smagi nopūtās un tad sacīja:

�Jūs vēl nezināt neko tuvāk par manu bēg�anu. Iedama es jums visu izstāstī�u.�

�Jā, stāstiet.�

Viņa cerēja kaut ko dabūt dzirdēt arī par Jāni.

Rozīte brītiņu palika stāvot un klausījās, vai vēlreiz nesadzirdēs ķērco�o kliedzienu, bet viss palika klusu.

Nu viņas atkal devās uz priek�u, un Rozīte pastāstīja, kādā veidā viņa bija izglābta no cietuma.

Grietiņu viņas stāsts visai aizkustināja, tā nevil�us palika stāvot, apķērās Rozītei ap kaklu un vilka to sev klāt.

�Ai, cik daudz, neizsakāmi daudz jūs esat izcietusi!� viņa izsaucās. �Kā man jūsu �ēl! Zinu gan, kāda liela starpība ir starp jums, bagātu labāko aprindu jaunkundzi, un mani, nabaga pārdevēju, bet es domāju, ka jūs man piedosiet, redzēdama, ka es no�ēloju savu pirmītējo izturē�anos.�

�Piedo�u?� Rozīte izsaucās, mīļi lūkodamās uz savu biedreni. �Nerunāsim nemaz par to, man vajag jums pateikties, ka jūs man tagad piedāvājat savu palīdzību. Bet tagad jūs man ticat, ka es neesmu vainīga?� Rozīte vaicāja.

�Par to es esmu pārliecināta,� Grietiņa atbildēja.

�Ai, kaut jel reiz dabūtu rokā slepkavu un mana nevainība nāktu gaismā!�

�Uzticieties Dievam!� Grietiņa viņu mierināja. �Gan jau tas palīdzēs taisnībai uzvarēt.�

Dzīvi sarunādamās, visvairāk par Rozītes bēg�anu, abas mei�as beidzot sasniedza Grietiņas dzīvoklīti.

Istaba bija tum�s un kluss. Rozītei pārskrēja �alkas pār kauliem, kad tā iegaja mazajā istabiņā.

Grietiņa gāja pa priek�u un aizdedzināja sveci, tad pameta Rozītei ar roku, lai tā nākot tuvāk. Lēniem soļiem viņas abas piegāja pie gultas, kurā gulēja līķis.

Rozīte nometās pie gultas uz ceļiem un pielūdza Dievu. Tad viņa piecēlusies sniedza Grietiņai roku un sacīja:

�Pieņemiet manu sirsnīgāko līdzjūtību � es ļoti labi saprotu jūsu sāpes, Grietiņ ...�

�Jūs tās sapratīsiet vēl labāk, kad dabūsiet visu zināt,� Grietiņa viņu pārtrauca. �Ja jums varbūt �ajā istabā bailes, tad ieiesim otrā istabā,� viņa pēc brī�a piemetināja.

�Nē jel,� Rozīte atbildēja. �Jūs zināt, es nāku no savas mātes kapa, es nebīstos no miroņiem.�

�Labi, tad apsēdīsimies �epat, pastāstīsim viena otrai savu likteni un pārspriedīsim, kas tālāk darāms.�

Rozīte jau patlaban taisījās apsēsties, bet piepe�i apjuka un kāpās atpakaļ. Grietiņa brīnīdamās paskatījās uz viņu. Kas tad Rozītei pēk�ņi bija noticis?

Tā bēdīgi aplūkoja savu dīvaino �igānietes apģērbu; viņai ap dū�u bija tā, it kā tā ar �o apģērbu parādītu nelaiķei necieņu.

Beidzot Grietiņa noprata, ko viņas draudzene domāja; tā ātri atnesa mēteli un apklāja Rozītei ap pleciem.

Tā viņai sirsnīgi pateicās.

Abas mei�as labu brīdi sēdēja, domās nogrimu�as, beidzot Rozīte pārtrauca klusumu.

�Lūdzu, pastāstiet man tagad savu likteni,� viņa lūdzās.

Grietiņa to darīja un izsūdzēja viņai visas savas bēdas un sirdēstus. Rozīte aizkustināta sniedza viņai roku.

�Mēs esam vienādā mērā nelaimīgas,� viņa sacīja, �tomēr liktenis ir pret jums �ēlīgāks, viņ� jums vismaz atstājis jūsu labo vārdu un godu.�

Beidzamos vārdus runādama, Rozīte sāka sāpīgi �ņukstēt.

Kad tā bija atkal drusku nomierinājusies, Grietiņa lūdza no viņas piedo�anu, ka tā turējusi viņu aizdomās par mīļotā Jāņa atvilinā�anu.

�Nerunāsim vairs par to,� Rozīte laipni sacīja.

�Nē, nē, es gribu zināt, vai jūs man esat piedevusi.�

�No visas sirds.�

�Ai, kā gan es varēju būt tik stulba!�

Pēc �iem vārdiem Grietiņa meklēdama lūkojās istabā apkārt.

�Diezin, kur gan palikusi tā vēstule, kuru es �ovakar dabūju?� viņa murmināja.

Viņa izmeklējās pa visu istabu, bet tā nebija nekur atrodama. Grietiņa kļuva arvien nemierīgāka. Vai pa to laiku, kamēr viņa bija izgājusi, dzīvoklī būtu bijis kāds sve�s cilvēks?

Citu jau nevarēja domāt, jo vēstule nekur nebija atrodama.

�Es nemaz nevaru ticēt, ka Jānis Reliņ� būtu tā izturējies,� ka tikai vēstule nav viltota?� Rozīte sacīja.

Grietiņa apmulsa, tai radās it kā cerība, kas tomēr drīzumā atkal izgaisa.

�Ai nē,� viņa bēdīgi sacīja. �Es pazīstu viņa rokrakstu � vēstule nebija viltota.�

�Uztraukumā un sāpēs jūs varbūt esat pārskatījusies.�

�Nu, bet kādēļ tad Jānis vēl arvien nav atpakaļ atnācis, kā viņ� man apsolīja?�

Asaras viņai sāka ritēt pār vaigiem. Rozīte raudzīja viņu mierināt, kas tai beidzot arī izdevās.

Grietiņa pati sāka runāt par aizdomām, kuras viņa turējusi pret Rozīti.

�Jums vajag visu zināt,� viņa sacīja un sāka stāstīt, ka greizsirdība sākusi mocīt viņu jau kop� tā vakara, kad Jānis atzinies, ka viņ� Rozīti kaislīgi mīlot.

Rozīte nobāla.

�Ko � vai viņ� tā teica?�

�Jā. Protams, viņ� tūlīt arī piemetināja, ka tam neesot nekādu cerību iegūt jūsu roku.�

�Un jūs...�

�Un es, ai, piedodiet man � es jūs nozaimoju, es jūs nosaucu par mātes noindētāju, kura nav viņa mīlestības cienīga.�

Rozīte aizsedza seju.

�Vai jūs uz mani dusmojaties?� Grietiņa bēdīgi izsaucās.

�Nē,� Rozīte mīkstā balsī atbildēja. �Man sāp sirds, ka nebija neviena cilvēka, kas mani aizstāvētu.�

�Nē jel � Jānis jūs aizstāvēja.�

�Vai jūs pēc tam vēl esat ar viņu runājusi?�

�Nē. Tikai vakar mana māte pirms savas nāves lika viņam zvērēt, ka viņ� mani precē�ot.�

�Un vai viņ� zvērēja?�

�Jā.�

�Un tad?�

�Tad viņ� mani nosauca par savu līgavu.�

�Grietiņ, es esmu pārliecināta, ka jūsu mīļotajam būs notikusi kāda nelaime, jo, cik es viņu pazīstu,� un jums vajag viņu vēl labāk pazīt,�tad viņ� ir cilvēks bez viltus.�

�Jā, tagad arī es sprie�u par viņu daudz mierīgāk. Ka viņ� jūs mīl, to viņ� man atzinās. Varbūt, ka viņ� steidzies jums pakaļ.�

Rozīte kratīja galvu.

�Nē, nē, tam es neticu. Bez tam viņam vajag zināt, ka es viņu nekad nespē�u mīlēt.�

�Viņ� varbūt cerēja uz vēlākiem laikiem.�

�Arī tas būtu bijis velti, jo viņam jau nevarēja būt nezināms, ka mana sirds vairs nav brīva.�

Grietiņa satrūkās.

�Tad jau taisnība ļau�u valodām?� viņa stostījās.

�Kas tās par valodām?�

�Ļaudis runā, ka grāfs Pauls fon Roten�teins esot bijis jūsu līgavainis,� Grietiņa atbildēja.

Rozīte nobāla.

�Esot bijis?� viņa dvesa.

�Mans Dievs, tātad jūs vēl nezināt...�

�Ai, ko man vēl vajadzēs dzirdēt!� Rozīte izsaucās.

Grietiņa piecēlās, piegāja Rozītei klāt, satvēra viņas rokas un tad līdzjūtīgi sacīja:

�Saņemieties � arī jūs esat pievilta.�

Rozīte tikai ar pūlēm savaldījās neiekliegusies.

�Es esot pievilta ... grāfs ...�

�Viņ� mīl kādu citu!�

�Kas tā tāda ir?�

�Jūsu māsīca, Dora fon Holfelde.�

�Jūs alojaties � es jūs lūdzu, sakiet man, ka jūs alojaties.�

�Jā, kaut es to varētu, bet man jāsaka jums patiesība � grāfs un baronese jau ir saderināju�ies.�

Tagad Rozīte sāpīgi iekliedzās un paģībusi nogāzās zemē. Grietiņa noliecās pie viņas un līdzcietīgi �ukstēja:

�Nabadzīte, tātad arī tu ...�

Nu viņa nopūlējās, gribēdama Rozīti uzmodināt no ģīboņa, kas viņai pēc lielām pūlēm arī izdevās.

Rozīte atmodusies apķērās viņai ap kaklu un �ukstēja:

�Kā es tev pateicos! Jā, tagad es zinu, cik tev laba sirds, un, ja nabaga nelaimīgās bēgles draudzībai priek� tevis ir kāda vērtība, tad es tevi lūdzu, paliec mana draudzene � mana māsa.�

�Rozīte!�

�Grietiņa!�

Tā izsaukdamās, jaunās meitenes apkampās un skūpstījās. Nedaudz nomierināju�ās, viņas sāka atkal tērzēt, kamēr austrumos jau parādījās rīta blāzma.

Bet �is rīts nebija nekāds jaukais, tas līdzinājās abu mei�u liktenim, kuras mīlēja ar visu savas jaunās sirds skaidrību, bet tāpat kā jaunais dārznieks � bez cerības.

63. nodaļa.

Mūsu stāsts mūs atkal aizved uz Parīzi, uz Bergeru ģimenes nabadzīgo dzīvokli.

Augļotājs, mums jau no agrākiem laikiem pazīstamais starptautiskās darba bir�as īpa�nieks �arls Renē un tiesas sulainis jau sen bija aizgāju�i, bet istabiņas iemītnieki vēl nebija at�ilbu�i no priecīgā pārsteiguma, un sevi�ķi slimais Bergers nevarēja saprast, kas īsti noticis.

�Sakiet jel man, doktora kungs, vai es esmu nomodā vai sapņoju? Vai patiesi Dumonta kungs ...�

�Grib samaksāt jūsu parādus?� doktors viņu laipni pārtrauca. �Protams, ka viņ� to darīs. Bet viņam ir vēl labāks nodoms � viņ� apņēmies nokārtot jūsu dzīvi, mans krietnais draugs. Arī par jūsu ģimeni viņ� grib gādāt. Jūsu mazajam Kurtam kādreiz jākļūst par krietnu grāmatvedi vai kaut ko citu tamlīdzīgu � manis dēļ arī par zeltkali, un tikko, viņ� būs ieguvis vajadzīgās zinā�anas, Dumonta kungs to sūtīs augstākā skolā.�

�Es mācī�os ļoti �akli!� zēns izsaucās, dzirdēdams �ādus solījumus, �lai arī es reiz varētu kļūt tikpat gudrs kā Emīls.�

�Tikpat gudrs kā tavs brālis Emīls,� doktors atkārtoja un domīgi nolūkojās uz zēnu.

�Vai ne, doktora kungs! Un tad es savam mīļajam tētiņam darī�u daudz prieka.�

�Es vēl neesmu galā,� doktors turpināja, �man vēl kaut kas sakāms, mīļais Bergera kungs ...�

Slimais, kur� aiz liela prieka jutās gandrīz vesels, piecēlās un vaicājo�i lūkojās uz doktoru.

�Tiklīdz es bū�u jūs dabūjis uz kājām, draudziņ, jums vajadzēs kost skābajā ābolā un uz kādu laiku �ķirties no savas meitas.�

Slimais satrūkās.

�No manas Paulīnes!� viņ� sāpīgi izsaucās.

�Nu, nu, nav jau nemaz tik ļauni, kā jūs domājat! Marija Dumonta jaunkundze, kura tagad drusku sasirgusi, dzirdējusi tik daudz laba par jūsu meitu, ka vēlas to iegūt sev par biedreni.�

Slimais tikai pakratīja galvu, bet Paulīne aizkustināta izsaucās:

�Mīļais papiņ, Dumonta jaunkundze esot tik mīļa un laba, un viņas tēvs par mums tā gādā ...�

�Jā, jā, mīļais bērns, tev taisnība,� slimais viņu pārtrauca. �Mēs esam Dumonta kungam daudz pateicības parādā. Ej pie viņiem, mīļā meitiņ, un dari savu pienākumu.�

�Ne tik ātri,� doktors smaidīdams sacīja. �Pagaidīsim, kamēr jūs būsiet vesels, tagad arī jūs pats nevarat iztikt bez mīļas kopējas. It īpa�i es domāju, ka �ī vieta nebūs slikta, jo Dumonta kundze kā draudzene nav vis peļama.�

Slimais saņēma rokas kopā un, acis uz aug�u paceldams, izsaucās: ��ēlīgais Dievs, kādu prieku tu man �odien esi licis piedzīvot!� �Jā, mans kungs, jums jāpateicas Dievam un savam dēlam Emīlam par �o prieku.�

Doktors laikam gan �os vārdus neizrunāja bez nodoma. Viņ� redzēja, ka vecajam vīram acīs pamirdzēja prieka asaras.

Arī Paulīne un mazais Kurts priecājās.

Likās, ka no visas ģimenes novēlies smags slogs, kas to līdz �im nospieda.

Doktors paņēma platmali un gribēja iet projām.

Paulīne vaicājo�i skatījās uz viņu, gudrais vīrs saprata �o skatienu un smaidīdams sacīja:

��odien es nedrīkstu rakstīt recepti. Esmu jūsu tēvam atnesis sirdsprieku un dvēseles mieru, un �īs divas lietas ir vairāk vērtas, nekā visas aptiekas. Ardievu, mani mīļie!�

Abi bērni piesteidzās doktoram klāt un skūpstīja tam rokas, un, pavadīts no nesen vēl nelaimīgās, bet tagad neizsakāmi laimīgās ģimenes pateicībām, doktors aizgāja.

Kādā no iepriek�ējām nodaļām mēs redzējām, kāds nodoms vecajam Dumontam bija ar grāfu Ernestu Albertu.

Viņ� gribēja piespiest savas meitas pavedēju, kur� neizpildīja savu solījumu un, atsaukdamies uz savu augsto kārtu, uzdro�inājās cienījamas mei�as godu ar kājām mīdīt, lai tas viņa meitu Mariju padara par savu laulātu draudzeni un caur to glābj viņas godu.

Mēs arī redzējām, kādā ceļā viņ� to gribēja panākt.

Vecā, slimā Bergera dēls Emīls bija visai veikls ierēdnis Dumonta kunga kantorī.

Diem�ēl viņ� bija pieķerts zādzībā. Viņ� bija nozadzis Marijas jaunkundzes rotu, gribēdams savu ģimeni izglābt no trūkuma, un vecais Dumonts bija to dabūjis zināt.

Viņ� būtu varējis zagli nodot tiesām, bet viņ� to nedarīja, tāpēc ka Emīls uzņēmās izpildīt kādu uzdevumu.

Un �is uzdevums, kā mēs jau zinām, bija tāds, ka vajadzēja grāfu pavedināt uz iz�ķērdību un da�ādiem nedarbiem, lai to beidzot iegrūstu vislielākajā nabadzībā un trūkumā.

Kad �is mērķis būtu panākts, tad vecais Dumonts ierastos kā glābējs no trūkuma, un tad � tā viņ� cerēja � lepnais grāfs viņu ar prieku un pateicību apsveiktu kā savu sievastēvu.

�ī mērķa sasnieg�anai Dumonts bija izdevis savam līdz�inējam pārdevējam pla�as pilnvaras.

Viņ� tam bija izmaksājis lielu summu skaidra naudā un atvēlējis lielu kredītu.

Galvenais nosacījums bija tāds, ka neviens nedrīkstēja dabūt zināt, ka Emīls rīkojas viņa uzdevumā. Emīlam Bergeram vajadzēja rīkoties pilnīgi uz savu roku un savu galvu.

Turpmāk mēs iepazīsimies ar �o jauno cilvēku un tad dabūsim pārliecināties, ka tas ir slīpēts blēdis.

Tāpat mēs arī dabūsim zināt, kādi nodomi viņam ir, mēs redzēsim, ka viņ� savu dienestu pie vecā Dumonta uzskatīja tikai par līdzekli, lai sasniegtu pats savu mērķi.

Dumonts bija uzdevis savam agrākajam pārdevējam katru dienu un, ja vajadzīgs, pat vairākas reizes dienā, viņam paziņot par saviem panākumiem un darīt to nevis rakstiski, bet mutiski.

�im nolūkam bija norunāta zināma stunda, un bez tam Emīls arvien ieradās citādi pārģērbies, tā ka viņu neviens nepazina.

Lai grāfu pavedinātu uz neceļiem, uz kuriem lielā pilsētā var viegli nokļūt, Emīlam vispirms vajadzēja iemantot jaunā mui�nieka uzticību.

Un tas viņam nācās diezgan viegli.

Emīls Bergers bija senākos laikos izdarījis da�u labu muļķību un traku joku, par ko viņa ģimenes locekļiem un priek�niekiem nebija ne jausmas. Tajos laikos viņ� arī bija iedraudzējies ar da�iem sev līdzīgiem vazaņķiem, un tos viņ� tagad ņēma palīgā.

Viņ� ļoti veikli mācēja kādā teātra izrādē grāfam piesūtīt it kā sievietes rakstītu mazu vēstulīti, kurā grāfs tika uzaicināts nāko�ajā naktī uz satik�anos kādā restorānā Buloņas apkaimē, un grāfs nebūt nekavējās �im uzaicinājumam paklausīt.

Pusnakts jau bija pienākusi, kad grāfs gāja caur me�u, bet viņ� vēl nebija tālu �ticis, kad viņam ceļā aizstājās spēcīgs, plecīgs vīrietis, atprasīja tam naudu un piedraudēja ar nāvi.

Grāfs sāka kliegt un saukt palīgā, un nāko�ajā acumirklī arī ieradās glābējs � tas bija Emīls Bergers.

Emīls cīnījās kā lauva ar briesmīgo uzbrucēju, kur� bija grāfu tā nobiedējis, ka viņ� nemaz neredzēja, ka tie abi plūcas tikai tāpat pa jokam.

Un, kad beidzot briesmīgais laupītājs bija uzvarēts un aizdzīts, tad grāfs aizkustināts apkampa savu dū�īgo dzīvības glābēju un zvērēja visu mū�u palikt par viņa labāko draugu.

Un taisni tas jau arī bija viltīgā Emīla nolūks � �im cilvēkam, kuru viņ� gribēja postā iegrūst, vajadzēja vispirms kļūt par viņa draugu.

Protams, ka Emīls Bergers ar pateicību pieņēma grāfa ielūgumu pavadīt to uz viņa dzīvokli.

Viņ� brī�iem smagi nopūtās, un grāfs, kur� pēc dabas bija labsirdīgs cilvēks, beidzot to ievēroja un apvaicājās savam dzīvības glābējam, kas tam kaitot, vai kādas bēdas nospie�ot viņa sirdi, tomēr viltīgi gudrais Emīls tūlīt vis neatbildēja, bet nopūtās vēl smagāk.

Grāfs tagad viņam uzplijās jo vairāk, lai jel tas izsūdzot savas bēdas un sirdēstus.

�Mīļais draugs, jūs man esat izglābis dzīvību, tādēļ sakiet vien dro�i, kas jums kait, gribu jums palīdzēt.�

Viņi pa to laiku bija jau iznāku�i laukā no Buloņas me�a un gāja pa Parīzes ielām.

Piepe�i Emīls palika stāvot un bēdīgi lūkojās uz grāfu, it kā gribēdams teikt: tu man nevari palīdzēt pie vislabākās gribas.

Grāfs satvēra sava dzīvības glābēja rokas un sacīja:

�Uzticieties man! Vai jums ir parādi? Jeb neuzticīga mīļākā?�

�Neuzticīgas mīļākās gan man nav,� Bergers izvairīdamies atbildēja.

�Vai jūs esat bez darba?�

Bergers pamāja ar galvu.

Vēl labu brīdi turpinājās �ī komēdija, un beidzot grāfs dabūja zināt, ka Emīls Bergers bijis zeltkaļa Dumonta veikalā par pārdevēju un tagad esot bez vietas.

�Un jums līdz �im vēl nav izdevies dabūt citu vietu?� grāfs līdzjūtīgi apvaicājās.

�Nē,� Emīls Bergers atbildēja, �jo es tiku atlaists bez apliecības. Es tam vecajam skopulim teicu taisnību acīs, un, protams, tas viņam nepatika, un viņ� izsvieda mani laukā.�

Grāfs jautri iesmējās.

�Un tādēļ jūs esat tā nobēdājies? Vai tad jūs nezināt, ka jūs man esat izglābis dzīvību un ar to ieguvis tiesības uz manu draudzību. Nāciet, jaunekli, es jums palīdzē�u. Man liekas, ka jums ir ļoti gai�a galva un jūs esat izveicīgs cilvēks.�

�Ja jūs varētu izmantot manus vājos spēkus...�

�Ko niekus � vājos spēkus! Vecā zeltkaļa Dumonta pirmajam pārdevējam vajag būt veiklam un gudram cilvēkam � jūs laikam gan protat vairākas valodas?�

�Nē, grāfa kungs, tikai piecas.�

�Ar to jau pilnīgi pietiek! Vai zināt ko, es jūs pieņem�u par savu sekretāru � jūs dabūsiet brangu algu un arī citādā ziņā jums būs it ērta dzīve.�

Bergeram seja spīdēja aiz prieka, acīs tam mirdzēja asaras.

�Jūs izglābāt man dzīvību, grāfa kungs!�

�Palieciet mierā, jaunais draugs! Tagad pavadiet mani uz viesnīcu, tur mēs vispirms krietni atpūtīsimies no pārciestajām izbailēm un pārrunāsim mūsu tālākās darī�anas.�

Kop� tās nakts bija pagāju�as divas dienas.

Omulīgi cigāru smēķēdams, grāfs Alberts sēdēja mīkstā atzveltnī, kamēr viņa jaunais sekretārs Emīls Bergers aizzīmogoja da�as vēstules, kuras viņ� grāfa uzdevumā bija rakstījis Francijas sūtnim Berlīnē.

Grāfs no�āvājās un aizsvieda cigāru prom.

�Parīzē sāk kļūt garlaicīgi, mīļais Emīl,� viņ� sacīja, �ne �eit vairs kaut kas jauks un ārkārtīgs piedzīvojams, ne kas cits...�

�Pacietieties tikai,� sekretārs smaidīdams atbildēja.

�Ak jā, es gandrīz jau sāku ilgoties pēc tādas pa�as sastap�anās ar laupītāju kā toreiz, kad man bija gods ar jums iepazīties.�

�Kādēļ, grāfa kungs?�

�Nu tādēļ, lai būtu jel kāda pārmaiņa.�

Emīls Bergers pakratīja galvu.

�To es uzskatu par nepareizu, grāfa kungs. Pēc manām domām, jūs vēl esat pārāk jauns un arī pārāk bagāts, lai jau visas baudas būtu jums apniku�as.�

Grāfs pilnīgi uzticējās savam sekretāram, kura nodoms bija viņu iegrūst nelaimē.

�Mīļais draugs, kas tad jums teica, ka baudas man jau apniku�as? Es jau devos pēc jaunām baudām, tomēr garlaicība mani moca. Vispirms es gribēju braukt uz Nicu, bet tad pārdomāju, ka arī tur nebūs lielas lietas, bet Vācijā � tur jūs domāsiet par mani citādi, tad jūs redzēsiet, ka es protu dzīvot.�

�Un jūs, grāfa kungs, domājat, ka Parīzē ir pārāk garlaicīgi?�

�Hm, ziniet ko � tā ir ērmota lieta, bet man arvien jādomā par mūsu toreizējo piedzīvojumu Buloņas me�ā ...�

�Jūs varbūt mazāk domājat par uzbrucēju, nekā par skaisto dāmu, kura bija �ī gadījuma nevainīgais iemesls.�

�Var jau būt,� grāfs vienaldzīgi atteica.

�Kad jūs domājat, mans kungs ...�

�Ko niekus, es esmu jūsu draugs, nevis jūsu kungs � vienīgā starpība starp mums abiem ir tā, ka man ir drusku vairāk naudas nekā jums.�

�Gan jau es �o starpību drīzumā raudzī�u izlīdzināt,� Emīls Bergers nodomāja pie sevis.

�Kā jau teicu, negribu noliegt, ka mani neinteresētu noslēpumainā dāma, kuras dēļ mani gandrīz nosita,� grāfs turpināja.

�Tai gan katrā ziņā vajag būt savādai dāmai,� sekretārs iebilda.

�Jums taisnība! Tā ir ļoti mīļa mei�a, un es labprāt vēlētos to aplūkot tuvumā un nevis arvien tikai notālēm caur operas binokli.�

�Un kas jums to liedz, grāfa kungs?�

�Jūs vēl vaicājat? Ei, kas man to liedz,� jods lai parauj! Viņas stāvoklis, viņas apstākļi � apdomājiet, ka viņa nav vis aktrise vai balerīna, kaut arī viņa mīl jautru dzīvi.�

�Domāju, ka tā ir svarīga lieta,� Bergers atbildēja.

�Hm, ja, bez tam viņai ir arī tēvs, un man jāatzīstas, ka kop� kāda laika man no tēviem briesmīgi bail.�

Vieglprātīgais grāfs, to sacīdams, domāja par veco Dumontu, kura meitu viņ� bija pievīlis.

Emīls arī noprata, ko grāfs domā. Viņ� zināja visus notikumus sava principāla namā, tādēļ atbildēja:

�Pēc manām domām, �ajā lietā jums nerastos nekādas grūtības.�

�Kā tā?�

�Nu, �is tēvs savai meitai atļauj diezgan lielu vaļu.�

�Kā tad jūs to zināt?�

Sekretārs paraustīja plecus.

�Līdz �im viņa vēl nekad nav rādījusies viesībās tēva apsardzībā,� viņ� atbildēja.

�Hm, tas jau būtu ļoti labi, bet �īs viesības ir tādas, kuras es nemēdzu apmeklēt.�

�Varbūt tomēr! Piemēram, fon Gumarova kunga viesības.�

�Ko jūs teicāt � fon Gumarova kunga ...�

�Ai, piedodiet, grāfa kungs! Es glu�i aizmirsu jums pavēstīt kādu svarīgu vēsti.�

�Kas tā ir par vēsti, mans mīļais sekretār?�

��is fon Gumarova kungs mums atsūtījis ielūgumu uz viesībām, kuras tas drīzumā sarīkos.�

�Nu, un?�

Sekretārs blēdīgi pasmīnēja.

�Nu, tur jūs atradīsiet arī savu skaistuli.�

Grāfs piecēlās.

�Tā, protams, ir cita lieta � �ajā gadījumā mēs nedrīkstam fon Gumarova kunga ielūgumu atraidīt, lai gan man jāatzīstas, ka �is kungs man nebūt nav patīkams.�

�Jūs jau neiesiet turp viņa dēļ, bet...�

�Skaistules dēļ, jūs gribējāt teikt.�

�Glu�i pareizi.�

�Bet jūs nāksiet man līdzi. Man jums jāsaka, mīļais Emīl, ka bez jums man tur nepatiktu iet.�

Sekretārs paklanījās, pie tam uz viņa lūpām parādījās uzvaras smaids, ko grāfs nemanīja.

Patlaban viņ� jau gribēja grāfam pateikties, kad durvis atvērās un ienāca kambarsulainis. Zemu paklanīdamies, tas pasniedza grāfam krā�ņu smar�ojo�u vēstulīti.

Grāfs to ātri paņēma, atvēra aploksni un brīnīdamies lasīja sekojo�ās rindiņas:

�Mīļais Ernest!

Paldies, Tu mani atkal esi atdevis atpakaļ dzīvei, jo tagad es atkal varu cerēt un mīlēt. Tava Marija Dumonte.�

Grāfs saīdzis saburzīja vēstuli un iesvieda to kamīnā.

�Ko tad tas nozīmē?� viņ� murmināja. �Domāju, ka esmu diezgan saprotami izteicies gan tēvam, gan meitai. Kā gan �ī mazā muļķīte vēl var muldēt par mīlestību un cerībām? Vai viņi tomēr vēl cer mani nomedīt?� viņ� pēc brītiņa turpināja. �Nē, tas viņiem neko nelīdzēs, jo vecajam Dumontam �ajā reizē ir darī�ana ar gudru lapsu.�

�ie vārdi, kurus grāfc tikko saprotami nomurmināja, atstāja savādu iespaidu uz Emīlu Bergeru.

Sākumā viņ� klausījās tikai pavir�i, bet tagad viņ� paliecās uz priek�u, rokas tam sa�ņaudzās dūrēs, lūpas drebēja, un acis zvēroja, citkārt bālā seja piepe�i sāka kvēlot, it kā viņa krūtīs būtu aizdegu�ās tūksto�iem liesmu.

Kas tā bija par varu, kas �o cilvēku, kur� mācēja visai labi liekuļot, tik piepe�i pārvērta?

Tā bija greizsirdība, kas ar varu apslāpēja �ķīstās mīlas jūtas.

Tātad vecajam Bergeram nebija vis taisnība, kad tas teica, ka viņa dēlam neesot sirds.

Bet, ak vai, �ajā sirdī bija vieta tikai ļaunām kaislībām.

Kambarsulainis bija palicis pieklājīgi pie durvīm stāvot. Bergers uz viņu vaicājo�i paskatījās.

�Zēns gaida atbildi,� sulainis sacīja.

�Nav vajadzīgs,� grāfs saīdzis sacīja. �Sakiet viņam, ka es esmu sasirdzis, ka es neesmu mājās vai pat aizceļojis � ai, ejiet un sakiet viņam ko gribēdams, bet tikai gādājiet par to, lai zēns vairs nenāktu ar vēstulēm.�

Sulainis aizgāja un izpildīja savu uzdevumu. Grāfs noskatījās viņam pakaļ un tad klusu sacīja:

�Nudien, man �ēl �īs mazās! Es nu gan nebūtu viņu apbēdinājis, bet �ie naudasmaisi domā par sevi diezin kādas lielas lietas.�

Viņ� paķēra platmali un iebāza kabatā maku ar vairākiem vērtspapīriem.

�Uz redzē�anos, mīļais Berger! Ja jums ir laiks un vēlē�anās, tad, lūdzu, paziņojiet ar da�ām rindiņām manam me�kungam, ka mēs vēl pirms aizceļo�anas darīsim viņam to prieku un izbrauksim uz medībām. Pēc pusstundas es bū�u atpakaļ, mīļais draugs.�

Grāfs atkal bija atdabūjis senāko jautrību.

Tikko grāfs bija aizgājis, sekretārs pielēca pie kamīna, kurā grāfs bija iesviedis saburzīto vēstuli. To izdarījis, viņ� ļaunā, dusmīgā balsī izsaucās:

�Tagad es jūs saprotu, Dumonta kungs! Labi, es darī�u, cik spē�u priek� jums un � priek� sevis!�

Nejauki ņirgādamies, viņ� turpināja:

�Jūsu nolūkam es upurē�u viņa naudu, bet manam nolūkam viņa miesu un dvēseli!�

Tas notika taja pa�ā dienā.

Zīda rītasvārkos ietinies, Gumarova kungs sēdēja mīkstā atzveltnī. Viņ� smēķēja dārgu turku pīpi un mīlinājās ar ruma pudeli, kas stāvēja viņa priek�ā uz galda.

Viņa palielās acis laimīgi spulgoja un meta savus starus uz stipri palielo, sarkano degunu.

Gumarovs jutās vislielākā mērā omulīgs. Viņ� domāja par balli, ko tas �ovakar rīkoja.

Uz balli bija apsolīju�ās atnākt ne vien fran�u teātra trīs pazīstamās aktrises, kuras mēdza dēvēt par trim grācijām, bet arī �anete Marsa, Henriha Marlota mīļākā, un tā skaistule, par kuru Emīls Bergers sarunājās ar grāfu Albertu.

Gumarovs patlaban bija atkal pielicis pudeli pie biezajām lūpām, kad durvis atvērās un istabā ienāca nepatīkama izskata cilvēks. Tas pasniedza Gumarova kungam vizītkarti.

Pēc maza brī�a zālē ienāca Emīls Bergers.

�Fon Gumarova kungs,� viņ� godbijīgi sacīja, �mani sauc par Emīlu Bergeru un man ir gods jums stādīties priek�ā kā grāfa Alberta sekretāram, kur� jums liek izteikt savu pateicību par laipno ielūgumu un ar vislielāko prieku ņems dalību jūsu sarīkotajās viesībās.�

Gumarovs smaidīja.

�Labi � ļoti labi! Bet vai viņ� patie�ām nāks? Visi pieņēmu�i ielūgumus, būs ļoti jauka sabiedrība. Nāciet �urp, jaunais kungs, iedzersim kopā glāzīti ruma.�

�Jūs esat ļoti laipns,� sekretārs smaidīdams atbildēja.

Viņ� piebīdīja krēslu pie galda un apsēdās.

�Man jau tādēļ vien jāpateicas par laipno saņem�anu, fon Gumarova kungs, ka man katrā ziņā vajag ar jums pārrunāt kādu lietu, pie kuras arī jums ir dalība.�

�A, es jau saprotu gan, jūs gribat no manis naudu aizņemties!� Gumarovs izsaucās.

Sekretārs pasmaidīja.

�Jūs alojaties, mans kungs! Es jau neesmu skaistā balerīna, bez tam es teicu, ka jums dalība pie tās lietas, un nevis man.�

�Ko tad jūs vēlaties?�

�Vispirms es lūgtu atļauju, mans kungs, jums pastāstīt kādu atgadījumu, ko es pirms trim gadiem Var�avā piedzīvoju.�

Gumarovs drusku apmulsa.

�Var�avā?� viņ� vaicāja, acis blisinādams.

�Jā, kā tad,� sekretārs atbildēja. �Toreiz es biju otrais grāmatvedis kādā lielā pārdotavā, kurai galvenokārt bija sakari ar poļu tirgotājiem ...�

�Hm, hm,� Gumarova kungs norūca.

�Kāda no �īm ievērojamākām tirgotavām krita bankrotā, un, tā kā es diezgan labi protu poļu valodu, tad man steig�us vajadzēja doties uz Var�avu, lai tur glābtu, kas vēl bija glābjams.�

Gumarova kungs jau smaidīja laipnāk un atkorķēja pudeli sarkanvīna.

�Bija auksta, tum�a, vētraina nakts, mans kungs, kad es nonācu Var�avā,� Bergers turpināja.

�Tā, tā.�

�Visas viesnīcas jau bija slēgtas, un, zobus klabinādams, es skraidīju pa ielām, pajumti meklēdams ...�

�Slikti � ļoti slikti!�

�Nu, vissliktākais vēl nāks,� Emīls Bergers turpināja, drusku pasmaidīdams. �Kāds naktssargs beidzot ap�ēlojās par mani un aizveda mani uz kādu �auru ieliņu un parādīja vāju sveces gaismiņu kāda stūra nama otrajā stāvā. �Tur ir viesnīca �Pie pelēkās lapsas�,� naktssargs smīnēdams sacīja, �tur jūs vajadzības gadījumā atradīsiet pajumti, bet varbūt arī bīstamu sabiedrību, tādēļ esiet uzmanīgs.� Jā, fon Gumarova kungs, tā naktssargs man sacīja.�

�Tas bija viņa pienākums,� Gumarovs atbildēja.

�Tādēļ jo labāk, ka viņ� to izpildīja. Jums vajag zināt, ka es jau arī biju uzmanīgs.�

Emīls Bergers beidzamos vārdus izrunāja drusku draudo�ā balsī. Gumarovs, pēc tautības polis, sāka kļūt nemierīgs.

�Zvaniņa vietā es atradu pie durvīm dzelzs āmuru,� grāfa sekretārs turpināja savu stāstu, �kad biju ar to da�as reizes pie durvīm piedauzījis, tad kāds nejauks polēns man atvēra �auras sānu durtiņas. Viņ� mani uzveda pa �aurām koka trepēm aug�ā pirmajā stāvā, parādīja uz kādām durvīm un tad ātri aiz�mauca projām. Es atvēru durvis un iegāju iek�ā. Smacējo�s gaiss un tabakas dūmi sitās man pretim. lekāms es paguvu apskatīties, mani apsveicināja īsts elles troksnis. Divas mīkstas rokas man apķērās ap kaklu, un es tiku griezts tikmēr uz riņķi, kamēr man zaļ� metās gar acīm un elpa aizrāvās. Beidzot es daudzmaz atguvos un redzēju, ka mana dancinātāja ir jauna, skaista sieviete. Bet ko es tur visu neredzēju! Jaunas sievas un mei�as smiedamās un trok�ņodamas sēdēja ap galdu, starp tām atkal vīrie�i � visi jokojās, trok�ņoja un �ūpoja, un man atklāti jāatzīst, ka skati, ko es tur redzēju, sadzina man vaigos kauna sārtumu. Ar īgnumu es novērsos no �iem ļaudīm un pievērsos kādam vīram, kur�, kā noskaidrojās, pārvaldīja �os ļaudis un kuram jaunās sievietes parādīja it sevi�ķu godbijību. Tas bija vīrs ar uztūku�u dzērāja ģīmi, poļu �īds,� viņu sauca par Jēkabu Smuli...�

Fon Gumarova kungs ieklepojās, tad sāka nemierīgi uz krēsla grozīties un ātri iedzēra glāzi ruma.

��is Jēkabs Smulis bija pazīstams blēdis un viltīgs spēlmanis,� Emīls Bergers turpināja. �Savā viesnīcā �Pie pelēkās lapsas� viņ� bija ierīkojis spēļu elli un ar noblēdīto naudu uzturēja savu mazo harēmu. Kad es ar �o �īdu pirmo reizi satikos, policija jau bija sākusi griezt vērību uz viņa rīcību, un es biju tikko divas dienas Var�avā nodzīvojis, kad �o blēdi apcietināja un uz veselu gadu ieslodzīja cietumā.�

Gumarova kungs tagad piepe�i pārvērtās, viņa iesarkanais ģīmis pieņēma zilganu izskatu.

Emīls Bergers brītiņu cieta klusu, tad viņ� it mierīgi un vienaldzīgi turpināja:

��o blēdi un viltīgo spēlmani, mans kungs, es jau biju gandrīz aizmirsis ...�

Grāfa sekretārs piecēlās un pabīdīja krēslu sāņus.

�Ko jūs domājat � piepe�i es viņu sastapu �eit, Parīzē, un, protiet, labākās aprindās. Protams, savā ziņā viņ� gan bija pārvērties, jo prastais po|u �īds Jēkabs Smulis bija kļuvis par smalku poļu mui�nieku un saucas tagad par Jēkabu fon Gumarova kungu.�

Gumarovs atkrita atzveltnī un stīvi lūkojās uz grāfa sekretāru kā noziedznieks uz savu tiesnesi.

Emīls Bergers smaidīdams turpināja:

�Ka es jūs, mans kungs, esmu pazinis, to jūs tagad zināt. Tālāk es arī zinu, ka jūs vēl arvien piekopjat blē�a un viltīga spēlmaņa amatu.�

Gumarovs sāka atkal nepacietīgi gorīties.

�Protams,� Bergers turpināja, �tagad jūs to darāt pieklājīgākā un pla�ākā veidā nekā senāk. Tagad iz�ķiriet, mans kungs, vai mūsu starpā pastāvēs kar� vai miers.�

Pēc �iem vārdiem grāfa sekretārs piegāja pavisam klāt tā dēvētajam fon Gumarova kungam.

Tas bija izvilcis no savu zīda rītasvārku kabatas naudasmaku un sniedza to Bergeram.

�Miers, miers! Mūsu starpā lai pastāv miers!� viņ� �ēlā balsī sauca.

Bergers it lepni atraidīja naudasmaku.

�Tā kā jūs vēlaties mieru, lai tā arī notiek. Tomēr jums nevajag mieru pirkt par naudu, bet izpelnīties.�

Polis rādīja it izbrīnīju�os seju.

�O, es nerunāju par grūtu darbu, jo tādam cietuma kandidātam kā jūs jau nav iespējams strādāt. Jā, jums pat nevajadzēs nest nekādu upuri, fon Gumarova kungs.�

Polis sāka brīnīties arvien vairāk.

�Tie�i otrādi, es pats jums vēl pievedī�u kādu upuri, savu kungu un pavēlnieku grāfu Albertu.�

Polis pietrūkās kājās.

Viņ� to izdarīja tik strauji, ka nogrūda no galda ruma pudeli, kura sa�ķīda smalkās druskās.

Gumarova kungs �ēli nolūkojās uz gardo dzērienu, kas plūda pa grīdu, un tad izsaucās:

�Ko ... grāfu ... jūsu kungu?�

Bergers pamāja ar galvu.

�Kā tad, to pa�u. Es viņu pievedī�u pie jūsu zaļā galda, fon Gumarova kungs, un tad rādiet, ko varat, un nopluciniet �o zelta putniņu glu�i pliku, līdz pat ādai!�

�Tas notiks,� Gumarovs izsaucās kā atvieglots.

�Ceru, ka jums tas izdosies drīzā laikā, jo priek� tāda blē�a, kāds esat jūs, tā ir nieka lieta.�

Gumarovs pamāja ar galvu.

�Jūs to apsolāt! Vēlreiz atkārtoju, noņemiet viņam beidzamo kapeiku, tas ir mūsu līguma vienīgais nosacījums.�

Un �is nosacījums Gumarova kungam varen patika. Viņ� priecīgi berzēja rokas un izsaucās:

�Mēs dalīsim vinnestu uz pusēm, draudziņ, uz pusēm!�

Grāfa sekretārs nicino�i nolūkojās uz viņu.

�Man nebūt nepatīk kļūt par kaut kāda fon Gumarova kunga biedru, paturiet vien pats savu laupījumu � jo lielāks tas būs, jo labāk jūs būsiet izpildījis savu uzdevumu.�

Vai nebija jābrīnās, ka �is cilvēks, kuru mēs pazīstam kā dimantu zagli un cilvēku bez sirds, varēja atraidīt �ādu piedāvājumu?

Protams gan!

Bet Emīls Bergers vairs nebija tas cilvēks, kāds viņ� vēl pirms nedaudzām dienām bija bijis.

Toreiz viņ� nozaga dimantus, gribēdams izglābt savus piederīgos no augļotāju nagiem un trūkuma, bet tagad viņ� zināja, ka par tiem gādā Dumonts, tāpēc viņ� varēja izrādīt lepnumu pret blē�iem un krāpniekiem, kaut arī viņam nācās ar tiem sadarboties, cen�oties pēc sava nolūka īsteno�anas.

Protams, arī viņ� gribēja dabūt daļu no laupījuma, bet nevis ar augļotāju, viltīgu spēlmaņu un pērkamu mei�u palīdzību, kuri aplaupīja viņa kungu, bet glu�i citādā ceļā.

Laupījums, pēc kura viņ� tiecās, atradās apreibino�ā augstumā. Un to viņ� cerēja iegūt, lai arī tam vajadzētu visu sadragāt, kas vien viņam ceļā stātos.

Pēc �āda izskaidrojuma mēs sapratīsim, kādēļ Emīls Bergers atraidīja Gumarova piedāvājumu.

�Vēl kaut ko,� grāfa sekretārs sacīja. �Kā dzirdēju, tad arī skaistā balerīna �anete Marsa apmeklē�ot jūsu viesības?�

�Kā tad, viņa nāks,� polis atbildēja.

�Nu tad uzklausieties, mans augsti cienījamais kungs! �ī skaistule laikam ieradīsies arī spēļu zālē?�

�Hm, hm,� polis norūca.

��ajā gadījumā lai viņa liek tikai uz vienu kārti � uz sirds karali.�

Polis ņirgājās.

�Labi, ļoti labi.�

�Jūs jau gan būsiet tik laipns un �o karali apsargāsiet! Tas nekad nedrīkst zaudēt.� _f

Polim no sejas nozuda jautrais smaids.

�Saprotiet mani labi, mans cienījamais Gumarova kungs,� karalim vajag arvien vinnēt, kamēr vien skaistā �anete uz to liek, pat ja viņa spēlētu uz lielām summām.�

Polis rādīja it skābu ģīmi.

�Labi, labi � visai lielas summas es nepieļau�u.�

�Nebaidieties par savu kasi,� Bergers viņu pārtrauca. �Ko karalis vinnēs, to sirds dāma samaksās, jūs jau esat vīrs, kas �ādas lietas brangi pieprot � tātad uz redzē�anos pie zaļā galda, mans augsti cienījamais fon Gumarova kungs.�

Grāfa sekretārs pēc �iem vārdiem paklanījās un aizgāja, bet polis gandrīz vai noberza jēlas plaukstas aiz priekiem, ka dabūs savos nagos jaunu upuri, kuru varēs noplucināt līdz ādai.

Beidzot Gumarovs piecēlās no dīvāna un sāka lieliem soļiem staigāt pa istabu.

�Sasodīta bū�ana,� viņ� murmināja, �ka �is grāfa sekretārs mani pazinis! Bet nieki, kādēļ es ba�ījos? Tā, kā rādās, būs mana laime. Bet kas tad viņu paskubinājis savu kungu nodot manās rokās? Kāds labums viņam no tā, ka es grāfam noņemu beidzamo grasi? Pie tam viņ� vēl negrib pusi no peļņas, viņ� pavisam atsakās no atbildības � es nudien netieku gudrs, kas viņam prātā.�

Viņ� atkal apsēdās uz dīvāna, atspieda elkoņus uz ceļgaliem, galvu uz rokām un sāka pārdomāt.

Bet lai kā viņ� savu galvu nopūlēja, tam tomēr neizdevās �o grūto mīklu uzminēt.

�Eh, kādēļ es tik daudz galvu lauzu, kāda man daļa gar �o lietu, gan jau es darī�u savu pienākumu. Emīls Bergers pats man teica, ka, jo lielāks bū�ot laupījums, jo labāk es bū�ot veicis savu pienākumu. Nu labi, es raudzī�u izpelnīties viņa atzinību, kaut jel būtu jau vakars.�

Vakars pienāca ātrāk, nekā fon Gumarova kungs bija gaidījis, un drīz vien viņa dzīvoklis, kur� atradās kādas lepnas viesnīcas pirmajā stāvā, sāka pildīties ar viesiem.

Tā dēvētais fon Gumarova kungs nebija neko taupījis, lai saviem viesiem sagādātu patīkamāku vakaru.

Daudzajās istabās, kuras bija ierīkotas gan ē�anai, gan dejo�anai, gan kār�u spēlei, bija ieradusies jaukta sabiedrība � mākslinieki un avī�nieki, baņķieri un mui�nieki.

Gumarova kungs pats apsveicināja katru viesi, pie tam viņa seja aiz prieka staroja.

Patlaban ienāca plecīgs kungs ar iesarkanu seju.

Lai gan tas varēja būt tikko �etrdesmit gadus vecs, tomēr viņam galvas vidū jau bija liels plikums.

Uzdzīve bija atstājusi skaidri redzamas pēdas viņa sejā.

<Ak,� fon Gumarova kungs viņam jau nptālēm uzsauca, �kā jūs mani iepriecināt ierazdamies! Es jau zināju, ka jūs paklausīsiet manam ielūgumam! Nāciet, mīļais Bulan�ē kungs, katrā ziņā gribu jūs iepazīstināt ar savu mīļo viesu lielāko daļu.�

Tā runādams, polis pienāca viesim klāt, paņēma to zem rokas un iepazīstināja ar klāteso�ajiem.

Dāmas savā starpā klusu sa�ukstējās un gan zobgalīgi, gan izaicino�i lūkojās uz Bulan�ē kungu.

�Sakiet jel,� kāda jauna dāma uzrunāja savu kaimiņieni, �es vēl nekad neesmu redzējusi �o Bulan�ē kungu, arī fon Gumarova kungs viņu apzīmēja par sve�inieku �ajā sabiedrībā, un tomēr es redzu, ka viņam visi pievēr� lielu vērību.�

Vaicātā, skaista mei�a tum�iem matiem un dedzīgām acīm, �ķelmīgi pasmaidīja un atbildēja:

�A, tad jūs vēl nepazīstat Bulan�ē kungu. Nu, viņa kaislība ir tāda, ka viņ� gandrīz visas dāmas � es domāju aktrises un balerīnas � moca ar saviem mīlestības piedāvājumiem, gandrīz no katras saņem kurvīti, bet katru laipnu smaidu, ko viņ� nevil�us uzķer, izpau� kā diezin kādu lielu uzvaru � jūs redzēsiet, nepaies ilgs laiks, un viņ� jau atkal sāks lielīties ar diezin cik uzvarām, bet patiesībā tie ir tikai kurvī�i.�

Pēc �iem vārdiem abas dāmas devās uz zāles otru galu, kur Bulan�ē sarunājās ar vairākiem kungiem.

�Jā, mani mīļie draugi,� viņ� lielījās, ��ī laime man jau kļūst garlaicīga � nepaiet neviena diena, kurā man pa pastu nepienāktu kāds ducis smar�ojo�u vēstulī�u, bet es jau nespēju visiem pa prātam izdarīt. Jaunajām mei�ām jāpadodas nenovēr�amajam liktenim � pasaulē jau ir vēl arī citi vīrie�i.�

Viņ� to izrunāja tādā balsī, it kā tas būtu noskaities par jauno fran�u sievie�u mīlestības pilnajām sirdīm.

Abas jaunās dāmas arī bija piebiedroju�ās �im pulciņam, un, tikko Bulan�ē bija savu runu nobeidzis, tum�mate griezās pie viņa sekojo�iem vārdiem:

�Tas nu gan ir slikts mierinājums manām cie�anu biedrenēm, mans kungs,� jums nevajadzētu būt tik dzestram.�

Bulan�ē paskatījās uz runātāju. Viņ� jau bija cerējis uz patiesu uzvaru, bet, runātāju ieraudzījis, it kā saplaka.

�A, jūs tā esat, jaunkundz,� viņ� no�ņurcis atbildēja un, vēl kādu vienaldzīgu piezīmi izteicis, aizgriezās projām.

Tum�mates iera�anās viņam bija ļoti nepatīkama.

Arī �o mei�u viņ� bija mocījis ar savu mīlestību, un arī no tās viņ� bija ticis atraidīts, tādēļ tam bija ļoti nepatīkami ar viņu �inīs viesībās sastapties.

Starp viesiem netrūka arī grāfa Alberta jaunā sekretāra. Bet tas it pieklājīgi turējās atstatu no citiem un teicami izpildīja grāfa klusā biedra un pavadoņa lomu.

Stunda jau varēja būt pagājusi.

Gumarova kungs bija savā īstajā elementā.

Viņa galviņa jau labi bija iesilusi no baudītā �ampanie�a, acis tam mantkārībā zvēroja � viņ� sēdēja blakus viesistabai spēļu zālē pie zaļā galda un turēja banku.

Piepe�i viesi sakustējās, jo istabas durvis atvērās un iek�ā ienāca jauna meita. Viņas cēlais stāvs bija ietērpts baltā atlasa kleitā, balto kaklu greznoja pērļu rota un matos mirdzēja dimants. Citādi pie viņas apģērba nebija redzams nekas, kas durtos acīs.

Un tomēr � visi apbrīnodami lūkojās uz ienācēju, it sevi�ķi kungi bija uztraukti.

Tā bija Parīzes baleta soliste, Henriha Marlota mīļākā, �anete Marsa.

Viņa lepni noskatījās uz klāteso�ajiem, kuri viņai kā karalienei zemu paklanījās.

Vai pirmais vīrietis, kur� viņai piesteidzās klāt, gribēdams to apsveicināt, bija fon Gumarova kungs?

Tomēr nē, mēs esam aloju�ies!

Tas nebija neviens cits, kā Bulan�ē, kur� pie savām neskaitāmajām uzvarām cerēja pievienot jaunu.

Skaistajai sievietei sīkiem solī�iem kā baletdejotājs tuvodamies, kas viņam, kā jau druknam cilvēkam, nācās diezgan grūti, viņ� saldi un nozīmīgi smīnēja, it kā gribēdams teikt: tā man neizbēgs.

Gandrīz tajā pa�ā acumirklī �anetei klāt pienāca arī grāfa Alberta sekretārs Bergers.

Tas nemaz tik godbijīgi nepaklanījās skaistules priek�ā kā bagātais baņķieris Bulan�ē.

Viņ� arī turējās atstatāk, kamēr Bulan�ē jau gandrīz grasījās apkampt �aneti ap skaisto viduci.

�anete nelikās to ne redzot, drusku ar galvu pamādama, viņa saņēma Bulan�ē sveicienu.

Bet, tikko tas grasījās palikt viņai blakus, viņa vēlreiz paklanījās, piegāja klāt Emīlam Bergeram, pieķērās viņam pie elkoņa un tam pie sāniem staigāja pa zāli.

Bulan�ē kungs rādīja apmulsu�u seju, bet drīz viņ� zināja izlīdzēties.

�Redziet jel,� viņ� sacīja uz kādu tuvumā stāvo�u kungu, �kā viņa kaunas! Tāda muļķīte,� viņ� smīnēdams turpināja, �ja jūs zinātu, kādi draugi mēs esam.�

Otrais kungs, kas glu�i labi zināja Bulan�ē kunga vājības, it sevi�ķi tās, kas attiecās uz tā sauktajām uzvarām, tikai pamāja ar galvu; tāda lielī�anās viņam bija pretīga, un tādēļ tas meklēja iemeslu no �ī cilvēka atkratīties.

�Vai jūs redzējāt, draugs, kā mazā �anete nosarka, mani ieraudzīdama? Goda vārds! Man jau sen nav bijusi tāda mīļākā, kas tā varētu nosarkt, viņa ir īsts dārgakmens � dimants! Nu, paldies Dievam, man iespējams viņu zeltā iekalt.�

Pa to laiku jau arī bija sāku�ās dejas, un pla�ajā zālē jautrie pāri griezās mūzikas skaņās.

Bija galvenokārt jauni cilvēki, kas �ādā veidā izklaidējās, un no da�a laba pāra sejas varēja nomanīt, ka vaigi nebija iekarsu�i no dejo�anas vien.

Skats, kur� patlaban bija norisinājies starp �aneti Marsu un Bulan�ē no vienas puses un starp jau minēto dāmu un Emīlu Bergeru no otras puses, nebija vis palicis nepamanīts, un it sevi�ķi kāds jauns, skaists pāris tam bija piegriezis savu vērību.

Pirms kādas pusstundas bija ieradies grāfs Alberts.

Tas kā meklēdams lūkojās apkārt, un, ar sava veiklā sekretāra mājienu uzvadīts uz pareizām pēdām, grāfs bija iepazinies ar kādu jaunu, skaistu dāmu.

�ī bija tā pati skaistule, kuru mēs jau esam pieminēju�i, un, pie kuras steigdamies, grāfs bija Buloņas me�ā kritis laupītāju nagos: viņ� vismaz domāja, ka �ī ir tā pati dāma, kura viņu toreiz bija uzaicinājusi uz sastap�anos un kuru viņ� mēdza dēvēt par vijolīti.

Grāfs drīzumā nomanīja, ka viņa izveicīgais sekretārs jau bija pietieko�i par viņu gādājis. Tādēļ viņam arī nemaz nenācās grūti iegūt �īs skaistules labpatiku, un tā mēs viņus redzam roku rokā saķēru�os staigājam pa viesību zālēm.

Jaunā dāma it cie�i pieglaudās grāfam un �ad un tad it mīļi uz viņu noskatījās.

Un, kā likās, tad arī viņu saruna grozījās ap firstu lietām.

�Mans mīļais sekretāra kungs arī vis nerādās tāds sievie�u ienaidnieks, kā viņ� man gribēja iestāstīt,� grāfs piepe�i iesaucās.

�Kā tad tā?� vijolīte vaicāja.

�Paskatieties turp.�

Grāfs rādīja uz Emīlu Bergeru un �aneti Marsu.

Ap vijolītes lūpām bija redzami savādi vaibsti.

�Vai jūs arī tā domājat � viņ� izmeklējis kaut ko sevi�ķu. Kas tad �ī skaistā tum�mate tāda ir?� grāfs turpināja.

Vijolīte rādīja it izbrīnītu seju un neticīgi paskatījās grāfā.

�Grāfa kungs, vai tad jūs viņu nepazīstat?�

�Ja es viņu pazītu, tad jau es jūs, mana cienīgā jaunkundz, neapgrūtinātu ar savu jautājumu.�

�Tam es nemaz nevaru ticēt. Taisni �o slaveno balerīnu pazīst visa pasaule.�

�A, tad viņa ir baletdejotāja!�

�Kā tad � viņu sauc par �aneti Marsu.�

Grāfs vēlreiz vērīgi nolūkojās uz �aneti.

��ai baletdejotājai patie�ām ir nevainīgs ģīmītis, kādu pie citām viņas biedrenēm vis neatrast,� viņ� tad sacīja.

Vijolīte uzmeta lūpiņu.

�Ah, nebūtu domājusi, ka jūs tik ļoti iejūsmināsieties par �o dejotāju.

Vai jums neienāk prātā, ka es varētu kļūt skaudīga?�

�O, mana skaistā jaunkundz, priek� tam jums nav ne mazākā iemesla, bet jums tomēr vajadzēs atzīt, ka viņa ir skaista, un esiet lūdzu tik laipna un pastāstiet man kaut ko tuvāk par �o �aneti Marsu.�

�Es patiesi nezinu neko stāstīt, grāfa kungs,� varu jums pateikt tikai to, ka jau vairākas dienas neesmu viņu teātrī redzējusi.�

�Ah, kā tad tā?�

Vijolīte paraustīja plecus.

�Vai tad jūs man patlaban neteicāt, ka �anete Marsa esot viena no slavenākajām dejotājām?�

�Tas jau var būt, bet...�

Teikuma beigas bija saprotamas no viņas vaibstiem.

�Jūs esat drusku par bargu, skaistā vijolīt.�

�Var jau būt,� viņa vienaldzīgi atteica. �Bet jūs varat nomierināties, grāfa kungs, visām jaunām mei�ām klājas tāpat, un kas zin ...�

Viņa pētījo�i paskatījās uz grāfu.

Grāfs, kur� pēdējās dienās bija diezgan bie�i domājis par vijolīti un vēlējies viņu sastapt, juta, ka tā uz viņu drusku dusmojas.

Viņ� tai sniedza elkoni un ieveda kādā mazā istabiņā, kurā atradās mīksts dīvāns un kuras ieeju aizsedza biezi aizkari; �ī istaba bija īsti kā radīta, lai saķildojies pārītis varētu atkal izlīgt.

Pa to laiku dejo�ana turpinājās.

Arī Emīls Bergers līdz ar skaisto �aneti Marsu it bra�i piedalījās dejo�anā.

Viņ� bija iekarsis, un viņa partnerei klājās tāpat.

�Ja jums patiktu, skaistā �anete, tad mēs tagad varētu drusku atpūsties,� viņ� sacīja.

�anete pamāja ar galvu.

�Vai jūs nebaidāties, ka prieku vietā tagad varētu iestāties garlaicība?�

�Man ir priek� jums sevi�ķs pārsteigums.�

�Un kāds?� �anete ziņkārīgi vaicāja.

�Tagad es jūs ievedī�u spēļu zālē � tur jūs gaida jauns prieks,� Emīls Bergers atbildēja.

�anete pasmaidīja.

Tad viņi abi iegāja zālē, kurā jau bija uzstādīts spēļu galds.

Spēle jau sen bija sākusies, un tajā piedalījās daudz viesu. Sekretārs tagad atsveicinājās no �anetes, teikdams, ka tas pēc maza brītiņa atkal atnāk�ot un viņ� cerot, ka �anete pa to laiku negarlaikosies.

Viņ� devās uz mazo istabiņu, kurā bija redzējis ieejam grafu un ta dēvēto vijolīti.

Grāfs sēdēja uz dīvāna.

Viņa sekretārs bija domājis, ka grāfs būs neizsakāmi laimīgs par to, ka iepazinies ar vijolīti, pēc kuras viņ� jau sen kāroja, bet no tā nebija ne vēsts � grāfs rādīja diezgan nopietnu seju.

Bez tam viņ� tur sēdēja viens pats, un vijolīte pie cita sāniem tagad lidoja pa deju zāli.

Kad sekretārs ienāca, grāfs piecēlās un gāja viņam pretī.

�Man liekas, ka jūs būtu galīgi izārstēts no sava sievie�u naida,� viņ� jokodamies sacīja. �Bet man jāsaka, ka jūs arī esat griezies pie tāda ārsta, kam tas viegli iespējams.�

Sekretārs pazemīgi paklanījās un tad smiedamies izsaucās:

�Jūs maldāties, grāfa kungs; tas ir tāds ārsts, kas cilvēku padara vēl slimāku, nevis izdziedina.�

�To jums vajag man tuvāk paskaidrot.�

Bergers nopūtās.

�Viņa zāles ir inde, un tā tiek pasniegta tik lielās porcijās, ka veselākā sirds var tikt samaitāta � tā mei�a ir vēl lielāka vīrie�u ienaidniece, nekā es rādos būt sievie�u ienaidnieks.�

�Jūs nu gan tas vairs neesat,� grāfs sacīja, �bet liels muļķis! Mūsu jaunās mei�as netiek uzaudzinātas par vīrie�u ienaidniecēm, tikai pēc piecdesmit gadiem viņas kļūst par svētulēm.�

�Tas jau var gan būt, grāfa kungs, bet �anete Marsa ir �ajā ziņā izņēmums.�

Ja Emīls Bergers tā nopietni domāja, tad nu gan viņ� bija katrā ziņā apmānīts.

Kā jau mēs zinām, tad �anete Marsa nebūt nebija nepieejama vīrie�u mīlestībai, un vēl mēs zinām, ka viņa bija agrākā policijas aģenta un tagadējā slepenpolicista Henriha Marlota mīļākā.

Ja nu �anete Marsa rādīja balo�a dabu un tūlīt nosarka, ja vīrietis to cie�āk uzlūkoja vai viņai kādu vārdiņu pateica, tad tā bija tikai komēdija, ko viņa veikli izrādīja viņas pa�as un varbūt arī Henrija Marlota labā.

�Nieki � izņēmums!� grāfs izsaucās. �Ko jūs sakāt � izņēmums!�

Un viņ� sirsnīgi nosmējās.

�Ai, kāds mīļ� vientiesis jūs vēl esat! Jā, mīļais draugs, man vajadzēs jūs ņemt savā skolā. Bet es gribu �o skaistuli drusku tuvāk aplūkot, varbūt ka tad varē�u jums pateikt, kurā vietā viņa ievainojama.�

Grāfa sekretārs stāvēja kā sapņos nogrimis.

Viņ� visai teicami spēlēja savu lomu. Vecais Dumonts varētu būt ar viņu apmierināts.

Abi, grāfs un viņa sekretārs, tagad atstāja mazo kabinetu un devās uz spēļu zāli.

Spo�i apgaismotajā telpā bija it dzīva kustība.

Viesu sarunas, spēlētāju izsaucieni, kuri lika drīz uz vienu, drīz uz otru kārti, pārtrauca fon Gumarova kunga, vai, labāk sakot, poļu �īda Jēkaba Smuļa bankas turētāja iz�ķiro�o balsi.

Gumarova ģīmis spīdēja aiz prieka.

Viņam priek�ā uz galda stāvēja divas prāvas naudas �upiņas � viena zelta un viena sudraba, un da�u viesu naidīgie skatieni, ar kādiem tie nolūkojās uz �īm naudas �upiņām, liecināja, ka fon Gumarova kungs ir laimīgais vinnētājs.

Kā jau agrāk minējām, tad arī dāmas piedalījās �ajā uzbudino�ajā laika kavēklī, un starp tām var ieraudzīt arī �aneti Marsu, kura pirms maza brītiņa bija ienākusi.

Starp �aneti un grāfa sekretāru laikam gan pastāvēja kāda slepena sazinā�anās, tas bija noskārstams jau no viņu draudzīgās satik�anās balles zālē, to pierādīja arī nozīmīgie skatieni, ar kuriem viņi apmainījās tajā mirklī, kad sekretārs līdz ar grāfu ienāca spēļu zālē.

�anete apsēdās pie tā pa�a galda, pie kura fon Gumarova kungs turēja banku.

Viņai nepalika apslēpts, ka lielākā daļa no klāteso�ajiem kungiem it kārīgi uz viņu noskatījās, un viņa mācēja gan ar nosark�anu un kaunīgiem Smaidiem, gan atkal piktiem skatieniem savu apbrīnotāju kaislību vēl vairāk iekairināt.

Starp tiem kungiem, kuri savu vērību piegrieza skaistajai balerīnai, atradās arī fon Gumarova kungs.

Kad ienāca grāfs Alberts ar savu sekretāru, Gumarovam acis sāka spīdēt kā plēsīgam zvēram.

�Tagad nāk zelta putniņ�,� viņ� nodomāja pie sevis. �Nu, gan es viņu brangi noplucinā�u.�

�ajā acumirklī �anete, kura līdz �im vēl nebija spēlē piedalījusies, izvilka no kabatas kār�u paciņu, uzmeklēja sirds karali un uzlika uz tā zelta gabalu.

Grāfs un viņa sekretārs arī apsēdās pie spēļu galda un, proti, blakus bankas turētājam.

Viņi sēdēja dejotājai iepretī.

�anete apsveicināja sekretāru, drusku palokot galvu, turpretī uz grāfu viņa pat nepaskatījās.

Grāfs it ziņkāri nolūkojās uz spēlētājiem. Sirds karalis vinnēja. Gumarova kungs smaidīja.

Viņ� paklanīdamies pasniedza vinnestu skaistajai dejotājai. Tā spēlēja tālāk, arvien no jauna likdama uz sirds karali, pie tam likmi arvien divkārtīgi pavairodama.

Gumarovs vienmēr paspēlēja.

Skaistā �anete it vienaldzīgi saņēma vinnētos zelta gabalus un sasvieda tos kaudzītē � pat ne ar smaidu viņa nepateicās laimei, kas viņai tagad bija tik labvēlīga.

Grāfs ar pieaugo�u interesi nolūkojās uz skaisto mei�u. Viņ� mēģināja �ad un tad uzķert kādu viņas skatienu, bet �anete to nepavisam neievēroja, turpretī sekretāram viņa piegrieza vairāk vērības. Grāfs to arī nebūt neņēma ļaunā.

�Es apbrīnoju �o karali, kur� ar tik reti atrodamu uzticību turas pie savas dāmas,� viņ� beidzot sacīja.

Tagad dejotāja pirmo reizi paskatījās uz grāfu, bet tikai pavir�i, un zobgalīgā balsī atbildēja:

�Jā, mans kungs, bet arī karalis ir vīrietis, un neviens nevar apgalvot, ka vīrietis ir pastāvīgs! Par manu laimi man jāpateicas tikai nejau�am gadījumam...�

�Ak nejau�am gadījumam,� grāfs viņu pārtrauca. �Nu, jūs varat būt pārliecināta, ka es �o gadījumu pārvaldītu, ja es būtu jūsu ķēniņ� un jūsu sirds mana valstība.�

Skaistā balerīna neko neatbildēja.

Tā aizgrieza seju sāņus, un grāfs uzskatīja par derīgāku sarunu �obrīd vairs neturpināt.

Partija bija nobeigta, un fon Gumarova kungs sajauca kārtis, gribēdams to atkal no jauna uzsākt.

Tagad grāfs nolēma skaistajai mei�ai atkal teikt kādus vārdus.

�Jūs jau nebūsiet tik ne�ēlīga, mīļā jaunkundz,� viņ� sacīja, �nodarbodamās vienīgi ar �o kārti � es gribētu derēt, ka �is karalis jau tagad izpilda kāda laimīga cilvēka vietu, un �is mirstīgais...�

�anete viņu pārtrauca, likdama no jauna uz karali, un grāfs, redzēdams dejotājas izaicino�o skatienu, lika uz sirds dāmu.

Kārtis krita � un karalis atkal vinnēja.

Tagad �anete piecēlās.

Viņa nosvieda kārti pagaldē un vienaldzīgi iebāza kabatā vinnēto naudu.

�Ah, jūs gribat kļūt mums neuzticīga?� grāfs izsaucās.

�anete izlikās, it kā viņa �o piezīmi nebūtu dzirdējusi,� tā pagriezās pret grāfa sekretāru un sacīja:

�Lūdzu jūsu roku, mans mīļais, jo man vajadzēs jūsu apsardzību garajā ceļā, kamēr tik�u līdz saviem ratiem. Fon Gumarova kungs,� viņa griezās pie saimnieka, �rītu raugiet man atspēlēties.�

Veikli paklanīdamās pret Gumarovu un no grāfa uh citiem viesiem ar vieglu galvas palocī�anu atvadījusies, skaistā �anete Marsa sekretāram pie rokas atstāja spēļu zāli.

Grāfs ātri piecēlās un devās uz ēdamistabu, kur tas vēl cerēja sastapt skaisto dejotāju.

Bet tā jau bija viesības atstājusi un patlaban kāpa savos ratos.

Grāfs velti meģinaja atrast uzjautrinājumu pie citām skaistulēm � tas viņam neizdevās.

Viņ� staigāja apkārt kā sapņodams, un beigas nenogaidījis, aizbrauca uz mājām. Savam sekretāram, kur� vēl vēlējās palikt, viņ� laipni pamāja ar galvu un uzsauca �uz redzē�anos�.

Kā sapņodams viņ� uzkāpa pa trepēm savā dzīvoklī un nolikās gulēt, bet aizmigt viņ� nevarēja.

Stundām ilgi viņ� valstījās gultā no vieniem sāniem uz otriem un, kad beidzot ausa rīts un viņa plakstiņi drusku aizvērās, viņam rādījās it dīvaini sapņi un da�da�ādi tēli, bet no visiem �iem tēliem at�ķīrās kāda skaista sieviete � tā bija �anete Marsa. Bet tālāk aiz tās viņ� redzēja stāvam kādu mei�u, kas raudādama aizklāja sev seju,� tā bija zeltkaļa meita, kuru grāfs jau bija aizmirsis.

Nabaga Marija, tu vēl arvien tici, ka grāfs tevi mīl, bet tu esi sava tēva vārdus nepareizi iztulkojusi, kad viņ� tev teica, ka pēc viena gada tu kļūsi par grāfa laulāto draudzeni.

No tās dienas, kad viņa atradās, tā sakot, starp dzīvību un nāvi, bija jau pagājis krietns laiks.

Mēs atkal ieejam Dumonta staltajā namā un atkal mēs atrodam veco Dumontu ar doktoru viesistabā dedzīgi sarunājamies.

Kā jau minēts, viesistabai bija divas durvis. Vienas veda kantorī un otras kādā istabā, kas atradās blakus Marijas istabai.

�Jūs man patiesi esat uzdevis pārāk grūtu darbu, Dumonta kungs,� doktors sacīja.

�Ceru, ka jūs to tomēr izdarīsiet.�

�Jūs to ceriet � un es arī! Bet jums jāzina, ka tas saistīts ar visvisādām grūtībām � nabaga mei�a vēl arvien uzdod tādus jautājumus, ka nezinu ko atbildēt.�

�Mīļais doktor, es paļaujos uz jūsu draudzību un ceru, ka pārspēsiet visas grūtības.�

�Pārspē�u! Velns lai parauj!� doktors lādējās. �Es ta�u esmu ārsts, bet jūs gribat, lai es meloju kā advokāts.�

Vecais Dumonts nopūtās.

�Bet tas vajadzīgs labā nolūkā.�

�Nu protams, tādēļ jau es daru, cik spēdams, bet ko tas līdz, tikko es esmu izmācījies visbrangākos melus, te Marija atkal liek priek�ā tik kutelīgu jautājumu, ka es uzreiz apjūku.�

Zeltkalis atkal nopūtās.

�Kaut jel viņa reiz ļautos pierunāties aizceļot,� viņ� sacīja.

�Tā jau ir tā nelaime; bet Marija paliek pie sava nodoma no grāfa mīļi atvadīties.�

�Tas neder.�

<Jums labi runāt, bet ātrāk mēs viņu prom nedabūsim, ja negribam lietot varu, ko es kā jūsu ārsts un draugs nekāda ziņā nevaru atļaut. Kas mums var galvot, ka viņa atkal pa otram lāgam neizdara kādu muļķību?�

�Pa tre�am lāgam, jūs gan gribējāt teikt,� vecais Dumonts ba�īgi atbildēja. �Katrā ziņā mēs nevaram tai atļaut ar grāfu izrunāties, tad viss mans nodoms varētu izputēt.�

�Nu, tad mums jāpadodas liktenim,� doktors, plecus raustīdams, sacīja, �un grūtais brīdis jāsagaida �epat.�

�Bet kā lai �o noslēpumu tik ilgi nosargājam?�

�Nekas nav tik grūti, kā tas.�

Dumonts atkrita krēslā un smagi nopūtās.

�ajā acumirklī aiz durvju priek�kariem pamirdzēja divas zvērojo�as acis. Tas bija grāfa sekretārs, agrākais Dumonta pārdevējs, kas viņu sarunu noklausījās.

Viņ� sakoda sev lūpas gandrīz asiņainas, viņa sejā attēlojās dusmas un atriebība, un asinis tam dzīslās vārījās.

Doktors staigāja pa istabu �urpu turpu.

Viņ� bija rokas uz muguras salicis, galvu uz priek�u paliecis, un viņa sejas izskats liecināja, ka tas pārdomā kaut ko svarīgu.

Tagad viņ� palika stāvot Dumonta priek�ā.

�Kā būtu, ja mēs teiktu, ka grāfs piepe�i aizceļojis, un Marijai piesūtītu mīļu atvadu vēstulīti?�

Dumonts, kā no sapņa pamozdamies, lūkojās uz doktoru.

�Ko jūs domājat?� doktors turpināja. �Tādā gadījumā jau būtu atļauta maza viltība. Varbūt, ka caur to mēs varētu Marijas jaunkundzi pierunāt ceļot projām.�

�Varbūt,� Dumonts nopūzdamies atbildēja. �Un, proti, jo drīzāk tad, ja mēs iestāstītu viņai, ka pēc viņas tantes vēlē�anās, kura dzīvo Vācijā, mēs saderinā�anos svinēsim tur.�

Doktors brīnījās.

�Saderinā�anos?�

Dumonts pamāja ar galvu.

�Ai, nelaimīgā Marija, ko gan viņa teiks, kad tā agrāk vai vēlāk dabūs zināt, ka tie ir meli?�

�Jā, par to mums jāgādā, lai viņa līdz savam medusmēnesim to nedabū zināt,� Dumonts atbildēja.

�Un tad?�

�Nu, domāju, ka grāfiene Alberta pasmiesies par mūsu viltību un mums par to vēl pateiksies, mīļais doktor.�

Tas atplēta platas acis.

�Grāfiene Alberta?� viņ� atkārtoja, it kā �aubīdamies, vai Dumonta vārdus pareizi sapratis.

�Vai jūs par to �aubāties? Es jums saku, ka mana meita kļūs par grāfieni Albertu jeb es kļū�u par ubagu.�

�Nesaprotami!� doktors izsaucās.

�Jā, redziet, arī es esmu diplomāts, kas piekopj politiku uz savu roku! Grāfs reiz lūgs no manis piedo�anu par to, ka viņ� nonicinājis mani un manu meitu � es viņu tā noliek�u pie zemes, ka viņ� vairs nespēs piecelties bez manas palīdzības, bez maniem miljoniem! Pie posta bezdibeņa malas �im augstās kārtas bramanim vajadzēs izlūgties tās jaunavas roku, kuru viņ� reiz iegrūda izmisumā.�

Savā pilsoņa lepnumā un tēva mīlestībā aizskartā vecā vīra acis zvēroja naidā un dusmās.

Bet arī aiz tiem priek�kariem, kas aizsedza blakusistabas durvis, pazibēja divas acis � tās bija eņģeļa acis.

�is nu gan ir kritis eņģelis, bet tomēr pēc mūsu laiku uzskatiem tas stāv augstu, ļoti augstu, jo viņa Dievs ir mīlestības un piedo�anas Dievs, un �o Dievu pielūdz �is eņģelis � tā bija Marija, vecā Dumonta nelaimīgā meita.

Kāda dīvaina sagadī�anās!

Aiz priek�kariem pa labi klausījās eņģelis un aiz priek�kariem pa kreisi � velns.

Eņģelis apņēmās palikt savam mīļotajam par sargu, bet velns bija nodomājis viņu sadragāt.

Brītiņu vēlāk abi kungi dzirdēja klusu troksni kreisajā pusē. Tūlīt pēc tam pie durvīm kāds klaudzināja.

�Iek�ā!� vecais Dumonts sauca.

Grāfa sekretārs ienāca istabā.

�Ak, Bergera kungs! Nāciet tik iek�ā, jaunais draugs, jums nevajag pieteikties!� Dumonts izsaucās.

Jaunais vīrietis ienāca zālē. Pie rokas viņ� ieveda sev līdzi jaunu mei�u � tā bija Paulīne, viņa māsa.

�Dumonta kungs,� viņ� sacīja, pieklājīgi paklanīdamies, �es uzdro�inos jums stādīt priek�ā savu māsu, kura lūdz atļauju pateikties mūsu ģimenes augstsirdīgajam labdarim.�

Zeltkalis viņai laipni sniedza roku, jaunā mei�a to satvēra un piespieda pie lūpām.

�Nevis man jūs esat pateicību parādā, mīļais bērns,� vecais kungs sacīja, �bet pateicieties savam krietnajam brālim un doktora kungam, kur� jūsu ģimeni man silti ieteica. Bet, ja nemaldos, tad man vajadzēs jums un nevis jums man pateikties.�

Jaunā mei�a brīnīdamās paskatījās uz viņu.

�Jā, jā, mana meita jūs izvēlējusies sev par biedreni, un es ceru, ka jūs neatraidīsiet nabaga slimnieces lūgumu.�

Paulīnei acīs pamirdzēja asaras.

�Kā Dumonta jaunkundze mani aplaimo. Kaut pats Dievs man dotu izdevību izrādīties �īs uzticības cienīgai,� viņa aizkustināta sacīja.

�Labi,� Dumonts jautri izsaucās. �Ei, princesīt, jūsu galma jaunkundze ieradusies. Tā, mana jaunkundz, tagad jūs esat ievesta mana nama. Izturieties tā, it kā jūs atrastos pati savās mājās � dejojiet un lēkājiet, dziediet jautras dziesmiņas, taisiet visādus jokus un raugiet uzjautrināt manu meitu, par ko jūs izpelnīsieties manu lielāko pateicību. Uz redzē�anos pie galda, mīļais bērns. Un jūs, mīļais Berger, es vēlāk gaidī�u savā kantorī.�

Zeltkalis paņēma doktoru zem rokas, un abi izgāja no zāles. Tūlīt pēc tam ienāca Marija Dumonte. Viņa lēnām piegāja klāt Paulīnei un, tai savu mazo, smalko roku sniegdama, sacīja:

�Esiet sveicināta, mana jaunā draudzene! Es jums raudzī�u atlīdzināt ar savu sirsnīgāko mīlestību, ja jūs man upurēsiet daļu no savas jaunības laika. Ai...� un viņas balss skanēja �ēlabu pilna, �un tagad jūs varbūt arī piedzīvosiet, ka nelaime un bēdas mājo gan bagātnieku pilīs, gan nabaga ļau�u būdiņās.�

Pār jaunās mei�as vaigiem noritēja asaras.

Emīls Bergers bija atkāpies zāles kaktā. No acīm tam iz�āvās kā zibens stars, un likās, it kā tas gribētu Marijai sirdī ieskatīties.

Paulīne neatbildēja ne vārda, Marijas laipnie un mīļie vārdi viņu bija par daudz aizkustināju�i.

Marija atkal uzsāka no jauna:

�Nedusmojieties uz mani, mīļā draudzene, ja es jūs palūg�u tagad mazu brītiņu atstāt mūs vienus pa�us � man jāparunā ar jūsu brāli par kādu lietu, ko jūs vēl nedrīkstat dzirdēt. Jūs jau man to neņemsiet ļaunā, jūs sapratīsiet, ka jums vispirms mani labi jāiepazīst, pirms es uzdro�inā�os jums uzticēt savus noslēpumus, un iekāms es varē�u no jums prasīt, lai jūs dalītos ar mani priekos un bēdās.�

Pēc �iem vārdiem viņa noskūpstīja Paulīni uz pieres un tad atvēra labajā pusē atrodo�ās durvis. Paulīne ātri un paklausīgi atstāja zāli, kurā tagad palika tikai Marija un Emīls Bergers � kritu�ais eņģelis un ļaunais gars.

Emīls Bergers gribēja Paulīnei vai sirdī ieskatīties � tā nevarēja izturēt viņa skatienu un nolaida acis.

Marijas sejā attēlojās iek�ēja dvēseles cīņa. Varēja redzēt, ka tā gribēja jaunajam vīrietim kaut ko svarīgu sacīt. Beidzot viņa ievilka dziļi elpu un uzsāka runāt:

�Bergera kungs, jūs atrodaties mūsu namā tikai īsu laiku, un tomēr jūs jau esat paguvis mums lielā mērā parādīt savu godaprātu ...�

Jaunekļa seja raustījās. Viņ� godbijīgi paklanījās un laikam gan atcerējās dimanta krustiņu, ko tas bija nozadzis.

�Caur nejau�u gadījumu es esmu dabūjusi zināt kādu noslēpumu, kas manu sirdi pilda ar neizsakāmām ba�ām ...�

Atkal Emīla Bergera seja raustījās. Viņ� jau zināja, ko Marija tam gribēja teikt.

Gan izbrīnījies, gan satrūcies viņ� lūkojās uz Mariju.

�Jā, mans kungs,� Marija drebo�ā balsī turpināja, ��īs bailes mani nonāvēs, ja uzticīgs draugs man nepalīdzēs ar vārdiem un darbiem.�

Emīls Bergers nevil�us paspēra soli uz priek�u, asinis tam strauji ritēja pa dzīslām, un vaigi kvēloja.

��o draugu es tagad, liekas, esmu atradusi,� Marija aizkustinātā balsī turpināja.

Bergers atkal paspēra soli uz priek�u un svinīgā balsī sacīja:

�Pavēliet man jaunkundz � es labprāt upurē�u beidzamo asins lāsīti jūsu laimei.�

�Uzklausieties mani, Emīl,� Marija sacīja drebo�ā balsī. �Es ilgojos pēc nāves, kura vienīgā mani var atsvabināt no rūgtām sirdssāpēm un mokām ...�

�Nē, jūs nedrīkstat domāt par mir�anu! Jūsu jaunībai un skaistumam dro�i vien liktenis būs pie�ķīris lielu laimi!� Emīls Bergers jūsmīgi izsaucās.

Marija sāpīgi pasmaidīja.

�No laimes es jau sen esmu atsacījusies, bet jums taisnība, es nedrīkstu domāt par mir�anu, man vajag kļūt par tā vīrie�a sargeņģeli, kuru es mīlu ar katru savas sirds pukstienu ...�

Marija sāka stostīties.

�Un kur� tomēr pievīla manu mīlestības pilno sirdi,� viņa, asarām līstot, turpināja.

Emīlam raustījās lūpas.

��is vīrietis, kur� mani pievīla un tad mani vēl nozaimoja, ir grāfs Alberts.�

Emīls Bergers sarāvās, it kā tam odze būtu iedzēlusi, un dusmīgā balsī kaislīgi izsaucās:

�Es viņam atrieb�os, jaunkundz!�

Marija pakratīja galvu, ap viņas lūpām parādījās neizsakāmi maigs smaids.

�Ai nē,� viņa sacīja, �es negribu viņam atriebties, es negribu, ka tas vīrietis, kuru es mīlēju, kļūtu nelaimīgs. Jā, es noprotu, ka mans tēvs viņu grib pazudināt, un, lai gan es nezinu, ko viņ� nodomājis, tad es tomēr pazīstu savu tēvu � es pazīstu viņa stingro prātu, un man jābaidās no visļaunākā.�

Marijai acīs saskrēja asaras.

�Bet, jaunkundz, vai �is viltnieks pelna jūsu līdzjūtību?� Bergers izsaucās.

Marija tā savādi paskatījās uz Bergeru, it kā nesaprazdama, ko viņ� runā.

�Mans Dievs, es viņu mīlu! Vai jūs nepazīstat mīlestības varu?� viņa izsaucās.

Emīls Bergers nokāra galvu.

Jā, viņ� pazina gan mīlestības varu � viņ� to vismaz sajuta, kaut arī nespēja skaidri saprast, jo viņ� bija tās ļaunās varas, kuru mēs apzīmējam ar naidu, atriebību un greizsirdību, vergs.

�Jā, es viņu mīlu no visas sirds,� Marija atkal izsaucās, �un, ja grāfs mani nogalinātu, tad es vēl mirdama izsauktos: mans Ernest, es tevi mīlu!�

Viņa piegāja Bergeram klāt un dedzīgi turpināja:

�dPriek� manis nav citas laimes pasaulē, kā tikai viņa laime! Emīl, es jūs lūdzu, pasargājiet grāfu no visām briesmām, un es jums bū�u par to pateicīga � tik pateicīga, Emīl, cik vien nabaga mei�ai tas būs iespējams. Ai,� Marija �ņukstēdama turpināja, �mans tēvs un doktors mani maldināju�i, un, ja arī jūs mani atstātu, tad man vairs nebūtu neviena drauga �ajā pasaulē.�

Emīls Bergers sniedza viņai roku un drūmi sacīja:

�Es zvēru, ka nekad jūs neatstā�u.�

It kā uz burvja mājienu Marijai asaras piepe�i izsīka, un tā gandrīz priecīgā balsī izsaucās:

�0, es jau to zināju, tātad es neesmu vis vīlusies! Vai jūs man �ad un tad piesūtīsiet ziņas par viņu?�

Emīls pamāja ar galvu.

�Es vairs nekad negribu viņu redzēt,� viņa neizsakāmi skumīgā balsī turpināja, �bet dzirdēt gan es gribētu no viņa �ad un tad pa vārdiņam, un varbūt es vairs nebū�u noskumusi, kad dzirdē�u, ka arī viņ� ir priecīgs un laimīgs un ... un ...�

Viņas balss skanēja klusu un apspiesti.

�Un, kad viņ� būs atradis sievu, kas viņu tāpat mīl, kā es, tad es bū�u laimīga, jā, tik laimīga kā tāda, kas �īs pasaules sāpes vairs nepazīst.�

Emīla Bergera seja kļuva arvien drūmāka, ļaunā vara arvien stiprāk sāka sacelties viņa krūtīs.

Tomēr viņ� savaldījās � viņam jau vajadzēja savaldīties, lai nezaudētu nelaimīgās mei�as uzticību.

Izlikdamies aizkustināts, viņ� drebo�ā balsī sacīja:

�Raugiet viņu aizmirst, Marijas jaunkundz.�

�Aizmirst?� jaunā mei�a izsaucās, roku uz krūtīm spiezdama. ��eit ir kaut kas, kas man neļaus viņu visu mū�u aizmirst.�

Greizsirdīgajam vīrietim pārskrēja auksti drebuļi.

Vai Marija nomanīja, kas notika �ī vīrie�a dvēselē? Viņa nevil�us atkāpās soli atpakaļ un satrūkusies sacīja:

�Ai, es aizmirsu, ka mēs vēl neesam nekādi draugi.�

Bet, kad Emīls Bergers uz viņu skumīgi un �ēli nolūkojās, viņa kā apmierināta turpināja:

�Piedodiet man, Emīl, mana uzticē�anās jūs man tuvinājusi un devusi jums brāļa un drauga tiesības � nevalkājiet �īs tiesības nelietīgi, esiet

nomodā par manu Ernestu un domājiet arvien, ka jūs esat uzņēmies sarga svēto uzdevumu.

Pēc �iem vārdiem Marija apklusa.

Vēlreiz viņa asaru pilnām acīm lūkojās uz savu blēdīgo un bīstamo draugu, tad paklanījās un aizgāja uz savām istabām.

Emīls Bergers, kas tagad bija uzņēmies divkār�u lomu, iegāja Dumonta kantorī.

�Esmu uzvarējis!� Bergers murmināja, redzēdams sevi vienu pa�u. �Esmu uzvarējis!�

Neapzinīgais cilvēks neapdomāja, ka viņ� nepavisam nebija labāks par Gumarova kungu, ka arī viņ� ir blēdīgs spēlētājs.

64. nodaļa.

Neraugoties uz svarīgajiem notikumiem, kas norisinājās gan Lindhorstu pilī, gan arī ciematā, mums tomēr tiem jāaizsteidzas priek�ā un jādodas uz pilsētu, kur mēs ieiesim drūmā cietuma kamerā, kurā nelaimīgais firsts Egons gaidīja uz sava likteņa lēmumu.

Notikumi, kurus mēs patlaban minējām, ir tuvā sakarā ar �igāniem un Rozīti.

Tikko nelaimīgā mei�a bija kādu stundiņu Grietiņas dzīvoklī atdusējusies, tikko viņai bija radu�ās cerības, ka tā varēs tur atrast patvērumu, ļaunais liktenis atkal sāka viņu vajāt.

Rozītei bija sagaidāmas briesmu pilnas dienas.

Tagad mēs tām aizsteigsimies priek�ā.

Firsts Egons, drūmās domās nogrimis, sēdēja savā cietuma kamerā uz koka soliņa. Viņa seja bija bāla, un acis stīvi raudzījās tuk�ajā gaisā.

�Viss pagalam,� viņ� murmināja.

Nabadziņ�! Vēl pirms nedaudzām dienām viņ� bija tik neizsakāmi laimīgs, un tagad? Tagad viņam bija jāgatavojas uz briesmīgāko nāvi, kādu vien varēja iedomāties � uz nāvi no bendes rokas.

Garā viņ� vēlreiz pārdzīvoja visus tos notikumus, kas bija atgadīju�ies pirms viņa apcietinā�anas, viņ� pārdomāja līdz�inējās pratinā�anas un atzina, ka pret viņu liecina smagi pierādījumi, un, lai gan viņ� bija nevainīgs un pats sev arvien atkārtoja vārdus: tiesne�i mani nedrīkst notiesāt, ja viņi negrib izdarīt noziegumu, tad tomēr viņu arvien vairāk pārņēma drūmas nojautas, ka viņ� ir pazudis!

Tomēr nē!

Firsts piecēlās, viņa izjūtas, viņam piemīto�ā taisnības mīlestība, viņa jaunības spēks, viņa mīlestība � tas viss saslējās pret �ādu netaisnību, viņ� negribēja ļaut sevi notiesāt.

Vēl nopratinā�ana nebija nobeigta, vēl lieta varēja mainīties, tādēļ firsts Egons vēl nezaudēja cerību.

Piepe�i viņ� sarāvās, tas dzirdēja tuvojamies so|us, atslēgas no�vadzēja, un viņa cietuma durvis �īkstēdamas atvērās.

Ienāca cietumsargs.

Firsts izbrīnījies tajā paskatījās � drīz gan būs pienācis vakars, bet vakariņu laiks vēl bija tālu, tomēr sargs jau atnesis ēdienu.

��ovakar jums jāpaēd agrāk, pasteidzieties!� sargs skarbā balsī sacīja.

�Kādēļ?� firsts vaicāja.

�Man uzdots jūs aizvest pie izmeklē�anas tiesne�a.�

Tagad firsts nobāla. Viņ� jau vairākas reizes bija pratināts, bet arvien dienas laikā.

Vai bija atgadījies kaut kas neparasts?

Varbūt, ka viņa liktenis bija ņēmis citu virzienu?

Ja nu izmeklē�anas tiesnesis viņu aicina tikai tādēļ, lai varētu viņam pateikt: �jūsu nevainība tagad ir pierādīta, jūs esat brīvs � atstājiet �īs drūmās telpas!�

Viņ� bija tik uztraukts, ka nemaz neaiztika ēdienu, ko sargs bija viņam atnesis.

�Mēs varam tūlīt iet,� viņ� sacīja.

�Kādēļ jūs vispirms nepaēdat?�

Cietumnieks tikai atmeta ar roku.

�Ja ļaunā sirdsapziņa jums laupa ēstgribu, tad atviegliniet jel to ar vaļsirdīgu atzī�anos,� sargs pamācīja.

Cietumnieks tikai lepni paskatījās un tad sarga pavadībā atstāja cietumu.

Viņi gāja pa garu koridoru.

Vakars jau bija pienācis, un zemi klāja tumsa; garā koridora vienā galā jau sāka aizdedzināt gāzes lampiņas.

Tas viss atstāja uz cietumnieku savādu iespaidu.

Redzēdams uzliesmojam vienu uguntiņu pēc otras, viņ� sajuta arī savās krūtīs uzliesmojam jau gandrīz izdzisu�ās cerību liesmiņas.

Kad viņi bija iegāju�i uzgaidāmajā istabā, sargs atļāva viņam apsēsties uz cietumniekiem domātā sola.

Cietumnieks tikai pamāja ar galvu.

�Kā gribat,� sargs saīdzis norūca un tad devās pie izmeklē�anas tiesne�a, atstādams cietumnieku sava biedra uzraudzībā.

Pagāja da�as minūtes.

Egons tās pavadīja vislielākajā uztraukumā. Tomēr viņ� domās nenodarbojās vis ar tagadni, bet ar sen pagāju�ām dienām.

Viņ� domāja par savu tēvu.

Vakar tas bija paglabāts dzimtas kapli�ā � sirds viņam sa�ņaudzās, kad tas domāja par beidzamo atvadī�anos no nelaiķa.

Acis tam pieskrēja pilnas asaru.

�Mīļais, labais tēvs, kādā �au�alīgā nāvē tev vajadzēja mirt. Līdz ar tevi es esmu zaudējis savu labāko draugu.�

Troksnis aiz durvīm pievērsa cietumnieka uzmanību. Viņ� apgriezās, cerēdams ieraudzīt cietumsargu, kas viņu ievestu pie izmeklē�anas tiesne�a, bet nekā � uzgaidāmajā istabā ienāca sve�s cilvēks.

Firsts arvien vairāk uztraucās.

�Ko gan cietumsargs tik ilgi dara pie izmeklē�anas tiesne�a,� viņ� nodomāja pie sevis. Vai cerības, kas bija uzliesmoju�as viņa krūtīs, varbūt tomēr piepildīsies?

Cietumnieks uzdeva sev visvisādus jautājumus, uz kuriem tomēr neatrada nekādas atbildes.

Koridorā atkal kļuva dzirdami soļi, istabas durvis atvērās, un ienāca cietumsargs.

�Nāciet!� tas stingrā balsī pavēlēja, un cietumnieks paklausīja. Viņ� to ieveda izmeklē�anas tiesne�a kancelejā.

Tiesnesis vispirms viņu stingri un dzestri uzlūkoja.

Cietumniekam asinis sakāpa vaigos, bet jau nāko�ajā acumirklī viņ� atkal nobālēja.

�Es liku jūs atvest, gribēdams vēlreiz nopratināt. Jūsu pa�a labā, first, es ceru, ka jūs runāsiet pilnīgu patiesību,� izmeklē�anas tiesnesis stingrā balsī uzsāka.

Cietumnieks, kur� jau no �iem nedaudzajiem vārdiem noprata, ka viņ� nevar neko cerēt, cieta klusu.

�Tā būs beidzamā nopratinā�ana, apsūdzētais. Dodu jums padomu, atzīstiet savu smago noziegumu, iekāms jūs tiksiet nodots zvērināto tiesai, citādi jūs nevarat cerēt uz soda mīkstinā�anu.�

Tad cietumnieks pacēla galvu un sacīja:

�Tiesne�a kungs, man nav nekas, ko atzīties.�

�Tātad jūs paliekat pie sava apgalvojuma, ka neesat savu tēvu nonāvējis?� tiesnesis vaicāja.

�Jā.�

�Un jūs domājat, ka arī viņ� pats nav sev dzīvību atņēmis?� izmeklē�anas tiesnesis vaicāja tālāk, lūkodamies uz firstu tā, it kā gribēdams tam cauri redzēt.

�Protams.�

�Vai jūs tad varētu man pateikt un ticami pierādīt, kur� tad ir slepkavību pastrādājis?�

�Nē, to es nevaru.�

�Vai kādam varēja nākt par labu firsta pāragrā nāve?�

�To es nezinu.�

�Varbūt jūsu pusbrālim Francim?�

Cietumnieks sarāvās.

Viņ� atcerējās skatu, kas vakar bija norisinājies pie tēva zārka, dīvaino ainu uz sienas un nobāla.

Uh te viņam uzmācās it savādas domas. Tomēr viņ� tās apspieda un ar viscie�āko pārliecību atbildēja:

�Nebūt ne, glu�i otrādi, izmeklē�anas tiesne�a kungs.�

- �Kā lai es to saprotu?�

�Firstam Francim varēja rasties tikai labums, ja mans tēvs būtu dzīvojis vēl ilgāk.�

�Kā tad tā?�

�Viņ� varēja cerēt, ka mans tēvs tomēr sadalīs majorātu.�

�Jūs, protams, no tā baidījāties?�

�Var jau būt, ja tēvs būtu izpildījis savu gribu.�

�Protams, pret jūsu gribu.�

�To es nevaru noliegt.�

�Glu�i pareizi! Un jūs to gribējāt aizkavēt par katru cenu, kaut arī jūsu tēvam būtu jāzaudē dzīvība.�

Cietumnieks smagi nopūtās. Viņ� noprata, ka pats ar savu vaļsirdību iedzinis sevi slazdos.

Izmeklē�anas tiesnesis sāka �ķirstīt dokumentus.

��eit ieprotokolēti Ernas izteikumi, un arī tie priek� jums ir visai apvainojo�i.�

Egonam lūpas sāpīgi raustījās.

�Liekas, jūs gān nebijāt gaidījis, ka jūsu pa�a mīļākā nodos pret jums sliktu liecību.�

�Erna nekad nav bijusi mana mīļākā.�

�Nu, man viņa atzinās, ka jūs viņai nebūt neesat bijis vienaldzīgs un ka viņa visiem spēkiem centī�oties pierādīt, ka jūs neesat vainīgs jums uzveltajā noziegumā.�

�Labā mei�a!� firsts neviļus izsaucās.

Vaigi tam bija pietvīku�i, un acīs pamirdzēja asaras. Izmeklē�anas tiesnesis viņa izsaucienam nepiegrieza vērību.

�Protams, ka es sāku stingri nopratināt jūsu mīļāko, pie tam daudz kas nāca gaismā.�

Cietumnieks pacēla galvu.

�No viņas izteikumiem es nopratu, ka tikpat jūs, kā arī viņa esat cerēju�i iegūt zināmus labumus, ja jūsu tēvs drīz nomirtu.�

�Kādus tad, tiesne�a kungs?�

�To es �obrīd vēl neteik�u. Arī jūsu kambarsulainis nopratināts un atrodas izmeklē�anā.�

�Ai, nabaga Konstantīns!� cietumnieks sāpīgi izsaucās. �Viņ� nu gan nav pelnījis �ādu likteni!�

�Pēc jūsu domām varbūt. Bet es domāju, ka viņ� būs jums palīdzējis slepkavību pastrādāt.�

�Tiesne�a kungs ...�

�Lūdzu, es vēl neesmu galā! Tas gan būs bijis jūsu sulainis, kas jūsu tēvam pasniedza nāvīgo dzērienu?�

�Tā nav taisnība!�

�Jūs uzdro�ināties to noliegt?�

�Pilnīgi!�

�Nu, jums jau vajag to lietu labāk zināt. It īpa�i, ja viņ� jau atzinies.�

�Neticiet viņam,� Egons lūdzās.

�Ko, es lai neticu, ja viņ� pats atzinies?�

�Jā, viņ� gribējis manis labad uzupurēties.�

�Tas viņam nebūtu neko līdzējis, jo pret jums ir savākti visai smagi pierādījumi.�

Firsts izmisis lūkojās tiesnesī.

�Jūs arī ar savu sulaini esat runājis par majorāta dalī�anu?� tiesnesis vaicāja.

�Protams.�

�Un arī viņ� piebalsoja jūsu domām, ka dalī�ana katrā ziņā aizkavējama?�

Egons apmulsis lūkojās zemē.

�Nu?� tiesnesis stingri prasīja.

�Tā ir taisnība,� nelaimīgais Egons atzinās.

�Ceru, ka jūs drīzumā vaļsirdīgi atzīsieties. Vai jūs pazīstat kādu Mariju Fabrē?�

Cietumnieks nobāla.

�Es jau redzu no jūsu sejas, ka pazīstat gan. Arī �ī Marija liecina jums par ļaunu.�

�Viņa mani ienīst!�

Tiesnesis zobgalīgi pasmīnēja.

�Firsta kungs, tik svarīgās lietās neeksistē ne mīlestība, ne naids! Marija Fabrē raudādama teica, ka jūs ar viņu esat runājis par sava tēva nogalinā�anu! Vai jūs varbūt to gribat noliegt?�

Egons salēcās.

�Ko? Es to esot darījis?�

�Protams! Jūs pats esat teicis, ja jūsu tēvs nomirtu, tad būtu iznīcināti visi �ķēr�ļi, kas stājoties ceļā jūsu laulībām ar Mariju.�

Cietumnieks kļuva vēl bālāks.

�Tagad mans uzdevums ir uzzināt, kāds sakars jums bijis ar Mariju Fabrē.�

�Man ar viņu nav bijis nekāds sakars.�

�Nu, jūs jau negribēsiet noliegt, ka jums ar �o mei�u nav bijis vispār nekāds sakars?�

�Nē, to es nedarī�u.�

�Kad jūs iepazināties ar viņu?�

�Pirms diviem gadiem.�

�Kādos apstākļos?�

Egons nosarka.

�Nu, sakiet tikai taisnību, apsūdzētais, tas būs priek� jums vislabākais.�

Egons dziļi ievilka elpu.

Viņam laikam gan nācās ļoti grūti izpildīt izmeklē�anas tiesne�a vēlē�anos. Viņam jau uzmācās domas parādīt spītīgu garu un neko neatbildēt, bet tad viņ� atkal atmeta �īs domas, kas tam varēja tikai kaitēt, bet nekādā ziņā ne noderēt.

Marija laikam gan būs visu izstāstījusi � kādu labumu tad viņam būtu varējusi dot klusu cie�ana?

�Kādēļ jūs man neatbildat?� izmeklē�anas tiesnesis atkal jautāja. �Es jums vaicāju, kādos apstākļos jūs iepazināties ar Mariju Fabrē?�

�Tas notika kādā izrādē.�

�Viņa ir virves dejotāja?�

Firsts nokaunējies pamāja ar galvu.

�Vai viņa piederēja pie kādas trupas?�

�Nē, viņa viena pati rīkoja izrādes � viņu pavadīja tikai da�i apkalpotāji.�

�Pagaidām jūsu izteikumi saskan ar viņas izteikumiem. Kā tas nācās, ka jūs apmeklējāt viņas izrādes? Jums vajag atzīt, ka tāds vīrs, kā jūs, nemēdz vis rādīties tādās vietās, kur pulcējas tikai prasti un vienkār�i ļaudis.�

�To es nebūt nenoliedzu. Ja gribu būt vaļsirdīgs, tad man jāsaka, ka māksliniece bija izdaudzināta par lielu skaistuli.�

�Kur viņa sarīkoja savas izrādes?�

�Pilsētas dārzā.�

�Jūs laikam apmeklējāt vairākas izrādes?�

�Jā.�

�Ar kādu nolūku jūs Marijai tuvojāties?�

�Viņas skaistums mani bija apbūris.�

�Vai jūsu nolūks bija viņu precēt?�

�Protams.�

�Neraugoties uz kārtu starpību?�

Firsts nokaunējies lūkojās zemē.

�Jums jāatzīst, ka tāds notikums vēl nebūtu pasaulē dzirdēts. Ja jūsu izredzētā būtu pilsoņu jaunava, to vēl varētu saprast, bet Marija bija virves dejotāja, apkārtblandone, kura jau laikam daudziem bija savu sirdi dāvinājusi.�

�Tas nu gan ir taisnība.�

�Tātad jūs to atzīstat. Bet tomēr...�

�Atļaujiet, tiesne�a kungs,� Egons viņu pārtrauca, �toreiz es vēl nepazinu Marijas pagātni.�

Tiesnesis zobgalīgi pasmīnēja.

�Apsūdzētais,� viņ� dzestrā balsī sacīja, �ar tādām izrunām jūs tālu netiksiet! Vīrs ar jūsu izglītību un dzīves para�ām, kur� tik daudz ceļojis pa visu pasauli un pazīst dzīvi pārāk labi, nevar nezināt, pie kādas ļau�u �ķiras pieder �ādas mākslinieces.�

Egona seja pietvīka.

�Tiesne�a kungs,� viņ� drebo�ām lūpām sacīja, �līdz �im es neesmu melojis un arī turpmāk turē�os pie patiesības. Tādēļ es jūs lūdzu ticēt maniem vārdiem.�

�Atstājiet to pilnīgi manā ziņā, vai jūsu vārdiem ticēt, vai ne,� tiesnesis mierīgi atbildēja.

�Bet es jums apgalvoju, ka es nepazinu nedz Marijas pagātni, nedz arī viņas dabu.�

�Bet kā tad jums varēja rasties domas viņu precēt?�

�Kaislība bija mani pārņēmusi.�

�Tātad jūs viņai piedāvājāt savu roku?�

� J ā.�

�Tas notika pirms diviem gadiem?�

�Jā, tiesne�a kungs.�

�Tūlīt pirmo reizi sastopoties?�

�Tā es vismaz domāju.�

�Cik ilgi pastāvēja jūsu sakari ar Mariju?�

�Vairākus mēne�us.�

�Vai jūsu piederīgie, it īpa�i tēvs to zināja?�

�Nē. Mūsu sakari bija noslēpums.�

�Un tad ...�

�Pēc mana tēva vēlē�anās es uzsāku garāku ceļojumu uz ārzemēm.�

�Kad jūs pārbraucāt atpakaļ?�

�Pirms deviņiem mēne�iem,� Egons stostīdamies atbildēja.

Izmeklē�anas tiesnesis atkal cie�i noskatījās uz viņu.

�Vai jūs jau kādreiz pirms tam nebijāt pārbraucis?�

�Nu ja ...�

�Tas notika slepeni, bez jūsu piederīgo ziņas?�

�Jā, tiesne�a kungs.�

�Kādēļ jūs tā darījāt?�

�Marija Fabrē man rakstīja.�

�Tātad ilgas jūs atdzina uz Eiropu?�

�Pareizāk sakot, pienākuma jūtas.�

�Vai jūs ar to gribat teikt, ka jūsu kaislība pret skaisto Mariju jau bija drusku atdzisusi?�

�Tas man jāatzīst.�

�Ko tad viņa jums rakstīja?�

�Ka viņa bū�ot māte.�

�Un jūs apzinājāties viņai parādā zināmus pienākumus?�

�Protams.�

�Bet vai jums neienāca prātā domas, ka �ī virves dejotāja varētu būt ielaidu�ies arī ar citiem?�

�Nē, par to es nedomāju.�

�To varētu izskaidrot tikai tad, ja pār jums vēl valdītu veselam cilvēkam neizprotama kaislība, bet to jūs patlaban noliedzāt. Nu, mei�as izteikumi to arī pietieko�i apstiprina.�

Firstu nepatīkami aizskāra virziens, kādu bija ņēmusi nopratinā�ana. Viņ� jau cerēja, ka tā būs tagad galā, bet izmeklē�anas tiesnesis, kādu protokolu izlasījis, uzsāka no jauna:

�Kur jūs ar Mariju satikāties?�

�Triestā.�

�Vai jūs bijāt viņai uz turieni licis aizbraukt?�

�Jā.�

�Par ko jūs ar viņu runājāt?�

�Mēs runājām par nākotni, it sevi�ķi par gaidāmo bērnu.�

�Hm, jūs jau, bez �aubām, būsiet runāju�i arī par to, kā savu sakaru turpmāk nokārtot?�

�Glu�i paareizi.�

�Vai jums bija pietieko�i daudz līdzekļu?�

�Ne tik daudz, kā es to Marijas labā būtu vēlējies.�

�Ko jūs ar to gribat teikt?�

�Nu � tā kā es toreiz vēl arvien domāju Mariju precēt, tad gribēju viņai radīt citu stāvokli sabiedrībā, bet priek� tam man vajadzēja visai daudz naudas.�

�Un tās jums nebija pietieko�ā mērā?�

�Protams.�

�Vai jūs to neno�ēlojāt arī aiz citiem iemesliem?�

Egons vaicājo�i paskatījās uz tiesnesi.

�Vai jums nekad neienāca prātā domas savu mīļāko slepeni, tas ir pret tēva gribu, apprecēt?�

�Diem�ēl es biju gan tāds muļķis.�

�Un sevi�ķi �ādam nolūkam jums trūka naudas, vai ne? Un jūs neatradāt arī līdzekļus, kā pie tās tikt?�

�Nē.�

�Jūs pārspriedāt, kā no �īs klizmas izkulties?�

�Protams, tā bija mūsu sarunas galvenā tēma.�

�Glu�i pareizi. Marija jums uzplijās, lai jūs viņu precot?�

�To viņa darīja,� Egons apspiestā balsī atbildēja.

�Un jūs viņai to arī apsolījāt?�

�Nē, es viņai aizrādīju uz nepārvaramiem �ķēr�ļiem.�

�Vai jūs atzīstaties, ka jūs, neraugoties uz to, tomēr vēl domājāt, ka Marija var kļūt par jūsu laulāto draudzeni?�

�Var jau būt.�

�Ko Marija darīja pa to laiku, kamēr jūs atradāties ārzemēs?�

�Tā piekopa savu mākslu.�

�Vai pret jūsu gribu?�

�Jā.�

�Vai jūs viņai par to izteicāt pārmetumus?�

�Jā. Marija man apsolījās atstāt savu amatu.�

�No kā tad viņa gribēja pārtikt?�

�Ar pabalstu, kuru es viņai apsolīju, tai būtu pieticis vienkār�ai dzīvei,� Egons atbildēja.

�Jūs apņēmāties atkal ceļot uz Itāliju?�

�Es biju spiests to darīt.�

�Cik ilgi jūs palikāt Triestā?�

�Tikai trīs dienas.�

�Un kāds beidzot bija jūsu sarunas iznākums?�

�Kā jau teicu, Marija apsolījās savu līdz�inējo amatu atstāt, un es tai iedevu naudu.�

�Tas notika pirms apmēram pusotra gada?�

�Jā; kad es biju vēl deviņus mēne�us uzturējies Indijā, tad es braucu atpakaļ uz dzimteni.�

�Vai jūs pēc tam vēl esat ticies ar Mariju?�

�Jā,� Egons nokaunējies atzinās.

�Kur tas notika?�

�Lindhorstu mui�as tuvumā.�

�Ko jūsu mīļākā tur darīja?�

Tagad firsts lepni izslējās.

�Izmeklē�anas tiesne�a kungs, Marija nebija mana mīļākā,� viņ� skarbi atbildēja.

�A, jūs laikam bijāt saķildoju�ies?�

Egons cieta klusu un lūkojās zemē.

�Jūs vēl neesat man atbildējis uz pirmītējo jautājumu, first: ko Marija darīja, kad jūs viņu sastapāt?�

�Viņa bija apmetusies tuvējā pilsētiņā un nodarbojās ar �ū�anu � tā viņa pati man teica.�

�Ja es pareizi saprotu, tad jūs par to �aubāties?�

�Man priek� tam ir svarīgi iemesli. Marijas dīvainās izturē�anās paskubināts, es ievācu par viņu tuvākas ziņas, un te nu diem�ēl izrādījās, ka kaislība bija mani apstulbinājusi. Es dabūju zināt, ka Marija, lai gan tā bija māte, tomēr ielaidu�ies mīlestības sakaros ar da�ādiem vīrie�iem un bez tam vēl ar kādu glu�i panīku�u cilvēku.�

�Jūs laikam arī būsiet dabūjis zināt, no kura laika Marija mainījusi savu dzīvesveidu.�

�Protams; no tā laika, kad es otrreiz aizceļoju uz ārzemēm.�

�Varbūt, ka viņa to darījusi aiz izmisuma?�

�Tā arī es sākumā domāju, bet drīz dabūju zināt, ka viņa nekad nav bijusi manas mīlestības cienīga.�

�Kādēļ?�

�Tādēļ, ka viņa arvien man aiz muguras uzturējusi mīlestības sakarus un ari jau agrāk � iekāms es ar viņu iepazinos, staigājusi pa netiklības ceļiem.�

�Un to jūs tikai tad dabūjāt zināt?�

�Diem�ēl! Man acīmredzot bijusi darī�ana ar slīpētu intriganti, kura tiecās pēc manas rokas.�

�Nu, jūs jau pats viņai piedāvājāt savu roku. Ļoti �aubos, vai jūs būtu bijis tik vientiesīgs un Mariju turējis par eņģeli.�

�Tiesne�a kungs ...�

�Ir jau labi � �ai lietai nav pie�ķirams nekāds lielais svars. Daudz svarīgāks ir jautājums, kā jūs no viņas �ķīrāties.�

�Nemierā.�

�Jūs ienīstat Mariju?�

�Nē, es viņu nicinu.�

�Hm, pirmīt jūs gan runājāt par naidu ...�

�Protams � no Marijas puses! Viņa mani ienīst, un es ne�aubos, ka tā pūlas man bedri rakt�

�Varbūt ar savu liecību?� tiesnesis glūno�i vaicāja.

�Kas to var zināt?� Egons izsaucās.

Izmeklē�anas tiesnesis ātri noliecās pār aktiem, gribēdams apslēpt uzvaras smaidu, kas tam parādījās uz lūpām.

�No jūsu patlaban izsacītajiem vārdiem noprotams, ka jūs baidāties, ka Marija varētu jums kļūt bīstama.�

�Manai skaidrajai sirdsapziņai nav jābaidās.�

�Tā, tā. Kādēļ jūs �ķīrāties no Marijas nemierā?�

�Es jau jums minēju iemeslus.�

�Jūs pastāvējāt uz to, lai Marija kļūst jūsu sieva?�

�Es?� Egons atkāpās soli atpakaļ.

�Jūs apsolījāties Marijai visu piedot...�

�To es nekad nevarētu!�

�Bet, neraugoties uz jūsu vieglprātību, Marijai vēl bija diezgan stingrs prāts no jums atsacīties.�

�Tiesne�a kungs ...�

Egons bija kļuvis glu�i bāls.

�Marija jums atgādināja vārdus, ko jūs bijāt runāju�i Triestā � vārdus, kas attiecās uz jūsu tēva nāvi...�

�Ak, viņa gribēja man draudēt, mani piespiest viņu precēt...�

�Tā? Un vai jūs, sarunājoties ar Mariju, neieminējāties, ka ar tēva nāvi tiktu galvenais �ķērslis no ceļa nobīdīts?�

Egons juta, ka baiļu sviedri tam apklāja pieri. Vai tad visa pasaule sacēlās pret viņu?

�Tiesne�a kungs!� viņ� izsaucās, rokas uz aug�u paceldams. �Tik tie�ām, kā Dievs debesīs � Marija nodevusi nepatiesu liecību, patiesībā ir nevis tā, kā viņa teikusi, bet glu�i otrādi...�

�Kā tad?� tiesnesis stingri jautāja.

�Nevis es vēlējos Mariju precēt, bet viņa gribēja mani ar varu piespiest laulāties. Viņa zvērēja, ka tā mani mīlot, un, kad es par to �aubījos un pārmetu tai viņas dzīvi, paskaidrodams, ka nekad neņem�u par sievu palaidnīgu mei�u, tad viņa man izrādīja visu savu ienaidu. Viņa man zvērēja, ka atrieb�oties, ka padarī�ot mani nelaimīgu uz visu mū�u. Viņa man draudēja ...�

�Ar ko?� izmeklē�anas tiesnesis asi ievaicājās.

�Ka visiem pateik�ot, ko es esot teicis,� Egons stostīdamies atbildēja.

�Tātad jūs atzīstaties, ka esat �ādus vārdus sacījis un atkārtojis?�

�Jā � to gan � bet...�

�Nekādu bet, first!� izmeklē�anas tiesnesis skaļā balsī izsaucās, nevil�us pieiedams cietumniekam soli tuvāk. �Jau toreiz, atrazdamies Triestā, jūs bijāt nodomājis savu tēvu nonāvēt. Dzimtenē atgriezies, jūs atkal gatavojāties uz to, bet liktenis jums vēl nebija labvēlīgs, un Marija beidza savu draudzību ar jums, jo, lai gan viņa bija vieglprātīga sieviete, tad tomēr jūsu nolūks nonāvēt tēvu, pildīja viņu ar �au�alām � tik samaitāta viņa vēl nebija. Bet tagad � tagad jūs gribējāt iegūt gan majorātu, gan savas agrākās mīļākās roku un tādēļ...�

Izmeklē�anas tiesnesis tālāk vairs nerunāja, jo firsts Egons, �ādu vārdu sadragāts, bez samaņas nogāzās zemē.

65. nodaļa.

Kamēr Brunavas un Lindhorstu pilīs norisinājās satricino�as drāmas, kamēr nevainīgs jauns cilvēks firsts Egons smaka drūmā cietumā, kamēr Reliņu mazajā dzīvoklītī pie mātes izdzisu�ajām miesām divas nelaimīgas, jaunas mei�as, ceļos nometu�ās, lūdza Dievu, arī citur notika svarīgas lietas.

Mēs zinām, ka tajā rītā, kad Rozīte, par �igānieti pārģērbusies, atradās Grietiņas dzīvoklī, ka tajā pa�ā rītā, kad Jānis Reliņ� maldījās pa Brunavas me�u, ap to pa�u laiku Henrihs Marlots apciemoja baronesi Doru fon Holfeldi.

Mēs arī dzirdējām viņu svarīgo sarunu, mēs redzējām, ka Marlots baronesi arvien vairāk iedzina spīlēs un ka tai beidzot vajadzēja parakstīt divus svarīgus dokumentus, kas to pilnīgi nodeva Marlota rokās, ja vien Marlots nolemtu viņu sadragāt.

Viņam tagad bija rokās Doras fon Holfeldes parakstīts dokuments, ka tā nē vien ticot, bet arī skaidri zinot, ka nelaimīgā Roze Holborna esot nevainīga un ka tai esot zināms īstais slepkava.

Otrs raksts Marlotam deva tiesības prasīt no Doras piecdesmit tūksto�us mārku, ja līdz gada beigām mantojuma lieta nebūtu nokārtota.

Un tre�ajā rakstā Dora apsolījās Marlotam atdot pusi no tās naudas, ko viņa dabūtu kā mantojumu.

Mēs redzējām, kā viņa paģība, bet tagad Marlots to atkal uzmodināja un pateica, ka viņiem vēl esot da�as citas svarīgas lietas pārrunājamas, lai Dora tādēļ gādājot par to, ka viņu sarunu neviens nenoklausās.

Pie visām miesām drebēdama, Dora arī bija �o vēlē�anos izpildījusi.

Doru pārņēma arvien drūmākas nojautas, un, redzēdama Henrihu Marlotu sev iepretim stāvam, viņai ar briesmīgu varu uzmācās domas, ka cīņa pēc mantojuma, kurā viņa apstākļu vai, labāk sakot, pa�as noziedzīgās rīcības dēļ bija iedzīta, pārvērtusies tik tālu, ka viņai vairs nav cerību tajā uzvarēt.

Tomēr nē � viņai vajadzēja uzvarēt!

Citādi viņa bija pazudusi � viņai pa�ai tad būtu jābaidās, ka tiks likteņa rokās sadragāta.

Brītiņu abi pretinieki � jo tā viņus tagad varēja saukt � stāvēja viens otram pretim, ne vārda nerunādami.

�Es jau pirmīt jums teicu,� Marlots tagad klusā balsī sacīja, �ka to, kas man jums vēl sakāms, nedrīkst dzirdēt neviens cilvēks, tādēļ es jūs lūdzu apsēsties man blakus, lai mēs varētu sarunāties pavisam klusu.�

Dora pamāja ar galvu.

Viņi apsēdās uz dīvāna, un tagad Henrihs Marlots labu brīdi noslēpumaini �ukstēja.

Varēja būt pagāju�as da�as minūtes, kad priek�namā atkal no�ķindēja durvju zvaniņ�.

Dora sarāvās.

Tagad viņa bija pārvērtusies glu�i citāda, katrs mazākais troksnītis viņu sabaidīja. Briesmīgi satrūkusies, viņa palūkojās uz Marlotu, bet tas sēdēja glu�i mierīgs un vienaldzīgs.

Atkal no�ķindēja zvaniņ�, un nu baronese piecēlās.

�Man jāatver durvis, bet... ne ... ne ...�

Arī Marlots bija piecēlies.

�Lieciet gan durvis atvērt, cienīgā jaunkundz; domāju, ka tā būs vislabāk.�

�Bet ja nu nāktu ...�

�Kas tad? Vai jūs kādu gaidāt?�

Baronese neko neatbildēja, tikai viņas drebē�ana liecināja, cik uztraukta tā bija.

Zvaniņ� no�ķindēja tre�o reizi un �oreiz tik skaļi, ka Dora vairs neuzdro�inājās kavēties.

Viņa atslēdza durvis un izgāja laukā.

�Kur tad mana istabas meita palikusi?� viņa murmināja. �Tā jau sen varēja atvērt durvis. Bet nē, tā tomēr labāk � izskatītos �aubīgi, ja mani atrastu aiz aizslēgtām durvīm.�

Tajā pa�ā acumirklī, kad viņa grasījās atvērt priek�istabas durvis, tās tika atvērtas no otras puses � ienāca Fanija un aiz viņas bija redzams kāds vīrietis.

Tas bija ģērbies melnās drēbēs, un viņa seja bija nopietna un stingra.

�Baronese fon Holfelda?� viņ� vaicāja.

�Tā es esmu,� Dora atbildēja.

�Es nāku prokuratūras uzdevumā.�

Dora nobāla vēl vairāk, un sirds tai sāka stipri pukstēt. Tā nezināja, ko ierēdnim atbildēt.

Tas nepacietīgi sakustējās.

�Jūs man atļausiet ieiet istabā?� viņ� beidzot pavēlo�ā balsī sacīja.

�Ah, protams, protams,� Dora stostījās. �Esmu drusku apjukusi, � nevaru saprast, ko policija no manis grib...�

Dora gribēja vēl kaut ko teikt, bet tur stāvēja Fanija, un tai nevajadzēja visu dzirdēt.

�Lūdzu, nāciet tuvāk, mans kungs,� viņa sacīja, dodama istabas meitai zīmi, lai tā iet projām.

Kad baronese ierēdni bija ievedusi viesistabā, viņa, ar roku pamādama, uzaicināja to apsēsties.

Ierēdnis kā meklēdams skatījās istabā apkārt un tad vaicājo�i palūkojās uz Doru.

Tā apmulsa vēl vairāk, nezinādama, ko �āda ierēdņa izturē�anās īsti nozīmē.

�Vai jūs neapsēdīsieties?� viņa vaicāja.

Ierēdnis nelikās �o jautājumu dzirdējis. Viņ� paskatījās atkal istabā apkārt un sacīja:

�Jūs neatrodaties viena pati savā dzīvoklī?�

Cik asi un stingri �ie vārdi skanēja.

�Mans Dievs, nezinu, kā lai iztulkoju jūsu jautājumu,� baronese nedro�i dvesa.

�Es jau jums teicu, ka esmu atnācis prokuratūras vai, labāk sakot, policijas uzdevumā, un man jums jāatgādina, ka jūs vēl arvien atrodaties policijas uzraudzībā un ka esat izlaista no cietuma tikai ar to nosacījumu, ka jums iepriek� katru reizi jāpaziņo policijai, ja jūs gribat kādu apciemot, un ka jūs nedrīkstat satikties ne ar vienu cilvēku, par kuru varētu domāt, ka tam ir kaut kāds sakars ar �o noziegumu, kura dēļ jūs ievietoja izmeklē�anas cietumā.�

Baronese drīz nobāla, drīz nosarka, tikai ar mokām viņa vēl spēja savaldīties.

�Es jau atzīstu, ka tā ir taisnība, ko jūs man sakāt, bet tas viss vēl neizskaidro jūsu apciemojuma iemeslu.�

�Nemēģiniet jel izvairīties! Es atnācu �urp, gribēdams redzēt, kas tas par cilvēku, kur� tagad atrodas jūsu dzīvoklī un kur� te uzturas jau divas stundas.�

Dora kļuva bāla kā mirēja.

Vai lai viņa liedzas? Nē, ar to viņa neko nepanāktu.

Jeb vai taisnību teikt? Vai tad viņai nevadzēja baidīties, ka viss nāks gaismā?

Viņa �aubījās.

�Esiet tik laba un aizvediet mani pie �ī kunga, man ir uzdots uzzināt, kas tas tāds ir, un tad mēs redzēsim, vai jūs būsiet atkal ievietojama izmeklē�anas cietumā, vai tiksiet atstāta brīvībā.�

Baronese saņēma visus spēkus, tagad viņai vajadzēja būt drosmīgai, lai novērstu draudo�ās briesmas.

�Nezināju, ka es tieku tik stingri uzraudzīta,� baronese aiz dusmām drebo�ā balsī sacīja. �Sevi�ķi jau tādēļ es negaidīju jūsu apciemojumu, ka nesatiekos ar cilvēkiem, par kuriem es nevaru uzņemties atbildību.�

�Jo labāk priek� jums. Tagad, lūdzu, vediet mani pie tā kunga, kas jūs �orīt apciemoja.�

Dora paklausīja.

Viņa gāja ierēdnim pa priek�u uz to istabu, kurā atradās Henrihs Marlots.

Ierēdnis rādīja izbrīnītu seju. �is kungs viņam likās pazīstams.

�Marlota kungs,� Dora sacīja, ļauni smīnēdama, ��is kungs atnācis policijas uzdevumā un vēlas zināt, kas jūs par cilvēku.�

Ierēdnis drusku paklanījās un tad piemetināja:

�Man jāpiebilst, ka tas nenotiek vis jūsu, bet baroneses dēļ. Vai drīkstu jums vaicāt, kas jūs tāds esat, mans kungs?�

Pār Marlota seju pārlaidās velni�ķīgs smaids. �ajā acumirklī viņ� būtu varējis baronesi viegli sadragāt. Viņ� uzmeta acis baronesei un redzēja, ka viņas sejā attēlojās vislielākās izbailes.

�Jūtos visai pagodināts, ka jūs man parādāt tādu ievērību, mans kungs,� viņ� pieklājīgi sacīja.

Pēc �iem vārdiem viņ� brītiņu cieta klusu, it kā priecādamies par baroneses izbailēm.

Tad viņ� uzsāka no jauna:

�Kā cienīgā baronese man patlaban teica, tad jūs vēloties zināt, kas es esmu. Es gan drīkstē�u lūgt man pierādīt, ka jums uz to ir tiesības.�

�Pilnvaras man nav klāt,� ierēdnis atbildēja, �bet baronese fon Holfelde mani pazīst, un domāju, ka ar to pietiek.�

Marlots paraustīja plecus.

�No�ēloju, bet man ar to nepietiek,� viņ� sacīja. �Tikai tad, kad jūs man uzrādīsiet savus dokumentus, es izpildī�u jūsu vēlē�anos.�

�Ja jau jus to ta veļaties,� ierēdnis atbildēja, �tad es atsauk�u kādu policistu, kas jūs aizvedīs uz policiju, un tad jums vajadzēs tur sniegt ziņas par savu personu.�

Baronese satrūkās.

Ja tā patie�ām notiktu, tad viņa varētu iekļūt lielā nelaimē, jo, ja Marlotu uz da�ām stundām ievietotu cietumā un pie viņa atrastu tos papīrus, ko viņa bija parakstījusi, tad tā būtu pazudusi.

Baronese domāja, ka pienācis tas acumirklis, kad viņai vajag uzņemties vidutājas lomu, un tādēļ viņa sacīja, pagriezdamās pret Marlotu:

�Bet, mans kungs, varu jums apgalvot, ka jūsu priek�ā stāv tiesas ierēdnis. Kādēļ jūs negribat atklāt viņam, kas jūs esat?�

�Es to nedarī�u,� Marlots spītīgi sacīja. �Bet, ja jūs vēlaties, cienīgā baronese ...�

Tā atkāpās soli atpakaļ.

�Man nav nekāda iemesla to darīt,� viņa skarbi atbildēja.

�Labi,� ierēdnis sacīja, �ja tā, tad man cits nekas neatliek, kā izpildīt savu pienākumu.�

Tagad Doras izbailes bija sasniegu�as augstāko robe�u.

�Kādēļ tāda veltīga stīvē�anās!� viņa izsaucās. ��is kungs jums pateiks, kādēļ viņ� atnācis pie manis, un tad ...�

�Man tā liekas, ka jums ir sevi�ķa interese, lai �ī lieta netiktu tālāk iztirzāta,� ierēdnis sacīja baronesei.

�Man arī tā liekas,� Marlots piebilda, ļauni smīnēdams.

Dora vairs nezināja, ko darīt un ko runāt.

�Tātad jūs liedzaties man teikt, mans kungs, kas jūs tāds esat?�

�Kamēr jūs man neuzrādīsiet apliecību, kas jūs tāds esat, es, protams, lieg�os to darīt.�

�Es jau pirmīt jums teicu, ka man nav klāt apliecības � kā tiesas ierēdnim man to arī nevajag.�

Marlots paraustīja plecus.

�Tā ir jūsu darī�ana. Ja kāds cilvēks ielau�as dāmas dzīvoklī un izturas tur kā greizsirdīgs laulāts vīrs, tad viņam arī vajag pierādīt, ka tam ir uz to tiesības.�

Ierēdnis kļuva dusmīgs.

�Mans kungs, jūs mani apvainojat,� viņ� stingrā balsī sacīja. �Labi, es darī�u savu pienākumu.�

�Dariet to.�

Ierēdnis piegāja pie loga, kas atradās ielas pusē, atvēra to un pamāja policistam, kas netālu stāvēja.

Brītiņu vēlāk policists ienāca baroneses dzīvoklī.

Marlots, policistu ieraudzīdams, tikai pasmīnēja, kamēr ierēdnis uz to noskatījās.

�Vai jūs mani pazīstat?� viņ� vaicāja policistam.

�Kā tad, sekretāra kungs.�

�Labi, pajautājiet �im cilvēkam, kas viņ� tāds ir.�

Un viņ� rādīja uz Henrihu Marlotu.

Bet policists neizpildīja vis ierēdņa pavēli, viņ� tikai izbrīnījies uz to paskatījās un tad paklanījās pret Henrihu Marlotu.

�Ko tad tas nozīmē? Vai jūs �o kungu pazīstat?� ierēdnis vaicāja.

�Kā tad, sekretāra kungs.�

�Bet jūs pats ziņojāt, ka pirms divām stundām �is kungs apciemojis baronesi.�

Policists pakratīja galvu.

�Tā ir alo�anās, sekretāra kungs. Es atrodos savā vietā tikai pusstundu un tādēļ nevarēju zināt, kas �e notiek.�

�Protams, ka arī jūsu uzdevums ir ievērot, kas �ajā namā notiek,� ierēdnis sacīja.

�Zināms, mans kungs! Bet es neesmu neko redzējis, izņemot tikai...� viņ� sāka stostīties.

�Nu?� ierēdnis vaicāja, cerēdams kaut ko jaunu uzzināt.

�Izņemot tikai jūsu apciemojumu,� policists turpināja.

Sekretārs iekoda sev lūpā un tad sacīja:

�Nu labi, ja jau jūs �o kungu pazīstat, tad pasakiet man, kas viņ� tāds ir.�

Policists drusku apjuka un tad atbildēja:

�Man brīnums, ka Marlota kungs, Parīzes slepenpolicists, jums vēl nav pateicis savu vārdu, sekretāra kungs.�

�āda atbilde sekretāru pārsteidza.

Bet vēl jo vairāk viņ� tika pārsteigts, kad Marlots izvilka no kabatas kādu dokumentu, un to viņam pasniegdams, sacīja:

�No �ī dokumenta jūs redzēsiet, ka man, Henriham Marlotam, �ejienes policijas valde devusi tiesības Holborna atraitnes slepkavības lietā rīkoties glu�i pēc pa�a ieskatiem, un, ja kādu reizi rastos vajadzība, tad man ir tiesības saukt palīgā �ejienes policiju un tiesu iestādes.�

Kamēr viņ� izrunāja �os vārdus, Dora fon Holfelde uzelpoja, it kā no smaga sloga atsvabināta.

�Esmu izglābta,� viņa nodomāja pie sevis.

Viņai nebija ne jausmas, ka viņu sagaida jauns pārsteigums. Tā neredzēja nedz sekretāra izbrīnīto seju, nedz arī Marlota ļauno smaidu. Sekretārs izlasīja rakstu un tad sacīja:

�Mans kungs, jūs man paliekat arvien nesaprotamāks.�

�Kā tā, ja drīkstu vaicāt?�

�Jūs man te pasniedzat kādu rakstu, apgalvodams, ka to jums esot izdevusi �ejienes policijas valde, un es redzu, ka �is raksts sākas ar �ādiem vārdiem: �Es, baronese Dora fon Holfelde, apņemos ar sava vārda parakstu ...�

Viņ� tālāk vairs nelasīja.

Dorai izspruka skaļ� kliedziens.

�A, atvainojiet, mans kungs, aiz pārskatī�anās esmu jums iedevis citu dokumentu,� Marlots sacīja.

Sekretārs viņam to atdeva atpakaļ.

�Bet, ja jūs vēlaties, tad varat arī �o rakstu izlasīt,� Marlots piebilda.

Baronesei vajadzēja atspiesties pret sienu, lai varētu nostāvēt uz kājām.

�Man nav nekāda iemesla lasīt tādu rakstu, kas nav man domāts un, kā jūs pats patlaban teicāt, iedots man aiz pārskatī�anās...� sekretārs izvairīdamies atbildēja.

�Nu jā,� Henrihs Marlots sacīja, �tas nu gan ir pareizi. Es arī vaļsirdīgi atzīstos, ka �is baroneses Holfeldes parakstītais raksts da�ā labā ziņā atvieglos manu darbo�anos, un bez tam es arī vēlētos tā saturu paturēt priek� sevis kā noslēpumu ...�

�Glu�i pareizi, tādēļ es arī jūs lūdzu ņemt to atpakaļ,� sekretārs sacīja.

Baronese stīvām acīm lūkojās uz Marlotu.

�Kaut jel viņ� to paņemtu,� tā nodomāja pie sevis.

Bet Marlots vēl arvien kavējās.

�Manis dēļ, kā jūs pats vēlaties,� viņ� beidzot sacīja, paņēma papīru un iebāza kabatā.

Nāko�ajā acumirklī viņ� izvilka no kabatas citu dokumentu un pasniedza sekretāram.

Dora atkal izcieta nāves bailes. Viņa baidījās, vai tikai Marlots, vai nu aiz pārskatī�anās, vai ar ļaunu nolūku, ierēdnim atkal nepasniedz kādu viņas parakstītu papīru.

Bet, kad ierēdnis to bija izlasījis un atdevis Marlotam atpakaļ, viņa uzelpoja vieglāk.

�Pateicos jums, mans kungs,� sekretārs pieklājīgi sacīja. �Tai patīkamajai apziņai, ka esmu ar jums iepazinies, protams, pievienojas no�ēla, ka man vajadzēja jūs apgrūtināt.�

Henrihs Marlots tagad izrādīja augstsirdīgā labvēļa lomu.

�Ir jau labi, ir jau labi, mans mīļais. Mēs abi staigājam pa ērk�ķainiem ceļiem un nedrīkstam kurnēt, ja mums kādu reizi atgadās nepatik�anas. Bet ko es gribēju vaicāt � vai tad �ī dāma atrodas policijas uzraudzībā?�

�Vai jūs to vēl nezinājāt?�

�Nē.�

�Nu, gan jau baronese pati jums pastāstīs visus sīkumus, kad jūs viņai pavaicāsiet.�

Pēc �iem vārdiem sekretārs paklanījās pret Marlotu, pavir�i atsveicinājās no Doras un aizgāja.

Kad Marlots un baronese bija paliku�i vieni pa�i, tie turpināja savu noslēpumaino sarunu.

Pusstundu vēlāk arī Henrihs Marlots atstaja baroneses dzīvokli. Viņa seja priekā staroja.

Bet baronese iegāja sava istabā un atkrita uz mīkstā dīvāna � viņa bija bāla kā mirēja.

Briesmīgi uztraukta, tā pārdomāja savu sarunu, kas viņai patlaban bija bijusi ar Henrihu Marlotu.

Viņa it labi sajuta, ka tai bija radies ļoti bīstams pretinieks, viņa noprata, ka tai vajadzēs izlietot visus savus spēkus un atjautību, lai cīņā par mantojumu kļūtu uzvarētāja.

Bet vai viņai maz būs iespējams uzvarēt? Sirds viņai bailīgi pukstēja, tai gandrīz nebija cerību.

Tā jau pilnīgi atradās Marlota varā.

Viņa rokās atradās svarīgi papīri, ar kuriem tas varēja viņu pilnīgi sadragāt.

Un tā baronese neredzēja nekādu līdzekli, kā no sava ienaidnieka varas atsvabināties, viņa bija pazudusi, ja vēl beidzamajā mirklī tai nerastos glābējs.

Bet no kurienes lai �is glābējs nāktu?

To viņa nezināja.

Viņa tagad bija tik uztraukta un izmisusi, ka nemaz nespēja skaidri domāt.

Un tomēr viņai vajadzēja raudzīt glābties no draudo�ajām briesmām.

Viņai vajadzēja atrast kādu līdzekli, ar kuru tā varētu atsvabināties no Marlota �ausmīgās varas.

Drūmās domās nogrimusi, viņa pavadīja labu brīdi. Beidzot tā bija kaut ko apņēmusies, tā piecēlās un atstāja savu dzīvokli.

Vaigi tai bija bāli, un gaita nedro�a, it kā viņa tikai ar mokām varētu noturēties uz kājām.

Laukā bija īsti dzestrs. Būdama uzbudināta, baronese bija aizmirsusi siltāk apģērbties. Dzestrs ziemeļu vēj� pūta viņai sejā, tā ka Dora sāka trīcēt aiz aukstuma.

Viņa ietinās cie�āk savā platajā mētelī un devās uz priek�u, uz ārpilsētu; beidzot viņa nonāca pie nama, kurā dzīvoja Reliņu ģimene.

Pa to laiku Marlots bija visjautrākajā garastāvoklī. Baroneses dzīvokli atstājis, viņ� gribēja tūlīt doties uz savām mājām, bet te viņam ienāca prātā vēl brītiņu pastaigāties pa pilsētu.

Kāda viņam bija daļa gar nelāgo laiku un aukstumu, viņ� bija ieguvis jaunu uzvaru pār lepno baronesi. Viņam bija izdevies to piemānīt un padarīt par savu neapzinīgu ieroci.

Ļauni smīnēdams, viņ� aptaustīja savu krū�u kabatu, kur tas bija noglabājis visus trīs svarīgos dokumentus.

�ie dokumenti viņam nodro�ināja vissliktākajā gadījumā piecdesmit tūksto�us, bet drīzāk jau bija domājams, ka viņ� iegūs daudz vairāk un ātri tiks par miljonāru.

Marlots piepe�i kļuva domīgs.

�Bet kas tad, ja �ī lieta noietu greizi?� viņ� murmināja, �ja baronesei neizdotos iegūt mantojumu, tad man vajadzētu apmierināties ar tiem nieka piecdesmit tūksto�iem.�

Viņ� saīdzis pakratīja galvu, it kā gribēdams teikt: �nē, tas nekad nevar notikt.�

�Gudrai lapsai no alas daudz izeju,� viņ� atkal turpināja savu monologu, �ja visi striķi trūktu, tad man tomēr vēl paliktu tas noslēpums, ko es ieguvu no Fri�a Brūna. Jods lai parauj, man jāpārdomā, vai nebūtu labāk, ja es turētos pie Holbornu mantinieka, nekā viņa mantinieces!� viņ� piepe�i izsaucās.

Klusu noņirgājies, viņ� pēc brītiņa turpināja:

�Izņemot blēdīgo advokātu Ei�ēnu, vēl neviens cilvēks nezina, ka baņķieris Holborns atstājis arī dēlu un pa�am dēlam par to nav ne jausmas. Domāju, ka viņ� jutīsies laimīgs ar da�iem tūksto�iem, un viss pārējais ieslīdēs manā kabatā.�

Tā pats ar sevi sarunādamies, viņ� klejoja pa pilsētas ielām.

Nejau�i gadījās, ka arī viņ� bija aizgājis uz ārpilsētu; piepe�i viņ� palika stāvot.

Ko tad viņ� tik savādu bija ieraudzījis?

Ļauns smaids tam vijās ap lūpām.

�Ahā, tātad uz turieni ved tavs ceļ�? Nu labi, tagad tu jo vairāk atrodies manā varā.�

Saule jau bija lielā gabalā, bet Grietiņa un Rozīte vēl arvien sēdēja pie Reliņa atraitnes izdzisu�ajām miesām, viena otrai stāstīdamas savus piedzīvojumus un sirdēstus.

Ai, viņām bija tik daudz ko stāstīt, un sevi�ķi Grietiņa nepagura, runādama par savām bēdām un cerībām.

�Apmierinies jel, mīļā draudzene,� Rozīte raudzīja Grietiņu mierināt. �Es jau tev teicu, ka man nav nekādu sakaru ar tavu saderināto, un tad ...�

�Es tev ticu,� Grietiņa �ņukstēja. �Bet es tev arī teicu, ka Jānis pats atzinās, ka viņ� tevi neizsakāmi mīlot, un esmu pārliecināta, ka viņ� mani atstājis tādēļ, lai steigtos tev pakaļ un dabūtu zināt, vai tu atrodies dro�ībā, un lai tev piedāvātu savu apsardzību un draudzību uz visu mū�u.�

Rozīte nokāra galvu, un krūtis tai smagi cilājās.

�Kā man sāp sirds, ka esmu tavas nelaimes iemesls, bet Dievs ir mans liecinieks, ka es neesmu vainīga.�

Grietiņa, kura sākumā savā izmisumā bija domājusi, ka Rozīte ir viņas sāncense, tagad bija cie�i pārliecināta, ka viņa maldījusies.

Bet līdz ar to viņa arī noprata, ka^ctā vairs nevar cerēt uz Jāni, jo viņa sirds pieder Rozītei.

Rozīte raudzīja viņu no tādām domām atrunāt.

�Cik es tavu saderināto pazīstu, tad esmu cie�i pārliecināta, ka viņ� tev nav zudis. Viņ� jau apsolījies tavai mātei viņas beidzamajā stundiņā visu mū�u būt tev labs un uzticams laulāts draugs. Tātad pa|aujies uz viņu un, kad viņ� pārnāks atpakaļ, tad piedod viņam.�

�O, viņ� vairs nekad nenāks atpaka]!� Grietiņa kaislīgi izsaucās, neizsakāmu sāpju pārņemta.

Rozīte redzēja viņas lielās sāpes un nodrebēja.

�Tev ir auksti, nabaga bērns,� Grietiņa līdzcietīgi sacīja, aizmirsdama savas bēdas, �tu salsti, un es esmu aizmirsusi uguni iekurināt.�

Viņa ātri piecēlās, un jau pēc maza brī�a krāsns kurējās, izplatīdama patīkamu siltumu.

Tad Grietiņa izsteidzās laukā, ienesa vārāmos traukus un uzvārīja smar�ojo�u kafiju. Kā siltais dzēriens viņas atspirdzināja, jo tās pagāju�o nakti bija nostaigāju�as krietnu gabalu un nosalu�as. Piepe�i priek�namā bija dzirdami soļi.

Grietiņa sarāvās.

�Paslēpies, Rozīt, tur otrā istabā,� tā nobālējusi izsaucās. �Ak Dievs, tikai tagad man ie�āvās prātā lielās briesmas, kādās tu atrastos, ja te kāds ienāktu un tevi ieraudzītu.�

Rozīte gribēja piecelties un steigties projām, bet te durvis atvērās, un kuprainais skrīveris Fabricijs pabāza iek�ā savu neglīto seju.

Kā viņam acis zvēroja.

�A, kas tad tas � �igāniete? Tur vajag būt kādam noslēpumam,� viņ� nomurmināja.

Grietiņa viņu uzaicināja nākt tuvāk.

�Izsaku jums savu sirsnīgāko līdzjūtību,� kuprainais skaļā balsī sacīja. �Labā vecenīte būtu varējusi arī vēl ilgāk dzīvot. Nu, tagad viņa dus saldā mierā � diezin, kas viņai vēl nebūtu bijis jāpiedzīvo �ajā pasaulē, ja nāve to nebūtu aizsaukusi.�

�ādi vārdi nu gan nespēja nomierināt noskumu�o meiteni. Tā pagriezās sāņus un skrīverim neko neatbildēja.

Tas pienāca viņai tuvāk, gribēdams satvert viņas roku.

�Jums nevajag uz mani dusmoties,� viņ� sacīja, �es neprotu vārdus tik veikli salikt. Bet man �ēl, ka jūs tagad esat palikusi par bārenīti. Kur tad jūsu brālis? Vai viņ� nav pie jums?�

�igāniete atkal sarāvās.

�Ja �is vīrietis, kuru viņa pazina kā advokāta Ei�ēna skrīveri, dabūtu zināt, kādēļ Jānis Reliņ� nav �eit, tad ... tad ...�

Rozīte nodrebēja, to iedomādamās.

�Cik nelaiķe līdzīga jums izskatās,� Fabrīcijs turpināja, paglūnēdams uz Rozīti. �Bet negribu jūs traucēt. Redzu, ka jums ir vie�ņa, laikam gan kāda attāla radiniece?�

Grietiņa saprata briesmas, kādās Rozīte atradās, un tai bija tik daudz attapības, lai uzstājīgo skrīveri izvadītu laukā.

�Tev vajag paslēpties,� viņa sacīja, atpakaļ atnākusi. �Otrā istabā tu vari dro�i uzturēties. Drīz ieradīsies ļaudis, kas līķi aiznesīs projām, un tev draud briesmas, ja tevi �eit ieraudzīs.�

�Vai tikai skrīveris mani jau nav pazinis?� Rozīte noba�ījās. �Varbūt būtu labāk, ja es ietu projām.�

�Kas tev nāk prātā, Rozīt?�

�Man vajag iet projām! Arī tev draud lielas briesmas, ja atklātos, ka tu mani slēp savā dzīvoklī.�

�Nedomā par mani, bet par sevi, un neaizmirsti, ka tu līdz vakaram nedrīksti mani atstāt � citādi tu katrā ziņā kritīsi policijas nagos.� Grietiņa atbildēja.

Kā jau Grietiņa bija teikusi, tā arī notika: sāka ierasties bērinieki un līķa vedēji, kuri iznesa zārku laukā un iecēla melnajos ratos, kas gaidīja pie durvīm.

Grietiņa, sāpju pārņemta, skaļi iekliedzās, jo tagad viņai nācās �ķirties no mīļotās mātes atdzisu�ajām miesām.

�Jūs jau varat mūs pavadīt,� kāds no līķu nesējiem līdzcietīgi sacīja Grietiņai, �tas varbūt remdinās jūsu sāpes.�

�Jā, jā, es ie�u līdzi!� Grietiņa izsaucās.

Bet kas tad tas?

Viņa kāpās atpakaļ un baiļu pilnām acīm lūkojās uz melnajiem vīriem.

Bērinieki sāka brīnīties par viņas izturē�anos.

�Nē, nē � es palik�u mājās � man bail,� Grietiņa stostījās.

Viņa gandrīz nesaprata, ko aiz bailēm izrunāja, viņa zināja tikai to, ka tā nedrīkst atstāt nabaga mīļoto Rozīti vienu pa�u.

Varēja būt pagājusi stunda. Abas draudzenes sarunājās par nākamību, pārspriezdamas, kādā ceļā Rozīte vislabāk varētu glābties, kad piepe�i pie durvīm tika klaudzināts.

Abas jaunavas atradās dibenistabā, kur viņas neviens netraucēja � tā vismaz Grietiņa domāja.

Viņai nebija ne jausmas, ka pie loga kāds vērīgi klausījās.

Dzirdēdamas klaudzinā�anu, abas mei�as briesmīgi satrūkās.

�Paliec �e,� Grietiņa �ukstēja, �vai labāk paslēpies skapī. Nē, nē,� viņa piemetināja, �notupies pie loga, var jau būt, ka briesmas ir lielākas nekā mēs domājam, un tad visļaunākajā gadījumā tu varētu izbēgt caur logu.�

�Lai Dievs par mani ap�ēlojas,� bēgle nopūtās.

Grietiņa iegāja otrā istabā un atvēra durvis, aiz kurām stāvēja aizplīvurojusies dāma.

Tā bija ģērbusies melnās drēbēs.

�Man laikam ir tas prieks redzēt savā priek�ā Reliņa jaunkundzi?�

�Tā es esmu. Ko jūs vēlaties?�

�Parādīt jums savu līdzjūtību, jaunkundz. Ai, cik tas bēdīgi, kad jāzaudē māte.�

Grietiņai acīs saskrēja asaras.

�ī sve�ā kundze runāja tik līdzjūtīgi un patiesi, ka viņa jutās dziļi aizkustināta.

Viņa nepazina �o sievieti, tomēr viņas sirdī neradās ne mazākā neuzticība.

�Vai jūs neapsēdīsieties?� Grietiņa vaicāja, pastumdama viņai krēslu.

�Paldies � esmu gan ļoti nogurusi.�

Pie tam viņa zag�us lūkojās istabā apkārt.

�Ai, cik tagad pie jums vientulīgi!� viņa izsaucās.

�Diem�ēl tā nu gan ir, tagad, kad mana māte nomirusi, man vairs nav neviena...�

Sve�ā pacēla galvu un pārsteigta paskatījās uz Grietiņu.

Pa to laiku nabaga Rozīte otrā istabā izcieta elles mokas � viņa bija sve�o dāmu pazinusi pēc balss.

Tā bija Dora fon Holfelde, viņas māsīca!

Rozītei krūtīs pamodās radniecības jūtas, tās viņu skubināt skubināja steigties pie baroneses un mesties tai pie krūtīm.

Bet nē!

�Es to nedrīkstu,� Rozīte �ukstēja, �briesmas ir pārāk lielas � tā varētu mani nodot... Bet kā nu es tā varu par viņu domāt... un tomēr, kad es iedomājos, ka viņa grāfu ... manu Paulu ...�

Rozīte apklusa, un pār vaigiem tai plūda asaru straume. Viņa atcerējās, cik cie�i tā bija paļāvusies uz grāfa mīlestību un, ka tagad tā ir atstāta.

Grietiņa jau bija viņai pateikusi, ka visi ļaudis uzskatot grāfu par baroneses Doras fon Holfeldes saderināto. Cik smagi tagad viņas sirdi nospieda domas, ka viņas pamātei tomēr bijusi taisnība.

Tā sajuta sirdī it kā na�a dūrienu.

Viņa atminējās savu sarunu ar māti vakarā pirms viņas nāves un neizsakāmi no�ēloja, ka tā bija iekaisusi un diezgan dusmīgi atbildējusi uz viņas labi domātajiem padomiem.

Ai, kaut viņa nebūtu tovakar savām jūtām pārāk lielu vaļu devusi, tad viņai tagad varbūt nevajadzētu kā bēglei apkārt maldīties un kā noziedzniecei baidīties no katra cilvēka.

Varbūt, ka tad arī viņas māte vēl būtu dzīva!

Blakusistabā pa to laiku saruna turpinājās.

�Ko, jūs �eit esat viena pati? Glu�i viena pati?� Dora izsaucās.

Grietiņa bēdīgi pamāja ar galvu.

�Bet kur tad jūsu aud�ubrālis?�

Tagad Grietiņa apmulsa un nezināja ko atbildēt. Vai lai viņa tai saka taisnību? Bet ar to viņa varētu iegrūst postā Rozīti. Gudrā baronese it labi saprata Grietiņas domas.

Kā mēs jau zinām, viņa arī vakar vakarā bija bijusi �ajā namā un caur logu redzējusi, ka Grietiņa izmisusi bija stāvējusi pie savas mātes līķa glu�i viena pati; Jāni Reliņu tā nebija nekur redzējusi, un �o apstākli viņa gribēja izlietot sev par labu.

Viņa patlaban pamanīja, ka Grietiņa bailīgi palūkojas uz durvīm, kas ved otrā istabā.

Vai viņa tur kādu paslēpusi?

Baronesei piepe�i ie�āvās prātā ļaunas domas.

�Piedodiet manu interesi,� viņa klusu sacīja, �lai gan tā jums var izlikties kā apgrūtino�a ziņkārība ...�

Grietiņa pakratīja galvu.

�Lūdzu ... lūdzu ... man rādās, ka es jūs jau būtu redzējusi?�

�Var jau būt.�

�Vai jūs neesat baronese Holfelde?�

�Ak, tad jūs mani tomēr pazīstat! Nu, tad jūs arī sapratīsiet, ka es protu cienīt jūsu sāpes.�

�Paldies.�

Lai gan Dora runāja līdzjūtīgā balsī, Grietiņai tomēr sāka rasties pret viņu neuzticība.

Kāds iemesls Dorai bija nākt �urp un izteikt tai savu no�ēlu? Vai tai nebija kāds sevi�ķs nolūks?

Vai Dora varbūt zināja kaut ko tuvāk par Jāni? �ādas domas Grietiņai sadzina sirdī visas asinis.

Baronese likās dziļās domās nogrimusi.

�Tik jauna un jau tik nelaimīga,� viņa �ukstēja.

�Jā, tāda es esmu gan. Lai Dievs man palīdz.�

�Jā, pie Dieva jums arī jāmeklē patvērums, mīļais bērns. Ai, cik stipri �is sitiens būs ķēris arī jūsu brāli.�

Grietiņa sāpīgi nopūtās.

�Man viņa �ēl. Viņ� esot bijis krietns, jauns cilvēks, mana māsīca man daudzreiz par viņu stāstīja.�

Grietiņai sirds gribēja vai apstāties.

�Jūsu ... māsīca ...�

�Mana labā Rozīte! Ai, diezin kur �ī nelaimīgā tagad atrodas? Ticiet man, mīļais bērns, man nav miera nedz dienu, nedz nakti � es arvien domāju par savu nabaga māsīcu, kuras likteni es no�ēloju no visas sirds.�

Grietiņa kļuva arvien nemierīgāka, tā gandrīz vai nezināja, kā sarunu ar baronesi turpināt. Viņa baidījās, ka tikai tā neatrod nabaga bēgli otrā istabā.

�Jā, Reliņa jaunkundz,� Dora atkal uzsāka no jauna, �mana māsīca Rozīte man bie�i, ļoti bie�i stāstīja par jauno dārznieku � tā nevarēja beigt slavēt viņa uzticību un krietnumu.�

Grietiņa nobāla un nevil�us spieda roku uz sirds.

�Es zinu, ka mans aud�ubrālis bija labs strādnieks...�

Viņa atkal apklusa.

�Un nevis tas vien,� Dora turpināja, �viņ� taisni aizkustino�i pieķērās manai māsīcai, un, kad es atminos, cik dedzīgi Rozīte man arvien par viņu stāstīja, tad man uznāk domas, ka viņu sirdis nebūs vis paliku�as vienaldzīgas viena pret otru.�

Grietiņa, klusu iekliegdamās, streipuļoja atpakaļ un stīvām acīm lūkojās uz baronesi.

�Lai Dievs pasarg, mīļais bērns, kas tad jums noticis? Jūs esat tā satrūkusies?�

�Ko... ko jūs patlaban teicāt? Mans Jānis un jūsu māsīca � viņu sirdis nebija vienaldzīgas?�

�Bet, mans Dievs, vai tad tas jums tā ķeras pie sirds?� baronese vaicāja, rādīdama visnevainīgāko seju pasaulē. �Da�reiz atgadās, ka jauna, bagāta dāma iemīlas savā sulainī.�

�Jūs nezināt, kā jūs mani sāpināt,� Grietiņa �ukstēja. �Jānis ir nevien mans aud�ubrālis, bet arī mans � līgavainis.�

Dora sasita plaukstas.

�Ja es to būtu zinājusi! Lūdzu tūksto�reiz piedo�anu! Jums nevajag dusmoties � es jau jums teicu, ka Jānis ir krietns puisis, un kā jūsu līgavainim viņam nebūs citas vēlē�anās, kā vien padarīt jūs laimīgu,� tikai tas nav labi, ka viņ� atstājis jūs vienu pa�u sāpēs un bēdās.�

Ko lai Grietiņa baronesei atbild? Vai viņa drīkstēja tai teikt patiesību? Nē, to viņa nedrīkstēja � Rozītes dēļ.

�Mans līgavainis nav vis mani atstājis, bet jūs jau zināt, ka �ādos bēdīgos gadījumos ir daudz ie�anu un darī�anu,� viņa stostījās.

�Saprotu, saprotu,� Dora atbildēja. �Nu, negribu jūs ilgāk traucēt. Vēlreiz izsaku jums savu sirsnīgāko līdzjūtību.�

Viņa sniedza roku Grietiņai, kura stostīdamās izrunāja da�us pateicības vārdus.

�Es labprāt būtu vēlējusies parunāties ar jūsu līgavaini � ticiet man, ka taisni es ņemu lielāko dalību jūsu liktenī, un gribēju Reliņa kungam apvaicāties, ko es jūsu labā varētu darīt.�

Grietiņa pakratīja galvu.

�Paldies par �ādu līdzjūtību! Bet var jau notikt, ka mans līgavainis drīz pārnāk mājās.�

�Nu, tad es tagad ie�u projām. Ja jums vajag padoma vai līdzjūtības, tad griezieties tikai pie manis.�

Pēc �iem vārdiem viņa paklanījās un gāja uz durvīm. Tad viņa atkal palika stāvot.

�Vai jūsu māte jau aizvesta uz kapsētu?�

Grietiņa pamāja ar galvu.

�Viņa jau vēl nemaz nebija tik veca un būtu varējusi da�u gadiņu ilgāk dzīvot,� baronese turpināja. �Kad es tagad tā labi apdomāju jūsu likteni, tad man ienāk prātā mana māsīca Rozīte...�

�Nabaga Rozīte,� Grietiņa nopūtās. ,

�Vai ne, arī jūs esat pārliecināta, ka Rozīte ir nevainīga?� Dora piepe�i ievaicājas.

�Jā, baronese,� Grietiņa atbildēja.

�Ak Dievs, kā manai nabaga māsīcai jācie�! Kaut jel es zinātu, kur viņa atrodas.�

�Katrā ziņā tā būs aizbēgusi uz citurieni.�

Baronese pakratīja galvu.

�To es nezinu. Beidzamajā laikā es esmu daudz par to domājusi. Jūs jau gan būsiet dzirdējusi, ka arī es esmu iepīta �ajā lietā?�

�Jūs, baronese?�

�Vai tad jūs to nezināt? Pret mani celta apsūdzība, ka es esot savai māsīcai palīdzējusi no cietuma izbēgt. Tu mīļais Dievs!� Dora izsaucās un acīs tai pamirdzēja asaras. �Es vēlētos, kaut �ī apsūdzība būtu pamatota. Ja vien man būtu bijis iespējams, es labprāt būtu palīdzējusi tai izbēgt, tad es vismaz zinātu, ka tā ir dro�ībā, kamēr tagad man dienu un nakti viņas dēļ jānoba�ījas.�

�Gan jau Dievs viņu pasargās!� Grietiņa izsaucās.

Sarunādamās viņa nemaz neievēroja, ka baronese arvien vairāk tuvojas otras istabas durvīm.

Tagad viņa no tām atradās tikai nedaudzu soļu attālumā.

�Nevar jau zināt, da�reiz notiek it dīvainas lietas. Ja jums būtu zināms kaut kas par manu mīļo māsīcu, tad, lūdzu, pasakiet man to.�

Grietiņa gan vaicājo�i, gan neuzticīgi paskatījās uz baronesi.

�Jūs to varat it dro�i darīt,� Dora turpināja, �nevienam nav tik liela atbildība par Rozītes grūto un nepelnīto likteni, kā man. Un arī grāfs fon Roten�teins,� viņa neparasti skaļā balsī turpināja, �mans mīļais līgavainis, �ad un tad apvaicājas par viņu. Jūs jau gan būsiet dzirdējusi, ka viņ� senāk ar Rozīti nedaudz satikās � mana nabaga māsīca bija iedomājusies, ka tas viņu precē�ot. Nu, es viņam izteicu rūgtus pārmetumus par �ādu izturē�anos, jo nav labi sagrozīt jaunai mei�ai galvu. Domāju, ka arī Rozīte priecātos, ja tā atrastos tuvumā un redzētu manu laimi.�

�Vai jūs tā domājat?� Grietiņa �aubīdamās vaicāja.

�Kādēļ tad ne?�

�Cik es zinu, tad Rozīte grāfu karsti un uzticīgi mīlējusi,� Grietiņa stingrā balsī sacīja, �un viņa ir cie�i pārliecināta, ka grāfs arī viņu mīl, un es nedomāju vis, ka viņa varētu piedot tai, kas nolaupījusi viņai mīļoto.�

Baronese atkāpās soli atpakaļ, pie tam viņa, protams, atkal tuvojās durvīm un sasita plaukstas.

�Kas jūs dzird tā runājam, tam vajag domāt, ka jūs esat visu laiku bijusi kopā ar Rozīti! Es � es esot savai māsīcai nolaupījusi mīļoto? Nabaga bērns, cik apstulbota jūs esat! Vai jūs patie�ām domājat, ka grāfs Roten�teins būtu nopietni domājis precēt pilsoņu kārtas mei�u, un sevi�ķi vēl tad, kad pret �o mei�u celta tik briesmīga apsūdzība?�

�Bet viņa ir nevainīga!� Grietiņa iekaisusi izsaucās.

Dora paraustīja plecus.

�Jūs tik stingri stāvat manas māsīcas pusē, ka man jāsāk par to brīnīties,� viņa sacīja, un acis tai sāka zvērot. �Jūs sakāt, Rozīte esot nevainīga? Nu jā, arī es to pasaulei apgalvoju, lai gan prāts man saka, ka ...� Dora brītiņu cieta klusu.

�Ko tad jums prāts saka?� Grietiņa ievaicājās.

� �Mans Dievs, cik uztraukta jūs esat! Vai tad jūs nezināt, kādi smagi pierādījumi savākti pret Rozīti? Nē, nē, lai gan man nākas grūti tam ticēt, lai gan mana sirds nabaga Rozīti attaisno, tad tomēr prāts man saka, ka Rozīti jātur par vainīgu tik ilgi, kamēr viņas nevainība nav pierādīta.�

Grietiņa bija kļuvusi bāla. Tā piegāja baronesei Dorai soli tuvāk un izsaucās:

�Un to uzdro�ināties sacīt jūs � jūs?�

Viņa pati īsti nezināja, kā tas nāca � baronese viņai tagad parādījās glu�i citādā gaismā.

Viņa vairs jiebija tā līdzjūtīgā sieviete, kas gribēja parādīt bēglei savu sirsnīgo līdzcietību. Nē, nē, baronese viņai tagad izlikās kā ļauns gars, kas* slāpst pēc atriebības.

Dora to nomanīja un ātri izsaucās:

�A, redzu, ka esmu jūs, glu�i negribēdama, sakaitinājusi. Man jāiet, dzīvojiet vesela.�

Pēc �iem vārdiem tā pagriezās pret blakusistabas durvīm un gribēja tās atvērt.

Tikai tagad Grietiņa apjēdza, kādās briesmās atrodas Rozīte. Viņa gribēja steigties Dorai klāt un atraut to atpakaļ, bet tajā brīdī jau otrā istabā atskanēja skaļ� kliedziens, un tūlīt pēc tam bija dzirdami vārdi:

�A, slepkava, slepkava!�

66. nodaļa.

Kad Henrihs Marlots kādu stundu bija klenderējis pa pilsētas ielām, viņ� devās uz mājām.

Mēs jau redzējām, ar kādām patīkamām domām tas atstāja baroneses Doras dzīvokli, un tādēļ viņ� it jautrā prātā iegāja savā istabā.

Viņa saimniece, Sulca kundze, nāca tam pretim, rādīdama it saskābu�u seju.

�Cienīgajam kungam laikam �ajā pilsētā ļoti liela � piekri�ana,� viņa piktā balsī sacīja.

Marlots rādīja vislaipnāko seju pasaulē.

�Ko jūs ar to gribat teikt, mana mīļā?�

�Pirmīt bija atnācis atkal kāds ciemiņ�.�

�Par to jums nemaz nevajag brīnīties,� Marlots labsirdīgi atbildēja. �Tagad man ļoti daudz darī�anu, un tādēļ var jau notikt, ka viens vai otrs mani uzmeklē darī�anu dēļ.�

�ulca kundze nostājās Marlotam priek�ā taisna kā svece, iespieda rokas sānos un sacīja:

�Vai cienīgajam kungam veikala darī�anas arī ar tām da�ādajām jaunkundzēm?�

Marlots bija pārsteigts.

�Jums nemaz nevajag skaisties, mīļā �ulca kundze,� taisni no jums es varu sagaidīt, ka jūs būsiet pārliecināta par manu tiklību, jo jums vajag zināt...�

Marlots nepabeidza teikumu, bet ieknieba druknajai saimniecei stilbā un blēdīgi pasmīnēja.

Saimniece acumirklī pārvērtās.

�Bet jūs man vēl nekad neesat teicis, ka jums veikala darī�anas arī ar dāmām,� viņa raudulīgā balsī sacīja.

�Bet kas tad tur par nelaimi?� Henrihs Marlots atbildēja. �Bīstami tas jau nu gan ir, to es atzīstu, bet es esmu apbruņots � vislielākā skaistule nespēj mani iekairināt.�

Un atkal viņ� it �ķelmīgi pamirk�ķināja acis.

�Tai dāmai, kura pirmīt bija atnākusi, bija visai maz vaļas,� �ulca kundze sacīja.

�Vai viņa atkal atnāks?�

�Jā, pēc vienas stundas.�

�Labi, tad es viņu sagaidī�u.�

�Tā rādījās esam francūziete.�

Marlots drusku sarāvās.

�Pateicos jums, mīļā kundze. Kad viņa atkal atnāk, tad lūdzu ievediet to pie manis.�

Kad Marlots savā istabā bija palicis viens pats, tad tas sāka nemierīgi �urpu turpu staigāt.

�Kas tad tā nu atkal tāda ir, kas mani apciemojusi?� viņ� murmināja. �Tā bijusi francūziete? Tā jau nebūs �anete Marsa? Cilvēks var vai traks palikt! Taisni tās man tagad trūkst! Bet es neticu, ka tā būs �anete � es jau viņai aizrakstīju, lai tā mierīgi paliek Parīzē, kamēr es tur ieradī�os.�

Marlots piepe�i bija pārvērties, priecīgais uzvaras smaids bija nozudis no viņa sejas.

Viņa vaigi bija kļuvu�i bālāki, un uz tiem attēlojās ba�as un raizes.

Nepacietīgi viņ� gaidīja ierodamies pieteikto vie�ņu.

Gandrīz vesela stunda bija pagājusi, kad beidzot atskanēja durvju zvaniņ�. Tūlīt arī atvērās viņa istabas durvis, un uz sliek�ņa parādījās skaista sieviete.

* Marlots pirmajā acumirklī domāja, ka tā ir baronese Holfelde, jo augumā viņa tai pilnīgi līdzinājās.

�Man ar jums jāpārrunā svarīgas lietas, un mūsu sarunu neviens nedrīkst traucēt,� ienācēja, kura bija seju aizklājusi ar biezu �ķidrautu, sacīja.

Marlots, kur� likās glu�i pārsteigts, atvēra kabineta durvis un lūdza dāmu ienākt.

Kad viņ� bija abas durvis aizslēdzis, tas pagriezās pret ienācēju un vaicāja:

�Ar ko man ir gods runāt?�

Atbildes vietā dāma atmeta �ķidrautu no sejas un noņēma mēteli no pleciem.

Tagad kļuva redzams mei�as skaistais augums.

Viņas skaistajā sejā spulgoja divas melnas acis, kurās likās kvēlojam it kā uguns liesmas.

Pleci tai bija balti un apaļi, un visas miesas formas bija tik daiļas un pilnīgas, kā to var atrast tikai pie dienvidniecēm.

Tā piegāja Marlotam soli tuvāk un klusā balsī vaicāja:

�Gaston, vai tu mani pazīsti?�

Marlots bija glu�i apmulsis. Viņ� sarāvās, sadzirdējis savu īsto vārdu.

Pirmajā acumirklī viņ� bija sve�inieci noturējis par .baronesi, tad viņam ienāca prātā, ka tā varētu būt �anete Marsa, bet arī �īs domas viņ� tūlīt atmeta.

Jo viņa mīļākā, kura, kā jau minēts, bija balerīna, nebija tik liela auguma.

�Liekas, ka tu mani vairs nemaz nepazīsti,� skaistā mei�a drusku pārmeto�i sacīja.

Marlots nobraucīja sev pieri.

�Jūsu uzruna, mana jaunkundz, skan tik draudzīgi, ka man jādomā, ka ...�

�Ka mēs stāvam viens otram ļoti tuvu,� skaistā mei�a viņu pārtrauca.

�Vai tu vairs nepazīsti savu māsu?�

Marlots pārsteigts atkāpās soli atpakaļ un tad izsaucās:

�Tu tā esi, Marij?�

�Jā, es esmu Marija.�

�Kādēļ tu esi pie manis atnākusi?�

�Ērmots jautājums. Domāju, ka tu priecāsies, pēc tik ilga laika ieraudzīdams savu māsu.�

�Kā tu redzi, esmu ļoti izbrīnījies.�

�To es redzu gan. Bet man rādās, ka tavās krūtīs nemājo brāļa mīlestība,� viņa skarbā balsī sacīja.

Marlots zobgalīgi pasmīnēja.

�Kā nu ne! Priecājos, tevi ieraudzīdams, bet vēl jo vairāk vēlos zināt, kādēļ tu esi atnākusi.�

�Cik auksts un atturīgs tu esi.�

�Esmu veikalnieks, mana mīļā, veikalnieks.�

�Un tu nemaz neapvaicājies, kā man klājas?�

Marlots paraustīja plecus.

�Redzu, ka tu izskaties diezgan labi.�

�Tev nav nekādas daļas gar manu dzīvi, vai tu negribi zināt, ko es esmu darījusi.�

�Kā domājams, tu būsi dzīvojusi visai jautri.�

Marijai vaigi pietvīka.

�Ko, tu zaimo savu māsu?�

Marlots piegāja viņai soli tuvāk, paliecās uz priek�u un caur zobiem �ņāca:

�Nerunā tik skaļi, mana mīļā. Es pazīstu savu Mariju diezgan labi un zinu, ka viņa nebūs tikai apciemo�anas dēļ �urp atnākusi. Saki, ko tu gribi no manis?�

�Es biju mūsu satik�anos iztēlojusies citādi,� viņa sacīja.

�Ko nu niekojies!�

�Es priecājos, redzot savu brāli.�

��o prieku tu jau sen būtu varējusi piedzīvot.�

�Es nezināju, ka tu �eit atrodies.�

�Un kā tu to tagad dabūji zināt?�

�Glu�i nejau�i, bet tā tikai blakus lieta.�

�Tomēr, mana mīļā. Vai tad tev tikai �odien radās vēlē�anās mani redzēt?�

�Nē jel, es jau sen pēc tevis ilgojos.�

�Un kādēļ tu jau agrāk neapmierināji savu ilgo�anos. Es �eit uzturos jau veselu mēnesi.�

�Jā, ja es to būtu zinājusi,� Marija nomurmināja.

Marlots paraustīja plecus.

�Bet es vēl arvien nesaprotu, kā tu varēji mani atrast, jo es uzturos �eit zem pieņemta vārda.�

Marija vaicājo�i uz viņu palūkojās.

�Ceru, ka tu nebūsi, pēc manis vaicādama, minējusi manu īsto vārdu?�

�Tāda muļķe es jau nu gan nebū�u,� Marija atbildēja.

�Nu, nebūtu jau arī nekāda lielā nelaime,� Marlots vienaldzīgi sacīja.

�Vai tu tā domā?� Un Marija piecēlās no krēsla. �Vai tu tā domā?� viņa draudo�ā balsī atkārtoja.

Marlots sarāvās.

�Nezinu, ko tas man varētu kaitēt!�

�Vai lai tev drusku atgādinu tavu pagātni?�

�Tas nav vajadzīgs.�

�Vai Īdi es �ejienes iestā�u uzmanību grie�u uz kādu Gastonu Fabre jeb Laborzē?�

Marlots nobāla.

�Ko tu zini par Laborzē?�

Marija skarbi iesmējās.

�Ko es zinu? Es zinu to, ka Gastons Fabrē, Laborzē un Marlots ir viena un tā pati persona.�

�Nu, to tev vajadzētu pierādīt.�

�Nekas nav vieglāk izdarāms kā tas,� Marija sacīja. �Man vajadzētu �ejienes prokuratūrai pastāstīt tikai kādu stāstu. Man vajadzētu tai pastāstīt, kādēļ Gastons Fabrē kļuva par Laborzē.�

Marlots palieca galvu uz priek�u un �ņāca:

�Ko tu gribi teikt? Ko tu runāji?�

Marija palika it mierīga.

�Neizliecies, mīļais brāli,� viņa zobgalīgā balsī sacīja. �Es jau tev teicu, ka es zinu visu. Es zinu, ka tu, atrazdamies grūtos apstākļos, pastrādāji slepkavību, ka tu vēlāk pieņēmi Laborzē vārdu un iestājies Parīzes slepenpolicijas dienestā.�

Marlots nobāla.

�Tu esi ļaunais gars!� viņ� murmināja.

�Var jau būt,� Marija zobojās. �Bet labāk būtu, ja tu mani uzlūkotu kā savu mīļo māsu, tas tev būtu noderīgāk.�

Marlotam acis sāka zvērot.

Tas jau gandrīz izklausījās kā draudē�ana.

�Bet tas vēl nav viss. Es zinu, kā Laborzē uzcēlās no miroņiem un kādēļ viņ� saucas par Marlotu.�

Tagad Marlots vairs ilgāk nespēja valdīties.

Viņ� bija piecēlies kājās, tad iestenēdamies atkrita uz krēsla un, seju abām rokām aizklājis, murmināja:

�Nolādēta bū�ana, viņa zin visu!�

Marija dzirdēja �os vārdus, tā piegāja brālim klāt, uzlika tam roku uz pleca un klusā, bet stingrā balsī sacīja:

�Jā, brāli, es zinu visu, un tu arī it labi sapratīsi, ka tādu cilvēku, kas zina visus mūsu noslēpumus, labāk padarīt par savu draugu, nekā ienaidnieku.�

Bet Marlots jau atkal bija saņēmies. Viņ� ātri pārdomāja, kas priek� viņa tagad būtu visnoderīgākais.

Beidzot viņ� sniedza Marijai roku un laipni sacīja:

�Tev taisnība, mīļā māsa. Daba mūs radījusi par brāli un māsu, un liktenis mūs padarījis par biedriem.�

Marija pasmaidīja.

�Tev, kā rādās, ir lieli nodomi.�

�Tu uzminēji, brāli.�

�Vai lieta grozās ap � slepkavību?�

Marija noslēpumaini pamāja ar galvu.

�Un kas būs tas upuris?�

�To es tev pastāstī�u, kad tu man būsi pastāstījis savu nodomu.�

�Tad tik es bū�u muļķis!�

�Ko? Tu liedzies to darīt?�

�Protams, mīļā Marija.�

�Tad no�ēloju, ka esmu atnākusi �urp.�

�Ko tu ar to gribi teikt?�

�Ka man labāk vajadzēja iet taisni uz policiju.�

Marlots dusmīgi paskatījās uz savu māsu.

�Tu jau atkal man draudi!� viņ� izsaucās.

�Es tieku uz to spiesta,� Marija atbildēja. �Man vajag tavu palīdzību, tāpat kā es tev piedāvāju savu palīdzību, un, lai es varētu uz tevi paļauties, tad man vispirms vajag zināt, ar ko man darī�ana.�

�Nu, man nav nekāda iemesla tev slēpt savus nodomus. Tie ir izsakāmi nedaudzos vārdos: esmu nodomājis �eit dūņainā ūdenī zvejot,� Marlots lēni atbildēja.

�Par to es esmu pārliecināta � tu gribi iegūt bagātību, bet kādā veidā?�

Marlots pasmaidīja.

�Mīļā mās, to es pats vēl nezinu.�

�Vai tu to arī tad vēl nezināsi, kad es tev pateik�u, ko esmu dabūjusi zināt no Parīzes?�

Marlots sarāvās.

�Ziņas no kādas �anetes Marsas un kāda itālie�a ...�

Tagad Marlots tomēr vairs ilgāk nespēja savaldīties; viņ� apsolīja iepazīstināt Mariju ar saviem nodomiem.

Tad viņi apsēdās blakus un sāka noslēpumaini sa�ukstēties.

Protams, ka Marlots atrada par labu it veikli sajaukt melus ar patiesību un tā savai māsai nodot tādu savas darbības pārskatu, kas visai maz saskanēja ar īstenību.

�Es tev novēlu laimes,� Marija tagad teica, �it īpa�i vēl tādēļ, ka tava nodoma izdo�anās arī man nāks par labu, jo, protams, tu jau ar mani dalīsies.�

�Bez �aubām.�

�Vai lai es tagad tev izstāstu savus nodomus, tie izsakāmi nedaudzos vārdos.� Marija vaicāja.

�Runā, mās.�

�Es gribu atriebties! Es gribu kļūt bagāta un ievērojama.�

�Tagad tu esi nabadze, kā man rādās.�

�Tev nebūs jāno�ēlo, ka esi ieguvis mani par biedreni, zināms, tikai tad, ja arī tu būsi man noderīgs.�

�Kas man jādara?�

�Tas nav tik ātri pasakāms, mī|ais brāli. Vispirms es gribu tevi drusku iepazīstināt ar savu pagātni.�

Marija viņam tagad pastāstīja visu to, ko mēs jau dzirdējām firsta Egona nopratinā�anā.

Marlots viņu vērīgi uzklausīja.

�Redzu, ka tev biju�i diezgan raibi piedzīvojumi,� viņ� sacīja.

�To es nebūt nenoliedzu, bet es tomēr �ajā ziņā esmu laimīgāka nekā tu,� Marija atbildēja.

Marlots zobgalīgi pavīpsnāja.

�Laimīgāka nekā es? Ar citiem vārdiem sakot tas nozīmē, ka tu esi bagātāka par mani?�

Marijai atkal pārlaidās smaids pār seju.

Tas jau taisni bija viņas nolūks: dabūt zināt, vai viņas brālis ir arī diezgan turīgs.

�No tavas piezīmes es noprotu, ka tev ir pietieko�i daudz naudas, lai manu nodomu pabalstītu.�

�Ja būs vajadzīgs � jā.�

�Protams, ka tas vajadzīgs. Bet attiecībā uz to laimi, par kuru es pirmīt runāju, man jāaizrāda, ka tā ir tāda savāda lieta. Es jau atzīstos, ka esmu bijusi vieglprātīga, ka man biju�i da�ādi mīlas sakari un ka savu maizi esmu pelnījusi diezgan bīstamā veidā. Virvju dejotājas darbs arvien ir savienots ar briesmām, bet galvenais, mīļo brāli, ir tas, ka mana sirdsapziņa ir skaidra.�

�Tava sirdsapziņa!�

Henrihs Marlots izrunāja �os vārdus tik zobgalīgā balsī un ar tādu nicinājumu, ka bija pilnīgi skaidrs, ka sirdsapziņa ir priek� viņa visniecīgākā lieta pasaulē.

�Tu gribi apreibināties,� Marija turpināja, �un tomēr es esmu cie�i pārliecinājusies, ka arī tava sirdsapziņa tev da�reiz atgādina tavus noziegumus. Domāju, ka tam vajag būt diezgan briesmīgi � nemitīgi baidīties, ka tikai nenāk gaismā, ka tu esi slepkava.�

Marlots nodrebēja.

�Nerunāsim par to,� viņ� skarbi sacīja. �Nezinu, kādēļ lai pieminam �ādus niekus.�

�Tu to sauc par niekiem?�

�Protams.�

Marijas sejā attēlojās ļauns prieks.

�A, tātad es tomēr neesmu alojusies!� viņa priecīgi izsaucās. �Tāds biedrs, kam tādi uzskati, kā tev, man ir sevi�ķi noderīgs, ar tādu es varu iekarot pat elli.�

�Jā, man diezgan maz pie rokas.�

Henrihs Marlots piecēlās, atslēdza rakstāmgaldu un pasniedza māsai naudu.

��im brīdim tev pietiks ar to. Bet tagad pastāsti man, kā lai tev turpmāk palīdzu.�

�Gan tu to dabūsi zināt.�

�Tad paziņo arī man, ko tu esi nodomājusi.�

�Tad tik es būtu muļķe.�

�Ko?�

Marlots pietrūkās no krēsla, bet Marija viņam tikai zobgalīgi lūkojās acīs.

�Tas patiesi ir brangi, ka man, vienkār�ai mei�ai, izdevies piemānīt tādu slīpētu slepenpolicistu,� viņa zobojās. �Tomēr tev tādēļ nevajag baidīties, vismaz tik ilgi nē, kamēr tu pabalstīsi manus nodomus, jo es esmu izraudzījusies tevi par savu palīgu.�

Marlots �ņāca aiz dusmām, bet viņ� nolēma �obrīd padoties nenovēr�amajam liktenim. Vēlāk, tā viņ� cerēja, viņam izdosies pārvarēt �o bīstamo māsu.

Tādēļ Marlots izlikās, it kā viņ� būtu savas māsas uzticīgākais un nesavtīgākais biedrs.

Brītiņu viņi abi cieta klusu.

�A, man kaut kas ienāca prātā!� Marija piepe�i izsaucās.

�Kas tad, mīļā māsa?�

Uz Marijas lūpām parādījās zobgalīgs smaids.

�Attiecībā uz mū^i nolīgumu varu tev pateikt, ka mana palīdzība tev neiznāks pārāk dārga.�

�Hm � tu pirmīt runāji par pusi.�

�No tā tu redzi, cik pieklājīga es esmu.�

Henrihs Marlots smaidīja, tomēr sirdī tam dusmas vārīt vārījās.

�Tava pieklājība pelna atzinību,� viņ� laipnā balsī sacīja. �Bet tu pirmīt ieminējies, ka tev esot kaut kas prātā ie�āvies.�

Skaistā Marija ķēra ar roku sev pie pieres, it kā gribēdama atcerēties, ko tā gribējusi teikt.

�Ko domā, mīļais brāli, pagāju�ajā naktī es pieredzēju savādu atgadījumu,� viņa beidzot sacīja.

�Ah, tu padari mani ziņkārīgu.�

�Un man liekas, ka tev uz to ir iemesls.�

�Ko tad tu piedzīvoji?�

�Es sastapos ar kādu no vissvarīgākajām personām, kurai tavā darbībā liela loma.�

Marlots kļuva arvien ziņkārīgāks.

�Ar kādu �igānieti,� Marija turpināja.

* Marlots sarāvās.

�Ar kādu �igānieti,� viņ� atkārtoja. �Nezinu vis, kas man ar �igānieti par darī�anām.�

�Tomēr � ļoti lielas darī�anas.�

�Runā skaidrāk.�

�Kādēļ tu tā izliecies? Vai tu domā, ka es nezinu, ka Roze Holborna aizbēgusi no �ejienes pārģērbusies par �igānieti?�

�Kā tad tu to zini?� Marlots izsaucās.

�To tu tūlīt dabūsi zināt. Tik daudz es tev pateik�u, ka es to dabuju zināt tikai pagāju�ajā naktī.�

�Un kā tad?�

�Protams, visai dīvainā kārtā. Es noilgojos pēc tevis � protams, ka man vispirms vajadzēja uzzināt, kur tu dzīvo, un, tā kā es vēl �ovakar gribu būt atkal mājās, Lindhorstu ciematā, tad es pagāju�ajā naktī pa lielceļu kājām atnācu uz pilsētu.�

�Tad tu neesi braukusi ar vilcienu?�

�Nē, man nebija naudas.�

Marlots neuzticīgi paskatījās uz savu māsu.

�Tam es neticu! Ja tu tādā aukstumā un tum�ā naktī uzņēmies tādu tālu gājienu, tad tev gan būs biju�i svarīgi iemesli.�

�Nu, lai arī tā,� Marija spītīgi atbildēja, �katrā ziņā tev gar tiem nav nekādas daļas! Pietiek! Ceļ� veda pār klajumu, kas atrodas pie kapsētas, un tur es redzēju, ka divas greizsirdīgas mei�as bija vārda pilnā nozīmē saklupu�as matos.�

�Divas greizsirdīgas mei�as?�

Marija smaidīdama pamāja ar galvu.

�Jā gan! Viena no tām bija �igānietes apģērbā, p^oti, Roze Holborna, kā es nopratu no viņu sarunas, un otra Grieta Reliņa.�

Marlots nobāla.

�Velns lai parauj, Marija zina vairāk, nekā man gribētos,� Marlots nodomāja pie sevis.

Bet skaļi viņ� vaicāja:

�Bet kā tad tu nāci uz domām, ka �īs abas mei�as ir greizsirdīgas?�

�Nu, tas jau bija skaidri saprotams, jo viņas ķildojās kāda dārznieka Jāņa Reliņa dēļ.�

�Vai tu visu noklausījies?�

Marija pamāja ar galvu.

�Pastāsti man visu!�

�Kādēļ, mīļais brāli?�

�Tā kā tur iejaukta Rozīte, tad man, protams, ir liela interese dabūt zināt visu.�

�Nu, manis dēļ, man nav iemesla tev to slēpt.�

Rozīte patiesi bija atradusies vislielākajās briesmās. Marija Fabrē bija visu noklausījusies � tā varēja tagad viņu postā iegrūst.

Marlots apsēdās savai māsai cie�i blakus un vērīgi klausījās katrā vārdā, ko tā runāja.

�Vai viņas runāja arī par mani?�

�Jā.�

�Ko tad viņas runāja?�

�Nu, neko sevi�ķi svarīgu. Rozīte pastāstīja Grietiņai, ka viņas atsvabinātājs tai uzdevis rakstīt kādam Henriham Marlotam un ka tā nodomājusi to uzmeklēt un izlūgties no tā padomu.�

�Kāda pārdro�ība! Ja nu tā atnāk �urp!� Marlots murmināja.

�To nu gan viņa nedarīs, tagad tā atrodas pie Reliņu Grietiņas, kur tās viena otrai izsūdz savas sirdssāpes.�

�Kā tad tu to zini?�

��ī lieta man likās ļoti svarīga, un tādēļ es pētīju tālāk �- īsi sakot, Rozīte tagad atradusi pie savas sīvākās ienaidnieces vislabāko uzņem�anu.�

�Ka tikai tā viņu nenodod,� Marlots iebilda.

�Vai tad tev �īs mei�as tik �ēl?�

�Tā ir blakus lieta! Tas ir manās interesēs, lai Rozei Holbornai nenotiktu nekas slikts.�

�Tad tik steidzies viņu glābt.�

Marlots sarāvās.

�Ko tu gribi ar to teikt? Man liekas, ka tu zini kaut ko vairāk.�

�Nu, to es negribu noliegt. Abas mei�as runāja arī par kādu grāfu Roten�teinu, kur� sākumā esot bijis Rozītes mīļākais, bet tagad pieķēries kādai baronesei Holfeldei.�

�Tā ir taisnība.�

�Un �o baronesi es pirmīt redzēju ieejam tajā namā, kurā Grietiņa dzīvo.�

Marlots pietrūkās kājās.

�Tad viņa arī tur spiego! Pagaidi tikai, baronese, no tevis man nav jābīstas, tu atrodies manā varā.�

Marija paglūnēja uz savu brāli, it kā gribēdama tam no sejas nolasīt viņa slepenās domas.

Bet Marlots to nomanīja.

Viņa seja atkal palika it vienaldzīga un ne mazākā mērā neizrādīja viņa iek�ējo satraukumu.

�Kad tu redzēji baronesi pie Grietiņas ieejam?�

�Pirms pusstundas.�

�Tad man jāmēģina Rozīti glābt.�

�Tās ir arī manas domas.�

�Kad tu atkal atbrauksi uz pilsētu?�

�Tas ir, citiem vārdiem sakot: ej tagad projām,� Marija zobojās.

�Nezinu, ko tu man tagad varētu līdzēt.�

�Un man arī nav daudz vaļas,� Marija piebilda.

�Jo labāk. Dzīvo vesela.�

�Vēl kādu vārdu, mīļais brāli.�

Marlots sarāvās.

�No tava ģīmja redzams, ka tu man gribi teikt kaut ko sevi�ķi svarīgu.� ��oreiz man jāuzslavē tava attapība. Tu uzminēji!�

�Nu, un ...�

�Es atradu kādu vēstuli.�

�Kādu vēstuli? Kas tajā rakstīts?�

�Tas nav no svara. Daudz svarīgāks ir jautājums, kas to pazaudējis.�

> �Vai tu pazīsti to cilvēku?�

�Protams. Tā ir Reliņu Grietiņa.�

Marlots nosvilpās un tad �ķelmīgi sacīja:

^��A, tad es pazīstu to vēstuli, tā būs no viņas līgavaiņa, viņas aud�ubrāļa Jāņa.�

�Tu uzminēji, brāli. Tagad es varu tev pateikt, ka arī man ir zināms vēstules rakstītājs.�

�Es jau patlaban minēju viņa vārdu.�

�Neizliecies jel tā, mīļais brāli! Neviens visā pasaulē neprot tik labi viltot rokrakstu kā Gastons Fabrē.�

�Nolādēta bū�ana! Par �ādiem glaimiem man nu gan nav iemesla tev pateikties.�

�Var jau būt. Tev laikam bija nodoms samīlēju�os pārīti iz�ķirt?�

�Kādēļ lai liedzos?�

�Saki, brāli, vai tu gribētu vēstuli atkal atpakaļ dabūt?�

�Es tev do�u divreiz tik daudz nekā pirmīt.�

�Esmu ar to mierā! It īpa�i es ceru, ka tu man brangi atlīdzināsi par katru laipnību, ko es tev parādu. Kā jau tev teicu, man vajag tavu palīdzību, un tev būs jāsaņem kopā visi spēki un visa sava noziedznieka gudrība, lai tu man varētu būt noderīgs biedrs.�

�Dod �urp vēstuli!�

��e.�

Marija viņam pasniedza to pa�u vēstuli, ko tas bija aiznesis Grietiņai, it kā Jāņa rakstītu.

�Kur tu �o vēstuli atradi?� Marlots ziņkārīgi vaicāja.

�Nu, es gāju abām mei�ām pakaļ, Grietiņa raudāja vienā raudā�anā un, kā jau tādi ļaudis paradu�i, ar priek�autu slaucīja sev acis. Reiz viņa iedomājās izvilkt no kabatas lakatiņu, un te nu viņai tā vēstule izkrita.�

�Un tu, protams, to tūlīt pacēli!�

�Protams! Lai gan vēstules saturs man bija nesaprotams, tomēr es nopratu, ka tas var vai nu tev, vai arī man noderēt.�

Marlots nepacietīgi paskatījās pulkstenī.

�Tev jāsteidzas, mīļais brāli,� Marija sacīja, �ja tu vēl īstā laikā gribi nonākt pie savas luteklītes. Bez tam sagatavojies uz to, ka baronesei būs jāstrādā arī manā labā � protams, caur tevi.�

Pēc �iem vārdiem Marija aizgāja.

Marlots drīz pēc tam izsteidzās uz ielas, pasauca ormani un lika tam ātri braukt uz Grietiņas dzīvokli.

67. nodaļa.

Kamēr Henrihs Marlots ormaņa ratos brauca uz Grietiņas dzīvokli, gribēdams Rozīti apsargāt, arī citur notika it dīvainas lietas.

Marijas Fabrē personā atriebības dievs bija tuvojies Marlotam, un kādu brīdi viņam tie�ām arī likās, ka Marija var kļūt viņam bīstama, bet �īs bailes drīz pārgāja.

Viņa seja atkal spīdēja priekā, un uz lūpām parādījās uzvaras smaids.

�Ah, es atkal reiz kļū�u par augstsirdīgu labdari,� viņ� murmināja. �Es aizsargā�u Rozīti un baronesei lik�u sajust savu varu. Marijai nav ne jausmas, cik svarīgu vēsti viņa man atnesusi,� viņa domā, ka pārspējusi mani, bet tā ļoti maldās. Ne pa jokam es esmu Parīzes slepenpolicijas ierēdnis, un kā tāds es tik�u galā arī ar savu māsu.�

Marlots bija atkal atguvis savu stūrgalvību. Viņ� neticēja, ka atriebības dievs arī viņam reiz varētu uzsaukt: �līdz �ejienei un ne soli tālāk.�

Un tomēr pār viņa galvu savilkās negaisa mākoņi.

Kamēr Marija, kura patlaban atstāja pilsētu, pārdomāja, kādējādi savu brāli vēl vairāk pakļaut savai varai, arī kāds cits cilvēks gatavojās viņam atriebties.

�is cilvēks, kur� nebija vairs jauns, sēdēja noliecies pār kādu grāmatu, kuru tas vērīgi lasīja.

Acis viņam �ad un tad iekvēlojās, un skaidri varēja redzēt, ka aiz viņa augstās pieres jaucas da�ādas domas.

Patlaban viņ� smagi nopūtās.

Kas bija �is noslēpumainais vīrs, kas tālajā Parīzē prātoja, kā vislabāk Marlotam varētu atriebties?

Lasītāji vēl atminēsies to itālieti, kas kopā ar policijas aģentu Laborzē, tagadējo Marlotu, agrāk Parīzē izdarīja daudzās dimantu zādzības. Tāpat lasītāji atminēsies, ka �is itālietis, vārdā Morelli, Laborzē piekrāpts, atriebdamies iegrūda viņam dunci krūtīs, par ko viņu vēlāk sodīja ar nāvi.

Kā jau agrāk minēts, �o noziedznieku pirms sprieduma izpildī�anas cietumā apmeklēja kāds vīrs, kas ar viņu labu brīdi sarunājās un, projām iedams, vēl uzsauca viņam:

�Nu tad sveiks � tik tie�ām, kā Dievs debesīs, es par tevi atrieb�os!�

�is vīrs, kur� tagad sē� pie galda,� tas ir nosodītā Morelli miesīgais brālis.

Abi brāļi bija cēlu�ies no kādas labas itāļu ģimenes un baudīju�i krietnu izglītību. Kamēr vecākais brālis, Nikolo Morelli, studēja par ārstu, tikmēr jaunākais, Paolo Morelli, baudīja izglītību Mailandes konservatorijā.

Un cik savāds bija abu brāļu liktenis!

Jaunākais, Paolo, jau sen dusēja vēsā zemes klēpī, viņa dzīvību izdzēsa bendes cirvis, bet vecākais, Nikolo, bija kļuvis par dzīvības apdro�inā�anas biedrības aģentu un tagad prātoja atriebties.

�Nabaga brāli,� aģents murmināja, �nabaga Paolo! Mīlestība bija tava nelaime � tā tevi padarīja par noziedznieku! Tomēr nudien � kā jau cietumā zvērēju, es par tevi atrieb�os, un tavs pavedējs, tavs ļaunais gars, kas tevi padarīja par noziedznieku, rūgti no�ēlos, ka viņ� to darījis! Mani aģenti ir veikli cilvēki,� itālis turpināja, �to nevar noliegt � tie man katru dienu piesūta ziņas, man zināms katrs Marlota solis un viņa uzturē�anās vieta. Tāds muļķis,� viņ� piepe�i izsaucās, ļauni iesmiedamies, �viņ� domā slēpties zem pieņemta vārda. Viņ� nezina, ka viņa nelaimīgajam upurim ir brālis, kas viņam briesmīgi atriebsies.�

Pēc �iem vārdiem Nikolo atspiedās ar elkoņiem uz galda un atkal nogrima dziļās domās.

Viņam priek�ā uz galda atradās grāmata, kuras lapas bija aprakstītas glītām rakstu zīmēm.

Tā bija notiesātā Paolo dienasgrāmata.

Kad �īs dienasgrāmatas īpa�nieks bija notiesāts ar nāvi, tad viņa brālis to bija turpinājis un papildinājis.

Tagad �ī grāmata atvērta gulēja apdro�inā�anas biedrības aģenta priek�ā. Viņ� lūkojās uz pirmo lapaspusi.

�Cik daudzas reizes jau es esmu �īs rindiņas lasījis,� viņ� murmināja, �cik daudzas reizes esmu raudājis rūgtas asaras, kamēr mana sirds asiņoja, bet arvien no jauna man garā jāpārcie� tās mokas, kuras izcieta mans nabaga brālis, arvien no jauna man vajag lasīt, kā ļaunais liktenis sadragāja divus cilvēkus, kas viens otru sirsnīgi mīlēja.�

�Sofija, Sofija!� aģents izsaucās, �ja tu vēl būtu dzīva, ja tu nebūtu nogāzusies bezdibenī no stāvās klints kraujas, tad mans nabaga brālis nebūtu tik dziļi grimis,� viņ� vēl tagad būtu dzīvs un saldā laulības dzīvē baudītu �īs pasaules laimi. Bet tagad tas pagalam � viss pagalam! Paolo ir pagalam, tāpat arī viņa mīļotā, un man, vientulīgam un ar sāpju sagrauztu sirdi, kuram vairs �inī pasaulē nav novēlēts nekāds prieks, vēl jāizpilda mans svētais uzdevums � man jāatriebj Paolo!�

Pēc �iem vārdiem viņ� skumīgi nolūkojās uz glītajām rakstu zīmēm.

Viņ� gribēja grāmatu aizvērt, tomēr viņam tas neizdevās; likās, it kā no tās izplūstu kāda slepena vara, kas valdzināja viņa acis.

Beidzot viņ� piecēlās, aizslēdza durvis, nolaida logu priek�karus un aizdedzināja sveces divos �uburainos sve�turos.

Tas jau bija daudzreiz noticis, un katru reizi, kad viņ� lasīja sava brāļa dienasgrāmatu, tam izlikās, it kā tas pielūgtu Dievu pie nelaimīgā aizgājēja kapa kopiņas.

Tad viņ� sāka lasīt:

1.

Pie savas laulātās draudzenes Amālijas gultas stāvēja grāfs Felzen-krons, un viņa vīri�ķīgajā, skaistajā sejā attēlojās lielas sirdssāpes, kad tas lūkojās uz bālo nedēļnieci.

�Mans bērns,� viņa dvesa vājā balsī.

�Tas ir spirgts un vesels, mīļā Amālij; bet kā tev klājas?�

�Man jāmirst,� un nedēļniece nespēcīgi nokāra galvu uz krūtīm.

Grāfs sakoda lūpas kā krampjos, gribēdams ar varu savaldīt savas sāpes, kas tam krūtīs plosījās, jo viņ� it skaidri manīja, ka viņa mīļotā laulātā draudzene �o nakti nepārdzīvos.

Ienāca doktors, un viņa nopietnais skatiens apstiprināja grāfam, ka viņa ba�as ir dibinātas.

Bet tomēr viņ� doktoram klusā balsī vaicāja:

�Vai vēl ir cerība?�

Doktors neko neatbildēja, bet viņa laipnā seja aptum�ojās un ar roku tas rādīja uz aug�u.

Te grāfs izsteidzās laukā � viņ� vairs ilgāk nespēja paciest �ajā istabā, jo tas juta, ka sāpes viņu sagrābj ar briesmīgu varu un ka viņ� vairs ilgāk nespēj tās savaldīt.

Viņ� iestreipuļoja blakusistabā. Tur kopēja sēdēja pie jaunpiedzimu�ā bērna �ūpuļa.

Uz grāfa mājienu tā atstāja istabu, un nu viņ�, gau�as asaras raudādams, nometās pie �ūpuļa uz ceļiem.

Viņa lūpas kustējās, viņ� laikam gan gribēja sūtīt karstas lūg�anas debesu tēvam, lai tas viņam neatņemtu viņa sirsnīgi mīļoto sieviņu. Bet tam nepietika spēka, viņ� trīcēja kā krampju raustīts.

Te durvis klusu atvērās un ienāca doktors.

�Grāfa kungs, katastrofa tuvojas � lūdziet Dievu par savas laulātās draudzenes dvēseli.�

�Jā, to es darī�u.�

Viņ� ātri no�āvēja asaras un pacēla acis pret debesīm, bet viņ� nelūdza vis Dievu par savas sievas dvēseli, nē, viņ� lūdza, lai Visuvarenais viņai palīdz izveseļoties.

Viņ� lūdza Dievu, lai tas izlej savu svētību pār viņa laulāto draudzeni un pievieno �im lūgumam svēto zvērestu, ka tad, ja Dievs ļautu viņa laulātajai draudzenei izveseļoties, jaunpiedzimu�ais bērns, meitenīte, tiks izaudzināta par debesu brūti, mūķeni.

Grāfs to zvērēja, roku uz aug�u paceldams, nemaz neapdomādams, ka viņ� lemj par tādu dzīvību, kas viņam nemaz nepieder, ka viņ� grib izpelnīties debesu labvēlību caur tādu darbu, par ko viņ� nespēj uzņemties atbildību. Pa�labuma skubināts, viņ� neapdomāja, ka reiz varētu pienākt acumirklis, kad viņam būtu rūgti jāno�ēlo, ka viņ� bērnu upurējis savai laulātajai draudzenei.

Grāfa lūg�anu Dievs uzklausīja, nedēļniece sāka atlabt, un pēc divām nedēļām tā jau bija vesela.

Pārāk laimīgais grāfs tagad raidīja Dievam karstas pateicības lūg�anas, un tādas pa�as svētas jūtas pildīja arī jaunās mātes sirdi, jo pārāk liela viņai izlikās �ī laime, kur tai, jau pie nāves sliek�ņa stāvot, tomēr bija nolemts atgriezties atpakaļ dzīvē un palikt pie sava vīra par mīļu sievu un bērnam par mīļu māti.

Kādu rītu, kad tā, bērniņu auklēdama, savam vīram blakus sēdēja pie brokastīm, viņa izteica savas jūtas �ādos vārdos:

�Mīļais Albert, kā es slavēju Dievu, ka viņ� mani neaizsauca no tevis un no mūsu bērniņa. Lai Dievs dod, ka mūsu meitiņa kļūtu laimīga un uzaugtu mums par prieku un svētību.�

�Arī es to izlūdzos no Dieva,� grāfs aizkustināts atbildēja. �Vai zini, kad es tā lūkojos mūsu bērna tum�ajās actiņās, tad man da�reiz ie�aujas prātā savādas domas.�

�Un kādas, mīļais Albert?�

�Man liekas, it kā jau tagad mazā eņģelī�a vaigs būtu apskaidrots un no viņa actiņām starotu īstas dievbijības ugunis.�

�Ērmoti, un uz kādām domām tad tevi vedina �āds novērojums?� grāfiene vaicāja.

Grāfs brītiņu domīgi lūkojās zemē, iekāms tas atbildēja.

�Es tīri kā justin jūtu, ka mūsu meitiņa būtu no Dieva izredzēta augstam nolūkam.�

Amālijai acis laimīgi iespulgojās.

�Un kādam nolūkam, Albert?�

�Viscēlākajam, kādu tikai priek� jaunavas var iedomāties,� es domāju mūsu Pestītāja līgavu.�

Grāfs tikko bija �os vārdus izrunājis, kad satrūcies paskatījās uz savu sievu.

Amālijas vēl pavisam nesen priecīgā seja bija kļuvusi glu�i bāla, un tā bailīgi lūkojās uz savu vīru.

�Vai tā ir tava nopietnība, Albert? Tu gribi mūsu mīļo bērnu nodot klosterī?�

�Bet, mīļā, mēs jau vēl neesam tik tālu � es tikai izteicu savas domas.�

�Atmet �ādas domas, es tevi lūdzu.�

Grāfiene bija tik uztraukta, ka grāfs jau sāka ba�īties, ka tikai viņa no jauna nesaslimst; tādēļ viņ� pārtrauca �o sarunu un visvisādi nopūlējās, gribēdams savu sievu nomierināt.

Tomēr tā vēl labu brīdi runāja par to pa�u, teikdama, ka arī viņa kaut ko tādu bērnā ievērojusi, kas tai dodot cerību, ka meitenīte reiz kļū�ot attapīga, ar cēlu garu apdāvināta sieviete.

�Tikai tādu es varu iedomāties mūsu meitu,� Amālija nobeidza, �un es arī vēlos, lai tā pasaulē ieņemtu cienījamu vietu pie godāta vīra sāniem.�

Grāfs smaidīja, lai gan tam nebūt nebija tik jautri ap dū�u. �Kādu vārdu mēs savam eņģelītim dosim?� Amālija ievaicājās. �Es jau manu, ka tev �ajā ziņā ir kāds priek�likums,� grāfs atbildēja. �Varbūt,� grāfiene smaidīdama sacīja. �Kad es mūsu meitiņu labi aplūkoju, tad atrodu, ka dienās tā būs gudra jaunava.�

�Vai patiesi? Nu, kādu vārdu tu esi nodomājusi viņai dot?� grāfs vaicāja, pasmīnēdams par viņas pareģojumu, ko tai kā mātei nevarēja ņemt ļaunā.

�Ja tev nav nekas pretim, tad sauksim viņu par Sofiju.�

�Labprāt, bet tikai ar vienu nosacījumu.�

�Manis dēļ. Bet es gribēju tev teikt, ka tas man izklausās savādi,� grāfiene jautri atbildēja.

�Kā tā?�

�Tu man vēl nekad neesi uzstādījis nosacījumus � jeb vai mūsu vēlē�anās �inī ziņā nesaskanētu?�

Tā nu gan bija, tomēr grāfs sargājās viņai to teikt; varbūt, ka vēlāk arī pienāks tas brīdis, kad viņ� tai varētu pateikt, ka bērna liktenis jau nolemts un nav vairs grozāms.

�Glu�i otrādi, mīļā Amālija; mana nepastāvība ir liecība, ka mūsu vēlē�anās saskan.�

�Un kāds tad ir tavs nosacījums?�

�Tas ir, lai mūsu mazā Sofija dabū arī vārdu Amālija.�

�Bet tikai tad, ja mēs kā tre�o vārdu liekam Albertīni.�

Abi laulātie draugi bija mierā ar to un pēc neilga laiciņa mazo meitenīti nokristīja par Albertīni Amāliju Sofiju.

2.

Komtese Sofija Felzenkrona svinēja savu septiņpadsmito dzim�anas dienu. Viņa bija uzaugusi par skaistu jaunavu un bija savu vecāku lepnums un prieks.

Protams, tēva priekiem bija piejaukts rūgts vērmeļu piliens, jo viņ� nebija aizmirsis, ko tas pirms septiņpadsmit gadiem bija zvērējis, un, kad viņ�, kā tas bie�i notika, lūkojās savas meitas laimē un priekā spulgojo�ajās acīs, tad viņ� ar sāpēm iedomājās to brīdi, kad tam vajadzēs savai meitai paziņot, kādai dzīvei tā nolemta.

�ādas domas viņu nodarbināja arī �odien un dzēla viņa sirdi kā asiem dzeloņiem, kad tas redzēja savu mīļoto meitiņu sē�am pie galda un priecājamies par dāvanām, un kad māte smaidīdama atgādināja, ka �ī gan bū�ot beidzamā dzim�anas diena, kuru tā pavadot vecāku namā, jo firsts, kur� tik karsti kārojot pēc viņas rokas, to laikam gan jau �ogad aizvedī�ot pie sevis kā savu sieviņu, tad Sofija nosarka kā magonīte.

�Jā, jā,� grāfs nodomāja pie sevis. �Beidzamā dzim�anas diena tā būs gan, bet...�

�Par ko tu tik nopietni domā, mīļais Albert?� grāfiene smaidīdama vaicāja.

�Par firsta bildinājumu,� viņ� ātri atbildēja, ķerdamies pie meliem, lai slēptu savas īstās domas.

�Esmu pārliecināta, ka tev nekas nav pret viņu.�

Grāfs paskatījās uz Sofiju, un kad tā stingri pakratīja galviņu, viņ� atviegloti uzelpoja.

��īs briesmas ir pārgāju�as,� tas nodomāja pie sevis, un vēlāk, atrazdamies ar savu sievu viens pats, viņ� sacīja:

�Mīļā Amālija, domāju, ka mums nevajadzētu Sofiju spiest firstu precēt, viņa vēl ir jauna un var gaidīt.�

�Bet firsts negaida.�

�Lai tad viņ� atsakās.�

Grāfiene izbrīnīta paskatījās uz viņu.

�Man gandrīz izliekas, it kā tev �īs precības nebūtu pa prātam.�

�Vaļsirdīgi runājot � jā.�

�Bet kādēļ, mīļais?�

�Firsts man nepatīk.�

Grāfiene, baidīdamās, ka visi viņas godkārīgie nodomi varētu izputēt, domīgi pakratīja galvu.

�Domāju, Albert, ka tu tādēļ, ka firsts tev nepatīk, neizpostīsi mūsu bērna laimi.�

�Vai tu esi pārliecināta, ka �īs precības viņai atnesīs laimi?�

�Protams.�

�Un tomēr man vēl nupat izlikās, it kā Sofija firstu nebūt nemīlētu,� grāfs atbildēja.

Amālija pasmaidīja.

�Tu alojies. Sievietes acis tādās lietās redz labāk, nekā vīrie�a acis. Es jau sen esmu nomanījusi, ka mūsu Sofijas mazajā sirsniņā notiku�as lielas pārvērtības.�

Grāfs aizgrieza seju, negribēdams izrādīt sievai savas bailes un apjukumu.

�Un lai tu redzētu, ka es neesmu maldījusies, es vēl �odien runā�u ar Sofiju,� grāfiene piemetināja, neko ļaunu nedomādama.

Grāfs nobāla.

�Jau �odien?� viņ� gandrīz satrūcies vaicāja. �Taisni �odien, viņas dzim�anas dienā.�

�Nu, es domāju, ka taisni ar to tiks pavairots �īs dienas svinīgums,� grāfiene atbildēja.

�Un ja nu tā nebūtu, ja Sofija tikai aiz bērna paklausības teiktu jā, bet sirds viņai vai lūztu?�

Grāfiene viņam smaidīdama draudēja ar pirkstu.

�Ah, es jau manu, ka arī tev ir savas vēlmes,� nu, tad es �odien ar Sofiju nerunā�u, bet rīt viņa vispirms no savas mātes mutes dabūs dzirdēt, ka tā ir laimīga līgava.�

Beidzamie vārdi skanēja it kā uzaicinājums grāfam, lai arī tas viņai atklāj savus nodomus, bet grāfa domas bija glu�i citādas.

Sāpīgu priek�nojautu pārņemts, viņ� apkampa savu sievu un apklāja' viņas pieri karstiem skūpstiem, tādā veidā apslāpēdams asaras, kas tam ar varu spiedās acīs.

Te viņ� dzirdēja tuvojamies klusus soļus un pazina tajos savas meitas soļus; viņ� ātri saņēmās un centās rādīt jautru seju. Durvis atvērās un ienāca Sofija.

�Tu jau izskaties glu�i uztraukta, mīļais bērns,� grāfiene noba�ījusies sacīja.

Sofijai acis priecīgi iemirdzējās.

�Nenoliedzu, mīļā māt, ka esmu drusku uztraukta, bet tas ir priecīgs uztraukums, kuru sacēlu�i jūsu neskaitāmie mīlestības pierādījumi, ar ko jūs, mīļie vecāki, mani arvien no jauna apbalvojat. Ai, es nemaz nezinu, kā lai jums par visu to pateicos.�

�Tu to nezini? Bet vai tad māte un es tev to neesam teiku�i un mācīju�i?�

�Protams, mīļais tēvs! Bet da�reiz es baidos, ka nespē�u jums tādā mērā pateikties, kā man vajadzētu un kā es gribētu.�

�Bērns, kā tu vari tā domāt. Tu mums esi arvien darījusi daudz prieka, un lielākais prieks mums vēl sagaidāms. Firsts...�

Grāfiene piepe�i apklusa, jo grāfs lūdzo�i paskatījās uz viņu, un bez tam viņa arī pamanīja, ka Sofijas vaigus pārklāja tum�s sārtums.

Grāfiene priecājās � �ī nosark�ana liecināja, ka firsts tai nebija vis vienaldzīgs.

Bet, kamēr māte nodevās vissaldākajām cerībām, tikmēr grāfa krūtīs sacēlās lielas vētras.

3.

Arī grāfs domāja, ka Sofijas sirdī atradusi mājvietu mīlestība, un taisni �īs domas viņa sirdi pildīja ar ba�ām un rūpēm, jo viņ� noprata, ka mīļotais bērns kļūs neizsakāmi nelaimīgs, tiklīdz �īs jūtas laidīs dziļākas saknes un nostiprināsies, par ko viņ� nevarēja �aubīties, vērojot Sofijas dabu.

Viņ� labu brīdi lūkojās acīs savam bērnam, Sofija izturēja viņa skatienu, un tēvam atkal no jauna radās cerība.

�Es vēl �odien runā�u ar viņu, varbūt, ka vēl nav par vēlu,� tas pie sevis apņēmās.

�Uz kurieni tu iesi?� viņ� vaicāja Sofijai, kura patlaban atkal gribēja istabu atstāt.

Mei�a izvilka savu zelta kabatas pulkstenīti.

�Atvainojiet, mīļie vecāki, man tagad ir mūzikas stunda, sinjors Rapoldi var ierasties katru acumirkli.�

�Bet, mīļais bērns, �odien, savā dzim�anas dienā, tu varētu gan no mācību stundas izpalikt. Saki sinjoram, lai viņ� tevi �odien atvaļina,� grāfiene smaidīdama piebilda.

Sofija pamāja ar galviņu.

Mātes priek�likums neieguva viņas piekri�anu, tādēļ viņa lūdza, lai tā atjaujot arī �odien turpināt viņai tik patīkamo mūzikas mācību, ko vecāki arī labprāt atļāva.

Mazu brītiņu vēlāk Sofija sēdēja pie krā�ņām un dārgām klavierēm.

Kamēr viņas actiņas lūkojās kā sapņodamas, tikmēr smalkie pirkstiņi slīdēja pār taustiņiem, izvilinādami no instrumenta burvīgas skaņas, kuru atbalsis savukārt modināja mīlo�ās jaunavas sirdī līdzīgas skaņas.

Sofija arvien dziļāk nogrima spēlē�anā, tā neievēroja savu apkārtni un nepamanīja, ka durvis atvērās un istabā ienāca jauns, slaiks vīrietis.

Viņa seja bija iebrūna, dedzīgās acis norādīja, ka viņa dzimtene atrodas dienvidos.

Kreisajā rokā tas nesa puķu buķeti, kas bija darināta no skaistām rozēm un neaizmirstulēm.

Sinjors Rapoldi brīnīdamies un pārsteigts palika stāvot, �is jaukais skats � pie klavierēm sēdo�ā komtese � viņu tā valdzināja, ka tas neuzdro�inājās ne soli uz priek�u spert, it kā baidīdamies, ka tad tas izzudīs kā burvīgs sapnis.

Un tagad Sofiju, liekas, pārņēma sevi�ķa sajūsma. Vaidziņi viņai sāka kvēlot, un pirkstiņi ātri un veikli lēkāja pa taustiņiem, atskanēja savādas, brīni�ķas skaņas, un beidzot tā sāka dziedāt kādu mīlas dziesmiņu maigā, sudrabskaņā balsī.

Kad beidzamā skaņa bija izskanējusi, Sofija pagrieza galvu sāņus un ieraudzīja �injoni Rapoldi.

Tagad viņas vaidziņi pietvīka vēl vairāk, un tā nolaida actiņas, kas valgani mirdzēja.

Viņa bija tik apjukusi, ka tikko spēja saņemt sveicienu.

�Piedodiet, komtese, ka es neuzaicināts noklausījos jūsu dziedā�anu,� sinjors Rapoldi uzsāka.

Sofija mēģināja saņemties, un, kaut arī nodevīgs sārtums negribēja nozust no viņas vaigiem, tad tomēr viņa atguvās tik tālu, ka, laipni smaidīdama, spēja pasniegt mūzikas skolotājam roku.

�Jums nemaz nevajag aizbildināties, sinjor Rapoldi, jo jūs ieradāties taisni noteiktajā laikā,� viņa atbildēja.

Rapoldi nokāra galvu.

�To jau es zinu,� viņ� klusā, trīco�ā balsī sacīja, �ka tas ir tikai skolotājs, kas �ajā acumirklī drīkstēja �eit ienākt. Vai jūs pieņemsiet no skolotāja arī �o mazo puķu balvu?�

Un viņ� tai pasniedza puķu buķeti.

�Rozes un neaizmirstules,� viņa �ukstēja. �Zīmīga dāvana, pateicos jums.�

Itālis pacēla galvu, un viņu acis sastapās.

�Jūs bijāt tik laipna un �o mazo dāvaniņu nosaucāt par zīmīgu. Lūdzu, neaizmirstiet tās,� un viņa balss skanēja maigi un lūdzo�i, �kad �īs puķītes jau būs novītu�as un upītes viļņos varbūt būs atradu�as aukstu un slapju kapu.�

Sofija gribēja atbildēt, bet nespēja, tā gribēja pasmaidīt un juta, ka viņai acīs spiedās asaras.

Rapoldi to pam�anīja un, ar mokām savaldīdamies, satvēra tās roku un kaislīgi spieda to pie lūpām.

�Es dzirdēju jūsu dziedā�anu, komtese, un es vēlētos saviem patiesajiem laimes vēlējumiem vēl pievienot to, ka dziesmiņa, ko jūs pirmīt dziedājāt, �ajās puķēs atrastu savu simbolisko nozīmi.�

�Sinjor, �ie vārdi ...�

�Vai jūs dusmojaties uz mani, komtese,� tad es ie�u atkal projām, un nekas cits jums neatgādinās mani, kā vienīgi �īs puķes, priek� kurām es izlūdzos no jums viļņu kapu.�

Viņa sejā tagad attēlojās sāpes un kaislīga apņem�anās, tad viņ� devās uz durvīm.

Sofija drīz nobāla, drīz nosarka, krūtis tai augstu cilājās, un viņu bija pārņēmis liels uztraukums.

�Sinjor!� viņa piepe�i izsaucās.

�Komtese!� tas kaislīgi atsaucās.

�Palieciet, Rapoldi,� es jūs lūdzu!�

�Sofija!� jauneklis izsaucās, un viņa acīs pamirdzēja savāda uguns. �Jūs mani lūdzat � un puķes?�

Sofijas lūpas raustījās, tad viņa sirsnīgi paskatījās uz puķu buķeti, un, laimīgi smaidīdama, sacīja:

��īs puķes nav vis tik klusas, kā jūs domājat, tās man izpļāpāju�as jūsu noslēpumu.�

Vakara krēsla klāja zemi, aizsargādama kādu jaunu pāri, kas �ukstēdams un mīlinādamies, plūca pirmos mīlestības ziedus.

��īs puķes man tomēr izpaudu�as jūsu noslēpumu,� tā Sofija bija �odien smaidīdama teikusi savam mūzikas skolotājam, un tagad viņi pa�i jasmīnu lapenē tērzēja par mīlestības laimi un prieku.

�Tu esi mana,� Rapoldi �ukstēja, un viņa balss trīcēja aizturētā kaislībā, �tu esi mana, un nekāda pasaules vara nespēs saraut to skaisto pavedienu, kas tagad saistījis divas sirdis, to saiti, kas mūs ne�ķirami savienojusi uz visu mū�u.�

Viņ� aplika tai roku ap slaido viduci un gribēja karsti mīļoto mei�u pievilkt sev klāt, te piepe�i klusajā vakarā bija dzirdami ātri soļi, kas tuvojās lapenei.

Sofija pietrūkās kājās.

�Ak Dievs, ja mūs �eit atrastu,� viņa �ukstēja.

Kaislīgajam itālim lūpas raustījās. Viņa balss skanēja sāpīgi, kad tas atbildēja:

�Vai tad mūsu mīlestība ir noziegums? Tomēr jā, es aizmirsu, ka tas ir tikai neievērojams skolotājs, kur� uzdro�inājies savas acis pacelt uz komtesi Sofiju Felzenkronu.�

� �Rapoldi,� Sofija lūdzās, un asaras mirdzēja viņai acīs, �kā tu vari tā runāt, vai tu �aubies par manu mīlestību?�

�Nudien � nē!� Rapoldi dedzīgi iesaucās. �Bet vai tavi vecāki arī piekritīs tavai izvēlei?�

�Protams,� Sofija atbildēja cerību pilna. �Es tikmēr viņus lūg�u, kamēr tie man dos savu at|auju.� Un Sofija turpināja dedzīgāk, aizmirsdama troksni, kas viņu pirmīt bija sabaidījis, �kādēļ gan lai mani vecāki nepiekristu manas sirds izvēlei? Viņi grib manu laimi, un tikai pie tevis es to varētu atrast,� viņa sirsnīgi piebilda.

�Paldies, tūksto�reiz paldies par �iem saldajiem vārdiem!� viņ� drebo�ā balsī izsaucās.

Bet klau, soļi tuvojās!

��ķirsimies, mīļais,� Sofija lūdzās. �Es nebīstos no briesmām un mācētu tām pretoties, lai tās būtu diezin cik lielas. Bet es negribu arī bez vajadzības briesmās mesties.�

Viņa atvadīdamās jauneklim sniedza roku, ko tas satvēra un karsti noskūpstīja.

�Lai mūsu mīlestība dod tev spēku pārvarēt visas briesmas.�

�Uz redzē�anos,� Sofija dvesa, stāvēdama pie lapenes durvīm, tad viņa ātri aizsteidzās projām.

Netālu viņa ieraudzīja kādu cilvēku, un, tam klāt piegājusi, pazina sava tēva sulaini.

�Cienīgā komtese, grāfa kungs vēlas ar jums runāt.�

�Es tikai iznācu dārzā pastaigāties, un papiņ� laikam gan būs noba�ījies. Tagad es ie�u uz savu istabu, pavadiet mani.�

Sofija to teica, gribēdama sulaini aizkavēt dārzā apkārt lūkoties un tā varbūt ieraudzīt mūzikas skolotāju; tad viņa sāka iet tik ātri, ka sulainis tikko varēja līdzi tikt.

Viņa jau patlaban gribēja ieiet savās istabās, kad sulainis teica, ka grāfa kungs tūlīt vēloties ar viņu runāt.

�Tad man tūlīt jāiet pie papiņa. Vai viņ� tikai patlaban lika mani pasaukt?�

�Nē, jau pirms kādas pusstundas, komtese, bet es nekur nevarēju jūs atrast.�

Sofija nenogaidīja sulaiņa tālākus izskaidrojumus. Bailīgi puksto�u sirdi tā devās pie sava tēva.

Pie viņa istabas durvīm nonākusi, tā, smagi elpodama, palika stāvot; to pēk�ņi pārņēma it kā tum�a nojauta, ka viņai draud liela nelaime.

�Kas gan tas vārētu būt, kas papiņam tik steidzīgi man sakāms? Man ap sirdi tik baigi.�

Viņa jau pacēla roku, gribēdama durvis atvērt, bet tad to atkal slābani nolaida.

Viņa dzirdēja, ka tēvs nemierīgi staigāja �urpu turpu pa istabu � tas bija pierādījums, ka viņ� uztraukts.

Viņai sirds k|uva vēl smagāka, un tā salika rokas kopā un klusā balsī lūdzās:

�Augstais Dievs, pasargi mūsu mīlestību.�

Tad viņa atvēra durvis un stipri puksto�u sirdi lēnām iegāja tēva istabā.

�Saki, mīļais tēvs, vai tas patiesi vajadzīgs?�

Tā Sofija �ņukstēdama apspiestā balsī vaicāja tēvam, kur�, rokas pār krūtīm sakrustojis un drūmi zemē raudzīdamies, stāvēja viņas priek�ā.

Viņ� tai bija sāpīgā balsī paziņojis, ka tai jāpamet pasaules laime un jākļūst par Kristus līgavu.

Sofija viņu uzklausīja, smagi elpodama, un tad atbildēja, ka tēvs, kur� arvien rūpējies tikai par viņas labklājību, laikam gan to nopietni nedomājot, un, kad grāfs viņai bija atbildējis, ka tā esot viņa lielākā nopietnība un ka tai jāsākot gatavoties uz svēto pienākumu, tad viņa tam uzsauca iepriek� minētos vārdus.

�Nabaga bērns, es saprotu tavu jautājumu, bet man uz to ir tikai viena atbilde: jā, tas vajadzīgs.�

�Ak Dievs!� Sofija piespieda abas rokas pie stipri puksto�ās sirds, �tad man nolemts būt neizsakāmi nelaimīgai visu mū�u!�

�os vārdus runādama, viņa sāka vēl sāpīgāk �ņukstēt.

�Ja tu to uzskati par nelaimi, ka tev jāiestājas klosterī, tad nu gan man jāatzīst, ka tev taisnība, bet uzklausies,� �ī mana vēlē�anās nav no brīva prāta, es to vairs nevaru atsaukt, lai gan labprāt to vēlētos. Vai tu mīli firstu?�

�is jautājums nāca tik piepe�i, ka Sofija, kura domās kavējās pie Rapoldi, to nemaz nedzirdēja, un grāfam vajadzēja to atkārtot.

Sofija pakratīja galvu.

�Es viņu nevaru ieredzēt,� tā atbildēja.

�Tad tu esi kādam citam savu sirdi atdāvinājusi. Bet kam? Kur� tas ir?�

�Tēvs, ja tā ir taisnība, ka man jāatsakās no maniem visjaukākajiem sapņiem, tad atļauj man �o saldo noslēpumu paglabāt dziļi manā sirdī. Mīļais tēvs,� viņa kaislīgi turpināja un asaru pilnām acīm lūdzo�i lūkojās 117 tēvu. �Tas ir salds, aplaimojo�s noslēpums, un es vēlētos ņemt to līdzi dzestrā kapā.�

Viņa runāja tik �ēlā balsī, ka grāfam grūti nācās savaldīties.

�Mīļais bērns,� viņ� aizkustināts sacīja, �paglabā savu noslēpumu, es tev negribu to laupīt. Bet, lai tu zinātu, ka tavs liktenis nav grozāms, ka tev jāatsakās no visiem �īs pasaules priekiem, tad uzklausies: svēts zvērests mani spie� uzlikt tev �o pienākumu, un, dievbijīgā garā tevi uzaudzinādams, es nedomāju, ka tas tevi padarīs nelaimīgu un ka tu liedzoties sakrāsi lāstus uz sava tēva galvas, kas �ajā acumirklī ir tikpat nelaimīgs kā tu.�

Sofija smagi elpoja.

Viņas krūtīs norisinājās smaga cīņa � cīņa starp mīlestību un paklausību, ko bērns parādā savam tēvam.

Beidzot paklausība un bērna mīlestība uzvarēja.

�Lai notiek, mīļais tēvs!� viņa izsaucās, un acīs tai kvēloja svēta uguns. �Es izpildī�u tavu vēlē�anos � lai Dievs dod man spēku to izdarīt.�

�Pateicos tev, mīļais bērns, par �ādu apņem�anos,� grāfs izsaucās un sāka stāstīt par to baiļu un moku pilno brīdi, kad viņa laulātā draudzene, Sofijas māte, bija cīnījusies ar nāvi, un viņ�, piesaukdams Dievu par glābēju, zvērēdams bija apsolījies jaunpiedzimu�o meitiņu uzaudzināt klosterim.

�Dievs manu lūg�anu uzklausīja,� grāfs nobeidza savu stāstu. �Tava labā māte atveseļojās no grūtās slimības, un tu pati izaugi mums par prieku un lepnumu. Protams, daudzas reizes man uzmācās skumjas un �ēlabas, iedomājoties, ka reiz vajag pienākt �im brīdim, un Dievs vien zina, cik grūti man nācās izpostīt tavus jaunības sapņus.�

Viņ� abām rokām aizsedza seju, gribēdams paslēpt asaras, kas tam ritēja pār vaigiem.

�Tava māte,� viņ� pēc brītiņa drusku apmierinājies turpināja, �neko par manu zvērestu nezina. Toreiz es viņai neuzdro�inājos teikt patiesību, baidīdamies, ka viņa atkal nekļūst slima; es cerēju ar laiku panākt, lai tā pati no sevis izraudzītos tev dievbijīgo mū�a ceļu. Ka �ajā ziņā esmu maldījies, to tu pati jau �orīt būsi pamanījusi, kad tava māte sāka runāt par firstu, kas tev piedāvājot savu roku.�

�Tad es labāk vēlētos mirt, nekā kļūt firstam par sievu,� Sofija nodrebēdama �ukstēja.

Grāfs neievēroja �o atbildi, viņ� to laikam arī nemaz nebija dzirdējis. Viņ� stāvēja, galvu uz krūtīm nokāris, it kā tas būtu nogrimis drūmās domās.

�Sofija,� viņ� atkal uzsāka, un viņa balss aprāvās, �rīt agri māte tev izteiks savu vēlē�anos attiecībā uz firstu. Ko tu viņai atbildēsi?�

�Vai tu vēl �aubies par manu atbildi, tēvs?�

�Tu viņai teiksi, ka tava tēva zvērests tevi piespie� atteikties no pasaules laimes un kļūt par Kristus līgavu.�

�Nē, mīļais tēvs!� Sofija izsaucās, tam abas rokas sniegdama. �Māte nekad nedabūs zināt mūsu tagadējo sarunu.�

Un atkal viņai acis iespulgojās kā kareivim, kas atstāj visu un steidzas glābt savu tēvu zemi.

Bija nākamās dienas priek�pusdiena.

Sofija sēdēja pie klavierēm, drūmās domās nogrimusi, un asaru pilnām acīm lūkojās uz no�u lapu savā priek�ā.

Priek�istabā patlaban atskanēja soļi, un �ajā acumirklī ar Sofiju notika liela pārvērtība.

Viņas vaigi, kuri līdz �im bija spocīgi bāli, pārklājās ar tum�u sārtumu, drebuļi kratīja viņas augumu, un tā, neko neredzēdama, lūkojās notīs, baidīdamās paskatīties uz durvīm, kuras patlaban atvērās.

Viņas galviņa noliecās vēl zemāk, kamēr Rapoldi vilcinādamies pārkāpa pār slieksni.

Viņa seja izskatījās pietvīkusi; tās laikam bija mīlas liesmas, kas tik burvīgi kvēloja viņa vaigos. Bet, redzēdams Sofijas savādo izturē�anos, arī viņ� kļuva bāls.

�Komtese,� viņ� klusu sauca.

Tā neatbildēja.

Rapoldi piegāja da�us soļus tuvāk.

�Sofija!�

�ajā acumirklī nelaimīgā jaunava it kā atdzīvojās. Viņas pirkstiņi piepe�i aizskāra klavieru taustiņus, un sēras skaņas plūda pa istabu:

��ķirties būs, kaut gan sirds bēdas jūt,

�ķirties, ak, �ķirties tik grūt!�

��ķirties, ak, �ķirties tik grūt!�

�ie vārdi vēlreiz kā lēna vēsmiņa plūda pār Sofijas lūpām, tomēr . nevis vairs vecāku namā, bet klostera klusajā istabiņā, kur tie drūmi atbalsojās no kailajām sienām.

Kā jau mīļ�, paklausīgs bērns Sofija vēl tajā pa�ā vakarā, kad notika minētā saruna ar tēvu, bija pateikusi mātei, ka tā aiz brīva prāta gribot iet klosterī, un visas grāfienes pierunā�anas, lūg�anas un asaras nespēja grozīt viņas apņem�anos, viņas vienīgā un stingrā atbilde bija: �Man tas jādara, mīļā māt, sirds mani skubina to darīt, citādi es kļū�u ļoti nelaimīga.�

Grāfiene neko neatbildēja, tikai asaras, kas tai plūda pār vaigiem, liecināja, kādas sirdssāpes tā cieta.

Visus spēkus un dū�u saņemdama, Sofija raudzīja savu māti mierināt, un, kad tas viņai beidzot izdevās, tad tā aizgāja uz savu istabu, kur cauru nakti palika nomodā, raudādama un Dievu lūgdama.

Otrā rītā viss nams bija drūms un kluss. Vecāki bija liku�i Sofijai teikt, ka tie esot savārgu�i un nespējot �o dienu pavadīt kopā ar savu meitiņu, un tā Sofija pavadīja vientulībā visas tās stundas, kamēr ienāca viņas mūzikas skolotājs Paolo Rapoldi.

Mēs dzirdējām, kā viņa ar sērīgo �ķir�anās dziesmiņu sveicināja savu mīļoto un kā viņa tagad, nedēļu vēlāk, klostera istabiņā atkārtoja to pa�u dziesmiņu.

Viņai tagad vēlreiz acu priek�ā parādījās tas brīdis, kad tā bija atvadījusies no mīļotā, no savas laimes un cerībām.

Paklausīdama sava tēva pamācībām un savas mātes padomiem, viņa bija svēti apņēmusies izdzēst no savas sirds mīļotā jaunekļa tēlu un pilnīgi nodoties klostera dievbijīgajai dzīvei, bet, lai gan viņas griba bija spēcīga, tomēr mīlestība bija vēl spēcīgāka un tā viņu mocīja dienu un nakti.

Un tāpēc viņa daudzreiz aizmirsa savu apkārtni un atkārtoja dziesmiņu:

��ķirties būs, kaut gan sirds bēdas jūt,

�ķirties, ak, �ķirties tik grūt.�

Bija pagājis pusgads.

Sofija �o laiku bija pavadījusi, Dievu lūgdama un gavēdama, un, kad kādu dienu klostera priek�niece ienāca viņas cellē un tai pateica, ka viņas sagatavo�anās laiks, ievērojot viņas dievbijīgo dzīvi, esot saīsināts, Sofija arī pati nodomāja, ka patiesi jau aizmirsusi visas pasaulīgās lietas un var bez �aubī�anās ietērpties mūķenes apģērbā.

Tādēļ viņa apsolījās pēc vienas nedēļas zvērēt uzticību klosterim; priek�niece, izlūgdamās Dieva svētību, atstāja Sofijas celli.

Sofija nokrita uz ceļiem un lūdza Dievu, lai tas viņai dod spēku ar īstu dievbijību nodoties savam svētajam pienākumam.

Bija pagājusi nedēļa.

Sofija bija �o īso laiciņu izmantojusi, lai savā sirdī atvadītos no bērnības un jaunavas laika saldajām atmiņām. Ar klusām �ēlabām tā atminējās savus mīļos vecākus, kurus tā nebija redzējusi kop� tā brī�a, kad iestājās klosterī.

Pazīdama pati sevi un savu mīlestību pret vecākiem, viņa bija lūgusi, lai tie viņai nedz raksta, nedz arī to apciemo, vismaz pirmajos gados, kamēr viņa pilnīgi bū�ot apradusi ar klostera dzīvi.

Tā pa�a iemesla dēļ viņa bija pastāvējusi uz to, lai viņai ierāda mitekli tādā klosterī, kas atrodas labi tālu no viņas dzimtenes.

�āda vēlē�anās vecākiem darīja sirdssāpes, tomēr viņi tai nepretojās, noprazdami, ka tas vajadzīgs Sofijas dvēseles miera dēļ.

Tad beidzot pienāca diena, kad Sofiju ietērpa mūķenes drēbēs un tā ar zvērestu apsolījās izpildīt visus klostera nosacījumus.

Tuvojās Ziemassvētki.

Laiks bija ļoti auksts, un vizuļojo�a sniega kārta apklāja me�us un laukus.

Sofija ar vislielāko nopietnību nodevās savam dievbijīgajam amatam. Jau agrā rītā viņa atstāja klosteri un, nebīdamās nedz aukstuma, nedz negaisa, uzmeklēja nabagu un slimu cilvēku būdiņas, aiznesdama tiem dāvanas un citādi palīdzēdama.

Visas klostera māsas, kā arī pati priek�niece bija pārliecinātas, ka Sofija tā rīkojas aiz īstas dievbijības, jo arī senāk, vecāku namā dzīvodama, tā mēdza palīdzēt trūkumcietējiem un slimniekiem.

Arī �odien viņai atkal bija izdevība parādīt savu labsirdību.

Bija jau vēla pēcpusdiena, norieto�ā saule atvadīdamās zeltīja koku galotnes un caur mazo lodziņu iespīdēja arī Sofijas istabiņā, it kā gribēdama tai teikt ardievas.

Dziļās domās nogrimusi, Sofija sēdēja uz maza koka soliņa, galvu uz rokām atbalstīdama.

Viņas vaidziņi bija piesarku�i un izskatījās kā atspīdums no vakarblāzmas, kas patlaban sārtoja debesmalu.

Te durvis klusu atvērās, un ienāca priek�niece.

Sofija piecēlās un zemu paklanījās pret klostera priek�nieci, kura tai laipnā balsī sacīja:

�Mana mīļā, jums atkal darbs priek�ā � nāciet!�

Viņa paņēma Sofiju aiz rokas, izveda to laukā, un pa koridoru viņas nonāca kādā lielākā istabā, kas noderēja slimnieku uzņem�anai, tas ir, tādu slimnieku, kas nepiederēja pie klostera iemītniekiem, jo priek� tiem bija ierīkotas citas telpas.

�Kāds nabaga ceļinieks lūdza, lai mēs viņu uzņemot savā paspārnē; viņ� ir slims, ļoti slims, un jūs varat viņu kopt,� priek�niece sacīja.

Sofija gribēja kaut ko vaicāt, bet priek�niece viņu pārtrauca:

�Jūs pati redzat, kas tam kait. Es zinu, ka jūs esat veikla slimnieku kopēja un ka jums ar Dieva palīgu jau daudzas reizes izdevies remdināt nabaga cietēju sāpes. Stājieties pie darba.�

Priek�niece atkal meta krustu virs Sofijas galvas un tad aizgāja. Sofija palika pie slimnieka viena pati.

7.

Lietus lija plīk�ķēdams, pie tam vētra kauca un gaudoja, locīdama kā niedres visresnākos kokus me�ā, pa kuru patlaban steidzās divi cilvēki, kā bēgdami no gūstītājiem.

Tie bija jauna sieviete un jauneklis; sieviete ir ģērbusies klostera māsu apģērbā.

�Ai, Paolo!� klostera māsa, kuru mēs pazīstam kā Sofiju, izsaucās, �ko tu esi man nodarījis?�

�To, ko mīlestība man pavēlēja,� jauneklis kaislīgi atbildēja.

�Mans Dievs, es esmu pārkāpusi savu zvērestu!�

�Nebūt ne, Sofija! No manis �ķirdamās un atsacīdamās no visas laimes, iestājoties klosterī, tu tikai paklausīji sava tēva vēlmei, kur� gribēja izpildīt savu zvērestu. Bet redzi, Dievs negribēja, lai tu visu savu mū�u paliktu nelaimīga, viņ� negribēja, ka mēs, kurus mīlestība savienojusi, tiekam �ķirti.�

�Viņ� to negribēja!� Sofija trīco�ām lūpām atkārtoja.

�Nē,� Paolo cie�i un noteikti atbildēja. �Dievs gribēja, lai mīlestība, ko viņ� pats radījis, uzvarētu, viņ� gribēja, lai mēs tiktu savienoti, un tāpēc viņ� lika man saslimt un atrast uzņem�anu tajā klosterī, kurā tu biji iestājusies, tēvam paklausīdama.�

Sofija tikai nokāra galvu, un pār vaigiem tai ritēja karstas asaras.

�Tu zini,� Paolo trīco�ā balsī turpināja, �es biju grūti saslimis, vairākas nedēļas es sagulēju bez samaņas, un tu mani kopi, tu dienu un nakti biji nomodā pie manas gultas, un beidzot dzīvības spēks uzvarēja. Tas bija taisni ziemassvētku vakarā, kad es pēc ilgiem laikiem pirmo reizi atvēru acis, es pazinu tevi, un manu sirdi pārņēma neizsakāma līksme.�

�Ai, paliec jel klusu!� Sofija lūdzās.

�Bet kādēļ lai es nerunātu par to saldo acumirkli, kad es pēc ilgas �ķir�anās tevi atkal pirmo reizi ieraudzīju? Vai tā nebija laba zīme, kā mājiens no debesīm, ka tas notika taisni Ziemassvētku vakarā, to svētku vakarā, kad piedzima Kristus? Kristus, mūsu Pestītājs, kas mūs mācījis mīlēt un piedot.�

Paolo runāja tik dedzīgi un pārliecino�i, ka arī Sofija kļuva mierīgāka un dro�āka.

�Tie bija laimīgi acumirkļi,� Paolo turpināja, un viņa balss skanēja maigāk, �kad es tevi redzēju un tavā sejā lasīju, ka manas cerības var piepildīties. Tad man atkal uzmācās nespēks un es vairākas dienas sagulēju bez samaņas. Kad es pamodos, tad tu man teici, ka es esot briesmīgi murgojis, un tava nosark�ana man liecināja, ka tu tā esi bijusi, kuras tēls man drud�a murgos arvien rādījies. Un tad es nopratu, ka arī tu mani mīli tāpat kā senāk. Vai tā bija?�

Sofija nokāra galviņu un �ukstēja.

�Ai, Paolo, kāda liksta mūs vajā!�

�Tu runā par likstu, Sofija?�

�Vai tad tā nav liksta, kas mūs saveda kopā, kas mūsu sirdīs aizdedzināja mīlestības uguni, kura nekad neizdzisīs.�

�Nudien, tā nekad neizdzisīs, Sofija! Pie mūsu mīlestības es tevi lūdzu � aizdzen drūmās domas, apdomā, ka Dievs mums nebūtu palīdzējis izbēgt, ja viņ� pats nebūtu gribējis, lai mēs tiktu savienoti uz visu mū�u. Saki, mīļā, vai tu gribi man piederēt � vienīgi man?�

Sofija savām skaistajām actiņām paskatījās uz viņu, un tās staroja mīlestībā un paļāvībā.

�Tu vēl vaicā, vai es gribu? Bet vai tad es to drīkstu? Vai mīlestība uz manu tēvu, pienākums pret Dievu un svētā ticība, kurā mēs abi esam uzaudzināti, man nepavēl griezties atpakaļ un no tevis atkal atsacīties?�

�Nebūt ne, mīļā,� un viņ� spieda pie krūtīm jauno mei�u, �esi mana � piederi man!�

�Tava!� Sofija izsaucās, un �im saucienam piebiedrojās arī putniņi me�ā, it kā tie gribētu paziņot par drīzu ziedoņa tuvo�anos � dabas un mīlestības ziedoņa.

�Tava!� viņa atkārtoja, un jauneklim pārskrēja saldas �alkas, iedomājoties, ka viņ� atkal no jauna atradis to laimi, ko tas bija zaudējis un vairs nebija cerējis atrast.

Toreiz, kad Sofija bija no viņa atvadījusies uz visu mū�u, tas bija domājis, ka tam būs jāmirst aiz sirdssāpēm un mokām, kaislīgas ilgas bija viņu mocīju�as, kad viņ� �ķīrās no tās vietas, kur bija redzējis uzplaukstam un iznīkstam savas visjaukākās cerības.

Neizprotamas jūtas viņu dzina projām pasaulē, kamēr viņ� beidzot nonāca Itālijā; bet arī tur viņ� neatrada mieru, tas bez mērķa maldījās no vienas vietas uz otru.

Viņ� saslima. Varbūt, ka viņa miesas jau sevī slēpa nāves dīgli? Ai, cik labprāt Paolo būtu sveicinājis nāvi kā sengaidītu ciemiņu, kas atpestī no visām mokām un cie�anām.

Tādēļ viņ� arī nebūt nevēlējās atveseļoties. Kad viņ� kādu vakaru gāja garām klosterim, kurā mita Sofija, ko viņ� nezināja, viņu pārņēma savādas ilgas, un viņ� pieklaudzināja pie klostera vārtiem, gribēdams tur atrast to, ko viņ� līdz �im bija nonievājis � atsvabinājumu no savām cie�anām.

Un viņ� to arī atrada � tagad viņ� bija izārstējis miesu un dvēseli, tā viņ� vismaz tā domāja. Un, lolodams vissaldākās cerības, līksmodamies vislielākajā laimē, viņ� �ajā acumirklī nenojauta, cik drīz �ī laime pārvērtīsies nelaimē un bēdās caur viņa kaislības varu.

8.

Pavasaris jau sen bija pienācis, un saule it karsti dedzināja pie skaidrajām Itālijas debesīm.

Jaunais pāris, kur� patlaban staigāja gar Venēcijas ostas malu, kā likās, nesajuta saules svelo�o karstumu, jo viņu sejās attēlojās iek�ējs prieks un laime.

�Ai, Paolo, man �odien ir tik neizsakāmi labi ap sirdi � �odien, kad mēs gatavojamies atstāt �o valsti un aizceļot uz manu dzimteni pie maniem vecākiem; man liekas, it kā es varētu cerēt uz piedo�anu par to noziegumu, ko esmu pastrādājusi pret klosteri.�

Paolo neko neatbildēja. Viņ� kā sapņodams nolūkojās uz zilo jūras līmeni, kurā atspoguļojās saules stari, tā ka ūdens izlikās pārliets it kā ar �ķidru zeltu.

�Kā es līdz �im gremzos, manu dzīvi grauza kā tārps, es nevienu acumirkli nevarēju atrast mieru. Paolo, tagad mes drīz būsim dro�ība, vai ne?� Un Sofijas seja piepe�i izskatījās ba�u pilna.

�Neba�ījies, mīļo sirsniņ! Tagadējā apģērbā tevi �eit Itālijā vairs neviens nepazīs. Bez tam, arī tavu vecāku stāvoklis tevi pasargā no vajā�anas. Bet es saprotu tavas ba�as � pēc divām stundām mēs atradīsimies uz tvaikoņa, kas mūs aizvedīs uz Triestu.�

�Ai, kaut, mēs jau tur atrastos,� Sofija dvesa. Viņa piepe�i pārvērtās, no viņas sejas nozuda laimes atspīdums, un tā vietā parādījās bēdas un ba�as, bet actiņas it bailīgi lūkojās apkārt.

Viņa pa�reiz bija pārlaidusi moku pilnas nedēļas, kuras bija vēl jo grūtāk pacie�amas tādēļ, ka pie pa�pārmetumiem un rūgtas no�ēlas arvien piejaucās kaislīga mīlestība uz Paolo, un tā arvien vairāk noprata, ka bez viņa nespēj dzīvot.

Viņi bija maldīju�ies no vienas vietas uz otru un beidzot nolēmu�i ceļot uz Sofijas dzimteni, izlūgties viņas vecāku piedo�anu un tad doties svētā laulībā.

Pēc �īs apņem�anās Sofija atkal kļuva mierīgāka un atguva cerības.

Bet tad atkal piepe�i viņas sirdi pildīja ba�as, kas viņu neatstāja arī tad, kad tie jau atradās uz tvaikoņa. Tā viņa, nospiestu sirdi, uzsāka ceļojumu uz dzimteni.

�Beidzot, mana saldā mīļotā, pienācis tas brīdis, kad mēs tiksim savienoti pēc baznīcas likuma, tur mūs nekas cits nevarēs �ķirt, kā vienīgi nāve.�

Paolo izrunāja �os vārdus kaislīgā balsī un ar neizsakāmu mīlestību nolūkojās uz Sofiju, kura baltajā līgavas apģērbā izskatījās daudz skaistāka nekā citkārt.

Nemiers, kas Sofiju bija pārņēmis Venēcijā, uz kuģa kāpjot, to vairs nepameta, jā, tas arvien pieņēmās, tā ka sirds viņai kļuva arvien smagāka un skumīgāka, un tai gandrīz vairs nebija dū�as atgriezties savu vecāku mājās.

Paolo, kura kaislība tādā pat mērā pieauga, kā Sofijas ba�as, izlietoja �o atgadījumu, gribēdams Sofiju pierunāt, lai tā salaulājas ar viņu slepeni.

Viņ� tai izskaidroja, ka pēc katoļu baznīcas likumiem viņu laulība neesot �ķirama un ka Sofijas vecāki, to zinādami, viņiem vēlāk do�ot savu svētību.

Viņam patiesi arī izdevās Sofiju pierunāt uz �o pārdro�o soli. Un par to nebija ko brīnīties, jo Sofija tam jau daudzas reizes bija atzinusies, ka . tā bez viņa nespējot dzīvot.

Tagad nu viņa stāvēja līgavas rotā tērpusies kādas viesnīcas jumta istabiņā, kura atradās mazā ciematā netālu no baznīcas, un skatiens, ar kādu viņa lūkojās uz Paolo, tam izsacīja vairāk, nekā to būtu spēju�i tūksto� vārdu.

Viņ� tai sniedza labo roku, ar otru rādīdams uz tuvējo ciemata baznīcu.

Sājā acumirklī no baznīcas torņa atskanēja svinīgas zvana skaņas par zīmi, ka jaunajam pārim jādodas uz baznīcu.

�Iesim,� Paolo sacīja, un viņa balss trīcēja. Viņ� sniedza Sofijai elkoni, un tā jau patlaban gribēja to satvert, kad piepe�i, it kā kaut ko atminēdamās, pagriezās atpakaļ.

�Mans krustiņ� � to es nedrīkstu aizmirst!� viņa izsaucās.

Viņa paņēma kādu krustiņu, kas atradās uz galda; to viņa bija valkājusi klosterī.

Paolo briesmīgi satrūkās.

�Ko tu gribi darīt? Tu jau nekārsi sev kaklā �o krustiņu?� viņ� ba�īgi izsaucās.

�Bez �ī krustiņa es nevaru iet uz baznīcu.�

�Bet Sofija, apdomā jel, ko tu gribi darīt! Sis krustiņ� varētu tevi nodot.�

Sofija pasmaidīja.

�Nebaidies, Paolo, mēs esam Dieva apsardzībā.�

�ie vārdi un balss, kādā Sofija runāja, skanēja tik pārliecino�i, ka Paolo uz mazu brītiņu aizmirsa savas bēdas. Bet tad viņa piere apmācās un viņ� drebo�ā balsī izsaucās:

��is krustiņ� iegrūdīs mūs nelaimē, Sofija! Tevi pazīs un ar varu aizvedīs atpakaļ uz klosteri.�

�Kādēļ tu tik piepe�i esi zaudējis dū�u? Un tad .. .� Sofija skumīgā balsī turpināja, �tad man vajadzētu atteikties no tās laimes, par kuru es esmu sapņojusi � tā būtu Dieva griba, un viņa griba ir spēcīgāka nekā mūsu vēlē�anās un cerības.�

�Tad tev uzbruktu briesmīgs liktenis!� Paolo izmisis izsaucās.

�Varbūt, dārgais, bet pelnīts sods! Man to vajadzētu izciest.�

�Vai ar nāvi, nelaimīgā!� viņ� stenēja.

Istabiņā atskanēja kliedziens. Sofija streipuļodama aizvilkās līdz krēslam un drebo�ām lūpām murmināja:

�Ko tu teici? Es gan labi nedzirdēju ... nāvi. ..?�

Paolo nodrebēja kā drud�a kratīts.

�Tu dzirdēji glu�i pareizi!� viņ� dobjā balsī sacīja. �Ai, man tev jāatzīstas � vārtu sargs, kuram tu pēc mana padoma iedevi miega zāles, miris no saindē�anās.�

Viņ� izrunāja �os vārdus lēnām un aizraudamies; tas gan bija gaidījis, ka Sofija, to dzirdēdama, iekliegdamās paģībs, vai ka izbailes viņu nonāvēs, bet nekas tamlīdzīgs nenotika.

Kad viņ� bija beidzis, tā piecēlās un, pievērsusi tam savu bālo seju, izdziesto�ā balsī sacīja:

�Lai Dievs tev piedod � dzīvo vesels!�

Paolo metās viņai pie kājām.

�Sofija, ko tu gribi darīt?� viņ� izsaucās.

�Lūgt Dievu un no�ēlot grēkus.�

Sie vārdi jauneklim skanēja ausīs kā pastardienas bazūnes � prāts viņam sajuka � viņam vairs nebija spēka izrunāt kādu vārdu � samaņu zaudēdams, viņ� saļima.

Sofija neizsakāmi sāpīgi noskatījās uz mīļoto, kas tagad viņai bija zudis uz visu mū�u,� tad viņa atstāja istabu, nosteidzās pa trepēm lejā un devās uz tuvējo me�u.

Līdz nāvei izmisusi, viņa bēga prom � uz kurieni?� tas viņai bija vienalga, tikai projām, tālu projām no tās vietas, kur viņa bija piedzīvojusi tik briesmu pilnu brīdi, kad viņas cerības un jaukie sapņi bija izzudu�i nevis dēļ kāda nejau�a atgadījuma, bet smaga nozieguma, slepkavības dēļ!

Sofija nodrebēja un steidzās tālāk, neievērodama briesmīgo negaisu, kas patlaban sāka plosīties, it kā kādas neredzamas varas dzīta, kamēr tā beidzot nonāca pie mazas būdiņas.

Vilcinādamās viņa izstiepa roku, gribēdama atvērt durvis, bet viņas lūpas �ukstēja:

�Ak Dievs, vai es �eit atradī�u mieru un atpūtu? Vai es, grēciniece, drīkstu kāpt pār kārtīga cilvēka mājas slieksni?�

Viņa vaicādama lūkojās uz debesīm un, ieraudzījusi mazu, spo�u zvaigznīti starp biezajiem mākoņiem, viņa no jauna saņēma dū�u un dro�āk, lai gan kavēdamās, satvēra durvju rokturi.

Durvju spraugā parādījās vecs vīrs baltiem matiem un brīnīdamies lūkojās uz sve�o mei�u � nāko�ajā acumirklī dusmas un izbailes attēlojās viņa krunkainajā sejā.

Trīco�ā, uz aug�u paceltā rokā viņ� turēja lampiņu, kuras vājajā gaismā aplūkoja bēgli.

�Tev pie jostas karājas ro�u kronis un uz krūtīm zelta krusts � saki, ko �īs abas lietas nozīmē?�

Vaicātā sāka �ņukstēt.

�Ko tu �e meklē?�

�Mieru, cienījamais sirmgalvi, mieru un atpūtu!� nelaimīgā �ņukstēja.

�Vai tu esi izbēgusi? Runā!�

Mei�a tikai pamāja ar galvu.

�Lai Dievs pasargā, tu nāc no klostera! Vai tev, ja tu būtu no turienes slepeni izbēgusi!�

Viņas galva noslīga vēl zemāk, un tā izdziesto�ā, sāpīgā balsī atbildēja:

�Dzeniet mani projām, dievbijīgo sirmgalvi,� es neesmu cienīga pārkāpt pār �o slieksni.�

Un, kad sirmgalvis nopietni un pēto�i, stingri un līdzcietīgi nolūkojās uz bēgli, viņa tam metās pie kājām.

�Nonāvējiet mani, cienījamais sirmgalvi! Es esmu pelnījusi nāvi savu grēku dēļ!�

Tā lūgdamas lūkojas uz aug�u, un no viņas sejas bija redzams, cik ļoti tā ilgojas pēc nāves, ka dzīvība tai ir tikai par mokām un ka nāve ir taisnīgs sods par viņas noziegumiem.

�Celies aug�ā, bērns,� Dieva, un nevis cilvēku priek�ā tev būs mesties uz ceļiem.�

�Ai, kaut es varētu nomirt un tepat pie jūsu kājām saņemt sodu par saviem smagajiem noziegumiem!�

�Gan jau Dievs tevi sodīs, bet zini, ka tev vispirms tavi grēki jāno�ēlo. Tu esi izbēgusi no klostera. Griezies uz turieni atpakaļ, padodies stingrajam sodam un no�ēlo savus grēkus, un tad Kristus svētās asinis tevi samierinās ar mūsu Dievu.�

�Jā, ja tikai tas vien būtu! Es nevien esmu izbēgusi no klostera, bet mani nospie� vēl kāds smagāks noziegums.�

�Runā, nelaimīgā!�

�Noziegums pret piekto bausli!�

Sirmgalvis streipuļoja atpakaļ, kamēr jaunā mei�a it kā saplaka pie zemes.

�Vai tas varētu būt... pie tavām rokām...�

�Nevis tā, tēvs, bet manis dēļ plūdu�as cilvēku asinis, un nevis tas vien ...�

Viņa sāka trīcēt, un, kad sirmgalvis uz to nolūkojās, tad viņas vaigus pārklāja tum�s sārtums.

�Saki, ko tu esi darījusi!�

�Es lauzu savu tiklības zvērestu � mūsu lūpas savienojās grēcīgā skūpstā, viņa dēļ es lauzu zvērestu, jo mana sirds, saldas laimes pilna, kāroja pēc viņa.�

�Vai tagad tavs grēku mērs ir pilns, nelaimīgā?�

�Cienījamais sirmgalvi, nē, vislielāko grēku es vēl neesmu jums atklājusi...�

�Runā!�

�Es viņu vēl arvien mīlu!�

Sirmgalvis nopietni un pēto�i uz viņu noskatījās. Viņ� gribēja izlikties stingrs un bargs, bet nespēja to, viņa seja pieņēma laipnāku izskatu, un acis līdzcietīgi lūkojās uz jauno mei�u.

�Nāc iek�ā un tad izsūdzi man savus grēkus,� viņ� klusā, drebo�ā balsī sacīja.

Sofija streipuļodama iegāja mājā, zemā istabiņā, kuru vāji apgaismoja maza lampiņa.

�eit viņa nometās uz ceļiem sirmgalvja priek�ā, kur� bija apsēdies uz krēsla. Istabiņa bija ļoti vienkār�i ierīkota un vairāk līdzinājās cellei, kādas viduslaikos dievbijīgiem mūkiem noderēja par uzturē�anās un Dieva lūg�anas vietām.

Sofija neievēroja savu apkārtni � tā lūkojās tikai uz Pestītāja tēlu, kas atradās uz altārim līdzīga galda.

Viņa sāka sāpīgi �ņukstēt, un sirmgalvim nācās grūti viņu tiktāl nomierināt, lai tā atrastu spēkus viņam izsūdzēt visus savus noziegumus.

Rīts jau sāka aust, kad Sofija nobeidza savu grēksūdzi; vienkār�os, bet aizkustino�os vārdos viņa izstāstīja savu likteni un nobeidza ar atzī�anos, ka tā Paolo vēl arvien mīlot.

Pēc �īs briesmu nakts bija pagājusi nedēļa.

Nopietni, bet laipni sirmgalvis bija jauno mei�u paskubinājis lūgt Dievu un no�ēlot grēkus, un viņa vārdi nebija paliku�i bez iespaida. Lai gan Sofija nevarēja Paolo tēlu no savas sirds izdzēst, tad tomēr tā pūlējās savas kaislās jūtas apslāpēt, apņemdamās nemitīgi Dievu lūgt, lai tas piedod ne vien viņai, bet arī nabaga jauneklim, kur� aiz mīlestības pret viņu bija smagi noziedzies.

Daudzreiz viņa pati sev ba�īgi vaicāja: kas gan ar Paolo noticis? Vai tas spēs pārciest �ķir�anos no viņas ar briesmīgo noziegumu uz sirdsapziņas, lai tāpat kā viņa Dieva lūg�anā meklētu grēku piedo�anu, jeb vai tas no laba prāta darīs galu savai dzīvībai?

Viņa neatrada atbildi uz �iem jautājumiem. Tūksto�iem domu tai jaucās pa galvu, un beidzot tā nāca pie atziņas, ka tai nevien Dievs jālūdz un jāno�ēlo grēki, bet arī jāsaņem par tiem sods.

Sofija katru vakaru mēdza uzkāpt kādā augstā klintī, kas atradās netālu no vientuļa būdiņas.

Uzkāp�ana �ajā klintī bija savienota ar pūlēm un briesmām; klints virsotnē viņa bija uzstādījusi koka krustu, pie kura, ceļos nometusies, tā mēdza lūgt Dievu.

Sirds viņai bija arvien nedaudz vieglāka, kad tā no turienes atgriezās uz mājām; tomēr visu laiku viņu nodarbināja domas, kā sev un savam mīļotajam varētu iegūt grēku piedo�anu.

Arī ar sirmgalvi viņa bija par to runājusi un izteikusi tam savu apņem�anos atgriezties klosterī, lai tur tiktu bargi sodīta.

Bet sirmgalvis kā par brīnumu viņu tagad no tā atrunāja un teica, ka gan jau Dievs do�ot viņai zīmi, kā viņa tik�ot pie īsta dvēseles miera, jo, kā viņ� sirsnīgi piemetināja, īsts dvēseles miers slēpj sevī Dieva �ēlastību.

Krēsla vēl klāja me�us un laukus, kad Sofija paņēma ordeņa krustiņu, uzkāra to sev uz krūtīm un tad sniedza roku sirmgalvim.

�Dzīvojiet vesels, cienījamais tēvs! Lai Dievs jums atmaksā, ko jūs man labu darījāt, es to nespēju.�

�Ko tu runā, bērns!�

�Jūs pats man teicāt, ka Dievs man do�ot zīmi � un �o zīmi es redzēju pagāju�ajā naktī.�

Sirmgalvis pēto�i nolūkojās uz nelaimīgo jaunavu.

�Vaicā tai zīmei, ko Dievs tev devis.�

�Jā, tēvs, to es darī�u. Un, ja es vairs neatnāk�u atpakaļ, tad neba�ījieties manis dēļ � Dievs būs man piedevis.�

Sofija atvadījās no sirmgalvja un devās uz klints kalnu, kura virsotnē tā bija uzstādījusi krustu.

Pa me�u iedama, viņa domāja par to zīmi, ko tai Dievs bija pa sapņiem licis redzēt.

Viņa bija sapņojusi, ka tā pie krusta, ceļos nometusies, lūdz Dievu, te viņa piepe�i bija dzirdējusi savas mātes balsi, kas to bija saukusi pie sevis, teikdama, ka viņa pie tās atradī�ot mieru un atdusu.

Neizsakāmas ilgas pārņēma nelaimīgo jaunavu, viņa gribēja redzēt savu māti, kuras dēļ viņai bija jācie� �is drūmais liktenis. Ilgodamās viņa izstiepa rokas un pārliecās pār klints malu � skaļ� kliedziens tai izspruka pār lūpām, tā redzēja baltu sievu, kas tai meta ar roku, ar otru roku rādīdama uz vaļēju kapu.

Kamēr viņa kā sastingusi lūkojās uz kapu, tā juta, ka klints nodrebēja, viņa sāka grīļoties un pamodās.

Sofija pārdomāja �o sapni un nāca pie pārliecības, ka tā redzējusi to zīmi, par kuru runāja sirmgalvis.

Arī tagad �ī pārliecība nebija viņu atstājusi, un, tālāk dodamās, viņa �ukstēja:

�Es paredzu, ka atpakaļ vairs neatnāk�u. Pateicos tev, augstais Dievs, ka tu man atdosi dvēseles mieru un ap�ēlosies par Paolo.�

Sirmgalvis labu brīdi palika dziļās domās nogrimis, kad Sofija bija viņu atstājusi. Viņ� spieda roku pie sirds, it kā gribēdams remdināt sāpes, kas tajā plosījās.

�Arī man tagad tik savādi ap dū�u � vai Sofija patiesi vairs nenāks atpakaļ?� viņ� �ukstēja.

Sirmgalvis piegāja pie loga un lūkojās laukā.

�Man jāiet viņai pakaļ, bet �odien es viņai atklā�u, kas es esmu,� viņ� turpināja.

Pēc �iem vārdiem ar sirmgalvi notika dīvaina pārvērtība. Viņ� noņēma no galvas parūku un no sejas balto bārdu, un tagad tas izskatījās kā piecdesmit gadus vecs vīrs.

�Nabaga Sofija, viņa daudz cietusi, bet tagad ir laiks tai atrast savu tēvu.�

Viņ� atstāja būdiņu un devās uz klints pusi.

Lai gan viņ� tagad vairs neizskatījās pēc sirmgalvja, tad tomēr viņa izturē�anās un gaita bija gurdena un gausa, glu�i kā vecam, nespēcīgam vīram.

Viņ� tikai lēnām tika uz priek�u � beidzot tas ieraudzīja klinti, kuras virsotni burvīgi apgaismoja mēness.

Viņ� ilgi nolūkojās uz to, krustu gan tas ieraudzīja, bet Sofija nebija nekur redzama � viņam uzmācās baiļpilnas nojautas.

�Sofija, kur tu esi?� viņ� sauca.

Nekādas atbildes � visapkārt tikai drūms klusums.

Vientulis aizgāja līdz klints takai, kas lī�u lo�u veda aug�ā uz klints virsotni.

Piepe�i viņ� sarāvās un stīvi lūkojās uz kādu vietu. Mēness patlaban aizslēpās aiz padebe�a, un, kad tas atkal parādījās, vientulis redzēja kādu cilvēku, zemē, izstiepu�os guļam.

Tā bija Sofija; vaigi tai bija bāli, un plakstiņi aizvēru�ies.

�Sofija!� vientulis sāpīgi izsaucās. �Sofija � tā man vajag tevi atkal atrast!�

* �inī acumirklī gulētāja pakustējās un atplēta acis.

�Sofija, mans bērns!�

�Tēvs!�

Sāpīgi, bet arī priecīgi Sofija izrunāja �o vārdu, tad viņas galva, ko tā bija pacēlusi drusku uz aug�u, atslīdēja atpakaļ.

Grāfs Felzenkrons � jo tas bija viņ� � nometās pie savas meitas uz ceļiem, to skūpstīdams un tās seju slacīdams savām asarām, kamēr nelaimīgā atkal no jauna pamodās no ģīboņa.

Tagad grāfs pamanīja, ka Sofijai no kādas brūces sūcās asinis.

�Mīļais bērns, kas tev noticis?�

Sofija maigi pasmaidīja.

�Dārgais, mīļais tēvs, Dievs man deva zīmi � es nogāzos no klints, un drīz es stāvē�u viņa vaiga priek�ā.�

Tēvs raudzīja savaldīt asaras, jo saprata, ka viņa meita tikai vēl mazu brītiņu dzīvos �ajā pasaulē; viņam negribējās tai padarīt �o �ķir�anos vēl grūtāku.

�Sofija, es tevi aiznesī�u uz savu būdiņu.�

�Uz tavu būdiņu, tēvs?�

Tagad grāfs viņai īsos vārdos pastāstīja, ka viņ� pats esot tas vientulis un ka viņ� tikai tad gribējis tapt pazīstams, kad tā būtu atradusi dvēseles mieru.

�Tagad es. to esmu atradusi � ticu, ka Dievs man piedevis,� viņa �ukstēja, smaidīdama caur asarām.

Grāfs sakoda lūpas, ar varu savaldīdams savas sāpes. Sofija sniedza viņam roku.

�Es mirstu, tēvs! Piedod man, un lūdz manu mīļo māti, lai arī tā man piedod.�

�Sofija, bērns!�

�Jā, mīļais tēvs.�

�Tava māte vairs nav dzīva.�

Mirēja drusku pacēla galvu uz aug�u, grāfs to atbalstīja, tad viņ� apsēja ievainojumu ar lakatu, lai tā kaut nedaudz apturētu asinis.

�Tad māte mirusi,� viņa raudādama �ukstēja. �Drīz es viņu redzē�u, tur aug�ā, debesīs.�

�Jā, viņa nomira tevi pieminēdama un svētīdama.�

�Un tu, mīļais tēvs?�

�Es vairs ilgāk nevarēju izturēt greznajā pilī, līdz ar laulāto draudzeni man bija atņemts viss.�

�Nabaga tēvs, cik grūti tu esi cietis.�

�Nebūt ne grūtāk, kā esmu pelnījis! Es dabūju zināt, ka tu esi no klostera aizbēgusi; juzdamies vainīgs, es atstāju pili un �eit uzsāku vientuļu dzīvi � tad ieradies tu un ...�

Tagad bēdu sagrauztais vīrs vairs ilgāk nespēja valdīties, �ņukstē�ana apslāpēja viņa balsi.

Sofija saņēma beidzamos spēkus � tā apķērās tēvam ap kaklu un skūpstīja to uz vaiga.

�Neraudi, mīļais tēvs. �ķirties ir grūti � es to zinu ...�

�Tu domā par Paolo?�

�Ai, ja es ar savu nāvi varētu mazināt viņa noziegumu.�

�Lai Dievs viņam piedod, mīļais bērns,� bet kas tur nāk!�

Viņi abi nebija pamanīju�i, ka tiem tuvojas kāds cilvēks; seja tam bija bāla kā mironim, un tas tikai ar mokām vilkās uz priek�u.

Sofija paskatījās uz pienācēju un sarāvās.

�Ak Dievs, tas ir Paolo,� viņa �ukstēja.

�Sofija!� pienāku�ais jauneklis izsaucās.

�Paolo,� Sofija �ukstēja.

�Paolo,� arī grāfs nodrebēdams �ukstēja.

�Sofija, vai tu vari man piedot?� Paolo vaicāja, pie mirējas ceļos nomezdamies.

�Piedot var tikai Dievs � es viņam esmu to lūgusi.�

�Sofija, vai tu mani patiesi gribi atstāt?� jauneklis izmisis kunkstēja.

Paolo tikai ar mokām savaldīja asaras; varēja redzēt, ka viņ� cīnījās ar kādu apņem�anos.

�Sofija, es tevi pievīlu!� viņ� beidzot izsaucās.

Mirēja atvēra acis un neizsakāmi sāpīgi paskatījās uz jaunekli, tad viņa �ukstēja:

�Paolo, tu?�

�Jā, Sofija,� esmu tavs slepkava!�

Nelaimīgā jaunava nodrebēja.

�Ko tu saki, Paolo, vai tad klostera vārtsargs...�

�Vēl ir dzīvs � tā nebija vis inde.�

�Un tomēr tu teici...�

�Piedod man, mīļotā! Es tikai gribēju tevi sabaidīt, lai tu vairs negrieztos atpakaļ uz klosteri.�

�Tātad vārtsargs patiesi vēl ir dzīvs?�

�Jā, to es varu apzvērēt.�

Pār Sofijas seju pārlaidās laimīgs smaids, viņa satvēra mīļotā roku un to ilgi turēja savējā.

�Paldies, mīļais, tagad es varu mierīgi mirt.�

Galviņa atslīdēja atpakaļ un viņa sāka gārgt.

��ēlīgais Dievs... piedod man ... tēvs ... Paolo ... dzīvojiet veseli ... lūdziet par ... mani... Dievu.�

Vēlreiz viņa neizsakāmi sirsnīgi noskatījās uz tēvu un mīļoto, tad smaga nopūta � un nelaimīgās jaunavas gars aizlidinājās aug�up pie visu varenā Dieva.

Brītiņu abi vīri stāvēja kā sastingu�i, bet tad viņu sāpes izlauzās uz āru.

Grāfs nometās pie meitas līķa uz ceļiem un sāka sāpīgi �ņukstēt. Paolo kā ārprātīgs plosīja sev matus, dēvēdams sevi par Sofijas slepkavu un piesaukdams Dievu, lai tas viņu savās dusmās saplosa.

Te piepe�i kāda roka aizskāra viņa plecu.

�Paolo,� atskanēja klusa balss.

Jauneklis sarāvās.

�Kas mani sauc?�

�Saņemies, dēls,� grāfs sacīja. �Mums abiem jāpacie� sāpīgs zaudējums. Dievs mums atņēmis visdārgāko, kas mums �inī pasaulē piederēja, tomēr nekurnēsim tādēļ pret viņa gribu, jo viņa ceļi nav izdibināmi.�

Nelaimīgā tēva balss skanēja neizsakāmi bēdīgi.

�Redzi, tagad arī es esmu kļuvis glu�i vientuļ�. Mana sieva nomira aiz �ēlabām un sirdssāpēm, un tagad nāve man laupīja arī manu vienīgo bērnu � pie tam mani vēl moka apziņa, ka arī es neesmu bez vainas pie viņas nāves. Ja es sākumā nebūtu nolēmis sava bērna dzīves gaitu, tad viss varbūt būtu noticis citādi.�

Jauneklis nokāra galvu uz krūtīm un smagi nopūtās. Nelaimīgais tēvs turpināja:

�Redzi, mans dēls, visi �ie pa�pārmetumi tagad nāk par vēlu. Mums jāsaņem sava nelaime ar kristīga cilvēka pacietību un pazemību.�

Viņ� noslaucīja sev asaras no plakstiņiem.

�Mums vēl stāv priek�ā grūts darbs. Mana mīļā Sofija tagad ir nomirusi, un mums tā jāpaglabā zemes klēpī.�

Paolo pamāja ar galvu.

�Kapsēta atrodas stundas gājienā no �ejienes � �eit tuvumā nedzīvo neviens cilvēks � mums nāksies grūti Sofijas izdzisu�ās miesas aiznest līdz turienei.�

Jauneklim pārskrēja auksti drebuļi.

�Manā būdā,� grāfs atkal turpināja, �atrodas lāpstas � ej, mans dēls, atnes man tās, es palik�u pie līķa. Paņem līdzi arī kādu palagu, noplūc dārzā puķes un atnes �uburaino lukturi ar svecēm, tad izraksim kapu un guldīsim tajā savu eņģeli.�

Paolo vēl labu brīdi nolūkojās uz savu līgaviņu, tam bija neizsakāmi grūti no tās �ķirties.

Beidzot viņ� saņēmās.

�Tam jānotiek,� viņ� murmināja, �jā, tēvs,� atļaujiet man jūs tā saukt � es ie�u un atnesī�u visus piederumus, lai varam pa�ā pusnaktī savu eņģeli apglabāt.�

�Ej ar Dievu, mans dēls.�

Paolo aizgāja, un grāfs palika pie līķa. Pagāja ilgs laiks, kamēr Paolo atnāca atpakaļ.

Tagad abi vīri stājās pie drūmā darba. Pusnakts jau gandrīz bija pienākusi, kad kaps bija izrakts.

Tagad grāfs pirmais atvadījās no mīļotās meitas līķa, tad nāca Paolo. Viņ� bija apņēmies palikt mierīgs un stingrs, bet jau nāko�ajā acumirklī �ī apņem�anās izgaisa.

Viņ� nometās uz ceļiem un apkampa izdzisu�ās miesas.

�Sofija, tad tā man vajag no tevis �ķirties! Mīļotā, dusi saldi vēsā zemes klēpī un lūdz Dievu, lai tas arī mani drīz aizsauktu no �īs pasaules un debesīs mūs atkal savienotu.�

Likās, it kā krampji viņu raustītu.

Tad viņ� spieda Sofijas auksto roku pie savām lūpām un apklāja ar neskaitāmiem skūpstiem.

Grāfs aizskāra viņa plecu un laipni sacīja:

�Saņemies, mans dēls.�

Paolo sarāvās.

�Jā, tēvs, mums no viņas jā�ķiras,� tas �ukstēja.

Viņi ietina līķi palagā, un grāfs aizdedzināja sveces, kad tie savu dārgumiņu lēnām nolaida tum�ajā bedrē.

Dievu pielūgu�i un vēlreiz no nelaiķes atvadīju�ies, viņi sāka kapu aizbērt. Beidzot arī �is darbs bija padarīts.

Sirmgalvis izdzēsa sveces, Paolo paņēma lāpstas, un viņi abi devās atpakaļ uz vientuļa būdu.

�Mans dēls, �onakt tu būsi mans viesis un rīt mēs uzcelsim mūsu Sofijai pieminekli,� grāfs sacīja, kad viņi bija nonāku�i pie būdiņas.

Paolo pakratīja galvu.

�Ļauj man iet no �ejienes projām, tēvs,� viņ� trīco�ām lūpām atbildēja. �Man �eit nav miera ne acumirkli. Izmisums un sirdsapziņas pārmetumi mani dzen no �ejienes projām, man jādodas dzīves cīņā.�

Un Paolo gāja.

Vispirms viņ� devās uz savu dzimteni. Viņ� bija cerējis rast mierinājumu savā mākslā, bet velti.

Sofija viņam stāvēja prātā dienu un nakti � un pie tam viņu mocīja domas, ka viņ� ir vainīgs viņas nāvē, ka viņ� nav varējis savaldīt savas mīlestības kaisli.

Viņ� atkal atstāja savu tēvzemi un apmetās uz dzīvi Parīzē. Sīs lielpilsētas raibajā dzīvē tas cerēja remdināt spvas sirdssāpes, kas viņa sirdi grauza vienā grau�anā. Tomēr viņam tas neizdevās.

Beidzot viņ� pat zaudēja spēju strādāt.

Tad viņ� iepazinās ar Gastonu Fabrē vai, labāk sakot, Laborzē, jo tā viņ� toreiz saucās.

Un tā bija viņa nelaime.

Viņ� grima arvien dziļāk, beidzot tas pilnīgi atradās Laborzē varā un kļuva par noziedznieku.

Viņa bēdīgais gals lasītājam jau zināms.

Kop� tā laika, kad Paolo bija Itāliju atstājis, viņ� vairs nebija redzējis savu vecāko brāli Nikolo � viņu vecāki jau sen bija miru�i.

Viņ� arī nezināja, ka Nikolo, da�ādu grūtu apstākļu spiests, bija atstājis doktora amatu un tagad dzīvoja Parīzē. Tas bija no avīzēm uzzinājis sava brāļa likteni un uzmeklēja to cietumā.

Kad Paolo viņam bija visu izstāstījis, Nikolo sev par lielu brīnumu dabūja zināt, ka Laborzē neesot vis miris, bet esot vēl dzīvs. Abiem brāļiem būtu viegli nācies Laborzē nodot tiesas rokās un tādā veidā atriebties �im blēdim. Bet to viņi negribēja. No �ī soļa viņus atturēja galvenokārt tas apstāklis, ka tad arī vecajam Dumontam varēja rasties nepatik�anas, bet viņu Nikolo atzina par godavīru.

Bez tam Paolo arī nebūtu vairs piedzīvojis �o gandarījumu, jo otrā rītā viņam vajadzēja tikt nosodītam.

Mēs jau minējām, ka Nikolo, no brāļa �ķirdamies, bija tam zvērējis atriebties Laborzē.

Par �o zvērestu Nikolo �ajā acumirklī domāja.

Bija jau vēls vakars. Ārpilsētā, kur biju�ais doktors dzīvoja, kustība uz ielām jau sāka aprimt. Arī Nikolo istabā bija klusu. Viņ� bija beidzis lasīt dienasgrāmatas bēdīgo stāstu un aizvēra grāmatu, tomēr viņa krūtis izdvesa smagas nopūtas.

�Jā, es atrieb�os par tevi, brāl! Pagaidi, Marlot, tev nav ne jausmas, ka spiegi tevi uzrauga, tu tiksi sadragāts ar savas mīļākās roku.�

Viņ� uztraukts sāka pa'istabu �urpu turpu staigāt, galvu uz krūtīm nokāris un dziļās domās nogrimis.

Viņu iztraucēja klhudzinā�ana pie durvīm. Nikolo atvēra durvis, istabā ienāca jauna, skaista sieviete.

�Nu, ko jūs man nesat, �anete?�

�Svarīgas vēstis, sinjor.�

�Vai tās labas vēstis?�

�Ļoti labas.�

�Nu tad lūdzu stāstiet.�

Abi brītiņu klusu sarunājās.

Kad �anete Marsa � jo tā bija �ī skaistā sieviete � stāstu pabeidza, viņ� tai spieda roku, un acis tam mirdzēja, kad tas teica: и

�Pagaidi, Gaston Fabrē, drīz pienāks tava kārta � vēl tu neredzi negaisu, kas savelkas pār tavu galvu.�

67. nodaļa.

Briesmīgā, nepielūdzamā likteņa varas sadragāts, firsts Egons paģībdams saļima.

Izmeklē�anas tiesnesis pasauca sulaini, kuram pēc ilgākām pūlēm izdevās to dabūt pie samaņas.

�Vediet viņu atpakaļ uz cietumu,� tiesnesis pavēlēja.

Firsts Egons kā bez sajēgas brītiņu nolūkojās uz tiesnesi, tad sulainim blakus izstreipuļoja no istabas.

Sava cietuma kamerā iegājis, viņ�, smagi nopūzdamies, atkrita uz maza koka soliņa.

Ar kādām cerībām viņ� pirms stundas bija atstājis �o kameru, un cik sagrauts, cik rūgti vīlies, cik savās svētākajās jūtās aizskarts viņ� atkal ienāca drūmajā telpā.

Viņ� sēdēja, seju ar rokām aizsedzis.

Viņam priek�ā uz galda stāvēja vienkār�ās vakariņas, bet viņ� nepiegrieza tām nekādu vērību. Tikai tad, kad cietumsargs trok�ņaini aizslēdza durvis, viņ� uztrūkās no savām domām.

�Esmu pazudis!� viņ� nopūtās.

Da�ādas domas tam jaucās pa galvu.

�Arvien saprotamāk un skaidrāk man rādās nākotne priek� acīm � un arī pagātne! Ai, Marija! Tu nekrietni atmaksā par manu mīlestību, es jūtu, ka tā esi tu, kas mani iegrūdusi nelaimē.�

Vai Marija bija veicinājusi �o �ausmīgo noziegumu � varbūt aiz atriebības � vai arī pati to pastrādājusi?

�Man gandrīz tā jādomā, lai gan man grūti nākas ticēt, ka sieviete var būt tik neganta.�

Krūtis viņam smagi cilājās.

�Vai Marija, kura reiz apgalvoja, ka tā mani neizsakāmi mīlot, kura vēl pirms nedaudzām nedēļām to zvērēja � vai tā būtu spējusi man tik briesmīgi atriebties? Un tomēr,� Egons domīgi turpināja, �kad es pārdomāju, ko viņa izmeklē�anas tiesnesim atbildējusi un liecinājusi, ar kādu smalku faktu sagrozī�anu tā nodevusi �o liecību, tad ... tad ...�

Egons nenobeidza teikumu, viņam pārskrēja auksti drebuļi, domājot par tādu nekrietnību.

Vakars jau sen bija pienācis, pienāca arī nakts, bet Egons vēl arvien sēdēja uz mazā koka soliņa.

Tikai vēlu naktī viņ� aizmiga, protams, tikai uz mazu brītiņu, jo agrā rītā tas atkal pamodās, lai ciestu un mocītos.

Tajā pa�ā brīdī, kad Egons atradās pie izmeklē�anas tiesne�a, arī kādā citā vietā notika svarīga saruna.

Kad Marija Fabrē bija no sava brāļa atvadījusies, viņa tūlīt vis neatstāja pilsētu, lai gan tā savam brālim to bija apsolījusi. Viņas nolūks bija maldināt brāli, kur�, kā viņa skaidri zināja, visiem spēkiem pūlēsies izzināt viņas nodomus.

Tā uzkavējās pilsētā gandrīz līdz pa�am vakaram un ievāca da�ādas ziņas.

Kad viņa beidzot devās uz dzelzceļa staciju un nopirka biļeti, tad viņas sejā bija redzams uzvaras smaids.

Viņa brauca līdz stacijai, kas atradās aiz Brunavas un bija no Lindhorsta pils tikai pāris verstu atstatumā. No turienes viņa devās uz Lindhorstu ciematu, tomēr tā negāja vis pa taisnāko ceļu, bet pa kādu apkārtceliņu, kas noveda pie mērķa ar lielu līkumu.

Ciemata pa�ā malā atradās mazs namiņ�, kurā tā bija iznomājusi mazu, diezgan vienkār�u istabiņu.

Kop� tā laika bija pagāju�as �etras dienas.

Bija apmēram tā pati vakara stunda, kad nelaimīgais firsts Egons stāvēja izmeklē�anas tiesne�a priek�ā.

Marija Fabrē atradās savā istabiņā, vaigi tai bija piesārtu�i, un acis lūkojās naidīgi un ļaunā priekā.

�Spēle jau tikpat kā vinnēta,� viņa murmināja. �Gan jau mani izteikumi piepildīs to robu, kas pierādījumu virknē vēl atrastos. Tagad, Egon, es bū�u tev atriebusies! Drebi, first! Drebi no manis, neievērojamās mei�as, kuru tu mīlēji un tad atstāji!�

Vaigi tai sāka arvien vairāk kvēlot.

Tā istabas vidū stāvēdama un zvērojo�ām acīm uz zemi lūkodamās, viņa laikam gan domāja par saviem traki pavadītajiem jaunības gadiem.

�Es zinu, ka firsts mani mīlēja, vai patie�ām es pati būtu vainīga, ka zaudēju viņa mīlestību?�

Viņas balss skanēja gandrīz skumji, bet tad viņa spītīgi izslēja galvu un nomurmināja:

�Tagad ir par vēlu � kaut arī firsts mani diezin cik dedzīgi mīlētu, tas vairs neko nelīdzētu! Tagad kaislīgās mīlestības vietā ir stājies briesmīgs ienaids un atriebība.�

Viņa kā draudēdama pacēla roku.

�Jā, es vairs tevi nemīlu, first,� manās krūtīs tagad mājo tikai ienaids un atriebība! Tev jākrīt par upuri �īm jūtām, first, un vai tev! Drīz � drīz tava asiņojo�ā sirds tiks vēl vairāk ievainota no apvainotās mīlestības asā un rūgtā dzeloņa.�

Visas �īs dienas Marija Fabrē bija nodzīvojusi savā istabiņā. Beidzamajās nedēļās viņa bija kļuvusi tāda savāda un klusa, neviens nezināja par viņu neko ļaunu teikt.

Visi domāja, ka tā pelna sev uzturu ar rokdarbiem; tā arī �odien viņu varēja redzēt �akli �ujam.

Te pie durvīm pieklaudzināja un ienāca tiesas sulainis. To ieraudzījusi, Marija gavilēdama pasmīnēja.

�Vai jūs esat Marija Fabrē?�

�Jā.�

�Te jums būs pavēste no izmeklē�anas tiesne�a Vald�teina. Jums vēl �odien jāierodas.�

Marija tikai pamāja ar galvu.

Tiesas sulainis aizgāja.

Kad viņa bija palikusi viena, pār viņas seju pārlaidās velni�ķīgs smaids.

�Es arvien vairāk tuvojos savam mērķim,� viņa murmināja, �mans plāns ir labi izgudrots un smalki pārdomāts � neviens nevarēs uzminēt, ka es to visu esmu sarīkojusi. Nedomāju, ka izmeklē�anas tiesnesim tik drīz manis vajadzēs; tātad vēstule, ko viņam rakstīju, darījusi savu.�

Marija paskatījās pulkstenī.

�Pulkstenis drīz būs divpadsmit, vienos atiet vilciens uz pilsētu, man jāsāk ģērbties.�

Nicino�i smīnēdama, tā nolika �uvekli.

�Drīz man vairs nevajadzēs nodarboties ar �iem niekiem,� viņa purpināja. �Ienīstā adata manis dēļ lai rūs, ja mana atriebība izdosies pilnībā, tad es bū�u paglābta no nabadzības.�

Pēc �iem vārdiem viņa sāka ģērbties.

Viņa apvilka gai�u kleitu, kas cie�i piekļāvās viņas augumam un visā pilnībā rādīja viņas skaistās miesas formas.

Marija pēto�i paskatījās spogulī.

�Hm, neizskatos nemaz tik slikti! Bet domāju, būtu labāk, ja izmeklē�anas tiesnesis jautrās Marijas vietā redzētu dzīves apniku�u sievieti.�

Viņa nicino�i iesmējās.

Tad viņa iegāja mazākā istabiņā un, kad pēc maza brī�a no turienes iznāca, viņa gandrīz vairs nebija pazīstama, jo izskatījās pēc vecas sievas un nevis pēc Marijas Fabrē.

�Brangi!� viņa izsaucās. �Tā ir labi. Ko gan muļķīgie laucinieki teiks, kad tie mani ieraudzīs? Protams, ka viņi slavēs manu vienkār�ību, un arī izmeklē�anas tiesnesim radīsies tāds iespaids. Hm, es viņam teik�u, ka esmu firstu dedzīgi mīlējusi, ka man grūti nācies viņu atraidīt, bet�ka es, iepazinusies ar viņa dabu, beigās tomēr pārvarēju savu mīlestību. Ja izmeklē�anas tiesnesis vēlētos zināt, ko es tagad darī�u, tad es viņam pateik�u, ka mana sirsnīgākā vēlē�anās tagad ir iestāties kādā klosterī.� �iem vārdiem sekoja skaļi smiekli.

Beidzot viņa pabeidza ģērbties.

Galvu uz krūtīm nokārusi, viņa gāja caur mazo ciematiņu; viņa izlikās, ka nedz redzētu, nedz dzirdētu, kas ap viņu notiek, lai gan tā labi dzirdēja, ko ļaudis par viņu runāja.

Dīvainas mūzikas skaņas tai sitās ausīs. Tā redzēja bērnus lielos baros kaut kur skrienam.

�Aha, �igāni vēl arvien atrodas �eit! Man patlaban ienāca prātā, ka es ar viņu palīdzību varētu iegūt kādu labumu.�

�Uz kurieni tu skrien, mīļais?� viņa uzsauca kādam zēnam, kas drāzās pa ielu viņai garām.

�Pie �igāniem,� tas atbildēja.

�Kādēļ tad tu tā steidzies, viņi jau paliks �eit veselu nedēļu?�

�Nē, jau rīt viņi brauks projām,� zēns atbildēja.

Marija pamāja ar galvu un turpināja savu ceļu. Pēc trim stundām viņa jau stāvēja izmeklē�anas tiesne�a priek�ā.

Kā jau Marija bija apņēmusies, tā viņa arī atbildēja, un tai pārsteidzo�ā kārtā izdevās veiklo ierēdni maldināt.

Nopratinā�ana aizņēma vairāk nekā pusstundu.

Izmeklē�anas tiesnesi atstādama, tā pārdomāja, vai apciemot brāli, vai nē, bet apdomājusies tā nosprieda tūlīt braukt uz mājām.

Bija jau labi vēls vakars, kad viņa atkal izkāpa Lindhorstu stacijā. Tur viņa, brītiņu pārdomādama, palika stāvot.

Tad viņa devās projām pa to pa�u ceļu, pa kuru viņa jau bija gājusi pirms da�ām dienām, kad tā brauca atpakaļ no brāļa apciemo�anas.

Viņa bija nogājusi da�us simtus soļu, kad viņai pretī nāca kāds vīrietis, ģērbies platā mētelī. Liela, dziļi uz pieres uzmaukta platmale apēnoja viņa seju.

Marija pirmajā acumirklī satrūkusies palika stāvot, bet tad viņa sāka skaļi smieties.

�Ah, jūs tas esat, first! Nudien, jūs esat brangi pārģērbies, bet es jūs tomēr pazīstu.�

�Ir jau labi, ja tikai neviens cits mani nepazīst,� firsts atbildēja.

�Jums vajag būt apdomīgam.�

�Man nevajag jūsu padomu. Pasakiet man labāk, ko jūs pilsētā darījāt?�

�O, ja jūs tādā toni ar mani runāsiet, tad es jums nemaz neatbildē�u, bet ie�u savu ceļu!� Marija izsaucās. �Neaizmirstiet, first Franci, ka mēs abi esam sabiedrotie.�

Firsts Francis nobāla.

�Vai jūs man gribat draudēt?�

�Nieki, es jau nemaz nedomāju tik ļauni. Bet mes esam biedri un tikai kā tādi mēs drīkstam sarunāties.�

�Jums taisnība,� firsts teica, gribēdams samierināties. �Bet sakiet, ko jūs pilsētā darījāt?�

�Biju pie izmeklē�anas tiesne�a.�

Firstam seja noskaidrojās.

�Jūs laikam nopratināja?�

�Jā.�

�Protams, ka jūs pēc iespējas pūlējāties liecināt manam brālim par labu?�

�Es to būtu darījusi, ja tas būtu nācis jums par labu.�

�Lai joki paliek! Ko jūs panācāt?�

�Jūsu karstāko vēlmju piepildījumu.�

�Ah, tātad pierādījumu virkne tagad pilnīga?�

�Par to es esmu pārliecināta.�

Abi klusuciezdami gāja pa ceļu tālāk.

�Un vai jūs, first, esat savu pienākumu izpildījis?� Marija piepe�i ievaicājās.

�Domāju gan.�

�Jūs esat zināmo preparātu pagādājis?�

�Protams, mīļā draudzene.�

�Un kas viņam to pasniegs?�

�Nudien, to es nezinu.�

�Man par to jābrīnās, first. Jūs līdz �im arvien katrā lietā atradāt padomu.�

�Var jau būt, un arī es pats esmu sev vaicājis, kam tagad jānotiek, jo pusceļā mēs negribam palikt stāvot.�

Marija ļauni pasmīnēja.

�Par to nav ko domāt.�

�Bet kas lai nu notiek?� firsts �aubīdamies vaicāja.

�Diezgan runāts! Kas uzsācis, tam arī jāpabeidz.�

�Ko jūs ar to gribat teikt, Marija?�

�Tu pats apmeklēsi savu brāli.�

Firsts sarāvās.

�Kā jūs varat tā domāt!� viņ� izsaucās.

�Brālis jau nav tev tuvāks par tēvu.�

Francis nobāla.

�Tātad � tu pats, Franci, to darīsi.�

Būdams briesmīgi uztraukts, Francis sākumā nemaz nemanīja, cik nepieklājīgi Marija pret viņu izturas.

Bet tagad viņ� dusmīgi izsaucās:

�Ko jūs uzdro�ināties? Jūs uzrunājat mani uz �tu�!�

�Ar pilnām tiesībām.�

�Atmetiet �ādu nieko�anos!�

�Jūs maldāties, first. Es izturos tie�i tā, kā jūsu miesīgajai māsīcai pienākas.�

Firsts vēl vairāk sa�uta.

�Domāju, ka mums svarīgākas lietas darāmas, nekā �ādi joki.�

�Protams, first,� un �ajā acumirklī es esmu tik nopietna, ka man nav nekādas patikas ar jums jokot.�

�Smieklīgi! Virves dejotāja � mana māsīca ...�

�Vai cienīgajam firstam tas par ļaunu?�

�Nu, par tādu radniecību es pateicos.�

�Un tomēr radinieki mēs paliekam.�

�Vai jūs gribat, lai es jums ticu?�

�Dari kā zini. Man tagad nav nedz vaļas, nedz patikas uzsākt pla�us izskaidrojumus. Bet vienu lietu es gribēju tev vaicāt: kādas tautības ir tava māte?�

�Hm, francūziete,� firsts atbildēja.

�Vai viņa vēl nekad nav runājusi par kādu savu māsu?�

�Protams.�

�Un �o māsu sauc Marija.�

�Tā nu gan ir.�

�Nu, vai tu varbūt vēl atminies, ko tava māte runāja par �o savu māsu?�

�Tā esot bijusi nekam nederīga mei�a, kura kādas vieglprātīgas mīlestības dēļ izstumta no savas ģimenes.�

�Nu tu redzi, first, ka man taisnība.�

�Nebūt ne.�

�Tad man tomēr savs apgalvojums vēl jāpapildina ar da�iem izskaidrojumiem,� Marija sacīja.

�Aiztaupiet sev �īs pūles.�

�Tu jau gan man to atļausi, mīļais brālēn,� Marija vienaldzīgi turpināja. �Redzi, mīļais Franci, �ī vieglprātīgā mei�a apprecējās. Mans brālis, par kuru es jau stāstīju un ar kuru tu varbūt vēlāk iepazīsies, un es � esam viņas bērni. Mani nosauca manas mātes vārdā par Mariju. Vai tu tagad atzīsti, ka tev ir tas gods būt par manu brālēnu?�

Firsts Francis savilka lūpas un tad rādīja itin samulsu�u seju. Par �o godu viņam laikam gan bija pa�am savas domas � saīdzis viņ� brītiņu cieta klusu.

Marija paglūnēja uz viņu.

Beidzot firsts pārtrauca klusumu.

�Jūs vēl neesat savam apgalvojumam minējusi nekādu pierādījumu.�

�Un tu domā, ka es to nevarētu pierādīt?�

�Protams, ka es tā domāju.�

�Nu, mīļais brālēn, aplūko �o gredzenu.�

�Ko lai es tādā tumsā redzu?�

�Vai tev nav līdzi sērkociņi?�

Firsts pamaja ar galvu un uzrāva sērkociņu, tad viņ� aplūkoja gredzenu, ko Marija tam rādīja. Bet, tikko viņ� tam bija uzmetis acis, tā tūliņ nobāla.

�Kas tev kait, Franci? Tu kļūsti bāls.�

�Jā, kas tas ir?� Francis aizsmaku�ā balsī izsaucās.

�Kas tad tevi tik ļoti uztrauc?� Marija vaicāja.

�Tas jau ir manas mātes zīmogs.�

�Glu�i pareizi � un zem tā redzama arī viņas monogramma,� Marija gavilēdama izsaucās.

�Velns lai parauj, tā nudien ir!�

�Vai tu vairāk neko neredzi, Franci?�

�Jā gan, vēl kādu uzrakstu � ko tas nozīmē?�

�Nu lasi jel!�

Francis uzrāva atkal jaunu sērkociņu un tad vidēji skaļā balsī lasīja: �Irēna fon Falken�teina savai māsai Marijai Fabrē.�

�No �ī ieraksta noprotams, ka jūsu māte jau bija precējusies, kad viņa dabūja �o gredzenu,� Francis sacīja.

�To tu redzēsi no gada skaitļa.�

�Kāds bija viņas uzvārds pirms apprecē�anās?�

�Protams, tāds pats kā tavai mātei.�

Francis nokāra galvu, juzdamies nepatīkami aizskarts. Ka viņa saruna ar Mariju ņems tādu virzienu, to viņ� nebija domājis.

�Nu, ko tu tagad saki?� Marija gavilēja.

�Hm, man jau būs gan jātic, lai gan nesaprotu, kādēļ mana māte savai paklīdu�ajai māsai dāvinājusi �o gredzenu.�

Tikko viņ� bija �os vārdus izrunājis, tā dabūja tādu pļauku, ka salēcās vien.

Marija zvērojo�ām acīm stāvēja viņam priek�ā un dusmīgā balsī sacīja:

�Neģēli, nezaimo manu māti, tā bija labāka nekā tavējā.�

Franci pārņēma neizsakāmas dusmas, viņ� gribēja klupt Marijai virsū, bet vēl īstā brīdī apdomājās.

Viņ� atminējās, ka nedrīkst sanīsties ar savu biedreni, un bez tam viņ� laikam arī sajuta, ka uzbrukt sievietei būtu viņa necienīgi. Ne vārdu neteikdams, viņ� brītiņu gāja tai blakus un tad palika stāvot.

�Marija, tu mani patlaban apvainoji,� viņ� aizsmaku�ā balsī sacīja, �es tev to piedo�u! Bet tev vajag zvērēt, ka tu nevienam neteiksi ne vārdu par to, ko tu man patlaban stāstīji.�

�Nesaprotu, kādēļ lai zvēru.�

�Es tā gribu!�

�Mans brālēns nevar neko gribēt.�

�Labi, tad es vēl �odien runā�u ar savu māti, un es domāju ...� �To tu nedarīsi vis, mīļais,� Marija viņu pārtrauca.

�Un kādēļ ne?�

ii �Tādēļ, ka ar to tu pats sev visvairāk kaitētu.�

�Nesaprotu kādā ziņā.�

�Tas ļoti viegli uzminams, padomā tikai. Ja tu runāsi ar savu māti vai arī rīkosies citādi, nekā es tev pavēlē�u, tad es pieprasī�u to mantojuma daļu, kas man pēc likuma pienākas.�

Francis zobgalīgi iesmējās.

�Kas tev ienāk prātā! Tu un mantojums...�

�Vai tu gribi teikt, ka man uz to nav tiesību?�

�Saprotama lietai Nezinu vis, kā gan virves dejotāja varētu pieprasīt daļu no firsta Lindhorsta mantas.�

�Nu, tā kā tu par to �aubies, tad es tev pateik�u, ka tavs brālis savā laikā, kad man no viņa piedzima bērns, man iedeva rakstu, kurā viņ� nevien apsolījās gādāt par mani un manu bērnu, bet arī pēc savas nāves to iecēla par savu mantinieku.�

�Bet bērns ta�u nomiris?�

�Vai tu tā domā?�

�Cienījamā māsīca, tu pati man to teici.�

�Un man arī bija savi iemesli. Nu tad zini, ka tava brāļa bērns vēl ir dzīvs.�

Francis nobāla.

�Manis dēļ,� viņ� brītiņu pārdomājis sacīja, �viņa raksts tev tomēr neder.�

�Un kādēļ ne?�

�Glu�i vienkār�i tādēļ, ka tev tā vairs nav.�

�Kā tad tu to zini?�

�Hm, brālis man pats to senāk pateica.�

Tagad Marija satrūkās.

�Tātad tavs brālis to izpļāpājis?�

�Kā tad, mīļā.�

�Un tagad tu domā, ka es neko nevaru panākt?�

�Zināms.�

�Bet es tev saku, ka tu maldies! Jo zini, ka tas, ko tavs brālis noturēja par zināmo rakstu, nebija nekas cits, kā nevērtīgs papīra gabaliņ�. Tavs brālis toreiz bija tik briesmīgi uztraukts, ka nemaz nepārliecinājās, vai dokuments ir īsts, viņ� to vienkār�i saplēsa un papīra gabaliņus sadedzināja pie sveces.�

Patiesībā tā arī bija noticis; un, tā kā Marija firstam Egonam vairs nekad nebija teikusi, ka viņas rokās vēl atrodas zināmais raksts, un tā kā Egons pats bija pārliecināts, ka viņ� to ir iznīcinājis, tad arī pēdējā nopratinā�anā pie izmeklē�anas tiesne�a tas netika minēts.

Francis atkal no jauna saīga.

�Klausies, Marija, vai tu patiesi esi nodomājusi �o rakstu izmantot?� viņ� vaicāja, palikdams stāvot.

�Zināmos apstākļos � jā.�

�Tu aizmirsti, Marija, ka tas zināmos apstākļos var būt glu�i bez vērtības.�

�Piemēram?�

�Ja mans brālis nemirtu.�

��ajā gadījumā, mīļais brālēn, es gādā�u par to, ka firsta Egona nevainība nāk gaismā.�

Francis nobāla un sāka drebēt pie visām miesām, tad viņ� aizsmaku�ā balsī izsaucās:

�Marija, tu esi pats velns!�

�Pateicos par �ādiem glaimiem, bet arī tev ir tiesības uz �o nosaukumu. Tātad, kā jau teicu, ja tu nedarīsi man pa prātam, tad es sava bērna vārdā pieprasī�u mantojumu un ...�

�Un tad?� firsts bailīgi vaicāja.

�Nu, tad tu būtu pazudis.�

�Un ja es tev padotos?�

�Tas būtu visprātīgākais, ko tu varētu darīt.�

�Un ko es ar to panāk�u?�

�Nu, tad es apmierinā�os ar to, ka manas prasības tiek izpildītas, un ar pusmiljonu.�

�Tās nudien ir pārāk mazas prasības,� firsts zobojās.

�To es zinu, un es arī zinu, ka tās izpildīt nenāksies grūti.�

�Pietiek, tagad runāsim par kaut ko citu,� firsts viņu pārtrauca.

�Un par ko, mīļais brālēn?�

�Par manu brāli.�

Marija iesmējās.

�Kā man liekas, tad tev nemaz nepatīk savu mīļo brāli apmeklēt,� Marija sacīja.

�Nevaru to noliegt.�

�Tad tu gribi atsacīties no sava nodoma?�

�Kas tev nāk prātā, Marija!�

�Tu esi gļēvulis,� Marija nicino�ā balsī izsaucās. �Nu labi, tad es to darī�u, bet tikai tad, ja tu rakstiski apliecināsi, ka esi mani uz �o darbu pamudinājis.�

�Nieki, kam tev to vajag,� firsts izsaucās.

�Manas dro�ības dēļ.�

Firsts cīnījās pats ar sevi. Vai tas nebija bīstami � izpildīt �ādu prasību?

Viņ� negribēja Marijas vēlē�anos izpildīt, bet tam nebija dū�as viņai pretoties � Marijai spītēt viņam likās daudz bīstamāk.

�Labi, lai notiek tava griba,� viņ� sacīja.

�Redzu, ka tu esi prātīgs.�

�Bet vienu lietu es prasu no tevis � paglabā �o rakstu labi, vai tu dzirdi?�

<Nu, es ierādī�u tam vietu blakus otram rakstam, kura tu apliecini, ka tavs tēvs ...�

�Stājies, Marija!� viņ� to apsauca.

Francis k|uva bāls, un asinis tam dzīslās sastinga.

Bet Marija nepievērsa uzmanību viņa bailēm. Viņa izvilka no azotes aprakstītu papīra lapu, atlocīja to un tad pasniedza firstam.

��e, brālēn, paraksti.�

�Vai tu esi traka! �eit laukā ...�

Marija ļauni pasmīnēja.

�Netālu no �ejienes atrodas �igānu nometne; par da�ām monētām viņi tev pasniegs tinti un spalvu.�

Firsts bija pārāk uztraukts un nespēja pārdomāt �ādas rīcības sekas. Bez tam viņ� ari gribēja savas darī�anas ar Mariju cik iespējams ātri nobeigt, tādēļ viņ� tūlīt devās uz �igānu nometni, kura bija uzcelta ciemata viņā galā.

�igānu vadonim Antila tēvam bija laimējies panākt, ka izraidī�anas pavēle tika atsaukta, un tādēļ viņi jau trīs dienas uzturējās Lindhorstu ciematā.

Uz Brunavu viņi, protams, vairs nebija gāju�i, jo, ievērojot bēdīgo gadījumu, nebija domājams, ka viņi Brunavas pilī tagad būtu labprāt gaidīti viesi.

Viņi pavadīja laiku visvisādi uzjautrinādamies, bet vērīgam novērotājam nebūtu palicis apslēpts, ka Antila tēvu, kā ari Kāroju nospieda smagas rūpes, un tie bija visai noskumu�i.

Antonijs vēl arvien nebija pārnācis, un visi ba�ījās, vai tikai viņam un viņa apsargājamai nav uzbrukusi kāda nelaime, vai tie varbūt nav kritu�i tiesas rokās.

Kā jau minēts, Marija ar Franci satikās diezgan vēlu vakarā. �igāni vēl bija nomodā; teikdami, ka tie gribot zināt savu nākotni, viņi atrada pie �igāniem laipnu uzņem�anu.

Firsts bija tik uztraukts, ka nepiegrieza Marijai nekādu vērību, citādi viņ� būtu pamanījis, ka tā ar kādu �igānieti un mums jau pazīstamo Ramiro sa�ukstējās un nozīmīgi saskatījās.

�ī �igāniete arī pareģoja firstam nākotni, un viņ� dabūja zināt ļoti patīkamas lietas.

�Bet viena lieta skaidri iezīmēta jūsu rokas līnijās,� blēdīgā �igāniete nobeidza, �jums ir uzticīga draudzene, kas jūsu dēļ uzupurējas. Sargieties padarīt to par savu ienaidnieci! Viņa ir vienkār�a mei�a, bet tai ir iespēja padarīt jūs par vislaimīgāko cilvēku vai arī jūs sadragāt un postā iegrūst. Uzturiet �o draudzību, citādi jūs būsiet pazudis!�

Firstam baiļu sviedri apklāja pieri.

Viņ� saprata, ko �igāniete viņam gribēja teikt � kas bija tā ienaid-niece; bet viņam nebija ne jausmas, ka visu to, ko �igāniete viņam teica, tā bija dabūjusi zināt no Marijas.

Pēc tam �igāniete pareģoja nākotni Marijai.

Viņa tai teica diezgan maz un nesvarīgas lietas. Tā vismaz sākumā izlikās.

Firstam pārskrēja auksti drebu|i, kad �igāniete pareģo�anas beigās izsaucās:

�Tātad mana baltā māsa kļūs reiz bagāta un ievērojama, vai nu viņas biedrs būs tai ienaidnieks vai ne. Katrā ziņā viņa beidzot panāks savu nolūku un uzvarēs.�

Ja firstam vēl bija �aubas dot savu parakstu vai ne, tad �ajā acumirklī tās izgaisa.

Viņ� izvilka maku un iedeva �igānietei naudas gabalu.

�Tu dabūsi divreiz tik daudz, ja izdarīsi man kādu pakalpojumu,� viņ� sacīja.

�Un ko kungs vēlas?�

�Padod man spalvu un tinti.�

�igāniete griezās pie Antila tēva.

�Hm, paskaties, varbūt, ka ratos vēl atrodas drusku tintes � es aizvakar uzrakstīju sūdzību, tad vēl mazliet atlikās.�

Firsts stāvēja kā uz adatām. Uztraukts būdams, viņ� nemaz neapdomāja, ka rakstāmlietas pie �igāniem ir kaut kas rets. �igāniete beidzot tomēr bija tinti atradusi un to atnesa.

�Nekavējies vairs ilgāk, bet paraksti,� Marija viņu skubināja.

Firsts pakampa spalvu un iemērca to tintē. Viņ� jau gribēja rakstīt savu vārdu, kad viņu pārņēma izbailes.

�Kam tu vēl kavējies?� Marija viņam ie�ukstēja ausī. �Paraksti ātri, jau rīt es ķer�os pie darba � un rīt miljoni būs tavi.�

Francis bija briesmīgi uztraukts. Bailes un ba�as, cerības un vēlē�anās atriebties viņu mocīja.

Beidzot viņ� ar stingru roku parakstīja savu vārdu zem raksta, kuru viņ� pat nebija izlasījis, un tad pasniedza to Marijai.

Tā salocīja papīru, paglabāja to atkal azotē un tad, ne vārdu neteikdama, aizlavījās projām.

68. nodaļa.

Mūsu stāsts mūs atkal aizved uz Parīzi.

Kā jau īsi pirms Ziemassvētkiem visur parasts, arī Parīzē tika sarīkotas balles un visādi citi sarīkojumi da�ādos nolūkos.

Uz tādu sarīkojumu, kura ienākumi bija paredzēti Parīzes trūkumcietējiem, bija dabūjis ielūgumu arī grāfs Ernests Alberts, ta�u viņ� to nicino�i aizsvieda prom.

._?jTas bija dienu pēc Gumarova, mums jau pazīstamā poļu �īda, sarīkotajām viesībām.

Emīls Bergers atradās pie viņa.

Tas tērzēja par da�ādiem notikumiem un raudzīja savu kungu uzjautrināt, bet viņam tas neizdevās.

�Par ko gan grāfs domāja?

Vai viņ� domāja par kādu daiļu mei�u, kuru tas bija pavedis? Vai viņ� varbūt sajuta ilgas pēc Marijas Dumontes?

Kamēr tā, karstas asaras liedama, bija lūgusi Emīlam Bergeram, lai tas pasargā grāfu, un atzinusies tam, ka viņa grāfu arvien vēl mīl, un tāpēc viņa laimi uzlūkotu arī par savu vislielāko laimi, tikmēr grāfs Alberts lauzīja galvu, kā vislabāk izdzēst no atmiņas notikumu ar Mariju un kā vislabāk saraut visas saites ar zeltkaļa Dumonta ģimeni, к Nepateicīgais, vieglprātīgais cilvēks!

Kamēr Marija Dumonte viņa dēļ mocījās, viņ� nedomāja ne par ko citu, kā par jaunu mīlestības laimi un mīlas priekiem citas sievietes rokās.

Viņ� bija aizmirsis skaisto jaunavu, kurai tas bija zvērējis mū�īgu mīlestību un uzticību, kurai viņ� bija solījis to padarīt par savu laulātu draudzeni.

Nabaga Marija, tev vēl būs jāpiedzīvo daudz rūgtu maldu.

�Rīt es revan�ē�os!�

¹ Ar �iem vārdiem skaistā dejotāja bija no viņa atvadījusies fon Gumarova kunga spēļu zālē, un tie viņam vēl arvien skanēja ausīs kā jauka mūzika, bet par �o mūziku viņam nācās dārgi samaksāt.

�ī dejotāja, kas prata izlikties diezgan tikla, bija pratusi viņu savaldzināt.

Mēs zinām, ka viņ� sākumā interesējās par tā dēvēto vijolīti, bet tagad viņ� piepe�i atradās �īs nāras tīklos.

Un viņa kļuva jo iekārojamāka, jo vairāk viņa pūles tai tuvoties izrādījās veltīgas.

�anete Marsa, Marlota mīļākā, itālie�a Nikolo un daudzu citu vīrie�u draudzene, it stingri atraidīja katru grāfa apciemojumu, labi zinādama, ka ar to viņu vēl vairāk iekairinās.

Gandrīz katru vakaru viņi sastapās fon Gumarova spēļu zālē, tomēr skaistā �anete visu savu vērību piegrieza tikai spēlei un nebūt neievēroja grāfa glaimus.

Grāfs arvien vairāk pārliecinājās, ka �ī nāra iekarojama tikai pie zaļā gaida, un pēc �īs pārliecības viņ� arī rīkojās, lai gan viņam vajadzēja atzīties, ka tas izmaksā daudz naudas.

Gumarovs tagad katru dienu iebaudīja lieku glāzīti vislabākā ruma, jo summas, kuras viņam �anete vinnēja, atkal divkārtīgi ietecēja atpaka| bankā, grāfam paspēlējot.

Jau veselu nedēļu grāfs bija katru vakaru paspēlējis lielas summas, bet no �anetes par to nebija saņēmis ne laipna smaida.

�ovakar grāfs sēdēja atlaidies atzveltnes krēslā un �āvājās, kamēr Emīls Bergers, kā jau līdztiesīgs biedrs, sēdēja, uz galda atspiedies, un kūpināja smar�īgu cigāru.

�Jā, mans mīļais Berger, ja jūs vēlaties redzēt lielu muļķi, tad paskatieties uz mani,� grāfs nopūzdamies sacīja.

Sekretārs pēto�i paskatījās uz grāfu.

�Iedomājieties jel, katru vakaru es ļauju it omulīgi sev kabatas iztuk�ot un neredzu nekāda cita prieka, kā vienīgi dejotājas zobgalīgos smaidus. Es sāku atzīt, ka jums toreiz bija taisnība.�

�No�ēloju, grāfa kungs, ka man bija taisnība, un uzdro�inos jums dot padomu mest �o lietu pie malas.�

�Jods lai parauj, par ko jūs mani turat?� grāfs izsaucās. �Vai tad es esmu tāds gļēvulis? Vai jūs patiesi domājat, ka es atkāp�os, �o skaisto cietoksni neuzvarējis?�

Emīls Bergers tikai paraustīja plecus, it kā gribēdams teikt: tas būtu gan priek� jums vislabākais.

�Nē, mīļais draugs,� grāfs turpināja, �no tā nekas neiznāks, kaut man vajadzētu vai pasauli apgāzt. Palīdziet man, mīļais, atrodiet tādu vietu, kurā es �o nāru varētu ievainot.�

Bergers nogrima domās.

�Hm, man liekas, ka esmu �ādu vietu atradis, un varbūt arī ieroci, ar ko viņa ievainojama,� tas pēc brītiņa sacīja.

Grāfs pietrūkās kājās.

�Vai patiesi?� viņ� dedzīgi izsaucās. �Vai �ie iero�i ir no dimanta? Nu, arī tādus mēs dabūsim.�

Sekretāram seja brītiņu it kā atspīdēja aiz prieka, tad viņ� smaidīdams sacīja:

�Nē jel, grāfa kungs! Tie ir tādi iero�i, kādus arī Bulan�ē kungs izlieto, un kas, kā jūs zināt, uzvar reti vai nemaz. Mūsu skaistā �anete blakus kārtīm mīl arī puķes un poēziju.�

�Tātad dziesmas un puķes!?� grāfs vīlies izsaucās; tad viņ� priecīgi pasmaidīja. �Es viņai nopirk�u vislielāko Parīzes puķaudzētavu un ieslodzī�u tajā veselu duci nabaga dzejnieku.�

Bergers pasmējās.

�Tas būtu drusku par daudz, jūs padarīsiet sevi par nabagu, viņiem algu maksājot!� Nē, skaists puķu pu�ķis un pāris pantiņu...�

�Un vai ar to �anete būtu mierā?�

�Grāfa kungs, ar �īm dāvanām jūs iegūtu daudz vairāk, nekā ar savu naudu, ko jūs viņai upurējat pie zaļā galda.�

�Vai jūs tā domājat? Es gandrīz par to �aubos � tad jau viņa būtu rets izņēmums.�

�Nu,� Dumonta slepenais aģents smaidīdams teica, �pie puķu buķetes vien jau nepaliks,� ar rozēm un dziesmiņām jūs līdzināsiet sev ceļu, kur� vēlāk, zināms, būs jābruģē ar briljantiem.�

�Nudien, jūs esat eņģelis, vai manis dēļ arī sātans!� grāfs izsaucās. �Bet sakiet man, kas viņai nodos rozes un dziesmiņas?�

�Atļaujiet man par to gādāt, grāfa kungs, es �o uzdevumu izpildī�u tā, ka jūs būsiet ar mani mierā.�

�Par to es ne�aubos, mīļais Berger! Es tikai baidos, vai jūs jau par daudz neapgrūtinu.�

Ap Bergera lūpām atkal uz acumirkli parādījās zobgalīgs smaids.

�Neba�ījieties, grāfa kungs, priek� manis �is uzdevums nemaz nav grūts. Jums vajag zināt, ka es viņai neesmu nekāds sve�inieks � mēs esam pazīstami jau sen. Es jau jums teicu, ka man bija daudz lepnu paziņu, un tādēļ es nevarēju iztikt ar to algu, ko man maksāja vecais Dumonts.�

Grāfs pamāja ar galvu.

�Saprotu, saprotu, es jums maksā�u divas reizes tik daudz.�

Sekretārs izlikās apvainots.

�Jūs maldāties, grāfa kungs, domādams, ka es gribu lielāku algu,� viņ� aizskartā balsī sacīja. �Es tikai gribēju teikt, ka �ī �anete Marsa man uzticas, tādēļ ka es esmu vienīgais vīrietis, kuru viņas skaistums atstāj dzestru un nejūtīgu.�

�Tovakar man tā vis nelikās,� grāfs iebilda.

�Var jau būt, mēs gribējām pasaulei rādīt, it kā mēs būtu pirmo reizi satiku�ies,� Bergers atbildēja, blēdīgi smīnēdams.

�Ja es jūs pareizi saprotu, tad jūsu nolūks jau toreiz bija man pasniegt �o puķi?�

�Es bū�u vaļsirdīgs, grāf,� tas bija mans nolūks.�

�Un jūs cerat to sasniegt?�

�Bez �aubām! Es viņai notēlo�u, kā jūs pēc viņas ilgojaties un aiz mīlestības bēdām aiziesiet postā ...�

�Jūsu plāns nav nemaz tik slikts, bet es domāju, ka viņa pati jau būs pārliecinājusies, ka es neesmu vis tāds sapņotājs. Bet manis dēļ,� viņ� vienaldzīgi turpināja, �dariet kā pa�i zināt � �ī �anete Marsa ar savām dedzīgajām acīm mani apbūrusi, esmu zaudējis miegu un ēstgribu kop� tā laika, kad mēs redzējāmies pie zaļā galda ...�

�Tādēļ es arī izlieto�u visus spēkus un ceru, ka mēne�a laikā �anete būs jūsu mīļākā.�

Grāfs aiz prieka apķērās savam sekretāram ar kaklu un izsaucās:

�Mīļais draugs, es jums atdo�u savu vietu debesīs, ja tas izdosies! Lieciet vispirms priek� manis sacerēt jauku mīlestības dzejoli. Kad es varu jūs gaidīt, mans nesamaksājamais draugs?�

�Varbūt itin drīz, bet katrā ziņā, iekams jūs brauksiet pie fon Gumarova kunga,� Bergers atbildēja.

Pēc �iem vārdiem viņ� atvadījās no sava kunga. Viens palicis, grāfs sāka staigāt pa istabu �urpu turpu. Kā rādījās, viņ� bija nogrimis dziļās domās.

�Nolādēta bū�ana,� viņ� murmināja, �mans pirmais naudas sūtījums drīz jau būs iztērēts, man vajadzēs ķerties pie jaunām summām. Tīrā laime, ka mans radinieks bija tik laipns un nomira. Hm,� viņ� pēc brītiņa turpināja, �man reiz jāpaskatās mūsu ciltsgrāmatā, vai man vēl nav kāds radinieks, kas pēc nāves man varētu atstāt savu mantu.�

Vieglprātīgajam grāfam �inī acumirklī nemaz neienāca prātā, ka viņa cilts nav nekāda pla�ā, jo viņa ciltstēvs bija kāds augsts vīrs, un viņ� bija �ī vīra lielās sievas pēcnācējs.

�Tas ir sasodīts polis, �is fon Gumarovs,� grāfs pēc brītiņa atkal turpināja, �viņam ir neganta laime � varu derēt, ka es �odien paspēlē�u visu savu pēdējo naudu. Bet jāpacie�as, gan jau laime man uzsmaidīs, un es viņam atņem�u visu savu paspēli ar procentiem.�

�iem vārdiem sekoja nesaprotama murminā�ana.

�Sasodīta bū�ana, es apņēmos drīzā laikā aizce|ot, bet tagad man patik�ana uz ceļo�anu jau gandrīz pārgājusi. Un kādēļ lai es atstātu jauko Parīzi? Visā pasaulē nav vairs otras tik skaistas mei�as, kāda ir �anete Marsa.�

Tikko viņ� bija �os vārdus izrunājis, pie durvīm kāds klaudzināja. Ienāca kambarsulainis.

�Ko jūs man teiksiet, Ludvig?�

�Kāda dāma vēlas runāt ar jūsu augstību.�

�Vai jūs viņu pazīstat?�

�Es tikai redzēju, ka viņa ir jauna un skaista.�

�Un tad jūs vēl vaicājat? Jums jau vajadzētu zināt, mīļais, ka es jaunām un skaistām dāmām arvien esmu runājams � tādā gadījumā jūs varat mani traucēt katru acumirkli.�

Sulainis aizgāja.

Drīz pēc tam istabā ienāca jauna, apmēram septiņpadsmit gadus veca mei�a.

Nedro�i viņa tuvojās grāfam, acis kaunīgi nolaidusi. Grāfs viņu pieklājīgi sveicināja un tad vaicāja:

�Ar ko man tas gods runāt?�

�Grāfa kungs, lūdzu, lai mans vārds �obrīd paliek noslēpums,� jaunā mei�a atbildēja. >

�Tātad jūs esat atnākusi slepenu darī�anu dēļ,� grāfs smaidīja. �Nu, tikai drosmi, skaistais bērns! Apsēdieties man blakus un tad draudzīgi patērzēsim.�

To teikdams, grāfs gribēja ar acīm jauno mei�u vai aprīt. Bet sve�ā palika stāvot un sacīja:

�Es nāku pie jums ar kādu uzdevumu, grāfa kungs.�

�A, tad jūs nenākat vis pati savās darī�anās? No�ēloju, būtu juties laimīgs, varēdams jums pakalpot.�

Jaunās mei�as seja kļuva nopietna. Varēja redzēt, ka viņai grāfa piezīme bija ļoti nepatīkama.

�Nu, mans skaistais bērns, vai drīkstu vaicāt, kas jūs sūta pie manis?�

�Jūsu sargeņģelis, grāfa kungs.�

Grāfs rādīja izbrīnītu seju.

�Mans sargeņģelis? Vai drīkstu zināt, vai tas ir vīrie�u, vai sievie�u dzimuma?�

�Tā ir jauna dāma, grāfa kungs.�

�A!� grāfs izsaucās, apmierināti smaidīdams, �to man ir patīkami dzirdēt, vīrie�u dzimuma sargeņģeli es it vienkār�i būtu atraidījis. Nu, kāds �is sargeņģelis izskatās � liels, skaists, tum�iem vai gai�iem matiem? Jums jāzina, ka man vislabāk patīk tum�mataini sargeņģeļi, jo tiem acīs kvēlo dievi�ķa dzirkstele un sirdī deg debe�ķīgas mīlestības liesmas. Nu, nu, mīļais bērns,� viņ� zobodamies piemetināja, �arī ar gai�matainajiem sargeņģeļiem es negribu sanīsties, sevi�ķi, ja tie ir tik skaisti kā jūs, mans bērns.�

Jaunā mei�a nolaida galvu vēl zemāk uz'krūtīm un klusā balsī atbildēja:

�Tā dāma, kas mani atsūtīja, grib jūs brīdināt no lielām briesmām, kas jums draud.�

Grāfs brīnīdamies atplēta acis.

�No lielām briesmām?� viņ� vaicāja.

Jaunā mei�a pamāja ar galvu.

�Kas tās var būt par briesmām?� grāfs turpināja un tad sāka jautri smieties. �Ak tā, es �odien gribu apmeklēt operu, varbūt visas lo�as jau izpārdotas?�

Jaunā mei�a rādīja it bēdīgu seju.

�Jūs vieglprātīgi jokojaties, grāfa kungs, kamēr jūsu sargeņģelis raud gau�as asaras.�

�Jā, �āds pretstats ir interesants!� grāfs izsaucās.

�Es jūs gau�i lūdzu, ievērojiet �o brīdinājumu, citādi jūs nākotnē varat sagaidīt rūgtu vil�anos.�

Grāfs kļuva domīgs.

Bet, ja jaunā mei�a domāja, ka viņas vārdi atstāju�i iespaidu uz vieglprātīgo bramani, tad viņa maldījās.

Kamēr viņa runāja par dzīves rūgto nopietnību, grāfs klusībā saskaitīja savu kapitālu un nāca pie patīkamās pārliecības, ka viņ� vēl var labu laiku iztikt.

Bet arī tad viņ� vēl neko negribēja zināt par dzīves nopietnību.

�Priek� kam tad ir bagātie onkuļi un tantes? Ta�u priek� nomir�anas īstā brīdī,� viņ� prātoja.

�Es vēlreiz jus lūdzu, ievērojiet �o brīdinājumu, iekāms nav par vēlu,� jaunā mei�a atkal uzsāka.

�os vārdus viņa izrunāja tik bērni�ķi lūdzo�ā, aizkustino�ā balsī, ka pat vieglprātīgais grāfs jutās saviļņots. Bet jau nāko�ajā acumirklī viņa jautrā vieglprātība guva virsroku, un tas nebēdnīgi izsaucās:

�Nieki, man ne no nekā nav jābaidās!�

�Un tomēr � tomēr jums ir jābaidās!�

�Bet es jūs lūdzu, no kā tad?�

�No kāda ienaidnieka, kas ir jo briesmīgāks tādēļ, ka viņ� atklāti nestājas jums pretim.�

�Nu tad nosauciet man �o ienaidnieku.�

�Es viņu nepazīstu, bet es zinu, ka viņ� izliek jums valgus un ka tam ir iespēja jūs iegrūst postā.�

Grāfs tagad sāka vērīgāk klausīties, jā, pat zināma nopietnība bija redzama viņa diezgan glītajā sejā.

Viņ� izdomājās visādi, bet, tā kā viņ� �o ienaidnieku meklēja starp saviem paziņām, tad viņa pūles bija veltas.

Piepe�i viņ� sarāvās.

Viņa gara acīm parādījās kāda vīra tēls � vecais zeltkalis Dumonts.

Viņa domas atdūrās pie �ī vīra.

Jaunā mei�a zag�us viņu aplūkoja. Tai kļuva vieglāk ap sirdi, redzot viņa nopietno seju.

�Paldies Dievam, beidzot viņ� tomēr ievēros manu brīdinājumu,� tā nodomāja pie sevis.

Bet arī tagad vēl izlikās, it kā viņa būtu maldījusies, jo nopietnība atkal nozuda no grāfa sejas, un ap lūpām tam parādījās smaids. Lūkodamies jaunās mei�as skaistajās, zilajās acīs, tas vaicāja:

�Kas tā tāda par dāmu, kas ieinteresēta manā liktenī un par mani tā rūpējas?�

Jaunā meitene cieta klusu.

�Nu, atbildiet jel! Ja nu savu ienaidnieku es nedrīkstu pazīt, tad ar manu sargeņģeli jūs gan varētu mani iepazīstināt.�

�Nē, nē, �is sargeņģelis grib palikt jums sve�s un tāds arī mū�īgi paliks!� jaunava izsaucās.

�Tad sakiet vismaz, vai es savu sargeņģeli pazīstu?�

�Nevaicājiet, grāfa kungs! Esmu apsolījusies tās dāmas vārdu jums neminēt.�

Grāfam piepe�i ie�āvās tādas domas prātā, kas tam likās esam pareizas. Viņ� pārgāja da�as reizes pār istabu �urpu turpu.

�Patiesi, nav vajadzīga diez kāda gudrība, lai uzminētu, kas �is sargeņģelis tāds ir. Aha, tagad mani mēģina ar draudiem iebaidīt un ar brīdinājumu padarīt mīkstāku, bet es pazīstu �ādu gudrību un gan jau mācē�u izsargāties.�

Mei�a neizlaida grāfu no acīm. Izlikās, ka tā spēj lasīt grāfa domas, tādē| viņa stingrā balsī teica:

�Ja jūs patie�ām būtu nejau�i uzminējis, kas tā par dāmu, kura mani atsūtījusi, grāfa kungs, tad es varu jums apzvērēt pie visuvarenā Dieva, ka viņas sirds vairs neko citu nevēlas, kā vienīgi izglābt jūs no kāda briesmīga ienaidnieka atriebības.�

Tagad grāfs tomēr satrūkās.

�Jūs teicāt � no briesmīga ienaidnieka atriebības?�

Jaunava pamāja ar galvu.

�Un tā dāma mani grib glābt?�

�Nē jel, mans kungs, viņa tikai grib jūs brīdināt. Jo nabaga nespēcīgā sieviete jūs nespēj glābt, bet to darīs kāds vīrietis, kur� jums tuvu stāv un bauda jūsu uzticību.�

�Jūs k|ūstat arvien dīvaināka, mīļais bērns. Kas �is ir par vīrieti?�

�Viņu sauc par Emīlu Bergeru, un tas ir mans brālis, grāfa kungs.� Vieglprātīgais grāfs palēcās uz aug�u un priecīgi izsaucās:

�Ko, vai jūs esat mana sekretāra māsa? Un es tērzēju ar jums jau kādu pusstundu, un man nav ne jausmas, ar kādu mīļu vie�ņu es tērzēju.�

Paulīne atmeta ar roku.

�Nē jel, nē jel,� grāfs izsaucās. �Tagad, protams, jūsu uzdevums manās acīs iegūst lielāku svaru, jo tāds sargeņģelis pelna tāpat manu uzticību, kā tas vīrs, kuru mans sargeņģelis man ieteica.�

Viņ� sniedza jaunavai roku.

Paulīne tikai vilcinādamās to satvēra un tad sacīja:

�Bet apsoliet man, grāfa kungs, ka būsiet uzmanīgs.�

�Protams, protams! Es apvilk�u zem svārkiem bruņas, un mūsu krietnais Emīls mani apsargās ar ugunīgu zobenu, ja tas jūs spēj nomierināt,� grāfs zobojās.

�0, nevis mani vien!� Paulīne izsaucās sirsnīgā balsī.

�To es zinu,� grāfs atbildēja, �visas skaistās mei�as raudātu, ja man notiktu kāda nelaime, bet es nebaidos! Sveiciniet savu tēvu un pasakiet tam, ka es jau sen esmu nodomājis viņu apciemot.�

�Jūs esat pārāk laipns, grāfa kungs.�

�0, lūdzu, nekādus glaimus! Varu jums pateikt, ka mans mīļais sekretārs savu ģimenes dzīvi iztēlojās tik jaukās krāsās, ka gribu �o jauko ainu aplūkot savām acīm, un varbūt jau �odien pat.�

�Jūs atradīsiet pateicīgu ģimeni, grāfa kungs.�

�Ai, ko jūs sakāt! Pateicību jūs varat no manis prasīt, bet nevis es no jums. Jo man vienīgi jūsu brālim jāpateicas, ka esmu vēl dzīvs un staigāju apkārt veseliem locekļiem.�

Vieglprātīgajam grāfam nenāca ne prātā, ka toreizējais uzbrukums Buloņas me�ā bija tikai Emīla kunga sarīkota komēdija.

Pēc da�iem atvadu vārdiem Paulīne aizgāja.

Eņģelis aizgāja, un pēc brītiņa ienāca dēmons.

Grāfs bija domās nogrimis, kad Emīls Bergers viņam tuvojās. Tas domāja par viņa māsu un �ukstēja pie sevis:

��ī gai�matīte spētu gan mani uzjautrināt.�

Sekretārs krek�ķinādams viņu iztraucēja no domām.

Pirmajā acumirklī grāfs jau gribēja tam pateikt, kāda vie�ņa viņu patlaban apciemojusi. Bet tad viņ� apdomājās un to nedarīja.

�Labāk, ja es viņam neko neteik�u, jo kas var zināt, kāds labums man no �īs satik�anās var atlekt.�

�Vai jūs zināt, mī|ais Berger, par ko es patlaban domāju?�

�Diem�ēl man trūkst gai�reģa talanta.�

�Par jūsu ģimeni, mans mīļais.�

�Kā es pateicos par jūsu augstsirdību!�

�Ak, ko jūs runājat! Vai es jums jau simtiem rei�u neesmu teicis, ka mans pienākums ir jums pateikties? Bet es domāju par to ainu, ko jūs man uzbūrāt acu priek�ā, un tādēļ apņēmos jūsējos apciemot.�

�Grāfa kungs, pūlē�os izpelnīties jūsu laipnību.�

�Nav nemaz vajadzīgs, mīļais draugs, man būs grūti jums atlīdzināt savu parādu.�

�Katrā ziņā, grāfa kungs, manējie ļoti priecātos, ja jūs viņus apciemotu.�

�Arī �inī ziņā jums nepiekrītu, prieks būs abpusējs,� grāfs laipni atbildēja. �Ja jums nebūtu nekas pretī, tad mēs jau �odien pat varētu apciemot jūsējos.�

Tas sekretāram nebūt nebija pa prātam.

Tā kā viņam nebija ne jausmas, ka viņa māsa grāfu tikko bija apmeklējusi, tad viņ� domāja, ka grāfa apciemojums viņa ģimeni pārsteigs, un no tā vajadzēja izsargāties.

Viņ� gribēja savējos uz to sagatavot.

Tā kā viņa māsa, kā viņ� zināja, bija pieņemta par sasirgu�ās Marijas Dumontes biedreni, tad varēja notikt, ka saruna nejau�i novirzītos uz �o lietu, un tad viens vienīgs neapdomīgs vārds varētu izpostīt visus viņa lielos nodomus.

�Jūsu laipnība ir pārāk liela, bet es dotu jums padomu apciemojumu atlikt uz vēlāku laiku,� viņ� teica.

�Un kādēļ?� grāfs saīdzis vaicāja, domādams par mazo Paulīni.

��odien jums būs daudz kas cits priek�ā.�

�A, jūs domājat trumpo�anu pie fon Gumarova?�

�No tās jūs �odien nedrīkstat atteikties, grāfa kungs! Un skaistā �anete Marsa �odien varbūt jums padosies ...�

Grāfs pietrūkās kājās.

�Vai patie�ām, draugs?�

�Es vēl nekad neesmu melojis,� Emīls Bergers, izlikdamies drusku aizskarts, atbildēja.

�Tātad jūs ar skaisto �aneti esat runājis?�

�Man ir pat viņas jāvārds ...�

�Ka tā kļūs par manu mīļāko?�

�Viņa uz jums kā noburta! Viņas līdz�inējā dzestrā izturē�anās bijusi tikai izlik�anās, grāfa kungs; bet dzejoļi un puķes skaisto mei�u aizkustināju�i līdz asarām.�

Grāfs pēto�i paskatījās uz savu sekretāru. Viņam nelikās īsti ticams, ko tas teica.

�Vai �ī skaistā �anete patiesi piepe�i būtu kļuvusi tik kaislīga?�

viņ� �aubīdamies vaicāja.

�Katrā ziņā viņa ir kļuvusi prātīga, un tas, es domāju, ir priek� jums vissvarīgākais.�

�Jums taisnība, mīļais draugs! Un tāpēc man katrā ziņā jāsagatavojas uz �o vakaru � arī operu es �ovakar neapmeklē�u, kā biju nodomājis.�

Pēc �iem vārdiem grāfs atkal sāka staigāt pa istabu �urpu turpu.

Uzbudināts no uzvaras, ko Emīls Bergers bija viņam pareģojis, viņ� iztēlojās it jaukas un kairino�as ainas.

�ajā acumirklī viņ� aizmirsa visu � pat mazo, skaisto Paulīni, viņ� aizmirsa arī savu sargeņģeli, kas vienīgais būtu varējis viņu aplaimot un kas viņu brīdināja no dēmona, kur� jau izplēta pār viņu savus melnos spārnus.

Bet, protams, savā neizsakāmajā vieglprātībā grāfs to nemanīja. Viņ� gribēja dzīvot un baudīt! Kāda viņam bija daļa, vai viņa darbi saskanēja ar to, ko prasīja tikumība?

Tikmēr, kamēr viņ� nesadūrās ar likumiem, viņ� nesajuta ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus.

Un, kamēr viņ� smaidīdams lūkojās nākotnē, gribēdams izdibināt tās noslēpumus, tikmēr par viņa dvēseli cīnījās divas varas � eņģelis un dēmons.

69. nodaļa.

Kura spalva gan spētu aprakstīt to, ko sajuta Roze Holborna, mazajā istabiņā noklausīdamās sarunu starp Grietiņu un baronesi Doru.

Ba�as par brīvību un sirdssāpes viņu briesmīgi mocīja. Vēl arvien tā bija pie loga notupusies. Galvu uz priek�u paliekusi, viņa klausījās, ko Dora runāja.

Viņas sirds sarāvās kā krampjos, kad tā dzirdēja Doru runājam par grāfu.

Cik bailīgi viņai metās ap sirdi, kad Dora sāka stāstīt par jauno dārznieku, ka viņa, Rozīte, to esot viņai slavējusi.

�Ak Dievs,� Roze �ukstēja, �arī viņa ir mana pretiniece! Kā gan Dora var to apgalvot, ko es nemaz neesmu teikusi? Es ar viņu nekad neesmu par dārznieku runājusi! Kāds nolūks viņai ir tā melojot?�

Rozīte uz �o jautājumu neatrada nekādu atbildi.

Viņa klausījās tālāk; piepe�i viņas sejā parādījās vislielākais izbrīns. Nevil�us viņa paliecās uz priek�u, jo tas, ko Dora patlaban teica, saistīja visu viņas uzmanību.

Baronese runāja par grāfu Roten�teinu.

Viņa stāstīja, ka tas esot viņas līgavainis, ka viņ� interesējies gan par Rozīti, bet mīlējis to nekad neesot.

Un tagad Rozītei vai asinis dzīslās sastinga � tā dzirdēja, ka arī Dora netic viņas nevainībai.

Smagas nopūtas tai izlauzās no krūtīm.

�Ai, kaut es varētu tikt projām no �ejienes, lai man vairs neko nevajadzētu dzirdēt.�

Piepe�i viņai ie�āvās prātā briesmīgas domas.

�Viņa ir mana ienaidniece, vai es �eit varē�u no viņas paslēpties, vai nebūtu labāk, ja es izdevīgā brīdī aizbēgtu � varbūt, ka man izdotos atrast patvērumu citur.�

Rozīte vēl brītiņu pārdomāja un tad apņēmās bēgt.

�Lai Dievs par mani ap�ēlojas,� viņa �ukstēja.

Bet kas tad tas?

Izbaiļu pārņemta viņa stīvi lūkojās pa vaļējo logu, laukā pie tā stāvēja kāds vīrietis.

Ņirgādamies tas lūkojās uz �igānieti, un acis tam kvēloja kā plēsīgam zvēram.

Bailes nabaga Rozīti bija tā pārņēmu�as, ka tā nepazina �o cilvēku, lai gan zināja, ka tas viņai nav sve�inieks.

Viņa gribēja atkāpties no loga, bet tai trūka spēka.

It kā kāda noslēpumaina vara viņu sasaistīja. Sve�ais tagad palieca galvu uz priek�u un �ņāco�ā balsī teica:

�Ak, skaistā �igāniete, es tevi pazīstu, es pirmīt noklausījos tavu sarunu ar Grietiņu � tu esi Roze Holborna.�

Rozīte stāvēja kā sastingusi un nezināja ko atbildēt, piepe�i viņai izlauzās pār lūpām skaļ� kliedziens.

Bet tad viņai uznāca savādas nojautas, un tā skaļā balsī sauca: �Slepkava! slepkava!�

�inī acumirklī durvis tika atrautas vaļā � istabā iesteidzās baronese Dora fon Holfelde un tūlīt aiz viņas Grietiņa, kura glu�i izmisusi nopūlējās baronesi atraut atpakaļ, bet bija jau par vēlu � tā bija ieraudzījusi �igānieti.

Grietiņa aiz bailēm gandrīz vai saļima, bet baroneses skaļā balss viņai neļāva aizmirst briesmīgo stāvokli, kādā atradās Rozīte.

�Ah � �igāniete � ko tā �e dara?� baronese izsaucās.

Rozīte aiz bailēm nezināja, ko darīt, vai lai viņa baronesei atklāj sevi? 4 Rozīte vēl nenojauta, kāda briesmīga ienaidniece māsīca viņai bija; sirdsbalss viņu brīdināja tai neuzticēties.

Viņa lūkojās drīz uz baronesi, drīz uz logu, pie kura stāvēja briesmīgais vīrietis.

Ari Dora paskatījās uz logu un ieraudzīja tur savu nedarbu biedru Frici Brūnu. Tagad baronesei ie�āvās prātā briesmīgas domas � briesmīgas priek� nabaga �igānietes.

Rozīte gribēja bēgt pa durvīm laukā, bet Dora aizstājās viņai ce|ā, ar izmisu�a cilvēka spēkiem Rozīte to atgrūda sāņus un iesteidzās otrā istabā, bet Dora steidzās viņai pakaļ un sagrāba to aiz rokas.

�Zagle � turiet viņu!� Dora sauca ķērco�ā balsī.

Te viņa ieraudzīja uz �igānietes krūtīm kādu dīvainu priek�metu.

�A, melnais krusts!� viņa sauca.

Grietiņa, kura bija daudzmaz atguvusies, piesteidzās klāt.

�Baronese, laidiet �o sievieti vaļā!� viņa tai uzsauca.

�Jā, bet ko tad �ī �igāniete te dara, ko?�

Grietiņa nespēja ne vārdu atbildēt.

�Tā, mana mīļā, tagad mēs iesim uz policiju un tur ...� �Baronese, to jūs nedarīsiet!� Grietiņa iesaucās.

�Jūs, muļķīte, jums ir par daudz laba sirds. �ī �igāniete būs gribējusi jūs apzagt vai arī jau apzagusi un ...�

�Nudien, to viņa nav darījusi!�

�Nu, gan jau tas policijā noskaidrosies. Lai Dievs dod, ka �āda labsirdība jums nenāk par ļaunu.�

Tā runādama, Dora jo cie�āk sagrāba savu upuri aiz rokas, tā ka Rozīte aiz sāpēm iekliedzās.

Tagad Grietiņa vairs ilgāk nespēja valdīties. Tā nedrīkstēja Dorai atļaut Rozīti dabūt savā varā, lai tad notiek, kas notikdams.

Viņa piesteidzās klāt un raudzīja Rozīti no baroneses atsvabināt.

�Man tevi jāglābj!� tā izsaucās.

Izcēlās cīņa, un Grietiņai beidzot arī izdevās Rozīti atsvabināt, kura, vaļā tikusi, atstreipuļoja da�us soļus atpakaļ.

�Bēdz projām, iekams nav par vēlu!� Grietiņa viņai uzsauca.

Baronese kā brīnīdamās lūkojās uz Grietiņu.

��ī �igāniete jums liela draudzene,� viņa zobodamās izsaucās.

Rozīte drebēja kā ap�u lapa. Viņa gribēja bēgt, bet tai trūka spēka � kā sasaistīta viņa palika uz vietas stāvot.

Tagad baronese atkal piegāja Rozītei klāt un aplūkoja to no galvas līdz kājām.

�Tu neesi tā, par ko tu izliecies.�

Nabaga bēglei pārskrēja auksti drebuļi.

Dora viņai dziļi ieskatījās zilajās acīs un tad izsaucās:

�Vai tad es esmu akla bijusi!�

�inī acumirklī durvīm tuvojās soļi � istabā ienāca kuprainais skrīveris Fabrīcijs. Godbijīgi paklanījies, tas ziņkārīgi nolūkojās uz klāteso�ajiem.

�Dievs palīdz, manas dāmas! �igāniete � kā tā �eit iemaldījusies?�

Grietiņai aiz bailēm vai samaņa zuda, tikai ar mokām viņa vēl spēja noturēties uz kājām.

�Ko jūs vēlaties, mans kungs?� viņa drebo�ā balsī vaicāja kuprainajam skrīverim.

Tas atkal paklanījās un tad teica:

�Piedodiet, Grietiņas jaunkundzi Mans principāls, advokāts Ei�ēna kungs, mani sūta pie jums.�

�Es nepazīstu �o kungu.�

�Nu, tad jūs ar viņu iepazīsieties � advokāts Ei�ēna kungs lūdz, lai jūs viņu apciemojat.�

�Kādās darī�anās?�

�To jūs dabūsiet tur zināt.�

�Apdomājiet � man tagad sēras ...�

Fabrīcijs raustīja plecus.

�Jūs darītu labi, paklausīdama viņa uzaicinājumam.�

Grietiņa vēlējās, cik drīz vien iespējams, tikt no �ī ciemiņa vaļā un tādēļ atbildēja:

�Labi, es aizie�u pie Ei�ēna kunga, tiklīdz mana māte būs paglabāta.�

�No�ēloju, bet tas ir par vēlu.�

�Ātrāk es nevaru.�

�Jūsu pa�as labā jums to vajadzētu varēt.�

�ie vārdi skanēja draudo�i. Ko tie nozīmēja? Grietiņa atkāpās soli atpakaļ.

�Runājiet skaidrāk!�

�Es to darī�u nedaudzos vārdos un tajā apmērā, kādā man tas atļauts.� Grietiņa, kura stāvēja kā uz adatām, nepacietīgi sakustējās.

�Jūsu pa�as labā jums jāapmeklē mans principāls, un, protiet, vēl �o pa�u pēcpusdienu � citādi varētu būt par vēlu un jūs nedabūtu ne savu māti paglabāt.�

�Es nedabūtu ne savu māti paglabāt,� Grietiņa brīnīdamās atkārtoja.

�Tā ir, jo, kad jūs reiz būsiet apcietināta, tad netiksiet vis tik drīz no cietuma laukā izlaista.�

Gan Grietiņa, gan arī Rozīte iekliedzās. Tās domāja, ka viņas ir jau nodotas un Grietiņa tiks sodīta par bēgles slēp�anu.

�Runājiet skaidrāk! Kādēļ tad mani apcietinātu?� Grietiņa vaicāja.

�Jūs esat apvainota par zādzību.�

��ēlīgais Dievs, es esot zagle!�

�Jūsu principāls uzdevis manējam vadīt �o lietu, bet, iekams viņ� to nodos prokuroram, tas vēlas ar jums runāt.�

Tagad Grietiņa lepni izslējās un, ar roku uz durvīm rādīdama, ta pavēlo�i izsaucās:

�Mans kungs, jūs varat iet, mums vairs nekas nav runājams!�

�Un ko lai es savam principālam atbildu?�

�Ka es ar mierīgu prātu sagaidī�u apsūdzību.�

�Bet, jaunkundz, apdomājiet sekas.�

�Ne vārda vairs � ejiet!�

Kuprainais ātri saskatījās ar baronesi, kura zag�us rādīja uz Grietiņu, un tad aizgāja.

Pa �īs sarunas laiku, kas aizņēma tikai vienu minūti, Dora vēl arvien turēja Rozītes roku savējā.

�Paldies Dievam!� viņa izsaucās, �tagad mēs atkal esam vienas! Mu|ķīte, tu gribēji bēgt, kamēr tas cilvēks vēl bija �eit! Vai tu neapdomāji, ka tad tu būtu taisni nelaimē ieskrējusi!�

Rozīte nodrebēja un cieta klusu. Arī Dora brītiņu neteica ne vārda. Bet tad viņa pievilka �igānieti pie loga, ieskatījās vēlreiz tai dziļi acīs un skumīgi izsaucās:

�Ak Dievs, vai es redzu pareizi � tu tā esi!�

Rozīte gribēja vai paģībt. Vai baronese viņu patiesi bija pazinusi? Tā lūdza Dievu, lai tas viņu pasargā.

�Nudien, kā gan es varēju būt tik akla?� Dora atkal izsaucās. �Protams, ka tā esi tu ...�

Viltīgā �ūska savieba seju, it kā ciezdama briesmīgas dvēseles mokas.

Tad viņa skaļā balsī sauca:

�Mīļā māsīca, piedod man!�

Rozīte raudzīja viņai kaut ko atbildēt �igānu izloksnē, bet vārdi viņai izdzisa uz lūpām.

Viņa paskatījās uz logu un redzēja, ka ārpusē jau bija sapulcēju�ies vairāki cilvēki.

� �Nē, nē, tu nespēj mani maldināt, mīļā māsīca, mīļā Roze!� Dora atkal no jauna sacīja.

�Es � es jūs nepazīstu!� Rozīte stostījās.

�Ak, tev laikam no manis bail! Nudien � es tevi pazīstu, tu esi Roze Holborna, kura apsūdzēta par mātes nonāvē�anu, bet ko es runāju ...� viņa piepe�i pati sevi pārtrauca.

Rozīte kāpās atpakaļ un kļuva bāla kā mirēja.

�Palīgā, palīgā � Roze Holborna mirst!� viltīgā �ūska ķērca.

�Vai jūs paliksiet klusu! Vai jūs nabadzīti gribat pavisam nelaimē iegrūst?� Grietiņa viņu klusu apsauca.

�Lai Dievs mani no tā pasargā, es ta�u neizsakāmi mīlu savu māsīcu,� Dora stenēja.

Rozīte bija atkāpusies vēl tālāk.

�Kā es no�ēloju, ka pirmīt izturējos pret tevi tik naidīgi, ai, cik apstulbusi es biju, gribēdama tevi vest uz policiju ...�

Beidzamos vārdus viņa izrunāja tik skaļā balsī, ka ļaudīm uz ielas tos vajadzēja dzirdēt.

Priek�namā jau bija dzirdami soļi, kad Grietiņa ievilka savu draudzeni blakusistabā.

�Bēdz, Dievs lai tevi pasarga!� viņa tai ie�ukstēja.

�Un lai viņ� tev atmaksā,� Rozīte atbildēja.

Tad viņa izlēca pa logu dārzā un no turienes steidzās uz ielas. Gūstītāji kā suņu bars tai devās pakaļ.

70. nodaļa.

Pēdējais patvērums

Tātad nabaga Rozītei atkal bija jābēg. Izmisums deva viņai jaunus spēkus.

Tīri brīnums, ka viņa jau nebija kritusi gūstītāju rokās, jo no visām pusēm ļaudis dzinās viņai pakaļ.

�igānietes apģērbs viņai �oreiz daudz palīdzēja, jo ļaudīm nenāca ne prātā, ka viņa ir no cietuma izbēgusī Roze Holborna.

�Turiet, turiet!� ļaudis sauca.

�Zagle!� atskanēja citas balsis.

Un Rozīte bēga atkal kā trenkāta stirniņa, un viņai pakaļ gūstītāji kā satracināts suņu bars.

Mēs jau teicām, ka Grietiņas dzīvoklis atradās tālu ārpilsētā, un tā bija Rozītes laime. Iek�pilsētā tā nebūtu paguvusi paskriet ne simts soļu, kad jau būtu tikusi saķerta.

Bet �eit ielas drīz beidzās, sākās liels ārpilsētas klajums, un pa �o klajumu Rozīte bēga tālāk.

Ļau�u bars, kas tai dzinās pakaļ, kļuva arvien mazāks, vēl tikai nedaudzi turpināja gūstī�anu.

��ēlīgais Dievs, palīdzi man, neļauj man krist savu vajātāju rokās!� Rozīte savās bailēs lūdzās.

Lai gan laiks bija ļoti dzestrs, tomēr sviedri tai tecēja no pieres, un asinis dzīslās vārījās.

Viņa steidzās uz priek�u, cik vien ātri kājas to spēja nest. Bet drīz viņa juta, ka tālu vairs nespēs paskriet.

Beidzot viņa acumirkli palika stāvot un atskatījās atpakaļ. Atstatums starp viņu un gūstītājiem bija kļuvis daudz lielāks.

Kreisajā pusē atradās kapsēta, kurā bija paglabāta arī viņas mīļā māte. Tai ie�āvās prātā labas domas � viņa gribēja pārkāpt pār pilsētas mūri un paslēpties pie mātes kapa.

Viņa piesteidzās pie mūra un paskatījās atpakaļ, gūstītāji vairs nekur nebija redzami.

��ēlīgais Dievs, tu esi manu lūg�anu uzklausījis!� viņa izsaucās un gribēja jau kāpt pār mūri, bet tad laikā apdomājās, ka kapsētā tai nāktos vēl grūtāk izbēgt no saviem gūstītājiem, ja tie viņu tur pamanītu.

Kādu versti atstatu sākās me�s, ja viņai izdotos to sasniegt, tad vismaz �obrīd viņa būtu glābta. Cietumā atpakaļ viņa vairs negribēja iet, tad jau nāve tai izlikās daudz labāka.

Sāpju pilnu skatienu nolūkodamās uz kapsētu, it kā no savas mīļotās mātes atvadīdamās, viņa devās tālāk.

Brītiņu gājusi, tā atkal satrūkdamās palika stāvot; tālumā bija redzami cilvēki, kuri ātri steidzās uz viņas pusi.

�Ak Dievs, tie dzenas man pakaļ!� viņa izsaucās.

Viņa apgriezās un skrēja atpakaļ; tā vēl nebija ne simts soļu noskrējusi, kad dzirdēja aiz sevis soļus, nāko�ajā acumirklī kāds cilvēks viņu sagrāba aiz rokas.

Rozītei pār lūpām izlauzās skaļ� kliedziens un apgriezusies tā ieraudzīja ļauni ņirgājo�os seju.

Gandrīz nevil�us viņa izsaucās:

�Slepkava, slepkava!�

Aizsmaku�i smiekli skanēja par atbildi.

�Oho, balodīt, mēs savas lomas nepārmainīsim!�

Tas bija Fricis Brūns, kas izrunāja �os vārdus. Tagad arī Rozīte to pazina un izdvesa viņa vārdu.

�Vai jūs mani pazīstat?� viņ� vaicāja, ļauni ņirgādamies. �Nu jā, domāju gan, bet tagad jūs nāksiet man līdzi uz pilsētu.�

Rozīte mēģināja atsvabināties no viņa rokām.

�Jums liekas, ka jūs esat stiprāka, nekā patiesībā,� Brūns zobojās.

�Laidiet mani vaļā! Ko es esmu jums nodarījusi?� Rozīte dvesa.

�Man nu gan neko, bet, ja kāds nonāvējis savu māti, tad, domāju, katra cilvēka pienākums ir slepkavu apcietināt.�

Bēgle izmisusi lūkojās uz viņu.

�Jūs mani zaimojat, lai gan labi zināt, ka esmu nevainīga,� viņa sāpīgi izsaucās.

�Nepūlieties nemaz mani maldināt,� blēdīgais sulainis atbildēja, viņas roku vēl cie�āk saspiezdams. �Nepūlieties gan, ja patie�ām kāds vēl būtu �aubījies, vai jūs esat vainīga, vai ne, tad, izbēgot no cietuma, jūs esat �īs �aubas iznīcinājusi.�

Rozīte saņēma visus spēkus un mēģināja atsvabināties; tā apņēmās cīnīties par savu brīvību. Bet velti, viņas pretinieks bija spēcīgs vīrietis, tā juta, ka viņa tiks uzvarēta.

�Laidiet mani vaļā � jūs zināt, ka esmu nevainīga!� viņa atkal, smagi elsodama, izsaucās.

Bet negantais cilvēks tai ņirgādamies atbildēja:

�Tad es būtu muļķis! Tagad es jūs nodo�u policijai un tā nopelnī�u tūksto� mārku.�

Tātad �is cilvēks, kuram viņa bija tik daudz laba darījusi, naudas dēļ gribēja viņu nodot.

Līdz nāvei nogurusi, viņa beidzot saļima; Fricis Brūns, ļauni ņirgādamies, noliecās pār viņu, sagrāba nabadzīti aiz abām rokām un tad sauca skaļā balsī:

�Nāciet �urp, �e viņa ir!�

Bēgle redzēja, ka tie vīri, kurus viņa jau pirmīt bija pamanījusi, nāca arvien tuvāk. Vēlreiz, aizstāvēdama savu brīvību, tā saņēma visus spēkus un tai izdevās atsvabināt labo roku � nāko�ajā acumirklī tā jau bija izrāvusi no kabatas spo�u dunci.

Fricis Brūns, to ieraudzīdams, satrūkās.

Pēc dabas būdams gļēvulis, viņ� tagad mēģināja jaunajai mei�ai atņemt bīstamo ieroci.

Atkal izcēlās cīņa, piepe�i briesmonis iebļāvās un tad nogāzās gar zemi � Rozīte viņu bija ievainojusi kājā, no brūces sāka stipri tecēt asinis.

To redzēdama, Rozīte sajuta līdzcietību, bet viņa to apslēpa, zinādama, kas tai no �ī blē�a sagaidāms.

Ievainotais stenēdams gribēja piecelties, bet asiņu zaudējums viņu bija padarījis tik nespēcīgu, ka viņ� to nespēja.

Rozīte tagad steidzās prom, cik ātri vien spēdama. Briesmīgas izbailes bija viņu pārņēmu�as.

Tā dzirdēja gūstītāju soļus netālu no sevis. Bailēm no apcietinā�anas tagad pievienojās apziņa, ka viņa patiesi pastrādājusi noziegumu, Frici Brūnu ievainodama.

�Ja viņ� no �ī ievainojuma nomirtu, ak Dievs, tad es patiesi būtu slepkava.�

Viņa paskatījās atpakaļ un redzēja, ka gūstītāji bija atpaliku�i; tagad viņa jo ātrāk steidzās uz priek�u.

Aiz kāda resna koka viņa brītiņu palika stāvot un redzēja, ka gūstītāji steidzas klāt ievainotajam; tagad viņai no jauna radās cerības, jo, kamēr tie rīkojās ap ievainoto, viņai atlika laika bēgt.

Beidzot viņa arī sasniedza me�u un devās tālāk, spraukdamās caur biezajiem krūmiem, bez ceļa, bez takas.

Pa to laiku gūstītāji bija piesteigu�ies pie Fri�a Brūna. Viņi ļoti brīnījās, redzēdami, ka tas, seju saviebis, pūlējās apsiet savu brūci, gribēdams apturēt asinis.

�Kas �e noticis?� viens no viņiem stingrā balsī vaicāja.

�Esmu ievainots,� Fricis stenēja.

�To es redzu, bet kas to izdarījis?�

�Nolādētā �igāniete!�

�Kādēļ jūs viņai dzināties pakaļ?�

Fricis Brūns palūkojās uz vaicātāju tādām acīm, it kā nebūtu viņa jautājumu sapratis.

<Es jūs aicinu dot mums tuvākus paskaidrojumus.�

^Ta runādams, viņ� izvilka no kabatas metāla �etonu, un viņa biedrs darīja to pa�u; tās bija slepenpolicistu nozīmes.

�Domāju, ka labāk būtu, ja mēs pārsietu brūci un tad aizvestu viņu uz pilsētu,� otrs policists teica.

Fricis rādīja itin ba�īgu seju.

�Nē, nē, tad būs par vēlu! Apsieniet man brūci un tad dzenieties pakaļ �igānietei.�

Policisti brīnīdamies saskatījās.

��ī �igāniete, liekas, ir ļoti svarīga persona, Zalcman,� viens no viņiem uzrunāja savu biedru.

p�Var jau būt,� uzrunātais atbildēja. �Bet tu jau viņu pirmīt esot redzējis, Paul, vai ne?�

Pauls pamāja ar galvu.

�Vispirms apsiesim brūci,� viņ� tad sacīja.

To izdarīju�i, viņi ņēmās Frici izjautāt. Tagad tam kļuva it nelāgi ap dū�u.

Viņ� pārdomāja, kādas nepatik�anas viņam varētu celties, ja Marlots to dabūtu zināt. Viņ� klusībā nolādēja savu mantkārību, kas viņu bija skubinājusi dzīties bēglei pakaļ, un neviļus tam ie�āvās prātā paruna: �Kas citam bedri rok, tas pats tajā iekrīt.�

Pieri tam apklāja auksti sviedri.

�Ja viņ� dabūs zināt, es esmu pazudis,� viņ� nodomāja pie sevis.

Viņ� atminējās Marlota noslēpumainos sakarus ar Holbornu ģimeni un dārznieku, un zibenīgi viņam prātā ie�āvās doma, ka tie�i Marlots būs palīdzējis Rozei izbēgt no cietuma.

Un ja nu tā bija, tad viņ� tagad uzstājās kā Marlota ienaidnieks un varēja sagaidīt visļaunāko.

Vai �arla Renē rokās neatradās raksts, kurā viņ� atzinās visos savos noziegumos, pat tādos, kurus viņ� nemaz nebija pastrādājis? Vai viņ� neatradās pilnīgi Marlota varā?

Pirmajā acumirklī viņ� nezināja ko darīt.

Viņ� pārdomāja, kā būtu labāk,� vai policistiem taisnību teikt, vai � izdomāt kādus melus.

Beidzot viņ� apņēmās teikt taisnību.

Ja viņ� policistiem nepateiktu, kas �ī �igāniete tāda ir, tad viņu varbūt aizvestu uz pilsētu un sāktu nopratināt � un kas zina, kas tad vēl beigās notiktu.

Turpretī, ja viņ� policistus rīdītu bēglei virsū, tad varēja cerēt, ka to varbūt vēl saķers un tad viņ� bez lielās godalgas izpelnītos arī uzslavu.

Vēl kāds tre�ais iemesls viņā nostiprināja �o apņēmību.

No abu policistu sarunas viņ� bija nopratis, ka viens no tiem ir slepenpolicists Zalcmanis, kur� jau toreiz Rozītei izbēgot bija spēlējis zināmu lomu.

Vai �im policistam tagad nevajadzēja izlietot visus spēkus, lai bēgli dabūtu rokā?

�Kas jūs esat?� Zalcmanis vaicāja.

�Ai, mani kungi,� Fricis Brūns klusā balsī atbildēja, �es jūs lūdzu, nekavējieties tagad gar manu personu; pateicos jums par palīdzību, bet nu raugiet dabūt rokā �igānieti.�

�Vai tad viņa jums tik svarīga?�

Fricis neviļus paskatījās uz savu ievainoto kāju.

�Nu jā, to ragana jums ievainojusi � gan jau mēs viņu saķersim, un tad tā dabūs sodu.�

Fricis nomurmināja lamu vārdus.

�Bet mēs vēl arvien nevaram saprast, kādēļ taisni jūs viņai tik dū�īgi dzināties pakaļ.�

�Tādēļ, ka es viņu pazinu,� Fricis izsaucās.

Policisti pārsteigti saskatījās.

�Pazināt? Ko jūs ar to gribat teikt?�

�Viņa nemaz nav �igāniete.�

�Oho, kas tad viņa tāda ir?�

Fricis drusku piecēlās un tad iesaucās:

�Es jums saku, mani kungi, �ī �igāniete ir Roze Holborna, kura apsūdzēta par mātes nonāvē�anu.�

Policisti sarāvās, to dzirdēdami.

�Kas jūs tāds esat, ka uzdro�ināties mums tādas pasakas stāstīt?� viņi tam stingri vaicāja.

�Nudien, es nemeloju, jo neviens cits �o sievieti tik labi nepazīst kā es � es esmu viņas senākais sulainis Fricis Brūns.�

�Vai jūs vēl tagad kalpojat turpat?�

�Nē, es tagad kalpoju grāfam Roten�teinam.�

�Un jūs sakāt, ka pazināt viņu?�

�Protams. Bet es jūs lūdzu, nevaicājiet vairs neko, steidzieties, vēl bēgli var panākt.�

�Kā tad jūs viņu pazināt?�

�To es jums pastāstī�u citreiz, tagad es jūs lūdzu, nekavējieties vairs ilgāk, bēgle iebēgusi me�ā, dzenieties viņai pakaļ, jums nāksies viegli viņu saķert.�

�is skats norisinājās netālu no kapsētas.

Abi vīri brītiņu savā starpā sarunājās, tad policists Pauls aizsteidzās uz kapu uzrauga dzīvokli, kas atradās kapsētas viņā galā. Viņ� patlaban gribēja ieiet namiņā, kad ieraudzīja kādu �andarmu.

�Paldies Dievam, ka atrodu amata biedru,� viņ� izsaucās. �Pagādājiet patruļas, mums jāpārmeklē me�s.�

�andarms rādīja izbrīnītu seju.

�Nekavējieties, kolēģi, no cietuma izbēgusī Roze Holborna atrodas me�ā, par �igānieti pārģērbusies.�

�andarms izvilka no kabatas mazu svilpīti un skaļi iesvilpās. Tuvākajā apkārtnē atskanēja tādi pa�i atbildes svilpieni.

Pauls atgriezās atpakaļ pie sava biedra un paziņoja tam, ko izdarījis. Zalcmanis tagad turpināja izjautā�anu.

�Mēs drīzumā dabūsim palīgus, tagad atbildiet mums uz da�iem jautājumiem; mēs gan notālēm �igānieti redzējām, bet labi būtu, ja jūs viņu aprakstītu sīkāk.�

Fricis Brūns to arī darīja.

�Un tagad atbildiet mums: kad jūs �o �igānieti ieraudzījāt?�

�Pirms kādas stundas.�

�Kur?�

�Uz Fridriha ielas stūra.�

�Vai jūs redzējāt viņu uz ielas?�

�Nē, kādā mazā istabiņā.�

�Paskaidrojiet mums visu sīkāk!�

�Man vajadzēja priek� mana kunga, grāfa Paula Roten�teina, Fridriha ielā kaut ko sagādāt; ap stūri iegriezdamies, es ieraudzīju pie kāda vaļēja loga stāvam �igānieti.�

�Un jūs tajā tūlīt pazināt Rozi Holbornu?�

�Nejau tūlīt; man tikai likās dīvaini, ka Reliņu dzīvoklī atrodas �igāniete.�

�Vai jūs pazīstat Reliņus?�

�Nu, Reliņu aud�udēls, Jānis, bija nonāvētās Holborna kundzes namā par dārznieku.�

Fricis ar to gribēja sagādāt savam ienaidniekam nepatik�anas.

To stāstot, viņam prātā ie�āvās domas, ka viņ� tagad varētu atriebties par nicino�o izturē�anos no Jāņa un Marlota puses.

�Jūs ieraudzījāt �igānieti � un ko jūs darījāt?�

�Logs atradās dārzā pusē, un vārti stāvēja vaļā; ilgi nedomādams, es iegāju dārzā.�

�Ko jūs tur gribējāt darīt?�

Fricis savieba seju kā ņirgdams.

�Mans Dievs, es jau vēl esmu jauns un neprecējies � jaunā �igāniete mani kairināja, un, vaļsirdīgi runājot, es gribēju viņu tuvumā aplūkot un ar to pajokoties.�

�Jūs piegājāt pie loga?�

�Jā.�

�Un tad jūs pazināt �igānieti?�

�Nē, vēl ne. Protams, ka es glu�i klusu pielīdu pie loga un tad dzirdēju, ka �igāniete sarunājas ar kādu sievieti. Viņas valoda bija tik pareiza, ka man vajadzēja par to pabrīnīties.�

�Un ar ko viņa runāja?�

�Ar dārznieka aud�umā�u Grietu Reliņu.�

�Un ko viņas abas runāja?�

�Es tagad nespēju vārdu pa vārdam atkārtot, bet no sarunas es nopratu tik daudz, ka domātā �igāniete nav neviena cita, kā Roze Holborna, jo Grietiņa viņu pat sauca vārdā; tālāk viņas pārsprieda, kā vislabāk bēg�anu turpināt.�

�Vai jūs dzirdējāt vēl kaut ko svarīgu?�

Fricis izlikās, it kā pārdomātu, bet patiesībā viņ� prātoja, vai nederētu melus iepīt.

�Nudien,� viņ� piepe�i izsaucās, �taisni tas jau mani sadusmoja un paskubināja bēglei paka| dzīties.�

�Kas tad?� abi policisti kā vienā mutē iesaucās.

�Ai, mani kungi, nedomājiet, ka man tas nācās viegli. Es, kā viņas senākais sulainis, vēl būtu palīdzējis savai jaunajai kundzei izbēgt, bet, to dzirdot, mani pārņēma briesmīgas dusmas, un es apņēmos viņu katrā ziņā saķert un nodot policijai.�

�Nu, ko tad jūs dzirdējāt?� Zalcmanis nepacietīgi vaicāja.

�Ko domājat, mani kungi, es skaidri dzirdēju, ka Roze Holborna atzinās Grietai Reliņai, ka viņa patiesi esot savu māti nonāvējusi, gribēdama tikt pie viņas mantas, un tad vaicāja Reliņa jaunkundzei � viņas abas kā vislabākās draudzenes viena otru uzrunāja ar tu � vai tā nevarot viņai dot padomu, uz kuru cilvēku vislabāk vērst aizdomas.�

�Neģēlīgi!� Zalcmanis izsaucās.

�Protams, briesmīgi neģēlīgi! Nu, Grieta Reliņa bija diezgan godīga un cieta klusu arī tad, kad Roze tai vaicāja, vai baronesi Doru fon Holfeldi nevarētu apvainot slepkavībā.�

�Vai tad Reliņa jaunkundze it neko neatbildēja?�

�Viņa atbildēja gan. Tā teica, ka laikam gan greizsirdība Rozi mudinot to darīt.� .

�Un ko Roze Holborna uz to atbildēja?�

�Nu, viņa bija diezgan vaļsirdīga un atzinās, ka tas esot gan viņas nolūks.�

�Un jūs noklausījāties �o sarunu?�

�Vārdu pa vārdam.�

�Kādēļ tad jūs viņu tūlīt neapcietinājāt?�

�Es cerēju vēl vairāk dzirdēt.�

�Nu, un kas tad notika?�

�Es dzirdēju, ka pie durvīm pieklaudzināja, un redzēju, ka Reliņa jaunkundze iegāja otrā istabā. Vēl brītiņu es nolūkojos, ko nu Roze darīs, un tad gribēju izpildīt savu pienākumu.�

�Kādēļ jūs to nedarījāt?�

�Atļaujiet, mani kungi, es vēl neesmu beidzis. Patlaban es jau gribēju caur logu iekāpt istabā, kad Roze Holborna skaļi iekliedzās,� nāko�ajā acumirklī istabas durvis tika atvērtas, un iek�ā ieklupa Reliņa jaunkundze, kā ari vēl kāda cita dāma.�

�Kas tā tāda bija?�

�Es viņu tūlīt nepazinu, bet domāju, ka tā būs bijusi baronese Dora fon Holfelde.�

�Vai tā pazina savu māsīcu?�

�To es nezinu. Izcēlās liela kņada � es gribēju iekāpt pa logu istabā, bet Reliņa jaunkundze mani atgrūda atpakaļ, tā ka es pakritu. Es baidījos, ka Roze Holborna tagad mēģinās izbēgt, un tādēļ izlikos, ka negribu vairs neko zināt par visu to, kas nu notiks. Es apmetu līkumu un tad caur nama durvīm raudzīju iekļūt Reliņu dzīvoklī...�

�Un Roze Holborna?�

�Tā pa to laiku bija aizbēgusi.�

�Un tad jūs viņai dzināties pakaļ?�

�Protams. Man jāpiezīmē, ka es, zemē krizdams, izme�ģīju kāju un tādēļ nespēju ātri paskriet. Bet no visām pusēm piesteidzās ļaudis, kurus es rīdīju �igānietei pakaļ.�

�Bet, cik zināms, tad ļaudis viņai visai tālu nedzinās pakaļ.�

�Laikam gan tāpēc, ka viņi nezināja, kas �ī �igāniete tāda ir.�

�Kādēļ jūs viņiem to nepateicāt?�

�Kādēļ? To es pats nezinu � es cerēju, ka viņu saķers. Beidzot es saņēmu visus spēkus un viens pats dzinos viņai pakaļ; man arī izdevās bēgli panākt, bet tā mani ievainoja. Ta�u tagad, mani kungi, jūs patie�ām vairs ilgāk nedrīkstat kavēties, citādi Roze Holborna jums izbēgs,� Fricis Brūns nobeidza savu melu stāstu.

Policisti viņu bija vērīgi uzklausīju�i.

Viss, ko Fricis stāstīja, izklausījās tik ticami, ka tie nebūt ne�aubījās par viņa vārdu patiesību.

Tagad viņus pārņēma viegli saprotams uztraukums. Tātad bēgle, kuru viņi bija redzēju�i pār laukumu skrienam, bija no cietuma izbēgusī noziedzniece Roze Holborna.

Fricis piepe�i sāpīgi iestenējās.

��obrīd mēs jūs novietosim kapu sarga dzīvoklī. Iet jūs, protams, nevarat un �eit jūs arī nevarat palikt guļot.�

Kamēr policists runāja, tālumā bija sadzirdams zirgu pakavu troksnis, un brītiņu vēlāk pieaulēk�oja pulciņ� �andarmu.

Zalcmanis pulciņa vadonim paziņoja, kas noticis, un tūlīt tika veikti vajadzīgie pasākumi.

Pēc maza brī�a ieradās arī �andarmi kājnieki. Da�i no tiem aiznesa ievainoto Frici uz kapu sarga dzīvokli, un pēc piecām minūtēm viss bars devās tālāk. Tikai da�i policisti atpalika, jo varēja notikt, ka bēgle mēģinātu bēgt pa �o ceļu atpakaļ uz pilsētas pusi.

�andarmi no visām pusēm aplenca me�u. Jātnieki turpretī devās me�ā iek�ā, jādami pa ce|u, kas aizveda uz Brunavu un citām mazākajām pilsētiņām.

Pārējie policisti pārmeklēja me�u uz visām pusēm, un varēja cerēt, ka Rozīte drīzā laikā kritīs gūstītāju rokās.

Nabaga Rozīt, lai tu tagad ietu, kur iedama, visur tu atradīsi ceļu aizsprostotu.

�Stundas laikā mums noziedzniece būs rokā,� �andarmu priek�nieks sacīja, un tā arī notika.

71. nodaļa.

Atkal fon Gumarova kunga zālēs ritēja jautra dzīve.

Jaunie pāri atkal griezās pie mūzikas skaņām, vecās jaunkundzes slavēja savu tiklību, un Bulan�ē kungs lielījās ar savām uzvarām, kamēr spēļu zālē daudzi izmēģināja savu laimi.

Starp viesiem atradās arī grāfs Alberts.

Viņ� jau pēc dabas bija kaislīgs spēlmanis, bet �odien viņ� vēl nebija spēļu zālē bijis, lai gan it kā kāda noslēpumaina vara viņu vilktin vilka pie zaļā galda.

Viņ� lūkojās zālē apkārt, kamēr viņa acis atdūrās pie skaistākās mei�as, pie �anetes Marsas.

Grāfs, līdz�inējo piedzīvojumu izskolots, domāja, ka tā viņu atkal nemaz neievēros.

Bet sev par lielu prieku viņ� pamanīja, ka viņa sekretārs Emīls Bergers bija kā mīlestības vēstnesis visai veikli rīkojies, jo tā, laipni galvu palocīdama, saņēma viņa sveicienu.

Viņa norādīja ar roku uz puķu buķeti, ko grāfs tai bija piesūtījis ar savu sekretāru un ko viņa bija piespraudusi sev pie krūtīm. Labu brīdi viņa ar savām skaistajām acīm nolūkojās uz grāfu.

Grāfs bija aiz prieka kā apreibis.

�odien ap pusdienas laiku viņa sekretāra māsa bija to apciemojusi un brīdinājusi viņa sargeņģeļa uzdevumā. Grāfs pazina �o sargeņģeli, viņ� zināja, ka tā ir Marija Dumonte. �

Grāfs saprata, ka Marija viņu vēl arvien mīlēja tāpat kā senāk.

Gumarova kunga viesību telpās ieiedams, viņ� vairs ne domāt nedomāja par nabaga pievilto mei�u.

Viņa krūtis tagad pildīja kaislīgas ilgas � viņ� gribēja katrā ziņā iegūt �aneti Marsu.

Cik savādi bija likteņa ceļi!

Stundu pirms balles sākuma �anete Marsa bija bijusi pie sava mīļākā, Henriha Marlota niknākā ienaidniekajtālie�a Nikolo un labu brīdi ar to nopietni sarunājusies.

�ī saruna bija ļoti svarīga un attiecās uz cīņu, kuru drīzumā vajadzēja uzsākt pret Henrihu Marlotu.

Marlots vēl neko nezināja, bet jau pēc da�ām dienām viņu vajadzēja piespiest uzņemties �o cīņu, kura tad notiks uz dzīvību un nāvi. Ka Henrihs Marlots �ajā cīņā tiks uzvarēts, par to ne�aubījās nedz itālietis, nedz �anete Marsa.

Viņa pazudinā�ana bija izlemta.

Un �is pats Henrihs Marlots, kuru �odien nolēma pazudināt, bija ne vien nelaimīgā zeltkaļa Armanda Rigolta, bet arī visas Dumontu ģimenes nāvīgs ienaidnieks.

Kā mēs zinām, Marija Dumonte nekad nebūtu dāvājusi savu mīlestību grāfam Albertam, ja nebūtu klupis Armands Rigolts.

Un cik jauki! �anete Marsa, biedrodamās ar itālieti un palikdama par viņa atrieb�anās ieroci, līdz ar to kļuva arī Marijas nelaimīgā līgavaiņa Rigolta atriebēja.

Tāpat arī �anete Marsa, grāfa sekretāra Emīla Bergera pamudināta, ievilināja grāfu savos tīklos un to izpostīja, atriebdamās par Marijas Dumontes pievil�anu.

Tātad abi, tiklab Armands Rigolts, kā arī Marija Dumonte bija atradu�i savu atriebēju.

Bet �ī atriebēja bija skaista, iekārojama mei�a �anete Marsa � un tā cilvēka mīļākā, kuram bija jākrīt par �īs atriebības upuri.

Ar slepenu prieku grāfs Alberts tagad noskatījās, ka skaistajai dejotājai vaidziņi pietvīka.

Vai tā bija uzlēco�as mīlestības rīta blāzma?

Grāfs, kuram par �anetes agrāko dzīvi nebija ne jausmas, vismaz tā domāja.

Tas bija viņas skaistuma savaldzināts un klusi gavilēja par spo�o uzvaru, ko tas bija guvis un kura katrā ziņā pamodinās viņa draugu skaudību.

�anete Marsa jau sen bija pāri tam laika posmam, kad mēdz parādīties �ī rīta blāzma, viņa nenosarka arī no grāfa izaicino�ajiem skatieniem.

Viņas domas kavējās pie itālie�a, kura atriebības nodomu tai vajadzēja veicināt aiz glu�i savādiem iemesliem, ar kuriem mēs iepazīsimies kādā no nāko�ajām nodaļām.

Grāfs labu brīdi, it kā visu pasauli aizmirsdams, nolūkojās uz skaisto �aneti, beidzot viņ� vairs nevarēja valdīties, tas piesteidzās viņai klāt un uzlūdza uz valsi.

Un �anete pieņēma viņa uzaicinājumu.

Tā dusēja viņa rokās un tam cie�i pieglaudās, tā viņi apkampu�ies griezās pa zāli.

Grāfam likās, it kā viņ� atrastos pa�ās debesīs � tajās debesīs, par kurām iemīlēju�ies mēdz sapņot.

Deja beidzās, grāfs aizveda savu partneri atpaka| un tad mēģināja uzsākt ar to sarunas.

Bet �anete viņam atbildēja īsi un izklaidīgi.

Likās, it kā viņas tum�ajās acīs pamirdzētu asara; piepe�i viņa kā slāpdama un ilgodamās palūkojās uz grāfu.

Tas klusu gavilēja. Tagad viņ� bija cie�i pārliecināts, ka �anete piederēja viņam.

�anete Marsa izvilka no kabatas smalku zīda lakatiņu un apvēdināja sev pieri un vaigus.

��eit ir ļoti karsts,� grāfs teica, gribēdams jel kaut ko teikt. �Domāju, ka spē|u zālē gaiss būs vēsāks.�

Dejotājas bālie vaigi piepe�i pieņēma dzīvāku krāsu, un tā ātriem soļiem gāja caur zāli.

Grāfs brīnīdamies pakratīja galvu.

Dīvaina mei�a!

Viņ� bija gribējis tai piedāvāt savu elkoni, bet �anete tik ātri aizsteidzās projām, ka viņ� to nepaguva.

Viņ� jau gribēja steigties tai pakaļ, bet tad atmeta �īs domas, negribēdams vērst uz sevi citu viesu uzmanību, un tāpēc viņ� ieradās spēju zālē da�as minūtes vēlāk.

�anete jau sēdēja pie zaļā galda. Tagad viņa pacēla acis un, grāfu ieraudzīdama, lika atkal lielāku summu uz sirds kungu. Grāfs darīja to pa�u attiecībā uz sirds dāmu, un spēle sākās.

Tīri par brīnumu grāfs �odien ne vien paspēlēja, bet da�u reizi pat vinnēja diezgan ievērojamas summas, un, kas tas brīni�ķīgākais,� viņ� tās vinnēja no savas pretspēlētājas.

Varēja būt pagājusi kāda stunda.

Tikpat grāfs, kā arī �anete bija spēlēju�i ar mainīgu laimi un iznākums bija, ka grāfam beidzot kabatā atradās par da�iem simtiem franku vajrāk, nekā spēles sākumā.

Tagad �anete Marsa piecēlās, un grāfs, viņas izturē�anās iedro�ināts, piedāvāja tai elkoni, ko tā arī pieņēma.

Viņa, drusku galvu palocīdama, atsveicinājās un atstāja spēļu zāli pie grāfa sāniem.

Viss �is skats nebija palicis nepamanīts. Divas acis uzmanīgi vēroja grāfu un dejotāju.

Tas bija grāfa sekretārs Emīls Bergers, kas, kāda loga iedobumā stāvēdams, citu nepamanīts lūkojās uz savu upuri.

�ad un tad viņ� nozīmīgi saskatījās ar fon Gumarovu, un likās, it kā viņ� dotu zīmi, kad grāfam jāvinnē un kad jāpaspēlē.

Kad grāfs ar skaisto dejotāju pie sāniem atstāja zāli, Emīla lūpās parādījās zobgalīgs smaids, un tas �ukstēja:

�Drīz es bū�u atriebies!�

�Uz kuriem, cienīgā jaunkundz?� grāfs brīnīdamies vaicāja, redzēdams, ka dejotāja iet uz durvīm.

�Uz mājām,� viņa vienkār�i atbildēja.

�Ah, un es domāju, ka man būs tas prieks...�

�Nē, mans draugs, nekādu prieku!�

�Vienu valsi,� grāfs lūdzās.

�Citu reizi.�

Un, kad grāfs apmulsis palika stāvot, viņa, �ķelmīgi smaidīdama, sacīja:

�Vai jūs patiesi būsiet tik negalants un atjausiet man vienai pa�ai iet līdz saviem ratiem?�

Grāfs pasteidzās no jauna piedāvāt viņai elkoni. Tad viņ� to aizveda līdz ratiem, kas jau gaidīja pie nama durvīm. Veikli paklanīdamies, viņ� atvēra karietes durvis.

�anete jau bija uzlikusi kāju uz kāp�ļa un patlaban gatavojās iekāpt karietē, kad viņa pagriezās atpakaļ un visnevainīgākajā vientiesībā vaicāja:

�Ai, grāfa kungs, vai jūs esat zadzis arī tās skaistās puķes, kuras man atsūtījāt?�

Grāfs apmulsa.

�Zadzis?� viņ� atkārtoja.

�anete Marsa skaļi iesmējās.

�Nu jā, jūs man atsūtījāt tās skaistās puķes, un tikpat skaistās dzejas. Dārznieku, kuram jūs esat zadzis dzejas, sauc par Heinrihu Heini. Kā gan sauc to dārznieku, kuram jūs esat zadzis �os skaistos ziedoņa bērnus?�

Grāfs rādīja it muļķīgu seju.

Viņ� jau bija uzdevis savam sekretāram likt sacerēt lirisku dzejoli kādam no tiem jaunajiem dzejniekiem, kuru visur papilnam, bet nu viņ� dabūja zināt, ka tas dzejas bija vienkār�i norakstījis.

�Nu, nu,� un �anete atkal mīļi un skaļi iesmējās, �jums nevajag baidīties, ka policija jūs par �o zādzību sauks pie atbildības, jo Heinrihs Heine vēl arvien paliek diezgan bagāts vīrs, kaut viņam arī kāds nabaga kavalieris nozagtu da�as labas domas.�

Grāfs sakoda lūpas. Viņ� nezināja, vai �o skaisto, dzēlīgo �ūsku tagad samīdīt, vai skūpstīt.

Bet lai varētu skūpstīt, tad vispirms tai vajadzēja atņemt indi, un lai to samīdītu � jaunību un skaistumu.

�Jūs aizmirstat, ka dzejnieku gars aicināts būt par tulku starp mīlo�ām sirdīm,� viņ� atbildēja, palīdzēdams dejotājai iekāpt ratos.

�Tad jau man �ī vācu dzejnieka gars pārtulkojis tādu valodu, kuru es vēl arvien nesaprotu.�

�Neviens par to nav nelaimīgāks par mani.�

�Jūs jokojat, grāf.�

�Nebūt ne.�

�Un kāda interese jums par to būtu?�

�Es vēlētos, lai jūs �o valodu censtos saprast drusku labāk.�

�Nu, varbūt, ka es to saprastu labāk, ja jūs nesauktu palīgā dzejnieku garus un ja jūs kādreiz savas mui�nieka kājas nebaidītos aptraipīt ar putekļiem, apciemodams nabaga dejotāju, tad es jūsu sirdij pa�ai atļautu būt par savu tulku.�

Pēc �iem vārdiem �anete sniedza grāfam savas rociņas. Viņ� gribēja tās noskūpstīt, bet �anete ātri atrāva rokas atpakaļ, paklak�ķināja ar mēli, un nāko�ajā acumirklī rati aizbrauca.

Grāfs kā sapņodams noskatījās ratiem pakaļ un tad līksmi nomurmināja:

�Mazais velnēn, tu tomēr esi eņģelis.�

Neviens tagad nebija laimīgāks par grāfu Albertu. Ar priekā starojo�u vaigu viņ� steidzās atpakaļ uz spēļu zāli.

Viņ� apsēdās atkal pie zaļā galda, cerēdams, ka tagad, kad viņam mīlestībā laime bija uzsmaidījusi, tā viņam uzsmaidīs arī spēlē.

Nabaga grāf, cik rūgti tu maldies!

Tagad viņ� zaudēja vienā laidā, un likās, ka �oreiz pie viņa pilnā mērā piepildījās vecā paruna: �Kam laime mīlestībā, tam nelaime spēlē�.

Ausa jau rīts, kad grāfs pārnāca savā dzīvoklī. Priek�istabā tam nāca pretī viņa sekretārs.

�A, mīļais draugs, jūs jau mājās!�

�Jūsu dēļ, grāfa kungs.�

�Ko � manis dēļ? Es jūs nesaprotu!�

�Mans pienākums ir jūs brīdināt.�

�No kā, mīļais draugs?�

�Jūs �onakt spēlējāt uz lielām summām un jums bija nelaime . ..�

�Nieki, gan jau es atkal atvinnē�u.�

�Un tomēr, grāfa kungs, es daru jūs uzmanīgu, ka jūs, gribēdams to atgūt, varat visu paspēlēt.�

�Vai jūs patie�ām domājat, ka man būs tāda nelaime?�

�Vaļsirdīgi runājot � jā.�

Grāfs bija pārāk labsirdīgs un tādēļ sava sekretāra izturē�anos neuzskatīja par nepieklājīgu. Viņ� turēja Emīlu Bergeru par savu draugu un uzlūkoja viņa vārdus par labi domātu brīdinājumu.

Bet viņ� bija arī diezgan vieglprātīgs, lai �o brīdinājumu neievērotu, un sekretārs, protams, to arī nemaz negaidīja un nevēlējās, citādi viņ� nebūtu savam kungam aizrādījis, uz kurieni tāda dzīve var novest.

�Es nebaidījos,� grāfs drusku spītīgā balsī atbildēja. �Un tagad, kad jūs esat mani brīdinājis un domājat stāvēt man blakus kā mans sargeņģelis, es tikai īsti sāk�u spēlēt un saku jums, vecais draugs, ka es viena gada laikā kļū�u par desmitkārtīgu miljonāru.�

Priek� neilga laika vecais Dumonts zvērēja, ka grāfs Alberts gada laikā kļū�ot par viņa meitas laulāto draugu.

Tagad, mīlestības reibonī, grāfs nozvērējās tajā pa�ā laikā kļūt par desmitkārtīgu miljonāru, turpretī Emīls Bergers bija nozvērējies īsā laikā grāfu padarīt par ubagu.

Kuram no viņiem izdosies savu zvērestu izpildīt?

Bet vēl tika zvērēts kāds ceturtais zvērests � tas nāca no Marijas �ķīstās, mīlestības pilnās sirds.

Viņa bija zvērējusi, ka tā visiem spēkiem pūlēsies grāfu izsargāt no viņam nodomātā ļaunā likteņa.

Kamēr grāfs sēdēja pie kār�u galda un pazaudēja vienu naudas summu pēc otras, kamēr visas viņa domas kavējās pie skaistās, prātu apreibino�ās �anetes, tikmēr kādā citā vietā bezmiega nakti pavadīja augstsirdīga jaunava � tā bija Marija Dumonte.

Pie viņas gultas sēdēja Emīla Bergera māsa Paulīne.

Jau pusdienas laikā viņa bija Marijai pavēstījusi, kādi panākumi biju�i viņas apciemojumam pie grāfa; tagad viņai vajadzēja to atkārtot un atbildēt uz daudzajiem jautājumiem.

�Vai viņ� par mani domā � vai viņ� mani vēl mīl?� Marija bija vaicājusi, un Paulīnei nācās grūti uz to atbildēt.

Vai lai viņa saka patiesību? Vai lai viņa atzīstas, ka grāfam tagad galvā glu�i citādi plāni, ka tas ne domāt nedomā par to mei�u, ko viņ� ar saviem mīlas zvērestiem pievīlis?

Nē, sirds viņai neļāva to teikt!

Jeb lai viņa Marijas sirdī atkal pamodina cerības? Vai lai viņa tai saka, ka grāfs to vēl arvien kaislīgi mīl?

Arī to viņa nedrīkstēja! Tāpēc viņa raudzīja Marijas domām dot citu virzienu, un, kad viņai tas neizdevās, tā savā parastajā vienkār�ībā sacīja:

�Pacietieties, nabaga draudzenīt, grāfs ir gan vieglprātīgs, bet no sirds labs cilvēks. Kas zina, vai viņ� jau neno�ēlo savu izturē�anos un vai viņ� tādēļ nav meties prieku virpulī, lai apklusinātu savu sirdsapziņu.�

Marija sāpīgi nopūtās.

�Es jau sen esmu atsacījusies no visām cerībām un no viņa. Es tikai vēlos to, lai mans Ernests netop iegrūsts postā un nekļūst nelaimīgs. Es runāju ar tavu brāli,� viņa pēc brītiņa turpināja, �tas man apsolījās palikt par viņa sargu.�

Paulīne domīgi nolūkojās uz savu draudzeni.

�Vai ne, Paulīn, es jau varu tavam brālim uzticēties.�

Paulīne pamāja gan ar galvu, tomēr viņas sirdī pamodās ba�as. Da�reiz viņu pārņēma �ausmas, kad tā lūkojās sava brāļa acīs, kuru skatiens brī�am bija dzestrs, brī�am atkal kaisls un dedzīgs, un viņai likās, it kā Emīlam nepavisam nebūtu to īpa�ību, kādas no grāfa Alberta sargeņģeļa varētu prasīt.

Bet viņa vēl apkaroja �īs �aubas, un it sevi�ķi viņa pūlējās tās slēpt no savas draudzenes.

Viņa apņēmās brāli vērīgi uzmanīt un ar spēcīgu roku viņu savaldīt, ja tas sāktu rīkoties pēc sava prāta.

Marija Dumonte, kura, kā likās, Paulīnei nolasīja �īs domas no acīm, atkārtoja savu jautājumu:

�Vai ne, Paulīn, es varu viņam uzticēties?�

Tagad Paulīnei vajadzēja atbildēt.

�Protams, mīļā draudzene, jūs varat manam brālim uzticēties, un bez tam arī es pēc iespējas grāfu apsargā�u.�

�Paldies par �ādiem vārdiem, mīļā draudzene; mēs gan esam nespēcīgas sievietes un daudz ko nespējam.�

Marija noskūpstīja Paulīni uz pieres.

Bija jau vēla nakts, kad pēc Marijas lūguma arī Paulīne beidzot devās pie miera. Viņas abas gulēja vienā istabā, jo Marija bija vēlējusies, lai draudzene vienmēr būtu tuvumā.

Paulīne novēlēja labu nakti un aizgāja gulēt.

Pagāja vairākas stundas, bet aizmigt viņa nevarēja. Dzirdēdama Mariju dziļi un vienmērīgi elpojam, tā priecājās, ka vismaz draudzene aizmigusi saldā miegā � tā viņa domāja.

Marija to bija pilnīgi iepazīstinājusi ar savu bēdīgo noslēpumu, un viņa tagad par to prātoja.

Bet gandrīz pa�ai nemanot, viņas domas aizlidoja uz grāfa dzīvokli pie brāļa, un iek�ējā balss viņai uzsauca: neuzticies savam brālim, viņ� nav vis grāfa draugs, bet ienaidnieks.

Piepe�i Marija gultā pakustējās un klusu vaicāja:

�Mīļā Paulīn, par ko tu domā?�

Paulīne satrūkās; negribēdama atbildēt, tā izlikās, it kā viņa būtu aizmigusi.

Bet Marija atkārtoja savu jautājumu un piemetināja:

�0, es zinu gan, ka tu vēl neesi ne brītiņu bijusi aizmigusi. Ai, arī es nespēju gulēt � man arvien liekas, it kā viņam draudētu lielas briesmas.�

�Nomierinies, mīļā draudzene. Taisnību sakot, arī es patlaban par tevi domāju,� Paulīne atbildēja.

�Par mani?� Marija apjukusi vaicāja. �Par manu ... stāvokli...�

�Nē, nē, par tavu labo sirdi, kura nepazīst nedz dusmas, nedz atriebību, bet kuru pilda vienīgi mīlestība.� ■

�Ai, Paulīn, es esmu ļoti nogurusi. Daudzreiz man uznāk domas, ka labāk būtu, ja es nomirtu.�

Un, kamēr nelaimīgā Marija ilgojās pēc nāves un par grāfu un savu likteni raudāja rūgtas asaras, tikmēr arī �is vieglprātīgais vīrietis nomodā valstījās savā gultā.

Tomēr viņ� nedomāja vis par Mariju, ko tas bija padarījis nelaimīgu, bet tikai skaistās �anetes tēls tam lidoja acu priek�ā.

Kārigi viņ� izstiepa rokas, it kā viņa priek�ā jau atrastos pati skaistā mei�a, kuru viņ� gribēja apkampt.

Otrā rītā viņa istabā ienāca Emīls.

�Labi, ka jūs ienācāt, mīļais Emīl, man jāpārrunā ar jums svarīgas lietas.�

Pār Emīla seju pārlaidās smaids.

�Atļaujiet, grāfa kungs, ka es jums vispirms nolieku pie kājām savus laimes vēlējumus.�

Grāfs rādīja vislaipnāko seju.

�Jums nu gan ir tiesības man laimes novēlēt, bet mans pienākums, turpretī, ir jums pateikties.�

Sekretārs noraido�i pakratīja galvu.

�Lūdzu, grāfa kungs, �o mazo pūliņu dēļ nav vērts runāt. Neviens tik sirsnīgi par to nepriecāsies, kā es, kad jūs būsiet guvis �ādu apskau�amu uzvaru.�

�Tik tālu mēs vēl neesam.�

�Es tomēr domāju ...�

�Vēl es neesmu pārkāpis pār viņas dzīvokļa slieksni.�

�Domāju, ka jūs to �odien izdarīsiet.�

�Hm, ielūgusi viņa mani ir gan.�

�Nu, kādēļ jūs vēl kavējaties?�

Grāfs pakasīja sev aiz auss.

�Nezinu � viņa jau Parīzē labi pazīstama ... ļaudīm varētu durties acīs, ja es dienas laikā apciemotu viņas dzīvokli...�

Sekretāram vajadzēja pasmaidīt.

Un izklausījās jau arī jocīgas �īs bailes no ļau�u valodām � no to ļau�u, kuri uzskatīja par atļautu visu, kas vien vēl spēja kairināt viņu notrulinātos* jutekļus.

Grāfs patiesi kaunējās dienas laikā ieiet dejotājas dzīvoklī, baidīdamies par savu godu un labo slavu.

Toreiz, kad viņ� lauza savu Marijai Dumontei doto vārdu un pievīla cienījama vīra meitu, viņ� neba�ījās vis par savu godu.

�Jums nav ko baidīties, grāfa kungs,� sekretārs smaidīdams sacīja, �es, protams, jau vakar, aiznesdams jūsu sirdsdāmai dzejoli un ...� �Heines dzejoli,� grāfs viņu pārtrauca, ļauni smīnēdams.

�Glu�i pareizi,� sekretārs mierīgi turpināja. �Pasniegdams viņai �o jauko dzejoli un skaistās puķes, es pierunāju �anetes jaunkundzi, lai tā atstāj savu vietu teātrī, un viņa to apsolījās darīt.�

�Ak, tā ir cita lieta!�

�Es jau domāju, ka jūs, grāfa kungs, pastāvēsiet uz to, lai jūsu mīļākā apdzīvo viskrā�ņāko dzīvokli, kāds vien Parīzē atrodams, un, lai izlīdzinātu starpību starp viņas tagadējo un nāko�o mājokli, es lūdzu �anetes jaunkundzi ievākties jaunā dzīvoklī.�

�Tas ir ļoti gudri darīts.�

��orīt agri jūsu sirdsdāma jau būs ievākusies jaunajā dzīvoklī.�

�Un kur?�

�Lavetes ielā.�

�Hm, �ī jaunā dzīvokļa izvēle dara jums godu, mīļais draugs,� grāfs izsaucās, un acis tam spulgoja aiz prieka.

�Kādā ziņā?� sekretārs brīnīdamies vaicāja. �Jūs jau vēl nemaz nepazīstat jauno dzīvokli.�

�Nav arī nemaz vajadzīgs; man pietiek ar to, ka līdz turienei tikai da�as minūtes ko iet.�

�Sacīsim labāk, da�as sekundes.�

Grāfs brīnīdamies paskatījās uz savu sekretāru.

�Vai jūs nebūtu tik laipns un neieietu savā guļamistabā?�

�Kādēļ?�

�Es lūdzu atļauju jūs uz turieni aizvest.�

�Labi,� grāfs atteica, sākdams skaļi smieties. �Laikam gan būs kāds jauks pārsteigums.�

�Varbūt,� sekretārs noslēpumaini atbildēja un aizvilka grāfu pie guļamistabas loga.

�Vai jūs redzat pretējo namu?�

�Nu, domāju, tas ir liels diezgan.�

�Vai jūs redzat debeszilos aizkarus pie otrā stāva logiem?�

�Tie viegli ieraugāmi.�

�Tur atrodas jūsu mīļākās buduārs.�

Grāfs kļuva tik priecīgs, ka apkampa savu sekretāru un izsaucās:

�Cilvēk, jūs esat izpelnījies nevīsto�u slavu!�

Nabaga grāf! Savā vieglprātībā tu nesajēdz, ka tas ir tavs ļaunais gars, kura nagos tu tagad atrodies.

Apmēram stunda bija pagājusi. Pa to laiku mums bija papilnam izdevības iepazīties ar �anetes Marsas jauno dzīvokli.

Tas sastāvēja no trim istabām, kuru logi atradās uz ielas pusi, iepretī grāfa dzīvoklim.

Dzīvoklis bija it patīkami ierīkots, istabas lietas bija gan greznas, bet ar gaumi izmeklētas, tāpat arī tas nebija pārblīvēts, bet atstāja turīgu iespaidu.

Pie logiem auga ziedo�as puķes, un �os smar�ojo�os ziedoņa bērnus �anete kopa ar tādu mīlestību, it kā tie būtu viņas pa�as bērni.

Vai patiesi bija domājams, ka �ī dejotāja, kura tagad bija Emīlam Bergeram ierocis, kura bija arī drūmā itālie�a biedrene un kuras pagātne bija diezgan raiba,� vai bija domājams, ka tā atrada patik�anu pie �īm puķēm un glītā mājokļa iekārtojuma.

Jeb vai tā bija tikai izlik�anās?

Vai viņa caur to gribēja grāfu vēl vairāk valdzināt?

Ne �o ne to � tie bija tikai untumi.

So dzīvokli viņa apdzīvoja viena pati. Kādas vecas sievas uzdevums bija apsargāt viņas labo slavu un kāda jauna mei�a bija pieņemta par apkalpotāju.

Pulkstenis varēja būt desmit priek�pusdienā, kad ārā pie durvīm piezvanīja.

Kalpone patlaban nodarbojās ar savas kundzes ģērb�anu.

�Valij, ej paskaties, kas tur nāk.�

Valija, glīta, maza auguma gai�mate, nozuda un drīz atgriezās atpakaļ ar vizītkarti.

�Grāfs Ernests Alberts,� �anete lasīja.

�Es lieku grāfa kungu lūgt...�

Valija izsteidzās atkal laukā un, kad tā bija grāfu ielaidusi, viņa, �ķelmīgi smaidīdama, atkāpās.

Grāfs bija glīti ģērbies. Paklanīdamies tas tuvojās �anetei.

�Beidzot, skaistākā no visskaistākajām, man atļauts ienākt jūsu noslēpumainajā valstībā.�

�Jūs jau atkal sākat dzejot, grāfa kungs!� �anete smiedamās iesaucās. �Lūdzu sēdieties.�

Pie tam viņa grāfam pastūma mīkstu sēdekli, uz kura tas apsēdās. �anete pati uz mīkstā dīvāna izlocījās diezgan kairino�ā pozā.

Grāfs gribēja kaut ko teikt, bet vispirms viņ� pēto�i paskatījās uz savu nāko�o mīļāko, un tam vajadzēja atzīt, ka viņa vēl nekad tam nebija likusies tik burvīgi skaista, kā �ajā acumirklī.

Un nebija arī nekāds brīnums.

Tā bija tērpusies baltā, plānā apģērbā, kas atstāja kailu viņas balto kaklu un apaļos plecus.

�Nu, runājiet jel, mans cienījamais skolotāj,� �anete Marsa uzsāka valodu jautrā balsī.

Grāfs nenovērsa no viņas savas acis nevienu mirkli.

�Jūs saucat mani par skolotāju?� viņ� stomīdamies vaicāja.

�Vai jums nepatīk �is nosaukums?�

�Cits nosaukums man patiktu labāk.�

�Un tomēr jūs esat atnācis sniegt man pamācību.�

�Jums taisnība,� grāfs ātri iesaucās. �Gribu jums sniegt pamācību, un, protiet, sir�u valodā.�

�Tad lūdzu sakiet.�

�anete Marsa izrunāja �os vārdus tik dzestrā, metāliskā balsī, ka grāfs glu�i vai izmisa.

Atkal uz brītiņu iestājās klusums.

�Vispirms, mans skaistais bērns,� grāfs beidzot uzsāka, pa�ķielēdams uz �anetes kailajiem pleciem, �vispirms man jums jāsaka, ka es nebūtu vis kā skolotājs pie jums nācis, ja man nebūtu cerību atrast labu un paklausīgu skolnieci, kas manas pamācības pieņem.�

�Tas būtu ievads,� �anete zobojās.

�Man tālāk jāatzīstas,� grāfs turpināja, �ka �īs cerības pildīja manu sirdi jau no pirmā acumirk|a, kad jūs ieraudzīju, bet es arī nevaru noliegt, ka pat tagad, kad baudu to laimi uzkavēties jūsu tuvumā �ajā svētnīcā, �īs cerības tiek �urpu turpu svaidītas �aubu viļņos un tās var nogrimt, ja zaļais krasts, ko tās tālumā redz, nekad netiks tām piebīdīts tuvāk.�

�Tātad vēl arvien ievads,� �anete smiedamās sacīja, �es jūs lūdzu, grāfa kungs, kas ir �īs garās runas saturs?�

Pēc �iem vārdiem viņa izstiepa savu skaisto, apaļo roku, izņēma no kādas vāzes rozi un nevērīgi to saplucināja. Tā kā grāfs uz to nekādi nereaģēja, viņa turpināja:

�Jūs man esat nodziedājis veselu duci dziesmiņu, katru savā meldijā, bet saturs visām vienāds. Jūs esat manī iemīlējies, grāfa kungs, vai ne? Jeb jūs vismaz tā domājat?�

Grāfs paliecās uz priek�u �anetei tuvāk, bet tā atliecās vēl vairāk atpakaļ.

�Jā, es esmu iemīlējies!� viņ� kaislīgi izsaucās. �Esmu bezprātīgi iemīlējies � jūs, ne�ēlīgā.�

�anete savieba seju.

�Kādu pārestību jūs man darāt. Es nebūt neesmu ne�ēlīga, grāfa kungs.�

�Tātad jūs man atļaujat sevi mīlēt?� grāfs gavilēdams izsaucās.

�anete paraustīja plecus.

�Man jau gan to jāatļauj, to nevaru aizliegt,� viņa vienaldzīgā balsī atbildēja.

�Bet es prasu pretmīlestību � tikai ar �o balzamu jūs varat sadziedēt manu ievainoto sirdi! Jeb vai jūs gribat, lai mana sirds asiņodama iet bojā?�

�anete zobojo�i iesmējās.

Grāfs gribēja turpināt savu jūsmīgo valodu, bet viņa tam viegli uzsita uz pleca un sacīja:

�Izrunāsimies atklāti, tas ir, prozā, jo senāko dejotāju tādi jūsmīgi vārdi atstāj aukstu.�

��anete!�

�0, lūdzu! Smalki sulaiņi, brangs jājamzirgs un skaista mīļākā,� ar �īm trim lietām mūsu kavalieri mēdz lepoties un sev laiku pakavēt. Vienu no �īm lietām jūs gan tagad būsiet zaudējis, vai, labāk sakot, tā būs novītusi un jums apnikusi.� й Grāfs apmulsa. Glu�i neviļus viņam ienāca prātā nelaimīgā Marija Dumonte.

f. �Un tagad, grāfa kungs, jūs iedomājaties viņas vietā dabūjis citu. Vai man nav taisnība, mīļais?� :

�Bet labais, mīļais bērns, skaistā �anete...�

> �0, nekaunieties nemaz �o bērnu nosaukt īstajā vārdā, ar to jūs mani nebūt neapvainosiet �kulturālā sabiedrība ir gādājusi par to, ka skaista, nabadzīga mei�a vairs nemaz nevar nosarkt, kad kavalieris tai ierāda vietu blakus savam jājamajam zirgam.�

i Grāfs vēl vairāk apmulsa.

�Es jūs lūdzu, �anete, �ādi vārdi!�

�Nabaga jauneklis, kad viņ� paskolojies, var kļūt par zaldātu vai arī iestāties valsts dienestā, un sevi�ķi pie mums, Francijā, viņam ir cerības reiz tikt par ģenerāli vai ministru. Bet jaunai nabaga bārenītei, kurai trūkst naudas, lai varētu sev nopirkt vīru, un kura pārāk mīl dzīvi, lai varētu iestāties klosterī, jāstājas to mei�u barā, kuras tā sauktā labākā sabiedrība labprāt nepiemin, ja tā grib nodro�ināt savu nākotni. Liktenis arī mani par tādu izredzējis, tā ka esmu gatava kļūt par jūsu mīļāko.�

Tagad grāfs pietrūkās kājās.

��anete!� viņ� līksmi izsaucās, pie tam gribēdams viņu apkampt, bet �anete izvairījās.

Viņ� satvēra viņas rokas, bet viņa arī tās ātri atsvabināja.

�Vēl mēs neesam ar savu veikalu galā,� viņa dzestri sacīja.

�Skaistā puķe, jūs to saucat par veikalu, ko es uzskatu par viskarstāko mīlestību!�

�anete paraustīja plecus.

�Pēc tāda solījuma no manas puses jūs varēsiet saviem biedriem lielīties nevien ar brangāko jājamo zirgu, bet arī ar skaistāko mīļāko.�

�Kāda valoda, �anete! Nevis ar jums lielīties, bet jūsu rokās baudīt īstu laimi...�

�Atļaujiet man nobeigt! Grāfa kungs, es jums dodu tiesības dēvēt mani par savu mīļāko, rādīties ļaudīs pie maniem sāniem,� vārdu sakot, izrādīt mani aplūko�anai, visas citas tiesības es pataupī�u, kamēr atradī�u par derīgu tās no laba prāta jums dot.�

Grāfs rādīja skābu seju.

�Jums nevajag par to brīnīties, jo pat agrākajai dejotājai, pat nabaga mei�ai ir tiesības mīlēt pēc sava prāta, un tiesības, ko mīlestība dod un prasa,, jūs nevarat nopirkt tikai ar naudu vien, grāfa kungs, bet izpelnīties, ja jums pietiks dū�as un izturības.�

Grāfs arvien vairāk jutās vīlies.

�Un es jau domāju, ka esmu jūs ieguvis,� viņ� murmināja.

�Tad jūs esat maldījies, mans kungs!�

Grāfs rādīja saldi skābenu seju.

Nosacījumi, kādus �anete Marsa cēla priek�ā, viņam nebūt nebija pa prātam.

�Tas nu gan katrā ziņā ir savāds noteikums mūsu mīlestības līgumā,� viņ� sacīja, spulgojo�ām acīm nolūkodamies uz iekārojamo mei�u.

Tā tikai paraustīja plecus.

�Ja jums �is noteikums nepatīk, grāfa kungs, tad jūs varat no līguma atteikties. Es tikai piebildī�u to, ka fon Gumarovs, Bulan�ē un ikviens cits kungs �o noteikumu pieņemtu bez apdomas; jūs varat būt laimīgs, ka es jums dodu priek�roku.�

�Es jau atzīstos, ka par �o laimi esmu jums ļoti pateicīgs, bet tomēr ...�

Grāfs sāka stostīties.

�Runājiet jel,� �anete asā balsī sacīja.

�Nu, es domāju, ka jūs varētu mūsu nolīguma stingros noteikumus padarīt drusku mīkstākus.�

�anete pakratīja galvu.

�Jūs maldāties, lolodams tādas cerības. Vai nu nolīgums paliek tāds kā tagad, vai nekāds.�

�Un tad ...� grāfs drebo�ā balsī sacīja.

Viņ� atkal apklusa.

�Un tad,� dejotāja asā balsī nobeidza viņa iesākto teikumu, �ja jums �is nolīgums nepatīk, cienījamais grāfa kungs, tad uzskatiet �o sarunu par pirmo un pēdējo.�

Grāfs vairs nemēģināja grozīt viņas prātu.

�Nē, nē,� viņ� ātri izsaucās, �Es gribu atdzisu�o sirdi sasildīt un jūs iekarot, un kaut arī man kā savā laikā Jēkabam dēļ skaistās Raeles vajadzētu �etrpadsmit gadus gaidīt.�

Dejotāja piecēlās un sniedza grāfam roku.

�Ko jūs runājat par gadiem! Varbūt, ka jums jāgaida mū�ību, varbūt arī tikai dienu, ja ne pat stundu.�

�Vai tas būtu iespējams, dievi�ķīgā �anete!� grāfs jūsmīgi izsaucās.

�Iespējams ir viss � iznākums tikai atkarīgs no tā, kā jūs lietosiet savus iero�us, grāfa kungs.�

�Kā īsts bruņinieks,� grāfs atbildēja, spiezdams pie lūpām savas mīļākās roku. �Uz redzē�anos, manas sirds ķēniņiene! Uz redzē�anos, mana skaistā un nepielūdzamā.�

�anete smaidīdama paklanījās.

�Bet sagatavojieties uz karstu cīņu, mana skaistā �anete,� jo karstāka cīņa, jo saldāka uzvara.�

�Arī es esmu tādās domās,� �anete atbildēja un kairino�i pakustējās, tā ka grāfam visas asinis saskrēja sirdī.

Grāfs gāja uz durvīm, bet viņ� to darīja ar lielu vilcinā�anos; viņ� vislabāk vēl stundām ilgi būtu palicis pie �anetes.

Tā viņu pavadīja. Pie durvīm viņa atvadījās no grāfa, daiļi paklanīdamās.

Iziedams no nama uz ielas, grāfs paskatījās uz savas guļamistabas logiem. Viņam likās, it kā gar tiem kustētos ēna.

Ja grāfs nebūtu bijis tik apstulbots, tam būtu radusies neuzticība, bet tagad viņam tādas lietas nenāca ne prātā.

Smaidīdams viņ� �ukstēja:

�Aha, mans mīļais sekretārs laikam gan būs gribējis aiz loga aizkariem slepeni noskatīties, kā man veiksies. Nu labi! Viņam man jāpateicas par visu un arī par �o aplaimojo�o uzvaru.�

Apstulbotais cilvēks! Savam sekretāram vai draugam, kā tu viņu sauc, tev vajadzēs gan par visu pateikties! Protams, vispirms par trakulīgo izpriecā�anos, bet pēc tam par savu nelaimi.

Grāfa domas aizlidoja atpakaļ pie �anetes.

��ai mazajai galva ir īstā vietā,� viņ� murmināja. �Viņa grib, lai vispirms tu nes upuri, un tad arī viņa kaut ko upurēs. Manis dēļ � �is joks man maksās naudu, bet �im velna skuķim tomēr taisnība. Grāfam Ernestam Albertam tagad ir vissmalkākie sulaiņi, tam pieder visdārgākais Andalūzijas zirgs un visskaistākā mīļākā.�

Pāri ielai iedams, viņ� pēto�i paskatījās uz biju�ās dejotājas logiem.

Aiz zilajiem aizkariem stāvēdama, tā nolūkojās uz viņu. Viņu ieraudzījusi, tā laipni ar roku sveicināja.

Grāfs priecīgs iesteidzās savā dzīvokli, uzsteidzās pa trepēm aug�ā un iegāja savā guļamistabā, cerēdams no turienes ieraudzīt savu �mīļāko�. Bet �anete vairs nerādījās.

Tā nostājās spoguļa priek�ā, aplūkoja savu skaisto augumu un tad smaidīdama sacīja:

��ēl, ka �is grāfs nav tik bagāts kā Rot�ilds, es viņu padarītu par ubagu.�

Domīgi viņa nolūkojās uz savu attēlu spogulī, tad sāka jautri smieties.

�Aha, es jau domāju, ka varē�u viņu tādā veidā savaldzināt. Lai nu kā � es viņu iegrūdī�u postā nevis ar savu skaistumu, bet ar �o savādo nolīgumu!� viņa �ukstēja.

72. nodaļa.

Kā zināms, mēs atstājām Grietiņu tajā acumirklī, kad Rozīte aizbēga caur mazās istabiņas logu.

Tas bija noticis tik ātri, ka baronese pie labākās gribas nebija spējusi Rozīti aizkavēt. Bet tas arī nebūt nebija viņas nolūks. Zobgalīgi smīnēdama, viņa noskatījās Rozītei pakaļ.

�Tā viņa tomēr neizbēgs savam liktenim,� tā nodomāja pie sevis.

Ausīs tai sitās balsu kņada un bērnu klieg�ana. Dora domāja, ka Rozīte kuru katru acumirkli kritīs gūstītāju rokās.

Ka tas nenotika, vismaz tagad vēl ne, to jau mēs zinām no iepriek�ējām nodaļām.

�Man jāiet; labāk būs, ja mani �eit vairs neatradīs, kad Roze būs atvesta atpakaļ,� viņa �ukstēja.

�ajā acumirklī Grietiņa atkal iznāca no blakusistabas, kur tā bija noskatījusies, kā Rozīte aizbēg.

Tā bija bāla un drebēja aiz uztraukuma. Rokas �ņaudzīdama, viņa pienāca baronesei klāt.

�Ak Dievs, ja tā nabadzīte tiks sagūstīta ...� viņa izsaucās.

�Tas būtu no�ēlojami,� Dora atbildēja.

�Tad viņu atkal aizvestu atpakaļ uz cietumu.�

�Protams.�

�Un to jūs sakāt tik vienaldzīgi?�

�Es nespēju viņas likjeni mainīt.�

Grietiņai acis iezvērojās, tā piegāja baronesei klāt un draudo�ā balsī iesaucās:

�Jūs esat pie tā vainīga ...�

�Pie kā, mana mīļā?�

�Jūs vēl vaicājat? Vai jūs ar savu skaļo klieg�anu nepievērsāt nabadzītei ļau�u uzmanību?�

Dora ķēra ar roku sev pie pieres, it kā pūlēdamās sakārtot savas domas.

�Vai es to patiesi būtu darījusi?� viņa murmināja.

Tad, it kā piepe�i no sapņa pamozdamās, viņa piemetināja:

�Ak Dievs, ja nu es patie�ām būtu vainīga! Un es vēl kavējos �eit, kamēr mana nabaga māsīca ...�

Viņa piepe�i sāka �ņukstēt.

�Nē, nē, tas nedrīkst notikt. Rozīte, nekrīti izmisumā! Es tevi apsargā�u!� Tā iesaukdamās, viņa steidzās laukā.

Protams, ka viņai nenāca ne prātā steigties Rozītei palīgā, un tā jau arī bija, taisnību sakot, priek� Rozītes īstā laime.

Dora aizsteidzās uz tuvāko ormaņu piestātni, bet, nevienu ormani neatradu�ai, tai vajadzēja kājām doties uz mājām.

Beidzot viņa sasniedza savu dzīvokli. Fanija nāca tai pretī.

�Vai kāds mani meklēja?�

�Nē, cienīgā baronese.�

�Tagad es neesmu runājama. Atraidi katru ciemiņu.�

�Kā pavēlat, baronese.�

Istabas meita palika stāvot un apjukusi knibinājās ap priek�autu.

�Nu, uz ko tu vēl gaidi?�

�Ai, cienīgā kundze, bet... kad ...�

Viņa apklusa un nolaida acis.

�Nu runā jel!� baronese skarbā balsī pavēlēja.

�Es domāju, ja nāktu kāds kungs... tāpat kā �orīt... tiesas kungs.�

�Tas tev, protams, jālai� iek�ā.�

�Un kad...�

Dora k|uva nepacietīga.

�Ja grāfs Roten�teins nāktu?�

�Gudriniece! Izpildi manu pavēli un labi! Tu jau zini gan, kas tev darāms.�

Baronese sadusmota uzgrieza kalponei muguru. Bet tā bija gudra diezgan, lai kundzes vārdus iztulkotu pareizi.

�Hahaha, baronese sargāsies viņu atraidīt,� tā nosmējās.

�Kaut jel viņ� nāktu,� Dora murmināja, ieiedama savā buduārā.

�Man vajadzēs viņu vēlreiz apciemot, bet, zināms, atkal veltīgi.�

Pie �iem vārdiem viņas seja aptum�ojās.

�Es varētu uz viņu dusmoties, ja viņu tik_# dedzīgi nemīlētu,� viņa nomurmināja.

Dorai bija taisnība, tā patiesi mīlēja grāfu, un �ī mīlestība padarīja �o citādi nocietināto intriganti nespēcīgu.

Tā vis grāfu nenosodīja, bet piedeva viņam gan tā ilgo izpalik�anu, gan to, ka viņ� nebija rādījies viņas dzim�anas dienā, gan to, ka viņa nekad to nevarēja atrast mājās.

Un, ja viņai sirdī kādreiz radās dusmas, tad kaislība tās apkaroja.

Tā tas notika arī tagad.

Viņa gan dusmojās uz savu neuzticīgo mīļāko, kur� neparādīja ne mazāko ilgo�anos pēc savas mīļākās, bet tad atkal dedzīgā kaislība ņēma virsroku, un tā apņēmās grāfu vēl �odien apciemot.

Viņas domas pievērsās citām lietām. Tā domāja par Rozīti. Vai tā jau būs apcietināta?

Divas stundas jau bija pagāju�as, kop� Rozīte bija aizbēgusi no Grietiņas dzīvokļa, un nebija nemaz domājams, ka nelaimīgajai izdosies izbēgt no saviem gūstītājiem.

�īs domas Doru aplaimoja.

�Tagad viņu atkal ieslodzīs cietumā un nu viņu turēs stingrāk, un tai vairs nebūs iespējams izbēgt.�

Baronese arvien vairāk uztraucās.

�Tagad ir decembris, pēc nedaudzām dienām sapulcēsies zvērināto tiesa � nudien! Laime man ir labvēlīga, bēgli vēl īstā laikā dabūs rokā � vēl īstā laikā, jo tad manu māsīcu notiesās uz nāvi!�

Baronesei seja saviebās.

�Bet ja nu viņai tomēr izdotos izbēgt? Nē, nē, tas nedrīkst notikt! Un tad, grāf, mūs nekas vairs nedrīkstēs �ķirt! Bet vai tas maz iespējams, ka mūs vēl tagad kaut kas spētu �ķirt? Nē, nē, tikai tavas senākās mīļākās tēls tev laikam gan da�u reizi rādās acu priek�ā! Bet drīz tu viņu aizmirsīsi, kad tā būs nosodīta.�

Dora uzbudināta staigāja �urpu turpu pa istabu. Beidzot viņa apsēdās un domīgi atbalstīja galvu uz rokām.

�Kad es visu tā pārdomāju,� viņa pēc brītiņa turpināja, �kad es visu labi pārdomāju, tad man da�reiz iekrīt prātā, vai patiesi bija vajadzīgs �āds briesmīgs upuris, lai es grāfu iegūtu?�

Auksti drebuļi viņai pārskrēja.

�Bet ko es runāju par upuri? Lai paliek! Notiku�as lietas vairs nav labojamas, un es tās arī negribu labot � nē, nē, manam tev būs būt, grāf, tev būs man piederēt visu mū�u.� _t

Viņa tikko bija �os vārdus izrunājusi, kad pie durvīm no�ķindēja zvaniņ�. Dora pietrūkās kājās.

�Kas tur nāk?� viņa izsaucās.

Uztraukums kļuva arvien lielāks.

�Kas tas ir? Vai man no kaut kā jābaidās? Nē, nē, mana sirdsapziņa ir tīra, tai vajag būt tīrai � jā, varbūt...�

Sārtums un bālums mainījās uz baroneses vaigiem.

�Varbūt, ka tas ir grāfs?� viņa murmināja.

Viņa izgāja laukā. Fanija tai nāca pretim.

�Kas tur zvanīja?�

�Cienīgā baronese, kāds kungs lūdz atļauju mazu brītiņu ar jums parunāt.�

Baronesei piere apmācās.

�Vai tu �o kungu pazīsti?�

�Nē.�

�Vai tu nezini, kas tas tāds varētu būt?�

�Arī to ne,� kalpone atbildēja, blēdīgi acis pamirk�ķinādama.

�Nu, kādēļ tad tu neraidi viņu projām? Es jau tev teicu, ka negribu nevienu pieņemt.�

�Piedodiet, cienīgā jaunkundz, bet �is kungs teica, ka viņa darī�anas esot ļoti steidzamas ...�

�Vai viņ� neminēja savu vārdu?�

�Jā, viņ� saucas par Jonatānu.�

Dora brītiņu pārdomāja un tad teica:

�Labi, atved viņu pie manis.�

Pēc brītiņa �īds ienāca buduārā. Daudzas reizes paklanīdamies, viņ� tuvojās jaunajai dāmai.

�Cienīgā baronese, lūdzu tūksto�reiz piedo�anu, ka uzdro�inos jūs traucēt.�

�Ko jūs vēlaties, mans kungs?� Dora dzestri vaicāja.

�Lai Dievs mani pasargā, es neko nevēlos! Gribēju tikai jums pazemīgi kaut ko vaicāt.�

�Lūdzu, vaicājiet.�

�Cienīgā jaunkundz, esmu ļoti noguris � ja jūs man atļautu drusku apsēsties...�

Viņ� ilgodamies paskatījās uz mīksto krēslu, kamēr baronese rūpīgi aplūkoja viņa garos, nospeķotos svārkus.

�Apsēdieties, mans kungs.�

�Paldies, tūksto�reiz paldies! Un tagad atļaujiet man uzdot jums kādu jautājumu...�

�Uz ko tas attiecas?�

�Uz naudu un uz grāfu.�

Baronese pārsteigta atkāpās soli atpakaļ. Sakars starp naudu un grāfu viņā pamodināja nepatīkamas jūtas.

�Par kādu grāfu jūs runājat?�

�Ei, jaunkundz, kā nu jūs to vēl varat vaicāt; kad es atnāku pie jums un lūdzu atļauju ar jums parunāties par grāfu, tad tas var būt tikai jūsu līgavainis grāfs Pauls Roten�teins.�

Baronese augstprātīgi izslēja galvu.

�Man jāpiebilst, Jonatāna kungs, ka man nebūt nepatīk ar jums runāt par savu līgavaini.�

�Tas būti ļoti no�ēlojami, ļoti.�

�Ja saruna attiecas uz veikala lietām, tad domāju, ka būtu labāk, ja jūs grieztos pie grāfa, vai, ja mans līgavainis negribētu ar jums ielaisties, pie viņa kambarsulaiņa.�

�īds zvērojo�ām acīm paskatījās uz baronesi. Bet jau nāko�ajā acumirklī tas atkal laipni pasmaidīja.

�Ai, cik �ēlīga ir cienīgā baronese. Bet es jau pie jums nenāktu, ja tas nebūtu bijis vajadzīgs.�

�Un kādēļ jūs negrie�aties pie grāfa?�

�Kam jūs tā vaicājat, cienīgā baronese? No tā mani attur mana smalkjūtība.�

Dora nevarēja nociesties, zobgalīgi nepasmaidījusi.

�īds un smalkjūtība! Par to viņa savā mū�ā nebija neko dzirdējusi, un viņai �inī ziņā bija taisnība.

�Nu, runājiet, kas jums runājams, mans kungs, neievērojot nekādu smalkjūtību.�

�īds lēnām svārstīja galvu.

�Cienīgajai kundzei bijusi nelaime ...� viņ� pēc brī�a uzsāka, paglūnēdams uz jauno dāmu.

�Nelaime � kas par nelaimi?�

��ēlīgais Dievs! Cik mierīga jūs esat! Simts tūksto�i mārku � vai tad tā nav nelaime?�

Baronese, kura bija domājusi, ka �is atgadījums nenāks vis gaismā, vienaldzīgi paraustīja plecus.

�Paldies Dievam, es varu �o zaudējumu pieciest.�

�Tad cienīgai baronesei ir vēl citas mantas?� �īds vaicāja, uz baronesi paglūnēdams.

�Neatrodu par vajadzīgu izstāstīt jums savu mantas stāvokli.�

Tagad Jonatāns piecēlās.

�Cienīgā baronese,� tas sacīja, un viņa balss vairs nebūt neskanēja tik laipni kā pirmīt, �jūsu pa�as un grāfa labā būtu vēlams, ja jūs ar mani vienotos un no laba prāta dotu man pārskatu par savu mantu, citādi es to pieprasī�u caur tiesu.�

Baronese pirmajā acumirklī kļuva mēma. Viņai nebija ienācis ne prātā, ka �īds uzdro�ināsies pret viņu tā izturēties.

Kur gan tas bija ņēmis �ādu dro�ību? Lepni izslējies, tas stāvēja baroneses priek�ā.

�Man rādās, Jonatāna kungs, ka jūs man gribat draudēt,� baronese sacīja, ar mokām savaldīdamās.

�Saprotiet manus vārdus kā gribēdama!�

��ādā gadījumā es jūs lūgtu manu dzīvokli tūlīt atstāt.�

�Ja jūs vēlaties, tad es ie�u, cienīgā baronese,� �īds atkal drusku laipnākā balsī sacīja, �bet es neticu vis, ka es jūsu līgavainim ar to sagādātu kādu labumu.�

Tagad baronese tomēr kļuva nemierīga.

�Nezinu, kā lai saprotu jūsu vārdus,� viņa saīgusi sacīja. �Te jūs runājat par manu mantu un maniem zaudējumiem, te atkal par mana līgavaiņa � pasakiet man skaidri, kādēļ jūs esat atnācis?�

�Es jau jums teicu � pārrunāt svarīgas lietas.�

�Nu tad sakiet jel vienreiz, ko jūs gribat teikt?�

�Es gribētu dabūt skaidrību par jūsu mantas stāvokli.�

�Uz �o jautājumu es jau jums atbildēju.�

�Un es, cienīgā baronese, jums izskaidroju, ka �ī atbilde jūsu līgavainim nebūt nenāk par labu.�

Baronese saskaitusies piesita ar kāju.

�Jau atkal jūs sākat runāt par grāfu!�

�No�ēloju, ka man tas jādara.�

Brītiņu iestājās nepatīkams klusums.

�Cienīgā baronese, vai jūs būsiet tik laipna un sniegsiet man pārskatu par savu mantu?� �īds atkal uzsāka.

�Zināmos apstākļos � jā.�

�Ko tas nozīmē � zināmos apstākļos?�

�Man jāzina, kādēļ jums �āds pārskats vajadzīgs.�

�īds brītiņu pārdomāja.

�Nu labi, vai tie simts tūksto�i mārku, kurus jūs bijāt noguldījusi Brauna un biedru bankā, jums ir zudu�i?�

�Protams.�

�Vai pilnīgi?� �īds asā balsī vaicāja.

Baronese satrūkās un ātri atbildēja:

�Nē, Jonatāna kungs, nē.�

�Cik daudz jūs varējāt izglābt?�

�Pusi, piecdesmit tūksto�us.�

�Un tie atrodas jūsu rokās?�

: �Tie . ir mans īpa�ums,� Dora izvairīgi atbildēja.

i �Atjaujiet, baronese, tas notiek jūsu labā, kad es vaicāju, vai �ī nauda atrodas jūsu dzīvoklī?�

�Nu, man nav vajadzības noliegt � �ī naudas summa iemaksāta kā dro�ības nauda par to, ka esmu izlaista no izmeklē�anas cietuma. Jums jau arī tas nevar būt palicis nezināms?�

�Nebūt ne. Vai �ie piecdesmit tūksto�i nav jau ieķīlāti kādam citam?�

Baronese drusku nobāla un ātri palūkojās uz �īdu, kas uz viņu glūnēdams skatījās.

�Nē,� viņa atbildēja, mēģinādama runāt stingrā balsī, kas viņai tomēr ne visai labi izdevās.

�Tātad jūs varat ar �o summu katru acumirkli darīt, ko gribat?�

�Tiklīdz tiesa to man būs atdevusi � protams.�

�Nu labi, pienīgā baronese, pateicos jums par �īm atbildēm. Un tagad pārrunāsim savas darī�anas.�

�Kas tās par darī�anām?�

�Vispirms es gribētu zināt, vai jūs vēlaties izlīgt ar mani miera vai tiesas ceļā?�

�Man jāsāk arvien vairāk brīnīties. Vai tad �āda izrunā�anās starp mums patiesi vajadzīga?�

�Bez �aubām, cienīgā baronese.�

�Un kādas lietas dēļ?�

�To jūs dabūsiet zināt, tiklīdz jūs būsiet atbildējusi uz manu jautājumu,� �īds sacīja.

�Nu,� Dora, ātri apdomājusies, sacīja, �protams, ka man labāk patīk mierīga izlīg�ana, nekā tiesā�anās, jo, pēc manām domām, tas man nedarītu nekādu godu, ja man ar �īdu Jonatānu vajadzētu prāvoties un pa tiesām vazāties.�

Baronese beidzamos vārdus izrunāja aizskaro�ā tonī, kuru viņai vēlāk nācās rūgti no�ēlot.

�Glu�i kā jūs domājat, mana cienīgā. Ka prāvas cēlonis jums vai arī jūsu līgavainim nedarīs godu, to es labprāt atzīstu. Par jūsu godu es negribu ar jums ķildoties.�

Baronese sarāvās, �is �īds jau runāja pārāk pa�apzinīgi, katrs viņa vārds izklausījās kā drauds.

Ko tas nozīmēja?

�Kā jūs teicāt, mana cienīgā, tad jums labāk patiktu mierīgs izlīgums. Tas no jums ir gudri darīts. Un tagad uzklausieties, kas man jums paziņojams,� �īds turpināja.

�Lūdzu, runājiet!�

�Vispirms atļaujiet man atkal apsēsties. Saprotu it labi, ka mani svārki nav tik glīti, kā tiem kungiem, kas parasti sē� uz tik dārgām mēbelēm. Bet, kad mūsu saruna būs nobeigta, tad jūs nāksiet pie pārliecības, ka tie tomēr vēl nav tik netīri, kā da�u cilvēku rīcība, par kuru man būs gods ar jums, cienīgā baronese, tagad runāt.�

To sacīdams, �īds bija atkal uzcēlies stāvus un lepni nostājās baroneses priek�ā. Dora norādīja ar roku uz mīksto atzveltni, uz kuras vecais Jonatāns atkal apsēdās.

�Tās lietas, kas mums tagad pārrunājamas, baronese, pieder pa daļai pie civilajām, pa daļai pie krimināllietām. Pārrunāsim vispirms par pirmējām. Kā jūs man teicāt, tad ar iemaksāto dro�ības naudu jūs vēlāk varēsiet rīkoties pēc savas patikas. Es tagad prasu �o naudu priek� sevis un lūdzu jūs izrakstīt man pilnvaru, ar kuru jūs �o naudas summu nododat manās rokās.�

Baronese ar augo�ām izbailēm klausījās �īda vārdos. Tagad viņa pietrūkās kājās.

�Mans kungs, kas jums nāk prātā � to es nevaru darīt!�

�Kādēļ ne?�

�Tādēļ, ka tad es paliktu par ubadzi.�

Baronese bija pārsteidzīgi izrunājusi �os vārdus, kurus viņai vēlāk nācās no�ēlot.

�Vai jūs ar to gribat teikt, ka jums bez �iem piecdesmit tūksto�iem nav citas naudas?�

�Protams.�

�Kā tad jūs domājat iztikt?�

�Man vajadzēs knapināties.�

�Un mantojums no nelaiķes Holborna kundzes?�

�Mantojums,� Dora kā sapņodama murmināja.

�Ja nemaldos, tad jums uz to ir diezgan lielas un neapstrīdamas tiesības?� �īds vaicāja.

�Protams ... bet...�

�Nu, runājiet tālāk.�

�Bet �īs tiesības var gan apstrīdēt � vārdu sakot, es varu pēc nedaudzām nedēļām kļūt par miljonu īpa�nieci, bet var arī gadīties, ka es nemantoju ne feniņu.�

�Vai tā ir jūsu cie�a pārliecība?�

�Protams, mans kungs.�

�Tad es vēl vairāk jūtu jums līdzi, jo man jāatkārto, ka es katrā ziņā palieku pie savas prasības; jums vajag man atdot tos piecdesmit tūksto�us.�

�Bet es to nedarī�u! Vēl jau es nemaz nezinu, ar kādām tiesībām jūs tos prasāt. Katrā ziņā, es jums ātrāk nekā nevaru solīt, kamēr mantojuma lieta nebūs nokārtota.�

�No�ēloju, ka nevaru tik ilgi gaidīt.�

�Un es...� baronese izsaucās.

�Atjaujiet, cienīgā jaunkundz, jums aizrādīt uz kādu apstākli.�

�īds palieca galvu drusku uz priek�u, bet baronese nevil�us atkāpās soli atpakaļ, �īds viņai sekoja.

�Mans kungs, ko jūs gribat?� viņa satrūkusies izsaucās.

�īds Jauni pasmīnēja. Tad viņ� pieliecās baronesei pie auss un �uksto�ā balsī sacīja:

�Neizliecieties tā, jaunkundz! Es zinu jūsu rīcību � es zinu, ka jūs mantojumu uzskatāt sev par nodro�inātu.�

Baronese sarāvās un metās bāla.

�Vai jūs esat par to pārliecināts?� viņa saņēmusies vaicāja.

�Protams.�

�Nu, kādēļ tad jūs nevarat gaidīt?�

�Nevaru vis.�

�Ko jūs ar to gribat teikt?�

�Man vajag manu naudu.�

�Bet vai tad es esmu jums parādā?�

�Hm, uz �o jautājumu es jums tūlīt atbildē�u.�

Baronese drebēja pie visām miesām. Vēl viņa nezināja, ko tā dabūs no viņa dzirdēt, bet paredzēja, ka tas būs kaut kas briesmīgs.

Vai grāfs bija pastrādājis kādu noziegumu?

Briesmīgas domas!

�Vēlreiz, Jonatāna kungs, man jums jāatkārto, ka es to naudu nevaru jums atdot.�

�Bet jums tas jādara!�

�Es to nedrīkstu.�

�īds atkal cie�i noskatījās uz baronesi.

�Jūs to nedrīkstat � bet kādēļ?�

�Es... es...� baronese stostījās, nezinādama, ko lai atbild.

�Nu, runājiet jel! Kādēļ jūs man nedrīkstat dot tos piecdesmit tūksto�us?�

Baronese elpoja aizgūtnēm. Viņa gribēja atbildēt, bet nezināja, ko. Ja viņa �īdam teiktu taisnību, tad tas varbūt uzminētu viņas noslēpumu, bet tas nedrīkstēja notikt.

�Jums jāapmierinās ar to, ka es jums saku, ka nevaru ar �o summu rīkoties pēc savas gribas.�

�īds kļuva nemierīgs.

�Tad nauda varbūt jums vairs nemaz nepieder?�

Baronese apmulsusi nolaida acis.

�Jā un arī nē,� viņa vilcinādamās atbildēja.

�Ar �ādu atbildi es nevaru apmierināties, cienīgā baronese; es lūdzu teikt man taisnību.�

�Tagad es esmu jums pateikusi diezgan. Pierādiet nu man, kādas jums tiesības uz �o naudu.�

�īds izvilka kabatas portfeli un, to atvēris, izņēma un parādīja baronesei vekseli.

�Vai jūs pazīstat �o parakstu?�

Dora stīvu skatienu lūkojās uz parakstu.

�Tas ir mans paraksts, to es nevaru noliegt.�

�Un vai jūs atzīstat �o summu?�

�Se�desmit tūksto�i mārku,� baronese lēnām sacīja, katru vārdu ar pūlēm izrunādama.

�Tā kā �is vekselis atrodas manās rokās, tad jūs sapratīsiet, ka esat mana parādniece.�

Baronese pamāja ar galvu, tā gandrīz zaudēja samaņu. Vēl viņa nesaprata lietas īsto sakaru.

�Kad �is vekselis maksājams?� viņa vaicāja.

�Vai jūs pati to nezināt?�

�Nē.�

�īds izstiepa lūpas un savādā balsī sacīja:

�Tas maksājams 24. decembrī.�

�Tātad Ziemassvētku vakarā?�

Kā jau teikts, baronese vēl nenojēdza lietu sakarību, lai gan viņa atminējās, ka ir izrakstījusi vekseli par �ādu summu.

Tagad viņa domāja par Henrihu Marlotu, kur� pirms da�ām stundām bija bijis �eit un kuram viņa bija rakstiski apsolījusi pie izmeklē�anas tiesne�a atrodo�os dro�ības naudu tajā gadījumā, ja Holborna kundzes mantojuma lieta netiktu līdz gada beigām nokārtota.

Un tagad nu Jonatāns bija atnācis ar vekseli, kuru viņai katrā ziņā vajadzēja samaksāt 24. decembrī.

Bet kur lai viņa ņem �o summu? Galva viņai sāka griezties un uzmācās ģībonis.

�Jonatāna kungs, jums vajag vekseļa maksā�anas termiņu pagarināt,� viņa sacīja.

�Kādēļ?�

�Es to nespēju 24. decembrī samaksāt.�

�Kādēļ tad to izrakstījāt?�

�Ai, nevaicājiet jel � nevaicājiet! Jūs dabūsiet savu naudu, bet ne pirms gada beigām.�

�Tātad jūs domājat, ka līdz gada beigām manto�anas lieta būs nokārtota? Bet jūs pati man pirmīt teicāt, ka jūsu cerības nemaz neesot tik dro�as.�

�Nē, nē, es manto�u, to es skaidri zinu.�

�Kā tad jūs to zināt, cienīgā jaunkundze?�

Baronese nobāla; viņa bija izteikusi* pārāk daudz.

�īds sāka staigāt �urpu turpu, tad palika stāvot baroneses priek�ā.

�Cienīgā jaunkundz, jums nevajag uz mani ļaunoties, ja es kā veikalnieks rīkojos uzmanīgi. Vai jums ir zināms, kā vekselis nonācis manās rokās?�

Baronesei acīs iespīdējās cerību stars.

�ajā acumirklī tā nedomāja par to, cik bīstams ir �is jautājums, bet prātoja, kā izkļūt no nepatik�anām.

�Nu tad, baronese, es jums to pateik�u. Jūsu līgavainis, grāfa kungs, piektajā decembrī aizņēmās ...�

Baronese iekliegdamās viņu pārtrauca.

�Piektajā decembrī?�

�Kā tad, mana cienīgā.�

�Tas jau bija manā dzim�anas dienā!�

�Var jau būt.�

�Un tajā dienā ...�

�Nu, tajā dienā jūsu līgavainis, grāfs Roten�teina kungs, aizņēmās no manis se�desmit tūksto�us mārku.�

Baronese sasita plaukstas.

�Jonatāna kungs, jūs melojat � tā nav taisnība!�

�Vai vēlaties redzēt kvīti?�

Un atbildi nenogaidīdams, �īds izņēma no kabatas portfeļa kādu papīru un turēja to baroneses acu priek�ā.

Dora lasīja sekojo�ās rindiņas:

�Apliecinu ar savu parakstu, ka esmu no Jonatāna kunga pret manas līgavas, baroneses Doras fon Holfeldes vekseli saņēmis se�desmit tūksto�us mārku. Grāfs Pauls Roten�teins.�

�Mans Dievs, vai tas var būt!� viņa izsaucās.

�Vai jūs par to �aubāties?�

Baronese nespēja neko atbildēt. Kā sajēgu zaudējusi, viņa stīvi lūkojās zemē. Tā atminējās notikumus piektajā decembrī, savā dzim�anas dienā, un nu saprata visu.

Todien viņa bija sūtījusi grāfu pie Brauna, lai tas atnes vajadzīgo dro�ības naudu.

Viņa, grāfa pierunāta, bija izrakstījusi �o vekseli, un grāfs vairs nebija atnācis atpakaļ; viņ� tai arī vairs nebija rādījies līdz �ai pa�ai baltai dienai.

Dora juta savās krūtīs pamostamies kaislīgas jūtas, bet tās nebija vis mīlestības, bet naida jūtas.

Grāfs, kur� bija izlicies glu�i izmisis un nozvērējies, ka atsvabinā�ot viņu, savu līgavu, dzim�anas dienā no cietuma, bija viņas vekseli izlietojis nevietā, viņ� bija aizņēmies no �īda se�desmit tūksto�us, un �o naudu iz�ķērdējis, vai, labāk sakot, noblēdījis.

Noblēdījis! Kāds briesmīgs vārds priek� tā vīra, ko Dora bija cerējusi iegūt par savu laulāto draugu!*

Un tomēr tā bija.

Kas gan grāfu bija aizkavējis, �o naudu viņai nodot?

Uz baroneses lūpām parādījās rūgts smaids.

�Jā, tagad es saprotu, Fricis man teica, ka viņ� tikai otrā rītā vēlu pārnācis mājās. Grāfs iz�ķērdējis manu naudu, un, ja Brauna kungs nebūtu bijis tik labs, tad es vēl tagad atrastos izmeklē�anas cietumā,� baronese nodomāja pie sevis.

Jo vairāk viņa �o lietu pārdomāja, jo lielāks auga viņas naids pret grāfu.

�Es esmu pazudusi � sadragāta!� viņa murmināja.

Jonatāns nenovērsa acis no sava upura, viņ� ar to spēlējās kā kaķis ar peli.

�Jonatāna kungs, jums vajag man palīdzēt,� viņa izsaucās.

�īds paraustīja plecus.

�Ja es to spētu. Bet neticu vis, ka tas būs iespējams,� viņ� atbildēja.

��is vekselis ...�

�Ir īsts un es gaidu, ka jūs to 24. decembrī samaksāsiet,� �īds viņu stingrā balsī pārtrauca.

�Es � es to nevaru.�

�Tad jums būs nepatik�anas.�

�Labi, labi, es samaksā�u vekseli, atnāciet tikai noteiktajā laikā,� baronese izsaucās, pati vairs nezinādama, ko tā runā.

�To es darī�u, un es arī sagaidu, ka jūs izpildīsiet savu pienākumu. Bet ar to mūsu darī�anas vēl nav nobeigtas.�

�Ko jūs vēl gribat?�

�Savāds jautājums, cienīgā baronese! Jūsu izturē�anās man liecināja, ka es jūs pārsteidzu, �o vekseli uzrādīdams, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs līdz �im pa�am brīdim nezinājāt, ka jūsu neapdomīgi izpildītais vekselis jau ir pārvērsts naudā.�

�O, tomēr!�

�Nē, nē, baronese, to jūs nezinājāt vis,� Jonatāns stingri atbildēja.

Dora nespēja to noliegt. Un nebūtu jau arī bijusi nekāda gudrība �īdam vēl ilgāk pretoties.

�Jums taisnība, un tādēļ es jūs lūdzu paciesties; jūs zināt, es esmu nelaiķes Holborna kundzes mantiniece.�

�īds viņu pārtrauca, galvu kratīdams.

��obrīd nerunāsim par mantojumu,� viņ� nopietni sacīja. �Es jums prasu, kādu dro�ību jūs varat man dot, ka �is vekselis tiks samaksāts?�

�Jūs jau pats pirmīt atgādinājāt, ka piecdesmit tūksto�i atrodas pie izmeklē�anas tiesne�a,� baronese nedro�i ierunājās.

�Labi, vai jūs man varat izrakstīt �o summu?�

Baronesei pārskrēja auksti drebuļi.

�Es � es to nevaru, es to nedrīkstu.�

�Un kādēļ ne?�

Baronese cieta klusu.

�īds iebāza vekseli un kvīti atpakaļ makā un tad to paglabāja svārku kabatā.

Viņ� sniedzās pēc platmales.

�Redzu, cienīgā jaunkundz, ka jūs man gribat spītēt, tādēļ man �eit vairāk nekas nav darāms. Protams, ka es tūlīt ie�u pie prokurora.�

�Ko jūs tur darīsiet?� baronese satrūkusies vaicāja.

�Kas tas par jautājumu, jaunkundz! Savā pa�a labā es vairs ilgāk nedrīkstu kavēties ar apsūdzību par viltojumu, kuru man jau sen vajadzēja iesniegt pret jums un pret grāfa kungu.�

Dora kļuva tik bāla kā mirēja.

�Sūdzību par viltojumu,� viņa stenēja, pie visām miesām drebēdama.

Jonatāns tikai paraustīja plecus.

�Nesaprotu, kā jūs varat par to brīnīties, jums pa�ai jau sen to vajadzēja sagaidīt.�

�Bet, mans kungs, es par �o vekseli it nekā nezināju!� viņa nāves bailēs iesaucās.

�Bet to jūs ta�u zinājāt, ka esat �o vekseli parakstījusi un iedevusi grāfam?�

Baronese nokāra galvu.

�Vai tad jūs nekad neesat �o vekseli no grāfa atprasījusi?�

�Nē.�

�Vai jūs nedabūjāt arī naudu?�

�Arī nē.�

�Tātad jūs, vārdu sakot, nemaz nezinājāt, ka grāfs vekseli pārvērtis naudā?� �īds izlūkodams vaicāja.

�Arī to es nezināju,� Dora klusu atbildēja.

�Nu, tad jums nav iemesla baidīties, bet gan jūsu līgavainim, jo grāfs �o vekseli diskontējis pie manis bez jūsu atļaujas,� �īds turpināja, un viņa balss skanēja draudo�i.

�Un tādēļ jūs gribat pret viņu celt sūdzību?�

�Protams, cienīgā baronese.�

�To jūs nedarīsiet, Jonatāna kungs.�

�Un kādēļ ne? Man nav nekāda iemesla vēl ilgāk kavēties.� Baronese bija brīnum ātri nomierinājusies.

�Jūs aizmirstat, Jonatāna kungs, ka grāfs netiks sodīts, kamēr es necel�u apsūdzību, jo jums nevar rasties nekādi zaudējumi viņa rīcības dēļ, bet vienīgi man.�

�Gan jau tiesa to izmeklēs.�

�Nē, nē, mans kungs, to mēs pa�i arī varam izmeklēt; es jau varu it vienkār�i izskaidrot, ka esmu �o vekseli savam līgavainim dāvinājusi, tātad viņ� varēja ar to darīt, ko gribēja.�

Pēc �iem vārdiem baronese gavilēdama lūkojās uz �īdu, tā domāja, ka viņu uzvarējusi.

Ai, cik ļoti viņa �ajā ziņā maldījās!

Jonatāns izstiepās taisnāks, sakrustoja rokas pār krūtīm un dzestri nolūkojās uz baronesi, tad viņ� iesmiedamies sacīja:

�Tik ātri mēs nu gan netiksim galā, cienīgā baronese. Jūs pati atzināties, ka bankā jums vairs nekādu noguldījumu nav.�

�To es nevaru noliegt.�

�Cik es zinu, tad viss jūsu noguldījums izņemts, un jums jāpateicas vienīgi baņķiera labvēlībai, ka varējāt tiesā dro�ības naudu iemaksāt.�

Baronesei nebija dū�as �īdam pretī runāt, un tādēļ viņa sacīja:

�Jā, jums taisnība, tā ir, kā jūs teicāt.�

�Nu redziet, no visa noprotams, ka grāfs zināja it labi, ka jums nav iespējams vekseli samaksāt, un tomēr viņ� pret to aizņēmās naudu. Viņ� man apgalvoja, ka Brauna un biedra bankā jums esot noguldīti simts tūksto�i mārku.�

�Tie jau arī bija noguldīti.�

�Nē, tajā acumirklī, kad grāfs man iedeva vēstuli, jūsu noguldījums jau bija izņemts, un viņ� to labi zināja.�

Baronese atkrita krēslā un apklāja seju ar abām rokām.

�Ko jūs tagad domājat darīt?�

�To jau es jums teicu! Jums nav iespējams vekseli samaksāt � tātad grāfs mani pievīlis, un tagad es do�os pie prokurora un cel�u pret viņu sūdzību par krāp�anu.�

�Jonatāna kungs, nedariet to,� baronese lūdzās.

�Man tas jādara � grāfs to pelnījis.�

�Jūs neko nezaudēsiet � es jums samaksā�u visu līdz beidzamajam grasim.�

�īds ļauni pasmaidīja.

�Un, kaut jūs to arī darītu, tad tomēr jūsu līgavainis ir pelnījis sodu.�

�Nē, es tam neticu.�

�Man nav vaļas vēl ilgāk ar jums par to ķildoties; bez tam jums nemaz nav iespējams man vekseli samaksāt, jo, kā es no dro�iem avotiem dzirdēju, tad jūs arī to naudu, kas noguldīta pie izmeklē�anas tiesne�a, jau esat norakstījusi kādam citam,� �īds stingrā balsī sacīja.

Tagad baronese vairs ilgāk nespēja valdīties, kā atgaiņādamās viņa izstiepa rokas un tad iekliegdamās saļima.

�īds it dzestri nolūkojās uz viņu un nesteidzās vis tai palīgā.

�Tas līdzēja. Ja laime man arī turpmāk būs labvēlīga, tad es viņus visus piekrāp�u,� tas nodomāja pie sevis.

Pēc brītiņa baronese bija piepe�i uznāku�o vājumu pārvarējusi un atkal lēnām piecēlās.

�Jonatāna kungs, tas, ko jūs man patlaban teicāt...�

�Ir skaidra patiesība, jeb vai jūs to gribat noliegt?�

Dora bija gan nodomājusi liegties, bet viņai trūka dū�as.

�Es jūs lūdzu, dodiet man trīs dienas laika, varbūt, ka pa tām varē�u jums dro�ību sagādāt.�

Atkal viņa izrunāja neapdomātus vārdus.

�Tātad jūs atzīstaties, ka �odien man nekādu dro�ību nevarat dot?� �īds vaicāja.

Baronese sarāvās un, roku izstiepdama, sacīja:

�Ejiet, ejiet, Jonatāna kungs, galva man grie�as riņķī � es nemaz nespēju skaidri domāt, es nesajēdzu, ko runāju...�

Zīds viņu pārtrauca, skarbi iesmiedamies.

�Nesaprotu, kāds labums man celtos, ja es vēl trīs dienas gaidītu.�

�Es jūs lūdzu, dariet to � jūs to neno�ēlosiet!�

�Nieki! Un kāda man dro�ība, ka negaidu par velti?�

Baronesei acis sāka kvēlot kā trakumā.

�Nu, ejiet ta�u!� viņa aizsmaku�ā balsī izsaucās. ��odien es jums nevaru nekā dot � vekselis jau arī vēl �odien nav maksājams, un to, ko jūs teicāt, jūs galu galā arī nemaz nevarat pierādīt.�

�Nepaļaujieties vis uz to par daudz. Man jāsaka tikai viens vārds, un grāfs tiks ieslodzīts krātiņā.�

�To jūs nedarīsiet!�

�To es darī�u gan, cienīgā baronese,� �īds ņirgādamies sacīja. �Man patlaban vēl kaut kas ie�āvās prātā � jūs abi esat gribēju�i mani pievilt, jūs abi kopā esat manu naudu notērēju�i, arī jūs es lik�u apcietināt, baronese.�

�Palieciet jel klusu!� baronese izsaucās.

�īds priecīgi berzeja rokas.

�Tad arī es tik�u pie savas naudas, jo, kad cienīgā jaunkundze atkal sēdēs aiz restēm, tad izmeklē�anas tiesnesim vairs nevajadzēs dro�ības naudu � un es to varē�u apķīlāt.�

Riebīgi iesmiedamies, �īds paklanījās pret baronesi un tad atstāja viņas dzīvokli.

Kad durvis aiz viņa bija aizvēru�ās, Dora iekunkstēdamās atkrita mīkstajā krēslā. Viņa bija vairāk mirusi nekā dzīva. Ko visu viņai jau nebija vajadzējis piedzīvot!

�orīt svarīgā saruna ar Henrihu Marlotu, tad nāca sastap�anās ar Rozi Holbornu.un briesmīgā vēsts no �īda!

Vai tā bija patiesība, ko viņ� tai teica?

�Nē, es tam neticu!� Dora izsaucās, kājās pietrūkdamās.

Zvērojo�ām acīm viņa lūkojās apkārt.

�Un tomēr � tomēr es nedrīkstu �aubīties, pati savām acīm es redzēju vekseli, tas ir tas pats vekselis, ko es toreiz izmeklē�anas tiesne�a istabā parakstīju. Grāf, tu esi mani pievīlis! Tu esi no Jonatāna pret manu vekseli dabūjis naudu � briesmīgi! Manā dzim�anas dienā tu atstāji mani it mierīgi cietumā un naudu iz�ķērdēji ar jautriem biedriem. To es tev nekad nepiedo�u � es prasī�u no tevis atbildi!�

Acis tai dusmīgi zvēroja, un viņa draudo�i pacēla roku.

�Ah, kaut viņ� būtu �eit!�

Viņa kustināja rokas, it kā gribētu kādam pie rīkles ķerties. Piepe�i viņa, skaļi iekliegdamās, atkrita uz dīvāna un kā traka sāka plosīt matus.

�Grāf, es tevi nolādu!� viņa stenēja.

Piepe�i atkal noskanēja durvju zvaniņ�.

Dora sarāvās.

�Vai jau atkal kāda jauna nelaimes vēsts? Vai mani �odien grib traku padarīt?�

Viņa klausījās.

Vēlreiz noskanēja zvaniņ�.

�Kādēļ Fanija neatslēdz durvis?�

Dora uzlēca kājās un piegāja pie spoguļa.

Viņa steig�us sakārtoja savu apģērbu un klusu pielavījās pie durvīm. Tagad viņa dzirdēja, ka Fanija atslēdza durvis un pastnieks nodeva priek� viņas kādu vēstuli.

�Varbūt vēstule ir no grāfa,� Dora nomurmināja.

Nepacietīgi viņa gaidīja kalponi ar vēstuli, tā patiesi bija no grāfa Paula Roten�teina.

Reliņu Grietiņa pavadīja nemierīgas, baiļu pilnas stundas, kad Dora fon Holfelde bija aizgājusi.

Viņa visu laiku domāja par nabaga Rozīti, kuru ķērāji varbūt jau bija sagūstīju�i.

��ēlīgais Dievs, ap�ēlojies par nabaga bārenīti, neļauj viņu atkal nevainīgu cietumā ieslodzīt.�

Ar rūgtu no�ēlu viņa atcerējās, ka arī viņa sākumā bija Rozīti turējusi par vainīgu.

Labsirdīgā Grietiņa, tagad viņa tā ba�ījās par savu jauno draudzeni un par sevi nemaz nedomāja!

Beidzot viņa tomēr atminējās, ko kuprainais skrīveris Fabrīcijs bija viņai teicis; viņai uzmācās savādas jūtas.

�Vai tas varētu būt � es tiekot apvainota zādzībā!�

Grietiņa nodrebēja.

�Ak Dievs, cik briesmīgi! Vai es kādu reizi esmu izstiepusi roku pēc sve�a īpa�uma?�

Viņa nogrima domās.

�Fabrīcijs teica, ka mans principāls esot pret mani cēlis �ādu apsūdzību! Vai Pauls Eberliņ� būtu pastrādājis �ādu nekrietnību, tādēļ ka es atraidīju viņa neģēlīgo piedāvājumu ...�

Grietiņai pārskrēja auksti drebuļi.

�Nē, nē, tas nevar būt! Par tādu briesmoni es viņu neturu. Kas var zināt, kāds nolūks ir Fabrīcijam. Bet viņ� viens nevar būt to izdomājis, tas teica, ka man jāejot pie advokāta Ei�ēna.�

Ērmoti, tagad viņa vairs nebūt nebija tik dū�īga kā �orīt, kad bija parādījusi skrīverim durvis.

Vai viņas sirdsapziņa varbūt nebija tik tīra, kā viņa domaja?

Grietiņa domīgi staigāja pa istabu �urpu turpu.

�Kā būtu, ja es tomēr aizietu pie advokāta?�

Vēl viņa vilcinājās, bet brītiņu vēlāk tā jau bija apņēmusies.

�Jā, jā,� viņa murmināja, �tā būs labāk � es varē�u aizstāvēties, ja visu zinā�u, un advokāts Ei�ēns neaicinātu mani pie sevis, ja nebūtu pārliecināts par manu nevainību.�

Viņa iegāja pie kaimiņienes un lūdza to, ja kāds atnāktu un gribētu runāt ar viņu par mātes bērēm, tad lai pasakot, ka viņa drīz pārnāk�ot. Tad viņa izgāja.

Piepe�i viņai kļuva ērmoti ap sirdi. Tai likās, ka vajadzēs no �īm telpām atvadīties uz ilgu laiku.

Pie durvīm viņai nāca pretim divi civildrēbēs ģērbu�ies pusmū�a vīrie�i.

�Vai jūs nākat pie manis, mani kungi?� Grietiņa viņus uzrunāja.

�Vai jūs esat Margrieta Reliņa jaunkundze?� viens no viņiem vaicāja, pieklājīgi sveicinādams.

�Jā. Ko jūs vēlaties?�

�Atļaujiet mums ieiet jūsu dzīvoklī. Mums jāpaziņo jums nopietna vēsts.�

Grietiņa satrūkās � vai viņa drīkstēja sve�os kungus ielaist savā dzīvoklī, kurā tā �obrīd atradās viena pati?

Bet tie lūkojās uz viņu tik nopietni un stingri, ka Grietiņai trūka drosmes tos atraidīt.

Tie pienāca tuvāk.

�Ko jūs vēlaties?� Grietiņa vaicāja.

�Jūs gribējāt savu dzīvokli atstāt, vai ne?�

Grietiņa sāka arvien vairāk brīnīties.

�Bet... kādēļ...�

�Vai jūs gribējāt iet pie advokāta Ei�ēna?�

�Jā,� Grietiņa atbildēja.

�Nu, Margrieta Reliņa, tas vairs nav vajadzīgs, jūs varat sev �o ceļu aiztaupīt.�

�Tad jūs laikam gan būsiet advokāts Ei�ēna kungs?� Grietiņa vientiesīgi ievaicājās.

�Nē,� sve�ais kungs dzestri atbildēja.

�Bet kādēļ tad lai es neeju pie viņa?�

�Tādēļ, ka tagad jau ir par vēlu.�

�Par vēlu?� Grietiņa nodrebēdama vaicāja.

�Jā, Margrieta Reliņa, �orīt jūs varbūt vēl būtu varējusi paglābties no sava likteņa, tagad jums jācie� par savu spītību. Margrieta Reliņa, likuma vārdā es jūs apcietinu.�

Grietiņa stīvi nolūkojās uz runātāju, it kā nebūtu viņa vārdus sapratusi.

�Jūs gribat mani apcietināt!� viņa izsaucās.

�Nesaceliet troksni, Margrieta Reliņa.�

�Bet mani kungi, kādēļ jūs gribat mani apcietināt, ko tad es esmu izdarījusi?�

�Ja jūs jutāties nevainīga, kādēļ tad gribējāt iet pie advokāta Ei�ēna?�

�Viņ� mani aicināja.�

�Un kāda iemesla dēļ?�

Grietiņa gribēja atbildēt, bet, redzēdama sve�o kungu stingos skatienus, nespēja ne vārdu izrunāt.

�Jūs cie�at klusu, un tas pierāda, ka jūtaties vainīga. Mums jāizkrata jūsu dzīvoklis, un tad jūs nāksiet mums līdzi,� kriminālkomisārs � jo viņ� tas bija � sacīja.

Grietiņa izmisusi lūkojās uz abiem kungiem, bet tad viņa nokrita uz ceļiem un lūdzo�ā balsī sacīja:

�Ap�ēlojieties, mani kungi! Es jums zvēru pie visu varenā Dieva, ka neesmu neko zagusi!�

Abi kriminālierēdņi, dzestri smaidīdami, nolūkojās uz viņu, un kriminālkomisārs griezīgā balsī sacīja:

�Piecelieties, Margrieta Reliņa! Ar to, ka jūs aizstāvaties, apsūdzību nemaz nezinot, jūs esat pati sevi nodevusi!�

74. nodaļa.

Da�as dienas bija pagāju�as no tā laika, kad grāfs Alberts bija apmeklējis skaisto dejotāju �aneti Marsu.

�anete pa to laiku savu dzīves kārtību bija pilnīgi pārmainījusi: dzīvokli iepretim grāfa namam viņa vairs neapdzīvoja.

Grāfs gan rādīja skābu seju, bet sekretārs mācēja viņam ieskaidrot, ka viņa, grāfa mīļākā, nevarot palikt tik mazā dzīvoklī, viņai katrā ziņā vajagot lielākas zāles, kurā viņa varētu uzņemt viesus, un grāfs arī ļāvās pārliecināties un palika ar to mierā.

Protams, tagad viņ� vairs nevarēja katru dienu redzēt savu mīļāko pa logu, ar roku pamest tai bu�iņas un parādīt citādu uzmanību, kā viņ� līdz �im bija darījis, lai gan tas vēl citas tiesības nebija ieguvis.

Bet viņ� apmierinājās ar tām cerībām, ka kādu dienu �anete atcels dīvaino līgumu un viņam atļaus visu to, pēc kā viņ� ar dedzīgu kaislību centās.

�anete tagad apdzīvoja visu pirmo stāvu kādā lielā namā Magentas bulvārī.

Grāfs nebija naudu taupījis.

Viņas rīcībā tagad atradās karietes un greznās livrejās tērpti sulaiņi, tāpat tā izmantoja neierobe�otu kredītu pie Parīzes lielākajiem zeltkaļiem un modes veikalos, un protama lieta, ka tirgotāji centās viņu uz to pilnīgāko un laipnāko apgādāt.

Grāfs tikai pasmaidīja un � maksāja.

Vēl jau viņa mantojums nebija notērēts, un mēs zinām, ka viņ� lika cerības uz otru mantojumu.

Kur� tas būtu, kas lai tagad nomirtu un atstātu viņam savu mantu, to viņ�, protams, nezināja, bet, tā kā viņ� dro�i paredzēja, ka viņa mantojums tomēr reiz būs galīgi izputināts, un tā kā viņam nebija ne mazākās patikas pa�am sev uzturu pelnīt � priek� tā viņ� �ķita daudz par labu un lepnu,� tad bija skaidri noprotams, ka pēc zināma laika viņu varēs glābt vai nu lode, vai otrs mantojums, un �obrīd grāfs cerēja uz otro variantu.

Katrā Parīzes teātrī �anetei bija nopirkta sava lo�a; viņa apmeklēja teātrus gan viena pati, gan arī grāfa pavadībā.

Tagad visi izturējās pret dejotāju glu�i citādi.

�Francijas teātra� sekretārs, kur� viņai agrāk zobodamies un nepieklājīgi bija tuvojies, tagad klanījās zemu jo zemu kā ķēniņienes priek�ā un sauca par jūsu augstību.

Vārdu sakot, �anete Marsa bija savu agrāko dejotājas lomu pārmainījusi pret smalkas salona dāmas lomu.

�ī maiņa grāfam izmaksāja lielu naudu, turpretī baudījumu viņ� neieguva nekādu.

Viņam tagad piederēja visskaistākā mīļākā Parīzē, un tam bija atļauts divas, jā pat �etras reizes dienā skūpstīt viņai roku, un dejotāja spēlējās ar viņu glu�i tāpat, kā viņa darīja ar savu mazo pērtiķēnu, ko grāfs viņai bija iedāvinājis, un grāfam da�reiz izlikās, ka tā pret pērtiķīti ir mīlīgāka nekā pret viņu.

Bet �ēloties viņ� gan ne�ēlojās.

Viņiem abiem ar pērtiķi bija vienādas tiesības tajā ziņā, ka drīkstēja savu kundzi uzjautrināt.

Savā vieglprātībā grāfs nemaz nepamanīja, ka viņa manta sāka kust kā sniegs pavasara saulītē.

Mīlestība un kārtis, sirds dāma pie zaļā galda un teātra lo�ā � tas viss viņa kasi jau krietni bija iztuk�ojis.

Pēc sava uzticīgā drauga un sekretāra Emīla Bergera padoma viņ� sapirkās akcijas, bet viņam spekulācijās nebija laimes, radās tikai zaudējumi pēc zaudējumiem.

Viņa tikpat gudrajam, kā arī padevīgajam sekretāram arī nebija laimes ar tamlīdzīgām operācijām, kuras tas grāfa labā uzsāka.

Visi aģenti, kurus viņ� līdz �im tam bija ieteicis, bija vai nu blē�i, vai mu|ķi, visi viņa aprēķini izrādījās nepareizi, un viņ� arvien vairāk steidzās pretī postam.

�anete Marsa dzīvoja glu�i pēc augstu dāmu paradumiem. Tā gulēja līdz pulksten vienpadsmitiem un divpadsmitos ēda brokastis. Tad viņa da�as stundas nodarbojās ar savu apģērbu un rotaļājās ar pērtiķi.

Kad viņa, kā jau smalka dāma, bija pieņēmusi da�us apmeklētājus, tā brauca uz Buloņas me�u, paēda pusdienas, atkal pieņēma viesus vai apmeklēja teātra izrādes.

Vēlāk kopā ar draudzenēm tika ieturētas vakariņas, tērzēts par visjaunākajām modēm, dienas notikumiem un kavalieriem.

Varēja redzēt, ka �anete bija kļuvusi par augstas kārtas dāmu, kura savu laiku prot pavadīt ļoti lietderīgi.

�ovakar bija sarīkotas mazākas viesības pie �anetes.

Viņa bija ielūgusi savas draudzenes, senākās darba biedrenes, un tās atkal bija atvedu�as līdzi savus kavalierus.

�anetei blakus sēdēja grāfs Alberts. Viņ� bija Vnīļi apkampis savas mīļākās pērtiķi, bet viņa kustonītim �ad un tad pasniedza gabaliņu biskvīta.

Starp ielūgtajiem viesiem atradās arī Emīls Bergers. Tas nebija vis pie galda apsēdies, bet ar kādu otru kungu staigāja pa zāli �urpu turpu, it dedzīgi pārrunādams dienas politiskos notikumus.

Viņi ķildojās par to, kāda valdības forma derīgāka.

Grāfs pasmīnēja, redzēdams, ka viņa sekretārs iekarsis par politikas jautājumiem; tam nebija ne jausmas, ka tā tikai izlik�anās, lai jo labāk varētu visu noskatīties un noklausīties.

Nevienam nebija ne jausmas, kādu lomu Emīls Bergers spēlē. Nevienam neienāca prātā viņu cie�āk uzlūkot, citādi gan nebūtu palicis apslēpts, ka sekretārs, kur� izlik�anās mākslā ir īsts meistars, tagad nebūt nespēja labi apslēpt zināmu nemieru.

Kamēr abi vīri dedzīgi sarunājās, arī citi viesi pie galda itin jautri kavēja sev laiku.

Nemitīgās sarunas un smiekli liecināja, ka sabiedrība galvenokārt sastāv no dāmām. Visi tērzēja, smējās, jokojās un trallināja, sacensda-mies jautrībā.

Piepe�i viesi apklusa un satrūku�ies saskatījās. Atskanēja Notrdamas baznīcas ugunsgrēka zvans. Da�i uzlēca un piesteidzās pie logiem.

�Ugunsgrēks!�

Grāfs nepiegrieza ne mazāko vērību �im saucienam. Kādā citā brīdī ugunsgrēks viņam varbūt būtu noderējis par mazu pārmaiņu, bet tagad tas nāca nelaikā, izjaukdams viesu jautrību.

Arī Emīls Bergers nepiegrieza vērību dobjajām zvana skaņām, tomēr tās uz viņu atstāja iespaidu.

Pirmajiem zvana sitieniem atskanot, viņ� sarāvās un, kad �anete izsaucās: �ugunsgrēks!�� viņ� drusku nobāla, bet neviens �o pārmaiņu nepamanīja.

Viņ� pārtrauca sarunu un piegāja pie kāda maza galdiņa, uz kura stāvēja albums; to viņ� atvēra un it vērīgi aplūkoja da�ādās fotogrāfijas.

Ugunsgrēks viņam tomēr nelikās glu�i vienaldzīgs, viņ� tikai ar varu centās izlikties mierīgs.

�Uguns laikam izcēlusies kaut kur �epat tuvumā, visi |audis skrien uz viņu pusi,� kāda dāma sacīja.

�Tas neko nenozīmē,� grāfs �āvādamies atbildēja. �Mūsu ugunsdzēsēji ir tik manīgi, ka cilvēks bez ba�ām var no otrā stāva nolūkoties, kā apak�ā pirmajā stāvā deg.�

Pie tam viņ� paraustīja pērtiķīti aiz auss, un tas, par to pateikdamies, atņirdza zobus.

Ienāca kāds sulainis.

�Kur deg?� �anete uzprasīja.

�Ļaudis runā, ka* Lavaletes ielā, jūsu augstība.�

�Jods lai parauj, tā ir mana iela!� grāfs smiedamies izsaucās un piecēlās no dīvāna.

�Uguns jau apdzēsta, cienīgais grāfa kungs,� sulainis sacīja.

�Jo labāk.�

�Kā tad jūs to zināt?� kāda dāma ievaicājās.

�Nu vairs nezvana un ļaudis sāk izklīst.�

Tikko sulainis bija �os vārdus izrunājis, durvis tika atrautas vaļā, un kāds vīrs ieklupa zālē, seja tam bija nokvēpusi melna un apģērbs saplosīts.

�Piedodiet!� viņ� bez elpas izsaucās.

��eit nekas netiek piedots,� kāda baletdejotāja atbildēja.

�Kur � kur ir grāfs?�

��eit � �eit! Ak, jūs tas esat, mīļais Ludvig,� grāfs Alberts izsaucās.

�Paldies Dievam,� Ludvigs, elpu atņemdams, sauca.

�Jods lai parauj! Cilvēk, kāds jūs izskatāties! Vai jūs esat kļuvis par ugunsdzēsēju?�

�Mēs visi palīdzējām, grāfa kungs.�

�Tas ir brangi.�

�Mēs glābām, cik varēdami.�

�Jo labāk.�

�Paldies Dievam, briesmas tagad novērstas!�

Grāfa kambarsulainis bija ļoti uztraukts un bāls.

�Bet ko tad tas nozīmē?� grāfs izsaucās, viņam tuvāk pieiedams. �Vai uguns bija izcēlusies mūsu namā?�

�Jā, bet tālāk tā neizplatījās.�

�Ļoti patīkami, un mans rakstāmgalds?�

�Sadedzis ... visa guļamistaba pilnīgi izdegusi... no tās mēs neko nevarējām laukā iznest.�

Grāfs nobāla.

�Muļķis. Būtu jūs labāk ļāvu�i visam namam nodegt un izglābu�i tikai manu rakstāmgaldu!�

Sulainis apmulsis lūkojās uz savu kungu.

�Nu, ko jūs vēl brīnāties? Rakstāmgaldā atradās visi mani vērtspapīri, vekselis, akcijas un obligācijas. Velns lai parauj, uguns nolaupījusi visus manus vērtspapīrus!�

Sulainis satrūcies sasita plaukstas.

�Kur tad uguns izcēlās?� grāfs uzprasīja.

�Jūsu guļamistabā,� Ludvigs �ņaukādamies atbildēja.

�Manā guļamistabā? Es pats aiziedams durvis aizslēdzu, tāpat arī nevienu lampu, nedz sveci neatstāju degot. Ko jūs par to sakāt, mans mīļais Emīl?�

Sekretārs, kur�, elpu aizturēdams, bija klausījies sarunu starp sulaini un grāfu, pa to laiku jau atkal bija nomierinājies.

�Nesaprotu, grāfa kungs,� viņ� domīgi atbildēja, �vai varbūt zemē nosviests dego�s cigāra galiņ� ...�

�Nevar būt, Emīl. Es tikai tagad smēķēju �odien pirmo cigāru. Tas ir pa�a nelabā darbs.�

Sekretārs brīnīdamies paskatījās uz grāfu.

�Citādi nevar būt � kāds ļaunais gars būs caur atslēgas caurumu ielīdis manā istabā un �o joku izspēlējis.�

�is gadījums, kura nopietnās sekas visi tikai tagad noprata, drusku apslāpēja viesu jautrību. No visām pusēm tie tuvojās grāfam un izsacīja no�ēlu. �anete un Emīls Bergers saprazdamies paslepeni saskatījās.

�Bet, grāfa kungs, jūs jau būsiet savu mantu apdro�inājis?� kāda dāma ievaicājās.

�Jods lai parauj! Ja tā būtu, tad man nevajadzētu uztraukties.�

Tagad piecēlās �anete, kura līdz �im bija kā sastingusi uz krēsla sēdējusi. Viņa piegāja grāfam klāt, ar savu smalko roku noglaudīja tam pieri un mīļā, gandrīz līdzjūtīgā balsī sacīja:

�Lai nozūd �īs krunkas no skaistās pieres � pie jaunības skaidrajām debesīm nebūs parādīties tum�iem mākoņiem.�

Pār Emīla Bergera seju pārlaidās it kā uzvaras smaids. Bet vieglprātīgais, iemīlējies grāfs spieda pie lūpām savas mīļākās mazo, smalko rociņu.

�Nudien, ja �ie saldie vārdi nāktu no sirds, tad es pateiktos posto�ajam elementam, kas tiem bija par cēloni! Tik ilgi, kamēr liktenis man nenolaupīs manu visdārgāko mantu, manu skaisto �aneti, es bū�u neizsakāmi bagāts, milzis, kuru nekāda nelaime nevar pieveikt.�

Bet nepagāja ilgs laiks, kad grāfu atkal pārņēma neomulības sajūtas; lielais zaudējums tam tomēr drusku ķērās pie sirds.

Negribēdams to izrādīt un traucēt viesu priekus, viņ� atvadījās no jautrajiem ļautiņiem, kuri atkal nodevās bezrūpīgajai uzdzīvei.

Arī Emīls Bergers aizgāja. Jo vairāk viņ� tuvojās grāfa namam, jo gausāki kļuva viņa soļi.

�Nezinu,� viņ� murmināja, �vai es varu uzdro�ināties, jau tagad ... Ko niekus, es pazīstu grāfu ļoti labi un zinu, ka viņ� tagad ugunsgrēka vietu neapmeklēs. Uz priek�u! Man nav jābaidās, ka tagad man vajadzēs stāties pretī savam upurim.�

Kad da�as stundas vēlāk grāfs sastapās ar savu sekretāru, pēdējais tam izsacīja savu no�ēlo�anu.

Acīs viņam pat asaras pamirdzēja, un, aizkustināts no �ādas līdzjūtības, lētticīgais grāfs apkampa blēdīgo draugu.

�Bet tagad izrunāsimies prātīgi. Vai jūs zināt, cik liels ir mans zaudējums?� grāfs sacīja.

�Nē, grāfa kungs,� sekretārs atturīgi teica.

�Nu, tad es jums to pateik�u � vairāk nekā trīssimt tūksto�u franku,� grāfs sacīja.

�Trīssimt tūksto�i franku! Tā jau ir vesela mantība, grāfa kungs,� sekretārs stostījās.

�Nebūt ne, mīļais, bet gan kāda daļa no tās.�

�Atļaujiet, grāfa kungs, man vēlreiz izteikt visdziļāko no�ēlu par �o lielo zaudējumu.�

�To jūs jau esat darījis, mīļais Emīl, tagad pārspriedīsim, kā lai atkal tieku pie naudas.�

Emīls Bergers izlikās arvien atturīgāks.

�Ja es esmu jūs pareizi sapratis, tad jūs esat ugunsgrēkā zaudējis visu savu skaidro naudu un vērtspapīrus...�

�Glu�i pareizi.�

�Un jaunās obligācijas uz mui�u ...�

�Man daudz neko nevar līdzēt. Bez tam, man arī vairs vecais Dumonts nepalīdzēs, un ar citu es negribu stāties sakarā.�

�Man jums jāpiebalso, grāfa kungs.�

�Un man vajag naudu, sekretāra kungs!�

Kad sekretārs pēc stundas no grāfa �ķīrās, viņ� to bija jo vairāk sapinis savos tīklos.

Tajā pa�ā ielā, kurā dzīvoja �anete Marsa, pacēlās kāds liels nams. �ī nama pirmajā stāvā, pla�ā istabā, kāds vīrs sēdēja pie rakstāmgalda. Viņam priek�ā uz galda stāvēja liela atvērta grāmata.

Rakstāmgalds atradās starp diviem lieliem stikla skapjiem, kuri bija piepildīti ar zeltu, sudrabu, pērlēm un dimantiem. Visi �ie dārgumi it kairino�i nolūkojās uz vīru, kas sēdēja pie rakstāmgalda.

Istabas iekārtojums bija dārgs un iz�ķērdīgs, ta�u tas neko labu neliecināja par ierīkotāja māksliniecisko gaumi.

Pie rakstāmgalda sēdo�ais vīrs bija apmēram se�desmit gadus vecs, viņa pa pusei pliko pauri apsedza plāni, sirmi mati. Viņ� bija slaiks un kalsns, glu�i kā nabaga rakstnieks.

Viņa sejā attēlojās mū�īgs nemiers, un palielās acis zem zelta brillēm nikni spīguļoja.

Kalsenais vīrs saskaitīja kādā grāmatā bezgalīgas skaitļu rindas, un, jo vairāk viņam iznāca, jo nemierīgāks tas kļuva.

Bet arī zināms prieks un apmierinājums bija redzams viņa pelēkajās acīs � kā plēsīgam zvēram, kas ieguvis savu laupījumu.

īgņāts Borila kungs � tā �o kalseno vīru sauca � bija viens no Parīzes visievērojamākajiem bagātniekiem. Viņ� dzīvoja no liela kapitāla procentiem; savu mantu tas bija ieguvis kara laikā, apgādādams armiju.

Dziļi elpu ievilkdams, Borila kungs nolika spalvu. Viņam iepretī atzveltņa krēslā sēdēja grāfa Alberta sekretārs Emīls Bergers.

�No�ēloju, ļoti no�ēloju,� bagātnieks teica, �ka grāfa kungam cēlu�ies tik ievērojami zaudējumi, un lūdzu jūs, izteikt viņam manu sirsnīgāko no�ēlu. Bet es zinu, ka �is zaudējums grāfa kungam pārāk pie sirds neķersies, jo viņ� vēl arvien ir diezgan bagāts vīrs. 0, es pazīstu mūsu augstmaņu mantas stāvokli gandrīz tikpat labi, kā pats savējo, sekretāra kungs.�

Emīls Bergers kļuva glu�i mierīgs.

�Tad, mans kungs, jūs arī sapratīsiet, ka nav jābaidās no zaudējumiem, ja jūs noslēgsiet �o darījumu.�

�Kā lai es to nesaprastu, mans draugs! Ļoti priecājos, ka varu grāfa kungam pakalpot.�

�Jo labāk,� Bergers strupi atteica.

�Un taisni tagad priek� tā ir izdevīgs gadījums.�

�Un kāds, mans kungs?�

�Man priek� kāda ārzemju drauga dro�ā vietā jānogulda lielāka naudas summa.�

�Tad jau mums abiem tas ir izdevīgi!�

�Bet mans draugs negrib savu kapitālu saskaldīt mazās daļās, tādēļ grāfa kungam vajadzētu aizņemties trīsdesmit tūksto�u vietā pilnus piecdesmit tūksto�us.�

Bergers pasmaidīja.

�Borila kungs, �āds nosacījums veikala noslēg�anu var drīzāk veicināt, nekā kavēt.�

�Tātad jūs esat ar mieru?�

�Protams,� Emīls Bergers pieceldamies atbildēja.

�Bet vēl kaut kas, mans kungs! Ja man pa�am būtu pie rokas svabada nauda, tad es, kā jūs jau varēsiet iedomāties, grāfa kungam labprāt izlīdzētu bez kāda atlīdzinājuma ...�

�Par to es esmu pārliecināts,� sekretārs atbildēja drusku zobgalīga balsī.

�Bet redziet, mans draugs ir veikalnieks, kur� naudu uzskata par tādu preci, kas atmet vislielāko pe|ņu. Tātad jūs sapratīsiet, ka �inī gadījumā tā sauktie likumīgie procenti...�

Sekretārs izgāza krūtis.

�Mans kungs, grāfa kungs ir godavīrs!�

�Saprotu, saprotu, visu cienību viņam!�

�Sakiet savus noteikumus.�

�Nu, teiksim piecpadsmit procenti, ko?�

Emīls Bergers paklanījās.

�Mans draugs,� Borila kungs turpināja, �gan drusku sarauks degunu, ka esmu tik maz prasījis, bet gan jau es viņu pierunā�u � vajag jau apdomāt, ar ko mums darī�anas, un �ajā gadījumā manam draugam ir darī�anas ar pilnīgi dro�u godavīru, tas jau pats par sevi saprotams! Vai jums ir no grāfa kunga neierobe�ota pilnvara?�

�Neierobe�ota, mans kungs!�

�Tad mēs tūlīt varam noslēgt veikalu?�

�Protams, �eit ir grāfa parakstīts vekselis. Mums jāuzraksta tikai aizņēmuma lielums.�

�Vekselis? Nu labi, bet lai manam draugam nebūtu ne mazākās ba�as...�

�Nu, viņam par apmierinājumu mēs varam kā dro�ību ieķīlāt �atilonas mui�u, tā vēl ir glu�i bez parādiem.�

�A, to es saucu par kārtību!� kalsenais vīrs izsaucās, un acis tam sāka spulgot. �Jūs esat tāds vīrs, sekretāra kungs, ar kuru es labprāt vēlētos arvien kārtot veikala darī�anas.�

Emīls Bergers paklanījās.

�Nu, es pasteig�os grāfa kungam vēl pirms pusdienas piesūtīt pilnu aizņēmuma summu.�

�Tas būtu manam kungam ļoti pa prātam.�

�Protams, pusgada procentus un da�us citus sīkākus izdevumus man gan tūlīt vajadzēs novilkt no aizņēmumiem.�

Emīls Bergers pamāja ar galvu un tad atvadījās. Borila kungs pavadīja viņu līdz durvīm.

Viens palicis, tas priecīgi berzēja rokas un smīnēdams sacīja:

�Smalks īpa�ums �ī �atilonas mui�a! Lieli me�i, auglīgas druvas, romantiska vieta � eh, es mīlu tādas romantiskas vietas! Ta�u,� viņ� domīgi piemetināja, �nevar zināt, kas ar laiku notiek. Jaunais grāfs ir viegls putns � skaistākā mīļākā pilsētā, brangi zirgi, katru dienu dārgas pusdienas, kār�u spēle � tas viss maksā daudz naudas. No piecpadsmit procentiem iznāk trīsdesmit, tad piecdesmit un vēlāk simts...�

Viņa palielās acis sāka arvien vairāk spulgot.

�Kaut �is brangais sekretāra kungs vēlētos mani labi bie�i apmeklēt tādās vajadzībās, tas liekas tāds vientiesis, kuru, tā sakot, var ap pirkstu aptīt.�

Pēc �iem vārdiem Borila kungs paskatījās uz vekseli, kur� vēl stāvēja uz rakstāmgalda, un savādā balsī sacīja:

�Hm, man gandrīz patiktu pārmaiņas pēc drusku nodarboties ar zemkopību.�

Emīls Bergers, grāfa sekretārs, nekavēdamies steidzās pie sava kunga. Kambarsulainis viņu ielaida.

�Ak, jūs nākat, sekretāra kungs?� viņ� drusku apjucis sacīja. �Grāfa kungs acumirklī nav viens pats ...�

�Viņam laikam patīkams ciemiņ�?� tas vaicāja, blēdīgi smīnēdams.

�Vai patīkams, to nezinu. Divi sve�i kungi atnāku�i un runā ar viņu par veikaliem.�

Sekretārs kļuva glu�i mierīgs, lai gan klusībā tas sajuta velni�ķu prieku un gaviles.

�Pasakiet grāfa kungam, ka esmu pārnācis,� tagad es viņu netraucē�u.�

�Kad es varu pieteikt jūsu apciemojumu?�

�Pēc stundas es atkal atnāk�u.�

Emīls Bergers atstāja grāfa namu un gribēja doties uz vecā Dumonta dzīvokli.

�Pag,� viņ� murmināja, uz ielas iziedams. �Labāk būs, ja es nogaidī�u, kamēr abi kungi ar grāfu izrunājas, varbūt tad varē�u aiznest Dumon-tam daudz labākas vēstis.�

Bergers devās uz kādu netālu vīna pārdotavu.

Atstāsim �o blēdīgo kalpu pie pudeles stipra vīna un dosimies atpakaļ uz grāfa namu.

Viesistabā uz dīvāna omulīgi atzvēlies, viņ� nolūkojās uz diviem kungiem, kas sēdēja viņam iepretī.

Viens no tiem bija gar� un kalsens vīrs, ģērbies pelēkās, vienkār�ās drēbēs; tas bija labības tirgotājs Renards. Otrs, drukns vīrietis, turpretī bija visai grezni uzcirties.

Uz pirkstiem tam spīguļoja zelta gredzeni, un pār vesti nokarājās smaga zelta ķēde. Tas bija koktirgotājs Lūps.

Abi jau kādu ceturtdaļstundu sarunājās ar grāfu un bija to, kā mēdz teikt, krietni apstrādāju�i.

�ie abi kungi bija grāfam ieteikti, lai �atilonas mui�ā drusku noplucinātu labības krājumus un me�us.

�Grāfa kungam jāatzīst,� Renards patlaban sacīja, �ka �is pirkums priek� manis ir diezgan pārdro�a spekulācija. Pirmkārt, man jau pa�am ir sapirkti diezgan lieli krājumi, otrkārt, mums paredzams ļoti auglīgs gads. Ziemas krājumi stāv tik labi, ka labāk nemaz nevar vēlēties, un tādēļ nav nemaz paredzams, kad es uzpirktos labības krājumus varē�u pārdot, kamēr rūpniecībā ieguldītā nauda nes daudz lielākus procentus.�

Grāfs saīdzis pakratīja galvu.

�Un par jūsu me�iem runājot, cienīgais kungs,� Lūpa kungs piemetināja, �man diem�ēl jāpiezīmē, ka es tos atradu ļoti bēdīgā stāvoklī. Me�a un malkas zagļi pa tiem rīkoju�ies kā pa savām mājām.�

Grāfs brīnīdamies paskatījās uz runātāju.

�Kā tad tas varējis notikt? Mani me�sargi ir krietni, uzticami un pārbaudīti vīri,� viņ� sacīja.

Malkas tirgotājs rādīja dievbijīgu vai, labāk sakot, vientiesīgu seju.

�Lai Dievs mani pasargā, par to es arī nebūt ne�aubos! Bet jūsu me�a uzraugiem jau vajadzētu būt simtiem acu un roku, lai tie varētu lielos me�us apsargāt. Goda vārds, grāfa kungs! Labākajā gadījumā es vairāk nenopelnī�u, kā tikai ceļa izdevumus.�

Tagad grāfam �ī lieta tomēr izlikās par traku. Viņ�, zobgalīgi smīnēdams, sacīja:

�Kādēļ tad jūs, mans kungs, tomēr nopūlaties ar �o veikalu?�

�Tādēļ, ka mums jāturpina veikala darbība, ja mēs gribam sev uzturēt kredītu,� Renards atbildēja.

�Jūs nu gan man solāt it brangu summiņu,� grāfs sacīja, brītiņu pārdomājis, �bet man patiesi jāatzīstas, ka es pats tādus darījumus nekad neesmu slēdzis. Tāpat kā mans nelaiķa tēvocis, tā arī es �īs darī�anas esmu uzticējis savam mui�as pārvaldniekam � griezieties pie tā, mani kungi, es bū�u pilnīgi mierā ar viņa rīcību.�

Abi tirgotāji piecēlās un gribēja jau patlaban it saskābu�i doties projām, .kad ienāca kambarsulainis un pasniedza grāfam vēstuli, kuras adrese bija rakstīta ar �anetes roku.

Tikko grāfs bija to atplēsis un izlasījis, viņ� uzsauca tirgotājiem:

�Uz vienu vārdu, mani kungi!�

Abi godavīri tūlīt atbrāza atpakaļ.

�Ko pavēlat, grāfa kungs?�

�Vai jūs varētu man pirk�anas summu tūlīt skaidrā naudā samaksāt?� Augļotāji tikai ar pūlēm apslēpa savu prieku.

�Protams, cienīgais kungs!� viņi kā vienā mutē izsaucās.

�Labi. Esiet tik laipni un pagaidiet, kamēr ieradīsies mans sekretārs, tas noslēgs ar jums kontraktu. Ievediet kungus birojā, Ludvig.�

Kambarsulainis paklanījās un ieveda tos sekretāra Emīla Bergera darbistabā.

Bet grāfs piesteidzās pie rakstāmgalda, gribēdams �anetei atbildi rakstīt.

�Nabaga �anete,� viņ� nopūtās. �Viņa jau nav vainīga, ka uguns aprijusi visu manu naudu. Gribu viņai izpalīdzēt! Protams, kaut viņa būtu drusku paklausīgāka! Bet jāpacie�as, �ī mazā stūrgalve jau mū�īgi nepaliks nepateicīga, redzēdama, kādus upurus es viņas dēļ nesu.�

Apstulbotais grāf, cik ļoti tu maldies!

Sekretārs Emīls Bergers nelika augļotājam pārāk ilgi gaidīt, jo, tikko grāfs bija uzrakstījis savu atbildi �anetei, Emīls Bergers ienāca un pasniedza kontraktu.

Grāfs paķēra spalvu.

�Vai jūs nebūsiet tik laipns, grāfa kungs, un kontraktu vispirms neizlasīsiet?�

�Nav vajadzīgs.�

Viņ� parakstīja līgumu, un abi augļotāji, pirk�anas summu samaksāju�i, steig�us devās projām.

Sekretārs klusuciezdams brītiņu palika stāvot. Pēc laiciņa, kad abi augļotāji jau bija labā gabalā un tos vairs nebija iespējams atpakaļ atsaukt, tas griezās pie sava principāla.

�Grāfa kungs, �odien mums brīnum ātri veicās noslēgt visus veikalus,� viņ� sacīja.

�Ko jūs ar to gribat teikt?� grāfs apjucis vaicāja.

�Arī Borila kungs drīz būs klāt...�

�Ko? Kas!� grāfs viņu pārtrauca.

�Viņ� atnesīs jums piecdesmit tūksto�us franku.�

�Piecdesmit tūksto�us franku?� grāfs klusu atkārtoja.

�Es noslēdzu aizņēmumu uz 6 mēne�iem pret 15 procentiem.�

Emīls Bergers runāja gan mierīgā balsī, bet sirds tam trīcēja aiz priecīga uztraukuma. Ar gudru ziņu viņ� bija �o paziņojumu tik ilgi noklusējis, kamēr abi augļotāji bija aizgāju�i.

�Bet kādēļ jūs to man nepateicāt pāris minūtes agrāk?� grāfs saīdzis iesaucās.

Sekretārs satrūcies atkāpās soli atpakaļ.

�Domāju, ka nedrīkstu jūs traucēt.�

�Ko niekus! Ja būtu to zinājis, tad nebūtu tik steidzīgi pārdevis savus me�us un labības krājumus! Man gan naudu vajadzēja, bet ar piecdesmit tūksto�iem franku man būtu �obrīd pieticis, un �ie abi tirgotāji nemaz neizskatījās pēc godīgiem cilvēkiem.�

Sekretārs paraustīja plecus un sacīja:

�No�ēloju, ka man nebija pilnībā zināmi jūsu plāni.�

�Nu, tur vairs nekas nav grozāms � varu derēt, ka mui�as pārvaldnieks man paziņos, ka esmu brangi pie�maukts.�

�Nedomāju vis. Cena ir diezgan laba,� Bergers atbildēja.

Brītiņu vēlāk ieradās Borils.

Tas pasniedza grāfam piecdesmit tūksto�us franku. Tagad, kad tam . bija tik daudz naudas kabatā, jaunais bramanis aizmirsa atkal visas nepatik�anas un nodevās senākajai vieglprātīgajai dzīvei.

Tagad viņ� atkal no jauna savu pielūgto �aneti apbēra ar dāvanām, un tā pats visiem spēkiem strādāja, lai sevi izputinātu, arvien vairāk sapīdamies neganto augļotāju tīklos.

Un Emīls Bergers gādāja, lai viņ� no augļotāju nagiem vairs nekad netiktu vaļā.

Ceturtdaļstundu pēc tam, kad Borils bija grāfam nodevis piecdesmit tūksto�us franku, sekretārs izlūdzās atļauju uz brītiņu iziet, to dabūjis, viņ� devās uz ārpilsētu, iegāja kādā lielā piecstāvu namā, kur tas pie pa�a jumta bija noīrējis sev istabiņu, un pēc brītiņa to atkal atstāja.

Bet tagad viņ� bija pārvērties glu�i citāds, neviens viņu vairs nebūtu pazinis.

Viņa seju ietvēra sirma bārda, kura nokarājās pār krūtīm, uz acīm tum�as brilles, galvu sedza balta parūka, virs kuras bija uzlikta novalkāta ka�okādas cepure, un apvilcis viņ� bija tikpat novalkātu ziemas mēteli.

Uz resna spieķa atspiezdamies, viņ� lēniem soļiem vilkās uz vecā zeltkaļa Dumonta namu.

Tur viņam nevajadzēja ilgi gaidīt. Pēc maza brītiņa viņu jau ielaida Dumonta privātkantorī.

Katru reizi, kad viņ� pārģērbies apmeklēja Dumontu, viņ� pārmainīja arī savu vārdu; tā arī �oreiz viņ� saucās par Maratu.

Zeltkalis viņu saņēma ar redzamu prieku.

�Sveiki, mans mīļais! Ne�aubos, ka jūs man nesat labas vēstis.�

�Nevis labas vien, bet ļoti labas, Dumonta kungs.�

�Un tās būtu ...�

Marats apsēdās savam principālam blakus un brītiņu ar to sarunājās. Viņ� to darīja tik klusā balsī, ka neviens nebūtu varējis noklausīties, ja arī tas nejau�i būtu atradies tuvumā.

Kad viņ� bija nobeidzis, vecais Dumonts piecēlās, izņēma no skapja labu �ūksnīti papīrnaudas un pasniedza to savam biju�ajam pārdevējam.

�Jūs esat ļoti brangi veicis savu pienākumu! Ņemiet to kā atzī�anas zīmi �im brīdim. Kad jūs savu darbu būsiet pilnīgi pastrādājis, tad jūs dabūsiet bagātīgu algu.�

�Dumonta kungs, jūs zināt...�

�Es zinu visu � turpiniet tikai! It īpa�i man jāatzīstas, ka, lai gan es ne�aubos, ka mēs beidzot panāksim savu nodomu, tad tomēr �ī lieta vēl norit pārāk gausi.�

�Un tomēr es darīju, cik spēdams.�

�Zinu, zinu! Negribēju jums nekādu pārmetumu izsacīt! Bet �atilona ir ļoti liela un bagāta mui�a, un es domāju, ka jums vajadzēs ķerties pie spēcīgākiem līdzekļiem, kad pēc viena gada ...�

�Ir gan kāds līdzeklis, bet...�

�Kas par �bet�?� Dumonts ātri ievaicājās.

�Bet tad katastrofa neuzbruks vis pēc viena gada, bet jau pēc neilga laika.�

�Jo labāk! Un kas tas par līdzekli?�

�Man vajag dabūt uzticamu biedru.�

�Kādu tad?�

�Bir�as veikalnieku.�

Vecais Dumonts rādīja domīgu seju.

�Neaizmirstiet, ka bir�ā var arī vinnēt.�

�Vinnēt un paspēlēt, ja rīkojas viens pats, bet paspēlēt katrā ziņā, ja klausa laba drauga padomam.�

�Bergera kungs, jūs esat pats nelabais! Bet lai, tikai ar jūsu palīdzību mans nodoms var izdoties.�

Bergers zobgalīgi paklanījās pret Dumontu un mazu brītiņu vēlāk, uz spieķa atspiezdamies, atstāja namu.

Viņ� devās atpakaļ uz jau minēto piecstāvu namu, uz savu dzīvokli, kurā bija tikai viena istaba.

Tā bija piekvēpusi telpa, tās iekārta sastāvēja no nedaudzām vienkār�ām un pa pusei salauztām mēbelēm.

Pie sienas stāvēja drēbju skapis. Tas izskatījās tik vienkār�s, ka par to reti kāds būtu solījis pat da�us frankus, un tomēr tas savā ziņā bija īsts mākslas darbs.

Neviens cits �o skapi nebūtu mācējis atvērt. Bergers to izdarīja bez atslēgas palīdzības. Viņ� paspieda uz kādu nezinātājam neredzamu podziņu, un skapja durvis atvērās.

Tagad bija redzama metāla siena.

Bergers atkal piespieda slepenu podziņu, metāla siena aizslīdēja sāņus, un tikai, tagad varēja ieskatīties skapī.

Uz pakaramā karājās tikai svārki, kurus Bergers bija pirmīt valkājis, pie grāfa atrazdamies.

Bet skapja apak�ā kādā prāvā dzelzs kastītē, kuru Bergers tagad atvēra, atradās da�da�ādi dārgumi.

Tur atradās zelta un sudraba nauda, vērtspapīru vīstokļi, kā arī da�ādas rotaslietas; lietpratējs būtu kastes saturu novērtējis par ievērojami lielu summu.

Bergers, nicino�i smīnēdams, iesvieda dzelzs kastē naudas summu, ko pirmīt bija no Dumonta par savām pūlēm saņēmis, aizslēdza to, un, kad bija apģērbis savas parastās drēbes, aizvēra skapi.

Tad viņ� nokāpa pa trepēm zemē un apstājās pie kādām durvīm, uz kurām bija pienaglota maza plāksnīte ar uzrakstu: Breslauers.

Bergers piezvanīja; mazs kalsens vīrelis atvēra durvis. Tas bija ģērbies netīros, garos svārkos, netīri mati nokarājās pār pieri, un zem divām mazām, spulgojo�ām acīm pacēlās liels, līks deguns.

�Priecājos, mans kungs,� ar ko man tas gods?�

�To jūs tūlīt dabūsiet zināt, Breslauera kungs, atļaujiet tikai man ieiet iek�ā.�

�Lūdzu � nāciet.�

Viņi abi iegāja Breslauera dzīvoklī, kur� atstāja gandrīz tikpat nabadzīgu iespaidu, kā Bergera istaba.

Bergers tūlīt ķērās pie sava nodoma.

Viņam vajadzēja tikai mazu brītiņu, lai bīstamo augļotāju un bir�as spekulantu: Breslaueru iepazīstinātu ar savu nodomu un to pierunātu izdarīt priek� viņa da�as bir�as operācijas.

�Un cik es dabū�u par savām pūlēm?� Breslauers vaicāja.

Bergers pasmīnēja.

�Esmu pārliecināts, ka jūs rīkosieties tik veikli, ka �ad un tad arī priek� jums kaut kas atkritīs. It īpa�i es jums atvēlu divus procentus no katra tūksto�a, ko grāfs pazaudēs.�

�Ak vai, tas ir par maz! Ja cienīgais kungs man dos trīs procentus, tad es bū�u jūsējais,� �īds atbildēja.

Bergeram nepatika ilgi tielēties ar �o bir�as spekulantu, kura dzīvokli pildīja visai nepatīkama smaka. Viņ� vēl �o un to ar viņu pārrunāja un tad devās projām.

Pēc tam bija pagāju�as divas dienas.

Naudas summas, kuras grāfs bija dabūjis no Borila, kā arī no abiem tirgotājiem, bija jau gandrīz notērētas. Skaistajai �anetei bija arvien no jauna nepiepildāmas vajadzības.

Drīz viņa izsacīja �ādu vēlē�anos, drīz tādu, un grāfs bija tik vieglprātīgs, ka izpildīja katru viņas vēlē�anos.

Protams, grāfam nebija ne jausmas, ka tā bija viņa sekretāra biedrene un rīkojās tikai pēc Bergera norādījumiem.

Viņam nenāca ne prātā, ka �anete Marsa tam bija zināmo vēstulīti piesūtījusi pēc Bergera vēlē�anās taisni īstā brīdī, lai viņu piespiestu pārdot labības krājumus un me�u.

Emīls Bergers tagad bie�i apciemoja Breslaueru viņa dzīvoklī, kā arī kopā ar to rīkojās pa bir�u.

Protams, ka tas nepalika noslēpums, bet tam arī nevajadzēja palikt noslēpumam, viņ� gribēja, lai visa pasaule to dabūtu zināt.

Pie sava tēva viņ� līdz �im vēl nebija bijis; viņ� laikam gan baidījās no sava vecā, slimā tēva pārmetumiem, kuram nebija ne jausmas, kādu nekrietnu darbu Dumonts bija viņa dēlam uzdevis.

Emīls Bergers spēlēja bir�ā, un, proti, ar veiksmi.

Protams, visi domāja, ka viņ� to dara grāfa uzdevumā, bet �obrīd tā nebija vis.

Tre�ās dienas rītā viņ� priecīgi uztraukts iegāja sava principāla istabā.

�Grāfa kungs, jūs nemaz neliekaties jautrā garastāvoklī,� viņ� sacīja.

�Sasodīta bū�ana � atkal sāk trūkt naudas.�

Bergers smējās.

�Nav jau arī nekāds brīnums, ievērojot �anetes Marsas jaunkundzes vajadzības. Bet, grāfa kungs, tajā gadījumā, ja jūsu kase ir iztuk�ota, esmu gādājis, ka tā atkal drusku piepildās.�

Grāfam acis iespulgojās.

�Jūs runājat mīklaini, mīļais draugs.�

�Bet �īs mīklas viegli uzminamas. Esmu bir�ā vinnējis divdesmit tūksto�us franku.�

�A, novēlu laimes, mīļais Emīl! Jums, �ķiet, spēlē vairāk laimes, nekā man!�

Bergers paraustīja plecus.

�Pēc manām neievērojamām domām tā ir mazāk laime, nekā nejau�s gadījums.�

�Ak, nejau�s gadījums ...�

�Caur kuru es iepazinos ar vīru, kas to lietu prot.�

�Tātad beidzot atrasts līdzeklis, kā zeltu taisīt.�

Sekretārs smējās.

�Jā gan, grāfa kungs, bet tas netaisa zeltu no ķīmiskām vielām, bet no papīriem, kas bir�ā drīz krīt, drīz ceļas.�

�Jums rādās lielas cerības?�

�Un manas cerības pilnīgi piepildīju�ās.�

�Esiet tikai uzmanīgs, mīļais draugs, prieki drīz pāriet, bet no�ēla mums ilgi kremt sirdi.�

Izklausījās tik jocīgi dzirdēt no vieglprātīgā, jautrā grāfa mutes �ādu nopietnu brīdinājumu.

�Neba�ījieties, grāfa kungs, jūs zināt, ka esmu ļoti apdomīgs un ka es nedz kādam pārāk uzticos, nedz arī ļauju kaislībām pār sevi valdīt. Vīrs, par kuru es runāju, ir bir�ā neievērota, gandrīz nicināta persona. Viņ� man jau daudzreiz teicis: pērciet tos un tos papīrus,� es viņam neklausīju, bet arvien izrādījās, ka viņ� man bija devis labus padomus. �ajās dienās es nu reiz gribēju pamēģināt, vai man nelaimēsies, un redziet, man laimējās gan.�

�Un ja nu jūs būtu zaudējis?�

�Nē, grāfa kungs, es tagad �o vīru turu par pareģi, kura padomiem es arvien paklausī�u.�

�Tad viņam vajag būt īstam burvim! Bet kā tas nākas, ka viņ� ar savas mākslas palīdzību pats nav kļuvis par Rot�ildu?�

Sekretārs paraustīja plecus.

�Viņam klājas tāpat, kā jau daudziem nabaga plikadīdām � viņ� laikam pats sev neuzticas, bez tam, viņam laikam arī trūkst kredīta, un viņ� nevar savu talantu sev par labu izlietot.�

�Nu, tad jo labāk, tad mēs izlietosim viņa pareģa spējas savā labā,� grāfs jokoja.

�Ko?� sekretārs jautāja, it kā brīnīdamies.

�Jā gan, mans draugs, arī man gribas griezties pie �ī gudrinieka, zināms, tikai tad, ja jūs arī man atļausiet piedalīties savā laimē.�

�Ar lielāko patiku, grāfa kungs! It īpa�i tādēļ, ka jums biju�i daudzi zaudējumi dēļ aģentiem, kuri manu uzticību nelietīgi izmantoju�i.�

�Nerunāsim par to!�

�Bet, vaļsirdīgi runājot, es baidos, ka pie jūsu nelaimes spēlē pat �ī gudrinieka laime pārvērtīsies nelaimē.�

�Lai riti, lai,� grāfs, kuru jau atkal bija sagrābusi spēles kaislība, atbildēja: �atvediet to vīru �urp, es viņu jau iepriek� atsvabinu no visas atbildības, mans mīļais sekretāra kungs.�

Un Breslauers arī atnāca.

Vēl tajā pa�ā dienā Bergers varēja pavēstīt Dumontam: �Grāfs Alberts jau tup lamatās.�

Kop� tā vakara, kad Bergers bija apmeklējis savu agrāko principālu Dumontu, bija pagāju�as tikai da�as dienas, bet kādas pārvērtības �ajās dienās jau bija notiku�as!

Vispirms Breslauers tagad bija pārvērties glu�i citāds. Senāk �is bir�as �eptmanis valkāja vecu mēteli, kas bija pārāk īss, un bikses, kuras bija pārāk garas. Tagad viņ� staigāja jaunā uzvalkā, kas bija pagatavots pēc visjaunākās modes.

Visa viņa izturē�anās rādīja, ka tam naudas papilnam.

Kamēr viņ� senāk salīcis līda pa Parīzes ielām un pazemīgi slapstījās aiz bir�as pīlāriem, tad tagad, galvu lepni izslējis un roku azotē iebāzis, tas iegāja bir�as zālē, lepniem soļiem staigāja �urpu turpu un izturējās tik lepni, kā bara vadonis, kur� jau vienu kauju uzvarējis un citas vēl uzvarēs.

Savu lomu viņ� bija pilnīgi mainījis.

Tagad viņ� uzgrieza muguru daudziem savām kundēm, kuriem viņ� senāk bija palīdzējis tikt gan pie peļņas, gan zaudējumiem.

Tagad viņam bija lepni paziņas.

Ka pie viņa paziņām piederēja arī grāfs Alberts, to mums nevajadzēs sevi�ķi pieminēt; tāpat mums nevajadzēs arī pieminēt, ka tagad, kad Breslauers atstāja lepna un turīga vīra iespaidu, ar viņu apgājās daudz pieklājīgāk, nekā senāk, un daudzi, kas viņu senāk zaimoja, tagad priecājās, ja tas viņiem neliedza savu padomu.

Un Breslauera kungs mācēja dot labus padomus.

Nevienam viņ� neuzbāzās ar saviem padomiem, daudzreiz viņ� atbildēja tikai plecus paraustīdams vai seju nedaudz zobgalīgā smīnā saviebdams.

Pie tam viņ� izlikās noslēpumains, runādams drīz par �ādiem, drīz par citādiem politiskiem sare�ģījumiem.

�Re, mani kungi,� viņ� kādu dienu sacīja da�iem bir�as vīriem, �nav vis tā, kā domā! Hm, hm, ja tik drīkstētu runāt. Prezidents austrie�u sūtnim laipni piedāvājis �ņaucienu tabakas � turpretī Bavārijas sūtnis ...�

Breslauera kungs savilka plecus uz aug�u, pārtrauca sarunu un, galvu kratīdams, aizgāja.

Kungi, kas viņa runu bija uzklausīju�i, arī kratīja galvu, pa�i nezinādami kādēļ, un Breslauera kungs to varbūt arī nezināja.

Tādā ziņā viņ� mācēja izlikties par svarīgu vīru.

Pie tam viņam arī ar veikaliem veicās ļoti labi, un nevis ar pa�a veikaliem vien, bet arī ar tiem, kurus viņ� uzņēmās priek� grāfa Alberta, tādējādi iegūdams �ī vieglprātīgā cilvēka neierobe�otu uzticību.

Grāfam vēl nebija ne jausmas,, kādi slazdi viņam tika likti.

Viņ� arvien paklausīja Breslauera padomam, un viņam par lielu prieku �ie padomi tam atnesa peļņu.

Grāfs vienā laidā vinnēja, un pēc nedaudzām dienām tas jau bija spekulācijās nopelnījis brangu summiņu.

Tagad grāfu pārņēma jauna kaislība � mantkārība. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka viņ� sāka spekulēt ar lielākām summām.

Priek�pusdienā viņu redzēja bir�ā, vakarā pie kār�u galda, un, kad nedēļa bija pagājusi, grāfs bija bir�ā zaudējis tre�daļu no miljona.

75. nodaļa.

Mēs atstājām abus draugus Armandu Rigoltu un Jāni Reliņu mirklī, kad viņi bija iegāju�i tajā pa�ā ciemata krogā, kurā dienu iepriek� bija uzkavēju�ies Antonijs un Roze.

Kā jau minēts, viņi arī to dabūja zināt.

Krodziniece bija pateikusi, ka abi �igāni sarunādamies bie�i pieminēju�i Henriha Marlota vārdu.

Armands un Jānis tagad krogā vairs ilgāk neuzkavējās, bet tūlīt devās atpakaļ uz Lindhorstu ciematu.

Pēc ilgāka gājiena viņi beidzot nonāca ciematā. Tiem nevajadzēja ilgi meklēt, jo notālēm bija dzirdama savāda kņada, kas cēlās no �igānu nometnes, un drīz viņi to arī sasniedza.

Abi jaunekļi palika stāvot un pārsprieda, ko nu darīt.

�Es vislabāk tūlīt dotos pie �igāniem un mēģinātu tos izpra�ņāt par Rozīti,� Jānis sacīja.

�Pārdomāsim, vai labāk nebūtu nogaidīt, jo pārsteig�anās mums var vairāk kaitēt, nekā labumu darīt,� Armands atbildēja.

Abi draugi pārrunādami staigāja pa ielu �urpu turpu, beidzot viņi bija apņēmu�ies tūlīt doties uz �igānu nometni, un �o apņem�anos viņi arī izpildīja.

Kad abi draugi bija nometnei piegāju�i klāt, viņus apsveica skaļa suņu rie�ana.

Viņiem iznāca pretim Antila tēvs.

�Vai jūs nākat pie mums, mani kungi?� viņ� laipni vaicāja.

�Vai jūs esat �ā pulka vadonis?� Armands vaicāja.

Antila tēvs pamāja ar galvu.

�Tētiņ, mēs atnācām �urp, gribēdami, lai jūs mums parādītu kādu labpatik�anu,� Armands sacīja.

�Ja tikai man tas bū� iespējams, labprāt.�

�Mēs gribētu dabūt kādas ziņas.�

�Par ko?� �igāns neuzticīgi vaicāja.

Armands brītiņu pārdomāja un tad sacīja:

�Par kādu jaunu mei�u, kura nonākusi jūsu apsardzībā un par kuras likteni mans draugs ir ļoti noba�ījies.�

�igāns vērīgi aplūkoja abus jaunekļus, tad izvairīgi atbildēja:

�Nezinu, par ko jūs runājat.�

�Jūs mums neuzticaties,� Armands Rigolts atbildēja, �un tomēr es varu jums apzvērēt, ka mums nav prātā ļaunas domas. Mans draugs vairāk neko nevēlas, kā tikai redzēt un runāt ar to mei�u, kura pirms da�ām dienām atradusi pie jums patvērumu.�

�Pie mums nav nevienas sve�inieces.�

Jānis satrūkās, to dzirdēdams, un lūdzo�ā balsī izsaucās:

�Es jūs lūdzu, sakiet man patiesību!�

�Es vēl nekad neesmu melojis,� �igāns lepni atbildēja.

�Un pie jums patiesi neatrodas neviena sve�a mei�a?�

Jānim piepe�i ie�āvās prātā savādas domas, viņ� satvēra vecā �igāna roku un sacīja:

�Tētiņ, vai varu jums uzticēties?�

�Es vēl nekad neesmu uzticību velti valkājis.�

�Tad es jūs lūdzu brītiņu ar mani parunāties zem �etrām acīm.�

Vecais �igāns atkal pētīdams nolūkojās uz jaunekli. Jānis, kā likās, atstāja uz viņu labu iespaidu.

Beidzot viņ� to paņēma aiz rokas un sacīja:

�Nāciet pie ratiem, tur mēs varēsim izrunāties.�

�Armand, tu jau būsi tik labs un mani pavadīsi.�

Francūzis vilcinādamies palika stāvot.

�Atļaujiet arī viņam piedalīties mūsu sarunā, tas ir mans draugs � mēs iepazināmies kara laukā.�

Vecais �igāns pamāja ar galvu.

Tagad viņi visi trīs aizgāja pie ratiem, un pārējie �igāni tiem ziņkārīgi noskatījās pakaļ. Da�i gribēja viņiem iet līdzi, bet Antila tēvs tos aizraidīja projām.

�igāni atkal no jauna nodevās saviem priekiem, un �ķita, ka sve�iniekiem vairs neviens nepiegrie� vērību, bet tomēr tā nebija vis. Ramiro viņus ne brītiņu neizlaida no acīm.

�Kas tad tas?� viņ� nodomāja pie sevis. �Vai tie nav atnāku�i �urp �īs bēgles dēļ?�

Viņ� lūkojās apkārt, gribēdams redzēt, vai nevar nemanāmi aizlavīties prom no saviem biedriem.

Bet tagad viņam tas nebija iespējams � viņam pa�am nezinot, viņ� tika no visiem uzraudzīts.

Pa to laiku Antila tēvs bija apsēdies ratos, un abi jaunie vīrie�i apsēdās viņam iepretī.

Pēc sirmgalvja uzaicinājuma Jānis viņam tagad izteica savu vēlē�anos. Viņ� tam vaļsirdīgi atzinās, ka meklē kādu mei�u, kuru viņam jāapsargā, un ka viņ� �ai mei�ai esot iedevis talismanu, melnu krustiņu, ar kura palīdzību, kā viņ� dro�i cerot, tā bū�ot atradusi patvērumu pie �igāniem.

Sirmgalvis vjņu vērīgi uzklausīja.

�Jūs neesat maldījies, jaunekli! Mei�u, par kuru jūs runājat, sauc par Rozi Holbornu, un tā līdz vakardienai atradās mūsu apsardzībā.�

Jānis sarāvās.

�Līdz vakardienai!� viņ� sāpīgi izsaucās. �Bet tagad � kur tad viņa ir tagad?�

�To mēs nezinām.�

�Bet kā tas var būt?�

Antila tēvs tagad pastāstīja abiem jaunekļiem visu to, ko mēs jau zinām, un Jānis varēja pārliecināties, ka Rozīte atkal aizbēgusi.

�Tātad �ī nabadzīte, par kuras nevainību es esmu pārliecināts, atkal palikusi viena pati bez sarga un patvēruma.�

�Tā nu gan nav, jo līdz ar viņu pazudis arī kāds no manas cilts locekļiem, jauns puisis vārdā Antonijs, kas to ņēmis savā īpa�ā apsardzībā.�

Jānim vaigi pietvīka tum�i sarkani. Savādas jūtas pamodās viņa krūtīs � greizsirdības jūtas.

Antila tēvam tas nepalika apslēpts.

Viņ� piecēlās, piegāja pie ratu lodziņa un pasauca Kāroju, kura brītiņu vēlāk iekāpa ratos.

Viņ� pēto�i nolūkojās uz jauno mei�u, kura izskatījās bēdīga un sarūgtināta.

�Kāroja, �ie abi jaunekļi atnāku�i, gribēdami zināt, kas ar Rozi Holbornu noticis,� �igāns sacīja.

Kārojai acis pildījās ar asarām.

�Ka tikai viņa no jauna nav iestigusi briesmās,� Kāroja �ukstus iesaucās.

�Vai tu no tā baidies?� Antila tēvs vaicāja.

Kāroja brītiņu pārdomāja un tad atbildēja:

�Es pati nezinu, bet man liekas, ka arī mans līgavainis, kas viņu uzņēmies apsargāt, atrodas briesmās. Antonijs ir gan dū�īgs un manīgs, bet da�reiz arī dū�īgajam var uzbrukt briesmas.�

�Tavi vārdi nespēj izklīdināt �ī jaunekļa ba�as,� Antila tēvs sacīja, uz Jāni rādīdams.

Kāroja pagriezās pret Jāni.

No pirmā acu uzmetiena viņa noprata, ka tam vajag but labam cilvēkam, tādēļ tā satvēra viņa roku un sacīja:

�Piedodiet man, ka esmu tik noba�ījusies. Bet mans līgavainis jau vairāk nekā dienu ir projām, un es nezinu, kur tas atrodas.�

Jānis it labi saprata viņas jūtas. Arī greizsirdība viņam izgaisa, viņ� sāka par to kaunēties.

Antila tēvs pastāstīja, kā Rozīte no viņiem no�ķīrusies, un Jānis izsacīja domas, ka tā varbūt nemaz nebū�ot aizbēgusi, bet tikai nevarot atrast ceļu uz nometni.

Antila tēvs kratīja galvu.

�To es neticu. Antonijs aizgāja viņai līdzi, un tas katrā ziņā būtu atradis ceļu uz mūsu nometni.�

�Protams,� Kāroja apstiprināja. �Es ar da�ādām zīmēm, kuras atstāju mūsu vecajā nometnes vietā, Antonijam paziņoju, kas pie mums atgadījies pa to laiku, kamēr viņ� bija projām.�

�Par to tu man neesi neko teikusi.�

�Piedodiet, tētiņ. Man neradās izdevība parunāt ar jums par �o lietu vienatnē, un diem�ēl mūsu vidū atrodas kāds cilvēks, kuram es vis labprāt neuzticos.�

Vecajam �igānam seja aptum�ojās.

�Tev taisnība; bet ja tu Antonijam esi atstājusi zīmes, tad es nesaprotu, kādēļ viņ� vēl nav pārnācis.�

�Tur varētu būt divi iemesli,� Kāroja atbildēja.

�Un kādi?� Jānis ātri ievaicājās.

�Vai nu Antonijs un, protams, līdz ar viņu Rozīte ceļā apcietināti, iekams tie sasniedza nometni, vai arī Roze būs gribējusi bēgt tālāk. Un tad Antonijs viņu, protams, būs pavadījis,� Kāroja atbildēja.

�Nabaga Rozīte,� Jānis nopūtās. �Kādēļ tu nenāc atpakaļ pie saviem draugiem, kuru apsardzībā tu varēji justies dro�a?�

�Neizsaki viņai pārmetumus,� Kāroja sacīja. �Tajā īsajā laiciņā, kamēr Roze uzturējās pie mums, es viņu iepazinu kā augstsirdīgu jaunavu, viņa būs baidījusies, ka mums viņas dēļ var uzbrukt briesmas, un tādēļ viņa arī vairs nebūs nākusi atpakaļ.�

�Un tāpēc viņa varbūt steidzās pretī savai bojāejai,� Jānis dobjā balsī iesaucās.

�Nedomāsim tūlīt visļaunāko. Kamēr Antonijs būs pie viņas, tas viņu apsargās,� Antila tēvs sacīja.

�Un ja nu Antonijs vairs nebūtu pie viņas?�

Uz �o jautājumu nespēja atbildēt nedz sirmgalvis, nedz Kāroja. Piepe�i Jānis satvēra Antila tēva un Kārojas rokas un sacīja:

�Vai jūs varat izpildīt kādu lūgumu?�

�Labprāt, ja vien spēsim.�

�Tad lūdzu pastāstiet man, ko jūs zināt par Rozīti.�

�Vai tu esi viņas līgavainis?� Antila tēvs vaicāja.

Jānis pakratīja galvu.

�Nē, viņas līgavainis ir kāds augsts kungs; es gan mīlu Rozīti, tomēr man nav iespējams viņu iegūt. Es vairs nevarēju ilgāk paciest, man vajadzēja zināt, vai viņa atrodas dro�ā patvērumā.�

�Kas viņai iedeva melno krustu?� Antila tēvs vaicāja.

�Es pats,� Jānis atbildēja.

Kāroja brīnīdamās paskatījās uz viņu.

�Bet Roze mums stāstīja, ka viņu izglābis vecs kungs.�

�Nu, tā kā jūs visu zināt, tad man arī nevajadzēs no jums to slēpt. Es pats cietumnieci priek�pusdienā apmeklēju, pārģērbies par viņas veco skolotāju, un vakarā viņu izglābu, par garīdznieku pārģērbies.�

Jānis tālāk pastāstīja, ka viņ� Rozi apģērbis �igānietes drēbēs un ka tā dzelzceļa stacijā satikusies ar jauno �igānu.

�Jaunais �igāns man ar da�ām zīmēm apsolījās Rozīti pieņemt savā apsardzībā,� Jānis nobeidza savu stāstu.

�Un to viņ� arī darīja. �is jaunais �igāns bija mans līgavainis Antonijs!� Kāroja izsaucās, acīm spulgojot.

Izrunāju�ies, Jānis un Armands gribēja �igānu nometni atstāt. Antila tēvs viņiem vaicāja, ko tie nu iesāk�ot.

�Vēl īsti nezinu, ko darīt,� Jānis atbildēja. �Es labprāt vēl paliktu �eit, varbūt, ka mēs dabūtu no Rozes un Antonija kādu ziņu, bet sirds mani skubina doties projām. Mani pārņēmis briesmīgs nemiers, es baidos, ka mēs dabūsim tikai sliktas vēstis.�

�Tev nevajag izmist,� Kāroja viņu dro�ināja. �Ja tev pietika dū�as jauno mei�u izvest no cietuma, tad tev arī būs tik daudz spēka tagad savaldīt savas ba�as.�

Jānis smagi nopūtās.

Ko nu viņam bija darīt?

Tagad viņ� zināja gan, ko Rozīte pēdējās dienās bija piedzīvojusi, bet kur viņa tagad atradās?

Nevarēja zināt, vai viņa bija aizbraukusi atpakaļ uz galvaspilsētu, vai pārbēgusi pāri robe�ai.

Nebija domājams, ka tā būtu devusies uz pilsētu, tā būtu bijusi pārdro�a rīcība. Tā Jānis nodomāja pie sevis; tomēr mēs zinām, ka viņa to bija gan darījusi.

Kāroja sēdēja it domīga.

�Man tagad ienāca kaut kas prātā,� viņa piepe�i sacīja. �Vai jūs neteicāt, ka vakar, kad viņa ar manu Antoniju iegājusi ciemata krogā, tā daudzas reizes pieminējusi Henriha Marlota vārdu?�

Jānis pamāja ar galvu.

�Tātad tam varētu būt kāds sakars ar viņas izbēg�anu no cietuma?�

�Tā ir,� Jānis atbildēja un pastāstīja, cik tālu Marlots palīdzējis pie izbēg�anas.

�Man liekas, ka Rozīte būs nodomājusi uzmeklēt �o Marlotu,� Karoja turpināja. ч �

Jānis pietrūkās kājās.

�Tā būtu viņas nelaime!� viņ� izsaucās.

�Kādēļ? Vai tu viņam neuzticies?� Kāroja vaicāja.

�Ievērojot to, ko mans draugs par viņu stāstīja, viņam nevar uzticēties.

Tas ir blēdis, kas kāro tikai savu labumu.�

Jānis kļuva ļoti nemierīgs, iedomādamies, ka Rozīte aklā uzticībā varbūt devusies pie Marlota, gribēdama patvērumu meklēt.

Viņ� vairs ilgāk nevarēja nociesties.

�Ardievu, mani draugi. Vēl �odien es brauk�u atpakaļ uz pilsētu un mēģinā�u dabūt tuvākas ziņas.�

Antila tēvs kratīja galvu.

�Man vairs nav miera, man jāsteidzas atpakaļ.�

�Nu, paliec pie mums vismaz �onakt.�

�Nē, rīt jau varētu būt par vēlu.�

�Un tomēr nekas cits neatliks. Beidzamais vilciens uz pilsētu jau aizgājis,� Kāroja sacīja.

�Tā nav vis. Cik man zināms, tad vakarā pulksten se�os vēl iet ātrvilciens uz pilsētu,� Armands ierunājās.

�Bet neaizmirstiet, ka tas neapstājas tuvākajā stacijā, bet tikai Brunavā, un, kamēr jūs līdz turienei nokļūtu, paietu vismaz divas stundas pat tad, ja jums izdotos dabūt labus zirgus.�

Jānis saprata, ka �igānam taisnība. �onakt viņam patie�ām nebija iespējams tikt atpakaļ uz pilsētu.

�Jūs patlaban runājāt par zirgu � vai jūs man varētu zirgu aizdot?� Jānis piepe�i ievaicājās.

Antila tēvs brīnīdamies uz viņu paskatījās.

�Ko jūs ar to iesāksiet?�

�Es jā�u uz mājām.�

�Arī to es jums neieteiktu. Mani abi zirgi jums nederētu, un es neticu, vai jūs �eit atradīsiet noderīgu zirgu. Paklausiet manu padomu, palieciet �onakt te un brauciet rīt ar pirmo vilcienu atpakaļ. Diezin, kas viss līdz tam laikam vēl nevar notikt.�

Jānis vaicājo�i lūkojās uz savu draugu.

�Arī es tev dodu �ādu padomu, tas ir vislabākais,� Armands sacīja.

�Labi, es paskatī�os, vai ciematā ...�

�Nē jel, draugs! Ja jums nav nekas pretim, tad esiet �onakt mūsu viesi,� Antila tēvs Jāni pārtrauca.

�Jā, tēvs, tā būs vislabāk,� Kāroja ātri ierunājās. �Ja pienāktu kāda svarīga vēsts, tad mēs vispirms to dabūsim zināt un varēsim to tūlīt paziņot saviem viesiem.�

Abi jaunekļi beidzot paklausīja �igānu uzaicinājumam palikt pie tiem pa nakti.

�Labi būtu, ja jūs nekur nerādītos, bet paliktu �epat ratos,� Antila tēvs sacīja. �Mēs, protams, arī no savas puses mēģinājām izzināt, kur mūsu Antonijs un Roze paliku�i. Diem�ēl mūsu pūliņi palika bez panākumiem, lai gan mūsējie izstaigāja visu apkārtni.�

�Vai arī tagad jūs esat izsūtīju�i kādus ļaudis?� Jānis vaicāja.

�Protams, un domāju, ka pēc vienas stundas viņi būs atpakaļ.�

�Varbūt, ka viņi mums atnesīs labas vēstis?� viņ� nodomāja pie sevis.

Nepacietīgi viņi gaidīja �igānus pārnākam. Piepe�i nometnē izcēlās neparasta kustība.

�Ei, Kāroja, paskaties, kas tur ir,� Antila tēvs sacīja.

Kāroja aizgāja un pēc maza brītiņa atnāca atpakaļ.

�Dārgais tēvs, svarīga vēsts!�

�Vai no manas Rozītes?� Jānis ātri ievaicājās.

Kāroja cieta klusu.

�Kas �o vēsti atnesis?� vecais �igāns vaicāja.

Kāroja nespēja atbildēt; sāpīgi iekliegdamās, tā apķērās Antila tēvam ap kaklu.

�Palieciet �eit, mani draugi, es ie�u paskatīties, kas �o svarīgo vēsti atnesis,� vecais �igāns sacīja.

Nometnē �igāni bija sastāju�ies apkārt kādam jaunam puisim � tas bija Antonijs.

�Tu pārnāci viens pats?� Antila tēvs stingrā balsī vaicāja, bargi noskatīdamies uz jauno puisi, bet tas izturēja viņa skatienu.

�Jā, tēvs, es pārnācu viens pats. Bet Dievs ir mans liecinieks, tā nav mana vaina,� viņ� trīco�ā balsī atbildēja.

�Un kur tā mei�a, kas atradās tavā apsardzībā?�

�To es jums pateik�u zem �etrām acīm.�

�Nāc!�

Antonijs un Kāroja aizgāja vecajam līdzi uz kādu atstatāku vietu, tur tie labu brīdi sarunājās.

Laikam gan Antonijs tiem paziņoja bēdīgu vēsti, jo Kāroja sāka skaļi �ņukstēt.

�Nabaga mei�a,� Antila tēvs nopūtās. �Un nabaga jaunekli, kas viņu bez cerībām mīli.�

�Kas nu tagad notiks?� Antonijs dobjā balsī vaicāja.

� �Pastāsti man vēlreiz visu sīki jo sīki, lai varu nolemt, kas turpmāk darāms.�

Kad Antonijs bija nobeidzis, sirmgalvis izslējās.

�Mēs vairs ilgāk nedrīkstam kavēties, jo atrodamies vislielākajās briesmās. Tā kā mēs nabaga bēglei vairs nevaram palīdzēt, tad mums steig�us jādodas pāri robe�ām.�

�Vai mēs brauksim projām?� Kāroja vaicāja.

�Kā tad, vēl �ajā pa�ā stundā.�

<Tu, Antonij,� Antila tēvs turpināja, �tūlīt visu sagatavo, bet klusu, lai ļaudis neko nemana � kas zina, vai jau nāko�ajā stundā netiks dota pavēle, lai mūs saņem ciet.�

Antonijs gribēja steigties projām.

�Vēl kaut ko � uzraugi Ramiro!� sirmgalvis nosauca viņam pakaļ.

Antonijs pamāja ar galvu.

Bet, kad tas bija aizgājis pie saviem biedriem, Ramiro nebija vairs nekur ieraugāms.

Klusu, kā jau Antila tēvs bija pavēlējis, visi sagatavojās uz aizceļo�anu, un pēc pusstundas visi bija gatavi.

Pa to laiku Jānis un Armands nepacietīgi gaidīja Antila tēvu atpakaļ atnākam, jo tas viņiem bija apsolījies pavēstīt jaunās ziņas. Beidzot Kāroja atnāca, acis tai vēl bija mitras. Tā satvēra Jāņa roku un, tam dziļi acīs lūkodamās, sacīja:

�Saņemies, jaunekli, man tev sludināma bēdu vēsts.�

Jānis sarāvās.

�Runā, Kāroja,� viņ� klusu sacīja.

�Tu atnāci savu Rozīti uzmeklēt un to apsargāt?�

Jānis pamāja ar galvu.

�Nabaga jaunekli, tu atnāci par vēlu.�

Kas tā bija par vēsti, ko �igāns Antonijs atnesa saviem ciltsbrāļiem? Kādēļ viņ� atnāca atpakaļ viens pats? Kur bija palikusi Roze, kas bija nodota viņa apsardzībā?

Vai viņ� nebija zvērējis, to nekad neatstāt?

Uz visiem �iem jautājumiem, lai sekojo�ās rindiņas laipnajam lasītājam noder par atbildi.

Mēs atstājām Rozi Holbornu tajā acumirklī, kad viņa, no saviem gūstītājiem bēgdama, iebēga me�ā un tur, aiz kāda koka paslēpusies, noskatījās, kā abi vīri piegāja klāt Fricim Brūnam, kur�, no viņas dun�a ievainots, stenēdams valstījās pa zemi.

Vēl viņa da�us acumirkļus palika stāvot un redzēja, ka tie dedzīgi sarunājas, ka viens no viņiem aizgāja projām un laikam gan devās uz kapu uzrauga dzīvokli.

Rozīte nevil�us uzelpoja vieglāk.

�Paldies Dievam, tagad es tik�u viņiem priek�ā lielāku gabalu. Ak Dievs, pasargi mani, neliec man krist gūstītāju rokās, jo tu zini, ka es esmu nevainīga,� Rozīte lūdzās.

Vēl viņa brītiņu klausīdamās palika stāvot � piepe�i viņai izlikās, it kā tā būtu sadzirdējusi skaļu svilpienu.

�Tas ir policijas signāls � man dzenas pakaļ,� viņa nomurmināja.

Nu viņa vairs ilgāk nedrīkstēja kavēties, tai vajadzēja bēgt tālāk. Bet spēki viņu sāka atstāt, kamēr beidzot viņa paklupa.

�Es vairs nevaru tālāk tikt,� viņa kunkstēja.

Bet tad viņa saņēma beidzamos spēkus un piecēlusies steidzās atkal tālāk � viņai pakaļ dzinās gūstītāji.

Krūtīs viņa sajuta duro�as sāpes, elpa viņai aizrāvās, pārpūle un bailes laupīja viņai spēkus, tā spēja tikai gausi uz priek�u pavilkties.

�Pa �o ceļu es vairs nevaru tālāk bēgt,� viņa �ukstēja, redzēdama, ka ceļ� aizstiepjas taisnā līnijā tālāk un ka viņu jau var pa lielu gabalu ieraudzīt.

Viņa iegriezās biezajā me�ā un caur krūmiem spraukdamās dodas uz priek�u. Tālumā tā pamanīja gai�u laukumu, izcirtumu.

Viņa varēja būt pagājusi simts soļus, izcirtums vairs nebija tālu, te piepe�i krūmos no�abēja un no tiem izlīda kāds cilvēks. Rozīte pirmajā acumirklī briesmīgi satrūkās, bet tad viņa to pazina, un no jauna cerības atgūdama, priecīgi izsaucās:

�Antonij, tu tas esi!�

Viņa gribēja steigties tam klāt, gribēja kaut ko teikt, bet piepe�i no mutes tai sāka plūst asinis. Sāpīgi iekliegdamās, viņa saļima.

Tas viss notika tik ātri, ka Antonijs nepaguva viņai piesteigties klāt un to satvert savās rokās.

Neizsakāmi sāpīgi viņ� nolūkojās uz nabaga bēgli.

�Es lai esmu nolādēts par to, ka atstāju viņu vienu pie kapsētas, citādi liktenis mūs nebūtu iz�ķīris!�

Rozīte atvēra acis; tā bija dzirdējusi �os vārdus.

�Kam tu tā runā, Antonij? Tu esi vairāk darījis, nekā savu pienākumu � mirdama es lūg�u par tevi Dievu ...�

Antonijs aizkustināts nometās pie viņas uz ceļiem.

�Man jāmirst,� Rozīte �ņukstēja, �es jūtu, ka nāve man tuvojas � vēl tikai mazu brītiņu, un es bū�u pārcietusi.�

Antonijam sāka asaras plūst pār vaigiem.

Piepe�i Rozīte noraustījās, un arī Antonijam pārskrēja drebuļi � tālumā bija dzirdams troksnis: svilpieni un komandas saucieni.

Un tagad � vai tā nebija zirga pakavu klaboņa?

�Ak Dievs, aizsauc mani no �īs pasaules, iekāms gūstītāji mani dabū savās rokās,� Rozīte lūdzās.

Arī Antonijs, it kā dū�u zaudēdams, nolaida galvu uz krūtīm.

Viņam bija vēl labākas ausis nekā Rozītei, un tas noprata, ka gūstītāji arvien vairāk tuvojas un drīz būs klāt.

Tas satvēra Rozītes roku, kas bija auksta kā ledus. Pieri tai apklāja sviedru lāses � laikam nāves sviedri.

�Nezaudē dū�u,� viņ� �ukstēja, lai gan varēja redzēt, ka viņ� pats to jau ir zaudējis. �Tevi �eit neatradīs, un vēlāk es tevi aizvedī�u uz kādu dro�u paslēptuvi.�

Rozīte pakratīja galvu.

�Par vēlu,� viņa �ukstēja.

�Nabadzīte, kādēļ tu vakar �ķīries no manis?� Antonijs sāpīgi izsaucas.

�Es tevi visur izmeklējos, bet nevarēju vairs nekur atrast, es...�

Viņ� vairs nepaguva tālāk runāt, jo troksnis nāca arvien tuvāk un varēja jau sadzirdēt cilvēku balsis.

Bija skaidri paredzams, ka gūstītāji jau pēc maza brītiņa būs klāt un tad Antonijs vairs nedrīkstēja cerēt, ka viņam izdosies Rozīti glābt.

Krietnais puisis acumirklī pārdomāja to, ko tas Rozītes glāb�anas dēļ varētu darīt.

Viņ� noliecās pie mirējas un gribēja to pacelt, bet Rozīte sāpīgi iekliedzās.

�Kā man sāp! Antonij, neaizskar mani, es tevi lūdzu,� nabaga bēgle kunkstēja.

Antonijs tikai ar lielām pūlēm savaldīja asaras, kas ar varu spiedās tam no acīm.

Rozīte bija mazliet pacēlusi galvu, tagad tā at�ļuka atpakaļ, un pār lūpām tai izlauzās skaļ� kliedziens, kuram sekoja kunkstē�ana,� tad viņa palika klusu.

Vai nāve to beidzot bija atsvabinājusi no visām cie�anām?

Gūstītāji nāca arvien tuvāk.

Te Rozīte vēlreiz pakustējās, salika rokas kopā un lūdzās:

�Debesu tēvs, uzņem mani savā valstībā, pasargi manus draugus un piedod maniem ienaidniekiem,� viņa dziesto�ā balsī piemetināja.

Viņas acis zaudēja savu spo�umu.

�Viņa mirst,� Antonijs nodomāja pie sevis. �Nabaga bērns, cik grūti tev vēl vajadzēja ciest.�

Piepe�i viņ� dzirdēja tuvumā zarus kustam, viņiem tuvojās vairāki vīri.

Ja policisti viņu atrastu pie mirējas, tad arī viņ� tiktu apcietināts, jo tie viņu noturētu par bēgles draugu,� tādas domas ienāca Antonijam prātā.

Rozīte nomirs pēc da�ām minūtēm vai pat sekundēm, tādēļ viņ� tai vairs neko nevarētu līdzēt, vēl ilgāk pie viņas palikdams.

�Bēdz, Antonij, iekāms nav par vēlu � Rozītei tu vairs nevari palīdzēt,� tā iek�ējā balss viņu skubināja.

Viņ� iedomājās, cik ļoti Kāroja bēdātos, ja viņu apcietinātu un notiesātu uz vairākiem gadiem cietumā.

Viņ� jau gribēja steigties projām, bet piepe�i atcerējās zvērestu, ko viņ� Kārojai bija devis.

Nē, tie�i �ajā brīdī, kad nāves eņģelis gatavojās Rozīti apklāt ar saviem melnajiem spārniem, viņ� to nedrīkstēja atstāt vienu.

Gūstītāji bija jau glu�i tuvu, un briesmas bija sasniegu�as visaugstāko pakāpi.

Rozīte gulēja kā mirusi, bet tagad viņa vēlreiz atvēra acis, kuru spo�ums arvien vairāk sāka izdzist.

Seja viņai kļuva arvien bālāka, piere dzestrāka un mitrāka.

Antonijam nebija �aubas, ka viņas pēdējais bridis ir pienācis, viņa cīnījās ar nāvi.

Elpo�ana kļuva arvien gausāka un klusāka � acu spo�ums pilnīgi izdzisa � klusa nopūta un nabaga vajātā jaunava bija beigusi �īs pasaules gaitu.

Neizsakāmu sāpju pārņemts, Antonijs satvēra viņas auksto roku un to spieda pie savām lūpām.

�Bet ja nu viņa vēl nav nomirusi?� tam piepe�i ie�āvās prātā.

Tas aptaustīja viņas pulsu, bet tas nebija jūtams.

�Viņa nomirusi,� tas �ukstēja.

Antonijs palūkojās apkārt un ieraudzīja caur krūmiem kaut ko pazibam � tā bija �andarma ķivere. Viņ� saprata, ka tas nokļūs dzīvības briesmās, ja tūlīt nebēgs projām.

�Dusi saldi, dusi saldi!� viņ� �ukstēja un devās projām. Bet te jau ari �andarms bija viņu ieraudzījis un devās tam pakaļ; tomēr Antonijs bija daudz veiklāks par �andarmu, viņ� veikli spraucās caur biezajiem krūmiem un pēc maza brītiņa jau bija gūstītāja acīm nozudis.

�Nolādēts tēviņ�! Tālu viņ� netiks, lai tik skrien, gan jau mani biedri viņu saķers,� �andarms purpināja.

Tad viņ� griezās atpakaļ pie nomiru�ās jaunavas. Ar svarīgu seju �andarms to aplūkoja un tad nomurmināja:

�Jā, tā ir viņa � viņu var tūlīt pazīt.�

Viņ� izvilka no kabatas avī�u lapu un izlasīja kādu sludinājumu, kur bija rakstīts: tūksto� rubļu pateicības algas.

Viņ� atkārtoja �os vārdus un tad piemetināja:

��ēl, ka noziedzniece nomirusi, bet domāju, ka apsolīto algu man tomēr vajadzētu dabūt.�

Viņ� noliecās pie nelaiķes un to vērīgi aplūkoja.

��eit vairs nekas nav darāms,� viņ� murmināja un tad drusku līdzcietīgākā balsī piemetināja: �Skāde par tādu jaunu skuķi,� ja tā būtu bijusi godīga, tad viņa tagad varbūt būtu laimīga.�

Pārliecinājies, ka Rozītes rokas ir aukstas un sastingu�as, viņ� izvilka no kabatas svilpi un iesvilpās; pēc maza brītiņa ieradās vairāki citi �andarmi.

Viņa signālu jātnieki laikam gan nebija sadzirdēju�i, jo tie vēl uz visām pusēm aulek�oja pa me�u, un Antonijam nācās grūti no viņiem paslēpties.

Aizkusis viņ� steidzās tālāk, lūkodamies uz visām pusēm. Bie�i vien viņam vajadzēja paslēpties aiz viena vai otra koka, lai gūstītāji viņu nepamanītu.

Tagad atkal atskanēja signāls, un kāds �andarms, kas no Antonija atradās apmēram piecdesmit soļu atstatu, nolēca no zirga, piesēja to pie koka un steidzās uz to pusi, kur tas bija dzirdējis signālu.

Antonijs viņam brītiņu noskatījās pakaļ, tad viņam piepe�i ie�āvās prātā labas domas. Viņ� piesteidzās pie zirga, atraisīja to no koka un tad palūkojās apkārt.

Viņ� redzēja, ka lielākā daļa �andarmu devās uz to pusi, no kurienes svilpiens bija atskanējis un kur gulēja nomirusī Rozīte.

��is acumirklis ir izdevīgs,� viņ� nodomāja pie sevis.

Viņ� paņēma zirgu aiz pavadas un to ātri aizveda projām. Ceļ� bija tikai mazu gabaliņu atstatu.

Tikko viņ� bija ticis uz ceļa, viņ� uzlēca zirgam mugurā un aulēk�oja projām.

�is jājiens nebūt nebija bez briesmām, jo �ur un tur bija redzamas �andarmu spo�ās ķiveres, kā arī dzirdami skaļi svilpieni, ar kuriem laikam tika dota zīme dzīties viņam pakaļ.

Bet viņ� tikai paskubināja zirgu rik�ot ātrāk, un tā viņam beidzot izdevās izbēgt no gūstītājiem. Vairākas stundas no vietas jājis, viņ� beidzot apturēja zirgu un pārdomāja, ko nu darīt.

�Man jādodas uz mūsu nometni, cik ātri vien iespējams. Bet vai ar �o zirgu? Nē, tas būtu par daudz pārdro�i,� viņ� prātoja.

Viņ� nolēca zemē, apgrieza zirgu apkārt, iecirta tam pa sāniem, un gudrais lopiņ� rik�oja atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru Antonijs patlaban bija atjājis.

Antonijs kājām steidzās tālāk un beidzot vēlā vakarā tas sasniedza nometni Lindhorstu ciematā.

Kas tur norisinājās, to mēs jau zinām.

�Tu atnāci par vēlu,� Kāroja teica Jānim.

Jānis, redzēdams krietnās mei�as acīs pamirdzam asaras, noprata, kādu vēsti Antonijs atnesis.

�Aizved mani pie Antonija, gribu visu zināt,� viņ� drebo�ā balsī sacīja.

Kāroja izpildīja viņa lūgumu, un pēc maza brītiņa jaunais dārznieks zināja, ka viss bijis velti, ka viņa karsti mīļotā Rozīte vairs nav dzīva, un neizsakāmas sāpes pildīja viņa krūtis.

Viss, ko viņ� bija darījis, bija veltīgi. Izmisis un satriekts viņ� kopā ar draugu devās atpakaļ uz Brunavu.

Tagad viss bija pagalam � Rozīte bija nomirusi. Satricino�ā bēdu luga bija nobeigta.

75. nodaļa.

Tajā pa�ā brīdī, kad Rozīte izmisusi bēga no saviem gūstītājiem, Henrihs Marlots atradās savā dzīvoklī.

Viņ� bija briesmīgi uztraukts; tas dusmīgi saburzīja kādu vēstuli, ko viņ� tikko bija dabūjis.

�o vēstuli bija rakstījusi �anete Marsa.

Marlots bija bāls, un acis tam zvēroja.

�Tātad man draud briesmas! Un es lai atstāju �o pilsētu, neievācis savu pūliņu aug|us? Nē, nē un vēlreiz nē!� viņ� izsaucās. �Es mācē�u liktenim spītēt un gribu redzēt, kur� būs spēcīgāks, vai es, Parīzes policijas loceklis, vai vienkār�s apdro�inā�anas biedrības aģents.�

Marlots atlocīja vēstuli un vēlreiz izlasīja tās saturu, kur� skanēja apmēram tā:

�Mans dārgais Gaston!

Sev par lielu no�ēlo�anu arī �odien es Tev nevaru neko labu pavēstīt. Ilgas pēc Tevis apslāpēdama, es domāju par to, kā Tev vislabāk varētu noderēt. Es izlietoju visus spēkus, gribēdama tikt uz pēdām tām briesmām, kas Tev draud, un �odien man iespējams Tev sniegt par tām tuvākas ziņas.

Jau savā beidzamajā vēstulē es Tev ziņoju, ka uzradies kāds apdro�inā�anas biedrības aģents, kur� man jāuzlūko par Tavu ienaidnieku, un tagad es skaidri zinu, ka viņ� sastāv Parīzes dzīvības apdro�inā�anas biedrības dienestā.

Pēc neizsakāmi lielām pūlēm man arī beidzot izdevies ar viņu stāties sakarā, un tā es dabūju zināt, ka �is aģents nāko�nedēļ ceļos uz Vāciju, jā, es dabūju pat zināt, ka viņ� nodomājis aizbraukt arī uz to pilsētu, kur Tu uzturies, un es baidos, ka Tev nenotiek kaut kas ļauns. Apdomā jel, Gaston, kas viss Tev nav uz sirdsapziņas, atminies savus senākos darbus, un tad Tu sapratīsi manas bailes Tevis dēļ, jo �is aģents pilnīgi pazīst Tavu pagātni. Man arī rādās, ka viņ� tikai atrieb�anās dēļ grib Tevi uzmeklēt.

Vārdu sakot, es esmu pārliecināta, ka Tu būsi pazudis, ja Tavs ienaidnieks Tevi sastaps. Kādēļ Tu nebrauc �urp uz Parīzi? Savā beidzamajā vēstulē es Tevi lūdzu braukt �urp. Bet es jau varu gan iedomāties, ka Tи tur dzīvo priekos un līksmībā, kamēr es �eit vientulībā ilgodamās vai nobeidzos.

Nekavējies vairs ilgāk, mīļais! Visvēlākais pēc vienas nedēļas Tavs ienaidnieks jau būs tur nonācis, un līdz tam laikam Tev jau vajag atrasties Parīzē. Nāc, cik ātri vien varēdams, nāc tūlīt, es esmu briesmīgi noba�ījusies.�

Marlots līdz �ai vietai izlasīja vēstuli skaļi. Pa to laiku viņ� bija drusku nomierinājies un domīgi kratīja galvu.

�Es nesaprotu �aneti! Viņa man raksta par kādu apdro�inā�anas aģentu un atgādina man to neskaitāmas reizes, viņa saka, ka tas cilvēks esot mans sīvākais ienaidnieks, ka tas pazīstot manu pagātni, un tomēr

tā man slēpj svarīgāko � viņa vārdu. Velns lai parauj, kādēļ viņa tā dara?� Marlots dusmīgi izsaucās.

Viņ� izlasīja vēstules beigas, kuras sastāvēja tikai no nedaudziem vārdiem:

�Nekavējies vairs ilgāk, mans mīļais Gaston, steidzies �urp manās rokās.

Tava �anete Marsa.�

Vēstules beigās vēl atradās piezīme, kurā �anete lūdza, lai Marlots viņai telegrafējot, ar kuru vilcienu tas atbrauk�ot, un lai viņ� tai sūtot drusku naudas.

Marlots salocīja vēstuli, iebāza to kabatā un, rokas uz muguras salicis, sāka domīgi staigāt �urpu un turpu pa istabu.

Pamazām viņ� nomierinājās un zobgalīgi pasmīnēja.

�Nē, nē,� viņ� murmināja, galvu kratīdams, �tā tas neiet. Es būtu vislielākais muļķis, ja gribētu, kūleņus mezdams, steigties uz Parīzi. Kādēļ �anete nemin mana ienaidnieka vārdu? Oho, saprotu, tas viss nav vairāk nekas, kā tikai baidī�ana. Viņa ir liela gudriniece � viņa grib man likt noprast, ka tā, kā mana noslēpuma līdzzinātāja, var man kļūt bīstama un tā grib no manis naudu izspiest. Jā, jā,� Marlots pēc brītiņa turpināja, �tā tas būs un ne citādi. Un, ja viņa vēlas, lai es tūlīt braucu uz Parīzi, tad tā būs gan ilgo�anās, gan arī greizsirdība.�

Marlots apsēdās pie rakstāmgalda.

�Tā, mana �anete, tagad tu dabūsi vēstuli, kas tevi, tā sakot, izdzīs no tavas paradīzes.�

Viņ� paņēma papīra loksni, nolika to sev priek�ā un iemērca spalvu tintē. Tad viņ� domīgi atbalstīja galvu uz rokām.

�Es viņai rakstī�u, lai tā mani vairs ilgāk netur par muļķi,� ka man �eit jāpaliek veikala darī�anu dēļ, un, kad man būs vaļas, gan tad es brauk�u uz Parīzi.�

Marlots jau bija vēstuli sācis rakstīt, kad viņ� atkal nolika spalvu.

�Nē, nē, tā tas arī neiet � man jārauga �aneti maldināt.�

Viņ� piecēlās un sāka atkal lieliem soļiem staigāt pa istabu �urpu turpu.

�Hm, kaut tagad dārznieks būtu �eit, tad es varētu viņu brangi izmantot,� viņ� murmināja.

Brītiņu viņ� pārdomāja.

Viņ� bija galvu nolaidis uz krūtīm, un, kad to pacēla, tad viņa sejā bija redzams velni�ķīgs smaids.

Marlots priecīgi berzēja plaukstas un �ukstēja:

�Tā, �anete, tagad es tevi apmānī�u!�

Viņ� paskatījās pulkstenī, kas rādīja piekto stundu, un laukā jau bija tum�s.

Marlots atstāja savu dzīvokli un lēniem soļiem devās pa ceļu uz priek�u. Pie veikalu logiem viņ� palika stāvot, aplūkoja izliktās lietas un tad, galvu kratīdams, gāja tālāk.

Beidzot viņ� laikam bija atradis to, ko meklēja,� viņ� iegāja parūku veikalā.

Kad viņ� veikalu pēc piecpadsmit minūtēm atstāja, viņa seja spīdēja aiz prieka, un acis jautri lūkojās apkārt.

�Tagad man vajag viņu turp aizvest, viņu pierunāt man nenāksies grūti,� Marlots murmināja.

Piepe�i viņ� palika stāvot. Baznīcas torņu pulksteņi nosita piekto stundu.

�Vēl ir agrs, un man nemaz netīk iet atpakaļ uz savu dzīvokli,� viņ� nomurmināja.

Tuvumā atradās vīna pārdotava. Marlots devās turp, bet, līdz durvīm nogājis, viņ� griezās atkal atpakaļ.

�Man vajadzētu gan laiku labāk pakavēt. Kā būtu, ja es apciemotu baronesi Doru fon Holfeldi?�

Viņ� sāka lēniem soļiem iet tālāk.

�Nedomāju vis, ka viņa priecāsies par manu apciemojumu, bet es tomēr vēlētos apvaicāties, ko viņa �odien meklēja Grietiņas dzīvoklī. Skāde, ka es pats nevarēju pārliecināties, ko viņa tur dara, bet tur bija pārāk daudz cilvēku sadrūzmēju�ies, un citi dzinās pakaļ �igānietei. Ja mani tur būtu redzēju�i un pazinu�i, tad arī man nekas cits nebūtu atlicis, kā piedalīties gūstī�anā, bet tas man nebūt nebūtu bijis pa prātam. Nē, nē, tā bija labāk, un es domāju, ka Rozei, jo tā bija �ī �igāniete, būs izdevies izglābties no saviem vajātājiem.�

Piepe�i viņ� ieraudzīja uz ielas lielu cilvēku baru.

�Laikam gan atkal kāds būs sabraukts,� Marlots vienaldzīgi nopurpināja. Bet tā nebija vis.

Uz ielas pārdeva drukātas lapiņas.

�Kas tad nu atkal jauns noticis?� Marlots nomurmināja un spraucās ļau�u drūzmai cauri, arī gribēdams nopirkt kādu lapiņu.

Viņ� nobāla, lasīdams lieliem burtiem nodrukāto vēsti, un negribēja savām acīm ticēt.

�Vai tas varētu būt?� viņ� beidzot izsaucās.

Lapiņas saturs īsumā bija �āds:

��odien pēc pusdienas tuvējā me�ā atrada no cietuma izbēgu�o, mātes slepkavībā apsūdzēto Rozi Holbornu. Viņa bija ienākusi pilsētā, pārģērbusies par �igānieti, un uzturējās Fridriha ielā kādas Reliņa atraitnes dzīvoklī, kur viņu pamanīja un pazina. Viņa iebēga me�ā, un tur tā piepe�i nomirusi ar sirdstrieku. Viņas līķis aizvests uz zemes tiesas līķu kambari. Noziedzniece tagad izbēgusi laicīgajai tiesai, bet nu tā stāv debesu soģa priek�ā. Tā sieviete, kura Rozi Holbornu uzņēmusi pie sevis,

to labi pazīdama, ir jau apcietināta; to sauc par Margrietu Reliņu, un ta tiek apvainota arī par zādzību.�

Marlots salocīja lapiņu.

Tagad viņam vairs nenāca prātā apciemot baronesi Holfeldi, bet tas devās taisni uz savu dzīvokli. Tur viņ� vēlreiz izlasīja �o svarīgo vēsti.

�Nolādēta bū�ana � tātad viss būtu bijis velti! Bagātā mantiniece Roze Holborna vairs nav dzīva, un visi mani nodomi tagad izputēju�i,� viņ� nomurmināja.

Iestenēdamies tas atkrita krēslā, bet drīz atkal pietrūkās kājās.

�Velns lai parauj � tādēļ es tomēr nemetī�u plinti krūmos. Ja es Rozi pa�u vairs nevaru iegūt, tad tomēr gribu iegūt viņas miljonus!� viņ� izsaucās.

Nevil�us viņ� paskatījās uz rakstāmgaldu.

�Tur atrodas tas līdzeklis, ar kuru es iegū�u viņas miljonus. Katrā ziņā es dabū�u vismaz pusi no baroneses mantojuma. Hm, es gādā�u par to, lai manto�anas lieta labi drīz top nokārtota. Man jau daudz draugu un domāju, ka tie man �inī ziņā palīdzēs.�

Viņ� vēlreiz izlasīja lapiņu.

�Margrieta Reliņa esot apcietināta, un, proti, zādzības dēļ. Hm, tam nu gan es neticu! Bet vienalga, cietumā sēdēdama, tā nevarēs maniem nolūkiem ceļā stāties.�

Viņ� brītiņu domīgi staigāja pa istabu �urpu turpu, tad apsēdās pie rakstāmgalda un sāka rakstīt.

Tika* labi vēlu viņ� nobeidza �o darbu � viņ� bija uzrakstījis vairākas vēstules.

�Tā, tagad svarīgākais būtu paveikts � nu man jā rīkojas, ja gribu sasniegt savu mērķi un pretoties briesmām, ja tādas man uzbruktu.�

Reliņu Grietiņa jau vairākas stundas atradās cietumā.

Viņai bija paziņots, ka viņu otrā rītā vedī�ot izmeklē�anas tiesne�a priek�ā, kur to nopratinā�ot, un tagad nabaga mei�a pavadīja savu laiku bailēs un izmisumā.

Uz galda stāvēja vienkār�as vakariņas: zupa, gabals maizes un ūdens; Grietiņa tās neaizskāra.

Cietuma kameras stūrī bija ierīkota guļasvieta, Grietiņai nenāca ne prātā to izmantot.

Nemierīgi viņa staigāja �urpu turpu. Brī�am viņa apsēdās uz koka soliņa, atbalstīja galvu uz rokām un nogrima dziļās domās.

Viņa gribēja raudāt, bet nespēja.

Tagad viņa bija ieslodzīta cietumā kā noziedzniece, lai gan tā neapzinājās ne mazāko grēka darbu.

Lielās mokās viņa pavadīja daudz stundu.

Beidzot, sē�ot uz soliņa, tā aizmiga.

Otrā rītā pamodusies, viņa pielūdza Dievu, lai tas viņu atsvabinātu no briesmīgās likstas, kas viņai uzbrukusi.

Dievu pielūgu�ai, viņai k|uva vieglāk ap sirdi un radās it kā jauna cerība, kad tā dzirdēja cietuma durvis atslēdzam. Ienāca uzraugs un pavēlēja viņai nākt tam līdzi.

�Uz kurieni?� Grietiņa nedro�i ievaicājās.

�Pie izmeklē�anas tiesne�a,� uzraugs atbildēja.

Brītiņu vēlāk tā stāvēja izmeklē�anas tiesne�a Kurta Vald�teina priek�ā, kas uz viņu stingri nolūkojās.

�Apsēdieties,� viņ� sacīja un sāka lasīt aktus.

Pagāja baiļpilns brīdis. Tagad izmeklē�anas tiesnesis pabeidza lasīt un atkal stingri nolūkojās uz cietumnieci.

�Jūs sauc par Margrietu Reliņu?�

Cietumniece pamāja ar galvu.

�Cik ilgi jūs kalpojāt Eberliņa modes pre�u veikalā?�

�Vairāk nekā gadu.�

�Vai jūs bijāt apmierināta ar savu vietu?�

Grietiņa cieta klusu.

�Nu, atbildiet va|sirdīgi un atklāti! Vai jums bija iemesls kaut kādā ziņā sūdzēties?�

�To es nevaru teikt � beidzamajā laikā es gan vēlējos, lai principāls paaugstinātu manu algu.�

�Un vai viņ� to nedarīja?�

�Nē.�

�Vai jūs viņu lūdzāt to darīt?�

�Jā, izmeklē�anas tiesne�a kungs.�

�Jūsu principāls bija Pauls Eberliņa kungs, vai ne?�

Grietiņa pamāja ar galvu.

�Cik lielu algu jūs dabūjāt?�

�Divdesmit markas mēnesī.�

�Vai jūs dzīvojāt pie savas mātes?�

�Jā.�

�Kad jūs bijāt beidzamo reizi veikalā?�

�Aizvakar priek�pusdienā.�

�Un jūs to atstājāt pusdienas laikā?�

�J ā.�

�Vai jūs uzteicāt savu vietu, jeb vai jums tā tika uzteikta?�

�Nē.�

�Kādēļ tad jūs vairs negājāt uz veikalu?�

Grietiņai saskrēja asaras acīs.

�Izmeklē�anas tiesne�a kungs, mana māte nomira aizvakar vakarā,� viņa atbildēja.

�Labi, tas būtu ticams iemesls! Bet jums būtu vajadzējis atvainoties, un to jūs neesat darījusi.�

�Es biju ļoti uztraukta un izmisusi, un tad...�

�Nu, ko tad?� izmeklē�anas tiesnesis stingri uzprasīja.

�Es biju nodomājusi uz veikalu vairs atpakaļ neiet.�

��ī atzī�anās, Margrieta Reliņ, ir priek� mums ļoti svarīga,� izmeklē�anas tiesnesis asā balsī sacīja. �Kādēļ jūs atstājāt savu vietu?�

Grietiņai vaigi pārklājās ar tum�u sārtumu. Viņa lūdzo�i paskatījās uz ierēdni un drebo�ā balsī sacīja:

�Izmeklē�anas tiesne�a kungs, lūdzu nepiespiediet mani atbildēt uz �o jautājumu.�

�To es nevaru un nedrīkstu. Es jūs nopietni uzaicinu man atbildēt � vai jūs varbūt baidāties?�

�Jā,� Grietiņa dvesa.

�Vai no soda � sava nedarba sekām?�

Cietumniece tagad izslēja galvu un stingrā balsī atbildēja:

�Izmeklē�anas tiesne�a kungs, neesmu neko noziegusies, tādēļ man arī nav no soda jābaidās.�

�Jums gan nāksies grūti savu nevainību pierādīt. Kad jūs vakar pēc pusdienas apcietināja, jūs tobrīd gribējāt savu dzīvokli atstāt. Pie kā jūs gribējāt iet?�

�Kā jau tiem kungiem teicu � pie advokāta Ei�ēna.�

�Vai jūs pazīstat �o kungu?�

�Nē, to nē.�

�Nu, ko tad jūs tur gribējāt?�

�Ei�ēna kungs lika caur savu rakstvedi mani lūgt, lai es viņu apciemoju.�

�Vai jums zināms, kāda iemesla dēļ?�

Grietiņa cieta klusu.

�Jums vajadzēja izlikties ērmoti, ka jums glu�i sve�s kungs, ar kuru jums nav nekādu darī�anu, jūs uzaicina pie sevis?� izmeklē�anas tiesnesis pra�ņāja tālāk.

�Tā nu gan ir,� Grietiņa atbildēja.

�Un jūs nemaz neapvaicājāties, kas jums tur darāms?�

�To es darīju gan.�

�Nu tad sakiet jel, kādēļ advokāts jūs aicināja pie sevis?�

Grietiņai nācās grūti uz to atbildēt. Viņa juta, ka atzīdamās viņa pati sevi apvainotu.

Kad izmeklē�anas tiesnesis viņu otrreiz uzaicināja atbildēt, tā sacīja:

�Rakstvedis Fabrīcijs man teica, ka advokāta kungs esot viņam uzdevis man paziņot, ka pret mani esot iesniegta apsūdzība zādzības dēļ, un tādēļ tas nāktu man pa�ai par labu, ja es aizietu vispirms pie advokāta un ar to izrunātos.�

�Un ko jūs viņam atbildējāt?�

�Es viņam atbildēju, ka man nav iemesla viņa principālu apciemot, jo man no apsūdzības nav jābaidās.�

Izmeklē�anas tiesnesis �ķirstīja papīrus un tad sacīja:

�Tā jūs esat gan atbildējusi. Vai jūs pazīstat rakstvedi Fabrīciju?�

�Mēs dzīvojam vienā namā.�

�Vai jūs jau iepriek� bijāt ar viņu runājusi?�

�Jā, agrā rītā � viņ� nāca man izteikt savu līdzjūtību.�

�Vai jūs, skrīverim dodama tādu atbildi, patiesi bijāt apņēmusies nepaklausīt advokāta aicinājumam?�

�Tā bija mana stingrākā apņem�anās.�

�Vai vēlāk jūs savu apņem�anos grozījāt?�

�Tikai pēc pusdienas man ienāca prātā domas tomēr aiziet pie advokāta.�

�Un kas jūs paskubināja to darīt?�

Grietiņa apmulsusi cieta klusu.

�Nu, to es jums pateik�u � jūs apzinājāties savu vainu.�

�os vārdus ierēdnis izrunāja tik asā balsī, ka Grietiņa nevil�us sarāvās. Viņa lūdzo�i lūkojās uz izmeklē�anas tiesnesi, bet tas palika atturīgs un nopietns.

�Tajā acumirklī, kad jūs gribējāt savu dzīvokli atstāt, atnāca divi kriminālierēdņi un jūs apcietināja.�

Grietiņa cieta klusu.

�Arī �iem ierēdņiem jūs apgalvojāt, ka jūs neesat vainīga.�

�Es to darī�u ar pilnām tiesībām.�

�Un tomēr jums jāatzīstas, apsūdzētā, ka kratī�anas rezultāti nesaskan ar jūsu apgalvojumu.�

�Es zvēru, izmeklē�anas tiesne�a kungs, ka neesmu neko zagusi.�

�Jums nevajadzētu vis tik vieglprātīgi zvērēt, apsūdzētā, it īpa�i tādēļ, ka pret jums savākti skaidri pierādījumi.�

Grietiņa sāka raudāt.

�Palieciet mierā, cietumā jums būs vaļas diezgan izraudāties un no�ēlot savus nedarbus. Tagad man vajag jūs nopratināt, un es jūs vēlreiz uzaicinu atbildēt man skaidri un patiesi.�

�Bet es jau to arī daru,� Grietiņa izsaucās.

�Jūsu beidzamās atbildes to nepierāda,� izmeklē�anas tiesnesis bargā balsī sacīja.

Pēc brītiņa viņ� turpināja:

�Vai jūsu māte bija smagi saslimusi?�

�Jā.�

�Vai viņas nāve jūs pārsteidza?�

�Nē, es jau paredzēju, ka viņa vairs ilgi nedzīvos,� Grietiija �ņukstēdama atbildēja.

�Tajā dienā, kad jūs beidzamo reizi bijāt veikalā, jūs domājāt, ka māte drīz mirs?�

�Ak jā,� Grietiņa raudādama atbildēja.

�Jūs jau laikam da�as dienas iepriek� sākāt gatavoties uz �ādu gadījumu?�

Sāpes mīļotās mātes dēļ tā pārņēma Grietiņu, ka tā nespēja atbildēt ne vārda. Izmeklē�anas tiesnesis viņai brītiņu ļāva nomierināties.

�Jūs gatavojāties uz paredzamo bēdīgo iznākumu, vai ne?�

Grietiņa vaicājo�i uz viņu paskatījās.

�Nu, jūsu dzīvoklī atrada melnu drēbi, kas laikam gan bija nolemta sēru apģērbam.�

�To es pati nopirku,� Grietiņa ātri atbildēja.

Izmeklē�anas tiesnesis stingri nolūkojās uz viņu.

�Neviens jau arī nesaka, ka jūs to esat zagusi! �āda nevajadzīga atvaino�anās met uz jums ēnu.�

Grietiņa apmulsusi lūkojās zemē, noprazdama, ka bija neapdomīgi runājusi.

�Vai jūs drēbi pirkāt Eberliņa veikalā?�

�Jā.�

�Un samaksājāt skaidrā naudā?�

�To gan ne. Es liku to atvilkt no manas algas.�

�Cik drēbe maksāja?�

�Se�as markas.�

�Tātad, ja jūs visu mēnesi būtu strādājusi, jums vēl pienāktos �etrpadsmit markas.�

Grietiņa to apstiprināja.

�Vai jums bija nauda, ko samaksāt par �ū�anu?�

�Nē, es pati to gribēju pa�ūt.�

�Nu, jūsu māte jau aizvakar nomirusi, bet drēbe vēl arvien stāv neaiztikta.�

�Izmeklē�anas tiesne�a kungs, es piedzīvoju tik daudz bēdu, ka man galva bija glu�i sajukusi un es kleitu biju pavisam piemirsusi.�

�Zādzība, kuras dēļ es jūs tagad nopratinu, nav vienīgais noziegums, kas jums tiek pārmests, bet par to vēlāk. Tātad jūs patiesi bijāt nodomājusi kleitu pati �ūt?�

�Protams.�

�Jūs gan laikam to vēlējāties arī drusku izgreznot?�

Grietiņa pakratīja galvu.

�Nu, ja tā nebūtu, kādēļ tad jūs savam principālam nozagāt rullīti ar zīda me�ģīnēm?�

Grietiņa sarāvās, tad viņa kā zvērēdama pacēla roku un svinīgā balsī izsaucās:

�Esmu nevainīga, es neesmu zagusi!�

�Bet jūs ta�u negribēsiet noliegt, ka �ādas me�ģīnes, apmēram divdesmit olek�u, nav atrastas jūsu dzīvoklī?�

�Tas ir taisnība,� Grietiņa atzinās.

�Tālāk jums jāatzīstas, ka mazo paciņu atrada jūsu mēteļa kabatā.�

Grietiņai krūtis smagi cilājās.

�Vai jūs valkājāt �o mēteli tajā dienā, kad atstājāt Eberliņa kunga veikalu?�

�Jā,� Grietiņa dvesa.

�Bet kā tās me�ģīnes gadīju�ās jūsu mēteļa kabatā?�

�To es nezinu.�

�Jūs pati sapratīsiet, ka �āda atruna jums neko nevar līdzēt,� izmeklē�anas tiesnesis sacīja.

Grietiņa cieta klusu.

�Jūsu māte nomira pēcpusdienā?�

�Jā, izmeklē�anas tiesne�a kungs.�

�Kādēļ jūs neatprasījāties no darba Eberliņa kungam?�

�Pirmajās sāpēs man tas neienāca prātā.�

�Bet otrā dienā jūs to varējāt darīt.�

Grietiņa cieta klusu.

�Jūs pirmīt teicāt, ka jūs bijāt nodomājusi veikalā atpakaļ neatgriezties ...�

�Nē, nekad!� Grietiņa izsaucās.

�Kāda iemesla dēļ?�

Grietiņa aiz kauna nespēja izmeklē�anas tiesnesim atzīties, ka Pauls Eberliņ� viņai uzmācies ar savu mīlestību, un, lai no tā izbēgtu, viņa nodomājusi atsacīties no vietas.

�Vakar, kad abi kriminālierēdņi kratīja jūsu dzīvokli, jūs izlikāties ļoti bailīga un nemierīga.�

�Es biju noba�ījusies,� Grietiņa atbildēja.

�Ja jūs neapzinājāties savu vainu, tad jums arī nebija nekāda iemesla baidīties.�

Grietiņa nodrebēja, nespēdama neko atbildēt.

�Kādēļ jūs liedzaties, ka neesat zagusi? Me�ģīnes jūs ta�u gribējāt izlietot savas kleitas izgrezno�anai?�

�Nē, izmeklē�anas tiesne�a kungs, to es negribēju.�

�Tā! Ko tad jūs ar tām gribējāt darīt?�

�Es ... es ... to nezinu.�

�Tad jūs laikam bijāt nodomājusi tās izdevīgā gadījumā pārdot?�

�Nē, izmeklē�anas tiesne�a kungs, es tās neesmu zagusi!�

�Un kas tad tās me�ģīnes būtu jūsu mēteļa kabatā iebāzis?�

�Arī to es nezinu.�

�Nu, ja jau jūs pati tās neesat paņēmusi, tad kāds cits būs �o joku izdarījis; tādēļ es jums vaicāju, vai jums ir pret kādu aizdomas?�

Grietiņa gandrīz vairs nesajēdza, ko izmeklē�anas tiesnesis runāja. Viņa pakratīja galvu.

�Tātad jūs liedzaties, ka būtu zagusi?�

�Esmu nevainīga!� Grietiņa kā zvērēdama izsaucās.

�Es jums dodu padomu vaļsirdīgi atzīt savu noziegumu, pierādījumi ir skaidri un rokām taustāmi � lieg�anās jums vairs neko nelīdzēs, un jūs ar to tikai padarāt grūtāku savu likteni, kamēr ar vaļsirdīgu atzī�anos jūs savu sodu samazinātu.�

�Bet kā lai atzīstos, izmeklē�anas tiesne�a kungs, ja esmu nevainīga un me�ģīnes neesmu zagusi,� Grietiņa raudādama izsaucās.

�Nedomājiet izvairīties! Tagad es jūs nopratinā�u cita nozieguma dēļ,� izmeklē�anas tiesnesis sacīja.

Grietiņa sarāvās, paredzēdama, kas tagad nāks.

Grietiņa nebaidījās pati par sevi, bet par nabaga Rozīti. Ka tā nomirusi, to viņa vēl nezināja.

�Ak Dievs, tagad mani piespiedīs liecināt pret Rozi Holbornu, un mani vārdi varbūt viņai nāks par ļaunu.�

Viņa pārdomāja, kā Rozīti varētu glābt.

�Vakarrīt jūs neatradāties savā dzīvoklī viena pati,� izmeklē�anas tiesnesis atkal uzsāka.

Grietiņa nopūtās.

�Kas pie jums atradās?�

Nekādas atbildes.

�Atzīstieties, pie jums atradās vēl kāda jauna sieviete,� izmeklē�anas tiesnesis sacīja stingrākā balsī.

Grietiņa nezināja, vai liegties, vai teikt taisnību. Beidzot viņa nāca pie pārliecības, ka lieg�anās viņai tomēr neko nelīdzētu, un tādēļ tā atbildēja �jā�.

�Vai jūs pazināt �o sievieti? Tā bija �igāniete.�

Cietumniece to apstiprināja.

�Kā jums ienāca prātā �igānieti uzņemt savā dzīvoklī?�

�Man bija viņas �ēl.�

�Jums bija �igānietes �ēl. Bet vai tad jūs viņu pazināt?� izmeklē�anas tiesnesis asā balsī vaicāja.

�Nē,� Grietiņa atbildēja, tā cerēdama Rozītei palīdzēt.

Nabaga Grietiņa, tev nav ne jausmas, ka tu pati krīti vēl dziļāk nelaimē, kamēr Rozītei tu vairs nevari palīdzēt! Nelaimīgā jaunava tagad guļ mū�īgā miegā.

�Nu, vai tas nav diezgan ērmoti, ka jūs �igānieti uzņemat savā dzīvoklī?�

Grietiņa atkal neko neatbildēja.

�Kur jūs ar viņu sastapāties?�

�Turpat pie mana dzīvokļa uz ielas,� Grietiņa beidzot atbildēja.

�Ko tad �igāniete tur meklēja?�

�Viņa lūdza, lai to lai�ot iek�ā.�

�Ko tad viņa gribēja?�

�Viņa teica, ka tā esot izsalkusi un nosalusi, viņa arī bija plāni apģērbusies, un tādēļ es viņu ielaidu savā istabā.�

�Kad tas notika?� �

�Vakarvakarā.� ь . /��.-/

�Tātad �igāniete cauru nakti palika jūsu dzīvoklī?�

�Jā.�

�Vai jūs ar viņu runājāt?� '.�*�� - _ . _u

�Ļoti maz.� . -ir

�Un ko tad jūs runājāt?�

��igāniete man stāstīja par savu raibo dzīvi un �ēlojās par savu grūto likteni.�

�Vai �igāniete neteica, ko tā nodomājusi?�

�Viņa teica, ka gribot iet atpakaļ pie savas cilts piederīgajiem.�

�Un kur tad tie atrodas?�

�To es nezinu.�

�Vai jūs bijāt pārliecināta, ka tā ir īsta �igāniete?�

�Protams.�

�Vai jums neienāca prātā, ka viņa varētu būt par �igānieti pārģērbusies?�

�Nebūt ne.�

Tagad izmeklē�anas tiesnesis piecēlās, bargi palūkojās uz apsūdzēto un tad paceltā balsī sacīja:

�Kaunieties, Margrieta Reliņa! Nebūtu domājis, ka jūs uz visiem maniem jautājumiem atbildēsiet ar meliem.�

Cietumniece sāka trīcēt.

�Izmeklē�anas tiesne�a kungs,� viņa klusu stostījās.

�Stāviet tagad klusu!� viņ� to apsauca.

Tad viņ� apsēdās un izlasīja da�us dokumentus, pie tam viņa seja arvien vairāk apmācās.

Grietiņa �ad un tad bailīgi paskatījās uz viņu. Tā ar sāpēm noprata, ka viņa veltīgi uzupurējusies. Visa viņas lieg�anās neko nelīdzēja, tā viņu vēl vairāk iegrūda nelaimē.

�Margrieta Reliņa,� izmeklē�anas tiesnesis tagad stingrā balsī sacīja, �es jūs vēlreiz uzaicinu uz maniem jautājumiem dot patiesas atbildes, es jau iepriek� jums paziņoju, ka lieg�anās neko nelīdzēs, jo, kaut arī jūs negribat atzīties, tad tomēr mēs skaidri zinām, ka �igāniete bija no cietuma izbēgusī Roze Holborna un ka jūs to skaidri zinājāt.�

Grietiņa bija ļoti uztraukusies.

�Izmeklē�anas tiesne�a kungs, es ...�

�Tagad atbildiet uz maniem jautājumiem: kur jūs sastapāties ar Rozi Holbornu?�

Grietiņa saprata, ka labāk būtu, ja viņa tagad teiktu patiesību. Viņa bija glu�i izmisusi un zaudējusi dū�u, tāpēc viņa pastāstīja izmeklē�anas tiesnesim, ka vakar vakarā dabūjusi vēstuli, kas viņu tik lielā mērā uztraukusi, ka tā kā ārprāta lēkmē aizskrējusi no mājām un blandījusies pa pilsētas apkārtni, kur viņa nejau�i sastapusies ar Rozīti.

�Vai jūs viņu tūlīt pazināt?�

�Nevis tūlīt, bet man ie�āvās prātā savādas domas, ka viņa nav nekāda īstā �igāniete.�

�Kad jūs pārliecinājāties, ka tā ir Roze Holborna,� vai tikai savā dzīvoklī, vai ceļā uz turieni?�

�Jau ceļā uz turieni,� Grietiņa atbildēja.

�Un jūs Rozi Holbornu paslēpāt pie sevis?�

�Jā.�

�Vai jūs neapdomājāt, ka ar to noziedzaties pret likumu?�

�Nē,� Grietiņa vientiesīgi atbildēja.

�Jūs jau zinājāt, ka Roze Holborna izbēgusi no cietuma un ka tā apsūdzēta par mātes nonāvē�anu?�

Tagad Grietiņa izslējās un stingrā balsī atbildēja:

�Zvēru jums, ka es nebūtu Rozi Holbornu uzņēmusi, ja nebūtu pārliecinājusies, ka viņa ir nevainīga.�

�Par to jums, apsūdzētā, neklājas spriest,� izmeklē�anas tiesnesis stingri atbildēja. �Jūs zinājāt, ka tiesa viņu meklē, un tādēļ jūsu pienākums bija likt viņu apcietināt.�

�To es nekad nebūtu darījusi!�

�Tādēļ jums tagad būs par to jācie�! Cik ilgi Roze Holborna pie jums palika?�

�Līdz vakardienas pēcpusdienai.�

�Un kas tad notika?�

�Viņa aizbēga.�

Izmeklē�anas tiesnesis atkal �ķirstīja lietu, tad viņ� uzdeva da�us jautājumus, uz kuriem Grietiņa deva patiesas atbildes.

Viņa arī pastāstīja, ka baronese Dora fon Holfelde esot viņu apciemojusi, ka otrā istabā piepe�i atskanējis skaļ� kliedziens un ka tūlīt pēc tam Rozīte esot aizbēgusi.

�Tas viss saskan arī ar citu liecinieku izteikumiem. Tagad man tikai vēl jāuzdod jums da�i jautājumi.�

Grietiņu atkal pārņēma baiļu jūtas.

�Pirmīt jūs man teicāt, ka jūs esot ar �igānieti parunāju�ās?� izmeklē�anas tiesnesis vaicāja.

Grietiņa pamāja ar galvu.

�Nu, tagad gan jūs atzīsieties, ka nevis drusku, bet ļoti daudz esat ar viņu runājusi. Roze Holborna būs jums pastāstījusi savu likteni, viņa būs jums pateikusi, kā tai izdevies no cietuma izbēgt, un uz kurieni tā vispirms aizbēgusi.�

Grietiņa pakratīja galvu.

Kā jau minēts, viņai nebija ne jausmas, ka Roze nomirusi, tādēļ viņa negribēja teikt taisnību, baidīdamās viņai kaitēt. Tātad pati negribēdama, viņa atkal ķērās pie meliem.

�Nē, izmeklē�anas tiesne�a kungs, par izbēg�anu no cietuma Roze Holborna man nav neko stāstījusi.�

�Tam es neticu! Tā kā jūs tik ilgu laiku pavadījāt kopā, tad katrā ziņā būsiet arī par to runāju�as.�

Grietiņa tomēr liedzās.

�Jūs nedarāt prātīgi, apsūdzētā, gribēdama ar lieg�anos uzlabot savu likteni. Man iesūtīts ticams ziņojums, kurā atzīmēts, ko jūs esat ar Rozi Holbornu runājusi.�

Grietiņa sarāvās. Ja tas bija taisnība, tad kāds bija viņas sarunu ar Rozīti slepeni noklausījies.

�Vai jūs arī gribēsiet noliegt, ka neesat ar Rozi runājusi par to, kas varētu būt noindējis viņas māti?�

�To es nenoliedzu.�

�No cietuma izbēgusī Roze Holborna būs jums apgalvojusi, ka viņa nav vainīga?�

�Protams, izmeklē�anas tiesne�a kungs, un arī es esmu par to pārliecināta.�

�Jūsu pārliecība �eit nekrīt svarā. Vai jūs ticējāt Rozes Holbornas apgalvojumam?�

�Jā.�

�Vai jums nav kauna atkal melot!� tiesnesis viņai uzsauca.

�Bet mans Dievs, es nebūt nemeloju,� Grietiņa izsaucās, apzinādamās, ka tā runā patiesību.

�Kur jūs ar viņu sarunājāties?�

�Mazajā guļamistabā.�

�Cik ilgi jūs tur abas palikāt kopā?�

�Vairāk nekā stundu.�

�Jūs viņu atstājāt vienu, kad jums atnāca ciemiņ�?�

�Jā, tā bija.�

�Nu, sarunas laikā Roze Holborna jums atzinusies, ka viņa nonāvējusi savu māti.�

Grietiņa nobāla.

�Nē, to viņa nav darījusi.�

�Vai jūs jau atkal liedzaties? Vai jūs arī to gribat noliegt, ka Roze Holborna pūlējās aizdomas vērst uz kādu citu?�

Izmeklē�anas tiesnesis viņai gribēja uztiept tādas lietas, kas nemaz nebija notiku�as, bet Grietiņa nevarēja to atspēkot.

�Dodiet jel patiesībai godu,� izmeklē�anas tiesnesis turpināja. �Roze Holborna gribējusi celt aizdomas pret savu māsīcu baronesi Doru Holfeldi.�

�Nē, to viņa nav darījusi,� Grietiņa izsaucās.

�Kā redzu, tad jūs vēl arvien gribat tiesu maldināt ar stūrgalvīgu lieg�anos. Varu jums pateikt, ka visa jūsu saruna ar Rozi Holbornu

pierakstīta protokolā un ir liecinieku apstiprināta. No tās skaidri noprotams, ka jūs glu�i labi zinājāt, kas �ī �igāniete tāda ir...�

�Jā, to es zināju,� Grietiņa viņu pārtrauca.

�Tālāk, ka Roze Holborna jums atzinusies, ka viņa savu māti noindējusi.�

�Nē, tā nav taisnība!� Grietiņa iesaucās.

Bet izmeklē�anas tiesnesis turpināja:

�Ka Roze Holborna kopā ar jums pārsprieda, uz ko varētu aizdomas vērst...�

Grietiņa vai sastinga un negribēja savām ausīm ticēt. Vai tas varēja būt, ka pret viņu celts tāds apvainojums? Un tomēr izmeklē�anas tiesnesis to apgalvoja.

�Es jums paziņoju, ka pret jums uzsākta izmeklē�ana, pirmkārt, zādzības dēļ un, otrkārt, tādēļ, ka jūs esat slēpusi pie sevis no cietuma izbēgu�u noziedznieci un kopā ar to gatavojusies uz jauniem noziegumiem,� izmeklē�anas tiesnesis sacīja.

�Uz jauniem noziegumiem?� Grietiņa nodrebēdama murmināja.

�Protams, jeb vai tas, pēc jūsu domām, nav nekāds noziegums, kad jūs kopā ar Rozi Holbornu pārsprie�at, pret kuru cilvēku varētu celt aizdomas par Holborna kundzes nonāvē�anu?�

Grietiņa paklusu iekliedzās, acu priek�ā tai metās tum�s, viņa grābstījās ar rokām ap sevi, it kā gribēdama kaut kur pieturēties, un tad, samaņu zaudējusi, nogāzās gar zemi.

Izmeklē�anas tiesnesis bija nopratinā�anu pabeidzis.

Tagad viņ� pasauca sulaini, kuram pēc maza brī�a izdevās Grietiņu dabūt pie samaņas.

Viņu aizveda atpakaļ uz cietumu. Tur viņa apsēdās uz koka soliņa un apklāja seju abām rokām.

Kamēr nabaga cietumniece pavadīja moku pilnus brī�us, tikmēr no ātrvilciena, kas patlaban iebrauca stacijā, izkāpa jauns, bāls vīrietis.

Tas bija Jānis Reliņ�, kas patlaban bija atbraucis atpakaļ no Brunavas. Acis tam bija dziļi iegrimu�as un viņ� jutās tik nespēcīgs, ka tikko spēja uz kājām noturēties.

Brītiņu viņ� palika stāvot un pārdomāja, uz kurieni vispirms doties. Sirds viņu skubināja vēlreiz redzēt mīļotās Rozītes izdzisu�ās miesas, kuras, kā viņ� pareizi domāja, bija novietotas tiesas nama līķu kambarī. Bet tad ierunājās kāda cita � pienākuma balss.

�Nē, nē, nabaga Rozītei es tā kā tā vairs nevaru līdzēt. Tagad man jādodas pie manas Grietiņas. Ai, kā viņa būs nobēdājusies par to, ka es viņu tik piepe�i atstāju. Bet tagad es steig�os pie viņas un bū�u tai visu mū�u uzticīgs draugs.�

Viņ� steidzās projām. Tam bija jāiet garām tiesas namam. Glu�i tāpat kā toreiz, kad viņ� Rozīti izglāba no cietuma, viņ� iegriezās �ķērsieliņā un gāja pār laukumu.

Pa kreisi no viņa pacēlās drūmais, pelēkais cietuma nams; nevil�us viņ� pacēla acis uz logiem, tomēr tas neredzēja bālo mei�as seju, kas tur stāvēja pie loga, pieri pie restēm piespiedusi � asaras bija aptum�oju�as viņas acis.

Tā bija Grietiņa, kas aiz izmisuma vairs nezināja, ko darīt.

Jānis steidzās tālāk uz savas aud�umāsas dzīvokli.

9

76. nodaļa.

Dzestrs vēj� pūta pilsētas ielās, dzīdams sniega virpuļus un dauzīdams logu slēģus un namu durvis; brī�am tas iekaucās, brī�am atkal iestenējās, brī�am izklausījās, it kā tas uzvilktu sēru meldiņu.

Ar neaprobe�otu sparu vētra trakoja arī ap kādu piecstāvu namu, kur�, atrazdamies atstatāk no citiem, pilnīgi atradās tās varā.

Bet tāpat kā vētra ap �o namu, tā arī likteņa vētras daudzreiz trako ap cilvēku, un tās mēdz būt vēl daudz spēcīgākas, nekā �ī auka, kas dzina lielas sniega pārslas pret nabadzīgas istabiņas logiem, kura atradās piektajā stāvā.

Caur izdauzītajām loga rūtīm sniegs iespiedās arī istabiņā, kurā uz cietām cisām gulēja slims bērniņ�; jauna, skaista sieviete stāvēja pie slimā bērna gultiņas un ar neizsakāmām sirdssāpēm nolūkojās uz savu mīlulīti.

Cik brīnum skaista bija �ī sieviete!

Visas viņas miesas formas bija tik daiļas un seja tik balta, ka pirmajā acumirklī likās, it kā tā būtu kāda slavena mākslinieka marmorā izcirsts tēls.

Biezi, gai�i mati, pakausī lielā mezglā uzsprausti, iekļāva skaisto, piemīlīgo sejiņu. Rūgtās skumjas, kas tajā attēlojās, nespēj apslēpt kairino�ās bedrītes, kamēr tum�i zilās, tum�o uzacu apēnotās acis kvēloja kā uguns liesma.

Skaistāka sieviete reti kad atrodama.

Un tomēr tam, kas tagad redzēja, kā raizes attēlojas viņas skaistajā sejā, kā asaras aptum�oja viņas skaistās acis, kā viņas krūtis izdvesa smagas nopūtas, vajadzēja būt pārliecinātam, ka viņa ir neizsakāmi nelaimīga.

Patlaban mazā meitiņa klusu iekunkstējās.

�Māmiņ, man salst un gribas ēst.�

�iem vārdiem sekoja sāpīgs kliedziens � tas izspruka jaunajai sievai, kura nespēja bērnam pasniegt nedz maizes garoziņu, tādēļ ka viņai tās nebija.

Jaunā māte izmisa; tā noliecās pār savu mīlulīti, it kā gribēdama to pati ar savām miesām sasildīt un pasargāt no aukstuma, kas arvien jūtamāk spiedās istabā.

�Debesu tēvs, ap�ēlojies par manu slimo, izsalku�o bērniņu un sūti mums glābēju,� viņa lūdzās.

Pa to laiku vēj� gaudoja un kauca ap namu vēl stiprāk, it kā gribēdams to vai sagāzt.

��ēlīgais Dievs, kas ar mums notiks?� Ai, kur gan viņ� paliek tik ilgi! Ernest, mī|ais Ernest, nāc jel mājās! Redzi, cik izsalcis ir mūsu bērniņ�, un man nav ne maizes kumosiņa. �orīt agri aiziedams, tu apsolījies drīz pārnākt un pārnest naudu un ēdienu, un tagad � pusdiena jau pagājusi un vēl arvien ...�

Viņa sāka �ņukstēt un nespēja vairs tālāk runāt. Mazā meitiņa pa to laiku bija iemigusi, izsalkums un nogurums bija slēdzis viņas actiņas.

�Tu guli, mīļā Anniņ,� viņa raudādama �ņukstēja, �bet, kad tu pamodīsies, tad atkal aukstums un izsalkums tevi mocīs. Ai, mīļais Ernest, nāc jel un paglāb mūs!�

Viņa noskūpstīja mazo gulētāju.

�Ai, kā man salst!� viņa nopurinājās un ietinās cie�āk novalkātā zīda lakatā, kas bija piemiņa no labākiem laikiem.

Bet laiks pagāja, sāka jau mesties krēsla, tomēr ar ilgo�anos gaidītais vīrs mājās nepārnāca.

Jaunā sieva beidzot glu�i izmisa, jo bērns bija atkal pamodies un sāka raudāt, �ēlā balsī maizi lūgdamies.

Palika arvien tum�āks � beidzot pienāca nakts.

Tumsa iestājās nabadzīgajā istabiņā, tumsa iestājās arī nabaga jaunās sievas sirdī, kuru kā ar nazi grieza bērna kunkstē�ana.

Un �īm sāpēm pievienojās arī bailes par Ernestu. Kādēļ tas nenāca mājās? Vai viņam bija notikusi kāda nelaime?

Jeb vai viņ� varbūt bija atradis darbu un tam vajadzēja strādāt līdz vēlai naktij?

Pie �īm domām Anna tagad pieķērās kā slīcējs pie salmiņa. Bet, tāpat kā salmiņ� nespēj noturēt slīcēju virs ūdens, tā arī �īs domas nespēja nelaimīgo māti uz ilgāku laiku pasargāt no izmisuma.

�Māmiņ, mīļā māmiņ, dod man gabaliņu maizes!� mazā atkal sāka lūgties.

Māte gribēja atbildēt, bet nespēja, izmisums un sirdssāpes laupīja viņai valodu. Un ko lai viņa būtu atbildējusi, jo tā nespēja sava bērna izsalkumu apmierināt.

�o pēcpusdienu viņa bija gribējusi izmantot savas kaimiņienes labsirdību, kura gan arī pati bija nabaga sieva, bet tā tomēr dalīja beidzamo kumosu ar trūkumcietējiem. Bet Matē kundze nebija mājās, tā pārnāk�ot tikai vēlā naktī, tā citas kaimiņienes bija viņai teiku�as, un, neko nepanāku�ai, tai bija jāgrie�as atpakaļ.

Nabadzīte tagad izmisusi �ņaudzīja rokas.

Viņa gribēja lūgt Dievu, bet tai trūka spēka.

�Mīļais Ernest, kādēļ tu nenāc mājās,� viņa kunkstēja. �Neliec man un bērnam vēl ilgāk uz tevi gaidīt.�

�Ak Dievs, ko lai es daru!�

Tā kāds jauns vīrietis nopūtās, stāvēdams pie nama durvīm. Beidzot viņ� lēnām atvēra durvis. Lai gan viņam bija grūti paziņot savējiem satrieco�o vēsti, ka viņ� pārnācis tuk�ām rokām, tomēr viņ� to nevarēja slēpt un tādēļ � uz priek�u!

Nedro�iem soļiem viņ� iegāja tum�ajā priek�namā un kāpa pa stāvajām trepēm uz aug�u.

Bet, jo augstāk viņ� kāpa, jo cie�āk sa�ņaudzās viņa krūtis un gausāki kļuva viņa soļi.

Beidzot viņ� stāvēja pie sava dzīvokļa durvīm, ar trīco�u roku satvēra durvju rokturi, gribēdams tās atvērt, bet te viņa roka piepe�i no�ļuka zemē.

�Māmiņ, tikai mazu gabaliņu maizītes, man ļoti gribas ēst,� viņ� dzirdēja bērna balstiņu lūdzamies.

�Ak Dievs, sūti mums glābēju,� viņ� dzirdēja māti nopū�amies.

Tad atskanēja dzirdama tikai apspiesta �ņukstē�ana. Vīrs ārā pie durvīm vairs ilgāk nespēja nociesties.

�Man katrā ziņā jāgādā palīdzība, citādi mana sieva un bērns nomirs bada nāvē.�

Tā murminādams, viņ� brāzās pa trepēm zemē un atkal atstāja lielo namu.

Stunda bija pagājusi. Uz trepēm atkal bija dzirdami smagi vīrie�a soļi. Tie tuvojās tās istabas durvīm, kurā mita jaunā, skaistā sieva ar savu mazo Anniņu.

�Mans Ernests nāk!�

Tā priecīgi iekliegdamās, viņa steidzās uz durvīm, kuras �inī acumirklī atvērās.

Satrūkusies viņa atlēca atpakaļ � viņas priek�ā stāvēja �andarms. Stīvu skatienu viņa lūkojās uz to, viņai radās tum�a nojauta, ka tas viņai nes ļaunu vēsti.

�Vai jūs esat Emma Vintera kundze?� �andarms skarbā balsī vaicāja.

�Jā,� viņa klusu atbildēja.

�Kur jūsu vīrs?�

Nabaga sievai sāka plūst asaras pār vaigiem.

�Ai, mans kungs, es jau sen gaidu viņu pārnākam.�

�Tā, kad tad viņ� izgāja?�

��orīt agri; viņ� gāja darbu meklēt.�

�Man jūsu �ēl, bet tur neko nevar darīt, jums to tomēr vajag zināt...�

Sievas jau tā bālie vaigi kļuva vēl bālāki, tā nodrebēja un baiļu pilnā balsī izsaucās:

�Lai Dievs ap�ēlojas, kas tad noticis? Vai manam vīram notikusi nelaime � kur viņ� ir?�

�Saņemieties � jūsu vīrs atrodas cietumā.�

�Cietumā!�

�Jā, mīļā sieviņ. Man ļoti �ēl, ka vajadzēja jums to paziņot, bet tur neko nevar darīt. Apmierinieties ar tām domām, ka viņ� savu likteni pelnījis. Jā, tam būtu vajadzējis strādāt līdz vēlai naktij, lai apgādātu savu ģimeni, bet nekā, viņ� labāk ubago un zog. Es tikai gribēju pārliecināties, vai viņ� �eit dzīvo.�

Pēc �iem vārdiem �andarms aizgāja projām, atstādams nelaimīgo sievieti vienu pa�u ar viņas sāpēm.

�Mans Ernests cietumā!� viņa trīco�ā balsī izsaucās. �Ak Dievs, kādēļ tu tam ļāvi notikt? Tu redzi visu cilvēku sirdis un zini, ka mans Ernests nespēj pastrādāt nekādu noziegumu � viņ� arvien bija labs un krietns cilvēks. Nē, nē, viņ� ir nevainīgs, sirds man to saka, viņ� nevar būt zaglis.�

�inī acumirklī pie durvīm atkal klaudzināja. Jaunā sieva sarāvās.

��ēlīgais Dievs, kas tur nu atkal nāk? Vai atkal kāds nelaimes vēstnesis? Jeb vai cietsirdīgais namīpa�nieks, kas prasa īres naudu, bet man pat nav tik daudz, ka varētu savai Anniņai nopirkt maizes gabaliņu. Ak Dievs, ap�ēlojies par mums.�

Durvis atvērās, un istabā ienāca lepni ģērbies kungs. Viņa izturē�anās liecināja, ka tas pieder pie augstākajām aprindām.

Jaunā sieva brīnīdamās uz viņu paskatījās un tad klusu vaicāja:

�Ko jūs vēlaties, mans kungs?�

�Atvainojos, skaistā kundze, es dzirdēju par raizēm un trūkumu, kas esot ienāku�i �ajā istabā, un tāpēc sirds mani skubināja pārliecināties un palīdzēt.�

Jaunā sieva apmulsa vēl vairāk, kad sve�ais viņu uzrunāja ar �skaistā kundze�.

Tas gribēja viņai palīdzēt � cik ērmoti! Viņai kļuva tā savādi, bailīgi ap sirdi.

�ī palīdzība nāca par daudz piepe�i, tā ka pagāja labs brīdis, iekams viņa spēja atbildēt:

�Es jūs nepazīstu, mans kungs! Bet jums taisnība, nabadzība un trūkums �ajā istabiņā sasniegu�i visaugstāko pakāpi, un mēs atrodamies, tā sakot, pie bezdibeņa robe�as.�

�Nabaga nelaimīgā sieva,� sve�ais līdzcietīgā balsī sacīja. �Jā, jā, es jau redzu, kādā briesmīgā stāvoklī jūs atrodaties.�

Tā runādams, viņ� lūkojās istabiņā apkārt, kamēr viņa acis beidzot atdūrās pie jaunās sievas, kuras krūtis aiz uztraukuma augsti cilājās.

Tā apjukusi nolaida acis, un sārtums pārklāja tās vaigus. Sve�ajam tas nepalika apslēpts.

Ar redzamu labpatiku viņ� lūkojās uz jauno sievu, kuras skaistums bija savaldzinājis viņa prātu.

Viņ� laikam gan bija piemirsis sava apciemojuma nolūku, jo, kā no miega pamodies, viņ� piepe�i izsaucās:

�Mans Dievs, kam es vēl kavējos! Esmu atnācis jums trūkumā palīdzēt, atļaujiet, ka to tagad daru.�

Viņ� tai pasniedza maku, piepildītu ar zelta gabaliem. Viņa jau izstiepa roku, gribēdama to saņemt, te viņa atcerējās sve�ā vīrie�a vārdus �skaistā kundze�, un roka tai no�ļuka.

Sve�ais brīnīdamies paskatījās uz viņu.

�Jūs atraidāt manu dāvanu?�

�Tā ir par daudz liela ... un ...�

Sve�ais smējās.

�Ņemiet vien, tā nav vis liela, un, ja jūs at|aujat, tad es apciemo�u jūs bie�āk.�

�Ai, mans kungs, caur ko esmu �ādu labdarību izpelnījusies?�

Sve�ais drusku pasmīnēja.

�Vai tad jums kādu labdarību vajag izpelnīties?�

Emma pārsteigta paskatījās uz sve�o, kas �os vārdus izrunāja savādā balsī.

�Kā lai to saprotu?�

Sve�ais tā ērmoti uz viņu nolūkojās.

�Mans Dievs, kas tad tur ko saprast? Jūs atrodaties lielā trūkumā, kā jūs pati teicāt, un es jums palīdzu. Jūs esat reti skaista sieviete, kura nedrīkst nonīkt �ajās �etrās nabadzīgajās sienās. Jūsu sirds gan ilgojas pēc labākiem apstākļiem, pēc palīdzīgas rokas � labi, es jums to snieg�u.�

Pēc �iem vārdiem sve�ais raudzīja satvert viņas roku, bet viņa to ātri atrāva atpakaļ.

�Ko � jūs atraidāt manu glābēja roku, jūs nonicināt palīdzību, ko es jums piedāvāju! Jūs labāk gribat nīkt trūkumā un badā līdz ar savu mazo bērniņu!�

�Mans kungs, es neatraidu jūsu palīdzību, ja tikai tā nāk no godīgas sirds.�

�Domāju, ka esmu diezgan pierādījis, ka gribu jums palīdzēt, un, proti, draudzības labad.�

�Mans kungs, tāda valoda no jūsu puses man izklausās kā rūgts apsmiekls manā tagadējā stāvoklī.�

�Jūsu tagadējā stāvoklī, kuru jums iespējams ar vienu vārdu pārgrozīt. Izrunājiet jel �o laimi solo�o vārdu, sakiet, ka jūs gribat būt mana draudzene.�

�Nerunājiet vairs tālāk!� viņa dusmīgi izsaucās, un dusmās tā izskatījās vēl skaistāka, nekā citkārt. �Mana nabaga bērna dēļ, kas tup izsalcis uz cietām salmu cisām, es būtu pieņēmusi mazu palīdzību arī no sve�inieka, lai gan�es vēl neesmu dāvanas lūgusies, un es būtu dienu un nakti strādājusi, lai aizņemto varētu atdot. Bet mana sirds un draudzība, pēc kuras jūs kārojat, pieder manam Ernestam.�

Beidzamos vārdus viņa izrunāja tik sirsnīgā balsī, ka sve�ais pārsteigts paskatījās uz viņu.

�Kas tad �is Ernests tāds ir?�

�Mana vienīgā un dārgākā manta pasaulē. Es esmu tam zvērējusi mīlestību un uzticību un �o zvērestu arī turē�u līdz pa�am mū�a galam, tik tie�ām, kā Dievs man palīdzēs.�

�Mū�īgi mū�os, āmen!� sve�ais kungs zobojās, naudasmaku kabatā iebāzdams. �Bet kā man rādās, tad jūsu Ernests ir diezgan neapskau�ams cilvēks, viņ� jums ļauj trūkumu ciest, un jūs...�

�Mans kungs, atstājiet mani! Nerunājiet vairs ne vārda, es nevaru ilgāk ciest �ādu izturē�anos. Izmēģiniet savu'laimi pie tām, kurām nav tās laimes saukt par savu tādu mīlestības pilnu sirdi, kāda ir manam mīļajam Ernestam.�

Viņa tam uzgrieza muguru.

Nāko�ajā acumirklī dīvainais labdaris aizgāja, nelaimīgajai sievai ne grasi neatstādams.

Ar neizsakāmām sāpēm sirdī viņa piegāja pie mazās Anniņas gultiņas un, pie tās noliekusies, �ukstēja:

�Nabaga bērniņ, kā lai es tagad apmierinu tavu izsalkumu? Tēvs .. .� Nelaimīgā jaunā māte sāka sāpīgi �ņukstēt.

�Mans mīļais Ernests ieslodzīts cietumā un tiek nevainīgs apsūdzēts par noziegumu, kuru viņ� nekad nav pastrādājis. Debesu tēvs, saki, kādēļ tu esi mūs atstājis? Kādē| tu liec mums bēdu kausu tuk�ot līdz dibenam? Kādēļ tu esi taisni mani apbalvojis ar miesas skaistumu, kura dēļ man jāpiedzīvo tik daudz uzmācības?� Jā, pat mūsu trūkumu tagad rauga izlietot, lai mūsu nelaimi vēl palielinātu.�

* * ♦

Ap to pa�u laiku, kad �andarms Vintera kundzei paziņoja par viņas vīra apcietinā�anu, pēdējais bija aizvests pie policijas komisāra Eberta, lai tiktu nopratināts.

Ierēdnis vispirms ievāca vajadzīgās ziņas par Vintera personu un tad sāka to pratināt.

�Vai jūs atzīstaties, ka esat pastrādājis to noziegumu, par kuru jūs apvaino?�

�Nē,� Vinters stingrā balsī atbildēja.

�Ernest Vinter, jums vajadzētu apdomāt, ka lieg�anās neko nelīdz. Nav mans uzdevums pierunāt jūs atzīties, jūs tiksiet nodots tiesai, kad es bū�u jūs nopratinājis. Tagad atbildiet uz jautājumu: kad jūs bijāt beidzamo reizi savā dzīvoklī?�

�Es to atstāju �orīt agri.�

Un tad nelaimīgais pastāstīja, ka viņ� visu dienu skraidījis apkārt, darbu meklēdams, bet to neesot nekur atradis; viņ� beidzot gājis atkal uz mājām, bet, pie istabas durvīm stāvēdams, dzirdējis savas sievas un bērna raudā�anu un izmisis devies atkal projām.

�No kura laika jūs esat bez darba?�

�Jau vairākas nedēļas.�

�Ko jūs pa to laiku esat darījis, vai, labāk sakot, no kā jūs pārtikāt?�

�Pārtikām? Nē, mēs badojāmies, komisāra kungs.�

�Strādīgam cilvēkam nevajag badināties, bet jūs gan nebūsiet gribējis strādāt?�

�Komisāra kungs, Dievs ir mans liecinieks, ka esmu izpildījis savu pienākumu.�

�Parastās izrunas! Kur jūs pirms tam strādājāt?�

�Hugo Eberta lielajā mēbeļu fabrikā.�

Kriminālierēdnis drusku sakustējās, dzirdēdams �o vārdu, bet Vinters to nemanīja.

�Un kādēļ jūs atlaida?�

Vintera seja sāpīgi raustījās.

�Kungs, tas ir bēdīgs stāsts.�

�Atbildiet man īsi � kādēļ jūs atlaida?�

�Eberta kungs mani ienīda.�

Ierēdnis neticīgi pasmīnēja.

�Es pazīstu Eberta kungu un zinu, ka viņ� aiz tīri personīgām interesēm nevienu strādnieku neatlai� � jūs laikam nebijāt diezgan uzticams vai �akls?�

�Komisāra kungs, ja jūs pazītu manu biju�o principālu, tad jūs runātu citādi.�

Ierēdnis stingri nolūkojās uz viņu un tad atbildēja:

�Eberta kungs ir mans brālis.�

Ar to nabaga vīram pietika; tas vairs neuzdro�inājās uzstāties pret savu biju�o principālu, labi zinādams, ka ar to sakaitinās policijas komisāru.

Patlaban ienāca tas �andarms, kas bija bijis pie Vintera kundzes, un nodeva savu ziņojumu.

Kad tas bija aizgājis, ierēdnis atkal griezās pie cietumnieka.

�Mans ierēdnis man ziņo, ka jūs atrodaties vislielākajā trūkumā. Jums dro�i vien nebūtu uzbrucis �āds trūkums, ja jūs labos laikos būtu dzīvoju�i drusku taupīgāk.�

�Komisāra kungs, es dienā pelnīju tikai vienu mārku, tā kā par atlicinā�anu nebija ko domāt.�

�Bet kādēļ tad jūs nestrādājat? Tagad jūsu ģimene atrodas vislielākajā trūkumā un jūs pats esat palicis par zagli.�

Cietumnieks sāka trīcēt pie visām miesām.

�Komisāra kungs, es zvēru pie visu varenā Dieva, ka esmu nevainīgs!� viņ� uztraukts izsaucās.

�Vai jūs nebaidāties no grēka, ka apkraujat savu sirdsapziņu ar nepatiesu zvērestu. Jūsu trūkums jau ir skaidra liecība, ka jūs esat vainīgs! Jūs pats teicāt, ka jums nebijis dū�as ieiet savā dzīvoklī, tādēļ ka jus nevarējāt pārnest nedz maizi, nedz naudu.�

�Tā ir,� cietumnieks klusu atbildēja.

�Jūs atkal atstājāt namu � ar kādu nolūku?�

�Es gribēju pamēģināt...�

�Zogot naudu iegūt,� ierēdnis viņu stingrā balsī pārtrauca.

�Es neesmu neko zadzis.�

�Ievērojot �andarma ziņojumu, par to nav ko �aubīties. Jūs esat pieķerts uz karstām pēdām, ka jūs kādam kungam, kuram jūs lūdzāt dāvanu, tajā acumirklī, kad tas, maku attaisījis, gribēja jums kaut ko dot, esat izrāvis no rokām desmit mārku gabalu.�

�Tā nav taisnība.�

�Bet kur tad jūs dabūjāt desmit markas?�

�Kungs pats man tās iedāvināja.�

��āda runa ir tik melīga, ka tai nevar piegriezt ne mazāko vērību.

Bez tam jums zināms, ka arī ubago�ana tiek sodīta.�

�To es zinu.�

�Tātad jūs atzīstaties, ka esat ubagojis?�

�To es nevaru noliegt; vislielākais trūkums mani spieda to darīt.�

�Kādēļ jūs neapmierinājāties ar tām dāvanām, kuras jūs bijāt dabūjis?�

�Es vēl nebiju ne grasi dabūjis.�

�Bet tas kungs jums gribēja dāvanu pasniegt, kādēļ jūs viņu aplaupījāt?�

�Kungs, to es neesmu darījis. Viņ� pats apliecinās, ka tas gribēja man to naudu dāvināt.�

�Nu, par to mēs tūlīt pārliecināsimies. Vai jūs pazīstat to kungu?�

Ap cietumnieka lūpām parādījās rūgts smaids, kad tas atbildēja:

�Jā, es viņu pazīstu, bet tomēr ...�

�Nu, tomēr.�

�Es domāju, ka viņ� neteiks patiesību.�

�Kādēļ jūs par to �aubāties?�

��veiga kungs ir mans ienaidnieks.�

�Tā tā. Jūs jau gan sapratīsiet, ka es �im apgalvojumam nepiegriezī�u ne mazāko vērību.�

Ierēdnis pa�ķindināja zvaniņu, ienāca kāds policists.

�Palūdziet iek�ā to kungu, kas priek�istabā gaida.�

Pēc maza brītiņa ienāca lepni ģērbies kungs.

�Jūsu vārds?� ierēdnis vaicāja.

�Ludvigs Sveigs. Esmu rakstvedis Hugo Eberta kunga veikalā.�

�Vai jūs pazīstat �o cilvēku?�

�Tikai drusku. Viņ� kādu laiku strādāja mūsu fabrikā.�

�Jūs �ovakar piesaucāt kārtībnieku un apvainojāt �o cilvēku par zādzību?�

�Glu�i pareizi.�

�Vai viņ� kaut ko nozadzis?�

�Protams.�

�Ko tad?�

�Man bija jāiet veikala darī�anās, te kāds cilvēks uz ielas pienāca man klāt un lūdzās dāvanu; uz viņu paskatīdamies, es pazinu Ernestu Vinteru.�

�Kas notika tālāk?�

�Lai gan Vinters ir palaidnīgs strādnieks un spītīgs cilvēks, kas nepelna nekādu līdzcietību, tad tomēr man bija viņa �ēl, un es izvilku maku un gribēju tam kaut ko iedot.�

�Tas bija brangi darīts.�

�Meklēdams mazāku naudas gabalu, es izņēmu no maka desmit mārku gabalu, bet te nu �is cilvēks man to piepe�i izrāva no rokām un gribēja bēgt projām ar savu laupījumu.�

�Un tad jūs saucāt palīgā?�

�Netālu stāvēja kārtībnieks; tam es visu izstāstīju, un tas Vinteru apcietināja un aizveda uz policiju.�

Ierēdnis �ķirstīja lietu.

��andarma ziņojums pilnīgi saskan ar jūsu izsacījumiem. Ko jūs uz to varat atbildēt, Ernest Vinter?�

Cietumnieks bija visai uztraukts.

�Tie ir meli, ko �is kungs patlaban teica.�

Ierēdnis uz viņu stingri paskatījās.

�Ernest Vinter, nelietojiet tādus apvainojo�us vārdus un apdomājiet, ko jūs runājat.�

�Man nav nekas ko apdomāt.�

�Senākā spītība,� Sveigs murmināja it kā pie sevis, tomēr tik skaļi, ka ierēdnis to varēja sadzirdēt.

�To es jums ticu, �veiga kungs. Bet kā tad jūs izskaidrosiet �o notikumu, Ernest Vinter?�

�To jau esmu jums izskaidrojis.�

�Atbildiet uz manu jautājumu.�

�Kā jau pirmīt teicu, naudu es neesmu �im kungam nolaupījis, bet viņ� pats man to iedeva.�

�Kādēļ tad jūs apcietināja?�

�Tikko es biju naudu paņēmis, tā �is kungs mani sagrāba aiz rokas un pilnā balsī sauca: zaglis, zaglis! pa to laiku pienāca kārtībnieks, kuram viņ� lika mani apcietināt.�

Ierēdnis zobgalīgi pasmīnēja.

�Branga pasaciņa, nudien!�

�Komisāra kungs, tā ir patiesība.�

�Tā! Un kāda iemesla dēļ tad �veiga kungs būtu izspēlējis tādu sliktu joku?�

�Viņ� ir mans ienaidnieks.�

�Hm � un tomēr jūs lūdzāt no viņa dāvanu.�

Vinters nosarkdams nolaida acis.

Ai, viņ� jau bija ne sevis, bet savas sievas un bērna dēļ ubagojis, un, tāpat kā viņa krietnā sieviņa bija pārvarējusi savu lepnumu un kaunu, lai mazo meitiņu pasargātu no bada nāves, tā arī viņ� bija apslāpējis savu ienaidu pret Sveigu un no tā lūdzis dāvanu.

Tā bija bijusi mīlestības vara, kas viņa sievai un viņam deva spēku spert �ādu soli.

�Par to arī man brīnums,� �veigs iebilda.

Ierēdnis pārsteigts uz viņu paskatījās.

�Ko jūs ar to gribat teikt?�

�Es gribēju teikt, ka arī es pats sev uzdevu to pa�u jautājumu, kādēļ viņ� tie�i man lūdza dāvanu.�

�Kādēļ?�

�Vinters patiesi bija mans ienaidnieks.�

�Viņ� teica, ka jūs esat bijis viņa ienaidnieks.�

Liecinieks nicino�i pasmīnēja.

�Ievērojot to stāvokli, kādu mēs abi ieņemam, tas nemaz nav iedomājams,� �veigs augstprātīgi atbildēja. �Vinters man ir glu�i vienaldzīgs, bet to es zinu gan, ka viņ� tur uz mani ļaunu prātu, un tādēļ arī es sākumā brīnījos, ka viņam ir tik maz pa�lepnuma un viņ� lūdz no manis dāvanu. Protams, vēlāk es par to vairs nebrīnījos, kad viņ� mani bija aplaupījis, jo noziedznieks nepazīst nedz kaunu, nedz godu.�

�Kungs, kā jūs varat mani saukt par noziedznieku?� cietumnieks sa�utis iesaucās.

�Palieciet mierā. Jūs varat tikai tad runāt, kad jums vaicā,� ierēdnis viņu apsauca.

�Bet �is kungs ...�

Ierēdnis tik bargi paskatījās uz viņu, ka nelaimīgais apklusa.

�Vai jūs, �veiga kungs, man varat pasacīt iemeslu, kādēļ apsūdzētais uz jums turēja ļaunu prātu?�

�Sevi�ķu iemeslu es nezinu, jo Vinters jau nevar uz mani ļaunoties par to, ka es izpildīju savu pienākumu. Kā jau minēts, es sastāvu Eberta kunga dienestā, un tādēļ man jāaizstāv mana principāla labums.�

�Un kā tas notika attiecībā uz Vinteru?�

�Es atklāju, ka viņ� ir palaidnīgs strādnieks, un, kad brīdinājums neko nelīdzēja, viņu pēc mana ieteikuma atlaida no darba.�

�Vai Vinters jums atklāti izrādīja savu ienaidu?�

�Vārdos � jā.�

�Un ko viņ� teica?�

�Kad es viņam beidzamo reizi izmaksāju algu, viņ� man draudēja, ka gan jau viņ� man atrieb�oties un citā ceļā atdabū�ot to naudu, kas, pēc viņa domām, tam nelikumīgi no algas atvilkta, proti, desmit markas par nokavēto laiku.�

�Vai jums ir liecinieki, kas to dzirdēja?�

Sveigs pārdomāja.

�Nu, �ī lieta, īsti ņemot, �eit nepieder, man tikai jāizmeklē, vai zādzība notikusi, tālākais ir izmeklē�anas tiesne�a darī�ana. Tur jums arī vajadzēs atkārtot savus izteikumus.�

Grāmatvedis paklanījās.

�Attiecībā uz zādzību, man jāpiezīmē, ka viegli var notikt, ka tiesa to uzlūkos par laupī�anu.�

Vinters streipuļoja atpakaļ.

�Lai Dievs pasargā, ko jūs sakāt, komisāra kungs!�

�Ka jūs esat izdarījis laupī�anu.�

��ēlīgais Dievs!�

�Lai nu tagad Dievs paliek! Ja jūs būtu dzīvojis pēc viņa bau�ļiem, tad jūs tagad nestāvētu �eit.�

Pēc �iem brīdino�ā balsī teiktajiem vārdiem ierēdnis atkal pagriezās pret grāmatvedi.

�Man jums vēl kaut kas jāvaicā. Kādā veidā Vinters piesavinājās desmit mārku gabalu?�

�Viņ� to man izrāva no rokas.�

�Vai tas bija viegli izdarāms?�

�Es to turēja starp pirkstiem.�

�Vai Vinters varbūt nodomāja, ka jūs viņam gribat �o naudas gabalu dāvināt?�

�Pēc manām domām, tas nevar būt iespējams, jo, kamēr es meklēju sīkāku naudu ;..�

�Tikmēr viņ� domāja, ka nu izdevīgs brīdis paņemt lielāku naudu,� komisārs viņu pārtrauca.

�Tā man likās,� �veigs atbildēja, zobgalīgi smīnēdams, tā ka Vinters kļuva sarkans aiz dusmām.

Viņ� jau gribēja savas dusmas vārdos izteikt, bet tad atminējās komisāra brīdinājumu un cieta klusu.

�Pēc jūsu izteikumiem, kurus jums vajadzēs arī pie tiesas apzvērēt, �veiga kungs, �is noziegums jāuzskata par laupī�anu. Nu, gan jau tiesa �o bīstamo noziedznieku ieslodzīs uz vairākiem gadiem. Man jums vēl jāvaicā, vai jūs pazīstat �o naudas gabalu.�

Ierēdnis rādīja grāmatvedim desmit mārku gabalu.

�Protams, komisāra kungs, �o naudu es pazīstu, to jau Vinters man nolaupīja.�

�Pēc kā jūs to pazīstat?�

�Pēc numura. Protiet, es pierakstu savas lielākās papīra naudas numurus. Viens saraksts atrodas mājās, otru es nēsāju klāt.�

Pie �iem vārdiem �veigs izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu, kurā bija ierakstīti vairāki skaitļi.

Ierēdnis salīdzināja �os skaitļus ar �veiga papīrnaudu un tad grāmatiņu, kā arī naudu atdeva viņam atpakaļ.

�Jūsu izteikumi precīzi saskan. Desmit mārku gabalu es paturē�u un nodo�u izmeklē�anas tiesnesim. Te jums būs kvīts.�

Kad grāmatvedis to bija saņēmis un ierēdņa sastādīto protokolu parakstījis, tad viņu atlaida.

Pēc tam komisārs pabeidza Vintera nopratinā�anu, un arī tam vajadzēja protokolu parakstīt. Ierēdnis vēl uzrakstīja formālu paziņojumu un tad pasauca sulaini.

�Cietumnieks tūlīt aizvedams uz apgabala tiesas cietumu, �eit būs vajadzīgie dokumenti.�

Sulainis griezās pie cietumnieka:

�Nāciet līdzi!�

Nelaimīgais vīrs izturējās glu�i kā sajēgu zaudējis. It kā bez izpratnes tas bija atbildējis uz uzstādītajiem jautājumiem un tāpat arī parakstījis protokolu. Bet tagad, kad viņu uzaicināja iet tiesas sulainim līdzi, viņ� no jauna sāka noprast savu briesmīgo stāvokli. Smagas nopūtas tam izlauzās no krūtīm.

�Nu, kāpēc jūs vēl kavējaties?�

Cietumnieks izmisis lūkojās apkārt.

�Komisāra kungs, mani tagad ved uz cietumu un tomēr � es esmu nevainīgs, Dievs to zina.�

�Par to pārliecināsies tiesa,� ierēdnis dzestri atbildēja.

�Komisāra kungs, ap�ēlojaties par nelaimīgu cilvēku, kur� vēl nekad nav izstiepis roku pēc sve�a īpa�uma. Ap�ēlojieties par manu sievu un bērnu, kuri izsalku�i un nosalu�i mani gaida.�

�To jums vajadzēja agrāk apdomāt. Atminieties parunu: nedariet ļaunu, tad arī jums nekas ļauns nenotiks.�

�Ai, mans kungs, es neesmu neko ļaunu darījis!�

�Atminieties, ko liecinieks �veigs teica.�

�Tie bija meli.�

�Tagad pietiek! Jūs tiksiet nodots apgabala tiesai.�

Vinters sāka �ņukstēt.

�Mana sieva, mans bērns! Ai, komisāra kungs, atļaujiet man vismaz no tiem atvadīties.�

Ierēdnis, uz kuru cietumnieka vārdi nepalika bez iespaida, no�ēlodams paraustīja plecus.

�Kaut es arī gribētu jūsu vēlē�anos izpildīt, tad to tomēr nespētu, jo likums aizliedz bīstamiem noziedzniekiem parādīt tādu laipnību.�

Vinters izmisis palūkojās uz viņu.

�Es esot bīstams noziedznieks?�

�Ejiet līdzi tiesas sulainim, gan jau redzēsim, kas tālāk būs!�

�Debesu tēvs, ap�ēlojies par manējiem ... es...�

�ņukstē�ana apslāpēja viņa balsi, miesīgi un garīgi sagrauts, viņ� grīļodamies gāja līdzi tiesas sulainim, kas viņu aizveda uz cietumu.

Kad sve�ais kungs bija aizgājis, tad Vintera kundze, savas nelaimes un patlaban piedzīvotā gadījuma satriekta, samaņu zaudēdama saļima. Pamezdamās viņa apjukusi lūkojās apkārt.

�Ak Dievs, kāda briesmīga nelaime,� viņa nopūtās.

�Apmierinieties, Vintera kundze, Dievs jūs neatstās!�

Vintera kundze satrūkusies lūkojās istabā apkārt. No ģīboņa pamezdamās, viņa nebija nevienu cilvēku istabā redzējusi, un tagad tā dzirdēja runājam labi pazīstamu balsi. Beidzot viņa ieraudzīja uz krēsla sē�am savu labsirdīgo kaimiņieni Matē kundzi.

�Nekrītiet izmisumā,� Matē kundze mīkstā balsī turpināja. �Dievs jums uzlicis smagu pārbaudījumu, bet panesiet to dū�īgi un ar kristīga cilvēka pacietību, gan jau reiz pienāks labāki laiki.�

�Reiz,� nelaimīgā sieva �ņukstēja. �Reiz, kad es bū�u vēsā zemes klēpī.�

�Nerunājiet tā, mīļā. Jums vēl labi ilgi jādzīvo. Apdomājiet jel, kas notiks ar jūsu nabaga bērnu.�

�Lai Dievs par viņu ap�ēlojas, es to nespēju!� Vintera kundze izmisusi iesaucās.

Matē kundze raudzīja, cik mācēdama, nelaimīgo sievu mierināt, kas viņai arī pamazām izdevās.

Pa to laiku mazā Anniņa pamodusies ar savām lielajām acīm, kas bija mantojums no tēva, brīnīdamās lūkojās apkārt.

�Māmiņ, neraudi, tētiņ� drīz pārnāks!� viņa izsaucās, redzēdama, ka mātei līst asaras pār vaigiem.

�Nabadzīte, tētiņ� paliek tik ilgi projām, un man nav ne maizes kumosiņa, ko tev pasniegt,� māte nopūtās.

Mazā paskatījās uz durvīm, it kā gaidīdama pa tām ienākam tēvu, un nu tā ieraudzīja kaimiņieni. Kā jau gandrīz visiem bērniem prieki un bēdas bez kādas pārejas seko viens otram, tā arī no Anniņas sejiņas nozuda skumīgie vaibsti, dodami vietu laimīgam smaidam.

�Tante!� viņa priecīgi izsaucās.

�Jā, bērns,� Matē kundze laipni sacīja. �Es tev atnesu sveicienus no tava tētiņa.�

�No mana tētiņa?� bērns priecīgi izsaucās, rociņas plauk�ķinādams. �Kur viņ� ir? Vai viņ� drīz pārnāks? Viņ� mums apsolījās kaut ko pārnest?�

�Tētiņ� �odien nenāks mājās, bet viņ� tev apsolīja �ito,� kaimiņiene sacīja, sniegdama bērnam sviestmaizi un glāzi piena.

Kā maziņajai actiņas spīguļoja un vaidziņi pietvīka, kad tā pēc diezgan ilga laika atkal varēja apmierināt savu izsalkumu.

Paēdusi mazā atkal drīz aizmiga. Tagad labsirdīgā kaimiņiene griezās pie Vintera kundzes:

�Arī jums, mīļā draudzene, es kaut ko atnesu, bet es jums to ātrāk nedevu, zinādama, ka jūs nebaudīsiet ne kumosiņu, iekāms mazā nebūs paēdusi. Tagad tā aizmigusi, nu jūs pati varat atspirdzināties.�

Nabaga sieva nevarēja gandrīz ne kumosu norīt, un par to arī nebija jābrīnās. Visu laiku tai ausīs skanēja �andarma vārdi: �jūsu vīrs atrodas cietumā.� Viņa gan pazina savu vīru un zināja, ka tas nespēj nekādu noziegumu pastrādāt, bet tā zināja arī viņa lielo mīlestību pret savējiem, un diezin, vai viņ� kādā izmisuma brīdī nebija izstiepis roku pēc sve�a īpa�uma, gribēdams savējos izglābt no bada nāves.

Briesmīgas domas!

Tomēr Emma nevarēja no tām atsvabināties. Viņai ausīs it kā skanēja: tavs vīrs aiz izmisuma kļuvis par zagli!

�Par ko jūs domājat, mīļā kaimiņiene?� Matē kundze vaicāja, redzēdama Emmu tik noskumu�u.

�Ai � mans vīrs, kaut es zinātu, kas viņam īsti noticis. Viņ� jau bija arvien godīgs cilvēks, vai nu viņ� tagad . ..�

�Nomierinieties,� kaimiņiene sacīja. �Es runāju ar �andarmu; uz mājām nākdama, es viņu sastapu uz trepēm. Viņ� man vaicāja, vai es pazīstot jūsu vīru, un pateica man, ka viņ� esot apcietināts mazas zādzības dēļ.�

�Ak Dievs, tad tomēr!� Emma izsaucās.

�Nezaudējiet jau tūlīt cerību, mīļā kaimiņiem Es jums atkārto�u to pa�u, ko jau �andarmam teicu. Es viņam teicu, ka jūsu vīrs nevar būt zaglis un ka katrā ziņā notikusi kļūda.�

Vintera kundze smagi nopūtās.

Lai gan kaimiņienes vārdi viņas sirdi drusku atspirdzināja, tad tomēr tā nespēja atturēties no ba�ām, ka viņas vīrs aiz izmisuma varētu būt kļuvis noziedznieks.

Pa to laiku bija pienākusi vēla nakts, un kaimiņiene aizgāja, domādama, ka Vintera kundze nomierināsies, kad tā būs palikusi viena pati.

Nelaimīgā sieva nokrita uz ceļiem un sūtīja Dievam karstas lūg�anas, lai tas viņus izglābtu no nelaimes un posta.

Tas bija otrā rītā.

Policijas komisārs Eberts staigāja pa savu istabu �urpu turpu, un krunkas uz viņa pieres liecināja, ka domas, kas viņu nodarbināja, nav vis nekādas patīkamās.

�Hugo ir diezgan vieglprātīgs cilvēks, vai viņ� arī vēl tagad pastrādātu muļķīgus jokus? Gandrīz neticami, un tomēr iespējams! Kur gan viņ� paliek? Pulksten septiņos es liku viņam atnākt, bet tagad. ..�

Klaudzinā�ana pie durvīm viņu iztraucēja no domām un uz viņa saucienu �iek�ā� istabā ienāca apmēram trīsdesmit gadus vecs, pēc visjaunākās modes lepni ģērbies vīrs.

Tas bija policijas komisāra brālis, mēbeļu fabrikants Hugo Eberts.

Kāda at�ķirība bija starp abiem brāļiem!

Policijas komisāram bija vīri�ķīga, skaista un nopietna seja, toties fabrikants izskatījās bāls un nodzīvojies.

Varēja redzēt, ka tas mīl zaļi dzīvot un pilniem malkiem tuk�ot prieku kausu; viņa dziļi iegrimu�ās, nespodrās aizzilēju�ās acis liecināja, ka tas vēl patlaban atrodas paģiru iespaidā.

Policijas komisārs cie�i noskatījās uz savu brāli, kur� pa roku galam nosvieda cepuri uz krēsla.

Tad ienācējs sacīja:

�Labrīt, Kārli! Kādēļ tu liki man atnākt?�

�Man rādās, ka tu vēl arvien esi tas pats senākais.�

�Ak tu gribi mani norāt! Nu, man vaļsirdīgi jāatzīstas, ka man nepatīk klausīties �ādos sprediķos. Bez tam man ļoti maz vaļas, tu zini, ka esmu paradis savā veikalā arvien būt pirmais.�

�To nu gan es līdz �im vēl nezināju. Jūs sākat strādāt pulksten astoņos, un man jau vairāk nekā vienu reizi vajadzēja tevi likt modināt pulksten desmitos. Bet gar to man nav nekādas daļas � tu jau vari savā veikalā rīkoties kā gribi. Es arī negribu zināt, kur tu pagāju�o nakti esi pavadījis, bet tas gan man tev jāliek pie sirds: saudzē mūsu vārdu un mūsu labo slavu.�

Policijas ierēdnis izrunāja �os vārdus paceltā balsī: Hugo turpretī drusku nosarka un atkāpās soli atpakaļ.

�Ko �ādi vārdi nozīmē, brāl.�

�Liec tos pie sirds.�

�Tu man piekodini sargāt mūsu vārdu un mūsu labo slavu?�

�Tas ir mans pienākums.�

�Vai tu gribi apgalvot, ka es to neesmu darījis?�

�Brāli, ja tas būtu noticis, tad būtu jau par vēlu,� komisārs svinīgā balsī sacīja.

�Ko tu ar to gribi teikt?�

�Ka es tad aizmirsī�u, ka tu esi mans brālis.�

Bramanis nobāla un stostīdamies atbildēja:

�Es � es tevi nesaprotu!�

�Vai tad es tik nesaprotami runāju? Tu pazīsti manu amatu � ievēro to.�

�Ak tu man draudi.�

�Uzskati manus vārdus, kā gribēdams, bet ievēro tikai to, ka tu tad pie manis neatrastu nekādu atbalstu. Esmu devis amata zvērestu un to nekad nelauzī�u.�

Ap fabrikanta lūpām parādījās zobgalīgs smaids, tomēr trīco�ā balss, kādā viņ� runāja, liecināja, ka tam nebūt nebija tik jautri ap dū�u.

�Tātad es pie tevis neatrastu ne mazāko atbalstu?�

�Protams, tiklīdz tu novērstos no taisnā ceļa.�

�Kā tu nāci uz tādām domām?�

�Vaicā pats sev, vaicā pagāju�ajām stundām, un tu atradīsi atbildi uz �o jautājumu.�

Hugo nolaida acis, spītīgie vaibsti nozuda no viņa sejas.

�Vai tev man vēl kas sakāms?�

�Domāju, ka ar to pietiks.�

�Ardievu, policijas komisāra kungs!�

Ierēdnis nemaz nelikās �o zobo�anos dzirdējis un nopietnā, aizkustinātā balsī atbildēja:

�Uz redzē�anos, brāl!�

�Hm, es nu gan�pamatīgi pārdomā�u, vai tevi vēl kādreiz apciemo�u � par tādu uzņem�anu man nav sevi�ķa iemesla būt pateicīgam!�

�Glu�i kā tu domā, Hugo! Es tikai rīkojos pēc tā solījuma, kādu devu tēvam pie nāves gultas.�

�ie vārdi uz fabrikantu atstāja nepatīkamu iespaidu, viņ� neatvadījies ātri aizgāja.

Komisārs aizgājējam ilgi un bēdīgi noskatījās pakaļ, tad viņ� smagi nopūzdamies �ukstēja:

�Manas drūmās nojautas mani tomēr nav maldināju�as! Hugo, Hugo, ko tu esi izdarījis!�

Bet viņam nebija vaļas ilgi nodoties �ādām domām, vēl tikai da�as minūtes trūka no pulksten astoņiem � no tā laika, kad sākās dienests. Komisārs apvilka mundieri un iegāja savā darbistabā. Tikko viņ� tajā bija iegājis, viņam pieteica kādu sievu, kas ar viņu vēloties runāt.

�Lai viņa nāk iek�ā,� komisārs sacīja un pēc maza brītiņa ienāca bāla, nobēdājusies un novārgusi sieviete.

Varēja redzēt, ka tā bija pagāju�o nakti pavadījusi nomodā, un piesarku�ās acis liecināja, ka viņa daudz asaru lējusi.

�Kas jūs tāda esat?� komisārs vaicāja, sajuzdams līdzjūtību pret nabadzīgo, acīmredzot nelaimīgo sievu.

�Piedodiet, cienīgais kungs, mani sauc par Emmu Vinteri un es atnācu uzzināt, kas noticis ar manu vīru.�

�Vai vakar pie jums nebija �andarms?�

Sievai acīs atkal saplūda asaras.

�Ai, komisāra kungs, es tam nemaz nevaru ticēt! �andarms man teica, ka mans vīrs esot apcietināts par zag�anu.�

�Par no�ēlo�anu man tas jāapstiprina, ko �andarms jums teicis,� komisārs nopietni atbildēja. �Jūsu vīrs ieslodzīts apgabala tiesas cietumā, tādē| ka viņ� apvainots par laupī�anu, vai, labāk sakot, viņam �is noziegums jau tikpat kā pierādīts.�

Emma streipuļoja atpakaļ.

�Mans vīrs esot noziedznieks � laupītājs!�

�Tā ir, kā es teicu. Diem�ēl jūsu vīrs pastrādājis smagu noziegumu � viņam vajadzēja apdomāt, ka viņa ģimene atrodas lielā trūkumā.�

�Komisāra kungs, es varu apzvērēt, ka mans vīrs ir nevainīgs.�

Viņa to izrunāja tik pārliecino�ā balsī, ka ierēdnis pārsteigts uz viņu paskatījās.

Tikai tagad viņ� pamanīja Emmas klasisko skaistumu, ko pat raizes un trūkums nebija varēju�i izpostīt.

Tagad viņa amata pienākumu nocietinātajā sirdī radās vēl lielāka līdzcietība, un tas laipnā balsī sacīja:

�Mīļā sieviņ, es varu gan iedomāties jūsu stāvokli, un ir jau arī glu�i dabiski, ka jūs aizstāvat savu vīru, bet jūsu pa�as labā es jūs brīdinu; nelolojiet veltas cerības attiecībā uz savu vīru. Viņa noziegums ir skaidri pierādīts, par to vairs nav jā�aubās, un drīzā laikā tiesa dos savu spriedumu. Lai gan man �ēl, tomēr man tas jums jāsaka.�

��ēlīgais Dievs, mana vīra noziegums esot skaidri pierādīts! Nē, nē, tam es nevaru ticēt, viņ� arvien bija godīgs cilvēks, viņ� nevar būt pastrādājis nekādu noziegumu.�

�Diem�ēl �is noziegums nav nekāds mazais � viņ� izdarījis laupī�anu,� ierēdnis sacīja.

�Augstais Dievs, viņ� esot laupītājs! Komisāra kungs, sakiet jel, vai es esmu pareizi dzirdējusi?�

Nelaimīgā sieva nespēja tālāk runāt, viņa sāka grīļoties un būtu pakritusi, ja komisārs to nebūtu atbalstījis.

�Nabaga sieva,� viņ� �ukstēja, apsēdinādams to uz dīvāna, kas atradās pie sienas. �Tik jauna un jau tik nelaimīga.�

Emma smagi nopūtās un lūkojās uz ierēdni platām acīm, it kā tā būtu spoku ieraudzījusi.

�Tas ir viņ�,� tā klusu �ukstēja.

Arī policijas komisārs piepe�i pārvērtās, viņa jau tā bālie vaigi kļuva vēl bālāki, un arī viņ� �ukstēja:

�Tā ir viņa!�

Tomēr viņ� ātri savaldīja savas jūtas un izlikās atkal par stingru ierēdni, kad tas nelaimīgajai sievai sacīja:

�Vintera kundze, man ļoti �ēl, bet es �inī lietā nevaru jums neko palīdzēt.�

Emma izmisusi uz viņu paskatījās.

�Komisāra kungs, ap�ēlojieties jel! Atļaujiet man apmeklēt manu vīru.�

�Tas nevar notikt, mīļā sieviņ! Es jau jums teicu, ka jūsu vīrs nodots apgabala tiesai.�

�Tad es ie�u uz turieni.�

�Tas jums neko nelīdzēs. Jūsu vīrs atrodas izmeklē�anas cietumā un nedrīkst ne ar vienu satikties.�

Emma sāka atkal �ņukstēt.

�Bet ko tad mans vīrs aplaupījis?�

�Es jums nedrīkstu sniegt tuvākas ziņas.�

Emma brīnīdamās paskatījās uz ierēdni.

�Ko, es nedrīkstu dabūt zināt! Vai man nav tiesību zināt, kādēļ mans vīrs apcietināts!�

Komisārs cīnījās pats ar sevi. No vienas puses viņam vajadzēja atzīt, ka sievai �ajā ziņā taisnība, bet no otras puses raugoties, klusucie�ana bija viņa amata pienākums.

Kā mēs zinām, Ernests Vinters aizstāvējās, apgalvodams, ka pret viņu esot savērptas intrigas, ka liecinieks �veigs un arī Hugo Eberts esot viņa ienaidnieki un ka viņ� tikai personīgu iemeslu dēļ esot ticis atlaists no darba.

Lai gan policijas komisārs apsūdzētajam bija teicis, ka viņ� �ādām izrunām netic, tad tomēr pa �o laiku viņ� bija savas domas mainījis.

Kādi cēloņi bija �ai domu maiņai, to mēs redzēsim sava stāsta turpmākajā gaitā.

Tagad aizrādīsim tikai uz to, ka policijas komisāra saruna ar savu brāli, kā arī Emmas Vinteres apciemojums �ajā ziņā bija darīju�i savu iespaidu.

Kad komisārs bija nācis pie atziņas, ka �ajā lietā patie�am intrigas varētu būt spēlēju�as zināmu lomu, viņ� apņēmās to izpētīt. �ajā nolūkā viņam vajadzēja mēģināt panākt, lai notikums, kura dēļ Vinters apcietināts, nenonāk ļau�u valodās, un tādēļ viņ� liedzās Emmai Vinterei sniegt tuvākas ziņas.

Nelaimīgā sieva vēl da�as reizes mēģināja kaut ko tuvāk uzzināt par savu vīru, bet, kad viņai tas neizdevās, tad tā gatavojās iet projām.

Viņa �ņukstēdama atstāja policiju un gribēja tūlīt doties uz apgabala tiesu, bet mājās gulēja viņas mazā Anniņa, kuru tā nedrīkstēja tik ilgu laiku atstāt vienu.

Vairāk streipuļodama nekā iedama, viņa devās uz mājām un ap sirdi tai kļuva jo smagāk, jo vairāk viņa tuvojās savam dzīvoklim. Patlaban viņa iegriezās tajā ielā, kurā atradās tiesas nams. Te � kas tad tas? Vai acis viņu mānīja?

Viņa satrūkusies palika stāvot, ceļi tai saka trīcēt tā, ka viņa vairs nespēja tālāk paiet.

Izbaiļu pārņemta, viņa lūkojās uz nama durvīm, pie kurām stāvēja divi strādnieki. Tie patlaban pa durvīm stiepa laukā vecu kumodi. Bez tam uz ielas atradās pāris vecu krēslu un citu lietu, kuras nabaga ļaudis sauc par mēbelēm.

�Debesu tēvs, tās ir manas istabas lietas!� nelaimīgā sieva izmisusi izsaucās.

Tik ātri, cik vien varēdama, viņa piesteidzās strādniekiem klāt un uzsauca:

�Ko jūs darāt ar manām mantām?�

Strādnieki, zobgalīgi smīnēdami, nolūkojās uz nelaimīgo sievu.

�Ar jūsu mantām?� viņ� brīnījās.

�Nu, kam tad tās pieder?� Emma vaicāja, cerēdama, ka varbūt būs pārskatījusies.

�Kā tad jūs sauc?�

�Emma Vintere.�

�Tad nu gan �īs mantas pieder jums.�

Lai gan nabaga sieva bija �ādu atbildi gaidījusi, tad tomēr viņai izspruka pār lūpām pakluss kliedziens.

�Tā, labā sieviņ,� strādnieks sacīja savā parastajā vienkār�ībā, �tur nekas nav darāms. Kas īri nemaksā, tiek izsviests uz ielas. Tā jau arvien ir bijis un būs.�

Tagad Emma zināja pietieko�i daudz.

Ar varu asaras valdīdama, viņa pa stāvajām trepēm kāpa aug�ā uz savu nabadzīgo jumta istabiņu; tai nebija ne jausmas, ka tur viņu gaida jauns likteņa trieciens.

77. nodaļa.

Tas bija tajā pa�ā vakarā, kad apcietināja nelaimīgo Ernestu Vinteru. Advokāts Ei�ēns atradās savā privātkancelejā. Viņa priek�ā uz galda stāvēja nodzeltēju�i aktu vāki, kurus viņ� ar drud�ainu nepacietību �ķirstīja. Pa brī�am viņ� vērīgi izskatīja vienu un otru vietu, un tad likās, ka viņa acis grib burtus vai aprīt.

Tagad pie durvīm klaudzināja. Advokāts ātri aizvēra grāmatu un aicināja ienākt. Ienāca skrīveris Fabrīcijs.

�Ko jūs gribat?� Ei�ēns viņam skarbi uzprasīja.

�Advokāta kungs, Margrieta Reliņa �ajā pēcpusdienā apcietināta.�

�Labi, labi!�

Advokāts pamāja ar roku, lai skrīveris iet projām, bet tad ātri apdomājies, viņ� to atkal sauca atpakaļ.

�Jums �odien vēl daudz darba, vai ne?�

�Jā, advokāta kungs.�

�Aizsūtiet tūlīt kādu rakstvedi pie Paula Eberliņa kunga ar vēstuli, kurai jūs pēc maza brītiņa varēsiet atnākt pakaļ.�

Fabrīcijs aizgāja, un advokāts ātri uzrakstīja da�as rindiņas uz kādas lapiņas, kuru ielika aploksnē.

Kad Fabrīcijs pāris minūtes vēlāk atkal ienāca kabinetā, advokāts iedeva viņam vēstuli, un tas to nodeva jaunajam skrīverim, kur� tūlīt aizsteidzās uz brāļu Eberliņu modes pre�u veikalu.

Pusstunda bija pagājusi; advokāts Ei�ēns to pavadīja lielā uztraukumā. Viņ� nemierīgi staigāja pa savu kabinetu �urpu turpu, pa brī�am nesaprotamus vārdus pie sevis murminādams.

Piere tam bija savilkta krunkās.

�Nē, nē, tā �ī lieta neies, man jāsāk ar �iem kungiem stingrāk apieties, citādi tie man uzkāps uz galvas,� viņ� murmināja.

Klaudzinā�ana pie durvīm iztraucēja viņu. Atkal ienāca Fabrīcijs un pieteica Paulu Eberliņu.

Advokāta seja drusku noskaidrojās, laipns smaids tam parādījās uz lūpām, un tas visai pieklājīgā balsī sacīja:

�A, Eberliņa kungs man ir mīļ� viesis.�

Tūlīt arī Eberliņ� ienāca.

�Sveiki, Eberliņa kungs,� Ei�ēns sacīja, �no�ēloju, ka man vajadzēja jūs lūgt tik vēlā laikā mani apciemot. Bet es biju spiests to darīt.�

�Lūdzu, lūdzu, nekādu aizbildinā�anos.�

Advokāts uzaicināja tirgotāju apsēsties, kamēr viņ� pats vēl arvien staigāja �urpu turpu.

Pa to laiku viņ� �ad un tad paskatījās Eberliņam sejā, it kā gribēdams viņa dvēselē lasīt.

Bet Pauls Eberliņ� izturējās glu�i mierīgi, kā cilvēks, kam nav par ko bīties.

Beidzot advokāts apsēdās viņam iepretī.

�Kā jau jūs varējāt paredzēt, Eberliņa kungs, es lūdzu jūs �urp, gribēdams ar jums pārrunāt zināmo zādzību, ko izdarījusi Margrieta.�

�Vai jūs jau esat �o lietu nodevis policijai?�

�Es biju spiests to darīt, tādēļ ka Margrieta nepaklausīja manam uzaicinājumam mani apmeklēt.�

�Tas nebija gudri no jums.�

�Varbūt � varbūt arī ne,� advokāts Ei�ēns atbildēja, plecus raustīdams.

Eberliņ� pārsteigts uz viņu paskatījās.

�Es jūs nesaprotu, advokāta kungs.�

�Nu, jūs sapratīsiet, ka jums vispirms vajag pierādīt, ka jūsu pārdevēja jūs apzagusi, ja gribat, lai tai piesprie� sodu.�

�Domāju, ka vajadzīgo pierādījumu netrūks,� viņ� sacīja, velni�ķīgi smīnēdams.

�Ak tad jūs esat par tiem gādājis,� advokāts iesaucās.

�Es jūs nesaprotu, mans kungs.�

�Nu, lai tas paliek. Vispirms mums darī�anas ar daudz svarīgākām lietām. Jūs man vakar rakstījāt, ka jums būtu ļoti patīkami, ja es Margrietu Reliņu ataicinātu pie sevis.�

�Protams, protams, man �īs mei�as �ēl.�

�Jūs teicāt, ka varētu gadīties, ka jūsu pārdevēja atzītos par vainīgu zādzībā un lūgtu piedo�anu un ka tad varbūt arī jūs par viņu ap�ēlotos un piedotu.�

�Nu jā, to es varbūt būtu darījis.�

�Nu, �orīt arī es aizsūtīju pie viņas uzticamu ierēdni, bet Margrieta Reliņa tam atbildēja, ka viņai neesot nekāda iemesla mani apciemot, jo viņa nejūtoties vainīga.�

�Hm, tā jau visi zagļi runā,� Eberliņ� nicino�i sacīja.

�Un tomēr arī man jāatzīstas, mans kungs, ka es īsti nevaru ticēt, ka viņa būtu vainīga,� advokāts sacīja.

�Un kādēļ tad ne?�

�Vakar nomira viņas māte, tagad viņa ir pasaulē viena pati. Tādēļ domājams, ka tad, ja viņa būtu vainīga, tā būtu briesmīgi satrūkusies, dzirdēdama, ka viņas noziegums nācis gaismā, bet viņa izturējās glu�i mierīgi, kā jau cilvēks, kas neapzinās neko noziedzies, un mans rakstvedis apgalvo, ka arī viņ� neticot, ka viņa vainīga.�

Pauls Eberliņ� paraustīja plecus.

�Katram cilvēkam savas domas,� viņ� nicino�i sacīja. �Katrā ziņā jūs varat man ticēt, ka es neapvaino�u nevienu cilvēku, ja man nebūs svarīgi iemesli.�

�Tas nozīmē, ka jūs skaidri zināt, ka Margrieta Reliņa jūs apzagusi,� advokāts lēnām sacīja.

�Protams, to es skaidri zinu.�

�Tad jūs to varat arī pierādīt?�

�Bez �aubām.�

�Vai jums ir arī liecinieki?�

Eberliņ� brītiņu pārdomāja un tad sacīja:

�Jā, liecinieki man arī ir.�

Advokāts domīgi svārstīja galvu.

�Es to saprotu tā, ka jūs pats savām acīm esat redzējis, kā pārdevēja jūs apzog.�

Eberliņ� pamāja ar galvu.

�Protams, protams, advokāta kungs, tā ir,� viņ� atbildēja. �Ja Margrieta Reliņa man būtu atzinusies, tad es viņai būtu aizrādījis uz tāda nedarba sekām. Nu, vai tas nebūtu labs kristīga cilvēka darbs?�

Advokāts zobgalīgi pasmīnēja.

�Vai jums patiesi patiktu mācīt kristīgo ticību sakarā ar �o gadījumu?� �Ar lielāko prieku.�

�Tad jau būtu bijis daudz labāk, ja jūs būtu ņēmies viņu nostrostēt turpat uz vietas, kad to pieķērāt, tad jūs būtu izpelnījies viņas pateicību uz visiem laikiem.�

�Viņas pateicību,� Eberliņ� murmināja.

�Nu jā, cik man zināms, tad Margrieta Reliņa ir skaista mei�a, un ļaudis runā, ka jūs visai cienot sievie�u skaistumu.�

Eberliņ� kā nokaunējies pasmīnēja.

�Nu, to es daru gan.�

�Kādēļ jūs Margrietu Reliņu tūlīt uz karstām pēdām nesaucāt pie atbildības?�

�Bet es jūs lūdzu, mans kungs, visam personālam klātesot!�

�0, jums ir savs kabinets! Jums tātad bija izdevība ar pārdevēju vienu pa�u sarunāties.�

Eberliņ� cieta klusu.

�Vai jums nenāca prātā, ka saruna ar Margrietu Reliņu zem �etrām acrm zināmos apstākļos būtu it noderīga?� advokāts Ei�ēns stūrgalvīgi turpināja Eberliņam nepatīkamo valodu.

Eberliņ� nemierīgi grozījās uz krēsla; beidzot viņ� izvilka no kabatas pulksteni.

�Jums maz vaļas, Eberliņa kungs?�

�Man vaļsirdīgi jāatzīstas, advokāta kungs, ka es vēlētos, cik ātri vien iespējams, mūsu sarunu nobeigt.�

�Un man no savas puses arī jāatzīst, ka es esmu gatavs tūlīt mūsu sarunu pārtraukt, jo es jūs atsaucu �urp vienīgi jūsu un nevis savā labā.�

Balss, kādā advokāts runāja, skanēja asi un gandrīz draudo�i, tā vismaz likās jaunajam tirgotājam.

�Nu, es jau labprāt gribu jūs uzklausīt,� viņ� sacīja.

�Es pirmīt jums vaicāju, kādā veidā jūs varētu pierādīt to zādzību, ko Margrieta Reliņa esot izdarījusi ...�

�Nevis esot izdarījusi, bet ir izdarījusi,� Eberliņ� viņu pārtrauca.

�Atļaujiet man runāt tālāk! Tātad, kā jūs varētu pierādīt �o zādzību?�

�Es jau jums teicu, ka pierādījumi ir it skaidri.�

�Glu�i pareizi. Tā kā jūs esat man uzdevis zādzības lietu nodot policijai, tad mans pienākums ir arī celt priek�ā pierādījumus, un tādēļ es jūs lūdzu man tos minēt.�

Eberliņam kļuva it neomulīgi ap dū�u.

�Nu, es jau jums teicu, ka es pats redzēju, ka Margrieta Reliņa man nozaga paciņu me�ģīņu.�

�Kas tās bija par me�ģīnēm?�

�Melnas zīda.�

�Cik daudz olek�u tur varēja būt?�

�Apmēram divdesmit.�

�Un cik tās varēja maksāt?�

�Nu, kādas piecpadsmit markas.�

�Vai jūs pats redzējāt, ka Margrieta Reliņa tās nogrieza no kāda lielākā gabala?�

�Nē.�

�Tad jau viņa tās bija ietinusi?�

�Jā.�

�Jūs pirmīt teicāt, ka jums esot liecinieki.�

Eberliņ� pamāja ar galvu.

�Vai jūs man tos neminēsiet?�

�Nu, �obrīd es jums uzdo�u tikai vienu liecinieci, manu pārdevēju Bertu Vēberi.�

Advokāts kaut ko piezīmēja.

�Ja es jūs pareizi saprotu, tad tikpat jūs, kā arī Berta Vēbere redzējusi, ka Margrieta me�ģīnes paslepeni iebāzusi kabatā?�

�Glu�i pareizi.�

�Tālāk jūs abi esat arī redzēju�i, ka paciņā atrodas melnas zīda me�ģīnes,� advokāts turpināja.

�Kā tad.�

�Un kā jūs teicāt, cik olek�u?�

�Apmēram divdesmit olek�u piecpadsmit mārku vērtībā.�

�Un to jūs un arī Berta Vēbere redzējāt?�

Advokāts bija piecēlies no krēsla.

�To jau es teicu,� Eberliņ� stostīdamies atbildēja.

�Bet tagad sakiet jel, mans kungs, kā jūs varējāt zināt, ka tajā paciņā atrodas melnas zīda me�ģīnes piecpadsmit mārku vērtībā?�

Pauls Eberliņ� gribēja atbildēt, bet tas viņam neizdevās, mēle tam liedzās paklausīt.

�Vai jums neliekas, ka tas ir ļoti ērmoti?�

�Nu, �o lietu var viegli izskaidrot.�

�Jūs gribat teikt, ka to vajag izskaidrot! Tādās domās arī es esmu, jo iedomājieties, mans mīļais Eberliņa kungs, ka Margrietas Reliņas zādzības prāva tiktu izspriesta un tiesas priek�sēdētājs jums celtu priek�ā �ādu jautājumu, ko tad jūs viņam atbildētu, vai taisnību sakot, kādu atbildi jūs viņam varētu dot?�

'Eberliņ� sarāvās.

Brītiņu iestājās klusums, kura laikā advokāts nenovērsa acis no sava klienta; beidzot viņ� tam uzlika roku uz pleca.

�Es jau redzu, ka jūsu pierādījumu sistēmā ir robs, un es atļauju jums pa�am �o robu aizpildīt,� viņ� sacīja, laipni smaidīdams.

�Man tomēr rādās, ka neviens cits to tik labi nespētu, kā jūs,� Eberliņ� atbildēja.

Advokāts atkāpās soli atpakaļ.

�Kungs, ko jūs ar to gribat teikt?�

�Nu, jūs jau varēsiet man dot padomu, kā es vislabāk varētu izsargāties no zināmām nepatik�anām.�

�Jūs runājat par nepatik�anām, mans kungs,� no kurienes tās varētu rasties?�

�Jūs pats jau uz tām aizrādījāt, advokāta kungs.�

�Vai tas, citiem vārdiem runājot, nozīmētu, ka tā nav patiesība, ko jūs man patlaban teicāt?�

�0, tomēr... tomēr, mans kungs.�

�Labi, tad jūs patie�ām redzējāt, ka pārdevēja jūs apzaga?�

�To es varu apliecināt.�

�Vai arī apzvērēt?�

�Es nekad nezvēru.�

�Ah, tā ir cita lieta! Bet jūs vēl arvien neesat atbildējis uz manu jautājumu, kuru es jums pirmīt uzdevu. Es teicu, ka arī tiesnesim tas liksies savādi, ja jūs teiksiet, ka redzējāt, ka pārdevēja iebāza kabatā ietītu paciņu, un ja tūlīt apgalvosiet, ka tajā atradās melnas zīda me�ģīnes piecpadsmit mārku vērtībā.�

Advokāts runāja lēni, katru vārdu apsvērdams. Pa to laiku Pauls Eberliņ� bija varējis drusku apdomāties. Viņam ie�āvās prātā labas domas, un viņa seja noskaidrojās.

�Un tomēr, advokāta kungs, �ī atbilde nav nemaz tik savāda. Iedomājieties jel, jau vairākas dienas mums duras acīs Margrietas Reliņas savādā izturē�anās ...�

�Tas ir, jums un jūsu pārdevējai Bertai Vēberei?�

�Glu�i pareizi; tā pirmā grieza manu vērību uz Margrietu.�

�Un ko tad jūs tik savādu pamanījāt?�

�Nu, viņa bija tāda apjukusi, bailīga, daudzreiz paslepeni lūkojās uz mums � nevaru jums tik skaidri pateikt. Vārdu sakot, man ienāca prātā, ka viņa izdarījusi kādu ļaunu darbu, vai domā darīt.. .�

�Un jūs tūlīt iedomājāties, ka viņa zog?�

�Protams, tas jau glu�i dabīgi.�

�Nu, jūs jau laikam arī zinājāt, ka Margrietas māte bija smagi saslimusi?�

�Hm, jā gan ...�

�Un, ka raizes un ba�as mīļotās mātes dēļ jauno mei�u varēja padarīt nemierīgu.�

�Nē jel, advokāta kungs. Viņa izskatījās kā tāda, kurai nav skaidra sirdsapziņa.�

�Labi. Ko jūs tālāk ievērojāt?�

�Protams, mēs tagad Margrietu stingri uzraudzījām, un tāpēc mēs arī pamanījām, ka viņa aizvakar vakarā, me�ģīnes atpakaļ nolikdama, labu gabalu no tām nogrieza un ietina papīrā.�

�Vai jūs to redzējāt?� advokāts vaicāja.

�Protams, mans kungs.�

�Un jūs pārdevējai neko neteicāt?�

�Nē, es gribēju nogaidīt, kas tālāk notiks.�

�Vai jūs jau bijāt pārliecināts, ka viņa nodomājusi izdarīt zādzību?�

�Protams.�

�Un jūsu kristīgā sirds jūs vis neskubināja pieiet Margrietai klāt, nostrostēt to un izskaidrot, kādu nedarbu viņa patlaban nodomājusi darīt, un brīdināt to, lai sargās staigāt pa noziedzības ceļu.�

�Jūs man izsakāt glu�i nepelnītus pārmetumus, advokāta kungs; to darīt man vēl nebija nekāda iemesla, vispirms zādzībai vajadzēja notikt, iekāms es varēju kādu soli spert.�

�Labi, lai nu tā būtu. Ko jūs tālāk darījāt?�

�Es pateicu Bertai Vēberei, lai tā brītiņu uzgaida, un kad pārējais personāls, kā arī Margrieta Reliņa bija aizgāju�i...�

�Atļaujiet man kaut ko vaicāt, mans kungs! Vai Berta ilgāku laiku palika ar jums kopā veikalā?�

�Jā, labu brīdi.�

�Kad jūs veikalu atstājāt, vai tad Berta Vēbere tūlīt gāja uz mājām?�

�To es nezinu.�

�Nu, gribu jums paziņot, ka es jūs aizvakar vakarā redzēju kopā ar jaunu, skaistu dāmu.�

Eberliņ� sarāvās un kā nokaunējies paskatījās uz advokātu, kur� noslēpumaini smīnēja.

�Ko, jūs mani esat redzējis kopā ar jaunu, skaistu dāmu?� tirgotājs ievaicājās. �Ak tā,� viņ� piepe�i it kā atcerēdamies turpināja, �var jau būt, man bija viesi.�

�Vai jūsu dzīvoklī?� advokāts vaicāja.

�Protams, protams,� Eberliņ� apgalvoja.

�Nu, tad jau būtu pierādīts, ka jūs Bertu Vēberi esat pacienājis nevien kādā �ejienes viesnīcā, bet ka viņa jūs apciemojusi arī jūsu dzīvoklī,� advokāts cietā balsī sacīja.

Eberliņ� nobāla.

Viņ� tikumības ziņā pats sev neizteica ne mazāko pārmetumu, bet tas noprata no advokāta izturē�anās, ka �is apstāklis darīs zināmu iespaidu uz Margrietas Reliņas prāvu.

�Jā, mans kungs,� advokāts Ei�ēns turpināja, �tas bija aizvakar vakarā, kad Berta Vēbere jūsu dzīvokli atstāja, par to �obrīd nerunāsim,� advokāts, zobgalīgi smīnēdams,turpināja.

Eberliņ� vaicājo�i uz viņu paskatījās.

Kā jau minēts, nesaprotamas nojautas pildīja viņa dvēseli, un viņ� kļuva jo nemierīgāks, jo mazāk tas saprata sakaru starp patiesajiem notikumiem un advokāta jautājumiem.

�Atļaujiet, advokāta kungs,� pēc manām domām lieta negrozās ap Bertu Vēberi, bet ap Margrietu Reliņu.�

Advokāts paraustīja plecus.

�Pēc jūsu domām varbūt. Bet man tomēr jā�aubās, vai es tām varē�u piebiedroties.�

�Es jūs nesaprotu, advokāta kungs.�

�Eberliņa kungs, Berta Vēbere laikam gan uzstāsies kā svarīga lieciniece zādzības prāvā ...�

Eberliņ� cieta klusu.

Advokāts, rokas uz muguras salicis un domās iegrimis, staigāja pa istabu �urpu turpu.

�Jūs vēl paliekat pie savas apņem�anās, Eberliņa kungs, ka sūdzība pret Margrietu Reliņu turpināma?�

�Protams, protams!�

�Un, protams, kā jūs man teicāt, dēļ nozagtām divdesmit olektīm zīda me�ģīņu.�

�Kā tad.�

�Nu, tik tālu �ī lieta būtu skaidra, man jums tikai jāaizrāda uz da�iem sīkumiem. Jums, kā zaudējumu cietu�am lieciniekam, tiesa jau pa�ā sākumā visai neuzticēsies, tātad mums paliek tikai Berta Vēbere,� advokāts pēc brītiņa turpināja.

�Nu, domāju, ar viņas liecību pietiks.�

�To mēs redzēsim. Katrā ziņā tiesas priek�sēdētājs Bertai Vēberei vaicās, vai tai ir kaut kāda interese par prāvas iznākumu.�

Advokāts izrunāja �os vārdus paceltā balsī.

Pauls Eberliņ� nobāla.

�Nu, mans kungs, ko gan Berta Vēbere, pēc jūsu domām, uz �ādu jautājumu atbildēs?�

�Ka viņai nav nekādas intereses.�

�Un tomēr, mans kungs, man liekas, ka �ī lieta pilnīgi nesaskan ar patiesību.�

�Kādēļ ne, advokāta kungs?�

�Jūs pats atzināt, ka jums ar Bertu ir tuvāks sakars,� kā būtu, ja Margrieta Reliņa apgalvotu, ka jūs viņai esat piedāvājis savu mīlestību, bet viņa jūsu piedāvājumu atraidījusi, un ka jūs tikai atriebdamies esat iesniedzis sūdzību pret viņu?�

Pauls Eberliņ� atkāpās soli atpakaļ.

�Mans kungs, kā jūs uzdro�ināties...�

�Lūdzu, izrunāsimies glu�i mierīgi. Es runāju par jums � tagad runāsim par Bertu. Iedomājieties � un jums jāatzīst, ka tas patiesībā tā var notikt,� iedomājieties gadījumu, ja jūs beidzamā laikā būtu Bertu mazāk ievērojis un mēģinājis pielabināties Margrietai.. л

�Tā nav taisnība.�

�Nu, pieņemsim, ka būtu tā, kā es teicu. Tad viegli varētu gadīties, ka Berta, gribēdama atriebties Margrietai par to, ka tā viņu izstūmusi no jūsu sirds, un, otrkārt, gribēdama senāko sakaru atjaunot,� pati iebāzusi �īs me�ģīnes Margrietas Reliņas mēteļa kabatā un tad jums pateikusi, ka Reliņa jaunkundze tās nozagusi.�

Eberliņ� tagad kļuva glu�i bāls.

�Bet, advokāta kungs, es nesaprotu jūsu vārdus,� viņ� stostīdamies izsaucās.

�Vai patiesi ne?� Ei�ēns, gari stiepdams, vaicāja.

�Es jau jums teicu, ka nevien Berta, bet arī es pats redzēju, ka viņa me�ģīnes nozaga.�

Advokāts sarāva plecus uz aug�u.

�Protams, ja tāda tā lieta ...�

�Jā, tāda tā ir.�

Ei�ēns drusku ieklepojās un cieta klusu, Pauls Eberliņ� nemierīgi grozījās uz krēsla. Saruna bija ņēmusi priek� viņa nepatīkamu virzienu. Viņ� vislabāk to būtu nobeidzis, bet savā pa�a labā viņ� to nedrīkstēja darīt, viņam vajadzēja raudzīt tikt skaidrībā.

�Kā man rādās, tad jūs �aubāties par manu izteikumu pareizību,� viņ� sacīja, pagriezdamies pret advokātu.

�0, ko jūs gan domājat, mans kungs! Kā gan es varētu jums melus pārmest?�

�Un tomēr � jūsu vārdi...�

�Bija vajadzīgi lietas labā � kā advokātam man jāpiegrie� vērība visam, kas vien varētu gadīties.�

�Un jūs patie�ām domājat, advokāta kungs, ka pret Bertu Vēberi varētu rasties tādas aizdomas?�

�Ja gribu būt vaļsirdīgs � man pa�am pret viņu ir �ādas aizdomas.�

Eberliņ� nezināja ko domāt. Pirms maza brītiņa advokāts viņam bija apgalvojis, ka tas ticot viņa vārdiem, un tagad viņ� jau atkal par tiem �aubījās.

�Bet jūs jau pirmīt teicāt, ka ...�

�Es esmu daudz ko teicis, mans kungs, un arī ne � kā nu to lietu ņem. Jums pa�am jāgādā par to, lai paziņojums policijai, ko es pēc jūsu vēlē�anās iesniedzu, tiek pierādīts kā patiess, un jums pa�am jāgādā par pilnīgi uzticamiem lieciniekiem.�

�Bet vai tad man tādu nav?�

�Kā jau teicu, tā ir vienīgi jūsu darī�ana. Ja Berta Vēbere ar tīru sirdsapziņu var apzvērēt, ko jūs patlaban teicāt, tad labi, bet, iekāms viņa to dara, es jums dotu labu padomu, Eberliņa kungs: ievērojiet visus tos momentus, uz kuriem es patlaban aizrādīju, un gādājiet par to, lai �ī lieta nenobeigtos jums par ļaunu...�

Pauls Eberliņ� apmulsa.

Viņ� glu�i labi saprata apslēptos draudus advokāta vārdos, un tomēr viņam vajadzēja izlikties, it kā viņ� tos nesaprastu, jo tad visa �ī saruna būtu bijusi velta.

�Kā man liekas, advokāta kungs, tad jūs visvairāk neuzticaties Bertai Vēberei,� viņ� sacīja.

Advokāts pamāja ar galvu.

�Glu�i pareizi � es jums do�u kādu padomu,�

�Lūdzu, advokāta kungs,� Eberliņ� sacīja.

�Ņemiet �o mei�u krietni tirdīt, izskaidrojiet tai, kādas sekas var būt viltus liecībai, un sakiet tai, lai viņa jums visā atzīstas.�

�Bet par ko lai viņa man atzīstas?�

�Nu, mans kungs, to es nezinu.�

�Nu tad aizrādiet man vismaz uz to.�

�Es jau jums teicu, ka varbūt Berta Vēbere pati me�ģīnes iebāzusi Margrietas Reliņas mēteļa kabatā, gribēdama tikt vaļā no ienīstās sāncenses.�

�Bet es pats ...�

Pauls Eberliņ� gribēja teikt, ka viņ� pats redzējis Margrietu me�ģīnes zogam, bet to nedarīja, redzēdams, ka advokāta vārdi saturēja apslēptu apsūdzību pret viņu pa�u.

Eberliņ� piecēlās un sniedzās pēc savas platmales un cimdiem.

�Domāju, ka esmu jau pārāk ilgi jūs aizkavējis, advokāta kungs ...�

�0, ļoti lūdzu,� ja vajadzīgs atrisināt kādu sare�ģītu lietu... un �ī zādzības lieta man tāda �ķiet... tad es labprāt pakalpoju.�

�Paldies, advokāta kungs.�

�Nav par ko! Tikai vēl kādu padomu es gribētu jums dot līdzi ceļā.�

�Ļoti lūdzu.�

�Jūs nu gan nevarēsiet noliegt, ka jums nebūtu ar Bertu Vēberi kāds tuvāks sakars.�

Eberliņ� neatbildēja.

�Jūsu pa�a labā būtu, ja jūs �o sakaru, cik drīz vien iespējams, pārtrauktu.�

Tirgotājs pamāja ar galvu.

�Protams, jums jāsargās Bertu padarīt par savu ienaidnieci.�

Eberliņ� nopūtās.

�Tas nu gan ir grūts uzdevums.�

�Bet tas jums jāizdara.�

�Ja gribu vaļsirdīgi runāt, advokāta kungs, tad man jāsaka, ka tas nemaz nav iespējams.�

�Kā tad tā?�

�Berta man nekad nepiedotu, ja es pārtrauktu �o draudzību.�

�Tātad jūs domājat, ka viņa ir atriebīga?�

�Protams.�

�Un jums ir iemesls baidīties no viņas atriebības?�

Pauls Eberliņ� ātri apgriezās, gribēdams apslēpt savu nosark�anu.

�Jums vajag �ajā lietā būt drosmīgam,� advokāts turpināja. �Varu gan iedomāties, kādā ziņā Berta varētu jums kaitēt.�

�Un varbūt vēl sagaidāmajā prāvā.�

�ie vārdi Eberliņam paspruka nevil�us.

�Jūs domājat, ka Berta varētu liecināt citādi, nekā...�

�Protams, protams!� Eberliņ� ātri izsaucās.

�Citādi.. . nekā mēs ...�

Eberliņ� vairs nespēja atbildēt.

�Nu, mans kungs,� advokāts dzestrā balsī turpināja, �es nobeig�u teikumu. Jūs baidāties, ka Berta Vēbere varētu nodot citādu liecību, nekā jūs ar viņu esat norunāju�i.�

Eberliņ� stīvi lūkojās uz advokātu. Viņ� gribēja atbildēt, bet rīkle tam bija kā aiz�ņaugta.

Advokāts izvilka no kabatas savu zelta pulksteni, piecēlās un, drusku pret Eberliņu paklanīdamies, sacīja:

�Ardievu, mans kungs, mūsu saruna nobeigta.�

79. nodaļa.

Stipri puksto�u sirdi, Vintera kundze tuvojās savam dzīvoklim, kura durvis bija tikai pievērtas.

Istabā viņa dzirdēja savu meitiņu raudam un kādu vīrieti smagiem soļiem �urpu turpu staigājam.

�Vai tu gan paliksi klusu,� viņa dzirdēja skarbu balsi sakām.

�Turi muti, citādi es tevi izsviedī�u laukā!�

Tas bija par daudz priek� grūti piemeklētās mātes � viņa atgrūda durvis un iesteidzās istabā.

�Ah, te jau jūs esat, Vintera kundze. Jūs atnācāt īstā laikā, �ī mazā brēkule saceļ tādu troksni, ka man jau bija prātā viņu labi iepliķēt,� vīrietis sacīja, pret Emmu pagriezdamies.

�Saimnieka kungs, jūs gan aizmirstat, ka atrodaties manā dzīvoklī,� Emma sa�utusi iesaucās.

�Jūsu dzīvoklī? Redziet nu �os plikadīdas! Tie zog, ubago, taisa parādus un ir tik lepni kā lielkungi.�

Lai gan Emma bija briesmīgi sa�utusi, tomēr viņa it labi mācēja savaldīties un pēc iespējas mierīgi atbildēja:

�Ei�ēna kungs, mēs neesam nedz ubagoju�i, nedz zagu�i � jūsu zaimo�ana mūs neaizskar.�

�Oho, jūs runājat visai lepnu valodu! Vai jūsu vīrs vakar nav zadzis, ko? Un vai jūs vakar negājāt pie saviem kaimiņiem ubagot? Bet kas uz parādu taisī�anu attiecas, tad jūs it labi zināt, ka es jau divus mēne�us gaidu īres naudu.�

�Gan jūs to dabūsiet.�

�Par to es arī nemaz ne�aubos. Ja nespē�u visu glābt, tad vismaz tre�o daļu � tik daudz es ceru ieņemt par jūsu graba�ām.�

Emma negribēja ne savām ausīm ticēt. Tā bailīgi paskatījās uz saimnieku un drebo�ā balsī vaicāja:

�Vai jūs gribat manas mantas pārdot?�

�Protams.�

�Bet, Ei�ēna kungs ...�

�Jūs �eit esat diezgan ilgi par velti dzīvojusi, tagad pietiek! Jūsu graba�as es paturē�u un, kā jau teicu, ceru par tām ieņemt vismaz tre�o daļu no īres parāda.�

Vintera kundze nobāla.

�Tātad jūs gribat mani izlikt uz ielas?�

�Kā jūs redzat.�

�Ak Dievs, to jūs nedarīsiet.�

�Kādēļ tad ne? Jūs varat būt pārliecināta, ka es �ādās lietās jokus nesaprotu.�

�Bet apdomājiet jel manu stāvokli: man ir slims bērns, es pati esmu bez darba un maizes ... un mans vīrs ...�

�Tas viss neko nelīdz,� cietsirdīgais saimnieks turpināja. �Jūsu mantas es liku aiznest uz ūtrupi un jūs pa�u es lūdzu paņemt mazo brēkuli līdzi un doties tūlīt projām.�

Vintera kundze gribēja sākt lūgties, bet, redzot Ei�ēna dzestro, ne�ēlīgo seju, tai vārdi sastinga uz lūpām.

Un vēl kādas citas jūtas viņai neļāva lūgties � aizskarts lepnums. Ei�ēns bija apvainojis nevien viņu, bet arī viņas vīru. Viņa noliecās pie sava bērniņa, gribēdama to ņemt uz rokām.

�Pasteidzieties, kundze!� saimnieks viņai vēl uzsauca.

Emma nedzirdēja �os vārdus, viņa iekliedzās aiz bailēm, jo, noliekusies pie savas meitiņas, viņa redzēja, ka tā gulēja gandrīz bez samaņas. Nabaga bērns platām acīm lūkojās uz māti, it kā būtu ieraudzījis spoku.

��ēlīgais Dievs, kas tad Anniņai noticis?� nelaimīgā māte izsaucās.

Pagalam bija visas dusmas, pagalam visa lepnība; viņa izsteidzās laukā un sauca saimnieku, kas jau kāpa pa trepēm lejā, lai tas nākot atpakaļ.

Ei�ēns paklausīja viņas lūgumam.

�Nu, ko jūs vēl no manis gribat? Vai jums varbūt ir nauda parāda samaksā�anai?�

�Ei�ēna kungs, redziet, mans nabaga bērns ...� Emma �ņukstēdama sacīja un radīja uz bērnu.

�Kāda man da|a gar to brēkuli? Kādēļ jūs saucāt mani atpakaļ?� viņ� skarbi uzprasīja.

�Atļaujiet man vēl kādu laiciņu �eit dzīvot, Ei�ēna kungs. Pie visa, kas jums svēts . ..�

Un, kad saimnieks tikai nepacietīgi atmeta ar roku, nelaimīgā sieva turpināja:

�Ap�ēlojieties jel �ī nabaga nevainīgā radījuma dēļ! Redziet, mans bērns ir slims � tas mirst...�

Emma vairs nespēja tālāk runāt, �ņukstē�ana apslāpēja viņas balsi.

Saimnieks rādīja it bargu seju.

�Kāda man daļa gar jūsu bērnu? Ja jūs man būtu īri samaksājusi, tad vēl tagad varētu dzīvot manā namā. Bet tagad es jums saku beidzamo reizi � vācieties laukā no �īs istabas!�

Un, kad Emma taisījās vēlreiz savu lūgumu atkārtot, Ei�ēns viņu skarbi pārtrauca:

�Es vairs negribu neko dzirdēt! Jūs vairs nedrīkstat �eit palikt nevienu stundu ilgāk.�

�Ak Dievs, ap�ēlojies par mani!�

Tā izsaukdamās, nelaimīgā māte paņēma uz rokām savu meitiņu un atstāja istabu, kurā viņa bija piedzīvojusi daudz rai�u, bet arī da�u laimīgu brītiņu.

Uz saimnieka lūpām parādījās velni�ķīgs smaids, kad nelaimīgā sieva izgāja no istabas.

Bet viņam par lieliem brīnumiem tā nekāpa vis pa trepēm lejā, bet gāja prom uz koridora otru galu.

�Kur jūs ejat? Trepes ir �eit!� viņ� tai uzsauca.

Emma ātri pagriezās atpakaļ.

�Domāju, ka man ir tiesības apciemot draudzeni.�

�Draudzeni? Ha-ha-ha! Kas tad �ī jūsu draudzene tāda ir, ja atļauts vaicāt?�

�Jūlija Matē kundze.�

�Tātad Matē kundze ir jūsu draudzene? Nu jā, tā jau es domāju, jo tie citi, kas �eit aug�ā dzīvo, visi ir godīgi ļaudis, kas īstā laikā samaksā īres naudu, tie jau neielaidīsies ar jums draudzībā.�

�Mans kungs!� Emma iesaucās, un acis tai dusmīgi iezvērojās.

�Nu, nu, neizliecieties nemaz tik lepna! Matē kundze man arī ir parādā, un beigās viņa vēl palika slima; galu galā es arī no tās vairs neko nevarē�u izdabūt.�

�Matē kundze slima?� Emma satrūkusies izsaucās.

�Es jau jums to teicu, un pie tam arī viņai nav nekādas mantas. Jods lai parauj tādus plikadīdas!�

Un, vairs ne vārda nerunādams, viņ� nosteidzās pa trepēm lejā.

Vēsts, ka Matē kundze slima, Emmu tā satrieca, ka viņa tikai ar mokām varēja noturēties uz kājām.

Grīļodamās viņa kāpa pa trepēm lejā; uz ielas izgājusi, viņa redzēja, ka strādnieki patlaban sakrāva stumjamajos ratos visas mantas, kuras cietsirdīgais saimnieks tai bija atņēmis par īres parādu.

Nelaimīgā sieva ilgi un skumīgi nolūkojās uz �īm mantām, it kā gribēdama no tām atvadīties.

Emma Vintere reiz bija piedzīvojusi labākas dienas, bet tad viņai uzbruka ļaunais liktenis, tai vajadzēja pārdot vienu mēbeļu gabalu pēc otra, un beigās tai atlika vairs tikai graba�as, tagad cietsirdīgais augļotājs viņai atņēma arī tās.

Izmisusi viņa grīļodamās devās pa ielu projām, nesdama uz rokām savu slimo bērniņu. Ļaudis, kuri bija sastāju�ies ap viņas mantu vezumu, ziņkārīgajiem skatieniem viņu pavadīja.

Da�i no tiem taisīja prastus jokus par �o bēdīgo gadījumu, tikai retais sajuta līdzcietību pret nelaimīgo sievu.

�Nabaga sieva,� kāda vienkār�i ģērbusies mei�a teica, �viņai laikam nav nedz darba, nedz maizes � es viņai kaut ko iedo�u.�

�Tev taisnība,� viņas pavadone, tāda pat vienkār�a mei�a, piebilda, �palīdzēsim viņai ar kādu dāvanu.�

Vairāk ne vārda nerunādamas, viņas steidzās Emmai pakaļ un, to panāku�as, uzrunāja:

�Labā sieviņ, jūs laikam esat ļoti nelaimīga?�

Viņas to izteica tik līdzcietīgā balsī, ka Emma aizkustināta un asaras slaucīdama atbildēja:

�Jā, esmu gan nelaimīga sieva.�

Abas mei�as bija nelaimīgajai sievai steigu�ās pakaļ ar nolūku pasniegt viņai kādu dāvanu, bet kādēļ viņas to tagad nedarīja? Kādēļ viņas kavējās?

Viņas atbaidīja tas lepnums un cienība, kas bija lasāma Vintera kundzes sejā,� viņas neuzdro�inājās �ai sievai uz ielas pasniegt dāvanas kā kādai ubadzei.

Vintera kundze laikam gan sajuta glu�i labi, kādēļ abas mei�as tai bija steigu�ās pakaļ. Viņas krūtīs karoja divējādas jūtas � pateicības un lepnības. Viņa it labi saprata, ka �īs abas strādnieku mei�as nav nekādas bagātnieces un tādēļ viņu dāvanai būtu divkārtīga vērtība. Bet vai viņa drīkstēja no tām kādu dāvanu pieņemt?

Nelaimīgās sievas krūtīs pamodās vēl citas jūtas, proti, mātes mīlestība. Paskatīdamās uz savu novārgu�o, slimo meitiņu, viņa īsti sajēdza, cik nelaimīga tā ir.

Viss �is notikums nebija palicis nepamanīts. Starp skatītājiem atradās arī kāda dāma, pie kuras lepni ģērbies kungs griezās ar �ādiem vārdiem:

�Vai jūs būtu tik laipna un nelaimīgajai sievai pasniegtu �o mazo dāvanu?�

Viņ� pasniedza dāmai naudas gabalu, un, iekāms tā paguva kaut ko vaicāt, tas jau bija aizgājis projām.

Dāma piegāja pie nabaga sieviņas, kurai abas mei�as patlaban gribēja pasniegt savus ietaupījumus.

�Paturiet vien savu naudu, jums pa�ām tā būs visai noderīga,� dāma laipni sacīja.

Tā nu gan bija taisnība, tomēr abas jaunavas kavējās dāmas padomu izpildīt.

�Jūs varat būt apmierinātas, par �o sieviņu �obrīd ir gādāts,� dāma turpināja, rādīdama zelta gabalu. Abas jaunavas tagad laipni atsveicinājās un aizgāja savu ce|u.

Vintera kundze viņām pateicīgi noskatījās pakaļ.

�Pasaulē tomēr vēl netrūkst labu cilvēku,� viņa aizkustināta �ukstēja.

�Protams, mīļā sieviņ, to es jums tūlīt pierādī�u,� sve�ā dāma teica.

Emma Vintere pārsteigta uz to paskatījās.

�Kāds kungs man lūdza jums iedot �o naudu; lai Dievs dod, ka �ī būtu beidzamā nelaime, kas jums uzbrukusi.�

Kundze runāja tik sirsnīgā balsī, ka Emma tūlīt viņai uzticējās. Tomēr viņai nācās grūti dāvanu saņemt, un tā vilcinādamās sacīja:

�No sirds pateicos jums par laipnajiem vārdiem, bet �o naudu ...�

�To jūs nedrīkstat atraidīt � domājiet par savu bērnu.�

Un patiesi Emma juta, ka tā noziegtos pret savu bērnu, ja atraidītu �o palīdzību.

�Nu labi, mana bērna dēļ es to pieņem�u! Lūdzu, pasakiet augstsirdīgajam devējam manu sirsnīgāko paldies.�

�Tas man diem�ēl nav iespējams, jo es pati �o kungu nepazīstu. Bet jūs varat viņu pieminēt savās lūg�anās, tāpat arī mani, jo arī es esmu ļoti nelaimīga.�

Emma pasniedza kundzei roku un aizkustināta sacīja:

�Es labprāt izpildī�u jūsu vēlē�anos.�

�Ejiet tagad ar Dieva palīgu, mīļā sieviņ, varbūt, ka mēs vēl kādu reizi redzamies,� sve�ā kundze sacīja.

Pie beidzamajiem vārdiem viņa uz brītiņu atvilka plīvuru nost no sejas un tad aizsteidzās projām.

Emma noskatījās viņai pakaļ un �ukstēja:

�Mans Dievs, tad tā bija viņa! Jeb vai es būtu alojusies? Bet nē, tā ir viņa � jā, tā ir gan viņa.�

Sastap�anās ar aizplīvuroto dāmu atstāja uz Emmu Vinteri dziļu iespaidu. Varēja redzēt, ka �ī dāma Emmai nebūt nebija vienaldzīga, ka tā viņas pagātnē jau kādreiz ir spēlējusi kādu svarīgu lomu.

�Nebūtu domājusi, ka es kādu reizi �o dāmu vēl redzē�u,� viņa �ukstēja. �Toreiz viņa dzīvoja Berlīnē, ko tad viņa tagad te dara?�

Bet ilgi viņa par �o lietu neprātoja, jo viņas pa�as nelaime un slimais bērns nodarbināja visas viņas domas.

Savu bērniņu cie�āk saplīsu�ā lakatā ietīdama, viņa sāka iet ātrākiem soļiem uz slimnīcas pusi. Viņas nolūks bija savu meitiņu nodot slimnīcā un tad noīrēt kādu mazu istabiņu.

Viņa cerēja, ka no iedāvinātās naudas tai vēl tik daudz atliksies, lai varētu da�as dienas iztikt, un pa to laiku viņa visiem spēkiem pūlēsies atrast darbu.

Pēcpusdiena bija pienākusi. Emma Vintere bija par diezgan lētu naudu noīrējusi mazu istabeli, kurā, protams, izskatījās visai nabadzīgi un tuk�i.

Salmu cisas un mazs koka ķeblītis, ko tā bija krāmu tirgū nopirkusi, bija viss istabas ierīkojums. Un tomēr viņai tagad prāts bija mierīgs, jo viņa bija pārliecinājusies, ka pasaulē tomēr vēl netrūkst labu cilvēku. Un labam cilvēkam vajadzēja būt tam, kas viņai caur aizplīvuroto kundzi bija iedāvinājis naudu.

Nabaga sievai nenāca ne prātā, ka aiz �ī nepazīstamā augstsirdīgā dāvanas pasniedzēja slēpās cilvēks ar ļaunu nolūku, kas �o jauno, nesamaitāto sievu, kura, neraugoties uz daudzajiem rūgtajiem piedzīvojumiem, vēl labprāt cilvēkiem uzticējās, gribēja ievilināt savos tīklos.

Kā jau teikts, Emmai par to nebija ne jausmas, un tāpēc viņa savā sirdī devējam pateicās un jutās garā pacilāta.

Bez tam viņa cerēja, ka Dievs to arī turpmāk neatstās un ka tai izdosies atrast darbu; viņa labprāt būtu strādājusi no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Ar tādām domām Emma atstāja savu mazo istabeli. Vispirms viņa devās uz slimnīcu. Tur viņai bija teiku�i, lai tā pēc pusdienas atkal atnākot, tad viņai pateik�ot, kāda slimība viņas bērnam esot.

Māte nevarēja ne sagaidīt to brīdi, kad dabūs atkal savu bērnu redzēt. Tad viņa gribēja tūlīt meklēt darbu un cerēja to arī atrast.

Ceļ� viņu veda garām tiesas namam. Drūmo namu ieraudzījusi, viņa sajuta sirdī it kā dūrienu.

Viņai piepe�i sāka zust priecīgās, cerību pilnās jūtas, kas vēl pirms maza brī�a bija mājoju�as viņas sirdī.

�Mīļais Ernest,� viņa nopūtās. �Tu laikam esi ieslodzīts �ajā drūmajā namā. Ai, kaut jel es dabūtu tevi redzēt un tev pateikt, ka, lai arī visa pasaule tevi turētu par vainīgu, es tomēr ticu, ka tu esi nevainīgs ...�

Ta�u viņa piepe�i atminējās, ka arī viņai pa�ai pagāju�ajā naktī bija ienāku�as prātā domas, ka viņas vīrs tomēr varētu būt vainīgs, ka tas, atrazdamies galīgā izmisumā par savu un savas ģimenes likteni, varētu būt aizskāris sve�u īpa�umu.

Bet te viņai piepe�i izlikās, it kā ap viņu lidotu kāds eņģelis un tai uzsauktu: �Tavs vīrs ir nevainīgs!� '

�Jā, viņ� ir nevainīgs!� Emma izsaucās tik skaļā balsī, ka garāmgājēji to dzirdēja un brīnīdamies uz viņu noskatījās, domādami, ka viņa laikam gan ir plānprātīga.

Tagad viņa pa�apzinīgi izslēja galvu un, stingriem soļiem iedama, nogriezās no līdz�inējā ceļa, dodamās uz cietuma kantori.

Viņai līdz �im vēl nekad nebija biju�as darī�anas ar cietumu un citām iestādēm, tāpēc viņai tikai pēc ilgas meklē�anas un lielas vaicā�anas izdevās atrast cietuma inspektora kantori.

Viņa lika sevi �im ierēdnim pieteikt.

�Ko jūs gribat?�

�Ai, atvainojiet, es gribētu ar savu mīļo, labo vīru...�

�Runājiet īsi � pie mums nav nekādu mīļu, labu vīru...�

�Inspektora kungs, ja jūs zinātu, cik viņ� krietns cilvēks, tad jūs neturētu viņu cietumā.�

Viņa runāja tik sirsnīgi, ka pat ierēdnis, kuru viņa amats bija nocietinājis, tagad laipnākā balsī sacīja:

�Mīļā sieviņ, pasakiet jel man vispirms, par ko tad jūs īsteni runājat?�

�Es jau teicu � par savu vīru!�

�Bet kā tad viņu sauc?�

�Ernests Vinters.�

�Un tas atrodas izmeklē�anā?�

�Jā.�

�Tad es jums nevaru neko līdzēt, �ajā gadījumā jums jāgrie�as pie izmeklē�anas tiesne�a kunga.�

Cietuma inspektors bija pat tik laipns, ka aizveda Emmu pie �ī ierēdņa, un tam nu viņa izteica savu lūgumu.

Izmeklē�anas tiesnesis viņu uzklausīja un tad atbildēja:

�No�ēloju, bet �o vēlē�anos es nevaru izpildīt.�

Emma lūgdamās lūkojās uz viņu.

�Cienīgais kungs, ap�ēlojieties! Atļaujiet man tikai vienu acumirkli parunāties ar manu vīru.�

Izmeklē�anas tiesnesis paraustīja plecus.

�To es nevaru atļaut! Lai gan es labprāt izpildītu jūsu vēlē�anos, tomēr likums man aizliedz to darīt. Jūsu vīrs atrodas izmeklē�anas cietumā, un tas nedrīkst satikties pat ar saviem tuviniekiem, kamēr nav notikusi tiesa.�

�Bet mans vīrs ir nevainīgs, tiesne�a kungs.�

�Tā jūs domājat, lai gan jums vajadzētu savu vīru pazīt labāk.�

�Jā, es viņu arī pazīstu un zinu, ka viņ� nav zaglis.�

�Runa neiet par zādzību, bet par vēl daudz ko ļaunāku, un tādēļ man jāatraida jūsu lūgums.�

Ierēdnis runāja tik stingrā balsī, ka Emma vairs neuzdro�inājās neko lūgt. Projām iedama, viņa vēl ievaicājās:

�Kad es dabū�u savu vīru redzēt?�

�Zvērināto tiesā.�

Emma nobāla.

�Zvērināto tiesā,� viņa �ukstēja.

Tik daudz viņai bija zināms, ka zvērināto tiesā mēdza iztiesāt tikai smagus noziegumus.

�Kā jau teicu, līdz tam laikam jums vajadzēs paciesties. Kad jūsu vīrs tiks notiesāts, tad jūs varēsiet ar viņu satikties, bet ja viņu attaisnotu � tas pēc manām domām gan nav sagaidāms,� tad jūs tā kā tā atkal viens otram piederētu.�

Nelaimīgā sieva smagi nopūzdamās izstreipuļoja no istabas. Izmeklē�anas tiesnesis viņai līdzcietīgi noskatījās pakaļ.

�Nabadzīte, viņa vēl ir tik jauna un skaista, un jau piedzīvojusi tik nebaltas dienas!� viņ� nopūtās. �Lai gan es labprāt būtu izpildījis viņas vēlē�anos, tad tomēr es to nevarēju � viņas pa�as vīra dēļ. Es nu gan neesmu ar policijas komisāru vienās domās, ka te notiku�as intrigas, jo liecinieka �veiga un �andarma izteikumi skan pilnīgi ticami. Bet, lai nu būtu kā būdams, pēc komisāra vēlē�anās es vadī�u �o izmeklē�anu, cik klusu vien iespējams, jo, ja patie�ām te būtu iejauktas intrigas, tad Vintera sieva caur kādu neapdomātu vārdu varētu intrigu sarīkotājus brīdināt, un tad tie izbēgtu no soda.�

Pēc �īs pa�sarunas, no kuras bija noprotams, ka izmeklē�anas tiesnesis rīkojas saziņā ar komisāru, kur� nebija vis glu�i pārliecināts, ka Vinters ir vainīgs, ierēdnis atkal turpināja savu darbu.

Nabaga sievu tagad bija pārņēmis izmisums. Pagalam bija viņas cerības, pagalam visa pa�apziņa un dū�a.

Uz ielas izgājusi, tā negāja vis tūlīt uz slimnīcu, kā viņa sākumā bija apņēmusies, bet, it kā iek�ējam dzenulim paklausīdama, tā devās atpakaļ gar drūmo cietuma namu, cerēdama tur pie loga ieraudzīt savu mīļoto vīru.

Un �oreiz cerība nebija viņu pievīlusi.

Aiz kāda aizrestota loga viņa ieraudzīja sava vīra bālo seju, kas caur restēm skumīgi nolūkojās uz ielu. Emma apstājās, un tagad arī viņas vīrs to ieraudzīja.

Kreiso roku pie sirds piespiedis, viņ� labo kā zvērēdams pacēla aug�u. Emma saprata �o zīmi.

�Viņ� ir nevainīgs,� tā �ukstēja, nepiegriezdama vērību ziņkārīgajam ļau�u baram, kas ap viņu sapulcējās.

Nu viņa daudz vieglāku un mierīgāku sirdi turpināja savu ceļu.

Jau metās krēsla, kad Emma Vintere atkal iegāja savā dzīvoklī. Bet kā viņa bija pārvērtusies! Vaigi tai bija kļuvu�i vēl bālāki, un tā tikko varēja uz kājām nostāvēt.

Vai viņai bija kāda nelaime notikusi?

Smagi nopūzdamās, viņa atkrita uz mazā koka soliņa un izmisusi nolūkojās savā priek�ā.

�Debesu tēvs, dod man spēku, lai varētu pārciest �o pārbaudi,� viņa lūdzās.

Pēc �iem vārdiem viņa saņēma rokas un trīco�ā balsī skaitīja lūg�anu. Bet jo tālāk viņa skaitīja, jo nemierīgāka tā kļuva. Pie vārdiem: �Neieved mūs kārdinā�anā� nelaimīgo sievu pārņēma savādas jūtas.

Vai viņa varbūt paredzēja, ka drīz pienāks tas brīdis, kad viņai vajadzēs daudz morālā spēka, lai kārdinā�anai varētu pretim turēties? Kas lai spētu uz to atbildēt?

Tikai to viņa sajuta ar nospiedo�u skaidrību, ka viņa bija neizsakāmi nelaimīga, tik nelaimīga, ka tā gandrīz zaudēja cerību vēl kādu reizi piedzīvot labākus laikus.

Te piepe�i pie durvīm pieklaudzināja. Emma satrūkās � kas gan tagad nāktu viņu apciemot?

Viņai nebija nevienas citas draudzenes, kā tikai Matē kundze, un tā pati tagad gulēja slima.

Klaudzinā�ana atkārtojās, un iekāms viņa paguva pārdomāt, vai klaudzinātāju ielaist istabā vai atraidīt, durvis tika atvērtas, un kāds kungs ienāca nabadzīgajā istabā.

Bija jau labi patum�s, tomēr Emma varēja saredzēt, ka ienācējs bija vēl diezgan jauns, lepni ģērbies vīrietis.

�Kas jūs tāds esat, mans kungs?� viņa vaicāja, nezinādama ko par �ādu apciemojumu domāt.

�Atvainojiet, vai jūs esat Vintera kundze?�

�Jā, tā es esmu.�

�Priecājos, tātad es neesmu vis pārskatījies.�

Emma pārsteigta palūkojās uz sve�o, kura balss skanēja diezgan laipni; tomēr �ī laipnība nespēja modināt viņas uzticību.

�Ar ko man gods runāt?� viņa beidzot vaicāja.

�Atļaujiet, cienīgā kundze, ka es vēl �obrīd palieku jums sve�inieks.�

�Mans kungs, es jūs nopietni lūdzu uzrunāt mani vienkār�i vārdā. Cienīgās kundzes vārdu es nekad neesmu lietojusi, un tas arī nebūt nepiedien maniem tagadējiem apstākļiem.�

Emma pie tam norādīja uz salmu cisām un koka ķeblīti, no kura viņa patlaban bija piecēlusies.

�Nevis ārējie apstākļi, bet jūsu pa�as garīgā vērtība jums dod tiesības uz �ādu nosaukumu.�

�Vai jūs esat atnācis man glaimus teikt?�

Sve�ais paklanījās.

�Piedodiet, kundze, ja esmu jūs aizskāris glu�i pret pa�a gribu, gribēdams jums parādīt savu cieņu un godbijību.�

Emmai Vinterei �āda saruna nebūt nepatika � tā nesaprata, ko lai domā par �ī ciemiņa izturē�anos.

�Jūs izpelnītos manu pateicību, ja jūs man pateiktu sava apciemojuma iemeslu,� viņa nopietni teica.

�Labprāt. Esmu ievērojis, ar kādu varonību un spēku jūs panesat savu nepelnīto likteni, savu nelaimi, kādā jūsu vīrs ar savu nepiedodamo vieglprātību jūs iegrūdis.�

�Nezaimojiet manu vīru!�

�Bet es jau neko citu nesaku, kā tikai to, kas patiesībā ir! It īpa�i tas jums pa�ai dara godu, ka jūs savu vīru nelaimē neatstājat, bet es domāju, ka jūsu pienākums ir vispirms domāt pa�ai par sevi.�

�Pietiek, nobeigsim �o sarunu!�

Sve�ais nopūtās.

�Ai, kundze, kaut jūs zinātu, ka esmu atnācis ar visgodīgāko nolūku, atjaujiet man tikai vēl da�us vārdus.�

Emma gribēja viņu pārtraukt, bet viņ� ātri turpināja:

�Kā jau minēju, man bija izdevība apbrīnot jūsu augsto, cēlo dabu, bet līdz ar to arī no�ēlot, ka jums uzbrukusi tāda liksta.�

�Mans kungs, lai jūs būtu kas būdams, bet to jūs varat man ticēt, ka es �os pārbaudījumus panesī�u ar kristīga cilvēka pacietību.�

��ādi vārdi pelna vislielāko cieņu! Bet tajā ziņā jūs gan būsiet ar mani vienās domās, ka jūsu apstākļu uzlabo�ana būtu ļoti vēlama. Vispirms jums vajadzētu meklēt darbu.�

�To jau es arī esmu darījusi, �odien es skraidīju pa visu pilsētu, bet darbu nekur neatradu.�

�Tas, protams, ir ļoti bēdīgi!�

�Rīt agri es no jauna raudzī�u darbu atrast. Ai, es jau labprāt strādātu no agra rīta līdz vēlam vakaram pat par vismazāko algu, ja tikai dabūtu darbu.�

�To, godātā kundze, jums nevajag darīt.�

�Man vajag gan. Vai lai mans bērns mirst badā?�

�Protams, jūsu liktenis ir ļoti no�ēlojams. Bet kur tad atrodas jūsu bērniņ�?�

�Mana meitiņa ir slima un atrodas slimnīcā.�

Sve�ais satrūcies sasita plaukstas.

�Ai, cik pasaulē daudz posta un nelaimes! �ēl, ka es neesmu atnācis agrāk.�

Emmai radās drusku cerības. Varbūt, ka sve�ais kungs bija nodomājis viņu pabalstīt.

�Jā, mans kungs, posts ir liels! Jāsaņem visi spēki, lai nezaudētu beidzamo cerību.�

�Vai tad jūs bērnu nevarējāt paturēt pie sevis mājās?�

�Bet kas tad to būtu kopis?�

�Nu, jūs pati! Kas gan slimu bērnu varētu labāk apkopt, nekā pati māte.�

�Tā nu gan ir taisnība, bet tad es nevarētu iet darbu meklēt,� Emma nopūzdamās atbildēja.

��ajā ziņā jums taisnība, bet jūsu vietā es bērnu nebūtu slimnīcā atstājis.�

�Mans kungs, jūs mani mocāt!�

�Lai Dievs mani no tā pasargā, tas nu gan nav mans nolūks. Bet ja jūs zinātu, kā slimnīcā rīkojas.�

Emma iekliegdamās saļima. Sve�ais tai pielēca ātri klāt un, to satvēris, noguldīja uz salmu cisām. Tad viņ� noliecās pie tās un to vērīgi aplūkoja.

�Viņa kļuvusi gandrīz vēl skaistāka kop� tā laika, kad es viņu beidzamo reizi redzēju,� viņ� �ukstēja. �Vai es panāk�u savu mērķi? Ceru gan. Man jāturpina �inī pa�ā balsī, tā, kā rādās, atstāj uz viņu vislielāko iespaidu. Jods lai parauj!� viņ� pēc brītiņa turpināja, gribēdams paģību�o ar acīm vai aprīt. �Man labprāt patiktu lomas pārmainīt, bet diem�ēl tas nav iespējams. Viņ� ir mans principāls, un man klājas pie viņa diezgan labi; ja viņ� mani padzītu, tad man nāktos grūti atrast otru tik ienesīgu vietu, jo katru citu nevarēs vis tik viegli pie�maukt kā viņu.�

Zobgalīgs smaids viņam parādījās uz lūpām pēc �iem vārdiem, kurus viņ� vairāk �ukstēja, nekā izrunāja.

Tad viņ� raudzīja paģību�o uzmodināt, kas viņam arī pēc neilgām pūlēm izdevās.

Kad Emma, acis atvērusi, ieraudzīja sve�o kungu, viņas seju pārklāja tum�s sārtums.

�Cik skaista viņa izskatās,� viņ� nodomāja pie sevis, bet skaļā balsī sacīja:

�Paldies Dievam, ka jūs esat atmodusies no ģīboņa. Es gandrīz vairs nezināju ko darīt un jau gribēju saukt citus ļaudis palīgā. Varbūt, ka kāda labsirdīga kaimiņiene būtu jums palīdzējusi, sievietes jau �ādas lietas vislabāk pieprot. Bet beidzot man pa�am tomēr izdevās jūs uzmodināt.�

�Vai es ilgi gulēju paģībusi?� Emma stostīdamās vaicāja.

�Nu, kādu ceturtdaļstundu.�

Emma nodrebēja, iedomādamās, kādas briesmas pat �ajā īsajā laikā viņai varēja draudēt.

Sve�ais laikam gan noprata viņas domas, jo tas nopietnā un svinīgā balsī sacīja:

�Kundze, es esmu godavīrs!�

Emma nolaida acis, it kā kaunēdamās, ka viņai varēju�as ienākt prātā �ādas domas.

�Ai, mans kungs, es jūtos neizsakāmi laimīga,� viņa sacīja.

�To es zinu, kundze.�

�Jūsu vārdi mani ļoti satricināju�i, sevi�ķi jūsu beidzamie vārdi bija briesmīgi.�

�Bet patiesi, Vintera kundze. Varbūt^ ka ar tiem es esmu jūsu sirds brūces vēl vairāk uzplēsis, bet es turēju par savu pienākumu jums aizrādīt, ka es labāk mirtu badā, nekā savu bērnu atstatu slimnīcā, kur es to varbūt vairs dzīvu neatrastu.�

Emma iekliedzās.

�Vairs dzīvu neatrastu! Ak Dievs!�

�Es jau nesaku, ka tā notiks. Bet apdomājiet, tikai sestdien jūs varēsiet savu bērnu apmeklēt. Kāds ilgs laiks! Bet kas viss �inī laikā nevar notikt!�

Nelaimīgā sieva izmisusi �ņaudzīja rokas. Jā, kas gan viss līdz sestdienai nevarēja notikt!

Piepe�i viņa piegāja sve�ajam klāt un satvēra viņa roku.

�Mans kungs, es jūs vēl nepazīstu un nezinu, kas jūs tāds esat, bet es jūs turu par godavīru; dodiet man padomu � palīdziet man!�

�Mīļā kundze, tas ir gan grūti, bet nav neiespējami.�

�Paldies Dievam, palīdzība tuvojas!�

�Cerēsim to, kundze. Palīdzība patiesi neizpaliks, ja jūs paklausīsiet manam padomam.�

�Kāds tas būtu?�

�Esiet gudra.�

�Kā lai es to saprotu?�

�Saņemiet to palīdzību, ko jums piedāvā.�

�Un kas man to piedāvā?�

�Kāds bagāts vīrs, kura sirds pukst priek� jums.�

Nelaimīgā sieva sāka noprast, ap ko lieta grozās.

�Mans kungs, jūs redzat manu nelaimi un postu, tādēļ nemociet mani vairs ilgāk, bet sakiet man ...�

�Tur nav nekas daudz sakāms. Tas kungs, kura uzdevumā es esmu atnācis, jūs kaislīgi mīl,� nevis jūsu skaistuma, bet jūsu sirds dēļ. Viņ� jūs grib izglābt no trūkuma un raizēm, viņ� jūs ieģērbs samtā un zīdā, jūs varēsiet dzīvot kā visbagātākā ...�

�Stājieties, mans kungs, negribu vairs tālāk dzirdēt!�

�Atļaujiet, kundze,� jūs sagaida visgreznākā dzīve, trūkuma vietā būs pārpilnība, sāpju asaras pārvērtīsies par prieka asarām, jūs vairs neraudāsiet, bet jautri smiesieties, un par to visu laipnais cilvēku draugs vairāk neko neprasa, kā tikai jūsu draudzību.�

�Tā, tā � vairāk neko!�

Emma izrunāja �os vārdus tādā balsī, ka sve�ais satrūkās, tomēr viņ� vēl sacīja:

�Un �o draudzību jūs viņam neliegsiet?�

�Mans kungs, ejiet!�

�Ko � jūs mani raidāt projām?�

Emma pacēla roku un pavēlo�i rādīja uz durvīm.

�Ejiet, mans kungs, un neapgrūtiniet mani vairs turpmāk ar saviem apciemojumiem � negribu dzirdēt jūsu vilinā�anu.�

79. nodaļa.

Tas bija otrajā rītā pēc nonāvētā firsta fon Lindhorsta apglabā�anas. Firsts Francis fon Lindhorsts atradās savās istabās; viņa seja bija bāla, un acis raudzījās noguru�as.

Likās, it kā �ad un tad viņu kratītu drebuļi.

�Vai es beidzot neesmu sasniedzis savu mērķi � vai neesmu �ķērsli no ceļa nobīdījis? Un tomēr es nevaru būt mierīgs, mani nemitīgi moca visbriesmīgākais nemiers.�

Viņ� bija pietrūcies kājās un neganti lūkojās apkārt.

�Kāpēc es nevaru aizmirst to ēnu!� viņ� murmināja. �Un bez tam man ir divas bīstamas ienaidnieces � viena ir Erna, kura manu brāli kaislīgi mīl, un otra � Marija Fabrē, kura apgalvo, ka viņa esot mana māsīca. Un tā viņa laikam arī būs! Gredzens man izlikās pazīstams, jo mana māte arī valkā tādu pa�u gredzenu. Vislabāk gan būs, ja es pats ar viņu izrunā�os.�

Firsts Francis laikam tikai nesen bija piecēlies, jo viņ� vēl nebija pilnīgi apģērbies.

Uzvilcis drēbes, viņ� pasauca sulaini.

�Piesakiet mani tūlīt manai mātei firstienei.�

Sulainis pēc maza brītiņa atnāca atpakaļ un pavēstīja, ka firstienei esot ciemiņ� un ka tā savu dēlu tikai vēlāk varot pieņemt. Firsts saīdzis sāka staigāt pa istabu �urpu turpu.

Beidzot viņ� nolēma pajādelēt, lika sulainim seglot zirgu un jau pēc maza brītiņa izjāja no pils pagalma.

Auksts ziemeļa vēj� pūta viņam sejā, atvēsinādams viņa karsto pieri. Jau pēc da�ām minūtēm viņ� bija sasniedzis me�u un sāka jāt pa �auru celiņu.

Me�ā bija klusi un mierīgi, tomēr �is klusums nespēja apmierināt viņa uztraukto prātu; viņam likās, it kā katrs koks un katrs krūms tam atgādinātu pastrādātos noziegumus.

Viņ� nekur neatrada mieru!

Atriebības garu balsis viņam skanēja ausīs, un da�reiz viņam izlikās, it kā tas dzirdētu mirēja vaimanas un kunkstē�anu.

Piepe�i viņ� skaļi iesmējās.

�Vai tad es esmu palicis par vecu bābu? Kā gan es varu baidīties no tādiem māņiem!�

Bet �ie māņi viņu neatstāja; sirdsapziņa viņam arvien no jauna pārmeta tos noziegumus, kurus viņ� bija pastrādājis.

Viņ� piepe�i iespieda zirgam pie�us sānos, tas saslējās uz pakaļkājām un kā vēj� brāzās projām.

Bet arī �ī trakā jā�ana viņam neko nelīdzēja, tas nevarēja tikt no saviem mocītājiem vaļā. Viņ� aizvēra acis, it kā gribēdams izvairīties no briesmīgā ķēma, kas viņam rādījās.

Te piepe�i zirgs apstājās.

Kā no grūta sapņa pamozdamies, firsts Francis lūkojās apkārt; viņa seja bija bāla un ceļi tam trīcēja.

�Kas man kait? Vai esmu slims? Man būs jāgrie�as pie doktora,� viņ� murmināja.

First Frici, tev nevar palīdzēt neviens ārsts! No�ēlo savus grēkus un lūdz piedo�anu no Dieva, tas ir vienīgais līdzeklis, kas tavu slimo dvēseli var izdziedināt.

Viņ� skubināja zirgu rik�ot tālāk, bet nekā � kā pienaglots tas palika stāvot uz vietas.

�Ko tas nozīmē?� viņ� murmināja.

Pieri tam apklāja auksti sviedri.

Un kas tad tur? Francis sarāvās.

Ceļam labajā pusē pacēlās pakalniņ�, un uz tā aiz kāda koka stāvēja kāds sirmgalvis. Viņa baltie mati plivinājās vējā un garā, baltā bārda nokarājās pār krūtīm. Garo kalseno stāvu apsedza gar�, plats talāram līdzīgs mētelis.

Patlaban sirmgalvis kā draudēdams pacēla rokas uz aug�u, un spocīga balss atskanēja no viņa lūpām:

�Drebi, nelieti, slepkava, drebi! Baidies no bendes, jo iekāms gads būs pagājis, tu kritīsi viņa rokās!�

Francim pārskrēja auksti drebuļi,� �o sirmgalvi viņ� līdz �im vēl nekad nebija redzējis.

Pirmajā acumirklī viņ� domāja, ka tas ir tas pats dīvainais vientulis, kas dzīvo Brunavas grāfa me�ā, bet drīz viņ� pārliecinājās, ka tas viņ� vis nav.

Kā gan �is sve�inieks uzdro�inājās viņam acīs teikt �ādu briesmīgu apsūdzību?

Briesmīgas dusmas viņu pārņēma.

�Turi muti!� viņ� tam uzbrēca.

Bet sirmgalvis to nelikās ne dzirdot, viņ� atkal draudo�i pacēla roku un savādā balsī sauca:

�Vai tev, vai! Dievs, bez kura ziņas ne matiņ� nenokrīt no galvas, tev atriebsies par neģēlīgo noziegumu!�

Pats nezinādams ko dara, firsts iespieda zirgam pie�us sānos un gribēja jāt sirmgalvim virsū, bet zirgs tikai saslējās uz aug�u un nekustējās ne no vietas.

Francis vai galīgi zaudēja prātu. Viņ� izrāva no kabatas pistoli, kuras stobrs saulē vizuļoja.

�Mirsti, nelieti!� viņ� sauca.

Gailis nokrak�ķēja � norībēja �āviens un, neganti lādēdamies, firsts aizaulēk�oja projām.

Viņ� bija redzējis sirmgalvi saļimstam, bet neticēja, ka viņ� to no�āvis. Briesmīgs izmisums un nemiers viņu atkal no jauna pārņēma, kamēr zirgs viņu lēk�iem aiznesa projām no �īs �ausmīgās vietas.

�Ko tas nozīmē?� Francis turpināja. �Kā �is muļķis iedro�inājās man to teikt? Es � es kritī�ot bendem rokās � ak, cik briesmīgi!�

Viņam pārskrēja auksti drebuļi.

�Ak, tur ... tur jau es redzu karātavas ... bende man met ar roku ... viņa kalpi liek cilpu ap kaklu un tagad ... tagad? Pēc maza brī�a kraukļi jau mielosies ap manām miesām!�

Viņa seja kļuva pelēka kā zeme, un acis izbaiļu pilnas stīvi lūkojās tālumā.

Iesāņus no ceļa viņ� ieraudzīja gaisā karājamies kādu vīrieti un te � kas tad tas?

Viņa zirgs palika atkal stāvot, un pat sāpīgākie pātagas cirtieni to nespēja padzīt uz priek�u.

Firsts gribēja novērsties, bet it kā kāda slepena vara viņu piespieda skatīties uz �au�alīgo ainu.

Tagad viņ� ieraudzīja, ka pie koka zara karājas kāds vīrietis.

Acis viņam atvērās arvien platāk, viņ� nespēja pat iekliegties, krūtis viņam gārguļoja.

Tagad arī sirdsbalss viņam pārmeta arvien bargāk, un mirēja kunkstē�ana skanēja viņa ausīs arvien skaļāk.

�Vai patiesi mūs sagaida Dieva sods par ļaunajiem darbiem � vai es tik�u sodīts? Un tur ... tur ...�

Viņ� nokāra galvu uz krūtīm un pūlējās dabūt projām zirgu no �īs �au�alīgās vietas.

Beidzot viņam tas arī izdevās. Viņ� aizvēra acis, tuvodamies tam kokam, pie kura karājās nelaimīgais. Francis negribēja redzēt �o pa�nāvnieku, kur� vai nu aiz izmisuma, vai sirdsapziņas mocīts pats sev atņēmis dzīvību.

Tagad � tagad viņam jau vajadzēja būt tam garām. Firsts uzdro�inājās atvērt acis, bet te briesmīgs kliedziens tam izspruka pār lūpām. �ausmu pārņemts, viņ� saliecās uz priek�u. �inī acumirklī zirgs saslējās uz pakaļkājām, un miroņa plikās, aukstās kājas aizskāra firsta seju. Viņ� iespieda atkal zirgam pie�us sānos un trieca to projām, cik vien varēdams.

Ceļ� tagad nogriezās, un pēc maza brī�a viņ� izjāja laukā no me�a uz klajuma.

Francis neuzdro�inājās apkārt lūkoties. Viņam vēl arvien acu priek�ā rēgojās �ausmīgais skats.

Auksti drebuļi viņu kratīja. Zirgs lēk�iem devās tālāk.

Pats neapzinādamies, viņ� atkal bija piejājis labi tuvu tai vietai, kur pirmīt sirmgalvis bija stāvējis.

Ja viņ� tagad būtu skatījies apkārt, tad tas būtu redzējis, ka sirmgalvis gulēja zemē un ka pie viņa bija noliekusies jauna mei�a, bet firsts to neredzēja, � un varbūt, ka tā bija sirmgalvja un jaunās mei�as laime, varbūt arī nelaime.

Stunda bija pagājusi.

Firsts jāja arvien tālāk, zari viņam bija saplosīju�i drēbes un norāvu�i cepuri no galvas, tā ka vēj� plivināja matus.

Viņ� jāja bez kāda mērķa, pats nezinādams, uz kurieni. Tālumā bija redzami Lindhorstu pils tornī�i � vai lai viņ� grie�as uz turieni atpakaļ? Nē, �ādā apģērbā viņ� nevarēja ļaudīm rādīties, bez tam viņ� bija pārāk uzbudināts, viņam vispirms vajadzēja nomierināties un tad � varbūt...

Viņ� jāja pa kādu ceļu, kas veda gar me�a malu garām Lindhorstu ciematam.

�Pa �o ceļu es arī nedrīkstu jāt,� viņ� murmināja. �Ja ciema ļaudis mani redzētu ...�

Piepe�i viņ� apklusa, jo no me�a iznāca kāda sieviete.

Tā bija Marija Fabrē; viņa ātri pienāca tam klāt un sacīja:

�Kāds tu izskaties, Franci?�

Francis uzmodās kā no miega.

�Ak, tu tā esi Marija; no kurienes tu nāc?�

�Saki man labāk, kas tevi tā uztraucis.�

Firsts saviebās.

�Atbildi tagad uz manu jautājumu.�

�Nu, ja jau tu visu gribi zināt � no manas tantes.�

Firsts brīnīdamies lūkojās uz Mariju, kura bija pienākusi pavisam klāt un glaudīja viņa zirgam kaklu.

�No tavas tantes?�

�Vai tu par to �aubies?�

�Vismaz tu man vēl neesi teikusi, ka tev �eit dzīvo kāda tante.�

�Tu esi ļoti aizmār�īgs,� Marija zobojās.

�Saudzē mani no saviem muļķīgajiem jokiem un saki man beidzot, no kurienes tu nāc?�

�No tava nonāvētā tēva pils.�

Firsts sarāvās.

�Ko tu ar to gribi teikt?� viņ� aizsmacis vaicāja.

�Man liekas, ka tev nebūt nepatīk, ja tev atgādina tavu nelaiķa tēvu.� �Viņ� ir nomiris un aprakts � lai mironis dus!�

�Domāju, ka tiesnesis gan tā nedomā.�

�Vai tu gribi mani traku padarīt!� Francis izsaucās.

Un, nevaldāmu dusmu pārņemts, firsts draudo�i pacēla uz aug�u jājamo pātagu.

Marija iesmējās.

�Sargies mani aizskart, first,� tu to rūgti no�ēlotu!�

�Vai tu gribi man draudēt?�

�Ja būtu vajadzīgs, jā.�

�Tu nāc no pils?� Francis laipnākā balsī vaicāja, atskārtis, ka nav labi ar Mariju sanīsties.

�Protams, es nāku no pils un taisni no savas tantes.�

�A, tagad es tevi saprotu! Tu vēl arvien tici tai pasaciņai, ka mana māte ...�

�Ir manas mātes māsa! Vai tu to turi par pasaciņu?� Marija viņu skarbi pārtrauca. �Tā ir taisnība, ko es teicu, un tu darīsi labi, turpmāk nenoliegdams mūsu radniecību.�

�Ko tu darīji pie manas mātes?�

�Mums bija svarīga saruna ...�

�Protams, ka mana māte tevi izdzina laukā ...�

�Tu maldies, mīļais draugs,� pirms divām stundām es aizgāju pie viņas un tikai tagad nāku atpakaļ.�

�Un kas tev bija par sarunu?�

�To es neteik�u.�

�Bet es to gribu un man vajag to zināt.�

�Tad vaicā savai mātei.�

�Nekaitini mani!�

�Man rādās, ka tu esi slims, Franci.�

Francis aizsmacis iesmējās.

�Slims? Nē, es esmu traks!�

�To jau var gan domāt,� Marija zobojās. �Ja kādam ir tik skaidra sirdsapziņa, kā tev ...�

Firsts atkal draudo�i pacēla jājamo pātagu.

Tagad Marija atkāpās no zirga un grasījās iet projām.

�Paliec vēl, Marij!�

�Kādēļ?�

�Parunāsimies vēl drusku.�

�Kas tev man sakāms?�

�Vēl daudz kas. Nāc man līdzi me�ā, es nokāp�u no zirga un piesie�u to pie koka.�

�Bet ja mūs �eit pamanītu.�

Francis palūkojās apkārt. Ne visai tālu atradās ciema pirmie nami, no kuriem viņus varēja gan ieraudzīt, bet tas nebūtu pa prātam ne Francim, ne Marijai.

�Tev taisnība, Marij,� firsts domīgi atbildēja. �Nāc tuvu blakus manam zirgam, es jā�u atpaka| un uzmeklē�u dro�āku vietu, kur mēs varam izrunāties.�

Tas notika, un mazu brītiņu vēlāk Francis un Marija bija redzami stāvam aiz bieza koku pudura.

Francis lūkojās it drūmi, Marija turpretī rādīja jautru seju.

�Es tev pirmīt vaicāju, ko tu darīji pie manas mātes, un domāju, ka tu man uz to atbildēsi.�

Marija kā nokaunējusies lūkojās zemē.

�Kādēļ tu man neatbildi?�

�Mēs runājām par sirds lietām.�

�Man rādās, ka tu esi iemīlējusies.�

�Briesmīgi, Franci.�

Francis sarauca pieri.

�Domāju, ne jau manī.�

�Un kad nu tā būtu?�

�Tad man vajadzētu tevi no�ēlot, jo pretmīlestību es tev nevarētu sniegt.�

Marija lepni izslējās.

�Par �o lietu mēs vēl citreiz runāsim, un esmu pārliecināta, ka tad tu domāsi citādi. Tā kā es nezinu, kas mums tagad vēl būtu pārrunājams ...�

�Tomēr, tomēr! Man tev vēl kaut kas sakāms.�

�Nu tad runā!�

�Vai tev tā jāsteidzas?�

�Man jāiet uz mājām, citādi mani kaimiņi sāks brīnīties.�

�Nu labi, ja tu man negribi teikt, ko tu darīji pie manas mātes, tad pasaki man vismaz, pie kāda prāta tā bija.�

�Pie ļoti laba prāta.�

�Vai arī pēc tam, kad tu biji ar viņu izrunājusies?�

�Tie�i pēc tam.�

�Vai tu viņai teici, kādā radniecībā tu ar mums esi?�

�Ja tu gribi kaut ko dabūt zināt par mūsu sarunu, tad vaicā savai mātei, es neko neteik�u.�

Francis drūmi nolūkojās savā priek�ā.

�Saki jel, kur tu esi likusi to rakstu, ko es tev vakar iedevu?� viņ� piepe�i ievaicājās.

�Vai tu domā to rakstu, ko tu parakstīji manā dzīvoklī?�

�Kā tad � to.�

�To esmu paglabājusi dro�ā vietā. Bet kādēļ tu to gribi zināt?�

�Lai būtu dro�s, ka tu to esi labi paglabājusi.�

�Par to tu vari būt pilnīgi dro�s, un bez tam varu tev apgalvot, ka tad, ja tu gribētu man to nolaupīt, tu būtu pazudis.�

�Kā rādās, tad tev ļoti patīk draudēt!�

�Kad mani uz to izaicina � protams. Bet varu tev arī pateikt, ka es nedraudu par velti; mani iero�i ir asi, un es protu ar tiem apieties.�

Francis nodrebēja, redzēdams, cik stingri un izaicino�i Marija stāvēja viņa priek�ā; viņ� pārliecinājās, ka būtu bīstami, ar �o sievieti uzsākt cīņu.

�Man ne prātā nenāk ar tevi naidoties, es, turpretī, gribu mierā dzīvot,� viņ� sacīja.

�Tas jau arī ir visprātīgākais, ko tu vari darīt.�

�Vai tu man neteiksi, kur raksts atrodas?�

�Nē,� Marija stingri atbildēja.

�Vai tu neesi dabūjusi kaut ko tuvāku zināt par manu brāli?� Francis piepe�i ievaicājās.

Marija brīnīdamās uz viņu paskatījās.

�Ko lai es būtu dabūjusi zināt?�

�Nu, varētu jau gadīties.�

�Taisni to pa�u es gribēju tev vaicāt.�

�Man?� Francis brīnījās.

Marija sarauktu pieri draudo�i uz viņu paskatījās.

�Vai tu vēl neesi viņu apmeklējis?� tā izsaucās.

�Vēl ne,� viņ� klusu atbildēja.

�Tad tu to �odien darīsi!�

�Varbūt,� Francis stostījās.

�Jā, nevis varbūt! Vēl �odien tev vajag to darīt, citādi tu esi pazudis.�

�Marij,� kas tā par valodu!�

�Man tā jārunā, jo redzu, ka tu esi gļēvulis.�

�Vai tu viņu neapciemotu manā vietā?�

Marija nicino�i iesmējās.

�Tu esi īsts zaķapastala � es tev saku, ja rīt uz Lindhorstu pils jumta pa otram lāgam neplivināsies sēru karogs, tad tu tās pa�as dienas vakarā jau tupēsi cietumā.�

Firsts streipuļoja atpakaļ.

�Ko tu teici � es tupē�ot cietumā!� viņ� aizsmaku�ā balsī sauca.

�Jā, to es teicu.�

�Marij, es tevi lūdzu ... es to nevaru ... man tas nav iespējams.�

Marija aizgriezās projām.

�Nu uzklausies jel.�

Bet negantā sieviete vairs negribēja neko dzirdēt. Skarbi iesmiedamās, viņa iesteidzās me�ā un atstāja Franci vienu pa�u. Satrūcies un apmulsis viņ� noskatījās tai pakaļ.

�Velna sieviete, tā vēl iegrūdīs mani nelaimē,� viņ� purpināja.

Jā, tas arī bija viņas nodoms. Francim nezinot, viņa to arvien vairāk sapina savos valgos.

Atkal no jauna briesmīgi uzbudināts, viņ� atraisīja no koka savu zirgu un uzlēca tam mugurā.

Viņ� bija nodomājis jāt uz pili atpakaļ, bet uztraukums bija pārāk liels, un trakulīgi jādams viņ� gribēja daudzmaz nomierināties. Viņ� aulek�oja projām, pats nezinādams uz kurieni.

Francis jau bija jājis divas stundas pār kalniem un lejām un caur bieziem me�iem. Beidzot viņ� iejāja kādā �aurā, dziļā ielejā.

Ja viņ� būtu tikai drusku vērības piegriezis savai apkārtnei, tad viņ� būtu gan zinājis, kur tas atrodas; bet tā viņ� jāja arvien tālāk, kamēr tas satrūcies piepe�i apturēja zirgu.

Viņ� bija nojājis pie vientuļa būdiņas � tam uz krūtīm uzvēlās it kā smags slogs.

Pats neapzinādamies, ko dara, viņ� bija atkal nonācis tā vīra dzīvesvietas tuvumā, pie kura viņ� divas reizes bija griezies, lai tas viņam pakalpotu kādā �ausmīgā vajadzībā.

Zirgs nepacietīgi dī�ājās un skaļi iezviedzās.

�Ko lai tagad daru � vai lai jāju tālāk, vai atpū�os?� Francis murmināja, redzēdams, kur bija atjājis.

Viņ� jutās drusku noguris un apņēmās brītiņu atpūsties.

�Domāju, ka vientulis mani labi uzņems!�

Viņ� nokāpa no zirga un klaudzināja pie durvīm.

Francis neredzēja, ka aiz loga rūtīm bāla seja jau labu brīdi nolūkojās uz viņu.

�Vai neviena nebūtu mājās?� viņ� purpināja.

Kad durvis netika atvērtas, viņ� klaudzināja otrreiz, bet atkal par velti.

Saīdzis viņ� nospieda rokturi, un durvis atvērās.

�Kādēļ jūs neatverat durvis?� viņ� dusmodamies sauca un iegāja istabā.

Bet satrūcies viņ� atrāvās atpakaļ. Uz vecmodīga dīvāna gulēja sirmgalvis; galva tam bija apsieta ar baltu lakatu, kuram vienā vietā bija izsūku�ās cauri asinis.

Francis sarāvās � ko tad tas nozīmēja? Vai vientulis bija ievainots? Vilcinādamies viņ� tam piegāja tuvāk.

�Labdien, vientuli! Kas tad jums noticis?� viņ� drūmi vaicāja.

�Jūs vēl vaicājat, first?�

�Jā, kā tad lai es to zinu?�

�Vai tad jums tik vāja atmiņa, ka esat jau aizmirsis to kauna darbu, ko pirms pāris stundām pastrādājāt?�

Firsts nobāla.

�Ko vai jūs tas būtu bijis ...� viņ� stostījās.

�Jā, neģēli!� Un vientulis atkal draudēdams pacēla roku. �Tu mani gribēji no�aut kā suni, un tā nav vis tava vēlē�anās, ka lode tikai drusku ķēra manu pieri.�

Francis kļuva bāls kā mironis.

�Tad tu tas biji?�

�Jā, es tas biju, briesmoni, drebi!�

Brītiņu abi cieta klusu. Piepe�i firsts izslējās un aizsmaku�ā balsī smiedamies sacīja:

�Nu, labi, veci, ja mana lode pirmo reizi netrāpīja mērķi, tad otrreiz tā dro�i trāpīs.�

Vientulis nolaida pacelto roku un sacīja:

�Es nebaidos no tavas atriebības, bet tev būs drebēt no Dieva sodītāja rokas! Drebi, neģēli, un zini, ka Dieva sods tevi sadragās tajā brīdī, kad tev jau liksies, ka esi mērķi sasniedzis.�

Francis pa to laiku jau bija paguvis tik tālu nomierināties, ka vientu|a vārdi vairs neatstāja uz viņu nekādu lielo iespaidu. Nikni uz to lūkodamies, viņ� tam piegāja vēl tuvāk. Izlikās glu�i tā, it kā viņ� kā plēsīgs zvērs gribētu sirmgalvim klupt virsū.

�Veci, tu vēl arvien uzdro�inies man draudēt � vai tu esi aizmirsis, ko tu pirms da�ām stundām man uzsauci?�

Vientulis kratīja savu ievainoto galvu.

�Es neesmu neko aizmirsis.�

�Un vai tu �os vārdus atkārtosi? Vai tu nesaproti, nelaimīgais, ka man vajag tevi mēmu padarīt? Jā, man to vajaga, jo es redzu, ka tu man vari kļūt bīstams.�

�A, vai tu to sāc sajēgt?� vientulis dusmīgi uzprasīja.

�Jā, es to sajēdzu gan,� Francis atbildēja, izraudams no kabatas pistoli. Bet jau nāko�ajā acumirklī viņ� pacelto roku atkal nolaida, un viņa seja saviebās velni�ķīgā smīnā.

�Tā būtu muļķība,� viņ� sacīja, �no lodes tev nebūs mirt, tāda nāve būtu priek� tevis pārāk viegla! Nē, nē � tev būs ciest par to, ka tu esi mani tik neģēlīgi apvainojis, tev būs mirt moku pilnā nāvē.�

Viņ� tam piegāja atkal soli tuvāk, noliecās pie viņa un, kā �ūska �ņākdams, sacīja:

�Veci, es tevi noindē�u!�

Sirmgalvis nodrebēja un sāka nemierīgi lūkoties apkārt. Viņ� kustināja lūpas, izlikās, it kā tas lūgtu Dievu.

�Es tevi noindē�u,� Francis atkārtoja.

Tad viņ� piepe�i piesteidzās pie sienas, kur atradās mazs skapītis.

�Dod �urp atslēgu, veci!� viņ� dusmīgi sauca.

Sirmgalvis nekustējās.

�Man tās arī nevajag,� Francis turpināja.

Viņ� izvilka no kabatas nazi, iebāza asmeni durvju spraugā un uzlauza skapī�a durvis.

Skapītī atradās daudz mazu pudelī�u un kastī�u. Francis zvērojo�ām acīm aplūkoja �os priek�metus.

Beidzot viņ� bija atradis to, ko meklēja; tas izņēma no skapja mazu pudelīti, kurā atradās skaidrs, gai�s �ķidrums. Uz pudelītes bija uzlipināta maza zīmīte ar melnu krustu.

Francis rādīja �o pudelīti vientulim. Viņ� bija tik uztraukts, ka nemaz nemanīja sānu durvis atveramies.

�Redzi, veci,� vai tu pazīsti �o pudelīti? Vai tu man vakar neiedevi tādu pa�u �ķidrumu? Tu jau zini gan, kādam nolūkam. Nu tad zini, ka es vispirms �o indi izmēģinā�u pie tevis, iekāms to izlieto�u savam nolūkam.�

Viņ� piegāja sirmgalvim klāt un, korķi izvilcis, pielika tam pudelīti pie lūpām.

Sirmgalvis saknieba lūpas, bet Francis ar varu tās atplēta vaļā un pudelītes saturu iepilināja viņam mutē.

Sirmgalvis aizvēra acis, un galva tam noslīdēja sāņus. Velni�ķīgu smaidu Francis nolūkojās, uz savu upuri un tad gribēja aizgriezties projām, bet �inī acumirklī kāda roka aizskāra viņa plecu, un skaļa balss sauca:

�Slepkava, slepkava!�

80. nodaļa.

Kādā no pilsētas apdzīvotajām ielām pacēlās liels nams � tas piederēja fabrikantam Ebertam.

Pla�s pagalms to �ķīra no fabrikas ēkām, kuras ar dzīvojamo namu savienoja tikai sānu spārns, kurā atradās kantora telpas.

Kantorim blakus atradās kase, tai blakus kāda mazāka istaba, uz kuras durvīm bija uzrakstīts �Privātkantoris�. No �ejienes Hugo Eberts izdeva savas pavēles.

Arī tagad fabrikas īpa�nieks atradās �ajā privātkantorī līdz ar savu grāmatvedi Ludvigu �veigu.

Viņi abi bija nogrimu�i svarīgās, nopietnās sarunās. Ka �īs sarunas ir svarīgas, tas bija noprotams no tā, ka tiklab kases, kā arī privātkan-tora durvis bija aizslēgtas.

�Jūs zināt, ka �odien man tā goda diena, kuru es tik ātri nebiju vis gaidījis,� Eberts teica.

�Jā gan, Eberta kungs, arī es biju pārsteigts, kad jūs dabūjāt paziņojumu, ka esat iecelts par komercijas padomnieku.�

�Un jūs priecājaties līdz ar mani?�

�Kādēļ lai es nepriecātos? Vai es jums arvien neesmu bijis uzticams ierēdnis, kas rūpējas par jūsu labumu? Un vai arī man pa�am nav lielāks gods, būt par komercijas padomnieka grāmatvedi?�

Beidzamos vārdus runādams, �veigs tikai ar mokām varēja apslēpt smīnu.

Viņ� zināja, ka tas savu caurcaurēm godkārīgo principālu bija aizskāris visvārīgākajā vietā.

�Protams, protams,� Eberts ātri atbildēja. �Es nekad neaizmirsī�u patiesos laimes vēlējumus, ar kuriem jūs mani �orīt apsveicinājāt.�

�Tie nāca no sirds,� Sveigs atbildēja, izlikdamies ļoti aizkustināts.

Komercijas padomnieks sniedza savam padotajam roku un tad sacīja:

�Jūs man vēl neesat pastāstījis, kā jums veicās vakar vakarā.�

�Jau vairākas reizes es to gribēju darīt, bet jūs pats zināt...�

�Zinu, zinu! Lūdzu, mēģiniet tagad nokavēto panākt.�

�Viss atgadījums izstāstāms nedaudzos vārdos. Kā jums zināms, es katru dienu uzraudzīju Vinteru ģimeni, ievācu ziņas par tās dzīves apstākļiem un tātad arī skaidri zinu, ka tā atrodas vislielākajā trūkumā. Es zināju arī, ka Ernests Vinters vakarrīt atstās savu dzīvokli un ies darbu un maizi meklēt. Lai viņ� ne vienu, ne otru neatrastu, par to es jau jums zināmā veidā gādāju � visiem galdnieku meistariem paziņots, ka tajā gadījumā, ja viņi pieņemtu kādu no mūsu fabrikas atlaistajiem strādniekiem, mēs tiem tūlīt pārtrauktu visus savus pasūtījumus.�

Fabrikants apmierināts pamāja ar galvu.

�Tas bija brangi darīts, �veiga kungs. Kas tālāk notika?�

�Kā jau minēju, Vinters nekur neatrada darbu. Es tam gāju pakaļ uz viņa dzīvokli. Es noskatījos, ka viņ�, nonācis līdz namdurvīm, pārdomāja, vai iet iek�ā, vai nē, un es jau domāju, ka viņ� griezīsies atpakaļ, bet te viņ� iegāja namā. �ovakar es neko nepanāk�u � tā es prātoju pie sevis un gribēju jau doties uz mājām, bet te es atkal redzēju Vinteru no nama iznākam. Plāns man bija gatavs. Jūs atceraties, Eberta kungs, savu rīkojumu, lai es katrā ziņā mēģinu Vinteru ievilināt slazdos un beidzot galīgi pazudināt.�

�Glu�i pareizi, mīļais �veig, un tas jums arī izdevās?�

�Kā jau jums vakar pāris vārdos minēju, man tas zināmā mērā izdevās gan.�

�Un kādā veidā?�

�Es pamanīju, ka Vinters uzrunāja vairākus gājējus, bet ne no viena nedabūja dāvanu. Jau vairākas reizes es gribēju stāties viņam ceļā, bet nogaidīju tik ilgi, kamēr viņ� pavisam izmisa. Tikai tad es izdarīju tā, ka viņ� ar mani sastapās un pazina mani. Es jau iebāzu roku kabatā, gribēdams viņam pasniegt dāvanu, jo man bija viņa �ēl...�

Fabrikants zobgalīgi palūkojās uz �veigu.

�Tātad jums bija �ēl nabaga vīra. Tas ir brangi, �veiga kungs, tas ir brangi,� viņ� savādā balsī sacīja.

Tas �o piezīmi neievēroja un turpināja:

�Patlaban es jau gribēju viņam kaut ko pasniegt, te viņ� pats man sāka lūgties dāvanu. Es viņam pasniedzu desmit mārku gabalu ...�

Fabrikants rādīja izbrīnītu seju.

�Jūs viņam devāt desmit markas � vai jūs esat traks? Tam es nemaz neticu! Kā jūs varējāt viņam tik daudz dot? Jūs jau zināt, ka viņ� ir taupīgs cilvēks un ar �o naudu būtu izticis vairāk nekā nedēļu.�

Sveigs smīnēja.

�Atļaujiet man izstāstīt visu līdz galam. Patlaban es gribēju viņam naudu pasniegt, kad viņ� man to izrāva no rokām.Es liku viņu apcietināt un, nu tam būs jādod atbilde par laupī�anu.�

Pēc �iem vārdiem abi godavīri zīmīgi saskatījās � viņi bija sapratu�ies.

�Nav nemaz ticams, cik dziļi tāds cilvēks var grimt!� Eberts sa�utis izsaucās.

�Principāla kungs, kad es iedomājos, cik labi viņam bija jūsu fabrikā un kā viņ� ar savu palaidnību izpostīja savu dzīvi un grima arvien dziļāk, kamēr beidzot palika par laupītāju ...�

�Jā, esmu viņam palīdzējis, cik vien varēdams, bet noziedzniekam nav vairs līdzams,� Eberts liekuļoja.

�Viņ� neizbēgs pelnītam sodam.�

�Tas arī nedrīkst notikt. Piecus gadus cietumā viņ� dabūs notupēt.�

Pēc �iem vārdiem komercijas padomnieks savam apak�niekam �uksto�ā balsī kaut ko pasacīja.

Grāmatvedis aizgāja.

Viņ� devās pie Emmas Vinteres. Kādi panākumi viņam bija, to lasītājs jau zina.

Kad �veigs bija aizgājis, Hugo Eberts sāka lieliem soļiem staigāt pa istabu.

Viņ� paskatījās uz sienas pulksteni.

�Pulkstenis jau se�i,� viņ� murmināja, �nu man jāsāk ģērbties, drīz ieradīsies viesi, un domāju, ka to būs diezgan daudz, kuri man gribēs novēlēt laimes jaunajā amatā.�

Tā runādams, jaunizceptais komercijas padomnieks izgāza krūtis un rotaļājās ar resno zelta pulksteņķēdi, pie tam viņ� it kā glu�i nejau�i ieskatījās lielajā spogulī.

�Kāda skāde, priek� komercijas padomnieka es esmu drusku par tievu, man vajadzētu būt resnākam, tas izskatītos labāk. Visi citi mani draugi ir labi drukni kungi. Bet nē,� viņ� piepe�i izsaucās, �labāk lai tā paliek. Ja nemaldos, tad vēl nesen lasīju kādā grāmatā, ka druknums nemaz neizskatoties glīti, labāk, ja cilvēks esot tievāks, un kā komercijas padomniekam man jāzina, kas izskatās glīti un kas ne.�

Pēc �ī monologa, kur� liecināja nevien par pārspīlētu ākstību, bet gandrīz par plānprātību, jaunais komercijas padomnieks atstāja savu privātkantori, kura durvis viņ� aizslēdza. Tāpat viņ� aizslēdza arī kases durvis.

Uz privātkantori varēja aiziet pa garu koridoru taisni no dzīvojamā nama.

�o ceļu viņ� tagad neizlietoja, bet gāja caur veikala kantori.

Kantorī viņ� �odien iegaja pirmo reizi.

Viņam ienākot, visi kantorī atrodo�ies ierēdņi pietrūkās kājās un vienā balsī sauca:

�Labvakar, komercijas padomnieka kungs!�

�ādu sveicienu Hugo Eberts �odien dzirdēja pirmo reizi, un viņ� bija par to ļoti lepns.

Savā neaprobe�otajā uzpūtībā Eberts domāja, ka komercijas padomnieka gods tam vairs neļauj saņemt savu apak�nieku sveicienu. Viņ� tikai drusku pamāja ar galvu un ar nicinā�anu noskatījās uz saviem kantora ierēdņiem, tad viņ� izgāja pa durvīm, rādīdams tik svarīgu seju, it kā tam nāktos spriest par visas Eiropas likteni.

Bija pagājusi stunda.

Komercijas padomnieka Hugo Eberta istabās jau bija ieradu�ies daudz lūgtu, kā arī nelūgtu viesu, kuri gribēja mieloties pie jaunieceltā komercijas padomnieka galda, uz kura arvien mēdza atrasties visgardākie ēdieni, un apsveikt viņu ar jauno titulu.

Zālē bija dzirdama dūk�ana un �ukstē�ana.

Visi sapulcēju�ies nerunāja ne par ko citu, kā vienīgi par bagātā fabrikanta paaugstinā�anu, it kā tas būtu diezin kāds svarīgs, vēsturisks notikums.

Tā kā fabrikants pats nebija precējies un tam arī nebija neviena cita cilvēka, kas saņemtu viesus, tad �ajā ziņā viņam izpalīdzēja viņa brālis, policijas komisārs Kārlis Eberts.

Komisārs it labi pazina savu brāli un zināja, ka tam trūkst smalkjūtības, lai varētu saviem viesiem parādīt pienācīgu cieņu.

Tagad Kārlis Eberts vairs nebūt nebija nopietnais, stingrais komisārs, bet laipns, piemīlīgs cilvēks, kāds viņ� arī patiesībā arvien bija ārpus sava dienesta.

Viesi viņam jau bija vai desmit reizes vaicāju�i, kur tad komercijas padomnieka kungs paliekot, un komisārs bija atbildējis, ka to laikam gan aizkavējot svarīgas veikala darī�anas, no kurām viņ� pat savā goda dienā nevarot atkratīties.

Nabaga brālis!

Kārlis Eberts pats sajuta, cik smieklīgi �ie vārdi izklausījās, un ar pūlēm apslēpa zobgalīgu smīnu.

Viņ� zināja ļoti labi, ka brālis tagad stāv spoguļa priek�ā un nopietni pārdomā, kā tādam komercijas padomniekam jāizskatās, un cik grezni jāģērbjas.

Atkal kāds viesis pienāca pie Kārļa Eberta un vaicāja:

�Uz jūsu pleciem uzkrauta �o svētku rīko�ana. �ēl, ka mums vēl arvien nav iespējams apsveikt jūsu brāli.�

Un policijas komisārs atkal aizbildinājās, ka steidzamas veikala darī�anas aizkavējot viņa brāli izpildīt savus pienākumus pret viesiem.

Viesis mierīgi noklausījās �ādu aizbildinā�anos, tomēr nevarēja nociesties, komisāram draudzīgi nepametis ar galvu, it kā gribēdams teikt:

�Saprotu, mēs abi viņu labi pazīstam.�

�Mīļais komisāra kungs,� piepe�i atskanēja salda balss, �vai es drīz varē�u apsveicināt komercijas padomnieka kungu?�

Pār komisāra seju pārlaidās it kā tum�s mākonis � vaicātāja bija kāda baletdejotāja, kuras slava nebija nekāda teicamā.

Kārlis Eberts tikai ar mokām savaldījās neievaicājies, ko tad viņa �eit �ovakar meklē?

Viņ� tikai no�ēlodams paraustīja plecus un sacīja:

�Atvainojiet, kungi, ie�u pats paskatīties, ko mans brālis dara.�

�Un es uzņem�os namamātes pienākumus,� baletdejotāja pārgalvīgi izsaucās.

Nepievērsdama uzmanību vecāko viesu un dāmu pārmeto�ajiem skatieniem, viņa it veikli izpildīja �o lomu un drīzā laikā ap viņu bija sapulcējies vesels bars jaunu bramaņu, kurus tā valdzināja ar savu skaistumu.

�ī dejotāja Ella patie�ām bija skaista meitene; acis tai kvēloja kā divas uguns dzirksteles, un viņas kustības bija veiklas, un tā pilnā mērā mācēja izrādīt savu kairino�o skaistumu.

Pa to laiku Kārlis Eberts gāja uzmeklēt savu brāli, kuru viņ�, kā jau bija domājis, atrada, stāvot spoguļa priek�ā.

�Tu jau izskaties diezgan labi, nāc jel, viesi tevi gaida,� viņ� saīdzis sacīja uz Hugo.

Komercijas padomnieks stīvi pagriezās pret viņu un lepnā balsī atbildēja:

�Tu sapratīsi, ka, ievērojot manu stāvokli sabiedrībā, man jāizturas drusku cienīgāk.�

�Un kā tad?�

�Nu, vispirms man jāliek viesiem kādu brītiņu uz mani gaidīt,� fabrikants lepnā balsī atbildēja.

Kārlis palūkojās uz viņu platām acīm.

�Man vaļsirdīgi jāatzīstas, brāli, ka es to nesaprotu.�

Komercijas padomnieks tikai līdzcietīgi paraustīja plecus.

�Ticu gan, ka tu �ādas lietas nesaproti, un tev jau arī nevajag visu to zināt, kas pieder pie labām manierēm,� tu jau neesi komercijas padomnieks.�

Kārlis ar mokām nocietās nepasmīnējis. Brāļa uzpūtība, par ko viņ� senāk bija dusmojies, tagad viņu uzjautrināja.

�Neķildosimies par to! Katrā ziņā tu esi saviem viesiem licis jau diezgan ilgi gaidīt, un tagad es laikam varē�u viņiem paziņot, ka tu drīzumā ieradīsies.�

�Jā, dari to, mīļais Kārli! Bet no Dieva puses nesaki tikai: �mans brālis drīz nāks,� tas izklausās par daudz prasti, saki: �komercijas padomnieka kungs drīz ieradīsies.�

Komisāram �āda saruna beidzot apriebās, un tas aizgāja, brālim vēlreiz piekodinājis ilgi nekavēties.

Bet komercijas padomnieks nopūtās:

�Mans brālis nu gan laikam nekad nepiesavināsies smalkas manieres, es vairs nevarē�u ar viņu satikties.�

Tikko viņ� bija �os vārdus izrunājis, pie durvīm klaudzināja; ienāca grāmatvedis �veigs.

�A, mīļais �veig, ko jūs man pateiksiet?�

�Es patlaban nāku no Vintera kundzes.�

�Nu, ko jūs izdarījāt?�

�veigs paraustīja plecus.

�Taisnību sakot, neko daudz.�

�Nu, pastāstiet man!�

�Vintera kundze mani sākumā uzņēma ļoti vēsi, bet pamazām es ar viņu iedraudzējos, un vēlāk mēs sarunājāmies īsti draudzīgi.�

�Un par ko tad?�

�Viņa man stāstīja par savu postu un nelaimēm, un, kad viņa beidzot man pateica, ka viņas meitiņa atrodoties slimnīcā, tad es viņai iztēloju, kādas mokas nabaga bērnam tur jāizcie�, un tas viņai tā ķērās pie sirds, ka viņa beidzot paģība. Kad viņa pamodās, es, protams, turpināju to pa�u valodu, un beidzot viņa mani lūdza, lai es dodot viņai padomu un palīdzot.�

�Nu, un jūs viņai arī nebūsiet savu palīdzību liedzis?�

�Protams, ka ne, komercijas padomnieka kungs. Es viņai iztēloju, kāda grezna dzīve tai būtu kā bagāta vīra mīļākajai, bet te viņa mani pārtrauca, teikdama, lai es viņu labāk atstājot mierā.�

�Un tad jūs aizgājāt?�

�Tūlīt gan ne. Es visādi raudzīju viņu pierunāt, bet beidzot pārliecinājos, ka �ovakar vairs neko nesasnieg�u, un gāju projām, apņemdamies viņu labi drīz atkal apciemot.�

�Hm, nezinu, vai jūs to darīsiet.�

�Un kādēļ ne, komercijas padomnieka kungs?�

�Vinteriene nebūt nepelna, lai viņai palīdzu.�

Grāmatvedis rādīja izbrīnīju�os seju.

�Vai atļauts vaicāt, principāla kungs, kādēļ jūs savu prātu tik piepe�i esat grozījis?�

�Nevaru ticēt, ka tā sieviete vēl varētu būt skaista.�

�0, komercijas padomnieka kungs, varu jums apgalvot, ka viņa ir vēl skaistāka, nekā senāk.�

�Nevar būt!�

�Un tomēr tā ir.�

�Neraugoties uz raizēm un trūkumu?�

�Arī man tas izliekas dīvaini, tomēr tā ir, kā es teicu. Emma Vintere ir skaistāka, nekā senāk. Es viņu labi aplūkoju un it īpa�i pa to laiku, kamēr viņa bija paģībusi...�

�Bet kādēļ lai es dzenos taisni pēc �īs sievietes, ja man jau ir diezgan izdevības...�

�A, komercijas padomnieka kungs, jūs laikam gan domājat skaisto baletdejotāju...�

Eberts pārsteigts paskatījās uz viņu.

�Kā jūs nācāt uz tādām domām?�

�Skaistā Ella jau atrodas viesību zālē.�

�Tad viņa tomēr atnākusi. Nu, sakiet jel man, �veiga kungs, Vinteriene nav ne tuvu salīdzināma ar skaisto dejotāju?�

�Es nu gan tā nedomāju.�

Un grāmatvedis tagad nabaga sievu sāka tā slavēt, ka komercijas padomnieks muti vien atplēta klausīdamies.

�Ja jau tāda tā lieta, tad apciemojiet viņu atkal labi drīz,� viņ� beidzot izsaucās.

�Es darī�u, cik spēdams, komercijas padomnieka kungs.�

Grāmatvedis paklanījās un gribēja istabu atstāt.

�Mēs jau viesībās redzēsimies.�

�Ja jūs laipni atļausiet...�

�Lūdzu, palieciet vēl kādu brītiņu �e, man ar jums vēl kaut kas pārrunājams.�

Fabrikants vairākas reizes pārgāja pār istabu, tad dziļi ievilka elpu, it kā viņam nāktos grūti runāt.

�Kā mums ir ar to Millera un biedra banku?�

�Jūs domājat to vekseļa lietu?�

�Jā, to es domāju. Vai vekselis jau pagarināts?�

�Vēl ne, komercijas padomnieka kungs.�

Eberts satrūkās.

�Vēl ne, jūs sakāt! Domāju, ka paziņojums jau pienācis.�

Grāmatvedis paraustīja plecus.

�Atļaujiet man, lūdzu, piebilst, ka �eit ir darī�ana ar trīsdesmit tūksto�iem.�

�Ko jūs ar to gribat teikt?�

�Es gribu teikt, ka Milleram un biedram nenāksies vis tik viegli apņemties pagarināt vekseli par tik lielu summu.�

Komercijas padomnieks atkāpās soli atpakaļ un apspiestā balsī sacīja:

�Jūs ta�u negribat ar to teikt, ka...�

�Ka viņi vekseli vairs nepagarinās. Nē, to nē, bet mums nav jābrīnās, ka viņi tik drīz neatbild.�

Eberts paskatījās pulkstenī.

�Ātrvilciens pienācis jau pirms stundas, tātad vēstule varētu būt klāt.

Kad pienāk nāko�ais ātrvilciens?�

�Rīt agri, komercijas padomnieka kungs.�

Eberts smagi nopūtās.

�Tad man tik ilgi jāpavada moco�ā neziņā! Apdomājiet, �veiga kungs, tas būtu tāds sitiens, kādu es gandrīz nespētu pārciest.�

�Jūs varat apmierināties, komercijas padomnieka kungs, �is sitiens jūs netrāpīs, un, kad rīt pienāks atbilde, tad ceru, ka tā būs laba.�

�Cerēsim to. Līdz kuram laikam jūs lūdzāt atbildēt?�

�Es lūdzu, lai mums atbild tūlīt, visvēlākais �ovakar, un ja ne citādi, tad pa telegrāfu.�

Komercijas padomnieks uzelpoja vieglāk.

�Tad varbūt mēs vēl �ovakar dabūsim telegrammu.�

Grāmatvedis pamāja ar galvu.

Tad viņ� atvadījās, apsolīdamies, cik drīz vien iespējams, ierasties uz viesībām.

Viesi jau bija līdz apnikumam nogaidīju�ies, kad beidzot sulainis atvēra durvis un skaļā balsī sauca:

�Komercijas padomnieks Hugo Eberta kungs!�

Tūlīt arī Hugo Eberts, krūtis izgāzis lepni kā gailis, pārkāpa pār slieksni. Viņ� izturējās gandrīz tāpat kā savā kantorī ieiedams un diezgan stīvi paklanījās pret viesiem.

Nepagāja ilgs laiks, kad viņ� jau bija ieslēgts viesu lokā, jo visi spiedās klāt, gribēdami izteikt savus laimes vēlējumus.

Komercijas padomnieks tagad jutās glu�i kā ķēniņ�. Beidzot arī brālis pienāca viņam klāt un nopietni sacīja:

�Novēlu tev no sirds laimes, mīļais brāli. Priecājos par tavu pagodinājumu un priecā�os vēl vairāk, ja tu izrādīsies �ī goda cienīgs.�

Beidzamos vārdus viņ� izrunāja tik klusā balsī, ka tos dzirdēja tikai Hugo viens pats.

Tas tikai nicino�i paraustīja plecus un sarauca degunu, izrādīdams, ka �āds laimes vēlējums tam nav pa prātam.

Savu brāli vairs tālāk neievērodams, viņ� iejuka viesu barā, ar vienu otru jautri sarunādamies.

Kad laimes vēlējumu ceremonija bija nobeigta, sāka spēlēt mūzika, pie kuras skaņām visi nosēdās pie galda. Tagad no jauna apstiprinājās Eberta kā slavena mielastu rīkotāja slava.

Komercijas padomnieks uzpūtās kā pāvs. Viņam nenāca ne prātā, ka klāteso�ie viesi par viņu tikai smējās un ka lielākā daļa no tiem bija ieradu�ies gardo ēdienu dēļ.

Labu brīdi mieloju�ies, nama saimnieks un viesi sāka uzdzert viens otram augstas laimes.

Stiprais vīns viesus drīzā laikā padarīja pārmērīgi jautrus, bet visjautrākais bija Hugo Eberts. Vaigi tam bija pietvīku�i, un tas spulgojo�ām acīm lūkojās uz savu kaimiņieni, un �ī kaimiņiene nebija neviena cita, kā baletdejotāja Ella, kura ar visiem atļautajiem un neatļautajiem koķetē�anas līdzekļiem to raudzīja ievilināt savos tīklos.

Un Hugo Eberts nebija tas cilvēks, kas �ādai kairinā�anai būtu spējis ilgi pretoties.

Piepe�i Ella ķēra sev ar roku pie pieres un klusu izsaucās:

�Ak Dievs, kas man noticis?�

Citi viesi domāja, ka Ellai kļuvis nelabi.

�Gaisu, gaisu!� viņa �ukstēja.

�Vai jums �eit par karstu, cienījamā jaunkundz?� komercijas padomnieks noba�ījies vaicāja.

Ella pamāja ar galvu.

��eit ir gan ļoti karsti,� kāds viesis iebilda; tas bija nopratis komercijas padomnieka nolūkus un gribēja tam palīdzēt tikt pie mērķa. �Jums vajadzētu pastaigāties pa dārzu.�

��ādā aukstā laikā?� kāda jauna dāma pārgudri ievaicājās. Arī tā bija nomanījusi, ka komercijas padomnieks piegrie� visu vērību dejotājai, uz kuru viņa tādēļ bija briesmīgi skaudīga.

�Bet lūdzu, cienīgā, jaukāku laiku kā �ovakar nemaz nevar vēlēties,� kungs viņai atbildēja.

Un, pret komercijas padomnieku pagriezies, viņ� turpināja:

�Nekavējieties jel ilgāk, komercijas padomnieka kungs, jums jāgādā par to, lai mūsu skaistā Ella jūsu namā nesaslimst.�

Eberts tikai tagad saprata sava drauga domas.

�Es nelaimīgais, kā gan man tas ātrāk neienāca prātā! Nāciet, cienīgā jaunkundz, un atļaujiet man jūs pavadīt. Domāju, ka pastaigā�anās svaigā gaisā jūs drīz izārstēs.�

�Jums taisnība,� dejotāja atbildēja, �es ar lielāko pateicību pieņemu jūsu uzaicinājumu, bet...�

Viņa ba�īgi paskatījās uz citiem viesiem.

�Varbūt, ka �eit ir vēl citas dāmas, kuras arī vēlētos pastaigāties svaigā gaisā?�

Viņa to izrunāja it kā nokaunējusies, lai gan �āda kaunē�anās ar viņas izturē�anos nebūt nesaskanēja.

Da�as dāmas arī tūlīt gatavojās paklausīt �im uzaicinājumam, kas nebūt nebija nopietni domāts. Bet Eberta labais draugs mācēja viņas no tā atturēt. Viņ� tām apsolīja pastāstīt jaunas kairino�as vēstis � un tas līdzēja.

Kā uz pavēli visas dāmas atkal apsēdās un ziņkārīgi gaidīja, ko nu dabūs dzirdēt, jo viņām tā vien bija licies, ka tas pastāstīs kaut ko par skaisto Ellu, ko Eberts patlaban izveda no zāles.

Bet nabadzītes pievīlās!

Viņ� tām pastāstīja jau sen nodrāztas valodas par da�ādiem skandāliem tā sauktajās labākajās aprindās.

Tagad pavadīsim komercijas padomnieku un viņa skaisto biedreni, kuri pastaigājās pa dārzu.

Skaistā Ella viņam patlaban kaut ko ie�ukstēja ausī, un bramanis tagad jutās kā septītajās debesīs.

�Tātad jūs mani mīlat, mana dārgā Ella?� viņ� drebo�ā balsī vaicāja.

�Jūs vēl vaicājat, komercijas padomnieka kungs!�

�Ai, cik dzestri tas skan! Nesauciet jel mani �ajā vārdā, mana dārgā Ella.�

Dejotāja �ķelmīgi pasmaidīja.

�Jūs negribat, ka es jūs saucu par komercijas padomnieku; bet man pirmīt likās, ka jums �is nosaukums visai labi patīk.�

�Ļau�u priek�ā jā; bet jūs, skaistā Ella, vai labāk sakot tu, saldā mīļākā, mani citādi nedrīksti saukt, kā �mans Hugo�.�

�Nu tad, mans Hugo,� viņa dvesa, galvu tam pie krūtīm piespiezdama.

�Saki man vēlreiz, mana mīļotā, ka tu mani mīli.�

�Kā tu vēl vari par to �aubīties, mans Hugo? Vai manas lūpas jau sen tev nav to sludināju�as?�

�Un ja nu �īs lūpas nerunā taisnību?�

�Tad manas acis tev to būs teiku�as!� viņa kaislīgi izsaucās.

�Jā, tev taisnība, skaistais bērns, tavas acis nevar melot, tās runā tādu valodu, kura ...�

Viņ� piepe�i aprāva teikumu, nevarēdams atrast vārdus, kā to dzejiski nobeigt.

Viņi abi vairs nerunāja skaļā balsī, bet tikai �ukstēja, un pa starpām bija dzirdams tāds savāds troksnis, �maukstinā�ana, kuru mums gan smalkāk nevajadzēs aprakstīt.

Kaisli un strauji komercijas padomnieks spieda pie krūtīm skaisto mei�u, tā ka viņa nepaguva gandrīz ne elpu atņemt.

�Ne tik strauji, mīļais,� viņa �ķelmīgi sacīja.

Bet �ie vārdi tikai jo vairāk uzpūta viņa mīlestības uguni.

�Ella, tu esi mana!� viņ� jūsmīgi izsaucās.

�Vēl ne,� viņa savādā balsī atbildēja.

�Tomēr, Ella, es no tevis neatstā�os...�

�Vai tad tu mani patiesi tā mīli?�

�Tu vēl to vaicā, Ella? Vai tev to nesaka mani skūpsti?�

Dejotāja tikai nopūtās.

�Kas tev kait, skaistais bērns? Vai tev kaut kas trūkst?�

�Ai, mīļotais, man trūkst tik daudz...�

�Nu tad runā, es izpildī�u katru tavu vēlē�anos.�

�Hugo, Hugo, ja tā būtu taisnība!� Ella izsaucās un raudzīja no viņa rokām atsvabināties.

Eberts apmulsa.

�Kas tev noticis, Ella? Ko tu domāji teikdama: ja tā būtu taisnība!�

�Ka tu nemīli nevienu citu.�

�Bet, mīļotā, kā tu vari tā domāt?�

�Es mirstu aiz izmisuma!�

�Mīļotā, tev būs vēl ilgi dzīvot � pie maniem sāniem!�

�Ai, Hugo,� tam es nevaru ticēt!�

�Un kādēļ tad ne? Vai tu mani turi par tik nepastāvīgu?�

�Jūs, vīrie�i, visi tādi esat!�

�Bet es, mīļotā, neesmu tāds � es mīlu tikai vienu ...�

�Un kas �ī viena tāda ir?�

�Tu, mana debe�ķīgā Ella!�

�Pierādi man to.�

�Bet, mīļais bērns, kā lai es tev to pierādu?�

�Caur savu mīlestību.�

�Bet, Ella, vai tad es tev jau to neesmu pierādījis?�

�Nē jel, īstai mīlestībai vajag pierādīties darbos.�

Viņu saruna tagad ņēma citu virzienu � komercijas padomnieka kaislība drusku atdzisa, lai gan tā vēl arvien bija diezgan liela.

�Es tevi patie�ām nesaprotu, Ella, kā lai es tev pierādu savu mīlestību darbos? Kad es, palikdams tev uzticīgs un katru tavu vēlē�anos izpildīdams...�

�Nu tad labi, izpildi man �ovakar kādu vēlē�anos ...�

�Tūksto� vēlē�anās, mīļā Ella!�

�O, es esmu mierā ar vienu, kura gan maksās da�us tūksto�us.�

Mēness, kur� līdz �im gai�i spīdēja, bija tik laipns, ka aizslēpās aiz mākoņiem; viņ� laikam gan negribēja, lai Ella redzētu, ka komercijas padomnieka seja kļuva daudz garāka.

Hugo Eberts bija iemīlējies līdz ausīm, bet nevis tikai kop� �īsdienas vai vakardienas, bet jau daudzus gadus, un savai mīlestībai viņ� jau bija nesis da�u labu naudas upuri. Bet Ellas vēlē�anās viņu tagad tomēr padarīja drusku stomīgu.

Viņas vēlē�anās izpildī�ana maksā�ot tūksto�us!

�ī vēsts viņu pārsteidza.

Ellai nepalika apslēpts, kādu iespaidu viņas vārdi bija uz fabrikantu atstāju�i. Viņa tam piepe�i apķērās ap kaklu un to skūpstīja, tad viņa piespieda galvu tam pie vaiga un pieglaudās viņam tik cie�i, ka tas varēja dzirdēt viņas sirdspukstus.

�Hugo, mīļais Hugo, kādēļ tu man neatbildi?�

Fabrikants jau atkal pilnīgi atradās kaislības varā, kas tam laupīja apdomu, un drebo�ā balsī atbildēja:

�Saki, Ella, ko tu vēlies?�

�Saki man vispirms, vai tu manu vēlē�anos izpildīsi?�

�Kā lai to saku, kamēr nezinu, ko tu vēlies.�

�Tu to negribi izpildīt!� viņa izsaucās, tam vēl cie�āk pieglauzdamās.

�Bet Ella!�

Viņa piepe�i to palaida vaļā un dusmodamās sacīja:

�Ai, Hugo, tu mani nemīli!�

Viņa gribēja iet projām.

�Mīļā Ella, vai tu dusmojies uz mani?�

Viņa tam stiepa pretim savas rokas un ieņēma tādu stāvokli, ka fabrikants vairs nevarēja valdīties; kā traks viņ� piesteidzās tai klāt un sauca:

�Ella, ne par ko nelaidī�u tevi projām!�

�Bet tu mani nemīli!� viņa atkārtoja.

�Vai tu vēl arvien par to �aubies! Saki man, ko tu vēlies, un es tev nolik�u pie kājām vai visas pasaules dārgumus.�

�Tik daudz es nebūt nevēlos; manu vēlē�anos izpildīt miljonāram ir nieka lieta.�

�Saki, ko tu vēlies, es tev to dāvinā�u.�

�Dimanta rotu, kuru es jau sen esmu kārojusi un ar kuru es gribētu �ovakar izgreznoties.�

��ovakar � �ajās viesībās?�

�Nē, mīļais, es jau dimanta rotu liku aizsūtīt uz savu dzīvokli, teikdama, ka gribu to parādīt da�ām draudzenēm.�

�Un to rotu tu labprāt vēlētos?�

�Jā, mīļotais.�

�Labi, nāko�ajās dienās es to nopirk�u.�

�Nē, nē, Hugo, nevis nāko�ajās dienās; vēl �odien es to gribu dabūt, vēl �odien es gribu aizsūtīt zeltkalim naudu, jo zini, �odien ir mana dzim�anas diena, un tādēļ es �o rotu uzlūko�u kā dzim�anas dienas dāvanu no tevis, mīļais Hugo.�

Ella runāja tik kaislīgā balsī un lūkojās uz fabrikantu tik kairino�i, ka tas par citu neko vairāk nedomāja, kā tikai par viņu un viņas mīlestību, ko tas apņēmās sev katrā ziņā iegūt.

�Nu tad rota jau �ovakar tev piederēs,� viņ� pēc maza brītiņa atbildēja.

�Paldies, tūksto�reiz paldies, mīļais, caur to tu man sagādāsi lielu prieku!�

�Nerunā vairs par to, Ella! Tagad nāc man līdzi zālē, pavadīsim tur vēl da�us priecīgus brī�us.�

�Jā, to mēs darīsim, kad tu man būsi rotu nopircis.�

Komercijas padomnieks brīnīdamies uz viņu paskatījās.

�Ja esmu tevi pareizi sapratis, tad tu vēl �ovakar esi nodomājusi iet pie zeltkaļa?�

�Ar tavu atļauju es aizbrauk�u pie viņa tavos ratos.�

�Bet Ella, rīt jau arī to var izdarīt!�

�Nē, vēl �odien rotai vajag man piederēt, un tādēļ es arī tevi lūdzu,� Ella stūrgalvīgi atbildēja.

�Nu labi, lai tā notiek. Cik rota maksā?�

�Piecus tūksto�us mārku.�

Lai gan fabrikants bija visai iekairināts, tad tomēr viņ� satrūkās, dzirdēdams �ādu cenu.

�Pieci tūksto�i mārku � es to uzskatu drusku par dārgu.�

�Par dārgu priek� manis, mīļotais?�

�Nē, nevis priek� tevis! Bet vai rota arī ir tik daudz vērta?� �Es zinu ļoti labi par to spriest, un tu vari uz mani paļauties.� �Bet man mājās nebūs tik daudz skaidras naudas.� Dejotāja skaļi iesmējās.

�Ej nu ej, tu jau jokojies! Miljonāram un komercijas padomniekam nebūs mājās pieci tūksto�i mārku.�

�Bet, mīļā Ella, uzgaidi jel līdz rītam vai parītam � lieta jau nav tik steidzama, gan jau tu rotu dabūsi.�

Bet Ella atkal bija piespiedusi galvu viņam pie vaiga un atbildēja:

�Uz to es neielaidī�os � dod man naudu, tu man to apsolīji.�

Komercijas padomnieks vēl brītiņu raudzīja viņu pierunāt, bet, tā kā viņa neatlaidās, tad viņam cits nekas neatlika, kā beidzot izpildīt stūrgalvīgās dejotājas gribu.

Viņi abi vēl brītiņu pastaigājās pa dārzu, apsēdās lapenē, �ukstēdami saldus mīlestības vārdus, un tad iegāja atpakaļ namā.

�Izskatītos ērmoti, ja es tev zālē kaut ko dotu, un tik daudz naudas man nav klāt,� komercijas padomnieks sacīja.

�Ej un atnes, es �eit gaidī�u.�

�ajā acumirklī pa trepēm lejā kāpa grāmatvedis.

�Labi, ka jūs nākat, mīļais �veig, atnesiet man labi ātri piecus tūksto�us mārku.�

Grāmatvedis brīnīdamies skatījās uz savu principālu.

�Piecus tūksto�us mārku?�

�Nu jā, ko jūs brīnāties?�

�veigs piegāja viņam klāt un pieliecās tam pie auss.

Ella, kura stāvēja drusku atstatus, to nemanīja vai arī negribēja manīt. Viņa it vērīgi aplūkoja bildes, kas bija uzlīmētas uz priek�nama sienām.

�Kas ir?� Eberts klusu vaicāja.

�Principāla kungs, kur lai ņemu piecus tūksto�us mārku � kasē atrodas tikai trīs tūksto�i.�

Eberts nobāla un tāpat klusu atbildēja:

�Nu tad atnesiet man tos pa�us; atstājiet tikai da�us simtus, ar tiem mēs rīt iztiksim.�

Grāmatvedis nopūzdamies aizgāja un pēc maza brī�a atnāca ar naudu atpakaļ un to nodeva savam principālam.

Kad �veigs bija aizgājis, Eberts sacīja Ellai:

�Diem�ēl �ovakar man mājās ir tikai puse no vajadzīgās naudas. Iztiec ar to, rīt tu dabūsi pārējo.�

Deguntiņu saraukdama, Ella viņu nobu�oja.

�Kādēļ tu man �odien nedod visu?�

�Tev gan vajadzēs paciesties līdz rītam, mīļais bērns. Man rīt vairāki vekseļi maksājami, un es nevaru palikt glu�i tuk�ā.�

�Miljonārs, ha-ha-ha!�

�Jā, arī miljonāram var kādu reizi naudas aptrūkt.�

�To es neticu. Bet �odien man pietiks, rīt tu man atnesīsi pārējo.�

�Protams, mīļā Ella, un tagad dod man ātri vienu bu�iņu.�

Lai gan priek�namā nebija neviena cilvēka, tad tomēr dejotāja neizpildīja viņa vēlē�anos.

Skaļi iesmiedamās, viņa tam pagrieza muguru un steidzās pa trepēm aug�ā, tā ka viņ� tai tikko varēja tikt līdzi.

Da�as minūtes vēlāk viņi iegāja zālē, kur viesi ziņkārīgi uz tiem noskatījās.

�Nu, mīļā Ella, kā jums klājas?� kāda kundze ievaicājās.

Ella atbildēja, ka svaigais gaiss viņu esot atspirdzinājis.

Drīz pēc tam mielastu beidza; jautras mūzikas skaņas aicināja viesus uz dejo�anu. Protams, ka pa�am namatēvam vajadzēja dejo�anu atklāt, bet tas apmulsis lūkojās apkārt � viņam nebija partneres.

Protams, dāmu jau netrūka, bet viņ� lūkojās pēc skaistās Ellas, kura tam vēl nesen bija teikusi, ka viņu mīlot, un tagad nebija nekur atrodama. Kur gan viņa bija palikusi?

Eberts gandrīz izmisa, kad bija izmeklējies pa visām istabām, bet Ellu nekur neatrada.

Mati � vai, labāk sakot, matu ku�ķis, kas tam vēl bija atlicis no zaļi pavadītās jaunības, viņam vai stāvus cēlās, redzot, ka viesi zobojo�i uz viņu lūkojās un savā starpā sa�ukstējās.

�Hugo, tu padari sevi smieklīgu,� viņ� piepe�i dzirdēja savu brāli klusā balsī sakām. �Ko tu īsteni meklē?�

�Tu jau gan to vari iedomāties.�

�Ta�u ne baletdejotāju?�

�Ko tad citu? Protams, ka es meklēju skaisto Ellu.�

�Nu tad vienkār�i dejo ar kādu citu.�

�Nē, pie maniem sāniem tikai Ellai vieta,� komercijas padomnieks stūrgalvīgi tiepās. �Lai viesi vēl uzgaida, kamēr es viņu atradī�u.�

�Bet, brāli, esi jel prātīgs!�

Komercijas padomnieks līdzcietīgi pasmaidīja.

�Tu nespēj sajēgt, ko īsti runā. Vīrs, kas ieņem tādu stāvokli, kā es, arvien ir prātīgs.�

To teikdams, viņ� ātriem soļiem aizsteidzās projām meklēt Ellu. Policijas komisārs viņam drūmi noskatījās pakaļ, bet piepe�i viņa seja noskaidrojās, un tas �ukstēja:

�Tā varbūt ir labāk, �īs dejotājas tīklos viņ� varbūt aizmirsīs ...�

Sājā acumirklī tam pienāca klāt kāds vecīgāks kungs un sāka ar viņu sarunāties.

Pa to laiku Hugo Eberts izstaigāja visas istabas, meklēdams savu skaisto Ellu un nelikdamies ne zinis par viesiem, kas ar nepacietību gaidīja, kamēr namatēvs atklās balli.

Piepe�i viņ� garderobē sadzirdēja �abē�anu; viņ� atvēra durvis, un patiesi � tajā atradās ilgi meklētā.

�Ella � tu �eit?� viņ� izsaucās.

Dejotāja jau bija pilnīgi apģērbusies un patlaban jau vilka cimdus rokās.

�Ella, ko tu dari?� viņ� drebo�ā balsī atkārtoja.

Baletdejotāja pārmeto�i uz viņu paskatījās.

�Tik draudzīga uzruna, komercijas padomnieka kungs, �eit nav vietā.�

Eberts glu�i apmulsa, to dzirdēdams.

�Kādēļ tu piepe�i esi tā pārvērtusies?�

�Apdomājiet jel, ka kāds var noklausīties mūsu sarunu.�

�0, par to mums nemaz nav jābaidās,� Eberts iesaucās. �Es aizbultē�u durvis!�

�Kas par iedomām, komercijas padomnieka kungs!�

�Bet vai tās nav jaukas iedomas?�

�Jūs redzat, ka esmu uzvilkusi mēteli; no tā jūs sapratīsiet, ka esmu nodomājusi doties projām.�

�Hm, to es redzu gan. Bet uz kurieni?�

�Uz teātri.�

Komercijas padomnieks stīvi lūkojās uz stūrgalvīgo mei�u.

�Ko tas nozīmē? Es jūs nesaprotu.�

�Es patlaban atcerējos, ka man �ovakar beidzamajā skatā jābūt uz skatuves,� daudz netrūka, ka būtu to aizmirsusi.�

�Vai tad tev vajag ...�

Ella dusmīgi uz viņu paskatījās.

�Vai tad jums patiesi jāuzstājas teātrī?� viņ� pārlaboja iesākto teikumu.

�Protams, mans kungs, pienākums jāizpilda.�

�Nu tad brauciet arī. Vai likāt jau iejūgt?�

�Jā, jūsu ratus.�

�Kad es jūs atkal redzē�u?� Eberts vaicāja.

�Nāko�ajās dienās, mans kungs, kad bū�u no jums dabūjusi trūksto�o naudu.�

Komercijas padomnieks atplēta muti.

�Kad bū�u dabūjusi trūksto�o naudu!� viņa bija teiku�i.

Tagad viņ� sāka apjēgt viņas mīlestību, kas bija tikai par smagu naudu pērkama.

Ella nojauta viņa domas; tā paskatījās uz viņu ar savām spulgojo�ajām acīm, un tas atkal atradās viņas varā.

�Ella, mīļā Ella, tā nevar būt tava nopietnība, es tevi vēl �odien redzē�u.�

Ella skaļi iesmējās.

�Tas nav iespējams, komercijas padomnieka kungs.�

�Bet kādēļ tad ne? Teātris ap pulksten desmitiem beidzas un tad ...�

�Tad, mīļais, mani gaida draugi.�

To teikdama, viņa aizpogāja cimdus, zobodamās paklanījās pret Hugo Ebertu un tad steig�us aizgāja.

�Tad mani gaida draugi.�

Ar �iem vārdiem dejotāja atvadījās no komercijas padomnieka, kas viņu bija tā apdāvinājis.

Viņ� negribēja ne savām ausīm ticēt, to dzirdēdams, bet, redzēdams Ellu projām aizsteidzamies, viņ� saprata, ka ir gan pareizi dzirdējis.

Eberts kā sastindzis palika stāvot.

Vai tas bija iespējams, ka �ī mei�a, kuru viņ� tik kaislīgi mīlēja un kura arī teicās viņu mīlam, kura no viņa bez tam bija saņēmusi tādu lielu dāvanu, varēja viņu tik viegli atstāt, tādēļ ka draugi viņu gaidot?

Un tas viss notika tajā vakarā, kad viņi tikko bija tuvāk iepazinu�ies un tā bija kļuvusi par viņa mīļāko.

Kā sapņos nogrimis, viņ� stīvi lūkojās uz durvīm, pa kurām viņa bija izgājusi laukā. Bet tad viņ� piepe�i uztrūkās kā no miega un steidzās viņai pakaļ.

Priek�namā izskrējis, viņ� dzirdēja karietes durvis aizcērtam un kādu balsi ku�ierim uzsaucam:

�Uz komercviesnīcu!�

Kariete aizbrauca.

Nabaga komercijas padomnieks pazina �o balsi � tā bija viņa Ellas balss. Tātad viņa bija melojusi. Tā nebrauca vis uz teātri, kā viņa bija teikusi, bet uz komercviesnīcu.

Un taisni �inī viesnīcā sapulcējās jaunie bramaņi, kuru starpā arī Eberts daudzreiz pavadīja laiku.

Viņ� sprāga vai no ādas laukā par �ādu viltību.

Tagad viņ� piepe�i noprata, ka vienīgi viņa naudasmaks bija Ellu pievilinājis un nevis viņ� pats. Viņ� briesmīgi saskaitās pats uz sevi, ka bija ļāvies tā pie�maukties.

Lai gan viņam piederēja branga fabrika, tad tomēr trīs tūksto�i nebija no zemes paņemami, un taisni tagad viņam visgrūtāk nācās tos pieciest, jo nāko�ajās dienās viņam bija jāsamaksā vairāki vekseļi, kas tam darīja diezgan lielas galvassāpes.

Bez tam viņu mocīja vēl citas rūpes. Komercviesnīcā saradās tādi ļaudis, kuru starpā viņ� labprāt gribēja baudīt ievērību un cienību.

Bet ja nu viņ� to zaudētu!

Un viņam to būtu jāzaudē, tiklīdz dejotāja pastāstītu, kāda smalkā veidā viņa to izjokojusi.

Par to domājot, seja viņam aiz dusmām pietvīka. Piepe�i kāda ēna pielidoja viņam klāt.

�Principāla kungs, jūs saaukstēsieties.�

Tas bija viņa grāmatvedis, kas �os vārdus izrunāja.

�Ak, jūs tas esat, �veiga kungs!�

�veigs paklanījās.

�Velns lai parauj! Esmu briesmīgi sadusmojies!�

�Ak, ļoti no�ēloju. Bet raugiet aizmirst savas dusmas, �ā vakara prieku baudot.�

Hugo Eberts saīdzis atmeta ar roku.

�Visi viesi jūs gaida ar ilgo�anos, komercijas padomnieka kungs.�

�Lai viņi gaida.�

�Vai drīkstu vaicāt, kas jūs tā sakaitinājis?�

�Vai jūs esat redzējis Ellu?�

�Nē, princi... komercijas padomnieka kungs.�

�Vai jūs zināt, kur tā atrodas?�

�Domāju � zālē.�

�Nē, tur viņas nav.�

Grāmatvedis apmulsis lūkojās uz savu priek�nieku.

�Kur tad viņa varētu būt?�

Hugo Eberts rūgti iesmējās.

�Komercviesnīcā � bagātu kavalieru sabiedrībā.�

�Vai nu jūs saprotat, kādēļ es esmu tik saīdzis?�

�Vaļsirdīgi runājot � nē.�

�Ko? Man liekas, jūs gribat par mani zoboties.�

�Komercijas padomnieka kungs, tas man nav ne prātā nācis, kā gan es to varētu iedro�ināties!�

�Hm, tad gan esmu jums pārestību nodarījis.�

�Protams, komercijas padomnieka kungs.�

�Bet pēc visa tā, ko jums stāstīju, jums vajadzētu saprast manas dusmas...�

�Un tomēr ne. Ella nav vienīgā skaistule �ajā pasaulē.�

�Hm, tā nu gan ir ...�

�Katrā ziņā daudzas citas skaistules apskaudīs �o dejotāju par to, ka jūs to mīlat.�

Komercijas padomnieks nemanīja, ka grāmatvedis patiesi par viņu zobojas.

�Vai jūs tā domājat?� viņ� nopūzdamies vaicāja.

�Bez �aubām.�

�Un tomēr ... kad es apdomāju � �ī Ella � neviena nav tik skaista kā tā.�

�Arī �ajā ziņa man jāpretojas.�

Komercijas padomnieks pārsteigts uz viņu paskatījās.

�Un vai jūs man varat minēt kādu citu?�

�Protams � Emmu Vinteri.�

Eberts sarauca pieri.

�Kādē| jūs man vēl atgādināt �o sievieti? Jūs zināt, kādu atbildi viņa man devusi?�

�veigs velni�ķīgi pasmīnēja un no �ī smaida varēja noprast viņa sakaru ar Ebertu.

Viņ� bija fabrikanta ļaunais gars. Lai gan Eberts bija no dabas visai vieglprātīgs, uzpūtīgs un kaislīgs, tad tomēr viņ� sākumā nebija nekāds nelietis; tikai �veigs viņu arvien vairāk samaitāja.

�Vai pirmā neizdo�anās jūs atbaidījusi?� �veigs �ukstēja.

�To ne, bet kādēļ jūs man viņu atgādināt?�

�Tādēļ, ka gribēju jums teikt, ka Emma Vintere ir visskaistākā sieviete pasaulē un pārspēj pat Ellu.�

Eberts pakratīja galvu.

�Tas nevar būt, tam es neticu.�

�Bet es varu jums apgalvot, ka pie skaistās Emmas jums būs vairāk laimes, nekā pie vieglprātīgās dejotājas.�

�Kādā ziņā?�

�Apdomājiet, ka Ellai ir daudz pielūdzēju, bet Emmai ne.�

�Hm, bet Emma Vintere visai tikumīga sieva.�

�Nu labi � tie�i tāpēc uzvara būs saldāka.�

Eberts domīgi lūkojās zemē. Grāmatve�a vārdi jau sāka apslāpēt kaislīgās jūtas pret Ellu un no jauna pamodināt iekāri pēc nelaimīgās Emmas.

�Nu labi. Domāju, ka jūs nebūsiet neko pārspīlējis, iztēlojot man viņas skaistumu,� Eberts sacīja tik dzestrā balsī, it kā tam būtu nokārtojams kāds veikals.

�Nebūt ne, komercijas padomnieka kungs.�

�Tagad runāsim par kaut ko citu,� Eberts sacīja. �Vispirms jums jārauga dabūt atpakaļ to naudu, ko es Ellai iedevu. Jūs zināt...�

�Tas nu gan būs grūti izdarāms, principāla kungs...�

�Pamēģiniet!�

�To es darī�u, tomēr ...�

�Nu, man vis nepatīk ļauties izmuļķoties un par �ādu komēdiju vēl samaksāt lielu naudu.�

Vēl brītiņu parunāju�ies, viņi devās atpakaļ uz balles zāli. Pie durvīm tiem nāca pretī policijas komisārs. Fabrikants gribēja paiet tam garām, bet komisārs to uzrunāja:

�Uz vienu vārdu, brāli.�

Grāmatvedis paklanījies iegāja zālē un iejuka viesu barā. Bet pēc ceturtdaļstundas viņ� nepamanīts atstāja viesības. Uz ielas izgājis, viņ� paskatījās pulkstenī.

�Jau tik vēls! Jāpasteidzas, advokāts Ei�ēns mani jau gaidīs,� viņ� murmināja.

Ātriem soļiem viņ� steidzās tālāk.

�Nu, kas tad tev tik svarīgs man sakāms?� komercijas padomnieks vaicāja savam brālim.

�Es tev gribētu atgādināt tavus namatēva pienākumus; jau kādu pusstundu...�

�Tev taisnība, bet veikalnieks nav vienmēr kungs par savu laiku. Atvaino mani pie viesiem un uzņemies manus pienākumus ...�

Komercijas padomnieks uzgrieza muguru savam brālim un iegāja otrā istabā. Kārlim Ebertam tagad vajadzēja gribot negribot brāļa vēlē�anos izpildīt, ja negribēja viņu padarīt vēl smieklīgāku.

Pēc laba brī�a balles zālē ieradās arī Hugo Eberts. Tas piebiedrojās kādam vecāku kungu pulciņam, kuri krietni iemeta, un nu viņ� arī no tiem �ajā ziņā neatpalika. Nepagāja ilgs laiks, kad viņ� jau atradās it labā dū�ā un visai jautrā prātā.

Piepe�i viņam pienāca klāt sulainis.

�Nu, �an, kas ir?�

�Cienīgais komercijas padomnieka kungs...� sulainis sacīja, savādi paskatīdamies uz savu kungu.

Tas piecēlās un piegāja viņam klāt.

�Kāda dāma vēlas ar jums steidzīgi runāt.�

�Ko, tik vēlā laikā! Kas tā tāda ir?�

�Es viņu nepazīstu.�

�Vai tā nenosauca savu vārdu?�

�Nē, komercijas padomnieka kungs.�

�Kādēļ jūs nelikāt viņai atnākt rīt?�

�Viņa katrā ziņā vēlējās ar jums vēl �ovakar runāt un teica, ka tas notiekot jūsu labā.�

Fabrikants brītiņu vilcinājās.

Piepe�i viņam ie�āvās prātā, vai tikai tā nav skaistā Ella, kas tagad varbūt no�ēlo savu pirmītējo izturē�anos un atnākusi atpakaļ, gribēdama atkal izlabot savu kļūdu.

�Labi, es viņai atrieb�os! Viņai būs ciest par to, ka tā man izkrāpa trīs tūksto�us.�

�īs domas viņu paskubināja doties uz kabinetu, kurā sve�ā viņu gaidīja.

Tajā ieiedams, viņ� ieraudzīja melnās drēbēs ģērbu�os dāmu, kura bija seju ar plīvuru aizsegusi.

�Ar ko man tas gods?� viņ� apmulsis vaicāja.

�Manu vārdu jūs drīzumā dabūsiet zināt; bet tas, kas man ar jums jāpārrunā, ir tik svarīgs, ka jūs darītu labi, gādādams par to, lai mūsu sarunu neviens nedzirdētu.� ■■ ■� _z,

Hugo Eberts atkāpās soli atpakaļ.

�Protams, es to prasu jūsu pa�a labā.�

Komercijas padomniekam kļuva arvien neomulīgāk.

�Man liekas, it kā es �o balsi jau senāk būtu kādreiz dzirdējis,� viņ� nodomāja pie sevis.

Bet viņ� ātri saņēmās un dzestrā balsī sacīja:

�Tā ir gan savāda prasība, mana dāma, bet lai tā notiek. Lūdzu, nāciet man līdzi uz manu dzīvojamo istabu.�

Dzīvojamā istabā iegājis, fabrikants pastūma sve�ajai dāmai krēslu, uz kura tā apsēdās.

�Vai nu tagad drīkstētu zināt, ar ko man gods?�

�Vai jūs to vēl nezināt, Eberta kungs?�

�Nē, mana cienīgā.�

Sve�ā atvilka plīvuru no sejas. Tikko fabrikants bija ieskatījies tai sejā, tas satrūcies atkāpās soli atpakaļ.

�Aurora!� viņ� drebo�ā balsī izsaucās.

Dāma piecēlās.

�Jā, Hugo, es tā esmu! Es esmu Aurora Helmūte, nabaga mei�a, kuru tu pievīli un pavedi.�

Komercijas padomnieks kļuva tik bāls kā mironis un lūkojās uz Auroru, it kā būtu ieraudzījis spoku.

Bet tā turpināja:

�Tagad es atnācu, gribēdama no tevis prasīt gandarījumu un atbildi.�

Fabrikants nespēja ne vārda atbildēt. Kā salauzts viņ� saļima uz krēsla, kamēr sve�ā turpināja:

�Tu satrūkies, mani ieraudzīdams, to es redzēju, un es arī zinu, ka mans apciemojums tev nav patīkams.�

Komercijas padomnieks atkal bija saņēmies.

�Ko tu ar to gribi teikt?�

�Tagad vairs nav agrākie laiki.�

�Hm, ak tā.�

�Reiz es nācu pie tevis kā lūdzēja, bet tagad kā prasītāja.�

Eberts nicino�i pavīpsnāja.

�Jūs nākat kā prasītāja, kundze!� viņ� griezīgā balsī sacīja. �Nu, labi, varu jums apgalvot, ka to, ko jūs ar lūg�anām nepanācāt, ar uzmāk�anos ne tik nepanāksiet.�

�Neķildosimies par to,� Aurora Helmūte mierīgā balsī atbildēja.

�Mūsu saruna, kas notiek tikai jūsu labā, būs īsa...�

Eberts lepni nolūkojās uz sve�o, kura patiesi bija skaista sieviete.

�Ļoti patīkami...�

�Bet tomēr pietieko�i gara, lai varētu jums pierādīt, ka mēs esam savas lomas pārmainīju�i.�

�Lomas pārmainīju�i?�

�Jā, mans godājamais kungs, kura gods jau ir tik liels, ka esat pat iecelts par komercijas padomnieku.�

Fabrikants dusmīgi paskatījās uz runātāju; viņ� jau gribēja tai strupi atbildēt, bet nepaguva, jo Aurora atkal turpināja:

�Labprāt jums novēlētu �o smieklīgo godu � smieklīgo, tādēļ ka jūs to neesat nedz nopelnījis, nedz arī nopelnīsiet.�

�Kundze, jūs mani apvainojat!�

�Nesauciet mani tā!�

�Kādēļ ne?�

�Vēl es esmu jaunkundze � kundzes vārdu es varētu iegūt tikai tad, kad kļūtu par komercijas padomnieka Eberta sievu.�

Fabrikants zobgalīgi pasmīnēja.

�Jūsu nodomi, jaunkundz, ir tikpat pārdro�i, kā neizpildāmi.�

Aurora tikai nicino�i pasmīnēja.

�Nerunāsim vairs par to! Nebaidieties vis, ka es vēlētos kļūt par tāda vīra sievu, kuru es nicinu kā vislielāko bezgodi. Es pirmīt runāju par kādu prasību ...�

�Tā man gan izlikās ...�

�lekāms es �o prasību jums ceļu priek�ā, es tai par attaisnojumu minē�u kādu vārdu par mūsu pagātni.�

�Tas nav vajadzīgs.�

�Tātad jūs atzīstat manu prasību par dibinātu?�

�Nebūt ne! Es tikai negribu dzirdēt jūsu taisno�anos, tādēļ ka tā ir nedibināta.�

�Jūs darīsiet labi, komercijas padomnieka kungs, mani mierīgā garā uzklausīdams.�

Balss, kādā Aurora �os vārdus izrunāja, skanēja gandrīz draudo�i. Eberts neviļus satrūkās un apspiestā balsī sacīja:

�Es biju nabaga, bet godīga mei�a, kad ar jums iepazinos.�

�Hm � tā jau visas saka.�