K. Krauze

MELNAIS KRUSTS 3. grāmata

Kad grāfiene bija iegājusi istabā, kurā atradās abas draudzenes, Hermance un Adele, pēdējā satrūkās un ātri no�āvēja savas asaras.

Grāfiene tomēr manīja, ka Adele raudājusi, un tādēļ brīnīdamās uz to paskatījās, jo viņa to līdz �im arvien pazina kā jautru mei�u, kura arī Hermanci mācēja uzjautrināt.

�Jau atkal tik bēdīga, mīļā Hermance,� grāfiene klusā, pārmeto�ā balsī sacīja, �es atkal redzu asaras tavās acīs. Vai tu neapdomā, mīļais bērns, ka �āda nomāktība kaitē veselībai?�

Hermance piegāja mātei klāt.

�Nedusmojies uz mani, māt, asaras remdina manas sāpes un skumjas.

Labi tam cilvēkam, kas vēl var raudāt.�

Grāfiene pārmeto�i pakratīja galvu.

�Tā tas nevar turpināties, jo es redzu, ka tu arvien vairāk novārgsti. Es jau izrunājos ar tēvu, un mēs nospriedām, ka, tiklīdz tu būsi drusku vairāk atspirgusi, mēs uzsāksim garāku ceļojumu uz ārzemēm.�

Komtese gribēja tam pretoties, bet Adele viņai paslepeni pameta ar acīm, un tā cieta klusu.

�Apmierinies, mīļais bērns. Saprotu it labi, ka tas, ko Dievs tev uzlicis, grūti panesams, bet kristīga cilvēka pienākums ir savu likstu nest ar pacietību un nekurnēt pret Dieva prātu, un tavs pienākums ir neskumdi-nāt savus vecākus, jo ir briesmīgi, iedomājoties vien, ka mēs varētu tevi zaudēt.�

�Labi, raudzīsim darīt pēc jūsu vēlē�anās, mīļā māt. Bet apsolieties ātrāk neaizce|ot, iekāms Egona liktenis nav iz�ķīries,� Hermance skumjā balsī atbildēja.

�Protams, bērns, pēc nedaudzām dienām slepkavības prāva tiks iztiesāta, un gan jau tad iz�ķirsies, vai Egons vainīgs, vai ne.�

�Viņ� nav vainīgs!� Hermance kaislīgi izsaucās.

�Lai Dievs dod, ka tev būtu taisnība, mīļais bērns. Bet, ja viņ� būtu vainīgs, tad viņ� nepelna tavu līdzcietību, tad tev vajag viņu aizmirst un izmest to no savas sirds.�

�Māt, tu zaimo manu līgavaini!� Hermance sāpīgi izsaucās.

�Nē jel, mīļā meit, es tikai runāju par gadījumu, ja Egons tiktu notiesāts.�

�Ai, es jūtu, ka viņu notiesās.�

�Nu, tad jau viņ� būs vainīgs.�

Adele atkal pameta savai draudzenei ar acīm, un tā cieta klusu.

�Lai tas paliek, bērns, tikai Dievs vien zina īsto patiesību. Paļausimies uz viņa gudro prātu.�

Grāfiene noglaudīja Hermances galviņu un to noskūpstīja.

�Uz redzē�anos, bērns. Mēs abi ar tēvu gribam izbraukt; pēc divām stundām domājam atkal būt atpakaļ.�

Tā sniedza Hermancei roku un tad griezās pie Adeles.

�Uz jums, baronese, es cie�i paļaujos, ka jūs arī turpmāk, tāpat kā līdz �im, būsiet manai meitai uzticīga draudzene un raudzīsiet pēc iespējas remdināt viņas sāpes.�

Adele drusku paklanījās.

�Jā, cienīgā grāfien, centī�os visiem spēkiem.�

�To jau es zināju, mīļais bērns, uz redzē�anos,� grāfiene smaidīdama sacīja.

�Uz redzē�anos, mīļā māt,� Hermance trīco�ā balsī grāfienei nosauca pakaļ.

Kad grāfiene bija aizgājusi, Adele satvēra draudzenes roku un sacīja:

�Tagad pasteigsimies, Hermance; tavi vecāki solījās būt atpakaļ pēc divām stundām, un tādēļ mēs nedrīkstam vairs ilgāk kavēties.�

Hermance nodrebēja; viņai ap dū�u bija tā, it kā viņa gatavotos pastrādāt kādu noziegumu. Bez tam vēl viņas sirdi nospieda kāda neskaidra un drūma nojauta, ka viņai tuvojas nelaime.

�Jā, jā, steigsimies. Es nevaru ne sagaidīt to brīdi, kad dabū�u redzēt savu Egonu.�

Adelei piepalīdzot, viņa apģērbās.

�Saņemies, mīļā Hermance, un apdomā, cik grūts uzdevums stāv tev priek�ā; neaizmirsti, ka tev jāierodas cietumā pie Egona kā iepriecinātājam eņģelim un tu nedrīksti viņa mokas palielināt.�

Brītiņu vēlāk abas jaunās mei�as, silti apģērbu�ās, atstāja istabu. Koridorā viņām pretī nāca vecais sulainis. Komtesi ieraudzījis, viņ� satrūcies atrāvās atpakaļ.

�Jūs tā esat, cienīgā komtese?� viņ� izsaucās.

�Jā, mans mīļais.�

�Jūs gribat iziet, lai gan neesat vēl vesela un laiks ir ļoti auksts, cienīgā jaunkundz?�

Hermance mēģināja smaidīt.

�Neba�ījieties, mīļais draugs, es jūtos glu�i spirgta, un, tā kā laiks ir diezgan jauks, lai gan dzestrs, tad esmu nodomājusi drusku pastaigāties pa parku.�

Vecais sulainis rādīja domīgu seju. Viņ� gribēja vēl kaut ko teikt, bet komtese tam laipni pamāja ar galvu un, uz draudzenes rokas atspiedusies, gāja tālāk.

Abas jaunās mei�as netraucētas iekļuva parkā.

�Ceļ� pa lielceļu būtu gan īsāks, bet iesim labāk pa �o ceļu, jo mums jāpiesargās,� Hermance teica.

Ātriem soļiem viņas steidzās pa parku projām. Adele paskatījās savā kabatas pulkstenī.

�Mums jāpasteidzas, Hermance. Vilciens, ar kuru mēs gribam braukt, drīz pienāks.�

�Jā, jā, steigsimies,� Hermance dvesa.

Pēc ilgākas ie�anas, kas viņas diezgan nogurdināja, tās beidzot sasniedza dzelzceļa staciju.

Adele nopirka biļetes, un tūlīt arī piebrauca ātrvilciens, kas �eit pieturēja tikai pāris acumirkļus.

Viņas abas vienas pa�as sēdēja pirmās klases vagonā.

�Ai, Adele, man tik savādi ap sirdi; arvien stiprāk man uzmācas nojauta, ka mēs piedzīvosim kaut ko briesmīgu,� Hermance uzsāka.

Adele sarāvās, arī viņai sirds bija smaga un drūma, tādēļ tā nespēja draudzeni mierināt.

�Nenomocies ar tādām domām, ja Dievs būs licis, tad viss beigsies labi, bet .. .�

Baronese aprāva teikumu, smagi nopūzdamās.

�Adele, ko tu vēl gribēji teikt?� Hermance vaicāja.

�Ak, mīļā Hermance, katrā ziņā sagatavosimies uz visļaunāko, jo, ja mums uzbruktu vislielākās bēdas, tad būtu labi, ja mēs uz tām jau būtu sagatavoju�ās.�

Adele nokāra galvu.

Hermance redzēja, ka viņas draudzene runādama kļuva arvien bālāka, tādēļ tā, viņas roku satverdama, sauca:

�Tu no manis kaut ko slēp, Adele! Jeb vai arī tevi moca drūmas nojautas; varbūt, ka tu esi dabūjusi ļaunas vēstis?�

Adele pakratīja galvu.

�Es neesmu nekādu vēsti dabūjusi. Teik�u tev taisnību: pagāju�ajā naktī es sapņoju nejauku sapni, un tas mani paskubināja tevi pierunāt uz brīdi satikties ar Egonu.�

�Izstāsti man savu sapni,� Hermance lūdzās.

�Sapnis bija īss, bet briesmīgs! Nakts laikā es, nevienam nemanot, aizgāju uz Lindhorstu pili, uz kurieni mani vilka mīlestības vara. Es gribēju redzēt Egonu � tikai notālēm, jo tas esot no cietuma mājās pārnācis. Bet ai � pilī visi bija nobēdāju�ies �un noraudāju�ies. Es redzēju zārku, kuram visapkārt dega vaska sveces.�

Hermance smagi nopūtās.

�Tu sapņoji par zārku?�

�Jā,� Adele apspiestā balsī atbildēja, �un zārkā gulēja tavs Egons, apģērbts melnās drēbēs un nomiris.�

Hermance satvēra draudzenes roku un to cie�i spieda, kamēr acis tai kvēloja kā uguns.

�Tu redzēji manu Egonu � nomiru�u!�

�Nomiru�u,� Adele kunkstēja.

Abas draudzenes tagad cieta klusu, nogrimu�as drūmās domās. Klusumu beidzot pārtrauca konduktora balss, kur� paziņoja, ka vilciens apstājies galvaspilsētā.

Abas jaunās mei�as atstāja vagonu, iesēdās ormanī un brauca uz tiesas namu.

Tiesas namā viņas sastapa kāds kungs, kur�, redzēdams, ka Hermance tikko spēj noturēties uz kājām, pieklājīgi vaicāja:

�Vai varu dāmām pakalpot?�

Hermance kā nesapra�anā uz viņu paskatījās.

�Jā, mans kungs,� Adele atbildēja, �mēs vēlētos labi drīz runāt ar izmeklē�anas tiesnesi Vald�teina kungu.�

Sve�ais kungs paklanījās.

�Es pats tas esmu, manas dāmas,� ar ko man gods runāt?� Baronese to vispirms iepazīstināja ar savu draudzeni.

Ierēdnim seja apmācās.

�Vai jūs nākat firsta Egona Lindhorsta lietā?�

�Jā, mans kungs,� Adele atbildēja.

Izmeklē�anas tiesnesis uzaicināja viņas nākt līdzi uz viņa kantori, kur viņ� tām gribot kaut ko svarīgu paziņot.

Hermance pa to laiku bija drusku saņēmusies, bet vēl arvien trīcēja pie visām miesām, it kā baidīdamās no lielām briesmām.

Smagām sirdīm abas jaunās mei�as iegāja izmeklē�anas tiesne�a istabā un pēc viņa uzaicinājuma apsēdās.

�Komtese, jūs laikam atnācāt, gribēdama apvaicāties par izmeklē�anas panākumiem?�

�Mans nolūks gan bija vispirms apciemot manu mīļoto līgavaini,� Hermance klusu atbildēja.

Izmeklē�anas tiesnesis izlikās pārsteigts.

�Jūs gribat viņu apmeklēt? Jūs viņu mīlat?�

�Un kādēļ lai es viņu nemīlētu?� Hermance kaislīgi izsaucās.

�Lai gan viņa noziegums ir skaidri pierādīts!� izmeklē�anas tiesnesis sacīja. ...

Tagad Hermance piecēlās, viņas seja kļuva dzīvāka, acis spīguļoja, un tā gai�ā balsī sacīja: ...t . .

�Mans kungs, kaut arī pierādījumi liecina pret viņu un jūs viņu nosodītu, mans Egons ir nevainīgs.�

Tagad izmeklē�anas tiesnesis piegāja Hermancei klāt, nopietni ielūkojās viņai sejā un aizkustinātā balsī sacīja:

�Saņemieties, komtese,� Dievs pats viņu sodījis!�

Hermance streipuļoja soli atpakaļ un kā prātu zaudējusi lūkojās uz tiesnesi, tad viņa izmisusi iesaucās:

�Ak Dievs, tātad tomēr taisnība ... mans Egons ... nomiris ...�

�Jā, viņ� nomiris, komtese,� izmeklē�anas tiesnesis sacīja. ��orīt agri, kad cietumsargs iegāja viņa kamerā, gribēdams to vest uz nopratinā�anu, viņ� to atrada izdzisu�u.�

Komtese saļima.

�Sapnis un patiesība!� Adele dobji nomurmināja.

Tad viņa iekliedzās un, samaņu zaudēdama, nogāzās zemē.

Bija pienākusi tā diena, kad vajadzēja tikt izspriestai Ernesta Vintera prāvai.

Visa �ī prāvas lieta tika sargāta kā lielākais noslēpums, un pat Emma Vintere nebūtu dabūjusi neko tuvāk zināt, ja Hugo Eberts viņai nebūtu pastāstījis, kādos apstākļos viņas vīrs apcietināts.

Jau labu brīdi pirms sēdes sākuma zāle pildījās ar klausītājiem. Tie�i pulksten deviņos sākās tiesas sēde.

Kad tiesne�i, zvērinātie piesēdētāji, prokurors un aizstāvis bija ienāku�i zālē un ieņēmu�i savas vietas, tajā ieveda arī apsūdzēto Ernestu Vinteru.

Tas izskatījās ļoti bāls un salauzts, bēdas un sirdssāpes bija viņam laupīju�as beidzamos spēkus.

Apsūdzētais neuzdro�inājās ne acu pacelt, tomēr likās, it kā kāda slepena vara vērstu viņa skatienu uz klausītāju telpu.

Vai viņ� tur ieraudzīja to, ko meklēja?

Ai, nē!

Smagi nopūzdamies, viņ� abām rokām aizsedza seju, it kā gribēdams no ļau�u ziņkārīgajiem skatieniem slēpt savas asaras, kas tam ar varu spiedās acīs.

Tad notink�ķēja zvaniņ�.

Iestājās �ausmīgs klusums. �ukstē�ana, kas �ur un tur vēl bija dzirdama, piepe�i apklusa, un tiesas priek�sēdētājs ska|ā balsī paziņoja tiesas sēdes sākumu.

Vinters tikko sadzirdēja, ko priek�sēdētājs saka.

Kad sekretārs bija nolasījis apsūdzības rakstu, priek�sēdētājs uzaicināja Vinteru sniegt ziņas par savu personu, ko tas arī darīja.

Kad �ī formalitāte bija izpildīta, priek�sēdētājs apsūdzētajam stingrā balsī vaicāja:

�Apsūdzētais, vai atzīstat sevi par vainīgu tajā noziegumā, kura dēļ jūs esat apsūdzēts?�

Visi ziņkārīgi klausījās, ko Vinters atbildēs.

Bet � kas tad tas � viņ� cieta klusu! Galva viņam bija nokārta, un rokas raustījās kā krampjos.

�Apsūdzētais, atbildiet man uz �o jautājumu!� priek�sēdētājs viņam asā balsī pavēlēja.

Tagad Vinters piepe�i pacēla galvu, piecēlās kājās un, dro�i lūkodamies uz tiesne�iem, sacīja:

�Mani kungi, esmu nevainīgs!�

Nu priek�sēdētājs sāka viņu sīki izjautāt; jautājumus uzdeva arī prokurors.

Ja priek�sēdētājs un prokurors bija domāju�i viņu ar saviem jautājumiem apmulsināt, tad tie bija maldīju�ies, jo Vintera atbildes bija skaidras un saprotamas.

Kad nopratinā�ana bija pabeigta un priek�sēdētājs bija pārliecinājies, ka apsūdzētais no laba prāta neatzīsies, viņ� sāka liecinieku nopratinā�anu.

Uz tiesu bija uzaicināti tikai divi apsūdzības liecinieki, proti, �andarms, kas Vinteru bija apcietinājis, un Ludvigs �veigs.

�andarms nezināja teikt neko citu, kā vienīgi to, ka viņ� dzirdējis saucam: zaglis, zaglis, laupītājs! Tad viņu pasaucis kāds lepni ģērbies kungs, grāmatvedis Ludvigs �veigs, un licis tam Ernestu Vinteru apcietināt, teikdams, ka tas viņam ar varu atņēmis desmit mārku gabalu tajā acumirklī, kad viņ� gribējis tam pasniegt dāvanu.

�andarma liecība tātad bija diezgan nesvarīga un nekādā ziņā nevarēja pierādīt apsūdzētā vainu.

Ar otru liecinieku, Ludvigu �veigu, protams, bija glu�i citādi.

Mēs jau daudzas reizes esam sekoju�i �im blēdim un viņa tum�ajiem ce|iem, mēs zinām, ka tas ir vainīgs Vintera postā un nelaimēs, tādēļ mūs vairāk interesēs viņa izteikumi.

Kā jau parasts, arī �veigam vajadzēja sniegt tuvākas ziņas par sevi, tad priek�sēdētājs apvaicājās viņam sīkāk par apstākļiem, kādos laupī�ana notikusi, aizrādīdams viņam uz to, lai tas stingri turoties pie patiesības, jo viņam savi izteikumi bū�ot jāapzvēr.

�veigs jau gribēja sākt runāt, kad piecēlās aizstāvis.

�Augstā tiesa,� viņ� teica skaļā balsī, �jūs gribat uzklausīt �veiga kungu kā apsūdzības liecinieku. Lai jūs saprastu, kāda nozīme pie�ķirama viņa liecībām, un cik tās ticamas, man augstajai tiesai jāaizrāda uz sekojo�ām lietām.�

Un tagad aizstāvis � kāds no slavenākajiem advokātiem � veiklos vārdos attēloja �veiga pagātni, cik tālu tai bija sakars ar apsūdzēto Ernestu Vinteru.

Viņ� aizrādīja uz to, ka �veigs zināmā mērā uzlūkojams par Vintera ļauno garu, ka tas izpostījis viņa mantu, pamazām to iegrūdis arvien dziļāk nelaimē un ka tādēļ varot būt glu�i pareiza doma, ka �veigs nav neieinteresēts liecinieks.

�veigs nosarka, to dzirdēdams.

Tas jau gribēja advokātam dusmīgi atbildēt, bet priek�sēdētājs uz viņu brīdino�i paskatījās. Tad tas griezās pie Vintera aizstāvja un vaicāja tam:

�Vai jums vēl kas sakāms, aizstāvja kungs?�

��obrīd vairāk nekas, bet vēlāk, domāju, man bus izdevība vēl aizrādīt uz da�ām lietām. �ajā acumirklī es tikai gribēju izpildīt savu pienākumu un uzdot augstajai tiesai jautājumu, vai liecinieks �veigs var tikt nozvērināts, vai ne.�

Tagad priek�sēdētājs griezās pie prokurora un vaicāja tam, kas viņam uz aizstāvja aizrādījumu atbildams; tas teica, ka viņ� katrā ziņā pastāvot uz liecinieka nozvērinā�anu.

�Lieciniek Sveig, vai jūs pazīstat apsūdzēto?� priek�sēdētājs tagad uzsāka nopratinā�anu.

�Jā,� �veigs atbildēja.

�Cik ilgi jūs viņu pazīstat?�

�Jau ilgāku laiku.�

�Vai jūs varat �o laiku norādīt precīzāk?�

�Būs jau da�i gadi.�

�Kādos apstākļos jūs iepazināties ar viņu?�

�Mums bija veikala sakari.�

�Cik ilgu laiku tie pastāvēja?�

�Da�us mēne�us.�

�Un tad jūs atkāpāties?�

�Nē, priek�sēdētāja kungs, mūsu sakari iznīka pa�i no sevis, jo Vinters bankrotēja.�

�Vai �ī sakara laikā Vinters ir aizdevis jums naudu, jeb vai jums ir pret viņu kādas prasības?�

�Taisnību sakot � nē,� �veigs, gari stiepdams, atbildēja.

�Ko jūs gribat, apsūdzētais?� priek�sēdētājs jautāja Vinteram, kur� tagad likās ļoti uztraukts.

Apsūdzētais gribēja kaut ko atbildēt, bet aizstāvis viņam pameta ar acīm un klusu �ukstēja:

�Savaldieties, Vinter, es runā�u jūsu vietā.�

Vinters nokāra galvu, neko neatbildēdams uz priek�sēdētāja jautājumu.

<Vai no veikala sakara vēlāk attīstījās personisks sakars?� priek�sēdētājs atkal vaicāja.

�Nē,� �veigs noteikti atbildēja.

�Vai jūs runājat patiesību?�

�Vai jūs par to �aubāties?� �veigs strupi atcirta, par to izpelnīdamies tiesne�a pārmeto�u skatienu.

�Aizstāvja kungs pirmīt apgalvoja, ka jūs senāk esot apsūdzētajam mēģinājis kaitēt, un tas noticis aiz personiskiem iemesliem.�

��āds apgalvojums man jānoraida.�

�Bet vai jūs senāk neesat raudzījis viņam kaitēt?�

�Arī tas man jānoliedz.�

�Vai varbūt jūsu rīko�anās veikalā viņu iedzina bankrotā?�

�āds jautājums liecinieku apmulsināja, bet tomēr viņ� ātri saņēmās un dzestri atbildēja:

�Es vairs labi neatceros toreizējos atgadījumus un it īpa�i es nesaprotu, kāds sakars ir �im bankrotam ar tagadējo laupī�anu.�

�Par to jums nav nekādu tiesību spriest, bet jūs patlaban teicāt, ka viņ� jūs aplaupījis.�

�Jā, priek�sēdētāja kungs.�

�Tātad jūs paliekat pie sava apgalvojuma?�

�Jā, un es to varu arī apzvērēt.�

�Vispirms pastāstiet man īsos vārdos visu notikumu, kādēļ jūs likāt Vinteru apcietināt.�

�veigs to darīja.

Protams, viņ� to darīja tādā veidā, ka sacēla pret sevi klausītāju īgnumu, jo tie skaidri noprata, ka viņ� nav neitrāls liecinieks.

Klausītāju domas izpaudās arī da�os izsaucienos, tā ka priek�sēdētājam vajadzēja piedraudēt publiku izraidīt no zāles, ja tā neizturēsies mierīgi.

Kad aizstāvis, kā arī prokurors �veigam bija uzdevu�i da�us jautājumus, priek�sēdētājs turpināja pratinā�anu.

�Kā Vinteram bija iespējams jūs aplaupīt?�

�To es jau izstāstīju.�

�Atbildiet uz manu jautājumu!�

�Nu, es izņēmu no maka desmit markas un ...�

�Kādā nolūkā?� aizstāvis ātri ievaicājās.

�veigs apmulsa, un viņa apmulsums vēl pieņēmās, kad arī prokurors ievaicājās:

�Ko jūs gribējāt darīt ar �o naudu?�

Vinters sāka vieglāk uzelpot.

Viņam izlikās, it kā �veigu gribētu iedzīt spīlēs un ka jau tagad vairs netic viņa izteikumiem.

Bet tā gan nebija. Vienīgi aiz tīras patiesības mīlestības prokurors bija uzdevis �o jautājumu.

Pa to laiku �veigs atkal bija attapies un veikli atbildēja:

�Ar desmit mārku gabalu es negribēju neko darīt, man tas bija no maka jāizņem, lai varētu tikt klāt sīkākai naudai.�

�Ar kādu nolūku?�

�Gribēju Vinteram pasniegt dāvanu.� <

�Kā jūs nācāt uz tādām domām?�

�Vinters man lūdza dāvanu un ...�

�Vai jūs tūlīt viņam gribējāt dot?�

�Protams, priek�sēdētāja kungs.�

�Vai jūs nebūtu brītiņu kavējies?�

�Nebūt ne, man nebija nekāda iemesla to darīt.�

�Vai jums tas nelikās savādi, ka Vinters taisni jums lūdza dāvanu?�

�Nebūt ne.�

�Un tomēr tam vajadzēja gan izlikties savādi!� aizstāvis tagad pacilātā balsī izsaucās.

�Kādēļ?� �veigs smīnēdams vaicāja.

�Tādēļ, ka jūs bijāt ar viņu ienaidā.�

�veigs pakratīja galvu.

�Tā nebūt nav.�

�Tad es lūdzu nolasīt to protokolu, kur� sastādīts, kad liecinieku nopratināja policijas komisārs Eberts.�

�veigs nobāla. Tikai tagad viņ� atminējās, ka toreiz bija atzinies, ka esot ar Vinteru ienaidā. Bet, attapīgs cilvēks būdams, viņ� arī �ajā ziņā mācēja izlīdzēties.

�Man nav iemesla noliegt, ka Vinters neturēja uz mani labu prātu, bet tas, pēc manām domām, nav svarīgi. Turpretī cita lieta būtu, ja es viņu ienīstu.�

�Un to jūs nedarāt?�

�Nebūt ne, Vinters man ir glu�i vienaldzīgs.�

�Kad jūs bijāt desmit markas no maka izņēmis, kas tad notika?�

�Es meklēju sīkāku naudu, bet te apsūdzētais man izrāva desmitnieku no pirkstiem un gribēja bēgt projām.�

�Vai apsūdzētais kaut ko teica?�

�Es neko nedzirdēju.�

�Vai viņ� varbūt jūs lūdza, lai jūs viņam tās desmit markas dāvināt?�

�Nē, priek�sēdētāja kungs.�

�Cik tālu viņ� paguva aizbēgt?�

�Aizbēgt viņ� nekur nepaguva, jo es viņu tūlīt sagrābu aiz rokas un liku apcietināt.�

�Apsūdzētais, ko jūs varat uz to atbildēt?� priek�sēdētājs tagad griezās pie Vintera.

�Priek�sēdētāja kungs, liecinieks katru vārdu sameloja!� Vinters stingrā balsī izsaucās.

Priek�sēdētājs norāja apsūdzēto, piekodinādams tam, lai tas nelietojot tādus apvainojo�us vārdus.

�Bet es esmu nevainīgs, priek�sēdētāja kungs,� Vinters atkal kā izmisis iesaucās.

�Apsūdzētais, ja liecinieks �veigs liecinājis nepatiesību, kā tad viss norisinājās?�

�Priek�sēdētāja kungs, es jau senāk tiklab policijas komisāram Eberta kungam, kā arī izmeklē�anas tiesne�a kungam atstāstīju visu �o notikumu, un arī �odien man tas pats jāatkārto.�

�Tā nav nekāda atbilde uz manu jautājumu. Liecinieks Sveigs apgalvo, ka jūs esat viņu uzrunājis,� vai tā taisnība?�

�Jā, priek�sēdētāja kungs.�

�Tālāk liecinieks �veigs apgalvo, ka viņ� gribējis jums dāvināt drusku sīknaudas.�

�Tā nav taisnība!�

�Tātad, pēc jūsu domām, liecinieks �veigs jums neko negribēja dāvināt?�

�Tā nu gan ne, viņ� man gribēja dāvināt to desmit mārku gabalu,� Vinters atbildēja.

�Viņ� to gribēja jums dāvināt?� priek�sēdētājs viņu pārtrauca.

�Nē, viņ� man to patiesībā jau iedāvināja,� Vinters pārlaboja iepriek�ējo teikumu.

Priek�sēdētājs stingri nolūkojās uz apsūdzēto un tad pacilātā balsī sacīja:

�Apsūdzētais, vai jums patiesi tik daudz dū�as arī tagad vēl to apgalvot?�

�Es runāju tikai patiesību � Dievs ir mans liecinieks.�

�Bet ja liecinieks �veigs jums patiesi būtu iedevis desmit mārku gabalu, tad jums nebūtu vajadzējis to viņam ar varu atņemt.�

�To es arī neesmu darījis.�

�Kādēļ tad jūs apcietināja?�

�Tādēļ, ka �veiga kungs mani piepe�i sagrāba aiz rokas un sauca: �Zaglis, laupītājs!��

�Apsūdzētais, tāda izturē�anās,� ja tas būtu taisnība, ko jūs stāstāt,� no liecinieka �veiga puses nebūtu izprotama, jo kādēļ tad viņ� jums vispirms būtu naudu iedāvinājis? Labāk jau atmetiet reiz savu lieg�anos un atzīstieties.�

�Pie visu varenā Dieva � es esmu nevainīgs, jo neesmu nedz zadzis, nedz laupījis!� apsūdzētais izsaucās.

Priek�sēdētājs vēl labu brīdi uzdeva jautājumus te vienam, te otram, bet netika ne pie kāda mērķa.

Gan Vinters, gan arī �veigs palika pie saviem iepriek�ējiem izteikumiem; sevi�ķi �veiga atbildes bija tik skaidras un labi pārdomātas, ka pat klausītāji jau sāka ticēt, ka Vinters ir vainīgs.

Kad nopratinā�ana bija nobeigta un aizstāvis arī no savas puses bija Sveigam da�us jautājumus uzdevis, tad sākās viņa nozvērinā�ana.

Priek�sēdētājs jau gribēja sākt lasīt zvēresta saturu, kad Vinters piepe�i pietrūkās kājās un, kā lūgdamies abas rokas pret �veigu izstiepis, ska]ā balsī sauca:

��veiga kungs, es jūs lūdzu, neapgrēkojieties caur nepatiesu zvērestu! Jūs glu�i labi zināt, ka es neesmu jūs aplaupījis! Sakiet jel, ka es neesmu vainīgs,� neapgrēkojieties!�

�ie vārdi tiesas zālē sacēla lielu uztraukumu, bet uz prāvas gaitu tie neatstāja nekādu iespaidu.

Pat Ludvigs �veigs, kur� sākumā bija gan drusku sarāvies, drīz atkal kļuva it mierīgs un dzestrs.

Kad priek�sēdētājs apsūdzēto bija norājis, tas nolasīja zvēresta saturu, kuru �veigs stingrā balsī atkārtoja.

Priek�sēdētājs patlaban atkal gribēja pratinā�anu turpināt, kad zālē ienāca kāds tiesas rakstvedis un nodeva priek�sēdētājam aizzīmogotu vēstuli, kuru tas tūlīt atplēsa un izlasīja.

Tikko tas bija noticis, viņ� cie�i palūkojās uz �veigu, it kā gribēdams tam sirdī ieskatīties.

Tad viņ� pasniedza vēstuli prokuroram, kuru tās saturs ļoti pārsteidza, kā no visas viņa izturē�anās bija redzams. Vēstuli bija parakstījis kāds augsts policijas ierēdnis.

Prokurors vēstuli izlasīja vairākas reizes, tad viņ� piecēlās un runāja �ādus vārdus:

�Augstā tiesa! Sakarā ar vēstuli, kura mums patlaban piesūtīta un kurā skaidri pierādīts, ka liecinieks �veigs nodevis nepatiesu liecību un to arī patlaban apzvērējis, es lieku priek�ā: pirmkārt, Ernesta Vintera prāvas iztiesā�anu atlikt, otrkārt, liecinieku Ludvigu �veigu tūlīt apcietināt, jo viņa noziegums � nepatiesa zvērē�ana � ir skaidri pierādīts.�

Ludvigs �veigs pietrūkās kājās un gribēja runāt, bet priek�sēdētājs viņu pārtrauca.

Tagad tiesne�i piecēlās un devās otrā istabā pārspriest prokurora priek�likumu.

�veigs sēdēja kā uz adatām un nepacietīgi grozījās uz krēsla. Kad tiesnesis beidzot ienāca atpakaļ zālē, �veigs piecēlās un gribēja doties projām, bet tad vairāki tiesas sulaiņi aizstājās viņam ceļā un to vairs nelaida laukā.

Viņ� tagad bija � cietumnieks.

Pēc maza brī�a tiesas priek�sēdētājs pasludināja, ka tiesne�i nolēmu�i ievērot prokurora priek�likumu.

Klausītājus tagad pārņēma liels uztraukums, un bija dzirdami da�ādi izsaucieni.

Tie pa�i cilvēki, kuri pirmīt uz �veiga liecības pamata, ka arī dzirdēdami, kādos bēdīgos apstākļos Vinters bija atradies, nabaga apsūdzēto bija notiesāju�i, to turēdami par vainīgu, tagad bija pilnīgi grozīju�i savas domas apsūdzētajam par labu.

Un Ernests Vinters?

Viņ� metās bāls kā mironis, dzirdēdams prokurora priek�likumu. Ar drud�ainu nepacietību tas gaidīja tiesas lēmumu, un, kad to beidzot pasludināja, tad viņa seju pārklāja prieka sārtums.

Cerības viņu atkal atdzīvināja � tagad viņ� sāka ticēt, ka viņu tomēr attaisnos.

Viņ� klusā balsī parunāja da�us vārdus ar savu aizstāvi.

Priek�sēdētājs pasludināja, ka sēde beigusies, un pēc maza brī�a tiesas zāle bija tuk�a un klusa.

Tās pa�as dienas agrā rītā, kad Vinteram vajadzēja tikt tiesātam, komercijas padomnieks Hugo Eberts lieliem soļiem staigāja pa savu istabu �urpu turpu; viņa sejā skaidri attēlojās cīņas, kas tagad plosījās viņa sirdī un nedeva tam mieru.

Brī�iem viņ� nepacietīgi paskatījās uz sienas pulksteni. Izlikās, it kā viņ� nemaz nevarētu sagaidīt �o stundu paejam un vēlētos pulksteņa rādītāju pabīdīt uz priek�u.

�Drīz sāksies tiesas sēde � vai lai es arī eju turp? Bet nē, ļaudīm tas durtos acīs, un man jau arī nav nekādas daļas par visu �o lietu,� viņ� purpināja.

Savāds smaids tam vijās ap lūpām, beidzamos vārdus runājot, tad viņ� izsaucās:

�Un tomēr man ir gan dalība �ajā lietā, jo tikai tad, kad Ernestu Vinteru uz kādu gadu vai ilgāk ieslodzītu cietumā, es varētu sasniegt savu mērķi. Bet kā tas nākas, ka es taisni �ajā sievietē esmu iekodies?� viņ� turpināja, dusmīgi ar kāju piesizdams. �Es viņu redzēju pirms da�ām dienām, viņa vairs nemaz nav tik apburo�a skaistule, kāda tā senāk bija. Jeb vai bēdas un trūkums viņas vaigus padarīju�i bālus? Bet vēl jau ir daudz citu skaistu skuķu un sievu, kādēļ man taisni pēc viņas jātīko?�

Viņ� apsēdās uz krēsla un atbalstīja galvu uz rokām, it kā gribēdams atrast atbildi uz �o jautājumu.

�Jā, jā, jūtu gan, ka Emma Vintere nav manai sirdij glu�i vienaldzīga, un viņa varbūt varētu man piederēt, tā varbūt būtu kļuvusi mana sieva, ja es viņu reiz jaunības kaislībā nebūtu smagi apvainojis. Bet tagad tas pagājis, un, ja tā nav mīlestības vara, kas mani velk pie viņas, tad tā ir spītība: es gribu viņu iegūt, lai notiktu kas notikdams!�

Viņ� atkal pietrūkās kājās, seja tam bija piesarkusi.

�Ai, sievietes! Kādēļ jūs ar preto�anos un spītību vīrie�us tikai vēl vairāk kairināt? Ja tu negribēji man piederēt, Emma, tad tev vajadzēja izturēties pret mani laipnāk un tad es varbūt nebūtu tevi iekārojis. Bet tagad tev būs manai būt, vēl tikai nedaudz stundu, un tava vīra liktenis būs iz�ķirts � tad viņ� vairs nevarēs man ceļā stāties, tad tu paliksi pasaulē viena pati un bez pabalsta, tad tu pati varbūt nāksi pie manis un lūgsi man palīdzību.�

Acis viņam iespulgojās, domājot par �o uzvaru.

Mums jau vairākas reizes bijusi izdevība iepazīties ar Ebertu kā ar vāja un nepastāvīga rakstura cilvēku, un �ī viņa vājība parādījās arī tagad, kad tas pēc maza brī�a drebo�ā balsī turpināja:

�Jeb vai laime man tomēr nebūtu labvēlīga? Ja nu Ernests Vinters tiktu attaisnots? Bet nē, tam es neticu, pierādījumi ir skaidri un pārliecino�i, un it īpa�i �inī ziņā es varu paļauties uz savu grāmatvedi Ludvigu �veigu! Bet beidzamajā naktī mani mocīja ļauni sapņi � vai varbūt... ak, nieki, kas nu sapņiem ticēs! Es neesmu tāds muļķis, kas tādiem niekiem ticētu.�

Eberts gan izteicās, ka sapņiem neticot, bet patiesībā viņ� tomēr tiem ticēja, ko mēs sapratīsim no viņa tālākās pa�sarunas.

�Man gan pēdējā laikā nekas labi neizdodas, pat uguns apdro�inā�anas biedrība vēl arvien kavējas man izmaksāt zaudējuma atlīdzību, bet nauda man tagad ļoti vajadzīga! Man gandrīz liekas, it kā visi pret mani saceltos, bet � kas tad tur nāk?�

Durvju zvaniņ� notink�ķēja, un Eberts izgāja priek�istabā, gribēdams ielaist nācēju.

Pār slieksni pārkāpa vēstuļu iznēsātājs un pasniedza viņam patīkami smar�ojo�u vēstuli.

�Oho, kas tad tas?� viņ� murmināja, atkāpdamies istabā. �Vai varbūt skaistā Ella būtu man atrakstījusi? Tagad es negribu par viņu neko zināt, man daudz svarīgākas darī�anas.�

Eberts vilcinādamies atplēsa aploksni, no kuras izslīdēja laukā smar�ojo�a kartīte.

Viņ� to ātri paņēma un pirmajā acumirklī gandrīz satrūkās, ieraudzīdams Emmas Vinteres parakstu.

�Hm,� Eberts norūca, at�ilbis no pirmajiem brīnumiem, �esmu tomēr ziņkārīgs redzēt, ko Emma Vintere man raksta. Jau vēstules smar�a ir vilino�a, vai viņa varbūt...�

Viņ� izlasīja vēstules saturu.

�Tas ir brangi, viņa mani lūdz, lai es viņu apmeklējot,� ko gan viņa grib man teikt? Nu, to es varu gan iedomāties ...� un viņ� it saldi pasmīnēja.

Tad viņ� vēlreiz pusbalsī izlasīja vēstules saturu, kur� skanēja tā: �Cienītais komercijas padomnieka kungs!

Nebrīnieties, ja liktens piemeklēta, neizsakāmi nelaimīga sieva tagad vēlas runāt vārdus, kurus, kā viņa senāk domāja, tā savu mū�u nerunās. Jā, Eberta kungs, es Jūs lūdzu, apmeklējiet mani �o priek�pusdien, lai varētu Jums pateikt to, ko Jūs varbūt jau pats gaidāt.

Emma Vintere.�

Eberts tagad glu�i pārvērtās. Viņa vaigi kļuva drīz sarkani, drīz bāli, un viņu pārņēma drud�ains uztraukums.

�Tagad esmu uzvarējis!� viņ� izsaucās un spieda pie lūpām smar�ojo�o vēstulīti. �Jā, Emma � mīļotā � es nāk�u, es nāk�u drīz!� viņ� �ukstēja un pabeidza apģērbties.

Viņ� nevarēja ne sagaidīt to brīdi, kad varēs doties pie mīļotās sievietes.

�Tātad mana cerība beidzot tomēr piepildīsies,� viņ� �ukstēja, �viņa pati man raksta, lai es viņu apmeklējot, viņa man solās pateikt to, ko es varbūt jau esot gaidījis. Nu labi, Emma, es nāk�u, lai dzirdētu, ko tu man teiksi, un lai būtu laimīgs.�

Pēc �iem vārdiem viņ� rūpīgi paskatījās spogulī un, redzēdams, ka viņa apģērbs ir glīts un nevainojams, ātriem soļiem atstāja savu dzīvokli.

Tajā pa�ā brīdī, kad Eberts atstāja �Zelta auna� viesnīcu, Emma Vintere atradās vislielākajā uztraukumā.

�Drīz � drīz viņam vajag nākt, katru acumirkli viņ� var būt klāt,� viņa drebo�ā balsī �ukstēja, ��ēlīgais Dievs, dod man spēku un palīdzi man izpildīt grūto uzdevumu.�

Viņa apsēdās pie loga.

Viņas mazā Anniņa patlaban pamodās no miega, un, kad Emma bija bērnu pabarojusi, tā atkal apsēdās agrākajā vietā.

Viņas seja bija nopietna, gandrīz svinīga, un acīs tai kvēloja it kā svēta uguns.

Varēja redzēt, ka jaunā sieva patlaban gatavojas uz kādu visai svarīgu darbu.

�Mans mīļais Ernest, ja tu zinātu, kādas dvēseles mokas es tagad izcie�u! Tu gan laikam tiesas zālē lūkojies pēc manis un nekur mani neredzēji, bet es tagad nevaru tur būt! Man jāizpilda grūts uzdevums, un es to izpildī�u aiz mīlestības pret tevi. Bet man jāsaņemas, viņ� var ierasties katru acumirkli, un vai, ja es sevi nodotu, tad es zaudētu visu savu pārdro�o spēli.�

Tomēr drīz viņa atkal uzsāka no jauna:

�Ak Dievs, kā bailes mani moca! Kāda pazemojo�a loma man jātēlo pret to cilvēku, kuru es ienīstu līdz sirds dziļumiem.�

Viņa nodrebēja kā drud�a kratīta un gribēja atkal turpināt savu pa�sarunu, bet piepe�i sāka klausīties.

16

Uz trepēm bija sadzirdami vīrie�a soļi, un brītiņu vēlāk klaudzināja pie viņas durvīm. - . �

�Iek�ā!� Emma klusā balsī sauca. .

Durvis atvērās, un istabā ienāca Hugo Eberts.

Emma gāja viņam da�us soļus pretim, kamēr Eberts, ne vārda neteikdams, paklanījās.

�Lūdzu sēdiet, komercijas padomnieka kungs.�

Viņa �os vārdus izrunāja apspiestā balsī un uztraukta, ko Eberts, protams, iztulkoja pēc sava prāta.

�Jūs lūdzāt, lai es atnāku, kundze.�

�Jā, trūkums mani piespieda to darīt.�

��ajā gadījumā būtu bijis pareizāk, ja jūs būtu mani apmeklējusi, bet nevis es jūs.�

Emmai pamirdzēja asaras acīs.

�Komercijas padomnieka kungs, kauns man neatjāva jūs apmeklēt,� viņa �ukstēja.

�Nu jūs redzat, ka esmu jūsu vēlē�anos izpildījis.�

�Ar to jūs esat mani padarījis par savu parādnieci.�

Eberts savādi pasmīnēja.

�Vai jūs patiesi paliksiet par manu parādnieci, tas tagad būs atkarīgs tikai no jums.�

Emma vaicājo�i palūkojās uz viņu.

�Jūs jau gan būsiet mani sapratusi, Vintera kundze,� vismaz jūs zināt manu vēlē�anos.�

�Es to zinu,� nelaimīgā sieva dvesa, �ajā acumirklī īsti saprazdama, cik grūti tai nācās tēlot uzsākto lomu.

�Vai jūs esat gatava to izpildīt?�

Emma nokāra galvu uz krūtīm un tad tikko sadzirdamā balsī dvesa: �jā�.

�Ko � vai tas var but? Jus gribat būt mana � lai gan tik ilgi liedzāties mani paklausīt?�

�Komercijas padomnieka kungs, arī man ir kāds lūgums, kuru es lūg�u jums izpildīt.�

�Runājiet, dārgā Emma!�

Jaunās sievas vaigus pārklāja tum�s sārtums.

Viņa redzēja, ka Eberts jau sāka visai draudzīgi ar viņu runāt, un noprata, ka viņai katrā ziņā, cik ātri vien iespējams, jārauga izdarīt savu uzdevumu.

�Komercijas padomnieka kungs, izglābiet manu vīru,� viņa sacīja, cenzdamās runāt mierīgā balsī.

Eberts rādīja it muļķīgu seju. Viņ� laikam gan bija gaidījis pavisam ko citu.

�Kundze, vai tā ir jūsu nopietnība?�

��ādās lietās nejoko.�

�Protams, tomēr es nesaprotu jūsu vēlē�anos.�

�Lai gan tā viegli saprotama, komercijas padomnieka kungs.�

Eberts piecēlās no krēsla un tuvojās Emmai.

�Mīļā Emma, esiet jel prātīga, kam tad jūsu vīrs Vinters tagad var būt noderīgs?�

�Bet viņ� ir mans laulāts vīrs!�

�Tas nu gan. Bet vai viņ� jūs var izglābt no trūkuma, kādā jūs tagad atrodaties?�

�Ar jūsu palīdzību, komercijas padomnieka kungs, noteikti.�

Eberts rādīja it saīgu�u seju. Virziens, kādu saruna tagad bija ņēmusi, viņam nebūt nepatika.

�Palīdzība, kādu jūs no manis gaidāt, jums tiks bagātīgi pie�ķirta, bet Ernests Vinters ...�

�Tas vairs ilgāk nedrīkst nevainīgs cietumā smakt!�

�Jūs sakāt nevainīgs?�

�Bet vai tad viņ� nav nevainīgs?�

�Tā jūs domājat, bet tiesne�i būs citādās domās.�

�Komercijas padomnieka kungs, neesiet jel tik ne�ēlīgs,� nelaimīgā sieva lūdzās.

�Ko �ie vārdi nozīmē, Emma? Es jūs nesaprotu.�

�Jūs pats zināt, ka mans vīrs ir nevainīgs.�

Eberts pasmaidīja.

�Un ja tā būtu, ko tas jums varētu līdzēt?�

�Jūs to vēl vaicājat? Ja jums ir sirds, tad palīdziet man nelaimīgo atsvabināt.�

�Bet, mīļā Emma, tas neiet!�

�Kādēļ ne?�

�Tad man vajadzētu �veigu postā iegrūst.�

�Un kas par to?�

�oreiz Emma mēģināja pasmaidīt, tas viņai nācās visai grūti, tomēr viņa to izdarīja.

Komercijas padomnieks kļuva domīgs.

�Vai lai es viņu upurēju? Nu, tas blēdis to būtu pelnījis,� viņ� klusā balsī norūca.

Pēc brī�a viņ� skaļākā balsī sacīja:

�Pat tad, ja es to gribētu, Emma, tad tomēr man tas nebūtu iespējams � es pats varētu iekrist nepatik�anās.�

Emma brīnīdamās uz viņu paskatījās.

�Kā lai to saprotu, komercijas padomnieka kungs? Kāda jums dalība sājā lietā?�

�Man jābrīnās par jūsu jautājumu. Jeb vai jūs, Vintera kundze, vēl neesat nākusi uz domām, ka mans grāmatvedis �veigs tā rīkojies pēc mana pamudinājuma?�

Emma tikai ar pūlēm savaldījās.

�Mans Dievs, vai tas ir iespējams? Tātad arī jūs esat palīdzējis manu vīru postā iegrūst?�

�Protams.�

Komercijas padomnieks izrunāja �os vārdus, velni�ķīgi smīnēdams.

�Un jūs negribat tiesai taisnību teikt?�

�Tad gan es būtu muļķis! Tad jau mani ieslodzītu cietumā jūsu vīra vietā,� Eberts zobojās.

Emma ar �ausmām nolūkojās uz �o cilvēku.

�Es jūs nesaprotu, Eberta kungs. Ar savām liecībām jūs varētu mānu vīru glābt, nevis pats sev kaitēt.�

�Es jau pirmīt teicu, ka �veigs rīkojies pēc mana pamudinājuma, tātad arī es esmu vainīgs.�

�Bet manu vīru vajag izglābt, lai tas maksātu ko maksādams!� Emma izsaucās.

�Tā ir jūsu darī�ana, Vintera kundze, �ajā lietā es jums nepalīdzē�u,� Eberts atbildēja.

�Tad es viena pati raudzī�u viņu glābt!� jaunā sieva sa�utusi izsaucās.

Viņa dusmās aizmirsa savu lomu, ko tā bija uzņēmusies.

�Jau senāk jūs teicāt to pa�u, un es jums atbildēju, ka neviens cilvēks jums neticēs. Bez tam, tiesas sēde jau sākusies � ļaujiet tai iet savu gaitu,� Eberts sacīja, zobgalīgi smīnēdams.

Tagad Emma piepe�i nokrita viņa priek�ā ceļos un, rokas �ņaudzīdama, izsaucās:

�Es jūs lūdzu pie visa, kas jums svēts, palīdziet man izglābt manu nabaga vīru no nepelnīta soda! Dariet, cik spēdams, Eberta kungs, un es izpildī�u katru jūsu vēlē�anos.�

�āds solījums Ebertu neatstāja vienaldzīgu; viņ� pārdomāja, kā iegūt no skaistās sievas kairino�o algu.

�Mīļā Emma, domāju, ka man pie labākās gribas nebūs iespējams jums palīdzēt,� viņ� beidzot sacīja.

�Bet jums tas jādara!� Emma izsaucās.

�Kā lai to izdaru?�

�Komercijas padomnieka kungs, izstāstiet man vēlreiz visu notikumu no sākuma līdz galam, varbūt, ka mēs atradīsim kādu padomu,� Emma sacīja.

Eberts pamāja ar galvu, neko ļaunu nedomādams, un tad sāka stāstīt.

Viņ� savā stāstā neizlaida ne mazāko nieciņu, tā ka abi slepenpolicisti, kas bija paslēpu�ies otrā istabā, dabūja pilnīgu pārskatu par Eberta un �veiga nekrietno darbu.

Bet, tikko viņ� bija beidzis stāstīt, atvērās blakusistabas durvis.

Līdzīgi pastardienas bazūnēm Ebertam skanēja ausīs policista skaļā balss:

�Likuma vārdā jūs esat apcietināts!�

Pēc pusstundas tiesas priek�sēdētājs saņēma vēstuli, kuru izlasījis, viņ� izbeidza prāvu pret Ernestu Vinteru un lika �veigu apcietināt nepatiesa zvēresta dēļ.

Tās pa�as dienas pēcpusdienā policijas komisārs Eberts aizceļoja no galvaspilsētas.

Jau ilgāku laiku viņ� bija novērojis, ka viņa brālis staigā pa tum�iem ceļiem, un tagad viņam vēl īstajā laikā bija izdevies panākt savu pārcel�anu uz citu pilsētu.

Emma Vintere atradās vislielākajā uztraukumā.

Pirmo reizi savā mū�ā viņa bija uzņēmusies tādu lomu, kas bija pret viņas dabu un jūtām.

Bet viņai to vajadzēja uzņemties, lai glābtu savu mīļoto vīru.� tai �ajā ziņā nevarēja neko pārmest.

Pa to laiku Eberts stāvēja kāda augstāka policijas ierēdņa priek�ā. Tas viņam vispirms vaicāja, kādos apstākļos tas atrodoties un kādi sakari viņam ir ar Ludvigu �veigu.

Eberts izturējās visai nekaunīgi.

Vispirms viņ� it strupi noliedza, ka viņam ar �veigu būtu kādi citi sakari, izņemot veikala.

Tagad ierēdnis viņu nopratināja. Ebertam drīz vien vajadzēja pārliecināties, ka viņa stāvoklis ir grūts.

Nopratinā�anas laikā policijas ierēdnis pārliecinājās, ka Ludvigs �veigs savā laikā patiesi Vinteru ģimeni iegrūdis nelaimē un policijas komisāram nodevis nepatiesu liecību.

Eberts beidzot to arī atzina.

�Kā jūs to zināt?� ierēdnis vaicāja.

��veigs pats man to teica.�

�Un kad tas notika?�

�Nesen.�

�Kādēļ tad jūs to tūlīt nepaziņojāt tiesas izmeklētājam, kā pienākums to prasa.�

Eberts nolaida acis, nezinādams, ko atbildēt uz �o jautājumu. Ierēdnis to atkārtoja.

�Atļaujiet, komisāra kungs! Arī mans grāmatvedis bija man tuvs. Kamēr tas atrodas manā dienestā, viņ� arvien ir bijis uzticams un �akls ierēdnis, un tādēļ es turēju par savu pienākumu viņu saudzēt, sevi�ķi vēl tādēļ, ka pirmajā acumirklī viņam īsti negribēju ticēt.�

�Bet, pēc jūsu pa�a vārdiem, jūs esat viņu uz �o nekrietno darbu pamudinājis, Eberta kungs.�

�ī piebilde komercijas padomniekam nāca glu�i negaidot. Viņ� sāka trīcēt kā drud�a kratīts.

�Tā nav taisnība!� viņ� beidzot izsaucās.

�Jūs pat esat viņam par to lieliski atlīdzinājis.�

�Nē, viņ� nedabūja ne gra�a!�

�Tad viņ� jums būtu par velti pakalpojis �ajā lietā?�

Komercijas padomnieks iekoda sev lūpā, noprazdams, ka bija sevi ar �o pārsteidzīgo atbildi nodevis.

Tagad viņ� bailīgi cieta klusu.

�Ar kādu nolūku jūs pamudinājāt Ludvigu �veigu tik nekrietni rīkoties pret Vinteru?�

Eberts atkal neko neatbildēja.

�Nu, es nāk�u jūsu atmiņai drusku palīgā,� ko jūs meklējāt pie Vintera kundzes?�

Eberts brītiņu pārdomāja un tad ātri atbildēja:

�Es gribēju sniegt viņai palīdzību, viņa to no manis lūdza.�

�Un kādēļ jūs stāstījāt viņai visu to notikumu?�

�oreiz Hugo Eberts patiesi nezināja, ko lai atbild uz komisāra jautājumu.

�Nu, arī tas man nav nekāds noslēpums. Jūs uzmācāties Vintera kundzei ar savu mīlestību un laikam gan cerējāt tikt savam mērķim tuvāk, viņai visu izstāstīdams. Man tikai atliek jums vaicāt: vai jūs pēc savas atzī�anās vēl gribat kaut ko piemetināt?�

�Nē!� Ebertam izspruka.

�Jūs neesat neko aizmirsis?�

�Nē.�

�Nu tad arī man vairs nav nekas sakāms,� komisārs pacilātā balsī sacīja.

Eberts par vēlu noprata, cik viegli viņ� bija ļāvies ievilināties slazdos.

�Tā nav taisnība, ko es teicu!� Eberts beidzot izsaucās.

�Jūs jau negribēsiet apgalvot, komercijas padomnieka kungs, ka esat Emmai Vinterei pasakas stāstījis?�

�Cik tālu tas attiecas uz manu grāmatvedi, tad negribu noliegt, ka esmu runājis taisnību.�

�Tālāk, Eberta kungs!�

�Bet man pa�am tur nav nekādas dalības.�

�Vai it nekādas, Eberta kungs?�

�Man nebija ne mazākās intereses.�

�Tas man �ķiet pilnīgi neticami.�

�Man tikai ļoti ķērās pie sirds Vintera un viņa sievas bēdīgais liktenis.� Ierēdnis cie�i paskatījās uz Ebertu un sacīja:

�Ja jūs to būtu sapratis agrāk, tad Ernests Vinters nebūtu iegrūsts nelaimē, viņ� tagad nevainīgs nesmaktu cietumā, un jūs nestāvētu manā priek�ā.�

Komercijas padomnieks kļuva vēl bālāks un nokāra galvu.

�Es patiesi nezinu, ko jūs ar to gribat teikt, komisāra kungs?� viņ� spītīgi sacīja. �Nepavisam neesmu vainīgs pie Vintera nelaimīgā likteņa un patiesi priecātos, ja viņ� drīzumā atgūtu brīvību.�

�Ja jūs patiesi tā domājat, kādēļ tad jūs �veigu paskubinājāt pret Vinteru un viņa sievu tik nekrietni izturēties?�

�To es nemaz neesmu darījis.�

�Bet jūs patlaban man atzināties.�

�To es izdarīju pārsteigumā. Esmu ļoti nervozs �- galvā man rūc un dūc...�

�Nu, do�u jums laiku visu mierīgi pārdomāt,� ierēdnis smīnēdams sacīja. ��obrīd es zinu pietieko�i daudz, lai varētu attiecīgi rīkoties. Esiet tik laipns, komercijas padomnieka kungs, un nāciet man līdzi �ajā istabā.�

Pa pusei apmulsis, pa pusei ziņkārīgs Eberts gāja līdzi ierēdnim otrā istabā, kura bija lepni ierīkota.-

�Man vispirms jāuzzina mana priek�nieka lēmums, iekāms es speru tālākus soļus,� ierēdnis sacīja, kad bija durvis aizslēdzis, �tādēļ uzgaidiet �eit, kamēr es atnāk�u atpakaļ. Jūs redzat, ka es izturos pret jums tik laipni, cik vien man iespējams, ievērojot jūsu brāļa augsto stāvokli.�

Pēc �iem vārdiem ierēdnis paklanījās un atstāja istabu, durvis no ārpuses aizslēgdams.

Eberts dzirdēja, ka ierēdnis ātriem soļiem aizgāja projām.

Pie grāfienes nama durvīm stāvēja bāla sieva. Vecais Klements pats iznāca laukā un vaicāja, ko tā vēloties.

Sve�ā sieva lūdza, lai tai atļaujot parunāties ar grāfieni, viņa esot atnākusi svarīgā lietā.

�Cienīgā grāfiene labprāt vis nepieņem sve�us cilvēkus; vai drīkstu vaicāt, kas jūs esat?�

�Mani sauc Emma Vintere, bet tas nav svarīgi, sakiet viņai, ka es nāku ...�

Emma Vintere sāka stostīties, bet vecais sulainis uztraukts nobeidza viņas uzsākto teikumu:

�Jūs nākat Sofijas dēļ!�

Emma pamāja ar galvu.

�Nāciet, nāciet, �ādā gadījumā grāfiene runājama katru brīdi, pat nakts laikā.�

Pēc brītiņa Emma stāvēja grāfienes priek�ā, kura vaicājo�i lūkojās uz viņu.

�Nu, Vintera kundze, ko jūs man pateiksiet?�

�Cienīgā grāfienes kundze, nav pagājis necik ilgs laiks, kop� es ar jums sastapos,� Emma drebo�ā balsī uzsāka.

Grāfiene, brītiņu brīnīdamās, palūkojās uz Emmu un tad ātri atbildēja:

�Jā, es atminos, tas notika pirms da�ām nedēļām, toreiz jūs atradāties grūtos apstākļos.�

�Paldies Dievam, grāfienes kundze, tagad mani apstākļi uzlaboju�ies.�

�Nu, priecājos to dzirdēdama, un ja es jums kaut kādā ziņā varu būt noderīga ...�

�Es nebūt neesmu atnākusi ar tādu nolūku, bet kādas citas lietas dēļ.�

�Zinu, zinu, Klements jau man pateica.� � .

Grāfienei nācās grūti savaldīt asaras, kas tai ar varu gribēja plūst no acīm.

�At|aujiet, cienīgā grāfienes kundze, man tagad runāt par to, uz ko jau pirmīt aizrādīju.�

�Glu�i pareizi � runājiet.�

�Toreiz, grāfienes kundze, jūs mani lūdzāt, lai es jūs pieminot savās lūg�anās, jo jūs esat nelaimīgākā sieviete pasaulē.�

�Ak Dievs, tāda es vēl tagad esmu, es esmu vēl nelaimīgāka nekā jebkad.�

�Esmu izpildījusi jūsu lūgumu, cienīgā grāfienes kundze,� es jūs pazīstu un zinu, kādas bēdas nospie� jūsu sirdi.�

�Jūs mani pazīstat?� grāfiene brīnījās.

�Mēs senāk dzīvojām Vīnē vienā namā.�

Bālā grāfiene sasita plaukstas.

�Ak, tagad es atminos � jūs esat Emma Vintere!�

�Jā, tā es esmu.�

�Jā, tagad es jūs pazīstu. Bet lūdzu runājiet, manas meitas liktenis mani interesē visvairāk, un varbūt, ka jūs varēsiet man par viņu sniegt tuvākas ziņas. Vai jūs zināt, kur mana meita atrodas? Ai, man vajadzēja viņu atkal zaudēt, kad jau domāju, ka esmu viņu atradusi!� grāfiene izmisusi izsaucās.

Emma tagad pastāstīja, ka viņai reiz izlicies, it kā tā būtu Sofiju redzējusi; tālāk viņa stāstīja, ka tā sastapusies ar nelaimīgo grāfu, ka tas ilgojoties pēc savas laulātās draudzenes un to vēl arvien mīlot un tai jau sen esot piedevis.

No grāfienes atbildēm Emma noprata, ka tā arī savai meitai piedevusi un kuru katru acumirkli esot gatava to apkampt.

Tādēļ viņa izsacīja cerību, ka liktenis varbūt drīzumā visus atkal savedīs kopā.

Grāfiene aizkustināta Emmai pateicās un tad sniedza viņai roku.

�Lai Dievs jūs svētī! Nezinu, ar ko esmu izpelnījusies to līdzjūtību, ko jūs man parādāt. Lai Dievs jums par to atlīdzina, es to nespēju,� grāfiene sacīja.

�Vēl es neesmu paspējusi jūsu labā neko darīt,� Emma pieklājīgi atbildēja. �Bet, gribēdama jūsu meitai noderēt, es atnācu �urp izlūgties no jums padomu.�

Grāfiene smagi nopūtās.

�Diem�ēl nevaru jums dot nekādu padomu,� viņa atbildēja. �Bet varbūt, ka jums izdodas uzzināt, kur mana meita tagad uzturas, un tad paziņojiet man.�

�To es labprāt darī�u, grāfienes kundze. Bet tagad man jāiet, jo man priek�ā da�as darī�anas.�

�Lai Dievs jūs pavada. Bet to es gribēju jums lūgt, mī|ā sieviņ, apciemojiet mani atkal labi drīz. Jūsu nelaimīgā vīra liktenis arī man ļoti ķeras pie sirds.�

Emma tad sirsnīgi atvadījās no grāfienes, izteikdama cerību, ka viņai varbūt drīzā laikā izdo�oties Sofiju atvest atpakaļ mātes rokās.

Bet kādā veidā �īs cerības piepildīt, to viņa pati vēl nezināja.

Domās nogrimusi, Emma lēnām kāpa pa trepēm zemē; apak�ā pie nama durvīm viņa sastapa Klementu.

�Redzu, ka arī jums nabaga Sofijas liktenis ķeras pie sirds, mīļais draugs,� Emma līdzjūtīgi sacīja.

�Jā, kādēļ lai es to noliegtu; protams, ka man viņas liktenis ķeras pie sirds. Kaut jel mīļais Dievs izpildītu manu beidzamo vēlē�anos un man vēl lemtu Sofiju laimīgu redzēt.�

Emma nopietni uz viņu paskatījās.

�Vai jūs man gribētu palīdzēt Sofiju uzmeklēt un to aizvest pie viņas mātes?�

�Labprāt,� vecais sulainis atbildēja.

Tad viņ� pastāstīja Emmai, ko tas bija dabūjis zināt. Pēc maza brītiņa Emma atstāja bālās grāfienes namu.

Lai gan viņa nebija neko tuvāk dabūjusi zināt, tomēr viņa tagad bija cie�i apņēmusies Sofiju uzmeklēt un tūlīt arī stājās pie sava nodoma izpildī�anas.

Vispirms viņa devās uz adre�u izziņu biroju un no turienes gāja atkal atpakaļ uz grāfienes namu, kur tā brītiņu nopietni sarunājās ar veco sulaini Klementu.

Tad tā devās pie sava vīra aizstāvja.

Advokāts, vecīgs kungs, viņu laipni saņēma un pastāstīja tai, ka esot jau gandrīz tikpat kā pierādīts, ka �veigs zvērot nodevis nepatiesu liecību un ka parīt prāvu pret viņas vīru turpinā�ot un pēc viņa pārliecības to katrā ziņā attaisno�ot.

Pienāca vakars.

Emma Vintere sēdēja savā mazajā istabiņā, klēpī auklēdama savu aizmigu�o meitiņu.

Tagad viņu nodarbināja domas, kāds būs viņas liktenis nāko�ajās dienās.

Pēk�ņi viņu iztraucēja klaudzinā�ana pie durvīm.

�Iek�ā!� viņa sauca, un nāko�ajā acumirklī ienāca grāfs Rūdolfs Vartenburgs.

�A, esiet sirsnīgi sveicināts. Ko jūs pateiksiet?�

Ar �iem vārdiem Emma gāja grāfam pretī un apsveicinādama sniedza tam roku.

Tad viņa savu mazo Anniņu apguldīja �ūpulī un lūdza grāfu apsēsties.

�Atnācu, gribēdams apvaicāties, kā jums klājas.�

�Manos apstākļos diezgan labi, grāfa kungs. Jūs arī laikam zināt, ka rīt atkal ir tiesas sēde?�

�To es zinu un varu piemetināt, ka drīzā laikā atkal tiks izspriesta kāda svarīga prāva.�

�Ak, jūs domājat pret �veigu?�

�Pret �veigu un pret Ebertu.�

�Nedomāju vis, ka viņu notiesās. Gan jau viņ� mācēs kaut kā izvairīties.�

�Tam es neticu! Un, kaut arī viņ� netiktu sodīts par tām nekrietnībām, ar kurām viņ� jūs postā iegrūdis, tad tomēr ir vēl kāda cita lieta, kuras dēļ viņu uz vairākiem gadiem ieslodzīs cietumā.�

�Jūs padarāt mani ziņkārīgu, grāfa kungs.�

�Vai jums patiesi tas nebūtu zināms?�

�Man nav ne jausmas!�

�Nu, negribu vairs ilgāk jūsu pacietību kairināt, viņu tur aizdomās par tī�u uguns pielai�anu.�

Emma satrūkās.

�Vai tas varētu būt?�

�Tā ir, kā es saku.�

�Un vai to var pierādīt?�

Grāfs savādi pasmīnēja un tad sacīja:

�Ceru, ka pierādījumu netrūks.�

Emma bija kļuvusi visai nopietna un domīga. Tātad liktenis Ebertam atriebās daudz ātrāk un glu�i citādā veidā, nekā viņa bija domājusi un gaidījusi.

Kad viņi bija kādu brīdi �o lietu pārrunāju�i, Emma beidzot novirzīja sarunu uz grāfu pa�u un viņa laulāto draudzeni.

Viņa tam slēpa, ko tā jau bija paveikusi, tāpat arī viņa sargājās modināt diez kādas lielās cerības; tomēr grāfs no viņas valodas tik daudz noprata, ka viņa labā jau kaut kas ir darīts.

�Ak Dievs, vai tas varētu būt, vai es dabū�u redzēt savu Sofiju?� viņ� �ukstēja, projām iedams.

Pienāca otrās dienas rīts.

Emma jau it agri atstāja savu dzīvokli, kad bija mazo Anniņu nodevusi kaimiņienes gādībā.

Viņa negāja vis uz tiesas namu, jo tam vēl bija par agru, tā devās uz priek�pilsētu, tur iegāja kādā mazā būdiņā, kas atradās pa�ā pilsētas malā.

Ko viņa tur meklēja?

Uz �o jautājumu mēs atbildēsim nāko�ajā nodaļā; tagad pieminēsim

tikai to, ka Emma būdiņā palika labu bridi un tad ātriem soļiem steidzas uz tiesas namu. �: �' l г

Viņa tur ieradās laicīgi, lai ieņemtu labu vietu pa�ās pirmajās rindās.

Nepagāja ilgs laiks, kad zāle piepildījās ar klausītājiem, un drīz ieradās ari tiesne�i un zvērinātie, prokurors un aizstāvis; beidzot ieveda arī apsūdzēto.

Vinters atkal nolūkojās uz klausītājiem, bet tagad pār viņa seju pārlaidās prieka stars, jo tas bija ieraudzījis savu mīļoto laulāto draudzeni pa�ā priek�ā sē�am.

Viņa tam mīļi pamāja ar galvu, tāpat viņa arī saskatījās ar sava vīra aizstāvi, kura skatiens bija dro�s un cerību pilns.

Tagad zvērināto tiesas sēde, kura aizvakar tik dīvainā veidā bija pārtraukta, sākās no jauna, bet �oreiz tā bija ļoti īsa.

Vispirms priek�sēdētājs vēlreiz nopratināja apsūdzēto, protams, ar tiem pa�iem panākumiem kā senāk. Tad pēc priek�sēdētāja un prokurora priek�likuma nolasīja garu protokolu.

Tas bija Ludviga �veiga nopratinā�anas protokols, un tas skaidri pierādīja, ka Ernests Vinters ir nevainīgs.

Ludvigs �veigs, kuru izmeklē�anas tiesnesis ar saviem jautājumiem bija apmulsinājis, glu�i pret savu gribu bija daļēji atzinies, un tāpēc prokuroram tagad bija viegls uzdevums, kad tas piecēlās un īsos vārdos uzaicināja zvērinātos Ernestu Vinteru attaisnot.

Pēc tam runāja aizstāvis, dedzīgi attēlodams apsūdzētā dvēseles mokas, kuras tas nepelnīti izcietis; tālāk viņ� aizrādīja, ka pārmetumus esot izpelnīju�ies arī tie, kuri, ticēdami tādiem cilvēkiem, kuru slava nebūt neesot nevainojama, uzņēmu�ies uz sevi atbildību ieslodzīt cietumā cilvēku, kura dzīve tagad sakarā ar to ir pilnīgi izpostīta un ģimene iedzīta nelaimē.

�o aizrādījumu prokurors saprata diezgan labi, un tādēļ tas pasteidzās izsacīt savu no�ēlu, ka Vinters esot nevien nekrietna blē�a upuris, bet ka arī viņ�, prokurors, kļūdījies.

Zvērinātie atkāpās otrā istabā, bet jau pēc maza brī�a tie ienāca atkal zālē un pasludināja: �nevainīgs�, pēc tam tiesa nolēma, ka apsūdzētais tūlīt palai�ams vaļā.

Emma līdz �im bija spējusi savaldīties, bet tagad tā vairs ilgāk nespēja nociesties; viņa piesteidzās savam vīram klāt, apķērās tam ap kaklu un, prieka asaras raudādama, izsaucās:

�Ai, mans Ernest, mans mīļais Ernest, tagad tu atkal piederi man, un nekāda pasaules vara mūs vairs nedrīkst �ķirt.�

Mēs atstājām grāfu Albertu tajā acumirklī, kad viņ� spēļu zālē gandrīz vai zaudēja samaņu aiz kauna, ko tam Gumarovs, kā arī Bla�ē bija nodarīju�i.

Pēc brītiņa tas atkal pamodās no ģībonim līdzīgā stāvokļa sava uzticīgā drauga vai, labāk sakot, sava ļaunā gara rokās.

Vispirms viņa acis atdūrās pie naudas �upiņām uz zaļā galda.

�Kur mans sulainis Konrāds?� viņ� klusu vaicāja, ar īgnumu novērsdams acis no naudas.

��eit, grāfa kungs,� sulainis atbildēja, stāvēdams priek�istabas durvīs.

�Labi, paņem naudu no galda, ieliec to aploksnē un aiznes to Gumarova kungam,� grāfs sacīja.

Sulainis Konrāds, kur� izpildīja spiega amatu,� laikam gan augstsirdīgās Dumontu Marijas uzdevumā,� rādīja glu�i izbrīnīju�os seju.

�Gumarova kungam?�

�Jā gan,� grāfs atbildēja. �Saki viņam, ka Bla�ē kungs ir pārāk neveikls zaglis, lai no sava kunga un meistara pieņemtu tādu lielu dāvanu, kā �o naudu.�

Konrāds pamāja ar galvu.

�Neaizmirsī�u ne vārdu,� viņ� teica.

Tad viņ� naudu ietina papīrā un paciņu aizzīmogoja ar grāfa zīmogu.

Grāfs smagi nopūtās.

�Tas ir tavs beidzamais gājiens manā uzdevumā, Konrād, jo turpmāk man tevis vairs nevajadzēs.�

�Ko, grāfa kungs,� vai jūs gribat mani atlaist?�

�Tas man jādara, draugs!� grāfs atbildēja, sāpīgi smaidīdams. �Gumarovs un Bla�ē manu namu pārvērtu�i par kauna bedri, pār kuras slieksni godīgs cilvēks vairs kāju nespers.�

Manīgais Konrāds atkal rādīja muļķīgu seju.

�To es nesaprotu,� viņ� vientiesīgi sacīja.

�Es vēl �odien apmetī�os kādā ārpilsētas kaktā, kur mani neviens nepazīst, jo es vairs nedrīkstu cilvēkiem acīs lūkoties.�

�Es ie�u jums līdzi � es nevaru jūs atstāt, kaut jūs arī dzītu mani projām,� sulainis izsaucās.

�Arī es ne, grāfa kungs,� Emīls Bergers sacīja. �Mēs paliksim jums uzticīgi, kaut arī visa pasaule jūs atstātu.�

Blēdīgajam sekretāram tā runājot, sulainis kā zvērēdams spieda roku uz sirds, un tomēr viņ� bija blēdis, tāds pat blēdis kā Marijas Dumontes uzticīgais sulainis Filips.

Konrāds bija Marijas spiegs, Filips, turpretim, viņas tēva, zeltkaļa Dumonta izspiegotājs.

Grāfu Albertu un Mariju Dumonti tātad uzraudzīja ne vien blēdīgais sekretārs, bet arī slepena mājas policija.

Trīs dienas pēc grāfa pārvāk�anās uz citu dzīvokli kāds augļotājs viņu * apsūdzēja, un uz �īs sūdzības pamata viņu ieslodzīja parādu cietumā.

Visi viņa draugi tagad viņu bija atstāju�i, kad viņ� bija kritis nabadzībā.

Viņa netīrais līgums ar Bla�ē un skandāls pie zaļā galda to bija uz visiem laikiem izslēgu�i no tā sauktajām labāko ģimeņu aprindām.

Kad grāfu Albertu ieveda parādu cietumā, priecīgi iesaukdamies, viņam piesteidzās klāt jauns vīrietis.

�Vai acis mani nemāna? Sveiki, grāf Albert! Ak, par tādu biedru var priecāties!�

�Ko? Arī jūs �eit, baron Kapē? No�ēloju no visas sirds!� grāfs Alberts teica.

�Ko jūs runājat? �eit starp mūsu cie�anu biedriem da�i ir tūksto�reiz vairāk no�ēlojami nekā es. Uzlūkojiet, piemēram, to jauno, bālo vīrieti, kur�, zobus griezdams, staigā �urpu turpu. Viņ� pirms kāda gada apprepējis nabadzīgu, bet skaistu mei�u. Nelaimīgas spekulācijas viņu izpostīju�as. Viņ� kā godavīrs atdevis visu savu mantu aizdevējiem, tikai vienu no tiem viņ� nevarēja apmierināt, un �is bija it nejau�i iemīlējies viņa jaunajā, skaistajā sieviņā. Ko nu tas blēdis darīja, lai vīru dabūtu nost no kakla? Viņ� lika to iebāzt parādu cietumā, lai netraucēts varētu pavest viņa sievu, kura, atrazdamās vislielākajā trūkumā, var izvēlēties tikai izmisumu vai kaunu.�

�Briesmīgi!�

�Jā, tādi ir mūsu tikumi, mīļais draugs. Tam sirmgalvim, kur� tikko vēl spēj noturēties uz kājām, uzbrucis tāds pats liktenis. Kāds bagāts bramanis to ieslodzījis parādu cietumā, un viņam vajadzēs �eit nomirt, ja viņa mazmeita to neizpirks ar savu godu.�

�Nelaimīgais!�

�Jā, �eit jūs atradīsiet fabrikantus, amatniekus un da�ādus citus ļaudis, kuri kritu�i par upuriem gan augļotājiem, gan skauģiem, gan cilvēku ļaunprātībai.�

�Vai �ādas pārestības vēl ilgi būs jācie�?�

�Jācer, ka vēl �ajā gadā tiks iznīcināti parādu cietumi; un varbūt, ka tas jau sen būtu noticis, ja mums nebūtu uzbrucis nelaimīgais kar�.�

�ajā acumirklī koridorā ienāca augļotāja advokāts un tuvojās grāfam Albertam.

�Grāfa kungs, mans klients ļoti no�ēlo, ka �odien vairs nav iespējams jūs izlaist no cietuma. Jūsu kambarsulainis atnesa tos tūksto� frankus pusstundu par vēlu.�

�Mans kambarsulainis?� grāfs brīnīdamies vaicāja. �Pirmkārt, man vairs nav nekāda kambarsulaiņa un, otrkārt, man nav arī tūksto� franku, mans kungs.�

�Jūs jokojat, grafa kungs. Sulainis atnaca pie mums taisni no parādu cietuma.�

�Dodu jums savu godavārdu, ka es �ajā jaunajā mājoklī, kuru jūsu klients man ierādījis, vēl neesmu runājis ne ar vienu cilvēku, kā vienīgi ar baronu Kapē.�

�Nesaprotami!�

�Vai varbūt mans sekretārs būtu atradis kādu jaunu naudas avotu?� grāfs murmināja.

�Tas nevar būt. Bergera kungs tikko bija aizgājis no mūsu kantora, kad ieradās nepazīstamais. Bet, lai nu būtu kā būdams, jūsu parāds ir samaksāts, grāfa kungs, un rīt jūs varēsiet atstāt �o drūmo, nepatīkamo mājokli.�

Advokāts aizgāja, un grāfs Alberts it saīdzis raudzīja uzminēt to draugu, kas viņu ar savu dāvanu bija apkaunojis.

Pa to laiku barons Kapē bija izgādājis grāfam Albertam vietu viņa istabā.

Abi nabadzībā kritu�ie kavalieri tagad tērzēja par pagāju�ajiem laikiem, kad tie bija uzskatīju�i savus naudas avotus par neizsmeļamiem.

Barons vēl lūkojās nākotnē cerību pilns, jo tam bija sagaidāms bagāts mantojums, bet grāfam Albertam nebija arī cerību. Tam bija turpmāk jāķeras pie darba, ja negribēja badā mirt.

Blakusistabā it jautri uzdzīvoja. Kāds no ieslodzītajiem svinēja savu dzim�anas dienu. Tur ēda, dzēra, smējās, spēlēja un gavilēja.

Ar pilnām tiesībām varēja teikt, ka aizdevējs visā gadā neuzdzīvoja tik jautri, kā �odien viņa parādnieks parādu cietumā.

�Ceturtajā numurā jauns iedzīvotājs!� koridorā atskanēja balss, un tūlīt pēc tam abu kavalieru istabā ienāca kāds cilvēks, kas izskatījās kā pats nelaimes un posta iemiesojums.

Tas bija pusmū�a vīrietis, kā likās � amatnieks, kur� nebija vis atradis zelta pamatu, par ko liecināja viņa salīku�ais augums, bālā izdēdējusī seja un plānie, sirmie mati.

�is vīrs nesveicinādams ienāca istabā; likās, it kā viņ� abus kavalierus nemaz neredzētu.

Kā bez sapra�anas tas nolūkojās savā priek�ā, aizgāja līdz kādam krēslam un tad smagi uz tā atkrita.

Abi jaunie kavalieri nodrebēja, redzēdami tik izmisu�u un nelaimīgu cilvēku.

Tā viņ� brītiņu sēdēja kā nedzīvs, tad viņa lūpas sāka kustēties, un tas nomurmināja:

�Jā, jā, mēs gulēsim, māt. Kapā diezgan vietas gan mātei, gan bērniem.�

Barons paņēma pudeli vīna, pielēja pilnu glāzi un sniedza to nelaimīgajam vīram.

�Dzeriet � tā ir laba lāsīte no aizmirstības avota, mīļais draugs.�

Vīrs ari dzēra. Bet aizmirstības avots nabaga vīram k|uva par atmiņu avotu.

�Jūs iz�ķie�at savu vīnu, jaunkungs,� viņ� drūmi sacīja, �jo jums neizdosies padarīt jautru bēdīgo biedru, kas tagad ievietots jūsu istabā.�

�Mēs tomēr to mēģināsim, draugs.�

�Jūsu vīns var mani apreibināt, bet nevis uzjautrināt. Redziet, mani kungi, man ir sieva un bērni, kurus es mīlu no visas sirds. Mana sieva aizvakar dzemdēja, un vakar viņai atņēma it visu, izņemot tikai pāris salmu maisu. �odien viņai atņēma arī vīru, kuram vajadzēja savējos atstāt vislielākajā nabadzībā un badā.�

�Ko jūs sakāt � nabadzībā un badā?� abi jaunie kavalieri^ �ausmu pārņemti, izsaucās.

�Jā, jau divas dienas viņiem nav ne maizes kumosiņa ko grauzt!� nabaga vīrs izsaucās, rokas izmisumā pret debesīm paceldams. �Vai tu dzirdi, taisnais Dievs,� sieva ar zīdainīti pie krūtīm mirst badā. Vai jūs, kungi, vēl tagad domājat, ka varēsiet mani uzjautrināt?�

�Varbūt, ka tas mums tomēr vēl izdosies. Pasakiet savu adresi, mīļais draugs.�

�Galdniekmeistars Kolē, Favorītu ielā 22.�

Barons Kapē un grāfs Alberts izvilka no kabatas naudasmakus un nolika uz galda da�us naudas gabalus; kamēr barons tos iebāza aploksnē un uzrakstīja adresi, grāfs raustīja zvaniņu.

Nabaga amatnieks trīcēja, neuzdro�inādamies ne elpot.

�Aiznesiet �o vēstuli �ī nabaga vīra ģimenei,� barons sacīja uzraugam, iedodams tam vēstuli ar naudu. �Bet pasteidzieties, jo viņa sieva un bērni jau divas dienas nav neko ēdu�i. Jo ātrāk jūs pasteigsieties, jo lielāku dzeramnaudu dabūsiet.�

Galdniekmeistars neatrada pateicības vārdus. Viņ� noslīdēja no krēsla un nometās uz ceļiem; rokas saņēmis, tas gribēja runāt, bet asaras apslāpēja viņa balsi.

Tagad viņ� vairs nedomāja par pa�nāvību kā pirmīt, kad viņu bija �urp atvedu�i.

�Apsēdieties, nabaga draugs,� barons līdzcietīgā, laipnā balsī sacīja. ��onakt jūs varbūt varat pāris stundiņas mierīgi pagulēt, jo Dievs jūsējiem piesūtījis pabalstu uz da�ām dienām. Nāciet, sēdieties pie mūsu galda, iedzeriet vēl glāzīti vīna ar mums kopā, un, ja jūs gribat mums parādīt savu pateicību, tad nebēdājieties vairs un pasmaidiet, cerot uz labāku nākotni.�

�Ak Dievs, ak Dievs, tad �eit man jāatrod līdzcietība un �ēlastība!� amatnieks izsaucās.

Barons Kapē to pieveda pie galda, piepildīja glāzes un cik spēdams pūlējās bēduli uzjautrināt. Un beidzot viņam tika tas prieks redzēt nabaga vīru pasmaidām.

Arī grāfs Alberts pasmaidīja, bet rūgti un grūtsirdīgi, iedomādamies, cik daudz tādu nabaga amatnieku ģimeņu viņ� būtu varējis padarīt laimīgas ar desmito daļu no tās naudas, ko viņ� vienā mēnesī bija gan kārtīs nospēlējis, gan citādi iz�ķiedis.

�Sakiet jel man, mīļais meistar, kā tad sauc to briesmoni, kas jūs iegrūda tādā nelaimē?� barons vaicāja.

�Tas, kas manu dzīvokli un darbnīcu iztuk�oja, kas man laupīja beidzamo maizes kumosiņu un brīvību, ir kāds Glika kungs, viens no tiem ļaudīm, kam ir daudz naudas, bet nav sirds; bet tas cilvēks, kur� ir mana posta cēlonis, ir kāds augsts kungs, kuru es pieminē�u pat nāves stundiņā.�

�Kāds augsts kungs?�

�Jā, augsts kungs, kuram vēl pirms da�iem mēne�iem piederēja pilis un mui�as un skaista mīļākā.�

�Un kā tad to sauc?�

�Par grāfu Albertu, mani kungi.�

�Ko jūs sakāt?� abi jaunie kavalieri iesaucās, sakustēdamies tā, it kā tos nupat zibens būtu ķēris.

�Man bija kādam mēbeļu fabrikantam mēne�a laikā jāpagatavo krietni daudz preces. Bet man nebija skaidras naudas pie rokas, un tādēļ man vajadzēja no Glika aizņemties �etrus simtus franku, lai varētu iepirkt kokus un pieņemt strādniekus. Kad pagatavoto darbu nodevu fabrikantam, tas man samaksāja ar grāfa Alberta vekseli. Man gan bija tiesības prasīt no viņa samaksu skaidrā naudā, bet es negribēju sanīsties ar vecu klientu, un, tā kā man teica, ka grāfa kungs esot bagāts cilvēks, tad es piekritu. Kad pienāca vekseļa maksā�anas termiņ�, grāfs bija izpostīts un līdz ar viņu arī es. Fabrikants tikai paraustīja plecus un atbildēja, lai labāk es cie�ot nekā viņ�; tātad es augļotājam nevarēju savu parādu nolīdzināt, un tas man atņēma visu manu mantu un lika mani ieslodzīt cietumā.�

�Nabaga vīrs!� barons Kapē līdzjūtīgi sacīja, pārmeto�i paskatīdamies uz grāfu Albertu.

�Un vai tad jūs negriezāties pie grāfa un nespērāt pret to nekādus soļus?� grāfs Alberts vaicāja.

�Kā nu ne! Es vai divdesmit reizes gāju pie viņa, kamēr tas vēl dzīvoja savā lepnajā pilī, bet nekad mani nelaida pie viņa. Viņa sekretārs mani katru reizi strupi atraidīja un sacīja, lai es sūdzot, ja man esot no grāfa kas prasāms. Galu galā man arī cits nekas neatlika, ko darīt. Es griezos pie advokāta, bet tas prasīja piecdesmit franku iemaksu, un, kad es tam pateicu, ka esmu nabaga vīrs, kuram nav ne piecdesmit sū kabatā, viņ� man smiedamies atdeva vekseli atpakaļ līdz ar padomu, lai es ar to aizsmēķējot cigāru.�

�Cik liels tad ir �is vekseļa parāds, meistar?� grāfs Alberts vaicāja. nosarcis aiz kauna, ka viņa vainas dēļ arī �is godīgais amatnieks kritis nelaimē.

�Se�i simti franku,� amatnieks atbildēja, izņemdams no kabatas vekseli un pasniegdams to grāfam. �Te ir tas nelaimīgais papīrs, es to labprāt būtu atdevis par klaipu maizes.�

�Tās nu būtu biju�as sausas, bet dārgas vakariņas, jo �is vekselis varbūt tomēr ir vairāk vērts, nekā advokāts to novērtējis. Aplūkojiet mani, mīļais meistar, un raugiet uzminēt, kas tas ir par vīru, kuram jūs tagad �o vekseli rādāt.�

�Kā lai es to uzminu, jaunkungs?�

�Tas ir tas pats kungs, kur� vainīgs jūsu nelaimē � es esmu grāfs Alberts, mans draugs.�

�Jūs jokojat, kungs ...�

�Nē, nē, tie nu gan būtu bēdīgi joki. Ar �o vekseli es samaksāju kādu spēles parādu, un tā patiesi nav mana vaina, ka vekselis nonācis jūsu rokās. Es varēju vieglprātīgi iznīcināt savu laimi, bet nevis krietnu ģimenes tēvu iegrūst nelaimē un postā.�

�Par to arī es galvoju, meistar,� Kapē sacīja.

�Bet jums nebūs grāfa Alberta vārdu nolādēt savā nāves stundiņā,� grāfs Alberts turpināja, novilkdams no pirksta briljanta gredzenu un pasniegdams to amatniekam, �tādēļ ņemiet �o gredzenu; tas ir viss, kas man vēl atlicis no manas lielās naudas. Katrs zeltkalis jums par to maksās se�us simtus franku. Ieķīlājiet to �obrīd, lai varētu tikt laukā no cietuma. Jums vēlāk tiks atlīdzināts nevien par zaudējumiem, kurus jums radījis augļotājs, bet arī par tām ļaunajām dienām, ko jūs tagad manis dēļ esat piedzīvojis.�

Amatnieks aizkustināts raudāja prieka un pateicības asaras.

�Dievs labi dara ko darīdams,� viņ� �ņukstēdams izsaucās un lūdzās no Dieva piedo�anu, ka viņ� izmisumā sācis par to �aubīties.

Pa to laiku blakusistabā turpinājās jautra dzīve, glāzes tink�ķēja, un cietumnieki dziedāja:

�Brīvi mēs �eit dzīvojam,

Dzeram, gavilējam.�

Otrā rītā grāfu Albertu un galdniekmeistaru Kolē izlaida no parādu cietuma.

Dienu vēlāk barons Kapē saņēma lielu vēstuli ar melnu zīmogu no kādas attālākas provinces un otru vēstuli ar sarkanu zīmogu no kāda Parīzes advokāta.

Jaunā kavaliera skopā tante bija bijusi tik laipna un nomirusi un iecēlusi viņu par savas diezgan ievērojamās mantas vienīgo mantinieku. Protams, ka nu arī viņu tūlīt izlaida no cietuma.

Tagad viņ� vispirms aizbrauca uz Favorītu ielu, gribēdams apmeklēt nabaga galdniekmeistaru.

Viņ� to atrada it jautru savas ģimenes vidū. Pieci mundri bērni lēkāja viņam apkārt, un sestais �ūpoja zīdainīti, kas gulēja �ūpulī blakus nedēļnieces gultai.

Otrā istabiņā bija redzamas bērnu gultiņas ar glītām, baltām segām, un istabās atradās jaunas, glītas mēbeles; nekas neliecināja, ka �eit vēl pirms pāris dienām bija valdījusi vislielākā trūcība un nabadzība, pat bads.

Godīgais amatnieks baronu priecīgi sveicināja.

�Sveiki, tūksto�reiz sveiki!� viņ� sauca. �Sieva, bērni, redziet, tas ir mūsu glābējs eņģelis, kuru jums pats Dievs vislielākajā trūkumā atsūtīja.�

Bērni skūpstīja viņam rokas, un nedēļniece, rokas saņēmusi, klusu �ukstēja:

�Lai Dievs viņu svētī un atlīdzina viņam par visu to, ko viņ� mums nabadziņiem labu darījis.�

�Bet es jau nemaz neesmu tik lielu pateicību pelnījis to pāris franku dēļ, ko jums iedāvināju. Redzu, ka jūs tagad atkal esat uz kājām, un ceru, ka tas būs bijis grāfs Alberts, kas par jums tā gādājis, kā tas patiesam cilvēku draugam pienākas.�

�Grāfa kungs mums daudz vairāk laba darījis, nekā mēs varējām sagaidīt, bet visu, ko jūs �eit redzat mūsu istabā, mums nav viņ�, bet kāds eņģelis dāvinājis.�

�Nu, tas gan būs bijis eņģelis ar miesu un asinīm tāpat kā mēs. cilvēki.�

�Nu jā, tā ir jauna, skaista mei�a, barona kungs.�

�Jauna, skaista mei�a? Nudien, �ī lieta kļūst romantiska. Un kā tad sauc �o skaisto mei�u?�

�Viņa teica, ka tai neesot vārda.�

�Bet no kurienes viņa atnāca, to jūs zināsiet?�

�Jā gan, viņa teicās dzīvojot ārpilsētā.�

�Bet kurā ārpilsētā?�

�To viņa mums neteica.�

�Jods lai parauj! Mei�a no ārpilsētas.�

�Klusu, viņa nāk!�

Un mei�a no ārpilsētas, laipni sveicinādama, viegli kā cielaviņa ietecēja istabā.

Ieraudzījusi baronu, viņa nosarka un veikli paklanījās, tad tā atvēra groziņu un izdalīja augļus, saldumus un rotaļlietas.

Barons Kapē nevarēja acis novērst no �īs skaistās mei�as.

�Mēs tagad neredzēsimies ilgu, ilgu laiku, mīļie draugi,� Paulīne Bergere sacīja � tā bija viņa, kurai Marija Dumonte bija uzdevusi �ēlsirdīgās māsas darbu, �bet es nevarēju no jums �ķirties uz tik ilgu laiku, jums ardievas nepateikusi.�

Bērni noskuma, dzirdēdami �ādu vēsti, un arī tēvs smagi nopūtās.

�Un vai mēs arī vēl tagad nedrīkstam zināt savas labdares vārdu?� viņ� vaicāja.

�Es neesmu tā, kas jums trūkumā palīdzējusi, mīļie draugi, jo es esmu tikpat nabaga kā jūs. Tas ir visu bēdulī�u eņģelis, kas mani sūtīja pie jums, lūdziet par viņu Dievu, lūdziet Dievu par kādu jaunu dāmu, kura, pārpilnībā dzīvodama, tomēr ir vēl daudz nelaimīgāka, nekā jūs jebkad esat biju�i.�

�Bet vai tas nav bēdīgi, ka mēs nezinām savas labdares vārdu. Vai arī jūs tā domājat, baron Kapē kungs?�

Dzirdēdama pieminam �o vārdu, jaunā mei�a atkal nosarka un ātri paskatījās uz baronu.

�Godājiet smalkjūtību,� Kapē atbildēja, �un novēliet savai labdarei to prieku slepenībā darīt labu saviem nabaga brāļiem.�

Paulīne smaidīja un pateicīgi paskatījās uz baronu, apkampa bērnus un noskūpstīja arī zīdainīti. Tad viņa atvadījās no vecākiem un mundri kā stimiņa iztecēja no istabas.

Bet lai gan �ī stirniņa bija veikla un mundra, tad tomēr mednieks bija tikpat �akls.

Paulīne ielēca omnibusā, Kapē gribēja lēkt viņai pakaļ, bet konduktors aizbīdīja viņu atpakaļ, uzsaukdams �pilns�.

Atraidītais bija tik gudrs, lai iegaumētu omnibusa numuru, tad viņ� iesēdās ormanī, kas patlaban brauca garām, iespieda tam saujā dzeramnaudu un nokļuva pie stacijas veselas desmit minūtes agrāk, nekā omnibuss ar skaisto mei�u.

Tur nu viņ� it omulīgi gaidīja to piebraucam, un �oreiz tas negaidīja veltīgi.

Paulīne aiztecēja viņam garām, viņu nemaz nepamanīdama, vismaz tā izlikās. Tā aizspraucās līdz kasei un nopirka sev biļeti.

Tā kā baronam jaunās dāmas ceļamērķis nebija zināms, tad viņ� nopirka biļeti līdz pa�ai pēdējai stacijai, lai varētu izkāpt pēc patikas jebkurā starpstacijā.

Ka viņ� it kā nejau�i iekūlās tajā pa�a vagonā, kurā sēdēja Paulīne, un ka viņa atkal, �odien jau tre�o reizi nosarka, ieraudzīdama jauno vīrieti, ar kuru tā bija iepazinusies galdnieka dzīvoklī, tas pats par sevi saprotams.

�Vai drīkstu vaicāt, cienīgā ārpilsētas skaistule, pa kuru ēnaino aleju vai zaļo pļaviņu jūs vēl �odien staigāsiet?�

�Mans ceļamērķis ir Sandenī priek�pilsēta, barona kungs.�

�Tas ir ļoti labi. Arī es esmu nodomājis braukt uz turieni un nokratīt pilsētas putekļus.�

�Nu, daudz putekļu jūs beidzamajā laikā nebūsiet vis sarijies, vismaz ielas putekļus ne,� Paulīne nevainīgi atbildēja.

Barons, kur� tikko bija izlaists no parādu cietuma, pa�ķielēja uz savu biedreni un atbildēja:

�Nē, daudz nē � jo biju da�us mēne�us aizceļojis.�

�Bet laikam gan ne visai tālu, barona kungs,� Paulīne piebilda, plucinādama kādu rozi.

�Tālu? O, visai tālu nebūt ne,� barons atbildēja, būdams apmulsis.

�Skaidri redzams, ka �ī mazā ragana zina par mani visu,� viņ� nodomāja pie sevis. �Bet kas viņai to izpļāpājis?�

�Brīvais gaiss tomēr ir jauka Dieva dāvana,� Paulīne nepielūdzami turpināja. �Kā man �ēl to nabaga cilvēku, kuriem laupīta brīvība un tādēļ jaukās dienas jāpavada drūmā istabā. Vai tie nav no�ēlojami, barona kungs?�

�Jā gan ... jā ... jā gan,� barons Kapē lādēdamies apgalvoja, it kā viņ� būtu aizrijies, kad, pa vagona logu laukā izliecies, saīdzis murmināja:

��ī skaistā ragana mani ap�auda kā ar lielgabaliem un pie tam rada visnevainīgāko seju.�

Nabaga barons vairs neuzdro�inājās ne vārdu bilst, baidīdamies atkal tikt izzobots.

Tātad lomas tagad bija mainītas.

Nevis mednieks trenkāja stirnu, bet stirna iedzina spīlēs mednieku.

�Sandenī stacija!� konduktors sauca.

Paulīne un barons Kapē izkāpa. Jaunā mei�a palūkojās apkārt un tad saīgusi sacīja:

�Viņi mani būs piemirsu�i vai gaida atbraucam ar nāko�o vilcienu, tas drīzāk domājams. Bet laiks ir jauks � tāpēc nav nekāda nelaime, ja savu ceļu nostaigā�u kājām.�

�Jaunkundz, vai drīkstu jūs pavadīt?�

�Manis dēļ, līdz �Trim kraukļiem� jūs varēsiet mani pavadīt, mans kungs, ja apsolāties būt rātns. Kājām ejot, vajag biedru, tad ceļ� nav garlaicīgs.�

�O, arī braucot.�

�Kā, piemēram, jūs, braucot kopā ar grāfu Albertu un galdniekmeis-taru Koīē, vai ne? Vai jūs jautri pavadījāt laiku ar saviem ceļabiedriem?� Paulīne vaicāja, galviņu paceldama un baronam glu�i nevainīgi acīs lūkodamās.

�Jods lai parauj � kas par daudz, tas par daudz!� izzobotais barons atkal izsaucās savādās dusmās. �Es aizslēg�u galdniekmeistaram muti, lai viņ� turpmāk vairs nepļāpā.�

�Nevajag dusmoties, mīļais baron,� Paulīne smiedamās sacīja, �un nelieciet ciest nevainīgam cilvēkam, jo varu zvērēt, ka galdniekmeistars nav ne vārdiņu par jums runājis.�

�Tad jums jābūt raganai!�

�Varbūt � katrā ziņā es nebūt neņemu ļaunā, ja jūs mani par tādu turat�

�Lūdzu piedo�anu, jaunkundz.�

�Labprāt � ardievu!� Paulīne atbildēja.

�Ko?� barons apmulsis vaicāja.

��eit mums jā�ķiras, barona kungs.�

�Vai es jūs kādreiz redzē�u?�

�Ja mācēsiet klusuciest...�

�A... tātad noslēpumi... sazvērestība, ko?�

�Jā, uzbrukuma un aizsardzības biedrība. Vai gribat tai piebiedroties?�

�Bet pret ko?�

�Pret augļotājiem un asinssūcējiem.�

�Un kur� tad ir jūsu apsargājamais?�

��obrīd es jums nedrīkstu �o noslēpumu izpaust, tādēļ ka tas nav mans.�

�Hm, tur nekas nebūtu iebilstams, bet ja gribat mani par savu biedru, tad vēlētos dabūt tuvākas ziņas.�

�Es zinu jūsu adresi � gaidiet no manis tuvākas ziņas.�

Paulīne aizgriezās projām. Barons tai sniedza roku, un Paulīne ielika savējo viņam saujā, tad tā aizsteidzās projām.

Kamēr barons Kapē noskatās pakaļ skaistajai mei�ai, apciemosim veco zeltkali Dumontu.

Tas atradās mazajā salonā.

Viņa priek�ā it godbijīgi stāvēja sulainis Filips, kura uzdevums bija, kā jau senāk minēts, izsekot Mariju un pastāstīt zeltkalim par katru viņas soli.

Dumonts piecēlās un sāka staigāt �urpu turpu pa istabu, drūmi lūkodamies zemē.

Viņ� dusmīgi purpināja:

�Mēnesis jau pagājis, bet es neesmu savam mērķim ticis tuvāk. Protams, grāfs ir gan padarīts par ubagu, un tomēr � viņ� nav tuvojies nedz man, nedz manai meitai. Drebi, grāf! Jo, kad izgaisīs mana pēdējā cerība, tad man atliks tikai atriebties.�

�Atriebība ir tuvu, Dumonta kungs.�

�Vai tu tā domā? Vai lepnais grāfs būtu kļuvis pazemīgāks, maniem nodomiem pieejamāks?�

�Glu�i otrādi, kungs ...�

�Un mana meita?�

�Tā raud � no rīta līdz vakaram viņa mirkst vienās asarās, smaidu vairs neredz viņas sejā.�

Vecais sulainis smagi nopūtās.

�Tu teici, ka viņai tiekot paziņots katrs grāfa solis?�

�It smalki, kungs.�

�Vai viņa zina, kas noticis ar viltoto vekseli?�

�Viņa domā, ka tas atkal atrodas grāfa rokās.�

�ajā acumirklī istabā ienāca zeltkaļa slepenais aģents � grāfa sekretārs Emīls Bergers.

Dumonts atlaida sulaini un tad griezās pie Bergera.

�Neesmu ar jums mierā, mans kungs.�

�Esmu rīkojies tā, kā jūs man pavēlējāt.�

�Bet jūs esat izdarījis daudz vairāk,� vecais kungs sarūgtināts atbildēja.

�Tas pierāda manu �aklumu.�

�Jūsu uzdevums bija padarīt grāfu par ubagu. Bet es jums uzdevu izpostīt tikai viņa mantu un nevis viņa godu. Kādēļ jūs esat izdarījis arī to?�

�Dumonta kungs, jūs maldāties, domādams, ka ...�

�Es zinu visu, mans kungs! Jums vajadzēja zināt � un jūs arī zinājāt, ka viņa gods man ir dārgs. Protams, es jūs pilnīgi neiepazīstināju ar savu noslēpumu, bet jūs zinājāt manus mērķus un nolūkus.�

�Taisni tādēļ, ka zināju, man likās, ka to sasnieg�anai vajadzīgs spēcīgāks līdzeklis, un es viņu pavedināju uz pārkāpumu ...�

�To mēdz saukt par noziegumu!�

�Un pat taisnības dievietes draudo�ā roka � sods, no kura viņam jābaidās, nespēj salauzt viņa stūrgalvību.�

Zeltkalis paskatījās uz Bergeru un tad domīgi sacīja:

�Varbūt tomēr!�

�Es par to �aubos, Dumonta kungs. Vēl nesen, pirms da�ām dienām, kad grāfs, redzēdams savu postu un nabadzību, bija glu�i izmisis, es iedro�inājos pieminēt jūsu meitas vārdu ...�

�N u?�

�Otrreiz es to vairs nedarītu.�

�Kādēļ ne? Ko grāfs jums atbildēja?�

�Viņ� teica, ka ... ka . ..�

Emīls Bergers vilcinājās un blēdīgi paglūnēja uz veco kungu.

�Runājiet, Bergera kungs, kādēļ jūs vilcināties?�

�Grāfs man atbildēja, ka viņ� drīzāk ļautu sevi nostādīt pie kauna staba, nekā apprecētu pilsoņu kārtas dāmu, un � piedodiet, Dumonta kungs � jūsu meitu jau nepavisam nē.�

�ie vārdi uz Dumontu atstāja briesmīgu iespaidu � kā sitiena ķerts viņ� streipuļoja atpakaļ.

Vaigi tam metās bāli, un acis lūkojās kā sastingu�as; likās, ka viņ� tūlīt saļims.

Emīls Bergers piesteidzās tam palīgā.

�Saņemieties jel, Dumonta kungs!�

Dumonts tikai sāpīgi iestenējās.

�Vai lai atsaucu doktoru?�

Dumonts visiem spēkiem raudzīja pārvarēt uznāku�o vājumu, kas viņam pēc brītiņa arī izdevās.

Viņ� pakratīja sirmo galvu un sacīja:

�Nepūlieties vis � mans doktors ir atriebība.�

�Dumonta kungs, jūs trīcat...�

�Tātad grāfs ļautu nostādīt sevi pie kauna staba,� zeltkalis murmināja. �Nu, kauna stabu tagad vairs nav, toties cietumi vekseļu viltotājiem gan...�

�Ko ... jūs gribat...�

�Ņemiet �o atslēgu un atslēdziet mana rakstāmgalda otro atvilktni,� Dumonts sacīja.

Emūs Bergers to arī izdarīja.

�Jūs tur atradīsiet mazu sainīti zaļā papīrā.�

�ajā acumirklī ienāca vecais sulainis un sacīja:

�Prokurors Lanē vēlas ar jums runāt, cienīgais kungs.�

Dumonts ļauni pasmīnēja.

�īstā laikā,� viņ� murmināja. �Grāf, tagad atriebības brīdis ir pienācis.

Nāciet, Berger,� mums vispirms jāparunā ar prokuroru.�

Abi vīri iegāja blakus kantorī.

Nedz Dumonts, nedz Bergers neiedomājās par atslēgu, kas bija palikusi rakstāmgaldā.

Tikko durvis aiz viņiem bija aizvēru�ās, klusu atvērās kādas citas. Istabā ienāca jauna dāma. Viņa bija bāla un drebēja pie visām miesām.

Trīco�ā rokā viņa turēja mazu, spo�u dunci. Tā lūkojās istabā apkārt, un beidzot viņas acis atdūrās pie rakstāmgalda.

Tā atvilka vaļā otro atvilktni un sāka pa to rakņāties. Nāves bailes attēlojās viņas sejā. Beidzot viņa laikam bija atradusi to, ko meklēja � tā turēja rokā zaļā papīrā ietītu sainīti.

Nu viņa ātri un veikli attina to vaļā � tajā atradās rēķini, kvītis un da�i citi papīri.

�Bet kur vekselis?� viņa dvesa.

Viņa notupās zemē un ar drud�ainu nepacietību meklēja svarīgo papīru.

Briesmīgajā uztraukumā viņa nepamanīja, ka durvis, kas veda kantorī, tika klusu atvērtas. Viņa neredzēja arī kādu cilvēku, kur� bija ienācis un brīnīdamies nolūkojās viņas rīcībā.

�Beidzot atradu,� viņa dvesa, turēdama rokā vekseli.

Bet �ajā pa�ā acumirklī tas tika no viņas rokām izrauts un atskanēja skaļa balss:

�Atradi un pazaudēji!�

Marija ātri ķēra pēc dun�a, bet, kad viņa uzlēkdama pazina savu tēvu, tā lūdzo�ā balsī sacīja:

�Pats Dievs tevi atsūtīja, mīļais tēvs, lai pasargātu mani no nozieguma, jo tagad tu ta�u man dāvināsi to, ko es gribēju zagt,� vai ne, mīļais tēvs?�

�Tu esi slepeni noklausījusies, Marij?�

�Jā, tēvs.�

�Un tagad?�

�Tagad tu zini, mīļais tēvs, ka man vekseli jādabū, ja tu negribi, ka es mirstu.�

Sirmgalvis berzēja sev pieri.

��oreiz mani nevarētu glābt neviens doktors.�

�Un par mani tu nemaz nedomā, nelaimīgā?�

Marija pakratīja galvu.

�Bērns, nestājies ceļā manai atriebībai!�

�Tēvs, dari, ko gribi, bet es tev zvēru, ka jau pirms tam, kad laicīgo tiesne�u priek�ā stāsies tas vīrs, kuru es mīlu vairāk par savu dzīvību, es pati sen bū�u cita � mū�īgā soģa priek�ā!�

�os vārdus Marija izrunāja mierīgi, ledainā balsī, bet viņas acis drud�aini kvēloja, un duncis trīco�ajā rokā draudo�i vizuļoja.

Vecais Dumonts vēl brītiņu cīnījās pats ar sevi, tad pasniedza Marijai vekseli un arī mierīgi, bet bēdīgi sacīja:

�Ņem, bērns! Ai, nabaga slimā sirds, tu vairs nekad nekļūsi vesela!�

Marija metās tēvam pie krūtīm un raudāja prieka asaras, �oreiz mīlestība bija uzvarējusi atriebību.

Tajā pa�ā dienā, kad komtese Hermance līdz ar savu draudzeni Adeli slepeni atstāja pili un aizbrauca uz galvaspilsētu, gribēdama apmeklēt nelaimīgo firstu Egonu, Lindhorstu ciematā notika kāds visai svarīgs atgadījums.

Advokāts, kuru firsts Egons bija izraudzījies par savu aizstāvi, mēdza dzīvot pilsētā, bet tagad viņ� bija apmeties ciematā, gribēdams būt nozieguma vietai tuvāk, lai varētu jo drīzāk nākt uz pēdām īstajam noziedzniekam.

Advokāts Reinhards bija jau pavecāks vīrs ar sirmu bārdu un plāniem, sirmiem matiem, bet viņa acīs vēl kvēloja jaunības uguns, un visa viņa izturē�anās un kustības bija ātras un veiklas kā jauneklim.

Lasītājiem jau zināms, kas norisinājās me�ā vientuļa būdiņā un ka viņu noindēja negantais firsts Francis.

Sim �ausmu darbam bija arī lieciniece � kambarsulaiņa meita Erna, kura uz firsta zirga aizjāja prom, piedraudēdama visu tūlīt paziņot policijai. ¹ �

Gribēdams aizsteigties Ernai priek�ā, Francis tūlīt brauca uz galvaspilsētu un vagonā sastapās ar Mariju Fabrē.

Kā |aunā gara trenkta, Erna aulēk�oja pa me�u līdz pa�am Lindhor-stu ciematam.

Pirmajā acumirklī viņa gribēja tūlīt doties uz pili, bet tad viņai ie�āvās prātā citas domas � doties vispirms pie advokāta Reinharda uz viņa dzīvokli.

Viņai pretim nāca ļaudis. Kādam zēnam tā lika firsta zirgu aizvest uz pili.

Ļaudis gan brīnījās, redzēdami Emu zirga mugurā, bet galu galā tālāk neko neprātoja � ka viņa firstu mīl, tas vairs nebija noslēpums, lai gan viņa pūlējās �īs savas jūtas pasaulei slēpt. Tāpēc ļaudis domāja, ka visa �ī steiga ir apcietinātā firsta labā.

Ieiedama advokāta istabā, Erna to atrada sē�am pie rakstāmgalda. Galvu uz rokām atbalstījis, viņ� lasīja aktus. Advokāts lēnām pagrieza galvu un laipni apsveicināja Ernu.

�Nu, jaunkundz, ko jūs labu pateiksiet?� viņ� tai laipnā balsī jautāja.

�Vēstis ir ļaunas.�

�Kas noticis? Jūs izskatāties sakarsusi.�

�Esmu �urp atjājusi. Ai, advokāta kungs, firsts Francis ir pats nelabais cilvēka miesās.�

Advokāts vaicājo�i lūkojās uz Ernu.

�Vai jūs gribat runāt par tādiem notikumiem, kurus varat arī pierādīt?�

Ernai saskrēja asaras acīs, vaigi pietvīka tum�i sarkani, un krūtis nemierīgi cilājās.

�Vispirms apsēdieties un tad pastāstiet man, ko jūs esat piedzīvojusi,� advokāts sacīja.

Erna apsēdās un, elpu dziļi ievilkusi, sāka stāstīt.

Advokāts vērīgi klausījās katrā viņas vārdā, pa brīdim �o to piezīmēdams uz papīra.

Erna viņam pastāstīja visu, kas vientuļa būdā bija noticis. Neko viņa neatstāja nepieminētu, jo advokāts apgalvoja, ka pat mazākajam nieciņam da�reiz varot būt liels svars.

Kad viņa bija beigusi, advokāts brītiņu domīgi nolūkojās savā priek�ā.

Beidzot viņ� pacēla galvu un palūkojās uz Ernu.

�Vai jūs atradāties istabā viena pati, kad firsts vientuli noindēja?�

�Protams, kas tad vēl lai tur būtu atradies?�

�Vai jūs pazīstat vientuli tuvāk?�

�Nē, advokāta kungs.�

�Hm, nezinu, vai jums uzticēties,� bet nē, kad pienāks īstais brīdis, jus visu dabūsiet zināt. Tātad jūs pārmetāt firstam viņa noziegumu?�

�Ja.�

�Un vai viņ� atzinās?�

�Viņ� neizrādīja ne mazāko no�ēlu.�

�Un tad viņ� jums draudēja?�

�Tikai aizbēgdama, es izglābos no viņa dusmām un atriebības,� Erna atbildēja.

Advokāts atkal kaut ko piezīmēja. Tad viņ� vaicāja:

�Vai firsts jums dzinās pakaļ?�

�Viņ� to darīja gan, bet nevarēja mani panākt, tādēļ ka es aizjāju ar viņa zirgu.�

Advokāts domīgi pa�ūpoja galvu.

�Tā ir ļoti sare�ģīta lieta,� viņ� sacīja. �Es diezgan labi pazīstu firstu Franci un zinu, ka viņ� izlietos visus līdzekļus, lai jūsu liecībai neviens neticētu. Kaut jums būtu kāds pierādījums.�

Ernai acis iespulgojās.

�Un kādam �im pierādījumam vajadzētu būt, advokāta kungs?�

�Vislabākais būtu, ja jūs varētu dabūt to priek�metu, ar kuru noziegums pastrādāts.�

�Un jūs domājat, advokāta kungs, ka tad firsts nespētu manu liecību apgāzt?�

�Tā es domāju.�

Erna piepe�i kļuva pavisam savāda, viņas vaigi metās te bāli, te sarkani. Piepe�i viņa iebāza roku kleitas kabatā un izvilka kādu mazu priek�metu, kuru pasniedza advokātam,� tā bija maza stikla pudelīte.

Advokāts izskatījās glu�i pārsteigts.

�Vai tas var būt � jūs esat paņēmusi līdzi indes pudelīti?� viņ� izsaucās.

Erna pamāja ar galvu.

�Vai ar �īs pudelītes palīdzību firsts Francis pastrādāja �ausmīgo noziegumu?�

�Es pati savām acīm redzēju, ka viņ� �ķidrumu ar varu ielēja sirmgalvim mutē.�

Advokāts turēja pudelīti pret gaismu.

�Tajā atrodami vēl da�i pilieni; tos vajadzēs nodot ķīmiskai izpētei,� viņ� domīgi sacīja.

�Es arī esmu tādās domās, advokāta kungs. Katrā ziņā es varu apliecināt, ka �im �ķidrumam vajag būt sevi�ķi stipram, jo, tiklīdz vientulis to bija iedzēris, viņ� tūliņ aizvēra acis un bija pagalam � sastinga.�

�Un vai .jūs, Ernas jaunkundz, domājat, ka vecais vīrs patiesi nomiris?� advokāts vaicāja.

Erna dziļi ievilka elpu un tad atbildēja:

�Paldies Dievam, tas gan nebūs noticis! Es jau jums atstāstīju sarunu, kuru es noklausījos starp firstu Franci un Mariju Fabrē, tālāk es jums atstāstīju arī sarunu starp Franci un vientuli. Nb. �īm abām sarunām noprotams, ka vientulis Franci apgādājis ar indi.�\

Advokāts pamāja ar galvu. \

�Jūs zināt, advokāta kungs, ka es aizgāju pie vientuļa un pastāstīju tam visu, ko zināju. Vientulis mani mierināja un teica, ka viņ� darī�ot to, ko pienākums no viņa prasot. No beidzamās sarunas, kas\notika starp Franci un viņa upuri, es noprotu, ka inde, ko vientulis iedeva Francim, ir glu�i tāda pati kā tā, kas atrodas �ajā pudelītē.�

Kamēr Erna runāja, advokāts uz viņu vērīgi nolūkojās.

�Priecājos, ka jūs visai �ai lietai esat vērīgi sekojusi, un jūsu atmiņa, kā arī attapība ir slavējama. Jums taisnība, �is �ķidrums ir tādas zāles, kuras cilvēku var tikai iemidzināt nāvei līdzīgā miegā, bet nevis nonāvēt.�

Erna nodrebēja.

�Bet vai tas tā arvien notiek, to gan pilnīgi dro�i nevar apgalvot.�

�Ko jūs ar to gribat teikt, jaunkundz?�

�Es domāju, ka te svarīga pa�a cilvēka daba un izdzertais daudzums.� Advokāts pamāja ar galvu.

�Vai Francis piespieda sirmgalvi izdzert lielāku daudzumu no �īm zālēm?�

�Pēc manām domām, pudelītē vēl atradās tre�ā daļa.�

�Un jūs baidāties, ka ar tādu daudzumu pietika, lai sirmgalvi aizraidītu no �īs pasaules?�

�Tas viegli varēja notikt.�

�Ernas jaunkundz, �ajā ziņā jūs varat būt apmierināta; es jau sen pazīstu sirmgalvi un zinu, ka viņ� nekādā gadījumā nebūs Francim devis tādas zāles, kas cilvēku varētu nonāvēt, kaut arī tās iedzertu lielākā vairumā.�

Erna uzelpoja vieglāk.

�Advokāta kungs, jūs man novēlāt no sirds smagu slogu.�

Brītiņu saruna apklusa.

Advokāts atkal kaut ko piezīmēja uz papīra, kamēr Erna domīgi nolūkojās savā priek�ā.

Beidzot advokāts atkal uzdeva Ernai da�ādus jautājumus, uz kuriem viņa deva patiesas atbildes.

Nu viņ� piecēlās un sāka pa istabu �urpu turpu staigāt. Varēja redzēt, ka viņ� nodarbināts ar svarīgām domām.

Pēc brītiņa viņ� atkal apsēdās iepriek�ējā vietā un ierakstīja protokolā visu to, ko Erna viņam bija paziņojusi.

Kad viņ� bija visu uzrakstījis un jaunajai mei�ai priek�ā izlasījis, tad Erna to parakstīja.

Advokāts paskatījās pulkstenī.

�Domāju, ka jūs vēl varēsiet aizbraukt uz pilsētu, bet tagad ir par vēlu.�

Erna vaicājo�i paskatījās uz viņu. �

�Ko lai es pilsētā daru?�

�Jums vajag arī izmeklē�anas tiesnesim paziņot visu to, ko jūs patlaban pastāstījāt man.�

Ernai acis iespulgojās.

�Jā, to es darī�u! Varbūt, ka es vēl nonāktu īstajā laikā, lai novērstu tālākos noziegumus.�

�Par to es ļoti �aubos,� advokāts atbildēja. �Ieguvis indi, Francis vis nebūs kavējies pastrādāt savu otro noziegumu. Bet jūs varat būt it mierīga, jo varu jums apgalvot, ka zāles nav nāvīgas. Egons nemirs, tikai aizmigs ilgā un dziļā miegā, no kura modīsies jaunai dzīvei. Bez tam es arī ceru, ka man izdosies pierādīt, ka Egons nav vainīgs.�

�Lai Dievs to dod,� Erna sacīja, uz debesīm paskatīdamās.

�Kā jūs domājat, advokāta kungs, kad lai es braucu uz galvaspilsētu?� viņa ievaicājās.

�Vislabāk būtu, ja jūs jau rīt agri dotos ceļā, bet rīkojieties uzmanīgi un saprātīgi, lai neviens nedabūtu zināt jūsu nodomus, tāpat arī neviens nedrīkst uzzināt to noslēpumu, ko jūs stāstīsiet izmeklē�anas tiesnesim.�

�Tad man aizceļo�ana jāatliek uz rītdienas pēcpusdienu.�

�Labi, ja jau citādi nav iespējams, tad jāapmierinās ar to,� advokāts atbildēja. �Brauciet ar pirmo pēcpusdienas vilcienu, tad jūs arī vēl laikā nonāksiet pilsētā un varēsiet izmeklē�anas tiesnesim visu pastāstīt. Bet pasakiet viņam arī to, ka indes pudelīte atrodas manās rokās.�

Erna lūkojās zemē, krūtis tai smagi cilājās.

�Vai jums ir vēl kāda vēlē�anās, mans bērns?�

�Piedodiet, advokāta kungs, bet domāju, ka būtu labi, ja arī jūs aizietu pie izmeklē�anas tiesne�a.�

�Ne�aubieties, Erna, ka es savu pienākumu izpildī�u. Tiklīdz būs pienācis īstais brīdis, es rīko�os.�

Vēl brītiņu parunāju�ies par firstu Egonu, viņi �ķīrās. Erna devās atpakaļ uz pili.

Pie parka vārtiem viņai pretī nāca tēvs. Tas izskatījās drūms un nobēdājies.

�Erna, Erna, ko tu atkal esi izdarījusi?� viņ� sacīja.

Atbildes vietā Erna apķērās tēvam ap kaklu, noskūpstīja viņu un tad trīco�ā balsī sacīja:

�Tēvs, ja tu zinātu, ko es esmu piedzīvojusi!�

Kambarsulainis ar abām rokām saņēma meitas galvu, palūkojās viņai acīs un sacīja:

�Nāc, bērns, un pastāsti man, tagad mūs neviens netraucēs.�

Viņi iegāja savā dzīvoklī. Tēvs apsēdās uz dīvāna, bet Erna paņēma mazu soliņu, apsēdās tēvam pie kājām un sāka stāstīt savus �īsdienas piedzīvojumus.

Kad viņa bija beigusi, kambarsulainis teica:

�Paļaujies uz Dievu un paklausi padomam, ko tev deva advokāts Reinhards, mīļais bērns. Brauc rīt pēc pusdienas pie izmeklē�anas tiesne�a un izstāsti viņam visu. Tu jau reiz biji pie viņa, un, ja viņ� kaut drusku pazīst cilvēkus, tad noteikti jau ir sapratis, ka tu stāsti tīru patiesību.�

Tēva vārdi Emu padarīja daudz mierīgāku, un tā cerību pilna sagaidīja nāko�o dienu.

Otrā rītā uz Lindhorstu pils jumta atkal plīvoja sēru karogs, vēstīdams, ka kāds no firstu ģimenes nobeidzis �īs pasaules gaitu.

Jau agrā rītā pilī bija pienākusi telegramma, ka firsts Egons cietuma kamerā atrasts nomiris.

Tas, protams, sacēla lielu uztraukumu. Bet visvairāk ālējās firsts Francis, nelaiķa brālis.

Visiem, kas vien viņu uzklausīja, viņ� gaudoja par brāļa nāvi, izlikdamies pavisam sagrauzts un izmisis par sāpīgo zaudējumu, viņ� pat paguva asaras nobirdināt.

To pa�u lomu, kā vienmēr, tas �oreiz atkal izrādīja vecā sulaiņa priek�ā.

Vecajam vīram likās, ka vēl nav pienācis īstais brīdis �o noziedzīgo spēli atmaskot. Viņ� tikai nopietni lūkojās tam acīs, it kā gribēdams vai sirdī ieskatīties.

�Cienīgais kungs, kādēļ jūs tā bēdājaties par brāļa nāvi? Jūs jau drīzāk varētu sajust apmierinājumu,� viņ� lēnām sacīja.

Firsts satrūcies kāpās atpakaļ.

Vecā sulaiņa vārdi viņam izklausījās dīvaini, lai gan tie bija vienkār�i un saprotami. Kā jau ļaundaris, kuru moca sirdsapziņa, viņ� tos savā prātā iztulkoja pavisam citādi.

�Ko jūs sakāt?� viņ� dusmīgi izsaucās, izlikdamies apvainots. �Kā jūs varat domāt, ka brāļa nāve manā sirdī nemodina sāpīgas jūtas?�

Sulainis pakratīja sirmo galvu.

�Es cienu jūsu sāpes, first, bet apdomājiet, kas jūsu brālim bija sagaidāms, ja viņ� nebūtu nomiris.�

Francis palieca galvu uz priek�u.

�Ko jūs ar to gribat teikt?� viņ� �ņāca.

�Nu, jūs jau zināt, kādi panākumi bija izmeklē�anai; vai jūs domājat, ka tiesa būtu viņu attaisnojusi?�

Francis uzelpoja vieglāk. Ak, kambarsulainis nebija domājis to, ko viņ�!

�Kas to var zināt! Līdz beidzamajam acumirklim es nebūtu zaudējis cerību, ka viņa nevainība tiks pierādīta.�

�Vai augstība domā, ka viņ� ir nevainīgs?�

�Kas tas par jautājumu? Esmu par to pārliecināts.�

Kambarsulainis pētījo�i nolūkojās uz firstu, tad domīgi sacīja: �Protams, augstība, jums jau gan par to jābūt pārliecinātam.� Francis atkal sarāvās. Vai �ie vecā sulaiņa vārdi neizklausījās kā apsūdzība?

Viņ� nezināja, ko uz to atbildēt, bet tad sulainis viņu atsvabināja no atbildes, sacīdams:

�Piedodiet, augstība, man jāiet pie cienīgās firstienes un jānoklausās viņas pavēles.�

Viņ� paklanījās un lēnām gāja projām. Francis viņam dusmīgi noskatījās pakaļ.

�Ej tikai, ej, veci, tu vairs ilgi nestāvēsi man ceļā, jo es glu�i labi saprotu, kādas domas tev galvā. Bet sargies, ja tu man mēģināsi kaut kādā ziņā kaitēt.�

Kad vecais kambarsulainis iegāja pie firstienes, tā jau bija apģērbusies sēru drēbēs.

Vaigi tai bija bāli, un acis piesarku�as; bija gandrīz jādomā, ka tā ļoti daudz raudājusi.

Sulainis viņai tuvojās, zemu paklanīdamies.

�Cienīgā firstien,� viņ� drebo�ā balsī sacīja, �atļaujiet savam vecajam sulainim izsacīt jums vispatiesāko līdzjūtību.�

Firstiene ātri paskatījās uz veco vīru. �o sava nelaiķa vīra uzticīgāko sulaini viņa nekad nebija varējusi labi ieredzēt; daudzreiz tā viņu klusībā lamāja par lo�ņu un vecu lapsu.

Pēc sava vīra nāves viņa bija apņēmusies to pirmajā izdevīgajā brīdī atlaist, bet tāds līdz �im vēl nebija radies, un tāpat bez iemesla viņu nevarēja atlaist.

�Jā, ticu gan, ka jūsu sāpes ir patiesas, jo labi zinu, cik ļoti nelaiķa firsts jūs ieredzēja,� viņa maigā balsī atbildēja. �Jūs laikam esat atnācis uzzināt manas pavēles?�

Sulainis paklanījās.

�Ievērojot bēdīgos apstākļus, bēres būs jāsarīko klusas un vienkār�as,� firstiene sacīja.

Sulainis rādīja izbrīnītu seju.

�Vai jūs saprotat,� firstiene turpināja, �nelaiķis ir gan majorāta kungs, bet viņ� atrodas cietumā, apsūdzēts par briesmīgu noziegumu.�

Firstiene apklusa. Viņa izlikās, it kā tai nāktos grūti runāt, it kā elsas apslāpētu viņas balsi.

Tikai pēc laba brī�a viņa uzsāka atkal no jauna.

�Lai gan mana sirds mēģina viņu attaisnot, tad tomēr pierādījumi ir tik skaidri, ka prāts tiem nespēj pretoties. Ja mans dēls Egons vēl beidzamā mirklī būtu ticis attaisnots, vai ja būtu atklāju�ies kādi jauni pierādījumi, kas radītu �aubas par viņa vainu, tad es viņam būtu sarīkojusi visgreznākās bēres.�

Vecais sulainis nokāra galvu, firstienes vārdi viņu sāpīgi aizkustināja. Protams, viņ� nedrīkstēja savas jūtas vārdos izteikt, bez tam tas arī būtu kaitējis viņa nolūkam.

Viņa nolūks bija, kā jau mēs zinām, atbalstīt Ernas mēģinājumu pierādīt firsta Egona nevainību.

Te mums jāpiebilst, ka viņam tomēr vēl nebija itin viss zināms, bet to nu viņ� skaidri saprata, ka firsts Egons nomiris glu�i savādos apstākļos nedabiskā nāvē.

�Tiklīdz pienāca telegramma, ka Egons nomiris, es izlūdzos atļauju mana padēla līķi atvest �urp. Atbildēt es lūdzu telegrāfiski, un atbilde var pienākt katru acumirkli.�

Firstiene tikko bija �os vārdus izrunājusi, kad ienāca sulainis un pasniedza viņai telegrammu. Firstiene to tūlīt atplēsa, tajā bija tikai da�i vārdi:

�Firsta līķis nupat aizvests uz dzelzceļa staciju un nonāks tur ap pusdienas laiku,�

�Viņi mūsu lūgumu ievēroju�i,� firstiene domīgi sacīja, �Egona līķi sūta �urp ar ātrvilcienu, sarīkojiet visu, kas vajadzīgs, lai nelaiķi varētu cienīgi saņemt un atvest �urp. Iezārko�anu izdarīsim tajā pa�ā istabā, kurā iezārkoja manu nelaiķa laulāto draugu.�

Sulainis paklanījās un aizgāja. Kad viņ� bija iegājis savā istabā, Erna tam steidzās pretī un �ņukstēdama metās pie krūtīm; asaras tai aumaļām plūda pār vaigiem.

�Mīļais bērns, saņemies jel!�

�Ai, tēvs, Dievs man atņēmis visdārgāko pasaulē.�

�Bet, Erna, apdomā jel, ka firsts tev nekad nebūtu varējis piederēt,� tēvs mēģināja meitu mierināt.

�Mīļais tēvs, tu zini, ka es viņu mīlēju, un jau pati �ī apziņa mani padarīja neizsakāmi laimīgu.�

�Nabaga bērns, kādēļ gan tavai dzīvei vajadzēja tik tālu nomaldīties?� sirmgalvis bēdīgi nopūtās.

�Nē, tie nav vis maldi, bet Dieva lēmums, ka man vajadzēja iemīlēt viskrietnāko cilvēku pasaulē.�

�Nu tad apmierinies tagad; viņ� nomiris, un tu arī nekad nebūtu varējusi cerēt, ka tava vēlē�anās piepildīsies.�

Erna sāpīgi �ņukstēja. Protams, viņa nevarēja cerēt firstu iegūt � viņa tikai raudāja aiz sirdssāpēm par firsta Egona nelaimīgo likteni.

Kā jau minēts, kambarsulainim nebija zināms, ka firsts Egons bija tikai iemidzis nāvei līdzīgā miegā, no kura tas pēc zināma laika pamodīsies.

Bet Ernai ta�u viss bija zināms, kādēļ tad viņa bija tik izmisusi un nobēdājusies? Vai viņa varbūt raudāja pēc firsta kā pēc miru�a, pēc neglābjami pazudu�a?

Sievietes sirds ir grūti izdibināma, un, kas nav spējis tajā dziļi ieskatīties, tas to arī nesapratīs.

Cerība un izmisums, sāpes un prieki tajā daudzreiz cīnās, saceldami tādas pretrunas, kas nezinātājam paliek mū�īga mīkla.

Nabaga Erna �ajā acumirklī pati sevi nesaprata.

Vēl vakar vakarā, kad viņa nomocījās ar domām, ka Francis varētu iznīcināt arī Egona dārgo dzīvību, bailes un briesmas bija pildīju�as viņas dvēseli. Bet viņa raudzīja sevi apmierināt ar domām, ka �ķidrums, kas atrodas pudelītē, nav nāvīgs,� tā vismaz advokāts bija viņai apgalvojis.

Tāpēc viņa arī cerēja, ka Egons paliks dzīvs, kaut arī Francis izpildītu savu nodomu.

Tad pēc da�ām baiļpilnām stundām pilī piepe�i sākās kustība; firsts Francis bija pārnācis mājās, bet neviens nezināja, no kurienes viņ� nāca.

Paslēpusies aiz kāda pīlāra, Erna nolūkojās viņā, mēģinādama izlasīt viņā sejā, vai briesmīgais darbs jau noticis.

Francis izskatījās diezgan mierīgs un vienaldzīgs, un, kad Erna vēlāk ar viņu sastapās, viņ� it laipni uz to paskatījās.

Tas Ernu drusku nomierināja, jo tā domāja, ka viņ� varbūt būs savu ļauno nodomu atmetis.

Vakarā viņa vieglāku sirdi devās pie miera. Sapnī viņa redzēja Egonu, kas veda pie altāra savu līgavu. Tad tie abi pienāca viņai klāt, sniedza tai roku, un Egons laipnā balsī sacīja:

�Esi mūsu māsa, mūsu draudzene.�

Erna aizkustināta metās jaunajai sievai pie krūtīm un � pamodās. Bet tad viņa atkal aizmiga, tomēr tagad to mocīja baigi, drūmi sapņi, un, kad viņa agrā rītā piecēlās un apģērbās, tā jutās nogurusi, un viņu bija pārņēmis briesmīgs nemiers.

Tai likās, it kā kāda balss sauktu:

�Sagatavojies uz visļaunāko!�

Erna nodrebēja.

�Ak, Egon, cik man smaga sirds, dod man kādu ziņu par sevi, lai es zinātu, kāds liktenis tevi sagaida.�

Te pēk�ņi visu apspīdēja sārta gaisma. Bija uzlēkusi saule.

Erna vēlreiz nodrebēja un devās pie loga, lai pavaicātu dienas spīdeklim, ko tas �odien atnesīs, bet viņas sirds jau paredzēja atbildi un nebija maldījusies. Tie�i �ajā acumirklī istabā ienāca telegrammu iznēsātājs ar firstienei adresēto telegrammu, kuru Erna tūlīt nodeva firstienes istabas meitai.

Stundu vēlāk pilī izplatījās vēsts, ka firsts Egons atrasts cietumā nomiris.

Dzirdēdama �os briesmīgos vārdus, Erna kļuva vēl bālāka, tomēr izturējās mierīgi, jo neviens nedrīkstēja manīt, cik sāpīgi viņu ķēris �is sitiens.

Savā istabā iegājusi, viņa sāka nemierīgi staigāt �urpu turpu.

�Es jau to paredzēju,� viņa murmināja.

Tad viņa domāja par sarunu ar advokātu.

Vai firsts patiesi bija nomiris, jeb vai viņ� atkal pamodīsies? Kaut jel to varētu zināt!

Piepe�i viņu pārņēma briesmīgas izbailes, un tā �ņukstēja:

�Egon, Egon, es paredzu, ka tu esi ne vien apreibināts, bet arī nonāvēts. Es tevi vairs nekad neredzē�u.�

Tad viņa sāpīgi nopūtās, viņas galva noliecās uz sāniem, paģībdama viņa saļima.

Pēc brītiņa viņa pamodās un sāka gau�i raudāt. Te ienāca viņas tēvs, ar kuru tai bija jau minētā saruna. Vecajam sulainim sirds vai lūza, redzot savu bērnu tik nelaimīgu.

�Labāk lai viņa izraudas, tad tai paliks vieglāk,� viņ� pie sevis nodomāja un aizgāja, lai visu sarīkotu bērēm.

Izraudājusies Erna pamazām nomierinājās un sāka pārdomāt, ko tālāk darīs. Viņa jau bija nodomājusi doties pie izmeklē�anas tiesne�a un celt sūdzību pret firstu Franci.

Francis nekur nebija redzams. Tas bija ieslēdzies savā istabā, un ļaudis runāja, ka sāpes par brāļa nāvi viņu galīgi salauzu�as.

Ernai raustījās lūpas, kad viņa dzirdēja �īs sulaiņu runas, jo viņa glu�i labi zināja, ka tās nebija vis sāpes, bet ļaunā sirdsapziņa, kas lika viņam slēpties no ļaudīm.

Māte bija vēlējusies ar viņu parunāties, bet Francis neizpildīja viņas vēlē�anos.

Viņ� nemierīgi staigāja pa istabu �urpu turpu; viņ� katru reizi sarāvās, tikko durvju tuvumā dzirdēja kādu troksni. Ik pa brīdim viņ� piegāja pie loga un lūkojās uz lielceļu.

�Līķim drīz vajag būt klāt. Ai, kaut viņ� jau būtu aprakts,� tas murmināja.

Pēc brītiņa viņ� piemetināja:

�Es lūg�u māti, lai viņa to jau rīt liek apglabāt, citādi man nav miera.

Kad viņ� būs aprakts, tad ... tad ...�

Francis atkal nodrebēja. Viņa domas aizlidoja uz drūmo cietumu, kur viņ� brāli bija pierunājis izdzert indi.

Tad viņ� domāja par Mariju Fabrē, savu ļauno garu, kas viņam visur kā ēna sekoja.

Jā, tā viņu dzina arvien tālāk pa noziegumu ceļu, tā apslāpēja visas cilvēcīgās jūtas, tā bija viņa, kas tam laupīja mieru tiklab dienu, kā nakti.

Francis nopurpināja lamu vārdus; viņ� būtu varējis Mariju vai samalt, ja tas viņam būtu iespējams.

Pie tam viņam vēl vajadzēja atzīties, ka viss, ko viņ� līdz �im bija darījis, vairak nāca Marijai par labu nekā viņam, un ka tā reiz ievāks viņa noziedzīgo darbu augļus.

Francis atkal piegāja pie loga un piespieda kvēlojo�o pieri pie aukstajam loga rūtīm.

�Pulkstenis ir jau viens, un Egona līķis vēl arvien nav atvests. Ak, cik man ērmoti ap dū�u, lai gan es zinu, ka neviens man neko nevar izdarīt, jo Egons pats noindējās, es neesmu vainīgs. Jā, bet Erna,� viņ� turpināja savu pa�sarunu, �tā lo�ņā pilī apkārt kā tāds atriebējs gars, un, kad es ar viņu sastopos, tad tā uzlūko mani tik savādi... Vai viņa uzdro�ināsies pret mani atklāti uzstāties? Es tam neticu, jo tad tas būtu jau noticis. Bet tomēr � ak, kādi drebuļi man pārskrien, kad es domāju par to mei�u, kuru reiz gribēju iegūt,� protams, nevis kā savu laulāto draudzeni,� un kura tagad ir mana lielākā ienaidniece. Bet nē, Marija Fabrē man ir daudz bīstamāka, nekā �is nevainīgais bērns,� Francis turpināja. �Bez tam Erna rīkojas, paklausīdama mīlas jūtām, bet Marija domā tikai par savu labumu un tāpēc ir vēl bīstamāka, bet tomēr bez viņas draudzības es nevaru iztikt.�

Tie�i zem tā loga, pie kura stāvēja Francis, atradās arī Ernas istabas logs.

Arī viņa patlaban stāvēja pie loga un asaru pilnām acīm lūkojās laukā; tūlīt vajadzēja tikt atvestam viņas Egonam, ko tā slepenībā mīlēja.

Piepe�i Francis sarāvās, jo pa ceļu lēni tuvojās līķu rati, kuriem sekoja pulciņ� pavadoņu.

Francim uz krūtīm uzgūlās it kā smags slogs, viņam bija tāda sajūta, ka tagad viņ� redz savu galu.

Piepe�i viņ� dzirdēja skaļu kliedzienu, kas nāca no apak�as, no Ernas istabas. Nabaga mei�a gandrīz vairs nevarēja uz kājām nostāvēt, tik ļoti tā bija satriekta. Te tai pienāca klāt tēvs, uzlika roku uz pleca un pamācīdams teica:

�Saņemies, Erna, neizrādi savas jūtas pasaulei, lai tā nedabū par tevi smieties.�

Erna mēģināja savaldīties.

�Pēc maza brī�a firsta Egona līķis būs nolikts zālē, kur sapulcēsies visi sulaiņi, lai parādītu beidzamo godu savam nelaiķa kungam. Vai tu nāksi man līdzi, Erna?�

Erna izmisusi paskatījās uz tēvu. Tā bija viņas vienīgā vēlē�anās, un tie�i tāpēc viņa būtu sevi nodevusi. Nē, viņa drīkstēja atvadīties no Egona tikai viena pati. Atvadīties vai, ja Dievs būs lēmis, pamodināt viņu jaunai dzīvei.

Bet vai viņa patiesi varēja cerēt? Vai firsts patiesi bija nomiris, vai tikai gulēja nāvei līdzīgā miegā?

Viņa atbildēja tēvam, ka nevēloties tam iet līdzi. Sirmgalvis pamāja ar galvu.

<Saprotu tevi, mīļais bērns. Paliec �eit un sagatavojies uz svarīgo ceļojumu pie izmeklē�anas tiesne�a, drīz es bū�u atpakaļ.�

Francis vēl arvien stāvēja pie loga un ar stīvu skatienu turpināja lūkoties uz ceļu, pa kuru tuvojās līķu rati.

Viņ� drebēja pie visām miesām.

�Kaut jel tas būtu pagājis,� viņ� murmināja.

Klaudzinā�ana pie durvīm viņu iztraucēja no domām. Firsts saīdzis pagriezās atpakaļ.

�Kas mani atkal traucē?�

�Cienīgais kungs, jūsu augstā brāļa līķis patlaban atvests,� atskanēja vecā sulaiņa balss. bi

�Labi, es nāk�u!�

�Nolādēta bū�ana,� Francis murmināja, kad sulainis bija aizgājis, �tagad nāk visļaunākais! Cik man nelaba dū�a. Bet tagad man jātēlo sava loma tālāk.�

Viņ� ātriem soļiem atstāja istabu un izgāja laukā pils pagalmā, kur da�i sulaiņi nocēla zārku no ratiem.

Francis spieda pie acīm kabatas lakatiņu, izlikdamies, ka viņ� slaucītu asaras.

Sulaiņi ienesa zārku lielajā zālē un tur uzlika uz katafalka, tad zārkam noņēma vāku, un nu bija redzama firsta Egona bālā seja. Sulaiņi �ajā acumirklī palūkojās uz firstu Franci, kur�, to manīdams, nometās pie zārka uz ceļiem un satvēra miroņa auksto, sastingu�o roku. Te viņ� piepe�i aizsmaku�ā balsī iekliedzās un pietrūkās kājās. �ausmu pārņemts tas paskatījās uz sulaiņiem un tad ar roku rādīja uz mironi.

�Kāds �au�alīgs skats!� viņ� murmināja.

Un patiesi miroņa izskats arī bija �ausmīgs. Viena acs bija aizvērta, otra turpretī stāvēja vaļā un stīvi lūkojās uz skatītāju.

Francis drebēdams kāpās atpakaļ, sāka svaidīt rokas pa gaisu un iekliegdamies paģība.

Erna ap pulksten trijiem pēcpusdienā devās uz dzelzceļa staciju. Lai viņas aizbrauk�ana nedurtos acīs, tēvs viņai bija uzdevis iepirkties bēru vajadzībām.

Arī firstiene zināja, ka Erna tādēļ brauc uz pilsētu.

Kā Ernai pukstēja sirds, kad tā iekāpa vagonā un vilciens sāka kustēties.

Nemitīgi viņu nodarbināja viena vienīga doma � vai Egons ir dzīvs un kādreiz atmodīsies.

Par to viņa domāja arī pilsētā un ar �īm domām iegāja izmeklē�anas tiesne�a kantori da�as minūtes pēc tam, kad komtese Hermance un Adele bija to atstāju�as.

Bija tās pa�as dienas vakars, kad zeltkalis Dumonts atdeva savai meitai grāfa Alberta viltoto vekseli.

Marija atradās sava buduārā.

Jau pieminējām, ka viņa bija noīrējusi sev otru dzīvokli kādā Parīzes priek�pilsētā.

Vecais Dumonts to nezināja; viņ� tikai zināja, ka tā uz vairākām stundām vai da�reiz veselām dienām aizgāja prom no mājām un uz viņa jautājumiem atbildēja, ka viņa apciemojot kādu draudzeni, kura to protot iepriecināt grūtos brī�os.

�odien viņa palika mājās pie tēva un solījās savu draudzeni apciemot tikai nāko�ajā dienā. Pie loga sēdēdama, viņa nolūkojās uz dzīvo kustību ielās.

Kā sapņodama tā noskatījās uz baltajām sniega pārslām, kas lēnām lidinājās zemē, pie tam viņas krūtis �ad un tad izdvesa smagas nopūtas.

Patlaban viņa domāja par savu sarunu ar tēvu, un no kādām lielām briesmām viņa izglābusi grāfu Albertu, iegūdama no tēva viltoto vekseli.

Viņa par to priecājās, tomēr zināmas skumjas nospieda viņas sirdi. Tai sāpēja sirds par to, ka grāfs, kur� bija tik līdzīgs viņas agrākajam mīļotajam Armandam, bija varējis grimt tik dziļi, ka sāka jau izstiept roku pēc sve�a īpa�uma un kļuva par noziedznieku.

Noziedznieks! Cik briesmīgi skanēja �is vārds.

Lai gan viņas mīlestības pilnā sirds centās �o nedarbu attaisnot, tomēr tas nebija noliedzams, ka viņ� patiesi bija pastrādājis tādu noziegumu, ka tam pēc likuma būtu jāpavada vairāki gadi cietumā, ja viņu nodotu tiesai.

Viņa lūdza Dievu, lai tas �ķīsta viņas mīļotā sirdi un stiprina viņa raksturu, lai viņ� turpmāk spētu izsargāties no neceļiem.

Marijai Dumontei bija it savādi ap dū�u.

Kaut arī mīlestības mokas bija lielas, tomēr tā da�reiz pati sev vaicāja, vai grāfs maz ir to vērts, lai viņa dēļ tik daudz gremztos.

Trok�ņainā dzīve uz ielas viņas domas beidzot novirzīja uz citām lietām. Veikali bija spo�i apgaismoti, un logos izliktas da�ādas krā�ņas mantas, kas garāmgājējus vilināt vilināja.

Da�i iegāja veikalos, gribēdami �o to iepirkties tuvējiem Ziemassvētkiem, citi tikai skumīgi noskatījās uz logos saliktajām precēm un nopūzdamies gāja tālāk � tiem, nabadziņiem, nebija naudas, lai varētu tādas lietas nopirkt, varbūt, ka tie nevarēja nopirkt pat visvajadzīgāko dzīves uzturē�anai.

Pie �iem nabadziņiem Marija tagad kavējās savās domās.

�Jūs, nabadziņi, jūtaties nelaimīgi, bet es, bagātībā dzīvodama, esmu vēl daudz nelaimīgāka. Cik labprāt es, grūti strādādama, pelnītu savu dieni�ķo maizi, ja ar to varētu iegūt laimi. Ai, kāds muļķis tu esi, grāf Albert,� viņa pēc brītiņa turpināja, �kaut jel tu spētu atbrīvoties no savas kārtas aizspriedumiem un, godīgi strādādams, pelnītu sev maizi. Cik labprāt es atsacītos no visas tēva mantas un līdz ar tevi piedalītos grūtajā dzīves cīņā. Es strādātu no agra rīta līdz vēlam vakaram, ja tikai varētu iegūt grāfa Alberta mīlestību.�

Beidzamos vārdus viņa izrunāja trīco�ā balsī, un no acīm tai plūda asaras. > . , . < .

�Ai, cik nelaimīga es esmu!� viņa beidzot smagi nopūtās.

Viņa no�āvēja asaras un sāka lēniem soļiem staigāt �urpu turpu pa istabu. Viņa atkal domāja par viltoto vekseli, un viņas domas steidzās arvien tālāk un tālāk.

Viņa redzēja grāfu staigājam pa noziedzības ceļu, tam nebija spēka pretoties ļaunajām iekārēm, viņ� grima arvien dziļāk un palika par noziedznieku.

Riebums pārņēma Mariju. Viņa gan gribēja �īs jūtas apkarot, bet nespēja.

�Armand, tu to nekad nebūtu darījis!� viņa izsaucās.

Tikko Marija bija �os vārdus izrunājusi, viņa pati satrūkās.

Ko viņa bija teikusi?

Kā tas nācās, ka viņas domas piepe�i pievērsās kādam citam? Un vai viņa maz drīkstēja domāt par Armandu Rigoltu? Vai tas jau sen nebija izstumts no viņas sirds?

Nē, un vēlreiz nē!

Ja viņa to būtu aizmirsusi, diezin, vai tad viņa kādreiz būtu iemīlējusi grāfu!

Mariju pārņēma savādas, neizprotamas jūtas. Tā redzēja it kā miglas plīvurā ietērptu Armanda tēlu, kur� viņai arvien vairāk tuvojās un kļuva arvien skaidrāks.

Glu�i kā neapzinādamās, ko īsti dara, viņa izstiepa rokas un paspēra soli uz priek�u, tad viņa atkal palika stāvot un tagad tai pār lūpām izlauzās skaļ� kliedziens.

Rokas izplētu�i, viņa steidzās uz priek�u.

�Armand, es nespēju tevi aizmirst, man arvien vēl jādomā tikai par tevi. Tātad mīlestība pret tevi bijusi īsta un patiesa! Esmu maldījusies, domādama, ka mīlu grāfu Albertu.�

Rokas viņai nolaidās, un pār vaigiem atkal sāka plūst asaras.

�ajā acumirklī pie durvīm klaudzināja. Marija ātri no�āvēja asaras un steidzās durvis atvērt.�

Ārpusē stāvēja kalpone un klusā balsī sacīja:

�Cienīgā jaunkundz, ar jums vēlas runāt kāds vecs kungs.�

�Ar mani � un tik vēlā laikā?� Marija brīnījās.

�Viņ� lūdz, lai viņu atvainojot, bet tam esot steidzamas darī�anas.�

�Vai jūs viņu neraidījāt pie mana tēva?�

�Protams, ka es to darīju, bet viņ� teica, ka to, kas viņam jums sakāms, neviens nedrīkstot zināt.�

�Tātad noslēpums. Nu labi, vediet viņu iek�ā un nesakiet par to nevienam ne vārda,� Marija pavēlēja.

Kalpone, patīkama jauna mei�a, paklanījās un sacīja:

�Esiet pārliecināta, cienīgā jaunkundz, ka neteik�u nevienam ne vārda, ka jums atnācis viesis.�

Brītiņu vēlāk istabā ienāca sve�s vīrs ar garu, baltu bārdu un baltiem matiem. Tas lēnām tuvojās Marijai, un tā godprātīgi paklanījās.

Marija Dumonte saņēma sveicienu, drusku palocīdama galvu, un tad sacīja:

�Jūs vēlējāties ar mani runāt, mans kungs. Vai drīkstu zināt, ar ko man tas gods?�

Sirmgalvis brītiņu nolūkojās Marijas sejā, tad aizkustināts sacīja:

�Esmu jums sve�s, jaunkundz, un tādēļ man nav tiesības prasīt, lai jūs man uzticētos; tomēr es jūs lūgtu �obrīd vēl nevaicāt manu vārdu.�

�Jūsu vēlē�anās ir savāda, mans kungs.�

�Tā jau gan ir, jaunkundz, bet tikpat savādi ir arī tie iemesli, kuru dēļ es esmu �eit.�

Marija pētījo�i aplūkoja sirmgalvi. Tas bija glīti ģērbies un nebija domājams, ka viņ� atnācis dāvanas lūgt.

�Kas jums man sakāms, mans kungs?�

�Pastāstī�u jums stāstu par mīlestības cie�anām,� sirmgalvis trīco�ā balsī atbildēja.

Marija nodrebēja.

�Par mīlestības cie�anām,� viņa klusu pie sevis atkārtoja.

Tad viņa lūdza sirmgalvi apsēsties un sacīja:

�Lūdzu, sāciet stāstīt. Vai runa būs par kādu nelaimīgo, mans kungs?�

Sirmgalvis pamāja ar galvu.

�Jauna mei�a jūsu gados, jaunkundz, nav vairs mīlestībai nekāda sve�iniece,� viņ� aizkustinātā balsī sacīja.

Marija nokāra galvu, kamēr krūtis tai smagi cilājās.

�Teik�u jums tūlīt pa�ā sākumā, ka runa būs par kādu nelaimīgu mei�u. Redzu, jaunkundz, ka jums ir laba sirds un ka jūs neliegsieties nelaimīgo mierināt, iepriecināt un no�āvēt tai asaras. Sī nelaimīgā ir jauna mei�a, kuru Dievs apdāvinājis ar skaistumu un patiesi labu, jūtīgu sirdi.�

�Vai viņa neatrod pretmīlestību?� Marija ievaicājās, domādama pati par savu likteni.

�Par to es vēl neesmu skaidrībā, bet runāsim tālāk par �o mei�u. Viņa nespēj pastrādāt nekādu ļaunu darbu, un tomēr viņa tiek vajāja. Jā, viņu pat ieslodzīja drūmajā cietumā, kur tai vajadzēja sagatavoties uz mir�anu.�

Marija sarāvās.

�Uz mir�anu? Ko jūs ar to gribat teikt?�

Sirmgalvis smagi elpoja.

��ī krietnā jaunava tika apvainota par briesmīgu noziegumu � par mātes slepkavību...� '

. �Briesmīgi,� Marija dvesa.

�Dievs'zina, kā viņa ir nevainīga, bet-tiesne�i viņai netic. Viņi to ieslodzīja cietumā, savāca pret viņu pierādījumus, te beidzot kāds draugs viņū no cietuma izglāba.�

�Un vai �is draugs bija viņas līgavainis?� Marija vaicāja.

�Nē, �is cilvēks stāv viņai tālu, lai gan viņa tā sirdij ir ļoti tuva.�

�os vārdus sirmgalvis izrunāja tik savādā, uztrauktā balsī, ka Marija izbrīnīta viņā paskatījās.

�Tātad cilvēks, kas �o jaunavu izglāba no cietuma, viņu mīlēja?�

�Viņ� to mīlēja un mīl vēl tagad, bet, ai, veltīgi.�

�Un viņa to nemīl?�

Sirmgalvis atmeta ar roku un sacīja:

�Nerunāsim tagad par viņu, bet par nelaimīgo jaunavu, kuru es jūs lūdzu apsargāt.�

Marija ātri piecēlās.

�Ja esmu jūs pareizi sapratusi, tad jūs gribat �o mei�u nodot manā apsardzībā?�

�Neatraidiet manu lūgumu, jaunkundz.� *

�Es jūs vēl arvien skaidri nesaprotu, mans kungs. Lūdzu, stāstiet man tālāk!�

�Kā jau minēju, jaunava izbēga no cietuma, viņai dzinās pakaļ, un me�ā tā saļima. Visi to turēja par nomiru�u, kāds viņas radinieks sarīkoja bēres un lika to aprakt un ...�

�Lai Dievs pasargā!� Marija viņu pārtrauca. �Tātad viņa vēl bija dzīva?�

�J ā.�

�Un tika dzīva aprakta?�

�Kā tad, jaunkundz. Bet mīlestības vara viņu atkal izglāba no tum�ā kapa.�

�Un kur� ir viņas glābējs?�

�Tas'pats jauneklis, kas viņu izglāba no cietuma.�

�Un viņas līgavainis?� Marija vaicāja. .

Sirmgalvis neatbildēja.

�Atļaujiet man drusku atpūsties, runā�ana mani pārāk nogurdinājusi,� viņ� lūdzās.

Brītiņu iestājās klusums. Beidzot sirmgalvis to pārtrauca, sacīdams:

�Jūs vaicājat pēc viņas līgavaiņa. Jums laikam gan liekas visai dīvaini, ka tas viņas labā n*av neko darījis? Nu, vēl mēs viņu negribam apsūdzēt. Varbūt, ka apstākļi viņu aizkavēja, varbūt arī, ka viņa mīlestība nav tik liela, lai tās dēļ dotos tādās briesmās. Lai nu kā, viņ� turas atstatu, un nelaimīgā mei�a, kura nesen tika izglābta no tum�ā kapa, tagad sāk jau gandrīz izmist, domādama, ka viņas līgavainis to nemīl.�

�Nabaga mei�a, es viņu no�ēloju,� Marija aizkustināta sacīja.

Un vai �īs jaunavas liktenis nebija līdzīgs viņas pa�as liktehim?

Jau pie sirmgalvja pirmajiem vārdiem .Marija sajuta sirsnīgāko līdzjūtību pret viņai sve�o jaunavu un apņēmās viņai palīdzēt, ja vien tas būtu iespējams.

�Jūs, mans kungs, esat atnācis, lai kaut ko nelaimīgajai lūgtu. Kas tas būtu?�

�Dumonta jaunkundz, jūs vēl nezināt, kādēļ es grie�os tie�i pie jums.

Esmu atbraucis no tālienes, no Vācijas.�

�No Vācijas?� Marija brīnījās.

Kādēļ viņa piepe�i kļuva tik bāla, dzirdēdama �o vārdu? Vai viņai ienāca prātā Armands Rigolts?

Dīvainā sievietes sirds, tu gan domā, ka esi aizmirsusi, bet tomēr tev no jauna nāk atmiņā tas, ko tu mīli.

Viņa neko nebija dzirdējusi par Armandu Rigoltu, tikai to viņa zināja, ka tas aizbraucis uz Vāciju, un domāja, ka viņ� tur, godīgi strādādams, pelna maizi.

Tagad viņai arvien skaidrāk acu priek�ā parādījās Armanda tēls, un visas viņas domas bija pie viņa.

Tāpēc viņa labu brīdi sēdēja kā sapņodama un aizmirsa tagadni un savu dīvaino viesi.

Sirmgalvis vērīgi nolūkojās uz Mariju, un tam nepalika apslēpts, cik aizkustināta tā bija.

Acis viņam piepe�i iekvēlojās. Vai tas varbūt noprata, kas jaunās mei�as sirdī notika?

�Jā, jaunkundz, esmu nobraucis tālu ceļu, un jūs vēlāk dabūsiet zināt, kādēļ es griezos tie�i pie jums. Bet tagad lūdzu pasakiet man, vai jūs dosiet nelaimīgajai jaunavai patvērumu savā namā?�

�Es runā�u ar tēvu.�

�Lai arī jūsu tēvs ir tālu pazīstams kā labsirdīgs godavīrs, tomēr es vispirms vēlētos dabūt no jums solījumu, ka jūs neliegsiet dot patvērumu nabaga nelaimīgajai bēglei.�

�Vai viņa ir bēgle?� Marija vaicāja.

Sve�ais pamāja ar galvu.

�Neviens nezina, ka viņa atkal izcēlusies no kapa, visi domā, ka tā ir mirusi.�

�Bet kādēļ tā?�

�Vai jūs nesaprotat, Dumonta jaunkundz, ka tad, ja dabūtu zināt, ka viņa vēl ir dzīva, to atkal no jauna apcietinātu un ieslodzītu cietumā, un tai atkal no jauna būtu jāizcie� visādas mokas? Dumonta jaunkundz, es jūs lūdzu, esiet �ēlsirdīga, uzņemiet nelaimīgo jaunavu savā namā, jūsu tēvs to dro�i vien atļaus.�

Marija domīgi lūkojās zemē. Viņa jau gan labprāt būtu nelaimīgajai palīdzējusi, tomēr tai radās �aubas.

Kas �ī bēgle tāda ir?

Lai gan vecais vīrs izlikās uzticams cilvēks, tomēr Marija pati iepriek� gribēja pārliecināties, vai bēgle ir nevainīga. Ja nu viņa dod patvērumu mātes slepkavai?

�Pasakiet man nelaimīgās jaunavas vārdu.�

�To jūs tūlīt dabūsiet zināt, bet vispirms atļaujiet man vēl kaut ko piebilst.�

Marija brīnīdamās paskatījās uz veco vīru. Kādēļ tas kavējās pateikt nelaimīgās jaunavas vārdu?

�Kas jums sakāms, mans kungs?�

�Vispirms es gribēju jūs lūgt, jaunkundz, lai visa �ī lieta paliktu noslēpums.�

�Ja jūs �aubītos, mans kungs, ka es to izpļāpā�u, tad jūs nebūtu nācis �urp.�

�Glu�i pareizi, bet...�

Viņ� atkal kā apjucis apklusa.

�Vai būtu iespējams, ka jūs arī savam tēvam par �o lietu neteiktu ne vārda?�

�Kādēļ tā?�

�Apdomājiet, ka �ī jaunava tiek apsūdzēta slepkavībā, un tāpēc, jo mazāk cilvēku �o noslēpumu zina, jo labāk nelaimīgajai.�

�Vai tad nav iespējams pierādīt viņas nevainību?�

�Dro�i ceru, ka tas ar laiku izdosies. Mēs dzenam pēdas īstajam noziedzniekam vai noziedzniecei, un esmu pārliecināts, ka taisnais Dievs mūsu pūles neatstās bez panākumiem.�

�Vai arī jūs pie tā ņemat dalību?�

�Jā, jaunkundz.�

�Labi, es uzņem�u nelaimīgo jaunavu savā namā un, kad pati bū�u to redzējusi, tad nolem�u, vai teik�u tēvam, vai nē,� Marija Dumonte beidzot apņēmās.

�Jūs man nevarat to dro�i apsolīt?�

�Lai gan es to labprāt vēlētos, tad tomēr man ir pienākumi, kuri man jāizpilda � pirmkārt, pret savu tēvu.�

Vecais vīrs noskumis nokāra galvu.

�Dumonta jaunkundz, ja jūs spētu saprast, ko viņa izcietusi, ja jūs zinātu, kādas mokas jāizcie� tādai sirdij, kas mīl bez cerībām, tad jūs gan ...�

�Nerunājiet vairs tālāk, mans kungs, jūs nezināt, cik sāpīgi jūs mani ievainojat,� Marija viņu pārtrauca.

�Vai arī jūs cie�at tādas mokas?� vecais vīrs vaicāja.

�Jā, mans kungs.�

�Tad jūs vēl neesat viņu aizmirsusi?�

Sirmgalvis piegāja Marijai tuvāk.

Marija pārsteigta palūkojās uz viņu.

�Par ko jūs runājat?�

�Vai jūs to nenojau�at?�

�Es jūs lūdzu, nemociet mani vairs ilgāk � jūs viņu pazīstat?�

Sve�ais pamāja ar galvu.

�Jūs esat ar viņu pazīstams?�

Marija piegāja sirmgalvim klāt, satvēra viņa roku un lūdzo�ā balsī sacīja:

�Ļoti lūdzu, sakiet taisnību, vai jūs viņu pazīstat?�

�Es viņu pazīstu � Armands Rigolts ir mans labākais draugs.�

Tikko vecais vīrs bija �os vārdus izrunājis, Marija skaļi iekliedzās.

�Vai jūs runājat taisnību, mans kungs? Armands Rigolts esot jūsu draugs � kas tad jūs tāds esat?�

�Kad īstais brīdis būs pienācis, es jums to atklā�u,� sve�ais atbildēja.

�Jā, es jau sāku nojaust, jūs esat tas pats, kas nelaimīgo jaunavu izglāba no cietuma un kapa.�

�Nu labi, man no �āda darba nav jākaunas � jā, tas es esmu,� sve�ais nopietni sacīja.

To teikdams, viņ� noņēma no sejas lieko bārdu, un Marijas priek�ā stāvēja jauneklis.

Tas viss notika tik ātri, ka Marija stipri satrūkās un tikai ar mokām savaldījās neiekliegusies.

�Kas jūs tāds esat?� Marija dvesa.

�Esmu Jānis Reliņ�, vienkār�s dārznieks, un jaunava, kuru gribu nodot jūsu apsardzībā, ir Roze Holborna.�

Tagad istabā labu brīdi iestājās klusums. Virziens, kādu saruna piepe�i bija ņēmusi, uz Mariju atstāja tādu iespaidu, ka viņa tikai pamazām spēja atgūties.

Pēto�i viņa aplūkoja jaunekli, kura godīgā seja un uzticīgās acis ieguva viņas labvēlību.

�Piedodiet, ka manas domas �ajā acumirklī nekavējas pie jūsu apsargājamās jaunavas, bet pie tā cilvēka, kuru jūs patlaban nosaucāt par savu draugu,� viņa aizkustinātā balsī sacīja.

Jānis pamāja ar galvu.

�Saprotu glu�i labi, kas tagad jūsu sirdī notiek, un tāpat arī nemaldī�os, domādams, ka jūs vēlaties par viņu kaut ko tuvāk dzirdēt.�

�Protams, mans kungs. Lūdzu stāstiet.�

�Vispirms pateik�u jums, ka es ar Armandu Rigoltu iedraudzējos kaujas laukā, nāvei acīs lūkodamies.�

Marija sarāvās.

�Tad jūs esat tas pats, par kuru Armands man stāstīja, no kara pārnācis. Jūs esat dārznieks ...�

�Jā, tas es esmu.�

�Nu tad esiet tūksto�kārt sveicināts! Armands stāstīja par jums daudz laba, tā ka es jau viņa dēj jus sirsnīgi apsveicu un tagad arī vairs ilgāk nekavē�os izpildīt jūsu lūgumu.�

Marija JDumonte sniedza viņam roku, ko Jānis ātri satvēra un tad sirsnīgā balsī vaicāja:

�Vai jūs patiesi uzņemsiet pie sevis nelaimīgo Rozi Holbornu, Dumonta jaunkundz?� <

�Jā, no visas sirds,� Marija atbildēja.

�Pateicos jums tūksto�reiz.�

�Pateicieties Dievam, kas jūs atvedis �urp, nevis man.�

�Es nebūtu uzdro�inājies griezties pie jums, ja Armands, kuru es pirms da�ām dienām atkal satiku, man nebūtu iztēlojis jūsu labo sirdi, cienījamā Dumonta jaunkundz.�

Marija laipni palūkojās uz jaunekli.

�Kā Armandam klājas?� viņa vaicāja.

Dārznieks noskuma.

�Ai, jaunkundz, viņ� �akli strādā un izpelnījies sava principāla uzticību, tam klātos labi, ja ...�

�Ja?� Marija vaicāja, elpu aizturēdama.

�Ja vien viņ� varētu aizmirst jūs.�

�Tātad viņ� mani vēl arvien mīl?�

�Kā nu jūs vēl varat vaicāt? Viņ� jūs nekad nav aizmirsis, tas dusmojas uz likteni un uz sevi pa�u, viņ� apsūdz pats sevi un reiz man raudādams atzinās, ka �inī pasaulē vairs nekad nevarē�ot būt laimīgs tādēļ, ka esot jūs zaudējis, cienīgā jaunkundz.�

Marijai atkal acis pildījās asarām. Tā apklāja seju abām rokām un klusu �ņukstēja.

Kad viņa beidzot bija asaras no�āvējusi un drusku saņēmusies, tā sacīja Jānim:

�Lūdzu, mans kungs, pastāstiet man labi daudz par Armandu.�

�Labprāt, jaunkundz, bet vispirms gribēju jums kaut ko vaicāt.�

Marija nodrebēja, paredzēdama, kāds būs �is jautājums.

Jauneklis brītiņu kavējās un tad nopietni vaicāja:

�Vai jūsu sirds vēl arvien pieder manam draugam?�

Marija nokāra galvu un smagi elpoja. Ko lai viņa tam atbild?

Jā, viņa juta gan, ka viņas sirds pieder Armandam, ka viņa ir maldījusies, domādama, ka mīl grāfu.

Bet kas pa to laiku bija noticis?

Marijas vaigus pārklāja kvēlojo�s sārtums, tad viņa nobāla un sāka drebēt kā drud�a kratīta.

Vai lai viņa �im jauneklim saka patiesību?

Viņa cīnījās pati ar sevi.

Vai viņas pienākums bija tam atzīties?

Nē, nē, tikai Armandam bija tiesības prasīt no viņas atbildi. Bet, taisnību sakot, arī viņam ne, jo tas bija sevi padarījis viņas necienīgu.

�Uz �o jautājumu atbildēt man tagad nākas grūti,� viņa lēnām sacīja, katru vārdu uzsvērdama. �Patērzēsim un pastāstiet man, ko jūs par Armandu zināt, un, kad es bū�u dabūjusi no jums zināt, kā Armands varēja klupt, tad arī es izsūdzē�u savus grēkus.�

Jauneklim piere apmācās, un viņa sejā pēk�ņi parādījās dziļas skumjas.

Viņa izsūdzē�ot savus grēkus? Vai Marija bija kaut ko darījusi, no kā viņai vajadzēja kaunēties?

�Jūsu vēlē�anās, jaunkundz, man ir pavēle, un, lai gan es labprāt gribētu Holborna jaunkundzei aiznest priecīgo vēsti, ka viņa atradusi pie jums patvērumu, tad tomēr es jums pastāstī�u visu, ko zinu par Armandu,� Jānis atbildēja.

Nu viņ� iztēloja tās mokas, ko Armands izcietis, kad tas bija kritis blēdim Marlotam par upuri.

Marija nodrebēja, dzirdēdama �o vārdu.

�Jā, es jau paredzēju, ka Marlots, kas ir mūsu ģimenes ļaunais gars, nabaga Armandu iegrūdis nelaimē. Vai jūs, mans kungs, zināt �ī blē�a īsto vārdu?�

�Vai tad viņu tā nesauc?�

�Nē, viņa īstais vārds ir Laborzē,� Marija atbildēja, jo tai nebija ne jausmas, ka Marlotu patiesībā sauc par Gastonu Fabrē.

�Tātad viņ� dzīvo zem sve�a vārda?�

�Jā, tā ir,� Marija atbildēja un pastāstīja Jānim visu, ko tā par Marlotu zināja.

Tagad Jānis dabūja skaidras ziņas par Marlota dabu un pateicās Dievam, ka nebija �im blēdim pastāstījis, ka tas Rozīti izglābis no kapa un �ausmīgās nāves.

Vēl brītiņu viņi abi sarunājās, un, kad Jānis beidzot atvadījās, tas skaidri zināja gan Armanda Rigolta, gan arī Marijas Dumontes pagātni un likteni.

�Lai Dievs jums atlīdzina to laipnību, kādu jūs parādāt nabaga nelaimīgajai Rozei, un lai viņ� palīdz jums un nabaga Armandam reiz sasniegt īsto laimi.�

Jānis atkal uzlika lielo bārdu. Marija atvadoties sniedza viņam roku un sacīja:

�Uz drīzu redzē�anos!�

Erna jau zināja, kur atradās izmeklē�anas tiesne�a kanceleja, un tādēļ, iepriek� nepieteikusies, iegāja tajā.

Ierēdnis brīnīdamies paskatījās uz viņu; tam tūlīt ie�āvās prātā, ka

viņas atnāk�anai ir kāds sakars ar Hermanci un Adeli, kuras tikko bija aizgāju�as. �� v '

. Erna bija tik uztraukta, ka nespēja izrunāt ne vārda, tādēļ izmeklē�anas tiesnesis uzsāka pirmais:

�Nu, Feldmaņa jaunkundz, ko jūs man pateiksiet?�

Erna sarāvās.

Tagad viņa piepe�i atminējās, kādēļ bija atnākusi �urp, un ka vienalga, vai firsts Egons ir nomiris, vai nē, apsūdzība viņai tomēr jāceļ.

Klusā balsī viņa sacīja:

�Izmeklē�anas tiesne�a kungs, �odien firsta Egona līķi atveda uz pili, tur tagad gatavojas uz viņa bērēm.�

Ierēdnis pamāja ar galvu.

�Lai gan tagad gandrīz vairs nav svarīgi, vai viņ� vainīgs, vai ne, tad tomēr es gribētu sniegt jums da�as ziņas, kas jūsu vadītajai izmeklē�anai varētu dot citu virzienu.�

Kriminālists paraustīja plecus.

�Katrā ziņā mūsu pienākums ir meklēt patiesību, un firsta nāve mūs nevar no tā atturēt, bet jūs zināt, un arī jūsu liecības to apstiprina, ka tikai firsts Egons un neviens cits ir slepkavību pastrādājis.�

�Nē, tiesne�a kungs, Egons ir nevainīgs!� Erna izsaucās.

Ierēdnis nopietni paskatījās uz jauno mei�u.

�Vai jūs tikai tādēļ esat atnākusi, lai atkārtotu �o nepierādīto apgalvojumu?�

�Nē, �odien esmu atnākusi, gribēdama celt apsūdzību par slepkavību ar iepriek�ēju nodomu,� Erna stingri atbildēja.

�Ko jūs gribat apsūdzēt?�

�Firstu Franci Lindhorstu.�

�Vai jūs esat bez prāta, jaunkundz? Kā jūs uzdro�ināties �o kungu tā apvainot?�

�Es to daru uz neapgā�amu pierādījumu pamata.�

�Un ko tad firsts Francis nonāvējis?�

�Divus � nē, varu teikt trīs cilvēkus.�

Izmeklē�anas tiesnesis paskatījās uz Ernu tādām acīm, it kā tas �aubītos par viņas skaidro prātu.

�Trīs cilvēkus! Un kuri tie ir?�

�Vispirms viņ� nonāvēja pats savu tēvu.�

�Vai jūs varat �o apsūdzību pierādīt?�

�Es esmu pārliecināta, ka pierādījumus sadabūs.�

�Uz ko jūs pamatojat �o apsūdzību?�

�Uz notikumiem, kurus jums tagad pastāstī�u.�

�Un ko viņ� vēl nonāvējis?�

�Kādu vecu vīru, vientuli, kas dzīvoja mazā būdiņā Brunavas grāfa me�ā.�

�Kā to sauc?�

�Nezinu.�

�Un pierādījumi?�

�Es pati redzēju �o noziegumu.�

�Jūs pati?� izmeklē�anas tiesnesis �aubīdamies vaicāja. �Kā tas saprotams?�

Erna tūlīt neatbildēja. �au�alīgais notikums viņai vēl skaidri stāvēja acu priek�ā.

�Nu, par sīkumiem mēs izrunāsimies vēlāk. Kur� tad ir tre�ais slepkavas upuris?�

�Firsts Egons.�

Izmeklē�anas tiesnesis piecēlās no krēsla, stingri noskatījās uz Ernu un tad nopietni sacīja:

�Feldmaņa jaunkundz, ja jūs esat atnākusi celt tik smagas apsūdzības, tad jums iepriek� vajadzēja labi apdomāties. Jūs man paziņojāt trīs noziegumus, bet es esmu pārliecināts, ka pierādīt nevarēsiet nevienu.�

�Kad jūs būsiet mani uzklausījis, izmeklē�anas tiesne�a kungs, tad jūs domāsiet citādi.�

�Nu labi. Tātad: kādi ir jūsu pierādījumi, ka firsts Francis nonāvējis savu tēvu?�

�Es jau teicu, ka tie�u pierādījumu man trūkst, bet ne�aubos, ka arī jūs domājat tāpat kā es.�

�Nu tad sāksim ar otro noziegumu, kas izdarīts pie vientuļa, kura vārdu jūs nezināt.�

Izmeklē�anas tiesnesis to izrunāja drusku zobgalīgā balsī.

�Tiesne�a kungs, ja jūs varbūt domājat, ka tāda vientuļa nemaz nav, tad jūs maldāties. Pieprasījums Brunavas mui�as pārvaldei jūs pārliecinātu, ka es nerunāju niekus,� Erna atbildēja.

�Un �o vientuli firsts Francis nonāvējis?�

�J ā.�

�Jūs teicāt, ka bijāt tur klāt?� \

�Jā.�

�Kā tad noziegums notika?�

�Ar noindē�anu.�

Tiesnesis kratīja galvu.

�Tas, ko jūs man sakāt, izklausās neizprotami. Ja vientulis miris no indes, tad jau vispirms jādomā, ka viņ� pats no laba prāta to iedzēris.�

�Nē, firsts Francis viņu piespieda to iedzert.�

�Jums nāksies grūti to pierādīt, jo tad jau jums pa�ai būtu bijis jāredz, ka firsts Francis pielēja indi dzērienam, kuru vientulis gribēja dzert, tālāk � jāredz, ka viņ� tie�ām to izdzēra, un, tre�kārt, jums vajadzētu pierādīt, ka firsta nodoms bija vientuli nonāvēt.�

�To es arī varu,� Erna atbildēja.

�Gan jau redzēsim,� kriminālists dzestri atbildēja. �Slepkavībai vajadzētu būt notiku�ai aiz kaut kāda zināma iemesla. Sakiet man vispirms, kāds sakars firstam Francim bija ar vientuli, kura vārdu jūs nezināt?�

Erna lūkojās zemē, gribēdama savas domas sakārtot. Pēc brītiņa viņa atbildēja:

�Sakars starp vientuli un firstu ir tāds savāds. Abiem vīriem vajadzēja būt pazīstamiem no senākiem laikiem un atrasties kaut kādos noslēpumainos sakaros.�

�Runājiet skaidrāk.�

�Cik man zināms, tad vientulis nodarbojās ar da�ādu zāļu izgatavo�anu, kuras firsts Francis izlietoja.�

�Vēl skaidrāk, ja drīkstu lūgt.�

�Nu, �īs zāles sastāvēja lielākoties no indēm,� Erna, smagi elpodama, atbildēja.

�Vai jūs ar to gribat teikt, ka firsts Francis dabūjis no vientuļa indi?� �Jā.�

�Un kādā nolūkā?�

�Laikam gan, lai varētu nogalināt tēvu.�

�Pieņemsim, ka tā būtu, bet tad jau vientulim vajadzēja zināt viņa nodomu, un viņa pienākums būtu bijis paziņot to policijai,� izmeklē�anas tiesnesis sacīja.

�Ja viņ� to nav darījis, tad viņam gan būs biju�i sevi�ķi iemesli.�

�Kas jūs vedina uz tādām domām?�

�Es reiz noklausījos sarunu starp firstu Franci un vientuli.�

�Par ko tad bija �ī saruna?�

�Firsts Francis izlūdzās no vientuļa indi, kas ātri nonāvējot.�

�Un vai vientulis viņam to iedeva?�

�Jā.�

�Vai ilgi pirms vecā firsta nonāvē�anas?�

�Nē, drīz pēc tam.�

�Tad jau tam nav nekāda sakara ar noziegumu.�

�Ar to noziegumu gan ne, bet pēc manas pārliecības ar �o indi nonāvēts firsts Egons.�

�Tātad jūs noklausījāties viņu sarunu. Vai jūs arī to sapratāt?�

�Man radās aizdomas, ka firsts Francis atkal nodomājis pastrādāt kādu noziegumu.�

�Un jūs to nepaziņojāt policijai?�

�Es to gribēju darīt, bet vēlāk pārdomāju.�

�Bet vai jūs nesaprotat, ka līdz ar to esat kļuvusi par nozieguma līdzzinātāju?�

Erna nodrebēja.

�To es saprotu gan,� viņa klusu atbildēja. �Bet vaicājiet tālāk, tiesne�a kungs, tad jūs dzirdēsiet iemeslu, kādēļ es cietu klusu, un �is iemesls mani attaisnos, kaut arī ne tiesiski, bet no cilvēciskā viedokļa.�

�Par to gan es ļoti �aubos. Vai firsts vientulim teica, kādam nolūkam viņam inde vajadzīga?�

�Firsts Francis teica, ka arī viņ� nodarbojoties ar ķīmiskiem izmēģinājumiem, un tā ir patiesība.�

�Man par to nekas nav zināms. Tikai firsts Egons atzinās, ka viņ� ar to nodarbojas.�

�Firsts Egons bija diezgan augstsirdīgs un slēpa, ka arī viņa brālis ar to nodarbojas. Varbūt, ka ar to viņ� gribēja novērst, pēc viņa domām, nepamatotas aizdomas,� Erna sacīja.

�Vai vientulis par indi ņēma samaksu?�

�Nē.�

�Vai viņ� teica kaut ko svarīgu?�

�Jā gan. Viņ� uzsauca firstam, lai tas staigājot tikai tālāk pa noziedzības ceļu, gan jau reiz dabū�ot pelnīto sodu.�

�Un firsts?�

�Tas neko neatbildēja un aizsteidzās projām.�

�Un jūs?�

�Arī es gribēju steigties projām, bet vientulis mani ieraudzīja un iesaukdamies: �Dievs tevi atsūtījis!�� viņ� mani ievilka savā būdā.�

�Un tad jūs izrunājāties?�

�Jā.�

�Un kāds bija jūsu sarunas iznākums?�

�Es lūdzu vientuli, lai viņ� nepalīdz firstam pastrādāt noziegumu, un tad ...�

�Atļaujiet, Feldmaņa jaunkundz. Jūsu pienākums būtu bijis vientulim draudēt, ka paziņosiet par �o lietu policijai.�

�To es nevarēju, tiesne�a kungs! Iespaids, kādu sirmgalvis uz mani atstāja, bija tāds, ka es viņu neturēju par spējīgu pastrādāt kādu noziegumu,� Erna atbildēja.

�Bet viņa rīcība bija glu�i citāda!�

�Pavir�i lūkojoties, jā, tā arī man pa�ai toreiz izlikās, bet patiesībā nē, kā es drīz dabūju zināt.�

�Jums nāksies grūti man to izskaidrot. Ko vientulis jums teica?�

�Viņ� teica, ka arī viņ� esot pārliecināts, ka firsts Francis esot sava tēva slepkava. Viņ� arī esot pārliecināts, ka Francis gatavojoties uz jauniem noziegumiem.�

�Vai viņ� neminēja, uz kādu noziegumu?�

�Jā, izmeklē�anas tiesne�a kungs,� viņ� teica, ka Francis tīkojot nonāvēt savu brāli.�

�Un ar kādu nolūku?�

�Lai tas viņam nevarētu kaitēt.�

�Bet, cik man zināms, tad firsts Egons nebūt nebija sava brāļa ienaidnieks.�

�Bet Francis gan bija viņa ienaidnieks! Tas kāroja iegūt visu tēva mantu.� ....

Izmeklē�anas tiesnesis kļuva domīgs. Ernas izteicieniem netrūka zināma pamata.

�Ja vientulis bija pārliecināts, ka Francis domā par noziegumiem, kādēļ tad viņ� tam deva indi?�

�Aīz diviem iemesliem, tiesne�a kungs.�

�Miniet man tos.�

�Pirmkārt, viņ� bija pārliecināts, ka firsts Francis katrā ziņā izdarīs savu nodomu ...�

�Tā nu gan nav nekāda aizbildinā�anās, jo vientulis varēja par �o lietu tūlīt paziņot policijai, tad firsts Egons būtu ticis tūlīt brīdināts, un Francis attupēts no otra nozieguma pastrādā�anas. Un kāds tad bija tas otrais iemesfc?�

�Vientulis gribēja Franci atstāt tajās domās, ka neviens neko nezina par viņa nodomu.�

�Kaut arī cilvēka dzīvība aizietu bojā!� ierēdnis izsaucās, kājās pietrūkdamies.

�Nē, tiesne�a kungs. Tas, ko Francis no vientuļa dabūja, patiesībā nebija nekāda inde ...�

�Bet?�

�Bet miegazāles, kuras cilvēku iemidzina nāvei līdzīgā miegā, no kura viņ� vēlāk atkal pamostas.�

�Ērmots eksperiments,� izmeklē�anas tiesnesis savādā balsī sacīja. �Tātad, pēc jūsu domām, inde bija nolemta firstam Egonam.�

�Jā, tiesne�a kungs.�

�Savam apgalvojumam par pierādījumu jums būs jāmin arī vēl citi notikumi.�

�Esmu gatava to darīt.�

�Pieņemsim, ka inde firstam Egonam kaut kādā veidā ir iedota, un tātad viņ� nav vis nomiris, bet tikai pamiris.�

�Lai Dievs to dod!� Erna izsaucās, acis uz aug�u paceldama.

�Bet tiesas ārsta spriedums skan, ka firsts Egons nomiris.�

�Tādā gadījumā viņ� ir iedzēris pārāk daudz miegazāļu � no tā es arī baidos,� Erna trīco�ā balsī atbildēja.

�Bet jūs teicāt, ka tās neesot nāvīgas.�

�Līdz �im es biju par to pārliecināta, bet tagad mani moca baigas jausmas, vai tikai Egons nav nomiris.�

Izmeklē�anas tiesnesis brītiņu pārdomāja un tad turpināja:

�Nu, pieņemsim, ka viss, ko jūs sakāt, ir patiesība, tad jums tomēr vajadzētu uzrādīt ticamus iemeslus, kādēļ firsts Francis būtu gribējis brāli nonāvēt.�

�Domāju, tiesne�a kungs, ka jau esmu to darījusi, jo, pirmkārt, viņ� tīkoja pēc visas tēva mantas, otrkārt, ļaunā sirdsapziņa viņu skubināja nobīdīt no ceļa tos cilvēkus, kas, pēc viņa domām, tam varētu kaitēt.�

�Ko jūs ar to gribat teikt?�

�Nu, es,domāju, lai gan pret Egonu bija savākti smagi pierādījumi, tad tomēr varēja notikt, ka tiesa viņu attaisnotu, bet, ja Egons nomirtu, tad izmeklē�ana tiktu nobeigta un Francim vairs nebūtu jābaidās, ka mantojums tam varētu zust.�

�Jūs arvien visu aplūkojat no tā viedokļa, ka Francis savu tēvu ir nonāvējis.�

�Protams.�

�Un pierādījumi, kurus jūs man pirmīt apsolījāt?�

�Glu�i pareizi, tiesne�a kungs. īsu laiciņu pirms sastap�anās ar vientuli man bija izdevība noklausīties sarunu starp firstu Franci un kādu jaunu mei�u � Mariju Fabrē.�

�Es atminos gan �o mei�u, tā senāk bija firsta Egona mīļākā,� izmeklē�anas tiesnesis sacīja.

Ernas seju pārklāja tum�s sārtums, un tā nolaida acis. Viņai pārskrēja drebuļi.

�Var jau būt,� viņa klusu atbildēja.

�Un jūs sakāt, ka noklausījāties sarunu starp Mariju Fabrē un firstu Franci?�

�Jā, tiesne�a kungs.�

�Ko tad viņi abi runāja?�

�Vārdu pa vārdam es nevaru atstāstīt, bet sarunas saturs bija �āds: Marija Fabrē uzmācās firstam Francim, lai tas brāli nonāvē, tālāk viņa to piespieda apsolīt, ka tas viņu, Mariju, precē�ot.�

�Būtu gan ļoti vēlams, ja jūs �o sarunu spētu atstāstīt sīkāk un skaidrāk.�

�Kā jau teicu, tas bija sarunas saturs. Vēl varētu pieminēt, ka viņi abi baidījās no nozieguma atklā�anas, no viņu sarunas tas bija skaidri noprotams.�

Izmeklē�anas tiesnesis domīgi lūkojās zemē.

Viņ� saprata, ka Ernas liecības ir sakarīgas un izveido pilnīgu pierādījumu virkni, kas firstam Francim varēja kļūt bīstama.

Tagad izmeklē�anas tiesnesis jau ar daudz lielāku ziņkārību uzdeva Ernai jaunus jautājumus.

�Ko jūs darījāt pēc tam, kad bijāt izrunājusies ar vientuli?�

Erna beidzamajā laikā bija tik daudz piedzīvojusi, ka viņai vajadzēja vispirms apdomāties, iekāms tā atbildēja.

�Kad vientulis mani bija pilnīgi pārliecinājis, ka viņ� firstam Francim iedevis nevis indi, bet miegazāles, un apsolījis man visādi palīdzēt pierādīt Egona nevainību, es apmierināta devos uz mājām,� Erna stāstīja tālāk.

�Un tad?�

s �Tad es devos pie apsūdzētā firsta Egona aizstāvja advokāta Reinharda.� -Я � Д5-) fill- ■ -f > � '^r �

�Vai jūs tam visu izstāstījāt?� 7:

v �Protams, izmeklē�anas tiesne�a kungs.� ч

�Un viņ� jūs nepamudināja to paziņot policijai?�

�Nē. Viņ� teica, ka, tā kā firsts Francis dabūjis tikai miegazāles un nevis indi, viņ� jau nemaz nespē�ot noziegumu pastrādāt; bez tam trūkstot arī vajadzīgo pierādījumu, lai varētu pret viņu uzstāties.�

�Tādās domās arī es esmu, Feldmaņa jaunkundz, un man jāatzīstas, ka ar �iem pierādījumiem vēl nepietiek.�

�Es jau vēl neesmu galā,� Erna atbildēja.

�Turpiniet. Kas tālāk notika?�

₍ �Vakar es atkal biju pie vientuļa ...�

�Kad tad notika jūsu minētā saruna starp firstu un vientuli?�

�Pirms trim dienām.�

�Un ko jūs vakar tur meklējāt?�

�Es gribēju atkal no viņa padomu prasīt.�

�Kādā lietā?�

�Ievadītajā lietā pret firstu Egonu.�

�Tātad jūs esat cie�i pārliecināta, ka tas ir nevainīgs?�

�Jā, izmeklē�anas tiesne�a kungs, tik tie�ām, kā Dievs debesīs, gan jau īstais slepkava tiks atrasts.�

�Kad vientulis tika nonāvēts?�

�Arī vakar.�

�Jūs teicāt, ka bijāt tur klāt � tātad jūs pie vientuļa satikāties ar firstu Franci?�

�Tā arī bija.�

�Vai jūs ar viņu runājāt?�

�Jā.�

�Pirms nozieguma?�

�Nē, pēc tam.�

�Tātad jūs noziegumu redzējāt pati savām acīm?�

�Jā, tiesne�a kungs.�

�Kā tas notika?�

�Es atrados mazajā blakusistabiņā un skatījos caur atslēgas caurumu,� Erna atbildēja.

�Kādēļ tā? Kādēļ jūs nepalikāt pie vientuļa?�

�Pēc viņa pa�a vēlē�anās, tiesne�a kungs. Mēs redzējām firstu piejājam, un vientulis mani lūdza paslēpties otrā istabā un novērot visu, kas notik�ot.�

�Kas tālāk notika? Kur vientulis atradās, kad firsts iegāja viņa būdiņā?�

�Viņ� gulēja uz dīvāna.�

�Vai viņ� gribēja izlikties aizmidzis?�

�Nē, viņ� bija ievainots.�

�Ievainots? Kas tad viņu ievainoja?�

�Firsts Francis.�

�Kādā veidā?�

�Ar �āvienu.�

�Vai jūs zināt, kad tas notika?�

�Vakar no rīta.�

�Vai jūs pati to redzējāt?�

�Nē, bet es pienācu klāt tajā brīdī, kad vientulis saļima.�

�Kur tas notika?�

�Brunavas me�ā.�

�Vai jums zināms �ī nozieguma cēlonis?�

�Kā vientulis man stāstīja, tad viņ� firstu notālēm redzējis un uzsaucis tam, lai viņ� vairs nestaigājot pa noziedzības ceļu,un draudējis tam, ka gan jau viņu aizsnieg�ot taisnais sods.�

�Vai firsts Francis viņu pazina?�

�Laikam gan.�

�Un tad viņ� uz to �āva?�

Erna pamāja ar galvu.

�Kā tad jūs tur ieradāties?�

�Es devos apmeklēt vientuli, gribēdama no viņa izlūgties padomu, kā jau teicu. Cik labi spēdama, es apsēju viņa brūces un tad ar lielām pūlēm to aizvedu atpakaļ uz viņa būdiņu.�

�Un brītiņu vēlāk tur ieradās firsts?�

�Jā, tiesne�a kungs.�

Izmeklē�anas tiesnesis uzdeva Ernai vēl da�us jautājumus, un tad Erna izstāstīja �au�alīgo notikumu, ko mēs jau lasītājiem attēlojām.

Izmeklē�anas tiesnesis viņas izteikumus ieprotokolēja.

Viņ� bija diezgan labs cilvēku pazinējs un tāpēc noprata, ka Erna �o stāstu nevar būt pati izdomājusi.

�Jūs teicāt, ka aizbēgāt ar firsta zirgu, kad viņ� draudēja jūs nogalināt?�

�Jā,� Erna dvesa.

�Kā jūs domājat, ko firsts pēc tam darīja?�

�Katrā ziņā viņ� būs aizbraucis uz galvaspilsētu.�

�Kad jūs firstu atkal redzējāt?�

�Vakar vakarā vēlu.�

�Kāds viņ� izskatījās?�

�Man par brīnumu viņ� izskatījās diezgan mierīgs, un es jau domāju, ka viņ� nebūs savu ļauno nodomu izdarījis, bet �orīt pienāca telegramma, ka firsts Egons nomiris.�

�Ko jūs pa to laiku darījāt?�

�Es biju pie advokāta Reinharda.�

�Vai tas visu zina?�

�Jā.�

�Un kādu padomu viņ� jums deva?�

�Lai es jums visu paziņojot�

�Vai viņam ir kāds pierādījums, ka firsts Francis ir vainīgs?�

�Jā, indes pudelīte, ar kuras saturu viņ� nogalināja vientuli.�

�Vai jūs to paņēmāt līdzi?�

�Jā.�

�Vai firsts Francis to zina?�

�Par to es �aubos.�

�Vai viņ� domā, ka jūs viņu apsūdzēsiet?�

�To es nezinu. �orīt sastopoties, viņ� gan tā savādi noskatījās uz mani, bet runāju�i mēs neesam.�

�Vai jūs varat pierādīt, ka pudelīte, kuru jūs nodevāt advokātam Reinhardam, ir tā pati, kuru firsts Francis lietoja?�

�Pierādīt es to nevaru, tikai apzvērēt.�

Izmeklē�anas tiesnesis rūpīgi rakstīja, te viņ� piepe�i ievaicājās:

�Vai jūs domājat, ka vientulis pagalam?�

�Es vismaz no tā baidos.�

�Kur firsts Francis indes pudelīti atrada?�

�Sienas skapītī.�

�Kā jūs zināt, ka tajā atradās inde?�

�Uz pudelītes tas bija uzrakstīts.�

�Vai jums zināms indes nosaukums?�

�To es esmu aizmirsusi.�

�Vai no sarunas starp firstu un vientuli pirms slepkavības jūs nopratāt, ka firsts zina, kur atrodas pudelīte?�

�Es katru vārdu nevarēju sadzirdēt, bet man tā izlikās.�

�Pieņemsim, ka tā būtu, bet tad jums jāsaprot, ka vientulis firstam no �īs indes būs jau senāk drusku iedevis.�

��ādām domām es nevaru piekrist,� Erna atbildēja. �Var jau būt, ka vientulis kādreiz agrāk firstam Francim izskaidrojis pudelī�u saturu.�

Izmeklē�anas tiesnesis pakratīja galvu.

�Man liekas, ka jūs labprāt gribētu pierādīt, ka vientulis firstam nav indi iedevis pats.�

�Jā, es to vēlos.�

�Un kādēļ?�

�Tādēļ, ka tādā gadījumā varētu domāt, ka arī vientulis nav vis nomiris, bet tikai pamiris.�

�Vai jūs par to nevarējāt pārliecināties?�

�Nē. Kā jau minēju, es biju spiesta, cik ātri vien varēdama, bēgt projām.�

�Izņemot advokātu Reinhardu, jūs neesat nevienam neko stāstījusi par �o atgadījumu?�

�Nevienam.�

�Bet jums būtu vajadzējis paziņot vismaz par vientuļa nāvi.�

�Advokāts Reinhards solījās izdarīt visu, kas vajadzīgs.�

�Vai viņ� varbūt solījās pats aiziet uz vientuļa būdiņu?�

�Jā, tiesne�a kungs, un domāju, ka viņ� to �odien būs izdarījis.�

�Vai jūs vairs neesat pie viņa bijusi?�

�Nē.�

�Brīnums, ka jūs to neesat darījusi!�

�Tā gan ir, bet es negribēju, lai pilī sāk piegriezt man vērību, kas notiktu, ja es būtu izgājusi bie�āk.�

�Vai advokāts Reinhards jūsu izsacījumus ieprotokolēja?�

� J ā.�

Izmeklē�anas tiesnesis pamāja ar galvu. Tad viņ� vēlreiz izlasīja to, ko bija uzrakstījis.

Pierādījumu virkne pret firstu Franci tagad bija pilnīga, to viņam pa�am vajadzēja atzīt.

�Pirmīt jūs teicāt, ka esat bijusi pārliecināta, ka firsts Francis tīko pēc sava brāļa dzīvības.�

�Tā ir.�

�Vēlāk vientulis jums pateica, ka pudelītē, kuru viņ� firstam iedevis nav inde?�

Erna pamāja ar galvu.

�Vai jūs tagad domājat, ka firsts Egons vēl ir dzīvs vai nomiris?�

Erna sarāvās un sāpīgi nopūtās.

�Ai, es baidos, ka viņ� ir nomiris.�

�Jūs teicāt, ka it īpa�i no vakar vakara jūs moka domas, ka Egons nomiris.�

�Jā, tiesne�a kungs.�

�Kā tas izskaidrojams?�

�To es nezinu, izmeklē�anas tiesne�a kungs, bet es esmu visai noba�ījusies,� Erna atbildēja.

�Vai jums jau pirms trim dienām neienāca prātā, ka pudelītē patie�ām varētu atrasties inde?�

�Protams, tiesne�a kungs, bet vientulis apgalvoja ...�

�Tālāk jūs pieminējāt kādu sarunu starp Franci Lindhorstu un Mariju Fabrē.�

Erna vaicājo�i uz viņu paskatījās.

Izmeklē�anas tiesnesis izrunāja �os vārdus savādā, nopietnā balsī un pie tam stingri nolūkojās uz jauno mei�u.

Vai tas neticēja viņas vārdiem?

Erna bija tik uztraukta, ka nespēja par �o lietu skaidri domāt.

�Jūs teicāt, ka no viņu sarunas bijis noprotams, ka tie rīkoju�ies saziņā viens ar otru.�

�Jā, tiesne�a kungs.�

�Iemeslus, kādēļ firsts Francis tā rīkojies, jūs man esat minējusi, bet vai jūs man ari varētu pateikt iemeslus, kas Mariju Fabrē pamudināja ar viņu biedroties?�

�Kā jau jūs pats teicāt, tiesne�a kungs, tad Marija Fabrē bijusi firsta Egona mījākā. Vēlāk viņ� to laikam gan vairs nebūs turējis par sevis cienīgu, un tāpēc viņa būs gribējusi tam atriebties.�

Erna smagi elpoja. Varēja redzēt, ka viņai bija ļoti grūti dot �ādu izskaidrojumu.

�Jūs teicāt, ka Marija Fabrē laikam gan zinot kādu firsta noslēpumu,� kas tas ir par noslēpumu, pēc jūsu domām?�

�Pēc manām domām, tas ir sakarā ar vecā firsta Lindhorsta nonāvē�anu.�

�Un no viņu sarunas jūs nopratāt, ka tie nodomāju�i nonāvēt arī firstu Egonu?�

�Jā, tiesne�a kungs.�

-�Vai jūs glu�i skaidri dzirdējāt, ka firsts Francis grib savu brāli nonāvēt?�

�Protams, to es varu apzvērēt.�

�Tātad jūs zinājāt, ka firsts Francis gatavojas uz slepkavību?� izmeklē�anas tiesnesis pacilātā balsī vaicāja, pie tam tas cie�i lūkojās jaunajai mei�ai sejā.

Erna nodrebēja un bailīgi paskatījās uz ierēdni.

�Kādē| jūs man neatbildat, Erna Feldmane?�

�Jā, to es zināju,� viņa dvesa.

�Un jūs tomēr to nepaziņojāt policijai, lai gan tas bija jūsu pienākums?�

�Tiesne�a kungs, es jau jums minēju iemeslus.�

�Un kādi tie bija?�

�Ar klusucie�anu es cerēju Egonu glābt.�

�Tās ir mujķīgas iedomas, kurām es arī īsti nevaru ticēt. No jūsu vārdiem noprotams, ka jūs skaidri zinājāt, ka firsts Francis gatavojas uz jauniem noziegumiem, un, tā kā jūs neizpildījāt savu pienākumu un to nepaziņojāt policijai...�

�Tiesne�a kungs, varu apzvērēt, ka, to nedarīdama, neapzinājos pastrādājam nekādu noziegumu.�

Kriminālists paraustīja plecus.

�Varbūt, ka �āda nezinā�ana jūsu noziedzīgo darbu nostāda labākā gaismā, bet katrā ziņā esmu spiests uzsākt pret jums izmeklē�anu par nozieguma slēp�anu un jūs apcietināt.�

Erna nobāla.

��ēlīgais Dievs � mani apcietināt!�

�Jā,� izmeklē�anas tiesnesis dzestri atbildēja un pa�ķindināja zvaniņu, pasaukdams tiesas sulaini.

Brītiņu vēlāk Erna jau atradās izmeklē�anas cietumā, kur tā cieta jaunas mokas.

�

Kad komtese Hermance un viņas draudzene Adele atstāja pili, gribēdamas braukt uz galvaspilsētu, viņas neredzēja, ka kāds �aubīgs cilvēks lo�ņāja ap pili un tad ātri iesteidzās parkā, kur tas notālēm abām jaunajām mei�ām sekoja.

Tas bija drukns vīrietis, negantu, me�onīgu seju; viņa galvu sedza īsi, sarkani mati.

Ja kāds �o cilvēku būtu nejau�i saticis me�ā, tas dro�i vien tam grieztu ceļu, jo tas pilnīgi līdzinājās burlakam.

Nedz Hermance, nedz Adele nebija viņu pamanīju�as, un viņām abām nebija ne jausmas, ka sarkanmatis sevi�ķi uz Adeli nolūkojās zvērojo�ām acīm kā plēsīgs zvērs uz laupījumu.

Labu brīdi viņām sekojis, tas beidzot apstājās.

�Ak tad man beidzot tomēr būs izdevies atrast �o mei�u! Bet kā viņa iekļuvusi Brunavas grāfa pilī? Man jau labu laiku bija prātā, ka viņai vajag �eit atrasties, tagad es to skaidri zinu.�

Viņ� domīgi lūkojās zemē.

�Ko nu lai vislabāk iesāku? Adeli man atkal jādabū savā varā! Ne par velti esmu saņēmis viņas mantojumu, ne par velti es daudzus gadus esmu pūlējies atriebties viņas mātei! Vai viņa patiesi vainīga? Tomēr, tomēr,� un viņ� riebīgi noņirgājās, �tiesa viņu notiesājusi, kādēļ lai viņa nebūtu slepkava?�

Viņa piere apmācās.

�Kad es iedomājos, cik dziļi esmu grimis! Senāk, kad es vēl biju jauneklis, tad mani cienīja,� jeb varbūt ne? Vai tas būtu bijis tikai izsmiekls, ko man parādīja? Jā, es zinu gan, mani zoboja manu sarkano matu dēļ, visi apgalvoja, ka es jau tādēļ vien nevarot būt labs cilvēks. Nudien, ja es tāds patiesi būtu bijis, tad tagad es tas vairs neesmu,� viņ�, ļauni ņirgādamies, izsaucās.

Pēc brītiņa viņ� turpināja:

�Beidzot pienācis atriebības brīdis! Priecājies, Adele, tu, kas tagad saucies par komteses draudzeni,� tava stunda pienākusi! Es zinu gan, ka tu man neesi neko ļaunu darījusi, bet tava māte � tā mani atstūma, tā nepieņēma manu bildinājumu. Es esot tikpat slikts, cik neglīts, tā viņa teica. Nu, par �iem vārdiem viņa dabūjusi sodu, cietuma mūros viņa tagad pavada savu mū�u � tā domā, ka viņas meita ir pazudusi, kritusi kaunā un postā.�

Atkal viņ� noņirgājās un tad nozuda parkā.

Kā jau minēts, abas draudzenes bija atstāju�as izmeklē�anas tiesne�a kanceleju mazu brītiņu pirms Ernas iera�anās.

Viņas labprāt būtu vēlēju�ās redzēt firsta Egona līķi, bet tas vairs neatradās galvaspilsētā. Kā mēs zinām, tad tas bija aizvests uz Lindhor-stu pili.

Nobēdāju�ās viņas gāja pa pilsētas ielām, kur ļaudis drūzmēt drūzmējās.

Hermancei un Adelei tagad nenāca ne prātā tuvie Ziemassvētki, kas viņām nevarēja būt nekādi prieka un miera svētki, jo vienīgi sāpes pildīja viņu sirdis.

Viņas nonāca dzelzceļa stacijā taisni īstā laikā, lai varētu paspēt uz patlaban atejo�o vilcienu.

Kā jau agrāk minēts, ceļ� no dzelzceļa stacijas līdz Brunavas mui�ai bija diezgan tāls, un arī tagad abas jaunās mei�as negāja vis pa taisnāko ceļu, bet ar līkumu, gribēdamas tādā veidā izsargāties no sastap�anās ar pazīstamiem ļaudīm.

Brītiņu viņas gāja klusuciezdamas. Beidzot Adele, smagi nopūzdamās, uzsāka valodu.

�Redzi, Hermance, mans sapnis tomēr ir piepildījies! Egons tagad pagalam. Viņam vajadzēja nomirt, iekāms piepildījusies viņa un mūsu karstākā vēlē�anās, lai viņa nevainība nāktu gaismā. Bet mums vajag �o sitienu panest ar pacietību, Hermance,� viņa trīco�ā balsī turpināja, �Dievs dod � Dievs arī ņem! Un, ja mūsu bēdās mums pie�ķirts kāds iepriecinājums, tad tā ir apziņa, ka viņa ātrā nāve to pasargājusi no daudz briesmīgāka likteņa, kas tam vēl bija sagaidāms.�

Hermance neko neatbildēja, bet tikai noslaucīja asaras.

�Ai, cik bēdīga ir �ī diena,� viņa �ukstēja. �Jā, nāve un dzīvība � cik tuvu tās abas kopā. �odien Egons nomiris, un man nejau�i ienāca prātā, ka �odien ir arī tava dzim�anas diena, mīļā Adele.�

�Es par to nemaz neesmu domājusi,� Adele klusu atbildēja.

�Arī es ne,� Hermance atzinās. �Savās sāpēs, kas cilvēku da�kārt padara par vēl lielāku egoistu, nekā prieki, es nemaz par tevi nedomāju, un man nemaz neienāca prātā, cik ļoti tu būtu priecājusies par laimes vēlējumu no manas puses. Piedod, Adele! Mēs esam pavadīju�as drūmas bēdu dienas, un diezin, vai nākamībā vēl kādreiz varēsim būt priecīgas. Bet tomēr es no visas sirds vēlos, lai tu reiz būtu laimīga � tas ir mans laimes vēlējums.�

Hermance Adeli apkampa un noskūpstīja.

�Mīļā Adele, tu man reiz apsolījies pastāstīt kaut ko par savu pagātni un bērnību � vai tu neizpildīsi �o solījumu? Redzi, mēness tik gai�i spīd, un mēnesnīcā ir tik jauki tērzēt, tad cilvēks uz mazu brītiņu aizmirst savas sirdssāpes.�

Adele tūlīt neatbildēja. Pēc brītiņa viņa sacīja:

�Nu labi, es izpildī�u tavu vēlē�anos. Tas ir diezgan īss, bet bēdīgs stāsts, ko tev stāstī�u. Atvaino, ka es sīki neattēlo�u savus piedzīvojumus, un tu arī tiem nespētu ar interesi sekot, jo sāpīgais zaudējums mūs abas

�odien ļoti satriecis. Nu tad klausies. Savus vecākus es neesmu nekad pazinusi. Manas bērnības dienas bija bēdīgas. Es dzīvoju pie kāda neganta, me�onīga vīra � jā, pat tagad es to skaidri redzu acu priek�ā, un da�reiz, kad naktī uztrūkstos no grūtiem sapņiem, es domās redzu me�onīgu cilvēku ar sarkaniem matiem un bārdu.�

Adele nodrebēja, to pieminēdama.

�Man tūlīt jāatzīst, ka es �o cilvēku nevarēju mīlēt, un viņ� arī mani nemīlēja. Es nekad nedzirdēju no viņa laipnu vārdu � man vajadzēja grūti strādāt un par to dabūju maz ēst, bet daudz sitienu.�

�Nabaga Adele,� Hermance līdzjūtīgi nopūtās. �Ja es būtu zinājusi, ko tu esi izcietusi, tad es vēl vairāk nekā līdz �im būtu pūlējusies mūsu namu tev padarīt par tēva mājām.�

�To es zinu, un tu nemaz nevari sajust, kā man pie jums patīk,� Adele atbildēja.

�Un cik ilgi tu paliki pie cietsirdīgā vīra?�

�Es no viņa aizbēgu septiņu gadu vecumā. Bija vasara, es aizgāju uz me�u puķes plūkt. Mājās es atkal tiku dauzīta un, par savu likteni noskumusi, es apsēdos uz akmens un sāku rūgti raudāt. Te man klāt pienāca vecs vīrs. Ai, cik viņam bija mīļa un laipna seja! Viņ� vaicāja, kādēļ es raudot, un es tam vaļsirdīgi visu izstāstīju. Tad viņ� man vaicāja, vai es negribot nākt pie viņa, un es arī tūlīt gāju viņam līdzi. Pie tā es pavadīju vairākus gadus, kas bija laimīgākie manā mū�ā.�

�Vai vecais vīrs bija tev rada?� Hermance domīgi vaicāja.

�Oto Hausvalds � tā �o vīru sauca � bija atraitnis; sieva un bērni viņam bija miru�i; viņ� apgalvoja, ka es izskatoties līdzīga viņa meitai, un viņ� man parādīja tādu mīlestību, kādu pat no īstā tēva nevarētu sagaidīt.�

Pēc brītiņa Adele turpināja:

�Hausvalda tēvs darīja visu, ko vien manā labā varēja darīt. Viņ� bija visai gudrs un mācīts cilvēks, un, tā kā viņ� teica, ka man esot gai�a galva, tad viņ� pūlējās mani krietni paskolot. Viņ� man iemācīja vairākas sve�valodas, iepazīstināja mani ar mūziku un vēsturi, īsi sakot, viņ� mani izglītoja kā vislabākais skolotājs, tāpēc man bija iespējams ieņemt savu tagadējo vietu jūsu namā.�

�Vai tavs aud�utēvs vēl ir dzīvs?�

�To es nezinu,� Adele bēdīgi atbildēja, �bet tagad nāk mana stāsta beigas. Par jaunavu uzaugusi, es sajutu nepārvaramas ilgas apskatīt pasauli. Protams, ka es neuzdrīkstējos to teikt savam aud�utēvam, jo tad man būtu vajadzējis atstāt viņu vienu, un viņ� arvien bija pret mani mīļ� un labs, tā ka viņ� gan bija pelnījis, lai es tam vecuma dienās būtu par atbalstu. Kādu dienu, kad es, domās nogrimusi, sēdēju pie loga, vecais vīrs pienāca man klāt un teica, ka viņ� jau daudzreiz esot redzējis mani domās nogrimu�u, viņ� zinot manas slepenās ilgas un atļau�ot man pasauli apskatīt. Viņ� apsolījās man dot ceļanaudu un ieteikuma rakstus

pazīstamām ģimenēm, kur es atradī�ot laipnu uzņem�anu. Lai gan tā bija mana sirsnīgākā vēlē�anās, tomēr es tikai ar grūtībām varēju saņemties .aizbraukt. Beidzot pienāca tā diena, kad es atvadījos no �ī augstsirdīgā vīra, kuram man bija tik daudz jāpateicas un kura namā es biju pavadījusi daudz laimīgu gadu. Es viņu lūdzu, lai viņ� man raksta labi bie�i, apsolīdamās arī viņam rakstīt, un ko tu domā, Hermance, ko aud�utēvs man atbildēja? Viņ� man lūdza, lai es viņu vairs nekad neapmeklējot un viņam ne vārda nerakstot, un, kad es viņam vaicāju, kādēļ tā, tad viņ� man drebo�ā balsī atbildēja, ka tas esot noslēpums, ko viņ� man reiz varbūt atklā�ot. Ar to mirkli, kad es dodoties pasaulē, visi apstākļi esot mainīju�ies, bet lai es nedomājot, ka viņ� mani aizmirsī�ot; viņ� seko�ot katram manam solim, un, kad reiz bū�ot pienācis īstais brīdis, tad viņ� atbrauk�ot man pakaļ un mani atkal uzņem�ot savā namā.�

�Un līdz �ai dienai tu neesi no viņa dabūjusi nekādu vēsti?� �Nekādu,� Adele atbildēja.

�Un kur tad tavs aud�utēvs dzīvoja?�

�To es skaidri nevaru pateikt � viņpus robe�ām, tuvumā neatradās neviena pilsēta, tikai da�as mazākas sād�as.�

Tā runādamas, abas draudzenes bija iegāju�as Brunavas pils pla�ajā parkā. Piepe�i mēness aizslēpās aiz tum�ajiem mākoņiem, un parkā kļuva glu�i tum�s.

�Es tomēr priecājos, ka mēs drīzumā tiksim atkal mājās; tēvs un māte gan būs nobēdāju�ies manis dēļ, bet domāju, ka viņi nedusmosies,� Hermance sacīja.

�Kāpēc lai viņi dusmotos,� Adele atbildēja.

Hermance, kura bija Adelei pie rokas pieķērusies, piepe�i juta, ka tā sarāvās un nodrebēja.

�Kas tev kait, Adele,� vai tev bail?�

�Nezinu, mani piepe�i sagrāba ļaunas nojautas � tu zini, es tev pirmīt stāstīju par savu mocītāju, sarkanbārdaino vīru, un �ajā acumirklī man izlikās, it kā es būtu viņu redzējusi...�

�Tas var gan būt,� atskanēja zobgalīga balss.

Adele skaļi iekliedzās.

Hermance apkampa draudzeni, it kā gribēdama viņu aizsargāt. Nāko�ajā acumirklī tām ceļā aizstājās divi vīri, it kā būtu no zemes izaugu�i.

Nedz Adele, nedz Hermance tos nepazina; Adelei izspruka pār lūpām skaļ� kliedziens.

�Klusu � citādi jūs mirsiet!� atskanēja skarba balss.

Nāko�ajā acumirklī abas mei�as tika sagrābtas, un uzbrucēju rokās tās zaudēja samaņu.

Tur nu viņas gulēja zemē kā nomiru�as. Abi uzbrucēji ņirgādamies uz tām nolūkojās.

Viens no tiem bija sarkanbārdis, kas jau �orīt bija izsekojis abas mei�as.

�Tu esi savu darbu labi izdarījis, draudziņ, bet tagad vairs nekavēsimies,� sarkanbārdis sacīja.

�Kas ar viņu notiks, kungs?� otrais tēvainis vaicāja, ar roku uz Hermanci radīdams.

�Lai viņa guļ. Miegazāles, ar kurām mēs viņas apreibinājām, bija tik stipras, ka da�as stundas viņas no miega nepamodīsies.�

�Kungs, ar to nepietiek! �ai nu gan ir diezgan, bet pie Adeles es izlietoju stiprāku līdzekli.�

�Jo labāk � vēlos, lai viņa pamostos tikai otrā rītā,� sarkanbārdis sacīja.

�Es arī domāju, ka viņa ātrāk nepamodīsies. Bet ko lai ar viņu dara?� blēdis vaicāja.

�Kā tu vari tā vaicāt. Adeli mēs iecelsim tavos ratos, bet to otro atstāsim tepat guļot.�

Kā sarkandārdis teica, tā arī notika. Adeli iecēla ratos, kuros iekāpa arī abi vīri, un zirgi sāka rik�ot.

Sarkanbār�a biedrs bija teicis taisnību: Adele tikai otrā rītā pamodās no miega.

Rati apstājās pie kāda kroga, kur abi vīri un ku�ieris atspirdzinājās ar ēdienu. Tad viņi atkal brauca tālāk. Bija tum�a nakts, kad tie beidzot apstājās pie kāda vientulīga lauku namiņa.

�Beidzot mēs esam pie mērķa. Man bija gan bailes, kad tuvojāmies robe�ai, tomēr mēs laimīgi tikām pāri,� sarkanbārdis sacīja.

�Kungs, kas tad jums varētu ko darīt?�

�Nevaicā neko un tūlīt uznes mei�u otrajā stāvā � tu jau zini, kurā istabā.�

Vairs ne vārdu neteikdams, sarkanbār�a biedrs izcēla Adeli no ratiem un ienesa istabā, kur viņ� to noguldīja uz dīvāna.

�is nams atradās labu gabalu no lielceļa, to ieslēdza krā�ņs dārzs, aiz kura tūlīt sākās liels, biezs me�s.

Sarkanbārdis, istabā ienācis, nostājās pie dīvāna, uz kura izstiepusies gulēja Adele.

Viņa seja nejauki saviebās.

�Beidzot tu esi manā varā,� viņ� murmināja.

Pēc �iem vārdiem viņ� istabu atstāja un durvis no ārpuses aizslēdza.

Smagi nopūzdamās, Adele otrā rītā pamodās no miega un berzēja sev acis. Pirmajā acumirklī viņa nevarēja atminēties, kas noticis, galvā tai rūca un dūca.

�Kur es atrodos?� viņa pati sev vaicāja un sāka apkārt lūkoties. �Te man viss izliekas glu�i sve�s un tomēr tā kā pazīstams,� viņa klusu murmināja.

Viņa piecēlās no dīvāna un aizgāja istabas vidū; tur nostājusies, viņa sāka lūkoties apkārt.

�Ak, tagad es saprotu,� viņa klusu izsaucās, jo tā piepe�i atminējās, ko viņa vakar vakarā bija piedzīvojusi.

�Bet kur tad es atrodos? �ī istaba, �īs mēbeles � viss man liekas pazīstams.�

Adele piegāja pie loga un skatījās laukā. Tā redzēja dārzu un aiz tā biezo me�u.

Viņa piespieda roku pie sirds.

�Mans Dievs, mans Dievs, vai �is nav mana mīļā aud�utēva Haus-valda nams? Vai �ī nav tā pati istaba, kurā es tik bie�i mēdzu ar viņu pakavēties?�

Mēs teicām, ka Adele piepe�i atminējusies savu vakarvakara piedzīvojumu, bet glu�i tā gan nebija, jo galvā tai rūca un dūca, tā ka viņa nemaz nespēja skaidri domāt.

Adele salika rokas kopā un lūdzās:

��ēlīgais Dievs, saki man, dod man kādu zīmi, vai es patie�ām atrodos tajā istabā, kurā senāk tik bie�i uzturējos? Vai liktenis man no jauna �eit būs ierādījis mierīgu mājvietu? Bet kur tad ir mans labais, sirmais aud�utēvs?�

Visai uztraukta viņa skatījās caur logu dārzā.

�Kas tas ir? Nekur es neredzu nevienu dzīvu dvēselīti. Kā gan es esmu �urp nokļuvusi?�

Adele piesteidzās pie durvīm, gribēdama tās atvērt, bet velti � durvis bija aizslēgtas.

Bailes viņu pārņēma no jauna.

Vai viņa bija cietumniece?

Viņa sāka klaudzināt pie durvīm � vispirms klusu, tad arvien skaļāk, bet neviens nenāca tās atvērt.

Izmisusi viņa piesteidzās pie loga un atvēra to. Tad viņa sāka skaļā balsī saukt un kliegt, bet neviens nenāca; izlikās, it kā viņas sauk�anu neviens nedzirdētu.

Tagad viņa pamanīja, ka istaba, kurā viņa bija ieslodzīta, atradās otrajā stāvā � pa logu lēkdama, viņa būtu vai nu nositusies, vai arī stipri sadauzījusies.

Viņa sāka nemierīgi staigāt pa istabu �urpu turpu. Tad viņa, skaļi �ņukstēdama, atkrita uz dīvāna un, seju abām rokām aizklājusi, sāka pārdomāt savu stāvokli.

Piepe�i viņa sarāvās. Tai likās, ka no durvju puses sadzirdams troksnis.

Viņa palūkojās uz durvīm, bet tajā pa�ā acumirklī pār viņas lūpām nāca izbaiļu kliedziens.

Durvīs stāvēja sarkanbārdis, tas pats briesmonis, kas viņu līdz �im kā ļaunais gars bija vajajis un arī tagad, riebīgi ņirgādamies, lūkojās uz viņu.

Adele kā atgaiņādamās izstiepa abas rokas, noprazdama, ka viņa ir �ī negantā cilvēka cietumniece.

Sarkanbārdis tikai ņirgājās.

Beidzot viņ� pienāca tai klāt, satvēra viņas roku un, gribēdams izlikties galants, spieda to sev pie lūpām.

Adelei vaigi vispirms pārklājās ar kvēlu sārtumu, bet tad tie kļuva bāli.

�Nu, mana dārgā, tu jau esi raudājusi. Kā tu labi izgulējies?� viņ� zobgalīgā balsī vaicāja.

�Projām � nost no manis!� Adele skaļā balsī izsaucās, mēģinādama viņu aizbīdīt atpakaļ.

�Neesi jel tāda muļķīte,� sarkanbārdis ņirgājās. �Tagad mēs abi paliksim kopā līdz nāvei, tu kā mana sieva vai, ja ne citādi, kā mana mīļākā.�

Adele nodrebēja.

�Neģēli, kas jūs tāds esat, ka jūs uzdro�ināties teikt man tādus vārdus?�

�Kas es tāds esmu? Nu reiz tev vajag dabūt zināt. Nu tad klausies: esmu tavs onkulis.�

Adele sarāvās.

�Mans onkulis!� viņa drebo�ām lūpām izsaucās.

�Nu jā, kas tad tur par nelaimi? Kā slepkavnieces meitai tev nevajag brīnīties, ka tev ir tāds onkulis. Es arī vēl nemaz tev neesmu pateicis savu vārdu � man ir tāds pats vārds kā tavam patēvam, kur� bija mans vecākais brālis.�

Adele neticīgi uz viņu paskatījās.

�Jūsu vecākais brālis? Vai viņ� vairs nav dzīvs?�

�Jā, viņ� varētu gan vēl būt dzīvs, ja tava mīļā māte viņu nebūtu nonāvējusi.�

��ēlīgais Dievs!� Adele iekliedzās.

�Un, proti, tevis dēļ, mīļā Adele.�

Adele vai saļima � tas jau bija par daudz �au�alīgi, ko �is briesmonis teica.

�Jūs melojat!� viņa izsaucās. �Ai, sakiet jel man � es jūs lūdzu, sakiet man, ka jūs melojat.�

Sarkanbārdis atkal riebīgi noņirgājās.

�Lai Dievs mani no tā pasargā. Tik tie�ām kā mani sauc par Kasparu Alendorfu, es runāju patiesību.�

Adele bija satriekta.

Vai tas varēja būt, ka viņas māte pati nonāvējusi savu vīru? Tam viņa vēl nevarēja ticēt.

Visas viņas jūtas, godbijība un mīlestība pret vecākiem, kas bērnam iedzimst, pretojās �ādam briesmīgam apvainojumam, un tāpēc viņa vēlreiz izsaucās:

�Kaspar Alendorf, jūs melojat � mana māte nevar būt slepkava!�

�Es jau domāju, ka tu negribēsi ticēt maniem vārdiem,� �eit būs pierādījums.�

To teikdams, Kaspars paņēma kādu avī�u lapu, atlocīja to un rādīja Adelei.

�Tu redzi, �eit ziņots, ka tava māte, kuras otrais vīrs bija mans brālis, to nonāvējusi, un tādēļ notiesāta uz visu mū�u pie grūtiem cietuma darbiem.�

�Briesmīgi!� Adele dvesa.

Lai gan pierādījums, ko Kaspars Alendorfs tai cēla priek�ā, bija diezgan skaidrs, tomēr viņai nācās grūti ticēt, ka viņas māte, kuru viņa nekad nebija pazinusi vai nevarēja atcerēties, būtu nonāvējusi savu vīru.

�Kādēļ lai mana māte būtu �o slepkavību pastrādājusi?� viņa beidzot vaicāja.

�Ak to tu nezini? Nu, būs tev jāpastāsta. Slepkavība tika pastrādāta galvenokārt tevis dēļ.�

Adele iekliedzās skaļā balsī, tad sāka grīļoties un, ar ģīboni cīnīdamās, atkrita uz dīvāna.

�Ticu gan, ka tev nepatīk dzirdēt tādas lietas,� Kaspars Alendorfs turpināja. Bet tas tev būs vien jādara. Vispirms es tevi iepazīstinā�u ar taviem tagadējiem apstākļiem. Kā jau minēju, tev būs jākļūst par manu mīļāko � pag, ļauj man izrunāt! Redzi, es neesmu lepns un domāju pie noziedznieces meitas sāniem it brangi pavadīt laiku. Pie tā es palik�u, neraugi manu prātu grozīt.�

Kaspars apklusa, gribēdams novērot savu vārdu iespaidu, un tas bija satrieco�s.

Adele sēdēja uz dīvāna bāla kā mironis, nespēdama ne vārdu pār lūpām dabūt.

�Nu, tev vajadzēs gan apmierināties ar savu jauno stāvokli, jo tev cits nekas neatliek. �ajā jaukajā īpa�umā tu varēsi dzīvot � vai tu to vēl pazīsti?�

Adelei acīs saplūda asaras.

�Redzu, ka tava atmiņa pamodināta � tu pazīsti �īs telpas, kurās esi reiz pavadījusi laimīgas dienas.�

Kaspars nejauki noņirgājās.

��is tagad ir mans īpa�ums.�

�Jūsu īpa�ums?�

�Kas tur ko brīnīties?� Kaspars ņirgādamies turpināja. ��ī nama senākais īpa�nieks, tavs aud�utēvs Oto Hausvalds, tevi ta�u iecēla par savu vienīgo mantinieci.�

Adele platām acīm lūkojās uz sarkanbārdi, nezinādama, kā lai saprot viņa vārdus.

Tikai to viņa sajēdza, ka Oto Hausvalds miris, un, asaras slaucīdama, tā vaicāja:

�Tātad mans mīļais aud�utēvs ir miris?�

�Jā, mana mīļā,� es pats viņam nopūtu dzīvības sveci.�

�Briesmoni!� Adele sauca un kā atgaiņādamās izstiepa rokas. �Atkāpies, neģēlīgais slepkava!�

�Nekādu komēdiju, ja drīkstu lūgt! Tāpat kā tava māte nonāvēja manu brāli tevis dēļ, tāpat arī es pastrādāju �o slepkavību tevis dēļ.�

�Briesmīgi!� nelaimīgā izsaucās. �Bet nē, es nevaru ticēt, ka tas viss būtu patiesība � jūs būtu slepkava ...�

�Un tu slepkavas mātes meita! Bet klausies tālāk. Oto Hausvalds tevi iecēla par savu vienīgo mantinieci, un es biju tik labs un ņēmu tavu mantojumu savā pārvaldī�anā. Protams, ka �is jaunais īpa�ums tagad pieder man, tev es atmetī�u tikai zināmu ienākumu daļu.�

Pēc �iem vārdiem Kaspars Alendorfs ņirgādamies nolūkojās uz savu pameitu.

Adele tagad nebūt nedomāja par to, ka blēdīgais onkulis viņai grib nolaupīt mantojumu, viņai tikai joprojām ausīs skanēja vārdi, ka viņas māte nonāvējusi savu otro vīru.

�Kā manus vecākus sauc?� viņa beidzot vaicāja.

�Tavu tēvu sauca par Franci fon Bernaueru, un tava māte, vārdā Adele, vēlāk apprecēja manu brāli Rihardu fon Alendorfu.�

Ievērojot lielo uztraukumu, kādā Adele atradās, bija glu�i saprotams, ka tā nevarēja ilgi nodoties vienām domām, un tādēļ viņa tūlīt atkal ievaicājās:

�Un vai mans mīļais aud�utēvs patiesi miris?�

�Bez �aubām, dārgā Adele.�

�Ak Dievs, kā jūs varējāt �o krietno cilvēku nonāvēt. Viņ� ta�u jums nav neko ļaunu nodarījis.�

�Zināms, ka ne, bet, kad es biju iepazinies ar viņa testamentu, man vajadzēja to aizraidīt uz viņpasauli, jo es katrā ziņā gribēju dabūt �o mantojumu savā pārvaldī�anā, un kas zina, kas vēl varēja notikt, tātad man vajadzēja jau pie laika rīkoties.�

�Ai, kaut jel jūs būtu viņu dzīvu atstājis, es labprāt jums par to būtu atstājusi visu mantojumu.�

�Muļķa skuķi! Tu tagad tā runā, bet tu to nesaproti. Vēl tu man neesi vaicājusi, kādēļ es tevi vajāju. Jo, ka es tevi vajāju, to tu jau sen būsi manījusi.�

�Es zinu gan � jūs mani vajājāt. ..�

�Kā tava pa�as ēna,� Kaspars smiedamies nobeidza teikumu.

Adele � nodrebēja.

Arvien vairāk viņa sāka pārliecināties, cik grūti viņai nāksies cīnīties ar �o briesmoni.

_£ JBeidzot daba tņinēr prasīja sayu. ^; r. ы ^rr

s �Adele iebaudīja atnestos ēdienus � vairak gan tādēļ, ika gribēja iegūt spēkus kādam darbam, kp tā bija nodomājusi �ovakar izdarīt.

>Viņa bija izdomājusi� kādu ^plānu _yun tagad paēdusi gatavojās: _ttQ izpildīt., pļ > ^r.. <ⁱ: h ^?. �. '.v ' i ■ �*,. �

Tā noņēma np gultas palagu, gribēdama to sagriezt strēmelēs. Viņa izmeklējās pa istabu i�ķēres vai nazi, bet �īs lietas nekur nebija atrodamas. Pat ēdiens viņai bija atnests jau tā sasmalcināts, ka to vairs nevajadzēja sagriez^ tādēļ, protams, tam nebija pielikts klāt ne nazis, nedz arī dak�iņa, kuru vietā Adelei vajadzēja izlietot savus pirkstus.

Laikam gan Kaspars Alendorfs baidījās, ka Adele varētu sev kaut ko ļaunu nodarīt, un, ievērojot viņas izmisumu un briesmīgo stāvokli, kādā _?viņa atradās, par to arī nebūtu jābrīnās.

Adele saplēsa palagu �aurās strēmelēs, sasēja tās kopā,un tad nopina striķi, ko tā piestiprināja pie. palodzes.

,.Bet, tikko tas bija noticis, durvīm tuvojās soļi.

Adele steig�us atraisīja. virvi vaļā un tikko paguva to paslēpt, kad ienāca Kaspars Alendorfs.

Adeli viņ� tagad atrada daudz mierīgāku nekā pirmīt, tas bija tādēļ, ka viņa paļāvās uz sava bēg�anas nodoma izdo�anos.

�Nu, dārgā mīļākā,� Kaspars zobgalīgi vaicāja, �vai tu esi at�irgusi no savām izbailēm? Vai tu tagad esi pārliecinājusies, ka tev cits nekas neatliek, kā bez preto�anās padoties savam liktenim?�

Adele smagi elpoja.

Viņai riebās ar �o briesmoni sarunāties, bet tomēr piesardzība lika neizturēties pret viņu pārāk skarbi.

�Ai,� viņa dedzīgā balsī sacīja, �dodiet man laiku samierināties ar manu likteni � pārmaiņa nāca tik ātri un negaidīti, ka esmu glu�i pārsteigta un neko nesajēdzu.�

�Muļķa bērns � gan tu mācīsies sajēgt.�

�Zinu, zinu,� viņa klusu atbildēja.

�Vai tad es tev esmu tik pretīgs?�

�Nevaicājiet man tagad par tādām lietām,� viņa raudādama izsaucās. �Gan jau es apradī�u; un jo vairāk es varē�u palikt viena pati, jo ātrāk es ar to apradī�u.�

Kaspars Alendorfs brītiņu domīgi staigāja pa istabu �urpu turpu; jo vairāk viņ� pārdomāja, jo vairāk pārliecinājās, ka Adelei varētu būt taisnība.

�Nu labi. Lai gan es biju nodomājis tagad palikt pie tevis, tad tomēr es izpildī�u tavu vēlē�anos un līdz rītam atstā�u tevi vienu pa�u � tātad uz redzē�anos rīt.�

Pie durvīm viņ� vēlreiz ziņkārīgām acīm palūkojās uz Adeli, kura, garīgi un miesīgi sagrauta, atkrita uz krēsla.

Da�as stundas velak Kaspars izgāja dārzā pastaigāties. Laiks bija diezgan patīkams, sniegs bija nokusis.

Piepe�i viņ� apstājās.

�Kas tad tas?�

Viņa vērību piesaistīja kāda balta svītra, kas vakara tumsā bija skaidri saredzama. -

�Tur notiek kaut kas savāds. Gribu redzēt, ko tas nozīmē,� viņ� atkal uzsāka.

Viņ� klusiem, nedzirdamiem soļiem piegāja tuvāk un tagad redzēja, ka �ī svītra stiepās zemē no kāda loga otrajā stāvā. Velni�ķs smāids parādījās tam uz lūpām.

�Tas ir brangi � es ierados tie�i īstā laikā,� viņ� �ukstēja.

Tajā vietā, kur virvei bija gals, atradās liels akmens, aiz tā Kaspars tagad paslēpās.

Elpu aizturēdams, viņ� gaidīja, kas notiks.

Visu �o laiku Adele savā istabā bija pavadījusi vislielākajā uztraukumā. Kad bija pienācis vakars un palicis tum�s, viņa sāka gatavoties uz sava nodoma īsteno�anu.

Kad tai likās, ka nu ir pienācis īstais laiks, viņa vispirms nometās uz ceļiem un pielūdza Dievu, lai tas viņai palīdz atkal atdabūt mīļo zelta brīvību.

Tad viņa piegāja pie loga, atvēra to un no jauna piestiprināja pie tā virvi. To padarījusi, viņa izliecās pa logu laukā un klausījās, bet nebija sadzirdams ne mazākais troksnītis.

�Tagad pie darba!� viņa dro�i izsaucās.

Pie virves pieturēdamās, viņa izkāpa pa logu laukā un laidās zemē. Viss gāja labi; tā jau gandrīz bija nolaidusies zemē un patlaban gribēja palaist virvi vaļā, te viņai piepe�i pār lūpām izlauzās skaļ� kliedziens, jo tā bija sadzirdējusi patiesi velni�ķīgus smieklus.

Tajā pa�ā acumirklī viņu kāds sagrāba aiz kājām.

Nāko�ajā mirklī viņa jau stāvēja uz cietas zemes, Kaspara spēcīgo roku apkampta.

�Rau, rau, manu balodīt! Tā tu gribēji mani pievilt. Nu, pagaidi, par to tu dabūsi labu mācību!�

Adele nespēja ne vārdu izrunāt, pārbijusies viņa lūkojās uz briesmīgo cilvēku.

Likās, ka �ajā acumirklī viņa vēl īsti nesaprot, ka viņas pārdro�ais bēg�anas nodoms ir izjaukts un ka viņa atkal no jauna atrodas �ā nelie�a rokās.

Bet drīz vien viņa dabūja sajust rūgto patiesību. Kaspars sagrāba viņu aiz rokas un aizveda atpakaļ uz cietumu,� tomēr nevis vairs uz senāko istabu, bet uz kādu mazu kambarīti bez logiem; tajā neatradās arī nekādas mēbeles.

Marlotam nenāca ne prātā telegrafēt grāfam Roten�teinam, jo, pirmkārt, viņ� glu�i labi zināja, ka tas baronesei nemaz neļaus aizbraukt, otrkārt, viņam arī nebija nekādas vajadzības brīdināt grāfu, ja arī baronesei patie�ām izdotos uz ■ Parīzi aizbraukt.

Saruna starp Marlotu un Frici Brūnu neaizņēma ilgu laiku. Marlots atvadījās no sulaiņa, tam vēl stingri piekodinādams, lai tas neaizmirstot savu pienākumu un paziņojot visu, kas vien atgadoties un ko viņ� dabūjot zināt; pie tam viņ� neaizmirsa atgādināt to rakstu, kas atradās Renē glabā�anā un kurā Fricis bija atzinies par vainīgu da�ādos notiku�os un nenotiku�os noziegumos.

Fricis Brūns nobālēja, bet neatbildēja ne vārda un ātri devās uz mājām. .;��*�

Tur nonācis, viņ� atkrita krēslā.

�Nolādēta bū�ana, vai lai es visu mū�u palieku par Marlota vergu? Kā gan es varēju būt tāds muļķis un tik pilnīgi nodoties Renē rokās? Bet tomēr tur nekas nebija darāms, es atrados Marlota varā, un, lai no vienām briesmām izbēgtu, man vajadzēja doties otrās.�

Viņ� pietrūkās kājās un sāka nemierīgi pa istabu �urpu turpu staigāt.

�Man jārauga atsvabināties no �īm saitēm, nav nekāda cita līdzekļa,� viņ� domīgi turpināja, �man jābēg. Velns lai parauj, es gribēju iegūt bagātību, un to man arī vajag, bet ko es esmu panācis? Tikai da�us simtiņus, un ar tiem es nevaru neko iesākt.�

Viņ� piegāja pie loga un bungoja ar pirkstiem pa rūtīm.

�Kaut jel es atrastu kādu līdzekli. Grāfs? Tas ir gatavais plikadīda. Ja viņ� man nebūtu palicis algu parādā, tad viņam pat nebūtu bijis ceļanaudas, ar ko aizceļot uz Parīzi. Esmu ziņkārīgs, kā viņ� Parīzē dzīvos. Un baronesei arī vairs nav nekādas lielās naudas. Bet, pag, man patlaban kaut kas ienāk prātā! Marlots man teica, ka izmeklē�ana pret viņu pabeigta, tātad viņa laikam gan būs dabūjusi atpakaļ savu dro�ības naudu � piecdesmit tūksto�us mārku. Kā būtu, ja es raudzītu iegūt �o summiņu?�

Viņ� drūmi pasmaidīja.

�Esmu nu gan tālu ticis! Bet man jātiek uz priek�u katrā ziņā, priek� tam man labs katrs līdzeklis.�

Pēc �iem vārdiem viņ� apsēdās uz krēsla un nogrima drūmās domās.

Brītiņu sēdējis, viņ� atkal piecēlās. ?

�Mans plāns ir gatavs,� viņ� �ukstēja. �Man vajag iegūt baroneses piecdesmit tūksto�us vai nu ar viltu, vai ar varu. Un, kad nauda būs manās rokās, tad projām no �ejienes; �eit man, tā sakot, zeme deg zem kājām. Mans mērs ir diezgan pilns, tikko policija dabūs zināt manu īsto vārdu, es bū�u pazudis. Nezinu, kā tas nākas, bet taisni �odien manas domas kavējas Amerikā. Jā, uz �o brīvo zemi es gribu ce|ot. Bet vai to drīkstu? Vai arī tur man nedraud briesmas? Protams, ir jau da�i gadi pēc tam pagāju�i, bet, kad es iedomājos, ka mani tur var atkal pazīt... Kaut jel būtu nomiru�i tie liecinieki, kas toreiz atradās Klin�u alā! Vai viņi vēl ir dzīvi? Varbūt . . .�

Viņ� pārgāja da�as reizes pār istabu.

�Toreizējais notikums man tagad tik skaidri nāk atmiņā. Bet, velns lai parauj, tas bija pārāk briesmīgi, lai to jel kad varētu aizmirst,� viņ� nodrebēdams murmināja.

Pēc �iem vārdiem viņ� atkal apsēdās un nokāra galvu.

Viņa acis pa pusei aizvērās, un tagad tām gai�i aizlidoja garām visi pagātnes notikumi.

Bet visgai�āk viņ� atcerējās kādu piedzīvojumu Amerikā.

Tas notika kādā karstā un sausā 18. . gada vakarā, kad Ohaio upē zemā ūdens līmeņa dēļ kāds pasa�ieru kuģis uzskrēja uz sēkļa, no kura tas, visām pūlēm par spīti, vairs nebija dabūjams nost.

Kad kapteinis bija visvisādi izmēģinājies kuģi atsvabināt, viņ� beidzot pasa�ieriem paskaidroja:

�Mums gribot negribot tagad jāpaliek �eit, kamēr uznāks lietus, lai varētu braukt, ūdenim jāceļas vismaz par �etrām collām, ātrāk mēs krastā netiksim. Beidzamajās dienās gaiss ir diezgan karsts un tveicīgs, cerams, ka drīzumā uznāks krietns lietus, kas mūs izpestīs no �īs nepatīkamās klizmas.�

�Uz to es nevaru gaidīt, kaptein,� kāds bāls, lepni ģērbies kungs, kur� līdz �im bija nemierīgi staigājis �urpu turpu, atbildēja. �Man steig�us jādodas uz Merilendu un no turienes tālāk uz austrumiem, jo ir runa par visu manu dzīves laimi, par tūksto�iem dolāru, un es tos ne par ko negribu palaist garām.�

�Ļoti no�ēloju, ser, bet nevaru jums līdzēt. Kas vien man bija iespējams, to darīju, bet viss bija velti, kā jūs pats redzējāt. Tādā klizmā kā tagad mans brangais �Plutoss� nav vēl savu mū�u bijis. Protams, upes ūdens arī vēl nekad nav bijis tik zems kā �ogad.�

�Kur tad mēs īsti atrodamies? Vai tuvumā nav kāda pilsēta? Krasti gan izskatās diezgan tuksne�aini.�

Bālajam pasa�ierim bija taisnība.

Abi upes krasti bija apaugu�i ar drūmu me�u, un starp kokiem pacēlās kailas, stāvas klintis.

�Pirms da�ām stundām mēs pabraucām garām Portsmutai un tagad atrodamiēs�Rlin�u alas tuvumā. Līdz pilsētai būs lielākais pusotras jūdzes,� kapteinis atbildēja.� - ' ь i,

(ti*�Kas tā ir-par pilsētu?� pasa�ieris vaicāja. <

^�Klin�iī ala.� **�. 4 ''/ .ь ���hi ^т Л

�Vai tad Klin�u ala ir pilsēta?� �

�Kā tad,� kapteinis smējās, �uz kartes tā apzīmēta kā pilsēta, lai gan sastāv tikai no vienas pre�u noliktavas un diviem koka namiem. Pirms trim mēne�iem es reiz tur piestāju, gribēdams nopirkt malku kurinā�anai. Pilsētā toreiz bija deviņi iedzīvotāji, varbūt, ka pa �o laiku to skaits ir pavairojies.�

�Vai no turienes var tikt tālāk?� �

¹ �Nezinu. Varbūt, ka rodas izdevība.�

� �Es jūs ļoti lūdzu, izceliet mani tur malā.�

�Ja vēlaties, labprāt. Tomēr dodu jums padomu palikt uz kuģa un nogaidīt ūdens cel�anos, citādi jūs zaudēsiet biļetes maksu.�

�Tas nekas.�

Kapteinis lika nolaist ūdenī laivu un pavēlēja diviem matro�iem tajā iekāpt.

Pa to laiku pasa�ieris paņēma savu ceļasomu no kapteiņa un, no citiem pasa�ieriem īsi atvadījies, iekāpa laivā, kura aizbrauca pa upi uz aug�u un drīzumā pazuda no skatītāju acīm aiz kāda krastmalas pakalna.

�Domāju, ka ar �o cilvēku viss nebija kārtībā,� kapteinis nomurmināja pie sevis.

�Arī man tā likās,� piebilda kāds pasa�ieris, no kura valodas varēja noprast, ka tas ir francūzis. �Izskatījās, ka �im bālajam d�entlmenim ir ļauna sirdsapziņa.�

�Jā,� kāds cits pasa�ieris piebilda, �arī man tā liekas. Viņ� bija dabūjis zināt, ka es esmu no Hamburgas, un man ar lielu ziņkārību apvaicājās par Vācijas apstākļiem, sevi�ķi par to, vai Hamburgā un Berlīnē amerikāņiem prasa pasi. Liekas, ka viņ� nodomājis drīzumā �maukt projām uz veco pasauli.�

�Vai viņ� minēja savu vārdu?� francūzis vaicāja.

�Jā, viņu saucot par Robertu Sevelu.�

�Neatminos, ka Cincinati būtu kādreiz dzirdējis tādu vārdu.�

�Sevels atbrauca uz Cincinati ar tvaikoni taisni tajā acumirklī, kad mans �Plutoss� patlaban gatavojās aizbraukt, tas viņam likās ļoti pa prātam,� kapteinis stāstīja. �Viņ� arī tūlīt teica, ka tam ļoti jāsteidzoties. Ja viņ� to būtu zinājis, ka mēs �eit uzskriesim uz sēkļa, tad viņ� dro�i vien būtu braucis uz Ņujorku pa citu ceļu.�

Bija pagājusi pusstunda.

Laiva vēl nebija atgriezusies atpakaļ no Klin�u alas.

Pasa�ieri nezināja,* kā pavadīt laiku. Da�i dzēra degvīnu vai vīnu, citi spēlēja kārtis, citi lasīja avīzes un �āvājās. Kāds pasa�ieris bija izmetis mak�ķeri, bet neviena zivs nepiekodās. vn i;n:v < . *

Piepe�i visi pasa�ieri sakustējās, it kā tos būtu ķērusi elektriskā dzirkstele � pa upi brauca �urp tvaikonisJ

�To kuģi es pazīstu,� kapteinis teica. �Tas ir �Dimants�, brangs kuģītis, bet mans �Plutoss� tomēr ir ātrāks.� �: <i <�� -

�Ko jūs, kaptein, domājat, vai arī tas �eit uzskries uz sēkļa?�

�Tas peld vēl pāris collu dziļāk nekā mūsu kuģis. Protams, ka tas nevarēs �eit tikt pāri.�

To, kā rādījās, saprata arī �Dimanta� kapteinis. Tas lika savam kuģim braukt lēnāk un beidzot uzskrēja sēklim apmēram desmit asu atstatu no �Plutosa.�

�Hallo, kaptein Haris!� dobja balss atskanēja no �Dimanta�.

�Ko vēlaties, ser?� �Plutosa� kapteinis vaicāja.

�Tūlīt aizbrauk�u pie jums pārrunāt veikala darī�anas. Es jau dzenos jums pakaļ no pa�as Cincinati, bet varēju jūs tikai �eit panākt. Slavēju nejau�o atgadījumu, kas jūs te aizkavējis.�

No �Dimanta� ūdenī nolaida mazu laiviņu.

Tajā iesēdās mazs, drukns kungs ar gudru seju. Viņu pavadīja liels, plecīgs, drūms vīrs. Viņi piebrauca pie �Plutosa�, uz kura mazais un lielais uzkāpa pa nolai�amajām trepēm.

Uz kuģa uzrāpies, mazais nejau�i paklupa, un �ajā acumirklī tam no kabatas izkrita roku dzel�i un �vadzēdami nokrita zemē; �is atgadījums, protams, sacēla lielu uztraukumu.

�Vai velns, tātad jūs piederat pie policijas?� kapteinis norūca, pieri krunkās saraukdams. �Vai jūs domājat, ka uz mana kuģa atrodas kāds noziedznieks?�

�Protams, kaptein,� mazais pieklājīgi atbildēja. �Pēc manas pārliecības, tas tēvainis aizbēdzis no Cincinati ar jūsu kuģi. Es esmu slepenpolicists D�erviss, un mans pavadonis ir kāds policists. Mēs dzenamies pakaļ kādam izbēgu�am bankas kasierim, kur� aizbēdzis ar da�iem simts-tūksto�iem dolāru. Jūs jau necelsiet nekādus �ķēr�ļus un izdosiet man viņu, ja viņ� atradīsies uz jūsu kuģa?�

�Protams, ka ne. Apcietiniet viņu, tas ir jūsu pienākumos, ja tikai jūs viņu �eit atradīsiet. Hm, man kaut kas ie�āvās prātā. Sakiet, kā tad izbēgu�o putniņu sauc?�

�Par Zommeru.�

�Tad tas nav vis tas, kuru es domāju. Uz mana kuģa neatrodas pasa�ieris ar tādu vārdu.�

�Aplūkojiet viņa foto.�

Slepenpolicists rādīja kādu fotogrāfiju.

�Jā gan, �o es pazīstu, tas jau ir Roberts Sevels,� kapteinis izsaucās.

r??�Saprotu,� islepenpolicists smaidīdams sacīja, �patiesībā viņu sauc par Zommeru, Augustu Zommeru! Kur tas tēvainis ir? Kur-viņ� paslēpies? Uz kuģa es viņu nekur neredzu.� :bir.

�No�ēloju, jūs esat atbraucis stundu par vēlu. Zommers jeb Sevels vairs neatrodas uz mana kuģa.� �*,. �?. _t

�Nolādēta bū�ana, kur tad viņ� palicis?�

�Viņam bija briesmīgi jāsteidzas, un tas lika viņu aizvest uz Klin�u alu. Viņ� teica, ka lieta grozoties ap viņa dzīves laimi, ap tūksto�iem dolāru,� kapteinis atbildēja. infuf � л u

�Ap simttūksto�iem!� �

�Kā viņ� te da�iem izteicies, tad tas nodomājis vai nu caur Ņujorku, vai Baltimoru braukt uz Hamburgu.�

�Viņ� ir tikai vienu stundu man priek�ā, un pie tam viņ� vēl nemaz nezina, ka es viņam dzenos pakaļ. Man vajag viņu dabūt rokā. Es tūlīt brauk�u uz Klin�u alu.� ;-ņ -� _Л

_r �Tur jūs varbūt viņu vēl sastapsiet.�

�Cerēsim!�

�Patlaban tā laiva, ar kuru viņ� aizbrauca, brauc atpakaļ. Apvaicājieties matro�iem.�

Slepenpolicists uzdeva matro�iem da�us jautājumus, un viņu skaidrās atbildes to, kā likās, apmierināja.

Tagad D�erviss un viņa pavadonis atkal ielēca savā laiviņā un brauca uz Klin�u alu.

Varena klints pacēlās uz pa�a upes krasta; izlikās, it kā tā pārkārtos pār upi � tik stāva tā bija.

�o klinti mēdza dēvēt par Klin�u alu_? un tā jau sen bija pazīstama Ohaio upes kuģiniekiem.

Pie klints kalna sāniem, tā sakot, varenās klints sienas ēnā, bija uzcelta maza nometne, kuras iedzīvotāji dzīvoja diezgan nabadzīgi.

Tāpat kā pa�u klinti, tā arī �o nometni jeb pilsētu, kura sastāvēja no apaļiem baļķiem uzceltiem trim namiem, sauca par Klin�u alu.

Upes ūdeņa zemais līmenis, kur� pastāvēja jau vairākas nedēļas, atstāja visai ļaunu iespaidu uz Klin�u alas iedzīvotāju labklājību. Tādēļ jau arī �pilsētas� vienīgais tirgotājs un viņa sieva bija savas atliku�ās mantas sakrāvu�i laivā un aizbrauku�i projām.

�ai priek�zīmei drīz pēc tam sekoja arī kāds precējies malkas cirtējs, atstādams savu malku, kurai nebija nekādas vērtības, tādēļ ka pie Klin�u alas vairs nepiebrauca neviens tvaikonis. Tātad iedzīvotāju skaits bija no deviņām personām samazinājies uz piecām.

�ie pieci bija neprecēju�ies vīrie�i trīsdesmit līdz piecdesmit gadu vecumā.

Otrs malkas veikals Klin�u alā piederēja trīs brāļiem, spēcīgiem, vienkār�iem vīriem,, kuri labprāt mēdza iedzert un kauties.

Tos sauca par D�efu, D�onu un Dānieļu.

Ceturto un svarīgāko Klin�u alas iedzīvotāju sauca par Jonatānu. Viņ� izpildīja viesnīcnieka, tiesne�a un pilsētas galvas amatus, jo �ajos amatos pilsoņi viņu bija ievēlēju�i, lai gan da�reiz tie mēdza apgalvot, ka viņ� slikti at�ķirot taisnību no netaisnības, ja tas nākot.viņam par labu.

Citādi viņ� bija milzīgi stiprs vīrs un labs iemetējs, kas savā mū�ā bija pārlaidis ne vienu vien auku.

Piektais un vecākais iedzīvotājs bija kāds Ohaio upēs kuģinieks Ģregs, kura daļēji sapuvusī laiva stāvēja piestātnes vietā dubļos.

Klin�u alas pilsoņi sēdēja kopā, dzerdami degvīnu, tādēļ ka labāka darba viņiem nebija, un gudri sarunājās par veikalu panīkumu un slikto peļņu. �

�Redziet!� Ohaio upes kuģinieks izsaucas un caur vaļējām durvīm rādīja uz upi, pa kuru brauca �urp laiva.

�Mums brauc viesi!� viesnīcnieks norūca, priecīgi ņirgādamies. �Kas tie tādi var būt?� � � � ^! ��

�Varbūt kāds tirgotājs, kas tirgojas ar degvīnu un cer �eit atrast izslāpu�us ļaudis.�

�Tad viņ� nāk īstā laikā. Ja viņ� dos uz parāda, tad tas atradīs �eit noņēmējus, jo patlaban mums priek�ā ir beidzamā pudele.�

Laiva, kura zemā ūdens līmeņa dēļ tika uz priek�u ar lielām pūlēm, beidzot piebrauca pie piestātnes.

Klin�u alas pilsoņi redzēja, ka atbraucējs samaksāja airētājiem un tad pa ļodzīgo laipu iznāca malā. Laiva brauca atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija atbraukusi.

�Saņemsim �o krietno d�entlmeni viesmīlīgi,� Jonatāns sacīja un, izgājis pa nama durvīm, sauca:

�Hallo, sve�iniek, nāciet �urp, �eit ir viesnīca!�

Augusts Zommers, izbēgu�ais kasieris, paklausīja �im uzaicinājumam un noba�ījies iegāja prastajā būdā.

Tik nabadzīgu, kādu viņ� �o �pilsētu� atrada patiesībā, viņ� to gan pirmīt nebija iztēlojies.

Viņ� pastāstīja, ka tvaikonim �Plutoss� atgadījusies klizma un ka viņ� licis izcelt sevi malā, tādēļ ka viņam neesot laika gaidīt, kamēr upē ūdens sāk�ot celties.

Viņ� apvaicājās, vai nevarot �eit dabūt kaut kādu pajūgu, bet Klin�u alas pilsoņi tikai bēdīgi pakratīja galvas.

�Zirgu mums nav,� tie atbildēja.

�Vai no �ejienes ved ceļ� uz kādu lielāku pilsētu?�

�Nē,� Daniels atbildēja. �No �ejienes jāiet daudz jūd�u caur me�u, krūmiem un purviem, tikai tad var sasniegt lielceļu, kas ved uz tuvāko lielāko pilsētu. No turienes var viegli tikt tālāk.�

. Zommprs. nokāra galvu^Jiyb ■ , Hg иг/ A :Mta. , К)

�Nebiju domājis, ka tā būs. Vai nav dabūjama laiva, ar kuru varētu braukt pa upi līdz kādai apdzīvotai vietai?� W| ли

�Nē; kungs,¹ tad jums, vajadzēja atbraukt da�as diēnas agrāk, iekāros tirgotājs^ar^'sāvu^lāivū Ш predēm* nebija aizbraucis^ Mūsu laiva ir pussapuvu�i ūn *Cāura, iifi to vairs hēvar lietot.�

�Hm/tas'ir pavisam slikti! Tātad mart¹ cits nekās neatliks, kā iet caur mrfu 'iin^purviein;�¹-' ' ^{4 l;i}. '

�Esmu gatavs būt jums par pavadoni, kungs. Par desmit dolāriem es jūs līdz rītausmai aizvedī�u līdz dzelzceļam, tik tie�ām kā mani sauc par Dānieļu. Es ļoti^Jiabi zinu ceļu caur purviem, pa kuriem tagad, sausā laikā, glu�i laba ie�āna.�

�Jūs rēdzat, ka man ir arī maza ceļasoma.�

�To es nesī�u tāpat, bez sevi�ķas algas.�

Zommers neuzticīgi palūkojās uz milzi, un, kā likās, pārdomāja, vai var viņam uzticēties un kopā ar to visu nakti iet pa nepazīstamiem ceļiem caur me�iem un purviem.

i Bet bēglis zināja, ka viņ� nedrīkst ilgi vilcināties, tam bija katru brīdi jābaidās no gūstītājiem.

Bez tam �im cilvēkam arī nebija ne jausmas, ka viņam līdzi tik liela naudas summa. c j

Tagadējos apstākļos viņam neatlika nekas cits, kā uzņemties bīstamo ceļu caur me�u.

�Vai mēs varam doties ceļā tūlīt?� sve�ais vaicāja.

�Labāk būtu, ja jūs nogaidītu pāris stundas, kamēr pāriet lielais karstums. Jūs darītu labi, iedams atdusēties, tad jūs varētu nāko�o nakti labāk iet,� Daniels sacīja.

�Labi, ierādiet man mierīgu vietiņu, saimnieka kungs.�

Jonatāns uzveda savu viesi pa pussabruku�ām koka trepēm aug�ā bēniņu istabā, kurā atradās tikai viens salmu maiss.

Zommers apgūlās.

Viņa nodoms gan nebija aizmigt, viņ� tikai vēlējās būt viens pats, ļaudis tur apak�ā viņam izlikās �ausmīgi.

Viņ� jau gandrīz sāka no�ēlot, ka atstājis kuģi.

Nogurdino�ais karstums viņu beidzot tomēr pārvarēja, un tas aizmiga nemierīgā miegā.

Kroga istabā Klin�u alas pilsoņi pa to laiku runāja par sve�inieku un gari un pla�i pārsprieda, kas par veikalnieku tas gan varētu būt.

Daniels bija visjautrākais.

�Desmit dolāru nav no zemes paņemami,� viņ� sacīja. �Kaut jel katru dienu atgadītos tāda peļņa.�

Varēja būt pagājusi stunda, kad atkal kāda laiva pievērsa viņu uzmanību.

�Tā tā! Kāds gar� d�entlmenis, vai ne?�

�Glu�i pareizi! Viņu sauc par Augustu Zommeru, bet pats viņ� sevi sauc par Sevelu un bijis kasieris kādā bankā.�

�Ko tad viņ� noziedzies?�

�Viņ� aizbēdzis ar ceturtdaļmiljonu dolāru.�

�Velns lai parauj � branga naudiņa!�

�Kur viņ� atrodas?�

�Esmu viņu ievietojis dro�ā vietā. Bet pagaidiet drusku! Kāda alga izsolīta par viņa saķer�anu?�

�Pieci tūksto�i dolāru.�

�Cik jūs maksāsiet mums, ja mēs viņu jums izdosim?�

�Gan jau es pats viņu saķer�u.�

�Nē, no �ī veikala arī mums vajag atlēkt labai peļņai. Mēs �eit atrodamies vislielākajā naudas trūkumā � neviens cilvēks negrib no mums atpirkt mūsu pilsētu.�

�Nepļāpājiet muļķības! Ja jūs liegsieties, tad es griezī�os pie �ī apgabala priek�niecības.�

�Es esmu tā priek�niecība.�

�Tad jums jākalpo likumam.�

�Klin�u alā likums ir Jonatāna gudrība.�

�Jā gan,� pārējie �etri pilsoņi teica, ar lielu interesi noklausīdamies �o sarunu, no kuras viņi paredzēja priek� sevis labu iznākumu, �lai dzīvo Jonatāns, mēs viņu ievēlēsim kongresā.�

�Ir jau labi,� slepenpolicists saīdzis murmināja. �Red�u, kas jums prātā, jūs �o lietu uzlūkojat par veikalu.�

�Par tīru veikalu.�

�Piecus simtus dolāru es do�u.�

�Tas ir par maz, bet mēs jau vēl varam tirgoties. Es aizie�u tam d�entlmenim pakaļ.�

Jonatāns gāja dziļāk iek�ā; garām iedams, tas saviem biedriem nozīmīgi pameta ar acīm un �ukstēja:

�Tagad ir izdevīgs brīdis ieraut labu naudu. Esiet prātīgi, zēni, un turiet acis vaļā.�

Viņ� kāpa pa trepēm aug�ā un, bēniņu istabā iegājis, uzmodināja aizmigu�o kasieri, tam dunku ribās iegrūzdams.

�Kas ir?� tas no miega uztrūcies izsaucās.

�Mister Zommer ...�

_c �Klusu!� ;Ь/.� .!П � �> ^:-1>Ь

�Ko niekus, nemēģiniet liegties, ser! Jūs esat no Santluisas aizbēdzis ar veselu ceturtdaļmiljonu. Mēs zinām visu. Apak�ā jūs gaida slepenpolicists D�erViss līdz ar kādu policistu.

_f . Bēglis stenēja un apklāja savu bālo seju ar abām rokām.

��Nu, nu, nevajag tūlīt zaudēt dū�u, mīļais kungs,� Jonatāns omulīgi turpināja. �Mēs, Klin�u alas pilsoņi, uzlūkojam �o lietu par veikalu un ļausimies tirgoties.�

Kasierim acīs pamirdzēja cerību stars.

�Mēs, protiet, gribam pārdot savu pilsētu ...�

�Un ja es to nopērku?�

�Tad mēs jūs uzlūkosim par īstu godavīru. Mēs sasiesim jūsu gūstītājus un aizvedīsim jūs dro�ā vietā.�

�Un cik jūs gribat?�

�Hm, hm, ievērojot grūtos un ārkārtējos apstākļus, nebūtu par daudz piecdesmit tūksto�i dolāru.�

�Tā ir liela nauda.�

�Tā ir tikai piektā daļa no tās naudas, kuru jūs pats ... Vai dzirdat troksni apak�ā? Slepenpolicists kļūst nepacietīgs. Vai dzirdat �vadzē�anu? Tie ir roku dzel�i, kurus viņ� paņēmis līdzi. Nu, apdomājiet drīz, ko jūs darīsiet?�

Kasieris nezināja nekāda cita līdzekļa, kā glābties no klizmas, un tādēļ pieņēma �o priek�likumu.

�Esmu ar jūsu priek�likumu mierā. Te būs nauda.�

Viņ� izvilka no kabatas brangi piebāztu maku un noskaitīja piecdesmit tūksto�us vienos piecsimtniekos un tūksto�niekos.

�Labi, tātad mūsu veikals būtu laimīgi noslēgts. Klin�u ala tagad pārdota. Nāciet man līdzi!�

�Bet...�

�Nāciet vien līdzi un nebaidieties.�

Viesnīcnieks kāpa pa trepēm zemē, kasieris trīcēdams viņam sekoja.

�Brāļi,� Jonatāns sauca, tiklīdz bija nokāpis zemē. �Patlaban es d�entlmenim pārdevu Klin�u alu par piecdesmit tūksto�iem dolāru.�

�Urrrā!� pārējie �etri pilsoņi kliedza.

�Ko tas nozīmē?� slepenpolicists sauca.

�Vai lai mēs �o godājamo d�entlmeni nododam policijai?� Jonatāns zobgalīgi vaicāja.

�Nē,� pilsoņi kliedza.

�Nu tad virsū, zēni!�

Un Jonatāns iegāza slepenpolicistam tik spēcīgi ar dūri pa rīkli, ka tas zaudēja samaņu.

Trīs brāļi savukārt metās virsū lielajam policistam un pēc maza brītiņa to pieveica.

�Ar laivinieku es tik�u galā,� Ohaio upes kuģinieks sacīja.

Viņ� paņēma degvīna pudeli, izgāja pa durvīm lauka un māja airētājam, kas sēdēja laivā.

Tas arī paklausīja laipnajam aicinājumam un tāpat kā abi policisti tika sasiets.

�Tagad vispirms sadalīsim naudu; te būs katram desmit tūksto�i,� Jonatāns sacīja.

�Mūsu sapnis ir slaveni piepildījies!� Daniels sauca. �Es nekad nebūtu domājis, ka mēs dabūsim par savu pilsētu tādu summu.�

�Vai jūs brauksiet uz Misūri, uz rietumiem ar saviem brāļiem?�

�Jā. Varbūt mēs brauksim vēl tālāk, uz Kaliforniju. Ar trīsdesmit tūksto�iem dolāru jau var ierīkot labu veikalu.�

�Gregs un es paņemsim laivu un aizvedīsim �o kungu līdz lielajam upes līcim. Esmu apsolījies viņu aizvest dro�ā vietā. Ātri! Sakravājiet savas mantas, kuras der līdzi ņem�anai. Mēs �eit nedrīkstam kavēties vairs nevienu stundu.�

�Un gūstekņi?�

�Tā kā laiva neatgriezīsies atpakaļ, gan jau ieradīsies cilvēki, kuri gribēs zināt, kas noticis.�

�Tā ir taisnība! Velns lai parauj, mums ātri jālai�as lapās. Par �o smalko veikalu rakstīs visas avīzes, un tas sacels valstī lielu uztraukumu. Tik dārgi kā Klin�u ala vēl neviena pilsēta nav pārdota.�

Pēc maza brītiņa visi trīs brāļi nozuda krūmos, dodamies uz ziemeļrietumiem.

Kasieris, paņēmis savu ceļasomu, iekāpa laivā; Ohaio upes kuģinieks un viesnīcnieks sēdās pie airiem un brauca pa upi uz aug�u.

Gan uz �Plutosa�, gan �Dimanta� pasa�ieri sāka brīnīties, kad pēc vairākām stundām laiva ar slepenpolicistu vēl arvien nebija atbraukusi atpakaļ.

Tuvojās vakars.

Pie apvār�ņa parādījās tum�i mākoņi, tā ka bija sagaidāms pērkona lietus, un tad ūdens upē paceltos augstāk.

Abi kapteiņi nosprieda sūtīt laivu uz Klin�u alu, lai palūkotos, kur palicis slepenpolicists. �ajā braucienā piedalījās arī da�i pasa�ieri, starp tiem arī francūzis un vācietis.

Viņi nonāca �pilsētā�, kura izskatījās tik tuk�a kā zeme pirmajā dienā pēc radī�anas.

Brīnīdamies viņi pārkāpa pār viesnīcas slieksni un atrada visus trīs gūstekņus.

��eit katrā ziņā pastrādāts negants blē�u darbs,� �Dimanta� stūrmanis sacīja.

Tikko slepenpolicists bija atraisīts no saitēm, viņ� ar pūlēm piecēlās un stenēja:

�Vai jūsoto varat iedomāties, mani kungi? Blēdis Zommers nopircis par piecdesmit tūksto�iem dolāru Klin�u alu un līdz ar visiem tās pilsoņiem aiz�maucis projām.� ' .u. sfr.jt;

Visi brīnījās, francūzis smējās, un vācietis sacīja: г .�

S �Tādas lietas var notikt tikai Amerikā.� /ci f лг

f T . _л � � '� � V � . .. Г�С trjpjL

Bija tum�a nakts, un debesis aizklāja melni mākoņi, no kuriem beidzot straumēm sāka līt lietus, i 'Й6 *i�

Tālumā �audījās zibeņi, un dūca pērkons. >i

Pēc daudzām karstām, sutīgām dienām beidzot uznāca pērkona lietus un atspirdzināja izmirku�o dabu;¹'; .

Pa Ohaio brauca maza laiviņa, kurā sēdēja Augusts Zommers, Jonatāns un Gregs. i sv. . � j 'qc>

��ī būs vētraina nakts. Domāju, ka būtu labāk, ja mēs brauktu malā,� Ohaio kuģinieks sacīja.

�Nē, mums jāaizbrauc līdz lielajam līcim,� Jonatāns atbildēja.

�Tas ir vēl vairāku jūd�u attālumā.�

�Neko rftevar darīt. Tur mēs visdro�āk varam paslēpties, ja mums dzītos pakaļ.� . . � u.

�Bet ja uznāktu vētra un pārsteigtu mūs uz upes, tas būtu ļoti bīstami.

Vēj�* arī kļūst arvien stiprāks un ūdens nemierīgāks.�

�Tas vēl neko nenozīmē.�

�Un lietus arī sāk līt arvien stiprāk. Ja tas tā turpināsies pāris stundas, tad kuģi drīz varēs braukt un panāks mūs un ...�

�Tik ātri viņi vis nevarēs tikt nost no sēkļa.�

Gregs saīdzis norūca da�us vārdus kuplajā bārdā un sāka airēt vēl spēcīgāk.

Pusstundu vēlāk piepe�i sāka plosīties briesmīgs negaiss. Zibens laistījās vienā laidā, un pērkons rūca, auka kauca, un viļņi krāca; lietus gāza kā ar spaiņiem.

�Mums steig�us jābrauc malā!� Gregs kliedza. �Vienalga kur, citādi mēs esam beigti!�

�Tev taisnība, stūrē uz kreiso pusi,� Jonatāns atbildēja.

�Nē, mums jābrauc uz labo pusi.�

�Es tev saku, stūrē uz kreiso pusi. Kreisajam krastam mēs esam daudz tuvāk!�

�Nu tad, manis dēļ, lai tā notiek,� Gregs norūca, stūrēdams uz kreiso pusi. �Bet ja notiks nelaime, tad ...�

Tajā pa�ā acumirklī laiva ar lielu troksni atsitās pret klinti un dabūja lielu caurumu.

�Leciet malā!� Ohaio upes kuģinieks sauca un pats pirmais izlēca no grimsto�ās laivas.

Nāves bailēs visi pārējie sekoja viņa priek�zīmei, un bija arī pēdējais laiks, jo sadauzīto laivu viļņi aizskaloja projām.

I �Nu tad mes vismaz esam ar veselu adu tiku�i malā,�- Jonatāns sacīja, sajuzdams zem kājām cietu zemi. ;■ . йпгкг..

�Domāju, ka tu maldies, Jonatān, mēs atrodamies; uz kādas salas,� Gregs atbildēja. f.. �

�Tad jau mūsu stāvoklis būtu pavisam ļauns, bet ceru, ka tā vis nebūs.�

�ajā acumirklī spo�s zibens apgaismoja visu apkārtni, un nu tiklab Zommers, kā arī Jonatāns sev par lielām izbailēm redzēja, ka kuģiniekam ir taisnība. Viņi atradās uz kādas ar zāli apaugu�as klints pa�ā upes vidū.

Pie �īs klints arī viņu laiva bija sadauzīta.

Nāko�o reizi zibenim pazibot, viņi pārliecinājās, ka kreisais krasts bija gan tikko divdesmit asis atstatu, bet ūdens gāzās ar briesmīgu ātrumu. ₍

�Vai ūdens �eit dziļ�?� Jonatāns vaicāja. * _{t л} .

�Jā, tas ir dziļ� un ceļas ar katru acumirkli,� Gregs atbildēja.

�Vai tu māki peldēt?�

�Jā.�

�Es nemāku.�

�Es arī ne,� kasieris piebilda.

�Tātad mēs tupam lamatās,� Jonatāns rūca.

Nāko�ajās baiļu pilnajās stundās ūdens kāpa arvien augstāk. Bēgļi gan nostājās visaugstākajā vietā, bet arī tur ūdens viņiem drīz vien sniedzās līdz ceļiem.

Pamazām sāka aust diena. Negaiss bija iztrakojies, bet lietus vēl arvien lija.

�Tvaikonis brauc �urp!� Gregs satrūcies iesaucās. �Un aiz tā redzams vēl otrs tvaikonis.�

�Mēs esam pazudu�i, ja uz kuģa atrodas slepenpolicists, par to nav �aubu,� Jonatāns norūca. �Nolādēta bū�ana! �eit nav pat neviena krūma, aiz kura varētu paslēpties. Kaut jel mēs labāk nebūtu pārdevu�i savu Klin�u alu.�

�Būtu mēs labāk gāju�i līdzi saviem biedriem,� Gregs norūca.

�Jā, kas tad varēja paredzēt tādu nelaimi,� kasieris stenēja. i

�Es neļau�os apcietināties,� Gregs izsaucās un metās straujajā upē, gribēdams pārpeldēt uz otru pusi.

Bet straume rāva viņu līdzi, viņ� nespēja pret to cīnīties.

Kuģa tuvumā nokļuvis, viņ� sauca, lai glābjot. Bet nebija iespējams tam sniegt palīdzību, viņ� nogrima un vairs netika redzēts..,

Tagad uz abiem kuģiem ieraudzīja bēgļus uz mazās saliņas. Slepenpolicists skaļi iegavilējās � viņ� bija tos pazinis. m

Nolaida laivu, kurai bēgļus vajadzēja uzņemt. Bet, kad tā piebrauca pie saliņas, tad Augusts Zommers vai, kā viņ� vēlāk saucās, Fricis Brūns līdz ar Jonatānu bija pazudu�i viļņos.

.c Zommeram izdevās izglābties, bet viņa 'manta, kas atradās mazaja ceļasomiņā, palika ūdenim par laupījumu, /гj и�

Sie.�au�alīgiepiedzīvojumi Fricim Brūnam tagad it dzīvi stāvēja acu priek�ā.

Viņu mocīja domas, ka Amerikā varbūt vēl arvien meklē aizbēgu�o kasieri un ka tam var rasties jauns pretinieks vai nu no to cilvēku puses, kuru uzticību .viņ� bija .ņelietīgi valkājis, vai arī no Amerikas policijas puses.; _r . . 7 ļ

Viņ� briesmīgi satrūkās, kad piepe�i pie durvīm klaudzināja un istaba ienāca kalsens vīrietis.

, Tas bija ietinies platā mētelī, galvā tam bija liela platmale, un zem kuplajām uzacīm divas melnas zvērojo�as acis naidīgi lūkojās uz Frici Brūnu.

Fricis stīvi skatījās uz ienācēju, it kā būtu ieraudzījis spoku, un tad streipuļoja atpakaļ.

Visjaukākie un priecīgākie svētki vairs nebija tālu. Tikai nedaudzas dienas bija paliku�as līdzo�iem svētkiem, kad visa kristīgā pasaule svin sava Pestītāja piedzim�anu.

�os svētkus ar prieku sagaida jauns un vecs, bagāts un nabags, augsts un zems.

Pilsētas torņa pulksteņi patlaban pasludināja sesto vakara stundu. Kādai mazai būdiņai pa�ā priek�pilsētas malā tuvojās divi gājēji, nesdami mazu Ziemassvētku eglīti. Tie klusu sa�ukstējās un tad pētījo�i aplūkoja mazo būdiņu.

Drīz viņi bija pie tās nonāku�i.

Būdiņā mita divi nelaimīgi radījumi � Sofija fon Vartenburga ar savu bērniņu.

Kā tad viņi bija nokļuvu�i �ajā būdiņā?

Tas notika tā.

Emmai Vinterei bija izdevies uzzināt Sofijas adresi, un, tā kā viņa vairs neatradās trūkumā un, gribēdama pateikties grāfam Vartenbur-gam, ar kura gādību bija pierādīta viņas vīra nevainība, viņa apņēmās palīdzēt Sofijai un tādēļ noīrēja viņai �o būdiņu.

Sofija gan brīnījās par tādu viņai pilnīgi sve�as sievietes labsirdību, bet tā sauca viņu vārdā un runāja par viņas vīru, tā ka Sofijai bija jāpārliecinās, ka sve�ā pazīst viņu un viņas apstākļus.

Savu vārdu Emma neminēja un uz Sofijas jautājumu atbildēja, lai tā paliekot mierā un da�as dienas atpū�oties, gan tad viņa dabū�ot visu zināt.

Bez tam Emma viņu apgādāja arī ar malku, ēdienu un dzērienu un � apsolījās svētdienas vakarā atnest atkal jaunus uzturlīdzekļus.

Cik laimīga Sofija bija!

Viņa slavēja Dievu, ka viņ� tai atsūtījis līdzcietīgu sirdi, un, vienīgi atminēdamās savu vīru, kuru viņa bija tik ļoti sāpinājusi, tā izjūta sirds mokas un raudāja rūgtas asaras.

Bija pienākusi svētdiena, uzturlīdzekļi beidzās, un apsolītā palīdzība vēl arvien kavējās.

Pienāca pēcpusdiena. Mazajā istabiņā bija ļoti auksti, un arī bads sāka mocīt. Sofija cieta neizsakāmi, jo viņas mīļais bērniņ� trīcēja aiz aukstuma un prasīja ēst.

Pulkstenis nosita se�i, te piepe�i pie loga klaudzināja. Sofija satrūkās, jo tā bija ieraudzījusi divus vīrie�us.

�Laidiet mūs iek�ā � mēs gribam jums palīdzēt!� laukā atskanēja laipna balss.

Sofija piespieda savu bērniņu cie�āk pie krūtīm un piestreipuļoja pie durvīm, gribēdama tās atvērt.

Bet kā viņa brīnījās, redzēdama, ka abi vīrie�i ienesa istabā Ziemassvētku eglīti.

�Vai jums ir vēl kāda istaba?�

�Jā,� viņa dvesa.

�Atstājiet mūs brītiņu vienus pa�us.�

Sofija klusuciezdama paklausīja, lai gan viņa nesaprata, kas īsti notiek.

Brītiņu vēlāk viņu iesauca atkal iek�ā, bet ko nu viņa ieraudzīja?

Ziemassvētku eglītē dega neskaitāmas svecītes, un tai blakus bija noliktas da�ādas dāvanas viņai un viņas bērnam.

Krāsnī sprēgāja uguns, un patīkama smar�a izplatījās no tējkannas pa visu istabu.

Sofija negribēja ne savām acīm ticēt, vēl viņa stāvēja kā apstulbusi, kad atvērās durvis un iek�ā ienāca slaika, bāla kundze.

�Mans Dievs!� Sofija izsaucās un spieda roku pie sirds.

Tad viņa steidzās kundzei klāt, nokrita viņas priek�ā zemē un apkampa viņas ceļus.

�Māt, mīļā māt!�

�Mans bērns, mana Sofija!�

Vecā kundze piecēla savu meitu no zemes, spieda to pie sirds un skūpstīja to ar neizsakāmu mātes mīlestību.

�Vai tu vari man piedot?� Sofija stostījās raudādama.

�Paliec mierā, mīļais bērns, �odien mēs svinam miera svētkus; lai miers ienāk arī tavā sirdī.�

Sofija gribēja atbildēt, te pie būdiņas piebrauca rati. Drīz pēc tam atvērās durvis, un istabā ienāca kāds vīrietis.

�Sofija, mana sieva, mana Sofija!�

�Rūdolf!� * ' � >

Laulātie draugi, kurus ļaunais liktenis bija tik ilgi �ķīris, tagad sirsnīgi apkampās.

�Ak Dievs, tā ir par daudz liela laime! Rūdolf, cik smagi es esmu pret tevi noziegusies!� Sofija izsaucās.

�Paliec klusu, nerunā vairs par to ne vārda. Vai tu nezini, ka eņģeļi dzied Ziemassvētku vakarā?�

Bet Sofija sāka jo stiprāk �ņukstēt.

�Mans dārgais, mīļotais Rūdolf, kaut arī tu man gribētu piedot, bet redzi... tur...�

Viņa rādīja uz bērnu.

Grāfam seja staroja �ķīstākajā laimē; savu sievu apkampdams, viņ� priecīgi izsaucās:

�Aizmirsīsim visu to, kas bijis, un, ja Dievs palīdzēs, tad mūsu nākotne būs laimīga!�

�Lai Dievs to dod!� atskanēja no durvju puses, pie kurām stāvēja Emma Vintere, �ī svinīgā brī�a īstā sarīkotāja līdz ar savu vīru Ernestu Vinteru.

�ajā acumirklī pulkstenis nosita septiņi, no baznīcas torņiem atskanēja zvanu skaņas. Svinīgā brī�a saviļņojumā visi klāteso�ie sāka dziedāt dziesmu:

�Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Āmen!�

Tā tagad pēc ilgiem laikiem tika savienoti tie, ko bargais liktenis bija �ķīris.

Grāfiene Ingelheima bija atradusi savu meitu, savu Sofiju, un tā atkal savu laulāto draugu.

Tāpat arī Vinteru laulātais pāris tagad bija laimīgs, jo grāfiene tiem palīdzēja tikt uz kājām, aizdodama naudas līdzekļus, tā ka Vinters atkal ņo jauna varēja ierīkot darbnīcu.

Tikai nabaga Aurorai Helmūtei, kura arī bija Eberta kaislības upuris, �ie svētki nebija nekādi prieka un miera svētki.

Mēs jau zinām, ka viņa vakarā pirms ugunsgrēka apmeklēja Hugo Ebertu un uzaicināja to samaksāt notecēju�o vekseli un bez tam pieprasīja arī zināmu summu savam bērnam.

Komercijas padomnieks viņu strupi atraidīja, un arī otrā dienā, kad tā kā apsūdzētāja stājās Eberta priek�ā, Eberts atraidīja viņas prasības.

Tagad viņa atkal atradās Vīnē.

Vieta, kādu viņa ieņēma Millera un kompānijas bankā, viņu pasargāja no trūkuma, un tai nevajadzēja par savu nākotni ba�īties.

Viņa patlaban bija pārnākusi no baznīcas un tagad sēdēja savā istabiņā pie loga, galvu uz rokām atspiedusi un dziļās domās nogrimusi.

Piepe�i pie durvīm klaudzināja, un ienāca saimniece; rokā tā turēja puķu buķeti un vēstuli, ko tā pasniedza Aurorai.

�Tikko kāds cilvēks atnesa �īs puķes un vēstuli. Ņemiet,� viņa turpināja, kad Aurora kavējās saņemt.

Saimniece bija veca, labsirdīga sieva. Tā noslēpumaini pasmaidīja, iziedama no istabas.

Aurora nolika puķes un vēstuli uz galda. Viņu bija pārņēmis savāds uztraukums.

Kas viņai tos sūtīja?

Kavēdamās viņa paņēma vēstuli un to atplēsa. Tajā bija tikai nedaudz rindiņu, un tomēr tās viņai padarīja �o dienu par laimīgāko visā viņas mū�ā.

Kāds Millera un kompānijas bankas nama darbinieks viņai vienkār�os vārdos atzinās, ka viņ� jau sen to mīlot un tagad uzdro�inoties viņai piedāvāt savu roku un sirdi ar lūgumu viņas bērnu uzlūkot arī kā savu.

Katrs vārds Auroru aizkustināja līdz asarām. Vēstuli izlasījusi, viņa tagad saprata daudz ko tādu, kas viņai līdz �im bija izlicies nesaprotams.

Arī viņa bija daudzas reizes ar labpatiku noskatījusies uz stalto vīrieti, kas viņai tagad piedāvāja savu roku, un viņas sirds sāka arvien skaļāk pukstēt, kad viņa to ieraudzīja.

Viņa iegāja saimnieces istabā. Vecā sieva, ieraudzīdama Aurorai asaras acīs, sasita plaukstas un izsaucās:

�Ak tu debesu tētiņ, kas tad jums kait, jūs raudat?�

Aurora piesteidzās saimniecei klāt, apkampa to un izsaucas:

�Mīļā saimniec, jūs arvien esat bijusi pret mani tik laba un laipna kā īstā māte. Izlasiet �o vēstuli.�

Ar pūlēm vēstuli izlasījusi, vecā sieva sacīja:

�Protams, ka jums jāprec �is kungs, ja viņ� jums patīk un jūs arī viņam.�

Bildinātājs rakstīja, ka viņ� pēc vienas stundas pats atnāk�ot atbildei pakaļ � un viņ� arī atnāca.

Aurora gāja viņam pretī. Tas satvēra viņas roku, noskūpstīja to, un pēc maza brītiņa tie jau bija laimīgs brūtes pāris.

Bez tam vēl kāds pāris �ajā svētdienā atrada savu sirdsmieru un laimi � bankas sulainis Alberts Dorns un bijusī Holbornu istabene Johanna.

Kā jau agrāk teikts, Johanna ātrāk nerima, iekāms tā nebija ievainoto līgavaini no slimnīcas aizvedusi uz savu dzīvokli. Zināma lieta, ka mīlestība ir vislabākās zāles, un tātad sabrauktais drīz atveseļojās un atdabūja jaunus spēkus.

Jau sen viņ� bija Johannai piedevis, noprazdams, ka viņa kļūdījusies tikai aiz muļķības un nevis aiz ļauna prāta.

Vēl labu bridi pēc tam, kad Jānis Reliņ� bija aizgājis, Marija Dumonte palika domīgi stāvot istabas vidū. Viņa lūkojās zemē, un acīs tai mirdzēja asaras.

�Cik mainīgs ir cilvēka liktenis,� viņa pie sevis runāja, �pirms maza brītiņa es vēl domāju, ka mana sirds pieder vienīgi grāfam Albertam, bet tagad esmu pārliecinājusies, ka tie biju�i tikai maldi. Bet vai sirds patiesi var tā maldīties? Tomēr es jūtu, ka slepenā mīlas vara mani vilktin velk pie tā, kuru es nevienu acumirkli nedrīkstēju aizmirst.�

Rokas viņai no�ļuka, un lūpas sāpīgi raustījās.

�Cik nepareizi toreiz darīju, viņu pa durvīm izraidīdama,� Marija pēc brītiņa turpināja, �laipns vārdiņ� no manas puses, aizlūgums pie tēva � un viss mans liktenis tagad varbūt būtu citāds! Bet ko es tagad runāju par sevi, mana cietsirdība jau sen sodīta, es zinu, kas man sagaidāms, varbūt gar� moku un sirdssāpju pilns mū�s. Tagad pie darba, man jārunā ar tēvu � bet nē, vispirms es gribu redzēt Rozi Holbornu un tikai tad nolem�u, ko darīt. Varbūt, ka būtu labāk, ja es viņu nemaz neievestu �ajā namā, bet tajā mazajā namiņā, kurā esmu sev atradusi slepenu mājokli.�

Pēc �iem vārdiem viņa sāka domīgi staigāt pa istabu �urpu turpu.

Jānis Reliņ� it noskumis atstāja Dumontu namu. Viņ� bija domājis, ka Marija vēl arvien būs palikusi uzticīga viņa draugam Armandam, bet no sarunas ar Mariju viņ� noprata, ka tā vis nav. Viņ� it labi zināja, kādas sirdssāpes sajutīs viņa nabaga draugs, kad viņ� tam visu izstāstīs.

Tagad viņ� devās pie Rozītes, gribēdams aiznest tai prieka vēsti, ka tā atradīs patvērumu pie Marijas Dumontes.

Mēs atstājām Rozi Holbornu un Jāni Reliņu tajā brīdī, kad tie dzelzceļa stacijā nejau�i ieraudzīja baronesi Doru Holfeldi. Protams, ka viņi briesmīgi satrūkās, jo baronese bija Rozes niknākā ienaidniece.

Jānis tagad vairs neizlaida no acīm baronesi, kura viņus nebija pazinusi; tad viņ� sev par lielām izbailēm ieraudzīja, ka stacijā ienāca Marlots un tuvojās baronesei.

Viņ� redzēja, ka tie abi klusu sarunājās.

Varbūt Dora bija viņus pamanījusi un tagad to paziņoja Marlotam?

Tad viņi abi būtu pazudu�i!

Bet �īs ba�as izrādījās veltīgas, un brītiņu vēlāk tie jau sēdēja vilcienā, kas tos aizveda uz ārzemēm.

Pirmajām briesmām viņi tagad bija izbēgu�i, tomēr tiem draudēja vēl citas.

Robe�stacijā tika pārbaudītas pasa�ieru pases. Jānim tas darīja lielas ba�as. Viņi bija aizceļoju�i tādā steigā, ka tiem nebija atlicis laika nokārtot vīzas.

Bet te viņam ie�āvās prātā labas domas. Viņ� paziņoja stacijas priek�niekam, ka savu ceļojumu pārtraucot uz da�ām dienām, un nāko�ajā naktī viņiem izdevās tikt pāri robe�ām, lai gan tās tika stingri uzraudzītas.

Parīzē viņi nonāca vakarā, krēslai metoties, tas bēgļiem bija ļoti pa prātam. Tā kā viņiem nebija nekādu dokumentu, tad tie nevarēja apmesties viesnīcā, bet gan iegāja kādā restorānā, un no turienes Jānis gāja meklēt Dumonta jaunkundzi.

Tad viņ� devās atpakaļ uz restorānu.

Viņ� nevarēja ne sagaidīt to brīdi, kad atkal dabūs redzēt savu sirdsmīļoto.

Piepe�i viņam uzmācās baigas nojautas; sirds tam kļuva arvien smagāka, jo vairāk tas tuvojās restorānam. Beidzot viņ� pārkāpa pār slieksni un lūkojās apkārt � kur tad Rozīte?

Jānis kļuva bāls.

Projām iedams, viņ� to bija atstājis sē�ot pa�ā stūrī, bet tagad viņa tur vairs neatradās.

Kur viņa palikusi? Vai kāda nelaime notikusi? Vai viņu bija pazinis kāds ļauns ienaidnieks?

Viņ� pasauca sulaini un vaicāja tam, kur palikusi jaunā, melnās drēbēs ģērbusies dāma, kas sēdēja zāles stūrī.

�Nezinu, to jūs varat uzzināt pie bufetes; es zinu tikai to, ka viņai piepe�i palika nelabi un to aiznesa projām.�

Viņ� piestreipuļoja pie bufetes un drebo�ā balsī vaicāja:

�Sakiet man, kas jaunajai dāmai notika? Kur viņa tagad atrodas?�

Pirmīt, kad Jānis aizgāja, Rozīte ar ilgo�anos gaidīja viņu atpakaļ atnākam, bet pagāja stunda, un Jānis vēl arvien nenāca.

�Kur gan viņ� paliek? Kā es baidos,� viņa �ukstēja.

Gribēdama īsināt laiku, tā paņēma avīzi un sāka lasīt, tomēr domas tai bija aizņemtas ar glu�i citām lietām � viņa domāja par savu un par Jāņa nākotni.

Viņai nebija naudas, ceļa izdevumus bija samaksājis Jānis, bet arī tas nebija nekāds bagātnieks. Un kad viņ� būs izdevis pēdējo naudu, ko tad iesākt?

Protams, Jānis bija aizgājis, gribēdams izgādāt viņai patvērumu pie labiem ļaudīm,� bet vai viņam tas izdosies? Vai tie ticēs, ka viņa ir nevainīga, likteņa vajāta sieviete?

Tad viņas domas aizlidoja pie grāfa Roten�teina.

Grietiņa bija viņai pateikusi, ka tas saderinājies ar viņas māsīcu baronesi Doru.

Grāfs laikam gan viņu, Rozīti, nebija mīlējis, citādi tas būtu viņu kaut reizi apciemojis drūmajā cietumā un raudzījis to mierināt un iepriecināt.

Bet ko tik Jānis nebija viņas labā darījis, kādās briesmās tas bija devies!

Jā, viņ� to mīlēja, to Rozīte skaidri sajuta, kaut arī neviens tai nebūtu atklājis viņa noslēpumu.

Bet viņa to varēja mīlēt tikai kā brāli un draugu, ne vairāk.

Rozīte vēl arvien turēja rokās avīzi, lai gan tā nesaprata ne vārda no tā, ko lasīja. Piepe�i viņas acis atdūrās pie kāda ziņojuma, kuru ieraudzījusi, viņa nobāla.

Ziņojumā bija teikts, ka N. pilsētā mātes slepkava Roze Holborna esot atrasta me�ā nomirusi, un tādēļ izbeigta viņas tiesas prāva.

Tātad jau pat Parīzē bija izplatījusies vēsts par �o �ausmīgo noziegumu!

Arī te ļaudis domāja, ka viņa � Roze � nomirusi!

Atkal Rozei uzmācās briesmīgas bailes. Tā atminējās, ka stacijā Jānis Reliņ� viņai bija rādījis uz kādu vīru, kas sarunājās ar Doru, un teicis:

�Redziet, �is ir mūsu briesmīgākais ienaidnieks!�

Ja nu tas būtu viņus pazinis un dzinies pakaļ!

Viņas sirdi sa�ņaudza it kā auksta dzelzs roka. Viņa nolika avīzi un lūkojās zālē apkārt, kurā pa to laiku bija saradu�ies daudz viesu.

Piepe�i viņa sarāvās un kļuva bāla kā mironis, acis tai stīvi lūkojās uz vienu vietu, tad viņai pār lūpām izspruka kliedziens. Viesi brīnīdamies sāka uz viņu skatīties.

�Kas tai dāmai kait?�

�Viņai laikam piepe�i palicis nelabi.�

�Redziet, cik bāla viņa izskatās.�

Da�as dāmas piecēlās un pienāca Rozītei klāt. Tā, izbaiļu pārņemta, stīvi lūkojās uz kādu kungu, kur� sēdēja pie galdiņa netālu no viņas.

Tas bija kalsens vīrietis, seju tam ieskāva sirma bārda, tas varēja būt gadus piecdesmit vecs.

Kā rādījās, tad viņ� līdz �im vēl neko nebija manījis; viņ� sēdēja un mierīgi lasīja avīzi.

Rozīte spieda roku sev pie sirds un �ukstēja:

�Tas ir Henrihs Marlots!�

Tad viņa zaudēja samaņu un nokrita no krēsla. Kāda dāma viņu piecēla un pārbaudīja pulsu.

�Viņa ir paģībusi,� tā teica līdzcietīgā balsī.

Tagad pienāca klāt arī vīrietis, no kura viņa bija tik briesmīgi baidījusies, tas nolūkojās uz Rozīti un sacīja:

�Nē, cienīgā,� esmu pārliecināts, ka viņa mirusi!�

Kas �is sve�ais tāds bija?

Vai Rozīte bija pārskatījusies, jeb vai tas patiesi bija Henrihs Marlots? To mēs uzzināsim turpmāk.

Drāma, kuras upuri bija Ernests un Emma Vinteri, grāfs fon Vartenburgs un viņa laulātā draudzene Sofija, kā arī Aurora Helmūte, vēl nebija līdz galam norisinājusies.

Taisnais sods vēl nebija sasniedzis abus noziedzniekus � Hugo Ebertu un Ludvigu Sveigu.

Bet atriebējs ātri tuvojās.

Mēs zinām, ka Ludvigu �veigu apcietināja, tādēļ ka radās aizdomas, ka viņ� nodevis nepatiesu zvērestu.

Tas notika nākamajā dienā pēc tās nakts, kad viņ� kopā ar savu tēvu advokātu Ei�ēnu bija ielauzies Reliņu dzīvoklī.

Advokāts Ei�ēns briesmīgi satrūkās, dabūjis zināt, ka Ludvigs �veigs apcietināts.

Protams, viņ� pret to nejuta tēva mīlestību, viņ� ba�ījās tikai par to, ka tas viņam vairs nevarēs palīdzēt īstenot nodomātās blēdības.

Advokāts, glu�i izmisis, staigāja �urpu turpu pa istabu, prātodams, ko nu darīt.

Viņ� arī bija atradies tiesas zālē starp klausītājiem, un tam vajadzēja atzīt, ka pierādījumi, kas bija radu�ies pret Ludvigu �veigu, bija diezgan smagi, un nebija cerams, ka tiesa viņu attaisnos.

Un tomēr � kaut ko vajadzēja darīt viņa labā.

�Vai man uzņemties viņa aizstāvē�anu?� Ei�ēns murmināja. �Bet ko tas līdzētu? Jeb vai man atzīties, ka Ludvigs �veigs ir mans dēls? Nu tad es izpostītu savu labo slavu un zaudētu arī miljonus, viņam katrā ziņā jāgādā, lai viņu atzīst par nelaiķa baņķiera Holborna dēlu. Bet kā dabūt pierādījumus? Tas man nāksies grūti, kamēr viņ� atradīsies cietumā. Vai lai raugu viņu atsvabināt? Arī tas nav iespējams.�

Pēc �īs pa�sarunas viņ� paņēma platmali, atstāja kanceleju un devās uz savu privātdzīvokli.

Savā istabā iegājis, viņ� atslēdza rakstāmgalda atvilktni un sāka vandīties pa papīriem.

Beidzot viņam piere noskaidrojās.

�Tomēr viss vēl būs labi. Kaut arī testaments tiktu atvērts, es aizstāvē�u nelaiķa baņķiera Holborna dēla intereses; tas nekas, ka viņ� ieslodzīts cietumā, testamentā nolemtā mantas daļa viņam tomēr piederēs. Tik tālu viss būtu labi, papīri, kuri atrodas manās rokās, ir

pietieko�i, lai pierādītu viņa personību. Kaut jel viņa prāva tiktu ātrāk izspriesta! Pag, riran ir labi draugi, varbūt, ka man izdosies panākt, lai tā notiek jau tuvākajās dienās.� . >�.

Viņ� atstāja savu dzīvokli un brauca uz tiesu.

Viņam tur bija darī�anas, un pie reizes tas gribēja parunāt ar kādu pazīstamu augstāku tiesas kungu.

Labu brīdi ar to izrunājies, viņ� ar priekā starojo�u seju atstāja tiesas namu un murmināja:

�Tātad prāva tiks izspriesta jau rīt � nu, jo labāk, tad drīz tiksim skaidrībā.� ⁷

Mēs atstājām Hugo Ebertu tajā mirklī, kad to kāds augstāks policijas ierēdnis nopratināja un tad ieslēdza istabā.

Tur viņ� lielās izbailēs pavadīja vairākas stundas; ierēdnis vēl arvien nenāca atpaka).

Pieri tam klāja bai|u sviedri.

�Nolādēta bū�ana! Kas reiz nokļuvis �o kungu nagos, tas tik drīz vairs netiek vaļā. Esmu pazudis,� viņ� purpināja.

Beidzot ieradās ierēdnis.

�Eberta kungs,� viņ� sacīja tādā balsī, ka Ebertam pārskrēja auksti drebuļi, �jūs gan nebūsiet gaidījis, ka tiksiet brīvībā. Iztiesājot sūdzību pret Ernestu Vinteru, pret jums radu�ās tik lielas aizdomas, ka man vajag jūs apcietināt.�

Lai gan Eberts to jau bija gaidījis, tomēr briesmīgi satrūkās.

�Ko � mani apcietināt?�

�Jā, un dodu jums padomu nemēģināt ar lieg�anos savu stāvokli uzlabot, jo jums tāpat neviens neticēs. Jūs tagad aizvedīs uz izmeklē�anas cietumu, kur jūs tiksiet nopratināts.�

Eberts izmisis lūkojās apkārt.

Pirmajā acumirklī viņam ienāca prātā domas par bēg�anu, bet viņ� redzēja, ka tas nav iespējams.

Kluss un no�ņurcis viņ� atstāja istabu un iekāpa ratos, kas viņu aizveda uz izmeklē�anas cietumu. Vēl tajā pa�ā dienā izmeklē�anas tiesnesis viņu nopratināja.

Viņ� stūrgalvīgi liedzās, tomēr tas tā sapinās pretrunās, ka izmeklē�anas tiesnesis beidzot bija pilnīgi pārliecināts, ka Eberts ir vainīgs.

Viņa, tāpat arī Ludviga �veiga prāvas izsprie�ana notika sestdienā pirms Ziemassvētkiem.

Ludvigs �veigs, kas vēl nesen bija sapņojis par miljonu iegū�anu, tagad atradās vislielākajā izmisumā, jo viņ� redzēja, ka lieg�anās neko nelīdzēs un ka viņam sagaidāms smags sods.

Viņ� jau gribēja apsūdzēt arī savu tēvu Ei�ēnu, bet apdomājās, ka to var izdarīt vēlāk.

Redzēdams, ka vairs netiks brīvībā, viņ� apņēmās ieraut līdzi postā arī savu darba devēju Hugo Ebertu un tādēļ cēla pret viņu apsūdzību par uguns pielai�anu un par pamudinā�anu uz nepatiesu zvērestu.

Ludvigam �veigam nebija ne jausmas, ka Hugo Eberts pa to laiku arī bija apcietināts.

Pret viņu gan bija radu�ies smagi pierādījumi, tomēr to neviens nebija domājis, ka viņ� pats savu fabriku nodedzinājis. Bez tam pret viņu tagad tika celta apsūdzība par ļaunprātīgu apvaino�anu, jo, kā zināms, viņ� bija grāfu Vartenburgu apvainojis uguns pielai�anā.

Tiesas diena bija pienākusi. Tiesas zālē ļaudis pulcējās bariem, gribēdami noklausīties prāvu, kas sacēla lielu uztraukumu, jo Hugo Eberts līdz �im tika uzskatīts par pilsētas bagātāko vīru, tā kā pirms da�ām dienām bija paaugstināts par komercijas padomnieku.

Kad visas vajadzīgās formalitātes bija nokārtotas, tiesas priek�sēdētājs pasludināja sēdi par atklātu.

Vispirms nolasīja apsūdzību pret Hugo Ebertu un tad pret Ludvigu �veigu.

Tā deva pilnīgu pārskatu par jaunākajiem notikumiem, par intrigantu nodomiem, kuru upuris pirmkārt bija Ernests Vinters, tad arī grāfs Vartenburgs; kā arī par grāmatve�a �veiga sakariem ar savu principālu Hugo Ebertu.

Kā jau minēts, �veigs dienu pirms tiesas sēdes bija izmeklē�anas tiesnesim sniedzis diezgan sīkas ziņas, atzīdamies par vainīgu da�ādos noziegumos, bet līdz ar to celdams arī briesmīgu apsūdzību pret Hugo Ebertu.

Kad apsūdzības raksti bija nolasīti, tiesas priek�sēdētājs apsūdzētajiem uzdeva parasto jautājumu, vai tie atzīst sevi par vainīgiem, uz ko viņi atbildēja ar �nē�.

�Nu, Ludvig Sveig,� priek�sēdētājs uzsāka, �jūs ta�u esat izmeklē�anas tiesnesim, sevi�ķi vakar vakarā, sniedzis svarīgas ziņas un atzinies. Kādēļ jūs tagad atbildat ar �nē�?�

�veigs cieta klusu.

�Es jums vēlreiz vaicāju, vai jūs atzīstat sevi par vainīgu, vai nē?�

Grāmatvedis brītiņu cīnījās pats ar sevi, pārdomādams, vai viņam vēl kaut kādā veidā neizdosies glābties.

Mēs jau viņu pazīstam kā viltīgu cilvēku, un savu nekrietno dabu viņ� izrādīja arī tagad, apņemdamies Ebertu ieraut līdzi postā, ja viņam pa�am neizdosies izglābties.

�Man gan jāatzīstas, ka esmu daļēji vainīgs, bet mans pavedējs bija �is,� viņ� atbildēja, norādīdams uz Ebertu.

Priek�sēdētājs nolēma uzsākt nopratinā�anu.

�Jūs bijāt grāmatvedis komercijas padomnieka Hugo Eberta veikalā?� �J ā.�

�Vai starp jums un jūsu principālu pastāvēja vēl kāds sakars, izņemot veikalniecisko?� -

�Da�ā ziņā jā.�

�Laikam gan attiecībā uz mīlestības lietām?�

�Jā, priek�sēdētāja kungs.�

�Hugo Eberts bija metis acis uz Emmu Vinteri?�

�Jā.�

�Un viņ� uzdeva jums pierunāt minēto sievu, lai tā paklausa viņa vēlmēm?�

Ludvigs �veigs sarāvās.

�To es neesmu darījis,� viņ� atbildēja.

�Kā jau no apsūdzības raksta būsiet nopratis, pret jums celta apsūdzība par nepatiesu zvērestu un ļaunprātīgu apvaino�anu. �iem noziegumiem ir sakars ar Ernesta Vintera prāvu, un tagad es jums vaicāju, vai atzīstaties, ka esat ar ļaunu nolūku apvainojis nevainīgu cilvēku?�

Ludvigs �veigs atkal cīnījās pats ar sevi, bet vēlē�anās iegrūst postā savu biedru atkal paturēja virsroku.

�Jā,� viņ� atbildēja.

�Kā no jūsu izteikumiem pie izmeklē�anas tiesne�a un no tagadējās atbildes noprotams, tad jūs zinājāt, ka Vinters nav gribējis jūs aplaupīt?�

�Tā ir,� �veigs atbildēja.

�Pastāstiet, kā viss patiesībā notika.�

Ludvigs �veigs to darīja un beigās piebilda, ka, tiklīdz viņ� Vinteram iedevis naudu, viņ� tūlīt sācis kliegt, ka tas viņu aplaupījis un licis Vinteru apcietināt.

�Kādēļ jūs tā darījāt?�

�Mans principāls Hugo Eberts mani uz to pamudināja.�

�Kādu iemeslu dēļ?�

�Hugo Eberts vēlējās Ernesta Vintera sievu iegūt par savu mīļāko, un, gribēdams vīru no ceļa nobīdīt, viņ� mani pierunāja pastrādāt �o nedarbu.�

�Un jums pa�am pie tā nebija nekādas intereses?�

�Ne mazākās.�

�Vai jūs tagad runājat patiesību, apsūdzētais?�

�Man nav iemesla melot.�

�Un tomēr! Vai starp jums un Ernestu Vinteru nepastāvēja ienaids.�

�It nekāds.�

�Bet Ernests Vinters to apgalvoja, kad izmeklē�anas tiesnesis viņu pirmo reizi nopratināja.�

�veigs paraustīja plecus.

�Tātad jūs neesat aiz ienaida Vinteru nepatiesi apvainojis?�

�To es neesmu darījis.�

�Labi, lieciniekus nopratinādami, mēs par to tiksim skaidrībā. Tātad jūs cēlāt pret Ernestu Vinteru nepatiesu apsūdzību un to aizvakar apstiprinājāt ar zvērestu?�

Apsūdzētais pamāja ar galvu.

�Vai jums nebija bailes no �ī smagā nozieguma? Vai jūs nedomājāt, ka patiesība tomēr nāks gaismā?�

�Priek�sēdētāja kungs, es biju sava principāla upuris, viņ� mani uz to pavedināja.�

�Ja nu arī tā būtu, tad jums tomēr vajadzēja būt tik daudz prāta, lai atturētos no nozieguma. Vai jūs atzīstaties, ka esat nepatiesi zvērējis?�

Apsūdzētajam, protams, cits nekas neatlika, kā atzīties arī �ajā noziegumā, un to viņ� darīja.

Tagad priek�sēdētājs griezās pie Hugo Eberta.

Uz jautājumu, vai apsūdzētais tagad, pēc �veiga atzī�anās, vēl negribot atzīties, tas atbildēja ar �nē�.

�Vai jūs atzīstat, ka tas, ko Ludvigs �veigs patlaban sacīja, ir patiesība?�

�Tikai daļēji.�

�Kas, pēc jūsu domām, ir patiesība un kas ne?�

�Viņa izteikumi, kas apstiprina viņa pa�a noziedzīgo rīcību, ir glu�i pareizi; man tikai jāpretojas tam, ka es esot viņu pierunājis pastrādāt �os noziegumus.�

�Nu, apsūdzētais, jūs jau Vintera kundzei atzināties, un �ī atzī�anās uzrakstīta atrodas jūsu priek�ā. Vai jums tagad būs tik daudz dū�as to atkal noliegt?�

�Protams, tiesne�a kungs! �ī tā sauktā atzī�anās nav uzrakstīta man klātesot, un, tā kā tā stenografēta, bet es �o mākslu neprotu, tad arī nevaru spriest, cik daudz tur patiesības un cik ne.�

Priek�sēdētājs uzaicināja sekretāru nolasīt stenografēto Eberta sarunu ar Vintera kundzi.

�Tagad jūs zināt raksta saturu, apsūdzētais. Sakiet, kas tur taisnība un kas ne?�

�Vispār ņemot, man jāatzīst �o apgalvojumu patiesība, bet...�

Eberts brītiņu kavējās un tad turpināja:

�Stenogrāfiskajā ziņojumā būs kļūda tajā ziņā, ka es Vintera kundzei nebūt neteicu, ka visu jau iepriek� esmu zinājis...�

�Bet?� priek�sēdētājs asā balsī vaicāja.

�Bet ka to visu Ludvigs �veigs man pastāstīja dienu pirms sastap�anās ar Vintera kundzi.�

�Tātad jūs agrāk neesat neko zinājis?�

�Ne mazāko nieku.�

�Un tomēr Ludvigs �veigs apgalvo, ka jūs esot viņu pavedinājis uz noziegumiem.�

Eberts nobāla, un viņa sejā attēlojās izmisums.

�Priek�sēdētāja kungs,� viņ� pacilātā balsī sacīja, �es atzīstos visā, ko esmu darījis, bet vienu lietu es jums zvēru � Ludvigs �veigs bija mans ļaunais gars, kur� mani pamazām iegrūda nelaimē.�

�Gan jau mēs to redzēsim prāvas tālākajā gaitā. Tagad sakiet, vai jūs -paskubinājāt �veigu Vinteru postā iegrūst?�

�Nē,� Eberts atbildēja.

�Kad Ludvigs �veigs jums stāstīja par savu rīcību pret Ernestu Vinteru?�

�Pirms trim dienām.�

�Vai tā ir taisnība, Ludvig �veig?�

Vaicātais ļauni pasmīnēja.

�Glu�i otrādi, priek�sēdētāja kungs! Mēs abi smalki pārspriedām savu rīcību pret Ernestu Vinteru, un vēl tajā pa�ā vakarā es visu pastāstīju Hugo Ebertam.�

�Vai jums ir kāds pierādījums?�

�Tas nu gan ne. Bet man ir pierādījumi citam noziegumam, kas arī �odien tiks iztiesāts.�

�Kādu noziegumu jūs domājat?�

�Tī�u uguns pielai�anu.�

Tikko �veigs bija �os vārdus izrunājis, Eberts iekliedzās, it kā būtu dabūjis stipru sitienu.

�Gan jau to redzēsim. Tātad jūs paliekat pie sava apgalvojuma, ka vēl tajā pa�ā vakarā esat Ebertam visu pastāstījis?�

�Protams, priek�sēdētāja kungs. Un Vintera kundze, kura laikam arī tiks nopratināta, varēs apliecināt, ka es vēl tajā pa�ā vakarā ierados pie viņas un Eberta uzdevumā tai izteicu kādu priek�likumu.�

�Un viņa to atraidīja?�

�Jā.�

�Hugo Ebert, arī jūs bijāt pie Vintera kundzes?�

�Nevaru to noliegt.�

�Un jūs sākumā viņas priek�ā izlikāties, ka pēc jūsu pārliecības Ernests Vinters ir vainīgs?�

�Tā es arī domāju.�

�Bet tajā pa�ā reizē, drusku vēlāk, jūs viņai it vaļsirdīgi atzināties, ka Vinters ir nevainīgs; un, kad Vintera kundze jūs lūdza, lai jūs glābjat viņas vīru, jūs tai atbildējāt, ka to varbūt vēlāk arī izdarīsiet, tiklīdz viņa būs izpildījusi jūsu vēlē�anos.�

Eberts nokāra galvu, sajuzdams, ka visas viņa nelietības nāks gaismā.

Tomēr viņ� vēl raudzīja glābties, kā nu varēdams.

�Tā nav taisnība, priek�sēdētāja kungs.�

�Nu, gan jau to redzēsim, kad nopratināsim Vintera kundzi.�

�Vai Ludvigs �veigs, celdams pret Vinteru nepatiesu apsūdzību, rīkojās jūsu uzdevumā?� priek�sēdētājs vaicāja tālāk.

�Nebūt ne.�

�Kada iemesla dēļ, pēc jūsu domām, Ludvigs �veigs būtu pastrādājis �o noziegumu?�

�Viņ� gribēja Ernestu Vinteru galīgi izpostīt, kā to jau senāk bija darījis.�

�Jau senāk?� priek�sēdētājs asā balsī vaicāja. �Runājiet saprotamāk, kad tas notika?�

Eberts pastāstīja, ka �veigs jau agrāk bijis saistīts ar Vinteru un to ar blēdību iegrūdis postā.

Ludvigs �veigs gribēja savu līdzdalībnieku pārtraukt, bet priek�sēdētājs viņam to neatļāva.

Tagad priek�sēdētājs sāka izmeklēt apsūdzību pret Hugo Ebertu par tī�u dedzinā�anu.

Protams, ka Eberts atkal neatzinās.

�Izmeklē�anas laikā jūs esat teicis, ka jums mājās biju�i divdesmit vai trīsdesmit tūksto�i mārku,� vai tā ir taisnība?�

�Jā, priek�sēdētāja kungs.�

�Kādas grāmatas ir izglābtas no sadeg�anas?�

�Nekādas.�

�Tātad arī kases grāmata ne?�

�Nē.�

�Vai jums ir kādi pieraksti, kas noderētu par liecību, ka jums patiesi bija mājās tik daudz naudas?�

�Nekādi.�

�Tas nav ticams, apsūdzētais. Jo tāds veikalnieks kā jūs mēdz visu ierakstīt sevi�ķā, slepenā grāmatā. Vai jūs to nedarījāt?�

�Darīju gan.�

�Un kur �ī grāmata ir?�

�Arī tā sadegusi.�

�Kur jūs to glabājāt?�

�Savā dzīvoklī.�

�Un kur atradās jūsu seifs?�

�Arī dzīvoklī.�

�Un seifā atradās arī slepenā grāmata?�

�Protams.�

�Vai tajā atradās arī nauda?�

�Nē.�

�Kā tā?�

�Kā jau reiz teicu, otrā dienā man bija maksājami vairāki vekseļi un tādēļ naudu aizgādāju uz kantori.�

Priek�sēdētājs pa�ķirstīja aktus un tad vaicāja tālāk: �Kad grāfu Vartenburgu apcietināja kā uguns pielaidēju?� �Ja nemaldos, ap pulksten divpadsmitiem naktī.� �Pareizi. Un kad sagāzās dzīvojamais nams?� �Nu, agrā rītā.�

i �Kā no ziņojuma redzams, tad tas noticis ap pulksten trijiem. Kad jus atstājāt dzīvojamo namu?�

�Varbūt stundu agrāk.�

�Tad kādē| jūs neizglābāt slepeno grāmatu?� priek�sēdētājs pacilata balsī vaicāja.

Apsūdzētais nobāla, un lūpas tam sāka trīcēt.

�Kādē| jūs neatbildat, apsūdzētais?�

Eberts nespēja ne vārdu pār lūpām dabūt. Viņ� sajuta, ka bija pats sev bedri izracis.

�Priek�sēdētāja kungs,� viņ� stostījās, �es biju briesmīgi uztraukts, kā lai es būtu to atminējies...�

�Nekādas izrunas, apsūdzētais!� priek�sēdētājs viņu stingrā balsī pārtrauca. �Kā veikalniekam jums vajadzēja gan par to domāt. Jūs būtu varējis izglābt slepeno grāmatu, ja tikai būtu gribējis.�

Eberts k|uva bāls kā mironis.

�Sakiet taisnību, cik daudz skaidras naudas jums bija mājās pirms ugunsgrēka.�

�Es jau to teicu.�

�Jūs melojat, apsūdzētais! Jums mājās būs biju�i tikai da�i simti vai tūksto�i.�

�Priek�sēdētāja kungs, baletdejotāja Ella arī apstiprināja manus izteikumus.�

�Nu, gan jau mēs arī �o Ellu vēl nopratināsim. Jums laikam gan, fabrikai nodegot^ radās savi labumi?�

�Nē, priek�sēdētāja kungs.�

�Jums bija daudz parādu � ko?�

�Man bija gan parādi, bet arī parādnieki.�

�Fabrikai degot, jums vajadzēja glābt tās grāmatas, kurās tie ierakstīti.

Kādē| jūs to nedarījāt?�

Apsūdzētais atkal cieta klusu.

�Cik lieli bija jūsu parādi?�

�Apmēram simts tūksto�i mārku.�

�Un parādnieki?�

�To es dro�i nevaru pateikt.�

Ludvigs �veigs pakustējās, it kā gribēdams runāt.

�Ko jūs gribat, apsūdzētais?� priek�sēdētājs viņam vaicāja.

�Augstā tiesa, lūdzu atļauju teikt kādu vārdu.�

�Runājiet!�

�Kā Hugo Eberta firmas grāmatvedim man vajadzēja vest arī veikala grāmatas � tātad es glu�i skaidri zinu, cik daudz parādu un parādnieku veikalam bija.�

�Nu tad nosauciet mums �īs summas.�

�Parādu bija ap divsimt tūksto�iem, parādnieku gandrīz nekādu.�

�Tā nav taisnība!� Eberts izsaucās.

�Stāviet tagad klusu!� priek�sēdētājs viņu apsauca.

�Vai jūs varat savus vārdus pierādīt, Ludvig Sveig?�

�Protams.�

�Kādā veidā?�

�Man ir rakstiskas piezīmes.�

�Kādēļ jūs uzrakstījāt �īs piezīmes?�

�Es baidījos, ka veikals agrāk vai vēlāk izputēs, tādēļ es tās vedu pats savām vajadzībām.�

�Kur piezīmes atrodas?�

�Manā dzīvoklī.�

Prokurors piecēlās un ierosināja sēdi pārtraukt un �veigu aizvest uz viņa dzīvokli, lai tas tur paņemtu �īs piezīmes.

Aizstāvis advokāts Ei�ēns, kas beidzot tomēr bija uzņēmies �o aizstāvību, tam nepretojās, jo viņa intereses prasīja, lai �veigs tiktu pēc iespējas attaisnots, bet Eberts apvainots.

�Vai vēlaties vēl kaut ko teikt?� priek�sēdētājs vaicāja.

Prokurors piecēlās un atbildēja, ka viņam jau senāk esot radu�ās aizdomas, ka Eberts ir uguns pielaidējs. Tādēļ viņ� apvaicājies Millera un kompānijas bankā par Hugo Eberta mantas stāvokli.

Kā atbilde viņam esot piesūtīts izvilkums no Hugo Eberta mantas saraksta, kuru banka pirms da�ām nedēļām no Eberta pieprasījusi, tādēļ ka tas gribējis aizņemties piecdesmit tūksto�us mārku.

Pēc Eberta bankai piesūtītā mantas saraksta izrādījies, ka viņ� atrodoties diezgan labos apstākļos; bet banka apvaicājusies tuvāk hipotēku biedrībai un no tās dabūjusi zināt, ka Eberts priek� sava gruntsgabala un fabrikas aizņēmies simts tūksto�us mārku, ko mantas sarakstā nemaz nav minējis.

�ā iemesla dēļ banka viņam arī liedza aizdevumu un vairs nepagarināja vekseļus.

Prokurora vārdi apsūdzēto pavisam satrieca, tagad viņ� vairs neredzēja nekādu glābiņu.

Viņ� nokāra galvu un, smagi nopūzdamies, atkrita uz sēdekļa.

Prokurors pasniedza priek�sēdētājam vairākus dokumentus, kurus tas pavēlēja nolasīt.

Tiesne�i iegāja otrā istabā pārspriest prokurora priek�likumu. Spriedums skanēja, ka tiesas sēde uz divām stundām jāpārtrauc, lai Ludvigs �veigs varētu atnest savas piezīmes.

Tiesas sēdi no jauna atklājot, tūlīt nolasīja �īs piezīmes. Izrādījās, ka Ludvigs �veigs bija runājis patiesību.

�Jūs vairs nevarēsiet noliegt, apsūdzētais, ka esat atradies tuvu bankrotam,� priek�sēdētājs griezās pie Hugo Eberta, �ka jums vairs nebija iespējams no bankrota izbēgt un ka tādēļ jums bija izdevīgi, ka jūsu fabrika nodega, jo apdro�inā�anas summa, simts piecdesmit tūksto�i mārku, jums būtu devusi iespēju savu stāvokli uzlabot.

Apsūdzētais neko neatbildēja.

�Vai jūs varat mums nosaukt kādus citus līdzekļus, kas būtu varēju�i jūs glābt?�

�Nē, nekādus.�

�Tātad jūs atzīstaties, ka esat fabriku nodedzinājis?�

�Es to neesmu darījis.�

�Kas tad to būtu darījis?�

�To es nezinu.�

�Jūs toreiz apvainojāt grāfu Vartenburgu uguns pielai�anā.�

�Biju par to pārliecināts.�

�Tā nav taisnība. Izmeklē�ana pierādījusi, ka jums vajadzēja zināt, ka viņ� nav vainīgs. Kaut tagad ir izrādījies, ka starp jums pastāvējis ienaids un jūs viņu apvainojāt, gribēdams tam kaitēt, tad tomēr izliekas savādi, ka jūs apvainojāt cilvēku par uguns pielai�anu jau tad, kad vēl nebija zināms, vai uguns vispār pielaista.�

�Un tomēr, priek�sēdētāja kungs, grāfa izturē�anās bija tāda �aubīga ...� Eberts stostījās.

�Pietieko�i pierādīts, ka viņ� devies dego�ajā namā, gribēdams grāmatas glābt, jo tas nopratis jūsu nolūku. Vai atzīstaties, ka esat uguni pielaidis, vai nē?

�Esmu nevainīgs,� Eberts nedro�ā balsī atbildēja.

Priek�sēdētājs stājās pie liecinieku nopratinā�anas. Pirmā bija Emma Vintere.

Viņas liecības visai smagi apvainoja gan Hugo Ebertu, gan arī Ludvigu �veigu.

Pēc tam nāca grāfs Vartenburgs, kur� varēja pierādīt, ka viņ� nebija vis mēģinājis no dego�ā nama izkļūt, bet, kā to pierādīja arī vairāki ugunsdzēsēji, tie�i otrādi � tajā iekļūt.

Ernesta Vintera nopratinā�ana aizņēma tikai īsu laiciņu, un tas arī nevarēja neko jaunu pateikt.

Tad izsauca baletdejotāju Ellu.

�Jūs tagad stāvat tiesas priek�ā, kur jums jānodod liecība,� priek�sēdētājs viņai nopietni atgādināja.

�Es teik�u skaidru patiesību.�

�To mēs arī katrā ziņā gaidām. Vakar jūs atrakstījāt tiesai vēstuli.�

�Jā,� Ella atzinās.

Tajā jūs paziņojāt, ka iepriek�ējās reizēs esat runājusi nepatiesību.�

�Diem�ēl es biju tik apjukusi.�

�Senāk jūs apgalvojāt, ka Hugo Ebertam tajā vakarā pirms ugunsgrēka biju�i mājās ap trīsdesmit tūksto�i mārku. Vai jūs arī vēl tagad paliekat pie �ī apgalvojuma?�

�Nē, man �is izsacījums jāatsauc.�

�Kādēļ jūs toreiz teicāt nepatiesību?�

Ella cieta klusu un nosarkusi lūkojās zemē.

�Nu, atbildiet jel!�

Likās, it kā Ellai nāktos grūti uz �o jautājumu atbildēt. Beidzot viņa tomēr saņēmās.

�Es to darīju aiz greizsirdības.�

�Aiz greizsirdības? Kā tad tā?� priek�sēdētājs brīnījās.

Ella tagad pastāstīja, ka viņa sastapusies ar Auroru Helmūti, ka tā viņai devusies pazīstama un atzinusies, ka viņa esot bijusi Eberta mīļākā un viņ� to piekrāpis.

Caur to tikusi pamodināta viņas greizsirdība.

Viņa redzējusi, ka Aurora Helmūte centusies Ebertu nodot tiesai, un, gribēdama viņas nodomu izjaukt, tā izmeklē�anas tiesnesim stāstījusi nepatiesību.

Priek�sēdētājs stingri nolūkojās uz Ellu.

�Redzams, ka jūs pārāk pavir�i izturaties pret patiesību, un iemesli, kas jūs pavedināju�i nodot nepatiesu liecību, ir nicināmi. Grie�u jūsu vērību uz to, ka jums nāksies savus tagadējos izteikumus apzvērēt, un par nepatiesu zvērē�anu sagaidāms bargs sods.�

Ella sarāvās un tad, kā zvērēdama rokas uz aug�u pacēlusi, izsaucās:

�Priek�sēdētāja kungs, tik tie�ām Dievs redz, ka es tagad runāju pilnīgu patiesību.�

�Jūs pirmīt apgalvojāt, ka Ebertam viesību vakarā mājās �o trīsdesmit tūksto�u nebija.�

�Tā ir taisnība.�

�Bet cik daudz tad, pēc jūsu domām?�

�Ap trīs tūksto�iem.�

�Kā jūs to zināt?�

Ella pastāstīja, ka viņa tovakar Ebertam lūgusi piecus tūksto�us, ar ko nopirkt sev dimanta rotu, bet viņ� tai iedevis tikai trīs tūksto�us un teicis, ka vairāk viņam mājās neesot.

�Vai jūs viņam ticējāt?�

�Jā.�

�Bet kā jūs zināt, ka viņam mājās nebija vairāk, kā tikai �ie trīs tūksto�i?�

�0, es to zināju glu�i labi,� Ella apgalvoja. �Kamēr es ar Hugo Ebertu runāju, pienāca viņa grāmatvedis un ie�ukstēja ausī, ka kasē atrodoties tikai trīs tūksto�i un ka tā esot visa skaidrā nauda, kas tiem �obrīd pie rokas.�

�Un jūs to dzirdējāt?�

�Protams, priek�sēdētāja kungs.�

�Kas notika tālāk?�

�Es redzēju, ka Hugo Eberts sarāvās un kļuva bāls, tad viņ� pavēlēja savam grāmatvedim naudu atnest, teikdams, ka gan jau viņ� nāko�ajā dienā atradī�ot padomu.�

�Un tad jūs naudu dabūjāt?�

�Jā,�

�Vai Eberts jums-to iedeva?�

�Grāmatvedis naudu atnesa un to iedeva Ebertam, no kura rokām es to saņēmu.�

�Ko jūs pēc tam darījāt?� �

�Es aizbraucu uz viesnīcu un sastapos ar Auroru Helmūti. Viņa mani mācēja tik veikli izpra�ņāt, ka es tai izstāstīju visu patiesību.�

Priek�sēdētājs mazliet palasīja aktus.

�Jūsu izteikumu beigu daļa saskan ar Auroras Helmūtes izsacījumiem.

Vai jums ir vēl kaut kas piebilstams?�

�Jā gan,� Ella atbildēja. �Dienu pēc ugunsgrēka es aizgāju pie komercijas padomnieka; viņ� mani lūdza, lai es liecinot viņam par labu, ko sākumā arī darīju, jo viņ� man apsolīja lieliskas dāvanas.�

�Tātad jūs tikai peļņas dēļ liecinājāt nepatiesību?�

�Nē, ne tikai tādēļ. Es jau jums minēju vēl citu iemeslu.�

�Apsūdzētais, Hugo Ebert, vai jūs atzīstat, ka tā ir patiesība, ko lieciniece patlaban teica?�

Eberts tikko vairs sajēdza, kas ap viņu notiek.

�Jā,� viņ� vājā balsī atbildēja.

Ellu nozvērināja, un tad viņa atkal apsēdās uz liecinieku sola.

�Apsūdzētais �veig, jūs �orīt teicāt, ka jums esot rokā pierādījums, kas attiecoties uz uguns pielai�anu?�

�Tā arī ir,� �veigs atbildēja.

�Kas tas ir par pierādījumu?�

�Kāds raksts, kuru Eberts pats uzrakstīja un tad iedeva man.�

�Vai jums tas ir klāt?�

�Jā, priek�sēdētāja kungs.�

Pēc �iem vārdiem �veigs palūdza nazi, atārdīja svārkiem oderi un izvilka laukā salocītu papīru.

�Kādēļ jūs �o rakstu tā paglabājāt?�

�Ievērojot, cik tas svarīgs, man bija jābaidās, ka Eberts to mēģinās man nolaupīt, un tādēļ es to tā paslēpu.�

Priek�sēdētājs pavēlēja viņam to skaļi nolasīt.

Raksta saturs bija īss, bet prāvas iznākumā tam bija liela nozīme. Tas skanēja tā:

�Caur �o es atzīstos, ka esmu naktī no 14. uz 15. decembri nodedzinājis savu fabriku, lai ar apdro�inā�anas summu varētu izkļūt no grūtajiem apstākļiem.

Hugo Eberts.�

�ie vārdi atstāja lielu iespaidu.

Zālē dzirdēja sa�ukstē�anos, un zvērinātie sāka nemierīgi grozīties uz saviem sēdekļiem.

�Apsūdzētais Ebert, vai atzīstat, ka esat to rakstījis? Panāciet �urp un aplūkojiet rakstu.�

Trīco�iem ce]iem apsūdzētais pienāca pie tiesne�u galda un palūkojās uz rakstu, par kuru viņ� labi zināja, ka tas ir īsts. Viņ� gribēja runāt, bet nespēja.

�Atbildiet, apsūdzētais?� tiesnesis viņu stingrā balsī mudināja.

��is... �is raksts...� Eberts stostījās. ��veigs bija arvien mans ļaunais gars!� viņ� piepe�i izmisis iesaucās. �Viņ� ... viņ� ... mani uz to pavedināja. Viņ� vakarā pirms ugunsgrēka atnāca pie manis un teica, ka es varot glābties tikai tad, ja fabrika nodegtu. Tad viņ� mani atstāja, un es, muļķis, paklausīju viņa ļaunajam padomam.�

�Tātad jūs atzīstaties, ka esat fabriku nodedzinājis?�

Eberts kā ārprātīgs lūkojās apkārt.

�Ko? Es . . . es . ..�

�Nu, jūs jau pats patlaban teicāt, ka Ludvigs �veigs jūs uz to esot pavedinājis. Es jums vēlreiz atgādinu: dodiet godu patiesībai un atzīstiet to, kas jau tāpat ir pierādīts.�

Eberts stīvi lūkojās zemē, tad viņ� piepe�i pacēla rokas, viņa acis kļuva stiklainas, un viņ� �ausmīgi skaļi iesmējās.

�Apsūdzētais, ko jūs uzdro�ināties? Vai esat aizmirsis, kur jūs atrodaties?� priek�sēdētājs viņam dusmīgi uzsauca.

Bet te viņ� ar izbailēm redzēja, ka Eberts piepe�i bija zaudējis prātu.

Dievs bija viņu tiesājis!

Apsūdzība pret Ebertu tagad tika nobeigta un to turpināja vienīgi pret Ludvigu �veigu.

Redzēdams, ka Eberts kļuvis traks, arī �veigs galīgi zaudēja dū�u.

Pēc priek�sēdētāja nopietna pamudinājuma viņ� beidzot pilnīgi atzinās, un nu prokurors uzsāka apsūdzības runu, uz kuru �veiga aizstāvis advokāts Ei�ēns atbildēja.

Zvērinātie aizgāja apspriesties, un, kad viņi pēc maza brītiņa ienāca atpakaļ tiesas zālē, priek�sēdētājs pasludināja spriedumu:

�Vainīgs!�

Pēc tam atkal runāja prokurors un aizstāvis. Pēdējais gribēja panākt savam aizstāvamajam mīkstāku sodu.

Tiesne�i apspriedās veselu stundu un notiesāja �veigu uz �etriem gadiem cietumā.

Hugo Eberta prāvu nobeidza. Atsauktais tiesas ārsts izteicās, ka tas patiesi zaudējis prātu.

Kamēr tiesne�i atradās apsprie�anās istabā, advokātam Ei�ēnam bija laiks sarunāties ar savu aizstāvamo.

Visi domāja, ka viņ� rauga apsūdzēto mierināt, bet nekā � tie runāja par miljoniem, ko viņi bija nodomāju�i nolaupīt īstajam mantiniekam Jānim Reliņam.

r. Kad abi noziedznieki bija aizvesti, arī klausītāji sāka atstat tiesas zaļi. Advokāts Ei�ēns steig�us devās uz savu dzīvokli. Tur nonācis, viņ� vēlreiz pārbaudīja jau pazīstamos papīrus un tad murmināja:

�Ir nu gan slikti, ka mans dēls notiesāts, bet neviens nedabūs zināt mūsu noslēpumu � mana slava un gods paliks neaptraipīti kā līdz �im, un miljonus es iegū�u katrā ziņā.�

Mēs atstājām Jāni Reliņu tajā acumirklī, kad tas iegāja kafejnīcā, gribēdams Rozei pavēstīt, ka viņa atradīs laipnu uzņem�anu pie Marijas Dumontes.

Mēs zinām, ka Jānis vairs neatrada savu Rozi un ka viņ� beidzot dabūja zināt, kas pa to laiku bija atgadījies.

�Bet uz kurieni tad viņa aizvesta?� viņ� vaicāja bufetniekam, kas viņam bija sniedzis tuvākas ziņas.

�Laikam gan uz slimnīcu,� tas atbildēja.

Jānis bija glu�i izmisis. Ja Roze būtu aizvesta uz slimnīcu, tad tur mēģinātu izzināt, kas viņa tāda ir, un, tā kā viņai nebija klāt nekādu dokumentu, varēja rasties lielas nepatik�anas.

Beidzot viņ� griezās pie da�iem viesiem, cerēdams no tiem dabūt tuvākas ziņas, kur Roze palikusi.

Bet arī �īs pūles bija veltas. Vienīgais, ko viņ� dabūja zināt, bija tas, ka Roze laikam nobijusies no kāda kunga, kura izskatu viņam sīki aprakstīja.

Tagad arī Jānis satrūkās.

Cik bija noprotams, tad sve�ā vīra apraksts pilnīgi attiecās uz Henrihu Marlotu.

Viesi pastāstīja, ka laikam starp �o cilvēku un dāmu ir pastāvējis noslēpumains sakars, un tie domājot, ka arī viņ� aizgājis nelaimīgajai līdzi uz slimnīcu.

�Kad tas notika?� Jānis vaicāja.

�Nu, pirms kādas stundas.�

Patlaban atvērās restorāna durvis, un iek�ā ienāca kāds kungs.

�Redziet, te viņ� ir. Tagad jūs varat apvaicāties viņam pa�am,� viesi sauca.

Jānis sarāvās. Ienācējs patiesi bija Henrihs Marlots.

�Ak Dievs, tas ir viņ�. Ja viņ� Rozi būs pazinis, tad tā ir pazudusi!� Jānis murmināja.

Viņ� pārdomāja, ko darīt. Vai varbūt tikties ar Herihu Marlotu?

Ja būtu vajadzīgs, jā.

Bet katrā ziņā viņ� apņēmās �im cilvēkam vaicāt, kur Rozīte palikusi.

Henrihs Marlots � �obrīd ienācēju sauksim tā, jo viņ� izskatījās Marlotam glu�i līdzīgs � lēnām gāja caur zāli; viņ� laikam gan manīja, ka viesi ziņkārīgi uz viņu lūkojas.

Jānis Reliņ�, kur�, kā mēs zinām, bija pārģērbies par sirmgalvi, ātri piegāja viņam klāt.

Viņ� cie�i noskatījās uz Marlotu un tad klusā balsī sacīja:

�Mans kungs, vēlos ar jums runāt.�

�Kas jūs tāds esat?� Marlots vaicāja.

�Gan jūs to dabūsiet zināt. Man ar jums pārrunājama kāda ļoti svarīga lieta, un ceru, Marlota kungs,� beidzamo vārdu Jānis sevi�ķi uzsvēra, �ka jūs atbildēsiet uz maniem jautājumiem.�

Marlots sarāvās un bailīgi palūkojās apkārt, tad ātri atbildēja:

�Nāciet!�

Abi kungi iegāja kādā mazā istabiņā, kurā tie bija vieni pa�i. Tur Marlots apsēdās uz krēsla un sakrustoja rokas pār krūtīm.

�Nu, ko vēlaties, mans kungs?�

�Jūs pirmīt redzējāt, ka kāda dāma �ajā restorānā paģība un tika aizvesta prom.�

�Jā, mans kungs.�

�Kā es no citiem viesiem dabūju zināt, tad viņa paģībusi, jūs ieraugot.

Tātad jūs esat viņu sabaidījis.�

�Var jau būt.�

�Jūs gājāt viņai līdzi, kad to aizveda uz slimnīcu.�

�Arī tas ir pareizi.�

�Tagad es vēlētos no jums uzzināt, vai �ī dāma vēl ir dzīva, un kur tā atrodas.�

Jānis �os vārdus izrunāja ātri, smagi elpodams.

Marlots piecēlās.

�Mans kungs, es jums atbildē�u uz �iem jautājumiem, tiklīdz jūs man pateiksiet, kas jūs esat.�

Jānis sarāvās.

�Domāju, ka tas nav vajadzīgs.�

�Ir gan vajadzīgs, un sevi�ķi jau tādēļ, ka jūs nemaz neesat vecs vīrs, bet jauneklis.�

To teikdams, Marlots sagrāba Jāņa garo, balto bārdu un to norāva viņam no sejas.

Jānis dusmīgi iekliedzās.

�Kungs, ko jūs uzdro�ināties?�

�Palieciet mierā, mans kungs,� Marlots atbildēja, un viņa balss tagad skanēja glu�i citādi. �Jūs man liekaties pazīstams � vai jūs esat no Vācijas?�

�Un ja nu tā būtu?� Jānis spītīgi atcirta.

To teikdams, viņ� gribēja Marlotam atņemt savu lielo bārdu, bet Marlots satvēra viņa rokas, cie�i ieskatījās sejā un tad, priecīgi pārsteigts, izsaucās:

�Jāni, vai tas patiesi esi tu?�

Jānis pirmajā acumirklī nezināja, ko par to domāt; viņ� saprata, ka ir pazīts, bet balss, kādā sve�inieks �os vārdus izrunāja, liecināja, ka tas nevar būt viņa ienaidnieks.

Drusku apjucis, viņ� atbildēja:

�Jūs mani uzrunājāt tādā balsī, it kā būtu man labs draugs. Kas jūs tāds esat?�

�Vai tu to vēl neesi uzminējis? Vai tu mani nepazīsti pēc balss, Jāni?�

Jānis ķēra ar roku sev pie pieres.

�Jāatzīstas, ka man jūsu balss izliekas pazīstama.�

�Nu, es tevi vairs ilgāk neatstā�u neziņā: tu savā priek�ā redzi savu draugu Armandu Rigoltu.�

Jānis atkāpās soli atpakaļ.

�Armandu Rigoltu?� viņ� neticīgi izsaucās.

�Tu man netici? Nu labi, skaties �urp.�

Armands noņēma no sejas lieko bārdu, kas viņu padarīja Marlotam glu�i līdzīgu.

Tagad arī Jānis vairs ilgāk ne�aubījās, ka viņa priek�ā stāv Armands Rigolts.

Viņ� to apkampa un spieda sev pie krūtīm.

�Klusu, klusu, neviens nedrīkst redzēt, kas mēs īsti esam. Pieliksim atkal liekās bārdas, es dzirdu soļus tuvojamies,� Rigolts sacīja.

Bārdas pieliku�i, viņi atstāja restorānu.

�Mums �eit vairs nekas nav darāms, ceļā es tev visu pastāstī�u,� Armands teica.

Viesi brīnīdamies viņiem abiem noskatījās pakaļ, bet drīz viss atgadījums bija aizmirsts, jo te tam nepie�ķīra nekādu nozīmi.

Abi draugi brītiņu gāja klusēdami, tad Jānis uzsāka:

�Man būtu tev daudz kas vaicājams, mīļais Armand, es gribu zināt, kādēļ tu valkā nekrietnā Henriha Marlota masku, kādēļ tu esi atbraucis uz Parīzi, bet piedod, ka es �obrīd nerunā�u par tevi, bet par to dāmu, kuru tu pavadīji uz slimnīcu, un ceru, ka tu būsi pamanījis, kas tā tāda ir.�

Armands brīnīdamies paskatījās uz savu draugu.

�Arī es ļoti brīnos, tevi �eit atrazdams, Jāni, un bez tam vēl kā jaunas dāmas pavadoni. Ka tā nav tava līgava Reliņu Margrieta, to es it labi redzu, bet kas tad tā ir? Es arī nevaru iedomāties, ka tu tik drīz būtu aizmirsis Rozi Holbornu.�

�Zināms, ka ne. Tev, savam labākajam draugam, es varu to pateikt: �ī dāma ir Roze Holborna.�

Viņ� �os vārdus izrunāja klusā balsī.

Armands palika stāvot, nespēdams aiz brīnumiem ne vārda izrunāt.

�Vai tas var būt? Nē, tam es nevaru ticēt! Roze Holborna ta�u ir mirusi!� viņ� izsaucās.

�Un atkal no miroņiem uzcēlusies. Es pats viņu izglābu no kapa,� Jānis atbildēja.

�Bet kā tas viss notika � pastāsti man!�

�Vēlāk tu dabūsi visu zināt. Bet vispirms pasaki man, kur Roze atrodas?�

�Nebaidies, viņa atrodas labās rokās; tagad tu vari mierīgi pastāstīt, kā tas viss atgadījies.�

Lai gan Jānis vēl arvien bija visai uztraukts, tomēr tas izpildīja drauga vēlē�anos.

Pastāstījis, kā viņ� Rozi no kapa izglābis, viņ� runāja par saviem piedzīvojumiem ceļā, pieminēdams, ka viņ� dzelzceļa stacijā redzējis Doru un Marlotu un nobeidza ar �ādiem vārdiem:

�Tu vari iedomāties, draugs, cik briesmīgi es satrūkos, tevi ieraudzīdams, jo man vajadzēja domāt, ka tu esi īstais Marlots, tu viņam patiesi izskaties ļoti līdzīgs.�

�Arī Roze Holborna būs tāpat satrūkusies, jo es it labi pamanīju, ka viņa vairākas reizes zag�us paskatījās uz mani un beidzot skaļi iekliedzās un paģība.�

�Un vai tu par to brīnies, draugs?�

�Jau tādēļ man par to jābrīnās, ka pēc tava izteikuma Roze nemaz nav Marlotu redzējusi.�

�Tā nav vis; dzelzceļa stacijā es viņai Marlotu parādīju un pateicu, ka tas ir mūsu lielākais ienaidnieks.�

Armands pamāja ar galvu.

�Tad nu gan es varu iedomāties, kā nabaga mei�ai bija ap dū�u, kad tā mani restorānā tik pēk�ņi ieraudzīja. Kad viņa bija paģībusi, es pret �o nabaga meiteni sajutu ne vien līdzjūtību, bet arī sapratu, ka viņa atrodas briesmās.�

�Un kas tad notika? Pastāsti man.�

�Citi restorāna viesi domāja, ka viņa paģībusi, bet es ar nodomu teicu, ka tā nomirusi.�

�Kādēļ tu to darīji, draugs?�

�Es viņu ievēroju jau labu brītiņu iepriek�, un man dūrās acīs viņas bailīgā izturē�anās. Man tūlīt ie�āvās prātā, ka tur vajag būt kādam noslēpumam. Labi redzams, ka viņa grib palikt nepazīta un, zinādams, ka tajā gadījumā, ja iejauksies policija, tā gribēs noskaidrot, kas viņa tāda ir, es nokārtoju, lai to tūlīt aizved uz slimnīcu.�

�Un vai tur par viņu neievāks tuvākas ziņas?� Jānis vaicāja.

�Tu aizmirsti, draugs, ka es �eit uzstājos kā Henrihs Marlots, un tas �eit rādās esam ļoti svarīgs un ievērojams vīrs. Viņ� ir Parīzes slepenpolicijas aģents, un �ī vīra varu un iespējas es �oreiz izlietoju Holborna jaunkundzes labā.�

�Ko tad tu darīji?�

�Nu, es vienkār�i teicu, ka �ī dāma man ir pazīstama, un lūdzu ārstam, lai tas dara, ko vien spēj, lai uzmodinātu viņu no ģīboņa.�

�Un tad?� Jānis vaicāja.

�Tad es steidzos atpakaļ uz restorānu.�

�Un kādēļ?� Jānis bailīgi pra�ņāja.

�Nu, vai tad nebija īstā laime, ka es atnācu atpakaļ?� Armands sacīja.

�Protams, bet man liekas, ka būtu bijis labāk, ja tu Rozi nebūtu atstājis.�

�Bailes tevi padara netaisnu, mīļais draugs. Es skaidri zināju, ka viņa kādu gaida, sevi�ķi vēl tādēļ, ka es restorānā iegāju tajā acumirklī, kad tu to atstāji.�

�Tātad tu mani jau pirmīt redzēji?�

�Protams, mīļais draugs. Es gan skaidri nezināju, vai jūs abi esat kopā, bet, redzēdams, ka viņa tev ar ilgām noskatās pakaļ, man tā bija jādomā.�

�Un tad tu steidzies atpakaļ, gribēdams ar mani runāt?� Jānis Reliņ� vaicāja.

�Kā tad, tas bija mans nodoms. No tevis es cerēju dabūt par jauno dāmu tuvākas ziņas un tad viņu aizvest pie tevis atpakaļ.�

Jānis satvēra sava drauga roku un to sirsnīgi spieda, tad aizkustināts sacīja:

�Paldies, mīļais Armand. Tu man atkal esi izrādījies labs un uzticams draugs.�

�Mīļais draugs, tu aizmirsti, ka man pirms vienas stundas vēl nebija ne jausmas, kas jaunā dāma tāda ir.�

�Vai tu domā, ka Rozei tagad vairs nedraud nekādas briesmas?� Jānis piepe�i ievaicājās.

�Tā es ceru. Ārsts man teica, ka viņa esot tikai paģībusi, bet aizliedza uzdot viņai jebkādus jautājumus. �obrīd viņa esot jāatstāj pilnīgā mierā.�

Tā sarunādamies, abi draugi bija nonāku�i pie slimnīcas. Armands piezvanīja pie durvīm.

�Es tevi pavadī�u'līdz de�uranta istabai un tur uzgaidī�u. Nebūtu labi, ja Roze mani ieraudzītu, iekāms tu viņai neesi pateicis, kas es īstenībā esmu.�

�Tev tainība, Armand, paldies.�

Abi iegāja de�uranta istabā.

Armands, kur� tagad atkal tēloja Marlotu, pateica de�urantam, ka �is vecais kungs esot saslimu�ās jaunās dāmas onkulis, kas to gribot aizvest pie sevis.

�Tad jūs esat ieradies īstajā laikā, mans kungs,� de�urants atbildēja, �jo jūsu radiniece jau atjēgusies. Nāciet, es jūs aizvedī�u pie viņas.�

Brītiņu vēlāk Janis atradās pie Rozītes, kura tagad gulēja uz dīvāna. Vaigi tai bija bāli, un acis pa pusei atvērtas.

Ārsts vēl atradās pie viņas un turēja viņas roku savējā, pulsu skaitīdams.

Jānis pieklājīgi sveicināja un tad vaicāja:

�Kā manai radiniecei klājas?�

�A, labi, ka jūs atnācāt; jaunā dāma patlaban prasīja pēc jums,� ārsts atbildēja.

Pēc �iem vārdiem viņ� atkāpās no slimnieces.

Rozīte bailīgi un vaicājo�i paskatījās uz Jāni, it kā gribēdama zināt, vai bīstamais cilvēks, kas viņu restorānā bija tik briesmīgi sabaidījis, vēl atrodas viņu tuvumā.

Jānis Reliņ�, viņu mierinādams, pamāja ar galvu un tad satvēra viņas roku un sacīja:

�Kā klājas, mī|ā meit?�

�eit mums jāpiemin, ka Jānis un Rozīte bija norunāju�i katrā gadījumā izlikties par radiniekiem.

�Paldies, mīļais onkul, tagad es jau jūtos daudz labāk,� Roze klusu atbildēja.

�Tiklīdz tu jutīsies spēcīgāka, vedī�u tevi projām. Es sagādā�u ormani.�

Jānis vaicājo�i paskatījās uz ārstu, kas vēl arvien atradās istabā. Tas pamāja ar galvu.

�Kā redzu, tad jaunā dāma pilnīgi atguvusi samaņu, un, ja viņai nav sagaidāmi nekādi uztraukumi, tad man nav nekas pretī, ka viņa slimnīcu atstāj.�

�Atdusies vēl drusku, manu mīlulīt, es tikmēr sagādā�u ormani,� Jānis sacīja.

Viņ� vēlreiz sniedza Rozei roku un, godbijīgi paklanījies pret ārstu, atstāja slimnieces istabu.

Vispirms viņ� devās atpakaļ uz de�uranta istabu, gribēdams uzmeklēt savu draugu Armandu Rigoltu. Tam viņ� pateica, ka Roze jau esot atspirgusi un varot slimnīcu atstāt.

�Un ko jūs tagad domājat darīt?� Armands vaicāja, vēl arvien tēlodams Marlota lomu.

�Nu, es ar savu radinieci brauk�u uz mājām.�

�Vārdu �uz mājām� viņ� sevi�ķi uzsvēra.

Armands, viņu saprazdams, pamāja ar galvu.

�Ar jūsu laipnu atļauju es pagādā�u ormani un tad jūs lejā uzgaidī�u.�

Armands Rigolts, samaksājis izdevumus par Rozītes uzņem�anu, atstāja de�uranta istabu. Jānis gāja viņam līdzi. Koridorā viņi atradās vieni pa�i, tomēr uzmanījās un arī vēl tagad sarunājās tikai �ukstus.

�Saki man patiesību, mīļais draugs, uz kurieni tu domā Rozi vest?� Armands vaicāja.

�Es jau tev teicu, ka vedī�u Rozi uz zeltkaļa Dumonta namu, kur tā atradīs patvērumu.� ; *и�

�A, glu�i pareizi! Nu tad dzīvo vesels! Ej tikai Rozei pakaļ, lejā tu atradīsi ormani.�

�Vai tu domā mani atstāt, draugs?�

�Nu, taisnību sakot, tas gan nebija mans nodoms, bet es tomēr baidos, vai drīkstu rādīties Holboma jaunkundzei.�

�Gan jau es pateik�u viņai taisnību. Domāju, ka būtu labi, ja viņa ar tevi tuvāk iepazītos, lai tā, turpmāk kādreiz tevi nejau�i sastapdama, atkal no jauna nesatrūktos.�

�Nu labi, tad es lejā gaidī�u.�

Jānis atkal aizgāja pie Rozītes. Tā jau bija piecēlusies. Viņa smaidīja, kad Jānis pienāca klāt un satvēra viņas rokas.

Jānis pateicās ārstam par viņa pūlēm un tad izveda Rozi no slimnīcas.

Pie vārtiem jau gaidīja ormanis.

�Kā jūs tagad jūtaties, Holborna jaunkundz?� Jānis vaicāja, iekāms viņi iekāpa ratos.

�Paldies, mīļais draugs, man klājas labāk. Bet sakiet jel, kā jūs uzzinājāt, ka es �eit atrodos? Ai, ja jūs zinātu ...�

�Es zinu visu, jaunkundz. Vispirms es jums kaut ko pastāstī�u. Tas kungs, ko jūs restorānā redzējāt...�

�Ko? Jūs to zināt?�

Jānis pamāja ar galvu un tad turpināja:

�To kungu, kuru ieraudzījusi jūs tik briesmīgi sabijāties, jūs dabūsiet atkal redzēt.�

Roze nodrebēja.

�Ak Dievs � tas jau ir Henrihs Marlots!�

�Nē, jaunkundz, viņ� tikai izskatās pēc �ī briesmoņa.�

�Bet kas tad viņ� ir?�

�Tas ir mans draugs Armands Rigolts, par kuru es jums jau ceļā stāstīju, Marijas Dumontes senākais saderinātais.�

�Vai tas varētu būt? Un viņ� tagad uzturas Parīzē un viņa līgavai par to nav ne jausmas.�

�Nē, viņai par to nav ne jausmas. Kaut jel Dievs viņus abus drīz savestu kopā.�

�Un jūs teicāt, ka es viņu atkal dabū�u redzēt?�

�Mans draugs mūs gaida ar ormani. Viņ� mūs pavadīs uz Dumontu namu.�

�Uz Dumontu namu?� Roze vaicāja. �Tātad jums izdevās atrast man patvērumu?�

Jānis satvēra Rozes roku un, to sirsnīgi spiezdams, aizkustinātā balsī sacīja:

�Jā, mīļā draudzen, tur jūs atradīsiet patvērumu.�

�Paldies, paldies, mīļais draugs,� Roze �ukstēja.

Jānis atvēra karietes durvis, un Roze tajā iekāpa. Ieraudzījusi Armandu Rigoltu Marlota maskā, viņa tomēr sarāvās, lai gan labi zināja, ka tas nav Henrihs Marlots.

Viņu padarīja nemierīgu arī tas apstāklis, ka tagad bija radies vēl kāds līdzzinātājs viņas noslēpumam, ka tā vēl ir dzīva.

�Cik ilgi mums jābrauc?� Jānis prasīja savam draugam.

�Apmēram pusstundu.�

�Nu labi, tad mēs vēl varam drusku iepazīties,� dārznieks sacīja un noņēma lieko bārdu.

Armands Rigolts pēc viņa mājiena darīja to pa�u. Roze brīnījās, redzēdama jauno, labsirdīgo seju.

�Kā gan es varēju zināt, kas aiz �īs maskas slēpjas?�

�Mī|ais draugs,� Jānis Reliņ� sacīja, �esmu tev jau stāstījis, kādēļ mēs esam �urp atbrauku�i. Holborna jaunkundze ir, tā sakot, izslēgta no dzīvo cilvēku saraksta, un tādēļ man vajadzēs tevi lūgt, lai tu par visu �o atgadījumu ciestu klusu.�

�Protams, ka es bū�u kluss kā kaps, un līdz ar to es tev pakalpo�u, kur un kā vien spēdams.�

�Nu labi, mēs tagad braucam pie Dumontiem. Marijas jaunkundze mūs jau gaida, un nedomāju, ka es tur ilgi uzkavē�os. Vai mēs vēlāk kaut kur satiksimies?�

Armands minēja kādu tuvējo restorānu.

Ielās, pa kurām viņi tagad brauca, bija dzīva kustība. Jānis un Armands atkal bija pieliku�i liekās bārdas.

Beidzot viņi piebrauca pie Dumontu nama, kur rati apstājās, Jānis un Roze izkāpa, bet Armands brauca tālāk.

�Dū�u, dū�u, dārgā draudzen,� Jānis �ukstēja, pamanījis, ka Roze, viņam pie rokas pieķērusies, sāk trīcēt. �Man nebija laika pastāstīt jums visu, bet to gan varu apgalvot, ka Marija Dumonte ir mīļākā un labsirdīgākā jaunava pasaulē. Viņa labprāt solījās jūs uzņemt pie sevis un dot jums patvērumu.�

Pa to laiku viņi bija nonāku�i pie lepnā nama. Roze, kāpdama pār slieksni, aizvilka �ķidrautu sejai priek�ā.

Brunavas pilī visi bija nobiju�ies. Grāfs un grāfiene, atpakaļ atgriezu�ies, nekur vairs nevarēja atrast nedz savu meitu Hermanci, nedz viņas draudzeni Adeli.

Sulainis teica, ka cienīgā komtese solījusies iet drusku pastaigāties, bet vēl arvien neesot pārnākusi mājās.

�Nu tad steidzieties parkā viņu uzmeklēt. Lai Dievs pasargā, ka mūsu meitai nav notikusi kāda nelaime.�

Parku tūlīt pārmeklēja, bet komtesi neatrada. Tagad grāfs noprata, uz kurieni viņa meita būs devusies.

�Es saprotu viņas izmisumu un bezgalīgo mīlestību,� viņ� sacīja savai laulātajai draudzenei, �katrā ziņā abas mei�as būs izmantoju�as mūsu prombūtni un aizbrauku�as uz galvaspilsētu, gribēdamas apmeklēt cietumnieku.�

�Mans Dievs, vai tas varētu būt! Apdomā jel, ka tas kaitētu viņu labajai slavai!� grāfiene izsaucās.

�Es vispirms uztraucos par nabaga bērna veselības stāvokli,� grāfs pārmeto�ā balsī atbildēja.

�Protams, protams, kā gan Adele to varēja viņai atļaut!� grāfiene izsaucās. �Vai viņas pienākums nebija Hermanci no tā atturēt. Kad viņa pārbrauks, es viņu sabār�u.�

Grāfs atstāja istabu un iegāja parkā.

Kad pienāca vakars un Hermances vēl arvien nebija, grāfs bija pilnīgi pārliecināts, ka tā aizbraukusi uz pilsētu.

Viņ� pavēlēja vecajam sulainim braukt uz dzelzceļa staciju un sagaidīt vakara vilcienu no galvaspilsētas. Bet, kad sulainis ieradās stacijā, vilciens jau bija piebraucis.

Stacijā vēl atradās tikai nedaudz pasa�ieru, bet starp tiem viņ� neredzēja nedz Hermanci, nedz Adeli.

Tās jau bija pirms maza brītiņa staciju atstāju�as; ja sulainis būtu piebraucis īstajā laikā, tad nelaime nebūtu notikusi.

Kad sulainis tuk�ā pārbrauca mājās, grāfs viņam izsacīja asus pārmetumus.

�Kā jūs varējāt manu meitu izlaist no mājām?�

�Bet, cienīgais grāfa kungs, apdomājiet jel, ka man nebija tiesību komtesi atturēt.�

�Jums vajadzēja piedāvāt savus pakalpojumus.�

�Komtese mani atraidīja.�

�Tad jums vajadzēja viņai notālēm sekot.�

Sulainis tikai pakratīja sirmo galvu. To, ko grāfs no viņa prasīja, viņam nebūtu bijis iespējams izpildīt.

Atkal pagāja stunda pēc stundas, bet gaidītās vēl arvien nepārradās mājās.

�Es pats brauk�u uz staciju; naktī pienāk vēl viens vilciens, varbūt, ka Hermance atbrauks ar to.�

Vilciens pienāca gan, bet Hermance un Adele neatbrauca. Grāfs izmisis steidzās atpakaļ uz mājām. Līdz parkam atbraucis, grāfs pavēlēja ku�ierim braukt tālāk, un pats izkāpa, gribēdams līdz pilij aiziet ar kājām, cerēdams tā drusku nomierināties un pārdomāt, ko nu tagad darīt, ko iesākt.

Mēness, kuru līdz �im bija aizslēpu�i tum�i padebe�i, tagad ar savu bālo gaismu apgaismoja labi koptos parka celiņus.

Piepe�i grāfs apstājās � viņ� bija ieraudzījis savā priek�ā kaut ko zemē guļam. Klāt piegājis, tas redzēja, ka tā ir Hermance.

Viņa gulēja kā mirusi; miesas tai bija sastingu�as, un seja un rokas aukstas kā ledus.

��ēlīgais Dievs, kāda nelaime tad te notikusi!�

Viņ� pacēla Hermanci un nesa to uz mājām. Sulaiņi satrūku�ies kāpās atpakaļ, redzēdami nākam grāfu ar savādo nesamo. Uz trepēm viņam pretī nāca laulātā draudzene.

Ieraudzīdama Hermanci glu�i kā nedzīvu, viņa aiz bailēm skaļi iekliedzās.

Grāfs ienesa Hermanci istabā, apguldīja to un tad steig�us aizsūtīja pēc ārsta.

Kad tas atnāca, Hermance vēl arvien gulēja bez samaņas, bet vājā elpa liecināja, ka tā vēl ir dzīva.

Ārsts domīgi kratīja galvu.

�Kur jūs komtesi atradāt?�

�Viņa gulēja parkā bez samaņas; es domāju, ka viņa mirusi.�

�Jums nevajadzēja viņai ļaut atstāt istabu.�

�Viņa bija izgājusi pa to laiku, kamēr mēs bijām izbrauku�i,� grāfs atvainojās.

Ārsts izmeklēja komtesi un tad izskaidroja, ka tā esot apreibināta ar miegazālēm, ka viņa jau vismaz trīs stundas guļot bez samaņas, ka tie�as briesmas gan nedraudot, bet, tā kā viņ� nezinot, kas pirms apreibinā�anas noticis, tad arī nevarot tagad pateikt, vai komtese neesot piedzīvojusi tādus uztraukumus, kuri uz viņas veselību būtu atstāju�i sliktas sekas.

�āda vēsts viņus atkal apbēdināja.

Grāfs un grāfiene jau bija cerēju�i, ka Hermance drīzumā izveseļosies un viņi varēs aizceļot uz ārzemēm, bet nu �is negaidītais notikums atkal izpostīja viņu cerības, jo varēja gadīties, ka slimība Hermanci atkal ilgu laiku piesaistīs pie gultas.

Ar ārsta pūliņiem komtesi beidzot izdevās dabūt pie samaņas. Bet viņa bija tik nespēcīga, ka nespēja gandrīz ne vārda izrunāt; bez tam viņa arī neatcerējās, kas ar viņu bija noticis.

Tikai pēc vairākām stundām, kad tā bija atspirdzinājusies ar ēdienu un dzērienu, viņai atgriezās atmiņa, un tā pastāstīja vecākiem savus piedzīvojumus.

Protams, ka viņi visai satrūkās, dzirdēdami, ka firsts Egons atrasts cietuma kambarī nomiris.

Viņi domāja, ka tas bū�ot pats sev dzīvību atņēmis, gribēdams izbēgt laicīgajam sodam.

Hermance raudādama lūdzās, lai jel viņi tā nedomājot; tā pazīstot savu Egonu un zinot, ka tas to neesot darījis.

�Mīļais tēvs, tu zaimo manu Egonu pat pēc nāves un neapdomā, ka ar to plosi manu sirdi.�

Grāfs noskārta, ka bija pārsteidzies, un nu sāka apvaicāties par Hermances tālākajiem piedzīvojumiem.

Hermance varēja pastāstīt diezgan maz.

Tā stāstīja, ka Adele esot viņai izstāstījusi savu pagātni un ka tiklīdz viņas iegāju�as parkā, tām uzbruku�i sve�i vīri, un viņa tūlīt zaudējusi samaņu.

�Un vai tu nezini, kas tie uzbrucēji tādi bija?� grāfs vaicāja.

�Domāju, ka tas būs bijis tas pats sarkanbārdainais briesmīgais cilvēks, par kuru man stāstīja Adele un no kura viņai jau bērnībā bijis daudz jācie�.�

�Un uz ko tu dibini savas domas?�

�Es jau tev teicu, papiņ. Tajā acumirklī, kad Adele pieminēja, ka viņai esot tā ap dū�u, it kā briesmīgais vīrs kuru katru acumirkli atkal taisītos viņai uzbrukt, mēs piepe�i izdzirdām balsi: �viņ� jau ir klāt, manu balodīt,� un tad notika nelaime.�

Grāfs staigāja pa istabu �urpu turpu un domīgi lūkojās zemē.

�Sarkanbārdainais vīrs. Tādu es neesmu �eit redzējis. Bet es izpra�ņā�u sulaiņus, varbūt, ka tie kaut ko zinās.�

�Vai nebūtu labāk, ja tu tūlīt paziņotu policijai?�

�Tev taisnība,� grāfs atbildēja. �Es tūlīt aizsūtī�u ziņu Brunavas policijai.�

Tas notika, un pēc stundas pilī ieradās policijas priek�nieks.

Hermance tam vēlreiz pastāstīja savus piedzīvojumus, un nu ierēdnis izjautāja gājējus, bet bez lieliem panākumiem. Maksis gan teica, ka tas redzējis sarkanmatainu vīru; tas aprakstīja arī viņa izskatu, bet vairāk neko nezināja.

Uz ierēdņa jautājumu, vai viņ� �o cilvēku redzējis parkā vai ārpus tā, viņ� atbildēja, ka ārpus un tālāk to vairs neievērojis, jo nevarējis zināt, kāds tam nolūks.

Otrā rītā ieradās tiesas ierēdnis un visu gadījumu ieprotokolēja.

Noziedzniekiem gan cītīgi dzina pēdas, bet panākumu nebija gandrīz nekādu.

Liels, drūms nams pacēlās augstu gaisā, tā sienas aiz vecuma bija kļuvu�as netīri pelēkas un to ieslēdza augsts mūris.

Mūris ie�ogoja lielu pagalmu, kurā divas reizes dienā pastaigājās gara rinda vīrie�u un pēc tam atkal sievietes.

Viņus nekad neredzēja pa diviem kopā, tie staigāja cits cita pēdās, bālām, drūmām sejām. Viņi nerunāja ne vārda, un viņiem blakus redzēja ierēdņus, kuri tos stingri uzraudzīja.

Sis drūmais nams bija cietums.

Starp cietumniecēm sevi�ķi at�ķīrās kāda sieviete. Seja tai bija bāla, un varēja redzēt, ka viņa bie�i raudājusi.

Sī sieviete, kuras sejā vēl skaidri varēja saredzēt senākā skaistuma pēdas, bija ap �etrdesmit gadu veca. Redzot viņas sirdssāpju sagrauzto seju un labsirdīgo izskatu, ar izbrīnu bija jāvaicā, kā gan tā varējusi iekļūt �ajos drūmajos cietuma mūros.

Viņa bija notiesāta par kādu smagu noziegumu � par laulātā drauga nonāvē�anu.

Pirms piecpadsmit gadiem viņa sēdēja uz apsūdzēto sola. Toreiz priek�sēdētājs viņu sauca par Adeli fon Ālendorfu, �odien turpretī viņu sauca par 37. numuru.

Pastaiga beidzās. Cietumnieces atkal pa vienai caur �aurajām durvīm devās atpakaļ cietumā.

Adele fon Alendorfa palika pēdējā. Pie viņas griezās uzraugs, liels, spēcīgs vīrs.

�37. numur, nāciet man tūlīt līdzi pie direktora kunga,� viņ� tai skarbā balsī uzsauca.

Adele fon Alendorfa, nelaimīgās baroneses Adeles, Hermances draudzenes, ne mazāk nelaimīgā māte, gāja uzraugam līdzi uz cietuma direktora dzīvokli.

Direktors bija liela auguma, spēcīgs vīrs ar dzestriem, stingriem sejas vaibstiem.

Kad Adele ienāca, viņ� to pēto�i aplūkoja � un to viņ� nedarīja pirmo reizi.

Viņ� jau daudzas reizes 37. numuru bija slepeni aplūkojis un tikpat daudz rei�u viņam arī bija ienāku�as prātā domas, ka sieviete, kam tik laipna seja un uzticības pilns, sirsnīgs skatiens, nevar būt noziedzniece.

Sad un tad viņ� to bija pie sevis atsaucis un sarunu arvien uzsācis ar jautājumu, vai viņa negribot atzīties, un Adele katru reizi bija atbildējusi, ka viņa esot nevainīga.

Tāpēc bija noticis tā, ka arī cietuma direktors sāka �aubīties, vai viņa ir vainīga.

Savos ziņojumos priek�niecībai viņ� arvien piemetināja, ka cietumniece ar 37. numuru sevi�ķi teicami uzvedoties, ka nekad neesot iemesla par viņu sūdzēties, tā labprāt un �akli strādājot, un pie noziedznieku ap�ēlo�anas tas katru reizi ap�ēlojamo sarakstā bija ierakstījis arī viņas vārdu.

Tā viņ� arī vēl nesen bija nosūtījis tādu ziņojumu un tagad dabūjis uz to atbildi.

�Jūs arvien piesaucat Dievu par liecinieku, ka esat nevainīga,� viņ� atkal uzsāka sarunu. �Vai jūs arī apdomājat, ko tas nozīmē? Nedomājiet, ka jums iespējams Vis vareno pievilt.�

�To es ari nedaru, direktora kungs,� Adele drebo�ā balsī atbildēja. �Ja es tie�ām būtu pastrādājusi briesmīgo noziegumu, tad es būtu atzinusies, un ilgais laiks, kādu es �ajā drūmajā vietā esmu pavadījusi, būtu mīkstinājis pat viscietāko sirdi. Bet es varu jums tikai atkārtot, ka neesmu vainīga, gan jau Dievs reiz sodīs vainīgo.�

�Nu, fon Alendorfa kundze,� direktors pirmo reizi pēc ilga laika 37. numuru tā uzrunāja, �varu jums izdot apliecību, ka jūs pa to laiku, kamēr esat uzturējusies �eit, neesat devusi iemeslu par sevi sūdzēties. Mans pienākums bija to paziņot augstāk, un �odien es varu jums pasludināt ministra lēmumu, kas jūs iepriecinās.�

Adele pārsteigta atkāpās soli atpakaļ.

�Vai tas varētu būt!� viņa izsaucās. �Ak Dievs, kāds prieks man vēl tiek pie�ķirts.�

�Lielākais prieks, pēc kura katrs cietumnieks ilgojas. Jūs atkal atgūsiet brīvību.�

Adele saņēma rokas.

�Direktora kungs, vai esmu pareizi dzirdējusi? Brīvību � es atkal atgū�u brīvību, es varē�u atstāt �o moku pilno vietu. Tātad mana nevainība nākusi gaismā?�

Acis tai mirdzēja priekā un laimē.

�Tā nu gan nav, bet pēc mana ieteikuma jūs esat ap�ēlota,� direktors atbildēja.

��ēlīgais Dievs, kā es tev pateicos, ka nu atkal varu elpot brīvu gaisu! Tagad es it kā no jauna piedzim�u, jo nu man atkal rodas cerība, ka mana nevainība tomēr reiz nāks gaismā.�

�Pirms gada jūs apmeklēja kāds cilvēks, fon Alendorfa kungs � jūsu svainis,� direktors sacīja.

�Jā, Kaspars fon Alendorfs,� Adele atbildēja.

�Kas jums kait � kādēļ jūs drebat?�

�Tas briesmonis,� Adele �ukstēja.

�Vai viņ� bija jūsu ienaidnieks?�

�Direktora kungs, negribu nevienu nepatiesi apvainot, bet toreiz, kad viņ� mani apmeklēja, iek�ējā balss man teica, ka viņ� un neviens cits ir mana vīra slepkava.�

�Jūs izsakāt smagu apvainojumu, bet tā ir tiesas darī�ana. Ja jūs domājat, ka varat to pierādīt, tad celiet pret viņu sūdzību; jūsu pa�as interesēs ir pierādīt savu nevainību.�

Piepe�i direktors ievaicājās:

�Jums bija arī bērns, meitene?�

Adele sāka �ņukstēt.

�Ai, mana dārgā, mīļā Adele!� viņa raudādama izsaucās.

�Vai viņa zina par savas mātes likteni?�

�Ak Dievs, ak Dievs! Direktora kungs, jums nav ne jausmas, kā jūsu jautājums plosa manu sirdi.�

Citādi stingro un drūmo ieredni pārņēma savāds saviļņojums; viņ� juta, ka sirds tam iesilst.

�Nu, ja kaut kas nospie� jūsu sirdi, tad pasakiet to man,� viņ� laipni sacīja.

�Jā, jums es visu pateik�u, direktora kungs. Jūs arvien bijāt pret mani labs � jūs man nekad neesat pateicis nevienu ļaunu vārdu. Kad mans svainis pirms gada mani apmeklēja, viņ� man paziņoja, ka esot manai meitai atklājis, ka viņas māte ir slepkava un nonāvējusi pati savu vīru, un mana meita aiz kauna un izmisuma sākusi staigāt negodīgus ceļus.�

Tā runādama, Adele sirdi ploso�i �ņukstēja, un viņas vārdi direktoru tie�ām dziļi aizkustināja.

�Ja jūs patie�ām esat nevainīga, fon Alendorfa kundze, tad man jūs ļoti �ēl. Vai jūs zināt, kur jūsu meita tagad atrodas?�

�To es nezinu.�

�Jums tagad vajadzētu uzmeklēt savu meitu, un, ja tā patiesi būtu grimusi, uzvest viņu atpakaļ uz godīga ceļa. Ja jums tas izdotos, tad jūs būtu izdarījusi slavenu, svētīgu darbu. Tas ir mans laimes vēlējums, kuru es jums dodu līdzi tālākajā dzīves ceļā.�

Pēc �iem vārdiem viņ� sniedza roku fon Alendorfa kundzei un tad vēl piebilda:

�Ejiet tagad pie inspektora, viņ� jums izrakstīs vajadzīgos papīrus, un pēc pusstundas jūs būsiet brīva.�

Adele fon Alendorfa viņam pateicās un tad atstāja istabu, dodamās pie inspektora, kur� ieprotokolēja viņas izlai�anu no cietuma, iedeva tai drusku naudas, un tad viņai atvērās cietuma durvis, kurā tā bija mitinājusies piecpadsmit gadus. Adele bija brīva.

Bija pienākusi tum�a nakts, pie debesīm nemirdzēja zvaigznes, un arī mēness bija aizslēpies aiz tum�iem padebe�iem.

Cik �ausmīgi gaudoja dzestrais decembra vēj�!

Ar varenu spēku tas locīja un purināja milzīgo koku galotnes me�ā, pa kuru patlaban gāja kāda sieviete.

Vientuļajai gājējai pār vaigiem plūda asaras. Piepe�i viņa apstājās, pacēla acis uz aug�u un saņēma rokas.

��ēlīgais Dievs, palīdzi man drīzumā atrast pajumti,� viņa lūdzās. �Jau trīs reizes esmu atraidīta, tādēļ ka nespēju pateikt, no kurienes nāku, kur ir mana dzimtene. Un, kad es beidzot pateicu, ka nāku no cietuma, kurā biju nevainīga ieslodzīta, tad mani it vienkār�i dzina projām, jo negribot ielaisties ar noziedznieci. Taisnais Dievs, vai tad es patiesi esmu noziedzniece? Nē, nē, mana sirdsapziņa ir tīra. Tu zini, ka es neesmu savu vīru nonāvējusi. Bet kur mans bērns, mana Adele? Viņa esot kritusi kaunā un negodā! Briesmīgi, ja tā savā izmisumā to patiesi būtu darījusi. �ēlīgais Dievs, sūti man kādu gaismas staru, palīdzi man atrast manu bērnu. Piecpadsmit garus gadus es to neesmu redzējusi, �odien ir viņas dzim�anas diena � kā gan viņa �o dienu pavada?�

Viņa pagāja da�us soļus un tad atkal palika stāvot.

�Ja viņa zinātu, ka es arvien par viņu domāju, ja viņa zinātu, ka es to katru rītu un vakaru pieminu savās lūg�anās! Bet vai tas varētu būt, vai viņa patiesi būtu kritusi? Es tam nemaz nevaru ticēt.�

Adele bez kāda mērķa devās projām � vienalga uz kurieni, viņa tikai gribēja tikt tālāk no tās vietas, kur tā piecpadsmit gadus bija pavadījusi starp noziedzniekiem, izstumta no cilvēku sabiedrības.

Bet viņa, nabadzīte, drīz vien dabūja pārliecināties, ka to arī vēl tagad uzlūkoja kā tādu, ar kuru godīgs cilvēks nevar satikties.

Adele turpināja savu ceļu, kamēr beidzot spēki to atstāja, un viņa �ņukstēdama saļima.

Sājā acumirklī tai ausīs iesitās suņa rejas.

�Paldies Dievam, kaut kur tuvumā ir cilvēki. Kaut jel tie būtu �ēlsirdīgāki nekā tie citi.�

Tikko Adele bija �os vārdus izrunājusi, viņai tuvojās kāds jauns puisis, kuru ieraudzīdama, viņa satrūkās. Tas nemaz neizskatījās kā citi cilvēki: drēbes tam bija raibas un nodriskātas, sprogainos matus sedza veca, saburzīta platmale, un seja bija drūma, saulē iedegusi.

Adele drebēja aiz bailēm.

�Kas tu tāda esi?� sve�ais viņai labsirdīgi vaicāja.

Adele aplūkoja viņu vērīgāk un pārliecinājās, ka tas ir �igāns. Viņa jau senāk bija dzirdējusi par �o me�oņu tautiņu da�ādus nostāstus un zināja, ka tie ir diezgan labsirdīgi, tādēļ viņa drīz pārvarēja savas bailes.

�Kas tu tāda esi?� �igāns atkārtoja.

�Nelaimīga, ļoti nelaimīga sieva.�

�Kur tu iesi viena pati tik vēlā naktī?�

�To es pati nezinu, man nekur nav māju,� Adele viņam bēdīgi atbildēja.

�Bet tev jau jābūt kādam mērķim?�

Nelaimīgā pakratīja galvu.

�Es dzirdēju tevi kunkstam un vaidam, tu laikam būsi nogurusi?�

�Ak Dievs, es jau staigāju daudzas stundas un nevaru nekur atrast pajumti un atpūtu.�

�Nu tad nāc man līdzi; manējie tev labprāt dos naktsmājas savā nometnē.�

Adele ilgi nedomāja un gāja �igānam līdzi. Pēc maza brī�a viņa nonāca nometnē.

Nometne atradās klajā laukumā me�a vidū. Tur viņiem pretī nāca kāds sirmgalvis.

�Ko tu atvedi, Antonij?�

�Nelaimīgu sievieti, tēvs. Jūs jau nedusmosieties, ka atvedu viņu �urp, jums iepriek� atļauju neprasījis.�

Vecais �igāns, lasītājiem jau pazīstamais Antila tēvs, pētījo�i aplūkoja sve�o sievu, tad viņ� pamāja ar galvu un sacīja:

�Nāciet man līdzi ratos, tur jūs varēsiet atdusēties.�

Pārējie �igāni ziņkārīgi nostājās viņiem apkārt.

Ramiro vairs neatradās starp viņiem. Dabūjis zināt viņa blēdīgo rīcību, Antila tēvs viņu bija izstūmis no sava pulka, un pārējie �igāni �ādu lēmumu ar prieku apsveica.

Kur viņ� tagad atradās, to neviens nezināja. Un viņa biedri par to nelikās ne zinot, jo viņ� �ādu sodu bija pelnījis.

Protams, sods bija diezgan bargs, jo viņam rokā iededzināja zīmi, ar to viņu apzīmējot par izstumtu, un tāpēc pie �igāniem viņ� nekur vairs nevarēja atrast apsardzi un draudzību.

Vienīgi Kārojai viņ� �ēlojās, un tā raudzīja �o sodu novērst, aizrunādama labu vārdu, bet tas neko nebija līdzējis.

Antila, vecais �igānu vadonis, gāja pa priek�u. Kāroja, kura arī bija pienākusi klāt, un Antonijs veda sve�o sievu.

Kad nu viņi bija iekāpu�i ratos, sirmgalvis sāka sve�inieci izjautāt.

�Kā tevi sauc?�

�Par Adeli fon Alendorfu.�

�No kurienes tu nāc?�

Adele nolaida acis un atbildēja:

�No cietuma.�

�Ko tu biji noziegusies?�

�Neko. Esmu nevainīga.�

�Cik ilgi tu biji cietumā?�

�Piecpadsmit gadu.�

�Par kādu noziegumu?�

Adele tūlīt neatbildēja, beidzot viņa saņēmās:

�Mani apvainoja par slepkavību, es esot nonāvējusi savu vīru,� viņa trīco�ā balsī sacīja.

�Un tu saki, ka esi nevainīga?�

�Nudien, tāda es esmu.�

Sirmgalvis cie�i nolūkojās uz viņu un tad sacīja:

�Nu labi, nav mana darī�ana izmeklēt, vai tu esi vainīga, vai ne, bet gribu tev ticēt. Katrā ziņā pie mums tu atradīsi patvērumu.�

Antonijs ie�ukstēja sirmgalvim ausī da�us vārdus.

�Glu�i pareizi,� sirmgalvis sacīja. �Vai tev dokumenti ir?�

�Man nav nekāda cita dokumenta, kā vienīgi cietuma atbrīvo�anas zīme,� Adele atbildēja.

�Rādi to �urp.�

Adele pasniedza dokumentu, kurā bija rakstīts, ka tā piecpadsmit gadus atradusies cietumā un �odien no tā izlaista.

�Uz kurieni tu gribēji iet?� vecais vīrs pra�ņāja tālāk.

�To es pati nezinu. Vispirms es gribēju uzmeklēt vietiņu, kur varētu pavadīt �o nakti.�

�Un tu nekur tādu vietu neatradi?�

�Nē, visur mani raidīja projām.�

�Laikam gan tādēļ, ka tu nāc no cietuma?�

Adele pamāja ar galvu.

Pār vecā �igāna seju pārlaidās neaprakstāms smaids, un tas savādā balsī sacīja:

�Redziet, mēs, �igāni, tomēr esam labāki cilvēki.�

Adele neko neatbildēja, lai gan pie sevis nodomāja, ka �igānam ir taisnība.

�Ko tu tagad domā darīt?�

�Ja jūs man atļautu �o nakti pavadīt pie jums, tad es jau rīt agri atkal dotos ceļā.�

�Un tad?�

�Vispirms es raudzī�u atrast kādu darbu.�

Vecais vīrs pētījo�i paskatījās uz Adeli.

�Ko tu domā strādāt?�

�To es vēl nezinu. Bet es esmu nabaga, un man jāpelna maize, kā nu māku.�

�Vai tev nav nekādu piederīgo?�

Adelei saplūda asaras acīs.

�Ai, neprasiet, lai es atbildu uz �o jautājumu.�

Sirmgalvis pamāja ar galvu un tad līdz ar Antoniju aizgāja projām, uzdodams Kārojai sagādāt sve�ajai guļas vietu.

Kad Adele viena pati bija palikusi ar Kāroju, viņa sāka gau�i raudāt. Arī Kārojai acis kļuva mitras.

Tā atkāpās tālāk ratu aizmugurē un nogaidīja, kamēr Adele izraudāsies. Tad viņa tai atkal piegāja klāt un sacīja:

�Cik nelaimīga jūs esat, es jūtu jums līdzi no visas sirds.�

Adele asaru pilnām acīm paskatījās uz jauno �igānieti.

�Paldies par tavu līdzjūtību. Ai, tev nav ne jausmas, kas vēl manu sirdi nospie�.�

Kāroja tagad raudzīja sve�o sievu mierināt un iepriecināt glu�i tāpat kā savā laikā Rozi Holbornu, un nepagāja ilgs laiks, kad viņa jau bija ieguvusi Adeles uzticību, un tā jaunajai �igānietei pastāstīja savu dzīves gājumu.

Kad viņa bija beigusi, Kāroja vaicāja:

�Vai jūs nezināt, kur jūsu meita atrodas?�

�Nē.�

�Viņu sauc par Adeli tāpat kā jūs?�

�Jā.�

�Kas viņu uzaudzināja?�

�To es nezinu.�

�Jūs baidāties, ka viņa pagrimusi?�

�Ai, cik savādi man ap sirdi. Da�reiz mani moka bailes, bet tad es atkal iedomājos, ka mans bērns nevar būt pagrimis.�

Kāroja paraustīja plecus. Kā jau visiem �igāniem, tā arī viņai par �o lietu bija savas domas, un tādēļ viņa klusā balsī atbildēja:

�Kas zina, kādi apstākļi viņu uz to pamudināju�i.�

Viņas vēl kādu brīdi sarunājās, tad Kāroja novēlēja Adelei labu nakti un atstāja to vienu.

Otrā rītā saule spīdēja jauki un silti, tā ka gandrīz bija jādomā, ka nemaz nav ziema, bet pavasaris.

Patlaban Adele piecēlās no savas guļas vietas. Miegs bija viņu atspirdzinājis, un sapņu dievs tai bija rādījis jaukas ainas.

Sapņos viņai bija parādījusies viņas meita Adele, �ķīsta un nevainīga kā eņģelis. Viņa tai bija laipni uzsmaidījusi un saukusi: māmiņ, mēs drīz redzēsimies.

Sie vārdi viņai arī vēl tagad skanēja ausīs, un viņa pateicās Dievam, pilnīgi paļaudamās uz to, ka atradīs savu mīļoto bērnu.

Kāroja ienāca, laipni sveicinādama, un apvaicājusies, kā Adele gulējusi, sacīja:

�Tagad nāciet, brokastis ir gatavas, atspirdzinieties un, ja jums patīk, tad esiet da�as dienas mūsu vie�ņa.�

Adele nolaida acis.

Vai viņa drīkstēja pieņemt �o cilvēku viesmīlību?

Vai viņas pienākums nebija, cik ātri vien iespējams, doties tālāk un meklēt sev darbu?

Un tomēr, tā kā viņa nezināja, uz kurieni doties, beidzot pieņēma �igānu viesmīlību un, kur vien varēdama, piedāvājās palīdzēt viņiem mājas darbos.

Kāroja par to tikai pasmīnēja.

�Tā gan vēl nav �igānus redzējusi,� viņa nodomāja pie sevis.

No ratiem izkāpjot un ejot pār laukumu, Adele jutās it mundra un spēcīga; neparastas jūtas pildīja viņas sirdi, un cerība tai iedvesa dzīvesprieku.

Kāroja nopūlējās viņas uzturē�anos �igānu nometnē padarīt tik patīkamu, cik vien varēdama. Tā parādīja viņai vislielāko līdzjūtību, un Adele tai izkratīja savu sirdi.

Viņas runāja par nākotni un par Adeles nelaimīgo meitu, un prātoja, kā vislabāk viņu uzmeklēt.

Kad pienāca vakars, Antila tēvs sapulcināja savējos ap sevi un paziņoja tiem, ka viņi pēc stundas do�oties ceļā.

Sagatavo�anās notika ātri, un noteiktajā laikā tie devās ceļā.

Antila tēvs pateica savu nodomu tikai Kārojai un Antonijam. Viņ� bija apņēmies atkal doties pāri robe�ām un darīja to daļēji arī Adeles

dē|, jo kaimiņu valstī, kā domāja vecais �igāns, tā varē�ot vieglāk nostāties pati uz savām kājām. , ./n-

Bet, iekams viņi sasniedza robe�u, tos gaidīja jauni pārsteigumi.

��ēlīgais Dievs, no sirds es tevi lūdzu, izglāb mani no �īm mokām. Redzi, cik nelaimīga es esmu, kādas briesmas es esmu pārdzīvojusi. Vēl vakar es dzīvoju krietnā, godājamā un mīļā ģimenē, bet tagad esmu �ī briesmoņa verdzene, �ī briesmoņa, kur� man pastāstīja, ka mana māte esot briesmīga noziedzniece.�

Tā Adele lūdzās, tupēdama uz ceļiem tum�ajā istabā, kurā Kaspars fon Alendorfs bija viņu ieslodzījis.

Trīs stundas bija pagāju�as kop� tā laika, kad viņa raudzīja aizbēgt un no jauna bija kritusi �ī briesmīgā cilvēka rokās. Ar �ausmām viņa atminējās to mirkli, kad tā jau bija domājusi, ka ir brīva, un piepe�i tika spēcīgu roku sagrābta.

Pirmajā acumirklī viņai tas viss bija izlicies kā sapnis, bet tum�ā, mazā istabele liecināja, ka tā ir rūgta patiesība.

Izmisumā viņa pavadīja garās, moku pilnās stundas. Beidzot viņa atvieglināja sirdi, Dievu lūgdama.

Cik �ausmīgi te bija, viņa neredzēja ne logus, ne durvis, un istabelē bija mitrs un auksts.

�Ak Dievs, sūti man nāvi!� viņa atkal izsaucās.

Te viņa piepe�i sadzirdēja troksni un redzēja, ka mūra sienā atdarījās caurums, pa kuru iestūma iek�ā dēli, no kura kaut kas nokrita, tad dēli atvilka atpakaļ, un caurums atkal aizdarījās.

Adele bija kā apdullusi.

Tikai pēc brītiņa viņa piecēlās, gribēdama pacelt zemē nokritu�o priek�metu � tas bija sakaltu�as maizes gabals.

Pirmajā acumirklī viņa to gribēja aizsviest projām, bet tad viņa juta, ka izsalkums to moka, un tā sāka grauzt cieto maizes gabalu ar gardu muti līdz beidzamajai drupatiņai.

Pēc tam pagāja vairākas stundas.

Adele atkal bija notupusies istabas kaktā un mēģināja aizmigt, bet tas viņai neizdevās.

Tādēļ viņa piecēlās un sāka ar rokām aptaustīt savu apkārtni, piepe�i viņa sataustīja kādu dzelzs priek�metu; tas bija kalts, cik viņa aptaustot varēja noprast.

�is rīks laikam jau sen bija �eit gulējis, jo Adele juta, ka tas ir aprūsējis.

Vai tas viņai varēja noderēt? Vai varbūt pats Dievs bija viņai licis to atrast?

Bez kāda sevi�ķa nodoma viņa ar kaltu vairākas reizes piesita pie akmens grīdas.

Piepe�i viņa saka klausīties, un viņai pārskrēja drebuļi, kad tā pielika ausi pie grīdas, un nu viņa skaidri sadzirdēja klusu stenē�anu.

Stenē�ana nāca no kādas �auras, zemas velves. �ī velve bija tik zema, ka vidēja auguma cilvēks tikai saliecies varēja tajā ieiet. Gaiss tur bija mitrs un sasmacis.

Stenē�ana atkārtojās.

Vai �ajā tum�ajā telpā, kurā neiespīd nedz saule, nedz mēness, mīt kāda dzīva radība?

Laikam gan, un tie�ām kaktā bija notupies kāds cilvēks � tas bija vīrietis.

Tumsā viņa seju nevarēja pazīt. Viņ� stenēja un locījās, it kā briesmīgu sāpju mocīts.

�Ak Dievs, ak Dievs, atpestī mani no �īm mokām,� viņ� izmisis lūdzās.

Cik daudz �ādu nopūtu jau būs dzirdēju�as drūmās velves!

Arī Dievs debesīs, kas visu redz, kuram nekas nepaliek apslēpts, dzirdēja �ī nabadziņa vaimanas.

�is nabaga cilvēks jau astoņus gadus pavadīja �ajā cietumā.

�Ai, kā man sāp, kā bads mani moka,� viņ� atkal kunkstēja. Jau divas dienas es neesmu dabūjis ēst � vai tad �is briesmonis, kuram es neesmu nekā ļauna darījis, mani grib nomērdēt badā?�

Nelaimīgais raudzīja piecelties, tas viņam lāgā neizdevās; laikam gan briesmīgas sāpes viņu mocīja. Piepe�i viņam atkal izspruka pār lūpām sirdi ploso�s kliedziens:

�Adele, mana Adele, kur tu tagad esi? Jā, es jūtu, ka man tevis dēļ jācie� �īs briesmīgās mokas.�

Piepe�i viņ� sarāvās.

�Kas tas bija � no kurienes ceļas �is savādais troksnis?�

Viņ� dzirdēja, ka virs griestiem nemitīgi dauzīja.

�A, tur atrodas maza, tum�a istabiņa. Vai varbūt arī tajā mīt kāds nelaimīgs cietumnieks?�

Viņ� sāka trīcēt.

�Ja nu tā būtu Adele?�

�ādas domas viņam tagad māktin uzmācās.

�Adele, vai arī tev uzbrucis tāds pats liktenis kā man? Būtu briesmīgi, ja arī tu atrastos �ī varmākas rokās,� viņ� izsaucās un sāka atkal klausīties.

Klaudzinā�ana pie griestiem atkārtojās.

��ēlīgais debesu tēvs, pasargi Adeli, manu aud�umeitu, un izglāb viņu no negantnieka varas.�

Atkal viņ� sāka klausīties. Piepe�i viņam ausīs iesitās savādas skaņas.

�Kas tas, vai tā nav mūzika?� viņ� �ukstēja.

Skaņas kļuva arvien stiprākas, un beidzot velvē eso�ais vīrs glu�i skaidri sadzirdēja strauju, dīvainu mūziku.

�Tā ir �igānu mūzika,� cietumnieks murmināja.

Un viņ� ari nebija maldījies. Pa me�a ce|u nāca �urp �igānu bars, cimboles un vijoles spēlēdami un ragus pūzdami. Pa priek�u паса da�i pui�i un meitas, tad muzikanti un aiz tiem roku rokā jauns �igānu pāris.

No mīlestības pilnajām acīm, ar kādām tie viens uz otru lūkojās, varēja noprast, cik laimīgi viņi bija.

Tie bija lasītājiem jau pazīstamie Antonijs un Kāroja. Viņiem sekoja rati, kuros sēdēja Antila tēvs un Adele fon Alendorfa.

Nama tuvumā nonāku�i, viņi apstājās. Da�i apgūlās saulē, citi atkal ķērās pie saviem mūzikas instrumentiem.

�Uzspēlējiet labi bra�i!� Antila tēvs pamudināja muzikantus. �Mums jāsapelna mūsu vie�ņai vajadzīgā nauda.�

Muzikanti nelika to sev divas reizes teikt. Vis�aklākais bija labsirdīgais Antonijs.

Pagāja labs brīdis, bet �os savādos māksliniekus neviens vēl arvien neievēroja.

Bet te piepe�i kāds logs tika atrauts vaļā, un pie tā parādījās bāla mei�as seja.

�Palīgā, palīgā! Ap�ēlojieties, glābiet mani!� bālā mei�a izmisu�ā balsī sauca.

Gandrīz tajā pa�ā acumirklī arī fon Alendorfa kundze, ratos sēdēdama, skaļi iekliedzās. Tad viņa uz�āvās kājās un kliedza vēl skaļāk:

�Dieva dēļ, glābiet viņu, glābiet manu bērnu, manu Adeli.�

Antila tēvs, kur� jau bija ratus atstājis, brīnīdamies lūkojās uz Alendorfa kundzi.

�Vai jūs pazīstat �o mei�u?� viņ� vaicāja.

�Jā, tā ir mana meita, mana Adele,� kā lai es viņu nepazītu!� nelaimīgā māte izsaucās.

Sirmgalvis nopietni svārstīja galvu.

�Bet ko es vēl runāju. Es tikai velti tērēju laiku, kamēr mana Adele atrodas lielās briesmās.�

Viņa lūkojās uz logu, no kura bija atskanējis palīgā sauciens.

�Viņa mani pazīst, viņa mani sauc! Viņu kāds vajā! Kas tas tāds ir? Tas ir Kaspars, jā, tagad es viņu skaidri pazīstu, viņ� grib manu bērnu nonāvēt.�

Nelaimīgā sieva nezināja, ko darīt aiz bailēm. Viņa gribēja viena pati steigties uz dzīvojamo namu, cerēdama savu bērnu izglābt, bet �igāni viņu no tā atturēja un ar varu iecēla ratos, kas tūlīt pēc tam iebrauca me�ā.

�Mans bērns, mans bērns!� nelaimīgā māte vēl sirdi ploso�ā balsī vaimanāja.

�Palīgā, glābiet!� atskanēja no loga puses.

Vai �igāni patiesi negribēja nabaga jaunavu glābt? Vai nelaimīgās mātes vaimanas nemīkstināja viņu sirdis?

Mēs atstājām nabaga Adeli ieslodzītu tum�ajā istabā, kur tā bija atradusi sarūsēju�u kaltu un dauzīja ar to pa grīdu.

Arī viņa beidzot bija sadzirdējusi nelaimīgā vīra vaimanas tum�ajā velvē, kura atradās tie�i zem viņas cietuma, un kas lai apraksta viņas bailes un briesmas, kad tā noprata, ka bez viņas vēl kādu cilvēku �is briesmonis Kaspars Alendorfs tur ieslodzītu.

Un ērmoti, tāpat kā nelaimīgais vīrs velvē, troksni dzirdēdams, domāja par Adeli, savu aud�umeitu, tā viņa domāja par savu aud�utēvu.

Bet līdz ar to viņai radās arī cerība, ka Kaspars varbūt tomēr melojis, teikdams, ka tas nonāvējis aud�utēvu.

Ja nu �ī cerība viņu nevīla, tad, kā viņa domāja, gūsteknis tur apak�ā nevarēja būt neviens cits, kā viņas aud�utēvs.

Brītiņu pārdomājusi, ko darīt, viņa sāka atkal dauzīt ar kaltu pa grīdu, gribēdama vērst gūstekņa uzmanību uz to, ka �ajā namā atrodas ieslodzīts vēl kāds nelaimīgais.

Piepe�i Adele dzirdēja tuvojamies soļus, un nāko�ajā acumirklī atvērās tum�ās istabeles durvis, tā ka tajā paspēja ieplūst dienasgaisma.

Pa durvīm varēja nokļūt virtuvē, kurā gaisma ieplūda pa lielu logu.

Ienācējs bija Kaspars fon Alendorfs. Ļauni ņirgādamies, viņ� nolūkojās uz savu upuri.

�Nu, mīļā, kā tev �eit patīk? Vai nav glīta istabiņa, kurā tu tagad mīti, ko?�

Adele dusmīgi paskatījās uz viņu.

�Nu, nu, redzu, ka tu vēl neesi kļuvusi piemīlīgāka. Nāc �urp, lai es tevi noskūpstu.�

Viņ� piegāja Adelei klāt un to apkampa.

Adele skaļi iekliedzās, viņu pārņēma briesmīgas bailes, un tā ar pārdabisku spēku atgrūda briesmoni no sevis.

�Nost, nelieti!� viņa tam uzsauca.

Kaspars pirmajā acumirklī tā kā satrūkās, jo viņ� bija domājis, ka Adele tam vairs neuzdro�ināsies pretoties, ka uzturē�anās tum�ajā istabā būs padarījusi viņu padevīgāku.

Redzēdams �ādu pretestību, viņ� sadusmojies klupa tai klāt un gribēja atkal apkampt.

Bet Adele paguva no viņa izvairīties; ar vienu lēcienu tā atradās virtuvē.

�Pag, tu man vis neizbēgsi! Atpakaļ savā cietumā!� Kaspars viņai dusmīgi uzbļāva.

Adele bēga projām pa koridoru un tad pa trepēm aug�ā. Durvis stāvēja vaļā, un uz tām viņa steidzās; bet, tikko viņa bija pārkāpusi pār slieksni, arī Kaspars bija to panācis.

No jauna viņ� mēģināja dabūt to savā varā, tomēr Adele tagad nedomāja tikai par sevi vien, bet arī par aud�utēvu.

Kā tīģeriene, kas aizstāv sayus bērnus, tā viņa tagad cīnījās ar briesmoni,� viņa glu�i labi zināja, ka necīnās par savu brīvību vien, bet arī par. savu tikumību. Un viņai atkal izdevās atsvabināties no sava vajātāja.-'! * j S � � �*:� ⁴� ' *-

Viņa piesteidzās pie loga, atrāva to vaļā un jau gribēja lēkt zemē. Logs atradās tik augstu, ka viņa, zemē lēkdama, katrā ziņā būtu stipri sasitusies.

Bet viņa apņēmās drīzāk mirt, nekā padoties �im briesmīgajam cilvēkam un palikt par tā verdzeni.

Kaspars Alendorfs saprata viņas nodomu, viņ� steidzās tai pakaļ, satvēra to ap viduci un spieda sev klāt.

Viņ� gribēja to atraut atpakaļ, bet Adele bija pieķērusies pie loga sprai�ļa un visiem spēkiem turējās viņam pretī.

Sājā acumirklī viņa netālu ieraudzīja �igānu baru un sāka skaļā balsī saukt palīgā.

�Nolādētā, vēl vienu vārdu, un es tevi no�ņaug�u!� Kaspars Alendorfs �ņāca.

Viņ� visiem spēkiem mēģināja jauno mei�u atraut nost no loga, bet tas viņam tik ātri neizdevās. Adele bija ieraudzījusi bālo sievieti �igānu ratos un dzirdējusi viņas kliedzienu: �Mans bērns, mans bērns!�

Viņai radās it kā tum�a nojauta, un tā gribēja izsaukties:

. �Māt, mīļā māt!�

Bet te briesmīgais vīrs ar vienu roku aizspieda viņai muti un atrāva to no loga istabas vidū.

Adele gribēja paģībt. Ja viņai tagad neizdotos atsvabināties, tad tā varēja sagaidīt visļaunāko.

Starp viņiem abiem izcēlās briesmīga cīņa. Te � kas tad tas? Kaspars sarāvās, un acis tam izspiedās uz āru, kamēr lūpas murmināja briesmīgus lamu vārdus.

Durvīm tuvojās smagi soļi.

�Ko tas nozīmē?� viņ� iesaucās, Adeli vaļā palaizdams un steigdamies pie durvīm.

Bet tajā pa�ā acumirklī tās tika atgrūstas vaļā, un vairāki spēcīgi �igānu pui�i ienāca istabā.

�Paldies Dievam!� Adele izsaucās.

Bet kas tad tas! Vai kāda mīļa sievietes balss nesauca viņu vārdā? Adele gandrīz zaudēja prātu.

Pa to laiku �igāni klupa virsū Kasparam, un, lai gan tas izmisīgi turējās pretī, tomēr viņa pretinieki bija spēcīgāki, un pēc maza brī�a tas jau gulēja zemē, sasietām kājām un rokām.

Kamēr tas notika, istabā iesteidzās bāla sieviete un kā meklēdama lūkojās apkārt.

Vispirms viņas acis atdūrās pie Kaspara, bet tad viņa ieraudzīja pie loga Adeli un steidzās tai klāt; jaunā mei�a �ņukstēdama metās mātei pie krūtīm.

�Adele, Adele, palūkojies uz mani � es esmu tava māte!� bālā sieva mīlestības pilnā balsī izsaucās.

Jaunava nodrebēja.

�Māt, mīļā māt!� viņa beidzot izsaucās.

Ilgi viņas abas lūkojās viena otrai acīs. Adelei likās, ka viņa sapņo. Vai tā bija patiesība? Vai tā patiesi dusēja pie mātes krūtīm? Vai viņa patiesi piedzīvoja to laimi, uz ko vairs nebija cerējusi?

Te viņai piepe�i ie�āvās prātā Kaspara stāsts, ka viņas māte atrodoties cietumā, un tagad ...

�Nē, nē, viņ� melojis � mana māte nevar būt noziedzniece,� iek�ējā balss tai uzsauca.

Kaspars Alendorfs gulēja zemē un dusmās grieza zobus. Zvērojo�ām acīm viņ� lūkojās uz māti, kuru tas reiz bija mīlējis, un uz meitu, kuras likteni bija gribējis saistīt pie savējā.

Piepe�i pār viņa seju pārlaidās ļauns smaids.

�Adele, pastāsti jel savai mātei, cik jautri tu esi uzdzīvojusi ar bagātajiem bramaņiem,� viņ� �ņāca.

Adele iekliedzās.

�Māt, viņ� melo!�

Alendorfa kundze ieskatījās savai meitai acīs, tad viņa pacēla rokas pret debesīm un izsaucās:

�Pateicos tev, mīļais Dievs, ka tu manu mīļo bērnu esi saglabājis �ķīstu un tīru!�

�Caur tumsu pie gaismas!� atskanēja kāda balss.

Pie durvīm stāvēja Adeles aud�utēvs, vecais Hausvalds.

Mēs atstājām Rozi Holbornu un viņas draugu Jāni tajā mirklī, kad tie gribēja ieiet namā, kurā Marija Dumonte nabaga bēglei bija apsolījusi patvērumu.

Kad Jānis pieklaudzināja pie durvīm, iek�pusē atskanēja laipna balss: �iek�ā�.

Roze un Jānis iegāja istabā.

Marija, laipni smaidīdama, nāca viņiem pretim un, Rozei roku sniegdama, mīļā balsī sacīja:

�Esiet sveicināta, Holborna jaunkundz. No jūsu drauga dabūju zināt, kāds bēdīgs liktenis jums jāizcie�. Varu jums apgalvot, ka darī�u, cik spēdama, lai jums �eit, tālā sve�umā, sagādātu mierīgu un patīkamu mājvietu.�

Rozi �ādi laipni vārdi saviļņoja, tādēļ viņa �ņukstēdama atbildēja:

�Dumonta jaunkundz, man gan nekad nebūs iespējams jums pateikties par �ādu laipnību, ko jūs man tagad parādāt. Ceru, ka jūs tāpat kā mans draugs būsiet pārliecinājusies, ka esmu nevainīga.�

Marija vēl arvien Rozītes roku turēja savējā. Tagad viņa to sirsnīgi spieda, un acis tai kļuva mitras.

�Tagad vispirms atpūtieties. Un jūs, Reliņa kungs, es lūdzu, esiet mans viesis tāpat kā �ī dāma.�

Jānis paklanījās un atbildēja:

�Es ar pateicību pieņemu jūsu laipno ielūgumu, bet dro�ības dēļ man jāuzturas ārpus �ī nama, jo kas var zināt, vai mani �eit neierauga kāda spiega acs.�

�Nebaidieties; Holborna jaunkundze nekur citur nevar būt tādā dro�ībā, kā �eit,� Marija atbildēja.

�Par to es esmu pārliecināts, bet lai viņa būtu vēl dro�āka, tad esmu nodomājis uzturēties �eit pat tuvumā.�

Marija brītiņu pārdomāja un tad sacīja:

�Nu labi, lai notiek, kā jūs sakāt. Bet cerēsim, ka drīz pienāks tā diena, kad jūs, Holborna jaunkundz, varēsiet brīvi apkārt staigāt, atbrīvota no visām ļaunajām aizdomām, un būsiet laimīga.�

Ar beidzamo vārdu viņa bija aizskārusi vārīgāko vietu Rozes sirdī.

Laimīga? Vai viņa jebkad varēs būt laimīga? Laimīga viņa varētu būt tikai pie mīļotā vīra sāniem.

Nodarbojoties ar tādām domām, viņai nebija ne jausmas, ka arī grāfs Roten�teins atrodas Parīzē, nododamies dzīves priekiem.

Marija redzēja, ka Roze nogrimusi dziļās domās un ka tā tagad kavējas kaut kur citur.

Jānis piecēlās.

�Dumonta jaunkundz, pieņemiet vispirms manu sirsnīgāko pateicību par to, ka izpildījāt manu lūgumu un �o jauno dāmu uzņēmāt savā namā, dodot viņai patvērumu.�

�Lūdzu, mans kungs, tas nav pateicības vērts. Neesmu darījusi neko vairāk, kā tikai kristīga cilvēka pienākumu.�

Kad Marija vēlreiz bija Jāni lūgusi, lai tas viņas labi bie�i apciemo, un apgalvojusi tam, ka Rozes noslēpums tik�ot sargāts, viņ� sirsnīgiem vārdiem atvadījās no Rozes un tad atstāja Dumontu lepno, lielo namu.

Kā mēs jau zinām, viņ� bija norunājis ar Armandu sastapties kādā tuvējā restorānā. Uz turieni viņ� tagad devās.

Tajā ieiedams, viņ� tūlīt ieraudzīja Henrihu Marlotu, kas sēdēja zāles stūrī pie galda.

Kad Jānis tuvojās, Armands jeb Henrihs Marlots izlikās tā, it kā tas viņu nemaz neredzētu.

Janis tūlīt noprata sava drauga noļuku.

Viņ� pieklājīgi lūdza atļauju apsēsties pie viņa galdiņa, un, kad Armands to atļāva, viņ� apsēdās.

Brītiņu abi vīrie�i cieta klusu, tad viņi uzsāka vienaldzīgas sarunas, kā jau starp sve�iem viesiem parasts.

Tikai pamazām viņi pārgāja uz īsto sarunu tēmu.

�Mums vajag uzmanīties,� Armands klusu teica^ �ja mēs runāsim franciski, tad mūs sapratīs, bet, ja vāciski, tad tas citiem izliksies savādi.�

�Tātad mums atliek tikai angļu valoda,� Jānis atbildēja.

Marlots pamāja ar galvu.

Nu abi draugi sarunājās �ajā valodā, kuru, kā viņi domāja, tikai reti kāds te zinā�ot.

Jānis vispirms gribēja uzzināt sava drauga Armanda likteni, bet tas pastāvēja uz to, lai Jānis tam iepriek� izstāstot savus piedzīvojumus.

Kad Jānis bija beidzis, bija jau pienākusi gandrīz pusnakts. Tagad arī

- Armands pastāstīja, kā Marlots viņu piespiedis braukt uz Parīzi un �eit uzņemties viņa, Marlota, lomu.

�Marlots ir briesmīgs cilvēks, un vai tam, kas krīt viņa nagos,� Jānis sacīja.

Armands nokāra galvu un drūmi atbildēja:

�Diem�ēl, draugs, man jāatzīstas, ka es pilnīgi atrodos �ī briesmoņa varā.�

�Un vai tev neizdotos no viņa varas atsvabināties?�

Armands skumīgi pakratīja galvu.

�Tas nav iespējams, draugs.�

Jānis brītiņu pētījo�i nolūkojās uz Armandu.

�Neļaunojies, draugs, bet man liekas, ka tu kaut ko no manis slēp,� viņ� tam sacīja.

Armands tūlīt neko neatbildēja. Beidzot viņ�, smagi nopūzdamies, sacīja:

�Nu, neliedzos, ka neesmu tev pastāstījis kādu svarīgu atgadījumu manā dzīvē, un man jāatzīstas, ka man nākas ļoti grūti par to runāt.�

�Vai arī ar mani, savu draugu?� Jānis kā pārmezdams vaicāja.

Atkal pagāja brītiņ�, iekams Armands atbildēja:

�Nu labi, uzticību pret uzticību! Nu tad uzklausies, kā es iekūlos �ī Marlota varā, kur� mani tagad tā kalpina.�

Tad Armands sāka stāstīt savus piedzīvojumus Parīzē.

Mēs jau tos zinām no sarunas starp Marlotu un Armandu, kad Marlots viņu piespieda doties savā vietā uz Parīzi.

Jānis nevarēja beigt brīnīties par �ī cilvēka negantību un viltību; beidzot viņ� izsaucās:

�Tāda nekrietnība nav dzirdēta! Kaut jel mums beidzot izdotos �o blēdi atmaskot!�

�Jā, draugs, viņ� ir briesmīgs blēdis,� Armands apgalvoja.

Abi draugi puslīdz skaļā balsī izrunāja �os vārdus un tādejādi lielā mērā vērsa uz sevi citu viesu uzmanību.

�Mums jāuzmanās. Varētu būt, ka da�i mani te pazīst,� Armands �ukstēja.

�Bet ar kādu nolūku Marlots tie�i tevi sūtīja uz Parīzi?� Jānis vaicāja.

�Es jau viņa nolūku pa pusei uzminēju.�

�Un tas būtu?�

�Henrihs Marlots man teica, ka dzelzceļa stacijā mani sagaidī�ot vairāki kungi un tūlīt aizvedī�ot uz policijas biroju. Tur lai es it mierīgi tēlojot tālāk Henriha Marlota lomu � gan jau tad es pats nopratī�ot, kas man darāms.�

�Kā liekas, tad Marlots tev ne visai uzticas?�

Armands rūgti pasmaidīja.

�Viņ� mani gribēja pazudināt.�

�Kā tā?�

�Nu tad klausies, draugs. Es biju diezgan prātīgs, lai tūlīt vis nebrauktu uz Parīzi, bet ceļā �ur un tur apstājos; tātad es Parīzē nenonācu tajā brīdī, kad mani varbūt gaidīja. Un tas bija labi, to tu nopratīsi, kad es tev pastāstī�u savus tālākos piedzīvojumus.�

Jānis vērīgi klausījās.

�Tu pamodini manu ziņkārību,� viņ� sacīja.

�Parīzē atbraucis, es vispirms gribēju izzināt Marlota nodomus, kas zem viņa pa�a maskas nenācās pārāk grūti.�

�Nu, un kā tevi �eit saņēma?�

�Es vispirms devos tie�i uz policiju un teicu, ka esmu ticis uz pēdām kādam blēdim, kas �eit uzturas; policija man apsolīja blē�a sagūstī�anai vislielāko atbalstu.�

�Un viņi nemanīja, ka tu esi pārģērbies?�

�Nebūt ne.�

�Vai viņi nevaicāja, ko tu ārzemēs esi panācis?�

�Protams, bet es mācēju ar da�ādiem jautājumiem tikt uz īstajām pēdām. Es zināju, ka Henrihs Marlots, uzdodamies par Holbornu radinieku, bija atbraucis uz Vāciju, gribēdams aizstāvēt savas tiesības.�

�Un kas notika tālāk?� Jānis ziņkārīgi vaicāja.

Armands Rigolts pastāstīja, ka viņ� tajās divās dienās, kamēr uzturoties Parīzē, esot iepazinies ar da�ām personām, caur ko tas savu stāvokli vēl jo vairāk nodro�inājis.

No briesmām viņam nebija jābaidās, jo tik daudz viņ� jau bija nopratis, ka Marlots da�ādu iemeslu dēļ negribēja būt Parīzē, bet tikai vēlējās, lai ļaudis domātu, ka viņ� ir �eit.

Armands drīz bija dabūjis skaidrību par visām lietām.

Vēl tās pa�as dienas vakarā, kad iebrauca Parīzē, viņ� apmeklēja operu. Tikko viņ� bija iegājis lo�ā, tas izdzirda paklusu kliedzienu; pārsteigts viņ� palūkojās apkārt un pamanīja, ka kliedzēja bijusi jauna dāma, kura atradās tajā pa�ā lo�ā.

�ī jaunā dāma bijusi īsta skaistule un drusku savādi ģērbusies. Tā lūkojusies uz viņu pa pusei mīļi, pa pusei naidīgi un beidzot pienākusi viņam klāt.

�Marlot, mans Gaston Fabrē, tātad tu esi atbraucis!�

Armands tagad zināja diezgan. No jaunās dāmas nedaudzajiem vārdiem viņ� noprata, ka tas vīrs, kura varā viņ� atradās, valkā neīstu vārdu, ka to patiesībā sauc par Gastonu Fabrē.

Nu viņ� pārdomāja, ko vislabāk iesākt.

Beidzot viņ� jaunajai dāmai ie�ukstēja ausī, ka pēc izrādes beigām vēloties ar to parunāties, viņam esot tai paziņojamas svarīgas vēstis. Tik daudz viņ� jau tagad varot tai pateikt, ka viņ� neesot nedz Henrihs Marlots, nedz Gastons Fabrē.

Jaunā dāma �aubījās par viņa vārdiem.

�Jūs man neticat,� Armands sacīja, �nu, tad es palik�u jūsu tuvumā un pēc izrādes jūs par to pārliecinā�u.�

Tā arī notika.

Izrādes beigas nenogaidīju�i, viņi atstāja operu un devās uz kādu restorānu.

�Lai jums pierādītu, ka neesmu nedz Marlots, nedz Fabrē, mums jāuzmeklē tāda vieta, kur būsim netraucēti.�

Jaunā dāma bija viņu aizvedusi uz savu dzīvokli, un tur viņ� noņēma no sejas savu masku.

Kas lai spētu aprakstīt jaunās dāmas, �anetes Marsas � jo tā bija viņa � izbrīnu.

Viņa nevarēja saprast, kā bija varējusi tā aloties; tāpat viņa arī nevarēja saprast, kādēļ �is sve�inieks valkā Marlota masku.

�Es jums sniegtu vajadzīgos paskaidrojumus, ja zinātu, ka varu jums uzticēties,� Armands atbildēja.

�To jūs varat.�

Armands apvaicājās, kādi jaunkundzei sakari ar Marlotu, un, kad viņa tam apgalvoja, ka tā tikai izliekoties par viņa mīļāko, bet patiesībā esot viņa ienaidniece, tad Armands bija ar mieru izrunāties ar viņu un viņas biedru itāli Morelli.

Tas viss notika vēl tajā pa�ā dienā, un viņi tika skaidrībā par turpmāko rīcību.

Armands pārliecinājās, ka �anete un Morelli patie�ām ir Marlota ienaidnieki.

Tajā pa�ā naktī Morelli aizceļoja uz Vāciju.

Jānis ar lielu ziņkārību klausījās Armanda stāstā. Kad tas bija beidzis, viņ� sacīja:

�Ja esmu tevi pareizi sapratis, tad itālis Morelli aizceļoja uz Vāciju, lai . . .�

�Lai blēdi Marlotu nodotu pelnītajam sodam.�

�Nu, tad tev būtu līdzēts,� Jānis priecīgi izsaucās.

Armands Kratīja galvu.

�Vēl ne, mēs vēl nedrīkstam gavilēt! Tu zini, cik manīgs un viltīgs ir Marlots, un, lai gan itālis Morelli man liekas visai atjautīgs un veikls vīrs un es viņam ļoti uzticos, tomēr var gadīties, ka Marlotam izdodas izvairīties no slazdiem.� i.-

�Vai tu neteici, ka viņu sauc par Gastonu Fabrē?�

�To es dzirdēju no �anetes.�

�Bet kādēļ Marlots saucas �ajā vārdā?�

�Nu, laikam gan gribēdams palikt nepazīstams.�

�Skaidri neatceros, Armand, bet man liekas, ka es pirms da�iem gadiem būtu dzirdējis minam �o vārdu sakarā ar kādu slepkavību.�

Armands piepe�i kļuva domīgs.

�Nudien, tev taisnība, draugs,� viņ� izsaucās. �Arī man tā liekas, ļauj tikai man apdomāties. Varbūt, ka mums izdodas pierādīt, ka Marlots ir nevien blēdis, bet arī slepkava.�

Abi draugi nogrima domās.

Jānis neskaidri atminējās, ka viņ� pirms vairākiem gadiem lasījis laikrakstos pār kādu Parīzē notiku�u slepkavību, kurā par vainīgu turēts Gastons Fabrē.

Jānis to pateica savam draugam.

�Varbūt, ka, pa �īm pēdām sekodami, mēs nonāktu pie mērķa. Būtu labi, ja varētu sadabūt tuvākas ziņas.�

Armands brītiņu pārdomāja un tad atbildēja:

�Zinu gan, kur vislabāk varētu dabūt tuvākas ziņas � mums jāgrie�as pie �anetes Marsas.�

�Vai tu domā, ka viņai ir zināma sava mīļākā pagātne?�

�Par to es ne�aubos.�

�Un tu domā, ka viņa to nodos?�

�Arī par to es ne�aubos, jo skaidri esmu pārliecinājies, ka �anete ir Marlota ienaidniece.�

�Bet kas gan �o sievieti būtu paskubinājis kļūt par Marlota ienaid-nieci?�

�Kas to lai zina. Varbūt tas noticis aiz greizsirdības, varbūt, ka viņas mīlestība bija tikai viltība, aiz kuras tā slēpās, lai kalpotu taisnajai atriebības dievietei.�

Jānis pamāja ar galvu.

�Tādās domās arī es esmu un man liekas, ka vislabāk būtu, ja mēs �aneti apciemotu.�

�Esmu gatavs to darīt,� Armands sacīja.

�Ceru, ka �anete mūs neatraidīs.�

�No tā es nebaidos. Man ba�as tikai par to, vai viņa gribēs būt pret mums vaļsirdīga.�

�Un kad mēs varētu viņu apciemot?�

��odien ir par vēlu; domāju, ka priek� tam vislabākais laiks būtu rīt agri.�

�Nu, jo ātrāk, jo labāk. Kad mums būs rokā pierādījumi pret blēdīgo Marlotu, tad mēs varēsim atsvabināties no viņa varas.�

Armands domīgi lūkojās zemē.

�Par ko tu tagad domā, draugs?�

�Es domāju, ka �obrīd vēl pilnīgi atrodos blē�a Marlota varā.�

�Un tu baidies, ka viņ� varētu savu varu izlietot? Ceru, draugs, ka viņ� to nedarīs. Kā Marlota apsūdzētāji mēs tūlīt neuzstāsimies, bet mums nenāksies pārāk grūti viņu citādā veidā nodot tiesas rokās.�

�Apdomā draugs, ka viņam ir mans atzī�anās raksts.�

�Arī tajā ziņā tev nav daudz jāuztraucas. Viņam nāktos grūti pierādīt, ka tu to esi rakstījis, un vēl grūtāk, ka rakstījis no brīva prāta.�

Tā un līdzīgi Jānis vēl labu laiciņu sarunājās ar savu draugu, un tam izdevās viņa ba�as izkliedēt.

Kāds nodoms Jānim bija, to Armands nezināja. Bet laipnajam lasītājam varam pateikt, ka Jānis, kur� pats nelaimīgi mīlēja, katrā ziņā bija apņēmies Armandu un Mariju Dumonti padarīt laimīgus.

Pārrunāju�i vēl daudzas lietas, abi draugi piecēlās un devās uz Armanda dzīvokli, kur Jānis gribēja palikt pa nakti.

Uz mājām iedami, viņi ar nodomu gāja garām zeltkaļa Dumonta namam, kur divi logi vēl bija apgaismoti.

�Vai tajā istabā mīt Roze?� Jānis �ukstēja.

Armands pakratīja galvu.

�Nē, tas ir vecā Dumonta kabinets; liekas, ka viņ� vēl strādā tikpat �akli kā senāk.�

Viņi iegriezās nāko�ajā ielā, no kurienes varēja aplūkot Dumonta nama otru pusi.

Arī tur bija divi apgaismoti logi.

�Viens ir Marijas guļamistabas logs, un otrā istabā laikam mīt Holborna jaunkundze,� Armands teica.

Brītiņu pastāvēju�i, viņi devās tālāk uz kādu mazu viesnīcu, kurā Armands bija apmeties.

�Vai Marlots vēlējās, lai tu apmestos �eit, vai gribēja kaut ko lepnāku?�

�Gribēja gan,� Armands atbildēja. �Bet es domāju, ka priek� manis taupība ir vislabākā lieta, un kā par slepenpolicistu uzskatīts ierēdnis es varēju mierīgi uzdro�ināties noīrēt vienkār�u istabiņu, kad biju atraidījis piedāvājumu apmesties policijas namā.�

Saruna atkal apklusa.

Piepe�i Armands Rigolts palika stāvot.

�Ak, kas tas, kas tur nāk?�

Pa ielu viņiem pretī nāca smalki ģērbies kungs. Tas bija mēteļa apkakli sacēlis uz aug�u, tomēr mēnesgaismā viņa seja bija diezgan labi saredzama.

Jānis vaicājo�i lūkojās uz draugu.

�Nudien, tas ir_; viņ�,� Armands �ukstēja.

�Par ko tu īsti runā?� Jānis vaicāja, sākdams jau ba�īties.

Armands gribēja atbildēt, bet nespēja; viņ� stīvi lūkojās pretimnācējam sejā.

�Tas ir viņ�,� Armands murmināja. �Kaut jel Rozei no viņa nedraudētu nekādas briesmas.�

■' ' L / .. �

� < '*� J� Л >' ■

117. nodaļa.

Pusstundu agrāk, iekāms Armands un Jānis gāja garām Dumonta namam, zeltkalis atradās savā kabinetā. Bet viņ� nebija viens pats, tas sarunājās ar Emīlu Bergeru.

Jaunais cilvēks izskatījās bāls, un acis tam kvēloja kā uguns.

Likās, ka vecais Dumonts ir briesmīgi uztraukts. Viņ� nemierīgi staigāja pa istabu �urpu turpu.

�Ko jūs varat atbildēt uz manu pārmetumu, Bergera kungs, ka esat gājis daudz tālāk, nekā jums uzdevu?� viņ� dusmīgi vaicāja.

Emīls Bergers paraustīja plecus.

�Nevaru vis atminēties, ka jūs man būtu uzlicis kādus ierobe�ojumus, Dumonta kungs.�

�Tomēr, tomēr. Es jums uzdevu padarīt jauno grāfu Albertu par nabagu ...�

�To es arī esmu darījis, Dumonta kungs.�

�Bet kādēļ jūs samaitājāt viņu arī tikumiskā ziņā?�

�Citādi nebija iespējams padarīt viņu par ubagu.�

�Nestāstiet nu, Bergera kungs. Jums bija gan iespējams to izdarīt � vajadzēja viņu pamazām izputināt un gādāt par to, lai viņ� nekur nedabūtu kredītu un nevarētu kļūt par noziedznieku.�

Bergers velni�ķīgi pasmīnēja.

�Jūs nepazīstat �ādas lietas vai, labāk sakot, jūs nepazīstat grāfu,� viņ� mierīgi atbildēja.

�Pazīstu viņu ļoti labi.�

�Un tomēr, Dumonta kungs, vai jūs nesaprotat, ka tādam cilvēkam kā grāfs nabadzības spiestam beidzot bija jākļūst par noziedznieku?�

Vecais Dumonts tūlīt neko neatbildēja. Viņam vajadzēja atzīt, ka Bergeram ir daļēja taisnība.

Pasaulē bija piemēru diezgan, kad augstas kārtas ļaudis, kas zaudēju�i savu mantu un nespēj vai nejēdz uzņemties dzīves cīņas, beidzot kļūst par noziedzniekiem.

�ajā ziņā Bergeram bija taisnība.

Bet vai tā vajadzēja notikt arī ar grāfu Albertu,� vecais Dumonts pats sev vaicāja.

Saīdzis viņ� atkal griezās pie Bergera.

�Tas, ko jūs esat izdarījis, vairs nav padarāms par nenotiku�u, bet tomēr es gaidu no jums ...�

Viņ� apklusa.

Emīls Bergers ziņkārīgi skatījās uz viņu.

�Tomēr es no jums gaidu, lai jūs arī turpmāk sekotu katram grāfa solim un atturētu viņu no tādiem darbiem, kas tam varētu nākt par ļaunu un novestu pie soda.�

Bergers brīnīdamies skatījās uz Dumontu.

�Nedomāju, ka varē�u �o uzdevumu izpildīt.�

�Ko jūs sakāt?� vecais kungs sa�utis izsaucās.

�Apdomājiet jel, Dumonta kungs, ka grāfs Alberts jau ir kļuvis par noziedznieku; vai gan es spē�u viņu atkal pacelt senākajā stāvoklī un padarīt par cienījamu cilvēku? Nekad!�

�Un bez tam,� Emīls Bergers sacīja, un viņa acis atkal neganti iekvēlojās, �bez tam es esmu izpildījis visus jūsu uzdevumus un tālāk jūsu labā strādāt man vairs nepatīk.�

�Tātad jūs atsakāties man kalpot?�

�Tas ir mans nodoms.�

�Ak, mans kungs, jūs laikam gan esat aizmirsis, ka manai meitai reiz tika nolaupīta briljanta rota?�

�Nē, Dumonta kungs.�

�Jeb vai jūs esat aizmirsis, kas bija zaglis?�

�Arī to ne, mans kungs.�

�Un tomēr jūs iedro�ināties man spītēt?�

�Tomēr es to iedro�inos, Dumonta kungs, jo, ja jūs mani nodotu tiesai, tad arī es nekavētos atklāt, kā jūs esat izturējies pret grāfu Albertu. Un jūs zināt, kā pasaule par to spriestu � tikpat bargi kā jūsu pa�a sirdsapziņa, mans kungs.�

Vecais Dumonts sarāvās kā odzes dzelts, seja tam kļuva pelēka, un krūtis izdvesa smagas nopūtas.

Emīls Bergers tam bija atgādinājis viņa sirdsapziņu!

No zeltkaļa izturē�anās Emīls bija nopratis, ka viņ� to aizskāris visvārīgākajā vietā.

�Redziet, Dumonta kungs,� aģents turpināja, �pasaule varbūt jums piedotu, ka pēc jūsu pavēles izpostīta grāfa manta, bet tā jums nekad nepiedotu, ka jūs viņu esat padarījis par noziedznieku.�

�Ko, jūs vēl uzdro�ināties man tādu pārmetumu izsacīt!� Dumonts izsaucās. .� PA �

�Neuzbudinieties, mans kungs, pasaules acīs es nebūt neesmu tāds noziedznieks, par kādu jūs mani uzskatāt. Tātad � to, ka jūs grāfu Albertu esat padarījis par noziedznieku pasaule jums piedos vēl mazāk arī tādēļ, ka pasaulei nepaliks noslēpums, kāds sakars grāfam Albertam būs ar to bērnu, kuram jūsu meita reiz dāvinās dzīvību, Dumonta kungs.�

Kad Bergers bija �os vārdus izrunājis neizsakāma izsmiekla pilnā balsī, vecais Dumonts kļuva vēl bālāks.

Beidzot viņ�, sāpīgi iekliegdamies, atkrita krēslā un ar abām rokām aizsedza seju.

Emīls Bergers nolūkojās uz veco kungu zvērojo�ām acīm, it kā viņ� tie�ām būtu plēsīgs zvērs.

�Nu, mans kungs, vai jūs man vēl draudēsiet ar sūdzību?� viņ� vaicāja.

Dumonts tūlīt neko neatbildēja, viņa krūtis smagi cilājās. Beidzot viņ� izstiepa labo roku, it kā atgaiņādamies.

�Ejiet projām, atstājiet mani. Es arvien vairāk pārliecinos, ka jūs esat pats ļaunais gars,� viņ� stenēja.

�Tas es esmu gan, bet jūs man nevarat izteikt pārmetumus, jo esmu jums uzticīgi kalpojis.�

�Ar īstu velna uzticību,� Dumonts izsaucās.

�Nu, kas tad varēja zināt, ka jūs brī�iem esat tik mīkstsirdīgs; domāju, ka esmu jums pa prātam izdarījis.�

�Stāviet klusu, Bergera kungs. Esmu ieskatījies jūsu dvēselē un zinu jūsu pārdro�os nolūkus.�

Emīlam acis iezvērojās.

�Ak, vai viņ� tie�ām būtu nopratis manu nolūku?� tas nodomāja pie sevis.

�Par kādu nolūku jūs runājat, mans kungs?� viņ� skaļi iesaucās.

Vecais Dumonts piecēlās un piegāja viņam klāt.

�Ko jūs gan domājat, kādēļ es jums uzdevu grāfu padarīt par nabagu, Bergera kungs?� viņ� vaicāja.

�Gribēdams viņam atriebties, Dumonta kungs.�

�Nemelojiet, jūs zinājāt manas meitas nelaimīgo noslēpumu, jūs zinājāt, ka es grāfu gribēju padarīt par ubagu un tad tuvoties viņam vislielākajā trūkumā, lai viņ�, man pateikdamies, izlūgtos manas meitas roku.�

�Nē, tas man ir glu�i kas jauns, Dumonta kungs.�

�Vai jūs patiesi domājat mani maldināt,� vecais Dumonts rūgtā balsī izsaucās, �jūs glu�i labi zinājāt, ko es gribēju, bet tagad es skaidri noprotu jūsu nolūku. Arī jūs bija pārņēmusi kaislība uz manu meitu, jūs nodevāties tikpat pārdro�ām kā veltīgām cerībām iegūt manas meitas roku, un tādēļ jus centāties grāfu arī tikumīgajā ziņa pilnīgi samaitāt un tā izjaukt manu nodomu.�

�Nu, Dumonta kungs, tā kā jūs tik labi protat lasīt manas domas, tad es vairs ilgāk nepreto�os: jā, es mīlu jūsu meitu kā neprātīgs, un es nebū�u es, ja nedabū�u viņu par sievu.�

�Bezkauņa!� Dumonts �ņāca.

Bergers tikai pasmīnēja.

�Neuztraucieties, mans kungs, apdomājiet, kādi grūti brī�i jūsu meitai sagaidāmi, un cik svarīgi tas būtu jūsu ģimenes godam, ja gaidāmais bērns piedzimtu likumīgā laulībā, protiet, ja jūsu meita kļūtu par manu sievu.�

Vecais Dumonts stīvi nolūkojās uz Emīlu Bergeru, nevarēdams aptvert viņa lielo bezkaunību.

�Jums, bez �aubām, ir diezgan daudz iemeslu būt man pateicīgam, jo, vēlēdamies iegūt jūsu meitas roku, es līdz ar to vēlos arī glābt jūsu ģimeni no kauna,� Bergers turpināja.

�Ko, jūs uzdro�ināties man to nopietni sacīt?�

�Glu�i nopietni, mans kungs.�

�Tad mums vairs nav nekas runājams, ejiet!�

Bet Emīls tūdaļ vis nepaklausīja �im uzaicinājumam.

�Dumonta kungs, kad es varē�u saņemt atbildi uz savu bildinājumu?� viņ� vaicāja.

�Esmu jau jums atbildējis.�

�Vai jūs tie�ām esat ar mieru?�

�Nekad!�

�Tātad jūs gribat savas ģimenes godu ...�

�Atļaujiet man pa�am par to rūpēties.�

�Un jūsu meita un viņas ārlaulības bērns?�

Vecais kungs nomurmināja nesaprotamus vārdus.

�Nu ejiet jel, man ar jums vairs nav nekādu darī�anu!� viņ� izsaucās.

�Es vēl neesmu galā ar savu ziņojumu.�

�Es to vairs negribu tālāk dzirdēt! Un, ja jums man vēl kaut kas ziņojams par grāfu, tad dariet to rakstiski! Un tagad es jūs uzaicinu beidzamo reizi atstāt �o istabu un neuzdro�ināties nekad vairs mani te uzmeklēt.�

�Glu�i kā vēlaties, mans kungs.�

Un Emīls Bergers, zobgalīgi paklanīdamies, atstāja kabinetu. Drīz pēc tam viņ� iznāca uz ielas.

Tas notika tajā pa�ā mirklī, kad Jānis un Armands lūkojās uz Dumontu nama apgaismotajiem logiem.

Kā jau agrāk minējām, Armands Rigolts sarāvās, ieraudzīdams �o cilvēku.

Bet arī Emīls Bergers satrūkās.

�Ко tad Marlots te meklē, vai viņ� man varētu kļūt bīstams?� viņ� murmināja.

Tas vēlreiz nedro�i nolūkojās uz abiem vīriem un tad steidzās pa ielu tālāk.

Apmēram piecdesmit soļus pagājis, viņ� apstājas un paslēpās aiz kāda nama stūra, no kurienes viņ� tos varēja redzēt, bet pats nebija ieraugāms.

<Tur jābūt kādam noslēpumam,� viņ� �ukstēja, �to man vajag izpētīt. Ja man draud briesmas, tad man jāaizsteidzas tām priek�ā, bet, ja tā nav � nu, tad arī labi, ja es dabū�u zināt, kāpēc viņi lo�ņā gar Dumonta namu.�

Viņ� brītiņu pārdomāja.

�Gribētu labprāt zināt, ko viņi nodomāju�i, tādēļ līdī�u viņiem pakaļ.�

Jānis un Armands dedzīgi sarunājās.

�Kāpēc tu pirmīt satrūkies?� Jānis vaicāja.

�Hm, varbūt, ka esmu pārskatījies.�

�Kas tur bija, draugs?�

�Nu, vai tu pirmīt neredzēji no Dumontu nama iznākam kādu cilvēku?� Armands vaicāja.

�Redzēju gan.�

Armands brītiņu domīgi nolūkojās savā priek�ā.

�Tu mani baidi, draugs. Vai tu domā, ka no �ī vīra mums vai Rozei draud briesmas?� Jānis vaicāja.

�Savā ziņā draud.�

�Vai tu viņu pazīsti?�

�Domāju, ka pazīstu.�

�Kas tas tāds ir?�

�Tas ir kāds Emīls Bergers, par kuru es skaidri zinu, ka tas izpilda arī slepenpolicista amatu.�

Jānis sarāvās.

�Vai tas varētu būt?�

�Ja tas patie�ām būs viņ�, tad varam sagaidīt, ka viņ� mums mēģinās kaitēt.�

�Tad mums vispirms jāglābj Roze!�

�Nepārsteigsimies, mīļais draugs, bet katrā ziņā būsim modri,� Armands atbildēja.

�Vai tu man vari kaut ko tuvāk par �o Emīlu Bergeru pastāstīt?�

�Ko zinu, to tagad pastāstī�u.�

Brītiņu apdomājies, viņ� sāka stāstīt:

�Jāni, tu jau vēl atminies to brīdi, kad mēs pirmo reizi redzējāmies kara laukā?�

�Protams, protams, �is mirklis man paliks atmiņā mū�am,� Jānis atbildēja.

�Varbūt, ka tu arī atceries, ka es tev notālēm parādīju kādu vīru, kuru apvainoju par spiegu?�

�Un tu domā, ka tas bija Emīls Bergers?�

�Tas ir tas pats,� Armands atbildēja.

�Kādēļ tu viņu turēji par spiegu?�

�Emīls Bergers bija kāda laikraksta korespondents, un tomēr tas arvien atradās pa�ā kaujas burzmā. Tīri brīnums, ka viņu nav ķērusi ienaidnieka lode.�

�Vai tu toreiz iepazinies ar viņu tuvāk?�

�Jā gan, tu zini, ka es tiku ievainots. Lode ievainoja mani sānos, un jau toreiz man par to bija savas domas.�

�Vai tas varētu būt! Ja esmu tevi pareizi sapratis, tad tu domā, ka Emīls Bergers .. .�

�Paklausies tālāk. Esmu pārliecināts, ka tie�i viņ� mani ievainoja.�

�Nesaprotu, kā viņam kā korespondentam būtu bijis iespējams tevi ievainot, jo tie nav ar �autenēm bruņoti.�

�Sākumā arī man tas izlikās savādi, bet manas aizdomas apstiprinājās, kad man no sāniem izvilka revolvera lodi. Visi domāja, ka mani ievainojis kāds ienaidnieka oficieris, un arī es pats biju tādās domās, līdz slimnīcā sastapos ar Emīlu Bergeru. Tas, nejauki ņirgādamies, novēlēja man laimīgu ceļu uz viņpasauli un vaicāja, vai pasveicināt Mariju no manis.�

�Vai tu viņu jau agrāk pazini?�

�Nē.�

�Kā tad tu zināji viņa vārdu?�

�Es to dabūju zināt slimnīcā no kāda zaldāta, kur� arī bija no Parīzes un kur� man viņu tēloja kā blēdīgu cilvēku. Viņ� gan nomira, man neko tuvāk nepastāstījis.�

�Un vai tu esi pārliecināts, ka cilvēks, kuru mēs pirmīt redzējām iznākam no Dumontu nama, ir Emīls Bergers?�

�Tici man, draugs, es viņu pazītu starp tūksto�iem.�

�Tu jau man senāk stāstīji par savu likteni. Vai tu, Parīzē ieradies, nemēģināji ar viņu sastapties?�

�To es darīju gan un dabūju zināt, ka viņ� esot slepenpolicijas dienestā.�

�Bet redzējis tu viņu vairs neesi?�

�Nē. Tu jau zini, kas toreiz notika. Drīz pēc atgrie�anās Parīzē man to atkal vajadzēja atstāt.�

Tā sarunādamies, abi draugi nemaz nemanīja, ka tas cilvēks, par kuru viņi runāja, tiem notālēm sekoja un vērīgi uztvēra katru vārdu, ko tie runāja.

Kad viņi bija iegriezu�ies kādā �ķērsielā, pār policijas aģenta seju pārlaidās ļauns smaids.

�Ak tā, tātad tu mani esi gan pazinis un jūti, ka arī es kāroju pēc tavas Marijas.�

Emīls Bergers priecīgi berzēja rokas.

�Tas ir brangs gadījums. Tātad Armands Rigolts atkal ieradies Parīzē un vēl pie tam par Marlotu pārģērbies. Tie runāja par kādu Rozi,� viņ� domīgi turpināja, �un, ja nemaldos, tad tā uzturoties Dumontu namā un sakarā ar manu iera�anos esot apdraudēta. Pag, arī �o gadījumu man vajag izmantot savā labā.�

�os vārdus murminādams, viņ� bija palicis stāvot � viņu laikam nodarbināja svarīgas domas.

�Aha, Dumont, tev nav ne jausmas, kādu noslēpumu esmu dabūjis zināt. Varbūt jau rit es tevi apciemo�u.�

Uz pirkstgaliem, klusu kā kaķis viņ� turpināja savu ceļu. Pēc maza brī�a viņ� jau atkal bija panācis abus draugus un sekoja tiem, kamēr viņi iegāja vienkār�ā viesnīcā.

Bergers pierakstīja viesnīcas nosaukumu, tad ātriem soļiem devās uz savu dzīvokli.

117. nodaļa.

Grāfs Alberts, kur� vēl nesen bija milzīgi bagāts vīrs, tagad bija galīgi izpostīts, nabags. Viņa sekretārs un draugs, blēdīgais Emīls Bergers, bija visai veikli izpildījis vecā Dumonta uzdevumu.

Visi viņa velni�ķīgie nodomi bija brangi izdevu�ies, un grāfs bija zaudējis nevien mantu, bet arī godu.

No Bergera sarunas ar Dumontu mēs redzējām, ka tas bija iecerējis glu�i citādu iznākumu.

Vai Emīls Bergers ienīda grāfu?

Nē jel, tas viņam bija glu�i vienaldzīgs.

Viņu uz �o ļauno darbu bija paskubināju�as citas jūtas, kuras viņ� pats sauca par mīlestību, bet tā bija tikai neganta kaislība � viņ� gribēja iegūt Dumonta meitu Mariju.

�o mērķi viņ� varēja sasniegt tikai tad, ja tiktu izpostīts arī grāfa Alberta gods, ja tas kļūtu par noziedznieku un sadurtos ar likumiem.

Bet vai tas Emīlam Bergeram izdosies? Vai grāfs dosies tālāk pa tum�o ceļu, uz kura bija jau izvests?

Gandrīz tā liekas, un pat Marija Dumonte jau domā, ka viņu vairs nespēs glābt.

Savu lepno namu grāfs atstāja un noīrēja sev vienkār�u dzīvokli, kurā bija divas istabas.

Lielakaja istabā dzīvoja grāfs, mazākajā, turpretī, mita viņa sulainis Fridrihs.

Protams, sulainis vairs nevalkāja livreju.

Grāfs, kura naudas līdzekļi bija glu�i izsīku�i, gribēja viņu atlaist, bet uzticīgais kalps ne par ko negāja projām.

�Grāfa kungs, ja jūs mani raidīsiet prom, tad es ielēk�u upē,� viņ� bija atbildējis. �Redziet, grāfa kungs, varbūt, ka es esmu vienīgais cilvēks, kas jums paliek uzticīgs un kas tie�ām par jums labi domā. Jums vajag man piedot, ja es, jūsu sulainis, runāju tik vaļsirdīgi, bet jūsu liktenis man ķeras pie sirds, un es katru dienu lūdzu Dievu, lai tas jums palīdzētu.�

Grāfs bija tikai rūgti pasmaidījis, it kā gribēdams atbildēt: �Tava lūg�ana man nepalīdzēs, ja es pats sev nepalīdzē�u.�

Tomēr sulaiņa uzticība un labsirdība bija viņu aizkustinājusi, un viņ� apņēmās to paturēt pie sevis, protams, ar diezgan mazu algu, bet Fridrihs ar to bija mierā.

Pirms kādas pusstundas grāfs bija izgājis, un sulainis atradās mazajā dzīvoklī viens pats.

�Kaut tikai es zinātu, kā grāfam palīdzēt atkal tikt uz kājām,� viņ� murmināja. �Blēdīgais Emīls Bergers, kur� arvien izliekas par mana kunga labāko draugu, to nu gan neizdarīs. Viņ�, vienīgi viņ� ir vainīgs, ka grāfs tagad atrodas postā un trūkumā. Bet nekas, vēl nav par vēlu, vēl man ir labi draugi,� Fridrihs pēc brītiņa turpināja. �Marija Dumonte jau samaksājusi da�us grāfa parādus un apmierinājusi uzmācīgākos augļotājus. Kaut jel viņa drīzumā ierastos, jo tā apsolījās atnākt.�

Jāpiebilst, ka nāko�ais skats norisinājās drīz pēc tam, kad Marija Dumonte bija no tēva dabūjusi grāfa viltoto vekseli, tātad tajā pa�ā dienā, kad Jānis Reliņ� viņu apciemoja, pārģērbies par sirmgalvi.

Sulainis tikko bija �os vārdus izrunājis, kad pie durvīm pieklauvēja un istabā ienāca aizplīvurojusies dāma.

Tā vaicājo�i palūkojās uz sulaini, kas par atbildi pamāja ar galvu. Tad dāma pacēla �ķidrautu no sejas � tā bija Marija Dumonte.

�Kur grāfs?� viņa dvesa.

Sulainis bēdīgi pasmaidīja.

�Jūs jau varat iedomāties, cienīgā jaunkundz, viņ� izgājis sagādāt jaunus līdzekļus. Ai, kaut jel tādai dzīvei reiz pienāktu beigas!�

Marija Dumonte neko neatbildēja, ar varu savaldīdama asaras, kas tai spiedās acīs.

Tā iebāza roku kabatā, izvilka mazu paciņu un pasniedza to sulainim.

��e, ņemiet to un paglabājiet dro�ā vietā; esmu pārliecināta, ka jūs mani nenodosiet.�

�Protams ne, jaunkundz, gan jau es visu izdarī�u.�

Marija palūkojās apkārt vienkār�ajā istabiņā.

�Glu�i citādi, nekā senāk?� Fridrihs vaicāja.

�Kaut jel arvien tā paliktu, kaut jel grāfs beidzot atjēgtos, ka īstā laime � bet ko es runāju,� Marija piepe�i pati sevi pārtrauca, �viņ� var katru acumirkli pārnākt, tas nedrīkst mani �eit atrast.�

Viņa sniedza sulainim roku un pie tam iespieda viņam saujā zelta gabalu. Fridrihs kavējās to pieņemt.

�Ņemiet vien, gan jūs to varēsiet izlietot. Baidos pat, vai grāfs jums maz spēs algu kārtīgi samaksāt.�

Fridrihs stostīdamies izrunāja pāris pateicības vārdus. Tūlīt pēc tam Marija Dumonte aizgāja.

Kad durvis aiz viņas bija aizvēru�ās, Fridrihs atvēra mazo paciņu, ko Marija tam bija iedevusi. Tajā atradās gredzens.

��is briljants man izliekas pazīstams,� viņ� murmināja.

�Kur tad manas acis! Tas jau ir mana kunga gredzens, ko viņ� sargāja kā savu dārgāko mantu. Tik tie�ām, es jau da�as dienas to neredzēju grāfam pirkstā un jau sāku ba�īties, ka �is dārgums ir pagalam. Jā, Marijas jaunkundze ir tīrais eņģelis! Kas zina, kam grāfs �o gredzenu ieķīlājis, bet viņa to izpirkusi un atdod grāfam atpakaļ. Mans pienākums ir gredzenu tagad noglabāt dro�ā vietā.�

Fridrihs piegāja pie loga.

�A, tur jau grāfs nāk, man jāpasteidzas!�

Pēc �iem vārdiem sulainis piegāja pie rakstāmgalda, kas stāvēja istabas kaktā.

Tas nebija aizslēgts, un atslēga turpat karājās; grāfam jau vairs nekā slēpjama nebija, un bez tam viņ� savam sulainim pilnīgi uzticējās. Fridrihs izvilka atvilktni un paslēpa tajā gredzenu.

Tikko viņ� bija to izdarījis, durvis atvērās, un istabā ienāca grāfs.

�Vai te kāds bija, Fridrih?�

�Neviens, cienīgais kungs.�

Grāfs iebāza roku kabatā un izvilka naudasmaku.

��e, labais Fridrih, es tev vēl neesmu izmaksājis algu, saņem vismaz kādu daļu.�

�Cienīgais kungs, jūs zināt, ka esmu drusku ietaupījis; man tagad naudas nevajag.�

�Ak tad tu gribi pie manis strādāt uz parāda?� grāfs jokojās.

�Es tikai domāju ...�

Fridrihs apjucis cieta klusu.

�Tā, tā, tu gan domā, ka es �o naudu arī varu lietot. Nu, ņem tikai, �odien un rīt es iztik�u.�

Beidzamos vārdus viņ� izrunāja rūgtā balsī; arī Fridrihs to manīja, viņa acis kļuva mitras.

�Grāfa kungs, vai jums atkal drīz nepienāks labāki laiki?� viņ� nedro�i ievaicājās.

�Ko tu ar to gribi teikt, Fridrih? Vai varbūt ilgojies pēc mūsu senākā lepnā dzīvokļa?�

�Es jau nu gan butu ar katru kaktiņu mierā, grāfa kungs, bet jums es novēlētu labākas dienas.�

�Nu, varbūt, ka tās drīz pienāks.� .3.

�Lai Dievs to dod,� Fridrihs nopūtās. /r

Viņ� palīdzēja grāfam noģērbties un apvaicājās par viņa pavēlēm.

�Nezinu, kādu darbu lai tev uzdodu; ja gribi, vari iet pastaigāties, es pa to laiku pagulē�u uz dīvāna un pasapņo�u par pagāju�ajiem laikiem.�

Grāfs gan centās runāt jautrā balsī, bet tomēr bija redzams, ka viņ� ir saīdzis.

Fridrihs pateicās par atļauju, apvaicājās, cik ilgi viņ� varot palikt projām, un tad aizgāja.

Viens pats palicis, grāfs sāka staigāt pa istabu �urpu turpu.

�Nolādēta bū�ana,� viņ� murmināja. �Visur es redzu sava tā sauktā nepazīstamā sargeņģeļa roku un esmu cie�i pārliecināts, ka tā nevar būt neviena cita, kā Marija Dumonte. Kādēļ viņa nevar mani aizmirst! Es viņu nevaru precēt � es, grāfs Alberts, lai precētu pilsoņu kārtas sievu! Nekad! Ja es viņu varētu aizkavēt pasniegt man dāvanas, kuras mani tikai pazemo, nevis iepriecina,... bet arvien ir par vēlu, viņa jau norēķinājusies ar maniem aizdevējiem, iekāms es to dabūju zināt.�

Viņa piere apmācās.

�Bet ko lai tagad iesāku? Mans sekretārs arī mani atstāj, kā liekas, tad arī viņam vairs nav nekādu līdzekļu. Nu, lai viņ� iet vien � nekādu labumu viņ� man nav atnesis, visi viņa padomi bija nelaimīgi, un, ja viņ� man nebūtu bijis tik uzticams un padevīgs, ja viņ� man nebūtu savā laikā pat dzīvību izglābis, tad man būtu jāsāk domāt, vai tikai viņ� mani ar sevi�ķu nolūku nav iegrūdis �ajā bedrē, no kuras es diezin vai kādreiz varē�u izrāpties.�

Tā, pats ar sevi sarunādamies, viņ� nemitīgi staigāja pa istabu �urpu turpu. Beidzot viņ� palika stāvot pie rakstāmgalda.

��ī ir vienīgā mēbele, kuru esmu izglābis no augļotāju nagiem. Kaut jel tajā vēl tagad atrastos kaut maza daļiņa no tām naudas summām, kuras tajā senāk uzglabāju. Bet, pag, man nāk prātā, ka rakstāmgaldā ir slepena atvilktne; varētu būt, ka es tajā kādreiz esmu noglabājis drusku naudas � pameklēsim.�

Viņ� atslēdza rakstāmgaldu un izvilka da�ādas atvilktnes. Beidzot kļuva redzams kāds dobums. �ajā dobumā bija piestiprināts tikko ieraugāms smalks riņķītis; grāfs spieda uz to, sienas pa�ķīrās, un kļuva redzama slepenā atvilktne.

Grāfam acis iespulgojās; viņ� gandrīz bija pārliecināts, ka tur atrodas nedaudz naudas.

Viņ� iebāza roku caurumā un sāka meklēt; piepe�i tas sagrābstīja kādu cietu priek�metu.

�Kas tad tas?�

Viņ� izvilka priek�metu laukā; tā bija maza paciņa, uz kuras bija rakstīts: �Manam dēlam Ernestam Albertam �.

�Oho, manam dēlam,� grāfs murmināja. �Vai to varbūt bus man atstāju�i tēvs vai māte? Savu tēvu es neesmu pazinis,� viņ� pēc brītiņa turpināja, �un mana māte? Nu, es skaidri atminos, ka viņa_ piepe�i nozuda, kad es biju se�us gadus vecs zēns. Jā, es atceros, kā toreiz raudāju pēc savas mātes. Man teica, ka viņa, uz ārzemēm ceļodama, kritusi nelaimē � viņa esot nomirusi un apglabāta sve�umā.�

Grāfs aplūkoja uzrakstu tuvāk.

�Liekas, it kā adrese rakstīta ar sievietes roku, tātad laikam no manas mātes.�

Viņ� piepe�i kļuva it sērīgs.

�Viņa nomirusi, un �ī paciņa atstāta man. Tā būs ielikta rakstāmgaldā, kad es vēl biju mazs bērns. Esmu visu savu jaunību pavadījis priekos un līksmē un biju savus vecākus gandrīz jau aizmirsis, un nu piepe�i viņi par sevi atgādina. Jā, mani jaunības gadi patiesi bija jauki. Studēdams es iepazinos un sirsnīgi iedraudzējos ar kādu grāfu Roten�teinu,� diezin kur tas tagad atrodas? Cik jautri mēs abi uzdzīvojām! Pilngadību sasniedzis, es savu mantu ņēmu savā pārvaldī�anā un biju bagāts � tagad man gandrīz vairs nav ne sarkana gra�a.�

Viņ� aplūkoja paciņu no visām pusēm. Tā bija apsieta ar aukliņu un aizlipināta ar zīmogu.

Grāfs salauza zīmogu un atraisīja auklu. Noņēmis ietinumu, viņ� ieraudzīja grāmatu, uz kuras vāka bija rakstīts: �Tavas mātes dienasgrāmata�.

Grāmatas vāku atvēris, viņ� ieraudzīja salocītu papīru. To atlocījis, viņ� lasīja sekojo�us vārdus:

�Mans sirsnīgi mīļotais Ernest!

Nevaicā, kāds bargs liktenis mani dzen projām no �ejienes, projām no Tevis, mans sirsnīgi mīļotais dēls. Manu dienasgrāmatu lasīdams, Tu dabūsi visu zināt. Mani vajā briesmīgs liktenis. Bet tagad klausies, ko Tev teik�u.

Es �o dienasgrāmatu ieslēdzu Tava tēva rakstāmgalda slepenajā atvilktnē; mana vēlē�anās ir, lai Tu to kādreiz lasītu, kad Tavu prātu un sirdi da�ādi dzīves pārdzīvojumi būs tam sagatavoju�i.

�īs rindiņas rakstīdama, es it kā paredzu, ka tajā acumirklī, kad Tu tās lasīsi, Tu arī pats būsi nelaimīgs. Bet tad, es Tevi lūdzu, nekrīti izmisumā, paliec godavīrs, uzņemies cīņu ar tum�ajām varām, un, ja Tu tiec uzvarēts un ej bojā, tad dari to ar godu.

Saņem tūksto� skūpstu un svētību no savas

mīlo�ās mātes.�

Grāfs redzēja, ka beidzamie vārdi bija rakstīti ar trīco�u roku. Zem paraksta atradās vēl da�i vārdi, tie skanēja tā:

�Vēl kaut kas, mans sirsnīgi mīļotais Ernest. Mācies mīlēt savu tēvuzemi, tāpat kā mana nelaiķe māte grāfiene Serēna di Kastiljo mīlēja savējo, cieni brīvību un nekad nepaliec par vergu.�

Grāfs aizkustināts lasīja �os vārdus. Tad viņ� aizslēdza rakstāmgaldu, apsēdās uz dīvāna un sāka lasīt.

Dienasgrāmatai bija sekojo�s saturs:

�ī gadsimta sākumā, kad Napoleons I pārvaldīja gandrīz visu Eiropu, arī Spānija stenēja zem viņa jūga. Tautu ilgus gadus nospieda tā sauktais miera lielkungs de la Pacs, senākais marķīzs Godoija, par kuru visa pasaule zināja, ka tas ir ķēniņienes mīlulis un ķēniņa Kārļa IV draugs.

Zem �ī vīra pārvaldes spāņi vai glu�i izmisa un arvien vairāk zaudēja cerības atgūt brīvību. Protams, da�i gan nezaudēja dū�u, bet tādu nebija daudz.

Pie �iem nedaudzajiem piederēja grands Fernando di Kastiljo un viņa laulātā draudzene dona Serēna di Kastiljo.

Tie abi jau gadiem pūlējās ķēniņa galmā lauzt visvarenā ministra iespaidu, bet tas viņiem neizdevās. Tādēļ Fernando di Kastiljo un viņa laulātā draudzene atkāpās no galma.

Viņi atstāja arī Madridi un apmetās uz dzīvi Pireneju kalnu tuvumā Aragonas provincē; Fernando tikai �ad un tad aizbrauca uz Madridi, jo viņa pienākumi tam neatļāva pavisam atrauties no galma.

Beidzot miera lielkunga no�ēlojamā politika sabruka, fran�i ielauzās Spānijā, to postīdami un dedzinādami.

Di Kastiljo un viņa laulātā draudzene uz visu to nolūkojās ar asiņojo�u sirdi, bet kamēr di Kastiljo, neievērodams savu stāvokli un nebaidīdamies no sekām, turēja musino�as runas un mēģināja tautu iejūsmināt, lai tā aizstāvētu savu brīvību, tikmēr arī viņa laulātā draudzene klusībā pārdomāja, ko tā varētu darīt savas tēvijas labā.

Toreiz visa pasaule uzlūkoja Napoleonu I par savu apspiedēju, un tādēļ radās daudzi, gan starp vīrie�iem, gan arī sievietēm, kas domāja, ka ar �ī pasaules uzvarētāja nāvi zudīs arī tautu nelaime.

�ādās domās bija arī Serēna di Kastiljo. Tā jau sen bija nospriedusi, ka Napoleonam jāmirst pie viņas kājām ...

Grāfiene Serēna di Kastiljo uzbudināta staigāja pa savu istabu �urpu turpu.

�Ja izpaustās valodas izrādītos patiesas, tad � tad es būtu savam mērķim tuvāk nekā jebkad.�

Viņa piegāja pie spoguļa.

�Nudien, es esmu skaista, un man ir iespējams pievērst sev varmākas uzmanību.�

Drebuļi viņai pārskrēja.

<Dū�u, dū�u, Serena,� viņa �ukstēja. �Es nu gan neesmu mācījusies rīkoties ar dunci, bet �is darbs notiek Eiropas un tās tautu laimes dēļ.�

Viņa piegāja pie maza galdiņa, atslēdza atvilktni un izņēma krā�ņu, spo�u dunci. Tam bija asmeņi uz abām pusēm, un tas spīguļoja saules staros, kas iespīdēja caur logu.

�Runā, ka jau �ovakar mūsu tēvzemes ienaidnieks bū�ot �eit. Ko lai es daru? Zinu, ka tagad būtu vislabākā izdevība,� mans dārgais Fernando atrodas Madridē, viņ� pārbrauks mājās tikai pēc da�ām dienām. Tagad vai nekad!�

Grāfienei Serēnai acis zvēroja kā uguns dzirksteles, pa istabu �urpu turpu staigājot.

�Bet kā ... kā lai tas notiek? Ak, patlaban man ienāk prātā labas domas. Es ie�u pie mūsu biju�ā sulaiņa Alfona, tam netālu ne �ejienes mazā pilsētiņā pieder viesnīca, viņ� man un maniem vecākiem parādā daudz pateicības un bez tam ir arī liels patriots, to es zinu. Jā, pie tā es ie�u, viņ� piekritīs manam nodomam.�

Pēc �iem vārdiem viņa apģērbās un atstāja savu dzīvokli.

Kas viņu tagad redzēja pa ielu ejam, tas nu gan nedomāja, ka tā ir bagātā, ievērojamā grāfiene Serēna di Kastiljo.

Viņa bija apvilkusi vienkār�u platu mēteli un ap galvu apsējusi vilnas lakatu.

Alfons, mazās pilsētiņas vienīgās viesnīcas īpa�nieks, atradās savā dzīvoklī, kad grāfiene pie viņa iegāja.

Alfons bija ilgus gadus kalpojis par sulaini pie Serēnas vecākiem^un tie viņam par uzticīgu kalpo�anu bija nopirku�i �o viesnīcu, kad tas apprecējās un nodibināja savu ģimenes dzīvi.

Tagad viņ� bija ap se�desmit gadu vecs vīrs.

�Vai jūs esat viens pats, Alfon?� grāfiene ienākusi vaicāja.

�Jā. Bet kas jūs tāda esat?�

Atbildes vietā Serēna noņēma lakatu, ko tā bija apsējusi sev ap galvu, tā ka viņas seju nevarēja pazīt.

�Ak, cienīgā grāfien, jūs tā esat! Lūdzu tūksto�reiz piedo�anu, ka jūs tūlīt nepazinu.�

�Palieciet klusu, Alfon!� grāfiene viņu apsauca. �Atnācu pie jums ļoti svarīgās darī�anās, tik svarīgās, kādas vien var būt. Ir runa par mūsu nabaga tēvzemi.�

Alfons bija uzlēcis kājās. Tagad viņ� grāfienes priek�ā nokrita uz ceļiem un, rokas uz aug�u pacēlis, izsaucās:

�Par jums es atdo�u savu dzīvību vai tūksto� rei�u � paļaujieties pilnīgi uz mani, ja tas darāms mūsu tēvzemes labā. Pavēliet man, grāfien, es darī�u visu, ko jūs no manis prasīsiet.�

Serēna smaidīdama pamāja ar galvu.

�Piecelieties, Alfon. Pārrunāsim visu mierīgā garā.�

Viņi abi klusu sarunājās. Piepe�i Alfons sarāvās.

�Ко, ко jus esat apņēmusies, dārgā grāfien? Vai esmu pareizi dzirdējis?� viņ� satrūcies izsaucās.

�Glu�i pareizi, Alfon. Un to es jums saku, ja jūs negribat man palīdzēt, tad es raudzī�u savu nolūku citādi panākt.�

�Jūs gribat Napoleonu iznīcināt?�

�To es gribu darīt. Un tagad atbildiet man īsi un skaidri: vai uzņemsiet mani savā namā.�

�Ja jūs to vēlaties, protams.�

�Es domāju � kā savu meitu ...�

�Saprotu, grāfien.�

�Jūs izturieties pret mani kā pret savu bērnu, da�reiz paskarbāk; īsiem vārdiem, lai katrs domā, ka esmu jūsu meita.�

Viņi vēl labu brīdi sarunājās, tad grāfiene devās atpakaļ uz savu dzīvokli.

Pienāca vakars. Viesnīcnieks Alfons bija ļoti darbīgs. Viņa viesnīcā nāca un gāja daudz viesu, un ar katru no viņiem tam bija noslēpumaina saruna.

Vakarā mazajā pilsētiņā iejāja jātnieku nodaļas. Tie laikam bija Napoleona lielās armijas priek�pulki, kas nāca uzvaras gājienā pār Pireneju kalniem.

�eit jāpiebilst, ka viena fran�u armija jau atradās Spānijā. Beidzamajā laikā spāņi bija pamodu�ies no garīgā miega, un tauta ķērās pie iero�iem, daudzās vietās uzbrukdama fran�iem, kuru stāvoklis tāpēc kļuva diezgan grūts.

Gribēdams glābt savas nelaimīgās armijas atliekas un atjaunot tās slavu, kā arī Spāniju pavisam nomākt, Napoleons pats stājās savas otrās armijas priek�galā, un minētās jātnieku nodaļas piederēja �ai armijai.

Pilsētiņā, kuru sauca par Medinu, sacēlās liels uztraukums. Ļaudis drūzmējās ielās.

Visi gribēja redzēt vareno korsikāni, zem kura dzelzs pātagas tagad vajadzēja beigties Spānijas patstāvībai.

Piepe�i piesteidzās kāds oficieris, ģērbies fran�u armijas pulkve�a mundierī. Sapulcēju�ies ļaudis ziņkārīgi nolūkojās uz viņu. Daudzi neticīgi kratīja galvu un �ukstēja:

�Tas nevar būt francūzis, tas ir spānis.�

Vai pulkvedis bija �os vārdus dzirdējis?

Varbūt!

Viņa seja metās bāla, un no acīm �āvās dusmu zibeņi. Viņ� apstājās pie �Lauvas� viesnīcas, nolēca no zirga un pasauca viesnīcas saimnieku.

�Ko jūsu augstība vēlas?�

�Pagādājiet man tūlīt zirgu; pēc stundas man jājāj atpakaļ.�

�Vai cienīgais kungs varbūt drusku atpūtīsies manā viesnīcā? Varbūt vēlaties atspirdzināties?�

�Labi � pasūtī�u, ko vajadzēs.�

Viesnīcnieks paklanījās un aizgāja.

Ar blēdīgu smaidu labsirdīgajā sejā viņ� iegāja virtuvē un lika tur pagatavot ēdienu.

Pulkvedis pa to laiku iegāja viesistabā un apstājās pie loga. Pa logu dārzā lūkodamies, viņ� ieraudzīja nākam jaunu, skaistu mei�u, kurai viņ� tūlīt piegrieza vērību.

�Velns lai parauj, tā jau ir pirmās �ķiras skaistule! Kas gan tā tāda varētu būt? Ak, tā gan būtu man laika kavēklis!�

Viņ� noskatījās tai pakaļ, kamēr viņa pazuda namā.

�Varbūt tā ir viesnīcnieka meita? Man vajadzēs ar �o tēvaini apieties drusku laipnāk.�

�ajā acumirklī pie istabas durvīm pieklaudzināja.

�Iek�ā!�

Pulkvedis negribēja ne savām acīm ticēt, kad pa durvīm ienāca tā pati jaunā mei�a, kuru viņ� bija redzējis dārzā.

�Dievs palīdz, cienīgais kungs,� ienācēja sacīja, cēli paklanīdamās, pie tam ap viņas sārtajām lūpām parādījās vilino�s smaids, un viņas dedzīgās acis spulgot spulgoja.

�Paldies, mīļais bērns,� pulkvedis atbildēja, pūlēdamies izlikties mierīgs, kamēr viņa acis kaislībā zvēroja.

Jaunā mei�a, kura uz paplātes nesa bļodas un �ķīvjus, piegāja pie galda un sāka to apklāt, pieiedama pulkvedim diezgan tuvu, un tas, protams, izlietoja �o acumirkli un apkampa jauno mei�u ap slaido viduci.

�Bet, cienīgais kungs, kā jūs varat ar nabaga mei�u tā jokot?�

Viņa tam draudēja ar pirkstu, pie kam vairāk uzmundrino�s nekā aizliedzo�s smaids pārlaidās pār viņas nosarku�o seju.

Viņa arī nemaz nopietni nemēģināja pretoties, kad oficieris to arvien vairāk vilka sev klāt.

�Laidiet mani vaļā, es jums atnesī�u ēdienu un dzērienu,� tā beidzot sacīja, kairino�i uz viņu paskatīdamās.

Tad viņa it veikli izlocījās pulkvedim no rokām un izsteidzās pa durvīm laukā.

�Skaista nāra, tādas pat Parīzē reti dabū redzēt. Kaut jel viņa drīz nāktu atpakaļ.�

Kad Serēna di Kastiljo � jo tā bija �ī jaunā mei�a � atradās koridorā, viņa dziļi ievilka elpu.

�Ak Dievs, ak Dievs, palīdzi man pastrādāt �o darbu,� viņa �ukstēja trīco�ām lūpām.

Viesnīcnieks pienāca viņai klāt.

�Nu, cienīgā grāfien?� viņ� vaicāja.

�0, es zinu gan, tas nav Napoleons � tas ir spānis, es viņu pazīstu. Vai viņ� varbūt to zina? Viņu sauc di Kastāro, un tas ir mūsu dzimtas ienaidnieks...�

�Arī mūsu tēvzemes ienaidnieks,� viesnīcnieks sacīja, �citādi jau viņ� nevalkātu fran�u armijas virsnieka mundieri.� �

Grāfiene pamāja ar galvu.

�Vai jūs nezināt, vai Napoleons nenāks caur �ejieni?�

�Domāju gan, ka viņ� nāks.�

�Nu labi, tad sagatavojieties un esiet gatavs, tiklīdz es jums do�u ziņu.�

�Labi, cienīgā grāfien.�

�Jums gan būs tāds cilvēks, kas apziņos jūsu biedrus?�

Viesnīcnieks pamāja ar galvu.

Pa to laiku oficieris atradās lielā nemierā. Kārs uz baudījumiem, viņ� nespēja pretoties ne mazākajam kārdinājumam, un skaistā, jaunā sieviete bija viņa kaislības vislielākajā mērā pamodinājusi.

Beidzot atkal ieradās nepacietīgi gaidītā. Tā atnesa ēdienu un da�as pudeles stipra vīna.

�Ej un atnes arī sev glāzi, tev jāsadzer ar mani,� oficieris sacīja.

Uzrunātā kaunīgi nolaida acis.

�Nu, ko tu vēl kavējies, esmu noguris, izslāpis un izsalcis!�

�Tad jūs būsiet tālu ceļu nojājis?�

�Ļoti tālu. Bet tas neko nekaitētu, ja es nebūtu ticis ievainots.�

�Ko, jūs esat ievainots?�

�Nebaidieties, mīļais bērns, nav tik bīstami. Rīt vai varbūt jau tuvākajā stundā es atkal bū�u vesels.�

�Bet kas tad jums noticis?�

�Mazas ķibelītes! Pāris nekrietnu laupītāju uzbruka man un manam sulainim � tas bailīgais vīrelis aiz�mauca projām, un tad man vajadzēja vienam pa�am cīnīties ar desmit laupītājiem. Nu, tie arī dabūja just manu dūri. Es viņus visus samizoju tā, ka tie laidās bēgt,� Napoleona oficieris arvien uzvar.�

�Tātad jūs, senjor, esat cīnījies kā...�

�Kā lauva, mīļā meitiņ? Jā, ķeizara gvardi vai nu uzvar, vai mirst. Un arī tevi, mana mīļā skaistulīte, es uzvarē�u! Nāc �urp pie manas sirds!�

Viņ� to gribēja pievilkt sev klāt, bet Serēna izvairījās.

�Nē jel, atspirdzinieties labāk ar ēdieniem un dzērieniem, jums tas vairāk noderēs.�

�Hahaha, vairāk noderēs! Tagad steidzies un atnes arī sev glāzi. Pasaki savam tēvam, viesnīcniekam, lai viņ� pagādā man zirgu vienu stundu vēlāk.�

Serēna aizsteidzās.

Kad viņa pēc laba brī�a atnāca atpakaļ, acis tai bija piesarku�as, it kā viņa būtu raudājusi.

�Tu paliki ilgi prom, mīļais bērns,� oficieris sacīja, Serēnu sev blakus uz dīvāna apsēdinādams. �Kur tu biji tik ilgi?�

Vaicātā it kā nokaunējusies un klusēdama lūkojās zemē.

<Nāc, saldā meitiņ, dzer un patērzēsim drusku, esi jautra! Tu jau tēvam pateici, ka gribu zirgu stundu vēlāk. Bet vispirms pasaki man, kā tevi sauc?�

�Karmena.�

�Ak, kāds smuks, daudzsolo�s vārds!� oficieris izsaucās.

Viņ� Karmenu kaislīgi spieda sev pie krūtīm, tā ka viņas elpa aizskāra viņa kvēlojo�os vaigus.

Oficieris vai apreiba, juzdams sev pie krūtīm viņas pilnīgo, apaļo augumu.

�Tu esi mana!� viņ� gavilēja un, kaislības pārņemts, skūpstīja viņas sārtās lūpas.

Bet kas tad tas?

Mīkstās, it kā tie�i skūpstiem radītās lūpas bija aukstas kā ledus, lai gan viņai pa dzīslām ritēja dienvidnieces karstās asinis un krūtis ātri un smagi cilājās.

�Palūkojies uz mani, mana dzīvība! Ļauj man tavās skaistajās acīs izlasīt solījumu, ka baudī�u vislielāko laimi!�

Viņ� to satvēra aiz apaļajiem pleciem un turēja drusku atstatu no sevis, mēģinādams tai acīs ieskatīties, bet Karmena nolaida acis, un tum�s sārtums pārklāja viņas seju.

�Laidiet mani vaļā, senjor!� viņa stostījās. �Kas es, nabaga meitene, varu būt tādam augstam kungam, kāds jūs esat!�

�Tu esot nabaga? Un tomēr tu vari mani padarīt neizsakāmi bagātu!� oficieris jūsmīgi izsaucās, lai gan varēja redzēt, ka �āda jūsminā�anās viņam bija sve�a. �Neļauj nabadzībai sevi nospiest, mīļotā! Neesi tik atturīga, un tu dabūsi daudz naudas, dārgas rotaslietas un gredzenus!�

�Naudu, rotaslietas un gredzenus?� Karmena atkārtoja.

�Jā, jā, mana sirsniņ! Visu, kas man pieder, es tev atdo�u, un par to es neprasu no tevis neko vairāk, kā tikai mīlestību, neaprobe�otu, paļāvīgu mīlestību. Redzi, saule drīzumā pazudīs aiz kalniem, paliec �eit un aplaimo mani!�

Kad Serēna aizgāja pakaļ savai glāzei, tai ar viesnīcnieku bija īsa, bet svarīga saruna.

Briesmīgi uzbudināta, viņa beidzot izsaucās:

��ēlīgais Dievs debesīs, dārgā māte, kas mīļi uz mani noraugies, karsti mīļotais Fernando, kuram es esmu zvērējusi mū�īgu mīlestību un uzticību,� jūs visi dzirdat, kādu briesmīgi grūtu darbu mana dārgā Spānija no manis prasa. Jūs visi zināt, ka es mīlu savu tēviju un ka es tās labā atdotu pat dzīvību. Es jūs lūdzu, stāviet man klāt �ajā cīņā par godu un pienākumu! Sakiet, vai lai es sargāju savu godu, noziegdamās pret pienākumu?�

Pret Alfonu pagriezdamās, viņa vājā balsī sacīja:

�Esmu apņēmusies, kauliņi ir mesti � lai ar manu godu Spānija atpērk savējo, lai man ...�

�Dievs palīdz,� viņa gribēja teikt, bet �ņuksti apslāpēja viņas balsi, un viņa sāka gau�i raudāt.

Beidzot grāfiene pamazām nomierinājās. Kā meklēdama tā lūkojās apkārt, kamēr beidzot viņas acis atdūrās pie kādas bildes, kas karājās pie sienas. Tai viņa piegāja klāt un nokrita uz ceļiem.

�Mīļā māt!� viņa trīco�ā balsī izsaucās, �noskaties uz mani un dod man spēku manu nodomu izpildīti�

Viņa labu brīdi lūdza Dievu pie mātes bildes, ko tā reiz bija uzticīgajam sulainim dāvinājusi, un tad piecēlās.

Kad viņa atkal iegāja pie sve�ā oficiera, tad no nupat pārciestajām dvēseles cīņām vairs nekas nebija redzams; vienīgi acis liecināja, ka viņa ir raudājusi.

Norieto�ā saule patlaban beidzamo reizi iespīdēja viesistabā caur spo�ajām loga rūtīm, apspīdēdama Karmenu, kura sēdēja oficieriem blakus un mīļi to skūpstīja.

Drīz dienas gaisma izdzisa, istabiņā palika tum�s, un klusumu tikai �ad un tad pārtrauca mīļa sa�ukstē�anās vai skūpsts.

�Tātad tu mani mīli, Pablo!� Karmena dvesa, un oficieris sajuta zīmīgu rokasspiedienu.

�Tu vaicā, vai es tevi mīlu? Skaistais, saldais eņģeli, vai tu vēl par to �aubies? �e, saņem �o manas mīlestības pierādījumu.�

Viņ� tai pasniedza gredzenu, kurā vizuļoja briljants. Karmena kavējās to saņemt.

�Nu ņem jel � tas ir tavs!�

�Ko, �is dārgais gredzens ...�

�Pieder tev kā manas mīlestības pierādījums.�

Karmena smagi nopūtās.

�Kas tev kait, skaistais bērns, vai tu nejūties laimīga?�

�Ai, kaut jel es spētu būt laimīga! Ja es zinātu, ka piederu tev uz visu mū�u.�

�Vai tu vēl arvien �aubies?�

�Kaut es varētu no �īm �aubām atkratīties, mīļotais! Bet, redzi, lūkojoties uz �o gredzenu, man ienāk prātā, ka tu tādas pat lietas būsi jau citām jaunavām dāvinājis un ...�

Viņa apjukusi apklusa.

�Kas tev nāk prātā, muļķa bērns! Vai tad nav nekāda cita līdzekļa, kā tevi pārliecināt par manu mīlestību?�

Karmena brītiņu it kā pārdomādama cieta klusu, tad viņa vilcinādamās sacīja:

�Zinu gan tādu līdzekli.�

�Vai patiesi? Nu tad saki man, kas tas ir, un es to ar prieku darī�u!�

�Tā jau es domāju!� Karmena drebo�ā balsī izsaucās un ar savām mīkstajām, apa|ajām rokām apķērās oficierim ap kaklu. �Dāvini man savu uzticību, tad es tev piederē�u pilnīgi.�

Kastāro atradās tādā stāvoklī, kas grūti aprakstāms.

Baudītais stiprais vīns un kaislība viņam bija pilnīgi laupīju�i sapra�anu.

Lai iegūtu �o skaisto mei�u, viņ� jau varēja gan izpildīt viņas vēlē�anos, un tādēļ, nemaz neapdomādams sava solījuma sekas, viņ� dedzīgi sacīja:

�Jā, mīļotā, es tev dāvinā�u savu uzticību.�

�Bet neierobe�otu?�

�Protams.�

�Tu man neko neslēpsi?�

�Ne mazāko nieciņu.�

Karmena viņam apķērās cie�āk ap kaklu un pieglaudās viņam pie krūtīm.

Oficieris tagad pilnīgi atradās viņas varā.

�Es tev ko vaicā�u,� viņa dvesa.

Viņas karstā elpa aizskāra viņa vaigus.

�Vaicā, mīļā.�

�Un tu man atbildēsi?�

Oficieris pamāja ar galvu.

�Vai visu patiesību?�

�Jā, jel jā.�

�Zvēri to pie savas mīlestības.�

�Jā, es to zvēru pie savas mīlestības!� oficieris izsaucās, nespēdams vairs nociesties.

Bālais mēness patlaban izlīda no tum�ajiem padebe�iem � uz Karmenas lūpām parādījās uzvaras smaids.

�Vispirms saki man, vai tu jau mīli kādu citu?�

�Nē, nē, tikai tevi � tevi.�

�Un tu �odien mani redzēji pirmo reizi?�

�Jā, sirsniņ. Es atnācu � ieraudzīju un iemīlējos.�

�Kādēļ tu atnāci uz �ejieni?�

Oficieris iesmējās.

�Dzīdamies pakaļ savai laimei.�

�Tātad tu paliksi pie manis?�

�To es tagad nevaru; bet es nāk�u atpakaļ.�

�Ko tu saki! Tu vairs nenāksi vis atpakaļ! Kas tad tevi piespie� atstāt �o mierīgo vietiņu un savu mīļoto? Uz kurieni tad tu gribi jāt?�

�Pāri robe�ai � uz Franciju.�

�Ko � es domāju, ka tu nāc no turienes?�

�Nē jel, es lielu līkumu mezdams atnācu uz �ejieni,� pulkvedis apjucis atbildēja.

�Bet ko tad tu tur darīsi?�

�Man jārunā ar ķeizaru.�

�Ko tu stāsti, mīļotais,� Karmena atbildēja. �Tavs ķeizars jau nāks uz �ejieni.�

Oficieris pasmējās.

�Viņ� varbūt nāks gan, bet vēlāk � varbūt tikai rīt.�

�Nu tad jau tu vari viņu tepat pagaidīt.�

�Nē, mīļā, tas neiet, man jāsteidzas pie viņa.�

�Bet ko tad tu tur darīsi?�

�Cik tu esi ziņkārīga! Nevaru tev atbildēt uz �o jautājumu.�

�Tu apsolījies man dāvināt neierobe�otu uzticību.�

�Bet nevis tādās lietās, kuras tu nesaproti.�

�O, es gan par tām ļoti interesējos, un, ja tu man to neteiksi, tad nedo�u tev bu�iņu.�

Karmena raudzīja no viņa rokām atsvabināties.

�Nē jel, muļķīte! Tu esi maza stūrgalvīte. Ja jau tu to tik ļoti gribi zināt, tad . ..�

�Tad tu man to tūlīt pateiksi,� Karmena viņu pārtrauca, to noskūpstīdama.

Tas oficieri atkal apreibināja.

�Man jāaiznes ķeizaram svarīgas ziņas.�

�Kas tās par ziņām?�

Oficieris kavējās atbildēt. Karmena atkal mēģināja no viņa rokām atsvabināties.

�Es ie�u projām,� viņa spītīgi teica.

Bet to viņa nepaguva. Kastāro to atkal pievilka sev klāt.

�Nē, manu balodīt, tu paliksi pie manis. Ja jau esmu tev tik daudz pateicis, tad tu vari arī visu zināt. Ziņas attiecas uz ...�

�Lai Dievs pasargā, tur kāds nāk � laid mani vaļā!� Karmena, piepe�i satrūkusies, izsaucās.

Ar vienu rāvienu viņa izrāvās tam no rokām un, istabas vidū stāvēdama, bailīgi lūkojās uz durvīm.

�Kas ir? Kas tev noticis?�

�Klusu! Vai tu nedzirdēji troksni � tagad atkal?�

�Nieki! Tu tikai pļāpā. Apmierinies, mīļotā, un nāc atkal pie manas sirds.�

Patiesi nekas cits nebija sadzirdams, kā vienīgi kamīna uguns klusā sprēgā�ana.

Tomēr Karmena negāja atpakaļ; viņa, elpu aizturējusi, klausījās.

Un tagad patiesi bija dzirdami it kā �ļūco�i soļi � likās, ka Karmena uzelpotu vieglāk.

�Karmen, Karmen, kur tu esi?� �ajā acumirklī koridorā sauca kāda balss.

�Tēvs mani sauc! Iededziniet ātri uguni!�

Karmena izrunāja �os vārdus bailīgi un steigdamās atrāva durvis va|ā.

Pa to laiku oficieris bija aizdedzinājis sveci, kuras uguns tikai vāji apgaismoja istabu.

Ārpusē pie durvīm tā, ka istabā to nevarēja redzēt, stāvēja kāds vīrietis.

Karmena pazina savu uzticīgo Alfonu un steig�us pa�ukstēja viņam:

<Mums izdosies!�

Bet jau nāko�ajā acumirklī viesnīcnieks stingrā balsī sauca:

�Karmen, kur tu tik ilgi paliec?�

�Piedod, mīļais tēvs, es tikai gribēju ...�

�Ko tu tikai gribēji � ko tu gribēji? Vai tev nav nekāda darba?� gudrais vecis bārās.

�Karmen, vēl vienu pudeli vīna!� oficieris iejaucās, no dīvāna pieceldamies un pie durvīm pieiedams.

�Ak, piedodiet, senjor! Jūs laikam gan jau ilgi gaidāt uz vīnu, un mana Karmena diezin kur velti pavada laiku, lai gan viņai vajadzētu jūsu augstību �akli apkalpot.�

�Nekas, nekas, gan jau iztiksim.�

Kastāro rādīja īstu labvēļa seju un runāja tik laipnā balsī, cik vien viņam bija iespējams.

�Sakiet jel, mīļais viesnīcniek, kas būs ar zirgu?�

�Tas jau veselu stundu gaida uz jums. Bet vai jūs patiesi gribat jāt projām �ādā tumsā?�

�Kādēļ tad ne?�

��is apgabals nav īsti dro�s, zagļi un laupītāji vazājas apkārt.�

�No tiem es nebaidos. Ja tik zinu ceļu.�

�Uz kurieni?�

�Vispirms līdz robe�ai.�

�Tad jums tāls ceļ� priek�ā.�

�Zinu gan. Ja tikai tik�u uz lielceļa.�

�ajā acumirklī atnāca Karmena ar vīnu. Viņa bija dzirdējusi oficiera pēdējos vārdus un teica:

�Ja jums tas patiktu, senjor, tad es jūs aizvedī�u pa tuvāko ceļu uz �oseju.�

Pie tam viņa kā zag�us paskatījās oficierī, ko arī viesnīcnieks pamanīja.

�Tas ir brangi, Karmen!� viņ� izsaucās. �Pulkve�a kungs, nabaga viesnīcnieka meitai neviens neko ļaunu nedarīs. Tagad es ie�u un apseglo�u zirgu, senjor.�

Viesnīcniekam tā runājot, oficierim acis savādi iemirdzējās. Viņam ie�āvās prātā velni�ķīgs nodoms.

�Man nav nekas pretī, ja jūsu meita mani gabalu pavada; jūs dabūsiet par to bagātīgu atlīdzību.�

To teikdams, viņ� viesnīcniekam pasniedza da�us zelta gabalus, kurus tas smīnēdams iebāza kabatā.

Pateikdamies viņ� aizgāja. Oficieris iegāja atpakaļ viesistabā, Karmena viņam sekoja.

�Tātad tu patiesi gribi mani pavadīt, mīļotā?� viņ� vaicāja, it kā par to �aubīdamies.

�To jau es teicu.�

�Un cik tālu?�

�Gandrīz līdz �osejai; tikai mazu gabaliņu no �esejas es tevi atstā�u,� Karmena atbildēja.

�Bet kādēļ tad taisni tur?�

Karmena �ķelmīgi pasmaidīja.

�Tur mēs iegriezīsimies.�

�Vai kādā viesnīcā?�

�Nē, tur ir pussagruvusi būdiņa, tā ir neapdzīvota un maza, bet tomēr liela diezgan, lai ...�

Viņa kvēlojo�ām acīm paskatījās uz oficieri un piegāja tam soli tuvāk.

Tas apkampa Karmenu un spieda sev klāt.

�Tad tādēļ, saldā mīļotā, tu gribēji mani pavadīt? Ai, kaut jel mēs jau būtu tur!�

�Vai tad tā jau deg?� Karmena zobojās.

�Tu vēl vaicā?�

�Un ar pilnām tiesībām. Tu zini, ka es tev ātrāk nepado�os, iekāms tu man nepateiksi, kādēļ tu dodies pie Napoleona; bet man liekas, ka tu to negribi darīt.�

�Ak, ko tad tu vēl gribi zināt?�

�Kas tās par ziņām, kas tev Napoleonam jāaiznes?�

�Nekādas svarīgās. Bet, ja tu to gribi par varēm zināt, tad es tev to ceļā pateik�u. Tagad nāk tavs tēvs, tā ka nerunāsim vairs par to.�

Brītiņu vēlāk oficieris un Karmena jāja caur me�u. Pusnakts jau gandrīz bija klāt, te Karmena piepe�i izsaucās:

�Mīļotais, beidzot mēs esam pie mērķa!�

Un viņa rādīja uz kādu būdu, kas atradās apmēram trīssimt soļu attālumā un nakts tumsā nebija labi saredzama.

Jā�us tie nevarēja pa akmeņaino ceļu tālāk uz priek�u tikt, un tādēļ tie lēnām tuvojās koka būdai, kura bija pa pusei sagāzusies.

Senāk tajā varbūt bija dzīvojis kāds vientulis, tagad tā stāvēja tuk�a un atstāta.

Karmena pieglaudās oficierim klāt un mīļā balsī lūdza ieiet būdā.

�Tātad �eit, mīļotā?� Kastāro �ukstēja.

��eit es bū�u tava,� Karmena dvesa, to apkampdama.

Drīz pēc tam, kad oficieris ar Karmenu bija atstāju�i viesnīcu, no tās aizgāja arī trīs vīri, kuri tur jau labu brīdi bija uzkavēju�ies un pavadīju�i laiku, kārtis spēlēdami.

Viņi nelikās par citiem viesiem ne zinot, un arī citi viņus lika mierā. Bet labs vērotājs būtu pamanījis, ka tie, lai gan bija parastās drēbēs ģērbu�ies, nav vis vienkār�i cilvēki, bet smalki kungi.

Viņu sejas izrādīja svinīgu nopietnību, kad tie izgāja vāji apgaismotajā priek�namā.

�Nāciet, brāļi, mēs vairs ilgāk nedrīkstam kavēties,� vecākais no viņiem klusu sacīja.

�ajā acumirklī pienāca klāt viesnīcnieks un, tiem sirsnīgi rokas spiezdams, sacīja:

�Ejiet ar Dieva palīgu, draugi, un apsargājiet grāfieni.�

Pēc maza brītiņa trīs jātnieki aizaulēk�oja pa ceļu, kas veda caur me�u.

Oficieris un Karmena sēdēja mazajā būdiņā apkampu�ies un karsti skūpstīdamies. Viņi bija tā apreibu�i, ka nedz dzirdēja, nedz redzēja to, kas ap viņiem notiek.

Bet vai viņi abi bija tādi?

Nē jel!

Karmena vairākas reizes bailīgi lūkojās apkārt un vērīgi ieklausījās katrā troksnītī.

Un �ajā acumirklī, kad viņa atkal galvu pielieca sāņus un klausījās, tai acis priecīgi iespulgojās, un viņai pārskrēja drebuļi. Kastāro to nemanīja. Kaislības pārņemts, viņ� lūkojās uz Karmenu un patlaban gribēja tai ie�ukstēt ausī saldus mīlestības vārdus, kad pēk�ņi sarāvās kā odzes dzelts.

�Kas tas?� viņ� stostījās.

Glu�i tuvu bija dzirdams troksnis, it kā kāds kustinātu un lauztu zarus.

�Ko tu domā?� Karmena vaicāja, izlikdamās mierīga, lai gan rokas viņai trīcēja.

�Vai tad tu nedzirdi, �epat, glu�i tuvu � klau, jau atkal tas pats troksnis.�

Oficieris lūkojās tumsā apkārt un tad iegrūda ar roku krū�u kabatā, it kā gribēdams pārliecināties, vai tur viss kārtībā.

Karmenai �ī kustība nepalika nepamanīta.

�Kas tev tur?� viņa vienaldzīgi vaicāja.

�Mans vēstuļu maks, kas man ļoti svarīgs.�

Oficieris jau atkal bija palicis mierīgs. Tā kā viņ� vairs nedzirdēja �aubīgo troksni, tad viņ� nodomāja, ka ir pārklausījies. Viņ� jau atkal gribēja apkampt Karmenu, bet �ajā acumirklī to sagrāba spēcīgas rokas, un atskanēja skarba balss:

�A, nodevej, tagad tu mums vairs neizbēgsi, nu tev jāmirst! Bet vispirms mēs paņemsim tavu naudu.�

Kastāro izrāva no būdas laukā � nāko�ajā acumirklī viņu jau nogāza zemē un sasēja tam kājas un rokas.

Piepe�i Karmena baiļpilnā balsī iesaucās:

�Glābiet, glābiet, laupītāji, zagļi!�

Tā gribēja skriet no būdas laukā, bet arī viņu turēja ciet.

�Rau, kas tas,� �eit me�ā jauna mei�a!�

Karmenai izdevās atsvabināties, un tā nozuda tumsā. �āviens norībēja viņai pakaļ.

Vēl tālumā bija dzirdami Karmenas palīgā saucieni, tad tie pamazām apklusa.

Oficieris, zobus griezdams, valstījās pa zemi. Viņam apkārt stāvēja trīs vīri un gavilēdami noskatījās uz viņu.

�Ko jūs gribat? �eit jums būs naudasmaks, bet laidiet mani vaļā, man nav vaļas,� oficieris elsa.

�Arī mums nav vaļas,� uzbrucēji zobojās un uzrāva viņu aug�ā. Oficieris gribēja izvilkt no kabatas naudasmaku, bet nevarēja, jo rokas viņam bija sasietas.

�Gan jau mēs pa�i to paņemsim, tagad uz priek�u! Jūs esat mūsu cietumnieks.�

�Nu tad izrunāsimies, es gribu ...�

�Jūs nevarat neko gribēt; nerunājiet ne vārda, citādi jums jāmirst,� uzbrucēju vadonis tam uzbrēca.

Ar �iem draudiem pilnīgi pietika, lai oficieri apklusinātu. Viņ� drebēja pie visām miesām un vairs nespēja pat skaidri domāt. Tikai Karmena viņam vēl kā miglā stāvēja acu priek�ā.

Piepe�i viņam no jauna radās cerības.

�Viņa aizsteigusies, gribēdama atvest palīgus, drīz viņa nāks atpakaļ, un tad es bū�u brīvs, tad . ..�

Bet te jau atkal viņam bija jāpiedzīvo varmācība, kas iznīcināja visas viņa cerības.

Vairākas rokas viņu sagrāba un uzcēla zirga mugurā, kur viņu piesēja un tad aizveda projām no uzbrukuma vietas.

�Lauvas� viesnīcnieks nemierīgi staigāja pa savu istabu �urpu turpu. Viesi jau sen bija atstāju�i viņa viesnīcu, un namā cits nekas nebija dzirdams, kā tikai viņa soļu troksnis.

Bija pagāju�as jau divas stundas, kop� Karmena un oficieris atstāja viesnīcu, bet Karmena vēl arvien nebija atgriezusies.

Neskaitāmas reizes viņ� lūkojās uz sienas pulksteni, jau sen bija pagājusi tā stunda, kad grāfienei Serēnai vajadzēja būt mājās.

�Kur gan viņa paliek? Lai Dievs pasargā, viņai ta�u nebūs nelaime notikusi,� viņ� murmināja. �Uzbrukums bija labi sagatavots, un, ja neatgadījās nekas neparedzēts, tad arī viņai nebija ko bīties no briesmām. Bet tomēr, vai esmu labi darījis, atjaudams savai kundzei uzņemties tādu bīstamu darbu?�

Viesnīcnieks bija visai noba�ījies. Grūti nopūzdamies, tas palika pie loga stāvot. Viņ� lūkojās uz debesīm, kuras klāja lieli, melni mākoņi. Laukā bija briesmīgi tum�s. .

Viesnīcnieks nopurpināja nesaprotamus vārdus. Piepe�i viņ� satrūkās. Kāds vīrs ātriem soļiem nāca �urp un palika pie viesnīcas stāvot.

�Don Pedro, vai jūs tas esat?�

�Jā, Alfon, ātri atveriet durvis.�

Viesnīcnieks nosteidzās zemē un atslēdza nama durvis. Atnācējs viņam pasniedza zīmīti.

�Tā ir no cienīgās grāfienes,� dons Pedro sacīja.

�Uznāciet man līdzi aug�ā, gribu redzēt, ko viņa man raksta,� viesnīcnieks tam teica.

Abi vīri uzgāja aug�ā.

Viesnīcnieks izlasīja zīmīti, kurā bija tikai nedaudzi vārdi:

�Dārgais draugs, viss izdevies. S. d. K.�

�Paldies Dievam, tad es esmu atsvabināts no lielām ba�ām. Vai grāfiene jau pārnākusi mājās?� Alfons vaicāja.

�Protams, jau pirms stundas viņai jābūt pārnāku�ai.�

�Un vēstuļu maks?�

�To paņēma mūsu biedrības priek�nieks. Bet tik daudz jau tagad varu jums pateikt, ka tajā atrodas svarīgi dokumenti, un mēs varam būt laimīgi, ka esam tos ieguvu�i.�

�Kas tie ir par dokumentiem?�

�No to satura noprotams, ka Napoleons ieradīsies jau �odien, lai gan viņ� izplatījis valodas, ka tas ieradīsies tikai pēc da�ām dienām.�

�Un kādēļ viņ� tā dara?�

�Nu, tas ir viegli saprotams. Napoleons laikam gan, pirmkārt, gribēja mūs pārsteigt, un, otrkārt...�

�Nu un otrkārt?�

�Otrkārt, viņ� bija atsūtījis �urp savu pulkvedi Kastāro, lai tas izlūkotu �o apgabalu.�

�Nu, �oreiz viņiem �ī gudrība nelīdzēja, jo Kastāro atrodas mūsu varā,� viesnīcnieks smējās.

Paldies Dievam, mans nodoms izdevies, un es arī esmu nosargājusi savu godu,� grāfiene Serēna di Kastiljo sacīja.

Viņa bija pārnākusi mājās tikai pirms maza brī�a, vēlā vakarā, un tādēļ vēl nebija aizgājusi pie viesnīcnieka.

Tagad viņa stāvēja savā istabā, vaigi tai kvēloja, un acis zvēroja.

�Pulkvedis di Kastāro tagad atrodas mūsu biedru rokās,<tie ieguvu�i viņa svarīgākos noslēpumus, un es varu lepoties, ka esmu kaut ko darījusi Spānijas glāb�anā. Protams, nezinu, vai �im darbam būs arī panākumi. Ak, �is Kastāro, es viņu pazīstu! No �ī vīra var visu ko sagaidīt, un jau tas apstāklis, ka viņ� kļuvis par savas tēvijas nodevēju, kalpodams francū�iem, liecina, cik viņ� nekrietns cilvēks.�

Grāfiene domīgi lūkojās zemē.

�Kas tās gan varētu būt par ziņām, kas viņam bija jānodod Napoleonam? Kaut jel es to dabūtu zināt. Bet ko tur līdz prāto�ana, tie laikam būs biju�i valsts noslēpumi. Napoleonu vēl �odien gaida ierodamies �eit, viņ� grib mūs pārsteigt, un tādēļ, dārgā Spānija, saņem dū�u, lai spētu viņam pretoties.�

Beidzamos vārdus grāfiene izrunāja pacilātā balsī, lepni izslējusies un acīm spulgojot.

Bet �ī sajūsma nebija ilga, viņa atkal kļuva nopietna, un drūmas nojautas to pārņēma.

Viņas dārgā, mīļā Spānija tagad gulēja Napoleona spēcīgās rokas satriekta un nomākta, un viena tautas daļa, dū�u zaudējusi, locīja savus ceļus uzvarētāja priek�ā!

�Nē, un vēlreiz nē!� grāfiene satraukta sauca, �tas nevar un nedrīkst notikt! Spānijas dēli izlies beidzamo asins lāsīti par savu mīļo, nomākto tēvzemi. Viņi ar prieku mirs varoņu nāvē, ja viņiem nāksies cīnīties par taisnību un brīvību.�

Viņa apsēdās un nogrima dziļās domās. Istabā bija kluss kā kapā. Vai Serēnai tā tikai likās, ka viņa stāv pie savu cerību kapa?

Pār viņas lūpām plūda smagas nopūtas. Tagad viņa salika rokas kopā un aizkustināta �ukstēja:

��ēlīgais debesu tēvs, paklausi manu lūg�anu! Pasargi manu dārgo tēvzemi, atsvabini to no vergu saitēm, ar kurām uzvarētājs to saistījis, dod mums dū�u un spēku, lai mēs tās varētu saraut. Zinu, ka esmu tikai nespēcīga sieviete, bet zvēru, ka uzupurē�os mūsu mīļās tēvijas labā.�

Varēja būt pagājusi pusstunda, grāfiene Serēna di Kastiljo gribēja doties pie miera, bet viņa bija pārāk uztraukta, lai varētu gulēt.

Viņas domas vēl arvien kavējās pie uztrauco�ā piedzīvojuma ar pulkvedi, tādi piedzīvojumi viņai nemaz nebija pierasti.

Tā domāja par ziņām, kas tam atņemtas, un prātoja, kāds gan varētu būt to saturs.

Viņa sēdēja uz dīvāna, galvu uz rokām atbalstījusi un dziļās domās nogrimusi. Piepe�i viņa sarāvās � uz ielas bija dzirdami pakavu klaudzieni. Serēna piesteidzās pie loga.

�Vai priek�nojautas mani tomēr nav vīlu�as?� viņa murmināja, �vai Napoleons jau tagad būtu �eit ieradies, lai gan viņ� bija licis ziņot, ka ieradī�oties tikai pēc da�ām dienām?�

Laukā bija glu�i tum�s, tomēr viņa varēja saredzēt, ka pa lielceļu �urp jāja vairāki jātnieki. Tiem vajadzēja jāt garām grāfienes di Kastiljo pilij.

Piepe�i atskanēja signāls.

Grāfiene vēl arvien stāvēja pie loga bāla un uzbudināta un stīvu skatienu lūkojās laukā.

Tad pieaulēk�oja da�i oficieri, starp kuriem atradās arī kāds maza auguma jātnieks.

Grāfiene di Kastiljo nodrebēja.

�Mans Dievs, tas ir viņ�!�

Mazais jātnieks lēnām nokāpa no zirga.

�Tas ir Napoleons Bonaparte,� Serēna murmināja.

Pie loga stāvēdama, viņa redzēja, ka Napoleons ienāca namā kāda oficiera pavadībā.

�Viņ� nāk pie manis! �ēlīgais Dievs, stāvi man klāt, lai es varētu pastrādāt to darbu, ko jau sen esmu nodomājusi, tagad tam būs vislabākā izdevība.�

Uztraukta viņa sāka staigāt pa istabu �urpu turpu, nodarbodamās ar drūmām un svarīgām domām.

�Cik savāds likteņa lēmums. �orīt, uzzinājusi, ka Napoleons nāks uz �ejieni, es dro�i domāju, ka viņ� apmetīsies Medinas pilsētiņas �Lauvas� viesnīcā, kur arī gribēju savu nodomu izpildīt, bet viņa vietā tur ieradās tēvijas nodevējs pulkvedis Kastāro. Ja viņ� būtu mani pazinis, kā viņ� mani ienīstu! Un vai es viņu neienīstu? Nē, nē, es varu viņu tikai nicināt, ne ienīst.�

Grāfiene apklusa � uz trepēm atskanēja soļi. Nāko�ajā acumirklī atskanēja klaudzieni pie durvīm. Ienāca sulainis.

�Cienīgā grāfienes kundze, viņa majestāte Francijas imperators...�

Serēna atmeta ar roku un gāja uz durvīm. Drīz pēc tam ienāca Napoleons.

Viņa seja bija bāla, un acis zvēroja.

Grāfieni ieraudzījis, viņ� uz to cie�i paskatījās un, lepni paklanīdamies, pa pusei pavēlnieciskā, pa pusei pieklājīgā balsī sacīja:

�Ceru, ka jūs man piedosiet, skaistā grāfien, ka uzdro�inos traucēt jūsu naktsmieru.�

�Jūs redzat, majestāte, ka es vēl neesmu devusies pie miera,� Serēna dzestrā balsī sacīja.

�Man gandrīz liekas, it kā jūs būtu mani gaidījusi,� Napoleons sacīja, pētījo�i uz viņu nolūkodamies.

Serēnai raustījās lūpas.

�Diem�ēl nevaru apstiprināt �īs jūsu domas.�

�Jūs esat spāniete?�

�Ja,� Serena lepni atbildēja.

Napoleons mazliet paraustīja plecus, it kā gribēdams teikt:

�Tas man vienalga.�

�Jūs jau sapratīsiet, grāfien, ka nevien es pats, bet arī mani pavadoņi gribam izmantot jūsu viesmīlību?�

Grāfiene pamāja ar galvu.

�Tas ir, tikai mans adjutants,� Napoleons ātri piebilda. �Tie citi kungi gādās par sevi pa�i.�

�Ja jūsu majestātei pietiktu ar to mazumiņu, ko es varu piedāvāt...� Serēna teica.

�Labprāt, pat tas mazumiņ� man var nozīmēt ļoti daudz, ja pat ne visu.�

Napoleons atkal dedzīgām acīm paskatījās uz grāfieni, kurai vaigi kvēloja.

Serēna tagad lūdza Napoleonu nākt tuvāk, un tūlīt aiz imperatora parādījās viņa adjutants.

Pēc grāfienes pavēles sulaiņi klāja galdu, un tā laiks pagāja, vienaldzīgi sarunājoties.

Serēna bija briesmīgi uztraukta. Tā nemitīgi prātoja par savu nodomu un juta, cik grūti viņai nāksies to izdarīt.

Vai viņai vēlreiz atkārtot to lomu, kuru tā jau bija nospēlējusi pulkvedim Kastāro?

Tagad darāmais darbs bija daudz svarīgāks, jo pulkvedim Kastāro vajadzēja tikai atņemt svarīgās ziņas, turpretī tagad tā gribēja iznīcināt pa�u Napoleonu.

Viņa, jauna, skaista sieviete un bagāta augstmaņa laulātā draudzene lai kļūst par slepkavu!

Bet vai viņa patie�ām būtu slepkava? Ja viņas nodoms izdotos, vai tad viņa nepadarītu savu vārdu nemirstīgu uz laiku laikiem? Vai viņa, laupīdama dzīvību �im vienam varmākam, neizglābtu tūksto�iem citu cilvēku dzīvības?

Ar �īm domām viņa mēģināja apklusināt savu sirdsapziņu un pati sev iedvest spēku.

Napoleons patlaban nolika nazi un dak�iņu, un viņa adjutants darīja to pa�u.

Serēna juta, ka tagad pienācis laiks rīkoties.

Viņa nebija nemaz pamanījusi, ka Napoleons to visu laiku bija cie�i uzlūkojis un ka �is lielais cilvēku pazinējs skaidri noprata, ka tā viņam slēpj kādu svarīgu apņem�anos.

Napoleons piecēlās.

�Cienīgā grāfienes kundze,� viņ� goddevīgi sacīja, �es �eit zināmā mērā atrodos ienaidnieku zemē, tomēr ceru, ka nebū�u maldījies, gaidīdams no jums laipnību.�

�Kādu laipnību tad visvarenais imperators tagad gaida no manis?�

�Ak, jūs mākat glaimot, grāfien.�

Serēnai lūpas raustījās.

�Spāniete nekad neglaimo.�

<■ �Tātad jūs man esat teikusi taisnību?�

�Protams, majestāte.�

�Un vai jūs to arvien darīsiet?�

Napoleons cie�i lūkojās uz Serēnu, it kā gribēdams viņai vai sirdī ieskatīties.

Serēna izlikās, it kā nebūtu beidzamo jautājumu dzirdējusi.

�Vai majestāte tagad nedosies pie miera?�

Napoleons, brītiņu it kā pārdomādams, lūkojās zemē, tad pagriezās pret adjutantu.

Ar to viņ� runāja franciski. Serēnai, kura saprata katru vārdu, seja raustījās.

Viņa dzirdēja, ka Napoleons pavēlēja adjutantam doties uz viņa istabām,� viņ� pats esot nodomājis vēl drusku pakavēties pie grāfienes.

Brītiņu vēlāk grāfiene un Napoleons bija paliku�i vieni pa�i. Grāfiene sēdēja uz dīvāna, Napoleons, turpretī, atzveltnī, kas bija novietots dīvānam blakus.

�Cienītā grāfien, nebūtu domājis, ka vēl �ovakar ieraudzī�u savu laimes zvaigzni,� Napoleons sacīja.

�Ak, esmu jau daudzreiz dzirdējusi, ka jūsu majestāte tic laimes zvaigznei,� Serēna dzīvi atbildēja.

�Un kāpēc lai es neticētu?�

�Protams, ja jau �īs laimes zvaigznes solījumi arvien piepildās, tad būtu nepateicība viņai neticēt.�

�Tāpat arī es domāju. Bet gribu būt vaļsirdīgs: �odien es redzēju divas laimes zvaigznes,� Napoleons atbildēja.

�Bet varbūt viena zvaigzne bija otras pretiniece?�

�Nē jel, skaistā grāfien,� Napoleons teica, un viņa balsī bija sadzirdama apspiesta kaislība, �abas �īs zvaigznes sader kopā, un man jāatzīstas, ka tās mani tā iejūsmināju�as, ka es, viņas ieraugot vien, liekos laimīgākais cilvēks.�

Serēna saprata �o vārdu nozīmi glu�i labi.

Ja viņa būtu varējusi paklausīt savām jūtām, tad tagad Napoleonam parādītu durvis, bet, lai panāktu savu nolūku, viņai vajadzēja izlikties un uzklausīt viņa glaimus.

�Nudien, kungs, jūs padarāt mani ziņkārīgu. Ja spānietei būtu atļauts jūsu majestātei izsacīt kādu lūgumu ...�

�Runājiet, skaistā grāfien.�

�Nu tad, majestāte, vai jūs man neparādītu savas abas laimes zvaigznes?�

�Domāju, ka jūs tās jau labi pazīstat,� Napoleons smaidīdams atbildēja.

�Vai tas varētu but,� Serēna domīgi runāja.

Napoleons piecēlās.

�Esmu gatavs jūsu lūgumu izpildīt, bet vispirms atļaujiet man atzīties, ka es labprāt atsacītos no savas laimes zvaigznes, ja varētu uz visiem laikiem iegūt abas zvaigznītes.�

�Kā redzu, tad jūsu majestāte labprāt nodarbojas ar astronomiju,� grāfiene smaidīdama sacīja.

�To es nenoliedzu, cienīgā grāfien. Bet nāciet, es jums parādī�u �īs zvaigznītes.�

Napoleons paklanīdamies sniedza grāfienei elkoni.

Grāfiene it kā brīnīdamās to pieņēma, un Napoleons viņu pieveda pie lielā spoguļa.

�Skatieties, skaistā grāfien, tur ir abas zvaigznītes � jūsu dzirksto�ās acis padara mani par laimīgāko cilvēku.�

Serēna nodrebēja, dzirdēdama Napoleonu tā runājam, un viņas seju pārklāja tum�s sārtums.

�Skaistā grāfien, Aragonas krā�ņākā puķe, kļūsti manējāl� Napoleons izsaucās kaislīgā, drebo�ā balsī.

Tikko viņ� bija to izrunājis, tūlīt apskāva grāfieni ap vidu, un tā tikai vāji pretojās.

Brītiņu vēlāk abi jau sēdēja blakus uz dīvāna. Napoleons turēja apkamptu Aragonas krā�ņāko puķi, kā viņ� grāfieni sauca, un skūpstīja tai vaigus un lūpas.

�Vai tu, skaistā Serēna, tagad tici manām laimes zvaigznēm?� Napoleons vaicāja.

Serēna mēģināja smaidīt, un tas viņai paretam arī izdevās. Viņa �ķelmīgi atbildēja:

�Jūs glaimojat, majestāte.�

�Lai nu paliek mani tituli, tagad es neesmu majestāte, bet tavs mīļotais,� Napoleons izsaucās.

To teikdams, viņ� spieda grāfieni sev klāt. Serēnai visas asinis saplūda vaigos. Viņa gan labprāt būtu tam pretojusies, bet nedrīkstēja. Tā iebāza roku kleitas kabatā, meklēdama spo�o dunci.

�Tagad pienācis īstais brīdis. Lai Dievs dod man spēku un dū�u pastrādāt briesmīgo darbu. Kaut jel �is varmāka vairs dzīvs neatstātu manu namu,� viņa nodomāja pie sevis.

Serēna sāka trīcēt pie visām miesām.

�Kas tev noticis?� Napoleons vaicāja, un viņa balss tagad skanēja glu�i citādi.

Serēna neatbildēja.

�Tu man kaut ko slēp.�

�ie vārdi skanēja draudo�i.

�Paskaties uz mani, Serēna!�

Grāfiene paskatījās Napoleonam sejā, bet tajā pa�a acumirklī satrūkās no viņa izskata.

Viņa seja bija kļuvusi vēl bālāka, bet acis draudo�i zvēroja.

Viņ� brītiņu cie�i nolūkojās grāfienē, tad pietrūkās kājās un sagrāba Serēnu aiz rokas, to tik cie�i saspiezdams, ka grāfiene aiz sāpēm iekliedzās.

Piepe�i viņ� iebāza roku viņas kleitas kabatā un izvilka spo�u dunci.

Kā tas spīguļoja sve�u gaismā.

�Aha, tu gribēji mani nogalināt!� Napoleons sacīja ar dzēlīgu izsmieklu.

Viņ� atkāpās soli atpakaļ un sakrustoja rokas pār krūtīm.

Serēna nespēja izrunāt ne vārdu, seja tai bija bāla kā mironim.

�Atzīstieties, kundze, ka jūs gribējāt mani nogalināt!�

Serēna tikai uz mazu brītiņu bija zaudējusi stingrību, tagad viņa lepni izslējās un atbildēja:

�Jā, to es gribēju.�

�Un kas jūs uz to pamudināja?�

�Neapslāpējams ienaids pret mūsu tautas apspiedēju.�

�Vai zināt, kundze, ka jūs esat nāra?�

�Ja varu glābt savu tēvzemi, tad uzņemos uz sevi katru kaunu.�

�Katru kaunu, kundze?� viņ� jautāja, ar asu skatienu nolūkodamies uz Serēnu.

�Katru, majestāte.�

Napoleons drusku nolieca galvu un tad sāka nemierīgi staigāt pa istabu �urpu turpu.

Serēna palika sē�ot, stīvi lūkodamās zemē, krūtis tai smagi cilājās.

Piepe�i Napoleons nostājās viņai priek�ā.

�Sakiet jel, grāfien, kā jūs tik labi spēlējāt savu lomu?� viņ� griezīgā balsī vaicāja.

�Vēlos, kaut būtu spējusi spēlēt labāk,� Serēna trīco�ā balsī atbildēja.

�Zināms gan, nav jau pirmā reize,� Napoleons sacīja, dzestri smaidīdams. �Acīmredzot mēģinājums �Lauvas� viesnīcā nebija pietieko�s.�

Serēna nobālēja.

�Esmu nodota,� viņa murmināja.

�Jūs par to brīnāties, kundze,� Napoleons turpināja, �bet kas tur ko brīnīties, ja tāds karavadonis kā es savus spiegus izsūta pa priek�u. �oreiz man jāpateicas pulkvedim donam Kastāro, kur� tagad atkal ir brīvībā un jau rīt pat jūs apciemos, lai pateiktos par saldajiem brī�iem, kurus jūs viņam sagādājāt.�

Tagad Serēna panācās soli uz priek�u.

�Nerunājiet vairs tālāk, jūs mani nepelnīti zaimojat.�

Napoleons paraustīja plecus.

�Ne�ēlojieties par to, kundze. Es izturos pret jums diezgan glaimojo�i.

Jūs gan pati labāk zināt, kādu sodu esat pelnījusi?� Napoleons vaicāja.

�Jūsu majestātes varā ir sodīt mani ar nāvi, es labprāt upurē�u savu dzīvību tēvijai.�

Napoleons piegāja Serēnai tuvu klāt.

�Man vajadzētu būt ļoti prastam cilvēkam, lai vēlētos jūsu nāvi; bet bez soda jūs tomēr nepaliksiet.�

�Nolemiet man sodu,� Serēna saņēmusies sacīja.

�Tas notiks. Jums ir laulātais draugs?�

�Jā, dons Fernando di Kastiljo.�

�Viņ� atrodas Madridē?�

�Jā, majestāte.�

�Un jūs viņu mīlat?�

�is jautājums uz Serēnu atstāja lielu iespaidu; acīs tai saplūda asaras, un tā aizkustinātā balsī sacīja:

�Es viņu mīlu vairāk nekā savu dzīvību.�

�Nu labi, ar �o mirkli beidziet viņu mīlēt, jo rīt viņ� vairs neatradīsies starp dzīvajiem,� Napoleons sacīja.

�Majestāte, ko jūs gribat darīt?�

�Es viņu sodī�u par to, ka viņa laulātā draudzene gribēja nonāvēt Francijas imperatoru.�

Tas bija par daudz nabaga Serēnai, viņa metās Napoleonam pie kājām un apkampa viņa ceļus.

�Ap�ēlojieties, majestāte, ap�ēlojieties par manu vīru, kur� nav neko darījis.�

�Tā jau ir viņa vaina,� Napoleons mierīgi atbildēja, �viņam vajadzēja gādāt par to, lai viņa sieva nemaisītos politikā. Piecelieties, kundze, es �ēlastības nepazīstu.�

Serēna, vēl arvien uz ceļiem tupēdama, lūdzo�ā balsī sacīja:

�Ap�ēlojieties, majestāte, saudzējiet manu nabaga vīru, kuru es mīlu vairāk nekā savu dzīvību.�

�Un ja nu es jūsu lūgumu izpildītu, ja nu es atstātu jūsu vīru neaizskartu?�

�Ai, majestāte!�

�Nu, ko tad jūs darītu?�

�Es katru dienu lūgtu Dievu par jūsu majestāti, un manu sirdi pildītu pateicība pret to, kur� ir saudzējis mana vīra dzīvību.�

Napoleons zobgalīgi pasmīnēja.

�Jūs pirmīt bijāt tik laipna un teicāt, ka mani mīlot.�

Serēna �ņukstēja.

�Nu labi! Izliksimies, ka nekas nav noticis, turpināsim �o mīlas skatu, un sagādājiet man to prieku, ko es jūsu rokās cerēju atrast, un jūsu vīram nekas nenotiks.�

Serēnai vaigi atkal pietvīka.

�Majestāte, ko jūs gribat no manis?�

�Romantisku piedzīvojumu, vairāk neko.�

�Es lai aizmirstu savu godu un lau�u pie altāra doto uzticības zvērestu � ne par ko.� <

�Apdomājiet, kundze, ka no tā ta�u atkarīga jūsu laulāta drauga dzīvība!�

�Ap�ēlojieties, majestāte!�

�Nē,� Napoleons dzestri atbildēja.

Serēna abām rokām aizklāja seju.

�Ak Dievs, vai tad man nav nekāda cita glābiņa?�

Piepe�i viņa sarāvās. . ,

Napoleons bija piegājis viņai klāt un apskāvis tai viduci.

�Esi mana, skaistā Serēna, tikai �o nakti, un tavs vīrs būs glābts,� viņ� �ukstēja.

Serēna nokāra galvu.

Bija pagājusi pusstunda.

Grāfienes istabā vairāk nekas nebija dzirdams, kā tikai �ukstē�ana. Piepe�i uz trepēm atskanēja smagi vīrie�a soļi, drīz pēc tam durvis tika atrautas vaļā, un kāds vīrs ieklupa istabā.

Tas bija ģērbies spāņu augstmaņu drēbēs.

�Ko es redzu!� viņ� dusmīgi izsaucās. �Serēna, neuzticīgā . . .�

Viņ� nepaguva vairāk neko pateikt, viņa priek�ā stāvēja Napoleons un zvērojo�ām acīm lūkojās uz viņu.

�Kas jūs tāds esat?� Napoleons vaicāja skarbā balsī.

Spānis dusmīgi paskatījās uz viņu.

�Ar kādām tiesībām jūs man uzdro�ināties to vaicāt?� viņ� aizsmaku�ā balsī sauca.

�Ar uzvarētāja tiesībām � esmu Napoleons.�

Fernando di Kastiljo nobālēdams streipuļoja atpakaļ. Uztraukumā viņ� nebija sve�o pazinis � tagad, redzot, ka tas ir ne vien viņa sievas pavedējs, bet arī viņa tēvijas ienaidnieks, viņu pārņēma neizsakāmas dusmas. Tas izrāva no maksts zobenu un bruka Napoleonam virsū. Te piepe�i divas rokas viņu apkampa, un tas dzirdēja trīco�u balsi. Tā bija viņa sieva Serēna.

�Paliec mierā, mīļais, nekrīti nelaimē.�

Fernando skarbi iesmējās.

�Vai tev patiesi manis �ēl?� viņ� zobgalīgi sauca. �Saki, ko �is sve�inieks meklē mūsu namā?�

Serēna tūlīt nepaspēja atbildēt, viņa lūkojās zemē, krūtis tai smagi cilājās.

�Tava klusucie�ana tikai pierāda tavu vainu,� Fernando nicino�ā balsī sacīja.

Tad iestājās drūms, nepatīkams klusums, kuru Napoleona adjutants ienākdams pārtrauca.

�Apcietiniet �o cilvēku,� Napoleons sacīja, nicino�i norādīdams uz Fernando.

Tas gribēja aizstāvēties un pacēla zobenu, bet adjutants viņu spēcīgām rokām sagrāba un bīdīja uz vaļējām durvīm. Dona Serēna izmisusi �ņaudzīja rokas.

�Majestāte, ap�ēlojieties,� vai lai es par velti būtu nesusi briesmīgo upuri!� viņa �ņukstēja.

Fernando sarāvās. Par kādu upuri viņa sieva runāja?

Napoleona atbilde viņam radīja briesmīgas mokas.

�Skaistā grāfien, vai jūs saucat par upuri to, ko jūs man no brīva prāta novēlējāt?� viņ� vaicāja, drūmi smaidīdams.

�Majestāte, stāviet klusu, nezaimojiet mani! Nesaraujiet to saiti, kas mani saista pie mana dārgā Fernando!�

Neizsakāmi sāpīgas nopūtas izlauzās tai no krūtīm.

�Bet ko es runāju! Vai �ī saite jau nav sarauta? Fernando, Fernando!� viņa, sāpju pārņemta, izsaucās, �tu novērsies no manis � tu mani nicini � mani atstum!�

Fernando lēnām pagriezās pret viņu, neizsakāmi sērīgi uz to nolūkojās un vēl sērīgākā balsī atbildēja:

�Serēna, ko tu esi izdarījusi?�

Adjutants nemierīgi pakustējās, gribēdams donu Fernando aizvest projām ar varu. Bet Napoleons pameta ar roku, dodams zīmi, lai to nedarot.

Viņa dzeltenīgā seja spīdēja velni�ķīgā priekā.

�Atbildiet jel, kundze,� viņ� zobgalīgi sacīja.

Serēna sarāvās. Bet tad viņa izslējās, nicino�i nolūkojās uz Napoleonu un sacīja:

�Jums ir gan tiesības, kungs, pamudināt to darīt.�

Savam vīram pievērsusies, viņa turpināja:

�Nu tad klausies � tēvijai kalpodama es kritu.�

�Nelaimīgā!� Fernando izsaucās.

�Neno�ēlo mani... bet... ai, es tevi lūdzu, nenicini arī mani.�

�Serēna, tu man esi dunci sirdī iedūrusi,� Fernando teica dobjā balsī.

Napoleonam lūpas raustījās.

Grāfiene atkāpās da�us soļus atpakaļ un paņēma dunci, kas atradās uz galda.

�Kāda rotaļlietiņa skaistas sievietes rokās!� Napoleons nicino�i izsaucās.

Grāfiene turpināja:

�Gribēdama glābt Spāniju, es nodevu mūsējo rokās mūsu dzimtas nāvīgāko ienaidnieku, bet uzradās nodevējs. Tēvijas dēļ es padevos �im korsikānim, jo zini � �im duncim vajadzēja ieurbties viņa sirdī! Bet tas

man neizdevās, viņ� noprata manu nodomu. Viņ� gribēja tevi nogalināt, un, mēģinot tevi, karsti mīļotais Fernando, izglābt, es lauzu savu zvērestu un padevos varmākam.� u,

�Tātad tu to darīji manis dēļ!�

�Femando!� Serēna iesaucās, skaļi �ņukstēdama.

�Ai, kaut jel tu to nebūtu darījusi!� grāfs stenēja. �Bet lai nu ... kungs... esmu jūsu cietumnieks ... ņemiet manu galvu. Spānija ir to vērta, lai tās labā vīri lietu asinis un sievas pārdotu godu.�

Serēna skaļi iekliedzās.

�Femando! Mīļais!�

Rokas izplētu�i, viņa steidzās klāt savam laulātajam draugam.

�Atpakaļ, kundze!� Napoleons dzestrā balsī pavēlēja.

Nāko�ajā acumirklī dons Femando nozuda aiz durvīm.

Adjutants noveda viņu pa trepēm lejā un nodeva patruļai, kas patlaban nomainījās pie nama durvīm. Tad viņ� devās atpakaļ uz zāli. Pie durvīm viņam nāca pretim Napoleons.

�Ko darīt ar �o spāni, majestāte?�

�Viņ� jānodod kara tiesai.�

�Un spriedums?�

�Tiks izpildīts divdesmit �etru stundu laikā!� Napoleons atbildēja, drūmi smaidīdams.

Pēc �iem notikumiem bija pagājis ilgs laiks. Napoleona armija uzvarēdama gāja uz priek�u. Visa Spānija gulēja viņam pie kājām.

Tomēr ne!

Pireneju kalnu aizās vēl arvien plosījās kaujas � tur dū�īgie kalnie�i cīnījās par Spānijas brīvību un patstāvību.

Madride, valsts galvaspilsēta, atradās ienaidnieku rokās, bet �odien tajā valdīja tik priecīga dzīve, ka tīri vai vajadzēja par to pabrīnīties, zinot Spānijas politiskos apstākļus.

�ozefs Napoleons, uzvarētāju ieceltais Spānijas valdnieks, bija izsludinājis vispārēju ap�ēlo�anu.

Visa pilsēta bija krā�ņi apgaismota.

Arī grāfienes di Kastiljo pils mirdzēja vienās ugunīs � Serēna, Aragonas puķe, bija sarīkojusi viesības.

Cik savādi at�ķīrās kāds liels, drūms nams �īs pils tuvumā � tas bija cietums, kura iemītnieki, ķēniņa ap�ēloti, tagad atradās brīvībā.

Tikai viens vienīgs cietumnieks bija tajā palicis; tas bija kāds vīrs, kur� aiz atriebības bija nogalinājis savu sāncensi.

Arī viņ� dzirdēja jautrību ielās, arī viņ� redzēja vienās ugunīs mirdzo�os namus, un tādēļ arī pats nolika divas sveces �brīvībai� par godu.

Troksnis ielas bija sadzirdams arī viņa cietuma kamerā, bet viņ� nesaprata tā nozīmi.

Viņ� redzēja gan, ka cilvēki priecājas, ka tie bija it kā no jauna atdzīvoju�ies un laimīgi, bet kādēļ � to viņ� nezināja.

Un kā gan lai viņ� to zinātu, ja vairākus mēne�us bija at�ķirts no pasaules.

Viņ� atspiedās pret logu, kura priek�ā bija dzelzs restes, un brīnījās par krā�ņo uguņo�anu pilsētā, par ļau�u bariem, kas drūzmējās ielās, par krā�ņajām ekipā�ām, kuras ļau�u drūzmā tikai lēnām varēja tikt uz priek�u. Viņ� �ur un tur paguva izlasīt pāris vārdu uz ugunīgajiem transparentiem, un visur tie bija vienādi: �Brīvība�.

Arī tam lielajam namam, kas atradās blakus cietumam, logi bija apgaismoti ar krā�ņām lampiņām, pirmā stāva zālēs atskanēja jautra mūzika, un gar logiem aizlidinājās dejotāju ēnas.

Ik pa brīdim kāds pāris iznāca ārā uz raibiem karodziņiem izrotātā balkona, lai ieelpotu svaigu gaisu un atpūtinātu no dejo�anas noguru�ās kājas.

�Kas gan tur var būt atgadījies, ka �ie ļaudis tā priecājas un gavilē? Vai tad visi �ie ļau�u bari izlaisti no cietuma un tagad priecājas par atgūto brīvību? Kā viņi tur dejo un priecājas! Ai, liekas, ka tie cilvēki patie�ām ir laimīgi!�

Cietumnieks, domās nogrimis, caur logu nolūkojās uz jautrajiem cilvēkiem. Tikai viņ� bija izslēgts no viņu jautrības, un viņam bija sve�as tās priecīgās balsis, kas iespiedās viņa mazajā cietuma kambarītī.

Dienu agrāk viņ� vēl bija dzirdējis citus cietumniekus blakusistabās dziedam un trok�ņojam; tagad viņi visi izlaisti laukā � tikai viņ� viens pats palicis drūmajā cietumā.

Jau �etrus mēne�us viņ� mēģināja aprast ar bēdīgajām domām, ka tikai nāve viņu varēs izpestīt no cietuma.

Viņ� pieradinājās pie pastaigām no durvīm līdz logam un atkal atpakaļ. Viņ� iedraudzējās ar lielajiem zirnekļiem, kuri vienā un tajā pa�ā laikā auda savus tīklus, lai dalītos ar viņu cietuma garlaicīgajā vientulībā.

Katru vakaru zirnekļi izlīda laukā no savām paslēptuvēm, aizlīda līdz tīkla malai, skraidīja gar mūri �urpu turpu, palika stāvot un tad atkal arvien vairāk viņam tuvojās.

Jau kop� �etriem mēne�iem viņ� bija radījis pats savu dzīves kārtību, kā to mēdz darīt cietumnieki, kuri pacietīgi padodas savam negrozāmajam liktenim.

Dziedā�ana, vientulīga pastaigā�anās un laika pareģa zirnekļa novēro�ana � tā bija viņa nodarbo�anās.

Tā gandrīz visi cietumnieki pavada laiku, un �ī nodarbo�anās viņus aizkavē domāt par savu bēdīgo stāvokli un varbūt glābj viņus no ārprāta. ^: �Un, ja tomēr kādreiz ari parādās uztrauco�i baigi skati no pagātnes vai ari nezināmās tum�ās nākotnes, tad tie drīz atkal izgaist, iedomājoties, ka pagātne vairs nav atpakaļ atsaucama, nākotne pieder mū�ībai, bet tagadne viņu tur ieslodzītu starp drūmajiem cietuma mūriem.

Tad viņ� mēdza apsēsties pie loga un lēnām skaitīt kaimiņu nama jumta dakstiņus, kamēr �āds garu nomāco�s darbs viņu glu�i nogurdināja un viņ� vai samaņu zaudēja.

Rudenī viņ� izkaisīja maizes drupatiņas uz palodzes.

Mazie putniņi pie tā pieradinājās, uzlaidās uz dzelzs reliņiem, uzknābāja drupatiņas, dziedāja un ķīvējās.

Tagad ziemā viņ� apsēdās pie mazās dzelzs krāsns un stīvi lūkojās kvēlo�ajās oglēs.

Pirms divām nedēļām �ī cietumnieka dzīves kārtība tika glu�i pārmainīta.

Briesmīgi uztraukts viņ� atkāpās no loga un atkal atkrita aukstajā gultā, gribēdams aizvērt acis, bet velti, viņ� atkal piecēlās un sāka nemierīgi �urpu turpu staigāt.

Pēc brītiņa viņ� atkal apgūlās, tomēr sirds stiprā pukstē�ana neļāva viņam aizmigt, asinis viņam strauji tecēja pa dzīslām. Viņam likās, ka tas dzird neskaitāmas balsis, kas sauc pēc brīvības. Briesmīgi uztraukts viņ� vairākas reizes nobraucīja pieri. Piere tam kvēloja, bet roka bija auksta kā ledus.

Pa to laiku abas sveces logā bija izdegu�as.

Viņ� klausījās, vai nedzirdēs kādu cilvēka balsi, kas viņam izkliedētu spocīgās briesmu ainas.

Bet nekā, visur bija kluss kā kapā.

Kaktā mu�a bija ieskrējusi zirnekļa tīklā, zirneklis to sāka iepīt vēl vairāk, un mu�a rādījās neglābjami pazudusi.

�Ak tā, tātad tu arī esi varmāka!� cietumnieks kliedza, zirneklim klāt steigdamies.

Viņ� izglāba mu�u no dro�as nāves.

Ar sajūtu, it kā viņ� pats būtu piedzīvojis kādu prieku, viņ� noskatījās pakaļ mu�ai, kura, priecīgi sīkdama, tagad lidinājās apkārt pa istabu.

Zirneklis pazuda kaktā.

�Kur gan tas varētu būt paslēpies?� viņ� domīgi murmināja. �Kur tu paliki, slepkava?� viņ� dusmīgi izsaucās, zirnekli meklēdams. �Vai tu tikai tādēļ apmeties manā dzīvoklī, lai varētu nomaitāt manus viesus? Es tevi nositī�u, bezgodi, lai tu vairs nekad nevarētu no�ņaugt mazos kustonī�us, kas rotaļājas saules staros.�

Viņ� pakampa slotu, kas stāvēja kaktā, un grasījās zirnekli nospiest, bet tas bēga gar mūri aug�ā un beidzot pazuda tajā vietā, kur krāsns caurule bija ielaista mūra sienā.

Cietumnieks paņēma krēslu, uzkāpa uz tā un ar bērna stūrgalvību gribēja dabūt zirnekli rokā.

Kur gan tas varēja būt paslēpies? � . c �'

Viņ� meklēja un meklēja.

Beidzot viņ� mūrī pamanīja spraugu. Sājā spraugā zirneklis bija paglābies no sava vajātaja.

Te viņam piepe�i ie�āvās prātā kādas domas:

�Kā būtu, ja arī es pa �o spraugu mēģinātu izbēgt? Kādēļ lai arī es tur ceļu neatrastu?�

�īs domas iesakņojās viņa dvēselē.

Kas tā būtu par laimi, ja varētu tikt laukā no drūmā cietuma un kā brīvs cilvēks staigāt apkārt!

Pa to laiku sveces bija izdegu�as.

Viņ� atgūlās gultā un palika tumsā.

�Brīvam būt!� �is vārds arvien no jauna atskanēja viņa dvēselē, un �o vārdu, kam bija tik brīni�ķīga skaņa, viņ� bija klausījies jau divas nedēļas.

No kaimiņu nama atskanēja jautras mūzikas skaņas.

�is nams piederēja grāfienei Serēnai di Kastiljo, un tajā bija sapulcēju�ies jautri viesi.

Bezrūpīgie kungi un dāmas priecājās deju zālē, jautri sarunādamies un griezdamies mūzikas skaņās.

Aiz kuplajiem, zaļajiem augiem, kas bija novietoti zāles kaktos, �ad un tad varēja redzēt pārus noslēpumaini sa�ukstamies; bet tie ātri aiz�mauca projām, tiklīdz kāds tos sāka ievērot.

Vecie grandi, kuri likās aizmirsu�i savu spāņu tautību, pastaigājās �urpu turpu, saņemdami glaimojo�us apsveikumus no jaunajām mei�ām, kuras ar miesu un dvēseli nodevās apreibino�am priekam.

Pa to laiku nopietnākie un vecākie viesi bija ieradu�ies mūzikas zālē, kas atradās blakus deju zālei, un pārsprieda jaunākos politiskos notikumus un citus atgadījumus.

Pauzi starp dejām aizpildīja kāda vecāka dāma, kas nosēdās pie klavierēm. Tā spēlēja visgrūtākos gabalus, ar to izpelnīdamās klausītāju atzinību.

Grāfiene Serēna, namamāte, staigāja pa visām zālēm, pamudinādama viesus priecāties pēc sirds patikas.

Dejotājiem gan nevajadzēja viņas skubinājumus.

Bibliotēkas istabā viņa sastapa kādu skaisti noaugu�u kungu, kura citkārt jautrajā sejā tagad atspoguļojās neizsakāmas skumjas, izklaidība un garlaicība.

Viņa piegāja tam klāt un, ar roku viegli aizskardama viņa plecu, vaicāja, kādēļ viņ� nepriecājoties.

Vaicātais nopūtās.

Dona Serēna nopietni uz viņu paskatījās.

�Iedomājieties manas mokas� kuras es sajūtu, un tad jūs sapratīsiet, ko es cie�u, un tomēr es sarīkoju �īs viesības sava Fernando dēļ,� Serēna sacīja.

Pie �iem vārdiem viņai acīs pamirdzēja asaras, tomēr ta ātri savaldījās.

�Nāciet, mans kungs, pavadiet mani uz mūzikas istabu.�

Viņi abi iegāja tajā.

Tur bija sapulcēju�ies tikai pavecāki kungi un dāmas � cilvēki ar nopietnām, drūmām sejām.

�Ai, kas tas atkal bija par jauku mūzikas gabalu, mīļā tante. Spēlējiet jel vēlreiz mūsu mīļo spāņu mar�u,� Serēna sacīja.

Vecā kundze pamāja ar galvu.

Pirksti slīdēja pār taustiņiem, un jau pirmie akordi sacēla lielu sajūsmu.

��eit vēl ir spāņi,� Serēna nodomāja pie sevis un, pievērsdamās tantei, kura patlaban piecēlās no klavierēm, skaļā balsī viņai sacīja: ��odien jūs esat pati sevi pārspējusi, mīļā tante.�

Viņa to izrunāja tādā balsī, kuru varēja iztulkot gan kā nopietnību, gan kā joku.

�Viesi ir pavisam sajūsmināti, mīļā Serēna, un, ja es vēl dabūtu dzirdēt no tevis �Mauru atvadī�anās dziesmu no Kordovas�, tad �ovakar es vairs neko nevēlētos.�

Serēna apsēdās pie klavierēm un sāka spēlēt �Mauru atvadī�anās dziesmu no Kordovas�.

Jau pie pirmajiem akordiem apklusa trok�ņainās sarunas blakusistabās, un pat dejotāji līdz ar savām dāmām ātriem soļiem steidzās uz mūzikas zāli klausīties aizkustino�ajās skaņās.

Skaistā namamāte iekaroja visu viesu sirdis; viņas bālajā sejā bija lasāmas dziļas skumjas un atsacī�anās.

Ļaudis runāja, ka viņai pirms da�iem mēne�iem notikusi liela nelaime, viņas vīrs esot divkaujā nonāvēts.

Kamēr viņas baltie, gandrīz caurspīdīgie pirksti slīdēja pār taustiņiem, izvilinādami varenās skaņas, kuru komponists, sajūsmināts par savu darbu, pēc tā pabeig�anas pats sev galvu sa�ķaidījis, tikmēr viņas slaikais, melnās drēbēs tērptais augums likās kļūstam lielāks, viņas acis mirdzēja pārdabiskā spo�umā, kamēr melnās matu cirtas uz bālās pieres trīcēja.

Saviļņojo�ajām skaņām pievienojās viņas sāpīgās nopūtas.

Skaņas plūda gan kā trakojo�a auka, gan atkal strauji un kaislīgi, kamēr beidzot tās kļuva arvien klusākas un maigākas un beidzot noskanēja kā mirēja beidzamā nopūta.

Visi savaldzināti lūkojās uz skaisto spēlētāju, da�s labs it nevil�us sajuta noslēpumainas ilgas.

Bija pagājusi stunda.

Grāfiene bija iegājusi savā buduārā, kur tā nometās Pestītāja tēla priek�ā uz ceļiem, lūdza Dievu un raudāja.

Kad viņa piecēlās, tad izskatījās vēl bālāka nekā pirmīt. Tikai pamazam viņai izdevās nomierināties.

Kad viņa bija tik tālu nomierinājusies, ka varēja atkal rādīties saviem viesiem, galdi bija jau klāti, un sākās mielasts.

Tika uzsauktas augstas laimes Spānijai un � �ozefam Bonapartem.

Serēna di Kastiljo ar pūlēm varēja apslēpt nepatiku � roka tai trīcēja, kad tā ar viesiem saskandināja glāzes.

Pēc mielasta viesi sadalījās pulciņos; piepe�i iestājās klusums.

�Dona Serēna dziedās,� viesi sa�ukstējās.

Viesi sapulcējās pusaplī ap namamāti; Serēna izskatījās ļoti bāla. Ar savām tum�ajām acīm viņa kā sapņodama lūkojās uz aug�u.

Tā atglauda savus smalkos zīda matus un tad sāka svinīgā, sirdi aizkustino�ā balsī dziedāt dziesmu par Grenādu.

Kā vaigi kvēloja un acis spīgu|oja, kad debe�ķīgās skaņas plūda pa zāli.

Kad dziesmas beidzamais vārds bija izskanējis, neviens vairs ilgāk nespēja savaldīt savas jūtas, pat vīrie�iem pār vaigiem ritēja asaras. Pat tādi cilvēki, kas līdz �im bija biju�i ienaidnieki, tagad saviļņoti spieda viens otram roku.

�Jūs esat uzvarējusi, grāfien, jo jūs esat mūs visus citu citam dāvinājusi,� kāds kungs sacīja, Serēnai klāt pieiedams.

Tad viņ� sniedza elkoni savai sievai un atstāja viesības. Visi citi sekoja viņa priek�zīmei.

Pēc �āda sirdi pacilājo�a acumirkļa vienkār�as sarunas vairs nebūtu spēju�as nevienu apmierināt. Ikviens bija apņēmies pastrādāt kaut ko lielisku, apbrīnojamu.

Trīs nedēļas vēlāk tūksto�iem kareivju stāvēja gatavībā un apņēmībā ienaidnieku izdzīt no Spānijas. Tas viņiem izdevās tikai pēc grūtām cīņām.

Kad viesi bija aizgāju�i, arī Serēna devās uz savu guļamistabu. Ielas troksnis bija apklusis, un tikai pa brīdim bija dzirdama ratu rībē�ana un kāda vēla gājēja soļi.

Grāfiene atlaida savu istabeni, un, kad tā bija aizgājusi, viņa piegāja pie kādas bildes, kas bija aizklāta ar smagu damasta drānu, un pacēla �o priek�karu uz aug�u.

Tagad bija redzama skaista, bāla vīrie�a ģīmetne. Serēna ilgi uz to noskatījās un tad atkal nolaida priek�karu.

Tad viņa apsēdās pie galda, uz kura patum�i dega lampa, un paņēma dienasgrāmatu, gribēdama tajā ierakstīt savus �īsdienas piedzīvojumus.

Pie dienasgrāmatas bija piediegta klāt kāda maza piemiņas grāmatiņa ar to pa�u ģīmetni uz vāka, kur� arī bija ar melnu drēbi pārvilkts.

Arī �o grāmatu Serēna atvēra.

Viņa tajā ierakstīja da�as rindiņas, bēdīgas domas, ar kurām viņa nobeidza jautro dienu.

Tās skanēja:

cAn �odien es biju nelaimīga, arī �odien man vajadzēja domāt par tevi, arī �odien es raudāju, tādēļ ka tu mūsu dēļ tik ļoti ciet. Arī �odien es apslāpēju savas jūtas un tēloju jautrību, lai tevi, mīļotais, varētu glābt. Kaut jel Dievs tev drīzumā dāvinātu brīvību, un ja ne, tad lai nāve mūs abus savieno un ir mums �ēlīga.�

To padarījusi, viņa nolika grāmatu atpakaļ agrākajā vietā, aizlika lampai priek�ā aba�ūru un tad devās pie miera. Pēc maza brītiņa istabā palika klusu. _L'

Durvju sarga istabiņā vēl dega lampa, kuras gaisma spiedās caur loga slēģa spraugām.

Durvju sargs, drukns, pamaza auguma vīrs, bija atzvēlies uz dīvāna.

�Vņi tu labi izskaitīji visus viesus, kas aizgāja?� viņ� vaicāja savai sievai.

�Visus,� sieva atbildēja.

�Un vai visi aizgāja, cik bija atnāku�i?�

�Taisni tik daudz, cik atnāca.�

Dusmīgi un seju saviebis^durvju sargs iekrāva ar dūri pa galdiņu, kas atradās blakus dīvānam.

�Mūsu pūles un spiego�ana ir velta, jo viņa ir drīzāk velns, nekā sieviete, tā neatrod pie vīrie�iem nekādu patik�anu.�

�Es domāju, ka viņa prot mūs maldināt, un, kamēr mēs �eit mājās nopūlamies, viņu izspiegodami, viņa diezin kur citur satiekas ar saviem mīļākajiem.�

�To viņa nemaz nevar,� durvju sargs atbildēja, blēdīgi smīnēdams. �Visi viņas sulaiņi un pat ku�ieris pieder pie mūsu sabiedrības un paziņo mums par katru viņas soli.�

Durvju sargs tikko bija �os vārdus izrunājis, kad pie durvīm pieklaudzināja, un sievietes balss �ukstēja:

�Es tā esmu, laidiet mani iek�ā!�

Pa durvīm ie�mauca maza auguma istabas meita ar strupu deguntiņu un ar roku rādīja noslēpumainas zīmes.

�Nu, Dinita, vai labas vēstis?� durvju sargs vaicāja, velni�ķi smīnēdams.

�Vai jaunas ziņas, noslēpums?� viņa sieva piemetināja, mei�u glaimojo�i aiz rokas satverdama.

�Apmierinieties, beidzot es tomēr dabūju kaut ko zināt.�

�Nu ko tad?� durvju sargu laulātais pāris reizē ievaicājās, nevarēdams savaldīt savu ziņkārību.

�Kad kundze mani atlaida,� mei�a uzsāka, bailīgi apkārt lūkodamās, �bet vai mūsu sarunu kāds nevar noklausīties?�

�Neviens, jo namā nav neviena cita cilvēka.� '�

�Bet varbūt caur logu?�

�Dzelzs slēģi aizvērti.� ��

�Nu tad dzirdiet: kad mana kundze bija palikusi viena pati, es pielīdu pie stikla durvīm, kuru priek�karos es jau agrāk biju ieplēsusi caurumiņu, lai varētu visu redzēt, kas istabā notiek. Kad nu mana kundze domāja, ka ir viena pati, tā piegāja pie sienas, kur karājas aizsegta bilde, ko es līdz �im vēl nebiju pamanījusi, atvilka aizkaru nost un ilgi mīlestības pilnām acīm nolūkojās uz bildi, kurā bija attēlots jduns, visai skaists vīrietis.�

�Un vai tas viss?�

�Domāju, ka ar to iesākumā pietiek.�

�Vai bildē attēlots kungs ar brūnām ūsām, augstu pieri un tum�ās drēbēs?�

�Jā gan.�

�Tad jūsu ziņai nav nekādas vērtības.�

�Nu kā lai es noprotu, kāda ziņa jums liekas vērtīga, kāda ne?� mei�a atbildēja, aiz dusmām gandrīz raudādama. �Jūs man uzdevāt kundzi izsekot un noskatīties, vai tā nav iemīlējusies. Manas domas ir, ka tā iemīlējusies ģīmetnes oriģinālā, bet kā lai es zinu, ko jūs vēl gribat zināt?�

�Uzklausieties labi, mīļā Dinita, ko jums tagad teik�u, bet tam jāpaliek noslēpumam, jo no tā atkarīga visu mūsu laime un labklājība. Mums jāizseko, vai kundze nestaigā aizliegtus ceļus. Kāds augsts kungs mums par to samaksā. Vai jūs esat kaut ko dzirdējusi par donu Kastāro?�

�Par to nesmuko fran�u pulkvedi?�

�Nesauciet viņu tā, jo tas mūs padarīs par bagātiem cilvēkiem. Vai jūs tagad saprotat?�

�Bet kāds nolūks viņam ir?�

�Hm, lieta grozās ap mantojumu.�

�Aha, un to viņ� grib mūsu kundzei atņemt?�

�Jā, tiklīdz viņa darīs kaunu savai ģimenei.�

Istabene pasita knipi un tad teica:

�Tik daudz es saprotu, ka dons Kastāro uzskata par vajadzīgu maksāt man, jums un citiem mūsu kundzes kalpotājiem atlīdzību, gribēdams tādējādi tikt uz kāda svarīga noslēpuma pēdām, bet vairāk es neko nesaprotu. Ja mūsu kundze arī iemīlētos kādā vīrietī, tad nesaprotu, kā viņa ar to varētu savai ģimenei darīt kaunu. Viņa var apprecēties, un lieta_ darīta!�

�E, ko nu jūs tik daudz runājat, Dinita,� durvju sarga sieva viņu pārtrauca, dusmodamās, ka pa�ai tik ilgi jāstāv klusu, �mūsu kundze jau ir precējusies.�

i

и

ļl

i

�Turi muti, muļķe!� vīrs viņai uzbrēca.

�Nevar būt,� kur tad ir viņas vīrs?� istabene brīnīdamās vaicāja.

Durvju sargs, kur� savai sievai meta ar acīm, lai tā nepļāpā, atbildēja:

�Tā, kuru jūs guļamistabā redzējāt, ir viņa ģīmetne.�

�ī vēsts istabeni ļoti pārsteidza.

�Bet, ja tas ir viņas vīrs un viņa to mīl, kādēļ tad viņa nedzīvo ar to kopā?�

�Ak, nevaicājiet jel to, mīļā Dinita.�

�Bet, ja viņi nemīl viens otru, kādēļ tad viņi ne�ķiras? Tas jau arī ir izdarāms.�

�Lai tas paliek, mīļā, par tādām lietām mums nav nekādas daļas. Jūsu uzdevums ir, tiklīdz jūs manāt, ka mūsu kundzei tuvojas kāds cilvēks, kur� nelīdzinās ģīmetnei, mums to paziņot. Tik ilgi, kamēr viņa nopū�as tās bildes priek�ā, mēs vēl esam tālu no savas kārotās laimes.�

�Nē, man vajag dabūt zināt, kur mūsu kundzes vīrs palicis, citādi es vai nobeig�os.�

�Jūsu pūles būs veltas, mīļā, jo �ajā namā to nezin neviens cilvēks, un, ja kundze dabūs zināt, ka jūs spiegojat, tad varat dro�i sagaidīt, ka viņa jūs atlaidīs; tādēļ labāk iegaumējiet sakāmvārdu, mīļā Dinita: viena roka mazgā otru, un abas mazgā seju.�

Patlaban notink�ķēja zvaniņ�, un Dinita steig�us atstāja durvju sarga istabu.

Durvju sargs un viņa sieva devās pie miera.

Ar drud�ainu nepacietību grāfs Alberts bija izlasījis līdz �ai vietai un tad nolika grāmatu.

�Tātad �ī ir mana vecāmāte! Nudien varena sieva! Kāds varens gars, kāda uzupurē�anās spēja. Kas es esmu, salīdzinot ar viņu,� no�ēlojams nelietis, vairāk nekas!�

Grāfs pietrūkās kājās.

�Ko es esmu pastrādājis, vai esmu kādu laimīgu darījis? Hm, protams, beidzamās dienās es izpalīdzēju gan kādam cilvēkam, kur� bija iestidzis postā manas vieglprātības dēļ,� tas bija nabaga galdnieks parādu cietumā, bet vairāk es neko labu neesmu darījis un dzīvi tikai baudījis pilniem malkiem.�

Grāfs sajuta gan no�ēlu, tomēr tā nebija tik spēcīga, lai uzvestu viņu uz cita ceļa, kā mēs to vēlāk redzēsim.

Pilnīgi zaudējis tikumisko atbalstu, viņ� vēlāk krita par upuri savām kaislībām.

Klaudzinā�ana pie durvīm iztraucēja viņu no domām. Grāfs ātri paslēpa grāmatu un tad sauca �iek�ā�.

Durvis atvērās, un istabā ienāca smalki ģērbies kungs.

�Vai man tas gods runāt ar grāfu Ernestu Albertu?�

�Tas esmu es, mans kungs,� vaicātais atbildēja un pa pusei ziņkārīgi, pa pusei pārsteigts lūkojās uz ienācēju.

�Un jūs? Ar ko man ir gods...�

Sve�ais panācās da�us soļus uz priek�u, un tagad abi jaunekļi brītiņu viens uz otru nolūkojās.

�Vai tas var būt? Vai patiesi tas esi tu, Paul?� grāfs Alberts piepe�i iesaucās.

Ienācējs smējās.

�Vai tu mani tikai tagad pazīsti?�

�Nu jā, mēs jau arī ilgi neesam redzēju�ies. Nāc pie manis, draudziņ, es tevi tūksto�reiz sveicinu, Paul fon Roten�tein! Pirms kādas stundas es domāju par savu jaunību, par mūsu laimīgi pavadītajiem studentu gadiem, un mani pārņēma neizsakāmas ilgas...�

�Vai pēc manis?� Pauls fon Roten�teins zobojās.

�Kā tad. Ja man būtu nauda, es būtu tūlīt braucis uz Vāciju un tevi uzmeklējis.�

�Nu, tā jau tīrā laime, ka tu to neesi darījis, jo citādi es būtu velti atbraucis,� grāfs Pauls Roten�teins smaidīdams izsaucās. �Kā tev klājas, draudziņ?�

Grāfs Alberts nopūtās.

�Nevaicā labāk. Bet tev gan, kā redzu, laikam klājas diezgan labi,� grāfs Alberts atbildēja.

�Nudien, vesels es esmu,� Pauls smējās.

�Vai jau apprecējies, ko?�

�Vēl ne, bet tu ta�u atļausi man apsēsties?�

�Piedod, mīļais, aiz liela prieka es aizmirsu pat visvienkār�āko pieklājības normu.�

Abi apsēdās uz dīvāna. Pauls skatījās istabā apkārt.

�Es tevi apbrīnoju, draugs.�

�Kā tā?�

�Tu esi mierā ar tik vienkār�u dzīvi.�

�Man vajag būt mierā!�

�Oho, vai jau tik tālu?�

�Diem�ēl,� grāfs Alberts atzinās.

�Nu, nebūs jau tik ļauni. Ceru, ka tev pagrabā vēl atradīsies pudele laba vīna?�

�Tu maldies, mīļais Paul.�

�Nu tad aizsūti kādai pakaļ.�

�Mana sulaiņa �obrīd nav mājās.�

Pauls fon Roten�teins, kur� atradās visjautrākajā garastāvoklī, neļāvās vis tik viegli apmierināties.

�Nu, lai tas �obrīd paliek, pagaidīsim, kamēr tavs sulainis pārnāks mājās.�

. Gandrīz neapzinādamies, ko dara, grāfs Alberts iegrūda roku kabatā un sataustīja tur da�us naudas gabalus; tā bija viņa pēdējā nauda.

�Ja tev patīk, Paul, tad iziesim pastaigāties un uzmeklēsim kādu labu krodziņu.* ; / irfs l .р�&го ^T � г н

�Nē, mīļais, �is priek�likums man ar pateicību jāatraida. Taisni �ajā vienkār�ajā istabiņā man patīk vislabāk.�

Grāfs Alberts nebūt nejutās omulīgs. Viņ� kaunējās no sava drauga, ka tas bija viņu atradis tādos nabadzīgos apstākļos. Bet tur nu vairs nekas nebija darāms. , *^r

Viņ� raudzīja saņemties un jautri atbildēt uz drauga jokiem. Drīz viņam arī patiesi pielipa drauga jautrība, un tie sāka dedzīgi sarunāties par saviem pagāju�o laiku piedzīvojumiem. ,

Nepagāja ilgs laiks, kad, arī grāfs Alberts bija tas pats senākais, jautrais cilvēks, un, kad beidzot Fridrihs, kur� pa to laiku bija pārnācis mājās, pagādāja vīnu un viņi sēdēja pie pilnām glāzēm, tad viņ� vairs nedomāja par to, ko vēl nesen bija nopietni apņēmies; aizmirsts bija bēdīgais stāvoklis, aizmirsta noslēpumainā dienasgrāmata.

ū' � M i. ' < I.

118. nodaļa.

Kad Emīls Bergers bija iegājis savā dzīvoklī, pār viņa seju pārlaidās velni�ķs smaids.

Aizdedzinājis sveci, viņ� apsēdās uz krēsla un tad labu brīdi nogrima dziļās domās.

Lūpas viņam kustējās, it kā viņ� pats ar sevi sarunātos.

�Man jādabū zināt �is noslēpums, lai tas maksā, ko maksādams. Ja nojauta mani neviļ, tad Armanda Rigolta iera�anās saistās ar maniem nodomiem pret grāfu Albertu. Jā, kur tad manas acis biju�as! Tikai tagad man ie�aujas prātā, ka Armands Rigolts ir visai līdzīgs grāfam. Varbūt, ka viņi ir brāļi? Nē, nē, tam es neticu,� nu gan jau mēs to redzēsim.�

Viņ� piecēlās un domīgi sāka staigāt �urpu turpu.

�Kas gan Armanda Rigolta pavadonis varētu būt? Viņi abi runāja vāciski, tātad tam vajag būt vācietim. Arī citādi man izlikās, it kā viņi abi nesen būtu atbrauku�i no Vācijas. Viņ� pārģērbies par vecu vīru,� bet ar kādu nolūku?�

Bergers apstājās un klusu turpināja:

�Es arvien skaidrāk sāku saprast � Armands Rigolts ar sevi�ķu nolūku atbraucis uz Parīzi. Labi, es zinu, ka viņ� slēpjas zem slavenā slepenpolicista Marlota maskas, un man nenāksies grūti izzināt iemeslu, kādēļ viņ� tā dara.�

�ajā acumirklī pulkstenis nosita vienpadsmit.

�Esmu tagad tik uztraukts, ka par gulē�anu nav ko domāt. Ko lai iesāku?� ,

Brītiņu vēlāk viņ� atstāja savu dzīvokli un devās taisni uz to namu, kurā dzīvoja grāfs Alberts.

Tā kā viņ� vēl arvien bija grāfa sekretārs un grāfs viņam arī vēl tagad pilnībā uzticējās, tad nebija jābrīnās, ka Bergera rokās atradās tiklab nama durvju, kā arī grāfa dzīvok|a atslēgas.

Ātriem soļiem viņ� steidzās pa trepēm aug�ā un klusu atslēdza durvis. Mazajā, tum�ajā priek�istabiņā viņ� klausīdamies palika stāvot. Iek�ā nebija sadzirdams ne mazākais troksnītis.

Vai grāfs varbūt gulēja?

Bet nē � caur atslēgas caurumu varēja redzēt sveces gaismu. Bergers klusu pieklaudzināja un tad atvēra durvis.

Satrūcies viņ� palika uz sliek�ņa stāvot: grāfs gulēja izstiepies uz dīvāna.

Uz galda dega svece, bet grāfs likās aizmidzis, viņa krūtis viegli cilājās.

Velni�ķīgi smaidīdams, Bergers nolūkojās uz savu upuri. Tad viņ� ieraudzīja uz galda grāmatu. Tas pielīda klāt un izlasīja grāmatas virsrakstu � tā bija noslēpumainā dienasgrāmata.

Savādas domas viņam ie�āvās prātā. Viņ� jau gribēja grāmatu paņemt, kad grāfs drusku pakustējās.

Bergers ātri aizlīda aiz loga aizkariem un nolūkojās uz savu upuri. Grāfu laikam gan mocīja ļauni sapņi, jo tas sāka kustēties un pa miegam runāt:

�Projām, don Kastāro! Ko tu gribi no manis? Tu padarīji nelaimīgu manu mātes māti, un es skaidri sajūtu, ka arī manu māti tu būsi iegrūdis nelaimē. Kādēļ tu neatkāpies, don Kastāro? Projām, es saku, nolādētais nodevēj!�

Emīls Bergers vērīgi klausījās katru skaņu. Dzirdēdams grāfu pieminam donu Kastāro, viņ� sarāvās.

Pēc brītiņa grāfs atkal likās aizmidzis cietā miegā, un nu Bergers klusu izlīda no istabas.

Ap to pa�u laiku arī vecā Dumonta namā norisinājās satricino�s skats.

Roze Holborna, kura tur bija atradusi nevien patvērumu, bet arī uzticamu draudzeni, gulēja nomodā savā gultā. Viņa nebija viena pati � Marija Dumonte atradās pie viņas.

Tā sēdēja uz krēsla pie gultas un turēja Rozītes roku savējā, lūkodamās uz likteņa smagi piemeklēto jaunavu.

Rozītei acis bija izraudātas sarkanas, un krūtis tai smagi cilājās, �ad un tad viņai pārskrēja drebuļi.

Rozīte bija pastāstījusi Marijai savu likteni, un ta viņai paradīja sirsnīgāko līdzjūtību.

Kaut arī Jānis viņai jau bija stāstījis par Rozes likteni un pieminējis, ka tā velti mīlot, tad tagad, dabūjusi dzirdēt no pa�as Rozītes, ka tas jauneklis, kuru viņa mīlot, beidzamajā laikā neesot licies par viņu ne zinot un to pat neesot apmeklējis drūmajā cietumā, viņa noprata, ka nelaimīgajai jaunavai vairs nav nekādu cerību.

Tomēr viņa neizteica savas domas vārdos, bet raudzīja Rozīti pēc iespējas mierināt.

�Nekrītiet izmisumā, mīļā draudzene. �ēlīgais Dievs, kas jums palīdzēja izglābties no cietuma un lika jums atrast krietnu, uzticamu draugu, jūs reiz padarīs laimīgu, kā jūs to esat pelnījusi.�

Rozīte gribēja atbildēt, bet nespēja. Viņai atkal sāka asaras līt pār vaigiem.

Marija ar sirsnīgu līdzjūtību nolūkojās uz nelaimīgo jaunavu. Arī viņa pati da�reiz bija bijusi tuvu izmisumam un glu�i labi zināja, kas ir pievilta mīlestība.

Tikai pirms nedaudzām stundām viņa bija sākusi �aubīties par tām jūtām, ko viņa turēja par mīlestību, un viņas sāpes bija divreiz lielākas, kad tā nāca pie atziņas, ka dāvinājusi savu mīlestību viņas necienīgam cilvēkam un, viņa apstulbota, tam upurējusi savu godu.

Tādēļ viņa arī tik labi varēja saprast Rozes sirdssāpes un iedziļināties viņas jūtās.

Marija sirsnīgi spieda Rozes roku un aizkustināta sacīja:

�Rozīt, paliksim draudzenes un māsas!�

Abas jaunās mei�as apkampās un skūpstījās, tā apstiprinādamas savu draudzību.

Viņas tikko pirms maza brītiņa bija iepazinu�ās, bet jau tā iedraudzēju�ās, it kā gadiem būtu pazīstamas.

Marija vēl ilgi palika pie Rozes; viņām bija daudz kas runājams un stāstāms.

Savādi bija tikai tas, ka Roze, lai gan viņa bija tik vaļsirdīga, neminēja tā cilvēka vārdu, ko viņa mīlēja. Tāpēc Marija arī nezināja, ka draudzenes sirds pieder grāfam Roten�teinam.

Marija,turpretī,gan neslēpa savā biju�ā mīļākā vārdu. Un tas arī būtu bijis veltīgi, jo Roze jau bija no Jāņa dabūjusi visu zināt.

Roze brītiņu pati ar sevi cīnījās.

Varēja redzēt, ka viņu nodarbināja kādas domas, bet tā kavējās �īs domas izteikt.

Mēs zinām, ka viņa bija satikusies ar Armandu Rigoltu � tā bija viņu redzējusi Henriha Marlota maskā.

Par to viņa patlaban domāja. Vai lai viņa to pastāsta arī savai draudzenei?

Viņa to labprāt butu darījusi, un sirds to arī skubināja neko neslēpt. Varbūt, ka viņa caur to Marijai sagādātu lielu prieku.

Bet nē, viņa gribēja labāk ciest klusu.

�Kad atnāks Jānis, tad es prasī�u viņam padomu; diezin vai Armandam būtu pa prātam, ja Marija jau tagad dabūtu zināt, ka viņ� atbraucis uz Parīzi, vai tas netraucētu viņu savieno�anos?�

Tomēr viņa apņēmās draudzeni mazliet izpra�ņāt.

�Cik laba tu esi, mīļā Marij. Bet mūsu liktenis jau daudzējādā ziņā ir vienāds � tikpat mana, kā arī tava sirds ir lauzta.�

Marija neizsakāmi skumīgi paskatījās uz Rozīti.

�Tev taisnība, mīļā draudzene, bet tomēr labāk par to cietīsim klusu, jo tas sāpina sirdi.�

Pēc brītiņa Roze piepe�i ievaicājās:

�Mīļā Marij, vai tev vairs nav nekādu cerību, ka reiz arī tev vēl varētu laime uzsmaidīt?�

Marija nokāra galvu.

�Es tev vēl neesmu pastāstījusi visļaunāko, bet negribu tev neko slēpt, tāpēc klausies.�

Un viņa �uksto�ā balsī draudzenei labu brīdi stāstīja par savu mīlestību un kļūdī�anos.

Tajā pa�ā rītā Emīls Bergers agri atstāja savu dzīvokli un devās taisni uz policiju.

Tur viņ� pieteicās kādam ierēdnim, ar kuru tam bija garāka saruna. Sarunādamies viņ� izlasīja da�us aktus, un tas, ko viņ� tajos atrada, viņu laikam gan apmierināja, jo, policiju atstādams, viņ� smīnēja, it kā būtu guvis kādu uzvaru.

Beidzot viņ� sāka klusu pie sevis runāt:

�Tātad arī �ajā lietā iejaucies dons Kastāro � nu, pagaidi tikai, vecais grēciniek, ja tu vēl būtu dzīvs � pēc mana aprēķina tev jau vajadzētu būt deviņdesmit gadus vecam � tad es gan raudzītu tevi drusku pakutināt.�

Pēc �iem vārdiem viņ� velni�ķīgi nosmējās un iegriezās tajā viesnīcā, kurā Armands Rigolts bija apmeties. Pēc tā viņ� arī apvaicājās sulainim.

�Tas kungs laikam gan vēl gulēs,� sulainis atbildēja.

�Vai viņam ir kāds viesis?�

�Var gan būt � vakar viņ� atnāca kopā ar kādu vecu kungu.�

�Vai tas savu vārdu neierakstīja viesu grāmatā?�

�Nē, Marlota kungs teica, ka viņa draugs otrā rītā agri ie�ot projām.�

�Un vai viņ� aizgāja?�

�Varbūt � es to nezinu.�

�Tad piesakiet mani Marlota kungam � sakiet viņam, ka Armands Rigolts vēlas ar viņu runāt.�

?< Kamēr sulainis aizgāja izpildīt �o uzdevumu, Bergers, Jauni smīnēdams, lūkojās zemē.?

�Nu tik viņ� brangi satrūksies, kad dzirdēs pats savu vārdu,� viņ� murmināja.

Sulainis atnāca atpakaļ.

�No�ēloju, mans kungs, Marlota kungs jau izgājis.�

�Un viņa viesis, protams, arī?�

�Zināms, mans kungs.�

�Kad viņ� pārnāks? Jums jau gan būs zināmi viņa paradumi.�

�Protams. Viņ� mēdz palikt projām cauru dienu, tikai retu reizi viņ� dienā pārnāk mājās.�

Emīls Bergers klusu lādējās, bet te viņam ie�āvās prātā labas domas, un tas sacīja sulainim:

�Pateicos jums. Kad Marlota kungs un varbūt arī viņa draugs atkal atnāks, tad pasakiet viņam, ka �eit bija kāda dāma un apvaicājās pēc viņa.�

�Dāma?� sulainis brīnījās.

Bergers pasmīnēja.

�Jā, mīļais draugs, pasakiet viņam tā; gribu ar �o mazo jociņu Marlota kungam sagādāt lielu prieku.�

Sulainis pamāja ar galvu.

Emīls Bergers iedeva viņam dzeramnaudu un aizgāja. Gabaliņu pagājis, viņ� domīgi palika stāvot.

�Ko lai tagad daru?� viņ� murmināja, �vai lai eju pie grāfa Alberta? Nē jel � lai viņ� mierīgi izlasa savu dienasgrāmatu, ja viņ� to vēl nav izdarījis. Bet tagad man jārīkojas, un, protams, ātri. Būtu tīrais brīnums, ja es pilnīgi nevarētu izdibināt noslēpumu, kuru daļēji jau zinu.�

Viņ� iesēdās ormanī un aizbrauca uz dzelzceļa staciju. Brītiņu vēlāk tas otrās klases vagonā izbrauca no Parīzes uz kādu attālāku staciju.

Tur nonācis, viņ� vispirms apvaicājās, kur atrodas grāfa Alberta pils. Dabūjis to zināt, viņ� turpināja savu ceļu kājām un pēc pusotrām stundām nonāca pils parkā.

Drīz viņ� sastapa kādu sulaini.

�Atvainojiet, mans kungs, �ī ir grāfa Alberta pils?� viņ� sulainim uzprasīja.

�Jā � tas ir, tagad tā pieder citam kungam.�

Bergers izlikās pārsteigts par �ādu atbildi.

�Kā tas varēja notikt?�

Sulainis savādi pasmīnēja.

�Man nu gan nav iemesla pļāpāt, bet galu galā tas nav nekāds noslēpums, ka grāfs, vieglprātīgi dzīvodams, iz�ķiedis visu savu mantu un beigās arī �o no tēva mantoto pili.�

Emīls visu to jau sen zināja. Viņ� pats bija grāfu pavedinājis uz visādām aplamībām un padarījis to par nabagu. Tomēr viņ� izlikās, it kā �ī vēsts viņu pārsteigtu.

�Grāfa kunga vecāki laikam gan jau sen miru�i?�

�Jā. Cik man zināms, tad tie miru�i jau pirms kādiem divdesmit gadiem,� sulainis atbildēja.

�No kura laika tad �ī pils pārgājusi cita īpa�umā?�

�Pirms pusgada.�

�Kas to pārvaldīja?�

�Kāds spāņu augstmanis, dons Kastāro.�

Emīls Bergers tagad zināja to, ko bija kārojis zināt.

�Tas kungs laikam gan jau ir ļoti vecs, vai ne?�

�Jā, viņam būs ap astoņdesmit gadu.�

�Vai viņ� vēl ir dzīvs?�

�Jā, mans kungs.�

�Hm, es labprāt vēlētos runāt ar �o donu Kastāro. Pilī viņ� laikam gan vairs nedzīvo?�

�Nē, bet netālu no �ejienes viņ� sev noīrējis vasarnīcu, tur jūs viņu sastapsiet.�

Vēl �o to apvaicājies par donu Kastāro, Emīls pateicās un devās uz norādīto vasarnīcu.

Velni�ķīgs smaids pārlaidās viņa sejai, kad tas kāpa pār vasarnīcas slieksni.

�Tagad uzmanies, Emīl, �eit tu vari iegūt lielu labumu.�

Pārdomādams viņ� palika stāvot.

�Man nāk prātā, ka arī mans tēvs vairākas reizes minēja dona Kastāro vārdu. Jods lai parauj � vai �is dons Kastāro būtu mans tēvs? Hm, iespējams jau tas būtu, visi apgalvo, ka es ne pēc izskata, ne pēc dabas nelīdzinos manējiem.�

Viņ� smaidīja, pa trepēm uz aug�u kāpdams. Pie pirmā stāva dzīvokļa durvīm viņ� atkal palika stāvot.

�Vislabāk būs, ja es izdomā�u pārdro�u pasaciņu, un, ja manas domas apstiprināsies, tad es pēk�ņi kļū�u par bagāta spāņu augstmaņa dēlu, tad man būs iespējams īstenot savu nolūku, jo es varu derēt, ka vecais Dumonts neliegs savas meitas roku bagāta spāņu augstmaņa dēlam.�

Pēc �iem vārdiem viņ� paraustīja durvju zvaniņu. Istabā bija dzirdami �ļūco�i soļi.

Durvis atvērās, un uz sliek�ņa parādījās sirmgalvis, kura sejā laiks bija ievilcis dziļas grumbas.

ni ь - < П9. nodaļa.

Baronese Dora fon Holfelde atradās vislielākajā uztraukumā. Aiz dusmām trīcēdama, tā staigāja savā istabā �urpu turpu.

Tas bija otrā dienā pēc Rozes Holbornas aizbēg�anas.

Kā mēs zinām, arī viņa gribēja braukt uz Parīzi, bet Henrihs Marlots viņu bija no tā atturējis.

Bet ne tikai �is gadījums Doru bija tik lielā mērā uztraucis. Marlots nebija samierinājies ar to vien, ka aizkavēja baronesi aizbraukt, bet tas bija viņai atņēmis arī divdesmit tūksto�us mārku.

Kad viņa vakar vakarā pārnāca mājās, Fanija satrūkusies kāpās atpakaļ � tik briesmīga baronese izskatījās.

Arī �odien viņa vēl bija glu�i bāla, un acīs tai kvēloja naida uguns.

Viņa dusmojās uz sevi un uz visu pasauli, bet jo vairāk uz savu likteni, kas viņu bija nodevis blēdīgā Marlota varā.

Ka viņa pati pie tā vainīga, ka viņa pati ar savu nevaldāmo mantkārību sev izraku�i bedri � tas Dorai neienāca prātā. Kā sadusmots zvērs viņa skraidīja pa istabu �urpu turpu, nespēcīgās dusmās dūres vīstīdama un lādēdamās.

�Kā lai es atriebjos tam neģēlim?� viņa turpināja. �Man, baronesei Holfeldei, vajadzēja piedzīvot, ka viņ� man nevien aizliedza aizbraukt, bet nolaupīja arī manu naudu. Es gribu viņam atriebties. Bet vai man iespējams to izdarīt? Es jau pat neuzdro�inājos viņam pretoties. Bet ko lai tagad iesāku?� viņa pēc brītiņa turpināja, �manās rokās gan vēl atrodas trīsdesmit tūksto�i mārku, bet es esmu pārliecināta, ka Marlots saviem spiegiem liek mani uzraudzīt, ka viņam zināms katrs solis, kuru es speru. Jā, es pat domāju, ka nevaru ne savu dzīvokli atstāt, viņam nezinot.�

Baronese piegāja pie loga un lūkojās laukā uz ielu. Piepe�i viņa sarāvās.

�Nudien, tur jau viņ� atkal nāk, tas neģēlis. Kā tad, viņ� nāk pie manis � vai lai viņu atraidu?�

Baronese brītiņu pārdomāja un tad drebo�ā balsī turpināja:

�Nē, es nedrīkstu viņu atraidīt; jau mana vīzdegunīgā istabene nopratusi, ka man bail no �ī cilvēka. Viņ� varētu sacelt troksni, ja es viņu atraidītu, tādēļ man viņ� jāpieņem.�

Tūliņ jau arī pie durvīm klaudzināja un istabene ziņoja:

�Cienīgā kundze, Marlota kungs vēlas ar jums runāt.�

�Lūdz viņu iek�ā,� baronese atbildēja.

Tūlīt pēc tam Marlots ienāca un brītiņu nicino�i nolūkojās uz baronesi.

�Gādājiet par to, baronese, lai mūsu sarunu neviens nenoklausās,� viņ� stingrā balsī pavēlēja.

Baronese sarāvās.

Viņa gan jau bija paradusi dzirdēt no Marlota rupjības, bet tik prasti viņ� vēl nekad nebija ar to runājis.

�Izpildī�u jūsu vēlē�anos,� viņa drebo�ā balsī atbildēja.

�Tā nav vis mana vēlē�anās, kundze, bet gan pavēle, kuru jums vajag izpildīt.�

Baronese, ne vārda neteikdama, izgāja laukā un aizslēdza priek�istabas durvis, tad viņa atnāca atpakaļ.

Viņa bija kļuvusi bālāka nekā pirmīt.

�Kādēļ jūs esat atnācis, Marlota kungs?�

�Amata darī�anās,� viņ� dzestri atbildēja.

Baronese sarāvās.

Vai Marlots bija atnācis pie viņas kā fran�u slepenpolicists?

Dorai jau bija uz lūpām kāds jautājums, bet viņai nebija dū�as to izrunāt.

�Amata darī�anās?� viņa atkārtoja. �Es jūs nesaprotu, mans kungs.�

�Tas man nav saprotams, kundze. Taisnību sakot, jums jau vajadzēja mani gaidīt.�

�Kādēļ tad?�

�Vai jūs esat pavisam aizmirsusi, kas vakar notika dzelzceļa stacijā?�

�Jūs laikam domājat, ka man pārāk vāja atmiņa, mans kungs?� Dora rūgti atbildēja.

Marlots ļauni pasmīnēja.

�Tad jums nevajadzētu brīnīties, ka tagad esmu atnācis. Atnācu, gribēdams izdarīt pārmeklē�anu.�

�Pārmeklē�anu?� Dora atkārtoja.

Viņa Marlota nodomu saprata ļoti labi, bet izlikās, it kā neko nezinātu.

�Jūs varētu sev aiztaupīt nepatīkamo pārmeklē�anu, kundze, ja jūs man tūlīt izmaksātu atliku�os trīsdesmit tūksto�us mārku.�

Baronesei acis iezvērojās. Viņa piegāja Marlotam klāt un �ņāco�ā balsī sacīja:

�Mans kungs, ieturiet mēru, citādi es varētu aizmirsties.�

�Tā būtu jūsu nelaime,� Marlots dzestri atbildēja.

�Lai nu būtu kā būdams, bet man nepatīk palikt jums par verdzeni,� Dora sacīja.

�Par to mēs �obrīd nerunāsim. Vakar jūs pierādījāt, ka neprotat apzinīgi rīkoties ar sve�u naudu, un tādēļ es tagad gribu jūs pasargāt no sve�as naudas iz�ķērdē�anas.�

�Mans kungs, tos trīsdesmit tūksto�us jūs nevarēsiet dabūt,� baronese spītīgi atbildēja.

�Vai man jūsu vārdi jāsaprot tā, ka jūs jau esat �o naudu izdevusi?�

�Uz to es jums neatbildē�u.�

�Un tomēr, baronese, patiesa atbilde mūsu savstarpējo sakaru ļoti ātri izskaidrotu. Tādā gadījumā, ja tie trīsdesmit tūksto�i vairs neatrastos jūsu rokās, tad es...�

Marlots apklusa un cie�i nolūkojās uz baronesi.

�Tad?� baronese vaicāja, drebēdama aiz bailēm un dusmām.

�Tad es tūlīt dotos pie prokurora.�

Dorai pārskrēja auksti drebuļi.

Viņa bailīgi paskatījās uz francūzi, kura seja izskatījās draudo�a un barga.

�Vai tā ir jūsu nopietnība?� viņa dvesa.

�Es nejokoju, kundze, un tagad atbildiet man: vai jums vēl ir tie trīsdesmit tūksto�i, vai ne?�

Dora brītiņu kavējās atbildēt, bet drīz viņa pārliecinājās, ka nav iespējams �im cilvēkam pretoties.

�Jā, mans kungs, tie trīsdesmit tūksto�i vēl atrodas manā īpa�umā,� viņa beidzot atbildēja.

�Tad lūdzu man tos atdot.�

�Es jau reiz līdzīgā gadījumā jums teicu, ka neuzskatu par savu pienākumu to darīt.�

�Jūs ziņāt iemeslus, kādēļ es jums �o naudu atprasu, kundze?� Baronesē tagad izslējās.

�Jūsu iemesli man glu�i vienaldzīgi. Jums tikai tad būtu tiesības pret mani uzstāties, ja es no ieķīlātās naudas kaut ko būtu savā labā izlietojusi.�

�To jūs jau vakar esat darījusi.�

�Jūs maldāties, Marlota kungs. Divdesmit tūksto�us mārku jūs jau paņēmāt, un pārējie trīsdesmit tūksto�i atrodas manās rokās; to es jau jums teicu.�

Marlots nicino�i pasmīnēja.

�Jūs laikam gribat man spītēt, baronese,� viņ� sacīja, �nu, �o bērni�ķīgo prieku es jums atļauju, bet uzmanieties, ka nekļūstu par jūsu ienaidnieku, jo tad es jums būtu ļoti bīstams.�

�Par to es ne�aubos, mans kungs.�

�Nu labi, palieciet arvien pie �īm domām, kundze, bet vēl kaut kas: tie divdesmit tūksto�i mārku, kurus es vakar paņēmu, paliks tagad manā glabā�anā, un jūs jau arī būsiet nopratusi, ka man zināma jūsu pagātne un interese, kāda jums bija Holborna atraitnes nāvē.�

Baronese metās bāla kā līķis. Viņa izstiepa rokas, it kā gribēdama atgaiņāties no ienaidnieka.

Marlots to neievēroja.

Pēc brītiņa viņ� turpināja, katru vārdu uzsvērdams:

�Mēs esam sabiedroju�ies, baronese. Bet, kā jūs zināt, tad es esmu arī Parīzes slepenpolicijas aģents, un manam vārdam �ejienes kriminālpolicijā ir zināms svars: ja es policijas vērību griezī�u uz jums, kundze, tad

esiet dro�a, ka jūs drīzā laika aizvedīs projām no tagadējā patīkamā dzīvokļa un iekārtos kaut kur citur.� � _M ,

Baronese sāka trīcēt pie visām miesām, tā bija zaudējusi beidzamo pa�paļāvību. _f

�Ko jūs gribat no manis?� viņa izsaucās.

�Vai jūs vēl atminaties, ar kādiem nosacījumiem jūs izlaida no izmeklē�anas cietuma?�

�To es nekad neaizmirsī�u,� Dora drebo�ā balsī atbildēja.

�Nu labi, tādus pa�us noteikumus arī es jums tagad lieku priek�ā. No �īs dienas sākot, jums jāatturas no satik�anās ar tādiem cilvēkiem, kuriem mūsu savstarpējās attiecībās ir kaut kāda loma. Bez manas atļaujas jūs nedrīkstat atstāt �o pilsētu, it īpa�i jūs nedrīkstat neko uzsākt, no manis iepriek� atļauju neprasījusi.�

Baronesei acis neganti zvēroja, un krūtis smagi cilājās.

�Tātad es būtu jūsu cietumniece!� viņa izsaucās.

Marlots paraustīja plecus.

�Sauciet to, kā gribēdama. Es to prasu no jums nevien savā labā, bet mūsu abu mērķu labā, kurus esam nodomāju�i sasniegt.�

Baronese rūgti iesmējās.

�Mūsu abu mērķu labā,� viņa atkārtoja, ��is apzīmējums nav slikti izvēlēts; caur nejau�u gadījumu jūs kļuvāt par mana noslēpuma līdzzinātāju, un varu apliecināt, ka jūs �o noslēpumu visai veikli izlietojāt savā labā.�

�Dāmai, kurai ir tāda pagātne kā jums, nevajadzētu par to brīnīties, baronese; bet par to tagad neķildosimies. Var jau gadīties, ka mums palaimējas, tad tikpat es, kā arī jūs iegūsim miljonus, bet var notikt arī tā, ka jūs savos aprēķinos esat maldījusies, un tad jūs būsiet tik laipna un izmaksāsiet man tos trīsdesmit tūksto�us. Ievērojot jūsu skaistumu,� un ka jūs esat skaista, to pat skauģis nevar noliegt,� jums nenāksies grūti no jauna tikt pie bagātības.�

) Beidzamos vārdus viņ� izrunāja ar neizsakāmu nicinā�anu, tā ka baronesei visas asinis saskrēja sejā.

�Mans kungs, kādā tonī jūs uzdro�ināties ar mani runāt?� baronese sa�utusi izsaucās.

�O, baronese, jūs sa�utumā izskatāties vēl skaistāka, bet jums jāatzīst, ka man taisnība.�

Dora piesita ar kāju.

�Negribu tādus vārdus dzirdēt!�

�Nu, es jau gan nelūg�os no jums atļauju, kā runāt. Padomājiet drusku pati: ja nu manto�anas lieta priek� jums beigtos slikti � un tas daļēji jau paredzams ...�

�Ko jūs sakāt?� baronese �ņāca.

�Patiesību.�

�Jūs domājat, ka manto�anas lieta ...�

�Jums ne grasi neienesīs,� Marlots nobeidza teikumu.

�Bet kāda jēga tad būtu mūsu savienībai?�

Baronese vēl tikko paspēja savaldīt savu uztraukumu.

�Kā jūs varat tā vaicāt?� Marlots zobgalīgi izsaucās. �Mūsu savienībai man jāpalīdz tikt pie jūsu naudas. Un taisni tādēļ, ka esmu pārliecinājies, ka mantojums jums nekritīs, es jau iepriek� sev nodro�ināju tos piecdesmit tūksto�us mārku.�

�Nelabais!� Dora �ņāca.

Marlots paraustīja plecus.

�Jūs nevarēsiet man liegt savu atzinību, ka es ļoti labi protu aizstāvēt savas intereses � jūsu dēļ no�ēloju, ka neesat darījusi tāpat. Bet tagad pietiek: mūsu līgums ir noslēgts, tie piecdesmit tūksto�i pieder man.�

�Negavilējiet par agru!� baronese izsaucās.

�Aha, jūs laikam gribat man draudēt, ka to naudu, kas vēl atrodas jūsu rokās, izlietosiet savā labā? Nu, baronese, jūs zināt manu apņem�anos. Tādā gadījumā jūs kristu tiesas rokās.�

Baronese iestenēdamās atkrita krēslā.

�Jūs mani mokāt,� viņa kunkstēja.

�Nebūt ne,� Marlots vienaldzīgi atbildēja. �Bet vēl mazliet par jūsu apskau�amo nākotni: attiecībā uz mantojumu jūs nedrīkstat nodoties nekādām cerībām, mantas jums nav, un jūs arī neesat neko mācījusies, lai varētu sev maizi nopelnīt. Nu labi, jums tad vēl atliek tikai jūsu skaistums, un es jūs turu par tik prātīgu, ka ar savu skaistumu jūs mācēsiet iegūt bagātību.�

Baronese pietrūkās kājās, it kā grasīdamās klupt Marlotam virsū, bet tas atkāpās soli atpakaļ.

�Pamazām, cienīgā, savaldiet savas dusmas. Stājieties vien pie darba ar gudrību un apdomu, un es varu jums apgalvot, ka pasaulē atradīsies diezgan daudz grāfu un baronu, kuri jūsu skaistuma dēļ būs gatavi izputināt savas mui�as, skaistā Dora.�

Baronese stenēja.

Viņa bija tik uztraukta, ka nespēja ne vārdu izrunāt. Un ko gan viņa spētu uz �iem zaimiem atbildēt?

Viņa redzēja, ka vislabāk ciest klusu, jo pretodamās tā būtu Marlotu vēl vairāk sakaitinājusi.

Marlots sniedzās pēc savas platmales.

�Man tas gods tagad no jums atvadīties, kundze! Sakāms man jums vairs nav nekas, jūs zināt, kas jums sagaidāms un kādas sekas būs mūsu savienībai. Ceru, ka mans laipnais padoms jums būs noderīgs. Protams, drusku gudrākai jums gan turpmāk vajadzēs būt un neatdāvināt savu sirdi tādam nabaga plikadīdām, kāds ir grāfs Roten�teins, kur� piesviedās jums klāt, cerēdams, ka jūs mantosiet miljonus, un kur� tagad, dabūjis zināt, ka jūs neko nemantosiet, jūs atstās likteņa varā.�

Pēc �iem vārdiem Marlots devās uz durvīm. Tur nonācis, viņ� vēlreiz pagriezās atpakaļ.

�Sargieties, baronese, un nemēģiniet mani pievilt,� viņ� tai uzsauca, �es nāk�u katru dienu, lai pārliecinātos, vai tie trīsdesmit tūksto�i nav aizskarti, un vai jums, ja no �īs summas kāds grasis iztrūktu,� tad es jūs vairs ne�ēlotu.�

�Pataupiet savus draudus,� Dora, kura pa �o laiku bija drusku saņēmusies, sacīja, �lai jūs arī diezin cik reizes nāktu, es jums neatļau�u skaitīt manu naudu; tikai tad, kad zināmais termiņ� būs pienācis ...�

Marlots viņu pārtrauca, nepacietīgi ar roku atmezdams.

�Liekas, ka jūs man gribat spītēt; sargieties, ka es neatnāku �andarma pavadībā.�

Baronese nodrebēja; �is cilvēks bija spējīgs uz visu.

Marlots jau sen bija aizgājis, bet viņa vēl arvien kā sastingusi stāvēja istabas vidū.

�Viņ� ir mans ļaunais gars, kas mani grib iznīcināt; kā lai atsvabinos no viņa �ausmīgās varas?�

Baronese nogrima dziļās domās. Bija pagājusi kāda stunda, kad atkal notink�ķēja durvju zvaniņ�.

Drīz pēc tam istabā ienāca Fanija un pasniedza savai kundzei tiesas pavēsti.

Baronese visai uztraukta to ātri izlasīja.

�Kas tad tas, vai man atkal jāiet pie izmeklē�anas tiesne�a?� viņa nodomāja pie sevis.

Piepe�i viņas acis aiz prieka iemirdzējās.

�Esmu vinnējusi,� viņa izsaucās, ��o pēcpusdien tiks atvērts un nolasīts testaments, un es, kā tuvākā likumīgā mantiniece, tieku uzaicināta būt klāt. Lai Dievs dod, ka viss laimīgi beigtos.�

Dora brītiņu sēdēja kā sapņodama. Drīz viņa nolūkojās uz pavēsti, drīz viņas skatiens maldījās pa istabu.

�Tātad �odien pēc pusdienas kauliņi kritīs, tad noskaidrosies, vai es tik�u no sava mocītāja vaļā, vai palik�u par ubadzi,� baronese klusu murmināja.

Pēc baroneses mājiena Fanija bija istabu atstājusi. Dora atzvēlās uz dīvāna un sāka sapņot.

Viņas domas aizmaldījās uz citu pasauli, kurā valdīja krā�ņums un bagātība un kurā tā cerēja atrast laimi.

Viņa mīlēja grāfu Roten�teinu ar visu savas kaislīgās sirds dedzību un domāja, ka arī viņ� to mīl.

Protams, kad tas pavisam nepiedodamā veidā sāka izrādīt viņai savu vienaldzību, arī viņai pa�ai bija radu�ās �aubas, vai grāfs nav tīkojis tikai pēc viņas naudas, un �ādas domas arī Marlots tagad bija izteicis.

Nu labi � tātad, ja viņa iegūtu miljonus, varētu atkal cerēt, ka grāfs Roten�teins tai piederēs. Un kaut viņ� arī naudas dēļ gulētu tai pie kājām, baronese paļāvās uz savu skaistumu, uz savas piemīlības burvīgo varu, ar ko viņa cerēja mīļoto no jauna savaldzināt.

Viņa savā lomā jau jutās tik dro�a, ka tā gavilēdama iesaucās:

�Jā, viņam vajag mani mīlēt, viņam to vajag darīt manis un � viņa bērna dēļ.�

�os vārdus viņa izrunāja pusbalsī. Laimīgs smaids tai vijās ap sārtajām lūpām, un acis jautri lūkojās apkārt.

Viņa �ajā acumirklī aizmirsa, ka atrodas Marlota varā,� viņa sapņoja par laimīgu nākotni pie mīļotā vīra sāniem.

1

120. nodaļa.

...... � j � ■ Ļ

Kad abi jaunības draugi, grāfs Alberts un Roten�teins, bija pārrunāju�i savu pagātni un piedzīvojumus, grāfs Alberts piepe�i ievaicājās:

�Saki jel man, vai tu nebrīnies, mani �eit atrazdams? Kā tu varēji atrast manu dzīvokli?�

�Nu, tas man nenācās pārāk grūti. Es vispirms devos uz tavu senāko dzīvokli...�

Grāfs Alberts iekoda sev lūpā.

�Ko tu tur dabūji zināt?�

�Ļauj man par to klusēt; katram cilvēkam jau kādreiz var uzbrukt nelaime. Es tūlīt sapratu, kādos apstākļos tu atrodies, kad man pateica, ka nams tev vairs nepiederot. Es apvaicājos, kur tu dzīvo, un tad nācu �urp.�

�Jā, mīļais draugs, atrodos patiesi sliktos apstākļos.�

�Vai tad tu esi visu nodzīvojis?�

�Visu, mīļais.�

�Vai tev nav sagaidāms kāds mantojums?�

�Nedomāju vis, mīļais draugs.�

�Man jāatzīstas, ka es atrodos gandrīz tādos pa�os apstākļos,� Pauls Roten�teins sacīja.

�Ko, vai tas var būt?� grāfs Alberts izsaucās.

�Jā, tā ir gan.�

�Bet tev vismaz ir ceļanauda.�

�To es paliku parādā savam kambarsulainim.�

�Tu apdzīvo vasarnīcu.�

�Un esmu parādā īres naudu,� Roten�teins atzinās.

�Tu atbrauci uz Parīzi izpriecāties.�

�Domāju, ka varē�u būt tavs viesis.�

�Ak vai, �eit nu gan tev nebūs nekāds patīkamais dzīvoklis,� grāfs Alberts nopūtās.

I

�Nu_l nu, nevajag jau tūlīt zaudēt dū�u, draudziņ,� Pauls viņu mierināja. �Bez tam gribu atzīties, ka vēl kāds cits iemesls mani pamudināja atbraukt uz skaisto Parīzi.�

�Ak, saprotu � laikam kāda skaista mei�a ...� '

�Tā ir.�

�Un kas tā tāda ir, ja atļauts vaicāt?�

��anete Marsa, skaistākā dejotāja pasaulē.�

�Viņa vēl nesen bija mana mīļākā.�

�Un tu viņai iedevi vilka pasi?�

�Nē, bet man vairs nebija naudas, un ko lai tad vēl būtu ar viņu iesācis?�

�Nu, uzklausies, draugs. Ceru viņu iegūt, lai arī es neesmu nekāds bagātais,� Pauls Roten�teins teica.

�Pielūko, vai tev izdosies � es par to �aubos.�

Tā abi draugi vēl kādu brīdi sarunājās; norunāju�i �ovakar kādā zināmā vietā satikties un apmeklēt teātri, viņi �ķīrās.

�Labprāt būtu tevi pavadījis un iepazīstinājis ar Parīzi, bet par no�ēlo�anu tagad to nevaru izdarīt.�

�Nenopūlies manis dēļ, gan jau es arī viens pats iepazī�os ar Parīzi.�

Pauls fon Roten�teins aizgāja.

Grāfs Alberts viņam domīgi noskatījās pakaļ un tad nopūzdamies izstiepās uz dīvāna.

�Tātad arī Pauls ir nabags,� viņ� murmināja. �Un taisni �odien es domāju, vai viņ� mani nespētu izglābt no klizmas. Nu, redzēsim, vai tomēr nespē�u kaut kā izkārpīties.�

Grāfs beidzamos vārdus nejau�i bija izrunājis skaļākā balsī, tā ka sulainis, kas patlaban ienāca, tos sadzirdēja.

�Nu, ko tu man pateiksi, Fridrih?�

�Es jums gribēju kaut ko vaicāt, grāfa kungs.�

�Ko tad?�

�Vai jūs patiesi domājat �ovakar satikties ar to kungu, kas patlaban �eit bija?�

�Kādēļ tad ne?�

�Jūsu sargeņģelis raudās, kad to dabūs zināt.�

�Tā nav tava darī�ana,� grāfs Alberts skarbi atbildēja, dusmodamies par tādu sulaiņa pārdro�ību. �Tu darīsi labi, Fridrih, ja turpmāk par mani vairs nerūpēsies kā par nepra�u bērnu, citādi mums tomēr vajadzēs �ķirties.�

Fridrihs nokāra galvu, stostīdamies lūdza piedo�anu un tad iegāja otrā istabā.

Grāfs Alberts atkal paņēma noslēpumaino dienasgrāmatu un sāka to lasīt.

Pa Madrides ielām, mūzikai jautri spēlējot, staigāja jaunekļu bari. Pa priek�u nesa karogu. Jautrais bars patlaban gāja garām cietumam, kur caur loga rūtīm uz viņiem nolūkojās bāla seja.

Nabaga cietumnieks pūlējās izlasīt sīkākos burtus uz karoga, kur pirmajā vietā, protams, atkal milzīgiem burtiem bija uzrakstīts �Brīvība�.

Cietumnieks noskatījās viņiem pakaļ, kamēr vien tie bija saredzami, tad viņ� klausījās mūzikā, un tā viņam skanēja ausīs vēl tad, kad vairs nebija sadzirdama.

Beidzot viņ� apgūlās un gaidīja, kamēr pienāca nakts un laukā bija kļuvis tum�s.

Cietumnieks nodzēsa sveci, sagrieza spilvenu un no tā izvilka laukā labi garu striķi, kur� bija vīts no smalka diega ar vislielāko rūpību. Bez lam tajā bija iesieti daudzi mezgli.

Viņ� bija no pārvaldnieka izlūdzies diegu, teikdams, ka adī�ot sev zeķes, bet patiesībā viņ� tikai pusi no dabūtā diega izlietoja zeķēm.

Striķis bija pirksta resnumā un tik gar�, ka pa to varēja nolaisties no otrā stāva līdz zemei.

Kad bija apklusis katrs troksnis, izņemot sarga soļus, kur� staigāja �urpu turpu gar durvīm, viņ� uzkāpa uz krēsla, apsēja striķi sev ap viduci un tad sāka izlauzt no skursteņa ķieģeļus, kamēr beidzot radās tāds caurums, ka pa to varēja izlīst cilvēks.

Viņ� atradās pamestā virtuvē, kurā cietumsargi pa ziemu kurināja uguni un nāca sildīties.

Cietumnieks uzkāpa uz pavarda un, ar kājām un rokām atsperdamies, sāka rāpties pa skursteni uz aug�u. Ar neizsakāmām pūlēm viņ� jau bija ticis vairākas pēdas uz aug�u, kad viņa galva piepe�i atdūrās pret dzelzs stieņiem, kas bija krusteniski iemūrēti skurstenī.

Nebija iespējams caur krusta starpu izspraukties; dzelzi vajadzēja katrā ziņā no mūra izlauzt.

Pēc briesmīgām pūlēm viņam tas beidzot izdevās. �ādi iegūtais dzelzsgabals viņam vēlāk labi noderēja, jo, kad viņ� beidzot bija uzrāpies līdz skursteņa galam, tas aug�ā atrada iemūrētas divkārtīgas dzelzs margas; tās nu viņ� ar stieņa palīdzību varēja viegli izlauzt.

Viņ� jau redzēja caur �auro caurumu zvaig�ņotās debesis, kad viņu piepe�i pārņēma jaunas izbailes.

�Kur striķis palicis?�

�oreiz viņ� gandrīz vai zaudēja samaņu. Vai lai viņ� rāpjas atpakaļ pa briesmīgo un bīstamo ceļu?

Viņ� apņēmās drīzāk nolēkt no jumta uz ielas bruģa un nosisties, nekā rāpties atpakaļ.

Bet �ajā acumirklī viņ� piepe�i atminējās, ka bija striķi sev ap vidu apsējis.

Viņ� uzelpoja vieglāk un izlīda no skursteņa uz jumta, un tad pa lūku nokļuva bēniņos, kur viņ� gribēja striķi atraisīt.

Viņ� bija pārrēķinājies. Striķis bija gan tik gar�, lai varētu no otrā stāva nolaisties zeme, bet tagad viņ� atradās vismaz �etras asis augstāk nekā savā kamerā.

Viņ� bija aizmirsis aprēķināt, ka, no jumta zemē lai�oties, tam vajadzētu par kādām se�ām asīm garāku striķi.

Viņ� skatījās apkārt, vai nevarētu kaut kā izlīdzēties. Bēniņos viņ� atrada da�as garas kārtis; vienu no tām viņ� paņēma, aizlīda līdz pa�ai jumta malai un raudzīja to pārlikt pāri uz pretējā nama jumta, bet kārts tik tālu nesniedza.

Otrā pusē atradās �aura ieliņa, kas at�ķīra no cietuma lielu, pilij līdzīgu namu; �ī nama jumtu kārts dro�i vien sasniegtu.

Un patiesi, viņ� nebija maldījies. Svarīgākais tagad bija, vai kārts spēs izturēt viņa svaru.

Viņ� aizsteidzās atpakaļ uz bēniņiem, sasēja �etras kārtis kopā, pārlika �o �auro laipu no viena nama jumta uz otru un tad, Dievu piesaukdams, uzsāka briesmu pilno gājienu.

Zem viņa �ausmīgā dziļumā nebija redzams nekas vairāk, kā tikai ielas bruģis. Mazākā pārskatī�anās vai reibonis, un viņ� nogāztos un sadragāts gulētu uz akmeņiem.

Laipa locījās zem viņa svara. Viņ� bija nogājis jau līdz vidum, kad piepe�i sadzirdēja soļus � tā bija patruļa.

Tagad vairs nedrīkstēja kavēties, citādi viņ� būtu pazudis.

Viņ� ātri metās uz priek�u un laimīgi sasniedza otrā nama jumtu, uz kura bezspēkā saļima, ar rokām pie skursteņa pieturēdamies. Tā viņ� palika guļot, kamēr patruļas soļi vairs nebija sadzirdami.

Pēc pārciestajām briesmām viņam radās jauna drosme un spēki. Viņ� tagad pārvilka kārtis savā pusē, atraisīja tās vaļā un paslēpa bēniņos; tad viņ� striķa vienu galu piestiprināja pie kāda dzelzs āķa, otru galu apsēja sev ap vidu un nolaidās uz otrā stāva balkona.

Tikai pāris pēdu vēl trūka līdz balkonam, kad tievais striķis pārtrūka. Ja viņ� būtu gribējis laisties taisni zemē, tad tagad jau gulētu savainots uz ielas bruģa.

Pārtrūku�ais striķis bija vēl gar� diezgan, lai no otrā stāva nolaistos uz pirmā stāva balkonu.

Bet ko tagad darīt?

Uz ielas nolaisties viņ� nedrīkstēja, jo katru acumirkli varēja iet garām patruļa.

Beidzot viņ� apņēmās caur balkona durvīm ieiet namā un tur mēģināt atrast kādu izeju. No balkona viņ� iegāja kādā zālē, kurai katrā pusē atradās platas, uz abām pusēm atveramas durvis.

Brītiņu vēlāk viņ� palika stāvot, it kā pārdomādams, vai griezties uz labo vai kreiso pusi?

Beidzot viņ� uz labu laimi atvēra vienas durvis un iegāja tum�ā ļstabā. Pa tumsu taustīdamies, viņ� otrā sienā atkal atrada durvis, bet tās bija aizslēgtas. �

Vismazākais troksnītis varēja viņu nodot.

Viņ� gribēja griezties atpakaļ un raudzīt iekļūt citā istabā, bet, tumsā gar sienu taustīdamies, viņ� atrada vēl kādu durvju rokturi � spiediens, mazās durtiņas atvērās, un viņ� iegāja �aurā, garā koridorā, kādi veclaicīgos namos bie�i atrodami un kas nolemti tikai pa�u kungu vajadzībām.

Viņ� iegāja koridorā.

Viņam bija vienalga, uz kurieni �is koridors aizvedīs, kaut tikai par da�iem soļiem tuvāk mērķim.

Grīda bija klāta bieziem paklājiem, tātad viņam nebija jābaidās, ka kāds varētu dzirdēt viņa soļus.

Viņ� atkal nonāca pie kādām mazām durtiņām, kuras arī bija vaļā. Viņ� tās atvēra un iegāja kādā telpā, kura varēja būt kalpoņu guļamistaba; pie sienas piekārtā lampa to vāji apgaismoja.

Istabā nebija dzirdams ne mazākais troksnītis.

Ari �ai istabai bija divas durvis, un bēglis nedrīkstēja ilgāk kavēties. Viņ� piegāja pie tuvākajām durvīm, atvēra tās un atkal iegāja kādā guļamistabā.

�o istabu naktslampiņa apgaismoja tik vāji, ka priek�meti bija saredzami tikai ar grūtībām.

Istabas dibenā atradās liela gulta, kuras puķainie zīda priek�kari sniedzās līdz pat grīdai.

Elpo�ana liecināja, ka �ajā gultā kāds gulēja.

�ai istabai nebija otras izejas. Bēglim piepe�i ie�āvās prātā savādas domas.

Gultai blakus viņ� ieraudzīja bildi, kas bija aizklāta ar smagu melna damasta aizkaru.

Ar �ī aizkara zīda auklu palīdzību viņ� varētu viegli nolaisties uz ielas, tādēļ viņ� steig�us sāka raisīt tās nost; bet tikko viņ� bija to izdarījis, viss priek�kars nokrita zemē.

Satrūcies viņ� streipuļoja atpakaļ. Ģīmetne, kuru viņ� ieraudzīja pie sienas, viņu briesmīgi sabaidīja � vēl daudz vairāk, nekā to būtu varējusi izdarīt satik�anās ar dzīvu cilvēku.

Zem ģīmetnes atradās maza grāmatiņa, uz kuras vāka bija tā pati ģīmetne.

Viņ� to ātri pakampa, atvēra un lasīja sekojo�ās rindiņas:

�Arī �odien es biju nelaimīga, arī �odien es domāju par tevi...�

�Mans Dievs, kur es atrodos?� viņ� iekliedzās aizmirsdamies, un grāmata tam izkrita no trīco�ajām rokām.

Tagad gultas priek�kari sakustējās, trausla roka tos pastūma sāņus, un bija redzama bāla sievietes seja.

Ieraudzījusi istabā sve�u vīrieti, gulētāja iekliegdamās atkrita atpakaļ spilvenos.

Bēgļa cietumnieka apģērbs bija saplosīts un nosmērēts, tāpat arī viņa seja bija sodrējiem notriepta, melna un asiņaina � nabaga cietumnieks izskatījās �ausmīgi, un pat drosmīgākais vīrietis būtu satrūcies, tādu cilvēku nakts laikā piepe�i un negaidot ieraudzīdams pie gultas stāvam.

Bēglis nespēja ne vārdu pār lūpām dabūt, nedz arī pakustēties, viņ� stāvēja kā pienaglots.

Pēc brītiņa gulētāja atkal atbīdīja aizkarus.

Tagad viņa, kā likās, jau bija nomierinājusies un, bēgli dro�i uzlūkodama, teica:

�Nebaidieties, es nesacel�u troksni. Te ir atslēgas, ņemiet tās. Rakstāmgaldā jūs atradīsiet manas rotaslietas, tāpat arī naudu. Jeb vai jūs baidāties, ka es jūs maldinā�u un sauk�u savus kalpus? Bet pagaidiet acumirkli, es pati ie�u jums līdzi. Pagriezieties drusku uz otru pusi, lai es varētu .. .�

Tā runādama, viņa apņēma ap pleciem zīda naktstērpu, izkāpa no gultas un ar kāju meklēja savas iz�ūtās rītakurpes.

Ai, cik skaista viņa izskatījās!

Garie, melnie mati nokarājās pār baltajiem pleciem, zem plānā zīda bija dzirdama viņas sirds pukstē�ana.

�Nāciet, es pati jums visu pasnieg�u,� viņa sacīja bēglim, kas izskatījās briesmīgi satrūcies.

Nabaga cietumnieks nodrebēja, dzirdēdams viņas balsi.

Viņ� stīvi lūkojās uz daiļo sievieti, it kā nezinādams ko darīt,� vai palikt, vai bēgt projām.

�Ko tad jūs īsti gribat?� viņa vaicāja, redzēdama, ka tas vēl arvien stāv kā stabs viņas priek�ā.

Te piepe�i bēglis metās viņai pie kājām un, rokas uz aug�u pacēlis, sāka �ņukstēt.

�Kas jūs tāds esat?� viņa apspiestā balsī iesaucās.

Bēglis rādīja uz ģīmetni.

�Reiz es biju �īs ģīmetnes oriģināls, tagad es esmu no cietuma izbēdzis bēglis,� viņ� sacīja.

Tikko viņ� bija �os vārdus izrunājis, sieviete, klusu iekliegdamās, ķēra ar roku pie sirds, bet jau nāko�ajā acumirklī viņa nometās zemē pie bēgļa un izstiepa rokas.

�Fernando,� viņa dvesa.

Bet tas stāvēja, seju sāņus pagriezis, un atmeta ar roku.

�Es nevaru tev sniegt savu roku,� Fernando sāpīgi sacīja. �Esmu savu dvēseles svētību uz mū�u zaudējis � no tā acumirkļa, kad Napoleons � bet lai paliek! Kas ir �ī laime pret to, ko es caur tevi zaudēju. Cik daudz es esmu izcietis un cik daudz man vēl būs jāizcie�!�

�Ari man, ari man!� Serēna izsaucās, ar abām rokām seju apklādama un krēslā atkrizdama.

�Tu zini, cik liela ir mūsu nelaime, un ka mēs nekad vairs nespēsim kopā dzīvot. Bet vai tu arī zini, cik ļoti es tevi mīlēju. Atzīsties jel � mums abiem būtu labāk, ja manis vairs nebūtu �ajā pasaulē.�

Serēna �ņukstēja. .

�Fernando, tu vēl arvien uz mani dusmojies, bet ja tu zinātu manas sāpes! Katru dienu es lūdzu Dievu, lai viņ� tev dāvina brīvību, un tagad... bet tev taisnība, kaut mēs abi varētu nomirt!�

�Jā! Cietumā nevar vis nomirt, tur visi cilvēki dzīvo ļoti ilgi, un cietumā nāve ir tikpat briesmīga kā dzīve. Es izbēgu no cietuma nevis lai dzīvotu, bet lai mirtu. Bet saki � vai tu zināji, ka es atrodos �ajā cietumā?�

�Gribēdama atrasties tavā tuvumā, es �eit apmetos uz dzīvi.�

�Tātad tu biji tā nepazīstamā dāma, kas gādāja par manām vajadzībām?�

Serēna pamāja ar galvu.

Fernando smagi nopūtās.

�Tā jau es domāju. Lai Dievs tevi par to svētī, par to es tev vēl pateik�os savā nāves stundiņā.�

Viņ� piecēlās un gāja uz durvīm. Serēna steidzās viņam paka| un satvēra to aiz rokas.

�Fernando!� viņa �ņukstēdama sauca.

�Serēna!� viņ� dobji atsaucās.

�Piedod man, mīļotais!�

Bēglis nodrebēja un nokrita uz ceļiem.

�Tu esi noziegusies!� viņ� neizsakāmi sāpīgā balsī sacīja, �bet es jūtu, ka mans noziegums ir vēl lielāks, tādēļ ka es par tevi �aubījos. Ai, Serēna, cik smagi es esmu tevi apvainojis, tevi, kura uzupurējās par mani un par tēvzemi. Bet kaut arī tu man piedotu, tad ko tas līdzētu � Napoleons, Spānijas uzvarētājs, man nekad nepiedos.�

�Fernando, nezaudē dū�u!�

�Kā lai es nezaudēju dū�u? Uz kurieni lai es bēgu? Ai, kaut jel es varētu nomirt � pie tavām krūtīm!�

�Pagaidi, mīļotais!� Serēna izsaucās, un acis tai iezvērojās. �Ja jau mēs nevaram dzīvot, tad mirsim ar godu � mirsim tēvzemes labā. Redzi, tagad visi cildina Napoleonu, bet tikai ar muti, sirds pukst par Spāniju. Slepenā sabiedrība ir varenāka nekā jebkad, jau pēc nedaudzām dienām izcelsies dumpis � stājies tā priek�galā, es... es tev seko�u ... cīnīsimies par savu dārgo tēvzemi, cīnīsimies un mirsim.�

Bēglis salika rokas kopā, Dievu lūgdams.

��ēlīgais Dievs debesīs, tu man sūti savu eņģeli, lai tas mani uzmudina uz krietniem darbiem. Es do�os cīņā un pierādī�u, ka esmu viņas cienīgs, un mir�u ar godu.�

Viņ� skūpstīja savas sievas roku.

�Tāds kā tagad tu nevari doties projām, tu vērstu ļau�u uzmanību uz sevi. Nāc man līdzi. Tavas drēbes es uzglabāju par piemiņu, tagad tās tev labi noderēs.�

Viņa atslēdza skapi un pasniedza viņam vienu drēbju gabalu pēc otra. Tās uzvilcis, viņ� jau vairāk sāka līdzināties ģīmetnei pie sienas.

Serēna atklāja, ka viņ� ļoti pārvērties.

�Tas tāpēc, ka man ir gara bārda,� Fernando atbildēja.

�Tagad tevi vairs neviens nepazīs. Ietinies �ajā mētelī un ņem �o naudu visu, visu! Tev tā būs vajadzīga, bet es varu rīt atkal citu sagādāt. Steidzies! Vēl �o pa�u nakti brauc uz Tolēdo un stādies priek�ā ģenerālim Rostam. Viņ� tevi ievietos brīvprātīgo pulkā un aizsūtīs uz Aragonu. Tā viņi zaudēs tavas pēdas, kamēr sāksies cīņas ... un tad ... un tad ...�

�Tad lai nāve mūs savieno.�

�Lai tā notiek, Fernando.�

�Tā man liekas īsta laime mirt tēvzemes labā; uz to es nedrīkstēju ne cerēt. Bet tagad mums jā�ķiras.�

�Mums jā�ķiras,� Serēna �ukstēja. �Vēl ir tum�a nakts, vēl visi guļ. Ņem �o atslēgu, ar to tu varēsi pagalmā atslēgt kādas durvis, pa kurām tu tiksi laukā uz �auras ieliņas. Līdz turienei es tevi pavadī�u, lai tu nenomaldītos.�

�Atvadīsimies jau tagad,� Fernando sacīja.

Abi laulātie draugi apkampās.

Serēna aizdedzināja sveci, paņēma savu vīru aiz rokas un veda to caur vairākām istabām, kamēr tie nonāca pie �aurām durvīm, no kurām pa riņķveida trepēm varēja nokļūt pagalmā.

Tur viņa vēlreiz no tā atvadījās, viņam roku spiezdama, un tad gaidīja, kamēr viņ� bija nokāpis lejā.

Tā dzirdēja viņa soļus uz akmens bruģa.

�Klusāk,� viņa �ukstēja, domādama, ka tas var sadzirdēt viņas vārdus.

Viņa dzirdēja to pie vārtiem pieejam un slēdzeni atslēgas caurumā ieliekam, te piepe�i tum�ajā pagalmā atskanēja skaļa balss:

�Zaglis, zaglis!�

Uzreiz pagalmā visos kaktos radās dzīvība, un vairākas balsis sauca:

�Ķeriet zagli!�

Tūliņ pagalms tika apgaismots.

Istabene Dinita bija dzirdējusi savas kundzes guļamistabā vīrie�a balsi un aizsteigusies pie durvju sarga, tam to paziņot. Tas pamodināja citus kalpus, un, kad Fernando bija piegājis pie vārtiņiem un gribēja tos atslēgt, �etri vīri tam klupa virsū, saukdami:

�Zaglis � ķeriet viņu!�

Serēna sāka grīļoties. �

Dzirdēdams saucienus, Fernando pagriezās atpakaļ, sagrāba divus uzbrucējus un nosvieda tos gar zemi, kamēr pārējiem, kuri turēja dego�ās sveces, viņ� tās izsita no rokām, tā ka pagalmā atkal kļuva glu�i tum�s. Bet nu sacēlās vēl lielāks troksnis.

Pa brī�am bija dzirdami smagi dūres sitieni, kuriem sekoja sāpīga stenē�ana un vaidē�ana.

Bēglim bija izdevies pieveikt visus sulaiņus, un viņ� bija jau gandrīz atvēris vārtus, kad piepe�i atskanēja durvju sarga balss:

�Pasauciet patruļu!�

Serēna nodrebēja.

�Ja patruļa Fernando �eit atrastu, tad viņ� būtu pazudis,� tā nomurmināja pie sevis.

Visu aizmirsusi un domādama tikai par briesmām, kādās atradās viņas laulātais draugs, viņa atrāva vaļā logu un, pa to ārā izliekusies un dego�u sveci rokā turēdama, uzsauca saviem kalpiem:

�Laidiet viņu vaļā!�

Nekaunīgi smaidīdami, tie lūkojās uz savu kundzi. Fernando nosarka, to redzēdams.

�Ko tā sieva grib? Es viņu nepazīstu. Esmu zaglis un atnācu zagt!� viņ� sauca kā prātu zaudējis.

�Tad no�aujiet viņu!� durvju sargs sauca.

�Palieciet mierā! Projām � un neviens lai neuzdro�inās viņu aizskart.

Es jums to pavēlu, es!� Serēna sauca.

�Jā, bet kas �is kungs tāds ir?� durvju sargs dusmīgi vaicāja.

�Es to zinu, un nevienam citam nav tiesību to vaicāt.�

�Ak ja tāda tā lieta, tad iesim atkal gulēt,� durvju sargs sacīja sulaiņiem, plecus raustīdams.

Pret bēgli gandrīz līdz zemei paklanīdamies, viņ� nekaunīgi skatījās uz savu kundzi.

�Bezkauņa!� Fernando izsaucās un tā iezvēla viņam pa krūtīm, ka tas bez samaņas nogāzās zemē.

�Steidzies projām, steidzies!� Serēna izmisusi sauca.

Fernando ātri atvēra durvis un pazuda.

Kop� tā laika bija pagāju�i da�i mēne�i.

Bija patīkama, silta ziedoņa nakts.

Fran�i bija Madridi atstāju�i, vienīgi cietoksnis vēl palika viņu zaldātu rokās.

Madrides ielas bija tum�as, tur nedega neviena laterna. Pat caur logiem neatspīdēja sveces gaisma. Iedzīvotāji pilsētu bija atstāju�i un apmetu�ies tuvējā me�ā zem klajām debesīm.

Pilsētas tuk�ās ielas likās kā izmiru�as.

Bet netālu no pilsētas, pie Tajo upes krastiem, bija redzama spo�a un raiba dzīve. Me�ā spīdēja simtiem ugunskuru, tur atskanēja kara dziesmas, un visas sarunas grozījās ap nāko�ajā dienā sagaidāmo kauju.

Otrā rītā sākās uzbrukums cietoksnim, kuru fran�u zaldāti izmisīgi aizstāvēja.

Zeme drebēja, debesis krāsojās sarkanas kā asinis, un gaisu tricināja �āvienu troksnis.

Iedzīvotāji, kuri vēl līdz �im bija paliku�i Madridē, bēga no kaujas trok�ņa, un nami palika tuk�i un neapsargāti.

Kvēlojo�as uguns lodes krita uz namu un piļu jumtiem, un liesmas, kas no tiem uz�āvās, baigi atspoguļojās tum�ajos padebe�os, papildinādamas briesmīgo kaujas ainu.

Un tur, kur briesmas bija vislielākās, kur uguns trakoja vis�ausmīgāk, bija redzami arī vislielākie ļau�u bari, bet nevis lai uguni dzēstu, nē � tie palīdzēja tai izplatīties, jo tie negribēja cits citu apsargāt, bet nokaut.

Dego�o ēku gaismā uz ielām cīnījās vīrs pret vīru, kamēr citi uzbrucēji bija pie Tolēdo vārtiem pieslēju�i trepes, pa kurām viņi tagad kāpa aug�ā, par nāvi nebēdādami.

Bumbas un granātas sprāga pār uzbrucēju galvām, un uz mūriem atrodo�os aizstāvju lodes reti kad aizskrēja mērķim garām. Vislielākajā lo�u lietū vajadzēja trepes piesliet pie mūra.

Uz divām trepēm, kas atradās blakus, patlaban stāvēja divi oficieri un spieda viens otram roku.

Viņi nerunāja ne vārda, tikai sūtīja ar skatieniem pēdējās ardievas, jo nebija domājams, ka viņi paliks dzīvi. Tad viņi atkal kāpa uz aug�u.

Izlikās, it kā viņi gribētu vēlreiz sadoties rokās, bet �ajā acumirklī norībēja briesmīgs sprādziens, kas satricināja zemi un apbēra uzbrucējus ar krīto�iem akmeņiem un koka gabaliem.

Zem cietok�ņa mūriem ieraktā mīna bija uzspridzināta.

�Uz priek�u, uz priek�u!� atskanējā no visām pusēm.

Sajūsma atspoguļojās visu sejās, un pat mirēji kliedza: �Uz priek�u!�� un vilkās uzbrucējiem līdzi.

Visiem citiem priek�ā bija redzami abi oficieri; tie jau gandrīz bija uzkāpu�i līdz trepju galam, te piepe�i no cietok�ņa sāka briesmīgi �aut ar �autenēm, tā ka uz brīdi visu ietina pulvera dūmi. Kad pēc maza brītiņa vēj� tos izklīdināja, viens no abiem oficieriem jau bija uzkāpis uz mūra un lūkojās pēc sava biedra.

Tas stāvēja pāris pakāpienus zemāk, kreiso roku uzspiedis uz krūtīm un galvu atpakaļ atliecis.

�Tu vinnēji derības, Fernando!� viņ� savam draugam gandrīz dziesto�ā balsī uzsauca. _M

Viņ� vēlreiz pasmaidīja, nodrebēja � tad roka palaida va|ā trepes, un viņ� nogāzās zemē, saviem biedriem uz galvām.

Stundu vēlāk cietoksnis bija ieņemts.

Dons Fernando steidzās pa ielām tālāk � �ur un tur uz viņu vēl �āva, tad viņu atkal apsveica ar gavi|u saucieniem.

Viņ� steidzās arvien tālāk un no visa tā nedz ko redzēja, nedz dzirdēja.

Da�as minūtes vēlāk viņ� jau bija sasniedzis mums pazīstamo namu blakus cietumam; tas izskatījās briesmīgi izpostīts.

Lielgabala lode bija izsitusi mūrī lielu caurumu, caur kuru varēja redzēt klavieres, kuras Serēna labprāt mēdza spēlēt.

Viņ� gribēja tikt namā iek�ā, bet tam vajadzēja ilgi gaidīt, jo negadījās neviena cilvēka, kas viņu ielaistu.

�Atslēdziet durvis, citādi es iekāp�u pa logu!� viņ� beidzot sauca tik skaļi, cik vien varēdams.

Tad durvju sargs atslēdza vārtus un, zemu paklanīdamies, tos atvēra vaļā.

Vēl iek�pusē atrazdamies, viņ� sāka atvainoties, ka neesot varējis ātrāk atslēgt, jo bijis pagrabā paslēpies.

�Vai tu mani pazīsti, blēdi?� Fernando viņam uzbļāva, durvīs nostādamies.

�Pazemīgi lūdzu piedo�anu,� lielais tēvainis gandrīz raudādams sacīja.

�Neesmu neko noziedzies.�

Fernando nicino�i uz viņu paskatījās.

�Gribu zināt, vai tu mani pazīsti, atbildi!�

Durvju sargs, redzēdams, ka viņam tomēr nav darī�ana ar cilvēkēdāju, pamazām at�ilba un sāka aplūkot oficieri.

�Domāju gan. Jūs esat tas pats kungs, kas mani pirms da�iem mēne�iem nogrūda gar zemi.�

�Nepateicīgais! Un to tu vairs neatminies, ka no manas maizes esi tā nobarojies?�

Durvju sargs satrūcies streipuļoja atpakaļ.

�Don Fernando. Cienīgais grāf ...�

�Kur mana laulātā draudzene?�

Durvju sargs trīcēja kā ap�u lapa.

�Viņa aizbrauca projām uz Zakedonu.�

�Uz to nabadzīgo ligzdu!� Fernando sa�utis izsaucās.

�Viņa vēlējās dzīvot laukos.�

�Vai tu turēsi muti, vecais blēdi! Vai dons Kastāro viņai nenolaupīja visu mantu?�

Durvju sargs gandrīz vai sajuka prātā.

�Nāc tikai līdzi istabā, es zinu visu.�

To teikdams, viņ� sagrāba durvju sargu un stiepa sev līdzi.

�Vai tu māki rakstīt?�

�Kā pavēlat. Ļoti labi.�

�Nu tad apsēdies un rakstiski apliecini, ka tas vīrs, ko tu pirms da�iem mēne�iem�nakts laikā redzēji pie grāfienes, nebija neviens cits, kā es, viņas laulātais draugs.�

�Pazemīgi lūdzu,� durvju sargs uzsāka.

�Nepārtrauc mani, blēdi!� Fernando viņam dusmīgi uzsauca.

Durvju sargs satrūcies uzrakstīja visu, ko dons Fernando viņam pavēlēja. �ajā rakstā viņ� pats sevi nosauca par no�ēlojamu nelieti, cik rei�u Fernando to vēlējās.

�Vai �eit ir vēl kāds cilvēks, kas māk rakstīt?� Fernando vaicāja, istabā apkārt skatīdamies.

�Jā, mana sieva,� durvju sargs atbildēja, rādīdams uz istabas kaktu, kur kaut kas kustējās.

Dons Fernando sagrāba sievu aiz spranda un pievilka to pie rakstāmgalda.

�Paraksties arī tu!�

Tas notika.

Dons Fernando iebāza papīru kabatā.

�Un tagad lai jūs pērkons sasper,� viņ� sacīja.

Durvju sargu laulātais pāris pazemīgi pateicās, ka viņ� pats neuzņemas �īs pūles.

�Donu Kastāro jūs varat no manis pasveicināt un pateikt viņam, ka esmu nodomājis viņa galvu nodot muzejā; tādēļ lai viņ� pasteidzas ar mani labi drīz satikties.�

Brītiņu vēlāk dons Fernando jau stāvēja uz parādes laukuma, kur hercogs Velingtons viņam ar pa�a roku piesprauda pie krūtīm krustu par varonību kaujā.

Izmantojot �o gadījumu, Fernando izlūdzās atvaļinājumu uz da�ām dienām.

Vēl tajā pa�ā stundā viņ� aizaulēk�oja projām pa lielceļu, dodamies uz savas sievas tagadējo dzīvesvietu.

�Nāku, jau nāku!� jātnieks �ukstēja, ātri kā vēj� uz priek�u aulēk�o-dams. �Pēc da�ām stundām mēs atkal redzēsimies un tad būsim laimīgi. JTu esi manis dēļ cietusi, to es atzīstu. Bet arī man bija daudz jācie�, trūkumā un postā es nodzīvoju ilgu laiku, un tas lielākais sods, ka es nedrīkstēju palikt tavā tuvumā. Bet tagad visām cie�anām gals, un mēs būsim laimīgi!�

Viņ� iespieda zirgam pie�us sānos.

�Gribēdams pats sevi sodīt par to, ka esmu par tevi �aubījies, es vai simtām rei�u meklēju nāvi, bet tajā vietā atradu tikai slavu un godu. Manu vārdu, kuru es domāju atstāt novārtā, es dzirdēju ar gavilēm pieminam kaujas laukā. Ai, mana Serēna, es zinu, ka arī tu meklēji nāvi, bet nevarēji to atrast. Paliec tagad mierīga, mīļotā, mēs esam savus noziegumus nolīdzināju�i, tagad mēs būsim laimīgi. Dievs man piedeva manus grēkus, arī tu būsi man piedevusi. Mana pagātne tagad lai ir aizmirsta kā ļauns sapnis. Mans vārds ir tīrs, mana sirdsapziņa mierīga, un tagad mums sāksies jauna dzīve, mēs būsim laimīgi.�

Zirgs ātri kā vēj� rik�oja tālāk pār kalniem un lejām, cauri pilsētiņām un sād�ām.

Pretimnācēji, cepures noņemdami, sveicināja jātnieku, kura krūtis pu�ķoja godazīmes.

Ātrais jājiens viņu beidzot nogurdināja. Viscaur nosvīdis, viņ� apstājās pie kādām lauku mājām un lūdza malku auksta ūdens, ar ko dzesēt savas dedzino�ās slāpes.

Kāda veca māmiņa viņam pasniedza pilnu krūzi, ko tas vienā paņēmienā iztuk�oja līdz dibenam.

Pie apvār�ņa uz aug�u kāpa tum�i padebe�i, un drīz arī lietus sāka stipri līt.

Vecā sieviņa laipnā balsī sacīja:

�Nejājiet tagad tālāk, bet uzgaidiet, kamēr lietus būs pārgājis.�

�Paldies, labā sieviņ, bet man priek�ā steidzamas darī�anas, kuras nedrīkst aizkavēt,� jātnieks atbildēja.

To teikdams, viņ� iespieda zirgam pie�us sānos un aulēk�oja tālāk.

Kad Fernando sasniedza nāko�o ciematu, viņ� bija līdz ādai salijis un krietni saaukstējies. Viņu sāka kratīt drudzis, un tas sajuta nogurumu, kas viņu arvien vairāk pārņēma. Kādam pretimnācējam viņ� apvaicājās, cik tālu vēl esot līdz Zakedonai.

�Jums vēl vajadzēs jāt kādu pusstundu,� vīrs atbildēja, brīnīdamies par jātnieka bālo seju.

Grāfs tagad jutās tik nespēcīgs, ka gandrīz vairs nespēja noturēties zirga mugurā.

�Tikai tālāk, tālāk!� viņ� pats sevi mudināja.

Viņa zirgs pārāk gausi rik�oja uz priek�u, kamēr sāpes katru acumirkli kļuva lielākas un drudzis pieņēmās.

�Vēl tikai mazu brītiņu,� viņ� �ukstēja, gribēdams zūdo�os spēkus saturēt, �tad mēs būsim laimīgi.�

Brītiņu vēlāk viņ� jau ieraudzīja caur miglas plīvuru Zakedonas baznīcas torni.

�Nāku, jau nāku, mans dārgais eņģei,� viņ� trīco�ām lūpām �ukstēja.

Viņ� jau bija sasniedzis ciemata pirmos namus un aprēķināja, cik minūtes viņu vēl �ķir no mīļotās sievas.

Tagad viņ� nonāca pie baznīcas.

Vēl vienu minūti.

Viņ� iejāja savas sievas nama pagalmā un gribēja nolēkt no zirga, bet, samaņu zaudēdams, nokrita zemē.

Viņ� atradās tur, kur bija vēlējies būt.

Kad viņ� atvēra acis, tad juta savu galvu dusam savas skaistās sieviņas klēpī.

�Mīļais Fernando, kā tev tagad klājas?� viņa vaicāja priekā un izmisumā drebo�ā balsī.

�Es tagad esmu pie tevis, esmu sasniedzis to, ko vēlējos,� viņ� klusā balsī atbildēja. �Esmu izkarojis atpakaļ savu godu, Dievs man piedevis, un tu mani mīli, domāju, ka mēs tagad varēsim būt laimīgi.�

Viņ� apklusa, laikam sajuzdams, ka nāve jau tuvu.

�Mēs būsim laimīgi,� Serēna atbildēja, savu saslimu�o laulāto draugu mīļi apkampdama. �Visu savu mū�u es ziedo�u tavai laimei. Dievs pats tevi atsvabinājis, lai tu atkal būtu laimīgs un varētu man piederēt.�

�Dievs ir taisnīgs,� slimais bēdīgi sacīja, �viņ� man atļāva manus noziegumus izlabot, viņ� man atļāva tevi redzēt, bet laimīgi mēs vairs nevarēsim būt. Pietiek, ka viņ� man atļāvis laimīgam nomirt.�

�Tu vairs nedrīksti mani atstāt, tu nedrīksti mirt,� Serēna izmisusi lūdzās. �Tagad, kad es tikko esmu tevi atguvusi, atkal tevi zaudēt. �ēlīgais Dievs, tā nevar būt tava griba!�

Viņa sāka raudāt.

Fernando mēģināja viņu mierināt.

�Pirms nedaudzām dienām simtiem biedru tika man blakus nonāvēti, mani nāve saudzēja � briesmīgajā lo�u krusā es paliku neskarts. Tagad es esmu pie mērķa ... esmu tevi atkal atradis. Tu � tu esi mani apkampusi ... tagad es varu aiziet.�

Serēna raudādama noliecās pār savu laulāto draugu, kur� arvien klusākā balsī turpināja runāt:

�Te uz manām krūtīm ... atrodas goda krusts, un ... zem tā ... kāds raksts ... tas uz tevi attiecas. To pasaulei jādabū zināt, lai tā mūs attaisnotu.�

�ajā acumirklī istabā ienāca ārsts. Tas aptaustīja slimnieka pulsu un tad iedeva tam da�us pilienus no kādām zālēm, kas viņam bija klāt.

Serēna, rokas saņēmusi, lūdzās, lai tas glābjot viņas laulāto draugu. Ārsts cieta klusu.

Serēna neredzēja, ka viņa acis ļauni zvēroja, tā nepamanīja arī lieko bārdu, kas padarīja nepazīstamu dona Kastāro seju.

Viņai neatbildēdams, ārsts vērīgi nolūkojās, kādu iespaidu viņa zāles darīs uz slimnieku.

Tas kļuva arvien mierīgāks.

Serēna noslaucīja tam sviedrus no pieres, karstums bija pārgājis, drudzis mitējies.

�Kā' tu tagad jūties, dārgais Fernando?� Serēna viņam savā mīļajā, saldajā balsī vaicāja.

�Es tevi mīlu � es esmu laimīgs,� slimnieks tikko sadzirdami dvesa.

Bet te piepe�i galva noslīdēja sāņus, rokas slabani nokārās � viņ� bija miris.

Neizsakāmās sāpēs Serēna metās pie sava laulātā drauga līķa, bet ārsts, vai, pareizāk sakot, dons Kastāro, ar uzvaras smaidu uz lūpām atstāja istabu.

�Prāva ir zaudēta,� viņ� murmināja, �bet vienalga � esmu atriebies. Tagad uz Franciju, tur ceru kaut ko iegūt.�

Beidzamos vārdus izlasījis, grāfs Alberts pietrūkās kājās.

�Tad tā vajadzēja nomirt manam vectēvam, viņam bija jāmirst par to, ka tas aizstāvēja savas tēvzemes brīvību un savas laulātās draudzenes godu. Cik niecīgs es esmu, salīdzinot ar jums! Ko es esmu pastrādājis? Bet labāk par to nemaz nedomā�u.�

Viņ� atkal sāka �ķirstīt dienasgrāmatu.

�Tagad laikam sāksies manas nelaiķes mātes dzīves gājums. Kādus noslēpumus tas sevī glabā?�

Viņ� nolika grāmatu un sāka pa istabu �urpu, turpu staigāt.

�Es vēl neesmu izlasījis dienasgrāmatas beidzamo daļu, bet, ja nemaldos, tad mana māte ir grāfienes di Kastiljo un Napoleona meita. Es varētu gandrīz lepns būt, ja man nevajadzētu atzīties, ka no �ī lielā vīra man nepiemīt ne mazākais dīglītis.�

Grāfs Alberts jutās glu�i satriekts. Tas, ko viņ� bija lasījis par savu pagātni, atstāja uz viņu lielu iespaidu. Viņ� noprata, ka tas cēlies no ievērojamas dzimtas un ka viņa vectēvs ir bijis tas varenais valdnieks, kas reiz valdīja gandrīz pār visu Eiropu.

Un �īm jūtām tagad stājās pretī citas � atziņa, cik neievērojams un vāj� cilvēciņ� ir viņ� pats.

Saīdzis viņ� ieslēdza grāmatu rakstāmgaldā un murmināja:

�Tre�o un beidzamo daļu es izlasī�u citreiz, esmu diezgan ilgi mocījies ar morālajām paģirām. Man jāsteidzas, lai varētu sastapt savu draugu grāfu Roten�teinu, kas mani gaida.�

Tomēr viņ� nespēja vis tik ātri nomierināties un kā sapņodams atstāja savu dzīvokli.

121. nodaļa.

TESTAMENTA ATVĒR�ANA

Beidzot bija pienācis tas brīdis, kad kauliņiem vajadzēja krist, nu vajadzēja atklāties, vai baronese Dora fon Holfelde kļūs par ubadzi, vai miljonāri.

Priek�pusdienu Dora pavadīja lielā nemierā. Viņa nemaz nevarēja sagaidīt to brīdi, kad varēs doties uz Holbornu namu, lai varētu būt klāt pie testamenta atvēr�anas.

Pēc ilgas, nepacietīgas gaidī�anas tas beidzot pienāca, un Dora fon Holfelde aizbrauca.

Ar savādām jūtām viņa iegāja Holbornu namā, kur� likās glu�i izmiris.

Kas mantos nelaiķes Holborna atraitnes bagātību? �īs domas tagad nodarbināja baronesi.

Viņai vajadzēja saņemt visus spēkus, kad tā iegāja lielajā zālē, kurā savā laikā nelaiķe atraitne bija gulējusi zārkā un tikai pirms nedaudzām dienām arī viņas māsīca Roze.

Zālē jau atradās da�as personas.

Pie gara galda sēdēja kāds vīrs ar stingriem vaibstiem, tas bija bāreņu tiesas priek�sēdētājs.

Viņam blakus sēdēja tiesas sekretārs un pie tā pa�a galda arī advokāts Ei�ēns un kāds tiesas skrīveris.

Dora tos sveicināja, drusku paklanīdamās, un tad nodeva priek�sēdētājam savu pavēsti.

�Lūdzu apsēdieties, testaments tūlīt tiks nolasīts,� priek�sēdētājs sacīja.

Dora apsēdās. Tagad vajadzēja iz�ķirties viņas liktenim.

Tiesnesis piecēlās. Bet tajā pa�ā acumirklī atvērās durvis, un zālē ienāca Henrihs Marlots. Arī tas drusku paklanījās, un viņa sejā bija redzams tāds kā izsmiekls, kad tas skatījās uz baronesi Holfeldi, kura ar nepacietību vēroja notikumu tālāko gaitu.

Tiesas priek�sēdētājs patlaban jau gribēja sākt runāt, kad piecēlās advokāts Ei�ēns.

�Lūdzu piedo�anu, ka es testamenta nolasī�anu uz mazu brīdi aizkavēju,� viņ� sacīja.

�Kādā nolūkā?� tiesnesis vaicāja.

�Esmu licis atnākt �urp savam skrīverim Fabrīcijam; viņam vajag kuru katru mirkli ierasties.�

Tiesnesis paraustīja plecus, it kā gribēdams teikt: �Tas nav nekāds iemesls aizkavēt testamenta nolasī�anu.�

Viņ� paņēma aprakstītu papīra lapu un nolasīja protokolu, kurā bija teikts, ka visas aicinātās personas uz testamenta nolasī�anu ieradu�ās. Tikko viņ� bija beidzis, atvērās durvis, un ienāca advokāta Ei�ēna kuprainais skrīveris Fabrīcijs.

Viņa ienāk�ana izraisīja klāteso�ajos da�ādas jūtas.

Advokāts Ei�ēns viņam uzsmaidīja, Marlots ļauni uz viņu paskatījās, un baronese nodrebēja.

Dorai radās tāda sajūta, ka skrīvera iera�anās priek� viņas neko labu nenozīmē. Viņa kļuva nemierīga. Piepe�i tā piecēlās un asā balsī vaicāja:

�Vai �is kungs arī pieder pie Holbornu ģimenes likumīgajiem mantiniekiem?� _л < v .. ; .

�Nebūt nē, cienīgā baronese; �is kungs ir mans rakstvedis un ieradies �eit pēc mana uzaicinājuma,� Ei�ēns atbildēja.

Baronese naidīgi paskatījās uz kuprīti, uz ko tas atbildēja, zobgalīgi paklanīdamies. _; j

Tad atkal piecēlās tiesas priek�sēdētājs un paziņoja, ka tas nolasī�ot testamentu.

Sekretārs viņam pasniedza aizzīmogotu aploksni, kuru viņ� turēja uz aug�u paceltu un uzaicināja klāteso�os pārliecināties, ka visi zīmogi ir kārtībā.

�Nu labi, tad es, savu amatu izpildot, zīmogus atlauzī�u,� tiesnesis nopietni sacīja.

Istabā iestājās klusums.

Baronese Dora, kurai bija vislielākā interese par testamentu, tikko uzdro�inājās elpot.

Galvu uz priek�u paliekusi, viņa klausījās katrā tiesne�a vārdā. Viņa domāja par zādzību, ko Fricis Brūns viņas uzdevumā bija izdarījis, un atsauca atmiņā nolaupītā testamenta saturu.

Viņa secināja, ka tas bija līdzīgs �ī testamenta saturam.

�Tik tālu viss būtu labi,� Dora nodomāja pie sevis.

Kā lasītāji atminēsies, tad Dorai bija nolemts diezgan ievērojams legāts, kamēr Roze bija iecelta par vienīgo mantinieci.

Kad tiesnesis bija testamentu nolasījis, viņ� vaicāja, vai kāds no klāteso�ajiem pret to gribot celt iebildumus.

�Protams,� baronese Dora atbildēja, pieceldamās un pieiedama pie tiesne�u galda. �Vispirms es gribētu zināt, kas pēc manas māsīcas Rozes nāves būs vienīgā mantiniece?�

Tiesnesis paraustīja plecus.

�To vajadzētu iz�ķirt tiesai. Tagad runa ir tikai par iebildumiem pret �ī testamenta saturu.�

�Arī pret to man iebildumi tajā ziņā, ka Roze iecelta par vienīgo mantinieci, lai gan man ir tādas pa�as tiesības.�

�Un uz ko jūs �o iebildumu pamatojat?� advokāts Ei�ēns vaicāja.

�Domāju, ka jūs uzņemsieties vest manu prāvu, advokāta kungs, tagad es tikai izskaidro�u, ka mana nelaiķe māte bija nelaiķa baņķiera Holborna māsa, un tā manta, par kuru �ajā testamentā runa, pa lielākajai daļai nākusi no Holbornu ģimenes.�

Advokāts Ei�ēns pamāja ar galvu.

�Tādās domās arī es esmu,� viņ� sacīja.

�Vai ne?� Dora gavilēdama vaicāja.

♦Un es apgalvoju, ka manta nevis vien pa lielai, bet pa lielākai daļai pieder Holbornu ģimenei, un ka atraitne Holborna tādēļ varēja nolemt tikai ļoti mazu daļu.�

�Un �ī daļa, par kuru jus runājat, pēc manām domam, nevar būt tik liela,� Dora sacīja.

�Glu�i pareizi, baronese,� advokāts Ei�ēns pasteidzās atbildēt, �tā nesastāda ne pusi no tās summas, kas jums testamentā nolemta.�

�Vai tas varētu būt?� Dora izsaucās.

�Tātad jums vajadzēs pret testamentu celt divkārtīgus iebildumus � pirmkārt tādēļ, ka jums atrauta kāda summa, uz kuru jums kā mantiniecei no mātes puses ir tiesības, otrkārt, tādēļ, ka nelaiķa Holborna atraitne savā testamentā lēmusi par tādām naudas summām, par kurām lemt viņai nebija nekādas tiesības.�

Baronese nobāla. �ie advokāta Ei�ēna juridiskie izskaidrojumi viņai izlikās diezgan aizdomīgi.

�Es uzņemu jūsu iebildumus protokolā. Tagad lūdzu izsacīties pārējos klāteso�os,� tiesnesis teica.

Advokāts Ei�ēns pagriezās atpakaļ un nedro�i paskatījās uz Marlotu. Bet tas palika mierīgs, gandrīz izlikās, it kā viņ� advokātam laipni pamātu ar galvu.

Ei�ēns atkal uzsāka:

�Kā jau minēju, nelaiķa Holborna atraitnei nebija tiesības lemt par lielāko mantojuma daļu, jo �ī daļa sastāv no viņas vīra mantas, par kuru vienīgi viņ� pats varēja lemt.�

��im izskaidrojumam tikai tad būtu pamats, ja nelaiķis baņķieris Holborns bez savas sievas vēl būtu atstājis citu mantinieku,� tiesnesis viņu pārtrauca.

�Un tādu viņ� arī ir atstājis,� Ei�ēns pacilātā balsī sacīja.

�ie vārdi pārsteidza visus klāteso�os.

Kuprainais skrīveris blēdīgi pasmīnēja, Marlota sejā bija redzams izsmiekls, un baronese cīnījās ar ģīboni.

�Vēl viens mantinieks? Ja tā būtu taisnība, tad es savu spēli būtu zaudējusi,� viņa nodomāja pie sevis.

Uztraukta viņa nepacietīgi gaidīja uz tālākajiem notikumiem. Kā vaicādama viņa lūkojās uz advokātu, it kā no viņa izskaidrojumu gaidīdama, bet tas to nelikās ne redzot.

Tiesnesis tagad griezās pie advokāta.

�Jūs apgalvojat, ka Holborns atstājis vēl vienu mantinieku.�

�Protams, tiesne�a kungs.�

�Kas tas tāds ir?�

�Nelaiķa Holborna ārlaulības dēls.�

Dora nicino�i paraustīja plecus.

�Nedomāju vis, ka tādam bandu bērnam arī ir kādas tiesības,� viņa nicino�i sacīja.

��ādām domām man jāpretojas,� Marlots teica.

�Vai jūs, advokāta kungs, man nevarētu sniegt tuvākas ziņas?� tiesnesis vaicāja.

♦Labprāt.� лги- ■ / ?

�Kāpēc jūs domājat, ka �im ārlaulības dēlam � ja tāds būtu � ir manto�anas tiesības?�

�Tāpēc, кд �im bērnam ir sastādīts testaments.�

�Testaments? Kur tas atrodas?� ¹

�Manās rokās.�

�Cik vecs ir �is mantinieks?�

�Apmēram divdesmit se�us gadus vecs.�

�Bet viņ� nav �eit ieradies.�

�Nē, es aizstāvu viņa tiesības viņa uzdevumā un kā Holborna testamenta izpildītājs.�

�Kā �o mantinieku sauc?�

�Ludvigs �veigs.�

�Ko?�

�Viņ� saucas savas mātes vārdā.�

�Un kur viņ� tagad uzturas?�

�Cietumā.�

�ie vārdi visus pārsteidza kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Pat uz tiesnesi tie atstāja lielu iespaidu.

�Vai tas ir tas pats grāmatvedis Ludvigs �veigs, kas notiesāts ar vairāku gadu cietumsodu?�

�Jā.�

�Jums laikam būs iespējams pierādīt, ka viņ� ir nelaiķa baņķiera Holborna ārlaulības dēls?�

�Protams, �eit ir vajadzīgie papīri � vai jūs tos neizlasītu, tiesne�a kungs?�

Viņ� pasniedza vairākus papīrus.

�Labi,� tiesnesis pēc brītiņa sacīja. �Tagad jums tikai jāpierāda, ka jūsu minētais testaments patie�ām ir atstāts.�

�Arī tas man klāt.�

To teikdams, viņ� pasniedza tiesnesim kādu ar vairākiem zīmogiem aizzīmogotu aploksni.

Tiesnesis atlauza zīmogus, tad atlocīja papīru un izlasīja tā saturu.

No tā bija saprotams, ka baņķierim Holbornam pirms apprecē�anās bijis sakars ar kādu jaunavu, kas to apdāvinājusi ar dēlu. �o dēlu viņ� nodevis audzinā�anā kādai pazīstamai ģimenei, bet, gribēdams nodro�ināt viņa nākotni, baņķieris Holborns nolēmis tajā gadījumā, ja viņam vairs nerastos pēcnācēji, to iecelt par savu vienīgo mantinieku, turpretī, ja mantinieki rastos, tad tam pienāktos puse no viņa mantas.

Viņa mantas lielums bija skaidri norādīts, testamenta sastādī�anas dienā tas bija pusmiljons mārku.

Tiesnesis bija �o testamentu nolasījis skaļā balsī, klausītāji sēdēja elpu aizturēju�i.

Baronese Dora bija kļuvusi bāla un drūmi lūkojās zemē. Tik daudz viņa tagad skaidri saprata: lielākā mantojuma daļa viņai bija zudusi, ja �is mantinieks bija dzīvs, un tā mantojuma daļa, ko Holborna kundze bija atstājusi un kas arī vēl bija diezgan liela, ievērojot līdz�inējos piedzīvojumus, viņai arī nebija dro�a.

Henrihs Marlots piecēlās, piegāja pie galda un aplūkoja testamentu, ko tiesnesis patlaban nolika uz galda.

�Gribētu kaut ko vaicāt, tiesne�a kungs.�

�Runājiet.�

�Kā jūs zināt, esmu tiesas ieceltais Holbornu mantas pārvaldnieks un tādēļ mans pienākums ir raudzīties uz to, lai visas formalitātes tiek stingri izpildītas. Es gribētu lūgt pārliecināties, vai �is testaments ir īsts, tas ir, vai zem tā patiesi atrodas nelaiķa baņķiera Holborna paraksts.�

Advokāts Ei�ēns pietrūkās kājās.

�Mans kungs, ko jūs ar to gribat teikt?� viņ� nobālēdams vaicāja.

�Neko citu, ka tādās lietās vajag ievērot vislielāko kārtību.�

�Bet jūs jau pirmīt pārliecinājāties, ka zīmogi nebija aizskarti.�

Marlots tikai paraustīja plecus. Tiesnesis pētījo�i paskatījās uz advokātu Ei�ēnu.

Tas izvilka no mēteļa kabatas kādu dokumentu un nolika uz galda.

�Uz �ādu ierunu es nu gan nebiju sagatavojies,� viņ� sacīja, �tomēr es atradu par vajadzīgu paņemt līdzi savus privātos dokumentus, no kuriem redzams, ka mums ar nelaiķa baņķieri Holbornu biju�i veikala darījumi. Kā jau testamentā teikts, es biju Holborna advokāts, tālāk es testamentā esmu iecelts par tā izpildītāju, un �eit būs arī kāda vēstule, kurā Holborna kungs man lūdz uzņemties �os pienākumus.�

Advokāts izņēma vēstuli no vākiem un pasniedza tiesnesim.

�ajos vākos atradās vēl daudzas citas Holborna vēstules. Minētajā vēstulē Holborns paziņoja Ei�ēnam par savu ārlaulības dēlu un lūdza, cik vien iespējams rūpēties par �ī dēla labklājību un aizstāvēt viņa tiesības katrā vietā.

�Nav mans pienākums iz�ķirt �aubas, kas kungiem varētu rasties par �ī testamenta pareizību,� tiesnesis sacīja. �Pēc manām domām, tagad skaidri pierādīts, ka nelaiķa baņķieris Holborns atstājis testamentu kādam mums nepazīstamam mantiniekam par labu, un �is mantinieks, grāmatvedis Ludvigs �veigs, tagad var aizstāvēt savas tiesības.�

�Domāju, ka esmu to darījis viņa vietā, pierādīdams viņa tiesības,� Ei�ēns iebilda.

�Pieņemsim, ka viņa tiesības netiks apstrīdētas, tad �ī lieta būtu nokārtota,� tiesnesis atbildēja. �Tagad man jāvaicā, vai kādam no klāteso�ajiem vēl būtu kas iebilstams?�

Advokāts Ei�ēns atkāpās, baronese Dora piecēlās.

�Arī jūs ceļat iebildumus?� tiesnesis vaicāja.

�Protams, un aiz diviem iemesliem.� л �Tātad jūs piekrītat manām domām?� advokāts Ei�ēns zobgalīgi vaicāja. <^J -♦

Dora iekoda sev lūpā tin vaicājo�i paskatījās uz Marlotu, bet tas tikai paraustīja plecus un, viņu vairs neievērodams, aizgriezās projām.

�Mans pienākums ir tikpat izskaidrojumus, kā ierunas uzņemt protokolā. Vai jūs, baronese, man pateiksiet, pret kuru testamenta daļu jūs ce|at iebildumus?� tiesnesis sacīja.

�Vispirms pret to testamenta nosacījumu, kas attiecas uz man nolemto

legātu.� 'V _t �

�Un tālāk?�

�Tālāk pret to, ka Roze Holborna iecelta par vienīgo mantinieci.�

Tiesnesis �o to pierakstīja.

�Un beidzot es protestēju pret tāda testamenta nolasī�anu, kas uz �odienu nemaz nebija izsludināta.�

�Par kādu testamentu jūs runājat?�

�Es domāju tā dēvēto baņķiera Holborna testamentu.�

�Vai jūs ar to gribat aizrādīt, ka tas nav īsts?�

�Pēc manām domām, �is jautājums nav tik ātri iz�ķirams � katrā ziņā es to uzskatu par nepieļaujamu, ka �ajā brīdī testamenta izpildītājs nāk klajā ar vēl kādu testamentu, kam nav nekāda sakara ar manas nelaiķa tantes atstāto mantību.�

�Pirmīt jūs bijāt tajās domās, ka apsprie�amā manta pa lielākajai daļai piederējusi baņķierim Holbornam,� Ei�ēns iebilda.

�Atzīstos, ka �īs domas bija maldīgas.�

�Lieta daļēji grozās arī ap nelaiķa baņķiera Holborna mantu,� tiesnesis piebilda.

�Manas tantes testamentā ir runa tikai par viņas mantu.�

�Un bez tam, caur to otro, manis pienesto testamentu pierādīts, ka nelaiķe Holborna kundze savā testamentā lēmusi par tādu mantu, uz kuru viņai nebija nekādas tiesības.�

��is jautājums tiks iz�ķirts tiesas ceļā,� baronese vienaldzīgi atbildēja.

Tagad Marlots pienāca pie galda.

�Kā Holborna kundzes radinieks un mantas pārvaldnieks es izsaku vēlē�anos, lai mantojuma dēļ neizceltos prāva.�

�No tā tikai tad varētu izbēgt, ja mantinieki salīgtu savā starpā,� tiesnesis iebilda.

�Vai mantinieki vēlētos to darīt?� Marlots vaicāja.

Advokāts Ei�ēns izlūdzās brītiņu apdomas laika. Tiesnesis bija ar to mierā.

Advokāts Ei�ēns sāka domīgi staigāt pa istabu �urpu turpu, kamēr Marlots sēdēja uz krēsla, rokas saņēmis, un it dievbijīgi lūkojās zemē, it kā tie�ām lūg�anas skaitīdams.

Un baronese Dora?

Та sēdēja kā uz adatām, viņas sejā attēlojās vislielākā nepacietība un uztraukums.

Kad atvēlētais pārdomu laiks bija beidzies, tiesnesis atkal uzsāka darī�anas.

�Nu, vai esat vienoju�ies?� viņ� vaicāja.

�Vispirms, tiesne�a kungs, es lūgtu nolasīt atstātās mantas sarakstu,� Dora sacīja.

Tas notika.

No saraksta bija redzams, ka bez rotaslietām, dārgām mēbelēm un nama, kuram nebija nekādu parādu, vēl atradās skaidra nauda par ceturtdaļmiljonu mārku.

�No �īs summas man vajadzētu novilkt pusmiljonu, pēc advokāta kunga apgalvojuma,� Marlots teica.

�Sis aprēķins drusku pārlabojams; tik daudzos gados minētais kapitāls caur augļiem un augļu augļiem būs vismaz uz pusi pavairojies,� advokāts Ei�ēns atbildēja.

�Hm � tas būtu vesels miljons.�

�Vismaz.�

�lekāms mēs stājamies pie �ī aprēķina pārbaudī�anas, mums vispirms jāiz�ķir divi svarīgi jautājumi.�

�Un kādi?� Ei�ēns izaicino�i vaicāja.

�Vispirms vajadzētu izzināt, cik liels bijis Holborna kundzes pūrs,� Marlots atbildēja.

�Un tālāk?�

�Tālāk vajadzētu pārliecināties, vai baņķieris Holborns patiesi atstājis tik lielu mantu . . .�

�Protams.�

�Vai varbūt viņa manta caur zaudējumiem veikalā nav pat mazinājusies,� Marlots turpināja.

�Tas nu gan nav domājams.�

�Tad jums vajadzētu pierādīt, ka �īs domas ir maldīgas,� Marlots atbildēja.

�Kādas jūsu domas, baronese?� Ei�ēns vaicāja.

�Es pilnīgi piebalsoju Marlota kungam.�

�Vai tas saprotams tā, ka arī jūs vēlaties, lai minētie divi jautājumi tiktu nokārtoti, iekāms turpināt savas pārsprie�anas?�

�Protams, mans kungs.�

�Tad es nesaprotu jūsu pirmītējos izteikumus. Jūs pati apgalvojāt, ka jūsu tante atstājusi tikai nelielu mantību.� �

��īs domas es jau esmu atmetusi kā maldīgas.�

Advokāts cieta klusu.

Marlots tagad griezās pie tiesne�a ar jautājumu:

�Vai būtu iespējams tagad iz�ķirt �os jautājumus?� _rz�Te ir laulības kontrakts, kurā minēts, cik liels bijis Holborna kundzes pūrs,� tiesnesis atbildēja.

!�Un cik liels tas bijis?� Dora ievaicājās.

�Pusmiljons mārku.�

�Nu, tas jau saskan ar manu aprēķinu,� advokāts Ei�ens sacīja.

�Vispārīgi ņeiņot, jā. Kad Holborns nomira?�

�Pirms divpadsmit gadiem.�

�Tad Roze vēl bija bērns. Vai tad viņas aizbildņi viņas labā nepārvaldīja viņas tēva mantu?�

�Atļaujiet, Rozes nākotne jau bija pietieko�i nodro�ināta ar visu Holbornu mantu,� Dora piebilda.

�Un toreiz testaments netika atvērts?�

�Nē,� advokāts Ei�ēns, kuram kļuva it neomulīgi, atbildēja.

�Nu labi, tad jau būtu rasts pamats mierīgai izlīg�anai,� Marlots sacīja.

�Kādā ziņā?� Dora vaicāja.

�Atstātā mantība sastāda apaļus divarpus miljonus, ieskaitot visas imobilijas.�

�Glu�i pareizi.�

�Jūs, advokāta kungs, pieprasāt baņķiera Holborna mantu viņa ārlaulības dēla, notiesātā Ludviga �veiga vārdā?�

�Pareizi.�

�Jūs, baronese, domājat, ka jums pienākas tā manta, ko Holborna atraitne dabūjusi pūrā līdzi?�

�Tik ilgi, kamēr �veiga manto�anas tiesības nav pierādītas, es pieprasu visu.�

�Dodu jums padomu savu prasību drusku samazināt.�

�Lieta grozās ap mierīgu izlīg�anu,� Ei�ēns piebilda.

�Saprotu. Ja nemaldos, tad jūs, Marlota kungs, gatavojaties mums celt priek�ā izlīguma projektu,� Dora sacīja.

Viņa nozīmīgi paskatījās uz Marlotu, kur� mazliet pasmīnēja, it kā gribēdams teikt:

�Jūs jau zināt, ka mēs esam sabiedrotie.�

�Ja jūs patie�ām vēlaties mierīgu izlīgumu, tad, pēc manām domām, tagad priek� tā būtu visizdevīgākais brīdis,� tiesnesis sacīja.

�Tādās domās arī es esmu,� Dora izsaucās.

�Domāju, ka mēs varētu vienoties,� tad mans klients dabūtu divus miljonus un baronese pusmiljonu,� Ei�ēns sacīja.

��āds priek�likums nav pieņemams,� tiesnesis atbildēja.

�Kādēļ ne?�

�Galvenā mantiniece ir Roze Holborna.�

�Tā ir mirusi.�

�Es jau teicu, ka jautājumu, kas ir viņas mantiniece, tikai tiesa var iz�ķirt.�

��adam domām es nu gan nepiekrītu,� Dora izsaucās. �Bez Rozes, kura nomirusi, nav neviena cita mantinieka, kā vienīgi es � tātad manas prasības jau tagad vajadzētu ievērot.�

�Tam es piebalsoju. Sakiet lūdzu, cik jūs pieprasāt?�

Marlots vaicāja laipnā balsī.

�Nu, tā kā �veiga tiesības, pēc manām domām, ir diezgan nedro�as, bet es tomēr labprāt gribētu izsargāties no prāvo�anās, tad es apmierinātos ar diviem miljoniem.�

Dora izrunāja �os vārdus augstprātīgā balsī. Uz advokāta lūpām parādījās zobgalīgs smaids.

Viņ� ātri saskatījās ar savu kupraino skrīveri.

�Jūs dzirdējāt baroneses prasības?� Marlots viņam vaicāja.

�Protams, ka es tās atraidu.�

�Dotu jums padomu izlīgt.�

�To jau es gribu darīt.�

�Un apmierināties ar vienu miljonu.�

�To es nedrīkstu.�

�Jums jau ir neierobe�ota pilnvara!�

�Caur to es noziegtos pret savu klientu.�

�Nebūt ne, advokāta kungs!�

�Marlota kungs, lūdzu ...�

Bet tas nebūt neļāvās iebaidīties.

�Kā jau baronese Holfelde izteicās, tad jūsu klienta tiesības vēl nebūt nav pierādītas.�

�Mans kungs . ..�

�Gribu aizrādīt uz to, ka �is mantinieks ir cietumnieks.�

�Tas neko nenozīmē.�

�Kur� �os papīrus varbūt nozadzis.�

�Nē, es saku � viņ� ir Holborna dēls.�

�Tam varēja būt arī vairāki dēli.�

Marlots sevi�ķi uzsvēra beidzamos vārdus. Advokāts sarāvās. Vai �ie vārdi nesaturēja draudus? Vai Marlots varbūt zināja īsto lietas būtību?

Viņ� atminējās īso sarunu, kas viņam pirms da�ām dienām bija bijusi ar Marlotu, un viņa noslēpumaino izturē�anos.

Viņ� ātri pārdomāja, ko tagad darīt.

�Nu tad tajā gadījumā, ja varētu mierīgā ceļā izlīgt, es esmu gatavs sava klienta vārdā apmierināties ar vienu miljonu.�

�Tātad vēl paliktu pusotra miljona?� Marlots atbildēja.

�Tie pienākas man,� Dora izsaucās.

�Vēl ne,� Marlots atbildēja. �Vispirms arī man jāpieprasa daļa no mantojuma. Tā kā es cerēju, ka mēs izlīgsim miera ceļā, tad es ar savu pieprasījumu līdz �im gaidīju.�

�Vai jums pa�am tiesības uz mantojumu?� tiesnesis vaicāja.

Marlots izvilka no kabatas paciņu vēstuļu.

х* �Holbornam ir vēl viens mantinieks.�

n;<Un kas tas būtu?� чт . �? г

�Nelaiķa Holborna ārlaulības dēls.�

�Vai jums ir no viņa pilnvara?�'

�Protams, tiesne�a kungs.�

�Kā viņu sauc?� ^h � 1

� �Jānis Reliņ�.� >

Ja piepe�i zālē būtu ie�auta lielgabala lode, arī tad klāteso�ie nebūtu satrūku�ies vairāk.

Advokāts Ei�ēns pietrūkās kājās bāls kā mironis. Baronese aizsmakusi iekliedzās un cīnījās ar ģīboni. Fabrīcijs dusmīgi ko�|āja sev lūpas.

Bet Marlots atkārtoja vislaipnākajā balsī: �Jā, cienījamie klāteso�ie, �o mantinieku sauc par Jāni Reliņu.�

Pie tam viņa sejā parādījās patiesi velni�ķīgs izsmiekls.

122. noda|a.

Kā jau norunāju�i, abi draugi Armands Rigolts un Jānis Reliņ� otrā rītā agri devās pie kādreizējās dejotājas �anetes Marsas. Viņi gāja ar līkumu, gribēdami iet garām Dumonta namam.

�is nams abus jaunekļus pievilka ar pārdabisku spēku, jo tajā tagad mita divas jaunavas, kam piederēja viņu sirdis.

Armands Rigolts gan �obrīd vēl nevarēja ne domāt satikties ar Mariju Dumonti, jo viņ� nezināja, kā viņa to uzņems un vai viņa apciemojums viņu sāpes vēl nepalielinātu.

Cita lieta bija ar Jāni Reliņu. Tas zināja, ka Roze viņu nemīl, bet ka tā labprāt gribēja, lai viņ� to apciemo.

Protams, viņam pa�am arī vajadzēja saprast, ka viņam kā Margrietas saderinātajam nav tiesības tai izrādīt savu mīlestību.

Tagad, kad viņi abi stāvēja pie Dumontu nama durvīm, Armands laikam gan manīja, kas viņa drauga sirdī notiek, tādēļ viņ� teica:

�Es tepat tuvumā tevi pagaidī�u, ieej iek�ā un apvaicājies, kā Holborna jaunkundzei klājas.�

Jānis sniedza draugam roku un tad iegāja namā. Sirds viņam bija smaga, kad tas kāpa pa platajām trepēm uz aug�u.

Istabas meita atvēra durvis un ieveda viņu pie Marijas Dumontes, kura to saņēma, laipni smaidīdama.

�A, tas ir brangi, mans kungs, ka jūs atnācāt. Jūs laikam gan vēlaties zināt, kā mūsu Rozei klājas?�

Jānis paklanījās un sacīja:

�Es arvien vairāk pārliecinos, ka nespē�u jums pateikties par jūsu augstsirdību.�

�Nerunājiet par pateicību, esmu darījusi tikai savu pienākumu,� Marija laipni atbildēja.

�Kā Holborna jaunkundzei klājas?�

�Pateicos, viņai nekas nekait. Viņa jau piecēlusies un pēc maza brī�a jūs varēsiet to apsveicināt.�

Marija lūdza Jāni apsēsties.

�Vakar jūs man stāstījāt par savu draugu Armandu Rigoltu,� Marija piepe�i uzsāka.

Jānis manīja, ka Marijai balss trīcēja, to vaicājot.

�Ja es jūs pareizi saprotu, cienījamā jaunkundz, tad jūs vakar pēc manas aizie�anas esat domājusi par manu nabaga draugu?� viņ� ātri ievaicājās.

�Neesat maldījies, mans kungs.�

�Un vai drīkstu cerēt, ka mans draugs reiz ...�

Jānis apklusa.

Marija nokāra galvu, gribēdama paslēpt asaras, bet tās acis mirdzēja.

Ai, cik labprāt viņa būtu uz �o jautājumu atbildējusi ar �jā�. Bet vai viņa to drīkstēja?

Vai tai nebija glabājams kāds drūms noslēpums, kas tai arvien atgādināja viņas k|ūdu? Viņa cieta klusu.

Nepatīkamo klusumu iztraucēja Rozes ienāk�ana. Jānis piecēlās un gāja viņai pretim. Tā sniedza viņam abas rokas.

�Sveiki, mīļais draugs! Cik agri jūs esat atnācis. Jūs vēlaties zināt, kā man klājas?�

Jānis apjucis izmocīja da�us vārdus.

�Man jāatzīstas, ka jūtos �eit kā pati savās mājās un sen neesmu jutusies tik laimīga, kā �orīt.�

Viņi sāka runāt par nākotni. Roze izteica ba�as, ka nedrīkstot savu draudzeni ilgi apgrūtināt.

�ajā ziņā Marija Dumonte viņu nomierināja.

�Bet es domāju, ka mana uzturē�anās �eit ilgāku laiku nevar palikt noslēpums,� Roze beidzot teica.

Marija domīgi lūkojās zemē.

�Tajā ziņā tev taisnība, mīļā,� viņa teica, �bet es neredzu nekādas briesmas, ja tikai ļaudis nedabū zināt, kas tevi piespieda bēgt projām no dzimtenes.�

�Un ja tas nāktu gaismā?�

�Nedomāju vis, ka tas varētu notikt. Vēl jau arī mans tēvs no visas �īs lietas neko nezina, bet domāju, ka labāk būs, ja es viņam visu tūlīt paziņo�u.�

Pēc �iem vārdiem viņa piecēlās un lūdza klāteso�os, lai tie viņu uz brītiņu atvainojot.

Kad viņa atnāca atpakaļ, seja tai priekā mirdzēja.

�Glu�i tā kā es domāju,� viņa izsaucās. �Manam tēvam nekas nav iebilstams. Viņ� teica, ka tajā gadījumā, ja kāds sāktu par tevi apvaicāties, viņ� teik�ot, ka tu esi mums attāla radiniece, kas atbraukusi no Anglijas.�

sJ �Cik labs tavs tēvs. Kā lai viņam par to pateicos?�

�Tas nemaz nav vajadzīgs,� �ajā acumirklī atskanēja zema balss.

Neviena nepamanīts, vecais zeltkalis Dumonts bija ienācis istabā. Viņ� piegāja Rozei klāt, satvēra viņas roku un, to laipni spiezdams, sacīja:

�Dzīvojiet bez bēdām manā namā. Marija jau man pastāstīja, cik smagi jūs esat cietusi; izsaku jums sirsnīgāko līdzjūtību.�

Pēc �iem vārdiem viņ� apsveicināja arī Jāni Reliņu. Nu viņi visi uzsāka dzīvi sarunāties.

Jo vairāk vecais Dumonts ar Rozi iepazinās, jo vairāk viņ� sāka to cienīt un bija pilnīgi pārliecinājies, ka �ī jaunava nevar būt pastrādājusi to noziegumu, ko viņai pārmeta.

Kad Dumonts bija aizgājis, Roze sacīja Marijai:

�Cik labs un augstsirdīgs ir tavs tēvs. Tagad man sirds ir daudz vieglāka, kad zinu, ka mana uzturē�anās �eit nav nekāds noslēpums. Tagad es jūtos daudz dro�āka nekā senāk.�

Jānis piecēlās.

�Vai jūs jau gribat iet?� Marija vaicāja.

Jānis aizbildinājās, ka viņam esot da�ādas darī�anas, tas gribot apskatīt pilsētu un arī Rozes labā �o to darīt.

�Nedrīkstu kavēties, man visiem spēkiem jācen�as pierādīt, ka Holborna jaunkundze ir nevainīga.�

Roze brīnīdamās klausījās viņa vārdos.

�Ja esmu jūs pareizi sapratusi, tad jūs esat uzgājis zināmas pēdas,� viņa teica.

Jānis pakratīja galvu.

�Tik tālu es vēl neesmu; bet jūs zināt, ka man ir kāds biedrs, ar kura palīdzību es ceru sasniegt savu mērķi.�

Roze zināja, ka �is biedrs ir Armands Rigolts.

No Jāņa izturē�anās viņa noprata, ka �obrīd tā vēl nedrīkst Marijai teikt, ka Armands atrodas Parīzē.

Tagad Jānis atvadījās un aizgāja.

Armands staigāja pie ielu �urpu turpu gaidīdams. Jānis steidzās viņam klāt.

�Piedod, mīļais draugs, ka liku tev tik ilgi gaidīt.�

Armands smaidīja.

�Tev nemaz nevajag aizbildināties, Jāni. Bet tagad nāc, apciemosim �aneti Marsu.�

Ātriem soļiem viņi aizsteidzās projām.

Pār kādu laukumu iedami, viņi redzēja, ka ap sludinājumu stabu bija sapulcēju�ies daudz cilvēku.

�Paskatīsimies, kas tur ir,� Armands sacīja.

Abi draugi tuvojās stabam. Tur viņi ieraudzīja sludinājumu, kurā bija paziņots, ka �anete Marsa atkal atgriezusies baletā.

�Tad mums īpa�i jāsteidzas, kamēr viņa neaizbrauc uz mēģinājumu,� Armands teica.

Viņi nonāca �anetes dzīvoklī, kur istabene tos pieteica savai kundzei.

Brītiņu vēlāk dejotāja viņus pieņēma.

�Lūdzu piedo�anu, cienījamā jaunkundz, ka atvedu līdzi savu draugu,� Armands sacīja.

�anete sarauca deguntiņu. Viņa neuzticīgi paskatījās uz Jāni, kur� bija atkal pielicis sev balto, garo bārdu � varbūt, ka viņa bija Armanda vārdus savā veidā iztulkojusi.

�Vai jūsu apciemojums, mani kungi, ir kādā sakarā ar paziņojumu teātru afi�ās, kuru arī jūs jau būsiet lasīju�i?�

Armands drusku apjuka. Viņ� nu gan bija gaidījis, ka �anete to saņems drusku laipnāk.

�Kā jūs nācāt uz tādām domām, cienījamā jaunkundz?�

�Nu, es tikai gribēju aizrādīt, ka neesmu nodomājusi jau tagad iegūt jaunus paziņas.�

�Tādē| mēs nebūt neesam atnāku�i. Manam draugam, tāpat kā jums un man, ir zināms sakars ar Marlotu.�

�anetei acis iemirdzējās, un tā ātri pagriezās pret Jāni.

�Ko, mans kungs, arī jūs pazīstat Marlotu?�

�Pārāk labi,� Jānis atbildēja.

�Bet jūs nemaz neesat francūzis?�

�Nē, esmu no Vācijas.�

��is kungs ir mans draugs. Viņ� vēlas dabūt tuvākas ziņas par Marlotu.�

�Kādā nolūkā?�

�Jūs jau gan vēl atminaties, ko es jums aizvakar teicu?�

�Protams, bet negribu vēl tre�o cilvēku iepazīstināt ar mūsu noslēpumu,� �anete atbildēja.

�Tas jau ir noticis, cienīgā jaunkundz,� Reliņa kungs zina visu,� Armands teica.

�anete satrūkās.

�Tātad jūs esat manu uzticību nelietīgi valkājis!� viņa dusmīgi izsaucās.

�Jums nav nemaz jābaidās, jaunkundz,� mans draugs ir tikpat uzticams kā es, jo arī viņ� grib slepenībā strādāt pret Marlotu.�

�Vai Henrihs Marlots ir arī jūsu ienaidnieks?� viņa vaicāja, pret Jāni Reliņu pagriezusies.

�Protams, ka viņ� tas ir.�

_г �Ko tad viņ� jums nodarījis?� j _#

Jānis apjucis lūkojās zemē. Vai lai viņ� �ai dejotajai izstāsta patiesību? Tas nebija izdarāms, jo tad jau viņam vajadzētu atklāt arī Rozes noslēpumu. �

�Atļaujiet man par to �obrīd ciest klusu un ticiet man, ka es visiem spēkiem centī�os atbalstīt jūsu nodomus.�

�Par kādiem nodomiem jūs runājat?�

�Piedodiet, jaunkundz. Kā jau teicu, esmu visu pastāstījis savam draugam, un viņ� zina mūsu slepenos nodomus,� Armands iejaucās.

�Un ja nu es negribētu vēl kādu tre�o cilvēku pieņemt mūsu sabiedrībā?� �anete vaicāja.

�Nedomāju vis, ka jūs liegsieties to darīt.. Manam draugam ir iespējams jums da�ā ziņā palīdzēt.�

�Mums, taisnību sakot, viņa palīdzību nevajag.�

�Tomēr, jaunkundz. Tik gudru cilvēku kā Marlots vajag uzraudzīt no visām pusēm, citādi viņ� var viegli iz�maukt.�

�anete iesmējās.

�Jūs gan esat aizmirsis, mans kungs, ka mans draugs Morelli jau atrodas ceļā uz Vāciju.�

�Nebūt ne, bet es domāju, ka Marlots jau paredz briesmas un raudzīs no tām izsargāties, ātri aizbēgot.�

�Tādā gadījumā viņ� brauks atpakaļ uz Franciju.�

�Tas gan iespējams, un tādēļ mums vajag būt uz visu gataviem. Mums jāsagādā vajadzīgie pierādījumi, lai varētu viņu nodot pelnītam liktenim.�

�Vai tas patiesi būtu iespējams?� �anete vaicāja.

�Vai jūs par to �aubāties? Vai jūs pietieko�i nepazīstat Marlotu, lai zinātu, cik veikli viņ� prot atsvabināties no visām viņam izliktajām cilpām,� Armands atbildēja.

�Jā, jā, jums taisnība,� dejotāja domīgi atbildēja.

�Nu redziet!� Jānis tagad izsaucās. �Un neaizmirstiet, ka tad, ja jums neizdotos Henrihu Marlotu nodot pelnītajam sodam, it viegli varētu notikt, ka mēs pa�i krītam nelaimē.�

�Kā tas saprotams?� �anete uztraukta vaicāja.

�Nu, ļoti vienkār�i. Tikpat jūs, kā arī mēs atrodamies zināmā mērā Marlota varā; mazākā neuzmanība no mūsu puses � un lomas būs mainītas, Marlots būs apsūdzētājs un mēs apsūdzētie.�

Dejotājai acis iezvērojās.

�Tas nedrīkst notikt,� viņa murmināja.

�Arī es esmu tādās domās, un tāpēc pārrunāsim visu tuvāk,� Armands teica.

�Domāju, ka tas jau noticis.�

�Vēl ne, jaunkundz.�

�Kas, pēc jūsu domām, vēl pārrunājams?�

�Noslēpums, kas jums bez �aubām zināms.�

�anete drusku nobāla.

�Noslēpums? Ko jūs ar to gribat teikt?�

�Tas attiecas uz Marlota pagātni.�

�Es to nepazīstu.�

�Vai, labāk sakot, Gastona Fabrē...�

Dejotāja atkāpās soli atpakaļ.

�Kur� pieņēma citu vārdu, kad bija pastrādājis slepkavību.�

�Kungs, ko jūs sakāt?�

�Absolūtu patiesību, mana cienīgā.�

�anete nedro�i paskatījās uz Jāni.

��is vecais vīrs zina visu � jums nav jābaidās.�

�Es arī nebaidos.�

�Lai gan jums būtu iemeslu diezgan, lai baidītos.�

�Ko jūs ar to gribat teikt?� �anete nobālēdama izsaucās.

�Jūs zinājāt, ka Gastons Fabrē ir slepkava.�

�Nē, nē . . .�

�Neliedzieties � atzīstiet labāk visu patiesību, un mēs jums būsim uzticīgākie biedri.�

�anete smagi elpoja. Vai viņa varēja �iem cilvēkiem uzticēties? Viņas krūtīs pamodās �aubas, bet tad viņa iedomājās, ka arī Armands, kur� tai neko nebija slēpis, savā pagātnē pastrādājis kādu tum�u darbu un tādēļ neuzdro�ināsies viņu maldināt.

Tā viņa beidzot apņēmās abiem vīriem izteikt visu patiesību.

�Labi, izpildī�u jūsu vēlē�anos,� viņa teica. �Apsēdieties man blakus, lai mēs varētu sarunāties klusākā balsī.�

Un �anete Marsa sāka stāstīt.

123. nodaļa.

Uztraukts un saīdzis par to, ka viņ� ir tik niecīgs cilvēks, grāfs Alberts devās uz to restorānu, kur bija norunājis satikties ar Paulu Roteri�teinu. Viņ� to atrada jau priek�ā.

�Labi, ka tu nāc. Mums jāpasteidzas, ja gribam dabūt labu vietu!�

Pauls sauca.

Grāfs Alberts steig�us izdzēra glāzi vīna un tad aizgāja. Ar ormani tie aizbrauca uz teātri.

Pauls bija visai jautrs, bet ne tā kā viņa draugs, kur� sēdēja atzvēlies ratu kaktā un drūmi lūkojās zemē.

�Kas tev kait, Ernest?� Pauls vaicāja.

�Nekas, nekas.�

�Liekas, it kā tu nebūt nepriecātos par manu apciemojumu?�

�Bet, draugs, es tevi lūdzu!�

�Nu tad esi jautrs, priecājies par dzīvi!�

Grāfs Alberts drūmi pasmaidīja.

�To es jau esmu darījis līdz apnikumam.�

�Es tevi nesaprotu, draugs. Vai tu esi aizmirsis, ka mēs norunājām aiziet uz baletu?�

�Tu laikam gan vairāk domā par baletdejotājām?�

�Nu jā, bet vai tu parādīsi drusku jautrāku seju?�

�Nevaru, Paul.�

Pauls pēto�i paskatījās uz draugu.

�Par ko tu tagad domā?�

�Hm � man da�ādas domas jaucas pa galvu.�

�Ko tu kaujies ar drūmām domām! Būsim jautri, gan jau tad ...�

Grāfs Alberts atmeta ar roku.

�Piedod, draugs, ka �odien esmu tik grūtsirdīgs; rīt es atkal bū�u tas pats senākais.�

�Vai tu neesi nodomājis precēties?�

Alberts pakratīja galvu.

�Bet tu man pirms pāris mēne�iem rakstīji, ka esot traki iemīlējies bagātā zeltkaļa Dumonta meitā.�

�Protams.�

�Un tagad?�

�Tu runā par precē�anos, Paul?�

�Nudien, ja es būtu iemīlējies kādā skaistā mei�ā, kura pie tam ir arī bagāta, tad es viņu precētu.�

�Arī tad, ja viņa būtu pilsoņu kārtas?�

�Protams.�

Grāfs Alberts atzvēlās ratu mīkstajos polsteros, aizvēra acis un sāka sapņot.

Grāfs Alberts pārnāca mājās diezgan agri. Viņa domas kavējās pie noslēpumainās dienasgrāmatas, kuru viņ� gribēja izlasīt.

Baletam viņ� nebija pievērsis gandrīz nekādu uzmanību un jutās atvieglināts, kad grāfs Roten�teins beidzot no viņa atvadījās, gribēdams iepazīties ar skaisto baletdejotāju.

Viņ� paņēma dienasgrāmatu un turpināja to lasīt:

Kas gan spētu iztēloties donas Serēnas sāpes, ko tā sajuta, stāvēdama pie sava laulātā drauga līķa.

Viņa bija tuvu ārprātam � tā nevarēja saprast, ka viņas mīļotais laulātais draugs, kas bija steidzies �urp, lai ar viņu kopā būtu laimīgs, tagad uz mū�u no viņas �ķīries.

Beidzot viņa aiz liela izmisuma iekliedzās un metas pie laulāta drauga līķa un raudāja vislielāko sāpju un �ēlabu asaras.

Trīs dienas bija pagāju�as � trīs neizsakāmu sāpju un uztraukuma pilnas dienas, un tagad bija pienācis tas brīdis, kad dona Fernando izdzisu�ās miesas vajadzēja guldīt vēsajā zemes klēpī.

Kad viņa stāvēja pie kapa, kurā nolaida zārku, un kad garīdznieks līķi iesvētīja un sacīja viņai mierinājuma vārdus, sāpes viņu gandrīz vai nobeidza.

Viņas krūtīs skanēja kāda balss, kas tai atgādināja pastrādāto noziegumu.

Bet vai viņa patie�ām bija pastrādājusi noziegumu?

Vai viņa nebija noziegusies aiz mīlestības pret tēvzemi? Vai viņa nebija padevusies Korsikas varmākam, lai glābtu savu laulāto draugu?

Katrs augstsirdīgs cilvēks attaisnos Serēnu. Bet sievietes sirds runā citādu valodu, un �o sirdsbalsi Serēna nupat bija sadzirdējusi. Viņa saprata itin labi, ka kā cilvēks varbūt bija pastrādājusi augstsirdīgu darbu, bet kā sieviete � noziegusies.

Viņa pati sev vaicāja, vai nebūtu bijis labāk, ja tā toreiz būtu sargājusi savu sievas godu. Tad viņa vismaz būtu varējusi �ķīsta un neapvainota stāties sava vīra priek�ā.

Un tad dons Fernando būtu varējis krist karalaukā, skaidri zinādams, ka viņa sievas gods ir neaptraipīts.

Mēs bijām liecinieki aizkustino�am skatam, kas norisinājās Serēnas namā tajā vakarā, kad dons Fernando izbēga no cietuma. Mēs zinām, ka abiem laulātajiem draugiem prieka jūtas sarūgtināja apziņa, ka dona Serēna noziegusies pret savu godu.

Un �ī apziņa jo smagi nospieda Serēnu tagad, kad tā stāvēja pie sava laulātā drauga kapa.

Viņa apsūdzēja pati sevi par smagu noziegumu un turēja sevi par vainīgu laulātā drauga nāvē.

Bet vai viņas vīrs nebija kritis par upuri Napoleona atriebībai?

Protams, viņ� Fernando nebija licis nonāvēt, bet mīkstinājis sodu uz mū�īgu ieslodzījumu.

�is sods visiem palika noslēpums, neviens nedrīkstēja zināt, ka dons Fernando vēl ir dzīvs, ta�u �ādu eksistenci nevarēja saukt par dzīvo�anu.

Par visām �īm mokām Serēna tagad domāja, izsacīdama sev visrūgtākos pārmetumus.

�Ak Dievs, piedod man manu noziegumu � tu zini, ka es noziedzos, bet nevis aiz kaislības vai gļēvulības, bet savu laulāto draugu mīlēdama.�

Serēna piepe�i apklusa.

Vai viņa patiesi bija aiz mīlestības noziegusies?

Nabaga sieva! Tā mocīja pati sevi ar jautājumiem, kurus vēl neviens cilvēks nav iz�ķīris un nekad arī neiz�ķirs.

Da�i-gan teiks,! ka tai> bija jānoziedzas, lai varētu glābt savu vīru; turpretī citi būs pārliecināti, ka krietna sieva drīzāk redzēs savu vīru mirstam, nekā ziedos savu godu.r. r

Jau sāka tum�s mestifes, kad Serēna beidzot atstāja kapsētu un kā salauzta devās uz mājām. /

Bēres bija ļoti klusas, tikai nedaudz bērinieku bija ieradu�ies, un tie pa�i jau kapsētā atvadījās no grāfienes.

Kad viņa nonāca pie mazā namiņa, kurā tā dzīvoja, viņai nāca pretim kāds vīrs, kuru ieraugot viņa briesmīgi satrūkās. Tas bija fran�u armijas pulkvedis dons Kastāro.

�Jūs, kā rādās, nebūt nepriecājaties par manu apciemojumu, dona Serēna, tādēļ es raudzī�u jūs pēc iespējas mazāk apgrūtināt,� viņ� zobgalīgi ņirgādamies sacīja.

: Serēna tikai atmeta ar roku.

�Jūs jau gan sapratīsiet, ka neesmu atnācis jums izsacīt savu līdzjūtību par zaudējumu, kura dēļ pasaule jūs gan �ēlos, bet kas jums pa�ai nebūt nebūs tik sāpīgs.�

Katrs viņa vārds kā �ķēps iedūrās Serēnai sirdī.

Ko gan viņ� gribēja tai teikt? Vai tas �aubījās par viņas mīlestību pret laulāto draugu?

Nelaimīgā sieva to saprata ļoti labi.

Viņ� brītiņu nolūkojās uz Serēnu, un zobgalīgais smaids ap viņa lūpām liecināja, ka tas nopratis, kādos apstākļos viņa atrodas.

�Mans kungs, jūs zināt, kas man �odien par dienu, tādēļ es jūs lūdzu pēc iespējas ātrāk nobeigt savu apciemojumu.�

�To jau es jums apsolīju,� dons Kastāro paklanīdamies atbildēja, �bet vai mēs neapsēdīsimies? Man vispirms būtu jānokārto ar jums kāds rēķins.�

Serēna nodrebēja. Viņa atminējās toreizējo sastap�anos Medinā �Zelta lauvas� viesnīcā.

Vai viņ� toreiz bija viņu pazinis? Laikam gan, jo citādi jau viņas nodoms nebūtu izdevies.

Bet no pa�a Napoleona mutes viņa bija dzirdējusi, ka tikusi nodota, tātad arī donam Kastāro vajadzēja zināt, kas tā jaunā meitene tāda bijusi, kas viņu toreiz ievedusi slazdos.

Pulkvedis kā �ūska glūnēja uz Serēnu. Viņ� redzēja, cik briesmīgi tā uztraukta, kā viņas krūtis smagi cilājas, kā viņas rokas, kuras tā turēja klēpī, trīcēja.

�Tagad jau pagājis apmēram pusgads, kop� es �Zelta lauvas� viesnīcā iepazinos ar kādu brīnumskaistu jaunavu. Tā pamodināja manu kaislību, un �ai jaunavai man jāpateicas par da�ām ļoti patīkamām stundām,� viņ� beidzot uzsāka.

Serēnai izzuda no sejas viss sārtums.

�Mans kungs, es jūs nopietni lūdzu, atstājiet tagad mani,� viņa trīco�ā balsī sacīja.

�Tas atkarīgs no jums, dona Serēna. Nepretojieties, ļaujiet man izrunāties, un es drīz bū�u galā.� <_

Serēna vislabāk būtu izbēgusi no istabas, bet ko viņai tas būtu līdzējis. Viņa pati beidzot pārliecinājās, ka tagad, kad Kastāro reiz bija atnācis, viņiem vajadzēja izskaidroties.

�Ko jūs gribat, mans kungs?�

�Tā skaistā mei�a bijāt jūs, un es jums nevaru liegt savu atzinību. Jūs savu lomu spēlējāt ļoti labi.�

�Man nevajag jūsu atzinības.�

�O, es jums ticu,� Kastāro zobojās, �pa�a Napoleona atzinība jums būtu daudz patīkamāka. Nu, no viņa pa�a mutes es dabūju zināt, kādu patīkamu brītiņu viņ� ar jums kopā pavadījis.�

Tas Serēnai bija par daudz. Tā pietrūkās kājās un, ar roku pavēlo�i uz durvīm rādīdama, sauca:

�Ejiet, don Kastāro! Man vairs nav ar jums nekādas darī�anas.�

�Pacietieties drusku, skaistā dona,� savas tēvijas nodevējs sacīja, �mums katrā ziņā vēl jānolīdzina mazs rēķins, un par to es tagad runā�u. Jūs gan esat tajās domās, ka prāvu vinnēsiet?�

Serēna nicino�i pasmīnēja.

�Jums vajag naudu, mans kungs?�

�Esiet tik laipna un uzklausiet mani mierīgā garā. Vai jūs domājat, ka prāvu vinnēsiet?�

�Protams.�

�Kā rādās, tad jums taisnība, mana cienīgā, jo no durvju sarga un viņa sievas liecības redzams, ka ciemiņ�, kas jūs toreiz nakts laikā apmeklējis, bijis jūsu laulātais draugs.�

�Tā kā arī jūs to zināt, tad nesaprotu, par kādu rēķinu jūs runājat,� Serēna atbildēja.

�To jūs drīz sapratīsiet: pirmā instance iz�ķīrusi prāvu jums par labu, bet es jau esmu iesniedzis apelācijas sūdzību un domāju, ka arī jūs ne�aubāties, ka es beidzot prāvu vinnē�u.�

Viņ� atkal nicino�i noskatījās uz Serēnu, bet tā to nelikās redzam un vienaldzīgi atbildēja:

�Labi, lai tiesa iz�ķir prāvu jums par labu, lai gan es vēl ļoti par to �aubos.�

�Vai patiesi? Vai jums vēl ir tik daudz dū�as, lai par to �aubītos?� Kastāro zobgalīgi izsaucās. �Domāju, ka jums, cienīgā kundze, testamenta saturs zināms tikpat labi kā man un ka jūs saņemsiet mantu tikai tad, kad jums nevarēs pierādīt, ka jūs savu sievietes godu esat aptraipījusi.�

Dona Serēna dusmīgi paskatījās uz runātāju.

�Un vai to var pierādīt, don Kastāro?�

�Jā, es to pierādī�u, dona Serēna. Man ir svarīgi liecinieki, pats ķeizars Napoleons.�

To teikdams, pulkvedis piecēlās, bet dona Serēna atkrita uz krēsla un apklāja seju abām rokām.

�Vai jūs tagad atzīstat, grāfien, ka jums katrā ziņā prāva būs jāzaudē?�

Serēna atmeta ar roku.

�Nē, nē!� viņa izsaucās.

�Nu labi, ja jau jūs pati tā vēlaties; mūsu prāva drīzā laikā tiks iz�ķirta, un tad jūs būsiet ubadze � jūs līdz ar savu bandu bērnu. Neceriet vis uz ķeizara augstsirdību, viņ� jau tagad no�ēlo, ka jums par patik�anu upurējis jūsu laulāto draugu.�

Tas bija Serēnai par daudz. Viņa iekliedzās nelabā balsī un pulkvedim uzsauca:

�Nerunājiet vairs tālāk, don Kastāro, katrs jūsu vārds ir neģēlīgi meli!�

Pulkvedis velni�ķīgi pasmīnēja.

�Ka jūs ar Napoleonu esat pavadījusi patīkamu stundiņu, to nu gan jūs nevarat noliegt, un ka jūsu vīrs jūs atstūma, jā, pat nolādēja, to jūs arī vēl nebūsiet aizmirsusi. Es pazinu donu Fernando, kur� bija augstsirdīgs cilvēks, bet strauj� un ātri sadusmojams, un, ja viņam būtu atļauts darīt pēc pa�a prāta, tad visa pasaule būtu dabūjusi zināt jūsu kaunu, visi ļaudis būtu rādīju�i uz jums ar pirkstiem un teiku�i: arī tā ir Napoleona mīļākā. Tas nedrīkstēja notikt, mana cienīgā, vai ne? Jūs ļoti brangi spēlējāt �o teātri, un Napoleons bija tik augstsirdīgs, ka pasargāja jūs no kauna. Viņ� lika apcietināt jūsu laulāto draugu, un pasaule bija diezgan lētticīga un domāja, ka dons Fernando no�auts divkaujā. Bet tagad, dona Serēna, pienācis atmaksas brīdis, un es esmu jūsu laulātā drauga atriebējs.�

To sacīdams, nekrietnais liekulis, kur� pirms trim dienām bija Fernando nonāvējis, izgāza krūtis kā varonis.

Donai Serēnai par to nebija ne jausmas. Bāla kā mironis viņa bailīgi lūkojās uz pulkvedi.

Tad viņa atkāpās soli atpakaļ, kā atgaiņādamās pacēla rokas un, klusu iekliegdamās, saļima.

Nopietnais brīdis, kuru dona Serēna gaidīja ar augo�u nemieru, beidzot bija pienācis.

Tikai nedaudzas nedēļas bija pagāju�as pēc tikko atstāstītās sarunas, bet kā bija mainīju�ies apstākļi.

Kad dona Serēna toreiz pamodās no ģīboņa, dons Kastāro vēl arvien atradās pie viņas.

Viņ� bija tai draudējis, ka izpaudī�ot viņas kaunu pasaulei, ja tā neizpildī�ot viņa vēlē�anos.

Un ko �is neģēlis no viņas prasīja?

Vairāk neko, kā notāra apliecinātu rakstu, kurā viņa uz visiem laikiem atsakās no sava mantojuma donam Kastāro par labu.

Dona Serēna arī izpildīja �o prasību � nevis sevis dēļ, bet tā bērna dēļ, kuram viņa drīz dāvinās dzīvību. Un galu galā viņa arī citu neko nevarēja darīt. Viņa saprata, ka katrā ziņā zaudēs prāvu, ja jau dons Kastāro bija dabūjis zināt viņas noslēpumu.

Tātad viņa atsacījās no mantojuma, lai vismaz pasaules priek�ā aizsargātu savu godu. Rūgti raudādama, viņa atvadījās no savas pils. Viņas vīra mantojumu jau bija atņēmis Napoleons, ko tas tādos gadījumos arvien mēdza darīt.

Tagad viņa bija ubadze, tai bija atlicis ļoti maz.

Uz kurieni lai nu viņa dodas? Viņai bija vēl tikai viens draugs � senākais sulainis Alfons, tagadējais �Zelta lauvas� īpa�nieks. Pie tā viņa apņēmās griezties savās bēdās.

Viņai tas nācās diezgan grūti, bet viņa pazina �ī vīra labo sirdi. Un tā kādu dienu viņa iegāja �Zelta lauvas� viesnīcā, lai lūgtu palīdzību.

Un tomēr viņai nevajadzēja lūgt.

Alfons jau bija dabūjis zināt, ka dons Fernando nomiris, un tūlīt saprata viņas stāvokli. Viņ� ierādīja donai Serēnai to pa�u istabu, kurā viņa reiz bija tēlojusi donam Kastāro viesnīcnieka meitas lomu savas mīļotās tēvijas labā.

Beidzot pienāca gaidītais nopietnais brīdis, un Serēna turēja savās rokās mazu, skaistu meitiņu.

Pēc �iem notikumiem bija pagāju�i daudzi gadi. Napoleons bija aizvests uz Helēnas salu un tur nomiris.

�is varenais vīrs, kur� reiz valdīja gandrīz pār visu pasauli, tagad dusēja savā klin�u kapā. Francijā atkal valdīja Burbonu dinastija.

Tautai bija apniku�i pastāvīgie kari un cīniņi, tie bija savai tēvijai nesu�i diezgan daudz upuru.

Miera līgumā starp sabiedrotajiem un Napoleonu I viņa ģimenes piederīgajiem vēl arvien bija atstātas zināmas tiesības. Protams, Francijā Napoleoni vairs nedrīkstēja uzturēties.

Francija, kura reiz lepnajam korsikānim bija uzgavilējusi, kura to bija pacēlusi apreibino�ā augstumā,� �ī pati Francija tagad izraidīja viņa dēlu no savām robe�ām.

Kā jau no vēstures zināms, Napoleonam I laulībā ar Austrijas princesi Mariju Luizi piedzima dēls, kur� jau �ūpulī dabūja Romas ķēniņa titulu. Kā Rei�tates hercogs tas dzīvoja �ēnbrūnā pie Vīnes. Tur viņ� vēl jaunības gados nomira ar diloni.

Pie viņa zārka bija nometies ceļos kāds divdesmit �etrus gadus vecs jauneklis. Tas bija tieva auguma, ģērbies melnās drēbēs, tikai plāna bārdiņa sedza viņa lūpas.

Viņ� lūdza Dievu.

Kad viņ� piecēlās un pēdējo reizi gribēja noskūpstīt nelaiķa auksto pieri, tad varēja redzēt, cik ļoti uztraukts viņ� bija. Likās, ka viņu nomāc daudz lielākas bēdas, nekā tikai skumjas par tuva radinieka nāvi.

�Tagad tu esi nomiris un ņem Romas ķēniņa kroni līdzi kapā, bet kādu citu kroni tu man atstāsi kā mantojumu. Un nudien, kad būs pienācis īstais laiks, tad es uzņem�os �o mantojumu un lik�u sev galvā atstāto kroni.�

�os vārdus runāja princis Luijs Bonaparte, kas ar nelaiķi Romas ķēniņu bija gandrīz vienā vecumā. Princis Luijs � vēlākais Francijas imperators Napoleons III.

Bet kamēr viņ� tik tālu tika, tam bija daudz raibu piedzīvojumu.

Vienu gadu pēc Romas ķēniņa nāves viņ� piedalījās dumpī pret pāvesta valdību; viņ� cīnījās ar pāvesta zaldātiem un tam vajadzēja bēgt no austrie�iem uz Angliju; tad viņ� griezās atpakaļ uz Sveici, papildinājās kara zinībās un kļuva par �veices artilērijas virsnieku. Pēc kāda laika viņu apcietināja un par valsts nodevību piespieda aizceļot uz Ameriku.

Tas notika 1836. gadā.

Gadu vēlāk norisinājās tie notikumi, par kuriem mēs tagad lasīsim noslēpumainajā dienasgrāmatā.

Prin�a Luija Bonapartes māte dzīvoja �veicē. Tur viņa pavadīja savas dienas, dusmodamās uz likteni, ka tas uz tik ilgu laiku viņai atrāva mīļoto dēlu.

Francijas karalis Luijs Filips gan bija parādījis �ēlastību taisnības vietā � viņ� jauno Bonaparti nenodeva vis tiesai, bet to uz desmit gadiem aizraidīja uz Ameriku.

Desmit gadi � neizsakāmi gar� laiks priek� mātes, kura savu dēlu mīl no visas sirds.

Bez tam viņa vēl sirga un tātad nevarēja cerēt, ka viņa tik ilgi dzīvos, kamēr dēls pārnāks atpakaļ.

Bija 1837. gads.

Ap augusta beigām prin�a Luija māte, hercogiene Lea, sāka vēl stiprāk slimot, un ārsti atzina, ka viņas dzīvība atrodas briesmās. Viņas draudzenes to paziņoja no dzimtenes izraidītajam dēlam. Bet diena pēc dienas pagāja, un tas vēl arvien neieradās. Te kādu dienu, kad hercogiene pēc daudzām bezmiega naktīm bija aizmigusi atspirdzino�ā miegā, slimnieces istabas durvis klusu atvērās, un istabā ienāca jauns vīrietis, kas ātri piegāja pie slimnieces gultas un nometās uz ceļiem.

�Māt, mīļā māt!� viņ� �ukstēja.

Bet, redzēdams, ka māte aizmigusi, tas apvaldīja savas sāpes.

Gulētāja kustināja lūpas.

Viņa sapņoja par kroni un scepteri, par diadēmām un pērlēm, par purpuru un zeltu, par �au�anu un lielgabaliem, par valstīm un tautām, par ļau�u gavilēm un giljotīnu, par brīvību un vergu jūgu un vēl par daudzām citām augstām lietām.

Princis klausījās � tā minēja viņa vārdu.

�Nāc �urp, Luij,� viņa �ukstēja. �Bālais vīrs, atver savu klin�u kapu � jo tagad ir viņa aug�āmcel�anās. Sveiki, majestāte, sveiki. Visi, kuriem jūs esat labu darījis un kurus pacēlis augstā godā, visi tie jūs atstāju�i, tikai sagrauztā māte ar savu nelaimīgo dēlu, jūsu Hortenzija un jūsu Luijs, jūs atmin un apsolās Francijai atdot viņas senāko godu un varenību. Jūs padarījāt savu tautu lielu, viņ� to padarīs laimīgu un kā tēvs gādās par savu bērnu labklājību. Svētiet viņu, majestāte.�

Princis aizkustināts nokrita uz ceļiem un skūpstīja savas mātes izdilu�o roku.

Tagad viņa gulēja mierīgi līdz pa�am rītam. Tomēr �is mierīgais miegs bija tikai nāves priek�tecis. Hercogiene nomira 1937. gada 5. oktobrī sava dēla rokās.

Tajā pa�ā dienā norisinājās arī kāds cits skats, kuram bija vistie�ākā ietekme uz grāfa Alberta dzīvi.

Tur, kur hercogiene bija atradusi otru dzimteni, dzīvoja arī kāda kundze ar savu divdesmit se�us gadus veco meitu.

Parasti �ādu vecumu sasniegusi jaunava jau mēdz būt pāri pirmajam ziedu laikam, bet par �o mei�u to nu gan nevarēja teikt, tā izskatījās kā patlaban izplaucis pumpurs.

Jau sen viņa bija pieņēmusi jauno vīrie�u uzmanību, bet kā bailīga stirniņa tā atturējās no katras satik�anās un līdz ar savu māti un vecu sulaini mierīgi dzīvoja mazajā namiņā.

Vakarus viņas arvien pavadīja kopā, un tad jaunavai vajadzēja lasīt savai mātei priek�ā.

Vismīļāk viņa lasīja Spānijas vēsturi � par to, kā to iekaroja Napoleons, par tautas sacel�anos un par Spānijas gļēvajiem valdniekiem, kas nebija uzdro�ināju�ies stāties pretī sve�iniekiem.

Arī vakar vakarā viņa bija lasījusi mātei priek�ā, un māte bija ļoti uztraukusies, kad tā lasīja nodaļu par Napoleona I uzbrukumu Spānijai un tās iekaro�anu.

Cik bāla kļuva māte, kā raustījās viņas lūpas.

Jau bija pienācis vakars, un laukā sāka satumst. Māte sēdēja pie loga, un acīs tai mirdzēja asaras. Te piepe�i pie durvīm klaudzināja.

Istabā ienāca vecs vīrs, salīku�u augumu, sirmiem matiem un bārdu.

�Ak tu tas esi, Alfon. Vai tu kaut ko vēlies?� vecīgā sieviete viņam uzprasīja.

�Pats sev neko, visas manas domas ir tikai par manas kundzes labklājību,� vecais sulainis, kur� lasītājiem jau pazīstams, atbildēja.

Grāfienei acīs pamirdzēja asaras.

�Zinu, ka tu man esi uzticams draugs, un, ja tevis nebūtu, diezin kas tad ar mums būtu noticis. Bet lai paliek pagātne � man jau tā viņa diezgan bie�i tiek atgādināta.� ��

�Ai, cienīgā grāfien, kaut jel jūs vairs nelasītu par seniem notikumiem, tie tikai sāpina jūsu sirdi.�

Grāfiene nokāra galvu.

�Lai tas paliek, labais Alfon. Tu zini visu par manām cie�anām un noziegumu; es jūtu it kā vajadzību sev arvien no jauna atgādināt, ka visi mani upuri biju�i velti un ka Spānija, mana mīļā tēvija, ir gandrīz pazudusi.�

Sulainis rādīja it bēdīgu seju. Viņ� gribēja kaut ko atbildēt, bet grāfiene viņam aizsteidzās priek�ā:

�Kur mana meita? Vai tu neesi Doloru redzējis?�

�Cienīgā komtese pastaigājas pa dārzu. Vai lai viņu pasaucu?�

�Nē, netraucēsim nabaga bērnu, tā ir viņa vienīgā izprieca.� Sulainis aizgāja.

Bet grāfiene Serēna � tā bija viņa � saņēma rokas un lūdzās:

��ēlīgais Dievs, pasargi manu bērnu, uzturi viņu arvien tik tiklu un �ķīstu.�

Noskūpstījis savas mātes aukstās lūpas, Luijs Bonaparte nometās uz ceļiem un lūdza Dievu.

Tad viņ� piecēlās.

Kad klāteso�ie viņam bija izteiku�i līdzjūtību, viņ� pats pie sevis nozvērējās Bonapartu vārdu atkal reiz godā celt.

Pēdējā laikā viņ� bija tik daudz piedzīvojis, viņu nodarbināja tik daudz domu, ka viņ� ilgojās pēc vientulības, un tādēļ tas nodomāja drusku izjāt.

Pēc maza brītiņa viņ� jau izjāja caur vārtiem. Saule jau rietēja, kad viņ� griezās atpakaļ uz mājām. Viņ� lēnām jāja pa ceļu, te piepe�i apstājās. Tas bija ieraudzījis maza vasaras namiņa dārzā pastaigājamies skaistu jaunavu. Tā bija Dolora, Serēnas meita.

Kā pietvīka viņa bālie vaigi!

�Tā jau ir īsts eņģelis,� viņ� murmināja, ar acīm jaunavu vai apēzdams.

�ajā acumirklī viņ� aizmirsa savas skumjas par mīļotās mātes nāvi, un visi viņa prāti bija pie skaistās jaunavas.

Viņ� piejāja pie dārza sētas un lūdza jaunavai glāzi ūdens.

�Vai drīkstu vaicāt, kāds vārds ir �ī dārza krā�ņākajai puķei?�

Jaunava nokaunējusies nolaida acis un klusu atbildēja:

�Mani sauc Dolorida di Kastiljo.�

�Dolorida,� princis Napoleons domīgi atkārtoja, �tas ir: cietēja. Jums ir zīmīgs vārds, bet nedomāju, ka jums uz to ir tiesības.�

�Māte mani nosauca �ādā vārdā.�

To teikdama, viņa iesteidzās namā un pēc maza brī�a iznesa princim kāroto dzērienu.

Princis lēnām tuk�oja glāzi, pie kam tas nenovērsa acis no skaistās jaunavas.

Beidzot viņ� atdeva glāzi atpakaļ.

�Paldies, jaunkundz, bet gribēju jums vēl kaut ko lūgt.�

Dolorida vaicājo�i uz viņu paskatījās.

�Ko jūs vēlaties, mans kungs?�

�Vai jūs mani pazīstat, jaunkundz?�

�Nē.�

Princis nolēca no zirga, izbāza roku caur sētu, noplūca tum�u rozi un sniedza to jaunavai, sacīdams:

�Vai jūs mani neapbalvotu ar vienu no tām puķēm, kas jums piespraustas pie krūtīm?�

Doloridai vaigi atkal iekvēlojās, bet tad viņa noņēma puķu pu�ķīti no krūtīm un sniedza to princim.

�Paldies, tūksto�reiz paldies, skaistā Dolorida. Ņemiet �o rozi par piemiņu �im brītiņam, kuru es nekad neaizmirsī�u.�

Viņ� sniedza pār �ogu Doloridai roku, un jaunava drebēdama tam stiepa savējo pretim.

�Jaunkundz,� viņ� drebo�ā balsī sacīja, �novēlu jums tikai jaukas saules dienas, bet, ja dzīvē jums tomēr uzbruktu kāda liksta un jums vajadzētu draugu un atbalstu, tad atminieties princi Luiju Bonaparti, kur� �obrīd gan ir tikai nabaga bēglis, bet kur� drīzumā var tikt pie varas un goda.�

Dolorida juta viņa rokasspiedienu un, gandrīz neapzinādamās, ko dara, viņa arī spieda prin�a roku. Tad princis pievilka viņas roku pie lūpām un to noskūpstīja.

�Uz redzē�anos,� viņ� no�ukstēja, uzlēca zirgam mugurā un aizjāja. Dolorida kā sapņodama noskatījās viņam pakaļ.

Vēl ilgi viņa palika dārzā, un roka, kurā tā turēja rozi, trīcēja. Tad viņa uzmeklēja savu istabiņu un paglabāja rozi savā dienasgrāmatā. Pēc tam viņa devās pie savas mātes, apķērās tai ap kaklu un raudāja. Serēna brīnīdamās ba�īgi lūkojās uz savu meitu.

�Kas tev kait, bērns? Tu esi uztraukta.�

Dolorida trīcēja pie visām miesām. Ai, �ajā acumirklī viņa sajuta it kā saldu laimi un arī �ēlabas.

Viņa raudāja, bet, kamēr tai asaras plūda pār vaigiem, viņa būtu varējusi vai gavilēt.

Savādās jūtas, kas tagad pildīja Doloridas sirdi, mums gan nevajadzēs aprakstīt, laipnie lasītāji tās pazīs no pa�u piedzīvojumiem.

. Dolorida mīlēja princi, kur�, kā viņ� pats teica, �obrīd vēl bija bēglis, bet kur� pēc vienpadsmit gadiem kļuva par Francijas prezidentu un trīs gadus vēlāk par imperatoru. . �>

4T ?� -V r 5 . 1; .4 -i�LJ1 < listi ■ .-V � н

Atkal bija pagāju�i vairāki gadi. Princim nācās �veici atstāt pēc sevi�ķa Francijas pieprasījuma.

Viesmīlīgā �veice viņu gan neizraidīja, bet viņ� bija tik gudrs, ka gāja pats. Tas apmetās uz dzīvi Anglijā.

Bija karsta jūlija diena 1840. gadā. Londonas priek�pilsētas Vesten-das pilī visi bija drūmi un nospiesti. �īs pils īpa�nieks bija fran�u grāfs Saris Alberts. Viņ� bija jau krietni gados. Pasirma bārda ie�ogoja viņa nopietno seju, un mati jau metās sirmi. Viņ� jau ilgus gadus dzīvoja lielajā pasaules pilsētā pie Temzas, un pa visiem �iem gadiem viņa sejā reti kad redzēts jautrs smaids. Arī �odien viņ� bija visai nopietns un drūms.

Viņ� sēdēja atzvēlies ērtā krēslā pie loga un domīgi nolūkojās uz ielu, �ad un tad smagi nopūzdamies.

�Piecdesmit gadi bija pagāju�i, kop� Ludvigam XVI nolaupīja kroni,� viņ� runāja pie sevis.

Tad viņ� atspieda galvu uz rokām, un acis tam sāka dusmīgi zvērot.

Grāfs �arls Alberts bija Francijas ķēniņa uzticīgākais piekritējs, tomēr viņ� bija Franciju atstājis, kad Burbonu cilts tika gāzta, un līdz �im vēl nebija atgriezies dzimtenē, lai gan sirds viņu vilktin vilka uz turieni.

Kad 1815. gadā atkal kāds Burbons tika iecelts par Francijas karali, tad viņ� būtu varējis atstāt viesmīlīgo Angliju un atgriezties Francijā, bet viņu no tā atturēja slimība, kas nevien nepārgāja, bet pat pieņēmās spēkā.

Tomēr viņ� vēl arvien cerēja izdarīt savu nodomu, ta�u 1830. gadā Burbonu cilts atkal tika gāzta, uz troņa nāca kāds Orleānas princis.

Tagad vecais grāfs klusībā nozvērējās, ka nekad vairs nesper�ot savu kāju Francijā, tā viņu �is notikums sarūgtināja.

Tomēr būtu nepareizi apgalvot, ka viņ� Franciju nemīl.

Viņ� mazāk dusmojās uz saviem tautie�iem, nekā uz tagadējiem politiskajiem apstākļiem, kuri tam kā Burbonu piekritējam nebija pieņemami.

Viņa laulātā draudzene pirms da�iem gadiem bija mirusi, un tam bija tikai viens vienīgs dēls �or�s.

Tas patlaban ienāca istabā.

�or�s bija apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs un līdzinājās savam tēvam.

�Viņa acis lūkojās laipni, bet tomēr tajās bija lasāma nelokāma nopietnība un stingrība.

�Mīļais tēvs, ka tev klājas?� viņ� vaicāja, tēvam klāt pieiedams un roku spiezdams.

�Ne visai labi, mīļais dēls; man skaidri liekas, ka manas dienas iet uz beigām.�

�Tev nevajag tā runāt, tēvs; tu zini, ka �ādi vārdi man ķeras pie sirds.�

Sirmgalvis pēto�i nolūkojās uz dēlu.

�Tu jau esi vīra gados,� viņ� teica, �tādēļ tev arī jābūt vīra dū�ai un sapra�anai; tev vajag pieradināties pie domām, ka es drīz no tevis �ķir�os. Ceru, ka mans vienīgais dēls visus likteņa sitienus panesīs ar vīra dū�u.�

�Mīļais tēvs, kā nu tu vari tā runāt. Vai tu nejūti, cik ļoti es tevi mīlu?�

�Tu mani mīli, �or�, to es zinu, un tev būs mani mīlēt, bet es tev vēlreiz saku: esi vīrs!�

Vecā grāfa balss skanēja it savādi, tā ka �or�s satrūcies uz viņu paskatījās.

�Tu runā tik dīvaini, tēvs.�

Vecais grāfs atkal nopūtās un lēnām teica:

�Mums sagaidāmi nemierīgi laiki, dēls, un kas zina, kādas briesmas tev var uzbrukt. Bet izturies arvien visās briesmās kā īsts grāfs Alberts, paturi savu stingro raksturu un, ja tev kādu reizi jāizvēlas starp laimi un godu, tad drīzāk atsakies no laimes un paturi godu.�

�or�s bija nometies uz ceļiem. Tagad viņ� piecēlās un noskūpstīja tēvam roku.

�Nudien, dārgais tēvs, es darī�u, kā tu teici, es centī�os arvien uzturēt savu godu.�

�Paldies par �ādiem vārdiem, dēls, un neaizmirsti nekad savu zvērestu. Bet tagad atstāj mani vienu pa�u, manas domas kavējas pagātnē, un, lai gan �īs atmiņas ir bēdīgas, tad tomēr tās man nepiecie�amas, tās man ir kā dzēriens, kam rūgta gar�a, bet kas tomēr vēlāk izliekas salds un reibino�s.�

�or�s Alberts atstāja sava tēva istabu. Tikai ap pusdienas laiku tēvs un dēls atkal satikās.

Mielastā piedalījās arī kāda jauna dāma � tā bija grāfienes Serēnas meita Dolorida.

Drīz pēc sastap�anās ar princi Luiju Bonaparti arī viņai bija uzbruku�as bēdu dienas � viņas māte bija nomirusi.

Dolorida tagad palika viena pati gandrīz bez jebkādiem līdzekļiem, bet, pateicoties labai audzinā�anai un skolā iegūtajām zinībām, viņai beidzot izdevās atrast guvernantes vietu.

Bet, ai, laime arī vēl tagad viņai nebija labvēlīga, viņas audzinā�anai uzticētais bērns nomira, un tā atkal palika kā no laivas izsviesta. Viņai tagad bija jācīnās ar trūkumu un postu, un tā jau gribēja izmist, bet tad viņai atkal uzsmaidīja laimes saulīte.

Pēc ieteikuma,viņa dabūja vietu savā dzimtenē Spānijā kādā bagātā ģimenē. Tur viņa pavadīja da�us gadus un jau domāja, ka nodro�inājusi savu nākotni, kad viņai atkal uzbruka nelaime.

Jau agrāk pieminējām, kāds gars valdīja Spānijā, kad Ferdinands VII tur bija ticis par ķēniņu.

Inkvizīcija, senāko gadu simteņu briesmīgais spoks, bija nākusi atkal pie varas, un tā nemitīgi meklēja un arī atrada sev upurus. Tagad tā atkal bija atcelta, bet tās tum�ā vara vēl arvien pārvaldīja Spāniju, un tās upuri, tāpat kā ģimene, kurā dzīvoja Dolorida, varēja glābties, no Spānijas aizbēgot.

Dolorida atkal palika bez vietas un peļņas. Tagad jaunajai mei�ai uzmācās nebaltas dienas. Senākie ietaupījumi drīz vien bija iztērēti, un viņai neizdevās dabūt jaunu vietu.

Gribēdama ar godu pelnīt sev maizi, Dolorida ķērās pie beidzamā līdzekļa un strādāja visgrūtākos darbus.

Da�u labu vakaru, kad tā, līdz nāvei nogurusi, apgūlās uz cietajām cisām, viņa raudāja rūgtas asaras.

Spānijā posts kļuva arvien lielāks, trūkuma un bada cietēju skaits arvien vairojās.

Kādu dienu Doloridu atlaida no darba � viņu līdz ar daudzām citām mei�ām vairs nevarēja nodarbināt.

Glu�i izmisusi Dolorida kā sapņodama devās uz savu dzīvokli, kur� atradās nabadzīgā jumta istabiņā. Tur nonākusi, viņa nometās uz ceļiem un lūdza Dievu, lai tas viņu paglābj no briesmīgā posta, kādā tā atrodas, un lai tas labāk viņu ņem pie sevis, jo �ajā pasaulē viņa vairs necerot laimi piedzīvot.

Tad viņa atstāja savu istabiņu un pieklaudzināja pie blakusdurvīm, aiz kurām dzīvoja dzīvokļa saimniece. Tai viņa raudādama paziņoja, ka tikusi atlaista no darba un palikusi bez algas, tādēļ nespējot tai īri samaksāt.

�Bet gan es atkal raudzī�u darbu atrast, atļaujiet tikai man �eit dzīvot,� viņa piebilda.

Nabaga Dolorida, cietsirdīgā saimniece neklausījās tavu lūg�anu, viņa izdzina tevi no sava dzīvokļa un pat neapvaicājās, vai tev ir maizes kumosiņ�, ar ko izsalkumu remdināt.

Kad Dolorida izgāja uz ielas, acīs tai vairs nemirdzēja asaras, tās bija izsīku�as, tikai bālie vaigi liecināja, kādu trūkumu tā cie�.

Viņa glu�i izmisusi streipuļoja uz priek�u. Uz kurieni � to viņa pati nezināja, tai vairs nebija nekāda mērķa, nekādas dzimtenes, un �ajā acumirklī viņa pat nesajuta badu, kas viņu bija mocījis pirmīt.

Kā pa sapņiem viņa devās uz priek�u.

Dolorida atstāja pilsētu un, kādu gabalu gājusi, apstājās un skatījās apkārt. Netālu pacēlās Pireneju kalni, bet viņas priek�ā tecēja strauja upe.

Doloridai likās, ka no ūdens dzelmes uz aug�u kāpj �ēlas skaņas. Drebu|i viņai pārskrēja pār kauliem.

Viņa stīvi lūkojās dzelmē. Un savādi! Jo ilgāk viņa tajā lūkojās, jo vairāk viņu pārņēma izmisums. Viņa kā Dievu lūgdama pacēla rokas uz aug�u un izsaucās:

�Tēvs, piedod man, es citādi nevaru.�

Viņa paspēra kāju uz priek�u � vēl vienu soli, un tad viņai vajadzēja nogrimt tum�ajā dzelmē.

�ajā acumirklī viņa dzirdēja soļus aiz sevis. Tā sarāvās un vairs nevarēja izpildīt savu nodomu.

Soļi nāca arvien tuvāk, viņa neuzdro�inājās paskatīties uz to pusi; beidzot viņa saņēma dū�u un gribēja bēgt projām no �ausmīgās vietas, bet viņai piesteidzās klāt kāds vīrietis.

�Dolorida!� viņa dzirdēja pārmeto�u balsi.

Jaunava sarāvās, bet tad paskatījās uz pienācēju un �ņukstēdama metās pie vecā vīra krūtīm.

�Alfon, jūs tas esat?�

�Es tas esmu, cienīgā jaunkundz. Ko jūs gribējāt darīt?�

�Ai, mī|ais draugs, visa pasaule mani pametusi, un jūtos tik nelaimīga . . .�

Dolorida vairs nespēja tālāk runāt.

Pēc viņas mātes nāves arī vecais sulainis, protams, bija spiests citur sev maizi pelnīt. Viņa nelielie ietaupījumi, kurus tas bija izlietojis savas kundzes labā, bija pilnīgi izsīku�i, un tāpēc viņ� noprata, ka, pie Doloridas palikdams, viņ� tai būs tikai par slogu un nespēs nekādā ziņā līdzēt.

Kad Dolorida, kā jau minēts, bija dabūjusi vietu, viņ� atvadījās no tās un devās atpakaļ uz savu dzimteni Spāniju. No tā laika viņ� vairs nebija Doloridu redzējis.

Tikai tagad viņ� to atkal it kā nejau�i sastapa, un �o nejau�o sastap�anos viņ� uzlūkoja par Dieva lēmumu, jo viņam izdevās Doloridu pasargāt no pa�nāvības.

Sirmgalvis mīļi nolūkojās uz savas biju�ās kundzes meitu un tad lēni, pārmeto�ā balsī sacīja:

�Kā jūs varējāt nākt uz tik briesmīgām domām?�

�Ai, Alfon, jums nav ne jausmas, cik briesmīgi liktenis mani vajājis!� jaunava �ņukstēja.

Un nu viņa vecajam vīram pastāstīja savus piedzīvojumus. Alfons viņu vērīgi uzklausīja.

�Paldies Dievam, ka viņ� man tagad lika jūs sastapt. Arī man bija jāpiedzīvo daudz ļaunu dienu, kamēr es beidzot kādā bagātā namā dabūju labu vietu. �odien es no saviem kungiem uzzināju, ka viņi gribot pieņemt jaunu dāmu, un tad man jūs ienācāt prātā ...�

Bet Dolorida, kuru �ie vārdi sākumā priecīgi uztrauca, tagad bēdīgi pakratīja galvu.

�Mīļais draugs, jūs laikam domājat, ka es varētu pieņemt �o vietu?� viņa skumīgi vaicāja. �

�Un kādēļ ne, dona?� ₄.

Dolorida viņam rādīja savas rokas.

�Redziet, mīļais draugs, kad cilvēks tik ilgi strādājis vienkār�u darbu, tad rokas vairs nav tik smalkas un baltas kā senāk. Un, kaut arī es esmu savu maizi godīgi pelnījusi, tad tomēr jūs atzīsiet, ka tādai vietai es vairs nederu.�

�Kā jūs varat tā runāt! Nāciet man tūlīt līdzi, es stādī�u jūs priek�ā savam kungam, es tam pateik�u, kas jūs esat, un dodu jums savu godavārdu, ka jūs jau �odien pat dabūsiet labu un ienesīgu vietu fran�u grāfa namā.�

Dolorida sarāvās.

�Ko, jūs runājat par fran�u grāfu un domājat...�

�Ka mīļais Dievs būs jums palīdzējis un, cerams, uz labi ilgu laiku,� Alfons sacīja, sniegdams Doloridai elkoni.

Tad viņi abi devās atpakaļ uz pilsētu. Bet viņi neiegāja vis pilsētā, bet nogriezās pa kādu glītu kastaņu gatvi, kuras galā pacēlās krā�ņs, balts nams.

Drīz viņi to sasniedza. Alfons ieveda Doloridu savā istabā un tad devās pie sava kunga, pavecāka vīra � dona Olivareco.

�Ko tad tu atvedi?� tas smaidīdams vaicāja.

�Cienīgais kungs ...�

�Tā ir skaista mei�a � man jāslavē tava gaume.�

Vecais Alfons apjucis lūkojās zemē.

�Cienīgais kungs, �ī jaunkundze ir manas biju�ās kundzes Serēnas di Kastiljo meita,� viņ� beidzot drebo�ā balsī atbildēja.

Olivareco uzaicināja Alfonu viņam visu izstāstīt, un, kad tas bija noticis, viņ� lika Doloridu ievest.

Dolorida ienāca un nedro�i nolaida acis.

Viņa zināja gan, ka ir tikpat augstdzimusi kā �is vīrs, tomēr viņa sajuta nedro�ību,� viņas tagadējais stāvoklis un nabadzīgais apģērbs tai laupīja visu dū�u.

Viņa lēnām tuvojās donam Olivareco.

�Priecājos, ka varu ar jums iepazīties, dona. Alfons, jūsu senākais sulainis, man jau visu pastāstīja, un es no visas sirds sveicinu sava jaunības drauga dona di Kastiljo meitu.�

Viņ� sniedza jaunavai roku, kura aizkustināta to noskūpstīja. Vēl da�us laipnus vārdus ar Doloridu parunājis, viņ� pasauca Alfonu, pavēlēja tam donu aizvest uz viesistabu un pagādāt visu, kas vajadzīgs.

Paslepeni, tā ka Dolorida to nemanīja, viņ� iespieda sulainim saujā da�us zelta gabalus, uzmezdams acis jaunavas apģērbam.

�Pie pusdienām mēs atkal redzēsimies,� viņ� sacīja Doloridai, un tad tā atstāja istabu. j,.

Viesistabā iegājusi, viņa apķērās savam vecajam draugam ap kaklu un raudādama tam pateicās.

Kad viņa vēlāk ieradās pusdienās, tā izskatījās pavisam citādāka.

Alfons bija sagādājis pienācīgu apģērbu, un pēc ilga laika Dolorida reiz atkal bija apģērbusies tā, kā to prasīja viņas kārta, audzinā�ana un izglītība.

Dons Olivareco viņai tagad paziņoja, ka viņa nelaiķa māsasvīrs, grāfs Saris Alberts, kas dzīvojot Londonā, meklējot jaunu dāmu, kas varētu uzņemties namamātes pienākumus, un tādēļ esot griezies pie viņa. Viņ� vaicāja Doloridai, vai tā negribētu pieņemt �o vietu.

Dolorida pietvīka aiz prieka.

Un tomēr viņa sāka �aubīties, kad tā paskatījās uz savām sastrādātajām rokām un atminējās savu pagātni.

Bet dons Olivareco prata viņas ba�as izkliedēt. Viņ� lūdza Doloridu, lai tā da�as nedēļas paliekot viņa vie�ņa, pa to laiku viņ� ar savu svaini visu vajadzīgo nokārto�ot, un tad tā varē�ot vecākās dāmas pavadībā braukt uz Londonu.

1839. gada decembrī Dolorida ieradās Londonā. Tā sastapa grāfa Alberta namā vislaipnāko uzņem�anu.

Dons Olivareco bija savam svainim paziņojis par jaunavas apstākļiem un viņas likteni, un tādēļ tas tagad centās viņai dzīvi visvisādi saldināt, lai tā aizmirstu drūmo pagātni.

Grāfa dēls �or�s viņai arī parādīja vislielāko uzmanību, tā ka viņa �ajā namā patiesi piedzīvoja laimīgas dienas.

Tēvs un dēls sev par lielu prieku redzēja, ka Doloridas vaigi kļuva sārtāki un viņa pati daudz �irgtāka un jautrāka.

Tā pienāca tā jūlija diena, kuru mēs jau pieminējām. Visi trīs klusēdami paēda pusdienas.

Pie �ādas kārtības grāfa Alberta namā stingri turējās jau no senākiem laikiem. Bet pēc ē�anas visi mēdza labu brīdi palikt kopā sarunādamies. Tā arī �oreiz.

Vecais kungs �ad un tad ba�īgi paskatījās uz Doloridu. Tā �odien izskatījās sarāda � vaigi tai bija bāli, tikai pa brīdim tie metās sārti, un acis lūkojās nemierīgi.

�Vai jūs neesat vesela, Dolorida?� vecais kungs vaicāja.

Dolorida atbildēja, ka viņai nekas nekai�ot.

�Bet jūsu izskats mums dara.ba�as,� grāfs turpināja, un viņa dēls piemetināja:

�Pastaigā�anās pa parku jums būtu visai noderīga.�

�os vārdus dzirdēdama, Dolorida nodrebēja.

Viņa brītiņu lūkojās zemē un tad ātri atbildēja:

^f?��Ak jā, grāfa kungs, es jūtos tikpat vesela kā arvien, bet ar jūsu laipnu atļauju es uz kādu stundiņu jūs atstā�u.�

Viņa piecēlās un paklanījās pret abiem kungiem.

�or�s gribēja piedāvāties viņai par pavadoni, bet savādas sajūtas viņu no tā atturēja. No Doloridas izturē�anās bija noprotams, ka tā vēlas būt viena pati. * r- * ->5

Viņ� tai domīgi noskatījās pakaļ un tad griezās pie sava tēva ar �ādiem vārdiem:

�Man tomēr liekas, ka viņa ir slima.�

�Var jau būt. Katrā ziņā pastaiga pa parku viņai būs noderīga.� vecais grāfs atbildēja.

Ar to saruna par Doloridu bija nobeigta.

�or�s atnesa �aha galdiņu un uzsāka ar tēvu spēlēt. Par Doloridu tie vairs nerunāja ne vārdu.

Pa to laiku Dolorida bija iegājusi pla�ajā, krā�ņajā parkā. �ajā acumirklī parka otrā galā atvērās mazi vārtiņi, un pa tiem ienāca apmēram trīsdesmit divus gadus vecs bāls vīrietis. Tas bija ģērbies civildrēbēs, bet pie sāniem tam karājās īss zobens.

Vārtus atkal aizvēris, viņ� palika stāvot un klausījās, tad viņ� apskatījās uz visām pusēm un tikai tad, kad bija pārliecinājies, ka neviens to neredz, viņ� nogriezās pa kreisi.

Viņ� gāja ļoti klusu, izvairīdamies no katra trok�ņa. Kājceliņ� veda lī�u lo�u caur biezajiem krūmiem.

Tagad viņ� atkal apstājās, pamanījis, ka tam nāk pretī tum�ās drēbēs ģērbusies sieviete.

�Tā ir mana Dolorida,� viņ� �ukstēja.

Netālu atradās lapene. Uz turieni viņ� steidzās un nonāca pie tās reizē ar Doloridu.

Pirmajā acumirklī viņa satrūkusies kāpās atpakaļ, bet tad pār viņas seju pārlaidās priecīgs gai�ums. Viņa laikam gan bija jauno vīrieti gaidījusi, to varēja lasīt viņas acīs.

�Mans princi,� viņa dvesa.

�Mana Dolorida.�

Viņ� satvēra viņas roku un spieda to pie savas sirds, tad viņ� to apkampa un kaislīgi vilka pie savām krūtīm.

Grāfienes Serēnas di Kastiljo meita nodrebēja un paslēpa savu nosarku�o sejiņu pie viņa pleca; tā da�i acumirkļi pagāja neizsakāmi laimīgā klusucie�anā.

Piepe�i Dolorida atkal nodrebēja un dvesa:

�Ai, princi, ja nu mūs �eit kāds ierauga!�

Luijs Bonaparte dzestri pasmaidīja.

�Neviens mūs netraucēs, mīļotā, bet nāc, nāc!�

Viņ� to vilka sev līdzi lapenē. Kavēdamās un drusku pretodamās, tomēr ar karstām ilgu jūtām sirdī Dolorida viņam sekoja.

Lapene bija apaugusi ar zaļām vītnēm, tā ka pat saules stars nevarēja iespīdēt.

Glīts, no klūgām pīts sēdeklis viņus it kā aicināja apsēsties; Bonaparte un Dolorida arī klausīja �im aicinājumam.

Tagad princis atkal apkampa savu mīļoto un skūpstīja tai vispirms rokas, bet tad vaigus un muti.

Dolorida vēl nebija ne vārdu runājusi.

�Dolorida, paliec mana, mana!� princis patlaban izsaucās.

Dolorida piespieda galvu pie viņa krūtīm, ta�u neatbildēja.

Bet kas tad tas? Viņu piepe�i pārņēma savādas jūtas, tā atliecās atpakaļ, un viņas roka, ko princis turēja savējā, kļuva auksta kā ledus.

�Kas tev kait, Dolorida?� princis vaicāja, vairāk brīnīdamies, nekā satrūkdamies.

Dolorida tūlīt neatbildēja, bet tad viņa drebo�ā balsī sacīja:

�Ai, mans princi, jūs prasāt, lai es palieku jūsējā, bet atcerieties, ka tas nav iespējams.�

�Dolorida, tu mani nemīli!�

�Princi, to es neesmu pelnījusi.�

�Nē, nē, mīļotā,� un Luijs vilka to atkal sev klāt. �Kop� tā acumirkļa, kad es tevi pirmo reizi ieraudzīju, tu man vienīgā esi prātā, un es zvēru pie savu priek�gājēju piemiņas, ka tev būs jāpaliek manai un tu paliksi mana.�

Dolorida atkal nodrebēja.

�Es, spāņu granda meita, lai kļūstu par fran�u prin�a laulāto draudzeni .. .�

Napoleons skarbi iesmējās.

�Kam tu tā runā, mīļotā? Vai Francija nav tā zeme, kurā cīnās pret aizspriedumiem? Un, kaut arī tu būtu ubaga meita, ja es tevi mīlētu, tad tev vajadzētu kļūt manai.�

�Princi Bonaparte ...�

�Nesauc mani tā, mīļotā. No tā brī�a, kad es tev atzinos mīlestībā, tu esi mana Dolorida un es esmu tavs Luijs.�

Dolorida nokāra galviņu, un viņas sejā mainījās sārtums ar bālumu. Viņa varbūt arī nemaz nemanīja, ka princis to arvien cie�āk apkampa un vilka sev klāt.

�Vai tu zini, ka man vajadzētu uz tevi dusmoties?� Luijs Bonaparte teica.

�Kādēļ?�

�Jau trīs gadi pagāju�i, kop� mēs pirmo reizi redzējāmies! Tad tu arvien izvairījies no manis, un arī pēc tam, kad tu biji atbraukusi uz Londonu un zināji, ka arī es �eit uzturos, tu izvairījies no manis. Ja mēs nebūtu satiku�ies nejau�i, diezin ...�

�Nejau�i? Domāju, ka tas ir likteņa lēmums � vai nu mums par laimi, vai nelaimi,� Dolorida domīgi piemetināja.

Beidzamos vārdus runādama, viņa kļuva drūma, laikam gan to pārņēma baigas nojautas.

�Kam,, tu runā par nelaimi, mīļā?� princis izsaucās, �no tavas mīlestības man var rasties vislielākā laime, un domāju, ka tāpat būs arī ar tevi.� � > ■ ' �i- и .

Dolorida nopūtās.

Lai gan viņu bija pārņēmu�as pretrunīgas jūtas, tad tomēr viņa saprata, ka tā princi mīl, un, proti, ar pirmās mīlestības dedzību. Tā vismaz Dolorida domāja, un pie tam viņa sajuta vēlē�anos princi sev iegūt uz visu mū�u. r

Bet tad viņai atkal parādījās savādas ainas � gan neskaidras, it kā miglā, bet tās tomēr atgādināja viņai pasaules iznīcību.

Tad viņas krūtīs kāda balss tai brīdino�i uzsauca:

�Neaizmirsti, Dolorida, ka �is jauneklis, kas tiecas pēc tevis, ir princis, kas cen�as pēc Francijas troņa.�

�o iek�ējo balsi dzirdēdama, viņa nodrebēja.

Viņa domāja, ka tā var kļūt par prin�a mīļāko, bet nevis par nāko�ā valdnieka laulāto draudzeni,� un �īs savas domas viņa arī izteica princim.

�Tu ļaunā, vai es tev neesmu teicis, ka tu būsi mana sieva Dieva un cilvēku priek�ā? Vai tu domā, ka princis Bonaparte jebkad varēs lauzt savu zvērestu?�

Dolorida cieta klusu. Viņa negribēja princi apvainot, jo tā zināja glu�i labi, ka Bonaparti jau vairākas reizes bija lauzu�i savu zvērestu.

�Nē, nē,� princis turpināja, ar varu apslāpēdams savu kaislību. �Pirmo reizi tevi ieraudzīdams es zvērēju, ka tev būs jākļūst manai, un, nudien, �o zvērestu, es arī turē�u.�

Viņ� to kaislīgi apkampa.

Doloridai izgaisa visas �aubas, tā ticēja prin�a zvērestam un vairs neklausījās uz brīdino�o balsi.

Lapenē palika arvien klusāk, eņģeļi, kas līdz �im bija sargāju�i Doloridas nevainību, raudādami aizlaidās projām.

Varēja būt pagājusi pusstunda. Princis Bonaparte un Dolorida vēl arvien apkampu�ies sēdēja lapenē. Dolorida bija atslējusi galvu uz prin�a pleca, un acīs tai mirdzēja asaras.

�Mīļotā, tu man pirmīt pierādīji, ka uzticies man, ka tu mani mīli, tāpat kā es tevi. Nu labi, arī es tev tagad uzticē�os: es �eit palik�u vēl tikai nedaudz dienu.�

Dolorida satrūkās.

�Luijj tu gribi mani atstāt?�

Prin�a sejā parādījās dzestrs, gandrīz atbaido�s smaids.

�Man tas jādara, lai sev un tev nolīdzinātu ceļu. Man jāatstāj Anglija, lai varētu iegūt Francijas troni.�

Dolorida trīcēja pie visām miesām.

�Lai Dievs pasargā � ko tu gribi darīt?�

�Uzklausies, mīļotā. Mans nodoms zināms tikai nedaudziem, bet no tevis man nav nekādu noslēpumu. 5. augustā ap pusnakti es atstā�u Angliju un pēc da�ām stundām izkāp�u jau Francijā.� <rr .

Dolorida pietrūkās kājās un paklusu iekliedzās.

�Tu dodies nelaimē!�

�Nē jel; es nebūtu nekāds Bonaparte, ja baidītos no briesmām. Zinu gan, ka varu zaudēt savu brīvību, savu laimi, jā, pat savu dzīvību. Nu labi, mīļā, ja mans nodoms neizdotos, tad uzlūko sevi par tāda vīra atraitni, kur� citādos apstākļos būtu kļuvis par Francijas valdnieku. Bet kāpēc es nodarbojos ar tādām drūmām domām! Es zinu, ka manam nodomam vajag izdoties, un tad � varbūt pēc da�ām nedēļām vai mēne�iem tu sēdēsi man blakus uz Francijas troņa.�

�Uz Francijas troņa?�

�ajā acumirklī Dolorida atminējās sava mīļotā Luija tēvoci Napoleonu I, kā tas bija kalpinājis viņas tēviju.

Vai tas nebūtu savāds likteņa lēmums, ja viņa kļūtu par laulāto draudzeni Bonapartem,� kādam no tās pa�as ģimenes locekļiem, kas bija mīdījis kājām viņas tēviju?

Doloridas domas kļuva arvien pārdro�ākas, lai gan viņa pēc savas dabas nebija godkārīga. Bet kas lai izprot sievietes sirdi?

Viņa mīlēja princi ar visu savas sirds dedzību un pirmīt to bija pierādījusi.

Bet tagad viņa sāka sajust it kā skumjas par to, ka bija tik ātri padevusies viņa iespaidam, bet arī neizsakāmu laimi.

Princis turēja viņas roku savējā un to sirsnīgi spieda. Piepe�i viņ� piecēlās un teica:

�Man jāsteidzas, mīļā, uz redzē�anos!�

�Uz redzē�anos,� Dolorida dvesa, drebēdama pie visām miesām. �Bet kad mēs redzēsimies?�

Napoleona acis brītiņu raudzījās it dzestri. Dolorida to redzēja un no jauna nodrebēja.

Napoleons ar smaidu raudzīja viņu mierināt.

�Tu vaicā, kad mēs redzēsimies, mīļā? To tikai Dievs zina, varbūt jau pēc da�ām nedēļām, varbūt tikai pēc mēne�iem.�

Dolorida iekliedzās.

�Kādēļ ne ātrāk?� viņa vaicāja.

<<Es jau tev to teicu � gribu atstāt viesmīlīgo Angliju.�

�Bet tu to darīsi tikai 5. augustā � un līdz tam laikam?� viņa drebo�ā balsī vaicāja.

�Līdz tam es pie labākās gribas nevaru apsolīties ar tevi satikties. Atstāsim to likteņa ziņā, tas mūs jau senāk savedis kopā, tas mums vēl vakar lika teātrī sastapties, un tas mūs arī turpmāk savedīs kopā, ja būs mums labvēlīgs.�

Dolorida nokāra galvu un smagi elpoja. Tad viņa sniedza princim roku un neskanīgā balsī sacīja:*

�Tad dzīvo vesels, Luij, uz redzē�anos!� ^f

�Un tu nenovēli man laimes?�

Dolorida ilgi un nopietni nolūkojās uz viņu, tad klusā balsī sacīja:

�Nu labi, novēlu tev laimes no visas sirds. Lai tev izdodas tavs nodoms, lai tu sasniegtu to mērķi, ko esi sev spraudis, un lai tu neaizmirstu nabaga Doloridu, kura pēc tevis neizsakāmi ilgosies.�

Pēc �iem vārdiem viņa bez spēka atkrita uz sēdekļa. Princis noliecās pie viņas, noskūpstīja viņu uz pieres un aizsteidzās projām.

�Tā ir labāk,� viņ� nomurmināja, projām iedams, �viņa varbūt sāktu man pārmest un tad ...�

Viņa tālākie vārdi izbeidzās nesaprotamā murminā�anā. Brītiņu vēlāk viņ� atstāja parku.

Pagāja vairākas dienas.

Bija pienācis 6. augusts � tā diena, kad princis Napoleons bija apsolījies būt Francijā.

Visas �īs dienas Dolorida pavadīja lielā nemierā. Vaigi tai bija bāli, un acis lūkojās it drūmi, jautrais smaids bija nozudis no viņas citkārt sārtajām lūpām.

Abi grāfi, �arls un �or�s, velti nopūlējās viņu uzjautrināt: Dolorida arvien atbildēja, ka viņa esot drusku sasirgusi; bet lai viņi neraizējoties, tas ātri pārie�ot.

6. augustā Doloridas nemiers sasniedza visaugstāko pakāpi.

��odien vajag iz�ķirties, ja viņam izdosies, tad arī man nevajag izmist! Bet, ja viņam neizdosies, tad, nabaga sirds, beidz labāk pukstēt,� viņa pie sevis nodomāja.

Drud�ainā nemierā Dolorida pavadīja visu dienu. Pienāca vakars, viņa aizgāja gulēt, tomēr aizmigt nevarēja.

Otrā rītā agri viņa jau atkal bija uz kājām. Namā vēl visi gulēja, kad viņa nokāpa pa trepēm un izgāja parkā pastaigāties.

Pie parka vārtiņiem, viņa sastapa pastnieku, kas nesa vēstules un laikrakstus, starp tiem arī da�us Francijas laikrakstus.

Laikrakstus paņēmusi, viņa devās uz lapeni un sāka tos lasīt. Patiesi, tur lieliem burtiem bija rakstīts:

�Buloņā, 6. augustā.

Princis Luijs Bonaparte mēģināja Buloņas ostā izkāpt. Tas viņam ari izdevās. Ar nedaudziem pavadoņiem viņ� mēģināja ieņemt kazarmas un pierunāt zaldātus pāriet viņa pusē, bet, pateicoties patriotiskajam garam, kas valda mūsu armijā, viņam �is ļaunais nolūks neizdevās, un Luijs Bonaparte tagad ir ieslodzīts cietumā, kur tas gaida pelnīto sodu . ..�

�os vārdus lasot, Doloridai avīze izkrita no rokām, viņa kļuva bāla un, skaļi iekliegdamas, atgāzās uz sola atpakaļ. Pagāja labs brīdis, iekāms viņa atkal daudzmaz saņēmās. Tagad tai sāka asaras straumēm plūst pār vaigiem.

Viņa atcerējās ainas no nesenās pagātnes. �ajā pa�ā lapenē Luijs Bonaparte viņai nesen bija zvērējis uzticību, un viņa tam bija atdevusies ar miesu un dvēseli.

Un tagad � briesmīgas domas, viņ� atradās cietumā, un avīzes ziņoja, ka tas neizbēg�ot no pelnītā bargā soda.

Kāds �is sods varēja būt?

Viņ� bija ielauzies tajā valstī, no kuras tas bija izraidīts, bet vēl vairāk � viņ� bija gribējis pierunāt zaldātus lauzt zvērestu un sacelties pret Francijas tagadējo valdību, un sods par �ādu noziegumu bija � nāve.

�Nāve, nāve,� viņa neskanīgā balsī murmināja.

Vispirms viņa domāja par princi, kuram tik drīz būs jābeidz savs cerību pilnais jaunais mū�s, un tikai tad pati par sevi un saviem apstākļiem.

�Ak Dievs, es esmu pazudusi!� viņa izsaucās.

Tikko viņa bija �os vārdus izrunājusi, tā satrūkās. Viņa bija dzirdējusi soļus, kas tuvojās lapenei.

Kas gan �is nācējs varēja būt?

Viņa tagad negribēja nevienam rādīties, neviens nedrīkstēja redzēt viņas uztraukumu, nedz arī dabūt zināt, kas viņas sirdi nomāc.

Bet bija jau par vēlu, viņa vairs nepaspēja paslēpties, jo pie lapenes durvīm nostājās vecs, salīcis vīrs. Seja tam bija kaila, bez bārdas, un galvā tas bija uzlicis lielu platmali.

Bija gandrīz jādomā, ka viņ� no kapa izcēlies, tik kaulains bija viņa augums, viņa seja un pirksti. Un cik dobji skanēja viņa balss, kad tas runāja:

�Kam tu baidies, muļķe?�

Viņ� pienāca Doloridai soli tuvāk.

�Kas jūs tāds esat?� viņa dvesa.

�Par to tev nav nekādas daļas. Bet saki, vai tu esi sapņojusi?� dīvainais vecis turpināja.

Dolorida sarāvās.

�Es zinu, par ko tu tagad domā � par Napoleonu,� sirmgalvis turpināja, uz jaunavu cie�i nolūkodamies.

Dolorida nodrebēja. Kā �is sve�ais vīrs to varēja zināt? Viņa bailīgi uz to paskatījās.

Sirmgalvis bija ģērbies kā turīgs cilvēks, uz pirksta tam spīguļoja liels briljants.

Brītiņu iestājās nepatīkams klusums. Dolorida nolaida acis, sirds viņai pukstēja tik stipri, it kā gribēdama vai pu�u plīst.

, Sirmgalvis pirmais pārtrauca klusumu.

�Es tevi pazīstu, tu esi spāniete, tās krā�ņās zemes meita, kuru arī es saucu par savu dzimteni. Vai tev! Tu nepaliki uzticīga savai tēvzemei, tu aizmirsi savu godu, tu ...�

�Nerunājiet tālāk!� Dolorida izsaucās un kā lūgdamās izstiepa rokas.

Bet sirmgalvis nepielūdzami turpināja:

�Tu aizmirsi savu tēvu un māti un nodevies korsikāņu princim, kuru tu vairs nekad neredzēsi.�

Dolorida gribēja atbildēt, bet nespēja, uztraukums, no�ēla un kauns laupīja viņai valodu.

Pie sirmgalvja beidzamajiem vārdiem viņa bija noliekusi galvu uz krūtīm; kad viņa to atkal pacēla, tā redzēja, ka sirmgalvis bija aizgājis un patlaban iegriezās ap stūri.

Dolorida satriekta nokrita uz ce|iem un lūdza Dievu.

Bija pagāju�as trīs nedējas.

Dolorida gulēja savā gultā bāla kā mirēja. Tikko bija bijis ārsts un paskaidrojis, ka krīze esot pārgājusi un viņa pēc nedaudzām dienām sāk�ot atveseļoties.

Saruna ar sirmgalvi bija Doloridu sā satriekusi, ka viņa iegūla drudzī, bet tagad sāka atveseļoties.

Pa viņas slimības laiku vecais grāfs �arls Alberts bija ievērojis kaut ko tādu, kas viņa sirdi pildīja ar prieku.

Viņ� bija nopratis, ka viņa dēls �or�s Doloridas dē] bija visai noba�ījies un gandrīz vai ik stundu apvaicājies, kā viņai klājoties, ka tas krīzes laikā caurām naktīm palika pie viņas slimības gultas un, cik vien spēdams, palīdzēja viņas cie�anas remdināt.

�Viņ� mīl Doloridu, uņ, nudien, tā ir viņa vērta,� vecais grāfs nodomāja pie sevis.

Te mums jāpiebilst, ka vecais grāfs ar katru dienu kļuva vārgāks un nespēcīgāks.

Da�reiz viņ� veselām dienām nevarēja piecelties no gultas, un tam bija jāļauj braucamajā krēslā sevi vizināt pa parku, kad viņ� gribēja ieelpot svaigu gaisu.

Tagad, kad ārsts aizgāja no Doloridas slimības gultas, viņam piepe�i uznāca stiprs klepus, un viņ� atklepoja nedaudz asiņu.

�Rādās, ka mana beidzamā stundiņa drīz pienāks, tādēļ man kā dievbijīgam kristietim jāapkopj savs nams,� vecais grāfs nodomāja pie sevis.

Te ienāca ārsts un parakstīja viņam sāpes remdino�as zāles, pie tam viņ� izskatījās it nopietns.

Kad ārsts gāja projām, koridorā ar viņu sastapās vecā grāfa dēls �or�s.

Tas apvaicājās, kā viņa tēvam klājoties. Ārsts tik nopietni paskatījās uz �or�u, ka tas satrūkās.

�Vai mana tēva slimība ir smaga?�

�Sagatavojieties uz visjaunāko. Jums jāpaļaujas uz Dieva �ēlastību, mana māksla �e vairs neko nespēj.�

�or�s abām rokām apklāja seju un nopūtās.

�Saņemieties, grāfa kungs,� ārsts teica. �Raugiet vecā kunga beidzamās mū�a dienas padarīt jaukas, uzjautriniet viņu ...�

Ārsts brītiņu cieta klusu un tad turpināja:

�Ja jūsu tēvs gribētu darīt zināmu savu pēdējo vēlē�anos, tad nemēģiniet viņu no tā atturēt, jo viņa dzīvības svecīte var izdzist kuru katru brīdi.�

Grāfs �or�s raudzīja saņemties, un tas viņam arī pamazām izdevās. Kad ārsts bija aizgājis, viņ� devās pie sava tēva, ar kuru viņam bija gara un nopietna saruna.

�Un tam vēl �odien jānotiek, tēvs?�

�Vēl �odien, mans dēls! Ļoti priecājos, ka mana vēlē�anās tev ir pa prātam.�

�Jā, tēvs, tā ir.�

Sirmgalvis nopietni paskatījās uz savu dēlu.

�Vai tu tikai nemaldies par savām jūtām?�

�Nē, tēvs.�

�Tu mīli Doloridu?�

�No visas sirds.�

�Nu labi, lai tad viņa kļūst par tavu sievu un kā mīļa meita saldina manas beidzamās mū�a dienas.�

�or�s nometās uz ceļiem un skūpstīja savam tēvam roku, kamēr asaras tam ritēja pār vaigiem.

Bija pienākusi pēcpusdiena. Ārsts Doloridai jau pirms pāris dienām bija atļāvis kādu stundiņu pastaigāties parkā.

Patlaban viņa atkal staigāja pa parku, kad sulainis viņai ziņoja, ka grāfs to lūdzot pie sevis.

Dolorida nosarka.

No kalpones viņa jau bija dabūjusi dzirdēt, ka jaunais grāfs pa viņas slimības laiku par to rūpējies, un viņa it kā paredzēja, ko tā tagad uzzinās, un kādēļ grāfs to aicina pie sevis.

Istabas meitai piepalīdzot, viņa ātri pārģērbās un tad devās uz vecā grāfa istabām.

Grāfs dusēja atzveltnī; viņam līdzās uz maza soliņa sēdēja viņa dēls �or�s. Tas, kā likās, bija nepacietīgi gaidījis Doloridu ierodamies. Viņai ienākot, tas piecēlās.

Sirmgalvis nopietni paskatījās uz Doloridu un tad uzsāka:

�Dona Dolorida, nāciet tuvāk un uzklausiet mirēja beidzamo vēlē�anos.�

.�sijolorida.spieda roku pie sirds..

Viņa ieskatījās vecajā, krunkainajā, izdēdēju�ajā sejā, tad ta paskatījās uz viņa dēlu un zināja, ko dabūs dzirdēt.

Lēnām viņa nāca tuvāk, j. ¹ ь �

�Dolorida,� grāfs atkal uzsāka. �Es jūtu nāvi tuvojamies un tāde| gribu savest kārtībā savu māju. Jūs bijāt man un manam dēlam pa�aizliedzīga draudzene un teicami izpildījāt namamātes pienākumus. Drīz, varbūt pēc nedaudzām nedēļām vai dienām mani guldinās dzestrā kapā, tad mans dēls paliks viens pats. Vai jūs būsiet viņam uzticīga draudzene?�

Dolorida nobāla un tad atkad nosarka.

�Grāfa kungs,� viņa dvesa.

Grāfs paskatījās uz savu dēlu.

�Runā tu pats manā vietā. Gan jau tava mīlestības pilnā sirds mācēs atrast īstos vārdus.�

�or�s sniedza viņai roku, tai nopietni lūkojās acīs un tad drebo�ā balsī sacīja:

�Dolorida, es jūs lūdzu no visas sirds, ja jūs mani jel drusku mīlat, tad kļūstiet man par laulātu draudzeni. Apsoliet man to un aplaimojiet caur to mani un manu tēvu.�

Dolorida nodrebēja. Viņas sirdī norisinājās grūta cīņa � cīņa starp mīlestību un pienākumu.

Sirds viņu vilktin vilka uz Franciju, kur viņas mīļotais smaka cietumā. Viņa zināja, ka tas bija notiesāts uz visu mū�u par savu pārdro�o darbu.

Viņ� tai bija zvērējis uzticību līdz mū�a galam, bet vai viņ� tomēr nebija viņai zudis?

Par to Dolorida tagad nedomāja, viņas iztēlē parādījās salīku�ais sirmgalvis, un tai izlikās, it kā tā dzirdētu viņa aizkapa balsi: �Vai tev, tu aizmirsi savas mātes labās pamācības, tu aizmirsi savu tēviju, tu nodevies tam vīram, kura tēvocis tavu tēvzemi tik smagi pazemojis un tik ne�ēlīgi kalpinājis.�

Viņai bie�i vien �ie vārdi skanēja ausīs, un no�ēla neizsakāmi krēmta viņas sirdi.

Tomēr Dolorida skaidri sajuta, ka viņa princi mīl un ka viņas mīlestība beigsies tikai ar pēdējo elpas vilcienu.

No�ēlu viņa sajuta tādēļ, ka nebija savaldījusi savu sirdi un aizmirsusi, ka Luijs Bonaparte ir tā vīra mantinieks, kuru viņas tēvzeme nolād kā savu apspiedēju.

Un tagad kāds cits viņu bildināja.

Grāfs �or�s Alberts, bagāts fran�u mui�nieks, gribēja viņu precēt. Dolorida nezināja, ko darīt, cīņa starp mīlestību un pienākumu viņas sirdī turpinājās.

Kad pienāca vakars, grāfa Alberta pils* mirdzēja vienās ugunīs. Grāfs �or�s svinēja savu saderinā�anos ar Doloridu.

Kā jaunajam grāfam spulgoja acis, kad viesi tam izsacīja laimes vēlējumus.

Bet cik bāla bija Dolorida!

Prieks un laime viņu par daudz aizkustinājusi, nodomāja viesi, kuri bija ieradu�ies uz saderinā�anos.

Ai, kas gan spētu attēlot to, ko viņa tagad sajuta, sēdēdama blakus laimīgajam līgavainim!

Kas gan spētu ieskatīties viņas sirdī tajā acumirklī, kad viesi sāka sarunāties par princi Bonaparti?

Vecais grāfs atradās blakusistabā. Viesību zāles durvis stāvēja vaļā, un tātad arī viņ� varēja ņemt dalību viesībās.

Atkal divas dienas bija pagāju�as, grāfs sāka vēl vairāk vārguļot. Viņ� bija uztraukts un nemierīgs un baidījās, ka tas vairs nepiedzīvos sava dēla kāzu dienu, un tad viņ� nosprieda, ka kāzas svinamas drīzumā.

�or�s iegāja savas līgavas istabā, gribēdams viņai pateikt tēva vēlē�anos, lai tā tūlīt sāk gatavoties kāzām. Durvis atvēris, viņ� pārsteigts palika uz sliek�ņa stāvot.

�Dolorida, kas tev kait, kāpēc tu raudi?�

Viņa līgava tupēja uz ceļiem un �ņaudzīja rokas, bet pār vaigiem tai plūda karstas asaras.

Dzirdēdama sava līgavaiņa balsi, viņa sarāvās � tā pietrūkās kājās, steidzās viņam pretī, apkampa to un aizkustinātā balsī sacīja:

�Ai, �or�, vai es jelkad varē�u tev to atlīdzināt, ko tu un tavs tēvs man esat labu darīju�i?�

�Bet Dolorida . . .�

�Vai tu nekad neno�ēlosi to soli, ko taisies spert?�

�Kas par jautājumu? Tu mani apvaino, mīļotā.�

Dolorida stāvēja pavisam bāla, lūpas tai kustējās, bet pār tām nenāca neviena skaņa.

Tad viņa piepe�i no�āvēja asaras un, piespiesti smaidot, paturēja pie sevis rūgto atzī�anos, kas viņai jau bija uz lūpām,� atzī�anos, ka viņa ir mātes cerībās.

Ne vien gribēdama savu godu glābt, bet saudzēdama savu līgavaini un viņa tēvu, tā cieta klusu.

Viņa reiz bija vecajam grāfam svinīgi zvērējusi, ka kļū�ot par tā vedeklu, un tā gribēja turēt savu zvērestu.

Ja viņa tagad būtu atzinusies, �or�s izmistu, un veco grāfu sirdssāpes un kauns varbūt tūliņ guldītu kapā.

Bija nemīlīga, auksta aprīļa diena, kad grāfa �or�a laulātā draudzene dzemdēja zēnu.

Laimīgais tēvs turēja bērnu uz rokām un aizkustināts sacīja savai laulātajai draudzenei:

�Tu esi mani padarījusi par laimīgāko cilvēku!�

Dolorida nodrebēja, un viņas bālā seja kļuva vēl bālāka. �or�s steig�us lika pasaukt savu mājas ārstu. Tas nebija mājās, bet viņa vietā ienāca kaulains, vāj� sirmgalvis.

Kad Dolorida to ieraudzīja, tai acis izspiedās uz āru, un viņa stīvi lūkojās uz sirmgalvi.

Piepe�i tai pār lūpām izspruka ska|� kliedziens, un viņa paģība.

Sirmgalvis teica, ka viņ� viens pats nevarot uzņemties atbildību, tas pasauk�ot savu biedru.

�Lūdzu, palieciet pie manas laulātās draudzenes, es aizsūtī�u pakaļ jūsu biedram,� �or�s teica.

�Nē, grāfa kungs, es pats ie�u.�

�Kādēļ mana laulātā draudzene tik piepe�i paģība?� �or�s viņam vaicāja.

�Varbūt, ka viņa satrūkās,mani ieraudzīdama,� sirmgalvis atbildēja, noslēpumaini smīnēdams, un aizgāja.

Divas stundas vēlāk �is pats �ārsts� jau brauca uz Franciju.

Par laimi, grāfs ātrumā bija sadabūjis citus ārstus � uztraukumā neviens vairs nedomāja par veco sirmgalvi, par kuru pat nezināja, kā viņ� dabūjis zināt par grāfa apstākļiem.

Dolorida pamazām atveseļojās. Zēnu nokristīja un pēc pa�a grāfa �or�a vēlē�anās viņa acuraugu, kā viņ� bērnu dēvēja, to nosauca viņa vārdā, bet tikai pretējā kārtībā: tēvu sauca par Ernestu �or�u, bet dēlu par �or�u Ernestu.

�Tas es esmu!�

Tā vieglprātības dēļ nabadzībā kritu�ais grāfs izsaucās, kad tas bija izlasījis līdz �ai vietai.

Viņ� aizvēra grāmatu un ieslēdza to rakstāmgaldā.

�Tagad es visu saprotu: Napoleons I ir mans vectēvs un Napoleons III mans tēvs.�

124. nodaļa.

Kad Jānis bija Rozi Holbornu un Mariju Dumonti atstājis, abas jaunavas vēl labu brīdi palika kopā, draudzīgi sarunādamās. Vakar viņas bija runāju�as par pagātni, �odien tās runāja par nākotni. Ai, cik drūma tā viņām izlikās.

Marija Dumonte jutās neizsakāmi nelaimīga kop� tā brī�a, kad tā bija atzinusi savas sirds maldus, un, proti, divējādā ziņā.

No vienas puses, to neizsakāmi mocīja viņas noziegums un grāfa neuzticība, no otras puses, apziņa, ka tā uz visu mū�u zaudējusi Armandu Rigoltu, kuru tā patiesībā mīlēja.

Jo, ja arī Armands viņu vēl mīlētu, tad tomēr viņa tam vairs nevarēja piederēt.

Tamlīdzīgas domas nodarbināja arī Rozīti.

Kaut arī viņa ne�aubījās, ka viņas nevainība reiz nāks gaismā, tomēr kas viss gan nevarēja notikt līdz tam laikam?

Bet kā viņas sirds ilgojās pēc mīļotā � pēc Paula Roten�teina!

Viņa gan sajuta rūgtumu, ka tas vairs nelikās par viņu ne zinot, bet, tā kā patiesa mīlestība arvien piedod, tad arī Roze piedeva Paulam �ādu aizskaro�u izturē�anos.

Jā, viņa pat atrada attaisnojo�us iemeslus � ta domaja, ka viņ� varbūt pa�laik pūlas viņas labā, gribēdams pierādīt viņas nevainību, un tādēļ atturas no satik�anās ar viņu.

�īs domas viņa izsacīja arī savai draudzenei, un tā viņai pilnīgi piebalsoja.

Piepe�i Marijai ie�āvās prātā kādas domas.

�Mīļā draudzene, tu man stāstīji, ka tu esot bijusi novietota lielajā zālē?�

�Jā.�

�Vai tu biji pie samaņas?�

Roze pakratīja galvu.

�Tad tu arī nezini, kas pa to laiku noticis un kādi ļaudis bija istabā?�

�Pati nu gan es to neredzēju, bet Jānis man vēlāk visu pastāstīja.� Rozīte atbildēja.

�Hm,� Marija kļuva domīga.

�Par ko tu tagad domā?� Roze vaicāja.

�Par tavu līgavaini � vai arī viņ� būtu stāvējis pie tava zārka? Bet tas jau saprotams.�

Rozīte uzspieda roku uz sirds, it kā sajuzdama tajā sāpīgus dūrienus.

�Ai, nē, to viņ� nav darījis,� viņa dvesa.

Marija par vēlu atskārta, ka bija aizskārusi ļoti vārīgu vietu Rozītes sirdī. Tā raudzīja viņu mierināt, un viņai tas arī pamazām izdevās. Abas jaunās mei�as tad meklēja iemeslus, kas �ādu grāfa bezsirdīgu izturē�anos varētu attaisnot.

�Varbūt, ka viņ� bija izbraucis,� Marija teica.

�Varbūt viņ� to nemaz nezināja,� Rozīte piebilda.

Vēl labu brīdi sarunājusies, Marija piecēlās.

�Atvaino, ka es tevi mazu brītiņu atstā�u vienu pa�u,� viņa teica, �drīz es bū�u atpakaļ.�

Viņa sniedza Rozītei roku un steig�us aizgāja. Brītiņu vēlāk tā iegāja tēva istabā.

Vecais kungs sēdēja atzveltnī un viņam līdzās uz maza soliņa Marija.

Viņa turēja tēva rokas savējās un mīļi uz to nolūkojās.

�Mīļais tēvs, cik laimīga es jūtos, ka varu tādai nabadzītei palīdzēt,� viņa teica.

�Arī es labprāt vēlos viņai palīdzēt. Bet vai tu man nepastāstīsi sīkāk viņas dzīves gājumu? Man gan pietiek ar to, ko zinu, lai viņai dotu patvērumu savā namā, tomēr es vēlētos uzzināt kaut ko tuvāk par tavu draudzeni.�

�Labprāt, mīļais tēvs. Rozīte man visu pastāstīja, un viņas vēlē�anās ir. lai arī tu to dabūtu zināt.�

�Laba meitene. Nu tad stāsti.�

Marija pastāstīja tēvam visu, ko Roze viņai bija stāstījusi par savu likteni.

Kad viņa bija beigusi, sirmgalvis brītiņu domīgi nolūkojās savā priek�ā un tad teica:

�Ievērojot visu to, ko tu man stāstīji, es esmu mierā ar tavu rīcību. Paturi savu draudzeni pie sevis.�

�Paldies, mīļais tēvs. Vai arī tu domā, ka viņa mūsu namā ir dro�ībā?�

�Nezinu vis. no kā mums būtu jābaidās.� Dumonts, drusku vilcinādamies, sacīja.

�Tēvs, tu man kaut ko slēp!� Marija izsaucās, un viņai arī bija iemesls, jo tēvs bija kļuvis domīgs, viņa sejā bija lasāmas ba�as, un acis bailīgi lūkojās apkārt.

Dzirdēdams savu meitu tā runājam, viņ� sarāvās.

�Lūdzu, mīļais tēvs, pasaki, kas tevi moca.�

�Nekas, mīļais bērns. Ej atpakaļ pie savas draudzenes, tu esi viņu diezgan ilgi vienu atstājusi.�

�Nē, mīļais tēvs, es redzu, ka tevi kaut kas nospie�. Lūdzu, pasaki jel man, savam vienīgajam bērnam, kas tas ir.�

�Bet es tev apgalvoju, mīļā Marij, ka tev nav nekāda iemesla ba�īties.�

�Nē, nē, tēvs, man vajag visu zināt. Labāk briesmām drosmīgi lūkoties acīs. Es skaidri redzu, ka tu man kaut ko slēp.�

Sirmgalvis smagi nopūtās, un �īs nopūtas Marijai liecināja, ka viņai ir taisnība.

Vecais Dumonts brītiņu domīgi lūkojās zemē un tad teica:

�Nu tad, Marij, ja tu gribi, es tev arī visu pateik�u. Mums ir gan kāds ienaidnieks, un �is ienaidnieks ir ...�

Viņ� piepe�i apklusa.

�Es to varu uzminēt, tēvs,� �is ienaidnieks ir Emīls Bergers,� Marija izsaucās.

�Tev taisnība, bērns. Bet kā tu nāci uz domām, ka Emīls ir mans ienaidnieks?�

�Tēvs, es zinu visu. Jau kop� ilga laika man zināms, kādam nolūkam tu viņu izmanto. Tēvs, es redzu asaras tavās acīs; nedomā, ka es gribu tev izteikt pārmetumus. Man jāatzīstas, ka es jau sen esmu pūlējusies �ī nelie�a nodomu izjaukt, bet diem�ēl man neizdevās grāfu izglābt no viņa nagiem.�

�Tātad tu zini visu, mans nabaga bērns. Cik smagi tu būsi cietusi,� Dumonts nopūtās.

�Lai tas tagad paliek, tēvs. Bet kādēļ tu domā, ka Emīls Bergers varētu mums kaitēt? Vai nebūtu labāk, ja tu viņu atlaistu no sava dienesta?�

�To jau es esmu izdarījis.�

�Nu, tad jau viss būs labi, ja Emīlam Bergeram mūsu namā vairs nekas nav meklējams.�

�Jā, bērns, ja tā būtu.�

�Teic jel, tēvs, kādas rūpes tevi īsti nospie�?�

�Emīls Bergers man draudēja.�

�Draudēja, tēvs? Ar ko tad?�

Sirmgalvis neatbildēja, bet drūmi lūkojās zemē.

�Tēvs, stāsti man visu!� Marija izsaucās.

Dumonts cīnījās pats ar sevi. Viņam nācās grūti izteikt to, kas nospieda viņa sirdi. Bet viņam to vajadzēja darīt. Marijai bija taisnība. Būs labāk, ja tā uzzinās visu.

�Es nu gan biju apņēmies par to ar tevi nekad nerunāt, bet, ja nu tu gribi zināt,� Bergers pagāju�ajā naktī bija pie manis.�

�Ko viņ� gribēja?�

�Viņ� lūdza tavu roku.�

Marija platām acīm lūkojās uz tēvu, negribēdama ticēt savām ausīm.

�Vai tas varētu būt? Viņ� to uzdro�inājies!�

�Jā, viņ� to darīja, un, kad es viņu atraidīju, tad � bet labāk ļauj man par to nerunāt.�

�Nē, mīļais tēvs, saki man, ko viņ� darīja, kad tu viņu atraidīji?�

�Viņ� teica, ka zinot tavu noslēpumu, un draudēja to izstāstīt visai pasaulei.�

�Bet tu viņa bildinājumu tomēr atraidīji, mīļais tēvs.�

�Es viņam parādīju durvis.�

Marijai bija it priecīga seja.

�Paldies, mīļais tēvs, par to. Kaut arī mana laime ir izpostīta uz visu mū�u un es vairs nekad nedrīkstu cerēt sildīties mīlestības siltajos staros, tomēr �im cilvēkam, kas nebaidās ne no kāda nozieguma, es nekad nebūtu kļuvusi par sievu ...�

Dumonts bija piecēlies un uztraukts staigāja pa istabu �urpu turpu. Tad viņ� palika Marijas priek�ā stāvot un bēdīgi lūkojās uz savu meitu.

�Lai Dievs dod, ka viss labi beigtos,� viņ� sacīja.

�Nebaidies neko. Ja Emīls Bergers patie�ām būs tik nekrietns un manu noslēpumu izpaudīs pasaulei, tad mēs nevaram neko darīt, bet tu, mīļais tēvs ...�

г Viņa saka �ņukstēt un nespēja vairs tālāk runāt.

, �Nerunā par mani! Cik ilgi es vēl dzīvo�u � varbūt da�us mene�us, varbūt tikai da�as nedējas. Bet, Marij, mans vienīgais bērns, kas tevi sargās, kad manis vairs nebūs...�

�Mīļais tēvs, nerunā tā! Gan jau Dievs tev vēl ilgi liks dzīvot. Bet ko lai es iesāku �inī pasaulē, kad tu mani atstāsi? Paliec pie manis, un, kad Dievs tevi aizsauks, tad ņem mani līdzi.�

To teikdama, Marija �ņukstot metās pie tēva krūtīm. Istabā iestājās klusums, ko pārtrauca Marijas elsas. Tikai pēc laba brī�a viņa drusku nomierinājās.

�Mīļais tēvs, tu vēl dzīvosi labi ilgi, vai ne?� viņa vaicāja, asarām līstot

�Lai Dievs to dod, mīļais bērns,� sirmgalvis izsaucās, meitu mīļi pie krūtīm spiezdams.

Drusku nomierināju�ies, tēvs un meita vēl brītiņu runāja par Emīlu Bergeru.

�Gan jau Bergers beidzot atskārtīs, ka, ja viņ� patie�ām izpildītu savu nodomu, tad tas sev pa�am daudz vairāk kaitētu,� Marija sacīja. �Bet tev taisnība, Rozei gan no viņa draud briesmas...�

�Vēl viņ� nezina, ka tā uzturas pie mums.�

Vecais kungs piepe�i apklusa, jo �ajā acumirklī pie durvīm klauvēja, un ienāca � Emīls Bergers.

125. nodaļa.

Atgriezīsimies atkal pie kādas no mūsu stāsta galvenajām personām � pie Fri�a Brūna.

Laipnais lasītājs vēl atcerēsies to mirkli, kad Fricis Brūns nodarbojās ar da�da�ādiem noslēpumainiem plāniem, un piepe�i kāda cilvēka nejau�ā iera�anās viņu briesmīgi sabaidīja.

Mēs toreiz uzzinājām, ka viņ� nodomājis bēgt projām.

Tā kā viņam izlikās pārāk bīstami braukt uz Ameriku, tad viņ� bija nodomājis doties uz citu pasaules daļu. Bet, kā mums zināms, tad viņam trūka vajadzīgās naudas, un, lai to iegūtu, viņ� bija nodomājis nakts laikā apmeklēt baroneses Holfeldes dzīvokli, gribēdams tai nolaupīt to naudu, kas viņai mājās atradās.

Mēs atstājām Frici Brūnu tajā acumirklī, kad viņ� stīvi kā uz spoku nolūkojās uz noslēpumaino ciemiņu, kur�, ne vārda neteikdams, zvērojo�ām acīm viņu uzlūkoja.

Istabā brītiņu iestājās drūms klusums. Fricis Brūns vēl nebija sve�o pazinis, bet tomēr viņam uzmācās sajūta, ka tas ir viņa ienaidnieks.

Kas izraisīja �o sajutu, to viņ� nespēja pateikt. Beidzot viņ� saņemas un vaicāja:

�Kas jūs tāds esat?�

�ie vārdi skanēja apslāpēti un bailīgi.

Sve�ais klusuciezdams piegāja viņam soli tuvāk. Viņ� ar roku rādīja noslēpumainu zīmi un tad novilka mēteli; tikpat lēni viņ� arī noņēma platmali no galvas.

Fricis, bāls kā mironis, kāpās atpakaļ.

�Vai jūs mani nepazīstat?� sve�ais vaicāja.

Fricis neatbildēja.

Sve�ais, kuram bija tik melni mati kā ogle, iesmējās, pie tam bija redzami viņa baltie zobi.

�Nu, es gan jūs pazīstu. Tagad jūs saucaties par Frici Brūnu; jūsu īsto vārdu es �obrīd neminē�u. Tā kā jūs mani nepazīstat, tad es nāk�u jūsu atmiņai palīgā.�

Pēc �iem vārdiem sve�ais apsēdās. Fricis Brūns trīcēja pie visām miesām un bailīgi lūkojās uz sve�o.

Viņam bija tāda sajūta, ka viņ� �o sve�o cilvēku jau reiz kaut kur būtu saticis, un tomēr viņ� nevarēja un nevarēja atminēties, kas tas tāds ir.

Beidzot arī viņ� atkrita krēslā.

Pēto�i tas lūkojās sve�ajam vīram sejā, kur� patlaban atkal uzsāka runāt:

�Mans kungs, es jau pieminēju, ka mēs nebūt neesam sve�inieki. Ar jūsu laipnu atļauju es jums pastāstī�u kādu mazu notikumu, kas atgadījās pirms kādiem pieciem gadiem ...�

Fricis sarāvās. Viņ� ķēra pie pieres, it kā gribēdams aizdzīt ļaunās domas, kas viņu mocīja.

�Jūs neesat vienmēr dzīvojis �eit, jūs bijāt arī Amerikā � apstākļi jūs aizdzina uz turieni; bet senāk jūs uzturējāties Itālijā, un tur atgadījās kāds notikums, kuru es jums tagad gribu pastāstīt.�

Fricis drebēja kā drud�a kratīts un aizgriezās projām, neuzdro�inādamies vairs uz sve�o skatīties.

�Ceru, ka jūs klausīsieties manā stāstā ar pienācīgo uzmanību. Tātad Itālijā � pilsētas vārdu atstā�u neminētu � dzīvoja kāds Augusts Zom-mers, kas bija tirgotājs. Bet kādu dienu viņ� atstāja savu vietu; viņ� bija iz�ķērdējis viņam uzticēto veikala naudu, uzturēdams sakaru ar kādu vieglprātīgu mei�u, kura saucās Marija Fabrē.�

Pie �iem sve�inieka vārdiem Fricis Brūns sarāvās, viņa seja kļuva pelēka kā zeme.

��is stāsts jūs neinteresē, vai ne, mans kungs?� sve�ais jautāja. �Tomēr es turpinā�u. Sakars starp Augustu Zommeru un Mariju Fabrē pastāvēja jau kādu pusgadu � viņ� bija vieglprātīgajai mei�ai upurējis visu savu peļņu, bet tā arvien no jauna viņam uzmācās, prasīdama gan dāvanas, gan �o un to.�

Sve�ais brītiņu apklusa, it kā gribēdams novērot savu vārdu iespaidu. <Driz pēc tam, kad Augusts Zommers bija iepazinies ar Mariju Fabrē, tas, viņas pierunāts, apdro�ināja savu dzīvību kādā apdro�inā�anas sabiedrībā par divdesmit tūksto�iem franku � nezinu, Brūna kungs, vai jums �ī dzīvības apdro�inā�anas sabiedrība ir pazīstama.�

To teikdams, sve�ais cie�i nolūkojās uz sulaini, kur� nespēja ne vārdiņu pretī bilst un nokāra galvu uz krūtīm.

�Nu, par to nu nebūtu nekas. Tā bija Francijas sabiedrība, kurā Zommers apdro�inājās, bet tai bija ģenerālaģentūra tajā pilsētā, kurā notika tas atgadījums, par kuru jums stāstu, un aģentūras vadītājs bija kāds itālis, vārdā Nikolo Morelli. Vēlāk es jūs iepazīstinā�u arī ar �o kungu,� sve�ais piemetināja. �Augusts Zommers redzēja, ka viņa manta pamazām izsīkst. Ar savu vieglprātīgo mīļāko viņ� notērēja daudz vairāk, nekā nopelnīja. Kā jau minēju, viņ� iz�ķieda sve�u naudu, un par to viņu atlaida no vietas. Viņa priek�nieks bija tik labs, ka izrakstīja viņam labas rekomendācijas, lai gan viņ� tās nebija pelnījis. Augusts Zommers un viņa mīļākā bija izdomāju�i smalku viltību. Zommeram vajadzēja nomirt, tas ir, nevis patiesībā, bet tikai izlikties, un tad viņa mīļākā kā viņa mantiniece saņemtu no apdro�inā�anas sabiedrības divdesmit tūksto�us franku. Pēc tam tie bija nodomāju�i aizbraukt uz citu valsti, kur tie nepazīti varētu dzīvot priekos un līksmē. Viņi bija ar savu nodomu iepazīstināju�i vēl kādu tre�o personu, kādu jaunu dakteri vārdā Viktors. Tā uzdevums bija apliecināt, ka Zommers patie�ām miris, un tad vēlāk viņa mīļākajai palīdzēt Zommeru izpestīt no kapa, jo citādi �ī lieta nebija izdarāma. Augusts Zommers, savas mīļākās skaistuma apstulbots, nesajēdza, ka viņ� tiek piekrāpts. Ar jauno ārstu viņ� bija sirsnīgi iedraudzējies, tā viņ� vismaz domāja, jo Viktors viņam arvien rādīja vislaipnāko drauga seju. Viss bija sagatavots, un man jāpiemetina, ka es pats toreiz atrados tajā pilsētā un glu�i nejau�i dabūju noklausīties divas sarunas. Viena saruna notika starp Augustu Zommeru un Mariju Fabrē; tā man atklāja viņu nodomu, un es ieguvu vajadzīgos pierādījumus. Beidzamajā acumirklī Marijai laikam gan bija uznāku�as �aubas, tā varbūt baidījās, ka viņas mīļākais pēc izdevu�ās blēdības varētu viņu atstāt, tādēļ viņa prasīja, lai tas rakstiski apsolās viņu precēt. Viņ� to arī izdarīja, un man, Brūna kungs, laimējās �o rakstu dabūt savās rokās. Es jums to parādī�u, varbūt, ka tas jūs interesē.�

Fricis Brūns bija bāls kā līķis. Kā nedzīvs viņ� sēdēja uz krēsla, nespēdams ne pakustēties.

�Otra saruna, kuru es noklausījos, notika starp Mariju Fabrē un Augusta Zommera draugu ārstu Viktoru. Tagad es zināju pietieko�i daudz. Diena, kurā blēdībai vajadzēja notikt, pienāca, Augusts Zommers piepe�i nomira � viņa draugs Viktors izrakstīja mir�anas apliecību, un Marija Fabrē steig�us paņēma no apdro�inā�anas sabiedrības divdesmit tūksto�us franku. Aģentūras vadītājs tie�i todien bija aizceļojis un pārbrauca tikai pēc divām dienām. Jūs brīnīsieties, mans kungs, kādēļ es toreiz visu �o lietu nepaziņoju policijai. Nu, man bija savi iemesli to nedarīt, un bez tam es cerēju putniņu īstā laikā sagūstīt. Es jau būtu gan varējis viņu tūlīt nodot pelnītajam sodam, bet Augusts Zommers bija jau senāk, iekāms tas iedraudzējās ar Mariju Fabrē, pavedis manu māsu, un nabaga mei�a bija pati sev dzīvību atņēmusi. Tādēļ es biju nozvērējies viņam atriebties.�

Sve�ajam acis draudīgi zvēroja, un seja saviebās.

�Jā, mans kungs, es biju nozvērējies viņam atriebties, briesmīgi atriebties. Tādēļ es tobrīd ļāvu visam iet savu gaitu, Brūna kungs, gribēdams nogaidīt izdevīgāku brīdi. Ar Augustu Zommeru viss notika tā, kā jau iepriek� bija norunāts, viņu ielika zārkā un pēc nedaudzām stundām apraka. Tas notika pret vakaru, un drusku vēlāk, kad jau bija tum�s palicis, viņa mīļākā un Viktors tam palīdzēja tikt no kapa laukā. Viņu aizveda uz kādu paslēptuvi un apgādāja ar ēdienu un dzērienu. Drīz pēc tam abi viņa dzīvības glābēji aizgāja, un es domāju, cienījamais kungs, ka viņi vēl �odien nav atnāku�i atpakaļ.�

Fricis Brūns trīcēja kā ap�u lapa.

�Mans stāsts drīz būs galā. Otra saruna, kuru es noklausījos un kas notika starp Mariju Fabrē un Viktoru, bija par to, kā Augustu Zommeru vislabāk pie�maukt. Marija bija nodomājusi līdz ar savu jauno mīļāko, doktoru Viktoru, Itāliju atstāt, tiklīdz būs no apdro�inā�anas sabiedrības dabūjusi naudu. Viktoram nebūt nevar ņemt ļaunā, ka tas bija izdomājis, ka viņ� �o naudu pratīs izlietot tikpat labi kā viņa dārgais draugs Augusts Zommers. Tas savā paslēptuvē nogaidījās līdz apnikumam, un, kad neviens par viņu nelikās zinot, tam beidzot radās aizdomas. Viņ� atrada kādu vēstuli. Marija Fabrē viņam tajā rakstīja vismīļākos atvadu vārdus un paziņoja, ka ar dakteri Viktoru esot aizbraukusi uz Ameriku, lai tur pie viņa sāniem baudītu kāroto laimi. Lai viņ� pārāk negrem�oties, gan jau viņam kaut kā izdo�oties izsisties. Augusts Zommers nozvērējās atriebties. Viņ� atstāja paslēptuvi un uztraukumā aizmirsa tur Marijas vēstuli. Mazu brītiņu vēlāk �ī vēstule atradās manās rokās, jo man glu�i nejau�i gadījās būt tur tuvumā.�

Stāstītājs brītiņu apklusa.

Viņ� laikam bija gaidījis, ka Fricis Brūns iebildīs kādu vārdu, bet, tā kā tas nenotika, tad viņ� turpināja:

�Man vēl tikai drusku kaut kas piebilstams. Augusts Zommers zvērēja atriebties savai neuzticīgajai mīļākajai. Viņ� bija pārliecināts, ka tā patiesi aizbēgusi uz Ameriku, un tāpēc viņ� ilgi nedomāja. Protams, Zommers bija glu�i bez līdzekļiem, bet tāds cilvēks kā viņ� prot sev izlīdzēt. Viņ� laikam domāja, ka viņa priek�nieks viņam maksājis pārāk mazu algu vai ka viņ� to par maz apkrāpis; īsi sakot, Augusts Zommers kādu nakti revidēja viņa kasi, un revīzijas iznākums bija tik labs, ka viņ� steig�us atstāja Itāliju un aizlaidās uz Ameriku. Man vēl jāpiemetina, ka Augustam Zommeram bija īsta blē�a daba. Ņujorka viņ� ilgi neuzkavējās, tas meklēja savu neuzticīgo mīļāko un savu draugu, bet viņa pūles bija veltas, un, kad beidzot tas bija iztērējis visu naudu, viņam bija jāsāk strādāt Vispirms viņ� vairākas reizes mēģināja ielauzties, bet, tā kā viņam �is amats neko daudz neienesa, viņ� beidzot apņēmās godīgā ceļā maizi pelnīt Ņujorkā tas, protams, bija grūti izdarāms, tādēļ viņ� aizbrauca uz Sanluīzu un tur dabūja vietu kādā bankā, kad bija uzrādījis labās rekomendācijas no pēdējās darbavietas, kur bija aptīrījis seifu.�

�Bet nepagāja ilgs laiks, un viņ� no jauna uzsāka savus nedarbus. Gribēdams ar rāvienu tikt par bagātu vīru, viņ� piesavinājās ceturtdaļ-miljonu dolāru un laidās lapās. Kas ar viņu pēc tam noticis, to es nezinu, bet varbūt, ka jūs, Brūna kungs, to varēsiet man pastāstīt. Avīzēs es lasīju, ka uz Ohaijo upes viņu gandrīz saķēru�i, bet viņam tomēr izdevies vēl beidzamajā mirklī izbēgt. Tagad es esmu pie sava stāsta beigām. Augusts Zommers vēlāk atkal uzradās Vācijā; laupījumu viņam laikam gan labi draugi bija atņēmu�i. īsi runājot, viņ� bija tā nogājies, ka tam vajadzēja pieņemt sulaiņa vietu.�

Ar �iem vārdiem sve�ais piecēlās.

�Pirmīt es jums apsolījos parādīt kādu rakstu � te tas ir. Tālāk es jums apsolījos parādīt kādu vēstuli, kurā Marija Fabrē atvadās no Zommera un tam paziņo, ka tā līdz ar viņa divdesmit tūksto�iem franku un viņa draugu aizlaidusies uz Ameriku. Lūdzu, aplūkojiet arī �o vēstuli.�

To teikdams, sve�ais nolika uz galda divus rakstus. Fricis Brūns uzmeta tiem acis un nodrebēja.

�Jūs redzat, ka es izpildu visu to, ko esmu apsolījies, jo es pirmīt apsolīju jūs iepazīstināt arī ar itāli Nikolo Morelli. Lūdzu, aplūkojiet mani, Brūna kungs, un, lai jūsu pārsteigums būtu pilnīgs, tad paziņo�u jums, ka jūs nesauc vis par Frici Brūnu, bet par Augustu Zommeru.�

126. nodaļa.

�Caur tumsu pie gaismas!�

Tā iesaucās vecais vīrs, kur� ienāca istabā tie�i tajā acumirklī, kad Adele fon Alendorfa apkampa savu meitu.

Mēs jau iepriek� pieminējām, ka tas bija Adeles fon Bemaueres aud�utēvs, vecais Oto Hausvalds.

Mēs zinām, ka Kaspars fon Ālendorfs viņu turēja ieslodzītu pagraba velvē un ka tur tas izdzirda dīvaino �igānu mūziku, kā arī noslēpumaino klaudzinā�anu pie griestiem.

�igāni, kuri tik piepe�i ielauzās namā un sasēja Kasparu fon Alendorfu, ar to vien neapmierinājās; viņi pārmeklēja namu un beidzot iegāja arī tajā tum�ajā istabā, kurā Adele bija tikusi turēta ieslodzīta un zem kuras atradās cietums.

Vecais vīrs cietumā sāka kliegt, cik nu spēdams, un dauzīt ar dūri pret griestiem. �o troksni beidzot sadzirdēja arī �igāni tum�ajā istabā. Tiem tūlīt ie�āvās prātā, ka vēl kāds nelaimīgais atrodas briesmīgā vīra varā. Viņi sameklēja da�ādus amata rīkus, kādi nu gadījās pie rokas, cirvjus, kaltus, dzelzs stieņus un uzlauza velves durvis � vecais vīrs bija atsvabināts.

Adele, ieraudzījusi savu aud�utēvu, skaļi iekliedzās, tā atsvabinājās no mātes rokām un steidzās viņam klāt.

�Mīļais aud�utēvs, tātad es atkal esmu jūs atradusi � jūs neesat vis miris, kā tas briesmīgais cilvēks man teica.�

�Mana Adele!� sirmgalvis trīco�ā balsī izsaucās.

Viņ� atspiedās pret jauno mei�u un tuvojās viņas mātei.

�Ar pirmo acu uzmetienu es redzēju, ka jūs esat Adeles māte. Esiet sirsnīgi sveicināta,� viņ� teica.

Adele nepazina veco vīru, jo tā nebija savu meitu ilgus gadus redzējusi un nezināja, kas to uzaudzinājis.

�Jā, tā es esmu, mans kungs,� viņa atbildēja, prieka asaras raudādama. �Es esmu �īs jaunavas māte, kas tik neizsakāmi daudz cietusi.�

�Mīļā māt, dārgais aud�utēv, nerunāsim tagad par pagāju�iem laikiem, bet priecāsimies, ka esam atkal satiku�ies, un pateiksimies Dievam, kas mums �o laimi pie�ķīris.�

Pēc �iem vārdiem viņa nometās uz ceļiem un, rokas uz aug�u pacēlusi, sirsnīgi pateicās Dievam.

�igāni bija godbijīgi atkāpu�ies. Tagad Kāroja pienāca klāt fon Alendorfa kundzei.

�Mums �eit vairs nekas nav meklējams. Bet, iekāms mēs aizejam, es gribēju jums vaicāt, ko lai darām ar �o nelieti,� viņa sacīja.

Alendorfa kundze sarāvās, un arī meitai pārskrēja drebuļi.

�Tas briesmonis,� viņa �ukstēja.

Viņa vaicājo�i paskatījās uz Hausvaldu.

�Viņ� pelnījis tādu pa�u likteni, kādu viņ� tev, mana mīļā meita, un jums, Hausvalda kungs, bija sagatavojis. Mums tikai nav nekādu tiesību viņu tiesāt, tomēr mums jāgādā, lai viņ� dabū pelnīto sodu, un domāju, ka jūs, mīļie draugi, mums palīdzēsiet to izdarīt.�

Kāroja pamāja ar galvu un aizgāja atpakaļ pie savējiem.

Tad vairāki jauni �igāni sagrāba Kasparu Alendorfu un aiznesa viņu uz to pa�u velvi, kurā līdz �im Hausvalds bija turēts ieslodzīts.

Kājas un rokas viņam bija sasietas, tā ka viņ� nevarēja aizbēgt. Tad nosprieda tūlīt aizsūtīt kādu cilvēku uz tuvāko policijas iecirkni, lai visu paziņotu, un lūgt, lai tā Kasparu ņem savā ziņā.

So lēmumu tūlīt ari izpildīja.

�igāni tagad atstāja namu, izņemot Antoniju, kur� palika par cietumsargu. Tad fon Alendorfa kundze līdz ar savu meitu un viņas aud�utēvu palika vieni pa�i.

Nu viņi viens otram pastāstīja savus piedzīvojumus. Vispirms to darīja Adele, un, kad tā bija beigusi, māte satvēra viņas roku un izsaucās:

�Nabaga bērns, cik neizsakāmi tu esi cietusi!�

Adele laimīgi pasmaidīja.

�Ai, māt, tagad tas viss pagājis, un, kad es iedomājos, cik laimīga es esmu, tevi un savu aud�utēvu atrodot, tad es varu gan teikt, ka visi �ie bēdīgie piedzīvojumi bija vajadzīgi, lai mācētu novērtēt �ādu laimi.�

To teikdama, viņa apkampa māti un to noskūpstīja.

�Gribu tev kaut ko vaicāt, mīļais bērns. Tu man stāstīji, ka Kaspars fon Alendorfs tev teicis, ka es esot slepkava. Saki, mīļā meit, vai tu viņam ticēji, vai par mani �aubījies?�

�Nē, māt, tam es neticēju! Kaspars mācēja gan visai pārliecino�i stāstīt, bet man ne acumirkli neienāca prātā domas, ka tu varētu būt slepkava; es biju pārliecināta, ka tu esi nelaimīgu apstākļu upuris, vai, labāk sakot, Kaspara Alendorfa upuris.�

�Un vai tu cerēji mani kādreiz sastapt?�

�Māt, ko lai tev uz �o jautājumu atbildu? Da�reiz es biju tuvu izmisumam, bet tad man atkal radās cerība, es jutu kaut ko tādu, kas nav vārdos izsakāms.�

Brītiņu iestājās klusums, tad Adele piepe�i ievaicājās:

�Saki jel, māt, kas manu patēvu nonāvēja?�

�Gan jau Dievs vainīgo atradīs un sodīs,� fon Alendorfa kundze atbildēja.

�Es it kā paredzu � tas būs bijis Kaspars Alendorfs.�

�Arī es esmu par to pārliecināta, lai gan pierādījumi toreiz liecināja pret mani.�

Tad fon Alendorfa kundze sāka stāstīt savu likteni. Atkārtosim to īsumā.

Kā jau zināms, Kaspars Alendorfs bija Adelei teicis, ka tam bijis ar viņas māti aizliegts sakars; viņas patēvs esot to dabūjis zināt un nopietni brīdinājis savu sievu, pēc tam starp viņiem izcēlusies ķilda. Te kādu dienu mazā Adele tikusi nozagta � laikam tādēļ, lai nekļūtu par aizliegtās mīlestības nodevēju, kā Kaspars Alendorfs teicis. Ķildas starp laulāto pāri beigu�ās ar to, ka Adele vīru nonāvējusi. �is briesmīgais noziegums noticis nakts laikā, un, iekāms pienācis rīts, Adele fon Alendorfa jau bijusi apcietināta.

Pierādījumi, papildināti vēl ar Kaspara Alendorfa nepatieso zvērestu, biju�i tik skaidri, ka Adele tikusi notiesāta uz nāvi vīra slepkavības dēļ, bet valdnieks viņu ap�ēlojis.

Kā jau Adele bija mātei apgalvojusi, tā nekad neticēja, ka viņa vainīga.

Zināma daļa no tā, ko Kaspars Adelei bija stāstījis, pamatojās uz patiesību, proti, ka Kasparu viņa brālis patiesi uzturējis un ka ar brāļa nāvi tas zaudējis savu apgādnieku.

Bet kur� bija slepkava?

Visi trīs, tiklab Adele fon Alendorfa, kā arī viņas meita un vecais Hausvalds, bija cie�i pārliecināti, ka slepkava nevar būt neviens cits kā tikai Kaspars.

�Bet ar kādu nolūku tad viņ� būtu nonāvējis savu brāli?� Adele vaicāja.

�Par to arī es esmu domājusi,� viņas māte atbildēja, �man liekas, ka viņ� būs gribējis mani no�aut, tādēļ ka mani ienīda, bet viņa lode ķēra neīsto mērķi.�

�Vainīgais neizbēgs savam liktenim,� Hausvalds tagad svinīgā balsī sacīja. �Tāpat kā jūs, cienītā kundze, atradāt savu meitu un tāpat kā es tiku izglābts no �ausmīgā cietuma, tā arī �ī nozieguma pastrādātājs tiks atrasts, un jūsu nevainība nāks gaismā.�

Tikko viņ� bija �os vārdus izrunājis, kļuva dzirdami zirga pakavu klaudzieni. Divi �andarmi jāja �urp.

Pēc maza brītiņa viņi jau bija sasniegu�i namu un ienāca istabā.

�Mums paziņots par kādu noziegumu, kuru pastrādājis Kaspars fon Alendorfs. Tas esot saņemts ciet � kur viņ� atrodas?�

�Cietumnieks atrodas pagrabā, tajā pa�ā telpā, kurā viņ� mani ilgus gadus turēja ieslodzītu,� Hausvalds atbildēja.

�Drīz te ieradīsies tiesas komisija � mūsu uzdevums ir viņu apcietināt. Vediet mūs pie viņa,� �andarms teica.

Hausvalds noveda abus �andarmus lejā.

Viņi iegāja tum�ajā velvē, kurā atradās Kaspars, kam bija sasietas kājas un rokas.

Pagraba durvju priek�ā stāvēja Antonijs.

�Klau, puis, vai tu arī piederi pie tā �igānu bara, kas mums paziņoja par �eit pastrādāto noziegumu?�

Antonijs pamāja ar galvu.

�Ko tad jūs �eit meklējāt?�

�Mēs dzirdējām, ka kāda jauna mei�a kliedza, lai glābjot, tādēļ mēs steidzāmies �urp un atsvabinājām jauno mei�u un �o veco vīru no briesmīgā cilvēka varas.�

�Par kādu jaunu mei�u jūs runājat? Vai par to, kuru mēs aug�ā redzējām?�

Hausvalds to apstiprināja.

Abi �andarmi tagad iegāja tum�ajā velvē, kura bija tik zema, ka tiem vajadzēja saliekties. Antonijs aizdedzināja lukturi, un nu viņi ieraudzīja Kasparu fon Alendorfu.

�Jūs mums neesat sve�inieks!� abi �andarmi gandrīz reizē izsaucās.

�Tagad piecelieties un nāciet mums līdz.�

Tas bija vieglāk pasakāms, nekā izdarāms. Kaspars fon Alendorfs nespēja gandrīz ne locekli pakustināt.

Abi �andarmi neko daudz neapdomājās, viņi to paņēma viens aiz kājām, otrs aiz galvas un iznesa laukā. Tad viņi tam atraisīja no rokām un kājām striķus, bet tūlīt tam rokas saslēdza dzel�os un tad ieveda viņu sevi�ķā istabā.

Viens �andarms palika par sargu, bet otrs iegāja tajā istabā, kurā atradās Alendorfa kundze ar savu meitu.

�Man uzdots palikt �eit, kamēr ieradīsies tiesas komisija,� viņ� teica.

Uz �o komisiju nebija ilgi jāgaida.

Pēc maza brī�a ieradās prokurors līdz ar policijas komisāru un uzsāka nopratinā�anu. Adeles un viņas meitas izteikumi mums jau zināmi. Tagad pieminēsim tikai Hausvalda liecības.

Kaspars fon Alendorfs viņam kādu nakti nejau�i uzbrucis, tas bijis maskā, tā ka Hausvalds to nevarējis pazīt.

Ar draudiem viņ� to gribējis piespiest uzrakstīt tādu testamentu, kurā viņam �o Kasparu Alendorfu jāieceļot par savu mantinieku, bet viņ� liedzies to darīt, tādēļ ka par savu mantinieci bijis jau iecēlis savu aud�umeitu Adeli Bernaueri.

Tad Kaspars viņu ieslodzījis tum�ajā velvē.

Prokurors uzdeva Hausvaldam da�us jautājumus, uz kuriem tas skaidri atbildēja.

No tā bija saprotams, ka Kaspars, pamatojoties uz kādu dāvinājuma rakstu, zem kura viņa, Hausvalda, vārds bijis viltots, pie tiesas pierādījis savas īpa�uma tiesības uz �o namu un tajā saimniekojis kā likumīgs īpa�nieks.

Arī Adeli fon Bernaueri nopratināja, un, kad viņa bija pateikusi, ka Kaspars fon Alendorfs viņai jau agrāk uzmācies un viņu jau kā mazu bērnu spīdzinājis un ka tai nesen atzinies, ka viņ� pats nonāvējis viņas aud�utēvu, Kasparu fon Alendorfu apcietināja un apsūdzēja viņu par brīvības laupī�anu, krāp�anu un slepkavību.

Apsūdzība par slepkavību tika izvirzīta, pamatojoties uz Alendorfa kundzes izsacījumiem. Viņa tiesas komisijai aizkustino�os vārdos iztēloja, kādas mokas viņai biju�as jāizcie� Kaspara dēļ.

Abi �andarmi aizveda cietumnieku uz tuvāko ieslodzījuma vietu, un drīz arī tiesas komisija aizbrauca.

Mums vēl jāpiemetina, ka Adeles aud�utēvs nopratinā�anā paziņoja, ka viņ� jau pirms daudziem gadiem esot uzrakstījis testamentu Adelei par labu un nodevis to tiesai uzglabāt.

Tad prokurors pasludināja, ka Hausvalds atkal varot savu īpa�umu ņemt savā pārvaldī�anā.

Līdz ar to beidzās tās bargās likstas, kas līdz tam bija vajāju�as gan veco Hausvaldu, gan arī fon Alendorfa kundzi un viņas meitu Adeli.

Alendorfa kundze tagad bija brīva, un, lai gan viņas nevainība vēl nebija pierādīta, tad tomēr tā varēja cerēt, ka tas drīzumā notiks.

Kad tiesas komisija bija aizbraukusi, Hausvalds, Alendorfa kundze un viņas meita vēl ilgi palika kopā, nopietni sarunādamies.

Arī krietnais Antonijs �onakt palika �eit, un tikai otrā rītā tas gribēja steigties pie savējiem. Viņ� jau vakarā bija gribējis iet projām, bet dzirdētais tiesas komisijas priek�ā viņu piespieda palikt.

Kā mums zināms, Kasparam Alendorfam bija da�i biedri, kad tas Adelei uzbruka. Tādē| bija jābīstas, ka �ie biedri naktī varētu uzbrukt un atriebties par Kaspara apcietinā�anu.

Māte un meita, kā arī Hausvalds bija pārrunāju�i, ko vispirms iesākt, un nolēmu�i braukt uz Brunavas pili.

Hausvalds paņēma dārgumus, kurus tas bija paslēpis un kuri par laimi nebija kritu�i Kaspara rokās, tad rūpīgi aizslēdza durvis, un otrā rītā mūsu draugi devās ceļā.

Tiem bija jābrauc da�as stundas, kamēr tie sasniedza dzelzceļa staciju. Pēc ilgāka brauciena pa dzelzceļu viņi nonāca Brunavā.

Vagonā sē�ot, Adele no savas mātes uzzināja faktus no savas bērnības. Tā piemēram māte viņai pastāstīja, ka tā nolaupīta tajā pa�ā naktī, kad no�auts viņas patēvs, un ka viņa no tā laika vairs neesot savu bērnu redzējusi.

Līdz �im viņas bija runāju�as tikai par pagātni, tagadne tika maz skarta, un tikai reizi Adele bija ieminējusies, ka viņa beidzamajā laikā dzīvojusi Brunavas pilī.

īekāms viņas sasniedza savu ceļamērķi, Adele gribēja savu māti iepazīstināt ar jaunākajiem notikumiem.

Drebo�ā balsī viņa atzinās mātei, ka tā mīlot nelaimīgo firstu Egonu Lindhorstu.

Viņas abas ar komtesi Hermanci to esot mīlēju�as un tagad esot neizsakāmi nelaimīgas, jo Egons nomiris.

Alendorfa kundze raudzīja savu meitu mierināt, kā vien mātei iespējams. Beidzot viņas nonāca Brunavas stacijā.

No stacijas iziedama, Adele pārsteigta iekliedzās. Tā bija ieraudzījusi Brunavas grāfa ratus, no kuriem patlaban izkāpa jauna dāma un nāca uz staciju.

Tā bija Hermance. Viņa vēl nebija Adeli pamanījusi, jo tā gāja, acis nolaidusi un bija nogrimusi dziļās domās.

Piepe�i viņa dzirdēja sevi vārdā saucam.

�Hermance, mīļā draudzene!�

Komtese pacēla galvu un skatījās apkārt. Pirmajā acumirklī tā negribēja savām acīm ticēt, kad tā ieraudzīja Adeli savā priek�ā stāvam.

Bet kad viņa, rokas izpletusi, steidzās tai klāt � nāko�ajā acumirklī abas draudzenes apkampās un skūpstījās.

�Adele, vai tā patiesi esi tu? Tu atkal esi pie manis � tas bija tikai (auns sapnis!�

Adele raudādama smaidīja.

�Kaut arī tā bija �ausmīgā patiesība, kas mani no tevis �ķīra, tad tomēr mēs to varam saukt par sapni, jo atmo�anās no �ī sapņa bija ļoti laimīga.�

Viņa rādīja uz savu māti, kura līdz ar veco Hausvaldu viņiem tuvojās.

�Skaties, Hermance, vai tu vari uzminēt, kas tā tāda ir?� Adele drebo�ā balsī vaicāja.

�Vai tas varētu būt � tava māte?� Hermance izsaucās.

�Jā, tā ir mana māte!� Adele gavilēdama atbildēja.

Hermance atsvabinājās no draudzenes rokām, piegāja pie fon Alendorfa kundzes un teica:

�Esiet tūksto�reiz sveicināta! Tikai pirms nedaudzām dienām es dabūju zināt savas mīļās draudzenes pagātni. Tā nezināja, vai viņas māte vēl ir dzīva un vai viņa to vēl kādreiz dabūs redzēt. Tādēļ viegli saprotami viņas lielie prieki, ka viņa jūs atkal atradusi.�

Hermance sniedza Alendorfa kundzei roku.

�Mana meita jau man pastāstīja, cik laba draudzene jūs viņai esat, ka viņa atradusi pie jums patvērumu; tādēļ pieņemiet manu sirsnīgāko pateicību un atļaujiet man arī jūsu vecākiem pateikties.�

�Mīļā Adele,� Hermance teica, pret draudzeni pagriezdamās, �likteņa ceļi daudzreiz ir neizprotami. Mēs abas nevien mīlam vienu un to pa�u, bet...� Hermancei balss sāka trīcēt, un acis pildījās ar asarām.

�Es zinu, komtese, par ko jūs runājat, Adele jau man visu pastāstīja. Jūs abas mīlat vienu un to pa�u vīrieti un abas esat nelaimīgas savā mīlestībā.�

�Arī citā ziņā mūsu likteņi ir vienādi, mīļā Adele, tas ir, tomēr ne glu�i vienādi, jo �ajā acumirklī tu esi laimīgāka nekā es.�

Hermance piepe�i sāka raudāt.

�Kas tev noticis, mīļā Hermance?� Adele satrūkusies izsaucās.

Bet Hermance tā raudāja, ka nespēja ne vārdu atbildēt. Adele nezināja, ko darīt, jo nesaprata �o sāpju cēloni.

Ka viņa nebija Egona dēļ tik ļoti uztraukta, to Adele zināja, bet kas tad viņai bija noticis?

Hermance bija teikusi, ka viņu likteņi arī citādā ziņā esot vienādi,� vai tas varbūt attiecās uz Hermances vecākiem?

Viņa neuzdro�inājās to savai draudzenei vaicāt, tā ļāva Hermancei izraudāties, un, kad tas bija noticis, viņa tai vaicāja:

�Saki jel, Hermance, kas tev noticis?�

Hermance nodrebēja.

�Jā, Adele, tu dabūsi visu zināt, nāc man līdzi.�

Tad viņa griezās pie Alendorfa kundzes un vecā Hausvalda, kuru viņa vēl nebija apsveicinājusi.

�Piedodiet, cienījamais kungs, ka līdz �im jūs atstāju glu�i neievērotu. Atkalredzē�anās priekos es glu�i aizmirsu pieklājību un arī pateicību.�

Pēc brītiņa komtese turpināja:

�Nebū�u maldījusies, jūs turēdama par savas draudzenes Adeles aud�utēvu.�

Vecais vīrs satvēra Hermances roku un teica:

�Jums taisnība. Tā ka Adele pati jūs jau būs iepazīstinājusi ar savu pagātni . . .�

�Kā tad, es zinu visu,� Hermance viņu pārtrauca. �Es zinu, cik daudz laimīgu gadu Adele pavadījusi jūsu namā, un tādēļ es uzskatu par savu pienākumu jums pateikties par visu labo, ko jūs manai draudzenei esat darījis.�

Viņa uzaicināja tos sēsties savos ratos, un pēc maza brī�a rati aizripoja projām.

Hermance pavēlēja ku�ierim braukt ar līkumu pa citu ceļu, gribēdama ar saviem viesiem sīki izrunāties, iekāms tie nonāks pilī.

�Hermance, pirmīt tevi piepe�i pārņēma izmisums un sāpes,� saki, vai tev kas ļauns atgadījies?� Adele uzsāka valodas.

�Jā, Adele, tev ir tiesības zināt visu, un es tev arī visu izstāstī�u. Es tagad atrodos tādā pa�ā stāvoklī, kādā tu pirms nedaudzām dienām atradies.�

�Kā lai to saprotu?�

�Es nezinu, vai mani vecāki vēl ir dzīvi,� Hermance atbildēja.

Adele satrūkās.

�Vai tas varētu būt? Es tevi nesaprotu!�

�Nu tad klausies. Vakar es biju izgājusi parkā pastaigāties un laikam pārnācu mājās agrāk, nekā mani gaidīja. Patlaban es gribēju ieiet savā istabā, kad dzirdēju, ka mani vecāki � ak Dievs, es jau viņus vairs nedrīkstu tā saukt � manā istabā skaļā balsī sarunājas. Mans nodoms gan nebija slepeni noklausīties viņu sarunu, tu jau mani pazīsti, Adele, bet piepe�i es dzirdēju �ādus vārdus: �Reiz mums tā kā tā Hermancei jāsaka, ka mēs neesam viņas vecāki.� Tu sapratīsi, ko es sajutu, �ādus vārdus dzirdēdama. Es iesteidzos istabā un lūdzu, lai man visu izstāsta. Sākumā viņi liedzās to darīt, bet beidzot es tomēr dabūju visu zināt.�

Hermance tagad pastāstīja, ka grāfs un grāfiene viņu esot atradu�i savā parkā kā mazu zīdainīti, un nobeidza ar �ādiem vārdiem:

�Es piepe�i nokritu kā no padebe�iem. Pēdējā laikā es savā nelaimē apmierinājos ar to, ka man ir mīļi vecāki. Negribu būt nepateicīga, mani aud�uvecāki mani tā mīlēja, it kā es būtu viņu īstā meita. Bet tomēr kā man sāp sirds! Tas ir briesmīgi, ka bērns pat nezina, vai viņa vecāki vēl dzīvi. Tu pati, mīļā draudzene, vislabāk sapratīsi manas sāpes, jo arī tu to esi piedzīvojusi.�

Adele satvēra Hermances roku un aizkustinātā balsī teica:

<Redzi, Hermance, drīz mēs būsim pie pils, kur tu esi pavadījusi savus laimīgos bērnības gadus: tu vari būt dro�a, ka tavi aud�uvecāki tevi arī turpmāk mīlēs tāpat kā līdz �im, un ceri uz Dievu, ka tas tev reiz liks atrast tavus īstos vecākus.�

Hermance smagi nopūtās.

�Mīļā draudzene, pinnīt tu teici, ka mūsu likteņi esot vienādi. Nu labi, jau tādēļ tu vari cerēt, ka arī tavas skumjas reiz beigsies tāpat kā manas,� Adele turpināja.

Rati iebrauca pils pagalmā, un brītiņu vēlāk visi iegāja zālē, kur tos saņēma grāfu pāris.

Kā jau agrāk minēts, Hermance bija saviem aud�uvecākiem pastāstījusi par Adeles pagātni, un tāpēc viņi arī tūlīt uzminēja, kas bālā sieva un sirmgalvis tādi ir.

Grāfs un grāfiene tos saņēma ļoti laipni.

Adelei un viņas mātei, kā arī Hausvaldam vēlreiz vajadzēja pastāstīt savus piedzīvojumus.

Visi viņus vērīgi uzklausīja, un patlaban tie jau gribēja sākt pārrunāt nākotni, kad ienāca telegrammu iznēsātājs un nodeva komtesei Herman-cei adresētu telegrammmu.

Telegrammas saturs bija �āds:

�Cienīgā komtese, jūsu līgavainis ir no miroņiem uzcēlies.

Erna Feldmane.�

127. nodaļa.

�Jā, tagad es visu saprotu, Napoleons I ir mans vectēvs, Napoleons III mans tēvs!�

To teikdams, grāfs Alberts bija aizvēris ciet dienasgrāmatu un ieslēdzis to rakstāmgaldā.

Tagad viņ� noģērbās un devās pie miera.

Viņ� jutās noguris, tomēr miegs tam nenāca, uztrauktais gars neļāva viņam aizmigt.

Kādu stundu bez miega pa gultu nevāļājies, viņ� beidzot piecēlās, apģērbās, paņēma dienasgrāmatu un sāka no jauna lasīt.

�Tā būs labāk,� viņ� murmināja, �kad bū�u izlasījis līdz galam, tad vismaz visu zinā�u, un kaut arī manas morālās paģiras palielinātos � lai, gadījums ir tie�i izdevīgs.�

Sakuma viņam burti acu priek�a lēkāja, bet drīz viņ� bija tik tālu nomierinājies, ka varēja sākt lasīt.

Drīz pēc mazā �or�a Ernesta kristībām grāfa ģimenē notika lielas pārmaiņas. Vecais grāfs, kur� bija domājis, ka viņa pēdējā stundiņa jau tuvu, vēl arvien mocījās ar savām sāpēm. Un tikai decembrī, pusgadu pēc kristībām, viņa dzīvības liesmiņa taisījās izdzist. Tagad viņu bija pārņēmis savāds uztraukums.

Viņa acis, kas jau gandrīz bija izdzisu�as, pa brīdim iespulgojās savādā mirdzumā, it kā tajās iekvēlotos jaunības uguns, un tad arī viņa bālie vaigi drusku piesarka.

No katra viņa skatiena, no katra vārda bija noprotama grūti savaldāma ilgo�anās.

Patlaban pie slimnieka bija mājas ārsts, un ar to vecajam grāfam bija nopietna saruna.

Sākumā, kā likās, ārsts negribēja viņam īsti piekrist, beidzot tas teica:

�Nu labi, grāfa kungs, kad visi dro�ības pasākumi būs veikti un kad jūs man atļausiet vismaz pa ceļojuma laiku palikt pie jums, tad es uzņem�os atbildību.�

Sājā acumirklī atvērās blakusistabas durvis, un iek�ā ienāca jaunais grāfs �or�s līdz ar savu laulāto draudzeni.

Dolorida nesa uz rokām savu mazo dēliņu �or�u Ernestu. Vecais grāfs māja, lai tā pienākot viņam klāt.

�Nāciet �urp, mani bērni,� viņ� klusā balsī sacīja, �tagad, kad jūtu nāvi tuvojamies, manu sirdi pilda nepārvaramas ilgas pēc mīļās tēvzemes. Jau rīt es brauk�u uz savu dārgo Franciju un jūs, mīļie bērni, mani pavadīsiet.�

Dolorida nobāla un bailīgi paskatījās uz savu bērnu, it kā baidīdamās, ka tas varētu viņu nodot. Sājā acumirklī viņas sirdi nospieda drūmas nojautas.

Viņas vīrs neko nemanīja, tas piegāja pie tēva gultas un nometās uz ceļiem.

�Paldies, mīļais tēvs, par �ādu apņem�anos. Dievs līdz �im arvien paklausījis mūsu lūg�anas, un cerēsim, ka viņ� to arī turpmāk darīs un tu Francijā vēl piedzīvosi daudz laimīgu dienu.�

�Lai Dievs to dod,� sirmgalvis svinīgi atbildēja.

Tad ārsta klātbūtnē pārrunāja sagatavo�anos, un arī Dolorida tur piedalījās.

Nāko�ajā dienā uzsāka ceļojumu. Bija jauka decembra diena, un debesis bija zilas un skaidras. Saulīte spīdēja tik silti un spo�i, ka bija jādomā, vai jau ziedonis klāt.

Pat Londonā, kura gandrīz arvien bija ietīta necaurredzamā miglas plīvurā, �odien saule zeltīja namu jumtus.

Veco grāfu pārņēma skumjas, ka viņam jā�ķiras no �īs vietas, kur viņ� bija atradis otru dzimteni.

Divi lieli ceļojuma rati piebrauca pie durvīm. Pirmajos iesēdās vecais grāfs līdz ar savu mājas ārstu un otrajos jaunais pāris ar mazo �or�u Ernestu.

Pēc divu stundu brauciena visi sasniedza Duvras ostu. Jau dienu iepriek� pa telegrāfu bija pasūtīts kuģis, un tajā nu viņi iekāpa. Pēc neilga brauciena viņi nonāca Francijas ostas pilsētā Kalē.

Kādas jūtas pārņēma grāfu, kad tas pēc daudziem gadiem atkal pirmo reizi spēra kāju uz Francijas zemes!

�Esi tūksto�reiz sveicināta, mana dārgā Francija!� vecais kungs saviļņots izsaucās.

Bet ne tikai ilgas pēc dzimtenes � arī citi svarīgi iemesli bija veco grāfu piespiedu�i braukt uz Franciju.

Viņam Francijā piederēja pla�i īpa�umi, un no iesūtītajiem ziņojumiem tas redzēja, ka tur viss nebija kārtībā.

Sava dēla labad, bet īpa�i gribēdams nodro�ināt sava mazdēla nākotni, viņ� uzņēmās grūto darbu un sava mū�a galā gribēja nokārtot savas īpa�umu lietas, lai tie arī turpmāk paliktu viņa ģimenei.

No Kalē viņi pa dzelzceļu brauca tālāk taisni uz grāfa Alberta pili.

Kura roka gan spētu aprakstīt tās jūtas, kas tagad pildīja vecā grāfa un viņa dēla krūtis!

Un Doloridai, grāfa �or�a laulātajai draudzenei, vai tai bija vienaldzīga visa �ī lieta?

Jeb vai arī viņas sirdi pildīja kādas slepenas jūtas? Jā, tā tas bija.

Viņa, prin�a Bonapartes bijusī mīļākā, tagad atradās tajā valstī, pēc kuras troņa viņas mīļākais bija centies un viņai reiz cerību pilns bija uzsaucis:

�Man jāsteidzas, mīļotā, lai nolīdzinātu tev ceļu uz Francijas troni!� Bet viss tomēr bija noticis pavisam citādi.

Viņa bija kļuvusi par sievu tādam vīram, kuru viņa augsti cienīja un godāja, un mēs zinām, ka viņa tam bija sniegusi roku aiz pateicības un izpildīdama svētu pienākumu.

Bet cik briesmīgi viņai bija jācie�!

Protams, viņas vīram �or�am par to nebija ne jausmas. Pie viņa sāniem tā izlikās priecīga un jautra, un viņ� to nebija citādu redzējis, kā ar laimīgu smaidu uz lūpām.

Bet kad viņa bija viena pati?

Daudz rei�u viņa caurām naktīm raudāja rūgtas sāpju un no�ēlas asaras.

Viņa vai izmisa par pretrunām savā sirdī, izmisa par to, ka tai vajadzēja lauzt zvērestu, lai varētu izpildīt savu pienākumu, ka tā nebija savam vīram atzinusies un ka tagad ir par vēlu to darīt.

Viņai ka nazis griezās sirdī, kad viņas vīrs mazo bērniņu auklēja uz saviem ceļiem, kad viņ� to skūpstīja un apmīļoja, kad tas viņam mīļi lūkojas actiņās un izsaucās:

�Jā, tu esi mans mīlulītis, mans eņģelītis!�

Un Doloridai vajadzēja ciest klusu. Pie tam viņa vēl nevarēja aizmirst princi Bonaparti.

Viņai sirds daudzreiz pukstēja aiz bailēm, tā bie�i domāja par pārdro�o princi, kas tāpat kā viņa krusttēvs gribēja sev Francijas troni ar varu iegūt.

Tagad viņ� atradās cietumā, kurā tas bija ieslodzīts uz visu mū�u. Doloridai politiskie notikumi nebija pazīstami, un tādēļ viņai nebija ne jausmas, ka tomēr vēl var pienākt brīdis, kad princis Bonaparte atkal nāks pie varas.

Viņa nezināja, ka princis, kad viņu apcietināja, bija izsaucies:

�Es palik�u cietumā tikai tik ilgi, kamēr Orleānu cilts sēdēs uz Francijas troņa.�

�ad un tad Dolorida pati sev ievaicājās, vai princis viņu vēl mīl?

Un tad viņa vēlējās, kaut jel viņ� to aizmirstu un izstumtu no savas sirds. Arī viņa pati pūlējās princi aizmirst, bet tas viņai neizdevās.

Mazais Ernests ar savām zilajām actiņām viņai arvien atgādināja princi Bonaparti � tas bija viņu mīlestības ķīla un līdz ar to arī viņas kļūdas liecinieks.

Ceļojuma grūtības un uztraukumi laikam bija vainīgi, ka vecajam grāfam zuda beidzamie spēki. Viņ� nomira da�as nedēļas pēc tam, kad bija nonācis Francijā.

Viņ� �ķīrās no �īs pasaules ar to prfecīgo apziņu, ka viņa dēls un vedekla ir laimīgi un ka viņu laime nekad netiks traucēta � viņ� nomira ar tādām cerībām, ka viņa mazdēls reiz izaugs par krietnu vīru.

Kad vecais grāfs bija paglabāts un sēru laiks pagājis, grāfa Alberta pilī pamazām atgriezās senākā jautrība.

Bija pagājis ilgāks laiks, un pienācis jaukais 1846. gada ziedonis. Bija jauka maija diena.

Pēc ilga laika grāfiene Alberta �odien atkal pirmo reizi jutās īsti laimīga.

No kā gan viņai radās �īs sajūtas?

Pagāju�ajos piecos gados Dolorida bija pārlaidusi daudz drūmu brī�u. Viņas iek�ējās cīņas nebija vis rimu�as, bet pavairojās ar katru dienu, ar katru stundu.

Mazais Ernests auga arvien lielāks, tagad viņam gāja jau sestais gads. Grāfam �or�am nebija ne jausmas par savas sievas dvēseles stāvokli, tie�i otrādi � blakus viņai tas baudīja vislielāko laimi. Kāds prieks pildīja viņa sirdi, kad tas lūkojās uz mazo Ernestu!

Un Dolorida? Cik laipna un mīļa tā bija, kā viņa centās tam katru vēlē�anos no acīm nolasīt.

Protams, ari viņ� darīja to pa�u, arī viņ� pūlējās savai mī|ajai laulātajai draudzenei sagatavot paradīzi zemes virsū.

Mēs jau pieminējām, ka �odien Dolorida jutās īpa�i laimīga.

Grāfs, kur� to manīja, domāja, ka viņas jautrībai par cēloni ir jaukais laiks, kas beidzot iestājies pēc daudzām drūmām, dzestrām un lietainām dienām.

Koki bija krā�ņi za|i, un pumpuri visur raisījās va|ā.

Pirms maza brītiņa Dolorida bija atstājusi savu vīru, un tas bija izjājis. Mazais Ernests lēkāja pa parku audzinātājas uzraudzībā. Dolorida bija viena pati.

Viņa sēdēja atzveltnī un turēja rokā avī�u lapu; vaigi tai kvēloja kā drudzī. Avīzē viņa bija izlasījusi, ka princim Bonapartem pagāju�ajā naktī izdevies aizbēgt no cietuma. Kādā veidā tas noticis, tas �obrīd vēl nebija zināms.

Vēsts, ka princis atkal ir brīvs, padarīja Doloridu neizsakāmi priecīgu. Un kādēļ lai viņa arī nebūtu priecājusies?

Tas ta�u bija viņas mundrā bērna tēvs, un viņa to vēl arvien mīlēja, kā viņai ar sāpēm bija jāatzīstas.

�Lai Dievs dod, ka viņam izdotos izglābties un tas atkal nekristu savu ienaidnieku rokās,� viņa nopūtās.

Dolorida piecēlās, atstāja savu krā�ņi ierīkoto buduāru un nogāja parkā.

Bija sacēlies lēns vējiņ�, birdinādams ziedus no kokiem un kaisīdams tos uz ceļa, pa kuru Dolorida gāja.

�Māmiņ, mīļā māmiņ!� mazais Ernests tecēja viņai pretī.

Dolorida noliecās pie bērna un gribēja to noskūpstīt, bet ar to mazais Ernests nebija mierā. Viņ� tai apķērās ap kaklu un veikli iekāpa klēpī.

�Tā, māmiņ, te es esmu, kā nu tu tiksi no manis vaļā.�

Brītiņu Dolorida parotaļājās ar bērnu, tad viņa to atkal nolaida zemē un tas steidzās atpakaļ pie savas audzinātājas.

Dolorida, domās nogrimusi, gāja tālāk. Tā domāja par princi Bonaparti un arī par savu vīru.

Ar varu viņai tagad uzmācās domas, ka Bonaparte tagad ir brīvs, ka viņai dēļ tā vairs nav jāsēro, bet tāpat arī bija jādomā par savu laulāto draugu, kas viņu tik neizsakāmi mīlēja.

Un piepe�i tai prātā ie�āvās vēl kādas domas.

Tā zināja, ka cietoksnis, kurā princis bija ieslodzīts, atradās tikai da�u jūd�u attālumā no viņu pils.

Ja nu princis viņu tagad uzmeklētu!

No avīzēm viņa zināja, ka princis cietumā nebūt nebija turēts visai stingri, tam bija ierādīts pa�am savs dārzs, kurā viņ� varēja pēc sirds patikas strādāt. Bez tam viņam arī bija atļauts pastaigāties pa cietoksni, un tātad bija domājams, ka tas dabūja zināt, kas pasaulē notiek.

Kad pirms da�iem gadiem vecais grāfs bija nomiris, tad laikraksti bija to pieminēju�i.

Dolorida zināja, ka princim bija atļauts arī laikrakstus lasīt, tātad viņ� nevarēja nezināt, ka grāfu Albertu ģimene tagad apmetusies uz dzīvi �eit tuvumā.

Un tā kā laikraksti toreiz arī Doloridu bija pieminēju�i, tad princis laikam zināja, ka viņa ar grāfu �or�u apprecējusies.

Tas viss tagad Doloridai ie�āvās prātā.

Viņa domāja, ka ilgas un mīlestība princi varētu atdzīt �urp, un �īs domas viņā nostiprinājās arvien vairāk.

Un tā viņa pati sevi pieķēra pie domām, ka arī viņa labprāt princi vēlreiz redzētu. Bet vai viņa to drīkstēja? Vai viņai, grāfa �or�a laulātajai draudzenei, tagad nebija citi svēti pienākumi? Vai tas būtu savienojams ar viņas godu, ja tā tagad raudzītu satikties ar savu jaunības dienu mīļoto?

Dolorida juta, ka sirds tai sāka ātrāk pukstēt.

�Nē, nē, to es nedrīkstu darīt nekādā ziņā.�

Tādām domām nododamās, viņa gāja arvien tālāk pa pla�o parku. �ī parka daļa vairāk līdzinājās me�am, un labi koptu celiņu vietā �eit bija tikai �auras stidziņas, pa kurām reti kad staigāja kāds cilvēks.

Dolorida gribēja griezties atpakaļ, bet kāda noslēpumaina vara viņu dzina arvien uz priek�u.

Piepe�i Dolorida sarāvās.

Kas tad tas? Viņa sadzirdēja troksni.

Dolorida bailīgi skatījās apkārt, bet nekas nebija ieraugāms; beidzot viņa nomierinājās, domādama, ka troksnis laikam cēlies no koku zariem, kas vējā līgojās �urpu turpu.

Viņa gāja tālāk. Bet, tikko viņa bija divus soļus pagājusi, tā atkal apstājās.

Viņa dzirdēja krūmos vīrie�u balsis, kas nāca arvien tuvāk, un drīz tā ieraudzīja divus mundieros ģērbu�os vīrus � tie bija policisti.

Dolorida nosarka, viņus ieraudzīdama. Tai tūlīt ie�āvās prātā, ka tie laikam meklē no cietuma izbēgu�o princi.

Vai tie varbūt cerēja to atrast pie viņas?

Abi policisti pienāca viņai klāt un godbijīgi sveicināja. Tad viens no viņiem teica:

�Piedodiet, cienīgā kundze, jūs mums atļausiet staigāt pa �o parku?�

�Kādēļ, mani kungi?�

�Mēs meklējam kādu bēgli, kas izbēdzis no Hamas cietok�ņa.�

Doloridai lūpas raustījās.

�Un vai bēglis iebēdzis �inī parkā?�

�Iespējams tas būtu,� policists atbildēja.

�Nē, mani kungi, tas nav vis iespējams,� Dolorida ātri atbildēja.

�Ja tā, tad mums jādomā, ka jūs, cienīgā grāfien, jau staigājat pa parku kādu stundu.�

�Nevien es, bet arī mani |audis.�

�Un jūs neesat bēgli redzējusi?�

�Nezinu, par ko jūs īsti runājat.�

�Ak, piedodiet, cienīgā grāfien, mēs runājam par princi Bonaparti, kas izbēdzis no cietuma.�

�Ak tā, glu�i pareizi, par to es lasīju avīzēs. Un viņu jūs meklējat �ajā parkā?�

�Mēs uzgājām viņa pēdas, kas veda uz �ejieni, tāpēc mums ie�āvās prātā, ka viņ� varētu būt �eit paslēpies.�

�Vai jums zināms, kādā apģērbā princis izbēdzis no cietuma?�

�Jā, mūrnieka apģērbā.�

��āds apģērbs priek� prin�a būtu drusku savāds! Domāju, ka jūs būsiet maldīju�ies.�

�Nē, cienīgā kundze, mēs neesam vis maldīju�ies, un, tā kā mēs tagad esam jums pateiku�i, kā princis ģērbies, varbūt, ka jūs varēsiet mums sniegt tuvākas ziņas.�

�Es jau teicu, ka to nevaru. Bet sakiet jel, kas tās par pēdām, kuras jūs teicāties atradu�i?�

Abi �andarmi gāja atpakaļ, Dolorida viņiem līdzi. Pie dārza �oga tā patiesi redzēja smiltīs iemītas pēdas, bet viņa izlikās, it kā neko neredzētu, un tās it kā nejau�i izbradāja.

�Grāfienes kundze, ko jūs darāt?� abi �andarmi satrūku�ies izsaucās.

Dolorida rādīja izbrīnītu seju.

�Es meklēju pēdas, par kurām jūs runājat, bet, kā man liekas, tad tādas �eit nekur nav atrodamas.�

Abi �andarmi saskatījās, nezinādami, ko darīt. Viņi neuzdro�inājās grāfienei teikt, ka viņa pati pēdas patlaban iznīcinājusi, bet tie arī negribēja atzīties, ka maldīju�ies.

�Var jau būt, ka bēglis aizbēdzis pa citu ce|u. Strādnieki, kas pirms kādas pusstundas esot viņu �eit redzēju�i, varbūt būs pārskatīju�ies,� viens no viņiem teica.

�Avīzes ziņo, ka princis izbēdzis no cietuma vakar vakarā?� grāfiene ievaicājās.

�Tā ir.�

�Nu, mani kungi, vai tad jūs domājat, ka viņ� vēl �odien uzturēsies �ajā apkārtnē?�

�Mums ziņoja, ka viņ� �eit redzēts.�

�Bet to jau katrs var saprast, ka �ie ziņojumi ir nepareizi. Ja princis izbēdzis no cietuma vakar vakarā, tad viņ� tagad katrā ziņā atradīsies Anglijā.

�Tā arī mēs domājam un lūdzam tūksto�reiz piedo�anu, ka esam jūs, cienīgā grāfien, apgrūtināju�i.�

Viņi godbijīgi atsveicinājās un aizgāja.

Dolorida brītiņu noskatījās viņiem pakaļ un vēl dzirdēja, kā tie savā starpā sarunājās.

�Es ļautos pakārties, ja �ī grāfiene nav Napoleona piekritēja. Mēs abi arī esam viņa piekritēji, un, ja mēs būtu princi redzēju�i, tad nebūtu vis to apcietināju�i, bet brīdināju�i, lai tas ātrāk lai�as projām.�

To dzirdēdama, grāfiene uzelpoja vieglāk.

�Paldies Dievam, no �iem abiem princim nav jābaidās,� viņa nodomāja pie sevis.

Lēnām un domās nogrimusi, viņa tagad gāja atpakaļ. Viņa nonāca parkā tajā vietā, kur tā pirmīt bija dzirdējusi �aubīgo troksni. Un patiesi, krūmos atkal kaut kas �abinājās. Piepe�i zari pa�ķīrās, un no krūmiem izlīda kāds cilvēks.

Dolorida nobālēja.

Viņa gribēja iekliegties, bet neviena skaņa tai nenāca pār lūpām. Tā bailīgi lūkojās uz vīrieti mūrnieka apģērbā.

Dīvainais cilvēks pienāca grāfienei klāt un ieskatījās viņai sejā, tad tas nometās viņas priek�ā uz ceļiem un iesaucās:

�Dolorida,� mīļā!�

Dolorida nodrebēja, viņas seju pārklāja tum�s sārtums, tad viņa drebo�ā balsī teica:

�Princi,� �ādi vārdi!�

�Dolorida, vai tu mani pazīsti . ..�

�Protams, princi, es pazīstu Hamas cietok�ņa bēgli, bet arī viņam būtu jāzina, ka es tagad esmu grāfa Alberta sieva.�

Prin�a bālā seja raustījās.

�Dolorida!� viņ� atkal izsaucās.

Bet grāfiene neļāva viņam tālāk runāt, tā satvēra viņa roku un gandrīz pavēlo�i teica:

�Piecelieties, princi, esmu Francijas pavalstniece, un jums kā princim neklājas manā priek�ā tupēt uz ceļiem.�

�ie vārdi, kā likās, princim ļoti glaimoja, bet drīz viņā virsroku ņēma atkal citas jūtas.

Pirmīt viņ� bija tikai pavir�i Doloridu aplūkojis, tagad turpretī tas ar patiku nolūkojās uz viņas cēlo augumu un miesas pilnīgajām formām un, tai tuvu klāt pienācis, �ukstēja:

�Dolorida, vai tu patiesi esi mani aizmirsusi?�

Dolorida atkāpās soli atpakaļ.

�Princi, es jūs vēlreiz lūdzu atmest �o draudzīgo valodu,� Dolorida teica.

Viņas balss skanēja tik stingri un cieti, ka princis satrūcies atkāpās soli atpakaļ.

�Piedodiet, grāfien, bet atbildiet uz jautājumu: vai jūs esat mani aizmirsusi?� viņ� stostījās.

Stingrie vaibsti piepe�i nozuda no grāfienes sejas, un acīs tai pamirdzēja asaras; tad viņa drebo�ā balsī teica:

�Nē, princi, aizmirsusi es jūs neesmu.�

�Un tomēr, grāfien, jūs mani atraidāt! Jūs runājat ar mani tik dzestrā balsī, it kā mēs nekad agrāk nebūtu redzēju�ies.�

�Mums abiem tagad jāpieradinās pie domām, princi, it kā mēs nekad nebūtu redzēju�ies. Mums jāaizmirst pagāju�ās dienas, tagad es esmu cienījama vīra sieva, kuram jau aiz pienākuma un pateicības vien nedrīkstēju liegt savu roku.�

�Ja jūs būtu par mani domājusi, grāfien, tad jūs to nebūtu darījusi,� princis pārmeto�i izsaucās.

�Princi, �āds pārmetums!�

Viņa paskatījās uz princi ar tādu skatienu, ka tas nolaida acis.

�Jums taisnība, kundze,� viņ� teica, pūlēdamies runāt vienaldzīgā balsī, �nepieminēsim pagātni, un tomēr man nav iespējams to pavisam aizmirst.�

�Jūs atrodaties tādos pa�os apstāk|os kā es,� Dolorida atbildēja, �bet mūsu pienākums ir pret tādām atmiņām cīnīties, kaut arī tās būtu mums diezin cik dārgas! Mans pienākums ir turēt svētu to zvērestu, ko esmu savam vīram pie altāra devusi, un jūs, princi, to cienīsiet, ievērodams savu lielo uzdevumu.�

Princis Napoleons, kur� savā tagadējā apģērbā izskatījās diezgan savāds, domīgi lūkojās zemē.

�Vai drīkstu būt vaļsirdīgs, kundze?�

Dolorida neko neatbildēja, un princis iztulkoja viņas klusucie�anu kā uzaicinājumu runāt.

�Jau labi sen, atrazdamies Hamas cietoksnī, es dabūju zināt, ka jūs esat kļuvusi par grāfa Alberta laulāto draudzeni. No laikrakstiem es arī dabūju zināt, ka jūsu vīratēvs miris un ka jums ir mazs dēliņ�. Vai es varu zēnu redzēt, Dolorida?�

Beidzamos vārdus runādams, viņ� cie�i skatījās Doloridai sejā.

�Jums ir tiesības, princi, interesēties par �o bērnu, bet � lai paliek, mēs nedrīkstam par pagātni runāt.�

Napoleons nokāra galvu.

Lai gan viņ� klusībā gavilēja, ka bija ticis vaļā no Doloridas, kas viņam varēja kļūt par slogu, un no viņas bērna, kas tam varēja kļūt par vēl lielāku slogu, jo viņa pienākums būtu bijis par to gādāt, tad tomēr viņ� rādīja visai bēdīgu seju, tā ka Dolorida bija pārliecināta, ka viņu pārņēmu�as vissāpīgākās jūtas.

Jā, princis Bonaparte mācēja ļoti labi tēlot.

Iestājās nepatīkams klusums, kuru Dolorida pārtrauca �ādiem vārdiem:

�Jūs esat izbēdzis no cietuma, princi, un es laikam gan nemaldī�os, domādama, ka jūs �eit gribat atrast patvērumu�.

Princis lepni izslēja galvu.

�Tātad jūs domājat, kundze, ka esmu �eit ieradies tikai pa�a labuma dēļ?� viņ� rūgti vaicāja.

�Atvainojiet, princi, bet ievērojot jūsu nolūku un to, ka liela daļa no Francijas iedzīvotājiem stāv jūsu pusē, esmu spiesta domāt, ka jums jārūpējas par savu dro�ību.�

Napoleonam patika �āda atvaino�anās.

�Jums taisnība, kundze,� tas ir, no jūsu viedokļa,� viņ� pasteidzās piemetināt, �bet es jums vēlreiz atkārtoju: no Hamas cietok�ņa izbēgdams, es vispirms domāju par jums; es negribu vis pie jums paslēpties, bet mesties jums pie kājām un atzīties, cik neizsakāmi es jūs mīlu, un vaicāt jums, vai jūs gribat būt mana.�

Beidzamos vārdus viņ� izrunāja kaislīgā balsī.

Mēs jau pieminējām, ka viņ� klusībā priecājās, ka tam nav jārūpējas par Doloridu un viņas bērnu, bet tas nebūt nekavēja viņu atkal no jauna mēģināt viņai tuvoties.

Viņam bija pa�am savi uzskati.

�To jūs man sakāt, princi?� Dolorida izsaucās.

�Vai tas jūs apvaino?� viņ� skarbi vaicāja.

�Jūs zināt, ka esmu precējusies?�

�To es zinu.�

�Un tomēr jūs uzdro�ināties cerēt?�

�Jā, Dolorida.�

Princis Bonaparte piegāja viņai tuvu klāt un aiz kaislības drebo�ā balsī teica:

�Kundze, jūs nepazīstat īstu mīlestību, �ī dievi�ķīgā vara jums sve�a, citādi jūs tā nerunātu.

Dolorida sarāvās.

Ai, viņa pazina mīlestību ļoti labi, bet arī pienākumu, ko tā kā laulāta sieva bija uzņēmusies.

Viņa tādēļ cieta klusu.

Bonaparte piegāja viņai klāt, satvēra viņas roku un, to cie�i spiezdams, teica:

�Dolorida, vai tu esi aizmirsusi to laimīgo stundu, kuru mēs reiz Londonā pavadījām? Jā, vēl vairāk, vai tu esi aizmirsusi, ko mēs toreiz svēti nozvērējāmies? Es nedusmo�os uz tevi, Dolorida, ka tu esi sniegusi roku citam, bet, ja tu mani mīli, tad apsolies kļūt mana un bēdz tagad kopā ar mani, Dolorida.�

�Princi, princi, kā jūs varat tā runāt!�

�Jā, es zinu gan, ka prasu no tevis par daudz, bet atļauj man tagad tikai da�as stundas palikt pie tevis, tad man atkal jābēg tālāk. Tomēr drīz būs pienācis mans laiks, un tad es atgriezī�os pie tevis, Dolorida.�

�Princi, ko jūs runājat? Lai es pieviltu savu vīru!�

�Jūsu vīru � nē, es iecel�u jūsu vīru augstā vietā; viņ� varēs uzskatīt par godu, ka Napoleons ir tavs draugs.�

Doloridai no vaigiem izzuda viss sārtums. Viņa kā atgaiņādamās izstiepa abas rokas un sauca:

�Nerunājiet vairs ne vārda, princi!�

Bet Luijs Bonaparte ne|āva sevi vis tik viegli iebaidīt. Viņ� atkal nokrita uz ce|iem, satvēra grāfienes roku, un, to kaislīgi spiezdams, izsaucās:

�Dolorida, mī|otā, esi mana � mana!�

Dolorida izrāva viņam savu roku un piespieda to pie acīm.

�Ak Dievs, kāpēc es pati nevaru aizstāvēties? Es to nedrīkstu, jo jūs esat bēglis un, ja es tagad gribētu no jums izbēgt, tad jūs atkal kristu savu gūstītāju rokās.�

No �iem Doloridas vārdiem bija labi noprotama viņas bezgalīgā mīlestība pret princi, un viņ� to arī noprata. Tas piegāja viņai tuvu klāt un sacīja:

�Piedod, Dolorida, ka es savā neizsakāmajā mīlestībā neapsvēru tos vārdus, ko izrunāju. Dolorida, vai tu man piedosi?�

Doloridai jau bija uz mēles sirsnīga atbilde, bet viņa savaldījās. Viņa nedrīkstēja princim atklāt, ka to mīl.

�Princi, domāsim tagad tikai par jums. Avīzes jūs sauc par raibu piedzīvojumu meklētāju, jūs tiekat vajāts no visām pusēm, pirms pusstundas �eit bija divi �andarmi, kuri gribēja jūs meklēt parkā . . .�

�Un kādēļ jūs viņiem to neatļāvāt, Dolorida?�

Dolorida lūkojās zemē, un vaigi tai pietvīka.

Viņa negribēja princim atzīties, ka tā bija paredzējusi viņa atra�anos parkā. Tā tikai atmeta ar roku.

�Pietiek, princi, jums jābēg projām, bet nevis tagad, gai�ā dienas laikā, jums jānogaida, kamēr kļūs tum�s ...�

�Un līdz tam laikam?� Bonaparte glūnēdams vaicāja.

�Līdz tam laikam es jūs paslēp�u.�

Bēglis gribēja grāfieni apkampt, bet tā izvairījās.

�Princi, es jūs vēlreiz lūdzu, aizmirstiet to, kas bijis starp mums, un domājiet, ka es jūs paslēpju tādēļ, ka .. . ka .. .�

Dolorida sāka stostīties, un acis tai metās mitras.

�Tādēļ ka?� bēglis vaicāja.

�Tādēļ, ka es domāju ...�

Viņa atkal sāka stostīties.

�Nu, kādēļ mana Dolorida nerunā? Es zinu gan, ko tu gribi teikt: tu mani glāb, tādēļ ka esi pārliecināta, ka Bonaparte, uz Francijas troņa atrazdamies, atnesīs valstij svētību un laimi. Vai tā nav?�

Dolorida pamāja ar galvu.

Tai nebija ne jausmas, ka �āda piebalso�ana prin�a domām viņai vēlāk atnesīs lielu nelaimi.

�Dolorida,� princis uzsāka no jauna.

�Princi, es jūs vēlreiz lūdzu, atmetiet �o draudzīgo uzrunu.�

�Nu tad, grāfien, kur jūs domājat mani paslēpt?�

Tikai tagad Dolorida sajēdza, ko tā īsti bija uzņēmusies. Vai lai viņa to ved sev līdzi uz pili?

Nē, to viņa nevarēja.

Bet kur tad atrast dro�u paslēptuvi?

�Atļaujiet man brītiņu pārdomāt,� viņa atbildēja.

Princis slepeni paglūnēja uz grāfieni un redzēja, ka tā nopūlējās atrast labu padomu.

�eit parkā princis nevarēja palikt, to viņa labi atskārta, un tātad viņai cits nekas neatlika, kā vest viņu uz pili un paslēpt savās istabās, cik labi vien tas būtu iespējams.

Dolorida noprata, ka viņa var zaudēt savu godu, bet princis atradās briesmās, un viņai vajadzēja to glābt.

Tagad tikai vēl vajadzēja pārdomāt, kā vislabāk viņu ievest pilī. Viņus abus kopā nedrīkstēja redzēt, tas durtos acīs.

Vēsts, ka princis izbēdzis no cietuma, pārģērbies par mūrnieku, jau tagad bija tālu izplatījusies. Ja viņu pazītu, tad viņ� būtu pazudis, un arī viņa zaudētu savu labo slavu.

Viņa piegāja princim klāt un teica:

�Sekojiet man notālēm, princi, es do�os taisni uz pili savās istabās, esiet uzmanīgs un mēģiniet nepamanīts tikt pilī iek�ā; cerēsim, ka jums tas izdosies, citu līdzekli es nezinu.�

�Jūsu padoms ir labs, grāfien, es tam paklausī�u; saņemiet manu pateicību.�

�Nāciet, princi, �eit parkā jūs esat dro�ībā, bet arī manās istabās jūs būsiet dro�ībā.�

Pēc �iem vārdiem Dolorida ātriem soļiem devās projām. Aiz sevis viņa dzirdēja sava biju�ā mīļākā soļus.

Jo tālāk viņa gāja, jo retāki kļuva koki, un tad jau sākās rūpīgi kopti celiņi.

Beidzot viņa sasniedza klajo laukumu pils priek�ā un bailīgi paskatījās apkārt, bet neredzēja nevienu cilvēku.

�Kur mans bērns?� Dolorida dvesa. �Mans Ernests nedrīkst redzēt sve�o vīru.�

Tikko viņa bija �os vārdus izrunājusi, kad viņai ausīs iesitās skaļi bērna smiekli.

Viņa steidzās uz to pusi, kur bija dzirdama smie�anās, un redzēja pretī nākam Ernestu ar savu audzinātāju.

Bērns gribēja apķerties mātei ap kaklu, bet Dolorida no tā izvairījās, sacīdama:

�Es dzirdu zirga soļus, papiņ� jāj mājās.�

�Māmiņ, es skrie�u viņam pretim,� bērns gavilēja un vilka guvernanti sev līdzi.

Dolorida ātri steidzās atpakaļ un redzēja, ka princis patlaban iznāca uz klajā laukuma.

Viņa tam pameta ar acīm un tad steig�us iegāja pilī. Princis viņai sekoja, un brītiņu vēlāk tie abi atradās grāfienes buduārā.

�Tā kā es tagad atrodos jūsu svētnīcā, saņemiet manu sirsnīgāko pateicību,� princis paklanīdamies teica.

�Nerunāsim par tādām lietām, princi. Tagad pārdomāsim, kā jūs �eit vislabāk paslēpt.�

Princis skatījās apkārt.

�Skaista vieta; tādā es vēlētos palikt visu mū�u,� viņ� smaidīdams teica.

Dolorida nobāla.

�Es jūs lūdzu, princi, domājiet tagad par savu dro�ību un kā jūs vislabāk varētu aizbēgt.�

Bonaparte k|uva nopietns.

�Jums taisnība, Dolorida. �urp nākdams, es visu pārdomāju un nolēmu atkal doties tālāk, tiklīdz būs palicis tum�s, bet līdz tam laikam ...� viņ� sāka stostīties.

�Līdz tam laikam mans pienākums ir jūs paslēpt. Bet �ajā istabā jūs nevarat palikt, mans vīrs var katru acumirkli pārnākt un mani �eit uzmeklēt.�

�Vai grāfs Alberts atrodas pilī?�

�Domāju, ka viņ� jau būs pārjājis mājās un var �eit ierasties.�

�Uz kurieni ved �īs durvis?�

�Uz manu guļamistabu.�

Princis dedzīgi paskatījās uz grāfieni un tad teica:

�Nu labi, paslēpiet mani tur.�

Grāfiene, to dzirdēdama, nobāla vēl vairāk un, dusmodamās pār �ādu bezkaunību, sa�utusi atbildēja:

�Princi Bonaparte, apstāklis, ka mēs reiz esam mīlēju�i viens otru, vēl nedod jums tiesības mani apvainot.�

�Reiz esam mīlēju�i,� bet tagad ...�

Grāfiene piecēlās.

�Tagad, princi, es esmu grāfa Alberta sieva!�

�Ak, glu�i pareizi, kundze, to es biju aizmirsis. Negribu jūs ilgāk apgrūtināt, es tūlīt do�os projām.�

�Nē, to jūs nedrīkstat darīt. �īs otrās durvis ved manā bibliotēkā, tajā es jūs paslēp�u. Varbūt, ka man izdosies pagādāt jums vajadzīgās drēbes. Lai Dievs jums palīdz izbēgt.�

Pēc �iem vārdiem viņa gribēja ieiet bibliotēkā, bet princis satvēra viņu aiz rokas.

�Dolorida!�

�Princi Bonaparte!�

�Gribēju jums kaut ko lūgt.�

Dolorida palika stāvot.

��ajā istabā jūs laikam gan pavadāt savus laimīgākos brī�us,� vai ne?�

Doloridas vaigus pārklāja tum�s sārtums.

�Ko jūs ar to gribat teikt, princi?�

�Es domāju, ka �ajā istabā jūs baudāt saldo mātes laimi,� bēglis atbildēja.

Doloridai acīs pamirdzēja asaras.

�Jums taisnība, princi, �ajā istabā es rota|ājos ar savu mazo Ernestu, un, kaut arī bērns manī modina sāpīgas atmiņas, tad tomēr savā ziņā es jūtos laimīga.�

�Jums ir tiesības uz �o laimi, kundze, bet �īs tiesības ir saistītas ar kādām citām tiesībām.�

Bonaparte izrunāja �os vārdus svinīgā balsī.

�Par kādām tiesībām jūs runājat, princi?�

�Par tēva tiesībām, vai � ja jūs tās negribat atzīt � par tiesībām redzēt savu bērnu un vismaz vienreiz mū�ā spiest pie savām krūtīm.�

Dolorida nodrebēja un stīvi lūkojās uz Bonaparti, tad viņa atbildēja:

�Es cienu jūsu jūtas un saprotu jūsu vēlē�anos, bet izpildīt es to nevaru.�

�Un kādēļ ne?�

�Tas nav iespējams. Mans Ernests � varētu jūs nodot.�

�Pats savu tēvu?�

�Princi, �ādi vārdi � jūs mani mokāt!�

Dolorida raudzīja tam izraut savu roku, bet tas viņai neizdevās. Viņ� to spieda vēl cie�āk, tad nokrita viņas priek�ā uz ceļiem un lūdzo�ā balsī sauca:

�Dolorida, es tevi lūdzu pie visa, kas tev svēts, paklausi mani, rādi man savu � mūsu bērnu.�

Tikko viņ� to bija izrunājis, Doloridai pār lūpam izspruka skaļ� kliedziens.

�Dolorida, kas jums kait...�

Viņ� vairs nepaguva neko pateikt, kāda roka smagi aizskāra viņa plecu.

Princis pietrūkās kājās un pagriezās atpakaļ � grāfs �or�s stāvēja viņa priek�ā.

Zvērojo�ām acīm viņ� nicino�i skatījās uz princi, aplūkodams to no galvas līdz papē�iem.

�Grāfa kungs,� princis stostījās, �ajā acumirklī zaudēdams visu dū�u un attapību.

�Jā, tas es esmu, bet kas jūs tāds esat?�

Bēglis tūlīt neko neatbildēja. Pār grāfa seju pārlaidās nicino�s smaids.

�Nu, es zinu gan, kas jūs esat. Jūs esat princis Bonaparte, �īs dāmas biju�ais mīļākais.�

Pie tam viņ� rādīja uz Doloridu, kura iekliegdamās bija atkritusi krēslā un aizspiedusi abas rokas sejai priek�ā.

Princis bija zaudējis visu savu pa�apziņu; grāfa priek�ā stāvēdams, viņ� trīcēja kā pie nedarbiem pieķerts skolas puika. Runāt viņ� vēl arvien nespēja.

�Nobeigsim �o nepatīkamo skatu,� grāfs atkal no jauna uzsāka, �es zinu, jūs esat princis Bonaparte un jums izdevies izbēgt no Hamas cietok�ņa. Bez �aubām, jūs bijāt nodomājis �odien bēgt tālāk ...�

Viņ� apklusa un tikai pēc brītiņa turpināja:

�Es atradu jūs savādā stāvoklī �īs dāmas priek�ā; jūs laikam gan gribējāt izlūgties no viņas kādu laipnību?�

Tagad princis saņēmās un atbildēja:

�Es tikai gribēju grāfienes kundzi lūgt, lai tā mani līdz vakaram paslēpj savā pilī.�

�Kādēļ jūs izvēlējāties tie�i �o pili?�

�Grāfa kungs, �āds jautājums!�

�Jums taisnība, princi, tas ir glu�i lieks; es zinu visu gan par jūsu, gan �īs dāmas pagātni!�

To teikdams, viņ� piegāja Doloridai klāt un satvēra to aiz rokas.

�Dolorida,� viņ� asā balsī teica.

Grāfiene sarāvās un neko neatbildēja. Tā sēdēja, vēl arvien rokas sejai priek�ā aizlikusi.

�Dolorida,� viņ� atkārtoja, un viņa balss skanēja drusku mīkstāk. �Man ar tevi runājami da�i vārdi zem �etrām acīm, bet tagad atbildi man uz da�iem jautājumiem. Vai tu esi �o vīru mīlējusi?�

�To es nevaru noliegt,� Dolorida atbildēja.

�Un tu viņu vēl tagad mīli?�

Dolorida nolaida acis, bet drīz viņa tās atkal pacēla un drebo�ā balsī atbildēja:

��or�, zvēru tev pie visuvarenā Dieva, ka man neuzticība pat prātā nav ienākusi. Princis atnāca, gribēdams...�

�Gribēdams �e paslēptuvi atrast?�

�Ai, �or�!� Dolorida izsaucās.

�Labi, es zinu visu,� �or�s atbildēja, �un, lai tu skaidri varētu pārliecināties, ka man viss zināms, tad es tev arī pateik�u, ka tavas mātes ienaidnieks dons Kastāro mani iepazīstināja ar tavu pagātni.�

�os vārdus dzirdēdama, Dolorida iekliedzās.

�Vai tu pazīsti donu Kastāro?� �or�s vaicāja.

�Es viņu nekad neesmu redzējusi, bet māte man daudzreiz par to stāstīja.�

�Un viņa tev arī teica, ka tas ir jūsu ienaidnieks?�

�Jā, jā!� Dolorida izsaucās.

�Tu apgalvo, ka viņu vēl nekad neesot redzējusi. Apdomājies labi.�

Dolorida kā zvērēdama uzlika roku uz sirds.

�Es nepazīstu to vīru,� viņa teica.

�Nu tad,� grāfs runāja pacilātā balsī, �tas sirmgalvis, kas Arenen-bergā redzēja, ka tu pirmo reizi ar princi Bonaparti satikies, kas noskatījās tavu satik�anos ar viņu mana tēva dārzā un tavu kri�anu, tas sirmgalvis, kas 1840. gada 7. augustā tev atgādināja tavu smago noziegumu, kas tev uzsauca, ka tu esi aizmirsusi, ka esi Spānijas meita, tas sirmgalvis, kur� vēlāk, par ārstu pārģērbies, ieradās pie tavas slimības gultas,� tas ir senākais fran�u armijas pulkvedis dons Kastāro.�

Tikko grāfs bija to izrunājis, Dolorida iekliedzās un tad paģība.

Grāfs, kura seja bija no dusmām pietvīkusi, tagad piegāja Bonapar-tem klāt.

�Mans kungs, es zinu gan, kādu laipnību jūs pirmīt gribējāt izlūgties no manas laulātās draudzenes. Bet atbildiet man vispirms uz jautājumu: vai jūs Doloridu mīlējāt?�

�Jā, grāfa kungs, un es viņu mīlu vēl tagad!�

�Un mana sieva � vai viņa bija ar mieru, ka jūs manā namā meklējat paslēptuvi?�

�Jā, grāfa kungs.�

�Nu labi, man nāktos viegli padarīt jūs par savu cietumnieku un nodot tiesām, varbūt, ka es tādējādi priek� Francijas pastrādātu labu darbu, bet, ievērojot to, ka mana sieva jūs mīl, un vēl kādu citu iemeslu, kuru es negribu pieminēt un par kuru iedomājoties man sirds asiņo, es atļauju jums netraucētam no �ejienes aizbēgt. Jums nav jāpateicas manai augstsirdībai, princi, jums jāpateicas savai pagātnei, kurai ir sakars ar manu sievu. Ejiet tagad, princi, apak�ā gaida rati, ku�ierim pavēlēts jūs aizvest uz tuvāko pilsētu, no kurienes jūs varat bēgt tālāk, kā nu varēdams.�

Bonaparte vairs ilgāk neapdomājās, aizmirsta bija Dolorida, aizmirsts arī bērns, kuru viņ� sauca par savu. Viņ� tikai paguva pateikties un tad steidzās pa trepēm zemē.

Pie pils durvīm patie�ām stāvēja rati, sulainis atvēra ratu durvis, un princis iekāpa.

Sev par brīnumu viņ� atrada ratos noliktu sainīti ar vīrie�u drēbēm.

Zirgi sāka rik�ot, un rati aizripoja projām.

Pa to laiku grāfs, rokas pār krūtīm sakrustojis, staigāja pa savu istabu �urpu turpu.

Viņa krūtīs trakoja viskaislīgākās jūtas, neviena spalva nespētu aprakstīt tās sāpes, kas plosīja viņa sirdi, nedz arī tās dusmas, kas pildīja viņa krūtis.

Da�brīd dusmīgi, da�brīd mīļi viņ� paskatījās uz savu laulāto draudzeni.

Jā, viņ� kaislīgi mīlēja savu sievu!

Jau domas, ka viņam būs no tās jā�ķiras, laupīja viņam sapra�anu, un tomēr tam vajadzēja notikt, л ;

Nevis pasaules priek�ā, bet pa�a mājoklī viņiem turpmāk vajadzēja dzīvot �ķirtiem. * r / � �

Viņ� noliecās pār Doloridu un aizskāra viņas pieri.

Ērmoti, tikko tas bija noticis, grāfiene nodrebēja un atvēra acis, pār lūpām tai plūda smagas nopūtas. Dolorida kā apjukusi lūkojās istabā apkārt.

Tagad viņa ieraudzīja grāfu un tūlīt arī atminējās �ausmīgo atgadījumu. h :

��or�, mans vīrs,� viņa �ukstēja.

Grāfs tūlīt neko neatbildēja. Viņ� nostājās tai priek�ā, sakrustoja rokas pār krūtīm un drūmi uz to noskatījās.

�Dolorida, ko tu esi izdarījusi?� viņ� beidzot teica.

Tikai tagad Dolorida it kā atdzīvojās. Viņa uzlēca no krēsla, metās grāfam pie kājām un, viņa ceļus apkampdama, sauca:

��or�, draugs, piedod man!�

�Piecelies, Dolorida, man ar tevi vēl runājami da�i vārdi. Goda jūtas tev teiks, kas tev darāms.�

Viņa balss skanēja stingri un dzestri.

Dievs vien zināja, cik grūti tas viņam nācās, bet viņam acu priek�ā stāvēja nelaiķa tēvs. Grāfam izlikās, it kā tas dzirdētu viņa brīdino�os vārdus, kurus viņ� tam uzsauca tās dienas rītā, kad Dolorida bija paklausījusi prin�a mīlestības zvērestam.

Viņ� savaldījās un pēc brītiņa turpināja:

�Es jau pirmīt tev teicu, ka zinu visu. Tu skaties uz mani vaicājo�i, un es saprotu tavu acu valodu: tu gribi zināt, kas ar princi noticis. Nu labi, Dolorida, tevis dēļ es viņam atļāvu nesodītam no �ejienes aiziet.�

�Ai, �or�, kāds augstsirdīgs vīrs tu esi! Es jūtu, ka mans noziegums ir pārāk liels, un nevaru cerēt, ka vēl ilgāk varē�u tevi uzlūkot par savu draugu,� Dolorida izsaucās.

�Labi, ka tu pati to sajēdz,� grāfs atbildēja. �Bet tagad pietiek. Man tev kaut kas pasakāms. Kad es �orīt izjāju, man piepe�i aizstājās ceļā kāds cilvēks; es tajā pazinu to pa�u veco vīru, kas reiz pie tavas gultas bija stāvējis kā ārsts. Viņ� man teica, ka tas esot tādēļ nostājies man ceļā, ka gribot man visu pateikt. Un tad viņ� man pastāstīja, ka viņ� esot tavas mātes nāvīgākais ienaidnieks, ka tava māte, gribēdama glābt savam laulātajam draugam dzīvību, esot padevusies Napoleonanij un tu esot Napoleona meita.�

Dolorida bija piecēlusies. Tā trīcēja pie visām miesām, seja bija bāla kā mironim.

�Es esot Napoleona bērns!�

�Tāpat kā Ernests, kuru es līdz �im mīlēju kā savu bērnu, ir prin�a Bonapartes dēls.�

��or�...�

�Vai tu uzdro�inies to noliegt?�

�Nē, nē, tā ir, esmu vainīga!�

�Un tomēr, Dolorida, tu man sniedzi savu roku?�

��or�, sodi mani bargi, kā es to esmu pelnījusi, bet esi taisnīgs! Es to nedarīju aiz mantkāres vai citāda labuma, Dievs zina, ko es izcietu, Dievs zina, ka es tavu bildinājumu pieņēmu tikai tādēļ, ka gribēju būt pateicīga tev un tavam nelaiķa tēvam.�

Dolorida to teica tik aizkustino�ā un pateicīgā balsī, ka grāfs ne�aubījās par �o vārdu patiesīgumu.

Viņ� cīnījās pats ar sevi.

Ja viņ� būtu varējis paklausīt savām jūtām, tad viņ� tagad abām rokām būtu apkampis savu sievu un tai uzsaucis: aizmirsīsim �os notikumus, nedomāsim vairs par tiem, esi atkal mana mīļā Dolorida, un, lai gan tavs bērns nav mans, tad tomēr es viņu arī turpmāk mīlē�u tāpat kā līdz �im.

Bet te viņam atkal parādījās tēva tēls, tam izlikās, it kā tēvs būtu izkāpis no kapa un nāktu pie viņa.

Viņam tagad vajadzēja izvēlēties starp mīlestību un godu, un tad viņ� atminējās savu zvērestu, ko reiz bija devis tēvam. Tagad viņam vajadzēja �o zvērestu izpildīt.

�Es tev ticu, Dolorida, un, taisnību sakot, man nav tiesību nosodīt tevi par to, kas pirms mūsu apprecē�anās noticis, bet es reiz zvērēju savam tēvam, ka tādā gadījumā, ja man vajadzēs izvēlēties starp mīlestību un godu, es palik�u pie goda, kaut arī tāpēc būtu jāzaudē visa mana dzīves laime! Tādēļ uzklausies manu apņem�anos, Dolorida: pasaules priek�ā tu arī turpmāk būsi mana laulātā draudzene, tu dalīsies ar mani manā mantā un tu un tavs bērns to mantos pēc manas nāves, bet citādi mēs dzīvosim �ķirti, lai gan abi kopā vienā namā, jo pasaulei nekas nav jāzina. Saites, kas mūs tik ilgi saistīja sirsnīgā mīlestībā, tagad ir sarautas, tu vairs nekad nedzirdēsi no manis mīļu vārdu, nedz arī redzēsi mīlestības pilnu skatu.�

Grāfs sniedza Doloridai roku.

�Dzīvo vesela, Dolorida. Kā jau teicu, mēs paliksim abi kopā �ajā pilī, bet citādi mēs būsim �ķirti uz visu mū�u.�

Dolorida kā neapzinādamās satvēra sava laulātā drauga roku, tā bija auksta kā ledus.

Skaļi iekliegdamās, tā metās viņam pie krūtīm, bet grāfs kā izvairīdamies kāpās atpakaļ.

��or�, mans laulātais draugs, vai tu gribi mani atstumt, mani uz mū�u atstāt?�

�Dolorida!� grāfs izmisis iesaucās, �tu nevari saprast, cik neizsakāmi grūti man tas nākas. Izpildīdams savu zvērestu, es pats savu dzīves laimi mīdu ar kājām, jo es tevi mīlu, Dolorida, kā vien cilvēkam iespējams mīlēt, un tomēr Dieva un manas sirds priek�ā tu vairs neesi mana sieva.�

Pēc �iem vārdiem viņ� gribēja doties projām, bet Dolorida vēlreiz satvēra viņa roku.

��or�, atļauj man vēl vienu vārdu!�

�Ko tu gribi?�

Doloridai krūtis smagi cilājās.

��or�, tu esi taisnīgs. Sājā acumirklī es pati atzīstu, kādu neizsakāmu laimi es esmu kājām saminusi, �ajā acumirklī es saprotu, ka esmu pastrādājusi briesmīgu noziegumu, tavu laimi iznīcinādama, bet kad tu un es lūgsim Dievu, lai viņ� tevi �ajā cīņā stiprina un palīdz uzvarēt, kad tu pūlēsies izdzēst no savas sirds atmiņas par mani, tad tomēr tev nebūs mani nicināt. Vēl �odien es atstā�u �o pili, tad tu mani vairs nekad, nekad neredzēsi.�

�Māmiņ, mīļā māmiņ!�

Tā izsaukdamies mazais Ernests ieklupa istabā un steidzās savai mātei klāt.

�Ernest, mans bērniņ!�

Doloridai pār vaigiem sāka plūst gau�as asaras.

�Es uz ilgu laiku atstā�u �o pili un tu, mans mīļais Ernest, mani pavadīsi.�

Grāfam seja piepe�i aptum�ojās, tas pieņēma stingru izskatu un dzestrā balsī teica:

�Nē, kundze, bērns paliks �eit!�

Pēc �iem vārdiem grāfs paņēma bērnu aiz rokas un atstāja Doloridas buduāru.

Kad grāfs Ernests Alberts bija izlasījis dienasgrāmatu līdz �ai vietai, viņu pārņēma briesmīgs uztraukums. Tas stīvi nolūkojās uz burtiem, kas bija ar trīco�u roku rakstīti.

Viņ� iztēlē redzēja savas mātes izmisumu un itin kā sajuta viņas neizsakāmās sirdssāpes.

�Mana nabaga māte!� viņ� �ukstēja, �cik briesmīgi tu esi cietusi. Bet ko es redzu � māte �eit piepe�i nobeidz savas piezīmes. Vai te būtu dienasgrāmatas beigas? Vai lai es palieku neziņā par viņas turpmāko likteni?�

Jauno grāfu pārņēma savādas jūtas.

Tagad bija nozudusi viņa vieglprātība, viņ� bija uzklausījis mātes nopietno balsi, kas brīdinādama runāja no pagātnes. Viņ� tagad izskatījās pārvērties glu�i citāds.

Viņa gara acīm tagad parādījās bālas, nobēdāju�ās sievas seja, un �ī sieva asaru pilnām acīm skatījās uz viņu un kā draudēdama kratīja pirkstu. Grāfam Ernestam Albertam izlikās, it kā tas dzirdētu klusu gara balsi, kas ar viņu runāja:

�Ernest, mans dēls, tu redzi savu māti, kas ir visnelaimīgākā sieviete pasaulē. Un tomēr, cik laimīga es būtu, ja tu būtu laimīgs, cik laimīga es būtu, ja tu staigātu pa taisniem ceļiem, ja tu nebūtu savu mū�u un savu mantu iz�ķiedis nekrietnos darījumos. Atmosties, Ernest, atmosties, vēl ir laiks kļūt par citādu cilvēku, lai tava nabaga māte varētu par tevi priecāties.�

Grāfs Ernests Alberts nodrebēja. Viņ� bija iedziļinājies domās par pagātni. No dienasgrāmatas viņ� bija dabūjis skaidrību par savu māti, viņam tagad bija tā ap dū�u, it kā tā patiesi stāvētu viņa priek�ā un tam patiesi uzsauktu tos vārdus, kurus tam uzsauca pa�a sirds.

Bija pagājusi pusstunda. Grāfs vēl arvien nekustēdamies sēdēja uz dīvāna un kā sapņodams skatījās tuk�ajā gaisā.

Beidzot viņ� atkal paņēma rokās dienasgrāmatu un sāka to �ķirstīt. Da�as lappuses bija atstātas tuk�as, bet tad viņ� atkal ieraudzīja savas mātes rokrakstu.

�Kas tad tas, ko tas nozīmē?� viņ� izsaucās.

Pirmajā lappusē bija tikai nedaudzas rindiņas, bet cik bēdīgu valodu tās runāja!

��īs rindiņas man nācās uzrakstīt visgrūtāk,� tā tur stāvēja rakstīts. �Nāko�ās lappuses tev pastāstīs, kā man bija lemts bēdu kausu iztuk�ot līdz pa�am dibenam. Kaut jel mans bēdīgais liktenis tev noderētu par labu mācību turpmākajā dzīvē.�

�Man par labu pamācību,� grāfs murmināja. �Jā, saprotu, ko mana māte ar to domāja, bet ai, kā viņa maldījusies.�

Viņ� drebo�iem pirkstiem pār�ķīra lapu un tad sāka atkal lasīt savas mātes cie�anu stāstu.

Bija pagāju�as vairākas stundas un pienākusi tumsa. Vakars bija tikpat jauks kā diena. Sacēlās lēns vējiņ� un �ū�ināja koku galotnēs.

Pils aug�ējā stāvā, grāfienes buduārā, varēja redzēt kādu cilvēku ātri �urpu turpu staigājam.

Un tad bija pamanāms sveces spīdums, kur� istabā parādījās drīz vienā, drīz otrā vietā.

Tā bija grāfiene Dolorida, kura krā�ņi iekārtotajās istabās vāca kopā savas nedaudzās mantas, lai tad pili atstātu.

Sava vīra dāvātos dārgumus viņa neaiztika, tā paņēma tikai tās mantas, kas viņai piederēja pirms apprecē�anās.

Dolorida tika ar �o darbu drīz galā. Viņas vaigi bija bāli, un acis drūmi lūkojās apkārt; rokas tai trīcēja.

Viņa nerunāja ne vārda.

Aizsainīti sasējusi, viņa to uzlika uz galda.

Tad viņa aizgāja istabas vidū, palika tur stāvot un sāpju pilnu skatienu noskatījās uz katru lietiņu. Tagad viņai jāatvadās no �īs istabas, kurā tā bija pavadījusi diezgan daudz laimīgu brī�u sevi�ķi tad, kad viņa �eit rotaļājās ar savu mazo Ernestu.

Viņa apvilka mēteli, paņēma aizsainīti un devās uz durvīm. Uz sliek�ņa viņa vēlreiz palika stāvot un dvesa:

�Ardievu, ardievu!�

Dolorida cerēja atstāt pili sulaiņu nepamanīta. Ai, cik grūti viņai bija no �ejienes �ķirties.

Un tomēr viņai bija jāiet projām, viņas lepnums tai neatļāva vēlreiz lūgties �ēlastību no tā vīra, kas viņu atstūmis.

Kā ēna viņa aizlidoja pa koridoru. Pie trepēm apak�ā viņa vēlreiz apstājās. Vai lai viņa atstāj �o pili, savu mīļoto bērnu, savu Ernestu vairs neredzējusi?

Dolorida gribēja steigties pie sava vīra un, ceļos mezdamās, to lūgt, lai viņ� tai atstāj bērnu. Bet nē, viņa saprata, ka tai tomēr neizdosies sava vīra apņem�anos grozīt.

Bet viņa nevarēja aiziet, savu bērnu neredzējusi. Tā cīnījās pati ar sevi un beidzot pārspēja �īs sirdssāpes.

�Garā es jau esmu atvadījusies no sava bērna, lai tad arī notiek � projām, projām!�

To teikdama, viņa ātriem soļiem steidzās pa trepēm zemē. Nama durvis stāvēja vaļā. Tā iegāja tum�ajā parkā.

Nu Dolorida bija brīva!

Tā steidzās tālāk pa tum�o parku un, nokļuvusi pa�ā tā galā, smagi elsodama, palika stāvot. Tad viņa nokrita uz ceļiem un raudādama lūdza Dievu.

Nabaga Dolorida, tu esi izmisusi par savu likteni un ar pilnām tiesībām! Vēl vakar tu biji laimīga, tev bija mīļ� laulāts draugs, kas izpildīja katru tavu vēlē�anos, bet �odien tu esi visu zaudējusi.

�Tas ir Dieva lēmums,� viņa �ukstēja, �un Dievs debesīs ir �ēlsirdīgs, man nevajag ba�īties par sava bērna likteni, es zinu, ka �or�s mīl manu Ernestu un viņ� neļaus bērnam ciest par viņa mātes noziegumu. Bet man, �ēlīgais Dievs, palīdzi tagad uzņemties grūto dzīves cīņu. Es strādā�u un pūlē�os, lai nopelnītu savu dieni�ķo maizi. Tikai to es lūdzos no tevis, mīļais Dievs, liec manam Ernestam uzaugt par krietnu un godīgu cilvēku.�

Dolorida bija rokas uz aug�u pacēlusi. Tajā acumirklī, kad tā nobeidza savu lūg�anu, pie apvār�ņa uzlēca mēness. Doloridai likās, ka tā ir zīme, ka Dievs viņas lūg�anu uzklausījis.

Notikumi, par kuriem patlaban stāstījām, norisinājās 1846. gada 25. maijā.

Pēc tam bija pagāju�i pieci gadi un pienācis 1851. gada pirmais decembris.

Kadas parmaiņas �ajā samēra īsaja laikā Francijā atkal bija notiku�as!

Orleanu cilts bija atkal nogāztā no Francijas troņa, bija pasludināta republika, un tās priek�galā stāvēja � princis Bonaparte, kur� toreiz īstajā brīdī bija atstājis grāfa Alberta pili un aizbēdzis uz Angliju.

Tāpat viņ� bija īstajā brīdī atkal ieradies Francijā, kura to iecēla par savu prezidentu.

Bet Bonaparte centās pēc augstākām lietām.

Viņam vairs nepietika ar republikas prezidenta godu, tas gribēja kļūt par imperatoru, tāpat kā viņa varenais tēvocis.

Vēsturē mēs varam izlasīt par pasauli satricino�iem gadījumiem, kas norisinājās 2. decembrī, un, ja mēs tagad vēlreiz par tiem runāsim, tad tikai tādēļ, ka da�as personas mūsu stāstā ir ar tiem cie�i saistītas.

Jau kop� da�ām dienām Parīzē bija sajūtams kaut kas savāds, ārkārtīgs; varēja just, ka gaidāmi pārsteidzo�i notikumi.

Uz ielām stāvēja ļau�u pulciņi un no viņu drūmajām sejām varēja redzēt, ka tie sprie� par nopietnām lietām, par nojautām, kuras tie tomēr nevarēja tuvāk apzīmēt.

Pa ielu gāja kāds virsnieks, tas varēja būt gadus �etrdesmit piecus vecs vīrs.

Arī viņa seja bija drūma, da�reiz viņ� kā izmisis palūkojās apkārt un tad atkal, kā savam liktenim padodamies, nolaida acis.

Viņ� mums tagad izliekas gandrīz sve�s, un tomēr mēs viņā atpazīstam Doloridas vīru grāfu �or�u.

Kad Dolorida atstāja pili un viņ�, savā istabā pie loga stāvēdams, redzēja, ka tā iesteidzās tum�ajā parkā, tas gribēja vai saļimt aiz lielām sirdssāpēm.

Viņa roka jau sniedzās pie loga, lai atrautu to vaļā un pasauktu Doloridu atpakaļ, bet tad viņ� atminējās savu tēvu un to neizdarīja. Dobji iekliegdamies, tas atkrita krēslā.

Pēc tam bija pagāju�as vairākas nedēļas, kuru laikā grāfs nerādījās nevienam cilvēkam.

Sulaiņi kratīja galvas un �ukstus stāstīja viens otram noslēpumainas lietas, bet neviens neuzdro�inājās atklāti izteikt savas domas par �o dīvaino notikumu.

Grāfu arvien vairāk nomāca izmisums, un viņ� ilgāk vairs nevarēja nociesties savā pilī, kas viņam tagad izlikās pārāk klusa un vientulīga.

Zēnu viņ� nodeva audzinātājam un namu pārvaldniekam, par kuriem viņ� bija pārliecināts, ka tie katrā ziņā izpildīs savu pienākumu. Tad viņ� izbrauca no pils un devās uz Parīzi taisni pie pa�a karaļa Filipa. Dienu pēc tam viņ� iestājās karaspēkā par oficieri. Viņ� gribēja ar kaut ko nodarboties, lai tādā veidā nedaudz aizmirstu pagāju�os notikumus un novērstu drūmās domas.

Viņu aizsūtīja uz Al�īriju, kur tas palika vairākus gadus. Par savu sievu viņ� vairs neko nebija dzirdējis.

Pirms �etrām nedēļām viņa pulks bija atsaukts atpakaļ uz Franciju un iemitināts Parīzes cietoksnī.

Pa ielu ejot, viņu nodarbināja drūmas domas.

Viņā vēl arvien nevarēja aizmirst Doloridu, un tādēļ skumjas nemitīgi grauza viņa sirdi. Bet arī vēl kaut kas cits nodarbināja viņa domas un nospieda viņu kā lietuvēns.

Mēs jau pieminējām, ka viņa tēvs bija bijis dedzīgs Burbonu cilts piekritējs, un tāds pats bija ari viņa dēls.

Viņ� bija iestājies Orleānu cilts dienestā ar lielu nepatiku tikai tādēļ, lai tam rastos kāda nodarbo�anās, un, kad princis Bonaparte kļuva par republikas prezidentu, tad viņ� gribēja no dienesta izstāties, jo kalpot �im cilvēkam viņam bija vēl grūtāk, bet labi draugi pierunāja viņu palikt.

Burbonu piekritēji bija nodibināju�i slepenu biedrību, un �īs biedrības darbīgākais loceklis bija grāfs �or�s.

�īs sabiedrības nolūks bija � agri vai vēlu gāzt princi Bonaparti un uzcelt uz troņa Parīzes grāfu.

�ī slepenā biedrība bija arī dabūjusi zināt, ka princis Bonaparte nodomājis gāzt republiku un kļūt par imperatoru, tādēļ viņi gribēja aizsteigties tam priek�ā, izglābt Franciju no revolūcijas un līdz ar to sekmēt savus nodomus.

Grāfs �or�s, domās nogrimis, gāja pa ielu un lūkojās zemē, tādēļ viņ� neredzēja, kas ap viņu notiek, un nepamanīja arī pazīstamos, kas tam pagāja garām.

Piepe�i kādā vietā viņu aizkavēja cilvēku drūzma � tur laikam bija notikusi nelaime, kādas Parīzē mēdza notikt katru dienu.

Grāfs pacēla acis � un nobāla, pār lūpām tam neviļus izspruka kluss kliedziens.

Neviens to nesadzirdēja, jo tajā pa�ā acumirklī atskanēja kāds cits, daudz skaļāks, sirdi satricino�s kliedziens, kas nāca no kādas bālas sievietes lūpām, kura stīvi noskatījās uz oficieri: viņi abi bija pazinu�i viens otru.

Bālā sieva nebija neviena cita, kā grāfa laulātā draudzene Dolorida.

Oficieris uzspieda sev roku uz sirds, it kā sajuzdams piepe�as, negantas sāpes.

Viņ� piegāja Doloridai klāt un gribēja to uzrunāt � tā izskatījās briesmīgi bāla, bet tad viņa piepe�i nozuda ļau�u drūzmā.

�Nabaga Dolorida, tu biji pelnījusi labāku likteni, bet, nudien, es citādi nevarēju � jā gan, man nevajadzēja būt tik cietsirdīgam,� un es jūtu, ka Dievs mani tagad par to bargi soda. Katru brīdi Doloridas tēls man stāv acu priek�ā, un kop� tās dienas, kad viņa mani atstāja, manu sirdi grau� it kā tārps.�

Viņ� devās tālāk un gāja garām Lesī pilij. Viņ� pacēla drusku galvu un paskatījās uz tās istabas logiem, kurā mēdza uzturēties princis; viņa skatiens bija pilns naida un dusmu.

Kāds vīrs pienāca viņam klāt un parunaja ar viņu pāris vārdu. Grāfam vaigi pietvīka.

Politiskie notikumi un cerība, ka drīzumā pienāks tas brīdis, kad jārīkojas, novirzīja viņa domas uz citām lietām.

Viņ� tagad vairs nedomāja par nabaga Doloridu, viņa domas kavējās nākotnē, kuru vēl aizklāja tum�s plīvurs.

No sava drauga un slepenās biedrības locekļa atvadījies, grāfs �or�s gāja atkal tālāk.

Vispirms viņa ceļ� veda pa bulvāriem, tad viņ� iegriezās klusākās ielās. Viņ� neredzēja, ka kāda sieviete viņam jau labu brīdi notālēm sekoja.

Tā bija Dolorida.

Pirmīt viņa tikai tādēļ bija pazudusi ļau�u drūzmā, lai nebūtu jāsatiekas ar grāfu, ļaudīm redzot; tomēr viņa to neizlaida no acīm, tā gribēja ar viņu runāt.

Patlaban grāfs �or�s bija �ķērsojis kādu glu�i tuk�u ielu un sasniedzis laukumu, kur tuvumā nebija redzams neviens cilvēks.

�Tagad pienācis izdevīgs brīdis. Ak Dievs, dod man spēku un drosmi,� Dolorida �ukstēja.

Ātriem soļiem viņa steidzās savam vīram pakaļ un, to panākusi, sauca viņu vārdā.

Grāfs �or�s sarāvās un, atpakaļ pagriezies, izsaucās:

�Nabaga Dolorida, tad tā mums vajag redzēties!�

�Klusu, klusu, �or�,� Dolorida �ukstēja, �es nebūtu steigusies tev pakaļ, ja . .. ja ...�

Viņa apklusa.

�Dolorida, tu izskaties ļoti bāla, acis tev kvēlo kā drudzī,� vai tu esi slima?�

�Nē, nē, bet nerunāsim par mani, esmu nākusi tevi brīdināt, tu atrodies briesmās ...�

Grāfs pasmaidīja, bet smaids tam izdzisa uz lūpām, kad Dolorida viņam parādīja kādu mazu priek�metu.

�Redzi, �or�, nu tu sapratīsi, ka man viss zināms.�

Grāfs nobāla un stīvi skatījās uz mazo priek�metu, ko Dolorida turēja zem mēteļa paslēpusi.

Tas bija melns krustiņ�.

�Ko, vai tas varētu būt? Tu esi tās slepenās biedrības locekle, kuras priek�galā ir princis Bonaparte?� viņ� �ukstēja.

�Jā, �or�.�

�Kāds tev nolūks, Dolorida? Bet kā es varu tā vaicāt, jo tu, Dolorida ...�

�Paliec klusu, �or�, es jau zinu, ko tu gribi teikt, bet, nudien, tu dari man pārestību. Es tagad esmu iepazinusi prin�a īsto dabu un pievienojas �ai biedrībai tikai tādēļ, lai varētu viņu gāzt.�

<Vai tas varētu būt, Dolorida? Tad tu esi mūsējā. Tu zini, ka esmu Burbonu tilts' piekritējs.�

h; Dolorida brītiņu cieta klusu un tad teica:

�Es tevi vēlreiz brīdinu, �or�, jūsu nodomi princim ir zināmi � nedariet tagad nekā, bet ja būtu par vēlu, tad ķerieties dū�īgi un ātri pie darba � jau �odien pat.�

�Tātad mēs esam nodoti?� grāfs izsaucās neskanīgā balsī.

�Jā, un nu es gribēju tev vēl ko lūgt,� Dolorida teica.

Oficieris piegāja tuvu klāt savai laulātajai draudzenei un sāpīgā balsī teica: �

�Dolorida, cik neizsakāmi mēs abi esam cietu�i.�

�Nerunāsim par to ne vārda, mums abiem tagad ir augsts uzdevums � bet ko es runāju!�

Viņa piepe�i iebāza roku mēteļa kabatā un izvilka mazu paciņu, uz kuras bija kāds uzraksts.

��or�, mīļais draugs, es tevi lūdzu, ņem �o dienasgrāmatu un ieslēdz to mana rakstāmgalda slepenajā atvilktnē; nesaki par to nevienam ne vārda. Kad Ernests būs uzaudzis, lai tad viņ� no �īs grāmatas smeļas pamācības priek� dzīves.

Grāfs sniedzās pēc grāmatas.

�Dolorida, es izpildī�u tavu vēlē�anos un nelasī�u ne rindiņu,� viņ� atbildēja.

�Jā, �or�, to es arī lūdzu. Lai tev paliek noslēpums, kas �ajā grāmatā rakstīts.�

Grāfs �or�s jau gribēja saņemt grāmatu, kad pēk�ņi izdzirda stingrā balsī sevi vārdā saucam. Viņ� ātri atskatījās atpakaļ � kāds augstāks oficieris steidzās viņam klāt.

�Vēlāk, �or�, uz redzē�anos! Lai Dievs pasargā tevi un manu Ernestu.�

To teikdama, Dolorida ātri paglabāja dienasgrāmatu kabatā un aizsteidzās projām.

�eit dienasgrāmata izbeidzās. Neviena rindiņa vairs neziņoja par Doloridas tālāko likteni.

Kad grāfs Ernests Alberts dienasgrāmatu bija izlasījis, viņ� ilgi drūmi nolūkojās savā priek�ā. Beidzot viņ� to atkal ieslēdza rakstāmgaldā.

�Tātad man nav iespējams dabūt vēstis par manas mātes tālāko likteni,� viņ� murmināja. �Vai viņa ir mirusi, vai vēl dzīva? Un kādā nāvē viņa mirusi? Vai viņa varbūt kritusi par upuri Napoleona atriebībai? Kaut jel es to dabūtu zināt.�

Pēc �iem vārdiem viņ� sāka nemierīgi staigāt pa istabu �urpu turpu.

Visu, ko viņ� bija lasījis, tas garā vēlreiz pārdzīvoja, un viņam par godu mums jāsaka, ka pār vaigiem tam ritēja asaras un krūtis smagi cilājās kā lielā iek�ējā cīņā.

Tad, it ka piepe�i kaut ko apņēmies, viņ� atslēdza atvilktni un atkal izņēma dienasgrāmatu.

�Māt, māt, ja tu zinātu, cik maz tavas vēlē�anās piepildīju�ās attiecībā uz mani,� viņ� izsaucās, dienasgrāmatu skūpstīdams.

Bet kāds bija grāfa �or�a Alberta un viņa laulātās draudzenes tālākais liktenis?

Uz �o jautājumu mēs atbildēsim nodaļās �Princis Bonaparte� un �Doloridas nāve�.

129. nodaļa.

Mēs atstājām Emīlu Bergeru tajā acumirklī, kad tas gatavojās apciemot donu Kastāro viņa dzīvoklī.

Kā zinām, ka durvis atvēra vecs vīrs baltiem matiem. Emīls Bergers to pēto�i aplūkoja.

�Piedodiet, kungs, vai man tas gods redzēt donu Kastāro?� viņ� godbijīgi vaicāja.

Sirmgalvis tūlīt neatbildēja, tikai pēto�i aplūkoja ciemiņu. Tad viņ� vārgā balsī teica:

�Tas es esmu. Ko jūs vēlaties no manis?�

�Gribēju ar jums parunāties.�

�Ar mani? Kas jūs tāds esat?�

�Atļaujiet, senjor, jums uz to atbildēt vēlāk.�

Dons Kastāro pakratīja galvu.

�Es nepieņemu sve�us ciemiņus.�

�Un tomēr, senjor, dodu jums padomu jūsu pa�a labā �oreiz darīt izņēmumu.�

�Jūs runājat ērmoti, mans kungs.�

�Tā pirmajā acumirklī izliekas, bet, kad jūs mani būsiet brītiņu uzklausījis, tad domāsiet citādi.�

�Jūs izturaties pārdro�i.�

�Un man uz to ir tiesības, senjor. Bet atļaujiet man ieiet istabā. Laukā tagad diezgan auksts, un arī jūsu veselībai var kaitēt ilgāka uzturē�anās �ādā aukstumā.�

Donam Kastāro kļuva it neomulīgi ap dū�u �ī jaunā cilvēka tuvumā, kuru viņ� neatminējās savā mū�ā redzējis.

�Ja jūs negribat man teikt, kas jūs esat un kādā vajadzībā pie manis atnācis, tad lūdzu netraucējiet mani vairs ilgāk,� viņ� beidzot teica.

�Labprāt izpildī�u jūsu vēlē�anos, bet esmu atnācis ļoti svarīgās darī�anās. Tik daudz tagad varu jums pateikt, ka mūsu saruna grozīsies ap da�ām lietām, kas attiecas uz grāfa Alberta cilti un sniedzas pagātnē līdz Napoleona I laikiem.�

Sirmgalvim, kā likās, pārskrēja drebuļi.

�Par ko jūs gribat runāt?� viņ� drebo�ā balsī vaicāja.

�Jūs varbūt man atļausiet sniegt tuvākus paskaidrojumus savā istabā?� Bergers teica.

Dons Kastāro vēl arvien kavējās ciemiņu vest istabā, bet tad viņ� redzēja, ka tas cie�i, gandrīz draudo�i uz viņu skatījās.

Viņu pārņēma tādas jūtas, it kā tas nedrīkstētu sve�ajam pretoties, un tādēļ viņ� beidzot teica:

�Labi, mans kungs, nāciet istabā.�

Viņi abi iegāja vienkār�i iekārtotā istabā. Dons Kastāro, kur� tikai ar pūlēm spēja nostāvēt uz kājām, apsēdās atzveltnes krēslā, lūgdams Bergeru apsēsties blakus krēslā.

�Runājiet, mans kungs, un nobeidziet savas darī�anas pēc iespējas ātri,� viņ� vājā balsī teica.

�Labi, centī�os jūsu vēlē�anos pēc iespējas ievērot,� Bergers drusku zobgalīgi atbildēja.

�Kas jūs tāds esat, mans kungs?� dons Kastāro vaicāja.

�To jūs vēlāk dabūsiet zināt.�

�Par kādām darī�anām mēs runāsim?�

�Atvainojiet, senjor,� Emīls Bergers dzestrā balsī teica, �jūs pārmaināt mūsu lomas. Jūs visu laiku vaicājat, ta�u es mūsu sarunu biju tā iztēlojies, ka es vaicā�u un jūs atbildēsiet.�

Sirmgalvis atkal ba�īgi paskatījās uz savu ciemiņu, kura izturē�anās kļuva arvien draudo�āka un pārdro�āka.

�Vispirms atļaujiet man vaicāt, vai jūs vēl nekad neesat bijis precējies?� Bergers turpināja.

�Kādēļ jūs tā vaicājat?�

�Lūdzu, atbildiet man,� Bergers gandrīz pavēlo�i izsaucās.

Dons Kastāro tomēr to nedarīja.

�Nu labi, pieņemsim, ka jūs nekad neesat bijis precējies, tomēr tas jūs nekavēja baudīt mīlestību savā veidā. Jūs nenoliegsiet, ka jums ir radies arī pēcnācējs.�

Dons Kastāro nobālēja.

Vai viņ� jutās aizskarts? Vai viņ� varbūt juta, ka sve�ais runāja patiesību?

�Mans kungs, kas tā par valodu!� viņ� beidzot izsaucās.

�To attaisno notikumu gaita, bet tik daudz es jau tagad gribu jums pateikt: �is bērns ir dzīvs un drīzumā pieprasīs no jums savas tiesības.�

�Vai jūs varbūt esat atnācis �ī bērna uzdevumā?�

�Par to runāsim vēlāk. Vispirms atļaujiet man vēl drusku kavēties jūsu pagātnē.�

�Gar to jums nav nekādas daļas.�

�О, tomēr vairāk, nekā jūs domājat. Tātad jūs esat spānis un pie tam vēl grands, tāpēc man izliekas ērmoti, ka jūs Francijā pieņemat vienkār�a pils pārvaldnieka vietu.�

Dona Kastāro krunkainā seja noraustījās.

�Mans kungs, �ādi vārdi...�

�Atļaujiet man runāt tālāk,� Emīls Bergers viņu pārtrauca. �Es labprāt gribu ticēt, ka jūs būsiet ietaupījis labu naudiņu, pārvaldīdams grāfa Alberta mui�as. Bet tas nebija vienīgais iemesls, kas jūs paskubināja tā rīkoties.�

Dons Kastāro, kur� sēdēja uz priek�u saliecies, atslīga atpakaļ un klusu iestenējās.

�Palieciet klusu, mans kungs!� viņ� izsaucās.

��o lūgumu es diem�ēl nevaru izpildīt,� Emīls Bergers atbildēja, nicino�i smaidīdams. �Atbildiet man vēl uz da�iem jautājumiem, kurus es jums uzdo�u jūsu pa�a labā.�

�To es nedarī�u.�

�Tas jums nāktu par ļaunu, senjor. Gribu jums pateikt, ka nāku taisni no Parīzes policijas kantora.�

Dons Kastāro nobāla vēl vairāk.

�Kā jau teicu, es nāku taisni no policijas, un, ja jūs man neticat, tad aplūkojiet �o.�

To teikdams, viņ� izvilka no kabatas savu policista nozīmi un parādīja to donam Kastāro.

Tas sarāvās.

�Vai nu jūs saprotat, ka jums vajadzēs atbildēt uz maniem jautājumiem?�

�Jautājiet, mans kungs,� grands drebo�ā balsī atbildēja.

�Vai jūs pazināt tuvāk Doloridas ģimeni?�

�Daļēji � jā.�

�Ko tas nozīmē � daļēji? Man jālūdz tuvāki izskaidrojumi.�

Dons Kastāro nobraucīja pieri.

�Mana atmiņa kļuvusi vāja, bet vaicājiet, pūlē�os jums pēc iespējas atbildēt.�

�Jūs notekti pazināt grāfa Alberta māti?�

�Tikai pavir�i.�

�Un arī viņa mātes māti?�

�Var jau būt.�

�Atminieties labi, senjor, grāfa Alberta mātes vārds ir Dolorida, no kā saprotams, ka viņa dzimusi Spānijā. Vai jūs tagad viņu atminaties?�

Dons Kastāro atkal iestenējās.

�Nemociet jel mani, kungs, neatgādiniet man tos laikus.�

Emīls Bergers redzēja, ka sirmgalvis nodrebēja. Viņ� nicino�i, tomēr līdzcietīgi uz to paskatījās.

�Nu, tad lai tas paliek. Pasakiet man, kur tagad atrodas grāfa Alberta māte Dolorida un viņa tēvs �or�s?�

�Tie abi miru�i.�

�Tam es neticu, mans kungs.� ^G

�Tā ir taisnība, ko es saku.�

�Kad viņi nomira?�

�1851. gadā.�

�No kura laika jūs pārvaldāt �o pili?�

�Drīz pēc viņu nāves.�

�Vai jaunā grāfa aizbildnis jūs iecēla par pārvaldnieku?�

�Tas var būt�

�Senjor, te mums darī�ana ar noslēpumu, kuru es zinu, bet kuru tomēr gribu dzirdēt no jūsu mutes.�

�Es nezinu nekādu noslēpumu.�

�Kādē| jūs noliedzat, ka Napoleons III jūs iecēla par pils pārvaldnieku?�

Dons Kastāro bailīgi lūkojās apkārt. Kā �is policijas aģents to visu zināja?

�Man liekas, ka jums ir savi iemesli slēpt no manis to, kas attiecas uz grāfa Alberta ģimeni, bet tas jums neizdosies; dodu jums padomu teikt man skaidru patiesību, kur Dolorida un viņas laulātais draugs tagad atrodas?�

�Es jau jums teicu: viņi nomiru�i.�

�Nemelojiet!� Bergers izsaucās, no krēsla uzlēkdams, �tikpat Dolorida, kā arī viņas laulātais draugs vēl ir dzīvi, bet tie kā cietumnieki atrodas Kajenā.�

�ie vārdi vecajam vīram skanēja ausīs kā pastardienas bazūnes, viņ� stenēja un kunkstēja un gribēja runāt, bet stiprs kāss viņu no tā atturēja.

�Kādēļ jūs mani tā mokāt?� viņ� beidzot izsaucās.

�Tādēļ, ka jūs man negribat teikt patiesību. Kādēļ viņi abi aizsūtīti uz Kajeni?�

�To es nezinu.�

�Bet viņi tur atrodas.�

�To es nevaru teikt.�

Emīls Bergers piegāja sirmgalvim klāt, uzlika tam roku uz pleca un dobjā balsī teica:

�Senjor, nemēģiniet mani maldināt.�

Sirmgalvim rokas no�ļuka, un tas izskatījās bāls kā mironis.

Pēc brītiņa Bergers turpināja:

�Visa jūsu pagātne stāv manā priek�ā kā atvērta grāmata. Kā jauns cilvēks jūs centāties iegūt Doloridas mātes Serēnas roku, vai tā nav?�

Dons Kastāro nodrebēja.

�Stāviet klusu,� viņ� bailīgi izsaucās.

�Grāfiene Serēna di Kastiljo jūs atraidīja, un jūs viņai atriebāties, kā � to man gan nevajadzēs jums teikt. Serēnai piedzima meitiņa, jums nepietika ar to, ka bijāt atriebies viņai, jūs vajājāt arī viņas nevainīgo meitu. Kad Dolorida bija apprecējusies ar grāfu �or�u Albertu, viņai piedzima dēls � un tas bija prin�a Bonapartes bērns. Jūs to zinājāt, senjor, un steidzāties to pavēstīt viņas laulātajam draugam. Sadusmojies viņ� padzina savu sievu,� vai tā nav, senjor?�

Dons Kastāro nespēja neko atbildēt, tam nāca pār lūpām tikai dobjas, nesaprotamas skaņas.

Emīls Bergers ļauni noskatījās uz savu upuri un tad turpināja:

�Bet jums vēl nepietika ar �o atriebību, jūs iegrūdāt postā un nelaimē arī grāfu Albertu. Viņ� piedalījās dumpī, gan viņ�, gan arī viņa laulātā draudzene Dolorida tika no�auti, bet abi...�

Emīls Bergers piepe�i apklusa, satrūkdamies par sirmgalvja izskatu, viņa seja bija kļuvusi glu�i pelēka.

�Ak Dievs, es mirstu,� viņ� stenēja.

�Vēl ne, klausieties vien tālāk!� Emīls Bergers sacīja dzestrā balsī.

�Nē, nē, stāviet jel klusu!�

�Ak, vai jūs baidāties no atriebēju gariem, vai jūs domājat, ka tiesas diena jau pienākusi? Vai jūs varbūt tagad sajūtat, cik smagi toreiz esat noziedzies? Nu labi, es vēl neesmu beidzis, bet, kas attiecas uz Doloridu un viņas laulāto draugu, tas ir izsakāms nedaudzos vārdos. Jūs arvien domājāt par atriebību un beidzot jums arī izdevās iegrūst nelaimē grāfu un viņa laulāto draudzeni, kurus drūmais liktenis bija iz�ķīris, bet revolūcija atkal savienojusi. Jūs mācējāt ierīkot tā, ka viņus abus notiesāja un aizsūtīja uz Kajenu, bet ar to jums vēl nepietika, Doloridai un viņas vīram vajadzēja būt ne tikai cietumniekiem, bet pasaulei vajadzēja tos turēt arī par miru�iem, viņu vārdi pēc tagad no troņa gāztā valdnieka pavēles tika izdzēsti no dzīvo ļau�u saraksta, un jūs tikāt iecelts par viņu pils pārvaldnieku. Es ne�aubos par to, ka jums nebūtu izdevies iegūt lielu mantu un ka jūs da�u reizi pats sev būsiet jautājis, kas mantos �o bagātību, nu labi...�

Emīls Bergers tagad sāka runāt apslāpētā balsī.

�Kā jau pirmīt teicu, jums bija bērns, un �is bērns tika nodots audzināt bagātiem cilvēkiem, kuri tagad kritu�i nabadzībā.�

Pie Emīla Bergera beidzamajiem vārdiem, sirmgalvī atkal radās dzīvība, viņ� uzdro�inājās pacelt acis.

�Jūs to zināt � un �is bērns vēl ir dzīvs?�

�Tas ir dzīvs, senjor. Ļaudis, kuriem jūs nodevāt savu bērnu audzināt, sauca par Bergeriem, vai ne?�

�Jā, jā, tā ir taisnība,� dons Kastāro dvesa.

�Un cik vecs �is dēls tagad var būt?�

�Ap trīsdesmit gadu,� sirmgalvis atbildēja.

�Vai jūs �o savu dēlu pazītu, ja tas piepe�i nostātos jūsu priek�ā?� Berbers vaicāja.

Sirmgalvis atkal nodrebēja un tad, galvu kratīdams, klusā balsī atbildēja:

�Nē, to es nedomāju vis.�

�Vai jums nav zināmas kādas sevi�ķas pazīmes?�

Dons Kastāro domīgi lūkojās zemē, it kā gribēdams kaut ko atcerēties, tad viņ� klusu teica:

�Jā, jā, atminos � zīme uz muguras ...�

Emīls Bergers sarāvās.

�Zīme uz muguras! Kāda tā izskatās?�

�Tā bija ...�

�Nu tālāk, tālāk!� Bergers skubināja.

�Melns krustiņ�,� dons Kastāro teica.

Emīls Bergers piepe�i iekliedzās, tad viņ� nometās vecā vīra priek�ā uz ceļiem un teica:

�Don Kastāro ... tēvs... vai tu nepazīsti savu dēlu ...�

Donam Kastāro galva atslīga atpakaļ, pusaizvērtās acis pamazām izdzisa, rokas slābani nokarājās; tad viņ� pāris rei�u iekrācās un � nāko�ajā acumirklī tas jau stāvēja mū�īgā soģa priek�ā.

130. nodaļa.

Mūsu stāsta gaita mūs atkal ieved drūmās cietuma istabelēs; vienā no tām ieslodzīta Erna Feldmane, vecā kambarsulaiņa meita, otrā Reliņu Margrieta.

Mēs zinām, ka abas jaunās mei�as nav vainīgas tajos noziegumos, kuru dēļ viņas apcietinātas.

Grietiņa ilgu laiku vairs nebija nopratināta, beidzot �odien cietuma uzraugs ienācis tai paziņoja, ka viņai jānākot tam līdzi pie izmeklē�anas tiesne�a.

Grietiņa grīļodamās gāja uzraugam līdzi uz izmeklē�anas tiesne�a kabinetu, kur viņu jau gaidīja.

�Nu, apsūdzētā, vai jūs vēl arvien liedzaties, ka esat vainīga zādzībā?� viņ� uzsāka nopratinā�anu.

�Jā, izmeklē�anas tiesne�a kungs.�

�Bet to jūs nevarat noliegt, apsūdzētā, ka pierādījumi liecina pret jums?�

Margrieta cieta klusu.

�Un vai jūs arī vēl tagad nevarat man pateikt, kā me�ģīnes nokļuvu�as jūsu mēteļa kabatā?�

�To es nezinu.�

�Jūs izteicāt aizdomas, ka kāds cits cilvēks bū�ot jums me�ģīnes iebāzis kabatā.�

�Citādi tas nevar būt, tiesne�a kungs.�

�Un jūs arī teicāt, ka tas varot būt noticis tikai atriebības nolūkos?�

�Citādi tas nav saprotams.�

�Vai jūs man varētu pateikt, kas, pēc jūsu domām, to būtu izdarījis?� tiesnesis vaicāja.

�Arī to es nezinu.�

�Bet jūs ta�u sapratīsiet, apsūdzētā, ka tas cilvēks, kas bez jūsu ziņas me�ģīnes iebāza jūsu mēteļa kabatā, to būs darījis ar zināmu nolūku?�

�Protams, tiesne�a kungs.�

�Un jums nav aizdomas ne uz vienu?�

Margrieta lūkojās zemē, vaigi tai pietvīka, tomēr viņa cieta klusu.

�Man liekas, apsūdzētā, ka jūs turat gan aizdomās kādu cilvēku, bet baidāties to teikt.�

Margrieta pacēla galvu uz aug�u, tomēr vēl arvien neatbildēja uz tiesne�a jautājumu.

�Sakiet man vaļsirdīgi un godīgi, kam, pēc jūsu domām, būtu interese aizdomas vērst uz jums?�

�Ai, tiesne�a kungs, tas man nākas pārāk grūti,� Grietiņa drebo�ā balsī atbildēja.

�Runājiet glu�i atklāti.�

�Eberliņa kungs .. .�

�Ko, jūs apvainojat pa�u Eberliņa kungu?� izmeklē�anas tiesnesis izsaucās.

�Izmeklē�anas tiesne�a kungs, es negribēju to teikt, bet, lai varētu glābt savu godu, man tas tomēr jādara. Tajā dienā, kad nomira mana māte, Eberliņa kungs mani apgrūtināja ar kādu priek�likumu.�

�Vai jūs runājat patiesību, apsūdzētā?�

�Nudien, to es varu apzvērēt.�

�Un ko jūs viņam atbildējāt, vai jūs viņa priek�likumu atraidījāt?�

�Protams, ka es to darīju.�

�Nu, un tālāk?�

�Eberliņa kungs apsolījās man paaugstināt algu, bet pēc manas lieg�anās ņēma savu solījumu atpakaļ.�

�Nu, un tāpēc jūs domājat, ka Eberliņa kungs pats me�ģīnes iebāzis jūsu mēteļa kabatā?�

Margrieta lūkojās zemē.

�Tiesne�a kungs, negribu Eberliņa kungu apsūdzēt, bet savādi tas ir, ka mani tie�i dienu pēc tam apcietināja.�

�Apsūdzētā, vai, pēc jūsu domām, Eberliņa kungs ar saviem priek�likumiem tuvojies arī citām mei�ām?�

�Domāju gan.�

�Vai jums zināms kāds gadījums?�

�Kā nu ne. Kāda mana biedrene izpelnījusies viņa sevi�ķu labvēlību, kas veikalā nav nekāds noslēpums.�

�Kā �o mei�u sauc?�

�Berta Vēbere.�

�ajā acumirklī pie durvīm klaudzināja, un uz tiesne�a �iek�ā� kantorī ienāca tiesas sulainis.

�Ko jūs teiksiet?� tiesnesis viņam uzprasīja.

�Jauna dāma vēlas ar jums runāt.�

�Kā viņu sauc?�

�Berta Vēbere,� sulainis atbildēja.

Margrieta sarāvās, �o vārdu dzirdēdama, bet izmeklē�anas tiesnesis teica:

�Lai viņa uzgaida, kamēr to sauk�u.�

Tiesas sulainis izgāja.

Izmeklē�anas tiesnesis pēto�i nolūkojās uz Margrietu.

�Kādas bija jūsu attiecības ar Bertu Vēberi?�

�Nekādas, mēs bijām viena otrai glu�i vienaldzīgas; mēs nebijām nedz draudzenes, nedz ienaidnieces.�

�Jūs teicāt, ka Bertu Vēberi Eberliņa kungs it sevi�ķi ieredzēja?� tiesnesis vaicāja tālāk.

�Jā.�

�Vai viņa zināja, ka Eberliņa kungs mēģina jums tuvoties?�

�Domāju gan, ka viņa to būs manījusi.�

Izmeklē�anas tiesnesis pazvanīja.

Ienāca tiesas sulainis, un tiesnesis tam pavēlēja ievest Margrietu Reliņu uzgaidāmajā istabā, bet nevis tajā, kurā atradās Berta Vēbere.

�Un tad ievediet Bertu Vēberi!�

Brītiņu vēlāk ienāca Berta.

Izmeklē�anas tiesnesis pēto�i noskatījās uz jaunavas daiļo augumu, un viņam nepalika apslēpts, ka tā bija visai uztraukta.

Tiesnesis uzaicināja viņu apsēsties un tad vaicāja tai, kādā vajadzībā viņa atnākusi.

�Izmeklē�anas lietā pret Margrietu Reliņu,� viņa atbildēja.

�Vai jūs gribat �ai lietā kaut ko liecināt?�

�J ā.�

�Vai kāds jūs uzaicināja to darīt?�

�Nē, es atnācu no brīva prāta.�

�Vai jūsu liecības ir tādas, kas apsūdzēto attaisno vai apvaino?� tiesnesis jautāja.

�Tādas, kas attaisno.�

�Vai jums varbūt iespējams sagādāt pierādījumus, ka Margrieta Reliņa ir nevainīga?�

�Jā, tiesne�a kungs.�

�No kura laika �ie pierādījumi atrodas jūsu rokās?�

Berta tūlīt neatbildēja. Kā apjukusi viņa lūkojās zemē, it kā tur'atbildi meklēdama.

�Es domāju, vai jums tikai �odien bija iespējams pārliecināties, ka jūsu darbabiedrene ir nevainīga?�

�Nē, jau ilgāku laiku,� Berta atbildēja.

�Un kādēļ jūs nākat tikai tagad?� kriminālists stingrā balsī vaicāja.

Berta Vēbere tūlīt neatbildēja. Viņa domāja par kādu atgadījumu, kas bija norisinājies pirms stundas.

Lasītāji atcerēsies, ka Berta ar savu principālu sastapās viesnīcā, kur viņa tam atklāja savu kaislīgo mīlestību.

Mēs zinām, ka viņa solījās tam visu upurēt, ja tikai tas viņu vienīgo mīlē�ot, bet zvērēja viņu iznīcināt, ja tas viņu atstā�ot.

Kaislīgā mīlestība bija Bertu tā apstulbojusi, ka viņa vairs nespēja apsvērt savu rīcību. Viņa pat nebaidījās kļūt par noziedznieci, iebāzdama Margrietai me�ģīnes mēteļa kabatā, un viņa nebūtu arī baidījusies pie tiesas apzvērēt, ka Margrieta ir zagle.

Bet kop� viņas sastap�anās ar Eberliņu komercviesnīcā bija daudz kas mainījies.

Vakar vakarā Berta bija redzējusi savu mīļāko ejam kopā ar citu mei�u. Tā bija jaunpieņemta pārdevēja.

Tagad Berta zināja diezgan.

Tā pavadīja nakti bez miega un nozvērējās savam neuzticīgajam mīļākajam atriebties. Agri no rīta viņa devās pie Eberliņa un pieprasīja tam, lai tas atlai� jauno pārdevēju.

Pauls Eberliņ� tikai zobgalīgi noskatījās uz Bertu.

Tagad viņam piepe�i likās, ka tā ir gan smuka mei�a, bet ne tuvu nevar līdzināties jaunajai pārdevējai.

�Kādēļ lai es Emriha jaunkundzi atlaistu?� viņ� nodomāja pie sevis.

Berta nevarēja vairs valdīties un uzsauca Eberliņam, ka viņa zinot glu�i labi, ka tam ar Emriha jaunkundzi esot mīlestības sakars.

�Jums vajadzēs ar to samierināties,� Eberliņ� zobgalīgi atbildēja. �Jums nevajag aizmirst, ka Luize Emriha ir nevien skaistāka, bet arī jaunāka par jums.�

�iem vārdiem bija nopietnas sekas.

Berta varbūt būtu samierinājusies ar to, ka viņai ar kādu citu jādalās Eberliņa mīlestībā, bet viņa tam ne par ko nevarēja piedot, ka viņ� apgalvoja, ka Luize Emriha esot jaunāka un skaistāka par viņu.

Viņa bija kļuvusi bāla kā mironis. Tad viņa draudo�i paskatījās uz Eberliņu un ie�ukstēja tam ausī da�us vārdus.

Pauls Eberliņ� tikai pasmīnēja un tad uzdeva Bertai kaut ko sagādāt, tā ka viņai nācās iziet.

Tas bija noticis pirms kādas stundas.

Ja Eberliņ� būtu zinājis, ka Berta dosies tie�i pie izmeklē�anas tiesne�a, tad viņ� vis nebūtu bijis tik bezrūpīgs.

To visu Berta tagad pārdomāja, kad izmeklē�anas tiesnesis viņai vaicāja, kādēļ tā jau agrāk neesot nākusi.

�Es laikam pirmīt neskaidri izteicos,� viņa aizbildinājās. �Man likās gan, ka Margrieta Reliņa nav vainīga, bet par viņas nevainību es skaidri pārliecinājos tikai �odien.�

�Un kādā veidā?�

�Ar mana principāla atzī�anos.�

�Eberliņa kunga?�

�Jā.�

�Ko Eberliņa kungs jums teica?�

�Ka Margrieta ir nevainīga.�

�Jūsu izteikumi ir dīvaini. Kāda iemesla dēļ Eberliņa kungs būtu jums atzinies?�

�Varbūt sirdsapziņa viņu paskubināja to darīt.�

�Varbūt. Vai varat man dot noteiktu izskaidrojumu?�

Berta brītiņu kavējās un tad ātri atbildēja:

�Es pati �orīt vaicāju Eberliņam, kad tiks izspriesta Margrietas zādzības prāva, un tad viņ� kļuva tāds savāds.�

�Kas notika tālāk?�

�Es gribēju dabūt zināt kaut ko vairāk, un tad viņ� beidzot atzinās, ka pats esot zīda me�ģīnes iebāzis Margrietas mēteļa kabatā.�

�Jūs jau gan būsiet skaidrībā par to, Vēbera jaunkundz, ka jums �ie izteikumi būs jāapzvēr. Katrā ziņā tas izklausās ērmoti, ka jūsu principāls taisni jums atzinies.�

�Vai jūs man neticat, tiesne�a kungs?� Berta izsaucās.

��ajā acumirklī jūsu izsacījumi man liekas maz ticami. Sakiet man vispirms: vai jums bija ar Eberliņa kungu kādas īpa�as attiecības?�

�Atvainojiet, tiesne�a kungs, bet es nevaru saprast, kāds tam ir sakars ar zādzības lietu?�

�Pat ļoti liels sakars,� izmeklē�anas tiesnesis nopietni atbildēja, �jo no jūsu attiecībām ar Eberliņu es varētu spriest par jūsu izteikumu pareizību.�

�Un ja es visu vaļsirdīgi izstāstītu, vai tad Eberliņa kungs tiktu apcietināts?� Berta Vēbere vaicāja.

�Vai jūs to vēlētos?�

Berta satrūkās. Tikai tagad viņa noprata, cik neapdomīgs bijis �is jautājums un cik satraukta tā ir.

�Kādēļ lai es to vēlētos? Es tikai gribu, lai cilvēks netiktu nepatiesi sodīts,� viņa ātri atbildēja.

�Jūs pati varat to aizkavēt, atbildēdama vaļsirdīgi uz maniem jautājumiem,� tiesnesis teica.

�Nu tad � man bija gan mīlestības sakars ar Eberliņa kungu,� viņa kavēdamās atbildēja.

�No kura laika?�

�Jau da�us mēne�us.�

�Vai Eberliņa kungs solījās jūs precēt?�

� J ā.�

�Vai viņ� savu solījumu ņēma atpakaļ?�

�Jā, to viņ� darīja,� Berta zvērojo�ām acīm atbildēja.

�Vai jau sen?�

�Nē, tikai �odien,� viņa drusku steidzīgi atbildēja.

�Un tagad jūs atnācāt �urp, gribēdama viņam atriebties,� izmeklē�anas tiesnesis pacilātā balsī teica, �es tagad esmu gan pārliecināts, ka Margrieta Reliņa ir nevainīga, tomēr es neticu, ka jūsu kungs viņai iebāzis me�ģīnes mēteļa kabatā, jūs to esat darījusi, gribēdama vērst aizdomas uz Margrietu.�

Berta Vēbere stāvēja kā satriekta, viņas pietvīku�ie vaigi metās bāli, un tā drebēja pie visām miesām.

�Izmeklē�anas tiesne�a kungs!�

�Stāviet klusu!� tiesnesis viņai uzsauca. �Jūsu izteikumi vislielākajā mērā saceļ pret jums aizdomas. Es jūs lik�u apcietināt tik ilgi, kamēr �ī lieta noskaidrosies.�

Pēc �iem vārdiem izmeklē�anas tiesnesis atkal pa�ķindināja zvaniņu. Ienāca tiesas sulainis un pēc tiesne�a pavēles aizveda Bertu Vēberi uz cietumu.

Kamēr Berta Vēbere tika pratināta, tirgotājs Eberliņ� pa savu privātkantori nemierīgi staigāja �urpu turpu.

Bertas izturē�anās bija viņu tomēr padarījusi drusku nemierīgu.

Viņ� atcerējās kaislīgo scēnu ar Bertu komercviesnīcā un draudu vārdus, kurus viņa toreiz bija izmetusi.

Pirmīt, no veikala iziedama, viņa bija uz to naidīgi paskatījusies, to tas nevarēja aizmirst.

Pauls Eberliņ� nosauca pats sevi par muļķi, ka par �ādiem niekiem noba�ījies, bet līdz ar to viņ� arī atskārta, ka nebija vis gudri darījis, izsūtīdams Bertu veikala darī�anās.

Protams, viņam vēl nebija ne jausmas, ka Berta bija taisnā ceļā devusies pie izmeklē�anas tiesne�a, bet tomēr viņ� it kā justin sajuta, ka tam gaidāmas nepatik�anas.

Un �īs sajūtas kļuva arvien stiprākas, tā ka viņ� nespēja no tām atsvabināties.

Tā pagāja labs brītiņ�.

Sad un tad viņ� paskatījās caur stikla durvīm veikala telpās, kuras viņ� varēja pārredzēt.

Piepe�i viņ� sarāvās un nobālēja.

Veikala durvis atvērās, un pa tām ienāca policists un kāds civildrēbēs ģērbies kungs.

�Ko tad tie meklē?� Eberliņ� nodomāja pie sevis.

Bet viņam neatlika daudz laika par to domāt. Civildrēbēs ģērbtais kungs skaļā balsī vaicāja pēc viņa.

Veikala ļaudis atbildēja, ka Eberliņa kungs esot kantorī, un rādīja uz stikla durvīm.

Eberliņam uz pieres izspiedās auksti sviedri. Viņ� jau gribēja bēgt. Bet muļķības � uz kurieni lai viņ� bēg? Un ko tas viņam līdzētu, ja viņ� aizbēgtu? Un uz kurieni? Nē, nē, viņam vajadzēja mierīgā garā nogaidīt, kas notiks.

Vēl jau viņ� nemaz nezināja, kas tam sagaidāms.

Pauls Eberliņ� pārdomāja, ko darīt un kā izturēties. Viņ� atstāja savu privātkantori un iegāja pārdotavā. Tajā pa�ā acumirklī divi ierēdņi pienāca viņam klāt.

�Vai jūs esat Eberliņa kungs?�

�Jā, tas es esmu.�

�Man jūs jālūdz tūlīt nākt līdzi uz tiesu, Eberliņa kungs.�

�Kādēļ?�

�To jūs tur dabūsiet zināt.�

�Pie kā jūs mani vedīsiet?�

�Pie izmeklē�anas tiesne�a Vald�teina.�

�Bet es nesaprotu, kādēļ?�

�Mans kungs,� civildrēbēs ģērbies kungs sacīja, savu apliecību no kabatas izvilkdams, �esmu policijas padomnieks Miksdorfs un lūdzu jūs ilgāk nepretoties, citādi man vajadzēs jūs apcietināt.�

Tirgotājs rūgti iesmējās.

�Man liekas, ka �āds atgadījums līdzinās apcietinā�anai.�

Policijas padomnieks paraustīja plecus.

Tad viņ� pakustināja roku, ko Paulam Eberliņam gribot negribot vajadzēja uzlūkot par zīmi, ka tas ilgāk nedrīkst kavēties.

Viņ� sniedzās pēc platmales un mēteļa.

Tad viņ� līdz ar abiem ierēdņiem atstāja veikalu. Pie durvīm jau gaidīja ormanis.

Pēc ceturtdaļstundas tas jau stāvēja izmeklē�anas tiesne�a priek�ā. Tas viņu nopratināja, un nopratinā�anas iznākums bija visai pārsteidzo�s. Arī viņu ievietoja izmeklē�anas cietumā.

Eberliņ� gan tam pretojās, atsaukdamies uz to, ka viņ� esot veikalnieks, tam piederot arī nams, un tādēļ neesot ne domājams, ka viņ� mēģinā�ot bēgt projām. Bet tiesnesis palika pie savas apņem�anās.

�Jums jau paliek tiesības iesniegt pārsūdzību,� izmeklē�anas tiesnesis atbildēja uz Eberliņa ierunām, ��obrīd es jūs nevaru atstāt brīvībā nevis tādēļ, ka jūs varētu aizbēgt, bet visvairāk tā iemesla dēļ, lai jūs nedabūtu satikties ar citiem cilvēkiem.�

�Bet, mans kungs, es esmu nevainīgs.�

�Jums vajadzētu kaunēties to apgalvot,� izmeklē�anas tiesnesis nopietni teica, �no jūsu vārdiem noprotams, ka arī jūs skaidri zināt, ka Margrieta Reliņa nav jūs apzagusi. Kā jau teicu, jums būs jādod atbilde pirmkārt par nevainīga cilvēka nepatiesu apvaino�anu un otrkārt par pavedinā�anu dot nepatiesu liecību.�

To dzirdēdams, Pauls Eberliņ� nodrebēja. Kad brītiņu vēlāk tiesas sulainis arī viņu aizveda uz izmeklē�anas cietumu, tas gāja streipuļodams, jo spēki viņu bija pilnīgi atstāju�i.

Cietuma istabelē viens palicis, viņ� smagi nostenējās.

Un Margrieta?

Tās bija savādas jūtas, ar kurām viņa cīnījās, atrazdamās uzgaidāmajā istabā.

Vai viņas nevainība tagad nāks gaismā?

Vai Berta, kura līdz �im turēja uz viņu ļaunu prātu, bija liecinājusi viņai par labu?

No �īm �aubām viņu beidzot atsvabināja izmeklē�anas tiesnesis, atkal viņu izsaukdams.

Viņ� tai uzdeva da�us jautājumus.

Kad Margrieta uz tiem bija atbildējusi, izmeklē�anas tiesnesis viņai pateica, ka �obrīd viņa varot atstāt cietumu, jo radu�ās dibinātas �aubas par viņas vainu.

�Tātad pierādīts, ka es esmu nevainīga?�

Izmeklē�anas tiesnesis nopietni uz viņu paskatījās.

�Vēl ne, bet domājams, ka tas tiks pierādīts. Jūs gan vēl arvien atrodaties izmeklē�anā, bet tiklīdz tā būs pabeigta, es jums par to paziņo�u.�

Brītiņu vēlāk Margrieta atstāja tiesas namu � viņa tagad bija brīva.

Tā pacēla acis uz debesīm, un pār lūpām tai plūda sirsnīgi pateicības vārdi. Tagad viņa varēja cerēt, ka viņas nevainība tiks pilnīgi pierādīta un viņas gods būs glābts.

Sās nodaļas sākumā mēs pieminējām vēl kādu otru cietumnieci � Ernu Feldmani.

Arī tai bija lemts �odien atkal elpot brīvu gaisu.

Vakar vakarā izmeklē�anas tiesnesis bija viņu apcietinājis, jo tam bija radu�ās aizdomas, ka viņa slēpusi un aplinkus atbalstījusi kādu noziegumu. Neizsakāmas sāpes viņu pārņēma, kad to ieveda drūmajā cietuma istabelē. Tikai pamazām viņa atkal atguva domā�anas spēju.

Vēlāk viņa lika cietuma uzraugam lūgt izmeklē�anas tiesnesi, lai tas par viņas apcietinā�anu paziņo firsta Egona Lindhorsta aizstāvim, advokātam Reihardam.

Viņas lūgumu arī izpildīja. Advokāts Reihards dabūja pa telegrāfu ziņu par Ernas apcietinā�anu.

Otrā rītā agri advokāts devās ceļā un nonāca pilsētā ap to pa�u laiku, kad Eberliņu aizveda uz cietumu.

Vecais kungs bija stipri uztraukts. Kaut arī Ernas vakardienas paziņojumi bija viņu padarīju�i ba�īgu, viņ� nebija domājis, ka izmeklē�anas tiesnesis Ernu apcietinās.

Viņ� iesēdās ormanī un tūlīt brauca pie izmeklē�anas tiesne�a, kas viņu tūlīt pieņēma. Abi draugi pieklājīgi apsveicinājās. Tad izmeklē�anas tiesnesis vaicāja:

�Jūs laikam esat atbraucis Ernas Feldmanes lietā?�

�Jā, izmeklē�anas tiesne�a kungs, un man jābrīnās, ka Feldmaņa jaunkundze apcietināta.�

�Vaļsirdīgi runājot, nesaprotu, par ko jums jābrīnās,� izmeklē�anas tiesnesis atteica. �Erna pati man sacīja, ka viņa esot jums visu pastāstījusi, un tādēļ jums ir diezgan labi iespējams apsvērt, ka viņa zināmā mērā noziegusies pret likumu.�

Advokāts bija apsēdies un ar pirkstiem nepacietīgi bungoja pa krēsla atzveltni.

�Neķildosimies par to, tiesne�a kungs; esmu atnācis �urp, gribēdams panākt, lai Erna tiktu izlaista no cietuma.�

�Diezin vai man būs iespējams jūsu vēlē�anos izpildīt.�

��inī gadījumā man vajadzēs Ernas uzdevumā iesniegt sūdzību.�

Izmeklē�anas tiesnesis paņēma lietu un vēlreiz vērīgi izlasīja protokolu par Ernas nopratinā�anu.

Advokāts piecēlās.

�Vakar Ernas jaunkundzi nopratinādams, jūs gan būsiet pārliecinājies, ka viņa rīkojusies apzinīgi?�

�Tas var gan būt,� izmeklē�anas tiesnesis vilcinādamies atbildēja.

�Ja es vēl piedāvājos iemaksāt ievērojamu summu kā dro�ības naudu, tad domāju, ka Ernas jaunkundzes izlai�anai no cietuma vairs nekas nestāv ceļā.�

�Un jūs pats iemaksāsiet dro�ības naudu?�

�Es jau teicu, ka gribu to darīt.�

�Un līdz ar to jūs ceļat sūdzību par to, ka jūsu kliente tiek turēta izmeklē�anas cietumā?�

�Ja viņa tūlīt netiks no cietuma izlaista � protams.�

�Vai jums ir vēl kāds priek�likums?�

�Savas klientes labā lūdzu �o lietu pasteidzināt.�

Izmeklē�anas tiesnesis sagatavoja īsu protokolu, kuru advokāts Rei-hards parakstīja. Tad tiesnesis pa�ķindināja un pavēlēja ienāku�ajam sulainim atvest Ernu Feldmani.

Kad tā brītiņu vēlāk ienāca izmeklē�anas tiesne�a istabā, viņa bija priecīgi pārsteigta, ieraudzījusi veco advokātu.

�Feldmaņa jaunkundz,� advokāts teica, viņai klāt pieiedams, �ļoti no�ēloju, ka jums uzbruku�as tādas nepatik�anas. Vienīgi jūsu dēļ es atbraucu �urp un esmu jau �o to darījis, lai jūs tiktu izlaista no cietuma, bet man vēl vajag jūsu pilnvaras. Esiet tik laipna un parakstiet �o te.�

Advokāts izvilka no kabatas pilnvaras formulāru, kuru Erna Feld-mane parakstīja.

Kad tas bija noticis, Ernu vēlreiz atveda atpakaļ uz izmeklē�anas cietumu. Advokāts Reihards aizgāja projām, kad izmeklē�anas tiesnesis viņam bija apsolījis protestu par Ernas apcietinā�anu iesniegt prokuroram.

�Vēl �ajā priek�pusdienā lieta tiks atsūtīta atpakaļ, tādēļ ka tā ir steidzīga, un pulksten divpadsmitos jūs jau dabūsiet zināt skaidrību, advokāta kungs.�

Ap divpadsmitiem advokāts atkal ieradās; izmeklē�anas tiesnesis to saņēma, laipni smaidīdams.

�Jūsu protests ir noraidīts, bet prokurors nolēmis, ka Erna Feldmane pret piecu tūksto�u lielu dro�ības naudu izlai�ama no cietuma,� izmeklē�anas tiesnesis sacīja.

Ne vārda neteicis, advokāts izvilka no kabatas maku un noskaitīja piecus tūksto�us mārku. Brītiņu vēlāk viņ� līdz ar Ernu Feldmani atstāja tiesas namu.

Erna viņam aizkustināta pateicās, juzdamās pārāk laimīga. Tagad viņa atkal varēja cīnīties par taisnību.

Viņa bija brīva tāpat kā viņas cie�anu biedrene Reliņu Margrieta, kura arī cietumā bija pavadījusi moku pilnas dienas. Bet, ai, vēl daudz vairāk bēdu un skumju stāvēja viņai priek�ā.

Protams, no cietuma viņa bija izlaista.

Izmeklē�anas tiesnesis viņai arī bija teicis, ka viņas vainas pierādījumi esot nepietieko�i,� jā, viņ� pat tai bija licis saprast, ka viņas nevainība varbūt drīz tik�ot pierādīta.

Bet kur atradās viņas mīļotais? Kādēļ tas viņu neapmeklēja? �īs domas kā smags slogs nospieda Grietiņas sirdi.

Viņa lēnām devās uz priek�u bez kāda mērķa. �Vai Jānis varbūt atrodas Holbornu namā?� viņai piepe�i ie�āvās prātā.

Varbūt. Savā dzīvoklī viņa to nevarēja cerēt sagaidīt. Un viņa pati � ko lai viņa tur vēl meklētu?

Viņai vajadzēja baidīties no ziņkārīgajiem kaimiņiem, kas viņu tagad uz katra soļa apgrūtinātu, tā ka par to iedomājoties vien, viņai visas asinis saskrēja vaigos.

Tātad nevis uz mājām, bet uz Holbornu namu � tur Jānim jābūt.

Tur viņa tam metīsies pie krūtīm un raudādama vaicās, kādēļ viņ� to pavisam aizmirsis.

Ar tādām domām Grietiņa steidzās uz priek�u.

Tas bija tajā pa�ā dienā, kad atvēra nelaiķes Holborna kundzes testamentu. Grietiņai nebija ne jausmas, kas beidzamajās dienās noticis, tātad viņa ari nezināja, ka Roze Holborna izcēlusies no kapa. Viņa arī nezināja, kur viņas līgavainis atrodas, un kādēļ tas pilsētu atstājis.

Vai viņ� būs mājās un priecāsies, ka viņa izlaista no cietuma?

Kas par jautājumu!

Magrieta pati sevi nosauca par muļķi, ka viņa var par to �aubīties.

Viņa steidzās tālāk, nevarēdama sagaidīt to brīdi, kad varēs savu mīļoto apsveicināt Drīz viņa sasniedza Holbornu namu. Viņa gāja garām mūra sētas ie�ogotajam dārzam.

Tuvu pie dzīvojamā nama atradās stādu audzētava, varbūt Jānis bija tur. Viņa gribēja atvērt stādu audzētavas durvis, bet tās bija aizslēgtas. Viņa apgāja apkārt, gribēdama tikt iek�ā no otras puses. Tad viņa atcerējās, ka Jānis reiz tai bija teicis, ka viņa dzīvoklis atrodoties apak�ējā stāvā un logi izejot uz dārza pusi. Viņa piekļuva pie kādām durvīm, bet arī tās bija aizslēgtas. Grietiņa jau gribēja noskumusi doties projām, bet tad ieraudzīja trepes, kas veda uz aug�u, uz pirmo stāvu.

Klausīdamās tā palika stāvot, viņa sadzirdēja skaļas balsis.

�Varbūt, ka Jānis atrodas tur aug�ā,� viņa nodomāja pie sevis, bet katrā ziņā tā cerēja dabūt par viņu tuvākas ziņas.

Viņa kāpa pa trepēm aug�ā un piegāja pie kādām durvīm, kuras bija pievērtas. Grietiņa tās atvēra un iegāja kādā priek�istabā. Tagad viņa dzirdēja skaļas balsis.

Patlaban viņa jau gribēja pieklaudzināt, jo tai nebija ne jausmas, kas tur iek�ā notiek. Te viņa piepe�i sarāvās, dzirdēdama, ka tur iek�ā kāds skaļā balsī saka:

��o mantinieku caur par Jāni Reliņu.�

Mēs zinām, kas izrunāja �os vārdus � tas bija Henrihs Marlots.

Grietiņu pārņēma savādas jūtas. Ka viņas līgavainis neatrodas tur iek�ā, par to viņa tagad bija pārliecināta.

Viņa nezināja, ko darīt, vai iet istabā iek�ā, vai doties projām.

Beidzot viņa apņēmās iet iek�ā.

Viņa klusu pieklaudzināja, un, kad neviens to nedzirdēja, tā atvēra durvis un iegāja pla�ajā zālē.

Atstāsim brīdi Grietiņu viņas liktenim un palūkosimies, ko Erna Feldmane dara.

Mēs jau zinām, ka viņa kopā ar savu advokātu atstāja tiesas namu.

Jāpiebilst, ka Ernu visu laiku mocīja domas, vai tikai firsts Egons patie�ām nav nomiris, un tad viņa nosauca pati sevi par Egona slepkavu, jo viņa bija zinājusi, ka ir nodoms viņu nonāvēt, un nebija mēģinājusi �o noziegumu aizkavēt.

�īs savas ba�as viņa izteica arī advokātam, bet tas tikai pakratīja savu sirmo galvu.

�Neraizējieties, mīļais bērns, man ir vēl cerības. Protams, lieta gan velkas diezgan ilgi, jau pagājusi vesela diennakts, kamēr firsts Egons atvests uz pili, un ārsts, kas viņu aplūkoja, arī liecināja, ka neesot ko �aubīties par viņa nāvi.�

�Ak Dievs,� Erna nopūtās.

�Bet nezaudējiet dū�u, jaunkundz, man jums jāpavēsta vēl kādas ziņas, kas jūs iepriecinās.�

Erna pārsteigta uz viņu paskatījās.

�Runājiet, advokāta kungs, jūs redzat, cik uztraukta es esmu. Vai ziņa attiecas uz firstu Egonu?�

�Nevis uz firstu, mīļais bērns, bet uz veco vientuli, kuru jūs arī turējāt par miru�u.�

�Tātad viņ� vēl ir dzīvs!� Erna priecīgi izsaucās.

�Klusu, mīļais bērns, ne tik skaļi, ļaudis jau sāk uz mums skatīties.�

�Vai taisnība, vai jūs skaidri zināt, ka vientulis atkal atdzīvojies?� viņa klusāk vaicāja.

�Jā,� advokāts atbildēja.

�Paldies Dievam! Tātad inde, ko Francis viņam ielēja mutē, tomēr nav nodarījusi nekādu nelaimi.�

�Jūs redzat, bērns, ka tagad mēs varam cerēt, ka firsts Egons pamodīsies no dziļā nāves miega.�

�Lai Dievs to dod,� Erna �ukstēja, rokas kopā salikdama.

Advokāts izvilka kabatas pulksteni.

�Mums vairs nav daudz laika. Ja gribam laikā nokļūt dzelzceļa stacijā, tad mums jāsteidzas.�

Pēc �iem vārdiem viņ� pasauca ormani, kurā abi iesēdās un aizbrauca uz dzelzceļa staciju.

Kad viņi bija iekāpu�i vagonā, Ernai kā smags slogs novēlās no krūtīm. Tagad viņa atkal bija brīva, un viņai bija tā ap sirdi, it kā tā būtu pavadījusi grūtu, baiļu pilnu nakti.

Viņas domas jau aizlidoja uz Lindhorstu pili, kur zārkā dusēja bāls jauneklis; viņa noliecās pār to un uzspieda skūpstu uz aukstajām lūpām, un � jauneklis pamodās no nāves.

Kamēr viņa vēl nodarbojās ar tādām domām, vilciens jau bija nonācis pie Lindhorstu stacijas; atskanēja skaļ� svilpiens, vagonu rinda apstājās, un Erna līdz ar advokātu izkāpa.

�Tagad mums laikam gan būs jā�ķiras,� Erna teica. �Ak Dievs, ko lai es pilī saku, kad man vaicās, kur es tik ilgi biju?�

�Neraizējieties par tādām lietām, Ernas jaunkundz. Lūdziet labāk Dievu, lai Egons atkal drīz atdzīvojas.�

�To jau es esmu darījusi un vēl darī�u. Jūs, advokāta kungs, zināt, kādas sāpes un cerības moca manu sirdi.�

Klusuciezdami viņi brītiņu gāja blakus. Piepe�i Erna atkal palika stāvot.

�Man patlaban ie�āvās prātā, ka man vajadzēja pilsētā �o to nopirkt, un tagad es to esmu aizmirsusi.�

Advokāts smīnēja.

�Es jau to zināju, mīļais bērns, un gādāju par to, lai nekas netiek aizmirsts. Ejiet tikai mierīgi pie sava tēva, viņ� zina, ka jūs bijāt apcietināta un es jūsu dēļ aizbraucu uz pilsētu.�

�Un firsts Francis?� Erna nodrebēdama vaicāja.

�Pilī nonākusi, jūs dabūsiet dzirdēt daudz ko negaidītu. Tikai to �obrīd varu jums pateikt: firsts Francis neizbēgs savam pelnītajam liktenim.�

Vēl da�us vārdus parunāju�i, viņi �ķīrās. Advokāts devās uz savu dzīvokli un Erna uz pili.

Kad Erna iegāja savā istabā, tēvs, rokas izplētis, steidzās viņai pretim un aizkustinātā balsī sauca:

�Paldies Dievam, ka tu, mīļais bērns, atkal esi mājās!�

Viņ� to apkampa un noskūpstīja.

�Mīļā Erna, cik briesmīgi es satrūkos, dabūjis zināt, ka tu esi apcietināta.�

�To es varu iedomāties; tu būsi bijis glu�i izmisis,� Erna teica.

�Nē, Erna, tā gan ne, jo es cie�i paļāvos uz Dievu, ka tas taisnībai palīdzēs uzvarēt un arī tevi neatstās.�

Un vecais vīrs nebija velti uz Dievu paļāvies, Erna bija brīva līdz ar savu cie�anu biedreni Reliņu Margrietu, un viņu vietā cietumā bija ieslodzīti citi � Berta Vēbere un Pauls Eberliņ�.

Tiem abiem bija sagaidāms bargs, bet pelnīts sods.

131. nodaļa.

Ļauni smīnēdams, Emīls Bergers iegāja Dumonta dzīvoklī. Marija nobāla, viņu ieraudzīdama.

Tikko tēvs un meita bija runāju�i par briesmām, kas tiem draudēja no Emīla Bergera, un it sevi�ķi tie ba�ījās par Rozi � te piepe�i �is cilvēks ienāca istabā.

Blēdīgais vīrietis ātri paskatījās uz veco Dumontu un Mariju, un viņam nepalika apslēpts, ka tiem patlaban bijusi nopietna saruna; viņ� arī bija pārliecināts, ka tie runāju�i par viņu.

Pirmajā acumirklī vecais Dumonts tā kā apjuka par Bergera pārdro�ību, ka tas tomēr bija uzdro�inājies ienākt viņa namā pēc tam, kad viņam bija parādītas durvis.

Pagāja labs brīdis, iekāms viņ� nomierinājās un tad dusmās trīco�ā balsī vaicāja:

�Mans kungs, kas jums atļāva ienākt �ajā namā?�

�Liktenis, mīļais kungs,� Emīls Bergers liekulīgi mīkstā balsī atbildēja.

�Pēc mūsu vakarējās sarunas es gan cerēju, ka jūs to vairs nedarīsiet,� Dumonts teica.

Bergers savādi pasmīnēja.

�No�ēloju, ka nespēju ievērot jūsu vēlē�anos.�

�Ja tā, tad drīkstu gan cerēt, ka jūs būsiet atnācis vienīgi veikala darī�anu dēļ.�

�Veikala darī�anas, mans kungs, un arī � pa�a darī�anas.�

�Par jūsu pa�a darī�anām negribu vairs nekad ar jums runāt.�

�Par tām darī�anām, kas attiecas uz Emīlu Bergeru, varbūt ne, bet gan par tām, kas attiecas uz spāņu granda dona Kastāro vienīgo dēlu un mantinieku,� Bergers teica.

Tēvs un meita saskatījās, it kā �aubīdamies par to, vai Emīls Bergers vēl ir pie pilna prāta.

Emīls nepacietīgi gaidīja atbildi.

�Man nav patikas tuvāk iepazīties ar jūsu ģimenes apstākļiem,� Dumonts pēc brītiņa atbildēja, �es tikai zinu, ka jūs esat Bergera dēls un jūs ļoti maldāties, domādams, ka es ticē�u jūsu stāstam.�

Bergers atmeta ar roku.

�Lūdzu, mans kungs, tās nav nekādas pasakas ...�

�Lai nu tās būtu pasakas vai nē, bet es jau jums teicu, ka par jūsu pa�a darī�anām es negribu ar jums runāt � ejiet!�

Bet Emīls Bergers negāja vis, tie�i otrādi � viņ� nolika platmali uz galda un novilka mēteli. Tad viņ� piegāja Dumontam klāt, cie�i ieskatījās tam sejā un asā balsī teica:

�Pārdomājiet labi, Dumonta kungs, ko es jums vakar teicu! Apdomājiet, cik bīstams ienaidnieks es varu jums kļūt, tādēļ dodu jums padomu � nepadariet mani bez vajadzības par savu ienaidnieku.�

�Man nevajag jūsu padomu, un jūs mani nevarēsiet iebaidīt ar saviem draudiem, kā jūs to varbūt esat nodomājis. Es jūs uzaicinu beidzamo reizi: atstājiet manu namu!�

�Vai arī tad, ja es jums teik�u, ka �ādā gadījumā es izpildī�u savus vakarējos draudus?� �

Vecajam Dumontam bija uz mēles dusmīga atbilde, bet tad viņ� pamanīja savu meitu, kura bāla un pie visām miesām drebēdama stāvēja viņam blakus.

Sirmgalvim pēk�ņi ie�āvās prātā, cik dziļi pazemotai viņa meitai vajadzēja justies.

Viņ� atminējās vakarējo sarunu un noprata, ka tajā gadījumā, ja �is briesmonis izpildītu savus draudus, visas ģimenes un sevi�ķi Marijas gods būtu uz visiem laikiem iznīcināts.

Viņa lūpas lēnām kustējās, bet pār tām nenāca neviena skaņa. Izlikās, it kā viņam trūktu spēka uz Bergera pārdro�o jautājumu dot pienācīgu atbildi.

Marija redzēja viņa kavē�anos. Tā piegāja tēvam klāt, apķērās viņam ap kaklu un teica:

�Labais, mī|ais papiņ, lai notiek kas notikdams, tikai gādā, lai �is cilvēks tiek projām.�

�No jūsu vārdiem, Dumonta jaunkundz, es noprotu, ka jūs neesat par mani labās domās,� Bergers zobgalīgā balsī ierunājās.

Marija tikai nicino�i uz viņu paskatījās.

Brītiņu Emīls Bergers stāvēja kā nezinādams, ko darīt, tad viņ� piegāja Dumontam soli tuvāk. Acis viņam zvēroja kā plēsīgam zvēram, kad viņ� runāja:

�Mans kungs, ja jūs vēlaties, tad es varu arī aiziet, bet ja jums ir dārgs jūsu ģimenes gods ...�

�Turiet muti! Es jūs neesmu aicinājis par mūsu goda sargātāju!� sirmgalvis viņam uzsauca.

�Bet gan kā savas meitas precinieku.�

Dumontam izzuda no vaigiem visas asinis.

�Mans kungs, ko jūs uzdro�ināties...�

�Vai es varbūt runāju niekus?� Emīls Bergers viņu pārtrauca. �Vai jūs pats mani nepieņēmāt tāpēc, lai es grāfu Albertu iegrūstu postā, padarītu to par ubagu, lai viņ� tad būtu spiests lūgties no jums palīdzību un jūsu meitas roku ...�

Marija trīcēja pie visām miesām, likās, ka viņa cīnās ar ģīboni.

Un vecais Dumonts?

Nespēdams vairs valdīties, viņ� raustīja zvaniņu. Kāds sulainis iesteidzās istabā.

�Alfrēd, izsviediet �o kungu laukā!� viņ� drebo�ā balsī pavēlēja.

Sulainis tuvojās Emīlam Bergeram, kur� uz viņu dusmīgi paskatījās un tad, pret Dumontu pagriezies, teica:

�Es ie�u no laba prāta, man nevajag jūsu sulaiņa palīdzības. Bet jūsu pa�u labā es vēlētos jums teikt vēl pāris vārdus.�

�Nu tad runājiet, bet ātri!�

�Nevis citiem dzirdot, bet zem �etrām acīm.�

�Tēvs, tēvs, to tu nedarīsi!� Marija satrūkusies izsaucās.

Sirmgalvis brītiņu nezināja, ko darīt.

Emīls Bergers lūkojās viņam sejā ar tādu skatienu kā �ūska, kas savu upuri grib savaldzināt. Un likās, it kā �is skatiens būtu veco vīru pārvarējis.

Viņ� ātri apdomājies teica:

�Labi, nāciet man līdzi blakusistabā.�

Pār Emīla Bergera seju pārlaidās velni�ķas uzvaras gaviles, kad viņ� tam gāja līdzi blakusistabā. d

Pēc maza brītiņa viņi jau nāca atpakaļ,� bet cik pārvērtu�ies tie izskatījās.

Kamēr Bergera sejā varēja lasīt prieku par labu panākumu, tikmēr vecais kungs izskatījās bāls kā mironis.

�Vai jūs, mans kungs, vēl arvien būsiet tik laipns un gribēsiet mani likt izsviest laukā?�

�Ceru, ka jūs pats aiziesiet,� sirmgalvis atbildēja.

�Labprāt.�

Emīls Bergers aizgāja.

Pēc viņa aizie�anas istabā brītiņu iestājās klusums. Vecais Dumonts bija atkritis krēslā un galvu uz rokām atbalstījis. Marija nolūkojās uz viņu ar sāpēm un izbailēm.

Beidzot viņa piegāja tēvam klāt un maigā balsī vaicāja:

�Kādēļ tu esi tik noskumis, tēvs, ko Emīls tev teica un ko viņ� mums var kaitēt?�

Sirmgalvis lēnām pacēla galvu un neizsakāmi sāpīgi paskatījās uz savu meitu.

�Tu vēl vaicā, bērns? Nu tad zini, grāfs pilnīgi atrodas Emīla Bergera varā. Viņ� man skaidri un ticami pierādīja, ka viņ� nav vis vecā Bergera, bet spāņu granda dona Kastāro dēls.�

�Vai tas varētu būt!� Marija drebo�ā balsī izsaucās.

�Tā ir, mīļais bērns. Viņ� man parādīja dokumentu, kurā tas skaidri redzams.�

�Bet ja tas tā būtu, tēvs, ko tas mums varētu kaitēt?�

��is apstāklis mums nevar kaitēt, bet viņ� man draudēja ar to, ka iegrūdī�ot grāfu vēl tālāk nelaimē un gādā�ot par to, ka tiklab tavs, kā arī mans vārds kritī�ot negodā.�

Marija nodrebēja, viņa pazina Emīlu diezgan labi un zināja, ka tas izpildīs savus draudus.

�Tēvs, mums laikam būs jāpadodas liktenim. Lūgsim Dievu, lai tas mūs izglābj no nelaimes. Mīļais tēvs, kādā briesmīgā nelaimē un kaunā es esmu tevi iegrūdusi,� Marija izsaucās, nokrizdama tēva priek�ā uz ceļiem. �Jo vairāk es pārdomāju, jo vairāk pārliecinos, ka vienīgi es esmu pie visa vainīga un nemaz nedrīkstu cerēt, ka tu man varēsi piedot.�

�Mīļais bērns, kā tu vari tā runāt? Vai tu nezini, ka es jau sen esmu tev piedevis? Piecelies, mīļā Marij, un esi atkal mans labais, jautrais bērns, tu zini, ka es uz tevi nedusmojos. Tā, un tagad dod man bu�iņu � tā ir pareizi,� vecais vīrs mīkstā balsī teica.

Kamēr Dumonta namā norisinājās �is aizkustino�ais skats, Emīls Bergers steidzās uz savu dzīvokli. Tur nonācis, viņ� priecīgi berzēja rokas; Viņa sejā bija redzams velni�ķīgs prieks.

�Tā ir labi,� viņ� �ukstēja, �drīz es bū�u pie mērķa. Kā vecais Dumonts satrūkās! Protams, pret spāņu granda dēlu viņ� nedrīkst izturēties tā, kā pret savu aģentu,� un ceru, tik tie�ām kā mani sauc par donu Kastāro, ka drīzā laikā es bū�u Marijas vīrs. Velns lai parauj,� viņ� pēc brītiņa turpināja, �visa �ī neizmērojamā bagātība piederēs man, un Marija? Nu, ja tā pilnīgi dāvās man savu mīlestību, tad arī viņai nebūs iemesla �ēloties. Bet tagad steig�us pie darba � dzelzs jākaļ, kamēr tā vēl karsta.�

Pēc �iem vārdiem viņ� apsēdās uz krēsla un domīgi nolūkojās savā priek�ā.

Viņ� pārdomāja beidzamo dienu notikumus.

Viņa acu priek�ā vēlreiz norisinājās tas skats, ko viņ� bija piedzīvojis dona Kastāro dzīvoklī.

Viņ� redzēja, kā sirmgalvis drebēja aiz uztraukuma, un cik ļoti to sabaidīja vēsts, ka viņ�, Emīls Bergers, esot viņa dēls; beidzot viņ� redzēja donu Kastāro, savu tēvu, mirstam.

Pirmajā acumirklī Emīls par to gandrīz vai izmisa; viņ� bija cerējis, ka grands to atzīs par savu dēlu, bet tagad �ī cerība bija iznīcināta. Ta�u Emīls Bergers nebija tāds vīrs, kas ātri zaudē dū�u.

Nelikdamies par miru�o ne zinot, viņ� paņēma da�as atslēgas un izok�ķerēja viņa rakstāmgaldu.

Drīz viņ� bija atradis da�us dokumentus, kuri viņam izlikās visai svarīgi.

Vienu no �iem dokumentiem viņ� pirmīt bija parādījis vecajam Bergeram.

Tā bija dona Kastāro dzim�anas zīme, kurā bija teikts, ka viņ� nodots Bergeru ģimenei audzinā�anā.

Bez �ī svarīgā dokumenta viņ� atrada arī kādu vēstuli no sava līdz�inējā aud�utēva, kurā Bergers donam Kastāro ziņoja, ka zēns esot sveiks un vesels un labi attīstoties, un ka tas darī�ot, cik iespējams, lai viņu krietni uzaudzinātu.

Tālāk vēstulē bija runa par to, ka Bergers neizpaudī�ot noslēpumu, ka Emīls neesot viņa dēls, ka viņ� to uzaudzinā�ot kā savu miesīgu bērnu un ka licis to kristīt par Emīlu.

�o vēstuli, kā arī da�us citus dokumentus Emīls Bergers bija izlasījis, atrazdamies nelaiķa granda dzīvoklī.

Bet viņ� bija iebāzis kabatās vēl daudzus citus dokumentus, kurus tagad sāka lasīt. Jo tālāk viņ� lasīja, jo vairāk noskaidrojās viņa seja. Piepe�i viņ� sarāvās.

�Ak, kas tad tas!� viņ� izsaucās.

Viņ� turēja rokas kādu vēstuli, kuru arī bija rakstījis viņa aud�utēvs un zem kuras atradās vecā Bergera paraksts. �ī bija atbilde uz kādu dona Kastaro vēstuli.

Vecais Bergers tajā rakstīja, ka viņ� ļoti labi protot cienīt vecā granda gribu un ka tas pēc viņa aizrādījumiem zēnu izaudzinā�ot par krietnu cilvēku. Tikai tad, kad tas bū�ot sasniedzis noteikto vecumu, viņ� tam snieg�ot skaidras ziņas par viņa dzim�anu.

�Noteikto vecumu,� Emīls Bergers murmināja, �vai tad es jau sen to neesmu sasniedzis? Hm, ērmoti tas ir, no visiem �iem dokumentiem skaidri noprotams, ka es esmu dona Kastāro dēls, tomēr divas lietas man paliek nesaprotamas. Pirmkārt, kādēļ mans aud�utēvs mani līdz �im vēl nav iepazīstinājis ar �o noslēpumu; otrkārt, kādēļ mans īstais tēvs dons Kastāro par mani vairs nelikās zinot?�

Emīls Bergers brītiņu pārdomāja �īs lietas, tomēr viņ� neatrada atbildi, kas to varētu apmierināt.

Viņ� sāka lasīt tālāk; beidzot tas atrada aizzīmogotu aploksni, uz kuras bija uzrakstīti sekojo�i vārdi:

�Atvērt tikai pēc manas nāves.�

Emīls aplūkoja aploksni no visām pusēm.

�Ko lai daru?� viņ� murmināja. �Vai man ir tiesības to atvērt? Kādēļ gan ne? Katrā ziņā tas man var tikai noderēt, ja es iepazīstos ar �īs vēstules saturu.�

Viņ� atplēsa aploksni. Tajā atradās papīra lapiņa, kurā bija rakstīti sekojo�i vārdi:

�Ar �o apliecinu, ka Bergeru ģimenē uzaudzinātais bērns Emīls ir mans dēls un pēcnācējs un manas mantas mantinieks. �im rindiņām vajag tikt caur tiesu manam dēlam paziņotām. Tālāk es nolemju, ka tajā gadījumā, ja mans dēls nedzīvotu godīgu dzīvi, viņ� no manas mantas neko nemanto, bet tā nāk par labu Parīzes nabagiem.�

�o dokumentu bija parakstītījis dons Kastāro.

�Ak, tas tomēr ir brangi!� Emīls murmināja, �tātad es esmu pēc visām likuma prasībām atzīts par dona Kastāro dēlu! Bet velns lai parauj, ko lai tagad daru, mans tēvs vēlējies, lai �is dokuments vispirms nonāk tiesas rokās? Kā lai tagad izskaidroju, kur es esmu to dabūjis?�

Emīls brītiņu pārdomāja.

�Hm, vislabāk būs, ja es visus �os dokumentus paturē�u pie sevis un savas prasības iesnieg�u tiesai un tai paziņo�u, ka dons Kastāro �os rakstus man nodevis pirms savas nāves.�

Emīls ieslēdza svarīgos dokumentus rakstāmgalda atvilktnē un devās pie sava aud�utēva.

Mēs zinām, ka grāfs bija vecajam Bergeram uzdāvinājis mazu vasarnīcu aiz pateicības par to, ka viņa dēls Emīls tam bija izglābis dzīvību, kā viņ� domāja.

* Uz turieni Emīls devās; tam bija kāda pusstunda ko iet. Beidzot viņ� sasniedza mazo, glīto namiņu.

Tas pieklaudzināja pie durvīm, bet, kad neviens tās neatvēra, viņ� atvēra tās pats un iegāja �aurā priek�namā, no kurienes tālāk mazā, bet visai glīti iekārtotā istabiņā.

Tur norisinājās aizkustino�s skats.

Uz dīvāna gulēja vecais Bergers, bāls un izdēdējis.

Ārsti iepriek�ējo reizi viņu bija uzcēlu�i uz kājām, un, tā kā no viņa pleciem novēlās rūpes par ģimeni, viņ� bija brangi atspirdzis.

Bet vecums, uztraukums un da�i citi apstākļi tomēr bija izpostīju�i viņa veselību; reiz viņ� bija drusku sasaldējies, vecā kaite atkal uzbruka no jauna, un tagad viņ� gulēja uz mir�anu.

Pie viņa gultas uz ceļiem bija nometu�ies Paulīna un Kurts. Bez tam istabiņā atradās vēl kāds pajauns cilvēks � tas bija barons Kapē, ar kuru mēs iepazināmies parādu cietumā.

Tas bija vairākas reizes saticies ar Paulīni, un viņa sirdī iedegās mīlestības uguns. Tagad viņ� kā Paulīnes saderinātais līgavainis stāvēja pie viņas tēva nāves gultas.

Pirmajā acumirklī Emīls bija glu�i pārsteigts � to viņ� tomēr nebija gaidījis.

Paulīna sarāvās, redzēdama viņu ienākam.

�Ak tu tas esi, Emīl. Nāc �urp, mūsu tēvs patlaban guļ uz mir�anu,� viņa klusu teica.

Pirms pāris dienām Emīls varbūt būtu liekuļojis jūtas, kuru viņam nebija,� tagad, zinādams, ka viņ� nav Bergera dēls, viņ� to neturēja par vajadzīgu.

Viņ� atbildēja dzestrā balsī:

�Tu maldies, Paulīna, es neesmu tavs brālis, es neesmu �ī vecā vīra dēls.�

Lai gan sirmgalvis jau cīnījās ar nāvi, viņ� tomēr bija �os vārdus sapratis.

Visus spēkus saņēmis, viņ� drusku pacēla galvu, izdziesto�ām acīm paskatījās uz aud�udēlu un vājā balsī teica:

�Vai man, ka man to vēl vajadzēja piedzīvot. Bet jā,� viņ� klusā, tiķko saprotamā balsī turpināja, �tā ir, kā viņ� saka � Emīls nav mans dēls! Viņ� nav jūsu brālis, mīļie bērni, bet tas, ka viņ� pats to uzzinājis, pierāda, ka viņ� savu dvēseli atkal apkrāvis ar kādu jaunu smagu noziegumu.�

Viņ� meklēja ar acīm baronu, tas saprata mirēja skatienu. Barons piecēlās, piegāja Emīlam klāt un dzestri sacīja:

�Mans kungs, es jūs lūdzu istabu atstāt; jūsu nodoms gan nebūs stāvēt pie mirēja gultas.�

�Protams, jums taisnība, mans kungs. Es tomēr vēlētos par da�ām lietām iegūt skaidrību.�

�To jūs dabūsiet, tiklīdz būs pienācis īstais laiks. Bet tagad es jūs lūdzu iet.�

Viņ� �os vārdus izrunāja tik stingrā balsī, ka Emīls neuzdro�inājās viņam pretoties. Ar pūlēm apspiezdams lāstu vārdus, viņ� atstāja mirēja istabu.

Brītiņu vēlāk vecais Bergers jau bija beidzis dzīvot.

Dusmodamies par to, ka viņa nodoms nebija izdevies, Emīls staigāja gar namiņu �urpu turpu, nezinādams ko darīt, vai iet tālāk, vai vēl uzgaidīt.

Viņ� bija redzējis, ka aud�utēvs patlaban grasījās izdzist � kādēļ lai viņ� savas darī�anas tūlīt nenokārtotu?

Bet savādas jūtas Emīlu tomēr no tā atturēja, viņ� vairs neuzdro�inājās ieiet tajā istabā, kurā vecais vīrs cīnījās ar nāvi. Un tik daudz viņ� arī sajēdza, ka barons Kapē viņam neatļaus iet iek�ā, kamēr aud�utēvs nebūs aizdarījis acis.

Kamēr Emīls staigāja �urpu turpu, pārdomādams ko darīt, tikmēr bērni raudādami stāvēja ap tēva līķi.

Sevi�ķi Paulīnai sirds vai plīsa aiz �ēlabām, tā ka baronam Kapē grūti nācās viņu nomierināt.

Piepe�i atvērās durvis, un ienāca kāda sieviete.

Sī sieviete bija Veronika, tā vīra sieva, kuru Emīls Bergers bija pierunājis uzbrukt grāfam Albertam Buloņas me�ā un kur� par savu neapdomību bija notiesāts uz vairākiem gadiem cietumā.

Vecais Bergers to visu zināja un ne brītiņu nekavējās ierādīt Veronikai pajumti savā namiņā.

Sieva raudādama nelaiķa palicējiem izteica savu līdzjūtību un tad ar roku rādīja uz logu.

�Ko tas neģēlis �eit meklē?� viņa vaicāja.

�Nomierinieties, Hausmaņa kundze, viņ� nespēj jūsu vīram neko padarīt,� barons Kapē atbildēja.

�Lai Dievs pasargā, ne tik skaļi! Ja viņ� dabūtu zināt, ka mans vīrs izbēdzis...�

Sājā acumirklī laukā piepe�i izcēlās troksnis.

�Ak Dievs, tur jau ir mans Ansis � tas nelaimīgais!� namiķa sieva, baiļu pārņemta, izsaucās.

Tā pielēca pie loga; viņas acu priek�ā norisinājās negants skats.

Emīls Bergers, pa ielu �urpu turpu staigādams, nebija pamanījis, ka divas acis naidīgi uz viņu nolūkojas.

Te mums jāpiebilst, ka Ansim Hausmanim pagāju�ajā naktī bija izdevies no cietuma izbēgt.

Protams, ka viņa sieva tūlīt bija gādājusi par paslēptuvi, kura tai likās dro�a. Nāko�ajā naktī viņ� bija nodomājis bēgt tālāk.

Tāpat kā toreiz, kad tas ar savu neapdomīgo izturē�anos bija iekūlies policijas nagos, tā arī tagad viņ� vairs nevarēja valdīties, ieraudzījis �urpu turpu staigājam to cilvēku, kas viņu bija iegrūdis nelaimē.

Kā sakaitināts tīģeris viņ� pārlēca pār �ogu, klupa Emīlam virsū un sagrāba to aiz rīkles.

�Ak tu tas esi, blēdi! Tagad tu vairs dzīvs netiksi no manām rokām vaļā!� Hausmanis aizsmaku�ā balsī brēca.

Emīlam Bergeram patiesi bija diezgan grūti atgaiņāties no saniknotā vīra.

Viņi abi sāka kauties un kliegt, ka bail bija noskatīties, un diezin kā kautiņ� būtu beidzies, ja nebūtu piesteigu�ies divi policisti, kas nedz Hausmanim, nedz Emīlam nebija pa prātam.

�Kas tad �eit par traci?� viens no viņiem uzsauca.

�Jupis lai parauj!� otrais sauca. �Ja neesmu pārskatījies, tad esam no�āvu�i divus zaķus ar vienu �āvienu.�

Un, iekāms Ansis Hausmanis atjēdzās, kas īsti notiek, policisti jau bija viņu sagrābu�i un sasēju�i rokas un kājas.

Emīls Bergers, kur� laikam manīja, ka arī viņam draud briesmas, gribēja steig�us aiz�maukt projām, bet policisti saprata viņa nodomu un aizstājās tam ceļā.

�Kas jūs tāds esat, mans kungs?� viens no viņiem vaicāja.

Emīls Bergers brītiņu pārdomāja, vai teikt savu līdz�inējo vārdu, vai to, kas viņam pēc taisnības pienācās; beidzot viņ� apņēmās saukties savā īstajā vārdā.

�Ar kādām tiesībām jūs to vaicājat?� viņ� lepni atcirta.

�Tā ir mūsu darī�ana. Atbildiet!�

�Nu labi � esmu nelaiķa granda dona Kastāro dēls.�

�Vai jūs to kungu pazīstat?�

�Ko... es lai nepazītu savu tēvu!�

�Vai jūs bijāt pie viņa?�

�Protams.�

�Tad jūs esat īstais, un, proti, jūs sauc par Emīlu Bergeru. Likuma vārdā mēs jūs apcietinām tādēļ, ka pret jums radu�ās aizdomas, ka jūs esat nonāvējis donu Kastāro.�

Emīls Bergers izgrūda lāstu vārdus.

Vēlreiz viņ� mēģināja aizbēgt, bet policisti, manīdami viņa nolūku, neielaidās ar viņu nekādās garās ceremonijās. Tie sasēja tam rokas un tad abus gūstekņus aizveda projām.

Barons Kapē stāvēja pie loga, un viņam blakus Paulīna, galvu uz viņa pleca atspiedusi.

�Ak Dievs, tad viņ� tik zemu grimis,� tā �ukstēja.

�Pateiksimies Dievam, ka viņ� nav tavs brālis,� barons nopietnā balsī atbildēja.

�Tad tu tici, ka Emīls runāja patiesību?�

��ajā gadījumā es tam ticu un ceru.�

Emīlu Bergeru aizveda uz izmeklē�anas cietumu.

Stundu vēlāk viņ� jau stāvēja izmeklē�anas tiesne�a priek�ā, kas viņu nopratināja.

132. nodaļa

Roterdamas baznīcas torņa pulkstenis skaļiem sitieniem pasludināja desmito vakara stundu.

�ajā acumirklī laba auss varēja dzirdēt vēl kādu citu troksni, kuru nakts laikā neviens labprāt nevēlas dzirdēt.

Tā bija bungu rībē�ana un signāltauru skaņas, kas bija sadzirdamas pat ārpilsētā, uz kurieni tās atnesa vakara vējiņ� no viena no trīspadsmit fortiem, kas Parīzi ieslēdza visapkārt kā josla.

Patlaban tika pūsts ģenerālmar�s, zaldāti paķēra iero�us, un oficieri nostājās savās vietās.

Bungas apklusa, un Parīzes apkārtnē arī palika klusu.

�Paliec stāvot � kas tur ir? Paroli!�

�Austerlicas kaujas diena.�

�Varat iet.�

Forta sargs bija apturējis kādu cilvēku, kas, platā, tum�ā mētelī ietinies un seju paslēpis zem lielas platmales, gribēja nakts tumsā sargam garām aizlavīties un iekļūt cietoksnī.

Atbilde bija sargposteni apmierinājusi.

Nācējs tagad stingriem soļiem pārgāja pār �auro cietok�ņa grāvja tiltiņu un pazuda nakts tumsā.

�Nolādēta bū�ana, man tomēr nevajadzēja atļaut �im pilsonim ieiet cietoksnī,� bet viņ� zināja paroli. Tomēr man liekas, ka tā būtu bijis labāk. �ovakar notiek dīvainas lietas, man rādās, ka sagaidāms kaut kas ārkārtīgs, un tas man īsti nepatīk. Lai dzīvo republika!�

Un, plinti cie�āk pie pleca piespiedis, zaldāts atkal sāka lēniem soļiem staigāt �urpu turpu.

Piecas minūtes varēja būt pagāju�as, kad cietoksnī atkal bija dzirdami soļi, kas tuvojās valnim.

Tā bija patruļa. Oficieris piegāja pie sarga un sacīja:

�Tagad neviens vairs nedrīkst fortu atstāt, arī tad ne, ja tam būtu zināma parole.�

�Labi, pilson kapteini.�

�Vai nekas nav atgadījies? Nekas �aubīgs?�

♦ �ī un nākoSā nodaļa uzskatāma par noslēpumainās dienasgrāmatas turpinājumu.

�Nē, pilson kapteini.�

�Velns lai parauj tavu pilsonību! Tev vajag atradināties no �ī vārda, tie laiki ir pagāju�i. Man izlikās, it kā es nesen būtu dzirdējis tevi runājam. Vai tu runāji pats ar sevi?�

�Nē, pilson kapteini, es nerunāju pats ar sevi.�

�Pie velna � ar ko tad?�

�Ar kādu pilsoni, kuram bija zināma parole un kuru es tādēļ ielaidu cietoksnī.�

�Sasodīta bū�ana, kas tev nāk prātā, zēn! Nu, tas tev var dārgi maksāt.�

�ajā acumirklī fortā norībēja plintes �āviens.

Tālumā varēja dzirdēt daudzu balsu dziedātu Francijas himnu �Marseljēzu�.

�āvienam norībot, oficieris satrūkās un, ziņkārības dzīts, pagāja da�us soļus atpakaļ uz cietok�ņa pusi, kurā bija dzirdams troksnis un dobja balsu kņada.

Sargzaldāts nelikās par to ne zinot. Ar vienaldzīgu nopietnību rētainajā, saulē iedegu�ajā sejā viņ� lūkojās uz pilsētas pusi.

Nicino�s smaids parādījās tam uz lūpām, kad tas redzēja oficieri atkal tuvojamies, un, plinti pie pleca piespiezdams, viņ� atkārtoja �Marseljēzas� katra pantiņa beidzamos vārdus:

�Aux armes citoyens!�¹

Tuvojās ātri soļi; parādījās zaldātu pulciņ�, starp tiem da�i ar dego�ām lāpām.

�E, kapteini Rozblant, vai jūs viņu varbūt esat sagūstījis?� leitnants, kas vadīja pulciņu, vaicāja patruļas kapteinim.

�Ko tad � kas noticis?�

�Kapteinis Alberts izbēdzis. Viņ� vēl nevar būt ne tūksto� soļu attālumā.�

�Sasodīta bū�ana! Kā tad viņam tas izdevies?�

�Sargs pie durvīm aizmirsis savu pienākumu, par to tas dabūs sodu; viņ� brītiņu noskatījies pagalmā uz saviem biedriem, kad pūta ģenerāl-mar�u, un �o acumirkli Alberts izmantojis. Kad sargs atkal pagriezies pret durvīm, tās biju�as vaļā, un kapteinis aizbēdzis.�

�Velns lai parauj!�

�Protams, tas muļķa tēvainis gan iz�āva, bet bija jau par vēlu ..�

�Bet kā kapteinis tev varēja tikt garām, ja tu tik apzinīgi pildi savu pienākumu?�

Ar �iem vārdiem leitnants griezās pie vecā zaldāta, kur� viņu bija vērīgi uzklausījis un kura sejā tagad bija redzams it kā prieks un apmierinājums.

�Es atkārtoju, ka kapteinis nevarētu tikt laukā no forta, ja �is sargs būtu izpildījis savu pienākumu.�

�Man nav pagājis garām neviens oficieris, pilsoni leitnant.�

�Tad viņam vēl vajag atrasties cietoksnī.�

�Kādam pilsonim es atļāvu gan iet garām, bet tam bija zināma parole, un es vēl nebiju saņēmis citādu pavēli.�

�Tad viņ� mums ir izbēdzis.�

�Muļķi! Atsūtiet viņa vietā citu un �o ieslogiet!�

�Sis arī ir viens no republikāņu nelgām. Pagaidi tikai, gan jau tev �īs domas izdzīs.�

�Velns lai tevi parauj! Ko var zināt, vai tu un tas otrais neesat viņam palīdzēju�i izbēgt?�

To teikdams, kapteinis līdz ar patruļu un zaldātiem, kas nesa dego�ās lāpas, aizsteidzās pār tiltu bēglim pakaļ.

Brītiņu vēl bija dzirdamas gūstītāju balsis, tad tās kļuva arvien klusākas, gūstītājiem attālinoties uz pilsētas pusi.

Lāpas izdzēsa, lai bēglis nemanītu, ka tam dzenas pakaļ un kur gūstītāji atrodas; miers un klusums atkal iestājās cietoksnī.

Bija jādomā, ka zaldāti devu�ies pie miera, bet nekā, divi bataljoni stāvēja gatavībā, pilnīgi apbruņoju�ies, gaidīdami uz tālākām pavēlēm, lai varētu stāties pie darba.

Patlaban aprakstītie notikumi atgadījās 1851. gada 1. decembra vakarā. Bija dzestra, mitra, miglaina nakts. Melni padebe�i aizklāja debesis kā milzīgi, drūmi, smagi apsegi.

Dzestrs vēj� dzina miglas vālus pār Sēnas upes saliņām, pār pilsētu un ārpilsētu, ietīdams namus it kā biezā plīvurā.

Lai gan vēl bija diezgan agrs vakars, tomēr pilsētā valdīja neparasti drūms klusums.

Bija dzirdama gan ratu rībē�ana, gan gājēju soļi, balsu kņada un da�da�āds troksnis. Tas viss kopā radīja savādu dūkoņu, ko ar pilnām tiesībām mēdz salīdzināt ar jūras bangu krāk�anu.

Tomēr cilvēks, kam Parīzes apstākļi bija labi pazīstami, varēja skaidri noprast, ka �ī dūkoņa nav nekas, salīdzinot ar Parīzes parasto troksni uz ielām.

Jautrība, skaļās sarunas, smiekli un dziedā�ana, �īs parīzie�iem piemīto�ās īpa�ības, tagad likās pierimu�as.

Ļaudis tāpat kā citkārt gāja gan uz darbu, gan izpriecām, bet viss notika ar drud�ainu steigu.

Visi jutās nospiesti, drūmi.

Pa �atilonas ielu, kas izgāja uz Lielo ielu un no ārējiem cietok�ņa mūriem aizveda taisni un Enserē karjeru, ātriem soļiem steidzās kāds platā mētelī ietinies vīrietis.

Tas bija tas pats cilvēks, kas nesen atstāja fortu un deva iemeslu iepriek� aprakstītajam skatam.

Bēglis sastapa �ajā nomaļajā ielā tikai nedaudzus gājējus, bet, neraugoties uz to, viņ� arvien turējās ēnā un bailīgi izvairījās no gāzes laternām.

Tajā vietā, kur �oseja krustojās ar patlaban minēto ielu, viņ� noguris brītiņu palika stāvot.

Viņ� ēnā atspiedās pret kādu mūri un, smagi elpodams, slaucīja sev sviedrus no karstās pieres.

Mētelis viņam bija noslīdējis no viena pleca, un tagad varēja redzēt, ka viņ� bija ģērbies oficiera mundierī.

�Paldies Dievam,� viņ� �ukstēja, �ka esmu izbēdzis. Tagad viņiem vairs neizdosies mani tik viegli saķert. Ielu �eit ir daudz ... bet pag, tur nāk zaldāti, man jāsteidzas projām!�

Un patiesi, pa �atilonas ielu steidzās �urp tas zaldātu pulks, kam bija uzdots bēgli sagūstīt.

Zaldātu pulks bija sadalījies vairākos pulciņos un izklīdis pa visu apkārtni. Tagad tie trīs vai �etri zaldāti, kurus bēglis ieraudzīja, apstājās un sarunājās ar kādu policistu.

Iepretī tam namam, pie kura kapteinis grāfs Alberts � jo bēglis bija viņ� � bija paslēpies, atradās vecs, zems nams ar augstu jumtu. So namu no ielas no�ķīra mazs dārziņ�.

Dārziņ� bija ie�ogots ar dzelzs margām, un pie vārtiem katrā pusē auga jasmīnu un ceriņu krūmi.

Aiz viena no �iem krūmiem piepe�i parādījās cilvēka galva, un divas zvērojo�as acis lūkojās apkārt nakts tumsā, kamēr tās beidzot ieraudzīja grāfu Albertu, nabaga bēgli.

�is cilvēks varēja novērot katru viņa kustību.

Saliecies un gatavs lēcienam, viņ� gaidīja to acumirkli, kad kā plēsīgs zvērs varēs uzbrukt savam upurim.

Kā jau teikts, bēglis bija savus gūstītājus pamanījis. Brītiņu viņ� stāvēja it kā pārdomādams, pa kuru ceļu tālāk bēgt, bet tad viņ� nogriezās pa kreisi, uz �oseju.

Bet viņ� nepaguva paiet ne trīs soļus, kad smaga roka aizskāra viņa plecu un tas ieraudzīja kārtībnieku. Viņam pār lūpām izspruka apspiests baiļu kliedziens.

�A, draugs, vai drīkstu vaicāt, uz kurieni tā steidzaties?� kārtībnieks viņu uzrunāja, sagrābis aiz rokas un vilkdams pie laternas.

Gūstītāji zaldāti un policists atradās vēl simts soļu attālumā. Bēglis kārtībniekam neatbildēja ne vārda, bet visiem spēkiem raudzīja viņam no rokām izrauties.

�Pag, pag, gan jau redzēsim, kas tu tāds par kundziņu esi. Ē, jūs tur, steidzieties �urp!�

Izcēlās cīņa, grāfs Alberts bija nespēcīgāks par kārtībnieku. Gūstītāji bija tikai vēl nedaudz soļu atstatu.

Viņam vairs nebija nekādas cerības izbēgt.

Te pa�ā visbriesmīgākajā brīdī viņiem piesteidzās klāt tas vīrs, kas bija glūnējis aiz ceriņu krūma. Tas iekrāva kārtībniekam ar dūri pa vēderu, tā ka tas streipuļodams pāris soļus atkāpās.

Ar otru roku glābējs sagrāba grāfu Albertu aiz piedurknes un rāva sev līdzi.

�Dū�u, pilsoni! Steigsimies projām!�

Kārtībnieks nelaida vaļā bēgļa mēteli, tādēļ grāfs Alberts to ātri atrāva pie kakla vaļā un mēģināja nokratīt no pleciem. Pa to laiku kārtībnieks bija atkal at�ilbis un no jauna klupa viņam virsū.

�Velns lai parauj, nosit �o bendes kalpu, pilson!� glābējs bēglim uzsauca, mezdamies pretī zaldātiem, kuri patlaban piesteidzās klāt.

Tagad izcēlās briesmīgs troksnis un klieg�ana. Zaldāti uzbruka bēglim un viņa glābējam. Tie turējās pretī ar izmisu�u cilvēku dū�u un spēku; glābējs iegāza kādam zaldātam tā pa krūtīm, ka tas iestenēdamies novēlās gar zemi, un, �o vispārējo apjukumu izlietodami, abi bēgļi skrēja pa ielu projām, cik ātri vien varēdami. Zaldāti un policisti steidzās viņiem pakaļ.

Bēgļi bija gan viņiem mazu gabaliņu priek�ā, bet vai tiem izdosies izbēgt?

Ļoti maz cerību, jo uz gūstītāju saucieniem un signāliem pa �oseju steidzās �urp citi policisti, kas tiem aiz�ķērsoja ceļu.

Namu tum�ajos logos �ur tur pazibēja uguns, un viens otrs izbāza galvu laukā, raudzīdamies pēc trok�ņa cēloņa.

Bēgļi jau bija gandrīz sasniegu�i kādu no mazajām ieliņām, kas izgāja uz �osejas, bet gūstītāji viņiem jau bija uz papē�iem. Kapteinis Alberts redzēja tuvojamies jaunas briesmas, viņ� paskatījās uz savu glābēju, un lāsti tam izspruka pār lūpām.

�Tikai dū�u, pilsoni,� vēl mazu brītiņu, un mēs būsim dro�ībā,� glābējs atbildēja uz viņa mēmo vaicājumu.

Viņi tagad bija sasniegu�i ielas stūri.

Nepazīstamais glābējs līdz ar bēgli iesteidzās �aurajā, tum�ajā ieliņā, kurā nedega neviena laterna.

Viņi varēja būt divdesmit soļus paskrēju�i, kad gūstītāji jau bija sasniegu�i ielas stūri un zobgalīgi iesmējās.

�Tas ir brangi! Viņi ieskrēju�i lamatās. Tagad tie mums neizbēgs.�

Bēglis sev par lielām izbailēm redzēja, ka zaldātiem taisnība.

�aurās ieliņas otrā galā parādījās vairāki policisti � nu vairs nebija iespējams glābties.

Mazā ieliņa, kurā viņi atradās, gāja �ķērsām pāri �osejai un izbeidzās �atilonas ielā, tā ka gruntsgabals, kuru �īs trīs ielas ieslēdza, līdzinājās vienādmalu trīsstūrim.

Visu �o gruntsgabalu gandrīz pilnīgi aizņēma dārzs, un �osejas malā pacēlas jau minētais zemais koka nams.

Dārzu ie�ogoja dzelzs treliņu sēta, kurai uz �aurās ieliņas pusi nebija nedz vārtu, nedz citas ieejas.

Bēglis atkāpās un skatījās apkārt, it kā meklēdams paslēptuvi, tad viņ� izmisis �ukstēja:

�Mēs esam pa�udu�i!�

�Mēs esam izglābti!� glābējs atbildēja.

�ajā acumirklī gūstītāji no viņiem vairs nebija ne divdesmit soļu atstatu. Smiedamies un trok�ņodami tie nāca arvien tuvāk, bēgļi viņiem vairs nevarēja izmukt.

�Piespiedieties man cie�i klāt!� sve�ais ie�ukstēja bēglim ausī.

Tad viņ� pieķērās pie dzelzs sētas, paspieda tur kādu apslēptu atsperi, un nāko�ajā acumirklī atvērās �auri vārtiņi, caur kuriem viņi veikli izspraucās cauri, tad vārtiņi atkal bez trok�ņa aizvērās.

Dārzā auga biezi krūmi, tā ka �īs vietas nezinātājam būtu grūti nācies tikt uz priek�u. Bet sve�ajam, likās, viss bija labi pazīstams.

Viņ� paspēra soli uz priek�u, pa�ķīra krūmu zarus katru uz savu pusi un varēja izspraukties tiem cauri.

Krūmu otrā pusē nok|uvis, sve�ais piesteidzās pie strūklakas, grāfu Albertu sev līdzi vilkdams. Strūklaka atradās starp krā�ņiem kokiem un meta ūdens strūklu augstu gaisā.

Tas viss notika tik ātri, ka gūstītāji nemaz nemanīja bēgļu nozu�anu, jo pa to laiku arī migla bija kļuvusi vēl biezāka.

Bet te piepe�i bija sadzirdami dusmīgi saucieni un lāstu vārdi.

Gūstītāji, nākdami no abiem ielas galiem, bija sastapu�ies, bet bēgļus nedz vieni, nedz otri nebija redzēju�i.

Kur gan tie paliku�i? Nebija nemaz iespējams, ka bēgļi viņiem varētu būt izbēgu�i.

Vēl nupat viņi tos bija redzēju�i, un tagad tie bija kā zemē ielīdu�i. Dzelzs sētas treliņi bija tik biezi un ap desmit pēdu augsti, ka nebija domājams, ka viņi būtu cauri izlīdu�i vai pāri pārkāpu�i. Dārzam iepretim otrpus ielai pacēlās liels mūra nams, kuram nebija nedz logu, nedz durvju apak�ējā stāvā.

Mazi, aizrestoti lodziņi liecināja, ka apak�ā atrodas zirgu staļļi; tātad bēgļi arī tur nevarēja būt iebēgu�i.

Tādos apstākļos nav ko brīnīties, ka pat policistam kļūst nelabi ap sirdi.

Bet mēs maldītos, domādami, ka viņi tagad atmetīs pakaļdzī�anos un, neko nepanāku�i, atgriezīsies mājās.

Vispirms viņi drusku atpūtās un aptaustīja zilās un sarkanās piemiņas zīmes, ko bēgļi tiem bija uz miesām atstāju�i, tad viņi izvilka savas signālsvilpes un skaļi iesvilpās. Pēc maza brī�a no visām pusēm steidzās �urp kārtībnieki un citi policisti civilapģērbos, it kā tie piepe�i būtu no zemes izaugu�i.

Visi pārrunāja bēgļu dīvaino nozu�anu un tūlīt atsāka viņu gūstī�anu.

Vispirms no visām pusēm ielenca dārzu, tā ka, ja bēgļi atrastos tajā, viņiem nebūtu iespējams izbēgt.

Tad viņi uzmanīgi aplūkoja dzelzs treliņu sētu tajā �aurajā ielā, kur bēgļi bija nozudu�i.

Aplūko�anu vadīja augstākais policijas ierēdnis, kur� steig�us bija atsaukts �urp.

Nebija varbūt nemaz vērts bēgļu dēļ tik daudz cilvēku sacelt kājās. Kapteinis Alberts varbūt bija izdarījis tikai kādu sīku disciplīnas pārkāpumu � policija to nezināja, tā arī neko nevaicāja. Viņai pietika ar to, ka kāds no viņas ierēdņiem bija ticis piekauts. Bēgļu noslēpumainā pazu�ana lielā mērā kairināja policistu goda jūtas.

Policija mēdz būt ļoti manīga, un it sevi�ķi Francijā.

Tātad arī ierēdnis drīzā laikā atrada dzelzs treliņos to vietu, kur bija ierīkots paslēptais mehānisms, ar kura palīdzību varēja atvērt �auros vārtiņus. Nicino�s smaids parādījās uz ierēdņa lūpām, kad tas paspieda atsperi un vārtiņi atvērās.

Viņi iegāja dārzā.

Pa to laiku citi policisti no otras puses mēģināja iekļūt namā.

Viņi atradās �ermēnas priek�pilsētā, kurā pa lielākajai daļai mēdza dzīvot vecas mui�nieku ciltis.

Jau minētais vecais nams piederēja marķīzam P. Bija zināms, ka kungi aizceļoju�i un mājās atradās tikai vecs sulainis. To policija izcēla no gultas un pavēlēja, lai atslēdzot vārtus.

Un �is nebija vienīgais miera traucējums �onakt, jo �ī bija īpa�a nakts � no 1. uz 2. decembri.

Policija tagad ņēmās pamatīgi pārmeklēt veco namu no �ukura līdz pat pagrabam. Neviens skapis, neviena lāde nepalika neatslēgti un neizvandīti.

Bet viss bija velti, no abiem bēgļiem nebija ne vēsts. Dārzā abas policistu nodaļas atkal sastapās.

Pa to laiku arī zaldāti dārzā bija izok�ķerēju�i visas maliņas, bet tāpat bez panākumiem.

Viņi meklēja pēdas grantētajos celiņos un mauriņā. Tās tur bija gan redzamas, bet vecas un jaunas, un tās aizveda uz visām pusēm.

Dārzs, kā redzams, bija atstāts novārtā un celiņi jau ilgu laiku nebija apkaisīti ar granti.

Lai gan visi Parīzes policisti ir labi ok�ķeri, tad tomēr viņi pēdu o�ņā�anā nevar mēroties ar me�oņu tautām.

Prēriju indiāņi vai Dienvidāfrikas kaferi it dro�i būtu varēju�i at�ķirt jaunās pēdas no vecajām un pateikt, uz kurieni bēgļi aizbēgu�i, bet policisti to nespēja.

Viņi sapulcējās jau minētās strūklakas tuvumā.

Viņi visur mauriņā un uz celiņiem bija izmeklēju�ies paslepenas durvis, bet velti. Tagad viņi ar garām kārtīm izvandīja strūklakas baseina ūdeņi, kas bija vairāk nekā septiņas pēdas dziļ�, un tādēļ nebija domājams, ka bēgļi būtu ielīdu�i tajā.

Viņi pat labu brīdi nogaidīja, vai no ūdens piepe�i nepacelsies kāda galva.

Ko gan cilvēks visu neizdara, iekāms tas atsakās no savām iedomām, ka bēgļiem vajag tepat vien atrasties!

Bet laiks gāja, un, lai gan viņi vai desmit rei�u no jauna pārmeklēja katru vietiņu, tomēr tiem nebija nekādu panākumu.

Beidzot viņi atskārta, ka visas pūles veltas, un bez kāda liela trok�ņa, bet ar negantām dusmām sirdī tie devās uz mājām.

Tomēr vecā nama tuvumā un dārzā palika pulciņ� policistu, protams, apslēptās vietās.

Bēgļiem beidzot tomēr vajadzēja pārādīties, jo tie nespēja kļūt neredzami.

Mēs atstājām kapteini Albertu un viņa dīvaino glābēju pie strūklakas.

Tagad atkal atgriezīsimies pie viņiem.

Kad viņi ātriem soļiem bija piesteigu�ies pie baseina, grāfs Alberts vaicājo�i lūkojās uz savu pavadoni.

�Uz kurieni dosimies? Vai dzirdat mūsu gūstītājus kliedzam, viņi dzīsies mums dārzā pakaļ.�

�Zināms, pilsoni! Bet viņiem vispirms jāuzmeklē ieeja dārzā un līdz tam mums laika papilnam. Migla sāk izklīst. Notupieties zemē pie baseina malas, lai mūs neierauga, un uzgaidiet.�

Grāfs Alberts darīja tā, kā sve�ais viņam lika; arī sve�ais notupās zemē un tad brītiņu grābājās gar baseina marmora sienu. Alberts ar vislielāko vērību sekoja viņa kustībām.

�Bet klausieties, pilsoni, ko jūs te meklējat pie strūklakas? Vai tad mēs ūdenī paslēpsimies?�

�Pacietieties, jūs tūlīt redzēsiet.�

�ajā acumirklī viņ� bija atradis, ko meklēja.

Spiediens uz kāda paslēpta iedobuma, un augstā, spīdo�ā ūdens-strūkla piepe�i nozuda.

Grāfs Alberts skatījās baseinā un redzēja, ka ūdens no tā visai ātri un nesaprotami izzuda.

Varēja būt pagāju�as tikai divas minūtes, un ūdens jau bija nokritis tik zemu, ka sve�ais, kur� tagad bija baseinā iekāpis, stāvēja tikai līdz ceļiem ūdenī.

Viņ� pameta kapteinim ar roku, un arī tas iekāpa baseinā.

Sve�ais taustījās ar roku pa baseina dibenu. Ūdens tagad bija aiztecējis pavisam, varēja redzēt glumas, drusku ar dubļiem klātas marmora plāksnes. Pat visgai�ākā acs tur nebūtu varējusi ieraudzīt kādu �ķirbiņu vai ko citu.

Un tomēr tajā acumirklī, kad gūstītāji jau bija ielauzu�ies namā un varēja dzirdēt durvis vārstam un cilvēku balsis atskanam, kad no otras puses skaļas gaviles ziņoja, ka uzieti �aurie vārti, � tajā acumirklī sve�ais paspieda kādu atsperi, marmora plāksne uzlēca uz aug�u, un oficieris lūkojās tum�ā caurumā.

�Mēs nedrīkstam tagad kavēties nevienu acumirkli; steidzieties, pilsoni, ja dzīvība jums mīļa.�

Tā teikdams, sve�ais bīdīja grāfu Albertu uz tum�o caurumu.

�Trepes veda lejā. Kāpiet uzmanīgi un pieturieties ar rokām pie trepju sprai�ļiem. Tā labi! Es tūlīt kāp�u jums pakaļ, jo patlaban jau dzirdu viņus nākam.�

Oficieris nozuda tum�ajā caurumā, biedrs viņam sekoja; vēl tikai galva tam rēgojās laukā.

Bet tad arī tā pazuda.

Marmora plāksne atkal aizvērās, klusu �īkstēdama, un tajā pa�ā acumirklī ūdens atkal plīk�ķēdams sāka tecēt baseinā, ūdens strūkla �āvās augstu gaisā, un policisti, klāt pienāku�i, citu neko neredzēja, kā tikai ūdeni.

Kad grāfs Alberts un viņa pavadonis bija nozudu�i dziļumā, tie brītiņu apstājās, lai atvilktu elpu.

Cīņa, ātrā skrie�ana un beidzamo acumirkļu uztraukumi bija grāfu Albertu nogurdināju�i; viņ� visiem spēkiem turējās ar rokām pie trepēm, lai nenokristu zemē.

Visapkārt bija pilnīga tumsa; virs viņa atradās sve�ais. Tas meklēja kādu dzelzs gredzenu un, to atradis, rāva visiem spēkiem.

Tikai tad, kad tas dzirdēja ūdeni virs galvas �urkstam un strūklu gaisā uz�aujamies, arī viņ� noguris apsēdās uz akmens pakāpieniem.

Tagad varēja skaidri dzirdēt, ka gūstītāji bija pienāku�i pie strūklakas un sarunājās.

Abi bēgļi jutās pilnīgi dro�i savā paslēptuvē, un pat tad, kad policisti ar kārtīm vandījās pa baseinu, viņi palika nevien glu�i vienaldzīgi, bet sve�ais vēl pasmējās un, pret oficieri pagriezies, teica:

�Nu, pilsoni, kā jums patīk �ī paslēptuve? Mēs �eit esam tik dro�i kā bērns mātes miesās, un ienaidnieki nav ne desmit soļu atstatu, ha-ha-ha. Bet,� viņ� nopietni piebilda, �mēs arī patiesi atrodamies mātes miesās, mūsu mātes zemes miesās. Un mūsu zemes māmuliņas vārdā es jūs sveicinu, grāf �or� Albert.�

Grāfs pārsteigts paklusu iekliedzās.

�Ko, jūs zināt manu vārdu, pilsoni?�

�Protams. Bet ja gribat, tad iesim tālāk. Tie tur aug�ā arī iet projām, tāpēc pieklājība vairs neprasa arī mums �eit palikt. Pagaidiet vēl acumirkli, jūs neesat apradis ar tumsu tā kā es, jūs dzīvojat aug�a, pilsētā, no kurienes gaisma izplūst pa visu pasauli.�

To teikdams, viņ� paņēma mazu laternu, kas karājās pie sienas, un aizdedzināja to.

Grāfs tagad pamanīja, ka viņ� atrodas �aurā un, kā rādījās, ļoti dziļā alā, kas bija izcirsta kaļķakmens klintīs.

Mitrās sienas izskatījās melnas un izdrupu�as.

Gandrīz stāvus zemē veda garas trepes, kuras balstījās uz klintsakme-ņiem un bija tik �auras un glumas, ka tikko varēja uz tām nostāvēt.

Gar sienām lo�ņāja da�ādi kukaiņi un mūd�i, kurus laternas gaisma bija iztraucējusi; no apak�as pretim sitās puvuma smaka, sa�ņaugdama krūtis un aizsizdama elpu.

Grāfam Albertam pārskrēja auksti drebu|i. Sve�ais to manīja, un smaids pārlaidās pār viņa seju, kuru nevarēja saukt par skaistu.

Tagad oficierim bija izdevība savu glābēju tuvāk aplūkot. Līdz �im tas bija iepazinies tikai ar viņa drosmi, attapību un lielo spēku, kuru tas parādīja, viņu glābdams.

Sve�ais bija liela, spēcīga auguma. Uz īsā, resnā kakla atradās galva ar melniem matiem un bārdu; ērg|a deguns un zvērojo�as acis viņam pie�ķīra visai varonīgu izskatu.

No sejas vaibstiem nekas daudz nebija redzams, jo kuplā bārda tos gandrīz pilnīgi apsedza.

Piere viņam bija vienās krunkās, un divas dzi|as grumbas stiepās no deguna līdz mutei, kuras plānās lūpas bija cie�i kopā saspiestas.

Kuplas uzacis, kuras virs deguna gandrīz sagāja kopā, apēnoja dziļos dobumos atrodo�ās acis, un kreisajā pusē no pieres līdz pat vaigam stiepās dziļa rēta.

Sī seja atstāja atbaido�u iespaidu.

Tomēr, neraugoties uz to, viņu tuvāk aplūkojot, vajadzēja atzīt, ka tas kādreiz labākos apstākļos bijis interesants, varbūt pat skaists.

Platas buraudekla bikses, nenosakāmas krāsas, naglām apkaltas smagas kurpes un zila blūze, sajozta ar platu ādas jostu, aiz kuras aizbāzts gar� duncis, bija �ī savādā cilvēka apģērbs.

Salīdzinot ar �o bārdaino milzi, grāfs Alberts izskatījās gandrīz pēc zēna.

Tas bija vidēja auguma un ģērbies cie�i pieguļo�ā oficiera mundierī, kurā viņ� izskatījās pavisam slaids. Zobena pie sāniem viņam nebija, bet no kabatas rēgojās pistoles spals.

Viņa seja bija skaista, saulē iedegusi un vīri�ķīga, viņa spodrajās, tum�ajās acīs bija redzams saprāts un �ēlsirdība.

Mazas, melnas Ūsiņas greznoja viņa sārtās lūpas.

Kā jau teikts, redzot �ausmīgo apkārtni, grāfu Albertu pārņēma bailes, kuras nebūt nemazināja viņa glābēja patlaban aprakstītais drūmais izskats.

Kur viņ� atradās? �

Kas tas bija par vīru, kas viņam bija uzmeties par glābēju?

Un kāds iemesls bija �im cilvēkam, kas izskatījās pēc laupītāju virsai�a, izglābt viņu no gūstītājiem, nebēdājot pa�am par savu brīvību?

�os jautājumus, kuri grāfam Albertam uzmācās pa�i no sevis, sve�ais, kā likās, viņam nolasīja no acīm.

Viņ� smīnēdams uz to noskatījās.

�Vai jūs nebūsiet tik laipns un neiesiet uz priek�u, pilsoni? Uzturē�anās �ajā mana dzīvokļa mitrajā priek�namā, kā redzu, jums nav patīkama. Es labprāt ietu jums pa priek�u un rādītu uguni, kā tas saimniekam pieklājas, bet jūs redzat, ka pa �īm �aurajām trepēm nav iespējams tikt jums garām.�

Grāfs, domās nogrimis, tagad kāpa uz leju pa otrām trepēm. Bet drīz viņam vajadzēja visu vērību piegriezt savai apkārtnei, jo nokāp�ana pa �aurajām, glumajām trepēm, pa kurām rāpoja visādi mūd�i, nebija vis tik viegla un bez briesmām.

Sve�ais, kur� laikam jau bija apradis ar �ādu kāpelē�anu, cik labi varēdams, rādīja viņam uguni un brīdināja to no bīstamajām vietām, lai oficieris sveiks varētu nokāpt zemē.

Beidzot viņi sasniedza cietu pamatu zem kājām; tie atradās �aurā un zemā ejā. Puvuma smaka bija kļuvusi vēl stiprāka un gandrīz vai ņēma ciet elpu.

Zeme bija klāta gļotām un tik gluma, ka oficieris tikai lēnām varēja tikt uz priek�u, un tam vajadzēja pieturēties pie sava pavadoņa.

Viņi nerunāja ne vārda.

Neparastā, neērtā apkārtne tā nodarbināja grāfa Alberta domas, ka tas nespēja piegriezt vērību citām lietām.

Laternas sarkanajā gaismā viņ� redzēja virs savas galvas pa griestiem lo�ņājam da�ādus mūd�us. Nodrebēdams viņ� nolieca galvu, lai nevajadzētu tiem piedurties.

Bet pa zemi savukārt līda krupji, tārpi un �ūskas tam vijās starp kājām.

Da�ās vietās, kur eja bija zemāka un viņa cepure piedūrās pie griestiem, tam virsū uzkrita zirnekļi un citi kukaiņi un lo�ņāja tālāk pa viņa miesām un apģērbu.

Ik pa brīdim drīz no kreisās, drīz no labās puses uzputa dzestrs vējiņ�, un tad bija dzirdama savāda klabē�ana un stenē�ana.

Apkārt paskatīdamies, viņ� redzēja tum�us caurumus un domāja, ka tās ir ieejas citos gaņģos.

Ne katram cilvēkam iespējams tādos apstākļos un tādā apkārtnē palikt aukstasinīgam.

�or�s Alberts bija drosmīgs zaldāts, to viņ� jau daudzos gadījumos bija pierādījis, tomēr viņ� nevarēja pārvarēt baiļu jūtas.

Riebums, ko radīja mūd�i, puvuma smaka un dīvainais pavadonis, lielā mērā kairināja viņa nervus. Bez tam vēl kāds cits apstāklis padarīja viņu nemierīgu.

Viņ� bija izbēdzis no cietok�ņa tādēļ, lai uzmeklētu kādu cilvēku un sniegtu tam svarīgas ziņas, bet laiks gāja, un viņ� vēl arvien nezināja, kā lai savu nolūku izpilda.

No cietuma viņ� bija gan izbēdzis, bet tagad atradās jaunā cietumā, bedrē dziļi zem zemes, nepazīstama vīra varā. Viņ� gan jutās viņam pateicīgs, bet tomēr zināmā mērā no tā baidījās.

Tā viņ� minūtes desmit bija gājis līdzi savam pavadonim, kur� tagad gāja pa priek�u; te viņ�, piepe�i iegriezdamies kādā līkumā, briesmīgi satrūkās un paklusu iekliedzās.

Viņ� bija uzminis virsū kādam priek�metam, kur� tagad grabēdams sabira.

Eja tagad bija kļuvusi augstāka un platāka, un, uz pretējo sienu lūkodamies, viņ� ieraudzīja piecus vai se�us cilvēku ģindeņus, kuri it kā ņirgādamies uz viņu lūkojās.

Laternas vājajā gaismā viņ� redzēja, ka priek�mets, ko viņ� bija saminis, arī ir cilvēka ģindenis. No galvas tuk�ajiem acu dobumiem patlaban līda laukā �ūska.

�Lai Dievs pasargā, kur mēs īsti atrodamies?� oficieris nevarēja nociesties neizsaucies.

�Un jūs to vēl vaicājat, pilsoni?� viņa pavadonis atbildēja, palikdams stāvot un galvaskausu ar kāju sānis pasperdams, tā ka tas pret klintīm saplīsa vairākos gabalos. �Vai jūs redzat, pilsoni, ka kauls �eit pie kakla pārcirsts ar asu zobenu? Visi �ie ģindeņi, kurus jūs redzat, iepazinu�ies ar giljotīnu. Bramaņi un trumpotāji beidzot skūpstīja pilsoņu spo�o tēraudu, pēc tam kad viņi bija skūpstīju�i pilsoņu skaistās meitas. Ai, kas lai sazin, vai �is ir bagātnieka vai ubaga ģindenis, vai �ie ir grāfienes vai zemnieku meitenes kauli? Nu labi, tagad jūs visi esat vienādi, un �ī mācība par vienādību jums bija jāsamaksā ar savām asinīm.�

Grāfs Alberts ar �ausmām noskatījās sava pavadoņa rīcībā. Viņa valoda to sakaitināja.

�Lai miroņi dus! Viņi jau dzīvi būdami diezgan cietu�i, un tagad jums nevajadzētu vis dragāt un pulgot viņu ģindeņus.�

�Tā jūs domājat, pilsoni. Bet vai miroņi jūtas aizskarti, kad es viņiem sludinu mācību, pēc kuras dzīvodami, tie būtu izglābu�ies no giljotīnas un pāragras nāves?�

�Mans cienījamais, jūs aizstāvat savus uzskatus pret tādiem, kas tos nemaz nav aizskāru�i.�

�Grāfam Albertam nemaz nevajag ba�īties, ka es, lai gan esmu republikānis, viņus aizskar�u jel ar vienu vārdiņu. Bet nāciet, pilsoni, mans dzīvoklis vairs nav tālu, tur jūs varēsiet atdusēties.�

Drusku nokaunējies, grāfs Alberts gāja viņam pakaļ.

Kas gan �is bija par vīru, kur� vispirms strauji, bet tad ar apbrīnojamu mieru un cienību runāja un pie tam vēl tik izglītotu valodu, kas nemaz nesaskanēja ar viņa ārējo izskatu; kas varētu zināt viņa vārdu un kārtu un arī viņa politiskos uzskatus?

Sis jautājums grāfu Albertu tagad nodarbināja vairāk, nekā apkārtne, pie kuras viņ� jau sāka pierast.

Tagad viņi bija nonāku�i kādā alā, kura, cik pie laternas vājās gaismas varēja noskārst, bija milzīgi liela.

Caur �auro eju tajā ieiedams, grāfs Alberts piepe�i ieraudzīja sev priek�ā un blakus tuk�as telpas.

Viņi iegriezās blakustelpā un, brītiņu gar glumu akmeņu sienu gāju�i, nonāca pie dzelzs durvīm.

��eit ir mans dzīvoklis, pilsoni,� sve�ais sacīja, atslēgdams dzelzs durvis ar atslēgu, kas tam bija klāt.

�Ko, �eit ir jūsu dzīvoklis? Bet sakiet jel man beidzot, kur mēs atrodamies?� oficieris vaicāja.

�Parīzes katakombās.�

Oficierim neviļus izspruka skaļ� �ah!�

�Bet es domāju, ka ieeja katakombās atrodas pie Enzerē barjeras.�

�Pazīstamā un visu lietotā ieeja.�

�Un bez tam es esmu dzirdējis, ka katakombas tagad nedrīkstot apmeklēt � nevien tādēļ, ka neskaitāmajās ejās un alās varot nomaldīties, bet esot arī jābaidās no to iegrū�anas.�

�Tā nu gan ir. Bet cik daudz cilvēku Parīzē pazīst �o apak�zemes pilsētu ar neskaitāmajām ejām un alām? Daudz, ja pazīst garo eju, kas stiepjas no elles vārtiem līdz nāves zālei apak� Sēnas, un da�as blakusejas, kurās glabājas �etri līdz pieci miljoni ģindeņu. Citām ejām priek�ā radu�ies muklāji un nepārejami bezdibeņi. Bet es jums saku, pilsoni, tādas ejas, pa kādām mēs gājām, �eit atrodas simtiem, un Parīze patie�ām stāv uz bīstama, izskalota pamata. Bet tagad nāciet iek�ā, pilsoni, un atdusieties pēc patikas.�

To teikdams, sve�ais jau bija dzelzs durvis atslēdzis un grāfam Albertam pa priek�u iegājis istabā.

Oficieris sev par lieliem brīnumiem redzēja puslīdz lielu, gandrīz grezni ierīkotu zāli.

Sve�ais bija aizdedzinājis divas lampas, kas pietieko�i apgaismoja astoņstūraino zāli, kuras sienas bija klātas ar drusku pabālēju�ām zīda tapetēm, uz kurām bija attēlotas da�as ainas no Francijas vēstures.

Vecmodīgās mēbeles bija izgatavotas no melnkoka, un grīda bija klāta ar turku paklājiem.

Kaut gan pati �ī greznā istaba dziļi pazemē uz grāfu Albertu bija atstājusi pārsteidzo�u iespaidu, tad tomēr vēl vairāk viņu apstulbināja kāds cits pavisam dīvains skats.

Durvīm iepretī viņ� sienā ieraudzīja augstu velvētu iedobumu, kas bija aizklāts ar melnu drēbi; aug�ā bija piestiprināti krustiski salikti stilbu kauli un galvaskausi, un abās iedobuma pusēs pacēlās galvaskausu piramīdas; pa�os aug�ējos galvaskausos bija iecirsti cirvja asie zobi.

�is �ausmīgais un dīvainais skats oficieri pavisam apmulsināja; beidzot sve�ais viņu iztraucēja no �īm domām, rādīdams uz galdu, uz kura viņ� bija nolicis vīnu, maizi un gaļu, un uzaicināja viņu piesēst un atspirdzināties ar to, ko nu Dievs devis.

�Jūs gan būsiet drusku izsalcis, izslāpis un noguris. Apsēdieties un ņemiet par labu, kas man ir.�

�Vai es vispirms varētu dabūt zināt sava glābēja vārdu? Man jāatzīstas, ka jūs man esat tik brīni�ķīgā veidā nācis palīgā, ka nebūt nevarētu to uzskatīt par lielu ziņkārību, ja es tagad, iekāms izmantoju jūsu viesmīlību, vēlētos uzzināt jūsu vārdu.�

Sve�ais zobgalīgi pasmīnēja.

�Vai jūs mani nepazīstat, grāf Albert?�

�Nebūt ne, mans kungs. Redzu gan, ka jūs mani pazīstat, bet man nav tas gods jūs pazīt.�

�Vai jūs atminaties � bet tādas lietas cilvēks ātri aizmirst � vai jūs atminaties, ka jums reiz bija draugs vārdā Lepaljē?�

�Lepaljē! Mans Dievs � kā tad. Un jūs?�

�Es esmu �is pats Lepaljē. Tu mani vairs neatceries, �or�, un tas arī saprotams. Ir jau gandrīz vienpadsmit gadi pagāju�i, kop� mēs Londonā beidzamo reizi redzējāmies, un toreiz � laimīgākos apstākļos. Tu biji vēl jauns zēns, un es � bet pietiek. Apsēdies un atspirdzinies, draugs. Domāju, ka tev �odien vēl vajadzēs savu spēku.�

�or�s Alberts bija piegājis pie Lepaljē un aizkustināts spieda to pie krūtīm.

Jaunības laiku atmiņas, kuras atgādināja Lepaljē, iesildīja viņam sirdi, bet beidzamie vārdi atkal atgādināja tagadni.

�Tev taisnība, draugs, man vajag atspirdzināties, un es ar pateicību pieņemu tavu laipno piedāvājumu. Diem�ēl man ļoti maz laika un es nevarē�u noklausīties tavu interesanto dzīves gājumu, bet tu varbūt varētu...�

�Protams, kamēr tu ēdīsi, es tev pastāstī�u visu, ko tu vēlies zināt,� Lepaljē atbildēja.

Grāfs Alberts nosēdās pie galda, bet nevarēja nociesties, uz savu draugu skumīgi nepaskatījies.

Lepaljē to pamanīja.

�Kā rādās, tad mans ārējais izskats tev vis nepatīk? Nu jā, smalkās sabiedrības cilvēks manī vairs nav pazīstams. Bet klausies, kas mani tā pārvērtis. Kad mēs beidzamo reizi redzējāmies, tad es biju marķīza P. sekretārs � tā pa�a, kura dārzā mēs �ovakar sastapāmies. Toreiz mēs ceļojām pa ārzemēm. Marķīzs man pilnīgi uzticējās, un varu teikt, ka es biju viņa uzticības cienīgs. Man nebija tik daudz darba, ka nebūtu atlicis laika priek� da�ādām studijām. Es izlietoju savus vaļas brī�us, izpētīdams marķīza arhīvu. Tajā atradās arī dokumenti, kuros bija runa par slepenām ejām, kas atrodoties apak� marķīza nama. Es sāku meklēt un arī uzgāju slepeno eju apak�zemes ejās un ari �o istabu, kurā mēs tagad atrodamies. Sīkumi lai paliek. Tikai tas man vēl jāpavēsta, ka aiz melnā priek�kara atrodas marķīza sen�u kapenes. Kāds no marķīza sen�iem bija devis savai ģimenei rīkojumu, lai �īs akmeņlauztuves, no kurām ņemts materiāls Parīzes greznajām būvēm, tiktu izlietotas ģimenes kapenēm. Jau sen pirms 1786. gada, kad �īs akmeņlauztuves tika pārvērstas par katakombām un garās ejas, kuras sākās pie Enzerē barjeras, tika piepildītas ar ģindeņiem no visas Parīzes kapsētām, un sen pirms 1789. gada, kad asiņainā revolūcija gādāja par jauniem ģindeņiem, �eit trūdo�o ģindeņu pēcnācēji bija aizmirsu�i �īs alas un telpas, un arī es savu atradumu nevienam neizpaudu. Kāpēc gan �īs kapenes būtu vajadzīgas bagātajam un varenajam marķīzam? Pagāja gadi. 1847. gada vasarā es pirmoreiz redzēju marķīza meitu Helēnu, kura līdz tam bija audzināta klosterī. Tagad viņai vajadzēja tikt ievestai sabiedrībā, lai tur spīdētu. Bet Helēnai uz to nenesās prāts. Viņas vienkār�ā un godīgā daba, viņas dievbijīgā audzinā�ana to skubināja meklēt jautrību tikai tēva mājās, satiksmē ar sev līdzīgām dvēselēm. Kam lai daudz runāju? Es mīlēju Helēnu no pirmā acumirkļa, kad viņu ieraudzīju, un arī viņa mīlēja mani ar visas savas nevainīgās sirds dedzību. īsu laiciņu mēs bijām laimīgākie cilvēki pasaulē. Bet tad uznāca aukas, kas izpostīja mūsu laimi...�

Lepaljē brītiņu apklusa un tad drebo�ā balsī turpināja:

�Bija kāds rudens vakars, kad mēs ar Helēnu sēdējām dārza lapenē. Marķīzs bija izbraucis uz medībām. Neviens mūs neredzēja, un dedzīgā mīlestība prasīja savu upuri. Mēs jau sen bijām zvērēju�i viens otram mū�īgu uzticību. Tad mēs savienojāmies Dieva priek�ā, kļūdami par vīru un sievu; mēs apreibinājāmies no laimes kausa, kura dibenā gulēja samaitā�anas �ūska.�

Pēc brītiņa, noslaucījis no pieres aukstos sviedrus, Lepaljē atkal turpināja:

�Marķīzs bija pārbraucis mājās agrāk, nekā mēs gaidījām. Viņ� mūs pārsteidza lapenē, kur mēs apkampu�ies skūpstījāmies. Neprasi, lai tev iztēloju to, kas tad notika. Tie bija briesmīgi brī�i. Marķīzs, savā lepnumā un cerībās vīlies, līdzinājās tīģerim. Viņ� neklausījās uz Helēnas lūg�anām un mūsu zvērestiem, ka mūsu mīlestība nav apslāpējama, uz mūsu apgalvojumiem, ka mēs esam savienoju�ies uz mū�u. Viņ� ar varu atrāva Helēnu no manis un ar nicinā�anu man parādīja durvis.�

Lepaljē apklusa, briesmīgās atmiņas viņu bija par daudz aizkustināju�as. Pēc brītiņa viņ� atkal turpināja:

�Kad Helēna ar lūg�anos neko nevarēja panākt, viņa solījās tēvu atstāt un līdz ar mani ciest trūkumu un bēdas. Es gan mēģināju viņu no tā atrunāt, bet velti, tā bija tikpat stūrgalvīga kā viņas tēvs. Vārdu sakot � atstumta, no manto�anas izslēgta, ar tēva lāstiem apkrauta, viņa līdz ar mani devās pla�ajā pasaulē.�

Grāfs Alberts līdzjūtīgi klausījās Lepaljē stāstu. Tagad viņ� satvēra tā roku un to sirsnīgi spieda.

Lepaljē pacēla galvu un zvērojo�ām acīm lūkojās uz griestiem.

�Un tēva lāsti piepildījās tūksto�kārtīgi! Tie laupīja dzīvību ne vien Helēnai, bet tūksto�iem cilvēku. Jā, nelūkojieties uz mani tik līdzcietīgi, pilsoni! Es nepelnu tavu līdzcietību, jo esmu slepkava, simtkārtīgs slepkava, uz manis guļ veselas tautas lāsti!�

To teikdams, Lepaljē uzlēca stāvus un izstiepa rokas. Viņa vaibsti bija �ausmīgi pārvērtu�ies.

Viņ� piegāja pie melnā priek�kara, kas aizsedza iedobumu, atrāva to va|ā un �ņukstēdams nokrita uz ceļiem.

Arī grāfs Alberts bija pietrūcies kājās un piegāja klāt savam draugam, bet sastindzis viņ� palika stāvot, redzēdams �au�alīgo skatu.

Iedobumā, kura sienas un griesti bija izklāti ar melnu drēbi un kurā dega divas lampas, viņ� redzēja vairākus marmora zārkus, uz kuriem atradās ģerboņi un uzraksti.

Uz melnajām sienām bija uzlīmētas �ausmīgas ainas no nāves un iznīcības valsts.

No katra kakta viņam pretī rēgojās ģindenis, kaulainajā rokā turēdams izkapti.

Bet visaizkustino�ākais skats bija redzams dibenā.

Pie liela marmora sarkofāga atsliets stāvēja vienkār�s, sarkani krāsots egles koka zārks, tā ka līķis, kas bija ielikts �inī zārkā, gandrīz stāvus stāvēja.

Zārkā atradās brīnum skaistas, jaunas sievietes līķis; laipns, mīļ� smaids apskaidroja viņas skaisto seju, un skaidri izlikās, it kā viņa gulētu un pa sapņiem smaidītu.

Bet zem balto ro�u vainaga, kas pu�ķoja viņas galvu, deniņos bija redzama dziļa brūce.

Viņa bija apģērbta vienkār�ā, gai�ā kleitā, kādā Parīzē mēdz ģērbties strādnieces; uz kleitas bija redzami asins plankumi.

Pie �ī zārka Lepaljē bija nometies uz ceļiem un piespiedis pieri pie līķa smalkās rociņas, kuru tas turēja savējās.

Spēcīgais vīrs raudāja un raustījās kā krampjos.

Grāfs Alberts ļāva viņa jūtām iztrakoties un tad, redzēdams, ka viņ� kļūst mierīgāks, raudzīja viņu nomierināt. Tas viņam arī izdevās.

Lepaljē tagad lūkojās uz līķi dziļi satricināts, tomēr briesmīgais izmisums bija pārgājis.

Viņ� izstiepa roku pret līķi un dobjā balsī teica: *■

�Tā ir mana sieva, �or�! �īs ir manas laimes atliekas. Un cik daudz pūļu man vajadzēja pielikt, lai tās sev saglabātu. Man jāpateicas tikai kādam manam draugam ārstam, kas ilgāku laiku Kairā dzīvojis un iekārtojis �o pagrabu tik īpa�i, ka satrūdē�ana tiek aizkavēta un �īs miesas izskatās vēl tādas pa�as kā pirms trim gadiem tajā briesmīgajā 23. februāra vakarā. Apsēdies, �or�! Es tev pastāstī�u kādu stāstu, kas ir tik briesmīgs, ka pat �ie ģindeņi nodrebināsies; stāstu, kas būs tik jautrs, ka pat velni ellē par to skaļi smiesies. Tas notika rudenī, kad es � Helēnu uz rokām nesdams, jo viņa bija aiz sāpēm paģībusi,� atstāju viņas tēva pili, gribēdams kaut kur ārpilsētā uzmeklēt patvērumu. Es biju ietaupījis mazu kapitālu, no kura mēs bez bēdām varējām dzīvot. Mēs visādi knapinājāmies, bet tas neko nekaitēja, jo vienīgo laimi atradām savā mīlestībā. Helēna pamazām atspirga, un mēs savā vientulībā būtu jutu�ies pilnīgi laimīgi, ja tikai tēva lāsti nebūtu Helēnu vienmēr biedināju�i un pildīju�i viņas sirdi ar baigām nojautām. Pienāca 1848. gads un līdz ar to arī smacējo�ais, nospiedo�ais, drūmais gaiss, kāds arvien mēdz uznākt pirms negaisa. Un negaisam arī vajadzēja uznākt; bet, ka taisni es tas biju, kas lika nodārdēt pirmajam pērkona spērienam, tas tagad mani moca un gandrīz vai prātu jauc.�

�Draugs, par ko tu sevi apsūdzi? Kā tu vari.. .�

�Klausies tikai tālāk. Mēs jau labu laiku bijām nojautu�i, ka marķīzs uzgājis mūsu uzturē�anās vietu un liek saviem spiegiem mūs uzraudzīt. Drīz mēs dabūjām zināt �īs uzraudzības nolūku. Marķīzs gribēja savu meitu man katrā ziņā atņemt � kādu iemeslu dēļ, tas nav svarīgi. Vēstulēm, kuras viņ� caur citiem cilvēkiem savai meitai piesūtīja un kurās viņ� apsolījās tai piedot, ja viņa no manis �ķir�oties uz visu mū�u, nebija cerēto panākumu. Jau tādēļ vien Helēna nevarēja paklausīt savam tēvam, ka viņa bija mātes cerībās. Tā kā marķīzs ar pierunā�anu nevarēja savu mērķi panākt, viņ� izlietoja varu. Tikai ar mokām man izdevās kādu vakaru Helēnu atņemt diviem vīriem, kas to ar varu gribēja ratos iecelt. �āda vajā�ana atkārtojās un beidzot kļuva tik nepanesama, ka es nolēmu līdz ar Helēnu pilsētu atstāt un tā glābties no varmācības. 1848. gada 23. februāra vakarā mēs sakravājām savu nabadzību ratos un taisījāmies braukt uz Orleānas dzelzceļa staciju. Es nekad nebiju daudz nodarbojies ar politiku, arī tajos laikos nē, lai gan toreiz Parīze atradās īstā politikas drudzī. Neraugoties uz to, ka mēs dzīvojām atstatu no pilsētas centra, mūs tomēr sasniedza da�ādas uztrauco�as vēstis, tādēļ manas aizceļo�anas nolūks bija arī pasargāt Helēnu no dumpja, ja tāds izceltos. Tu zini, �or�, kas toreiz notika, un tādēļ man nevajadzēs par to tagad runāt. Visa Parīze bija sacēlusies kājās, visās malās dzirdēja �Marseljēzu� dziedam, ministrus pulgoja un zoboja, un visi prasīja pēc reformām. Negribu pieminēt toreizējās valdības grēkus. Pietiek, revolūcija būtu varējusi tikt novērsta ar da�ām saprātīgām reformām, ar tautas prasību izpildī�anu. Jā, pat tad, kad kurnē�ana jau draudēja pārvērsties asiņainā dumpī, auka vēl būtu bijusi novēr�ama, līdz 23. februāra vakarā izplatījās vēsts, ka ministrs Gizo atlaists un grāfam Molē uzdots sastādīt jaunu ministriju. Parīzie�i ir kā bērni: viņi raud un smejas, draud un glaimo vienlaicīgi. Vairāk nevajag, kā tikai saprātīgas un spēcīgas rokas, lai viņus vadītu kā patīkas. Kā jau teicu, pēc ministra Gizo atlai�anas uztraukums, likās, bija rimies. Un tas arī bija diezgan dabiski. Nebija jau nekāds ar valdības gā�anas nodomu sarīkots dumpis, bet tikai vēlē�anās, lai tiktu izdarītas da�as derīgas reformas. Kad mēs savos ratos ar savām mantām braucām pa bulvāri, milzīgs ļau�u bars, gavilēdams un �Marseljēzu� dziedādams, pagāja mums garām. �ie ļaudis priecājās par mazo uzvaru, viņi �odien iztrakojās un rīt atkal mierīgi gāja parastajā darbā. Tā izlikās, un tā arī būtu noticis, ja ļaunais liktenis nebūtu lēmis dot notikumiem citu virzienu. Nepārtrauc mani! Zinu, ko tu gribi teikt, bet klausies mani tālāk, un tad tu mani sapratīsi. Mēs pamanījām, ka mums zināmā atstatumā sekoja citi rati; ku�ieris pats grieza mūsu vērību uz to. Es nopratu, ka mums dzenas pakaļ, un pavēlēju ku�ierim braukt pa citām ielām un sekotājus maldināt. Uz Madlēnas bulvāra mūs aizkavēja jau minētais ļau�u bars. Pie Konkordijas tilta nonāku�i, mēs redzējām, ka Konkordijas laukums un Tilēriju bulvāris ir zaldātu aplenkts, un bijām spiesti braukt pa Jēnas tiltu uz kreiso Senas upes krastu. Kad mēs nonācām Orfeja ielā un gribējām braukt uz dzelzceļa staciju, milzīgs ļau�u pūlis mūs atkal aizkavēja, tas bija sapulcējies ārlietu ministrijas priek�ā un pieprasīja tur nostādītajiem zaldātiem, lai viņiem atļauj iet tālāk uz Magdalēnas baznīcu. Visi bulvāri ap �o laiku bija apgaismoti, un ļaudis prasīja, lai arī ministrijas namu apgaismo. �ajā acumirklī es atkal pamanīju mūsu tuvumā aizdomīgos ratus. Mēs bijām iespiesti ļau�u burzmā un nevarējām tikt tālāk, tādēļ es līdz ar Helēnu izkāpu no ratiem un pavēlēju ku�ierim, lai tas, tiklīdz būs iespējams, ar mūsu mantām rik�iem brauc uz dzelzceļa staciju; mēs pa�i mēģinājām ļau�u baram cauri izspiesties un kājām sasniegt staciju. Mēs bijām nonāku�i pie ministrijas nama, kad piepe�i ieraudzīju sev blakus trīs vīrus, kurus pazinu kā savus vajātājus. Viens no tiem jau bija sakampis Helēnu ap viduci, un viņa bailīgi iekliedzās. Es klupu uzbrucējam virsū, bet viņ� bija stiprāks par mani, jo tam palīgā piesteidzās vēl da�i biedri. Es būtu varējis ļaudis saukt palīgā, bet tie tikai kliedza un gavilēja, un patlaban viss bars sāka drūzmēties uz tilta pusi. Es tikko vēl biju pie pilnas sajēgas, dusmas man laupīja sapra�anu, kad redzēju, ka pa to laiku, kamēr es cīnījos ar diviem uzbrucējiem, otri divi ar varu vilka projām manu nabaga sievu. Es izrāvu no kabatas pistoli un no�āvu vienu no saviem ienaidniekiem. Nelikdamies par to vairs zinot, es steidzos Helēnai pakaļ ar kūpo�o pistoli rokā un izrāvu to no uzbrucēju nagiem, tad, caur ļau�u baru sev ceļu lauzdams, es gribēju līdz ar viņu doties projām,� te piepe�i norībēja �āvieni un piespieda mani palikt uz vietas.� <■

Lepaljē to stāstīdams bija kļuvis bālāks nekā tas līķis, kuram blakus viņ� noguris stāvēja atslējies. Lielas sviedru lāses apklāja viņa pieri,un pirksti tam bija savilku�ies dūrē.

�ajā acumirklī bija sadzirdams troksnis, it kā smagi vīrie�u soļi un iero�u �vadzē�ana likās nākam no tālienes.

Bet abi draugi nāves �ausmīgajā miteklī nepievērsa tam uzmanību. Visas viņu domas valdzināja skaistā nelaiķe, kas uz viņiem tik mīļi smaidīdama nolūkojās.

Dzestra vēsma pūta caur istabu.

Aizkapa balsī Lepaljē turpināja savu stāstu:

�Helēna klusu iekliedzās un paspieda manu roku, un, kad pulvera dūmi bija izklīdu�i, es redzēju, ka manās rokās gulēja līķis. Ap mani bija iestājies drūms, �ausmīgs klusums, tikai ievainoto vaidē�ana un mirēju stenē�ana traucēja drūmo klusumu. Es vairs nesajēdzu, ko daru. Mana galva vairs nespēja domāt, mana sirds vairs nespēja just. Es arī biju pagalam tāpat kā mana nabaga sieva, bet mani diem�ēl atkal atdzīvināja negantie, me�onīgie kliedzieni, kas nāca no tūksto�iem lūpu. �Nodevība! Atriebība! Mūs nonāvē! Pie iero�iem!� atskanēja no simtiem un atkal simtiem lūpu. Visi tagad pa galvu pa kaklu bēga projām no laukuma. Blakus ielās kā no zemes izauga barikādes, un no visām pusēm �urp steidzās apbruņoti ļaudis, lai tās aizstāvētu. Es stāvēju visā �ajā burzmā kā galvu zaudējis. Pie manas sirds gulēja mana dārgākā manta �ajā pasaulē � un no �īm skaistajām miesām izplūda sīka asiņu strūkla. Kad es atkal atdabūju samaņu, es atrados zem veselas ievainoto, mirēju un līķu kaudzes, man pie krūtīm dusēja mana nedzīvā sieva. Asinskārīgie ļau�u bari bija pret mani sajutu�i vairāk līdzcietības, nekā manas Helēnas tēvs, augsti dzimu�ais marķīzs; viņi nebija mūs iz�ķīru�i, kā viņ� to bija gribējis, bet mūs nāvē atstāju�i kopā. Tomēr es vēl biju dzīvs, tikai viegli ievainots rokā. Es piecēlos un nometos uz ceļiem nestuvēs, uz kurām mani līdz ar citiem ievainotajiem un nonāvētajiem bija uzsviedu�i. �īs nestuves tagad blūzēs ģērbu�ies vīri nesa projām caur ļau�u baru, lāpu nesēji rādīja tiem uguni. Es nolēcu no nestuvēm, pacēlu Helēnu un rādīju to ļau�u baram. Tā ir mana sieva! Atriebsimies par viņas nāvi! Es kā traks uzsaucu ļau�u baram. Ļaudis man atbildēja ar negantu kauk�anu un drāzās tālāk gatavi kaut un dedzināt, un es tos uzkūdīju vēl vairāk. Bet pietiek, atļaujiet man nobeigt. Līdz ar sāpēm par manu neizsakāmo zaudējumu mani vēl mocīja apziņa, ka visas �īs briesmas sacēlis mans pistoles �āviens un ka es esmu dumpja un asinsizlie�anas nevainīgais cēlonis. Neaprakstāmā dvēseles stāvoklī es otrā rītā,� tās dienas rītā, kad Luijs Filips atstāja savu valsti,� sasniedzu sava drauga ārsta L. namu. Es paliku pie tā tik ilgi, kamēr ierīkoju savu tagadējo dzīvesvietu. Kādā tum�ā nakti es atnesu Helēnu �urp* No tā laika mēs dzīvojam kopā, kā tas laulātiem |audīm pienākas, � �eit zem viņas tēva pils, kur� mums neatjāva dzīvot kopā virs zemes savā pilī. Neviens nezina, ka es �eit dzīvoju, izņemot veco pils pārvaldnieku, kur� mani apgādā ar pārtiku. Tā, draugs, esmu tev pastāstījis savu bēdīgo likteni. Bet tagad tev arī būs laiks doties ce|ā, ja tu vēl pirms pusnakts gribi tikt pie dzīviem cilvēkiem.�

�Protams, mīļais draugs. Bet, iekams mēs �ķiramies, pastāsti man, kā tu �ovakar varēji īstā laikā man piesteigties palīgā?�

�Pa naktīm es daudzreiz atstāju savu apak�zemes dzīvokli un eju pa pilsētu pastaigāties, kur ieelpoju spirdzino�o gaisu. Citādi man vairs nekas pasaulē nav meklējams, es esmu kapa iemītnieks tāpat kā mani kaimiņi �ajos akmens zārkos, bet kaut kas man nedod mieru �ajā kapā un piespie� mani to daudzreiz atstāv, tā ir atriebības kāre!�

�Atriebības kāre?�

�Jā,� vai tu domā, ka manas sievas asinis būtu par velti plūdu�as, vai lai manas smalkākās dvēseles stigas būtu par velti saraustītas? Tāpat kā man ir klājies tūksto�iem. Tāpat kā es arī tie jūt, ka viņu mīļo asinis ir plūdu�as par velti, un tādēļ tie visi gaida atrieb�anos.�

Tagad atkal no jauna bija dzirdams soļu troksnis un murminā�ana un �oreiz jau glu�i tuvu.

Grāfs Alberts sarāvās, dzirdēdams �o troksni.

Bet Lepaljē nepamirk�ķināja ne aci. Viņ� brītiņu skatījās uz durvīm un tad atkal pagriezās pret grāfu Albertu.

�Tā es arī �onakt pastaigājos pa dārzu, un pie tam man izlikās, it kā gaisā pār Parīzi atrastos kaut kas tāds, kas man īsti nepatika. Tādēļ es aizgāju līdz dārza vārtiem, gribēdams redzēt, kas īsti notiek, un varbūt kaut ko tuvāk uzzināt, un tur es tevi sastapu.�

Troksnis bija apklusis, bet grāfam Albertam tagad izlikās, it kā pie durvīm klusi klaudzinātu.

Viņu pārņēma neomulīgas jūtas, kas ar katru acumirkli kļuva lielākas. Lepaljē bija viņam apgalvojis, ka bez viņiem abiem �eit nemītot neviens cits cilvēks, un tomēr viņ� tagad vairākas reizes bija dzirdējis savādu troksni, kas viņam izlikās �aubīgs.

Tādēļ viņ� griezās pie Lepaljē, vaicādams:

�Vai tu arī jau labu brīdi dzirdi troksni, it kā mums tuvotos soļi un cilvēku balsis?�

�Protams, �or�, es dzirdu gan.�

�Nu, un kas tie tādi ir, kas tavai paslēptuvei tuvojas? Vai mēs esam nodoti? Kā tu vari palikt tik mierīgs?�

�Tādēļ, ka es zinu, kas tur nāk. Tu atrodies pilnīgā dro�ībā, pilsoni Albert. Tie, kas tur nāk, ir mani draugi un domubiedri. Mums �ovakar ir sēde, un viņi nāk man pakaļ.�

�Sēde? �eit katakombās?�

�Kur tad citur? Miroņi ir dro�i sargi. Viņus neviens nevar ar naudu pierunāt, lai mūs nodotu. Bet atļauj arī man tev kaut ko vaicāt: kas tevi paskubināja, �or�, izbēgt no cietuma? Jo man jādomā, ka tu atradies arestā tikai dienesta pārkāpumu dēļ.�

�Arī man �ovakar jāpiedalās kādā sēdē.�

�Nu labi, es jau tā domāju. Un tev laikam jāaiznes uz savu klubu ļoti svarīgas vēstis?�

�Protams. Tu man atgādini, ka katrs nokavēts acumirklis ir nesamaksājams, un vēl ilgāka kavē�anās mums var atnest neizsakāmu nelaimi!� grāfs Alberts izsaucās.

�Nāc, es tevi izvedī�u laukā. Bet pasaki man vispirms, uz kuru pilsētas daļu tu gribi tikt, �eit ir daudz izeju.�

�Elizejas tuvumā.�

�Napoleona tuvumā!� Lepaljē satrūcies izsaucās.

�Nē, �angarnē tuvumā,� grāfs Alberts smaidīdams atbildēja.

�A,� Lepaljē apmierināts nomurmināja. �Mēs gan nepiederam pie vienas partijas, mīļais draugs, tu esi leģitīmists un es republikānis, tomēr mēs abi cīnāmies pret vienu ienaidnieku.�

�Ja �is ienaidnieks ir Napoleons, tad protams.�

�Jā, tas ir viņ�.�

Sājā mirklī no priek�istabas atskanēja apspiestā balsī dziedāta �Marseljēza�, bet pār viņu galvām norībēja kā tāla pērkona dūkoņa.

Tie bija lielgabali un smagā kavalērija, kas patlaban brāza pa Parīzes platajām ielām.

Lepaljē, rokas pār krūtīm sakrustojis, bija palicis istabas vidū stāvam un lūkojās zemē.

Viņa draugu dziedā�anu pavadīja it kā varena mūzika � smago lielgabalu ratu dārdoņa.

�Jā gan, savienojieties, abas partijas, savienojietiees pret kopīgo ienaidnieku, kura iemidzinā�anas dziesmas ir lielgabalu ratu dārdē�ana. �or�, steidzies! Tagad pienācis tavs laiks!�

Un abi vīri piegāja pie durvīm.

Torņa pulksteņi patlaban nosita divpadsmito nakts stundu; to sitieni dobji atskanēja apak� zemes.

Bet līdz ar pusnakti �ie sitieni paskubināja arī jauna laikmeta sāk�anos Francijas vēsturē.

2. decembra diena bija sākusies.

Sv. Onorē priek�pilsētā bija dzīva kustība. Pa ielām brauca rati aiz ratiem garās rindās.

Ku�ieri klausījās sulaiņu saucienos, kuri Elizejas pilī gaidīja savus kungus un deva zīmi, kad ratiem jāpiebrauc pie durvīm.

�ovakar bija sarīkotas lielas viesības. Un tādas viesības parasti mēdza beigties tikai pirmajās rīta stundās.

Bet �odien, kā likās, tās bija nobeigtas ātrāk. Jau da�i viesi bija Elizejas pili atstāju�i.

Elizejas pils pagalmā pie vārtiem un koridoros patlaban bija pārmainīti sargi. Sulaiņiem, kuri kārtību Elizejas pilī daudzmaz pazina, izlikās ērmoti, ka to zaldātu vietā, kas parasti mēdza būt pilī par sargiem, �ovakar bija nostādīts prin�a prezidenta iemīļotais strēlnieku bataljons.

Elizejas pils greznajās zālēs vēl arvien apgrozījās lepna sabiedrība, sevi�ķas ceremonijas tur nevajadzēja ievērot, un tādēļ katrs izpriecājās savā veidā un pēc sirds patikas.

Uz grezna, mīksta dīvāna mazajā salonā, kas atradās pie prin�a istabām, sēdēja Luijs Napoleons, sarunādamies ar divām dāmām.

Viņ� neatstāja nekādu ievērojamo iespaidu, viņa seja bija dzestra un it kā nedzīva.

Viņa pusizdzisu�ās, bālgani zilās acis likās vienaldzīgas.

īsi sakot � pēc viņa acīm un sejas nepavisam nevarēja noskārst viņa iek�ējās jūtas.

Viņ� runāja mierīgi, bezkaislīgi, īsiem teikumiem un lēnām, katru vārdu apdomādams.

Viss Napoleona ārējais izskats rādīja nelokāmu uzticību sev un savam liktenim; tas rādīja stiprā un varenā spītīgo spēku, kuru nekas nevar maldināt, nekas nevar novērst no ceļa, pa kuru viņ� reiz apņēmies iet uz priek�u.

Un �ī paļau�anās uz jau iepriek� nolemto likteni vilkās kā sarkans pavediens caur visu Napoleona mū�u un viņa darbiem.

Salīdzinot ar viņa drūmo, auksto seju, jaunās dāmas seja, kas viņam sēdēja blakus, izskatījās kā eņģeļa galviņa.

�ī dāma bija skaista, mejestātiska auguma. Smalki, mīksti, zeltaini mati ie�ogoja viņas skaisto seju, kuras āda bija balta un smalka, zem tās gandrīz varēja saredzēt karstās asinis, kas ritēja pa dzīslām.

Tum�i .zilās, spulgojo�ās acis apēnoja kuplas uzacis. Skaisti formētais deguns, smalkās lūpas, starp kurām bija redzamas divas rindas pērļu zobu, harmonēja ar pārējo seju, kurā bija savienojies dienvidnieces dedzīgums ar ziemeļnieces skaistumu.

Tā bija grāfiene Marija Ei�ēnija fon Gucmane, Montijas hercogiene un Tēbas grāfiene.

Viņai blakus sēdēja vecāka kundze, no kuras auguma un sejas varēja noskārst, ka tā ir angliete � senjora Montija, Ei�ēnijas māte.

�ī dāma bija dzimusi angliete, no ievērojamas dzimtas. Viņa bija apprecējusies ar kādu no senākajiem spāņu grandiem un dedzīgu �ozefa Bonapartes piekritēju, Tēbas grāfu.

Napoleons, kā likās, jau labu brīdi bija sarunājies ar Ei�ēniju par interesantām lietām. Tas bija satvēris viņas smalko rociņu un to sirsnīgi spieda sev pie lūpām.

�Ak ja,� viņ� teica, �toreiz, kad man kā bēglim vajadzēja Anglijā patvērumu meklet, patvērumu pie tās tautas, kura manu lielo tēvoci bija tā sakot pamazam nobendējusi, toreiz es jūs apskaudu, Ei�ēnija, jo jūs varējāt ieelpot Francijas maigo gaisu un staigāt pa �o skaisto zemi. Senjora Montija man nespēja vien stāstīt par savu daiļo Ei�ēniju, kura Parīzē klosterī bija nodota audzinā�anā. Es redzēju jūsu ģīmetni, pat slavenākais mākslinieks nespētu �o daiļumu un piemīlību daudzmaz pilnīgi attēlot, protams ...�

�Ai, princi, jūs jaucat atmiņā tos laikus, kad es vēl biju bērns un jūs bijāt nesaistīts un brīvs. �odien tas ir citādi. Jūs esat lielas tautas valdnieks. Jūs jau stāvat uz cilvēka varas un di�enības visaugstākā pakāpiena, un pēc īsa laika jūs būsiet viens no Eiropas varenākajiem valdniekiem. Bet es � vienīgā pārvērtība, kas notikusi ar mani, ir tā, ka esmu kļuvusi vecāka.�

�Un vai mana skaistā Ei�ēnija aizmirst, ka man tikai viņas gudrībai un labajiem padomiem būs jāpateicas, ja man patiesi būtu lemts reiz ieņemt sava tēvo�a troni?�

�Ai, princi, jūs par daudz augstu vērtējat manus mazos pakalpojumus.�

�Nē, Ei�ēnija, es tos nevērtēju vis par augstu, bet gan par zemu. Līdz �im manas dzīves uzdevums bija pareizi izspriest cilvēkus un viņu vērtību. Nē, Ei�ēnija, es varu tikpat labi kā jūs pati novērtēt jūsu pakalpojumu lielo nozīmi. Atcerieties 1848. gadu, kad jūs atstājāt Londonu un atbraucāt uz Parīzi, gribēdama man nolīdzināt ceļu. Vai jūs, Ei�ēnija, atminaties pret mani nodomāto izraidī�anas likumu un savu gudro rīcību caur ko, Zilam Favrē ar savu veiklo mēli piepalīdzot, �is likums tautas padomē izkrita cauri. Vai jūs atminaties,� bet kādēļ gan es uzskaitu visus jūsu pakalpojumus,� pietiek, ja saku, ka man jums jāpateicas par savu tagadējo stāvokli.�

Napoleons atkal sirsnīgi spieda Ei�ēnijas roku, un, kad viņ� tai cie�i un ilgi ieskatījās skaistajās, spulgojo�ajās acīs, tad likās, it kā no viņa acīm sprēgātu elektriskās dzirksteles.

Viņu lūpas vairs nerunāja, bet viņu acis runāja mēmu, noslēpumainu, tomēr varenu valodu.

Luijs Napoleons pirmais pārtrauca ilgo klusumu, kurā viņi abi bija nogrimu�i.

�Jā, tā nolemts! Es zināju, ka �odien notiks lielas, varenas pārvērtības. �odien ir viena no tām gada dienām, kurām priek� manis arvien liela nozīme. �odien es atrodos ceļa jūtīs. Viss jau bija sagatavots, un tomēr man kaut kā trūka, lai varētu būt dro�s par iznākumu. �ajā acumirklī, Ei�ēnija, es �o kaut ko esmu atradis, tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka mans nodoms izdosies. �odien ir Austerlicas kaujas diena � �odien �ī iek�ējā balss manī runā varenāk nekā jebkad un rāda man ceļu, pa kuru man jāstaigā. Tātad uz priek�u! Mans laiks pienācis, Ei�ēnija, rīt ap �ādu laiku Francijā būs tikai viens pavēlnieks, viens valdnieks, un tas bū�u es!�

Jo tālāk Napoleons runāja, jo dzīvāka kļuva viņa seja, jo vairāk sāka zvērot pirmīt gandrīz izdzisu�ās acis.

Ei�ēnija ar apbrīnu un cieņu skatījās uz viņu.

Bet tikai vienu acumirkli Napoleonā parādījās �ī apslēptā uguns, tad viņa saviļņotās jūtas atkal aprima, viņ� palika atkal tikpat mierīgs un dzestrs kā pirmīt.

Viņ� izvilka pulksteni un paskatījās.

�Pusstunda pēc pusnakts! Vai Ei�ēnija mani atvainos, ja es uzrakstī�u pāris rindiņas?�

Un viņ� izņēma no piezīmju grāmatiņas papīra lapu un uzrakstīja ar zīmuli sekojo�us vārdus, runādams ar senjoru Montiljo par vienkār�ām lietām:

�Tēvoc, es �orīt izdarī�u pārsteidzo�u darbu; paļaujos uz jūsu atbalstu,�

Viņ� salocīja lapu, uzrakstīja D�eroma Bonapartes adresi un tad pasauca no viesu vidus baronu Momiju, kuram viņ� uzdeva vēstuli aizgādāt adresātam.

�Nu tad, Ei�ēnija,� viņ� teica, �pirmais solis tagad sperts Napoleona ideju īsteno�anai. Tu esi man sekojusi, Ei�ēnija,� atļauj �ajā svinīgajā brīdī tevi pirmo reizi uzrunāt ar �o draudzīgo vārdu � tu esi man sekojusi caur briesmām un cie�anām līdz visu iz�ķiro�ām ceļa jūtīm, tu man sekosi arī tālāk līdz tam pakāpienam, kuru sasniegt liktenis mani izredzējis. Labi, es tagad ie�u tev sagatavot valdnieces troni.�

Ei�ēnija sniedza viņam roku, kuru viņ� sirsnīgi spieda un tad piecēlās, lai pavadītu dāmas līdz zāles durvīm.

�Vai tu redzi, Ei�ēnija, ģenerāļus Kaviņjaku, Lamorizjē un �angamē? Viņi nāk taisni pie mums un, kā man liekas, ir drusku nepacietīgi. Aha, viņi nevar sagaidīt beigas; bet pacietieties drusku, mani kungi, gan jau pienāks arī jūsu laiks.�

Beidzamos vārdus Napoleons izrunāja, zobgalīgi smīnēdams. Tad viņ�, vēl arvien smaidīdams, griezās pie Ei�ēnijas.

�Vai tu zini, Ei�ēnija, kāds nodoms ir �iem trim kungiem?�

Ei�ēnija vaicājo�i paskatījās uz viņu.

��ie kungi gaida tikai to mirkli, kad viesu lielākā daļa būs pili atstājusi, lai tad man glu�i pieklājīgi paziņotu, ka es esmu viņu cietumnieks, lai mani apcietinātu un aizvestu uz Vincenu. Vai tas nav brangs joks un vai par �ādu nodomu nav jāpriecājas?�

�Bet kā jūs, princi, varat par to smieties?� Ei�ēnija izsaucās, visai satrūkusies.

�Hm, tas ir gandrīz drusku vairāk nekā joks. Lai būtu dro�i, ka viņu nodoms izdosies, �ie kungi �ovakar pavēlēju�i kādam ģenerālim �an-garnē padevīgam bataljonam ierasties Elizejas pilī par sargiem. Ja es ar labu nepado�os, tad viņi lietos varu.�

�Bet mans Dievs! Luij_t� tas ir briesmīgi! Kā jūs varat palikt tik mierīgs?� Ei�ēnija izsaucās, aizstādamās Napoleonam priek�ā un izstiepdama roku, it kā gribētu viņu aizstāvēt. �Viesi jau gandrīz aizgāju�i, viņi var katru acumirkli izpildīt savu nodomu. Ak Dievs, kādēļ es neesmu vīrietis, kādēļ es neesmu simtkārt stiprāka, lai varētu tevi, Luij, aizstāvēt un viņus sadragāt.�

Napoleons smaidīdams satvēra viņas roku.

�Nomierinies, Ei�ēnija! Briesmas man draudēja gan, bet tagad vairs nav ko baidīties. Man vēl īstā laikā paziņoja par viņu nodomu, un es jau esmu spēris vajadzīgos soļus; tie kungi pa�i iegāju�i lamatās. Tagad es esmu spiests man domāto laipnību viņiem parādīt. Viņiem padevīgo zaldātu vietā es atkomandēju par pils sargiem citus, sev padevīgus, un tajā acumirklī, kad es atkāp�os savās istabās, viņi tiks apcietināti. Pateicos tev, Ei�ēnija, par mīlestību, ko tu no jauna man parādīji, par manu dro�ību noba�īdamās. Un tagad dzīvo vesela, Ei�ēnija. Senjora Montija, ceru, ka jūs mani rīt kopā ar savu skaisto meitu apciemosiet.�

Ar �ādiem skaļā balsī runātiem vārdiem, tā ka tos visi klāteso�ie skaidri varēja sadzirdēt, Napoleons atvadījās no abām dāmām, pēc tam arī pārējie viesi pamazām sāka aiziet.

Napoleons lēniem soļiem devās uz savām istabām.

Iek�ējo zāli, kas atradās blakus viņa istabām, viesi jau bija atstāju�i. Tajā atradās tikai da�i sulaiņi.

Aiz greznajiem loga priek�kariem, kas bija nolaisti, stāvēja jau minētie trīs ģenerāļi Kaviņjaks, Lamorizjē un �angamē, kad Napoleons viens pats, domās nogrimis, gāja caur zāli.

�ajā acumirklī bija dzirdama savāda skaņa, kas līdzinājās suņa kaucienam un nāca no pils pagalma, no kura karietes rībēdamas brauca projām, aizvezdamas viesus.

Zangarnē satrūcies skatījās uz to pusi, no kurienes nāca �ī skaņa.

�Vai jūs dzirdējāt, mani kungi?� viņ� teica, �es pazīstu �o skaņu: kādu laiku tā noderēja mūsu strēlniekiem Al�īrijā par brīdinājuma saucienu, kad tie bija nostādīti par sargiem. Mums draud briesmas! Vai jūs dzirdat, sauciens atkal atkārtojas!�

Kaviņjaks ātri pabīdīja aizkarus sāņus.

�Lai notiek kas notikdams, tagad pienācis norunātais brīdis. Nāciet man līdzi, mani kungi, tur ir prezidents!� viņ� sauca, citiem pa priek�u zālē ieiedams.

Napoleons �ajā acumirklī atradās tikai pāris soļu attālumā no durvīm, pie kurām divi sulaiņi ar dego�iem �uburainiem lukturiem viņu gaidīja.

Viņ� stingri noskatījās uz ģenerāļiem, kuri tam steig�us tuvojās, un tad savādi, skaļi iekliedzās.

Kaviņjaks, kur� Napoleonam atradās vistuvāk, izstiepa roku, bet to tūlīt atkal nolaida, kad tas pa durvīm, kuras tagad līdz galam atvērās vaļā, ieraudzīja iznākam vairākus oficierus.

Napoleons aizgāja, ne atpakaļ nepaskatījies, oficieriem pa vidu, kuri abpus durvīm bija nostāju�ies rindā; otrpus durvīm stāvēja pulciņ� zaldātu ar uzspraustiem pīķiem.

Pulkvedis Espinē, to zaldātu pavēlnieks, kas tagad apsargāja Elizejas pili, pienāca ģenerāļiem klāt un skarbā balsī uzsauca:

�Jūsu zobenus, mani kungi!�

Ģenerālis Lamorizjē bija piesteidzies pie loga un atrāva to vaļā.

�Mēs esam nodoti!� viņ� uzsauca saviem biedriem, kuri arī bija piesteigu�ies pie loga un skatījās pagalmā.

�Jā, mēs esam nodoti,� Kaviņjaks murmināja, pasniegdams pulkvedim savu zobenu. �Tie nav mūsu zaldāti.�

�angamē un Lamorizjē sekoja viņa priek�zīmei. Oficieri viņus aizveda projām kā cietumniekus.

Princis Bonaparte priecājās par uzvaru, ko tas bija panācis pār saviem pretiniekiem.

Aiz priek�kariem aizslēpies, viņ� noskatījās caur logu, kā apcietinātos ģenerāļus aizveda projām.

Nicino�s smaids tam parādījās uz lūpām.

�Vēl tikai nedaudz dienu, varbūt arī nedaudz stundu, un es bū�u Francijas imperators.�

�Bet nē,� viņ� pēc brītiņa turpināja, �man jāķeras ar apdomu pie darba, francū�iem vispirms mazliet jāzaudē sava brīvība, tad viņi kļūs pielaidīgāki un pa�i gribēs imperatoru.�

Princis atkāpās no loga un iegāja savā istabā. Tur viņ� apsēdās pie rakstāmgalda, atbalstīja galvu uz rokām un nogrima domās.

Varētu likties, ka viņ� ir visai uztraukts, tomēr tas izturējās glu�i rāmi, un dzestrums no viņa sejas nepazuda.

Viņ� paņēma papīra lapu un ar zīmuli uzrakstīja uz tās da�us vārdus.

Tad viņ� piecēlās, viņa seja izskatījās vēl dzestrāka nekā pirmīt.

�Es arvien skaidrāk noprotu, ka esmu pie mērķa,� viņ� murmināja.

�Nē, princi, jūs neesat vis pie mērķa!� piepe�i atskanēja dobja balss. Princis sarāvās un ātri pagriezās atpakaļ. Durvis bija nedzirdami atvēru�ās, un tajās stāvēja melnās drēbēs ģērbusies pusmū�a sieviete. Viņas seja, uz kuras bija redzamas senākā skaistuma pēdas, arī vēl tagad bija diezgan piemīlīga. Napoleons dusmīgi uzlūkoja �o sievieti.

�Kas jūs tāda esat un kā jūs tikāt �eit iek�ā?�

�Atbilde uz otro jautājumu jums nebūs svarīga, bet uz pirmo jautājumu jums pa�am nenāksies grūti atbildēt.�

Princis piegāja viņai soli tuvāk un brītiņu stīvi nolūkojās uz dīvaino sievieti.

�Nu, vai pazīstat mani, princi?�

Princis tūlīt neatbildēja, likās, it kā bailes tam būtu valodu laupīju�as; tikai pēc brītiņa viņ� �ukstēja:

�Dolorida � grāfiene Alberta!�

�Jā, princi, tā esmu es.�

�Un ko jūs gribat?�

�Es jums gribu atgādināt to notikumu, kas pirms pieciem gadiem norisinājās grāfa Alberta pils parkā ...�

Princis sarauca pieri.

�Kādēļ atgādināt pagāju�ās lietas?�

Dolorida rūgti pasmaidīja.

�Domāju gan, princi, ka jums nav patīkami runāt par to, kas pagājis.�

�Un domāju, arī jums ne,� Napoleons ātri atbildēja.

Dolorida pēto�i paskatījās uz princi.

�Vienīgi jūsu un Francijas labklājība mani paskubināja tik vēlā laikā atnākt �urp un ar jums runāt.�

�Jūs esat spāniete, tādēļ atstājiet citu ļau�u ziņā rūpes par Francijas labklājību,� Napoleons dzestri atbildēja.

Doloridai acis iezvērojās.

�Jums taisnība, princi, kad jūs mani saucat par spānieti; bet jūs nezināt, kas bija mans tēvs.�

Dolorida izrunāja �os vārdus tik savādā balsī, ka princis satrūcies paskatījās uz viņu.

�Jūsu tēvs? Nu, es domāju, ka tas bija dons Kastiljo.�

Dolorida pakratīja galvu.

�Nē, princi, mans tēvs bija jūsu tēvocis Napoleons I.�

Prin�a cietie vaibsti atdzīvojās, to dzirdot.

�Vai tas varētu būt? Jūs esat Napoleona I meita?�

�Jā, tā es esmu.�

�Un kā jūs to varat pierādīt? Kādēļ jūs nesaucaties viņa vārdā? Kādēļ viņ� jūs nav atzinis par savu meitu?�

Dolorida rūgti smaidīja, atbildēdama:

�Nerunāsim par �ādām lietām. Jums to pateikdama, es tikai gribēju aizrādīt, ka arī manās dzīslās rit tā vīra asinis, kam bija nolemts kļūt par Francijas likteņa vadītāju.�

�Tad Francijas dēļ jūs atnācāt �urp?�

�Francijas un jūsu dēļ.�

Napoleons pie beidzamajiem vārdiem stāvēja kā sapņodams. Viņ� laikam domāja par savu pirmo satik�anos ar Doloridu �veicē un par otro satik�anos Londonā grāfa Alberta pils parkā.

Viņ� varbūt atcerējās, ka tas, pārģērbies par mūrnieku, lūdza Doloridu, lai tā viņu paslēpj, un ka viņ� vainīgs pie tā, ka grāfs Alberts atstūma savu laulāto draudzeni.

Tas viss viņam tagad ie�āvās prātā un viņu paskubināja izturēties pret Doloridu drusku laipnāk.

�Kundze,� viņ� teica, un viņa balss skanēja mazliet aizkustināti, �jūs pati pirmīt nevēlējāties runāt par pagāju�ajām lietām; es izpildī�u jūsu vēlē�anos, bet tagad,� un viņ� nepacietīgi pakustējās, �stāsimies pie lietas! Kuru katru mirkli es gaidu vēstne�us, un kaut arī labprāt gribētu, tad tomēr man nav ilgi vaļas ar jums sarunāties.�

Dolorida piegāja princim tuvu klāt un teica:

�Es zinu, ko jūs esat nodomājis, princi,� jūs gribat sev uzlikt galvā

Francijas imperatora kroni.�

Napoleons pasmaidīja.

�Kas jums iestāstījis �ādu pasaku?�

�Jūs pats.�

�Ko � es?�

�Jūs pats man Londonā teicāt, ka brauk�ot uz Franciju, lai sev un man sagatavotu ceļu uz Francijas troni.�

Napoleona seja kļuva pelēka kā zeme.

Viņ� skaidri atcerējās tos vārdus, un tagad, kad viņ� patie�ām gatavojās �o solījumu pārvērst darbos, tas ir, attiecībā tikai uz sevi, viņ� bija Doloridu aizmirsis.

Tagad viņam domas redzēt Doloridu sev blakus uz troņa likās glu�i smieklīgas.

�Nu, kundze, un ja nu mans nolūks patiesi būtu iegūt sev troni?� viņ� asā balsī vaicāja.

Dolorida nobāla.

�Princi, reiz es biju jūsu mīļākā, tad es skaitījos jūsu draudzene, un kā tāda es atnācu �odien �urp, bet es paredzu, ka es jūs atstā�u kā ienaidniece,� viņa drebo�ā balsī teica.

�Ko tas nozīmē?�

�Es tagad jūs pazīstu, princi! Atzīstos, ka reiz jūs mani esat maldinājis � jūs neesat vis vīrs, kas dzenas pēc augstām un cēlām lietām, jūs esat godkārīgs, patmīlīgs cilvēks, kur� aukstasinīgi var upurēt simtiem un tūksto�iem cilvēku dzīvību, lai panāktu savus godkārīgos nolūkus. Vai jums, princi! Arī jūs reiz atradīsiet saviem darbiem cienīgu kapu tāpat kā Napoleons I svētās Helēnas salā.�

Princis kļuva nemierīgs.

�Liekas, it kā jūs priecātos par mana tēvo�a likteni?�

�Es to uzskatu par taisnīgu, princi.�

�Un jūs esat �ī lielā vīra meita?�

�Tā es esmu. Bet tas mani nebūt neaizkavē izsacīt savas domas par viņa un jūsu rīcību.�

�Un ko jūs domājat tagad darīt?�

�Es gribēju jūs brīdināt, princi. Atgādinādama jūsu pagātni, es gribēju jums uzsaukt: apstājieties uz sava posta ceļa! Var jau būt, ka jūs tagad gavilējat par saviem ienaidniekiem, bet tie reiz būs diezgan spēcīgi

un jūs nogāzīs no tās augstās vietas, kuru jūs tagad gribat ar varu ieņemt.�

Tikko viņa to bija izteikusi, priek�istabā atskanēja soļi. Da�i oficieri steig�us ienāca istaba.

Tie zemu paklanījās prin�a priek�ā un brīnīdamies nolūkojās uz Doloridu, kuras seja izskatījās stingra un nopietna.

�Mani kungi, esiet tik laipni un pavadiet �o dāmu laukā,� Napoleons teica, zobgalīgi smīnēdams.

Dolorida atkāpās atpakaļ un dzestri paklanījās pret princi. Princis tikai pameta ar roku un smīnēja.

�Savas kaislības apstulboti, tāpat kā vērsis no sarkana lakata, jūs, galvu krūtīs iecirtu�i, skrienat taisni virsū zobenam, kas pret jums izstiepts un jūs gaida.�

�ādi vārdi bija kādā 1851. gada 24. novembra avīzē; �im rakstam bija virsraksts �Divas diktatūras�, un raksta sacerētājs ar nekaunīgu pārdro�ību uzdro�inājās uzbrukt tautas vietnieku sapulcei, kurai �os vārdus vajadzēja gan vairāk ievērot.

Ikviens tautas vietnieku sapulces loceklis nojauta, ka viņiem draud kādas briesmas, bet viņiem trūka vienprātības un arī stingrības spert vajadzīgos soļus, lai varētu uzturēt savas tiesības un varu, kuras acīmredzot apdraudēja prezidents.

Katrs, kas daudzmaz acis turēja vaļā, redzēja Napoleona gatavo�anos uz svarīgām pārmaiņām, un tomēr tautas vietnieku sapulce nepieņēma kāda sava locekļa sekojo�o priek�likumu:

�Tajā gadījumā, ja tautas vietnieku sapulce kaut kādā ziņā ar varu tiktu aizkavēta izpildīt savu pienākumu, ģenerālpadomes locekļiem, piedraudot ar sodu par pienākumu neizpildī�anu, tiek piekodināts tūlīt sapulcēties departamentu galvenajās vietās, kur tiem kopā ar civilajām un karaspēka pārvaldēm, kurām jāsniedz viņiem atbalsts, jānodibina dro�ības padomes, kuru pienākums būs sarīkot likumīgo preto�anos un to uzturēt, kamēr parlaments atkal atdabūs savas tiesības.�

Ja �is priek�likums būtu ticis pieņemts, tad Francijai varbūt būtu aiztaupīts daudz nelaimju, bēdu un asins izlie�anas.

Bet tikai nedaudziem bija dū�a savienoties ar da�ādo partiju vadoņiem, lai varētu Napoleonam pretim stāties.

Mēs redzējām, ka viņu nodoms neizdevās. Lielāko sazvērnieku daļu

2. decembra rītā apcietināja.

Bija atausis drūms, miglains rīts. Pirmajās rīta stundās Parīzē nav manāma nekāda rosība, tomēr �orīt uz ielām un laukumiem bija redzama dzīva kustība.

Bet tie bija zaldāti, kurus tur redzēja garās rindās stāvam un trok�ņojam.

Konkordijas laukumu bija ieņēmu�i jātnieku pulki. Kājnieki bija nostādīti Orsaja ielā līdz pat Sēnas tiltam un otrā pusē gar Sēnas upi līdz pat Tilērijas bulvārim un uz Elizejas laukuma līdz Elizejas pilij.

Burbonu pils, kurā tautas vietnieki noturēja savas sēdes, bija zaldātu ielenkta.

Ieeja �ajā namā bija pilnīgi aizsprostota, un pati sē�u zāle bija pavisam izpostīta.

Strādnieki patlaban aiznesa projām vai sapostīja visus sēdekļus, uz kuriem tautas vietnieki bija sēdēju�i, un tribīnes, no kurām tie bija teiku�i dedzīgus vārdus saviem biedriem.

Un tikpat vienkār�i kā istabas lietas Napoleons izklīdināja arī pa�us tautas vietniekus.

Uz visām dzīvākajām satiksmes maģistrālēm un laukumiem bija nostādīti zaldātu pūļi, kuri atspirdzinājās ar vīnu un brandvīnu, kas tiem bagātīgi tika pasniegts.

Parīzie�i pamazām sāka piecelties.

Strādnieki, bodeszeļļi, skrīveri un ubagi atstāja savas guļvietas, savus salmu maisus vai arī piļu priek�namus un tiltu apak�as, kas tiem bija noderēju�i par naktsmītni.

Tiem piebiedrojās citi ļaudis, kuri agrā rītā nāca mājās no spēļu zālēm vai citām netiklības vietām, kur tie cauru nakti bija uzdzīvoju�i, lai pa dienu liktos uz auss.

Visi �ie ļaudis nepiegrieza lielu vērību pārmaiņām, kuras pasludināja uz ielu stūriem izlipinātie paziņojumi, kā arī tas, ka Parīzi aplenku�i zaldāti.

Tikai �ur un tur kāds palika stāvot un brīnīdamies izlasīja paziņojumus vai paskatījās uz bezgalīgajām zaldātu rindām.

Uz ielu stūriem bija uzlipināti trīs paziņojumi: īsa pavēle, uzaicinājums tautai un uzaicinājums zaldātiem, un visi �ie paziņojumi at�ķīrās no līdz�inējiem.

Līdz�inējie paziņojumi mēdza iesākties ar lepnajiem vārdiem: �Francijas republika. Brīvība, vienlīdzība, brālība. Fran�u tautas vārdā.� Bet tagadējie paziņojumi sākās pavisam īsi:

�Fran�u tautas vārdā.� Un tālāk:

�Tautas vietnieku sapulce atlaista.

Vispārējas vēlē�anu tiesības atkal ir ieviestas. 31. maija likums ir atcelts.

Fran�u tauta tiek sasaukta uz vēlē�anām no 14. decembra līdz 21. decembrim.

Aplenkuma stāvoklis izsludināts 1. divīzijas iecirknī.

Valsts padome atcelta.

Iek�lietu ministram uzdots �o pavēli izpildīt.

Izdots Elizejas pilī 1851. gada 2. decembrī.

Luijs Napoleons Bonaparte.

Iek�lietu ministrs: Mornijs.�

Lasītāji apstulbu�i saskatījās. Viņi nesaprata, kas noticis, nedz arī to, kas vēl notiks. Bet viņi saprata, ka tie savas domas nedrīkst klaji izteikt vai kurnēt.

Jo katrā vietā, kur (audis salasījās, stāvēja kāds no tiem radījumiem, kurus parīzie�i mēdz saukt par oficieriem un kuriem bija visai dzirdīgas ausis un garas rokas.

Kam vēl nepietika ar �o proklamāciju, tie varēja savu ziņkārību apmierināt pie citas, kas skanēja tā:

�Francū�i!

Tagadējais stāvoklis vairs nevar ilgāk turpināties, katra diena pavairo briesmas, kas draud mūsu valstij. Tautas vietnieku sapulce, kurai vajadzēja būt tagadējās kārtības stiprākajam balstam, kļuvusi par sazvērnieku sapulci. Tajā vietā, lai pieņemtu likumus, kas paceltu tautas labklājību, tā mēģina sacelt pilsoņu karu, rauga aizskart to varu, ko tie�i man uzticējusi tauta; tā uzkūda tautas ļaunās kaislības un apdraud Francijas mieru; tādēļ es to atlaidu un uzaicinu tautu par taisnu soģi un �ķīrēju starp to un mani.

Valsts satversmes likumi, kā jums zināms, izstrādāti ar nolūku mazināt pa�ā sākumā to varu, ko jūs gribējāt man dot. Se�i miljoni balsu bija spīdo�s protests pret �o satversmi, kuru es tomēr esmu turējis cieņā. Visi izaicinājumi, apmelojumi, apvainojumi atstāja mani vienaldzīgu. Bet tagad, kad viņi jau to daudzreiz aizskāru�i un acīmredzot nopūlas republiku gāzt, es uzskatu par savu pienākumu republikas glāb�anas dēļ lauzt �o satversmi un uzaicināt pa�u tautu, lai tā dod spriedumu par maniem darbiem.

Tādēļ es pasludinu francū�iem sekojo�o: ja jūs �os nepanesamos apstākļus, kas mūs pazemo un apdraud mūsu nākotni, gribat vēl ilgāk saglabāt, tad ievēliet manā vietā citu, jo es negribu vēl ilgāk paturēt tādu varu, kur es nevaru nekā laba darīt un kas mani padara atbildīgu par darbiem, kurus es nevaru aizkavēt. Bet, ja jūs man uzticaties, tad dodiet man līdzekļus, lai es varētu izpildīt tos augstos pienākumus, ko jūs man esat uzdevu�i. �ie pienākumi ir reiz izbeigt visu nesaticību, kas ceļas no tā, ka netiek izpildītas tautas taisnīgās prasības, lai varu radīt kaut ko pastāvīgu, kas tautai nāk par labu, kas nodro�ina tās nākotni.

�ī nolūka sasnieg�anai es iesaku jums sekojo�us priek�likumus, kas turpmāk izstrādājami satversmei:

1. Jāieceļ atbildīgs valsts galva uz-desmit gadiem.

2. Ministriem vajag būt atkarīgiem tikai no valdo�ās varas.

3. Jāieceļ valsts padome, kurai jāsastāv no visievēromākajiem vīriem. Tā lai izdod likumus un vada to apsprie�anu likumdevēju sapulcē.

4. Jāieceļ likumdevēju sapulce, kas galīgi nolemj par izdodamajiem likumiem. Tai vajag tikt ieceltai ar vispārēju balso�anu, nevis ar sarakstiem, kuros var izdarīt viltojumus. ₄

5. Jāieceļ otra tautas vietnieku sapulce no tautas visievērojamākajiem un slavenākajiem vīriem, kas uzturētu līdzsvaru starp varām un apsargātu pēc satversmes tautai doto brīvību.

�āda sistēma, kuru radīja Francijas pirmais konsuls �ā gadu simteņa sākumā, Franciju jau reiz noveda pie miera un labklājības, un to mēs panāksim arī tagad.

Tā ir mana vislielākā pārliecība.

Ja jūs to pieņemsiet, tad pierādiet to ar nobalso�anu. Bet, ja jums labāk patiktu citāda kārtība, tad atmetiet manu priek�likumu.

Tātad jūs pirmo reizi kop� 1804. gada varēsiet atkal balsot ar pilnīgu pārliecību, zinādami kāpēc un par ko jūs balsojat.

Ja mans priek�likums nedabūs balsu vairākumu, tad es sasauk�u jaunu tautas vietnieku sapulci un nodo�u tās rokās to varu, ko jūs man esat uzticēju�i.

Izdots Elizejas pilī 1851. gada 2. decembrī.

Luijs Napoleons Bonaparte.�

�ī proklamācija, kā redzams, bija sastādīta ar nolūku radīt tautā simpātijas pret princi prezidentu.

�ajā otrajā proklamācijā tautai tika glaimots, turpretī tre�ajā tika cildināti karaspēka nopelni. Tā skanēja �ādi:

�Zaldāti!

Esiet lepni par savu uzdevumu; jūs izglābsiet tēvzemi, jo es paļaujos uz jums. Negribu, lai jūs aizskartu likumus, bet jums jāaizstāv tautas suverenitāte, kuras augstākais reprezentants esmu es.

Zaldāti, es nerunāju par atmiņām, kādas jūsu sirdīs pamodina mans vārds. Tās ierakstītas neizdzē�amiem burtiem jūsu sirdīs. Mēs esam saistīti nesaraujamām saitēm. Pagātnē mēs esam kopā iemantoju�i slavu un kopā cietu�i, tāpat mēs arī nākotnē cīnīsimies kopā par Francijas godu un slavu.�

�īs proklamācijas bija noderīgas Napoleona rīcībai un tautas pretestības apspie�anai.

Ļaudis tās lasīja un cieta klusu vai mierīgi pakratīja galvu, kad domāja, ka to neviens neredz, vai arī kabatā vīstīja dūres, bet tad tie mierīgi gāja pie parastā darba.

Pēc brokastīm tautas vietnieki sāka doties uz Burbonu pili. Var iedomāties viņu izbrīnu un pārsteigumu, kad tie visas pils durvis atrada zaldātu aplenktas.

Da�i no viņiem ar garu seju un baiļu pilnu sirdi tūlīt griezās atpakaļ uz savu dzīvokli. Citi turpretī palika uz ielas un gaidīja savus biedrus, lai ar tiem apspriestos.

Viens no viņiem, vārdā Lagrans, ar varu raudzīja ielauzties tautas vietnieku sē�u zālē.

Bet pulkve�a Espinasa komandētie zaldāti viņu ar �autenes resgali atstūma atpakaļ un beidzot pat apcietināja, piedraudēdami citiem tautas vietniekiem to pa�u likteni, ja tie tūlīt neie�ot projām.

Tikai kādas �auras sānu durtiņas bija atstātas neapsargātas, varbūt ar nodomu. Caur tām apmēram se�desmit tautas vietnieki, starp tiem arī priek�sēdētājs Dupins, ie�mauca zālē.

Uztrauktā sapulce drūzmējās ap savu priek�sēdētāju un uzaicināja to apspriest pasākumus, kas tagad būtu veicami.

Bet, iekāms viņi paguva uzsākt, zālē ienāca pulkvedis Espinass ar kailu zobenu zaldātu pavadībā.

Priek�sēdētājs Dupins, briesmīgi sa�utis, gāja viņam pretim un drebo�ā balsī teica:

�Mēs esam �eit sapulcēju�ies aizstāvēt satversmi un savas tiesības, un tādēļ mēs . . .�

Te viņu pārtrauca oficiera komandas sauciens, un �autenes nobūk�ķēja, atsizdamās pret grīdu.

Dupins no oficiera un viņa pavadoņu drūmajām sejām noskārta �ā acumirkļa nopietnību un tādēļ griezās pie saviem biedriem ar sekojo�iem vārdiem: