�or�s Simenons

Mēness dūriens ; Megrē atvaļinājumā

.

.

.

Vai viņa satraukumam bija kāds pamatots iemesls? Nē. Nekas neparasts nebija noticis. Nekādas briesmas viņam nedraudēja. Zaudēt aukstasinību bija smieklīgi, un viņ� to saprata tik labi, ka arī �eit, svētku līksmības vidū, mēģināja satraukumu pārvarēt.

Starp citu, tas nebija satraukums vārda tie�ajā nozīmē, un viņ� pat nespētu noteikt, kurā brīdī �ī nejēdzīgā sajūta, �is neizprotamais nemiers, bija viņu pārņēmis, nemanāmi laupīdams garīgo līdzsvaru.

Dienā, kad viņ� aizbrauca no Eiropas, tas katrā ziņā nebija noticis. Tie�i otrādi � �ozefs Timārs bija devies ceļā mo�s un sajūsmas pilns.

Varbūt tas sākās, izkāpjot Librevilā un pirmoreiz sperot soli uz Gabonas zemes? Tvaikonis bija apstājies reidā tik tālu, ka zemi varēja saskatīt tikai kā �auru, baltu smil�u strēli ar tum�u me�u joslu virs tās. Lieli, pelēki viļņi svaidīja kuteri, līdz beidzot tas atdūrās pret tvaikoņa korpusu. Lejā pie trapa Timārs stāvēja viens pats, zem kājām vīdēja ūdens, viņ� gaidīja laivu, kas mirkli pietuvojās, lai ar nākamo vilni grieztos atpakaļ.

Timāru sakampa kaila roka� nēģera roka. Un viņi attālinājās, lēkājot pāri viļņu mugurām, � nēģeris un viņ�. Bija aizritējusi ceturtdaļstunda, varbūt pat vairāk, un jau iekaucās tvaikoņa sirēna, kad viņi piestāja pie mola, ko veidoja nekārtīgi cits citam virsū samesti betona kubi.

Tur nemanīja pat neviena nēģera. Neviens nevienu nesagaidīja. Tur stāvēja vienīgi Timārs starp savām ceļasomām.

Bet ari tobrīd Timārā nemiers nebija radies. Viņ� atrada izeju no situācijas: ar saucienu apturējis nelielu garāmbrauco�u kravas ma�īnu, Timārs iekāpa tajā, un tā viņu aizveda uz vienīgo Librevilas viesnīcu �Central�.

Lieliski mirkli! Viņa acu priek�ā pavērās gleznaina ainava. īsti afrikāniska! Kafejnīcā, kur sienas rotāja nēģeru maskas, Timārs iedarbināja gramofonu ar ruporu, un, kamēr bojs viņam ielēja viskiju, viņ� iejutās īsta kolonista lomā.

Bet svarīgākais notikums bija drīzāk komisks nekā dramatisks. Un ari īsti koloniāls! Timārs ta�u jūsmoja par visu, kam uzspiests eksotikas zīmogs.

Viens no Timāra tēvo�iem bija parūpējies, lai Timām pieņem darbā firmā �Sakova�. Uzņēmuma pārvaldnieks Francijā bija jaunekli brīdinājis, ka viņam vajadzēs dzīvot kaut kur Librevilas apkaimē, dziļi me�a biezoknī, un tur būs jācērt koki un jāpārdod iezemie�iem �ādas tādas iegulu�as preces.

Izkāpis krastā, Timārs nekavējoties steidzās uz no�ēlojama izskata faktoriju, virs kuras di�ojās uzraksts �Sakova�. Jauneklis ar izstieptu roku tuvojās melanholiskam vai drīzāk īgnam cilvēkam, kur� noskatījās uz sniegto roku, bet tai nepieskārās.

� Vai jūs esat direktors?... Loti priecājos! Esmu jaunais darbinieks.

� Darbinieks? No kā, pie kā un kādā nolūkā jūs esat �urp sūtīts? Ko esat nolēmis te iesākt? Man darbinieks nav vajadzīgs.

Bet Timārs nezaudēja savaldu. Toties direktors bija visai pārsteigts. Viņa apaļās acis aiz aceņu stikliem likās milzīgas, viņa izturē�anās kļuva gandrīz vai pieklājīga, runasveids laipnāks, pat konfidenciāls.

Mū�īgi viens un tas pats! Francijas biroji par katru cenu cen�as iejaukties koloniju pārvaldes darī�anās. Timā-ram apsolīts postenis? Līdz tam � desmit dienu brauciens laivā. �is postenis atrodas upes aug�galā. Bet, pirmkārt, laivas dibenā ir radu�ās plaisas. Laiva nebūs lietojama ātrāk kā pēc mēne�a. Otrkārt, minēto posteni jau ieņēmis kāds pusķerts vecis, kur� solās pacienāt ar lodi katru, kas ieradīsies, lai stātos viņa vietā.

� Rīkojieties, kā uzskatāt par vajadzīgu! Uz mani tas neattiecas.

Bija aizritēju�as �etras dienas, kop� �ozefs Timārs ieradās Āfrikā. Labāk par savu dzimto Laro�elu viņ� bija jau iepazinis Librevilu ar tās garo, rūsganiem izded�iem nokaisīto, kokospalmām apstādīto krastmalu, ar iezemie�u tirgu zem klajas debess, tirdzniecības kantoriem pēc katriem simt metriem un da�ām mazliet nomaļāk zaļumos grimsto�ām villām.

Timārs bija paguvis apskatīt arī saplaisāju�o laivu. Neviens to nelaboja, nevienam nebija dots rīkojums. Bet viņ� pats to neuzdrīkstējās darīt. Viņ� �eit bija tikai jaunatnācējs, turklāt zināmā mērā lieks.

Timāram bija divdesmit trīs gadi. Labi audzinātā jaunekļa smalkās manieres izsauca smīnu pat bojiem, kuri apkalpoja viņu pie galda.

Nekāda iemesla satraukumam? Un tomēr! Iemeslu netrūka, viņ� to saprata un domās atkārtoja ļaunākos tikai tādēļ, lai novilcinātu tuvo�anos labajam.

Iemesli bija it visur ap viņu �ai viesnīcā. Tā pati kļuva par iemeslu. Tā bija...

Viesnīcas �Central� ārējais izskats Timāru apbūra: neparastu augu biezokņa ieskauta, dzeltenīgā celtne slējās pa gabalu no krastmalas, ap piecdesmit metru attālumā no kokospalmām.

Galvenajā zālē, kur vienlaikus atradās kafejnīca* un restorāns, sienas bija krāsotas gai�os pasteltoņos un atsauca atmiņā Provansu, bet lakotais sarkankoka bārs, augstie soliņi un misiņa galda piederumi radīja mājīguma iespaidu.

Ēdienreizēs �eit pulcējās Librevilas vientuļie vīrie�i.

Katram bija savs galdiņ�, savs gredzens salvetei.

Aug�stāva numuri nekad nebija aizņemti. Ari tuk�o istabu sienas bija gai�os pastejtoņos, virs gultām karājās moskītu tīkli, da�viet mētājās kāda veca, nejau�i pamesta krūze, sasprēgājusi mazgājamā bļoda, tuk�a ceļasoma.

Kā pirmajā, tā otrajā stāvā nolaistās �alūzijas saules gaismu sadalīja strēlēs, lūk, kāpēc māja bija pilna gaismēnu rotaļām.

Timāra bagā�a liecināja, ka viņ� nācis no labas ģimenes, ta�u, pamesta viņa istabā uz grīdas, tā atstāja dīvainu iespaidu. Viņ� nebija paradis mazgāties tik nelielā bļodā un savu vajadzību pēc pazust krūmos. Timārs nebija paradis redzēt ap sevi kaut kādus sīkus kukaiņus: ap viņu mud�ēja nepazīstamas mu�as, spārnoti skorpioni un spalvaini zirnekli.

Un tad jauneklī pirmoreiz uzvilnīja slepens nemiers, kas vēlāk viņu vajāja kā uzbāzīgs moskītu mākonis. Vakarā nopūtis sveci, Timārs nemitējās vērot būrim līdzīgā moskītu tīkla neskaidras aprises. Aiz tilla aizkara bija jau�ams milzīgs tuk�ums, ko caurstrāvoja viegla zuzoņa, tikko at�ķiramas skaņas, kuras radīja dzīvās radības � skorpionu, moskītu un zirnekļu � vieglās kustības, tiem brī�am uzmetoties uz caurspīdīgā auduma.

Un, guļot miklā būra vidū, Timārs mēģināja uztvert �īs skaņas, atklājot �ajās gaisa vibrācijās pēk�ņus apklusuma mirkļus.

Viņ� spēji izslējās, atbalstīdamies uz elkoņiem. Klāt bija rīts! Uz sienām rotājās saules staru strēles, atvērās durvis. Mierīgi smaidot, Timārā noraudzījās viesnīcas saimniece.

Timārs gulēja kails. Viņ� pēk�ņi to ievēroja. No saņurcītajiem palagiem bija izniru�i viņa pleci un rumpis, balti un sviedraini. Kāpēc viņ� bija kails? Viņ� pūlējās atcerēties.

Naktī viņam bija karsti. Viņ� stipri svīda. Velti bija meklējis sērkociņus, jo �ķita, ka viņam pa ādu rāpo nenotverami kukaiņi.

Nu, protams, tie�i tad, dziļajā naktī, Timārs bija novilcis pid�amu. Un tagad, lūk, saimniece redz viņa balto ādu un izspiedu�ās ribas. Apbrīnojamā mierā aizvērusi durvis, viņa vaicāja:

� Vai labi izgulējāties?

Uz grīdas mētājās Timāra pid�amas bikses. Viņa pacēla tās, izpurināja un nolika uz krēsla.

Timārs neiedro�inājās piecelties. Viņa gulta bija sviedru smakas piesātināta. Bļodā bija palicis netīrais ūdens, bet matu sukai izlūzu�i zari.

Un tomēr Timārs nevēlējās redzēt aizejam �o sievieti melnajā zīda kleitā, sievieti, kura veltīja viņam maigu un reizē zobgalīgu smaidu.

� Ienācu pavaicāt, ko jūs no rītiem dzerat. Kafiju vai tēju? Varbūt �okolādi? Eiropā jūs dro�i vien rītos modināja māte?

Viņa bija atvilkusi sānis moskītu tīklu un izsmēja Timāru. Viņa ņirgājās, smaidā atsegdama zobu galus, varbūt juzdama fizisku tieksmi viņam iekost.

Iekost tāpēc, ka viņ� nebija tāds kā citi kolonisti, iekost tāpēc, ka ap viņu vēl vēdīja gultas dvaka un viņ� bija labi audzināts jauneklis. Viņas izturē�anās veidā nebija nekā izaicino�a, bet mātes maiguma vēl mazāk. Un tomēr kaut kas tajā bija gan no viena, gan no otra, īpa�i izteikta bija viņas juteklība, ar ko �īs trīsdesmit piecus gadus vecās sievietes augums �ķita piesūcināts no galvas līdz kājām.

Vai viņa ir kaila zem melnās zīda kleitas? �is jautājums Timāram ie�āvās prātā, par spīti neērtības sajūtai.

Vienlaikus viņā iedegās neganta iekāre, ko vēl vairāk sakairināja sve�ādās parādības ap viņu, kā, piemēram, gaismēnu strēles uz sienām, gultas dzīvnieciskais mik-lums un pat nemierīgais miegs, kādā viņ� bija gulējis, pa brī�am uztrūkdamies neapzinātās bailēs un taustīdamies tumsā.

� Skat! Jūs esat sadzelts!

Apsēdusies gultas malā, sieviete pielika pirkstu Timāra kailajām krūtīm un, pieskardamās sārtajam plankumiņam mazliet virs krū�gala, skatījās Timāram acīs.

Lūk, kas bija noticis, bet pārējais norisa loti strauji, loti rupji �ajā nekārtības un neērtības gaisotnē. Arī viņa bija tikpat pārsteigta un, protams, samulsusi kā viņ� un, kārtodama matus pie spoguļa, noteica:

� Tomā jums ienesīs kafiju.

Par Tomā sauca boju. Timāram �is vārds nozīmēja tikai vienu lieku nēģeri, neko vairāk. Viņ� pārāk īsu laiku bija nodzīvojis Āfrikā, lai melnādainos spētu at�ķirt citu no cita.

Kad pēc stundas Timārs nokāpa lejā, viesnīcniece, sē�ot pie bāra letes, spilgti sārtiem zīda diegiem kaut ko tamborēja. Viņas sejas izteiksme neliecināja par abu neseno tuvību, tik negantu un brutālu. Viņa bija mierīga un bezrūpīga. Un tikpat smaidīga kā vienmēr.

� Cikos jūs brokastosiet?

Timāram nebija zināms pat �īs sievietes vārds. Viņ� bija stipri uzbudināts. No atmiņas vēl neizgaisa ne visai vingrās, tomēr valdzino�ās miesas siltums. Maza nēģeriete atnesa zivis, un viesnīcniece, izvēlējusies skaistākās starp tām, ne vārda nesakot, iemeta nēģerietes grozā da�as monētas.

No pagraba lūkas iznira viesnīcnieces vīra galva un pleci, pēc tam viss augums, varens, ta�u saguris. Tas bija īsts milzenis nicīgi sa�ķiebtām lūpām un �ultainu skatienu.

� Jūs sen esat �eit?

Un Timārs pietvīka kā īsts nelga. Tā aizritēja trīs dienas. Bet no rītiem viesnīcniece viņa istabā vairs neienāca. Guļot gultā, Timārs dzirdēja, ka viņa �urpu turpu staigā kafejnīcas zālē, izrīkodama Tomā un iepirkdama pārtiku no nēģeriem.

Viņ� ievēroja, ka �ī sieviete no agra rīta līdz vēlai naktij valkā vienu un to pa�u melno zīda kleitu, zem kuras, kā tagad viņ� zināja, nekā vairāk nebija. Un �is sīkums nereti satrauca Timāru tā, ka viņ� novērsa skatienu.

Pilsētā viņam nekas nebija darāms. Gandrīz augām dienām dzīvodams viesnīcā, viņ� dzēra to, kas pagadījās, pārlasīja trīs nedēļas vecus laikrakstus un vienatnē spēlēja biljardu.

Saimniece vai nu tamborēja, vai apkalpoja klientus, kuri pie viņas īsu brīdi mēdza pakavēties, elkoņus atbalstīju�i uz bāra letes. Viesnīcnieces vīrs noņēmās ar alus un citu dzērienu pudelēm vai pārvietoja galdiņus, da�brīd likdams Timāram pārsēsties citā kaktā, it kā �is jaunais cilvēks viņam nozīmētu vienīgi traucējo�u priek�metu.

Kaut spo�i spīdēja saule, visapkārt bija jau�ams kaut kas ārkārtīgi uzbudino�s, nomāco�s un drūms, it īpa�i tajās necie�ami tveicīgajās stundās, kad atlika viegli pacelt roku, lai āda viscaur pārklātos sviedriem.

Pastāvīgie apmeklētāji kafejnīcā nāca ieturēt pusdienas un vakariņas un uzspēlēt biljardu. Timārs tos nepazina. Tie ziņkāri vēroja Timāru, bez labvēlības un bez naida. Bet uzsākt ar tiem sarunu viņ� neiedro�inājās.

Un beidzot klāt bija svētku vakars. Tas ritēja pilnā sparā. Stundas laikā visi bija apskurbu�i, pat Timārs, vienatnē dzerdams �ampanieti.

Aktiera vārds bija Manuelo. Viņ� dro�i vien bija �eit ieradies, kamēr Timārs gulēja vai bija kur izgājis. Ta�u vienpadsmitos no rīta viņ� �o aktieri, smaidīgu un familiāru, bija redzējis viesnīcā, līmējot uz kafejnīcas kolonnām afi�as, kuras vēstīja, ka Manuelo ir slavenākā spāņu dejotāja.

�is vingrais, �armantais neliela auguma vīrietis bija paguvis lieliski saprasties ar viesnīcnieci � nevis kā vīrietis ar sievieti, bet drīzāk kā sieviete ar sievieti.

Ap dienas vidu galdiņus pārvietoja tā, lai netrūktu vietas Manuelo dejām. Zāli izrotāja papīra ziedu vītnēm, izmēģināja gramofonu.

Spānietis savā istabā stundām ilgi mēģināja dejas solus, kājām rībinādams grīdu tā, ka tā drebēja.

Varbūt tāpēc �ozefs Timārs likās tik saīdzis, ka iztraucēts bija tas dzīves ritms, pie kura viņ� bija paguvis pierast? Par spīti svelmainajai saulei izgājis laukā, viņ� juta, ka zem korķa kaskas svilst galva. Nēģerietes smiedamās pavadīja jaunekli ar skatienu.

Pusdienu izsnieg�ana apmeklētājiem tika steidzīgi izbeigta gaidāmo svētku dēl. Zālē sāka pulcēties baltie cilvēki� vīrie�i un sievietes, kurus Timārs redzēja pirmoreiz, � sievietes bija vakartērpos, bet divi angli smokingos.

Uz galdiņiem bija saliktas �ampanie�a pudeles. Līdzko laukā iestājās tumsa, aiz durvīm un logiem negaidot parādījās neskaitāmas klusējo�u nēģeru sejas.

Dejojot Manuelo tik veikli prata pārtapt par sievieti, ka nevienam neradās ne mazāko aizdomu. Viesnīcniece sēdēja pie bāra letes. Timārs tagad jau zināja viņas vārdu: Adele! Tā visi viņu te sauca. Klāteso�ie Adeli lielākoties uzrunāja ar �tu�. �ķita, ka vienīgi Timārs viņu godā par �kundzi�. Ģērbusies melnā kā arvien un, kā parasti, kaila zem zīda kleitas, viņa pienāca klāt.

� �ampanieti dzersiet? Varbūt �oreiz izvēlēsieties degvīnu �Pieper�? �Mumm" man vēl atliku�as tikai da�as pudeles, bet angli pieprasa tikai to.

Piedāvājums Timāru iepriecināja, pat aizkustināja. Bet kāpēc Timārs pēc da�ām minūtēm tā savaikstījās?

Manuelo bija jau nodejojis da�as dejas. Viesnīcnieks, kuru visi sauca par Ei�enu un uzrunāja ar �tu�, apsēdies kaktā pie gramofona, �ķita sadrūmis vairāk nekā jebkad. Un tomēr tas netraucēja viņu visu ievērot, visu saklausīt un izrīkot bojus.

� Vai neredzi, stulbeni, ka tie tur pieprasa dzeramo?

Pēc tam viņ� negaidīti veiklām kustībām nomainīja gramofona adatiņu. Timārs arī ieklausījās un, uztvēris da�us teikumu fragmentus, mēģināja tos saprast. Ta�u tās bija veltas pūles! Pie blakusgaldiņa, piemēram, kādu jaunu, slaidu, pavulgāru cilvēku, kur� atgādināja tre�ā kursa studentu un tuk�oja jau desmito glāzi viskija, visi dēvēja par prokurora kungu. Bet me�cirtēji savā starpā runāja:

� Nekā bīstama tur nebūs, ja parūpēsimies, lai nepaliek pēdas. Tad to izdarīt varēs viegli: jāuzmet tikai slapj� dvielis uz muguras. Pēc tam var pātagot, cik tīk. Pletne zīmes neatstās.

Runa acīmredzot bija par kāda nēģera muguru.

Vai tie�ām Timārs jau bija izdzēris visu pudeli? Viņam to nomainīja. Piepildīja glāzi. No savas vietas Timārs varēja redzēt dalu virtuves, un tie�i tobrīd viesnīcniece ar sa�ņaugtu dūri sita Tomā pa seju. Ko tas nozīmēja? Nēģeris nesakustējās, kā sastindzis saņēma sitienus, cie�i raudzīdamies viesnīcniecē.

Vienas un tās pa�as skaņuplates spēlēja desmitiem rei�u. Da�i pāri dejoja. Klientu vairākums bija novilku�i svārkus.

Ārpusē joprojām kā dzīv�ogs stāvēja nēģeri, vērodami balto cilvēku izpriecas.

Sē�ot pie gramofona, saimnieka vaibsti bija tik saspringti, skatiens tik drūms, ka viņa seja atgādināja traģisku masku.

Kas �eit notika? Acīmredzot nekas īpa�s. Timārs bija rīkojies aplam, dzerdams tik daudz �ampanie�a. Tagad viņa apziņā uzpeldēja visi bīstamie sīkumi, visi pēdējo dienu nelāgie iespaidi.

Timāram gribējās pateikt Adelei kaut vārdu, vienalga ko, lai tikai atjaunotu sakaru. Viņ� sekoja viņai ar acīm, mēģinādams uztvert viņas skatienu. Tas neizdevās. Bet tad, saukta pie kāda galdiņa, Adele tuvojās. Un, kad viņa gāja Timāram garām, viņ� uzdrīkstējās to aizturēt, divos pirkstos satverot kleitas maliņu.

Viņa mirkli apstājās. Uzmeta Timāram īsu skatienu. Izteica pirmo, kas ie�āvās prātā:

� Ko tu vēl gaidi? Kāpēc neaicini dejot sava priek�nieka sievu?

Ar skatienu sekojot Adeles zoda norādītajā virzienā, Timārs ieraudzīja firmas �Sakova� pārvaldniekam blakus padzīvoju�u, apaļīgu sievieti sārtā kleitā.

Kāpēc Adele tā bija teikusi? Turklāt tik nervozā balsī? Vai viņa patiesi ir greizsirdīga? Timārs neiedro�inājās cerēt. Uz citām sievietēm viņ� ta�u pat neskatījās.

Kā parasti smaidīga, Adele tērzēja ar katru apmeklētāju. Bet pie kases neatgriezās. Viņa iegāja dziļāk kafejnīcā, kur kādas durvis veda uz pagalmu. Neviens cits to neievēroja, vienīgi Timārs, kur� neviļus iztuk�oja vēl vienu glāzi.

�Kāds nelga es esmu! It kā drīkstētu cerēt, ka esmu viņai vienīgais!�

Viņ� maksātu nez ko, lai tobrīd turētu Adeli savos skāvienos! Viņ� atcerējās tās silto augumu un lunkano vidukli, kas vienu bridi bija neticami pakļāvīgs.

Cik minūtes bija aizritēju�as? Piecas? Desmit? Traģisku seju viesnīcnieks atkal iedarbināja gramofonu, un Timārs ievēroja, ka viņam blakus nolikta minerālūdens pudele.

Adele vēl neatgriezās. Ei�ens, dro�i vien ievērojis viņas prombūtni, meklēja kādu ar acīm.

Timārs vilcinādamies piecēlās un, pārsteigts par dīvaino tuk�umu galvā, pa diagonāli �ķērsoja zāli. Sasniedzis nelielas durvis, viņ� pa tām izgāja pagalmā, pēc tam pa vārtiņiem laukos. Kāds, skriedams no turienes, viņam uzgrūdās. Tā bija Adele.

� Beidzot! � viņ� nomurmināja.

� Laid garām, stulbeni!

Visapkārt valdīja necaurredzama tumsa. Skanēja mūzika. Melnā kleita nozuda, un Timārs palika viens � apjucis, noskaities un skumj�.

Pulkstenis nosita tre�o stundu. Manuelo jau sen bija beidzis dejot un savācis ziedojumus. Viņ�, atkal pārvērties vīrietī, sēdēja pie galdiņa, dzerdams piparmētru zaļo, un plātījās ar Kasablankā, Dakarā un Beļģu Kongo gūtajiem panākumiem.

Adele sarauktu pieri loti uzmanīgi piepildīja glāzes pie letes.

Prokurors, piedzēries un sarkastisks, sēdēja bārā starp diviem angļiem.

Daudzi jau bija aizgāju�i. Pie diviem galdiņiem me�cirtēji dzēra alu un ēda sviestmaizes.

� Pietiek mūzikas! � viens no viņiem ieaurojās. � Taisi ciet to kasti, Ei�en, un nāc iedzert kopā ar mums!

Viesnīcnieks piecēlās. Lūpās pavīdēja dīvains smīns. Viņ� pārlaida skatienu netīrajai zālei, serpentīniem, kas mētājās uz grīdas, tuk�ajām glāzēm un notraipītajiem galdautiem, un viņa acis drud�aini iemirdzējās. Viņ� devās kā apreibis uz durvīm un, tik tikko turēdamies kājās, nomurmināja:

� Es tūlīt atgriezī�os.

Adele pārskaitīja banknotes, lika tās kaudzītēs un pārsēja ar gumiju.

Timārs, noguris, garīgi iztuk�ots, dziļa riebuma pārņemts, glu�i neapzināti iztuk�oja savu pudeli līdz galam. Vēlāk neviens nespēja pateikt, cik ilgi saimnieks bija projām.

Atkal parādījies, viņ� �ķita vēl lielāks un plecīgāks un ar �ļauganajām kustībām atgādināja klaunu.

� Adele! � apstājies durvīs, viņ� sauca.

Uzmetusi viņam skatienu, sieva turpināja skaitīt banknotes.

� Vai ārsts jau aizgājis? Liec drīzāk viņu sameklēt!

Klusums ieilga. Ei�ena balss to pārtrauca:

� Kur ir Tomā? Es nekur neredzu Tomā!

Timārs palūkojās apkārt, ar acīm meklēdams boju, pārējie darīja tāpat. Zālē atradās tikai divi jauni nēģerzēni, salīgti svētku vakaram viesu apkalpo�anai.

� Tu �ovakar neesi labā omā, � kāds me�cirtējs iedro�inājās aizrādīt.

Ei�ens palūkojās uz viņu tādām acīm, it ka grasītos tūlīt mesties virsū un no�ņaugt.

� Slēdziet ciet krodziņu! � viņ� ieaurojās. � Sapratāt? Lai tūlīt �eit ierodas ārsts, ja vien nav pārlieku piedzēries! Kaut gan ar mani tikpat ir beigas! �ults hema-tūrija...

Timārs neko nesaprata. Bet pārējiem dro�i vien viss bija skaidrs, jo cits pēc cita tie satraukti cēlās kājās.

� Ei�en!... Tu...

� Lieciet mani mierā!... � saimnieks gurdi noteica.

� Laiks slēgt.

Viņ� nozuda gaitenī. Kaut kur aizcirtās durvis. Noklaudzēja ar kājas spērienu apgāzts krēsls.

Adele, stipri nobālusi, izslēja galvu. Viņa ieklausījās savādajā troksnī. Aizvien dzirdamāka k|uva daudzu balsu dūkoņa, kas tuvojās. Pie durvīm apstājās �etru vai piecu nēģeru pulciņ�.

Timārs nesaprata ne vārda no viņu teiktā. Vārdi izlauzās lēnām, ar pārtraukumiem, zilbi pēc zilbes.

Timārs dzirdēja tikai to, ko tulkoja kāds �ķielacis me�cirtējs:

� Nupat atrasts Tomā līķis, viņ� no�auts ar revolveri divsimt metru attālumā no �ejienes.

Aug�stāvā kāds dauzīja grīdu ar spieķi. Ei�ens bija zaudējis pacietību, viņ� galu galā piecēlās kājās, atvēra savas istabas durvis un, izgājis kāpnēs, sauca:

� Adele!... Velns parāvis! Vai tie�ām tu Jausi man �eit nobeigties?

Pamodies Timārs redzēja, ka ir sapinies norautā moskītu tīklā, bet istaba � saules gaismas pieliju�i. Saule �eit spīdēja ik dienas, ta�u tā nebija līksma saule.

Apsēdies gultā, Timārs ieklausījās mājas trok�ņos. Naktī cauri trauslajam miegam viņ� �etras vai piecas reizes bija dzirdējis kādu staigājam �urpu turpu, sa�ukstamies, lejam ūdeni saplaisāju�ajā fajansa krūzē.

Līdzko bija ieradies ārsts, viesnīcniece bija uzdzinusi Timāru aug�ā viņa istabā un arī pārējos raidījusi projām.

�Ja bū�u jums nepiecie�ams...� Timārs smieklīgā neatlaidībā bija �ļupstējis.

�Labi! Saprotu! Ejiet gulēt!�

Kas �onakt noticis ar viņas vīru? Varbūt viņ� ir jau nobeidzies, kā pats vakar bija izteicies? �ā vai tā, bet kafejnīcā kāds uzslaucīja grīdu. Pavēris durvis, Timārs saklausīja Adeles balsi:

� Vai tie�ām mums vairs nav �veices siera? Un fakto-rijā arī ne? Tādā gadījumā taisi vaļā zaļo pupiņu bund�u! Pagaidi! Desertā pasniegsi banānus un aprikozes, ņem tās no rindas pa labi. Vai saprati, stulbeni?

Adele nepacēla balsi. Viņa nebija sliktā garastāvoklī. Bet tie�i tādā tonī viņa bija paradusi runāt ar nēģeriem.

Pēc da�ām minūtēm Timārs nenoskuvies nokāpa lejā, kur atrada Adeli �ķirojam �ekus pie kases, zāle bija sakopta, un tajā valdīja parastā kārtība. Adele bija jau saposusies. Melnā kleita izgludināta, mati sasukāti.

� Cik pulkstenis? � viņ� apmulsis klusi no�ukstēja.

� Tūlīt būs deviņi.

Pulksten �etros saimniekam bija uznākusi lēkme. Tobrīd kafejnīca vēl nebija tīrīta, tās kārtība bija izjaukta. Adele tonakt nebija gulējusi, bet nu, jau paguvusi sastādīt brokastīm ēdienkarti, gādāja tām sieru un augļus.

Viņas seja tomēr bija bālāka nekā citkārt. Tikko manāmi zili loki ieskāva acis, ar ko pietika, lai sejas izteiksme mainītos. Zem zīda kleitas iezīmējās krū�u apaļumi. Un Timārs nez kāpēc pietvīka.

� Vai jūsu vīrs jūtas labāk?

Adele izbrīnīta uzmeta viņam skatienu, bet dro�i vien pēk�ņi atcerējās, ka viņ� �eit ieradies tikai pirms �etrām dienām.

� Līdz vakaram nenodzīvos.

� Kur viņ� atrodas?

Viņa norādīja uz griestiem. Timārs neuzdro�inājās vaicāt, vai mirēju tur kāds pieskata. Bet Adele uzminēja viņa domas.

� Viņam prātā viss sajucis. Viņ� neko vairs nesajēdz. Starp citu, jums pienākusi pavēste.

Uz letes sameklējusi pavēsti, viņa atdeva to Timāram: mazais, oficiālais paziņojums Timāru aicināja ierasties pēc iespējas drīzāk policijas komisariātā.

Kafejnīcā ienāca kāda nēģeriete, groziņā nesdama olas. Viesnīcniece ar noraido�u mājienu no tās atbrīvojās.

� Jums derētu tūlīt doties uz komisariātu, iekams nav iestājusies pārāk liela svelme.

� Kā jums �ķiet, ko viņi...

� Gan pats uzzināsiet!

Viņa neizrādīja satraukumu. Kā viņa pati, tā viņas kafejnīca izskatījās tāpat kā ik rītu.

� Kad nonāksiet līdz molam, nogriezieties pa labi! Komisariāts atrodas blakus �Krāvēju apvienībai�... Neaizmirstiet savu kasku!...

Timārs varēja galvot, ka nēģeru izturē�anās torīt bijusi aizdomīga, bet iespējams, ka viņ� to tikai pats sev bija iestāstījis. Tirgus laukumā, protams, skanēja skaļas klaigas, ņirbēja daudzkrāsaini gumu apsegi. Bet pēk�ņi no pūļa baltajam cilvēkam pievērsās caururbjo�i skatieni, un trīs vai �etri iezemie�i, reizē apklusu�i, novērsās.

�ozefs Timārs pielika soli, kaut gan bija viscaur nosvīdis. Viņ� apmaldījās un, nonācis pie gubernatora villas, bija spiests griezties atpakaļ, līdz beidzot kādas līklo�u ielas galā ieraudzīja nelielu māju ar izkārtni: �Policijas komisariāts�.

Izkārtnes burti bija ar baltu krāsu neglīti uzkleķerēti, bet vārdā �komisariāts� burts �s� uzrakstīts a�gārni. Uz verandas kāpnēm sēdēja baskājaini nēģeri policistu uniformās. Komisariāta pustumsā klabēja rakstāmma�īna.

� Vai es varētu satikt komisāru?

� Dod �urp pavēsti!...

Sameklējis to, Timārs gaidot palika uz verandas kāpnēm. Pēc brī�a viņu iesauca kancelejā, kur �alūzijas bija nolaistas.

� Sēdieties! Jūs esat �ozefs Timārs?

Kancelejas pustumsā �ozefs beidzot saskatīja kādu vīru ar sārtu sangviniķa seju un pietūku�iem maisiņiem zem izvelbtajām acīm.

� Kad jūs ieradāties Librevilā? Sēdieties ta�u!

� Atbraucu tre�dien ar pēdējo kuģi.

� Vai gadījumā neesat ģenerālpadomnieka Timāra radinieks?

� Viņ� ir mans tēvocis.

Komisārs, spēji pietrūcies kājās, atgrūda krēslu un, sniegdams Timāram ļengano roku, pavisam citādā balsī atkārtoja:

� Sēdieties ta�u! Vai viņ� joprojām dzīvo Konjakā? Piecus gadus es biju tās pilsētas inspektors.

Timārs atviegloti uzelpoja. Ieejot tum�ajā, vienkār�i iekārtotajā kancelejā, viņu sākumā bija pārņēmis gan sa�utums, gan izmisums. Librevilā nevarēja būt vairāk kā piecsimt balto cilvēku. Tie labprātīgi bija uzņēmu�ies turienes skarbo, reizēm pat bīstamo dzīvi, ko Francijā ar sajūsmu mēdz dēvēt par koloniju apgū�anu.

Vēl nepaguvis īsti iejusties �ai dzīvē, Timārs jau bija izsaukts pie policijas komisāra, kur� rupji runāja ar viņu kā ar nevēlamu ieceļotāju.

� Jūsu tēvocis ir ievērojama personība. Viņ� varētu kļūt senators, ja vien vēlētos. Bet jūs � kādā nolūkā esat �eit atbraucis?

Tagad bija komisāra reize brīnīties, un viņa izbrīns bija tik patiess, ka Timāru tas satrauca.

� Esmu parakstījis līgumu ar firmu �Sakova�.

� Vai direktors iet projām?

� Nē. Teorētiski man vajadzētu ieņemt posteni pie upes, bet...

Tagad komisāra sejā izbrīnu aizstāja pārsteigums un skumja no�ēla.

� Vai jūsu tēvocim tas zināms?

� Viņ� pats �o vietu man sagādāja. Firmas pārvaldnieks ir viņa draugs...

Timārs vēl aizvien sēdēja. Bet komisārs piecēlies, �urpu turpu staigājot, ziņkāri jaunekli vēroja. Līdzko viņ� iegāja saules gaismas joslā, varēja redzēt, ka aug�lūpa viņam bijusi pār�ķelta, bet seja, it īpa�i profilā, atstāja daudz vīri�ķīgāku iespaidu nekā pirmajā acu uzmetienā.

� Dīvaina iecere! Labi, par to runāsim vēlāk. Vai abus Rēno jūs pazināt, pirms devāties �urp?

� Rēno?

� Jā, viesnīcas �Central� īpa�niekus... Starp citu, vai viņ� vēl nav miris?

� �ķiet, ka līdz vakaram nenodzīvos.

� Sasodīts! Bet...

Kaut gan komisāra izturē�anās bija laipna, Timārs pēk�ņi atskārta, kas īsti viņu �eit mulsina. �is policists garām-staigājot pētīja Timāru gandrīz tikpat vērīgi, kā to mēdza darīt Adele.

Policista skatiens pauda gan pārsteigumu, gan ziņkāri un pat zināmu maigumu.

� Vai viskiju nevēlaties?

Atbildi nenogaidījis, komisārs vienam no verandā sēdo�ajiem nēģeriem lika atnest pudeli viskija.

� Par vakamakts notikumu jūs, bez �aubām, neko nezināt tāpat kā citi.

Timārs pietvīka, un komisārs to ievēroja. Timārs pietvīka vēl vairāk. Bet pratinātājs, smagi elsdams � kā tveices nomocīts cilvēks, izņēma nēģerim no rokām pudeli un piepildīja glāzes.

� Jums dro�i vien zināms, ka vakar aptuveni divsimt metru attālumā no viesnīcas atrasts no�auts nēģeris. Nupat es biju pie gubernatora. �ī lieta ir netīra, ļoti, ļoti netīra.

Blakusistabā vēl joprojām klabēja rakstāmma�īna, un, tā kā durvis bija atstātas pusvirus, Timārs redzēja, ka rakstītājs ir melnādainais.

� Uz jūsu veselību! �obrīd jūs vēl neko nespējat saprast. Bet tuvākajā laikā visu pamazām sapratīsiet. Es izsaucu jūs, lai nopratinātu tāpat kā pārējos. Bet visi man atbildēja vienu un to pa�u, ka neko nezina. Vai cigareti nevēlaties? Kādudien atnāciet pie manis pusdienās, iepazīstinā�u jūs ar savu sievu. Viņa nāk no Kalvadosas, bet, dzīvojot Konjakā, ari labi pazina jūsu tēvoci.

Timāra saspringums atslāba. Viņam iepatikās �ī pustumsa, kas sākumā bija viņu nomākusi. Viskijs viņā atmodināja pa�pārliecinātību. Komisārs, pietiekami pētījis jaunekli, īpa�u uzmanību viņam vairs nepievērsa. Un Timārs iedro�inājās vaicāt:

� Jūs nupat pieminējāt Rēno � kas īsti viņi ir?

� Vai neviens jums to nav stāstījis? Jau gadus piecpadsmit Ei�enam Rēno ir liegta uzturē�anās Francijā. Viņ� bija tirgojies ar sievietēm, lielākoties ar baltajām, turklāt viņam netrūka citu pārkāpumu. Librevilā vairāki ir nonāku�i līdzīgā stāvoklī.

<ē

� Bet �ī sieviete?

� Tā ir viņa sieva. Ar viņu viss kārtībā atbilsto�i likumam. Viņi dzīvoja kopā jau tolaik. Rēno galvenā nodarbo�anās vieta bija Tēmu kvartāls. Tuk�ojiet savu glāzi!

Timārs to bija darījis jau trīs vai �etras reizes. Tikpat daudz bija dzēris komisārs un galu galā kļuva loti runīgs. Ja prokurora tālruņa zvans viņu steidzīgi neaizsauktu, tad saruna turpinātos vēl ilgi.

Kad Timārs izgāja laukā, stāvie saules stari svilināja tik ne�ēlīgi, ka pēc simt metru gājiena Timāru pārņēma bailes. Viņa pakausis dega. Organisms viskiju nepanesa, prātā ienāca Ei�ena Rēno hematūrija un citi notikumi, par kuriem viņ� nesen bija dzirdējis.

Visvairāk Timāra domas nodarbināja Adele. Viņa bija palīdzējusi Ei�enam Rēno vervēt meitenes Dienvidamerikai. Kad Timāram bija tikai septiņi gadi, Adele bija sekojusi vīram uz Gabonu, kur tolaik nekā nebija, vienīgi dēju būdas krastmalā. Pēc dienām ilga ceļojuma pirogā viņi, būdami vienīgie baltie, bija iebrauku�i dziji me�a biezoknī, kur sāku�i cirst kokus un pludināt tos pa upi uz leju.

Timāram tas atsauca atmiņā �ila Vēma grāmatu ilustrācijās redzētās naivās ainas, papildinātas ar reālās dzīves fragmentiem. Viņ� iztēlojās garo sarkanās zemes ceļu, kas stiepās gar jūru, kokospalmas, kuru galotnes un puse stumbra iezīmējās debesīs, bet otra puse svina pelēkajos ūdeņos. Jūra bija rāma, ja neņem vērā reta iziru�a viļņa putas, kuras kā balta ieloce apskaloja liedagu un tūlīt atkāpās. Nēģeri daudzkrāsainos gurnu apsegos ielenca nupat atgriezu�ās zvejnieku pirogas.

Līdz upei ielī�a galā nebija tālu � aptuveni kilometrs. Bet Adeles un Ei�ena varonīgā dzīves posma laikā tur neredzēja ne zaļumos grimsto�o faktoriju sarkanos jumtus, ne gubernatora pili ar tās kantoriem.

Adele dro�i vien bija valkājusi garus zābakus un pat-ronjostu, bet tā, protams, nebija zīda kleita, kas sedza viņas kailo augumu.

Timārs soļojot meklēja pavēni, bet arī tur svelme bija tikpat ne�ēlīga kā saulē. Gaiss nokaitēja katru priek�metu, drēbes sakarsa tā, ka tām nevarēja pieskarties. Bet senāk �eit nebija nevienas ķieģeļu sienas, nebija arī ledus, lai atvēsinātu dzērienus.

Pēc astoņiem gadiem Ei�ens un Adele Reno, nevērojot aizliegumu, bija devu�ies atpaka] uz Franciju un da�os mēne�os iz�ķiedu�i, kā teica komisārs � �notrieku�i�, se�simt tūksto�us franku.

Kur viņi tos bija liku�i? Kā bija dzīvoju�i? Kādās vietās Timārs, tikko sasniedzis pieaugu�a cilvēka vecumu, būtu varējis viņus sastapt?

Reno bija atkal atsāku�i koku cir�anas darbus. Vīrs divas reizes bija pārcietis hematūrijas lēkmi, un sieva bija viņu kopusi.

Viesnīcu �Central� viņi bija nopirku�i tikai pēc trim gadiem.

Un kādu rītu miklajā gultā Timārs �o sievieti bija turējis savās skavās.

Viņ� neiedro�inājās noņemt kasku, lai noslaucītu sviedrus. Bija dienvidus, pa nokaitēto ceļu Timārs soļoja viens, pilnīgi viens.

Komisārs pastāstīja vēl citus notikumus � bez sa�utuma, tikai pukodamies, kad atzina, ka [audis mēdz daudz ko pārspīlēt.

Tas attiecās arī uz to, kas pirms mēne�a bija noticis ar kādu plantatoru, kur� savu pavāru pakāris aiz kājām virs ūdens tovera, domādams, ka �is melnādainais mēģinājis viņu noindēt. Laiku pa laikam viņ� valgu palaidis vaļīgāk � un nēģera galva tad iegrimusi ūdenī. Kad pēc krietnas ceturtdaļstundas plantators beidzot atcerējies, ka aizmirsis uzvilkt to augstāk, nēģeris bija jau miris.

Sākusies izmeklē�ana. Iejaukusies Nāciju Līga. Un, lūk, jau atkal kāds iezemietis nonāvēts.

� �oreiz viņus nekas vairs neglābs! � paziņoja komisārs.

� Kurus?

� Slepkavas.

� Bet citās reizēs?

� Gandrīz vienmēr tādas lietas ir izdevies noklusēt.

Kāpēc Adele tonakt bija gājusi laukā? Un kāpēc da�as stundas pirms tam bija situsi ar dūri Tomā pa seju?

Timārs par to nerunāja. Viņam prātā nenāca to stāstīt... Bet ja nu arī citi bija redzēju�i Adeli pārnākam?

Lūk, kāpēc Timārs atkal apmaldījās, kaut gan bija vajadzējis pa to pa�u ceļu griezties atpakaļ. Galu galā viņ� sasniedza viesnīcu, kur todien parastā sarunu �ala dak�iņu �ķindas pavadībā neskanēja. Visu acis pievērsās Timāram.

Adeli tuvumā neredzēdams, Timārs apsēdās pie galdiņa. Viesus tagad apkalpoja cits bojs, vēl loti jauns nēģerzens. Kāds Timāru paraustīja aiz piedurknes. Pagriezies viņ� ieraudzīja spēcīgāko no me�cirtējiem, kur� atgādināja miesnieku.

� Ar to nu ir cauri!

� Ar ko?

Me�cirtējs norādīja uz griestiem.

� Nupat nomira. Starp citu, ko viņ� jums teica?

Notikumi risinājās pārāk strauji, it īpa�i �ajā notrulino�i tveicīgajā dienā. Timārs nepaguva sakārtot domas.

� Kur�? � viņ� vaicāja, juzdams, ka k|ūst smieklīgs.

� Komisārs! Jūs viņ� aicināja ierasties vispirms, cerēdams, ka no jaunatnācēja drīzāk izspiedīs atzī�anos. Pēcpusdienā vai rit no rīta būs mūsu kārta.

Visi turpināja pusdienot, ta�u skatieni nenovērsās no Timāra. Viņ� nezināja, ko īsti atbildēt. Viņa domas �audījās no aug�stāvā gulo�ā nelaiķa, kuru Adele dro�i vien pieskatīja, pie tā, ko bija stāstījis komisārs.

� Vai jums neradās iespaids, ka viņam kaut kas ir zināms?

� Nevarētu teikt. Es viņam atbildēju, ka neko neesmu redzējis.

� Lūk, kā! Pareizi gan!

Atbilde Timāram katrā ziņā nāca par labu. Tagad uz viņu �eit skatījās daudz labvēlīgāk. Acīmredzot �ie cilvēki sprieda, ka viņ� ko zina. Tātad ari viņiem kaut kas bija zināms.

Timārs pietvīka, tad, uzkodis desas �ķēli, pats sev par lielu pārsteigumu, vaicāja:

� Vai viņam bija ilgi jāmokās? � un acumirklī aptvēra, ka jautājums bijis nevietā, � agonija neap�aubāmi bijusi smaga.

� Nepatīkami, ka �is atgadījums noticis tūlīt pēc pakārtā lietas, � �ķielacainais me�cirtējs ieminējās.

Ari pārējiem tas bija ienācis prātā. Viņi par to vien domāja. Tātad �ajā �spēlē� bija iesaistīti viņi visi, bet uz Timāru tie skatījās ar neuzticību un ziņkāri tāpēc, ka pie �spēles� dalībniekiem viņ� nepiederēja.

Aug�stāvā dzirdēja solus. Durvis atvērās un atkal aizvērās. Kāds nāca lejup pa kāpnēm.

Tā bija Adele Reno. Viņa �ķērsoja kafejnīcu pilnīgā klusumā un, piegājusi pie bāra letes, nocēla tālruņa klausuli.

Adele bija tāda pati kā vienmēr, zīda kleita joprojām skaidri izcēla krū�u apaļumus. �ī iezīme bija naiva, un tomēr tie�i tā Timāru mulsināja visvairāk.

� Hallo!... Divdesmit pieci... jā... Hallo! Vai Oskara tur nav?... Jā, tā esmu es... Līdzko viņ� pārnāks, pasakiet, ka tas nu ir cauri un lai viņ� ierodas ar visu nepiecie�amo. Ārsts nejauj miru�o paturēt �eit ilgāk par rītdienu... Nē, protams, viss nokārtojās loti labi...

Uzkabinājusi klausuli, Adele vēl brīdi pasēdēja, elkoņus atbalstījusi uz letes, zodu atspiedusi pret dūrēm, un skatījās tie�i uz priek�u. Beidzot viņa ierunājās, mazliet pagriezdama galvu uz boja pusi, lai pateiktu tam da�us vārdus:

� Nu, ko tu vēl gaidi? Kāpēc nenovāc traukus no galdiem zāles viņā galā?

Atdarījusi kādu atvilktni un tūlīt pat aizgrūdusi to ciet, viņa grasījās doties prom, ta�u pārdomājusi ieņēma iepriek�ējo pozu, atbalstīdama zodu uz sakrustotajām delnām. No me�cirtēju galdiņa atskanēja jautājums:

� Vai viņu apbedīs rīt?

� Jā. Ārsts apgalvo, ka ilgāk to paturēt �eit ir bīstami.

� Ja jums nepiecie�ama palīdzība...

� Pateicos! Viss jau ir nokārtots. Drīz atnesīs zārku.

Adele palūkojās uz Timāru. Viņ� to juta, ta�u neiedro�inājās pacelt acis.

� Timāra kungs, vai komisāru jūs satikāt? Vai viņ� pret jums nebija rupj�?

� Nē... Jā... Viņ� pazīst manu tēvoci, ģenerālpadom-nieku, un tas...

Timārs apklusa, atkal jauzdams ap sevi parasto ironisko ziņkāri ar vieglu godbijības piedevu, kas viņu mulsināja. Un īsu brīdi viņ� Adeles izliektajās lūpās uztvēra aizkustino�u, ātri gaisto�u smaidu.

� Es liku jūs pārcelt uz citu istabu, tāpēc ka jūsējā ir vienīgā, kur �onakt varu nolikt nelaiķi.

Pievērsusies sarindotajām pudelēm, Adele izvēlējās kal-vadosu un, ielējusi to glāzē, izdzēra, nepatikā saviebdamās. Pēc tam vienaldzīgi pavaicāja:

� Kur viņi liku�i to nēģeri?

� Aiznesa uz slimnīcu. Pēcpusdienā izdarīs sekciju. Lode, �ķiet, izskrējusi cauri lāpstiņām, bet nav atrasta.

Pēdējie vārdi bija sacīti ar nolūku. Me�cirtējs, paraustījis plecus, iebāza mutē pusi aprikozes, līdzīgu olas dzeltenumam.

� Nozieguma vietu apsargā melnādainais policists, lai neviens nepagūtu pievākt lodi, ja tā atrastos... Hml... Ja atrastos... Kur� no jums grib izmēģināt roku biljardā?

Me�cirtējs piecēlās, slaucīdams lūpas salvetē. Vispārējā klusumā brīdi vilcinājies, viņ� nomurmināja:

� Vai nebūtu labāk, ja mēs �odien biljardu nespēlētu? Adele, ielej man mēriņu kalvadosa!

Viņ� atbalstīja elkoņus uz letes Adelei iepretī, kamēr pārējie vēl nebija beigu�i pusdienot. Timāram vaigos sakāpa asinis. Viņ� ēda, pats to neapzinoties, un nikni atgaiņāja lielu, treknu mu�u, kura tie�i viņu bija izvēlējusies par sava lidojuma centru.

Gaiss bija spiedīgs. Laukā nejuta ne vēsmiņas. Jūra atradās turpat tuvumā, ta�u nebija uztverama ne mazākā viļņo�anās.

Dzirdēja vienīgi trauku �ķindu aiz virtuves lodziņa, caur kuru izsniedza ēdienus. Pirmais piecēlās slaids, jauns cilvēks, bankas direktora vietnieks, kur� mēdza pusdienot viesnīcā, ar savām manierēm mazliet atgādinādams Timā-ru; viņ� kārtīgi uzlika galvā korķa kasku, aizkūpināja cigareti un aizgāja.

Drīzumā aizies arī pārējie. Da�i pirms tam pie letes izmetīs vēl pa glāzei vīna. Katrā ziņā, kad pulkstenis rādīs otro stundu, kafejnīcā būs paliku�i tikai Timārs un Adele.

Timārs domāja, vai spēs līdz tam brīdim tur nosēdēt. No rīta izdzertās �etras glāzes viskija bija viņu padarīju�as trulu. Galva bija tuk�a un sāpīga. Timāram trūka apņēmības piecelties un doties uz jaunierādīto istabu, jo pagaidām viņa istabā būs nolikts miru�ais.

� Vai mēs viņu vēl redzēsim, pirms zārku aizvākos?� kāds vīrs ar vīna glāzi rokā vaicāja.

� Domāju, ka ne. Ap pulksten pieciem viss būs beidzies.

� Nabaga vecais!...

�is vīrs bija vienos gados ar viesnīcas saimnieku. Zālē netrūka arī jaunāku cilvēku, kuri ne reizi vien bija cietu�i bankrotu. Daudzi no tiem, kā bija stāstījis komisārs, savu kapitālu iz�ķiedu�i Francijā nepilna gada laikā. Tā �ķiel-acis ar vienu zelta zobu reiz ieradies Bordo, kad tur operteātrī notikusi galā svētku izrāde; viņ� noīrējis visus pilsētas taksometrus, lai redzētu, kā lietusgāzes laikā skatītāju kungi un dāmas vakartērpos saniknoti kājām dosies prom no teātra. Turpretī tagad, krīzes periodā, viņ� no�ēlojami vilka dzīvību, ar nelielu, vecu kravas ma�īnu veikdams sīkus transporta pakalpojumus un nodro�inādams tos arī ceļu labiekārto�anas pārvaldei.

Kādas faktorijas zvans vēstīja, ka pulkstenis ir pusdivi. Kafejnīcā vēl kavējās �etri apmeklētāji, vēlāk tikai trīs. Timārs joprojām sēdēja pie galdiņa un nokārtu galvu skatījās grīdā.

Pēdējais apmeklētājs, līdz dibenam iztuk�ojis glāzi, noņēma savu kasku no pakaramā, un Timāram sirds ie-pukstējās straujāk, ar satraukumu domājot, kādus vārdus viņ� vai viņa tūlīt teiks.

Soli attālinājās. Timārs ar mokām pacēla noliekto galvu. Arī viņ� nolēma pasūtīt glāzi vīna, lai atliku�o dienas dalu aizvadītu, neko citu neapzinoties.

Bet, līdzko lēmums bija pieņemts, Adele nopūtās, it kā ar nepatiku ķerdamās pie kāda darba. Timārs dzirdēja, ka viņa aizgrū� ciet kases atvilktni. Pēc tam Adele aizgāja, neko viņam nesacījusi, uz viņu pat nepaskatījusies. īsu brīdi viņ� Adeli vēl manīja otrpus virtuves lodziņa, kur viņa pusbalsī deva rīkojumus. Beidzot Adele uzkāpa aug�ā, un viņas soli atskanēja Timāram virs galvas.

Vakariņu laiks at�ķīrās no brokastlaika vienīgi ar to, ka nelaiķis vairs negulēja Timāra gultā, bet gan zārkā, kas bija nolikts uz diviem krēsliem.

Da�i pastāvīgie kafejnīcas apmeklētāji pēc vakariņām apmainījās zīmīgiem skatieniem, it kā atgādinot cits citam kādu norunu, un me�cirtējs ar trulo miesnieka ģīmi piegāja pie letes.

� Kā tev �ķiet, Adele, vai kafejnīcu nevajadzētu jau slēgt?

� Tie�i to es gatavojos darīt.

� Un... es domāju... ka līķi derētu apsargāt... �ai ziņā tu vari dro�i paļauties uz mums.

Viņa brutālā seja likās smieklīga pretstatā tās naivi skolnieciskajai izteiksmei, it kā grie�oties pie skolotājas ar lūgumu pēc atļaujas.

� Kāpēc apsargāt? Tas ta�u nekur neaizbēgs.

Me�cirtējam iemirdzējās acis. Viņ� centās apvaldīt smaidu, un pēc nepilnām piecām minūtēm visi bija izgāju�i laukā, tostarp arī Timārs. Aizie�ana notika mākslotā bezrūpībā, neveikli slēpjot apņēmības trūkumu.

� Derētu stundiņu pastaigāties, pirms liekamies gulēt.

� Līdz ritam, Adele!

Da�i samirk�ķinājās. Me�cirtējs uzlika roku Timāram uz pleca.

� Brauc kopā ar mums! Viņa vēlas palikt vienatnē.

Kafejnīca iztuk�ojās. Se�i vīri izgāja tumsā uz ceja, viens no tiem vadīja nelielu kravas ma�īnu. Bija mēnesnīca. Aiz kokospalmu aizkara �alca sudrabotā jūra; tie�i tādas Timārs Eiropā bija iztēlojies tropisko salu naktis.

Viņ� atskatījās uz kafejnīcu, tās tuk�ums viņu sarūgtināja. Bojs novāca traukus no galdiem, Adele viņu izrīkoja, sē�ot savā vietā aiz letes.

Timārs ievēroja, ka ar viņiem kopā brauc bankas direktora vietnieks. Kad ma�īna devās ceļā, viņ� stāvēja Timāram tie�i blakus.

� Ak vai! � kāds me�cirtējs nopūtās. � Adele mūs pārmērīgi baro. Es �aubījos, vai līdz vakariņu beigām vēl spē�u brīvi paelpot.

� Pag! Pieturi pie manas mājas! � kāds cits, noliecies pie ma�īnas vadītāja, teica. � Es paķer�u līdzi pudeli pērno.

Sejas bija vāji saredzamas, pareizāk sakot, mēnessgaismā tās �ķita izkropļotas. Se�u cilvēku silueti ma�īnā �ūpojās un lēkāja, ceļa grambu svaidīti.

� Kurp mēs braucam? � Timārs bankas direktora vietniekam paklusām vaicāja.

� Uz kādu būdu, kur pavadīsim vakaru.

Un Timārs viņa sejā samanīja neparastu izteiksmi. Tas bija slaida auguma cilvēks, ļoti kalsns, glīti veidotu galvu, gai�iem matiem, nosvērtām kustībām. Bet tovakar viņa acīs bija aizdomīgs mirdzums, skatiens pauda dīvainu nepacietību.

Kamēr viņi gaidīja, kad atnesīs pērno, Timārs ar bla-kusstāvo�o pusbalsī apmainījās da�iem vārdiem. Viņ� uzzināja, ka me�cirtējs ar miesnieka ģīmi, saukts par Buijū, nekad ar gaļas tirgo�anos nav nodarbojies un senāk strādājis par skolotāju kādā Morvānas ciematā. Pēk�ņi atcerējies �labo toni�, �baņķieris� teikuma vidū aprāvās, palocījās un sniedza roku.

� Atļaujiet iepazīties � �erārs Maritēns.

� �ozefs Timārs no firmas �Sakova�.

Automa�īna drāzās tālāk. Ceļ� Timāram bija sve�s, un motora rūkoņa traucēja sarunu. No veciem lū�ņiem sastiķētā ma�īna nebija visai dro�a, tas tomēr netraucēja vadītāju pagriezienos nesamazināt ātrumu, bet braucēji tad gāzās cits citam virsū.

Ceļa abās pusēs da�viet redzēja ugunis, vēlāk tās nozuda. Braucot tālāk, no jauna parādījās gaisma un arī melnas, koniskas nēģeru būdas.

� Pie Marijas? � kāds vaicāja.

� Pie Marijas.

Tad Timārs �ķita pēk�ņi ierauts dīvainā murgā. Lib-revilā viņ� pirmoreiz klaiņoja naktī. Mēnesnīcā visas lietas likās sve�ādas. Timārs pat nesaprata, kur īsti viņ� atrodas un kurp brauc.

Melni silueti, dro�i vien nēģeri, ma�īnas iztrūcināti, metās sāņus, acumirklī sakusdami ar me�a biezokni. No�īkstēja bremzes. Pirmais izkāpa Buijū, viņ� tuvojās būdai, kur valdīja tumsa, un piedauzīja ar kāju pie durvīm.

� Marija!... Ei, Marija!... Celies aug�ā!...

Arī pārējie izkāpa no ma�īnas. Timārs aizvien vēl turējās kopā ar Maritēnu, kur� viņam bija vislīdzīgākais.

� Kas ir �ī Marija? Vai prostitūta?

� Nē, tāda pati nēģeriete kā pārējās. Tādas nu viņas reiz ir� padevīgi pieņem baltos... Tā kā Librevilā kafejnīca būs slēgta, �ovakar vajadzēs...

Bija vēla nakts stunda, ta�u svelme nemazinājās. Citās nēģeru būdās valdīja pilnīgs klusums. Kad būdas durvis atvērās, tajās pavīdēja kails nēģera stāvs, tas, viegli paklanījies, nozuda ciemata dziļajā tumsā.

Tikai vēlāk Timārs atskārta, ka nēģeris bijis Marijas vīrs, kuru vienmēr, kad ieradās baltie ciemiņi, sūtīja projām.

Būdā uz�ķīlās sērkociņ�, iedegās petrolejas lampa.

� Ienāciet! � Buijū sauca, ļaudams vispirms iet pārējiem.

Gaiss būdā bija vēl smagāks nekā ārpusē: elpu aizrāva �ķebino�a sakarsu�u cilvēku miesas dvaka un sviedru asais smārds, ko Timārs bija sajutis jau agrāk, ejot garām sasvīdu�iem nēģeriem.

Sieviete, kura nupat bija iededzinājusi lampu, ar vienu roku saturēja kailajai miesai aplikto gurnu apsegu, bet Buijū to norāva un iemeta būdas kaktā.

� Ej un sameklē savas māsas! Galvenais � neaizmirsti atvest �urp mazulīti!

Baltie cilvēki �eit jutās kā mājās, varbūt tikai ne Ma-ritēns, kuram tādas nekautrības trūka. Būdā bija galds, pāris vecu kuģa gulamkrēslu un draņķīga saliekamā gulta, kurā vēl glabājās gulēju�o ķermeņu nospiedumi un miklums.

Trīs vīri tomēr apsēdās uz gultassegas.

� Ieņemiet vietas, mani bērni!

Timārs pat dienasvidū nekad vēl nebija sajutis tik negantu karstumu. Tas �ķita kaitīgs, drud�a un slimnīcas karstums. Pret visu, kas tur bija, viņ� izjuta fizisku riebumu, centās nekam nepieskarties, pat ne sienām. Un nenovērsa acis no Maritēna, kur� arī stāvēja kājās būdas dziļumā.

� �eit nav tik labi kā pie Adeles! � Buijū pa gabalu Timāram uzsauca. � Nu, iedzer ta�u!... Kļūs labāk...

Viena no trim glāzēm, kuras neviens nekad nemēdza mazgāt, padota no rokas rokā, nonāca līdz Timāram. Buijū rokā turēja otru glāzi, �ķielacis me�cirtējs � tre�o.

� Uz Adeles veselību!

Viņi dzēra tīru pērno. Timārs neiedro�inājās runāt pretī pieciem vīriem un arī norija malku. Viņ� dzēra, aizspiedis nāsis, jo �is vīns, tāpat kā glāze, viņam derdzās.

� Ir loti �iki izlikties, ka neko nesaproti. Bet kop� mēs visi esam tur gāju�i...

Dro�i vien būtu izcēlusies sadursme, ja tobrīd neatvērtos durvis. Padevīgi smaidot, ienāca Marija. Sīkiem soliem viņai sekoja ļoti jauna, maza nēģeriete, un pirmais, kur� sēdēja vistuvāk ieejai, viņu acumirklī sakampa.

Sākās liels juceklis, jo būda nebija tik pla�a, lai vietas pietiktu visiem. Viņi grūdās cits citam virsū.

Nēģerietes nerunāja gandrīz ne vārda. Izteica tikai da�us nesakarīgus vārdus, aprautus teikumus. Viņas vairāk smējās, zibinādamas baltos zobus. Marija izvilka zem matra�a noslēpto pudeli piparmētru rūgtā, un viņi to iztuk�oja tūlīt pēc pērno.

Vienu mirkli visus pārņēma neveiklības sajūta.

� Ko ciematā runā par Tomā nāvi? � �ķielacis ieminējās.

Laipnais smaids no trim melnādaino sejām nozuda tāpat kā viņu sirsnība un padevība. Sievietes nodurtām acīm klusēja. Bet Buijū, gribēdams atjaunot jautro noskaņojumu, iesaucās:

� Lai paliek! Lai paliek! Kas mums daļas gar �o netīro nēģeri! Uz jūsu veselību, mani bērni! Vai zināt, ko es iesaku? Dosimies visi pastaigā uz me�u.

Tāpat kā pēc vakariņām, viņi zīmīgi saskatījās. Timārs noprata, ka �iem vārdiem bijusi īpa�a nozīme un tie attiecās uz iepriek�ējo norunu.

� Acumirkli! Paklau, Marija! Do�u tev simt frankus, ja izrausi kaut kur pudeli viskija vai ko citu!

Marija viskiju sameklēja ciematā, kur visi, �ķiet, bija aizmigu�i un nedzirdēja ne mazākā troksnī�a, ne �uksta un neredzēja neviena gaismas stariņa, kaut gan notieko�o dro�i vien varēja saklausīt katrā ciemata būdā.

Skanēja aprauti teikumi, visi grūstīdamies sakāpa ma�īnā. Pie sierakoka stāvēja kāda nēģeriete, kuru viņi pamanīja pēdējā bridi.

� Kāp iek�ā ari tu!

Ierūcās starteris, pēc tam motors, no�īkstēja atsperes, un �ajā troksnī nekas vairs nebija saklausāms.

Timārs neko negribēja redzēt. Viņ� neatlaidīgi raudzījās garāmslīdo�ajās koku galotnēs, kuru aprises iezīmējās mēnessgaismā. Braucot pa smil�aino ceļu, vadītājs nemitīgi pārslēdza ma�īnas ātrumu.

�ozefam rokās iespieda pudeli viskija, pustuk�otu, sakarsu�u, ar lipīgu kakliņu. Viņ� nespēja iedzert, tomēr izlikās dzeram, un stiprais dzēriens lija viņam uz zoda un krūtīm.

�...mēs visi esam tur gāju�i...�

Timāru mocīja sāpīga nepacietība. Prātā bija tikai viena doma: pieiet klāt �im brutālajam Buijū un pieprasīt paskaidrojumus. Tā nevarēja būt patiesība! Pilnīgi neiespējami! Buijū nekad nav bijis Adeles mīļākais... Tāpat kā �ķielacis, tāpat kā...

Timārā mijās dusmas un izmisums. Kādu bridi viņ� gribēja likt, lai ma�īnu aptur un Jauj viņam izkāpt. Bet viņ� nezināja, kur īsti viņi atrodas, un tāpēc viņam gribot negribot vajadzēja palikt kopā ar pārējiem līdz galam. Viņ� aplēsa, ka nobraukti jau vismaz divdesmit pieci kilometri. Pie kādas noras, kuras vienu malu apskaloja upe, ma�īnas straujais brauciens beidzās. Un atjaunojās kņada, atskanēja skalas klaigas un smiekli.

� Pudeli! Neaizmirstiet pudeli! � kāds tumsā kliedza.

Pie ma�īnas palika vienīgi Timārs, pārējie to neievēroja. Viņa acu priek�ā starp gaismas plankumiem ņirbēja silueti, da�brīd zigzagiem; bija dzirdami �uksti, murminā�ana, nervozi smiekli. Vispirms Timāram pienāca klāt slaidais Maritēns un, aptuveni metra attālumā pēk�ņi Timāru pamanījis, apjucis stomījās:

� Jūs palikāt �eit?...Vajadzēja ta�u izklaidēties...

Me�a klajumiņā �urpu turpu staigāja kāds cits, strupāks un platāks. Pēk�ņi tas tuvojās.

� A�āk �urp! Visi ma�īnā!... Tūlīt izstrādāsim jautru joku!

Tas bija Buijū. Tuvojās vēl kāds, pēc tam divi, trīs. Pienāca klāt arī kāda nēģeriete.

� Acumirkli, mazulīt! Priek�roka baltajiem!

Viņi sakāpa ma�īnā. Trīs sievietes gaidīja savu kārtu. Motors iedarbojās.

� Aiziet!

Ma�īna ar vislielāko ātrumu rāvās uz priek�u, bet sievietes kliegdamas metās tai pakal.

� Pievāciet ķepas! Uz redzē�anos, meitenītes!

Viņas bija kailas, pilnīgi kailas kā me�a dzīvnieki. Mēnesnīca tās ieskāva sudrabotu staru lokā. Viņas griezīgi kliedza, māja ar rokām.

� Brauc ātrāk, dēls! Viņas mūs panāks!

Ma�īna neganti kratījās. Tā aizķērās aiz celma un gandrīz apgāzās. Precīzi rīkojoties, viņi laimīgi tika tam garām.

Nēģerietes skrēja, mazpamazām atpalikdamas. Viņu silueti kļuva aizvien mazāki, aizvien tālāki, saucieni neskaidrāki.

� Ā! Tas mums izdevās!

Joks patiesi bija izdevies. Viņi bija attālināju�ies.

Trīs vai �etri īsi smējieni, ne vairāk, da�i atsevi�ķi aizrādījumi.

� Kas bija tā resnā ve�a?

Maritēns, kur� stāvēja Timāram blakus, novērsa acis.

Sekoja da�i piedauzīgi teicieni, pēc tam � klusums un drūma nomāktība.

� Rīt man jāiet pie komisāra.

� Man tāpat.

� Bet kas būs ar Adeli? Starp citu, vai nevajadzētu samest naudu vainagam?

Bija vienlaikus karsti un auksti. Timārs bija viscaur nosvīdis, krekls galīgi izmircis. Viņam �ķita, ka ieelpotais gaiss pārāk dedzina plau�as, ta�u vēj�, ko sacēla ma�īnas ātrā gaita, nemitīgi viņu stindzināja.

Izdzirdis Adeles vārdu, viņ� satrūkās. Mēness, noslīdējis zemāk, bija noslēpies aiz kokiem, un Timārs vairs nespēja skaidri saskatīt ceļabiedrus. Kaktu, kur stāvēja Buijū, viņ� tomēr samanīja.

� Runājot par Adeli... es gribētu, lai jūs man paskaidrojat...

Timāra balss skanēja tik māksloti, ka viņ� apjucis apklusa.

� Ko tu gribi, lai mēs paskaidrojam? Uzjautrinies vien, ja tev tā labpatīk, tie�i tāpat, kā mēs to �ovakar darījām. Tikai netēlo vairs naivo!

Timārs klusēja. Viņu izsēdināja stūrī pie krastmalas. Viņ� paspieda roku vienīgi Maritēnam.

� Līdz rītam! � tas nomurmināja.

Timārs nakts vidū palika viens. Viesnīcā gaisma spīdēja tikai vienā no otrā stāva logiem. Vispirms viņ� mēģināja atvērt durvis, bet tās bija aizslēgtas, ta�u klauvēt Timārs neiedro�inājās, lai ievērotu klusumu, jo mājā atradās mironis, turklāt viņu bija pārņēmis nervozs uzbudinājums, viņam trīcēja ceļgali, un tas atgādināja neprātīgu baiļu sajūtu.

Timārs apgāja mājai apkārt, meklēdams ieeju no pagalma puses. Viņu biedēja pa�a soli. Viņ� satrūkās no bēgo�a kaķa tā, ka aizrāvās elpa. Radās priek�nojauta, ka viņ� dro�i vien saslims. Varbūt tāpēc, ka bija nosvīdis un vienlaikus trīcēja kā drudzī. Viņ� svīda pie mazākās kustības un juta, ka no ādas porām atdalās vēsi sviedru pilieni.

Arī pagalma durvis bija aizslēgtas, bet, līdzko viņ� atgriezās pie galvenajām durvīm, tās atvērās.

Tajās stāvēja Adele ar sveci rokā, joprojām melnajā kleitā, joprojām nesatraucami mierīga. Durvis pavērās tie�i tik daudz, lai Timārs varētu pa tām ieiet, pēc tam nekavējoties aizvērās. Viņ� iegāja kafejnīcā, kas sveces plīvojo�ajā gaismā �ķita pārvērtusies. Viņ� meklēja vārdus, lai ko teiktu. Viņ� jutās dziļi sarūgtināts, dusmojās pats uz sevi, uz Adeli, uz visu pasauli, tik satraukts viņ� nekad vēl nebija bijis.

� Jūs negulējāt?

Timārs paslepus vēroja Adeli, un pēk�ņi viņā notika neparedzēta pārvērtība. Vai to nerosināja �īs nakts neķītrie skati? Bet varbūt tas bija nikns protests, sava veida atriebības kāre, kas alka apmierinājuma?

Lai būtu kā būdams, Timāru plosīja rupja, ne�ēlīga iekāre.

� Jūsu istaba atrodas pa kreisi.

Viņ� gļēvi vilkās viņai līdzi uz kāpnēm, pa kurām abiem vajadzēja kāpt aug�ā. Viņ� zināja, ka Adele apstāsies, lai palaistu viņu garām un apgaismotu ceļu.

Tie�i tajā mirklī Timārs apskāva Adeles vidukli, kaut gan viņ� nespētu pateikt, kāpēc īsti tā darīja.

Adele nepretojās. Viņa joprojām turēja sveci, karsta stearīna lāse uzpilēja Timāram uz rokas.

Viņa atlieca ķermeņa aug�daļu, tik muskuļotu un spēcīgu, ka, par spīti viņas sievi�ķīgumam, Timārs nespēja to piekjaut sev klāt.

� Tu esi piedzēries, mīlulīt. Liecies gulēt! � viņa Timāram vienkār�i teica.

Timāra miglainais skatiens no viņas nenovērsās. Viņ� redzēja tās bālo seju, kas sveces plīvojo�ās liesmas gaismā �ķita dejojam, un smaido�ās, daili veidotās lūpas, kurās, visam par spīti, nemainīgi vīdēja maigs un reizē ironisks smaids.

Timārs neveikli metās uz kāpnēm, viņ� klupa, kļūdījās meklējot durvis, bet Adele bez mazākām dusmām atkārtoja:

� Durvis pa kreisi!

Iegājis un aizvēris durvis, Timārs dzirdēja, ka Adele, uzkāpusi aug�ā, savukārt atver un aizver kādas durvis. Pēc tam tur uz grīdas viena pēc otras noklaudzēja divas nomestas kurpes.

Kad viņi sasniedza kapsētu, Timāru pēk�ņi apņēma sve�atnīguma sajūta, tā viņu sagrāba, piesūcināja, aizrāva elpu, it kā viņā dziļi būtu iedūries na�a asmens.

Agrāk �o sve�atnīgumu viņ� pats bija meklējis gleznainajās ainavās, kokospalmu kuplajos vainagos, iezemie�u melodiskajā valodā, melno stāvu ņirboņā.

Bet tagad tam pamatā bija kas cits: skaidra, bezcerību modino�u vārdu nozīme:

�Lai pamestu afrikāņu zemi, ir nepiecie�ams kuģis. Tas iebrauc �eit ik mēnesi un Franciju sasniedz tikai pēc trim mēne�iem.�

Pulkstenis rādīja astoto rīta stundu. Pulksten septiņos viņi bija atstāju�i viesnīcu �Central�, lai lielā svelme viņus nepārsteigtu. Ta�u svilināja ne vien saule, bet arī sa-kveldētā zeme, sienas un katrs priek�mets. Par karstuma avotu kļuva pats cilvēks.

Timārs bija licies gulēt pulksten �etros no rīta. Pamostoties viņ� acumirklī bija sajutis nelabumu, kas liecināja, ka bijis pamatīgāk apskurbis, nekā pa�am licies.

Bija sanāku�i me�cirtēji, Maritēns un citi viesnīcas pastāvīgie apmeklētāji. Viņi pulciņos sastājās pāris metru attālumā no durvīm, tie�i tāpat mēdz notikt Francijas mazpilsētiņās. Vienīgā at�ķirība bija tā, ka �eit visi bija ģērbu�ies baltā un katram galvā bija korķa kaska, pat Adelei, kas arī ar kasku galvā sekoja zārkam savā parastajā melnajā kleitā.

Bēru ratus aizvietoja iepriek�ējās nakts mazā kravas ma�īna, pārklāta ar melnu drānu.

Viņi devās uz priek�u pa sarkanās zemes ceļu. Pēc tam iegriezās citā �aurā ceļā, kas veda slīpi lejup pa nogāzi, kur abās pusēs slējās nēģeru būdas. Vai Marijas būda arī bija starp abām?

Viņi soļoja ātri, par spīti karstumam, jo, lēnām braucot, ma�īnas motors brī�am noslāpa. Priek�galā brīvā, dabiskā gaitā gāja Adele viena pati. Viņa lūkojās apkārt, da�brīd atskatīdamās kā cilvēks, kur� dodas kārtot savus darījumus.

Beidzot viņi iegāja kapsētā. Tā atradās pakalna virsotnē, kas pacēlās pār jūru un pilsētu. Pa kreisi varēja redzēt upi, kura tecēja no me�a, un noenkuroju�os sar-kanmelnu tvaikonīti, kas pieņēma baļķu kravu.

Vai tas varēja notikt gaisa tīrības dēl? Bija skaidri saskatāms katrs sīkums, kaut attālums bija liels, varēja izsekot plostu kustībai aiz mazā velkonl�a, bija sadzirdami ar smago ellu dzītā motora puk�ķi. �vadzēja ķēdes, ieskaujot baļķus, un �īkstēja vin�as.

Bet tālumā vīdēja jūra. Divdesmit dienas ar pilnu tvaiku kuģojot līdz Francijas piekrastei, vienmēr tikai jūra un jūra!

Vai tā patiesi bija kapsēta, kur viņi atradās? Tur acīmredzot bija centu�ies ievērot eiropie�u tradīcijas � divas trīs akmens plāksnes, da�i koka krusti. Un tomēr �ī vieta neatgādināja kapsētu. Te nebija kapli�as, nebija ne akmens, ne re�ģu ie�ogojuma. To vietā tikai sve�ādu krūmu dzīv�ogs ar lielām, violetām ogām, un �īs ogas pa�as par sevi liecināja, cik tālu atrodas Eiropa. Un zeme bija sarkana! Bet simt metrus tālāk kailā, nomaļā vietā rindojās taisnstūraini smil�u pauguriņi, virs kuriem nebija nekā, � iezemie�u kapi! �īs ainavas centrā � milzenis baobabs.

Pavadītāji, kuri nebija kājām nāku�i aiz zārka, bet brauku�i automa�īnās, tostarp arī gubernators un apgabala pārvaldnieks, kūpinādami cigaretes, viņus gaidīja. Adeli sveicinot, viņi palocījās.

Rīkoties vajadzēja steidzīgi, jo nekur nebija pavēņa. Trok�ņi, kas cēlās no kravas tvaikoņa, traucēja ceremoniju. Mācītājs bija nelāgā noskaņojumā. Ei�enu Rēno viņa dzīves laikā varēja uzskatīt drīzāk par katoļticīgu nekā citai konfesijai piederīgu. Bet Librevilas kātoju mācītājs pirms da�ām dienām bija devies ceļojumā pa �o zemi, un tāpēc viņa vietā ceremoniju bija uzņēmies vadīt anglikāņu draudzes mācītājs.

�etri nēģeri, ielaidu�i zārku pārāk seklā bedrē, ar kapļiem to aizraka.

Atskatoties ne�ēlīgi pretīgā gaismā uz sava mū�a noieto ceļu kop� Laro�elas laikiem, Timārs iedomājās, ka arī viņu varbūt reiz apraks �eit līdzīgā veidā. Vai to maz varēja saukt par kapsētu? Vai tās bija īstas bēres? Tā nebija viņa dzimtene!

Timāru māca miegs, iesāpējās vēders. Viņ� baidījās no lielā karstuma, kas sūcās zem kaskas, it kā ar sakveldētu stieni kļaudamies klāt viņa pakausim. Pavadītāji izklaidus devās atpakaļ uz pilsētu. Timārs gribēja palikt vienatnē, ta�u sev līdzās pamanīja pavīdam siluetu. Viņam blakus soļoja slaidais Maritēns.

� Kā labi izgulējāties? � Maritēns mulsi vaicāja. � Starp citu, jūs arī esat izsaukts. Dro�i vien gubernators pats grib būt klāt pie pratinā�anas.

Timārs jau neskaidri saskatīja tirgu, pazina ieliņu, kurā atradās komisariāts. Viņa krekls lipa pie padusēm. Viņu mocīja slāpes.

Uzgaidāmās telpas tur nebija. Vajadzēja samierināties ar to, ka verandas priek�ā bija iznesti un novietoti krēsli. Bet sienas atstaroja tādu svelmi, ka nedrīkstēja noņemt kasku.

Uz koka kāpnītēm bija sasēdu�ies izsūtāmie nēģerzēni. Kancelejas durvis stāvēja vajā, un varēja redzēt, ka tur ienāk gubernators un prokurors. Blakuskabinetā klabēja rakstāmma�īna. Ikreiz, kad tā apklusa, varēja uztvert atsevi�ķus aprautus teicienus.

Adelei lāva iet iek�ā pirmajai. Me�cirtēji samirk�ķinājās, it īpa�i, kad atskanēja gubernatora laipnā balss, pieklājīgi sveicinot Adeli.

� ...nelaimīgi apstākli... atvainojiet mūs... bet nepiecie�ams noskaidrot... lieta ir nepatīkama...

Pratinā�ana vilkās gandrīz piecas minūtes. Varēja dzirdēt, ka tiek atstumti krēsli. Adele iznāca laukā nesatricināmā mierā un, nokāpusi lejā pa kāpnītēm, aizgāja uz viesnīcu.

� Nākamais! � policijas komisārs no kancelejas sauca.

Buijū, pamirk�ķinājis biedriem, iegāja iek�ā. Rakstāmma�īnas klaboņa neko neļāva saklausīt. Pēc brī�a Buijū, raustīdams plecus, atgriezās verandā.

� Nākamais!

Timārs, sē�ot rindas galā, neiedro�inājās apkalpotājam palūgt glāzi ūdens.

� Viņa bija gubernatora mīļākā, � Maritēns viņam pie auss pa�ukstēja. � Tas lietu sare�ģī.

Timārs neatbildēja, tikai pārsēdās brīvajā krēslā, kad bankas direktora vietnieks savukārt bija iegājis kancelejā.

� ...jūs esat pārliecināts, ka no pusnakts līdz pulksten �etriem rītā neviens zāli nav atstājis?... Es jums pateicos.

Komisārs pavadīja Maritēnu līdz durvīm un, uzmetis skatienu verandai, ievēroja Timāru.

� Vai sen jau esat �eit? Lūdzu, nāciet iek�ā!

Komisāra kailais, sviedriem klātais pakausis spīdēja. Timārs iegāja viņam līdzi kancelejā. Pretstatā āra spilgtajai dienas gaismai tur, pustumsā, vīdēja tikai cilvēku silueti. Viens no tiem sēdēja ieplestiem ceļgaliem pie glāzēm apkrauta galdiņa.

� Gubernatora kungs, lūk, �eit ir Timāra kungs, par kuru jums nupat stāstīju.

Gubernators pastiepa miklo roku.

� Ļoti priecājos! Sēdieties!... Vai varat iedomāties? Mana sieva arī nāk no Konjakas un labi pazinusi jūsu tēvoci... � Un, pievērsies kādam tre�ajam, viņ� turpināja:

� �is jaunais cilvēks ir �ozefs Timāra kungs, viņ� nāk no lieliskas ģimenes... Esiet pazīstami � mūsu prokurors Pollē kungs... Komisār, vai jums neatrastos vēl viena glāze?...

Pie pustumsas, kurā caur �alūzijām lauzās gaismas strēles, vajadzēja pierast. Ielējis glāzēs viskiju, komisārs piespieda sifona krāniņu.

� Kā jums ienāca prātā braukt �urp uz Gabonu?

Gubernatoram bija se�desmit gadu. Tas bija tukls, piln-asinīgs cilvēks. Sirmie mati, krasi at�ķirdamies no sārtiem plankumiem klātās sejas, viņam pie�ķīra cienīgu izskatu. Viņ� bija jautrs un labsirdīgs, kā daudzi viņa vecuma cilvēki, kuriem pieder vara, ko viņi augstu vērtē, vēl augstāk vērtēdami baudas, kādas sagādā gardi ēdieni un labs vīns.

� ...Un atkal jau tie�i no �Sakovas�! Vai jūs maz zināt, ka �ī firma gandrīz bija spiesta pasludināt sevi par bankrotēju�u, ja mēs nebūtu iejauku�ies kā starpnieki sankciju dēl, ko tā bija izpelnījusies?

� To es nezināju. Mans tēvocis...

� Vai senatoru vēlē�anām viņ� savu kandidatūru beidzot ir izvirzījis?

� Domāju gan.

� Uz jūsu veselību! Par Librevilu jums dro�i vien radies �lielisks� iespaids? Reizēm �eit aizrit pāris gadu bez jebkādiem incidentiem, bet tad atkal sākas skandāli cits pēc cita. �onakt da�i velna apsēstie, �ķiet, dziji me�ā pametu�i sievietes. Tas manus pienākumus nebūt neat-vieglina, it īpa�i brīdī, kad nēģeri ir saniknoti Tomā nāves dēj.

Prokurors bija daudz jaunāks. Timārs bija viņu sastapis viesnīcā svētku dienā, kad tas dzēra kopā ar angļiem.

� Komisār, vai jums ir jautājumi �im jauneklim?

� īpa�u jautājumu nav. Es atļāvos viņu izsaukt jau iepriek�, un tā mēs iepazināmies. Starp citu, Timāra kungs, ja jūs vēl aizvien dzīvojat viesnīcā, tad ieteicu būt piesardzīgam. Izmeklē�ana atklājusi da�us faktus...

Prokurors bija atturīgāks, toties gubernators, uzskatīdams, ka Timāram drīkst uzticēties, naivi turpināja:

� Nav �aubu, ka Tomā no�āvusi �ī sieviete. Par to esam ieguvu�i gandrīz neapgā�amus pierādījumus. Ir atrasta patronas �aulīte, tā pa�a kalibra kā Rēno revolverim.

Viņ� sniedza Timāram savu cigāru etviju.

� Jūs nesmēķējat? Patie�ām �ēl, ka tā ir viņa, bet neko tur nevaram līdzēt, �oreiz vajadzēs nēģeriem parādīt taisnas tiesas sprieduma paraugu. Jūs sapratāt? Mēs viņu novērojam. Izsekojam katru viņas soli. Pie pirmās nepie-sardzības...

� Nekādi nespēju saprast, � līdz �im klusējo�ais prokurors nomurmināja, � ko bojs viņai bija nodarījis. �ai sievietei nervi nebūt nav vāji. Viņa labi zina, ko dara.

Timārs justos dro�āk, ja viņu pratinātu tāpat kā pārējos, uzdodot strupus jautājumus, liekot stāvēt kājās pie galda.

Kāpēc visi viņu tik neatlaidīgi un ziņkāri vēro, it kā viņam būtu īpa�a vieta pilsētas dzīvē? Pat varasvīri, kuri pieņēmu�i viņu savā sabiedrībā un tagad uztic viņam savus noslēpumus?

� Jums, bez �aubām, nekas nav zināms. Me�cirtēji klusē. Tas ir saprotams, pats par sevi saprotams. Citā reizē mēs dro�i vien lietu izbeigtu. Vai tovakar jūs neievērojāt kādu izejam laukā?

� Nē, nevienu.

� Tuvākajās dienās jums vajadzētu atnākt pie manis vakariņās. Mana sieva ar jums labprāt iepazītos. Neaizmirstiet arī, ka mums �eit ir savs klubs, gan visai pieticīgs. Tas atrodas tie�i iepretī molam. Labāk tāds nekā nekāds. Ja gribat uzspēlēt partiju brid�a, tad...

Viņ� piecēlās un nepiespiesti, kā cilvēks, kur� pieradis pie oficiālām pieņem�anām, sarunu beidza.

� Uz redzē�anos, dārgais draugs! Ja kādā lietā bū�u jums vajadzīgs, tad nekautrējieties.

Timārs neveikli un pārāk oficiāli paklanījās.

Izejot ārā un atkal ieraugot jūru, gludu kā dīķi, viņa acu priek�ā atkal iznira vīzija, kas bija viņu vajājusi kop� pa�a rīta. Francijas karte � maza mazītiņa Francija okeāna piekrastē � �ī labi pazīstamā karte ar upēm, pilsētām un departamentiem, kuru aprises viņ� lieliski atcerējās. Gubernators bija dzimis Havrā, bet viņa sieva Konjakā. Viens no me�cirtējiem nāca no Limo�as, otrs no Puatjē, bet Buijū bija dzimis Morvānā.

Tie visi bija dzīvoju�i kaimiņos! Timārs no Laro�elas pie jebkura no viņiem būtu varējis aizbraukt da�ās stundās. �eit tie visi bija vienkop � neliels cilvēku pulciņ� uz �auras, iekoptas zemes joslas ekvatoriālā me�a malā.

Kuģi brauca �urp un turp, tvaikonī�i, līdzīgi �ai rītā redzētajam, ņirbēja kā mu�as vin�u �īkstoņas pavadībā. Bet tur, augstajā pakalnā, kas pacēlās pār Librevilu, atradās kapsēta, neīsta kapsēta!

Iedams garām �Sakovai�, Timārs tās iek�ienē saskatīja direktoru pie letes, kuru bija apstāju�as nēģerietes, un abi ar gurdu rokas mājienu viens otru sveicināja.

Tagad Timāru nomāca ne vien bailes, ko iedvesa lielais attālums, bet arī sava nelietderīguma apziņa. Viņa atra�anās �eit nevienam nebija vajadzīga. Lieka bija viņa ciņa pret saules svelmi, kas iesūcās visās porās. Lieks bija hinīns, no kā viņam kļuva nelabi un ko viņ� bija spiests rīt katru vakaru. Vai vērts dzīvot un mirt, lai �etri puskaili nēģeri tevi apraktu neīstā kapsētā?

�Kā jums ienāca prātā braukt �urp uz Gabonu?� gubernators bija viņam vaicājis.

Bet gubernators pats? Un visi pārējie? Un �Sakovas� pārstāvis, kur� dzīvo dziji me�a biezoknī un draud no�aut katru, kas mēģinās ieņemt viņa vietu?

Bija augusts. Laro�elā, netālu no ieejas ostā, tamarisku ieskautajā pludmalē jaunekli un mei�as atpū�as smiltīs.

�Kur Timārs?� � �Viņ� aizbraucis uz Gabonu.� �Laimīgais! Tas tik ir ceļojums!�

Nav �aubu, ka tie�i tā par viņu tur runā. Kamēr viņ� ļodzīgām kājām solo pa svina pelēku apkaimi. Prātā atkal ie�āvās doma par atgrie�anos, bet viņ� nokaunējies to atvairīja.

Viņa tēvocis patiesi bija ģenerālpadomnieks Gastons Timārs, kur� drīzumā kļūs senators. Ta�u �ozefs noklusēja to, ka viņa tēvs kalpo mērijā un viņam bija vajadzējis pamest universitāti naudas trūkuma dē]. Tie�i tāpēc viņ� nebija varējis kopā ar draugiem apmeklēt kafejnīcas vai kazino.

Laiva, kurai Timāru vajadzēja aizvest uz viņa posteni zemes iek�ienē, joprojām gulēja smiltīs starp iezemie�u pirogām. Neviens to nelaboja, nevienam nerūpēja, ka tā nav savesta kārtībā.

Un pēk�ņā dusmu uzplūdā, kas pa�u samulsināja, Timārs pieņēma lēmumu un pat nodrebēja savas pārdro�ības dēl. Krasta tuvumā atradās garā�a, kurā laboja automa�īnas, da�ādus mehānismus un pat nelielus kuģus. Iegājis garā�ā, Timārs sastapa kādu balto cilvēku, kur� mēģināja iedarbināt vecu automobili, likdams da�iem nēģeriem to stumt uz priek�u.

� Vai jūs nevarētu salabot, lūk, tur to laivu?

� Uz kā rēķina? Varbūt �Sakovas�?

Un mehāniķis atmeta ar roku, kas nozīmēja, ka viņ� neko nevarēs līdzēt.

� Piedodiet! Uz mana personiskā rēķina!

� Nu, tā ir cita runa... Saprotiet, �eit darba būs ne mazāk kā par tūkstoti franku.

Neizprotams spēks Timāru nemitīgi mudināja rīkoties, veikt varoņdarbus. Viņ� atvēra savu kabatas portfeli.

� Te jums būs tūkstotis franku. Bet laiva man steidzīgi vajadzīga.

� Es lūdzu trīs dienas laika. Vai ko neiedzersiet?

� Nē, pateicos.

Kauliņi bija mesti! Pēc trim dienām laiva būs salabota un Timārs dosies atkarot savu posteni, jo tas patiesi būs īsts iekarojums!

Ar apņēmīgu, noteiktu kustību viņ� atgrūda viesnīcas durvis. Tuk�ā zāle grima pustumsā � kā parasti afrikāņu mājās. Galdi jau bija klāti brokastīm, bet Adele aiz letes sēdēja viena pati.

Nepaguvis apsēsties, Timārs, uz viņu neskatīdamies, pavēstīja:

� Pēc trim dienām braucu projām!

� Tā? Uz Eiropu?

� Uz me�u!

�ie vārdi, kurus tik patīkami bija izrunāt, Adeles lūpās izsauca tikai divdomīgu smīnu, un Timārs saniknots apsēdās kādā kaktā, izlikdamies lasām laikrakstus, kaut gan jau divas reizes bija tos pārlasījis. Adele par viņu nelikās zinis. Viņa staigāja �urpu turpu pa zāli, deva rīkojumus virtuvē, sakārtoja pudeles, atvēra kases grāmatu.

Viņ� dusmojās, juta vajadzību Adeli satraukt. Izteicis pirmos vārdus, saprata, ka rīkojas muļķīgi, ta�u bija par vēlu.

� Vai jums ir zināms, ka atrasta patron�aula?

� Ā!

� Tās lodes, ar kuru no�āva Tomā.

� Es sapratu.

� �ķiet, ka uz jums tas nekādu iespaidu neatstāj?

Viņa, pagriezusi Timāram muguru, kārtoja pudeles.

� Kādu iespaidu, jūsuprāt, tam uz mani vajadzētu atstāt?

Pāri tuk�ajai, mikluma piesātinātajai zālei, ko gaisma un ēnas sadalīja joslās, viņi apmainījās replikām. Un Timārs no jauna sajuta pazemojo�u vēlmi Adeli iegūt.

� Jums derētu piesargāties.

Viņ� negribēja Adelei draudēt. Tomēr labprāt iedvestu viņai mazliet bailes.

� Emīl! � viņa neatbildējusi pasauca boju, kur� acumirklī atsteidzās.

� Saliec vīna karafes uz galdiņiem!

Kop� tā brī�a bojs ar tum�u traipu uz baltās livrejas �audījās �urpu turpu starp abiem no viena galdiņa pie cita.

Sanāca me�cirtēji, pēc tam ieradās Maritēns, notāra rakstvedis un kāds ceļojo�s angļu tirgonis, un nu zālē atjaunojās parastais ēdienrei�u noskaņojums, turklāt skanēja �uksti un apslāpēti smiekli saistībā ar pagāju�ās nakts notikumiem.

Tomēr Timāram vaigi bija iekritu�i un acis gurdākas nekā pārējiem.

Visu vakaru līdz pat pēdējam brīdim Timārs nosēdēja savā kaktā, izlikdamies, ka lasa. Maritēns aizgāja pirmais. Me�cirtēji līdz pulksten desmitiem spēlēja kārtis ar rakst-

vedi, pēc tam smagiem soliem vilkās projām. Bojs tad aizslēdza durvis, nolaida �alūzijas un nodzēsa vairākas lampas, bet Timārs visu �o laiku nebija Adelei bildis ne vārda un pat neuzmeta viņai skatienu.

Bet, kad logi un durvis bija aizdarīti un abi palika divatā, Timārs izjuta dziļu, saviļņojo�u tuvību.

Adele, sē�ot aiz letes, slēdza ciet atvilktnes. Vai viņa bija uzminējusi Timāra domas? Vai vēroja viņu? Vai �ovakar pa brī�am bija uzmetusi viņam skatienu?

Viņ� dzirdēja, ka bojs Adelei pavēstī:

� Esmu beidzis, kundze.

� Labi, liecies gulēt!

Viņa aizdedzināja sveci, jo motors, kas viesnīcai piegādāja elektrisko strāvu, jau bija pārtraucis darboties. Timārs vilcinādamies piecēlās un devās pie letes. Kad viņ� pienāca klāt, Adele piecēlusies ar sveci rokā devās uz durvīm un izgāja kāpnēs.

� Jūs nāksiet?

Viņam gribot negribot vajadzēja Adelei sekot. Viņa kāpa aug�ā pirmā, viņ� redzēja Adeles kailās kājas, kad kleita pa�ķīrās kā ziedlapiņu vainags. Adele kāpņu laukumiņā apstājās, un Timārs �ļupstēja:

� Uz kuru istabu man jāiet?

� Uz biju�o, protams...

Uz to, kurā viņ� bija apmeties pirmajās dienās un kurā Adele reiz rīta agrumā bija ienākusi pie viņa un no kuras viņ� bija pārcelts uz citu, kamēr tajā atradās zārks. Viņa Timāram sniedza sve�turi. Viņ� skaidri zināja, ka viss beigsies, līdzko būs to paņēmis: Adele aizies uz savu istabu. Un viņam nekas cits neatliks kā likties gulēt. Lūk, kāpēc viņ� vilcinādamies stāvēja, neveikls un neapņēmīgs, bet viņa nepacietīgi savicināja rokā sve�turi, atgādinot, ka tas viņam jāņem.

� Adele!

Timārs nespēja turpināt. Viņ� īsti pat nezināja, ko bija gribējis teikt. Viņ� atgādināja bez iemesla kunksto�u bērnu, kur� jūtas nelaimīgs, it kā visa pasaule būtu tam nodarījusi pāri nez kādā veidā.

Adeles seja bija vāji apgaismota. Un tomēr Timārs uztvēra, ka tajā mirkli pavīd smaids, viņa spēra da�us solus uz Timāra istabas pusi un atvēra durvis. Ļāvusi Timāram ieiet iek�ā pirmajam, viņa tās aizvēra un nolika sveci uz tualetes galdiņa.

� Ko tu gribi?

Sveces gaismā izcēlās viņas auguma aprises zem melnās kleitas ar rūsgano lāsmojumu.

� Es gribu...

Viņ� izstieptām rokām Adelei tuvojās tāpat kā iepriek�ējā vakarā. Viņ� pieskārās tai, neiedro�inādamies apskaut. Adele viņu neatvairīja. Viņa mazliet atkāpās.

� Tu labi zini, ka pēc trim dienām nekur neaizbrauksi. Liecies gulēt!

Tā runājot, Adele noģērba kleitu. Viņa atvilka moskītu tīklu, sakārtoja palagus, sapurināja spilvenus, bet viņ� stāvēja atkailinātām krūtīm, vilcinādamies izģērbties vēl vairāk.

Viņa apgūlās pirmā, it kā abi �ai gultā vienmēr būtu gulēju�i kopā, un pacietīgi Timāru gaidīja.

� Nodzēs sveci!

Kad Timārs pamodās, viņ� jutās daudz mierīgāks. Vēl neatvēris acis, viņ� jau zināja, ka vieta blakus būs tuk�a. Pataustījis to ar roku, viņ� pasmaidīja un ieklausījās mājas trok�ņos. Bojs slaucīja zāli. Adele dro�i vien sēdēja aiz letes. Timārs laiski piecēlās, un, palūkojoties laukā pa logu, viņam vispirms ie�āvās prātā: �Tūlīt sāks līt!�

Tie�i tāpat kā Eiropā! Un, paredzot, ka vajadzēs ņemt līdzi lietussargu � arī tāpat kā Eiropā! � viņ� saviebās.

Debesis bija zemas, viscaur drūmi pelēkas. Varēja likties, ka nepaies ne piecas minūtes un lietus gāzīs aumaļām, bet neredzamās saules karstais, miklais starojums vēl joprojām bija jūtams. Lietus nebūs! Tas nelīs vismaz pusgadu! Viņ� ta�u atradās Gabonā! Un, piegājis pie mazgājamās bļodas, Timārs piekāpīgi un mazliet izaicino�i pasmaidīja.

Timārs bija aizvadījis nemierīgu nakti. Pusmiegā vairākkārt paverot acis, viņ� bija saskatījis sievietes pienbalto augumu, kas, viņam piekļāvies, gulēja blakus; galvu sieviete bija atbalstījusi uz saliektās rokas.

Vai Adele bija varējusi aizmigt? Divas reizes viņa bija likusi Timāram mainīt stāvokli, jo, gu|ot uz labajiem sāniem, viņam bija apgrūtināta elpo�ana. Kad Timārs pēdējoreiz atvēra acis, bija atausis rīts un viņ� redzēja Adeli, kas, stāvot pie durvīm, meklēja zemē nokritu�ās matadatas.

Noskalojies ūdenī, Timārs noslaucījās un aplūkoja spogulī noguru�o seju. Viņu mulsināja neliela problēma, ta�u lauzīt par to galvu viņ� negrasījās, jo attiecībās ar sievietēm bija pārāk nepieredzējis, lai �o problēmu atrisinātu. Naktī Timāram bija licies, ka atdodoties Adele vārda tie�ā nozīmē atdodas pārmērīgi, tātad dara to vienīgi viņa un nevis sevis dēļ. Timārs bija pārliecināts, ka Adele, guļot viņam blakus, galvu atbalstījusi uz saliektās rokas, augu nakti bijusi nomodā un platām acīm skatījusies tumsā. Ko īsti tas nozīmē?

Ļauties satraukumam Timārs negribēja. Mazgājoties viņ� pieņēma lēmumu: lai visu iz�ķir laimīga nejau�ība, viņ� attiecīgi raudzīsies uz katru notikumu.

Nokāpis lejā, Timārs saprata, ka tveice kļuvusi vēl smagāka, jo debesis bija viscaur apmāku�ās. Pēc desmit soliem viņ� bija vienos sviedros. Timārs atgrūda kafejnīcas durvis. Adele sēdēja savā vietā aiz letes, zobos iespraudusi zīmuli. Nezinādams, kā īsti izturēties, Timārs sniedza viņai roku.

� Labdien!

Viņa atbildēja, tikko manāmi pamirk�ķinot plakstus, un, saslapinājusi siekalās zīmuļa galiņu, turpināja pārtrauktās aplēses.

� Boj! Brokastis Timāra kungam!

Pāris rei�u Timārs uztvēra Adeles nopietno, domīgo skatienu, ta�u, iespējams, �is skatiens bija glu�i nevil�s.

� Vai pārāk nogurusi neesat?

� Viss kārtībā!

Galu galā aizslēgusi kases atvilktni, viņa sakārtoja da�us papīrus uz letes un, apgājusi tai apkārt, apsēdās pie galdiņa, kur brokastoja Timārs. Tā Adele rīkojās pirmoreiz. It kā nespēdama iz�ķirties, viņa vēlreiz vērīgi nopētīja Timāru un beidzot ierunājās:

� Vai attiecības ar tēvoci jums ir labas?

Vēl mulsino�ākus vārdus viņa nespētu izteikt. Tātad Timāra slavenais tēvocis interesēja arī �o sievieti.

� Jā, loti labas. Viņ� ir mans krusttēvs, pirms aizbrauk�anas biju pie viņa atvadīties.

� Vai viņ� ir kreiso vai labējo piekritējs?

� Viņ� pieder pie tiem, kuri saucas par tautas demokrātiem vai tamlīdzīgi.

� Jums dro�i vien ir zināms, ka �Sakova� ir tuvu bankrotam un kuru katru brīdi var tikt pasludināta par maksātnespējīgu?

Timārs apjucis dzēra kafiju un domāja, vai tie�ām viņ� nakti bija pavadījis kopā ar �o sievieti, kura apsvēra katru vārdu, pirms to izteica? Un vai patiesi �ī Adele at�ķīrās no tās, kuru viņ� bija turējis savās skavās?

Klāt bija stunda, kad viesnīcā valdīja pati mājīgākā gaisotne, � mājas sakop�anas un sīku saimniecisku rūpju stunda. Iek�ā lauzās iezemie�u tirgus kņada, kaut gan tas atradās �etrsimt metru attālumā, un garām gāja sievietes gurnu apsegos, nesdamas uz galvas vai nu lielu krūku, vai banānu lapās ievīstītu pārtiku.

Adele bija bāla. �ķita, ka viņas sejas āda vienmēr bijusi tik blāva, normāla un gluda, it kā tā nekad nebūtu svaigā gaisā rādījusies. Bet vai jaunībā viņai biju�as tādas pa�as acis un sīkām krunciņām klāti plaksti?

Timārs se�u gadu vecumā bija izjutis dziju mīlestību, un atmiņas par to viņu saviļņoja vēl tagad. Dzīvodams tolaik nelielā pilsētiņā un iedams vidusskolā, kur zēni un meitenes mācījās kopā, viņ� bija iemīlējies savā skolotājā. Arī viņa vienmēr bija ģērbusies melnā, un ari viņā varēja jaust to pa�u lielo savaldu, kas Timāra raksturam bija sve�s.

�obrīd, piemēram, Timārs labprāt saņemtu Adeles roku savējā, ielūkotos viņai acīs, stāstītu da�ādus niekus, ar pusvārdiem atsauktu atmiņā pagāju�o nakti. Ta�u, uztvēris Adeles izskatā līdzību ar savu skolotāju, kad tā bija labojusi rakstu darbus, viņ� apjuka, pietvīka un tomēr Adeli iekāroja vēl vairāk nekā jebkad.

� Vārdu sakot, jūs riskējat atgriezties Francijā bez neviena sū kabatā.

Nepatīkami, pat aizskaro�i vārdi. Viņ� nespēja saprast, kā �ai sievietei izdevās pie�ķirt tiem tik lielu sirsnību. Viņa Timāru valdzināja ar neparasti dīvainu maigumu, kas piemita vienīgi viņai, ta�u neizpaudās ne vārdos, ne izturē�anās veidā.

Bojs spodrināja letes misiņu. Adele pētīja Timāra seju, it kā tiekdamās ieskatīties viņā vēl dzijāk.

� Turpretī �eit ir iespējams trijos gados nopelnīt miljonu.

Dzirdēt �os vārdus no kādas citas būtu necie�ami smagi. Bet Adele piecēlās. Staigājot no viena zāles gala uz otru, viņa runāja aizvien skaidrāk. Uz grīdas plāksnēm klaudzēja viņas augstie papē�i, ritmiski un tie�i saskaņodamies ar teikumiem un atdalīdami tos citu no cita ar vienmērīgām pauzēm. Adeles īpatnējā balss daudziem liktos parupja, ta�u tā bija tik savdabīga, viņai piemērota, brī�am apslāpēta, brī�am asa un spalga kā vienkār�a tautas mūzika, turklāt tā lieliski saderējās ar viņas smaidu.

Ko Adele Timāram sacīja? Viņas sacītajam nemitīgi klāt jaucās citi iespaidi: pa ielu staigājo�as nēģerietes, bojs, kura muskuļainos stilbus atsedza īsās, baltās bikses, kaut kur labota dīzeļmotora aprautā el�ana. Un piedevām � Adeles vārdu izsauktie tēli. Viņa runāja par me�cirtējiem, un Timāra acu priek�ā spēji iznira petrolejas lampas apgaismotā Buijū seja Marijas būdā.

� Zemi viņi neiepērk, valdība tiem pie�ķir koncesijas uz trim gadiem.

Kāpēc, uzlūkojot Adeli, Timārs vienlaikus redzēja to tādu, kāda tā bija no rīta, meklējot matadatas, kad viņ� izlikās aizmidzis?

Adele izvēlējās plauktā kādu pudeli un, nolikusi uz galda divas glāzes, ielēja tajās kalvadosu. Vai viņa bija normandiete? Jau tre�oreiz Timārs viņu redzēja dzeram ābolu degvīnu.

� Pirmie kolonisti saņēma koncesijas uz trīsdesmit vai pat vairāk gadiem, turklāt lieliskus ilgtermiņa nomas līgumus.

�ie vārdi Timāram ilgi skanēja ausīs, bet, kamēr Adele turpināja, viņ� velti mēģināja atcerēties, ko tie viņam atgādina.

� Kop� tā laika likums noteicis, ka pēc kolonista nāves īpa�ums atkal pāriet valsts rīcībā, bet...

Adele nemēdza valkāt ne zeķes, ne veļu, bet Timāram reti bija gadījies redzēt tik sniegbaltas kājas. Viņ� skatījās uz tām, jauzdams, ka Adele viņu novēro, it kā grasītos dot viņam galīgo novērtējumu.

Ienāca kāds nēģeris un nolika zivis uz letes.

� Es tās ņemu. Samaksā�u nākamreiz.

Adele degvīnu dzēra kā zāles, slēpdama saviebto seju.

� Man zināms kāds vīrs, kuru sauc Trifo. Dzīvojot �eit jau divdesmit astoņus gadus, viņ� pārvērties īstā me�onī. Trifo apprecēja nēģerieti, un viņiem ir desmit vai pat divpadsmit bērni. Trifo ir neganti noskaities, jo �odien, kad netrūkst motorlaivu, līdz viņa koncesijai no Librevilas var nokļūt vienā dienā.

Viņu skatieni krustojās. Timārs saprata, ka Adele ir ievērojusi viņa izklaidīgo klausī�anos, kaut gan tikai retu mirkli nepacietības ēna aptum�oja viņas seju. Viņa turpināja runāt bez mazākā satraukuma, tie�i tāpat kā Timāra bēmudienu skolotāja, kura mācību stundas vienmēr novadīja līdz galam pat tad, ja skolēni viņā nemaz neklausījās.

�eit apstākli bija līdzīgi � tā pati izklaidība, tā pati vēlme darīt ko citu un tā pati padevība. Timārs iztēlojās Trifo kā bībelisku patriarhu starp viņa daudzajiem tum�ādainajiem bērniem...

� Ar simt tūksto�iem franku...

Un Timārs lieku reizi atcerējās, ka vienu tūkstoti franku no saviem atliku�ajiem trim tūksto�iem bija samaksājis mehāniķim, kur� solījās salabot laivu.

� Trifo vecākais dēls vēlas izglītoties Eiropā.

Adele uzlika Timāra rokai savējo. �ķita, ka viņa lūdz tam kaut mirkli nopietnas uzmanības.

� Es do�u naudu. Un jūs � sava tēvo�a ietekmīgo vārdu. Koloniju ministrs pieder tai pa�ai partijai kā jūsu tēvocis. Vai viņ� nevarētu panākt, lai izņēmuma kārtā...

Kad Timārs atkal palūkojās uz Adeli, viņa, tāpat kā pirmīt aiz letes, saslapināja siekalās zīmuļa galiņu un, skali diktējot zilbi pēc zilbes, sāka rakstīt:

��Sakova� bezcerīgā stāvoklī Punkts Man draud bezdarbs Punkts Atradu iespēju nodro�ināt spo�u nākotni Punkts Vajadzētu aizbraukt uz Parīzi pie Koloniju ministra un dabūt īpa�u atļauju Trifo koncesijas pārrakstī�anai ilgtermiņa lieto�anā uz mana vārda Punkts Lieta steidzama Punkts Jo var kļūt zināma Punkts Nepiecie�amais kapitāls īpa�uma ekspluatācijai ir atrasts, un ceru uz jūsu parasto labvēlību Punkts �ī lieta man ienesīs lielu bagātību Punkts Ar skūpstu.�

Pēdējie vārdi Timāram izsauca smaidu. Adele nevarēja zināt, ka Timāra ģimenē vīrie�i nemēdz apmainīties skūpstiem. Un it īpa�i to, ka ar tēvoci neviens tik familiāri nekad nerunāja.

Un, kamēr Adele rakstīja, Timārs apzinājās savu pārākumu. Viņ� ar iecietīgu, maigu smaidu vēroja Adeles pozu, viņas manieri slapināt siekalās zīmuļa galiņu un pārlieku cītīgi izrunāt katru zilbi � viss liecināja par izglītības trūkumu un piederību sabiedrības zemākajiem slāņiem.

� Vai jūs pats arī būtu aptuveni tā rakstījis?

� Aptuveni, protams, vajadzētu tikai mainīt da�us vārdus.

� Tad mainiet tos!

Un Adele devās atpakaļ aiz letes, kur viņai bija kaut kas darāms. Kad viņa atgriezās, Timārs nolasīja izlaboto telegrammu, pats īsti tai neticēdams. Vēlāk viņ� nespēja pateikt, tie�i kurā brīdī �o lēmumu pieņēmis. Un vai tas vispār tika pieņemts? īsi pirms dienasvidus bojs aiznesa telegrammu uz pastu, bet naudu, protams, iedeva Adele pati, izņēmusi no kases.

� Bet tagad es jums ko ieteik�u: aizejiet pie gubernatora!

Timārs torīt vēl nebija gājis laukā. Viņ� nopriecājās par �o iespēju, kaut gan doties pie gubernatora viņam nenāca ne prātā. Savu sviedraino kreklu viņ� tomēr pārmainīja.

Pilsēta bija vēl riebīgāka nekā citās dienās, pilna zaļganas gaismas un neizprotami viltīgas tveices bez saules. Timārs ievēroja, ka tirgū pat nēģeriem ādu da�viet klāj spīdīgas sviedru joslas.

Visi neapzināti gaidīja pērkona spērienu. Ta�u ne! Tādā nemierīgā pirmsnegaisa atmosfērā paies vēl dienas un nedēļas bez vētras un lietus. Un neviens neuzdrīkstējās noņemt kasku no galvas, lai noslaucītu sviedrus.

Timārs bija nolēmis iet gar gubernatora māju, skatoties uz ielas pretējo pusi, ta�u no lieveņa viņu pasauca komisārs:

� Vai iek�ā nenāksiet?

� Un jūs?

� Es aizeju. Ieejiet gan pie gubernatora, iedzersiet glāzi viskija. Viņam tas sagādās prieku, ar mani viņ� daudz par jums runāja.

Notikumi risinājās strauji, pat pārāk strauji, par spīti smagajai tveicei. Timārs iegāja lielā salonā, kāds varēja būt arī Laro�elas, Nantes vai Mulēnas prefekta mājā. Pretstatā Santjē ielas tapetēm un paklājiem divas vai trīs leoparda ādas salonam pie�ķīra mazliet eksotikas.

� Ā! Tas esat jūs, jaunais cilvēk!

Gubernators pasauca savu kundzi, gadus �etrdesmit vecu dāmu, ne visai skaistu un pat ne piemīlīgu. �ī mietpilsone bija iedresēta pacienāt viesus ar tēju un klausīties vīru sarunās.

� Tātad jūs nākat no Laro�elas? Dro�i vien pazīstat manu svaini, departamenta arhivāru?

� Ak tas ir jūsu svainis?

Gubernators ielēja viskiju. Viņ� sēdēja mazliet ieplestiem ceļgaliem, da�brīd uzmezdams skatienu sievai. Timārs saprata, kāpēc gubernators ar lielu prieku pieņem viesus. Viņam patika iedzert. Sieva viņu no tā centās atturēt. Tāpēc, ielūdzis kādu ciemos, viņ� ciemiņam nemitīgi pildīja glāzi, lai būtu iemesls ieliet arī sev.

� Uz jūsu veselību! Ko vispār esat nolēmis �eit iesākt? Firmas �Sakova� stāvoklis kļūst aizvien kritiskāks. Es jums uzticu to kā noslēpumu, bet...

Saruna ilga ceturtdaļstundu. No�auto nēģeri un izmeklē�anu viņ� nepieminēja ne ar vārdu. Timāram kārtējo reizi pirms otrajām brokastīm galvā bija sakāpis alkohols, bet viņ� �o stāvokli atzina par tīkamu, jo domas tad raisījās plūsto�i, apejot nepatīkamos asumus.

Viesnīcā Timāru visi vēroja ar uzkrīto�u ziņkāri, bez �aubām, tāpēc, ka viņ� ar gubernatoru bija dzēris viskiju. Me�cirtēji turpināja aizsākto sarunu. Viens no viņiem sacīja:

� Viņ� saņēma no manis simt frankus un kājas spērienu pa pakalu. Bet aizgāja sajūsmināts...

Pēc mirkļa Timārs uzzināja, ka tādā veidā bija beigusies viņu nakts pastaiga me�ā. Marijas vīrs bija sacēlis traci, viņ� pat solījies ar kāda rakstve�a palīdzību sūdzēties Nāciju Līgā. Simt franku un kājas spēriens pa pakalu! Me�cirtēji sameta pa divdesmit frankiem katrs, vienīgi Timārs ne, kuram viņi neiedro�inājās neko prasīt.

Timārs atpūtās līdz pulksten pieciem, pēc tam, sajuzdams nelabumu, nokāpa lejā, kur pēc pāris glāzēm viskija pilnīgi at�irga.

� Ko teica gubernators?

� Neko sevi�ķu.

� Es aizsūtīju kādu nēģeri pie vecā Trifo pavēstīt, ka mēs viņu gaidām uz pārrunām.

� Vēl ta�u nekas nav zināms...

� Ja nekas nesanāks, tad glu�i vienkār�i sūtīsim viņu atpakaļ uz mājām.

�ozefs samulsis palūkojās uz Adeli. Bet tā ta�u bija sieviete, īsta sieviete ar maigu ādu un apaļīgu, lunkanu augumu!

īsi pirms pusdienām aizgājis līdz krastmalai, Timārs redzēja, ka laiva gandrīz jau ir kārtībā.

� Pēc pāris dienām varēsiet braukt, � mehāniķis sacīja.

Iestājās miglaina krēsla, jūra un debesis kļuva indīgi zaļas. Iedegās lampas. Timāru gaidīja pusdienas, tad tiks spēlēts biljards un būs me�cirtēju kār�u partija ar resnvēderaino notāra rakstvedi.

� Vai �ahu spēlējat? � Maritēns Timāram vaicāja.

� Jā... Nē... Ne �odien...

� Jūs neesat labā omā?

� Es pats nesaprotu.

Timārs nekur nejutās labi, viņ� nezināja, ko īsti iesākt. Nebija neviena stūrī�a, kur viņ� varētu justies kā mājās, turklāt nespēja vien izlemt, kā �ovakar izturēties pret Adeli.

Vai viņi atkal ies uz to pa�u istabu un gulsies tai pa�ā gultā? Tas iegūtu negrozāmu iedibinātas kārtības raksturu, kas Timāru atbaidīja, it īpa�i atceroties Adeles vīru Ei�enu, kur� tikai pirms �etrām dienām bija gulējis �ai gultā.

Tomēr, Adeli neredzot vai dzirdot, ka apmeklētāji sauc viņu vārdā, Timārs cieta.

Galu galā viņ� juta vajadzību izskaidroties, ta�u baidījās no �īs sarunas par Tomā un acīmredzot �o izskaidro�anos nekad arī neiedro�ināsies iesākt. Vai viņa bija tā, kura nēģeri nogalināja? Timārs gandrīz par to ne�aubījās, tomēr sa�utumu viņā nez kāpēc tas nemodināja. Viņ� tikai gribēja zināt, kā un kāpēc Adele to darījusi, turklāt izdibināt viņas nesatricināmā miera cēloni.

Kafejnīcu apgaismoja �etras elektriskās lustras, tur klaudzēja biljarda bumbas, skanēja kār�u spēlmaņu balsis, viss atgādināja provinces kafejnīcas Eiropā. Iedzēris vēl pāris viskiju, Timārs, izmantojot bridi, kad Adele aizņemta pildīja glāzes, devās uz kāpnēm.

� Eju gulēt. Arlabunakti!

Viņa izslēja galvu. Timārs garāmejot ievēroja vienīgi viņas �ausmino�o, reizē ironisko un maigo smaidu. Adele par viņu ņirgājās. Viņa labi zināja, ka Timārs no viņas vairās, un saprata, kāpēc. Bet tas Adeli nesatrauca.

Timārs nogulēja cie�ā miegā necerēti ilgi, un, kad pamodās, bija jau rīts. Pie gultas stāvēja Adele melnajā kleitā.

� Vai jūtaties labāk?

� Jā gan, bet...

Kā Adele varēja zināt, ka viņ� bija nelabi juties? Viņa apsēdās gultas malā tāpat kā ienākot �eit pirmoreiz, dienā, kad Ei�ens un Tomā vēl bija starp dzīvajiem. Timārs noglauda ar roku Adeles kleitu un mazpamazām vilka viņu sev klāt. Zem mīkstā zīda sajuzdams gludo, vēso miesu, viņ� īsu bridi paturēja Adeli savās skavās � viņa bija nākusi tie�i no du�as.

� Man jānoiet lejā, � Adele sacīja.

Timārs nokāpa lejā tikai pēc pāris stundām. Novilcinādams �o bridi, viņ� ar prieku sakārtoja da�us sīkumus, kurus māte un māsa bija saliku�as ceļasomās, � tās bija muļķīgas, nevajadzīgas lietiņas, piemēram, uzpirkstenis un da�ādu krāsu diegu spolītes.

�Tur drēbes tev vajadzēs lāpīt pa�am!�

Viņ� atrada pat pogu komplektu. Abas sievietes dro�i vien bija apskrēju�as visus Laro�elas galantērijas pre�u veikalus, un Timāram �ķita, ka dzird viņas sakām:

�Tas vajadzīgs manam dēlam, viņ� nākamnedēļ brauc prom uz Gabonu. Tur nebūs nevienas, kas par viņu...�

Timārs nokāpa lejā un brokastojot apmainījās ar Adeli da�iem vārdiem, pavēstīdams, ka nolēmis doties pie komisāra.

� Laba doma, � viņa piekrīto�i noteica.

Timārs patiesi aizgāja pie komisāra, kur viņu pacienāja ar tradicionālo glāzi viskija.

� Kas jauns? Vai neviens nevaicā, kāpēc izmeklē�ana �ķiet pārtraukta?

� Neko īpa�u neesmu dzirdējis.

� No me�a atnācis Tomā tēvs. Viņ� ir iezemie�u rakstvedis, pāris gadus dienējis pie kāda advokāta un tagad to pieņēmis, lai lietu virzītu tālāk un pieprasītu nez kādu zaudējumu atlīdzību. Starp citu, vai viesnīcniece sev mīļāko nav atradusi?

� Es nezinu.

� Nu protams! Tādi kā jūs var nodzīvot �eit gadus divdesmit, pat nenojau�ot, kādas nelietības visapkārt notiek!

Brokastis. Notrulino�a diendusa. Aperitīvs. Pusdienas. Un Timārs atkal likās gulēt, pirms kafejnīca tika slēgta. Viņ� nespēja iemigt. Bija dzirdamas visas sarunas, biljarda bumbu klaudzoņa, naudas �ķinda uz letes, viņ� saklausīja, kā bojs aizslēdz durvis un nolai� �alūzijas. Beidzot Adele uzkāpa aug�ā. Timārs vilcinājās, viņam trūka drosmes piecelties. Un vēl pāris stundu viņ� nemierīgi grozījās mitrajos palagos, nespēdams aizmigt.

Pulksten desmitos no rīta, kad Timārs vēl atradās gultā, durvis spēji atvērās un ienāca Adele. Viņa bija satraukta un rokā turēja kādu papīru.

� Skaties! Tava tēvo�a atbilde! Izlasi ātrāk!

Viņ� atplēsa telegrammu, pats īsti neapjēgdams, ko dara. Tā bija radiogramma no Parīzes.

�Koncesijas pārrakstī�anai Trifo piekrita Punkts Ieteicu ievērot ārkārtīgu piesardzību jautājumā par kapitālu un tā atra�anu Punkts Lūdzu, konsultējies ar Librevilas notāru Punkts Bez viņa padoma neko neparaksti Punkts No sirds vēlu panākumus Punkts Gastons Timārs�

Timāram nebija skaidrs, vai tagad viņ� jūtas apmierināts, dusmīgs vai satraukts. Viņ� ievēroja Adelē ko neparastu: līdz �im viņa pret Timāru bija izturējusies ar zināmu iecietību. Bet tagad viņas acīs izpaudās sajūsma. �ķita, ka beidzot viņa ļauj vaļu jūtām, kuras pirms tam bija slēpusi. Adele nenovērsa acis no Timāra un negaidot noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem.

� Man nav ko teikt! Tu tagad esi svarīga persona! � Un, sniedzot Timāram drēbes, viņa a�i turpināja: � Lejā tevi gaida vecais Trifo. Viņ� steidzies �urp, cik jaudas, un piedevām atvedis līdzi vienu vai divas kastes viskija! Skat! Tu atkal esi sadzelts!

Adele uzlika pirkstu Timāram uz krūtīm zem labā krū�gala, tāpat kā reiz jau bija darījusi.

� Tev ir pārāk sievi�ķīga āda. Es tūlīt piezvanī�u notāram un norunā�u tik�anos.

Adele aizgāja. Tādu rosīgumu viņa izrādīja pirmoreiz. Timārs piecēlās, drūmi skatīdamies vienā punktā. Lejā �ķindēja glāzes: tur dro�i vien cienāja veco Trifo, lai panāktu izdevīgāku vieno�anos.

�...ievērot ārkārtīgu piesardzību... jautājumā par kapitālu un tā atra�anu...�

Timārs skujoties ievainoja vaigu un, velti meklējis alaunu, nokāpa lejā ar asiņainu celiņu uz vaiga. Viņ� bija pārliecināts, ka zālē sastaps kādu mū�ame�a iemītnieku, netīru un izspūru�u. Ta�u viņu tur gaidīja sirms ve�uks, tīrs, kārtīgi iestīvinātā uzvalkā, un, piecēlies kājās, Timāru sveicināja:

� Acīmredzot jūs esat tas, kur� vēlas...

Vai Timārs nebija pārmērīgi satraukts? Varbūt bija vainīga asiņu straumīte, kas līklo�u notecējusi līdz zodam? Bet varbūt lielā tveice, kas torīt bija spiedīgāka nekā parasti? �ā vai tā, bet Timāru pārņēma nelabums, tie�i tāpat kā jau divas trīs reizes, kop� viņ� dzīvoja Librevilā, starp citu, arī toreiz dienasvidū uz sarkanās zemes ce]a, kad bija licies, ka viņa kaska ir pārāk plāna un, ja nepagūs patverties no saules, viņ� tūlīt, zaudējis samaņu, nokritīs zemē. Timāram aizmiglojās acis. Visi priek�meti viegli trīsuļoja, it kā skatoties uz tiem caur tvaiku, kas ceļas no katla. Viņ� stāvēja iepretī ve�ukam, kur� gaidīja, kad drīkstēs apsēsties, bet Adele, elkoņus atbalstījusi uz letes, gandrīz vai dzīvnieciski apmierināta viņus vēroja. Bojs, uzkāpis uz krēsla, uzvilka sienas pulksteni.

Timārs apsēdās un, pārlaidis roku pierei, arī atbalstīja elkoņus uz galda.

� Adele, viskiju! � viņ� iesaucās, pārsteigts par saviem vārdiem, jo tā bija pirmā reize, kad viņ� kafejnīcas zālē skalā balsī sauca �o sievieti vārdā, tikpat brīvi un vienkār�i, kā to parasti darīja me�cirtēji un notāra rakstvedis.

� Vai esi apmierināts? � ieskatīdamās Timaram acis, viņa vaicāja un atbalstīja zodu uz kopā sakļautajām plaukstām.

� Apmierināts! � viņ� atbildēja, tuk�odams glāzi �ampanie�a.

� Mēs �obrīd jau varējām būt tur, � Adele lēnām kā skaldīt noskaldīja, un Timāram radās iespaids, ka viņu pārbauda.

� Vai tā mana vaina, ka mēs tur vēl neesam? � viņ� aizsvilās.

� Runā laipnāk, �o! To es neesmu teikusi.

Timārs kļuva slimīgi neiecietīgs. Viņ� jutās nomākts. Par to liecināja iekritusī seja, drud�ainais mirdzums acīs un neparastais kustīgums.

� Kā klājas, zēni? � viesnīcas jaunais saimnieks vaicāja, tovakar baltajā pavāra mundierī ieģērbies pirmoreiz.

Kādreizējais me�cirtējs un Librevilas asenizators Buijū tagad bija viesnīcas �Central� īpa�nieks. Darījums tika noslēgts pēk�ņi, pēc tam, kad vienā no iepriek�ējiem vakariem, visiem skaļi smejoties, kļuva zināms, ka Adelei un Timāram pie�ķirta koncesija me�ā. Kār�u partija ieilga. Adele aiz letes noņēmās ar aplēsēm.

� Saki man � kur� tagad būs krodziņa saimnieks? � Buijū, nepamezdams kār�u partiju, viņai vaicāja.

� Par to vēl neesmu domājusi.

� Vai dārgi prasīsi?

� Katrā gadījumā tu neesi tik bagāts, lai tev to piedāvātu.

Viņi jokoja. Buijū pienāca pie letes.

� Vai mēs tomēr nevarētu vienoties? Nekad neesmu turējis krodziņu, bet tagad domāju to darīt.

� Par to parunāsim rit.

Nākamajā rītā viņi vienojās. Buijū iemaksāja skaidrā naudā piecdesmit tūksto�us franku, bet par pārējo parakstīja vekseļus. Kop� tās dienas bija aizritēju�as trīs nedēļas, bet Buijū tikai tagad pilnīgi pārņēma kafejnīcu savā īpa�umā. Ģērbies baltajā pavāra mundierī, viņ� piedāvāja kafejnīcas parastajiem apmeklētājiem �ampanieti. Pirmoreiz pēc Ei�ena Rēno nāves kafejnīcā atkal skanēja gramofons, un viesnīcas pastāvīgajiem pansionāriem pievienojās da�i citi Librevilas iedzīvotāji.

Timārs un Adele sēdēja pie galdiņa viens otram iepretī, abi loti mazrunīgi. Adele ik pa brīdim palūkojās savā sabiedrotajā, viņas viegli sarauktā piere liecināja par iek�ēju nemieru.

Timārs nebija slims, vienīgi noguris pēc dīvainā, nupat aizvadītā mēne�a, kas bija pilns neparastiem, ātri mainīgiem notikumiem, tik mulsino�iem savstarpējā sakarībā, ka to nozīmība viņam nebija skaidra.

Tikai nesen ieradies Librevilā, Timārs jau sēdēja notāra kabinetā kopā ar Adeli. Apsēdusies notāram blakus, Adele pārlasīja līguma noteikumus, ar pirkstu norādīdama vietas, kurām bija nepiecie�ami papildinājumi vai labojumi. Koncesija bija pārrakstīta uz Timāra vārda, bet starp viņu un Rēno atraitni tika noslēgts sadarbības līgums. Adele darījumā ieguldīja divsimt tūksto�us franku: simt tūksto�us kā samaksu par koncesiju, otru simtu � kā apgrozījuma kapitālu. Līgums bija labi pārdomāts, viss nokārtots, un Timārs bez jebkādiem iebildumiem varēja parakstīt dokumentus, kurus citu pēc cita lika viņam priek�ā.

Kop� tā laika Timāram radās daudz sīku rūpju, bet sev viņ� bija izstrādājis īpa�u dienaskārtību, kas kļuva par nepiecie�amību. Nepiecie�ama viņam bija, piemēram, pastaiga pa kokospalmām apstādīto sarkanās zemes krastmalu. Viņ� brīdi mēdza pakavēties iezemie�u tirgū, pēc tam vietā, kur piestāja zvejnieku pirogas, un beidzot uz mola iepretī gubernatora mājai.

Kaut gan tveicīgajās stundās �ī pastaiga bija visai apgrūtino�a, Timārs veica to katru dienu kā pienākumu, ikreiz sev domās vaicādams, kurp doties, lai iedzertu viskiju. Visbie�āk Timārs iegriezās pie policijas komisāra.

� Strādājiet vien, strādājiet! � Timārs apsēdies viņam teica.

� Nupat jau beidzu. Kas jauns? Viskiju nevēlaties?

Viņi tērzējot sēdēja kancelejas vēsajā pakrēslī. Un tas atkārtojās līdz brīdim, kad visa Librevila bija uzzinājusi par Timāra un Adeles darījumu ar koncesiju un sadarbību. Tad komisārs pēk�ņi pārvērtās. Varēja jaust, ka viņ� dusmojas. īsiem vilcieniem kūpinādams pīpi, komisārs raudzījās gaismēnu strēlēs.

� Vai zināt, ka izmeklē�ana vēl nav beigusies un mūsu domas mēs vēl mainīju�i neesam. Teik�u atklāti: mums trūkst kāda pierādījuma� revolvera. Vai Adele to būtu kaut kur noslēpusi? Var gadīties, ka vienā jaukā dienā...

Komisārs piecēlies staigāja �urp un turp.

� Iespējams, ka jūsu rīcība ir nepiesardzīga. Jauns cilvēks, tāds kā jūs, ar spo�ām nākotnes izredzēm...

Timārs tamlīdzīgos gadījumos saglabāja nemainīgu nostāju. Lūpas savilkās iecietīgā, ironiskā smīnā, viņ� piecēlās un, paņemdams kasku, sacīja:

� Vai labāk nevajadzētu beigt par to runāt?

Timārs aizgāja loti pa�apzinīgā gaitā, nemainīdams to, kamēr vien �ķita atrodamies sarunu biedra redzes laukā, lai pie�ķirtu sev tāda cilvēka izskatu, kur� labi zina, ko dara.

Tā kā Timārs bija pārgājis barikādes otrā pusē, tad loģiski būtu, ja trīs pretinieka nometnes pārstāvjus � gubernatoru, komisāru un prokuroru � viņ� vairs neapmeklētu. Bet, neskaidras nojautas dzīts, Timārs nolēma tomēr apraudzīt visus trīs, vai nu lai padi�otos, vai lolodams zināmas cerības.

Tik�anās ar prokuroru noritēja kā parasti. Prokurors citu pēc citas piedāvāja Timāram trīs glāzes viskija, pēc tam noturēja asu morāles sprediķi.

� Jūs, mans dārgais, ātri noiesiet dibenā. Man par to, protams, nav nekādas daļas. Un tomēr� mēģiniet labāk laikā izbeigt. Adele ir skaista mei�a. Gultā neko labāku nevar vēlēties! Bet citādi gan nav neko vērta. Skaidrs?

Un Timārs ar savu dro�o pa�pārliecinātību steidzīgi devās uz lieveni.

Turpretī pie gubernatora Timāru satrieca rupj� noraidījums. Kamēr viņ� priek�telpā gaidīja, viņam labi pazīstamajā kabinetā iegāja bojs, un tur varēja dzirdēt gubernatora nepazemināto balsi:

� Pasakiet tam kungam, ka man ir ļoti daudz darba, es nezinu, kad varē�u viņu pieņemt.

Timārs uzklausīja to vēsā mierā, vienīgi ausis viņam svila. Viņ� savilka seju vienaldzīgā smaidā, kā bija paradis darīt, pat ja neviens viņam nepievērsa uzmanību.

Un, ejot gar krastmalu pretējā virzienā, viņ� atgriezās pie tumsā grimsto�ās viesnīcas, pie Adeles, kas sēdēja aiz letes, un pie viesnīcas pansionāriem. Timārs vēl aizvien izturējās kā parasts kafejnīcas apmeklētājs: viņ� ēda kopā ar pārējiem tur lejā, kafejnīcas zālē, un starp viņu un Adeli nemanīja ne mazāko tuvības pazīmi.

� Adele! Glāzi pērno! � viņ� Adelei uzsauca tie�i tāpat, kā mēdza darīt �ķielacis vai Buijū.

Timāru bija iemācīju�i dzert pērno. Viņ� piesavinājās vēl citus paradumus, kuri vēlāk viņam kļuva gandrīz vai par rituālu. Piemēram, dienasvidū pirms pusdienām spēlējot kauliņu spēli pie bāra letes, viņ� cienāja partnerus ar pērno. Tūlīt pēc pusdienām divi galdiņi organizējās kār�u partijai, tur Timārs nosēdēja līdz tās beigām. Laiku pa laikam viņ� vai kāds cits viesnīcas saimniecei uzsauca:

� Adele! Vēlreiz visiem to pa�u!

Timārs sāka lietot arī �argona vārdus, kurus viņam bija liku�i iemācīties. Pārējie tad zīmīgi samirk�ķinājās, it kā sacīdami: �Viņ� progresē!� Stundām sē�ot ar kārtīm rokā, smagiem, alkohola notrulinātiem locekļiem, Timārs da�kārt izjuta riebumu pats pret sevi. Tādās reizēs viņ� kļuva ātri aizvainojams, viena vienīga vārda, viena skatiena dē| aizsvilās, no mu�as iztaisīja ziloni.

Vārdu sakot, Timārs tagad bija pieslējies citam klanam; ar oficiālām personām, varasvīriem un nopietniem cilvēkiem viņam vairs nebija nekā kopīga; no otras puses, pat divdesmit gadus dzīvodams tādā sabiedrībā, viņ� nekad nekļūtu līdzīgs ne �iem me�cirtējiem, ne resnvēderainajam rakstvedim, kur� pie kār�u galda lietoja Timāram nesaprotamus izteicienus un vārdus.

Līdzko bojs aizslēdza durvis un nolaida �alūzijas, Adele pati pirmā ar sveci rokā uzkāpa aug�ā, un ap �o laiku tika izslēgts elektromotors, kas viesnīcai ra�oja strāvu. Kāpņu laukumā viņi, kā parasti, vilcinādamies apstājās. Adele palūkojās uz savu sabiedroto.

� Arlabvakar! � Timārs da�reiz sacīja.

Viņa atbildēja tie�i tāpat un, atdevusi viņam sveci, iegāja savā istabā bez skūpsta, bez rokas spiediena. Citreiz Timārs �ukstēja:

� Nāc!

Ar tikko samanāmām lūpu kustībām izteikto vārdu Adele uzminēja un, protams, gāja Timāram līdzi viņa istabā, kur, nolikusi sveci uz tualetes galdiņa, atvilkusi moskītu tīklu un saklājusi gultu, apgūlās tajā un gaidīja Timāru.

� Vai esi noguris?

� Nē.

Timārs negribēja nogurumam padoties. Bet īstenībā viņ� tik tikko turējās kājās, kaut gan nebija ne strādājis, ne citādā veidā sevi piepūlējis. Noguruma cēlonis dro�i vien bija pazeminātais asinsspiediens, kas, novedis viņu pie tuk�uma galvā un nenoteiktām bailēm, izsauca trīsas, it kā viņam draudētu briesmas.

Jo nelāgāka bija Timāra pa�sajūta, jo ne�ēlīgāki kļuva viņa skāvieni. Un, �ņaudzot Adeli savās skavās, viņam nereti prātā ie�āvās jautājumi, kuri palika bez atbildes. Vai Adele viņu mīl? Kādu mīlestību �ī sieviete vispār spēj just? Vai tā viņu nemāna? Vai kādudien nepievils? Kāpēc viņa nonāvējusi Tomā? Kāpēc...

Timārs Adeli neizvaicāja. Viņam trūka drosmes to darīt. Viņ� baidījās no atbildes, negribēdams Adeli zaudēt. Vienatnē staigājot gar krastmalu un atceroties viņas augumu zem zīda kleitas, Timārs acumirklī izjuta naidu pret katru vīrieti.

Vairāk par visu Timāru satrauca Adeles skatiens. Kop� zināma laika viņa bie�i, pat pārlieku bie�i skatījās Timārā. Arī istabas tumsā apskaujot Adeli, viņ� juta, ka Adeles acis pievēr�as viņa sejas gai�ajam plankumam. No savas vietas aiz letes Adele nenovērsa acis no Timāra arī ēdienreizēs. Viņa uzmanīgi pētīja Timāru. Arī kār�u vai kauliņu spēles laikā viņa to vēroja. Un viņas skatiens bija nosodo�s, varbūt mazliet iecietīgs, ta�u nosodo�s.

Ko viņa par Timāru domāja? Lūk, to viņam gribējās zināt.

� Nedzer pērno, �o! Tas tev ir kaitīgi.

Bet viņ� tomēr dzēra! Tie�i tāpēc, ka taisnība bija nevis viņa, bet gan viņas pusē.

Lai formalitātes līdz galam nokārtotu, vajadzēja sagaidīt dokumentus no Parīzes. Kuģis tos bija atvedis jau pirms piecām dienām, ta�u Timārs nesteidzās doties uz molu. Pa savas istabas logu viņ� redzēja Francijas tvaikoni reidā un vēroja kuteri, kas tuvojās krastam.

� Viesnīca ir pārdota, un nekas mūs vairs nekavē doties ceļā kaut vai rīt, � Adele sacīja. � Līdz koncesijai laivā var nokļūt vienā dienā.

Bet ne todien, ne nākamajā dienā viņi nekur vēl neaizbrauca, jo Timārs ceļam gatavojās negribīgi, viņ� meklēja ieganstus, lai gatavo�anos novilcinātu.

Tagad viņ� dusmojās, jo Adeles skatiens joprojām no viņa nenovērsās, un viņ� ļoti labi zināja, ko viņa domā. Adele bija pārliecināta, ka Timārs ir nobijies un brīdī, kad Librevilu vajadzēja pamest, nonācis neprātīgas panikas varā, jo nespēj vairs atteikties no sīkajiem ieradumiem, kas kļuvu�i par viņa dzīves sastāvdaļu.

Patiesi gan! Vispirms Ilmārs uz viesnīcas izgreznojumiem bija raudzījies nicīgi, pat ar ne�ēlīgu naidu, bet pēk�ņi sāka tos uzlūkot citādām acīm. �os nenozīmīgos sīkumus viņ� bija pamatīgi izpētījis, un tagad tie viņam likās aizgrābjo�i. Kaut vai nēģeru veidotā baltā maska pērļu pelēkās sienas vidū. Maska � spilgti balta, ar līmes-krāsu nokrāsotās sienas � pelēkas, bet starp �īm krāsām bija apbrīnojami smalka saskaņa.

Bāra lakotā lete pati par sevi radīja mānīgu nodro�inātības iespaidu, tie�i tādas letes ar līdzīgām pudelēm un tās pa�as markas aperitīviem un liķieriem bija atrodamas kurā katrā Francijas provinces kafejnīcā.

Timāram nebija viegli �ķirties ari no ierastajām rīta pastaigām, kad, �ķērsojot tirgu, viņ� bridi mēdza apstāties iepretī pirogām, kuras zvejnieki vilka uz smil�aino krastu.

Kafejnīcā sarunas ap viņu galdiņu saplūda vienmuļā dūkoņā, bet Adele, sē�ot nemainīgā pozā, laiku pa laikam atbildēja uz viņai tēmētajiem izteicieniem. Atbalstījusi elkoņus uz galdiņa un zodu iespiedusi plaukstās, viņa neatlaidīgi vēroja Timāru, kur� smēķēja cigaretes, izpūzdams gaisā negantus dūmu mutuļus.

� Vai domājat, ka vācu kuģim, kas pēc mēne�a iebrauks pēc kravas, jūs jau varēsiet samaksāt par pārve�anu?

� Iespējams, � atgaiņādama dūmus, kuri aizklāja Timāra seju, Adele atbildēja.

Buijū jokoja: savu balto, �etrdesmit centimetrus augsto pavāra cepuri viņ� bija izrotājis ar trīskrāsainu kokardi, lai izceltu tās groteskumu.

� Dārgā draudzene, atļaujiet ieliet jums glāzi ambrozijas. Starp citu, vai varat iedomāties, cik man tā izmaksāja? Kamēr pats biju klients, maksāju astoņdesmit frankus par pudeli. Bet tagad?

Visi klāteso�ie iesmējās. Buijū, aizrāvies ar savu lomu, izmeta piedauzīgus jokus:

� Vai kundze �onakt vel gulēs tepat? Kopā ar �o jauno cilvēku? Boj, aizvediet princi un princesi uz spo-guļistabu!

Nesmējās vienīgi Timārs. Ta�u viņa nelāgo pa�sajūtu drīzāk noteica fizisks nekā morāls cēlonis, �ķita, ka viņam ar varu būtu liku�i elpot saindētu gaisu. Timāram norasoja piere. Viņ� bija ievērojis, ka svīst vairāk nekā pārējie, un kaunējās par to kā par netikumu. Adele nereti gultā noliecās pār viņu, lai ar dvieli nosusinātu viņam krūtis.

� Kā tu esi sakarsis!

Art viņa svīda, bet ne tik stipri, turklāt viņas āda nezaudēja maigumu.

� Pie �īs zemes apstākļiem ar laiku pierod, gan pats redzēsi! Kad mes abi dzīvosim tur...

�is �tur� nozīmēja �dziļi me�a biezoknī�, bet ne jau tas Timāru biedēja. Dzīvojot Librevilā, viņ� bija uzzinājis, ka me�azvēri cilvēkiem neuzbrūk, it īpa�i baltajiem, un �ūskas tos nonāvē daudz retāk nekā zibens, bet d�ungļu nēģeri, kuri izskatās ļoti me�onīgi, būtībā ir pa�i miermīlīgākie.

D�ungļos mīt leopardi, ziloņi, gorillas, gazeles un krokodili. Gandrīz vai katru dienu no d�ungļiem atgrie�as kāds mednieks ar zvērādām. Pat kukaiņi un cece mu�as, kuras viņ� bija redzējis pilsētā, Timāram pārmērīgas bailes vairs neiedvesa � tās ieraugot, viņ� tikai neviļus sarāvās.

Nē! Viņ� nebija nobijies! Viņ� tikai negribēja pamest Librevilu, tās viesnīcu, savu istabu ar gaismēnu rotaļām un krastmalu ar tās sarkano zemi, un jūru ar krastmalas kokospalmu rindām � visu, ko bija reiz nicinājis, tātad art kauliņu spēli pie glāzes pemo un kār�u partijas pie glāzes kalvadosa. Galu galā visas �īs lietas ap viņu bija izveidoju�as pierastu vidi, kurā viņ� dzīvoja brīvi un viegli, paļaudamies uz savām nojautām.

Viņ� baidījās zaudēt to visu, jo bija nonācis slinkuma, neuzveicama slinkuma varā. Bārdu viņ� skuva vairs tikai pāris rei�u nedēļā, stundām sēdēja atzveltni, neko nedomājot un raugoties vienā punktā tie�i sev priek�ā.

No Laro�elas, kuru mīlēja, Timārs bija aizbraucis mo�ā noskaņojumā, tiesa gan, ar apslāpētu smeldzi sirdī, līdzko vilciens sakustējās un tuvinieki māja viņam ar kabatlakatiņiem. Bet no Librevilas viņ� nespēja izrauties! Viņ� �ķita tai pielipis. Un, pat ieraugot reidā tvaikoni, viņ� vairs nevēlējās braukt projām, kaut gan pēc tam vēl pāris dienu ļāvās grūtsirdībai.

Timāram viss bija apriebies � un pirmkārt viņ� pats, bet arī �is riebums, �ī apātija beidzot kļuva par nepiecie�amību. Lūk, kāpēc viņ� dusmojās, kad Adele pārāk ilgi viņu vēroja. Viņa visu noprata. Un, ja ko nenoprata, tad uzminēja.

Bet kāpēc Adele viņu mīlēja � vai varbūt izlikās mīlam?

� Ie�u gulēt, � viņa pieceldamās teica.

Timārs palūkojās uz viesnīcas pansionāriem. Tie visi bija piedzēru�ies. �odien viņam nevajadzēja gaidīt kafejnīcas slēg�anu. Adele �eit vairs nebija pavēlniece. Tagad Buijū aizslēgs durvis un aiztaisīs slēģus, izslēgs elektromotoru un ar sveci rokā kāps aug�up pēdējais.

� Arlabunakti, kungi!

Adele bija piecēlusies reizē ar Timāru, un tovakar viņ� pirmoreiz izjuta gandarījumu, jo viņas izturē�anās �ķita pilnīgi dabiska.

� Uz redzē�anos, draugi!

� Tu ta�u varēji mūs visus apskaut, patiesi gan! Jūs agri no rīta aizbrauksiet, un mēs vairs neredzēsimies.

Adele, apstaigādama klāteso�os, sniedza katram pretī savu vaigu. Sķielacis, apskurbis vairāk par citiem, apskaudams Adeli, noglāstīja viņai krūtis, bet viņa nelikās to manām.

� Vai nāksi?� piegājusi klāt Timāram, Adele vaicāja. Viņi sāka kāpt aug�up. Lejā, kafejnīcas zālē, joprojām skanēja skalas balsis. Abi iegāja tai pa�ā istabā, kur Timārs, ieradies Āfrikas zemē, bija gulējis pirmajā naktī.

� Tu �ovakar neizskaties labi. Vai slikti jūties?

� Es? Nē, es jūtos lieliski.

Sekoja parastais rituāls: Adele atvilka moskītu tīklu, tad atlocīja palagus, sapurināja spilvenus, vispirms pārliecinājusies, vai gultā nav skorpionu vai �ūskulēnu, un beidzot ar ierastām, nemainīgām kustībām novilka kleitu.

� Ja gribam nonākt galā pirms tumsas, tad jāceļas aug�ā pulksten piecos.

Atraisīdams kaklasaiti, Timārs aplūkoja sevi spogulī. Spogulis bija bojāts, un sveces blāvajā gaismā seja likās drūma, it īpa�i pietūku�o plakstu dēj.

Viņ� atcerējās Ei�enu, kur�, būdams par viņu daudz spēcīgāks, svētku vakara kulminācijas brīdī bija nokāpis lejā un pusaizsmaku�ā balsī pavēstījis, ka mirst no hema-tūrijas.

Atskatījies Timārs redzēja, ka Adele kaila sē� gultas malā un novelk kurpes.

� Tu neizģērbsies?

Tie�i tad Timāram ie�āvās prātā:

�Ei�ens ir miris, bet viņa� viņa, lūk, dzīvo!�

Viņ� nepūlējās neko secināt. Labāk palika neziņā. Viņu mazliet māca bailes, māņticīgas bailes. Viņ� aizbrauks kopā ar Adeli un tur nomirs tāpat kā Ei�ens. Bet viņa ar kādu citu � varbūt �ai pa�ā istabā...

Nometis drēbes, Timārs tuvojās gultai.

� Bet svece?

Viņ� griezās atpakaļ, lai sveci nopūstu.

� Cikos, tu teici?... � atguldamies tā, ka atsperu matracis no�īkstēja, Timārs vaicāja.

� Pulksten piecos.

� Vai modinātāju uzvilki?

Meklēdams spilvenā zināmo iegulēto bedrīti, Timārs sajuta, ka viņam piekļaujas Adeles siltais augums. Viņa klusēja. Arī viņ� neko neteica. Lai nevajadzētu ierunāties pirmajam, Timārs izlikās aizmidzis, bet acis bija vaļā un apziņa modra. Viņ� zināja, ka ari Adele ir nomodā un, guļot uz muguras, lūkojas pelēcīgajā gaismas aplī pie griestiem.

Tāds stāvoklis ieilga un vilkās tik ilgi, ka Timārs gandrīz jau iemiga. Pusmiegā viņ� saklausīja balsi, kas teica:

� Arlabunakti, �o!

Timārs satrūkās, ta�u nesakustējās. Viņam �ķita, ka tā nav Adeles balss. Kaut kas tajā bija mainījies. Bija aizritēju�as varbūt minūtes trīs, kad Timāram pēk�ņi �ķita, ka gulta viegli nodreb. Viņ� spēji pagriezās un, apsēdies gultā, skatījās tumsā.

� Tu raudi?

Viņa vārdus pārtrauca elsas, �ķita, ka viņ� beidzot ļāvis �ai sievietei atvieglot sirdi.

� Atgulies ta�u! � asarainā balsi Adele lūdzās.

� Nāc �urp!...

Viņa piespieda Timāru atgulties. Un, aplikusi roku viņa krūtīm, caur asarām maigi murmināja:

� Ak, ļaunais! Kāpēc tu esi tik ļauns?

Gaismai austot, motorlaiva atstāja molu. Adeli, Timāru un viņu bagā�u līdz molam bija atvedis Buijū savā mazajā kravas ma�īnā. Blāvajā rīta gaismā bija redzama krastmalā palikusī ma�īna un Buijū, kur� māja viņiem ar roku, bet laiva, ienirusi pirmajā vilnī, ik pēc mirkļa te parādījās, te atkal nozuda.

Visapkārt bija jūra. Lai sasniegtu upes grīvu, vajadzēja braukt �ķērsām pāri straumei. Pie stūres stāvēja kāds nēģeris ar vecu korķa kasku galvā. Viņam mugurā bija vadmalas svārki un melns kokvilnas peldkostīms, tomēr nevarēja teikt, ka viņ� izskatījās smieklīgs. Neizdibināmu seju skatīdamies tie�i uz priek�u, viņ� turēja stūresratu abām rokām, kuras bija gai�ākas nekā pārējais ķermenis.

Adele stāvēja kājās, kamēr vien varēja saskatīt Buijū un viņa ma�īnu, pēc tam apsēdās laivas priek�galā. Viņa bija ģērbusies kā parasti, tikai kājās bija mīksti zābaki, kuri pasargāja no moskītu dzēlieniem.

�is brīdis bija pats smagākais. Piecēlu�ies pārāk agri, pirms ausmas, viņi nervozi bija sakravāju�i mantas. Un tagad viņus mētāja viļņi. Pilnīgas dienas gaismas vēl nebija.

Viņi nesarunājās un neskatījās viens otrā. Par spīti nakts scēnai, kas Timārā bija atstājusi smeldzīgas atmiņas, un varbūt tie�i tās dēļ viņi atgādināja divus sve�iniekus. Viņ� nespētu to pat aprakstīt, jo bija pilnīgi zaudējis aukstasinību un priek�statu par īstenību un praktiskām lietām.

�Kāpēc tu raudi? Saki man � kāpēc tu raudi?�

Jau tad, Adeli izvaicājot, starp viņiem bija radusies zināma plaisa. Timārs bija saniknots, gandrīz vai draudīgs, jo bija samiegojies un paredzēja garu izskaidro�anos.

�Guli! Viss beidzies!�

Viņ� noskaities aizdedzināja sveci un nikni Adelei pārmeta, ka viņa neko nesaprot. Tie�i viņam un nevis Adelei bija iemesls skumjām. Galu galā Timāram bija sākusies īsta nervu lēkme, un Adele, noliekusies pār Timāru, viņu mierināja. Viss notika siltajā, no asarām un miesas izgarojumiem miklajā gultā. Pats smieklīgākais bija nobeigums, kad Timārs lūdzās piedo�anu.

�Guli ta�u, �o! Guli! Tu nepagūsi labi izgulēties.�

Dziļi satriekts, Timārs iemiga, galvu piekļāvis Adeles krūtīm. Bet, lūk, no rīta� viss aizmirsts, nekādu jūtu apliecinājumu starp abiem, drīzāk gan vēsums.

Viņi brauca pa atklāto jūru pusjūdzes attālumā no kokospalmām apstādītās krastmalas. Pabraukusi garām Librevilai, laiva mainīja kursu un pēc da�ām minūtēm iegriezās upē, saules gaismas pieliju�ā apkārtnē.

Nakts bija beigusies līdz ar visu smieklīgo un neveiklo, ko tā bija nesusi. Timārs pagriezās pret Adeli, viņa acis smaidīja, skatiens glāstīja gan apkārtējos priek�metus, gan ainavu.

� �eit ir skaisti! � viņ� noteica.

� Būs vēl skaistāk.

Timārs aizkūpināja cigareti un tobrīd bija optimistiski noskaņots. Arī Adele smaidīja. Viņa piecēlās un piegāja pie Timāra, lai kopīgi pavērotu apkārtni, bet nēģeris joprojām vienaldzīgi grieza stūresratu, acis nenovērsdams no apvār�ņa.

Straumē nekustīgi stāvēja da�as pirogas. Garāmbraucot varēja saskatīt tikpat nekustīgus nēģerus, kuri nodarbojās ar zveju. �is miers likās regains un saviļņojo�s. Gribējās dziedāt ko lēnu, varenu, tādu kā reliģisku himnu, kas paceltos pāri zāģētavas trok�ņiem un laivas motora dūkoņai.

Laiva palēnām virzījās tālāk, izvagodama aizmugurē ūdens līmeni. Varēja manīt, kā dzenskrūve kul ūdeni. Viņi pabrauca garām vientuļam kokam, pēc tam vēl otram.

Aiz pirmā upes līkuma vairs neredzēja ne zāģētavas pa kreisi, ne okeānu aizmugurē. Abās upes pusēs slējās stāvi krasti un me�s, reizēm viņi brauca tiem garām metra attālumā. Me�ā auga gleznaini koki, gan mangroves, kuru saknes sniedzās virs zemes cilvēka augumā, gan bālganie sierakoki, kuriem lapotnes bija tikai tris�ķautņainā stumbra pa�ā galotnē. Visapkārt liānas un niedres, bet galvenais � dziļ� klusums, ko it kā ar lemesi �ķēla motora vienmērīgā dūkoņa.

� Vai �ī upe ir dziļa? � Timārs naivi vaicāja glu�i kā parīzietis, kas devies svētdienas izbraukumā pa Mamu.

Nēģeris nesaprata, ka jautājums domāts viņam, un Adele atbildēja viņa vietā:

� Tās dzijums varētu būt ap metriem trīsdesmit. Da�viet gadās arī sēkli, kur var ieskrambāt laivas dibenu.

� Vai krokodilu �eit nav?

� Reizēm var sastapt.

Timāra garastāvokli tobrīd varēja apzīmēt ar vienu vārdu � �brīvdienas�! Viņ� jutās kā brīvdienās. Pat saule viņam �ķita līksmāka nekā parasti.

Viņi ieraudzīja pirmo nēģeru ciematu: upmalā starp kokiem vīdēja �etras vai piecas būdas un piecas vai se�as pietauvotas pirogas. Kaili nēģerēni vēroja garāmslīdo�o laivu. Kāda kaila peldētāja kliegdama ienira ūdenī līdz kaklam.

� Vai neesi izsalcis, �o?

� Vēl ne.

Viņam bija tūrista dvēsele. Viņ� apzinīgi vēroja apkārtni, neko nepalai�ot garām.

� Parādi man kādu okumeju!

Adele meklēja �o koku ar acīm un, beidzot to ieraudzījusi, parādīja Timāram.

� Vai �is? Un tas ir loti dārgs?

� Tas ir vienīgais finiera ra�o�anai noderīgais koks. To apstrādā ar īpa�ām ma�īnām. Darbs ir viscaur mehanizēts.

� Bet sarkankoks?

� Tas nav �eit sastopams. Tos redzēsim mazliet augstāk, pēc stundas vai divām.

� Un melnkoks?

� Arī tie drīz parādīsies. Lejteces rajonā vērtīgākie koki sen jau izcirsti.

� Bet vai melnkoki pie mums būs atrodami?

Tā bija pirmā reize, kad Timārs sacīja �pie mums�.

� Tur netrūks ne melnkoku, ne sarkankoku. Tici man! Turklāt vecais Trifo man deva vērā ņemamu padomu. Koncesijas me�os aug milzum daudz orhideju. Viņam ir kāda grāmata, kurā �īs puķes aprakstītas, to viņ� man iedeva. Da�u orhideju stādi Eiropā maksājot līdz piecdesmit tūksto�iem franku gabalā. Un koncesijas me�ā viņ� atradis puķes, līdzīgas grāmatā aprakstītajām...

Kāpēc �orīt viss likās tik skaists? Viss pats no sevis bija lieliski nokārtojies. Skaistā apkārtne uzmundrināja. Vai tveice bija tikpat liela kā citās dienās? Timārs to neievēroja.

Viņi atradās ceļā jau divas stundas. Pēk�ņi laiva pagriezās �ķērsām pret straumi un, pietuvojusies krastam, ar priek�galu atdūrās smiltīs. Nēģeris, kā vienmēr nesatraucams, apturēja motoru un pameta tauvu kādai krastmalā stāvo�ai nēģerietei, kuras vienīgais apģērbs bija sausu zāļu ku�ķis priek�pusē.

� Ko mēs �eit darīsim? � Timārs vaicāja.

� Dzesināsim motoru, � nēģeris atskatījies noteica.

Krastmalā redzēja tikai da�as pirogas. Tālāk atradās neliels ciematiņ�� aptuveni piecpadsmit būdu. Timārs un Adele izlēca krastā, melnādainais stūrmanis palika tērzējam ar nēģerieti, un tie abi smējās.

Me�a klajumā bija izvietojies tirgus. Piecas sievietes, �etras no tām ļoti vecas, tupēja pie zemē noklātām ma-�ām, uz kurām bija izliktas viņu preces. Arī �eit valdīja pilnīgs klusums un lietu un cilvēku dabiskie izmēri �ķita apgriezti proporcionāli.

Sai me�ā, kura robe�as nevienam nebija zināmas, ap piecpadsmit metru augstu koku pakājē uz masām redzēja vienīgi da�as saujas maniokas, nelielas banānu kaudzītes un �etras vai piecas kūpinātas zivtiņas. Vecās sievietes bija kailas. Divas no tām pīpēja, tre�ā baroja gadus divus vecu pui�eli, kur� pa brī�am ziņkāri noskatījās baltajos cilvēkos.

Starp baltajiem un iezemie�iem � nekādu sakaru. Neviena sveiciena. Adele, soļodama pa priek�u, aplūkoja nelielās pre�u kaudzītes vai noliekusies ieskatījās būdās. Tad viņa pieliecās un nesamaksājusi paņēma vienu banānu.

Tas neizsauca ne mazāko naidīgumu, glu�i vienkār�i bija ieradu�ies baltie cilvēki! Viņi drīkstēja darīt, ko vien iedomājās, jo viņi bija baltie!

� Mirklīti uzgaidi mani! � Adele pēk�ņi sacīja un apņēmīgi devās uz kādu būdu, kas bija lielāka un atradās mazliet nomaļus no citām. Viņa nekavējoties iegāja būdā, bet Timārs, palicis ārpusē, apskatīja tirgu.

Vai Adele �eit kādu pazina? Kas viņai bija ienācis prātā?

Timāram apnika vērot vecās nēģerietes un viņu no�ēlojamās preces, viņ� atgriezās pie laivas. Nēģeris bija izkāpis krastā. Timārs varēja viņu saskatīt pretgaismas ņirboņā, kas lauzās cauri liānām un koku lapotnēm. Nēģerim līdzās stāvēja kaila, jauna nēģeriete. Abi atradās ļoti tuvu viens otram blakus, ta�u aizskāra viens otru tikai ar pirkstu galiem. Un smiedamies viņi izteica lēnas, neskanīgas zilbes, kuras, �ķiet, pauda vienīgi prieku.

Nevēlēdamies viņus traucēt, Timārs griezās atpakaļ. Adele vēl kavējās. Viņ� no�ēloja, ka nebija uzdrīkstējies doties viņai līdzi būdā. Nezinādams, ko iesākt, Timārs izvilka no kabatas cigare�u paciņu. Pilnīgi kails, mazs pui�elis lūdzo�ām acīm izstiepa roku.

Trīs metrus tālāk sēdo�ā vecā nēģeriete arī stiepa viņam pretī roku, un, kad Timārs nometa viņai cigareti, sākās uzbrukums: visas melnādainās sievietes nevaldāmi metās pie Timāra. Izstieptām rokām viņas kļāvās Timāram klāt, strīdējās savā starpā, ņemdamas cita citai nost cigareti. Viņas kliedza, smējās, grūstījās, krita ceļos, meklēja putekļos nokritu�ās cigaretes. Adele atgrie�oties ieraudzīja Timāra cīniņu ar melnādainajām sievietēm un pasmaidīja.

� Brauksim nu! � viņa teica.

�ķērsojot tirgu, viņa paņēma vēl vienu banānu.

Kad viņi bija iekāpu�i laivā un iedūcās motors, Timārs

i Adelei vaicāja:

� Kur tu biji?

� Nomierinies!

� Vai tu �ai ciematā kādu pazīsti?

� Nē. Neuztraucies par tādiem niekiem!

Laivu apņēma karstāks smagāka gaisa vilnis, un Timārs pēk�ņi sajuta, ka nepatīkami sa�ņaudzas krūtis.

� Tu negribi stāstīt man patiesību?

Adele padevīgi un maigi viņam uzsmaidīja.

� Zvēru tev, ka tie ir nieki.

Nez kāpēc viņam atmiņā atausa kāds notikums, kuru viņ� bija uzskatījis par sen aizmirstu. Tā bija viena no viņa pirmajām dēkām. Timāram toreiz bija septiņpadsmit gadi. Viņ� trīs dienas bija pavadījis Parīzē, kur viņu kāda sieviete ievilināja Lepika ielas viesnīcā. Kad, atstājot viesnīcu, viņi izgāja gaitenī, �ī sieviete bija teikusi tie�i tāpat kā Adele:

�Mirklīti uzgaidi mani!�

Viņa bija nozudusi viesnīcas kantorī. �ozefs dzirdēja sa�ukstē�anos, bet pēc tam viņa priecīga iznāca ārā.

�Ejam!�

�Kāpēc tu tur biji?�

�Nomierinies! Tās ir sievie�u dalī�anas.�

Tikai pēc trim gadiem Timārs atskārta, ka �ī sieviete viesnīcas kantorī bija saņēmusi procentus no īrētā numura maksas.

Kāpēc tie�i tagad viņ� �os abus gadījumus salīdzināja? To viņ� nespēja izskaidrot. Redzot Adeli daudz līksmāku nekā parasti, Timāram ienāca prātā tā otra, kuras vārdu viņ� nebija pat zinājis.

� Vai tā bija nēģera būda?

� Bez �aubām! Baltie �eit nedzīvo.

Un, redzot, ka Timārs rauc pieri, Adele noteica:

� Nerādi tik drūmu seju, Zo! Zvēru tev, ka par to nav vērts uztraukties.

Melnādainais stūrmanis ar caurumaino, netīro kasku galvā, vienaldzīgi skatīdamies tie�i uz priek�u, gandrīz nemanāmi grieza stūri.

Vai notikums ar Adeli un nēģera būdu bija vienīgais vaininieks? Uz Timāra noskaņojumu savu iespaidu dro�i vien atstāja ari tveice un nogurums. Saule atradās tie�i virs galvas, un motorlaivas ātrums nebija tik liels, lai rastos kas līdzīgs atspirdzino�ām vēsmām. Apnīksto�a bija ari apkārtnes vienveidīgā ainava.

Timārs iztuk�oja kārbiņu aknu pastētes, pieko�ot klāt sakaltu�u maizi. Pirms tam viņ� jau bija iedzēris pāris glā�u viskija.

�ī bija viņa stunda. Ap dienasvidu Timārs sajuta smeldzo�u sāpi pakrūtē un, uzmundrinot sevi, norija pāris malku viskija.

Adele joprojām bija mo�ā garastāvoklī. Bet viņa pārspīlēja, un Timāram tas vairs nelikās dabiski. Vienmēr viņa tā necentās Timāru uzjautrināt. Parasti viņa bija atturīgāka, savaldīgāka.

Kas viņai bija darāms nēģera būdā? Un ko tagad nozīmēja �ie smaidi, �ī koķetērija?

Galu galā Timārs apsēdās laivas dibenā, ļaudams skatienam laivas ātrumā slīdēt pār nevienādajām koku galotnēm, un viņā atkal pamodās aizdomas.

� Pasniedz man pudeli!

� Bet �o!

� Kas ir? Es nedrīkstē�u vairs dzert?

Viņa padevīgi sniedza Timāram viskija pudeli un klusi, gandrīz nedzirdami no�ukstēja:

� Uzmanies!

� No kā? Varbūt no nēģerietēm, kuras var apciemot viņu būdās?

Timārs apzinājās, ka ir netaisns. Kop� zināma laika viņ� nereti tā izturējās, ta�u sevi pārvarēt nespēja.

Tādos brī�os Timārs bija pārliecināts, ka ir dziļi nelaimīgs, ka viņ� ir upuris un tie�i tāpēc drīkst uz visiem izgāzt dusmas.

� Tu labāk paklusē, jo pati esi pelnījusies, dzirdinādama cilvēkus.

Laivas dibenā bija nolikta �autene gadījumam, ja ceļā viņi sastaptu kādu medījumu, tomēr neko vairāk kā sīkus putnus neredzēja. Toties mu�u �eit netrūka, tās nemitīgi vajadzēja ar roku atgaiņāt no sejas. Zinot, ka �o upes rajonu apsēdusi cece mu�a, Timārs satrūkās ikreiz, kad viņam uz ādas uzmetās kāds kukainis.

Pēk�ņi viņ� izslējās stāvus un novilka svārkus, zem kuriem bija tikai krekls ar īsām piedurknēm.

� Ko tu dari, �o! Tā tu saslimsi!

� Nu un tad?

Svārku novilk�ana pret karstumu nelīdzēja, tie�i otrādi. Lipīgie sviedri padusēs un uz krūtīm vairs neuzkrājās, toties radās cita sajūta � asa, gandrīz vai sāpīga ādas dedzinā�ana.

� Dod �urp man pudeli!

� Tu pietiekami daudz jau esi dzēris.

� Dod �urp pudeli, kad es tev saku!

Viņ� ietiepās, it īpa�i tāpēc, ka nēģeris, par spīti ārējai vienaldzībai, viņos ieklausījās un abus � kā viņu, tā Ade-li � nosodīja. Visam par spīti, Timārs kāri dzēra, pēc tam apgūlās uz sola, galvu nolicis uz kamolā savīkstītajiem svārkiem.

� Vai dzirdi, �o! Saule ne�ēlīgi svilina un...

Timārs neatbildēja. Viņu māca miegs. Viņ� bija pagalam nomocījies un būtu ar mieru tūlīt uz vietas nobeigties, ja tam nenovēr�ami jānotiek, bet ne uz mazāko piepūli viņ� nebija spējīgs, kaut vai tik vien, lai noturētos sēdus.

Iegrimis dīvainā snaudā, Timārs nogulēja stundu, divas vai trīs. Viņ� gulēja vaļēju muti un zemapziņā jauta, ka viņa miesa kļuvusi par atsevi�ķu pasaulīti, kurā notiek noslēpumainas pārvērtības.

Varbūt viņ� pārvērties kokā vai kalnā? Divas trīs reizes atvēris acis, Timārs redzēja Adeli, kura mēģināja aizstāties saulei priek�ā, lai pasargātu viņu no svelmes.

Pēk�ņi kāds brīk�ķis, asa neglābjamas katastrofas nojausma nosvieda Timāru no sola. Timārs apjucis piecēlās un sa�ņaugtām dūrēm pārsteigts skatījās apkārt.

� Kas vēl tev no manis vajadzīgs?

Laiva bija sa�ķiebusies uz sāniem, gar tās bortu negantā ātrumā plūda ūdens. Timārs ieraudzīja, ka melnādainais stūrmanis kāpj pāri bortam. Nodomājis, ka viņu kāds vajā un viņ� ir ievilināts slazdā, Timārs spēji metās nēģerim virsū, iesita tam ar dūri pa seju un iegrūda to ūdenī.

� Ak tā? Nu tad �e, saņem! Gan vēl redzēsim, kur� kuru!

Upes dziļums �eit nepārsniedza pusmetru. Laiva bija ieskrējusi krācēs. Nēģeris ar mokām piecēlās, bet Timārs lūkojās pēc �autenes, kuru no rīta bija redzējis laivā.

� Kāda nelietība! Gan mēs vēl redzēsim, gan redzēsim!

Bet, negaidot aiz kaut kā aizķēries � varbūt aiz meklētās, laivas dibenā no rīta redzētās �autenes � , Timārs paklupa. Viņ� sagrīļojās. Krizdams viņ� paguva ieraudzīt Adeli, kas lūkojās viņā ar �ausmām un vēl jo vairāk ar izmisumu. Timāra pakausis atsitās pret kaut ko cietu.

� Kāda nelietība! � viņ� atkārtoti iesaucās.

Pēc tam viss acu priek�ā sagriezās, sakustējās, priek�meti cēlās aug�up pret debesīm, bet lejup nolaidās tumsa.

Ik pa brīdim Timārā vēl uzplaiksnījās apziņas mirkli. Vienu reizi viņ� atvēra acis un redzēja, ka sē� laivas dibenā, kur viņu balsta nēģeris, bet Adele pūlas uzvilkt viņam mugurā vadmalas svārkus.

Otru reizi atverot acis, Timārs pazina pie viņa nolieku�os Adeles seju. Viņ� bija apguldīts. Pie deniņiem viņ� juta vēsu miklumu, bet rokās, pakausī un krūtīs kaut ko dedzino�u.

Pēc tam viņu kaut kur nesa, turklāt nevis divi, bet dro�i vien desmit vai pat simt cilvēki � vesels bars nēģeru, kuru kājas ņirbēja viņa galvas augstumā.

Viņi sarunājās Timāram nesaprotamā valodā, bet Adele ar tiem sapratās viegli.

Starp nēģeru kājām vīdēja koki, daudz koku, bet aiz tiem sākās mikla, ar trūdāja izgarojumiem piesātināta tumsa.

Kad Timārs, apsēdies gultā, palūkojās apkārt, viņ� vispirms ieraudzīja istabas sienas, nevis Adeli, kura viņam palīdzēja mazliet izslieties. Sienas bija gai�i zaļas. Tātad viņ� nesapņoja. Ja kāds sīkums bija īsts, tad arī viss pārējais varēja būt īsts.

Sarauktām uzacīm skatoties caur pieri un greizi smīnot, Timāram likās, ka viņ� atstāj tiesne�a iespaidu.

� Cik dienas jau esmu �eit?

Viņ� cie�i raudzījās Adelē, it kā cerēdams iedzīt viņu strupceļā.

� �etras dienas. Kāpēc tu tik dīvaini manī skaties? Ak tad viņa vēl zobosies, nervozi, māksloti smiesies? � Iedod man spoguli!

Kamēr Adele to meklēja, Timārs pārvilka roku pār neskūtajiem vaigiem. Viņ� bija novājējis. Pat savas acis vairs nespēja pazīt un, izdarot tikai da�as kustības, jau jutās bezgala noguris.

� Kur ir Buijū?

Timārs saprata, ka viņa izturē�anās modina ba�as, bet tas viņu iepriecināja. Viņ� jauta, ka viņa stingrais, drud�ainais skatiens iedve� bailes.

� Buijū? Mēs ta�u vairs neesam Librevilā! Mēs esam koncesijā, savā mājā.

� Kur ir Buijū?

Timāram netrūka ari citu jautājumu. Vai tie bija jautājumi? To drīzāk varēja nosaukt par apsūdzības runu. Gulēdams �etrdesmit viena grāda karsonī, viņ� bija redzējis un dzirdējis daudz. Un kop� tā laika, kad istaba tika nokrāsota gai�i zaļa...

Acīmredzot tas noticis viņa slimības otrajā dienā, katrā ziņā pa�ā sākumā, kad Adele, sakārtodama istabu, bija neapmierināta apskatījusi sienas. Timārs bija dzirdējis viņu staigājam apak�stāvā un dodam rīkojumus, vēlāk viņa pati bija starpsienas nokrāsojusi zaļganas.

Adelei nebija jāzina, ka viņ� to vēro. Timārs visā bija noskatījies atvērtām acīm. Lai nobalsinātu griestus, viņa bija pasaukusi kādu palīgā.

� Tātad Buijū?

Par �o jautājumu bija jābeidz runāt, rezervē ta�u bija vēl cits.

� Buijū �eit nav bijis, �o, varu to apzvērēt!

Jo ļaunāk! Runājot par Buijū, gan vēlāk viss noskaidrosies, kaut gan Timārs bija pārliecināts, ka pazinis viņa balsi, kas skanējusi lejā, un pat dzirdējis viņu sakām: �Manu mazo Adelīt!�

Vai tovakar Adele nebija mazliet pavērusi durvis, lai kādreizējais me�cirtējs uz Timāru palūkotos?

� Bet grieķis?

Te nu izmeloties vairs nevarēja, jo Timārs dro�i zināja, ka bija to redzējis, turklāt pavisam skaidri un ne vienu reizi vien, bet �etras vai piecas reizes! Slaids puisis taukainiem matiem, kalsnu, vēja appūstu seju, kurā nervozi raustījās labā acs.

� Konstantinesko?

Tie�i tā! Kad sienas bija nokrāsotas, Adele bija grieķi lūgusi pieturēt pieslienamās kāpnes, kamēr pati balsināja griestus, un Timārs to skaidri bija redzējis.

� Ko viņ� �eit dara?

� Tas ir meistara palīgs. Viņ� koncesijā strādājis arī agrāk, un tāpēc es viņu pieņēmu. Tev vajadzētu atpūsties, �o! Tu esi viscaur nosvīdis.

Timāram gribējās runāt, izvaicāt, ļaunoties. Viņ� ar �ausmām atcerējās savas sajūtas. Piemēram, saltos, nekad mū�ā vēl nesajustos drebuļus, kad, vienlaikus viscaur pārklādamies sviedriem, viņ� klabo�iem zobiem bija kliedzis:

�Atnesiet ta�u segas! Iekuriniet krāsni!�

�Tev jau ir uzklātas �etras segas,� Adele maigi bija atbildējusi.

�Nav tiesa! Mani grib nomērdēt saldējot. Kur ārsts? Kāpēc to neaicinājāt?�

Drudzis viņā izsauca murgainas halucinācijas. Viņam rēgojās Ei�ens, kur� no blakusgultas vienaldzīgi viņā noraudzījās.

"Tu vēl neesi pieradis, mazais. Gan pieradīsi. Bet es � man jau ir liela pieredze, vai saprati?�

Pieredze? Kādā ziņā? Timārs dusmojās, kauca, viņ� sauca Adeli, kaut gan viņa sēdēja turpat līdzās.

Ak, kaut viņ� spētu Adeli no�aut! Bet viņam nebija iero�a. Adele viņu izsmej! Turklāt kopā ar Konstanti-nesko, kur�, uz pirkstgaliem ienācis, �ukstus vaicāja:

�Aizvien vēl �etrdesmit viens grāds?�

Tagad visu varēs noskaidrot. Drudzis bija pārgājis. Timārs skaidri redzēja katru priek�metu. Viņ� samirk�ķināja plakstus, lai pārliecinātos, vai redze viņu nevij.

� Man bija hematūrija, vai nav tiesa?

� Nebūt ne, �o! Tā nebija hematūrija, bet gan tropu drud�a lēkme, tāpat kā kuram katram jaunatnācējam, kas pirmoreiz ieradies kolonijā. Tur nav nekā bīstama.

� Tad lūk, kā! Pat nav nekā bīstama!

� Uz upes tevi dro�i vien sadzēla kāda mu�a, turklāt tik karstā saulē. Un acumirklī sākās ne�ēlīgs tropu drudzis. Temperatūra uzreiz sakāpa līdz �etrdesmit vienam grādam, bet no tā neviens vēl nav nomiris.

Timārs mēģināja uzzināt, vai Adele nav mainījusies. Viņ� pat noliecās, lai redzētu, vai viņa vēl valkā zābakus. Patiesi, tie viņai bija kājās.

� Kāpēc tu esi tos uzāvusi?

� Laiku pa laikam eju pārraudzīt darbnīcu.

� Kādu darbnīcu?

� To, kur remontē ma�īnas.

� Kur� remontē?

Un �is �kur�� skanēja kā drauds.

� Konstantinesko. Viņ� ir mehāniķis.

� Un kur� vēl?

� Mums ir divsimt iezemie�u strādnieku, kuri cel sev būdas.

� Mums? Kādiem mums?

� Mums abiem, �o! Tev un man.

� A... labi.

Timāram bija licies, ka �is �mums� attiecas uz Adeli un Konstantinesko. Viņa spēki bija gandrīz pilnīgi izsīku�i. Ķermenis pārklājās aukstiem sviedriem. Adele, turēdama viņa roku savējā, skatījās viņā bez skumjām, pat ar vieglu ironiju, kā mēdz skatīties uz neprātīgu bērnu.

� Uzklausi mani, �o! Mēģini nomierināties. Rīt tu jau varēsi celties. Drudzis cilvēku nogā� no kājām vienā mirklī, bet tikpat ātri pāriet. Rīt mēs visu mierīgi apspriedīsim. Viss būs kārtībā.

� Apgulies man blakus!

Mirkli viņa �aubījās, un Timāram k|uva neērti, zinot, ka gulta ir piesūkusies ar slimības dvaku.

� Nāc tuvāk!

Timārs pievēra acis. Viņ� skatījās uz Adeli caur skropstām un redzēja to mazliet izplūdu�u. Viņa roka pārslīdēja Adeles stilbiem.

� Neuztraucies, �o!

Jo ļaunāk! Viņam katrā ziņā vajadzēja pārliecināties, ka Adele pieder viņam. Un viņ� par to pārliecinājās � nosvīdis, trīco�s, ar ļaunumu acīs. Pēc tam paguris atslīga uz spilvena, viscaur ķermenī sajuzdams smeldzo�u nemieru, bet Adele, mierīgi piecēlusies, sakārtoja kleitu un labsirdīgi sacīja:

� Neprātīgais!... Tu esi īsts pui�elis, mans lielais pui�elis...

Timārs to vairs nedzirdēja. Viņ� saklausīja tikai savas sirds pukstus un asiņu pulsāciju deniņos.

Nākamajā dienā abi� Konstantinesko un Adele � palīdzēja Timāram iekārtoties apak�stāva lielajā istabā. Grieķis sava kalsnuma un melno matu dēļ pa gabalu varēja likties vēl jauns, bet, ieskatoties vērīgāk, atklājās krunkainā āda un nepareizie, nepievilcīgie sejas vaibsti.

Konstantinesko bija goddevīgs un pat pārmērīgi iztapīgs. Runājot viņ� vēroja, vai Timārs viņa vārdiem piekrīt.

Māja bija tuk�a. Gandrīz visu, kas tur atradās, viņi bija izmetu�i laukā � gan mēbeles, gan priek�metus, no kuriem izveidojās kaudze atkritumu, un tai pielaida uguni. Viņi bija paturēju�i tikai da�as nepiecie�amākās mantas � galdus, krēslus un divas gultas, kuras vajadzēja dezinficēt.

Timāru apguldīja �ūpuļkrēslā. Istaba, kuru no trim pusēm apņēma veranda, bija liela un sarkano ķieģeļu sienas iek�pusei, tāpat kā ārpusei, pie�ķīra īsti koloniālu izskatu. Zemes gabals sniedzās lejup pa stāvu nogāzi līdz upmalai, kur simt piecdesmit nēģeri cēla sev zaru būdas. Mājas trīs pusēs � nepilnu piecdesmit metru attālumā � jau sākās me�s.

� Kur gul Konstantinesko? � Timārs ar zināmām aizdomām vaicāja.

� Būdā, kas atrodas aiz darbnīcas un ir tāda pati kā citiem iezemie�iem.

� Un kā ar ēdienu?

� Par to gādā kāda nēģeriete. Viņi dzīvo kopā.

Ar mokām apvaldījis smaidu, Timārs novērsās, jauzdams, ka Adele to ievērojusi.

� Kā redzi, �o, �eit viss ir tie�i tā, kā tev stāstīju: māja stipra un ērta; koncesija, kuru esmu paguvusi apstaigāt, pati labākā visā Gabonā, un strādnieki jau sameklēti. Tev da�as dienas vēl jāatpū�as. Konstantinesko ar darbiem tiks galā pats.

� Protams!

Tomēr Timārs joprojām bija sadrūmis. Viņ� zināja, ka arī pēc da�u dienu atpūtas viņam nepietiks spēka strādāt tā, kā to darīja citi. Timārs redzēja strādniekus staigājam �urpu turpu svelmainajā saulē, bet, līdzko iedomājās svelmi, kas valdīja saules pieliju�ajā verandā, viņu pārņēma �ausmas.

Kam īsti viņ� derīgs? Skat, cik brīvi un vienkār�i �eit jūtas Adele melnajā zīda kleitā, baltajā kaskā un mīkstajos zābakos! Viņa pastaigājas starp melnādainajiem, sarunājas ar tiem viņu dialektā un izrīko tos, it kā visu mū�u to vien būtu darījusi.

Starp Trifo pamestajām mantām Adele bija atradusi da�as grāmatas notraipītām lapām. Tur bija divi romāni � viens Mopasāna un otrs Lotī romāns � , turklāt vēl kāds ķīmijas traktāts.

Timārs nebija spējīgs lasīt romānus. Eiropā viņ� tos bija aizrautīgi lasījis, bet �eit viņ� neizpratnē domāja, vai bijis vērts tā pūlēties, iespie�ot tik daudz teikumu!

Kad Adele atgriezās, viņa Timāru atrada, iedziļināju�os ķīmijas traktātā.

Dienas Timāram ritēja vienveidīgi. No rīta viņ� viens pats vai turēdamies Adelei pie rokas nokāpa lejā. Iegājis lielajā istabā, viņ� apsēdās atzveltnī un, laiku pa laikam pieceldamies, spēra da�us solus.

Visi jau strādāja, jo pulksten se�os no rīta Konstantinesko iezvanīja darba dienas sākumu. Grieķis ienāca garos zābakos, ar pletni rokā un ziņoja Adelei par paveikto darbu, bet viņa pret grieķi izturējās bez liekas familiaritātes un nekad nelūdza apsēsties.

� Divdesmit cilvēkus esmu atstājis pie būdu cel�anas, bet pārējos nosūtīju darbos uz me�u. Galdi jūsu mājai būs gatavi �ovakar. Beidzot vēl liku medniekam no�aut kādu bifeli nēģeru uzturam.

Timāru pārsteidza viņa slimības laikā paveiktā darba apjoms. Viņ� atcerējās, ka, atverot acis, gultas galvgalī vienmēr bija redzējis Adeli, bet viņa tomēr visu paguva nokārtot, visu izrīkot. Tiesa gan, Adeles vaigi bija iekritu�i un acis ieskāva vēl tum�āki loki.

� Vajadzēs celt �ķūni, kur glabāt laivu, citādi kādudien, kad tā būs nepiecie�ama, motors vairs nedarbosies, � Adele ieminējās.

� Esmu par to padomājis, � grieķis sacīja. � Pa kreisi no strādnieku ciemata divi vīri jau dzen zemē pālus.

Adele un Timārs palika divatā. Adele nemitējās par visu rūpēties.

� Tu �eit pieradīsi, �o, gan redzēsi. �is nostūris ta�u ir viens no veselīgākajiem kolonijā. Pēc trim gadiem mēs atgriezīsimies Francijā ar sapelnīto miljonu.

Lūk, tie�i tas Timāru biedēja! Viņam nemaz negribējās atgriezties Francijā. Ko viņ� tur darīs? Kur apmetīsies? Vai atgriezīsies mājās pie ģimenes? Vai nezaudēs Adeli?

Abi romāni, kurus Timārs bija mēģinājis lasīt, atklāja to, ka viņam nekur vairs nav īstās vietas. Laro�elā viņ� nekad vairs neatgriezīsies, ar draugiem nekad vairs stundām ilgi nesēdēs Miera kafejnīcas terasē!

Dzīvot Parīzē kopā ar Adeli? Bet Adele... Parīzē?...

Nē! Par to labāk nedomāt! Gan redzēs! Pagaidām viņ� mēģinās tikai pielāgoties sve�atnes klimatiskajiem apstākļiem, apgūt iemaņas, iejusties sve�ajā vidē. Pēc da�ām dienām viņ� varēs iet laukā. Viņ� uzraudzīs melnādainos strādniekus, kuri ņirb un mud� krastmalā. Viņ� dosies uz me�u un pats tiem norādīs, kādi koki jānocērt.

Timārs vēl bija pārāk vārgs. Piecas minūtes pastaigājis istabā ar sarkano ķieģeļu grīdu un sienām, viņ� sajuta nespēku un steidzās apsēsties.

� Vai tev dro�i zināms, ka Buijū manas slimības laikā ne reizes �eit nav bijis?

� Kāpēc tu tā vaicā?

Adele iesmējās, bet smiekli skanēja tikpat nedabiski kā toreiz, kad viņ� bija to izvaicājis par ciemo�anos nēģera būdā, un Timāra atslābu�ais nemiers pārvērtās aizdomās, bet mīlestība pat naidā.

Kad Adeles tuvumā nebija, viņ� kļuva nervozs un neskaitāmas reizes aizvilkās līdz verandai, lai pārliecinātos, vai viņa vēl nav atgriezusies. Manījis Konstantinesko aizejam pretējā virzienā, nekā bija devusies Adele, Timārs mazliet nomierinājās.

Tre�ajā dienā, neklausot Adeles padomiem, viņ�, iziedams laukā, izjuta īstu prieku. Se�desmit nēģeri, pieķēru�ies milzīgam okumejas stumbram, vilka to ar veltņiem uz upi.

Pirmais koks! Viņa pirmais koks! Vārgām kājām Timārs klīda puskailo nēģeru tuvumā, nāsīs sitās sīvā sviedru smaka. Aizmugurē viņus iezemie�u dialektā izrīkoja Konstantinesko, kā vienmēr garajos zābakos. Koka stumbrs virzījās uz priek�u lēnām, decimetru pēc decimetra. Strādnieki bija vienos sviedros. Viņi smagi elsa.

� Cik tāds koks varētu maksāt? � Timārs vaicāja, kad Adele pienāca viņam klāt.

� Aptuveni astoņsimt franku par tonnu, bet trīssimt frankus izmaksā transports. �is baļķis dos divus tūksto�us franku tīras pelņas.

Viņ� brīnījās, kāpēc tāds milzu koka bluķis nemaksā dārgāk.

� Bet ja tas būtu bijis sarkankoks?

Adele neatbildēja. Viņa ieklausījās.

Arī Timārs sadzirdēja pagaidām vēl tālu motora rūkoņu.

� Motorlaiva!

Baļķis vēl aizvien tika vilkts lejup pa nogāzi, un nēģeri bija iekāpu�i ūdenī, lai baļķi ielaistu upē. Bija pienācis vakars. Pēc pusstundas iestāsies tumsa. Konstantinesko, kur� jau divdesmit gadus bija nodzīvojis Gabonā, noņēma kasku.

Brīdī, kad virs ūdens kā milzīgs sagūstīts dzīvnieks iznira stingri satauvotais baļķis, upes līkumā parādījās motorlaiva, kas drīz vien ietriecās krastmalas smiltīs.

Laivā atradās divi nēģeri un viens baltais cilvēks, kur�, izlēcis no laivas, spieda Adelei roku.

� Vai esat jau iekārtoju�ies?

Bija atvesti pārtikas produkti. �ī pati laiva, ik mēnesi braucot aug�up pa upi, apkalpoja sīkos piekrastes posteņus, vezdama me�cirtējiem pastu un pārtiku.

� Jūs dro�i vien esat izslāpu�i. Ienāciet pie mums!

Iztuk�ojis glāzi viskija, jaunais cilvēks izvilka no somas

Timāram adresētu vēstuli. Uz tās bija Francijas pastmarka. Timārs pazina māsas rokrakstu. Izlasījis tikai da�us vārdus, viņ� iebāza vēstuli kabatā.

�Dārgais �o!

Rakstu Tev no Rojānas, kur esam atbrauku�i pavadīt dienu. �eit ir skaisti, ta�u ne tik skaisti kā tajā burvīgajā zemē, kur Tev ir laimējies dzīvot. �ermēna dēli ir kopā ar mums, un mēs tūlīt dosimies vizināties ar slīdlaivu...�

� Vai priek� manis tev nav nekā? � Adele vaicāja.

� Nav gan. Ak jā! Vai varat iedomāties, Buijū, braucot pa upi, esot cietis avārijā, un viņam vajadzējis vairākas dienas palikt kādā iezemie�u ciematā...

Timārs spēji pievērsās Adelei, bet viņa nepietvīka un ne mazākā mērā neapjuka.

� Lūk, kā! � Adele mierīgi noteica. Bet kop� tā brī�a viņas jautrība likās nedabiska.

� Ko vēl tur ļaudis stāsta?

� Neko īpa�u.

Viņi iegāja lielajā istabā ar sarkano ķieģeļu sienām, tur atradās tikai trīs kuģa atzveltņi un galds. Upmalā nēģeri � okumejas baļķa vilcēji � slaucīja sviedrus un skaļi smējās. Konstantinesko gāja iezvanīt darbadienas beigas.

� Tikai par Tomā lietu gan...

Jauneklis aprāvās. Viņ� likās lāga zēns, mazliet neveikls un bikls. Trīs nedējas mēnesī viņ� kopā ar diviem nēģeriem braukāja motorlaivā aug�up un lejup pa upi, naktis pārgulēdams visbie�āk teltī me�a vidū. Arī Francijā viņ� bija bijis ceļojo�s tirgonis. Viņa darbalauks bija attālākie ciemati, kur viņ� uz nomaksu pārdeva meitenēm līgavas pūra komplektus. Gabonā viņ� savu darbu veica tikpat neveikli un ar tādu pa�u līksmu, sirsnīgu smaidu kā Nor-mandijas un Bretaņas ciematos.

� Slepkava esot atrasts. Tas, protams, bijis nēģeris.

Adele pat aci nepamirk�ķināja. Novērsusi skatienu no Timāra, viņa mierīgi palūkojās uz ceļojo�o tirgotāju.

� Viņ� tika apcietināts divas dienas pēc jūsu aizbrauk�anas, patiesību sakot, viņu nodeva ciemata vecākais. Pēc tam sākās nebeidzami strīdi. Vecākais atveda lieciniekus.

Timārs, smagi elpojot, pieliecās jauneklim.

� Un kas notiks tālāk?

� Nēģeris tēlo muļķi, zvēr, ka neko nezina. Visi �ie strīdi notiek ar tulka palīdzību, un tāpēc lieta diez cik ātri nevirzās. Bet viņa būdā tomēr uziets apraktais revolveris. Liecinieki stāsta, ka vainīgais lakstojies ar to pa�u sievieti, ar kuru Tomā... Starp citu, ko lai jums piedāvāju? Man ir lieliski langusta konservi. Ja jums vajadzīga degviela, varu piedāvāt divdesmit kannas par pazeminātu maksu.

Timārs viņā vairs neklausījās. Viņ� vēroja Adeli.

� Lai notiek � tātad divdesmit kannas! � Adele jauneklim atbildēja. � Turklāt divus maisus rīsu mūsu strādniekiem. Vai cigare�u jums nav? �eit varu tās pārdot par trīs frankiem paciņu.

� Aprēķinā�u jums vienu franku par paciņu, bet tās man iesaiņotas kastēs pa tūksto� paciņām katrā.

Tuvojās nakts. Upe gandrīz vairs nebija saskatāma. Konstantinesko ieslēdza dinamoma�īnu, un lampas iekrāsojās sārtas, pēc tam dzeltenas.

� Ar piecām vai se�ām kastēm...

� Sakiet � no kāda ciemata nācis tas aizturētais cilvēks?

� Paklau, �o...

� Vai tad man nav tiesību?...

� Viņ� nākot no neliela ciematiņa upes lejasgalā...

Timārs piecēlās un izgāja verandas priek�ā. Viņ� neskaidri saskatīja baļķi, kas �ūpojās upes ūdenī kā noenkurojies kuģis. Sacelto nēģeru būdu pagalma vidū dega ugunskurs. Me�s ap māju bija tintes melnumā, at�ķīrās vienīgi kāda sierakoka bālganais stumbrs, kas iestiepās tie�i debesīs.

Timāra jutekļi bija tā saasināti, ka viņ� sadzirdēja visu, pareizāk sakot, uzminēja kādu vārdu, ko Adele, noliekusies pie ceļojo�ā tirgotāja, caur sakostiem zobiem no�ukstēja:

� Stulbeni!

� Klusē, �o, es tevi lūdzu! Te visu var saklausīt! � Adele tikko dzirdami izdvesa, un Timārs iztēlojās viņas nekustīgo, griestiem pievērsto seju. Istabā valdīja tumsa, vienīgi atvērtais logs iezīmēja gai�āku taisnstūri. Un siera-koka baltais stumbrs, par spīti tumsai, dalīja �o taisnstūri divās nevienlīdzīgās dalās.

Viņi gultā gulēja kaili. Blakustelpā, kas bija ierādīta ceļojo�ajam tirgotājam, vēl pirms īsa brī�a varēja saklausīt viņu staigājam �urpu turpu pa istabu.

� Saki man patiesību!

Timārs, nekustīgi gulēdams, runāja strupi. Viņ� lūkojās tuk�umā, pareizāk sakot, tumsā, kas bija savilku�ies pār viņa galvu kā melns padebesis. Blakus viņ� sajuta tikai Adeles elkoni un gurnus.

� Nogaidi līdz rītam! Kad būsim divi vien, es visu tev pateik�u.

� Man jāzina jau �odien.

� Kas jāzina?

� Vai tu no�āvi Tomā?

� Csst!

Viņa nesakustējās. Gumi neietrīsējās. Abi joprojām kā sastingu�i gulēja viens otram līdzās.

� Runā ta�u! Tu viņu no�āvi, vai nav tiesa?

Viņ� aizturētu elpu gaidīja atbildi, un tumsā viņam blakus atskanēja kluss, mierīgs �jā�.

Timārs spēji pagriezās, uz labu laimi satvēra viņas roku pie plaukstas pamatnes un nikni uzkliedza:

� Tu viņu no�āvi, bet tagad ļausi savā vietā sodīt citu?

Runā! Tu viņu no�āvi, bet ceļa uz �ejieni iegāji nēģera būdā, lai...

� Es loti lūdzu, �o! Laid vaļā, man sāp!

Tas tie�ām bija fizisku sāpju kliedziens, jo Timārs, pa pusei uzgūlies viņai, ne�ēlīgi viņu �ņaudza.

� Uzklausi mani! Es zvēru, ka rīt visu tev paskaidro�u!

� Bet ja nu man tavi paskaidrojumi nav vajadzīgi? Ja nu es negribu tevi vairs ne redzēt, ne dzirdēt?... Ja nu es... Ja nu man...

Timārs aizelsās. Nekad vēl viņ� nebija svīdis tik stipri, kājas un rokas ļima. Viņ� bija tik nikns, ka juta vajadzību izgāzt dusmas vienalga kādā veidā, kaut vai nonāvējot Adeli vai sitot dūres pret sienu. Viņ� iz�ķīrās par pēdējo, un Adele velti mēģināja viņu apvaldīt.

� �o! Uzklausi mani... Tur blakusistabā kāds ir un var mūs sadzirdēt... Es tūlīt visu izstāstī�u... Beidz ta�u, nomierinies!...

Savainojis dūres, Timārs mitējās dauzīt sienu un, viņu neredzot, skatījās Adelē. Varbūt viņ� meklēja vēl kādu iespēju, lai izgāztu neganto niknumu?

Abi bija piecēlu�ies kājās, viņu augumi istabas tumsā vīdēja kā divi iegareni, bālgani plankumi. Lai at�ķirtu otra sejas vaibstus, bija jāskatās pla�i ieplestām acīm, bet Adele tomēr noslaucīja kabatlakatā Timāra sasvīdu�ās krūtis.

� Liecies gultā! Citādi atsāksies drud�a lēkme.

Tiesa gan, viņ� pats to sajuta. Un, atceroties slimības dienas, acumirklī nomierinājās. Tumsā sataustījis krēslu, Timārs pievilka to klāt un apsēdās.

� Runā! Es klausos!

Viņ� vairījās Adeles tuvuma, lai no jauna nesāktu viņu mocīt. Viņ� centās izturēties mierīgi, bet tas bija pārspīlēts, slimīgs miers.

� Tu gribi, lai tūlīt uz vietas visu tev izstāstu?...

Adele nesaprata, ko iesākt, kā izturēties. Galu galā viņa apsēdās gultas malā, metra attālumā no Timāra.

� Ei�enu tu nepazini. Viņ� bija greizsirdīgs, it īpa�i pēdēja laika, kad saprata, ka ir neglābjami nolemts iznīcībai...

Viņa runāja tikai �ukstus, blakusistabā eso�ā neredzamā cilvēka dē|.

� Greizsirdīgs? Vai tie�ām? Un tomēr spieda roku Buijū, gubernatoram, prokuroram un visiem citiem, kuri ir ar tevi gulēju�i?

Timārs Adeli neredzēja, ta�u dzirdēja, ka viņa aizturētu elpu norij siekalas. Mirkli klusums bija tik dziļ�, ka aiz loga varēja jaust lielo, dzīvo me�a klusumu.

Adele apgūlās un vienmuļā balsī turpināja:

� Tu to nevari saprast. Tas nav viens un tas pats. Es gāju pie tevis kā...

Viņa nespēja atrast īstos vārdus. Iespējams, ka tie, kuri viņai bija uz mēles, likās pārāk romantiski... Kā mīļākā?

� Tas nebija viens un tas pats! � viņa atkārtoja. � Tad klausies! Tomā mani redzēja iznākam no tavas istabas. Viņ� pieprasīja tūksto� frankus. Pēc tiem Tomā kāroja jau sen, lai nopirktu sev sievu. Es atteicos tos dot. Svētku vakarā Tomā atkārtoja savu prasību, un tad...

� Tad tu viņu no�āvi! � tumsā domīgi skanēja Timāra balss.

� Viņ� solījās mani nodot.

� Tātad tu darīji to manis dēl?

� Nē. Es viņu nogalināju, lai reiz būtu miers, � Adele nesatricināmā mierā atbildēja. � Es neparedzēju, ka Ei�ens tik drīz nomirs.

Timārs pūlējās saglabāt �o ap�aubāmo mieru, kas viņam neļāva zaudēt savaldu. Viņ� cie�i skatījās uz loga taisnstūri, uz sierakoka stumbru aiz tā un ieklausījās me�a �alkās.

� Nāc gulēt, �o!

Tas viņu pārsteidza. Viņam atkal gribējās kliegt, dauzīt ar dūrēm sienu. Viņa bija atzinusies slepkavībā un tomēr aicināja Timāru gulties blakus viņas kailajam, siltajam augumam!

Cik vienkār�i! Viņa bija to izdarījusi sava miera dēl! Bet viņ� ar saviem jautājumiem traucē tai baudīt pelnīto mieru! Viņa neko nenoliedza, kad Timārs pieminēja gubernatoru un pārējos. Tas neesot viens un tas pats! �o at�ķirību Timārs nespēja izprast tā, kā to bija izpratis Adeles vīrs.

Brī�am Timāram gribējās celties un līdz nemaņai piekaut Adeli.

� Bet aizturētais nēģeris?

� Vai tev labāk patiktu, ja mani notiesātu uz desmit gadiem?

� Apklusti! Nē ta�u! Nevaicā man neko vairāk, neliecies zinis par mani!

� �o!

� Es tevi lūdzu� klusē!

Piegājis pie loga, Timārs atbalstīja pieri pret tā ietvaru. Nakts gaiss atvēsināja karstos sviedrus, kuri straumītēm tecēja pa viņa ķermeni. Pietauvotā ba|ķa tuvumā viņ� upē saskatīja mēnesnīcas atspulgus.

Aizritēja minūtes piecas, tad aizmugurē atskanēja balss:

� Kāpēc tu aizvien vēl nenāc gulēt?

Timārs neatbildējis palika stāvam. Bet par Adeli un it īpa�i par Tomā viņ� vairs nedomāja. Viņ� domās klīda citur. Prātā ie�āvās, piemēram, ka me�ā netālu no viņa mīt leopardi, bet Eiropas pludmalēs �ai stundā cilvēki atstāj kazino...

Iespējams, ka da�os kazino ir rādītas eksotiskas filmas, kur redzami banānkoki, plantators ar tievām Osiņām un mīlas skati iezemie�u mūzikas pavadījumā.

Timārs domās atkal atgriezās pie okumejas baļķa upē. Lietus periodā tas kopā ar citiem nocirstajiem kokiem aizpeldēs pa straumi. Upes grīvā simtiem baļķu tiks iekrauti nelielajā, sarkanmelnajā kuģī. Bet pirms tam tie peldēs garām ciematam, kur Adele bija iegājusi kāda nēģera būdā.

Kā tie abi � melnādainais stūrmanis un skaistā meitene ar kailajām krūtīm � , zibinādami baltos zobus un neko viens otram nesacīdami, bija upmalā smēju�ies!

Ei�ens nekad mū�ā nebija iebildis pret to, ka Adelei ir mīļākie, ja vien tie bija ietekmīgas personas, noderīgas Rēno bagātības vairo�anai. Viss skaidrs! Starp citu, vai tad naudas vairo�ana nebija abu Rēno � vīra un sievas � amats?

Sajuzdams uz sevi vērsto skatienu, Timārs aizgriezās, izlikdamies, ka atkal iegrimst pārdomās. Viņu māca miegs. Mazliet sala. Lai slēptu satraukumu, viņ� aizkūpināja cigareti. Kā lai rīkojas? Koncesija bija pārrakstīta uz viņa vārda. Viņ� bija izmantojis tēvo�a kredītu, ģimenes sakarus.

Me�ā, kas atradās iepretī, netrūkst ziloņu. Konstantinesko to �odien bija viņam stāstījis.

Vai Adele gulējusi arī ar Konstantinesko? Timārs dzirdēja, ka viņas elpa kļūst skaļāka, vienmērīgāka, un, izmantojot �o brīdi, viņ� uzmanīgi ieslīdēja gultā.

Iespējams, ka viņ� maldījās. Bet katrā ziņā �ķita, ka Adele vairs tik mierīgi neelpo. Vai nu viņa tikai izlikās aizmigusi, vai arī Timārs bija viņu pamodinājis un viņa aizturēja elpu.

Nepieskaroties otram un neredzot otru, abi tomēr uztvēra viens otra dzīvības pulsu. Niecīgākās trīsas viņ� izjuta tūksto�kārt stiprāk.

��ī sieviete neko nesaprot. Viņa rīkojas saskaņā ar instinktu un savu audzinā�anu.� Un tomēr viegli pieejamas sievietes iespaidu Adele neatstāja. Kādreizējie skāvieni viņu nebija ietekmēju�i, tie nebija atstāju�i nekādas pēdas. Bez viņas gurdenuma un maigās ādas, kas Timāram tā patika, Adelei piemita ari apbrīnojams jūtu svaigums.

Ko nakti me�ā dara ziloņi? Vai pastaigājas tāpat kā citi mazāki dzīvnieki? Timārs dro�i vien bija gulējis tādā kā pussnaudā, jo dzirdēja pats savu guļo�a cilvēka elpu. Adele izstiepa roku un pieskārās viņa krūtīm sirds tuvumā.

Timārs nesakustējās, viņ� izlikās dziļi aizmidzis, neļaudams manīt, ka guļ tikai pusmiegā. Vēlāk viņ� gandrīz neko neatcerējās, vienīgi zvanu skaņas un acu priek�ā ņirbo�ās gaismēnu strēles.

Timārs atvēra acis. Bija uzausis rīts. Varēja dzirdēt strādnieku solus, tiem ejot uz me�u. Viņ� pataustīja gultu sev blakus. Adeles tur vairs nebija, palags bija jau atdzisis.

Pirms Timārs izkāpa no gultas, viņ� vēl ceturtdaļstundu, lūkodamies griestos, apbrīnoja savu mieru, ļoti vārga, visus spēkus vienā rāvienā zaudēju�a, bet jau atspirgu�a cilvēka mieru. Viņam sūrstēja dūres, āda uz locītavām bija nobrāzta.

Beidzot Timārs piecēlās, uzvilka bikses, kreklu, atmeta atpakaļ matus. Nokāpis lejā, viņ� zālē sastapa ceļojo�o tirgotāju, kur�, lasīdams vecu avīzi, vienatnē ieturēja pirmās brokastis.

� Vai labi izgulējāties?

Timārs ar acīm meklēja Adeli, bet pagalmā manīja tikai Konstantinesko, kur� deva rīkojumus se�iem nēģeriem.

� Vai viņa ir izgājusi?

Timāram nekas nebija Adelei sakāms, bet viņam tās pietrūka. Viņ� gribēja Adeli redzēt, kaut tikai tādēļ, lai vienaldzīgi viņā skatītos.

� Viņa jums atstājusi zīmīti.

Timārs tobrīd stāvēja iepretī spogulim, kas bija piekārts pie sienas, un redzēja tajā pats savu attēlu. Viņ� bija pārsteigts par savas sejas bezkaislīgo izteiksmi un pat lepojās ar to. Un tomēr jutās pagalam apjucis.

� Zīmīti?

Ceļojo�ais tirgotājs sniedza Timāram pārāk lieliem, gandrīz taisniem burtiem aprakstītu papīra lapiņu.

�Mans �o!

Nenobīsties! Man vajadzēja aizbraukt uz Librevilu, atgriezī�os, vēlākais, pēc divām trim dienām. Saudzē sevi.

Konstantinesko zina visu, kas darāms. Galvenais � mēģini saglabāt mieru, es tevi loti lūdzu.

Tava Adele.�

� Vai Adele aizbrauca ar pirmo vilcienu? � Timārs dzēlīgi vaicāja.

� �ķiet, ka viņa aizbraukusi naktī ar motorlaivu, jo pirms stundas, kad es piecēlos, viņas vairs nebija.

Timārs klusēja. Viņ� staigāja istabā, rokas salicis aiz muguras, saspringtu skatienu raudzīdamies vienā punktā.

� Saprotiet, nekas nopietns nav noticis. Man glu�i vienkār�i vajadzēja izpildīt uzdevumu. Prokurors kundzi grib satikt, lai reiz izbeigtu to nēģeru lietu.

� Tātad jūs viņai...

Un Timārs nicīgi noskatījās nabaga puisī.

� Viss ir sagatavots. Kop� brī�a, kad vainīgo aizturēja, lieta nokārtota, bet formalitātes prasa, lai kundzi katrā ziņā nopratinātu, jo atrasts viņas revolveris...

� Skaidrs!

� Jūs aizejat?

Timārs uzkāpa aug�ā savā istabā, noskuvās, ar noteiktām, neparasti straujām kustībām saģērbās, tad nokāpa lejā un tirgotājam vaicāja:

� Vai jūs varētu aizdot man savu motorlaivu?

� Neiespējami! Mans brauciens nupat tikai sākas.

� Do�u divus tūksto�us!

� Ticiet man, ka...

� Piecus tūksto�us!

� Arī par piecdesmit tūksto�iem nevaru. �ī motorlaiva nav manējā, tā pieder manai sabiedrībai. Ja nu vēl nebūtu jāved pasts...

Timārs atstāja istabu, uz viņu pat nepaskatījies.

No darbnīcas, kur strādāja Konstantinesko, atplūda motora rūkoņa. Grieķis, nogūlies zemē, laboja dinamo.

� Vai jums tas bija zināms? � viņu pat nesveicinājis, Timārs vaicāja.

� Jūs par to, ka...

� Tie�i tā. Man nekavējoties vajadzīga piroga un airētāji. Lai viss pēc da�ām minūtēm būtu sagatavots!

� bet...

� Jūs mani sapratāt?...

� Kundze aizbraucot pieteica...

� Kur� te ir saimnieks?

� Timāra kungs, uzklausiet mani! Jūs varat dusmoties manas uzstājības dēl, bet es rīkojos tikai jūsu labā. Tādā stāvoklī...

� Un kas vēl jums ir sakāms?

� Man pienākas pretoties visiem līdzekļiem...

Nekad vēl Timārs nebija tik stipri noskaities un vienlaikus izjutis arī lielu mieru. Viņ� jutās spējīgs grieķi no�aut ar revolveri vai aizbraukt pirogā viens pats, ja pavadoņi atteiktos viņam sekot.

� Lūdzu, apdomājieties! Nupat vēl jūs...

� Nekavējoties gādājiet pirogu!

Saule jau svilināja. Konstantinesko, galvā uzlicis kasku, izgāja laukā un devās uz krastmalas būdām. Tirgotāja motorlaiva vēl aizvien stāvēja turpat, un Timāram bridi ie�āvās prātā, ka derētu to paņemt, ne vārda nesakot. Bet kāpēc visu tā sare�ģīt?

Grieķis sarunājās ar da�iem nēģeriem, kuri viņu bija apstāju�i.

�ie strādnieki vēroja Timāru, pēc tam pievērsās piro-gām un upes lejtecei.

� Nu, kā būs?

� Viņi saka, ka ir jau pārāk vēls, ceļā vajadzēs kaut kur pārnak�ņot.

� Nav svarīgi!

� Viņi uzskata, ka ātrās straumes dēl jūs varēsiet atgriezties tikai pēc trim dienām.

Grieķis skatījās Timārā drīzāk ar no�ēlu nekā ar apbrīnu. Tamlīdzīgus gadījumus viņ� dro�i vien bija jau pieredzējis un notikumu attīstību vēroja glu�i kā ārsts slimības gaitu.

� Jo ļaunāk!

� Es brauk�u jums līdzi!

� Nekādā gadījumā! Palieciet �eit un uzraugiet koncesiju! Es vēlos, lai darbi netiek pārtraukti, vai dzirdat?

Konstantinesko, norīkojis da�us nēģerus, devās mājup kopā ar Timāru.

� Vai drīkstu dot jums da�us padomus? Pirmkārt neļaujiet saviem pavadoņiem dzert un, ticiet man, ari pats neko nedzeriet. Motorlaivā karstums ir pacie�ams lielā ātruma dēļ, bet pirogā saules svelme ir daudz bīstamāka. Katram gadījumam ņemiet līdzi saliekamo gultu, jo nakti vajadzēs pārgulēt krūmājā. Un beidzot vēl...

Grieķis bija satraukts vēl vairāk nekā Timārs pats.

� Atļaujiet braukt jums līdzi! Esmu jūsu dēļ noba�ījies. Padomājiet pats, jūsu iera�anās visu var sare�ģīt. Adeles kundze ir pārliecināta, ka tiks galā viena, bet ja jūs...

� Vai viņa jums kaut ko ir stāstījusi?

Konstantinesko samulsa.

� Nē. Bet tamlīdzīgi gadījumi man zināmi. Zinu, kā tas mēdz notikt. Jūs ieradāties �eit no Eiropas. Jums ir citi uzskati. Kad gadus desmit būsiet nodzīvojis Gabonā...

� ...tad izklaidējoties dro�i vien �au�u melnādainos.

� Gribot vai negribot jums tas būs jādara agri vai vēlu.

� Vai jūs ari to esat darījis?

� Kad es �eit ierados, baltos cilvēkus me�ā vienmēr sagaidīja ar bultu krusu.

� Un jūs savukārt atbildējāt ar revolvera �āvieniem?

� Pazinu kādu cilvēku, kur� savu ādu paglāba, tikai iesviezdams melnādaino pūlī dinamīta spridzekli. Vai brokastis ieturējāt? Ticiet man, pirms do�anās ceļā vajadzētu paēst. Pārdomājiet labi visu vēlreiz!...

� Un nekur nebrauciet! � Timārs iesmējās. � Pateicos, vecais!... Bet jūs vēl aizvien tepat?

Pēdējos vārdus Timārs sacīja ceļojo�ajam tirgotājam, kur�, gatavodamies braucienam, grieķim vaicāja:

� Vai nekādu uzdevumu priek� tiem tur aug�ā nebūs?

�Tur aug�ā� nozīmēja upes aug�tecē, kur d�ungļi kļuva aizvien necaurejamāki.

� Starp citu, es satik�u tur kādu lāga viru, kura vietu jums vajadzēja ieņemt. Vai atceraties? To, kur� solījās jūs pacienāt ar �āvieniem...

Pēc da�ām minūtēm trīs baltie cilvēki nonāca upes krastā iepretī okumejas baļķiem. Tirgotāja motorlaivu divi nēģeri iestūma ūdenī, un, apmetusi slaidu pusloku, tā, cīnīdamās ar ātro pretstraumi, aizpeldēja aug�up pa upi.

Divpadsmit nēģeri gaidot stāvēja pie kādas pirogas, kurā bija ielikta kaudze banānu, palmu eļļas pudeles un manioka. Gaiss bija svelmains. Katra brīze skāra viņus kā ugunīgs glāsts. Konstantinesko ielūkojās Timāram acis, it kā sacīdams: 'Vēl nav par vēlu apdomāties.�

Timārs aizsmēķēja un piedāvāja ari grieķim cigareti.

� Pateicos, es nesmēķēju.

� Veltīgi.

Lieki, tuk�i vārdi, lai aizpildītu klusumu. Timārs uzmeta skatienu ceļam, kas veda aug�up pa slīpo nogāzi uz māju, uz jaunceltajām nēģeru būdām ar banānkoku lapu jumtiem, pēc tam uz logu tur aug�ā, iepretī siera-kokam; pa �o logu Timārs nakti bija vērojis me�u.

� Braucam! � viņ� pēk�ņi uzsauca.

Pavēli sapratu�i, airētāji sasēdās pirogā, krastā vēl stāvēja viņu vecākais, gaidot Timāru, lai palīdzētu iekāpt. Konstantinesko acīm redzami bridi vilcinājās, beidzot tomēr izteica:

� Atvainojiet, bet... Jūs ta�u viņai nenodarīsiet ļaunu, vai nav tiesa? Jūs nesare�ģīsiet stāvokli? Viņa ir apbrīnojama sieviete.

Timārs, bargi palūkojies uz grieķi, grasījās iebilst. Ta�u nē! Nav vajadzības!

Viņ� saīdzis iesēdās pirogā, un divpadsmit gaisā izslietu airu vienlaicīgi iegrima ūdenī.

Māja strauji nozuda skatienam. Varēja saredzēt vēl vienīgi sarkano kārniņu jumtu, pēc tam viss nozuda, virs me�a slējās vienīgi sierakoka galotne. Tā pienbalto, trīs-�ķautņaino stumbru Timārs pēdējoreiz bija vērojis, guļot Adelei blakus, kad, rokas attālumā gulēdama kaila, viņa aizturētu elpu izlikās aizmigusi. Viņ� iespītējies nebija teicis viņai ne vārda. Bet dro�i vien būtu pieticis ar vienu vienīgu vārdu vai rokas kustību.

Vēlāk Adele bija paslepus pieskārusies Timāram, ta�u viņ� savukārt bija izlicies neko nemanām un nejūtam.

Tagad Timāram gribējās raudāt aiz nicinājuma, iekāres un izmisuma � vai drīzāk aiz ilgām pēc viņas tuvuma.

�obrīd abi brauca pa vienu un to pa�u upi, iespējams, trīsdesmit kilometru attālumā viens no otra, viņa � nēģera motorlaivā, viņ� � sē�ot nestabilā pirogā. Divpadsmit airi reizē iznira no ūdens, izkaisīdami kā pērles saulē mirdzo�as ūdens lāses, tad mirkli sastinga gaisā un atkal nolaidās lejā, bet no laivinieku krūtīm izlauzās �ēlabas kā skumja, vienmuļa dziesma, kas apslāpētā, iespaidīgā ritmā pavadīja viņus augu dienu.

Kāds nēģeris ar bojātiem zobiem veikli noskandēja ap trīsdesmit vārdu. Brīdī, kad airi izslējās gaisā, viņ� spēji apklusa, un pirogas kustība īsu mirkli pierima, tā �ķita sastingusi uz vietas.

Tad solistam atbildēja divpadsmit balsis ar varenu, gari stieptu dziedājumu, un vienlaicīgi ūdenī divas reizes iegrima airi.

Tūlīt pēc tam �is sīka auguma priek�dziedātājs falsetā turpināja skandēt vārdus.

Dziesmas ritms tie�i sakrita ar diviem airu vēzieniem. Tiem vienmēr sekoja līdzīgs sastinguma mirklis un tas pats neganti varenais kora piedziedājums.

Tā dro�i vien bija vai piecsimtā reize, kad atkārtojās �ī dziesma, un Timārs izslietu galvu, piemiegtām acīm gaidīja brīdi, kad solists atsāks vienmuļo skandējumu un tajā varēs at�ķirt kādu vārdu. Galu galā Timārs secināja, ka nepilnā stundā nēģeris nemitīgi atkārtoja vienu un to pa�u tekstu. Mainīti bija viens vai divi vārdi. Vārgulīgais vīrelis vienaldzīgi skandēja vārsmas, bet viņa biedru sejas izteiksmi noteica to saturs. Te viņi smējās, te brīnījās, te smaidīja vai jutās aizkustināti.

Bet, līdzko divpadsmit grieztā koka airi mirkli sastinga gaisā, vienmēr no jauna atskanēja divpadsmit spēcīgas balsis.

Pēk�ņi Timārs pārsteigts atklāja, kas īsti saista viņa domas. Viņ� sevi pieķēra pie tā, ka tagad melnādainos vēro ar sirsnīgu ziņkāri un ir pilnīgi nomierinājies. Un tie�i tas viņu nepatīkami satrauca, it kā tā būtu nodevība attiecībā pret sevi vai saviem traģiskajiem pārdzīvojumiem.

Pats to neapjau�ot, Timārs sāka novērot iezemie�us citu pēc cita. Upes straume bija mainīga: brī�am rāma, brī�am ne�ēlīgi strauja. Reizēm, par spīti airētāju pūlēm, pirogā sagriezās �ķērsām pret straumi. Airu vēzienus pavadīja spēcīgi grūdieni, satricinādami pirogas korpusu no priek�gala līdz pakaļgalam. Timāru tas padarīja nemierīgu, bet drīz vien viņ� pie tā pierada, tie�i tāpat kā pie nēģeru īpatnējās smakas. Starp airētājiem trīs bija pilnīgi kaili, pārējie valkāja gurnu apsegus. Pagriezu�ies pret pirogas priek�galu, nēģeri savukārt vēroja balto cilvēku, kur� sēdēja viņiem iepretī. Skatīdamies Timārā, viņi dziedāja vai smējās, ja kādas vārsmas teksts viņus smīdināja, bet da�brīd me�onīgi niknām sejām tikai cilāja airus.

Timāram gribējās zināt, vai nēģeri viņu nosoda, vai viņ� tiem nav atstājis iespaidu, kas at�ķīrās no viņu parastā priek�stata par baltajiem cilvēkiem. Viņ� pats, piemēram, �os melnādainos tagad pirmoreiz vēroja ne tikai ar ziņkāri, ko izraisīja viņu eksotiskais izskats � tetovējumi, pareizāk sakot, sare�ģītie zīmējumi uz ādas, sudraba riņķi, kas da�iem bija iekārti ausīs, un vienam otram kuplajos, cirtainajos matos iespraustās māla pīpes.

Tagad viņ� raudzījās uz tiem kā uz saprātīgām būtnēm, mēģinādams izprast �o cilvēku dzīvi, kas viņam likās loti vienkār�a, varbūt tāpēc, ka visu �eit noteica me�s, piroga un upes straume, kas nesa viņus pretī jūrai, kā gadsimtiem bija nesusi citas līdzīgas pirogas.

�os cilvēkus bija daudz vieglāk izprast nekā drēbes valkājo�os nēģerus Librevilā, kaut vai bojus, tādus kā Tomā.

Fotoattēlā �ī aina būtu izdevusies lieliska, un Timārs iztēlojās savas māsas un viņas draudzeņu izbrīnās saucienus un draugu iecietīgos Smaidus. Tāds fotoattēls būtu klasisks koloniālās dzīves atainojums: pirogas priek�galā sē� Timārs baltā uzvalkā, ar korķa kasku galvā; neko iepriek� nesakot, nēģeri viņam virs galvas no banānkoku lapām izveidoju�i nojumi, kas Timāram pie�ķir, ja ne majestātisku, tad katrā ziņā iespaidīgu izskatu; un visā pirogas garumā cits aiz cita stāv kaili vai puskaili melnādainie airētāji.

Pat nebūdama īpa�i gleznaina, �ī aina tomēr bija ļoti dabiska un nomierino�a. Timārs vairs tik daudz nedomāja ne pats par sevi, ne par ko citu. Viņam prātā iespiedās ainavas, izjūtas, smar�as un skaņas, kaut gan tveice viņu bija notrulinājusi un spilgtajā gaismā vajadzēja piemiegt acis.

Būtībā visi �ie naivie nēģeri bija lāga pui�i, viņi spalgi kliedza, kad piroga peldēja gar kādu ciematu vai vientuļu būdu. Tad viņi to dzina galvu reibino�ā ātrumā. Vicinādami airus virs galvas, nēģeri auroja priekā un lepnumā, bet no krastmalas viņus ar kliedzieniem apsveica citi iezemie�i.

Kādā vietā nēģerēni, iemetu�ies ūdenī, velti mēģināja peldēt pirogai līdzi. Viens no airētājiem Timāram familiāri uzsauca:

� Cigareti! Met cigareti!

Un savu domu viņ� papildināja ar rokas kustību, it kā mezdams upē cigaretes. Timārs, iesviedis ūdenī sauju cigare�u, pa gabalu nolūkojās, kā saulē mirdzo�o �ļakatu vidū zēni, savā starpā plūkdamies, ķer samirku�ās cigaretes, pēc tam uzvaro�i ieskrien me�ā.

Pilnīgs miers � patiesi gan, to viņ� �eit izjuta, bet �is miers bija skumj�, un skumju cēlonis viņam nebija skaidrs. Timārs bija saglabājis maigas jūtas bez noteikta objekta, ta�u viņam �ķita, ka Āfrikas zeme, par kuru līdz �im viņ� bija slimīgi jūsmojis, jau ir kļuvusi viņam daudz tuvāka.

Klusā upes līcītī nēģeri pirogu uzstūma krasta sēklī un pietauvoja. Starp melnādainajiem, nesaprazdams viņu valodu, Timārs jutās vientuļ�, ta�u bailes neizjuta, viņā nebija pat ēnas no tām. Tie�i otrādi! Timārs redzēja, ka nēģeri viņu sargā glu�i kā to gādībai uzticētu bērnu.

Iekāpu�i upē līdz ceļiem vai līdz jostasvietai, nēģeri viscaur apslacījās ar ūdeni, pēc tam, ieņēmu�i mutē malku ūdens un izskaloju�i rīkli, izspļāva to laukā.

Ari Timārs ilgojās pēc vēsa ūdens. Bet, līdzko viņ� izslējās, tas pats melnādainais solists ar bojātajiem zobiem, uzminējis Timāra nodomu, papurināja galvu.

� Baltajam nedrīkst!

Tātad baltajam cilvēkam tas nav ļauts? Kāpēc? Timāram atbildes pietrūka, tomēr nēģerim viņ� noticēja. Un, kad tas ieteica viņam paēst, viņ� paklausīgi izēda kārbiņu pastētes. Nēģeri izsalkumu remdēja, grau�ot manioku un ēdot banānus. Me�s bija krēslains. Pēk�ņi melnie cilvēki pieliecās un smaidot ieklausījās, bet, kad Timārs vaicājo�i viņos palūkojās, viens no viņiem sa�ķobīja seju un, skali smiedamies, iesaucās:

� Makaks!

Pērtiķis nebija saredzams, bet varēja dzirdēt, kā tas purina koku zarus. Viņi atkal devās ceļā. Saule jau bija uzkāpusi augstu. Divas vai trīs reizes Timārs pielika pie lūpām viskija pudeles kakliņu, un drīz vien viņam uzmācās tīksmīga snauda.

Viņ� joprojām vēroja airētājus un neviļus nodevās sadomātai rotaļai � viņ� iezemie�us salīdzināja ar saviem paziņām Eiropā.

Pēc tam viņa domas no Francijas pārcēlās uz Librevilu pie gubernatora, pie komisāra, pie Buijū un Adeles. Burvīgums ap Timāru uz ilgu laiku izgaisa. Viņ� neko ap sevi vairs neredzēja un aizvērtām acīm jauta, ka tuvojas vājuma lēkme.

Timāram �ķita, ka krūtis dusmās piepū�as. Viņam gribējās piedzerties, lai kļūtu ļauns, viņam gribējās kliegt, sagādāt cie�anas gan sev, gan citiem.

Vienu mirkli pavēris acis, Timārs negaidot uzbrēca nēģeriem, kuri bija atsāku�i vilkt to pa�u vienmuļo dziesmu:

� Klusējiet! Aizveriet rīkles!

Airētāji sākumā neko nesaprata. Nēģeris ar bojātajiem zobiem, �ķiet, mazliet saprazdams fran�u valodu, pagriezies pret biedriem, iztulkoja Timāra teikto. Iebildumu nebija. Visi glu�i vienkār�i apklusa, nenovērsdami acis no baltā cilvēka: divpadsmit acu pāri, kuri nepauda nekādas jūtas, Timāru traucēja, it īpa�i brī�os, kad gribējās iedzert. Lūk, tie�i tādus cilvēkus �eit mierīgi, bez liekām ceremonijām nonāvēja ar revolvera lodi.

Bet vai Timāram nebija stāstīts, ka nēģeri, visi bez izņēmuma, tikpat mierīgi izmanto indi?

Vārdi �bez liekām ceremonijām� Timāram izsauca smīnu. Viņ� tīksminājās ar tiem. �eit katrs mierīgi drīkst citus nonāvēt� lūk, kā! Baltie cilvēki no�auj melnos, melnie noindē melnos, bet reizēm � gan ļoti reti � uzbrūk arī eiropietim. Bez jebkāda ļaunuma. Vienkār�i tāpēc, ka to prasa pati dzīve. Un neviens no tiem neizskatās pēc slepkavas! Vai �is nēģeris ar apdrupu�ajiem zobiem ari nav kādu nonāvējis? Ar indi piesūcinātām sīkām spalviņām, kas, piejauktas klāt ēdienam, pamazām saēd kuņģi? Varbūt izkaisot saindētus dzelk�ņus tā nēģera būdas priek�ā, kuram lemta nāve?

Viņi vēlreiz apturēja pirogu. Kāpēc? Timārs nesaprata. Saule bija pārvietojusies un tagad ne�ēlīgi svilināja viņa pakausi. Divi nēģeri sakāra viņam aizmugurē banānkoka lapas, lai radītu pavēni. Kas zina, varbūt ari �ie abi kādreiz bija izmantoju�i indi?

Timārs atkal iedzēra, bet alkohols uz viņu vairs neiedarbojās kā citkārt. Tas neradīja ne dusmas, ne uzbudinājumu. Viņ� atgūlies, aizvērtām acīm skumji risināja domas.

Tikai naktij iestājoties, Timārs atgriezās īstenībā. Tumsa kā izplūdis eļļas plankums ātri apņēma debesis, neļaudama izbaudīt kaut īsu krēslas brīdi. Viņi atradās upes posmā, kur straume bija pilnīgi nemanāma. Upe bija plata, ūdens ap pirogu �ķita melns, it īpa�i braucot gar krastmalas kokiem. Kaut kur tālumā rībēja tamtams, bet airētāji neiedro�inājās dziedāt, jo baltais cilvēks to bija aizliedzis, un tikai klusi stenēja pēc katra spēcīga airu vēziena.

Nebija vērts vaicāt, kur viņi pa�laik atrodas. �o jautājumu nēģeri nesaprastu, tāpat kā atbildi savukārt nebūtu sapratis Timārs. Kur viņ� pārgulēs nakti? Kāpēc bija �urp braucis? Adele solījās atgriezties pēc divām trim dienām. Kāpēc viņ� nevarēja sagaidīt viņu mājā, kur bija vismaz vēl otrs baltais?

Ko viņ� iesāks Librevilā? Par to viņam nebija ne jausmas. Būtībā viņ� nevēlējās, ka pret viņu izturas kā pret bēmu, tomēr baidījās, ka var tikt uzskatīts par slepkavības līdzdalībnieku, bet galvenais � viņ� bija greizsirdīgs! Kāpēc Buijū bija braucis uz koncesiju? Kāpēc Adele bija Timāram melojusi?

Viņu atkal tirdīja nemiers. Timārs norija malku sasilu�ā viskija, bet tas viņa kuņģa darbību ietekmēja tā, ka īsu brīdi vajadzēja noliekties pār pirogas malu.

Tumsa ieskāva pirogu no visām pusēm, nēģeri vairs neairēja tik draudzīgi kā iepriek�. Viņu kustības liecināja par drud�ainu steigu. Reizēm divi gaisā izslieti airi sasitās kopā. Viņi vairs cie�i neskatījās baltajā cilvēkā, acis bie�āk pievērsās me�am, līdz beidzot pirogā ar strauju ieskrējienu ietriecās krastmalas krūmājā.

Izkāpis krastā, Timārs pazina apkaimi. Viņi bija apstāju�ies tajā pa�ā vietā, kur toreiz, braucot motorlaivā aug�up pa upi, pie tā pa�a tirgus, kur Adele bija apēdusi divus banānus, pie tā pa�a ciemata, kur viņa bija iegājusi kāda nēģera būdā.

Izcirtumā, kuram visapkārt slējās iezemie�u būdas, bija iedegts ugunskurs. Ap to vīdēja notupu�os cilvēku silueti. Timārs neiedro�inājās tiem tuvoties, viņ� gaidīja ceļabiedrus, it īpa�i sīko vīreli ar apdrupu�ajiem zobiem, uzskatīdams tie�i to par savu pavadoni.

Iezemie�i necēlās kājās, bet, izdzirdēju�i upmalā kņadu, pagrieza galvu uz to pusi. No pirogas izcēla Timāra saliekamo gultu un pārtiku. Trīs airētāji to visu aiznesa uz ciemata centru, bet sīkais, bezzobainais nēģeris ar mājienu aicināja Timāru sekot.

Abi pārmija tikai da�us teicienus. Ne vairāk kā divdesmit vārdu! �is vārgais nēģeris vēra vaļā būdu durvis, iemezdams katrā skatienu, bet iezemie�i pat negrasījās iebilst. No kādas būdas viņ� iznāca laukā kopā ar vecu sievieti, kuru Timārs pirms da�ām dienām bija redzējis tupam tirgū pie savām precēm.

Saliekamo gultu un Timāra pārtiku novietoja viņas būdā. Nēģeris izmeta laukā iezemie�u ma�as un, norādot uz būdas iekārtojumu, Timāram nopietni sacīja:

� Labi! Te būs labi!

Pēc tam viņ� klusēdams aizgāja, atstājot Timāru vienu apgaismotās būdas vidū. Stāvēt varēja tikai tās centrā. Gaisā bija jūtama stipra dūmu smaka, acīmredzot pavards bija kurināts augu dienu, jo pelni vēl nebija atdzisu�i.

Timārs, nepazīdams saliekamās gultas mehānismu, nomocījās minūtes desmit, nekādi nespēdams gultu uzsliet. Beidzot ticis ar to galā, viņ� piegāja pie durvīm izsmēķēt cigareti. Airētāji bija pievienoju�ies ap ugunskuru sēdo�ajiem iezemie�iem. Nupat tie beidza vakariņot. Redzami bija tikai viņu silueti, kas, nolieku�ies katrs pie savas māla bļodas, ar rokām vilka no tām laukā vārīto manioku.

Kāds nemitīgi runāja tikpat veikli kā nēģeru solists pirogā. Iespējams, ka tas bija tie�i viņ�, jo balss bija līdzīga. Viņ� lielā ātrumā nobēra �etrus piecus teikumus, tie visi skanēja līdzīgi. Pēc tam runātājs apklusa, bet airētāju piedziedājuma vietā atskanēja skali, ilgi iezemie�u smiekli.

Varbūt viņi runāja par Timāru? Sākumā viņ� par to bija pārliecināts, bet, pavērojis da�as ugunskura gaismā labi saskatāmas sejas, nosprieda, ka �ie nēģeri runā vienīgi runā�anas dēļ. Viņ� varēja galvot, ka bezzobainais nēģeris tur izsaka kaut ko nesakarīgu, gribēdams visus apskurbināt ar �o vārdu skaņām un viņu pa�u smiekliem. Viņi uzjautrinājās kā bērni, kuri muļķīgi bez mitas pļāpā, nedomājot par savu vārdu jēgu.

Gaisā izplatījās tīkama dego�as malkas un Timāram nepazīstamu gar�vielu smar�a, mazliet jūtama bija arī nēģeru miesas dvaka. Un tie�i tā viņu tagad satrauca.

Timārs nebija izsalcis. Viņ� negribēja vērt vaļā konservu kārbu un tikai, pa brī�am iemalkojis viskiju, izsmēķēja cigareti. Timāru dro�i vien visi varēja redzēt, jo viņa baltais uzvalks izcēlās būdas tum�ajā fonā, tomēr neviens viņam nepievērsa uzmanību, un tas viņu mazliet aizvainoja, gandrīz vai sāpināja.

� Ņem cigareti! � viņ� iesaucās, nomezdams to vistuvāk sēdo�ajam nēģerim.

Timārs saliekamajā gultā bija atradis divdesmit paciņas cigare�u, tās dro�i vien tur bija iebāzis Konstantinesko. Nēģeris, pacēlis cigareti, neapņēmīgi izslējās kājās un iesmējies rādīja to pārējiem. Kāda veca sieva savukārt vilcinādamās pievērsās Timāram, stiepdama pretī abas rokas.

Timārs aizmeta viņiem veselu paciņu cigare�u, silueti rāpoja, grūstījās, bet drosmīgākie, izstieptām rokām piecēlu�ies, smiedamies un kliegdami skrēja Timāram klāt. Starp tiem bija gan vīrie�i, gan sievietes. Visi Timāru ielenca, neviļus viņam pieskārās. Izslējies pirkstgalos, viņ� stiepa rokas pāri pūla galvām.

Sājā nemierīgajā barā, no kura cēlās aizvien spēcīgāka dvaka, redzēja ari meitenes ar mazām, tikko briesto�ām krūtīm. Bet Timāra acis bija pievērstas tikai vienai � jaunajai, skaistajai nēģerietei, kuru pirms da�ām dienām bija redzējis upmalā smejamies kopā ar motorlaivas stūrmani.

Viņa stāvēja netālu no Timāra, ne tik dro�a kā jaunākās, ar skatienu lūgdama mest cigaretes uz viņas pusi.

Timārs to bija darījis trīs reizes pēc kārtas. Ta�u cigaretes vienmēr kāds notvēra lidojumā, vai arī, nokritu�as zemē putekļos, tās, plūkdamies starp pieaugu�o kājām, meklēja desmit nēģerēni.

Jaunajai meitenei bija pilnīgas, stingras krūtis, gumi kā pusaudzei, �aurāki nekā torss, bet vēders vēl saglabāja bērni�ķīgu apalīgumu. Satrauktajā pūlī viņi nenovērsa acis viens no otra. Meitenes skatiens bija lūdzo�s, bet Timārs viņai varēja vienīgi uzsmaidīt. Viņ� aizmeta meitenes virzienā pēdējo cigare�u paciņu.

� Cauri! Vairāk man nav! � Timārs iesaucās.

Bet nēģeri ap viņu joprojām stiepa rokas, un bezzobainais bija spiests visiem paskaidrot, ka baltajam cilvēkam vairs nekā nebūs, ko dot. Pūlis attālinājās tikpat ātri, kā pienācis. Pēc brī�a visi atkal bija satupu�ies ap ugunskuru. Biezās lūpas apaļīgi savilkās ap cigaretēm, un visi ar lepnumu skatījās izpūstajos dūmos. Nereti vienu un to pa�u cigareti kūpināja trīs vai �etri nēģeri pēc kārtas.

Timārs būdas priek�ā palika viens. Viņ� grasījās likties gultā, ta�u jaunās nēģerietes tēls no viņa neatkāpās, modinādams nevis brutālu iekāri, bet gan ilgas pēc maigiem glāstiem. Timārs apsēdās uz zema soliņa. Viņ� bija aizmirsis saglabāt cigaretes sev. Sievietes, vezdamas līdzi bērnus, nozuda būdās, un drīz vien viss noklusa. Neviens vairs ugunskuram nepiemeta klāt malku, un pirmie to atstāja airētāji.

Kur viņi pārgulēs? Timārs to nezināja. Bet tas viņu neinteresēja. Ar acīm viņ� meklēja nozudu�o meiteni un domāja, kurā brīdī viņa bija pametusi draudzenes, uz kuru būdu bija aizgājusi. Timārs joprojām bija mierīgs, joprojām skumj�, ta�u tās bija smagas, trulas dzīvnieka skumjas. Ap ugunskuru vēl līkņājās pieci vai se�i silueti, bet sarunas bija apklusu�as. Timārs palūkojās uz abām pusēm.

Un pēk�ņi viņ� nodrebēja. Jaunā nēģeriete bija klāt, viņa stāvēja tumsā, atbalstījusies pret blakusbūdas sienu, ar seju pret Timāru. Vai meitene bija uzminējusi viņa vēlmi? Vai bija iemīlējusies Timārā? Varbūt tādu padevību izrādīja vienkār�i tāpēc, ka viņ� ir baltais?

Buijū, bez �aubām, būtu acumirklī pamājis viņai ar pirkstu un aicinājis sekot līdzi būdā. Timārs neiedro�inājās viņai pat tuvoties. Viņ� jutās neveikli un nebija pat izlēmis, vai aicināt viņu iek�ā vai ne.

Viņ� tikai bija piecēlies kājās. Un, lūk, viņa pati jau nāca tuvāk soli pa solim, gatava bēgt projām, ja baltais cilvēks viņu nevēlētos. Stāvot uz būdas sliek�ņa, Timārs mazliet atvirzījās, lai viņa varētu tikt garām, un instinktīvi ar roku norādīja uz durvīm.

Meitene, a�i iegājusi būdā, apstājās, elpojot cilājās viņas krūtis. Neviens no tiem, kuri vēl sēdēja pie ugunskura, neatskatījās. Aizvērt durvis Timārs kavējās, neiedro�inādamies to darīt. Turklāt nezināja, ko viņai sacīt, viņa ta�u nesaprata ne vārda.

Meitene Timārā vairs neskatījās. Tikpat kautra kā jaunas meitenes Eiropā, ar to starpību, ka viņas vienīgais apģērbs bija zāļu ku�ķītis vēdera lejasgalā. Meitene, acis nodūrusi, cie�i raudzījās grīdā.

Timārs noglāstīja viņas plecu. �ī bija pirmā reize, kad viņ� labprātīgi pieskārās melnās sievietes miesai. Ada bija gluda, viņ� sajuta zem tās saspringtos muskuļus.

Timārs izlikās, ka meklē cigaretes, labi zinot, ka tās neatradīs. Viņ� gribēja meitenei kaut ko dāvināt. Saliekamajā gultā vēl atradās vienīgi plakana termosa pudele. Viņ� aptaustīja savas kabatas. Roka uzdūrās tēvo�a dāvinātajam pulkstenim. Pulkstenis turējās zeltītā ķēdītē. Timārs pēk�ņi to atāķēja un sniedza jaunajai meitenei.

� Tas tev!

Timārs bija satraukts. Pagriezies viņ� redzēja, ka pie ugunskura neviena nēģera vairs nav. Ko darīt? Kā rīkoties tālāk? Vai viņ� tie�ām gribēja meiteni iegūt? Viņ� pats to nezināja. Rīkle bija izkaltusi. Bet jaunā nēģeriete stāvēja viņam blakus, turot saujā zeltīto ķēdīti.

Timārs pievērsās viņai un atkal noglāstīja plecu, ļaudams rokai uzmanīgi noslīdēt līdz krūtīm un tās noglāstīt.

Meitene viņu neiedro�ināja, bet arī nepretojās. Viņa aplūkoja ķēdīti.

� Nāc �urp!

Timārs vilka meiteni uz �auro saliekamo gultu zem atritinātā moskītu tīkla. Viņa Timāram sekoja.

� Bet vai tu...?

Viņ� grasījās vaicāt, vai viņa ir nevainīga, jo tādā gadījumā viņ� atturētos, ta�u viņa neko nesaprata.

� Apsēdies!

Un, uzlicis abas rokas viņai uz pleciem, Timārs piespieda meiteni apsēsties gultas malā, pēc tam, pagalam apjucis, pielika viņai pie lūpām viskija pudeli.

Beidzot ar spēju kustību viņ� aizcirta būdas durvis, kurām nebija aizbīdņa.

Nepatīkams starpgadījums sabojāja Timāram garastāvokli. Pirogā �ķērsoja krāces. Nēģeri satrauku�ies airēja, cik jaudas, ātri elpojot caur muti un klusībā smīkņājot. Ātrums bija galvu reibino�s. Upes līkumos redzēja ūdens vērpetes, kurām airētāji centās tikt pāri ar vienu airu vēzienu.

Bet ce]ā pēk�ņi gadījās pa straumi peldo�s koka zars, kura lapotne padarīja to līdzīgu plostam. No sadursmes vēl varēja izvairīties, ta�u, sparīgi airējot, nēģeri joka pēc visi reizē noliecās pār vienu bortu.

Divpadsmit lielu, bērni�ķā priekā mirdzo�u acu vēroja gan zaru, gan ūdens vērpetes, pa brī�am paglūnot arī uz balto cilvēku. Airētāji bija nolēmu�i irties tie�i zaram pāri, tā lai aizrautos elpa kā pa�iem, tā Timāram.

Gar pirogas malu slīdēja dala no zara lapotnes, bet, nepaguvusi pārbraukt zaram pāri, pirogā saņēma spēju triecienu, kas izcēla tās priek�galu virs ūdens.

Timārs nepaguva ne izslieties kājās, ne kaut ko aptvert no notiku�ā. Nekas nopietns nebija noticis. Uzdūrusies ūdenī iegrimu�ajam zaram, pirogā neapgāzās. Nēģeri kopīgiem spēkiem bija atjaunoju�i tās līdzsvaru.

Tomēr laiva līdz pusei bija piesmēlusies ar ūdeni, un Timārs tagad sēdēja ūdenī.

Pēk�ņi noskaities, viņ� izkliedza lāstus, bet iezemie�i tos nesaprata. Viņ� kļuva vēl niknāks, jo bija no�ēlojami slapj� un netīrs.

Timāram vairs nebija nevienas cigaretes, un tas viņa garastāvokli vēl pasliktināja. �orīt viņ� ta�u bija pamodies iezemie�u būdā un atcerējās, ka viņam blakus bija gulējusi jaunā nēģeriete. Bet tad viņas tur vairs nebija, un Timārs nespēja pateikt, kad īsti viņa aizgājusi.

Pēc tam airētāju pavadībā viņ� bija devies uz pirogu, kas viņus gaidīja. Krastmalā bija sapulcēju�ās vecās nēģe-rietes ar bērniem, starp tiem redzēja arī Timāra meiteni, kura neiedro�inājās atdalīties no pārējiem, lai Timāram tuvotos vai pamātu ar roku.

Viņ� grasījās apstāties, ta�u pārdomājis apsēdās pirogas galā, bet nēģeri ar airiem rokās ieņēma vietas cits aiz cita.

Meitene aizvien vēl stāvēja turpat, zem skrajām lapotnēm. Viņa soli pa solim nemanāmi atkāpās, lai atdalītos no pārējiem, un skatījās Timārā.

Divpadsmit airu iegrima ūdenī, un ar vienu vēzienu pietika, lai pirogā piecdesmit metrus attālinātos un aizpeldētu pa straumi. Tikai tad Timārs manīja, ka jaunā nēģeriete pacel, pareizāk sakot, mazliet atvirza roku no ķermeņa un pamāj Timāram sveicienu, neko vairāk neuzdrīkstēdamās.

Sadursmes laikā pirogā tomēr bija radusies sūce, un vienam no airētājiem vajadzēja nemitīgi ar saujām smelt no tās laukā ūdeni.

Brīdi viņā noskatījies, Timārs attaisīja savu pēdējo konservu kārbu, izmeta tās saturu upē un atdeva kārbu smēlējam. Milzīgā pārsteigumā viņam pēk�ņi pievērsās divi acu pāri. Nēģeriem bija zināms, ka viena pastētes kārba maksā divpadsmit frankus, aptuveni tik daudz, cik viņi varēja nopelnīt pāris nedējās. Izmantodams kārbu kā smeļamo kausu, airētājs, gremdējot to ūdenī, nespēja vien nopriecāties par spo�o metālu, kas atspulgoja saules starus, bet pārējie viņu apskauda.

Timārs vairs nedomāja par iezemie�iem. Jo vairāk viņi tuvojās mērķim, jo bie�āk viņ� iegrima pārdomās. Adele, �ķiet, Librevilā bija ieradusies jau vakar, dro�i vien dienas otrajā pusē, motorlaivai izmantojot ātro straumi. Kur viņa bija pārgulējusi? Ar ko kopā pusdienojusi? Ko �odien līdz vakaram bija darījusi?

Pirmajās ceļojuma stundās viņ� vēl bija domājis par jauno nēģerieti. Kad saule, sasniegusi zenītu, slīdēja uz vakarpusi, viņa domas pilnīgi pārņēma atmiņas par Adeli, it īpa�i tās par abu pēdējo naidi, kad, tumsā guļot blakus, abi bija skatīju�ies griestos, izlikdamies aizmigu�i, kaut patiesībā viens otru saspringti vēroja.

Timārs apēda vienu banānu. Viņ� nezināja, cikos viņi sasniegs Librevilu, bet pavaicāt to bezzobainajam nēģerim nevarēja. Laiks vilkās gausi. Timārs divas reizes lika apturēt pirogu un salabot viņa banānkoku lapu nojumi.

� Ko jūs vēl gaidāt� kāpēc nedziedat? � beidzot viņ� norūca.

Airētāji nesaprata, ko Timārs vēlas, un tāpēc viņ� pats uzsāka nēģeru vakarējo dziesmu. Nēģeri saskatījās un, it kā atbrīvoju�ies no smaga sloga, uzelpoja, bet bezzobainais sāka skandēt vēl garākas un sare�ģītākas vārsmas nekā Timāram jau zināmās.

Ta�u Timārs tajās neklausījās. Pēc īsa brī�a viņ� pats vairs nezināja, vai dziesma vēl turpinās. Kāpēc Buijū bija ieradies koncesijā? Un kāpēc Adele bija aizbraukusi, neko neteikdama?

Timārs vairākkārt iesnaudās, ta�u ne uz ilgu laiku. Tas nebija īsts miegs, drīzāk moko�s trulums, ko radīja lielā tveice un �ilbino�ie saules atspulgi. Saule beidzot noslēpās aiz koku galiem, un īsu brīdi iestājās krēsla � da�i mirkli mānīga dzestruma, kad ne tik asā gaismā visas lietas atguva īstās krāsas. Pēc ceturtdaļstundas iestājās pilnīga tumsa, bet Librevilu viņi vēl nebija sasniegu�i. Timārs dusmojās, jo vairāk tāpēc, ka nevienu �eit nespēja izvaicāt.

Brauku�i tumsā veselu stundu, viņi pēk�ņi pamanīja sarkanas un zaļas ugunis. Augstāk pie debesīm mirgoja kāda gaisma, bet tā nebija zvaigzne. Viņi dzirdēja spēlējam gramofonu un ātrus soļus uz dēļu grīdas.

Tuvumā iznira kāda kravas kuģa korpuss, pirogā peldēja tālāk līdz upes grīvai, kur Timārs bija redzējis otru kuģi pieņemam baļķu kravu. Platei beidzoties, gramofonu bija aizmirsu�i izslēgt, un varēja dzirdēt, kā skrapst adatiņa.

�ilbino�i iedegās starmetis. Apmetis da�us lokus virs ūdens līmeņa, tas atrada pirogu un tai sekoja. �ī gaisma nāca no kapteiņa tiltiņa. Trīs vīri, atbalstīju�ies pret kuģa margām, pavadīja pirogu ar acīm, pamanīju�i tajā balto cilvēku.

� Ei! � kāda balss uzsauca.

Timārs nespētu pateikt, kāpēc viņ� neatbildēja. Viņ� joprojām saīdzis sēdēja pirogas stūri un sarāvās, kad piroga, �ķērsojot krastmalas sēkli, sāka zvalstīties.

Priek�ā bija okeāns, pa labi � elektrisko lukturu rinda un ostmala, tāda kā visur pasaulē, līdzīga jebkurai Eiropas ostmalai, ar automa�īnu starme�iem, kas nemanot nozūd naktī.

Viņi piestāja pie smil�ainā liedaga starp zvejnieku piro-gām, iepretī vietai, kur ik ritu notika tirgus. Krastmalā staigāja nēģeri eiropie�u drēbēs, citi � ģērbu�ies kā arābi, un Timāram radās iespaids, it kā viņ� būtu atgriezies no loti tāla ceļojuma.

Alejā elektriskā gaisma sarkano krāsu padarīja ko�āku, turpretī lapotņu zaļums atgādināja fajansa za]o krāsu, kopumā �ī ainava bija līdzīga teātra dekorācijai, it īpa�i kokospalmas, kuru lapas, apgaismotas no apak�puses, izcēlās debesu samtaini melnajā fonā.

Tur valdīja troksnis, dzirdēja balsis, solus, �irkstoņu, garām gāja nepazīstami cilvēki, aizdrāzās kāda ma�īna, tajā sēdo�ie pat neiedomājās, no kurienes tāds ceļotājs �eit naktī pēk�ņi radies.

Kamēr trīs kailie airētāji no lupatām izveidoja gumu apsegus, pārējie izvilka krastā pirogu, bet Timārs nespēja iz�ķirties, ko iesākt. Vai likt nēģeriem atgriezties koncesijā, vai paturēt tos savā rīcībā? Kā viņus paēdināt? Kur nometināt? Vai pilsētā viņi neapmaldīsies? Timārs piegāja klāt bezzobainajam nēģerim un mēģināja izskaidroties:

� Vai varēsiet �eit pārnak�ņot?

Un, pielicis roku pie vaiga, galvu noliecis uz sāniem, viņ� aizvēra acis.

Iezemietis pasmaidījis mierino�i pamāja ar roku.

� Satikt kundzi! � viņ� teica.

Viņ� grib satikt kundzi! Tātad zina, ka tikai kundze var visu noteikt. Timārs viņa uztverē bija tikai pasa�ieris. Dzīvu būtņu hierarhijas kāpnēs viņ� ieņēma no kundzes atkarīgu vietu. Viņ� nebija pat īsts kolonists, jo nerunāja iezemie�u valodā un neno�āva nevienu no pīlēm, kas bija pārlidoju�as pirogu. Viņ� bija dalījis iezemie�iem cigaretes! Viņ� nevienu nebija sitis, nebija norādījis vietas, kur vajadzēja apstāties. Tātad � amatieris, garāmbraucējs.

� Man satikt kundzi!

Timārs, uzgriezis viņam muguru, aizgāja pa elektrisko spuld�u apgaismoto ceļu. Pēc nelaimīgā atgadījuma ar pirogu viņa bikses bija netīras un saņurcītas. Turklāt jau trīs dienas viņ� nebija skuvies. Brīdī, kad Timārs iegāja luktura gaismas lokā, parādījās kāda automa�īna, un viņ� dzirdēja, ka tuvojoties tā samazina ātrumu. Logam pieliecās kāda seja, un Timārs pazina policijas komisāru, kur� nepieturējis aizbrauca tālāk, ta�u divas reizes atskatījās.

Līdz viesnīcai bija ne vairāk kā trīssimt metru. Kādā tum�ā nostūrī skali smējās nēģeriete gai�zilā gumu apsegā, kļaudamās klāt eleganti ģērbtam nēģerim. Sieviete bija patukla tāpat kā viņas visas �ai pilsētā. Sprogainie mati bija sacelti augstā, sare�ģītā sasukā. �ī sieviete pret baltajiem cilvēkiem bija galīgi zaudējusi cieņu, kas me�ā un d�ungļos dzīvojo�iem nēģeriem ir likums. Kad Timārs gāja abiem garām, nēģeriete klusējot viņā noskatījās, bet, līdzko viņ� piecus soļus attālinājās, izplūda skaļos smieklos.

Tie bija tikai sīkumi, bet Timāru sarūgtināja, jo viņam tāpat jau bija nelāgs noskaņojums.

Viesnīcā skanēja mūzika. Tur atskaņoja kādu havajie�u plati, kuru Timārs bija dzirdējis vismaz piecdesmit rei�u. Klaudzēja biljardbumbas.

Pie ieejas Timārs sarauktām uzacīm, draudīgā izskatā mirkli apstājās. Bet neviens viņu neievēroja. Kāds me�cirtējs, spēlējot biljardu ar resnvēderi rakstvedi un stāvot pret Timāru ar muguru, daļēji aizsedza skatienam �etrus gramofona tuvumā pie galdiņa sēdo�us cilvēkus, kuri bija sabāzu�i galvas kopā, it kā pārrunājot ko loti svarīgu. Pulkstenis rādīja vienpadsmito stundu. Aiz letes neviena nebija. Rakstvedis, atmuguriski soli pa solim atkāpdamies, uzgrūdās Timāram un atskatījās.

� Ko es redzu! Tas esat jūs, jaunais cilvēk!

Un Timārs viņa balsī saklausīja apmulsumu.

� Ei, jūs tur! Skatieties �urp!...

Visi pievērsās Timāram bez īpa�a pārsteiguma, ta�u ar manāmu nepatiku. Viņ� tiem nozīmēja lieku, traucējo�u personu. Visi apmainījās zīmīgiem skatieniem. Buijū, kur� bija viens no �etriem gramofona tuvumā sēdo�ajiem, piecēlās un nedabiski jautrā balsī iesaucās:

� Skat! Ko jūs neteiksiet! Tas tik ir pārsteigums!

Bet, Timāra iera�anos jau paredzējis, viņ� tie�i no tās visvairāk baidījās.

� Vai ieradāties ar lidma�īnu?

� Nē, ar pirogu.

Buijū aiz sajūsmas pat iesvilpās.

� Ko dzersiet?

Timārs pret savu gribu paspieda Buijū sniegto roku, neiedro�inādamies izlikties, ka nav to manījis. Spēlmaņi turpināja iesākto biljarda partiju. Kāds nomainīja gramofona plati.

� Vai esat pusdienojis?

� Nē... Jā... Es neesmu izsalcis...

� Varu derēt, vecais draugs, ka jūs vairākas dienas neesat lietojis hinīnu. Atliek palūkoties uz jūsu acīm.

Tonis bija familiāri jautrs, bet attieksme atturīga. Pie galdiņa, kur sēdētāji bija paliku�i trijatā, Timārā ar traģisku sejas izteiksmi nolūkojās �ķielacis me�cirtējs, bet Maritēns, kur� ari sēdēja pie tā pa�a galdiņa, pietrūcies kājās, steidzīgi spieda visiem roku.

� Eju gulēt. Ir jau vēls.

Tas atgādināja bēg�anu, it kā viņ� bītos no kāda traģiska notikuma, uzskatīdams par labāku nekļūt par aculiecinieku. Tā bija pirmā reize, kad �ajā mazliet teatrālajā situācijā Timārs nokļuva vispārējas uzmanības degpunktā. Viņ� bija persona, pret kuru jāizturas piesardzīgi un no kuras jābīstas, un tie�i tas Timāram atgādināja, ka viņam kabatā ir revolveris.

� Nāciet �urp, saskandināsim!

Buijū viņu pievilka pie bāra, pats nostājās otrpus letes un divās glāzēs ielēja kalvadosu.

� Uz jūsu veselību! Sēdieties!

Uzmeties uz kāda no augstajiem soliņiem, Timārs vienā rāvienā iztuk�oja glāzi, nenovērsdams acis no Buijū. Lai �ie nedomā, ka izdosies viņu piemānīt! Timārs labi zināja, ka aizmugurē biljarda bumbas tiek dzenātas vien skata pēc un saruna pie gramofona galda labajā pusē arī nebija īsta.

Visiem tagad interesēja tikai viens: Timāra tik�anās ar Buijū, pareizāk sakot, cīņa, kas sākās starp viņu un viesnīcas saimnieku.

� Vēlreiz to pa�u! � Timārs sacīja, sniegdams iztuk�oto glāzi.

Buijū mirkli vilcinājās. Viņu pārņēma bailes. Jo Timārs nemainīja pārspīlēti drūmo, ļauno izskatu un vēso attieksmi, izlikdamies pa�pārliecināts, kaut gan īstenībā tāds nemaz nebija.

� Kur Adele?

Bet Buijū ar kalvadosa pudeli rokā notēloja viņam īstu komēdiju, lai iegūtu laiku.

� Vēl vienmēr tikpat iemīlējies? Ha, ha! Varu iedomāties, cik labi jūs tur jūtaties, tālu prom no uzbāzīgiem ļautiņiem.

�ie vārdi skanēja liekulīgi, pat pārāk liekulīgi!

� Kur viņa ir?

� Kur ir? Kāpēc jūs man to vaicājat?

� Vai viesnīcā viņas nav?

� Kāpēc viņai te jābūt? Uz jūsu veselību! Sakiet man � cik daudz laika vajadzēja, lai atbrauktu �urp pa upi pirogā?

� Nav svarīgi! Tātad Adele viesnīcā nav bijusi?

� To neesmu teicis. Būt jau bija, ta�u �obrīd viņas vairs te nav.

Izņēmis viņam no rokām pudeli, Timārs ielēja sev tre�oreiz. Spēji pagriezies pret biljarda spēlētājiem, viņ� negaidot tos pārsteidza: tie kā sastingu�i stāvēja, uzmanīgi ieklausīdamies.

� Tava reize! Lielisks stiķis! � rakstvedis pasteidzās iesaukties.

Bezgala uzbudināts, Timārs vienlaikus paturēja skaidru galvu� ko tamlīdzīgu viņ� izjuta pirmoreiz. Viņ� �ķita spējīgs uz visu, uz neparastākajiem gājieniem, ta�u rīkojās aukstasinīgi. Timārs atkal pievērsās Buijū, bet �oreiz viņa skatiens bija vēl drūmāks. Pa�am likās, ka viņ� izskatās satracināts, ta�u nesaprata, ka īstenībā atstāj drud�a slimnieka iespaidu. Viņa novārgu�ais izskats, nervozais uzbudinājums � tie�i tas biedēja me�cirtējus, un Buijū pievāca abas glāzes.

� Nāc �urp, draudziņ! Aprunāsimies!

Viņ� ievilka Timāru kādā kafejnīcas stūri, kur varēja mierīgi sarunāties, lai neviens tos nedzirdētu, nolika pudeli un abas glāzes uz galda un, atbalstījis uz tā elkoņus, uzlika Timāra rokai savējo.

Pie blakusgaldiņa sēdēju�ie klienti aizejot nomurmināja:

� Līdz ritam, Luī! Arlabunakti, draugi!

Bija dzirdami viņu soļi uz ceļa. Zālē vēl kavējās vienīgi abi biljarda spēlmaņi, neparasti sparīgi dzenādami bumbas.

� Nomierinies! Nav īstais laiks darīt muļķības.

Balss tonis bija aizbildniecisks, bet tik cilvēciski laipns, ka atgādināja Timāram pusaud�a gados sastapto priesteru balsis.

� Beigsim tēlot komēdiju. Mēs abi ta�u esam vīrie�i...

Buijū uzmanīgi vēroja sarunu biedru. Viņ� pielika pie lūpām degvīna glāzi, bet Timāram izņēma no rokām pudeli, pie kuras tas atkal bija ķēries.

� Nē, vairāk nevajag!

Pie pasteļkrāsas sienām joprojām karājās nēģeru rituā-lās maskas. Kafejnīcā viss bija pa vecam. Trūka vienīgi Adeles, kura melnajā zīda kleitā nopietnu seju sēdētu aiz letes, iegrimusi aplēsēs vai, zodu atbalstījusi uz kopā sakļautajām plaukstām, vienaldzīgi visu vērotu.

� Rīt lietu izskatīs zvērināto tiesā. Saproti?

Buijū seja pietuvojās Timāram. Cik dīvaina seja! Tuvumā Buijū nemaz vairs neatgādināja cilvēku-zvēru, par kādu parasti viņu iztēlojās, un Timārs lieku reizi atcerējās priesteri, kur� mēdza runāt tikpat pārliecino�i.

� Viss nokārtots! Adelei nav no kā bīties. Bet �ai nolūkā vajadzēja spert daudz piesardzības soļu.

� Kur viņa ir?

� Es jau teicu, ka neko nezinu. Tiesā nevajadzētu pieminēt tevi. Labāk būtu, ja neviens nezinātu, ka tu atrodies Librevilā. Vai saprati? Adele ir jauka mazulīte un nemaz nav pelnījusi, lai viņai iesmērē astoņus vai desmit gadus katorgas.

Timāram �ķita, ka viņ� redz halucinācijas: viņ� dzirdēja vārdus, saprata tos, bet �ie vārdi vienlaikus �ķita veidojam viņa priek�ā nepārvaramu sienu.

Adele � jauka mazulīte! Lūk, kā viņi par to runā! Un tie visi, velns lai parauj, ir gulēju�i ar Adeli! Tie ir �savi puikas�, viena banda, bet viņ� tiem kļuvis par traucēkli!

� Kur viņa ir? � kā saniknots puika, kur� neko negrib dzirdēt, Timārs atkārtoja.

Buijū izmisis gandrīz vairs nezināja, ko iesākt, viņ� iztuk�oja savu glāzi, aizmirsdams, ka Timāram nedrīkst ļaut vēlreiz piepildīt savējo.

� Uzklausi mani! Mēs, baltie, �eit turamies kopā. Tam, ko Adele izdarījusi, tie�i tā ari vajadzēja notikt. Nav vērts par to strīdēties. Es vēlreiz saku � viss ir nokārtots un tev atliek tikai gaidīt un uzticēties...

� Vai toreiz, kad bijāt viņas mīļākais...

� Nē ta�u, puis, nekā tāda nav bijis!

� Jūs pats man teicāt...

� Tas nav viens un tas pats. Mēģini saprast, jo stāvoklis ir nopietns! Es teicu, ka esmu gulējis ar Adeli. To pa�u darīja ari citi. Bet tam nav nekāda sakara ar �o lietu.

Timārs griezīgi iesmējās.

� Atkārtoju � tam nav nekāda sakara ar �o lietu. Lūk, kāpēc es tagad nejau�u...

Ieraudzījis Timāra pēk�ņi nobālu�o seju un sa�ņaugtās dūres, viņ� steidzīgi turpināja:

� Dzīvē mēdz būt zināmas nepiecie�amības. Adelei tolaik aizmugurē bija Ei�ens. Vai tu aizvien vēl neko neaptver? To, ka tas nav viens un tas pats, pierāda Ei�ens, kur� nekad tādu notikumu dēl nekļuva greizsirdīgs. Viņ� zināja, kā jārikojas.

Timārs�iesmējās, kaut nebija pārliecināts, vai pēc mirkļa aiz pazemojuma pēk�ņi nesāks raudāt.

� Attiecības ar mums pārējiem un tādiem lieliem kungiem kā gubernators un visa viņa komanda Adelei nozīmēja, kā mēdz teilct, pieklājības apliecinājumu, viņas amata nepiecie�amību.

Buijū runāja aizvien bargāk un draudo�āk.

� Es pazinu Adeli desmit gadus! Bet domāju, ka ar tevi tā bija pirmā reize, un, ja es to būtu zinājis pirms tam, tad darītu visu, lai viņu aizkavētu. Tā, lūk!

Viņa runas tonis kļuva kaismīgāks.

� Laime gan, ka Ei�ens tonakt nomira, esmu pārliecināts, ka viss būtu beidzies ļauni. Vai tev vēl aizvien tas nepielec? Ir jāsaliek punkti uz �i�. Dodu savu godavārdu� Adele ir ķezā! Brīnums, kā viņai izdevies pa pusei no tās izķepuroties, tiesa gan, ne pilnīgi, lieta galīgi iz�ķirsies tikai rit. Tātad es atkārtoju� starp mums ir da�i, kuri nekādā ziņā nepieļaus...

Buijū apklusa. Varbūt uzskatīdams, ka atļāvies izteikt pārāk daudz? Varbūt viņ� bija nobijies no Timāra nobālu�ās, sārtiem drud�a plankumiem klātās sejas, no viņa mirdzo�ajām acīm un tum�sarkanajām lūpām? No Timāra pārāk slaidajiem, trīco�ajiem pirkstiem uz galda?

� Nav vērts tāpēc ķildoties. Adele labi zina, ko dara.

Biljardbumbas joprojām triecās cita pret citu, un divi vīri nepagurdami tī�uprāt grozījās ap spēju galdu.

� Vārdu sakot, Adelei ir savs plāns. Rītvakar viss būs galā. Viņa varēs tur atgriezties kopā ar tevi. Bet, runājot par to, vai viņa pareizi rīkojusies, pamezdama Librevilu, tā jau ir viņas pa�as darī�ana.

� Kur viņa atrodas?

� Kur atrodas? Man nav ne jausmas. Un nevienam �eit nav tiesību to jautāt, vai dzirdi? Un tev vēl mazāk nekā citiem. Kur viņa atrodas? Varbūt mīlinās ar kādu, lai glābtu savu ādu!

Buijū spēji pagriezās pret boju, kur� stāvēja letes galā.

� Slēdz ciet!

Pēc tam Buijū pievērsās spēlmaņiem:

� Un jūs visi vācieties prom!

Tagad Buijū pa�u bija pārņēmu�as dusmas. Timārs nezināja, ko viņam atbildēt. Viņ� krampjaini sa�ņaudza dūres, viņam ļoti gribējās izvilkt revolveri. Varēja dzirdēt, kā bojs aizver loga aizvirtņus un kā aizsolo abi pēdējie klienti.

Gandrīz tikpat uzbudināts kā Timārs, Buijū, sava atlētiskā auguma dēl juzdamies daudz pārāks, noskatīja viņu no galvas līdz kājām.

� Tas viņai ir nepiecie�ams, lai glābtu savu ādu, � vai tie�ām esi nolēmis visu izjaukt?

Buijū sa�ņaugtām dūrēm bija gatavs kauties, bet Timārs savukārt nopietni grasījās �aut.

Ta�u nē! Zvērs pēk�ņi atkal pārvērtās cilvēkā un, laipni ierunājies, uzsita jaunajam cilvēkam uz pleca.

� Redzi, jaunekli, nevajag ņemt neko galvā! Iesim tagad mierīgi gulēt, bet rītvakar viss būs cauri, jūs abi varēsiet braukt uz savām mājām un mīlināties tur, cik tīk...

Timārs vēl pēdējoreiz piepildīja glāzi un vienā paņēmienā to izdzēra. Viņ� joprojām izskatījās sadrūmis un satraukts, bet, kad Buijū viņu izstūma kāpnēs, viņ� vairs nepretojās.

� Tā ir sieviete, kuras priek�ā jānoņem cepure! � Timāram aizmugurē atskanēja me�cirtēja balss.

Vēlāk Timārs nespēja atcerēties, kur� viņam rokās bija ielicis sve�turi un kā viņ� nonācis līdz savai istabai, kur, ar visām drēbēm iekrizdams gultā, bija norāvis moskītu tīklu.

Viņ� atcerējās vienīgi to, ka, drud�aini elsojot, bija raudājis. Pēc tam brīdī, kad nodzisa izdegusī svece, pēk�ņi uztrūcies no miega, cie�i apskāva spilvenu, it kā skautu Adeli.

Tiesas namā, tie�i tāpat kā kapsētā, viss likās improvizēts, tur bija jau�ama nolaidība, pilnīga nevērība pret tradīcijām, un dro�i vien tāpēc Timārs atcerējās Ei�ena Rēno apbedī�anu.

Tiesas zālē neredzēja ne ciļņveida rotājumus, ne tum�us paneļus, neko tādu, kas iekārtojumam pie�ķirtu nepiecie�amo svinīgumu. Lielā telpa ar kailajām sienām labi noderētu arī faktorijai. Sienas bija nobalsinātas. �etri logi vērās uz verandu, kur drūzmējās vismaz divi simti iezemie�u, gan nēģeri pilsētnieku ģērbos, gan kailie me�u iezemie�i. Vieni stāvēja kājās, citi bija apsēdu�ies zemē.

Zālē nebija ne publikai paredzētu krēslu, ne solu, ne aiz�ogota nodalījuma apsūdzētajam, nekas neliecināja, ka �ī ir tiesas zāle. Oficiālo personu vietas no pūla �ķīra vienkār�a aukla, bet �ajā rezervētajā nodalījumā bija ielaisti gandrīz visi baltie cilvēki.

Otrpus auklas bija sapulcēju�ies nēģeri, spānie�i, portugāļi un beidzot ari da�i fran�i, kuri, tāpat kā Timārs, tikai nupat bija ieradu�ies.

Pie ar zaļu pārklāju klātā galda sēdēja tiesas priek�sēdētājs, kuram vajadzēja vadīt tiesas sēdi. Vai viņam abās pusēs sēdo�ie bija piesēdētāji? Varbūt viņ� pats būs vienīgais tiesnesis? Tas, kur� kaut ko rakstīja, bez �aubām, bija sekretārs. Bet kas �eit bija darāms prokuroram un policijas komisāram, kuri izstieptām kājām sēdēja krēslos ar pītiem salmu sēdekļiem? Un visiem pārējiem, kuri Timāram bija sve�i, bet ari tie bija atradu�i sēdvietas?

Aiz atvērtajiem logiem verandas gaismā vīdēja nekustīgi melnādaino stāvi. Baltie cilvēki bija ģērbu�ies audekla uzvalkos un, sargājoties no saules spozmes, lielākoties bija paturēju�i galvā kasku.

Visi smēķēja un jutās kā mājās.

Pievienojies melnādaino pūlim, Timārs ar skatienu meklēja Adeli, bet atrada to tikai pēc kāda laika.

Viņ� bija iemidzis tikai pret ritu. Buijū dro�i vien tī�ām nebija viņu modinājis, un, kad viņ� atvēra acis, pulkstenis jau nosita desmito stundu. Timārs nenoskuvies noskrēja lejā, kur sastapa tikai vienu mājās paliku�o boju, un, nenoskalojis seju, viņ� saņurcītā uzvalkā bija skrējis uz tiesu. Viņ� nebija iedzēris pat kafiju. Ielauzies melnādaino pūlī, lai tiesas zāles karstajā gaisā visu redzētu, visu izprastu, Timārs ilgi nespēja aprast ar tās gaisotni.

Baltos cilvēkus, visus bez izņēmuma, nomāca necie�amā tveice. Pirmajā rindā auklas priek�ā kāds puskails iezemietis ar raupju d�ungļu nēģera seju skandēja tādu kā vienmuļu raudu dziesmu, brī�am pavadīdams to ar sārtās plaukstas biklu kustību, bet kailās kājas viņ� turēja miera stājā.

Vai viņā kāds klausījās? Baltie cilvēki sarunājās. Tiesas priek�sēdētājs laiku pa laikam pievērsās logiem, kaut ko

uzkliegdams verandā stāvo�ajām nēģeru grupām, kuras pēc tam atkāpās, ta�u drīz vien atkal tur sadrūzmējās kā blīva siena.

Iezemie�u skandētos vārdus Timārs nesaprata. Viņam nebija zināms, kas ir �is cilvēks. Bet nu viņ� netālu no prokurora pamanīja Adeles melno zīda kleitu un daļēji viņas profilu. Adele Timāru vēl nebija ieraudzījusi. Viņa kādam raidīja norunātas zīmes.

Iezemietis joprojām vienmuļi skandēja psalmus, �ēlā balsī izrunājot katru teikumu. Pie sienas karājās liels pulkstenis ar pabālēju�u, nespodru ciparnīcu, kādi mēdz būt administratīvajās iestādēs. Pulksteņa rādītāji spējiem rāvieniem virzījās uz priek�u. Kāds bojs, atbrīvodams sev ceju, izlauzās caur pūli līdz priek�sēdētājam un nolika uz galda viņa priek�ā paplāti ar glāzēm, sifonu un pudeli viskija. Ap galdu sēdo�ie vīrie�i, neklausīdamies nēģera psalmos, pasteidzās iedzert. Adele nupat bija Timāru ieraudzījusi un bāla kā pulksteņa ciparnīca pa gabalu skatījās viņā aizturētu elpu, bet viņ� nenovērsa no tās Jauno skatienu.

Sadrūzmēju�ies nēģeri izplatīja īpatnēju smaku. Timārs vēl nebija ne ēdis, ne dzēris. Viņam reiba galva, jo vairāk tāpēc, ka bija jāstāv kājās, bet, ja gribēja ko redzēt, tad vajadzēja izslieties pirkstgalos.

� Labi, pietiek! � paskatījies sienas pulkstenī, kas rādīja bez ceturk�ņa vienpadsmit, priek�sēdētājs pēk�ņi uzsauca. � Klusumu!

Melnādainais psalmu skandētājs neko nesaprata, ta�u instinktīvi apklusa.

� Iztulko, ko viņ� mums sacīja! � priek�sēdētājs pievērsās kādam nēģerim, kuram bija baltas bikses, bet mugurā � melni svārki. Viņ� valkāja piepogājamu celuloīda apkaklīti un acenes. Tas bija tulks, viņa zemā, apslāpētā balss skanēja kā tāls pērkona grāviens.

� Viņ� apgalvo, ka nekad nav redzējis Tomā, jo neesot no tā pa�a ciemata, un par tādu cilvēku neko nekad nav dzirdējis.

Kamēr tulks �o vienīgo teikumu dabūja pār lūpām, pagāja trīs minūtes.

� Runā skaļāk! � priek�sēdētājs uzsauca.

� Apsūdzētais sacīja, ka viss noticis kazas dēļ, kuru viņ� pieprasījis svainim, kad sieva viņu pametusi un aizgājusi pie cita vīra uz citu ciematu. Viņam tā bijusi pirmā sieva, viena no ciemata vecākā meitām, kura visiem stāstījusi...

Neviens �ai stāstā vairs neklausījās. Timāram, tāpat kā citiem, trūka pacietības sekot stāsta sare�ģītajam pavedienam. Turklāt katrs otrais vārds viņam paslīdēja gar ausīm. Viņ� skatījās uz Adeli. Kur un ar ko viņa pavadījusi nakti, Timārs domāja.

Vai zem melnās zīda kleitas viņa vēl aizvien ir kaila? Kur� bija redzējis viņas gurnus, kas viegli izcēlās zem melnā zīda, �os baltos gurnus, lunkano vidukli un mazliet izplūdu�ās krūtis?

� ...viņ� neparko nav gribējis kazu atdot, un...

�etri nēģeri pēk�ņi ierunājās savā dialektā, pārtraukdami gan tulku, gan cits citu. Viņu balsis bija spalgas, un apsūdzētais, kur� gumu apsega vietā bija apjozis lupatu, ar �ausmām pēc kārtas noskatījās viņos.

īsu brīdi uzmanīgi nesekojot �ai ainai, tā zaudētu realitāti, pārvērstos nejēdzīgā murgā, me�onīgā parodijā. Uz tiesas galda stāvēja pudele viskija. Baltie cilvēki piedāvāja cits citam cigaretes un tērzēja par to, kas uz �o lietu nemaz neattiecās.

Zālē atradās arī Buijū, trīs me�cirtēji un rakstvedis. Starp oficiālajām personām un nēģeriem viņi veidoja atsevi�ķu grupu, un Buijū, kur� stāvēja pie loga auklas tuvumā, iesaucās pirmais:

� Nu pietiek!

Un citi baltie viņam piebalsoja:

� Nu pietiek!

Priek�sēdētājs paskandināja trauslo zvaniņu, kas drīzāk atgādināja bēmu rotaļlietu, nevis tiesas piederumu.

� Mums atliek vēl uzklausīt Amami sievu. Kur viņa ir?

Kādas rokas �o sievieti, kura stāvēja uz sliek�ņa, izstūma caur nēģeru pūli līdz auklai. Tā bija veca nēģeriete nojuku�ām krūtīm. Uz tām un uz vēdera bija reljefi tetovējumi un pakausis noskūts.

Neko nesakot un neredzot, sieviete apstājās vietā, kur tai bija liku�i stāvēt. Un Timārā sākās neapzināta prāta darbība. Viņ� redzēja �o sievieti profilā, bet vēlāk pus-profilā, un prātā viņam iznira upmalas ciematā iegūtās meitenes tēls. Vai �ai nēģerietei nebija tie pa�i vaibsti, tā pati plecu un gumu līnija? Vai �ī nebija jaunās meitenes māte?

Tādā gadījumā apsūdzētais, proti, pamaza auguma iezemietis, kur� tik ilgi bija veltīgi runājis, varēja būt viņas tēvs!

Tad Timārs skaistās meitenes lielisko tēlu ar tās auguma noapaļotajām līnijām un gludo ādu salīdzināja ar �o no�ēlojamo pāri. Tie abi bija gandrīz kaili. Vecās nēģe-rietes āda bija pelēcīga kā zeme.

Vīrs un sieva turējās viens no otra pa gabalu. Uztvēris viņu pārmītos skatienus, Timārs noprata, ka abiem nav ne jausmas, kur viņi atrodas, ko �eit dara un kāpēc visi viņos tik naidīgi noskatās. Vīram bija strups deguns un �auras, iekaisu�as acis, viņ� lūkojās caur pieri glūnīgiem skatieniem, kuri liecināja par īpa�u, neprātam tuvu uzbudinājumu.

Neviens abiem nepievērsa uzmanību. Timārs tobrīd ievēroja, ka Buijū nenovēr� no viņa caururbjo�u skatienu un tikko manāmi māj ar galvu, it kā vienlaikus pau�ot gan lūgumu, gan draudus: �Netrako, vai dzirdi!�

Tad atskanēja nēģerietes vienmuļā balss, un, izrunājot katru zilbi ar līdzīgu uzsvaru, viņa te raisīja vaļā, te sēja ciet savu �auro gumu apsegu. Un, lai dro�āk paļautos uz saviem spēkiem, �ī sieviete nenovērsdamās skatījās vienā

punktā, kur līdzās pulkstenim uz sienas bija palicis tum�s plankums pēc nospiestās mu�as.

Pie kāda no logiem Timārs manīja savu airētāju vadoni, kur� viņam plati uzsmaidīja. Tveice kļuva aizvien necie�amāka. No balto un melno cilvēku ādas cēlās garaiņi, baltādaino sviedru sājā smaka, sajaukusies ar melnādaino sīvo smārdu, pievienojās pīpju un cigare�u dūmiem.

Reizēm kāds no klāteso�ajiem klusi virzījās uz izeju, lai aizskrietu līdz viesnīcai atspirdzināties un pēc brī�a atgrieztos.

Timāru mocīja karstums, slāpes un izsalkums. Kaut nervi bija bezgala saspringti, viņ� turējās bra�i. Timārs neatlaidīgi meklēja Adeles skatienu, bet viņa, vairīdamās Timāru uzlūkot, klausījās, ko viņai ausī �ukst kāds nepazīstams baltais. Adele joprojām bija ļoti bāla, un acis tai ieskāva tum�i loki.

�ozefu Timāru brī�am pārņēma dusmas, brī�am �ēlums, viņā cīnījās pretrunīgas jūtas, starp kurām viņ� nespēja iz�ķirties. Tā, iedomājoties, ka nakti Adele varbūt ir pavadījusi kopā ar kādu citu, viņ� bija gatavs Adeli iznīcināt, bet tūlīt pat atkal vēlējās maigi skaut savās rokās un apraudāt abu kopīgo likteni.

Timārs izdzirdēja vecās nēģerietes balsi, viņai bija ļauts runāt ilgi un gari, iespējams, ka aiz laiskuma, lai attālinātu lēmuma pieņem�anas brīdi. Timārs vēroja vecās sievietes noskūto pakausi, viņas �ļauganās krūtis. Viņai bija vārgas kājas, ceļgali mazliet ieliekti.

Vecā runāja, ne mirkli neatvilkdama elpu, uzsvērdama katru zilbi un rīdama siekalas; viņa izmisīgi pūlējās klāteso�os pārliecināt par savu taisnību un uzveikt vispārējo vienaldzību. Balto cilvēku paņēmienus nēģeriete neizmantoja, aizkustināt nevienu nemēģināja. Viņa ne mirkli nepaaugstināja balsi, neraudāja, nekrita ģībonī, uzskatīdama par godalietu būt nelokāmai un turēties stingri kā statujai.

Saviļņojums bija jau�ams vienīgi viņas balss tembrā, �ajās diakoniskā vienaldzībā uzsvērtajās, savstarpēji līdzīgajās zilbēs, kuras, nepievēr�ot tām īpa�u uzmanību, atgādināja tikai neskaidrus �ukstus, nenoteiktas skaņas, tādas kā tās, kas rodas, lietus pilieniem sitoties rūtīs.

Timārs nervozi sa�ņaudza dūres. Vecās sievietes runa viņu sāpināja, tie�i tāpat kā da�as skumjās dziesmas, kādas laukos da�kārt dzied bērnu zīdītājas. �ī runa skur-bināja, glu�i kā smeldzīgi skumja un baismīga mūzika, bet runātājas sejā tikmēr nekustējās ne vaibsts. Un, vērojot �o sievieti, Timārs aizvien skaidrāk iztēlojās otru, jaunāku, kura, pirogai atstājot ciematu, bija pievērsusies viņam un bikli, tikko manāmi pamājusi ar roku, neiedro�inādamās pacelt to augstāk.

Timārā spēji uzvilnīja daudz citu atmiņu, un viņ� brīnījās par to tie�umu. Divpadsmit acu pāri raudzījās viņā, kamēr airi cilājās aug�up un lejup, un necie�ami tveicīgajā gaisā atskanēja kas līdzīgs raudu dziesmai... Bet vakar, saduroties ar nogrimu�o zaru, kad Timārs bija neganti noskaities, visi airētāji bija atgādināju�i nopērtus suņus...

Timāram sa�ņaudzās krūtis. Varbūt no izsalkuma vai slāpēm? Pēc ilgās stāvē�anas pirkstgalos viņam trīcēja ceļgali. Pēk�ņi Timāram ie�āvās prātā, ka savukārt vajadzētu uzsaukt: �Pietiek! Izbeidziet!�

Gadījās, ka tie�i tad priek�sēdētājs paskandināja smieklīgi trauslo zvaniņu. Vecā sieviete, neko nesaprazdama, paaugstināja balsi, lai viņas runa būtu labāk sadzirdama. Viņa negribēja apklust. Tulks viņai kaut ko sacīja, bet viņa nerimdamas vēl vairāk paaugstināja balsi, tie�i tādā veidā, nevis ar kustībām, pau�ot savu izmisumu.

Nēģerietes runa atgādināja �Parce Dominē�', ko baznīcās katastrofu dienās mēdz trīsreiz dziedāt da�ādos toņos, ikreiz par toni mainot un paaugstinot balsi. �oreiz tas

¹ �Kungs, ap�ēlojies� (katoļu lūg�ana). jau skanēja kā kliedziens pilnā balsi. Vecā sieviete runāja aizvien a�āk, gribēdama visu izteikt. Visu!

� Izvediet viņu laukā!

Da�i nēģeri, kuri ar balto cilvēku gādību bija ieģērbu�ies tum�i zilās policistu uniformās un galvā uzliku�i fesku, vilka sievieti projām caur pūli. Vai viņa saprata, kāpēc viņai bija liku�i ierasties un kāpēc negaidot dzina to projām? Viņa nepretojās, tomēr nerimtīgi viena pati joprojām runāja.

Pēk�ņi uztvēris Adeles skatienu, Timārs viņas acīs saskatīja īstu paniku. Viņ� nezināja, ka �īs izteiksmes iemesls ir viņ� pats. Viņa novārgu�ajā, mironīgi bālajā sejā atainojās briesmīgais nogurums, slimība, nervu sasprindzinājums, smacējo�ā tveice � viss, pilnīgi viss. Drud�ainais skatiens, nekur nespēdams apstāties, klīda no melnajiem pie baltajiem cilvēkiem, no sienas pulksteņa pie plankuma uz sienas.

Timārs pārklājās saltiem sviedriem. Viņ� smagi elpoja un, nespēdams pievērst klīsto�o skatienu kaut kam noteiktam, nespēja arī sakopot domas. Un tomēr viņ� apzinājās, ka tās katrā ziņā jāsakopo, ka pēc tām ir steidzama, neatliekama vajadzība.

� Atkārtojiet īsumā, ko viņa teica! Tikai īsumā! Runa bija lieliska. Bet īsumā!

� Viņa apgalvo, ka tie ir meli.

Tulks bija pa�pārliecināts, viņ� apzinājās savu svarīgo lomu. Aiz logiem izcēlās kņada, un priek�sēdētājs, paskandinājis zvaniņu, uzkliedza:

� Klusumu! Citādi lik�u visus dzīt laukā!

Divi nēģeri jau pa�i virzījās uz vietu, kurā parasti nostājās liecinieki, un priek�sēdētājs, paguvis nomierināties, atbalstīja elkoņus uz galda un pieliecās viņiem tuvāk.

� Vai franciski tu runā?

� Jā, mesjē.

� Vai tu domā, ka Amami ir no�āvis Tomā?

� Jā, mesjē.

Viņ� izrunāja: �Jā... sjē...�

Tie abi bija apsūdzības liecinieki. Timāram viss kļuva skaidrs. Tagad viņ� ne vien izprata notikumus, bet pakāpeniski atjaunoja tos citu pēc cita. Kamēr viņ� upmalā bija apbrīnojis skaisto, kailo nēģeru meiteni, Adele bija iegājusi būdā pie ciemata vecākā un, piedāvājot lielu atlīdzību, ja viņ� atradīs starp saviem ļaudīm kādu vainīgo, iedevusi viņam ari līdzatvesto revolveri.

Cik vienkār�i! Ciemata vecākais bija izraudzījies cilvēku, kur� viņam visvairāk nepatika, � nēģeri, kas, apprecējis viņa meitu, bija iedro�inājies pieprasīt tiesības uz sievas pūru, kad tā bija viņu pametusi. Starp viņiem pastāvēja ari strīds kazas un kapļu dēļ. Pieci kapļi! Pieci dzelzs gabali! Abi pārējie nēģeri bija ieradu�ies kā liecinieki, tiem bija kaut kas apsolīts. Tagad viņi cerēja �o naudu nopelnīt.

� Jā, mesjē!

� Bet to es tev neprasu. Saki � kad tev ienāca prātā doma, ka Amami ir no�āvis Tomā?

� Jā, mesjē!

� Pārtulkojiet viņam jautājumu! � priek�sēdētājs piekusis uzsauca tulkam.

Kad abi nēģeri iezemie�u valodā pārāk gausi sarunājās, viņus vajadzēja pārtraukt, bet tulks nesatricināmā mierā paskaidroja:

� Viņ� teica, ka Amami vienmēr ir uzskatīts par bandītu.

Vai te nevarēja uzbudinājumā kaukt? Amami bija paturēts zālē, bet sieva izvesta laukā. Nelaimīgais truli noskatījās uz saviem apsūdzētājiem, viņ� brī�am mēģināja runāt, ta�u acumirklī tika apsaukts. Amami neko vairs nesaprata. Viņ� juta, ka zeme grimst zem kājām.

Vai meitene, kuru Timārs bija ieguvis, patiesi bija �ā cilvēka meita? Timārs pietvīka, atceroties, ka meitene bija nevainīga, bet viņ� ar varu bija to ieguvis, mirkli iedomājies, ka tādā veidā atriebsies visam ļaunajam, kas Āfrikā pārdzīvots.

� Vai patie�ām �is ir viņa būdā atrastais revolveris?

Priek�sēdētājs rādīja revolveri. Timārs juta sev pievērstus Adeles un vēl trīs cilvēku� Buijū, �ķielacainā me�cirtēja un tuklā rakstve�a � skatienus.

Timārs, pats savu seju neredzēdams, nespēja saprast, kāpēc Buijū, par spīti brī�a nopietnībai, lau�as pie viņa caur nēģeru pūli.

Viņ� nezināja, ka pat blakusstāvo�ie nēģeri raugās uz viņu ar ba�ām un pārsteigumu. Viņ� smagi elsa kā spēcīgas drud�a lēkmes laikā, lauzīja pirkstus, tā ka krak�ķēja kauliņi.

� Abi liecinieki apgalvo, ka �is tie�ām ir viņu atrastais revolveris. Visi pārējie apliecina to pa�u. Pēc nozieguma izdarī�anas neviens baltais ciematā nav ieradies.

Strupdegunis nēģeris nobijies lūdzo�i skatījās uz tulku. Ari viņam bija līdzība ar meitu un āda, tāpat kā sievai, pelēcīgā zemes krāsā.

Me�cirtējs un rakstvedis vēroja Buijū, kur�, izlauzies caur pūli, tuvojās mērķim. Otrpus auklas, kur sēdēja oficiālās personas, prokurors pieliecās pie Adeles, un abi klusā balsī sarunājās, pa brī�am uzmezdami skatienu Timāram. Pēk�ņi kāds sagrāba Timāru aiz rokas � tas bija Buijū. Kāda balss uzsauca:

� Sargies!

Sargāties? No kā? Kāpēc? Tāda sajūta var padarīt traku. Saspringums ilga da�as minūtes.

Timārs iejutās no�ēlojamā, puskailā nēģera stāvoklī: pūla ielenkts, vajāts, iedzīts slazdā, tas viens pats visiem pretojās.

Ari Timārs jutās vajāts. Pie viņa sūtīja Buijū, lai tas viņu iegro�o. Me�cirtēja dzel�ainie pirksti �ņaudza viņa roku.

Uz Timāru skatījās Adele. Uz viņu skatījās prokurors. Pat tiesas priek�sēdētājs nemierīgi pacēla acis, jauzdams gaisā ko draudīgu, tomēr, ne vārda neteicis, iemalkoja viskiju.

Vai apsūdzētajam nēģerim tobrīd neradās līdzīgas domas, vai viņā nebrieda līdzīgas dusmas? Vai �is iezemietis saprata, ka pret viņu nostāju�ies visi un drīz viņu samals miltos, vai viņam nelikās, ka �ie cilvēki, kā melnie, tā baltie, ielenku�i viņu, lai no�ņaugtu? Skaļajā troksnī nēģeris tomēr mēģināja runāt, viņ� griezīgā balsī atkārtoja stāstu, kuru neviens nebija gribējis uzklausīt.

Bet, par spīti Buijū, kur� Timāram lauza roku, par spīti Adeles skatienam un prokurora Smaidam, Timārs augstākā mērā saspringtiem nerviem vēl vairāk izslējās pirkstgalos un skaji iekaucās, burtiski iekaucās, pār viņa miroņbālo seju straumītēm tecēja sviedri, bet kakls bija aiz�ņaugts tā, ka bez sāpēm viņ� nespēja izteikt ne vārda.

� Nav tiesa! Nav tiesa! Viņ� nav to no�āvis! Tā bija... Jo Jaunāk! Tas bija jāizbeidz! Pēdējais laiks!

Timārs elsojot turpināja:

� Vainīga ir viņa! Un tas jums pa�iem labi zināms!

No visa spēka izgriezdams Timāram roku, Buijū nogāza viņu pūlī zem nēģeru kājām, un Timārs saļima.

Viņ� pavīpsnāja un pusbalsī noteica:

� Skaidrs! Tādas nav!

Divi pasa�ieri atskatījās, bet Timārs, ne aci nepamirk�ķinājis, tikai paraustīja plecus un nopētīja tos no galvas līdz kājām � ari tie bija ierēdņi! Tvaikonis, kurā nupat bija ieceltas tā laivas, lēnām attālinājās no Librevilas reida. Timārs mierīgi sēdēja bārā, pirmās klases klāja galā. Pēk�ņi viņ� pietrūkās kājās. Tikai tagad viņam ie�āvās prātā, ka �o dzeltenīgo pludmales līniju un mazliet tum�āko me�u joslu, sarkanos jumtus un spalvu pu�ķiem līdzīgās kokospalmu lapotnes viņ� redz pēdējoreiz.

Timāra skatiens bija vērīgs, sejas izteiksme mainīga, jo viņ� bija ieradis vaibstīties, sa�ņaugt dūrēs slaidos pirkstus un, nevienam nepievēr�ot uzmanību, savā nodabā kaut ko pusbalsī runāt.

� Tātad mani patiesi pavadīja uz staciju!

Timārs zināja, ka runā niekus, jo Librevilā dzelzceļa stacijas nebija, viņ� pats bija iekāpis kuģa laivā, un no krastmalas viņam neviens nebija mājis ar kabatlakatu. Ta�u vārds �stacija� tobrīd Timāram likās tīkams � tas atsauca atmiņā aizceļo�anu no Francijas, Laro�elas staciju, māti un māsu.

Timārs izskatījās stipri saguris. Viņam daudzkārt to bija teiku�i. Pie visa vainīga bija kau�anās. Pirms tam viņ� nekad nebija rīkojis skandālus, it īpa�i sabiedriskās vietās. Viņ� ta�u bija labi audzināts jauns cilvēks, un viņa raksturu drīzāk varēja nosaukt par lēnīgu.

Tikai brīdī, kad satracinātā pūļa vidū Buijū viņam bija izgriezis roku, Timārs saprata, ka viņu �eit neieredz, un viņ� sāka sist, kur pagadās. Lūk, kā tas notika. Nēģeri un baltie cilvēki sajaucās vienkop. Ņudzo�ais pūlis tika izgrūsts uz ielas, un tur Timāru sita ar kājām pa seju. Viņa kaska pazuda. Seja asiņoja. Saule svilināja pakausi.

Timārs bija redzējis kau�anos, ta�u nekad tajās nepiedalījās. Parasti viņ� no tām bija turējies tālāk, bet �oreiz pats pie visa bija vainīgs. Un viņ� atklāja, ka sitieni nemaz nav tik sāpīgi, kā varēja likties, turklāt, lai sistu pretī, nemaz nebija jābūt īpa�i drosmīgam. Tātad visi bija pret viņu! Un tāpēc arī viņ� bija sitis pa labi un pa kreisi. Viņ� bija kāvies tik ilgi, līdz beidzot neizprotamā kārtā atjēdzās krēslainajā policijas komisariātā.

Timārs ieraudzīja pazīstamās gaismēnu strēles un galdu, pie kura bija cienāts ar viskiju. Viņ� sēdēja uz krēsla, bet iepretī stāvēja komisārs, tik dīvaini skatīdamies viņā, ka Timārs pārsteigumā neviļus pārvilka roku pierei un nomurmināja:

�Lūdzu piedo�anu! Es pats vairs lāgā neatminu, kas īsti notika. Tur visi uz mani bija noskaitu�ies.�

■ Un viņ� mēģināja laipni uzsmaidīt. Bet komisārs ne

smaidīja, joprojām ar vēsu ziņkāri vērodams Timāru.

�Dzert gribat?�

Tie�i tādā tonī komisārs būtu varējis runāt ar nēģeri vai suni, un, pasniedzis Timāram tikai glāzi ūdens, viņ� sāka �urpu turpu staigāt.

Timārs grasījās piecelties.

�Sēdiet!"

�Ko mēs gaidām?"

Timāram acu priek�ā atkal viss apmiglojās. Daudz netrūka, lai justos kā sapnī.

�Apsēdieties!�

Neviens nepūlējās atbildēt uz Timāra jautājumiem, un viņam jau atkal ie�āvās prātā, ka pret viņu kaldina sazvērestību.

�Nāciet iek�ā, dakter! Kā klājas? Vai zināt, kas noticis?�

Komisārs ar skatienu norādīja uz Timāru.

�Ko darīsim?� ārsts runāja pusbalsī.

�Vajadzēs arestēt. Pēc tāda skandāla...�

�Vai skandālu izraisījāt jūs?� pievērsies Timāram, ārsts tikpat dzedri kā komisārs noburk�ķēja.

Pacēlis vienu Timāra plakstiņu, viņ� to nolaida, minūtes piecas taustīja jaunā cilvēka pulsu, vērodams viņu no galvas līdz kājām, un beidzot nomurmināja:

�Kas tad tas?�

Pēc tam ārsts pievērsās komisāram:

�Iziesim uz mirkli!�

Abi, izgāju�i verandā, sa�ukstējās. Tad, pieri ieskādams, komisārs atgriezās un pasauca boju:

�Savieno mani ar gubernatoru!�

Un, paņēmis klausuli, komisārs runāja:

�Hallo! Jā, tie�i tā, kā mēs domājām. Vai vest viņu turp? Me�cirtēju noskaņojuma dēļ nekas cits neatliek, pat ja izrādītos, ka mums nav taisnība. Vai ari jūs tur būsiet?�

Komisārs uzlika galvā kasku un Timāram sacīja:

�Vai nāksiet?�

Un Timārs viņam sekoja, brīnīdamies par savu padevību. Viņam viss bija kjuvis vienaldzīgs. Nekad vēl viņ� nebija juties tik nevarīgs, nekad nebija sajutis tādu gurdumu rokās, kājās un galvā. Sekodams komisāram pa pēdām, Timārs iegāja slimnīcas pagalmā, pat nedomādams vaicāt, kāpēc viņu turp ved. Gubernatora automa�īna bija jau klāt. Kādā loti tīrā istabā� par viesnīcas istabām nesalīdzino�i tīrākā � viņi satika pa�u gubernatoru, kur� vairījās saņemt Timāra sniegto roku.

�Jaunais cilvēk, vai jūs maz varat aptvert, ko esat izdarījis?�

Nē! Godīgi runājot, Timārs gan varēja, gan nevarēja to aptvert. Viņ� bija kāvies! Viņam atmiņā bija iespiedies nēģeris un nēģeriete, kuri pārkarsētajā zālē bezgala gari runāja, un Adele, kura izbijusies skatījās pa gabalu, mēģinādama viņu ietekmēt.

�Vai nauda jums ir?�

��ķiet, ka bankā nedaudz vēl atlicis.�

�Tādā gadījumā do�u jums, lūk, kādu padomu: pēc pāris dienām atceļā uz Franciju �eit iebrauks tvaikonis �Fuko�. Brauciet projām!�

Timārs mēģināja iebilst. Cenzdamies savaldīties, viņ� teica:

�Es gribētu jums izstāstīt visu �o notikumu ar Adeli.�

�Citreiz. Tagad liecieties gulēt!�

Un, noskatīju�ies viņā salti un nicīgi, komisārs un gubernators aizgāja. Bet Timārs iemiga. Viņam bija karsonis un necie�amas galvas sāpes. Viņ� vairākkārt sanitāram sacīja:

�Pie visa vainīgs tas ne�ķīstais kauliņ� pakau�a lejasdaļā.�

Tagad viņ� jau atradās uz kuģa un, var teikt, nemaz neatcerējās, kā īsti tur nokļuvis. Divas reizes pie viņa istabā bija ienācis komisārs. Timārs bija vaicājis, vai varētu satikt Adeli.

�Labāk ne.�

�Ko viņa saka?�

�Neko.�

"Bet ārsts? Vai uzskata, ka esmu ārprātīgs?�

Tādas sarunas Timāru kaitināja. Viņ� zināja, ka atgādina vājprātīgo, un tomēr bija pārliecināts, ka ir pie pilna prāta. Viņa vaibsti un kustības bija tie�i tādas kā prātu zaudēju�iem. Galvā brī�iem viss sajuka, domas k|uva nesakarīgas kā vājprātim.

� Neiespējami!

Nē! Par to viņ� ne�aubījās. To pierādīja viņa miers. Viņ� pats bija sakravājis savas ceļasomas. Ievērojis, ka viņa baltie uzvalki nozudu�i, viņ� tos bija pieprasījis, zinādams, ka līdz Tenerifai visi uz kuģa ģērbjas baltā.

Pulksten septiņos no rīta Timārs viens pats nesēju pavadībā bija ieradies uz mola un, pagriezies pret sarkanās zemes ceļu, gar kuru rindojās kokospalmas, skaidri izceldamās pret debesīm, nicīgi smīnēdams, iesaucies:

�Neiespējami!�

Un tomēr tas bija noticis. Viņ� acīmredzot sevi bija izpratis. Viņ� apzinājās arī to, ka tāds stāvoklis ir pārejo�s. Un tāpēc nemaz nekaunējās.

Tad Timārs bija iesēdies laivā. Un pēk�ņi, abām rokām aptvēris galvu, no�ukstējis:

�Adele!�

Timārs sakoda zobus. Caur pirkstiem viņ� saskatīja nēģeru smaidīgās sejas. Jūra bija rāma.

Viss bija beidzies. Tagad Āfrikas krasti vairs nebija saredzami.

Pie Timāra pienāca bārmenis.

� Jūs mani saucāt?

� Man glāzi apelsīnu dzēriena!

Viņi pārmija īsus skatienus, un Timārs noprata, ka arī bārmenis uzskata viņu par vājprātīgu. Dro�i vien tvaikoņa komanda bija brīdināta.

� Neiespējami!

Vilciens... Kāds vilciens? Ak jā! Laro�elas stacijā, kur māsa viņam bija mājusi ar kabatlakatiņu...

Sē�ot pītajā atzveltnī, Timārs bija pilnīgi iegrimis domās. Viņ� bija ģērbies melnā, jo nozudu�ās kolonista drēbes nebija atrastas. Viņ� klusībā pat priecājās, ka at�ķiras no citiem pasa�ieriem. Uz klāja atradās daudz virsnieku, pat pārāk daudz.

� Cik daudz �eit mundieru! � Timārs norūca.

Pārlieku daudz arī ierēdņu! Un bērnu, kuri skraida pa pastaigu klāju!

Ko tas Timāram atgādināja? Ak jā! Adeli! Arī viņa vienmēr bija ģērbusies melnā. Bet bērnu viņai nebija, un zem zīda kleitas viņa bija kaila. Jaunā nēģeriete ari bija kaila, ta�u bez kleitas.

Timārs visu lieliski atcerējās. Visu! Viņ� bija viltīgāks, nekā tie par viņu domāja. Viņi bija nolēmu�i sodīt jaunās nēģerietes tēvu. Bet Timārs bija viņu paglābis, un tad visi kā viens metu�ies viņam virsū.

Jo tā bija sazvērestība. Tajā visi bija iesaistīti. Ari gubernators, prokurors un me�cirtēji. Pats par sevi saprotams, jo visi ta�u bija gulēju�i ar Adeli!

Pasa�ieri baltās drēbēs, gribēdami nosist laiku, neskaitāmas reizes staigāja �urp un turp pa klāju.

� Nosist? Neiespējami!

Un negaidot Timāra domu pavediens pārtrūka, pareizāk sakot, straujā prāta darbība uz bridi pierima. Viņ� bija neziņā. Timārs redzēja sevi melnajā uzvalkā ar kasku galvā sē�am tvaikoņa bārā pie galdiņa. Viņ� atgrie�as Francijā!

�ķiet, ka viņam bija situ�i pa galvu. Viņ� varēja kļūt vājprātīgs. Par tādu viņu jau uzskatīja. Bet tas nevilksies ilgi, to viņ� zināja. Un, skaidri to apzinādamies, centās novilcināt atveseļo�anos un visu laiku domāt tikai ko labu.

Tas bija tikai veikls viltus paņēmiens, lai visus piemānītu. Timārs mēdza skali domāt. Pievērto acu priek�ā vīdēja ķēmīgi tēli, glu�i kā sapņos.

Bija jau satumsis. Pie blakusgaldiņa sēdo�ie, acīmredzot ierēdņi, spēlēja kārtis un dzēra pemo. Tie�i tāpat kā Librevilā! Pie Adeles! Timārs �o spēli bija iemācījies. Nekā sare�ģīta tur nebija.

Kādu vakaru... Jā, tas notika da�as nedēļas vēlāk... Neilgi pirms iera�anās koncesijā... Motorlaivā... Viņam bija sākusies drud�a lēkme... Viņ� pretojās... Kādam sita... Viņu bija noguldīju�i gultā...

Adele kaila apgūlās blakus. Viņi uzmanīja viens otru. Abi izlikās iemigu�i, bet vienīgi Timārs pa īstam bija aizmidzis, un viņa, to izmantojot, bija aizlavījusies prom. Kad Timārs pamodās, no Adeles vairs ne vēsts!

Mazā nēģeriete bija nevainīga.

� Neiespējami!

Pa klāju joprojām staigāja cilvēki, starp tiem jauns leitnants, galvā paturējis korķa kasku, kaut saule bija norietējusi. Kāds kapteinis, spēlēdams kārtis, leitnantam uzsauca;

� Mēness dūriena bīstaties, vai?

Timārs spēji pagriezās. �o izteicienu viņ� kaut kur bija jau dzirdējis, varbūt guļot vai mētājoties drud�a murgos. Un tagad �ie vārdi skanēja tikpat dzēlīgi. Timārs pievērsa kapteinim cie�u, izaicino�u skatienu, it kā grasīdamies pieprasīt paskaidrojumus vai atvaino�anos.

Klāteso�ie par kaut ko īsi apspriedās. Kār�u spēlmaņi piecēlās.

� Iesim saģērbties!

Un Timārs, stāvot uz klāja, pavadīja viņus ar neuzticības pilnu skatienu.

Vienatnē pusdienojot pie galdiņa, Timārs izturējās loti rāmi. Laiku pa laikam, manīdams, ka pasa�ieri viņā noraugās ar ziņkāri un �ēlumu, viņ� pavīpsnāja un tī�ām pusbalsī murmināja nesakarīgus teikumu fragmentus.

Tur bija kāda meitene, kuru tas uzjautrināja, bet Timārs savukārt uzjautrinājās, redzot, ka viņa, aizklājusi seju ar salveti, cen�as apslāpēt nevaldāmus smieklus.

Bet tas bija veltīgi. Cik labi viņ� tos saprata! �os paisumus un bēgumus! Jūrai lemts noteiktā stundā atkāpties, pat ja tā �ķiet satrakota. Tā, lūk, ir matemātika!

Iztēles ainas k[uva aizvien skaidrākas, aizvien sakarīgākas. Ta�u ne naktīs! Divas reizes viņ� vēl bija kliedzis, guļvietā izslējies sēdus un viscaur nosvīdis un trīco�s, taustīdamies meklējis Adeli.

Bet nu vairs tā nenotika. Bija nakts. Un Adele viņam blakus vairs negulēja. Pareizāk sakot, viņa �eit bija, ta�u viņ� tai nevarēja pieskarties, glāstīt to un turēt savās skavās.

Turklāt viņa gultā nekustīga un padevīga gulēja nēģeriete. Visu vajadzēja nokārtot, pieņemt kādu lēmumu, varbūt aizbraukt kaut kur tālu, tālu prom kopā ar Adeli...

Lai neviens par to vairs nerunātu! Pietiek �īs Āfrikas! Pietiek Gabonas! Nekādu okumejas baļķu vairs! Lai atdod tos nēģeriem, bet ar pārējo lai Konstantinesko tiek galā pats!

Mainīgajā gaismēnu rotaļā, guļot miklajā gultā, nozīmi zaudējusi nebija vienīgi Adele. Pēc tam viņa nokāps lejā un Timārs ieklausījies dzirdēs, ka, uzslaucīdams zāli, tur �urpu turpu staigās bojs, bet Adele sēdēs pie savām aplēsēm bārā.

Timāru uzmodināja kuģa ārsts, muļķīgs jauns cilvēks, kur� uzskatīja par nepiecie�amu notēlot komēdiju.

� Man stāstīja, ka mēs abi nākot no vienas puses...

� No kuras puses jūs esat?

� No Lapalisas.

� Es nāku no citurienes.

Tā! No Laro�elas līdz Lapalisai ta�u nebija vairāk kā trīs kilometri, bet vai tad trīs kilometru attālums nav pietiekami liels? Neņemot vērā to, ka �im ārstam ir idiota ģīmis un milzīgas, izvelbtas acis? Vienīgais, ko ārsts gri-beja izzināt, bija Timāra stāvoklis. Lai notiek! Timārs bija mierīgs.

I ļ � Kā jūs nakti gulējāt?

� Loti slikti.

� Acīmredzot vajadzēja ieņemt kādas zāles...

� Neiespējami!

Lai liek viņam reiz mieru! Tas ir vienīgais, ko viņ� vēlas. Viņam neviens nav vajadzīgs. Un ārsts vismazāk! Viņ� pats ir gudrāks par visiem pasaules ārstiem! Pat gudrāks nekā agrāk. Jo tagad viņam ir radu�ies taustekli. Viņ� spēj uzminēt pat to, kas cilvēku prātam lielākoties �ķiet pārāk smalks un neaptverams. Timārs uzminēja visu, pat nākotni un to, ka Laro�elā pie viņa nelielajā �efdevilas mājā ieradīsies ģimenes ārsts, kur� vērsīsies pie viņa ar iepriek� pieņemtu sirsnīgu smaidu:

�Nu, mans vecais draugs, �ozef, kā tad klājas?�

Un māte, māsa un pārējie tuvinieki būs noba�īju�ies. Bet ārsts aizejot viņiem gaitenī pa�ukstēs:

�Nepiecie�ama atpūta. Tas pāries!�

Sasodīts! Kā tad viņu lutinās! Un atsāksies runas par māsīcu Blan�u no Konjakas, un vienā jaukā svētdienā ieradīsies viņa pati jaunā, ro�ainā kleitā.

Labi! �ozefs viņu apprecēs, velns lai parauj! Lai tikai reiz būtu miers! Viņ� neatteiksies arī no vietas, kas viņam jau aizrunāta naftas attīrī�anas rūpnīcā. Jāpiebilst, ka tā atrodas Lapalisā, kur simt metru attālumā no jūras strādniekiem saceltas pretīgas barakas. Bet viņam tur pie�ķirs lielāku savrupmāju ar dārzu, kaut ko līdzīgu villai. Un motociklu. Un viņ� kļūs ļoti mierīgs un pieklājīgs. Nekad viņ� par to nebija tik daudz domājis kā �obrīd. Iespējams, ka viņ� neiebildīs arī pret bērniem.

Cilvēkiem, kurus Timārs sastapa uz pastaigu klāja vai mūzikas salonā, nebija ne jausmas, ka viņam radu�ies taustekļi, un visi pārsteigti atskatījās, savā starpā klusi sarunādamies.

� Bet kas notiks tālāk?

Skaistākais, jā, nudien, pats skaistākais bridis bija, kad divpadsmit airi vienlaikus izslējās gaisā un divpadsmit nēģeri, desmito dalu sekundes aizturēju�i elpu, pievērsa baltajam cilvēkam divpadsmit acu pārus, bet pēc tam izdvesa dziļu nopūtu. Un no jauna divpadsmit airi iegrima ūdenī, airētāju vidukļi ierāvās, muskuli saspringa, āda atkal pārklājās sviedru lāsītēm un dzirksto�ām ūdens pilienu pērlītēm, kuras �ļācās ap pirogu.

Bet nebija vērts kādam to stāstīt. Neviens to nesaprastu.

It īpa�i tie viņa Lapalisas birojā. Tāpat ari Blan�a, kura, starp citu, bija skaista meitene.

� Neiespējami!

Timārs uztvēra bārmeņa ziņkārīgo skatienu.

� Viss kārtībā, Timāra kungs? � bārmenis vaicāja.

� Viss kārtībā.

� Vai krastā izcelsieties Kotonū?

� Krastā? Neiespējami!

Bārmenis sazvērnieciski viņam uzsmaidīja.

� Vai apelsīnu dzērienu pasūtīsiet?

� Jā, vienu apelsīnu dzērienu. Varbūt viskiju dzert viņi man aizliegu�i? Viskiju?... Neiespējami!

�os vārdus Timārs atkārtoja bez jebkādas pārliecības. Reizēm viņ� kļuva galīgi nesatraucams un pilnīgi vienaldzīgs un tādos brī�os redzēja visu īstajā gaismā.

Bet vai tas bija nepiecie�ams? Pagaidām ne. Vai ari... Vai tie�ām viņ� būtu spējīgs pēk�ņi mesties pār bortu? Ari tas ta�u būtu lieki.

Priek�vadnis mierīgi �ķēla jūras gludo, zilganpelēko līmeni. Bāra terasē bija pavēnis. Kāds matrozis atjaunoja ventilācijas cilindriem sarkano krāsu.

Timārs nozvērējās izturēties laipni. Gan pret Blan�u, gan pret pārējiem, kā Laro�elā, tā Lapalisā. Viņ� vēros uz Āfriku aizejo�os kuģus. Tajos netrūks jaunu cilvēku. Un ierēdņu.

Bet viņ� nevienam neko nestāstīs. It neko! Var gadīties, ka naktīs viņam kādreiz atkārtosies tā sauktais mēness dūriens un tas viņam palīdzēs atrast gultā Adeles apbrīnojami balto miesu, pazīstamo smacīgo gaisu ar sviedru un melno airētāju smakas piejaukumu, bet sieva vienā naktskreklā tikmēr gatavos viņam zāļu novārījumu.

Ieraugot Timāru, pasa�ieri vēl aizvien atskatījās. Bet Timārs izturējās mierīgi, viņ� aukstasinīgi risināja prātā tik skaidras domas, ka galu galā izjuta vajadzību pabiedēt kādu, kaut vai �o dīkdieņu baru, un, piemiegtām, drud�aini mirdzo�ām acīm vērodams pasa�ieru sejas, viņ� dzēlīgi skaļā balsī iesaucās:

� Āfrika? Neiespējami, tādas nav!

Un, lieliem soļiem staigādams pa klāju, Timārs vēl ceturtdaļstundu tī�uprāt nemitējās atkārtot:

� Āfrika? Neiespējami, tādas nav! Āfrika...

1933

--------------

Iela bija �aura, kā visas ielas Sabldolonas vecajā kvartālā, ar nelīdzenu bruģi, ar tādiem trotuāriem, ka ikreiz, palai�ot garām pretimnācēju, nācās nokāpt uz braucamās daļas. Stara nama durvis izskatījās iespaidīgas, divviru, tum�i zaļā krāsā, greznas, ar nevainojamiem lāsmojumiem un diviem nospodrinātiem vara klabekļiem, kādus tagad var redzēt vienīgi pie provinces advokātu māju vai klosteru durvīm.

Ielas pretējā pusē gaidīja divi gari un mirdzo�i automobili, radīdami tādu pa�u tīrības un komforta iespaidu. Megrē tos pazina, tie abi piederēja ķirurgiem.

�Es arī būtu varējis kļūt par ķirurgu,� viņ� iedomājās. �Tad arī man būtu tāda ma�īna.� Var būt, ka ķirurgs viņ� nebūtu, ta�u nav noliedzams, ka viņ� gandrīz kļuva par ārstu un savulaik iesāka studēt medicīnu. Reizēm Megrē pārņēma nostalģiskas atmiņas par to. Ja vien viņa tēvs nebūtu nomiris trīs gadus par ātru...

Pirms pārkāpt pār slieksni, viņ� izvilka pulksteni no kabatas, pulkstenis rādīja trīs. Tajā brīdī varēja dzirdēt kapelas mazliet vārgi drebelīgos zvanus, pēc tam pāri pilsētas nelielo namu jumtiem skanēja dobjie Dievmātes katedrāles zvani. Megrē nopūtās un nospieda elektriskā zvana pogu. Nopūtās tāpēc, ka bija smieklīgi izvilkt pulksteni no kabatas katru dienu vienā un tajā pa�ā laikā. Nopūtās tāpēc, ka tikpat smieklīgi �ķita katru dienu ierasties vienā noteiktā laikā, it kā no tā būtu atkarīgs pasaules liktenis. Nopūtās arī tāpēc, ka, gaidot klik�ķi, durvīm bez trok�ņa un aizķer�anās pa�ām atveroties ar labi ieeļļota mehānisma palīdzību, viņ�, tāpat kā iepriek�ējās dienās, kļuva par citu cilvēku.

Pat ne par cilvēku. Viņam palika komisāra Megrē masīvie pleci, arī viss stāvs nekļuva smagnējāks.

Sperot pirmo soli pla�ajā un gai�ajā gaitenī, Megrē tomēr jutās kā mazs bērns � kā kādreiz jaunībā, kad savā dzimtajā Aljē ciematā rīta agrumā, elpu aizturējis, sasprēgāju�ām rokām un sarkanu degunu, viņ� uz pirkstgaliem iegāja sakristejā uzģērbt savu korazēna tērpu.

�eit valdīja līdzīga noskaņa. Vīraka smar�u aizstāja vāj� aptiekas aromāts, bet tā nebija �ķebino�ā slimnīcu smaka, tā bija citāda, daudz smalkāka, daudz izsmalcinātāka. Megrē gāja pa tik mīkstu linoleju, kādu vēl nekur citur nebija redzējis. Arī ar ellas krāsu krāsotās sienas likās gludākas un baltākas nekā citviet. Līdz pat valgajam gaisam, �ķīstajam klusumam, kādu nevar atrast nekur citur kā vien klosteri.

Viņ� neviļus nogriezās pa labi un kā korazēns, altārim garāmejot viegli palocījies, sveicinot nomurmināja:

� Labdien, mana māsa!...

Aiz stikla sienas gai�ā, tīrā nodalījumā ar nelielu lodziņu sēdo�ā apmeklētāju reģistrācijas māsa platstūrainajā mūķenes galvassegā viņam uzsmaidīja un teica:

� Labdien, sestās kungs! Es piezvanī�u, vai jūs drīkstat iet aug�ā... Mūsu dārgā slimniece jūtas arvien labāk...

�ī ir māsa Aurēlija. Bez �aubām, laicīgajā dzīvē viņa būtu parasta piecdesmitgadīga sieviete, bet pēc zem baltās galvassegas paslēptās, kā karamele gludās sejas vecumu noteikt nevarēja.

� Hallo! � viņa teica apslāpētā balsī. � Vai tā esat jūs, Eņģeļu māsa Marija?... Sestās kungs ir lejā...

Megrē nedusmojās, viņ� pat nezaudēja pacietību. Dievs vien zina kam vajadzīga �ī ikdienas ceremonija. Aug�ā viņu gaidīja. Zināja, ka viņ� ieradīsies tie�i trijos. Viņ� pats varētu uzkāpt otrajā stāvā.

Ta�u ne! Viņas stingri ievēroja rituālu. Māsa Aurēlija viņam uzsmaidīja, bet viņ� skatījās uz ar sarkanu tepiķi noklātajām kāpnēm, gaidīdams Eņģeļu māsas Marijas parādī�anos.

Ari tā viņam uzsmaidīja, abas rokas paslēpusi pelēkā tērpa platajās piedurknēs.

� Vai jūs nāksiet, sestās kungs?

Megrē labi zināja, ka viņa pa�ukstēs, it kā sensacionālu jaunumu vai noslēpumu pauzdama:

�Mūsu dārgā slimniece ar katru bridi jūtas labāk...�

Megrē gāja uz pirkstgaliem. Varbūt viņ� pat nosarktu, ja zem viņa svara negaidīti ie�īkstētos kāds pakāpiens. Runādams viņ� aizgrieza galvu savas elpas dēļ, jo katru dienu pēc pusdienām mēdza iedzert kalvadosu.

Saulstari platās joslās veidoja gaitenī slīpas līnijas kā gleznās, kurās attēloti svētie. Reizēm viņ� ceļā sastapa galdu uz riteņiem ar slimnieku, kuru veda uz operāciju zāli un no kura atmiņā palika vienīgi tā cie�ais skatiens.

Kā vienmēr, māsa Aldegonde panācās pretim līdz lielās, divdesmitvietīgās istabas slieksnim, it kā nejau�i, it kā viņai tur būtu kas darāms, bet patiesībā viņa vienīgi gribēja, viņam garāmejot, godbijīgi pasmaidīt un pateikt:

�Labdien, sestās kungs!...�

Pēc tam, mazliet tālāk, Eņģeļu māsa Marija atkāpdamās pavēra durvis ar sesto numuru. Gultā sēdēja sieviete ar dīvainu izteiksmi bālajā sejā un skatījās uz ienācēju. Tā bija Megrē kundze, izskatījās, ka viņa gribētu teikt:

�Mans nabaga Megrē, kā tu esi pārvērties!...�

Kāpēc viņ� turpināja iet uz pirkstgaliem, runāt sve�ā un klusinātā balsī, uzmanīgi kustēties, it kā baidoties saplēst porcelānu? Viņ� noskūpstīja sievu uz pieres, redzēja apelsīnu un cepumus uz naktsgaldiņa un uz gultas segas adīkli, kas viņu sadusmoja.

� Atkal jau?

� Eņģeļu māsa Marija man atļāva mazlietiņ paadīt...

Bija jāveic ari citi rituāli. Piemēram, jāpasveicina vecā dāma otrā gultā. Jo viņam neizdevās dabūt vienvietīgu palātu.

� Labdien, Rinkē jaunkundzi...

Viņa raudzījās pretim ar savām dzīvajām un skarbajām acīm. Megrē apciemojumi to kaitināja. Visu laiku, kamēr viņ� te uzturējās, no viņas krunkainās sejas nenozuda ērcīgā izteiksme.

� Apsēdies, manu nabaga Megrē...

Viņa ta�u ir slimniece. Tie�i viņai steidzīgi bija jātaisa operācija trīs dienas pēc viņu iera�anās Sablā, kur viņi grasījās pavadīt atvaļinājumu. Bet �oreiz tie�i Megrē tika nosaukts par �nabadziņu�.

Bija pārāk karsti. Tomēr nekas pasaulē nepiespiestu viņu novilkt �aketi, jo Eņģeļu māsa Marija ik pa brīdim staigāja iek�ā un ārā, Dievs vien zina kāpēc pārvietoja ūdens glāzi, atnesa termometru vai kādu citu sīkumu. Katru reizi viņa pameta skatienu uz Megrē pusi un no�ukstēja:

�Atvainojiet!...�

Bet Megrē kundze katru dienu vaicāja:

�Ko tu ēdi?�

Tie�ām viņa pārāk nemaldījās. Ko gan viņ� citu darītu ja ne ēstu un dzertu? Patie�ām, viņ� nekad mū�ā vēl nebija tik daudz dzēris.

Nākamajā dienā pēc operācijas ķirurgs ieteica:

�Neuzkavējieties ilgāk par pusstundu...�

Tagad jau tas kļuvis par paradumu. Tas jau ir rituāls. Viņ� uzkavējās pusstundu. Nekā ko teikt viņam nebija. Ērcīgās vecmeitas klātbūtne neļāva pat atvērt muti. Galu galā par ko tad viņ� parasti runāja ar sievu? Tagad par to ir jādomā. Laikam gan nerunāja neko. Tad kāpēc viņ� visu dienu tik stipri izjuta sievas trūkumu?

Te viņ� neko citu nedarīja kā vien gaidīja, kad beigsies �ī pusstunda. Pēc da�ām minūtēm Megrē kundze atkal paņems adīkli, lai slēptu apmulsumu. Visu dienu un visu nakti viņai jāpacie� Rinkē jaunkundzes klātbūtne, tāpēc viņa bija tik iecietīga. Ja viņa ko stāstīja, tad tūlīt steidzīgi piebilda:

�Vai tā nav, Rinkē jaunkundz?�

Pēc tam piemiedza Megrē ar aci. Viņ� nojauta, ko tas varētu nozīmēt. Sievietēm nepatika izrādīt citām savas vainas, īpa�i Megrē kundzei ne, bet te abas bija piekaltas gultai.

� Es uzrakstīju māsai pastkartīti... Esi tik labs, aiznes to uz pastu...

�aketes kreisajā kabatā viņ� ieslidināja kartīti, kurā attēlota slimnīca ar tās skaisto, balto fasādi un zaļajām durvīm.

Atkal muļķīgs sīkums. Kreisajā kabatā? Labajā kabatā? �is jautājums viņu tirdīja tās pa�as dienas vakarā vienpadsmitos.

Gadu gadiem, varētu pat teikt vienmēr, katrai viņa kabatai bija savs noteikts uzdevums. Bik�u kreisajā kabatā � tabakmaks un kabatlakats, tāpēc kabatlakats vienmēr bija piebiris ar tabakas smalkumiem. Labajā kabatā atradās abas pīpes un sīknauda. Kreisās puses aizmugurējā kabatiņā glabājās kabatas portfelis, mū�dien piebāzts ar nevajadzīgiem papīriem, tāpēc viens gums izskatījās resnāks nekā otrs.

Atslēgas Megrē nekad nenēsāja līdzi. Ja^ kādreiz gadījās paņemt, tad parasti viņ� tās pazaudēja. �aketes kabatās viņ� gandrīz neko nelika, vienīgi sērkociņu kastīti labajā kabatā.

Tāpēc tad, kad vajadzēja iebāzt kabatā avīzi vai aiznest uz pastu vēstules, viņ� parasti tās iebāza kreisajā kabatā.

Vai todien viņ� darīja tāpat? Iespējams. Viņ� sēdēja pie loga ar matētajiem stikliem. Eņģeļu māsa Marija divas reizes ienāca istabā, ikreiz tramīgu, uz viņa pusi vērstu skatienu. Viņa bija pavisam jauniņa. Māsas sārtajā sejā vēl nebija nevienas krunciņas.

Kāds muļķis vēl iedomāsies, ka viņa ir iemīlējusies Megrē, jo vienmēr steidzās satikt viņu kāpnēs, vienmēr, viņam istabā esot, kjuva neveikla un neizveicīga.

Viņ� labi zināja, ka tas ir kas cits, pavisam vienkār�i � viņa ta�u būtībā ir maza, naiva meitenīte.

Tā ta�u bija viņas iedoma saukt Megrē par sestās kungu. Jo viņam derdzās lau�u ziņkārība un nepatika, ka viņa vārdu daudzina malu malās. Viņam tomēr ir atvaļinājums vai varbūt nav?

Vai tie�ām viņ� nevarēja ciest atvaļinājumus? Visu gadu viņ� gaudās:

�Tikt vienreiz pie mierīgām dieniņām, kad nav nekādu pienākumu, dari to, ko sirds kāro...�

Pilnīgi brīvas stundas, nekādu saistību, nekādu tik�anos. Parīzē, viņa kabinetā Orfēvru krastmalā, tas �ķita neiedomājama svētlaime.

Vai viņam pietrūka Megrē kundzes sabiedrības?

Nē! Viņ� sevi pazina. Viņ� ņurdēja. īgņojās. Ta�u viņ� nezināja, ka �is atvaļinājums nebūs tāds kā citi. Pēc pusgada, pēc gada viņ� domās:

�Mans Dievs! Cik es biju laimīgs Sablā...�

Un �ī slimnīca, kur viņ� tik nelāgi jutās, ar laiku liksies tīkama vieta, viņ� atmaigs, atceroties Eņģeļu māsas Marijas atklāto un nosarku�o seju.

Megrē nekad neskatījās pulkstenī, pirms nebija atskanēju�i kapelas klusie zvani, kas vēstīja, ka pulkstenis ir pustrīs. Viņ� pat izlikās, ka nav tos dzirdējis. Bet vai tad Megrē kundze ir muļķe? Viņai vajadzēja teikt vārdus:

�Megrē, nu gan ir laiks...�

� Es piezvanī�u rīt no rīta, � viņ� pieceldamies teica, it kā tas būtu kāds jaunums.

Viņ� zvanīja katru ritu. Slimnieces istabā telefona nebija, bet vienmēr bija māsa Aurēlija, kas atbildēja apak�ējā stāvā:

�Mūsu dārgā slimniece pavadīja lielisku nakti...� Reizēm viņa piebilda:

�Priestera kungs tūlīt nāks aprunāties ar viņu...�

Frenā pat cietumniekam dzīve neritēja tik ritmiski kā Megrē dzīve. Pienākumi viņu �ausmināja. Jau no domas vien, ka kaut kur jābūt noteiktā laikā, viņ� lādējās. Tomēr viņ� pats sev bija izveidojis dienas sadalījumu, ko ievēroja vēl precīzāk nekā vilcienu kustības sarakstu.

Kurā brīdī viņa �aketes kabatā, kreisajā kabatā, varēja ieslidināt papīriņu?

Parastu rūtiņpapīra lapiņu, dro�i vien izrautu no kāda blociņa. Rakstīts ar zīmuli akurātā rokrakstā, kas viņam �ķita sievietes rokraksts:

�Esiet �ēlīgs, pieprasiet tik�anos ar slimnieci no piecpadsmitās istabas!�

Paraksta nebija. Vienīgi �is teikums. Turklāt viņ� ta�u sievas atklātnīti ielika kreisajā kabatā. Vai papīrs jau bija tur? Iespējams. Viņ� jau nebāza roku dziļi kabatā.

Bet tad, kad viņ� iemeta kartīti pastkastītē pretim centrālajam tirgum?

Visvairāk viņu kaitināja divi vārdi: esiet �ēlīgs.

Kāpēc �ēlīgs? Ja kāds gribēja ar viņu runāt, tad varēja to vienkār�i pateikt. Viņ� jau nav pāvests. Ar viņu var runāt ikviens.

Esiet �ēlīgs... Tas saskanēja ar rāmo gaisotni, kurā viņ� gremdējās katru pēcpusdienu, ar �ēlsirdīgo māsu Smaidiem, it kā ar dzē�gumiju izdzēstiem, ar Eņģeļu māsas Marijas tramīgajiem skatieniem.

Nē! Megrē paraustīja plecus. Viņ� nevarēja iztēloties, kā Eņģeļu māsa Marija bā� viņa kabatā zīmīti. Tad jau ticamāk tā varētu būt māsa Aldegonde, kura vienmēr centās viņu gaitenī satikt iepretim kopīgajai palātai. Māsa Aurēlija ir ārpus aizdomām, jo viņa vienmēr sēdēja nodalījumā aiz lodziņa.

Nē, nepareizi! Viņ� atcerējās kādu sīkumu. Kad viņ� gāja prom, māsa Aurēlija bija iznākusi ārā un aizvadīja viņu līdz durvīm.

Kāpēc tā nevarētu būt vecā Rinkē jaunkundze? Ari tās gultai viņ� gāja garām. Bet kāpnēs viņ� satika ārstu Ber-trānu.

Par to Megrē negribēja domāt. Turklāt tam nebija nekādas nozīmes. Tad, kad viņ� atrada zīmīti, pulkstenis rādīja pusvienpadsmit vakarā. Viņ� tikko bija uzgājis savā istabā viesnīcā �Bel Air�. Kā parasti, pirms noģērb-�anās viņ� iztuk�oja kabatas un to saturu nolika uz kumodes.

Tāpat kā iepriek�ējās dienās, viņ� bija daudz dzēris. Bet viņ� tur nebija vainīgs. Tas notika neapzināti, vienkār�i viņa dzīve Sablā tā iegrozījusies.

Piemēram, kad viņ� deviņos no rīta gāja lejā, bija jāiedzer.

Astoņos �ilija, mazākā un melnīgsnējākā no abām kalpotājām, pienesa kafiju viņam pie gultas. Kāpēc viņ� izlikās guļam, lai gan jau no se�iem rītā bija nomodā?

Vēl viena mānija. Atvaļinājumā var ilgāk pagulēt. Trīssimt divdesmit dienas gadā, pat bie�āk, katru rītu celdamies līdz ar sauli, viņ� sev nosolījās:

�Kad man būs atvaļinājums, tad gan es gulē�u!�

Megrē istabas logi vērās uz jūras pusi. Bija augusts. Viņ� gulēja pie atvērta loga. Vecos sarkanā ripsa aizkarus nevarēja aizvilkt pavisam ciet, un saule līdz ar viļņu �ļāk-�anos pret pludmales smiltīm viņu uzmodināja.

Tūlīt pēc tam sāka trok�ņot sieviete tre�ajā numurā, viņa kaimiņiene pa kreisi. Viņai bija �etri bērni, vecumā no se�iem mēne�iem līdz astoņiem gadiem, un visi gulēja vienā istabā.

Stundu skanēja kliedzieni, bār�anās, notika staigā�ana �urpu turpu: varēja iedomāties, kā viņa pusapģērbusies, basajās kājās uzāvusi nodilu�ās tupeles, izjuku�iem matiem cīnās ar saviem nepacietīgajiem knēveļiem, vienu nosēdina kaktā, otru gultā, iepļaukā vecāko bērnu, kas raud, meklē meitenes neatrodamo kurpi, beidzot zaudējusi visas cerības aizdegt plītiņu, uz kuras vajadzēja sasildīt zīdaiņa pudelīti un kuras spirta smaka pa abas istabas savienojo�o durvju apak�u nokļuva līdz Megrē gultai.

Ar abiem vecī�iem labajā pusē bija pavisam citi joki. Viņi runāja bez apstājas vienmuļās, klusinātās balsīs, nevarēja pat at�ķirt vīrie�a balsi no sievietes balss, kas lika domāt, ka viņi skaita psalmus.

Nācās pagaidīt, kamēr atbrīvojas kopīgā vannasistaba un noklausīties, kā vannā tiek ielaists un izlaists ūdens. Megrē numuram bija mazs balkons. Uzvilcis rītasvārkus, viņ� izgāja balkonā, no turienes pavērās patie�ām skaists skats, pla�ās pludmales smiltis mirdzēja saulē, jūru klāja zilas un baltas buras. Viņ� redzēja, kā tiek uzstādīti pirmie svītrainie saulessargi un ierodas pirmie bērneli sarkanos peldkostīmos.

Kad viņ�, svaigi noskuvies, nokāpa lejā ar pie ausīm vēl paliku�ām ziepju putām, mutes kaktiņā jau rēgojās tre�ā pīpe.

Kas viņu spieda iet pa virtuves kāpnēm? Nekas. Viņ� varētu, tāpat kā citi, iet cauri gai�ajai ēdamistabai, kur �ermēna, resnā istabene ar neredzētām krūtīm, patlaban spodrināja grīdu.

Ta�u ne. Viņ� atvēra saimnieku ēdamistabas durvis, pēc tam virtuves durvis. Tobrīd Leonāra kundze ar brillēm uz acīm apsprieda ar pavāru ēdienkarti. Leonāra kungs nemitīgi pēk�ņi uzradās no pagraba. Vienalga kurā dienas laikā varēja redzēt, kā viņ� iznāk no pagraba, un tomēr viņ� bija skaidrā prātā.

� Jauka dieniņa, komisār...

Leonāra kungam kājās bija �ības, mugurā krekls bez �aketes. Virtuvē bļodās salikti zirņi, tikko notīrīti burkāni, puravi, kartupeļi. Uz baltā koka galda sulīga gala un butes vai ātes gaidīja, kad tās notīrīs.

� Vienu mazu mēriņu, komisār?

Pirmais �ajā dienā. Saimnieka baltvīns. Turklāt tas bija lielisks mājas vīns ar gandrīz zaļiem lāsumiņiem.

Megrē ta�u nevarēja iet sēdēt pludmales smiltīs starp bērnu mātēm! Viņ� gāja pastaigādamies pa Ramblē ielu, laiku pa laikam apstādamies. Viņ� skatījās uz jūru, uz daudzkrāsainajiem siluetiem, kuru nu jau krastmalas smiltīs bija daudz. Pēc tam, nonācis līdz pilsētas centram, viņ� nogriezās pa labi un pa �auru ieliņu aizgāja līdz segtajam tirgum.

Viņ� staigāja gar letēm tik ilgi un nopietni, it kā viņam būtu jāpabaro �etrdesmit cilvēki. Visilgāk viņ� kavējās pie zivīm, kas vēl lēkāja, pie jūras vē�iem, pastiepa sērkociņu omāram, kas to saķēra savā spīlē...

Otrs baltvīna mēriņ�. Jo tur, tie�i pretim, atradās mazs bistro, kur vajadzēja nokāpt vienu pakāpienu un kas veidoja tādu kā pagarinājumu tirgum, kura jaukās smar�as te ieplūda.

Tad Megrē pagāja garām Dievmātes baznīcai, lai nopirktu avīzi. Vai viņ� varēja iet aug�ā istabā to izlasīt?

Viņ� atgriezās Ramblē ielā, apsēdās kādā terasē, vienmēr vienā un tajā pa�ā vietā. Un vienmēr viņ� �aubījās un domāja, bet oficiants gaidīja pasūtījumu. It kā viņ� dzertu ko citu!

� Baltvīnu...

Tas tā iegadījās nejau�i. Citreiz viņ� mēne�iem iztika bez baltvīna.

Vienpadsmitos viņ� iegāja kafejnīcā, lai piezvanītu uz slimnīcu, paklausītos, kā māsa Aurēlija saka savā glaimīgajā balsī:

� Mūsu dārgā slimniece pavadīja lielisku nakti...

Tādā veidā Megrē bija sev ierīkojis jaukus kaktiņus, kur viņ� noteiktā laikā ieņēma savu vietu. Arī viesnīcas ēdamzālē viņam bija savs stūrītis pie loga, iepretim viņa abu veco istabas kaimiņu galdam.

Pirmajā dienā, padzēris kafiju, viņ� pasūtīja glāzīti kalvadosa. Kop� tās reizes �ermēna viņam nemainīgi jautāja:

�Vai kalvadosu, komisāra kungs?�

Viņ� neuzdro�inājās atteikties. Jutās gurdens. Saule karsēja. Da�as stundas dienā Ramblē ielas asfalts kļuva mīksts, un automa�īnu riepas tur atstāja nospiedumus.

Megrē uzkāpa savā istabā atpūsties, ne jau gultā, bet gan atzveltnī, kuru viņ� izvilka uz balkona un, apklājis seju ar avīzi, ērti iekārtojās.

Esiet �ēlīgs, pieprasiet tik�anos ar slimnieci no piecpadsmitās istabas...

Redzot, kā viņ� stundu pa stundai parādās visda�ādākajās vietās, varētu domāt, ka viņ� te ir jau gadiem ilgi, tāpat kā pēcpusdienas kār�u spēlmaņi. Nu kop� viņu abu iera�anās pagāju�as tie�i deviņas dienas. Pirmajā vakarā abi ar sievu ēda jūras gliemenes. Vēl Parīzē viņi par to bija tvīksmīgi domāju�i: tikt pie vesela �ķīvja ar svaigi nozvejotām gliemenēm!

Pēc tam abi jutās nelāgi. Viņu dēl kaimiņi nevarēja gulēt. Nākamajā dienā Megrē jutās labāk, bet Megrē kundze pludmalē sāka sūdzēties par neizskaidrojamām sāpēm. Nākamajā naktī viņai sacēlās temperatūra. Tad vēl neviens nedomāja, ka tas ir nopietni.

�Tā ir mana vaina. Ar gliemenēm man nekad neveicas...�

Pēc tam, nākamajā rītā, sāpes kļuva tik stipras, ka vajadzēja izsaukt ārstu Bertrānu, un tas viņu steidzīgi nosūtīja uz slimnīcu. Tur aizritēja nejaukas stundas apjukumā, satraukumā, kņadā, visapkārt jaunas sejas, tad vēl rentgens un analīzes.

�Es jums saku, dakter, ka te vainojamas gliemenes,� ar izmocītu smaidu atkārtoja Megrē kundze. Ta�u ārsti nesmaidīja, vien pasauca Megrē sānis. Nekavējoties jāoperē akūts apendicīts, jo var izveidoties peritonīts.

Pa operācijas laiku viņ� lieliem soliem mēroja garo gaiteni, kurā tobrīd kāds jauns vīrietis gaidīja ziņas par savas sievas dzemdību norisi, kodīdams nagus līdz asinīm.

Lūk, tā viņ� kļuva par sestās kungu.

Se�ās dienās viņ� piesavinājās jaunus paradumus, iemācījās iet nedzirdamiem soliem, veltīt saldus smaidiņus vispirms māsai Aurēlijai, pēc tam Eņģeļu māsai Marijai. Var pat iemācīties negribot uzsmaidīt netīkamajai Rinkē jaunkundzei.

Tad kāds to izmanto, lai iebāztu jūsu kabatā muļķīgu zīmīti.

Un vispār � kas guļ piecpadsmitajā istabā? Megrē kundze to, protams, zināja. Slimnieces pazina visus, pat tos, kurus ne reizi neredzēja. Viņas bija labi informētas par citu kaitēm. Reizēm Megrē kundze klusinātā balsī, paslepus � kā baznīcā � stāstīja savam vīram:

��ķiet, ka dāma no 11. palātas ir tik jauka un maiga...

Un tomēr nabadzītei... Pieliecies tuvāk...�

Viņa no�ukstēja vienā elpas vilcienā:

�Krūts vēzis...�

Pēc tam viņa pameta skatienu uz Rinkē jaunkundzes pusi, samirk�ķināja skropstas, kas nozīmēja, ka arī tai ir vēzis.

�Ja tu būtu redzējis, cik skaistu meiteni ieveda palātā...�

Ar palātu apzīmēja lielo kopīgo istabu, jo vispār te bija trīs klases glu�i kā vilcienā: kopīgā palāta, kas piederēja pie tre�ās klases, tad istabas ar divām gultām un, beidzot, hierarhijas aug�galā, istabas ar vienu gultu.

Kāpēc jāraizējas? Tas viss ir brīni�ķīgi. Slimnīcas atmosfērai patie�ām piemita kaut kas bērni�ķīgs. Vai tad �ēlsirdīgās māsas nebija bērni�ķīgas?

Arī slimnieces ar savu greizsirdību, sīkajiem, �ukstus izpaustajiem noslēpumiem, ar saldumiem, kurus viņas vāca kā skopules, ar viņu vērīgo ieklausī�anos soļos gaitenī.

Esiet �ēlīgs...

�ie divi vārdi nodeva, ka rakstītāja ir sieviete. Kādēļ slimniece no piecpadsmitās palātas grib viņu redzēt? Viņ� ta�u to neuztvers nopietni, nemeklēs māsu Aurēliju, lai lūgtu viņai atļauju apmeklēt slimnieci, kuras vārdu viņ� pat nezina.

Pludmalē un pilsētā bija pārāk daudz saules. Da�brīd gaiss burtiski vibrēja, un, pēk�ņi ieejot ēnā, labu brīdi acu priek�ā sarkans vien griezās.

Nu! Viņa pēcpusdienas atpūta beigusies, avīzi varēja salocīt, vilkt mugurā �aketi, aizkūpināt pīpi un kāpt lejā.

� Uz drīzu redzē�anos, komisār...

Ar �ādiem sveicieniem viņu pavadīja visu dienu, glu�i kā svētījot. Visi bija laipni un smaidīgi. Viņ� vienīgais kļuva arvien rūcīgāks. Pamatīga lietusgāze vai kārtīgs strīds ar kādu ka�ķīgu cilvēku sagādātu atvieglojumu.

Zaļās durvis un pulkstenis, kas nozvanīja tre�o stundu. Megrē pat nespēja izvilkt pulksteni no kabatas!

� Labdien, mana māsa!...

Kāpēc viņ� nepalocīja ceļus, ja jau tik tālu nonācis? Tagad vēl otra, Eņģeļu māsa Marija, kas gaidīja kāpnēs.

� Labdien, mana māsa!...

Un sestās kungs uz pirkstgaliem iegāja Megrē kundzes istabā.

� Kā tev klājas?

Viņa mēģināja izmocīt smaidu, bet tas viņai izdevās tikai daļēji.

� Nevajadzēja man nest apelsīnus. Man vēl ir...

� Tu dro�i vien pazīsti visas slimnieces...

Kāpēc viņa māja ar roku? Viņ� pagriezās pret Rinkē jaunkundzes gultu. Vecmeita gulēja, galvu spilvenā iebāzusi, pret sienu pagriezusies.

Megrē �ukstēja:

� Vai viņai slikti?

� Viņai nekas nekai�... Ku�!... Panāc tuvāk...

Viss notika stipri noslēpumaini � kā jaunu meiteņu pansionātā.

� �onakt viena nomira...

Viņa neizlaida no acīm Rinkē jaunkundzi, kuras sega sakustējās.

� Tas bija �ausmīgi, kliedzienus varēja dzirdēt pat līdz �ejienei... Un tad ieradās ģimene... Viss vilkās vismaz trīs stundas. Visi staigāja �urpu turpu... Vairāki slimnieki bija pārbiju�ies... īpa�i kad ieraudzīja, ka atnāk priesteris, lai sniegtu pēdējo iesvaidl�anu... Gaitenī gaisma bija izslēgta, bet visi zināja...

Vienā elpas vilcienā Megrē kundze piebilda, rādīdama uz savu istabas biedreni:

. � Viņa domā, ka tagad ir viņas kārta...

Megrē nezināja, ko teikt. Te viņ� jutās kā sve�ā pasaulē, smagnējs un lempīgi neveikls.

� Kāda jauna meitene... Ļoti skaista, jauna meitene, �ķiet... no piecpadsmitās istabas...

Viņa nesaprata, kāpēc vīrs sarauc savas biezās uzacis un neapzināti izvelk no kabatas pīpi, ko tomēr nepiebāza.

� Vai tu esi pārliecināta, ka no piecpadsmitās?

� Jā gan... Kas par lietu?

� Nekas...

Viņ� devās apsēsties savā vietā. Par zīmīti ar Megrē kundzi nevarēja runāt, viņa tūlīt sadusmotos.

� Ko tu ēdi?

Rinkē jaunkundze sāka raudāt. Viņas seja nebija redzama, vienīgi plānie mati izklaidus vīdēja uz spilvena un sega nevienmērīgi kustējās.

� Nepaliec par ilgu...

� Elēna Godro...

Tikai tagad viņ� ievēroja, ka Eņģeļu māsai Marijai acis apsarku�as, un izskatījās, ka viņa ir dusmīga uz Megrē. Vai viņa nemanāmi iebāza zīmīti viņa kabatā?

Megrē juta, ka nespēj viņai to pajautāt. Tas viss tik maz atgādināja tos apstākļus, kādos viņ� parasti darbojās, � ₍ kriminālpolicijas putekļainos gaiteņus, cilvēkus, kuri sēdēja viņa kabinetā un kuriem viņ� ilgi skatījās acīs, pirms nobērt pār to galvām ne�ēlīgu jautājumu krusu.

Turklāt notiku�ais uz viņu neattiecās. Jauna meitene bija nomirusi. Nu un kas par to? Kāds viņa kabatā iebāzis zīmīti, kas neko nenozīmēja...

Viņ� gāja savu ceļu kā cirka zirgs. Būtībā visas viņa dienas aizritēja, riņķojot pa apli kā dresētam cirka zirgam. Tagad, piemēram, pienācis laiks apmeklēt �Brasserie du Remblai". Viņ� devās uz turieni kā uz svarīgu tik�anos, lai arī tur viņam pilnīgi nekas nebija darāms.

Zāle bija pla�a un gai�a. Lielie logi vērās uz pludmali un jūru, to priek�ā pie galdiņiem sēdēja parastie apmeklētāji, kuriem viņ� neveltīja ne skatienu, nepazīstami cilvēki, dīkdieņi, kas nosita laiku, bet tos neviens nebija paradis redzēt katru dienu noteiktā laikā un noteiktā vietā.

Zāles dzijumā, platā iedobumā, aiz biljarda galda novietoti divi citi galdiņi, pie kuriem sēdēja nopietni un klusējo�i vīri, kurus aptekāja oficiants, cenzdamies uzminēt to vismazāko vēlē�anos.

Ievērojami un bagāti cilvēki, ilggadējie kafejnīcas klienti. Da�i bija redzēju�i, kā tiek uzcelta �ī kafejnīca, bet da�i pat dzīvoja Sablā jau tad, kad Ramblē vēl nebija apbūvēta. Katru pēcpusdienu viņi satikās un spēlēja brid�u. Katru pēcpusdienu viņi klusējot paspieda cits citam roku vai apmainījās ar īsām, ierastām frāzēm.

Viņi jau bija pieradu�i pie Megrē klātbūtnes, viņ� kārtis nespēlēja, bet, jāteniski apsēdies uz krēsla, pīpi kūpinādams, vēroja spēli un dzēra baltvīnu.

Parasti viņam sveiciena vietā tikai pamāja ar roku. Vienīgi policijas komisārs Mansuī kungs, kur� viņu iepazīstināja ar �iem kungiem, piecēlās, lai paspiestu viņam roku.

� Vai jūsu sievai ir jau labāk?

Megrē neapzināti atbildēja apstiprino�i. Tikpat neapzināti viņ� piebilda:

� �onakt slimnīcā mirusi kāda jauna meitene...

Viņ� runāja pusbalsī, bet ari klusināta viņa balss �ķita gana iespaidīga, īpa�i klusumā, kas valdīja pie abiem galdiņiem.

Pēc �o kungu izturē�anās viņ� saprata, ka izdarījis aplamību. Turklāt policijas komisārs viņam deva zīmi neturpināt.

Megrē jau nedēļu vēroja spēli, bet vēl nebija spējis izprast noteikumus, tāpēc �oreiz vienīgi pētīja sejas.

Rēderis Lurso bija loti vecs, bet liela auguma, vēl spēcīgs vīrs ar grumbainu seju un sirmiem matiem. Labākais brid�a spēlmanis no visiem, un, ja viņa partneris pieļāva kļūdu, tad skatījās tā, ka varēja pāriet jebkur� spēlētprieks.

Depatī, nekustamā īpa�uma mākleris, kur� nodarbojās galvenokārt ar villām un apbūves gabaliem, bija visdzīvākais, smējīgām acīm, par spīti saviem septiņdesmit gadiem.

Vēl te bija kāds būvdarbu vadītājs, tiesnesis, kuģubūvē-tājs un mēra vietnieks.

Visjaunākajam varēja būt ap �etrdesmit piecdesmit gadiem. Viņ� tikko bija izspēlējis partiju. Kalsns, izsmalcināts, nervozs, dzīvīgām acīm, skaisti brūniem matiem, izmeklēti, ja ne klīrīgi ģērbies.

Izspēlējis savu pēdējo kārti, �is vīrietis, kā parasti, piecēlās un devās uz telefona kabīni. Megrē paskatījās sienas pulkstenī. Puspieci. Katru dienu puspiecos �is spēlētājs kādam zvanīja.

Komisārs Mansuī, kur� nākamajai partijai apmainījās vietām ar savu kaimiņu, noliecās pie kolēģa un �ukstēja:

� Mirusī ir viņa sievasmāsa...

Vīrietis, kur� spēles laikā katru dienu zvanīja savai sievai, bija doktors Belamī. Viņ� dzīvoja apmēram trīssimt metru attālu � lielā, baltā mājā aiz kazino, pareizāk sakot, starp kazino un molu, kur slējās pilsētas trīs vai �etras visskaistākās mājas. Viņa māja redzama no lī�a. Gluda, vienkrāsaina fasāde ar platiem un augstiem logiem, tāpēc ēka nedaudz izskatījās pēc slimnīcas ar tai raksturīgo mieru un cēlumu.

Doktors Belamī atgriezās, mierīgi apsēdās pie galda, kur viņu jau gaidīja un kārtis jau bija izdalītas.

Lurso kungs, kur� necieta, ka ar nebūtiskiem jautājumiem traucē brid�a spēles svinīgo noskaņu, paraustīja plecus. Dro�i vien tāda kārtība pastāvēja jau gadiem ilgi?

Ārsts bija cilvēks, kuru tik viegli nevarēja izsist no līdzsvara. Neviens vaibsts viņa sejā nenotrīsēja. Viņ� uzmeta skatienu iedalītajām kārtīm un noteica:

� Divi krei�i...

Vēlāk, spēles laikā, viņ� pirmo reizi sāka paslepus pētīt Megrē. Gandrīz nemanāmi. Tik acumirklīgi skatieni, ka tos vajadzēja zibenīgi uztvert.

Esiet �ēlīgs...

Kādēļ viens teikums veidojās Megrē prātā bez viņa ziņas un atliku�o spēles laiku apgrūtināja viņu?

Katrā ziņā te gan ir kāds, kur� nebūtu �ēlīgs...

Viņam reti gadījās redzēt tik skarbas un vienlaikus arī tik dzeldīgas acis, redzēt cilvēku, kur� tik labi valda pār saviem nerviem un kur� tik labi prot slēpt savas jūtas.

Iepriek�ējās dienās Megrē nekad nesagaidīja brid�a partijas beigas. Viņu gaidīja citi �kaktiņi�. Doma par to, ka kaut kas jāmaina ikdienas pieradumos, viņu �okēja.

� Vai se�os jūs te vēl būsiet? � viņ� vaicāja komisāram Mansuī.

Tas bez vajadzības paskatījās savā pulkstenī, pirms atbildēja apstiprino�i.

Tagad pa Ramblē ielu, bet �oreiz līdz galam, garām arī doktora Belamī mājai, kas bija no tām celtnēm, par kurām garāmgājēji skaudīgi nodomā:

�Tur gan būtu laba dzīvo�ana...�

Tad gar ostu, gar buru darbnīcu, kur buras izklātas uz trotuāra, gar prāmi, gar kur�iem, kas pienāca ostā un cits citam blakus noenkurojās iepretim zivju tirgum.

Te atvērta maza, zaļi krāsota kafejnīca, kurai ir slieksnis ar �etriem pakāpieniem, ar tum�u leti, diviem trim ar brūnu vaskadrānu pārklātiem galdiņiem un cilvēkiem, tērptiem tikai zilās drēbēs, augstos gumijas zābakos ar atlocītiem galiem.

� Vienu baltvīnu...

...kura gar�a nebija tāda pati kā viesnīcas �Bel Air� vīnam, ne ari slēgtā tirgus paviljona un ari ne �Brasserie du Remblai� vīnam.

Atlika vēl aiziet līdz krastmalas galam, pēc tam nogriezties pa labi un pa �aurajām ieliņām, kur vienstāva mājelēs kūsāja dzīve, virmoja skaņas un smar�as.

Kad Megrē se�os sasniedza �Brasserie du Remblai", komisārs Mansuī, kur� tikko bija iznācis pa durvīm, gaidīja viņu uz ietves, uzvilkdams pulksteni.

Tas aizņēma pusstundu, bet gaidī�ana nekaitināja, glu�i otrādi. Komisārs Mansuī bija viņam teicis:

�Man uz brītiņu jāiegrie�as komisariātā. Jāparaksta da�i papīri, un tur mani dro�i vien kāds gaida.�

Mansuī bija rudmatains, maza auguma un kārtīgs, pat kautrīgs vīriņ�, kur� �ķita vienmēr sakām:

�Atvainojiet, bet es zvēru, ka daru visu, kas ir manos spēkos.�

Bērnībā viņ� dro�i vien bijis viens no tiem mazajiem prātvēderiem, kuri visus starpbrī�us pavada kādā kaktā, sapņos iegrimu�i, un par kuriem mēdz teikt, ka tie ir pārāk prātīgi savam vecumam. Viņ� bija vecpuisis un dzīvoja pansijā pie kādas atraitnes, kurai piederēja villa blakus viesnīcai �Bel Air�. Laiku pa laikam viņ� iegriezās viesnīcā iedzert kādu aperitīvu, tāpēc Megrē bija viņu ievērojis.

Lai arī Mansuī neizskatījās pēc īsta komisāra, toties arī komisariāts nebija nekāds īstais komisariāts. Kabineti iekārtoti privātmājā, kas atradās neliela laukuma malā. Da�ās telpās tapetes nebija nomainītas, tāpēc varēja nojaust, ka agrāk te biju�as istabas, arī tualetes istabas, vēl bija skaidri redzamas kādreizējās mēbeļu vietas, bet caurules vairs nekam nederēja.

Tomēr �īs vietas smar�u Megrē ieelpoja ar prieku, gandrīz ar atvieglojumu: laba, noturīga smar�a, tik bieza, ka to varētu griezt ar nazi, tā radās no portupeju ādas, uniformu vilnas auduma, administratīvo papīru blāķiem, atdzisu�ām pīpēm un, visbeidzot, no tiem nelaimes putniem, kas ar savām sē�amvietām nopulēju�i divus koka solus uzgaidāmajā telpā.

Salīdzinājumā ar kriminālpoliciju te izskatījās nedaudz amatieriski. �ķita, ka te spēlē policiju. Kāds policists, kreklā izmeties, pagalmā mazgāja seju un rokas. No kaimiņu dārza skanēja vistu kākinā�ana. Sardzes telpā da�i policisti uzsvērti nevērīgi spēlēja kārtis, lai izskatītos pēc īstiem policistiem, jo da�i bija ļoti jauniņi, glu�i kā jauniesaucamie.

� Vai jūs neiebildīsiet, ja es jums rādī�u ceļu?

Dziļi sirdī mazais komisārs jutās apmierināts, ka var izrādīt savu valstību tik ievērojamam cilvēkam kā Megrē. Apmierināts, bet mazliet noba�ījies. Lielajā kabinetā divi inspektori sēdēja uz galdiem un smēķēja. Viens no viņiem cepuri bija atbīdījis pakausī kā amerikāņu filmu varonis.

Mansuī tos izklaidīgi pasveicināja, atvēra sava kabineta durvis un griezās atpakaļ.

� Vai nekā jauna nav?

� Mēs jums pataupījām Politu... Suprefekts grib, lai jūs viņam piezvanāt...

Laiks bija lielisks. Kop� Megrē iera�anās Sablā neviena diena nebija lietaina. Pa atvērtajiem logiem varēja dzirdēt visus pilsētas trok�ņus un redzēt, kā ģimenes atgrie�as no pludmales.

Kad ieveda Politu, tam bija uzlikti rokudzel�i, lai lieta izskatītos nopietnāka. Nabadziņ� bija nenosakāma vecuma, katrā ciematā sastopams vismaz viens tāds tips, skrandains, izspūris, ar naivām un vienlaikus arī viltīgām acīm.

� Kas tad nu, vai atkal nepatik�anas? Jādomā, ka �oreiz tu nesāksi atkal visu noliegt?

Polits nekustējās, neatbildēja, padevīgais skatiens cie�i pievērsts komisāram Mansuī, kuru nedaudz ietekmēja varenā Megrē klātbūtne un kur� gribēja visu izdarīt iespējami labi.

� Tu ta�u atzīsies, es ceru?

Jautājumu nācās atkārtot divas reizes, līdz klaidonis beidzot apstiprino�i pamāja.

� Ko tas nozīmē? Tu atzīsties?

Noliedzo�s mājiens.

� Tu noliedz, ka ielīdi Medāra kundzes dārzā?

Ak Dievs, cik tas bija uzmundrino�i, un Megrē te jutās daudz labāk nekā pie �ēlsirdīgajām māsām! Polits te dro�i vien ir bie�s viesis. Viņ� ar sievu un septiņiem vai astoņiem knēveļiem, citu par citu utainākiem, dzīvoja dēlu barakā pilsētas nomalē.

Tās pa�as dienas rītā Polits kādam vecu lietu uzpircējam mēģināja pārdot divus gandrīz jaunus palagus, arī dviejus un sievie�u veļu. Uzpircējs, izlikdamies, ka ņems arī, bildinājis uz tuvākā stūra postenī stāvo�o policistu, un Polits tika sagrābts, pirms vēl bija paspējis noskriet pāris simt metru. Apzagtā Medāra kundze jau bija komisariātā.

� Tu ielīdi viņas dārzā, kur viņa bija atstājusi veļu pa nakti �āvēties... Tā nav pirmā reize, kad tu rāpies pār viņas �ogu... Pagāju�ajā nedēļā tu attaisīji viņas tru�u sprosta durvis un paņēmi divus vislielākos tru�us...

� Es nekad nekādus tru�us neesmu ņēmis...

� Viņa pavisam noteikti pazina vienu no tām ādiņām, kuras atrada pie tevis...

� Man tak tāds darbs � savākt tru�ādiņas...

� Pat tad, ja ādiņā vēl ir trusis?

Te neko nevarēja panākt. Mansuī sarkaniem vaigiem veltīgi turpināja iztaujāt un izlikt slazdus.

� To veļu man viens pārdeva...

� Kur?

� Uz ielas...

� Uz kādas ielas?

� Nu tur...

� Kā viņu sauc?

� Es nezinu...

� Vai tu viņu agrāk esi redzējis?

� Nedomāju vis...

� Un viņ� pienāca un pārdeva tev palagus un kreklus?

� Es ta�u jau teicu...

� Vai tie�ām tu neapjēdz, ka tiesnesis tev neticēs un uzliks bargu sodu?

� Cik viņai gadu? � Megrē jautāja.

� Apmēram divdesmit pieci... �ajā apkaimē Belamī mīlestība pret sievu jau kļuvusi par leģendu... Tā ir īsta kaislība, un ikviens jums apliecinās, ka doktors ir nevaldāmi greizsirdīgs... Da�i uzskata, ka, izejot no mājas, viņ� sievu ieslēdz, piemēram, tad, kad viņ� ik pēcpusdienu nāk spēlēt kārtis... Es domāju, ka tās runas ir pārspīlētas... Tiesa gan, jāteic, ka Belamī māte nekad nepamet māju dēla prombūtnē, un es nebūtu pārsteigts, ja izrādītos, ka viņa paliek mājās uzmanīt savu vedeklu. Jūs redzējāt, ka doktors zvana pa telefonu... Viņ� nevar izturēt pat divas stundas ārpus mājas, nepiezvanot un nesazinoties ar viņu, varbūt lai pārliecinātos, ka sieva ir mājās...

� No kādas ģimenes viņa nāk?

� Tie�i viņas mātes dzīve nevarētu nomierināt nevienu vīru... Vai jūs tas interesē? Es pamēģinā�u jums izstāstīt to, ko pats zinu... Belamī sievas vārds ir Odete, meitas uzvārdā Godro... Viņas māte ir cēlusies no diezgan labas ģimenes, flotes virsnieka meita, man �ķiet... Viņa bija un vēl joprojām ir loti skaista sieviete...

Divdesmit gadus viņai Sablā bija grēcīgas sievietes slava... Es nezinu, vai jūs esat dzīvojis provincē un vai jūs mani saprotat... Viņa nebija precējusies... Viņu uzturēja... Viņu pēc kārtas uzturēja divi vai trīs bagāti kungi, starp tiem an Lurso kungs, kuru jūs redzējāt kafejnīcā... Viņa ir no tām sievietēm, kurai garāmejot sakustas aizkari � uz viņu noraudzījās satraukti koled�as audzēkņi un precēti vīri � , sieviete, kurai veikalā ieejot, aprāvās sarunas, bet pārējās dāmas klīrējās un nicīgi rauca degunus...

Viņai ir divas meitas no da�ādiem tēviem. Odete un Lilī...

Odete izveidojās par jaunu, vēl izcilāku skaistuli, nekā savulaik bija viņas māte, un doktors Belamī viņu iepazina, kad meitenei vēl nebija divdesmit gadu.

Viņ� to apprecēja.

Jūs redzējāt Belamī. Es jums teik�u, tam nu gan ir raksturiņ�! Jaunkundzi viņ� apprecēja, bet sievasmāti negribēja redzēt, viņ� apsolīja palīdzēt ar naudu, ja tā no �ejienes aizbrauks... �ķiet, ka tagad viņa dzīvo Parīzē ar kādu no darījumiem aizgāju�u rūpnieku...

� Tas būtu netaisnīgi...

No Polita nāca smaka, kas visai spēcīgi atgādināja Pestī�anas armijas patversmi. Viņ� bija iespītējies, jūtams, ka, pat turpinot nopratinā�anu stundām ilgi, no viņa nekā vairs nevarēs izvilināt, viņa mazās, viltīgās a�eles �ķita sakām:

�Redziet nu, ka nekas jums neiznāks!�

Beidzot divi policisti Politu aizveda, viņa rokas vēl aizvien bija ieslēgtas dzel�os. Megrē palika viens ar komisāru, logi vaļā, māja gandrīz tuk�a, palikusi tikai sardze.

� Nu lūk!... Tas gan neatgādina tās lietas, pie kurām jūs esat pieradis, vai ne?... Te man gandrīz katru pēcpusdienu atliek laiks uzspēlēt brid�u...

� Vai jūs neaizmirsāt piezvanīt suprefektam?

� Es jau zinu, viņ� grib mani uzaicināt rīt uz vakariņām... Vai jūs viņu pazīstat?... Apburo�s cilvēks... Jūs tikko minējāt doktoru Belamī... Ko jūs par viņu domājat?... Tas tik ir raksturiņ�, vai nav tiesa? Esmu iecelts �ajā amatā Sablā tikai divus gadus, bet man ir bijis pietiekami daudz laika iepazīt visus �ejienie�us... Jūs redzējāt galvenās vietējās personības... Tur ir visai spilgtas... Doktors Belamī tās daudzkārt pārspēj... Vai jūs zināt, ka savā profesijā viņ� ir zino�s, izcils? Man gadījās aprunāties par to ar kādu draugu, kur� ir ārsts Bordo... Belamī ir viens no �olaiku visievērojamākiem neirologiem... Ilgu laiku viņ� strādāja Parīzes slimnīcās, kur izturēja agregācijas konkursu... Viņu varēja ievēlēt par profesoru kādā no lielajām fakultātēm... Viņ� labāk izvēlējās dzīvi �eit kopā ar māti...

� Vai viņa ģimene ir cēlusies no Sablas?

� Tā ir �eit apmetusies uz dzīvi jau vairākās paaudzēs. Vai jūs nesatikāt Belamī mātes kundzi? Visai spēcīga, drukna, veca dāma, kura iet ar spieķi, ko drīzāk tur kā zobenu!... Apmēram reizi nedēļā viņai ir asa vārdu pārmaiņa ar tirgussievām...

� No kā nomira jaunā meitene?

� Mans nolūks ir tie�i par to runāt, es esmu pārliecināts, ka suprefekts ielūgs mani vakariņās... �ajā sakarībā viņ� man �orīt zvanīja... Protams, viņ� ir labās attiecībās ar doktoru Belamī... Viņi satiekas visai bie�i...

Bija tik labi mierīgi izpīpēt pīpi, staigājot �urpu turpu pa kabinetu, laiku pa laikam apstājoties pie loga un lēnām iestarpinot sarunā pa īsam, nenozīmīgam teikumam.

� Kā jau tas bija gaidāms, par nelaimes gadījumu runā daudz... Mani pārsteidz tas, ka jūs neesat lietas kursā...

� Es te gandrīz nevienu nepazīstu... . J

� Tas notika... nu, pirms... pirms divām dienām... Jā, tre�ajā augustā... Ziņojumam vēl jābūt mana sekretāra rakstāmgaldā, bet man tur nebija jāiejaucas.,. Doktors Belamī automa�īnā devās uz Laro�u pie Jonas kopā ar savu sievasmāsu...

� Cik viņai gadu?

� Deviņpadsmit... Interesanta meitene, jā, tie�i interesanta, nevis skaista... Neiedomājieties nezin ko... Lilī God-ro bija jauka, bet viņas māsa, kuru apprecēja Belamī, ir viena no skaistākajām sievietēm, kādu ir gadījies redzēt... Diem�ēl jums nekad nebūs iespēja viņu redzēt, jo viņa reti iziet no mājas...

Tā kā vēl bija ari jaunākā māsa, kurai tobrīd, kad notika laulības, bija trīspadsmit gadi, doktors uzņēmās rūpes ari par viņu... Viņ� to uzaudzināja... Tagad, pareizāk sakot, vakar, viņai bija deviņpadsmit gadi...

Belamī automa�īnā abi brauca uz Laro�u pie Jonas...

� Vai Odete ari?

� Nē, vieni pa�i... Lilī bija pianiste un apmeklēja visus koncertus... Laro�ā koncerts sākās �etros... Māsasvīrs viņu uz turieni aizveda... Bet atceļā...

� Cikos?

� Nedaudz pēc septiņiem... Vēl bija gai�s... Uz �osejas diezgan dzīva satiksme... Es jums to visu stāstu tāpēc, ka tam ir sava nozīme... Dro�i vien durtiņas nebija kārtīgi aiztaisītas, tās atsprāga vaļā, un Lilī Godro izkrita uz ceļa... Ma�īna brauca ļoti ātri... Doktors parasti brauc lielā ātrumā, bet �andarmi viņu pazīst un neko nesaka...

� Tātad nelaimes gadījums...

� Nelaimes gadījums...

Komisārs Mansuī padomāja, gribēja vēl ko piebilst, pat muti pavēra. Megrē jautājo�i vēroja viņu. Bet tas atkārtoja:

� Nelaimes gadījums, jā gan...

� Neko citu nevar domāt, vai tā nav?

� Nedomāju gan.

� Kā jau jūs teicāt, maz ticams, ka starp Belamī un viņa sievasmāsu būtu pastāvēju�as intīmas attiecības?

� Nē, tas neizskatītos pēc viņa.

� Vai citi braucēji bija tuvumā?

� Simt metrus aiz viņa auto brauca neliela kravas ma�īna... �oferi nopratināja. Neko neparastu viņ� nav manījis... Doktora auto kā viesulis padrāzās garām, un pēc da�iem mirkļiem viņ� ieraudzīja, ka ma�īnas durvis atveras un kāds izkrīt uz ceļa...

Ja mazais komisārs ar lielo galvu labāk pazītu Megrē, viņ� būtu pamanījis, kā tas pēdējās minūtēs pārvēr�as. Vēl nupat viņ� bija resns, mazliet neapņēmīgs vīrietis, kur� izklaidīgi kūpina pīpi, garlaikoti raudzīdamies apkārt.

Tagad viņ� it kā piebrieda. Soli kļuva smagāki, kustības lēnākas.

Piemēram, Likā, kur� labāk par citiem pazina patronu, tūlīt būtu sapratis un nopriecājies.

� Rīt es jūs noteikti redzē�u, vai ne? � noņurdēja Megrē, pastiepjot savu lielo roku.

Sarunbiedrs bija neizpratnē. Viņ� cerēja kādu ceļa gabalu noiet kopā ar Megrē, varbūt kopā iedzert aperitīvu. Nu viņu pameta kabinetā, kur viņ� jutās tik nozīmīgs, bet tagad nekas te vairs neaizkavēja. Nedro�i, it kā gribēdams parādīt, ka arī viņ� grasās iet prom, mazais komisārs paņēma cepuri no galda.

� Jūs aizmirsāt piezvanīt suprefektam... � atgādināja Megrē.

Bez ironijas. Megrē to nedarīja tī�ām. Viņ� domāja par ko citu, tas arī viss. Precīzāk sakot, viņ� domāja. Vēl precīzāk � viņ� vandīja aug�ā vēl neskaidros, miglainos tēlus.

Pie sliek�ņa Megrē pagriezās.

� Vai jauno meiteni varēja nopratināt?

� Nē. Līdz pat savai nāves stundai pagāju�ajā naktī viņa bija komā. Viņai bija galvaskausa lūzums.

� Kas viņu ārstēja?

� Doktors Bur�uā.

Bet svainis pat meitenes nāves dienā, kā parasti, devās spēlēt brid�u uz �Brasserie du Remblai�.

Nesaprotami. Kaut ari Megrē bija kļuvis smagnējāks,

viņ� vēl nebija transā, kā mēdza teikt Orfēvru krastmalā. Viņ� gāja uz priek�u pa ielu, nogriezās pa kreisi, beidzot iegāja kādā bārā, kur vēl nekad nebija spēris kāju, � tas dro�i vien pievienosies viņa ikdienas uzkavē�anās vietu kolekcijai. __

� Baltvīnu... Nē... Kaut ko neat�ķaidītu...

Esiet �ēlīgs... Tā bija rakstīts zīmītē, kuru viņam iebāza kabatā.

Kas būtu noticis, ja viņ� to papīru pamanītu agrāk, ja nekavējoties steigtos uz slimnīcu un pieprasītu tik�anos ar piecpadsmitās palātas slimnieci? Vai tad Lilī Godro nebija komā?

Viņ� iegriezās savā ierastajā kaktiņā viesnīcā. Vajadzēja iedzert glāzīti ar Leonāra kungu pirms do�anās aug�ā uz savu istabu.

� Vai jūs pazīstat doktoru Belamī?

� Tas ir neparasts cilvēks... Pirms �etriem gadiem viņ� ārstēja manu sievu, kad viņai bija tās lielās sāpes, bet viņ� negribēja ņemt ne santīma... Es viņu ar mokām pierunāju neatteikties no pudeles vecas �artrēzes, kas tika glabāta īpa�am gadījumam...

Megrē aizmiga un pamodies saklausīja pazīstamos trok�ņus: viļņu triek�anos pret smiltīm, zīdaiņa raudā�anu kaimiņu istabā, pēc tam pārmaiņus �etru bērnu koncertu, tiem ķīvējoties ar māti, abu vecī�u psalmu skaitī�anu labajā pusē. -

Vēl nekas nesākās, tikai, tāpat kā iepriek�ējā vakarā, mazliet vairāk smaguma un galvā domas miglainākas.

Tika dzerts baltvīns ar viesnīcas, saimnieku.

� Vai jūs nezināt, kad būs bēres?

� Vai jūs runājat par mazo Godro?... Rīt... Vismaz tā bija paredzēts... Starp mums runājot, glu�i konfidenciāli, es domāju, ka būs sekcija... Dro�ības pēc, vai saprotat?... Katrā ziņā � lai apklusinātu Jaunās valodas... Runā pat, ka to esot pieprasījis doktors Belamī...

Ik ritu, veicot savu ikdienas apgaitu no krodziņa uz krodziņu, Megrē mazliet iekarsa un pie �ēlsirdīgajām māsām slimnīcā viņa pacietības mērs bija pilns.

Galu galā, ja tās nebūtu klostera māsas, viņ� piezvanītu uz slimnīcu. Viņ� uzdotu precīzus jautājumus. Tad ātri vien atklātos, kas iebāza to papīra skrandu viņa kabatā.

Tā nu viņam jāgaida līdz trijiem. Kāpēc traucēt māsu Aurēliju, ja tas neko nedos? Turklāt ar kādu ieganstu? Lai satiktu sievu? Viņam tika atļauts sarunāties pa telefonu vienpadsmitos no rīta, un tas, ka viņ� panāca, lai atļauj ik dienas apciemot Megrē kundzi, jau bija liela labvēlība.

Drīz vien būs jāstaigā nedzirdamiem soļiem, jārunā klusinātā balsī.

� Tad jau manīs... � viņ� norūca pēc tre�ās baltvīna glāzītes.

Tas gan viņu netraucēja trijos nogaidīt da�as sekundes līdz zvanu skaņām un tikai tad nospiest zvaniņa pogu pie zaļajām durvīm.

� Labdien, sestās kungs!... Mūsu dārgā slimniece jūs gaida...

Uz māsu Aurēliju tomēr nevarēja īdzīgi skatīties, un Megrē pats pret savu gribu pasmaidīja.

� Vienu mirklīti, es jūs pieteik�u! Es jūs pieteik�u...

Un otra, Eņģeļu māsa Marija, nāca pretim pa kāpnēm uz leju. Gaitenī, kur visas durvis atvērtas, parunāties ar viņu bija neiespējami.

� Labdien, sestās kungs!... Mūsu dārgā slimniece...

Glu�i kā burvju mākslinieka triks, kur viņam lemta mazās korķa bumbiņas loma. Viņ� nespēja ne muti atvērt, kad jau atradās istabā pie sievas, kur drausmīgā Rinkē jaunkundze nenovērsa no viņa savas mazās putna acis.

� Kas tev kai�, Megrē?

� Man? Nekas...

� Tev ir slikts garastāvoklis...

� Nē, tā nav...

� Man laiks taisīties ārā no slimnīcas, vai ne? Saki atklāti � tu garlaikojies...

� Kā klājas tev?

� Labāk... Dakteris Bertrāns domā, ka �uves varēs noņemt pirmdien... �orīt man atļāva ieēst kriksīti cāļa galas...

Viņ� pat nevarēja sa�ukstēties. Kā tas izskatītos? Tā ragana otrā gultā ausis vien spicēja.

� Ak jā, tu aizmirsi man atstāt mazliet naudas...

� Kādēļ tev to vajag?

� Tikko slimniecīte no palātas ienāca vākt naudu...

Acumirklīgs skatiens uz Rinkē jaunkundzes pusi, it kā viņam būtu jāsaprot no pusvārda. Bet jāsaprot ko? Vai naudu vāca vecmeitai?

� Ko tu ar to gribi teikt?

� Vainagam...

Mirkli viņam ie�āvās prātā doma, kāpēc gan vēl dzīvai slimniecei vajadzīgs vainags. Muļķības! Viņ� nevadīja savas dienas �ajā klusi pa�ukstēto noslēpumu un daudznozīmīgo skatienu gaisotnē.

� Tai no piecpadsmitās...

� Ak! Jā, patiesi...

Visaugstākā iejūtība no Megrē kundzes puses! Tāpēc ka palātas biedrene smagi slima, tāpēc ka tai ir vēzis, tātad � viņai jāmirst. Megrē kundze kautrīgi pieklusināja balsi, pieminot vainagu.

� Viņa ienāks vēl... Iedod viņai divdesmit frankus... Gandrīz visi deva divdesmit frankus... Bēres būs rit...

� Es zinu...

� Ko tu pusdienās ēdi?

Katru dienu jāatskaitās sievai par ēdienkarti.

� Vismaz gliemenes tev ta�u vairs nedod?

Ienāca Eņģeļu māsa Marija.

� Vai jūs atjausiet?

Viņa ielaida slimniecīti ar naudas vāk�anas sarakstu. Megrē pasniedza divdesmit frankus un zīmuli.

� Māsa, vai jūs neuzrakstītu manas sievas vārdu?

Bez domā�anas Eņģeļu māsa Marija paņēma zīmuli. Tad uz brīdi sastinga. Viņa pievērsa skatienu Megrē, vaigi kjuva mazliet sārtāki.

Viņa uzrakstīja vārdu, bet Megrē noraudzījās, kā uz papīra veidojas burti. Viņa necentās rokrakstu pārveidot. Par to liecināja arī viņas skatiens.

Māsa paspēra soli atpakaļ, satraukta pateicās un paņēma mazo slimniecīti pie rokas.

� �eit mēs tie�ām esam kā viena ģimene... � aizkustināti teica Megrē kundze. � Tu nemaz nevari iedomāties, kā cie�anas satuvina cilvēkus...

Megrē negribēja runāt sievai pretim, kaut ari prātā viņam bija Rinkē jaunkundze.

� Es domāju, ka mani izrakstīs pēc kādām astoņām vai desmit dienām... Jau parit es drīkstē�u stundu pasēdēt atzveltnes krēslā...

Nezin cik jauki jau tas pret sievu nebija, bet pusstunda Megrē �ķita vēl garāka nekā citās dienās.

� Vai tu negribi pāriet uz citu istabu?

Megrē kundze satrūkās. Kā vīrs varēja būt tik netaktisks un Rinkē jaunkundzes klātbūtnē runāt tādas lietas?

� Kāpēc tu gribi, lai es eju uz citu istabu?

� Nezinu... Tagad vajadzētu būt brīvai istabai ar vienu gultu...

Megrē kundzes izbīlis kjuva lielāks, un viņa, pati savām ausīm neticēdama, nomurmināja:

� Uz piecpadsmito?... Megrē, tu ta�u tā nedomā?...

Istabā, kurā nesen nomirusi jaunā meitene! Viņ� neuzstāja. Rinkē jaunkundze dro�i vien uzskata viņu par bendi. Viņ� nevarēja iedomāties citu veidu, kā panākt sarunu zem �etrām acīm ar Eņģeļu māsu Mariju.

Jo ļaunāk! Viņ� rīkosies citādi. Gaiteni, kad māsa pavadīja Megrē, tas teica:

� Vai es varētu kādu mirkli ar jums parunāties pieņemamā istabā?

Viņa saprata, par ko ir runa, un izskatījās tikpat izbijusies kā pirmīt Megrē kundze.

� Klostera regula to neatjauj...

� Vai jūs gribat teikt, ka regula man neļauj sarunāties ar jums?

� Vienīgi Mātes priores klātbūtnē, jums jālūdz viņas atļauja...

� Un kur ir tā Māte priore?

Neapzināti viņ� pacēla balsi. Vēl mirklis � un viņ� kļūs nikns.

� Klusu!...

Māsa Aldegonde pabāza galvu pa pavērtajām durvīm un iztālēm nolūkojās viņos.

� Varbūt es vismaz �eit varu ar jums parunāt?

� Klusu!...

� Vai jūs varat man atrakstīt?

� Regula to ne...

� Ja nemaldos, regula jums nejauj arī iet uz pilsētu?

Tas nu ir par daudz! Tā jau ir Dieva zaimo�ana.

� Klausieties, mana māsa...

� Es lūdzu jūs, sestās kungs...

� Jūs zināt, ko es no jums gribu...

� Klusu! Ap�ēlojieties!

Viņa salika rokas, aizsteidzās uz-priek�u, atstādama Megrē aizmugurē, un skaļā balsī, dro�i vien tādēļ, lai dzirdētu ari māsa Aldegonde, kura joprojām klausījās, teica:

� Es. jums galvoju, ka jūsu dārgajai slimniecei nekā netrūkst un viņas garastāvoklis ir lielisks...

Turpināt nebija nozīmes. Viņa jau bija kāpnēs, �oreiz jau māsas Aurēlijas teritorijā. Jākāpj vien lejā un jāiet prom.

� Labdien, sestās kungs!... � aiz lodziņa atskanēja glāsmaina, mīlīga balss. � Vai rīt jūs piezvanīsiet?

Tā nu viņ� izskatījās pēc lempīga lauķa meiteņu bara vidū, kas spēlējas ar viņu. Visu vecumu meitenītes, starp tām arī Rinkē jaunkundze, kuru viņ� ienīda. Dievs vien zina kāpēc? Arī Megrē kundze tur bija, jo arī viņa jau iekļāvusies nama gaisotnē.

Ja jau neviena nevar ar viņu runāt, tad kāda jēga brīdināt ar zīmīti?

Apmēram desmit minūtes Megrē domās strīdējās ar Eņģeļu māsu Mariju.

�Divkose, nekas vairāk! Kādā balstiņā viņa centās kliedēt māsas Aldegondes modrību!�

�Es jums galvoju, ka jūsu dārgajai slimniecei nekā netrūkst un...�

Un tā otra, no piecpadsmitās, tā ari dro�i vien bija �dārgā slimniece�?

Komisārs gāja pa ēnu, pēc tam pārgāja saules pusē, soļoja no vienas ielas uz otru, pamazām nomierinājās un varēja par viņu pasmieties.

Nabaga Eņģeļu māsa Marija! Būtībā viņa darījusi visu, kas viņas spēkos. Viņa pat apliecinājusi drosmi un iniciatīvu. Citur tā būtu ikdieni�ķa rīcība, bet �eit tā izrādījās īsta varonība.

Nebija viņas vaina, ka Megrē ieradās pārāk vēlu un mazā Godro nomira par agru.

Ko viņ� varēja darīt tagad? Atgriezties slimnīcā, pieprasīt tik�anos ar Māti priori un teikt:

�Man jārunā ar Eņģeļu māsu Mariju.�

Bet ar kādu ieganstu? Kas viņam par dalu? Te viņ� nav Megrē no kriminālpolicijas, bet vienkār�i sestās kungs.

Vai griezties pie doktora Belamī? Ak Dievs! Ko tam teikt? Vai tad tie�i viņ� uzstājīgi nepieprasīja izdarīt sievasmāsai sekciju? Iepriek�ējā dienā komisārs Mansuī apgalvoja, ka Lilī Godro netika nākusi pie samaņas un visu laiku no nelaimes gadījuma līdz nāves brīdim bijusi komā.

Pēc tam jāiedzer glāze laba baltvīna īstā bistro, kur vīri sacēlu�i troksni. Ar īstu sauli logos, nevis to apslāpēto slimnīcas gaismu, no kuras viņam metās �ķērmi.

Zīmīti viņ� saplēsa sīkos gabaliņos. Pēc tam devās uz �Brasserie du Remblai" pusi. Vai doktors Belamī arī tur būs, lai uzspēlētu brid�a partiju? Tā ir viņa darī�ana. Ja mājās ir miru�ais, tad sievietes sāk runāt �ēlabainās balsīs un paziņo:

�Nē... Ak, lieciet mani mierā!... Es nevaru norīt ne kumosa... Es labāk nomirtu...� ^>

Bet pēc maza mirkļa viņas jau ir pie galda un pieprasa saldēdienu. Ja vien nesāk ar savām svainēm apmainīties kulinārijas receptēm.

Doktors Belamī turpināja spēlēt brid�u. Viņ� bija te kā katru dienu. Vairākkārt viņ� vēroja Megrē, skatiens bija loti gudrs un caururbjo�s.

�ķita, ka viņ� teiks: �Zinu, ka interesēju jūs, ka gribat mani saprast... Man tas ir pilnīgi vienalga...�

Nē, tas tomēr nebija īsti precīzi. Viņam nebija vienalga! Laikam ritot, Megrē to saprata aizvien labāk.

Viņu un doktoru saistīja kas cits � ārkārtīgi trauslas, bet tomēr saites.

Megrē bija pieradis pie tā, ka tad, ja cilvēki viņu atpazīst, tie viņa slavas dēl sāk ziņkārīgi viņu pētīt. Da�i uzskatīja par savu pienākumu uzdot vairāk vai mazāk stulbus, vairāk vai mazāk glaimojo�us jautājumus.

�Da�os vārdos, komisār, kāda ir jūsu metode?...� Viszino�ākie vai vispretenciozākie paziņoja:

�Manuprāt, jūs strādājat pēc Bergsona metodes...�

Citi, piemēram, Lurso un da�i no klāteso�ajiem, apmierinājās ar to, ka nopētīja, kāds īsti izskatās kriminālpolicijas komisārs.

�Jūs esat pazinis tik daudzus slepkavas...�

Bija ari tādi, kuri loti lepojās, ka var paspiest roku cilvēkam, kura fotogrāfijas periodiski parādās avīzēs.

Ar Belamī bija citādi. Doktors zināmā mērā skatījās uz Megrē kā uz sev līdzīgu. �ķita, ka doktors atzīst komisāru par tās pa�as �ķiras pārstāvi, varbūt tikai cita līmeņa.

Belamī ziņkārība drīzāk atgādināja uzticē�anos un daļēju cieņas apliecinājumu.

� Puspieci, doktor! � ieteicās kāds no spēles partneriem.

� Tie�i tā... Es to neesmu aizmirsis...

Izskatījās, ka viņ� neuztver ironiju. Bez �aubām, viņ� bija dzirdējis par savu kvēli mīlo�ā vīra slavu un nekaunējās par to. Lēnā gaitā viņ� devās uz telefona kabīni. Megrē cauri stiklam redzēja viņa aso profilu un vēl jo vairāk izjuta vēlmi tuvoties doktoram.

Kā to izdarīt? Te vajadzēja rīkoties tikpat delikāti kā ar klostera māsām. Jāpagaida, kad doktors ies prom, jāseko viņam līdz durvīm un jāsaka:

�Vai atļausiet jūs kādu gabaliņu pavadīt?�

Bērni�ķīgi! Arī lūgt tādam cilvēkam kā viņam medicīnisku padomu būtu bērni�ķība.

Megrē bija iekļāvies mazajā grupiņā, tomēr neņemot līdzdalību spēlē. Cilvēki bija pieradu�i redzēt viņu sē�am parastajā vietā. Lāgiem kāds no brid�a spēlmaņiem viņam parādīja savas kārtis. Kāds cits noprasīja:

�Vai jums Sablā nav pārāk garlaicīgi?�

Viņ� tomēr bija un palika tikai garāmgājējs. Tāds kā ekstems starp citiem koled�as audzēkņiem.

�Vai jūsu sievai ir labāk?�

Patiesi � vai doktors Belamī kādreiz ir uzrunājis tie�i komisāru? Megrē veltīgi pūlējās to atcerēties.

Megrē jau sāka apnikt �is atvaļinājums, kas izsita no līdzsvara, lika justies smieklīgi kautrīgam. Pat Mansuī, tāpēc ka viņ� �eit bija savā sfērā un tūlīt atkal atgriezīsies savā komisariātā, bija pa�pārliecinātāks un aukstasinīgāks nekā Megrē.

Tikai tāpēc, ka miris kāds skuķis, tāpēc, ka mūķene ar tādu seju kā svētbildē iebāzusi zīmīti viņa kabatā, viņ� grozījās ap doktoru Belamī kā skolnieks, kas grozās ap naudīgāko klasesbiedru.

� Oficiant, vēl vienu baltvīnu!...

Viņ� vairs negribēja skatīties uz ārstu. �āda rīcība k|uva pārāk uzkrīto�a. Dro�i vien tas otrs redzēja izlik�anos, saprata apmulsumu un, kas zina, varbūt pat smējās par viņu?

Spēle beidzās. Doktors piecēlās, sameklēja savu cepuri uz drēbju pakaramā.

� Arlabvakar, kungi!

Viņ� neteica �līdz ritam�, jo nākamajā dienā bija paredzētas bēres.

Tūlīt viņ� aizies. Belamī gāja garām Megrē. Nē, uz bridi viņ� apstājās.

� Jūs gribējāt iet prom, mesjē?

Viņ� neteica �komisār�, bet �mesjē�, varbūt vienīgi nedaudz pārspīlēti.

� Jā, tie�ām, man bija tāds nodoms...

� Ja jums ir uz to pa�u pusi kā man...

Interesanti. Belamī bija sirsnīgs, bet tā bija salta, atturīga sirsnība.

Pirmo reizi kop� ilga laika � varbūt pirmo reizi mū�ā� Megrē �ķita, ka �oreiz pats nediktē spēles noteikumus, bet glu�i otrādi � cits cilvēks viņu vada pēc sava prāta. Megrē tomēr gāja līdzi. Komisārs Mansuī �o skatu bija vērojis ar nelielu izbrīnu.

Joprojām mierīgs, valdīdams pār sevi, Belamī bija viesmīlīgs. Priek�ā pletās pludmale ar neskaitāmiem bērneļiem un māmiņām, ar peldētāju gai�ajām cepurītēm virs zilā jūras līmeņa.

� Jādomā, ka jūs zināt, kur es dzīvoju?

� Man parādīja jūsu māju, un es to apbrīnoju.

� Varbūt jūs to gribētu apskatīt ari no iek�puses?

Tas tika pateikts tik tie�i, tik negaidīti, ka Megrē mirkli jutās izsists no līdzsvara. Aizdedzinādams cigareti ar zelta �ķiltaviņām �ī kustība lāva apbrīnot skaistās un rūpīgi koptās rokas � , doktors bilda nevērīgā tonī:

Es domāju, ka jūs gribat iepazīties ar mani?

� Es tik daudz esmu dzirdējis par jums.

� Jau divas dienas par mani vien runā.

Klusums doktoru nemulsināja. Viņ� nejuta nepiecie�amību pļāpāt tikai tādēļ, lai pārtrauktu klusē�anu. Gaita viņam jauneklīga. Da�i cilvēki sveicināja, viņ� atbildēja, noceldams cepuri un sveicinot gan noputēju�u tirgussievu, gan muitnieka kundzi, kura pabrauca garām vaļējā ma�īnā, ko vadīja �oferis livrejā.

� Agrāk vai vēlāk jūs būtu atnācis, vai tā nav?

Tas varēja nozīmēt daudz ko. Varbūt vienkār�i to, ka Megrē kādudien būtu panācis, ka tiek ielūgts ierasties doktora mājā.

� Es nevaru ciest laika tērē�anu, tāpat kā necie�u divdomīgas situācijas. Vai jūs domājat, ka es nogalināju savu svaini?

�oreiz Megrē vajadzēja stipri savaldīties, lai turpinātu mierīgā gaitā iet līdzās �im cilvēkam, kur� te, saulē, laiskajā atpūtnieku pūlī, atvaļinājuma pēcpusdienā, uzdeva viņam tik brutālu jautājumu!

Megrē ne pasmaidīja, ne ari iebilda. Aizritēja vairākas sekundes, līdz viņ� noformulēja un izteica atbildi tikpat mierīgi, kā tika uzdots jautājums.

� Aizvakar vakarā, � viņ� teica, � es vēl nezināju ne to, ka viņa ir mirusi, ne ari to, ka viņa ir jūsu sievasmāsa, un tomēr es jau interesējos par viņu.

III

Vai Megrē bija cerējis kādu pārsteigt? Tādā gadījumā viņu gaidīja vil�anās. Vispirms doktors Belamī nelikās dzirdam viņa vārdus, tie izzuda balsu �alā, kas skanēja no pludmales un jūras puses. Doktors paspēra vairākus solus, un tikai tad līdz viņam nokļuva komisāra pēdējo vārdu atbalss.

Viņa sejā atblāzmojās viegls izbrīns. Viņ� a�i pa�ķielēja uz sarunbiedru, it kā meklēdams iemeslu kādai divdomībai. Savukārt Megrē jutās pārsteigts, ka sastapis sev līdzvērtīgu pretinieku, tik vērīgu, ka �ķita nolasām otra cilvēka domu vissmalkākās nianses un pamanām vieglu vil�anos, neizteiktu pārmetumu.

Pēc da�iem mirkļiem tas jau bija aizmirsts, Belamī �is domas jau izmetis no galvas. Divatā viņi vienādiem soliem mēroja Ramblē, un abi neviļus vēroja liedaga harmonisko izliekumu, kam piemita kaut kas sievi�ķīgs, pat saldkairs. �ajā stundā jūra it kā izbalēja, ūdenim pārskrēja vieglas virmas, gaidot rieta blāzmu.

� Jūs esat dzimis laukos, vai ne?

Varētu teikt, ka viņu domas, tāpat kā soli, atkal sa-balsojās kā seniem mīlētājiem, gari teikumi vairs nebija vajadzīgi, pietika ar nosacītiem, it kā algebriskiem teikumiem.

� Jā, es esmu no laukiem.

� Es esmu dzimis vecā mājā, kas pieder mūsu ģimenei da�us kilometrus no �ejienes, uz purva pusi.

Viņ� neteica �pilī�, bet komisārs zināja, ka Belamī ģimenei �ajā apkaimē pieder pils.

� No kura novada jūs nākat?

Cits būtu teicis "departamenta�, un Megrē priecīgs sveica viņam tik mīļo novada vārdu.

� No Burbonē.

Nejuta nekādu lieku ziņkārību. Arī jautājumiem nepiemita banalitāte.

� Vai jūsu vecāki bija zemkopji?

� Mans tēvs bija pārvaldnieks pilī un pārraudzīja arī pārdesmit fermas.

Viņam uzdeva tie�i tādus jautājumus, kādus viņ� būtu uzdevis pats. Un viņ� par to neapvainojās. Viņi turpināja klusēdami iet tālāk. Klusucie�ot pārgāja pāri ielai kādu gabaliņu aiz kazino. Belamī instinktīvi iebāza roku kabatā un meklēja atslēgas. īsu brīdi viņ� apstājās uz sliek�ņa, sataustīja rokturi un pagrūda balti krāsotās durvis.

Megrē bez apmulsuma vai pārsteiguma devās iek�ā. Kājas grima gaiteņa biezajā paklājā, jau pēc pirmajiem soliem viņu apņēma visapkārt valdo�ais komforts un labsajūta.

Grūti būtu izveidot vēl mierīgāku un saskanīgāku interjeru, bez bagātības nomāktības, nekas nebija uzkrīto�s, pat gaisma te bija īpa�a, un viņ� to novērtēja kā labu vīnu, kā da�us dzirksto�us pavasara rītus. Lielie logi pavērti uz saloniem, �ķita, ka vēl pirms mirkļa tur atzveltņos kāds sēdējis.

Ērtas kāpnes ar �ugunā kaltām margām veda uz aug�ējiem stāviem. Doktors devās pa kāpnēm aug�ā.

� Ja jūs būtu tik laipns un uznāktu manā kabinetā...

Viņ� necentās slēpt zināmu gandarījumu. Acīs jau�ams tikko manāms lepnums.

Viņi kāpa lēnām, nesteigdamies, un tad notika neliels starpgadījums. Kāpņu aug�galā atvērās durvis. Megrē acīs tās bija tikai anonīmas durvis, jo telpu izvietojums viņam nebija zināms, bet doktors pazina tie�i �o un ne citu durvju �īkstē�anu. Viņ� sadrūma. Aiz pirmā kāpņu pagrieziena uz paklāja bija dzirdami soli. Viegli un nedro�i soli, tāda cilvēka soli, kur� māju pazina tikpat slikti kā Megrē.

Nācējs laikam viņus sadzirdēja, jo pārliecās pār margām. Viņi atlieca galvu un ieraudzīja pusaudzes seju. Skatieni uz bridi krustojās, meitenes acīs pavīdēja apmulsums, viņa it kā �aubījās, vai nekāpt atpakaļ aug�ā, lai izvairītos no viņiem.

Ta�u viņa rāvās ātrāk uz priek�u, un nu jau viņa kāpņu laukumiņā bija redzama visā augumā, tieva un gara �etrpadsmitgadīga meitene ar pārāk tievām kājām, mugurā mazliet pabālējusi kokvilnas kleita. Kāpēc Megrē īpa�i uzkrita mazā, ar krāsainām pērlītēm iz�ūtā somiņa, ko viņa nervozi �ņaudzīja rokās?

Izskatījās, ka meitene apsver nākamo izrāvienu, meklē brīvu vietu, lai mestos uz priek�u, un, izvairīdamās no viņiem, piespiezdamās pie sienas, aizvien ātrākā gaitā viņa padrāzās tiem garām, gandrīz atsitās pret ārdurvīm, drud�aini meklēja rokturi � kā sapnī, kad, bēgot no �ausmām, parasti atduras pret gludu sienu.

Megrē ar doktoru abi vienlaicīgi pagriezās. Durvis atvērās, meiteni apspīdēja spilgtākas gaismas �etrstūris.

Tas bija viss. Tas nebija nekas. Belamī atkal skatījās aug�up. Varbūt viņ� sev vaicāja, vai kāds viņam neuzglūn kāpņu laukumiņā? Viņ� bija pārsteigts, aizkaitināts, varbūt satraukts?

Bija jūtams, ka jaunās meitenes parādī�anās ir kaut kas negaidīts un neizskaidrojams.

Viņi turpināja savu ceļu. Tagad kļuva redzamas durvis, pa kurām iznāca meitene, bet tās bija ciet. Viņi pagāja garām, iegriezās pla�ā gaitenī, kura attālākajā galā Belamī pavēra citas durvis.

� Ienāciet, mesjē! Jūtieties kā mājās. Pats par sevi saprotams, ka jums ir karsti, � varat novilkt �aketi.

Viņi atradās lielā darba kabinetā, visas sienas aizsedza grāmatplaukti. Ienākot ap�ilba acis, jo saule iespīdēja pa trim lieliem logiem. Belamī ar ierastu kustību nolaida aizkarus, gaisma kļuva tīkamāka, pārtapdama par zeltītiem puteklī�iem.

Virs kamīna bija redzams skaistas sievietes portrets, eļļas glezna. Tās pa�as sievietes fotogrāfija sudraba ietvarā stāvēja uz rakstāmgalda.

Doktors noņēma iek�ējā telefona klausuli, bridi pagaidīja.

� Māt, tā esat jūs? Vai es jums neesmu vajadzīgs?

Aparātā skanēja spalga balss, bet tie�i tāpēc, ka tā bija spalga, zilbes samud�inājās, un Megrē nevarēja uztvert ne vārdiņa.

� �obrīd es esmu aizņemts, jā. Vai jūs neatsfltītu pie manis Fransisu?

Viņi klusēja, līdz ieradās sulainis balta audekla vestē.

� Viskiju jau jūs negribēsiet... Portvīnu, protams, arī ne... Vai jūs gribētu glāzīti sausā puijī?... Vienu puijī pudeli, Fransis... Man kā parasti...

Viņ� uzmeta mirklīgu skatienu da�ām uz galda noliktajām aploksnēm, bet neatvēra tās.

� Jūs mani atvainosiet uz mirklīti?

Belamī izgāja tūlīt pēc sulaiņa. Vai viņ� gribēja iztaujāt sulaini par to meiteni, kuru viņi satika kāpnēs? Vai viņ� aizgāja līdz durvīm kāpņu laukumiņā un vai atpakaļceļā apraudzīja gleznā un fotogrāfijā redzamo sievieti?

Komisārs Mansuī nebija pārspīlējis. Pat uz ielas pūlī viņa nepaliktu nepamanīta. Turklāt visvairāk pārsteidza viņas neparastā vienkār�ība. Sieviete �ķita kautrīga, samulsusi, tā teikt, nobijusies no viņai pievērstajiem skatieniem. Noteico�ās jūtas bija bailes no visa jaunā un nepazīstamā.

Viņai bija lielas, violeti zilas, gai�as acis, sejai bērni�ķīgas aprises, bet tomēr viņa bija loti sievi�ķīga, varēja nojaust apaļīgās formas, maigu un baudkāru miesu.

� Lūdzu piedo�anu, ka atstāju jūs vienatnē...

Belamī, pārsteidzis viesi apbrīnojot portretu, izlikās neko nemanām. Atvērdams atvilktni, viņ� tomēr sacīja:

� Māsa bija pavisam citāda, kā jūs pats redzēsiet.

Viņ� izvēlējās vienu fotogrāfiju un pasniedza to Megrē. Tā patiesi bija glu�i cita seja: jauna, tum�mataina meitene ar iegarenu sejas ovālu, nepareiziem vaibstiem, vienkār�ā kleitā bez izgriezuma, bez rotājumiem, tā izskatījās askētiska un nabadzīga.

� Viņas nav līdzīgas, vai nav tiesa? Jums noteikti jau ir teiku�i vai vēl teiks, ka viņām ir da�ādi tēvi, un tas ir ļoti iespējams un pilnīgi ticams... Jūs ta�u nenoliegsiet, mesjē, ka kādudien jūs būtu atnācis pie manis....Es tikai vēl nezinu, kādu iemeslu jūs būtu atradis... No savas puses, es varu atzīties, ka man bija vēlē�anās papļāpāt ar jums, pat ja nenotiktu �is nelaimes gadījums...

Cik savādi: Belamī sirsnība �ķita tik neviltota, tik nemākslota, ka tāpēc vien kļuva skarba. Viņ� pat ne reizi necentās pasmaidīt. Aiz durvīm atskanēja stikla �ķinda, un Fransiss uz paplātes ienesa norasoju�u viskija pudeli, ledu un glāzes.

� Jūs varat smēķēt savu pīpi. Pats par sevi saprotams. Varbūt man vajadzēja nogaidīt līdz bērēm un tad aicināt jūs. Bēres ir rīt, jūs jau zināt. Jūs zināt arī to, ka nelaiķes mājā nav.

Viņ� izvilka pulksteni no kabatas, un Megrē saprata. Gandrīz �ajā brīdī tiek izdarīta līķa sekcija.

� Es biju loti pieķēries savai sievasmāsai. Precīzāk, es viņu uzskatīju par savu īsto māsu. Kad viņa ienāca �ajā namā, viņai bija trīspadsmit gadi un garas bizes.

Megrē iedomājās meiteni, kuru viņi sastapa kāpnēs. Viņa sarunbiedrs, it kā Megrē domas nolasījis, viegli sarauca uzacis un kļuva tikko manāmi nepacietīgs.

� Atvainojiet, ka es nedzeru to pa�u, ko jūs. Uz jūsu veselību!... Lilī bija nervozs, ziņkārīgs, mazliet nesavaldīgs bēms, kas neprātīgi mīlēja mūziku. Ja jūs tas interesē, es jums tūlīt parādī�u to, ko mēs un viņa pati sauca par savu patvērumu...

Viņ� lēnām iebaudīja viskiju, nolika glāzi, apsēdās pie rakstāmgalda, kas nemaz neizskatījās pēc lieti�ķas mēbeles, un komisāram norādīja uz atzveltnes krēslu.

Viņ� nejāva komisāram uzņemties iniciatīvu, bet tāpēc tas nejutās ne aizvainots, ne pazemots. Nejau�s vērotājs noturētu viņu par neveiklu lempi. Komisāra skatienam nebija asuma, visas kustības smagnējas, bet doktors tomēr nemaldījās.

� Man teica, ka jums esot atvaļinājums. Es jau manīju, ka jūs vairākas reizes vērojat mūsu brid�a spēli, vairumam no mums tā ir kļuvusi par nepiecie�amību. Ja runājam par mani, dienā tie ir gandrīz vienīgie brī�i, kurus es pavadu ārpus �īs mājas, un es �o paradumu uzskatu par tādu kā higiēnas pasākumu. Ak jā, piedodiet, ka es neapvaicājos par jūsu sievas veselību. Par viņu rūpējas mūsu labākais ķirurgs. Bertrāns ir viens no maniem draugiem.

Jau pa�ā sākumā, kad viņ� teica, ka esot interesējies par Megrē, viņ� nemeloja.

� Jūs ta�u iepazināt arī mūsu klīnikā valdo�o atmosfēru un mūsu �ēlsirdīgās māsas.

Neizdibināms smaids. Arī viņ� iztēlojās lempīgo Megrē nedzirdamiem soliem slīdo�o mūķeņu ielenkumā.

Grūtākais un bīstamākais vēl priek�ā. Par spīti visam, Megrē vajadzēja tomēr izskaidrot �o piepe�o ielūgumu un vēlmi izkliedēt kriminālpolicijas komisāra iespējamās aizdomas pret viņu.

Vai viņ� nojauta par Eņģeļu māsas Marijas zīmīti?

� Dro�i vien jums ir nācies kādu laiku dzīvot tādā mazā pilsētiņā kā mūsējā. Ņemiet vērā, es to mīlu un neteik�u neviena slikta vārda. Ja es reiz esmu te, tas nozīmē, ka esmu to gribējis...

Viņ� ar aizkustino�u maigumu noraudzījās iekārtojumā, kādu pats bija pie�ķīris savai dzīvei. Kad viņa skatiens apstājās pie venēcie�u aizkariem ar mirdzo�ajām svītrām, varēja noprast, ka viņam prātā ir jūra, kas rītos redzama pa kabineta logu, buras un kaijas un tūlīt pēc pamo�anās viņ� izbauda lielisko gaisu un tā vissmalkākās smar�u nianses.

� Man patīk miers... Es mīlu savu māju...

Tāpat viņ� mīlēja ari savas grāmatas skaistos iesējumos, sīkās greznumlietiņas, kas, da�ādās vietās izkārtotas uz mēbelēm, gaidīja viņa pirkstu maigos pieskārienus.

� Es diezgan viegli būtu varējis kļūt par me�oni, iespējams, ka tie�i tāpēc es piespie�u sevi izspēlēt �o ikdienas brid�a partiju. Tas liekas dabiski un vienkār�i, vai tā nav? Ikvienam no mums mūsu dzīve �ķiet vienkār�a līdz tam brīdim, kad notiek kāda nelaime un cilvēki sāk mūs vērot � viņi redz ne vairs mūs vienus pa�us, bet tikai saistībā ar �o notikumu. Man �ķiet, ka tie�i tādēļ es jūs lūdzu atnākt. Ilgi es par to nedomāju. Es vairākas reizes uztvēru jūsu skatienu. Vai jūs atjausiet uzdot jums netaktisku jautājumu? Kāda jums izglītība?

Tagad pienāca Megrē kārta izrādīties padevīgākam par vispadevīgāko no viņa �klientiem�.

� Es sapņoju kļūt par ārstu un nomācījos pirmos trīs gadus. Tēva nāve pārtrauca manas studijas, un nejau�ība mani aizveda uz policiju.

Viņ� nebaidījās ar �iem vārdiem �okēt Belamī �ajā izsmalcinātajā bur�uāziskajā gaisotnē.

� Es jau gribēju teikt, � piemetināja Belamī, � ka jūsu skatiens �ķiet vienmēr meklējam diagnozi. Pēdējās divās dienās daudzi cilvēki vēro mani ar ziņkāri, da�i ar neviltotām �ausmām. Jā gan! Es to jūtu. Nedomāju, ka mani mīl, jo es pēc tā netiecos. Vai jūs zināt, ka būtībā tā ir tie�i tāda nostāja, kādu vismazāk piedod sev līdzīgajiem? Bez �aubām, tie�i tāpēc tik maz cilvēku iedro�inās dzīvot, neraizējoties par citu domām.

Pirms divām dienām es neraizējos, arī vēl �odien es neraizējos. Tomēr es jūtu nepiecie�amību izskaidroties ar jums...

Viņ� baidījās, ka ar �iem pēdējiem vārdiem neviļus atklājis zināmas simpātijas vai vājību, tāpēc asi piebilda ar tikko manāmu smaidu, kas Megrē jau bija pazīstams:

� Var būt, ka es vienkār�i centos izvairīties no sare�ģījumiem? Es sapratu, ka jūs esat ieinteresējies, ka jūs centīsieties uzzināt par katru cenu. Da�i cilvēki nepatīkamās lietas atliek uz vēlāku laiku, bet citi uzreiz tiek ar tām galā. Es esmu no �iem pēdējiem.

� Un es tātad esmu drausmīgi nepatīkama �lieta�, vai tā nav?

� Nē, ne drausmīgi. Jūs mani nepazīstat. Jūs nepazīstat pilsētu. Pastāv risks, ka viss, ko jums stāstīs, var nonākt līdz jums deformētā veidā, bet jums tas nepatīk, jūs ta�u man piekritīsiet, jums būs miers tikai tad, kad jūs sajutīsiet patiesību.

Viņ� paņēma sievasmāsas portretu un skatījās.

� Es loti mīlēju �o skuķēnu, bet atkārtoju vēlreiz, ka tās bija tikai brāļa jūtas. Zinu, bie�i vien notiek pretējais. Vīrietis ātri vien var iemīlēties divās māsās, īpa�i, ja abas dzīvo viņa mājā. Ar Lilī tā nebija, un viņa savukārt nebija iemīlējusies manī. Varu paskaidrot tuvāk. Es biju naidīgi noskaņots pret visu, kas patika viņai. Viņa uzskatīja mani par vienaldzīgu un cinisku. Viņa bie�i labprāt apgalvoja, ka man neesot sirds.

Bez �aubām, tas nepierāda, ka nelaimes gadījums tie�ām ir nelaimes gadījums, bet...

Megrē klausījās viņa vārdos, joprojām domādams par meiteni kāpnēs. Nepārprotami viņas klātbūtne mājā pārsteidza doktoru Belamī. Sākumā viņ� �ķita izbrīnīts. Pirmajā brīdī viņ� skatījās uz meiteni kā uz sve�inieci, un bija acīm redzams, ka viņ� sev jautā, ko viņa te meklē.

Pēc tam kad viņa visā augumā parādījās kāpnēs, Bela-mī zināja, kas viņa ir, to varēja redzēt viņa acīs.

Tad jau viņ� dro�i vien arī zināja, pie kā meitene nākusi?

Izskatījās, ka jaunas sejas �ajā mājā tik bie�i vis neparādās. Vai tad komisārs Mansuī neminēja doktora greizsirdību, jo, viņam izejot no mājas kaut vai brid�u uzspēlēt, sieva palika vīramātes uzraudzībā.

Bet nu kāds tomēr atnāca. Un, nevilcinādamies ne mirkli, Belamī zvanīja vecajai kundzei. Ja meitene nāca pie viņas, tad jādomā, ka vecā sieviete to tūlīt izstāstīja, lai gan Megrē klātbūtnē dēls vairījās izjautāt par �o tematu.

Viņa par to nerunāja. Un tad doktors izgāja no �īs telpas un devās uz kāpņu laukumiņa pusi.

Ko doktors tikko teica?

� Tas viss, protams, nepierāda, ka nelaimes gadījums tie�ām ir nelaimes gadījums, bet...

Megrē atbildēja, gandrīz nedomādams:

� Es esmu pārliecināts, ka jums nekad nav bijis nodoms nogalināt sievasmāsu...

Ja doktors uztvēra niansi, tad neizrādīja to.

� Citi ir un būs gatavi apliecināt ko citu. Es, no savas puses, gribēju jums atvērt �ī nama durvis. Tās joprojām būs jums atvērtas. Es ceru, ka jūs saprotat, ka te nav nekā slēpjama. Vai jūs gribat iemest skatienu manas sievasmāsas istabās? Tad jūs varēsiet iepazīties ar manu māti, viņai �obrīd vajadzētu būt tur.

Viņ� izdzēra glāzi līdz dibenam, ļāva izdzert arī viesim. Pēc tam viņ� atvēra kādas durvis, un viņi izgāja cauri otrai bibliotēkas istabai, daudz intīmākai, tur stāvēja arī zaj� dīvāns. Vēl vienas durvis, un, palikdami joprojām jūras pusē, viņi iegāja ļoti atturīgi, gandrīz askētiski iekārtotā telpā, kurā daudz vietas aizņēma liels koncertpianīns. Pie sienām komponistu fotogrāfijas. Da�i mīkstie krēsli, logi gandrīz bez aizkariem, vienkrāsains vilnas plī�a tepiķis uz grīdas.

� �eit ir viņas istaba, � teica doktors, pieiedams pie kādām puspavērtām durvīm.

Vērsdamies pie kādas neredzamas personas, viņ� piebilda:

� Māt, es gribēju jūs iepazīstināt ar komisāru Megrē, jūs par viņu jau esat dzirdējusi.

Blakusistabā atskanēja tāda kā krek�ķē�ana � parādījās ļoti maza un ļoti resna sieviete melnā tērpā, rokā spieķis ar ziloņkaula rokturi. Viņas skatiens bija neuzticīgs, nelaipns. Sieviete no galvas līdz kājām nopētīja ienācēju un tikai noteica:

� Mesjē...

� Man ļoti neērti, kundze, jūs �odien traucēt, bet jūsu dēls uzstāja, lai es nāku līdzi.

Viņa drūmi uzlūkoja doktoru, un tas paskaidroja ar savu tikko manāmo smaidiņu uz lūpām:

� Megrē kungs Sablā pavada atvaļinājumu. Viņ� ir cilvēks, ar kuru es vienmēr esmu gribējis iepazīties, un tāpēc, ka drīzumā viņ� mūs pametīs, es negribēju palaist garām iespēju. Mēs runājām par Lilī, un es noteikti gribēju viņam parādīt to, ko mēs saucam par viņas patvērumu.

� Visur ir nekārtība, � viņa norūca.

Viņa tomēr palaida tos garām, un Megrē ieraudzīja gandrīz tuk�u istabu, gandrīz tikpat nesievi�ķīgu kā mākslinieka darbnīca, kaut arī drēbes no skapja bija izņemtas un kaudzē sakrautas uz gultas. Starp citām mantām tur bija arī melna samta berete bez rotājumiem, bez neviena pleķī�a, kas jaunajai meitenei dro�i vien bija sava veida uniforma.

Ne pie sienām, ne uz mēbelēm nebija nevienas fotogrāfijas, nekā, kas liktu iedomāties ģimeni.

� Lūk, kāds iekārtojums viņai patika! Viņai nebija ne draudzenes, ne drauga. Katru nedēju vienu dienu viņa pavadīja Nantē, ņēma privātstundas pie sava profesora. Ja apkārtnē notika kāds interesants koncerts, es viņu uz to aizvedu. Iesim �eit lejā...

Megrē paklanījās vecajai dāmai un pa vītņkāpnēm sekoja nama saimniekam. Viņi nonāca pirmajā stāvā, tādā kā siltumnīcā, aiz kuras pletās īpa�i labi kopts dārzs, da�i skaisti koki tur radīja ēnu. Pa labi redzama pla�a, gai�a virtuve.

� Vai jūs kādreiz no�ēlojat, ka strādājat policijā?

� Nē.

� Tā jau es domāju. Uz jums skatoties, �is jautājums man vairākkārt ie�āvās prātā.

Viņi izgāja cauri viesistabām, un Belamī atvēra ārdurvis.

� Katrā ziņā es ievēroju, ka jūs man neuzdevāt nevienu jautājumu.

� Kālab?

Un Megrē atkal aizkūpināja savu pīpi, kuru viņ� ar īk�ķi bija nodzēsis, pārkāpjot jaunās meitenes istabas slieksni.

Atvadoties no viesa, Belamī jutās mazliet neveikli. Vai �is apmeklējums bija viņu sarūgtinājis? Varbūt viņu nedaudz mulsināja Megrē klusē�ana?

Ne reizi doktors netika pieminējis savu sievu, par iepazīstinā�anu pat ne domas nebija.

� Es ceru, mesjē, ka man vēl būs tā laime jūs sastapt.

� Es arī, � otrs norūca promiedams.

Megrē jutās gandrīz vai apmierināts ar sevi. Viņ� lēnām kūpināja savu pīpi, iedams pilsētas centra virzienā. Tad viņ� spēji pagriezās un ieskatījās pulkstenī, pēc tam turpināja savu apgaitu uz to vietu, kur ap �o laiku viņam jau vajadzēja būt, un drīz ieraudzīja pazīstamās ainas: ostu, uzvilktās buras; darvas un mazuta smaka kutināja nāsis, pa kuģu ceļu lēni slīdo�ās laivas pietauvojās iepretim zivjtK tirgum.

Viņ� tikai atskatījās uz visām garāmejo�ajām meitenēm, ielūkojās visās atvērtajās durvīs cerībā ieraudzīt kāpnēs sastapto meiteni.

Meitene nebija ģērbusies sablie�u tērpā ar īsiem, melniem zīda svārkiem kā lielākā dala zvejnieku meitu vai sardīņu fabrikas strādnieces. Tomēr viņa bija cēlusies no loti pieticīgas ģimenes. Kleita pabālējusi, melnās vilnas zeķes salāpītas, un viņas mazā, krāsainām pērlītēm iz�ūtā rokassomiņa pirkta sīkumtirgū vai apkaimes gadatirgū.

Aiz ostas stiepās �auru ieliņu tīkls, kur komisārs katru dienu klaiņoja. Mājiņām bija tikai viens vai divi stāvi. Bie�i vien, un to viņ� redzēja vienīgi Sablā, pagrabs noderēja ari par virtuvi, no tā uz ielu veda akmens pakāpieni.

Dro�i vien skuķēns dzīvoja tie�i �ajā kvartālā.

Komisārs iegāja savā parastajā zvejnieku krodziņā un izdzēra baltvīnu. Doktors Belamī dro�i vien aizvēra durvis un pēc tam lieliem soliem steidzās aug�ā pie savas sievas vai mātes. Kuru no abām viņ� iztaujās par meitenes apmeklējumu? .'ibic? .

Megrē gāja pa to pa�u ceju kā katru dienu, bet tad neapzināti nogriezās un nonāca pie policijas komisariāta. Netālu atradās stacija. Noteikti nesen bija pienācis vilciens, jo garām gāja cilvēki ar koferiem.

Viņa skatienu piesaistīja kāds pāris, pareizāk sakot, viņ� sastinga uz vietas, ieraudzījis sievieti, kura likās tik loti līdzīga abiem portretiem doktora kabinetā, ka viņ� jutās satraukts.

Viņa vairs nebija jauna. Viņai varētu būt tuvu pie piecdesmit, un tomēr arī viņai bija tādi pa�i izteikti blondi mati un tās pa�as violeti zilās acis. Vienīgi viņas augums �ķita mazliet apaļīgāks, lai arī saglabājis pārsteidzo�u vieglumu.

�ī sieviete savā baltajā kostīmā un baltajā cepurē neiederējās ielas ne pārāk elegantajā pūlī. Aiz viņas vēdīja smar�u vilnis. Sieviete gāja diezgan ātri, raudama sev līdzi gadus piecpadsmit vecāku vīrieti, kur� izskatījās stipri sapīcis.

Vienā rokā viņa nesa loti greznu krokodilādas ceļasomu, bet viņas ceļabiedrs bija apkrāvies ar diviem koferiem.

Tā noteikti bija Godro kundze, Odetes Belamī un Lilī māte.

Viņa būs saņēmusi telegrammu un atdrāzusies no Parīzes uz bērēm.

Megrē ar skatienu pavadīja pāri. Tuvumā bija vairākas viesnīcas, bet viņi neiegāja nevienā no tām. Vai viņi zvanīs pie tās mājas durvīm, no kuras nesen iznāca Megrē?

Viņ� iegāja komisariātā un lēni kāpa aug�ā pa putekļainajām kāpnēm. Viņ� te bijis tikai vienu reizi, tomēr jutās kā savās mājās. Viņ� bez klauvē�anas atgrūda inspektoru istabas durvis � tā bija gandrīz tuk�a tāpat kā vakar. Pulkstenis bija pāri se�iem. Komisārs Mansuī bija aizņemts, viņ� parakstīja vēstules.

� Atbrauca Godro kundze, � paziņoja Megrē, apsēzdamies uz galda stūra.

� Ak tā!... Jādomā, ka uz bērēm... Klau, kā jūs to zināt?

� Es redzēju viņu iznākam no stacijas.

� Vai jūs viņu pazīstat?

� Pietiek reizi redzēt meitas portretu, lai pazītu arī māti.

� Es viņu nekad neesmu saticis. �ķiet, ka viņa joprojām ir skaista...

� Ļoti... Un viņa to zina...

Vēl da�i paraksti.

� Vai jūs pavadījāt interesantu pēcpusdienu?

� Doktors Belamī bija loti runīgs un parādīja man māju. Sakiet, vai jūs gadījumā nepazīstat �etrpadsmit vai piecpadsmit gadus vecu meitēnu, tievu un garu, sārtā kokvilnas kleitā, melnās vilnas zeķēs un rūsganiem matiem?

Komisārs izbrīnīts uzlūkoja Megrē.

� Vai tas ir viss, ko jūs par viņu zināt?

� Viņai ir maza, krāsainām pērlītēm iz�ūta rokassomiņa.

� Un jūs nezināt, kur viņa dzīvo?

� Nē.

� Jūs nezināt ari viņas vārdu?

� Ne vārdu, ne uzvārdu.

� Jums nav ari zināms, kur viņa strādā?

� Es pat nezinu, vai viņa vispār strādā.

� Vai jūs saprotat, ka Sablā tomēr ir ap divdesmit tūksto� dvēseļu un ielas ir pilnas ar jūsu aprakstā līdzīgām meitenēm?

� Es tomēr gribētu atrast tie�i �o.

� Kurā kvartālā jūs viņu redzējāt?

� Pie doktora Belamī.

� Un jūs viņam nejautājāt... Piedodiet! Es saprotu... Tas, protams, jau ir kaut kāds pavediens...

Megrē pasmaidīja un lēnām piebāza pīpi no jauna.

� Klausieties! Man tā vien �ķiet, ka esmu jums apnicis. Es te esmu atvaļinājumā, tas ir fakts. Tas, kas notiek Sablā, tā nav mana darī�ana. Tomēr es daudz dotu, lai atrastu �o bērnu.

� Es varu mēģināt.

� Es nezinu, vai viņa vēlreiz atgriezīsies pie doktora. Patiesību sakot, nedomāju vis. Bet kas zina, vai viņa nelo�ņās ap māju? boti iespējams, ka rīt viņa grozīsies ap bēriniekiem. Varbūt jūs varētu aizbilst kādu vārdiņu saviem vīriem...

Mansuī kļuva nepacietīgs.

� Vai jūs domājat, ka viņ� ir nogalinājis savu sievasmāsu? Tikko zvanīja tiesas ārsts...

� Viņa slēdziens ir negatīvs, par to es esmu pārliecināts.

� Tie�i tā. Vai jums tas ir zināms? Galvaskauss ir atsities tie�i pret ceļa segumu. Ķermenis ir apmeties apkārt vairākas reizes. Kūleņojis, kā teiktu par zaķi. Bet visas brūces sakrīt ar apģērba plīsumiem un traipiem. Protams, viņu varēja izgrūst, bet viņai nav sists, viņa nav aizstāvējusies...

� Viņu neizgrūda.

� Tātad jūs ticat nelaimes gadījumam?

� Es nezinu.

� Jūs nupat teicāt, ka viņu neizgrūda...

� Es neko nezinu, � nopūtās Megrē un sadrūma. � Patiesībā es nezinu vairāk kā jūs. Varbūt pat mazāk, jo es nepazīstu Sablu. Tomēr es gribu atrast to meiteni. Es gribētu arī sarunu divatā ar Eņģeļu māsu Mariju, bet to panākt ir vēl grūtāk. Vai jums kādreiz ir gadījies izsaukt pie sevis klostera māsu?

� Nē, � atteica apstulbu�ais mazais komisārs.

� Man arī ne. Vienīgā cerība, ka viņa man atkal atrakstīs.

Viņ� runāja pats sev, nepūlēdamies visu izstāstīt ari kolēģim.

� Vai iesim un iedzersim kādu glāzīti?... Starp citu, vai jūsu Polits vakar atzinās?

� Viņ� neatzīsies. Nekad savā mū�ā viņ� nav atzinies. Mēs viņu pieķeram vismaz desmito reizi, un katru reizi viņ� ietiepīgi visu noliedz.

Viņi iegriezās kādā pastāvīgo apmeklētāju kafejnīcā, bet pa ceļam Megrē raudzījās uz visām pusēm, cerēdams ieraudzīt meiteni.

� Redziet, Mansul, ir kaut kas, ko mēs nezinām, kaut kas te klibo, un man ir nojauta, ka, dabūju�i rokās to meiteni...

Ierastā baltvīna vietā viņ� izdzēra aperitīvu. Pēc tam otru, jo ari Mansul uzstājīgi gribēja izmaksāt. �ie mēriņi pievienojās pa dienu izdzertajiem baltvīniem. Viņam apkārt virmoja dūmu mākonis, un alkohola dvaka bija tik blīva, ka izplūda ielā vairākus metrus uz priek�u.

� Klausieties, Mansul!...

Viņ� saķēra kolēģa elkoni.

� Es domāju, ka atrast meiteni ir daudz svarīgāk, nekā izskatās... Es atkārtoju, uz mani tas neattiecas... Es tik daudz nerunāju kā profesionālis...

� Ja jūs gribat, lai mēs ejam atpakaļ uz komisariātu, es jau �ovakar varu uzrakstīt pavēli.

� Jūs nezināt, vai doktora sulainis ir precējies un vai viņ� nak�ņo namā?

Nabaga Mansul nekad nebūtu iedomājies, ka kriminālpolicijas komisārs �ādā veidā var vadīt izmeklē�anu.

� Es apjautā�os... Zvēru, ka nekad neesmu raizējies par...

Megrē runāja viens pats:

� Tā varētu dabūt zināt...

Pēc tam, vēr�oties pie Mansui:

� Jā, iesim atpakaļ uz jūsu kantori... Neņemiet ļaunā... Es nevaru jums to izskaidrot... Man stipri vien �ķiet, ka labāk būtu...

Viņi iegāja sekretāra kabinetā pirmajā stāvā, tur uz mazas spirta lampiņas sildījās kafijas kanna.

� Sakiet man, Dibuā, � vai jūs pazīstat doktora Belamī sulaini?

� Vai tas nav tas blondais, vēl tāds pajauns?

Tagad atbildēja Megrē:

� Jā. Viņa vārds ir Fransiss...

� Viņ� ir beļģis, � apgalvoja sekretārs. � Es viņu atceros, jo divas vai trīs reizes viņ� nāca pēc vīzas...

� Precējies?

� Pagaidiet... Viņ� ir manos sarakstos... Es tūlīt atradī�u...

Tik vienkār�i vis neveicās. Sarakstu nevarēja dabūt. Dienas sekretārs bija aizejot paņēmis līdzi da�u atvilktņu atslēgas. Beidzot sarakstu atrada tur, kur tam nekādi nevajadzēja būt.

� Lūk!... Fransiss Saris Albērs Dekuēns, dzimis Uī... trīsdesmit divi gadi... Precējies ar Loransu van Ofelu, virtuveni... Arī viņa pagarinājusi savu vīzu... Mirklīti!... �Hotel du Remblai�... Nē, no turienes viņa aizgājusi... Pēdējā adrese ir �Hotel Bellevue�, kur viņa jau divus mēne�us strādā virtuvē...

Mansuī joprojām ziņkāngi skatījās uz Megrē. Viņiem izejot no komisariāta, viņ� kautrīgi vaicāja:

� Vai jūs tie�ām...

Komisārs nepabeidza. Viņ� novicināja roku, apvilkdams pla�u loku un norādīdams uz pilsētu, uz viesnīcām. Vai tas iespējams, ka viņa slavenais amatabrālis skraidīs pa nepārbaudītām adresēm, iztaujās portjē un kalpotājus kā iesācējs inspektors?

� Ja jūs atļautu, es uzdotu kādam no maniem ļaudīm...

Patie�ām? Tie�i tagad, kad Megrē sāk just zemi zem kājām? Kāpēc neaizsūtīt pavēstes arī Eņģeļu māsai Marijai un doktoram Belamī?

Beidzot viņam veicams kaut kas konkrēts!

Varbūt tas ir kaut kas pavisam neinteresants, pavisam nenozīmīgs...

Rokas viņ� neiebāza kabatās tikpat dziļi kā ziemas vidū, toties zobi stingrāk iekodās pīpes kātā.

� Vai jūs mani neatstāsiet neziņā?... Es tomēr lik�u sameklēt to meitēnu!...

Megrē aizmirsa atbildēt, uz ielas stūra paspieda komisāram roku un devās pretim iespaidīgajai �Hotel Bellevue" ēkai, vissmalkākajai Ramblē viesnīcai.

Virtuvene � tā vismaz būs pārmaiņa pēc mūķenēm un nervu ārstiem.

� Portjē, sakiet, lūdzu... Es gribētu runāt ar Loransu Dekuēnu no virtuves...

� Jums jāiet uz piegādes durvīm... Pa kreisi... Tur būs piebrauktuve... Ieraudzīsiet matēta stikla durvis un kravas liftu... Tas ir tur...

Pēc da�iem mirkļiem Megrē, neatradis nevienu, kas parādītu tālāko ceļu, kāpa pa smirdīgām viesnīcas aizmugures kāpnēm, kas atgādināja maza provinces teātra aizkulises. Divviru durvīs, pa kurām iek�ā ārā �audījās aizņemti oficianti, viņ� apturēja kādu, kur� izskatījās pēc milzīga miesnieka. Tas paskatījās uz Megrē no aug�as un it kā jautāja: kas tas tāds?

� Es gribētu runāt ar Loransu Dekuēnu.

�ie vārdi milzi gandrīz saniknoja.

� Ko vēl ne?... Kas jūs, lūdzu, sūta, �jaunais cilvēk�?

� Draugs...

� Patie�ām?... Loransa!... � viņ� skaļi sauca kaut kur sāņus. � Nāc �urp, es tevi iepazīstinā�u ar kādu draugu... Tas tā kā būtu tavs draugs...

Paresna blondīne, slaucīdama rokas priek�autā, nāca �urp, un bija skaidrs, ka jaunajam doktora sulainim viņas dzīvē bija maza teik�ana un spalvainais miesnieks katrā ziņā viņai iedvesa svētas �ausmas.

� Es �o cilvēku nepazīstu, vai skaidrs, Femān? � viņa iekliedzās ar stipru akcentu.

� Ko nu teiksiet?... Kā nu būs?

Viņ� nāca virsa bargs un draudīgs kā tanks.

Megrē jutās kā no jauna piedzimis.

� Atvainojiet par traucējumu! � viņ� loti pieklājīgi sacīja. � Taisnība vien ir, ka es �o kundzi nepazīstu un nekad neesmu redzējis. Es vienkār�i gribēju viņai pajautāt, kur es varētu satikt viņas vīru ārpus tā saimnieku mājas.

Viņa vispirms triumfējo�ā priekā pagriezās pret Fer-nānu.

� Jūs, trakais greizsirdis, redziet, ka tā nav, kā jūs bijāt iedomājies...

Pēc tam pievērsās komisāram:

� Ko tad Fransiss atkal nostrādājis?

Turpat blakus bija durvis. Tās vērās uz garu un �auru telpu, ko nespēja apgaismot pārāk augstu eso�ais mazais vēdlodziņ�, tāpēc te visu dienu dega lampa. Telpu visā garumā aizņēma galds, kam abās pusēs nolikti soli kā kazarmās. Tā bija kalpotāju ēdnīca, tobrīd vienā galda galā klusēdami ēda tikai divi stāva izsūtāmie. Tur ieveda art komisāru, lai nemaisītos pa kājām oficiantiem.

� Jūs ta�u esat no policijas, ko? Ņemiet vērā, ka man tas ir vienalga! Ja viņ� ir nopietni ieķēpājies, tas pat neskādētu, jo tā es ātrāk dabūtu �ķir�anos. Vai tā nav, Femān?

Viņa bija pastrupa, masīva, bet mundra, deguns priecīgi uzrauts.

� Kad es iedomājos, ka tie�i man ar manu mazo algu jāmaksā par puikas pansiju, jo tas slaists tikai klapē ar ausīm...

� Vai jūs nedzīvojat kopā?

Iejaucās Femāns, gribēdams reizi par visām reizēm salikt visus punktus uz �i�:

� Mēs jau divus gadus esam kopā.

� Vai jūs nezināt, vai viņam pilsētā ir istabiņa?

Resnā Loransa skali iesmējās.

� Jā, istaba un viss, kas tur iek�ā! Un �ībiņas pie gultas...

Pēk�ņi viņā pamodās aizdomas.

� Vai jūs neesat no �ejienes policijas?

� Es esmu no Parīzes.

� �ejienie�i ta�u zina, ka Fransiss sameties kopā ar Popīni...

� Ar Popīni?

� Nu jā, ar Popino māti... Zivju tirgotāju... Ar to, kurai ir smuka bodīte Republikas ielas stūrī... Rupj� meitietis, no tāda neko labu nav ko gaidīt... �ķiet, ka trīs vīrus viņa jau ir nodzinusi, tie bija dū�īgi vīri, miru�o piemiņas dienā �ai gan ir norau�anās... Ar to nabaga Fransisu jau ilgi neies... Jāprasa, kāds prieks �ai ir no viņa, nabadziņa... Katrā ziņā jūs varat būt gandrīz dro�s, ka pēc desmitiem vakarā viņ� būs pie �ās... Sakiet, kungs, � vai tā ir nopietna lieta?

Megrē neatbildēja, lai uzzinātu vēl vairāk.

� Tas ir stiprāks par viņu... Viņ� nevar noturēties, lai nenospertu kādu sīkumu... Ievērojiet, tas nav tāpēc, lai vēlāk pārdotu... Bet lai dāvinātu sievietēm... Jo viņ� vienmēr grib tās pārsteigt...

Viņa skali smējās, saproto�i skatoties uz Femānu.

� Kā nu kur� var, tā pārsteidz, vai ne, kungs?

Megrē vakariņoja viens pats, attālākā stūri, un viņam vairs nebija tā izteiksme, ko pazina viesnīcā �Bel Air�. Leonāra kungs veltīgi viņu nogaidīja uz vakara papļāpā�anu dibenistabā. Pabeidzis maltīti, Megrē gāja pa gāzes radziņu izraibināto tumsu, viļņi �ovakar fosforescējo�i mirdzēja.

Vēl bija pārāk agrs, tikai pusdesmit. Viņ� pagāja garām doktora mājai, logos vēl spīdēja gaisma. Tad gar ostu, gar mazajiem krodziņiem, kur vajadzēja iegriezties un uz mirkli apsēsties. Grūti būtu pateikt, ko viņ� domāja. Domas bija juceklīgas, nesakarīgas. Vispirms iedomājās par Eņģeļu māsu Mariju. Par maigo klostera noskaņu, kas ietekmēja pat Megrē kundzi.

Pēc tam par doktoru un viņa skaisto patricie�a māju, par viņa mierīgajiem teikumiem un asajiem skatieniem.

Pēc tam pēk�ņi domas pievērsās mazai, gai�matainai meitenei, kas viņu aizveda uz �Hotel Bellevue� netīro sētas pusi, un tur bija miesnieks Femāns un resnā Loransa ar uzbudino�ajiem smiekliem.

Ieliņās manīja retus gājējus, patālu cits no cita redzami veikalu skatlogu iedzeltenie �etrstūri, daudzi logi bija atvērti, ļaudis agri devās pie miera, no ielas gandrīz varēja nojaust, kā tie grozās piesvīdu�ajās gultās. Reizēm, ejot garām kādam tum�am logam, viņ� dzirdēja �ukstus tik tuvu, it kā noklausītos sve�us noslēpumus, un, tāpat kā slimnīcā, gribējās iet uz pirkstgaliem.

Megrē pajautāja ceļu uz Popino kundzes māju. Doka gala jaunajā daļā tā bija glīta sārtu ķieģeļu mājiņa. Veikala aizvirtņi aizvērti. Bija vēl otras ieejas durvis no lakota ozolkoka, ar vēstuļu kastīti un vara kliņķi. Viņ� pieliecās, kā tika darījis bērnībā, � pa atslēgas caurumu spīdēja gaisma.

Kad viņ� piezvanīja, pulkstenis bija vienpadsmit. Kāds pagrūda krēslu, atskanēja balsis un soli. Durvis vērās uz gaiteni, kas smar�oja pēc linoleja, pa labi atradās bambusa mēteļu pakaramais, zaļojo�i istabas augi fajansa podos.

� Atvainojiet, madame\...

Viņa priek�ā stāvēja apmēram tāda pa�a kalibra sieviete kā resnā Loransa, strupa un apaļīga, bet tum�mate, ģērbusies vietējā tautastērpā, ar skaistu, iestlvinātu galvasrotu, kas viņas seju padarīja gai�āku.

� Kas tur ir? � viņa vaicāja, cenzdamās tumsā saskatīt Megrē sejas vaibstus.

� Es gribētu parunāt pāris vārdu ar Fransisu.

� Ienāciet!

Durvis pa kreisi vaļā. Tur bija ēdamistaba, izskatījās tikko kā iekārtota: sarkani dzeltens linolejs, vara puķpodi, greznumlietiņas un Anri II stila mēbeles.

Belamī sulainis bija te, filca �ībiņās, bez �aketes, bez vestes, krekls uz krūtīm atpogāts. Iekārtojies dzijā atzveltnī, kājas sakrustojis, rokas stiepiena attālumā maza glāzīte, zobos pīpe, viņ� mierīgi lasīja avīzi.

Iepretim vēl viens atzveltnis, tas domāts saimniecei, ari maza glāzīte un nedēļas ilustrētais �urnāls.

� Ar tevi, Fransis, grib parunāt Megrē kungs...

Beļģis bija mazāk pārsteigts nekā Megrē.

� Vai jūs mani pazīstat? � komisārs jautāja.

� Vai tad jūs domājat, ka es jūs katru dienu neredzu ejam te garām!... Es jūs ievēroju uzreiz, pirms kādas nedēļas... Es ta�u teicu Babetei: �Tas, mazulīt, ir slavenais komisārs Megrē, vai es vairs neesmu Popīne...�

Man kaut kur vēl jābūt �urnālam, pirms trim nedēļām tajā bija raksts par jums ar skaistu bildi...

Fransiss apjucis piecēlās. Varētu domāt, ka bez livrejas viņ� Megrē klātbūtnē jutās kails.

� Nebaidies, tak!... Es esmu pārliecināta, ka viņu �urp atvedusi interese par tavu saimnieku, nevis par tevi... Vai es jums traucēju, komisāra kungs?... Es jau varu ieiet savā istabā... Vienīgi, ja jūs gribat ievākt ziņas, tad es domāju, ka varu pastāstīt vairāk nekā Fransiss... Apsēdieties... Vai jūs iedzersiet ar mums kādu glāzīti?... Es jums teik�u, ka vienmēr esmu dievinājusi noziegumus, tāpēc es jūs pazīstu vismaz gadu piecpadsmit... Kad es apsveru skaistu, neizprotami piņķerīgu slepkavību, es saku: �Ja vien ar to nodarbosies Megrē...�

Un no rīta es vispirms at�ķiru avīzi un tikai pēc tam lieku vārīties ūdeni kafijai...

Megrē apsēdās. Nekas cits viņam neatlika. Te valdīja intīma, gandrīz ģimeniska noskaņa. Dro�i vien zivju tirgotāja lepojās ar savām mēbelēm, ar lieliskajiem vara podiem, ar greznumlietiņām, ar �o tik tipiski mietpilsonisko iekārtu.

Vai viņas sapņi būtiski at�ķīrās no Megrē kundzes sapņiem?

Fransiss jutās mazliet neērti un taisījās vilkt mugurā �aketi. Bet sieva viņu atturēja:

� Zini ko, nav vajadzības kautrēties no komisāra! Ja viss, ko par viņu raksta, ir patiesība, tad viņam vienalga, ka tu esi bez �aketes, viņ� pats jau pratīs iejusties...

Kreisajā pusē durvis bija pavērtas uz veikala telpu � visu vienā marmorā, no turienes plūda saldena zivju smaka.

� Vai jūs domājat, ka tas ir nelaimes gadījums, Megrē kungs?

Protams, skaidrs kā diena! Pie doktora Belamī viņ� noteikti jau ticis kārtīgi tincināts.

� Ņemiet vērā, ka es par �o cilvēku negribu teikt neviena slikta vārda... Es viņu pazinu vēl glu�i kā pui�eli... Man �ķiet, ka es esmu trīs �etrus gadus vecāka par viņu, man nav jāsarkst par �iem vārdiem...

Viņa bija pārsteidzo�i jaunavīga, vēl patie�ām apetītlīga, kaut arī pāri piecdesmit. Viņa pielēja Megrē glāzīti un pastiepa savu saskandināt.

� Es pazinu ari viņa tēvu... Tas bija tāds pats... Nerunīgs... Un tomēr nevar teikt, ka viņi būtu lepni... Viņi ir kungi, jā, bet visu laiku viņi jums neliek to sajust... Māte, piemēram, ir pavisam cita kaluma cilvēks... Tā gan, Megrē kungs, ja atjausiet Popīnei jums tā teikt, ir īstais ka�ka pods... Un, ja kaut kas nelabs atgadījies, es esmu pārliecināta, ka tas ir viņas pirksts... Vai jūs domājat, ka doktoru arestēs?

� Par to tagad nav runa!

Cik nepatīkami! Viņ� nepiedalījās nekādā izmeklē�anā. Viņ� tikai gribēja �o to uzzināt. Bet rīt ar Popīnes palīdzību visa pilsēta zinās, ka Megrē nodarbojas ar doktora Belamī lietām.

Apmeklējumam varētu būt neparedzamas sekas, tas kļūtu nepatīkams. Tomēr Megrē neno�ēloja, ka atrodas te, pamazām kūpina pīpi, silda alkohola glāzīti savās rokās, novērsdams skatienu ikreiz, kad acīs iekrita resnās sievietes kājas, jo tai bija paradums kājas turēt ieplestas � un virs melnajām zeķēm bija redzamas platas sārtas miesas joslas.

Viņ� beidzot tika pie vārda.

� Es gribētu uzdot Fransisam vienu jautājumu...

� Kā jūs zinājāt, ka es esmu te atrodams?

Megrē jau gribēja teikt pirmo, kas ie�ausies prātā, bet Popīne nelaida viņu pie vārda.

� Manu zēn, ja tu domā, ka tas vēl nav zināms visai pasaulei... Redziet, Megrē kungs, es labprāt viņu precētu... Nebūtu jau pirmais... Diem�ēl viņam ir sieva, un tie�i viņa negrib ne dzirdēt par �ķir�anos...

� Sakiet man, Fransis... �opēcpusdien, kad es biju pie doktora Belamī, no kādas istabas otrā stāvā iznāca meitene. Dro�i vien jūs pats viņu ielaidāt?

� Durvis vienmēr atveru es, � Fransiss teica.

� Tātad jūs viņu redzējāt. Vai jūs zināt, kas viņa ir?

� Tie�i to es sev jautāju.

� Jūs viņu nepazīstat?

� Nē. Viņa ieradās divas reizes. Pirmā reize bija 2. augustā, kad kundze bija ļoti slima...

� Fransis, pagaidiet lūdzu brītiņu!

� Jā, dārgumiņ, paklusē... Lai komisārs runā...

� Nelaimes gadījums ar Godro jaunkundzi notika 3. augustā... Vai tā ir?

� Tā tas ir... Koncerta dienā...

� Tātad 2. augustā Belamī kundze bija loti slima, kā jūs sakāt.

� Tie�i tā... Un pat 1. augustā... Jau 1. augustā viņa necēlās...

� Vai viņa bie�i slimo?

� Es vēl nekad nebiju redzējis, ka viņa visu dienu paliktu gultā...

� Vai ārstu izsauca?

� Kungs pats viņu ārstēja... Viņ� ir ārsts...

� Protams...

Vienīgais iebildums, ka mediķis ne�aubīdamies sauc savu kolēģi pie saslimu�a ģimenes locekļa, jo vairāk tāpēc, ka viņ� ir speciālists.

� Vai jūs nezināt, kas viņai kaitēja?

� Nē...

� Vai jūs esat bijis viņas istabā?

� Nekad!... Pat tad, ja viņas tur nav, tas ir aizliegts... Belamī kungs necie�, ja kāds vīrietis sper kāju kundzes istabā... Reiz, kad mājā neviena nebija un istabene �anna uzturējās dzīvojamās istabās, es iegāju... Tikai pāris soļus, jo man kaut ko vajadzēja pateikt �annai...

� Vai tad tu domāji tikai parunāties vien ar viņu?

� Doktors ienāca nedzirdami... Viņ� pirmo reizi bija pret mani tik skarbs... Vienubrīd jau likās, ka viņ� man sitīs...

� Tātad, � atkārtoja Megrē, � 1. augustā, divas dienas pirms savas māsas nāves, Odete Belamī bija slima un palika gultā... Tātad jūs sakāt, ka tie�i tad meitene ieradās pirmo reizi...

� Nē, ne 1. augustā, bet dienu vēlāk...

� Jūs viņai atvērāt durvis... Cikos tas bija?

� Ap puspieciem...

� Citiem vārdiem sakot, tajā laikā, kad doktors spēlē brid�u �Brasserie du Remblais��... No ielas viņu var redzēt un pārliecināties, ka mājās viņa nav...

� Iespējams...

� Ko tā meitene jums teica?

� Viņa gribēja satikt Belamī kundzi... Pirmajā brīdī es domāju, ka viņa runā par doktora mātes kundzi...

� Kur viņa tobrīd bija?

� Ve|as istabā... Bija �uvējas diena...

� Es jums paskaidro�u, � piedāvājās Popīne. � Taupības dēj viņa būtu ar mieru pati �ūt sev kleitas. Viņa ir traki skopa. Viņai ir veca un kupraina �uvēja, kura viņai �ā tā sadiedz kaut ko bezgaumīgu, bet viņai jau vienalga, lai tikai būtu lēti... Es jums daudz ko varētu izstāstīt... Ziniet ko!... Kad viņa man piezvanīja, lai pasūtītu ne visai svaigas zivis kalpotāju galdam...

� Vienu mirklīti, lūdzu!

� Es atvainojos... Turpiniet!

� Vai jūs meiteni uzvedāt aug�ā?

� Nē!... Es atbildēju, ka kundze nepieņem... Tad viņa lūdza pateikt, ka atnākusi mazā Lisila, kurai ir sakāms kaut kas ļoti svarigs...

� Tātad jūs iegājāt istabā pateikt...

� Atvainojiet!... Es pasaucu �annu... Es biju pārliecināts, ka kundze nepieņems skuķēnu... Bet nekā, viņa lika tai nākt aug�ā...

� Vai mazā palika tur ilgi?

� Es nezinu... Es atgriezos bufetes istabā, man bija jāspodrina sudrablietas...

� Megrē kungs, vai jūs zināt, ka tie�i viņ� spodrina manus vara traukus? Visu dienu mājkalpotāja man nav vajadzīga, jo viņ� uzskata, ka sievietes neprot tīrīt...

� �odien, kad meitene atkal atnāca, vai jūs viņu uzreiz vedāt aug�ā?

� Man viņa nebija jāpiesaka... Kāpņu laukumiņā es redzēju �annu, un tā sacīja: �Ved aug�ā, Fransis...�

� Tātad �oreiz jūsu kundze gaidīja Lisilu?

� Es tā domāju...

� Vai jūs nekad neklausāties aiz durvīm?

� Nē, kungs.

� Kāpēc?

� Belamī kunga mātes dēl... Cilvēki domā, ka viņa ir smagnēja, gandrīz nespēcīga... Izskatās, ka viņa balstās uz spieķa tā, it kā nespētu noturēties kājās, bet viņa uzklūp tie�i tad, kad to vismazāk gaida... Viņa visu laiku klimst pa māju...

� Ka�ķe!... Un vistrakākais ir tas, Megrē kungs, ka tā nemaz nav sieviete no labas ģimenes... Kad viņa ecējas ar virtuveni, viņa lamā mūs kā va�onis... Viņa aizmirst, ka viņas tēvs bija dzērājs un vāļājās renstelēs un viņas mātei grūti klājās... Taisnība gan, viņa bija īsta skaistule... Tagad, viņu redzot, to ir grūti iedomāties...

� Sakiet, lūdzu, Popino kundze...

� Jūs varat saukt mani par Popīni tāpat kā visi!

� Sakiet man, Popīne, � jūs ta�u Sablā visus pazīstat, vai jums nenāk prātā, kas varētu būt �ī Lisila?

� Pirms desmit gadiem es to jums būtu varējusi pateikt... Tad es vēl �andelējos�... Es stūmu ratiņus no vieniem vārtiem pie otriem, lai varētu pārdot zivis... Saprotiet, tad gan es pazinu visas sīkaļas...

� Viņa ir tieva un gara, mati gandrīz bezkrāsaini, salmu krāsā...

� Vai viņai ir bizes?

� Nē...

� �ēl gan, vienu bi�ainu es pazīstu... Mucenieka meitu...

� Vai tai ir �etrpadsmit vai piecpadsmit gadi?

� Dro�i vien vairāk... Viņa jau ir formīga... Skaistas, mazas un apaļas krūtis...

� Padomājiet vēl...

� Nevaru iedomāties... Ziniet, dodiet man laiku rīt līdz pusdienai... Manā bodītē iegrie�as daudz cilvēku, es ātri dabū�u zināt... Pilsēta ta�u nav tik liela...

�os vārdus Megrē atcerējās mazliet vēlāk. Pilsēta ta�u nav tik liela!

� Fransis, kā jums �ķiet � vai jūsu saimnieki sadzīvo labi?

Beļģis nezināja, ko atbildēt.

� Vai viņi bie�i strīdas?

� Nekad.

Tas, ka ar doktoru varētu strīdēties, viņam �ķita pārsteidzo�i.

� Vai viņ� ar savu sievu runā skarbi?

� Nē, kungs...

Megrē saprata, ka jābūt uzstājīgākam.

� Vai viņi ir priecīgi, kad ir kopā, piemēram, pie galda? Jūs dro�i vien apkalpojat arī pie galda?

� Jā, kungs.

� Vai viņi daudz runā?

� Kungs runā... Viņa māte arī...

� Kā jums �ķiet � vai Belamī kundze ir laimīga?

� Reizēm, kungs... Grūti pateikt... Ja jūs kungu labāk pazītu...

� Paskaidrojiet!

� Es nevaru. Viņ� nav no tiem cilvēkiem, ar kuriem var runāt kā ar citiem... Viņ� paskatās uz jums, un jūs jūtaties pavisam niecīgs...

� Vai viņa sieva arī jūtas niecīga viņa klātbūtnē?

� Varbūt, da�reiz... Gadās, ka viņa runā tāpat kā citi...

Viņa kaut ko stāsta, smejas... Pēc tam paskatās uz viņu un tūlīt apklust...

� Es domāju, ka tas notiek tad, ja viņa skatās uz savu vīramāti! � iejaucās Popīne. � Jums jāsaprot, Megrē kungs, ka tik jauna sieviete kā Odete � arī viņu es pazīstu kop� bērnības, tad viņa vēl nebija lepna � , es saku, ka tik jauna sieviete nevar sadzīvot ar raganu... Bet vecā Belamī ir īsta ragana... Ne jau spieķis tai vajadzīgs, bet slota, ko iespiest kājstarpē...

Vienu mirkli Megrē iedomājās par to, kā maigais Mansul viņa klātbūtnē pratināja Politu. Tas ietiepīgi klusēja, pat muti nevēra vaļā, stūrgalvīgi apņēmies noliegt pat acīm redzamo.

�ie abi turpretim runāja daudz, bet patiesību izdibināt bija tikpat grūti.

Megrē juta, ka tālu no tās vairs nav. Domās viņ� to jau nojauta, piemēram, nosēdināja katru savā vietā pie ģimenes galda, bet vienmēr kaut kas nesaskanēja, kaut kas nebija īsti.

Nenācās tik viegli skatīt cilvēkus sulaiņa un Popino kundzes mīļākā acīm.

� Kā Belamī kundze vadīja savas dienas pirms slimības?

Nabaga Fransiss! Popīne mudināja to runāt, teikdama priek�ā gandrīz kā skolā. Viņ� gribēja izdabāt komisāram, centās izteikties pēc iespējas skaidrāk.

� Es nezinu... Pirmkārt viņa ļoti ilgi palika savā istabā, pirmās brokastis viņai nesa aug�ā.

� Cikos?

� Ap desmitiem...

� Pagaidiet!... Vai jūsu saimniekiem ir katram atsevi�ķa guļamistaba?

� Būtībā jau ir divas istabas un divas vannasistabas, un es nekad neesmu redzējis, ka kungs būtu gulējis pie kundzes...

� pat pēdējas dienas пе г

� Piedodiet... Kop� 3. augusta viņ� gul viens... Pa dienu kundze bie�i gāja uz jaunkundzes studiju... Viņa apsēdās kaktiņā, lasīja un klausījās mūziku...

� Vai viņa daudz lasīja?

� Es viņu gandrīz vienmēr redzēju ar grāmatu rokās...

� Vai viņa kaut kur gāja?

� Bez kunga reti... Vai ar vīramāti...

� Vai viena viņa nekad nekur negāja?

� Gadījās jau gan...

� Vai pēdējā laikā bie�āk nekā agrāk?

� Es nezinu... Ziniet, māja ir liela... Kalpotāju istabā ir ziņojumu dēlis... To izdomāja kunga māte... Mēs esam trīs kalpotāji: virtuvene, �anna un es... Uz tā uzraksta mūsu pienākumus visai dienai... Tikos un tikos mums jābūt tādā un tādā telpā, jādara tāds un tāds darbs, un, ja mūs ierauga citā vietā, tad tā ir īsta traģēdija...

� Vai abas māsas satika labi?

� Es domāju, ka jā...

� Vai pie galda Lilī bija priecīgāka un pļāpīgāka par Odeti?

� Tāda pati...

� Es atkārtoju savu jau iepriek� uzdoto jautājumu: lūdzu, padomājiet � vai jūs esat pārliecināts, ka tie�i 1. augustā, divas dienas pirms māsas nāves, jūsu saimniece saslima?

� Par to es esmu pārliecināts.

� Kur doktors pieņem savus pacientus?

� Pacientus mājā nepieņem, dārza dziļumā ir maza ēka. Tai ir izeja tie�i uz nelielu �ķērsielu...

� Kur� atver durvis pacientiem?

� Neviens. Viņi pa�i nospie� rokturi, un mehānisms atver durvis. Slimnieki ienāk uzgaidāmajā telpā un tur pagaida. Pacientu ir maz, gandrīz vienmēr tie piesakās iepriek�... Kungs bez tā var iztikt, jūs ta�u saprotat?...

� Izdzeriet līdz galam, Megrē kungs! Es jums ielie�u vēl...

Megrē iztuk�oja glāzīti, no jauna saskandināja ar Po-pīni un Fransisu. Uz abiem visai lielu iespaidu atstāja Megrē nopietnība, viņa tikko jau�amais sasprindzinājums.

� Ir jau diezgan grūti, � kā mierinādama teica zivju tirgotāja, � zināt, kas notiek tādās lielās mājās... Tādi cilvēki kā mēs visu, kas uz sirds, un pat vairāk tūlīt �aujam ārā... Bet ir jau arī citādi cilvēki...

� Ziniet ko! � pārtrauca Fransiss. � Ja tā padomā par to vakaru... Parasti es gaidu, kad kungs pazvanīs, lai es uznesu viskiju... Jo katru vakaru ap desmitiem viņ� bibliotēkā izdzer pēdējo viskija glāzīti... Lai arī man tajā mājā ir ierādīta istabiņa, viņ� labi zina, ka es tur negulu... Es nolieku paplāti uz rakstāmgalda, ielieku glāzē ledu, un viņ� vienmēr saka: �Arlabunakti, Fransis... Jūs varat iet...� Tovakar...

Viņ� juta Megrē saspriegtību un apmulsa, baidīdamies, ka atkal sagādās vil�anos.

� Tas ir tikai sīkums... Man tas ienāca prātā tāpēc, ka Popīne teica, ka nekad nevar zināt, kas notiek tādās lielās mājās. Parasti es jau iepriek� sagatavoju paplāti un da�kārt vai stundas ceturksni skatos uz sienas pulksteni... Tajā brīdī es esmu viens... �anna ir savā istabā, gul gultā un, cigaretes smēķēdama, lasa romānus... Virtuvene ir precējusies, viņa vakarā iet uz savu māju... Ceturksni pāri desmitiem kungs vēl nezvanīja� un es klusām kāpu aug�ā ar visu paplāti... Pa durvju apak�u spīdēja gaisma... Es kādu laiciņu pagaidīju, pēc tam paskatījos pa atslēgas caurumu... Viņa tur nebija... Es pieklauvēju un iegāju, bet nevienu neieraudzīju... Es izstaigāju visu māju, izņemot, protams, kundzes istabu, bet saimnieka nekur nebija... Lejā arī ne... Ne arī konsultāciju kabinetā dārza mājā... Es uzkāpu pie �annas, bet tā man teica, ka pie kundzes ari viņa neesot, kundze esot aizslēgusi savas durvis...

� Mirklīti... Vai viņai ir paradums aizslēgt durvis?

� Ja kunga tur nav, tad nekad... Saprotiet, es tam nepievērsu uzmanību, pusvienpadsmitos es noliku paplāti vietā un gāju prom... Pirmo reizi viņ� bija aizgājis, man neko neteikdams, turklāt atstādams gaismu ieslēgtu...

� Vai jūs esat pārliecināts, ka viņ� bija izgājis?

� Uz pakaramā nebija viņa cepures.

� Vai viņ� paņēma ma�īnu?

� Nē, es ieskatījos garā�ā...

Popīnes un Fransisa skatieni vienlaicīgi vēroja sākumā ar izbrīnu, pēc tam ar neizpratni Megrē, kur� sadrūmis piecēlās.

� Vai jums ir telefons? � viņ� vaicāja.

Viņam vajadzēja ieiet veikalā, atspiesties pret auksto marmora leti blakus emaljētajiem svariem...

� Hallo!... Vai �Brasserie du. Remblai�? Sakiet, lūdzu... Vai jūs �ovakar redzējāt Belamī kungu?

Neviens neprasīja, kas zvana.

� Nē, ne �opēcpusdien... Vakarā, jā... Ak neesat manīju�i?... Vienu mirklīti, lūdzu... Vai policijas komisārs ir pie jums?... Vakaros viņ� nekad nenāk?... Jaunkundz, nepārtrauciet sarunu!... Vai pie aparāta ir oficiants?... Pārvaldnieks?... Vai neviena no brid�a kungiem tur nav?... Jā, Ruijē, Lurso kungs... Labi... Pasauciet, lūdzu, Lurso kungu...

Vada viņā galā atskanēja gurda balss, kā jau pēc piecu se�u stundu ilgas brid�a spēlē�anas un vismaz pēc sestās glāzītes.

� Hallo!... Lurso kungs... Atvainojiet par traucējumu... Komisārs Megrē... Nekas... Es gribētu pajautāt... Vai jūs nezināt, kur es �obrīd varētu satikt Belamī?... Nē, mājās viņa nav... Jūs sakāt?... Viņ� vakaros nekad nekur neiet?... Jūs nevarat iedomāties?... Pateicos jums...

Megrē kjuva aizvien smagnējāks, skatienā manāms satraukums. Viņ� �ķirstīja telefonu grāmatu, zvanīja tiesas ārstam.

� Hallo!... Te komisārs Megrē... Nē, par izmeklē�anu nav runa... Es tikai gribēju zināt, vai doktors Belamī nav pie jums... Es domāju, ka, ņemot vērā notiku�o un to, ka jūs esat saistīti... Nē ta�u!... Gribēju vienīgi viņam ko pavaicāt... Vai jūs viņu neesat redzējis?... Vai nezināt, kur es viņu varētu atrast?... Kā?... Klīnikā?... To es neiedomājos.

Tas ir tik vienkār�i! Vai tad doktors nevar aiziet uz klīniku vai slimnīcu apraudzīt savus slimniekus?

� Hallo!... Māsa Aurēlija?... Piedodiet... Es pārklausījos... Vai jūs man nepateiktu, vai doktors Belamī...

Ne klīnikā, ne slimnīcā viņa nebija.

� Vēl viena lieta, Fransis... Vai doktora guļamistabas logi ir Ramblē pusē?

� Ne glu�i... Tie ir fasādes pusē, bet no Ramblē tos var redzēt...

� Es jums pateicos...

� Jūs aizejat?

Viņ� viņus atstāja pilnīgā neizpratnē mazajā ēdamistabā, vīrieti �ībās un vaļējā kreklā, sievieti � satrauktu par to, ka pavadījusi vakaru kopā ar savu varoni.

� Ja jūs rīt ap pusdienas laiku būsiet te tuvumā, Megrē kungs, tad es noteikti varē�u kaut ko pateikt par meiteni... � Megrē klausījās viņā pa ausu galam.

Ielas tagad bija pavisam tuk�as. Bija pāri pusnaktij. Zem kāda gāzes radziņa pamanījis policistu, viņ� apstājās pajautāt, vai tas nav redzējis doktoru Belamī.

Lielajā namā uz Ramblē ielas apgaismots bija vienīgi bibliotēkas logs. Fransiss promejot bija atstājis gaismu, tā viņ� teica komisāram. Ja doktors ir atgriezies, tad dro�i vien viņa istabā būtu redzama gaisma. Katrā ziņā viņ� būtu nodzēsis lampu uz rakstāmgalda pēc tam, kad izdzēra viskiju.

Bra�ā Popīne runāja par mazu pilsētu. Tagad Megrē tā �ķita pārāk liela. Vismaz tik liela, lai nebūtu iespējams atrast kādu vīrieti un mazu meiteni.

Ja viņ� Lisilas vārdu būtu zinājis agrāk!

Megrē gāja lieliem un ātriem soliem. Pat nepaskatījies uz savu viesnīcu, viņ� nogriezās un ieraudzīja komisariāta sarkano gaismu, tur bija tikai �andarmērijas komandieris un da�i sardzes vīri.

� Vai kāds no jums gadījumā nepazīst meiteni, vārdā Lisila?

Viņi pārtrauca belotes partiju, saskatījās un mēģināja atcerēties.

� Manu sievu sauc Lisila, � jokoja viens no viņiem, � bet, tā kā jūs runājat par meiteni, tad viņa jau nebūs īstā...

� Vai uzvārdu jūs nezināt? � naivi jautāja �andarmērijas komandieris.

Kāds apmēram trīsdesmit gadus vecs policists mierīgā tonī pamācīja Megrē:

� To vajag prasīt skolotājām skolā.

Nolādēts! Komisārs, kuram nekad nav biju�i bērni, par to neiedomājās. Cik vienkār�i!

� Cik Sablā ir skolu?

� Tā... Ja pieskaita Oleronas pils skolu, tad iznāk trīs, es domāju meiteņu skolas... Neskaitot klostera skolu...

� Vai pa nakti skolotājas gul skolā?

� Nē, protams... Un tagad ta�u ir brīvlaiks...

Megrē bija izmeklējis tūksto�iem lietu, apgrozījies visda�ādākajos sabiedrības slāņos. Bet, tāpat kā pirms da�ām dienām, atklājās, ka viņam ir sve�as gan mūķenes, gan klīniku atmosfēra, ari par skolām viņ� neko nezināja.

� Kā jūs domājat � vai skolotājām ir telefoni?

� Jādomā gan, ka nav... Viņas pelna gandrīz tikpat maz cik mēs, nabadzītes!

Megrē pārņēma spēj� nogurums. Kop� pieciem pēcpusdienā viņa prāts bija darbojies tik lielā ātrumā, ka pēk�ņi viņ� jutās iztuk�ots, tāds kā nederīgs tie�i tajā brīdī, kad atdūrās pret nejēdzību mūri.

Astoņas vai desmit skolotājas gulēja kaut kur pilsētā, mājelēs, kas cie�i piespiedu�ās cita citai, to logi vērās uz �aurām ieliņām vai maziem dārziņiem.

Vismaz viena no viņām pazina mazo Lisilu, kurai katru dienu laboja mājasdarbus.

Vienbrid uz komisariāta sliek�ņa pirms ienir�anas tumsā viņ� pārdomāja, vai negriezties atpakaļ un nepaprasīt visu skolotāju adreses, lai tās pēc kārtas apstaigātu.

Vai viņu atturēja bailes kļūt smieklīgam?

� Pilsēta nav pārāk liela... � tā teica Popīne.

Diem�ēl pārāk liela! Dro�i vien zivju tirgotāja un Fransiss runāja par viņu vēl pirms iemig�anas! Varbūt arī tas otrs pāris, flāmiete un miesnieks Femāns! Un vēl Lurso, tiesas ārsts, de�urējo�ā �ēlsirdīgā māsa slimnīcā, visi tie, kurus viņ� �ovakar iztraucēja.

Dro�i vien aiz viņa palika satraukuma vai vismaz ziņkārības pēdas.

Vai viņam ir tiesības tikai tāpēc vien, ka prātā ie�āvusies neskaidra doma, satraukt jaunas ielas, visu �o mazo ostas pilsētu?

Megrē piezvanīja pie viesnīcas durvīm. Leonāra kungs, kur� viņu bija gaidījis, snauduļodams krēslā, sadzirdēja un nāca atvērt durvis ar mēmu pārmetumu skatienā. Ne tāpēc, ka palicis nomodā Megrē dēļ, bet tāpēc, ka, viņaprāt, komisārs uzdzīvojis.

� Jūs izskatāties noguris, � viņ� teica. � Kādu glāzīti pirms aug�ā ie�anas?

� Vai jūs gadījumā nepazīstat meiteni, vārdā Lisila, kas...

Tas bija smieklīgi! Viņ� ienīda pats sevi. Leonāra kungs divās glāzītēs ielēja kalvadosu. �ēlīgais Dievs! Cik glāzī�u iztuk�oja un cik baltvīna izdzēra Megrē pēdējā laikā! Bet apreibis viņ� tomēr nebija.

� Uz jūsu veselību!

Megrē uzklumburoja pa kāpnēm un pa roku galam nometa drēbes. Rīt, nē, �odien, jo pusnaktij jau pāri, būs bēres. Pirms tam jāpiezvana komisāram Mansuī, jo tas sāk darbu no rīta astoņos.

Visu nakts pirmo pusi viņ� murgoja. Viņ� it kā zvanīja pie durvīm, pie daudzām durvīm, tās pavērās, un parādījās galvas, tās noliedzo�i �ūpojās no kreisās puses uz labo un no labās uz kreiso. Neviens nerunāja. Arī viņ� ne. Tomēr visi saprata, ka viņ� meklē doktoru un Lisilu.

Pēc tam viņ� iekrita it kā melnā nebūtībā, līdz beidzot pie durvīm klauvēja un istabene �ermēna sauca:

� Jūs pie telefona!...

Viņ� bija apgūlies bez pid�amas un tagad visur to J meklēja. Spilvens pavisam mitrs no sviedriem, kas sīvi dvakoja pēc alkohola. Blakusistabā nedzirdēja pazīstamos trok�ņus. Bija pārāk agrs vai pārāk vēls.

Megrē uzvilka rītasvārkus un atvēra durvis.

4 � Cik pulkstenis?

� Pusastoņi...

Laiks �ķita pārbīdīts. Pamodies viņ� nepazina parasto rīta gaismu. Kā komisārs Mansuī var zvanīt pusastoņos?

� Hallo!... Vai tas esat jūs, komisār?

Ari komisāra Mansuī balss skanēja neparasti.

Klusums. Kāpēc Megrē neuzdro�inājās vaicāt?

� Viņu sauc Lisila Difjē...

Atkal klusums. Dro�i vien kaut kas samaitājies laikā un telpā.

� Un tālāk! � viņ� izmisis iesaucās.

� Viņa ir mirusi...

Joprojām turot klausuli pie auss, Megrē juta, ka acīs sakāpj dusmu asaras.

� Viņa �onakt no�ņaugta savā gultā, blakus mātes istabai...

Leonāra kungs ar baltvīna pudeli rokā iznāca no pagraba un burtiski sastinga, nesaprazdams, kāpēc Megrē nikni skatās uz viņu un, liekas, nepazīst.

Bija jau vēls rīts, kad Megrē pamanīja, ka laiks ir apmācies un jādomā, ka, gaismai austot, nopilēju�as arī da�as lietus lāses. Līdz �im apkārtnes un apkārtējo, un viņa pa�a pelēcība nejāva komisāram paskatīties debesīs un konstatēt, ka pirmo reizi, kop� viņ� uzturas Sablā, jūra kļuvusi pelēki zaļa. �ur tur vīdēja svītraini, gandrīz melni plankumi.

Komisariātā nakts brigāde maiņu vēl nebija sagaidījusi, vīri likās nevī�īgi, noguru�i, noraizēju�ies. Pie kāpnēm Megrē nejau�i uzskrēja virsū tam policistam, kur� nakts vidū iedomājās par skolotājām. Cik gadu viņa meitām? Ieraudzījis Megrē, viņ� nodrebēja. Formas svārki tam atpogāti, mati sapinkāju�ies. Viņ� bija gulējis uz sola. Un, lūk, viņa priek�ā ir cilvēks, kur� pirms da�ām stundām par varītēm gribēja uzzināt meitenes adresi.

Nejēdzīgi. �orīt viss bija nejēdzīgi. Vai policists iedomājās, ka Megrē ir slepkava?

Komisārs lēni kāpa pa kāpnēm. Dūms negāja pie sirds. Da�ās minūtēs viņ� noskuvās un apģērbās, pie durvīm gaidīja policijas automa�īna, ko Mansuī bija atsūtījis, lai velti nebūtu jāzaudē laiks. Kādēļ viņ� pateica �oferim, lai tas nogrie�as pa Ramblē ielu?

Dro�i vien tādēļ, lai ieraudzītu doktora māju. Tā bija savā vietā, kur gan citur. Otrais stāvs izskatījās kluss, slēģi ciet, bet tapsētāji kārtoja melna auduma drapējumus ap ieejas durvīm. Viņ� pabrauca garām arī baznīcai, jo tā bija pa ceļam, vecenītes stērķelētās aubēs nāca ārā pēc agrā rīta dievkalpojuma.

Inspektoru istabā valdīja drud�aina rosība. Zvanīja vairāki telefoni reizē. Visu acīs manāms tas pats apdullums. Lūpās sastingusī grimase liecināja ne vien par pārāk agru cel�anos, bet tā izteica ari nepatiku un mēmas dusmas.

Vīri lielāko tiesu bija neskuvu�ies. Dro�i vien viņi te ieradu�ies ne pārāk sen. Varbūt pa ceļam tie ieraudzīju�i kādu atvērtu bāru, kur iedzert rīta kafiju?

Atvērās aizmugures durvis. Mansul bija saklausījis komisāra solus un gaidīja uz kabineta sliek�ņa tik pārvērties, ka Megrē jutās neērti.

Kas zina? Varbūt ari Mansul jutās līdzīgi. Ari policijas komisārs bija neskuvies. Viņ� pirmais dabūja zināt. Un pirmais ieradās notikuma vietā. Bija pārsteidzo�i redzēt viņa vaigus, klātus ar asiem bārdas rugājiem, kas bija tum�āk rūsgani nekā mati.

Mansuī gai�i zilās acis izteica ne vairs samulsumu, bet gan īstu nemieru. Megrē devās uz priek�u un iegāja kabinetā. Durvis aizvērās. Mazā policijas komisāra skatiens vērās viņā ar neizteiktu jautājumu.

Megrē bija pārāk aizņemts pats ar savām domām, lai raizētos par citu cilvēku izturē�anos. Kā lai Mansuī nebūtu satraukts �ā smagnējā vīrie�a klātbūtnē, kur� iepriek�ējā dienā, kad par meiteni vēl nebija ne runas, tik ietiepīgi par viņu interesējās un deva tik sīku viņas aprakstu pāris stundu pirms tam, kad meitene tika no�ņaugta savā gultā?

� Man �ķiet, ka jūs gribat doties uz turieni? � Mansuī ierunājās aizsmaku�ā balsī.

Bie�i Sablā negadījās vērot �ādus skatus, tāpēc viņ� vēl bija redzētā iespaidā. To varēja nojaust pēc tā, kā tika pateikts � �uz turieni�.

� Es sazvanīju baro�as pie Jonas prokuroru. Viņ� ap vienpadsmitiem atsūtīs savējos. Varbūt pat ātrāk, ja varēs atrast visus �os kungus. Viņ� uzskatīja, ka noteikti jābri-dina ari Puatjē mobilā brigāde, lai atsūta divus inspektorus. Es viņam neteicu, ka jūs esat �eit. Vai es darīju pareizi?

� Jūs darījāt pareizi.

� Vai jūs izmeklē�anā nepiedalīsieties?

Megrē neatbildēja, paraustīja plecus un juta, ka Mansuī ir vīlies. Ko tad viņ� var darīt?

� Lai ari agrs rīts, mājai apkārt ir salasījies pūlis. Tas ir uz pilsētas robe�as, gandrīz ārpus tās, dārzu un privātmāju rajonā. Difjē tēvs ir naktssargs kuģubūvētavā. Viņ� tika pie tās vietas tajā laikā, kad zaudēja vienu roku. Jūs viņu redzēsiet pats. Tas viņam ir smags trieciens. Klausieties...

Mazais komisārs stāstīja, elkoņus atbalstījis pret rakstāmgaldu, zodu ieskāvis rokās:

� Viņ� se�os no rīta, pirmajai maiņai sākoties, gājis mājās. Viss, saprotiet, viss �orīt noticis kā parasti. Viņ� ir mierīgs, pedantisks cilvēks. Pēc viņa mājsaimnieces, kas agri ceļas, var noregulēt pulksteni. Ap se�iem divdesmit minūtēm viņ� bez trok�ņa pārnācis mājās. To viņ� man sīki izstāstīja mēnessērdzīgā balsī. Ieejas durvis veras tie�i uz virtuvi. Pa kreisi ir krēsls ar pītu sēdekli, pats redzēsiet. Pie tā stāv noliktas �ības.

Viņ� novelk kurpes, lai nevienu nepamodinātu. Tad pieliek krāsnī jau sagatavotajai malkai, skaliem un papīriem sērkociņu un aizdedzina...

Samaltā kafija jau ir iebērta kafijkannas filtrā, un, līdzko ūdens ir uzvārījies, viņ� to ielej, tad ieliek divus cukur-graudiņus puķotajā krūzē.

Jūs redzēsiet... Pie krāsns ir sienas pulkstenis ar vara pendeli... Pulkstenis ir pusseptiņi, kad viņ� ar krūzi rokā klusām ieiet sievas istabā.

Gadu gadiem katru ritu viss notiek ierastajā kārtībā.

Kaut arī rīts bija vēss, Megrē atvēra logu.

� Turpiniet!

� Difjē kundze ir kalsna, bāla, neveselīga sieviete. Viņa tā ari nav atlabusi pēc pēdējām dzemdībām, bet tomēr rosās no rīta līdz vakaram... Viņa ir loti nervoza, vienmēr kā uzvilkta, vienmēr uztraukusies, viena no tām sievietēm, kas visu mū�u gaida katastrofu...

Kamēr vīrs atbrīvojas no smagajām darba drēbēm, viņa apģērbjas. Viņa ir pamanījusi: �Pa nakti ir lijis. Pavisam nesen...�

Tikai tajā bridi Megrē ievēroja, ka debesis vēl ir apmāku�ās.

� Viņi palika divatā pusstundu. Tas ir gandrīz vienīgais intīmais bridis. Pēc tam, tie�i septiņos, Difjē atvēra kādas durvis, lai uzmodinātu meitu.

Tām mazajām mājelēm nav slēģu. Logs uz dārzu bija plati vaļā kā parasti �ajā gadalaikā.

Lisila gulēja savā gultā mirusi, seja zilgana, uz kakla plati, melni nospiedumi...

Vai jūs gribat iet uz turieni?

Tomēr vēl viņ� necēlās. Viņ� gaidīja. Vēl aizvien cerēja. �ķita neiespējami, ka Megrē nav nekā, ko viņam teikt.

� Ejam... � Megrē tikai nopūtās.

Priek�pilsētas iela bija tie�i tāda, kādu viņ� to bija iedomājies pēc policijas komisāra stāstītā. Tie�i tāda iela, no kādām nāk mazas, Lisilai līdzīgas meitenītes, � ar veikaliņu uz stūra, kurā pārdod dārzeņus, pārtikas preces, petroleju un konfektes, ar sievietēm uz māju sliek�ņiem, bērniem, kas spēlējas uz ietves.

Uz pakāpieniem durvju priek�ā drūzmējās cilvēki. Tur varēja redzēt sievietes, kuras virs naktskrekla bija uzvilku�as mēteli.

Ap piecdesmit cilvēku pulcējās pie mājiņas, kas neat�ķīrās no citām, tur pie durvīm sardzē stāvēja policists uniformā. Ma�īna apstājās. Abi vīri izkāpa.

Nostājies uz trotuāra, Megrē brītiņu pastāvēja, neko nesakot, bez iemesla, kā cilvēks, kuram uz ielas reizēm iesāpas sirds.

� Vai jūs ienāksiet?

Viņ� piekrīto�i pamāja. Ziņkārīgo pūlis pavēra ceļu. Mansuī klusi pieklauvēja pie durvīm... Durvis atvēra vīrietis. Acis tam nebija sasarku�as, bet viņ� izskatījās apjucis un kustējās automātiski. Viņ� paskatījās uz Mansuī, pazina un vairs nepievērsa viņiem uzmanību.

�ajā dienā māja it kā vairs nepiederēja viņam. Guļamistabas durvis bija vaļā, kāds izstiepies gulēja gultā, izdvesdams vienmērīgus, �ēlabainus kliedzienus līdzīgus dzīvnieka gaudām. Kvartāla ārsts stāvēja elsojo�ās Difjē kundzes gultas galvgalī, bet kāda veca sieviete ar milzīgu vēderu, iespējams, kāda radiniece vai kaimiņiene, rosījās gar plīti.

Puķainās krūzes vēl bija uz galda, vienā līdz malām kafija ar pienu, tajā, kuru Difjē septiņos nesa savai meitai.

Namiņam bija tikai trīs istabas. Pa labi virtuve, kas kalpoja ari par dzīvojamo istabu, bija diezgan pla�a, ar vienu logu dārza un otru ielas pusē. Pa kreisi � divas durvis, divas istabas. Pirmā � mājas priek�pusē � bija vecāku istaba, otra atradās sētas pusē.

Sienas un kamīnu rotāja fotogrāfijas.

� Vai viņiem bija tikai viens bēms? � klusinātā balsī vaicāja Megrē.

� Vēl jābūt arī dēlam, bet es nedomāju, ka viņ� ir Sablā. Es jums teik�u atklāti, ka man nebija dū�as viņus ilgi pratināt. Tūlīt būs klāt prokuratūras cilvēki, un �ie kungi no Puatjē izdarīs to, kas jādara...

Tādā veidā Mansuī parādīja, ka nav dzimis �im amatam. Viņ� zag�us skatījās uz Megrē, it kā viņam būtu bail ieiet otrajā istabā, kuras durvis bija aizvērtas.

� Vai nekas nav aiztikts? � viņ� neviļus vēl noprasīja, bet tā jau bija profesionāla frāze.

Mansuī noliedzo�i pamāja.

� Ejam iek�ā!

Megrē atgrūda durvis un pārsteigts saoda stipru tabakas smar�u. Tūlīt viņ� loga iedobumā ieraudzīja cilvēku, kur� stāvēja pie loga un pagriezās pret viņiem.

� Piesardzības dēļ, � policijas komisārs teica, � es vienu no saviem inspektoriem atstāju �ajā istabā...

� Jūs apsolījāt mani nomainīt, � inspektors protestēja.

� Tūlīt, Laruī...

Istabā bija divas gultas, starp tām varēja novietot tie�i vienu naktsgaldiņu. Divas dzelzs gultas, kuru melnie stieņi izcēlās uz zilgano tape�u fona. Viena gulta, pa kreisi pie sienas, nebija sajaukta. Otrā gultā palags pārklāts sakņupu�am augumam.

Pie pretējās sienas atslējies liels skapis, galds ar sedziņu, uz tā balta emaljas bļoda, ķemme, zobu suka, ziepes uz apak�tasītes, bet zem galda ūdens krūze un zils emaljētais spainis. Tas bija viss. Lisilas istaba, kurā dzīvoja arī viņas brālis.

� Vai jūs zināt, kas ir tā vecā sieviete virtuvē?

� No rīta viņas te nebija. Vai ari es viņu nepamanīju, jo te bija pilns ar ziņkārīgajiem, mums bija grūti tos dabūt ārā.

� Vai māte nav neko dzirdējusi?

� Neko.

� Vai tiesas ārsts jau bija?

� Viņ� atnāks, jo es viņam zvanīju pirms nāk�anas �urp. Es no komisariāta piezvanī�u vēlreiz.

Megrē pamāja, lai pagaida, lēnām piegāja pie gultas galvgaļa, noliecās, lai paceltu palagu. Tā viņ� stāvēja da�as sekundes un tūlīt pēc tam piegāja pie loga.

Pienāca ari Mansuī. Trīs vīri, starp tiem ari inspektors, pētīja dārzu, ko apjoza starp mietiem novilktas dzeloņstieples. Vienā kaktā redzēja tru�u sprostus, otrā �ķūnīti, kurā Difjē glabāja savus darbarīkus un dro�i vien brīvajās stundās ari strādāja. Smil�ainajā zemē auga da�i dārzeņi, bāli zaļi puravi, salāti, kāposti. Piecos tomātu stādos, piesietos pie mietiņiem, sārtojās augli.

Viss bija skaidrs bez vārdiem. Sve�inieks bija ienācis pa �ejieni. Dzeloņstieplēm pārkāpt bija viegli, vēl vieglāk iekāpt pa logu. Bet aiz dārza pletās klaj� lauks, tikai pamalē saskatāmas vecas ēkas, kādreiz tur bijusi rūpnīca.

� Ja viņ� ir atstājis pēdas, � pusbalsī teica inspektors, � tad lietus no rīta tās aizskalojis. Kolēģis �arbonē meklēja...

Viņ� gaidīja Megrē atzinumu, bet tas pat nepakustējās. Vai Megrē kādreiz ir uztraucies par pēdu nospiedumiem?

Tomēr viņ� cauri virtuvei, kur bija ieradu�ās divas jaunas personas, izgāja dārzā. �aurais celiņ� izlikts ar plakaniem akmeņiem, kas salasīti klajā, neapbūvētā vietā. Tru�i, skatīdamies uz viņu, raustīja purniņu, Megrē noplūca da�as kāpostlapas, atvēra un aizvēra būrus.

�ī pelēcība bija tik raksturīga tai atbaido�ajai apkārtnei, kādā Difjē kundzei līdzīgas sievietes, vājas un slimīgas, vadīja savu saimniecību, santīmus skaitīdamas.

� Cik ir pulkstenis? � viņ� iejautājās, neiedomādamies izvilkt no kabatas savu pulksteni.

� Bez piecām deviņi.

� Vai bēres ir pusvienpadsmitos?

Mansuī uz brīdi apjuka, jo viņa prātā jēdziens bēres saistījās ar mazo ķermenīti, ko viņi tikko bija redzēju�i. Pēc tam viņ� atcerējās otru miru�o un uzmanīgi paskatījās uz Megrē.

� Vai jūs iesiet uz turieni?

-Jā-

� Vai domājāt, ka pastav kada sakarība?

Vai Megrē dzirdēja? Tas nebija redzams. Viņ� lēnām gāja atpakaļ uz virtuvi. Vecā sieviete, smagi nopūzdamās un bez mitas slaucīdama acis ar priek�auta stūri, stāstīja par nelaimi jaunpienāku�ajiem � Difjē brālim ar sievu, kuriem kaimiņi bija padevu�i ziņu. Tas bija savādi. �ie cilvēki runāja skalā balsī, asos vārdos tie attēloja notiku�o, nebēdādami par to, ka māte atgūlusies blakusistabā, kuras durvis stāvēja pusvirus. Tādējādi viņas vaimanas skanēja kā vecās sievietes stāsta pavadījums.

� Es teicu �erāram: �Tas var būt tikai ārprātīgais...� Es ta�u pazinu to skuķi labāk nekā jebkur� cits, jo viņa nāca pie manis spēlēties, kad bija vēl pavisam maziņa. Es viņai atdevu savas nelaiķa meitiņas lelli...

� Vai atjausiet jūs pārtraukt?

Megrē pieskārās viņas plecam. Viņa bijīgi apklusa. Sievietes acīs visi, kurus tā �odien sastapa �ajā mājā, bija kungi, oficiālas personas.

� Vai dēlam ir paziņots?

� Emīlam?

Viņa uzmeta skatienu kādam portretam pie sienas, tam, kurā redzams septiņpadsmitgadīgs jauneklis ar smalki veidotu seju, dzīvespriecīgu skatienu, ģērbies ar zināmu eleganci.

� Vai tad jūs nezināt, ka Emīls ir prom? Padomājiet vien, kas tai nabaga sievietei par drausmīgiem pārdzīvojumiem, tiesne�a kungs... Dēls pagāju�ajā nedēļā aizgāja no mājām... Un tagad meita...

� Vai viņ� aizgāja dienēt?

Vai tā nebija traģēdija �iem ļautiņiem?

� Nē ta�u, labais kungs... Viņ� vēl nav dienesta vecumā... Pag!... Tagad viņam ir deviņpadsmit ar pusi... Te viņ� pelnīja labu algu... Saimnieki viņu labi ieredzēja... Un, re, pagāju�ajā nedēļā �im ie�āvās prātā iet dzīvot uz Parīzi!... Pavisam negaidot... Nevienam ne pu�plēsta vārda!... Pat zīmīti neatstāja... Tik vien pateica, ka strādā�ot visu nakti... Marta viņam noticēja... Tā sieviete jau tic visam, ko viņai stāsta...

No rīta, nevarēdama sagaidīt mājās, viņa ziņkārības pēc ieskatījusies dēla skapī un ieraudzījusi, ka viņa mantu tur vairs nav...

Pēc tam atnāca pastnieks un atnesa vēstuli, kurā Emīls lūdza piedo�anu par to, ka braucot uz Parīzi, ka tā esot viņa dzīve, viņa nākotne un vēl nezin kas... Viņa man to nolasīja... Tai vajadzētu būt bufetes atvilktnē...

Sieviete gribēja iet un sameklēt vēstuli, bet Megrē viņu atturēja.

� Vai jūs nezināt, kurā dienā tas notika?

� Paga... es tūlīt pateik�u...

Viņa iegāja istabā un klusā balsī uzrunāja Difjē, kur� bridi stingi skatījās uz viņu, neko nesaprazdams, pēc tam paraudzījās uz komisāru. Viņ� nevarēja saprast, kādēļ viņam uzdod �ādu jautājumu, meklēja atbildi savā atmiņā un atbildēja:

� Tas varēja būt otrdien... Naktī no otrdienas uz tre�dienu.

� Vai pēc tam no viņa ir bijusi kāda ziņa?

� Marta man aizvakar rādīja pastkartīti no Parīzes...

Komisārs Mansuī vairs necentās saprast. Viņ� joprojām satraukti skatījās uz Megrē, it kā turētu to aizdomās par kalpību dēmoniem. Viņ� gandrīz bija sagatavojies dienas gaitā saņemt ziņojumu, ka ari Difjē dēls ir miris.

Kad viņi gāja ārā no mājas, kāds liela auguma puisis gabardīna lietusmētelī pa�ķīra tiem ceļu ziņkārīgo pūlī.

� �urnālists... � paziņoja Mansuī.

Megrē labpatika ātri doties projām. Tūlīt sāksies neķītrā komēdija: �urnālisti, fotogrāfi, prokuratūras darbinieki, tad �ie kungi no Puatjē ar savu nopratinā�anu, kriminālās uzskaites dienesta speciālisti, visi, kuri mazās istabiņas piekrāmēs ar saviem aparātiem un fotografēs meitenes ķermeni no visiem rakursiem.

� Vai jūs jau to gaidījāt? � Mansuī beidzot uzdro�inājās ierunāties automa�īnā, kas tos veda atpakaļ uz komisariātu.

Un Megrē atbildēja ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņ� atgrieztos no tālienes:

� Kaut ko jau es gaidīju...

� Vai jas uz mirkli uznāksiet manā kabinetā?

Komisariāts sāka atgūt savu parasto izskatu: tur bija pilns ar cilvēkiem, kuriem vajadzēja izziņas, parakstus, kaut kādus dokumentus, tur bija pilns ar nabaga [autiņiem, kas, uz soliem tridamies, cerēja uz �o kungu labo prātu.

Visos kabinetos neatlaidīgi pieprasīja Mansuī, bet viņ� vispirms uzkāpa otrajā stāvā.

� Zvanīja no Puatjē, � ziņoja inspektors. � Viņi sūta pie jums Pje�o un Buavēru. Vairāk nekā pirms stundas tie izbrauku�i, būs te ap desmitiem. Tiem līdzi ir ari speciālisti no kriminālās uzskaites dienesta. Viņi pieprasīja, lai mēs nobloķējam pilsētu un aizturam visus aizdomīgos.

Mansuī sacīja:

� Tas jau ir izdarīts.

�os vārdus teikdams, viņ� veltīja Megrē ne pārāk lepnu skatienu, kas nozīmēja:

�Kā jūs domājat, ko citu lai es daru? Tas nelīdzēs, bet tā ir rutīna, un es esmu spiests ievērot prasības.�

� Vai doktors �amārs nav zvanījis?

� Vēl ne.

� Sazvaniet viņu... Ap �o laiku viņam jābūt slimnīcā...

Tas bija tiesas ārsts, kur� bez tam vēl vadīja nodalu pilsētas slimnīcā.

� Vai doktors �amārs? �eit Mansuī... Jā... Jā, es saprotu... Prokuratūras izmeklētāji būs �eit ap vienpadsmitiem... Es domāju, ka nav vērts jūs jau iepriek� tramdīt, es jūs brīdinā�u, jo �ie kungi var atbraukt ari stipri vēlāk... Es jums piezvanī�u, un ar auto jūs vienā mirklī būsiet klāt... Protams... Starp vienpadsmitiem vakarā un diviem naktī?... Pateicos jums... Nē, es nevadu izmeklē�anu... Es gaidu cilvēku no Puatjē... Kā, lūdzu?...

Skatiens uz Megrē pusi. �aubas.

� Nedomāju, ka viņ� ar to nodarbojas... Katrā ziņā ne oficiāli...

� boti labi, � Megre piekrīto�i māja.

Viņ� saprata. Viņ� vārdu pa vārdam varētu atkārtot ārsta teikto, lai ari nebija dzirdējis ne zilbi. Ar virspusēju apskati bija par maz, lai noteiktu nāves iestā�anās bridi, to varētu noteikt visai aptuveni.

Starp vienpadsmitiem vakarā un diviem nakti.

� Jūs aizejat?

� Es dodos uz bērēm.

� Es centī�os tur uz bridi iegriezties � vai uz izvadī�anu mājā vai baznīcā, bet nezinu, vai man būs brīvs brītiņ�. Atvainojieties Belamī manā vārdā...

Joprojām ba�īgs skatiens uz Megrē pusi, īpa�i pēdējos vārdus izrunājot, bet kriminālpolicijas komisārs palika neizdibināms.

� Uz drīzu redzē�anos...

� Bet, ja �ie kungi pa�i sāk runāt par jums...

� Sakiet, ka man ir atvaļinājums.

Vēl pārāk agrs, lai ietu uz sēru māju, bet vispirms viņam jāaiziet uz krastmalu. Ne jau iedzert. Protams, viņ� iegāja kādā no ierastajiem krodziņiem un iemeta glāzīti, ta�u viņam vajadzēja satikt Popīni. Bodīte bija pilna ar cilvēkiem. Piedurknes uzrotījusi, Fransisa mīļākā savas apaļīgās un sārtās rokas gremdēja grozos ar zivīm un vē�veidīgajiem, svēra, lika noskanēt kases zvaniņam.

� Un ko tev, mīļumiņ?

Visas pircējas viņa uzrunāja ar �tu�, acis mirdzo�as, sejas āda tik veselīga �ajā pelēcīgajā rītā, ka visas lietas visapkārt kļuva kārdino�ākas.

� Kam tu to saki, meit!... �itam sivēnam, kas sastrādājis tādas lietas, es acis izrautu, un es domāju, ka...

Viņa pamanīja Megrē, pabeidza svēr�anu, noslaucīja rokas priek�autā, pasauca kalponi:

� Melānij, pastāvi da�as minūtes manā vietā!... �eit, Megrē kungs...

Un viņi atkal iegāja virtuves smar�ām pārpilnajā mazajā ēdamistabā.

� Vai jūs domājat, ka viņ� to nogalējis?... Kas to vakar būtu varējis iedomāties, vakarvakarā mēs trijatā tik jauki pļāpājām... Ja jūs man būtu teicis, ka tā ir Martas meita... Mēs reizē gājām skolā... Ilgi jau ne...

� Vai jūs pazīstat Belamī kundzes istabeni?

� �annu? Es domāju gan, ka pazīstu, pat ja viņa mani vairs nepazīst. Es redzēju, kā viņa basām kājām slaistās pa ielu. Viņas māte strādā sardīņu fabrikā. �annu arī tur iekārtoja darbā trīspadsmit gadu vecumā, pēc tam viņa atrada vietu pie bagātniekiem. Kop� viņa ir istabene pie doktora, viņa nevienam ne virsū neskatās. Pavaicājiet Fransisam...

� Vai jūs nezināt, kur es varētu ar viņu parunāt?

� Ārpus mājas viņu būs grūti satikt. Kop� viņas māte ir otrreiz apprecējusies, �anna to vairs neapciemo. Uz ballītēm neiet. Viņa vai prātu zaudējusi savas kundzes dēj. Viņa to lutina un �ubina, viņa kā sunītis gulētu uz kājslauķa tās durvju priek�ā, ja vien viņai to atjautu. Viņa pat nevī�o atbildēt, kad Fransiss viņai ko saka... Padomā tik!... Vai jūs arestēsiet doktoru?...

� Es nedomāju, ka par to ir runa... Es jums pateicos!

� Jūs ta�u vēl ienāksiet, vai ne?... Tagad nav īstais bridis pļāpā�anai... Ja jūs �ovakar gribētu iedzert kādu glāzīti... Es labprāt uzzinātu, kas tālāk notiks...

Tomēr sirds viņai jūtīga, un dro�i vien slepkavam, ja vien dabūtu to savās rokās, izpildītu tādu sodu, kā jau veikalā stāstīja.

Pludmalē cilvēki vēl neko nezināja, tā bija parastā aina ar mātēm un knauķiem peldkostīmos, ar saulessargiem un sarkanām vai zilām bumbām, ar peldētājiem, kas metās viļņu putās.

Turpretim uz Ramblē ielas ļaudis melnās drēbēs virzījās uz Belamī mājas pusi. Tie bija Sablas iedzīvotāji. Viņi uz ielas sarokojās, pulcējās mazās grupās, skatījās pulkstenī, cienīgi iegāja pa sēru nama durvīm, drapētām ar melnu audumu ar sudraba �asarām�.

Megrē pamanīja Lurso kungu, Perretu, citus pastāvīgos kafejnīcas apmeklētājus, kuri jau bija izteiku�i līdzjūtību un sarunādamies gaidīja.

Pienāca Megrē kārta. Neviens no saloniem nebija jāpārveido par kapelu, kur novietot zārku, jo vestibils bija gana pla�s. Ne kāpnes, ne durvis vairs nebija redzamas, visur vienīgi melnais audums un dego�as sveces ap grezno zārku zem balto ziedu pārpilnības.

Filips Belamī viens pieņēma līdzjūtības apliecinājumus, stāvēdams nekustīgi, un visi pēc kārtas nāca un nolieca galvas viņa priek�ā, kad bija iemērku�i buk�a zariņu svētītajā ūdenī.

Viņ� izskatījās vēl iespaidīgāks melnajā uzvalkā ar balto, iestīvināto krūte�u, apkaldīti un aprocēm. Sejas vaibsti likās vēl smalkāki, glu�i kā iegrebti. Visus līdzjūtības apliecinājumus viņ� pieņēma, pieliecot galvu un kaklu, tad iztaisnojās un skatījās nākamajam bēriniekam tie�i sejā.

Megrē gāja tāpat kā citi, nolieca galvu, juta to pa�u cie�o, sev pievērsto skatienu. Tajā viņ� nemanīja ne pēdas no satraukuma. Nekas neliecināja, ka Belamī viņu uzskatītu par ko citu, nevis par vienu no daudziem.

Suprefekts ieradās savā automobilī, kuru novietoja da�as mājas tālāk. Te bija ari mērs ar savu vietnieku un visi, kam pilsētā bija kāda teik�ana; ari viņi, bez �aubām, runāja par miru�o meitenīti.

Ieradās līķrati. Pēc tam pagāja zināms laiks, līdz izveidojās bēru gājiens, kas lēnām aizstiepās līdz baznīcai ar tās melni drapēto lieveni.

Vīrie�i ieņēma vietas labajā pusē, un ari �eit Belamī stāvēja viens pirmajā rindā. Otrajā, starp draugiem, Megrē ieraudzīja paveco vīrieti, kur� iepriek�ējā dienā pavadīja Godro kundzi.

Viņa turējās kreisajā pusē, sērās tērpta, ar melnu plīvuru. Viņa nemitīgi susināja acis ar smalku mutautiņu, kura aromāts cauri vīraka smar�ai izlauzās pat līdz komisāram.

Bija atbraucis ērģelnieks no baro�as pie Jonas. Bija arī baritons un bērnu koris. Baznīca pamazām pildījās ar bēriniekiem, iesvaidī�anas ceremonija turpinājās gandrīz stundas ceturksni.

Katafalks traucēja Megrē labi saskatīt Belamī mātes kundzi, kura stāvēja blakus Godro kundzei un kuras spieķa skrapstē�anu uz akmens plāksnēm varēja da�brīd dzirdēt.

Odetes Belamī �eit nebija. Fransiss un virtuvene reizē pagāja garām. Istabene �anna noteikti bija palikusi mājās pie savas kundzes.

Kad ļaudis sāka iet ārā no baznīcas, uzspīdēja saule, iela izskatījās tik ikdieni�ķa, ka brītiņu bija jāapstājas un jāatgūstas.

Lēnajā gājienā uz kapsētu Megrē iztālēm pamanīja savu kolēģi Mansul, nosvīdu�u, joprojām neskuvu�os. Ar lielām pūlēm viņam bija izdevies iegriezties uz brīdi arī kapos.

Da�i tuvākie draugi pavadīja Belamī līdz vārtiem. Viņ� iekāpa doktora Bur�uā automa�īnā, kas viņu dro�i vien aizvedīs līdz pat durvīm.

Vai sapulcēsies visa ģimene? Vai Godro kundze ar savu pavadoni tiks ielaisti Ramblē ielas baltajā namā?

Megrē nevarēja atrast Mansuī, tāpēc uz pilsētas centru bija vien jāiet kājām. Kad viņ� paskatījās pulkstenī, tas rādīja desmit minūtes pāri divpadsmitiem. Viņ� atcerējās, ka ir kaut ko aizmirsis, ka pārkāpis rituālu. Bet viņ� nevarēja iedomāties, ka �ī aizmār�ība radīs īstu nelielu traģēdiju.

Megrē kundzei slimnīcā tie�ām bija atļauts pirmo reizi celties. Viņa vēl nestaigāja, bet vienu stundu � ārsts uzstāja, ka ilgāk nedrīkst, � viņa tika iesēdināta krēslā uz ritenī�iem. Tā viņa pirmo reizi izbraukāja gaiteņus, apskatīja citas palātas, ieraudzīja to slimnie�u sejas, kuras līdz �im pazina tikai pēc balsīm vai vārdiem.

Megrē kundze ar Eņģeļu māsu Mariju izkaldināja nelielu sazvērestību, klusi sa�ukstēdamās, lai netraucētu Rinkē jaunkundzi, kura bija vēl īgnāka nekā parasti. Viņas gribēja pārsteigt Megrē, jo viņ� vienmēr nemainīgi zvanīja tie�i vienpadsmitos. Gaiteņa galā, apmeklētāju telpā ar lieliem logiem, tā dēvētajā solārijā, bija telefons.

Māsa Aurēlija tika brīdināta. Tiklīdz sestās kungs zvanīs, viņa neatbildēs, bet pārslēgs telefonu uz apmeklētāju istabu. Tādējādi Megrē pārsteigts izdzirdētu sievas balsi. Ratiņi uz ritenī�iem novietojās postenī stundas ceturksni pirms noteiktā laika. Pusdivpadsmitos Eņģeļu māsa Marija sāka pierunāt slimnieci doties atpakaļ uz viņas istabu.

Divpadsmitos sarūgtinātā Megrē kundze atgriezās savā gultā, bet mūķene nesekmīgi centās to uzmundrināt, kamēr Rinkē jaunkundzes saviebtajā sejā parādījās uzvaro�s smaids.

*

� Jūs gaida divi kungi. Izskatās, ka tie ir jūsu draugi. Viņi steidzās, tāpēc jau sēdās pie galda. Viņi gribēja istabas, bet man nav nevienas brīvas...

Un Leonāra kungs gandrīz lūdzo�i piebilda:

� Vai jūs iedzersiet mazu aperitīvu?

Divi vīri, kas ēda pie Megrē galda, bija Pje�o un Bua-vērs, mobilās brigādes inspektori, abi bija strādāju�i kopā ar komisāru. Viņi reizē piecēlās, salvetes rokā turēdami.

� Atvainojiet, �ef... Pirms prokuratūras pārstāvju iera�anās mēs vēl paspējām kaut ko iekost.

� Es sapratu, ka viņiem vajadzēja tur būt vienpadsmitos?

� Tā jau būtu noticis, ja viņi atrastu izmeklē�anas

tiesnesi... Bet viņ� izbraucis uz laukiem... Tajā mājā, kur viņ� ciemojas, nav telefona, nācās zvanīt uz mēriju, kas aizsūtīja uz turieni lauku �andarmu... Tātad pēc stundas viņi būs te... Cik tālu jūs esat?

Kāds, varbūt Mansuī, būs tiem izstāstījis par Megrē attieksmi, jo tie sazvērnieciski saskatījās.

� Kā to saprast?

� Jūs esat atvaļinājumā, protams... Mēs to zinām... Vai ne, Buavēr?...

Vienam bija ap trīsdesmit, otram trīsdesmit pieci gadi. Abi bija profesionāļi savā amatā. Tie bija viri, kuri prot savu darbu, � tā teica Orfēvru krastmalā. Pje�o, vecākais, gandrīz atvadījās no �īs pasaules kāda pola apcietinā�anas laikā, uz labā vaiga viņam palika rēta no revolvera lodes.

Megrē izklaidīgi sēdēja pie galda un locīja vaļā savu salveti. Gandrīz neieklausīdamies sarunā, viņ� uzlika uz �ķīvja uzkodas.

� Vai jūs jau zināt, ka mazā nebija izvarota?... Pirmajā acu uzmetienā tā gan izskatījās... Sadistisks noziegums... Tā mums teica Puatjē. Vietējā policija arestējusi ap pusduci klaidoņu... Ir gan viņu te nedzirdēti daudz... Tikai, ja lieta būtu tik vienkār�a, tad jūs jau kop� vakardienas nebūtu tur iesaistījies, vai tā nav?

Viņi centās izvilināt no viņa cik vien iespējams vairāk.

� No mums prasa tikai to, lai strādājam kopā ar jums... Ne Buavērs, ne es � mēs nepazīstam �o pilsētu... Turklāt... Vispār...

Megrē klusē�ana apmulsināja inspektoru, viņ� nezināja, ko teikt.

� Tas ir... kā jūs gribat!... Bet arī tie prokuratūras vīri noteikti zina, ka jūs esat te... Es brīnītos, ja viņi negribētu jūs redzēt...

� Es esmu atvaļinājumā... � ieliedams sev dzeramo, atkārtoja Megrē.

� Skaidrs...

� Ja ko uzzinā�u, es jums pateik�u...

� Jūs vienmēr esat mīlējis kārtību...

Megrē gribēja pasmaidīt. Vienu acumirkli kaut kas līdzīgs Smaidam pavīdēja un nozuda. Pār viņa pieri atkal savilkās mākoņi. Ēst negribējās. Viņ� nejutās īsti labi, gandrīz kā pirms gripas.

� Katrā gadījumā, ja jums kādu vajadzētu izsekot vai vēl kaut ko...

� Paldies!

� Mums jāpazūd... Ir jau laiks...

Gaitenī Leonāra kungs tiem izstāstīja ceļu uz mazu viesnīciņu, kur tiem varbūt izdosies apmesties. Viņi atkal saskatījās, un uz sliek�ņa Pje�o, vecākais, norūca:

� �efam gan nav jautri!

Megrē zvanīja pie klīnikas durvīm, lai arī vēl nebija tie�i pustrīs. Viņ� neizvilka pulksteni no kabatas un negaidīja zvanu skaņas.

Māsai Aurēlijai, kura raudzījās viņā ar gandrīz niknu pārsteigumu un vilcinājās nocelt telefona klausuli, viņ� veltīja acumirklīgu un neapzinātu smaidiņu, kas uz zibenīgi īsu mirkli mainīja viņas sejas drūmi īgno vai, pareizāk sakot, spītīgo izteiksmi.

� Es nenāku pie savas sievas, � viņ� paziņoja.

� Vispirms es gribu runāt ar Māti priori.

� Sestās kungs, vai jūs esat pārliecināts, ka gribat runāt tie�i ar Māti priori? Par visu, kas attiecas uz slimniekiem un klīniku vispār, kā arī par sūdzībām, atbild māsa ekonome, kas...

� Vai jūs nevarētu brīdināt Māti priori, ka ar viņu grib runāt komisārs Megrē?

Māsa Aurēlija vairs neiebilda, un, kamēr viņa zvanīja pa telefonu, Megrē ar sava veida atriebības kāri skatījās uz pārāk gludajām sienām un pārāk labi vaskotajām kāpnēm.

� Pēc jums atnāks, � mūķene paziņoja.

� Paldies!

Komisārs staigāja �urpu turpu pa vestibilu, rokas salicis aiz muguras, jau iepriek� dusmodamies par domu vien, ka viņam liek gaidīt. Pēc kārtējā asā pagrieziena viņ� pārsteigts ieraudzīja savā priek�ā nepazīstamu mūķeni, kas stāvēja un gaidīja.

� Mesjē, vai jūs nenāktu man līdzi...

Pa kāpnēm ne. Vestibila galā viņi iegāja pa apkaltām ozolkoka durvīm un iekļuva pilnīgi citā vidē, vēl mierīgākā un aizsargātākā no pasaules un vēl klusākā valstībā nekā klīnika. Klostera māsām dro�i vien ir filca vai gumijas zoles, jo viņu soli bija nedzirdami. Kamēr viņi gāja pa sare�ģīto gaiteņu labirintu, viņ� divas reizes atskatījās, izdzirdis nenosakāmu �alkoņu, ko radīja platie brun�i, ro�ukroņa knikstē�ana un varbūt visspēcīgāk tie�i gaisa virmo�ana. Tā kustējās klostera māsas, atgādinādamas sikspārņus.

Komisārs garāmejot neskaidri saskatīja kapelu ar mākslīgiem ziediem uz altāra. Pēc tam viņu ieveda pieņemamā telpā, kurā gar sienām bija sarindoti melni krēsli ar aveņkrāsas samta sēdekļiem.

� Mūsu godājamā Māte priore tūlīt nāks...

Visu laiku � brun�u �aukstoņa, ro�ukroņu knikstē�ana, platstūraino mūķeņu galvassegu radītā gaisa virma.

� Mesjē?...

Viņ� notrisēja, jo pārējās mūķenes viņa acīs bija vienīgi mūķenes, bet �ī, lai arī tērpusies tāpat kā citas un arī rokas turēja tāpat noslēptas platajās piedurknēs, � �ī bija sieviete � sieviete, kurai viņ� varēja noteikt vecumu un sociālo piederību.

Gara auguma, trausla un di�ciltīga, viņa pievērsa Megrē savu pelēko acu mierīgo skatienu.

� Es nenāku runāt par savu sievu, mana māsa...

Viņam bija aizdomas, ka vajadzētu teikt: godājamā Māte priore vai ko tamlīdzīgu, � bet �os vārdus viņ� nespēja dabūt pār lūpām.

� Es gribēju izlūgties da�u minū�u sarunu ar Eņģeļu māsu Mariju...

Lai gan Megrē iedomājās, ka priore salēksies, viņa raudzījās ar tādu pa�u bezkaislīgu mieru, ka viņ� jau sāka viņu neieredzēt.

� Mesjē, jūs zināt, ka regula...

� Atvainojiet, mana māsa, bet �obrīd nav runa par klostera regulu!

Viņ� viegli nosarka, jo pirmais iekaisa dusmās.

� Es jums gribēju teikt, � viņa rimtā balsi turpināja, � ka regula ļauj jums satikties ar kādu no klostera māsām vienīgi citas māsas klātbūtnē.

� Pat tad, ja es uzrādu izmeklē�anas tiesne�a izdotu pilnvaru?

Viņ� bija sev nosolījies izturēties diplomātiski, bet �ī mietpilsone mūķenes galvassegā viņu kaitināja, viņ� pats nezināja, kāpēc. Pareizāk sakot, zināja gan. �ajā laikā kungi no prokuratūras mazajā Difjē namiņā pinās savos spriedumos ar inspektoriem. Difjē visu mū�u neko citu nav darīju�i kā vien strādāju�i un liku�i santīmu pie santīma. Viņu namā bija mazā mirusī meitene, bet viņi nevarēja klusībā nodoties savām sāpēm, jo viņus izpra�ņāja par visintīmākajiem sīkumiem, kamēr ziņkārīgie piespiedu�i degunus pie logiem un �urnālisti bombardē ar magnija zib�ņiem. Tātad?

� Eņģeļu māsa Marija ir ļoti jauniņa, mesjē, un viegli satraucama.

Viņ� tikai paraustīja plecus.

� Es aizsūtī�u pēc viņas.

Priore izgāja un pateica da�us vārdus mūķenei, tā dro�i vien gaidīja aiz durvīm, jo gandrīz tūlīt atgriezās.

� Es gaidīju jūsu apmeklējumu. Vakar Eņģeļu māsa Marija man izsūdzēja grēkus. Viņa ir nopietni pārkāpusi regulu, rakstīdama jums zīmīti bez manas ziņas.

Viņ� jutās pārsteigts un apjucis, uzzinot, ka sarun-biedrenei viss ir zināms.

� Tā savā ziņā ir nejau�a sakritība, ka viņa vienu vai divas stundas de�urēja piecpadsmitajā palātā. Viņa vēl nav pieradusi pie smagi slimajiem, un nelaimīgās jaunās meitenes murgi to ļoti satrauku�i.

Megrē neuzticīgi noprasīja:

� Vai jūs pazīstat doktoru Belamī?

� Pazīstu.

� Es gribēju teikt: vai jūs viņu pazīstat tikai kā ārstu vai ari sabiedriskajā jomā?

Jo abi dro�i vien pieder pie tām pa�ām aprindām.

� Es viņu pazīstu tikai kā ārstu. Es esmu no Bordo. Ja jūs tā gribat, Eņģeļu māsa Marija jums visu atstāstīs vārdu pa vārdam, kā es tai pavēlēju...

Viņa pavēlēja, nevis Megrē!

� ...tos vārdus, ko viņa dzirdēja vai iedomājās dzirdam. Nav nozīmes viņu nomocīt ar jautājumiem, lai atsvaidzinātu viņas atmiņu. Par to es parūpējos. Teikumi, kurus viņa jums atkārtos, nekādi neat�ķiras no tiem vārdiem, kurus daudzi slimnieki izrunā savos murgos. Tomēr es domāju, ka nebrīdināts cilvēks var krist kārdinājumā un piedēvēt tiem neeso�u nozīmīgumu. Eņģeļu māsa Marija vieglprātīgi ir uzņēmusies milzu atbildību. Ari jūs tādu uzņematies, klausoties viņā, un es lūdzu Dievu, lai viņ� jums pie�ķir saprātīgu piesardzību.

Gaitenī bija dzirdama �aukstoņa.

� Ienāciet, mana māsa! Es jums atjauju atkārtot Megrē kungam vārdus, kurus jūs man uzticējāt.

� Jūs varat palikt, � pēk�ņi nolēma komisārs.

Bet sarksto�ā Eņģeļu māsa Marija skatījās te uz vienu, te uz otru.

� Viņa bija komā... � murmināja meitene. � Vienu reizi manas de�ūras laikā viņa atjēdzās, centās piecelties sēdus, tad pieķērās man pie rokas, kliegdama: �Vai tad...�

Viņa apklusa, no jauna gaidīdama Mātes priores piekri�anu. Megrē seja bija īgna.

� �...vai tad viņu arestēja?... Viņu nevajag apcietināt...

Vai jūs dzirdat?... Es negribu... Es negribu...�

Māsa atkal apklusa. Megrē nojauta, ka viss vēl nebija galā un Māte priore nāks palīgā. Viņa teica:

� Turpiniet! Jūs zināt, ka es atjauju atkārtot dzirdētos vārdus, un, ja komisārs vēlas, es varu uzrakstīt ziņojumu.

Meitene turpināja:

� �Viņai nevajag ticēt... Viņa ir briesmone...�

� Vai tas ir viss?

� Tas ir viss, ko es tobrīd varēju saprast. Par citiem vārdiem es neesmu pārliecināta.

Tomēr viņa vēl nebija visu izstāstījusi. Megrē to saprata no jautājo�ā skatiena, ko Eņģeļu māsa Marija pievērsa Mātei priorei.

� Vai citubrīd jūs saklausījāt vēl citus vārdus?

� Jā... Bet tie bija bez jēgas... Viņa runāja par sudraba nazi...

� Vai jūs par �iem diviem vārdiem esat pārliecināta?

� Jā, jo tos viņa atkārtoja vairākas reizes... Vēl viņa teica tā: �Es to aiztiku...� � un viņu kratīja stipri drebuli.

� Vai tas ir viss, mana māsa?

Cienīgi, noteiktā un klusā, bet stingrā balsī Māte priore pavēlēja:

� Jūs varat iet, mana māsa.

Megrē, pieri saraucis, gribēja iebilst. Tikpat mierīgi viņa deva zīmi klusēt un pati gāja aizvērt durvis.

� Pārējais ir pilnīgi neinteresants, to labāk es pati jums pateik�u. Es nevaru uzņemties grēku piespiest vienu no jaunākajām māsām vīrie�a klātbūtnē runāt par da�ām lietām. Es nezinu, vai jūs esat sēdējis pie murgojo�a slimnieka.

Un to viņa vaicāja Megrē, kur� trīsdesmit gadus nostrādājis kriminālpolicijā!

� Es gribu uzsvērt, ka brī�iem cilvēki pilnīgi pārvēr�as. Ārsts jums to varētu izskaidrot labāk nekā es. Katrā ziņā �ī jaunā meitene vairākkārt izrunāja neķītrus vārdus, bet ar jūsu atļauju es tos neatkārto�u.

� Vai Eņģeļu māsa Marija jums tos pateica?

� Mans pienākums ir uzklausīt viņas grēksūdzi.

� Es pieļauju, ka �iem vārdiem bija seksuāla ievirze?

� Vairumam. Turklāt �os vārdus nevar atrast vārdnīcās.

Komisārs mirkli padomāja, tad nolieca galvu.

� Es jums pateicos, � viņ� nomurmināja.

Un tad, it kā būtu piedevusi viņam iepriek�ējo rīcību, viņa citādā balsī noteica:

� Es domāju, ka tagad jūs vēlaties redzēt mūsu dārgo slimnieci, kura, kā man teica, bija ļoti bēdīga, ka nepiezvanījāt kā parasti. Iedomājieties, viņa bija piecēlusies no gultas un priecājās, ka pati varēs jums atbildēt.

� Es jums pateicos... � viņ� atkārtoja garajā gaitenī, kad priore gāja viņam pa priek�u.

Apkaltās durvis atvērās un aizvērās. Viņ� bija izraidīts. Megrē atkal atradās slimnīcā, kas salīdzinājumā ar klosteri �ķita vulgāra un trok�ņaina vieta.

Tā nebija Eņģeļu māsa Marija, bet gan māsa Aldegonde, kas viņu sagaidīja kāpņu aug�galā. Megrē kundze raudzījās viņā mazliet ba�īgi, neuzdro�inādamās uzdot jautājumus.

� Lūdzu, piedod man! � viņ� teica. � Es �orīt biju |oti aizņemts.

� Es zinu.

� Ko tu zini?

� Es tikai tā iedomājos. Man �ķiet, ka tu biji bērēs? Vai tu pamanīji mūsu kroni?

Kas to varēja iedomāties, ka viņa sieva uzdos �ādu jautājumu! Pietika ar divām nedējām slimnīcā, lai viņa pārvērstos.

� Tu jau zini, ka man ir daudz labāk...

� Jā, un tu piecēlies.

� Kas tev to teica?

Viņ� neuzdro�inājās runāt par Māti priori. Viņ� gribēja ātrāk tikt prom. Viņam nepatika, kā Megrē kundze skatās; viņ� piespieda sevi runāt bezrūpīgā balsī par ikdieni�ķām lietām.

Nekad pusstunda nav bijusi tik gara, vēl jo vairāk tāpēc, ka Eņģeļu māsa Marija neielūkojās istabā kā parasti. Kad viņ� noliecās pie sievas, lai promejot noskūpstītu, viņa �ukstēja:

� Vai tavu prātu nodarbina piecpadsmitā?

Protams, viņa bija uzminējusi! Viņa viegli pārmeto�i, tomēr cerības nelolodama, piebilda:

� Tu biji tik priecīgs, ka beidzot pienācis atvaļinājums! Vai rit tu man piezvanīsi?

Vajadzēja atkal pavērt istabas durvis, lai atvadītos no Rinkē jaunkundzes, to viņ� bija pavisam aizmirsis. Vēl neparastāk bija tas, ka viņ� nogāja ievērojamu gabalu pa pilsētas ielām, neiegriezdamies nevienā bārā. Viņ� piezvanīja no viesnīcas.

� Hallo!... Es gribētu runāt ar doktoru Belamī, esiet tik laipni... Hallo!...

Vai tas esat jūs, doktor?... Es atvainojos par traucējumu... Es iedomājos, ka �odien krodziņā jūs nesatik�u... Bet es tomēr gribētu ar jums parunāties, kad jums būtu ērtāk... Hallo!... Jūs sakāt?... Tūlīt?... Es jums pateicos...

Pēc desmit minūtēm es bū�u klāt un zvanī�u pie jūsu durvīm.

Tāpat kā no rīta, arī tagad viņ� aizmirsa bilst kādu vārdu Leonāra kungam, kur� grozījās ap viņu ar tādu izteiksmi kā sunim, kur� nevar saprast, kāpēc saimnieks to vairs neglāsta.

� Ja tie kungi jautās, kur jūs esat?... � Leonārs sadū�ojās.

� Atbildiet, ka jums nekas nav zināms.

Viņ� gāja lieliem soliem, zobos cie�i ie�miedzis pīpes kātu. Durvis atvēra Fransiss un, aci piemiegdams, teica:

� Jūs gaida aug�ā.

Melnais drapējums, sveces, ziedi, viss bija nozudis. Māja bija atguvusi savu parasto seju, palikusi vienīgi sēru telpas smar�a. Megrē pa kāpņu biezo paklāju sekoja sulainim. Fransiss atvēra kādas durvis, tas bija kabinets, bet, vēl neko nesaskatījis, komisārs jau saoda cigāra dūmus.

Tur mājīgā noskaņā uzturējās divi vīri. Viens stāvēja kājās, tas bija doktors Belamī, skarbs un precīzs, ne mazākās satraukuma pazīmes ne sejā, ne balsī.

� Manu dārgo Alēn, � Belamī noteica ar tikko manāmu ironiju, kas tika vērsta pret jaunpienācēju, � man ir tas prieks iepazīstināt tevi ar komisāru Megrē, kuru tu tik loti gribēji redzēt... Mesjē Megrē, iepazīstieties ar manu seno draugu Alēnu de Foletjē, izmeklē�anas tiesnesi no Laro�as pie Jonas...

Vīrietis bija liela auguma, paresns, uzkrīto�i ģērbies. Viņam mugurā bija �akete kritu�u lapu krāsā, jātnieka bikses un mēji zābaki. Tie�i viņ� kūpināja cigāru no kastes, kas atvērta stāvēja uz rakstāmgalda blakus liķiera glāzītēm.

� Ļoti priecājos, komisār... Man jums nav jāstāsta, kādēļ es �odien esmu �eit... Es atvainojos par savu apģērbu. Biju paņēmis brīvdienu un devies pie draugiem laukos uz izjādi... Mani bija gandrīz neiespējami sazvanīt pa telefonu, un prokurors lūdza mani braukt nekavējoties �urp, kāds nu esmu...

Viņ� piedāvāja Megrē apsēsties ādas klubkrēslā. Doktors sniedza cigāru kasti.

� �artrēzi vai armanjaku?

Megrē neapzināti atbildēja:

� Armanjaku.

Bet cigāru viņ� nepaņēma, toties piebāza savu pīpi. Bija [oti karsts istabā, kurā pirms komisāra iera�anās, cik noprotams, bija noritējusi divu vīrie�u sirsnīga saruna.

� Mēs ar Belamī kopā mācījāmies koled�ā. Jūs saprotat, tā es varēju tikt vajā no...

Nepatīkama darba! To viņ� gribēja teikt! No prokurora komandas apstā�anās pie tik sīkiem un neievērojamiem ļautiņiem kā Difjē.

� Līdzko es tik�u galā ar �o lietu... Jūs esat lietas kursā, komisār?... Man teica, ka jūs esot te, bet atvaļinājumā...

Uz tiesne�a lūpām zem tievajām, brūnajām ūsiņām vīdēja skeptisks smaids.

� Bet tas jums netraucē daudz ko zināt, vai tā nav?... Un arī neliegt palīdzību inspektoriem no Puatjē... Tās ir jūsu tiesības... Protams, es jūs tikai pavelku uz zoba... Tāpat kā visi, slavenā vārda pēc es jūs pazīstu... Kad jūs piezvanījāt un Filips ierosināja jūs pagaidīt, es biju priecīgs par radu�os izdevību...

� Vai doktors Belamī jums pateica, kāpēc es gribu viņu satikt?

Viņi bija trīs, viens kūpināja pīpi, otrs cigāru, un, beidzot, doktors, kur� smēķēja tievu ēģiptie�u cigareti. Uz galda pudelēs un slīpēta kristāla glāzēs ielieta �artrēze un vecs armanjaks.

� Viņ� tikko man stāstīja, � iepriecināti bilda tiesnesis. � Man tas �ķiet visai amizanti... Tas izskatās pēc Filipa un � atjaujiet piebilst� ari pēc jums... Ja esat tāds, kādu mēs jūs iedomājāmies...

Doktors bija apsēdies, elkoņus atbalstījis pret rakstāmgaldu, un mierīgi noskatījās te vienā, te otrā.

� Tātad, ja es pareizi saprotu un par spīti jūsu neaizskaramajam, svētajam atvaļinājumam, nelaimes gadījums, kam par upuri krita viņa svaine, jums �ķiet visai aizdomīgs un jūs sākāt ok�ķerēt ap viņu...

Sarunas tonis � labvēlīgs, ar nelielu līdzjūtības pieskaņu bija raksturīgs tie�i senas dzimtas augstdzimu�am kungam, kur� sarunājas ar interesantu, bet mazliet vulgāru cilvēku, ar sava veida fenomenu, par ko pēc tam varēs parunāt draugu pulciņā.

� Vai doktors teica, ka es ok�ķerēju viņam visapkārt?

� Ne jau glu�i tā... Viņ� teica, ka nojau�ot jūsu aizdomas, un nācis jums pretim, nododot sevi jūsu rīcībā un atvedot jūs �urp... Vai tā bija?

� Gandrīz.

� Tāds nu viņ� ir... Viņam patīk izspēlēt tamlīdzīgus jociņus... Ja jau jūs piezvanījāt, lai norunātu tik�anos, tad, jādomā, jums ir jaunumi?... Nebaidies, Filip, es jūs atstā�u divatā... Man labāk par citiem ir zināms par izmeklē�anas slepenību...

� Es tevi lūdzu... Megrē kungs, varat runāt...

Tajā bridi Megrē rokā bija glāze. Krēsls bija tik dziļ�, ka viņ� tur sēdēja sakņupis, kaklu platajos plecos ierāvis.

� Starp citu, doktor, es gribētu jums pavaicāt, kur jūs vakarvakarā bijāt izgājis?

Tas skanēja loti strupi, bet viņ� pameta ari skatienu uz loga pusi. Belamī domāja par lampām, kuras bija atstājis iedegtas, lai domātu, ka viņ� ir mājās. Vai viņ� domāja ari par Fransisu? Iespējams. Tomēr viņ� vienkār�i atbildēja:

� Es aizgāju apciemot savu sievasmāti �Hotel de Vendee�.

Megrē gandrīz nosarka. Tiesnesis pasmaidīja, kā punktus skaitīdams.

� Viņa pēcpusdienā atbrauca kopā ar savu vīru, jo ir oficiāli atkal apprecējusies.

Vēl viens punkts! Megrē domās atkal redzēja vakar uz ielas pamanīto pāri. Kā viņam tas nebija ienācis prātā? Tas bija tik vienkār�i!

� Viņa man piezvanīja ap astoņiem. Es negribēju viņu traucēt, pēc ceļa viņa dro�i vien jutās nogurusi, un es aizgāju uz viesnīcu, kur viņai visu izstāstīju.

� Pateicos, bet atjaujiet uzdot jums vēl vienu jautājumu: kur� ārstē jūsu sievu kop� 1. augusta?

� Doktors Bur�uā. Es varētu pats viņu ārstēt, jo viņai ir nervu depresija, bet kā vairums manu amatabrālu es izvairos ārstēt ģimenes locekļus.

Tiesne�a Foletjē smaids nozīmēja vēl vienu punktu. �is cilvēks uzjautrinājās. Tā būs lieliska sarunviela baro�ā un apkārtnes pilīs.

� Kurā datumā jūs izsaucāt doktoru Bur�uā?

Gandrīz nemanāma saminstinā�anās, bet izmeklē�anas tiesnesis, kur� izstiepa savas garās, zābakos ieautās kājas, likās, kaut ko saoda gaisā.

� Es vairs neatceros.

� Vai pirmajā dienā?

� Nedomāju vis. Pieļauju, Megrē kungs, ka arī jūsu mājās ir bijis slimnieks? Es aizmirsu, ka jūsu sieva pa�laik ir slimnīcā un to ārstē mans kolēģis doktors Bertrāns. Vai jūs viņu izsaucāt pirmajā dienā?

� Otrajā.

� Jo sūdzības kļuva konkrētākas, jo pēk�ņi sacēlās augsta temperatūra. Gadījumā ar manu sievu...

Tiesnesis gribēja iebilst, būt galants un neļaut skart Belamī kundzes intīmo'dzīvi, un �oreiz viņ� tie�ām uzskatīja Megrē par neaudzinātu.

� Ļauj man! Gadījumā ar manu sievu viss sākās ar lielu nogurumu. Viņa palika gultā, kā jau sievietēm tas bie�i gadās...

� Kad tas bija?

� Es nepierakstīju.

� Dienu pirms nelaimes gadījuma, vai tā nav?

� Iespējams.

Tiesne�a kājas nepacietīgi un nosodo�i dīdījās.

� Doktor, neaizmirstiet, ka jūs mani uzaicinājāt nākt �urp, kad vien es vēlos, un uzdot jums visus jautājumus, kādus uzskatī�u par nepiecie�amiem.

� Es atkārtoju savu uzaicinājumu.

� Vai doktors Bur�uā ieradās nelaimes gadījuma dienā?

� Nē.

� Nākamajā dienā?

� Nedomāju vis.

� Tātad tā varētu būt bijusi aiznākamā. Vai viņ� bija vakar?

� Jā-

� Un �odien?

� Vēl ne.

� Vai jūs katru reizi bijāt klāt, kad viņ� izmeklēja slimnieci?

-Jā-

� Es domāju, ka tas ir dabiski! � neizturēja Alēns de Foletjē. � Komisār, atļaujiet jums teikt, ka...

� Paliec mierā! Es jūs klausos, Megrē kungs...

Megrē jau labu bridi pētīja priek�metus, kas atradās uz rakstāmgalda. Biezas ādas paliktnis un tintes susināmais bija rotāts ar doktora iniciāļiem. Pie tintnīcas nolikts plats ziloņkaula papimazis un viens mazāks, plānāks, asāks � vēstuļu atvēr�anai.

� Vai jūs atļausiet uzdot jūsu klātbūtnē vienu vienkār�u jautājumu jūsu sulainim?

�oreiz tiesnesis piecēlās, un arī �oreiz doktors viņu ar mājienu nomierināja, ar roku nospiezdams elektrisko zvanu. ' Л-'; И

� Jūs redzat, � viņ� mazliet nervozi piebilda, � ka es �o spēli spēlēju līdz galam.

� Vai jūs joprojām domājat, ka tā ir spēle?

Pie durvīm klauvēja. Tas bija Fransiss, kur�, protams, nāca pēc paplātes.

� Fransis, komisārs Megrē grib jums uzdot vienu jautājumu, un es jums atļauju viņam atbildēt.

�opēcpusdien tā bija jau otrā reize, kad kādam ļauj runāt ar Megrē. Un tas nebija tikai tāpēc vien, ka viņ�, kā teica tiesnesis, bija atvaļinājumā. Tā bija savā ziņā kārtas apziņa, un tāpēc komisāram sāka svilt ausis.

� Sakiet, lūdzu, � viņ� teica, � kur jūs Hkāt sudraba

nazi? _z

Viņ� necentās paturēt acis doktoru, jo raudzījās tie�i sejā Fransisam, un Fransiss, mēģinādams atcerēties, vērsās pie sava kunga.

� Vai tad tas nav savā vietā?... Es zvēru, ka neesmu to ņēmis... Ja jūs atļaujat, es ie�u paskatī�os...

Tātad par sudraba nazi nebija samurgots. �āds nazis patie�ām mājās bija, un, bez �aubām, tie�i �is nazis klīnikā sapņos mocīja Lilī Godro.

� Nav vērts, � strauji noteica Megrē. � Es jums pateicos.

� Vai tas ir viss?

Arā ejot, Fransiss nenovaldījās un veltīja komisāram pārmeto�u skatienu. Vai tad vēl vakar Popīries ēdamistabā viņi nerunāja pa draugam? Vai tad viņ� neizstāstīja visu, ko zināja? Kāpēc tagad viņu uzskata gandrīz vai par zagli, turklāt sve�a cilvēka klātbūtnē?

� Esmu vienmēr jūsu rīcībā, Megrē kungs.

� Un es negribu ļaunprātīgi izmantot ne jūsu, ne izmeklē�anas tiesne�a kunga pacietību.

Tiesnesis izvilka pulksteni no kabatas par zīmi, ka saruna tie�ām pārāk ieilgusi. Lai notiek! Megrē lai izklaidē abus draugus bibliotēkas istabā, kur viņi sarunāsies. Bet viņ� te jutās pārāk brīvi � kā bērns, kur� pieaugu�o klātbūtnē grib izrādīties necie�ams.

� Doktor, es labprāt ielūkotos jūsu pacientu pieņemamajā istabā.

� Kā pavēlēsiet.

Vai viņa balsī neieskanējās tāds kā sagurums?

� Alēn, tu vari mums pievienoties. Turklāt es domāju, ka tev vēl nav gadījies būt dārza mājā.

Viņi devās lejā. Megrē pa priek�u, abi vīrie�i nopakaļ, un tiesnesis klusā balsī kaut ko stāstīja savam draugam. Viņi atvēra durvis, izgāja cauri dārzam, apmezdami līkumu nelielam baseinam.

Dzijumā slējās sarkanu ķieģeļu garā�a, tās durvis dro�i vien vērās uz �ķērsieliņu, bet blakus garā�ai redzama divstāvu ēka. Doktors izņēma no kabatas atslēgu un atslēdza durvis.

Gaitenis bija auksts un tuk�s, uzgaidāmā telpa, kura tikai pavīdēja viņu skatienam, parasta. Vismaz krēsli nebija nodeldēti kā lielākajā daļā uzgaidāmo telpu, un pie sienām neredzēja parastos akvareļus. Turpretim uz galdiņa pēc tradīcijas sakrauta mēne�rakstu un ilustrētu �urnālu kaudze.

� Esiet tik laipns, nāciet līdzi!...

Kāpņu aug�galā bija tikai divas telpas. Lielākajā un gai�ākajā ierīkots ārsta kabinets. Mājīgi iekārtots. Rakstāmgalds, tikpat plats kā bibliotēkā, tam līdzās divi labi ādas klubkrēsli. Pie vienas sienas novietotais �aurais, neiz-sēdētais dīvāns, ari ar ādu apvilkts, dro�i vien kalpoja slimnieku apskatei.

Dārza pusē divu logu stikli bija matēti, pa tiem iespīdēja pēcpusdienas saule. Ielas puses logiem bija aizkari: pretējā pusē bija vienīgi kādas noliktavas aklā siena.

Megrē pavēra blakusistabas durvis, tā bija �aurāka telpa ar mazgājamo galdu un stiklotiem skapjiem, kuros kārtīgi sarindoti niķelēti instrumenti.

Viņ� lēnām aplaida skatienu visapkārt, rokas kabatās sabāzis, par spīti tiesnesim, kuru viņa izturē�anās nokaitināja aizvien vairāk un vairāk. Tad viņ� noliecās pār rakstāmgaldu.

� Sudraba nazis nav savā vietā, � viņ� vienkār�i konstatēja.

� Kas jums teica, ka tā vieta ir �eit?

� Es tikai izsaku minējumu. Ja jūs pasauktu sulaini, tad varētu viņam pajautāt.

� Uz rakstāmgalda tie�ām bija papīmazis ar sudraba spalu. Es pat nepamanīju tā nozu�anu...

� Jūs ta�u �eit pieņēmāt slimniekus arī pēc 1. augusta?

� Principā es pieņemu trīs reizes nedēļā, reizēm arī citās dienās, ja ir iepriek�ēja noruna.

� Cikos ir jūsu pieņem�anas stundas?

� To var izlasīt �ķērsieliņā uz vara plāksnītes. Pirmdienās, tre�dienās un piektdienās no desmitiem rītā līdz divpadsmitiem.

� Un vakaros nekad?

� Piedodiet?

� Es jautāju � vai jūs nekad nepieņemat vakaros?

� Reti. Tajos gadījumos, kad slimnieks nevar ierasties no rīta.

� Vai pēdējā laikā tā ir gadījies?

� Es neatceros, bet es atļauju ieskatīties manā kvī�u grāmatā.

Megrē to nekaunīgi pār�ķirstīja, lasīdams viņam neko neizsako�us vārdus.

� Vai kāds no mājiniekiem atļaujas jūs �eit traucēt?

� Piedodiet, ko jūs domājat ar �kāds no mājiniekiem�, lūdzu, precizējiet!

� Piemēram, kalpotājs... Jūsu sulainis... Vai Belamī kundzes istabene...

� Nē, protams. No lielās mājas uz piebūvi ir ievilkta iek�ējā telefona līnija...

� Un jūsu sieva?

� Man �ķiet, ka viņa nekad �ajā kabinetā nav kāju spērusi. Varbūt tūlīt pēc kāzām, kad es viņai izrādīju īpa�umus?...

� Bet jūsu māte?

� Viņa nāk tikai tad, kad manis te nav, lielās tīrī�anas dienās, lai pieskatītu mājkalpotājus.

� Un jūsu svaine?

� Nē.

Neviens no abiem vairs nedomāja par pieklājību. Apmainījās ar īsām, dzēlīgām replikām. Ne viens, ne otrs nemēģināja savu skatienu padarīt laipnāku.

Megrē nesatricināmā mierā atvēra vienu no logiem, kļuva redzami koki dārzā. Starp di�skābardi un priedi ar tum�i zaļiem zariem varēja redzēt vienu mājas daļu, proti, divus logus otrajā stāvā un tre�ā stāva jumtistabiņas lodziņu.

� Kuras istabas logi tie ir?

� Pa kreisi ir gaitenis, pa labi � manas svaines tualetes istaba.

� Un aug�ā?

� �annas, es gribēju teikt, istabenes, istaba.

� Vai jūs nezināt, kurā dienā pazuda nazis?

� Līdz jūsu atnāk�anai es pat nezināju, ka tas ir pazudis. Man kabinetā nemaz tik bie�i negadās atgriezt grāmatas lapas. Pastu es pārskatu mājā, visbie�āk es vēstules atveru bibliotēkā.

� Pateicos jums...

� Viss?

� Viss. Ja jums nav iebildumu, es izie�u pa mazajām durtiņām.

�aurajās kāpnēs viņ� pagriezās atpakaļ.

� Pie lietas! Cikos jūs �onakt atgriezāties?

� Es jums nevaru precīzi pateikt, bet varētu būt ap pusnakti. Fransiss bija prom, paplāte ar viskiju atstāta bibliotēkā. Ledu es gāju meklēt lejā ledusskapi.

� Vai jūs satikāt savu sievu?

� Nē.

� Vai viņas māte ar viņu satikās?

� �orīt, pirms bērēm.

� Jūsu klātbūtnē?

-Jā.

Viņ� neapmulsa. Mehānisms darbojās apbrīnojami, bez kļūmēm, bez aizķer�anās. Tikai balss likās mazliet nervozāka, mazliet griezīgāka.

Vēl vakar viņi bija divi vīri, kas labi saprotas un nāk pretim viens otram. �odien viņi jau sagāju�i matos.

� Doktor, vai jūs joprojām ļaujat man nākt jūs apciemot? Ņemiet vērā, ka es, kā to tik labi pateica Alēns de Foletjē kungs, esmu te atvaļinājumā un man nav nekāda pamata no jums kaut ko pieprasīt. Un ari viņ� pats, lai ari oficiālā komandējumā Sablā, uzturas pie jums vienīgi kā draugs...

� Palieku jūsu rīcībā.

Viņ� noņēma durvīm dro�ības ķēdīti, nospieda rokturi.

� Uz drīzu redzē�anos, doktor!

� Kad vien jums labpatīk.

Viņ� �aubījās vienu sekundi, kad Megrē spēra kāju pāri slieksnim, bet tad doktors pastiepa roku, un Megrē to paspieda. Ta�u tiesnesis izlikās neredzam, kad Megrē ari viņam sniedza roku.

� Palieciet sveiks, tiesne�a kungs! Katram gadījumam, es daru jums zināmu jūsu izmeklē�anas interesēs, ka vakar ap puspieciem mazā Lisila Difjē iznāca no Belamī kundzes istabas.

� Es zinu.

Megrē, kur� jau gandrīz bija uz ielas, satrūkās un zibenīgi pagriezās.

� Mans draugs Filips to izstāstīja pirms jūsu iera�anās, komisār. Arlabvakar!

Tuk�ajā ieliņā neredzēja nevienu cilvēku, tur skatam pavērās vienīgi kailas sienas, doktora garā�as aizvērtās durvis un mazā, nobalsinātā celtne ar uzgaidāmo telpu pirmajā un ārsta kabinetu otrajā stāvā.

Vara plāksnītē ar doktora Belamī vārdu bija norādīti pieņem�anas laiki. Mazs uzraksts lūdza pacientus pagriezt rokturi un iet iek�ā.

Iela uz pilsētas un lauku robe�as bija atguvusi savu parasto izskatu. Da�reiz vecs vīrs, sēdēdams uz krēsla savu durvju priek�ā, kūpināja pīpi. Reizēm pa atvērtajām durvīm skaja balss sauca bērnu. Pui�eli spārdīja bumbu ielas vidū, bet tālāk kāds mazulis � pavisam viens palicis, tikai ar zilu krekliņu mugurā � ar savu pliko dibenu sēdēja uz nebruģētas ielas.

Difjē durvis bija ciet. Beidzot viņus lika mierā, tikai Megrē bija spiests viņus vēlreiz iztraucēt. Tiesne�a vārdi bija pārsteigu�i komisāru. Tātad doktors Belamī pirmais ierunājies par meitenes apmeklējumu iepriek�ējā dienā.

Būtībā ir loģiski, ka viņ� aizsteidzās priek�ā, jo komisārs mazo meiteni bija redzējis. Kā doktors izskaidroja meitenes klātbūtni viņa sievas istabā?

Megrē pieklauvēja, saklausīja krēsla kāju �ņirkstoņu pret gaiteņa grīdas plāksnēm, un durvis atvērās: viņa priek�ā stāvēja no rīta redzētā resnā sieviete. Varbūt tā viņu pazina? Varbūt, visu dienu atbildēdama daudzajiem jautātājiem, viņa sev teica, ka viens vairāk vai mazāk jau neskaitās.

Pirkstu pie lūpām pielikusi, viņa teica:

� Ku�!... Viņa guļ...

Megrē iegāja, noņēma cepuri, paskatījās uz guļamistabas durvīm, kas bija atstātas puspievērtas, lai varētu dzirdēt Difjē kundzes saucienu, ārsts viņai bija izrakstījis miega zāles.

Kāpēc komisārs tagad un arī no rīta te jutās kā ziemā, lai gan bija tikai augusts? Varbūt �ajos mazajos namiņos vienmēr ir tā? Te bija jau tum�s kā krēslā. Plītī kurējās uguns, uz tās vārījās zupa, kas izplatīja puravu aromātu. Bez �aubām, vainīgs bija uguns liesmu mazais, sarkanais aplis un rūk�ana, kas lika domāt par ziemu.

Difjē ar atpogātu krekla apkaklīti sēdēja pītā �ūpuļkrēslā, galvu atgāzis, vaļēju muti. Arī viņ� gulēja, pat miegā nezaudēdams savu apjuku�o un izmisu�o sejas izteiksmi.

Kā vecā bija paspējusi te visu sakārtot, nomazgāt pēc visu �o kungu �urpu turpu staigā�anas? Māja smar�oja pēc tīrības, pēc ziepēm. Apsē�oties vecā sieviete neviļus paņēma savu adīkli, jo tādas sievietes kā viņa nekad dīkā nesē�.

Megrē nolika vienu krēslu pie plīts. Viņ� saprata, ka da�iem cilvēkiem krāsns var izrādīties par biedru. Viņ� klusā balsī vaicāja:

� Vai jūs esat radiniece?

� Bērni mani sauc par tanti, � viņa atbildēja, nepārtraucot valdziņu skaitī�anu, � bet radiniece es neesmu. Dzīvoju trīs mājas tālāk. Es nācu ari tad, kad Martai sākās dzemdības. Un pie manis viņa atstāja mazulīti, kad gāja iepirkties. Viņai nekad nav bijusi laba veselība.

� Vai ir zināms, kāpēc Lisila vakar gāja pie doktora Belamī? . . Л

� Vai tad viņa, bija pie doktora?... Viņi man to neteica... Vai jūs pie viņiem nebijāt?... Pagaidiet... Viņi stāstīja par naudu, ko atradu�i kārbā, un arī loterijas biļetes... Tā tas būs... Ieejiet istabā... Manas vecās kājas vairs nespēj turēt.. Attaisiet skapi... Kad viņi aizgāja, es visu puslīdz saliku savās vietās... Pa labi, apak�ā, jūs atradīsiet skārda kārbu...

Mirusī te vairs nebija. Tāpat kā Lilī Godro, ari mazajai Lisilai jāpārcie� sekcijas pēdējie aizvainojumi.

л Megrē darīja, kā vecā lika. Zem drēbēm, kuru pēdējās vīlītes dro�i vien iztaustīju�i policijas inspektori, viņ� atrada vecu cepumu kārbu un nesa to uz virtuvi.

Sieviete skatījās, kā viņ� noņem vāku, saskaita papīra un metāla naudu. Vai vainīga bija naudas �ķinda? Difjē pavēra plakstiņus un, atkal ieraugot sve�u seju, aizvēra acis un iegrima snaudā.

Kārbā bija divi simti trīsdesmit pieci franki. Tur bija arī noplē�amās loterijas biļetes, paredzētas ziedojumiem skolai. Katra biļete maksāja vienu franku, visa grāmatiņa � divdesmit piecus.

Vairums biļe�u bija pārdotas cita pēc citas, un uz pa-saknī�iem varēja izlasīt apkārtējo māju iedzīvotāju vārdus. Uz kādas no skolnieku burtnīcas izrautas lapas meitene ar zīmuli bija uzrakstījusi:

�Maltērs: 1 grāmatiņa,

�ong�ēns: 1 grāmatiņa,

Matiss: 1 grāmatiņa,

Belamī: 1 grāmatiņa.�

Pirmie trīs bija pilsētas centra lielo tirgotāju vārdi.

Vēl reizi doktoram bija atbruņojo�i vienkār�s izskaidrojums. Pietiktu, ja viņ� teiktu tiesnesim, kur� gan neko neprasīja:

�Patie�ām, sieva man teica, ka �ī meitene esot vakar atnākusi, lai pārdotu mantu loterijas biļetes...�

MegrS nepietika ar �ādiem paskaidrojumiem, jo viņ� zināja, ka Belamī kundze meiteni jau gaidīja. Viņ� zināja art to, ka meitene vienu reizi jau pirms tam te bijusi, un toreiz viņa Fransisam pateica savu vārdu.

Viņ� nolika vietā naudu un grāmatiņas, aiznesa kārbu atpaka] uz skapi.

� Kundze, vai jūs nezināt, kā sauc viņas skolotāju?

� �adēna kundze... Viņa dzīvo blakus kapiem, jaunajā mājā, jūs redzēsiet, tāda dzeltena māja... Tie kungi art norakstīja uzvārdus no kārbas... Viņi arī ies pie �adēna kundzes...

� Vai viņi jums jautāja par Emīlu?

� Vai tad jūs nestrādājat kopā ar viņiem?

Viņ� izvairījās no atbildes uz jautājumu:

� Es esmu no cita dienesta.

� Viņi jautāja, kur pa�laik zēns atrodas, un, kad es atbildēju, ka viņam jābūt Parīzē, viņi gribēja zināt adresi... Es parādīju atklātnīti...

� Un vēstule?

� Par to viņi nejautāja.

� Vai jūs negribētu man to parādīt?

� Ņemiet... Tā ir bufetes labajā atvilktnē...

�erārs Difjē pusmiegā dro�i vien dzirdēja viņu sarunu kā tālu un neskaidru troksni. Laiku pa laikam viņ� pagrozījās, bet bija vēl pārāk noguris, lai pilnīgi pamostos.

Atvilktne labajā pusē bija ģimenes seifs. Tur glabājās vecas vēstules, rēķini, fotogrāfijas, vecs, nodilis kabatas portfelis ar dokumentiem, Difjē karaklausības apliecība, abu laulāto laulības apliecības, dzim�anas apliecības.

� Vēstule ir pa�ā aug�ā, � resnā sieviete paziņoja.

No atvilktnes, kur drīz vien ieliks arī Lisilas piemiņas lietiņas un mir�anas apliecību, vēdīja salkana smar�a.

� Vai jūs man atļaujat to izlasīt?

Un viņa, skatīdamās uz aizmigu�o vīrieti, noteica:

� Ziniet, ja jau ar viņiem tā gadījies...

Vēstule bija rakstīta uz papīra ar Larī un �or�ē spiestuves vinjeti. Katru ritu Megrē gāja garām �ai spiestuvei un kantorim, dodamies no Ramble uz ostu.

�Manu mīļo māmulīt...�

Noteikts, cie�s, precīzs rokraksts.

�Tu nevari iedomāties, cik ļoti mani vēl pēdējā brīdī nomoka doma, ka es Tev daru pāri. Es lūdzu, izlasi �o vēstuli viena pati lēnām, mierīgi, savā parastajā vietiņā pie krāsns. Es redzu, kā Tu tur sēdi! Es zinu, ka Tu raudāsi un noņemsi brilles, lai tās noslaucītu.

Un tomēr, mammu, tāds liktenis ir visiem vecākiem. Es daudz par to esmu domājis. Esmu lasījis daudz grāmatu un zinu, ka tas ir dabas likums.

Es neesmu nekāds briesmonis. Neesmu egoistiskāks par citiem. Es neesmu ari nejūtīgāks.

Bet redzi, māmulīt, es tik ļoti alkstu dzīvot! Vai Tu vari to saprast, Tu, kas esi savu dzīvi ziedojusi citiem � vīram, bērniem, jebkuram, kam biji vajadzīga? Es gribu dzīvot pa īstam, un tur ir ari neliela Tavas vainas daļiņa. Tu veicināji manu godkāri, aizliegdama sev visu, lai tikai es iegūtu labu izglītību. Tu nenodevi mani par mācekli, kā tas notiek ar pārējiem mūsu aprindu zēniem, Tu gribēji, lai es mācos, un biji lepna par manām sekmēm un godalgām.

Tagad ir par vēlu no�ēlot notiku�o. Mūsu mazajā pilsētiņā man trūkst elpas, te tādam zēnam kā man nav nekādas nākotnes.

Kad es sāku strādāt pie Lari un �or�ē, Tu domāji, ka mana dzīve ir nodro�ināta, un man bija sāpīgi redzēt Tavu prieku.

�Nu, lūk, tu esi iekārtojies,� Tu sacīji.

Bet es, redzi, biju iecerējis citādu dzīvi. Kad man atļāva uzrakstīt nelielus rakstiņus avīzei, Tu lepni gāji pie kaimiņienēm tos parādīt, un, kad beidzot kāds Parīzes laikraksts, kura direktors nezināja manu vecumu, iecēla mani par savu korespondentu Sablā, Tu nespēji vairs valdīt prieku.

Tu cerēji, ka es �ajā pilsētā atradī�u arī sievu. Cerēji, ka nopirk�u sārtu mājiņu jaunajā rajonā.

Tas viss mani �odien tā nomoka, ka es neatrodu vārdus, lai izteiktu savu lēmumu.

Pēc da�ām stundām, mīļo māt, es bū�u prom. Man nebija drosmes runāt par to ar Tevi vai tēvu. Es ceru, ka viņ� mani sapratīs, jo arī viņam pirms nelaimes gadījuma, kad viņ� zaudēja roku, bija godkārīgi sapņi.

�ovakar es ar vilcienu dodos uz Parīzi. Pateicoties manai darbībai avīzē, es atradu sev pieticīgu vietiņu, kas ļaus man startēt. Par to es nevienam neesmu stāstījis, arī saviem patroniem ne. Bet nebaidies ne no kā. Es visas savas lietas nokārtoju.

Vienīgi Lisila zina, jo kādam man vajadzēja uzticēties. Viņa ir laba meitene, uz viņu Tu vari paļauties. Viņa jūs abus ļoti mīl, un es ceru, ka viņa palīdzēs jums pamazām aizmirst manu prombūtni.

Pirms aizbrauk�anas man gribējās Tevi kārtīgi noskūpstīt. Es to izdarīju, un Tu dro�i vien nesaprati, kādēļ es Tevi tik cie�i un ilgi pieklāvu sev.

Mūsu atvadī�anās būtu man laupījusi drosmi.

Es ceru, ka mans darbs drīz vien ļaus jums palīdzēt arī turpmāk. Neturi uz mani Jaunu prātu, ja pirmajā laikā es jums nekā nesūtu.

Da�os mēne�os es esmu kļuvis stipri vecāks. Jūs to nepamanījāt. Vecāki vienmēr savu dēlu uzskata par bērnu, arī tad, ja tas kļuvis par vīrieti.

Bet es esmu kļuvis par vīrieti. Pasaki tēvam, ka es mēģinā�u rīkoties kā vīrs. Bet, ja kādu dienu es jums nodaru pāri, tad zini, ka tas nav manas vainas dēj. Tad dzīve būs guvusi virsroku pār mani.

Tiklīdz man būs jaunas ziņas, es jums rakstī�u. Es atsūtī�u adresi, uz kuru Tu varēsi man rakstīt. �o vēstuli Tu saņemsi rit no rīta, un Tu varēsi būt mierīga, jo es jau teicu, ka visu nakti strādāju pie patroniem. Vēstuli es �ovakar iemetī�u pasta kastītē stacijā, pirms pēdējā vilciena atie�anas. Biļete man jau ir.

Es izmēģinā�u savu laimi, māt, tāpat kā to jau ir darīju�i tik daudzi pirms manis un dara vēl ik dienas. Es esmu dzirdējis Tevi kādreiz sakām, ka tie, kas tā dara, ir vēj-grāb�ļi. Tici man, ja es saku, ka tie ir vislabākie cilvēki.

Par spīti visam, novēli man labu veiksmi. Aizlūdz kādreiz par savu dēlu, kur� seko savam liktenim.

Ļauj tēvam izgulēties un tikai tad pasaki viņam �o ziņu. Es zinu, ka Tu esi vājākā un Tu vienmēr esi bijusi slimīga, bet man jau vairākus mēne�us ir aizdomas, ka viņam ir slima sirds, bet viņ� mums to negrib teikt.

Jums paliek Lisila.

Noskūpsti viņu ari no manis. Esiet laimīgi visi trīs. Es ari centī�os tāds būt un gribu cerēt, ka, atkal tiekoties, jūs varēsiet ar mani lepoties.

Uz redzē�anos, mammucīt!

Tavs dēls Emīls.�

Megrē paņēma atklātnīti ar Konkordijas laukuma skatu. Otrā pusē bija tikai da�i vārdi, nervozākā rokrakstā.

�Atbraucu labi. Tu vari man rakstīt uz pieprasījumu, Parīzes 26. pasta nodaļā. Skūpstu jūs visus.

_n , Emīls�

Ja Megrē pareizi atcerējās, tad 26. pasta nodaļa atradās SendenI priek�pilsētā, pie Lielajiem Bulvāriem.

� Vai telegrammu viņam aizsūtīja? � komisārs vaicāja.

� Tikai pusdienlaikā.

� Vai viņ� vēl nav atbildējis?

� Vai jūs domājat, ka viņ� jau ir saņēmis telegrammu?... Ja viņ� ierastos, tas botu liels mierinājums...

Un viņa nopūzdamās lūkojās uz vīru ar tuk�o piedurkni, kur� atkal gulēja dziļā miegā, viņa elpa kustināja sirmojo�ās ūsas.

� Vai �ovakar jūs paliksiet pie viņiem?

� Varat būt mierīgs. Es aizsūtīju pēc savām mantām brāļadēlu.

Viņa neies gulēt, jo neuzdro�ināsies gulēt istabā, kur tika no�ņaugta Lisila. Viņa pieskatīs Difjē kundzi. Vai vīrs ies uz kuģubūvētavu kā katru nakti?

Megrē tomēr neuzdeva citus jautājumus. Viņ� lēnām salocīja vēstuli un nolika to vietā. Labprāt būtu paņēmis līdzi, bet zināja, ka to viņam neļaus.

Istabā Difjē kundze sāka �ikstēt kā bērns, un resnā sieviete ar grūtībām piecēlās.

� Atvainojiet mani... � nomurmināja komisārs. � Man bija jāatnāk...

Sieviete pamāja, lai Megrē apklust. Viņ� gāja ārā, bet sieviete uz pirkstgaliem devās uz vājinieces istabu.

♦

Kaktā stāvēja pianīno, uz ozolkoka galda uzklāta iz�ūta sedziņa, pie sienas skolasbēmu fotogrāfijas, un uz katras uzrakstīts cits gadskaitlis: tie bija �adēna kundzes da�ādu gadu audzēkņi.

� Viens no jūsu amatabrāļiem te jau bija un mani iztaujāja, komisāra kungs, tāds gara auguma un ar rētu...

Tas bija Pje�o, kur� savu amatu prata.

� Lai savāktu līdzekļus skolas kasei, tie�ām tika organizēta loterija... Biļetes izplatīja skolnieki... Mēs ļāvām iet pie tirgotājiem un galvenokārt pie tiem cilvēkiem, kurus viņi pazīst... Mūsu Lisilai, tāpat kā citiem bērniem, bija biļetes... �o pirmdien no rīta bērniem bija jāatnes nepārdotās biļetes un pasakni�i...

� Vai katram bērnam bija norādīta kāda noteikta iela vai rajons?

� Viņas pa�as varēja izvēlēties...

� Lūdzu, pastāstiet man par Lisilu!

�adēna kundze bija maza auguma, melnīgsnēja. Klasē viņa dro�i vien izskatījās barga, jo tā tam jābūt, bet viņas skatienā bija daudz maiguma.

� Jūsu inspektors, atklāti runājot, man uzdeva aizskaro�us jautājumus, kas manī radīja sa�utumu, un viņ� noteikti teiks, ka es viņu nelaipni uzņēmu. Jūs izskatāties daudz saproto�āks. Viņ� gribēja zināt, vai Lisila nepinās ar zēniem, vai viņas seksuālā audzinā�ana bija sekmīga vai ne. Saprotiet, viņai nebija pat �etrpadsmit! Viņa izskatījās vecāka, jo bija gara auguma un prātīga, varbūt pat pārāk saprātīga savam vecumam...

Es nenoliedzu, ka da�kārt kāda mūsu audzēkne ir pāragri nobriedusi un uz ielas, it īpa�i ziemā, kad ir tum�s, satiekas ar zēniem un da�as � bet tie ir izņēmuma gadījumi � pat ar vīrie�iem...

� Vai Lisila bija saprātīga?

� Es viņu saucu par mazo māmiņu, jo starpbrī�os viņa nevis spēlējās ar lielajām meitenēm, bet gan daudz labprātāk nodarbojās ar bērnudārza klasītes mazuļiem... Reiz es nejau�i dzirdēju viņas sarunu ar draudzeni, kurai piedzimis brālītis. Lisila smagu sirdi teica: �Man tā vien �ķiet, ka manai mātei bēmu vairs nevar būt...�

Komisāra kungs, meitenes, īpa�i starp visnabadzīgākajām, jau �etrpadsmit gadu vecumā daudz bie�āk, nekā mēdz domāt, spēj spriest kā īstas sievietes...

� Jādomā, ka brīvlaikā jūs viņu neesat redzējusi?

� Es viņu satiku vairākas reizes, jo, lai bērni pa to laiku neklimstu pa ielām, mēs sapulcinām tās meitenes, kuras vecāki mums uzticēju�i, un organizējam spēles, bariņā vedam uz pludmali vai priedulāju...

� Vai Lisila jums ne�ķita mainījusies?

� Es ievēroju, ka viņa ir noraizējusies, un tāpēc viņu iztaujāju. Es nezinu, vai zēnu klasēs arī tā ir, bet mums ir savas mīlules... Lisila druscīt bija mana mīlule... Sko-laslaikā � starpbrī�os un brīvlaikā� priedulājā viņa labprāt pameta savas biedrenes un nāca papļāpāt ar mani...

Es atceros, ka jautāju, vai tā ir taisnība, ka viņas brālis ir aizbraucis.

� Tātad tas bija pirms da�ām dienām?

� Pirms trim dienām... Es dzirdēju, ka par to runā citi bēmi... Viņa nevis, kā parasti, man atklāti atbildēja, raugoties man tie�i sejā, bet aizgrieza galvu sānis un skarbi noteica:

�Jā.�

�Es domāju, ka jūsu māte loti pārdzīvo?�

�Es nezinu.�

�Vai viņa ir saņēmusi kādu vēstulīti?�

�Es nezinu.�

Es neuzmācos, jo jutu, ka viņa ir saspringta un neatsaucīga. Tas ir viss, ko es zinu, komisāra kungs...

� Vai jūs pasniedzat klavierstundas?

� īpa�os gadījumos da�as stundas.

� Vai Lisila mācījās pie jums?

�adēna kundze samulsusi palocīja galvu. Tas, bez �aubām, nozīmēja, ka meitenes vecāki tādu greznību nevarēja atļauties.

Kad Megrē nonāca līdz Sen�arla ielai, kur atradās Larī un �or�ē spiestuve, strādnieki nāca ārā no ceha. Viņ� �ķērsoja bruģēto pagalmu, apmeta līkumu kravas ma�īnai, atvēra stiklotās durvis ar uzrakstu �Kantoris�.

Ma�īnrakstītāja lika galvā cepuri.

� Vai Lari kungs būtu? � Megrē vaicāja.

� Lari kungs nomira pirms diviem mēne�iem.

� Atvainojiet! Vai tādā gadījumā būtu iespējams parunāt ar �or�ē kungu?

Blakusistabā kāds laikam viņu dzirdēja, jo tas skali sauca:

� Lai viņ� nāk iek�ā, Bertas jaunkundzi

Tas bija maza auguma vīrs, vienkār�i ģērbies, iegrimis pēdējās korektūras lasī�anā. �etru lappu�u biezā �L�Echo des Sables" iznāca tikai reizi nedēļā, tā publicēja galvenokārt vietējās ziņas un sludinājumus, īpa�i notāru paziņojumus.

� Sēdieties, komisāra kungs! Nebrīnieties, ka es jūs pazinu. Es esmu komisāra Mansul sens draugs, viņ� man stāstīja par jums. Katru ritu es jūs redzu ejam pa ielu. Man jau bija tādas aizdomas, ka jūs atnāksiet pie manis.

Tā kā Megrē klusēja, viņ� turpināja:

� Viens no jūsu kolēģiem tikko te bija, viņa uzvārds... pagaidiet...

� Buavērs...

� Tie�i tā! Ak Dievs, daudz jau man nebija, ko viņam stāstīt. Vai tā ir taisnība, ka jūs veicat savu patstāvīgu izmeklē�anu?

� Vai Buavērs jums tā teica?

� Nē!... Pilsētā tā runā... Nu, �orīt es biju bērēs, jo doktors Belamī ir viens no maniem klientiem... Vēl vismaz divi cilvēki teica to pa�u... Stāsta, ka jums esot sava versija, ka Puatjē policija jums nepiekrīt un jūs sagādāsiet mums pārsteigumu...

� Cilvēki runā pārāk daudz, � nepacietīgi noburk�ķēja Megrē.

� Vai jūs gribat, lai es pastāstu, ko zinu par Emīlu Difjē? ¹

Megrē piekrīto�i pamāja, lai gan, �ķiet, izklaidīgi klausījās tikai ar vienu ausi.

� Tas ir otrais tāds puisis, kur� nonācis manās rokās un kuru, ja tā var teikt, es noslīpēju... Tas ir arī otrais, kur� man izslīd no rokām... Ņemiet vērā, ka es neturu uz viņiem [aunu prātu... Pirmais �obrīd ir �urnālists Ren-nā, un es katru ritu lasu viņa rakstus �L�Ouest-Elair". Kas attiecas uz Emīlu... Gan jau mēs vienā jaukā dienā redzēsim, kas no viņa iznācis, � vai tā nav?

� Es to vēlētos.

�or�ē kungs nodrebēja, jo �ie vārdi tika izteikti ļoti nopietnā balsi.

� Katrā ziņā, komisār, viņ� ir godīgs zēns, un vienīgais viņa trūkums ir zināma neuzticē�anās. Tas nav īstais vārds... Viņam piemīt tieksme noslēgties sevī... Varētu teikt, ka viņ� vienmēr baidās no ironiska smaida, no strupa noraidījuma vai vienkār�i no labvēlīgas attieksmes... Viņu nospie� ģimenes nabadzība, bet tomēr viņ� par to nekaunas... Ja prasa, par ko strādā viņa tēvs, viņ� vienmēr godīgi pirmais atbild: �Par naktssargu.�

Un viņ� pat necen�as paskaidrot, ka Difjē piekrita strādāt �o darbu tikai pēc labās rokas amputācijas...

Es nezinu, vai es saprotami izsakos... Viņ� par katru cenu grib gūt panākumus... Un tāpēc viņ� strādās, cik spēka... Viņ� uz labu laimi ir izlasījis tonnām grāmatu... Viņam regulāri uznāk nedro�ības un pārliecības periodi...

� Sievietes?... � Megrē jautāja.

Iespiedējs norādīja uz blakusistabu.

� Vai viņa ir izgājusi? � viņ� pusbalsī vaicāja par ma�īnrakstītāju.

Viņ� tomēr aizgāja pārbaudīt.

� Jūs redzējāt: Bertas jaunkundze ir glīta, kārdino�a. Visi mani kalpotāji ir luncināju�ies ap viņu. Patiesībā viņa ir iemīlējusies Emīlā Difjē tik stipri, ka kļūst nikna, līdzko kāds viņas klātbūtnē nelaimīgā kārtā pasaka kādu sliktu vārdu par Emīlu. Viņa ir darījusi visu, lai piesaistītu viņa uzmanību. Viņa koķetēja, divas vai trīs reizes nedēļā mainīja kleitas. Nezinu, vai viņ� vispār to pamanīja. Viņ� bija nospraudis sev mērķi. Es vienmēr paredzēju, ka viņ� aizbrauks uz Nanti vai Bordo kā vairums mūsu godkārīgo jaunie�u. Bet viņ� devās taisnā ceļā uz Parīzi...

� Vai viņ� jūs par saviem nodomiem brīdināja mutvārdos?

� Nē, atstāja tikai vēstuli.

� Bet jūs to saņēmāt nākamajā dienā pēc viņa aizbrauk�anas?

� Tie�i tā... Tāpat kā viņa vecāki... Izskatās, ka viņam bija bail, ka pēdējā brīdi kāds liks viņam spieķus riteņos. Lieki piebilst, ka visi viņa rēķini bija kārtībā... Ja jūs gribat redzēt vēstuli...

Tai Megrē uzmeta tikai skatienu. Emīls loti pieklājīgi atvainojies un tikpat pieklājīgi pateicies patronam par visu, ko tas darījis viņa labā.

� Vai Emīla māsa nekad nenāca �urp?

� Es to neatceros... Turklāt Difjē maz uzturējās kantorī... Vismaz pēdējā laikā... Viņ� daudz rakstīja avīzei, gan vietējās ziņas, gan sludinājumus, jo tik mazā uzņēmumā kā mūsējais visur jāpieliek roka...

� Es gribētu dzirdēt cik vien iespējams precīzu Emīla darbadienas sadalījumu.

� Viņ� ieradās ap deviņiem, da�reiz agrāk, jo viņ� ne�ēloja pūles... Visbie�āk kantorī viņ� palika līdz pus-vienpadsmitiem... Tad viņ� gāja uz policijas komisariātu pēc jaunām ziņām, pēc tam uz mēriju un suprefektūru... Reizēm viņ� atgriezās da�as minūtes pirms divpadsmitiem, citreiz tikai pēc pusdienām. Pēcpusdienā viņ� rakstīja savus rakstus, gāja uz cehu, lai pārraudzītu aplau�anu... Viņ� pildīja arī da�us uzdevumus, zvanīja notāriem, nekustamo īpa�umu uzpircējiem, kinoteātru direktoriem, kuriem mēs drukājam afi�as...

Tāda bija viņa parastā diena... Piektdienās, kad izlaidām avīzi, viņ� bie�i vien palika kopā ar mani līdz deviņiem vakarā.

Apmēram tāda bija nenozīmīga provinces reportiera dzīve.

� Tātad, � rezumēja Megrē, � parasti no rītiem viņ� visvairāk uzturējās ārpus kantora. Vai jūs nezināt, vai viņam pienāca ari personīgi telefonzvani?

� Tas atkarīgs no tā, ko jūs saucat par personīgiem. Es zināju, ka viņ� ir ari kādas Parīzes avīzes korespondents. Viņ� man lūdza atļauju pieņemt �o darbu. Tas viņam aizņēma maz laika, jo viņ� pārraidīja to pa�u mūsu informāciju... Es viņam atļāvu lietot vienu mūsu telefon-llniju, un viņ� pierakstīja savas sarunas, maksu par tām grāmatvedis katra mēne�a beigās atskaitīja no viņa algas... Es nekad neesmu manījis patie�ām privātas sarunas, piemēram, ar draugiem...

� Es jums pateicos.

� Vai vēl nav izdevies viņu Parīzē atrast?

� Vecākiem viņ� nav atstājis citu adresi kā vien pastā uz pieprasījumu.

� Protams, tas jau prasīs vienu vai divas dienas...

Iespiedējs, pats to nezinādams, bija ierosinājis Megrē kādu domu. Līdzko komisārs iegāja viesnīcā, tā tūda] zvanīja uz kriminālpoliciju.

� Hallo!... Vai Likā tur ir?... Kas pie aparāta?... To-ranss?... �eit Megrē... Jā, aizvien vēl atvaļinājumā... Ko?... Vai labs laiks? Es nezinu... Es paskatī�os... Saules nav, bet nelīst... Vai �anvjē vēl ir tur?... Iedod man viņu... Jā, paldies... Hallo, tas esi tu, �anvjē?... Vai tu neesi pārāk aizņemts?... �Teko�ās�?... Labi... Vai tu nevari izmest vienu līkumiņu manā labā?... Tu varētu aiziet līdz 26. pasta nodaļai... Tas ta�u ir Sendenī priek�pilsētā?... Jā, es zinu... Sameklē darbinieku, kur� apkalpo pie lodziņa �Uz pieprasījumu�... Paprasi, vai nav vēstules uz Emīla Difjē vārda... Jā, pieraksti... Emīls... Difjē... Nē, divi F... F kā vārdā Femāns... Pagaidi!... Galvenais, ko es gribu zināt, vai viņ� ir nācis pēc vēstulēm... Jā... Un kādā datumā... Ja viņ� vēl nav nācis, palūdz pastā, lai tev piezvana, līdzko viņ� ierodas... Lai viņi izdomā, kā klientu aizkavēt da�as minūtes, tad tu ielēksi taksī...

Tikai nenopūdelē! Vienkār�i palūdz viņa adresi... Ja vajag, seko viņam...

Neliec vēl nost klausuli!... Pēc tam aizej uz �Sīkām zādzībām�... Paskaties pēdējo dienu ziņojumos... īpa�i 31. jūliju un 1. augustu... Meklē to pa�u vārdu...

Tas ir viss... Nē, tā nav nopietna lieta... Vienkār�i personisks lūgums...

Paldies, vecais... Jā... Viņai ir labāk, jā... Pasveicini no manis Marī-Fransu...

� Tie kungi jau ir pie galda... � �ukstēja Leonāra kungs, kur� ar pudeli rokā stāvēja komisāram aiz muguras.

� Lai viņi tur ir!

� Jūs ta�u vienu iedzersiet...

Tā gan! Labāk iet uz turieni, lai nesarūgtinātu lāga vīru.

� Es viņiem atradu divas istabas, bet da�ādās viesnīcās. Viņi nav apmierināti. Vai tā ir mana vaina? Uz jūsu veselību!...

� Uz jūsējo, Leonāra kungs!...

� Kā jūs domājat, vai noķers to riebekli, kur� no�ņaudza meitenīti?

Pulkstenis rādija astoņi vakarā. Elektrība bija iedegta. Abi vīri uzturējās gala istabā starp virtuvi un ēdamzāli. Oficiantes nemitīgi staigāja viņiem garām, nesdamas paplātes.

Vai Leonāra kunga frāze pēk�ņi lika Megrē aizdomāties? Viņ� sarauca uzacis.

� Vai jūs neēdīsiet?

� Tagadne... ■

Viņ� grasījās iet aug�ā savā istabā, izdarīt ko tādu, ko viņam reti gadās darīt, vienīgi sevi�ķi nopietnos gadījumos.

Viņ� atcerējās savas iepriek�ējā vakara ba�as, kad veltīgi mēģināja noskaidrot, kā sauc meiteni, ko saticis doktora mājas kāpnēs. Cilvēki, kurus viņ� izjautāja, skatījās uz viņu izbrīnīti, pat Mansuī, pat de�ūrdaļas policisti.

Tomēr, ja tobrīd viņ� būtu uzzinājis vārdu vai adresi, Lisila vēl būtu dzīva!

Varbūt visi viņa pieņēmumi ir kļūdaini. Bet, ja viņ� nekļūdās, tad apdraudēti ir vēl citi cilvēki, sākot jau ar viņu pa�u. Lūk, kādēļ vajadzētu uzkāpt aug�ā un rakstiski izklāstīt savas aizdomas.

� Jūs aizejat?

� Ne ilgāk par stundu. Atstājiet man kaut ko ēdamu...

�o ziņojumu viņ� uzrakstīs �ovakar, vienā mierā, pirms gulētie�anas. Tagad viņ� devās uz staciju. Vai tad Emīls Difjē savā vēstulē mātei nerakstīja, ka biļeti nopircis iepriek�?

Uzgaidāmā zāle bija gandrīz tuk�a, slikti apgaismota. Uz sliedēm bija tikai kāds piepilsētas vilciens ar vecmodīgiem vagoniem. Cilvēkam aiz lodziņa galvā bija stacijas priek�nieka vietnieka cepure.

� Labvakar, komisāra kungs!...

Nav ko teikt, viņ� jau kļuvis pārāk pazīstams!

� Es gribēju uzzināt no jums vienu lietu. Vai jūs pazīstat jauno Difjē?

� Emīla jaunskungu?... Protams, es viņu pazīstu... Kā jau avī�nieks, viņ� te iegriezās katru reizi, kad parādījās kāda slavenība... Es viņu palaidu uz perona...

� Tādā gadījumā varbūt jūs varat man pateikt, vai viņ� pagāju�ā mēne�a beigās te ieradās un nopirka biļeti uz Parīzi?

� To es jums varu pateikt, jo pats viņam biļetes pārdevu.

Daudzskaitlis automātiski aizskanēja līdz Megrē.

� Vai jūs viņam pārdevāt vairākas biļetes?

� Divas, otrajā klasē...

� Turp un atpakaļ?

� Tikai turp...

� Ap cikiem viņ� atnāca pēc biļetēm?

� No rīta, mazliet pirms divpadsmitiem... Viņ� tās gribēja uz pēdējo vakara vilcienu, uz desmitiem piecdesmit divām...

� Vai jūs nezināt, vai viņ� ar to vilcienu aizbrauca?

� Es tā domāju... Pēc da�ām minūtēm es eju prom... �ajā laikā mani nomaina nakts vietnieks...

� Vai viņ� ir atnācis?

� Vajadzētu būt klāt... Aiziesim uz kantori!...

Viņi uzgāja uz perona, iegāja kantori, kur klik�ķēja telegrāfs.

� Paklau, Alfrēd... Iepazīsties ar komisāru Megrē, tu jau esi par viņu dzirdējis...

� Priecājos iepazīties...

� Viņ� gribētu zināt, vai mazais Difjē iesēdās 163. vilcienā jūlija pēdējās dienās...

Es viņam no rīta pārdevu divas vienvirziena otrās klases biļetes uz Parīzi... Viņam bija jāizbrauc divdesmit divos piecdesmit divās.

� Es neatceros...

� Kā jums �ķiet, ja viņ� ar to vilcienu būtu braucis, vai jūs viņu redzētu?

� Apzvērēt nevaru... Reizēm gadās, ka pēdējā brīdī pasauc pie telefona vai uz pasta vagonu... Tomēr es būtu pārsteigts, ja nebūtu viņu ievērojis...

� Vai ir iespējams uzzināt, vai biļetes ir izmantotas?

� Principā, jā... Jāinteresējas Parīzē... Jūs jau zināt, braucējam biļete jānodod izkāpjot... Bet da�i reizēm izkāpj pa ceļam kādā starpstacijā... Citi izklaidībā izkāpj un iejūk pūlī, aizmirstot atdot biļeti... Tā notiek reti. Tas ir pret noteikumiem. Tomēr jāpadomā...

Viņ� mirklīti padomāja, tad nomurmināja:

� Tomēr kaut kā jocīgi...

Viņ� paskatījās uz savu kolēģi, it kā ari tam vajadzētu pamanīt kaut ko neparastu.

� Emīls Difjē daudzkārt ir braucis ar vilcienu gan uz Nanti, gan Laro�u vai uz Laro�elu... Katru reizi viņ� brauca ar brīvbiļeti...

Viņ� paskaidroja Megrē:

� �urnālistiem ir tiesības par brīvu braukt pirmajā klasē. Viņiem tikai jāuzrāda apstiprinājums no avīzes. �oreiz to noteikti būtu bijis vērts darīt, jo runa ta�u bija par garu braucienu... Es nesaprotu, kāpēc viņ� pirka biļetes otrajā klasē, ja būtu varējis braukt pirmajā, nemaksājot ne santīma...

� Viņ� nebija viens... � secināja Megrē.

� Protams... Dro�i vien ar sievieti. Ziniet, pat �ādos gadījumos avī�nieku kungi nav pārāk sīkumaini...

Megrē attapās uz ielas, mazliet vēlāk pagāja garām Popīnes bodītei, kuras aizvirtņi bija ciet, un pa gaiteņa durvju apak�u redzēja spīdam gaismu. Vēl bija pārāk agrs. Fransiss vēl ir aizņemts ar apkalpo�anu pie vakariņu galda doktora mājā.

Viņ� turpināja savu ceļu pa mazajām, vāji apgaismotajām ieliņām un reizēm satrūkās, izdzirdēdams sev aiz muguras solus.

Ja viņam ir taisnība, ja viss notika tā, kā viņ� to maz-pamazām bija atjaunojis, vēl ar tuk�umiem, neziņu, � vai tādā gadījumā nav gaidāmi jauni upuri � vismaz viens upuris, kuru sagaida Lilī Godro un mazās Lisilas liktenis?

Pēk�ņi viņ� griezās apkārt un iegāja �Hotel de Vendee.��

� Vai Godro kundze vēl ir te? � viņ� jautāja viesnīcas īpa�niecei, kas pati stāvēja aiz letes melnā zīda kleitā, ar lielu kameju pie krūtīm.

� Jūs aizmirsāt, komisāra kungs...

Megrē tracināja tas, ka viņu visur pazīst.

� Jūs aizmirsāt, ka viņa vairs nav vis Godro, bet gan Estevas kundze... Viņa ar Esteva kungu aizbrauca ar vilcienu pusse�os...

� Es pieļauju, � viņ� bilda drūmā noskaņojumā, jo jau iepriek� zināja atbildi, � ka vakarvakarā znots ieradās viņu apciemot?

� Tie�i tā. Viņi mazajā salonā palika pēdējie...

� Kopā ar Esteva kungu?

� Man tā �ķiet, kaut gan dro�i apgalvot nevaru, ka Esteva kungs pirmais uzgāja aug�ā.

� Es jums pateicos...

Tā viņ� no rīta līdz vakaram pateicās.

Vismaz vienam cilvēkam draudēja briesmas, vai arī viņ� kļūdījās no sākuma līdz galam.

Un nelaimīgā kārtā par �o cilvēku viņam nekas nebija zināms, pat ne tas, vai �is cilvēks ir vīrietis vai sieviete, ne arī tā vecums vai nodarbo�anās.

Viņ� zināja tikai to, ka �is cilvēks bija kaut kur pilsētā, visticamāk, pilsētas centrā, viņ� pat varētu noteikt �īs vietas perimetru pilsētas plānā.

�ovakar ar to vairs nebija iespējams nodarboties. Jāgaida rīts, kad atvērsies veikali un kafejnīcas.

Tad viņ� uzsāks meklē�anu, viņa uzmācīgā ideja norādīs ceļu, un visās malās būs jāatkārto viņa pastāvīgais teiciens: �Es jums pateicos...�

Ja tikai vēl pietiktu laika!

Abi inspektori bija beigu�i vakariņot un smēķēja cigaretes, malkodami konjaku, kad komisārs apsēdās pie galda gandrīz tuk�ajā ēdamzālē.

� Kā klājas, patron?

Bet viņ�, vēl īgnāk nekā parasti, ar pretīgu noguruma sajūtu mutē � kā pēc ilga ceļojuma pa dzelzceļu � noburk�ķēja:

� Pie velna!

Vienpadsmitos no rīta Megrē vēra durvis, varbūt jau simtās pēc kārtas, un �oreiz tas bija ādas galantērijas veikals. Iesāka viņ� astoņos, no viena gala, kaut gan lielākie un elegantākie veikali vēl bija slēgti. Viņ� iegriezās veikaliņos, kurus apmeklēja vienīgi tuvējo kvartālu sievietes. No ielas puses varēja redzēt, kā viņ�, pārāk liels un platiem pleciem, ar galvu skardams pie griestiem piekarinātos sūkļus un slotas, ar drūmu skatienu vēroja, savu kārtu gaidot, sev apkārt stāvo�ās tenkotājas kailām galvām. No ielas puses varēja arī konstatēt jau ceturto vai piekto reizi, ka viņa lūpas nemainīgi izrunā vienus un tos pa�us vārdus.

Vienīgā at�ķirība bija tā, ka pa�ā sākumā viņ� uzskatīja par savu pienākumu kaut ko nopirkt. Bistro bija vieglāk: viņ� izdzēra glāzīti baltvīna. Kādā gar�vielu veikaliņā viņ� nopirka paciņu piparu, jo domāja, ka vēl būs jāiegrie�as daudzos veikalos un tāpēc nevar apkrauties ar apjomīgiem saiņiem.

Kādā sīkpre�u bodītē ar noputēju�u vitrīnu, kur viņ� nopirka diegu spolīti, vecmeita ar garām spalvām zem zoda un �ausmīgi �ķebino�u smaku greizi noskatījās uz viņu.

� Vai jūs pazīstat Belamī kundzi? � Megrē noprasīja.

� Veco vai jauno?

� Jauno.

� Es viņu pazīstu tikpat, cik visi pārējie.

� Vai jūs uz ielas kādreiz esat redzējusi viņu te ejam garām?

Tie bija parastie jautājumi, kurus viņ� nenoguris uzdeva.

� Klausieties, kungs! Man darba pietiek, man nav laika pētīt, kas notiek uz ielas! Es jums varētu dot labu padomu � dariet tā kā es!

Kad kāds iedomājās, ka runa ir par Belamī mātes kundzi, tad parasti sejas saspringa. Popīnei izrādījās taisnība: vecā sieviete ar spieķi pilsētas tirgotājiem simpātijas neradīja.

Megrē iemanījās jautāt tā, lai atbilde būtu īsa:

�Vai jūs pazīstat doktora Belamī sievu?�

Un no iepirkumiem viņ� atteicās. Cilvēki vai nu pazina viņu no skata, vai arī tomēr uzskatīja par policistu.

Viņ� sāka no ziemeļu stūra, citiem vārdiem sakot, no ostas kvartāla, izstaigādams visas ielas, pa kurām Belamī kundze varētu iet, piemēram, uz zivju tirgus pusi.

� Protams, es viņu pazīstu. Savulaik es viņu bie�i redzēju. Tā gan ir viena skaista būtne! Kādreiz jau gadās viņu redzēt braucam ar auto kopā ar vīru...

� Bet vai viņa nekad nav redzēta ejam kājām?

Vīri pagriezās pret sievām vai sievas pret vīriem.

�Vai tev ir gadījies viņu redzēt?�

Visi purināja galvu. Odete Belamī neiegriezās ne �ajā, ne katedrāles rajonā, ne pilsētas centrā.

� Piedodiet, kundze, vai jūs pazīstat doktora Belamī sievu?

Megrē neiztaujāja tikai tirgotājus vien. Viņ� vaicāja sievietēm pie viņu namdurvīm, pat nevarīgam ve�ukam, kur� savas dienas vadīja pie atvērtā loga.

Nepatīkams, riebīgs darbs, par kuru komisāram bija mazliet kauns. Nebija grūti iedomāties, kādi komentāri atskanēja viņam aiz muguras.

Tā viņ� līdz pulksten desmitiem bija apstaigājis lielāko dalu no loka ap doktora māju. Ja kādreiz Odete Belamī iznāca no mājas viena pati un gāja kājām, tad tagad pierādījās, ka viņa varēja iet tikai pa Ramblē ielu.

Megrē atgriezās uz Ramblē ielas. Pa lielākai daļai veikali bija grezni.

�Piedodiet, kundze, vai jūs pazīstat...?�

Un beidzot viņa pūliņi tika atalgoti. Sākās ar konditoreju, gandrīz blakus lielajai, baltajai mājai.

� Pēc kāzām viņa reti parādās ārpus mājas. Tomēr da�reiz es viņu no rītiem redzu...

�ī krietnā, glu�i apaļīgā un sasārtusī sieviete nevarēja ne iedomāties, kāds prieks ielija Megrē sirdī.

� Varbūt viņa izved suni pastaigāties?

� Vai tad viņai ir suns? Es to nekad neesmu redzējusi. Tas gan mani pārsteigtu, ja doktora mājā būtu suņi.

� Kāpēc?

� Es nezinu. �ķiet, ka viņ� nav tāds cilvēks. Nē! Es domāju, ka viņa gāja iepirkties. Parasti viņai mugurā bija kostīms. Viņa iet diezgan ātri...

� Un ap cikiem viņa iet te garām?

� Ak! Ziniet, katru dienu jau ne. Es pat nevaru teikt, ka tas notiek bie�i... Es viņu ievēroju tāpēc, ka viņu gandrīz vienmēr redzu tad, kad izlieku preces... Ap desmitiem... Da�reiz es redzu, ka viņa nāk atpakaļ...

� Vai pēc ilga laika?

� Varbūt pēc stundas?... Es nevaru dro�i apgalvot... Saprotiet, garām iet tik daudz cilvēku...

� Vai jūs viņu redzat vairākas reizes mēnesī?

� Es nezinu... Baidos jūs piemānīt... Pieņemsim, ka vienu reizi nedēļā?... Reizēm divas?...

� Es jums pateicos...

Arī �os trīs vārdus viņ� �orīt atkārtoja līdz nelabumam, pat bārdainajai sīkpre�u tirgotājai, kura viņu tik veikli atsēdināja.

Un kop� konditorejas viņ� vairs nepazaudēja pēdas. Brī�iem runas ievilkās.

Ļau�u atmiņas urdī�ana prasīja pacietību.

� Kādā virzienā viņa gāja?

� Tālāk pa Ramblē ielu līdz galam.

� Uz dambi vai uz priedēm?

� Uz prie�u pusi.

Gadījās arī tuk�umi. Ja trāpījās �ķērsiela, tad vajadzēja apzināt arī to, lai pārliecinātos, ka Belamī kundze tur nav iegriezusies.

Abi inspektori, Pje�o un Buavērs, labi izgulēju�ies, mo�i un sārti, pagāja viņam garām. Tie redzēja, ka Megrē ieiet frizētavā, un dro�i vien domāja, ka viņ� grib apgriezt matus. Iztālēm Megrē skaidri saskatīja baltās mājas logus. Kāpēc viņam bija tāda sajūta, ka viņu novēro?

Piektdiena. Tā bija doktora pieņemamā diena: no desmitiem līdz divpadsmitiem viņam vajadzēja būt ēkā dārza galā.

Tomēr nekas neliedza viņam atstāt pacientus neziņā vai arī ātri vien tikt no viņiem vaļā, lai varētu nostāties aiz bibliotēkas istabas �alūzijām. Tā būtu laba pozīcija, lai ar binokli izsekotu komisāra gaitām.

Vai doktors tā rīkojās?

�Vai nu es maldos, vai ari...�

�is teikums dūca Megrē galvā kop� iepriek�ējā Vākara; un draudo�u briesmu sajūta viņu nepameta vēl ne tik daudz sevis dēļ � vismaz ne tagad � , bet gan kāda cita dēļ, ko viņ� nepazina. Tas bija tik nopietni, ka no rīta viņ� ba�īgi bija zvanījis komisāram Mansuī.

��eit Megrē... Sakiet, lūdzu, � vai jums nav man nekādi jaunumi?... Vardarbīgas nāves gadījumu nav?... Un pazu�anas?...� - >u

Mansuī nodomāja, ka viņ� joko.

�Man būtu jums personīgs lūgums. Jūs labāk par mani pazīstat vietējo administrāciju...�

Ikreiz, kad viņ� zvanīja no viesnīcas �Bel Air�, viņ� varēja būt dro�s par to, ka Leonāra kungs ir kaut kur tuvumā un kā uzticīgs suns uzmana viņu.

�Parasti Emīls Difjē katru rītu iegriezās jūsu komisariātā, pēc tam mērijā,un beidzot suprefektūrā, lai savāktu informāciju... Kā? Viņ� runāja ar jūsu sekretāru?... Tas nekas... Pamēģiniet labi izprast manu jautājumu... Principā viņam apmēram piecpadsmit pāri desmitiem, vēlākais, ap pusvienpadsmitiem vajadzēja būt pie jums. Tas jums lautu izrēķināt, ap cikiem viņ� vienmēr varēja ierasties mērijā un suprefektūrā...�

"Es tūlīt varu apjautāties...�

�Pagaidiet!... Jūs nesapratāt... Es teicu un es vēlreiz atkārtoju � principā... Man jāzina, vai viņ� nāca vienmēr vienā laikā... Vai, piemēram, laiku pa laikam, noteiktās dienās vai ne, viņ� neiegriezās daudz vēlāk...�

"Sapratu...�

�Es piezvanī�u vai drīzumā ieie�u pie jums pēc atbildes.�

�Vai jums ir kādi jaunumi?�

�Nav nekā.�

Nevarēja saukt par jaunumu �anvjē telefona zvanu vēlu vakarā. Emīls Difjē vēl nebija rādījies pastā pie lodziņa uz pieprasījumu. Tur viņu gaidīja trīs vēstules, visas ar Sablas zīmogiem. Divas vēstules rakstītas vienā rokrakstā.

�Jaunas meitenes rokraksts,� precizēja �anvjē. �Vai man tās jāpaņem un jānosūta jums?�

�Atstājiet pastā līdz jaunam rīkojumam.�

�Ir ari viena telegramma.�

�Es zinu. Paldies.�

Telegramma jaunajam cilvēkam paziņoja par māsas nāvi.

Noliekot klausuli, Megrē bija gribējis dot inspektoram jaunu uzdevumu, bet �ķita, ka ar to viņ� vienīgais tiks galā. Viņ� ta�u nevar vienlaicīgi būt Sablā un ari Parīzē. Vai Megrē pareizi darījis, izvēloties Sablu, izvēloties �o neizprotamo un pacietīgo darbu, kam viņ� nodevās kop� rīta agruma?

� Odete Belamī?... Bet jā, komisār...

Ādas izstrādājumu tirgotājs ari bija no tiem, kas viņu pazina un izturējās bez �feremonijām� kā sajūsmināts pielūdzējs pret kinozvaigzni-' -

� �ermēna! � viņ� sauca�kaut kur sāņus. � Tas ir komisārs Megrē...

Pāris bija jauns un simpātisks. .

� Vai jūs esat uz pēdām?,/. Vai tā ir taisnība, ko stāsta?

� Vai tad man būtu jāzina, ko ļaudis stāsta?

� Ka jūs gribat arestēt pilsētā pazīstamu cilvēku un tiesnesis jums to liedz...

Tātad ari visabsurdākajās baumās slēpjas mazs patiesības grauds!

� Tā nav taisnība, kundze, ticiet man. Es nevienu negribu apcietināt.

� Pat ne mazās Difjē slepkavu?

� Ar to nodarbojas mani kolēģi. Es tikai gribēju jums uzdot vienu jautājumu. Vai jūs pazīstat doktora Belamī sievu?

� Es loti labi pazīstu Odeti.

� Vai jūs esat draudzenes?

� Līdz kāzām mēs draudzējāmies. Pēc tam satikāmies reti...

� Tie�i to es gribēju zināt � vai laiku pa laikam jūs viņu nesatikāt Ramblē ielā?

� Diezgan bie�i...

� Ko jūs domājat ar bie�i?

� Es nezinu... Vienu, divas reizes nedēļā?... Ja esmu durvju tuvumā, mēs papļāpājam...

� Vai jūs zināt, kurp viņa dodas pēc tam?

Mazā sieviete apklusa � kā cilvēks, kur� gaidījis grūtu uzdevumu un kuram uzdod visbanālāko jautājumu.

� Protams!

� Vai tālu?

� Tepat... Blakusmājā...

� Un ko viņa tur dara?

� To nav grūti uzminēt... Jūs jau neesat sieviete, komisāra kungs... Blakusmājā pirmajā stāvā ir apģērbu �ū�ana un veļas veikals, kas pieder citai manai draudzenei, Olgai... Olga apģērbj visas tās Sablas smalkās dāmas, kuras neiepērkas Nantē vai Parīzē... Bet arī tām vienmēr ir vajadzīgi da�ādi sīkumi, kaut vai apak�veļa...

� Vai jūs esat pārliecināta, ka tālāk Odete Belamī negāja?

� Es neskaitāmas reizes esmu redzējusi, ka viņa ieiet blakusmājā... Olga jums to pateiks...

� Es jums pateicos...

Megrē bija neapmierināts. Viņa domu gājiens bija pareizs, jo jaunā sieviete tie�ām vienu divas reizes nedējā gāja uz pilsētu, bet viņ� nevarēja iedomāties mērķi.

Ja viņ� būtu ģimenes tēvs, kā to teica policists, tad da�u nakti iedomātos par skolotāju.

Ja viņ� būtu sieviete, viņam tūlīt prātā ienāktu �uvēja.

� Vai jūs atjausiet izmantot jūsu telefonu?

Jāpiezvana Mansuī.

� Man �ķiet' ka jums ir taisnība, komisāra kungs. Nesaprotu, kā jūs to varējāt uzminēt... Parasti jaunais Difjē. ieradās precīzi noteiktā laikā... ar piecu minū�u starpību katrā no jūsu nosauktajām vietām... Ta�u palaikam viņ� ieradās nevis vēlāk, bet gandrīz divas stundas vēlāk... Es mēģināju uzzināt, vai tas notika noteiktās dienās, diem�ēl to neviens no �iem kungiem nemācēja teikt...

� Es jums pateicos...

Tas bija kjuvis par nodrāztu teicienu. Visu dienu viņ� pateicās. Viņ� pateicās ari �im pārim un iegāja blakusmājā, skaistā vairākstāvu ēkā ar pla�ām un gai�ām kāpnēm, ar platām nospodrināta ozolkoka durvīm.

Pirmajā stāvā pa kreisi uz kādas vara plāksnītes viņ� izlasīja:

Olga

Modeļu apģērbu �ū�ana. Rotas. Dāmu veļa

Pirms do�anās iek�ā viņ� automātiski izkratīja savu pīpi, piedauzot pie kurpes papē�a. Maza auguma izspūrusi sieviete steidzās viņam pretim.

� Ko mesjē vēlas?

� Runāt ar Olgas kundzi.

� Kā vārdā?

� Neviena.

� Es paskatī�os, vai jaunkundze ir te.

Tālu viņai nebija jāiet, tikai aiz aizkara, kur atskanēja sa�ukstē�anās. Tad pērļu pelēkajā salonā, kur stāvēja Megrē, ienāca gara, kalsna sieviete.

� Mesjē!

� Megrē... Vienalga... Olgas jaunkundze?

-Jā.

Viņai bija noteikta gaita, parupji un asi sejas vaibsti. Ļoti labi ģērbusies, vieglā kostīmā, kas viņai pie�ķīra lieti�ķas sievietes izskatu.

� Nāciet, lūdzu, manā kabinetā!...

Kabinets bija mazs, te smar�oja pēc majorāna un gai�ās tabakas. Viņa piedāvāja cigaretes, un komisārs negribēdams gandrīz vienu paņēma.

� Man �ķiet, ka starp jūsu klientēm ir arī doktora Belamī sieva?

� Jā, tā ir. Odete ir vairāk nekā kliente vien. Viņa ir mana draudzene.

� Es zinu.

� Ak!

� Viņa bie�i ienāk pie jums, caurmērā vienu vai divas reizes nedēļā?

� Iespējams. Bet vai es varētu zināt...?

� Jautājumus uzdo�u es, ja atļausiet. Vai doktors Bela-mī jums �orīt nav zvanījis?

� Nē. Kādēļ gan?

� Un vakar?

� Arī vakar ne.

� Vai viņ� te nav nācis?

� Viņ� te nekad nav kāju spēris.

� Vai jūs viņu neesat manījusi tuvumā uz ielas? Atvainojiet manu uzbāzību. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.

� Nē... Es nesaprotu...

� Vai jūs dzīvojat �eit?

� Ne glu�i... Man ir divi blakusdzīvokli... �ajā ir vienīgi saloni un darbnīca... Otrajā, mazākajā, kas atrodas sētas pusē, es dzīvoju...

� Vai tur var ieiet no citas, ne no Ramblē ielas?

� Tāpat kā kaimiņu mājām, arī �ai ir divas ieejas, viena no Ramblē, otra no Minā�as ielas.

� Klausieties, Olgas jaunkundz...

� Es to vien daru kā klausos un labu laiku atbildu jums � man tā �ķiet.

Viņa nezaudēja aukstasinību, smēķēja cigareti un skatījās viņam tie�i sejā.

� Es jūs meklēju kop� vakardienas pēcpusdienas.

Viņa pasmaidīja.

� Kā redzat, mani nav grūti atrast.

� Es gribu, lai jūs man atbildat atklāti. Pārliecinieties, ka mūs nevar noklausīties.

Megrē bija tik kategorisks, ka viņa paklausīja, pacēla aizkaru un deva da�us rīkojumus, lai aizsūtītu savus darbiniekus prom.

� Jūsu draudzene Odete te nenāca vienīgi kā pie �uvējas.

� Jūs tā domājat?

Viņas lūpas viegli nodrebēja.

� Ticiet man, laika ir maz, nav īstais brīdis apvest mani ap stūri. Jūs, protams, zināt, kas es esmu?

� Nē, bet pieļauju, ka esat no policijas.

� Komisārs Megrē...

� Ļoti patīkami.

� Es �eit esmu atvaļinājumā. Man nav uzdots veikt izmeklē�anu. Vismaz divi nelaimes gadījumi notiku�i da�u dienu laikā, bet es tos nevarēju aizkavēt. Ja visi būtu biju�i atklāti sarunā ar mani, vismaz otro es būtu varējis novērst.

� Es nesaprotu, kāda...

� Saprotat gan!

Asinis saskrēja jaunās sievietes vaigos.

� Es nebiju pārliecināts, ka �orīt atradī�u jūs pie dzīvības. Mazā Difjē, kas zināja mazāk nekā jūs, iepriek�ējā naktī mirusi.

� Vai jūs domājat, ka ir kāda sakarība?

Viņa padevās. Viņa sāka padoties. Lielākais darbs bija padarīts. Viņa pamazām sāka saprast, kas noticis, un tagad vairs nespēja atkāpties.

� Vai Emīls nāca no Minā�as ielas puses?

Pēdējo reizi viņa pavēra muti, lai melotu vai protestētu, bet pret viņu pavērstajā lielajā vīrie�a sejā jautās tāds gribasspēks, ka viņa no�ukstēja...

- Jā...

� Es domāju, ka jūsu draudzene Odete salonā neuzkavējās, bet devās tie�i pie jums?

� Kā jūs to zināt?

� Kur viņa ir tagad?

� Arī to jums vajadzētu zināt.

� Atbildiet!

� Bet... Es domāju, ka viņa ir Parīzē...

Megrē neapzināti izvilka pīpi no kabatas un piebāza ar tabaku.

� Nē! � viņ� stingri noteica.

� Tātad arī viņ� nav aizbraucis?

� Sablā viņa vairs nav.

� Un jūs esat pārliecināts, ka Odete vēl joprojām ir te? Vai jūs viņu redzējāt?

� Pats neesmu redzējis, bet doktors Bur�uā, kur� viņu ārstē, redzējis viņu pirms trim dienām.

� Es neko nesaprotu.

� Tam nav nekādas nozīmes.

� Un viņas vārs?

� Tie�i tā!

� Vai jūs gribat teikt, ka viņ� zina?

� Vairāk nekā ticams, ka zina.

� Bet tad... tad jau...

Viņa satraukta piecēlās un sāka staigāt �urpu turpu pa mazo kabinetu.

� Jūs nezināt, ko tas nozīme!...

� Zinu gan.

� Viņ� ir spējīgs uz visu... Jūs viņu nepazīstat tik labi kā es... Jūs nezināt, kā viņ� to mīl... Jūs viņu redzējāt... Viņ� izskatās atturīgs un nejūtīgs... Bet tas viņam citreiz netraucē, raudot kā bērnam, krist Odetei pie kājām... Ja vien viņ� varētu, viņ� to ieslēgtu, lai neviena vīrie�a skatiens to neskartu...

� Es zinu.

� Odete vienmēr bija viņam pieķērusies, pateicīga... Bet laimīga viņa tomēr nebija... Jau cik rei�u viņa ir gribējusi aiziet un palikusi tikai tādēļ, lai nesāpinātu viņu...

� Bet beigu beigās viņa tomēr izlēma, � norūca Megrē.

� Jo arī viņa savukārt iemīlējās... Vīrietis to nevar saprast... Protams, jūs nepazināt Emīlu... Ja jūs būtu viņu redzējis... Ja jūs būtu redzējis viņa acis, viņa roku drebē�anu... Ja jūs būtu jutis viņa degsmi, kas...

Viņa apmulsusi apklusa.

� Piedodiet, lūdzu, � viņa mierīgi noteica. � Tas nav tas, ko jūs gribējāt dzirdēt.

� Glu�i otrādi.

� Nu labi, viņi mīl viens otru, tas arī viss.

� Tas ari viss, kā jūs sakāt! Un Odete jūs lūdza palīdzēt satikties ar viņas jauno mīļāko.

� Nevienam citam es nebūtu tādā lietā palīdzējusi.

� Par to es ne�aubos.

� Es ļoti riskēju.

� Jā, protams.

� Ja izceltos skandāls...

� Tas izcelsies.

� Ko jūs no manis gribat galu galā? Kāpēc jūs cen�aties mani iebiedēt?

� Es esmu vairāk izbijies nekā jūs. Es mēģinu visu saprast tie�i tādēļ, lai izvairītos no jaunas nelaimes.

� Vai jūs esat pārliecināts, ka Odete nav aizbraukusi? -Jā.

� Es neticu, ka viņ� ir aizbraucis bez Odetes.

� Es arī ne.

Viņa cie�i raudzījās viņā.

� Tātad?

� Viņ� nav redzēts Sablā kop� viņu paredzētās aizbrauk�anas vakara. Ari stacijā viņ� nav redzēts. Sakiet, lūdzu, � kur viņiem bija paredzēts satikties?

� �ķērsieliņā aiz doktora mājas...

� Cikos?

� Ap pusdesmitiem.

� Tajā laikā Belamī parasti uzturas bibliotēkā, netālu no sievas istabas.

� Tovakar bija pieņem�ana prefektūrā, un viņ� solījās iet uz turieni.

� Vai jūs esat pārliecināta, ka no tā brī�a Odete jums vairs nav ne zvanījusi, ne ari izrādījusi kādu citu dzīvības zīmi?

� Es jums zvēru, komisār! Jums jāatzīst, ka es runāju vaļsirdīgi...

� Vai jūs zināt, kur jūsu draudzene iepazinās ar Emīlu?

Viņa atkal samulsa.

� Es nezinu, vai man vajadzētu jums to teikt. Jūs nesapratīsiet. Tas ir tik bērni�ķīgi!...

� Ari es esmu bijis bēms.

� Vai jums ir gadījies nedēļām ilgi noverot kādu sievieti un sekot tai uz ielas?... Tie�i to viņ� darīja... Tie�i tad, kad viņa nāca ciemos pie manis... Tas bija rudenī... Viņa gribēja atjaunot visu savu ziemas garderobi... Viņa nāca ļoti bie�i... Viņa izvelējās tos brī�us, kad viņas vīram bija pieņem�anas laiks, lai justos brīvāka, kaut ari tobrīd viņa vēl nekā nosodāma nedarīja... Emīls sekoja viņai... Redziet, cik vienkār�i...

� Es domāju, ka viņ� iesāka ar vēstulēm?

� Jā. Divus mēne�us Odete viņam neatbildēja. Viņa rakstīja tikai tādēļ, lai pavēlētu likt viņu mierā.

� Es jau tā domāju.

� Tas izskatās smieklīgi, ja notiek ar citiem...

Viņai tas ne�ķita smieklīgi. Glu�i otrādi, izskatījās, ka viņa kaislīgi dzīvojusi līdzi draudzenes romānam.

� Pēc �īs vēstules viņ� sadū�ojās kādu rītu ierasties �eit... �Man noteikti ar jums jārunā...�

Odete nezināja, ko lai dara... Salonā es viņus nevarēju atstāt... Es viņus iestūmu savā kabinetā...

Pēc tam viņi turpināja sarakstīties...

� Jādomā, ka ar jūsu starpniecību?

� Jā. Pēc tam...

� Es saprotu.

� Tās bija tīras jūtas, es jums zvēru!

� Kā gan citādi!

� Pierādījums ir tas, ka Odete ne�aubīdamās bija gatava visu pamest. Parīzē viņai būtu jāstrādā, jo viņ� atrada tikai diezgan viduvēji atalgotu darbu. Kad es viņai vaicāju, vai viņa ņems līdzi savas kleitas un rotaslietas, viņa man atbildēja: �Neko, es gribu sākt dzīvi no jauna...�

� Un Belamī? . ? rņ-p,- _c-�

� Ko jūs ar to domājat?

� Vai viņ� neko nenojauta? Vai jūs nekad nemanījāt viņu lo�ņājam ap jūsu māju? Vēl viens jautājums: vai jūsu draudzene glabāja sava mīļākā vēstules?

� Noteikti.

Viņa saprata, ko Megrē grib teikt.

� Vēl viena lieta: vai. jūs esat pārliecināta, ka bez jums neviens cits to nezina?

Viņ� saprata, ka diem�ēl kaut kas nav kārtībā.

� Es brīnos, kā man tas vakar neienāca prātā, � viņa pusbalsī sacīja. � Pavasara sākumā Emīls saslima ar angīnu un nedēļu palika gultā. Bet vēstules manā kastītē tika iemestas. Ziniet, piesardzības dēļ viņ� nekad nesūtīja tās pa pastu. Reiz, kad es tā paagrāk atvēru durvis, es redzēju aizskrienam kādu meiteni...

� Lisilu?

� Jā, tā bija viņa māsa.

� Vai jūs domājat, ka viņ� tai paziņoja par savu aizbrauk�anu?

� Tas ir iespējams. Es nezinu. Es nekā vairs nezinu. Tas viss likās tik vienkār�s, tik viegls, tik nevainīgs...

� Redziet, jaunkundz, vēl viens vīrietis jau vairākas dienas meklē to pa�u, ko es, tikai viņam ir zināms vairāk nekā man. Ta�u �orīt es nonācu līdz �ejienei...

� Kā jums tas izdevās?

� Ejot no vienām durvīm pie otrām. Jo man prātā bija Odete un Emīls. Kaut kur ta�u viņiem bija jāsatiekas. Tāpēc ka es nevarēju iedomāties to, ko varētu jebkura sieviete, � �uvēju. Kur� apmaksāja Belamī kundzes rēķinus?

� Viņas vīrs katra gada beigās man atsūtīja �eku.

� Vai viņ� zina, ka jūs esat bērnības draudzenes?

� Protams, jo mēs ar Odeti vienmēr bijām kopā tolaik, kad viņ� iemīlējās.

� Vai viņa viņu mīlēja?

� Domāju gan.

� Atturīga mīlestība, lielā māja, dārglietas, tērpi un auto viņai nozīmēja loti daudz, vai ne?

� Iespējams. Odete vienmēr baidījās, ka viņu varētu sagaidīt mātes liktenis. Ko lai es tagad daru? Ko jūs tagad darīsiet?

Atskanēja telefona zvans.

� Jūs atjausiet?

Līdzko viņa pielika klausuli pie auss, tā nobāla un deva zīmi komisāram.

� Jā, doktor... Hallo, doktor, es jūs slikti dzirdu... �eit Olga, jā... Kā?... Vai jūs nevarētu atkārtot vēlreiz?... Megrē?...

Viņa jautājo�i paskatījās uz komisāru, un tas apstiprino�i pamāja.

� Jūs gribat zināt, vai viņ� ir bijis pie manis?

Megrē ar pirkstu norādīja uz istabu, viņa īsti nesaprata, bet uz labu laimi atbildēja:

� Viņ� pa�laik ir �eit... Nē... Nav ilgi... Pagaidiet... Man �ķiet, ka viņ� grib ar jums runāt...

Megrē paņēma klausuli.

� Hallo!... Vai tas esat jūs, doktor?

Klusums vada viņā galā.

� Es tikko gribēju jums zvanīt un lūgt tik�anos... Neaizmirstiet, ka jūs man teicāt, ka vienmēr būsiet manā rīcībā... Hallo!...

� Es klausos, jā.

� Vai jūs �obrīd esat mājās?

� ^Jā- .

� Ar jusu atjauju es pēc da�ām minūtēm pie jums ieradī�os... Tik vien laika vajadzīgs, lai noietu pusi no Ramblē ielas garuma... Hallo!...

Atkal klusums.

� Doktor, vai jūs mani dzirdat?

-Jā-

� Es runāju ar jums kā vīrietis ar vīrieti... Hallo!... Es uzstāju, es lūdzu, es jums pavēlu neko nedarīt, kamēr es neesmu ieradies... Hallo!...

� Jā...

� Jūs apsolāt?

Klusums.

� Hallo!... Hallo! Jaunkundz... neatvienojiet!... Kā?... Nolika klausuli?...

Komisārs steidzīgi paķēra savu cepuri, izgāja pa durvīm, lieliem lēcieniem noskrēja pa kāpnēm. Gandrīz iepretim durvīm viņ� ieraudāja kaimiņu veikalnieka vaļējo ma�īnu, tas, ar cepuri galvā iznācis no veikala, vēl teica da�us vārdus sievai.

� Vai jūs, lūdzu, neaizvestu mani līdz doktoram Belamī?

� Ar lielāko prieku!

Bija jānobrauc tikai trīssimt metri, bet pa to laiku Megrē �ķita, ka viņ� palicis bez elpas. Ceļabiedrs viņā izbrīnīti nolūkojās, bet jautājumus uzdot neiedro�inājās.

Nokaucās bremzes.

� Vai pagaidīt?

� Paldies... Nē...

Viņ� pazvanīja. Ilgi spieda elektriskā zvana pogu. Cauri durvīm bija dzirdama sievietes balss. Belamī māte teica:

� Fransis, paskatieties, kas ir tas stulbenis...

Fransiss atvēra un pārsteigts ieraudzīja savā priek�ā nepacietīgo Megrē.

� Vai viņ� ir aug�ā?

� Bibliotēkā, jā... Vismaz pirms stundas ceturk�ņa viņ� tur bija...

Belamī mātes kundze ar spieķi rokā stāvēja salona durvīs, bet Megrē nevī�oja pasveicināt. Viņ� metās pa kāpnēm aug�ā. Uz mirkli viņ� apstājās pie Odetes istabas durvīm. Līdz viņam nonāca, kāds troksnis gaitenī. Varbūt citādi viņ� būtu mēģinājis atvērt durvis?

Filips Belamī viņu gaidīja � nekustīgi kā portretā stāvēja pie aizmugurējās sienas uz grezni iesieto grāmatu fona.

� No kā jūs baidāties? � viņ� noskaldīja, kad Megrē atguva elpu.

Viņa lūpu kaktiņos slēpās rūgta ironija.

Viņ� atkāpās, ar roku norādīja uz telpu, kurā vakar viņi visi trīs sarunājās, un piedāvāja krēslu savam viesim.

� Jūs redzat, ka es jūs sagaidīju.

Kāpēc Megrē nespēja atraut skatienu no �im baltajām rokām, it kā gribētu ieraudzīt asins traipus?

Doktors saprata arī �o skatienu.

� Vai jūs man neticat?

�aubu bridis. Pārdomu bridis. Dro�i vien Belamī bija ārkārtīgi sasprindzis. Viņ� pārvilka ar roku pār pieri.

� Nāciet!

Viņ� pa priek�u komisāram izgāja gaitenī un iedams izvilka no kabatas mazu atslēdziņu. Tad viņ� apstājās pie sievas istabas durvīm. Viņ� pagriezās, paskatījās uz Megrē. Varbūt viņ� vēl �aubījās?

Beidzot viņ� lēnām atvēra durvis, un kļuva redzama zeltainā noskaņa istabā ar aizvilktiem aizkariem.

Milzīgā, ar zīdu izpolsterētā gultā pār spilvenu bija izklāju�ies gai�i mati, iezīmējās sejas pusprofils, garas skropstas, drebo�as nāsis un uz priek�u izvirzītas lūpas, bet uz zeltainā pēļa nedzīvi dusēja kaila roka.

Atslējies pret durvju aplodu, Filips Belamī nekustējās. Bet, kad komisārs pavērsa galvu uz viņa pusi, viņ� redzēja, ka doktora acis ir aizvērtas.

� Vai viņa ir dzīva? � tikko dzirdamā balsi vaicāja Megrē.

� Viņa ir dzīva.

� Vai viņa guļ?

� Viņa guļ.

Belamī runāja kā mēnessērdzīgais, acis joprojām aizvēris, rokas sa�ņaudzis.

� �orīt Bur�uā ieradās viņu apraudzīt un iedeva viņai nomierino�u līdzekli. Viņai ir jāguļ.

Kad viņi klusēja, istabā bija dzirdama vienmērīga jaunās sievietes elpa, tik viegla kā naktstauriņa spārnu vēdas.

Megrē paspēra soli uz durvju pusi, vēlreiz pagriezās pret gulētāju.

Doktora balss skanēja nepacietīgi:

� Nāciet!

Viņ� uzmanīgi aizvēra durvis, ielika atslēgu kabatā un devās uz bibliotēkas istabu.

Viņi no jauna iekārtojās bibliotēkā � Belamī savā parastajā vietā pie rakstāmgalda, bet Megrē vienā no ādas klubkrēsliem. Abi klusēja, ta�u tā nebija ne mulsino�a, ne naidīga klusē�ana, varbūt tā kaut cik mazināja saspīlējumu.

Tie�i tajā brīdī, pīpi aizkūpinājis, komisārs ievēroja, ka viņa sarunbiedrā � kop� vakardienas vai kop� pāris minūtēm? � notiku�as pārmaiņas. Tagad viņ� izskatījās pēc neiedomājami noguru�a cilvēka, kur�, savam vājumam par spīti, nolēmis izturēt līdz galam. Ap acīm tum�i, dziļi loki un āda tik balta, tik blāva, ka lūpas izskatījās krāsotas.

Viņ� apzinājās, ka Megrē to pēta, bet tas viņam nerūpēja. Beidzot atbrīvojies no sastinguma, doktors pastiepa roku uz zvana pogas pusi. Pirmo reizi viņa skatiens it kā lūdza atļauju. Par smaidu to nevarēja nosaukt. Tomēr viņa seja kļuva it kā gai�āka, bija jau�ams kaut kas ļoti nenoteikts, rūgts, tāda kā ironija pret komisāru un nedaudz maiguma pret sevi pa�u.

Vai, pogu nospiezdams, viņ� domāja, ka varbūt pēdējo reizi rīkojas kā brīvs un bagāts cilvēks savā tik rūpīgi iekārtotajā mājoklī?

Belamī ar roku noglauda pieri, �odien tas bija kā tāds nervu tiks, līdz sulaiņa atnāk�anai �o kustību viņ� atkārtoja divas reizes.

� Viskiju man... � viņ� teica. � Un ko jums, Megrē kungs?

� Lai ari nav īstais laiks, es iedzertu kādu sauso vīnu, degvīnu vai armanjaku.

Kad paplāte beidzot bija nolikta uz galda, glāzes piepildītas, doktors, aizdedzinātu cigareti rokā turēdams, sapņaini teica:

� Ir vairāki atrisinājumi...

Jo runa bija tikai par vienu problēmu, kuras atrisinājumu viņi meklēja kopīgi.

� Pareizais atrisinājums vienmēr ir tikai viens, � kā atbalss nopūtās Megrē.

Komisārs smagnēji piecēlās un piegāja pie telefona, kas stāvēja uz galda.

� Jūs atjausiet?... Hallo! Jaunkundz, savienojiet, lūdzu, ar 118 Laro�ā pie Jonas... Ko jūs sakāt?... Nav jāgaida?... Hallo! Es gribu runāt ar izmeklē�anas tiesnesi Alēnu de Foletjē... No doktora Belamī... Belamī, jā...

Hallo!... Vai tas esat jūs, tiesne�a kungs?... Te Megrē... Ko jūs sakāt?... Bet nē... Es esmu viņa kabinetā, tūlīt viņu jums iedo�u... Man �ķiet, ka viņ� grib lūgt, lai jūs pēc iespējas ātrāk mums pievienotos...

It kā jau iepriek� viņi par to būtu vienoju�ies, Megrē pasniedza klausuli ārstam, kur� to padevīgi paņēma. Uz mirkli viņu skatieni krustojās. Viņi saprata viens otru.

� Tas esmu es, Alēn... Es tie�ām gribētu, lai tu atbrauc, cik vien ātri vari... Tu saki?... Cik es tevi pazīstu, ja reiz tu sēdies pie galda, tad � līdz vēlai pēcpusdienai... Vai tu nevarētu izņēmuma gadījumā iztikt ar sviestmaizi un lēkt ma�īnā?... Sieva ar ma�īnu aizbraukusi uz Fon-tenē?... Tad paņem taksi... Jā... Mēs tevi gaidām... Tas ir nopietni...

Viņ� nolika klausuli, un istabā atkal valdīja klusums, ko pēc maza brī�a pārtrauca telefona zvans. Izskatījās, ka Belamī lūdz atļauju atbildēt, Megrē pievēra plakstus.

� Hallo!... Jā, māt... Nē... Es vēl bridi aizkavē�os... Nē, ta�u... Paēd viena pati... Es neie�u lejā...

Klausuli nolicis, viņ� teica:

� Atzīstieties, ka jums nav nekādu pierādījumu!

� Tie�i tā.

Filips Belamī nemaz nebija augstprātīgs. Viņ� nenicināja savu sarunbiedru. Viņ� tikai mierīgi, bez triumfa konstatēja. Tā nu abi vīri mēģināja atrisināt vienu uzdevumu.

� Es nezinu, ko jūs iesāksiet ar Alēnu, bet pa�reizējā izmeklē�anas stadijā es �aubos, vai jūs panāksiet aresta ordera izsnieg�anu. Ne jau tikai tāpēc, ka viņ� ir mans draugs. Tādu atbildību neuzņemtos neviens izmeklē�anas tiesnesis.

� Tomēr man, � teica Megrē, � būs jāuzņemas to dabūt Vai jums, doktor, ne�ķiet, ka jau tagad ir pārāk daudz upuru?

Belamī nolieca galvu, varbūt tādēļ, lai aplūkotu savas rokas.

� Jā, � viņ� beidzot piekrita. � Pirms jūsu iera�anās es par to domāju. Jau otro dienu es stundu pa stundai cen�os pēc jūsu rīcības izprast jūsu domu gaitu. �orīt es vēl pirms jums sapratu, kāda loma bija Olgai, pēc tam es jūs redzēju uz Ramblē, kā jūs gājāt no vienām durvīm pie otrām, un es zināju, ka jūs nonāksiet līdz Olgai. Es jūs apsteidzu. Kamēr jūs iztaujājāt ļaudis, es būtu varējis piezvanīt pie mazajām sētas puses durvīm...

� Vai jums �ķiet, ka ar to būtu gana?

� Ņemiet vērā, ka pat ar Olgas liecību jums pret mani nav nekādu pierādījumu. Varbūt pieņēmumi, bet uz to pamata neviena tiesa mani neuzskatītu par vainīgu, ņemot vērā manu stāvokli sabiedrībā. Es gribu, lai jūs saprastu, ka es vēl varu turēties pretim, spēlēt to spēlīti un, iespējams, ari tikt cauri � varbūt apkaunots, bet tomēr brīvs cilvēks.

Viņ� ar skatienu it kā noglāstīja visas lietas sev apkārt, bet ari �oreiz skatienā bija samanāma pazīstamā ironija.

� Tikai... � viņ� iesāka.

� Tikai, � pārtrauca Megrē, � jūsu upuru saraksts būtu vēl garāks. Bet jums jau tagad pietiek, vai tā nav? Pat steidzoties, cik spēka, jūs neierastos laikā. Ir kaut kas, ko jūs esat aizmirsis, kāds cilvēks. Līdz �im jūs darbojāties viens. Kāds pavisam mazs sīkums jums lika meklēt cita cilvēka palīdzību.

Uzacis saraucis, doktors izmisīgi domāja, it kā sare�ģītu vienādojumu risinot.

� Skatu kartīte... � pateica priek�ā komisārs. � Kartīti vajadzēja iemest Parīzē, bet nebraucot uz turieni. Es varu rit uz turieni aizbraukt, aizvest jūsu sievasmāti uz Orfēvru krastmalu un to nopratināt kādu stundu vai ilgāk... Vai jūs mani saprotat? Gan jau viņa sāks runāt...

� Varbūt.

� Ziniet, atklāti sakot, viena lieta mani īpa�i pārsteidza. Kā tas nākas, ka jums bija Parīzes skatu kartīte? Es iegāju grāmatu veikalā, bet neatradu nevienu pa�u.

Doktors paraustīja plecus, piecēlās un piegāja pie atvilktnes, lai kaut ko paņemtu.

� Kā jūs redzat, es nepapūlējos iznīcināt pārējās. Es tās laikam kādreiz esmu nopircis no kāda kolportiera vai ubaga. Tās jau gadiem guļ atvilktnē.

Viņ� pasniedza Megrē aploksni� �Francijas lielākās pilsētas� � ar pāris desmitiem ļoti parastu skatu kartī�u.

� Es nebūtu iedomājies, ka esat spējis tik perfekti viltot rokrakstu.

� Es to neviltoju.

Megrē pārsteigumā un apbrīnā zibenīgi pacēla galvu.

� Ko jūs ar to gribat teikt?

� Viņ� pats to uzrakstīja.

� Bet jūs diktējāt?

Doktors paraustīja plecus, it kā teikdams, ka tas bija pārāk viegli. Gandrīz tajā pa�ā mirklī viņ� saausījās, pa-

mādams Megrē, lai tas nekustas. Tad viņ� uz pirkstgaliem piegāja nevis pie gaiteņa, bet pie blakusistabas durvīm un atrāva tās vajā.

Tur stāvēja apjukusi istabene. Belamī izlikās noticam, ka viņa tikko pienākusi.

� �anna, vai jūs man gribējāt ko teikt?

Beidzot Megrē viņu ieraudzīja. Tā bija kalsna mei�a bez krūtīm un bez gurniem, neglītu seju, nepareiziem vaibstiem, neveseliem zobiem.

� Es domāju, ka jūs esat pie galda, un nācu uzkopt istabu.

� �anna, labāk būtu, ja jūs ietu uzkopt manu pieņemamo istabu. Lūk, atslēga.

Durvis atkal aizvērās, viņ� nopūtās:

� �o man nevajadzētu nogalināt. Jūs sapratāt? Es nezinu, ko viņa domā. Es nezinu, cik daudz viņa ir nojautusi. Ta�u pat tad, ja es būtu noslepkavojis pusi pilsētas, ja es būtu pēdējais briesmonis, jūs no viņas neizdabūtu ne vārda.

Pēc maza klusuma brī�a doktors nopūtās.

� Viņa mani mīl...

Pazemīgi, bet nevaldāmi, bezcerīgi, par spīti citai mīlestībai, kas �uzkurinājusi� viņējo.

Viņa to mīlēja un, lai izpaustu savu mīlu, greizsirdīgi rūpējās par Odeti Belamī.

Vai doktors turpināja soli pa solim izsekot komisāra domas? Aizdedzinājis jaunu cigareti un izdzēris malku viskija, viņ� pakratīja galvu.

� Jūs maldāties. Tā nav viņa...

Viņ� brīdi paklusēja, tad piebilda ar neizteiktu melanholiju:

� Tā ir mana māte! Arī viņa mani mīl, tā vismaz es domāju, jo tikpat greizsirdīgi uzrauga mani kā es savu sievu. Jūs gribat teikt, kā es to uzzināju, vai ne?

Tas ir vienkār�i un reizē arī muļķīgi. Manas sievas buduārā ir mazs Luija XV laika ro�koka rakstāmgaldiņ�. Uz tā ir tintnīca un rakstāmmape ar dzē�lapām. Nevienam tik ļoti neriebjas rakstīt kā Odetei. Es bie�i viņu tāpēc pavilku uz zoba, mans pienākums bija rakstīt atbildes mūsu nedaudzajiem draugiem, lai pieņemtu vai atraidītu kādu ielūgumu.

Un tā kādu rītu, kad mana sieva bija dārzā, māte parādīja man dzē�lapu. �Izskatās, ka Odete ir mainījusi savus paradumus,� viņa tikai noteica.

Dzē�lapa no vienas vietas bija izraibināta ar tintes nospiedumiem, it kā būtu susinātas daudzas vēstules.

Redziet, cik vienkār�i un muļķīgi! Parasti iedomājas nezin ko, tikai ne tamlīdzīgus sīkumus.

Tagad man tas �ķiet noticis tik sen, kaut gan tikai divas nedēļas pagāju�as.

� Kur jūs atradāt vēstules?

� Tur, kur visas sievietes tās slēpj, � zem veļas.

� Vai Emīls rakstīja par aizbrauk�anu?

� Pēdējā vēstulē viss bija detalizēti izklāstīts.

Doktors runāja neskanīgā balsī, aprauti.

� Tas bija divas dienas iepriek�...

� Un jūs neko neteicāt?

� Es neko neizrādīju.

� Jums bija jāiet uz banketu suprefektūrā, vai tā nav?

� Jā, vīru vakariņas. Smokingos.

� Vai jūs aizgājāt uz turieni?

� Es tur parādījos.

� Pirms tam parūpējoties, lai jūsu sieva nevar nekur aiziet?

� Pareizi. Par iemeslu minot viņas nervozitāti � tā tie�ām bija � , es viņai iedevu zāles, kas īstenībā bija spēcīgs miega līdzeklis. Pēc tam es noliku viņu gulēt un ieslēdzu istabā.

� Vai jūs aizgājāt uz satik�anos?

� Norunātajā laikā es biju klāt. Es atvēru jums labi pazīstamās uzgaidāmās istabas durvis. �ķērsieliņā kāds stāvs bija atbalstījies pret sienu. Puisis nodrebēja. Vienu bridi man likās, ka viņ� laidīsies prom, ko kājas nes, un man būs viņ� jāķer.

� Vai jūs likāt viņam iet uz pieņem�anas istabu?

� Jā. Es laikam viņam teicu: �Vai jūs neienāktu uz brītiņu? Mana sieva nejūtas labi un nevar jums �odien doties līdzi.�

Megrē iztēlojās abus vīrie�us ieliņas pustumsā. Emīls ar ceļasomu rokā un divām biļetēm uz Parīzi kabatā drebēja pie visām miesām.

� Kādēļ jūs viņam likāt iet aug�ā?

Doktors pārsteigts skatījās uz viņu, it kā, �o jautājumu uzdodams, Megrē nebūtu vairs viņam līdzvērtīgs.

� Uz ielas es to nevarēju izdarīt.

� Jūs jau bijāt nolēmis...

Doktors pievēra plakstus.

� Ziniet, tas ir tik vienkār�i. Un daudz vieglāk, nekā domā!

� Vai jums nemaz nebija �ēl?

� Par to es nedomāju. Vēl tagad mani �is vārds �okē.

� Viņ� tomēr mīlēja Odeti.

� Nē!

Un doktors drebēdams pievērsa komisāram cie�u skatienu.

� Ja jūs tā sakāt, tad jūs nezināt, kas ir mīlestība. Viņ� bija iemīlējies, to gan es varu pieļaut. Bet tā nebija mīlestība, saprotat? Viņ� ta�u viņu nepazina! Viņ� nevarēja to mīlēt!

Vai viņ� bija redzējis viņu slimu vai neglītu, vai viņ� bija viņu redzējis slimu un vaido�u? Vai viņ� zināja viņas trūkumus un sīkās vājības?

Viņ� to nepazina. Viņ� mīlēja sievieti. Odetes vietā varētu būt jebkura cita.

Vai jūs zināt, kas viņu visvairāk valdzināja? Mans vārds, mana māja, zināma greznība, reputācija. Kleitas, kuras viņa valkāja, un noslēpumainība, kas viņu apņēma...

Es turpinu, Megrē...

Tā bija pirmā reize, kad viņ� lietoja familiāro uzrunu � Megrē.

� Redziet, es esmu pārliecināts, ka nekļūdos. Ja nebūtu es un mana mīlestība, viņ� to nebūtu mīlējis.

� Vai jūs ilgi sarunājāties?

� Jā. Kāpēc gan ne � tādā situācijā? Viņ� nevarēja atteikties man atbildēt.

Tagad viņ� mazliet kaunīgi novērsa seju.

� Man vajadzēja zināt, � viņ� teica klusā balsī.

� Visus sīkumus, jūs saprotat?... Visas sīkās neķītrības...

Tur aug�ā, pieņemamajā istabā ar matētajiem stikliem.

� Man tas bija nepiecie�ams...

Zināms biklums lika Megrē aizkavēt viņu stāstīt visus sīkumus. i'ī

� Kad jūs izdzirdējāt troksni? � viņ� vaicāja.

Otrs saslējās, kā rēgus aizgaiņādams.

� Jūs arī to dro�i vien zināt. Es to nojautu vakar, kad jūs noteikti gribējāt apskatīt manu kabinetu, un sevi�ķi tad, kad jūs atvērāt logus.

� Cita izskaidrojuma nebija. Viņai bija kaut kas jāredz.

� Pretēji tam, ko es jums apgalvoju pirmajā dienā, svaine mani mīlēja. Vai tā bija mīlestība? Es reizēm domāju, vai tas nebija sava veida niknums pret māsu....

�o domu viņ� nepabeidza, bet pēc tam centās paskaidrot.

� Mana māte... �anna... Lilī... Bija tā, it kā sievietes nevarētu izturēt acu priek�ā �os skatus, �o lielisko, �o spēcīgo mīlestību. Es ilgi nodzīvoju vecpuisī. Manu draugu sievas nekādu īpa�u uzmanību man neizrādīja. Kad man beidzot bija Odete, reti kura neizrādījās ziņkārīga, pēcāk aizkaitināta, vēl vēlāk � izaicino�a. Es nekad savu svaini nepamudināju. Es izlikos neko nemanām. Es negribētu iedziļināties detaļās, bet es varēju konstatēt, ka viņā ir kaut kas spēcīgi seksuāls.

� Vai viņa jūs izsekoja?

� Dro�i vien viņai nelika mieru gaisma manā kabinetā. Viņa, bez �aubām, nodomāja, ka pie manis ir sieviete! Es domāju, ka tad viņa justos atvieglota. Tas būtu stiprinājis viņas cerības. Es nezinu, kā lai jums to pasaku: tas, viņasprāt, būtu viņai devis tiesības uz mani.

Es atvēru durvis � kā nupat �annai! Es kop� bērnības esmu ļoti pieradis pie �abē�anas aiz durvīm!...

Es viņai kaut ko teicu, ka pie manis ir klients, es viņu lūdzu iet atpakaļ uz māju.

� Vai viņa redzēja, ar ko jūs runājat?

� Es nezinu. Varbūt. Tam nav nozīmes.

� Vai jūs vēl ilgi palikāt divatā?

� Apmēram ceturtdaļstundu. Viņ� lūdza man piedo�anu, solīja vairs nemeklēt tik�anos ar Odeti. Viņ� teica, ka padarī�ot sev galu...

� Un jūs likāt viņam rakstīt?

-Jā.

� Ar kādu ieganstu?

Belamī skatienā atblāzmojās viegls izbrīns, arī pārmetums, nesagaidot no sarunbiedra pilnīgāku izpratni.

� Iegansts nebija vajadzīgs. Es domāju, ka sākumā viņ� pat nesaprata, ko raksta.

� Vai jūs atklātnīti bijāt paņēmis līdzi?

-Jā-

� Un jūs vēl aizvien bijāt smokingā?

-Jā-

� Kurā bridi jūs...

� Tie�i tad, kad viņ� beidza rakstīt. Es paņēmu kartīti un noliku to dro�ā vietā.

Dro�ībā no asinīm!

� Nosēdināju viņu savā vietā. Viņ� vēl turēja rokā spalvaskātu. Es stāvēju viņam aiz muguras un krietnu bridi spēlējos ar sudraba paplmazi. Tas ir loti vienkār�i, Megrē kungs. Viņ� nevarēja dzīvot, vai ne? īpa�i pēc tās atzī�anās, ko es no viņa izvilināju.

Tagad viņa lapas trīsēja tikai viegli manāmi, bet komisāru tas vairs nespēja maldināt.

� Viņ� nokrita uz parketa. Es visu biju paredzējis. Laika man bija gana. Bet es atkal dzirdēju troksni aiz durvīm. Es tās tikai pavēru. Vairāk par kājām mana svaine nevarēja ieraudzīt. �Kas noticis?� viņa iekliedzās. � �Es tev pavēlu, ej atpakaļ uz māju! Manam klientam ir ģībonis, tas ari viss.�

Es nezinu, vai viņa man noticēja. Dro�i vien līdz galam nenoticēja. Mani paskaidrojumi tomēr bija visai ticami.

Un jūs redzat, ka man bija taisnība, sākumā sakot, ka jums nav neviena pierādījuma pret mani. Es neticu, ka ¹ jūs atradīsiet līķi.

� Beigu beigās tie vienmēr atrodas, � nopūtās Megrē.

� Vienu nakts dalu es veltīju tam, lai atbrīvotos no līķa un likvidētu visas pēdas. Es izgāju iemest vēstuli, ko ļ atradu viņa kabatā, vēstuli viņa vecākiem. Tur bija ari otra, domāta viņa patroniem...

� Un aizsūtījāt skatu kartīti jūsu sievasmātei. /

� Pareizi.

� Kāda bija jūsu sievas reakcija nākamajā dienā, kad viņa atguvās no sava mākslīgā miega?

� Es viņai neko neteicu. Viņa neuzdro�inājās man neko vaicāt.

� Un vēl tagad jūs neesat par to runāju�i?

� Nē.

� Un jūs katru dienu gājāt viņu apraudzīt?

-Jā.

� Vai jūs sevi nenodevāt?

� Nē. Viņa bija loti apātiska, loti nospiesta. Es viņai noteicu palikt gultā.

� Vai jūs braucāt ar svaini uz koncertu?

� Es neko nemainīju masu paradumos.

� Un ko jūs domājāt darīt?

Nenoteikta kustība.

� Es nezinu.

� Kad Lilī pamanīja nazi?

� Tātad tā bija viņa! � iesaucās Belamī. � Es jau no pa�a sākuma nevarēju saprast, kā jūs esat ticis uz pēdām. Es zināju, ka jūsu sieva ir tajā slimnīcā, kurā nomira Lilī.

� Sagadījās tā, ka murgos viņa runāja.

� Vai viņa runāja par nazi?

� Par sudraba nazi.

� Vai viņa mani nodeva?

Tas viņu pārsteidza, �okēja.

� Glu�i otrādi, viņa jūs aizstāvēja. Viņa kliedza mūķenei, ka nevajag jūs apcietināt, ka jūsu sieva ir briesmone.

� Ak!

�.Viņa izrunāja arī tādus vārdus, kurus klostera māsas atteicās atkārtot, �ķiet, neķītrus vārdus.

� Tas apstiprina to, ko es jums stāstīju.

Un tomēr, par spīti visam, urdīja ziņkārība:

� Vai jūs brīdināja Eņģeļu māsa Marija?

� Jā. Es sapratu, ka automa�īnā, kurā jūs abi braucāt, jūsu sievasmāsa ir atradusi lietisku pierādījumu, dro�i vien nazi.

� Tie�i tā.

Bija tik savādi redzēt, kā doktors vēsu prātu pēta �o gadījumu, it kā �īs nepatik�anas viņu neskartu, un tomēr Megrē skaidri redzēja, ka doktors uzmanīgi ieklausās mājas pat vismazākajā troksnītī, itin kā viņ� skaitītu minūtes tam laika sprīdim, kurā viņam vēl bija tiesības izturēties kā cilvēkam starp cilvēkiem.

� Redziet nu, kādu svarīgu nozīmi var iegūt smieklīga sentimentalitāte. Es iznīcināju visas pēdas. Nekā vairs nepalika, pat ne vismazākā lietiskā pierādījuma pret mani. Tikai �is nazis, ko es notīrīju un noliku parastajā vietā uz rakstāmgalda. Kāpēc? Tāpēc, ka es biju pie tā pieradis, tāpēc, ka man patika tā spala forma. Varbūt arī tāpēc, ka es to vienmēr tur biju redzējis un pieņem�anas laikā es ar to neapzināti spēlējos.

Nākamajā rītā es to ieraudzīju tie�i tajā pa�ā vietā un saraucu uzacis, jo tas man atgādināja kādu pārāk precīzu kustību.

Atceros, ka ietinu to kabatlakatiņā un iebāzu kabatā. Drusciņ vēlāk es braucu ar savu auto. Nazis man traucēja, un es to iebāzu mazajā nodalījumā paneļa labajā pusē.

Es par to vairs nedomāju, līdz Lilī, atgrie�oties no Laro�as, atvēra �o nodalījumu, lai paņemtu sērkociņus.

Viņa paņēma kabatlakatu, attina to.

Es kā �obrīd viņu redzu � nazis rokā un skatās uz mani �ausmās ieplestām acīm. Viņa dro�i vien atcerējās iepriek�ējā vakarā redzētās kājas manā kabinetā. Varbūt viņa zināja vairāk? Varbūt viņai bija aizdomas par māsas romānu? < . .-r _

Es pasniedzos, lai izņemtu nazi viņai no rokām. Vai viņa mani pārprata? Es tā nedomāju. Viņa paklausīja neapzinātam impulsam. Tajā brīdī, kad es aiz asmens satvēru nazi, viņa palaida to va|ā un atvēra durtiņas.

Arī tagad jūs man neticat, vai ne? Man nevajadzēja viņu nogalināt. :._2;t _

� Tam es ticu.

� Pēc tam, tikai jūsu dēl, man bija jāsāk aizsargāties.

Megrē lēni sacīja:

� Ko jūs gribējāt aizsargāt?

� Ne jau savu galvu, jūs ta�u saprotat. Pat ne savu brīvību. Es gribētu, lai jūs to saprastu. Ar citiem par to nevar būt ne runas.

Tagad es pametu cīņu ne jau briesmu dēl, ne tāpēc, ka jutu, cik tuvu patiesībai jūs esat nonācis, bet tāpēc, ka es sapratu � bfls vēl citi upuri, vajadzēs pārāk daudz upuru.

Tagad viņa lūpas trīcēja tikko manāmi, bet komisārs �ajā ziņā nemaldījās.

� Mani ieskaitot.

� Varbūt.

� Ne jau �ēlsirdība bija tā, kas jūs apturēja.

� Nē. �ēlsirdības manī vairs nav.

Aina bija nepilnīga, bet, redzot, kā tā acu priek�ā atdzīvojas, komisāram �ķita, ka redz iek�ēji iztuk�otu cilvēku.

Viņ� staigāja, dzēra, runāja kā ikviens cilvēks, bet iek�ienē vairs nebija nekā, vien prāts, kas pēc inerces turpināja darboties. Stāsta, ka nocirstās galvas da�kārt vairākas minūtes pēc soda izpildī�anas turpināju�as kustināt lūpas.

� Tā nevienam nav vajadzīga, � viņ� teica, raudzīdamies uz to pusi, kur atradās tikko aizslēgtā istaba, kuras atslēga bija viņam kabatā.

Bet kādas �aubas lika vēl pamatīgāk pārdomāt īstenību.

� Un tomēr... Klausieties... Man gandrīz bija tiesības ar zēnu tā rīkoties... Vajadzēja tikai nogaidīt un pārsteigt abus kopā � un jebkura Francijas tiesa būtu mani attaisnojusi. Tomēr es uzņēmos netīro darbu, noslēpu līķi un meloju. Kāpēc? Es jums pateik�u, lai arī jums tas liksies smieklīgi: tāpēc, ka mani būtu apcietināju�i, būtu uz da�ām nedēļām vai dienām ieliku�i cietumā, tāpēc, ka da�as nedēļas vai dienas es viņu neredzētu.

�oreiz viņa smaids izskatījās drausmīgi rūgts, viņ� pielēja glāzīti.

� Lūk, izskaidrojums! Ar meiteni bija tas pats. Jūs viņu satikāt �eit. Es sapratu, ka jūs viņu sameklēsiet, izpra�ņāsiet, ar viņas starpniecību jūs nonāksiet pie patiesības � patiesības, kas man nozīmē tikai vienu: neredzēt viņu...

Viņa balss aizrāvās. Viņ� varēja vienīgi izteikt:

� Tas ir viss.

Bet viņ� nespēja izdzert glāzi, ko turēja rokā. Kakls bija pārāk aiz�ņaugts. Viņ� palika nekustīgi stāvam � kā sastindzis, arī Megrē klusēja.

Pa krastmalu brauca automa�īnas. Kuru katru bridi kāda no tām apstāsies mājas priek�ā, gaitenī atskanēs izmeklē�anas tiesne�a balss.

� Ja es atvaļinājumā nebūtu Sablā... � beidzot nopūtās Megrē.

Doktors piekrīto�i pamāja. Abi domāja par mazo Lisi-lu.

� Atzīstieties, ka nupat, tūlīt pēc mana telefona zvana...

� Nē!

Doktors pamazām atguva savu aukstasinību.

� Agrāk. Kad es piezvanīju, es jau biju izlēmis...

� Vai jūs gribējāt nogalināt sievu un pēc tam pats sevi?

� Romantiski, vai tā nav? Tomēr pat visgudrākajam vīrietim vismaz reizi dzīvē ir bijis �āds kārdinājums.

Viņ� iebāza divus pirkstus vestes kabatā, izvilka salocītu papīriņu un atdeva to Megrē.

� Tas bija domāts man, � viņ� nopūtās. � Labāk būs, ja jūs to tūlīt iznīcināsiet, jo nelaime var notikt ātri. Tas ir ciānkālijs. Atkal romantisms, paskat vien! Atzīstieties, jūs bijāt pārliecināts, ka dzīvs es rokās nedo�os.

� Varbūt.

� Un vēl pirms mirkļa jūs mani neizlaidāt no acīm...

� Taisnība gan.

� Redziet, arī man tas ienāca prātā. Jūs nevarat iedomāties, kā es �ajos apstākļos spēju domāt par visu.

Viņ� piecēlās, paņēma pudeli, nolika to atpakaļ uz paplātes.

� Kādēļ? � viņ� vaicāja.

Un, plecus paraustīdams:

� Tas muļķis Alēns ilgi nekavēsies. Viņ� netic ne man, ne jums. Viņ� domā, ka mēs pū�am miglu acīs.

Belamī staigāja nevienmērīgiem soliem.

� Es dzīvo�u, jūs redzēsiet! Es darī�u visu, lai dzīvotu. Tas ir absurds, tomēr es nezaudē�u cerības. Kamēr vien es bū�u dzīvs, viņa neuzdro�ināsies...

Viņ� iekoda lūpā un citā tonī vaicāja:

� Kā jūs domājat � vai pret mani rupji izturēsies un dauzīs vai nezin ko vēl darīs?

Viņ� runāja kā sabiedrības augstāko slāņu pārstāvis, kuram derdzas vulgāri kontakti.

� Vai cietumā tie�ām ir netīrs? Vai man būs jādzīvo vienā kamera ar citu ieslodzīto?

Megrē gribējās pasmaidīt. Belamī skatiens glāstīja grāmatas greznajos iesējumos, greznumlietiņas.

� Nesaprotu, kāpēc viņ� kavējas... � nervozēja Belamī. � Lēnā gaitā no baro�as var atbraukt pusstundā...

Viņ� piegāja pie loga. Bija pusdienu laiks, bet zem saulessargiem bija redzami gai�i stāvi, da�i cilvēki peldējās viļņos, kas mirdzēja kā zvīņas.

� Ilgi gan... � viņ� �ukstēja. Pēc tam:

� Tas būs necie�ami ilgi...

Belamī neizlēmīgi pagriezās pret durvīm. Beidzot viņ� neizturēja:

� Sakiet ta�u kaut ko!... Jūs labi redzat, ka... ka...

Tajā brīdī atskanēja zvans, beidzot radīdams gaidīto atslābumu.

� Piedodiet... lūdzu, piedodiet!... Es aizmirsu, ka jūs neesat pusdienojis...

� Es neesmu izsalcis.

Doktors ar ierastu kustību atvēra durvis.

� Nāc aug�ā, Alēn!

Neapmierināta rūk�ana bija dzirdama vispirms kāpnēs, tad gaitenī.

� Ko tas viss nozīme? Man bija sarunāts pusdienot kopā ar draugu. Starp citu, tu viņu pazīsti. Kastēņs no Laro�elas.

Strups sveiciens Megrē.

� Vai noticis kas neparasts?

� Es nogalināju mazo Difjē un viņa māsu.

� Ko?

� Pavaicā komisāram!

Tiesnesis dusmīgi paskatījās uz Megrē.

� Mirklīti! Man nepatīk, ka...

� Klausies, Alēn! Paliec uz mirkli mierā! Es esmu noguris. Megrē kungs tev vēlāk paskaidros sīkāk. Difjē dēla līķi tu atradīsi...

�aubas. Vai vēl viņa rīcībā ir laiks? Ar Alēnu Foletjē bibliotēkā ielauzusies ikdienas dzīve.

Viņ� var visu noliegt. Sarunai ar komisāru liecinieku nebija. Vai tad viņ� nevarēja apklusināt sievasmāti, kā apklusinājis citus?

Vēl da�i vārdi, un būs jau par vēlu.

�os vārdus viņ� izrunāja tik bezpersoniskā tonī, it kā aprakstītu kādu arhitektūras detaļu.

� Pirms vēl Sablā tika ievilkts ūdensvads, mums uz jumta bija rezervuārs. Ūdeni tajā sapumpēja ar rokas pumpi vannasistabu vajadzībām. Rezervuārs joprojām ir savā vietā. Līķis ir tur.

Nazi gan laikam nekad neatradīs. Es to iemetu notekā. Panāciet �urp! Paskatieties pa kreisi, uz prie�u pusi! Vai jūs redzat jūras virmo�anu? Tur stiepjas lielais cauruļvads līdz zemesraga galam...

Alēn, vai tu negribi iedzert?

� Paklau...

� Ap�ēlojies! Es nezinu, kā tādas lietas parasti notiek. Es tikai varu teikt, ka doma par rokudzel�iem man liekas �ausmīga. Aizved mani savā ma�īnā. Laro�ā, ja tu gribi, vari mani nopratināt. Tomēr man labpatiktu kāda cita diena. Tu pats varēsi aizvest mani uz cietumu...

Viņ� vēlreiz pievērsās Megrē:

� Vai es kaut ko varu paņemt līdzi?

Viņ� jokojās un vienlaikus bija spiests ar roku atbalstīties pret galdu.

� Pasteidzies, Alēn!

Komisārs nāca palīgā:

� Labāk dariet to, ko viņ� prasa!

Vēl tikai jāiziet cauri gaitenim, garām baltajām durvīm, un Megrē gāja pēdējais.

Belamī ātriem soliem devās uz priek�u un nevis apstājās, bet gan vēl ātrākā solī pagāja garām sievas istabas dūnām. Viņ� pat nepaskatījās uz to pusi. Viņ� gāja taisni uz priek�u, pa kāpnēm lejā, pārsteigts apstājās pie mēteļu pakaramā, kur karājās vairākas viņa cepures.

Viņ� bija tērpies tum�i zilā uzvalkā un, izvēlējies pērļu pelēku cepuri, �aubīdamies paņēma cimdus.

Fransiss steidzās atvērt durvis.

Tā bija visikdieni�ķākā aizie�ana � kā dodoties pastaigā. Vestibilā iezīmējās liels, saulains taisnstūris, kas lika iezaigoties gai�ajam marmoram. Mājā valdīja nenosakāms tīrības un labsajūtas aromāts.

Uz sliek�ņa Filips Belamī apstājās un pārdomāja. Tiesne�a taksometrs stāvēja ietves malā. Ļaudis gāja garām. Varēja dzirdēt sarunu fragmentus.

� Megrē kungs, vai jūs nāksiet ar mums?

Komisārs noliedzo�i pakratīja galvu.

Tad doktors iebāza roku kabatā. Ne vārda nesakot, uz komisāru neskatoties, doktors tam kaut ko iedeva un steig�us nogāja tos da�us metrus līdz automa�īnai.

Bija nojau�ams, ka izmeklē�anas tiesnesis, beidzot ticis vaļā no policista, iekārtojies sēdeklī, gatavojas lādēt �o komēdiju.

Motors rūca. Ma�īna sāka slīdēt pa asfaltu. Brīdī, kad auto iegriezās pirmajā �ķērsielā, logā parādījās seja � un divas drud�ainas acis raudzījās uz palicēju.

Fransiss, redzēdams, ka Megrē stāv durvīs, neuzdro�inājās tās aizvērt. Un patiesi � komisārs gāja iek�ā, skatīdamies uz mazo atslēdziņu, kuru tam iespieda saujā. Tā bija atslēdziņa no istabas ar aizvilktajiem aizkariem, kurā, vienmērīgi elpodama, gulēja sieviete.

1947. gada 20. novembrī

SATURS

Mēness dūriens (Tulk. Mirdza Ersa).........................3

Megrē atvaļinājumā (Tulk. Sarmīte Mad�ule)......143

Formāts 60 x84/16. Zviedru ofseta papīrs. Ofseta iespiedums.

19 uzskaites iespiedloksnes. SIA �Tapals�. Reģ. apl. Nr. 2-0115. Iespiesta a/s �Preses nams�. Pas. Nr. 675. Vāki, priekSlapas iespiestas r/a �Latvijas karte�. Iesieta RPT1. cehā.