Konstance Mikelsone

Nakts parāde

Romāns

Rakstu darbos laikam nav grūtāka uzdevuma kā rakstīt pa�am par sevi. Liekas, tas ir tāpēc, ka gribētos būt patiesam, bet tas nav ne gudri, ne ari izdevīgi, jo katram ta�u ir tāda vieta sirdī, ko kauns savam Dievam rādīt. Rakstīt tikai labu? � Neviens neticēs. � Rakstīt arī slikto? � Neizdevīgi.

Tālab atliek �im jautājumam pievērsties ar humoru, kam tāds ir, vai arī uzskaitīt tikai datus un ģeogrāfiskās vietas, kur autoru iesviedusi dzīve.

Bet �ie dati neinteresēs pat sātīgu lasītāju, nemaz nerunājot par tiem, kas aiz pikantas ziņkāres cen�as ieskatīties katrā priek�kara spraugā.

*

Māte stāstīja, ka es piedzimusi tai pavasarī, kad Melnā sotņa aulek�ojusi pa Adulienas kalniem, meklēdama dumpiniekus, kas sacēlu�ies pret Viņa Majestāti Krievijas caru un vācu mui�niekiem. Dzim�anas dienu izvēlējusies 16. maiju. ,

Netie�ā kārtā ari es esmu palīdzējusi cīnīties, jo mans tēvs cauras naktis pametis mūs vienus, lai labotu un ieeļļotu dumpinieku �autenes.

Rēķinot hronoloģiskā kārtībā, esmu ģimenē tre�ā galviņa. Par mani jaunāki ir divi brāļi, � tātad kopā � pieci. � _s

Manam tēvam kā vecākajam dēlam vajadzējis mantot lauku mājas � Jaungulbenes �Dzeņu kalnus", bet viņ� vairāk par arāja amatu iemīlējis ma�īnas, dzelzi un vijoli.

�īs abas tolaik biju�as lielas vainas, lai viņa bajārīgā māte novērstos no sava dēla, kuram gan biju�as pirmdzimtā tiesības, bet viņ� tās velti valkājis, radodamies ar tīrā klaidoņa un pasaules gājēja kaislībām. Tā mans tēvs kļuvis kalējs.

Arī otro vājību viņ� nevarējis izārstēt � ar kabatas nazi viņ� iztaisījis vijoli, kas vēl �odien glabājas pie mana vidējā brāļa, ja vien viņ� ir vēl dzimtenē un pie dzīvības. � Jā, vijole manam tēvam bija svēta lieta, un viņ� alla� runāja, ka galvenais vijolei esot �dvēsele" (koka tapiņa iek�pusē), ko vajagot trāpīt ielikt īstajā vietā, tikai tad vijole skanot labi.

Ja man acumirklī jāpasaka, kas visvairāk iespiedies atmiņā no agrās bērnības, tad bez vilcinā�anās varu sacīt, ka tās ir tās reizes, kad mans tēvs bija iebaudījis kaut ko stiprāku, smaidīja un spēlēja vijoli. Citādi viņ� bija drūms un kluss. Bet tā bija labi, jo piecas galviņas savaldīt mātei vien nebija pa spēkam, kaut ari viņa varēja lepoties ar lielām runas dāvanām. Tēvam pietika tikai paskatīties, un mājās bija kārtība.

Pirmās skolas gaitas sāku Jaungulbenes Siltā pamatskolā. �ai posmā ievērojams tas, ka vienu gadu latvie�u valodas skolotājs bija dzejniek Vilis Plūdons. Tas bija ārkārtējs skolas gads. Īstenībā lielākā da|a laika pagāja, stāvot kaktā visai klasei vai katram atsevi�ķi pa visiem kakliem, klases priek�ā, katedras priek�ā, ar seju pret klasi un visbeidzot ar muguru pret klasi.

Dzejnieka parastais teiciens bija: �Vai tā jūs manim pa�ņāpāt un trekno druku gaumējāt?" Par �o gadu varētu uzrakstīt veselu grāmatu, kas nobeigtos ar tīri novelisku akcentu: gada beigās, izsniedzot apliecības, dzejnieks bargi rādīja ar pirkstu uz skolnieci Stepi un jautāja: �Step, kā tevi sauc?"

Pamatskolā sekmes man svārstījās, �eksaktajās zinātnēs" es nebiju stipra. �o vainu izpirku ar �humanitārajām zinātnēm". Bet lielā mīlestība man bija zīmē�ana. Pēdējās klasēs nāca vēl jauna kaislība: krievu klasiķu lasī�ana, ķo pacietīgi ievadīja tā laikā skolas pārzinis.

Pēc pamatskolas beig�anas, kad mājinieki man piesolījās dāvināt vērpjamo ratiņu, man pirmo reizi sametās bail no dzīves mājās. Reizē ar bailēm galvu pacēla tāda kā apzinīga atziņa: �eit es nevarē�u. Prom no mājām.

Tā nu arī pēc sūrām cīņām un apspriedēm ar piederīgiem, radiem un skolas pārzini, iekļuvu Cesvaines ģimnāzijā.

Ģimnāzijas laikā, liekas, ar mani nebija viegli tikt galā. Sīkāka atzī�anās man nebūtu izdevīga, jo lasītājs, kam pa�a jauneklīgie gadi piemirsu�ies, var pārmest manu pārdzīvojumu straujās amplitūdas, kas gan sastāvēja no samērā nevainīgām vainām � lasī�anas pa naktīm, aizrau�anās ar rakstu darbiem, pasaules apceļo�anas projektiem un pat daļējas to realizē�anas � tomēr uzvedības ailē varēju nopelnīt �etri ar mīnusu.

Bet vislielākā mīlestība ģimnāzijas laikā man bija mūzika, kaut arī lielāko tiesu man vajadzēja būt klausītāju rindās.

Sev par labu jāsaka, � es tomēr nebiju vieglprātīga. Bet liela kļūda bija tā, ka es nepratu priecāties. Es nedejoju, negāju rotaļās, kādu laiku pat teātris man likās liela ķecerība. Turpināju ieskatīties krievu klasiķu darbos, sevi�ķi aizrāva mani Gogolis, Pu�kins un, protams, Ļermontovs. Turgcņevu zinājti jau no pamatskolas laikiem. Ģimnāzijas beidzamajos gados mans pamatskolas pārzinis atļāva ķerties pat pie Tolstoja un Dostojevska.

Nevaru sacīt, ka pēc ģimnāzijas beig�anas man būtu bijis kāds noteikts mērķis. Vienkār�i es nevarēju palikt uz vietas. Vajadzēja kaut ko darīt, kaut ko meklēt.

�ādā nemierīgā noskaņā ari aizbraucu uz Rīgu un sāku mācīties pa dienu valodas institūtā, pēcpusdienās � skolotāju kursos, vakaros gāju uz teātri vai operu un naktīs lasīju, un tulkoju da�iem laikrakstu literārajiem pielikumiem, jo ēst, kaut arī nedaudz, tomēr vajadzēja. �

Sic straujie pāris gadi un bezrūpība par uzturu tomēr bija bojāju�i veselību: sākās process plau�ās. Bet atkal tā pati bezrūpība un nevaļa domāt par sevi bija nākusi man par labu: process ierobe�ojās.

Laikā starp divdesmit diviem un trīsdesmit gadiem biogrāfijas rakstā maz rakstāmā. �ai laikā iedzīvojos ģimenē.

Pirmais darbs, kas iznāca atsevi�ķā izdevumā, bija luga Ugunskristības (1932. g., Mākslas aģentūras izd.). Tai sekoja bērnu luga Pasauks apceļotāji. Nāko�ajos gados vēl radās vairākas lugas, pēdējā-icspicsta 1938. g. -Slinkā sieva. Manuskriptos paliku�as Latvijā vēl divas: Slapjā vasara un . / Mēness tilts. Tomēr �īs lugas nedomāju ierindot savas literārās darbības gados, ja pienāktu spaidīgs brīdis par darba atcerēiņ.

Kā nokļuvu pie atziņas, ka drāmas veids nav mana stiprā puse, par to būtu gar� un drūms stāsts. Pietiks, ja pasacī�u, ka trīs gadus mēģināju uzrakstīt kamcrspēli, kur būtu pateikts tas, kas pirmajā novelē Nelga (pirmiespiedu-mā Nelgas cīņa). Tas man tomēr neizdevās. �īs neizdo�anās rezultāts bija atziņa, ka vai nu katra viela nepadodas dramatiskajam traktējumam, vai arī to nevaru tikai es.

Lai atbrīvotos no vielas, sāku mēģināties noveles formā. Tagad redzu, ka arī noveles forma prasa ārkārtīgu koncentrāciju un dramatisku kāpinājumu � tādu pa�u kā drāmas uzbūvē. Tas da�reiz liek �aubīties, vai neskatīties vēl uz kādu citu veidu � kā fotogrāfs sacītu, � uz tuvuzņēmumu -romānu, kur bez ba�ām varētu tēlot visu to, ko novelē liedz iepriek� minētā nepiecie�amā koncentrācija, rcsp., licltricpieni, pat strupums.

Godīgi atzīstoties, jāsaka, mācī�anās laiks it nebūt nav galā. Ar katru jaunu darbu sākas jaunas �aubas. Bet tad es mierinu sevi ar to, ka man vismaz ir nojauta, kādai vajadzētu būt īstai novelei. Es pametu acis uz Jāņa Ezeriņa noveļu krājumu, un man gribas teikt tāpat kā kādreiz Krūza sacīja uz Poruku: mums ir Ezeriņ�, un jūs vēl sprie�at par noveli?

1944. gada 27. septembrī, kad krievi parādījās jau aiz Siguldas, ar pēdējo e�elonu aizbraucu uz Liepāju, un 10. oktobri kuģis atstāja Latvijas krastu.

Līdz kara beigām dzīvojām Eilcnburgā pie Lcipcigas. Kad ienāca amerikāņi un krievi tuvojās no otras puses, pēdējā brīdī izkļuvām no posta un virzījāmies cauri Saksijai, Tīringai uz Bavāriju. No Bavārijas pilsētas Bam-bergas uz Detmoldu, no Detmoldas uz Blombcrgu, kur dzīvoju līdz �ai dienai un gaidu jaunu rīkojumu, kas liks savākt mantiņas un meklēt jaunu dzimteni kādā baraku pilsētā, kas celta tikpat nestabili, kāds ir tās iemītnieku liktenis.

�o svaidīgo stāvokli stabilāku padara apziņa, ka ir kāda nekustīga ass, pie kā pieķerties � un tā ir doma par kaut kādu skaistumu vai nu mākslā, vai otrā cilvēkā, vai arī kaut tikai me�ā un laukā.

�Trimdas rakstnieki". Viļa �tāla apgāds, 1947.

9

Botāniskā dārza uzkalnā, pretim pasta ēkai, Ligeja apstājās un vēlreiz noskatījās daudzkrāsaino ielas spuld�u, auto lampu un ceļazīmju ņirbē�anā platajā Stefana laukuma krustojumā. Viņa pacēla cepures plīvuru un, acis pievērusi, raudzījās krā�ņajā skatā. Tā bija pirmā ziema pēc kara beigām, kad Hamburga pēk�ņi bija uzplaukusi mirdzo�a un vilino�a, it kā kuģi, kas nu ienāca tās pla�ajā ostā, būtu atvedu�i līdzi tālo, bagāto zemju grezno�anās kāri. No Ziemsvētku laika centra ielām pāri �ūpojās spuld�u vītnes kā karaliski goda vārti.

Sev par lielu brīnumu Ligeja nevarēja neiemīlēt �o pilsētu un tās iedzīvotājus, kaut no sākta gala par vācie�iem un to sīkmanību viņai bija savs negrozāms ieskats. �ai īsajā ziemas laikā, kop� pilsēta tik negaidīti un strauji bija uzposusies, viņa sāka vērot to citām acīm. � Mūsu sirds gudrības saknes barojas un aug brīnumā un cie�anās, � viņa domāja par �īs pilsētas drausmo traģēdiju, kas priek� da�iem gadiem bija to piemeklējusi un da�os acumirkļos iznīcinājusi veselas pilsētas daļas. Vai nu �īs izglāb�anās brīnums, vai cie�anas bija atstāju�as savas zīmes pilsētnieku sirdīs. Bet bija tā, ka katrs ārzemnieks �eit jutās labi. Hamburgielis prata smaidīt, prata būt laipns un pie reizes bija vieglprātīgs un ari dziļ�. Sī pla�ā rakstura amplitūda tad nu bija tā pazī�anas zīme, kas at�ķīra miesta vācieti no lielpilsētas vācie�a, kas at�ķīra kungu no kalpa, dāmu no sievietes.

Ligeja kāpa no uzkalna uz māju pusi. Pie ķīmijas ēkas, Kapsētas ielā, viņa iegāja pilnīgā krēslā. Augstā dēļu siena aizturēja nometnes zemo baraciņu logu gaismu, un otrpus ielai pilsētas centra atblāzmu nosprostoja augstie cietuma korpusi. Arī �Plantcn un Blomcn" dārzs ziemā bija melns un tuk�s.

Viņa pārgāja ielu un tuvojās pirmajiem nometnes vārtiem, jo pa tiem bija tuvākais ceļ� uz sarīkojumu zāli, kur �ovakar komiteja rīkoja Draudzīgā aicina Juma piemiņas brīdi, kurā arī viņa gribēja piedalīties.

Pie pa�iem vārtiem viņu aizturēja kāda sve�a jaunava un neveikli uzrunāja

�Kundze, atļaujiet jautāt: jus ta�u dzīvojat �eit? Esmu jūs redzējusi." �Jā, dzīvoju," Ligeja vienkār�i atteica.

�Lūdzu, es jūs ļoti lūdzu ��

Sve�ā nepabeidza teikumu, un pirksti uztraukti un drebo�i vēra rokassomiņu.

,,So vēstuli, ja drīkstu lūgt � nododiet tūlīt pēdējā mājā, pēdējās durvīs, astotā istabā."

Jaunava aprāvās un skatījās Ligcjā, likās, tik dziļi, it kā viņas acis iegrimtu līdz Ligejas sirdij un mēģinātu iekustināt to saprātīgā līdzju�anā un līdzcic-�anā.

Kaut tas ilga tikai nedaudz acumirkļus, Ligeja uzreiz saprata jaunavas neparasto izturē�anos. Tā nekādi nesaskanēja ar izturē�anos, kāda �ai jaunavai varētu būt citā, vienaldzīgā un līdzsvarotā jutoņā. Ligeja it labi zināja to jūtu mulsumu un aklo neuzmanību pret ārpasauli, kurā iegrimst apmāts cilvēks. Tā nebija vēstule, bet salocīta papīra lapa, ko sve�ā sniedza Ligejai.

�Man ir palicis tik maz laika. Nepaspēju dabūt pat aploksni. Es jūs ļoti lūdzu. Viņa vārds ir Atis Kore. Varbūt pazīstat viņu?"

�Nē, diem�ēl," Ligeja vienaldzīgi atbildēja. �Tas viss ir tik neparasti, bet es jums pakalpo�u. Bet varbūt jūsu draugs nav mājās?"

�Viņ� ir mājās. Es to zinu. Logs bija gai�s."

�Un jūs negājāt iek�ā?" Ligeja ne izbrīnīta, bet vienkār�i nobeigdama jaunavas nepabeigto domu, sacīja: �Negājāt! Nedrīkstējāt!"

,_;Ncgāju. Mums nebija norunāts. Un tad nedrīkst."

Viņa aprāvās un apklusa, kaut viņas mute mazliet noraustījās no aizturētām cie�anām, kas viņā plosījās.

Ligeja skatījās jaunavā un domāja: tāds izskatās sevi pazaudējis cilvēks, bez pa�apziņas, bez modra prāta, apmiglots, akls, kurls pret pasauli: tikai klausās savā iek�ējā balsī un baro sevi ar kaislīgām cie�anām. Vergs. Visu to redzēdama, viņa negribēdama sajuta pārākumu un atvieglinājumu, ka ir brīva no tā visa. �ai sajūtā pa�apziņai nebija grūti pacelt galvu un atliekt muguru, ko Ligeja tīri neapzināti arī darīja un tad sacīja:

�Nabaga mazā sieviete, metiet viņu ārā no sirds, cik ātri vien varat. Un vairāk lepnuma. Nelieciet man nest �o vēstuli. Saplēsiet to, un jūs iegūsit vairāk."

Sve�ā acumirklī uzmeta abas plaukstas sejai цп elsodama �ukstēja:

�Nevaru. Rīt agri aizbraucu � pāri okeānam. Man ir tikai divi stundas laika � �ovakar."

Sic vārdi bija kā mājiens Ligejai, lai viņa steidzas ātrāk nodot ziņu.

�Ja jūs tie�ām tā vēlaties � steig�os."

Ligeja iegriezās pa vārtiem, kad viņai lika apstāties steidzīgi soļi aiz muguras. Tā bija sve�ā jaunava. Pavisam apjukusi, viņa sacīja:

�Bet, lūdzu - nelieciet viņam manīt, ka esmu stāstījusi kaut ko vairāk. Viņ� ir tik jūtīgs.⁰

�Nē, protams. Man nav ne vismazākās vēlē�anās jums kaut ko izjaukt.¹"

Viņa gāja aug�ā gar izrīkojumu zāli. Durvju priek�ā stāvēja pulciņ� vīrie�u, tālāk malā vecā Andrīne, ko nometnē visi pazina kā Andra māti, kas baroja un pieņēma aizbraucēju atstātos kaķus un suņus. Sīka, smalka un sirma, ar tamborētu lakatu ap pleciem, viņa sauca sarkanīgu kaķi, kas lodāja zem kailajiem ceriņu krūmiem. Pa celiņu steidzās latvie�u pārstāvis Tīls ar diviem karoga standartiņiem un viņam līdzās, tāds pats pilnīgs miesās un strauj� kustībās, komitejas loceklis Saiva ar lielu ielogotu biju�ā prezidenta portretu rokā. Viņi abi strauji sarunājās, stiprāk uzsvērtos teikumus roku kustībām pastiprinādami. Garām ejot, viņi sveicināja Ligeju:

�Uz otru pusi, mīļā kundze,⁰ Saiva sacīja.

�Pēc piecpadsmit minūtēm sāksim,⁰ Tīls nobrīdināja.

�Katrā ziņā bū�u,� Ligeja pamāja un steidzās tālāk. Ļaudis jau sāka pulcēties. Viņai garām aizgāja mazā Brigita ar savu māti, ko �akluma un visu cilu priek�zīmīgu īpa�ību dēļ nometnie�i savā starpā sauca par Vārpiņu un nevis par Vārpu māti, kā tas pēc pases būtu vajadzīgs. Un Brigitu, viņas meitu � par mazo Brigitu tāpēc, ka viņa tie�ām bija maza: no bērnības vai jau no dzim�anas viņa nesa uz mazās muguras lielu punu, kas arī neļāva viņas augumam stiepties uz aug�u, bet lika ierauties kamie�os. Galva kā maza poga nu stāvēja īsā kakla galā. Cik Vārpiņu visi mīlēja, tik atturīgi tie bija pret Brigitu, kaut viņai varbūt pienācās lielākā mīlestība no cilvēkiem, jo daba to bija aplaupījusi. Bet, ka visi no�ēloja Vārpiņu un ne Brigitu, tur bija savi iemesli. Vārpiņa bez tam bija karā zaudējusi divus skaistus dēlus un vīru, vareno Vārpu saimnieku, ko bija no�āvu�i austrumu ienaidnieki. Veselā meita ar savu vīru bija izceļojusi, un nu Vārpiņa gaidīja savu likteni kopā ar mazo Brigitu. Pie sarīkojumu zāles viņas iz�ķīrās. Vārpiņa aizgāja atpakaļ uz mājām. Brigita iegāja zālē.

Ligeja gāja tālāk uz norādīto pēdējo māju. Tumsā kāds nosauca viņas vārdu, un viņa ieraudzīja Valentīnu Kalupu no savas barakas, kas, cepuri rokā saņēmis, dziļi palocījās un sveicināja. Viņ� arvien sveicināja pārāk pazemīgi, domāja Ligeja. Ne ar ko viņa nebija izpelnījusies tik svinīgu sveicinā�anu, bet Valentīns Kalups to darīja neapnicis diendienā.

Viņai pretī nāca vēl daudz latvie�u, kurus viņa nepazina, jo dzīvoja noslēgti. Dro�i vien viņas gājiens būs veltīgs, Ligeja iedomāja, jo visi ta�u steidzas uz sarīkojumu. Tomēr viņa gāja tālāk. Vakars bija vēss. Piejūras asais vēj� smilkstēja dzīv�ogu bezlapainajos zaros. Viņa tuvojās pēdējai mājai. Mazās būdiņas starp �etrstūrainajiem laukumiem, ko no�ogoja dzīv�ogi un augļu kociņi, izskatījās nabadzīgas un bēdīgas, atgādinādamas apdzīvotus vilciena vagonus, kas atvienoti no kopējā vilciena sastāva un atstāti vagonu dārzā. Bet dienā, uzmetot acis �ai kopainai, nebija �aubu, ka reiz �eit ir bijusi kapsēta. Mazās mājiņas ik nodalījumā likās kā mazas kapli�as. �ai nomācīgajai ainai pāri peldēja gabalaini, balti mākoņi, kas �o baltumu ieguva no lielās pilsētas neskaitāmo uguņu atspīdē�anas. Pāri, kreisajā pusē, debess mala virs pilsētas bija mēļi sarkana kā ugunsgrēka atblāzma. Tas bija Sv. Pauli rajona un tam tuvumā ierīkotā izpriecu un karuseļu jeb, kā vācie�i sauca � Doma � uguņu atspīdums. Skatīdama vakara debesis, Ligeja gandrīz paklupa pret kaut ko apaļu, kas no kājas pieskāriena aizripoja no celiņa. Viņa uzmeta acis � tas bija pelēks, novārtīts galvaskauss.

Tuvodamās norādītajai mājai, Ligeja arvien vairāk saīga. īgnums gandrīz līdzinājās dusmām pret cilvēku, ko viņa gan nepazina, bet kam katrā ziņā vajadzēja būt nepatīkamam un varmācīgam. Viņa sāka jau no�ēlot, ka atnākusi, jo satiki viņu mājās tikpat kā nebija cerību.

Pēdējā baraka atradās uzkalnā vai uzbērumā. Tā bija tāda pali kā citas � gara, pelēka, ar veselu rindu logu � citi gai�i, citi tum�i, pat bez vispieticīgākajiem aizkariem. Mājas priek�ā bija divi bērzi, kuros tagad vēj�, skriedams no jūras puses, atsitās un pēra kailos, �maugos zarus.

Ligeja atvēra pelēkās dēļu durvis un vājajā priek�nama spuldzes gaismā tūlīt ieraudzīja norādītās dunas. Uz mazas vizīlkarlīlcs bija viņa vārds � Atis Kore. Zem vārda sīkākiem burtiem, tagad pārsvītrots, stāvēja stud, phil. Viņa īsi un ātri pieklauvēja. Iek�ā bija klusums. Dunju aug�ējā daļa bija stikla un nemaldīgi liecināja, ka iek�ā ir uguns. Viņa pieklauvēja vēlreiz, bet jau nepacietīgāk. Atkal klusums.

Iepriek�ējā īgnuma noskaņā un arī nezinādama, ko lai iesāk ar nododamo vēstuli, viņa atkārtoti pieklauvēja, bet, nesagaidījusi aicinājuma, nospieda dunju rokturi. Tas padevās, un dunas pavērās. Viņa apjuka, jo nu iznāca, ka viņa patvarīgi ir mēģinājusi iekļūt sve�ā istabā. Vienalga, viņai ienāca prātā, ka tā tikai atbrīvojas no nejau�a pienākuma.

Pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija galds pie istabas vienīgā loga. Un tā kreisajā pusē lampa ar lielu, iedzeltenu papīra kupolu, kas atgādināja ķīnie�u vai salu iedzimto salmu platmali. Gultā blakus galdam, visā garumā izstiepies, gulēja jauns vīrietis, uz elkoņa atspiedies, un turēja grāmatu, ko acīmredzot bija tikko lasījis. Viņ� pat nedomāja piecelties, bet iztraucēts un izbrīnījies skatījās Ligejā un klusēja.

Viņa acīs bija barga nopietnība, ironija un arī nekaunīgs mirdzums. Ligejai kļuva neērti no �ī skata, kas slīdēja viņai pāri. Viņa nevarēja atvairīt domu, ka viņ� mēģina redzēt cauri pat viņas melnajam ziemas mētelim.

Ar brīvo kreiso roku viņ� noglauda melno matu �ķipsnu, kas bija noslīdējusi uz pieres. Viņa mute pirmajā brīdī likās liela un mazliet rupju izteiksmi. Tad lūpu kakliņi savilkās ciniskā smīnā un notrīcēja. Viņ� pavēra lūpas un jau gribēja runāt, bet tad paskatījās pulkstenī uz galda un sacīja:

�Es negaidīju apciemojumu. Oficiālais laiks... piedodiet, kundze, � ir pāri."

Ligeja valdīja sa�utumu un, cik spēdama, vienaldzīgi atbildēja:

�Taisnība, oficiālais laiks pāri. Bet es nemaz nedomāju viesoties, neapdraudē�u jūsu brīvību un dārgo laiku. Es tūlīt atvadī�os. Man bija jānodod jums �ī vēstule.� Viņa piegāja tuvāk un sniedza vēstuli.

Jaunais vīrietis piesarka, pietrūkās no gultas un sniedza Ligejai roku:

�Mans vārds Atis Kore. Jūs es pazīstu jau no rudens. Atceraties? Tas bija viesībās vai, kā toreiz nosauca � jubilejā � �

�Jūs sēdējāt uz zema soliņa un lielām acīm skatījāties, kad namamāte mani ieveda," Ligeja, ar patiku atcerēdamās to vakaru, ātri un gandrīzjautri sacīja. �Nu es atceros. Bet jūs drīz pazudāt. Es atceros tikai jūsu acis."

�Lūdzu, sēdiet," Atis Kore sacīja, norādīdams uz pretējo gultu � zvilni, kas, tāpat kā pirmā, bija apklāta pelēku segu. Pret sienu bija nolikti pāris raibi spilveni, un pie sienas piestiprināti krustā salikti studentu rapieri.

�Piedodiet, izlasī�u vēstuli, kaut zinu to jau iepriek�," viņ� sacīja un aizgriezies lasīja vēstuli.

Ligeja, atsilusi mēteli sāņ�, atsēdās uz zviļņa un pārlaida skatu istabai. Tā bija vienkār�a pui�a istaba, bet tīra, un nedaudzās lietas saliktas vislabākā kārtībā, gandrīz pedantiskā simetrijā. Uz galda stāvēja kaudzīte grāmatu, zila māla puķu vāze, vēstuļu bloks, rakstāmpiederumi. Pa labi stūrī kādas jaunavas ģīmetne stikla statīvā. Viņa ieskatījās � jā, tā bija tā pati jaunava, kas lūdza viņu atnest �o vēstuli. Gaismā jaunavas seja izskatījās vienkār�a, katrā ziņā tāda, kas nepaliek atmiņā, bez jebkāda at�ķirības vilciena. Tā bija samērīga, glīta, bet bezpersoniska. Ligejai nepatika �is pa�as spriedums. Tas bija sievi�ķīgi nenovīdīgs, kaut nevietā, tomēr raksturīgs sievietei. Viņa skatījās un gribēja atzīt, ka jaunava ir katrā ziņā pievilcīga. Vienalga, viņa nodomāja, man ir pilnīgi vienalga.

Atis lasīja vēstuli un savilka uzacis nepatikā. Arī tas Ligeju kaitināja. Viņa nevarēja atturēt domu, ka Atis spēlē iedomīgu kungu. Viņa pārlaida acis sienai pie viņa gultas. Tur iclogotas karājās pāris gleznu reprodukcijas, kādas sievietes akts, Tones Annas krāsainā reprodukcija, Matisa Dāma zilā, oran�ā un sārtā. Pie tre�ās sienas bija novietots.trauku skapītis jeb kumode, kur sarindotas stāvēja mazas glāzītes un dzērienu krūka, pāris kafijas tasītes. Tas viss bija salikts stingrā kārtībā, pat ar izvēli. Uz kumodes stūra kā dzeltena �ūska saritinājusies gulēja apaļiski mizota apelsīna miza. Logu aizsedza bāli zilām puķēm madurots, vienkār�s kokvilnas aizkars.

Aizkars bija ļoti rūpīgi nolaists, neviena spraudziņa neļāva iemest aci tumsā uz ielas un no ielas istabā. Pret vidu tas bija sasprausts kopā ar vienkār�u koka knaģi, kādus lieto veļas �au�anai. �o, pēdējo sīkumu ievērojot, Ligcja gandrīz pasmaidīja.

Atis bija beidzis lasīt vēstuli un, nolicis to vēstuļu mapē, pagriezās pret Ligeju:

�Man ļoti �ēl, ka �is vēstules dēļ jums bija jākavē savs laiks. Man tas ļoti nepatīk. �ādas iedomas un kaprīzes, varbūt pat scēnas?" viņ� jautādams un neuzticīgs paskatījās Ligejā.

Ligeja atkal sajuta īgnumu, jo veids, kā Atis to pasacīja, bija pa�apzinīgs un neiecietīgs.

�Scēnas?" viņa atkārtoja. �Nekādu scēnu nebija. Bet jums derētu būt iecietīgākam pret citu jūtām, es gribēju sacīt, pret sievieti, kas jums bijusi tuva."

�Vai jūs to dro�i zināt? Ka tā?" viņ� aizdomīgi jautāja.

�Es negribu neko zināt. Man bija tikai pienākums pakalpot meitenei, kas aizbrauc � uz visiem laikiem. Iecietību � beigās," viņa uzsvēra vārdu beigās.

�О, tā domā visas. Bet, ja jau beigas, lai tad arī ir. Iecietība? Tic būtu meli. Un meli man riebj. Meli un parādi, un miesas netīrība � tās ir lietas, kas man riebj. Vismaz �ais lietās gribu būt kungs, kungs no galvas līdz papē�iem."

Viņ� izdarīja tikko manāmu kustību, kas Ligejas fantāzijai likās kā mazs reveranss, ko kungs, menuetu dejodams, izdara, sacīdams dāmai � lūdzu, kundze. Tad viņ� pāris rei�u pārgāja istabai un, kāda iek�ēja nemiera tirdīts, neskatīdamies Ligejā, sacīja:

�Nu jūs mani turat par vandali, par neaudzinātu cilvēku, bet ticiet man: tā ir labāk."

�Es nedomāju nekā, negribu zināt," Ligeja noraidīja.

�Tā ir labāk," viņ� atkārtoja. �Viens ass grieziens, un beigas. Sākumā ļoti sāp, bet tad rēta kļūst arvien mazāka, līdz beidzot saraujas un aizaug pavisam, un vēlāk pa�am ir jāsmejas par sāpēm, kas kādreiz liku�ās nepanesamas."

�Jūs runājat, it kā būtu nonācis mū�a vakarā � nezinu, vai katrreiz nu tā ir," Ligeja atvairījās.

�Es pazīstu cilvēku. Sievieti, es gribēju sacīt," viņ� izlaboja.

�Vai jūs esat pilnīgi dro�s, ka jūsu pa�apziņa sakrīt ar īstenību?"

�Dro�s gan. Es nekad vēl neesmu piedzīvojis, ka sieviete smietos pirmā.

Viņa vienmēr raud pirmā."

Ligeja piecēlās:

�Ir laiks. Sarīkojums jau būs sācies."

�Jūs gribai uz sarīkojumu?"

�Protams."

�Tas galu galā ir vairs tikai pienākuma pildī�ana, un kā tāda � neīsta. Es sen vairs nevaru piespiesties tos apmeklēt. Neejiet, lūdzu."

Viņ� piegāja pie loga un sakārtoja priek�karu vēl cie�āk, un lampu pārcēla no kreisās uz labo pusi.

Ligeja skatījās viņa rīcībā, nepiegriezdama tai nekādas sevi�ķas vērības. Viņa skatījās viņa slaidajā jauna vīrie�a augumā, kur �ad un tad parādījās tīri zēniskas kustības un izdarību nemākulība. Pelēkie svārki labi piegula un veidoja plecus īsti vīri�ķīgā stiprumā, bet krūtis bija nedaudz ierāvu�ās, kā skolniekam, kas par daudz nosēdējies pie galda, varbūt arī kā plau�u slimniekam.

Nobeidzis �os mazos pārkārtojumus, Atis nosēdās gultā, sakārtoja spilvenus aiz muguras un sacīja:

�Nu mēs varam drusku parunāties. Sakiet, kā domājat piepildīt laiku, gaidīdama izceļo�anu?"

�Jūs zināt, ka mana izceļo�ana atlikta?"

�Kur� gan nezina visu par visiem �eit nometnē? Jums, tāpat kā man, ir plau�u lieta. Ja nemaldos, mūs atlika vienā laikā."

�Es jūs nepazinu. Vispār es pazīstu �eit tik maz latvie�u. Tātad esam zināmā mērā kolēgas?"

�Jā. Visi mani piederīgie ir jau prom � brālis, māsas, vecāki. Es esmu viens. Vispirms neliku tāpēc, ka biju karavīrs. Deviņus mēne�us nogaidīju izceļo�anas nometnē. No dienas dienā cerējām � nu laidīs arī mūs. Bet -mēne�i aizgāja, un nekas negrozījās. Un tad... jā, beidzot, beidzot sāka ņemt arī karavīrus. Varat iedomāties manu garastāvokli: kad nu beidzot varēja braukt ari karavīri, mani noraidīja plau�u dēļ. �ais deviņos mēne�os biju dabūjis tuberkulozi. Ha, ha, ha! Un nu es netieku tuberkulozes dēļ!" Viņ� apklusa un tad lēni turpināja:

�Kas zina, kas liktenim padomā ar mani? Esmu tik daudz rei�u �ķīries, ka �ķir�anās jau ir kļuvusi banāla lieta manās acīs. Tāpēc jūs sapratīsit, ka vēstulīte, ko atnesāt, mani tikai kaitināja � tā ir parastā likteņa spēlē�anās. Un es cen�os nekļūt vairs sentimentāls. Lai nāk un iet, kam jāiet. Da�reiz jūtos tie�i lieliski �ai slinkumā. Viss, kam tu pieķeries, izput, aizbrauc, pazūd. Bet slinkums paliek, slinkums un vientulība. Da�reiz sajūtu kā lielu traucējumu tās divi reizes nedēļā, kad man jāiet uz Darba pārvaldi reģistrēties. Domāju: kāpēc viņi nevar atnākt pie mums un nereģistrēt? 0, varbūt vēlaties tasi kafijas?"

�Pateicos. Ir jau tik vēls. Bez tam es domāju: jums ta�u kārtojamas kādas darī�anas sakarā ar vēstuli, ko jums atnesu?"

4

�Nē, man nav nekas kārtojams. Kā jau sacīju, es negribu vairs kļūt sentimentāls. Man garastāvoklis ir taisni lielisks. Mans liktenis strādā punk-tīgi kā labs pulkstenis: tiklīdz kādam pieķefos, tā viņ� gādā, lai būtu beigas. Ha,ha!" -

�Jūsu garastāvoklis ir ļoti mainīgs. Kad ienācu, jūs bijāt ļoti neviesmīlīgs, man tas jāatzīst."

�Varbūt gan. Kad dzirdēju klauvē�anu, biju sagatavots uz kaut ko citu. Es nemaldīgi zināju, ka viņa nenocietīsies un vēlreiz nāks atvadīties, kaut gan esam atvadīju�ies jau ilgi un vairākkārt. Es vienkār�i vairs nevaru. Arī �obrīd es neesmu dro�s, ka neatskan kāds klauvējiens. Un tādēļ � es ļoti atvainojos, bet es gribētu apgriezt slēdzeni � pieslēgt dūms. Es ļoti atvainojos." Viņ� skatījās Ligejā, atbildi gaidīdams.

Ligeja piesarka. Viņa saprata, ka Atis grib aiztaupīt sev satik�anos ar aizbraucēju jaunavu. Viņai uzmācās atkal īgnums un smeldze. Viņai bija jādomā par jaunavu, kas kaut kur uz ielas gaidīja �o jauno vīrieti. Varbūt pat lūdza Dievu. Varbūt stāvēja ārā aiz loga, mēģinādama atrast mazu, mazu spraudziņu, pa kuru ieskatīties un vēlreiz redzēt savu mīļo cilvēku.

Un visas simpātijas, kas bija radu�ās pret �o cilvēku, atkal izdzisa. Viņa sāka skatīties Atī, kā izrādē skalās aktiera spēli, meklējot viņa vaibstos kaut apslēptu, bet īstu pārdzīvojumu.

Kā uzminējis Ligejas domas, Atis sacīja:

�Nu jūs tie�ām mani turat par briesmoni."

�Tas jūs arī esat," Ligeja ātri sacīja./

Ata lūpas tikai īsu brīdi noraustījās apvaldītā nemierā, tad viņ� atkal pa�apzināti sacīja: �Tā ir labāk. Esmu mācījies pieņemt �o patiesību: ko acis neredz un prāts nezina, tas man neeksistē. Tā nav mana gudrība, bet kāda autora, ja nemaldos, Lorensa. Un es to esmu atzinis kā pareizāko."

Ligeja nepatikā grozīja galvu:

�Nevaru jums pievienoties. Kaut jūsu acis neredz, bet prāts ta�u zina �o... meiteni, ja esmu pareizi uzminējusi. Tad viņai ir jāeksistē jūsu prātā. Vai arī jūs esat nelietis."

�Tas es neesmu," Atis ātri iesaucās. �Bet vai tā jau ir nelietība, ja izturos patiesi � tā, kā izjūtu? Un, ja grib būt patiess, tad mana rīcība nav nelietīga. Es gribēju sacīt: ja patiesais ir arī labais. Un tā tam vajadzētu būt."

�Ārkārtīga pa�apziņa, Kores kungs. Līdz briesmīgumam."

Ligeja piecēlās un sacīja:

�Es ie�u. Es nevaru jums pievienoties, lai... kādreiz pati nebūtu līdzīgā stāvoklī - tur, aiz durvīm. Viss izdarītais atgrie�as pie pa�a darītāja. Jeb: tavi darbi tevi pavada."

Viņa gāja uz durvju pusi.

�Es gribu iet. Uz redzē�anos," viņa sniedza Atim roku.

Atis to nesaņēma. Viņ� skatījās zeme un sacīja:

�Jūs pārprotat mani. Esmu atvadījies jau vairākkārtīgi. Es negribu sāpju. Diezgan! Man vajaga drusku prieka nevis sāpju."

Tai brīdī bija dzirdama ārējo durvju vēr�anās. Kāds klusi ienāca priek�namā. Atis paskatījās Ligejā, un viņa skatā bija reizē naids un cie�ana^. Viņ� nolieca galvu un klausījās. Ne muskulis nepakustējās viņa sejā.

Pie durvīm divi reizes pieklauvēja, nedro�i, steidzīgi. Atis nepakustējās. Tā pagāja kāda minūte. Klauvē�ana atkārtojās tāda pati � klusa un steidzīga. Atis aizvēra acis un it kā sakoda zobus. Ligeja domāja: vai no dusmām, vai cie�anām?

Vairākas minūtes bija klusums. Varētu gandrīz dzirdēt elpo�anu, ja vien viņi abi nebūtu to aizturēju�i. Arī ārpusē, likās, ir aizturēta elpa pārdabiskā sasprindzinājuma uzmanībā. Ligejai likās, ka viņa dzird sve�ās nodevīgos sirds pukstus. Jā, tic bija sirds puksti, tos nevarēja apturēt. Likās pat, ka gaiss durvju tuvumā trīcētu, satraukts no cilvēka trīsām tur, priek�namā. �ai īsajā laikā Atis un Ligeja it kā ieguva vienu kopīgu noslēpumu, vienu kopīgu pamatu, uz kura sākt neviltotu, skarbu, bet patiesu iepazī�anos. �is brīdis vēlākā viņu pazī�anās laikā vienmēr uznira kā kauco�a boja, kā bākas ugunis, kas brīdina, ka kuģis atstājis mierīgos ūdeņus un iegājis varbūtējo vētru un orkānu novadā.

Tad priek�namā bija dzirdami lēni un klusi soļi. Ārējās durvis pavērās un tāpat lēni aizvērās.

Atis, neskatīdamies Ligejā, aizgāja un nosēdās agrākajā vietā, un bez izteiksmes sejā skatījās kaut kur pretējā sienā, bet ausis it kā klausījās trok�ņus ārpusē aiz loga.

Ligeja bija atmetusies uz krēsla atzveltnes un skatījās bāli puķainajos priek�karos. Nevienas spraudziņas nebija ne to malās, ne vidū. Jā, un lampa, kas ienākot bija stāvējusi kreisajā pusē, tagad bija labajā. Atis sēdēja klusēdams, bet bez pozas, dabisks, likās, viņam negribējās runāt, viņam negribējās izlikties ne gudram, ne muļķim, ne noskumu�am, ne ciniskam. Viņam negribējās nekā. Tikai būt slinkā stāvoklī, būt kā dzīvai radībai, kas pati nenosaka ne savu dzim�anu, ne mir�anu, bet dzīvo jeb ir saskaņā un mierā ar to noskaņu, kas katrreiz nāk, nāk un aiziet kā straumē iemesta koka lapa. Likās, viņ� domā: tev ir jābūt tādam, kāds tu esi, un jāsaņem, kas pār tevi nāk. Tu nevari ar savu gribu iejukt atpakaļ neradīto pulkā, un tu nevari gribēt to, ko tu nevari.

Ligeja sakustējās pirmā, atliecās no krēsla atzveltnes ua sacīja:

�Tagad ie�u."

Ari Atis tūlīt piecēlās:

�Atļausit jūs pavadīt, kundze. Tā būtu no manas puses atvaino�anās, ka sagādāju jums �ādu vakaru?

Viņ� uzvilka mēteli un uzlika platmali.

Dīvaini, Ligeja nodomāja, - kā gan viņ� varēja tik pilnīgi pārvērsties. Tikai mazliet viņa paskatījās zem platmales viņa sejā � tas bija cils cilvēks � augstprātīgs, gandrīz ņirdzīgs, un vēl kāds dīvains vilciens, ko Ligeja nemācēja pat vārdā nosaukt � kaut kas no tā apslēptā pavedēja un pāragrā ciniķa, kādus bie�i gadījās redzēt Rīgas lielās sabiedrības jaunie�u vidū, kas ar savu priek�laicīgo noveco�anu un vienaldzību pret jūsmu un sirsnību kultivēja eksistenciālisma pusbrāļus � vienaldzīgos.

Bet �is iespaids tūlīt pagaisa, tiklīdz Atis noņēma platmali. Pagriezies un drusku pieliecies uz Ligcjas pusi, viņ� vēlreiz atkārtoja:

,Jūs ta�u atļausit jūs pavadīt? Tā būtu zīme, ka esat man piedevusi."

�Jums tie�ām nebūtu jāpicspic�as, jo zinu, cik ļoti jūs respektējat savu mieru un dro�ību."

�Jūs protat iedzelt. Labi! To esmu pelnījis. Un galu galā � ko gan jūs varat sagaidīt no tāda cilvēka, kādu jūs mani �ovakar redzējāt."

�Vai tad jūs tāds neesat?"

,Jā. Tāds esmu. Bet, ja nu pie visa tā gribu jūs pavadīt, tad jūs varat man uzticēties � to izdarī�u pēc labākās sirdsapziņas."

�Labi. Pēc tik gara ievada būtu �ēl �o jūsu velē�anos nepiepildīt, � gribēju sacīt: jūsu kaprīzi vai icspītē�anos. Jo jūs negribat palikt zaudētājos. Iesim."

Viņi izgāja ārā. Nakts bija satumsusi, tikai tā pati grēcīgā Sv. Pauli debesmalā kvēloja sārtā gaismā. Virs Ata mājas mirguļoja sa�ķiebu�os Greizo ratu zvaigznes, un bērzos svilpoja vēj�.

�Būtu jāaiziet vismaz uz sarīkojuma beigām," Ligeja sacīja.

�Baidos, arī tas būs nokavēts. Pulkstenis jau ir pāri desmitiem."'

Viņi gāja cauri nometnei. Pret kādu divģimeņu mājiņu Atis savādi sarāvās un pavirzījās tālāk no Ligcjas. Tobrīd tas neuzkrita, īstenībā �o niecīgo kustību Ligeja atcerējās tikai labu laiku vēlāk. Viņi abi nerunāja daudz, liekas, meklēja vārdus un teikumus, lai izliktos viens otram interesanti. Ligeja �ad un tad no sāniem paskatījās Atī un nodomāja: jauns vīrietis. Nekas � vai viņ� varēja būt arī interesants? Bet viņ� bija korporelis, un nezin kādēļ viņa nejutās brīvi.

Kāpjot no celiņa uz uzbēruma, Atis atbalstīja Ligeju pie elkoņa un sacīja:

�Biju domājis ar jums iepazīties daudz citādāk. Bet man neveicās. Nu jūs negribēsit mani vairs redzēt."

�Kāpēc gribējāt ar mani iepazīties?" Ligeja neuzticīgi jautāja.

�Esmu pārjums dzirdējis ļoti daudz. Jūsu un jūsu vīra vārds man jau Rīgā bija zināms. Ja drīkstu sacīt: jums tur bijis kāds smags piedzīvojums?"

�Kā jūs to domājat?" Ligeja ar aizturētu elpu jautāja, - viņa nemaldīgi domāja, ka Atis zina to vienu vienīgo viņas aizrau�amos, par kuru viņa gandrīz samaksāja ar savu dzīvību. Viņai gribējās izzināt, cik viņ� par to ir dzirdējis un ko. Bet Atis klusēja. Viņa paskatījās no sāniem viņa sejā un atkal ieraudzīja to pa�u cinisko nejaukumu, ko bija pamanījusi tai brīdī, kad viņ� uzlika platmali.

�Ak, nerunāsim par to,� viņ� atvairījās. �Teik�u tikai, ka viens cilvēks, mans studiju biedrs, kādu vakaru pie alus glāzes tik brīni�ķīgi apdziedāja jūsu skaistumu. Viņ� bija pilnīgi apstulbots. Un es �ad un tad iedomāju,kādā gan var būt tā sieviete, ko tā var mīlēt."

Viņ� cie�i saspieda Ligcjas elkoni un jautri sacīja:

�Un te nu viņa iet man blakus. Ligeja Straumes kundze. Li-ge-ja. It kā no Edgara Po noslēpumainajiem stāstiem."

�Man nav nekā kopīga ar �iem slimajiem Po cilvēkiem. Esmu visnormālākā sieviete un pie tam glu�i neinteresanta. Varu galvot, pēc piecpadsmit minūtēm jūs garlaikosities, ja paliksit ar mani kopā."

�Jūsu atklātība liecina par nenojau�amām iespējām, kundze. Interesanti � �

�Muļķības," Ligeja izsaucās. �Baumas arvien iet pa priek�u kā piepūstas buras, aiz kurām pa�u laiviņu tik tikko pamana. Ā, te jau mēs esam pie manas pils," viņa sacīja apstādamās. �Pateicos par pavadī�anu," viņa sniedza roku. �Labu nakti."

�Liels prieks iepazīties, Ligcjas kundze. Labu nakti." Atis noskūpstīja viņai roku.

Iedams uz māju, viņ� sev sacīja: es draudzē�os ar viņu. Viņ� atcerējās un domās aplūkoja viņas melno, plato mēteli, kas lielos zvanos �ūpojās mugurpusē, un mazo bereti, kas, uzmesta pakau�a vienā pusē, labi atsedza viņas tīro un trauslo profilu. Viņ� bija pamanījis, ka pie kādas asākas domas viņa strauji pasit galvu sāņ�, un tad viņas profils liek domāt par raganu. Nē, kas par niekiem, viņ� sevi norāja. Ir ta�u visāda veida raganas un visāda vecuma raganas. Un da�reiz raganas ir tik � jā, tik saldas. Viņ� saviebās par �o sājo salīdzinājumu. Vienalga. Es draudzē�os ar viņu. Un viņas lūpas � tās gandrīz bezkaunīgi skaisti izlieku�ās tviksmē. Pat vienkār�us vārdus runādamas, tās aicina un ir kārīgas. Gudra sieviete. Nabadzīte. Mokās viena pati. Tas nebūs grūti. Nākotnes izred�u jaukumā Atim uzlabojās garastāvoklis. Nekas, viņ� mierināja sevi. Pat purvā kādreiz uzzied ko�a puķe. Un pēc laiciņa: bet tikai bez nosacījumiem.

Iegājis savā istabā, viņ� tūlīt paskatījās aizbraucējas meitenes ģīmetnē un

skumji iesmējās: nabadzīte! Viņu solījos precēt. Bet nu ir par veļu. Un viņam likās, ka �o meiteni ir redzējis kaut kad tālā pagātnē, un viņa domās tā bija vairs tikai bilde, uzspiesta papīram. Viņ� atkal nocitēja sev teikumu: �Ko acs neredz un prāts nezina, tas man neeksistē."

Bet �ī formula līdzēja tikai īsu bridi. Palicis viens, viņ� sāka dzirdēt neeso�us klauvējienus pie durvīm. Pēk�ņi viņam likās, ka aiz loga dzird * kādus soļus. Ak, nebija tā, ka viņ� varēja nevainīgi iemigt, ka dienā ar izgāztām krūtīm, it kā elkoņus atbalstījis uz sava taisnīguma, raudzītos dienas gaismā kā varonis. Bie�i vien pleci ierāvās, un viņ� vēlējās nozust aiz ielas stūra, ja pamanīja kādu kaut kur redzētu vai līdzīgu stāvu. Tās bija sievietes, kas viņam bija apniku�as. Viņ� tīri slimīgi baidījās no atklātām runām un skandāliem, tāpat viņ� baidījās pamesto �ēlo�anās un diedelē�anas. Tas viss spieda viņu ierauties vientulībā, ieslēgties, iziet tikai lielākoties vakaros un nevienam neminēt par savu personisko dzīvi. Bet ar to viņ� , ' ieguva noslēpumaina un interesanta vīrie�a slavu.

Atis paņēma iepriek� lasīto grāmatu un iegūlās gultā, tomēr nevarēja izlasīt nevienu rindu. Kāpēc? Vai viņa bau�ļu galdiņā Vija kāda plaisa? Kāda kļūda formulā? Ko acs neredz... Bet viņa domas bija virspusīgas. Tās pārlēca no vienas domas uz otru. Kāds savāds tuk�ums. Esmu viens, viņ� domāja. Arī rīt bū�u viens. Neviens nepieklauvēs visu dienu un visu vakaru. Man nebūs jāskatās pulkstenī, lai nenokavētu satik�anos. Nebūs jāizliekas bēdīgam, ja bēdu nav, ja tanī brīdī, kad jābēdājas, ir priecīgs prāts.

�īm bezbēdīgajām domām uzbruka otras: es esmu zvērs, nelietis, bez sirds. Bet tur neko nevar darīt. Ja viņa pati bija nolēmusi braukt, tad tas arī jāiztur. Kāpēc vēlreiz visu uzsildīt? Riebīgi. Tu pati esi vainīga, ka kļuvu zvērs, bez sirds. Es patiesi tevi mīlēju. Ļoti mīlēju. Bija laiks, kad nevarēju iemigt, ja tu, sieviete, man nebiji blakus. Bet tev nekad nav diezgan. Tu gribēji man iegrūst nazi sirdī ar savām aizbrauk�anas bēdām. Bet es negribu, ka man grūti. Es gribu prieku.

Kaut kur aiz pāris sienām spēlēja radio. Atis uztvēra da�us motīvus � vai tie nebija viņam pazīstami? Viņ� nevarēja atcerēties ne autoru, ne nosaukumu, bet skaidri atcerējās kādu izjūtu, ko reiz kaut kur un kaut kad bija radījusi �ī mūzika. Tie nebija sakultie okeāna ūdeņi, kas gā�as pret krastu, kas viļājas savā milzu gultā kā nepiepildāms nezvērs. Nē. Viņ� redzēja gludu, nekustīgu dīķa līmeni, kam viegli pārslīd ūdens zirneklis. � Līmenis tikai nedaudz notrīc un sastingst. Impresija - viegla un gaisto�a. Tik vien sāpju, cik ūdens līmenim, kad zirneklītis pieskaras ar savām zīda pavediena kājām. �o ainu viņ� salīdzināja ar savām dēkām, un tur bija daudz kopīga. Viņ� skumji pasmaidīja un iemiga.

Visu pēcpusdienu Vārpiņa bija ļoti uztraukta. Viņa bija steigusies iz�āvēt tās dienas veļas kaudzi un nu tagad savā istabā to gludināja. Izmetusies, vasaras klcit^ jo istabā apaļā krāsniņa bija sakurināta sarkana, viņa, sviedrus slaucīdama, līkājās pār gludināmo dēli, kas bija pārlikts no viena gultas gala uz otru. Viņa domāja ļoti strauji un ar abām ausīm klausījās, vai gaitenī neizdzirdēs Brigitas soļus. Viņa skaitīja izgludinātos gabalus un skaitīja, cik mārku būs kopā par �īsdienas veļas grozu. Tad viņas domas apstājās kaut kur lētajā rajonā pie skatloga, kur dienā bija redzējusi izliktus gatavu drēbju gabalus. Par divdesmit markām varēja dabūt tīri labu pavasara kleitiņu Brigitai. Tātad viņai vēl vajadzēja trīs dienas darba, lai �o kleitiņu nopirktu. Biroja ļaudis bija solīju�ies nodot veļu vēl �onedēļ.

Tie�i desmitos viņa izdzirda Brigitas soļus. Sirds viņai sāka sist strauji, it kā būtu priek�ā kaut kas ārkārtīgs. Un te jau viņa bija klāt. Maza, nosalusi viņa ievēlās istabā un nosvieda mēteli.

�Kā tad patika vakars?" Vārpiņa, pārliekusies pār gludināmo dēli, jautāja, un viņas acis modri raudzījās meitā.

�Kas tur ko patikt. Vecu vecās runas un deklamācijas. Nekā jauna," Brigita īdzīgi noteica un sāka meklēties pa virtuves galdu kaut ko ēdamu.

�Zini, Brigita," Vārpiņa priecīgi un noslēpumaini sacīja, �atmini, kas jauns."

�Kas nu te jauns var būt," viņa stīvi pagrieza galvu sauso plecu vidū un met^mutē cepuma gabaliņus. �Saki, ko niekojies. Kas ir?"

��ovakar mācītājs atnesa galvojumu. Pēc pāris nedēļām mums jābrauc uz Vcntorfu."

�Uz kādu �tatu? Kur? Kādā darbā?" Brigita atdzīvojās.

,,�c, lasi," Vārpiņa pasniedza papīru, kas turpat blakus uz galdiņa bija nolikts.

Brigita sāka lasīt un savieba seju:

�Vispirms, Misūri vajaga būt karsti, un pie tam � mājsaimniecība. Hm, sliktāka nekā nevar būt."

Viņa pa roku galam aizlaida papīru pāri galdam.

�Bet ko tad tu gribi? Amata ne tev, ne man nav. Un stipra darba darītāja ari neesi. Saki � paldies Dievam, ka vispār tev kaut kas ir."

Vārpiņa sāka enerģiski gludināt, lai nebūtu jāizsaka kāds skarbāks vārds par Brigitas nepateicību.

Brigita uzlika uz karstās krāsniņas skārda krūzīti ar pienu un tikām otrā krūzītē maisīja kakao.

�Ja nekā labāka nav, es palieku �eit."

�Negudrā, no kā tad tu �eit dzīvosi?"

�No kā tagad dzīvoju?" �

�No kā? Ja es ncpicpclnītu ar veļas mazgā�anu, tad gan tu zinātu, kā tu �eit dzīvotu. Bet> ja visi aizbrauks, ko tad es mazgā�u? Un cik ilgi?"

�Nu, tad iztiks tāpat."

I �Kā �tāpat?"

�Nu, tā."

Vārpiņa nogrozīja galvu un sacīja:

�Runā gai�i kā bērns. Vai tad tev prāts nemaz klāt nenāk? Esi ta�u liels cilvēks. Liekas, tavi trīsdesmit gadi tikai ir deldēju�i tavu prātu un nevis nesu�i klāt."

�Nu, saki vien, ka man vispār nav bijis ko deldēt."

�Meit, mcit, kur tev gadījies tik daudz ļaunuma sirdī?"

Vairāk Vārpiņa neteica neko. Viņa pameta acis uz Brigitu, kas tur maza, uzrautiem pleciem un savu nelaimīgo kuprīti, vārīja sev vakariņas. Jā, taisnība, ko gan Brigita varēja labu sacīt par �o pasauli un dzīvi. Vārpiņa nopūtās, nolikusi pēdējo veļas gabalu. Nu viņa brīdi atsēdās uz gultas malas un, savu tuklo, sārto seju slaucīdama, uzmundrino�i sacīja:

�Būs labi, mcit. Ja tikai es tur varētu tāpat strādāt, kā �eit, tad būtu labi. Tai naudai cita vērtība. Tcic, ka tur visu mazgājot ar ma�īnām � tad jau jo labāk. Ak, ja es tur nopelnītu tikai �etri dolāri par dienu � tas būtu divdesmit markas �ejienes naudā. Divdesmit markas. Tu varētu katru nedēļu nopirkt pa kleitai."

Smaga un pilnīga viņa piecēlās un, aizgājusi blakus Brigitai, nogrieza rupjas maizes gabalu, un uzzieda taukus, uzkaisīja sāli un, it kā pielabinādamās, priecīga sacīja:

�Zini, �odien pa pusdienas laiku noskatīju tev kleitiņu � aizbrauk�anai." �Kādu?" Brigita, jau iepriek� noraidīdama, asi paskatījās mātē.

�Pelēks ar baltām rūtiņām � kostīmkleitiņa, baltu apkaklīti un aprocēm." �Ir ar tev gar�a. Tagad visi valkā ko�as krāsas � oran�u, zilo, sarkano � tādu, ka acis svilst."

�Nu, ņemsi tādu, bet es domāju � tev derētu tāds, kas nelec acīs/*

Brigita neatbildēja. Viņa pārgrieza apelsīnu un sāka to sūkāt. Pēk�ņi jautāja:

�Kam vēl bija galvojumi?"

�Daudziem. Saivām, Kalniņiem, jā, un galdnieku Pēterim. Citus neatceros. Bet bija kādi desmit."

Brigita atdzīvojās:

�Nezin, uz kurieni ir galdniekam?"

�To gan neredzēju, ne arī prasīju. Mācītājs ļoti steidzās."

�Un tad visiem tiem, kam reizē galvojumi, ari reizē jābrauc."

�Tā jau saka, es nezinu." *

�Tātad mēs braucam, māt? Tu saki, pēc pāris nedēļām?"

�Jā, apmēram tā, mācītājs sacīja."

Brigita kļuva rosīgāka. Paēdusi viņa paņēma spoguli un sāka kārtot matus naktsguļai. Viņas pelēcīgā seja bija atdzīvojusies. Asais zods virs īsā kakla it kā izlīdzinājās, un viņas acis ieguva siltāku skatu. Viņas domas bija kaut kur ārā, tās patik�anā lidinājās ap kaut ko, ko ne māte, ne kāds cits nezināja. �ādos brī�os, māte to bija ievērojusi, no Brigitas varēja sagaidīt pat diezgan nopietnus pakalpojumus. � >_ ,

�Zini, mcit, palīdzi nu �ovakar salāpīt pārīti zeķu. Tad�rit varē�u nodot gatavu. Tu trīs pārus, es �etrus."

�Dod �urp." Brigita enerģiski izķēra zeķes no mātes rokas, tāpat enerģiski izrāva adatu no lupatiņas, ievēra lāpāmo diegu, un roka svaidījās ātri un cieti uz aug�u, uz leju. Viņa pat iedungojās kādu dziesmas motīvu. Viņa strādāja ātri un, kura zeķe bija salāpīta, to pāri plecam iesvieda gultā, un paņēma nāko�o.

�Un kad mēs varētu būt uz kuģa?"

�Nu, uz beigām jau ejot varen ātri. Citi tiku�i cauri ar visu trijās nedēļās." �Tātad uz Lieldienām mēs varētu būt jau tur?"

,Jā, ja viss labi veicas."

Māte un meita steidza lāpī�anu. Viņas nerunāja vairs, jo domas bija aizņemtas ar lielo, priek�ā stāvo�o notikumu. Brigita redzēja sevi uz balta kuģa, atspiedu�os pret dzelzs treliņiem. Turpat blakus liels un plecīgs stāvēja Pēteris. Vēj� kūla un pēra viņa biezos, tum�os matus. Viņa meta ūdenī maizes garozas zivīm. Tās nebija parastās siļķes vai mailītes, bet lidojo�as, sudrabotas zivis � tā viņa bija dzirdējusi.

Vārpiņa domāja: ja jau visu mazgā ar ma�īnu, tad vienā dienā padarī�u trīsreiz tik daudz kā �eit. Tas ir � ja tikai tur maksā tāpat � piecpadsmit dolāru. Kungs Dievs, �ejienes naudā tas ir se�desmit mārku. Nē, nē, tas būtu par daudz labi. Varbūt reiz varētu aizsūtīt radiem uz Latviju, lai uzliek Brāļu kapos plāksnītes maniem abiem dēliem. Bet diezin, vai to drīkst? Ja viņi būtu dzīvi. Un ja tēvs būtu dzīvs... Tad Brigitai nekad nebūtu jāstrādā � tāpat kā mājās, bagātajās Vārpu mājās.

Sarīkojuma dalībnieki izklīda pa mājām. Andrīnei nebija tālu jāiet. Viņa dzīvoja turpat blakus izrīkojumu zālei, mazā istabiņā. Pacilāta un svinīga viņa iegāja savā istabā. Vira nevarēja vēl attapties. Tā vien likās, ka viņa ir Rīgā, ka nupat, tikko atgriezusies no operas, kur kopā ar savu vīru, sirmu, zv^i^ņotu virsnieku, un Andri noklausījusies svētku aklu. Viņi nebrauc mājās ar tramvaju, bet viņas sirs tādās reizēs lepni pasauc taksīti, un viņi visi trīs aizbrauc pa sniegotām, sasalu�ām ielām uz Strēlnieku dārza pusi, kur ir viņu dzīvoklis. Tēvs ir smaidīgs, vakariņās viņ� grib iedzert vienu stipru groku un tad ilgi sē� dziļajā klubkrēslā, un lasa avīzi. Andris ir vēl tīrais zēns, izstiepies gar�, gai�i brūnie mati viļņo, kad viņ� skrie�us lec pa kāpnēm divi pakāpienus uzreizi.

Viņa ir tik pilna atmiņām, ka tūlīt ieslīgst gultā un, pagriezusies pret galdiņu, skrtās dēla un vīra uzņēmumos.

Dzeltenais kaķis, apvainots par �ādu vienaldzību, ielec gultā, iekāpj Andrīnes līkumā un murrādams mīdās uz vienas, uz otras kājas, un glau� apaļo galvu gar Andrīnes rokām.

�Gribi ēst, muļķīt?" viņa pārlai� roku kaķa mugurai. �Gribi gan. Dabūsi, dabūsi. Ļauj man atpūsties."

Bet kaķis neliek miera. Viņa pieceļas nogultas un ielej bļodiņā ēdienu. Kamēr kaķis ēd, viņa nosēstas uz gultas malas un nezin kuro reizi izvelk no aploksnes vēstuli, un lasa atkal: ��ai laikā esmu paspējis iestāties Austrālijas gleznotāju biedrībā un pavasari piedalī�os viņu rīkotajā izstādē ar trim gleznām. Mīļā māmuļa, vai Tu nepriecājies, ka Tavs palaidnīgais dēls ir kļuvis prātīgs? Bet tas vel nav viss. �ai laikā esmu iesniedzis lūgumus Tavā lietā. Un, tā kā mani labprāt ierauga, tad ceru, ka drīzi vien varē�u Tevi izsaukt uz �ejieni. Ceļanaudu jau krāju. Darbs kaulus nelau�. Tu nesabaidies: es tagad krāsoju mājas no iek� un ārpuses. Te gandrīz visi gleznotāji tā dara. Par to saņemu �etrpadsmit mārciņas nedēļā. Salīdzinot ar ciliem, tā ir liela alga."

Viņa apstājās un noslaucīja acis. Viņa nekādi nevarēja iedomāties, ka viņas dēlam reiz būs jārāpo pa sastatnēm, kaļķiem un krāsām notrieptam. Bet dīvaini, likās tā, it kā Andrim tas sagādātu prieku. Vēstulē bija tik daudz nebēdības un prieka, ka viņai gribot negribot bija jātie, ka māju krāso�ana ir katra gleznotāja īstais darbs. Tur bija rakstīts par runātājiem un smējējiem papagaiļiem, milzu zirnekļiem, uz kuru tīkliem Andris it mierīgi iz�aujot savu veļu. Tur bija par puķēm, kas ķerot mazus kukaiņus un no tā barojoties. Vēstules stūrī bija uzzīmēta �āda puķe. Pa�ās beigās vel viens zīmējums: uz zirnekļa tīkla vējā plivinās Andra krekls, īsas bik�eles, zeķes, kabatas drānas. Milzu zirneklis, uzrāpies līdz veļai, rauj zemē Andra kreklu. Andris, paņēmis lielu stibu, no apak�as dzen zirnekli prom. Gleznas stūri � koka zarā sē� papagailis un, knābi līdz ausīm atpletis, spārnus pakrūtē salocījis, smejas pilnā kaklā.

Andrīnci gribot negribot bijajāsmejas. Nē, ar Andri bēdas neko nevarēja iesākt. Visur viņ� atrada sev prieku.

Un tālāk viņa lasīja: �Tu, mazā �abatiņa, ncskopojis ar naudu, tērē ļoti pamatīgi, tērē tā, ka no vienas vēstules līdz otrai iepriek�ējais sūtījums būtu iztērēts. Ja Tu to nedarīsi, aizrakstī�u veikaliņam, lai Tev pienes klāt katru rītu � es viņiem samaksā�u. Es tevi brīdinu, mana vecā, mi|ā �abatiņa.*

Andrīne nolika vēstuli, un nezin kā tūlīt sāka līt asaras. Uznāca sauss klepus. Sāpju nebija, bet klepus mocīja neparasti asi. Varbūt tas nav tas, -viņa domāja. Varbūt ārstam tie�ām taisnība, ka tas ir tikai plau�u plēves iekaisums. Viņ� bija sacījis: ja jau se�u gadu laikā audzējs nav atkārtojies, tad pavisam dro�i var pieņemt, ka tas būs izzudis. Jā, klepus var būt no plcirīta.

Viņa taisījās uz guļu. Mazgājās, uzvilka spodru, baltu veļu, noņēma no krūtīm zelta krustiņu un to rūpīgi ielika kārbiņā. Tad, gultā sēdēdama, salika rokas un lūdza Dievu. Viņa izskatījās sīka un maza, sakaltusi, kā sirma meitene. Baltie mati vēl bija kupli un sakārtoti glītos viļņos abās pusēs _ celiņam. �aurā seja bija tīra, un vaigu galos turējās pat īsts, dabīgs sārtums, kas kļuva tum�āks, kad viņa kādreiz uztraucās vai nokaunējās.

Lūgsnas parasti viņa nobeidza ar vārdiem: �Es Tev pateicos, ka torcizTu man devi tik gudru prātu, ka pierunāju Andri braukt prom vienam. Vismaz viņ� ir dro�ībā, prom no briesmām, kas mums draud no �ausmīgā nezvēra aiz dzelzs priek�kara. Vismaz viņ� ir dro�ībā.�

Tad viņa laidās miegā. Aizmigdama viņa da�reiz redzēja Andri baltā istabā, baltā gultā pie plata, plata loga, uz kura palodas zied dienvidu puķes � gai�i zilas orhidejas, tik maigas kā rīta blāzma, citas tik sarkanas kā svaigas asinis, un kaktusu sulīgie stimbeni stiepjas laukā aiz loga. Tic aug tik ātri, ka no rīta ir jāizcērt celiņ�, ja grib tikt ārā no mājas. Tā Andris bija rakstījis.

Bet da�reiz murgs bija ļauns: viņa redzēja Andri teltī cie�i aizmigu�u. Te kaut kas resns un liels noritinās no koka tie�i uz telts jumta � milzu �ūska. Viņa slīd gluma un smaga pa telts jumtu un meklē spraugu. Nu viņa n�slīd gar telts sāniem un snaiksta kaklu pie durvīm.

Ar īsu kliedzienu viņa pamostas � tas ir bijis tikai murgs. Tad viņa atkārto lūgsnu un iemieg.

♦

Bet komitejas vīri jeb latvie�u pārstāvji pie vācie�iem Tīla vadībā pēc sarīkojuma brīdi palika kopā, kamēr Saiva novāca dekorācijas un rekvizītus, un tad visi kopā gāja uz mājām.

�Es domāju - protests ir jāiesniedz tūlīt un bez kavē�anās," Tīls ļoti noteikti sacīja. �Citādi ar pirmo martu mēs sēdēsim peļķē."

�Kā tu to domā - protests," kapteinis - sauss augumā, skops kustībās

- un kluss pēc dabas � neuzbāzīgi ievaicājās. �Kā vārdā tu protestēsi, un vai j ⁴ tu, vai cits, vai ari mēs visi kopā?�

�Tas nav svariņ. Bet protests nekavējoties jāiesniedz. Saprotiet: tā no-ļ metne, kur mūs grib iebāzt, slāv tie�i purvā. Tur nav sausas vietas, kur kāju �nolikt. Kas tur būs pavasarī un rudenī, kad lietus līst piecas, se�as nedēļas bez pārtraukuma? Mums tikai jāiz�ķiras, kur� ies pie priek�niecības."

�Paga, paga, tā lieta nav tik vienkār�a. Mums jādabū visu nometnes iedzīvotāju piekri�ana, jo tagad stipri jāradinās pie demokrātiskas izrīcības, it īpa�i mums. Ja gribēsim pretoties un sasist stiprāko ar autoritāriem rīkiem, tad drīzi vien tie kā bumerangs atgriezīsies un ķers mūs pa�us."

Tīls noplātīja rokas:

�Nu, mīļie, �o garlaicīgo procedūru es un mans temperaments nevaram izturēt."

Kapteinis:

�Nav tik traki. Ir jāizziņo nometnes iedzīvotāju informācijas sapulce. Tas viss. Lai tauta izsakās."

�Skaidrs, mīļie draugi!" Saiva svinīgi noteica. �Rīt pat pieliksim pie dēļa paziņojumu. Visu vajaga nodarīt pa godam."

�Lai tauta izsakās. Lai dod mums pilnvaras. Tad varam kaut streikot � es gan nezinu, kādā veidā mēs varam izrādīt streika darbību, ja esam bezdarbnieki," kapteinis smīnēdams sacīja. �Bet demokrātijas viena pazīme esot streiki un streiku brīvība. Redzat, kā Amerikā. Tur streiki ir zināmā mērā sports un tautas parāde. Pēc tam skaisti uzņēmumi periodikā, smiekli, kliedzieni, vārdu sakot � tautas izprieca, tautas svētki. Tas viss mums tagad jāpārstudē, jāpārskolojas."

�Manis pēc," Tīls atmeta ar roku, �tikai tiem, kam jāpalick �eit, derētu nesaēsties ar vācie�iem. Streiks? �īsdienas vācietis to vēl nesapratīs. Bet, lai nu �ā vai tā, ir jārīkojas, un tā, lai saglabātu labas attieksmes ar vācie�iem un tomēr panāktu savu."

�Bet ko tad īsti mēs prasītu? Vajadzētu būt kādam konkrētam priek�likumam," kapteinis iebilda.

�Jā, jaunais objekts tad vienkār�i jāmin," Saiva sacīja.

�Vai kāds ir jau apskatījis citu nometnes novietni pilsētā?" kapteinis jautāja.

�Vēl ne. Par visu to jārūpējas un jāgādā," Tīls sacīja, apstādamies pie savas barakas. �Es proponēju rit priek�pusdienā izbraukt apskatīties vairākas iespējamās vietas."

�Labi. Esmu braucējs, kaut domāju, man jaunā nometne vairs nebūs vajadzīga. Es izceļo�u. Bet tas neko negroza. Būs ļaudis, kam tur būs jādzivo. Tātad � brauksim/* Saiva, rokas berzēdams, sacīja.

�Brauksim visi trīs/* tā kapteinis.

�Man ta�u jābūt birojā/* Tīls atrunājās. �Varu tikai pēc darba laika.**

�Arī labi. Brauksim pēc darba laika.**

Viņi iz�ķīrās. Kapteinis aizgāja tumsā uz savu attālāko baraku, Saiva aizsteidzās, galvu iecirtis un rokas kareivīgi gar sāniem vēzēdams, pāri celiņam.

Tils smags un lieliem soļiem gāja uz savām durvīm. Gaiteņa dēļu grīda �īkstēja un ieliecās, it kā vaidēdama, ka viņas mugurai �is svars par lielu.

Istabā dega spo�a spuldze, pakārta griestu vidū. Tai apkārt nebija kupola, un gaisma dūrās acīs, asa un uzbāzīga. Tīla kundze sēdēja pie galda un lāpīja zēnu drēbes, kas bija visur � uz krēsla atzveltnes, galda un gultas. Vienā stūri bija trīs mazas gultiņas, kur pa vienam gulēja, cie�i aizmigu�i, mazi tautie�i. Divi zēni un maza meitenīte. Mazā, izlīdusi no sedziņas, uzmetusies uz krūtīm, sārto dibenliņu uz aug�u, saldi gulēja.

Tīls visu to ieraudzīja, piegāja un uzvilka segu pāri bērna mugurai. Tīla kundze atskatījās un nosarka. Viņa bija vēl jauna, dzidru, caurspīdīgu seju, glīta, bet neuzposusies jauna māte. Viņa nekad nevarēja kārtīgi veikt saimnieko�anu. Ja viņa iesāka vienu darbu, tad citi aizmirsās un sabojājās. Ja viņa mizoja kartupeļus, tad pa to laiku gaļa piedega. grozīja un uzmanīja gaļu, kartupeļi pārvārījās un iz�ķīda. Kamēr viņa mazgāja traukus, galds peldēja ūdenī, kas lija uz grīdas. Kamēr visu to sakopa, bija jāsāk jauna maltīte.

Viņa nekad agrāk nebija rīkojusies virtuvē. Rīgā, pirms precē�anās, to darīja māte un mātes kalpone, pēc apprecē�anās � atkal kalpone. Dzīve viņai likās kā vāro�s katls, kas nekad neaprimst, ko jauc un saburbuļo mū�am nepadarāmie darbi. Un, tā kā bērni vēl bija mazi, viņa nemaz neparedzēja, ka dzīve vēl varētu nomierināties � katls nevārīties. Viņa ļoti mīlēja bērnus un bija laba sieva, un �o faktu dēļ viņa laidās un grima nepārtrauktā kustībā, vārī�anā, mazgā�anā, kop�anā, kurai nebija ne gala, ne malas. Pati viņa vairs nespēja uzvilkt tīru blūzīti. Ja to ari izdarīja, tā tūlīt kļuva netīra nepārtrauktajā juceklī. Kad viņa � ne jau nelaimīga �, iedomāja savu agrāko dzīvi, viņai likās, ka tā ir bijusi tikai pasaka � princeses dzīve glā�u pilī.

Bet viņa nepārmeta ne sev, ne vīram. Stāvēdama �ai jucekļa vidū, viņa mīļi smaidīja un darīja, cik varēdama. Kad Tīls kādreiz pievāca vienu otru uz galda nepiedienīgu priek�metu, viņa nosarka un nodomāja: kā es atkal to biju aizmirsusi.

,Sieviņ, pamēģini, lai katra lietiņa vienmēr būtu ierastajā vietā, tad vieglāk orientēties." >.^f\.

Viņa atkal piesarka:

�Tev taisnība. Bet es nevaru ieraudzīt visas nekārtības. Ja to gribētu, (ad man vajadzētu acu visapkārt galvai un vairāku pāru roku. Ar divām'Vien visi darbi nav padarāmi." Un viņa stāvēja nelaimīgu seju un mī|ām, mitrām acīm.

Tīlam pret viņu bija savāds maigums. Cik satiksmē ar citiem viņ� bija stūrains un neapvaldīts, tik rāms viņ� bija pret sievas nevarību. Kādreiz, iedzerdams ar draugiem, viņ� piemiedza aci un aicināja cilus kādā nakts gājienā. Pieliecies pie auss kapteinim, kam viņ� nezin kāpēc ļoti pieķērās un klausīja, � viņ� noreibis �ukstēja: �Iesim. Saproti � man jātaupa sieviņa. Viņa ir nodzīta, un tad tā nedro�ība ar plau�ām. Man viņa jātaupa. Bet es ta�u esmu stiprs vīrietis. Es nevaru. Iesim."

Nevar zināt, vai viņ� arī kur aizgāja, bet �ī vēlē�anās viņu alla� nomocīja ļoti karsti.

Pāris rei�u �ādā garastāvoklī viņ� iemaldījās pic Mauzes, jau labi gados aizdzīvoju�as provinces aktrises, kas mīlēja māksliniekus un viņu sabiedrību laikam gan vairāk nekā pa�u astrālo mūzu. Viņ� laida vaļu savām stiprajām rokām, un vi�s būtu nolicis labi, ja vien viņ� būtu varējis pārvarēt ārkārtīgo nepatiku pret viņas seju. Otrā dienā, salicis kapteini, viņ� dievojās: �Goda vārds, es nevaru. Ja nebūtu �īs sejas, �īs sejas ar milzīgo, rijīgo muti un neizveidotām līnijām. B�t es nevaru to pārvarēt, goda vārds. Augums nekas. Kaut varētu pielikt cilu galvu. Vispār, man liekas, cik jauki varētu iekārtot dzīvi, ja, piemēram, sievietes varētu samontēt, kādas gribi � paņemt vienas kājas, otras � augumu, tre�ās galvu, no ceturtās tikai lūpas, un visu to saskrūvēt vienuviet. Tas tik būtu atklājums. Es galvoju � pasaulē nebūtu nevienas nelaimīgas dzīves." � �Bet kā tad ar to prātu?" � �Ar to?" Tīls kļuva domīgs. �Kāpēc sievietei vajaga prāta? Viņa ir tikai ko�umam. Prāts sabojā sievi�ķību." � �Ak tu, sultāns tāds," kapteinis bija norājis.

Un �ai vēlajā stundā, iededzies domā par savu tautie�u glāb�anu no nogrim�anas purvā, Tīls, nopietns un direktora norūpēju�os seju, atbrīvoja galdu no bērnu drēbītēm un spēļu mantiņām un izklāja lielo Hamburgas karti.

Tīla kundze ieinteresēta pacēla galvu.

�Man jāatrod vieta jaunajai nometnei. Kā tu domā, mīļā, � Barmbekā vai Altonā? Es domāju - jo tuvāk centram, jo labāk."

� �Vai tad tā var izvēlēties?" kundze jautāja.

�Skaidrs - ka var. Demokrātiskā valstī viss ir iespējams. Un, ja ne, tad streiko."

Ar tuklo pirkstu viņ� izbraukāja visas līnijas un apstājās galapunktos: Viņ� pētīja ilgi un pamatīgi, tad, glu�i kā Kolumbs, pravietiskā gai�redzībā izsaucās: �Eirika, Eirika! Es proponē�u Altonu!"

Meitenīte gultā iekunkstējās. Viņ� pietrūkās aug�ā un piegāja pie bērna. Un ar gudras aukles zinīgumu un ierastu kustību viņ� pieliecās un izvilka no gultas apak�as baltu, emaljētu trauciņu.

Kaut bija pēdējās janvāra dienas, sniega Hamburgā tomēr nebija. Kad miglaino dūmaku aizdzina vēj�, saule pacēlās līdz pus debess jumam un tomēr sildīja. �ādās dienās Ligeja, iedama parastajos gājienos uz Darba pārvaldi, iegriezās pilsētas dārzos apskatīt piesaules vietas, vai nav jau izlīdu�i pirmie asni. Dārzi vienmēr bija tuk�i, jo īsts vācietis, pilsētnieks, iet dārzā tikai svētdienas pēcpusdienā vai arī neiet nemaz. Tādēļ nedaudzie ārzemnieki visu nedēļu tos varēja baudīt gandrīz kā privātos dārzus.

Ligeja alla� mēdza sēdēt augstākajā kraujā. �eit neredzēja pilsētas ielas un nedzirdēja trok�ņus. Pāri dārza kokiem pacēlās tikai Pētera baznīcas un Rātsnama zaļie torņi, miglainā laikā saplūzdami ar zemajiem mākoņiem. Dārza ielejā bija mazs dīķis � kā aizaugo�s me�a ezers. �ai laikā to klāja plāns ledus, un vējainās dienās nobiru�ās lapas griezās virpuļdejā. �eit bija kā salā, kur varēja paslēpties no visa, kas nepatīk un ko negrib redzēt. �eit aizmirsās, ka ir tāda izceļo�anas nometne, kas kā elevators ierij un izmet cilvēku masas no dienas dienā; aizmirsās, ka jādzīvo barakās kā vilciena vagonos un jāgaida vilciena kustē�anās. Negribējās domāt pat par austrumu ziloni, kas vienā dienā var ielauzt dzelzs priek�karu un icstampāt vecās Eiropas porcelāna vitrīnā. �eit Ligejas domas bez steigas, pārspīlējuma un vienpusības sakārtojās klusā saskaņā ar dabu � kokiem, zemi un debesīm. Ko tic tur uz ielas skrēja un traucās, un trīcēja, ja acumirklī nepaspēja noķert pienāku�o tramvaju? Lūk, koki stāvēja varbūt jau simt gadu vienā un tai pa�ā vietā, un galotnes gudri raudzījās milzīgajā pilsētas straumē. Tic stāvēja un panesa visu, arī tad, kad 1 īamburga dega, kad varenais cilvēks kā tārps locījās uguns jūrā. � Mācies no kokiem un esi mierīgs un pacietīgs.

Da�reiz Ligeja uzlika roku grumbuļainajam kokam un noglaudīja to dīvainas draudzības vai līdzjūtības dēļ. Citreiz viņai piebiedrojās kāds zvirbulis vai zīlīte. Zvirbulis, likās, nebija domātājs, bet reālists, tāds, kādi ir tie, kas steidzas pa ielām. Viņ� mēdza uzkiTio�i lēkāt Ligejas priek�ā, gaidīdams maizes drupatiņas. Ja tās nebira no gaisa, kā viņ� to bija sagaidījis, zvirbulis aizspurdza tālāk. Kāds cits putns ar sarkanu krūte�u bija baudītājs. Tas uzlaidās uz zara, nosvilpās dzidrā balsī, iz�ūpojās un kā bulta aiz�āvās uz nāko�o koku, nosēdās uz vēl �maugāka zara, iz�ūpojās tur un atkal aiz�āvās tālāk - pa�ā visaugstākajā koka galotnē. Tas nediedelēja uzturu tā, kā zvirbulis, bet paļāvās, ka varbūt kaut kur viņ� atradīs pusdienas, ka kaut kur putnu dievs būs klājis viņam pusdienu galdu.

Brīnums, kā gan cilvēki bija pieradu�i justies labi tikai tad, kad apkārt viņu dzīves telpai bija robe�u �ogi. Cita dzīvā radība iztika bez tiem.

Bet kāpēc sarkankrūtītis tie�i �odien tik labā omā? Decembrī tas sēdēja vienā vietā iljļāk. Ligeja sekoja putna ceļam. Saule bija pacēlusies pusdien-

- laikā, bet pāri pasta ēkas jumtam netika. Tomēr tā sildīja tāpat no sava slīpā torņa. Jā, nu viņa pamanīja: putns bija izvēlējies saules apspīdēto vietu. Tas baudīja sauli un svilpoja. Tad tam klāt pielaidās otrs sarkankrūtītis, tic sabāza knābjus kopā, laikam kaut ko nerātnu viens otram ie�ukstēja ausī, un abi kā akmens kri�us nokrita ielejā.

Tā Ligeja nosēdēja da�reiz vairākas stundas � varēja likties, neauglīgā slinko�anā. Viņa nepiespiedās domāt. Ja domas nenāca pa�as, viņa ļāvās bezdomu mieram. Iedama mājās no �ādas pastaigas, viņa centās nesastapt paziņas, lai ar parastajām runām neizjauktu noskaņoto mieru. Viņa neskatījās apkārt, lai neieraudzītu kādu neglītu skatu vai sve�u, nepatīkamu seju.

Kādā dienā, atgriezdamās no pastaigas, viņa uz ielas ieraudzīja pretimnāko�o Ati. Viņ� bija nosalis. Mēteļa apkakle bija uzcelta, un viņ� bija tī�i sagriezies pret vēju, lai tas nepūstu sejā. Savāds ncvciklums neļāva pārmīt ne vārda, viņi tikai pamāja ar galvu un aizgāja garām. Un pagāja dienas, kad Ligeja viņu pavisam neiedomāja. Garās dienas un vēl garākie vakari sadalījās kā mozaīka � gai�ās un tum�ās. Netraucētā vientulībā cilvēks pats sev bija prieka devējs un skumju cēlonis.

Agri no rīta, tikko kaimiņu ļaudis aiz plānās sienas sāka virināt durvis, Ligeja pamodās un vairākas stundas palika nomodā gultā. Nekur viņai nebija jāstcidzas. Viņas dzīvei patiesi bija līdzība ar koka dzīvi. Koku dzīves pārmaiņa bija tā, ka vēj�, locījis zarus uz dienvidu pusi, kādu dienu sāka locīt tos uz ziemeļu pusi. Tā tad bija koka pamo�anās, un sulas sāka plūst straujāk, dodamas spēku pumpuriem brie�anai. Ligcjas pārmaiņa bija gājieni pa pilsētu, sīkie mājas darbi, kāda grāmata, mūzika un trok�ņi, ko augu dienu raidīja radio, uri citu ļau�u balsis, un soļi gaitenī.

Varēja domāt, ka �ādā vientulībā cilvēks mirst aiz garlaicības, bet tā nebija. Aiz sienas nejau�i dzirdētie teikumi viņai lika domāt par �o cilvēku iek�ējo dzīvi. Pusse�os rītā viņa gaidīja, kad kaimiņ� Saiva ies uz darbu. Atvadīdamies no savas, gados daudz jaunākās sievas, viņ� mēdza sacīt: �Mana mīļā, ej vēl atpūsties un nepārpūlies. Nopērc sev kaut ko labu. Mana mīļā!" Tad bija dzirdami priecīgi smiekli. Saiva pavēra durvis, bet varēja just, ka viņ� apstājas un draud savai mīļajai а r pirkst u: �Bet tā kā tu mani klausītu/Tad smagi, bet ātri soļi aizdipa pa gaiteni. Dro�i vien viņa apaļā seja smaidīja, domājot par sievu, kas saritinājusies palika gultā. Saiva strādāja kaut kur pie vācie�iem pussmagu darbu, bet, mājās nākdams, bie�i vien aiz produktu turzas slep�us ienesa puķu pu�ķi � savai mīļajai sievai.

Ligejai bija jādomā, kas ir tas pamats, kas jau vairākus gadus uztur �o divu cilvēku dzīvi tādā jaukumā. Viņa vēl nebija redzējusi no Saivas kundzes sejas nozūdam smaidu, un smieklu straume no�alca it bie�i. Viņai pavīdēja ainas no savas dzīves - kā pretstats, kā vēss pagrabs vai kapli�a. Jā, viņa nekad nespēja tā smieties.

Ap deviņiem sākās rosība aiz otras sienas. Tur dzīvoja kara invalīds, igaunis Karla Tārs. Karā viņ� bija zaudējis vienu roku. Tas apstāklis nu bija ievadījis viņa dzīvi citā gultnē. Pa�u tautības meitas bija izķēru�i angļi un vācie�i, invalidiem cits neatlika, kā pieņemt vācu sievietes pat no ielas vai nomaļu rajoniem. Karla bija kritis par upuri mākslīgai gai�matei ar nesamērīgi lielu seju, nolaidenu augumu un nevī�īgu gaitu. Erika bija viņa neprecētās sievas vārds.

Deviņos viņi pamodās � to varēja tūlīt zināt: divi cilvēki gari �āvājās.Tad sievietes balss izgrūda vienu vārdu, kam pretī nāca samiegojies rūciens no vīrie�a puses. Tad atkal brīdi bija klusums. Pēc laiciņa no�ķindēja trauki � Ērika uzlika brokastis.

Pēcpusdienā bija dzirdamas arī sve�as balsis, rīko�anās ar traukiem un pudelēm. Pēc laiciņa balsis pastiprinājās, runas kļuva straujākas, skaļākas; tad iesākās kāda dziesma, aprāvās, un iesākās cita. �āda priek�spēle varēja turpināties da�reiz vairākas stundas. Pievakarē visi �ie trok�ņi izauga par orkānu. Mājas sienas drebēja, grīda līgojās, un juku jukām tika piesaukti igauņu velna un vācu velna vārdi. Abi bija stipri, bet vienam vajadzēja virsroku, vienam vajadzēja pacelties orkāna galotnē, lai tas būtu piepildīts, un parasti tas bija igauņu kurrata. Lai visā orkāna �ausmīgumā sasniegtu crescendo, igauņu velns paķēra cirvi un lielās gavilēs cirta to grīdā, līdz cili orkāna orķestra instrumenti atslāba, saplaka un apklusa. Tad bija smacējo�s klusums. Likās, orķestrantu aiz�ņaugtās rīkles rīstījās nāves agonijā. Īstenībā tas bija reibuma miegs. Smacējo�ais klusums bija ilgs. Tad Karla Tārs mīlēja savu sūrā likteņa pievesto sievu. Da�reiz �is klusums izbeidzās tikai nākamā dienā ap pusdienas laiku. Tas notika tā: �ai klusumā pēk�ņi kā aizsmakusi rūpnīcas svilpe spalgi atskanēja sievietes kliedzieni pēc palīdzības, pēc policijas. Kliedzieni bija neatlaidīgi. Katram kliedzienam sekoja dobji belzieni � it kā ar smagu, mīkstu vāli piesistu takti uz apslāpētām bungām. Tas bija saskanīgs duets � spalga svilpe ar nomaskētu bungu ribinā�anu. Tas nozīmēja: Kaila Tārs sodīja savu likteņa pievesto sievu.

Ērika pēc �ādiem duetiem labprāt cienīja pastaigu pa nometnes pagalmu un bie�i jo bie�i bija redzama pie veikaliņa durvīm, kur apgrozījās pircēji. Savu zili melnu kļuvu�o aci vai sa�ķiebu�os degunu viņa tad izcēla un rādīja kā karā nopelnītu ordeni vai nopelnu krustu. \

' �āda sadzīve vilkās apmēram nedēļu, kamēr pietika Karlas invalida pabalsta. Kad tas bija cauri, aiz sienas bija mierīgi. Da�i izrukti vārdi diennaktī nevarēja apgrūtināt kaimiņus, un �āvā�anās, ja tā ir vakarā, var tiķai palīdzēt radīt labvēlīgu vienaldzību pret lietām un pasauli un mudināt cilvēku �ķirties no tās un ieietjabākā � miega valstībā.

Karla Tārs ar savu sievu Ēriku būtu nodzīvoju�i savā istabā ilgi, līdz nometnes noplē�anai, ja vien dēļu grīda būtu izturējusi cirvja kapājumus. Bet tā padevās. Uz mitrās melnzemes dēļi bija izmiek�ķēti un satrūdēju�i, un drīz vien tie ielūza, sadrupa. Tā iemesla dēļ tad nu Karla pārcēlās uz gala istabu, kur nebija neviena tie�a kaimiņa, jo trakajā dzīru laikā tic cits pēc cita bija aizlasīju�ies prom uz mierīgākām mājām.

Karlas pārie�ana uz gala istabu pārējiem iemītniekiem bija ieguvums, jo nu varēja gulēt vismaz līdz tam brīdim, kad igauņu velns sāka piesist takti ar cirvi.

�ādā veidā visnesabiedriskākais cilvēks pret savu gribu bija ierauts līdzdalībā ar ciliem. Kaut Ligeja pievēra acis pret visu neglīto, ta�u ausis nevarēja pievērt, un tās uztvēra un mācīja viņu pazīt cilvēku no miesas un kaula.

Bet bija arī izņēmumi. Tai pa�ā mājā dzīvoja biju�ais karavīrs Valentīns Kalups � lauku puisis, pagai�iem plāniem matiem, kautrīgu smaidu un pazemīgu gaitu. Viņa zaļais karavīra uzvalks bija alla� tīrs, kaut viļu malās nodilis līdz diegiem. Zābaki no bie�ās pazolē�anas jau līdzinājās koka tupelēm � tik augstas bija izaugu�as zoles, bet tic tomēr drusku spīdēja un bija labi kopti. Tāds viņ� parasti sēdēja savā pelēkajā gultiņā, rokas salicis, un skatījās pa logu. Viņam nebija nekā, ko darīt. Viņ� skatījās pagalmā un labvēlīgi smaidīja.

�Vai drīkstu lūgt atnest kundzei ogles?� viņ� alla� apvaicājās, saticis Ligcju gaitenī. Viņ� atnesa ogles, katru ogli atsevi�ķi ielika kastē, un tā, lai nekas nenobirtu zeme. Un, kad visas ogles bija saliktas, viņ� ilgi un pamatīgi slaucīja grīdu, pa�ās beigās novilkdams pār to ar delnu. Viņ� nerunāja daudz, un tie pa�i pāris teikumi nāca lēnām, ar stostī�anos, it kā viņam būtu kauns no savas balss.

Kādu rītu viņ� bija sevi�ķi runīgs. Nobeidzis darbu ar oglēm, viņ�, noliecis galvu, sacīja:

�Kundze, vai jūs arī lasāt dzejas?"

�Lasu gan, bet ļoti nedaudz."

�Vai jus lasāt arī Vcidcnbaumu?" ' ' ' ■> ■

�Nē, to gan vairs ne. To lasīju skolā."

�Es neesmu beidzis skolu - ģimnāziju. Bet es labprāt atceros da�as dzejas. Man patīk tā: �Nost reiz skumību meti�u tumsā"." '

Ligeja nopūtās. Ak, �is lāga vīrs. Viņa jautāja:

�Vai jums nav vientuļi, Kalupa kungs?"

�Da�reiz ir gan, bet tad es atceros kādu dzeju un skaitu to, - Veiden-baumu, Ziemeļnieku �, man patīk būt vienam - esmu lauku cilvēks."

�Bet varbūt precieties. Būs otrs cilvēks."

�Ко jūs, kundze. Es nu precētos. Man jau pāri �etrdesmit. Kura meita pie manis vairs nāks. Nē, nē. Es nemaz nevaru iedomāties, ja man..."

Viņ� nosarka un, neveikli apgriezies, palocījās, un aizgāja.

Ligeja pēc tam ilgi domāja par �o vientuļnieku. Viņam nebija ārējas dzīves tikpat kā nemaz, bet tomēr ik stunda bija piepildīta ar kādu saturu no senām dienām, kas stiprākas par tagadni un arī par nākotnes cerībām.

♦

Kādā vakarā, nākdama no pastaigas, Ligeja satika Ati. Viņi abi bija nosnigu�i, jo atceļā bija sācis snigt. īsā laikā, kamēr viņi no �Planten un Blomcn" dārza nokļuva nometnē, pilsēta bija balta. Krūmi, sētas stabi stāvēja ar kupenu cepurēm galvā, un baraciņas, kas nu bija nosnigu�as biezu sniega kārtu, līdzinājās pasaku piparkūku mājiņām ar �auganu cukurota marcipāna jumtu. Pilsētas darbdienīgais izskats bija pārvērties pasakā.

�Jūs varētu ienākt pie manis apsildīties," Ligeja sacīja. �Mana māja ir tuvāk."

Atis aizdomīgi pameta skatu apkārt un tad uz Ligeju, bet nesacīja neko.

�Jūs baidāties no kaut kā? Bet oficiālais laiks vēl nav pāri," Ligeja iesmējās, acumirklī atcerēdamās Ata pirmā vakara izteicienu.

Atis sarāvās un ar smīnu atteica:

�Jūs zobojaties par mani?"

�Nē, to gan ne, bet, atcerēdamās pirmo vakaru, sapratu, ka jums nozīmīga ir ari zināma stunda: viena ir neatļauta, otra bīstama un tre�ā � nevainīga. Kaut zinātu, kā vērtējat �o stundu." Viņa paskatījās rokas pulkstenī:

�Pulkstenis ir se�i. Pat Rīgā �ī stunda neprasīja vakara tērpu."

Viņa paskatījās Ati priecīga, baltās pilsētas burvības aizkustināta.

�Nu, vai jums ir drosme?" viņa jautāja.

�Atzīstos, man tās nav. Esmu bailīgs un gļēvs. Pie tam: man ir savi principi."

,Principi ir labas audzinā�anas zīme, man nav ko iebilst. Ari man tāpat: es principā Cen�os neatzīt principus. Tie bie�i vien mūs padara par raustāmām lellēm. Turklāt - cilvēks pēc tiesas un taisnības it nebūt nav tik viengabalains, ka arī iek�ķīgi viņ� būtu katrreiz izstiepjams principu gultā?*

�Bet, ja dzīvo zināmā sabiedrībā... nav jādod tie�s iemesls � �

�Jūs esat ļoti prātīgs," Ligeja iesmējās, un pēk�ņi:

�Kas jūs esat? Reiz apjautājos paziņām, viņi pārjums nezināja neko, kaut nodzīvoju�i ar jums vienā mājā �etrus gadus. Kas jūs esat?**

�Nenozīmīgs cilvēks, pie tam slinks, bezcerīgs, kā jau kara laika bērns.** Un tad viņ� piesardzīgi turpināja:

, Ja jūs vēl atkārtotu ielūgumu... man tie�ām top vēsi."

Viņ� atkal bija uzsitis mēteļa apkakli un sarāvies.

�Protams, lūdzu. Ceru, jums negadīsies nekas ļauns. Man ir silta istaba."

Viņi iegāja istabā. Tur dega lampa, kā Ligeja to bija atstājusi. Viņa lūdza Ati atsēsties goda vietā � zvilnī, kas gan bija vienkār�a gulta, bet viesību gadījumā ar pāris spilveniem aizmugurē to ātri varēja pārvērst zvilnī, ko Ligeja tūlīt ari darīja.

�Varbūt kungs vēlas arī kāju soliņu?" viņa jokoja, un tie�ām, viņai rokā jau bija mazs, popēts soliņ�. �Tad jūs būtu kā mērens pa�ā. Nu, neapvainojieties. Ļaujiet jūs mazliet palutināt. Jūs dro�i vien ģimenē esat pastarītis, un tie jau mīl lutinā�anu."

�Jums taisnība, esmu pēdējais ģimenē. Un es ļoti mīlu savu māli."

Atis runāja maz. Viņ� skatījās istabas lietās, pacilāja grāmatas, apskatīja mazos piemiņas niekus, glezniņas, vāzītes, uzņēmumus. Viņ� skatījās, kā Ligeja kustējās mazajā telpā. Nu viņa nometās uz viena ceļa pie elektriskās plītiņas, kas bija zemē pie galda. Kā no āra nāku�ai, viņai mugurā bija gluds angļu kostīms un balta blūzīte. Pie kakla uz tās bija tauriņveida kaklasaite, raiba, kas patiesi izskatījās kā tauriņ�, uzmeties uz balta zieda. Tas piedeva zināmu koķetēriju, bet arī �armu. Ja nebūtu tā � Atis domāja � viņa izskatītos kā skolotāja vai sekretāre. Bet tauriņ� padarīja viņu mazliet vieglprātīgāku un pikantāku. Cik savādi, viņ� domāja: vīri�ķīgi tualetes piederumi sievi�ķīgu sievieti padara pikantu. Bet viņ� nesacīja to. Cik viņai var būt gadu? Vismaz �etrdesmit, varbūt pat vairāk. Jā, tā viņ� bija dzirdējis. Bet rokas, sevi�ķi slaidums un elkoņu locītavas, izskatījās aizkustino�i jaunavīgas. Ligeja nemanīja, ka tiek aplūkota. Viņa vārīja kafiju. Patum�ās pūkas uz virslūpas ļāva spriest par viņas slēpto temperamentu. Pelēki zaļās acis bija lielas un mierīgas. Atis atcerējās kādu sarunu ar aizbrauku�o flautistu. Tā bija ļoti vīri�ķīga saruna. Tas bija sacījis: pēdējās rezerves �eit nometnē - Straumes kundze, Ziemera kundze. Vienai vīrs prom, otrai drīz mirs. Pēdējās rezerves. Kad to vairs nebūs, tad... vācietes. � Viņ� nokau-

nejās no savām domām. Tai brīdī nezin kā viņa priek�ā jau bija mazas sviestmaizītes, tasē kūpēja kafija. Galdiņa vidu stāvēja maza, omulīga d�ina -pudelīte, tāda kā bērnu spēļlicta, pussprī�a lielumā. Turpat blakus - zila stikla biķerītis ar trim sarkaniem alpu vijolī�u ziediem. Viss bija glīti un aizkustino�i, bet viņa domas bija greizas: viņ� domāja � gudra galviņa. Nekas, meitenīt. Es redzu tev cauri. Viņ� skatījās kā izrādē.

�Nu, vai nav labi?" pēk�ņi Ligeja jautāja, atsēzdamās viņam iepretim. �Man ir viesis; un es viņu varu palutināt. Kāda ta�u vajag, ko lutināt. Vai nav tiesa? Man bērnu nav, ari suņu un kaķu nav. Tāpēc esmu priecīga kādreiz pasaimniekot un tēlot saimnieci. Bet parasti man tas nepatīk/

Viņa pasniedza sviestmaizes. _я _

�Jūs dro�i vien esat ļoti gudra sieviete un turklāt rafinēta. Vai ari... nē, tas nevar būt..." Atis klusu noteica. �Vai arī vientiesīga?"

Ligeja, kas visu laiku bija priecīga un laipna skatījusies Atī, tagad satumsa:

�Jūs mani pārprotat, vismaz līdz �im brīdim neesmu iedomājusi lietot nevienu rafinētu kustību.� Viņa it kā aizgainīja nelāga domas. �Un, ja arī tā būtu, kas zina, varbūt es tie�ām būtu godīgi nopelnījusi mazu flirtu. Pavisam godīgi. Kas jūs tā ir samaitājis?" Viņa pacēla savilktās uzacis pret Ati. �Mīļais Dievs, nedrīkst izrādīt ne vismazāko laipnību otram, ja tas ir citas kārtas." Viņa nopūtās un kļuva nopietna. �Varbūt �ī ir pirmā reize manā dzīvē, kad varu darīt, kā man pa�ai patīk. Jā, jā," viņa sparīgi pamāja ar galvu, �līdz �im esmu darījusi tikai to, kas citiem patīk."

Un viņa apklusa, kā ieskatīdamās tālu atpakaļ nodzīvotajā dzīvē, un ar rūgtumu noteica: �Jā, tikai to, kas citiem labs. Bet nerunāsim tagad par to." Viņa ielēja Atim otru tasi.

�Bet kur jūs ņēmusi tādu vārdu � Ligeja," Atis, sarunu mainīdams, jautāja.

�Ak, tas ir tīri literārs vārds. Reiz jautāju tēvam, jo skolā sava vārda dēļ dabūju daudz ciest. Man vienkār�i bija kauns. Nu, tēvs atbildēja, ka tai laikā avī�u pielikumā ticis iespiests kāds stāsts. Sapratu � tas tie�ām bijis Edgars Po. Vēlāk arī es pati to lasīju � Aka un svērtenis. O, gadiem ilgi �ausminājos par sienu, kas, sakarsēta balta, pamazām tuvojas nabaga moceklim. Bet ne mazāk kaunējos no otra vārda, tas � Jakobīne. Tur vainojama mana di�ciltīgā krustmāte, kāda no pēdējām baronu atvasēm, kuras tuvumā mani nabaga vecāki toreiz dzīvoju�i. Tēvamāte, dū�īga saimniece, toreiz raudājusi, ka sabojājot latvie�a bērnu. Lūgusi pat mācītāju, lai jelc pārkristot par jaunu. Bet nekas nav iznācis, un tā es nesu �os abus vārdus kā laikmeta '"zīmogu."

Viņa piecēlās un noplātīja rokas:

"Bet ko lai jums vēl parādu? Mans viesis nedrīkst garlaikoties. Es nc-gleznoju, nerakstu d^eju, arī foto albumu man nav. Bet kaut kas taustāms man tomēr ir. Redzat? Bēgļu gaitās iemācījos siet paklājus. O, tas ir labs pacietības pārbaudes treniņ�. Kad jūtos stipri nogrēkojusies, tad sē�u �eit r ■. \ uz soliņa un sienu mezglu pie mezgla. Tas ir zināmā mērā sods un ari

miegazāles tais naktis, kad Karla Tārs ar draugiem dzīro. Un beigās no visa tā iznāk vai nu paklājs, vai spilvens. Esmu �o to ari nopelnījusi."

Viņa noklāja zemē nelielu paklāju un, nometusies uz viena ceļa, rādīja ar pirkstu uz paklāja madarojumu:

�Tiktāl gu] iesietas manas vientulības pirmās dienas �etros mēne�os. Tas nostrādāts visrūpīgāk. �ī josla, kad sāku izjust laimi, ko dod brīvība � es domāju, personiska brīvība. Skaidri atceros � �ie dzīpari sējās tik viegli.

- Toreiz domāju par kādu ziemeļzemes leitnantu. Viņ� jau nebija nemaz leitnants, es pati tikai tā iedomājos."

Viņa pārlaida plaukstu pāri paklājam. Atis skatījās viņā un domāja: vai tā ir gudras sievietes izrāde, vai tie�ām laipna vaļsirdība, tomēr viņ� nevarēja atvairīt viņas pievilcību.

�Jā, tāds paklājs, pa�as roku darināts, arī ir sava veida dzeja. Tādu pārdot nozīmētu publicēt savu roku un sirds darinājumu. So nepārdo�u, bet tos, ko darināju trok�ņainajās naktīs. Tur iesiets īgnums un dusmas."

�Vai jūs varat būt arī īgna un nikna?" Atis jautāja.

�Varu gan. Tāda, kādu jūs mani tagad redzat, tāda es parasti neesmu bijusi. Tas ir tikai tagad."

Viņa nosēdās uz soliņa un, zodu plaukstā atspiedusi, ar dziļu nopūtu izsaucās:

�Jūs jau nezināt to sajūtu, kā ir, kad esi brīvs. Kad uzmet mēteli un ej, nezinādams � kur tu ej. Tev nav nevienam jāprasa. Tu, protams, savā brīvības sajūtā domā nezin kur iet un nezin ko darīt, bet īstenībā tu ej visnevainīgākajā gājienā pa skaistām ielām un elpo dziļi, kā bērns skaties aug�ā zvaigznēs, it kā pirmo reizi tās ieraudzītu. Un vienreiz tās ir zaļas, otrā vakarā zilganas, tre�ajā � iedzeltenas. Un tu vari izdomāties, kāpēc tas tā, jo tevi netraucē neviena cita doma, neviena valoda. Apkārt ugunis un cilvēku straume. Tu gandrīz smaidi � kā laimīgs muļķa bērns. Un nemaz nedomā, ka esi te viens, nabaga bēglis. Pat nesēro nemaz pēc dzimtenes, bet jūti pasaules skaistumu. Es nezinu, es laikam drīkstu būt tikai viena. Tad jūtos kā no loka atraisīta bulta un skrienu nezin kur. Vai tas tāpēc, ka vēl kaut ko gaidu? Ej nu sazini. Var jau būt, ka tādas ir bailes no vecuma?"

Viņa paskatījās Atī un atvainodamās sacīja:

�Piedodiet, es aizrunājos par tālu. Bet varbūt kaut ko līdzīgu pārdzīvojāt arī jūs tagad, kad palikāt viens? Vai nav taisnība?

V

�Nē. Es protu saglabāt savu neatkarību arī tad, ja man ir otrs. Esmu patmīlis. Es aizeju, ja mani sāk ierobe�ot. Bet ar sievieti jau ir otrādi - viņa grib vergot tam, ko mīl. Mēs, vīrie�i, ļaujam viņai to un ar skumjām vērojam sevi, ka aizejam no viņas... pie nāko�ās."

Ligeja platām acīm raudzījās Ati, bet nerunāja.

�Jā, jā, Ligcjas kundze. Tā ir. Tas ir briesmīgi ne�ēlīgi no mums, bet tā ir patiesība. Tādi mēs esam. Ja kāds to apgalvo citādi, tad tas ir farizejs un melis. Viss dzīvē apnīk."

Ligeja klausījās un arvien vairāk apmācās, tad saņēmusies dedzīgi icsau- _x cās:

�Bet tas nav likums! Ir jābūt tā, ka neapnīk. Kaut kur pasaulē ir jābūt cilvēkam, kas nolemts man un kuram es nolemta. Ir jābūt!"

Atis sāka smieties:

�Nudien, man jādomā, ka jūs esat vientiesīga. �is sentiments..."

Viņ� rosījās saņemt Ligcjas roku, bet viņa tai brīdī, kaut ko domādama, to neapzināti atvilka atpakaļ un sacīja:

�Bet dzīvē vienmēr iznāk otrādi. Liekas, tu ej karstā dienā ar ūdens malku plaukstā un priecājies, cik tas dzidrs un vēss. Tu gribi to paturēt. Bet ūdens izsūcas pa pirkstu starpām. Pa�ā saujas vidū tomēr vēl ir maza pilīte, un tu ej tālāk un nes �o vienu pilīti labākajā apziņā. Bet pēc laika paskaties - tā ir izgarojusi, un tava plauksta kļuvusi sausa. Un tomēr, man gribas ticēt... Vai atceraties to klinti Vidusjūrā, kas stāvot stipra pret visām vētrām, bet nodrebot no � asfodelcs pieskāriena?" Viņa sadrebinājās. �Man liekas, tāpat jābūt kādai rokai, kas reiz pieskaras, un tu nodrebi kā cietā klints."

Viņa at�ķīra kādu grāmatu un aizmirsusies, lielā priekā sacīja: �Paklausieties, kā romie�u karavīrs raksturo lielā karavadoņa Antonija aizrau�anos. Es beidzos vai nost no prieka par �iem vārdiem:

�Antonija mīlestības ārprāts jau tie�ām iet pār mēru. Dro�ās acis, kas pāri karapulkiem kvēloja kā vara bruņas Marsam, tagad grie� ar bijām un ar padevību skatus uz brūnās sievietes pieri, dzel�a sirds, kas citkārt kaujas drūzmā vai pu�u plēsa krū�u sprādzes, tagad aizliedzas un grib tik vēdeklis un plē�as būt, ko dzesēt kaislību tai morietei." Vai nav lieliski?" Viņai mirdzēja acis kā bērnam, kas atradis visvairāk kāroto rotaļlietu. �Ak, es baudu katru izdevu�os teikuiņu. Da�reiz man noreibst galva no skaista vārda un no skaistas skaņas, un puķes zieda. Un tad man liekas, ka es nemaz neesmu tik veca, kāda es īstenībā esmu. Kā gan gadi nesakrīt ar �o te." Viņa , pielika pirkstu pie krūtīm. Tad viņa aprāvās un nobijusies paskatījās Atī:

�Piedodiet, es izturējos muļķīgi. Es ta�u nebū�u noreibusi no pāris pilieniem �ī dzēriena. Bet man ir tāda sajūta, ka ar jums varu runāt arī visādas muļķības."

Tā tas ir. Jūs negribēdama jūtat, ka cs izprotu sievietes."

^Jūs izprotat?" Ligeja neticīgi grozīja galvu.,Ār vienu mēru nevar pieiet visām."

�Gandrīz visām," Atis smīnēdams sacīja.

�Kādu mēru jūs lietojat?"

Atis gudri iesmējās un, kā skatīdamies kādā pagātnē notiku�ā piedzīvojumā, ciniski sacīja: _x

�Mērs? Ir jāatmin sievietes kaislība. Tas viss."

Viņ� vairāk nerunāja, piecēlās un, steidzīgi pateikdamies, posās uz mājām. Viņa aizie�ana bija pārāk pēk�ņa, atvadī�anās nenobeigta. Varēja domāt, ka viņ� grib ātrāk būt viens.

�Kas notika, Kores kungs? Es jūs aizvainoju?"

�Nē, Dieva dēļ. Pie jums bija pārāk labi. Es nedrīkstu pierast. Ir laiks.

Labu nakti."

Ārā zem soļiem gurkstēja mīksts sniegs. Laiks bija dzidrs un vēss. Atis gāja gar Ligejas mājas galu un nogriezās tā, lai ielu garām viņas logam. Viņ� labprāt paskatījās tajā. Dzeltenā gaisma bija silta un mājīga. Tūlīt viņ� iedomāja savu istabu, kas nebija apkurināma. Parasti viņ� ieslēdza tikai elektrisko plītiņu un sildījās pie tās. Viņ� nesteidzās. Izgāja cauri nometnes ģimeņu mājiņu rajonam, notrieca no kāda krūma sniegu. Visos logos dega ugunis. Nezin kāpēc viņam kļuva skumji � likās, aiz visiem logiem sēdēja vai nu pulciņā, vai pa divi. Visur likās mājīgi un omulīgi. Viņ� viens ieies savā istabā un būs viens visu garo vakaru un nakti. Viņa lētajā, � vienreiz viņam ie�āvās prātā. Labi tēloja. Pēc brītiņa viņ� ap�aubīja pirmo domu. Tomēr viņa ir vientiesīga. Viņas gados? Nu, to mēs redzēsim.

Viņ� soļoja uz mājas durvīm un iek�ķīgi drebinājās. Man laikam ir drudzis, � viņ� domāja. Man jāārstējas ļoti nopietni. No rītdienas sāk�u kārtīgi dzīvot un kārtīgi ēst. Nost visas citas domas, kas to traucē. Bet viņ� neaizmiga visu nakti.

*

Nāko�ais rīts uzausa dzestrs un skaidrs. Vakarā uzsnigu�ais sniegs bija pārvilcies plānu sērsnas kārtu. Koki un krūmi bija nosarmoju�i balti. Ligeja atvēra logu un skatījās baltajā krūmā aiz loga. �uburainie zari izskatījās kā balti koraļļi. Saule ieslīpi, pāri lielajai kastaņai iespīdēja viņas istabā uz sienas. Nometnes ceļos neredzēja neviena gājēja. Aiz nometnes sētas ielās cits aiz cita aizslīdēja auto, nograbēja smagās ma�īnas. Dobji un baisi skaidrajā gaisā izklausījās kuģu pūtieni patālajā ostā.

Rīts bija patiesi skaists. Un ar �o jaukumu pielija arī Ligejas istaba un viņas domas. Kamēr viņa mazgājās un ģērbās, radio spēlēja Dvor�āka Humoresku. Slāviskā nebēdība un skumjas it labi saderēja ar viņas jūtīgo un mūzikas iespaidojamo dabu. Viņai sajaucās vienā lielā nemierā un traukties gribē�anā �is skaistais rīts ar tiem rītiem dzimtenē, kur �ai laikā plosījās sve�u dienas puteņi un lausks spēra māju pak�os. Vai dzimtene bija atnākusi viņu apciemot? Atnākusi pa Baltijas jūru, pāri lediem un ūdeņiem, sniega lakatu apsegusies un baltu koraļļu zaru klēpi pār roku. Dzimtenes ziema. Ligeja sajuta bezgalīgu prieku. Viņa steidzās, lai tiktu laukā. Gribējās pateikt kādam siltu labrītu, uzsmaidīt kādai dzīvai radībai, vienalga, aizbraucēju pameslam sunim vai kaķim, kas tik izmisīgi un lūdzo�i da�reiz tecēja viņai pakaļ, gribēdams pielabināties un kaut kam piederēt.

Te gaitenī bija dzirdami soļi. Tic nebija viņas kaimiņu soļi un arī ne pastnieka, kas parasti ap �o laiku izdalīja pastu. Viņa klausījās. Kas gan varēja būt �ai neparastā stundā? Viņa pameta acis pulkstenī � tas rādīja pusē vienpadsmit. Nācējs apstājās pie viņas durvīm un pēc īsa brītiņa pieklauvēja.

Ligeja lūdza iek�ā. Viņa stāvēja istabas vidū un gaidīja atveramies durvis. Tas bija Atis.

Viņ� likās ātrs un steidzīgs; ātri pasniedza roku un tad nostājās viņas priek�ā. Viņ� nenosēdās arī tad, kad Ligeja vairākkārt lūdza to darīt. Aiz brīnumiem Ligeja atlaidās zvilnī un gaidīja nezināmo vēsti. Viņ� tūlīt nesāka sarunu, bet gandrīz nikni un lielā saviļņojumā vispirms skatījās Ligejā. Kas tas var būt, Ligeja domāja, bet nesacīja neko. Klusē�ana bija neveikla.

�Kas noticis?" viņa mierīgi jautāja, kaut sirds savādi ietrīcējās.

Atis nelikās dzirdējis viņas vārdus. Tikai viņa mute savilkās nepatīkamā grimasē. Cik dīvains cilvēks, Ligeja domāja. Bet kas man daļas, es gribu vienkār�u laipnu pieklājību � neko citu. Viņa noturējās mierīga un likās nemanām Ata saspīlējumu.

�Vai redzējāt?" viņa sacīja. �Ieradusies tāla vie�ņa � mūsu ziema. Kāda nu skaista pasaule." *

Viņa pietrūkās un ātri atvēra logu, un nolauza mazu, nosarmoju�u zariņu, un sniedza Atim:

�Koraļļu puķe. Lūdzu."

Atis gausi paņēma zarii/u un, iek�ķīgi iesmiedamies, turpināja skatīties Ligejas rīcībā. Viņa iesēdās atpakaļ zvilnī.

�Ir taisnība, ko pārjums runā. Jūs esat briesmīga sieviete." Viņ� paspēra pāris soļu uz viņas pusi un vēlreiz atkārtoja:

�Ir taisnība."

�Bet kas tad noticis?" Ligeja, apjukusi un patiesi izbrīnījusies, jautāja. �Nolicis? Noticis nav nekas. Bet es esmu kļuvis vienā naktī gudrāks."

Viņ� neļāva Ligejai iespraust nevienu vārdu, sāka runāt saraustīti, uztraukti, pārlekdams vienai un ķerdams otru domu:

�Kā jūs protat savu mākslu! Tas ir apbrīnas vērts. Esmu savā mū�ā saticis daudz sievie�u un domāju pazīstam viņas, bet �onakt, �ai bezmiega naktī ieraudzīju pats sevī nejēgu un nelgu. Es tomēr atsakos jūs saprast. Ko jūs ar mani esat izdarījusi?** Viņ� paspēra da�us soļus un atkal apstājās.

�Jūs varbūt turat mani par tādu muļķi, kas ticēs, ka vakar mūsu sastap�anās bija nejau�ība? Un ka visa izrāde jūsu istabā nejau�i sagadījusies? Nē, jūs par to bijāt domājusi jau sen. Un viss, kas te uzreiz noklājās manā priek�ā kā uz burvju galdiņa � tas bija jau sen izdomāts un sakārtots.**

Ligeja aiz brīnumiem mirk�ķināja acis un ļoti strauji vēroja, un domāja:

�Mīļais Eievs, viņ� ta�u ir slims cilvēks! Vai varbūt karā cietis?** Bet viņa to nepateica.

�Piedodiet,** viņ� attapās atvainoties. �Visu to pasaku riebīgi, banāli, bez vārdu izlases � nu, vienalga. Domājiet, ko gribiet, par mani. Gribēju tikai darīt jūs uzmanīgu uz vienu apstākli: es neesmu muļķis. Esmu jūsu burvju jostu satvēris pie īstā gala, kundze. Pagaidiet, pagaidiet,** ar rokas mājienu viņ� apturēja Ligeju, kas apjukusi grasījās kaut ko iebilst.

Ar inkvizltora cinisko labpatiku viņ� turpināja:

�Un kājās protat noliki rokas! Kā nevainīgs bērns. Jūs tik labi zināt, kas jums skr'sts. Jūs tik labi zināt, ka katrs karā iet ar to ieroci, kas stiprāks, un izstādē liek to, kas pievelk. Es otrreiz lūdzu piedo�anu par savu izteiksmes veidu, bet par saturu es piedo�anu nelūdzu. Jūs esat tik... ne�ķīsti samaitāta.**

�Bet sakiet, lūdzu, kas noticis!** Ligeja glu�i nelaimīga iesaucās.

Ta�u Atis viņas vārdos neklausījās . Viņ� runāja tālāk:

�Zinu, jūs esat daudz vecāka, bet manas acis jūs tādu neredz. Kāpēc jūs samulsinājāt mani? Es tagad esmu izputināts cilvēks. Es nevaru, es neesmu gulējis. Atstājiet mani mierā! Man vajaga miera un atpūtas. Es esmu slims, man vajaga miera. Bez tam: man pa�am ir sava meitene. Viņa gaidīs mani. Viņa ir laba meitene. Bet jūs man palīdzējāt kļūt bezsirdīgam. Man tagad nav nevienu drusciņu �ēl, ka viņa aizbrauca.**

Ligejai gribēja iesaukties: jūs esat traks, � bet viņa to nepaspēja un arī vēl �aubījās, jo kaut kas �ai satrauktajā Ata runā lika viņai nojaust kādas cie�anas.

�Neskatieties manī tādām acīm! Tas nav jūsu bezvainīgs izbrīns, bet izkopta spēle.**

Viņ� strauji apklusa un nosēdās otrā zvilnī iepretim Ligejai, atspieda galvu pret plaukstu un skatījās grīdā. Nesagaidījis ne vārda no Ligejas, ņirdzīgi atsāka:

�Kāpēc jūs nctaisnojatics? Kāpēc nemēģināt labi pārbaudīto, iespaidīgo spēli ar asarām?** Viņ� jautādams paskatījās Ligejā.

�Ja jūs būtu vientiesīga, jūs raudātu aiz kauna; ja jūs būtu kārtīga pilsoņa sieva, jūs parādītu man durvis, jo esmu jūs apvainojis; ja jūs būtu rafinēta hetēra, jūs zinātu ko darīt, jo hetērai ir laba sirds, un tā ir gandrīz vienīgā, kas izprot vīrieti un prot savaldīt stihiju vīrietī. Jā, jā, tā ir, brīnieties, cik vien jums tīk. To spēku, kas rodas pats no sevis, kura saknes nāk no zemes un galotnes ieaug debesīs, tikai vīrietis pats brien pa zemi, meklēdams atraisītāju, atdodams savu dievi�ķīgo spēku un traukdamies tālāk, noreibis pats no sava spēka. Vai nu jūs saprotat, par ko runāju?"

Ligejai bija piesmaku�i balss, kad viņa nedro�i sacīja:

�Es sāku nojaust, bet... tam nav nekāda sakara ar mani, ar vakarvakaru.

Man |oti �ēl, ka jums nezin kā dēļ jācie�."

Atis neticīgi, pievērtām acīm raudzījās Ligejā, it kā minēdams un meklēdams ncīstumu Ligejas sejā:

�Man liekas, es jūs pa�reiz nīstu," viņ� pēk�ņi sacīja. �Patiesi, tas, ko pa�reiz jūtu, ir vairāk naids nekā labvēlība. Naids laikam tāpēc, ka es jūs gribu uzvarēt, es jūs iekāroju."

Ligeja neapzināti atrāvās tālāk zvilnī un skatījās platām acīm viesī.

�Neskatieties tādām acīm manī. Es nevaru paciest �o skatu � kā bērnam, kam nodarīts pāri, un atkal � kā mātei, kam manis �ēl, un atkal � kā hetērai, kas grib darīt labu."

Likās, nu viņ� bija pateicis naktī saspīlētās domas. Viņa asums un negantais aizdomu uzplūdums bija izlādējies. Viņ� norima un nu vērsās pats pret sevi nicinā�anā un kaunā. Viņ� gausi piecēlās un aizgriezās.

Ligeja paslēpa seju plaukstās. Viņa ilgi turēja paslēptu seju. Laikam viņa iztirzāja savu izturē�anos, katru kustību un iek�ējo tieksmi, kas bija slepeni stāvējusi nomodā vakar un ik reizi, kad viņa satikās ar Ati. Apzināti viņa tie�ām nebija darījusi nekā, lai radītu �o Ata apmulsumu, bet vēlē�anās to radīt tomēr bija kaut kur gailējusies. Vai gan citādi viņa būtu ievērojusi viņa auguma slaidumu, viņa kustību pievilcību, pat visus sīkos niekus viņa istabā. Cik dīvaini � viņa atzinās: sieviete tīkama vīrie�a tuvumā pārvēr�as, da�kārt stūrainā nopietnība un lieti�ķums izkūst, kā lāsteka izkūst marta saulē. Nezin kur radu�ās locekļu kustības pēk�ņi bija vieglas, rokas pa�as no sevis nogūlās tā, lai patiktu. Viss, tas viss notika ar katru sievieti patīkama vīrie�a tuvumā. Kā puķe paveras saules gaismā, tā sieviete kļūst skaista patīkama vīrie�a tuvumā. Tur nebija ko liegties. Visi pārmetumi, ko Atis aizsargādamies izgāza pār viņu, nebija bez pamata.

Kad viņa noņēma rokas no sejas, viņas izteiksme bija mainījusies. Viņa skatījās kā tumsā, tumsas visdziļākajā dziļumā, kur iededzies pēk�ņs gais- x mas stars, bet 1<q viņa baidījās pazaudēt, pakustēdamās vai izrunādama kādu vārdu. Paturēdama acīs �o pēk�ņo gaismas staru, viņa ieskatījās Ata

ads, kā jautādama, kā meklēdama dzīvu liecinieku, kas ņemtu �o iedegu�os staru un ar savu roku liktu viņas plaukstā. Kā priekā gavilēdama, viņa pēk�ņi sadja: > � .

�Kaut jūs zinātu, cik jauks jūs esat - tāds, nemierā ar sevi un mani! Cik gan cilvēks ir dīvains. Nekas noteikts, nekas pastāvīgs. Katru acumirkli viņ� mirst vienai jūtai un piedzimst citai. Nenīstiet mani, es esmu no jūsu saimes. Nupat atradu sevī to, ko vēl �orīt nezināju/*

Naidīgais spo�ums Ata acīs nodzisa, viņ� gandrīz zēniski kautri paskatījās

Ligejā un sacīja:

�Tas bija mēģinājums saglabāt savu mieru."

�Jūs dabūsit savu mieru!" Ligeja dedzīgi iesaucās.

�Bet es nezinu, kāds bū�u nākamajā brīdī. Varbūt lādē�u mieru un gribē�u nemieru," viņ� vāji pasmaidīja.

�Arī es nezinu, kāda bū�u nāko�ajā brīdī. Ko vēlē�os? Varbūt jūs nepazīsit mani."

Tad, kā nobijusies no savām domām, viņa aprāva teikumu un ātri nobeidza:

�Mēs vairs neredzēsimies. Ejiet, lūdzu."

Viņa izlaida roku no Ala rokas, ko bija pasniegusi, izrunādama pēdējo teikumu, un aizgriezās pret logu. Ārā bija spo�a saule. Visi ledus kristāli bija pazudu�i, koki stāvēja pelēkiem, slapjiem zariem. No jumta tecēja ūdens straumītes. Bet saule, kas spīdēja caur bczlapainajicm kokiem, likās ne vairs bālgana, bet pavasarīgā krāsā � pirmo pieneņu zeltainajā dzeltenumā.

�ī gaisā jūtamā pavasara jausma vēl pasteidzināja un sabiezināja dūmaku, kurā nu ietinās viņas skaidrais saprāts. Brīnumainā un neticamā kārtā viņa vienā reizē juta traku prieku un smagu sāpē�anu, un bailes. Un lai pa�ā brīdī viņas būtni sasniedza elpa no cilvēka, kas stāvēja viņai aiz muguras. Tad elpa pagaisa, un viņa dzirdēja Ata soļus tuvojamies durvīm.

�ai dūmakā noreibusi, straujā bezdomu kustībā viņa apcirtās un bija pie durvīm. Vēl viņa varēja saukt aizgāju�o atpakaļ. Viņa stāvēja istabā pie durvīm, savā istabā, bet sirds skrēja un dauzījās, it kā viņa, nesaprotamas alkas tirdīta, gribētu pieskarties zibens augstsprieguma bukai, bet briesmīgās bailēs nevarētu pakustināt locekļus.

Viņa klausījās: soļi gausi, kā negribēdami, attālinājās. Nu tic bija pie ārējām durvīm. Viņa nevarēja pakustināt roku. Un soļi apklusa.

Kāda laimīga izglāb�anās, bija pirmā doma, kas iekrita Ligejai prātā. Un, kā parasti, liela uztraukuma brī�os sievietes, dīvaina pa�aizsardzības

instinkta vadītas, sāk darboties gar sīkām lietām, tā ari Ligeja: viņa vienkār�i paņēma spogulīti un skatījās tajā, bez jebkāda nolūka sevi pētīt vai pārbaudīt. Izbrauca pāris rei�u ar skāti caur matiem, uzlika svaigu pūderi un gaidīja, kamēr sadzītais pulss rimsies. Pārmaiņus viņa domāja: kāda nekaunība; pēc brītiņa: kāds temperaments, kāds trakums. Vai tie�ām viņa vēl varēja tā apmulsināt jaunu vīrieti, un turklāt pati to nezinādama? Viņai palika izvēle. Viņa noraidīja. Tagad viņa vēl varēja noraidīt, tas nesagādāja nekādas grūtības. Un tomēr, vai tā bija vienkār�a ziņkārība vai vienmuļība, viņas prieks par laimīgo izglāb�anos nebija necik ilgs un salds. �ai sakarā atmiņas par Rīgā pārdzīvoto skaistumu nāca neatlaidīgas kā aģenti, kas iegalvo iespējamā pārdzīvojuma burvību. � . -*

Tikai skaidru galvu, viņa iedomāja kāda dzejnieka padomu, kas bija ieteicis izravēt no sirds grūtu mīlestību: mazliet cinisma un mazliet humora,-viņ� bija teicis toreiz Rīgā. Dzejnieki lāpoties tā, ka steidzot uzrakstīt dzejoli vai stāstu par savu mīlestību. Un, tiklīdz tas esot galā, tā arī mīlestība kā ar roku atņemta. �is pats dzejnieks viņai bija ieteicis sākt siet kādu jaunu paklāju, ne spilvenu, bet paklāju, jo, ja viņa savu nemieru iesie�ot spilvenā, tad gulta kļū�ot par nemierīgāko vietu jau tā trakajā pasaule. Turpretī nemiers, iesiets paklājā, bū�ot dabūjis savu pelnīto algu - būt par kāju pameslu. Jo kas tad galu galā esot nemiers � no virām izme�ģīts miers, nenodarbinātu dziedzerī�u autoritāra invāzija mūsu prominentākajos ķermeņa novados. T urklāt viņ�, skeptiski pasmaidījis, sacīja: no tropiskās joslas nākdami, �ie baciļi sabojā arī mēreno joslu, ko mēs lepni saucam par smadzeņu trestu.

Atcerēdamās �is a�gārnības, Ligeja pasmaidīja, tomēr tas nelīdzēja ne nieka. Nciaicra sēkla bija iemesta, un tā lēni, bet neatlaidīgi brieda un taisījās dzīt asnus.

Tikai nedomāt par sevi, viņa urdīja domas uz citu pusi. Klausījās: gaiteņa viņā galā kāds zāģēja, krita dēļu gabali, veseris dzina kokā naglas. Ā, viņa domāja: kāds aizceļos. �ie trok�ņi būs vēl kādu dienu, tad apklusis. Atnāks uzpircējs Reimers, savāks vecās graba�as, par saņemto naudu pui�i vienu nakti dzers, dziedās, un tad otrā rītā agri viens Dieva putns pēdējo reizi izies par nometnes vārtiem. Bet pārējie barakas iedzīvotāji, staigādami garām tuk�ajai istabai, domās pieliks punktu kāda tautie�a nepabeigtajai dzīvei: no Amerikas vairs nepārnāks. To varēja saprast da�ādi: vai nu Latvija viņa mū�ā rekļās brīva, vai viņu apris dolāru zemes izlcpība un naudas amoks, vai ari viņ� klusi un lēni mirs aiz ilgām pēc mājām. Par pēdējo iespēju palicēji gan nedomāja īsti pārliecino�i, tikai spriedelēja pēc draugu vēstulēm. Vairākas dienas tuk�ā istaba drusku biedēs, bet tad kļūs vienaldzīga, un palicēji pamazām dzīvos tālāk. Dzīvos? Pie �ī vārda Ligeja apstājās. Kāda savāda

dāvo�ana! Kaut kas starp micg�i un nomodu. Neviens ta�u nedzīvoja īsti apzināti, mērķtiecīgi, tikai piepildīja dienu ar gaidī�anu un minē�anu. Kam izdosies? Kur? Kāds darbs? Cik ilgi vēl jāgaida? Vai Amerika ir tiktāl pieaugusi, ka spēs novērtēt sirpja un vesera asumu un svaru? Ak, bet arī tam domas tika pāri. Lielākajai daļai dzīvot nozīmēja gaidīt, būt kā uzgaidāmā telpā un gaidīt uz vilciena kustē�anos.

Tās bija mazas domu starpspēles, kamēr lielā doma bija nostumta malā. Redzi nu, viņa nopriecājās: dzejniekam taisnība. Ar prātu var aizdzīt negribētās domas. Viņa ieslēdza radio. Pasaule staroja līksmībā. Reinas tēvi taisīja jokus. Karnevālu laiks. Tur pilnā jaudā gatavojās lielajām dienām. Tūksto� vīru Napoleona laika tērpos trenējas karnevāla jājienam, mācās valkāt trīsstūrainās cepures baltu tru�ādu apmalēm, jo� joslas, sprau� krūte�ā me�ģīņu �abo uri vingrinās galma soli. Citkārt taupīgās sievas krāj feniņu pie feniņa, lai nopirktu izlaidīgu lindraku Ro�u svētkiem � lai noķertu aizbēgo�o reibumu. Tikai viena diena gadā, kad viņām nevar liegt neko. Caurkritis aktieris mācās staigāt garpurnu kurpēs, lai karnevāla dienā kaut desmit minūtes tēlotu Carliju Caplinu. Firmas nera�o neko cilu, kā tikai maketus un figūras lielajam brīdim. Tur top milzu papes vīrs, nodokļu maksātājs, kam seko nodokļu departamenta milzu papes ierēdnis un �auj bultas nabaga maksātāja papes kuprī. Top skārda ordeņi, krusti, karalieņu troņi, mantijas. Pat svētais pāvests ir nevarīgs pret �o dzīvības slaro�anu. Viņ� var sist savu zizli pret katoļu pasaules klonu cik grib, visu ausis paliek kurlas. Tās klausās drasējo�ā karnevāla bungās un urravās.

Karnevāla reportā�a beidzās. īsajā starplaikā Ligeja dzirdēja no gaiteņa otras puses, kur dzīvoja kāds komitejas loceklis, skaļas runas. Viņa uztvēra: pilnsapulce, kvorums, ja nesanāktu kvorums... Vai parlaments? Kuluāri? Koalīcija? � Kā vecos labos laikos. Vīri grib spēlēt valsti. Sit dūri galdā, salau� rātsnama krēslu par bud�etu, koalīciju, kvorumu... Ak, nepiepildītā alka vadīt savu valsti!

Un tad uzreiz domās pavīt eja Atis. Un visa uzmanība ārpasaulei nodzisa. Viņa nedzirdēja vairs neko. Mīļais Dievs, tā ta�u liela laime, kas bija tepat stāvējusi un gribējusi, lai to ņem. Ko viņa vēl slēpa no sevis � laimes nojauta bija klāt, viņā pa�ā. Par velti prāts virzīja domas citur. Viņu iekāro jauns vīrietis! Visi cili iespaidi un domas izbira kā sīki graudi sietam, un palika viens vienīgs � doma, ka viņu kāds neprātīgi iekāro. Kur nu ir viņas miers?

Ligeja sāka pārģērbties un strauji domāja: kas ir sieviete bez skaista tērpa, bez smar�ām, bez zīda veļas un tūksto� maziem niekiem. Tā visa vajaga, lai būtu sieviete. �Ko? Jau pieci?" Viņa dzirdēja Saivas balsi aiz sienas. �Mīļā? Mīļā? Kur tu esi?" Klusums. �Mīļā?" Tad notrīcēja Saivas kundzes smiekli. Laikam ta�u viņa bija noslēpusies, vīru gaidīdama. Un viņ� bija viņu atradis,

varbūt aiz skapja vai aiz kumodes. Nu viņi apkampās, un viņiem bija tik labi kā nekur pasaulē. Viņi spēlēja paslēpes kā divi bērni, kaut Saivas kungs nupat bija aizvadījis savu piecdesmito dzimumdienu, un kundze - savu trīsdesmit otro. Viņai vienmēr aizmirsās, ka viņa ir cienījama kundze. Bez vajadzības viņa skrēja pāri pagalmam pēc ūdens. Viņai bija jāpietur krūtis, jo tās bija |oti kuplas un traucēja skrie�anu. Tās bija kā maigi spilveni, un vienmēr tērpa izgriezumā bija redzama dziļa ieleja, lai viņa slēpa to, cik varēdama. Arvien viņa savilka blūzes atlokus, bet krūtis kūsāja uz aug�u. Negals man ar to resnumu, viņa sūrojās un nobēra veselu �alti smieklu.

Vai tie�ām dzīvē bija iespējama tāda ilgsto�a laime? Kur slēpās tās pamati? Ligeja minēja. Kad nav nekā slēpjama,kad gribas būt kopā, kad nekur nav tik labi kā mājās, kad neko cit u negaida, neko, neko, jo viss ir te, �ai vienā vietā. Nē, viņa nekad to vēl nebija piedzīvojusi.

Ligeja izgāja uz ielas un nogriezās uz dārzu pusi. Bija tumsa. Ielu spuld�u spo�ā virtene izstiepās gar dārzu un izbeidzās tālu aug�ā pret dzelzceļa uzbērumu. Slīdo�o auto gaismekļi kā spo�as vaguļu ūsas taustīja tumsā ceļu.

Viņa gāja apkārt nometnei pa plato ielu un skatījās nometnes laukumā, kur� kā vienmēr izskatījās pēc vagonu dārza. Jau pa gabalu viņa redzēja Ala māju, kas arī bija kā apgaismots vagons. Kā iesācējs narkotiķis stiepj roku pēc indes, tā viņa dīvainā iekārē acīm meklēja Ala logu. Jā, tur tas bija ar puķaino priek�karu. Viņa meklēja tur kādu spraugu, bet veltīgi. Lampa stāvēja kreisajā pusē. Viņa atcerējās pirmo vakaru: ja lampa ir kreisajā puse, tad viņ� ir viens. Viņa palēnināja soļus, bet, lai viņa gāja, cik lēni varēdama, logs ātri vien bija garām. Tur tālāk nebija vairs nekā. Priek�ā bija tum�s ielas krustojums. Viņa vēroja savas izjūtas � vai nav tāpat kā toreiz? Kungs Dievs, pasargi mani no mokām, viņa automātiski nodomāja un nodrebinājās. Lai man nekad nevajadzētu stāvēt aiz �ī loga sāpēs un greizsirdībā, -viņa iedomāja, iedama tālāk. Bet domas atgriezās, un pēk�ņa alka vilka viņu atpakaļ.

Viņa piespiedās un aizgāja gar dārzu pavisam uz otru pusi. Tur nebija nekā. Garām aizskrēja ātrvilciens, kaut kur klabēja tramvajs, spīdēja signālu ugunis. �ai pusē nebija neviena gājēja. Viņa gandrīz pievērtām acīm ' lēni kustējās gar dārza malu, un ik solis bija kā �ūpojiens vienmērīgā ritmā līdzi viņas domām. Ieiet, ļauties reibumam, gāzties, lai notiek, kas notikdams.

Viņa apgriezās un no otras puses atkal tuvojās Ata mājai. Vienalga, viņa domāja � man jātiek vaļā no �īs apsēstības jau laikus. Bet � vai tas varēja būt patiesība? Ata logs tagad bija tum�s. Viņa pārskaitīja logus: nemaldīgi, Ata logs bija tum�s. Un, it kā viņai draudētu galīgs posts, viņa ātri iegāja_# nometnes pagalmā un steidzās pie durvīm. Viņa nedomāja, vai kāds var ieraudzīt. Viņa gāja tie�i un dro�i un pieklauvēja. Neviens neatsaucās. Viņa pieklauvēja vēlreiz. Nospieda rokturi. Durvis bija ciet. Un �ai brīdī viņa tik skaidri zināja, ka Atis ir aizgājis pie viņas. Tur nebija �aubu, - viņa domāja. Man tikai jāiet pa to ceļu, pa kuru viņ� parasti iet, un es viņu satik�u. Steigdamās viņa dzirdēja kā garāmskrejo�u leijerkasti � mazajās mājiņās bija ieslēgti radio. Vienu takti viņa uztvēra no vienas mājas, otru � no nāko�ās. Celiņ� bija tuk�s. Vai Atis būtu gājis pa citu ceļu? Kur lai meklē? Viņa traucās uz�āvu māju. Nē, pie durvīm nebija nekādas zīmes. Viņa iegāja istabā. Vai varēs �eit mierīgi gaidīt? Ā, varbūt viņ� jau ir bijis �eit. Ja nevar satikties, ja izjūk satik�anās, tas nozīmē, ka jā�ķiras, viņai ienāca prātā veci māņi. Nē, es tomēr gaidī�u. Tāpat ar visu mēteli viņa atsēdās zvilnī un klausījās. Vai bija kas jādara? Ko lai dara? Tūlīt atvērsies durvis. Viņa paņēma lūpu zīmuli un spogulīti, � tas vienmēr nomierināja. Bet roka trīcēja, viņa nevarēja pastiprināt krāsu. Vai te bija par karstu? Trūka elpas? Viņa atrāva logu un ievilka dziļu elpu, vēl un vēl. Tad pati skatījās, kā izpūstā dva�a ar baltu tvaiku strūkliņu izkūpēja ārā pret melno nakti.

Tad viņa dzirdēja klusu klauvē�anu pie durvīm. Nemaldīgi viņa zināja, kas tur ir. Viņa pat nepaspēja uzsaukt vai atvērt durvis. Atis ienāca un uzmanīgi aizvēra durvis.

Nu viņi stāvēja viens otram pretī kā nobiju�ies. Viņa pasniedza roku un skaidri dzirdēja, kā pulss sitās kaut kur pie kakla.

�Kur tu biji? Meklēju tevi divi reizes," Atis klusu sacīja.

�Tu salsti? Tu ta�u drebi,� viņa sacīja.

�Mazliet, ārā ir vēss."

�Nav auksts. Arī es staigāju. Aizgāju garām tavai mājai."

�Tu biji p^:c manas mājas? To es jutu, es nevarēju nosēdēt mājās."

,Jā, biju aiz tava loga. Lampa bija kreisajā pusē."

�Kāpēc tu to piemini?" '

�Tāpat, lai runātu."

Viņai nebija nevienas domas. Laikam viņa drusku sagrīļojās, jo Atis aizvilka viņu un nosēdināja uz zviļņa. Viņas roka bija palikusi Ata rokā. Nu viņ� viegli to atbrīvoja un raka glāstīt. Viņa pirkstu gali bija maigi un karsti. Tie gandrīz radīja sāpes.

Atis bija pievēris acis un �ukstēja:

�Kā tu to panāci? Kādreiz es tevi par to lādē�u. Un tu mani. Bet nu neko vairs nevar grozīt. Tu laikam esi briesmīgi piedzīvojusi sieviete. Nē, labāk nesaki neko. Tu visa dedz. Jeb tu salsti? Jeb tu izliecies? Kā tu esi saglabājusies tik jauna? Tavas rokas ir kā meitenei. Tu dzirdi? Kas ir tas noslēpums, ka tu esi tik jauna?"

�Es neesmu dzīvojusi." .

Nu viņa roka aiztika Ligejas plecus. Viņa nekad nebija zinājusi; ka , vienkār�s glāsts var būt tik labs un arī moko�s. Viņa roka nesteidzās, bet kā aklais ar pacietību un kaislīgu ziņkāri tausta burtus savā grāmatā, lai no tiem saliktu teikumus, tā viņ� meklēja izjūtas ar savu roku glāstu.

Viņu apmulsināja Ligejas ārējais miers. Viņa likās tik aizgrābta, ka nespēja pacelt roku, lai dotu pretī glāstu. Da�brīd viņa kā izbrīnā atvēra acis un skatījās Ati kā sve�ā, nekad neredzētā cilvēkā. Vienreiz viņa pat jautāja:

�Kas tu esi?" _f

Atis to visu uztvēra kā viņas gudru izlik�anos. Viņ� skatījās viņas sejas pārmaiņās un cīnījās ar �aubām un ticību. ,,Ā, kā tu proti tēlot," viņ� sakoda zobus un vēlējās, lai viņa tā rokās drebētu un vaidētu aiz kaislības. Un viņ� darīja tā, ka viņa vaidēja, smējās un raudāja.

�Kā tu proti mīlēt," viņa sacīja. �Kas tu esi? Kas tevi mācīja mīlēt? Vai tev ir biju�as daudzas sievietes?" ,

Atis neatbildēja. Gulēdama uz Ata ceļiem, Ligeja atglauda viņa matu �ķipsnas, kas bija nokritu�as pāri sejai.

�Nupat man liekas, ka tu esi no kādām dienvidu salām."

Viņ� aizspieda viņas muti ar skūpstu. Viņam patika Ligejas jūsma un izbrīna. Viņam patika �ī rotaļa starp �aubī�anos un ticību.

Kad Ligeja gribēja runāt, viņ� apturēja viņu:

�Nerunā tagad. Nedomā. Ļaujies tikai acumirklim. Tas aizies. Ļaujies. Nedomā par sevi, tikai par mani, un es domā�u tikai par tevi. Aizmirsti sevi. Tevis sev nav. Es vadu tevi, un tu baudi. Arī es esmu sevi aizmirsis."

Tad viņ� ļāva Ligejai brīdi atpūsties un skatījās viņas sejā, uz krūtīm un augumu. Dīvaini, Ligejai bija jādomā: viņa skatā bija lepnums un pa�apziņa kā pils junkuram, kas skatās uz no�autu briedi, kur� guļ pie viņa sarkanstul-mu zābakiem. Tad atkal lepnums nodzisa, un seja savilkās �ēlumā un līdzcietībā. Viņ� pieliecās un iespieda seju starp viņas krūtīm.

Bija uzlēcis mēness un cauri zariem spīdēja uz pretējās sienas. Gaisma istabā bija zilgana un dzestra. Atis, piespiedis muti Ligejai pie auss, �ukstēja:

�Nu tu es mana mīļākā. Ai, kāda tu esi. Es to nevarēju iedomāties. Tu esi tāda pati kā es. Mums ir vienādas asinis. Trakas asinis. Bet da�reiz man ir jādomā, ka tu esi... nē, nē, lai paliek, to pasacī�u vēlāk, ja vēl tiksimies."

Viņ� iemiga. Rokas, kas bija apņēmu�as Ligejas augumu, atslāba, bet tiklīdz viņa gribēja pakustēties, tās piespieda viņu sev klāt. Ligeja gulēja blakus un klausījās viņa elpā.

Kaimiņu istabā nozvanīja pulkstenis. Tātad bija jau pieci, jo Saivas kungs tad cēlās uz darbu. Ārā, pagalmā nodziedāja gailis. Ostā pūta kuģis. Miegā

Atis iegrozījās tuvāk viņai. Tas, ka viņ� pat miegā meklēja viņas tuvrnnu,

- ļjgeju aizkustināja. Likās, viņi ir divi sen, sen viens otram nolemti un ne�ķirami cilvēki. Nē, nekā vairs ncvajaga, viņa domāja. Viss ir tepat blakus, viņas mī|ais cilvēks. Kur gan bija radusies tāda tuvība? Viņa apņēma kā mātes rokām viņa augumu un ar otru roku apsedza viņa plecus. Un �ai kustībai pēk�ņi sekoja pāri plūsto�s maigums - viņa sāka raudāt. Pati smaidīja, bet asaras lija un lija. Viņa laikam mazliet sarāvās, vai Atis to /miegā bija jutis. Viņ� ar roku taustīja pēc viņas sejas un, sajuzdams to mitru, sacīja:

�Tu raudi? Kāpēc tu raudi? Tāpēc ka aizmigu?"

Viņ� slaucīja ar plaukstu viņas vaigus.

�Vai tas tevi apvainoja? Piedod."

�Nē, ne tas."

�Saki vien. Un piedod man." Viņ� samiegojies skūpstīja viņas seju un acis.

�Ati, Ati, ko viņi ar mani ir izdarīju�i. Ko viņi ar mani ir izdarīju�i!" viņa �ņukstēja.

�Kuri viņi? Par ko tu runā?"

�Tie, kas agrāk mani mīlēju�i. Viņi ir ņēmu�i mani kā nedzīvu lietu. Piegāju�i kā pie galda � jā, un aizgāju�i. Es nekad neesmu zinājusi, ka dzīvība ir tik krā�ņa."

Atis ilgi neatbildēja. Viņ� piecēlās sēdus un, atspiedies uz elkoņa, vēroja Ligcju, bet neteica neko.

Kad L�gcja atkārtoja savu jūsmu, viņ� gandrīz skarbi noraidīja:

�Ncpicdzejo �im vakaram vairāk klāt, nekā tas ir. Vēlāk varbūt tu mani lādēsi, un es tevi. �onakt man negribas runāt un domāt, visu spēku esmu iz�ķiedis. Bet jau pa�ā sākumā gribēju tevi darīt uzmanīgu, ka es neesmu tāds, kādu tu mani �onakt redzi. Es esmu uzdzīvotājs un ciniķis. Un �ai sakarā pasacī�u tev vārdus, kas sakrīt arī ar manu pārliecību, vismaz pagaidām neesmu varējis to grozīt. Klausies vērīgi � tā ir skarba bezjūsmas tēze, ko D. H. Lorenss izteicis �ādos vārdos:

�Un savā būtībā neizdibināmais un neapjau�amais Dievs debesīs ir kļuvis miesa un asinis sievietē. Viņa ir kā durvis, pa kurām ieejam un izejam, un caur viņu mēs nonākam atpakaļ pie Tēva, bet akli un ncsamanīgi, kā apskaidro�anas brīnuma liecinieki." � Ievēro vārdus: �akli un ncsamanīgi". Tā ir arī dzejnieka reliģija. Par to esmu domājis vairākus gadus. Bet vai tā ir vienīgā un pareizā... Es gribētu atrast sievieti, kas ar savu mīlestību to varētu apgāzt. Bet līdz �im � es esmu viņa sekotājs. Tas ir, raugoties no citiem, cēlinātiem viedokļiem � iznīcības ceļ�. O, mēs par to runāsim citā reizē, ja vien � � Viņ� aprāvās. Un tad:

�Lielais, neizdibināmais dzīvības spēks, kas mūs sagrābj un ko parasti sauc par mīlestību, ir akls. Es esmu akls, un tu esi akla. Bet, ieiedami viens otra aklumā, mēs topam redzīgi kā apskaidro�anās brīnumā. Bet nedomā, ka �ī apskaidro�anās ir ilgsto�a. Tā ir tikai acumirklis, gaisto�s acumirklis. Imprcsija. Tas ir tā, kā kad mazs mākonītis aizklāj sauli, un ezera līmenis nobāl, kļūst viegli pelēks. Tas varbūt ir tāds tikai tik ilgi, kamēr virsma nodreb. Tad nāk jaunas krāsas, bet nekad vairs neatkārtojas �is vienreizīgais, gaisīgais pelēkums kā tai brīdī.

Varbūt mans salīdzinājums neizdevās. Es neesmu dzejnieks un jaunu neko nepateik�u. Viss ir jau pasacīts un labāk, skaistāk pasacīts. Stāstu tev tikai tāpēc, lai tu jau laikus zinātu un mēģinātu pierast pie patiesības, ka viss, viss ir īsa imprcsija � �ī mūsu nakts, �is tavs iedomātais dzīvības krā�ņums, pat visbrīni�ķīgākā mīlestība, kādu vien pazīst cilvēces vēsture, ir tikai imprcsija, gaisto�s acumirklis. Es nezinu, vai rit tevi vairs gribē�u."

Viņ� nobeidza un, kā nobijies pats no saviem vārdiem, ar strauju kustību pievilka Ligcju klāt, un sāka skūpstīt. Viņ� neļāva Ligejai runāt un gandrīz varmācīgi aizrāva viņu līdzi savai kaislībai, kas par jaunu iedegās kā sārts, kam uzsviesta sveķaina pagale.

�Aizmirsti sevi un domā tikai par mani. Nekaunies parādīt maigumu. Esi paliesa. Tas ir vienīgais brīdis, kad patiesība nesit, bet dod laimi."

*

Viņi bija norunāju�i satikties vakarā Ata mājā. Pievakarē, kad iedegās ielu ugunis, Ligeja aizgāja uz pilsētu meklēt Atim puķi. Viņa izstaigāja visus centra veikalus, lai no visām izmeklētu skaistāko. Tai katrā ziņā bija jābūt melni sarkanai neļķei.

Bija stunda, kad iestādes beidz darbu un ļaudis steidzas mājās. Ielas bija ļau�u pilnas, un viņa kustējās �ai straumei līdzi. Beidzot viņa atrada meklēto neļķi. Un tad viņas acis pievilka kāds grezns veikala logs. Tur bija izlikta vissmalkākā veļa, kādu vien varēja izgudrot lielpilsētas modistes. Ligeja apstājās pie loga. Viņas acis neatrāvās no melnās me�ģīņu veļas gabaliem. Viņa pat nokaunējās, tik ilgi skatīdamās. Jā, pagāju�ajā naktī Atis bija minējis, ka viņai labi piestāvētu melna veļa. Viņ� pieteicās pat dāvināt. 0, viņ� bija paņēmis no krēsla malas melno me�ģīņu lakatiņu un uzmetis viņai uz krūtīm, lai būtu tā, kā viņ� vēlējās. Visu to iedomāja Ligeja, stāvēdama pie loga. Viņa jau grasījās iet un nopirkt, bet spēj� kauns to atturēja. Iek�ķīgi viņa sajūt a spēju pretestību. Un tomēr �ie izliktie drēbes gabali viņai atsauca atmiņā pagāju�ās nakts notikumus tik spilgti, ka viss viņai likās skaists, atjauts, un dzive tik vienkār�a un viegla, ja raudzījās ar Ata acīm, ja visu uzskatīja par gaisto�u acumirkli un īsu impresiju. Jā, dzīve bija viegla. Un blakus �īm vieglajām domām nostājās smagā, drūmā viņas līdz�inējā dzīve. Nē, tā nebija drive, bet snaudiens izraktā kapā. Jā. Brīnums, kā gan cilvēki varēja nodzīvot visu dzīvi izraktā bedrē, gaidīdami, kad metīs smiltis pāri. � Dzīvības krā�ņums, viņa bija sacījusi. Vai Atis to saprata?

Kāda nu izskatījās pilsēta viņas acīs, kas bija noreibu�as no dzīvības krā�ņuma? Alstera ūdeņi kā melna eļļa valstījās savā gultnē, līdzi �ūpodami neskaitāmās krāsainās gaismas strēles, kas līdz pus ezeram atmirdzēja ūdenī. Pāri Lombarda tiltam slīdēja apgaismots ātrvilciens kā raiba, uguņojo�a milzu �ūska. Tā aizrāva tādus pa�us cilvēkus kā viņa un Atis. Aizrāva kaut kur, kur viņus nepacietīgi gaida. Tilts brīdi likās tum�s. Bet tad pret tumsu pacēlās milzu lukturi, daudz�uburainajās rokās turēdami veselu pu�ķi spo�i baltu spuld�u.

No Alstera malas Ligeja gāja tie�i uz Ata māju. Jau pa gabalu ieraudzīdama Ata logu, viņa acīm meklēja, kurā pusē būs nolikta lampa. Viņa jau tagad sajuta �o lampas meklē�anu kā narkozi un, lai gan nekas nedraudēja, jau iepriek� juta bailes, bailes, kas kādreiz varētu būt, ja lampa būtu pārlikta labajā pusē, kas nozīmētu, ka Atis nav viens. Nē, bailēm nebija vietas. Lampa stāvēja kreisajā pusē. Vai tā nav liela laime? Viņa pateicīgi domāja: mani gaida. Mani un nevienu citu. Un tomēr, jo tuvāk viņa nāca durvīm, jo nemiers pieauga. Viņa nekad nebija piedzīvojusi ilgsto�u laimi, tāpēc nemaz nemācēja to baudīt un tai ticēt. Viņai likās, ka nupat, nupat kaut kas notiks, kaut kas neparedzēts nāks starpā, un viņa netiks tālāk par priek�namu. Viņai jau likās, ka iek�ā ir sve�as balsis, ka varbūt atvērsies kaimiņu durvis un kāds paziņos, ka Kores kungs, diem�ēl, nevarēja būt mājā. Jā, tā varēja notikt. Pagāju�ā nakts bija nākusi tik pēk�ņi un ar tādu krā�ņumu, ka parasti dzīvē tā nenotiek, tikai grāmatās vai operā.

Viņas klauvējiens bija tikko dzirdams, un viņa nedzirdēja arī aicinājuma. Viņa atvēra durvis un iegāja. Uzmetusi pirmo skatu Atim, kas nāca viņai pretim, Ligeja uzreiz saprata, ka viņas priek�nojauta nav vīlusi. Ata seja bija noslēgta, pat skarba. Kā birojā, pieņemot apmeklētāju, Atis, novilcis Ligejai mēteli, norādīja uz krēslu un lūdza apsēsties.

Ligeja apsēdās, un tai pa�ā acumirklī viņu sagrāba kauns par savu pazemību, ka viņa nosēstas biroja �efa norādītajā krēslā. Pati savu balsi nepazīdama, viņa sacīja:

�Atnesu tev sarkanu neļķi � lūdzu."

Atis neizrādīja prieku^ pavisam otrādi, viņa seja savilkās neērtībā un no�ēlā:

�Kāpēc tu nes man puķes? To tev nevajag darīt Ar to tu pazemojies."

�Nē, tas man sagādā prieku."

�Dāma gaida, lai viņai nes ziedus." . ..

Atis apklusa un nosēdās gultā iepretim Ligejai. Viņ� jutās iztraucēts un it kā gaidīja, kad apmeklētājs izsacīs sava nāciena iemeslu un atstās viņu vienu. Arī viņa apģērbs liecināja, ka viņ� nav gaidījis viesus. Brūnajam kamzolim virsū viņ� bija uzvilcis gai�i brūnos svārkus. Parastās, bēgļu organizācijas izsniegtās, melnās samta bikses pie jostas bija saspraustas ar lielu sasprau�amo adatu, ko viņ� pat nedomāja noslēpt. Smalkums un uzmanība, ar kādu viņ� vakar bija apgājics ar Ligeju, bija prom. Viņ� pat ar nolūku saviika seju nepacietībā un jautāja:

�Kāpēc tu nāci?"

�Mēs ta�u norunājām tā vakar, tas ir � �orīt."

�Nepiemini pagāju�o nakti!" viņ� ātri sacīja un sāka staigāt pa istabu.Tad nostājās Ligejai pretim un turpināja:

�Tev vajadzēja novilkt robe�u! Tev! Bet tu to nedarīji. Tie�i otrādi, tu ļāvi visam notikt." Viņ� pieliecās Ligejai, lai ieskatītos viņas sejā:

�Varbūt klusībā tu smējies par zēn.u, kas pazaudējis savaldī�anos?" Viņ� aprāvās un ar jaunu niknumu, ko tomēr centās apvaldot*, sacīja:

�Kundze, es tevi brīdinu: tev neizdosies, kaut arī tu esi velni�ķīgi rafinēta!" Viņ� nosēdās agrākajā vietā un skatījās pāri Ligejai, kas sēdēja kā nopliķēta.

�Piedod, Ati, bet es nesaprotu tevi. Tā ta�u nedara, � pēc tādas nakts. Tu pats..."

Viņa nepabeidza. Roka taustījās pēc rokassomiņas, kas bija nolikta uz krēsla. Bet roka trīcēja, viņa nevarēja to atrast. Atkal viņai uzmācās aizdomas, ka Atis ir slims. Viņas balss drusku trīcēja, kad viņa, it kā aizdzīdama spokus un labinādamās klāt �ai dīvainajai parādībai, pārvērstā balsī sacīja:

�Vai tas esi tu? Kas tevi ir samaitājis?" Viņa turēja raudas. Tomēr izbrīns bija lielāks nekā pazemojums. Viņa skatījās jaunajā vīrietī un atkal netika vaļā no domām, ka viņ� frontē ir cietis un �īs ir viņa parastās lēkmes. Un cita doma: varbūt viņ� tura viņ�i par sievieti no ielas. Abas �īs domas krustojās. Da�ubrīd sacēlās lepnums, viņai gribējās piecelties, iesist viņam sejā un aiziet. Bet �ī doma iedegās un nodzisa, kad viņa paskatījās Ata sejā. Aiz saltā acu skata viņa tomēr saskatīja siltumu un �ēlumu, kas slēpās aiz skarbajiem vārdiem. Tas nevarēja būt patiesība. Viņa skatījās, it kā gribētu iespiesties viņa smadzenēs un savām acīm redzēt, vai to darbība rada izteiktās domas. Bet viņa to nevarēja, un vārdi bija jāpieņem par patiesību. Un tūlīt arī Atis pats to apstiprināja:

�Robe�a bija jānovek tev. Tu esi vecāka un vairāk piedzīvojusi. Bet kā tu proti izlikties! Tev vajadzēja viena, un tu izvēlējies mani. Ja mana māte to zinātu, viņa tevi nolādētu. Vai tu neredzi, ka man vajaga miera? Es neesmu vesels. Katra sieviete ir mans ienaidnieks. Un tu - esi ļaunākā."

Viņ� bija atspiedies pret sienu un nolicis gar sāniem uz segas abas rokas, kas tur nevarīgas gulēja. Viņa apģērbs un neapmierinātā, skumjā seja lika domāt par bērnu, kam citi nodarīju�i pārestību.

,Ja es vakar tāds biju, tad tikai tāpēc, ka man nebija neviena, ne mātes, ne māsas. Ja cilvēks ir pamesls viens sve�ā malā, tuk�ā un aukstā istabā, tad grib otru, grib taisni sievietes rokas un siltumu." .

Ligejai sametās kauns pa�ai pret sevi. Un Ala asie vārdi kļuva saprotamāki. Viņa pārlaida skatu istabai, kas, tāpat kā pirmajā vakarā, bija kārtīga un tīra, bet nekur, nevienā vielā nebija redzamas kādas zīmes, ka te būtu arī uzturs. Kā vienīgā zīme, tāpat kā pirmajā vakarā, uz galda stūra gulēja apaļi mizota apelsīna miza. Ko tāds jauneklis ēd, viņa nodomāja. Bet to nedrīkstēja jautāt, jo viņa domas bija citur.

Kā uzminēdams Ligejas domas, Atis sacīja:

�Nedomā, ka man vajadzīga līdzcietība. Tās man netrūktu, ja vien es gribētu. Bet es negribu, ka mani traucē. Es neuzticos nevienam. Tikai savai mātei. Bet es esmu slikts dēls. Viņa ir veca un prom, bet es nevaru viņai aizrakstīt. Sievietes paņem manu laiku. Sievietes. Un tagad tu. Tu izlieto visus līdzekļus, lai piesaistītu sev. Jau pirmajā vakarā tu to darīji un ap�ilbināji man acis. Tu man nederi. Kad es atceros, ja vien tu netēlo, tu esi par labu īpan. Tu aizpildi arī mātes vietu. Bet es to nevaru. Man vajaga tikai mīļākās, ko atstāju neatskatījies, kur neatstāju savu sirdi. Bet tu neesi tāda. Tu gribi vairāk, nekā es varu dot. Un da�reiz man ir bail, kā, tevi pametot, mani nemoka sirdsapziņa. Bet es negribu nekādu ierobe�ojumu. Man ir aizdomas, ka ar tevi tā varētu būt, un tāpēc es negribu tevi."

Ligeja sāka izprast viņa domu gājienu. Tas bija vīrie�a egoisms un pa�a rakstura vājums, no kā viņ� cieta. Jā, tā tas varēja būt.

Izmantodama klusuma brīdi, Ligeja, jau nomierinājusies, sacīja:

�Izsaki visu, kas tevir pret mani, atklāj un pazemo, ja vien � tas tev palīdz, jo: tev ir taisnība."

�ādu atzī�anos Atis nebija gaidījis. Viņ� pietvīka. Vai viņa turpina spēli? Viņa bija arī nomierinājusies, kas Ati satrauca vēl vairāk. Ja viņ� bija izpostītā noskaņā, tad nebija piclājīgi Ligejai, kas pati bija �īs poslīgās noskaņas radītāja, izturēties varonīgi un ar savu pārākumu vēl palielināt viņa vājumu. Viņam gribējās Ligeju sodīt, darīt viņai pāri, lai tā būtu atmaksa par pagāju�ās nakts laimi.

Visu laiku kritiski vērojis Ligeju, kas skatījās puķainajos aizkaros, it kā viņa vārdi vēl nebūtu to pietiekami satrieku�i, viņ� atsāka:

�Da�reiz man jādomā, ka tu esi vecāka, nekā tu esi, da�reiz man liekas, ka tu esi nevainīga meitene. Tas ir vairāk, nekā to var panest visizsmalcinātākā samaitātība. Tava atdo�anās ir Gk pilnīga, tavā sejā ir tik svēta laime, ka es nevaru saprast, kas tu esi � piedzīvojusi hetēra vai nevainīga meitene."

Viņ� aprāvās un ievilka dziļu elpu kā kliedzienam:

�Kā tev nav kauna izmantot �ādu spēli! Tev patīk būt tikko iesvētītai, un tu to izdari nevainojami. Tu tie�ām pelnītu lielu naudu, ja tu... Bet es esmu nabaga zēns, turklāt slims, un mani vecāki man sūta..., bet to naudu es nevaru izdot..."

Ligeja pietrūkās kājās un nostājās Ata priek�ā. Viņa bija nobālusi un ar vienu roku pieturējās pie krēsla atzveltnes. Viņai acis piepildījās dusmu asarām, bet viņa nelaida tās pāri plakstiņiem, ar gribas spēku atspiezdama atpakaļ as^ru avotos. Viņas piespie�anās bija ilga, bet ne vaibsts nepakustējās viņas sejā, tikai bālumam pārskrēja strauj� sārtums. Kad viņa juta, ka runājot balss vairs netrīcēs, viņa mierīgi, kā pasaku stāstīdama, sacīja:

�Kaut kur aiz jūrām esot skudru suga, kas pēc kāzu nakts noko�ot un apēdot savus vīrus."

Viņa apklusa un skatījās Atim garām. Tad paņēma mēteli un uzvilka.

Atis skatījās grīdā.

Ligeja atvēra somiņu un, cie�i skatīdamās Atī, nedabiski mierīgā balsī sacīja:

�Es gribu samaksāt par pagāju�o nakti. Cik esmu tev parādā?"

Ar vienu roku viņa turēja somiņu un ar otru pūlējās atrast solīto samaksu. Bet rokas sāka trīcēt, viņa izrāva tikai da�us piezīmju blokus un papīrus. Roka bija kā bez spēka. Viņa nevarēja arī noturēt asaras asaru avotos, tās sāka velties pāri plakstiņiem. Nekāda vara nevarēja tām likt apstāties. Tās ņēma sev ceļu. Un tāpat, ar vaļēju somiņu rokā, viņa izskrēja no istabas.

* /

Ārā bija salta nakts. Zvaigznes mirguļoja tālas un zaļas. Tās viņa ievēroja vispirms. Soli pa solim viņa kāpa lejā pa uzbērumu un skatījās aug�ā, lai nebūtu jārcdz zemās būdas, kbr bija tik daudz posta un pelēcības, un bēdu. Kāds miers un kārtība tur aug�ā! Ardievu, viņa domās sacīja Ata mājai. Ardievu. To nekad neaizmirsī�u: virs viņa mājas bija Greizie rati, un ilkss -tie�i virs bērziem. Nevienas domas, tikai vārds ardievu ir vienīgais, kas nāk prātā. Kāpēc? Tas ir tikpat mū�īgs kā aug�ā zvaigznes. To kādreiz sacīja viens cilvēks priek� kādiem desmit gadiem. Katru nakti, rakstīdams desmitiem lapas pu�u garas vēstules, viņ� tās nobeidza ar vārdu - ardievu. Bet

к-

nāko�a naktī rakstīja atkal. Un, kad vienreiz viņi satikās divi vien, arī tad zvaigznes bija zaļas un aukstas un dziļ� sniegs. Viņ� nozaudēja cimdu, bet viņi nemācēja to atrast. Stāvēja, sniegā iebridu�i, un skatījās zaļajās zvaigznēs. �Viss, ko tu tagad redzi un uzlūko,� viņ� bija sacījis, �tas viss ir pēdējo reizi kopā ar mani. Tāpēc �ovakar saki visam ardievu. Saki sniegam, saki sasalu�ajiem kokiem, saki sūnām zem sniega, saki zvaigznēm. Un, kad būsim laicīgi iz�ķīru�ies un tu skatīsies uz �īm lietām, tad mēs būsim kopā. Ne citādi/*

Ligeja apsēdās uz akmens vaļņa celiņa ieliekumā, kas bija vienīgā vieta nometnē, no kurienes varēja pārredzēt pla�āku debess malu. Lai tiktu ārā no pazemojuma mokām, viņa pacēla acis uz aug�u un arī domas piesēja tur. Ar savu mazo prātu viņa piespiedās nejust sevi un nedomāt par sevi. Viņa palīdzēja sev tā, ka laida domas tālu debess telpā un rēķināja, cik tās ir tālu, cik tālu var ielaist domas? Bet piespiestās domas atdūrās kaut kur tālumā, kas nav remaz tik tāls, varbūt vēl da�us kilometrus aiz zaļā baznīcas torņa. Un sāpju domas iekrita atpakaļ viņas ķermenī. Viņa redzēja Ati seV blakus, viņa tum�o seju uz spilvena un viņa acis, kas nezin no kā bija kļuvu�as tik bezgala skaistas. Un no glāstu da�ādības, kas nāca bez domā�anas un mācī�anās, visvairāk viņu saviļņoja tas, kad viņa abas rokas aplika Ata pleciem un galvu uzlika viņa krūtīm. Tā bija nepasakāma sajūta, � ja ir svētlaime, viņa smiedamās �ukstēja Atim ausī, tad tā ir tāda. Un ļoti bie�i tai vakarā viņa lūdzo�i pavēlēja: ļauj aplikt rokas ap taviem pleciem. Tu jau zini � kāpēc.

O'rā rītā pēc bezmiega nakts Ligeja cēlās kā no slimības gultas. Istaba bija puksta, pa sienu �ķirbām nāca vēj� un mitrs aukstums. Pelēki, biezi mākoņu slāņi tik pilnīgi nosedza sauli, ka neviens stars nespēja izlauzties cauri. Likās, ka saules nemaz nav pie debesīm. Pilsēta bija neskanīga, ne dzelzceļu, ne auto trok�ņi nepacēlās pāri namu mugurām, bet noslāpa turpat uz vietas, uz ielas pamata. Ari kuģu dobjā sirēnas balss noslāpa kā zem mīksta spilvena. Nabadzīgs un pamests izskatījās nometnes pagalms � pelēki, aplauzīti krūmi, zem kuriem mētājās papīri un o�ņājās klaidonis suns. Ļaudis sarāvu�ies pārskrēja no vienas mājas uz otru pie paziņām vai uz veikaliņu nopirkt pārtiku un atkal pazuda savās istabās. Kam nebija paziņu, tas diendienā sēdēja savā cellē, tikdams galā ar sevi viens pats.

Iedama uz veikalu, Ligeja gaitenī satika Saivas kundzi:

�Kas ar jums bija pagāju�ā naktī? Mēs ar vīru gribējām iet jūs mierināt. Jā, jā. Neliedzieties! Jūs raudājāt/ Viņa smējās, bet acis pieplūda asarām. �Mans vārs lika apjautāties, vai jums nav pietrūcis līdzekļu. Lūdzu, sakiet vien dro�i/ Un viņa spieda Ligejai saujā divdesmit mārku zīmi. �Tur nav nemaz ko runāt, un nevienam tas nav jāzina/

Ligeja nosarka:

�Nē, patie�ām � nē. J ūs, labā sirds. Man visa kā diezgan." Viņa sniedza '� to atpakaļ Saivas kundzei.

�Bet tikai nemānieties!"

�Nē, tiklīdz man būs nepiecie�amība, es ie�u pie jums," Ligeja nomierināja.

�Nu jā, tāda esmu. Kas uz sirds, tas uz mēles," Saivas kundze kautrīgi sacīja. �Mēs ar vīru esam vienkār�i cilvēki un mīlējām jūs, kā protam."

Ligeja uzlika roku uz Saivas kundzes siltajiem un mīkstajiem pleciem: �Paldies jums. �ī sajūta vien, ka ir kāda vieta, kur ieiet..."

Viņas iz�ķīrās pie veikaliņa. Turpat pie durvīm Ligejai garām aizgāja Ziemera kundze. Viņa aizgrieza galvu, lai nebūtu jāsveicinļs. Brīnums, Ligeja nodomāja. Kas gan noticis Ziemera kundzei? Viņas ta�u-bija sen iepazīstinātas, bet tagad pēk�ņi viņa aizgriezās. Tai pa�ā brīdī Ligeja atcerējās Ata nemieru, kad viņ�, pavadīdams mājās, pret Ziemeru māju atlaida viņas elkoni un attālinājās. Tam visam bija kāds pamats.

Veikaliņā, kārtodama iepirkumus ar otru pārdevēju, Ligeja izdzirda da�us Ziemera kundzes vārdus, kas viņai lika sadrebēties:

�Viņ�? Jūs nekā nezināt. Uz rīta pusi gāja augstu. Atis nemaz nav tik kluss, par kādu viņu visi tur. Kaut jūs būtu redzējusi viņu pagāju�ajā naktī..." Viņa iesmējās un pasvītroti uzgrieza Ligejai muguru.

Nekas vairāk nenotika. Ligeja aizgāja savā istabā, gribēja brokastot, bet rokas trīcēja. Viņa atstāja neizsaiņotus pirkumus uz galdiņa un iekrita gultā. Viņa atcerējās visus gadījumus, kad bija satikusies ar Ziemera kundzi. Spēcīga, blonda sieviete, labi noaugusi, bet cietu valodu un asu skatu. Viņas māte vienmēr jutās nedro�a meitas tuvumā, gandrīz saliktām rokām gaidīja pavēles, kuras teciņus vien tūlīt izpildīja. Viņas vīrs jau vairākus gadus slimoja ar karā gūtu kājas ievainojumu un lielāko tiesu laika pavadīja slimnīcās. Ziemera kundze ar visiem līdzekļiem sitās uz aug�u, pie vācie�iem mācīdamās lielpilsētās tik izdevīgo modelē�anas mākslu. �is apstāklis neatļāva viņai nevienu darbu, kur varēja sabojāt roku baltumu un mīkstumu. Un, tā kā māte bija tik rūpīga, tad agrāk arī meitai nebija bijis jāsaduras ar ikdieni�ķiem sievie�u darbiem. Sizdamās ar naudas trūkumu, Ziemera kundze tomēr turēja sev atsevi�ķu istabu, kur ar mazām atstarpēm iekrita viens otrs nometnes jaunais vīrietis. Ļaudis runāja, ka viņi tur atstājot savu pabalstu. Tur nebija ko iebilst. Viņa varēja patikt, un arī veselība tai bija stipra, kas gribēja un varēja panest lielu slodzi vitalitātes noremdinā�anai. Viņai bija kāda vara, kas, tāpat kā mātei, lika teciņus tecēt arī tiem, kas reiz bija ciemoju�ies viņas istabā. Ligeja atcerējās labi sen notiku�u gadījumu, ko_Saivas kundze savā vientiesībā attēloja ar abās plaukstās apslēptu seju:

,Un viņa atvēzējās un iesita tai otrai vaigā - tikai tāpēc, ka viņ� bija uzlūdzis to dejot � Saivas kundze nodrebinājās. Jā, tie bija sen notiku�i sīkumi, ko Ligeja tagad atcerējās.

Bet kas bija Atis? Vai pietika zināt, ka viņ� bijis ievērojama tēva dēls un savu jaunību pavadījis skaisti un viegli? Ko tas nozīmēja � pavadīt jaunību skaisti un bezrūpīgi? Vai tas nozīmēja kār�u spēli? Dzer�anu? Arī pagāju�o nakti viņ� notriecis augstu. Viņai kļuva pavisam nelabi. Varbūt viņ� pie dzērienu galda pieminēja viņas vārdu un jautri pasmējās, un pasmīdināja citus? Un pirmo reizi viņa sajuta seri kā sabiedrības daļu, saprata, ka nav brīvs cilvēks. Un mēraukla nu bija cilu smīni par viņas padarītajiem darbiem. Ļoti cienījamā docenta kundze! Kā tev nav kauna! Pazemojumi, smīni. Atis tos dāvāja ļoti cienījamai kundzei. Ligeja iek�ķīgi sastinga.

Tai brīdī pastnieks ienesa vēstuli no ļoti cienījamā docenta kunga. Tā bija ļoti saprātīga un cienījama, akadēmiski nevainojama vēstule, kas �ai brīdī aplēja Ligeju kā ar aukstu ūdeni. Arī viņam bija kāda savāda vara: ar nelokāmu godīgumu un pa�apziņu nospiest pie zemes un iznīcināt viņas da�kārt vieglās un gaisīgās domas, uzskatus un fantāzijas. Viņai nebija spēka pretoties. Viņa saplaka, ierāvās klusumā un padevās, saprazdama un piekrizdama, ka viņam arvien ir taisnība. Bet �ai taisnībā viņa sala un cieta. Cik dzīvība ir smaga nasta, � viņa alla� bija sūrojusies. Cik smaga un vienmuļa, bet nebija nekādas iespējas to grozīt vai nomest. Viņa vilka to tālāk. Un nopūtās.

* �*=

Ārā sāka līt. Hamburgā tas nebija nekas neparasts. Atkusnim pieturoties, apkārtnes ūdeņi iztvaikoja un krājās gaisā smagos mākoņos, lai atkal gāztos lejā savos avotos. Visa debess bija viens vienīgs smags, piesūcies sūccknis, no kura nedēļām ilgi gāzās slābas ūdens masas. Bēgļu mājām nebija griestu, tikai dēļu jumts, apklāts darvotu papi, kas ilgsto�ajās lietus nedēļās izmirka, neizturēja, un ūdens sūcās istabās. Ļaudis pie tā jau bija pieradu�i. Da�ās istabās lietus uztvērēji trauki karājās istabas vidū kā kroņlukturi. Ligejas istabā ūdens tecēja blakus gultai, kur viņa nolika trauku un, ieritinājusies gultā, klausījās ūdens piļu pak�ķē�anā. Tas nomierināja un da�reiz palīdzēja aizmigt. \

Arī tagad viņai negribējās nomoda, jo tad bija jādomā par visu notiku�o, kur neko izdomāt nevarēja. Lai, lai, � viņa raidīja domas prom. Vislabāk aizmigt. Kaut nekad nebūtu jāuzmostas un jādomā lietas, kur nekā nespēj grozīt.

Lietus �abēja uz jumta, un ūdens piles krita traukā. Viņa bija siltumā viena pati ar aizdzītām un iznīcinātām maigākajām jūtām pret cilvēkiem. Viņa negaidīja neko un nevēlējās. Viņai likās, ka ir slapjā purvā un slābais lietus gremdē viņu dziļāk aka�ainajās purva sūnās.

Tad purvs pamazām izgaisa, viņa it kā cēlās un gribēja iet, bet nevarēja pakustēties. Augums bija kā sadragāts, un likās, viņa gulētu uz asām akmens �ķautnēm. Apkārt bija klusums, ne vēja, ne trok�ņa. Degunā neiespiedās neviena svaiga dzīvības smar�a, bet tas, ko viņa ieelpoja, līdzinājās sagrautas . ēkas kaļķu un sodrēju putekļiem. Nāsīs iesitās pat svaiga deguma smaka. Viņa nevarēja atvērt acu, lai redzētu vietu, kur atrodas. Tikai viņas nekustīgais ķermenis uztvēra telpas bezdzīvīgumu, varbūt līdzīgu tuksne�a gaisam pēc saules izdedzinātām dienvidus stundām.

Tad viņa uztvēra vairākus soļus, kas lika drupt un velties lejup gruve�iem un akmeņiem. Viņa piespiedās, kā to miegā parasti pārdzīvo, ar visu gribu un spēku un atvēra acis. Netālu no viņas, otrpus apdegu�ajiem akmens bluķiem, kas bija kādas celtnes at� ķelta daļa, stāvēja Atis un divas sievietes. Viņa uzlūkoja Ali. Arī viņ� redzēja Jgeju guļam starp drupām, bet viņa sejā nepakustējās ne muskulis. Likās, viņ� negrib nodot sevi, ka pazīst Ligeju. Alis bija bez svārku, baltā kreklā un melnās samta biksēs, kas, tāpat kā tajā vakarā, bija saspraustas ar adatu. Viņ� likās ļoti uzmanīgs un vēlīgs pret abām sievietēm. Viņ� balstīja abu sievie�u elkoņus, lai viņas nckluplu gruve�u kaudzēs. Slaidā, Atim pie labās rokas, valkāja melnu, platu svārku ar sarkanu �igānietes jaku. Ap pleciem viņai bija liels me�ģīņu lakats, kas bija savazāts un netīrs. Kraukļa melnie mati bija atsprausti pakausī un sasieti ar melnu lenti. Otra bija acīmredzot pirmās māte, patukla, raibi apģērbusies sieviete. Atis bija ļoti aizņemts ar viņu uzmanī�anu, un no viņa kustībām varēja redzēt, ka viņam ir pienākumi un uzdevumi, un viņ� grib tām izdabāt.

Ligeja arvien vēl nevarēja pakustēties, gulēja uz muguras kā operāciju zālē un elpoja sauso, kaļķaino gruve�u gaisu. Vai viņa bija ievainota? Viņa nevarēja piecelties, bet nebija neviena, kas palīdz. Ata sejā nebija ieraugāma neviena līdzjūtības zīme. Nu viņ� sniedza roku vecākajai un palīdzēja pārlēkt kādai bedrei. Viņi gāja prom. Atis neatskatījās. Viņi pazuda aiz izdobtajiem celtnes vārtiem.

Ligeja pacēla acis virs vārtiem un tālāk, gar telpas sienām, un saprata, ka guļ amfiteātrim līdzīgas, izdegu�as celtnes vidū. No celtnes pāri paliku�as bija tikai sienas, uz kurām vēl varēja saskatīt agrākos rotājumus, �ķelto kolonnu stāvus un starp tiem vapeņus, apkūpēju�us un nodrupu�us. Pirmajā vapenī zelta burtiem ierakstīts bija �illcra vārds, tālāk - Debisī, Verdi, Gēte, Flobērs, �ūbcrls. Cik vien viņa varēja pārredzēt apaļās celtnes sienas, visur bija vapcņi, vapeņi un vārdi, un virs pla�o vārtu velves, apdrupu�a un apdegu�a vapcņa iclogā, tikko salasāms bija Eiropas vārds.

Ligeja saka raudāt. Viņa elsoja smagi un aizgūtnēm, jo krūtīm likās uzvelts akmens bluķis. Asaras straujās straumītes vēlās abās pusēs deniņiem. Sapnī viņa juta lielu maigumu un ar bērni�ķīgu �ēlumu �ukstēja: �Mana nabaga zemīte, tu, mazā Eiropas zemīte!" Viņai gribējās noglāstīt kādu, kam pāri nodarīts, kas nav tikai zemes gabals vai pilsēta vien, bet kādu dzīvību, netveramu, kas tomēr ir un pastāv, izteikta vārdos uz apdegu�ās celtnes sienām. Elsas lauzās uz āru ar grūtu nopūtu, un viņa pamodās.

Visā bēgļu laikā viņa nebija jutusi tādas bēdas kā pēc �ī sapņa. Tas, ko dienā neizteica vārdos, bija krājies zemapziņā, lai vienā reizē kaut sapņa veidā uzpeldētu apziņas gaismā un brīdinātu. Tā bija savā ziņā parādī�anās, pravietojums, nākotnē raudamās asaras par to, ka atstāta miesas un gara dzimtene. *

Arī tagad vēl viņa nevarēja pakustēties un tāpat kā sapnī turpināja raudāt. Tie ir nervi, viņa domāja, pārspīlēta juteklība. Cik maz esmu iedomājusi pa�u Eiropu, esmu bijusi nodarbināta tikai ar sevi, ar savām izjūtām.

Tai brīdī ienāca Atis. Ligeja skatījās viņā kā parādībā, jo tik mazs laika sprīdis �ķīra sapnī redzēto Ali no īstā. Tas likās sapņa turpinājums. Bet tad strauji atgriezās nomods. Viņa nedro�ība un vainas apziņa atspīdēja sejā. Viņam nebija drosmes pienākt un sniegt Ligejai roku. Sai brīdī Ligejai likās, ka viņu attieksmes un konflikti, saistīti ar tām; ir sīki nieki salīdzinājumā ar īstajām bēdām, ar tām, ko viņa nupat bija pārdzīvojusi. Tagad būtu viegli �ķirties, viņai ienāca prātā. Tagad, kamēr Eiropas vārds kā dzīvs stāvēja acu priek�ā. �Ko tu vēlies?" viņai gribējās jautāt. �Es esmu redzējusi īstās sāpes." Bet Ata tuvums nobīdīja malā īstās sāpes ātri, ātrāk nekā viņa domāja. Redzēdama viņa jauno augumu un acis, kas lūdza piedo�anu, viņas vēlē�anās un tieksme cēlās un attālinājās no cildenā sapņa dziļajām sāpēm un pārsviedās virspusē. Viņas mazā persona bija aizvainota, bet viņas mazā sirds mīlēja. Cik grūti ir piedot mīļam cilvēkam! Kā gribas, piedodot lūgt un atdoties. Bet mazā persona saslējās, un, iekams viņa to nobīdīja malā, mute sacīja:

�Tu atnāci pēc samaksas?"

Atis neatbildēja.

Kā nobijusies no �iem vārdiem, Ligeja strauji aizklāja seju, un vaids noslāpa viņas plaukstās.

Ātrā kustībā Atis nometās uz zviļņa malas un pierāva Ligeju sev klāt: �Nīsti mani, nīsti mani! Tāds es esmu! Piedod!"

Viņa �uksti kļuva arvien straujāki. Atkārtotajiem vārdiem - nīsti mani -un viņa roku nepacietīgajiem glāstiem piemita neatvairāma vara. Pret pa�as gribu viņas spītība un pretestība izsīka, kā mil�a plaukstas noslaucīta malā. Viņas rokas apcirtās ap Ata pleciem. Vēl viņai pazibēja doma: nav nekādas loģikas, nekādas. Un tomēr tā bija, lielāka, nekā viņa pati to sajēdza.

Aizgāja pievakare, vakars, da|a nakts. Bez vārdiem un domā�anas viss bija piedots un aizmirsts.

Bet Ligeja baidījās sākt sarunu. Viņa skatījās, kā Atis, sakrustojis rokas , zem galvas, gulēja viņai blakus un klusēja. Ko viņ� domāja? Viņa acīs bija apziņas modrība. Visu to, ko viņ� pa�reiz domā, es reiz zinā�u, viņa domāja.

■ Kāds tas būs? Labs vai ļauns?

Lēnām un uzmanīgi viņa izslīdēja no zviļņa un uzlika vārīt kafiju.

Bija klusa nakts. Lampa uz galdiņa bija apsegta ar lakatiņu, lai noslāpētu spilgto gaismu. Dzeltenā gaisma darīja istabu siltu, patīkamu. Iesmar�ojās kafija. Viņa pasniedza tasi Atim, un pati nosēdās uz zviļņa malas, un viņi dzēra to klusēdami. Tad Ligeja pēk�ņi jautāja:

�Vai monologa nebūs?" '

�Būs," viņ� īsi sacīja, bet, pamanīdams Ligejas sejā bailes, slinki, tomēr saudzīgi noglauda viņas roku, seju un kaklu un skumji teica:

�Tāds es esmu. Es nevaru tev pretoties. Es nevaru noliegt: man ir labi ar tevi. Bet varbūt drīz gribē�u būt tālu no tevis. Nē, nebaidies, briesmīgās runas nebūs. Vairs nebūs � es saku."

Kas gan bija mainījies, Ligeja domāja, � ka briesmīgās runas vairs nebūs. Bet viņa nejautāja, gaidīja, kamēr viņ� pats sāks runāt. Un viņ� iesāka:

�Kad tevi ieraudzīju un iekāroju, es sākumā domāju: nu, kas tur liels. Es nevaru bez sievietes dzīvot, un tu man likies rafinēta un piedzīvojusi. Es biju ciniķis pret tevi un arī pret sevi. Bet, redzot tevi pirmajā naktī, tavu nesamaitāto atdevību un jūsmu, un, piedod, tavu tīri meitenīgo jūsmu par to, ko tu nebiji piedzīvojusi, es sev likos kā nelietis. Tad un arī tagad es nespēju atbrīvoties no domas, ka esmu pastrādājis varas darbus pie nevainīgas meitenes. Es zinu, ka tā nav, un tomēr es nevaru atbrīvoties no �īm domām. Tu neesi meitene un tomēr esi. Un �ī svārstība padara mani traku un ļaunu. Es gribēju ieraudzīt gudru spēli tavā rīcībā. Bet es nevaru. Vai tad tev nav nekādas zīmes no tavas dzīves? Kas tu esi?"

Viņ� paskatījās Ligejā nepacietīgi un ar �aubām. Bet tur nebija.atbildes. Ligeja skatījās viņā ar atklātu un jūsmīgas mīlestības pilnu skatu. Viņa pat nedomāja to slēpt. Kā bērns, kas priecājas par jaunu rotaļlietu, tik vienkār�i un atklāti viņa, izstiepusi rokas, smaidīdama atbildēja:

�Es gribu tevi!"

�Te tu atkal esi! Mīļais Dievs, vai tad tu nezini, ka tā nevar sacīt?"

�Nezinu, bet nekad agrāk neesmu tādus vārdus varējusi izrunāt. Ja būtu varējusi, es dro�i vien būtu tā runājusi arī agrāk."

Labsajūta viņa izstiepa rokas pār galvu, tad uz sāniem, satuvināja tās pret Ali un vienkār�i sacīja:

�Gribu tevi! Ļoti! Tūlīt!"

Viņa iespieda galvu Ata klēpī un �ukstēja:

�Te es esmu, bez kauna, bez goda, bez likuma. Bez spaidiem un meliem.

_ķ Ali, Ali - tu esi skaists mrnās acis. Esmu kļuvusi jauna tavās rokās."

�Nu, ko lai ar tevi dara? Te tu esi. Tik vienkār�a un līdz Irākumam atklāta. Nudien, man jādomā, ka tu esi tik dabīga un vienkār�a kā rudzupuķe."

. �Cik labi, ka tu mani gribi. Ta�^rciz es to gan izrunāju, bet īsti aptver�u tikai tad, kad tu būsi prom. Man vajaga atstatuma, lai īsti saredzētu lietas."

�Nāc," Atis pievilka viņu klāt. Viņi iz�ķīrās tikai rīta gaismā.

Tagad viri satikās katru vakaru. Ja Ligeja trīs vakarus bija Ata istabā, tad nāko�os trīs Atis nāca pie viņas. Dienas bija miegainas. Nepiecie�amos dienas pienākumus un darbus viņi padarīja rīta cēlienā, da�reiz tikko �ķīru�ies, negulēju�i, nakts burvības apmigloti. Viņi nezināja, kas notika nometnē un pasaulē. Viņiem nebija laika paskatīties pāri savu pārdzīvojumu burvju lokam.

Pa to laiku pilnsapulce bija notikusi, bija runāts, izrunāts viss sakrājies runu lādiņ�, pieņemtas rezolūcijas, iesniegumi un motivācijas. Bija izkarota jauna nometnes vieta, kur nu sāka būvēt jaunas barakas. Daudzi bija aizbrauku�i, daudzi taisījās ceļā.

Ari lielajā pasaule notikumi nestāvēja uz vietas. Pavisam noteikti bija izlemts, ka decembra pēdējā dienā noslēgsies izceļotāju pārbaude. Prāti bija uztraukti. Tie, kas visu laiku bija vilcināju�ies ar aizbrauk�anu, pat likdamies uz operācijas galda, lai tikai vēl uzkavētos Eiropā, tagad sita kastes kopā un meta mantību iek�ā. Nē, brīnumi nenotika. Ļaudis braukāja pa komisijām, no rīta tur, vakarā atpakaļ; citi dzēra da�ādas tabletes, lai uzlabotu asins sastāvu, nodzītu asinsspiedienu, iztīrītu nieres. Da�s azotē veda līdzi no paziņām aizgūtu, pārbaudītu pudelīti ar zināmo �ķidrumu, jo bija piedzīvots, ka �āda, ārā lejama nieka dēļ Amerikas vārti aizsitas deguna priek�ā. Jā, tur, dolāru paradīzē, visi bija veseli, kā jau jaunā zemē. Vecās zemes vraki to nedrīkstēja piemēslot un ievazāt augstu asinsspiedienu, kas tur, pie pārkrautiem galdiem, varēja sakāpt vēl augstāk un radīt traucējumus pat domu aparātā, un sākt apstrīdēt viņu dzīves moto: take it easy. Viss bija jāņem smagi, ja gribēja tikt jaunajā zemē pie vieglās ņem�anas. Arī Vārpu saimniece � Vārpiņa � ar savu mazo Brigitu jau dzīvoja pa Ven-torfu. Ligeja, aiznesusi veļas saini, dabūja nolikt to pie kaimiņiem, jo, vakaros pārbraukusi, Vārpiņa tomēr mazgāja veļu.

Andrīnei darba bija pilnas rokas: nu viņa staigāja pa nometnes celiņiem ar saitīt piesietu �uneli, ko bija pametu�i kādi�aizbraucēji. Rīta gaismā, nākdama no Ata mājas, Ligeja viņu satika ar visu �uneli.

�Vai nav skaists sunītis? Atradu to o�ņājamies pie atkritumu mucām/ Viņa glaudīja �unc|a spuraino un kaulaino muguru.

�Pēc pāris nedēļām akots būs atkal spo�s,� viņa sacīja.

�Kā ar veselību, Andra māt?" Ligeja aiz pieklājības jautāja.

�Būs jau labi. Tikai sauss klepus, tas nomoka/

�Un Andris?"

Viņa atplauka:

�Nupat iesniedza papīrus manis izsauk�anai."

�Paldies Dievam, beidzot tiksit kopā."

Andrīne grozīja galvu:

�Austrālija ir tik tālu."

Suns rāvās pie nāko�ā krūma. Viņa gāja tam līdz.

�Ai, Straumes kundze, Austrālija ir tik tālu."

Sausa un sīka, lakatu ap baltajiem matiem apmetusi un aiz dzestruma brūnajā mētelī sarāvusies, viņa nevienmērīgā gailā, suņa raustīta, aizgāja uz mājas pusi.

Un Ligeja pati? Saņemtās vēstules gulēja neatbildētas; iesāktais paklājs nolikts kaktā. Kādreiz, saliekoties ar naivo un laipno Tīla kundzi, pēdējā �ēli sacīja:

�Vai ne? Ir gan briesmīgi tic likumi. Jums jāmēlājas vienai �ai posta�ā, kur jūs tik labi būtu atspirgusi piederīgo vidū. Jūs esat vājāka. Vai nav tiesa? Es saprotu, tas ir no bēdām un vientulības."

�Ko lai dara, � Ligeja arī mēģināja sataisīt bēdīgu seju. Pēdējā laikā viņa Ala mīlestības dēļ bija ar mieru melot, kur sien vajadzīgs, un izlikties, ja tas nepiecie�ams. Viņa varēja visu: strādāt vai ubagot, krogū lūgt Dievu un baznīcā smiet, ja vien tas ncattālināja viņu no Ata. Grāmatas, ko viņa bija nopirkusi, stāvēja neatgrieztas, ciemi, kur sen viņu gaidīja, palika ncizcic-moti. Pa dienu viņu tikpat kā neredzēja. Un, ja redzēja, tad ar puķēm rokā, steidzīgu un sevī smaido�u. Ar puķēm, jo viņa tās pirka, ko ielikt vāzītē, Ati gaidot.

No saules lēkta līdz rietam viņa tikko atrada pāris stundas laika nosnausties, un arī tad modri kā putns, kam jālai�as tālāk. Visu pārējo laiku viņa kopa sevi, savu augumu, kas nu nebija viņai vienaldzīgs, bet kā puķe laistāms un aprūpējams, lai ziedētu un patiktu Atim. Viņa gribēja vientulību, cilu vidū viņai nebija ko runāt, viss likās nesvarīgs un garlaikoja. Vientulībā viņa minēja Ati. Kā bija vakar? Kā viņ� smaidīja, bija noskumis? Ko viņ� domāja, ja bija noskumis? Vai bija saņemta kāda vēstule? Par savu meiteni viņ� vairs nerunāja. Ja viņa pieminēja, viņ� nopūtās un sacīja: �Es vēl līdz �im neesmu varējis aizrakstīt. Tāds es esmu. Neviena meitene mani vairs negribēs, cs drīz kļū�u vecs, resns. Vai tad tu mani gribēsi?"

�Tu nekļūsi resns. Tu esi tik lokans un slaids."

Viņa domāja: kur Atis ir mācījies mīlestību? Vai tādi bija visi jauni vīrie�i? Viņa to nezināja. Katru reizi viņ� atrada jaunus glāstus un jaunus vārdus, ko viņa nepazina un nezināja. Ar jaunas meitenes jūsmu viņa tikai ļāvās un izbrīnēta skatījās Atī. Kur viņ� visu bija mācījies? Viņu aizgrāba Ata neveiklā saimnieko�ana, tas, kā viņ� vārīja kafiju vai tēju. Kā ūdens izlaistījās uz grīdas un kā viņ� to uzslaucīja. Cik grūts darbs viņam bija nomizot sīpolu mruzgriezt uz pannas. Viņ� raudāja, kā pats sacīja, sīpola asaras. Ja Ligeja piesolījās pakalpot, viņ� noraidīja: tu ta�u nesāksi mani apkopt? Tu esi tikai mana mīļākā un nevis sieva.

Atim glaimoja Ligejas jūsma un atklātā viņa apjūsmo�ana. Viņ� jutās lielais kungs, kaut kas neikdieni�ķs un vienreizīgs. Kaut viņ� sevi sauca par nenozīmīgu cilvēku, iek�ķīgi �ī mazvērtības sajūta saplaka, kad Ligeja aizturēja viņam muti un neļāva sevi zākāt.,, Ai, Ati," viņa sacīja, �ja karaliene zinātu, kāds tu esi, viņa tevi man atņemtu. Nabaga karaliene, kam jāiztiek bez tevis." Un tad viņa stāstīja, kā viņu būtu turējusi karaliene. �Pulks viņas gvardes katru brīdi promenētu gar taviem apartamentiem, lai tevi sargātu, lai neviena sieviete tevi nedabūtu redzēt. Jā, Dievs �ēlīgs, viņa tevi ieslēgtu pat tornī. Tevi � tik ļoti viņa tevi mīlētu. Un pēc valsts darba sēdēm un pieņem�anām viņa, kā paradīzes puķe balta, vieglā zīdā un sensenos dārgakmeņos mirdzēdama, liktu sevi aiznest tornī pie tevis un mīlētu tevi zem klajas debess, kur vienīgais apsegs būtu tum�i zilā debess ar zvaig�ņu rakstiem."

Pateicīgās skatītājas priek�ā Atis da�reiz aizrāvās un maigo�anās starplaikos dejoja viņai improvizētas dienvidnieku dejas. Ligejas tum�i sarkano lakatiņu viņ� apsēja kā pieres lenti un kailām krūtīm, tikai īsā sporta kostīmā, trakoja kā zēns. Viņam tas izdevās labi, jo augums bija lokans, ar iepriek�ējās vasaras iedegumu. Nevajadzēja nemaz fantāzijas, lai iedomātos, ka viņ� patiesi ir salu iedzimtais. Ligejas tuvumā viņ� nekaunējās, un pats arvien apstiprināja: mūsu starpā nedrīkst būt nekādas kautrības un izlik�anās. Mums nedrīkst būt kauna vienam no otra. �Bet ja kāds tevi redzētu dienas gaismā?" � �Nē, tas ir tikai tev vienai." Viņ� aizrāva Ligeju sev līdz. Mācīja viņu mīlēt. Ligejas nezinā�ana un dabiskā kautrība nekādi nelikās saskaņojama ar viņas gadiem. Da�reiz virām uzmācās �aubas par to īstumu, bet viņ� neatrada pierādījumu, un tas aizdedzināja un mulsināja.

Da�reiz pēc negausīgās dzīresanas viņ� saīga. Gulēja vaļā acīm un domāja.

�Man liekas, cs esmu slims," viņ� uztraukts sacīja. �Patausti manu pulsu."

Ligeja klausījās. Tas bija strauj�.

�Tev jāatpū�as,** Ligeja norūpējusies sacīja. �Apsolīsimies vienu nedēļu tikai lasīt dzeju/* Viņi nosolījās. Nāko�ajā vakarā viņi sēdēja blakus un rātni lasīja dzeju. Lielo tiesu tas bija Ādamsons, �ekspīrs; da�reiz viņi burtoja smago laureātu Folkneru. Bet rātnais vakars bie�i vien nobeidzās ar aizmir�anos.

�Tu mani samaitā,** Atis sūrojās. �Bet pats esmu vainīgs - cs pats tevi samaitāju vispirms.**

Tad Ligeja tēloja aukli. Viņa vārīja kafiju, aplika glītas maizītes un, uz viena ceļa nometusies, nakts vidū ēdināja Ati.

�Nu, kā lai ar tevi cīnos. Tu esi tik laba un jauka. Tas ir briesmīgi! Nav nekādu pazīmju, ka mēs varētu viens otram apnikt. Un tas nozīmē bojāeju. Vai tad cs tevi nīdī�u? Bet varbūt viss beigsies kā parasti � ar atkārto�anos un apnik�anu. Nav jau vairs daudz palicis, ko mēs nebūtu pārdzīvoju�i.**

Viņ� nopūtās kā bezizejas biezās sienas priek�ā, ieraudzīdams bailes pavīdam Ligejas sejā.

�Nebaidies. Es tevi vairs nemocī�u.**

Un, lai aizdzītu Ligejas bailes, kas arvien uzliesmoja �ādu runu laikā tāpat kā pēc pirmās nakts, � Atis, kā izpirkdams noziegumu, darīja tā, lai viņa aizmirstos un justu viņa mīļumu. Kā spēlēdamies viņ� lika pavasara ziedus uz Ligejas krūtīm un pu�ķoja viņu, sacīdams:

�Lai būtu tā, kā rakstos.** Viņ� smējās, atcerēdamies slaveno lēdiju Catcrlcju. �Lai neviens nepārmestu, ka nepārzinām rakstus.**

Vienā laikā tā bija ļoti miesīga un ļoti garīga aizrautība. Sakāpinātajā dvēseles stāvoklī viņi skatīja pasauli citām acīm.

�ais naktīs viņi lasīja Cēzara runu Kapitolijā, skatīja Kleopatras zelta gondolu līgojamies Nīlas ūdeņos, kur Antonijs pazaudē sirdi un pasaules karavadoņa slavu. Viņi lasīja par skaisto ziemeļu raganu Hjordisu, kas no saviem matiem vērpj lokam auklu, ar ko nonāvēt savu vismīļāko. Kopā ar Ēriku Ādamsonu viņi iegāja baznīciņā rudzu lauka malā, kur loga rūtīs krāsainās �Tas Labais gans, pats Dieva dēls, uz ēzelī�a jāj**. Viņi priecājās par brīnumainajām rindām kā bērni vai dzejnieki.

Kopā ar Donu Huanu un donnu Annu viņi nokāpa ellē un piedalījās dialogā:

�Ne jautā, cik veca esmu, it kā es būtu kāda pagātnes lieta. Man ir septiņdesmit septiņi gadi"

�Skaists vecums, sen jora. Bet tam nav nozīmes. �eit valda mīlestība un skaistums. Bet, tā kā mūsu dvēseles ir pilnīgi nolādētas, mēs �eit izkopjam sirds daiļumu"

�Bet mani gadi, kungs

�Protams, kā dāma ar septiņdesmit septiņiem gadiem jūs �eit ellē neatradīsit pazī�anos. Bet � �eit nav laika mēra. Savus gadus jūs esat atstājusi virs zemes. �eit ir vienalga � septiņdesmit septiņi, septiņi vai septiņpadsmit. Es jums ieteiktu divdesmit septiņus. Bet tas ir pilnīgi vienalga. Galvenais ir izjūta."

Kādu rītu Valentīns Kalups bez iepriek�ējas prasī�anas bija atnesis Ligejai ogles. Viņ� vairākkārt atvainojās par traucējumu un lūdza atļauju iekurināt krāsni, jo viņas istaba bija auksta. Nometies uz viena ceļa un likdams krāsnītē iekurus, viņ� iesāka runāt:

�Kundze tagad tik vēlu nāk mājās/*

�Vēlu? Nē, es domāju, tas ir agri. Vai jūs traucēju?"

�Ne, Dieva dēļ. Es tjkai tāpat vien sacīju." Viņ� pielika skaliem uguni un pūta, kamēr tic aizdegās. Kamēr skali dega, viņ� uzlasīja skaidas un ar plaukstu noslaucīja grīdu.

Ligeja nezināja, ko ar viņu lai runā. Un tā nu viņ� tur darbojās, it kā tī�i vilkdams garumā iesākto grīdas sakop�anu. Bet kaut kas sakāms viņam bija. Kad no Ligejas nenāca sarunas ievads, viņ� ar lielām pūlēm sāka:

�Labi, ka ir, kur aiziet. Bet man ir tāda kā māju sajūta, kad jūs esat savā istabā." Viņ� aizgriezās un atkal apklusa. Ligeja skatījās viņa neveiklajā augumā un melnajās rokās, kas drupināja ogles un lika uz uguns.

�Vai jums nav neviena ciema?" viņa jautāja.

�Kundze, kur gan lai es ietu."

* �Bet kā jūs nodzīvosit bez neviena drauga?"

�Nezinu, bet es jau neprotu tā runāt."

�Bet tā jums ir ļoti grūti. Vientuļi. Kā jūs aizvadāt savu dienu?"

�Reiz jums jau sacīju: atceros savu skolas laiku; kādu dzejoli... Vakaros klausos, kur gaitenī paveras kādas durvis, noskan soļi. Tad domāju: redz, tur ieiet viesis. Tad klausos, kā Karla Tārs ņemas pa savu galu. Tad dzirdu -jūsu durvis veramies � jums ieiet viesis. Un tad es guļu, bet iemigt s nevaru."

�Un tā jūs dzīvojat?" Viņai kļuva baisi, iedomājoties �ādu dzīvi, kur viņa tagad dzīvoja kā pa debesu dārziem.

�Jā. Tā dzīvoju. Bet tur, Amerikā, fermās, un Sibīrijā, tur ir vēl daudz grūtāk."

�Bet vai jums neliekas, ka tāda dzīve līdzīga tuksnesim?"

�Neesmu tur bijis. Bet mūsu lauku mājās bija tāpat. Tikai vakaros circenis

dziedāja, un lielais pulkstenis tik�ķēja. Citu skaņu ziemā tur nebija. Unman patika grebt koka karotes/*

�Un jums nebija nevienas meitenes, ar ko satikties?"

Valentīns nosarka un nolaida acis:

�Viena man tīri labi patika, bet es jau tādas lēnas dabas, un viņai ar mani bija gar� laiks. Viņa atstājās un nenāca vairs uz mūsu māju."

Viņ� bija beidzis krāsns kurinā�anu un piecēlās. Saujā viņ� turēja no grīdas saraustās saslaukas.

�Iemetiet kastītē zem plīts," Ligeja sacīja.

�Nē, kundze, ko piemēslo�u jūsu istabu. Iznesī�u ārā." Viņ� stāvēja ar pilnu sauju gru�u un stostījās: runāt vai nerunāt. Beidzot viņ� sadū�ojās un nodurtām acīm sacīja:

�Kundze, ja jums ir kādas raizes vai grūtumi, es labprāt jums palīdzētu. Tad man diena aiziet ātrāk, ja ir kaut drusku vien ko darīt. Paldies daudzkārt." Viņ� lēnām izgāja no istabas.

Ligeja klausījās, kā viņ� uz pirkstgaliem aizgāja uz savu istabu. Arī saslauku sauju viņ� acīmredzot ienesa savā istabā. Cik briesmīgi, Ligeja nodomāja. Bet varbūt tā nebija? �is cilvēks, jau virs zemes dzīvodams, dzīvoja labās debesu valstības dzīvi.

Bija jau atnācis marts. Da�dien saule spīdēja tik spo�a, ka piesaulē kļuva karsti. Pavasaris bija sajūtams skaidri. No rītiem, iedama uz Darba pārvaldi, Ligeja bija kā noreibusi. Tic nebija asni, nemierīgie zvirbuļi un resni kļuvu�ie pumpuri kastaņās un krūmos, kas vienīgie vēstīja pavasara atnāk�anu. Ligejas pa�as izjūta bija nepasakāma � reizē gavilējo�a un sāpīga smilkstē�ana krūtīs. Krūtis sabrieda un spieda, un elpojot noreiba galva, it kā gaiss būtu piesmidzināts ar saldu narkozi. Uz apstādījumu uzkalna viņa ieraudzīja pirmās pienenes un maijrozītes, kaut zāles asni nebija izstiepu�ies līdz ziediem. Dārza dobumā, pāri dīķim, aizspurdza me�a pīles, kas te bija pieradinātas dārza grezno�anai.

Tas viss modināja trauksmi. Tūlīt, uzreiz viņai gribējās pie Ata. Bet bija pusdienas laiks. Atis viņai bija noliedzis padoties iegribām un sadomāt iet pie viņa nenorunātā laikā. Visu to viņa zināja un reiz jau bija dabūjusi no�ēlot. Bet �odien bija pirmā pavasara diena. Saule dro�i vien spīdēja caur Ata puķainajiem priek�kariem. Un, iedomājoties �o ainu, Ligejai uzmācās ncnoklusināma vēlē�anās ieiet. Zinu, ka daru nepareizi. Bet arī pienene da�reiz uzzied pa�ā ceļa vidū, tik neprātīgi viņai ir gribējies ziedēt, ka tā nav bēdājusi par zirga pakaviem, kas to samīs.

Viņa apzinājās, ka �is gājiens ir visiem skaidri saprotama izlaidība, slikts tonis, patvaļība, bet tai pa�ā reizē viņa domās uzskaitīja daudz attaisnojumu, kas svēra tikpat. Viņa nolaida plīvuru pār seju, it kā sargādamās, un gāja uz

Ata māju. Ienāca prātā redzētā luga Streetcar nailed desire. Ar viņu bija tas pats � dziņas, iekāres varenā asiņu balss. Tas pats. Amerikāņu eksis-tcnciālisms. Iekāres, kas beidzas ar neskaistu ārprātu. Gala stacija � iekāre ar pārsē�anos Kapsētas ielā. �ie vārdi uzbāzās, tomēr viņa kā burvju valdziņā tika viikta uz to pusi.

Aiz nometnes sētas �āvējās veļa. �Bērni un sievas kavējās ārā, jo pēc ilgajām, tum�ajām dienām saule bija atgriezusies. Bēgļu suņi gāja virtenēm vien pa smil�u pauguriem, un bērni dauzīja tuk�as konservu bund�as. Nometnes kopskats nebija pievilcīgs. Ata mājas pagalmā viņa ieraudzīja da�us vīrus, kas, kreklos izmetu�ies, rokas bik�u kabatās sabāzu�i un cigaretēm zobos, snaikstīja kaklus uz visām debesu pusēm. Tad viens dūra pirkstu debesīs un iesaucās:

�Tepat tās ir. Lido augstu." Visi pagriezās uz to pusi. Tālu aug�ā bija dzirdams dzērvju klīklā. Viņa jau bija satvērusi durvju rokturi, kad vīru pulkā kāds sacīja:

, Jā, jā, skaistai sievietei vajaga vīrie�a."

Ligeja vairs nevarēja nospiest rokturi. Tas ļodzījās uz visām pusēm. Rokas trīcēja. Tad viņa aiz muguras vīru pulkā dzirdēja, it kā kāds cirstu pliķi. Tad bija dzirdams nikns sauciens: sargies, Valentīn! Vairāk viņa nedzirdēja. Viņa jau bija priek�namā. Sirds dauzījās kā nāves bailēs. Iet atpakaļ? Bet ārā stāvēja vāru pulks. Viņa pieklauvēja un iegāja. Atis gulēja pie vaļēja loga, un viņam rokā bija grāmata, ko viņ� nolaida uz krūtīm. Viņ� pietvīka, bet tas nebija aiz priecīga pārsteiguma.

�Kas noticis? Kas noticis?" viņ� bija pamanījis Ligcjas uztraukumu.

�Piedod, tā bija mana neprātība," viņa apklusa un skatījās grīdā. Atis valdīja sa�utumu, viņ� stingri piespiedās, lai noturētos.

Ligeja, kā savu vainu mīkstinādama un taisnodamās, klusu sacīja:

�Ārā ir pavasaris. Nupat atnāca dzērvju bars. Pilns gaiss ir pavasara." Atis palika neiekustināms. Viņ� skatījās uz grāmatu. Viņi nerunāja labu

brīdi. Tad Atis ieklepojās un drūmi sacīja:

�Tev jāsāk pieradināties dzīvot bez manis. Jau sākumā sacīju, ka mūsu pazī�anās var ilgt pāris nedēļas. Brīnumainā kārtā nu jau ir tre�ais mēnesis. Tas tev dara godu. Bet ievēro, ka vienā dienā es pie tevis vairs neaizie�u. Labi iegaumē un paturi prātā: vienā dienā es pie tevis vairs neaizie�u."

Pēc �iem vārdiem kā salts bezdibenis pavērās starp Ati un Ligeju. Te tas bija � pēc priecīgā kāpiena � nepārejams, pat nenomaskēts krūmiem un �ogu. Viņai likās, ka tas ir tepat, �ai būdā ar dēļu grīdu. Dro�i vien viņa neapjēdza Ata vārdu īsto nozīmi, bet varbūt neticēja, jo vai gan citādi viņa sēdētu tur tik mierīga, kā būtu saņēmusi kādu avī�u ziņu.

�Vai tu jau esi ieraudzījis citu sievieti?" viņa kā bez balss jautāja, un pati brīnījās, kur gan viņai radusies tāda vienaldzība.

. �Es nemeklēju, bet tas var notikt. Ir marts."

Ligeja nobāla, un rokas, lai neredzētu, ka tās sāk drebēt, viņa iebāza mēteļa kabatās.

�Man nav nekādu tiesību tevi atturēt. Un, ja ari būtu, tas neko nelīdzētu.**

�Nē, nelīdzētu. Nekad nav līdzējis,** Atis grūti nopūtās. �Tā ir necilvēcība, kad to izrunā, bet uzskatu tevi par tik gudru, ka drīkstu to sacīt. Un turklāt es tevi arī cienu. Sievietei, ko ņemu uz pāris dienām, es to nesacītu. Tāpēc centies nebūt nelaimīga.**

Viņ� sāpīgi pasmaidīja, laikam viņam bija �ēl Ligcjas. Viņ� at�ķīra grāmatu, lai kaut ko darītu, lai saspīlējums atslābtu, un runāja tālāk:

�Es neesmu nekāda autoritāte, bet vienkār�s baudītājs, kas pats netiek ar sevi galā. Bet laiku pa laikam man nepiecie�ams nozust no cilvēkiem un pabūt ar grāmatām, ar mūziku. Smieklīgi, bet es pat diezgan pieklājīgi spēlēju klavieres, tikai slinkums mani attur tās uzmeklēt �eit. Jā, redzi � es mīlu pabūt ar grāmatām. Un nu, tie�i �odien, pirms tavas atnāk�anas atradu tā pa�a Lorcnsa esejās �ādas viņa domas, kas var nozīmīgi interesēt mūs abus mūsu pa�reizējā noskaņā, es atturos sacīt � mūsu trakumā. Viņ� gan runā par ļaunuma sakni, bet man to gribētos nosaukt par nemierā sakni, jo ne katrreiz nemieru var apzīmēt par ļaunumu. Rado�am cilvēkam tas ir dzinējspēks, varbūt vienīgi plebejam nemiers izpau�as ļaunumā. Es tulko�u, it kā runa būtu par rado�a cilvēka nemieru:

�Visa nemiera cēlonis ir tas, ka mēs visi gribam (par to, par mīlestību) garīgu atmaksu, dzīves plūduma aug�upeju, �o atziņu un zāļaino ieleju, kas atmirdz visās varavīksnes krāsās; mēs gribam skatīt pat �o zāli un gaismu kā caur prizmu un redzēt to krāsās, kas mūs paceļ līdz ekstāzei. Mēs gribam, lai tas tā būtu vienmēr un nekad nebeigtos.

Lūk, �ī ir visa nemiera sakne mūsos. Mums būtu jālūdz, lai �ai gribē�anā mums rastos �ķēr�ļi un lai mēs tos izjustu līdz pat visrūgtākajām mielēm.**

Atis aizvēra grāmatu, un viņi abi klusēdami domāja vienu un to pa�u. Tad Atis atsāka pirmais:

�Redzi, �is skrējiens pie manis bija tā pati ncpiepildāmība, tā pati kāre redzēt pat zāli sarkanu, visu ieleju mirdzam varavīksnes krāsās � tikai tāpēc, ka tava miesa tvīkst pēc manas. Un... un... tas ir viss. Es nemīlu frāzes, bet Lorcnsam ir taisnība. Briesmīgi, bezcerīgi. Par to domāju daudz, bet pats mirkstu pāri galvai �ai patiesībā. Gribētu no tās tikt laukā, bet nevaru. Un tu esi man līdzīga, un tas ved mūs uz galu.**

Viņ� nepacietīgi sakustējās un paskatījās pulkstenī:

�Tev jāiet. Vizīte pie neprecēta vīrie�a nedrīkst būt ilgāka.**

Ligeja piecēlās:

��Tu man piedod?"

�Protams, ja saprot, tad piedod."

Kā priecādamies, ka Ligeja aizies, Atis k|uva gandrīz līksms. Viņ� noskatīja Ligeju no sejas līdz papē�iem un vienkār�i sacīja:

�Tu �odien labi izskaties. Tev piestāv melna un balta krāsa. Tās tu valkā, kad satiecies ar mani. Bet tagad ej. Ja man iznāks laika, vakarā aizie�u pie tevis. Bet, ja neesmu, tad tu neuztraucies."

Ligeja sniedza viņam roku. Atis noskūpstīja to un atlaidās spilvenā.

Viņa jau bija pie durvīm, kad Atis sacīja:

�Tuvākā laikā mēs iesim uz Ri go Ieto. Neaizmirsti."

- Viņa aizgāja. Pēdējie Ata vārdi krita viņas sirdi kā jauns mīlestības pierādījums. Un ar to visi iepriek�ējie bija izslaucīti no viņas domām.

Bērzi Ata mājas pagalmā locīja �maugos zarus, it kā kaitinādami aizgājēju ziemu. Bērni piesaulē cepa smil�u kūkas. Pavasaris.'�Atkal laimes �alts izskrēja cauri viņas ķermenim.

Pie biroja ēkas viņa satika sirmo, solīdo igauni Birku, ar ko bija iepazinusies emigrācijas birojā. Sirmais kungs bija saglabājis vecās, labās manieres. Viņ� palocījās un sacīja:

�Straumes kundze ar katru dienu top daiļāka. No kā tas nāk?" Viņ� smaidīja.

Pilna ar domām par Ati, Ligeja tāpat atcirta:

�Pavasaris!" Un pielika pirkstu pie akācijas pumpura, kas bija brūns un sveķains.

�Pavasaris. Uz redzē�anos."

Pie savas mājas viņa apstājās: Saivas kundze bija izliekusies un mazgāja logu.

Jau pa gabalu viņa spējās burbuļojo�iem smiekliem un dū�īgi berza rūtis.

�Pavasaris," Ligeja īsi sacīja.

�Klāt ir, nu tikai jārauga, lai rūtis tīras, ka var to saskatīt," viņa atjokoja.

Viņas krūtis viļņojās līdzi roku kustībām, un baltā, maigā seja bija pietvīkusi. Divas baltu zobu rindas spīdēja saulē, kad viņa smējās. Tad pēk�ņi viņa sakrustoja rokas uz palodzes un uzmetās ar krūtīm tām pāri, un jautri, priecīgi sacīja:

�Mēs aizbraucam. Uz Ameriku. Galvojums ir klāt."

,Jā, ko gan citu lai iesāk," Ligeja nezināja nekā, ko atbildēt.

�Skaidrs. Tur nav nemaz' ko domāt. Visi brauc. Tur esot laba dzīve, manējie raksta."

Tad viņa sagrozījās ērtāk un ar ziņkāres pieskaņu jautāja:

�Kas tad tur īsti notika pie tās mājas? Kantīnē runāja, ka Valentīns..." Viņa nepabeidza, jo pamanīja Ligejas iztrūcināto seju.

�Tie�ām nezinu. Savādi. Man bija jānodod tur viena vēstule. Es neko nedzirdēju."

�Jā, Valentīns esot ielicis pa seju tam runātājam. Un pareizi darīja," Saivas kundze iekaisa. �Vīrie�i, dīkā dzīvodami, izlaidu�ies mutēs."

�Man ir pilnīgi vienalga," Ligeja klusu noteica un lēnām sāka iet uz�āvu istabu ap mājas galu.

Otrā pusē mājai, saulītē, Karla Tārs un viņa likteņa pievestā sieva Erika bija iznesu�i veeps mīkstos krēslus un nu sēdēja, atzvēlu�ies pret izļodzītajām atzveltnēm. Erika vienkār�i zvilnēja pret sauli. Karla savā vienīgajā rokā turēja plānu lēto burtnīcu romānu.

Ligeja pamāja ar galvu un pagāja garām. Pretī savam logam, uz ķeblī�a sakņupis, sēdēja Valentīns. Ieraudzījis Ligeju, viņ� pietrūkās aug�ā, saliecās kā saliecamais nazis, sveicinādams Ligeju, un atkal nosēdās.

Ligeja iegāja savā istabā. Viņai likās, ka grīda ir sa�ķiebusies uz vienu pusi un pamazām lai�as pa slīpumu uz leju. �Vienā dienā es pie tevis vairs neatnāk�u," viņa izrunāja �os Ata vārdus.

Slīpums, neredzamais, bet jūtamais, viņas dzīvē bija sācies. Uz kurieni tas slīd? Vai reiz atsitīsies pret nekustīgu un cietu sienu? Nav pat kur pieturēties, ir jābalansē, slīdot kaut kurp...

Bez spēka un padoma viņa iekrita gultā. Ir jāizguļas, ir jāsakrāj spēki un tad ar skaidru galvu jārīkojas, lai apturētu slīdē�anu. Viņa aizvēra acis un mēģināja iemigt, skaitīja līdz desmit, līdz simtam, bet, jo ilgāk skaitīja, jo vairāk pierada, un domas, mehāniski skaitīdamas, iemanījās līdztekus domāt citu. Viņa jau bija aizskaitījusi līdz pirmajam tūkstotim, bet blakus doma neatkāpās: marta beigas, aprīlis, maijs, kad pati zeme izverd reibino�u smar�u, kad reibst no nekā. Un tad viņa būs viena. Un pilnīgi reāli viņa izjūt istabā pirmo bērzu smar�u, novakarē skumjo debess malu, mieru un klusumu, dzird pat, kā no celiņa paceļas melnā vabole un aizdūc viņai garām. Un ko dara viņa? Stāv kaut kur netālu no Ata mājas un slepus seko viņa dzīvei. Lūk, nu viņ� zagdamics iznāk pa sa�īkstēju�ām durvīm, paskatās apkārt un tad iziet pa otriem vārtiem uz ielas. Vai viņ� ies dejot uz �Plantcn un Blomcn" dārzu? Tur jau dzird d�eza mūziku. Nē, viņ� aiziet tālāk, uz Alstera pusi. Kas viņu tur gaida? Vai tur ir uguņo�ana? Vai kāda vācu jaunava viņu tur gaida? Ā, Ligeja, sāpināja sevi. Kāpēc viņā nav iedzimis tas viss, ar ko pietiktu Atim uz laiku laikiem? Kā viņai vēl trūka? Kad viņi bija kopā, Atim nekā cita nevajadzēja. Viņa �aubas parasti sākās, kad viņ� bija viens pēc negudri aizvadītas nakts. Vai tas bija tāpēc, ka viņiem atkrita domā�ana par nākotni? Par dzīves kārto�anu un eksistē�anu? Vai viņ� pilnīgi bija izsvītrojis �o iespēju no savām domām? Jā, tā bija. Tur at�ķīrās vīrie�a domā�ana no sievietes domā�anas. Vīrietis varēja iedalīt savas domas divi virzienos: viņ� varēja baudīt līdz aizmir�anās punktam, bet otrs virziens ar to neizzuda � viņ� domāja par nākotni, par to nākotni, kas sāksies pēc �īs kaislības, par to atklāto un visiem rādāmo saistību, kas nobeigsies pie altāra. Ja, tā bija. Viņi mīlē M-те Butterfly, bet apprec fabrikanta vienīgo meitu.

Slīpums bija sācies. Bet viņa vairs nevarēja iztikt bez Ata glāstiem. Viņ� to bija par daudz mīlējis, pieradinājis un samaitājis. Kā narkotiķis morfinists var pārdot pēdējo drēbes lupatu, lai tikai nopirktu vienu porciju �īs indes, tā viņa jau avansa veidā sagatavojās uz katru izdarību, kaut arī tā būtu saistīta ar pazemojumiem un kaunu.

Uz bridi viņā sacēlās pretestība: Ā, vai neesmu ļoti cienījamā docenta kundze? Vai mazums ir bijis to vīrie�u, kas jutās laimīgi, ja viņa ar tiem pasēdēja kādu stundu kopā? Ari tagad vēl, visu laiku, kur vien viņa parādījās, atradās neviltoti cienītāji. Viņai pietika ilgāk atstāt savu roku kāda rokā, lai tas sāktos. Bet viņa izvairīgi nelikās manām viņu uzmanību. Viņa pat brīnījās, kā ir kādreiz agrāk varējusi tik negudri ciest kāda cita dēļ. Nē, nākotnē tas nekad vairs nenotiks. Ata vietā nebija ko likt un nebūs.

Apmaldījusies un izmocījusies savu domu līklo�u ceļos, viņa kā moceklis piecēlās, it kā noķērusi kādu stabilu iedomu, kurai nu gribēja sekot. Lai nostiprinātu �o domu, viņa pat paņēma papīru un grasījās uzrakstīt savas dzīvo�anas jaunās tēzes: lietot prātu, viltību, uzsākt dēku ar kādu citu, radīt Atī greizsirdību, izlaist satik�anos, izlikties, ka negaida. Lūk, to viņa uzrakstīja kā likuma paragrāfus un noslēpa zem galdauta.

Kādu brīdi viņa bija gandrīz dro�a, pat pasmaidīja par savu spēku. Tur nav nemaz ko �aubīties � jau �ovakar viņa aizies ciemos pie jaunā in�eniera Vilka, kas pat publiski neslēpa savu jūsmu par viņu. �ādā glāb�anās priek�sajūtā viņa sāka naski ģērbties. Uzģērba pavasarīgu, ķīnie�u rakstiem darinātu tērpu, ilgi sēdēja pie spoguļa un ar dārgakmeņu slīpētāja pacietību kopa seju un matus, pastiprināja uza�u tum�umu, ar skropstu spiedi uzlieca skropstas slaidā lokā, kas nu acīm piedeva smeldzīgu un pavedino�u dziļumu. Uz brīdi �ī nodarbība padarīja viņu gandrīz priecīgu, viņa domāja: es aizie�u pirmā, man jāaiziet pirmajai, negaidī�u, kamēr Atis aiziet. O, pasaulē ir vēl daudzi un interesanti vīri un, katrā ziņā vērtīgāki, tādi, kas ir kaut ko sasniegu�i. Jau tagad Vilka kungs gatavojās pārbaudījumiem Amerikas universitātē, un, tikko būs tur ticis, viņ� iegūs diplomu un būvēs tiltus un spēkstacijas, un dārgie dolāri birs viņam rokās. Un vasarā viņi apceļos lielo zemi lidma�īnā, slaidā limuzīnā, vārtīsies tuksne�u karstajās smiltīs starp krā�ņiem kaktusu ziediem, klausīsies bezgalības klusumā, pastaigāsies paradīzes, Kalifornijas okeāna, malā, ja gribēs, spēlēs līdzi spēļu ellēs un, izlaidu�ies dienvidu nakts skurbino�ajā krēslā uz pla�a viesnīcas balkona, klausīsies mūziku pasaules slavenību izpildījumā. Un, iedomādamās vaļu un sve�ās, neredzētās zemes skaistumu, Ligeja patiesi apjēdza, ka nav nemaz neiespējami tikt vaļā no Ata burvju loka, kurā viņa kā apsēsta riņķoja jau trīs mēne�us. Turpini, turpini, viņa uzmundrināja sevi. Jo ātrāk, jo labāk. Bet, domādama par tuksne�a smiltīm un eksotisko nakti, pati nemanīdama, viņa juta sev blakus Ata augumu. Nūjā, un tad viss sajuka, sagriezās vērpetē, visas saprātīgās domas nodzisa, un atkal ar neatvairāmo slīdē�anu pa slīpumu viņa nonāca atpakaļ savā agrākajā noskaņā.

Pievakarē viņa izgāja uz pilsētu ar nodomu cilvēku drūzmā atvairīt nomācējas domas � kādu dienu es pie tevis vairs neaizie�u. Viņa gāja pa galveno ielu un centās novērst uzmanību uz apkārtni � tā atpūtī�os, tā nonāk�u pie saprāta. Viņa aplūkoja vācietes, kas gāja ar saviem vīriem un paziņām; viņai dūrās acīs kāda vācu mei�a, kurai roku ap pleciem aplicis glīts jauneklis. Viņ� nemitīgi raudzījās viņas sejā. Kāda gan bija tā seja, kurā neapnicis varēja raudzīties �is glītais jauneklis? Kā eksperts Ligeja palūkojās mei�ā. Viņas seja bija nosēta vasaras raibumiem, uz priek�u izvirzītie zobi savukārt izlieca virslūpu apaļā kūkumā. Uz iesarkanajiem matiem bija uzstiepta zeķei līdzīga adīta cepure. Tik traks bija marts, Ligeja domāja.

Pie puķu veikala Ligeja ilgi stāvēja un skatījās neredzētā puķē: gara kāta galā bija liesmaini sarkans zieds, kas pilnīgi atgādināja stārķa knābi. Vai tas bija stādu valsts sirreālisms, � ar akrobātisku ērmību pievilkt ziedam starpnieku dzīvības turpinā�anai. Turpat blakus dzidrā celofāna kārbā gulēja balta, trausla orhideja, tur bija krokusi, anemones, vijolītes, narcises un tulpes. Viņa iegāja un nopirka mazu vijolī�u pu�ķi, un domāja: Atis mīl zilu krāsu; Bet es nedrīkstu domāt par Ati, viņa pārmeta sev.

Tad viņa klīda tālāk, steidzās, klausījās pilsētas dunē�anā. Kaut kas bija jādara, lai izkļūtu malā, uz. cieta pamata. Kurp viņa steidzās?

Vai nāko�ās ielas krustojumā viņai bija kāds mērķis? Viņa bailīgi paskatījās apkārt, vai kāds neskatās viņas sejā un neuzzina, ka viņai nav kur iet. Visu citu sejās bija mērķtiecīgas rūpes vai cieta griba, līksma trauk�anās; veikalnieku asās acis, mā�u pelēkās rūpes. Bet viņa juta, ka viņas acis neskatās uz vienu noteiktu vietu, ne logu, ne nāko�ās ielas galu, pat nevēro satiksmi, lai tiktu pāri ielai, bet kopā ar cilvēku straumi slīd līdzi un pāri. Viņa jutās kā skaida, iemesla straumē, un nu �ūpojās sazin cik ilgi, nezinādama, kur to aiznesīs, � vai piestādinās malā, vai paraus un nogremdēs kaut kur bez jebkādas vērības.

Bridi viņai dūrās acīs kāda vienkār�a vācu sieva, kas stūma bērnu ratiņus un pie otras rokas vilka līdzi divus lielākos. Uz mirkli viņai tas atgādināja īsto dzīvi un radīja pretīgumu. Bet mazais ratiņos, nosusurojics un neglīts, platām aām un pa|āvīgi raudzījās pasaulē, it kā viņam tā piederētu un it kā viņ� justos tās kungs. Nē, viņai nederēja īstā dzīve, tā viesa viņā gandrīz histēriju un bailes. Viņai slāpa burvju dzēriena, ar ko Atis visu laiku viņu bija turējis reibumā. Viņa vairs nevarēja atmosties.

Tad viņa gāja garām vācu Brīvības piemineklim. Bareljefos bija veidoti vācu brīvības cīnītāji, saslēgti cie�ās rindās cīņas gājienā. Otrā pusē � tādi pa�i � cie�ās rindās, tikai mirsto�i un ievainoti. Kāda tam nozīme? Atgādināt vācu tautai nemitīgo ekspansiju un traģisko karu zaudē�anu? Bet tas necik nespēja novirzīt viņu domā�anu. Kari nāca, un tos zaudēja, un vācie�i par jaunu cerēja un sāka atkal, lai zaudētu. Un tad piemineklis? Tas bija kā zināma veida atpirk�anās, no ilgsto�ām rūpēm un bēdām par cietējiem, plāksteris sirdsapziņai. Tas tā � visās valstīs, viņa paspēja nodomāt. Un tad, pati neapjauzdama, viņa nogriezās uz staciju, kur tik bie�i bija vakaros gājusi pēc avīzes vai cita nieka. �oreiz viņa apstājās pie dzērienu stenda un meklēja starp izliktajām pudelēm interesantāko. Viņa ne nieka nezināja par dzērieniem, tikai lasīja uzrakstus un apskatīja ārējo formu. Jā, �o mazo, apa|o krūku ar sarkano lauvu, piesietu ap kaklu, to viņa ņems.

Visu to Ligeja darīja kā sapnī, kur arī da�reiz, par spīti sapņa ncticamībai, tomēr apziņā pazib kāds slēpts nolūks. Viņai likās: nu rokā ir mazs salmiņ�, kam pieķerties, kad visapkārt viļņo nepārredzams ūdens.

Pulkstenis bija vienpadsmit, kad ienāca Atis.

�Es tomēr atnācu,� viņ� kautri sacīja, Ligejai roku skūpstīdams. �Atnācu tāpēc, ka �odien biju pret tevi atkal nejauks. Un tu mani gaidīji/*

Viņ� nopūtās un atsēdās uz zviļņa malas.

�Vai tu nepriecājies?" viņ� paskatījās Ligejā.

Ligeja atcerējās savus uzrakstītos paragrāfus un nokaunējās. Nekas nelīdzēja, iek�ķīgi viņa bija priecīga, un visas �aubas un bēdas nokrita vienā mirklī.

Ar lauku saimniecei piemīto�u viesmīlību un rosību Ligeja uzklāja mazas vakariņas un ar kurtizānes picglaudību nosēdās Atim blakus, un pasniedza maizītes. Viņas kustības Ata tuvumā izauga un lodāja kā uguns mēles no citkārt slapjām egles pagalēm. Viņa pati apbrīnoja savas roku vijīgās kustības un skaidri juta, ka acis skatās, it kā gribētu atdot sirdi.

�Mans kungs un ķēniņ," vira jokodama uzrunāja Ati. �Varbūt gribi oiliāru maizīti? Tic gan ir vienkār�i krabji, bet tavās rokās tic top par omāriem. Un �ai pudelē ir lauvu dzēriens, kungs un ķēniņ."

�Tu esi par daudz mīļa ar mani," Atis aizkustināts sacīja. �Tev vajadzētu nolikt visu zemē, un nevis pasniegt ar savu mīļo roku. Es to neesmu pelnījis."

patiesi, mēs vrrētu klāt galdu uz grīdas, kā tas man neienāca prātā!" Ligeja priecājās.

Un tūlīt viņa noklāja segu un salika visu uz tās, arī spilvenus un puķes.

�Iedomāsimies, ka esam izbrauku�i zaļā zālē," Atis sacīja, izstiepdamies uz segas, �tu un tavs mīļākais."

Tai brīdī radio sāka spēlēt Debisī Noktirni.

�Dzirdi?" Atis sacīja. �Liktenis iegrozījis, lai mums nekā netrūktu �ai laikā. Iedomājies, ka esam kaut kur zaļā zālē, maza dīķa vai ezera krastā, vasaras dienvidū. Klausoties �o mūziku, man par to ir jādomā. Jā, saules svelmē visi ir gurdi. Mu�as pieplaku�as dīķa laipai, nekustas. Tveice. Sienā�i asi grie� savus sirpjus; kaut kur tuvumā kaltējas siens. Klusums. Tad viens putna svilpiens. Dīķa līmenis mierīgs, līdzīgs izkausētam svinam. Varbūt dīķa malā pie kāda ciņa guļ �ūska, ritenī satinusies, galvu gurdi uz tā uzlikusi... Apkārt zied sveķenes, bi�u krēsliņi, gundegas. Viena samtaina kamene ielien zilajā zvaniņā, savāc ziedu putekļus un aizzum tālāk. Dzirdi? Un nu Debisī impresijā nāk dramatiskais kāpinājums: laiskajā tveices gurdumā gaiss sa�ūpojas � pāri pļavai lieliem, gausiem spārnu vēdieniem pārlai�as putns, iespējams, tā ir nicinātā melnā vārna, gurda un slinka. Un otrs kāpinājums: dīķa līmenim pārslīd ūdens zirneklis, cik cak, cik, cak. Viņa taustekļi ir smalki un veikli, ūdens līmenis tikko manāmi notrīc un apstājas. Melns ūdens vagulītis uznirst līdz līmenim, paskatās saulē un kā melna pērlīte nogrimst atpakaļ ūdenī. Ūdens malā spīdīga un gluma aizlokās melnā dēle. Mazs, sudrabains asaris apmet kūleni virs līmeņa un nobijies pazūd dzelmē, bet līdzeni viļņu gredzeni veļas uz krastu, tad pamazām saplok, izplūst un izdziest Un atkal ir gurdums, snaudulīgs laiskums. Pusdienas tveice. Tas ir Debisī."

Mūzika bija beigusies. Atis apklusis skatījās kaut kur nenoteiktā punktā, tad strauji sniedzās pēc apaļās krūkas un, liedams Ligcjas glāzītē, sacīja:

�Tā ir dzīvo�anas un mākslas viena puse � dziļ� klusums, mainīgo acumirkļu skaistuma skatī�ana."

Viņ� iesmējās:

�Dzer arī tu, Ligeja. Arī tā ir sava veida dzīvo�ana, bet citāda, � nervoza, saspīlēta, jutekļu sakairināta. Dzirdi? Tagad ir d�ezs. Vai tā ritmā nav kaut kas miesīgs un kairs? Ari tā puse tev jāpazīst. Citādi tu būsi vienpusīga. Es gribu tev rādīt vasu dzīvi, kāda tā ir un ko tu neesi redzējusi. Un, kad tu visu būsi izjutusi un redzējusi, tad mani sirdsapziņas pārmetumi nebūs tik stipri, man liksies, ka esmu ar tevi nodzīvojis visu mū�u. Jā, jā, tu domā, ka man nav pārmetumu? Bet man ir ari prāts. Jā, es reiz aizvedī�u tevi uz Sudraba pagrabu, kur katru minūti mainās skaistākās francūzietes, īstās francūzietes. Dzer, mēs nodzīvojam savu dzīvi, tikai sablīvētāku, ātrākā tempā."

'■ ■ - �

Tad viņ� pastiepa roku un sacīja:

�Vai tu esi ar mani mierā? Vai esmu tev labs?"

�Tu esi labs, Ati," Ligeja aizkustināta sacīja.

, �Kaut tikai tu mani mazāk mocītu,� viņa ar vieglu nopūtu teica.

�Nedomā par to tagad. Iesim dejot. Tūlīt." Viņ� piecēlās un vilka līdzi Ligeju.

�Es neprotu �ādu deju," Ligeja vilcinājās.

�Gan tu dejosi. Tev tikai jākustas man līdzi."

Turpat mazajā telpā viņi sāka dejot. Ligeja ļāvās Ata vadībai. Pāris glāzītes, ko viņa bija dzērusi, reibināja. Viņa kustējās līdzi ritmam, un viņai likās, ka visu mū�u viņa nav cita darījusi, kā tikai dejojusi.

Neierastajā dejas kustībā viņi apmulsa, likās, pirmo reizi viņi ir tik tuvu kopā.

�Tas ir sātana ritms, vai tu nejūti to?" Atis jautāja.

. Ligeja pamāja.

�Nu redzi, tu dejo ļoti labi. Tu nemaz citādi nevari, tev jādara viss tāpat kā es daru."

Tāra galā pilnā sparā radio spēlēja Mazo atbalsi, jaunāko vācu grāvēju. Jau bija dzirdami kāju piesitieni grīdai. Kaut bija pāri pusnaktij, arī viens otrs kaimiņ� vēl nebija izslēdzis savu aparātu. Tā nu visa garā māja skanēja kā milzu leijerkaste. Vai tur bija līksmi? Nē, tie, kas pa�i piedalījās �ais dzīrēs, zināja, ka tās ir sava veida bēres. Cits apbedīja savu neizdevu�os dzīvi jau kuro reizi; cits at vadījās no draugiem, cits, gribēdams aizmirst bezcerīgo nometnes dzīvi un nedzirdēt blakus istabā naglu dzī�anu bagā�as kastēs; Atis un Ligeja �ais naktīs nodzīvoja savu dzīvi, kas varētu būt tik skaista kā �īs naktis, bet ko bija noskaudis lielais skauģis laiks un liktenis.

Dienas jau bija tik tālu izstiepu�ās, ka ap pieciem, kad beidzās darbs birojā, bija vēl gai�s. Tas nepagalam nepatika Arājam, kas visu ziemu bija nemanīts izdarījis savus gājienus pa nometni un tālāk, uz vācu veikalu pusi.

Kādu dienu, iznācis no savas būdas, kas pielipusi nometnes sētai, nepamanāma tāpat kā tās iemītnieks, Arājs ieskrēja krūtīs Atim, kas atgriezās no gājiena pa pilsētu. Arājam bija pilna paduse vecām avīzēm un da�ādiem papīriem. Atis aiz kautrības nepieminējā viņa nesamo, bet Arājs pats, izlikdamies bravurīgs un dro�s, pameta acis uz savu padusi un sacīja:

��odien nopelnī�u veselu mārku. Un ko tu? Brauksi prom?"

�Vēl nezinu. Varbūt nekad," Atis īsi noteica.

�Tad uzsāc kādu veikalu/*

�Nerunā blēņas! Es - un veikals!"

�Kāpēc blēņas. Kaut kā ta�u dzīve jāorganizē. Būtu man abas rokas... Nu jā, bet to nevar ickalkulēt. Ir jādara, kā var. Bet cik ilgi tu domā tā turēt? Neviens tevi neglaudīs." Atis noplātīja rokas:

�Es skrienu tuk�umā."

�Velns par stenderi!" Arājs iesaucās, gandrīz saskaities. �Nu, tad studē, bet nemētājies kā ēna apkārt! Te var palikt traks! Ja es nestudētu, cs laikam sajuktu prātā."

�Kā cs varu studēt, ja studentus uzskata par strādājo�iem un nemaksā pabalstu?"

�Tas atkal taisnība. Bet vai man ir citādi? Invalīda pabalsts par mazu, saproti � grāmatas, laboratoriju naudas. Drusku jāēd arī, cs saku -drusku."

�Kad aiziesim uz jauno nometni, nāks klāt arī tramvaja nauda," Atis

nopietni sacīja. �Es visu to esmu ickalkulējis. Turklāt... man nav vairs spara. " Es neredzu jēgas visam tam/*

�Un kam tad ir jēga? Vai vari man nosaukt vienu lietu, kam ir jēga?"

�Ir gan," Atis pietvīka.

�Nu?"

�Viena jēga ir dro�a � dzīve paiet. Es laikam nekad vairs nemācī�os."

�Muļķības! Tie�i par spīti visam man gribas to darīt." Viņ� bija pilns spēcīga naida, ass un darbīgs. Viņa acis bija pieradu�as zibenīgi ātri palūkoties uz visām pusēm, vai tikai kāds neskatās uz viņa tuk�o piedurkni. Viņ� sargāja to no ļau�u acīm ar savu sāpēs, radu�os aso skatu bultām.

Runādami viņi bija aizgāju�i līdz biroja ceļam, pa kuru Arājam bija jāiet uz veikalu.

�Cik galu galā tev maksā par kilo veco papīru?" Atis jautāja.

�Divdesmit feniņus, par papi vairāk. Bet man tas ir jādara. Pēc viena semestra būs citādi. Tad saņem�u studentu organizācijas pabalstu. Bet �ie trīs man ir jāizcie�." Viņ� apskatījās uz visām pusēm un ātri izgāja pa vārtiem.

No biroja pa�reiz iznāca Tīls ar pāris komitejas vīriem.

Tīls uzrunāja Ati:

�Nu, kas ir, jaunība? Visi aizbrauc. Mums, palicējiem, jātur karogs mastā." Viņ� sniedza Atim roku. �Sevi�ķi jums, kas esat biju�i vai esat studenti."

Viņi lēnām gāja uzTīla mājas pusi. Kapteinis, kā visi viņu nometnē sauca, klusēja un lēni pūta cigaretes dūmus uz priek�u. Kad Atis neatbildēja, viņ�, neskatīdamies Tīlā, slinki un neticīgi jautāja. Tic tam viņa noslēgtā seja lika domāt, ka viņ� nodarbināts ar citām, tālām lietām.

�Kā tu to domā?"

_pMums jābūt rosīgiem. Tagad, iekams norņetne vēl �eit centrā un viegli pieejama vācu publikai, mums kaut kas jādara. Līdz �im esam vācie�us diezgan ignorēju�i, koķetēdami tikai ar angļiem un amerikāņiem. Tagad kārtis mainīju�ās: vācie�i ir mūsu kungi. Tas viss, ko līdz �im sagāzām

⁴ angļiem, īstenībā ir par baltu velti. Visu to jau toreiz vajadzēja dot vācie�iem. Bet, pasarg, Dievs, ja to būtu ieminēju�ies pirms gada. Nu, vienalga � kas bijis, bijis. Ko tu saki par to, kaptein?"

�Tā būtu jādomā," viņ� lēnām sacīja. �Bet tā gā�amā mums palicis gau�ām maz."

�Tomēr alla� pie labas gribas kaut ko vēl var savākt. Bet mums jāpaccļ ari savs renome. Un �ai sakarā es domāju � derētu sarīkot pla�u kultūras un mākslas skati vācu publikai." Viņ� pa�apzinīgi nobeidza un braucīja pulksteņa va�iņu, kas �ķērsoja viņa pilnīgās krūtis.

Atis iesmējās:

��aubos!"

Tīls aizspēra no celiņa sakaltu�u"zaru un sparīgi sacīja:

' �Bet viņi par mums nekā nezina."

�О � jā, pārāk daudz," tā kapteinis.

�Nejauksim klāt baltvācic�us, kas tagad ir mūsu sabiedrotie, bet rādīsim �ejienie�iem, kaut mūsu priek�niecībai. Kā jums tīk, piemēram, �āda liela: �orīt mans �efs jautā, vai mūsu zemē esot bijusi elektrība. Es saku: mums bija pat radio un rentgens. Viņ� pasmīn un saka, � mūsu ļaudis neprotot ar elektrību apieties. Diennaktī divdesmitām rei�u bojājoties elektrības vadi."

Visi sāka smieties. Kapteinis iesaucās:

�Un tu domā, ka kultūras skate to noskaidros?"

Tomēr Tīls bija iededzies, ka skate jārīko, un ļoti pla�a, sākot ar glezniecības sasniegumiem, grāmatām un visbeidzot ar daiļamatniecības ra�ojumiem, tautiskām dejām un tā joprojām. Darbs rādījās liels, Tīls skaidroja, aiz tā vienkār�ā iemesla, ka skates priek�metus vajadzēs vākt no visām nometnēm, jo^a�u nometnē tādu priek�metu, cik zināms, vairs nebija.

Tīls runāja ar paceltu balsi, viņa apaļās, maigās sejas āda piesarka aiz uzbudinājuma, kas radās no līdzgājēju piezīmēm.

�Kungi," viņ� visnotaļ iztaisnoja savu pilnīgo augumu un pastiepa plaukstu uz priek�u, gatavs uzskaitīt visu vajadzīgo uz pirkstiem, �telpas? Kas vainas sporta zālei? Sienas var noklāt tautiskām segām, bcņģeles nomaskēt zaļumu vītnēm vai bērzu zariem. Neesam pirmo reizi ar pīpi uz jumta."

Viņ� runāja gari un pla�i. Atis garlaikojās. Viņ� domāja: kāda enerģija! Reti atrodamais sabiedriska darbinieka iedzimtais talants.

�Kungi, jūs sakāt � publika? To mēs dabūsim iek�ā. Plakātus pie abiem nometnes vārtiem, aizrādījumus laikrakstos, radiofonā, izlīmēt afi�as uz stabiem un tā joprojām. Es galvoju... Beigu beigās ir jādara gals vācie�u aizsprieduriiicm pret nometnes garu. Tas būtu pakalpojums mūsu lietai."

Kapteinis, kas tikai reti runāja un sakāmo izteica īsi, ar mazu skepses mērci klāt, �oreiz izteicās drusku garāk:

�Vai nevarētu mazliet �aurāk?"

��aurāk? Kā tu to domā?" Tīls tiepīga zēna balsī jautāja.

��aurāk, es domāju. Piemēram, uzdāvināt tavam �efam kaut vai to pa�u pulksteni. Tas vilks vairāk."

Tils pietvīka atkal, un �oreiz labsirdīgā seja savilkās nelaimīgā vieplī, un viņ� vienkār�i noplātīja rokas, bezpalīdzīgs un vīlies.

�Te nu bija! Atsities kā pret sienu," viņ� apklusa, tad, it kā ar visu, galvu un rokām, dzīdamies darīt kaut ko lietas labad, ar uzsvērumu sacīja:

,Jā, bet kaut kas ta�u ir jādara!" Un tad nolaida balsi līdz klusam piano: �...lai nometne nodibinātu labākas attieksmes ar vācie�iem." ,

�Ņem atkal �aurāk � tas nozīmē, lai tavā vietā neieliktu kādu vācu zeņķi." Tīls meklēja vārdus, tikmēr kapteinis paspēja:

�Mīļais kolēģa, es to domāju vislabākajā nozīmē. Nederētu privātas lietas padarīt par publiskām. �ai gadījumā es saprotu tavu stāvokli. Tev ģimenē �etras galviņas un pats � piektais. Tādēļ tava domā�ana ir daudz subjektīvāka nekā pārējo citu, kas esam vieninieki. Tev �is darbs ir jāpatur, un, ja tu esi dro�s, ka kultūras skate tev palīdzēs, rīko laimīgs. Es tev palīdzē�u. Bet mans ieskats, ka vācie�u zinā�anām par mums neko pielikt vairs nevajaga. Turklāt nometne jau ir pilna ar vācu sievām, ko mūsu pui�i savedu�i. Vienā pa�ā nometnē �etrdesmit septiņas vācu sievas nav mazais skaitlis."

�Nu, bet kā tad paliek?" Tīls beidzot jautāja, jo viņi bija nonāku�i pie ceļu krustojuma, kur Tilam bija jāiegrie�as savā mājā.

�Kā paliek? Tu vari mēģināt kultūras skati, bet redzēsi, ka iespaidīgāks būs mans priek�likums."

�Labi. Aprunā�os ar nometnes ļaudīm, cik un kādus eksponātus var dabūt uz vietas." Viņ� jau taisījās atdalīties no pārējiem, tad spēji pagriezās un intīmā balsī jautāja:

�Cik tāds pulkstenis var maksāt?"

�Kādu pērk. Zelta maksās vismaz trīs līdz �etrus simtus mārku," kapteinis sacīja.

�Padomāsim," Tīls noteica un gāja uz savas mājas durvīm. Iedams viņ� domāja: kas tiem vainas. Kapteinim dro�i vien iekrāti dolāri, Atim Amerikā radi, un Saiva tūlīt aizbrauc. Tīļu māca bailes. Ja viņ� pazaudētu nelielo darbu birojā, bērnu pulciņam būtu jāiztiek ar kartupeļiem un siļķi. Viņ� gāja uz savām durvīm. Abi viņa zēni, kas pagalmā ripināja stīpu, ieķērās abās rokās, meitenīte ar satuntulētu lelli padusē tipināja viņam pretī. Viņ� pacēla meitenīti uz rokām un, apkrāvies ar �o dzīvo mantu kā zvārguļiem, iegāja savā istabā. Viņa citkārt skaistā sieva zaļā, nodilu�ā kleitā, kas vēl bija �ūdināta Latvijā, pannā �urkstināja �āvētu gaļu. Istaba bija piemētāta lētām bērnu rotaļlietām un steigā nomestām drēbēm. Vienīgais galds, apklāts ne vairs pirmā baltuma drānu, bija piemētāts koka klucī�iem, leļļu ratiņiem, un pa�ā vidū nokritusi nolauzta alumīnija karote. Pie griestiem, auklā pakārts, �ūpojās skārda bundulis, kas Eetus laikā uztvēra cauri griestiem plūsto�o ūdeni. Smar�oja ceptā gaļa. Saime gaidīja maltīti.

Tīls ļoti nelaimīgs pārlaida skatu istabai un tad saudzīgi sacīja:

�Mīļā, mums kaut kas jādara istabas labad,� un viņ� noplātīja rokas pāri visam istabas laukumam, kur nevarēja atrast vietu, kas būtu brīva sēdē�anai.

Kundzes smalkā seja pietvīka, un acis mitri iemirdzējās, kad viņa sacīja: �Es ta�u daru, ko varu, bet...*⁴

�Ak, nepiemini Rīgas dzīvokli," Tīls savaldīgi, tomēr nepacietīgi pārtrauca viņu, ar plaukstu norausdams no galda liekās druskas. Tad viņ� nosēdās pie galda, iespieda klēpī mazo meitenīti un noglauda tās gai�o galviņu.

�Zini, mīļā, es domāju rīkot kultūras skati, ko tu par to saki?"

�Kam?" kundze izbrīnījusies apstājās istabas vidū ar �ķīvi un dak�iņu rokā. 5im viņas sacītajam, īsajam vārdam bija tik raksturīgs izbrīns, izsmiekls, nopūta un bezcerība, ka Tīls neuzdro�inājās tālāk runāt. Zēni skatījās pa logu. Viens iesaucās:

�Mamm, Andra māte nāk ar bļodiņu. Viņa paņems Bērziņu suni."

�Pametu�i dzīvnieku vienu," Tīla kundze pārmezdama sacīja. �Būtu jelc noindēju�i."

Pie otras barakas dunam gulēja panīcis, dzeltens �unelis. Viņam pielabinādamās tuvojās Andrinc. Viņa tuvojās lēnām, kaut ko dudinādama un tievo roku izstiepusi pretim sunim. Tas neuzticīgi skatījās, bet pamazām sāka luncināt asti. Viņa nolika bļodiņu zemē. Saodis ēdienu, suns piecēlās un sāka lakt. Andrinc noglaudīja suņa muguru un kaut ko runāja. Kad suns bija izlaizījis bļodiņu, Andrine sauca to sev līdzi. Un, palūk, suns tecēja viņai pakaļ.

Tīļu ģimene sēdās pie maltītes.

Tā Andrine atkal iedzīvojās vēl vienā dzīvībā. Sākumā suns gan kaunējās iet istabā, bet, kad Andrīnes aicinājumi atkārtojās, tas paklausīja. Likās, viņ� netic necerētajai laimei būt kāda saimnieka īpa�ums, jo divi nedēļās, kop� bija aizbrauku�i viņa saimnieki, tas bija izcietis savā suņa sirdī visniknākās bēdas, ko nevarēja remdēt nejau�i pasviests kauls vai maizes gabals. Viņam vajadzēja saimnieka, kam tecēt pa priek�u vai ko sagaidīt mājās. Vairākkārt viņ� jau bija mēģinājis pielabināties kādai nometnes sievai, priecīgs tecējis viņai pa priek�u, atskatījies, vai viņu ievēro, luncinājis asti un ar visu suņa uzticību raudzījies viņai acīs, bet pie mājas durvīm sieva bija atstājusi viņu ārpusē un pa durvju �ķirbu pasviedusi maizes riecienu. Viņ� savā bezpajumtnieka stāvoklī un bēdās nebija varējis maizi norīt, un no tā laika nekad vairs �ī sieva nepasvieda viņam maizi, un viņ� nemēģināja kādam pielabināties. Gandrīz kā pa�nāvnieks viņ� tikai gulēja zem krūmiem un klusu smilkstēja par savām bēdām.

Visu to, �ķiet, atcerējās nopluku�ais suns, kad Andrinc bija turējusi atvērtas durvis un aicinājusi viņu iek�ā.

Tikko suns bija iegājis patum�ajā istabā, viņu apsveica bargs rūciens un divi �maugi �ņācieni.

Dzeltenajam pretī piecēlās rūsgans terjers, neglīts, neizdevies, sarainu spalvu muguras �uprā un tādu pa�u bārdu koka klucim līdzīgās galvas abās pusēs. Un pelēkajā gultā izliecās divi kūkumi, viens melns kā ogle, kam nebija pat parastā, mazā alibi plankumiņa zem zoda, kas apliecināja tā piederību Dieva un nevis velna radījumam. Un tomēr tas nebija velna dienestā. Otrs bija saglabājis tīģera rases spodrās un vienmērīgās svītras pāri visam ķermenim, tikai laika plūdumā un izlases �aurībā tīģeriskā iedzeltenā krāsa bija iemainījusies pret pelēko.

�Nu, mani mīļie, pietiks visiem,� Andrinc pukojās, kad �ņācieni un rūcieni atkārtojās. �Un, ja ne, izvajā�u visus laukā. Redzēsit, ko tad darīsit?" Viņa meklēja jaunajam iemītniekam bļodiņu, ielēja pienu un nolika zemē, un pie sevis dudināja: �Bet vairāk gan, nē un nē. Nu ir diezgan." Tas nozīmēja, ka viņa cietināja sirdi neuzņemt Savā pajumtē nevienu pa�u noklīdu�u dzīvnieku. Viņa paplik�ķināja jaunatnāku�ā muguru un sacīja:

�Esi nu labs. Redzi, nu tev ir mājas. Tu nezini, ka cilvēkiem tagad ir jāatstāj slima, veca māte. Bet tu esi tikai suns, labs sunītis, bet tomēr tikai suns. Bet lūkosim dzīvot. Un jūs tur, tīģeri, kūkumus nost," viņa padraudēja ar pirkstu un tad klusu noteica. �Ai, ai, pametu�i dzīvībiņu."

Andrinc bija viena. Viņa atsacījās dzīvot kopā ar citām vicniniecēm, aizbildinādamās ar dzīvniekiem, kaut gan sākumā bija tikai viens � pelēkais kaķis. Priek�niecība piesolīja viņai veco ļau�u mītni, bet arī to viņa atsacīja to pa�u dzīvnieku dēļ. Ne, pārcelties viņa nedomāja. Ar savu veco ļau�u pabalstu viņa iztika tīri labi, un ari dzīvnieki alla� dabūja svaigu pienu un pāris rei�u nedēļā svaigas zivis, vai miesnieks atmeta skārņa atkritumus. Bet dēla sūtīto naudu viņa nolika � biļetei uz māju, kā viņa vienmēr mēdza teikt.

Viņas istaba bija spodra, veļa ko�i balta un labi gludināta, kurpes, kaut vecas, vienmēr spīdēja, un, par spīti trūcībai, viņai vienmēr bija cepure galvā, kad viņa izgāja uz pilsētu. Jā, viss viņai bija kārtīgs, kas liecināja par agrāko dzīvi Rīgā. Tagad tās vairs nebija. Vienīgie liecinieki uz galdiņa pie gultas divi ģīmetnes pieticīgos koka ielogos: sirms virsnieks miera laiku

uniformā un olra � jauneklis gai�i brūniem, cirtainiem matiem, Smaido�s un atklātu acu skatu. Viņa alla� pacilāja �o pēdējo ģīmetni un pasmaidīja. Gulēt iedama, viņa tās priek�ā pārmeta krusta zīmi un tad, ielīdusi zem segām, noskaitīja lūgsnu, un aizmiga.

Bet �ovakar viņa vēl gatavojās lieliem darbiem. Nolika uz galdiņa papīru, ar vates ku�ķīti noslaucīja spalvu un tintes pudelīti un piesēdās rakstīt. Tā bija gara vēstule dēlam Austrālijā. Starp citu⁴, tur bija arī ierakstīts par �īsdienas piedzīvojumu apmēram tā: ��odien mēs esam priecīgi � dabūjām -klāt skaistu sunīti. Cilvēki aizbraukdami to bija pametu�i. Tagad nu mēs esam �etri. Bet mums visa kā ir gana. Tev it nemaz nevajaga mums sūtīt. Krāj savu naudiņu savām vajadzībām. Zeķītes iedod salāpīt kādai latvie�u sieviņai/⁴ Tad nāca padomi un pamācības.

Bija jau krietni satumsis, kad viņa beidza rakstīt, saposās un aizgāja iemest vēstuli. Abus suņus viņa paņēma līdzi.

,,Sī, Sunni, neskrej, ieskriesi krūtīs policijai. Dabūsi maksāt galvas naudu. Tā, Lācīt, tu esi labs, teci vien pa priek�u," viņa palielīja jauno draugu. Sarainais teijers Surmis, ticis ārā, apmeta līkumus, apostīja ik koku un stabiņu un darīja savu suņa darāmo; dzeltenais � rāmi un godīgi, gribēdams savai saimniecei izdabāt, turējās da�us soļus priek�ā un arvien atskatījās, lai redzētu, vai saimniece ar viņu ir mierā un vai viņ� izturas piedienīgi.

�Teci, teci, sunīt, tu esi labs. Tu zini, cik vāji klājas, ja nav māju," Andrīnei uznāca sausais klepus, viņa apstājās, lai nomierinātos. Un tad gāja tālāk. Kādā ielas ieliekumā viņa apstājās, un arī dzeltenais suns apstājās. Vai viņa atkal klepos? Nē, bet viņa stāvēja un skatījās tumsā, un noslaucīja acis. Klusām, tikko dzirdami viņa �ukstēja:

�Redzi, Lācīt, pa �ito ceļu pēdējo reizi aizvadīju Andri. Tu zini � tas ir mans dēls. Pa �ito ceļu. Nu jau gads pāri � kamēr esmu viena."

Viņai garām dārdēdams un grabēdams aizdrāzās apgaismots tramvajs. Pie pasta ēkas stūra tas apstājās, un no tā izbira bars raibu, �alojo�u jaunie�u un aizgāja uz stacijas pusi.

Andrīne domāja par savu dēlu.

II

Uz rīta pusi Ligeja pamozdamās pamanīja, ka Atis vairs nebija aizmidzis.

Viņ� platām acīm skatījās griestos.

�Tu sen esi nomodā?" Ligeja jautāja.

�Ir tāds bridis."

�Kāpēc tu nemodināji mani?"

�Tu tik dziļi biji iemigusi."

Ligeja pievirzījās viņam tuvāk.

�Tev nenāk miegs?"

v �Pamodos un vairs nevarēju aizmigt. Pēk�ņi man bija jādomā par vienu nopietnu lietu."

�Nebaidi mani. Ari srpnī cs biju laimīga, neatceros, kas tas bija par sapni, bet biju laimīga."

,�Man tev ir kaut kas jāprasa," Atis lēni, bet noteikti sacīja.

Jau no Ata nopietnās balss Ligejai nodrebēja sirds. Kas tas varēja būt?

�Pēdējo mēnesi mēs katru nakti esam biju�i kopā. Saki, kā ir ar tevi? Tu ta�u � " viņ� aprāvās un tad �ukstēja, kas tomēr izklausījās kā kluss kliedziens. ��ēlīgā debess, kā cs par to nebiju iedomājis! Tikai pilnīgi ārprātīgs trakums par to nevarēja neiedomāt. Saki, tu ta�u negaidi bērnu?"

Ligejai aizsitās elpa. Nedomādama viņa iesaucās:

�Nē, kas tev ienācis prātā! Neiespējami!"

�Vai tu esi pavisam dro�a?" Atis pagriezās pret viņu, nedaudz nomierinājies.

�Protams. Manos gados ta�u nevarot tas notikt."

�Un tā ir visa tava dro�ība?" Atis atkal uztraucās.

,Jā. Daudz vairāk gan neko nezinu." Viņa bija pavisam mierīga.

Atis neatbildēja. Viņ� piecēlās un apģērbās. Ligeja redzēja, ka viņam trīcēja rokas. Viņ� nerunāja, bet seja rādīja, ka viņ� varētu kliegt, kliegt ilgi, stundu, divas, pierunāt tik daudz, ka no �iem vārdiem iznāktu bieza grāmata. Viņ� stāvēja apģērbies istabas vidū un no visa garāļcicamā izkliedza �ukstā tikai vienu vārdu:

�Ārprāts!"

Viņ� pārgāja istabu lieliem soļiem un apstājās pret Ligeju, paskatījās viņā nāves briesmās pārvērstu seju, pavēra muti, bet vārdi nenāca. Viņ� skatījās Ligejā, kas arī bija izbijusies, bet ne par sevi. Viņas acīs bija lūgums, lai viņ� piedod, ka viņas dēļ nonācis briesmās. Bet tai pa�ā īsajā brīdī viņā pavīdēja dīvains maigums, iedomājoties, ka varbūt tie�ām viņa jau auklē Ata bērnu. Tikai īsu īsu mirklīti viņai likās, ka, lūk, tur stāv Atis, viņas mīļākais, vīrs, viņas bērna tēvs, jauns, stiprs, pilns atbildības un pienākuma. Stāv un skatās ar rūpju pilnu seju divās trauslās dzīvībās zem segas.

Tā viņai tikai likās. Īstenībā, kad �ī zibenīgā doma pagaisa, viņa redzēja Ata acu skatā līstam uz āru tās pa�as domas, kas pēc pirmās nakts viņu tā bija pārmocīju�as. Kā tev nav kauna! Tev nav līdzjūtības pret mani. Tu gribi mani piesaistīt, izputināt visu manu nākotni.

Dro�i vien tādas bija Ata domas, jo tai pa�ā brīdī viņ� paņēma no galda mazo dzēriena krūciņu un saspieda rokā, it kā taisīdamies to laist pret sienu.

. ?./ Bet labā audzinā�ana �o ricibu atturēja, un viņ� nolika krūtiņu atpakaļ uz galda, ārkārtīgā piepūlē savaldījās un grūti nopūtās.

Atis nosēdās uz pretējā zviļņa, atspieda muguru pret sienu un aizvēra acis. Klusums bija ilgs. Ligeja redzēja, ka viņ� vairākkārt saspieda plakstiņus, lai mitrums, kas krājās aiz tiem, netiktu ārā. �īs kustības bija tik aizkustino�as, vāras un ari vīri�ķīgas, ka Ligeju skāra dziļāk nekā vistraģis-Ikākie vārdi, kas tagad varēja atskanēt. Viņas pirmā sentimentālā jūsma auklēt Ata bērnu izdzisa, lēnām un ar baismām viņa iznira tie�amības virspusē, sāka sajust sevi sabiedrības vidū, aptvēra uzreiz savu putnam līdzīgo, nenokārtoto dzīvi ar bezdarbnieka kartīti somā, ar rītdienu kā jautājuma āmi ceļu krustojumā, pat atcerējās, ka viņa saistīta ar likumīgo otru cilvēku, aptvēra, ka komisijās, kas drīz varēja saukt viņu priek�ā, viņas stāvoklis var nākt zināms. Bet visas �īs domas uzzibsnīja ātri kā rūsa un izdzisa vienas lielas un baisas domas varenumā: Atis ir pazaudēts. Viņ� vairs neatgriezīsies pie sievietes, kas sagādājusi viņam �ādas briesmas. Bailes pazaudēt Ati bija stiprākas par visām citām bailēm. Tās it kā deva trauksmes

signālus viņas locekļiem, nervu slīgām, muskuļiem, lai tic darbojas un rit bez traucējumiem, bez tiem traucējumiem un ķermeniskām pārmaiņām, kas var būt par �ķērsli Ata aizie�anai. Bailes dzina. Viņa sāka just pierē ierastās sāpes, tur it kā kaut kas satumsa, sirds apvidū iedūrās īsa sāpe, viss viņas augums it kā paklausīja baiļu pavēlēm un bija gatavs darboties ierastā kārtībā. �o pazīmju ietekmē viņa pēk�ņi jutās labi, brīvi. Nekas ta�u nebija, vai ne? Viss nupat runātais bija nakts murgi, negulētu nak�u alga. Viņa bija sevi tiktāl iespaidojusi, ka no tiesas sāka ticēt, ka viss būs kārtībā. Veikli kā kaķene viņa izslīdēja no gultas un kā ganu meitene notupās pie Ala kājām,

apņēma viņa ceļus un uzlika galvu uz tiem.

�Ati, manu mīļo, viss būs labi. Es jūtu. Tici man. Tev nekas nedraud, tev nedrīkst būt nevienas bēdas manis dēļ,� viņa runāja, un rokas mierinādamas slīdēja ap viņa ceļiem.

Atis neatbildēja, bet, kā apstiprinādams, ka dzirdējis viņas vārdus, uzlika roku Ligejas galvai un ļāva pirkstiem slīdēt pa viņas matiem.

�Gan tu redzēsi. Es paristu sevi. Tas ir pavasaris, nekas vairāk. Viss būs

atkal kārtībā/*

Atis nepacietīgi sakustējās:

�Un tā ir visa tava dro�ība? Dievs! Tu tie�ām esi... katra pieaugusi meitene to zina, tikai tu nezini nekā. Kā tu esi nodzīvojusi savu mū�u? Vai tad nekad tu neesi sadūrusies ar �iem jautājumiem? Es tam nevaru ticēt/*

Viņ� piecēlās un, nostājies istabas vidū, skatījās Ligejā, kas sēdēja zemē uz segas. Viņ� iesāka ar kritisku skatu, bet pamazām tas noskaidrojās un kļuva gai�āks. Tur zemē sēdēja gandrīz meitenīga sieviete un nelaimīga,

izbiedēta lūdzo�i skatījās viņā. Sārtais nakts apģērbs sīkās krociņās apņēma viņas tievo vidu, un, neslēptas viņa skatam, bija redzamas divas baltas, apaļas krūtis. Vidū starp krūtīm bija melna samta cilpiņa. Abas rokas viņa bija aplikusi saviem ceļgaliem. Atim iesāpējās sirds. Viņ� nespēja izgāzt dusmas. Cīņa likās pārāk nevienāda. Bēdīgs un nevarīgs, it kā paļaudamies neizbēgamajam liktenim, viņ� noteikti, bet saudzīgi sacīja:

�Rīt pat tev jādabū skaidrība. Celies, tu nedrīksti sasaldēties."

Viņ� vilka Ligeju aug�ā � aizveda uz gultu un noguldīja, un apsedza.

�Tev tagad jābūt stiprai, jākrāj spēki, lai visu pārciestu. Rīt atnāk�u apjautāties."

Atis aizgāja. Kad ārējās durvis aizvērās, Ligeja pēk�ņi juta, ka viņai salst. Istaba bija izdzisusi, no loga nāca dzestrums. Viņa sedzās un sedzās, bet drebuļi viļņveidīgi vēlās pār augumu. Viņa savilkās kamolā, kā bērni dara, sakoda zobus, pievilka rokas zem krūtīm, tomēr sasilt nevarēja. Nebija nevienas citas domas, kā tikai sasilt, apturēt drebuļus. Sasilt, nevienas citas domas, tomēr tās uzmācās, uzkundzējās viņas gribai. Uzmācīga aina veidojās domās: ārsta uzgaidāmā istaba un slimnieku pieteicēja. Viņai jautā: kādā lietā. Tur o� pēc zālēm un dezinfekcijas. Un tad ārsta istaba, galds, stikla vitrīna ar instrumentiem, vecs, cinisks vīrs aiz galda.

Drebuļi nemitējās. Viņa sakoda zobus, bet tic atslāba un drebēja līdzi. �Visa ļaunuma sakne ir tā, ka mēs gribam �o zāļaino ieleju... kas mūs paceļ līdz ekstāzei... Mēs to gribam bez pārtraukuma, bez mitas... Gala stacija -iekāre..." Viņai griezās galvā �ie vārdi, ko kādreiz Atis bija sacījis. Cik labi nu būtu, ja prāts būtu stiprāks bijis. Bet tas bija vāj�, tas ievilkās kaut kur kaktā, sīks un mazs, un to ietina kā mīkstā dūnu segā iekāres trakais skaistums. Neizdibināmais Dievs debesīs bija nolaidies viņā, sievietē, sākt radī�anas brīnumu bez prāta līdzdalības. Visu, visu viņa atcerējās, ko reiz bija sacījis Atis. Bet tas nepalīdzēja, tikai sodīja ar aklām bailēm.

Ārā bija uzaususi pelēka diena. No Karlas Tāra gala kāds izklupa gaitenī un taustījās uz durvju pusi. Gājējs turējās pie sienas un stcipuļoja. Nakts jaukums bija beidzies, sākās jauna diena.

Ligeja piecēlās un pūlējās apģērbties, bet spēka nebija nemaz. Vairākas reizes viņa atsēdās, lai atpūstos. Kur bija palicis spēks? Viņa ncuzvārīja kafiju, iedzēra aukstu ūdeni un atkal saritinājās gultā. Ap desmitiem pastnieks atnesa vēstules. Garai, brūnai vēstulei otrā pusē bija rakstīts Viņa Ma jest ātes dienestā. Nebija �aubu, no kurienes nāk vēstule un kāds būs tās saturs. Viņa vienaldzīgi atplēsa, lai apstiprinātu savu nojautu. Jā, pēc nedēļas viņai bija jāierodas uz pārbaudēm. Otra vēstule bija no Straumes kunga. Viņ� ieteica turēt veselību kārtībā, dzert zināmās tabletes un gatavoties ceļam.

Iedomājot, ka S dzīve jāizbeidz, viņu par jaunu sagrāba drudzim līdzīgie drebufi. Nu bija tā, kā ratiem, kas ar inerci drā�as no kalna, kāds negants palaidnis cilu pēc. cita sviestu ar sprunguļiem. Atlika tikai gaidīt, kad tie, noripoju�i no kalna, atsitīsies pret kādu mūri vai robe�as bomi un apgāzīsies. Jā, Straumeskungs rakstīja, ka katrā ziņā jātiek pāri, lai varētu sākt normālu un celtniecisku dzīvi. �ī vēstule viņu norāva kā no ro�aina mākoņa, kur viņa bija �ūpojusies �o laiku. Tad jau labāk nedzīvot, � viņai ienāca prātā doma. _ Jā, aizmigt un nedzīvot. Un tik nemaldīgi skaidri viņa zināja, ka vairs neatgriezīsies vecajā dzīvē.

Katra godīga cilvēka dzīvē bija vieta dzimtenes mīlestībai, katrs dzejnieks, liels vai mazs, iepirkās lasītāju labvēlību ar patriotiskiem pantiem, katrs politiķis, kam sirds nekad nebija trīcējusi ne mīlestībā, ne mākslas skaistumā, ar drebo�u rīkli kliedza patriotiskas frāzes. Visi, cik vien viņa zināja, lietoja dzimtenes vārdu vietā un nevietā. Bet Ligejai bija jāklusē, jo dzimtene reizē nozīmēja moku pilnu vientulību un tuk�u dzīvi. Katram bija savs priek�stats par dzimteni � citam tā bija melnkoka kabinets kādā iestādē vai ministrijā, citam direktora portfelis, runātāja tribīne Rātsnamā, no kuras viņ� sakliedza piekritējus un deputāta vārdu. Citiem sentiments � kāds balkons Vīlandes ielas greznajā namā, uz kura viņ� pirmo reizi satika savu dzīves laimi. Kādam citam, dzimtenes vārdu pieminot, pirmā aina bija gailis Pētera baznīcas torņa galā, jo viņ� to skatījis vienreizīgā pacilātā noskaņā � lielās bēdās, izmisumā vai pārlaicīgā laimē. Ligejas dzimtene bija kāds me�a stūris kaut kur starp uzkalniem. Dzimtenes kalngals, kas izaudzis pret mākoņiem un ietiecies debess zilumā. Ak, dodiet man �o dzimteni, un es pietik�u ar maizi, ūdeni un kameņu medu. Vienu sauju smil�u no pakalna, kur mēs toreiz sēdējām, vienu vārpu no tīruma, kam mēs garām gājām. Varbūt tur vēl paslēpies Dieva gars, kas toreiz bija nolaidies pār tevi un mani.

�ai neziņā, juceklī un saspīlētajā juteklībā, viņa, pretrunās mocīta, beidzot nostājās istabas vidū un tur palika � kā nobijies bēpis pērkona laikā. Skaidrāka un stabilāka par visām citām domām bija tā, ka'Atis nāks un jautās pēc skaidrības. Ie�u tūlīt, ie�u pie pirmā, � viņa skubināja sevi. Viņai nebija ne ārstu saraksta, ne adreses, tomēr uz labu laimi viņa sāka iet uz pilsētas pusi. Iedama gar namiem, viņa lasīja ārstu vārdus uz izkārtnēm, pieņem�anas stundas, bet nespēja pieiet un atvērt durvis. Ie�u pie nāko�ā, � viņa mierināja sevi un � aizgāja garām. Bet pie nāko�ām dūnām notika tāpat. Tā viņa mānīja sevi visn laiku, kamēr izbeidzās zināmā rajona pēdējais nams un sākās Alstera tilts. Pēdējā namā bija aptieka. Viņa apstājās pie skatloga, it kā viņai kas būtu meklējams izliktajās reklāmās. Bet viņa skatījās tikai melna ozola biķerī, ap kura kāju bija apvijusies melna �ūska un, galvu pārliekusi pār biķera malu, ar aso mēli laka indi. Blakus viņai stāvēja kāds precēts pāris

un lasīja izlikto reklāmu. Viņa sāka ieklausīties, un, izdzirdusi da�us vārdus, kas varētu noderēt arī viņai, Ligeja pievirzījās tuvāk reklāmai un lasīja. Bet viņa spēja atcerēties tikai adresi. Jo citam viņa bija par noguru�u. Jā, tur ie�u, gan, gan! Lai tad viss ir garām un pāri.

Viņa sāka iet uz norādīto adresi. Un, lai bailes bija, cik lielas būdamas, viņa �ai skaistajā pavasara dienā tās aizmirsa, bet varbūt daba bija iekārtojusi tā, ka uzsūtīja zināmu stulbumu un apmātību, lai nepatīkamais aizmirstas, lai izliekas kā nebijis.

Bija pats pusdienas laiks. Darbinieki, tiku�i ārā no iestādēm, steidzās iet pusdienot vai uz kafejnīcām, izdzert tasi kafijas. Meitenes bariņos stāvēja pie skatlogiem un sapņoja par mazajām kurpītēm, kuras nekad ncuzspīlēs savās lielajās kājās, par somiņām, kuras varēja atļauties tikai bagātu veikalnieku pavecās kundzes. Ak, tāda bija dzīve: kad bija jaunība, tad nebija skaistu rotu, kad bija vecums, tās vairs nepiestāvēja. Ak! Bet marta beigu saule caur Hamburgas dūmaku sildīja mitros mūrus. Kanālos kustējās barkas, klaigāja kaijas, peldēja, lidinājās gar malu. Saules pusē bija par siltu. Marts. Kā Atis bija baidījies no marta! Ak, tepat uz ielas bija tik daudz skaistu meiteņu. Viņa sāka skatīties uz tām ar baiļu pilnu sirdi � lūk, �ī tum�mate, gludu galvu un grieķu mezglā sasietiem matiem, kairu uza�u loku, slaidu stāvu, kas platajā mētelī likās vijīgs un spraiguma pilns. So pa�u Atis būtu izvēlējies, ja vien ieraudzītu. Viņa skatījās vēl: dāmu ka�okā, citu -smil�u krāsas jakā, zaļām kurpēm, zaļu cepuri un kakla lakatu, kapara, sarkaniem matiem. �ūska. Ak Dievs, pasaule bija pilna skaistu sievie�u. Kā lai viņa notur Ati? Ja viņai būtu vara, viņa nobēdzinātu visas skaistās sievietes, lai negadās ceļā Atim. Vai ari viņa Ati aizvestu uz kādu vientuļu salu. Bet viņa ir postā, viņa ies uz izmeklē�anas institūtu, būs atbilde � viena vai otra, bet neviena nebūs viņai laba. Ārā ir marts. Atis izies uz ielas un redzēs visu �o briesmīgi gr ēcīgo skaistumu un dabas iz�ķērdību.

Institūta priek�telpā viņai kļuva pavisam nelabi. Lifta vīrs atvēra durtiņas un ielaida viņu. Lifts sāka slīdēt uz aug�u. Nelabums pieauga. Nu nebija �aubu par viņas stāvokli. Kāpjot ārā no lifta, viņa ar dabisko piesardzību jau sāka taustīt kāpnes, lai ncpakluptu. Dziļi viņas būtībā bija sievietes piesardzība ncklupt. Verot institūta durvis, viņai ceļi grīļojās aiz kauna un pazemojuma. Lepnums smilkstēja, viņa baidījās no niecīgākā uzbāzīgā skata vai lieka vārda, kas varēja nākt. Pa�aizsardzības neapzinātā kustībā viņa norāva labās rokas cimdu, lai būtu redzams laulības gredzens. Viņa gribēja smaidīt, lai novērstu aizdomas, bet durvju stiklā ieraudzīja savu seju izmocītā, sāpīgā smaidā.

Pieņem�anas istabā pirmo viņa ieraudzīja lielu, pla�u logu, kurā laistījās zeltīta saule. Tā lija pāri galdam, uz kura stāvēja �etrstūrainas stikla tvertnes, uaJk tvertnē tupēja liela, ko�i zaļa varde. �ausmīgā riebumā viņa atsēdās un skatījās grīdā. Pienāku�ajai māsai viņa paspēja palūgt glāzi ūdens. Tad viņai likās, ka viņai tuvojas diva� lielas stikla pogas, tādas, kā viņa bija ieraudzījusi vardes plakanajā galvā. Tās griezdamās izauga par milzīgām varavīksnēm un tad � nodzisa. \

� \

Solītā atbilde tomēr nenāca divdesmit �etru stundu laikā. Pagāja viena, otra, tre�ā diena. Sai laikā viņa neuzkrīto�i aprunājās ar Saivas kundzi. Atis dienām sēdēja bibliotēkā un �ķirstīja attiecīgus �urnālus un grāmatas. Vakarā viņ� to visu stāstīja Ligejai un mācīja, kā rīkoties.

�Tu esi kā apmāta un apstulbota^ viņ� pārmeta. �Tev derētu trīcēt aiz �ausmām, bet tu atkal esi mierīga un it kā klausies tikai sevī. Kliedz, lauzi rokas, � tad es bū�u mierīgāks. Tavs miers padara mani traku!"

�Esi mierīgs. Tev nekas nedraud, ja ari..." viņa nekad neizrunāja līdz galam. �Es tev svēti apsolu, tavu nākotni neizpostī�u." Viņa mierināja Ati, kā mācēdama. �Tikai � nerāj mani un nebaidies. Vai ne? Es ta�u vienā laikā nevarēju domāt par tevi un par visu citu. Un, ja tagad tā ir, tad arī tas pieder pie mūsu nodzīvojamās dzīves."

Viņa uzlika rokas uz Ata pleciem un skatījās viņā, it kā jautādama, vai viņ� grib nodzīvot visas dzīves pakāpes ar viņu �ai īsajā laikā.

Atis aizvēra acis, un atkal viņa pamanīja, ka viņa plakstiņi saspie�as, aizturēdami mitrumu, kas saplūda zem tiem. Ne ar vārdu viņa nepieminēja �o Ala vājumu, jo viņ� to slēpa aiz skarbuma un nepacietības.

�Negaidi no manis līdzcietību," viņ� tad cieti sacīja. �Es esmu vīrietis. Ja cs tev izrādītu vairāk līdzcietības, nekā man ir, tad cs būtu aktieris. Es necie�u raudo�u sievieti, cs necie�u slimu sievieti. Neviens vīrietis to negrib. Nekādu neērtību.- Man nav sirds. Vai tu zini, ko �ai brīdī gribu? Būt tālu prom no tevis un pat neatminēt �o postu. Būt ielās un skatīties, kā marta iespaidā cilvēki kļuvu�i jūtīgāki, viegli uzbudināmi, kairāki. Es esmu jauns, tas nav nekāds brīnums, ja tā jūtu. Ja kāds vīrietis manā vietā tevi mierinātu un �ēlotu, varu galvot, viņ� melotu tev un sev. Tu noticētu, un tev būtu vieglāk. Bet netici vīrietim. Vīrietis vispirms grib tikai prieku un pēc tam � ērtu mieru. Tu nodrebēji? Mīļā mana � Dievs ir mans liecinieks, ka man ir taisnība, patiesība. Tāds viņ� ir radīts. Bet patiesības priek�ā bie�i vien jānodreb. Tu drebi? Par to, ko sacīju? Sasedzies labi silti, tad pāries. Ak Dievs, kāpēc es esmu bez sirds? Zinu, ka ar �o patiesību tevi moku, bet es _x citādi nevaru. Kad tevi turēju rokās un mīlēju, arī tad biju patiess. Gribu tāds būt līdz galam. Un tev jābūt stiprai to panest. Esi mierīga un klausies: tu esi saņēmusi vistrakāko mīlestību, ko vien vīrietis spēj dot. Es esmu devis un ņēmis kā nekad un ne ar vienu savā dzīvē. Esmu bijis patiesi īsts savā iekārē un reibumā. Lai tad arī esmu īsts citās noskaņās. Li-ge-ja/

Atis bija apņēmis lakatu ap viņas pleciem un piespiedis viņu sev klāt.

�Es zinu, tev bailes palikt vienai, tev bail no nezināmā, ka� tevi sagaida. Un cs tevi ne�ēloju. Bet, ja cs tevi �ēlotu, tas nozīmētu �ēlot pa�am sevi, jo pa�ēlota tu būtu stiprāka, un man nebūtu jāraizējas tik daudz par tevi. Bet ciet, ciet tāpat kā cs. Ak Dievs, kāpēc mēs esam tik nelaimīgi! Jā, velti jautāt -mēs to zinām � kāpēc.�

Pēdējos vārdus Atis izrunāja nepacietīgi paceltā balsī, kā sūdzēdamies un pārmezdams. Tad viņ� sapurināja Ligeju un caur zobiem, kā sāpēs sēkdams, sacīja:

�Kāpēc tu nāci agrāk pasaulē? Es nevaru, es nevaru. Pēc desmit gadiem tu būsi veca, un cs tevi nīdī�u, ka tu izpostīji manu dzīvi. Kāpēc viss ir tā!�

Viņ� pēk�ņi palaida Ligeju vaļā un nopūzdamies nobeidza:

�Piedod. Esmu kļuvis histērisks/

Viņ� piecēlās un paņēma mēteli, pacilāja to un nometa uz krēsla. Tad paskatījās Ligejā, nelaimīgs un bēdīgs.

�Un tu nesaki neko. Tevi nevar ne aizvainot, ne pazemot, ne sakaitināt. Tikai toreiz, pēc tās nakts, kad tu gribēji man samaksāt, tad tu biji karaliska kā sakaitināta pantera. Viena daļa tevi �ņāca, un tavas skaistās nāsis raustījās kā satracinātam kumeļam. Tas manī sacēla aklu un traku dziņu ņemt tevi ar varu. Ak, bet arī tad tu mani nenicināji. Nu, iemācies nicināt mani. Paskaties manī nomoda acīm. Kas tad no manis ir? Gļēvs, bailīgs, nenozīmīgs zaldāts, kas neko nav sasniedzis. Pat karā man laimējās � paliku aizmugurē, kur māsas mani aprūpēja, lai nenomirstu badā un lai kukaiņi neapēd. Kāpēc tu nenicini mani?

Viņ� bija nosēdies krēslā un noliecies pāri rokām, kas bezpalīdzīgi bija noslīdēju�as uz ceļiem. Viņ� gaidīja kādu vārdu no Ligejas. Bet, kad viņa neteica neko, tikai skatījās viņā lielām un skaidrām acīm, kā glāstīdama, Atis neizturēja un skarbi iesaucās:

�Tu esi kā apstulbota. Neskaties tā! Tev liekas, ka viss ir labākajā kārtībā. Bet nav, �oreiz nav!�

Tad Ligeja sakustējās, kā pamodusies, un vienkār�i un silti sacīja:

�Es mīlēju tevi/

Atis noliecās vēl zemāk un klusu sacīja:

�Nekas nepalīdz! Tu esi pazaudējusi prātu. Man, man tagad vajadzēja tev visu izkārtot. Bet es tikai sē�u, tirdu tevi un nicinu sevi, domāju tikai -kā saglabāt sveiku savu ādu. Jā, tā tas ir/

jā, tā tas ir," Ligeja dedzīgi iesaucās. �Tev ir taisnība! Es nevaru gaidīt, lai tu par tb priecātos. Tu nemaz citādi nevari!" viņa sacīja cietā un pārlic-

⁴ cinatā balsī. Bet tad klusu, ar aizturētu nopūtu turpināja:

�Bet ar mani ir citādi. Pa�reiz man ir smagi tikai aiz �aubām un par to, ka tu dēt Bet, ja es zinātu, ka auklē�u tavu bērnu, ai, Ati! Es gavilētu. Un..." Viņa apklusa, it kā domādama, vai runāt tālāk. Tomēr klusu nobeidza:

�Un ari tas, ka tad es zinātu, ka esmu vēl jauna."

Pēc �iem Ligejas vārdiem Atis skatījās viņā, kā varbūt ceļotājs skatītos sve�ā, neredzētā zemē, kas pēc me�a biezokņa atklājusies viņa skatam, tur . ir sve�i, neredzēti putni, dīvainas puķes ar dīvainu smar�u. Viņ� cītīgi skatījās, iegaumēdams sve�ās zemes savdabību un ari nobijies no tās vienkār�ā dabīguma un aklā spēka. Viņ� uzreiz nevarēja to pieņemt, jo nesaprata.

�Ir bīstami satikties ar tik sievi�ķīgu sievieti," viņ� sacīja. �Tas ir tikpat bīstami kā dotie� d�ungļos bez bruņām un nāves iero�iem. Daba tevi aprīs _ш bez �ēlastības." \

Ligeja nopūtās un sacīja:

�Bet nebaidies, esi mierīgs. Tev nekas nedraud. Nekas jau nebūs."

Viņa piegāja pie Ata un uzlika roku uz pleca, sacīdama:

�Netirdi sevi. Vēlreiz atkārtoju: tev nav it nekādu pienākumu. Nu, neesi bēdīgs." Tad pēc brī�a:

��ēl, ka tas notiks tie�i tai dienā, kad ejam uz operu."

Viņa nometās uz viena ceļa un skatījās Atī uz aug�u:

�Nu? NaV ta�u nekas noticis. Nekas! Vai tu nenolasītu mūsu dzejoli � Uz zilas rudzupuķes sapnī reiz dievgosniņa nosēdās?"

Nodunēja otrais un tre�ais gongs, kad Ligeja, izlocījusies starp zāles krēslu rindām, nosēdās blakus Atim. Tūlīt arī apklusa orķestra instrumentu skaņo�ana, nodzisa ugunis, un acumirklī bija dziļ� klusums.

Atis pagriezās un paskatījās Ligejā, it kā jautādams: nu, kas ir? Bet viņ� nejautāja, jo diriģenta zizlis piesitās pultij, un visi sastinga modrībā.

Ar pirmajām mūzikas taktīm cēlās priek�kars, atklādams hercoga dzīru zāli, kur kā pūderētas porcelāna lelles ņirbināja kājas galma dīkdieņi. Likās, skatuve ir liels Ludviķa pulkstenis, kur porcelāna marionetes zināmā stundā izslīd no pulksteņa iek�ām un, menueta mūzikas pavadītas, modina majestāti. Nu marione�u pulka priek�plānā iznāca vīzdegunīgs puisis karmīnsarkanā vamzī, zelta tresēs, bordās un bārkstīs, koķetēdams ar savu trikotā�ā

Н � P� ^r� v

iespīlēto, kairīgo gu�u ēnām. Nemaldīgā un bezkaunīgā pa�apziņā viņ�, mētādams slaidās kājas galminieku priek�ā, panācās tuvāk zālei un uzsāka āriju. Ligeja noķēra vārdus: Uzticību pie manis kas mekiē, tas pievilsies drīz, � vai kaut ko tamlīdzīgu. Sis nekaunīgais hercogs jau no laika gala bija Ligejas vājība. Viņ� tie�ām bija neatvairāms. Kā savas sugas izlases pārstāvis, viņ� ne brīdi ne�aubījās par panākumiem. Viņ� tikai noskatījās, kuru marioneti �odien kāro, un tūdaļ kā gailis sāka strīķēt spārnu gar trenētajiem kāju stilbiem. Nu izkliboja āksts Rigoleto ar savu amata zizli, nekaunīgi griezdams to rokā un it kā mērīdams galminieku tikumību.

Atis mazliet pieliecās Ligejai un jautāja:

�Kas ir? Saki! Nevaru klausīties operu."

Ligeja piedūrās viņa elkonim un atbildēja:

�Nekas. Vēlāk."

Ala seja nervozi noraustījās, viņ� nolieca galvu.

Ligeja redzēja, ka viņ� domā pavisam ko citu.

Uz skatuves uznāca Montcronc. Rigoleto dziedāja savu ņirdzīgo āriju. Monterone stāvēja, cēls kā Vecās derības taisnības un dusmības dievs. Sekoja lāsts.

Atis novilka Ligejas roku klēpī:

�Teic, kas ir? Es nojau�u..." Viņ� ātri atrāva roku.

Ligeja to sajuta kā na�a griezienu.

No Montcroncs lāsta Rigoleto sabruka pie hercoga krēsla. Hercogs aizgāja ar sarkanu lelli savās istabās.

Vai esmu homunkuliskais, Ligeja domāja. Es varu klausīties operu, varu tagad, �ai stāvoklī. Viņai tie�ām bija aizmirsies viss personiskais. Kāda laime sēdēt ar vismīļāko cilvēku vismīļākajā operā! Viņa aizvēra acis. Viss bija aizmirsies. Vai domas neaizskrien debesu izplatījumā? D�ilda dziedāja sudraba zvaniņu āriju. Likās, viņa skrien starp zvaig�ņu miljoniem, pieskaras vienai � notrīc sudraba trīsas, pieskaras otrai � skan tīrs zelts; cita noskan kā kristāla lāsteka kandelabra bārkstīs. Nē, nekas nedraud! Rīt viņa tikai ielidos citā zodiakā, kur zvaigznes vēl smalkākas un zvana vēl dzidrāk.

Starpbrīdī viņi izgāja gaitenī. Atis bija nedro�s, viņ� veda Ligeju uz gaiteņa galu, kur nebija cilvēku.

�Tagad mūs nedrīkst redzēt kopā neviens latvietis," viņ� sacīja. �Nu, saki, kāda ir atbilde?"

Ligeja iekoda lūpā. Viņa domāja: kāpēc viņ� steidzas, tik dedzīgi grib sev raizes? Tad viņa īsi sacīja:

�Viņi pa�i nesaprot, pēdējā brīdī analīze � pozitīva." Tad viņa ātri piebilda:

�Bet tas neko nenozīmē."

Atis neatbildēja. Viņ� nobālēja un gandrīz skarbi vadīja Ligeju cauri ļaū�iimasai.

�Iesim ārā! Es nevaru klausīties, tagad nevaru.�

�Nu* kam tu jautāji? Tev vajadzēja to aizmirst, tāpat kā es aizmirsu.�

�Nevaru, nevaru,� Atis nepacietīgi sacīja. �Neskaties manī tā, tagad ne! Mums jāizliekas, ka esam satiku�ies nejau�i.� Viņ� pat uzrunāja Ligeju ar jūs.'

Ligeja tomēr izlūdzās palikt operā līdz beigām. Viņa sacīja:

�Manu mīļo, esi mierīgs. Es visu tikpat kā nokārtoju. Labi ļaudis man pasacīja vienu adresi.�

�Kur?� Atis ātri prasīja.

�Tas esot Pasta ielā �etrdesmit se�i. Zini, mani pat izsmēja � pie vācie�iem tas esot gau�ām vienkār�i. Nu, vai mēs neesam vientiesīgi? Tu un es? Iesim atpakaļ. Es gribu noklausīties operu.� Viņa paņēma Ata roku, un, iespiesti ļau�u barā, viņi virzījās atpakaļ uz zāli.

Visu pārējo laiku viņi pārmija tikai da�us vārdus. Ligeja redzēja vienīgi skatuvi. Da�reiz Atis no sāniem paskatījās Ligcjā un tūlīt uztraucās, pie sevis atkārtodams vārdus: esmu d�ungļos bez bruņām un iero�iem. Tur nu viņa sēdēja, sasarkusi un aizgrābta, it kā nekas nebūtu noticis. Ārprāts! Nu viņa neskatīdamās izņēma no somiņas kabatas drānu un pielika degunam. Neprāts! Viņa ta�u nesāks raudāt par �o marione�u likteni, Atis brīnījās. Vai viņa raudāja? Nē, asaru nebija. Bet viņa ari neredzēja nekā cita. Un viņ�, kas sēdēja blakus, nevarēja uz skatuvi paskatīties, bet sēdēja un �ausminājās par to, kas draudēja.

Pasta iela, Pasta iela, viņ� atkārtoja �o vārdu vairākas reizes. Domās viņ� izskrēja cauri visai pilsētai no dārziem līdz stacijai, bet tādu Pasta ielu nevarēja atrast. Varbūt tā bija kāda tum�a priek�pilsētas ieliņa, kur slepeni ierīkojas tum�i veikalnieki, lielpilsētas padibenes. Kāds sētas nams, celiņ� uz to bruģēts apaļiem akmeņiem, kas ved glu�i kā uz kapli�u, zagtu lietu noliktavu, garām atkritumu kastei, garām pagraba dzīvokļu puslogicm, kur aiz lētiem, stīvinātiem priek�kariem lodā ziņkārīgas sētnieces acis.

Un kas gan negadās tādās reizēs. Spoki, spoki! Viņ� it skaidri redzēja Ligeju bālu un paģību�u uz nestuvēm, ko sanitāri kārtībnieku vadībā iebīda ātrās palīdzības automobilī. Viņ� dzird, kā viņa nesamaņā sauc viņa vārdu. Atis sa�ņaudza rokas, kas bija mitras, kā ūdenī iemērktas. Nepacietīgi viņ� pagriezās uz Ligcjas pusi un jau gribēja runāt, bet, ieraudzījis viņas seju, sasarku�u un uzmanībā saspringu�u, neteica neko, tikai lūkojās viņā kā parādībā. Ligeja skatījās D�ildā, un, likās, viņa pārdzīvoja to pa�u lielo varē�anu, ko D�ilda, kad viņa aiz krodziņa sētas sekoja hercoga flirtam ar �igānieti. Akla un neapzināta varonība, Atim ienāca prātā. Pārlaicīga dros-me vai dievi�ķs spēks, vai pa�as dabas mēnessērdzība. Nezin kur un kad redzēta, Ata acīm pavīdēja kāda glezniņa � vienkār�a līdz banalitātei: divi mazi bērni sē� uz stāvas aizas malas, kājas aizas malai pārkāru�i. Aiz viņiem eņģelis izstiepis roku, lai tos sargātu. Bērni ir priecīgi, tic neapzinās, ka sē� bezdibeņa malā. Kaut kas līdzīgs tagad bija arī.ar Ligeju. Un viņā pamodās ie�ēla un gādība. Nedomādams un nepārbaudīdams savas jūtas līdz galam, viņ� pieliecās Ligejai un sacīja:

�Es tevi nepametī�u, tagad nepametī�u/⁴

Ligeja it kā pamodās, saprata Ata vārdus, un pateicības pilns mirdzums ielija viņas acīs.

�To neaizmirsī�u nekad,� viņa �ukstēja. Un nu likās, ka �ie vārdi ir dro�ākais patvērums, kā pēk�ņa vēsts bumbu uzbrukumā, ka noslēgts miers.

�Tev ir laba sirds/* viņa vēl papildināja savu domu. �Bet tev nav jādara nekas, ko tu negribētu/* Tad viņa pasmaidīja un �ukstēja pie auss:

�Es labāk vēlētos, lai tu mani iekāro, nevis �ēlo/*

Atis bēdīgs pagrozīja galvu, bet neteica neko. Ligejas uzmanība jau bija

pie skatuves. Hercogs dziedāja pēdējo āriju.

Ligeja pieliecās un sacīja:

�Dzirdi, dzirdi, majestāte uzjautrinās, majestāte uzjautrinās!**

No operas ļaudis izbira tum�ajās ielās. Atis bija steidzīgs un, it kā nosalis, rāvās aiz mēteļa apkakles. Viņi gāja uz to pusi, kur bija mazāk ļau�u.

�Es gribētu kaut kur ieiet/* Atis sacīja, �tu neņemtu ļaunā, ja tas būtu vienkār�s krodziņ�?**

�Nē ta�u. Kur vien tu vēlies.**

�Un tu atvainosi, ja es drusku dzer�u/*

�Protams, tu dzersi/*

Viņi iegāja kādā sānielas krodziņā. Vienā telpā bija saspiests viss, kas derīgs krodziņam. Tur bija parastā lete, galdiņi, stūrī starp virtuves durvīm sēdēja trio � vijolnieks, ģitāra un milzu kontrabass. Tas viss peldēja biezos tabakas dūmos. Dibenā pie galdiņa sēdēja da�as dīkas sievietes, kas uzmanīja kairu ienācēju un, ja tas bija viens, mēģināja piebiedroties.

�Jo sliktāk, jo labāk/* Atis saviebdamies sacīja un nosēdās pie galdiņa

loga iedobumā. *

�Tum�s kakts, padibenes/* Viņ� pasūlināja vīnu un steidzīgi izdzēra.

�Dzer ал tu, es gribu, lai tu noreibsti/*

Viņi nerunāja par to, kas pa�reiz bija ļaunākais. Dīkās sievietes otrpus telpai raudzījis viņos, laikam tāpēc, ka Atis bija vienīgais jaunais vīrietis. Viņu skatos bija ziņkāre un skaudība.

�Ko tās sievietes tevī skatās/* Ligeja sacīja. �Pagriezies, lai viņas neredz tavu seju.**

Ati� pagriezās pilnīgi pret Ligeju un prasīja:

�Nu^ vai tev ir labi tā?"

' Ligejapasmaidīja: v-bv I г<>� ' . ><

�Es negribu tev dot pavēles." >

�Nē, protams. Bet man gribas būt labam ar tevi."

Viņi dzēra vīnu klusēdami, Atis skatījās vīna glāzē, it kā tur atrastos atbilde uz kādu grūtu jautājumu. Viņ� nepacēla acu un sacīja:

�Es vairs tev pāri nedarī�u." Viņa roka, kas turēja vīna glāzi, mazliet iedrebējās, un viņ�, tie�i paskatījies Ligejai acīs, sacīja:

�Bet cs nevaru tevi apprecēt. Nevaru. Tu ta�u saproti mani. Pēc desmit gadiem tu būsi veca. Man ir tikai trīsdesmit trīs gadi � laika mērījumā, kaut īstenībā esmu vecāks par teVi. Bet cilvēki mēri vecumu ar gadiem."

Ligeja skatījās viņā un minēja viņa pārdzīvojumu. Cik labi, viņa domāja, viņ� tomēr domā par mani, viņ� ir norūpējies. Un �īs atziņas viņai arī pietika. Iedomādamās par laulību, viņa nobijās. Nē, nē, zaudēt �o gaidī�anas burvību, zināt, ka vairs nav nekā, ko gaidīt, zināt, ka Atis ar saviem gadiem nepanāks viņas gadus. Ārkārtēja izņēmuma veidā viņa vēl tagad tvīka Ata glāstu, un viņ� tāpat. Ārkārtējā izņēmuma kārtā. Viņai tikai bija jāiedomājas Ata roku glaudīgums, lai būtu gatava aizmirst risu cilu.

' Atis laikam nojauta viņas domas. Viņ� pasmaidīja un sacīja:

�Nupat tu atkal esi skaista. Pār ko tu domāji?"

�Tu jau zini," viņa kautrīgi atbildēja.

�Jā, cs zinu. Kad tu ilgāk esi bijusi viena, tu izskaties nogurusi un vecāka, bet ar mani tu pārvērties, un. kad �ķiramies, tu esi atjaunojusies. Bet..."

�Zinu, ko tu gribēji sacīt," Ligeja pārtrauca. �Bet tev nekas nav jāvar. Mīļais Dievs, kāpēc tu seri nomoki. Tev nevajaga nekādu bēdu. Tev nemaz nav jāzina, kā ar mani ir." Viņa apklusa, un acis, kurās bija saskrējis mitrums, viņa nolaida uz leju un turpināja:

�Vai zini, kas tu man esi? Tu esi vēj� ziedo�ai druvai. Es esmu druva, un tu � vēj�. Tu esi kā vēj� ziedo�ai druvai. Un vēj� aizskrien tālāk. Druva paliek, un vēj� aizskrien tālāk. Vajaga ieskatīt tikai �o vienu vienīgo patiesību, tad daudz kas top skaidrs, aiztaupās daudz sāpju."

Viņa runāja lēnām, it kā uz vietas atradusi �o patiesību, kas bija jāietērpj jaunos vārdos. Bet tad viņa nokaunējās un atvainodamās ātri sacīja:

�Tas ir vīna iespaids. Es neesmu tik dievi�ķīga, nē, bet tā vajadzētu būt. Es esmu tik briesmīgi greizsirdīga, es varētu tevi ieslēgt, lai neviena cita sieviete tevi neredzētu. Ati, nupat man liekas, ka mums apkārt �ūpojas rudzu druva, �maugas vārpas ar pelēki zaļiem ziedu putekļiem. Smar�o kā bi�u maizītes. Uz laukiem saka � druva vilnī, tas ir citādi, nekā kad saka � druva viļņo. Un malā tu redzi rudzupuķes � tavas un manas puķes. Ak, mēs esam romantiķi, mākoņu stūmēji, nekam nederīgi cilvēki. Mums vieta ir tikai savā zemē, kur ir klusums, kur varam, atļauties just druvu smar�u, aizvērt acis un būt dro�i, ka auto straume mūs nesamaļ, ka nenolau�am kaklu. Vai nav dīvaini: mēs sē�am milzīgās Hamburgas dzelzs un akmens sirdi, un apkārt mums dūmi un padibenes, bet mēs atgrie�amies druvu zemē, mūsu asinis tek atpakaļ uz pirmcēloni. Piedod, esmu noreibusi. Ko es nupat sacīju? Ā, uz asiņu pirmcēloni. Jā, Asinis nemclo.�

Viņa pastiepa roku uz Ata pusi:

�Tu ta�u zini, ko tagad vēlos?"

�Jā, zinu. Mēs gribam iet mājās. Steigties."

Atis patie�ām steigdamies nokārtoja rēķinu, un viņi izgāja.

Āru apgaismoja tikai retas ielu spuldzes. Uzkalnā, pret pasta ēku, viņi apstājās. Pasta ēkas tornī�a galā pret blāvo nakts debesi bija saskatāma spārnota figūra � vai tas nebija Olimpa ziņnesis Hermcss? Slaidais zēns bija skrējiena gatavībā.

�Nāc ātrāk,� Atis saspieda Ligejas elkoni. Tad viņ� strauji pievilka viņu klāt un uzspieda muti uz viņas lūpām.

�Tāds cs esmu. Nesavaldīgs, trakuma pilns."

,Jā, tāds tu esi."

Tīlam ar kultūras skati neveicās. Lūgums pieteikt tautiskās rotas un citus priek�metus jau divi nedēļas plivinājās vējā uz melnā dēļa, kā bija iesaukts paziņojuma dēlis pie biju�ās noliktavas, bet pieteiku�ies bija tikai trīs � viena ve�iņa ar nometnē adītiem dūraiņiem, kāda cita ar lakatu un prievīti un tre�ā ar dzintara rotām. Par audumiem, kokgrebumiem, sudrablietām, ādas darbiem un tautiskiem kostīmiem nemaz nerunājot. Viss, kas agrāk bija uz vietas dabūjams, tagad klīda pa pasauli vai gulēja Vcntorfā, vai bija iesaiņots un gaidīja dienu, kad varēs sākt kustēties prom.

Izskrējies pa visu nometni, lai ar savu aci pārliecinātos par eksponātu iespējām, Tīls, vīlies un sadudzis, gāja uz savu māju pusi. Ārā bija krēsla. Nekur nekas nebija ieraugāms. Pat lāgā �aha partiju vairs nevarēja sarunāt, nekārojot nemaz omulīgāku pasēdē�anu, kā tas bija agrāk. Ieraudzījis Arāja logā uguni spīdam, Tīls pagriezās uz to pusi. Jā, Arājs bija mājās. Viņ� sēdēja pie galda, galvu pret roku atspiedis, zilā kreklā izmeties, un mācījās. Tīla izsvaidītajā domā�anā aizmetās it kā maza dro�ība. Kas zina, viņ� domāja, varbūt nemanīti kaut kur tapa lieli darbi un spo�a nākotne. No jaunie�iem nekad neko nevarēja zināt. Cik nebija redzēts agrāk Latvijā, kad, ne kon-

� vcntos, nc citās vienkār�ās studentu biedrībās rc redzēts, ne dzirdēts, pēk�ņi

kāds nodilis un izkāmējis atraitnes dēls tika atstāts pie augstskolas sagatavoties zinātniskam darbam. Taisni jābrīnās, kur cēlās �ie paraugekscmplāri un kā viņi izvilka garu, un kā bez krusttēviem izsitās uz aug�u.

Tā domādams, Tīls pieklauvēja pie Arāja durvīm, kas reizē bija ārējās, iek�ējās un parādes durvis. Viņ� iegāja būdā.

Arājs piecēlās un, sarausis gar abiem deniņiem nokritu�os melnos matus, norādīja uz otru krēslu, kas bija iespiests starp galdu un gultu. Tīla augums tikko iespiedās �ai pa�aurajā spraugā.

�Kā iet jaunībai/⁴ Tīls joviāli jautāja, nezinādams, kā lai uzrunā, par tu vai jūs. Arājs izturējās gandrīz oficiāli, tāpēc Tīls kaunējās lietot vārdu tu, bet jūs vārdam viņ� sevi turēja per cienīgu un par vecu.

�Dzīvoju,⁴⁴ Arājs savilka muti neveiklā smaidā, kas nekādi negribēja izplaukt lielāks.

�Var tikt cauri?⁴⁴

�Sitos. Jātiek cauri.⁴⁴ Arājs apsēdās agrākajā vietā un ar zīmuli lika punktus uz papīra strēmeles.

�Ko tad īsti studējat?⁴⁴

�Ķīmiju.⁴⁴

�Kāpēc taisni ķīmiju?⁴⁴

�Man interesē.⁴⁴

�Bet no tās nedzīvosit. Kura valsts ārzemnieku laidīs atbildīgā darbā pētniecības institūtā! Visai pasaulei jau pietiek ar vienu pa�u Fuksa lietu. Bet par skolotāju � tā ir tikai asaru maize.⁴⁴

�Jums taisnība. Bet mums jārēķinās, ka, kamēr būsim prom no savas zemes, nekas nemainīsies. Ar visiem priek�metiem būs tas pats. Bet es domāju, studijas sākot, pa�am jābūt skaidrībā � kādēļ studē � labākas vietas dēļ vai tāpēc, ka kaut kas interesē.⁴⁴

�Ak, Arāj, tas ir jaunības ideālisms. Kad nāk vecāks, tad var plēst vai matus nost, ka neesi izvēlējies praktiskāku arodu. Piemēram, es pats. Mēs bijām trīs brāļi. Es � jaunākais. Tēvs alla� sacīja: dēli, trīs lietas pasaulē ir vissvarīgākās � miesas veselība, zemes labklājība un dvēseles pestī�ana. Mana svētība un nauda lai jūs pavada, ja jūs sapratīsit �o triju lietu svaru. Tāpēc: vecākais nojums lai ir dakteris, vidējais � advokāts, kas aizstāv mani virs zemes, un tre�ais � mācītājs, kas gādā par manas dvēseles pestī�anu. Un redz, es, muļķis, �o izdevību atstāju brālim, kam pēc tēva gribas bija būt advokātam, bet man � mācītājam. Kas nekaitētu tagad, ja toreiz mani nebūtu sagrābis tā sauktais jaunības ideālisms? Ja es tomēr būtu paklausījis tēvam? Sen es būtu pāri, Ūccā, pat neraugoties uz savas sievas plau�ām, � un kalpotu savai draudzei. Milzums mācītāju ir prom, un katram sanāk pa

draudzei, ja nesanāk, sa�ķeļas, un tad iznāk. Bet toreiz, savā ideālismā, es teicu: ho! Tai fakultātē, dzird, iet tikai tic, kas citur caurkritu�i. �e tev! Pūt nu māla stabulītē. Tā, mīļais jaunais draugs, iet ar jaunības ideālismu/'

Arāja acis �ķelmīgi iemirdzējās, bet viņ� neteica neko.

Tīls sagrozījās krēslā un sacīja:

�Patiesībā iegriezos pie jums parunāties par nometnes sabiedrisko un kulturālo dzīvi. Vai jums neliekas, ka te būtu kas darāms?"

�Nē. Es domāju, �eit nekas nav darāms," Arājs nopietni sacīja. �

�Nu, glļi�i kā kapteinis! Bet kāpēc tad ne? Visās nometnēs kaut ko dara, kaut ko rīko."

�Nevar, kapteinim taisnība."

�Kāpēc nevar?"

�Tāpēc, ka �eit tās nevajaga. Un, ja kādam vajaga, tas to atradis. Man �ķiet, pilnīgi pietiek, ja ik pa divi nedēļām atbrauc mācītājs un nelielajam pulciņam norunā dievvārdus, un svētku gadījumā uz galda uzliek karoga standartiņu un nosaka kādu spēcīgu runu."

�Akurāt kā kapteinis. Es jūs nesaprotu, Arāj."

Arājs pietvīka un ar veselo roku ielika tuk�o piedurkni krekla kabatā.

�Lai to noskaidrotu, mums vajadzētu daudz laika, Tīla kungs. Bet man priek�ā eksāmens. Vispār būtu bezgala daudz jārunā par tā sauktajiem kulturālajiem sarīkojumiem nometnēs. Bet mani turēs par jaunu gados, lai visu rūgtumu, ko es varētu izsacīt, klausītāji īsti rūgti arī pārdzīvotu. Bet līdz tam laikam, kamēr kļū�u vecāks, lai rit viss ierastā kārtībā."

Jaunais draugs, es neturēju jūs par tādu ciniķi."

�Piedodiet. Es esmu drusku nervozs, bet citi man to ir piedevu�i. Es lūdzu man piedot. Bet, tiklīdz runā par sarīkojumiem, man iek�ā sāk griezties."

Viņ� bija piesarcis un tikko valdījās, tad ar lielu piepūli, mierīgi un piespiesti klusi, sacīja:

�Vai kāds līdz �im ir apjautājies, no kā es dzīvoju? Eksistence paņem man katru brīvu minūti laika. Piedodiet. To saku gandrīz pirmo reizi �ai nometnē."

Tīls jutās neomulīgi:

Jā, esmu dzirdējis, ka jūs vācot vecus papīrus vai kaut ko tamlīdzīgu. Jā, grūti mums iet."

Arājs piecēlās un paspēra pāris nervozus soļus, un apstājies mierīgi sacīja:

�Līdz �im cs neesmu varējis domāt ne par kādiem sarīkojumiem. Es esmu apņēmies izturēt. Esmu apņēmies izturēt arī bez � vācu sievas."

�Nē, ko nu par to, neesmu nācis jūs aizvainot," Tīls pavisam neomulīgi sacīja. �Zināt, jums tie�ām derētu mazliet izklaidēties. Jūs kļūstat par daudz

'■ � � -. ... ■- � _e

drūms. ragaj'lfkad sa^CTi�u rāko�o algu, sastiķēsim kādu groku. Tas ir kā balzams visām vainām.�

�Es baidos, Tila kungs, tad cs kļūstu vēl nederīgāks sabiedrībai un �"

Arājs nepabeidza, jo tai brīdī kāds pieklauvēja, un istabā ienāca vācu uzpircējs Kcimcrs.

Tīls atvadījās un sadrūmis gāja uz savu baraku. Tikko viņ� bija pie durvīm, uzpircējs aizdrāzās viņam garām ?r velosipēdu, uz kura bija uzsieta liela paka ar veciem laikrakstiem.

Nabaga zēns, Tīls nodomāja, viņam dro�i vien nebija vakariņu, tāpēc tāds garastāvoklis. Viņ� noskatījās pakaļ Reimeram, kas aizslīdēja caur kokiem uz vārtu pusi.

Uz to pa�u pusi aizgāja Andrīne ar abiem suņiem. Vienu viņa veda saitītē. Tīls aizvēra durvis.

Katru vakaru Andrīne rp �o laiku veda savus mantotos suņus pastaigāties. Tas bija labākais laiks izstaigāties bez uztraukuma, jo suņiem nebija izņemts numurs un, protams, nomaksāta galvasnauda, kas bija par lielu, lai viņa to spētu samaksāt. Tāpēc bija jāiekārtojas tā, ka tikai tumsā tos varēja vest ārpus nometnes, lai vācu policija gadījumā neapturētu un neprasītu suņu numurus.

Tā nu viņa uzņēmās �o risku, vienalga, kāds bija laiks, kad tikai tumsa. Parasti viņa gāja pa kluso ielu gar dārzu, kur �ai laikā nebija domājams satikt kārtības sargus.

No stacijas puses nāca divas sievietes ar somām. Jau pa gabalu Andrīne sazīmēja Vārpu māti ar Brigitu.

,,Ā, jaunās amerikānietes,� viņa jokodama sacīja. �Nu, labvakar, labvakar. Vai nu beidzot ir cauri?�

�Jā, esam skaidrībā/ Vārpu māte nopūtās un nolika nesamo zemē.

�Atpūties, meitiņ/ viņa sacīja Brigitai, kas arī stiepa lielu somu.

�Nu, kā tad ir ap sirdi, kad jāatstāj �ī puse?"

Vārpu māte tūlīt neatbildēja, pavilka raibo lakatiņu vairāk uz pieres un rūgti sacīja:

�Brigitu noraidīja."

�Brigitu? Un tevi pa�u pieņēma?"

Vārpu māte pamāja:

�Mani pieņēma, Brigitu noraidīja."

_>rAk tu, Kungs un tētīt, kur tas nu redzēts! Kur tad tu viena tur liksies? Un kur meitēns? Ne prāta, ne sapra�anas!"

�Meklēja, pētīja, mērīja un svēra, it kā cs būtu pārdodams zirgs, kas pie �igāna bijis. Meklēja vainu, izģērba, taustīja, skatīja no visām pusēm, lika tupties, vingrot, lika man, vecam cilvēkam, kailai skriet pa istabu, kāpt uz krēsla un lēkt zemē. Man, man � Vārpu saimniecei, kam divi dēli karā kritu�i/' viņa sāka raudāt. �To kaunu, to briesmīgo kaunu, manus vecus kaulus izģērbt un likt skriet! Ja mani dēli to zinātu, ja tikai viņizinātu, ja viņi būtu dzīvi..."

Neviena nerunāja. Vārpu māte aizelsās.

�Sākumā domāju: neļau�os. Sēdēju līdz beidzamam. Visas izģērbās. Visa istaba pilna sievu, un visas kā lauku pirtī � bez nekā. Pirtī jau nekaunējās, pa�u sievie�i vien bijām. Вel �eit � kāda nu kurā. Jaunām � nekas, bet vecs cilvēks! Kājas darba saliektas* dzīslu virves sazilēju�as. Kāds tur nu izskats gai�ā dienas laikā.\�Skri.cn, mamm, skrien! Ātrāk, ātrāk!" tā uzsauc. Un vecenītes skrien, plikas un stīvas, lai � tiktu paradīzē, pa-ra-dī-zē! Kauns un tūksto�reiz kauns! Lūk, �itās dēļ," viņa rādīja uz Brigitu^ �viņas dēļ darīju, ko kungi lika. Skrēju plika pa istabu, kāpu un lēcu, ātri, ātrāk." Viņa izslaucīja acis, tad, paceldama tās uz aug�u, biedino�i sacīja: �Tas tur aug�ā viņiem, to nepiedos." Viņa aprāvās, it kā gaidīdama, lai viņas vārdi nonāk pie mērķa, un tad par jaunu iesāka:

�Bet �odien pasaka, � Brigita noraidīta. Teicu, nopelnī�u maizi arī Brigitai. Nē,'Amerikā varot dzīvot tikai stiprie." ₅

Viņa paņēma somu. Andrīne nezināja, ko lai iebilst. Viņa skatījās mātē un meitā un tad mierinādama sacīja:

�Dzīvosim tepat, Vārpu māt. Redzi � es aizlaidu dēlu pasaulē. Ko es, vecs cilvēks, viņam pa kājām pī�os. Vienam vieglāk paskriet. Un vai slikti? Un jūs ar Brigitiņu dzīvosit tāpat. Viņa tāda skaista no vaiga. Tas nekas, ka augums mazāks. Arī Dāvids bija mazs, salīdzinot ar Goliātu, un redz, ko izdarīja."

Brigita bija nolaidusi acis. Viņas pleci drusku izliecās taisnāki kā pa�apziņā, toties izliecās arī muguras asais puns.

Viņas iz�ķīrās.

Pagājusi gabaliņu, Vārpu māte ie�ņukstējās.

Brigita nikni paskatījās mātē un balsī, kas bija par rupju viņas augumam, apsauca:

�Nesāc nu atkal."

�Arī izraudāt nebūs brīv?"

�Tas neko nepalīdz. Man tas riebj."

�Tev daudz kas riebj. Bet ko nu iesāksim? Viss liekais ir pārdots."

�Neprasi man."

�Tev. Bet ar kādu ta�u ir jārunā."

�Tur nav ko runāt."

�Bet, ja cs braucu viena, tad manas mantas jāved prom jau rīt. Nedzirdēji?" �

Brigita neatbildēja. Tā viņas klusēdamas iegāja savā istabā.

Vārpiņa ilgi sēdēja uz gultas malas. Brigita, pagriezusi mātei muguru, pie spogu|a tina matos veltnī�us. Cie�i uztītie, pelēkie mati atsedza lielo, stūraino seju. Deguns bija par as*i, mute par lielu, lūpu kaktiņi, no pastāvīga īgifj.na uz leju ielieku�ies, к kā noliedza jebkuru prieku. Pārāk garās rokas nebija ieguvu�as pat niccīgrko rpejumv, kāds ir jaunām sievietēm. Tās jau tagad, rp trīsdesmit gadiem, likās vecas, taisnas un kaulainas.

� Brigita, Brigita, saki kādu vārdu," Vārpu māte sāpīgi sacīja.

Brigita drusku pameta r.cis uz māti, kas tur no�ēlojama sēdēja, un īsi atteica:

�Liec man mieru." Ar ātru kustību viņa rtrāva gultas segu, uzsvieda spilvenu galvgalī un taisjās gulēt.

�Bet kā tad īsti būs? Tad ta�u man jāziņo..."

�Brauc, brauc. Svied pindclcs kastē un brauc! Tur laba dzīve. Drīz brauksi ar auto," viņa iekrita gultā un sāka raudāt.

�Brigita, ne jau sevis dēļ brauktu, bet tevis dēļ. Lai palīdzētu tev."

�Man?" Brigita pacēla seju r.o spilvena. �Man tu nevari palīdzēt. Man neviens nevar palīdzēt. Neviens!"

Ilgi, pāri pusnaktij Vārpu māte sēdēja uz gultas malas un �ūpoja galvu. Brigita beidzot bija nomierinājusies, aizgriezusies pret sienu un aizmigusi.

�Kaut jel zinātu ko darīt," Vārpu māte atkārtoja �o teikumu un �ūpoja ' galvu.

Uz rīta pusi viņa drusku iesnaudās. Bet miegs nebija ilgs � viņa uztrūkās pati no sava kliedziena. Viņa nevarēja uzreiz saprast, vai runājusi miegā vai nomodā. Vēl skaidri acu priek�ā gulēja viņas abi dēli, ievainoti, uz ierakumu malas, un māja viņai pēc palīdzības. Viņa skrēja, bet kājas bija kā sasietas kā tas sapni parasti ir � un viņa nelika no vietas. No mātes kliedziena uztrūkās Brigita:

�Māt, ko tu kliedz?"

�Redzēju sapni, tavus brāļus. Kliedza pēc palīga."

Pamazām viņa alģidās un nomierinājās. Brigita atkal iemiga.

Visās rūpēs un sirdsēstos Vārpu māte tomēr neaizmirsa, ka viņai ir vēl darāms darbs � jāizmazgā, jāizgludina un jānodod pieņemtā veļa. Iedomājusi par to, viņa kļuva rosīgāka. Darbs alla� bija palīdzējis aizdzīt bēdu postu, darbā vienmēr bija ienākusi prātā kāda laba doma, ko sēdēdams un domādams nevarēja izdomāt. Kaut bija ļoti agrs, viņa piecēlās un rosījās pie darba, lai veļas mājā nokļūtu pirmā. Un tā arī bija � visa nometne vēl gulēja. Veļas mājā viņai pretī sitās ziepju ūdens smaka, dēļu galds, tīrs un noberzts spodrs, atmiņā atsauca Vārpu saimes istabu sestdienas vakarā, kad meitas bija noberzu�as lielo galdu un sarkano ķieģeļu grīdu. �īs vienkār�ās, labās

rīta domas viņu tūlīt ievadīja darbīgā noskaņā. Nakts rēgi atstājās. Viņa pat paskatījās pa logu uz rītu pusi un nodomāja: nelīs. Ve|a labi iz�ūs. Tad viņa palaida vaļā ūdens krānus un sāka strādāt.

Pēcpusdienā viņa bija paveikusi visu, un nu rokā bija piecas markas. Iedama garām kantīnei, viņa tūlīt nopirka Brigitai apelsīnus un, iegājusi istabā, nolika uz viņas gultas arī pārējo naudu. Brigitas nebija mājās.

Bet, tiklīdz rokas palika mierā, tā neatrisināmais jautājums bija klāt. Kā biedinājums tur kaktā stāvēja brūna kaste ar melniem burtiem uzrakstītu Amerikas adresi. Viņa skatījās kastē kā kādos vārtos, kam vajadzēja vai nu atvērties un dot izeju, vai palikt aizvērtiem un atstāt visu pa vecam. Brigita, ai, Brigita, Vārpu māte nopūtās. Brigita varēja pienākt, smaidīga un laba, piespiest galvu pie viņas pleca un sacīt: brauc, mamm, vai sacīt: nebrauc. Kā būs, tā iztiksim. Vienai man bail palikt. Bet Brigita nenāca un neteica ne jā, ne nē. Viņai bija vienlīdz slikti, vai nu viņa brauca vai palika. Tā viņa nokvernēja līdz lielai tumsai. Viņai vajadzēja katrā ziņā ar kādu runāt. Laika vairs nebija nemaz. Bagā�as kastei vajadzēja būt kārtībā jau �ovakar, jo bija norīkots, ka rit agri visu aizbraucēju mantas vedīs prom.

Vārpu māte uzmeta lakatu uz pleciem un izgāja ārā. Viņa apgāja apkārt savai mājai � tur nebija neviena. Viņa iedomāja, ka Brigita alla� mēdza sēdēt aiz vieninieku barakas uz kādas vecas mājas vai kapli�as pamata. Viņa apmeta līkumu, lai nebūtu jāiet tie�i garām vieninieku logiem, un no otras puses tuvojās mūrim. Jā, Brigita bija tur. Sarāvusies maziņa, rokas virsjakas piedurknēs ievilkusi, viņa sēdēja un skatījās uz vieninieku mājas logiem. Ieraudzījusi māti, viņa satrūkās.

�Ko tu, meit, saldējies. Nāc iek�ā. Mums vēl jāaprunājas." Viņa sekoja Brigitas skatam. Viņai likās, Brigita skatījās kādā atvērtā logā, aiz kura kustējās galdnieks Pēteris un vēl da�i pui�i. Tie iesmējās un acīmredzot dzēra.

,,Ā, Pēteris aizbrauc. Nemaz neiedomāju. Laikam atvadās," viņa sacīja.

Brigita neatbildēja.

�Iesim, meit," Vārpu māte skubināja.

�Ej vien. Tūlīt ie�u," Brigita īsi atteica.

Vārpu māte aizgaja.

Palikusi viena, Brigita piecēlās un soli pa solim tuvojās atvērtajam logam. Viņa nu skaidri redzēja Pētera kuplo galvu un platos plecus aiz galda. Sarunādamies ar draugiem, viņ� da�reiz pacēla galvu uz aug�u un smējās. Viņ� bija priecīgs. Brigita domāja un domāja, kā atrast iemeslu un ieiet viņu istabā, bet nekas nelikās pietiekami svarīgs. Ak, viņa tik labprāt būtu iesviedusi koka zaru vai pienenes ziedu. Tad kāds pienāktu pie loga. Un tad? Viņa nezināja tālāk. Ieraudzītu viņu un tūlīt saprastu visu. Sauktu: �Е, zcltenit, nāc, iemet vienu ogu uz atvadām." Viņi smīnētu un ņirgtu. Zeltenīt! Brigitai sāpēja sirds, bargi, ne�ēlīgi, ar dusmām un naidu. Viņa stiepa uz aug�u savu augumu, it kā Iri sarastu Jaunās cīpslas, kas vilka viņu kroplā �okurā. Dievs, kāpēc man nav brīv? Bagāto Vārpu meita! Mantiniece! Kad aizbrauksim mājās, tad gan būs citādi. Tur bū�u bagātā Vārpu mantiniece. Trs ir Joli daudzi Viņa inccīja sevi. Vai zini, ka vasarā, kad visi svīda siena pļavā, es �ūpejos tīklā zem prgalma liepām? Kalpone man pienesa me�a zemenes ar saldu krējumu un sacīja: lūdzu, jaunkundz. Kalpa puisis, no ezera pļaves nākdams, atnesa ūdensrozes vai skalu groziņā lielus, pelēkus vē�us � jaunkundzei, viņ� sacīja. Ari tu, Pēter, esi tikai kalpa puisis un turklāt dzērājs. Eh, Brigita icsēcās. Atmiņu iespaidā uz mirkli viņai radās milzīgs spēks. Viņa jau nolauza no krūma mazu zariņu uņ tuvojās logam, pacēla roku un � tomēr nespēja iemest. Istabā pui�i par kaut ko sirsnīgi smējās. Viņai sametās kauns, un, tāpat kā atnākusi, viņa zagdamās attālinājās no loga, prom tumsā, uz savu baraku.

Māte bija izslīkusi istabas vidū līdzņemamo kasti un uz tās malas salikusi savas drānas. Bet pati atkal sēdēja uz gultas malas un skatījās grīdā.

Brigita rpstājās pie durvīm un skatījās ir mātē, ir kastē. Viņas nerunāja. Brigitai nebija neviena laipna vārda, ko bilst mātei. Tad māte sakustējās, pastiepa roku un izvilka no spilvena apak�as kabatas drānā iesietu sainīti un sniedza Brigitai.

�Ņem �o. Tic ir Vārpu mājrs papīri un Zemes bankas grāmatiņa, un nauda � zaļie divdcsmilpicclatnicki, divas paciņas, sūri grūti sakrātas � par sviestu, bekonu, liniem. Ņem piemiņai. Tos krāju tev."

�Tad tu tomēr brauksi?" Brigita jau glu�i vājā balsī jautāja.

Māte izbijusies un jautādama paskatījās Brigitā un ar vārdiem, kas nebija ne atbilde, ne jautājums, vērsās pie Brigitas:

�Tu gribētu, lai palieku?"

�Tu ta�u esi jau izlēmusi."

�Nekā neesmu izlēmusi. Kustinu rokas, lai nebūtu jādomā." Un pēc brītiņa:

�Brigita, vai tev būtu vieglāk, ja es paliktu?"

Brigita savilka acis, un, kā domādama, vai būs vieglāk vai grūtāk, atkārtoja:

�Vieglāk? Man nebūs viegli nekad."

�Arī pēdējā brīdi tu esi cieta. Par tevi visvairāk esmu gādājusi. Citiem atrāvu, tev devu. Bet tu saki � tev nevar palīdzēt. Saki, kas tev ir?"

Brigita apsviedās pret māti. Acis icgailējās, un mātes mazais jautājums, kā uguns, iesviesta viņas gruzdo�ajā cie�anu kaudzē, lika uzliesmot rijīgām, sarkanām uguns vērpetēm.

�Kas man vainas? Pa�as māte nezina, kas man vainas. Tad paskaties uz mani, un tu zināsi�/*

Viņa aizelsās:

�Es neesmu nevienu lūgusi, lai mani lai� pasaulē/* Viņa iekrita gultā uz mutes un �ņukstēja.

Vārpu mātei trīcēja rokas un lūpas raustījās. Viņa gribēja runāt, bet nevarēja. Pēk�ņi viņa sāka mest drānas kastē, meta, meta un piespieda ar roku. Kad kaste bija pilna, viņa nolaida vāku. Nu viņa nezināja tālāk nekā. Viņa piecēlās, nostājās pie Brigitas gultas. Pirmajā brīdī viņai gribējās Brigitu sist. Bet viņa savaldīja rokas un sacīja:

�Tu, nepateicīgais radījums! Trīs gadus tu esi tupējusi pie pui�u logiem, kamēr es strādāju un pelnīju naudu, berzu, mazgāju sve�u veļu, liku mārku pie markas � savai meitai. Vārpu saimniece! Nevienam nebija zināt, ka man pagalmā reiz dancoja �etri tīrasiņu zirgi, ka divjūgs vizināja mani uz baznīcu. Tevis dēļ mācījos pazemību cilvēku un Dieva priek�ā. Strādādama lūdzu Dievu: neļauj pietrūkt spēkam � man Brigita kopjama. Nu � nekā. Nekā! Un tik tie�ām � es brauk�u prom!"

Vārpu māte izvilka kādu somu no gultas apak�as un sāka likt iek�ā sīkās mantas. Noņēma no sicnas*Kristus glezniņu, paņēma adatu kārbiņu, savu krūzīti, �ķēres, rīta kurpes. Viņa rīkojās ātri, kā baidīdamās, ka viņas griba neapstājas.

Brigita bija mitējusies raudāt. Viņa gulēja uz sāniem un raudājās kaut kur nenoteiktā punktā. Maza, sīka cilvēka �upiņa tur bija ar savām lielām bēdām.

Māte paskatījās viņā, un sirds dusmas atmaiga �ēlumā:

�Kā lai tevi pametu?" Un pēc brī�a viņa gandrīz iekliedzās:

�Nē, nē, tā nevar būt patiesība! Viņi to nevar prasīt! Kādam likumam jābūt, ka slimu bērnu nevar pamest vienu, ka slimu bērnu nemet upē �**

Viņa stāvēja un lauzīja rokas.

�Nu saki tu pati, spītīgais, ne�petnais bērns, tu esi vairāk skolā gājusi, saki, vai esi kaut kur lasījusi, ka kristīgi cilvēki pamet savu nevarīgu bērnu un aizbrauc pasaulē? Kā zvīņas nupat nokrita no acīm � tie ir meli, kāda ļauna roka. Visu laiku gāju kā pa miglu, tā izģērb�anās man sajauda galvu. Bet plikai man vajadzēja skriet un kliegt kurlajās ausīs par to ne�ķīstību, uz ko mūs spie�, lai mēs neat�ķirtu labu no ļauna. Brigita, es ta�u esmu pie pilna prāta? Vai bēdas man sajauku�as galvu? Slimu me�a zvēru pieņem siltumā, kā lai pametu savu bērnu? Saki ta�u kādu vārdu! Vai savs bērns ir mazāk nekā me�a zvērs? Vai arī tic ir meli, ka tur esot cilvēcība? Tur aizsargāti esot suņi, kaķi, kanāriju putniņi. Studēti vīri lauzot galvas, kas visvairāk gar�o sunim, kaķim, kanāriju putniņam. Mēs visi cerējām, ka cilvēkam tur

būs patvērums. Es sajuk�u prātā! Savām acīm gribu redzēt to likumu, kas - liek aizliegt savu bērnu!"

It kā pārdabīgu gaismu ieraudzījusi, viņa ieplestām acīm skatījās sev priek�ā. Viņa bija izslējusies taisna, seja bēdu rievu izgreznota, glu�i kā akmens tēlam, kas nostādīts pie karavīru kapa. Kā sarunādamās ar neredzamu garu, viņa �ukstēja:

�Kas ir tas rijīgais pūķis, kas aprij mūsu bērnus? Kam vajag tik daudz asaru un asiņu? Vai tev? Vai man? Pret to karoja vācie�i, pret to � krievi, pret to � angļi, amerikāņi! Kur viņ� ir? Vieni domā, ka tas ir tur, otri meklē to citur. Tad lai jcle viens pasaka, kur� ir tas kaujamais! Kristu sita krustā tikai vienu reizi, bet mūs sit desmitkārt." Viņas seja bija pāvērtusics kā lielā atklāsmē, kad viņa jau glu�i klusu runāja tālāk:

,Ja visas pasaules mātes sapulcētos vienuviet un sacītu: mēs iesim dēlu vietā, tikai pasakiet, kur� ir kaujamais. Vai tas tur ��Krievijā? Vai tas � Vācijā? Varbūt Amerikā? Anglijā? Varbūt Ķīnā? Sakait! Visas pasaules mātes �akli un vienprātīgi kaut no saviem matiem novīs valgu tam rijīgajam pūķim. Mieram reiz jābūt! Mūsu bērniem jāļauj dzīvot! Visas pasaules mātes to sapratīs, kaut runātu desmittūkslo� valodās!"

Pēk�ņi viņa apklusa, pamanījusi, ka Brigita neklausās viņā, bet pui�u dziedā�anā, kas bija dzirdama ārā.

,,Ā, tu nedzirdi, ko runāju? Tu neklausies? Tu klausies, kur pui�i dzied? Rīt pat brauk�u un prasī�u, lai liek man to likumu galdā!"

Brigita bija pietrūkusies no gultas un nostājusies pie loga. Garām pa�reiz gāja pui�i, dziedādami � Nu ar Dievu, V id zemīte.

Ārā bija tum�s. Gājējus nevarēja saskatīt, bet Brigita skaidri at�ķīra vienu balsi, to, kuras dēļ viņa tik bie�i raudāja un sēdēja uz mājas pamatiem ziemā vai vasarā. Kaut viņ� būtu dzēris katru vakaru un gājis garām viņas mājai. Bet jau rītvakar viss būs klusu, un vieninieku mājā viens tum�s logs vairāk. Viņa stāvēja, un asaras lija, lija un satecēja mutes kaktiņos, sāļas un rūgtas.

Māte vēl kaut ko runāja, viņa nevarēja apstāties. Brigita nedzirdēja. Viņa klausījās, kur aiz mājas stūra aizskanēja pui�u dziesma.

Nedēļa pagāja ātri kā bezdelīgas skrējiens, bet Ligejai skaidrības nebija. Sakarā ar braucienu uz komisijām un priek�ā stāvo�o gājienu uz Pasta ielu viņai bija jādomā arī par naudas lietām. Ja līdz �im tas nebija viņas galvu nodarbinājis, jo viņa varēja būt arī pieticīga un iztikt ar nieku, tagad tas mainījās. Viņa sāka pārcilāt likvidējamās mantas, dzijas, kuras viņa nekad vairs neizmantos � to viņa zināja skaidri.

Kādu rītu, kad viņa seja saiņos �is mantas, ienāca Saivas kundze.

�Dzirdu, jūs saiņojaties. Vai varu palīdzēt?" viņa jautāja.

�Nē, to gan ne. Izdaru tikai ģenerālmēģinājumu � kas jāņem līdzi un kas jāatstāj vai jāpārdod" Ligeja centās izlikties jautra un rosīga, lai aizdzītu nomāktības ēnu, lai neradītu aizdomas. Jokodama viņa sacīja:

�Man tāpat kā Penelopci: ko pa dienu noau�u, nakti izārdu." Un tūlīt piebilda:

�Cilvēks da�reiz ir glu�i tāds pats kā dzīvnieks. Reiz man stāstīja, ka mājas dzīvnieki � govis un zirgi � neesot izvedami no dego�as kūts. Tie lau�oties atpakaļ pat liesmām cauri. Man laikam būs tāpat. Es nevaru pierast pie domas, ka man �ī māja reiz būs jāatstāj."

Saivas kundze smējās:

�Tas tikai tā liekas pirmajā brīdī. �ēl visu izjaukt. Kas tad jums kai� -Amerikā jums viss gatavs priek�ā � ej un dzīvo."

Ligeja nopūtās.

�Un galu galā: Amerika nav nekāda uguns, un Eiropa nav dego�a māja. Man gan gribas prom. Es gribu labi dzīvot glītā mājā un labi paēst. Tas viss-."

Tad viņa rosījās prom:

�Ienācu tikai jūs pabildināt, bet nu steig�os. Gribu aiziet uz tālo tirgu pēc saknēm un gaļas � tur viss lētāks. �odien gribu uzņemt uz pusdienām pāris vieniniekus. Tīrais negals ar Arāju: cik rei�u neesmu izlūgusies, mans vīrs izlūdzies, lai ta�u atnāk pie mums uz pusdienām, bet viņ� nekādi nav piedabūjams uz to. Bet �oreiz izgudroju viltību: abi ar vīru uzrakstījām latviski vienu vēstuli it kā amerikāņiem un lūdzām vakarā atnākt to pārtulkot." Viņa sirsnīgi iesmējās. �Un tad, pie tās pa�as reizes arī pamielo�u. Viņ� pa ziemu ir tā izkrities, ka tikai tagad, saules gaismā, var redzēt, cik acis iekritu�as un vaigu gali asi. Un tā es darī�u bie�i, kamēr vēl esam �eit. Mums palika drusku naudiņas pāri � to tad gribam kaut kā iztērēt pa�u karavīriem."

Saivas kundze aizgāja. Ligeja sakārtoja vienu saini, ko jau �odien aiznest kaut kur pārdot. Tas bija ne�ūtas kostīma drēbes gabals.

Gājiens iekrita uz lete strādnieku rajonu, jo tur pēc kara bija saviesu�ies komisijas un lietoto mantu' eikali kā sēnes pēc lietus. Viņa meklēja Reimera veikalu, jo, kā mēdza sacīt, nometnes ļaudis bija viņa pastāvīgie mantu piegādātāji. Tur bija daudz karā sagrautu namu, drupas pa lielākai daļai bija novāktas, bet �ur un tur no tām pacēlās skārda skurstenītis, kur mājas īpa�nieks bija ieracies kā kurmis alā. �Laimīgie, kas var dzīvot kaut vai drupās,� Ligeja domāja. �Laimīgie, kas var aizkūpināt savu skurstenīti un laist dūmu strūklu savas dzimtenes debesīs/*

Raibas un maziem veikaliņiem piesētas ielas galā viņa atrada zināmo veikalu. Logā karājās itin pazīstamās bēgļu drānas � brūnie uzvalki, rūtainās kleitas, par vecmodīgām turētās, amerikāņu baznīcu dāmu saziedotās >. kurpes. Durvis vērās �īkstēdamas, ar grūtībām, tikai līdz pusei. Bija.paticsi ar spēku jāspraucas tur iek�ā. Veikals pirmajā acumirklī likās kā pilna kaste, pilns līdz griestiem. Pāris soļu platajā telpā stāvēja �aubīga izskata sieviete, . lakata mezglu pa�ā pieres vidū, kājās � koka tupeles. Padusē viņa turēja avīzē ievīstītu drēbju saini, kas bija iztūcis ārā no papīra un paduses. Aiz letes sārts, mazs un apaļ� stāvēja uzpircējs Reimers. Viņa gai�ie mati bija sabāzti zeķei līdzīgā cepurē. Ligejai kļuva pavisam neomulīgi. Viņa uzlika pārdodamo gabalu uz letes un patdica cenu. Apbru�ātā vāciete bija izslīdējusi no veikala. Reimers paņēma drānu un ievaidējās:

�Ne�ūta drāna, kur lai to lieku?** Viņ� saķēra galvu un nelaimīgu seju runāja tālāk: . . *

�Vai jūs redzējāt nupat �o sievieti? Tā ir mana sabiedrība, mani pircēji. Kur tādi lai liek ne�ūtu drēbi 1� Viņ� pataustīja drēbi, izpleta pret gaismu un īsi izgrūda:

�Desmit marķas, vairāk nevaru/*

�Cilvēk, tur ta�u drēbe veselam uzvalkam!** Ligeja sa�utusi iesaucās.

�Tiesa, bet es nevaru pārdot. Ap�ēlojieties par mani! Visus gadus esmu pircis tikai no nometnes ļaudīm, cs atbalstu, cik varu, bet, ko nevaru, to � nevaru. Padomājiet pati: virsdrēbe � desmit markas, vajadzīga odere, pogas, �ū�ana. Tāds uzvalks tad iznāk pāri par piecdesmit markām. Kur� vācu bēglis to var iespēt? Nē, par virsdrēbi es nevaru dot pat desmit markas. Es esmu traks, ņemdams to,** viņ� uzsvieda drānu uz galda. �Es esmu vienkār�i traks! Padomājiet: klāt nāk �ū�ana un odere../*

Ligejai saradās gandrīz dusmas, bet, paskatoties Reimera nelaimīgajā sejā, viņai tās pārgāja, un gandrīz ar joka pieskaņu viņa sacīja:

�Tādā gadījumā jums uzvalks jā�uj bez virsdrēbes, ja jau tik dārgi/*

Reimers iepleta acis:

�Labs humors, kundze, bet es nevaru.**

Ligeja sniedzās pēc drēbes. Reimers nosarka un tad, kā palīdzību meklēdams, izpleta rokas un aplaida visapkārt sev:

�Paskatieties apkārt! Tas viss ir sadzīts no nometnes. Visa pus nometne ir �eit, manā veikalā. Jūs redzat? Pazīstamas mantiņas � matra�u grēdas līdz griestiem, dzelzs gultas � līdz griestiem, �eit, gaitenī, pagrabā. Visur. Veci galdi, krēsli un drēbes, segas. Esmu ieguldījis visu naudu. Nav pircēju. Vācu bēgļiem nav naudas/*

�Bet kāpēc tad jūs pērkat?** Ligeja aiz līdzjūtības jautāja, jo uzpircējs runāja no sirds un atklāti, �ēlodamies skaidri un gai�i.

Reimers aprāvās, un likās, viņ� pirmo reizi īsti nopietni sāk domāt: kāpēc īsti viņ� pērk.

�Jā, kāpēc visu to pērku? Tas jau ir tas jautājums, uz ko pats nevaru atbildēt. Skatieties, kā te visa nav.� Viņ� atkal noplātīja rokas Un sakņupa uz letes. Ligeja pārlaida skatu telpai. Plauktos no grīdas līdz griestiem bija sabāzti veci zābaki, da�āda lieluma kurpes, d�emperi, kleitas, krekli, bikses, pannas, b|odas, papīra eņģelī�i, Ziemsvētku vecī�i, karotes, vecas krelles, kartupeļu stampiņas, tālskatis, sudraba eņģeļu mati, Bēthovena no�u grāmata, peļu slazdiņ�, vairākas Bībeles, mandolīna, grāmatas � �ikāgas bandīts, Gētes raksti, Sapņu dārzs, Mārtiņa Lutera katķisms, cepures, kroņlukturi nolauztiem misiņa sprai�ļiem. Varētu skaitīt vēl, bet Ligejai noreiba galva. Viņa acīm nomērīja milzīgo pelēko segu grēdu, ar kurām varētu apsegt vai visus nometnes iedzīvotājus.

�Cilvēk, kur jūs visu to liksit?** Viņai kļuva nelaimīgā �ēl.

Redzēdams Ligejas līdzjūtību, virs iznāca no aizletes un, it kā sevi ērcinādams vai gribēdams izspiest vēl lielāku un iespaidīgāku �ēlo�anu no Ligejas, veda viņu pa �auro spraugu uz priek�u.

�Tas vēl nav viss. Nāciet un redziet!** viņ� pavēra kādas durvis. �Arī te ir pilns. Un mans mahagoni galdiņ� no tiem laikiem, kad vēl biju cilvēks, tas stāv pie griestiem, jo lejā nav telpas. Mana gulta � pilna mantām. Es nevaru pat izgulēties. Es snau�u veikalā uz letes. Nāciet, nāciet. Te ir vēl viena istaba. Reiz tas bija mans kabinets. Vai es nebiju cilvēks? Redziet � flīģelis. Mācījos spēlēt, biju konservatorijā, jā, jā, � bet kar� izjauca. Vēl tagad pilni plaukti no�u grāmatām. Jūs brīnāties? Tās ir manas, tās nav uzpirktas. Krū�u tēli � Mocarts, Bēthovens � arī mani, tos neesmu uzpircis. Goda vārds! Man jāsaka goda vārds, citādi jūs man neticēsit. Neviens netic, ka esmu reiz bijis cilvēks. Un �is dīvāns, ko jūs tur redzat zem lupatu kalna, ari tas ir mans. Te ir pāris labu porcelānu � arī tos neesmu uzpircis. Uz flīģeļa jūs redzat at�ķirtas Mocarta sonātes, bet es nespēlēju. Man nav laika. Pēc veikala slēg�anas skrienu uz nometni un vācu �urp vecos krāmus, es vācu tik cītīgi, it kā man būtu jāatbild par katru krāmu, ko aizbraucējs nevar paņemt līdz. Kā mūlis, kā ēzelis ar rokas ratiņiem vai kājratu es dzenu �os krāmu kalnus �urp, kur pa dienu ienāk varbūt pāris mūsu bēgļu apskatīties �os kankarus. Esmu pagrimis, nostidzis �ais lupatu kalnos. Visa mana nauda guļ �eit un pūst putekļos. Man nav vairs neviena drauga. Visi no manis atraujas, bēg pa gabalu. Mana sabiedrība? Tā bija mana sabiedrība, �ī sieva, ko jūs nupat redzējāt. Tik tālu es esmu pagrimis. Viņa vienīgā nāk, pabā� padusē �is skrandas un nes pārdot uz fiftīfiftī.**

Pēdējos vārdus viņ� izrunāja, jau gandrīz raudādams. Tad viņ� it kā ievilka raudas uz iek�u un beigās sacīja:

�Tāds pats ir pagrabs/¹ Viņ� nopūtās izmisu�a cilvēka grūto nopūtu un tad jautāja:

�Vai nu jūs redzat, ka nevaru jūsu drānu pirkt?**

- �Nē, jūs to nevarat," Ligeja noteikti sacīja. Viņa nojauta, ka �ais lū�ņās ar katru dienu vairāk sarc�ģās un kāpinās kāda cilvēka traģēdija � tā viņa domāja, spraukdamās atpakaļ uz durvīm. Gaiss oda pēc veciem salmiem, pelējuma, zābaku ādām un smēra, pēc visu daudzo trūcīgo mitekļu smakām. Visu, ko bēgļi �ais gados bija saņēmu�i, tic atdeva atpakaļ zemei, kas to bija devusi.

Dīvaina sajūta pārņēma Ligeju. Viņai likās, ka nupat ir lasīta kāda sena * grāmata par nabaga Oblomovu vai Pļu�kinu, kuru gars patvarīgi iemū�inājies nabaga vācietī.

�Bet kasiūs spieda to visu darīt?" viņa pēk�ņi jautāja.

�Kas spieda? Neviens. Bet katru reņu es ceru: ar �o vezumu pelnī�u, nu, ar nāko�o katrā ziņā. Nu, ja ar nāko�o neiznāk, ceru atkal � nu, tagad gan! Un tā tas iet un iet, un cs nevaru apstāties. Un te nu sē�u mēslos pāri galvai."

Tuk�ām acīm viņ� skatījās savos mantu kalnos un tad Ligejā un, it kā atvainodamies un vēlreiz pasvītrodams savu bezizejas stāvokli, ātri piebilda:

�Es nevaru ņemt vairs pat par brīvu! Neko! Sakiet, ko lai daru?" �Pielieciet visam uguni un sāciet jaunu dzīvi," Ligeja sacīja.

�Jaunu dzīvi?" viņ� kļuva domīgs. �Kura kārtīga meitene pie manis nāks?

Bet neinteliģentu es negribu." .

�Tad ņemiet jele nost to briesmīgo cepuri," Ligeja tīri māti�ķi sacīja.

�Neviena meitene to necietīs."

Reimers it kā pamodās. Ātri norāva adīto cepuri un palika stāvot vaļēju muti.

Ligeja gāja uz dūnām.

Reimers palocījās un sacīja:

�Paldies par atnāk�anu. Jūs bijāt pirmais cilvēks pēc ilga laika, kas labprāt ar mani parunājās. Uz redzē�anos."

�is piedzīvojums Ligejai atņēma drosmi ieiet citā veikalā. Mājā pārnākusi, viņa runāja par to'ar Saivas kundzi. Un tur viņai radās palīgs, jo Saivas kundzei piemita �ādās lietās veiklība.

�Priek� otra kaulēties ir daudz vieglāk," viņa sacīja un citu pēc citas aiznesa Ligejas mantas. Ligeja pateicās viņai ar puķu pu�ķi.

Viņām nebija nevienas kopīgas valodas, tomēr Ligeja jutās labi Saivas kundzes tuvumā. Bija tāda kā dro�ības sajūta, tāds kā ciets dzīves pamats.

Lūk, kas dzīve bija svarīgs un par ko bija jādomā visvairāk: izvārīt ļoti gar�īgu ēdienu, glīti uzklāt galdu un sagaidīt mājās Saivas kungu. Ligejai �āda dzīve likās kā pasaka par sve�ām zemēm. Salīdzinādama savu sa�ķobīju�os dzīvi ar �o vienkār�o, viņa pārspīlēdama iztēlojās to par īsto un ideālo, varbūt tāpēc, ka visu mū�u tā viņai bija sve�a un neredzēta. Izbrīnīta viņa ieraudzīja neviltotu un īstu laimi iemājojam Saivu istabā. Kas tad bija? Saivas kundzes pienākums bija gaidīt mājās savu vīru, paēst, pasēdēt siltajā istabiņā un iet gulēt. Vienīgās pārmaiņas bija kāds sarīkojums, kāda dzimumdiena, kāda uzmanība pret viņiem pazīstamu vieninieku. Da�reiz Saivas kundze priecājās kā bērns, cepdama un pu�ķodama lielu kliņģeri, kas bija slepeni noliekams kāda karavīra istabā dzimumdienas rītā. Ligeja sāka nojaust, ka laime varbūt meklējama nevis trakā kaislību skrējienā, bet vienkār�ā, mazā dzīvītē, par ko neviens nekad neinteresējās un ko nereklamēja.

Atgriezusies savā istabā, Ligeja uzreiz iekrita kā starp dzirnavu akmeņiem savā poslīgajā stāvoklī, ko bija radījusi viņas nesātīgā fantāzija, romantikas iespaidotā domā�ana, visu lietu sakāpinā�ana un pacel�ana pāri vienkār�ai, klusai dzīvei, viņas slēptais, trakais temperaments, kas visu mū�u bija gruzdējis zem biezas pelnu kārtas, lai nu, vienā brīdī, kad vēj� nopūta pelnu kārtu, tas uzliesmotu ar milzu ugunsgrēka spo�umu. Nu sākās visrūgtākās mieles, Ata vārdiem runājot. Viņ� bija kļuvis balts kā drāna, izdzirdīs, ka Ligejai jāierodas uz pārbaudēm. Viņ� bija sacījis: tu nedrīksti tagad iet, iekams nav skaidrības. Viņ� bija pilnīgi salauzts.

�Nu, kas ir?" viņ� jautāja. �Vai tev ir skaidrība?"

Nē, nekas nebija grozījies.

�Es to vairs nevaru izturēt! Tam jādara gals."

Viņi abi tad sēdēja un klusēja. Ligeja nezināja neviena mierinātāja vārda, kas palīdzētu Atim. �

Blakus �īm jaunajām bēdām viņ� laiku pa laikam iztēlojās savu dzīvi pēc Ligejas aizbrauk�anas. Ka viņa aizbrauks, par to viņ� nemaz ne�aubījās. Da�reiz viņ� it kā nepacietīgi gaidīja �o brīdi, bet citreiz bija izmisis. Viņ� tad sūrojās:

�Tu aizbrauksi, bet cs palik�u tepat. Latvie�u meiteņu vairs nebūs, cs apprecē�u vācieti un staigā�u pakaļ bērnu ratiņiem. Gulē�u zem dūnu segas un, no darba pārnācis, sēdē�u karstā virtuvītē un lasī�u avīzi. Un mana vāciete vārīs, mazgās, uzvilks man mīkstas rīta kurpes... drīz vien man uzaugs kupls vēderiņ� un..., un tādas būs beigas. Tā beigsies mana dzīve tāpēc, ka cs esmu tāds, ka� nevaru iztikt bez sievietes. Atis Kore, kas tā pazīst sievietes, reiz kļūs vecs un izburbējis." Viņ� nodrebinājās. Tad pēk�ņi nostatīja Ligeju savā priek�ā un apskatīja viņas augumu.

�Nē, neko neredzu. Nav nekādas pārmaiņas. Ak, es to vairs nevaru ' izturēt! Rīt pat tev jāiet uz.Pasta ielu un beidzot jādabū skaidrība?* Viņ� saspieda Ligcjas elkoni, it kā ar to gribēdams izkustināt viņu no sasalu�ā miera, kur, viņam likās, tā ir iekritusi.

�Jau rit," viņ� atkārtoja. Un tad viņ� aizdomīgi ieskatījās Ligcjas sejā un, �aubās mocīdamies, sacīja:

�Bet varbūt tu to dari ar nolūku, lai mani piesaistītu sev? Tā ir vislielākā izdevība. Bet, mans Dievs, tu ta�u zini, ka es nevaru ar tevi palikt kopā. Man vēl ir prāts un sapra�ana/* *

Viņ� svārstījās un mocīja sevi. Ligeja cita nezināja, kā tikai pielikt galvu viņa krūtīm un apgalvot: �Esi mierīgs, tev ne par ko nav jārūpējas.**

�To viegli pasacīt,** viņ� uztraucās un sāka �ēloties. �Vai tu domā, ka esmu mierīgs, kad aizeju no tevis? Neesmu gulējis. Ēstgriba pazudusi. Manas plau�as varbūt ir kļuvu�as kā siets. Kas to lai zina. Vairākkārt pussnaudā esmu redzējis tevi saļimstam uz ielas tur, netālu no ārsta mājas. Uz ielas. Un tad man spokojas nestuves un vīri baltos pārvalkos. Tevi aizved. Bet es nedrīkstu iet tev tuvumā, lai sevi nenodotu. Es esmu tik gļēvs. Es glābju savu ādu. Ligeja, kā tu vari mani tādu mīlēt?**

�Netirdi sevi,** Ligeja noglauda viņa roku.

�Man kauns, bet atzī�os tev, ko �orīt darīju: lai sevi nodro�inātu pret nepatik�anām gadījumā, ja ar tevi notiktu kas ļauns, es gāju izpētīt apkārtni. Pasta ielā staigāju un skaitīju: trīs pakāpieni no viņa durvīm līdz ielai. Tad ir jānoiet trīssimt soļi līdz stūrim, kur stāv taksometri. Tos ta�u tu varēsi noiet? Vai � nē? Ja tu varbūt nevarētu aiziet līdz taksometram, tad tu varētu pamāt ar roku. Bet tev katrā ziņā jāiet nost no ārsta durvīm. Es apjautājos, vai taksometri tur vienmēr. Jā, tie stāv tur vienmēr.

Un, kad tu būtu iebraukusi pa nometnes vārtiem, līdz tavai istabai ir se�desmit soļi vai varbūt drusku mazāk/*

Ligeja skatījās viņā kā brīnumā, bez elpas, uztraukta un saviļņota.

�Ko tu skaties manī? Tu dro�i vien mani tagad nicini.**

Pēc laba brī�a Ligeja �ukstēja:

�Un visu to tu uzzināji? Izrēķināji? Tik daudz tu domāji par mani. Ati, tu esi par daudz labs/*

Viņa paņēma Ata plaukstas un iespieda tur savu seju.

�Tev ir tik laba sirds. Bet nedomā vairāk par to. Es bū�u tik prātīga, gan tu redzēsi. Tikai tad, kad bū�u mājās un gulē�u, tad tev kādreiz jāatnāk � visādam gadījumam. Tu saproti...**

�Arī to es nevarē�u. Esmu par to domājis. Ja kāds mani ieraudzītu ieejam pie tevis. Nē, es nevarē�u! Tev jāsagādā ēdiens un viss nepiecie�amais da�ām dienām un jānoliek tā, ka tu vari pasniegt, jo tev nebūs nekādas palīdzības. Bet ja gadītos kādi sare�ģījumi � **

Viņ� aprāvās un gandrīz kliedza:

�Ārprāts. Es nedrīkstē�u ataicināt pat ārstu! Nē, ari to nē. Vai nu tu redzi, kur mēs esam?"

Viņ� piecēlās un paspēra da�u�soļus pa �auro telpu. Likās, viņ� mēģināja, vai spēj vēl paiet, it kā būtu pārcietis grūtu operāciju. Nē, viņam nebija spēka. Viņ� aizgāja līdz otram zvilnim un atsēdās.

Ligejai bija viņa �ēl. Viņa domāja: cik gan vīrietis ir vāj�. Viņam vajadzēja palīga. Un �ī apziņa, ka viņ� ir vājāks nekā viņa, Ligejai atņēma nedro�ību un bailes pavisam. Viņai kļuva pat viegli, viņai gribējās noņemt Ata mokas tūlīt. Apņēmīgi un gandrīz priecīgi viņa sacīja:

�Rīt viss būs pāri. Rīt ie�u uz Pasta ielu." Viņa izvairījās pieminēt ārsta vārdu, lai tādā kārtā nepieminētu baiļu skaidro nosaukumu.

Tas palīdzēja. Atis it kā nomierinājās. Viņ� atlaidās visā garumā un pastiepa roku pret Ligeju:

�Nāc, gribu palikt pie tevis visu nakti, jo mājās nevaru aizmigt."

Ligeja piegāja un nosēdās uz gultas malas.

�Tā ir labi. Tev jāmierina mani, kaut vajadzēja būt otrādi," viņ� maigi pievilka Ligeju sev klāt.

�Nevar būt otrādi," Ligeja sacīja. �Sieviete vienmēr ir stiprāka."

Atis neticīgi paskatījās viņā.

�Jā, sieviete ir stiprāka," Ligeja atkārtoja. �Es nedomāju, ka tas būtu tāpēc, ka viņa spēcīgāka vai gudrāka par vīrieti, bet vienkār�i tāpēc, ka viņai zināmās lietās ir aklums, neapzina un bezizeja. Viņai nav izvēles. Pati daba viņu nostāda bezizejas fakta priek�ā. Var plēst matus vai tapt fatālists, vai pazemīgi paļauties Dieva rokās, bet nekas nemainās, fakts paliek tas pats: viņai nav izvēles. Viņa var gribēt vai negribēt, bet tas, kas viņā iemests, aug un prasa savas tiesības. Un dīvaini � pati daba sūta arī �o ncapzinātibu vai snaudīgo mieru visbīstamākajā brīdī. Un �ī neapzinātība ir viņas spēks. Tagad pat � es esmu mierīga, man nav nekādu bēdu, nekādu baiļu, jo lielāka par tām ir mana aklā atdotība un paļāvība uz tevi. Es redzu tikai to, kas man tuvāk � tuvākās izjūtas. Un, ja ar mani kas notiks, tad tāpēc, ka tā jānotiek. Ja man tevi jāmīl, un to nekādi nevar grozīt, ne aizliegt, ne pavēlēt, tad nevar grozīt arī to citu, kas nāk sakarā ar tevi. Ncatvairāmība, bezizeja ir mans stiprums.

Bet ar vīrieti ir citādi. Viņam vienmēr paliek izvēle. Viņ� var varmācīgi kaut ko iekārot un arī iegūt, bet viņ� var to arī atmest un ņemt citu. Un �ī svārstība un �aubas starp to, ko viņ� pa�reiz tur rokās un starp tām tūksto� jaunām iespējām, kuras viņ� var paņemt, tiklīdz �ī viena mazliet nobālē, -tas dara viņu vāju. Katra cita sieviete, ko viņ� redz uz ielas un darbā, drupina viņa cietok�ņa pamatus, tā cietok�ņa, ko tikko uzcēlusi meitene vai sieva,

ko viņ� tur savās rokās. Vīrietis ir pats sev narkoze, opijs, sapņu pīpe, viņ�

- tikai skrien un�meklē to, kas aizdedzinās viņu visneparastāk."

Ligeja iesmējās un noglauda pieri, it kā aizdzīdama �īs domas, tad ar pusjocīgu, pusskumju smaidu sacīja: *

�Bet druva grib ziedēt. Viņai ir jāgaida vēj� un ne otrādi."

Pēc brī�a viņa piebilda:

�Tās ir ļoti laicīgas domas, bet �aubos, vai par �o tematu vispār var spriedelēt no garīgā aspekta vien. Pat svētie savā laikā ir izēdu�ies cauri visiem laicīgiem priekiem, lai tad, vārgi un �ķīstīju�ies, ar zināmā mērā astrālu miesu iegremdētos dievi�ķīgajā meditācijā, jo nu viņus vairs nemoka miesas dzīvīgums."

Atis, neskatīdamies Ligejā, sacīja:

�Esmu tevi samaitājis. Tu runā vārdus, ko izdomāju�as manas smadzenes. Tu, pali nemanīdama, esi uzņēmusi sevī manas domas, un tagad tu esi stipra. Bet reiz tu būsi nelaimīga, tad, kad paliksi viena. Tavam stiprumam vajaga, kur spoguļoties. Manis dēļ tu vari būt stipra, bet, ja manis tev pietrūks, tu nebūsi stipra, tikai � gudrāka un nelaimīga."

Ligeja purināja galvu, nepievienodamās Ata domām.

�Arī �ī ilūzija man tev jāsatriec. Nemīlu runāt par savām dēkām un nepavisam par tām sievietēm, kas man biju�as tuvas. Bet vienu gadījumu, kas sagāzīs �o tavu stipruma ilūziju, cs tev pastāstī�u: mana laba paziņa, māksliniece, dāma ar spo�u vārdu, savā dzīvē bija ļoti nelaimīga. �Kāpēc?" jautāju viņai. �Dzīvē ta�u visādas iespējas, turklāt ar jūsu vārdu." Bijām drusku dzēru�i, un viņa kļuva vaļsirdīga. �Redziet, es esmu tik briesmīgi neglīta. Nav nevienas vietas manā augumā, neviena locekļa, ne sejas daiļuma, ar ko varētu saistīt vīrie�a acis. Ta�u mana vistrakākā vēlē�anās ir � reiz piedzīvot to brīdi, kad kāds aizgrābtībā izsaucas: tu esi tik skaista! Un vēl: lai kaut reiz mū�ā cs varētu valstīties un aizmigt mīļākā rokās. Tad visu mū�u cs būtu laimīga." Bet tās bija tikai mehāniskas frāzes. Par to pārliecinājos vēlāk. Bet pēc �īs viņas atzī�anās man bija viņas �ēl, nekā cita, tikai �ēl. Biju ļoti izlaidīgi dzīvojis, pa labi un kreisi, un domāju � mēģinā�u vienu labu darbu, patiesi, tā domāju, jo cienīju �o sievieti vairāk nekā jebkuru citu. Nu un � cs viņai �o vienu prieku sagādāju. Aizgāju, �ķīrāmies. Un kas notika? Viņa vairs nevarēja dzīvot bez �īs ilūzijas. Viņa metās kā ārprātīga uz galvas trako�anas virpulī, līdz padibenēm. Viņa kļuva vēl nelaimīgāka, apriebās sev un citiem, arī man, arī es sev apriebos par to, ka biju darījis pret savu izjūtu un goda prātu. Tā, redzi, ir ar stiprumu un vājumu. Bet vai nav vienalga? Vai nav puslīdz vienalga, kā mokāmies un kā aizejam bojā? Murns nav pamata, nav sava pamata, no kura mūs nevar noraidīt neviena komisija un neviena pasaules valsts. Mēs esam kā neno-

tciktibas apstu�boti. Es domāju, vajaga ta�u zināmas devas pilsonisku tradīciju, kas mZs iegro�o, Iri neizejam no sliedēm. Ari dzimtenē jauneklis domāja par vecumu un galu, bet viņ� centās, darīja kaut ko, aizpildīja laiku ar darbu, mācī�anos un nemanot iegrozījās zināmās sliedēs sev pieņemamā dzīves novadā. Viņ� centās, viņam bija sava mēraukla savas paaudzes vidū.

Bet �eit, iesviesti sve�ā vidē, bez savas zemes, mēs domājam par galu, bet necen�amies. Kar� mūsu cen�anās gribu ir visnotaļ iznīcinājis. Mēs esam grāvu�i pa�i un redzēju�i, kā da�ās minūtēs sagrūst un sadeg pasaules lielākās vērtības, smadzeņu un sirds enerģija, darbā un mākslās sadedzināti mū�i. Cilvēks palicis kails, pliks, bez jebkā. Un viņa domas lido ap viņa pa�a kailumu kā vienīgo mantojumu no pagātnes. No sava kailuma viņ� apreibinādamies cen�as uzburt īsas impresijas, īsu aizrau�anos. Viņ� vairs pat nenodreb lielu mākslas darbu priek�ā, jo viņam nav dro�ības, ka tic ir lieli, jo, ja tic būtu lieli, tad tos nesagrautu, tad tic nāko�ajā acumirklī netaptu par mēslu �upu. Kā vienkār�s karavīrs lai zina, kam ir mū�ības elpa, ja viņa ģenerālis liek tēmēt torpēdu tie�i uz muzeju vai zinātnisku laboratoriju, kur kāds vīrs varbūt pēc piecām minūtēm atklās jaunu pasauli. Visu, visu sagrauj, pāri paliek tikai aiz nejau�ības dzīvi tic, ko nenosit, bet kaili un garīgi izvaroti."

Atis bija pietvīcis, un acis spīdēja ne�ēlībā un nicībā. Ar tādu pa�u skatu viņ� īsi paskatījās Ligejā, it kā ari līdzvainīgā pie visa pasaules posta. Visu �o domu satraukumā viņ� aprauti un nervozi sacīja:

�Man slāpst. Es varētu dzert un piedzerties. Dod to, ko pirmīt noraidīju. Es negribu domāt."

Ligeja atnesa mazo paplāti ar maizēm un sarkanās lauvas pudeli.

�Dzer arī tu," Atis pielēja Ligejas glāzīti. �Pieliec kaut pie lūpām." Ligeja paklausīja. Atis patiesi dzēra kā izslāpis, bet iesāktā doma neat

laidās. Pēc laiciņa viņ� ņirdzīgi iesmējās:

�Jā, kad esam vāji un vainīgi, tūlīt ņemam talkā parasto vainīgo -pārmijnieku, sakām: kar� vainīgs. Bet, ja to zinām un saprotam, tad ta�u vajadzētu varēt laboties, kāpt galotnē. Bet kas nu notiek? �ai laikā esam atradu�i, ka nav nekādas galotnes. Kā viens plau�u slimnieks, vācietis, reiz sacījis: Nav pirmā sniega. Vienmēr ir kādas pēdas priek�ā"

Viņ� pievērsās Ligejai, rīkojās strauji, it kā steigdamies apmiglot skaidro prātu, aizdzīt to ar norcib�anu.

�Dzer arī tu. Nav labi, ja viens ir skaidrā, tad saklausa svaidī�anos un neskaidrības otra domā�anā. Jā, �ie vārdi, ka arvien ir kādas pēdas priek�ā, tic nav mani. Tos izmantoju kā alibi savam slinkumam."

Viņ� apklusa. Ligejai patika �īs viņa da�reiz pretrunīgās runas. Viņa klausījās, cik labi viņ� to visu pasaka. Da�reiz viņai aizmirsās vārdu jēga, viņa tikai gaidīja, kā viņ� nobeigs teikumu.

Atis atkal iesāka:

,Jā, kāpēc �ovakar man tik daudz ar tevi jārunā? Laikam zemapziņā manas bailes tup un trīc kā trusītis. Tās trīc, tām spokojas ļoti ļauna rītdiena, un tās dzen manas domas un sirdi atklāties tev, jo, ja rīt kaut kas ļauns notiktu, tad nebūs palicis nekas nepateikts, ko tev vajadzēja zināt. Ko tu vēl gribi, lai tev pasaku? Kā lai tev atklājos? �ovakar tu vari prasīt, ko vien vēlies. Vai gribi, lai paauklēju tevi? Un kā lai paauklēju? Tev ta�u ir labi, ja tā jautāju? Tev ta�u ir labi, ja gribu darīt visu, ko tu vēlies?"

Ligeja jutās laimīga, ļoti skumja, bet laimīga.

�Vai tāds tu būtu vienmēr � pret savu sievu?" viņa pēk�ņi jautāja.

,Jā, ja viņa būtu tāda kā tu. Man nekad nekā cita nevajadzētu. Bet tikpat labi zinu, ka tādas nebūs. Tikai tad, ja notiktu brīnumi un tu kļūtu desmit gadus jaunāka. Tad gan."

�Bet ja nu es tomēr paliktu �eit, nebrauktu prom? Un varbūt..." viņa nepabeidza.

�Tas neko nelīdzētu. Tad tev vai man vajadzētu pārcelties citur."

Bet, tiklīdz izrunājis, viņ� to no�ēloja un, it kā Ligeju �ēlodams, ātri sacīja:

�Protams, es nevarētu aizdzīt tevi no savām durvīm, bet man būtu ļoti grūti būt ar tevi divatā � ja tu būtu kļuvusi vecāka. Nē, no savām durvīm es tevi nespētu aizraidīt. Bet tā tad būtu tikai �ēlastība. Vai tu gribētu piedzīvot to brīdi, kad kādā vakarā tu klauvētu pie manām durvīm, bet es neatvērtu, un tu dro�i zinātu, ka pie manis ir cita sieviete? Atceries, kad tu reiz biji pie-manis pulksten desmitos, kāds klusi pieklauvēja? Tu toreiz nodrebēji. Vai tu gribētu būt tur ārpusē un klauvēt?"

Viņa apcirta rokas Ata pleciem un, kā glābdamās, spiedās klāt.

�Nē, es to nepārdzīvotu! Nerunā tā. Tu nekad neliktu man stāvēt aiz aizslēgtām durvīm. Tur iek�ā nekad nebūs cita sieviete."

�Bet, ja tu neaizbrauksi, tad tā būs. Un tu staigāsi ap manu māju un mēģināsi ieskatīties pa aizkaru saraugu. Bet tu zini, manos loga aizkaros nav spraugas. Tad tu klausīsies, vai nedzird kādu balsi, bet tu nedzirdēsi. Un tad tu staigāsi aiz loga un redzēsi, ka manā istabā nodziest uguns. Un tu zināsi � kāpēc tas tā."

Ligeja sāka raudāt.

�Klusē," viņa lūdzās. �Tev ir laba sirds."

�Vai man sirds nebija, kad toreiz klauvēja un tu biji pie manis? Kāpēc tad tu neraudāji? Vai lai tagad es būtu kļuvis ar citu sirdi? Tāds ir vīrietis, īsts vīrietis. Ja kāds ir citāds, viņ� ir liekulis vai iegalvo sev, ka ir uzticīgs, bet būtībā viņ� apmāna sevi un otru. Un pa tam viņa stihija apdziest, viņ� ir kārtīgs pilsonis, ko neviena sieviete vairs neiekāro/⁴

Abām rokām viņ� apsedza Ligeju un vilka sev klāt, it kā glābdamies pats no sevis.

�Tu, mazā sieviete, nebaidies. Kamēr nāk�u pie tevis, man nebūs citas � ■ sievietes. Nu, nebaiļojies. Teic, kā lai auklēju tevi? Tā, lai tu nekad neaizmirstu."

Viņ� piespieda muti Ligcjas ausij un �ukstēja:

��ī mazā istaba, �ī pelēkā baraciņa drīz pazudīs no zemes virsas, tāpat � kā viss cits. Drīz vien vācie�i noplēsīs visas �īs būdas, nozāģēs kokus un ierīkos puķu dārzu. Nāko�ā gadā �eit, kur mēs tagad esam, mūsu guļas vietā varbūt būs hiacintes, baltas, resnas kā milzu sveces. Puķu dobe lielāka nekā visa �ī istaba. Ligeja, Ligeja, vai tu dzirdi? Lielo koku, kas te, pie tavas mājas, tic atstās. Un tur dziedās strazds. Tu būsi prom, bet es atnāk�u uz puķu dārzu rīta cēlienā, kad dārzs vēl tuk�s, apsēdī�os pie �īs puķu dobes un iedomā�os � kā mēs toreiz �eit sēdējām, ļoti nelaimīgi, bet līdz pēdējai robe�ai arī laimīgi.

Varbūt pēc gadiem tu ar lidma�īnu atbrauksi ciemos uz �o dārzu, ne pie manis, jo es dro�i vien bū�u apprecējies. Tu ciemosies �ai dārzā. Labi ģērbusies, drusku skumja, bet vēl skaista vecāka dāma. Tu atsēdīsies uz soliņa pret �o vietu un paliksi tur ilgi. Tu, bez �aubām, kļūsi sentimentāla, tu gribēsi ieelpot kādu dva�u no �ī laika. Iespējams, tu paņemsi sauju smil�u no �īs vietas.

Un tad tu soļosi cauri dārzam uz manu māju � tur, kur tā reiz bija. Un arī tur būs puķu dobe. Varbūt tur augs raibās atraitnītes, jo tur ir daudz vairāk kas noticis, tavas pirmās cie�anas saistītas ar mani, kad biju ļauns pret tevi. Un tava pirmā greizsirdība � atceries? Nakts vidū tu ieskrēji manā istabā bez elpas, trīcēdama. Tu domāji, ka pie manis ir tā zināmā vie�ņa. Bet tu atradi mani vienu. Es biju ļauns.

Vai nav ārkārtīgi skaistas izredzes? �eit būs puķu dārzs, pasaules puķu izstāde tur, kur mēs mīlējām. Nezinātājs, kas dzirdētu �o manu runu, saviebtos par �o sājo romāna galu, bet tā ir balta patiesība � tev un man, un tā nemaldīgi būs. Bud�ets jau pieņemts baraciņu noplē�anai, un bud�ets pieņemts puķu izstādes rīko�anai.

Bet mūsu domas satiksies �eit, lai mēs būtu, kur būdami. Un nav nemaz utopija, ja daļiņa no tevis un manis izsmar�os hiacintes ziedā. Tu, mazā sieviete, esi stipra, esi stipra. Gadus nevar atgriezt. Tie iekrīt mū�ības bezdibenī, kas tev par to izsniedz kvīti � vienu rievu vairāk tavā skaistajā sejā.

Un tagad es gribu tevi auklēt. Atliec galvu, lai redzu tavu seju. Ko? Tu esi raudājusi?"

�Nē, Ati, es klausījos tavā stāstā par bud�etu un par mū�ības kvīti."

Kad Ligeja iznāca no Pasta ielas mājas, bija jau pēcpusdiena. Pirmo viņa ieraudzīja violeti zilo lietus padebesi virs pilsētas nomales. Vēj� �ur tur sagrieza smil�u vērpetes un aizrāva pa ielu. Aiz pilsētas jau lija. Strē|ainas lietus �altis, veidodamas milzu vēdekli, pletās no padebe�a uz leju. Ielās ļaudis bija kļuvu�i rosīgāki un steidzīgāki. Viņa pameta acis uz ielas stūri, kuru Atis bija norādījis, bet negāja tur, nemāja arī ar roku, bet steidzīgi aizgāja uz otru pusi. Galvā vējoja tūksto� domu uzreiz, viņa juta sevi dzīvu un nomodā, sadzirdēdama tikai artēriju sitienus pie kakla. Bet tad pavasara vēj� turpat viņai pie kājām sagrāba ielas smiltis un sagrieza, un aiznesa. Un tas pats vēj� pēk�ņi izvējoja caur viņas sakarsētajām smadzenēm un aiznesa jebkuru domu. Tad uzdzirkstīja prieks, ka viņa var tik strauji iet, ka ir vesela. Viņa tī�ām paātrināja soļus, lai pārliecinātos, vai prieks nav mānīgs. Nē, viņa bija viegla un pilnīgi vesela.

Vēj� gar pasta ēkas stūri iepūta gājēju mēteļos kā burās. Rokas pacēlās pie cepurēm. Ligeja tvēra platā mēteļa stūrus un ar otru roku pieturēja cepuri. Bet vēj� norāva to un aiznesa griezdams un virpuļodams, un nometa starp tramvaja sliedēm. Gājēji ķēra to, kāds kungs pasniedza Ligejai un priecīgi sacīja: �HcrrJich, nicht wahr? Wundcrschonc. Frūhling" Nokrita da�as rupjas lietus piles. Visi salipa gar namu sienām. Meitenes smējās ne no kā, nodauzīja smiltis no kurpēm un smējās. Redzēdama meiteņu smieklus un veco ļau�u vienaldzīgās sejas, Ligeja apjuka un sapinās savās tūksto� domās. Prieka pērlīte, kas bija pirmīt kā izkausēta vaska pilīte iznirusi virs ūdens līmeņa, pazuda. Kāda doma, kas palika un neatkāpās, kad pavasara vēj� aizdzina visas citas, izvērtās par milzīgu, virpuļojo�u masu, griezās ar ārkārtīgu ātrumu un aizēnoja visu cilu. Ārsts bija sacījis: �Jums nav vairs jābaidās. Jums nebūs bērna. Tikai ārkārtīgs izņēmums var manu apgalvojumu apgāzt. Es jums do�u tabletes pret bailēm."

�ie vārdi bija icnagloti viņas smadzenēs. No tiem nu izstaroja uz visām pusēm sve�as, nekad nedomātas domas. Tās stīdza kā taustekļi, kā jūras polipi, meklēdami ēsmu, kas apmierina rijīgās bailes. Viņa juta uz savas sejas visu apkārtējo vācie�u skatus, kaut nebija pacēlusi acu no zemes, kur sitās lietus lāses un pan�kās uztūka caurspīdīgi ūdens burbuļi. Cik cs būtu laimīga, ja tagad gulētu uz nestuvēm, kā Atis bija'rēgaini izdomājies. Un paciestu ar prieku visas sāpes. Bet lielākā laime būtu, ja klusībā varētu auklēt Ata bērnu. Varbūt �is būs ārkārtīgais izņēmums, viņai ienāca prātā. Viņa sāka kļausities sevī, vai nejutīs kādu pārmaiņu, bet viss bija kā agrāk.

Lietus pārgāja. Visi izklīda. Ligeja sāka iet uz mājām. Iedama gar dārza

malu, viņa juta, kā dullino�a smar�a kāpa no pieliju�ās zemes. Japānas ko�uma ķirsis ziedēja violeti sārts. Nogāze za|a, pienenes un maijrozites saziedēju�as, bērziem jau krietnas lapas. Viņa klusu ievaidējās. Nemiers spiedās no zemes porām, no gajsa, no cilvēkiem. Viņa norāva pīlād�a pumpuru un saspieda pirkstos, un ievilka tā smar�u. Kungs Dievs, kāpēc viss iekrīt tie�i tagad, pavasarī, kad jau tā bez iemesla jutekļi un sirds ir nenoteiktas gaidī�anas skumju izmocīti! Pavasaris! �o nesātīgo steigu! . Hamburgas pavasaris ir kā kārību apsēsta sieva, kas nespēj pat nakti atpūsties, bet briest un plaukst tādā steigā, it kā plauk�ana darītu sāpes, no kā jātiek vaļā, cik ātri vien var. Krūmi bija saplauku�i vienā naktī. Irisu asni sprīdi gari. Da�i odi gaisā dejoja sictiņdanci, melns vagulilis turpat pie Ligejas kājām ieurbās zemē. Nemaldīgi � pavasaris bija atnācis. Pie nometnes vārtiem viņu sagrāba smacējo�as skumjas � no kā? Saule bija nolaidusies aiz pilsētas, maigā saules atblāzma pletās kā pasteļa ainava aiz pilsētas namu tum�ajiem stāviem. Viņai likās, ir bērnība vai pati agrā jaunība, kad pavasaros lapa skumji ne no kā. Viens, divi, desmit, � viņa sāka mehāniski skaitīt soļus no vārtiem līdz savām durvīm. Jā, Atis nebija daudz maldījies. Tos tu varētu noiet?

Pēk�ņi viņa pacēla acis uz kantīnes pusi, kur bija dzirdami smiekli. No veikaliņa nākdams, pāri dubļiem laipoja Atis, zaļu piena krūzi rokā. Viņ� iemina tie�i dubļos, ļaudams gai�matainajai Ziemera kundzei sausākās grambas lielās pan�kas vidū. Vēl viņa pamanīja Ziemera kundzes seju, kas tik ātri pietvīka, un zobu rindu.

Tad viņa nezin kā jau bija gaitenī. Viņa slēdza un slēdza durvis, bet rokas trīcēja, un durvis nebija atslēdzamas. Vēsais un mitrais gaitenis sacēla bailes vēl vairāk, viņa trīcēja. Nu durvis padevās, viņa iegāja pustum�ajā istabā un tūlīt pie loga, jo viņa juta, ka noģībs, ja nedabūs svaigu gaisu. Viņa atgrūda logu un izliecās: aiz apstādījumiem vēl bija redzams Atis un Ziemera kundze. Protams, viņiem mājas pa ceļam, tur nav nekā uzkrīto�a. Vēl viņa redzēja Ata gai�os svārkos tērptos plecus.

No zemes kāpa uz aug�u tas pats dullino�ais, mitrais un smar�īgais zemes tvaiks. Lielajā kokā pret viņas logu pāris rei�u nosvilpās Vāczemes putns. Sīkāks svilpiens noskanēja aiz otras barakas. Aiz sienas kaut kur radio spēlēja Mazo atbalsi. Ne no kā Ligeja sāka gau�i raudāt.

Kad pirmie raudu plūdi bija rimu�ies, viņa aiztaisīja logu, nolaida aizkarus, aizslēdza durvis un izņēma atslēgu, kā Atis bija mācījis.

Nu klāt bija vienpadsmitā stunda. Vēl tikai da�as minūtes svārstību un �aubu, un vārgu cerību. �ādās krustcelēs viņa nekad savā mū�ā nebija nonākusi. Teikt Atim patiesību nozīmēja viņu pazaudēt, tūlīt aizbraukt uz izceļo�anas nometni � arī nozīmēja viņu pazaudēt. Neteikt nekā � nevarēja. Nu tikai viņa īsti sāka saprast un no�ēlot savu muļķīgo vientiesību, ka jau agrāk nav melojusi. Cik nu viss būtu viegli un vienkār�i. Vai nevarēja kautāko glābt? Jā, viņa sāka izdomāt melus. Iedomājās sevi priecīgu un nebēdīgu, iedomājās, ka steidzas saņemt Ati un saka: viss ir atkal labi, nē, nav nekādu grūtību. Bet Ata acis skatījās pretī neuzticīgi. Viņai pietrūka spēka meliem. Viņ� tik pilnīgi pārvaldīja un pārzināja viņas iek�ējās pārmaiņas, vismazāko maiņu viņas domā�anā, ka nebija ko domāt noslēpt �os lielos melus. Tad viņa iedomājās iespējamo aizbrauk�anu bez atvadī�anās no Ata. Nē, tik daudz spēka nebija. Viņa tā kā tā meklētu brīdi vēl paskatīties viņā, un tad nāktu neatbildētais jautājums.

Viņa domāja, kamēr nogura, nogurumā prāts nebija tik ass, jūtas uzkundzējās, tās iztēloja visu par labu sev. Viņa pamazām grima atpakaļ apcerēs par brīni�ķīgajām naktīm, par viņu glāstu saldmi, neskaitāmas reizes viņa to jau bija pārdzīvojusi un domās attēlojusi. Tas viss bija tik neatvairāms un ārkārtīgi skaists viņas dzīvē, ka nebija vairs nevienas izjūtas, ne mākslā, ne dzīvē, kas varētu līdzināties pārdzīvojumam ar Ati. Viņai nebija nekā, ko likt tai vietā. Un kā narkotiķis viņa bija ar mieru bez domā�anas atdot pēdējos svārkus no muguras, lai iegūtu vienu puteklīti �īs indes.

Viņa nevarēja iemigt. Lai tomēr nepazaudētu spēkus, viņa ieņēma miega zāles. Un, gaidīdama miegu, tikai tagad izdzirda, ka visa māja skan, ka Tārs dzīro. Citi kaimiņi, lai mazinātu Tāra trok�ņus, arī bija ieslēgu�i savus aparātus. Leijerkaste skanēja, atelpu gūdama tikai pa retam, kamēr leijerkastnieks uzgrieza atsperi � Tārs vai viņa draugi atnesa jaunu dzērienu porciju. Radio spēlēja Aufwiedersehen, Ērika un vēl kādas balsis dziedāja līdzi. Muļķīgie vārdi, �o no�ēlojamo lūpu izgaudoti, krita Ligejas sirdī ar pilnu vērtību. Ja cilvēks bija radības kronis un stiprs, ja viņ� varēja lidot gaisā, peldēt ūdenī un izgudrot nāvekļus, kas liek visai zemeslodei iz�ķīst putekļu putekļos, kāpēc �is varenais cilvēks nevar novērst �ķir�anos? Kāpēc gauduligais � uz redzē�anos? Nē, uz palik�anu, uz palik�anu! Varenais cilvēks spēj aizkavēt �ķir�anos! Viņas domas skrēja no iespējas uz zaudējumu, ievainojās pret grūto jautājumu asajām �ķautnēm, bēga atpakaļ un cēlās atkal. Un stiprais cilvēks kā mēnessērdzībā, bez spēka turēties pretī jūtu patiesībai, cēlās, posās, kā ugunij apņemot mājas slieksni, lai dotos ar savu patiesību uzvarēt �ķir�anās ienaidnieku.

Izejot no mājas, viņa paskatījās pulkstenī � tas rādīja vienpadsmito stundu. Gar Tāra logu iedama, viņa tikai drusku ieskatījās: postīga dvinga vēlās pa atvērto logu. Bezkupola spuldze dūra staru �ķēpus dūmainajā istabā, dzīrotāju sejās, cenzdamās ar gaismas asmeņiem pār�ķelt satumsu�ās smadzenes. Murdēja valodu murskulis. Tas apklusa, tikai tad, kad viņa jau bija uz ielas. Ārā bija indīgas dvingas pilna pavasara nakts. Neviena gājēja. Krūmi gar nometnes ielu it kā �abēja plaukdami un vērdamies. �Plantcn un Blomcn" dārzs aiz ielu spuld�u rindas gulēja tum�s un kluss.

Pusceļu Ligeja nogāja iepriek�ējā jutoņā. Varēja jau redzēt Ata māju. Viņa sāka skaitīt logus, kā to vienmēr mēdza darīt. Un, apstājoties pie zināmā loga ar puķainajiem aizkariem, viņai sirdī burtiski iedūrās kā nokaitēts iesms - vēlē�anās, prieks, bailes. Kājas taustīja ietvi, izvairīdamās uzmīt grants graudiņam, lai saceltais troksnis neizjauktu �o mēnessērdzīgo pacilātību, lai straujāka kustība nenokratītu apziņai pārklāju�os ekstāzes pārklāju. Nu viņa bija pret logu un meklēja kādu spraudziņu. Logs bija rūpīgi aizklāts, un lampa dega kreisajā pusē, kas nozīmēja, ka Atis ir viens, īsajā brīdī, kamēr viņa atradās pret Ata logu, viņa paspēja izdomāt - uh ko tad, kad viņa stāvēs Ala priek�ā? Ko viņa sacīs? Un bailēs no patiesības viņai pēk�ņi atgriezās sapra�ana: bēgt, nenodot sevi, tikai �o vienu reizi darīt tā, kā liek prāts. �Kā tev nav kauna,� viņai iekrita prātā kādreiz teiktie Ata vārdi. �Tu izmanto manu vājību/¹ Bet jūtas �ukstēja: man nav neviena salmiņa, kam pieķerties. Es esmu iemesta laika jūrā, un cs grimstu, sabrukdama pī�ļos. Nav nekā varenāka, ko dzīvība varētu dot vietā, ja tevi zaudēju, ja laiks ir iebrucis un visu izpostījis. Viņa piespiedās paiet garām logam. Ar milzīgu piepūli viņa cēla pirkstu no dzeloņstieples mezgla, kur to bija uzlikusi, cēla,� it kā tas būtu smags baļķis. Tik grūti bija atrauties un aiziet. Un tomēr viņa aizgāja tālāk, uz ielu krustojumu, kur bija tum�s, jo vācie�u mājās bija izdzēstas ugunis. Viņa gāja apkārt nometnei, kas tumsā aiz �oga likās kā liela pļava, pilna spīdo�iem jāņtārpiņiem.

Histēriski straujā domā�ana bija viņu nogurdinājusi. Iegājusi savā istabā, viņa acumirklī iekrita gultā un aizmiga.

Viņa pamodās agrā rītā. Saule spīdēja uz istabas sienas. Ārā bija skaists rīts. Pussnaudā viņa nezin kā pameta acis uz savām rokām, ko bija sakrustojusi zem krūtīm: tās likās divas sakaltu�as, veca cilvēka rokas. Viņa sāka raudāt un cēla tās tuvāk, lai pārbaudītu. Nē, tic bija spoki, nakts pārpūlēto nervu vīzijas. Viņas rokas bija baltas, gludu, mīkstu ādu, un nagi kā juveliera meistara veidoti un spodrināti, ovāli kā pār�ķeltas mandeļu sēklas un sārti kā me�a rozes. Viņa pasniedzās pēc saules gredzena un uzmauca to pirkstā, it kā nodro�inādamās pret spoku uzmācību.

Tad viņa piecēlās un sāka rīkoties mērķtiecīgi un noteikti. Es nevaru viņu pazaudēt, vēl nevaru, � viņa domās skubināja sevi. Bet lai viņu paturētu tikai da�as nedēļas, ir tikai viens ceļ�. Viņa meta somā drānas un sīkos tualetes priek�metus. Iedomājies, iedomājies, viņa priecināja sevi: Penelope novilcināja divdesmit gadus � ko dienā izauda, naktī izārdīja, gaidīdama Odiseju.

Atis pamodās vēlu pēcpusdienā. Pirmajā bridi viņ� tikai pūlējās aizdzīt miegaino nogurumu un apjaust laiku. Viņ� izstaipīja locekļus, juzdams labpatiku visā ķermenī. Miegs nāca viņam par labu. Miegs, kura pēdējā laikā bija par maz. Kad viņ� pilnīgi atmodās un ķermenis vairs nevēlējās miera, viņ� sāka apdomāt �īsdienas darī�anas. Nē, uz Darba pārvaldi �odien nebija jāiet. Ā, viņ� atķērās: Ligeja. Cik pulkstenis? Viņ� paņēma no galda savu rokas pulksteni � tas rādīja trīs. Tātad viss ar Ligeju jau bija pāri. Bet kā? Nedomāt, nedomāt. Piesardzības dēļ viņ� izvairījās sacelt troksni. Ja gadījumā būtu kaut kas ļauns � manis nav mājās. Nē, nekas ļauns nevarēja notikt � tagad, modernajā laikmetā. Nē, nē. Prom histēriskās domas! Tomēr dro�ības labad viņ� piegāja un pārbaudīja durvis � tās bija aizslēgtas, un atslēga izņemta. Viss bija kārtībā. Pa durvju apak�ējo malu pastnieks bija iebāzis vēstuli � tā bija no viņa meitenes, kā viņ� to arvien vēl mēdza saukt. Viņ� pacēla to ar īgnumu, aiz kura tomēr slēpās �ēlums. Nabadzīte, viņ� domāja. Bet es nevaru viņai aizrakstīt, visus �os mēne�us nevaru saņemties un aizrakstīt. Ko lai būtu rakstījis? Ka man nav it nekā, ko sacīt?

Viņ� ielīda atpakaļ zem segas un atplēsa vēstuli. Nopūzdamies viņ� lasīja tos pa�us vārdus, ko jau vairākkārt bija lasījis. Viņ� tos zināja no galvas: gaidī�ana, cie�anas, vientulība. Darbs fabrikā. Ietaupīti tūksto� dolāri. �Kad tu atbrauksi, mēs tūlīt pirksim auto." Nabadzīte, viņ� grūti nopūtās. Viņa ta�u vēl arvien ticēja, ka viņ� gaidīs viņu. Tāda ir sieviete. Laba. Viņam kļuva pavisam nelāgi. Es ta�u solīju viņu precēt, � viņ� atkal atzinās sev. Bet viņ� nejuta nekā � tikai �ēlumu. Viņ� ātri pabeidza vēstuli un nolika uz galda, un paskatījās viņas ģīmetnē, kas tur vēl arvien stāvēja. Kad Ligeja bija pie viņa, vienmēr viņa aizlika ģīmetnei priek�ā kādu grāmatu vai aizgrieza to uz sienas pusi. To visu viņ� iedomāja vienā laikā un nejuta nekā. Viņam gribējās miera, tāda miera, kad nav ne pret vienu nekāda pienākuma. Domājot par pienākumu, viņam atkal mācās virsū bailes par Ligeju. Viņ� salti gainīja prom �īs spocīgās ainas par nestuvēm un baltajiem vīriem, bet tās uzpeldēja, tiklīdz viņ� ilgāku laiku pievērsās Ligejai. Nekad, viņ� sev dievojās. Nekad viņ� neaizies tik tālu. Un atkal viņam uz lūpām bija tas pats vārds, ko viņ� iedomāja, kad saskārās ar savu meiteni � nabadzīte. Visu mū�u gaidījusi īsto. Jā, to varēja redzēt no viņas neviltotās jūsmas un nezinā�anas. Viņa ta�u raudzījās viņā kā Dievā, ja tā drīkstētu sacīt, kā radītājā, kas katru nāko�o nakti rādīja viņai jaunus brīnumus.

Atis sāka apģērbties. Vispirms viņ� kārtīgi un pamatīgi mazgājās. Izme-� ties īsās peldbiksītēs, sajuku�iem matiem pār pieri, viņ� vingrināja ķermeni. � Pa vecam paradumam, kā viņ� to mājās ar brāļiem bija darījis, viņ� pa-vaikstīja seju, atdarinādams filmās redzētos me�oņus. Tā bija tāda sava veida garastāvokļa pacel�ana. �ādās izdarībās viņ� jutās zēnīgs. Viņam iegribējās spēlēt bumbu. Iedomādams bumbu, viņ� paņēma apelsīnu 'un nomizoja to kā kartupeli, pāris rei�u uzsvieda gaisā un tad sāka ēst. Ar to radās ēstgriba. Viņ� pārbaudīja krājumus. Bija tikai tēja, kafija, amerikāņu siers un siera biskvīti. Viņ� ēda tos un spēlējās ar sarkano lauviņu, ko Ligeja kopā ar dzēriena krūciņu bija atnesusi un kas tagad bija nolikta uz �ķīvja malas. Ligeja. Visur savā istabā viņam bija jāsaduras ar Ligeju. Vai viņ� vēlējās vai ne, viņas klātiene bija jūtama ik uz soļa. Viņ� paņēma lauviņu un gribēja ielaist kastē, kur glabājās viņa vēstules, bet tad pēk�ņa iegriba pievērsa viņa uzmanību kastes saturam. Viņ� nolika kasti uz gultas un, biskvītus grauzdams, sāka cilāt tās saturu. Visu �o milzu inventāru bija sasūtīju�as sievietes. Pa�ā virsū bija vēstules no viņa meitenes. Viņ� nelasīja vēstules, bet sāka aplūkot fotogrāfijas. Tur bija padzīvoju�as kundzes, meitenes un viņa gājuma jaunavas. Lūk, dejotāja melni baltās me�ģīnēs. Toreiz viņai nebija neviena skatuves dēļa, kur uzstāties, bet dejas uguns tirdīja viņu. Kad viņi sāka saieties, viņa dejoja viņa karavīra istabiņā - tas bija citā nometnē. Trakodami viņi izgudroja kostīmu, kas bija skaists, neparasts un nemaksāja nekā � tic bija da�i ceriņu ziedu ķekari. Kā ta�u viņi iz�ķīrās? Atis mēģināja atcerēties. Laikam aizbrauca katrs uz savu nometni. Nezin kāpēc viņam patika palūkoties neliela auguma melnā sievietē �aurām, asām acīm, cietu un ne�ēlīgu muti. Viņa smējās tie�i skatītājam acīs. Abas kailās rokas viņa bija uzlikusi mazam zēnam uz pleciem. Jā, viņ� nosmīnēja. Tā bija gudra, bezsirdīga sieva, pasaules dāma. Tad viņ� meta kastē vienu, otru; tur iegūla slaidā vāciete � pianiste, ar kuru viņ� bija saticies tikai mātes klātienē vai apstādījumos, tur bija izceļo�anas centra biroja meitene � melna kā ogle, mazu mongolictcs sejiņu, �ēlsirdīgā māsa, operas kases dāma, stacijas avī�u kioska pārzine, jauna dziedātāja. Un nu viņ� izvilka no kaudzes vidus skaistu vieglprātīga izskata dāmu, uz melnbaltās fotogrāfijas viņ� gandrīz redzēja zilas, zilas acis, drusku nesimetrisku seju, val�ķīgu smaidu. Grēks atcerēties - tā bija kāda biju�ā lauku mācītāja sieva. Kā karavīri viņu mīlēja! Viņa neatteicās ne no viena. Viņa varēja tos kopt, apmazgāt, cept pīrāgus un kliņģerus un pārsteigt dzimumdienā, viņa bija tik pārgalvīga, ka aizbildinājās ar karavīru aprūpi. Citas nometnes sievas viņu neieredzēja, bet vīrie�i mīlēja. Viņa koķetēja pat ar ve�iem. Neizsmeļami bija viņas temperaments un mīlētājas sirds. Nabadzīte. Viņai ātri apnika visi, bija jāiet pie citiem, tas saistījās ar mū�īgiem tra�iem mājās, ar mū�īgu melo�anu. Bet visus pienākumus viņa veica ar labu prātu un zināmu �armu. Es esmu dzimusi, lai būtu mācītāja sieva, � viņa mēdza sacīt, ja kāds a(|āvās kādu kodīgāku piezīmi. Kas par sievieti, Atis nodomāja. Ne mazāko rupju no viņas vaļā tikt.

Un tad Atis turēja rokā Ligejas mazo uzņēmumu. Viņa izskatījās smalka, trauksmaina un noskumusi. Ne vēsts tur nebija no viltībasjin nekaunības. Kā lai no viņas�eiziel? Kā lai aiziebar mazākām mokām.

No pa�as apak�as viņ� izvilka kādu necilu, gandrīz rupja izskata ģīmetni. Seja nebija skaista, par stūrainu un lielu. Viņa likās uz pusi vecāka par Ati. Tur noteikti nebija mīlestības, bet viņ� vēl tagad nebija viņu aizmirsis. Jā, kā tas viss notika? Vai tic vienkār�i nebija apstākļi, kas lika visam notikt? Un vai tas nepierādīja, ka uz mīlestību un visu, kas saistīts ar to, jāskatās mazliet skeptiskāk, nekā lielais vairums runā un raksta? Vai citas cilvēka jūtas nav vairāk pelnīju�as cildinājumu? Piemēram �ēlsirdība?

Toreiz viņ� bija pavisam jauns, tik jauns, kādi ir iesaucamie jaunkareivji. Atvadī�anās vakars vairākiem kopā � viņas krā�ņajā namā. Uz rīta pusi galvas visiem karstas, noreibu�as, un krūtīs � savādas sāpes, tādas, kādas nekad agrāk nav biju�as, jo jāatstāj mājas, studijas, draugi un draudzenes un jāiet karā, lielajam vīram jāiet aizstāvēt tēvuzemi. Pa�apziņa cēlusies kā ūdens palu laikā, jo paskat � dzimtene sauc viņO palīgā! Sajūta tāda, ka vīrs rīt pat jau ies cīņā uz dzīvību un nāvi, varbūt kritīs, varbūt kļūs varonis. Sajūta kā uz asa zobena asmens � varbūt, varbūt kaut leas brīnumains paliks nepiedzīvots. Prāts to vēl nezina, bet visa būtne nqjau� un lūkojas apkārt pēc tā nepiedzīvotā brīnuma, kam jānotiek, lai atpestītos no nemierīgās meklē�anas trauksmes.

Tad nezin kā viņ� ir viens ar �o namamāti kādā krēslainā istabā. Rīts tikko svīst aiz zīda tīklu aizkariem. Tur ir apslēpta sarkana gaisma, kas spocīgi met ēnas uz kairi sarkanajām, samtainajām sienām. Tur ir melns, liels flīģelis, pret kuru viņ� atspiedies un skatās parādībā, kas viņam tuvojas. Parādība ir sieviete smagā zila zīda rīta svārkā, slaida un spēcīga. Viņa nāk un nāk tuvāk. Viņ� nevar aizbēgt, jo lielais flīģelis aizsprosto ceļu. Ko? Viņ� esot spēlējis? Viņa apgalvo. Viņ� spēlējis Debisī Noktirni'l Kas par niekiem, viņ� aizstāvas. Viņ� vispār nevarot spēlēt Debisī, jo nevarot to izprast. Dāma smaida un ir tik tuvu viņam klāt, ka viņas krūtis pieskaras viņa svārku atlokam. Un tad viņu pārņem nespēks un savāds, salds gurdums. Nekad viņ� vēj nav jutis sievieti tik tuvu, tikai skolas biedrenes, kad tenisa laukumā kādreiz nejau�i saskrējās kopā. Un �ai gurdumā viņ� pats nejūt, ka rokas jau ir ap �o parādību un paliek ap to arī tad, kad viņ� iekrīt dziļā bezsapņu miegā. Vai tas bija miegs? Tad viņu modina. Viņ� nezina neko, bet dāma smaida un paļāvīgi iespie� viņa galvu starp savām krūtīm, zīda un me�ģīņu kupenās.

Tā bija pirmā sieviete viņa jaunajā mū�ā, ko nejau�ība bija viņam pieve-

dusi. Nc viņ� to mīlēja, nc vēlāk -iekāroja, ne viņa bija skaista, bet atmiņā viņa stāv kā brīnums, kā parādība, ko viņa pa�a fantāzija izgreznojusi �ai vienreizīgajā brīdī.

Vēlāk, frontē, atpūtas brī�os sēdēdams ezera malā, viņ� bija pār to daudz domājis, par tā acumirkļa skaistumu. Reizē ar to bija atklājies vēl kas cits: Debisī mūzikas būtība � īss, gaisto�s acumirklis skaņās. Dabā kaut kas saviļņojas, nodreb un izdziest uz visiem laikiem. To viņ� bija stāstījis Ligejai kādā naktī.

So atmiņu iespaidā Atim sāka likties, ka arī Ligeja jau pieder vēsturei, ka viņa, tāpat kā citas, jau iegūlusi kopējā atmiņu �ķirstā. �o sajūtu apstiprināja brīvības sajūta �ovakar, rīt un parīt. Nu nebija jāgaida vakars, lai slēpdamies ieietu viņas istabā un ar rīta gaismu atkal slēpdamies ietu uz māju. Nebija jāklausās, vai viņa nenāk pie viņa, vai gaitenī nedzird nodevīgos soļus, nebija jābaiļojas, ka kaimiņ� atvērs durvis un gribēs redzēt, kas tā ir par dāmu, kas naktīs viņu apmeklē. Un, it kā ilgi ?ictumā bijis, Atis jau sāka gudrot, kā lai izmanto �os brīvos vakarus. Baiļu s jūtu, ka ar Ligeju varētu būt noticis kas ļauns, atvairīja netie�a doma, ka viņa jau pielīdzināta vēsturiskām personām viņa atmiņu �ķirstā.

Pēk�ņi viņ� juta izsalkumu un slāpes pēc rūgta alus. Viņ� negāja uz kantīni, bet pagriezās uz pilsētas pusi un iegāja tuvākajā krodziņā.

Pusdienas gar�oja labi, arī ledainais alus. Pēc tam viņam uznāca vēlē�anās staigāt pa skaistajām pilsētas ielām, iejukt gājēju vidū, izlikties, ka arī viņam ir kaut kur jāstcidzas, kaut kas jādara �ai skaistajā un varenajā pilsētā. Viņam patika būt tās pilsonim. Kaut viņ� nevarēja atļauties pirkumus, viņ� ar dendija ziņkāri un dedzību apskatīja logos izliktās lietas un arī izvēlējās sev piemēroto: viselegantākajā veikalā viņ� atrada virskreklu, tad sāka meklēt mēteli. Jā, tādu viņ� reiz pirks � platu, ar ādas pogām un uzple�iem. Tāpat viņ� izmeklēja kaklasaiti, puloveru, visu, visu, kas piedien elegantam vīrietim Vācijas lielpilsētā.

Ticis galā ar tualeti, Atis sāka pētīt dzērienu un delikate�u veikalu skatlogus. Viņ� izmeklēja dzērienu, ko varētu lietot savā dzimumdienā, kas vairs nebija tālu, tad majonēzes, omārus, fran�u sardīnes un la�u ikrus, jā, ja tikai tad būs nauda, viņ� pie sevis nosmīnēja. Un, visu to redzot, viņā pamodās kungs. Pārtiku�ās bērnības savvaļa viņā bija itin dzīva. Viņam gribējās dzīvot skaistu, bezrūpīgu un bagātu dzīvi.

Tāpat viņ� apstaigāja grāmatvcikalu skatlogus, mākslas salona un antīko lietu veikalu logus. Kāda mākslas salona logā viņ� ieraudzīja Matisa melno un zilo istabu reprodukcijas. Viņam saskrēja asinis galvā no �ī trakā krāsu prieka. Acis mirdzēja, un kā senu paziņu viņ� uzrunāja slaidu vācu jaunavu, kas nejau�i bija nostājusies blakus un arī apbrīnoja burvīgo gleznu. Kas par

meistaru - vai nav tiesa? Viņ� skatījās gleznā un jaunavā. Viņ� varēja uz vietas iepazīties un sākt spēli ar �o jaunavu, bet vilcinājās, un jaunava aizgāja. Tā dro�i vien bija māksliniece, Atis nodomāja. Viņ� skatījās, kā viņa aizgāja vieglā gaitā, platā, melnā jaka pār dzeltcnrūtainicm svārkiem plivinājās kā karaļtauriņa ko�ie spārni. Viņas mati bija zilganmclni, un uz virslūpas viņ� pamanīja tum�u pūku.

Jaunā vāciete iejuka gājējos, un Atis uzreiz juta, ka nav vis piederīgs pie �īs varenās pilsētas. Tur aizgāja �īs pilsētas mantiniece, ne reizi neatskatījusies.

Lai nebūtu jāiet uz mājām, viņ� iegāja pirmajā kino, kas pagadījās pa ceļam.

Kad viņ� atgriezās mājās, bija vēls vakars. Nometnes ceļi tuk�i, zem salapoju�ajiem kokiem spīdēja zemo būdu gai�ie logi. Pāri visam uzticīgi mirdzēja zvaigznes.

Ligejas logs bija tum�s. Ko�uma krūmi aizaugu�i līdz pus logam. Kas notiek aiz �ī tum�ā loga? Kāpēc logs ir tum�s? Viņa guļ dziļā miegā � pēc visa guļ un atpū�as. Nabadzīte. Viņa ir tagad tik viena.

Tāra galā arī bija klusums.

Tum�ais Ligejas logs uzvandīja bailes. Nu viņ� vairs nebija lepnais kungs, kas pirmīt staigāja pa pilsētu un izvēlējās sev garderobi. Viņ� bija nevarīgs, izbiedēts zēns, ar sirdi, kas vēl tomēr spēja sāpēt, sāpēt un baiļoties.

Iedams gar Arāja mājiņu, viņ� ieskatījās, jo logs nebija aizklāts. Arājs sēdēja pie galdiņa kā arvien, galvu pret vienīgo roku atspiedis, un mācījās. Laiku pa laikam viņ� pietuvināja lineālu lasāmajai rindai un turpināja tālāk. Asa spuldzes gaisma spiedās acīs pat garāmgājējam. Viņ� kaut ko panāks, Atis domāja. Vajag būt daudz ļaunāk nekā man, lai censtos, lai kaut ko darītu. Viņ� beigs studijas tāpēc, ka viņam ir visļaunāk.

Kā sajuzdams garāmgājēja domas, Arājs pacēla galvu un paskatījās ārā. Acis bija melnas, iekritu�as, bet cietas un mērķtiecīgas. Viņ� atkal noliecās pār grāmatu.

Atis nogriezās uz savu māju. Citur jau apdzisa ugunis. Kaut kur pa kreisi, galdnieku darbnīcā, kāds sita ar veseri � tur tapa bagā�as kastes tiem, kas aizbrauca. Kā zārkā dzenot naglas, likās, dunēja vesera sitieni tiem, kam bija jāpaliek.

Pusnaktī viņ� ieradās savā istabā. Ko vēl darīt? Miegs nenāca. Viņ� paņēma kādu grāmatu � tie bija Cer�ila memuāri. Izlasījis pāris lapaspuses, viņ� to nolika malā. Tad paņēma papīru un tinti un jau iemērca spalvu tintē, un grasījās rakstīt vēstuli savai meitenei. Nē, nebija nevienas domas, ne jūtas. Nevarēja rakstīt: gaidi mani, nevarēja rakstīt: negaidi. Man bija cita, tikko tu aizbrauci. Un visas �īs domas, izskriedamas caur smadzenēm,

aizdzina katru iespēju rakstīt vēstuli. Nebija iespējama pat uzruna. Ja viņ� tomēr rakstītu, tad tic būtu meli.

Un, būdams mierā ar sevi, ka labāk paliek klusētājs nekā melotājs, viņ� nolika rakstāmpiederumus un uz labu laimi at�ķīra Ādamsona dzeju. Daudz lasītā vieta at�ķīrās pali no sevis:

Uz zilas rudzupuķes sapnī

Reiz dievgosniņa nosēdās Un teica man: viss dzīvē apnīk, Pat magones visraibākās.

Kāda aina! Viņ� pievēra acis un domās skaidri redzēja Latvijas laukus. Redzēja rudzu lauku un rudzupuķes. Kāds skaistums! Un nu smaga atlaidās dievgosniņa un nolaidās tie�i uz puķes, un sastinga mierā. Domājat, ko gribat, par viņu. Varbūt viņa rāda, kādi jādarina kara|u mēteļi? Varbūt viņa smejas par gleznotājiem, kas visu mū�u nocīnās, meklēdami krāsu skaistumu? Te tas ir � uz zilas rudzupuķes sarkanraiba dievgosniņa!

Atis pievēra acis. Viņ� nekā nebija padarījis. Vai ārā aiz loga neno�irk-stēja grants? Kāpēc viņam likās, ka kāds cie�i skatās viņa logā? Viņ� klausījās. Nebija nekāda trok�ņa. Tik vēlā stundā uz �īs ielas nebija gājēju. Diena bija galā. Nu viņ� noguris sēdēja un gaidīja miegu.

Arī otro un tre�o dienu viņ� izvairījās no cilvēkiem. Nākdams no Darba pārvaldes, viņ� nopirka uzturu un pa dienu gulēja, un lasīja. Vakarā aizgāja uz kino. Viņ� negāja pat cauri nometnei, bet tūlīt no savas mājas uz ielas. Ja starp vācu gājējiem ieraudzīja kādu latvieti, viņ� uzmanīgi vēroja tā seju un izturē�anos, minēdams, vai nav kautlcas noticis, par ko aiz muguras par viņu tērzē. Latvie�i, kas bija ceļa jūlīs, steidzās uz priek�u un atpakaļ ar somām un jaunām mantām. Pēcpusdienās ieradās Reimers un izlīgoja no nometnes ar apkrautu kājratu vai ri�u. Viņ� nevarēja atmest savu kaislību vākt vecas, nekam nederīgas aizbraucēju mantas.

Ceturtās dienas pievakarē Atis gāja uz kantīni.

�Iesim iedzert glāzi alus,� Tīls sauca pa atvērto biroja logu, kad Atis tam gāja garām. �Darba laiks beidzies.⁴⁴

Atis pagaidīja viņu uz celiņa, un viņi aizgāja uz kantīni. Tur jau priek�ā sēdēja da�i pui�i, un pie otra galdiņa kapteinis lasīja jauno avīzi un dzēra alu. Viņi'nosēdās pie kapteiņa galdiņa.

�Paliek gan tuk�s/⁴ Tīls sacīja, liedams alu. �Taisni neomulīgs tuk�ums. Pēc saraksta �onedēļ aizbrauca piecdesmit se�i. Jaunnedēļ, cik paredzams, aizbrauks tikpat. Līdz augustam te būs nāves smaka/⁴

�Un kā tad paliek ar mākslas skati?� Atis jokoja.

�Ко niekus. Tas jāieraksta skursteni. Būs vien jāpalick pie kapteiņa priek�likuma/*

, �Vai ari tas nebūs par vēlu? Varbūt pietiktu ar mazām vakariņām �efam?** kapteinis smējās. �Vai ari tev jāriskē nedarīt neko un sagatavoties bezdarbnieka amatam.**

�Tev viegli smaidīt, kaptein. Būtu tu manā ādā, tad smietos drusku citādi,** Tīls aizvainots sacīja.

�Es nekad tavā ādā nenonāktu. Katrs ta�u izdara tik gudri vai tik muļķīgi, cik viņ� ir spējīgs, bet ir-arī cilvēki, kam galva gandrīz nav vajadzīga, labi ja dekorācijai, lai būtu augumam nobeigums. Visu viņu rīcību nosaka temperaments � zināmā dzīves posmā/* kapteinis smīnēja. �Un, kad nu pēc tam iniciatīvu pārņem galva, tad viņ� atrod, ka ir ielīdis tādā ādā, no kuras vairs nevar izspirināties. Vislabāk tad ir, pēc manām domām, nesūroties, bet vilkt savu ri�iņu ar pazemīgu pacietību. Ir pat zināma �ķira cilvēku, kas bez nastu ne�anas nemaz nevar dzīvot. Ja viņam to atņem, viņ� ar skubu meklē jaunu, ko uzlikt saviem pleciem. Es domāju � tu esi viens no tiem,** kapteinis nobeidza.

�Tu, brālīt, mani nepazīsti. Ja man nebūtu... ch, zini: man traki patīk skaistas sievietes. Varu kļūt glu�i traks/* Tīls ar laucinieka vientiesību izsaucās. Apaļā, sārtā seja atdzīvojās kā saule aprīlī.

�Fakts,** viņ� uzsvēra.

Abi biedri sāka gar�īgi smieties. Nerunīgais Atis uzsita Tīlam uz pleca un izsaucās:

. �Tu esi lielisks, Tīl.�

�Nu, par ko jūs smējāties? Kas tad bija tik jocīgs?** Tīls aizvainots īdzīgi jautāja.

�Tas nemaz nav jocīgi, bet jocīgi ir tas, kā tu to pasaki/* Atis atteica.

�Es gribētu tevi redzēt, kad tu esi traks/* kapteinis sacīja.

�О, Rīgā � saprotiet...**

Tīls nenobeidza, jo tai brīdī kantīnē ienāca Ligeja ceļa drēbēs, melnajā mētelī un mazā cepurē, kurai pāri bija pārmests plīvurs. Ieraudzījusi sēdētājus, viņa tikko manāmi sarāvās, bet visiem spēkiem centās savaldīties. Pasūtījusi pārdevējai da�us pirkumus, viņa aprāvās un domāja. Viņa domāja: cik iztrūcināts bija Ata skats, ne izbiedēts, bet pārsteigts. Nu visam beigas. Viņa nosauca vēl pāris lietas, un, kamēr pārdevēja tās meklēja, viņa ieguva laiku domāt, kas tagad būtu tālāk jādara.

Tīls skatījās Ligejā un biedriem klusu sacīja:

�Bīstama sieviete. Bet man viņa patīk.**

Atis, slēpdams apjukumu un uztraukumu, paņēma alus glāzi un ilgi dzēra. Viņam gribējās zināt, ko par viņu domā citi vīrie�i, bet �ai brīdī vairāk viņu aizņēma doma, kas ir noticis ar Ligeju un kur viņa ir bijusi, ja saģērbusies ceļam.

Te negaidīti Ligeja ar iepirkumiem rokās nāca pie viņu galdiņa.

Atis juta, ka dzīslas deniņos piepampst un pulss sitas kā trenkts.

Viņa pienāca un sasveicinājās.

�Jaunamerikāniete!" Tīls izsaucās. �Nu laikam esat visam cauri, visiem sietiem cauri?"

�Jā, gandrīz. Tas gāja ļoti teko�i, ne mazākās aizķer�anās," Ligeja, cik spēdama mierīgi, sacīja, bet tad pievērsās kapteinim.

�Tikai viens kavēklis: ir pazudu�i papīri par manas ģimenes dalī�anu, un bez tiem mani nenozīmē uz transportu. Tāpēc gribēju lūgt jūs, kapteiņa kungs, palīdzēt man tikt pie astoņām kopijām. Oriģināls man ir līdz. Ja drīkstu jūs apgrūtināt."

�Ar lielāko patik�anu. Kad jums to vajadzētu?"

�Būtu labi jau rit."

�To izdarīsim �ovakar, un rīt Tīla kungs tos apstiprinās birojā. Esat ar mieru?"

�Pateicos. Es ieie�u pie jums." Un, uzmetusi bailīgu skatu Atim, viņa piecēlās.

�Pasēdiet ar mums," Tīls sacīja. �Iedzersim uz atvadībām."

�Neesmu ēdusi visu dienu. Vēlāk, citreiz," viņa nezināja ko sacīt, nebija neviena asprātīga vārda.

Atis skatījās galdā piesarcis un drusku cinisku skatu.

�Vai nebūs grūti �ķirties no �ejienes?" Tīls jautāja.

�Par to nemaz nedomāju. Kad pienāks tā diena, tad."

Viņa gāja ārā.

�Nevarētu sacīt, ka viņa ir skaista, bet ir kaut kas, kas velk."

�Nu, pamēģini," Atis nekaunīgi sacīja.

�Da�reiz viņa izskatās kā svētā Cecīlija, un tu vari tikai no�ēlot savus pirkstus, kas nekad tur nepiedursies. Bet tad uzreiz tu pamani vienā viņas skatā, ka viņa smejas par tavām augstām domām. Fakts! Da�reiz esmu nosarcis kā skolas puika, kad viņa paskatās � kā teikt � ar slīpu pārākuma skatu tevī. Skaidrā prātā man vienkār�i nebūtu drosmes."

�Nevajag aprunāt sievieti viņai aiz muguras," kapteinis noraido�i sacīja.

�Dieviņ, augstais, vai tad tā ir aprunā�ana � tā ir apcere," Tīls tiepīgi sacīja.

�Tu pazini viņu agrāk?" Atis ziņkārīgi jautāja.

�Jā, nedaudz. Esmu bijis viņu mājā dienesta darī�anās, no ministrijas. Nu, zināt, viņa slīdēja pa istabām kā pelēka ēna. Ne vēsts no tā �arma, kas tagad, pēc desmit gadiem. Viņā ir kaut kas pavedino�s un samaitājo�s. Varbūt

maldos� bet man tā liekas. Brīnums, kur tas puritānis� viņas vīrs, viņu tādu izrāvis. Tur bija �ausmīgi garlaicīgi. Taisni traki, kā tas var nogurdināt, ja ir tik nopietns un svarīgs, un godīgs, un gudrs kā viņas vīrs. Viņam arvien liekas, ka visas pasaules nekārtības un kļūdas gulstas uz viņa pleciem. Viņ� cita nedara, kā tikai māca un neapmierināts krem�ķina. Jā, starp cilu: viņ� nesmēķē un dzer tikai pienu un limonādi. Jā, Rīgā runāja, ka viņai esot bijis mīļākais. Es viņu pilnīgi saprotu," Tīls nobeidza, izdzēra savu alu un noskurinājies piemetināja:

�Nabadzīte! Pēc nedēļas viņa dro�i vien būs jau prom. Prozīt." Viņ� pielēja jaunas glāzes.

Atis dzēra maziem malkiem, lai nebūtu jāatņem glāze no mutes. Pulss viņam sitās tik stipri, ka, likās, tas atbalsojas zemajā telpā. Ko tas nozīmē? Ka pēk�ņi viņa aizbraukusi uz komisijām? Tātad viss ar Pasta ielu bijis tikai farss. Viņ� nedrīkstēja runāt, nebūdams dro�s, ka balss netrīc. Arī kapteinis klusēja, Atim likās � ar nolūku, lai liktu viņam piedalīties sarunā.

�Taisni �ēl sievi�ķa, tikko atmaigusi un iedzīvojusies pasaulē � pavisam cits cilvēks � tagad. Esmu dzirdējis, kā viņa spēlējas ar asprātībām, o, viņai vajag būt ļoti gudrai un viltīgai. Tagad � es uzsveru/⁴

�Man viņa liekas ļoti vientiesīga,⁴⁴ Atis, gribēdams izvilināt garāku sarunu, sacīja.

�Kura skaista sieviete ir vientiesīga? Muļķības! Sieviete alla� ir tāda, kādai viņai izdevīgi būt. Es esmu piedzīvojis, ka visizlaidīgākā sieviete da�reiz notēlo nevainīgu meiteni, un trakākais, ka viņai pa�ai tā arī liekas. Viņa ir pārsteigta par savu vientiesību un nosarkst, ja tu viņai piedur pirkstu."

�Ne velti vecais grieķu Pigmalions, lai būtu pilnīgi dro�s, ka neiekritis ar nezināmu, pats taisīja sev sievu, tik skaistu un tik gudru, kādu vēlējās. Bet tiklīdz Venus iepūta dzīvības dva�u Galatcjā, tāds bija viņas vārds �⁴⁴ Kapteinis nepabeidza, jo Tīls izsaucās:

�Ko niekus ar grieķiem! Jā, padomājiet, kā �ī pati Straumes kundze izrīkojās �īs nedēļas sākumā: agrā rītā, tikko esmu iegājis birojā, viņa ieskrien kā tāda me�a stirna pēc skrējiena � nāsis cilājas, acis mirdz, ienāk, uzliek roku uz manējās un skatās acīs nu � tā!... it kā skats durtos tie�i sirdi. Es tūlīt domāju: velns, kas par sievieti � viņa to prot ar �armu. Acumirklī iedomāju visu, ko no viņas varētu gaidīt.⁴⁴

�Nestāsti pasakas!⁴⁴ Atis pārtrauca. �Tu maldies, tas nevar būt!⁴⁴

�Un bija! Bet tad - te jau ir tas joks,⁴⁴ Tīls ielēja alu. �Tikko cs gribu tā � �ā un tā, viņa strauji: priek�niecība, Tīla kungs, dodiet man darbu. Es, jānudien, apjuku. Bija licies, ka viņa vienkār�i grib, nu, paamizētics. Es atbildu: darbu? Kur lai ņemu darbu, un kur jūs to liksit. Jūs ta�u aizbrauksit.

Viņa aizgūtnēm atbild � to vēl nevarot īsti zināt. Viņa pievirzījās vēl tuvāk un gandrīz lūdzās: nav darba, nekur un nekāda? � Ak, tas bija kā kliedziens, un prom viņa bija," Tīls nobeidza. �

Atis k|uva nemierīgs. Viņ� pasūtināja vēl alu un piepildīja glāzes.

Kapteinis smīnēja.

Tīls sava stāsta iespaidā iejautājās, kā gribēdams skaidrību Ligejas izrīcībā:

�Bet cs gribētu zināt, ko tas viss nozīmēja."

Atis skatījās avīzē, ko kapteinis bija nolicis sev blakus. Viņ� skatījās, bet nevarēja izlasīt nevienu rindu. Viņ� domāja: kaut kas ir noticis. Bet kas?

Kapteinis labsirdīgi smaidīja un sacīja Tīlam:

�Ko tu īsti gribi izzināt? Sieviete vispirms izdara un tad domā. Ari cilpai viņa |aujas bez domā�anas, tikai, kad tā sāk savilkties cie�āk, tad viņa sāk kliegt pēc palīdzības. Tas jau ir viņas �arms � �ī ncapzinātība, bet mēs, apzinīgie radījumi, viņas dēļ kļūstam negudri un baudām �o puķi, un noreibstam."

�Ko niekus," Tīls iesaucās, �kas par puķi! Es, saprotiet, cs tikai grābju. Tā vajaga. Sievietēm patīk varas darbi. Un man pie viņām liela piekri�ana."

Viņ�'izplcta īspirkslaino plaukstu it kā grābienam un to sa�ņaudza. Pēc tam pa�apzinīgi paskatījās abos biedros:

�Es pastāstī�u vienu piedzīvojumu �" bet tālāk viņ� netika. Kanlīnes pārzine taisījās slēgt veikalu, visiem bija jāiet mājās.

�Nu, kas ir, sastiķēsim vienu balto," Tīls celdamies sacīja. �Tie�i tagad noderētu."

�Nevaru, nav laika," kapteinis atteica.

�Nav laika? Ko tad tu dari?" Tīls saīga.

�Esmu apsolījis �Vanagu" biļetenam sīku savu kauju aprakstu. Man jāsūta kārtējais turpinājums. Tas ir mans pienākums."

�Vai tev dienu trūkst? Izdarīsi vēlāk."

�Nē, draugs, iedzersim citreiz, vēlāk. Es neesmu nekāds bohēmas cilvēks, tikai vecs skeptiķis."

�Un tu, Ati?" Tīls griezās pie Ata.

�Nekādā gadījumā. Nav noskaņas."

�Tad radīsies."

��oreiz neradīsies vis."

�Jums abiem nav vēriena," Tīls, galīgi saīdzis, sacīja un ar �ēlu skatu noskatīja kantīnes dāmu, kas neglābjami vēra kantīnes dubultdurvis, nostiprināja ar smago bultu un aizslēdza.

Viņi iz�ķīrās. Tīlam nekas cits neatlika, kā lēnā solī iet uz māju pusi. Viņ� saīga. Uh, nu atkal būs viens gar� vakars mājās. Nekur nekas nenotika. Sievai

nebija laika. Viņa ēdināja un mazgāja bērnus, lika gulēt. Viņam nebija nekā, ko darīt. Avīze jau sen bija izlasīta. Iedams viņ� mēģināja iedomāties kādu pārmaiņu vai notikumu, kuru gaidot, vieglāk būtu sagaidīt nāko�o dienu. Nu, vai �ovakar pat nevarēja visi saiet kapteiņa istabā, vēlāk atnāktu Straumes kundze, un visi glīti pasēdētu. Viņam vēl gribējās trakot, vismaz dzert un labi paēst, nevarēja atsacīties ari no sievie�u sabiedrības, ja vien tāda pagadījās. Bet nebija nekā. Vakariņās dro�i vien būs �āvēta ga|a ar kartupeļiem un mērci. Tā bija lētāka. Kundze ari neprata gatavot pikantākus ēdienus. Rīgā visu to bija darījusi kalpone. Tīls nopūtās, iedams gar savu logu. Iek�ā viss bija kā parasti vakaros. Zēni laikam kaut ko apgāza, bija dzirdams troksnis. Kristīnīte sāka raudāt. Parastais garais vakars. Slābs un smags Tīls iespraucās savā istabā.

Kapteinis, iegājis savā istabā, tūlīt uzlika uz galda rakstāmma�īnu un ielika papīru. Tad viņ� sāka meklēties savā piezīmju grāmatiņā, kur pēc datumiem bija atzīmētas kauju norises un pārgājieni. Ar sīkiem burtiem grāmatiņas malā bija pierakstīti da�i vārdi, citiem bija krustiņ� klāt, citiem jautā�anas zīme. Tie acīmredzot bija viņa karavīru vārdi. Labu brīdi domājis, viņ� sāka rakstīt uz ma�īnas savas atmiņas.

Viņa istaba at�ķīrās no Valentīna Kalupa istabas tikai ar to, ka kapteinim bija grāmatu plaukts ar latvie�u grāmatām, pie sienas piesprausta Latvijas karte ar da�ādām atzīmēm, krustiem un līnijām. Tur laikam bija atzīmēti viņa vienības gājieni. Uz galda, zem bieza stikla, kas noderēja kā smagums papīru nospie�anai, bija iestrādāta karavīru emblēma ar uzrakstu Latvi ja, kādas kara laikā uz�uva latvie�u karavīriem uz piedurknes. Un tās bija viņa vienīgās piemiņas no lielā mū�a darba.

Iegrimis darbā, viņ� nemaz nedzirdēja kluso klauvējienu, kad istabā ienāca Vārpu māte. Viņa nāca pie galda, un mute jau bija pavērusies runā�anai. Viņas acis bija izbiedētas un saraudātas.

�Sēdiet, Vārpu māt," kapteinis norādīja uz krēslu. �Kas jauns?"

�Pārsūdzība noraidīta," viņa turēja rokā papīra lapu, kas trīcēja kā vējā. Likās, viņa tūlīt sāks kliegt, bet viņa klusi un bezcerīgi, kā ar aizturētu elpu jautāja:

�Vai ir vēl kāda vieta, kur sūdzēties? Kapteiņa kungs, es gribu vēl mēģināt."

�Nav tādas vietas. Pēdējā instance bija IRO, kas pagaidām ir vienīgā bēgļu tiesību aizstāve. Bet tikpat labi jūs zināt, ka tur ieiet arī valstis, kas uzņem bēgļus."

_ �Tad jūs domājat, ka man jāsamierinās ar Brigitas noraidī�anu? Un jābrauc vienai?"

�Tas jāizlemj jums pa�ai."

�Bet ko jūs ieteiktu man darīt?�

Kapteinis grozīja galvu:

�Es jums nevaru ieteikt neko. Man nav neviena padoma. Varu tikai jautāt: kā dzīvosit, kad vairs nebūs ļau�u, kam mazgāt veļu? Vai vācu saimniecībā jūs atradīsit darbu? To neviens �odien nevar pasacīt. Varbūt, es tikai minu, jūs Brigitai palīdzēsit vairāk, ja būsit pāri.�

Vārpu māte domāja un, sa�ņaugusi rokas klēpī, valdīja tās, lai nedrebētu. Viņa centās būt pavisam mierīga un lieti�ķa. Bet, nesagaidījusi no kapteiņa atpestītāja padoma, viņa klusu �ukstēja:

�Es nevaru viņu pamest vienu. Viņa kļūs �eit par izsmieklu.�

Kapteinis neatbildēja. Viņ� skatījās galdā un domāja par visiem daudzajiem postiem, ko bija pieredzējis. Tur neko nevarēja grozīt. Cilvēki tomēr ar laiku kaut kā tika visam pāri, aizmirsās kritu�ie, arvien retāk uz viņu kapiem atradās pa ziedam, kad nomira mātes, kapi apauga ar zaļu zāli. Jā, tikai mātes netika nekam pāri. Viņ� iedomāja savu māti, kas bija palikusi mājās pie vārtiem stāvam, kad viņ� pēdējo reizi atskatījās. Nē, viņ� vairs nevarēja atļauties sentimentu un sāpes. Viņ� atrāva domas no savas dzīves un piesaistīja tās tikai �im brīdim, kur bija pa�reiz. Mātes nekad netiks pāri sāpēm par saviem bērniem. Viņ� piecēlās, kā izbeigdams sarunu, un paspēra soli uz Vārpu mātes pusi:

�Lieciet Brigitai pa�ai iz�ķirties,� viņ� uzmundrināja. �Ir ta�u liels cilvēks.�

�Ak, ko nu Brigita. Paldies, kapteiņa kungs,� viņa piecēlās.

�Nav neviena, kas jums varētu dot visdro�āko padomu. Turieties stingri, Vārpu māt. Karavīriem un mātēm ir jāiztur visvairāk. Labu nakti,� viņ� sniedza roku un, neatlaidis to, vadīja Vārpu māti uz durvju pusi. �Pienāciet atkal parunāties, kad esat skaidrībā.�

Kad Vārpu māte bija izgāju J, viņ� nopūtās, ātri aizdedzināja cigareti un turpināja rakstīt. Viņ� vēl dzirdēja, kā noklaudzēja ārējās durvis, Vārpu mātei izejot.

Bet Atis, palicis viens, ļāva vaļu saviem nerviem. Viņ� pat sadrebinājās kā drudzī. Labi, ka bija tumsa un neviens tagad'neredzēja viņa seju. Viņ� domāja: esmu piemuļķots, izsmiets. Sliktāka nekā vairs nevar būt. Jā, viņa pa�a izturē�anās pret Ligeju ir bijusi daudz par labu. Kāda vientiesība no viņa puses! Viņ� nicīgi iesmējās. Savas mājas pagalmā viņ� gandrīz uzdrāzās bērzam, un arī tas viņu saniknoja: cik skaistiem vārdiem Ligeja bija runājusi pat par �iem bērziem; izdilu�ais durvju rokturis negriezās un nejauki �īkstēja. Arī tas bija viņas apjūsmots. Un istaba, puķainais aizkars, viss bija viņas apmīļots un nu ņirdza viņam pretī. Viņa sajūta bija riebīga � viņ� uzsvēra tie�i �o vārdu, jo tajā ietilpa visas nelabās sajūtas: pazemojums, aizskarts

pa�lepnums, ļaunums, nicinājums pa�am pret sevi. Kā robots viņ� nedomādams uzmeta pannu uz pavardiņa, iegāza tur trīs olas un cepa. Tad ēda bez gar�as un gribas. Saprotams, kāpēc viņa lai rīkotos citādi. Viņa stāvoklis bija zems, uz nulles. Viņa ņēma vienu no pulka. Nāko�ais būs kāds cits no pulka, ja nepagadīsics kaut kas labāks. Cienītā kundzene! Atis savieba seju. Viņ� � sievie�u lutināts? Kas par niekiem! Viņ� bija tikai vietnieks kādam, kura nebija pie rokas. Un Atis sāka apdomāt savu izturē�anos pret Ligeju, savu īsto aizrau�anos, kurai nu nebija nekāda attaisnojuma.

To visu viņ� izdomāja, ēzdams vakariņas. Pulkstenis tikām bija aiztik�ķi-nājis līdz pusdeviņiem. Laiks bija iet pie Ligejas. Jā, laiks bija iet. Arī tagad viņ� gribēja būt akurāts līdz pēdējam. Viņ� apģērbās rūpīgāk, uzvilka brūnās bikses un gai�o �aketi. Saposies viņ� ielūkojās spogulī un bija apmierināts. �akete piegūla labi un izcēla plecus, kas citādi būtu par �auriem. Kaut viņ� nebija dendijs, viņam tomēr patika redzēt savu augumu izskatīgu un slaidu. Tas cēla pa�apziņu, to viņ� nenoliedza. Viņam patika, ka sievietes nolūkojas pakaļ.

Arī �oreiz viņ� negāja cauri nometnei, bet pa ārējo ielu, kur ar lielu likumu varēja nokļūt līdz Ligejas mājai. Viņ� gāja vienaldzīgs, viņu nemocīja ba�as par Ligejas stāvokli. Viņ� gāja kā uz biroju, kur nokārtojama kāda veca lieta. Viņam bija vienalga, ko satiek ceļā, nu viņ� nepētīja pretimnācēju sejas, kā bija darījis visas �īs pēdējās dienas. Pavisam atklāti viņ� tagad varēja ieiet Ligejas istabā, jo skaidri juta, ka �ī ir pēdējā reize. Un tūlīt jaunu, � viņ� sev sacīja. Rīt pat. Par spīti. Kā pa lenti viņam paslīdēja garām nometnes sievietes. Ir puslīdz vienalga. Spītība pārspēja visas cilas jūtas. Nekādas �ēlo�anas! Nē, nometnē nebija nevienas, pie kuras apstātos viņa domas. Ak, viena blonda � Ziemera kundze. Bet viņ� nedomāja tālāk, jo nepagalam nevarēja ciest blondas sievietes. Vienalga, gan jau kaut kas notiks. Ciniķis, viņ� nodomāja. Es nekad neapprecē�os.

Pret universitātes ēku viņ� tumsā redzēja kādu nākam pretī. Tā bija Brigita.

�Lūdzu atvainojiet," viņa apturēja Ati, �vai neredzējāt manu māti?"

Viņa skatījās Atī uz aug�u kā no dziļas ielejas, tik gar� bija Atis, salīdzinot ar viņas augumu.

�Neesmu redzējis."

�Jūs nācāt pa to ielu?** viņa rādīja atpakaļ, kur Atis tikko bija gājis.

,Jā, tur nebija neviena."

�Pazudusi. Nometnē nav," Brigita ba�īgi noteica un gāja tālāk.

Atis tūlīt aizmirsa Brigitu. Vientiesīte, viņ� nodomāja, kur gan var pazust pieaudzis cilvēks. Nūjā, bet cita, ko zaudēt, Brigitai nebija.

Vakars nebija vilino�s. Pēc straujā siltuma, kas izdzina kokiem lapas pāris dienās, tagad bija dzestrs un mitrs. Nometnes ļaudis jau laikus bija pa istabām. Ieejot pa vārtiem nometnes kvartālā, vēja pūsma atnesa ceriņu smar�u, kas, sajaukdamās ar mitrās zemes dvaku, uz brīdi sakustināja Atī �ais �etrās dienās nomākto pavasara smeldzi. Īslaicīga karsta strāva, kas izskrēja caur ķermeni, nostiprinādama jutekļus, tūlīt nodzisa. Klāt bijaTāra logs ar dzelteno, nokvēpu�o drēbi, kas aizsedza pusi loga. Viņ� aizgāja garām uz Ligejas galu. Viņas loga tīkla aizkars drusku �ūpojās caurvējā.

Viņa klauvējiens bija stiprāks nekā parasti. Kad viņ� iegāja, Ligeja pietrūkās no gultas, kur tikko bija sēdējusi. Viņa stāvēja istabas vidū. Atim dūrās acīs viņas bālums un nedabīgais miers.

�Tu atnāci? Lūdzu, sēdi," viņas balss bija silta, bet tum�a. Viņa norādīja uz pretējo zvilni. Viņa pati palika stāvot. Baltā blūze bija sapogāta līdz zodam, to noslēdza sīksvītraina tauriņveida kaklasaite. Mati uzsprausti grieķu mezglā un nokarājās uz kakla.

Atis jutās neveikli. Kāda mānī�anās ar viņas izskatu! Tur ta�u bija degu�as visas kaislības. Viņ� pētīdams skatījās uz viņas muti un domāja: tur ir bijis kaķenes maigums un ne�petnums, dullino�as kaislības, negudri vārdi, kuru pēdas slēpa aizvērtā mute. Viņa netuvojās Atim, neapcirla rokas ap pleciem. Kā taustīdama Ata domas, viņa sacīja:

�Es nupat atbraucu, vakarā."

Atis nicīgi pasmīnēja, atgāzās pret sienu un nekaunīgi nopētīja viņu no galvas līdz zemei.

Ligeja atsēdās viņam iepretim un, valdīdama uztraukumu, jautāja:

�Kāpēc tu man neko nejautā?"

�Ko tad? Es domāju, neesmu maldījies tevī no pirmās dienas."

Viņ� sakoda zobus un apvaldīti iesēcās, Ligejas miera sakaitināts. Ligeja iek�ēji nodrebēja, nojauzdama viņa balsī sve�umu. Vēl ne, vēl ne, viņa domāja. Vēl novilcināt mazu brīdi. Galvā uzdzirkstīja aizvadītās skaistās naktis. Nē, visu to zaudēt! Viņa ārēji valdījās, lai nelauzītu rokas. Kur padoms? Ai, kā viņa no�ēloja, ka nekad nebija mācījusies pazīt pavedējas mākslu. Ar patiesību un dabiskumu vien katrreiz nevarēja izlikt, ja gribēja kaut ko noturēt. Mēģinā�u, ak, kauns, piespiedī�os! Dievs man to piedos. Viņa nokaunējās, iejaukdama Dieva vārdu savā dēkā, kas tomēr viņai likās svēta un dārga kā citam dvēseles pestī�ana. Ir jāpasteidza�, Atim pretīgs �āds stāvoklis. Jā, meklē�u azaidu, dzērienu, � par to viņa bija padomājusi jau iepriek�.

Viņa nolika Atim priek�ā mazo galdiņu, kārtoja uz tā vakariņas un, neskatīdamās Atī, runāja:

�Kungs ir saīdzis? Tāpēc vispirms vakariņas. Kungam, manam kungam. Nu, neesi saīdzis. Viss ir pāri. Tas it nemaz nebija grūti. Tu redzi, esmu pilnīgi vesela. Ak, kas tur liels, sen man bija laiks �o un to iemācīties. Jā, un, kad tās bijā pāri un cs labi jutos, traucos tūlīt uz komisijām. Vai neesmu stipra?-

Viņa pabīdīja glāzīti Atim un gaidīja, kamēr viņ� dzers.

- �Tu nedzer? Kāpēc tu nedzer?" viņa smējās, bet pati juta, ka smiekli ir nedabiski. ,,Ko tu skaties manī? Jā, esmu drusku izmocīta un nervoza, bet tas ir jāsaprot, jo vienā laikā tik daudz ir bijis jālai� pār galvu. Bet tas pāries, ja vi�n tu būsi labs."

<Viņa izdzēra savu glāzīti un sacīja: /

�Esgribu noreibt," un tad pēk�ņi � �Cik savādi, ir pagāju�as tikai �etras diennaktis, bet tu esi kļuvis it kā sve�s, Ati." Viņa nosēdās blakus un saņēma � viņa roku.

�Tava roka ir vēsa un mitra. Ak, tu ta�u r.cbūsi slims? Kas tev ir? Saki, runā! Tu esi ļauns, ka �etras dienas turēju tevi neziņā? Bet cs nevarēju līdzēt. Pienāca otra kategoriska vēstule, ka man jāierodas uz komisijām. Viņi grib atbrīvoties no dalītajām ģimenēm, jo akcija iet uz beigām. Mani izlaida viegli cauri. Visu laiku cerēju, ka varbūt noraidīs vai vismaz atliks, bet liktenīgi � nekur, nekur neaizķērās. Sevī domāju un turēju īk�ķi: varbūt �odien kaut ko uzķers, apturēs. Bet nekā, nekā. Tas bija �ausmīgi. Kad nu redzēju, ka nekas nelīdz, ka man tomēr jābrauc, sāku meklēt citus ceļus. Vienalga, domāju. Kaut kur jau to piedos, ja tikai varētu izgudrot � kā lai paliek �eit. Visu laiku domāju tikai par tevi, tevis dēļ gudroju citus ceļus. Un arī kas cits: pirmoreiz manā mū�ā kā zibens, ātra un spo�a, uz�āvās doma: �ī dzīve ir tikai vienu reizi mana. Drīz manis nebūs. Ak, ja �ī vienkār�ā patiesība būtu parādījusies agrāk, pirms desmit, piecpadsmit gadiem! Bet tā atklājās tikai tagad, pēdējā brīdi, �ī doma, ka dzīve ir tikai vienu reizi un ka tu esi tikai vienu reizi. Un tūlīt arī cs me�onīgi pieķēros otrai domai, ka visiem līdzekļiem jāaizkavē �o dienu izbeig�anās. Un pats liktenis norādīja man ceļu.

Biju jau kuro reizi uzaicināta pie kungiem. Istabā, kur sēdēju, bijām trīs � augstais kungs, viņa tulks un cs. Mani papīri stāvēja uz galda mapē. Kungs, kas mani izklau�ināja, tos nelasīja. To novēroju. Te negaidot viņu izsauca no istabas. Ar tulku mēs pārmijām da�as pieklājības frāzes. Bet liktenis gribēja man palīdzēt, tas bija skaidri manāms - otrā istabā zvanīja tālrunis. Tulks izgāja tur. Es paliku viena. Un, tiklīdz biju viena, kāda balss, ko cits būtu saucis par sātana balsi, bet kas nebija nekas cits kā mans trakums, � �ukstēja aiz muguras: ja tagad nekā negrozīsi, tad pēc nedēļas būs jāaizbrauc. Pēc nedēļas! Un visās �ais dienās pirmo reizi es skaidri sajēdzu vārdu � jāaizbrauc. Līdz tam mirklim aizbrauk�ana man nerādījās kā kaut kas konkrēts. Un tavs tēls bija man acu priek�ā. Es domāju tikai par tavu tēlu un to, ka nevaru tevi atstāt. Un tad man uznāca tāda kā mēnessērdzība,

ja es to pareizi izprotu, un atkal balss aiz muguras mani urdīja, un cs izstiepu roku pēc papīriem. Sirds man dauzījās kaklā � es domāju, tā tagad katrā ziņā izleks no krūtīm vai pārtrūks. Pirksti jau piedūrās papīriem, tic �aukstēja tik stipri, man likās, kā skārds, kad to loka. Domāju: tulks otrā istabā to noteikti dzird, viņ� ienāks un atklās manu noziegumu. Bet cs dzirdēju � viņam bija tālsaruna. Viņ� kliedza. Viņ� katrā ziņā nebija dzirdējis. Bet mana roka tik briesmīgi trīcēja un sirds dauzījās, ka cs nevarēju saņemt papīrus. Es atrāvu roku un nosēdos. Kad ienāca tulks, man bija jātur roka uz krūtīm, lai viņ� neredzētu, kā sirds cilāja drānas virs manām krūtīm. Ak, zinu, tas nebija sātans, bet mans trakums.

Kad biju izklau�ināta un atkal paliku ar tulku viena, lūdzos, lai dara tā, ka man vēl nav jābrauc. Laikam mans skats bija kā mirējam, jo viņ� uz vietas apsolīja un pabāza manus papīrus zem lielas citu papīru kaudzes. Tikai vēlāk man paziņoja, ka nozudis kāds dokuments. Bet to jau tu dzirdēji kantīnē."

Viņa nolieca galvu.

Kad Atis neteica ne vārda, viņa iesaucās:

�Vai tev nav neviena vārda kā mierinājuma?"

Atis lēni un drūmi sacīja:

�Kur esmu tevi novedis! Tas ir briesmīgi."

Arī tagad viņ� nepieskārās ne ēdienam, ne dzērienam. Nebija sevi ko mānīt: viņu mocīja vēl kāda cila doma. Ilgi un uzbāzīgi viņ� nolūkojās Ligejā, meklēdams atbildi moko�ajam jautājumam. Tad, it kā tiesnesis, pārsteigdams apsūdzēto, pēk�ņi jautāja:

�Saki, kā tu tādā stāvoklī, � ja pareizi izpratu � nākdama no ārsta, � uzdro�inājies braukt pie komisijām? Es tevi nesaprotu."

Ligeja klusēja. Viņa bija aizgriezusies sāņ� un aklām acīm skatījās savās rokās.

Nesagaidījis atbildi, Atis nicīgi iesmējās un sacīja:

�Lieliska komēdija! Bet ir jau labi! Tikai nesaprotu, kāpēc tev bija vajadzīga �ī komēdija. Cik saprotu � lai mani piesaistītu līdz pēdējai dienai?"

Viņ� atkal rūgti iesmējās un turpināja:

�Un cs, vientiesis, gāju un pētīju, un skaitīju soļus, baidīdamies par tavu . dzīvību. Bet tu pasmējies. Kundze nevar iztikt bez mīļākā pat pāris pēdējās dienas, pirms izceļot." Viņ� paskatījās Ligejā un sacīja:

�Tu neatbildi? Jā, ko gan lai būtu atbildējusi. Bet zini: cs tomēr neesmu muļķis. Es tev pasacī�u savu ieskatu par tevi: tu esi lieliska! Kā tu prati mani noturēt �etrus mēne�us? Tā ir augsta māksla. Bet zini: tavi pēdējie meli ir meistardarbs! Pat mana bijusī melnā draudzene, gudra, viltīga dāma, salīdzinot ar tevi, ir tikai pirmziemniece. Nē, nē, ņem rokas nost no sejas!

Tomēr � turi vien! Varbūt tev vēlreiz izdosies mani apmānīt: es domā�u, ka tu raudi, bet īstenībā tu noslēpsi smaidu.*

Ligeja bija patie�ām aizsegusi rokām seju.

�Tu esi vienkār�a hetēra. No mana viedokļa tas ir daudz labāk � man atkrīt ceremonijas,* un viņ� gandrīz bezkaunīgi ļāva acīm slīdēt pār Ligejas augumu.

�Kur tu esi mācījusies �o pavir�ai acij neredzamo koķetēriju? Kāds gars tev ir �ukstējis pavedinā�anas mākslas bau�ļus, ka, nerādīdama kaislību, tu to iededzini desmitkārt. Vai tu zini, ko par tevi saka nometnes vīrie�i? Traka sieva. Un es nezinu, vai viņi tevi ir aplūkoju�i tikai ar acīm vien/*

Viņ� mainīja balss izteiksmi un laida vārdus, kas bija uz lūpām:

�Pa�reiz tu tur sēdi kā skolotāja Bībeles mācības stundā un centies sev iegalvot, ka nodaru tev nedzirdētu pārestību. Tu nolēmi būt bēdīga, tev gribas būt cietējai. Jā, �ādi cilvēki da�kārt mīl a�gārnības. Bet tu vari aizpogāt savu blūzi līdz pat zodam, tomēr nevari noslēpt savu trakumu.*

Viņ� nobeidza ar uzsvaru un tad paskatījās Ligejā, pārliecinādamies, kādu iespaidu atstāju�i viņa vārdi. �ai brīdī viņam gribējās redzēt viņu izputinātu un pazemotu.

Ligeja sēdēja tāpat, nekustēdamās, tikai acis liecināja, ka viņa grib iespiesties Ata vārdos un salīdzināt tos ar savām izjūtām. Tad viņa ātri sacīja:

, Jā! Tev ir taisnība. Kad godīgi ieskatos sevi, ikviena mana doma sakrīt ar taviem vārdiem. Jā, �eit ir trakums.* Viņa pielika pirkstu pie krūtīm. �Es . laikam esmu hetēra, tur neko nevar darīt. Es nevaru apgalvot pretējo. Man gribas tev patikt, ar visiem līdzekļiem es gribu tev patikt. Visu es daru, lai tev patiktu. �o blūzīti aizpogāju līdz zodam, nevis lai izliktos svēta, bet lai tev būtu pārmaiņa. Visu, visu daru, lai tev patiktu. Tur nekā nevar grozīt. Tevis dēļ esmu bijusi gatava izdarīt noziegumu, ja vien nebūtu tik gļēva, esmu sagatavojusies melot, lai tevi nepazaudētu, bet tas nekā nepalīdz � ar to es nekā nevaru panākt. Tie ir nieki. Pats galvenais vēl tikai sakāms. Un tā ir patiesība. Vienalga.*

Atis nepacietīgi savilka uzacis un sacīja:

�Runā, bet īsi, bez traģēdijām un scēnām. Man nepatīk izmisums un bēdīgas sejas.*

�Zinu, mēģinā�u smieties stāstīdama,* viņa it kā iesmējās. Un iesāka:

�Atceries, reiz naktī, kad bijām laimīgi, es iesaucos: ko viņi ar mani ir izdarīju�i. �ai vienā teikumā bija ielikta lielā daļa manas dzīves. Vai tu vari iedomāties meiteni, kas grib aplikt rokas ap mīļākā pleciem un pieglausties cie�i klāt? Es to neesmu varējusi, man nekad nebija vēlē�anās. Es ieslēdzos savā istabā. Vai es negribēju iziet ar savu mīļo vakarā Rīgas ielās, kad liepas saziedēju�as un smar�o, kad tikko nolijis pavasara lietus un asfalts kūp aiz siltuma? Kad gribas smieties un skatīties acīs otram, kas iet līdzās. Man ta�u bija tikai divdesmit gadu. Bet cs sēdēju savā istabā un bēdās �ūpoju galvu. Man nebija salīdzinājuma, cs domāju: tādai jābūt dzīvei, ja ir salaulāts. Man bija liela bijība pret likumiem. Es biju uzticīga. Sākumā raudāju, vēlāk nevarēju arī to. Da�reiz naktī, tu sapratīsi � kad, c� nodrebēju pie miesas un dvēseles. Da�reiz, kad viņ� man nosēdās blakus un cs nojautu viņa vēlē�aņos, cs iekodu zobus palaga stūrī,, lai nebūtu jāklicdz. Labi, ka bija tumsa un cs tā varēju darīt. Es domāju: labi � tam tā jābūt. Es strādāju, lai nejustu, ka dzīvoju. Mācījos, lasīju. Sākumā ar izvēli, tad, lai ieraktos uz ilgāku laiku, izvēlējos biezākos sējumus. Smējos darba biedriem, ka ņemu grāmatas uz svara, � zem kilo � tās bija par vieglām. Da�os gados apriju, jā, burtiski apriju gandrīz visas pasaules klasiķus. Es augu, bet ko līdzēja mana aug�ana, ja reizē kritu pī�ļos. Mana galva bija pilna, es tur vairs nekā nevarēju dabūt iek�ā, cs paguru. Tad sāku siet dziju pie dzijas, kamēr iznāca paklājs. Un nekad �ai laikā man neienāca prātā doma, ka mū�s aiziet. Un tad beidzot nāca mīlestība. Aiz muļķīgas vientiesības nodevu sevi. O, toreiz mana sirdsapziņa bija ļoti jūtīga. Man bija jā�ķiras.

Kāda nakts stāv prātā: biju atzinusies vīram. Tas bija baismu pilns laiks. Ienaidnieka tanki ieripoja Rīgā un visā zemē. Vīri naktīs negulēja, bet klausījās, vai neatskanēs �ekistu soļi uz kāpnēm. Biju vasaras mītnē. Visi gulēja. Es sēdēju uz mājas sliek�ņa un skatījos tumsā. Tas laikam bija augusts, jo atceros, zvaigznes bija ļoti spo�as, un meteorīti cits aiz cita noslīdēja pāri debesīm. Silts un prie�u smar�as piesūcies gaiss. Tad mans vīrs sacīja: nāc līdz. Es paklausīju. Mēs gājām uz me�u. Me�s bija satumsis un baiss. Pa me�inieku iebrauktu ceļu gājām me�ā iek�ā. Es kāri skatījos kokos, sūnā, nakts debesīs un domāju � pēdējo reizi. Vēroju viņa roku kustības. Viena bija kabatā. Es nezināju, kāda nāve mani gaida, bet nojautu, ka tā ir ļoti tuvu. Bijām gāju�i jau ilgi. Tuvumā vairs nebija nevienas mājas. Es domāju: tas notiks �eit, un skatījos uz kādu klajāku vietu starp priedēm, jo ceļ� jau bija izbeidzies. Es nevarēju vairs paciest �o �ausmīgo klusē�anu. Biju arī nogurusi, ne tai dienā vien, bet jau tre�o mēnesi bez miega. Man nebija nevienas domas, es gribēju tikai mieru. Un, kad nonācām klajākajā laukumā, kur auga mīksta, zaļa sūna, es domāju: �eit tas notiks. Es biju pārdabiski mierīga un tādā pa�ā mierā sacīju: ko esi nodomājis, to dari. Bet drīz. Tad viņ� baismā klusē�anā nostājās man pretī un jautāja: vai tu viņu tie�ām mīlē? Jā, tā kā nekad, � cs atbildēju. Atceros, es atliecu galvu, lai krūtis būtu brīvas, ja viņ� tagad �autu vai durtu. Un gaidīju. Es apgalvoju: man nebija bailes. Gribēju tikai mieru. Dari, � es sacīju. Un tad pēk�ņi viņ� nokrita ceļos un raudāja/⁴

Ligeja apklusa un aizsedza seju:

�Ati, Ali, tas varbūt izklausās ļoti banāli, ja to pasaka pāris vārdos, bet tie gadi, garie gadi, kad esi iesviests kā koka skaida straume un peldi virs melna dziļuma, un nezini, kur tevi izskalos malā vai varbūt ieraus ūdens vērpetē. �ai ceļā tu nobru�ājies, topi ļaunāks, iemācies nicināt cilvēku, bet nepiedzīvotās laimes nojauta paliek. Un tad vienā dienā nāk laime, un tu kļūsti jauns un tikpat muļķīgs kā jaunībā, un tu esi patiess, jo asinis nemelo. Un �ai patiesībā tu no�ķīstics tīrs un balts, kaut visa pasaule tevi sauktu par nelieti un laulības pārkāpēju." Viņa brīdi aprāvās un tad parisam klusu izsaucās:

�Ati �^u bet tālāk netika. Viņa uzsvieda plaukstu mutei un, apturējusi vārdus, atviegloti nobeidza teikumu:

�Piedod, es aizmirsos. Kāda vajadzība tev klausīties tādu bēdu stāstu. Pareizi, tev vajadzīgs prieks. Piedod! Es uzlik�u kafiju. Kā cs tevi nomocīju. Tu ta�u esi atnācis atvadīties. Tas ir tik riebīgi � tādas scēnas. Piedod! Jā, parisam piemirsu � esmu nopirkusi Dancigas zelta liķieri � uz atvadī�anos. Te, te tas ir. Lūdzu nepretojies, dzer �o pēdējo reizi un aizmirsti, ka tevi nomocīju."

Viņa sāka rīkoties ap kafijas kannu, kustējās ātri, kā baidīdamās apstāties.

Atis skatījās, pētīdams viņas nervozās kustības. Tad viņ� nenocietās un sacīja:

�Tu esi kā mocekle. Kāpēc tu gribi būt jautra, kad īsteni tu neesi tālu no raudām? Kāpēc tu man stāstīji par savu dzīvi? Vai tas nebija kāds ievads? Runā, cs redzu � tu moki seri, tu esi kā verdzene."

Ligeja apstājās un, klausīdamās Ata vārdos, skatījās viņā platām acīm.

�Runā," Atis cieti sacīja.

Ligeja, it kā tālumā skatīdamās un citu domu līdztekus domādama, lēni sacīja:

�Ati, tu esi tik skaists! Cik skaists ir jauns vīrietis."

�Tas nebija tas, ko tu gribēji sacīt."

�Es nekad neesmu zinājusi, ka jauns vīrietis var būt tik jauks."

�Tu esi kļuvusi bez prāta! Kas tev ir?"

�Tu esi mana jaunība."

�Man riebj �ādas scēnas!"

�Ati, vai tu saproti mani �ai brīdī?"

�Tu esi apstulbota!"

�Ati, es � sāku � novecot. Vai tu neredzi nekādas pārvērtības manā sejā?" ... .....

Viņa nostājās pret Ati un raudzījās viņā izbiedētām acīm, kas bija pieliju�as asarām.

�Pasta ielā man to pasacīja � man nebūs bērna. Tik grūti bija to tev pateikt. Zinu, tu juties atvieglots, jo esi izglābies no atbildības. Tev atkrīt pat morāliskā atbildība. Tu vari iet.*⁴

Viņa aizgriezās pret logu, it kā būtu beigusi sarunu, lai Atis justos atlaists. Bet viņ� negāja prom. Viņa juta neskatīdamās, ka viņ� stāv turpat viņai blakus. Tāpat, neatgriezusies pret Ati, viņa klusu turpināja:

�Tāpēc bija garais ievads, tāpēc bēgu, bailēs traucos uz komisijām un trijās dienās biju visam cauri. Bet, kad nu iespēja aizbraukt bija dota, tālākam man pietrūka spēka, un es sāku rīkoties pretī, lai aizkavētu aizbrauk�anu. Bet ko tas līdz: mēs nevaram izbēgt no likteņa un patiesības, mēs nevaram darboties pretī savam iedzimtajam raksturam � mums jāpiepilda līdz galam tā prasības/*

Viņa atsviedās pret Ati un, it kā izbijusies no savām izjūtām, izsaucās:

�Ati, es vairs nespēju atgriezties pagātnē. Es gribētu, bet nespēju. Bet pie tevis palikt nevaru. Man jāaiziet vienatnē vai jānomirst/* Viņa iesmējās par saviem vārdiem:

�Zinu gan, ka no tā nemirst fiziski. Esmu tikko sākusi dzīvot; tikko atvērusi acis uz pasauli un ieraudzījusi dzīvu cilvēku. Tagad man ir salīdzinājums, cs zinu, kā jābūt, un, ja tā nav, tad kopā dzīvot nozīmē nodarīt varas darbus � sev un otram/*

Kāda baiga aina laikam spokojās viņas iztēlē, un ar jaunu jūtu uzplūdumu viņa sacīja:

�Es redzu miljoniem vienaldzīgu un apniku�u seju īgni raugāmies pāri galdam, kur sē� neaizdzenamais, piesaistītais dzīves līdzstaigātājs. Līdz galam apnicīgs, pelēks, nobru�āts, kā mēbele, kas savu mū�u nokalpojusi, ko pat vairs nevar pārdot par da�iem santīmiem, bet ko nevar ari sadedzināt, jo savos putekļos tā slēpj aizgāju�o dienu mirdzu. Miljoni un miljoni skatās pēc zāļainās ielejas, kur mū�īgi mū�os atmirdzētu aizgāju�o skaisto dienu atstari. Bet nav un nav. Un tad cilvēks sāk pietikt ar citu mirdzumu � viņ� meklē grāmatās un iztiek ar iekonservētu kaislību, un... un sakalst, un kļūst mazasinīgs, un beidzot iebalzamējas, impregnējas pret siltu dzīvību. Un tiek saukts par morāli augstvērtīgu, bet viņ� ir gatavs un miris/*

Un tad pēk�ņi ar jaunu kaislību:

�Ati, es negribu novecot!** Viņa sāka raudāt.

Atis apjuka. Kāda vientiesība, viņ� domāja. Neviena sieviete to neteiks savam mīļākam. Kāda �ausmīga vientiesība! Viņam bija Ligejas �ēl. Dīvainas domas �audījās viņa smadzenēs. Kas viņa bija? Kur viņa līdz �im bija dzīvojusi, ka neapjēdza laiku? Vai viņa bija dzīvojusi uz kādas apburtas salas, kur laiku nemērī gadiem, bet izjūtām? Un nu viņa rupjā patmīlība norāva apburto plīvuru un salauza viņu. Acumirklī viņa domās nostājās gara rinda sievie�u, ko viņ� bija ieguvis savā dzīvē, un viņ� sev sāka likties vecs un pārdzīvojis visu, ko cilvēks spēj pārdzīvot. Jauna nekā vairs nebija. Jauna bija S raudo�ā sieviete, kas tikko bija sākusi dzīvot. Viss, viss viņu mīlestības naktīs viņai bija jauns. Viņa tikai brīnījās un priecājās, un neapnika apgalvot: es esmu laimīga! Nabadzīte! Un, juzdams sevi stipru, nobriedu�u vīru, viņ� piegāja, atsēdās uz giillas malas, saņēma abās rokās Ligejas galvu un sacīja:

�Nu, vai tev labi? Neraudi!" Viņ� sāka glāstīt un mierināt viņu, vēlēdamies tikai vienu � lai viņa apstātos raudāt!

�Tu, muļķīte! Neviena sieviete neteiks par sevi, ka noveco. To tu nevienam nesaki, nevienam citam vīrietim, ja kāds tev būs pēc manis. Un pasaulei to nesaki. Tu ta�u nemaz neproti dzīvot. Es zinu, man tu nevari noslēpt nekā, bet pasaulei noslēp. Mīļais Dievs, man arvien vēl tevi jāmaitā. Nu? Nu? Tu esi mierīga?"

Viņ� pievilka Ligeju pie krūtīm un spieda kā bērnu, smiedamies un auklēdams.

�Mazā sieviete, kā tu esi saglabājusies? Pat tavas krūtis ir vingras. Vai arī tās ir tādas tikai pie manis? Kā gatavi augļi. Ligeja, Ligeja, es domāju � nav ta�u nekas mainījies pa �iem �etriem mēne�iem, kop� tu mani uzvarēji. Nu, redzi nu pati � tu atkal esi uzvarējusi."

Ārā uz ielas bija dzirdami soļi un balsis. Kabatas lampu baltie gaismas stari snaikstījās ceļmalas krūmos. Tur un tur atkal uzmetās apaļais gaismas ripulis. Gaismekļa turētāji nebija redzami. Kāds sacīja: pārmeklēsim krūmus pie sporta mājas � tur tic visbjezāki. Meklētāju soļi pa tumsu aizdipa uz nometnes otru galu.

Pēc kāda laika viņi bija kaut ko atradu�i. Skrēja, zvanīja pa tālruni, brauca policijas motocikls, gar kabatas lampu gaismām aizslīdēja vīrs formā, likās, tas ir ūdenslīdējs tumsas-jūrā. Tad nometnē iebrauca balta ma�īna ar sarkanu krustu uz sāniem. Vīri pacēla kādu stāvu, uzlika uz nestuvēm un iestūma ma�īnā.

�Kāpēc tu to darīji?" Brigita, notupusies pie nestuvēm, sacīja un raudāja.

Atbildes nebija.

Viņa atkārtoja savu jautājumu vairākkārt:

�Kāpēc tu to darīji?"

Beidzot Vārpu mātes lūpas, bālas un sakaltu�as, sakustējās. Brigita pielika ausi pie tām un klausījās. Likās, viņa uztvertu vārdus:

�Viņi tevi noraidīja."

Pēc pusstundas Vārpu māte nomira slimnīcā. Viņa bija pārgriezusi roku dzīslas.

Pēc pāris dienām bija izvadī�ana. Tur bija salasīju�ies vai visi nometnes iedzīvotāji. Sirmais mācītājs iesāka ievada vārdus: �Ko jūs manam vismazākajam esat darīju�i, to jūs esat darīju�i man."

Ill

Visas pūles nodot dzīvniekus dro�ās un rūpīgās rokās Andrīnei beidzās nesekmīgi. Vairākas dienas viņa bija staigājusi pa nometni no istabas istabā, piedāvādama un slavēdama savus draugus un viņu īpa�ības, bet tas neko nelīdzēja. Citi atrunājās ar aizceļo�anu, citi ar nabadzību; tie, kam nedraudēja aizceļo�ana, ne ari nabadzība, līda būdā iek�ā, vienkār�i negribēja apkrauties ar dzīvniekiem. Ko? Vienā istabiņā? Jau tā gaisa par maz. Nezini, kur pats rītdien noliksi galvu. Nē, nē. Paturiet vien!

Bet Andrinc vairs nevarēja paturēt. Viņai bija jānodro�ina savu draugu nākotne, kaut ari ejot visgrūtāko ceļu. Nebija vairs ilgi laika.

Kādu dienu, paņēmusi sarkano kaķi klēpī, viņa aizgāja uz nometnes otru galu. Tā bija tum�a istaba, kur viņa iegāja. Salapoju�ās kastaņas aizēnoja visu logu, no kā istaba ieguva spocīgu, zaļgani dzeltenu gaismu. Uz pelēkās gultas sēdēja maza auguma, apaļa sieviete un ar rokām �uva kopā divus da�ādus drēbes gabalus. Viņa tos turēja ļoti tuvu dubultstiklu acenēm. Acis bija piemiegtas, un no tām uz visām pusēm stīdza neskaitāmas krunciņas, ko parasti sauc par zosķepiņām. Sarkanīgi krāsotie mati bija pār�ķīru�ies vairākās vielās un atsedza sirmās matu saknes. Viņa tūlīt nepazina ienācēju un cie�i pāri acenēm skatījās Andrīnē un uz dzīvo nastu padusē.

�Redzu jau redzu un zinu jūsu nācienu," viņa sacīja un stiepa pretī savas īsās, tuklās rokas.

�Nu re, kas par skaistuli! Skaidri kā Aspazijas Indriķis. Kad dziedāju operā, man bija uz mata tāds pats. Jā, tas bija labas sugas runcītis. Pēterītis."

�Pieņemiet gan, kundze, man viņ� jāatdod dro�ās rokās. Viņ� ēd visu un ir tīrīgs," Andrine, nododama kaķi mājasmātei, sacīja. Tad viņa stostīdamās piebilda:

�Man ir tādi apstākļi. Uz laiciņu bū�u slimnīcā."

�Skaidrs. Tur nemaz nav ko runāt! Ja tikai nekodīsies ar manu melno." Viņa glaudīja kaķim muguru.

�Manējais jau veselu nedēļu pa kaķu miestu. Inc, Inc, � kas par varenu tīģeri!" Viņa ievilka kaķi klēpī.

Andrinc bija atsēdu�ies iepretim namamātei un skatījās pāris ielogotās fotogrāfijās, kas bija sadzeltēju�as un noputēju�as. Mājasmāte pamāja uz sienas pusi un īsi sacīja:

�Tāda biju Dēmonā, kad dziedāju Tamāru. Tā otrā � Mikaēla." Viņa nopūtās un sāka enerģiski glaudīt kaķi.

�Esiet bez bēdu un brauciet mierīgi. Jā, slimības, nav labi, nav labi. Es gan turos, bet arī uzmanos. Ik rītus iedzeru glāzi karsta piena ar medu � tas manai balsij. Bet citādi man nekai� nekas. Es taupos, briesmīgi taupos,

- lai, tiklīdz būsim mājās, varētu stāties pie darba. Bet tas viss ievelkas. Nezinu, kāpēc visi lai�as pāri uz Ameriku, it kā mū�īgi būtu jāpaliek ārpus mājas. Ko niekus - ir vēl tikai drusku jāpagaida. Redz, pirmajā karā bija tāpat, da�us gadus pacietāmies un salasījāmies atpakaļ. Un kā tad strādājām! Viens mans jaunības draugs, komponists, arī paliek tepat, viņ� pārgāja uz veco ļau�u mītni � kas nu par veci � vīrs pa�os labākajos gados. Un mēs abi paliksim tās stutes, nekur nebrauksim. Viņ� raksta man partiju. Skaista opera. Spānija, �etrpadsmitais gadsimts. Ķēniņa dēls mīl di�ciltīgo Inesi. Bet valsts intereses aizliedz �o mīlestību. Augstmaņi nonāvē Inesi. Tad ķēniņa dēls liek viņu, zārkā gulo�u, novietot uz troņa un salaulājas ar viņu pēc nāves. O, kas par lielisku partiju! Baritona partiju viņ� iecerējis tie�i Kaktiņam, bet tas, lūk, neticīgais, aizlaidies uz Ameriku. Visi aizlaidu�ies. Es nezinu, kur cilvēkiem palikusi ticība."

Andrine izbrinējusies skatījās runātājā un gribēja kaut ko sacīt, bet namamāte piecēlās un, ielējusi trauciņā pienu, nolika kaķi pie tā, un glaudīja tā svēdraino muguru:

�Kas par akotu! Tāds pats kā Indriķis. Jā, mēs ar nelaiķi satikāmies. Bijām viena laika ļaudis. Viņa gan bija par mani vecāka. Ai, ai, tic laiki, kad viss plauka un tapa. Kas viņai bija par spēku: atceros, viņai jau bija pie se�desmit � viņa lasīja savu dzeju, pacēla roku kā karavadonis un varenā balsi lasīja virsrakstu Viktoria Regia"

Tad viņa pievērsās Andrīnci un vienkār�i sacīja:

�Nu, kad esat mājās no slimnīcas, pienāciet."

�Paldies jums daudzkārt. Nu esmu bez bēdu � par �o, bet abi suņi un otrs runcis, tos laikam būs jālick iemidzināt. Ļaudis ir cieti, pilni savu bēdu."

Viņas atvadījās. Andrine vēl noglaudīja kaķi un tad izgāja.

Otrā rītā jau agri viņa bija aug�ā, pabaroja dzīvniekus un desertam � kā viņa sacīja � ielēja pienu. Kamēr saime ieturēja brokastis, Andrine ar labpatiku noskatījās, kā suņa lokanā mēle iedabūja pienu mutē. Tīri vai jāsmejas, kā ar tādu lupatiņu viņ� var ielakt �ķidrumu. Viņa pat vāji pasmaidīja. Bet �īm vienkār�ajām domām blakus bija otras: kā viņi pēc ie�ļircinājuma raustīsies nāves krampjos. Nē, tur neko grozīt nevarēja. Dzīvībiņas, viņa nodomāja: cik tiem labi, ka stundu pirms nāves nenojau� neko. Dievs, sodīdams cilvēku, tam ir devis sapra�anu, spēju apzināties nāves nāk�anu. Tikai da�iem Viņ� devis līdzi arī �ēlastību: ar ticības spēku pieņemt to un ar ticības spēku mazināt.

Viņa apģērbās izie�anai jau laikus un gaidīja, kad pulkstenis būs bez ceturk�ņa deviņi. Tad viņa aplika suņiem kakla siksniņas, kaķi ielika grozā un uzsēja virsū plānu lakatiņu. Tā sakārtojusies, viņa aizgāja uz pilsētas pusi.

Pēc stundas viņa atnāca viena.

Viņa neapsēdās, kaut bija piekususi. Vēl bija tik daudz ko darīt: viņa novāca dzīvnieku traukus un guļammaisiņus, izmazgāja grīdu, salika savus traukus glītās rindās uz virtuves galda un apsedza ar baltu marli. Tad izņēma no gultas apak�as koferi un tur salika savu veļu. Vienā kofera stūrī viņa ielika baltā drānā iesietu saini, ietina abas fotogrāfijas un zelta pulksteni un visu nolika rūpīgi savā vietā koferī. Tāpat koferī nonāca dēla vēstules un Jaunā derība.

Visbeidzot viņa izņēma no galda atvilktnes lielu, dzeltenu aploksni ar rentgena uzņēmumiem. Viņa pacēla tos vienu pēc otra pret gaismu un ilgi skatījās, un domāja: tas melnais plankums krū�u kreisajā pusē... Ko ārsts viņu mānīja, ka tas sakrājies ūdens no iespējamā plau�u plēves iekaisuma. Ko niekus! Tas ir tas pats ļaunais. Viņai uznāca sausais klepus. Jā, tas ir tas! Tāds klepus viņai nekad agrāk nebija bijis. Viņa pievēra acis un domāja: nezin, vai tas vilksies ilgi?

Kad viss vajadzīgais bija sakārtots, viņa nolika pa rokai ceļa drēbes: brūno angļu kostīmu, ar kuru bija izbraukusi no Rīgas, balto blūzīti un Rīgas kurpes, melnos ādas cimdus un bereti, kas vienīgā no visas garderobes bija pagatavota Vācijā, nometnē.

Visu to viņa izdarīja nesteigdamās un mierīgi. Tad piesēdās rakstīt Andrim vēstuli. Viņa rakstīja gari un ilgi. Sīki aprakstīja �ķir�anos no saviem dzīvniekiem, rakstīja par paziņām, kas aizbrauku�i vai pa�reiz taisījās braukt, par tiem, kas palika �eit. Pa�ās beigās viņa īsi uzrakstīja: �... man ir visa gana, nesūti tik daudz, bet atraksti bie�āk, ja neesi noguris. Uz pāris dienām ieie�u slimnīcā pārbaudīties. Bet nedomā, ka ir kaut kas ļauns. Es drusku klepoju, tāpēc ārsts domā, ka iekaisusi plau�u plēve. Bet man klājas ļoti labi, es gandrīz nejūtu, ka būtu kāda vaina. Cik labi, ka toreiz pierunāju Tevi braukt vienu, jo manis dēļ Tu tā kā tā uz Ameriku nebūtu ticis. Par to savukārt pārliecinājos �ais dienās: atceries mazo Brigitu? Viņu nupat noraidīja, māti pieņēma, bet Brigitu noraidīja. Tāpēc ir vien labi, ka Tu mani paklausīji. Gan jau vēlāk, kad Tu tur būsi iedzīvojies, cs aizbrauk�u kā lielmanī�a."

Viņai sāka līt asaras. Viņa nogrozīja galvu un pasmaidīja, bet asaras lija pa�as no sevis.

Andrīnes sarkanais runcis, ko viņa bija nodevusi senajai primadonnai, lielo tiesu uzturējās kaķu miestā, kas bija ierīkots, vai ari pa�i kaķi to bija izvēlēju�ies par savu sastap�anās vietu, � zem vienas barakas grīdas. Tur norisa visi svarīgākie kaķu dzīves notikumi. Bet agri rītos un pievakarēs sarkanais runcis pa paradumam gāja uz māju un ņaudēja pie Andrīnes loga. Nekā. Logs palika ciet kā bijis. Tad runcis iespraucās gaitenī un ņaudēja pie durvīm. Nekā. Durvis neatvērās. Runcis padauzīja asti uz vienu pusi un otru, nopaļādams �ādu Andrines neuzmanību, un aizgāja atpakaļ uz kaķu miestu. Gribējās csĻTCaķu miestā nekā jauna nebija. Pēc marta asiņainajiem kautiņiem tagad bija iestājies slinkuma un miegainības laiks. Visi seniori slais-tījāszcmknimicm un gulēja, izlaidu�ies saulītē. Viena vienīga jauna kaķene vēl bija manīta nometnē, bet saimniece to nelaida barā. Tikai reizi viņa bija iznesta ārā, bet arī tad sēdēja rātni klēpī kādam vecam vīram. Jā, skaista, pelēki svītrota kaķene ar sarkanu mēles lupatiņu. Slinkuma laiks. Ies vēlreiz uz māju.

Zem mājas loga viņ� sāka ņaudēt nelabā balsī, cik vien nelabi varēdams, bet Andrines logs un durvis bija un palika ciet. Viņ� notupās pie durvīm, salocīja priek�kāju dūrites zem krūte�as un sāka snaust, par murrā�anu nebija ko domāt tik nenoteiktā vietā un neomulīgā nezinā�anā. Viņ� vienkār�i snauduļoja.

Ap pusnakti gaitenī ienāca viņa jaunā saimniece. Lai! Viņ� ļāvās, lai viņu ņem un nes. Mēģinās pienākt atkal rītdien.

Slimnīcā Andrīnci nekļuva labāk. Sausais klepus uznāca bie�āk un bie�āk, da�reiz trūka elpas. Tad viņa dabūja skābekļa masku, un uz da�ām stundām viss bija labi. Ārsti sacīja: tas pāries, �ķidrums, ko izdala plau�u plēves iekaisums, gulstas uz plau�ām. Bet tas pāries, tas ir tikai laika jautājums.

Andrīne nesacīja neko. Viņa gulēja glu�i taisna vai sēdēja pusguļus tā, lai var redzēt sava dēla ģīmetni, kas stāvēja uz naktsgaldiņa. Slimībai pastiprinoties, atnāca viens otrs nometnes paziņa, atnesa kādu ziedu. Viņa nesūdzējās, bet labprāt stāstīja par Andri, kas nu uzņemts Austrālijas gleznotāju biedrībā un piedaloties turienes izstādēs. Iztiku viņ� nopelnīja, strādādams krāsotāja darbu. Drīz vien, tiklīdz bū�u vesela, viņ� aicinās mani pie sevis, papīri jau esot iesniegti, � tā viņa sacīja citiem. Bet, tiklīdz viņa palika viena, viņa klausījās krū�u kreisajā pusē. Dzirdēt, protams, nevarēja neko, bet viņa juta lielu smagumu un �ņaudzienus. Tās bija kā cietas knaibles, kas laiku pa laikam ieņēma savā kaulainajā plaukstā viņas miesas audus un sa�ņaudza. Tad ļāva brīdi atpūsties, un atkal nezvērs saspieda savu sauju. Kad viņa par to minēja ārstam, tas tikai sacīja: dosim vienu dūrienu, tad būs labi. Un patiesi: pēc dūriena sāpes aprima, un viņa aizmiga. Tas bija salds un dziļ� miegs. Viņa noskuma, ka bija jāmostas. Sapņos bie�i viņa satikās ar Andri, bet tikai Rīgā. Visi sapņi bija gandrīz vienādi: viņi abi bija slepeni ieradu�ies Rīgā paskatīties savu māju un apciemot tēvu kapsētā. Viņi visiem spēkiem centās tur nok|ūt, bet nevarēja, tas nebija iespējams. Katrā ielas stūri stāvēja kāds aizdomīgs vīrs, kuram garām iet nedrīkstēja. Reiz viņa' pirka puķes pie Galvenā pasta stūra, � ko aiznest uz kapiem, bet, attaisījusi maciņu, atģidās, ka viņai ta�u ir tikai sve�a nauda, ka tie�i ar to viņa sevi nodos tūlīt. Tad viņa ātri bija iebāzusi maciņu kabatā, noņēmusi no rokas pulksteni un sniegusi lāga puķu sieviņai samaksai, un steigusies prom. Bet tavu briesmu: uztraukumā somiņa bija palikusi vaļā, nezin kā tā nokrita uz ielas, un viss somas saturs izbira, ar visu sve�o naudu. To redzēja gājēji, starp kuriem bija bruņoti kārtībnieki. Viņa gribēja liekties un ķert mantas kopā, bet no �ausmām pamodās. Kur Andris? Kur bija palicis Andris? Pamezdamās no �ādiem sapņiem, viņa bija nosvīdusi slapja, un elpu �ņaudza kaulainās nezvēra ķepas. Tad viņa ieķērās gultas malās un turējās, un cieta, skaitīja lūgsnas. Kad sāpes piestājās, viņa rakstīja dēlam vēstuli un domāja: nevaru iejaukt viņu savās mokās. Viena pati jaunība, to nevar postīt ar bēdām. Manā vietā viņ� nevar ciest. Viņa rakstīja: �Man jau ir labāk. Ie�ļircinājumi ir ļoti labi. Ārsts saka - drīz bū�ot pavisam vesela/ Bet vēstules beigās viņa rakstīja to, ko nekad agrāk nebija rakstījusi. Tas bija sava veida testaments, bet nc par laicīgām mantām: �Ļoti daudzi jaunībā izvairās iet baznīcā, un, ja tur ieiet, tad garlaikojas. Tas ir tāpēc, ka mūsu laikos reliģijas un baznīcas vārds ir tā sagandēts, ka jaunie�i ar lielu patiesības mīlestību no tās bēg. Kāpēc bēg? Arī Tu bēgi. Es nezinu, dēls, bet man liekas, ka tur runātie vārdi bie�i vien ir tikai tuk�i zvārguļi, tas ir amata rīks, �ie vārdi. Bet to neder ņemt par mērauklu Dieva atzī�anai un ticē�anai. Ir slikti amata pratēji visos arodos. Lielākā daļa ir slikti vai viduvēji. Neej pie sliktiem amatniekiem. Ej tikai pie labiem.

Ir jau tā, ka priekā un parastā dzīvē Tu nesasauksi Dievu. Tu gan izsauksies: mans Dievs, bet tā būs tikai skaņa vai ierasts izsauciens. Dievu Tu satiksi tikai lielās un grūtās bēdās. Un, kad Tev �is brīdis uzbrūk, tad noej viens klusā vietā, kur Tevi netraucē neviens pasaules troksnis, aizver acis un ilgi, ilgi paliec klusu, nolaidies ar savām domām bezgalīgā dziļumā, es nezinu, vai tās "ir debesis, vai zemes dziļumi, bet liels attālums pa�am no savas miesas; Tavas domas tad ir tik tālu, ka savu miesu Tu pat nejūti. Tu nejūti arī miesas sāpes, ja tavs gars ir izgājis salikt Dievu. Es saku � Dievu. To- es iedomājos esam visu to bezgalīgo, kur mūsu domas un acis nevar iespiesties; to iedomājos � visu to vareno spēku kopumu, kas tik brīni�ķā kārtībā rada un veido dzīvās radības zemes virsū, kas liek saulei un zvaigznēm turēties savās vietās, kas izdomājis vismazākā lapu tārpiņa ķer-menīti ar visiem tiem prātiem, ka tas prot piedzimt, augt, barot sevi, prot radīt savus bērnus un prot nomirt kaut kur zem koka mizas, �ķirbiņā, tā, ka nevienam neliek par savu izputē�anu manīt. Kad skatos īrisa ziedā vai zaļajā

tārpiņā, kas karājas pa�a vērptajā pavedienā koka zarā, es redzu Dieva varenību, jo �ādu brīnumu, �o mazo nieku, kas ir tik smalki radīts, cits neviens radīt nevar. Visgudrākās cilvēku galvas nevar radīt mazo lapu tārpiņu. Redzi: brīnums ir dzīvības ra�anās. Un, ja dzīvība rodas bez cilvēku zinā�anas, tikai ar Dieva gribu, tāpat jābūt arī ar nāvi � aritāirbrinums.Vaimēs,kas neesam miru�i, zinām, kāds ir mir�anas brīnums? Varbūt pēc nomir�anas Viņ� mūs ievedīs tādos brīnumos, kur dzīvība liksies kā ēna pret to skaistumu.

Visu to esmu izdomājusi savu bēdu laikā, kad no�āva Taw tēvu, kad atstājām mājas un kad atvadījos no Tevis. Un man tagad liekas, ka esmu nobeigusi kādu lielu darbu, tas ir padarīts, es esmu atradusi saw mieru �ais domās/ _L

Andrine nomira ātrāk, nekā ārsti to bija paredzēju�i. Viņi nevarēja paredzēt un noteikt, jo Andrine nesūdzējās par sāpēm līdz pēdējai stundai, kad ļaunais nezvērs sa�ņaudza savu ķepu pavisam un noslāpēja viņas elpu.

Draudzes dāmu komiteja, kas rūpējās par pienācīgu apbedī�anu^ atvēra Andrīnes spmu, ko viņa tik rūpīgi bija kārtojusi, uz slimnīcu aizbraukdama. Tur atrada jau sagatavotu un glīti iesaiņotu mirstamo tērpu, visu, līdz beidzamajam sīkumam. Turpat blakus atradās aploksne ar Andra sūtītās naudas pārpalikumu un zīmīti klāt, ka nauda pienākas par kapa vietu un zārku, ja viņai būtu jāapgulstas sve�ās smiltīs. Pa�ās beigās bija norādījums ne�ķiesties ar dārgu zārku, bet pārpalikums, ja tāds būtu, nododams slimajiem karavīriem � pēc komitejas atzinuma.

Notikums saviļņoja visu nometni. Apbedī�anas dienā kapli�a un laukums kapsētā bija ļau�u pilni. Viņas zārku apraka puķu kaudze. Raudāja pat pilnīgi sve�i cilvēki, vīri un sievas, kas tikko atcerējās redzēju�i sīku sievieti līkājamies nometnes koku ēnā un barojam pamestus �etrkājainos cilvēku draugus � suņus un kaķus.

Kaut sēru vēstuli, ko uzdeva rakstīt kapteinim, izsūtīja Andrīnes mir�anas dienā ar visātrāko pastu, tā sasniedza Andri tikai tad, kad viņa māte jau gulēja mū�a mājā, zem zemes.

Jāņi vairs nebija tālu. Nometnes dārzmalās jasmīnu zari vai lūza no baltās ziedu nastas. Mitrajā, audzelīgajā piejūras gaisā sazēlis bija viss zaļums, kam vien gadījās drusku melnzemes, kur izstiept saknes. Liepas, treknas un resnas, ziedēja kā dzelteni mākoņi, medus saldi smar�odamas, kur nu bites strādāja no saules līdz saulei. Visa pamale gar dārzu un nometni tinās kā reibīgā tvanā. Palicēji izlaidās laiskā baudī�anā. Jo bie�i pusdienas laikā salasījās pulciņ� vīru � vieninieku � uz zāļainā paugura zem liepām un zvilnēja ēnā. Gaiss virs melni darvotajiem baraku jumtiem aiz karstuma trīcēja. Sievas izdarīja istabās ģenerāltīrī�anu � vēdināja ziemas drēbes, izdauzīja matra�us, segas. Aizbraucēji izdāļāja savas liekās mantas, mēbeles. Galdi, plaukti, krēsli pārgāja no vienas istabas otrā, izciemojās tur un,, kad to saimnieks aizbrauca, pārgāja uz citu istabu. Da�am palicējam istaba � piepildījās ar puslīdz nevajadzīgām lietām tik pilna, ka nebija vietas, kur kustēties. Vispēdējo, ko neviens nevēlējās savā istabā, pievāca Reimers, kas, par spīti savai izmisīgajai biktij toreiz, tomēr netika vaļā no savas dabas untuma � pirkt un pirkt. Pievakarēs viņa druknais stāvs ieslīdēja te vienā, te otrā barakā. Viņ� cilāja vecus krēslus, bērnu rotaļlietas, grozīja, izmēģināja to izturību, ar sīkstuļa kvēlo skatu viņ� urbās vecas vatētas segas paoderē, aplēsdams feniņos tur ie�ūtās vates mārciņas, pats pārsolīja sevi, da�reiz samaksādams aplam augstu cenu, vaidēja, sūdzējās, izplāja apdriskāto un novazāto drēbes gabalu uz rokas un plik�ķināja to ar plaukstu, kā lielīgs saimnieks aptaustīdams sava jaunā kumeļa muskuļainos gurnus. Un tumsā pa nometnes vārtiem izlīgoja rokas rati kā Noasa �ķirsts ar visu sugu un �ķirņu nedzīvo radību, kam bija turpināt vācu bēgļu dzīves visspiedīgāko komfortu.

Kādu dienu arī Saivu istaba bija tuk�a. Uz loga palodas stāvēja kundzes ceļojumu soma, zemē pāris koferu, un uz naglas abu aizbraucēju mēteļi. Izrunātie vārdi atsitās pret kailajām sienām un noslāpa. Pēcpusdienā Saivas sāka atvadīties � staigāja pie paziņām un teica ardievas, vēlējumus, smējās, raudāja. Kapteiņa istabā viņi ieradās ar vīna pudeli. Tur priek�ā bija arī Tīls. Abi komitejas vīri sprieda par jaunās nometnes ierīko�anu, par telpu sadalī�anu, par jaunām prasībām un vēlējumiem. Izrādījās, ka istabas, ko pa�laik vācie�i izbūvēja, bija par mazām, grīdas cementa, bez ventilācijas. No pārstāvjiem tas prasīja jaunu uzņēmību, iesniegumus, protestus. Dzerdami vīnu, viņi debatēja, vēl pa paradumam prasīdami Saivas piekri�anu un padomu. Bet Saiva ar domām jau bija tālu. Balsī vairs nebija tās pārliecības un noteiktās ticības kā agrāk. �Uz redzē�anos dzimtenē,� viņ� sacīja, paceldams glāzīti, ko darīja tikai izņēmuma gadījumos. Tiklīdz tika pieminēts dzimtenes vārds, Saivas seja savilkās raudās, ko viņ� ar smaidu vienmēr apturēja. �Tā ir Viņa griba, ka mums jāaizbrauc. Dievs ir liels. Tā ir Viņa griba, ka jums jāpalick �eit. Jūs, palicēji, uzturiet ticību tautie�u sirdīs -ticību atgrie�anās brīdim,� viņ� pieminēja Bībeli. �Jūdi vienā savā trimdas posmā nodzīvoja septiņdesmit gadus no vietas sve�umā. Mums ir tikai septiņi. Bet viņi nesaņēma bezdarbnieku pabalstu kā mēs. Nē, vēsture neatkārtojas. Jā, skaists bija �is nometņu laiks. Visi vienā pulciņā varējām dziedāt savas dziesmiņas, varējām piekopt savu kultūru. Pastrīdējāmies un salabām. Skaists bija �is laiks!" viņ� ar mitrām acīm runāja. �Un �eit sastapu $avti mīļo* sieviņālai slavēts Dievs."

Tīlam vīns iesitās galvā, viņ� protestēja:

�Ko? Viņiem nebija bezdarbnieku pabalsta? Nu, viņi kaut ko saņēma graudā. No debesīm bira mannā, un ūdeni pagādāja vadonis Mozus, piesizdams ar zizli pie klints." Un Tils gandrīz nenovīdīgi paskatījās uz Saivu pāra pusi, it kā viņu aizbrauk�ana nodarītu pārestību palicējiem! Gara acīm viņ� redzēja to spo�umu un jaukumu, ko nu Saivas baudīs dolāru paradīzē. Viņ� redzēja slaidus limuzīnus, ko aizbraucēji vēstulēs sauca par kāriem, redzēja savrupmājas, ko citi jau bija nopirku�i, un pagrabos ierīkotos bārus, kur glītās rindiņās stāvēja dārgie dzērieni, sākot ar d�inu un viskiju. Palik�anu Vācijā, nometnē, viņ� sajuta ar tīri fizisku rūgtumu, it kā mutē izgar�odams īstu vērmeļu gar�u.

�Lai nu-kā," viņ� sacīja, �bet neaizmirstiet mūs, kad jums labi klājas." Kapteinis pasmīnēja, skatīdamies uz Saivu pāri.

�Es baidos � tur jums var iznākt vil�anās. Dolārs ir tāds kungs, kas grib, lai viņa priek�ā rāpo uz vēdera. Sakiet, ko jūs tur darīsit?"

Saiva satrūkās:

�Ko darīsim? Strādāsim abi ar sieviņu."

�Vai protat kādu amatu?"

�Nē, bet gan jau kaut ko. Dievs savu ļau�u �ēlo."

Kapteinis pagrozīja galvu:

�Amerikāņu Dievs grib naudu, naudu. Kuram vairāk naudas, to viņ� �ēlo. Es to tik labi zinu, jo esmu savā laikā tur bijis. Nu jā, var jau būt, ka citiem ir cita laime."

�Nemulsini ļaudis," Tīls iekrita starpā. �Tu palaikam esi pesimists."

�Pesimists? Zini, kas ir pesimists? Tas ir cilvēks, kas teic, ka slikts ir slikts un labs nav tik slikts. Turpretim optimists saka, � ari slikts ir labs. Optimists ir tas Voltēra varonis � filozofs, kas �o pasauli atzinis par vislabāko no visām iespējamām pasaulēm ari tad, kad viņ� ticis nokauts, uz�ķērsts un pakārts, un tomēr viņ� stūrgalvīgi apgalvojis savas atziņas nemainību. Prozīt � � kapteinis, pielējis no jauna glāzītes, sacīja.

Saiva bija apjucis, jau nedro�āk viņ� noteica:

�Pacīnīsimies, kaptein. Protams, mums nekur tik labi nebūs kā mājās. Bet mēs cīnīsimies."

�Arī mājās mums vairs nebūs labi," kapteinis sacīja.

�Ko?" Tīls iesaucās. �Tu esi kā miris cilvēks."

�Tā ir. Laiks nestāv uz vietas. Jūs visi, nezin kāda dīvaina spēka vadīti, dzīvojat tikai pagātnē, ar vecajiem direktoru, ministru tituļiem. Bet tie jūs tur vairs nebūsit, ja reiz tiktu atpakaļ. Tie laiki ir jāaizmirst. Tur būs citi priek�ā, ko plūdi izskaloju�i virspusē � tic pārņems jūsu vietas. Jūs, es un citi tur būsim tikai cilvēki ar stiprākām vai vājākām rokām un, ak vai, ar saviem neaizmirstamiem, biju�iem tituliem. Tic jūs grauzīs un ēdīs kā ķirmji vecu mēbeli. Bet tas būs veltīgi, tas būs � kaķiem. Manuprāt nevajadzētu tā lauzties uz tām pusēm, kur noteikti būs vil�anās. Pirms atgrie�anās jāmācās, jāiekaļ sev galvā patiesība, kas glu�i kā sena pasaciņa iesākas ar vārdiem: reiz bija...� viņ� apklusa un iesmējās. �Nu esmu jūs nobaidījis. Bet tā pienākas. Tad ieguvums divkār�ojas � viss, kas pāri mazajām cerībām, tad ir tīra peļņa."

Saivas sāka atvadīties. Kapteinim roku spiezdams, Saiva sacīja:

�Kapteiņa kungs, tic bija skaisti un patiesi vārdi. Bet cs esmu un mū�am palik�u pusmū�a jauneklis, kas tic un nebeidz ticēt. Jo cs zinu � Dievs ir liels." Viņ� no visas tiesas apraudājās. Arī kundze noslaucīja acis un tūlīt sāka smaidīt. Viņi steidzās ārā, lai nebūtu jārāda dziļais �ķir�anās brī�a saviļņojums.

Istabā ienāca neomulīgs apklusums. Mū�am kustīgais un neapmierināmais Tīls, nosēzdamies pie galda, sacīja:

�Liels zaudējums nometnei. Viņ� bija tikpat kā labā roka." Un tad, atgriezdamies pie lietas:

�Kaptcin, vēl ir laiks protestēt. Vēl uzcQlta ir tikai pirmā baraka. Galu galā � vācie�iem tas jāsaprot � mēs esam tik daudz zaudēju�i."

Kapteinis aizdedzināja pīpi un, atlaidies pusguļus, paņēma kādu vācu avīzi, un acīm izslīdēja tai cauri. Viņ� apstājās pie virsraksta Das Jubilāum des Sisyphos. Viņ� sāka lasīt Tīlam priek�ā, neizlaizdams ne rindu. Pīpe izdzisa, aizmirsās dienesta runas. Laiku pa laikam viņ� iesprauda starpā:

�Te tas ir! Te tas ir pasacīts! Cilvēkam ir jāvelk sava ri�a. Sīzifam jāveļ akmens bluķis kalnā visu mū�ību. Ja to draud viņam atņemt, viņ� izbīstas � kas būs pēc tam? Ko viņ� tad iesāks? Ko liks savu moku un sūrā darba vietā? Nezinā�ana viņu biedē, tā ir vēl grūtāka nekā viņa smagā nasta." � �Jā," pēc brī�a viņ� sparīgi izsaucās, �mums ir jārūpējas par palicējiem, ārkārtīgā piepūlē jārūpējas! Tas mūs uzturēs spraigus, tas izpirks vienu otru sirdsapziņas pārmetumu. Mums ir kaut kas jādara, jādara, kaut tāpat kā Sīzifam uzveltais akmens ik reizi noveļas atpakaļ pazemē."

Straumes kundze, protams, pēc nedēļas neaizbrauca. Viņa neaizbrauca vēl ilgu laiku. Viņa dabūja pagarinājumus. Parasti tas nebija viegli, bet viņas izmisīgais acu skats aiz�ņaudza ierēdņu sirdis. Melnais vīrietis vaidēdams Sūdzējās kolēģiem: esncvaru bez mokām uzlūkot �o sievieti. Man viņai ir jāpalīdz � vai atzīstu vai neatzīstu, vai gribu vai negribu. Ak, mani atlaidīs, ja nedarī�u �ai lietai galu, bet cs nevaru viņai pretoties.

Bet Ligejas mokpilnais skats nodzisa, tiklīdz viņa atstāja izceļo�anas nometnes purgatoriju. Tas pārvērtās trauksmainā, gandrīz nedabiskā laimes pacilātībā. Acis skatījās tāluma_Kkaut kur, kur domās kā mirā�a tuksnesī iznira viņas mīļākā tēls. Visā savā dzīvē viņa nebija bijusi tik skaista kā �ai laikā. Viņa bija it kā pastiepusies garāka, slaidāka, un pastāvīgajā, kairajā satraukumā viņas elpa cilāja krūtis strauji, aizgūtnēm, gribēdama vēl vairāk noreibt no pavasara gaisa, kas viņas acīs nebija nekas cits kā daļa no Ata elpas. Par pagātni viņa vienkār�i centās nedomāt, bet, ja kāds nieks to atgādināja, viņa iztrūcinājās un nobrīnījās, ka tāda reiz ir bijusi � un tūlīt aizmirsa. Likās, to ir dzīvojusi kāda cita, sve�a sieviete un kādreiz pastāstījusi viņai da�us notikumus. Tāpat viņa nespēja domāt par nākotni. Īsajos brī�os, kad viņas iemidzinātā apziņa pamodās un viņa vēl nebija paspējusi to novirzīt un piesaistīt tikai savai mīlestībai vien, viņa baismās nodrebinājās, aiz bailēm nogura un, ja bija mājās, iekrita gultā, un uz vietas aizmiga. Pati viņa par to brīnījās, ka varēja tūlīt iemigt, bet, tiklīdz domas nodarbojās ar Ata personu, viņa varēja vārtīties bezmiegā visu nakti. Dīvaini, viņa domāja: pati daba ir kā burvju ārst^ kas dziedina ar miegu, uzsūta miegu, lai atpūtinātu smadzenes, lai palīdzētu atvairīt naidīgo un graujo�o un sakrātu spēku dzīvības dzīro�anai.

Agrāk nepiedzīvotā iepirk�anās drogu veikalos tagad viņai sagādāja sava veida baudu. Pēk�ņi viņa zināja, kam lietojams pulvera pūderis, kam cietais, kāda nokrāsa dara seju marmoram līdzīgu, kāda ziloņkaulam, kur īsti liekams sārtums,-lai izdabūtu nak�ņainu nogurumu acu dobumos, kura īstenībā viņai jau tā bija par daudz. Neviens līdz �im nebija pamanījis, ka viņai biju�as un ir biezas, garas skropstas � to visu viņa atklāja tagad, ar skropstu tu�as vai zīmuļa dro�iem vilcieniem. Viņa iegādājās pat grieznēm līdzīgo skropstu ieliecamo instrumentu un mācījās to lietot. Sākumā viņa kaunējās rādīties dienas gaismā ar uzlocītām skropstām, kas acu skatam piedeva lūdzo�u vai � kā viņa pati iedomājās, � smaido�i raudo�u izteiksmi. Tas viss it kā �ķita pretrunā ar viņas patieso dabu. Viņai reizē bija kauns par sevi, bet bailes nepatikt Atim �o kaunu pārspēja, un viņa greznojās kā aktrise pirmizrādei vai hetēra savam kungam. Viņas mati spīdēja saulē kastaņu brūnumā, labi kopti, tādi, kā nekad, pat jaunībā viņai tādi nebija biju�i. Ak, ar tiem bija iznācis traģiski: visu mū�u viņai bija �ķitu�i pretīgi krāsoti vai balināti mati. Bet tagad, pamanījusi pāris sirmus matus, viņa izbailēs aizgāja pie friziera pēc padoma. Ilgi viņa taujāja un �aubījās, vai pieņemt friziera ieteikumu tos nokrāsot. Frizieris viņu dro�ināja, micri-nāja, likdams ķīlā visu savu veikalu un amata meistara diplomu, ka krāsoti mati nav nebūt nedabiskāki, bet skaistāki. �Kāpēc gan," viņ� sacīja, �var krāsot nagus, vaigus un skropstas?" Iebildumu pret krāsotiem matiem viņ� nosauca vienkār�i par psihisku slimību, mietpilsonisku aizspriedumu aiz vājuma un ieradumu sastinguma. Beidzot viņa padevās.

Sēdēdama krēslā ar krāsas piezicsticm matiem, viņa iek�ķīgi �ņukstēja: cs pagrimstu, cs eju bojā. Galva izskatījās violeti sarkana. Mīļais Dievs, nu viņa pati aizbaidīs Ati. Viņa bija dzirdējusi, ka da�reiz brūnu vietā mati iznākot violeti. Viņa atcerējās savu veco Rīgas kalponi, kas reiz veselu mēnesi staigāja apsietu galvu. Kāpēc? Viņa bija jautājusi un pavilkusi lakatu sāņ� � kalpones galva izskatījās kā savītu�u vir�u lauks - violeti zila.

Bet viņas morāliskās bailes bija veltīgas: kad pēc nobeigtas procedūras viņu nostatīja starp diviem spoguļiem, viņas mati izskatījās dabiskāki nekā iepriek�, ar vieglu kastaņu brūnuma mirdzu matu viļņu galos. Bet, iznākot uz ielas, viņu atkal sagrāba kauns. Likās, garāmgājēji skatās viņas matos un smīn. Viņa vēroja vīrie�u skatus � vai tie nav citādi. Sajūta, ka viņa ir pagrimusi, neatstāja viņu visu ceļu līdz mājām. �ī sajūta neatkāpās arī tad, kad mājās pie spoguļa viņa pārbaudīja sevi kā nesaudzīgs eksperts.

Izmantodama �o apstākli kā nopietnu ieganstu, viņa pēcpusdienā aizelsusies iesteidzās Ala istabā, apmeta rokas viņam ap pleciem un runāja:

�Ati, Ati, cs aizeju postā! Paskaties manī � vai tu kaut ko redzi?"

Atis apgrieza viņu apkārt:

�Nē, kas noticis? Kas ar tevi notiek?"

Viņa smējās un gandrīz tuvu raudām sacīja:

�Piedod, Ati, � cs nokrāsoju matus. Bet man tas riebj. Man liekas, es esmu..." Viņa piespieda seju Atim.

�Muļķīte! Sen tev vajadzēja tos nokrāsot! Katra moderna sieviete to dara.

Nokrāso katru reizi, kādus vēlas."

Viņ� ar interesi apskatīja Ligejas matus.

�Tagad tu izskaties daudz labāk."

�Vai tikai tu nomierini mani?"

Viņa izskatījās nelaimīga un nokaunējusies.

�Nē, kāpēc lai tevi mānītu? Man patīk modernas sievietes. Zini, nupat

Tīls sacīja, ka tu pēdējā laikā izskatoties lieliski."

�Negribu dzirdēt, ko citi par mani saka. Es gribu patikt tikai tev."

Viņa nevarēja atraisīt rokas no Ata pleciem. Kā glābiņu meklēdama, viņa turēja.viņu cie�i apkamptu. Viņa nerunāja. Noglauda rokas pār viņa matiem, seju, uzlika pirkstus Ata acīm, tad kādā lielā iek�ējā saviļņojumā atkāpās soli un skatījās viņā, it kā neticēdama, ka tas, ko viņa nupat apkampusi, ir bijis viņ�. Tad viņa sacīja:

^J �Līdz vakaram, Ali. Un piedod man." Un viņa aizgāja.

' Atis palika un ba�ās grozīja galvu. ■

�Es viņu samaitāju," viņ� nodomāja.

�Bet ļau�u viņai �ai īsajā laikā nodzīvot visu dzīvi, ko liktenis dīvainā kārtā viņai noskaudīs."

Tā viņ� ari darīja � viņ� palika pie Ligejas visu nakti, bie�i vien līdz otras dienas pusdienai. Viņ� ļāva Ligejai uzklāt brokastu galdu, tēloja kungu un pavēlnieku, lika pasniegt maizītes. Tad atkal paņēma viņu savās rokās.

�Tu esi vairāk nekā mana sieva," viņ� sacīja.

�Sākumā mēs lasījām dzeju, un ar to mums pietika, tagad nāk jauns posms. Vai drīz būs ziema? Nē, tā vēl nedrīkst būt. Mums jānodzīvo kopā vēl viss, ko varētu piedzīvot garā dzīvē."

Atis klusībā priecājās, ka Ligeja izjūt tādu laimi. Viņam ari glaimoja, ka viņ� ir tas, kas Ligeju pacēlis tādā ekstāzē. Pēc pēdējiem viņu sare�ģījumiem viņ� pats bija pilns iekāres, un viņam patika trako�ana. Bet da�reiz viņ� atkal brīdināja Ligeju:

�Es nezinu, kāds bū�u rit."

Bet rīts pienāca, un Atis nebija ļauns.

��ovakar vedī�u tevi skatīt Hamburgu naktī," viņ� kādu vakaru sacīja.

�Bet tev jābūt skaistai."

Vakarā viņi satikās pie Botāniskā dārza.

�Vēl ir agrs. Ieiesim kino. Tur rāda filmu Zem Parīzes debesīm"

Viņi iegāja tur. Sēdēja pustum�ajā zālē, klausījās fran�u valodu. Dzīvoja Parīzē.

�Tu �ovakar izskaties kā francūziete," Atis pieliecies sacīja. �Pa�reiz lava seja ir kā francūzietei."

Ligeja bija matus saspraudusi augstu pakausī, tie nu krita pāri kaklam kā kupla vēja slota.

Viņa pasmaidīja. Katrs Ata vārds, vai nu izteikts jokojot vai nopietni, krita viņas sirdī kā balzams. Viņa neticēja, ka varētu kādam patikt, un tomēr bija labi to dzirdēt. Un Atis vienmēr zināja uzminēt, kas sievietei patīk. Viņ� pazina sievieti labāk nekā viņa pati sevi. Un, darīdams pēc sievietes slepenākās vēlē�anās, viņ� sievietes acīs kļuva par varoni, par augstāku būti, viņ� reizē aplaimoja to un ari verdzināja, jo, pieradusi pie savu vēlē�anos piepildī�anās, viņa vairs nevarēja iztikt bez tā, kas tās piepildīja. Viņai �o narkozes devu vajadzēja vienmēr, bez mēra un mitas.

No kino viņi aizgāja uz mazu krodziņu tai pa�ā pieticīgajā rajonā, kur toreiz, pēc operas izrādes. Viņi sēdēja un dzēra vīnu. Nerunāja, bet gurdi uztvēra krodziņa viesu neskaidro murdoņu, lēto, banālo �lāgeru �īgā�anu. �eit sagruzda to cilvēku dzīves, kam nebija pieticis ar kārtīgu ģimenes pavardu, kas apzināti vai neapzināti greznoja savu dzīvi ar iedomām un lētiem sapņiem par skaistu un patvarīgu dzīvo�anu. Tās bija tās pa�as ilgas pēc savvaļas un slinkuma, kuru dēļ mūsu sen�us izraidīja no Paradīzes dārza. �ie skaistie sapņi par savvaļu un slinkuma skaistumu bija vai vienīgais, kas atstāts nabaga cilvēcei. Pat viscietākajā puritānī ir dzīvas �īs ilgas, lai ari viņ� �austa savu miesu ar badu, atsacī�anos un slēpjas aiz dogmu bruņām, �ī nesaskaņa ar tieksmēm un iekaltajām dogmām rada zināmu neiecietību un īgnumu pret tiem, kas agrāk atskārtu�i visa tā veltīgumu. Dzīve aiziet � �ī doma sakustējās pat ielas sievie�u trulajās smadzenēs, kas citādi nebija iekustināmas nevienai cēlākai domai.

Ligeja pievēra acis un domāja: kāda laime! Nekad mū�ā, pēc grūtiem labajiem darbiem un kārtīgas pienākumu veik�anas, viņa nebija sajutusi �ādu labsajūtu un saskaņu kā tagad, kad viņu nesa dzīvības prieks. Nekad agrāk, kad tā vietu ieņēma slavinātais gara primāts. Vai viņa nemaldījās? Nē, viņa vēlreiz pārdomāja.

Pēc laiciņa Atis jautāja:

�Vai tev ir labi?"

Ligeja pamāja.

Kad viņi izgāja no krodziņa, ļaudis pa ielām drūzmējās uz Alstera pusi. Kas tur notiks? Vai pie Rātsnama durvīm piesistas jaunas tēzes? Vai pūlis apdraud rātskungu? Vai lin�a tiesa? Raganu dedzinā�ana? Pūlis plūst pa ielām uz Alstera pusi.

Atis un Ligeja nogriezās tiem līdzi. Uz Alstera satumsu�ajiem ūdeņiem �ūpojās barku karavāna. Raibu lampionu vītnes karājās virs barku un kuģī�u klājiem. Paviljona baltajās sienās no visām pusēm saplūda starme�u ko�i baltā gaisma, izceldama to pret melno ūdeni kā pasaku stikla pili. Eļļainajā ūdenī �ūpojās tūksto� daudzkrāsainu lampionu atspīdumi, kas plīsa, dalījās un atkal saplūda veselās krāsu strēlēs. Uguņo�ana � tā bija parastā vācie�u liela stila izprieca. Alstera krasts bija cilvēkiem nobruģēts. Snaikstījās galvas pāri pūlim, tēvi turēja uz pleciem bērnus; citi bija sakāpu�i uz namu kāpnēm. Kārtībnieku roku �ogi valdīja kustīgo masu, turēja to gultnē, lai tā neiebruk-tu laukumā, kur lielgabali, izslēju�i slaidos degunus, spēra pret debesīm raķe�u lādiņus. Mēs �aujam! Kā brīvības elsas lauzās līdzi katram sprādzienam. Augstu virs pilsētas, tum�ajās nakts debesīs pārsprāga raķetes pumpurs, sāka plaukt, ziedēt; miljoniem sīku rubīna ziedu saziedēja par vienu vienīgu zvaig�ņu vēdekli, par pārdabiski krā�ņu, ugunīgu papardes ziedu un sāka slīdēt uz leju. Ziedi pamazām apbira, pelnu ziedlapas virpuļoja gaisā un nolaidās arvien tuvāk melnajam ūdenim, vēlreiz sagriezās gaisa strāvu virpulī un pelnu �upiņu veidā nosēdās uz viļņu mugurām. Mēs �aujam! Simttūksto�-galvainais pūlis gavilēja. O, vācietim patīk �aut. Vienalga, ar ko � ar biz-zālēm vai lodi, bet patīk �āviena troksnis. Tas ir sava veida junda uz dzīves telpās papla�inā�anu, junda skrējienam pēc pasaules kunga slavas.

Nu vairāki lielgabali uzreiz izspēra savus lādiņus � plīsa balti, dzelteni, sarkani, visu krāsu pumpuri un uzziedēja tālu pāri līksmības meitas Ham-burgas galvai. Tā tas turpinājās kādu pusstundu. Tad nāca apoteoze: visi lielgabali iz�āva savus lādiņus reizē. Pūlis ievilka elpu. Gaidīja. Un tad it kā pavērās melno debesu priek�kari, un kļuva redzami debesu dārzi � ziedēja karmīnsarkanās liesmu puķes, cnciānzilās, ēdelvcisbaltās. Pa�os debesu dziļumos, likās, parādās Bībeles dego�ais krūms. Pētera baznīcas fosfo-rizētais tornis kā bultas smaile iedūrās ziedo�ajās debesīs.

Pie Tiesu pils, necilā stūrī noslēptā milzu bronzas jātnieka acīs it kā iezagās prieka asaras un pilēja kuplajās bronzas ūsās. Viņ� laikam domāja: mana tauta prot priecāties. Miķeļa baznīcas piekājē stāvēja sardzē prū�u diktators Bismarks, pa�apzinīgi atspiedies uz milzu zobena. Viņ� atstājis savai tautai kareivīgu garu un gudru padomu, ko iz�ķirīgos pagriezienos lietderīgi ievērot: �Principi ir kā koka tupeles, kas derīgas dubļu laikā. Bet ātrākai skrie�anai tās jāmet malā."

Tad Hamburgas ūdeņi satumsa un pilsēta apklusa. Pūli iesūca mūri, ielu dzelzceļi, apak�zemes vilcieni, kas to izvadāja pa perifēriju un atdeva māju omulībai. Citi pulciņos virzījās uz Sv. Pauli pusi, kur tos paņēma savā ziņā izpriecu nami, deju grīdas un visvisādu veidu māneklības. �Nimm mich mit, Kapitān, nimm mich mit in die write, weitc Writ," noreibu�ā balsī �ļupstēja divas iereibu�as sarkanmatainas meitas, nākdamas no ostas pa stāvo ieliņu, kad Atis un Ligeja nogriezās no laukuma uz Sv. Pauli galveno _д ielu. Viņas skaudīgi un naidīgi noskatīja Ligeju, it kā tā būtu paņēmusi viņu taisnīgu tiesu.

Lai tiktu no viņām vaļā, viņi paātrināja gaitu. Turpat arī sākās ostas rajona jaukumi: uguņi, uguņi, dejas grīdu vaļējās durvis cita pie citas, katrā namā � vaļējas durvis, apvītas uguns vītnēm kā pūķu rīkles, pa kurām iztvaikoja dzērienu, tabakas, smieklu, cilvēku miesas sviedru un ķekatainas mūzikas maitājo�ie tvaiki. Vīri zclttrc�ainās uniformās, virpuļdurvīs stāvēdami, izkliedza vakara atrakcijas, vampu balsis skaļruņos stenēja dienas grāvējus; �aurajās telpās dūmu biezoknī stampājās dejotāji. Cik tur nebija da�ādu roku � sarepēju�as, jūras sāļā vēja rūdītas, mīkstas, kaulainas, kāras un gurdenas, � kas riezās dejotāj i mugurās. Tur bija visu �ķiru pārstāvji, no platbik�aina matro�a līdz izdēdēju�ai kantoristei un daudzbērnu namamātei. Viņu sejas bija pietvīku�as aiz karstuma, iedzertā alus un prieka. Tur bija arī kara atraitnes, kas vakaros nāca ar cerībām dabūt aizgādni savam bērnu pulkam. Tās bija jo rosīgas, ar nopietnu mērķ^:. Neredzēdamas tam visam galu, viņas izpālīdzējās pa�as � dejoja pa�as, viena aizstādama kungu.

Citas durvis veda apak�zemes hipodromā, kas nebija nekas cits, kā hipodromam izmantots pagrabs, norobe�ots ar apaļu sētiņu. Nelielajā laukumā tikko varēja kustēties trīs zirģeļi, kas savus noguru�os soļus pielāgoja cenu tabelei � teciņus, lēk�us vai aulek�us. Kaulaina sirmja mugurā sēdēja tēvs un dēlēns un ar jājamo pātagu sita pa nelaimīgā totalizatora upura liesajiem �ķiņķiem. Apkārt zirgu cc|am, ārpusē pie galdiņiem sēdēja viesi, izmeklētāka sabiedrība, jo �eit iekļūt drīkstēja tikai tic, kas pasūtina vakariņas vai vismaz alu.

Mērķi �au�ana visvairāk pievilka jaunāko gadagājumu un kara veterānus. Lūk, letes galdam uzgūlis kara invalīds ar savu vienīgo roku jau ilgi pūlas trāpīt koka tapiņai, kuras galā uzsprausta sārta papīra roze. Viņ� �auj un �auj, bet lādiņ� vienmēr ieduras vai nu augstāk, vai zemāk. Beidzot viņ� saskai�as un pieprasa jaunu �auteni. �Velns parāvis/* viņ� pukojas, �galu galā esmu godalgots �āvējs, savai cunftei nedaru kaunu! �-Ar jauno �auteni viņ� trāpa tūlīt, panākumi viņu aizdedzina, viņ� �auj un �auj, kamēr visi feniņi izsīku�i, vairāk nav, tikai priek�ā uz galda sakrājusies prāva papīra rozī�u kaudzīte. Viņ� paņem tās un apmierināts aiziet.

Bet visiem redzamā un pārbaudāmā izprieca jau bija tikai sākums kaut kam nopietnākam � īstajai slīdē�anai uz leju. Visur, acu priek�ā katram, kas vien saprata bezvārdu valodu, notika sazinā�anās, vieno�anās, sapra�anās. Katrs zināja savu vajadzību. Vienpusīga nezinātāja acs to nemaz nevarēja ieraudzīt. Nekas ta�u nenotika. Bet ļau�u drūzmā satikās zinātājas acis, satuvinājās, rokas iespieda otra rokā kaut ko derīgu un saņēma pretī arī kaut ko derīgu. Cita roka iekrampējās kādā elkonī, un, it kā visu mū�u viens otra ilgoju�ies, tic aizgāja pa satumsu�ajām sānieliņām. Turīgāka pilsoņa satiksmes līdzeklis auto piestāja pie kādas augstas mūra sētas, un pats kungs pazuda aiz vārtiem. Viņ� iegāja tie�i tur, kur pa logu bija izliekusies blonda skaistule zilā, caurspīdīgā tērpā un karaliski pastiepa roku, kas līdz elkonim lutinājās scrmuliņa vai dārzu zaķa mīkstās ādas atlokā, -jm ļāva kungam to nobērt ilgiem un dedzīgiem skūpstiem.

Viss redzētais Ligeju mulsināja. Staigājot pa �o, dego�am ceplim līdzīgo kvartālu, viņai sajuka priek�stati par cilvēku. Dienā, redzot ļaudis uz ielām, aiz stikla lodziņiem iestā�u zālēs, veikalos, baznīcās, nevarēja ticēt, ka nakts stundās tie pārtop, ka rūpju nomākta atraitne vakara stundās iezie�as burvju ziedēm, sē�as slotas kātam mugurā un trauc uz raganu sabatu. Izdēdēju�ais ierēdnis aiz pasta iestādes lodziņa astoņas stundas urbjas dienesta grāmatā, skaita feniņus un akurāti pulksten piecos aizver lodziņu, lai tad pārtaptu par gādīgu ģimenes tēvu savā dzīvojamā virtuvītē. Bet nakts stundā viņ� pārtop tre�o reizi, viņ� pārtop tā, ka viņa miesīgie bērni un pielaulātā sieva viņu nepazītu, ja tiem būtu lemts viņu ieraudzīt raganu sabatā. �ai sabatā viņam

ir sava draudzenē^ princese vai ielas staigule, kas rada viņam iztrūksto�os sapņus, jo cilvēks nevar iztikt tikai ar darbdienu. Vai nav puslīdz vienalga, kas �os sapņus dod? Bet lai tie ir � tikai visu citādāk nekā dienā.

�Vai tev ir labi?" Atis jautāja, piespiezdams Ligeju cie�i sev klāt, cilvēku drūzmai cauri lauzdamies.

�Man ir baisi. Vai tā ir pasaka, vai cilvēku dzīve? Vai tādi ir cilvēki?"

�Lielākā da|a."

Viņi bija piekusu�i.

�Iesim! Gribu dzert," Atis sacīja un vilka Ligeju kādās durvis. �Tā ir visnevainīgākā vieta. Tur nav nekā."

Tāpat, kājās stāvēdami pie bufetes, viņi dzēra brūnu, stipru dzērienu.

��eit stiprinās tic, kam jāiet mājās," Atis sacīja. �Redzi tos vīrus tur � tic dzer, lai būtu dū�a iet mājās. Bet viņu skati vēl vērsti atpakaļ � tur, kur viņi piedzīvoja kaut ko jaunu. Pēc viņu izskata sprie�ot, tas kaut kas jaunais varbūt bija ļoti vecs, kāda nabadzīga istabene vai veļas sieva, bet citādāka. Rītdiena viņiem uzkritīs uz kakla kā valgs un vilksies arvien cie�āk. Tad viņi izgudros melus un mēģinās atkal tikt �urp � lai īslaicīgi atlaistu cilpu vaļīgāk."

Viņ� iztuk�oja savu glāzīti.

�Tagad sāksim iet. Pirms saules mums jābūt mājās."

Viņi nogriezās pa citu ceļu. Tās bija klusas, kokiem aizaugu�as ielas. Rīts bija skaists, rasains un dzestrs. Rītu pusē jau sāka sarkt zilganā blāzma. Da�ā strādnieku mājā pavērās kāds logs, iznāca kāds .vīrs un aizsteidzās uz darbu. Māju dārziņos ziedēja puķes. Bezdelīgas, sasēdu�ās uz tālruņa stieplēm, �ivināja. Stalts, sarkansekstains gailis iznāca no būdas, nostājās tenora pozā un skanīgi nodziedāja. Tad sauca laukā vistu pulciņu. Aiz mājām, ostā, nopūta kuģis. Ligeja sadrebinājās.

�Kas tev ir?" Atis pievilka viņu klāt un turpat uz ielas sāka skūpstīt.

�Es esmu traks. Ligeja, Ligeja! Dejosim! Kas par skaistu rītu! Dejosim menuetu. A!� Viņa acis dega, rokas bija nervozas. Viņ� saķēra viņas roku un nostājās pretim. Taisns, slaids, pleci platāki par gurnu apmēru � kā salu iedzimtais, kā Otello � Ligejai ienāca prātā. Te varēja notikt viss � viņ� ir nedomāja valdīties. Nu viņa pirksti piedūrās Ligcjas rokai, viņ� sāka menueta soli, svilpodams Mocarta motīvu. Elegants solis, galants reveranss, viņ� gandrīz nometās uz viena ceļa, tad piecēlās un spēra baleta soli sāņ�, tad pacēla viņas roku virs galvas, apgrieza viņu apkārt, ielieca savās rokās un skūpstīja.

�Dejo, trako, tā ir jaunība! Nebaidies! Tu skaties apkārt? Lai! Tāda rīta vairs nebūs. Tu kaunies? Nē! Mēs atvadāmies. Tev jānodzīvo visa dzīve da�ās nedēļās. Pēdējo reizi. Nepalaid garām �ādu rītu!"

Viņ� sāka svilpot tango, tad pārsviedās atkal uz Bokerini menuetu.

�Kas par eleganci un grāciju. Esmu piedzimis simts gadus par vēlu/* Mājas izbeidzās. Sākās neapbūvēts laukums ar ceriņu krūmiem, vecām ābelēm un vīksnām.

�Nāc, dejosim, iztrakosimies. Tā ir pēdējā reize. Nekad vairs tu nenāksi kopā ar mani pa �o ceļu."

Viņ� kaut ko ie�ukstēja Ligejai ausi un, apcirtis roku ap viņas pleciem, vadīja viņu uz zaļā laukuma pusi.

�Vai nav skaisti? Vai tu nekad tā neesi trakojusi? No rīta, mājās nākot? Nāc, cs gribu tevi tā, kā vēl nekad, tūlīt, tagad. Tu zini, tāds esmu. Ligeja, da�reiz esmu me�onis. Nu, neaizturi sevī neko. Dari!"

Viņ� ieliecās ceriņu krūmā un pievilka Ligeju klāt:

�Dejosim La Си m pārsit а � tas ir tango, slavenā Rūdolfa Valentino tango." Viņ� dungoja to. Tad kaislīgi: �Gribu tevi! Vai redzi? Rita zvaigzne ietinusies saules lakatā un aiziet debesu pagalmos? Tu redzi? Ā, cs varētu rakstīt, muzicēt, viss skan apkārt un manī � tāpēc, ka gribu tevi. Bet zinu, neko neizdarī�u, iegū�u tevi, sagruzdē�u un bū�u atkal īgns un ļauns, un varbūt vaino�u tevi, mana mīļākā."

�Mūs ieliks cietumā, ja neiesim kārtīgi mājās."

�Lūgsimies vienā kamerā, tad esmu mierā," viņ� atjokoja. Un tad:

�Cik tu vēl esi nebojāta un bailīga. Ja tu aptvertu, ka �ī ir pēdējā reize, tu būtu drosmīga un traka."

Ligeja saņēma viņa galvu rokās un �ukstēja:

�Pacieties! Esi saprātīgs. Tūlīt mēs būsim mājā. Uzvārīsim kafiju. Atpūtīsimies visu dienu."

�Tev ir kauns? Nu jā � �ādos brī�os tu mani nepazīsti. Es varu būt varmācīgs." Viņ� ieskatījās Ligejā:

�Ko? Tu esi apģērbusies kā puritānc. Zini, man gribas noraut �o masku."

Ligeja mierināja viņu, �ukstēja ausī padomus, pamācības un tūksto� solījumus, kas piepildīsies, ja viņ� tūlīt rātni ies mājās. Beidzot viņa palieca Ala seju pret rītu pusi un nopietni sacīja:

�Redzi � tūlīt lēks saule. Viņa mūs ieraudzīs negulēju�us, nemazgāju�os, un mums būs kauns pa�iem no sevis."

Atis padevās:

�Tev taisnība. Mums jābūt tīriem un spodriem, kad saule lēks."

Apkampu�ies un līksmā modrībā viri sāka iet uz māju pusi. Pa ceļam viņiem garām pabrauca strādnieki, uzkņupu�i saviem pelēkajiem kājratiem. Viņi draudzīgi pasmaidīja abiem dzīrotājiem. Jauns kārtībnieks baltā ķiverē un baltos cimdos nostājās postenī ielu krustojumā un arī pasmaidīja, kad

viņi, pretēji aizliegumam, �ķērsoja ielu pa diagonāli. Tiem ir labi gājis, kārtībnieks nodomāja, atcerēdamies kādū savu rīta gājienu.

�Mēs laikam izskatāmies aizkustino�i," Ligeja sacīja.

�Jā, tā būtu jādomā. Bet vācie�i ir lieliski. Viņi pa�i prot priecāties un saprot citu prieku." Viņa rokas cie�i spieda Ligejas elkoni. Sis mājiens noreibināja Ligejas prātus, un viņa kā pienenes pūka, viegla un vieglprātīga, vēja pūsmas nesta,.vienā soļu ritmā ar Ati tuvojās savai mājai.

Nu viņibija mājās. Nometnes ceļi vel tuk�i. Nedaudzie strādātāji jau bija aizgāju�i darbā, pārējie gulēja. Lielajā kastaņā pretī Ligejas logam svilpoja putns ar dzidro balsi.

♦

Satikdami Ligeju uz ielas vai nometnes ceļos, paziņas apjautājās:

�Nu,.kad īsti brauksit? Somas gatavas?"

,Jā, nē, es vēl nezinu," Ligeja stāvēja un smaidīja acīs.

�Tu neko nedari aizbrauk�anai," kādu dienu Atis saudzīgi ieminējās, pārlaizdams skatu istabai.

�Nē," Ligeja nedro�i atbildēja. Bīstamā aiza atkal parādījās viņu me�onīgajā ceļojumā.

�Nerunā! Nedomā par to! Izpostīt māju jau tagad nozīmētu it kā sēdēt pa�as izraktā bedrē un dzert savas bēres. Manu mīļo, ļauj vēl mazu brīdi par to nedomāt! Tu solīji..."

Atis nerunāja, bēdīgs �ūpoja galvu un laida roku pāri Ligejas matiem un pleciem nevarīgā mierinājumā.

Tad viņi cēlās un gāja ārā, pilsētā, kā divi darbinieki, gaitnieki, kam jāsteidzas padarīt darāmo, iekams diena galā.

Viņi atsēdās dārzā pie lielā saules pulksteņa. Da�reiz viņi nerunāja, tikai skatījās, kā saulē trīcēja sakarsētais gaiss. Nezin kāpēc abu acis vērās pulkstenī, kura līmeniskā stīpa, krustodama statenisko, meta ēnu. Likās, ka tā stāvētu uz vietas. Nevarēja manīt ēnas virzī�anos, tomēr nemaldīgi: tā virzījās uz priek�u. Sī nemanāmā, bet nemitīgā laika virzī�anās uz priek�u sacēla baigas nojautas. Abi domāja vienu domu: kā apturēt ēnas slīdē�anu uz leju? Kā apturēt laika aizie�anu? Bet zeme grie�as, visa saules sistēma grie�as un maina laiku, aizrauj �o brīdi un nes jaunu, mū�īga maiņa un nepastāvība. Stundas iet, un cilvēks mainās līdz ar tām. Es gribu pusdienlaiku, es gribu saules lēktu, � varētu kliegt pasaules visvarenākais un bagātākais vīrs, sviest galdā savu miljonu bagātību, �aust kalpus un vergus, lai tie aiztur ēnas slīdē�anu saules pulkstenī, stundu, dienu mir�anu, � viņ� tomēr nepanāktu neko. Kaut par nepaklausību un nevarē�anu viņ� iznīcinātu visus savus pavalstniekus, tomēr neatrastos neviens visā pasaulē, kas spētu apturēt ēnas slīdē�anu un laika aizie�anu. �Mans Dievs," viņ� kliegtu, �kāpēc Tu sodi mani ar laika zobenu, kas karājas tievā matā virs manas galvas? Dari, lai laiks apstājas, noņem no manas galvas laika zobenu! Es gribu, lai saule stāvētu zenītā!"

Tā laikam klusēdama bija domājusi Ligeja, jo vārdi, ko viņa teica Atim, likās �īs apslēptās domas turpinājums:

�Ati," viņa sāpīgi iesaucās, �Ati, apturi ēnas slīdē�anu! Tā aprij laiku. Es sāk�u kliegt: vai tad neko nevar līdzēt? Laiks aiziet. Vēl piecpadsmit reizes ēna pārslīdēs �ai dzelzs stīpai, un tad � es bū�u prom. �odien, kad ēna būs noslīdējusi pār visu loku, tad paliks vairs tikai �etrpadsmit reizes, un tad trīspadsmit. Un reiz tā slīdēs pēdējo reizi, un tad es to neskatī�u."

Viņa aizlika plaukstu sejai.

�Muļķīte, vai sākumā neteicu, kā būs? Vajadzēja �ķirties agrāk, tad, kad vēl nebijām viens otram tik nepiecie�ami. Bet nu mēs gribam �o ,�zāļaino ieleju" vienmēr. Un tā ir visu moku sakne. Nāc prom no saules pulksteņa, kas tev nemitīgi atgādina laika aizie�anu. Nav citas iespējas � ir tikai nedomā�ana un baudī�ana."

Viņ� paņēma Ligejas roku un, viegli pie elkoņa balstīdams, veda viņu prom no dārza uz Alstcra pusi.

�Priecājies. Ko tu vēl gribi? Tāds laiks, vasara, un tev blakus ir tavs mīļākais."

Ligeju iepriecināja un it kā mierināja tas, ka Atis sevi nosauc par viņas mīļāko. Tas izklausījās tik drosmīgi un vaļsirdīgi. Pēdējā laikā viņ� to atkārtoja bie�i.

Viņi gāja pāri Alstcra tiltam. Mazie viļņi nu �ļakstēja priecīgi un vieglprātīgi kā jaunie�u smickli^Pa labi, atklātajā ezerā, slīdēja baltburu jahtas, tām pāri laidelējās kaijas. Ūdeņi bija gai�i zili � tādi kā debesis. Atis pats saules gaismā izskatījās tum�s, iededzis un veselīgs. Ligeja viņam blakus -trausla, vēl slaidāka nekā agrāk. Vēj� da�reiz pieplacināja viņas baltpunk-taino, plāno ģērbu cie�i pie auguma, ļaudams skatam viņas krū�u veidojumu, kas ātri cilājās līdz ar vienmēr satraukto elpu. Pāri tillam divās rindās slīdēja auto, gar malu gāja kājnieki. Saule bija noslīdējusi aiz �Jungfernstī-. ga" namiem. Baltā paviljona priek�ā, kura vieni sāni spoguļojās ūdenī, plivinājās karogi, vēj� viegli locīja palmu vēdekļainās lapas, uz terases zem zili sarkani svītrotiem milzu saulessargiem priecīgie hamburgi�i dzēra kafiju, sūkāja saldējumu un skatījās debeszilajos ūdeņos. Gar ,Jungfernstī-ga" skatlogiem plūda cilvēku straume. Pētera baznīcas un Rātsnama torņi pacēlās pret debess zilumu. Pasaule ir skaista. Jo grūtāk to pamest, � domāja Ligeja, bet nerunāja, jo Atis vienmēr tad atbildēja: nedomā, priecājies.

Viņi iegāja baltā namā, Alstera namā. Atis viņu vadīja tālāk, kādā pus-apaļā telpā, kas bija iekārtota koncertiem da�as stundas dienā � par brīvu. Katrs, kas velējās un kam bija brīva stunda, varēja tur iegriezties un pasēdēt. Arī tagad tur jau sēdēja jaunie�i, meitenes, veci, sirmi vīri. Neviens nesarunājās, it kā te būtu baznīca vai cita svēta un svinīga vieta.

Viņi nosēdās zāles galā. Kaut ārā, garām baltajam namam skrēja ma�īnas, ielu dzelzceļa klabo�ie vagoni, iek�ā bija noslāpēts klusums. Mīkstās grīdsegas un sienu drapērijas apklusināja visus trok�ņus.

Tie�i pulksten �etros no neredzamās skatuves sākās mūzika � skaņupla�u koncerts. Devītā simfoni ja. Atis pieliecies jautāja:

�Patiks?**

Ligeja pamāja.

�Vai neesmu tev labs? Tās gan ir tikai plates, bet labs izpildījums/* viņ� klusu sacīja.

Vairāk viņi nerunāja, jo viens otrs blakus sēdētājs pagrieza galvu uz viņu pusi. Viņi klausījās. Atis domāja: lūk, pat ciniķi �ī mūzika paņem savā iespaidā. Ir jāmeklē �o gigantisko pārdzīvojumu cēloņi. Kosmiskās un personiskās cie�anas. Abu cēloņi � nepilnība. Cilvēks iemests kosmā, un Dievs viņā uz�ķīlis mazu dzirksti apziņas, lai tas apzinātos nepilnību un, tāpat kā Viņ�, nerimtīgi tiektos to pārvērst pilnībā. Cie�anu gradācija proporcionāla apziņas spēkam. Pa gadu tūksto�iem no zemes pī�ļiem uzliesmo dievi�ķā apziņa � aptvert dzīvības no�ēlojamo, traģisko likteni, dzīvības iznīk�anas nolemtību.

Ligejas domas bija konkrētākas. Viņa bija kā eksaltācijā. Viņa nedomāja par cie�anām, bet par prieku. Simfonija bija oda priekam. Prieks, laime � tā sakņojās jutekļu saskaņā ar ārējo dzīvi. Kāda laime, ka cilvēks nav viens! Kāda laime, ka tepat blakus ir otra dzīvība, caur kuru un ar kuru piepildās visa mū�a nenoteiktās, bet nojau�amās gaidas, ar kuru dzīvība uzziedējusi līdz pēdējai plauk�anas robe�ai. Un brīnumainā kārtā viņa redz kaut kur, it kā balta mākoņa tronī, varenu majestāti, sirmu, baltu vīru, kura priek�ā pārdabīgas būtes vieglumā dejo balta sieviete apbrīnas, mīlestības, atdotības un laimes izskaistinātu seju. Viņa cen�as dejojot atdot tam visu savu skaistumu un miesu, un dvēseli, un nogulties pie viņa par kāju pameslu. Nu debesu koris dzied, un baltā būte pieplok troņa priek�ā un gaida, kad majestāte viņu pacels, ņems pretī. Ligeja pasmīnēja par savu sentimentālo vīziju.

Pēc koncerta viņi iegāja mazā krodziņā iedzert glāzi vīna, tad klejoja pa iek�pilsētas ielām, kamēr uznāca krēsla.

�Ko tu vēl gribi redzēt?** Atis jautāja. �Tu gribi redzēt vismazāko mājiņu

Hamburgā? Gribi redzēt Rātsnamu caur Kolonnu ielu? Tur kanālā spēlējas kaijas un kliedz. No turienes var redzēt ari baznīcas zaļo torni. Tev tas viss jāredz, lai būtu ko atminēties, kad būsi prom. Katru dienu vadī�u tevi rādīt pasauli. Tev vēl jārcdz �Blankenēze" ar kraujām, dārziem, ar mazām, līkām ieliņām, kas pastāv tikai tāpēc, ka tās der gleznotājiem par modeļiem un mīlētājiem pastaigai. Ari mums tur jāiet cauri. Tev jāredz slavenā �Vaser-kante", osta, Elbas tunelis, tev jāuzbrauc Miķeļa baznīcas tornī. Un es kā sātans stāvē�u tev blakus un rādī�u pasauli, kas tev reiz piederējusi. Mēs brauksim mazā barkā pa Hamburgas ūdeņiem, pa mazajām ūdens dzīslām, līdz ienirsim lielajā artērijā, Elbā, kas ir ūdens vārti uz pla�o pasauli, kur tev nu būs jādodas." . - .

Runādami viņi bija iegāju�i drupu rajonā. Atis apstājās pie kādas sagrautas mājas un sacīja: . ,

�Pieliec roku pie �īm drupām! Ļoti iespējams � tās ir atliekas no mājas, kurā piedzimis Johans Brāmss. �ī ir bijusī, vecā Speckstrafle � esmu to izpētījis �ais gados, apkārt staigādams garajās dienās. Vai tu nejūti savādu bijību, pieskardamās �iem nedzīvajiem lieciniekiem? Vai nejūti lielā gara elpu? Varbūt �ai lū�ņājau vējo cita, nāko�ā lielā gara mil�a nemirstīgā elpa, tā, kas reiz dzims? Kas reiz apreibinās kultūras pasaules prātus un atkal sakritīs pī�ļos � kē viss cits. Ligeja, vai nav briesmīgi � ka tev jāaizbrauc?" Viņ� apklusa, it kā izbijies, un tad ātri piebilda:

�Bet tev ir jāaizbrauc! Tik tie�ām, tev ir jāaizbrauc tikpat noteikti kā � aiziet viss un sakrīt pī�ļos."

Viņ� iesmējās.

�Esmu sācis deklamēt kā dekadents. Muļķības! Tev būs cits, un man būs cita. Tā ir tikai iedoma, pa�iedvesma, apmānī�anās, ka, lūk, mēs abi esam radīti viens otram. Tā nav! Kāpēc tu nerunā �ovakar? Tu neesi pateikusi neviena vārda. Tava seja �ai pustumsā ir skaista un ļoti apgarota. Par ko tu domā?"

Ligeja satrūkās no pēk�ņā jautājuma, jo visu laiku viņa bija klausījusies Ata runās un pārdzīvojusi teikto tik dziļi, kā pārdzīvo kādu dzeju vai mūziku.

�Par ko domāju? Par taviem vārdiem. Ati, vai patiesi ir tā, ka viss iznīkst un beidzas? Man �obrīd liekas, ka kaut kas paliek, bet ka aizbraukdama es aizie�u bojā."

�Nē, �eit palikdama, tu aizietu bojā." Viņ� saspieda Ligejas plecus un kaislīgi sacīja:

�Ak, neklausies mani! Es vienkār�i muldu. Būs labi! Bet cs tomēr esmu ar tevi saradis. Ļoti, ļoti. Man būs grūti, kad tu aizbrauksi."

Ta�u viņ� nobijās no saviem vārdiem un tūlīt stingri sacīja:

�Bet tas nedrīkst neko grozīt. Tas būtu par daudz traki."

■

. Ēna pār saules pulksteni jau bija pārslīdējusi septiņas reizes no tās dienas, kad Atis ar Ligeju to bija skatīju�i. Vēl septiņas dienas, � Ligeja skaitīja. 'Vēl se�as. Rīt sāk�u salikt mantas. Pienāca rīts, bet viss palika tāpat. Katrā ziņā rītdien, � viņa vakarā sacīja Atim. Bet otrā rītā nebija citādi: viņa sēdēja un skatījās sienā. Rokas necēlās darbībai. Nāko�ā vakarā Atis atkal sacīja:

�Tu vēl neko neesi darījusi aizbrauk�anai/*

,,Nē.�

�Apsoli, ka rīt tu visu sakārtosi. Apsoli ar goda vārdu/*

Ligeja klusēja.

, Ja tu to nedarīsi, cs vairs nenāk�u/* Atis bija skarbs un nelaimīgs.

Ligeja apsolīja.

Nu bija paliku�as vairs tikai piecas dienas.

Otrā rītā Ligeja piecēlās ļoti agri, bet, it kā vilcinādama iz�ķīrēju brīdi, ģērbās lēni un brokastoja lēni. �odien tas būs jādara�. Viņa pacilāja grāmatu kaudzīti, vienu, otru, sadū�ojās un ielika kastē. Galds kļuva tuk�s. Viņa nevarēja paskatīties uz tuk�o galdu � sirds vai sastinga bailēs. Nē, nevarēja atstāt galdu tuk�u, māja bija izpostīta. Nevaru, nevaru, viņa vaidēja un izlika grāmatas atpakaļ. Lik�u citas mantas � to iztrūkumu nemanīs. Ja gribēja Ati redzēt pie sevis, tad bija kaut kas jādara. Ā, viņa iedomāja: izdarī�u mazu viltību, nē, tā nebūs nekāda viltība, bet nepiecie�amība � man jāpārdod �is liekais drēbes gabals. Protams, to pārdot nebūs grūti. Un tas arī būs iemesls, kāpēc �odien vēl nav sakārtotas kastes. Viņa sataisījās un gāja uz zināmo veikalu. Rīts bija skaidrs un saulains. Cik priecīga nu bija pilsēta. Cik labi bija tiem, kas te varēja palikt. Gandrīz ar skaudību viņa skatījās skaistajās celtnēs. Lūk, Mūzikas halle � cik rei�u viņa nebija tur bijusi viena un kopā ar Ati. Kā viņi bija pūlēju�ies reiz nokļūt pie balkona malas, lai palūkotos elegantajā francūzī Dino Rossi, kas burvīgi �ļupstēja Fran�u dziesmiņas pārblīvētajā zālē. Ardievu! Viņa noskatīja slaidās dorie�u stila kolonnas no apak�as līdz jumtam, kur tās noslēdzās ar divpu�u spirālveida rotājumu, kas, ātri uzmetot skatu, likās kā sfinksas acis.

Tālāk nāca Tiesu pils, tās priek�ā laukums ar baseinu, apkārt puķes, puķes. Milzīgā Zemes tiesas pils, melna, masīva celtne � kā muzejs vai mākslas templis � ardievu! Pils apaļajā kupolā salaidās bars pelēku dūju. Ardievu.

Kā apmātībā viņa aizgāja un nāca atpakaļ. Pa ceļam viņa iegāja dzērienu veikalā un nopirka pudeli dzēriena. Vienalga! Puķu veikalā paņēma da�us ziedus � visu atvadām, kas reiz pienāks.

Atgriezusies savā istabā, Ligeja skatījās uz to tāpat, kā nupat bija skatījusies pilsētas celtnēs. Cik tā viņas acīs likās skaista. Te neko nedrīkstēja grozīt. Cik labi pret dzelteno sienu izskatījās brūnā vāzīte ar rudzupuķēm, zīda magonēm un margrietiņām. Tas bija liels retums � �ai milzu pilsētā atrast rudzupuķes. Un glezna � dzeltens rudzu lauks � skaista savā vienkār�ībā. Ar to bija saaugu�as domas �ais gados, tā bija it kā dabisks viņas dzīves turpinājums no bērnības dienām līdz �ai dienai. Kas bija nācis starpā, tas izbālēja atmiņā, bet rudzu lauks, kura malā pagājusi bērnība, bija neaizstājams draugs.

Domādama par to, viņa atkal bija aizmirsusi, ka �odien jāsakārto mantas, kā viņa Atim bija apsolījusi. Salik�u tikai uz brīdi^ tad vēlāk varēs atkal izņemt, � viņa domāja. Un tūlīt izvilka istabas vidū brūno kasti un atvēra vāku. Bet rokas atkal necēlās, tāpat kā iepriek�. Lai�. Gan, gan! Vispirms ta�u jāizjauc gleznas iclogs. Protams. Jau viņa nostājās pret gleznu, kas vispirms būtu jānoņem, bet doihas sajuka, nebija spēka, un viņa iekrita gultā un raudāja. Un visdziļāk un visbriesmīgāk pirmo reizi, kamēr viņa bija prom no dzimtenes, ar raudu elsām izlauzās vārdi: Dievs, kāpēc mums nav savas zemes! Savas zemes, no kurienes nekad nav jābrauc tālāk! Katram me�a zvēram ir sava ala, savs me�a stūris, bet, ja cilvēku izdzen no viņa zemes, tad viņ� ir Iekūlis un bēgulis.

Viņa nebija dzirdējusi klauvējienu, atjēdzās tikai tad, kad Valentīns Kalups, nedro�s un neveikls, stāvēja pie durvīm, rokas saņēmis un neziņā smaidīdams. Viņ� vairākkārt atvairfojās, viņ� domājis, ka viņu aicina ienākt.

Arī Ligeja sāka smaidīt, nekaunēdamās viņa noslaucīja asaras un sacīja: �Nevaru izjaukt istabu. Vairākkārt mēģināju, bet nevaru/* �Es jums varētu palīdzēt, kundze, ja jūs būtu iz�ķīrusies sākt.**

�Tā jau ir tā nelaime, ka nevaru iz�ķirties ko darīt,** Ligeja, raudās rīstīdamās, sacīja. Viņa centās smieties.'

Valentīns sakustējās, it kā nevarēdams izdabūt vārdus, ko ar visiem spēkiem gribēja sacīt. Beidzot viņ� saņēmās un iesāka:

�Bet kāpēc jūs nevarētu palikt? Ja tik ļoti gribas?**

�Nevaru,� Ligeja purināja galvu.

�Ja jūs atļautu, es jūs pamācītu, kā izdzīvot ar pavisam maz līdzekļiem.** Viņ� apklusa, vērodams, kādu iespaidu atstāju�i viņa vārdi. Tad, kā jaunai cerībai pieķerdamies, noteiktāk turpināja:

�Jā, var iztikt ar bezdarbnieku pabalstu vien. Es varētu jums pasacīt da�as receptes.**

Viņ� arvien vēl stāvēja uz �ņaudzīja rokas, kā to bija pieradis darīt vienmēr neierastos apstākļos.

�Ir jāpērk lētākie produkti. Labas pusdieņas var pagatavot divi dienām no mārciņas zivju, sīpoliem un kartupeļiem. Tauku vajag tikai nedaudz,

mazu na�a galu. Sīpolus var izsutināt ūdenī, tad iznāk laba mērce. Zivi uzcep taukos un mērci pārlej pāri. Brokastīs un vakariņās var pietikt ar puslitru piena ~yai paniņām un margarīnu. Pārmaiņus var ņemt arī saknes. Es domāju � neiznāks vairāk pa piecdesmit feniņiem dienā.* Mēnesī sanāk kopā apmēram piecpadsmit markas. Viss pārējais paliek dzīvoklim un elektrībai, kas nu uz priek�u būs pa�iem jāmaksā/*

Pēc īsa brī�a viņ� dro�inādams piemetināja:

�Un galu galā jūs ta�u varat piepelnīt klāt. Nav nemaz tik traki. Ticiet man! Var tikt cauri uz feniņa."

Ligejas jaunā cerība te uzdzirkstīja, te nodzisa. Tomēr viņa centās turēties pie tās, jo no tās pārliecinātāja spēka bija atkarīgs � neizjaukt vai izjaukt savu iedzīvi. Kā �aubīdamās un tomēr apstiprinājumu gaidīdama, kaut tas nāktu no maza bērna mutes vai sapnī redzēta spoka lūpām, viņa jautāja:

�Var iztikt? Bet cik ilgi?"

�Cik ilgi? Vienmēr, visu laiku. Un, kad tā iesāk un tā turas, tas nemaz nav grūti. Pamēģiniet, kundze. Un kurināmo piegādā�u es."

Vairāk viņ� netaisījās runāt. Viņ� paspēra soli uz durvju pusi un, vēlreiz apstiprinādams sava padoma derīgumu un iespēju, sacīja:

�Un esmu dzirdējis � reizi gadā vācie�i dodot vienreizēju pabalstu, apmēram divdesmit markas. Par to tad varētu salāpīt apavus un � � Viņ� neapzināti paskatījās uz saviem zābakiem, kam zoles bija stipri nevienādas, kā senie pilskalni vairāku laikmetu slāņiem, to bija radījusi vairākkārtīga pazolē�ana. Viņ� jau pavēra durvis un, vēlreiz palocījies, sacīja:

�Lūdzu piedo�anu par traucējumu. Gribēju tikai jums kaut kā palīdzēt."

Valentīns aizgāja.

Ligeja sāka pārdomāt viņa ieteikumu. Pirmajā brīdī tas vilināja. Jā, ar tādu taupību un apdomu varēja iegūt neatkarību un brīvību. Patiesi. Rīt pat viņa jau varēja atlikt piecdesmit feniņus uzturam. Bet tad viņa iedomāja Ati. Kas notiks, ja viņa paliks �eit? Viņ� bija jau piedraudējis, ka vairs nenāks pie viņas, ja viņa tie�ām paliktu �eit. Acumirklī viņa iedomāja tos tuk�os vakarus un mokas, kad viņa velti gaidīs. Viņ� būs tepat nometnē, bet viņa ceļi ies citur. Kur? Pie kā? Un katru vakaru viņa sēdēs viena un domās � kur viņ� ir aizgājis. Tad sāksies meklē�ana, viņa dro�i vien lo�ņās, pazemosies, kaunēsies pati sevis un tomēr lo�ņās gar viņa logu, naktī iezagsies viņa mājā un greizsirdības mokās pieliks ausi pie viņa durvīm, lai uztvertu vārdus, ko �ukst viņ� ar kādu citu. Varbūt reiz viņa nenoturēsies un sitīs savas mazās dūres pret viņa durvīm. Viņa varbūt tie�ām sāks trakot. Kaimiņi izlieksies pa durvīm un nicinādami skatīsies viņā, un klusībā priecāsies par �o izrādi. O, ļaudis ir cietsirdīgi, viņi nocietinās farizejiskā stingrībā pret citiem, ar to it kā stiprinādami savu ļodzīgo morāli. Ir tik viegli nosaukt otru par kritu�u

vai pagrimu�u. Tas paceļ tevi pāris pēdu augstāk, vismaz savā pa�apziņā. Jā, tā būs, nemaldīgi būs! Un tad viņa aizvilksies atpakaļ uz savu istabu un raudās visu nakti. Otrā dienā viņai būs kauns rādīties ļaudīm acīs. Viņu ieraudzīdami, ļaudis �ukstēs: lūk, sieviete, kas pametusi vīru un ko nu pametis mīļākais.

�ī doma par palik�anu, ko viņa pati centās neiekustināt, bet ko klaji ieteica Valentīns, tagad nerimās, bet jaucās, virpuļoja � par un pret. Uz�āvās jauna aina: viņa satiek Ati uz ielas: viņ� grib bēgt, sitas uz otru pusi, tomēr atstatums ir par mazu � viņ� nevar izvairīties, un viņi iet viens otram pretim kā ienaidnieki, kas sagaida viens no otra dūrienu krūtīs. Viņas sirds lec, it kā pārtrūkt gribēdama. Nu viņ� ir klāt. Tikai drusku neveikli viņ� uzmet acis un tikko paceļ cepuri. Viņ� ir ārkārtīgi uztraukts, bet cen�as būt pieklājīgs. Un tad viņ� ir garām. Viņa aizstreipuļo kaut kur tālāk. Kur? Nav nekur vairs jāiet. Viss ir palicis aiz muguras tur, kur aizgāja Atis. Tā būs, tā būs!

�īs domas deva pēdējo triecienu. Viņa pietrūkās no gultas un, it kā uguns būtu apņēmusi viņas istabu, norāva gleznu no.sienas, paņēma galda nazi un ar pāris rāvieniem sadalīja gleznas iclogu, salieca gleznu un visu iesvieda kastē. Neapstādamās viņa meta tur grāmatas, piemiņlietas, drēbes, visu, kas bija pie rokas. Viņa nedrīkstēja apstāties, jo, likās, uguns jau spraudās caur sienām. G lābtics, glābties^iekams uguns nav apņēmusi visu telpu. Viņa meta un meta mantas, noslaucīja asaras, kas plūda bez viņas ziņas, meta un tūlīt aizvēra vāku. .

Nu istaba bija sve�a. Lai, lai! Tam tā jābūt. Atis grib, lai tā būtu sve�a.

Istaba bija tik sve�a un nepievilcīga, ka tur nevarēja vairs uzkavēties. Likās, ir jāpaņem mētelis un soma un jāiet uz staciju. �ādā telpā nevarēja gaidīt viesi. Mudīgi viņa izgāja pagalmā, iebrida krūmu vidū, kas bija slapji no tikko noliju�ā lietus. Vispirms viņa nopurināja lieko ūdeni un tad salauza pilnu klēpi izplauku�o jasmīnu. Tie smar�oja, viss smar�oja pēc silta lietus. Ārs bija kā laukos � gaidīdams Līgo svētkus. Liktenis bija iegrozījis viņas �ķir�anos tie�i �ai skaistākajā laikā, lai to padarītu vēl grūtāku. Uz melnajiem, iemītajienrceliņicm bija sakrāju�ās ūdens paltis, kur atspoguļojās lielo koku vainagi.

Viņa iegāja savā istabā un Salika zarus traukos. Istaba uzreiz pārmainījās. Tā smar�oja kā Jāņu vakarā. Viņas' maņas bija tā apmaldīju�ās, ka pilnīgi reāli viņa juta mazās krāsniņas smar�īgo siltumu, kur tikko cepti svētku pīrāgi, bet traukos rūgst iesala un medus alus, un smar�o ķimenēm piebārstīts Jāņu siers.

Pie ārējām durvīm kādi sarunājās. Viņa ieklausījās: tik tie�ām, tā bija Ziemera kundzes balss, un nemaldīgi � viņa izrunāja Ala vārdu: �Vai

neesat redzējis Ati Kori?� - �Nē," Valentīns atbildēja. Ko gan tas nozīmē-.' St ja? Nekad neviens nebija meklējis Ati pie viņas mājas. Kas bija radies viņa un Ziemera kundzes starpā? Vai viņ� bija jau nodro�inājies ar vietnieci? Viņai sirds pamira. Vai tas bija Ziemera kundzes dūriens, iekams viņa aizbrauc? Un tūlīt Ligejai viss cits nokrita kā bruņas, kā izgaist baigs murgs, kad sākas jauns un vēl briesmīgāks. Viņa domāja vairs tikai par �o balsi ārā, kas bija izrunājusi Ala vārdu. Tur nav �aubu, viņai bija skaidrs � Ziemera kundze centīsies aizkavēt Ati, lai viņ� pēdējās dienās nevarētu atrasties pie viņas. Tā bija viņas pēdējā skaidrā doma. Tad uzkrita atkal savādā mēnessērdzība � bailes zaudēt Ali, greizsirdība, ko jau agrāk bija paredzējis Atis un viņa pati nojautusi. Vienalga, viņa domāja un jula, ka saprāts izgaist, ka patie�ām ir vienalga, kas ar viņu notiek. Greizsirdība � ārprāta veids � to viņa vēl saprata, bet nevarēja pretoties un izskrēja laukā. Viņa neredzēja ūdeni, iekāpa pa�ā palts vidū, kāja paslīdēja, un viņa likko noturējās. Labi, ka ir krēsla, viņas sievietes instinkts bija modrs, � neviens neredzēs mani �ai brīdī. Dro�i vien esmu riebīga. Ar sabristām kājām, greizsirdībā iz�ķobītu seju. Kauns, nespēks. Viņa paskrēja garām kuplam jasmīnu krūmam, vēj� uzpūta svaigo ziedu smar�u. Sāpēja sirds, ko pārspēja greizsirdības trakums. Vai tev nemaz nav lepnuma, kauna? Izvandītajās smadzenēs vējoja vārdi, ko būtu sacījis Atis �ai brīdī. Bet tas nelīdzēja. Visu aiznesa prom neaprēķināmais atmodinātais spēks. Nebaiļodamās ne par soļu troksni, ne par to, ka viņu kāds varētu ieraudzīt, viņa gāja pa gaileni līdz Ata durvīm un tūlīt pieklauvēja. Klusums. Viņa pagaidīja un pieklauvēja vēlreiz. Nekā. Tad tas pats nevaldāmais spēks lieca viņas galvu pie atslēgas cauruma. Asinis sakāpa galvā no spēja kauna un dobji bungoja. Viņa skaidri apjēdza, ka nu sākas pēdējais slīdē�anas posms � uz galu. Viņu sagrāba riebums, dusmas, kauns, tomēr viņa paskatījās: atslēgas durvīs nebija. Ā, viņ� ir piedzīvojis un viltīgs. Viņ� zina, ka atslēga jāizņem. Viņ� nojauta, ka viņa nāks un pieklauvēs. Viņi abi ir tur iek�ā. Nu tas reiz ir noticis, �ī pareģo�ana � toreiz. Ā, tas brīdis ir klāt! Tam bija notikt pēdējās dienās, pirms viņa aizbrauc, lai nepaliktu neizdzīvota neviena jūla.Tās nebija vairs tikai cie�anas un greizsirdība, bet nekad nepiedzīvota sajūta, varbūt tāda, kad cilvēks nokļuvis tik tālu, ka nespēj pretoties ņemt rokā nazi un uzbrukt. Briesmīgi � tas bija sadisms: ja nav tev, tad lai netiek nevienam. Darīt pāri,spīdzināt � tāpēc, ka nav tev. �ai bridi viņa vēlējās, lai viņi abi tur iek�ā bailēs trīcētu, lai pārietu jebkura patika palikt kopā. Viņa pieklauvēja vēlreiz. Un domāja: nu viņi ierāvu�ies istabas kreisajā stūrī, lai pa atslēgas caurumu nevarētu ieraudzīt. Atim ir dusmas un kauns. Ziemera kundze klusu jautā � kas ir tas neatlaidīgais klauvētājs. Mainītās lomās � jā, toreiz viņa bija istabā, kad pieklauvēja Ata meitene. Mainītās lomās! Atis to jau kādreiz bija pareģojis.

Tad pavērās pretējās durvis, kāds vīrs izbāza galvu un vājā vācu valodā sacīja: *�

�Kungs ir izgājis. Jūs velti klauvējat/*

�Nē, viņ� ir mājā! Es to skaidri zinu!** Ligeja dzirdēja savu balsi noskanam gaitenī. Bet vairāk spēka viņai nebija. Nu viņa pazaudēja visu, pazaudēja ari savu nesavaldību, lika dzirdēt Ziemera kundzei savu balsi, nodeva savas un Ata attieksmes. Nu bija beigas. Amoka jutoņa atslāba. Kā pamirusi viņa gāja ārā. Pēk�ņi viņa jutās tik pagurusi, ka vēlējās tūlīt aizmigt. Ārā sāka smidzināt sīks lietus. Viņa apstājās zem sīkzarainas liepas. Likās, viņa stāvētu bez malas un gala līdzenā purvā, kur sūna un zeme ieliecas, tiklīdz sper soli uz priek�u. Mitra un silta migla it kā ietin un iesūc viņu sevī un noplacina līdz ar zemi. Da�as lietus piles uzkrita viņai uz pleciem un sūcās cauri plānajam tērpam, kājas bija slapjas un dubļainas. Sajuzdama savas miesas neomulīgo mitrumu, viņa jutās arī garīgi nobridusies un bezjēdzīga. Viņai ienāca prātā Ata lasītie vārdi: �Mums būtu jālūdz, lai �ai gribē�anā rastos �ķēr�ļi un lai mēs tos izjustu līdz visrūgtākajām mielēm.**

Neomulīga sajūta ķermenī palīdzēja attapties. Viņa domāja: ir ari cits dzīves veids, bez alkām un iekārēm. Lūk, Valentīns! Viņ� tagad sē� savā istabā un panes visu viens un klusībā. Brigita � arī viņas logs ir aizsegts, bet aiz tā nekas nenotiek. Diendienā vientulība un vientuja veģetē�ana. Viņai prātā ienāca literatūrā cildinātās varones, drosmīgas savā varonīgajā sentimentā, atsacīties spējīgas. Tatjana Pu�kina poēmā. Aizgrābjo�i! Cik brīni�ķīgi būtu staigāt cauri dzīvei ar nevienam nezināmu skumju, rezignētu miera zīmogu sejā. Gadu gājumā tādas jūtas padarot skaistu visneglītāko seju. Sāpīgs smaids par tiem, kas traucas pakaļ nenotveramajam mirklim -ieraudzīt otra acīs mīlestības atspīdumu. Tādi cēli piemēri bija lasīti bez gala. Bet dzīvē? Blēņas! Vissvētākā Andalūzijas marķīze klusībā sapņo valstīties mīļākā gultā, tik tie�ām, ja vien Dievs viņu radījis ar visiem locekļiem un maņām. Meli, meli! Papīrs panes vistrakākos melus! Cilvēki mīl būt farizeji un liekuļi. Vēlas būt apbrīnoti jutekliskās pasaules vidū, kādā neaizskaramā tornī ar skumju vainagu ap galvu. Liekulība! Nē, viņa, ne brīdi ne�aubīdamās, atdotu augsto pielūgsmes oreolu pret vienu brīdi, kad Atis, viņas mīļākais, piespie� viņu pie savām krūtīm. Mierīgi viņa ietu caur sodītāju stroju, saņemtu pātagu cirtienus un spļāvienus sejā, ja strojas viņā galā viņu sagaidītu Atis, viņas mīļākais.

Viņa jutās nobridusies, pazemojusies un nezināja, vai Atis viņu tādu sagaidītu. Viņai gribējās tikt ārā no �ī stāvokļa, pacelt sevi. To varēja, vienīgi lai�ot iemigt saprātam. Vajadzēja sevi pacelt, pacildināt, �ai riebīgajai, greizsirdībā izdarītajai kļūdai rast attaisnojumu. Un sasteidzās palīgi -nabaga Genoveva, kas aizkustinājusi pat citkārt skaidro Blaumaņa galvu;

Turaidas Roze� pie kuras bija ķēries pats lielais Rainis� kad no personiskajiem pārdzīvojumiem vairs nevarēja radīt ko drāmas tehnikai atbilsto�u. Visas �īs absurdās ainas virknējās bez gala un sakarības. Tā laikam bija zemapziņas taustī�anās � uzlikt kāju uz cietas zemes, atpūsties, aizturēt grim�anu mīkstajā purva sūnekli. Viņa bija samaitāta, bez tikumu un ieradumu mērauklas. Virskārta likās vilino�a, bet, noraujot to, atklājās dūkstis ņn aka�i. Kā visiem. Nē� viņa nebija nekāds ārkārtējs izņēmums, kaut da�reiz jutās peldam uz ro�aina glieme�vāka kā Zcva jaunradītā Venēra, ko tik aizkustino�i nevainīgu sievi�ķīgi vientiesīgā daiļumā pirms piecsimt gadiem uz audekla licis Boti�elli.

Un, pārdzīvodama sevī visas �īs pakāpes, ko līdzīgi dārgam stādiņam . laistīja viņai zināmā māksla un literatūra, viņa, izdzīvodama �o pakāpju saldumu, pati neapjēgdama, pārtapa un tuvinājās normālai, vitālai sievietei, kas sāk apzināties savu stāvokli citu vidū, savu apdraudēto slavu, negribētos melus sev, ka viņas mīlestība ir kaut kas ārkārtējs, un tā joprojām, � līdz viņa skaidri apzinājās, cik nepiedienīga un pat riebīga ir �āda viņas iekri�ana greizsirdības amokā. Bez nosacījumiem, � viņa domāja.

Ir jāņem un jādod bez nosacījumiem. Tu to ievēro. Un, sev par lielu brīnumu, viņa redzēja, ka ļoti īsā laikā spēj būt dziļi traģiska, ļauni atriebīga, paviegli sentimentāla, komiska, nevainīga, vientiesīga un loģiska līdz cinismam.

Tumsā pa celiņu kāds nāca. Nevēlēdamās, ka viņu kāds ierauga stāvam zem koka lietū un tumsā, viņa sāka iet nācējam pretī. Tas bija Atis. Viņ� ātri sacīja:

�Kur tu skraidi apkārt. Divi reizes tevi nomeklējos/⁴ Viņa balss bija tik sirsnīga un labvēlīga.

Ligeja pamodās kā no murga. Un, kā glābdamās no murga baismām, saķēra Ata roku.

�Piedod! Esmu nobridusies. Man likās, es grimstu purva sūneklī,⁴⁴ viņa centās piespiesties, lai aizgainītu iepriek�ējo aizdomu un greizsirdības lēkmi.

Istabā Atis saņēma viņu ap pleciem un sildīdams piespieda klāt:

�Tu trīci? Tu esi mitra un salta. Kā tu varēji stāvēt ārā tik mitrā vakarā. Zini: Ziemera kundze mani aizkavēja. Bija jāpārtulko kāds raksts, kāds iesniegums DP komisijai. O, ir vēsi, uzvārīsim kafiju! Gribu palikt pie tevis. Ko tu skaties manī? Kas noticis?⁴⁴

Ligeja aizklāja seju un nokaunējusies sacīja:

�Es atkal drusku trakoju.⁴⁴

j,Muļķīte! Vai tad cs biju vainīgs?⁴⁴

�Nē. Bet cilvēks, sieviete, tāda, kāda viņa ir.⁴⁴ Un, iebāzusi rokas Ata azotē, viņa smaidīdama sacīja:

�Ati, Ati, tā tomēr laikam ir mīlestība/*

�Vai tu esi pilnīgi dro�a? Vai tā nav tikai iedoma? Д, ko redzu: beidzot tu esi kļuvusi prātīga. Mantas jau saliktas kastēs. Tas man patīk!**

Viņi nosēdās zvilnī un brīdi klusēja. Redzēdams izpostīto �istabu, ko maskēja jasmīnu zari, Atis pēk�ņi jutās kā atgriezts no Ligejas. Viss pārdzīvotais pēk�ņi bija kļuvis par pagātni. Viņ� skatījās Ligejā, kas piecēlās uzvārīt kafiju, kā sve�a vīra sievā vai kā albumā, kur ieliktas paziņu fotogrāfijas. Nekas, viņ� domāja: viņai labi piestāv ķīnie�u rakstiem madarotais vasaras tērps. Kas to viņai pircis? Un kāda gan viņa izskatās mājās, pie sava vīra? Kā viņa rīkojas viņa tuvumā?

Kā nojauzdama Ata domas, viņa atskatījās ar sāpīgu smaidu. Tad pasniedza kafiju un rūgto rumu.

��ī ir divpadsmitā stunda, kad pasakai pienāku�as beigas. Bet cs vēl nespēju to nobeigt. Ati, man likās, nupat tu biji tālu prom no manis. Kad, noliekusies pie kafijas, negaidīti paskatījos tevī, redzēju, kā tu, pārlaidis skatu istabai, it kā at�ķēlies, un acu mirdzums nodzisa. Ja �ovakar būtu aizbraukusi, rīt tu varbūt par mani vairs nedomātu. Vai tā nebija?**

�Jā. Bet nezinu, kā būtu rīt. Izpostīta māja vienmēr atsve�ina. Cilvēks negrib sāpju, viņ� neapzināti izstrādā sāpju pretindi � prieku vai jaunu aizrau�anos. Tie�ām nezinu, vai man būs viegli vai grūti, kad tu aizbrauksi. Vispirms gan laikam gulē�u, kad miega bads būs dzēsts, kādu laiku gaidī�u lavas vēstules, tad pamazām nāks skaidra zinā�ana, ka tevis nekad vairs nebūs, tad nāks cita sieviete, un cs aizmirsī�os tāpat kā�ar tevi. Tāds ir vīrietis.**

Ligeja skatījās grīdā.

�Kāpēc tu neko nesaki? Tas, ko nupat runāju, attiecas uz tevi. Vai tev tas vienaldzīgi?**

Pēk�ņi Ligeja nometās uz viena ceļa, apņēma Ata ceļgalus, uzlika galvu uz tiem un dedzīgi sacīja:

�Es tam vienkār�i neticu. Bet, ja redzētu savām acīm, es laikam sabruktu. Bet, ja tomēr paliktu pie dzīvības, tad tikai tāpēc, ka vēl neticētu. Tāda ir sieviete.**

� Otrā rītā Ligeju uzmodināja strauj� un nepacietīgs klauvējiens pie durvīm. Kāda ļauna nojauta lika viņai vilcināties. Klauvē�ana atkārtojās. Sve�a vīrie�a roka iestiepās pa durvju spraugu un sniedza dzeltenu, lielu aploksni. Tūlīt viņa zināja � tā bija vēstule Majestātes uzdcvumā^Viņdi atrāva aploksni un lasīja, ka pēc trim dienām viņai obligāti jābūt izceļo�anas nometnē ar visām mantām. Pretējā gadījumā viņa zaudē izceļo�anas iespēju. Tas bija jauns trieciens. Tie�i tagad, tie�i tagad, � viņa klusu sacīja un iedomāja pagāju�o nakti, kad Atis bijā tik labs ar viņu. Kā muļķa bērns viņa iedomājās, ka ļauna un skaudīga roka grib atraut viņai Ati. Bet nē, viņa nebrauks, nē. Ak, laimīgie, kas bija noraidīti, kas varēja palikt �eit! Kāpēc ar viņu nekas nenotiki? Kāpēc nerādījās brīnumi? Kādreiz viņa bija lasījusi, � ka brīnumi notiekot tikai ar tiem, kas ticot brīnumiem. Jā, viņa ticēs, ticēs tā, kā bērni, kā dzejnieki. Ticēs burvju stabulītei, sprunguliņam, spēka avotam. Ticēs, ka pelēks ceļmalas akmens ir apburts princis, ticēs, ka me�i un ceļi ir pilni nosķrandu�ām vecenītēm un baltiem tētiņiem, kam ir kāds burvju padoms. Kaut kur ceļu krustojumā stāv pats mīļais Dieviņ� noskran-du�ā mētelī un izstieptajā rokā tur cepuri, un gaida dāvanu. Un ir jātie, ja viņa tur iemetīs savu pēdējo grasi, viņ� parādīs īsto ceļu. Kur palikusi garā pupa, kas ieauga debesīs, lai pelnru�ķīte uzkāptu pie Dieva? Kur ābelc, kas lūdzas nopurināt augļu nastu? Kur maizes krāsns? Sniega māte? Visu, visu viņa izdarītu, ja tikai... ja tikai...

Ligeja ātri saģērbās. Jāiet, � viņa skubināja sevi. Jāiet! Viņa sāka iet uz stacijas pusi. Kāda diena! Balti mākoņi nesteigdamies slīdēja pāri pilsētai. Pie �Plantcn un Blomcn" dārza ļaudis stāvēja un pirka ieejas biļetes. Botāniskajā dārzā, otrpus ielai, staigāja studenti, bērni un veci cilvēki. Pa augsto Damtora stacijas uzbērumu elsdams un pūzdams ieripoja vilciens. No stacijas kupola otrā galā izlīda elektriskais vilciens un aizstiepās uz Alstera pusi. Līdz pa�ai stacijai viņa gaidīja brīnumu, skatījās pēc noplīsu�a ubaga, kuprainas vecenītes. Bet nekas nenotika. Viņa mierīgi, tāpat kā citi, nopirka biļeti un kāpa aug�ā uz peronu. Vilciens pienāca, tvaiki �ņāca, nākdami no sakarsētajām turbīnām, lokomotīve svīda melnus, eļļainus sviedrus un stenēja. Ļaudis nāca un gāja kā bi�u spiets, nevienam neienāca prātā apjautāties, ko pārdzīvo viena maza sieviete �ai drūzmā. Vilciens sāka kustēties, viņa brauca ārā no Hamburgas, zemos līdzenumos, ko novad-grāvji sadalīja �etrstūrainos, zaļos laukumos. Tālruņu stabi skrēja gar logu, stieples slīdēja augstāk un zemāk. Vilciens skrēja uz izceļo�anas nometni.

Nometnei blakus griezās vējdzirnavas. Tas likās baigi, ka tie�i �ai vietai blakus bija vēja dzirnavas. Tās nu Ligejai rēgojās kā baigas likteņa dzirnas, kur pamazām starp akmeņiem iemet pa cilvēku pulciņam � graudus, ko berzt �iem milzu akmeņiem. Nometne tikusi, viņa tūlīt steidzās uz zināmo biroju. Nodaļas vadītājs, pazīstamais elegantais vīnietis, iepleta acis un pietvīka, ieraudzīdams Ligeju gaidītāju rindā.

�Ir ārkārtīgi vēlu," viņ� sacīja, �kaut es liktu jums saujā savu sirdi, es vairs nevaru palīdzēt. Lietas ir aizgāju�as par tālu, vistālāk, kur vien tās var iet, un termiņ� notecējis. Es redzu un zinu jūsu stāvokli, bet � �oreiz nelīdzēs nekas, jums būs jāstartē."

Ligeja nevarēja izrunāt ne vārda. Viņa stāvēja sausu muti un skatījās galdā.

Vīnietis kaut ko nopietni domāja un tad sacīja:

�Jums atliek visgrūtākais ceļ�, ko cs jums neieteiktu/ �Vienalga, gribu mēģināt/ Ligeja apņēmīgi sacīja.

�Bet cs jūs jau iepriek� brīdinu: taupiet nervus, neejiet!"

Ligeja purināja galvu.

�Redzu, nciebaidī�u jūs."' Viņ� uzrakstīja uz papīra vārdu un istabas numuru un sniedza Ligejai:

�Lūdziet sarunu ar �o dāmu. Vēlu labu izdo�anos." _z

Viņ� spieda Ligejai roku.

Ar adresi rokā viņa steidzās uz otru māju. Garām plūda izceļotāji, citi priecīgi, lepni, citi � pazemīgi. Mātes stiepa pie rokām mazbērniņus, nesa saiņus, ēdiena katliņus; Ligcjas juceklīgajā noskaņā tic slīdēja garām kā cirkus aktieri, kā klauni, kā laucinieki Rīgā � kāds nu kur� � uzposts, palepns, svaigu ilgviļņu sprogainām galvām, jaunās kurpēs, tikko no veikala iznestām jaunām, gurksto�ām ādas rokassomām. Lauku pui�i spilgtām kaklasaitēm, sastīvinātām kreklu apkaklītēm, kas griezās nepieradu�ajā ādā. Lauku vienkār�ība vai arī ķēdējo se�u gadu nometņu zaļie uniformu krekli bija nonivelēju�i pat citkārt eleganto pilsētnieku koptos kaklus tā, ka tagad, uzcirtu�ies miera laiku apģērbu detaļās, tie likās kā galvas izbāzu�i caur mocību siekstu vai sastingu�i kārava kalpiņa nekustībā. Viņai garām pagāja veca, izkaltusi sieviņa gludu galvu, mazu nokāru�os matu ritulīti uz kakla. yiņa dedzīgi sarunājās ar savu tuklo vīru, kura svītrotās Rīgas biksēs tērptās kājas meta sīkus solī�us zem kuplā, taukiem popētā vēdera. Vecenītes seja nezin kādēļ Ligejai �ķita redzēta. Bet kur? Viņa atskatījās. Gaita likās pazīstama. Ā, viņa gandrīz balsī iesaucās. Tā ta�u bija viņas skolas biedrene, skaistā, lutinātā lielsaimnieka meita, beigusi universitāti, ķīmiķe. Ligeja nodrebēja. Kā laiks bija sagrauzis �o skaisto meitu. Viņa bija varbūt tikai pāris gadus vecāka par Ligeju. Satrieco�i! Viņa neno�ēloja �o skolas biedreni, bet kā tas gadījās, ka tie�i tagad liktenis nosvieda viņu Ligcjas priek�ā kā baigu mērauklu, biedinājumu, ka laiks iet un viss sakrīt pī�ļos. Neapzināti viņa izvilka spogulīti un ieskatījās tajā. Nē, paldies Dievam, viņas acis nevarēja būt aklas: viņas seja vēl bija svaiga, acis mirdzo�as un labi kopti mati.

Viņa iegāja norādītajā namā, uzmeklēja vajadzīgo istabu. Durvis pa�laik vērās, kāds pamaza auguma vīrelis atmuguriski kāpās ārā no istabas, visu laiku zemu klanīdamies. Cepuri viņ� turēja abās rokās sa�ņaugtu, lokoties tā sniedzās vai līdz grīdai. Tas ir Blaumaņa Sutka, Ligejai ie�āvās prātā. Sutkā ir dzīvs un brauc uz Ameriku! Vēl gaitenī viņ� sametās līkumā kā sprī�metējs tārps. Ligeja iegāja skapju pieblīvētajā istabā un skatījās pēc iespaidīgās dāmas. Nekas �ai telpā neliecināja, ka te varētu būt kāda liela priek�niecība, no kuras tik suniski padevīgi bija atvadījies mazais vīrelis un no kuras tā bija brīdinājis vīrietis. Skapji un galdi sadalīja telpu mazākās aizgaldās, kurās pa vienai katrā sēdēja un klabināja rakstāmma�īnas visu gadagājumu vācietes. Un, kamēr viņas acis pārslīdēja �ai neizskatīgajai telpai, viņa nebija pamanījusi, ka rakstāmma�īnas bija apklusu�as un ka piecas, se�as ierēdnes stīvi, gandrīz bailēs raudzījās viņā. Viņa pati neaptvēra, kas bija noticis. Un, meklēdama pēc �īs pārmaiņas iemesla, Ligeja pagrieza galvuļia kreisi, uz kurieni vērsās ierēdņu acis. Aiz gai�a rakstāmgalda stāvēja paveca, dū�īga sieva pelēkā angļu kostīmā, melnām acenēm uz nierveidīgā deguna, kura izliekums nemaldīgi norādīja uz viņas izcel�anos. Ligeja, ko bija nomierinājusi necilās telpas atmosfēra, kā meditēdama apturēja skatu uz dū�īgās sievietes �etrstūrainā krū�u laukuma, ko sedza sārta, caurspīdīga neilona blūze, pie kakla noslēgdamās ar violetu milzu puķu pu�ķi. Tad Ligeja pamanīja, ka druknais stāvs sakustas un izstiepjas viņas virzienā, un niknas, melni s acis kā na�i duras uz viņas pusi, uz viņas roku, kas turēja atvērtu dokumenta lapu.

�Ārā!* pusvīri�ķīgā balss kliedza. Gredzenotā, tuklā roka pastiepās un izrāva Ligejai no rokas papīru.

Tikai tagad Ligeja attapās, ka stāv ievērojamās priek�niecības priek�ā. � Ar dabisko mieru, kāds Ligejai piemita iz�ķiro�os brī�os, viņa vēroja sve�-tautietes rīcību.

�Ārā!* sieviete vēl nepatīkamākā balsī sauca un uzsvieda Ligejai atņemto papīru uz galda.

�Kāpēc?* Ligeja neizpratnē jautāja un skatījās, kā melnās sievietes rokas ārdīja papīru blāķi uz galda. Istabā bija spiedīgs klusums. Vācu meitene, kas sēdēja niknajai priek�niecei aiz muguras, saķēra seju rokās. Viņa to varēja, jo atradās aiz priek�nieces platās muguras.

�Kāpēc? � Ligeja atkārtoja. �Man piejums lūgums.*

Un nu sākās krusas negaiss. Ar abām rokām kā siena vālu viņa noslaucīja no galda visus papīrus tā, ka da�as lapas vēja pūsmā aizlidoja un paslīdēja zem galdiem un skapjiem. Galvu uz Ligejas pusi pastiepusi, melnā sieviete kliedza:

,Jūs, apstulbotā persona! Jūs, kam parādīta tāda laipnība � ieceļot Amerikā, mūsu sūri grūti iekarotajā zemē! Jūs vēl negribat braukt. Kā kucēnam jums bija lūgties, lai mēs to jums atļaujam! Jums, klaidoņiem! Papīru kalni mani aprok. Prom, ārā! Es nevaru izēsties cauri papīru kalniem. Prom! Neaptēstie radījumi!* Ar vienu rokas vēzienu viņa notīrīja pēdējos papīrus un, nostājusies Ligejas priek�ā, kliedza:

�Ierasties rīt pat ar visām mantām! Ārā!*

Ligeja gandrīz pasmīnēja. Viņas acis skatījās uz melnās pirkstiem. Tur

. * � ' � � . � � > . -� �' | bija �etri gredzeni, bet laulību gredzena nebija starp tiem. Ligeja to tūlīt apsvēra. Tas nāk no tā. Viņa līdzcietīgi paskatījās nicinās sejā, tā nekādā -ziņā nebija neglīta.

�Man ļoti �ēl," Ligeja sacīja. �Bet man ar jums jārunā."

�Es visu laiku ar jums runāju. Es beidzu!" ierēdne zibo�ām acīm izkliedza.

�Neuzskatu to par sarunu," Ligeja jau dzēlīgāk atteica.

,,Ko-o?" melnā sieviete sauca. Likās, viņas acis aiz dusmām pārvelsies pāri acenēm.

, Jā. Jūs ta�u visu laiku kliedzat nezin uz ko. Mūsu uztverē..." TālākLigeja netika. Ierēdne uzgūla galdam un ieplestām acīm urbās Ligejā. Visas darbinieces bija piecēlu�ās kājās un īstās bailēs skatījās �ai ainā. Mazā vāciete aiz melnās muguras gandrīz raudāja un māja Ligejai, lai iet prom. Bet Ligeja stāvēja un savaldīgi skatījās sve�tautietes trako�anā. Viņa nejuta baiļu, bet, kā parasti, ja viens pazaudējis taktu, otrs to uztur desmitkārt, -Ligeja, neatlaidīgi savaldīdamās, sacīja:

Atvainojiet, bet cs savu lūgumu nemaz neesmu vēl izteikusi."

Tas bija pāri ierēdnes spēkiem. Viņa sāka rakņāties pa papīriem uz grīdas. Pa to laiku citas ierēdnes jau bija sameklēju�as un pacēlu�as no grīdas vajadzīgo dokumentu un pasniedza priek�niecei. Melnā uzgūlās galdam, ietrieca spalvaskātu tintnīcā un tad kā ar iesmu dūra papīrā vārdu zīmes un sēca. Savu vārdu viņa tik enerģiski dūra papīrā, ka spalva pār�ķēla papīru, atstādama melnu tintainu rētu. No prolongation! Viņa nosvieda rakstāmo uz galda un bāza parakstīto papīru Ligejai zem deguna.

Te nekas vairs nebija darāms. Viņai tikai gribējās melnajai atmaksāt. Ar sievietes ne�ēlību viņa tūlīt zināja � kā: viņa smaidīja. Lēni salocīja papīru un ielika somiņā. Tad pamāja vācietēm � uz redzē�anos � un uzsmaidīja melnajai sve�tautietei:

�Piedodiet, man nebija pazīstama demokrātiska izrīcība."

Tad viņa apgriezās un izgāja gaitenī. Aiz durvīm viņa vēl sadzirdēja melnās kliedzienus; un likās, divas mīkstas dūres dauzījās pa rakstāmgalda virsu.

Ligeja gāja ārā. Pie kādām durvīm stīvā rindā stāvēja visu tautību ļaudis. Kāda ģimene � vīrs, sieva un septiņgadīgs puika � iznāca piesarku�i un smaidīgi. Stāvētāji sabruka tiem apkārt. Ligeja dzirdēja tos runājam: �Tik laipns kungs! Puikam paprasīja � kā tevi sauc? Gribi būt kovbojs? Bet ko mūsu puika? Skatās caur pieri kā vērsēns un nesaka neko. Es iegrūdu dunku sānos un teicu: draņķi, saki yes, scr!�

�Apsveicam, apsveicam," sauca citi un glaudīja matus, gaidīdami savu rindu. Laimīgā ģimene aizstreipuļoja līdz kāpnēm. Puika �ļūceniski nolaidās pa kāpnēm lejā. Māte sauca:

�Draņķi, atņems vīzu! Rimsties vismaz �eit."

Tikusi ārā uz platā ceļa, Ligeja ievilka elpu. Kā gribējās nokratīt �o riebīgo nepatiku! Bet uz cc|a tā vēl pastiprinājās. Garāmgājēji likās kā velna apsēsti, kādas raganas noburti, un tic kustējās kā sev un citiem sve�i viepļi. Viņai likās, ka jūt uz mēles riebīgu pelnu gar�u, kas palikusi mutē, ieko�ot apburtajā ābolā. Ko visi �ie viepļi domāja, staigādami ar iekaltu vīzas numuru galvā? Nobur�ana nebija mitējusies. Sen bija beigu�ās raganu dedzinā�anas, bet nobur�ana turpinājās. Tā negadījās tikai pasakās vien, bet īstajā dzīvē. Viņa skatījās noburto domu apmātajās sejās un minēja, kādas tās būs, kad dzīve viņā krastā tos beidzot atpestīs no �īs izceļo�anas apburtības valga. Nē, nebraukt! Nebraukt � par katru cenu! Ir jāpalick �eit! Par katru cenu! Viņa gāja bez mērķa un sapra�anas � ko lai dara un ko lai iesāk vispirms. Viņa aizgāja līdz nometnes galam un nāca atpakaļ. Nebija nevienas domas. Pret Baznīcu organizāciju namu viņa apstājās. Kaut kas viņai ienāca prātā. Izeju, izeju! Viņa kāpa aug�ā. Vienalga, viņa domāja. Ko gan varu zaudēt.

Gaitenī viņa satika lāga vīru � dāni, kas palīdzēja visiem un vienmēr. Viņ� ilgi turēja saņemtu Ligejas roku un līdzcietīgi noklausījās viņas �ēlabās saraustīto stāstu:

�Dieva dēļ, dodiet man darbu! Kaut kuru darbu! Jums es varu sacīt: cs nespēju aizbraukt!"

Viņa lielajās, neglītajās acīs ieriesās mitrums, tās skatījās viņā ar tēvi�ķu labprātību un mīļumu, kļūdamas skaistas pat savā neglītumā. Viņ� klusu sacīja:

�Es tik maz varu-palīdzēt. Vajadzību ir tik daudz, un nelaimju tik daudz. Kā lai palīdz, ja visa puspasaule cie�. Nupat pieņēmu darbinieci. Viņa nevar izceļot. Man nav nekāda darba. To pa�u, kas ir, pieņemtie darbinieki dara taupīgi, lai pietiktu, ko dienu novadīt galā. Bet arī tas izbeigsies. Kur lai ņemu darbu? Man jāsakā jums: brauciet prom!"

Viņ� pavadīja Ligeju līdzā^rējām durvīm un, visu laiku domādams, runāja: kur lai ņem darbu.

Ligeja bija iedegusies. Viņa neatlaidās. Viņa neticēja, ka darba nav. Vēl viņai bija kāds birojs, kur apjautāties. Viņa iegāja tur un tūlīt īsi un skaidri sacīja, kā pavēlēdama: dodiet man darbu! Darbu, darbu! Es nevaru aizbraukt!

Bet darba nebija. Tāpat nāko�ajā vietā: mēs sa�aurināmies. Visi aizbrauc, darba nav. Brauciet prom! Iedama cauri mazajam birojam, viņa skaidri redzēja, ka darba nav. Meitene, kura, viņai ienākot, lika kartītes kastītes viena galā, tagad tās pārlika otrā galā � lai būtu pirkstiem ko darīt. Nē, tur nebija ko pārmest, tas bija skaidri redzams, ka darbs sen padarīts.

Un atkal viņa bija ārā, nometnes platajos ceļos. Saule karsēja stiprāk. Starp sarkanajiem māju blokiem pagalmos vējoja aizbraucēju veļa, uzbāzīga, atsegdama �o ļau�u intīmo nabadzību, kas te plivinājās gai�ā saules gaismā kā izsmiekls visam skaistajam, kas reiz bija vai varēja būt bijis - �o cilvēku sirdīs un galvās. No�ēlojamas, apdzeltēju�as lupatas, kas gadiem bija segu�as viņu miesas kailumu. Bērni, kas mētājās visās malās, nelikās kā nākotnes cerība un jaunie pilsoņi, bet kā lieks traucējums skaistai dzīvei, kā noguru�u vecāku mocītāji, despoti, kas, ja nc citādi, tad ar brēk�anu un notrieptajām drēbēm un sejām lika vērst uz sevi vecāku uzmanību un rūpes, kurām jau tā nebija ne gala, nc malas visus �os garos gadus.

Ar bēdzēja skubu Ligeja steidzās uz auto piestātni, prom no �is elles priek�telpas. Prom, vienalga kur, bet prom. Uz nometnes ārējā vaļņa sēdēja jauna poliete un zīdīja bērnu. Vīrs, izlaidies zālē, koda desā un spriegumā mirdzo�ām acīm raudzījās sievā, kas ērtības labad bija salikusi kājas _no� veidā, ar pēdām uz iek�u.

Netālu no piestātnes viņa satika savu draugu, labu mūziķi un smalku cilvēku, ko nebija redzējusi vairākus gadus. Ar aizturētu elpu viņa uzrunāja:

�Mīļais draugs, jūs aizbraucat?" _z

Viņ� neveikli skatījās zemē un kautri sacīja:

�Piedodiet, nevarēju jūs apciemot, nevarēju iet pat atvadīties." Viņ� pacēla acis, kas bija nokaunēju�ās un nelaimīgas:

�Tāds, kāds cs tagad izskatos � nevarēju rādīties cilvēkos."

Nodilusī basku cepurīte sedza viņa citkārt skaistos, melnos matus, brūnais uzvalks bija izbalojis, to vēl pasliktināja da�i traipi. Rokā viņam bija neliela, �etrstūraina pauna, iesieta pelēkā segā un neveikli aptīta ar izplūksnāju�os auklu. Viņ� bija tik nelaimīgs, ka satikts �ādā izskatā, ka gandrīz naids pazibēja viņa mitrajās acīs.

�Man nebija naudas pat koferim. Te ir notis un da�as grāmatas," viņ� norādīja uz saini.

�Mīļais draugs, tas nav nekas, tas nav it nekas!" Ligeja viņu mierināja.

�Es esmu kā spoks sev un citiem. Un tomēr... līdz pēdējai dienai �aubījos: braukt vai nebraukt. Nejau�ība palīdzēja man iz�ķirties. Ak, es ta�u nevaru iztikt bez Eiropas!" Viņ� apklusa un tad gandrīz strupi pārtrauca klusē�anu:

�Piedodiet, es steidzos!"

Viņ� pasniedza Ligejai roku un kāpa pāri valnim, stiepdams savu vienīgo bagātību.

Autobusā viņa satika kapteini. Viņ� bija iekāpis pirmais un nu jau lasīja grāmatu. Viņ� nerunāja, tikai ar roku norādīja, lai sēstas viņam blakus. Pēc laiciņa viņ� klusu jautāja:

�Cik tālu jūsu lietas?"

�Ko lai atbildu? Es svārstos."

<y_a nemaldos, �ais dienās jums bija jābrauc."

�Jā. Aizparīt. Bet es nezinu neko."

�Jums ari nav daudz jāzina. Kungi domāju�u vietā."

�Дк, kaptein, nav nemaz tik viegli!"

�Jūsu balss ir tāda, it kā jums gribētos būt bēdīgai."

�Labs humors no jūsu puses. Bet � tā ir patiesība. Tiktāl patiesība, ka negribu būt bēdīga, bet esmu."

�Nieki! Parasti cilvēks nav ne īsti priecīgs, ne īsti bēdīgs, bet kaut kas pa vidu � atkarībā no ķermeņa sajūtas. Ja jums viss funkcionē saskanīgi, jūs esat priecīgs, ja kaut kas sametas, labsajūta draud izbeigties, jūs jau iepriek� sākat bēdāties. Jums gribas bēdu."

�Bet pārmetami, ja jums jāzaudē viss?"

�Kas tas ir � viss? Manta? Kāds cilvēks? To visu var atkal iegūt. Tās ir tikai romantiķu iedomas, ka ir viens cilvēks, ko nevar aizstāt neviens. Bet var."

�Briesmīgs cinisms."

�Pie tā nonāk katrs, kas dzīvojis un domājis."

�Tā ir auksta ūdens �alts, kaptein."

�Uz sakarsētas galvas," kapteinis nobeidza. Viņ� iesmējās un izbrauca ar pirkstiem caur sirmajiem matiem. Viņi bija pie stacijas, izkāpa un gāja uz peronu. Kapteinis runāja:

�Redziet, cienījamā kundze, dzīve, kad tā labi apdomā, ir tāds pats vilciens, kā stāv kādas grāmatas virsrakstā. Da�reiz tas aizelsies ieskrien mazā, neglītā stacijiņā, da�reiz pietur skaistā, greznā, uzņem kravu un visu vajadzīgo, un drā�as tālāk. Starp citu, greznajās stacijās tas uzkavējas ilgāk. Tikai retu reizi gadās nelaimes gadījumi, traģēdijas, kad kāds otrs uzdrā�as virsū, sadragā un izsvie� no sliedēm. Tā ir jāskatās uz dzīvi un uz visu, kas tur atgadās."

�Vai tā jūs esat domājis visu mū�u?"

�Nē, bet pēc kādas izlek�anas no sliedēm. Galu galā arī smagie lūzumi ar laiku sadzīst. Tikai tad jūs esat gausāks un apdomīgāks. Salīdzinājumu ar vilcienu pielāgojot vēl tālāk, � kurināmam izbeidzoties, vilciens samazina gaitu."

Vilcienam skrienot gar daudzajām mazajām stacijām, viņi runāja �o un to, kaut ne vienam, ne otram nebija vēlē�anās to darīt. Kapteinis domāja: cik labi, ja gadās vilcienā iekāpt vienam. Tad tu vari izlasīties un atpūsties. Ligeja domāja apmēram tāpat: būtu es viena, varētu sakopot prātus uz vienu vienīgu lielo mērķi: kā palikt �eit. Bet pieklājība prasīja sarunu. Kapteinis domās meklēja tematu, kura pietiktu līdz Hamburgai. Politika - tas bija neitrāls un neizsmeļams maļamais. Tur nebija arī daudz jādomā. Piemēra pēc � demokrātija. To varēja sunīt, cik grib, tas bija atļauts. �Demokrātija -tā ir publiska rēta, ko katrs drīkst paurdīt, lai tā nekad nesadzīst. Demokrāts? Savā mū�ā esmu pazinis tikai vienu īstu demokrātu - pēc Dieva un cilvēku taisnības. Tas bija kāds puisis Rīgā, kas bija piedzimis par labu �ai pasaulei. Savā sirdī viņ� bija īsts komunists un īsts kristietis. Viņ� nemaz ^z citādi nevarēja dzīvot, kā vienīgi gudrodams, kam un ko palīdzēt. Saviem priek�niekiem viņ� bija reizē aukle, ķēk�a, sekretārs, padomdevējs, zābaku tīrītājs, saimniecības vadītājs un sirsnīgs un asprātīgs draugs pie alus glāzes. Viņam varēja uzticēt miljonus, bet viņa pa�a kabatā parasti nebija ne gra�a. Bie�i vien viņam nācās badoties, jo visu, ko viņam gadījās saņemt par savu darbu, viņ� izpirka citu vajadzībām. Mans draugs, rakstnieks, uzrakstīja par viņu stāstu � De�ūrējo�ais mētelis. Labs stāsts bija. Stāsta kodols: lāga pui�a nodilu�ais mētelis visos re�īmos karājās vienas un tās pa�as iestādes gaitenī. Viņ� tikai ielīda mētelī un kalpoja visiem priek�niekiem. Un visi viņu mīlēja � �o de�ūrējo�o mēteli. Komunisti viņu izmantoja daudz kundziskāk un sirdīgāk nekā sasodītie kapitālisti.

Jā, ko ar to gribēju sacīt? Stāstīt par īstu demokrātiju un arī... ta�u laikam ir puslīdz vienalga, kur mēs paliekam un kā darbu darām. Cilvēka iek�ējā būtība nemainās. Vieni dzīvo, lai domātu, otri � domā, lai dzīvotu. Bet īstenībā kā vieni, tā otri � ik dienas iesit pa naglai savā zārkā." Un tad pēk�ņi viņ� pievērsās Ligejai:

�Apceliet kādu vācu veikalnieku � tad nebūs jābrauc prom."

�Diem�ēl, trijās dienās tas būs mazliet par strauju," Ligeja iesmējās. �Ari tas prasa zināmu sistēmu un taktiku." Viņa atkal iesmējās, bet tūlīt apklusa, sadzirdēdama savus smieklus kā nedzīvas lelles trilleri.

Vilciens jau iegriezās līkumā uz Hamburgas galveno staciju. Ligeja skatījās pa logu un domāja: �ī ir pēdējā reize, kad iebraucu Hamburgā. Kad no tās izbrauk�u, tā būs pēdējā reize. Pie �īs domas viņa apstājās tāpat kā agrāk, bet tagad to izjuta pilnīgi skaidri.

Vilciens ieskrēja stacijā un pēc skrējiena izpūta baltu, vāro�u tvaiku strūklu, un apstājās. Viņi iz�ķīrās. Kapteinis aizgāja kārtot savas lietas. Gaidīdama elektrisko vilcienu, Ligeja skatījās strādniekos, kas kāpelēja pa divpadsmitstāvu augstām sastatnēm, labodami izbumboto stacijas kupolu. �etri vīri, jāteniski uzsēdusies dzelzs sijai, vilka aug�ā pītu tiklu un nostiprināja to zem kupola, kur kā zvirbuļi tupēja stiklinieki. Ligejai ceļgali kļuva vāji, skatoties �ai augstumā. Viņai bija jādomā par kritienu: ja nu kristu? Vai būtu uz vietas beigts? Un ko domātu kritiena īsajā brīdī? Vai tā būtu viegla nāve? Bet varbūt tas būtu kā sapnī? Ja tas būtu viegli kā sapnī... Nē, nē, viņa tik labi zināja, ka veltīgi koķetēt ar �ādām domām. Viņa nebija varone, tikai vienkār�a sieviete, varbūt eksaltēta, neauglīgu sapņu un baudu

varā, bez neviena īsta mērķa. Viņas vienīgā īstenība bija - gaidīt savu mī|āko un būt ar to kopā. Tādi cilvēki ir par gļēvu, lai izvēlētos savu nāvi.

Tā domādama, viņa aizgāja mājās. Nekas nebija panākts. Viņa domāja vēl arvien, līdz pagura, iekrita gultā un uzlika spilvenu uz galvas. Bet miegs bēga. Domas par Ati un aizbrauk�anu aizdzina miegu. Izmocījusies viņa piecēlās un nomazgājās. Darbo�anās palīdzēja � lūk, nu viņa varēja nolikt visas sīkās lietiņas savā vietā, un tā radās atkal mājības sajūta, kam līdzi � ilūzija, ka �ī dzīve turpināsies bez pārtraukuma. Kā ar aklību sista, viņa atkal nomierinājās, ifegrima domās un apcerēs par Ati. Visu pusgadu �īs domas . bija viņai vissaldākās, kā narkotika, no kuras nav iespējams atradināties.

Da�reiz viņai likās, ka, nepārtraukti domādama par Ata ārējo izskatu, viņa pati ir kļuvusi tam līdzīga. Viņas mazās, asi veidotās lūpas tagad likās lielākas un biezākas, da�reiz viņa tās savilka tādā pa�ā smīnā kā Atis. Neapzināti viņa gulēdama sakrustoja Tokas zem galvas un tikai tad iedomāja, ka Atis tā mēdz darīt. Visi uzskati, patika un nepatika, viņai bija kļuvu�i kā Atim. Viņai patika visas tās grāmatas, ko lasīja Atis, tā mūzika, kas bija Atim mīļa. Viņa mācījās norit pat rūgto alu, ko Atis tā cienīja, kaut viņai acis ieriesās asaras. Da�reiz viņa uzmeta Ata gai�o svārku uz pleciem un no labsajūtas varēja tūlīt iemigt.

Laiku pa laikam viņai pazibēja apziņa kā ātra zibens svītra, ka paliku�as vairs tikai trīs dienas. �ai īsās gaismas brīdīAaņa rosījās darbīgumam glāb�anās virzienā, bet gaismas stars ātri nodzisa kā zibens �autra naksnīgās debesīs, pamezdams viņu apburtības melnajā tumsā vai citreiz � gaismas ' plūdos, kur zibens svītriņa nebija nekas vairāk, kā sīka skala liesma.

Vakarā viņi aizgāja uz Mūzikas halli. Populārā programma bija pievilkusi pilnu trim tūksto�iem klausītāju celto namu. Ļaudis stāvēja garās rindās pie kases lodziņiem un ari uz ielas. Pie durvīm pat spekulēja ar ieejas kartēm. Atis izmēģinājās visas iespējas, beidzot izspieda divi vietas uz skatuves, orķestra aizmugurē. Tikai uziedams uz skatuves, viņ� īsti atģidās, ko bija izdarījis: nu viņi klaji sēdēs visu koncerta apmeklētāju acu priek�ā. Tas viņu kaitināja, bet izvēles nebija. Ligejai �is Ata solis likās kā liela drosme, kā nozīmīgs kompliments, ka viņ� nebaidās sēdēt ar viņu visu acu priek�ā. Klusībā viņa domāja: man jāizskatās labi Ata dēļ. Viņi sēdēja kā svinīgā aktā. Visa skatuve bija pieblīvēta krēsliem, tur sagāja gandrīz divi simti cilvēku. Orķestris bija saspiedies pie skatuves rampas.

�Mēs izbojāsim iespaidu � �eit dzirdēs tikai bungas un �ķīvjus,� Atis sacīja. �Pirmo reizi sē�u uz skatuves." Viņ� iesmējās.

Ligeja sēdēja taisna un nopietna un domāja: sēdē�u tā, lai vēlāk Atim nerodas izskaidro�anās, ja kāds viņam pieminētu �o vakaru sakarā ar viņu _v attiecībām. Viņa atturējās pat runāt.

Orķestris sāka ar Mocarta Nakts mūziku.

�Patīk?" Atis jautāja.

Ligeja pamāja. īsu brīdi viņa paskatījās Atī. Viņ� bijāģērbies tum�ipclēkā uzvalkā, zilganpelēkā virskrekla krūte�ā lāsoja spilgta amerikāniska kaklasaite. Mati bija gludi un spo�i, viņa pat sajuta vieglu krēma smar�u. Viņa nolaida acis uz savu tum�i zilo, plāno tērpu, ko greznoja tikai tieva koraļļu virknīte ap kaklu. Viņa baiļojās, vai �ādā izskatā der blakus Atim, jo viņ�, vismaz viņas acīs, bija elegants un skaists - kā viņa vienatnē mēdza sacīt.

Viņa lūkojās arī viņa sejā � brī�iem tā bija bēdīga, kāda grūtuma pilna, brī�iem viņ� bija iegrimis klausī�anā, it kā nejuzdams viņas klātieni.

Un viņa pati, kaut mūziku ļoti mīlēja, nevarēja klausīties, nevarēja to dzirdēt. Tā tagad bija tikai sekmīga dekorācija, kas skaistināja viņas pa�as mīlestības skaistumu.

Bungu rīboņā un �ķīvju plīsto�ajos plīk�ķos noslāpa stīdzinieki, kas bija orķestra priek�plānā. Mocarta graciozo eleganci varēja jaust gandrīz vai vienīgi no kuplmatainā bohēmie�a diriģenta, kas �ūpojās pie pults. Vācu jaunie�i, Mocarta kaislīgākie dievinātāji, viņiem apkārt, galvas svētā bijībā nolieku�i, likās ieniru�i bezdibenīgos mocartiskos ūdeņos, kur vienīgi kā pasakā vēl dzīvoja majestātes. Tur tic pārdzīvoja seno godību. Lūk, dziļumos nogrimusī grāfa pils, katrā ziņā apaugusi vīnstīgām; tur dārzi, parki, kuru dīķos slīd balti gulbji. Dīķa malā princese Grietiņas tērpā, un viņai blakus � leitnants. Tā ir bezcerīga mīlestība, iekams leitnants nav paaugstināts par ģenerāli. Un vakarā no tūksto� kandelabriem gaismotās stikla verandas viņa un leitnants izdejo dārzā, mēness gaismā un platānu ēnā. Nakts mūzika, serenāde, menuets, skerco, rondo, andante. Viņi atvadās uz mū�u. Uz terases iznāk pilskungs un � izredzētais � veca plānmataina gai�ība. Pilskungs sauc: ,,Annmarihī...�

No �īs glā�dzidrās majestā�u valstības Smetana aizrauj klausītāju pie Vltavas, kas, tāpat kā slāvu asinis, ir tum�a, kaisla, nemiera un alku noreibusi, kas savā tecējumā uzņem sevī kvie�u lauku kluso �ūpo�anos, izbrien dūkstis un dūņu purvus, kur pūsto�ajās dūņās lokās �ūskas, neskaitāmi dūņu mūd�u bari, izlau�as cauri un rāmi tek pa zāļainām pļavām, tad, nemiera dzīta, iegrimst pļavu ezera skavās, iz�ūpo aiz�autu, zaļu me�a pili, kām skro�u lādiņ� sabiris ko�ajā spārnā, aizlīgo garām medniekam, resnam mui�as kungam mednieku platmalītē, pelēki raibu spalvu ku�ķi aiz tās, -medniekam, kas, niedrēs iebridis, sūta savus tievvēderainos putnu suņus izok�ķerēt aiz�auto pīli nāves cisās. Un tad, sakrājusi spēkus, kā prieka meita tā valstās Zelta pilsētas akmens gultā. Tur piesūcas tabakas un alkohola saindēto elpu, iz�ūpo un apbedī sevī nakts padibeņu upurus, naktī skūpstās ar zvaigznēm un ielu reklāmu ugunīm, un tum�o viļņu aijās atspul-go katedrāļu zeltītos kupolus un torņus, uzņem sevī krastmalas strādnieku putekļainos spļāvienus, kloāku netīrumus, meitenes iesviesto rozes ziedu, un, visu to izbaudījusi, raustīdamās tvīksmes trīsās pār krācēm un atvariem, nogurusi ieve|as Saksijas smil�ainos līdzenumos.

Pa�ās beigās, pēc Lista, Sūberta un Bēthovena, lai segtu iepriek�ējās programmas sakāpinātās jūsmas galotni, � orķestris nospēlēja ķekataino Ger�vina Zilo rapsodīju, kā laba bajāri�a pēc svaiga, silta medus pasniedz rutkus gadījumam, ja kāds būtu pārsaldinājies.

Iedami mājās, viņi nerunāja, bet abi domāja vienu: �ī ir pēdējā reize. Tiesu pils priek�ā Ligeja apstājās un sacīja:

, Jūti? Asfalts vēl ir mīksts no dienas karstuma. Tur būs iespiestas manu papē�u zīmes. Paskaties: es iespiedu smailo papēdi asfaltā. Kādreiz, kad tu nāksi no koncerta ar citu sievieti, tu to ieraudzīsi."

Atis vāji pasmaidīja.

�Nerunā par to, tu tikai sevi sāpini. Domā tagad par to, kas tevi sagaida viņā krastā."

�Nerunā arī par to!"

�Tagad tev būs vieglāk, jo tu zini to, ko nezināji."

�Nē, tagad būs grūtāk, jo zinu, kā jābūt." Un tad ar bailēm viņa piebilda:

�Ati, vai var aiziet bojā ��

�Nieki, iedomas!"

Kā bailēs viņa saķēra Ata elkoni un to saspieda. Tornī pulkstenis nobungoja divpadsmit. Viņi bija pie mājām.

Pēdējās dienas rītā likās, Ligeja ir aizmirsusi �ķir�anos. Viņas rosīgā rīcība neliecināja arī par bēdām. Kā katru ritu, viņa uzkopa istabu, ielika traukos svaigus ziedus, jasmīnu zarus, pat ozola zaru viņa bija dabūjusi, ko Valentīns bija nolauzis tepat pagalmā. Neviens to nevarēja aizliegt, jo ari vācie�i �ais gados bija iegaumēju�i, ka Līgo vakars latvie�iem ir vislielākie svētki, pie kam arī vistrok�ņainākie.

Ligejas mantas jau bija aizvestas, tomēr istaba izskatījās apdzīvota. It visur vēl bija atstāti mazi nieki, ko varēja ielikt somā pēdējā brīdī. Par godu Jāņu vakaram viņa pat novaskoja grīdu, kas nu spīdēja, un viegla terpentīna smar�a darīja gaisu tīru un svaigu. Pati viņa uzposās un sēdēja mierīga un nosvērta. Tad viņa iedomāja, ka jāuzraksta da�as atvadu vēstules. Viņa sagatavojās, paņēma lapu un ilgi domāja, ko lai raksta. Pēc ilga laika viņa uzrakstīja tikai vienu vārdu: ardievu. �o pa�u vārdu viņa uzrakstīja uz vairākām kartītēm. Savam draugam, dzejniekam, viņa uzrakstīja vairāk: �Varbūt vari izmantot �o ainu: cs redzu sirmu, sakaltu�u sievu zem lielām, tum�ām eglēm kaut kur Latvijas ezera krastā. Viņa jau vairākas dienas kaut ko rok. Atpū�as, uz lāpstas atspiedusies, tad atkal sāk rakt. Laiku pa laikam viņa izvelk lāpstu no smiltīm un pieliek savam augumam, nomēri un ielai� lāpstu bedrē. Vai viņa rok sev kapu?

Bet pāri ezeram mēness pārmetis zeltītu laipu. Viņpus ezera vecais Vilks iznāk krastā, ierauga spo�o laipu, kuras viens gals izbeidzas tie�i pret to vietu, kur sirmā sieva rok, � viņ� dusmās noliecas, paķer pirmo akmeni, kas pie rokas, un ar visu spēku svie� laipnajai laipai. Tā uz bridi salūst, iz�ķobās, tad zeltītie viļņi satek kopā, izlīdzinās, norimst, un laipa atkal vesela un mānīga izvilina domas iet pāri dziļumiem."

Rakstī�anu nobeigusi, Ligeja izgāja atvadīties no paziņām. Viņa sāka no pirmās barakas. Tur bija vecs igaunis, smalks un reiz bagāts kungs. Tagad viņ� sēdēja pie vēstures grāmatām: �Cilvēku dzīvē viss noris tāpat kā me�ā, d�ungļos vai pļavā. Ja antilopi pievairojies, pievairojas arī tīģeri, lai -uzturētu dievi�ķo līdzsvaru. Kad Vācija piekūsājusi cilvēkiem līdz malām, tad ir jauns kar�. Un tā tas ir, un tur neko nevar darīt. Mums jāvēro un jāuzmana, kad trauks ir pilns un sāk iet pāri malām. Sveiki, ardievu, laimīgi!" Viņas acis bija mitras.

Kādā citā istabā bija vecs virsnieks. Tagad viņ� lāpīja kungu un dāmu zeķes. Uztraukts viņ� pacēla gaisā ro�ainu neilona zeķīti un ar palielināmās glāzes kātu rādīja noirumu pēdā: �Tur noteikti nav vainojama zeķe, bet kurpe. Redziet: �ai dāmai visām zeķēm caurums vienā un tai pa�ā vietā. Ir jānovēr� vispirms cēloņi. Tad sekas izpaliks." Viņ� tā bija aizrāvies ar zeķu saglabā�anas ideju, ka sacīja veselu runu par zeķi, kurpi un to attieksmēm un valkā�anas higiēnu vispār. Bet runa bija tikai simboliski ievadvārdi īstajai tēmai: �Tre�ā pasaules kara nebūtu, ja... Piedodiet, man laiks iedzert auzu tumi, citādi manas plau�as... Sveiki, sveiki. Laimīgu ceļu." Viņa lielais augums aizņēma vai visu mazo telpu, viņ� nogriezās virtuves kaktā un iedzēra auzu tumi.

Kādā citā istabā bija veca ģenerāļa kundze, maza, iz�uvusi vecenīte. Viņas sirmie, retie mati bija sacēlu�ies stāvus gaisā, apaļās acis kā pārbiju�ās raudzījās ienācējā. Viņa ārdīja vecu mēteli. Neapklātais galds bija lupatu pilns. Steidzīgi viņa norausa tās klēpī: �Ardieviņu, laimīgu ceļu!"

Puksto�u sirdi Ligeja pieklauvēja pie Arāja durvīm. Nezin kāpēc viņa bija tik uztraukta. Pēk�ņi bija jādomā, ka jāstājas lielas majestātes priek�ā. Aiz ķieģeļu skursteņa, kas reizē bija ari vienīgā telpas no�ķīrēja siena, pie galdiņa, kreklā izmeties, sēdēja Arājs. Apsviedies uz soliņa pret ienācēju, viņ� gandrīz dusmīgi savilka seju.

�Piedodiet, ienācu pasacīt ardievu," Ligeja, juzdamās kā norāta meitene, klusu sacīja.

Viņ� piecēlās, bet nerunāja.

�Es jūs iztraucēju.� �

, Jā," viņ� bez vilcinā�anās atbildēja.

Ligeja nezināja, ko lai vairāk runā. Viņa nojauta Arāja domu gailu, kas svārstījās starp naidu, lepnumu un cie�anām. It kā runa būtu bijusi par �im viņa svārstībām. Ligeja, mierināt gribēdama, sacīja:

�Mēģiniet izturēt, Arāj!"

Arājs ciniski paraustīja plecus.

�Man lūgums piejums: vai varu atstāt jums savas istabas atslēgu, rīt, kad bū�u prom, jūs varētu paņemt da�as lielas, kas jums noderētu, un pārejās likvidēt. Pali nevarēju lo, nespēju priek�laikus izpostīt istabu. Un jums �is tas noderētu, varbūt ienāktu arī kāda marka.�

Arājs nosarka un strupi sacīja:

�Ubagojis un zadzis vēl neesmu."

Nu savukārt nosarka Ligeja un rīstīja rūgto kumosu, kas it kā bija iestrēdzis kaklā.

�Nē, tas jums nav jādara! Bet � tas būtu liels pakalpojums man pa�ai. Par lielu lūg�anu!" viņa nobeidza un vēlējās, kaut būtu prom no �ī lepnā jaunekļa acīm un nekad nebūtu izteikusi �o neapdomāto lūgumu. BeL atkāpties vairs nevarēja, un viņa atkārtoja:

�Tas būtu pakalpojums man pa�ai."

�Tad tā arī sakiet," Arājs stingri noteica. �Tādā gadījumā izpalīdzē�u un naudu nosūtī�u jums."

�Nē, Dieva dēļ!" Ligeja iesaucās. �Tas ta�u bija vienīgais veids, kā atstāt jums kādu mazu nieku, kādu lieku mārku, kura tā kā tā man vairs nederēs."

Viņa uzlika roku uz Arāja rokas, kā piedo�anu lūgdamās. Viņ� neteica neko, tikai, slēpdams cie�anas, gandrīz rupji atrāvās, un pierē ievilkās dusmu rieva.

�Es nevienu neesmu lūdzis par mani rūpēties."

�Nē, to jūs neesat darījis. Piedodiet man! Es nolik�u atslēgu uz jūsu loga palodas, lai Dievs jums palīdz." Viņa gandrīz skrie�us izskrēja no istabas. Viņa jutās vainīga �ī jaunekļa priek�ā. Kā bēgdama no ienaidnieka, viņa klausījās, vai Arājs nesauc viņu atpakaļ, lai yēlreiz liktu manīt, ka viņa ir kā farizejs, kas ar nieka gra�iem grib atpirkties no sirdsapziņas pārmetumiem.

Nāko�ajā istabā viņai pretī piecēlās kāds ierēdņu pāris, abi gari kā �ķeisti, zeltītām acenēm, kas glu�i kā knaibles bija uzspiestas deguniem. Viņi tikko bija beigu�i dzert kafiju. Aiz pieklājības smaida slēpās jūtama skaudība:

�Jūs, laimīgā! Nu, brauciet vien, gan jau mēs kaut kā iztiksim tepat. Ko nu mēs!"

Ligeja jutās neveikli. Viņa domāja: kaut varētu palikt viņu vietā. Atvadī�anās bija piespiesta, gandrīz naidīga. Viņa no�ēloja, ka, nezin kāda sentimenta tirdīta, bija gribējusi pēdējo reizi paspiest roku paziņām, ar ko bija dalīts liktenis visus �os gadus. Viņai pārgāja iedomātā nepiecie�amība atvadīties. Viņa jutās kā nogriezta no �īs mājasvietas. Katrs aizbraucējs pārgrieza saites ar pagātni. Cilvēks bija kā koka zars, kas, nogriezts no koka, savīst un top aizmirsts. Bet koks paliek, tas pats sūta savas sulas, kas sarecina nogrieztā zara rētu. Cilvēks panāk to vēl daudz ātrāk. Bet nogrieztais zars, aizgāju�ais cilvēks, iekrīt vientulības un pamestības tuksnesī. Viņ� nav vēl iesakņojies citur, un viņa saknes �ūst vējā. Viņ� ir nomests starp divām pasaulēm � vakardienu un rītdienu.

Pievakarē �ur tur pa barakām ieskanējās skaļākas balsis, kāds ielīgojās, nodziedāja Līgo dziesmas pirmās rindas un apklusa. Kantīnē nāca un gāja pircēji. Vīri iznāca ar kūkumainām kabatām un pilnām padusēm. Visi bija aiztaupīju�i Jāņu vakaram izdodamo naudu. Galdnieks, kas pēc Pētera aizbrauk�anas strādāja dienām un naktīm, nekad nebija redzams skaidrā. Pie kantīnes sienas stutēdamies un smaidīdams, viņ� uzrunāja Tīļu, kas gāja garām:

�Priek�niecība, derētu jau laikus pienaglot baraku papes jumtus, lai �ovakar tos nenoceļ. Cik nometne maksās par jumtu picnaglo�anu! Не, he!"

�Tum�o kambari ar zviedru priek�kariem," Tīls atjokoja. ��ovakar vācie�i norīkoju�i dubultsardzi. Nu vairs nebūs tā kā citiem gadiem. Kas par skaļu, to cietumā."

�Nu, brālīt, varu derēt, ka melnie nokritīs pa�i pirmie."

Krēslā Jāņabērni sāka pulcēties nometnes gala laukumā. Tas bija kā radīts �ādiem svētkiem. Laukumu norobe�oja lieli koki, kas saglabāju�ies no tiem laikiem, kad �ī vieta bija vēl kapsēta un laukums acīmredzot kapli�as laukums, jo gar malām �ur un tur vēl stāvēja nodrupu�i mūri, akmens terase.

Svētku vietā bija ugunskurs, plē�enes un vijole. Jāņatēviem kaklā ozola vainagi.

Gribēdams noturēt vakaru īsti latviskā garā, Tīls pats pulcināja ap sevi bariņu pui�u un meitu un sāka līgot. Bet otrā laukuma malā plē�enes uzsāka Pie skaistās zilās Do nav as, un vīri ar savām vācu sievām sāka valsēt. Tre�ajā stūrī pēk�ņi izstiepās tautiski ģērbtu rotaļnieku virtene, un, dziedādama: �urp, Jāņabērni, � tuvinājās un attālinājās ugunskuram, pamī�us lekdami arī Peter it�s ar Miķeliti- Un tad, nez no kurienes nākdams, ar vainagu rokā ugunskuram tuvojās rāmais Valentīns Kalups. Viņa gailu vairs nevarēja pazīt, viņ� nebija stingrs uz kājām. Vainagu vicinādams, viņ� atmuguriski atkāpās da�us soļus un tad laidās pāri ugunskuram. Kur bija radies zu�a lokanums un vāveres veiklība? Kāputns viņ� lidoja pāri liesmām, smiedamies un iekliegdamies. Da�reiz kāja aizķērās aiz dego�ām pagalēm, saceldama dzirksteļu mākoni, kas uzsprēgāja apkārt sārtam. Pēc da�iem lēcieniem viņ� izvilka no bik�u kabatas pudeli un ieņēma pāris malkus, un atkal atsāka savu rotaļu.

Pār pūli no�alca izbrīna saucieni: �Valentīns? Kas noticis?" Tādu viņu neviens nebija redzējis. Viņ� streipuļoja no pulciņa pie pulciņa. Gai�ie mati bija izjuku�i kā izplūkāta kodeļa, un acis muļķīgas un platas. Vainagu viņ� bija uzvēris uz rokas kā groziņa stīpu.

,Ā, kundze rit aizbrauc? Laimīgu ceļa vēju," viņ� grasījās nomesties uz viena ceļa Ligejas priek�ā, bet nevarēja, atkrita pret koku un nosēdās zemē. �Lai brauc, kam papē�i deg! Teicu, te var labi dzīvot. Labi! Kur vēl var tā Jāņus svētīt kā �eit? Ir alus un brandvīns tāpat kā mājās. Kā mājās! Jā, mājās pat koka piepe zaļo Jāņu naktī. Kundze, Straumes kundze, jūs mani patie�ām netraucējāt, kad nācāt vēlu mājās, jo es jau sen biju nomodā. Nu cs gulē�u ilgāk � kā nosists, jo nebūs neviena, ko gaidīt." Viņa galva noslīdēja uz krūtīm, un viņ� klusu sacīja:

�Piedodiet, kundze! Esmu piedzēries kā pēdējais lopiņ�, kā pēdējais. Bet tas gadās tikai Jāņu naktī."

�Kas noticis, Valentīn, ka jūs tāds?"

�Nekas, it nekas! Pasēdiet laiciņu ar mani, �ūpu. Man nav neviena cilvēka �ai pasaulē. Brālis palika pie Opo�kas, es tiku cauri. Bet man vajadzēja tur palikt, un viņam � tikt cauri. Viņ� bija jauns. Pieskati to puiku, māte sacīja, mūs izvadīdama. Pieskati! Ko nu māte zināja sacīt. Piedodiet vecam karavīram pļāpā�anu! Jā, tas notika tie�i Jāņu naktī, kad viņ� neatgriezās bunkurā." Viņ� gandrīz apraudājās. Tad sāka meklēties pa kabatu, izvilka mazu bro�ūriņu un turēja Ligejai priek�ā:

�Te jūs atradīsit to vietu, melns uz balta. Pulkvedis to ir uzrakstījis. Opo�ka, Veļikaja. Līdz kaklam dūņās un brist, un brist. Ienaidnieks priek�ā, aiz muguras un gaisā, bet zemē zem savām kājām, kur nav ienaidnieka, tur nevar ielīst, kad uguns gā�as pāri. Redziet: kad lasa cits tādu grāmatu, tas nav nekas, tā ir paslīd pāri. Bet es zinu, kā tur bija! Te ir uzrakstīts: Lai gan stipri nogurusi un vairākas dienas neēdusi, grupa devās straujā uzbrukumā. Te uzkalnā parādījās �etrdesmit ienaidnieka tanki. Tai pa�ā laikā uzbrūko�ajai grupai no muguras uzbruka sekojo�ais ienaidnieks. Cīņa ilga piecas stundas, pie kam iznīcināja visu grupu." Valentīns apklusa un tad �ukstēdams izkliedza:

�Tur palika mazais brālis, ko māte lika pieskatīt."

Viņ� pielika pudeli mutei un pāris guldzieniem norija krietnu daļu pudeles satura.

�Jūs brīnāties, kāds plencis tas klusais Valentīns. Nekas, nekas! Katram ir sava vārīga vieta. Jāņu naktī tā sāp visvairāk. Vai jūs varat man pateikt, kāpēc Jāņu naktī viss sāp vairāk?"

Viņ� sēdēja zemē, rokas ap pudeli apņēmis un nolaidis statp ceļiem.

�Kāpēc tā?" Ligeja pārjautāja un tūlīt atbildēja. �Ta�u laikam tāpēc, ka �ai naktī slāpst prieka. Ja tā nav, tad sāp desmitkārt."

Plē�cncs un vijole kopīgi uzsāka Tūdaliņ, tagad iņ. Dejotāji sastājās laukuma vidū un sāka lekt dejas soļos, kas tomēr ātri sajuka un sametās, jo vācu sievas tos neprata. Stūrī aiz ugunskura galdnieks sarunājās ar vācu kārtības sargiem � diviem jauniem pui�iem � pēc laiciņa visi trīs nozuda no svētku laukuma. -v.

Valentīns, izsūrojies un izdzēris pēdējo lāsi, iejuka līgotājos. Ligeja izmantoja brīdi, kad bija viena, un apgāja apkārt laukumam. Nē, Ata nebija nekur. Vai viņ� kādā rfiājā svinēja svētkus? Arī Ziemerus neredzēja starp līgotājiem. Viņa pārbaudīja vēlreiz. Nebija ne Ata, ne Ziemeru. Viņa gāja prom no laukuma � uz Ziemeru mājiņas pusi. Tur pagalmā līkājās pieci, se�i stāvi. Pret ugunskura gaismu viņa varēja labi redzēt � arī tur Ata nebija. Viņai sirds kļuva vieglāka. Viņa nu zināja, ka Atis gaida viņu.

Nometnes otrā galā viss bija klusu. Cauri lielo koku lapotnei varēja redzēt vasaras debesis un zvaig�ņu mirdzē�anu. Ziemeļvakaru pusē debesis bija gai�ākas, jo �ai naktī saules gaisma gandrīz nenodzisa. Vakara blāzma tūlīt pēc pusnakts satikās ar rīta blāzmu.

Ligeja gāja lēnām, lai pēdējo reizi izbaudītu �āda gājiena burvību, kad zināja, ka viņu gaida mīlētais cilvēks. Visus �os mēne�us satik�anās bija it kā pati par sevi saprotama un nemainīga lieta, kas nekad nebeigsies. Pat arī tagad, pēdējā gājienā, apziņa snauda, neļāva ieskatīt �ī gājiena ārkārtīgo traģismu. Kā neskaidra dūmaka gaidāmā acumirkļa skaistums aizsedza otru acumirkli, kad būs jāatraujas no mīļajām rokām. Nē, vēl bija mazdrusciņ laika! Viņa nogriezās pa citu ceļu, lai redzētu Ata gai�o logu un priek�karus ar bāli zilajām puķēm. Jā, viss bija tāpat kā pirmajā laikā, arī �aubas un bailes, ka durvis varētu būt aizslēgtas. Un tikpat nedro�i un ar tādu pa�u norcibumu kā priek� se�iem mēne�iem viņa pieklauvēja, un tūlīt durvis atvērās � Atis viņu sagaidīja. Viņ� stāvēja istabas vidū. Viņa ielika Ala rokās jasmīnu zarus, ko nākdama bija nolauzusi kā Jāņu zāles. Uz galda vāzē stāvēja trīs tum�i sarkanas neļķes, tām blakus � vīna pudele, ko Atis bija nopircis atvadām.

Ligeja nevarēja parunāt. Viņa skatījās istabā un Atī, it kā gribētu iespiest

'■ atmiņā katru sīkumu, katru Ata kustību uņ vaibstu, acu skatu un balsi, kas sauca viņas vārdu. _k

Atis bija priecīgs. Ar skubu viņ� lēja vīnu alus glāzēs, ar skubu dzēra un steidzināja arī Ligeju. Vai viņ� steidzās aizdzīt skaidro prātu?

�Nesabojā pēdējās stundas/' Atis sacīja. �Nedomā, kas būs pēc pāris stundām!" ' >

�Kaut vairs nebūtu nāko�ā rīta. Lai �is vakars turpinātos vienmēr. Vai nav nekāda spēka, kas neļautu nākt rītdienai?" Ligeja �ukstēja. �Zinādama, ka rīts pienāks, es nevaru priecāties."

�Izdzer savu glāzi, tad nebūs jādomā par rītu. Vai nav labāk izjust �o eso�o acumirkli pilnīgāk, nekā to sabojāt ar bailēm no rītdienas? Baudi tā, it kā rīt tevis vairs nebūtu. Tā darījām frontē, tā vajadzētu nodzīvot katru dienu � it kā rīt tevis vairs nebūtu."

Viņ� iecēla Ligeju zvilnī. Dīvainā nakts, kur salasījās kopā visas pagāju�ās dzīves Jāņu nak�u burvība, gribētā laime, bet pastāvīgā pievil�anās, tagad radīja savādu izmisuma ekstāzi. Likās, �ī nu ir pēdējā, da�as minūtes pirms pastarās dienas, pirms divpadsmitās stundas, kad prāts un jutekļi grib vēl sagrābt kaut ko, kas varbūt nav vēl piedzīvots, izbaudīts, izspiest no dzīvi- . bas krā�ņuma pēdējo pilienu. Gandrīz ar naidīgu stūrgalvību, ziņkāri un bailēm atrasties tuk�uma vidū viņi abi tiecās viens pēc otra. Kā mēnessērdzīgā nemaņā viņi atdeva sevi viens otram, paklausīgi, kāda nezināma spēka dzīti � it kā viņi staigātu pa torņa zimzēm.

Un tad bija miers. Ligeja smaidīja un raudāja. Viņa neapjauta � kāpēc. Vai tā bija sentimentalitāte vai pilnestība, vai tomēr, par spīti viņu pārdzīvojuma asumam � vil�anās, pamanot pat visaizrautīgāko kaislību neglābjamo atkārto�anos un vienmuļību.

�Vairāk man nav tev ko dot," Atis klusu sacīja. Viņa balsī bija bēdas un nopūta. Pēc brī�a viņ� turpināja, it kā ar prātu pārbaudīdams aizgāju�o brīdi:

�Mums vajadzēja būt laimīgiem �ai brīdī." Viņ� ļoti strauji kaut ko pārdomāja un tad, reizē jautādams un atbildēdams, sacīja:

�Vai Lorenss tomēr nebūs maldījies? Vai tikai asinīm ir vienīgā patiesība? Vai mēs neejam uz elli? Es jūtu, esmu pieķēries tev arī ar sirdi. Vai es nenodaru noziegumu, tevi aizdzīdams? Es vairs nezinu nekā."

Viņ� drūmi nopūtās, tad ātri apsviedās pret Ligeju un nebēdīgi sacīja:

�Vienalga! Domāsim vēlāk! Kad tevis te vairs nebūs, tad zinā�u, vai ir vēl kas cits, kas paliek pāri un nebeidzas nekad."

Viņ� pastiepa roku un ielēja vīnu:

�Dzer! Domāsim vēlāk! Ko? Tu vēl raudi? Nē, ne tagad! Arī to tu varēsi darīt vēlāk. Ņem, dzer! Un zini: nav nekāda glābiņa! Rīts pienāks ātri. Vēl

ir tikai pāris stundas. Vai tu to nesaproti? Visā dzīvē mēs vairs nesaliksimies. Ā! Kas tu par mīļāko! Tev jābūt jaukai līdz pēdējai minūtei. Tev jāaiziet smaido�ai no manis, tev jāizliekas,^t kā tu steigtos pretī jaunai dēkai Tev vajaga turēt mani nedro�ībā līdz pēdējam brīdim, tāpat kā cs turēju tevi nedro�ībā. Tu cieti, bet biji laimīga. Da�reiz man bija grūti tev darīt pāri, bet cs to darīju, zinādams, ka tikai tā var saglabāt kaislību spēku!�

Ligeja noliecās pāri Ata sejai un skatījās viņa acis izbrinējusies un aizkustināta:

�Tu liki man-ciest? Ar gudru ziņu?"

�Jā, da�reiz. Tā ir mīlestības gudrība."

Viņ� strauji pievilka Ligeju sev klāt:

�Skaties uz visu no augstāka viedokļa. �ķiroties vienmēr ir izredzes: aiziet bojā vai kļūt tuk�am. Vairums neaiziet bojā, bet kļūst tuk�i. Abas izredzes ir vienlīdz sliktas un vienlīdz labas. Ak, Ligeja!"

Viņ� nopūtās. Viņi nevarēja rui.āt. Bet klusums likās baiss. Atis nepacietīgi iesaucās:

�Stāsti kādus niekus, smejies, vai � ej prom! Es nevaru panest �o �ausmīgo klusē�anu! Vai tev nemaz nav spēka?"

�Vairs nav."

�Vai viss �is laiks, kas tev iekritis klēpī, nav milzīga bagātība?"

�Jā." ₄ .

�Tu esi bijusi kā karaliene, pie kuras neesmu izlaidis nevienu vizīti. Vai neesmu bijis labs mīļākais? Vai neesmu tevi ievedis tai ielejā, kur pat zāle, pat vienkār�a zāle mirdz visās varavīksnes krāsās? Tev bail, ka bez manis lā kļūs atkal vienkār�a zāle, ko saimnieks ievāc siena veidā kā barību savam ganāmpulkam? Jā, jā, tāpēc tu esi bēdīga."

Ārā pulciņ� Jāņabērnu līgodami pagāja garām Ata mājai. Atis ielēja pēdējo vīnu.

�Skaties vēl no augstāka viedokļa: tu un cs � mēs esam tik nezināmi un neievērojami, ka ārpus �īs baraku pilsētiņas tikai retais zinās mūsu vārdus. Ja es būtu dzejnieks, varbūt kaut kas skaists uzrakstītos par �o laiku. Bet es tas neesmu, un tā neviens nezinās, kas notika �ai dēļu būdas istabā, kuras logu sedza �ēlastības dāvana � vienkār�s zilganbāli puķots katūna aizkars, kuru tu tā apbrīnoji. Bet viena iespēja mums ir kopīga ar pasaules varenajiem: mēs iznīksim. Vai tas tev nedod spēku �ķirties no manis vieglāk? Iedomājies �o iespaidīgo gājienu...

Tu redzi lielo mū�ību: to var iedomāties arī kā bezgalīgu, viļņojo�u okeānu, tādu pa�u, kādu tu drīz �ķērsosi. Iedomājies bezgalīgu ūdens virsmu, un tur ir laipa, neviens neredz tās sākumu, bet laipas gals izbeidzas kaut kur okeānā. Tu redzi iespaidīgu gājienu vēstures secībā: pa�reiz pāri

laipas galam sper kāju ķēniņ� Dāvids, aiz viņa Zālamans, Aleksandrs Lielais; tad Romas valdnieki - Jūlijs Cēzars, Nērons, Ēģiptes faraoni, Kleopatra, Antonijs. Tur iet pāvesti, svētie mocekļi, sadedzināto raganu ēnas, Savonaroļa, Mārtiņ� Luters, Anglijas valdnieki, visi Francijas Ludviķi, Vilhelms, Nikolajs, Ļeņins, Hitlers... Laipa stiepjas milzīgi tālu mū�ības okeānā, un visi �ie gājēji ir saistīti ar laika dzelzs va�u, kas pārtrūkst līdz ar gājēja � kritienu pāri laipas galam. Mēs esam ceļā uz �o laipu, papriek�u tu, tad cs. Ligeja, Ligeja, mana mīļākā, vai tad ir vērts noskumt? Tev vēl atliku�i da�i gadi, ko soļot līdz laipas galam."

Atis apklusa, kā nokaunējies par savu lielo runu. Viņ� piecēlās un vilka Ligeju aug�ā, cie�i viņas plecos iecirtis pirkstus:

�Es esmu piedzēries. Brīnums, kā gan var piedzerties no pāris glāzēm vīna? Ligeja, nupat sarunāju muļķības. Tā nav, tā nav! Bet kar� ir padarījis manu jaunību vecu un manu prātu gudru nelaikā."

Viņ� strauji pievilka Ligeju klāt, noskūpstīja, tad iespieda rokā neļķes un gandrīz naidīgi �ukstēja:

�Ej prom!"

Vadīdams Ligeju pāri istabai, viņ� steidzīgi runāja:

�Raksti man � ja tas tev palīdz! Bet, ja es neatbildu, tad tu neuztraucies."

Viņa rokas jau bija uz durvju roktura. Ligeja gribēja vēl kaut ko sacīt, bet viņ� uzspieda muti uz Ligejas lūpām.

�Ej prom! Ej prom!"

Ligeja izgāja pagalmā. Rītu'pusē svīda zilgani sārta jaunā diena.

Vēl bija par agru iet uz staciju. Viņa iegāja savā istabā, kur logā jau blāvoja rīta gaisma, un atsēdās pie galda. Viņa skatījās uz savām rokām, kas bija atspiedu�ās uz neapklātā galda, un nevarēja attapties � kur atrodas. Vai tā nebija stacijas uzgaidāmā telpa? Kaut kur laukos, dzimtenē, kad viņa gaidīja pienākam vilcienu, lai pirmo reizi brauktu uz Rīgu. Sajūta bija gandrīz tāda pati kā toreiz: aiz muguras paliek viens dzīves posms, bērnība, lauku klusums, bezgalīga vientulība. Bet priek�ā nezināmā, lielā dzīve, kuru viņa jau toreiz negaidīja kā gavilējo�us svētkus, bet kā tum�u, domās gruzdo�u noslēpumu, kas reizē biedēja un ziņkāroja.

Blakus rokām uz galda stāvēja viņas rokassoma un trīs neļķes. Vīzija par lauku staciju nozuda, maņas uztvēra Ata drēbju smar�u, un reizē ar to kā sabikstīts sārts uz�āvās kaislību atmiņas. Atis! Viņ� nāks un sauks viņu atpakaļ! Tas citādi nemaz nevarēja būt. Viņa sāka klausīties un gaidīt soļus aiz durvīm. Tie nāks tūlīt! Viņa aizelsās, aizturēja elpu, lai būtu modrībā, kad Ata soļi nodunēs uz iemītā celiņa. Tūlīt, tūlīt! Viņas galva noslīdēja uz galda malas, laikam viņa mēģināja kaut ko līdzīgu lūgsnai, jo lūpas tikko

jau�ami kustējās. Bet viņa nespēja lūgt, jo domas bija ārā uz celiņa un gaidīja zināmos soļus. Vēl ir laiks, vēl da�as minūtes viņa varēja cerēt

Tāra galā atskanēja palīgā saucieni. Pēc laiciņa Ērika izskrēja uz nometnes galvenā ceļa un sauca palīgā. Vienā rokā viņa vicināja savu kurpi, ko bija novilkusi no kājas. Piesteidzās Karla Tārs un vilka viņu atpakaļ istabā. No galdnieka mājas iznāca samiegoju�ies abi jaunie vācu kārtības sargi un " pa gabalu vēroja Ērikas un Tāra cīkstē�anos. Viņi nosmējās, atmeta ar roku un izgāja pa nometnes vārtiem.

Kad Ligeja pacēla galvu,� bija jau gai�s rīts. Saules pirmie stari krita uz istabas sienas. Laiks bija iet uz staciju.

Kā taustīdamās pa tumsu, viņa paņēma savas lietas � somu un trīs neļķes � un izgāja no istabas. Viņa turējās pie sienas, it kā baidīdamās pakrist

Ārā viņu apņēma dzidrs un smar�īgs rīts. Celiņ� uz Ata mājas pusi bija iemīts gluds, un uz tā bija sabiru�i jasmīnu ziedi. Cauri kokiem varēja redzēt Ata mājas galu. Tas bija viss. <

Lēni, soli pa solim, kā slimnieks, kas tikko mācās staigāt, viņa tuvojās vārtiem un arvien vēl klausījās, vai kādi soļi nesteigsies pakaļ un nevedis viņu atpakaļ. Bet neviens nenāca. Viņa nolika savu durvju atslēgu uz Arāja loga palodzes un izgāja pa vārtiem.

Atis miegā satrūkās, un pa paradumam rokas stiepās pēc Ligejas. Viņ� pamodās un ieraudzīja, ka ir viens. Uz galda stāvēja savītu�i ziedi traukā un izdzerta vīna pudele. Viņ� nopūtās un tūlīt atkal iekrita dziļā miegā.

Nāko�ās pāris nedēļas Atis burtiski nogulēja. Ar maziem pārtraukumiem dienā, kad bija jāiet uz Darba pārvaldi vai jāiegādājas pārtika, viņ� bija nomodā, bet tad tūlīt iekrita dziļā miegā.

Viņ� sāka saņemt Ligcjas vēstules, kas pienāca no da�ādām vietām, no turienes, kur viņa atradās, kad pēdējo reizi izgāja pa nometnes vārtiem. Izlasījis Ligejas vēstuli, Atis bēga ārā no nometnes, metās pirmajā krodziņā un dzēra. Kad pagadījās vairāk naudas, viņ� gāja uzSv. Pauli, dzēra un dejoja, trakoja. Vairākkārt pasūtināja tango La Cumparsita vai Jealousy un dejoja ar dīkajām sievietēm. Tagad viņam patika būt rupjam un varmācīgam. Viņam patika atgrūst savu partneri � puskailu sievieti � kānedzīvu mēbeles gabalu un raut klāt brutālā ņirdzībā. Viņ� piedzērās un aizmirsās. Da�reiz viņam gribējās apgāzt galdiņu un sasist glāzes. Bet rēķinu viņ� samaksāja kārtīgi. Pēc �ādas iztrako�anās viņ� vairākas dienas ieslēdzās un nerādījās ļaudīs.

' Rudenī nomira Ziemera kundzes vīrs. Viņa nepabeidza �ūt sēru drānas, kad jau bija jā�uj citas � tādas, kas patika Atim, jo tūlīt pēc vīra apbedī�anas Ķ viņa bija Ati uzvarējusi. Viņa turēja to stingri: katru vakaru viņam vajadzēja laikā būt viņas istabā. Ja kādreiz viņ� aizsēdējās ar draugiem pie alus glāzes, viņa meklēja to pa visu nometni, izstaigāja visas istabas, kur Atis varēja būt, atrada un aizveda, un ieslēdza savā istabā. Atis bija nevarīgs pret viņas spēku un dabisko greizsirdību.

. Viņa zvērēja viņu nogalināt, ja viņ� sāktu skatīties uz citu sievieti. Liela, spēcīga un skaista, baltsārtu miesu, kas varēja pietvīkt līdz pilnīgam sārtu-к mam, viņa nu staigāja kā brie�u vai lauvu mātīte, uzmanīdama ikvienu sievie�u skatu, kas varēja būt vērsts uz Ata pusi.

Atis panesa visu aiz bailēm no atklātības, izsmiekla un skandāla, ko Ziemera kundze varēja ik bridi sacelt. Viņ� kļuva lēns un pazemīgs. Viņa svaidīgajai dabai kā apīņa stīgai vajadzēja mieta, kur pieturēties un ap ko vīties. Un Ziemera kundze bija stipra.

Ar bailēm un nedro�ību Atis gaidīja to laiku, ko pats reiz bija pareģojis, ka viņa dzīve nobeigsies pie bērnu ratiņiem siltā virtuvītē un mīkstās rīta tupelēs. Bet nu rādījās, ka siltās rīta tupeles viņ� maz dabūs valkāt, jo Ziemera kundze pati mīlēja tās un siltu slinkumu.

Kad draugi un piederīgie viņam aizrādīja uz kļūmīgo nākotni, Ata lepnums sacēlās, kaut viņ� pats kā lauvas upuris pieplaka zemei un gaidīja, kad gai�matainā, mīkstā lauvu mātes ķepa uzgulsies viņa skaustam pavisam. Viņ� bija mierā ar visu, jo viņam bija nepiecie�ams �is viņas spēks, lai piepildītu savu baudītāja dabu: baudītu un saņemtu par to sodu, jo, par spīti viņa nemitīgajai cīņai par gara stiprumu, asiņu stiprā balss vilka viņu no augstumiem atpakaļ pie alkatīgās, ziedo�ās zemes.

Bet Ligeja sve�ajā pasaules malā kādu laiku kārtīgi sēdēja svinīga baznīcā un, likās, pat lūdza Dievu. Viņas lūpas skaitīja lūgsnas vārdus, bet domas bija Ata istabā. Un, tā kā �īs domas nebija izraidāmas pat no baznīcas, tad viņa pārtrauca tur iet � laikam aiz tīrības sajūtas.

Viņa gaidīja Ata vēstules nedēļu, divas, mēnesi, pusgadu. Nesagaidīja. Visu laiku viņa dzīvoja kā murgā. Lai spilgtāk atsauktu atmiņā Ata tēlu, kas, par spīti viņas sakāpinātajām domām un sapņiem, draudēja tomēr izbālēt, viņa piespiedās to atdzīvināt un turēt dzīvu, nedodama ne mirkli citiem iespaidiem. Pati neapzinādamās, viņa juta, ka viņai sāk patikt dejas, viņa pat sadomāja ņemt deju stundas. Lai notvertu kādu zīmi no tā laika, viņa grozīja radio, meklēdama zināmos dienas grāvējus, ko Atis labprāt bija klausījies. Viņa sapirka �o grāvēju notis un stundām skatījās no�u līnijās, domās izsekodama Ata kustībām dejas laikā tur, mazajā ielā, kad viņi rīta gaismā atgriezās mājās. Viņa sāka turēt mājā dzērienus, ko agrāk nekad nebija

darījusi, iedzērusi vīnu, viņa zvilnēja un pārdzīvoja savas pusnakts dzīres no jauna. Nekas tās vairs nespēja aizstāt un pārspēt Da�reiz aina ar Ati likās tik īsta, ka viņa sajuta viņa miesas smar�u. Trakā iekārē viņai gribējās aplikt rokas ap Ata pleciem. Da�reiz sāpēs viņa sa�ņaudza spilvenu un spieda sev klāt, raudāja un smējās.

Citreiz viņa paņēma palielināmo stiklu un turēja to virs Ata ģīmetnes, lai viņa attēls liktos lielāks un tuvinātos dabīgajam tēlam. Tad viņa nobijās: aizmeta visu prom un raudāja � cs zaudē�u prātu!

Vakaros viņa steidzās sve�ās pilsētas ielās un uz laukumu, kur vislabāk varēja redzēt nakts debesis un zvaigznes, un, neapzinādamās savas nabas absurdo banalitāti, �ukstēja pret debesīm mīļākā vārdu. Ar kaislīgu nepacietību viņa gaidīja mēness ripu paceļamies gar debess austrumu malu un domās jautāja tam, ko tas ir redzējis, iedams pāri Ata mājai. Mēness viņas domās bija vienīgais vidutājs, kam vienīgajam bija kāda ziņa par Ali. Bet spo�ā mēness ripa bija un palika mēma. Savā nemainīgajā ceļā tā slīdēja pāri sve�ajai pilsētai, apgaismodama tās drūmās ielas. Bezmērķīgi klaiņodama pa sve�o pilsētu, kur nebija neviena cita gājēja kā tikai viņa un gar ielu malām salipu�as automa�īnas, viņa da�reiz nemaldīgi juta, ka ielas pamali viļņo kā okeāna ūdeņi. Ārkārtīgās bailēs pazaudēt prātu un nekustīgu pamatu zem kājām, viņa tad piespiedās kādam kokam, lai neiegāztos �ais viļņos.

Straumes kungs klusu brīnījās un jautāja sev: kas ir noticis? Kas nobūris vai samaitājis Ligeju? Kam viņ� lai prasa atbildi? Viņ� viesībās iepleta acis, pamanīdams, kā Ligeja, nesavilkdama seju, iztuk�oja stiprā dzēriena glāzes. Viņ� centās nepamanīti noklausīties viņas sarunas ar citiem, taustīdamies pēc patiesības, pēc apburtības cēloņa. Bet viņ� neuzminēja neko. Visa viņas valoda un uzskati bija sve�i, nekad iepriek� neredzēti un nedzirdēti. Viņa bija sve�s, nepazīstams cilvēks. Neapnicis viņ� centās iepazīties ar �o sve�o cilvēku, bet pusgada laikā netika tālāk kā pirmajā dienā, netika tālāk par nepiecie�amām pieklājības frāzēm.

Tad viņā sacēlās ļauns niknums. Viņ� sāka nesavaldīgi kliegt. Ligeja palika klusa kā bijusi. Viņ� uzbruka bez redzama iemesla, gribēdams ar dusmām izkustināt viņu no sastinguma, bet atsitās kā pret sienu. Viņ� gāja vēl tālāk: parādīja viņai durvis. Bet visniknāko kliedzienu starpā viņa mierīgi klausījās, kā radio d�ezs gaudoja kādu nodrāztu grāvēju.

.Viņ� kliedza, vaidēja, lādējās. Ligeja klusēja.

Kādu dienu, atgriezdamies no darba, Straumes kungs atrada uz rakstāmgalda vēstuli, ko Ligeja aizbraukdama bija atstājusi. Tur bija viens vienīgs teikums: �Es nevaru vairs atgriezties pagātnē."

Viņa apmetās Atlantijas okeāna malā, kādā mazā pilsētiņā, un pelnīja maizi necilā veikaliņā, kur pārdeva visu veidu �urnālus, briesmu stāstu grāmatiņas un gaudulīgus dienas grāvējus.

Vakaros viņa izgāja ūdeņu malā un gaidīja mēness ripu paceļamies tum�ā apvār�ņa tai pusē, kur aiz ūdeņiem bija Eiropas krasts.

Naktīs bie�i viņa sapņoja vienu un to pa�u sapni: viņa ir ieradusies apciemot Ati. Bet, tiklīdz viņa tuvojas Ata istabai, viņai pietrūkst spēka, sirds dauzās un stājas, un kājas paliek pie zemes kā pienaglotas, un ar spēju kritienu tuk�umā viņa elsodama pamodās.

Viņa krāja naudu braucienam atpakaļ. Kad gads bija pagājis sīkstā darbā un vajadzīgā summa jau gulēja somiņā, uznāca grūta slimība, un viss iekrātais pārgāja ārsta ķabatā. Nekas, viņa domāja. Liktenis iededzies viņu izputināt Viņa saslējās lepnumā un sāka no gala. Vēl pēc gada viņa varēja sākt ceļojumu. Bet tad notika tāpat kā sapnī: viņai pietrūka drosmes un spēka. Tiklīdz viņa saņēmās kārtot brauciena praktiskās lietas, viņu sagrāba briesmīgas bailes no tā nezināmā, ko viņa atradīs otrā krastā. Aiz bailēm atrasties tuk�uma priek�ā viņa vilcinājās un piepildīja savus nomoda sapņus ar to Ata tēlu, ko bija paņēmusi līdzi no viņu pusnakts dzīru laika. Viņa kavējās ar �o tēlu tik ilgi, kamēr tas bija kļuvis par vārdu, par gleznu un skaņu, un beidzot viņai aizmirsās, ka tas reiz bijis dzīvs cilvēks.

Izsmeļo�ajā un ar vieglu pa�ironiju rakstītajā autobiogrāfijā, kas likta �īs grāmatas ievadā, Konstancc Miķclsone pastāstījusi tik daudz, ka sacīto atliek tikai papildināt ar ziņām un kopsavilkumiem, kurus rakstniece gan no pa�as atkarīgu, gan neatkarīgu iemeslu dēļ nav mums atstājusi.

Pirmkārt jau tie ir abi neizbēgamie noslēgta mū�a gadaskaitļi: Konstance Miķclsone dzimusi 1905. gada 16. maijā Jaungulbenes pagastā, mirusi 1955. gada 2^. februāri Mincapolē, Minesotā, ASV.

Pēckara laiks bija visai nelabvēlīgs, lai Latvijas cilvēki varētu iepazīties ar trimdā tapu�ajiem savu rakstnieku darbiem; savukārt, pirmskara brīvvalsts, ar vēsturisku robc��ķirtni varmācīgi nodalīta, tika �ķietami atstumta senākā pagātnē, nekā tas iznāk tīri gadu skaita ziņā, tāpēc Konstance Miķclsone pēc liktenīgā 1955. gada, nespēdama vairs par sevi atkal un atkal atgādināt, palikusi vienas mūsu lasītāju daļas neiepazīta, bet otras � aizmirsta. Tūlīt gan jāpiebilst, ka ne viens, ne otrs fakts neliecina par viņas darbu mākslinieciskajām kvalitātēm.

Autobiogrāfijā rakstniece aprāda savus meklējumus, taustoties pēc īstā, pa�as būtībai tuvākā literatūras �anra. �is ceļ� ir � no lugām uz novelēm un stāstiem, tālāk � uz romāniem. Noslēdzoties vienam cēlienam, liek pāriets pie nākamā, nekāds pamī�ums neveidojas, atgrie�anās henotiek. Tie nav neveiksmju rosināti meklējumi - K. Miķclsoncs noveles un stāsti savā �anrā nav mazvērtīgāki par romāniem, acīmredzot tā ir prozaiķes nepiecie�amība pēc formā apjomīgākas pa�izteiksmes, vēriena, gribē�ana lielākā amplitūdā risināt savas lokanās, bie�i vien senten�vcidīgās valodas spēles, vēlē�anās pla�āk izvērst tēlu īpa�i smalki niansētās iek�ējās pasaules analīzi. Bet varbūt tā ir viņas romantiskās un mākslinieciskās dabas prasība.

Nu varam hronoloģiski rezumēt visu rakstnieces mū�ā tapu�o.

Konstance Miķclsone atstājusi se�as lugas (Ugunskristības - drāma, 1932; Pasaules apceļotāji � bērnu luga, 1932; Pauks un �mauks - bērnu luga, 1933; Dzeguzes bērni � drāma, 1934; Jāju dienu � komēdija, 1936; Slinkā sieva � drāma, 1938), viņai ir iznāku�i trīs noveļu un stāstu krājumi

г�/> (Nelgu svīta - noveles un stāsti, 1948; Bikts - noveles, 1949; Bābeles gūsta � noveles, 1950) un divi romāni (Nakts parāde, 1953; Ēdenes' rapsodija, 1954). Atsevi�ķas noveles publicētas periodikā.

Iespējams ari, ka meklējumi un lūzuma punkti daiļradē saistīti ar būtisku pārmaiņu reizēm rakstnieces dzīvē, kas nevarēja neiespaidot viņas garīgo pasauli, � viss uzrakstītais � lugas, noveles, romāni � �ajās trīs daļās no�ķirams gan laika, gan telpas ziņā - Latvijā dzīvojot, tapu�as lugas, noveļu krājumi iznāku�i pēckara Vācijā (uz Vāciju K. Miķclsonc aizbrauca 1944. gadā), savukārt romāni � �Amerikā, kur viņa dzīvoja no 1951. gada.

Līdzīgi mainās ari darbos tēlotā vide: pirmajās novelēs un stāstos tā ir Latvija, galvenokārt Rīga ar acīmredzot autorei īpa�i mīļo Vecrīgu, kura, dzīvojot Vācijā, tiek pieminēta atkal un atkal, vedina uz domām par autores rezignētajām izjūtām, �os darbus rakstot tālu no dzimtenes. Vācija ar savu konkrētību novelēs ienāk tikai K. Miķclsoncs pēdējā, tre�ajā noveļu krājumā. Pārbraucot pāri okeānam, rakstniecei līdzi dodas arī viņas darbu personā�s � romāns �Nakts parāde" gan vēl ir Vācijas nometnes romāns, ta�u jau ar izceļo�anas rūpēm un pa�u prombrauk�anu, bet �Ēdenes rapso-dija� ir īsti piederīga Amerikai, piederīga ar jaunajā vidē vēl neiederīgiem latvie�iem, ar īrētiem un jau pa�u nopirktiem, neciliem mitekļiem, ar pirmajām iegādātajām, stipri nobrauktajām automa�īnām. Ta�u atmiņas � tās vairāk pieder Latvijai, daudz mazāk � tikko atstātajai Vācijai. Lasot �os romānus, smeļamies informāciju par savas tautas trimdinieku tā laika dzīvi, redzam, kā tad īsti viņiem tur sākumā gājis, tādiem, apstākļu projām aizrautiem, apjuku�iem, gadījuma darbus strādājo�iem, gadījuma mitekļos dzīvojot, un domājam par to ar tādu pa�u interesi, ar kādu sekojam darbu varoņu likteņiem.

Konstance Miķelsone ir lielu kaislību rakstniece. Ja ir dzejnieki, kurus mēdzam dēvēt par mīlestības dzejniekiem, tad K. Miķelsone ir mīlestības prozaiķe. Viņa raksta mīlestības prozu. Dziļas, valdonīgas jūtas, kuru dēļ uz vienas kārts tiek likts Viss � cieņa vai neslava apkārtējo cilvēku acīs, pusizirusi vai �ķietami stabila ģimenes dzīve, materiālais nodro�inājums, nākotnes stabilitāte, garīgais līdzsvars visa mū�a garumā � �īs jūtas vieno visu viņas sievie�u kārtas personā�u, tās ir tik vienādas savā intensitātē, ka varētu pat teikt, � ir glu�i vienalga, vai attiecīgo centrālo tēlujauc Ligeja Straume (romāns �Nakts parāde") vai Rūta Ranka (romāns �Ēdenes rap-sodija"), vai varbūt tā ir Viktorija Randava no tāda pa�a nosaukuma stāsta, bet iespējams, ka Ramzes kundze no stāsta �Bikts"... Varētu nosaukt vēl citas �o nepārvaramo kaislību plosītās (un te pavisam vietā ir �is daudz deldētais apzīmējums), � psiholoģiski apbrīnojami smalki izstrādātie tēli ir tā ass, ap kuru Konstance Miķelsone veido arī laikmetiski precīzi iezī-

mētos savas prozas darbus. Varam vienīgi minēĻcik �ajā personā�ā ir no autores pa�as, ta�u �ķiet, ka K. Miķelsone ir no tiem rakstniekiem kuru sacerējumi nav vis distancēts vēstījums par �kaut ko�, bet - led ari cik riskants būtu tāds piegājiens � liek kādu tiesu tēloto cilvēku iezīmju identificēt ar autori pa�u, ja ne glu�i likteņa un rakstura, tad - uzskatu un pārliecības ziņā, � tik spilgts un konsekvents ir �is sievietes caurviju tēls. Tic gan, protams, ir tikai minējumi, iespējams, neatļauti minējunū.K.MiķeV soncs sievie�u partneri ir vairāk pretspēlētāji, ta�u arī tie lielākoties ir izteikti savstarpēji �gara radinieki" � �is savdabīgais, ne bez ironijas veidotais vīrietis ir ātri, kaislīgi, bet tikai uz mirkli uzliesmot spējīgs patmīlis, aprēķinātājs, kur� mīlestības noturīguma nosacījumu saskata tās nepielai-�anā par tuvu un īslaicīgumā, pa�a spēju �mīlēt mū�īgi" � gļēvā un ciniskā dezertē�anā, jo dārgs var būt tikai pazaudētais.

Un arī �ai ziņā var teikt, ka �Nakts parādes" Atis Kore ir tas pats �Ēdenes rapsodijas" Toms Sniedze vai D�oijs, tas pats Ansis no stāsta �Bikts", Indriķis novelē �Elizabetes ziedē�ana" vai Rudums novelē �Viktorija Raudava"... Un ir darbi, kuros viņu sauc vēl kaut kā citādi. Raksturu kopība K. Miķclsoncs darbos tomēr nenomāc ar vienveidību, jo pāri visam dominē tēlojuma spilgtums, ta�u nevar noliegt, ka no �āda viedokļa analizējot, zināma atkārto�anās ir saskatāma.

Konstanccs Miķclsoncs � smalkas cilvēku izpratējas un vērtētājas -sacerējumos, nedaudz pārspīlējot, vide ir vien vide. Tas gan nenozīmē vides bālumu vai ncizstrādātību, glu�i ctrādi � vai tā būtu Latvija, Vācija vai Amerika, �īs vietas ir tie�i tās, kas viņas ir, � ar savu raksturīgo apbūvi, klimatiskajiem apstākļiem, sadzīvi, tipā�u, ar at�ķirībām vietējo iedzīvotāju un iebraucēju dzīves veidā, ar saviem cilvēku paradumiem, ģērb�anās stilu, uzvedības normām... Vides tēlojums ir konkrēts un precīzs, ta�u, būdams neuzbāzīgs, tas vienlaikus ir lika^:. ^rons, laba dekoratora prasmīgi iekārtota skatuve, uz kuras norisinās lielo cilvēcisko kaislību drāmas. Laikmeta, kur� pats par sevi ir ne vien drāma, bet pat traģēdija, kolīzijas netiek analizētas ne tikai novelēs, b't arī romānos; da�ādi �kāpēc" netiek izvirzīti, vainīgie netiek noskaidroti apsūdzēti, meklējot grūto atbildi uz jautājumiem, kuri varētu rasties jau tāpēc vicu, ka arī autore pati ir gan aprakstītajā Vācijā, gan Amerikā. Iespējams, ka �ādi jautājumi �ķitu�i pārāk smagi un sāpīgi, un, kas zina, mitinā�anās sve�u, izdomātu mīlestību pasaulē varbūt bijusi rakstnieces patvērums ua pa�saglabā�anās instinkta diktētas bruņas. Konstanccs Miķclsoncs darbos nav tīri politiskas, vienalga kādas ideoloģijas noteiktas, klajas nostā�anās vienā vai otrā laikmeta ārdītāju pusē. Viņas attieksmi jūtam tāpat � tā ir dzimteni zaudēju�a cilvēka nostāja, un vienīgā iespējamā realitāte � cen�anās izdzīvot un bikla atgrie�anās cerība ar

neticības piegar�u, cerība, kura varētu īstenoties tad, ja Latvija būtu atkal ^s brīva. �ī cerība pavisam klusi un glu�i vai nepamanāmi izskan romānā

,>Ēdenes rapsodija".

Konstances Miķelsones rakstī�anas maniere izaugusi no pirmskara Latvijas literatūras tradīcijām, pati sevī attīstīdamās un pilnveidodamās tālāk. Tā ir laba proza � spraigu vēstījumu, dzīva un interesanta, brī�am ironiska, brī�am aforistiski trāpīga. 1946. gada 16. novembra �Nedēļas apskatā" glu�i kā par Konstanti Miķelsoni izteicies Oļģerts Liepiņ�: �Kas tad būtu raksturīgs latvie�u rakstniecībai tās ārzemju gaitās? Vispirms, viņas mo�ais, dzīvīgais gars. Parasti emigrantu literatūrai iezīmīgs pagurums, bczmērķība, gaudulība, kas drīzi pāriet apsīkumā un garīgā mir�anā. Latvie�u rakstniecībai no �īm nāvējo�ām īpa�ībām nepiemīt nekas. Tā ir optimistiska un veselīga un varonīgi ignorē grūtos radī�anas apstākļus un trimdas izred�u nedro�ību."

AIJA LĀCE