Mīļo lasītāj!

9

Tas nu bija noticis - visi mēsli bija uzpeldēju�i virspusē.

Tobiass, pārmetis pār plecu savu smokinga �aketi, vēroja, kā Naid�ela krēmkrāsas "Lexus" pazūd nakts tumsā.

Kop� tās nolāpītās nakts bija pagāju�as divas tikpat nolāpītas dienas. Tikai Naid�ela entuziasms, apgūstot biznesa gudrības, bija spējis novērst potenciālo īssavienojumu.

Palaidis vaļīgāk savu melno kaklasaiti, Tobiass devās lejup, kur pie koka dokiem bija pietauvotas jahtas.

Kāds mēģināja iedzīt ķīli viņa profesionālajā darbībā, un bija tikai viens iespējamais kaitnieka kandidāts. Popss Dilaits.

�īvakara lūgtajās vakariņās pie Vesteniem, kur bija pulcēju�ies daudzi akciju turētāji, Tobiasam nācās pārliecināties par to, kāds spēks piemīt netie�iem mājieniem.

Pus�ukstus teiktie vārdi, kas maldījās pa Sietlas finansu dū�u biroju ēku koridoriem, varēja kļūt par iz�ķiro�o triecienu, pēc kura Kvinns varētu ielūkoties sava finansiālā kraha atieztajos �okļos.

Tobiass iztēlojās, cik patīkami tagad būtu kailam ienirt ezera dzelmē. Sasprindzinājums aizvien pieauga. Par spīti cītīgi uzturētajam ārējam mieram viņ� dega kā drudzī.

Jahtas klāja dēļu griezīgā �īkstoņa krasi disonēja ar viļņu liego �alu pie mola un piestātnes. Sudrabots mēness meta mirdzo�u atspulgu sīkajos ņirbu vilnī�os. Gaisā virmoja tīkamas smar�as, nudien - tās bija pa�as lieliskākās no visām smar�ām. Koka mu�eles izdva�oja medainu ziedu aromātu, kam pievienojās darvas, nodeldētu virvju, pussatrunēju�a koka un Sietlai vien raksturīgā siltā vēja smar�a.

Bija karsti.

Tobiass iegāja pa piestātnes durvīm un, sakrustojis rokas, pārliecās pāri margām. Visapkārt savu kluso dzīvi dzīvoja ūdens iemītnieki. Visā apkārtnē bija redzamas tikai da�as uguntiņas. Pulksten vienos naktī nedēļas vidū lielākā daļa �ejienes ļau�u gulēja saldā miegā.

Cauri pusatvērtajām durvīm bija dzirdamas �ū�ojo�as vēja �alkas. Tobiass, pieliecis galvu, ieklausījās. Citunakt tas viss būtu licies brīni�ķīgi.

"Nepatīkami to teikt, ta�u esmu dzirdējis, ka... ā, labi, jebkurā gadijumā - man ļoti �ēl, puis."

Kernels Millertons, vienas no presti�ākajām komercbankām visā Rietumu piekrastē prezidents, bija izteicis viņam anonīmu no�ēlu vismaz desmit vīrie�u un sievie�u klātbūtnē. �ādas pļāpas Tobiass nekādi nevarēja pieļaut, vismaz ne saistībā ar savu vārdu. Un, kad viņ� pārlaida apkārtstāvo�ajiem mīklainu smaidu, tad sastapās vienīgi ar līdzjūtīgiem galvas mājieniem.

Nolādēts.

Viņ� sa�ņaudza rokas dūrēs un bez skaņas iesvilpās.

"Reizēm esam spiesti samierināties ar zaudējumu un ņemt kājas pār pleciem, puikiņ."

Gintera Viljamsa, vēl viena Sietlas pilsētas projektētāja, dzeļo�ās zilās acis nepauda ne simpātijas un līdzjūtību, ne labu gribu.

"Par to Skagita ielejas cūcību, � Roberta Maklelana no "Maklelana, Gerstona un Maklelana" tika sazvērnieciski �ukstējusi Tobiasam un viņa senajam draugam un padomdevējam biznesa lietās Bilam Bovijam, "�o pēcpusdien partneri apspriedās. Ir konfidenciālas ziņas, ka "Kvinna" stāvoklis mazliet sa�ķobījies. "

Tobiasa kuņģis krampjaini sa�ņaudzās, tomēr viņ� veltīja sievietei pa�apzinīgu smaidu un pilnīgi atklāti pavēstīja viņai, ka "Kvinns" ir brīni�ķīgā stāvoklī.

Bils izteica kaut kādu banālu frāzi par apkārtklīsto�ām tuk�ām pļāpām, tomēr savas ba�as viņam nebija izdevies noslēpt tik ātri, lai tās paliktu nepamanītas. Viņi abi lieliski zināja, cik svarīga augsta līmeņa industrijā, kur viena vienīga kļūda var sagraut visu biznesu, ir klienta uzticība.

Tobiass izdarīja to, ko viņ� attiecībā uz Bilu Boviju bija darījis ārkārtīgi reti. Viņ� sameloja, apgalvodams, ka viņam neesot nekādas sajēgas, par ko iet runa.

Ta�u viņam bija gan sajēga. Gadiem ilgi nelicies ne zinis par savu brīni�ķīgo ieleju, tikai kā pelēks zirneklis uzglūnējis �im apetītlīgajam tortes gabalam, nu beidzot Popss Dilaits bija atklājis, ka neviens vairs nenodreb �ī pelēkā zirnekļa priek�ā. Cilvēks, kuram Popss pamazām vien bija pārdevis gandrīz visu savu torti, bija beidzot nolēmis sākt to ēst.

Tobiass iztaisnojās un atbalstīja muguru pret margām. Ne jau viņ� bija tas, kur� piespieda Popsu, lai tas pārdod savu zemi. Vecais vīrs pats to piedāvāja viņam - gabalu pēc gabala. Popsam tagad bija nauda, bet Tobiasam netika ļauts pieskarties pat ne saujai to dubļu, par kuriem viņ� bija samaksājis.

Visu vakardienu un �odienu viņam pa pēdām uzmācīgi vilkās Naid�els, un Tobiass sāka saprast, kā jūtas augsti apmaksāti profesionāļi, kad viņu laiks un līdz ar to arī ienākumi tiek nelietderīgi iz�ķiesti.

Vēja dvesma viņu neatvēsināja. Deniņos nemitīgi pulsēja asinis. Viņ� norāva kaklasaiti, saburzīja to un sa�ņaudza dūrē. Varbūt vienīgi alkohols spētu kaut cik nomierināt viņā verdo�o niknumu.

Kurpju zolēm klaudzot pa klāja dēļiem, Tobiass strauji devās sava mitekļa virzienā. �ovakar viņam bija nācies dzirdēt arī vēl citas piezīmes, proti, kāds bija sniedzis Popsam nelielu, bet visnotaļ noderīgu papildinformāciju, kuru tas tagad varēja laist tālāk: "Tobiass Kvinns jau iedzīts tādā strupceļā, ka gājis diedelēt palīdzību pie vecā vīra mazmeitas."

Aukstā, nejūtīgā kuce. Tāda viņa vienmēr ir bijusi un tāda viņa arī paliks. Viņ� labprāt gribētu... Jā, viņ� labprāt gribētu redzēt, kas būtu tas, kas varētu likt viņai iesilt. Mazā, svētulīgā ķircinātāja. Tad viņa vēlētos, lai viņ� skūpsta viņu, cik vien vēlas. Saspringtā spirāle viņa pavēderē pārvērtās no cietas karstā un cietā. Viņa gribētu ko vairāk, kā tikai skūpstus. Viņ� zināja, kāda mēdz būt atmodināta sieviete, viņ� to redzēja jau pa gabalu, sajuta, jā - pat saoda.

Viņas smar�a. Kaut kāds eksotisku liliju paveids vai smar�īgu augu maisījums? Kukaiņēdāja lilija. Maigi valga un tik �ķīsti, bet reizē pavedino�i balta. Aicino�i izpletusi savas skurbi smar�īgās ziedlapas, tā pacietīgi gaidīja parādāmies izslāpu�o upuri, kur� pats lūgsies, lai tiktu aprīts.

Un viņ� bija to darījis. Viņ� bija devis viņai �o iespēju.

Ta�u tikko viņ� bija lūpām skāris �īs ziedlapiņas, kad lilijai �ķita, ka viņ� jau ir nogar�ojis pietiekami daudz, lai būtu nonācis viņas varā.

Rīt viņ� vēlreiz dosies uz Meinstrītu. �oreiz �ī būs brīdinājuma vizīte.

Uzkāpis uz savas divstāvu jahtas sānu klāja, Tobiass devās uz ieeju, pa ceļam meklēdams kabatās atslēgas.

Veclaicīgais portāls virs ieejas durvīm viegli �ūpojās. To �urpu turpu, pa klāja virsu slīdēdama, kustināja kāda kāja.

★ ★ ★

Viņa krekls tumsā vizēja zilgani balts.

"Pārsteigums," sacīja Perisa un vēlreiz sa�ūpojās savās �ūpolēs.

"Es nemīlu pārsteigumus."

Vismaz �is pārsteigums viņam nepatika, par to viņa varēja būt pilnīgi dro�a. "Jūties �okēts?"

�okēts viņ� neizskatījās. Viņ� izskatījās galīgi neizdibināms.

Nespodrajā apgaismojumā durvju priek�ā viņa seja rādījās tie�i tāda, kādu Perisa to bija iztēlojusies vai simtiem rei�u līdz tam mirklim, kad viņ� neaicināts bija ieradies viņas dzīvoklī.

Vīrie�a lūpas bija pavērtas, un Perisa dzirdēja, kā viņ� ievelk elpu. "Mani tik viegli nevar no�okēt. Kā tu �eit nokļuvi?"

"Ar auto."

"Hm."

"Mājā, kurā es dzīvoju, mums pa visiem kopā pieder divas vecas automa�īnas. Par apkopi un stāvvietām atbildam pēc kārtas."

"Cik parocīgi!"

"Kāds tu saproto�s!"

"Joprojām tā pati dumpīgā meitene līdz pat kaula smadzenēm," atslēdzis durvis, Tobiass tās atvēra. "Vari ziņot, ka es arvien vēl esmu spējīgs stāvēt, staigāt un runāt, un arvien vēl turos stingri savā biznesā. Ar labu nakti."

Steig�us uzraususies kājās, Perisa viņam sekoja. "Man likās, ka pieklājība prasa, lai es tev sniegtu atbildes vizīti," viņa sacīja. Viņ� vēra ciet durvis, ta�u Perisa bija paguvusi tajās ielikt roku. "Es gribēju atnākt jau vakarvakarā, ta�u pagāja krietns laiciņ�, iekams es dabūju tavu adresi." Turklāt, kad viņa atstāja Sintijas dzīvokli, bija jau pārāk vēla stunda ziņu ievāk�anai.

Tobiass nokāra galvu: "Piedod, ja izliekos tev rupj�, Perisa. Ta�u esmu noguris līdz nāvei un patie�ām nejūtos tā, ka varētu pieņemt ciemiņus."

"Arī es esmu nogurusi. Arī es nemaz nejūtos, kā atnākusi ciemos. Ta�u mums �is tas ir jāpārrunā."

"Ak, man gan tā ne�ķiet." Kad viņ� palūkojās Perisā, viņa pelēkās acis likās ledusaukstas. Viņa sejā ik vaibsts bija ass un saspringts. Mati, atglausti atpakaļ no to smailās sākumlīnijas, padarīja viņu līdzīgu pirātam. Skatu piesaistīja mazā zelta auskara blāvais mirdzums. �is vīrietis tik tie�ām bija bīstams sava ceļa gājējs.

"Tu tici, ka vienmēr būsi tas, kur� kontrolēs situāciju, vai ne?" Perisa pajautāja. �oreiz viņa nekādā gadījumā nedrīkstēja ļauties viņa netveramā spēka ietekmei. "Bērnībā tu pats sevi pasludināji par vadoni. Tu it nemaz neesi mainījies."

"Mēs abi esam mainīju�ies. Visos iespējamos veidos. Ja tev būtu kaut drusciņa veselā saprāta, tu uz vietas lasītos prom no manām durvīm, prom pie visiem velniem un atpakaļ savā komunālajā vāģī."

"Tas jau sāk izklausīties pēc draudiem."

"Saproti to kā gribi, mazā. At�ķirībā no daudziem citiem es tomēr ticu godīgumam. Un, ņemot vērā manu patreizējā mirkļa noskaņojumu, tas varētu izrādīties kaitīgs tavai veselībai."

Perisa bija pamanījusies iespiest durvju spraugā arī plecu un pavērt tās pla�āk. "Esmu tevi brīdinājis." Tobiass aiz savas civilizētās ārienes �ķita slēpjam tādu draudīgu spēku, ka Perisas sirds neviļus salēcās, tomēr viņa, sāniski iespraukusies pa durvīm, pagāja viņam garām un nokļuva pla�ā, negaidīti mājīgā istabā.

"No tavas puses prātīgāk tomēr būtu bijis aizvākties." Durvis aiz sevis Tobiass atstāja vaļā, savu smokinga �aketi un kaklasaiti viņ� uzmeta uz vecas jūrnieku lādes, kura, kā redzams, kalpoja arī par galdu. Blakus lādei stāvēja brūns ādas dīvāns, kas no bie�as lieto�anas bija kļuvis tum�s un spīdīgs.

Perisa stāvēja, savas trīco�ās rokas iespiedusi sānos, un viss viņas stāvs pauda nelokāmu apņēmību. Istabā bija vēl arī citas, ar brūnu ādu apvilktas mēbeles. Sienas klāja grāmatplaukti.

""Kvinnam" vēl nekad nav gājis tik spo�i kā �obrīd," Tobiass, sakrustojis rokas uz krūtīm, paziņoja, "lai mūs nogremdētu, ir vajadzīgs kas vairāk par sīkām, melīgām baumām. Visos ziemeļrietumos diez vai atrastos kāds projektētājs, kur� negribētu būt manā vietā."

Perisa atkal sāka justies kā taurenis zem palielināmā stikla. "Neesmu dzirdējusi nekādas baumas. Turklāt es nenācu �urp, lai apspriestu tavus ienākumus un zaudējumus. Lūdzu, esi tik laipns un aizver durvis."

"Cienītā, tam, ka tu esi �eit, var būt tikai viens iemesls, un mēs abi zinām, kas tas par iemeslu. Ak Dievs, tad, kad es ierados pie tevis mājās, tu laikam būsi mani noturējusi par Ziemsvētku vecīti."

Perisa ievilka nāsīs gaisu, tomēr alkohola dvingu, kura liecinātu, ka da�s labs ir mazliet par daudz uzņēmis uz krūts, nejuta.

Tobiass pamāja ar roku tumsā: "Neko vairāk pret mani pasākt tu neesi spējīga. Ej mājās."

Perisa saņēma dū�u un aizvēra durvis Tobiasa vietā: "Es pietiekami ilgi gaidīju aiz �īm durvīm. Un es aizie�u tikai tad, kad bū�u dabūjusi to, pēc kā esmu nākusi."

Tobiass iesmējās. �ie viņa smiekli, tie stindzināja dvēseli. "Jauki, jauki. Sieviete, kura zina, ko vēlas. Vai vismaz iedomājas, ka zina," viņ� sacīja, lēnām apiedams viņai apkārt. Pie�ķiebis galvu, vīrietis nopētīja viņu collu pa collai, līdz viņai sāka reibt galva un viņas āda sāka kvēlot zem viņa dedzino�ā skatiena. "Labi, lai notiek. Te es esmu. Un te esi tu. Vai to, pēc kā tu nāci, tu gribi tūlīt pat uz vietas? Ar brutalitātes piedevu? Bez kādiem aplinkiem? Vai varbūt tomēr dosim priek�roku mazai maiguma ilūzijai? Varbūt tev patīk �ādi tādi vispārpieņemti rituāli, teiksim, 'mēs vispirms varētu kaut ko iedzert."

Perisas rīkle bija tā sa�ņaugusies, ka viņa nespēja pat norīt siekalas. "Es negribu iedzert," viņa ar pūlēm izmocīja.

"Toties es gan."

Tobiasa roka apkļāvās ap jaunās sievietes plaukstas locītavu, liekot viņai satrūkties un parauties atpakaļ.

"Nerausties, es tev nekodī�u," viņ� sakniebtām lūpām sacīja. �ai viņa grimasei diez vai bija kas kopīgs ar smaidu. "Pagaidām, " viņ� vēl piebilda, un, ievilcis Perisu nelielā, labi iekārtotā virtuvē, ar brīvo roku pasniedzās pēc glāzes.

Varbūt viņa bija pārlieku klusa, varbūt viņai bija pārāk maz pieredzes, tomēr Perisai bija skaidrs, ko Tobiass vēlas panākt.

"Es neesmu Sintija," lepni izslējusi zodu un visiem spēkiem pūlēdamās izrauties, viņa pavēstīja, "seksuāla uzmāk�anās uz mani neiedarbojas."

"Sintija no tevis patie�ām neiznāk," viņ� nekaunīgi smaidīdams sacīja un piepe�i palaida vaļā Perisas roku. Tas notika tik pēk�ņi, ka viņai gandrīz zuda līdzsvars. "Sintijai ir lielākas krūtis."

Perisas seja kvēloja kā ugunī. "Tevi var tikai nicināt. Un visi tavi gājieni ir iepriek� uzminami."

"Tas nu gan ir interesanti," viņ� novilka. "Pa �o vienu nedēļu mēs esam pamanīju�ies pateikt viens otram vairāk, nekā pa visiem tiem gadiem, kurus pavadījām kopā, kad uzaugām." No melnā ledusskapja izvilktie ledus gabaliņi sabira Tobiasa glāzē. "Vai esi dro�a, ka nevēlies man sastādīt kompāniju?" Un vienlaikus ar skotu viskija pudeli viņ� pacēla vienu no savām melnajām uzacīm.

Perisa papurināja galvu.

"Vari ieskaitīt �ovakar savā kontā vēl pāris punktu," viņ� sacīja, "gan es vēl tev un tavam vectētiņam sagādā�u daudz prieka."

"Es vēl neesmu sākusi... Vismaz �obrīd es nevaru sev neko ieskaitīt. Bet tu esi zaudētājs līdz ar mani, Tobias. Kaut arī tevi mans viedoklis nekad nav interesējis."

Vīrietis ielēja dzērienu un, nemitīgi dzeldams viņu ar savu ledaino skatienu, pacēla glāzi pie lūpām.

"Tu centies piekrāpt manu vectēvu."

Ne mirkli nenovērsdams no viņas skatienu, Tobiass lēnām malkoja viskiju. "Tavs vectēvs mani apmelo," viņ� teica, "un tagad tu viņa pūliņiem pievieno vēl savus un izmanto savā labā faktu, ka esmu mēģinājis tev tuvoties. Popss cen�as mani nogremdēt. Ta�u viņam tas neizdosies. Es dabū�u to, ko vēlos, jo tas ir mans. Tā arī viņam pasaki. Un vēl tu vari viņam pateikt, lai nejaucas lietās, kuras nav viņam pa kaulam. Lai neiedomājas no sevis nez kādu augstākās līgas spēlētāju - tam viņa iek�as par vāju."

Perisas plaukstas bija sasvīdu�as galīgi slapjas, un viņa centās tās noslaucīt gar svārkiem. "Popss ne ar vienu nesarunājas, tātad viņ� nekādi nevarēja tevi apmelot. Bet tu iedomājies, ka ar manu piepalīdzē�anu varēsi viņu vēl veiksmīgāk apkrāpt." Viņa neuzdro�inājās darīt viņam zināmu Sintijas teoriju par Tobiasa iespējamo saistību ar viņas pa�as nepatik�anām, vismaz, kamēr tam visam nebija nekādu pierādījumu. "Toties tu gan viņam meloji."

"Vai tie�ām?" Tobiasa balsij piemita melna zīda glāsmainais maigums. "Kāpēc gan mēs neejam un neiekārtojamies kaut kur, kur būtu ērtāk, ko, �abulīt? Es jūtos tīri vai apburts no visa tevis teiktā. Es nudien nevēlētos palaist garām no tā ne vārda."

"Paldies. Es �eit pat jūtos pietieko�i ērti."

"Vai nu tā ir?" Un atkal viņ� nomēroja viņu ar savu nekaunīgi pēto�o skatienu. �oreiz viņa �oklis noraustījās, un viņ� ar izstieptu pirkstu pieskārās viņas sejai.

Perisa pat nepakustējās.

"Kas tās par smar�ām?"

�is jautājums bija pārāk negaidīts. "AnaisAnais". Un pēk�ņi Perisu pārņēma vainas sajūta, jo iesmar�inājusies jau viņa bija tikai tāpēc, ka nāca uz �ejieni.

"Atgādina lilijas," vīrie�a pirksts slīdēja gar viņas apak��okli un apstājās uz zoda. "Kaut kas visai eksotisks. Vai tas tev maz piestāv? Vai tu tur zem tā sava nopluku�ā katūna arī slēp ko eksotisku, Perisa?"

"Man, redzi, ir mazākas krūtis nekā Sintijai," viņa sacija, cik vien izaicino�i spēdama, un tai pa�ā mirklī sajuta �īs savas miesas smagumu, sajuta tajā mostamies svelmainu, kaisto�u dziņu. "Un es neesmu no tām sievietēm, kuras ar iebiedē�anas palīdzību var piespiest darīt to, kas viņām riebjas."

Tobiasa pirksts lēnām slīdēja pār viņas kaklu. "To, kas tev riebjas? Vai mēs atkal apspriedīsim manas izvirtu�ās seksuālās kaprīzes attiecībā pret tavu lilijbalto māsu?" Vīrietis no jauna pasmaidīja, ar skatienu sekodams savam pirkstam, kas bija aizmaldījies līdz Perisas blūzes V-veida izgriezuma apak�ējai smailei, līdz pa�am tā zemākajam punktam, un tai pa�ā nevērīgi nesteidzīgajā manierē pieskārās viņas krūtij. Tad viņ� sacīja: "Nē, es bū�u kļūdījies. Sintija nav nekāda lilija. Lilija esi tu. Maiga un balta. Un tu gaidi, kad es tik�u ievilināts tavās slēptajās, tum�ajās dzīlēs. Vai, teiksim, tas tā būtu, ja vien tu nebūtu frigida. Vai tu esi frigida? Ja jau tev riebjas sekss, tad jau tas dro�i vien tā ir."

"Izbeidz." Jaunās sievietes krūtis ar katru ieelpu un izelpu strauji cilājās zem viņa dedzino�ā skatiena. Ledus viņa acīs bija pārvērties par savu pretmetu. "At�ujies. Tas ir viss, ko varu tev teikt. Man nenāk ne prātā piedalīties tavās netīrajās, slimīgajās spēlītēs. Tev neiznāks nekas no tā, ko tu pa�laik centies panākt."

"Tāpēc ka tu taisies mani apturēt?" Viņ� nolika savu glāzi un atrāva roku no viņas auguma. Tad viņ� stum�us izstūma viņu no virtuves, un viņi nokļuva uz vajāju koka kāpņu laukuma, kas veda uz aug�stāvu. "Tāpēc ka tagad tu ļaunprātīgi izmanto to, ka es, kā man tagad nākas atzīt - muļķīgi, gāju pie tevis lūgt, lai tu man izpalīdzi?"

Tas patie�ām izklausījās pārliecino�i. "Tu Popsam iestāstīji ko vienu, bet pēc tam - glu�i ko citu."

"Es Popsam nekad neko neesmu mēģinājis iestāstīt." Perisu samulsināja tas, cik ātri Tobiass viņai atbildēja.

"Ar zemes darījumu kārto�anu nodarbojās mans jurists. Es pats ar Popsu neesmu runājis, vai, pareizāk sakot, viņ� nav runājis ar mani jau gadiem ilgi."

"Kur� pie tā ir vainīgs?"

"Katrā ziņā - ne jau nu es."

Viņ� paspēra soli uz Perisas pusi, viņa, savukārt, pakāpās atpakaļ, un viņas potīte atdūrās pret kāpņu apak�ējo pakāpienu. Viņa smagi atsēdās uz kāpnēm. "Tu teici, ka zeme tik�ot izmantota kā parks."

Atbalstījies ar rokām pret margām abpus kāpnēm, Tobiass pārliecās viņai pāri. "Es netiku teicis, ka tas būs parks."

Perisas skatiens atdūrās pret vīrie�a plakano vēderu. "Teici gan. Un vēl tu teici, ka tas bū�ot bezmaksas."

"Nē. Neko tādu es netiku sacījis. Es nevienam netiku stāstījis, ko domāju ar �o zemes gabalu iesākt. Es to nopirku un viss. Punkts. Un stāstam beigas, kā stāv rakstīts."

"Mēs..."

"Bet tu nebūsi tā, kas stāvēs man ceļā," joprojām turēdamies ar rokām pie margām, Tobiass noslīga uz viena ceļa tā, ka tas iznāca Perisai starp kājām, un viņa seja bija tikai pāris collu attālumā no viņas sejas. "Tu ar to savu... Tu kopā ar Popsu, jūs abi vairs neizplatīsiet par mani nevalodas. Vai mēs pietieko�i labi sapratām viens otru?"

"Es... mēs neko tādu neesam darīju�i."

"Nekā, jūs to esat gan darīju�i. Un tam, ka tu �ovakar esi �eit, ir vairāki iemesli. Tu gribēji redzēt, vai man izdosies pieķert tevi melos. Vēl tev gribējās dzirdēt no manas mutes apstiprinājumu tam, cik pamatīgi tu jau esi paguvusi man iegriezt. Un vēl-tu gribēji papildināt savu apbruņojumu. Ļauj, es uzminē�u, ko tu stāstīsi Popsam, kad nāko�reiz dosies pie viņa izkratīt sirdi. To, ka centos tev uzmākties? Vai tāpēc tu mani izseko?"

Tādus vīrie�us kā Tobiass Kvinns acīm redzot sajūsmina bailes, kaut mazākā to izpausme. Sintija viņai tika par to stāstījusi. "Mēs abi zinām, ka es kā sieviete tevi galīgi neinteresēju," viņa sacīja. "Vai tie�ām tev neviens nekad nav teicis, ka stipri vīrie�i, tādi, kas patie�ām ir stipri gan fiziski, gan garīgi, nemēdz izmantot savu muskuļu spēku, lai uzmāktos sievietēm?"

Viņa smiekli lika Perisai satrūkties. "Neviens vīrietis, vienalga - stiprs vai nē, neko no tevis nepanāktu. Tu esi no akmens. Un turklāt - velni�ķīgi laba aktrise."

Viņa nebija nekāda aktrise, un �ādus salīdzinājumus viņa nevarēja ciest.."Tam, kas es esmu, tavās acīs nav nekādas nozīmes. Savukārt, manās acīs nav nekādas nozīmes tam, ko tu par mani domā. Liec mierā Popsu. Vai saprati? Viņ� jau ir tik vecs, un turklāt..." viņa ta�u pat Emmai nebija atstāstījusi Popsa vārdus par to, ka viņam vairs nebū�ot nekādas patikas dzīvot, ja sāk�oties viņa zemes apsaimnieko�ana... "Jā, viņ� ir vecs. Nenosodi viņa neiecietību pret cilvēkiem, kuri... Patie�ām, nedari to."

"Viņ� �auj uz maniem darbiniekiem."

Perisa noelsās: "Nē. Tas nevar būt. Popss neko tādu nedarītu."

"Bet viņ� to tomēr dara. Katru dienu. Viņi nav spējīgi strādāt."

"Popss nav ņēmis rokās bisi, kop� viņ�... pārstāja nodarboties ar medībām." Ak, nē.

"Putnu medības? Jā, protams. Es atceros. Izskatās, ka pa�laik viņ� tie�i ar to arī nodarbojas. �āvieni virs manu darbinieku galvām. Tam vienreiz jādara gals."

Viņ� bija pieliecies viņai tik tuvu, ka viņa spēja saskatīt melno apmatojumu uz viņa krūtīm, kas spīdēja cauri plānajam baltajam krekla audumam. Un tikko samanāmos melnos bārdas rugājus uz zoda, ko viņa bija ievērojusi jau tad, kad viņ� pavadīja viņu mājās no "Zilajām durvīm".

Tonakt viņa bija pieskārusies viņa sejai, viņa bija to glāstījusi.

No viņa nāca siltums. Pat �ai nakts tveicē Perisa juta, kā vīrie�a ķermeņa siltums skar viņu, liekot just viņai mokas, it kā viņi būtu cie�i piespiedu�ies viens otram, kad āda piekļaujas ādai.

Perisa nedro�i pacēla skatienu un ielūkojās viņam acīs.

Viņa acu zīlītes bija iepletu�ās.

Viņa lūpas bija pavērtas, un Perisa juta, ka arī viņas mute ir viegli pavērusies.

Ne vārda nesacījis, Tobiass salieca arī otru celi, nolikdams to blakus pirmajam un līdz ar to izplezdams viņas kājas vēl platāk. Viņ� ieslidināja rokas viņas matos, pie kam - pietiekami enerģiski, lai tādā veidā pārplēstu lenti, kas tos saturēja atglaustus no pieres.

"Vai tu mani sajūti?" viņ� izgrūda aizsmaku�u �ukstu. "Mani - vīrieti?"

Perisa mēģināja papurināt galvu, ta�u viņ� to turēja pārāk cie�i.

"Pasaki man. Saki man, ka es tevi gan atgrū�u, gan valdzinu. Saki, ka ienīsti manu raksturu, un tomēr tu nespēj manī palūkoties, neiedomādamās - diez, kā tas būtu - ar mani pārgulēt."

Telpa, kas viņus vēl �ķīra, �ķita pārvēr�amies vakuumā. Tobiass likās izaudzis vēl lielāks, bet viņa - sarāvusies maziņāka.

Viņ� saņēma viņas seju plaukstās. Viņa pirksti stingri, gan- � drīz sāpīgi slīdēja gar viņas matu pamatni.

"Saki man." Viņa mute pārslīdēja pāri viņas lūpām: "Saki." "Izbeidz," Perisa tik tikko spēja sadzirdēt pati savu balsi.

*'Nu, pasaki to."

Perisa taustīdamās meklēja viņa plaukstu locītavas. Sameklējusi, viņa tās satvēra. Acis viņa turēja aizvērtas.

Viņa mute, kad tā pavēra viņas lūpas, bija karsta, cieta un paģēro�a. ,

Jaunā sieviete juta sevī neprātīgu dziņu ļauties viņam, atbildēt viņa skūpstiem, ta�u pēk�ņi kāda balss viņai atgādināja, ka �is vīrietis vēlas viņu tikai un vienīgi izmantot. Viņa dzirdēja gan �o balsi, ta�u lika tai apklust.

Tobiasa mēlei nevajadzēja būt tur, kur tā patlaban bija. Viņai nevajadzēja to sastapt, saskarties ar to.

Ar roku pieturēdams Perisas galvu, viņ� nospieda viņu lejā uz cietajiem, stūrainajiem pakāpieniem. Perisa izlieca muguru, jo pakāpienu cietās �ķautnes izraisīja sāpes, bet Tobiasa lielā roka paslīdēja zem blūzes, lai satvertu viņas krūti.

"Es tevi gribu," viņ� �ukstēja. Blūzes pogas iztrūka, un viņ� parāva traucējo�o audumu sāņus. "Tu mani uzbudini, Blū. Dievs pasarg', kā tu mani uzbudini."

Biū. �

Viņa pirksti atrāvās no krūts, dodami vietu lūpām un mēlei.

Perisa nespēja turēties pretī savām moko�i saldajām izjūtām. Viņa locījās aiz sasprindzinājuma dziji ķermeņa lejasdaļā, kad vīrie�a bārdas rugājiem klātais vaigs pārslīdēja viņas krūtsgalam.

Tobiass papleta viņas ceļus platāk, uzrāva viņas svārkus līdz gurniem un sāka glāstīt viņas kāju lielus, tad - jutīgās ceļu iek�puses un trīco�os aug�stilbus līdz pat biksī�u apslēptajam dibena apaļumam.

Viņa lūpas atrāvās no viņas krūts. Perisa dzirdēja, kā atsprāgst vaļā viņa bik�u rāvējslēdzējs, un cauri plānajam zīdam viņa sajuta viņa dzel�aini erektēju�ā locekļa samtaino galviņu.

Cieta uguns.

Kvēlojo�s tērauds.

Viņ� norāva nost traucējo�o zīdu.

"Tobias!" Perisa atvēra acis. Vīrie�a pieri klāja sviedri, bet viņa pirāta mati bija izjuku�i viņam pār pleciem. Jā, viņa gribēja viņu, ta�u viņa negribēja to, kam nenovēr�ami bija jānāk pēc tam. Perisa, abām rokām atbalstījusies pret viņa krūtīm, centās viņu atgrūst. "Tobias¹."

"Jā. Jā, Blū." Spēks, ar kādu viņ� spiedās viņai klāt, lika saliekties viņas elkoņiem, tādējādi pievelkot vīrieti vēl tuvāk.

"Nē," viņa, zobiem klabot, lūdzās. Ar izmisīgu rāvienu Perisa uzrausās vienu pakāpienu augstāk, un līdz ar to... līdz ar to viņu saskarsme pārtrūka.

Tobiasa acis pavērās. Viņa skatiens bija satumsis un neko neredzo�s.

"Izbeidz. Es tevi lūdzu. Es to nevēlos."

Viņ� �ķita kļuvis vēl smagāks, uzgūlis viņai un piespiedis viņas muguru stūrainajiem pakāpieniem tā, ka viņai gandrīz bija jākliedz.

"Laid mani," viņa lūdzās, izmisīgi skrāpēdama viņa plecus. "Lūdzu, ļauj man piecelties."

Viņa acis sāka atgūt savu lietaini pelēko nokrāsu.

"Lūdzu."

Vīrie�a lūpas sakustējās. Pirmajā mirklī no tām nenāca ne skaņas, ta�u tad viņ� izgrūda: "Tev nav jālūdzas. Pie velna."

Perisa joprojām locījās un cīnījās.

Pēk�ņi spiediens bija pazudis. Tobiass bija piecēlies kājās un stāvēja pret viņu ar muguru.

"Es tā negribēju/' Perisa stomījās, cenzdamās pārlikt blūzes malas vienu pāri otrai un pārstiepdama svārkus pāri ceļiem. "Nē. Tas nav tā. Tas..."

"Aizveries," vīrie�a pleci saguma, "stāvi klusu. Lūdzu, stāvi klusu."

Perisa uzrausās kājās, juzdama, cik ļoti tās trīc. "Es nebiju tā domājusi..."

"Nesaki vairs neko, Perisa."

"Tu neesi man nepatīkams, bet... Ak Dievs."

Perisa metās atvērt durvis. Pēc mirkļa viņa izdzirda sev aiz muguras Tobiasa soļus. Viņa metās skrie�us. Blūze atvērās vaļā, atsedzot viņas krūtis, ta�u Perisa to nemaz nejuta.

Viņ� sekoja viņai.

Viņas elpa bija pārvērtusies saraustītās elsās, un gaiss, ko viņa izelpoja, dedzināja plau�as un rīkli.

Baltais antīkais buiks nebija tā vērts, lai to slēgtu ciet. Ielēkusi tajā, Perisa tūdaļ pagrieza aizdedzes atslēgu un gandrīz zaudēja samaņu aiz atvieglojuma, kad izdzirda iedarbojamies motoru.

Cie�i sa�ņaugusi rokās stūri, Perisa grieza savu braucamrīku prom no kraujā krasta iepretī dokiem. Viņa ieslēdza priek�ējās gaismas, un staru kūlis neviļus notvēra Tobiasu. Viņa stāvs neskaidri iezīmējās kraujās nogāzes pa�ā virsotnē.

Kad Perisa bija uzbraukusi uz līdzenuma, Tobiass lēnām atgriezās pie jahtām.

Iesprostots spēks.

Tagad Perisa zināja, kādas briesmas draud, ja tiek atkorķēta pudele, kurā paslēpies d�ins.

Bils Bovijs bija cilvēks, kur� pats sevi izveidojis tādu, kāds viņ� bija, pie tam izdarījis to lieliski.

Bils Bovijs nemēdza daudz runāt, ta�u, ja viņ� ko teica, tad tas vienmēr trāpīja mērķī.

Bila dzīvē bija divas lielas kaislības - viņa bizness un Vivjē-na īstsa.

Nedaudz vecāks par �etrdesmit pieciem gadiem, vidēji gar� un apveltīts ar garo distan�u skrējējiem raksturīgu miesas būvi -kalsns, stiegrains un mēreni muskuļots. Viņa plānie, ļoti gai�ie mati bija īsi apgriezti, un bāli zilās acis brūnajā, vēju appūstajā sejā izskatījās kā divi mirdzo�i punkti.

Bils Bovijs nekad neizniekoja laiku, kas varētu tikt izmantots naudas taisī�anai, ta�u viņ� atradās Tobiasa birojā vēlīnā rīta stundā, kad rit pats intensīvākais darbs, kaut arī viņiem nebija norunāta lieti�ķa tik�anās. Tas bija kas neierasts. Bilam pie sāniem bija Vivjēna īstsa. Tas toties nebija nekas neierasts.

"Vai Naid�els ir �eit?" Bils vaicāja, pamādams ar galvu Tobiasa ilggadējai sekretārei, kura joprojām visu mēdza atzīmēt tādā veidā, kā viņam tas patika, proti - ar roku.

"Viņ� patlaban ir Ziemeļu rajonā. Es lūdzu, lai viņ� tur �o to pārbauda."

"Labi," aplicis roku viduklim, kuru apskaut būtu bijis laimīgs jebkur� vīrietis, Bils palīdzēja savai smuidrajai, tum�matainajai mīļākajai, kuras āda bija olīvu zeltainumā, apsēsties krēslā. "Gribu ar tevi aprunāties par Naid�elu," viņ� sacīja Tobiasam.

"Kādam ta�u tas beidzot jādara," Gledisa, sekretāre, kura �ai birojā strādāja jau kop� Sema Kvinna laikiem, bija īsta lietpratēja attiecībā uz teatrālām replikām.

Tobiass izlikās, it kā nebūtu dzirdējis viņas teikto: "Naid�els patie�ām cen�as laboties."

"Tā jau gan tas izskatās, ka viņ� cen�as laboties," noteica Gledisa, pārslidinādama zīmu|a galu piezīmju bloka spirāliska-jam saturētājam, "tikai - kas zina, vai, to darot, viņam nav kaut kas nelabs aiz ādas."

Tobiass lēnām piecēlās. Viņ� jau sen bija atmetis ar roku pūliņiem iedzīt Gledisai bijību pret sevi. "Vai tu nevarētu mums pagatavot pāris tases espresso kafijas?"

Gledisa uzrausās kājās un sakārtoja savas baltsārti svītrotās krekla kleitas jostu. Viņa bija no tām sievietēm, kuras nemēdz likt lietā sīkas viltībiņas. Viņas iedzeltenie, sirmot sāku�ie mati, bez �ēlastības apcirpti, ierāmēja vēl arvien svaigo seju.

"Jūs abi varētu pateikt Gledisai, ko jūs vēlaties," Tobiass mudināja.

"Paldies, man neko," attrauca Vivjēna, un, pavērsusi pret Gledisu savu neticami zaļo acu skatienu, uzsmaidīja viņai, "Bils dro�i vien gribēs "Amerikano", vai ne, dārgais?"

"Jā," atbildēja Bils un veltīja Vivjēnai tādu dievinā�anas pilnu skatienu, ar kādu viņ� nemēdza apveltīt nevienu un neko.

"Amerikano," sacīja Gledisa un, saraukusi savu spīdīgo degunu, pierakstīja blociņā. "Dubultīgu neko misteram Kvin-nam - tur nu nebūtu ko brīnīties. Varbūt kāds vēlas mokas kafiju ar ledu, putukrējumu un kanēli? Attaukotus virtujus? Nesaldinātas smalkmaizītes?"

"Būtu labi, ja tu atnestu divus "Amerikano", Gledisa," Tobiass, notvēris Bila smaidu, sacīja, "un jau iepriek� pateicos tev par visu, ko tu dari mūsu labā."

Kad durvis aiz Gledisas bija aizvēru�ās, Bils sacīja: "Kāpēc tu paciet �o sievi�ķi?"

"Tāpēc ka Tobiasam ir laba sirds," sacīja Vivjēna savā zemajā balsī, kura �ķita plūstam kā tum�s, silts medus, "un, at�ķirībā no tevis, dārgais, viņ� ciena tradīcijas un labu organizāciju." Vivjēna, par kuru nebija zināms gandrīz nekas, atskaitot viņas Ņūorleānas izcel�anos, uzzibināja smaidu, kur� būtu licis atmaigt pat akmenim.

"Gledisa patie�ām ir tā, kura �eit visu organizē," sacīja Tobiass, "turklāt viņa ir fantastiska sekretāre un attiecībā pret mani - absolūti lojāla. �ī dāma labprāt nolīgtu kādu tīģeri, lai tas rūpētos par manu dro�ību."

"Toties viņa nav diez cik sajūsmināta par to, ka �eit ir ieperinājies Naid�els."

Tobiass nebija īsti pārliecināts, vai nemetīsies virsū tam, kur� �odien vēlreiz mēģinās palīst viņam zem ādas. "Naid�els �eit nav vienkār�i tā ieperinājies, Bil. Viņ� mēģina mainīt savu dzīvi uz labo pusi."

"Es viņam neuzticos."

Pie velna. Vai maz bija kāds, kur� ticētu, ka viņ� pats ir gatavs pilnībā uzticēties Naid�elam? "Naid�els ir mans brālis." "Pusbrālis."

"Mēs esam viena tēva dēli, un es gribu viņam dot �o iespēju."

Bils piegāja pie Vivjēnas un nostājās viņai blakus. "Nekad neesmu varējis saprast, kāpēc tu tik stūrgalvīgi paliec �ai vietā."

"Man patīk �is rajons." Sava Stjuarta ielas biroja trok�ņainajos piecos stāvos ar skatu uz spilgti ņudzo�o Paikpleisas tirgus centrālo laukumu no vienas puses un līci un piekrasti no otras tobiass jutās kā ērti ievalkātu �ību pārī - viņ� tam bija dziji pieķēries.

"Man arī �eit patīk," Vivjēna viņu atbalstīja, "toties Bils diezin vai labi jūtas starp visiem pārējiem."

"Visiem pārējiem?" Tobiass, saraucis uzacis, pārjautāja.

Vivjēna norādīja uz vairāk kā gadsimtu vecajām neapmestu ķieģeļu sienām, smagajām sijām un nomīdīto koku grīdu. "Redzi," viņa bilda, "�eit viss ir dzīvs."

"Labāk ķersimies pie lietas," Bils steidzīgi iejaucās. Sameklējis Vivjēnas roku, viņ� to viegli saspieda un pacēla pie viņas apelsīnkrāsas linu kleitas pleca. �ai sievietē viss bija pāri plūsto�as, neatvairāmas pievilcības pilns, ieskaitot to, kā viņa pacēla pret Bilu savu neizdibināmo acu skatienu.

Vivjēnas burvība nespēja atstāt vienaldzīgu nevienu, kur� viņu uzlūkoja. Tobiass negribīgi novērsa acis no viņas nevainojamajiem, gandrīz austrumnieciskajiem vaibstiem. Skaista un bagāta sieviete no Ņūorleānas, kura sakās nodarbojamies ar ne-

tradicionālajām mākslām. Tikpat liels noslēpums kā pati �ī sieviete, bija tas, cik atklāti viņa dievināja konservatīvo Bilu, kā arī tas, cik jūsmīgi viņ� �o Vivjēnas attieksmi pieņēma. Viņa bija viņam līdzi it visur nu jau desmit gadus.

"Es par visām �īm runām nelikos ne zinis, Tobias," sacīja Bils, "līdz pat �im brīdim, bet tagad jau tas sāk kļūt bīstami."

Pēc viņa iepriek�ējās nakts neapvaldīti dzīvnieciskajiem centieniem attiecībā pret Perisu runas varēja kļūt vēl daudz nelāgākas. "Es to visu spēju kontrolēt. Tomēr pateicos par..."

"Tu nespēj to kontrolēt," Bils pagriezās pret rasējamo pulti un, kā garlaikodamies, atrullēja vaļā kādu uzmetumu, "Naid�els ir sataisījis mēslus un tiek meklēts rokā. To zina visa pilsēta."

Tobiass atkrita atpakaļ savā krēslā: "Tam, ko zina visa pilsēta, pa laikam mēdz būt visai maz sakara ar patiesību. Vismaz tas ir krietni pārspīlēts. Jā, Naid�els ir parādos, ta�u viņ� tos atdos."

Bils paliecās uz priek�u, lai rūpīgāk apskatītu zīmējumu. "Tu gribi teikt, ka atdosi tos viņa vietā. Varu saderēt, ka viņ� ir vislabāk apmaksātais izsūtāmais zēns pasaules vēsturē."

"Nav tiesa. Naid�els skaidri pateica, ka nevēlas no manis nekādas dāvanas, tikai iespēju apgūt biznesu, un �o iespēju es viņam arī devu. Kas zina, varbūt ar laiku viņ� vēl kļūs man noderīgs, līdz tam es viņam maksā�u labu algu."

"To tu dari jau gadiem ilgi."

Sastapies ar Vivjēnas skatienu, Tobiass norīstījās. Vivjēna līdzjūtīgi nolaida mutes kaktiņus. Sakniebis lūpas, viņ� sacīja: "Tu nu gan nedomā piekāpties ne par pussoli, draugs."

"Nē. Ta�u es esmu tavs draugs. Un tie�i tāpēc, ka es tāds esmu, man jābūt pārliecinātam, ka ar tevi nenotiek nekas ļauns. Pilsētā ir ne viens vien vīrs, kā arī sieviete, kas labprāt redzētu tevi nogrimstam. Viņiem sagādātu lielāko prieku uzgāzt mēslus tev uz galvas."

"Tā tas bija arī, pirms �eit parādījās Naid�els."

"Naid�els visā �ai lietā rada tikai papildus sare�ģījumus," Bils uzsita knipi pa papīra lapu. "Ko tu domā par �o? Arī es tiku uzaicināts piedalīties apsprie�anā."

Uzmetumā bija attēlots daudzstāvu ēku komplekss pilsētas rūpnieciskajā daļā. "Es domāju, ka var izrādīties, ka esam pārāk biezi apbūvēju�ies. Ta�u nevarētu būt nekādu sare�ģījumu, lai noslēgtu pareizo līgumu. Nauda tur būs.� Tobiasu un Bilu vienoja neparasta draudzība. Viņi sacentās savā starpā, reizēm pat visai dedzīgi, tomēr nekad neatļāvās zaudēt respektu vienam pret otru.

Bils pavīpsnājis aizrullēja ciet zīmējumu. "Vai biji aizgājis pie tās Dilaitu sievietes?" Tobiasam jau kuro reizi radās sajūta, it kā viņ� būtu saņēmis belzienu kaut kur dziļi iek�ienē. �ī sajūta viņu �onakt bija piemeklējusi atkal un atkal no jauna, liekot viņam pamosties ik reizi, kad viņ� jau laidās miegā.

Nevienu sievieti viņ� nekad nebija gribējis tik stipri kā Perisu, kad viņa pagāju�nakt viņu apciemoja. Un nekad vēl savā mū�ā viņ� nebija izjutis tādu riebumu pret sevi pa�u, kā tad, kad pavadīja viņu ar skatienu, viņai aizbēgot nakts tumsā. Aizbēgot no viņa.

"Tā nebija prātīga doma," sacīja Bils.

Tobiass uz mirkli aizvēra acis, tad strauji piecēlās. "Popss bija sācis graut manu reputāciju, vēl pirms es tiku runājis ar Perisu."

"Kā tad," Bils piekrita, "un to viņ� dara ļoti veiksmīgi, neprasot no tevis nekādu palīdzību."

Nav izslēgts, ka Perisa jau bija paguvusi izstāstīt Popsam par viņa vizīti. "Nezinu, kā viņam izdodas panākt, ka valodas izplatās tādā ātrumā. Tas bija pirms trim, nē - pirms �etrām dienām, kad es ar viņu runāju."

Tobiasam nepaslīdēja garām nepamanīti skatieni, ko Bils ar Vivjēnu pārmija savā starpā.

"Kas par lietu?" viņ� taujāja, lūkodamies te uz vienu, te otru. "Jums ir zināms kaut kas, ko es nezinu, vai tā?"

"Klausies, ko tev teiks Bils," Vivjēna savā maigi stieptajā intonācijā sacīja, "tu visam tam stāvi pārāk tuvu, Tobias. Tu esi pārāk dziļi ar to saistīts, un kur tad vēl tavas emocijas. Kaut kas nav labi, un man ir aizdomas, ka tur nav vainīgs tikai Popss Dilaits."

"Nē," teica Bils, "Popss ir stūrgalvīgs un nenovīdīgs vecis. Tāds viņ� varbūt ir tāpēc, ka viņam nav veicies tik labi kā tavam vectēvam. Ta�u padomā - vai viņam ir tādi kontakti, ar kuru palīdzību viņ� būtu varējis tā sajaukt gaisu, kā tas ir pa�laik?"

"Mani tas neskar."

"Ja tādā garā turpināsies, tad skars. Tev vajadzīga aizmugure."

Vivjēna piecēlās un piegāja pie Tobiasa: "Tu mums abiem ar Bilu |oti daudz nozīmē," un viņa pārvilka ar saviem vēsajiem pirkstiem pār viņa pieri. "Vēro uzmanīgi, kas notiek tavā acu priek�ā, draugs, bet Bils ņems savā pārziņā to, kas tiek darīts tev aiz muguras."

Tobiass saņēma viņas roku: "Es ļoti augstu vērtēju jūsu abu rūpes par mani, ta�u domāju, ka pats saviem spēkiem varu tikt galā ar vienu vecu tiep�u un viņa bisi."

Vivjēna atrāva roku, atmeta atpakaļ garos, taisnos matus un novērsās: "Bil, viņam nepielec. Paskaidro viņam."

Bils, piegājis pie Tobiasa galda, atbalstījās pret to ar rokām. "Kāds �eit, kāds, ar kuru mēs strādājam plecu pie pleca, visticamāk, ka kāds no tiem, kas vakar bija pulcēju�ies tai mīlīgajā Vestenu saietā, grib ar tevi izrēķināties."

Kādu brīdi Tobiass klausījās ventilatora koka lāpstiņu dūk�anā virs galvas. "Konkurence - tas nav nekas jauns," viņ� beidzot sacīja. "Ja Popss apdomāti piespēlē nepatiesas baumas par to, cik negodīgi es it kā esot ar viņu izrīkojies, vienmēr atradīsies attiecīgas ausis, kurām būs prieks tai visā klausīties."

"Vai tu pats reiz domā klausīties?" Bils, pārliecies vēl tālāk pār galdu, nerimās. "Tā nav Popsa ideja. Vai tad tu to neredzi? Viens, bez citu palīdzības, viņ� neko tādu nebūtu pat iedomājies. Kāds mērķtiecīgi rīkojas, lai sagādātu tev neizmērojamas nepatik�anas. Kāds no taviem draugiem bijis pie Popsa Dilaita un izklāstījis tam savu plānu. �is pats tavs draugs tagad pasaka priek�ā vecajam vīram katru viņa nākamo gājienu."

"Tev viņ� jāatrod," sacīja Vivjēna.

"Turklāt labi ātri," piemetināja Bils, "pirms viņ� paguvis izdarīt ko tādu, kas varētu sākt tevi nopietni apdraudēt."

★ ★ ★

Otrais stiprais "Amerikano", ko būtu izdzēris Bils, ja vien būtu sagaidījis, kamēr to atnes, mehāniski un bez gar�as sajūtas ielija Tobiasa rīklē.

Ja viņ� �o seno ģimeņu naidu būtu uztvēris nopietnāk, būtu par to padomājis, viņam nenāktos klausīties, kā Bils un Vivjēna viņam stāsta to, kas ir acīm redzams.

Lai vai kā, bet Tobiass sāka pārcilāt prātā visus savus draugus un paziņas.

"Mister Kvinn," uzsauca Gledisa no sava rakstāmgalda viņpus Tobiasa kabineta atvērtajām durvīm, "es aizeju pusdienās uz divām stundām."

"Uz stundu un ceturtdaļstundu," viņ� ierasti atsaucās.

"Stundu un trim ceturtdaļstundām."

Parasti viņi mēdza vienoties par pusotru stundu, ta�u �oreiz Tobiass attrauca: "Labi, lai notiek. Uz pulksten trijiem sarūpē martini trim personām."

"Mēģinā�u," un Gledisas rakstāmgalda atvilktne ar troksni aizcirtās.

Palikdams turpat pie loga, Tobiass dzirdēja, kā viņa aiziet, kā katru dienu �ai pa�ā laikā - uz mesu baznīciņā iepretī Sietlas centram.

Skagita plāni nebija zināmi sabiedrībai, pirms viņ� nebija sācis izvērst savu projektu. Jau tāpēc vien aizdomas krita uz Popsu.

"Vācies prom no �īs zemes pie visiem velniem, citādi tev nāksies to smagi no�ēlot," tādu viņam sūtītu ziņu bija uztvēris amatierradiostacijas operators.

Pirmajā mirklī �ie draudi Tobiasu izbrīnīja. Tad viņ� nolēma, ka vecais, acīm redzot, ar gadiem būs kļuvis nedaudz jocīgs.

Toties tas, ka vecais vīrs rīdīja suņus un raidīja �āvienus virs viņa darbinieku galvām, vairs nepavisam nelikās jocīgi. Gājiens pie Perisas, kas sākumā bija licies kā tīri laba doma, beigās bija izrādījies neprātīgs solis.

Pie velna, vai tie�ām �ī doma bijusi tik absurda?

Tobiass tikko jau�ami pasmaidīja. Absurdākais visā �ai lietā bija tas, ka viņ� tik ilgi nebija varējis saņemties to izdarīt. Viņ� jau zināja, ka viņa to nesagaidīs ar atplestām rokām.

Viss �ai apmeklējumā bija galīgi greizi. Ik vārds, ko viņ� sacīja viņai, bija nepareizs. Tas, ko viņ� bija mēģinājis darīt, un vēl ļaunāk - tas, ko viņ� gandrīz bija izdarījis pagāju�nakt, lika viņam vēlēties, kaut varētu to pilnībā izdzēst no savas atmiņas.

Tobiass palūkojās uz savām rokām, un pēk�ņi viņam kļuva auksti. Vajadzēja atrast veidu, kā atvainoties Perisai, pārvērst �o atgadījumu par pagātni.

�etros stāvos, kas bija zem viņa, vairāk kā simts vīrie�u un sievie�u, labākie no labākajiem savā specialitātē, strādāja Kvinna kompānijas labā. Viņa otrajā birojā pilsētas viņā galā strādāja divtik liels skaits ļau�u. Kompānija bija jau izaugusi pārāk liela, lai viņ� katru savu darbinieku pazītu pēc vārda.

Bila teiktajam nenoliedzami bija zināma jēga. Tobiasa un vecā Dilaita strīda detaļas varēja būt cēlis gaismā kāds konkurents tepat Kvinna kompānijas iek�ienē.

Pie velna, viņ� ta�u galu galā nebija nekāds detektīvs.

"Tuk, tuk."

Nē. Viņ� aizvēra acis un klusībā lūdzās, kaut balss aiz durvīm būtu tikai nejēdzīgs viņa izmocītās fantāzijas auglis.

"Izskatās, ka tu ciet no sabiedrības trūkuma."

"Tikai ne tavējās, Sintij," viņ� pat nepagriezās uz durvju pusi. "Nezinu, kur� bija tas, kas tevi �eit ielaida, ta�u atpakaļceļu tev nāksies atrast pa�ai."

"Es pati sameklēju ceļu pie tevis, bet diez cik laipns gan tu neesi."

Durvis tikpat kā bez skaņas aizvērās.

Viņas augstie papē�i, klaudzēdami pret grīdu, nesteidzīgi tuvojās viņam. Tobiasam nebija nemaz jāskatās uz Sintiju, lai zinātu, cik izaicino�i viņa iedama �ūpo gurnus.

"Prieks tevi redzēt," viņa izdvesa savā elsām līdzīgajā balsī, kura viņam bija likusies tik uzbudino�a viņu kopdzīves gados. Gados, kurus viņ� tagad uzskatīja par bezjēdzīgi izniekotiem.

"Joprojām sajūsminies par veco, ierasto ainu?" Sintija stāvēja viņam līdzās. Tobiasa skatiens bija piekalts savdabīgajai ēdiena gatavo�anas kņadai eiropie�u stilā "Sur la table" stūra logos.

Viņas pirkstu gali pieskārās viņa deniņiem. Viņ� satrūkās, mēģinādams izvairīties.

"Mums ta�u reiz jāpārstāj būt ienaidniekiem, Tobias."

Tobiass pameta greizu skatu Sintijas virzienā, un viņam atklājās vēl viena "veca, ierasta" aina, ne mazāk jūsmino�a kā pa logu redzētā. Apģērbs Sintijai kalpoja kā skatlogs viņas brīni�ķīgajam ķermenim. Elastīgs, balts me�ģīņu ņieburs zem neaizpogātās baltās linauduma �aketītes, �ķiet, arī bija vienīgais apģērba gabals zem �is �aketes.

Viņ� bija sacījis Perisai, ka viņai esot mazākas krūtis nekā Sintijai... Kāpēc viņ� bija gvelzis �ādas pliekanības tādai sievietei kā Perisa Dilaita?

Tobiass, izvairīdamies no Sintijas rokas, pagrieza galvu sāņus.

"Gribēju ar tevi aprunāties," viņa sacīja.

"Toties man nav ne mazākās vēlē�anās ar tevi runāt," viņ� pavērās viņas apburo�ajā sejā, ta�u tad viņa skatiens atkal atgriezās pie Sintijas kuplajām krūtīm. Piekļāvīgais me�ģīņu audums nekādi nespēja noslēpt viņas lielos, tum�os krū�galus.

"Varbūt tev tomēr nevajadzētu staigāt pa ielu �ādā paskatā," viņ� ieminējās. "Pirms ej ārā no �ejienes, aizpogā �aketi. Un vislabāk būtu, ja tas notiktu nekavējoties."

Sintija nostīvēja �aketi no pleciem un pārmeta to pār roku.

"Perisai ir nepatik�anas," viņa paziņoja, "turklāt viņa ir ellīgi nikna."

Lai ko viņ� būtu gaidījis no Sintijas, tikai ne to, ka viņa sāks runāt par Perisu. "Man �ēl," viņ� izvairīgi atteica. Vai nu tā būs, ka Perisa būs izstāstījusi Sintijai par...

"Viņa man pagāju�nakt zvanīja."

Tobiass strauji pagriezās un iesēdās atpakaļ savā krēslā.

Sintija sev raksturīgajā pavedino�ajā manierē apsēdās uz rakstāmgalda stūra un pārlika kājas vienu pāri otrai. "Vai atceries, kā es agrāk mēdzu tevi �eit apciemot?" viņa, atgāzusi galvu, iesmējās. "Kamēr vecā lāga Gledisa bija uz savu mesu?"

Viņ� to atcerējās - kā nu ne.

Pie kam - ļoti dzīvi.

Sintijas kurpes purngals pieskārās viņa aug�stilbam: "Vai tie�ām tev nepietrūkst �o manu mazo pārsteigumu?"

"Sintij..."

"Nezinu, ko Gledisa mēdza nodomāt, kur es varētu būt, kad viņa, ienākusi �eit, mani neredzēja," viņas kurpes purngals slīdēja arvien augstāk.

"Gledisa nav nekāda muļķe. Viņa zināja, ka tu esi zem mana rakstāmgalda. Varbūt vienreiz beigsim gremdēties atmiņās?"

"Man patika..."

"Diezgan."

"Bet tu mēģināji izlikties, ka mana galva nepavisam nav tev klēpī."

"Jā, jā." Da�as viņa ķermeņa daļas spītīgi nevēlējās atzīt, ka īstenībā viņam �ī sieviete bija pretīga. "Tikai tas būs bijis kādā citā dzīvē."

"Labi," viņa izdvesa nopūtu, kura �ķita pārbaudām ņiebura izturīgumu, "Perisas zvans mani ļoti pārsteidza."

"Vai tad tas, ka viņa tev zvana, pēdējā laikā ir kas neparasts?" viņ� izvairīgi apjautājās.

Sintija, pārklājusi �aketi pāri saviem niecīgajiem svārciņiem, uzsēdās tai virsū. Ar vismaigāko smaidu uz lūpām viņa pieliecās tuvāk Tobiasam: "Es tikai gribu būt dro�a, ka tu man atkal nepārmetīsi, ka mēģinu novērst tavu uzmanību."

Noturēt skatienu uz viņas atslēgas kaula, neļaujot tam noslīdēt zemāk, nudien, nebija viegli. "Varbūt tu beidzot tomēr ķersies pie lietas?"

"Zini, Popsa sakarā es tevi atbalstu."

Tobiass ielūkojās tie�i viņai acīs.

"Kad Perisa man zvanīja, viņa pastāstīja, ka tu pagāju�-nedēļ esot bijis pie viņas iegriezies un lūdzis, lai viņa parunā ar Popsu."

"Vai tie�ām?"

"Perisa man izstāsta visu."

Stulbā Perisa.

"Viņa teica, ka tu esot gribējis, lai viņa aizliek Popsam par tevi kādu labu vārdu."

Kāpēc gan Perisai būtu bijis jāstāsta Sintijai �āda nedaudz sagrozīta visa notiku�ā versija? "Jā, es biju pie Perisas."

Sintija iesmējās, atsegdama savus patiesi lieliskos zobus. "Spuraina kā vienmēr, vai ne?" Sakrustodama rokas zem krūtīm, Sintija panāca tie�i tādu efektu, kādu bija vēlējusies.

"Perisa ir..."

"Perisa ir Perisa," sieviete domīgi pabeidza Tobiasa teikto, pirms vēl viņ� paguva atjēgties un, iespējams, pateikt ko lieku.

"Ta�u tas, ka viņa pieminēja tevi, lika man aizdomāties. Viņa gan to nevēlas atzīt, ta�u patiesība ir tā, ka Perisa nonākusi finansiālās grūtībās. Viņai nācies piedzīvot pamatīgu �oku. Kaut kādi zagļi uztaisīju�i lētas viņas darbu kopijas, un tagad neviens pasūtītājs vairs nevēlas ar viņu ielaisties. Vismaz �is gads viņai ir norakstāms. Viņai vajadzīgs aizdevums, lai tiktu tam pāri."

Tobiass sagrozījās savā sēdeklī. Iespējams, ka Perisa patiesi jutusi vajadzību pastāstīt savai aud�umāsai par viņu sastap�anos, gan sīki neiztirzājot to, kas ticis runāts. Un viņ� varēja likt galvu ķīlā, ka Sintijai nav ne jausmas par viņa otro Perisas dzīvokļa apmeklējumu, nedz arī par nejēdzībām, kas norisinājās uz viņa jahtas. Viņ� atspieda elkoņus pret krēsla roku balstiem un salika kopā abu roku pirkstu galus.

Sintija uzmeta lūpu. Tā bija labi pazīstama grimase, kura nozīmēja: "Tu veltī man pārāk maz uzmanības." Tad, it kā tā būtu bijusi mirklīga aizmir�anās, viņa nolaida lūpu kaktiņus. "Perisa nezina, kur viņai �ai sakarībā vajadzētu griezties. Viņai pat nav, kam to pajautāt."

"Tu tikko kā sacīji, ka viņa neatzīstot, ka viņai vajadzīgs aizdevums."

"Tā glu�i vis es neteicu," Sintija īgni izlaboja, "tev vienmēr izdodas apgriezt manus vārdus kājām gaisā."

"Diez vai tas ko maina."

"Nē," viņa atmeta atpakaļ matus, "galu galā, neesmu jau �eit nākusi tevis dēļ. Esmu �eit Perisas dēļ. Es piedāvāju viņai savu palīdzību, ta�u viņa no tās atteicās. Cik vien spēju atcerēties, Perisa vienmēr jutusies tāda kā apdraudēta no manas puses. Esmu pārliecināta, ka viņa atraidīja mani tikai tāpēc, ka nespēja sevi piespiest pieņemt kaut ko no manām rokām."

Ja vien atmiņa Tobiasu nevīla, tad visa �ī aina bija pilnīgi a�gārna. "Manuprāt, Perisa nav tā, kura sirgtu ar nenovīdību."

"Ak, ne jau nu glu�i nenovīdība. Varbūt drīzāk - nedro�ība. Es gan nezinu, kāpēc." Sintija atlieca muguru, un viņas sārt-zeltainie mati vēlreiz noplīvoja gaisā. "Bet man tik un tā gribētos viņai palīdzēt. Tāpēc es arī iedomājos par tevi, Tobias. Nezinu gan, cik daudz naudas viņai vajadzīgs, ta�u - vai tu nevarētu būt tas, kur� viņai palīdzētu?"

"Kā lai es to izdaru? Viņa ta�u gribēs zināt, kāpēc tas tiek darīts."

Sintija pasniedzās pēc viņa rokas.

Tobiass nolaida abas rokas gar sāniem.

"Netaisos ta�u tev kost," viņa, balsij efektīgi aizlūstot, sacīja. "Perisa teica, ka Popss tev esot pārdevis visu savu zemi, bet tagad cen�oties tevi atturēt no tās izmanto�anas."

"Neredzu �eit nekādas sakarības."

"Tas ir pavisam vienkār�i. Esmu ar tevi vienis prātis, ka Popss ir spītīgs, vecs nejēga. Dievs vien zina, kā Emma spējusi ar viņu tik ilgi nodzīvot kopā."

Tobiass greizi pa�ķielēja uz Sintiju: "Tātad?"

"Tātad, nedomāju, ka Popss atļausies stāvēt tev ceļā. Ja tu nebūtu tik pārlieku pieklājīgs, tad sen jau būtu parūpējies par kādu... kādu... nu, tu jau zini, ko es gribu teikt."

"Piespiedu pasākumu?"

"Tie�i tā," viņa pastiepa viņa virzienā garu, lakotu nagu, "bet tu jau, atsaukdamies uz atmiņām par vecajiem, labajiem laikiem, neko tādu nedarīsi. Es ta�u tevi pazīstu."

Tur jau bija tā lieta, ka īstenībā viņa nemaz nepazina viņu. "Ja jau reiz tu tā saki." Tenku izplatītāji varētu svinēt atceres dienu, pie�ķirot Tobiasam "Nabaga vecā Popsa Dilai-ta" ordeni.

"Vai tad tu neredzi? Tas iedarbosies perfekti. Perisa ir gandrīz vienīgais cilvēks, kurā Popss ieklausās. Ja viņa pateiks viņam, lai viņ� tevi liek mierā, tad viņ�, visticamāk, to arī darīs."

"Perisa nevēlas to darīt."

"Ta�u viņa savu attieksmi var mainīt, ja tu izdarīsi ko tādu, kas radīs viņā vēlmi tev uzticēties. Kāpēc tu nevarētu aiziet pie viņas un pateikt, ka tev kļuvu�as zināmas viņas problēmas un tu gribētu viņai palīdzēt? Ja viņa mēģina atteikt, uzstāj. Un, ja tu pagaidīsi, kamēr viņa parunā ar Popsu, varu saderēt, ka �ai sarunā viņa pieminēs arī tevi."

Tobiass papurināja galvu: "Tu esi sadomājusi veselu scenāriju. Nav gan izprotams, kāpēc. Kādas mak�ķeres tu patlaban izliec, Sintij?"

Sievietes brīnumskaistajās acīs bija sanesu�ās asaras. Viņa novērsās. "Savulaik esmu sastrādājusi neskaitāmas cūcības," viņa teica, "tagad es varbūt to visu no�ēloju."

Sintija un no�ēla. Abi �ie jēdzieni vienuviet. Vēl viens neparasts savienojums.

"Ej ta�u tu pie velna, Tobias! Reizēm tu esi kā no akmens."

Viņ� palūkojās Sintijā, vēlēdamies sajust arī ko citu, ne tikai vienaldzību. "Tu pati esi vainīga pie tā, kā es pret tevi izturos. Bija laiks, kad mana sirds un dvēsele stāvēja tavā priek�ā uz paplātes. Tā, lūk, cienītā kundze. Bet ar to tev, rādās, bija par maz."

No�ļūkusi no rakstāmgalda stūra, Sintija noslīga uz ceļiem līdzās Tobiasa krēslam un piekļāva viņa neatsaucīgo roku savai sejai. "Nemaz neceru, ka tu tam varētu noticēt, ta�u tu man joprojām esi dārgs, Tobias. Man brī�iem pat grūti apjēgt, ko esmu zaudējusi. Ko mēs esam zaudēju�i."

Tobiass saudzīgi atbrīvoja pirkstus no viņas tvēriena.

"Reizēm es... Jā, reizēm es tik ļoti vēlos, lai viss būtu noticis savādāk. Tas arī viss."

Viņam ļoti gribējās, lai Sintija aiziet, iekams atgrie�as Gledisa.

"Esmu kļuvusi daudz vairāk pieaugusi. Esmu iemācījusies raudzīties uz daudzām lietām ar citām acīm."

"Tas notiek ar mums visiem. Celies aug�ā, Sintij."

"Es... Es gribēju just, ka esi man piedevis."

"Celies aug�ā."

Viņa paklausīja. "Tu ta�u nemū�am nepanāksies man pretī pat ne pussolīti, vai ne?"

"Nezinu, kādā jomā man pienāktos spert tev pretī �o pussoli. Vai vēlies, lai uzskaitu visus tos iemeslus, kuru dēj mēs iz�ķīrāmies, un pēc tam attaisnoju tevi? Vai arī tu pati vēlies tos uzskaitīt? Varbūt mēs tomēr varētu mest tam visam mieru un tu |autu man turpināt darbu."

"Jā! Pie velna, lai notiek! Izmanto savu di�o asprātību pret Perisu. Tāds ir mans novēlējums tev."

Tobiasa skatiens uzskrēja aug�up pa ņiebura me�ģīņoto rakstu pāri viņas gandrīz kailo krū�u versmainajai smagnējībai, pāri viņas miklajām, viegli pavērtajām lūpām, lai sastaptos ar sievietes valgi mirdzo�ajām acīm. "Tu runā galīgas muļķības."

"Viņa tevi vienmēr ir gribējusi! Jau kop� tiem laikiem, kad mēs vēl bijām bērni. Viņa labprāt būtu... Viņa no laika gala ir blisinājusies uz tevi ar medainām a�telēm. Dieva goda vārds! Tad, kad viņa redzēja, ka tu esi ticis man, neviens vīrietis viņai vairs ne�ķita uzmanības vērts."

Tobiass pavēra muti, bet tūlīt pat atkal to aizvēra.

"Tikai necenties man iestāstīt, ka tu to nezināji. Tad jau tev būtu bijis jābūt galīgi aklam."

Izbrīnīts par pēk�ņo aizrautību, ar kādu tika teikti �ie vārdi, Tobiass papurināja galvu: "Viņa ienīst mani."

"Tas bija tikai teātris. Es nedomāju, ka tu varētu būt tik grūti pārliecināms. Redzi, pirms trim gadiem viņa visbeidzot lāva, lai viņas dzīvē ienāk vīrietis. Maikls. Viņ� bija aktieris. Gara auguma, tum�matains, izskatīgs - ļoti līdzīgs tev. Vismaz, skatoties pa gabalu. Perisa viņam nebūtu pievērsusi nekādu uzmanību, ja neredzētu viņā otru Tobiasu Kvinnu."

"No kurienes tu to visu esi sagrābstījusi?"

"Atver ta�u beidzot acis. Maiklam bija talants. Un, tā kā viņ� bija tik līdzīgs tev, tad viņa uzturēja viņu veselus divus gadus, kamēr viņam nebija kontrakta."

Tobiass juta, ka viņa iek�as neierasti sa�ņaudzas: "Un kas notika pēc tam?" It kā viņam interesētu Perisas Dilaitas mīlas dēkas.

"Beigu beigās viņ� dabūja lielisku kontraktu, aizbrauca uz Ņujorku un tad lika Perisai saprast, ka tai viņa jaunajā, panākumiem pilnajā dzīvē nav vietas."

"Riebeklis."

Sintijas skaisti izliektās uzacis parāvās uz aug�u: "Domāju, ka viņa vairāk skuma pēc tā sīkā, nekā pēc pa�a Maikla."

"Sīkā?" Tobiass mehāniski pārjautāja.

"Maikls bijis precējies. Viņam bija mazs puika, un Perisa tam Joti pieķērās. Man pat liekas, ka viņa kādā brīdī sāka sevi uzskatīt par viņa māti, lai arī cik muļķīgi tas nebūtu."

"Tev tas, protams; var likties muļķīgi."

- Sintija pārmeta �aketi pār plecu: "Tikai nesāc ap�aubīt manus vārdus. Tā bija." Viņa pieskārās ar roku savam plakanajam vēderam, kuru, kā viņa tika pavēstījusi, nemū�am nebojā�ot ar grūtniecību. Tikai, pirms veikt �o paziņojumu, viņa pagaidīja, līdz būs apprecējusies. "Lai vai kā, bet tagad jau viņa ar to visu ir tikusi galā. Vismaz, cik daudz tas attiecas uz to �ali."

Viņ� gribēja, lai viņa iet prom. Tūlīt pat, uz vietas. "Kāpēc tu man to visu stāsti?"

"Patlaban vairs tie�ām nezinu, kāpēc. Pagāju�nakt es saklausīju Perisas balsī kaut ko dīvainu. Iespējams, ka tie�i tas pamudināja mani atnākt �urp. Tagad gan man sāk likties, ka labāk būtu bijis, ja es nebūtu nākusi." Un viņa, lēnām �ūpodamās gurnos, attālinājās no viņa: "Labi, tad nu es ie�u."

Tobiass pielēca kājās: "Ko tu saklausīji viņas balsī?" "Neko tādu, kas varētu tevi interesēt." "Es gribu zināt."

Sintija palūkojās viņā pār plecu: "Perisa vēl arvien ir tevī iemīlējusies."

"Sveika, Bid!" uzsauca Tobiass.

Perisa strauji pagrieza galvu, un maisiņ� ar tikko nopirktajiem apelsīniem izslīdēja viņai no rokām.

Maisiņ� saplīsa.

"Sasodīts," viņ� centās atturēt Perisu no līkņā�anas Paik-pleisas tirgus drūzmā, pūloties saglābt augļus, kuri ripoja uz visām pusēm.

"Paliec uz vietas!" Tobiass centās pārkliegt balsu murdoņu. "Es tos uzlasī�u."

Zivju tirgotājs sasaucās ar smejo�ajiem pircējiem un svieda viņiem rokās milzīgu lasi, kamēr kāds vīrs, nolicis sev priek�ā atvērtu vijoles futrāli, mēģināja izvilināt no sava noguru�ā instrumenta kaut ko līdzīgu Paganīni koncertam.

"Cik daudz to tur bija?" Tobiass vaicāja kioska pārdevējam, kur� bija atsteidzies viņam palīgā. "Dodiet man vēl tikpat."

"Tas jau nekas," Perisa bikli teica.

Tobiass sameta augļus turpat līdzās stāvo�ajā atkritumu tvertnē. "Tie ir pagalam," viņ� sacīja, izvilkdams kabatas portfeli, "un tā bija mana vaina - es tevi sabiedēju."

"Tu mani nemaz nesabiedēji. Tu tikai liki man satrūkties. Un tas, ko tu pa�laik dari, ir pilnīgi lieki. Par pāris saspiestiem augļiem neviens nemēdz pārdzīvot."

Tobiass uzlika plaukstu viņai uz pleca: "Man �ķiet, ka tu pati esi mazliet saspiesta, mis dumpiniece." Nolāpīts, viņa trīcēja.

"Nekad līdz �im nebija gadījies redzēt tevi tirgū."

"Tas tāpēc, ka es uz �ejieni nemēdzu nākt," viņ� sacīja, atbrīvodams ceļu sievietei ar gaisa balonu galvasrotu, "un patlaban esmu �eit tikai tāpēc, ka man kaut kā izdevās izvilkt no taviem miesassargiem, ka tu varētu būt atrodama �eit."

�odien viņas mati bija brīvi krīto�a, mirdzo�a masa. Viņ� jau bija paguvis aizmirst, kā tie mēdza vīties gar viņas seju mitrā laikā vai tveicīgās dienās, kāda bija arī �ī, Perisa sakārtoja brilles uz deguna. "Nezinu gan, kāpēc tev būtu mani jāmeklē. Tu neko neteici par... Kur� tev to vispār pastāstīja?"

"D�entlmenis brūnā, tavs dzīvokļa kaimiņ�, laikam ir vienīgais no tās kompānijas, kur� neuzskata mani par D�eku Uz�ķērdēju. Bārmenis no "Zilajām durvīm" - Konrāds? Viņ� teica man, lai es pazūdot. Un tava draudzenīte Samanta draudēja man ar visādām briesmu lietām, ja es tūlīt pat uz vietas nevāk�oties prom."

Perisas vaigos iesitās viegls sārtums: "Sems tikai cen�as mani aizsargāt."

"Kāpēc viņ� uzskata mani par bīstamu?" tagad bija Tobiasa reize justies neveikli. "Manuprāt, viņam nav nekāda iemesla par mani tā domāt. Vai varbūt tomēr ir?"

"Nav vis."

"Dāma no pirmā stāva, tā ar rozā matiem un karnevāla cepuri, tā gan gribēja ar mani runāties, bet vienīgi par to, kas man varētu būt vajadzīgs nākamajai masku ballei, kuru es it kā taisoties rīkot."

"Mērijai ir jau astoņdesmit pieci gadi, bet viņa vēl arvien ņemas pa savu svinību inventāra bodīti." Bija skaidri redzams, ka Perisa nepavisam nevēlas runāt ar viņu. "Tērpi. Dekorācijas. Lietiņas da�ādiem burvju trikiem. Dāvanas. Viņa ar to nodarbojas nu jau trīsdesmit gadus no vietas. Atvaino mani, lūdzu."

"Nekādā gadījumā," pasniegdams naudu kioska pārdevējam, Tobiass paņēma jaunu apelsīnu maisiņu, ko pārdevējs turēja pastieptu virs produktu kalniem. "Dod nu �urp savu somu."

"Paldies, gan jau es pati tik�u galā."

Tobiass atkabināja audekla somu, ko viņa bija aizāķējusi aiz savas smalkās plaukstas locītavas. "Tā ir atstājusi iespiedumu," viņ� pieskārās sārtajai rievai uz viņas ādas un tūlīt pat vēlējās, kaut nebūtu to darījis. Perisa gandrīz lēk�us aizlēca sāņus. "Jā, piedod, es ceru, ka nenodarīju tev pāri."

Tobiass redzēja viņas galvas virsu. "Man jāpabeidz iepirkties," Perisa sacīja.

"Vai es drīkstu iet tev līdzi?"

Viņa iekoda apak�lūpā.

"Zini, es tepat netālu strādāju," Tobiass norādīja uz pakalnu, kas slējās viņa biroja ēkas priek�ā, "ta�u man ne reizes nebija ienācis prātā nokāpt lejā un nopirkt kaut ko no �īm brīni�ķīgajām, svaigajām lietām. Man sāk likties, ka es dzīvoju tumsā. Pārtieku no produktiem, kurus mēdz sildīt mikroviļņu krāsnī. Lūdzu, esi tik laba un izglīto mani tirgus noslēpumos. Varbūt tu vēl paveiksi vērtīgu darbu un izglābsi manas artērijas," viņa zēniskais smaids spētu atkausēt pat pa�u ledaināko sievietes sirdi.

Perisa viņa Smaidam neatbildēja ar smaidu.

"Nu, kā tad būs?" saņēmis viņas elkoni, viņ� gaidīja.

Pa�as neizlēmība lika Perisai nosarkt vēl stiprāk. Tad pēk�ņi jaunā sieviete pagriezās un apņēmīgā solī devās prom. Tobiass metās viņai pakaļ.

Pie nākamā kioska viņa izvilka no savu kuplo, tum�zaļo svārku kabatas brūnu, nedaudz apdilu�u maku. Viņa nopirka zaļos un dzeltenos piparus, puravus un sauju zirņu pāk�u.

Kamēr Perisa stāvēja ar pirkumu pilnām rokām, Tobiass atvēra somu, kur tos salikt. "Vai būsi ar mieru �ovakar papus-dienot kopā ar mani?" viņ� pajautāja.

Atbildes vietā Perisa izkampa no viņa rokām savu somu un skrie�us metās prom. Viņ� panāca viņu, tai ieejot kādā mazā veikaliņā, kur gaiss bija gandrīz vai biezs no da�neda�ādu gar�vielu aromātiem.

"Vai pusdienosim?" viņ� vaicāja no jauna, spiezdamies garām citiem pircējiem, kuri drūzmējās �aurajā ejā.

"Nē."

"Mums jāaprunājas."

Paņēmusi no plaukta burku ar konservētiem tomātiem, Perisa mēģināja paspraukties viņam garām.

"Es teicu - mums jāaprunājas."

"�aubos."

Perisa mēģināja izspraukties pa otru pusi, ta�u Tobiass viņu atkal notvēra. "Dod man iespēju, Blū. Lūdzu."

"Kāpēc tu mani tā sauc?"

Viņa lūkojās tie�i viņam sejā. Tobiass raudzījās pretī un piepe�i sajuta, kā viņa nolādētās iek�as atkal sa�ņaudzas. "Vai tad tu pati to nezini?" �eit un �obrīd viņam nepavisam negribējās to skaidrot. "Vai tie�ām tas ir tik briesmīgi? Es domāju -papusdienot kopā ar mani."

Perisas acis aiz apaļajām brillēm, kuras viņai, jāteic, lieliski piestāvēja, skaidri un nepārprotami vēstīja, kas vai kur� viņai �ķiet briesmīgs.

"Perisa..."

"Esmu palaidusi postā vairākus darba cēlienus, un tagad man jādara viss, lai atgūtu nokavēto." To teikusi, viņa pagāja viņam garām, lai samaksātu par saviem sasodītajiem konservētajiem tomātiem.

Piepe�i Tobiasa skatiens atdūrās pret ziediem. Ziedu pu�ķi aiz veikala loga. Viņ� lieliem soļiem devās pie stenda, kur di�ojās baltas lilijas ar sarkaniem vidiņiem, un nopirka veselus divus pu�ķus. Pārdevēja aptina celofānam apkārt sārtu papīru un savienoja abus pu�ķus ar sarkanu lenti.

Tobiass laikus pagriezās, lai ieraudzītu, kā Perisa ātrā gai-tā attālinās. Atkal viņam bija viņa jāķer rokā. �oreiz viņ�, apstādinājis jauno sievieti pusceļā, iespieda viņai rokās ziedus. Viņ� nostājās viņai pretim platā stājā, un viņa dūrēs sa�ņaugtās, pie gurniem piespiestās rokas zem �aketes ne velna nelīdzēja pret asiņu versmaino mutuļo�anu.

Ap viņiem kūsāja tirgus kņada.

""Sietlas Ziņotājs"!" skanēja klaigā�ana no avī�u stenda, ""New York Times"!" "Seattle Times"! Sietlas laiks - mums ir pa�iem savs laiks!"

"Man likās, ka tev varētu patikt lilijas," sacīja Tobiass, ieslidinādams rokas kabatās.

Perisa paraudzījās uz viņu, tad uz ziediem, tad atkal uz viņu.

"Tās man atgādina tavas smar�as," viņ�, lūkodamies debesīs, sacīja. Kāpēc gan tie�i un bez aplinkiem neatgādināt viņai visu, ko viņ� pagāju�nakt teicis un darījis, līdz ar to aprokot uz visiem laikiem iespēju tikt pie tā, par ko viņ� nemitīgi domāja?

"Ir jau pāri pieciem, bet vēl arvien turas tāds karstums," viņ� teica.

"Jā, to es jūtu."

"Kāpēc mēs nevarētu kaut kur ieiet un iedzert? Ir ta�u..."

"Nē."

"Labi, piedod man. Tad varbūt kafiju? Varbūt padzersi kopā ar mani vismaz kafiju? Nu, lūdzu!"

"Liekas, ka mēs �ausmīgi bie�i sakām viens otram �o vārdu- "lūdzu"."

Vai tikai tā nebija plaisa bruņās? "Jā. Tev nav nekādas vajadzības teikt "lūdzu". Toties man gan. Varbūt mēs tomēr varētu? Pa kafijai?"

Perisa aizgriezās, un viņas svārki noplīvoja siltajā vējā. Tad viņa atkal pavērsās pret Tobiasu: "Kafiju?"

"Jā, kafiju."

"Kur?"

"Kā būtu ar "Seattle's Best"? Pasta alejā?"

Viņa nokāra galvu, tomēr piekrīto�i pamāja: "Labi. Tikai tas nedrīkst aizņemt daudz laika."

Tobiass kārtējo reizi atbrīvoja Perisu no viņas somas. "Tas nemaz neaizņems daudz laika. Es tev to apsolu." Cik ilgs laiks bija vajadzīgs jau tam vien, lai viņu pierunātu! "Tu izskaties nogurusi..." Viņ� sakoda zobus un bīdīja viņu pāri ielai, kura ņudzēja no pārkarsu�iem pircējiem, lēni kusto�iem transporta līdzekļiem un bļaustīgiem tirgotājiem. Labi, ka viņ� nepaguva pateikt, ka viņai pagāju�nakt būtu vajadzējis kārtīgāk izgulēties.

Viņi iegriezās Prie�u ielā, un Tobiass apspieda sevī vēlmi no jauna saņemt viņas roku. "Pat vēj� ir karsts," viņ� sacīja. Viņa uzmanību bija piesaistījis pie nama fasādes piekarināts grozs ar sārtām vīteņu ģerānijām un nokarenām papardēm, kas �ūpojās vējā.

Plecu pie pleca viņi iegriezās Pasta alejā. Arī kafejnīcas sarkani baltā nojume plandījās vējā. "Paliksim ārpusē?" Tobiass pajautāja.

Perisa pamāja un apsēdās pie galdiņa mūrētas ķieģeļu sienas pavēnī." Man, lūdzu, tikai melnu kafiju," viņa sacīja, pirms viņ� bija paguvis pajautāt, ko viņa vēlas.

Kad viņ� atgriezās, pirms tam ik pa brīdim palūkodamies atpakaļ, lai pārliecinātos, vai Perisa nav aizmukusi, viņa klusēdama saņēma abās rokās sarkano kartona tasīti, ko viņ� nolika viņas priek�ā.

"Tā," Tobiass sacīja, pievilkdams krēslu, "kāda tev bija �ī diena?"

"Jauka," Perisa samirk�ķināja acis.

"Tas labi," viņ� iedzēra malku kafijas, "labi."

Viņas rokas bija slaidas, bet spēcīgas. Nagi - īsi apgriezti un nelakoti. Ne tādi kā Sintijai.

Tobiass atkal padzērās. "Reizēm... Vai tev ir gadījies..." viņ� pagrieza plaukstu uz aug�u, "vai tev ir gadījies, ka pēk�ņi viss ne no �ā, ne no tā sāk iet �ķērsām?"

Vēj� bija aizpūtis Perisas garos matus pāri viņas sejai. Viņ� nedzirdēja viņas atbildi, jo viņa ar abām rokām centās atglaust tos atpakaļ.

"Atvaino, Perisa.�

"Es sacīju, ka katram pa laikam gadās, ka viss iet �ķērsām."

Viņas āda bija balta. Viņai mugurā bija linauduma blūze tai pa�ā zaļajā tonī kā svārki, tikai gai�āka. "Tu esi apburo�a sieviete."

"Nezinu, ko tu no manis vēlies."

"Neko," viņ� pēc inerces attrauca, "bet... Vai tev tie�ām nepatīk, ka tevi nosauc par apburo�u?"

Perisas lūpas nedaudz pavērās, un Tobiass gandrīz vai sajuta sejā viņas liego elpu. Viņa nolika kreiso roku uz galda. Likās, ka viņu neuztrauc tas, ka, ja viņ� tikai nedaudz pakustinātu savas labās rokas mazo pirkstiņu, viņu abu rokas saskartos.

Perisa vēl arvien ir tevī iemīlējusies.

Viņ� prātoja, kas gan Sintiju bija pamudinājis izteikt �ādu dīvainu apgalvojumu. Viens gan bija skaidrs - ja viņ� pastāstīs Perisai par Sintijas apmeklējumu, tas nenāks par labu viņam pa�am.

Kā tas būtu - būt Perisas Dilaitas mīlētam?

Viņas kakla un plecu līnija likās pau�am neaizsargātību.

Mīlēt vai būt mīlētam, tas bija kaut kas tāds, ko viņ� apzināti bija nobīdījis otrajā plānā, ja ne kā kaut ko neiespējamu, tad vismaz neticamu jau nu gan. Ja viņ� vēl kādu reizi savā mū�ā iemīlēsies, tad ne jau nu Perisā Dilaitā. Tas ir vairāk nekā skaidrs.

"Vakar man bija nejēdzīga diena," viņ� sacīja, "pēdējā laikā man neklājas viegli."

"Es pazīstu �o sajūtu."

"Kad es vakarnakt atgriezos Vienības līcī..."

"Nē."

"Nē?" viņ� pieliecās viņai tuvāk.

"Es nevēlos par to runāt."

" "AnaisAnais"," viņ� nomurmināja, "tā tās laikam sauc." Perisa atkal ar abām rokām satvēra tasīti.

"Un tomēr. Pagāju�nakt..."

"Man nevajadzēja nākt."

"Es biju vakariņās pie Vesteniem," it kā viņai interesētu, kur viņ� bijis, "visu dienu es pieskatīju, kā vīri strādā. Tad es biju pie Vesteniem - dabūju noklausīties, kā cilvēki sa�ukstas, ko es �ais dienās darot un kādu iespaidu tas atstājot."

Perisa noņēma brilles un nolika tās uz galda. "Kā viņi to zina?" viņa, pārvilkusi plaukstu pāri pierei, jautāja.

"Kāds viņiem to ir pastāstījis. Vai tev sāp galva?"

"Tu gribi teikt, ka tavi darbinieki ir par tevi pastāstīju�i?"

"Varbūt... Nē. Es domāju - Popss... Nē, aizmirsti to. Vai tev patie�ām sāp galva?"

"It kā."

�īs sievietes. "Vai nu sāp vai nesāp."

"Vai mēs esam beigu�i?"

"Es tikai mēģinu tev paskaidrot, kāpēc tā izturējos... Es patiesībā nemaz neesmu tāds, kāds tev izlikos pagāju�nakt."

"Labi."

Tobiass novilka �aketi un uzmeta to uz krēsla atzveltnes.

"Nav vis labi. Ir visādi, tikai ne labi."

"Nekliedz."

Tobiass palaida vaļīgāk kaklasaiti, tad norāva to pavisam un atpogāja krekla apkaklīti. "Es nemēdzu kliegt," viņ� izgrūda caur zobiem.

"Cilvēki uz mums skatās."

"Varbūt uz mums patie�ām ir vērts paskatīties."

"Man tagad jāiet," Perisa sacīja, un viņas balsī jautās nomāktība, "vai tie�ām tu nesaproti, cik neveikli es jūtos?"

"Tāpēc ka es izturējos pret tevi kā lops?"

Viņa likās uzmanīgi vērojam apkārtni: "Man nekad... Man nekad tā nav bijis."

"Kā bijis?"

Viņa uzrāva plecus: "It kā..." Perisa novērsās.

"It kā apbēdināta?"

"Tu labi zini, ka ne jau to es gribēju sacīt."

Kā lai viņ� tagad atrod īstos vārdus? "Tas, kas notika..."

"Man tas bija kaut kas nenormāls," viņa saminstinājusies atteica.

"Nē, nē, esmu pārliecināts, ka tā nemaz nebija. Ta�u es gribu, lai tu zinātu, ka pateicu pirmo, kas man ienāca prātā. Nemaz nepadomādams."

"Tu biji saniknots. Un es arī."

Viņa tiecās padarīt viņa uzdevumu vieglāku, ta�u tas nez kāpēc neiedarbojās. "Tie�ām nezinu, kas mani spieda izspļaut to stulbo piezīmi par tavām krūtīm."

"Lūdzu!"

"Man tev tas jāpasaka, Perisa. Kāpēc man bija jāteic tev, ka tavas krūtis ir mazākas nekā Sintijai?"

Perisa lūkojās viņā pla�i ieplestām acīm.

"Es gribu, lai tu zinātu, ka es tā nebiju domājis. Man �ķiet, ka tas nemaz nav būtiski."

Perisas roka, paceļot no galda brilles, trīcēja. "Izbeidz," viņa �ukstēja, "cilvēki klausās."

"Da�i vīrie�i patie�ām ir kritu�i uz lielām... Nē, es gribēju teikt, ka da�iem.vīrie�iem patīk lielas... Bet man tas neliekas svarīgi."

Perisa sāka slieties kājās.

"Tev nav par ko mulst ne mazākajā mērā, Perisa."

Perisai paceļot iepirkumu somu, viņas krēsls sāka svērties atpakaļ.

Tobiass notvēra krēslu, neļaujot tam nokrist. "Lūdzu, neaizej. Esmu rīkojies ārkārtīgi slikti. No tiesas, Perisa. Manuprāt, tev ir brīni�ķīgas krūtis."

"Kā tu uzdro�inies?" Perisa no�ņāca un skrie�us metās prom.

Tobiass vēl redzēja, kā noplīvoja viņas svārki, un tad sastapa pie blakus galdiņa sēdo�ā vīrie�a izbrīnīto skatienu.

Blakus Perisas tikpat kā neaiztiktajai kafijai stāvēja liliju pu�ķis.

"Pie velna," Tobiass nomurmināja, aizmiedza acis un, atbalstījis galvu rokās, saduga.

Perisa bija devusies tur, kur viņa parasti mēdza doties tais reizēs, kad vēlējās nomierināties - uz krastmalu.

Tikai tad, kad viņa bija jau Dienvidu galvenās ielas otrā pusē, viņas straujie sirdspuksti sāka izlīdzināties, un elpa vairs tik neganti nededzināja rīkli un plau�as.

Perisa pagaidīja, kamēr trolejbuss apmet loku un sāk braukt pa savu mar�rutu uz Starptautisko apgabalu, kas veda garām viņas mājai.

Ar augļiem un dārzeņiem piekrautā soma smagi nospieda plecu. Iedegās zaļā gaisma, un Perisa �ķērsoja ielu zem gaisa tilta.

Kāpēc viņ� meklēja viņu?

Kāpēc viņ� pazemoja viņu?

Kāpēc viņa nekādi nespēja izmest viņu no prāta?

Ārdurvis stāvēja pusvirus. Perisa atrāva tās vaļā un sastapās aci pret aci ar Konrādu. Ģērbies melnā T-kreklā, kas lieliski izcēla viņa muskuļu reljefu, viņ� sēdēja uz kāpņu apak�ējā pakāpiena.

Konrāds tūdaļ pat pielēca kājās: "Tad nu beidzot gan, Perisa! Mēs jau sākām domāt par meklē�anas darbiem."

Mērijas dzīvokļa durvis stāvēja pla�i atvērtas. Bija dzirdams veca videoieraksta troksnis. Tur Gajs Lombardo vadīja Jaungada svinības Valdorfa "Astorijā" Ņujorkā.

Da�us pakāpienus virs Konrāda sēdēja Vormvuds." Es jau viņiem teicu, ka tu pati par sevi parūpēsies," viņ� sacīja, ar delnas virspusi rīvēdams savu sasarku�o degunu.

Konrāds nebija tik viegli apklusināms: "Kvinns pats personīgi bija atvilcies uz �ejieni. Vai tas uzpūtīgais kuņas dēls sadzina tevi rokā? Kad Vormvuds izmuldējās viņam..."

"Aizveries," Vormvuds viņu pārtrauca un no�ķaudījās, "viņai nekas nekai�. Tie�i kā es teicu."

"Vai esi saaukstējies?" Perisa pajautāja.

"Dro�i vien."

"Perisa!" Sems, ģērbies lieliski pa�ūtā sarkanā dabīgā zīda kostīmā ar gaumīgu zelta piespraudi no Annas Kleinas un pieskaņotiem auskariem, izmetās no Mērijas dzīvokļa un sagrāba Perisas roku. "Vai tas maitas gabals dabūja tevi rokā?" Viņ� rau�us ierāva viņu iek�ā pa durvīm karodziņiem un vītnēm rotātā cellē, kas bija precīza kopija Mērijas veikala ekspozīcijai Paikpleisā.

"Es, mīļā, viņiem visiem jau pastāstīju, ka viņ� bija jauks," sacīja Mērija, ar baudu tuk�odama savu pēcpusdienas �erija glāzi. Perisa viņas matu krāsu drīzāk būtu nodēvējusi par iesārtu, nevis rozā. Galvā Mērijai bija mirdzo�a, zaļa cepure ar āboliņa lapas attēlu uz naga. "Viņ� sacīja, ka viņam jau sen esot padomā kāds varens pasākums. Ko tu par to domā?"

"Es teicu viņam, lai lasās pie visiem velniem un turas pa gabalu no �ejienes," Sems bazūnēja tik skaļi, ka viņam gandrīz vai izdevās pārkliegt Lombardo. Viņam kājās bija sarkanas, kostīmam pieskaņotas zeķes, ta�u, kā jau tas bija ierasts pirms uzstā�anās, viņ� bija bez kurpēm un bez parūkas.

D�īna sēdēja blakus Mērijai uz dīvāna, kas bija pārvilkts ar audumu, kurā ieaustās rozes atgādināja kāpostgalvas. "Es visu laiku centos iestāstīt Semam, lai neuztraucas sakarā ar Tobiasu. Viņ� ta�u ir īsts sabiedrības pīlārs," viņa plati pasmaidīja, "un pie tam vēl kāds pīlārs!"

Perisa apjukusi vērās visu klāteso�o sejās: "Kāpēc jūs visi esat �eit?"

"Tāpēc ka mēs bijām uztrauku�ies par tevi," Sems atbildēja. Viņa balsī bija saklausāms aizkaitinājums. "Mēs zinām, ko tas tēvainis nodarīja Sintijai. Viņam galvā viss nav kārtībā, Perisa. Nepavisam nav kārtībā. Tagad viņ� velkas tev pa pēdām, un man tas nemaz nepatīk."

Konrāds, kur�, sekodams Perisai, bija ienācis istabā, aplika savu spēcīgo roku viņai ap pleciem: "Vai viņ� tevi atrada?"�

Vormvuds pabāza galvu pa durvīm: "Redzēsimies vakarā, ļautiņi."

"Tev nevajadzēja viņam teikt, uz kurieni Perisa aizgāja," Konrāds pārmeta.

"Man tas �alis liekas nekaitīgs," Vormvuds paskaidroja. "Nesaprotu, kālab visa �ī jezga, bet nu man jāiet."

Mērija pa�ūpoja zaļo spalvu boa, kas viņai bija aplikts ap pleciem. "Interesants pasākums - lūk, tie�i tā viņ� teica. Pasākums, kuru būs vērts atcerēties."

"Smalki," novilka Sems, lūkodamies uz vietu, kur vēl tikko bija atradies Vormvuds, "viņ� ir ķerts, es tev saku. Viņa izme�ģītās smadzenes grau� kaut kāds ķirmis, un nu viņ� klūp virsū tev, Perisa. Doma par pasākumiem ar biju�ās sievas māsu man izsauc �ermuļus."

"Ak, lūdzu," Perisa noslīga uz sarkanās ķīnie�u lādes malas un sāka apļot savu sāpo�o skaustu, "tu pa�laik no mu�as izpūt ziloni."

"Tātad viņ� tevi neatrada?" Konrāds, apsēzdamies viņai pretī, cerību pilnā balsī vaicāja.

"Vispār jau... Jā, Tobiass mani sameklēja. Bet - nē, viņ� nemēģināja mani aizvilkt pie sevis, lai parādītu savu gleznu kolekciju." Jahtas dzīvojamajā telpā pie sienām bija ierāmētas fotogrāfijas. Ostas skati un saulriets Sanhuana salās, cik to viņas apjuku�ais prāts bija spējis konstatēt.

"Ak vai, cik tas bija sen, kad es pēdējo reizi gatavoju kāzas," Mērija sapņaini sacīja. "Baltā tērpā tu izskatītos ļoti jauki, Perisa. Ar sudraba vizulī�iem un tīkliņu. Man vienmēr patiku�i tīkliņi. Un kas vainas plastmasas �ampanie�a glāzēm - to nu gan es gribētu zināt!"

Perisa sastapās ar D�īnas skatienu, un viņas abas reizē papurināja galvas.

"Labi," Sems lieti�ķi bilda, "pietiks par to runāt. Ko viņ� īsti gribēja?"

Runāt par manām krūtīm. Perisa saviebās: "Es patie�ām esmu pateicīga par jūsu rūpēm. Jūs man esat īsta ģimene, un es jūs visus ļoti mīlu, ta�u jūs pārspīlējat. Tā ir kāda sena ģimenes lieta, kas pēk�ņi atkal kļuvusi aktuāla, un Tobiass vēlējās apspriesties par to ar mani."

"Es ta�u tev sacīju, Sem," D�īna atgādināja.

"Viņam bija jādzenā tevi rokā pa tirgu, lai runātu par vecām ģimenes lietām," Sema balsī skanēja neticība. "Tas bija tik steidzami, ka nevarēja pagaidīt, kamēr viņ� tev piezvana, kā to mēdz darīt normāli cilvēki."

"Varbūt tā tomēr nav mūsu darī�ana," D�īna iejaucās. "Tobiass �ai pilsētā ir ļoti cienījams cilvēks. Un, ja ar tevi, Pensa, patie�ām viss ir kārtībā, es varu doties atpakaļ uz klubu."

"Ar mani viss ir labākajā kārtībā." Viņa kaut kur bija atstājusi lilijas.

D�īna piecēlās, piegāja pie Perisas un, nostājusies viņai pretī, pielieca galvu un ie�ukstēja viņai ausī: "Mēs esam senas draudzenes. Senas draudzenes atbalsta viena otru, kad tas ir vajadzīgs. Katrā laikā esmu tavā rīcībā, Perisa."

"Zinu," Perisa veltīja viņai pateicības pilnu smaidu, "ja man būs vajadzīgs tavs plecs, es do�u ziņu. Paldies tev, D�īna."

"Tu esi pārāk..." D�īna sarauca uzacis. Uzlikusi rokas uz draudzenes pleciem, viņa vieglītēm viņu sapurināja: "Tu esi tik pareiza. Varbūt pat pārāk pareiza."

Perisa pasmaidījusi maigi saņēma D�īnas rokas. "Neesmu jau nemaz tik svēta, kā tu iedomājies," viņa sacīja, "bet tagad ej. Apmeklētāji būs tevi pārgaidīju�ies."

"Uhu," D�īnas acīs gan bija nemiers, tomēr viņa pastiepa roku Konrādam. "Nāc nu, draudziņ. Nupat būs sāku�ies priek�nesumi. īstais brīdis, kad likt pludot d�inam un laipnībām."

"Jā-a, priek�nesumi," Sems nopūtās, pasniegdamies pēc savām kurpēm un parūkas, "tu ta�u vēlāk mums pievienosies, Perisa?"

"Neskaties tikai katru mīļu brīdi uz durvīm. Tas atkarīgs no tā, cik daudz es pagū�u izdarīt."

Kad visi bija aizgāju�i un Perisa ar Mēriju bija paliku�as vienas, Perisa vaicāja vecajai sievietei: "Tātad, tavuprāt, Tobiass bija jauks?"

"Jauks gan, mīļā," Mērija, piemiegusi aci, sacīja. "Viņ� bija tīri kā sadedzis, lai tevi uzmeklētu."

Atstājusi veco dāmu vienu, Perisa lēnām kāpa aug�ā uz savu dzīvokli. Jautājums bija - kāpēc Tobiass tik ļoti bija centies viņu sameklēt?

Otrajā stāvā Lip�u dzīvokļa durvis stāvēja vaļā. Ievīstījies atlasa halātā, kas sniedzās līdz viņa garo, kārno aug�stilbu vidum, Lipss stāvēja, atbalstījies pret stenderi. "Tevi tātad tomēr nenolaupīja harēmam?"

"Nē," Perisa attrauca, uzsākdama nākamo kāpņu posmu, "lai gan tās būtu varēju�as būt interesantas pārmaiņas."

"Ja tavā dzīvē kas no tiesas vajadzīgs," Lipss pamāco�i secināja, "tad tas ir viens kārtīgs vīrietis. Pavaicā manai kundzei. Tu nekad nedzirdēsi viņu runājam par interesantām pārmaiņām."

Perisa palūkojās lejup uz Lipsa spīdīgo galvvidu. "Ticu tev uz vārda." Neticēt nebija iespējams, jo misis Lipsa nemēdza izdvest ne skaņas, pirms tam nesa�ukstējusies ar savu vīru un nesaņēmusi no viņa vēlīgu atļauju.

Klusums viņas pa�as dzīvoklī sniedza svētlaimīgu atvieglojuma sajūtu. Iedarbinājusi abus ventilatorus un atvērusi logus, lai ielaistu telpā ziedu vakara aromātu, Perisa iegāja savā balti zaļajā virtuvē un nolika pirkumus.

Ē�ana varēja vēl gaidīt. Tā varēja gaidīt vai veselu mū�ību, ņemot vērā to, kā viņa patlaban jutās.

Sapinusi matus stingrā bizē un sastiprinājusi tos ar gumiju, Perisa devās pie sava darbgalda.

Viņa ieslēdza virs galda piestiprināto lampu un pagrieza to vajadzīgajā leņķī. Jaunā kolekcija sastāvēja no pītiem un mezglotiem zelta un sudraba stiepli�u veidojumiem un tajos iestiprinātiem unikāliem kristāla, kaula un dārgakmeņu gabaliņiem. Novirze no ierastā izpaudās materiāla svarā uņ darba metodēs. Ikkatram izstrādājumam cauri plūsmoja Perisas raksturīgais stils, bet savdabīgais tehniskais risinājums padarītu sare�ģītāku to iespējamo atdarinā�anu.

Kaut kas bija citādi nekā iepriek�.

Viņai bija paradums pārsegt savu darbu, kamēr tas vēl bija procesā. Melnais filca gabals bija izkustināts un ielocījies pret adatu sa�vīkāto veidni.

Perisa nostājās darbgalda ieliekumā un parāva sāņus filca gabalu. Jau tikpat kā pabeigtā sudraba aukliņu kaklarota stāvēja tur, kur Perisa to bija atstājusi. Plūsto�i, gandrīz akot-veidīgi viļņi vijās lejup no masīvas stīpas, kas iekļāva lāses veida ametistu.

Visi darba rīki, kurus viņa bija lietojusi, stāvēja sarausti darbgalda kreisajā malā.

Perisa juta, kā saspringst viņas muguras āda, liekot viņai pacelt galvu uz aug�u. Aldonsa, uzslējusies pakaļkājās, dzenāja pa loga rūti kādu insektu.

Kāds bija �eit bijis un aizticis viņas darba rīkus. Kāds bija notrausis darbgalda virsmu tīru, tā ka uz tās vairs nemanīja metāla skaidiņas, pie kam darījis to steigā. Tā vietā, lai tiktu ieslaucīti ādas maisā, kas �im nolūkam bija ērti piekarināts pie galda malas, zelta un sudraba putekļi un sīkās metāla skaidiņas bija izkaisītas pa grīdu.

Kāds, steigdamies notīrīt laukumu, bija triecis skaidas pāri darbgalda izciļņainajam veltnim, zem kura atradās rotaslietu fragmenti, un ļāvis mirdzo�ajiem krikumiem nobirt zemē.

Aldonsa, nogurusi no kukaiņa spīdzinā�anas, nolēca uz grīdas. Acīm galda lampas gaismā spīdot, viņa nesteidzīgi piegāja pie savas saimnieces.

Perisa saberzēja rokas plānās kokvilnas blūzes piedurknēs.

Kāds bija aizticis viņas darbu.

Aldonsa, uzmetusi kūkumu, sāka trīties gar saimnieces kājām.

Perisa uzlika rādītājpirkstu ametista lāsītei. Galēja bezspēcība. Ko viņa varētu sacīt? Ka viņai ir aizdomas, ka �eit kāds bijis ielavījies un apskatījis viņas juvelierizstrādājumus?

Kaķenes ķepas mīņājās pa grīdu. Piepe�i viņa metās prom no Perisas kājām, lai uzkluptu saburzīta papīra lodītei. Aizritinā-jusi to līdz zemajam kvadrātveida galdiņam istabas vidū, viņa to ritināja atkal atpakaļ.

Perisa izklaidīgi ar kājas purngalu paspēra papīru un vēroja, kā kaķene ar jaunu sparu metas virsū savam laupījumam.

Lai kas �eit būtu bijis, viņam joprojām vēl vajadzēja būt �eit.

Visi, atskaitot Mēriju un Lipsus, bija aizgāju�i. Mērija bija par vecu �ādām akcijām, bet Lipsi neizskatījās pēc tādiem, kas ņemtu Perisas problēmas nopietni.

Paņēmusi Aldonsu rokās, viņa uzsvieda papīra vīk�ķi uz galda.

Ir dzirdēts, ka nevajagot stāties aci pret aci ar to, kur� ielauzies.

Par bēg�anu prom pa�ai no savas mājas nevarēja būt ne runas

Gaitenis veda no lielās istabas kreisās malas uz abām Vorm-vuda istabām. Vispirms Perisa pavēra tās telpas durvis, kurā viņ� parasti mēdza gleznot. Starp da�ādas gatavības pakāpes darbiem valdīja tuk�ums. Otrā istabā bija matracis, uz kura Vormvuds mēdza gulēt tais reizēs, kad viņ� nak�ņoja mājās, drēbju pakaramais, kādi mēdz būt ģērbtuvēs, uz kura karājās nedaudzie viņam piedero�ie apģērba gabali, kā arī pāris koka kastes ar personiskajām lietām. Viņa vannas istaba bija nevainojami tīra un absolūti tuk�a.

Kāpnes gaiteņa tālākajā galā veda uz aug�stāvu, kur Perisa mēdza gulēt un kur bija vēl viena guļamistaba, kura netika izmantota. t

Viss kluss un mierīgs.

Vēl viens kāpņu posms veda uz jumta dārzu.

Arvien turēdama sev cie�i piespiestu �ēli protestējo�o Aldonsu, Perisa piesardzīgi spēra soli uz laukuma zem spilgti zilajām, sārtpelēkām svēdrām izvagotajām debesīm.

�ī vieta bija viņas prieks un viņas sodība.

Debesis viņu saviļņoja, tās radīja viņā brīvības sajūtu.

Zemās margas, kas ierobe�oja laukumu, bija kā magnēts, kas pievilka viņu, aicinot mesties tām pāri, mesties gaudojo�ā aizmirstībā.

Perisa ievilka elpu un mēģināja atslābināties. Jumta vidū atradās lecektis. �eit viņa audzēja puķes, kuras pēc tam tika pārstādītas podos, kurus Sems izpalīdzīgi bija novietojis uz ugunsdzēsēju kāpņu laukuma. Slaido, viļņojo�o bambusu ovālie puduri lielās stādu kastēs veidoja Perisai tādu kā rotaļu aizgaldu, deva viņai telpu, kur priecāties par gaisu, debesīm un augiem, bet norobe�oja no aicino�ajām margām - no kritiena nekurienē.

Nemanīja nekādas kustības, vienīgi bambusu �alk�anu.

Perisa atgriezās pie kāpnēm, un, tikko bija iek�pusē, tā aizbultēja smagās durvis. Ja miera traucētājs būtu slēpies kādā kaktā aiz bambusiem, viņam nāktos sevi atklāt, un Perisai tad būtu pietiekami daudz laika, lai sameklētu palīdzību.

Viņa bija viena.

Atvieglojuma sajūta lika atslābt un arī smelgt saspringtajiem muskuļiem. Aldonsa �ņākdama locījās un centās atsvabināties no Perisas tvēriena.

Perisa devās atpakaļ uz darbistabu, kur silta gaisa pūsma, plūzdama pa atvērtajām durvīm, pildīja visas pārējās telpas.

Laikam aiz�aujamais nebūs kārtīgi aizcirties.

Perisa juta, kā viņas vēderu atkal sarauj stindzino�i krampji. Aizvērusi durvis cie�āk un palaidusi vaļā Aldonsu, viņa atgriezās pie darbgalda.

Viss bija tie�i tāpat, kā viņa to bija atradusi, kad atnāca mājās un paņēma nost filcu.

Ta�u... ne tā, kā viņa to bija atstājusi pirms da�ām minūtēm.

Saburzītais papīra vīk�ķis bija pazudis.

Telefons uz blakus galdiņa paguva iezvanīties veselas �etras reizes, iekams Perisa pacēla klausuli: "Jā?" Istabā bija jau gandrīz pilnīgi satumsis. Acīm redzot, viņa savā iemīļotajā �ūpuļkrēslā bija ne�ūpojusies krietnu brīdi.

"Perisa?"

"Jā."

"Tu neizklausies pēc sevis."

Viņas skatiens vēl arvien kavējās tai vietā, kur tas bija vērsts, kad viņa apsēdās - uz durvīm.

" Perisa?"

Viņa satrūkās: "Jā."

"�eit Tobiass. Lūdzu, nenoliec klausuli. Tev mani jāuzklausa."

Perisa piespieda klausuli tik cie�i pie auss, ka gandrīz sajuta sāpes. Muļķīga vēlē�anās, kaut viņ� pa�laik būtu �eit, pie viņas, tūlīt pat uz vietas, lika viņas kaklā ieguldzēties smiekliem.

"Kas tur tik jocīgs?"

"Nekas." Vai patie�ām viņa būtu smējusies balsī?

"Zini, Blū, es tikai gribēju pārliecināties, ka ar tevi viss ir kārtībā."

"Esmu lieliskā formā, Tobias. Jūtos vienkār�i lieliski. Nekad neesmu jutusies labāk. Ja sāk�u justies vēl labāk, savicinā�u spārniņus un aizlido�u."

Tas lika viņam apklust. Vēl mirklis, un viņ� būtu ielaidies tālākā analīzē par to, cik svarīgas izvēlīgam vīrietim ir sievietes krūtis un kā viņa iekļaujas �ai shēmā.

"Vai kas atgadījies?"

"Atgadījies?" Perisa smagi atslīga pret krēsla augstās atzveltnes mahagonija līstēm. "Kāpēc tu tā jautā?"

Brīdi klusējis, viņ� sacīja: "Neesmu par to pārliecināts."

Situācija prasīja kaut kādu rīcību. "Pacenties to ietērpt vārdos," viņa sacīja. Kāds gribēja, lai viņa lūgtu pēc palīdzības. Jā, lūgtu pēc palīdzības.

"Tu izklausies nomākta."

Viņas mājā kāds bija ielauzies, bet viņai nebija tam pilnīgi nekādu pierādījumu. "Kāpēc tev �ķiet, ka es esmu nomākta?"

"Vienkār�i tā. Vai tad tu pati nejūti? Tu parasti tā nerunā. Tu izklausies kaut kā stulbi... agresīva."

"Stulbi agresīva?"

Atkal klusums.

Kaut kur ārpus �īs telpas bija persona vai personas, kas to vien gaidīja, kad viņa izdarīs kādu kustību.

"Kā tava galva, Perisa?"

"Kas?" Tie�i pa�laik tas, kur� ilgi pētījis viņas darinājumu, gaida, kad viņa kaut ko uzsāks. "Kāpēc tu jautā par manu galvu?"

"Vai tu tur esi viena?"

"Jā.. Domāju gan... Es patie�ām nedomāju, ka tā būtu tava darī�ana."

"Nav vis. Ta�u tava balss izklausās pavisam nelāgi, un es �aubos, vai tur ir kāds, kur� varētu par tevi parūpēties."

"Neesmu nekāds bērns."

Viņ� vēlreiz nopūtās. "Es jau nesaku, ka tu esi bērns. Tikai tas, kas notika �o pēcpusdien, bija vēl viens pārpratums."

"Paldies, ka piezvanīji, Tobias."

"Nenoliec klausuli."

Darbgalda virsma tika noslaucīta, lai atbrīvotu vietu, kur pārskicēt viņas darbu.

"Tavas galvassāpes. Un tas, kā tu izskatījies - tāda sagurusi. Pie tā esmu vainīgs es, vai ne?"

Aldonsas spēļmantiņa varēja būt skaidrs pierādījums tam, ka Perisai būtu vajadzējis griezties pie policijas. Viņa nervozi pamasēja deniņus.

"Zini ko, Perisa, es patiesi no�ēloju. Vai saproti? Kāpēc mēs nevarētu satikties un parunāt kā kulturāli cilvēki?"

"Man vajadzētu..."

"Strādāt?" viņ� iesmējās. "Vai zini, kas notiek ar cilvēkiem, kuri tikai strādā un nemaz neizklaidējas?"

"Es patie�ām esmu garlaicīga. Tāda esmu bijusi jau no laika gala."

"Tikai ne manās acīs."

Dro�i vien tāpēc visus �os gadus viņ� bija viņu tik iz�ķērdīgi apveltījis ar savu uzmanību.

"�o pēcpusdien," viņ� bilda savā, ak vai, tik hipnotiskajā balsī, "es biju rupj�, Pensa. Bet tu neesi no tām sievietēm, kuras liedz vīrietim otru iespēju. Man nenākas viegli to teikt, ta�u es domāju, ka mēs viens otram esam vajadzīgi. Vai mēs nevarētu satikties un aprunāties par to?"

Viņ� cerēja, ka ir viņai vajadzīgs. Vai viņ� to sacīja tāpēc, ka zināja par viņas problēmām attiecībā uz kolekciju un domāja, ka viņa ir lielākās nepatik�anās, nekā pati to atzīst? "Paldies par piedāvājumu, ta�u - nē, Tobias. Ar labu nakti," un viņa nolika klausuli.

Vai Tobiasa zvans neatskanēja tie�i īstajā brīdī, lai novērtētu viņas reakciju pret traucētāju?

Sienā�u sisinā�ana augstajā zālē.

Balti zilas debesis.

�ūsto�a siena un siltas, izkaltu�as zemes saldā, nāsis kutino�ā smar�a.

Tobiass, pienācis Perisai un Sintijai no mugurpuses un pieliecies: "To troksni viņi taisa ar ceļu locītavām."

Sintija pagriezās un iebelza pa viņa baso kāju: "Nekā."

"Ja tu paskatītos patie�ām vērīgi, tad ieraudzītu, kā viņi berzē savus ceļus vienu pret otru."

Perisa ieķiķinājās: "Jā gan, Sintij. Dari, kā Tobiass saka. Pavēro uzmanīgāk."

Viņ� uzlika rokas uz meiteņu skaustiem un ne pārāk maigi pagrūda viņas tuvāk viļņojo�ajai, nodzeltēju�ajai zālei: "Tagad redzat?"

"Nevaru saskatīt nevienu pa�u sienāzi," Sintija �ēlojās. Saule viņas degungalu zem nedaudzajiem vasaras raibumiem bija padarījusi viegli iesārtu.

"Tu jau mūs tikai ķircini. �

"Ķircinu? Es? Vai tie�ām es jūs abas ķircinu, Perisa?"

Viņa palūkojās viņa pelēkajās acis. Viņam bija �etrpadsmit gadu, un viņ� �ķita viņai tik liels. Kad viņa par Tobiasu domāja, viņ� patika viņai, toties viņam gar tādu knīpu nebija nekādas da/as. "Man liekas, ka tu patie�ām mūs ķircini," viņa sacīja nopietnā balsī un jutās ar sevi apmierināta.

"Kāpēc tad sienā�iem būtu jāstrīķē savi ceji?" Sintija vaicāja savā spirgti skanīgajā balstiņā.

Tobiass paraustīja plecus.

"Kur� tad to nezina?" Perisa skaidroja. "Tas tāpēc, ka viņi ir nobiju�ies."

Sintija pieliecās vēl tuvāk zālei.

"Tu," Tobiass sacīja Perisai, "esi pārāk gudra saviem gadiem, mazā Blū."

Plānie, baltie aizkari, kurus viņai pa nakti patika aizvilkt ciet, plīvoja un bangoja, pilni sudrabotas mēnesgaismas.

Viņa bija aizmigusi. Tagad viņa bija pamodusies, neatcerēdamās pāreju no viena stāvokļa otrā.

Viņas sapnis vēl kavējās pie viņas. Viņa - septiņus gadus veca Skagita ielejā, Popsa un Emmas cietoksnī laikā, kad tur vēl nebija ne grāvja, ne paceļamā tilta, vienīgi - mājas dīvainais izskats, kas Popsam tā patika un kuru Emma tik ļoti nevarēja ciest.

Un Tobiass sacīja viņai, ka viņa esot pārāk gudra saviem gadiem. Un sauca viņu par Blū.

Viņ� bija ļoti gar�... Jau toreiz, �etrpadsmit gadu vecumā viņ� tāds bija, un ļoti kalsns, un ļoti iededzis savā T-kreklā un d�insos ar apgrieztajām starām. Bet viņ� patika viņai tādā veidā, kā viņai �ķita, mazām meitenēm mēdz patikt viņu vecākie brāļi. Viņas attieksme sāka mainīties, kad viņai bija apmēram trīspadsmit, bet viņ� jau bija īsts vecis - sasniedzis cienījamo divdesmit gadu vecumu.

Pensa pasmaidīja, lūkodamās mēness izgaismotajās aizkaru krokās.

Pirmā mīlestība. Tik smeldzīgi salda...

Gaiss guļamistabā smar�oja kaut kā citādi. Citādi, un tomēr pazīstami. �ī smar�a dro�i vien nāca no āra.

Cigaretes. Kaut kāda fran�u cigare�u marka, kura, viņai dzīvojot Eiropā, bija likusies visai eksotiska. "Gitanes" vai "Gau-loises", vai kaut kas tamlīdzīgs.

Ļaudis, kuri Chateaux aleju izmantoja par naktsmītni, mēdza uzlasīt izsmēķus vai, ja nejau�i gadījās kāds vesels dārgums, tad dalīja to savā starpā.

Bet fran�u cigaretes dūmu smar�a ta�u nevarēja izfiltrēties cauri aizkariem. Un tas, ko viņa sajuta, neap�aubāmi bija �ī cigarete.

Tas bija �eit pat, istabā.

Nepaspējusi sevi apvaldīt, Perisa pagrieza galvu.

Viņas sejai uzgūla spilvens.

Viņa mētājās ar kājām un rokām, sapīdamās palagā. Kad viņa ieķērās spilvenā, spēcīga roka saķēra abas viņas rokas un parāva tās uz aug�u, līdz viņai nekas cits neatlika, kā palīdzēt uzbrucējam darīt viņa darbu.

"Guli rāmi."

Perisa dzirdēja �o balsi. Viņ� gribēja, lai viņa nomirtu klusītiņām. Viņ� gribēja, lai viņa mirdama uzvestos rātni.

"Rāmi, es teicu. Es tev neko nedarī�u."

Asinis pulsēja acu dobumos, bet vīrie�a balss ietina viņas ķermeni kā ledainā apmetnī. Viņa pārstāja locīties.

"Labi," viņ� sacīja, "tā ja, mazā. Atslābinies. Tu ta�u vēl elpo, ko?"

Viņa apstiprino�i iekunkstējās.

"Labi. Tas ir tikai tāpēc, ka es negribu, lai tu pārāk uzbudinies. Viens vienīgs skatiens, un tu vairs nespētu atraut rokas no manis. Tā tas notiek ik reizes."

Perisa dzirdēja viņu nopurinām cigareti un secināja, ka viņ� spējis apstrādāt viņu, neizņēmis smēķi no mutes. Tagad viņ� turēja viņu ar vienu roku, bet cigareti - otrā.

Varbūt viņa patie�ām bija kalsna, ta�u viņa bija arī lokana un nekādā gadījumā ne vārgule. Perisa izlocījās un mēģināja aizvelties sāņus.

"Velns!" Vārds izskanēja tā, it kā viņ� atkal būtu iekodis cigareti zobos. "Nolādētā kuņa! Guli mierīgi, vai arī es izbeig�u �os d�entlmeniskos smalkumus."

Vairāk nekā spilvena spiediens sejā viņai lika pārstāt locīties kaut kas ass, ass kā adata. Kaut kas ļoti ass viegli pieskārās maigajai, jutīgajai kakla bedrītei, kur savienojās atslēgas kauli.

V. "Klausies uzmanīgi, tu - kuņa. Man ir ziņa, kura tev jānodod savam drauģelim."

Perisa gulēja pavisam nekustīgi.

"Ak, jā. Tā ir ļoti jauki, mazā. Tu esi ļoti jauka."

Viņa norija siekalas, un asmens uzspiediens kļuva nedaudz spēcīgāks.

"Jauki, jauki," smaile pavirzījās mazliet uz leju, pāri viņas kreisās krūts aug�daļai. Viņa izdzirda vieglu �vīkstienu, un naktskrekla �aurā lencīte noslīdēja no pleca.

�ausmas arvien auga. Viņa joprojām nekustējās.

"Ļoti jauki." Asais nazis, un viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka tas bija nazis, atrāvās no viņas ādas, lai uz�ķērstu naktskrekla aug�daļu un atsegtu viņas krūti. "Jā. Ak, jā. Nolādēts, ir reizes, kad vīrietim jābūt disciplinētam, ta�u es neesmu glu�i no dzelzs. Ak Dievs, es gan zinu, ko tu vari darīt ar �īm lietām. Un ar savu pakaļiņu. Jā, es gan labprāt kaut ko no visa tā gribētu."

Atskanēja �aukstoņa. Viņ� pieskārās ar mēli viņas krūtsgalam un ar skaļu �maukstienu saņēma to savā slapjajā mutē. Perisas ceļgali saspringa, rīklē sakāpa �ults, un viņa cīnījās pēc elpas.

Viņ� nolamājās, tomēr viņa pretīgās lūpas atstājās no viņas krūts. "Klausies, tu-kuņa," viņ� aizsmacis svepstēja, "klausies uzmanīgi un paturi prātā katru manu vārdu!"

Viņas sirds dunēja visā viņas drebo�ajā ķermenī.

"�ie vārdi ir �ādi: saki viņam, ka laiks drīz būs cauri. Vai pieleca? Laiks tūlīt būs beidzies. Pieleca?"

Viņa pamāja zem spilvena.

"Labi. Un pastāsti viņam, cik patīkami tev bija sastapties ar mani."

Perisa atkal pamāja.

"Tagad es noņem�u roku no spilvena. Ta�u tu nedrīksti kustēties, iekams nedzirdēsi aizcērtamies ielas durvis. Es aiz-cirtī�u tās pamatīgi, ar lielu troksni. Ja iedomāsies bļaut vai kunkstēt, pirms es bū�u aizvēris aiz sevis durvis, tad nāko�ais, ko es darī�u ar �o nazi, tev nesagādās diez kādu prieku. Vai pieleca?"

Viņ� pagaidīja, kamēr viņa atkal pamāj ar galvu.

"Labi."

Spiediens uz spilvena pamazām atslāba.

"Mierīgi," viņ� sacīja. Svaiga gaisma pūsma pār�alca viņas ķermeni, kad viņ� atvēra durvis. "Ne pīkstiena, mazā. Neaizmirsti - man sagādātu prieku tikties ar tevi vēlreiz un papriecāties pamatīgāk."

Viņa kurpju zoles mīksti pak�ķēja pret grīdu.

"Es nelik�u tev vilties, mazā. Prieks ir viens no maniem vārdiem, un es vienmēr turu vārdu."

Trīs lietas - labas lietas?

Tobiass stāvēja iepretī Perisas mājai ielas pretējā pusē un staipīja kaklu, pūlēdamies saskatīt divu aug�ējo stāvu logus. Savu auto viņ� bija atstājis pie gaisa tilta un atliku�o kvartālu nogājis kājām.

Visa ēka bija tum�a.

Viņa bija nometusi klausuli. Un viņ� nekādi nespēja izdarīt to, kam vajadzētu būt tik vienkār�i - pateikt sev, ka viņ� no tīras sirds mēģinājis atvainoties, un pēc tam izmest �o sievieti no prāta.

Atvērās ēkas parādes durvis.

Tobiass jau gandrīz paspēra soli uz priek�u. Tomēr tā vietā viņ� ieslīdēja vēl dziļāk ēnā.

Durvīs pazibēja strups, smagnējs stāvs. Tas vienā lēcienā veica visus trīs ieejas pakāpienus, tad pagriezās ap stūri un metās skrie�us. Automa�īna, kas lēni brauca pa Pirmo avēniju ziemeļu virzienā, vēl vairāk palēnināja gaitu, un vīrietis - Tobiass redzēja, ka tas bija vīrietis - ielēca ma�īnā, un tā, tūlīt pat uzņēmusi tempu, aizdrāzās.

Parādes durvis bija paliku�as vaļā, un no iek�puses nespīdēja ne mazākais gaismas stariņ�.

Tobiass, automātiski kāpdams pāri tramvaja sliedēm, nesteidzīgi �ķērsoja ielu. Uzkāpis uz pretējās puses ietves, viņ� apstājās.

Pāris stundas pēc tam, kad Perisa bija nolikusi klausuli, viņ� bija mēģinājis zvanīt no jauna, pēc tam vēl un vēl.

Gudrinieks, acīm redzot, būs pārrēķinājies.

Kaut kādā neizprotamā veidā �ais dienās, kop� viņ� pēc ilgiem laikiem atkal bija uzlūkojis Perisu, jebkura doma par viņu bija kļuvusi vienlaikus par izaicinājumu un atteik�anos. Atteik�anos no vienīgās sievietes, kura viņu ieintriģējusi kop� viņa �ķir�anās.

No mis Dumpinieces.

Sarauktām uzacīm viņ� palūkojās atvērtajās durvīs, �is nebija no tiem rajoniem, kur varētu atļauties dzīvot tik bezrūpīgi. Lai gan - kur� bija tas rajons, vienalga, �ajā vai kādā citā pilsētā, kur cilvēkiem nebūtu kaut nedaudz jābaidās no ielau�anās?

�urp braukdams, viņ� pa mobilo telefonu vēlreiz bija mēģinājis sazvanīt Perisu. Līnija nav aizņemta, ser, operators, kur� bija atbildīgs par �o telefona līniju, bija viņam paziņojis. Dro�i vien ir nocelta klausule.

Tobiass palūkojās uz to pusi, kur bija pazudis vīrietis, tad uz tum�o, mēmo fasādi. Viņu nemēdza piemeklēt tas, ko parasti sauc par priek�nojautām, ta�u �ai mirklī viņ� skaidri sajuta briesmu tuvumu.

Perisa bija likusi saprast, ka viņ� �eit nav gaidīts viesis. Viņam būtu vajadzējis reaģēt uz �o mājienu un likt viņu mierā. Atstāt �o vietu tūlīt pat.

Kaut kur ta�u bija jābūt kādai gaismai.

Ja nu?...

Pie velna piesardzību. Tobiass iegāja pa durvīm un devās aug�up pa kāpnēm. Bija sajūta, it kā pakāpieni, kuri viņu veda uz Perisas dzīvokli, būtu neredzami.

Vēl vienas atvērtas durvis. �īs - pat pla�i atvērtas. Cauri logiem rāmi plūsto�ā mēnesgaisma apspīdēja nekustīgo ainu. "Perisa!" viņ� uzsauca, kāpdams pāri slieksnim.

Kad viņi pēdējo reizi runāja pa telefonu, Perisas balss bija skanējusi tik sve�ādi. Nebija jau gan tā, ka viņ� diez cik labi pazītu Perisu, kāda viņa bija tagad. Ja neņem vērā pāris epizodiskas tik�anās tai laikā, kad viņa bija atgriezusies no Eiropas un viņ� vēl bija precējies ar Sintiju, varēja teikt, ka viņ� nemaz nepazina Perisu kā pieaugu�u sievieti.

Pa�laik viņa, visticamāk, bija "Zilajās durvīs" kopā ar saviem pusdullajiem draugiem.

Brīdi svārstījies, Tobiass uztaustīja elektrības slēdzi un piespieda to. Iedegās viena vienīga spuldze. "Perisa!" viņ� uzsauca jau nedaudz skaļāk.

Viņa tagad varētu atgriezties un atrast viņu �eit slapstā-

mies. Un tā būtu viņa pa�a vaina, ka viņ� pēc neilga laiciņa to izdzirdētu jau baumu fabrikas pārstrādātā variantā.

Viņam vajadzētu uz ātrāko laisties prom no �ejienes un pacensties aizmirst �ās sievietes vārdu. Viņa bija skaidri un gai�i pavēstījusi, ka netaisās viņam palīdzēt Popsa sakarā. Kāda gan nozīme tam, ka viņas maigās jūtas aizskar vīrietis, kuru piemeklēju�as grūtības un kur� arī attiecīgi izturas - kā jau cilvēks, kur� nonācis grūtībās? Viņ� netika lūdzis, lai viņa uzglūnētu viņam pa�ā nepiemērotākajā brīdī, kad viņ� novests tuvu galējai robe�ai.

Nē, ne jau kā grūtību nomākts cilvēks, viņ� bija izturējies kā nezvērs, kur� cer uz vieglu laupījumu. Patiesība viņu darīja vai slimu.

Uz galdiņa blakus �ūpuļkrēslam stāvēja Perisas brūnais, apbru�ātais naudas maks. Tam līdzās gulēja nocelta melna telefona klausule.

Kāpēc viņai būtu bijis tī�u prātu jāatstāj klausuli noceltu?

Tikai tāpēc, lai viņ� nevarētu viņu no jauna traucēt.

Un kāpēc viņa bija gājusi ārā bez maciņa?

Pie velna, kāda viņam gar to daļa?

Tobiass apgriezās ap savu asi un izgāja ārā uz kāpņu laukuma.

Jo ātrāk viņ� atgriezīsies Vienības līcī, jo labāk. Rītdien no viņa tiks gaidīti priek�likumi sakarā ar jaunu ēku kompleksu celtniecību, turklāt bija jāizlemj, kā rīkoties Skagita ielejā.

Ta�u kas bija tas, kur� steigā atstāja �o namu, pametot visas durvis vaļā, un aizbrauca lielā, mirdzo�ā un izcili dārgā automa�īnā?

Tobiass no jauna atgriezās dzīvoklī. Viņ� ievēroja koridoru lielās istabas kreisajā pusē un stingrā solī devās uz turieni.

"Perisa!" viņ� skaļi uzsauca, pieklauvēdams pie tuvākajām durvīm, tad pie nākamajām, atkal uzsaukdams: "Perisa!" Nekādas atbildes.

Koridora galā Tobiass uzgāja vēl vienu kāpņu posmu, kur� veda uz aug�u. Tur viņu sagaidīja vēl melnāka tumsa. Kāpdams pa diviem pakāpieniem uzreiz, viņ� sasniedza aug�stāvu.

Tas patie�ām bija kaut kāds neprāts.

" Perisa!"

Viņa dzirdi skāra kāda slāpēta skaņa. Vaids vai aizturēts kliedziens. Tobiasa sirds sa�ņaudzās. Viņ� uz labu laimi metās uz priek�u un sasniedza vēl vienas durvis. Arī tās bija vaļā. Arī �eit vienīgais gaismas avots bija mēness. Spokaini sudrabaina gaisma, spraukdamās cauri viegli plīvojo�iem aizkariem, meta �audīgu atblāzmu pāri gultai, pār kuras malu līdz pa�ai grīdai bija pārkāries grīstē savijies palags.

"Vai �eit kāds ir?" Tobiass, cenzdamies saglabāt mierīgu toni, vaicāja. "Hallo!"

Slāpētā skaņa bija vēl klusāka nekā pirmo reizi, ta�u tā neap�aubāmi nāca no �īs istabas. Viņ� atrāva durvis līdz galam vaļā. Viņ� intuitīvi juta, ka �ai telpā kāds ir.

Drud�ainas ieelpas skaņa lika viņam satrūkties. Sakodis zobus, Tobiass piegāja pie gultas, iededza lampu un pagriezās.

Durvis pa to laiku lēnām vērās ciet.

Apkampusi ar rokām ceļgalus un piespiedusi tiem seju, Perisa sakņupu�i tupēja kaktā.

"Ak, mans Dievs," Tobiass izdvesa. "Ak, mans Dievs!" Viņ� gribēja tūdaļ mesties pie viņas, tomēr - nē, vispirms bija jāsameklē kaut kas, ar ko viņu piesegt.

Viņpus gultas stāvēja ar baltu kokvilnas segu pārklāta lāde. Paķēris segu, Tobiass tuvojās Perisai. "Viss ir labi," viņ� murmināja, runājot �os vārdus mehāniski kā skaitāmo pantiņu. "Viss ir kārtībā. Es esmu �eit. Tikai es un neviens cits."

Viņa centās vēl dziļāk ierauties kaktā, kā gribēdama kļūt neredzama.

Kas �eit, pie velna, bija noticis?

Jautājums viņa galvā vēl nebija paguvis nobriest, kad to jau noslāpēja iespējamā atbilde.

Tobiasa iek�as atkal noraustījās. "Ku�," viņ� �ukstēja, kaut gan viņa vairs nebija izdvesusi ne skaņas, "ļauj, lai aplieku tev apkārt �o te."

Tobiass jutās kā cilvēks, kur� pūlas notvert tīklā stirnas mazuli. Perisas platās, zilās a.cis lūkojās pāri viņas ceļgaliem, tās vērās tie�i viņā, un Tobiasam �ķita, ka viņa aizbēgs, tiklīdz viņ� izdarīs kādu neuzmanīgu kustību.

Viņas mati bija izjuku�i pār seju un pleciem. īsais, bāli dzeltenais atlasa naktskrekls turējās uz vienas pa�as lencītes. Otras nebija. Perisa bija piespiedusi naktskreklu pie krūtīm ar savām saliektajām kājām - garām, slaikām, kailām kājām. To, ka viņai bija garas, slaidas kājas, viņ� bija ievērojis jau toreiz uz jahtas.

Ātri un lieti�ķi. Uzmanīgi, ta�u bezpersoniski. Tikai tā varēja mēģināt viņai tuvoties.

"Tā tu vēl apaukstēsi savas..." Mīļais Dievs! "Es uzseg�u tev �o te."

Viņa neizdarīja nevienu kustību, kas atvieglotu viņa uzdevumu. Tobiasam bija vilk�us jāatvelk Perisu no sienas, lai apliktu segu viņai ap pleciem un pārliktu tās stūrus vienu pāri otram.

"Vai tagad drīkstu palīdzēt tev piecelties?"

Perisa uzrāva segu līdz pat zodam. Viņas skatiens joprojām stingi urbās Tobiasā.

"Ir jau labi, ir labi," viņ� mierināja, "ļauj man to izdarīt." Viņ� ārkārtīgi uzmanīgi saņēma Perisas aug�delmus un sāka viņu lēnām celt aug�ā.

Beidzot viņas kājas sakustējās, un roka iztinās no segas krokām, lai pieķertos pie viņa krekla. Viņa stāvēja Tobiasa priek�ā, krampjaini turēdamās pie viņa un trīcēdama pie visām miesām.

"Vai ar tevi viss ir kārtībā?" viņ� jautāja, skaidri zinādams, ka ar viņu galīgi nekas nav kārtībā. "Vai vari paiet? Es tevi aiznesī�u."

Perisa papurināja galvu: "Būs labi. Durvis neaizcirtās." Viņas acis bija asaru pilnas. "Tās neaizcirtās. Es gaidīju un gaidīju, bet tās neaizcirtās."

"Vai tev kāds uzbruka?" Tobiass aizturēja elpu.

"Jā," viņa �ukstus atbildēja, "viņ� atnāca, kamēr es gulēju. Viņam bija nazis."

Tobiasu piepe�i pārņēma tik me�onīgas dusmas, ka likās - tās viņu nosmacēs. Viņa muguras un kāju muskuļi tik ļoti saspringa, ka viņ� sajuta sāpes. Kad Tobiass pasniedzās pēc Perisas, viņ� ieraudzīja, ka arī viņa pa�a rokas trīc. "Nāc �urp," viņ� mudināja, apkampdams viņu, "turies, mazā. Tagad tu esi dro�ībā."

Viņ� nedrīkstēja jaut savam prātam izveidot vārdu, par kuru viņ� negribēja domāt. Pagāju�o nakti viņ� gandrīz-bija ar varu uzspiedis viņai seksu, �onakt... �o vārdu viņam nevajadzēja izdomāt.

Perisa joprojām bija ieķērusies viņa kreklā.

Turēdams apskautu, viņ� vadīja viņu caur durvīm uz kāpņu laukumu un tad lejup pa kāpnēm. "Kur �eit ir virtuve?" viņ� pajautāja.

"Darbistabas otrā galā," viņa, zobiem klabot, izmocīja.

Tobiass apsēdināja viņu uz viena no tum�zaļajiem krēsliem, piestūma to pie apaļā galda, tad paņēma vēl vienu krēslu un apsēdās viņai līdzās "Es piezvanī�u policijai. Labi?"

Perisas skatiens �audījās pa spodri krāsoto virtuvi ar tās augstajiem griestiem un vecmodīgajiem, balti nobalsinātajiem elektrības vadiem.

"Paliec �eit." Tobiass piecēlās, paņēma tējkannu, piepildīja to ar ūdeni no krān$, kur� griezās vaļā pārlieku grūti, un uzlika tējkannu vārīties uz gāzes plīts.

"Tēja," viņ� sacīja vairāk gan pats sev, nekā Perisai, "tēja mums tagad ļoti noderētu."

"Jā," viņa klusi piekrita.

Pa�ā mazākajā no zaļo keramikas kārbiņu rindas bija kaut kādas zāļu tējas paciņas. Tobiass sameklēja tasīti.

"Sēdi uz vietas. Es ie�u uz otru istabu piezvanīt."

"Viņus tas neinteresēs." Tagad jau viņas balss skanēja pilnīgi skaidri.

Tobiass apņēmīgi piegāja pie telefonaparāta, pacēla klausuli un uzspieda numuru 911. Kad pāris kodolīgos teikumos viņ� bija paskaidrojis situāciju, viņam tika teikts: "Mūsu darbinieks ir jau ceļā, ser."

Atgriezies virtuvē, Tobiass ieraudzīja, ka no tējkannas snīpja jau plūst tvaika strūkliņa. Viņ� nocēla tējkannu no plīts un uzlēja verdo�o ūdeni tējas paciņām.

"Kāds ieradīsies," viņ� sacīja Perisai, nolūkodamies viņā ar nemierpilnu skatienu. "Vai tu viņu redzēji - to vīrieti? Vai varēsi viņu aprakstīt?"

Perisa nokāra galvu: "Nē. Kad pamodos, viņ� jau bija manā guļamistabā. Es saodu viņa cigaretes dūmus. Dro�i vien no tā es arī pamodos."

"Un bija pārāk tum�s... Pie velna, policija uzdos jautājumus."

"Viņ� uzgrūda man uz sejas spilvenu," Perisa �ukstēja. "Un pēc tam viņ� teica, ka man esot jāgaida, kamēr durvis apak�stāvā aizcirtī�oties."

Pēc tam.

Kāpēc viņ� neaizturēja �o zelli?

Tobiasu smacēja aizvien spēcīgākas dusmas. Viņ� atcerējās strupo vīreli un vaļā atstātās durvis. "Vai tu to maz būtu varējusi sadzirdēt? No tik liela attāluma?"

Perisa paraustīja plecus un izbāza roku no segas, lai paņemtu sev priek�ā nolikto tējas tasīti.

Iespējamo atbildi uz viņa jautājumu sniedza soļu troksnis uz Perisas dzīvokļa kāpnēm. Viņ� nebija tos saklausījis tad, kad tie vēl bija zemākajos stāvos. Tobiass piecēlās un ielaida pa durvīm divus polismeņus no Sietlas mobilās velosipēdistu vienības. Viņi bija ģērbu�ies dzeltenās vējjakās un riteņbraucēju �ortos. Ienākdami viņi noņēma savas ķiveres.

"Policisti Gēte un Volfers," viens no vīriem, vēl durvīs stāvēdams, stādījās priek�ā. Viņi a�u skatu nopētīja apkārtni: "Jūs būtu misters Kvinns, ser?"

Kas ir kas un kam piederīgs, tika noskaidrots ātri. Abu jauniņo policistu sportiskie augumi iedvesa paļāvību un ticību viņu spēkiem.

Pui�os kūsāt kūsāja darbīgums. Jautājums sekoja jautājumam. Perisa atbildēja, un viņi pierakstīja viņas atbildes.

"Vai viņ� jūs ievainoja, mis Dilaita?"

Tobiass novērsās.

"Es turējos pretī."

"Varbūt jums tomēr labāk būtu griezties pie ārsta."

"Viņ� man neiedūra."

"Jā. Bet vai jums nebija seksuāla kontakta?"

Brīdi vilcinājusies, Perisa teica: "Nē... Viņ� mani neizvaroja." �oreiz Tobiasa galva bija tā, kura nokārās uz leju.

"Vai esat dro�a?"

Tobiass griezās pie virtuves galda sēdo�ās grupiņas: "Dieva dēļ. Vai viņa nezinātu, ka tikusi izvarota?" Smagums no viņa krūtīm bija novēlies, tomēr viņu nebija pametusi vēlē�anās izrēķināties ar �o nelietīgo tipu, lai kas arī viņ� tāds nebūtu.

Policists nelikās ne zinis par viņa spontāno izvirdumu.

"Tas nenotika," Perisa atkārtoja. Ieritinājusies segā, viņa izskatījās tik ļoti maziņa... "�ķiet, ka viņa vienīgais mērķis bija iedvest bailes..."

Viņas skatiens piepe�i kļuva izklaidīgs, un viņa sastinga puspavērtām lūpām.

"Jā," atsaucās viens no policistiem, kad viņa neizrādīja ne mazāko zīmi, ka vēlētos turpināt.

Palūkojusies uz Tobiasu, Perisa ieklepojās: "Viņ� teica, lai es pasakot kādam, ka laiks ejot uz beigām. Kaut ko apmēram tādu viņ� teica. Tāpēc man liekas, ka viņ� gribēja nobaidīt mūs abus."

"Jūs un misteru Kvinnu?"

Nedaudz vilcinājusies, viņa teica: "Nē."

"Jūs un kādu citu, mis Dilaita?"

Perisa pasniedzās, lai atglaustu matus, kas bija pārkritu�i pāri sejai. "Es... Viņ� nepateica vārdu."

"Varbūt jums ir kāda nojausma, par kādu personu viņ� runāja?"

Iztaujā�ana turpinājās. Tobiass nemitīgi soļoja uz priek�u un atpakaļ. Kad pienāca viņa kārta runāt, viņ� pastāstīja, ka redzējis kādu izejam no nama, ta�u, jautāts pēc iemesla, kas licis viņam ierasties pie Perisas nakts vidū, viņ� nevarēja pateikt neko prātīgāku, kā vien to, ka telefona klausule bijusi nocelta. Acīm redzot vīri nosprieda, ka Tobiass un Perisa ir tuvi draugi.

"Durvis tomēr vajadzētu turēt aizslēgtas, kundze," Perisai tika sacīts, "kāds varēja jūs izsekot."

Un tad jau Tobiass ar Perisu atkal bija vieni.

"No tā nebūs nekāda labuma," viņa teica.

Viņ� bija ar viņu vienis prātis, ta�u skaļi to neteica. "Pirmais, kas tagad darāms - āra durvīs jāieliek jaunas, pamatīgas

OlCllU

atslēgas. Arī tava dzīvokļa durvīm vajadzīgas atslēgas, turklāt vēl jāuzstāda sazinā�anās iekārta. Es parūpē�os, lai tas tiktu izdarīts jau �orīt."

"Man vispirms jāaprunājas ar pārējiem."

"Tas jādara nekavējoties, vai arī tev �o māju jāatstāj," tikko to pateicis, viņ� tūdaļ saprata savu kļūdu, "piedod, es..."

"...esmu pieradis izrīkot," Perisa pabeidza viņa vietā, tomēr viņas lūpās bija jau�ams viegls smaids. Ta�u, tikpat a�i kā atplaiksnījies, smaids izdzisa. "Kāpēc tu atnāci?"

"Tu ta�u dzirdēji, ko sacīju policistiem."

"Ka esi mēģinājis mani sazvanīt, bet nekas nav iznācis."

"Apmēram tā."

Perisa sāka slieties kājās.

"Paliec," Tobiass sacīja, "ko tu vēlies?"

"Vēl mazliet karsta ūdens. Es pati ielie�u."

Paņēmis viņas tasi, Tobiass to piepildīja. "Kā jau tiku sacījis policistiem, telefoncentrāles operators teica, ka tavam telefonam, visticamāk, esot nocelta klausule."

"Un tu uzskatīji par savu pienākumu pa�ā nakts vidū kāpt automa�īnā un rullēt �urp, lai man to pavēstītu?"

Tobiass ieslidināja tasītē jaunu tējas paciņu. "�ādā interpretācijā tas patie�ām izklausās dīvaini."

"Nevis dīvaini, nē," viņa, atslīgusi pret krēsla atzveltni, saviebās, "pareizais vārds būtu - neticami."

"Vai tev kaut kas sāp?" Ko gan �ī sieviete teiktu, ja viņ� paziņotu viņai, ka viņam būt kopā ar viņu likās ne vien ticami un iespējami, bet glu�i dabiski? Tas likās pareizi.

"Smeldz visas maliņas," viņa sacīja, "bet tas nekas." "Varbūt tu ērtāk justos savā �ūpuļkrēslā."

Kad viņ� aplika Perisai apkārt roku un skubināja viņu piecelties, viņa nepretojās.

Perisai apsē�oties krēslā, sega noslīdēja viņai no pleciem, un viņa ar gandrīz vai akrobātisku veiklību pamanījās saturēt sava naktskrekla aug�daļu.

Norijis siekalas, Tobiass nolika viņai blakus tējas tasi. �īs bezveidīgās, neizteiksmīgās drēbes, kuras viņa parasti valkāja, bija tik maldino�as...

"Hopsā!" viņ� smaidīdams palūkojās viņai acīs. Neatraudams no tām skatienu, viņ� rūpīgi kā bērnu aukle sakārtoja viņai apkārt segu. "Tev jāuzturas siltumā. Tas, ko tu esi pārdzīvojusi, var vēl izsaukt kādu nevēlamu reakciju. Iedzer vēl kādu malku tējas."

Tā vietā, lai paņemtu tasi, Perisa satvēra viņa roku un cie�i to saspieda. "Kad tu man mēģināji piezvanīt otrreiz?"

"Pāris stundas pēc pirmās reizes."

Viņa turēja Tobiasa roku pie sava zoda. "Un tu iedomājies, ka tev jāatbrauc �urp?"

"Jā," Tobiass notupās viņai līdzās.

"Kāpēc?"

"Es... Es tā iedomājos, un tas arī viss."

"Un tu redzēji to vīrieti, kur� atstāja māju?"

"Viņ� atstāja durvis vaļā un iekāpa automa�īnā, kas viņu gaidīja uz Pirmās ielas."

Viņa paberzēja vaigu gar viņa delnas virspusi. "Es biju tik ļoti pārbijusies."

Ja viņ� tagad mēģinātu viņai pieskarties, pieskarties pa īstam, mirkļa burvība tiktu neglābjami iznīcināta. "Dievs mans liecinieks, kā es tagad no�ēloju, ka neaizturēju �o kuņas dēlu."

"Nē," Perisas nagi iecirtās viņa pirkstos, "nē. Nesaki tā. Viņam bija nazis."

Viņa negribēja, lai viņ� tiktu ievainots. Tobiass ieklausījās sevī, mēģinādams izprast, kādu sajūtu �is secinājums radīja. Cerīgu? "Vīrietis, kur� dzīvo �eit, tavs kaimiņ�," viņ� painteresējās, "kur viņ� pa�laik ir?"

"Vormvuds? Naktis viņ� reti kad pavada mājās. Pēdējā laikā aizvien retāk," viņa aizvēra acis. "Kam man tas jāpasaka? Kuram ir jāzina, ka laiks iet uz beigām?"

"Nav ne jausmas," Tobiass nomurmināja.

"Vai tie�ām?"

Viņ� laikus norija atbildi, kura jau grasījās viņam pasprukt, viņa sejā pie tam nepakustējās ne muskulītis.

"Mums abiem tagad ir grūti laiki, Perisa," viņ� sacīja. "Nav labi tev to teikt, ta�u es vēl nekad neesmu juties tik... tik bezpalīdzīgs kā pēdējās pāris nedēļās."

"Es jūtos bezpalīdzīga patlaban."

"Tas, ko es izdarīju... Tas, kā es pret tevi izturējos, kad tu atnāci pie manis, bija viena vienīga nejēdzība. Es visu laiku centos tev to pateikt. Ja man beidzot būtu izdevies salikt vārdus kopā tā, kā es to gribēju, vai tad tu man piedotu, ka centos tev uzspiest sevi ar varu?"

Perisa vēl cie�āk aizmiedza acis, tad viņa klusi sacīja: "Jā."

"Zinu, ka tas izklausās muļķīgi, ta�u es priecājos, ka atnācu �urp un atradu tevi pēc tam, kad biju izteicis savu nelādzīgo priek�likumu," viņ� neveikli iesmējās. "Es izturējos rupji un aizskaro�i."

"Tu biji izmisis. Man �ī sajūta ir pazīstama."

Viņ� izmisīgi vēlējās noskūpstīt viņu. "Paldies tev, Perisa. Vai mēs varētu aizmirst to, ka biju atnācis pie tevis tāpēc vien, ka vēlējos, lai tu kaut ko izdari manā labā?"

"Es labprāt to vēlētos."

Tobiass ar brīvo roku ļoti saudzīgi atglauda atpakaļ viņas matus. "Kā tev �ķiet, vai mēs varētu... Vai mēs varētu mēģināt viens otru iepazīt?"

"Man nav īsti skaidrs, ko tu ar to domā."

Viņa cie�i turēja viņa roku, ļāva, lai viņ� pieskaras viņai, jo viņai bija vajadzīgs miers un dro�ības sajūta, nekas vairāk. Tobiass apkļāva pirkstus ap viņas pirkstiem un pavilka viņu sev tuvāk. Perisa ļāvās kā jauns dzīvnieks, kur� alkst pēc siltuma un aizsardzības. Pagriezusi seju pret viņa kaklu, viņa nopūtās, kad viņ� noglāstīja viņas plecus un skaustu.

Tobiasu pārņēmu�ais jūtu uzplūds, tas bija kaut kas tāds, kas sen vairs nebija modē. Tas bija vecs kā pati pasaule, un viņam tas patika. Viņ� jutās kā aizstāvis.

"Mēs darīsim to lēni un nesteidzīgi, Blū. Mēs varam sākt ar to, ka kļūstam draugi."

"Draugi..." viņa klusi atkārtoja, un viņas balss skanēja gandrīz sapņaini.

"Es jau tagad jūtos kā tavs draugs. Ja tev tā ir vieglāk -sakarā ar ģimenes lietām un visu pārējo - nevienam citam tas nav jāzina, tikai tev un man."

Tobiasam likās, ka jaunā sieviete nedaudz saspringst, tomēr tā no viņa neatrāvās.

"Tu esi neparasta būtne, Perisa. Nevēlos tevi satraukt, ta�u man �ķiet, ka tu esi pati neparastākā sieviete, kādu jebkad esmu sastapis." �īs nakts sasprindzinājums, acīm redzot, būs sakāpis viņam galvā. Viņ� nokrim�ļojās. "Es zinu, ka mēs nekad... tas ir, ka mums nekad nav biju�as tādas attiecības. Varbūt tas izklausās pārāk pēk�ņi, vai kā. Bet... Vai mēs nevarētu pamēģināt?"

"Neesmu pārliecināta, ka es..." viņas roka atrāvās no Tobiasa rokas, un viņa izslējās taisnāk, "Sintija ir mana māsa."

"Es vairs neesmu precējies ar Sintiju. Nu jau krietnu laiku. Esmu viens. Tāpat kā tu, Perisa."

"Bet..."

"Nekādu "bet". Jūs ar Sintiju nemaz neesat asinsradi-nieces, ja tas ir tas, kas tevi nomāc. Turklāt es ta�u nelūdzu tevi kļūt par manu bērnu māti..." Pie velna. Viņ� visiem spēkiem centās pasmaidīt. "Vismaz �onedēļ jau nu vēl dro�i, ka ^nē-" ... i

Perisa tum�i piesarka.

Uzvara lempju konkursā viņam būtu nodro�ināta. "Es runāju par draudzību. Un tikai. Neesmu nekāds briesmonis, Perisa. Pagātnē ir biju�as da�ādas nesaskaņas. �is tas no tā mani skar vēl joprojām, ta�u tas nekādi neietekmē mūsu abu attiecības."

"Nē," viņa sacīja, balsij skanot vairāk nekā nepārliecināti, "domāju, ka nē."

Segai paslīdot, parādījās slaida, samērīgi veidota kāja, tā kļuva redzama visā tās garumā līdz pat citrondzeltenajai me�ģīnei pa�ā stilba galā. Tobiasam būtu gribējies uzspiest tur savas lūpas, uzpūst dva�u maigajai ādai, ļaut savai mēlei iespraukties starp gaisīgajām me�ģīnēm.

Perisa savilka segu sev apkārt cie�āk. "Es priecājos, ka tu �onakt atnāci. Priecājos, ka tu man palīdzēji."

Tobiass no tupus stāvokļa nometās ceļos. Ja dāma zinātu, ka viņam patlaban iestājusies erekcija, viņa par �ādu

O<C�ll4 Ли.1.�.-

palīdzē�anu dro�i vien iecirstu viņam pliķi. "Arī es priecājos. Bet tagad gan tev jādodas uz gultu. Es uzturē�os �eit tik ilgi, līdz dzirdē�u, ka vēl kāds ir pārradies. Tad es parūpē�os, lai visi zinātu, kas �eit �onakt notika un tev nevajadzētu visu skaidrot no jauna."

"Es nezinu... Nē, nekas. Liels paldies tev."

Kad Perisa piecēlās, piecēlās arī viņ�. �onakt viņa likās viņam pavisam savādāka nekā citkārt, ne tik pa�pārliecināta. Viņa likās pārsteidzo�i neaizsargāta. "Ko tu nezini?"

Viņas lūpas nedaudz pavērās, un viņ� redzēja, kā tās piesardzīgi veido vārdus: "Labi. Es nezinu, vai ir jēga iet gulēt, ja nevaru būt pārliecināta, ka tumsā atkal kāds neielavī-sies."

Tobiass lūkojās lejup viņas kalsnajā, bālajā sejā: "Turpini." Viņ� sniedza viņai labāko lempīga lielā brāļa apskāviena imitāciju, uz kādu bija spējīgs, un pagrieza viņu ar seju pret koridoru. Pieliecies tuvāk pie viņas auss, Tobiass sacīja: "Ej aug�ā un liecies gulēt. Es palik�u �eit, kamēr kļūs gai�s."

"Bet..."

"Dari, ko tev saka, un nerunā man pretī. Es, galu galā, esmu vecāks par tevi. Neaizmirsti to."

Perisa iespurcās: "Ak vai, tas skan kā atbalss no tālas pagātnes."

"Tā arī ir. Es atkal spēlēju vecāko brāli. Tāpēc - mar� gulēt!"

"Jā," viņa sāka soļot uz priek�u. Segas gals vilkās viņai pakaļ pa grīdu, "paldies. Mans pirmais darbs no rīta būs -parūpēties par atslēgām."

Viņ� bija tas, kuram būtu jāparūpējas par atslēgām. Tomēr viņ� neko �ai sakarā neteica, tikai piebilda: "Tas ir vareni. Ja tev kaut ko no manis ievajagas, es bū�u lejā uz dīvāna."

Tobiass dzirdēja, kā Perisa uzkāpj pa kāpnēm, tad - kā viņa iet pa grīdu viņam virs galvas, bet viņ� pats pa to laiku izstiepās uz saliekamā smil�krāsas dīvāna un atbalstīja galvu pret spilveniem tā galvgalī.

Rotaslietu vilto�ana. Uzbrukums ar nazi nakts laikā. Acīm redzot, Perisa, pati to nenojauzdama, bija iepinusies kaut kur, kur viņa nekādā gadījumā nav gribējusi iepīties. Perisa bija kāda nezināma mērķa centrā.

Tobiass blenza griestos. Vai dzīve jau bez visa tā nebija, pietiekami sare�ģīta? Tagad viņ� visām savām nebū�anām vēl bija pievienojis nepārvaramu kaisli pret sava ienaidnieka mazmeitu.

Vecākais brālis? Varbūt Perisa bija to piemirsusi, ta�u viņai nebija brāļu.

"Tā esmu es."

"Kā tad," Konrāds blenza uz Sintiju caur spraugu, kurai pla�ākai plesties neļāva dro�ības ķēde viņa studijas durvīs. Durvis aizcirtās, ķēde tika atkabināta, un viņ� pakāpās sāņus, lai palaistu sievieti garām. "Vai kāds zina, ka tu esi �eit?"

"Nē, neviens." Durvis aizcirtās no jauna, pie tam ar tādu spēku, ka Sintija satrūkās. "Neviens pat nezina, ka tev pieder �ī studija, vai atceries?" Viņa pati to atcerējās lieliski. Viņa maksāja īri par �o kambari, lai netalantīgs gleznotājs, kur� ne acu galā nevarēja ciest savu bārmeņa darbu, sniegtu viņai kaut ko, kas tai bija vajadzīgs.,.

Konrāda sejas izteiksme nebija mainījusies: "Tu esi vēlu."

"Nebija jau nemaz tik viegli tikt prom."

"Tu biji kopā ar viņu?"

"Es tur neesmu bijusi jau kādu nedēļu," viņa skaidroja viņam, "Naid�els kļūst nervozs, kad... Nu, tu jau zini, ko es ar to gribu teikt. Viņ� pa laikam mēdz būt kopā ar mani."

"Kā tad. Un viņam nestāv ne lūdzams. Tāpēc tu gribi kaut ko no manis. Tu to arī dabūsi. Ta�u tikai pēc tam, kad es bū�u dabūjis no tevis to, ko vēlos. Visu, ko vēlos."

"Tu to darīsi?" Viņa stāvēja viņam ļoti tuvu un vilka ar nagu pa viņa kailajiem krū�u muskuļiem. Ģērbies vienīgi d�insos, vīrietis bija tīkams acīm un moko�i kairino�s citām ķermeņa daļām. Vienīgā mēbele �ai jumtistabiņā bija gulta ar kailu matraci. Viņi varēja to tiklab lietot, kā nelietot. "Tu ta�u nebūsi pārdomājis, vai ne, Konij?" Sintija teica. "Tu būsi gatavs, kad es teik�u?"

Viņ� izdarīja nenoteiktu kustību, kas vienlīdz labi varēja paust vēlmi pieskarties viņai, kā pārtraukt viņas pieskārienus viņam. "Varbūt."

"Tu teici, ka jā."

"Bet tu toties teici, ka vispirms darīsi to, ko es gribē�u. Kaut ko sevi�ķu."

"Es tūlīt p/at to sāk�u," Sintija smaidīja. "Pasaki tikai, kas man jādara, un es to darī�u." Pēdējā laikā viņa bija bijusi visai rātna - viņa nebija apciemojusi Koniju turpat vai divas nedēļas. Sekss tikai ar Naid�elu. �ovakar viņa bija karsta ka bail, toties Naid�els nebija ieinteresēts atkārtotās izdarībās. Naid�elam bija svarīgi strādāt pie Tobiasa, un jāteic, ka Sintijai tas bija pat vēl svarīgāk, ta�u nabaga zēns bija galīgi nelietojams pēc �īm dienas pūlēm, tās bija viņu bez �ēlastības izsūku�as.

Nepiespiestas iznesības pilnā gaitā Konrāds �ķērsoja istabu. Viņa melno acu skatiens bija pievērsts Sintijai, viņas sejai, krūtīm, kājām, tas nemitīgi pārvietojās, ta�u ne uz mirkli neatstājās no viņas, kamēr viņ� ieslēdza gar sienām izvietotās jaudīgās stieņveida spuldzes.

Dienvideiropie�u tipa vīrie�i Sintiju uzbudināja. Par Konrāda izcelsmi skaidri runāja viņa olīvkrāsas āda un jutekliski skaistie sejas panti.

Viņ� viegli pagrūda viņu uz priek�u.

Viņa pat nepakustējās. "Tu to gribi? Nāc un paņem to, mīļais." Varbūt �oreiz viņ� to darīs. Varbūt �ī būs tā reize, kad viņ� mainīs taktiku.

"Tu zini, kas man patīk," Konrāds sacīja.

Sintija tikai paraustīja plecus un kā pastaigādamās piegāja molbertam ar iesāktu gleznojumu: "Kas tas tāds?"

"Pateik�u, kad tu par to samaksāsi."

Viņa palūkojās uz uzmetumu, kur� sastāvēja no melnu �vīku mud�ekļa, kas �āvās ārā no zila centra. "Tas tev patīk, vai ne? Ka es tev samaksā�u par seksu?"

"Tu maksā man par gleznām."

Gleznas kalpoja par ieganstu tai naudai, ko viņa maksāja viņam. Konrāds lielījās, ka viņa darbi tiekot aizvien vairāk pieprasīti. Darbi viens pēc otra pārceļoja no viņa studijas uz noliktavu, kas atradās Sintijas dzīvoklī. Ar naudu tika pirkts sekss, kas bija katra viņu darījuma labākā daļa.

Apgaismojuma uzstādī�ana bija novērsusi Konrāda uzmanību no Sintijas. Viņ� vēroja, kā tas izgaismo milzīgo, balto audeklu, kas bija attīts un piestiprināts pie jumtistabiņas vienīgās pilnās sienas. Griesti ar �etrām taisnstūrveida jumta gaisinām veidoja slīpu leņķi ar pa�u jumtu. Lielāko daļu grīdas klāja brezents.

"Tas ir par lielu," sacīja Sintija, pamādama uz audekla pusi, "man nebūs vietas, kurto nolikt." Noliktavas telpa bija jau stāvgrūdām pilna.

"�is ir pasūtījuma darbs."

Sintija, strauji �ķērsojusi telpu, saķēra Konrādu aiz rokas. "Kam?" Pēk�ņs greizsirdības uzliesmojums - pārāk pazīstama sajūta. "Tu piederi man."

Uzmetis pavir�u skatu Sintijas rokai, viņ� sacīja: "Tu, kundzīt, esi mani nolīgusi. Un visu laiku tu neesi klāt. Naid�elam ir savas vajadzības, man - savas."

"Es tev zvanīju."

"Un te nu mēs esam."

"Tu izpildīsi manu vēlē�anos?"

"Atkal par to pa�u?" Noņēmis viņas roku no sava aug�delma, viņ� aizvadīja to līdz savai kājstarpei. "Rādās, ka būsi nolēmusi mani par katru cenu pielauzt - tie�i �ovakar."

Tas bija liels, ta�u - pie velna - ciets tas vēl nebija. Sintijas lūpu kaktiņi parāvās uz aug�u, un viņa saspieda viņa rīku. "Gan es tevi pielauzī�u. Vispirms es gribētu, lai tu apsoli, ka nekustēsies, iekams es nebū�u teikusi, ka ir laiks."

Konrāds pat nepamirk�ķināja acis, nemaz nerunājot par kādu citu kustību. "Tu jau, kundzīt, esi tā, kura �eit izrīko."

Sintija juta, ka viņu pārņem aizvien lielākas ba�as. "Pasaki man to vēlreiz." Nekas nedrīkstēja notikt pirms laika. Veseli divi ārkārtīgi svarīgi, pie tam pilnīgi negaidīti sare�ģījumi viņas plānos bija novedu�i viņu tuvu panikai. Toties tagad viņa zināja, kā �os jaunumus izmantot pa�as interesēs. Viņai bija vajadzīgs Konrāds, ta�u viņa rīcība nekādā gadījumā nedrīkstēja kļūt neprognozējama.

"Ir �is tas, ko es gribētu, lai tu izdari, Sintij. �oreiz tas būs kaut kas savādāks nekā citkārt."

Sintija nepatikā noskurinājās: "Klāj tik vaļā."

Vīrie�a nāsis iepletās: "Tu pati tūlīt klāsies vaļā, mazulīt. Vispirms izģērb mani."

Sintija tik tikko noturējās neiebildusi, ka viņa vienmēr izģērbj viņu. "Ar lielāko prieku." Viņa atpogāja vaļā viņa d�insus. Tā bija daļa no atrakcijas - Konrāda tīri vai neticamā pa�kontrole un Sintijas centieni panākt, lai viņ� beidz. Viņ� to nekad vēl nebija izdarījis, vismaz pagaidām. Viņ� pats varēja izlemt, kad viņa rīks kļūs ciets, stundām ilgi stumties bez ejakulācijas, līdz viņa sāka lūgties, lai viņ� beidz, un tad atstāt viņu elsojot, bet pa�am pazust vannas istabā zem du�as.

Tagad nu viņa gribēja redzēt viņu aizmetam prom to, ko viņ� gribēja saglabāt tikai sev pa�am.

Viņa dibens bija stingrs kā marmora skulptūrai. Sintija lēnām lobīja nost viņa d�insus, izplēsdama pirkstus pāri viņa sē�amvietas vaigiem, spaidīdama viņa stingros aug�stilbus un lielus. Kad viņ� ļāva viņai aizmest d�insus sāņus, viņa novietoja savus īk�ķus uz viņa cirk�ņiem un iesūca viņu dziļi mutē.

Tas uzslējās vienā mirklī, pārsteidzot Sintiju nesagatavotu. Brīdī, kad piebriedusī galviņa lika viņai norīstīties, viņ� to atrāva. "Aug�ā!" Iebāzis rokas viņas kleitas kakla izgriezumā, viņ� to rāva, plē�ot pu�u vīles. Tas lika Sintijai piecelties.

"Nedari tā," viņa centās atraut Konrāda roku, "tu to sabojāsi."

"Nopirksi sev jaunu." Viņ� pārplēsa kleitas aug�daļu uz pusēm. "Manuprāt, tu to gribēji. Vai tad tu pati neteici, ka mani neesot iespējams satracināt?"

Sintija lūkojās vīrie�a drud�aini dego�ajās acīs un juta sevī tīkami kņudino�as �ausmiņas.

Ar nāko�o rāvienu viņ� pārplēsa krū�turi, ko viņa par prieku viņam bija uzlikusi. Viņas krūtis izgāzās brīvībā. Viņ� iesmējās, un Sintija juta, ka viņas kājstarpe kļūst slapja. "Nevajag," viņa mēģināja viņu atvairīt, "tu dari man pāri."

"Tavi pupi ir patie�ām ko vērts, mazulīt. "Pupi un dupsis". Tā rēvijas dziesmele ir uzrakstīta tie�i par tevi."

Pēc mirkļa viņa jau bija kaila. Un viņa bija gatava. Sintija spēra soli uz gultas pusi.

UlCltU 1XUIUQI ы��м

"Nē," Konrāds sacīja, piegrūdis viņu pie sienas, "vai esi aizmirsusi - papriek�u mans gājiens!"

Pirms Sintija paguva ko bilst, Konrāds norāva vāku kādam spainim un iemērca rokas līdz pat elkoņiem sarkanā krāsā.

"Kas... Nē!" viņ� bija piegājis viņai klāt. "Nevajag! Tā iekļūs man matos."

X "Kā tad."

"Izbeidz ta�u, Konij! Izbeidz!"

"�is ir mans gājiens, Sintij."

"Lūdzu!"

"Kā tad, tu to dabūsi."

Glābiņa vairs nebija. Viņ� saķēra viņas vidukli.

"To nevarēs dabūt nost!"

"Gan jau varēs. Paļaujies uz mani, mazulīt." Viņa rokas slīdēja pār viņas augumu. Viņ� no jauna iegremdēja tās spainī un bagātīgi apveltīja viņas ciskas, tad pārklāja ar krāsu viņas krūtis, neaizmirsdams pie viena parotaļāties ar viņas krū�u galiem, līdz sieviete sāka snaikstīties pēc viņa.

"Pacietību, Skārlet⁴. Visam savs laiks. Mēs �eit uzrīkosim kaut ko patiesi unikālu."

Nāko�ais, kas saistīja Konrāda uzmanību, bija viņas seja.

Sintija spiegdama un sprauslādama mēģināja atgrūst viņu, ta�u viņas pūles bija veltas. Glumā, sarkanā krāsa saujām gāzās viņai uz galvas un, piepalīdzot Konrāda grābekļveidīgi izplestajiem pirkstiem, plūda lejup pa matiem.

"Tu esi nojūdzies!" viņa kliedza.

Konrāds nometās uz ceļiem, aplika rokas ap sievietes gurniem un ierakās ar mēli viņas spraudziņā. Sintijas galva atgāzās, un viņa pieplaka vīrie�a pleciem.

"Jā," viņa izgrūda caur zobiem, "jā, jā. Jā!"

Kritiens. Kritiens bezdibenī un uzliesmojums.

Viņ� atrāvās no viņas pārāk ātri.

"Vēl nē, Konij!" Viņ� atbrīvojās no Sintijas tvēriena. "Neapstājies. Lūdzu, Konij!"

"Tava vēlē�anās man ir likums. Lai notiek!"

Viņ� pagrieza viņu otrādi, nedaudz piepacēla un grūda viņā ar tik saldu spēku, ka tas lika viņas apziņai vai izkust.

Tvarstīdama pēc kāda atbalsta punkta, Sintija atspieda potītes pret viņa aug�stilbiem.

"Brīni�ķīgi," viņ� sacīja, ar muti pieskardamies viņas kaklam, "tas ir tas, kas vajadzīgs."

Sintija juta, ka tiek nesta uz priek�u. Tad viņas seja un krūtis atdūrās pret sienu, pret balti gruntēto audeklu. "Pie velna- kas...?" Viņas rokas instinktīvi izpletās.

"Atstāj to manā ziņā, mīļumiņ."

Sākās trakulīga drā�anās. Viņ� pulsēja un dārdēja viņā un pāri viņai, un versmainā tumsa, ko viņ� mācēja viņā izsaukt tā, kā neviens cits vīrietis, ko viņa pazina, atskaitot vienīgi Tobiasu, iz�ķīda varenā eksplozijā.

Kad sieviete bija atslābusi, Konrāds vēlreiz plakaniski uzgrūda viņu uz audekla un nedaudz pavalstīja viņu uz vienu, tad uz otru pusi.

"Tu... mani saskrāpēsi," viņa kunkstēja.

"Tas tev nāks tikai par labu," viņ� attrauca.

Viņ� pasniedzās un notriepa viņas ādu ar vēl vienu biezās, sarkanās krāsas slāni. Sākās me�onīga viļņo�anās, tā turpinājās vēl un vēl, negribēdama rimties. ч

Kad Sintija beidzot vairs nespēja noturēties kājās, Konrāds nostiepa viņu uz brezenta. "Labs ir," viņ� sacīja, "lieta darīta. Saki tagad, un es darī�u, ko tu vēlēsies."

Sintija cīnījās pēc elpas: "Apdauzītais kretīns."

"Es?" Konrāds atieza zobus. "Vai tad tev nepatika?"

Apvēlusies uz sāna, viņa atbalstīja galvu rokā. "Kā, velns lai parauj, es tagad tik�u mājās?"

"Gan jau kaut ko izdomāsi."

Viņa mirk�ķinādama vēra vaļā acis un juta, kā krāsa �ūdama savelk viņas ādu. "Tā �ļura..."

"Ir uz ūdens bāzes. Tu to nomazgāsi." Viņ� paņēma lakas baloniņu un sāka apsmidzināt audeklu. "Toties no �ejienes gan tā vairs nebūs nomazgājama. Nemū�am."

Mocīdamās ar nelabumu, būdama jau gandrīz tuvu vem�anai, viņa pamanījās uzslieties sēdus un palūkoties uz Konrādu. Veidols, kur� aizņēma visu sienu, bija daudz vieglāk uztverams nekā agrākie Konrāda gleznojumi.

"Tas ir murgs," viņa izdvesa, "murgs."

Viņas sejas profila, matu, roku un krū�u, vēdera un cisku nospiedums veidoja savdabīgu gleznu. Starp viņas atplestajām ciskām bija nojau�ami vīrie�a aug�stilbu un ceļu nospiedumi.

Sintija novērsās no audekla un palūkojās uz Konrādu: "Tu teici, ka tas esot pasūtījuma darbs." Viņas smadzenēs valdīja pilnīgs haoss. "Kas tev to ir pasūtījis?"

"Kāds, kuram vajadzīgs nodro�inājums."

"Nodro�inājums?"

"Pret tevi, ja tev gadījumā ienāktu prātā mainīt nodomus."

"Bet tu ta�u nemēģināsi to..."

"Ko teiksi? Vai tu gribētu, lai es to daru? Varbūt vēlies, lai es aizeju pie tava ienākumu avota vai varbūt sameklēju jauku, publisku vietu, kur to izstādīt, pie kam pierakstot klāt tavu vārdu? Kā tev �ķiet, vai ziņas mēdz izplatīties ātri?"

"Tu to nedarīsi."

"Kāpēc gan nē? Un tici man, nevienu �ai pilsētā nenāksies grūti pārliecināt, ka tā esi tu."

Sintija mēģināja uzrausties kājās, ta�u tūlīt pat atkal atkrita sēdus.

"Jūties �okēta?" vīrietis, apburo�i smaidīdams, apjautājās. "Nav par ko. Kā jau teicu, tas ir pasūtījuma darbs. To es pasūtīju pats sev. Gan ar laiku tas man iepatiksies. Man tas jau tagad sāk iepatikties. Mans Dievs, man tas patīk!"

"Bet es cerēju, ka tu man palīdzēsi."

"Un es to arī darī�u. Bet es, nudien, negribētu kaut kā netī�ām tikt aizmirsts, kad tu, Sintij, būsi dabūjusi to, ko esi nodomājusi."

"Es netaisos..."

"Tagad - nē. �ovakar es par to vēl papriecā�os pats. Pēc tam es to nolik�u dro�ā vietā, tā, ka neviens to vairs neredzēs, ja nu vienīgi tu pārstāsi mani apciemot. Vai arī pārstāsi man maksāt. Bet cenas, starp citu, ceļas."

"Tu domā mani �anta�ēt?" Sintijas balsī skanēja neticība.

"Nebūt nē. Es tikai gribu būt dro�s, ka tu nepametīsi novārta savas saistības. Es savējās novārtā pamest netaisos. Viss, kas tev jādara - jāpasaka, kad būs pienācis laiks, lai es varētu rīkoties. Man ta�u jārūpējas par savu nākotni. Kāpēc tu neej mazgāties?"

�oreiz viņai veiksmīgi izdevās uzslieties kājās un viņa sāka steberēt vannas istabas virzienā.

"Vai naudu atnesi?"

"Jā," viņa, palūkojusies pār plecu, novilka.

"Tas labi. Man tā ir vajadzīga." Paņēmis otu, viņ� pievienoja da�us a�us, noteiktus triepienus audekla apak�malā.

Sintija, pagriezusies pret viņu, lēnām tuvojās.

"Nosaukums," Konrāds, aplikdams roku viņai ap vidukli, paziņoja, ""Izpistā". Kā tev tas patīk?"

"Hei, Semi" Perisa cerēja, ka viņai pietiekami ātri izdevies noslēpt savu apjukumu. "Tu pārņēmi sardzes posteni? Tu ta�u būsi galīgi nomocījies."

Tobiass bija teicis, ka palik�ot tik ilgi, kamēr kāds nāks viņa vietā. Viņai nebūtu vajadzējis cerēt, ka Tobiass gaidīs, līdz viņa pamostas, sevi�ķi ņemot vērā, ka viņa aizmiga, parādoties rīta blāzmai, bet tagad jau bija krietna pēcpusdiena, tomēr viņa bija uz to cerējusi.

Atzvēlies uz dīvāna, izpletis rokas visā tā atzveltnes platumā, bet tenis�ībās ieautās kājas atbalstījis pret viņas stikla galdiņu, Sems izskatījās drizāk saniknots nekā noguris. "Apsēdies," viņ� sacīja, "es vēlos visu to dzirdēt no tavas mutes."

"Vai tad..."

"Kvinns ir augstprātīgs kuņas dēls, vairāk nekas. Es viņam neuzticos. Pie velna, kas tad īsti pagāju�nakt notika?"

Redz, cik daudz jēgas bija Tobiasa pūliņiem aiztaupīt viņai �o stāstī�anu, kuras laikā viņai no jauna nāksies pārdzīvot to, ko viņa vislabprātāk būtu izdzēsusi no atmiņas. "Kaut kāds lo�ņa bija �eit ielavījies un pamatīgi mani nobiedēja. Tobiass, nevarēdams mani sazvanīt, sāka uztraukties un tāpēc atbrauca �urp. Paldies Dievam, ka viņ� to izdarīja... Es biju kā paralizēta, Sem. Tas bija kaut kas �ausmīgs." Perisas rīkle konvulsīvi noraustījās, it kā viņai vajadzētu vemt.

Sems nocēla kājas no galdiņa un piecēlās. Tagad, kad viņ� bija ģērbies d�insos un vaļīgā, zaļā kokvilnas d�emperī, viņā nekādi nevarētu atpazīt Samantu. "Ko tas zellis tev nodarīja?" Serna zilās acis neganti zibēja, bet viņa �okļa muskuļi ik pa brīdim noraustījās. "Vai viņ�..."

"Nē! Un es nevēlos vēlreiz iet tam visam cauri. �eit bija policija, Sem. Viss, ko varēja darīt, ir jau izdarīts. Bet tagad es gribu ēst."

"Es..." Sems aplika roku Perisai ap pleciem un piespieda pieri viņas pierei, "piedod, meitenīt. Man liekas, ka man tevi jāaizsargā, tas ari viss. Se�i gadi ir ilgs laiks. Atceries - tad, kad tu pārvācies uz �ejieni, es jau biju priek�ā. Tu man esi kā māsa, kuras man īstenībā nekad nav bijis, un es nespēju mierīgi noskatīties, kā kaut kāds psihopāts snaikstās gar manu māsu."

Perisas acis bija kļuvu�as miklas: "Paldies, Sem." Pēdējā laikā viņai ir gāzies pāri pārāk daudz emociju. "Labāku draugu es nemaz nevarētu vēlēties."

Taisnību sakot, reiz bija brīdis, kad viņi gandrīz bija kļuvu�i par ko vairāk nekā tikai draugi, ta�u tas bija pirms vairākiem gadiem, pirms D�īnas... un pirms Maikla.

"Kā tas iznāca, ka tu pielaidi �o Kvinnu sev tik tuvu?"

"Tā nemaz nav." Mele. "Mūs saista kopīga pagātne. Un tie�i pa�laik mums jātiek galā ar da�ām vecām ģimenes lietām."

"Vai tas viņam dod tiesības �eit ārdīties un skaidrot visiem, kas viņiem jādara?"

"Neticu, ka viņ� ko tādu ir darījis."

"Es jau tev teicu..."

Perisa lika viņam apklust: "Vai mēs nevarētu mainīt tēmu? Tas ir svarīgi, Sem. Es domāju, ka kāds �eit bija iekļuvis jau agrāk, pirms es vakar vakarā pārrados mājās. Varbūt tā ir viena un tā pati persona, kaut gan es par to �aubos. Kāds sajaucis lietas uz mana darbgalda. Un tas zīmējums - tur bija pārskicēts viens no maniem jaunajiem izstrādājumiem."

Sema naidīgā sejas izteiksme atmaiga: "Vai esi pārliecināta?"

"Protams... Jā, jā, esmu pārliecināta." Viņa uzticēja viņam sava atklājuma detaļas - par to, kā viņa bija pārmeklējusi dzīvokli un kā bija pazudusi saņurcītā papīra lodīte. "Es vēlētos, kaut būtu paņēmusi to papīra gabalu sev līdzi."

"Vai esi dro�a, ka atstāji to uz darbgalda?" viņa skatiens maldījās pa istabu. "Vai nevar būt, ka pati esi to aizmetusi?"

"Tici man - es to noliku uz galda."

"Tas ir tikai minējums, ka tā bija tava darba skice."

"Jā. Ta�u es to sajūtu ar ādu. Tāpēc jau tā virsma arī tika noslaucīta."

btetia литы ~.�

"Kvinnam dro�i vien par to ir di�enas teorijas?"

"Īstenībā viņ�..."

Durvis pavērās, un pa tām bez klauvējiena ienāca Mērija, tādējādi svētīgi novēr�ot Sema uzmanību. "Hūū," viņas plānie vaigi kvēloja aiz piepūles. �odien viņa bija sasmidzinājusi matos spīgulī�us un uzlipinājusi vaigam sarkanu folijas zvaigzni. "�īs kāpnes nemaz nekļūst īsākas."

"Tāpēc jau tu dzīvo pirmajā stāvā," Sems strupi noteica, "tu esi par vecu tādai kāp�anai."

Mērija, ignorēdama Sema repliku, virzījās uz virtuvi. "Man vajadzīgs galds," viņa, �ūpodama katrā rokā pa audekla somai, sacīja Perisai. "Tas tavs jaunais cilvēks ir tie�i tāds, kāds vajadzīgs. Apburo�s. Un tik ļoti laipns."

"Nolādēts blēdis," Sems klusi no�ņācās, tomēr ne tik klusi, lai tas paslīdētu garām Mērijas asajai dzirdei.

"Nerunā vis tā, jaunekli," viņa sacīja. "Āra durvīs tagad ir jauna atslēga. Jauns rokturis un viss, kas pienākas. Tik jauki, ka prieks. īsts misiņ�. Ej nu zini, kādu lērumu naudas tas viss maksā. Neesmu dzirdējusi, ka kāds no mums par to būtu samaksājis kaut pliku peniju. Un katram ir pa divām atslēgām. Visas numurētas. Ar speciālu gravējumu. Misters Kvinns sacīja, ka katram no mums pienākoties divi numuri. Man tika uzticēts tās sadalīt. Un, ja kāds savu atslēgu pazaudēs, tūdaļ tiks ziņots."

Perisa, sekodama Mērijai virtuvē, apveltīja Semu ar pārmeto�u skatienu. Vīrietis sa�ņaudza rokas dūrēs un sasita tās vienu pret otru.

"Tobiasam ir privilēģija likt īstajiem cilvēkiem darīt īsto darbu," viņa sacīja, apsvērdama, kā iegūt laiku. "Es... Mēs jau tikām runāju�i par atslēgām, bet tikai tā riņķī un apkārt, ta�u mums nelikās, ka pienāks reize, kad būs jārīkojas �ādi."

"Tādiem cilvēkiem kā Kvinns nav vairāk sajēgas par atslēgām kā tev un man. Un pat ne tik. �aubos, vai viņ� maz at�ķir vienu atslēgas galu no otra. Visticamāk, ka viņam ir kāds, kura vienīgais uzdevums ir atvērt viņam durvis un atkal tās aiz viņa aizvērt."

"Nerunā muļķības, Sem," Perisa stingri sacīja. "Tas, kā tu izturies, nekam neder."

"Pēcpusdienā būs klāt cilvēki, kuri ierīkos saziņas sistēmu," Mērija apmierināta pavēstīja. Ja bija kaut kas, kas vecajai dāmai patie�ām sagādāja prieku, tad tie bija negaidīti argumenti. "Vai nebūtu jocīgi, ka misters Kvinns būtu nolīdzis kādu arī saziņas sistēmai, kādu, kas tur runātu viņa vietā? Ko tu par to saki, Sem?"

"Es saku tikai to, ka tu esi apnicīga ve�a."

"Vispār jau man kārtējo reizi būtu pamats apvainoties," Mērija izgāza abu somu saturu uz galda. "Arī man ir �ādi tādi sakari darījumu aprindās, Pensa. Līdz �im nav bijis nepiecie�amības to pieminēt, ta�u patlaban rādās, ka ir īstais laiks."

Sems izvelbtām acīm aplūkoja savādo birumu uz Perisas virtuves galda. "Dibini kontaktus ar tiem, kuri maksā par saziņas sistēmām un masīviem misiņa durvju rokturiem?"

"Kā jau sacīju, tam ir sakars ar Perisas jauno cilvēku," Mērija skaidroja, izlocīdama telpisku papīra ķirbi. Viņa izlocīja vēl vienu, tad vēl un visbeidzot ceturto - mazāku eksemplāru un sakrāva tos visus uz grīdas. "Man vienmēr patikusi oran�ā krāsa. Tā piedien stiprām personībām, un vibrējo�ais kolorīts �o spēku vēl pastiprina."

Perisas rūco�ais vēders lika viņai doties pie ledusskapja. "Lieliski ķirbji," viņa paslavēja. Ledusskapis bija gandrīz tuk�s, tomēr viņa atrada jogurta trauciņu. Paņēmusi to, viņa izvilka no atvilktnes karotīti. "Vai ir kāds sevi�ķs iemesls izrotāt telpas kā uz Visu svēto dienu?"

"Neesi jau nu tik kautrīga," attrauca Mērija, izvilkdama no savu dārgumu kaudzes garu gabalu balta tilla un sakārtojot to krokojumos uz galda virsmas. Starp krokojumiem viņa novietoja uz floristu irbuļiem uztupinātas zīlītes. "Zizlis �eit nebūs nepiecie�ams. Ar cienastu arī nebūs nekādu problēmu. Melns ar oran�u dro�i vien nekad nebūs ticis gatavots. Jo labāk. Kāds no maniem paziņām pasvieda man �o ideju, un gan jau tā lieta ies."

Perisa palūkojās uz Semu. Tas piepūta vaigus un paraustīja plecus. Norāvusi jogurta trauciņam folijas aizvākojumu, viņa iegremdēja tajā karotīti.

Mērija cie�i uzlūkoja Semu: "Misters Kvinns ir ārkārtīgi godīgs cilvēks. Nav ne mazāko �aubu par viņa nodomiem. Godavīrs līdz pat kaulam. Es teicu viņam, ka da�i uzskata, ka pasākums, kuru viņ� iecerējis rīkot, nav tas, ko es esmu iedomājusies. Viņ� apstiprināja, ka¹ viss ir tie�i tā, kā es domāju, un ka viņ� nepavisam netaisās ar varu vilkt Perisu gultā."

Perisa gandrīz izgāza savu jogurtu.

"Nē, ser," Mērija, vēl arvien lūkodamās uz Semu, turpināja, "īstenībā viņ� sacīja, ka viņam ir sevi�ķa mīlestība uz Visu svēto dienas svinībām."

"Mērij," Perisa novietoja jogurta trauciņu un karotīti uz bufetes malas, "tu jautāji Tobiasam, vai viņ�... Tu jautāji, vai viņam attiecībā pret mani ir kādi nodomi?"

Trauslie pleci sarkanajā neilona �aketītē uzrāvās uz aug�u. "Svarīgi irtas, ka viņam padomā nav nekas nepiedienīgs. Un viņ� pērk no manis tūksto� ķirbju. Es sacīju, ka, pērkot piecsimt vienības, tiek dota cenas atlaide, un viņ� pasūtīja veselus divus �ādus komplektus. Man nav bijusi darī�ana ar tādu lērumu kop� neatminamiem laikiem."

"Kāpēc lai viņ� būtu gribējis tūkstoti ķirbju?" brīnījās Sems.

Ar rokas mājienu Mērija viņu pārtrauca: "Man ir vēl kāds labs kontakts. Maza �ū�anas darbnīciņa Kirklendā. Brīni�ķīgs darbs."

Perisa juta, ka viņai nepiecie�ams apsēsties.

"Tu vari tikai iztēloties �o ainu," Mērijas balss bija izvērtusies priekpilnos treļļos. Viņa piebikstīja putniņam. "Toties es tagad redzu to savā acu priek�ā visā pilnībā. Atceries, kā zīlītes laidelējās ap viņas kleitu, izdaiļodamas to sīkiem volāniņiem? Tas izsauc tik interesantas asociācijas."

Sakrustotām rokām atbalstījies pret bufetes malu, Sems pamāja ar pirkstu uz Mērijas pusi: "Vai tu runā par Pelnru�ķīti?"

Mērija tādā pa�ā veidā pavicināja pirkstu uz Sema pusi: "Tu esi sapratis. Pelnru�ķīte. Un tas viss tik labi sader. Nabadzīga meitene apprec bagātu princi. Runa iet par Perisu, jo viņa kļūst nabagāka ar katru mirkli, un misteru Kvinnu. Viņ� ir patie�ām bagāts. Un princim patīk Visu svēto diena, un viņ� nopērk tūksto� ķirbju. Un Pelnru�ķītes kariete ir izgatavota no ķirbja, un tas liek mums nonākt pie secinājuma, ka Pelnru�ķītei uz Visu svēto dienu gaidāmas kāzas. Ķirbji pārvēr�as zelta karietēs. Un Pelnru�ķīte apprec savu princi."

Kad klusums jau bija manāmi ieildzis, Mērija apsēdās. "Es zināju, ka tev tas patiks. Kā būtu, ja mēs nedaudz lauztu tradīciju? Ziedu pu�ķa vietā tu varētu nest zizli ar zvaigznīti galā."

Perisa dziļi ievilka elpu un tad izdvesa: "Tas ir kas neticams."

"Es zināju, ka jūs esat tie�i kā radīti viens otram," Mērija eksaltēti smaidīja, "un tie�i to pa�u teica arī misters Kvinns."

* ★ ★

No Pasta alejas bruģa cēlās tvaiki. Vēlīnās pēcpusdienas debesis izskatījās kā zili melni violetām joslām izraibināts audums. Perisas mati bija slapji no tās, kas solījās būt pirmā no veselas virknes viena otrai sekojo�u lietusgā�u. Viņa ar baudu metās skriet, laipodama starp daudzajām peļķēm, juzdama, ka viņu no jauna ir pārņēmis dzīvesprieks.

Lietus bija aizbaidījis lielāko da|u apmeklētāju no mazajām galerijām, kuras rindojās viena aiz otras visā alejas garumā. Perisa ieelpoja aso aromātu, ko izplatīja slapjās ģerānijas logu kastēs. Putekļi neskaitāmajās bruģa plaisās bija pārvērtu�ies dubļos, un viņa smaidīja.

Laba diena.

Lieliska diena.

Sasniegusi "Zilās durvis", viņa apstājās, lai pirms kāp�anas pār slieksni kaut cik atvilktu elpu. D�īna un Konrāds bija tur, kur viņiem bija jābūt piecos pēcpusdienā. D�īna sēdēja pie galdiņa līdzās skatuvei, pierakstīdama pasūtījumus, bet Konrāds pa to laiku izlika bārā preci.

"Ei, ļaudis!" Perisa uzsauca cauri misis Lipsas stakato plik�ķinā�anai - �oreiz viņa to darīja, stāvēdama kājās, iesildoties ar dziesmiņu "Ugunīgās lodes".

"Ei, Perisa!" D�īna, paceldama acis no kantorgrāmatām, atsaucās. "Nāc �urp un ļauj, lai es tevi apskatu. Sems man neļāva uziet pie tevis, kamēr tu gulēji. Nāc nu tagad."

"Es nelaidu tevi tāpēc, ka tu būtu varējusi netī�ām viņu uzmodināt," Sems, neviena nemanīts, iznira Perisai aiz muguras un rotaļīgi parāva viņas matu �ķipsnu. "Es mēģināju tevi sasaukt jau ārā. Bet tu tik sparīgi jozi, it kā tev pa pēdām dzītos maniaks."

Perisa pagriezās un aplika rokas viņam ap kaklu. "Sem," viņa ie�ukstēja viņam ausī, "beidzot man radusies iespēja. Manuprāt, viss sāk nokārtoties."

"Stāsti," viņ� pavēlēja, nedaudz parāvies atpakaļ, lai varētu ieskatīties Perisas sejā, "stāsti, stāsti, stāsti!"

"Pietiek ar vienu reizi," viņa sacīja, uzlikdama pirkstu viņam uz lūpām, tādējādi liekot apklust. "Ejam. Pērku katram pa glāzei ūdens."

"Ēē, paldies."

Sems pacēla misis Lipsas rokas no klavieru taustiņiem -tikai tādā veidā bija iespējams pievērst viņas uzmanību. Viņa kopā ar misteru Lip�u apsēdās uz skatuves malas, kamēr visi pārējie drūzmējās ap D�īnas galdiņu.

Perisa pasūtīja Konrādam kokakolu un tūdaļ, dzesēdama slāpes, sāka to dzert. "Kas par dienu! Nē, drīzāk vesela rinda -dienas un naktis."

"Mēs dzirdējām par pagāju�nakt notiku�o," pavēstīja Lipss, "tev vajadzēja dabūt rokā mani."

Perisa viņam neatgādināja, ka tobrīd nebija tādā stāvoklī, ka varētu kādu dabūt rokā. "Paldies. Ceru, ka tāda reize, kad man vajadzēs meklēt tavu palīdzību, nepienāks."

"Jaunas, skaistas atslēgas, ko?" Lipss iezviedzās. "Cena arī varen skaista. Man patīk tavi draugi."

"Man gan nē," Sems un Konrāds vienā mutē atsaucās.

Konrāds, norijis Perisas pasūtītās kokakolas malku, turpināja: "Nepārtrauc mani, Perisa. Es zinu, ka mums jau sen bija kaut kas jādara mūsu pa�u dro�ības labad. Un tu nepavisam nebiji tā, kura uzplītos, lai tas tiktu izdarīts. Ta�u man nepatīk, ka kaut kāds sve�inieks sāk �eit autoritatīvi uzstāties, vis�ēlīgi izdāļādams visiem numurētas atslēgas. Tā ir viena sūdu bū�ana."

"Kvinns man nemācīs, kā rīkoties," pavēstīja Sems. "Mums jāpastāv uz to, ka mēs par darbu samaksāsim, bet tu pasaki viņam, lai viņ� aizbā� savu bazūni un tinas."

"Tu būsi tas, kur� varēs samaksāt," attrauca Lipss. "Ņemot vērā summu, ko �is puisis par tām izdevis, mēs trīcēsim un drebēsim, lietojot viņa atslēgas. Nāc ta�u pie prāta."

Sems pielēca kājās. "Tu - nolādētais..."

"Tā ir," D�īna, piemiegusi acis, sacīja, "ka Perisai pēc iepriek�ējās nakts pārdzīvojumiem nepiecie�ams miers un atbalsts. Viņa atnāca uz �ejieni, lai dalītos ar mums patīkamos jaunumos. Vai mēs reiz varam beigt kasīties? Piekrītu - mēs nevaram liegt Tobiasam Kvinnam maksāt par remontdarbiem, ta�u mums jābūt pārliecinātiem, ka mēs smaidīsim un pateiksimies �im vīram, kad runa ies par rēķinu. Vai kāds ir citās domās?"

"Tikai tāpēc vien, ka viņam pieder..."

"Vai kāds ir citās domās?" D�īna skarbi pārtrauca Semu. Nekas tāds viņu attiecībās līdz �im vēl nebija manīts.

Perisa domīgu skatienu vēroja �o pāri. Semam ta�u noteikti bija jāzma, ka Tobiass ir D�īnas namīpa�nieks.

D�īna pasniedzās pēc Sema rokas, un viņ� satvēra viņas pirkstus. "D�īnai, kā vienmēr, ir taisnība," viņ� sacīja. "Mani tikai māc nenovīdība, jo �ī ēka pieder Kvinnam, bet es gribētu, lai tā pieder man. Tad es to varētu atdāvināt savai daiļajai dāmai. Tuk�i sapņi, vairāk nekas. Kas noticis, Perisa?"

Viņa godīgums bija Perisu pilnīgi atbruņojis. Tas bija licis apklust arī visiem pārējiem. D�īna paslējās uz aug�u un noskūpstīja Semu uz vaiga: "Esi iecietīgāks pret cilvēkiem, dārgais, tad viss būs labi."

"Pavisam labi," piemetināja misis Lipsa. Atslābinājusies viņa izskatījās glīta un maiga.

"Labi," Perisa, piebīdījusi savu krēslu tuvāk galdam, ielūkojās visās sejās pēc kārtas, "man piezvanīja "Fables" darbinieki, lūdza, lai es atnākot."

Viņas auditorija nogaido�i klusēja.

"Vispirms es gribētu jums parādīt �o." Perisa izvilka no svārku kabatas nelielu, polsterētu aploksni. Viņa apgrieza to otrādi, un uz galdiņa plastmasas virsmas nokrita auskars lilijas zieda formā ar pērli putek�ņlapas galā.

"Tie ir vieni no maniem vismīļākajiem," D�īna, paņemdama greznumlietiņu rokā, konstatēja. "Tie lieliski izskatītos klāt tai kaklarotai, kuru Sems tev pasūtīja priek� manis. Man tik tie�ām vajadzētu iegādāties �ādu auskaru pāri. Ja tikai tie visi jau nav izpirkti."

"Tā ir kopija," Perisa īsi paziņoja.

D�īna grozīja auskaru, aplūkodama to no visām pusēm.

Perisa vēroja, kā lietiņa ceļo no rokas rokā, līdz visi to bija apskatīju�i.

. "Diez vai kāds no jums varētu pamanīt at�ķirību," Perisa turpināja. "To spētu pamanīt tikai cits juvelieris, pie tam tāds, kur� pazīst manu darbu. �ī lietiņa nav no sudraba, tā ir tikai apsudrabota. Un es mēdzu izmantot īstās saldūdens pērles, nevis lētas krellītes ar aizpildītiem caurumiņiem. Es tikai gribēju jums nodemonstrēt, cik pārliecino�i strādā �ī persona. Tas patie�ām ir labs meistars."

"Ne tik labs kā tu," Konrāds, sarauktām uzacīm pētīdams liliju, sacīja.

"Sasodīti tuvs oriģinālam. Ta�u ne jau par to iet runa. Dizains ir manējais. Paskatieties uz marķējumu."

Konrāds pacēla izstrādājumu pret gaismekli, kas garā vara caurulē nokarājās no griestiem. ""D"," viņ� sacīja, "ak mū�s, tā persona - viņa ir nokopējusi pat tavu firmas zīmi."

"Vai arī - viņ�," Sems piebilda, "es gan gribētu, lai viņ� tiktu man pa tvērienam, lai arī kas viņ� tāds būtu. Vai tāpēc viņi tevi aicināja uz "Fables"?"

"Tikai daļēji. Kāda sieviete nopirkusi auskaru pāri, ta�u vienu no auskariem pazaudējusi. Viņa atnākusi painteresēties, vai ar juveliera palīdzību nevar tikt pie otra auskara. Viņi nav teiku�i viņai, ka tas ir pakaļdarinājums. Es izgatavo�u �ai sievietei jaunu pāri."

"Tīri pieklājīgi no viņu puses," D�īna komentēja, "sākums vie� cerības."

Perisa vairs nespēja apslēpt smaidu: "Viņi man atvainojās. Viņi apgalvoja, ka pirmajā brīdī viņus pārņēmusi panika, tāpēc arī �āda pārsteidzīga rīcība."

Konrāda tum�ās uzacis lēnām cēlās uz aug�u: "Tu ta�u joko."

"Nemaz nē. Es joprojām sev kniebju, lai pārliecinātos, ka

nesapņoju. Ja vēl kāds kaut ko atnesīs atpakaļ, es varē�u to pārstrādāt. Man nevienam nekas nebūs jāatmaksā. Tā sieviete -Eilina - viņa atzina, ka neesot bijusi taisnīga pret mani."

"Tur var viņai piekrist," Sems no�ņācās.

"Ta�u pats labākais ir tas," lielāka efekta labad Perisa ieturēja pauzi, "ka viņi ņem�ot manu nākamo kolekciju! Divreiz tā nemēdz notikt. Tā viņi pa�i teica. Un Eilīna vēl izteica cerību, ka es bū�ot ar mieru saglabāt ar viņiem līdz�inējās attiecības, jo mums bijusi laba sadarbība."

"Bra�i no viņu puses," atzīmēja Sems, bet misis Lipsa, demonstrēdama sev neraksturīgu spontānumu, steidzās noskūpstīt Perisu uz vaiga.

Konrāds pasvārstīja auskaru plaukstā: "Sems mums sacīja, ka tev pagāju�nakt bijis vairāk nekā tikai viens ciemiņ�. Tu domā, ka tā skice bija ņemta no kaklarotas?"

Perisa palūkojās uz savām klēpī saliktajām rokām: "Jā." Viņa nevēlējās noslāpēt savas tikko modu�ās cerības.

"Tātad - kā tu vari būt pārliecināta, ka arī nākamo kolekciju nepiemeklēs tāds pats liktenis?"

Viņa novērsās no Konrāda jautājo�ās sejas. "Lai notiek, ļautiņi. Pagāju�ā gada kolekcija tika nokopēta pēc tam, kad tā jau bija pārdo�anā. Teorētiski tas var notikt vēlreiz. Ta�u nedomāju, ka mūsu viltotājs spēs mani sakaut ar kvantitāti. Viņa rīcībā ir tikai viens izstrādājums."

"Ko tad, ja viņ� ir ticis iek�ā jau agrāk un paguvis redzēt arī citus?"

"Konrād, tu - sātana advokāts tāds!" Perisa saviebās. "Esmu nolēmusi visos iesāktajos darbos ieviest izmaiņas. Un, pateicoties jaunajām atslēgām, par kurām da�i no mums neuzskata par vajadzīgu pateikties Tobiasam, mums vairs nebūs problēmu."

"Jā, patiesi," D�īna rāmi piebilda, "tas viss pateicoties Tobiasam Kvinnam. Cilvēkam, kur� patiesi izdarījis ko būtisku mūsu Perisas labā."

"Dieva dēļ, D�īna," Sems uzblieza ar plaukstu pa galda virsmu, "tas zellis bija precējies ar Perisas māsu."

D�īna raudzījās sev priek�ā noliktajā pasūtījumu grāmatā. "Aud�umā�u," viņa, nepaceldama acis, izlaboja.

Sems tomēr nebija apklusināms: "Tu labi zini, ko Sintija par viņu stāstīja."

"Tā gan nav mūsu darī�ana," D�īna attrauca, "ta�u viņ� da�u labu rausta aiz aukliņām. Varu saderēt, ka tas tā ir."

Perisa, sēdēdama pa kreisi no D�īnas, aizsedza lapas viņas priek�ā un, pagaidījusi, kamēr D�īna palūkojas viņā, sacīja: "Izskatās, ka tu kaut ko zini. Ko tie�i?"

"Tavam Tobiasam būs bijusi kāda iespaidīga ziņa "Fables" darbiniekiem."

"Kāda tā varētu būt?"

"Teiksim, tāda: vai jūs domājat �eit atjaunot savu īres līgumu?"

"Sūdi vagā," Sems nomurmināja.

"Tas ir muļķīgi," Perisa, saraukusi uzacis, raudzījās tie�i D�īnas sejā, "tu gribi teikt..."

Konrāds pagrūda uz priek�u lilijas auskaru: "Viņa domā, ka tavs jaunais draudziņ� atgriezies pie saviem vecajiem trikiem. Manipulē ar cilvēkiem. Ko viņ� no tevis grib, Perisa? Ko viņ� grib tik me�onīgi, ka draud citiem cilvēkiem ar sankcijām?"

"Tādam draņķim kā viņ� nav vajadzīgi kādi īpa�i iemesli, lai ķertos pie draudiem," sacīja Sems. "Iespējams, ka viņ� tikai meklē veidu, kā no jauna tikt iek�ā Sintijas bik�elēs."

"Aizveries," Perisa viņu apklusināja.

"Man gan īsti ne�ķiet, ka tev, Sem, būtu taisnība," D�īna uzmanīgi aizvēra savu grāmatu un piecēlās, "un tomēr-Tobiasam Kvinnam pieder nekustamais īpa�ums, kuru īrē "Fables"."

* ★ *

Tobiass kavējās sava Stjuarta ielas biroja parādes durvīs un klusībā lādējās.

Pēcpusdienā, kad viņ� bija �eit ieradies, autostāvvieta blakus tirgum bija neparasti tuk�a. Tas bija pārāk vilino�i, lai pretotos. Viņ� bija ieradies, vēl pirms no debesīm bija sākusi gāzties du�a daudzu kvadrātjūd�u platībā.

Tobiass sacēla sava uzvalka apkakli un, ierāvis galvu plecos, jau grasījās ienirt lietū, kad piepe�i ieraudzīja Perisu.

Izmirku�iem, pie galvas pielipu�iem matiem, marles uniformā, kura bija pārāk slapja, lai būtu iespējams noteikt tās krāsu, viņa stāvēja, ar muguru atspiedusies pret sienu. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, viņa lūkojās tie�i viņā.

Lietus Tobiasam vairs nebija prātā. "Perisa!" viņ� spēra soli ārā un pavilka viņu zem zaļi baltās nojumes. "Hei! Tu esi pati jaukākā parādība, ar ko man �odien visas dienas laikā nācies sastapties. Bet tu jau esi tikpat kā noslīkusi."

"Tu vienmēr aizej pats pēdējais," Perisa sacīja, bet viņas sejā nebija ne miņas no smaida, kas sacītu: ak, kāds prieks man tevi redzēt! "Dāmai bija taisnība."

"Es?" viņ� apmainījās ar Perisu vietām, iestumjot viņu stūrī un nostājoties viņai priek�ā, tādējādi pasargājot viņu no strūklo-jo�ā lietus. "Kāds tev ir pastāstījis, ka es savu biroju vienmēr atstāju pats pēdējais?"

"Sieviete pie telefona."

"Tu piezvanīji man, lai aprunātos?"

"Nē. Es teicu, ka man ir kas nododams misteram Kvinnam, ja viņ� vēl ir savā birojā. Tas bija pirms divām stundām."

"Mani tas nesasniedza." Toties viņu bija sasniegu�i viņas �ā brī�a naidīguma uzplūdi.

"Es gribēju tevi sastapt vienu, bet ne tik loti vienu."

Tobiass lēnām iztaisnojās: "Es zinu, ka tas, kā es pret tevi tiku izturējies, nekam neder. Bet mums abiem vajadzētu tikt prom no �ejienes. Kāpēc tu nevarētu ienākt birojā? Tu esi izmirkusi līdz ādai." Liekas, ka Perisas āda viņam �ais dienās ne mirkli nebija izgājusi no prāta.

Viņa noņēma brilles un paberzēja to stiklus ar izmirku�o svārku kroku.

"Dod tās man," Tobiass mudināja un izmantoja slaucī�anai savas kaklasaites galu.

"Tu to sabojāsi."

"Zīds jau nestrīķē."

"Es biju domājusi tavu kaklasaiti."

"Nedodu ne beigtu �urku par savu kaklasaiti." Izvairīdamies no Perisas pastieptās rokas, viņ� uzlika brilles viņai uz deguna un sakārtoja briļļu kājiņ.as viņai aiz ausīm. "Tas, kas mani uztrauc, ir - kāpēc tu skaties manī tā, it kā man būtu izaugu�i ragi un aste."

Pietuvojās un pēc brī�a atkal attālinājās gumijas zoļu pak-�ķē�ana pa slapjo asfaltu.

Kad viņi atkal bija vieni, Tobiass mudināja: "Perisa, atbildi man."

Tā vietā, lai atbildētu, viņa nokāra galvu.

"Labi," viņ� nopūtās, cie�i satvēra jauno sievieti aiz rokas un ievilka sev līdzi lietus gāzē.

"Tu nevari ar mani manipulēt, Tobias Kvinn," viņa, teciņiem iedama, skaļi paziņoja, "tu nevari mani stumdīt un grūstīt pēc sava prāta. Tu nevari mani izmantot."

Tobiass neko neatbildēja. Viņ� sakostiem zobiem kātoja blakus Perisai, kura skrēja sīkā riksī un elsoja. Kad viņi bija tiku�i līdz d�ipam, Tobiass atvēra pasa�ieru puses durvis, gandrīz cel�us iecēla jauno sievieti iek�ā, piesprādzēja dro�ības jostu un atkal aizcirta durvis. Kad vīrietis apsēdās pie stūres, uzvalka bikses lipa pie kājām, bet kurpes bija tādas, ka tajās varēja plun�āties.

Pat visiesīkstēju�ākie ielu klaidoņi bija atstāju�i apkārtni. Tobiass brauca ziemeļu virzienā gar tuksnesīgo Paikpleisu, tad iegriezās pa kreisi Vird�īnijas ielā un turpināja stūrēt gar krastmalu.

"Es gribu izkāpt."

Viņ� raudzījās cauri noplūdu�ajam stiklam tumsto�ajās debesīs: "Es tevi aizvedī�u uz mājām."

"Tu tur neesi gaidīts viesis."

"Uz manām mājām."

"Apturi."

"Kāpēc?" viņ� palūkojās viņā ar acs kaktiņu. "Tev, acīm redzot, bija kas sakāms. Tu ta�u nestāvēji lietū tikai tāpēc, ka tev gribējās samirkt."

"Mēs varam parunāties arī �eit pat."

Nelikdamies ne zinis par viņas teikto, Tobiass stūrēja Sietlas centra un Savienoto ezeru virzienā. "Es gribu, lai tu iz�āvētos, nomierinātos un tad pastāstītu man, kādas duļķes jūs tur par mani kuļat," viņ� klāstīja, stūrēdams uz Rounokas ielas pāreju. "Tev nepiecie�ama jauka, ilga un labi karsta du�a."

"Es tā nedomāju."

Viņas balss vismaz vairs neskanēja tik pārliecināti. "Cik ilgi tu pagāju�nakt gulēji?"

Viņas nopūta �ķita piepildām visu d�ipa salonu: "Pietiekami ilgi. Paldies, ka tu paliki."

Tagad gan laikam nebija īstais brīdis stāstīt viņai, ko viņ� domāja par lielāko daļu viņas kaimiņu. "Es labprāt būtu sagaidījis, kamēr tu pamosties, ta�u man bija pāris svarīgu tik�anos, un es tās nekādi nevarēju atcelt."

"Tu izdarīji vairāk, nekā bija vajadzīgs. Es patie�ām nevēlos braukt pie tevis uz tavu jahtu."

"Mēs esam gandrīz jau klāt. Atslābinies, Perisa. Par spīti da�ādiem mītiem un baumām es nemēdzu uzmākties negribo�ām sievietēm."

"Tikai gribo�ām?"

Viņ� iesmējās un juta, ka arī viņa noslāpē smiekliņu.

Viņi pabrauca garām Rounokas parkam gar kreiso malu, un drīz vien jau cauri Vienības lī�a pelēkajai dūmakai bija saskatāmas Va�ingtonas universitātes ņirbo�ās gaismas.

Tobiass apturēja auto un, negaidīdams, kad Perisa sāks protestēt, izkāpa no tā. Viņa pievienojās viņam, pirms vēl viņ� bija paguvis tikt līdz pasa�ieru durvīm, un sāka iet viņam pa priek�u uz laivu piestātnes pusi.

Uz klāja viņ� automātiski pārbaudīja troses, ar kurām bija nostiprināta viņa jahta "Zodiaks". Skatoties uz leju, Montleikas tilta siluets bija gandrīz tumsā tīts. Neizskatījās, ka lietus varētu rimties.

"Kāp aug�ā pa kāpnēm. Tur būs du�a, paej zem tās," viņ� skubināja Perisu, kad viņi jau bija jahtas iek�pusē, "un noslaukies. Ja nu vienīgi tu gribi ieiet karstā vannā kopā ar mani. Lietus laikā tas ir vareni."

"Atrodos �eit piespiedu kārtā. Vienīgais - tu varētu man iedot dvieli. No tāda nieka lietus ūdens vēl neviens līdz �im nav nomiris."

"Pacentī�os." �ī sieviete, kura kaut kā bija pamanījusies tik dziļi un pamatīgi palīst zem viņa biezās ādas, �ī sieviete bija patiesi necie�ama. Viņ� palēkāja uz vienas kājas, lai nomestu samirku�o kurpi, pēc tam �o pa�u darbību atkārtoja ar otru kāju.

"�odien man zvanīja no "Fables"."

Tobiass gandrīz pazaudēja līdzsvaru. "Vai patie�ām?" Kurpju zoles bija atstāju�as dubļainas pēdas uz dēļu grīdas, zeķes bija pārvērtu�ās �ļurksto�ās pikās.

"Vai vari iedomāties - viņi man atvainojās."

No zeķēm Tobiass bija jau atbrīvojies, tagad tas pats notika ar �aketi. "Apsveicu. Tu dro�i vien jūties atvieglota." Kaklasaite spītīgi pretojās sava īpa�nieka pūliņiem, un viņ� pārvilka sabojāto zīda cilpu pāri galvai. "Nāc man līdzi. Apsolu, ka tava nevainība netiks apdraudēta."

"Tas nemaz nav tik smieklīgi."

Viņa krekls nolobījās kā pusgatava kivi augļa miza.

"Tu taisies pilnībā izģērbties?"

"Ne glu�i," viņ� attrauca, "vismaz pagaidām vēl nē. Man jāaiznes �īs lietas uz veļas telpu. Pēc tam es sadabū�u halātu - tev un arī sev pa�am. Pats es ie�u karstā vannā. Un, ja es būtu tavā vietā, tad kaut kur nolīstu un uzvilktu halātu. Vai tā drēbe nesarausies, ja to ieliks �āvētavā?" viņ� paskatījās uz viņas blūzi.

"Tev nav jārūpējas par to, vai man kas saraujas vai nē."

"Arī tiesa," viņ� atzina, smagi klumzādams uz veļas telpu. "Zini ko, nebojā katru mūsu tik�anās reizi, stāstot man, kāds nerātns bērns es savā laikā esmu bijis. Starp citu - vai esmu tev teicis, ko es tais laikos domāju par tevi?"

Tas lika Perisai sarosīties. Dzirdēdams, ka viņa seko viņam, Tobiass savā nodabā pasmaidīja. Izņēmis no skapja divus baltus frotē halātus, viņ� pasniedza vienu no tiem viņai. "Ja tev tā tīk, pagaidi, kamēr es ieeju vannā. Tā tu varbūt jutīsies dro�āk."

"Es neesmu... Tu, Tobias Kvinn, nepavisam neesi pirmais vīrietis, ar kuru man dzīvē ir bijusi darī�ana."

"Nē?" tēlodams pārsteigumu, viņ� atsprādzēja siksnu un izvilka to cauri bik�u jostas cilpām. "Man būtu jājūtas atvieglotam."

"Neticu, ka tu vispār jebko būtu domājis par mani tais laikos, kad bijām bērni."

"Bet ja nu tomēr? Tad gan tev kārotos zināt - ko?" viņa bik�u rāvējslēdzējs at�āvās vaļā, un viņ� izkāpa no biksēm.

"Vai atvainosi mani?" un viņ� pilnīgi kails atstāja telpu.

Izaicinājums.

Tobiass bija metis viņai izaicinājumu. Perisa uzlasīja tos apak�veļas gabalus, kuri nebija tiku�i līdz veļas mazgātavas izlietnei, un uzlika tos virsū pārējām Tobiasa drēbēm.

Tāda sieviete, kuru, jau ieraugot vien seksīgu vīrie�a ķermeni, pārņem nevaldāmas dzīvnieciskas dziņas, tagad dro�i vien iztēlotos vispārdro�ākās iespējamības.

Iespējamību patie�ām bija ne mazums.

Perisa pietvīka gan ārēji, gan iek�ēji.

Viņa ķermenis bija valdzino�s. Nebija jau tā, ka viņa uzreiz... Nē, ne uz to pusi.

Kokvilnas marle �ūstot sa�umurotos. Toties tā �uva ātri. Ja viņa savus svārkus un blūzi tagad izkarinātu �āvēties, tad, atgrie�oties mājās, viņa justos daudz patīkamāk nekā patlaban.

Steigā neveikli pīdamās savās drēbēs, viņa izģērbās līdz krū�turim un biksītēm. Ievīstījusies siltajā, pūkainajā halātā, viņa tagad atradās dilemmas priek�ā - pievienoties vai nepievienoties Tobiasam?

Tikai gļēvule būtu izvairījusies no tik nevainīga izaicinājuma.

Pēc lietus atdzisu�ais, dzestrais āra gaiss lika viņas kājām pārklāties ar zosādu. Tobiasa vanna bija iebūvēta ni�ā zem atklātām debesīm, un ziņkārīgām acīm to aizsedza spo�i zaļiem vīteņaugiem klāta koka starpsiena.

Apkārtni apgaismoja vientuļ� pro�ektors. Tobiasa platā mugura bija saskatāma visā tās garumā, līdz pat... Perisa novērsās. Viņa nedrīkstēja likt viņam domāt, ka viņ� noķēris viņu savos slazdos. Nebija nekāda iemesla tam, lai viņi nevarētu parunāties kā pieaugu�i cilvēki, kamēr viņ� tur plun�ājas tai savā vannā. Tas jau nenozīmēja, ka viņai arī tur būtu jāmetas. Galu galā viņa nemaz neticēja, ka varētu notikt tas, ko viņ� tik ļoti vēlas.

Varbūt viņ� mēģinātu kaut ko darīt, lai sasniegtu to, ko viņ� īstenībā vēlas. Viņai tagad nebija iemesla tam neticēt. Un, lai salauztu viņas pretestību, viņ� tikpat labi varētu izmantot arī seksu.

Ļauj ta�u viņam pamēģināt!

Saliekamie krēsli bija salocīti un atslieti pret sienu. Paņēmusi vienu no tiem, Perisa novietoja to blakus vannai un apsēdās. Viņas skatiens bija vērsts uz aug�u, uz pilo�ajiem vīteņaugiem.

"Kā vienmēr - mū�īgā vērotāja."

"Vērotāja?" viņa pieliecās tuvāk Tobiasam.

"Bērnībā alla� tu visu novēroji no malas. Tāda tu paliki arī tad, kad paaugies."

"Es novēroju tevi?"

"Uhu. Liekot justies neomulīgi."

"Es uz tevi nemaz neskatījos.¹'

"�eit ir tik silti, Perisa. Lietus lāsītes uz tavas sejas izskatās apburo�i. Kāp tik iek�ā. Tev te būs labi."

No ūdens virsmas cēlās tvaiki. "Man tāpat ir labi." Īstenībā viņai gribējās gan kāpt iek�ā.

"Nāc dro�i. Apsolos nedarīt neko, kas tev varētu nepatikt."

"Tu mani vajā."

"Bet tu jau nemaz nemūc prom. Tā ir patīkama sajūta, vai ne? Mēs abi divi �eit kopā?"

Lai vai kā, bet viņa nedrīkstēja izrādīt, ka tas patie�ām bija patīkami. "Kāpēc tu piespiedi pie sienas "Fables" darbiniekus?"

Aizvēris acis, viņ� atslīga atpakaļ, atbalstīdams galvu pret vannas malu. Viņa mati spīdēja ogļu melni. Tikpat melno apmatojumu uz krūtīm ūdens bija padarījis gludu. Tum�i zī�ai-nais vāls �autrveidīgi traucās uz leju un melnā apmatojuma līnija pazuda skatienam zem nemierīgās ūdens virsmas.

" Kaut tu būtu redzējusi pati sevi lietū pie manas ēkas fasādes."

Pensa cie�i sarauca uzacis.

"Tu man atgādināji zilacainu itālie�u mīlas dievieti."

"Ak jā," viņa izmeta, vēl cie�āk savilkdama halāta jostas mezglu, "visu laiku to vien tikai dzirdu. Tu nevari iedomāties, kā tāda dievinā�ana var krist uz nerviem."

"Tev nav ne jausmas, cik tu patiesībā esi skaista."

"Turpini vien, Tobias. Tā esmu es, Perisa, neglītais pīlēns.

Ja esi nodomājis mainīt tēmu, vismaz necenties aizvainot..."

"Vienā �ādā ainā no viļņiem iznirst lielisks stāvs, ģērbts caurspīdīgā, baltā zemnieku kreklā. Brīni�ķīga, slapja āda. Pilo�i mati. Lūg�anās pēc..."

"Nezobojies par mani."

"Man ne prātā nenāk to darīt," viņ� lēnīgi attrauca, iegremdēdamies vēl dziļāk vannā. "Vai kādreiz esi valkājusi baltas drānas?"

"Nn...." gandrīz jau pateikusi "nē", viņa izlaboja, "reti."

"Hmm," viņ� pagrieza galvu uz viņas pusi, "man patīk, ka tu esi �eit kopā ar mani, kaut arī tu neatzīsti, ka tas patīk arī tev pa�ai. Jā, es runāju ar "Fables" ļaudīm tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka es ticu taisnīgumam. Viņi tevi atgrūda, kad tev jau tā bija grūti. Tas bija netaisnīgi."

"Labi. Tiktāl piekrītu. Bet tu ta�u viņiem draudēji, vai ne?"

"Tam, ko es darīju vai nedarīju, nav itin nekādas nozīmes, mīļumiņ. Varbūt esi pamanījusi, ka tas ir viens no man piedero�ajiem īpa�umiem. Es tikai sniedzu nelielu lojalitātes mācībstun-du, balstoties uz manis pa�a lojalitātes spēku attiecībā pret tevi. Varbūt pie tā arī paliksim."

Tā atstāt to nedrīkstēja, ta�u viņa nevarēja izlemt, kā turpināt.

Tobiass sakūla ap sevi ūdeni, raidīdams gaisā sīkas, putojo�as lāsītes. "Pasēdi �eit kopā ar mani, Perisa. Dzīve �obrīd nerādās diez cik vienkār�a. Es vismaz varē�u baudīt tavu klātbūtni," viņ� iztaisnojās un pastiepa viņai pretī roku, "tikai klātbūtni. Neko vairāk - es apsolu. Nāc nu, mis Dumpiniece. Es patie�ām neatļau�os nekādas vaļības."

Lenk�ana. Nepārtraukti �ī lenk�ana. "Man nav peldkostīma."

"Bet biksītes un krū�turis ta�u tev ir?"

Viņa drūmi pavērās viņā: "Tu esi pārāk tie�s."

"Ir?"

"Jā, ir."

Tobiass uzsita gaisā knipi: "Ja vēlies, es aizvēr�u acis."

"Nekļūsti smieklīgs." Viņa piecēlās un atraisīja halāta jostu. Galu galā-vai gan bija būtiska at�ķirība starp bikini un viņas absolūti nevainojamo apak�veļu?

Halāts noslīdēja uz krēsla.

Viņa ievēroja, kā vīrie�a skatiens pārslīd viņas atlasa un me�ģīņu krū�turim un pieskaņotajām biksītēm.

Tas tomēr bija kas cits nekā bikini.

Aizturējusi elpu, Perisa nometa no kājām sandales un ielika roku Tobiasa plaukstā.

"Viens solis uz leju," viņ� sacīja, "tā. Un pasaki vēl, ka manas idejas nav brīni�ķīgas."

Viņa idejas bija bīstamas. Saņēmusi Tobiasa roku, Perisa centās apsēsties iespējami dro�ā attālumā no viņa.

Burbuļojo�a ūdens mutuļi viļņojās pāri viņas krūtīm.

Tobiass joprojām nelaida vaļā viņas roku. "Liekas - tu sacīji, ka nevalkājot baltu."

Perisa pa�ķielēja uz viņu. Viņa sejas vaibsti bija tīti dūmakā. "Nevalkāju jau arī."

"Kāpēc tu neņem nost brilles?"

"Vai, pavisam aizmirsu!" un viņa ar brīvo roku noņēma savas aizsvīdu�ās brilles un nolika tās sāņus.

"Tāda pati aizmār�a kā pirms daudziem gadiem," viņ� dziedo�ā balsī novilka, parodēdams aizlūsto�u rietumnieka tenoru, "ir lietas, kas paliek nemainīgas. Toties pa�laik tu esi ģērbusies baltā."

"Es sapratu, ka tu netaisījies mani nopētīt."

"Es liku priek�ā, ka novērsī�os, ta�u tu apgalvoji, ka tas bū�ot smieklīgi. Ta�u es vismaz neturēju."

Sintijas apsūdzības pret savu biju�o vīru bija pārāk dziļi iezīdu�ās Perisas apziņā. "Ko mēs �eit darām?" viņa jautāja.

"Norobe�ojamies no visas pasaules. Gan tu, gan es, mēs viens otru labi pazīstam. Tāpēc varam ar prieku izbaudīt to, ka mums nav jācen�as kādam līdzināties, bet varam būt mēs pa�i, tādi, kādi esam."

Viņa nepazina viņu. Viņa nezināja, kas viņ� bija - nepavisam. "Mēs gribētu rēķinu par jaunajām atslēgām, Tobias. Lūdzu, tikai netaisi par to nekādu traci."

Tobiass atbrīvoja Perisas plaukstu un uzlika roku viņai uz skausta.

Perisa sēdēja kā sastingusi, katrs muskulītis bija sasprindzis, katra miesas �ķiedriņa ziņoja trauksmi.

Tobiass piekļāva pirkstus viņas kailajam plecam.

"Pārējie ir ļoti pateicīgi. Mēs visi esam ļoti pateicīgi, ka izdarīji to mūsu labā. Ta�u mēs nevaram pieļaut, ka tu maksā mūsu vietā."

"Atslābinies, Blū."

Viņa mēģināja izslieties taisnāk. "Interesanti zināt, kāpēc tu mani tā sauc."

Tikpat kā bez piepūles viņ� nolieca viņas galvu uz sava pleca. "Atslābinies."

"Kāpēc Blū? Tu kādreiz mēdzi apgalvot, ka es esot mazs, �ēlīgs... Nu labi, �ēlīgs..."

"Mazs, �ēlīgs krupītis? Tā laikam bija. Vai nu �ēlīgs, vai Blū. Dro�i vien tas būs man pielipis. Starp citu, pats spilgtākais eksemplārs no visa tava kaimiņu bara dzīvo pirmajā stāvā. Uguns, ne cilvēks."

Perisa saviebās un klusībā nozvērējās nerunāt par Mēriju.

"Es saprotu. Tu domā, ka es cen�os uzsākt ar tevi dēku."

Karstuma vilnim, kas tai mirklī iesitās viņas sejā, nebija, nekāda sakara ar ūdens temperatūru vannā.

"Tev nekas nav jāsaka," Tobiass samierino�i sacīja. "Nav nekāds brīnums, ka tu �ādi kļūdījies. Vai Mērija tev stāstīja, ka es iegādājos ķirbjus?"

"Jā. Tikai tev to nevajadzēja darīt."

"Es nekad nedaru to, ko pats nevēlos. Esmu no tiem, kam patīk ļoti veci un ļoti jauni cilvēki. Mēs no viņiem varam tik daudz ko mācīties."

Perisa labprāt ātrāk būtu izbeigusi �o sarunu. "Kā jaukt kopā Visu svēto dienu ar kaut kādām kāzām? Cik mulsino�i."

"Kā būt pietiekami vecam, lai neļautos mulsumam. Un pietiekami jaunam, lai svēti ticētu, ka visi tevi mīl."

Perisa pacēla galvu, lai ielūkotos vīrie�a sejā. "Kop� kura laika tu esi kļuvis par tādu filozofu?"

Melnās, cietās skropstas nolaidās pār viņa tēraudpelēka-jām acīm. "Ja e$ tāds esmu, tad kop� tā laika, kad sāku pievērst uzmanību lietām, kurām patiesi ir kāda nozīme."

"Kā gan tāds cilvēks kā tu var spriest par to, kam ir nozīme un kam nav?"

Tobiass nomēroja viņu ar skatienu: "Glu�i vienkār�i -pamatīgi dabūjot pa galvu. Da�i cilvēki dzīves mācību apgūst viegli. Citiem turpretī nākas apjēgt, ka viņi nemū�am netiks pie kā svarīga, ja pa�i visiem spēkiem pēc tā netieksies."

Perisa apjauta sevī tādu kā kņudoņu, kas bija pa daļai sāpes, pa daļai - prieks. "Un tu tā bie�i esi dabūjis pa galvu?"

"Mmm." Tobiass samirk�ķināja acis lietū. Viņ� �ķita dziļi iegrimis domās. "Divas reizes. Par pirmo es tev pastāstī�u. Otrā lai pagaida, varbūt pat ilgu laiku."

Bez kāda brīdinājuma viņ� pieliecās pie Perisas un uzcēla viņu uz vannas malas. Pats viņ� nometās uz ceļiem un apskāva viņas vidukli. Viņa seja tagad atradās vienā augstumā ar viņas seju.

Ūdens vairs neslēpa jaunās sievietes augumu, un viņa cīnījās ar vēlmi kaut kā sevi piesegt.

"Tu esi iedevusi man pa galvu, Perisa."

Nākamajos mirkļos viņa dzirdēja tikai savu pa�as elpu, viņa elpu un lietus lā�u pak�ķē�anu uz koka klāja.

"Vai tas tevi biedē? Es tevi biedēju? Es tev riebjos?"

"Nē!" �onakt �eit trūka gaisa. "Nē, tu - nē."

Viņ� aizvēra acis, un viņa skarbos sejas vaibstus savilka tāda kā pēk�ņu sāpju grimase. "Neesmu nemaz tik biezādains, kā tu iedomājies," viņ� klusi sacīja. "Ievaino mani, un mana brūce asiņos. Tāpat kā jebkuram citam."

"Es negribu tevi ievainot." Vairāk viņa nezināja, ko sacīt.

"Nez kāpēc es tev pat ticu." Kad viņ� atvēra acis, Perisa tajās ieraudzīja ko tādu, kas lika visai viņas būtnei iesmelg-ties. "Es ticu, ka tu esi pati maigākā no sievietēm. Un vēl es ticu, ka tu - tāda maiga un trausla, līdz nāvei cīnītos par to, kuru tu mīli."

"Jā, tā tas būtu," viņa �ukstus sacīja.

"Bet vēl es ticu tam, ka tu esi pārāk neaizsargāta, Perisa. Tev vajadzīgs kāds, kur� tevi mīlētu. Kāds, kur� būtu pietiekami stiprs, lai būtu līdzās tai brīdī, kad tu būsi gatava pateikt, ka gribi viņu, un pietiekami stiprs arī, lai ļautu tev nekad nejusties nebrīvai."

Uzmanīgi, reizē gribēdama viņam pieskarties un tai pa�ā laikā baidīdamās apdedzināties no �ā pieskāriena, Perisa vispirms noglāstīja viņa seju, tad iegremdēja pirkstus viņa matos.

"Vai saprati, ko es centos tev pateikt?" viņ� jautāja.

Vai viņa saprata? Perisa glāstīja viņa kaklu, plecus un krūtis. Viņas plaukstas ar izplestajiem pirkstiem to darīja ar lēnīgu pamatīgumu.

Tobiass nodrebēja. Viņ� pieliecās, noskūpstīja viņu uz vaiga, tad ieslēdza jauno sievieti savos apskāvienos un pieglauda seju viņas kakla bedrītei.

Viņa krū�u apmatojums berzējās gar viņas tvīksto�ajām, daļēji atsegtajām krūtīm. Perisa atbalstīja zodu pret viņa galvas virsu un piekļāvās viņam vēl cie�āk.

Vai tie�ām �is vīrietis bija spējīgs darīt visu to, par ko stāstīja Sintija?

"Tu man esi vajadzīga, Perisa."

Viņas sirds salēcās. Sintija tika brīdinājusi, ka viņ� ir cilvēks bez sirdsapziņas un bez principiem gan biznesā, gan visā citā, kas kļūst par viņa kaislību.

"Bet man vajadzīgs arī, lai tā būtu iela ar divvirzienu satiksmi," viņ� sacīja, "turklāt man jāzina, ka esmu vienīgais un neaizstājamais."

"Pats pirmais it visā?" viņa piespieda sevi pajautāt. "Un arī tam, ko tu vēlies, jābūt kaut kam vienreizīgam un neaizstājamam?"

"Tu zini, ko es vēlos." Viņa lūpas atrada iedobīti virs viņas atslēgas kaula.

Perisa ļāva savai galvai atgāzties atpakaļ. Viņa ilgojās pēc daudz kā vairāk. Viņa alka, kaut viņ� atbrīvotu viņu no tā drēbju mazumiņa, kas viņai vēl bija. Iepletusi ceļus, viņa ap-kļāva vīrie�a sānus, slidinādama pēdas un potītes turp un atpakaļ pa viņa stingro, kailo sē�amvietu.

Nespēdama vairs pretoties, viņa ar ceļa locītavu skāra viņa cirksni.

Vīrie�a dziļā ieelpa Perisu uzbudināja.

Ja pirms mirkļa viņa vēl bija �aubījusies, tad tagad Tobiasa ķermenis skaidri parādīja, ka viņa zina gan, ko viņ� vēlas.

"Arī es," viņa ie�ukstēja viņam ausī.

"Būt par vienīgo?" viņa balss skanēja griezīgi. "Vai saproti, ko man nozīmē likt vienam otru pirmajā vietā?"

Viņa bija aizslīdējusi. Aizslīdējusi bija visa sacītā jēga. Ar savas pēdas virspusi viņa masēja viņu. Viņ� bija liels vīrietis it visos parametros.

Tobiass, cie�i turēdams viņas vidukli, izgrūda skaņu, kas bija reizē vaids un rēciens. "Es nevaru tevi dalīt, Perisa. Ja mēs domājam būt kopā, tad tam jābūt pilnīgi un galīgi. Neviens un nekas nedrīkst nostāties starp mums."

Neviens un nekas nedrīkst nostāties starp mums.

Cīnīdamās pēc elpas, viņa atvēra acis. Asinis, atplūstot no smadzenēm, lika viņai sajust vieglu reibumu. "Lūdzu, pasaki man tikai vienu. Pasaki man, ka tu joprojām nemēģini... Agrāk tu uz mani netiki pat paskatījies. Vai tas nav tāpēc, ka tu centies mani sasaistīt?"

Viņa pirkstu gali iecirtās viņā. "Sasaistīt tevi?"

"Varbūt... Nopirkt mani? Manu atbalstu? Attiecībā pret Popsu?"

Viņ� atrāvās tik spēji, ka Perisa paslīdēja uz priek�u. Savicinājusi rokas, viņa tikai ar pūlēm saglabāja līdzsvaru. "Tobias..."

"Klusē," viņ� strupi atcirta, "tikai nesaki neko vairāk." Pabridis viņai garām, Tobiass izkāpa no vannas.

"Es tikai gribēju dzirdēt patiesību no tavas mutes."

"Ja tu būtu manī klausījusies, tad būtu to sadzirdējusi," viņ� sacīja, pa ceļam paņemdams savu halātu. "Es aizvedī�u tevi mājās, tikai vispirms man vajadzīga du�a."

Viņam patie�ām bija vajadzīga du�a.

Tur viņ� varētu kaut cik nomierināties un - aizmirst notiku�o.

Tikai nekāda aizmir�ana gan laikam �ovakar neizdosies.

Vismaz viņ� bija ieguvis nedaudz laika, lai savāktos. Kas gan, Dieva dēļ, bija pamudinājis viņu gāzt ārā visas �īs aplamības par nesatricināmu mīlu, par savstarpēju sapratni un labvēlību? Dilaitail

Viņa bija pārliecināta, ka viņ� joprojām tiecas izspiest no viņas aizstāvību attiecībā pret Popsu. Ja bija jel kāda iespēja likt vecajam ķēmam atteikties no viņa vendetas, pat, ja viņa dvēsele karātos mata galā, arī tad būtu bezjēdzīgi lūgties viņa mazmeitu.

Tobiass atkal sajuta Perisas pavedino�o glāstu starp kājām. Cik viegli tobrīd bija viņu paņemt... Viegli un absolūti bezjēdzīgi. Bezjēdzīgi, ja reiz viņa neuzticējās viņam. Un viņa patie�ām neuzticējās.

Du�as telpas durvis viņam aiz muguras pavērās.

Tobiass ar visu svaru bija atbalstījies pret sienu un stāvēja pilnīgi nekustīgi zem du�as strūklas.

Durvis atkal aizvērās.

Viņa mugurkaula pamatam uzgūla sievietes pirksti.

Tobiass sakoda zobus.

Perisa vienu pēc otra pārklāja viegliem glāstiem viņa mugurkaula skriemeļus, virzīdamās arvien augstāk. Un kamēr viņas roka kāpa aug�up, viņa pati atslīga pret viņa augumu, apkļaujot viņa kājas ar savējām, piespie�ot savas ciskas viņa stilbiem, savu vēderu viņa sē�amvietai, savas smailās krūtis viņa mugurai.

Viņ� bija tik sasprindzis, ka atturē�anās lika viņam pulsēt.

Viņa liecās viņam pāri, un savā iztēlē Tobiass redzēja sevi un viņu kā spogulī. �ī aina lika saļodzīties ceļiem.

"Lūk, ko es gribu," viņa �ukstēja, apvīdama viņam savas rokas, "es gribu tevi, Tobias."

Tobiass atrāvās no sienas un pagriezās ar seju pret Perisu. "Tu pati nezini, ko gribi."

Viņas lūpas bija pavērtas. Ūdens plūsmoja pāri viņas sejai. Tobiass pieliecās un iezīdās ar muti viņas apak�lūpā. Viņa zobi saspieda maigo miesu, un sieviete klusi iekunkstējās.

"Tu ta�u nezini, vai ne?" viņ� cie�i urbās viņas acīs.

"Jā."

Dunoņa galvā, dunoņa sirdī un dunoņa arī gurnos -tas viss Tobiasu padarīja kurlu un trulu. Viņ� sakampa viņas krūtis, viņ� tās raustīja un spaidīja, viņa vīrietības me�onīgais lēciens lika viņam ievaidēties.

"Tobias?"

"Es gribu tevi visu/' viņ� sacīja, dzirdēdams, kā �ī frāze atbalsojas viņa pa�a galvā. Viņa aug�stilbs, ieslīdējis viņai starp kājām, pacēla Perisu uz aug�u tā, ka viņas pēdas atrāvās no grīdas. Viņa pieglaudās viņam, un viņas sejā bija lasāma kaisle.

Bauda.

Ar baudu vien nepietika. Vairs nē.

Pati savas dziņas aizrauta, viņa sa�ūpojās, ar katru kustību mudinādama vīrieti palīdzēt viņai atbrīvoties.

Viņa glāsti apļoja ap viņas krūtīm, viņa īk�ķi un rādītājpirksti turēja kā spīlēs viņas izslietos krū�galus.

Viņas kunksti skanēja kā lūgums.

Viņas un savas pa�a vēlmes aizrauts, Tobiass pieliecās, lai saņemtu viņas krūtsgalu mutē.

Ieķērusies vīrie�a matos, Perisa sēdēja jā�us uz viņa ciskas, bezspēcīga pārtraukt to, ko pati bija iesākusi.

"Tu man neuzticies," aiz piepūles drebēdams, viņ� izbrīvēja viņas pirkstus no saviem matiem un palaida zemāk kāju. Tad atlaida viņu vaļā.

Perisas acis pla�i iepletās.

Ārkārtīgi piesardzīgi, zinādams, ka svārstās starp kaut kā ļoti svarīga un ilgota saglāb�anu un risku to apmainīt pret da�iem gaisto�iem kvēlas ekstāzes mirkļiem, Tobiass aizgrieza ūdenskrānu un atvēra du�as telpas durvis.

Perisas seju klāja ko�s sārtums.

"Nē," viņ� bilda, "nevajag. Tev nav par ko kaunēties."

"Ir gan. Esmu pati sevi apkaunojusi."

"Arto, ka esi brīni�ķīga, seksuāla sieviete? Es tā nedomāju.

Gan jau mēs to darīsim atkal, mana mijā. Un nāko�reiz nekas vairs mani neatturēs no ieie�anas tevī."

Viņa saviebās, tomēr paņēma dvieli, ko viņ� pasniedza viņai. "Es tevi nesaprotu."

"Mēģinā�u paskaidrot," viņ� palūkojās sāņus. "�ovakar mēs kaut ko iesākām. Tad, kad tu būsi gatava pateikt man to, ko es vēlos no tevis dzirdēt, mēs iesākto pabeigsim."

"Jēziņ..." Naid�els izdvesa, "kameras, Tobij. Nolādētās kameras."

. Tobiass pagriezās atpakaļ. "Kā viņiem izdevies mūs uzost?" Neveikli klumzājot pa kukur�ņaino zemi, tuvojās vīrie�u un sievie�u bariņ�. Divi no viņiem bija bruņoju�ies ar foto ekipējumu, kur� tika mērķēts uz Kvinna brigādi.

"Tā ir prese," konstatēja viens no in�enieriem.

Nomērojis ar skatienu milzīgo dzeloņstiepļu �ogu, kas pa nakti bija uzradies gar viņa īpa�uma robe�u, viņ� nekavējoties izlēma. "Nāciet kopā ar mani. Visi. Neliecieties par viņiem ne zinis. Un neatbildiet ne uz kādiem jautājumiem."

"Bez komentāriem?" Naid�els aizelsies pārjautāja. "Vai tev ne�ķiet, ka arī no tā viņi pamanīsies kaut ko uztaisīt?"

"Atstāj to manā ziņā," Tobiass uzsmaidīja sīka auguma sarkanmatei, kura, kā redzams, bija olimpiskās vieglatlētes sportiskajā formā. Viņas lieliskās krēpes plīvoja pa gaisu, viņai veicot barjerskrējienu pāri būvgru�iem, lai tiktu viņam klāt. "Skaists augumiņ�," viņ� rotaļīgi atzīmēja.

"Melānija Evergrīna," viņa, ne nieka neaizelsusies, stādījās priek�ā, " "Sietlas Balss", bet jums jau tas tāpat zināms."

Viņam tas nebija vis zināms. "Prieks jūs redzēt, mis Evergrīna."

"Sauciet mani vienkār�i par Melāniju. Es vēlētos, lai mēs �ai situācijā ienestu mazliet personiskuma. Pastāstiet man, Tobias, kāda sajūta ir - karot pret vecu vīru, kur� turklāt ir bijis jūsu vectēva labākais draugs?"

"Labāk būs, ja sauksiet mani par misteru Kvinnu."

Viņas gai�brūno acu skatiens kļuva ciets. "Skagita ielejā plosās me�onīgs naids," viņa ierunāja diktofonā, kuru Tobiass līdz �im nebija pamanījis. "Nāc tuvāk," viņa skubināja tikko klāt pienāku�o sievieti ar fotokameru. "Cietoksnis un dzeloņstiepļu �ogi."

"Nolādēts." Naid�els noteica.

Evergrīna veltīja viņam iedro�ino�u smaidu: "Jūs laikam būtu brālis. Ģimenes melnā avs, ko?"

"Jūs, mazulīt, pat iztēloties nespējat, cik ļoti melna," viņ� atsmaidīja pretī.

Parādījās vēl viens operators un trīs reportieri. "Mazulīte" Evergrīna pievirzījās tuvāk Tobiasam: "Kā jau minēju, "Balsij" interesē personiskie aspekti."

"Vai tas ir kar�, mister Kvinn?" viens no jaunpienācējiem, norādīdams uz dzeloņstieplēm, skaļi vaicāja. "Ir novilkta frontes līnija. Vecais vīrs tiek turēts bezizejas stāvoklī. Vai varam gaidīt gaisa pastu?"

Tobiasa brigādes locekļi bija sāku�i sa�ukstēties savā starpā. Viņ� raidīja uz visām pusēm brīdino�us skatienus." Man jums nekas nav stāstāms," viņ� paziņoja, "ceru, ka atpakaļceļ� jums ir zināms. Mums, savukārt, darāms savs darbs."

"Un tas būtu - būvēt nocietinājumus?" kāds iesmējās. Fotokameru klik�ķi skanēja kā mazu lo�metēju �āvieni. Tobiasa uzmanību saistīja balta mākonī�a tuvo�anās. Ska-gita ieleju nebija skārusi lietusgāze, kas bija vēlusies pāri Sietlai pēdējo divdesmit �etru stundu laikā. Ietinies pa�a sacelto putekļu kokonā, pa izkaltu�o zemi kratīdamies �urpu drāzās kāds braucamrīks.

"Rādās, ka tas stulbenis taisās sagraut savu paceļamo tiltu," sacīja Naid�els.

Tobiasa rokas lēnām noslīdēja gar sāniem. "Nedomāju gan, ka tas būtu liels zaudējums." �o veco, balto buiku viņ� jau bija redzējis, gan tikai vienu vienīgu reizff

"Vai apgalvosiet, ka līdz �ādai situācijai jūs novedis izmisums, mister Kvinn?" jautāja Melānija Evergrīna. "Vai taisnība, ka jūsu brāļa azartspēļu parādi, kā arī nauda, kuru neapdomīgi esat ieguldījis �eit, rada draudus jūsu kompānijas turpmākai pastāvē�anai?"

Tobiass atrāva skatienu no buika. "Jūs esat maitēdāja, pilna visādu draņķību, mis Evergrīna," viņ� skarbi sacīja, "un �ai gadījumā atļauju jums mani citēt." �

Sieviete uzrāva uz aug�u savas izliektās, sarkanās uzacis.

"Jūs nodarbināt daudzus cilvēkus," iejaucās reportieris vīrietis, "�ī situācija skar viņus vistie�ākajā veidā. Vai drīzumā netiek plānota �tatu samazinā�ana?"

Tobiass dzirdēja katru vārdu, kas tika izrunāts, ta�u visa viņa uzmanība bija pievērsta Perisai. Atstājusi savu automa�īnu uz kādas sevi�ķi negludas grambas malas, viņa steidzās uz viņa pusi.

"Kas par laimīgu dienu," nomurmināja Naid�els. "Rādās, ka kāda sevi�ķa būtne nokāpusi no saviem augstumiem, lai mūs apciemotu."

"Liec mieru Perisai, ar viņu viss ir kārtībā." Tā nu gan neizskatījās, proti - ka ar viņu viss būtu kārtībā. Kad agrā rīta stundā Tobiass bija aizvedis viņu mājās, viņas seju klāja stinga vienaldzības maska. Viņa �ķīrās no viņa, nepateikusi ne vārda. Toties tagad, jo vairāk viņa tuvojās, jo niknāka un kareivīgāka izskatījās.

Kreisajā rokā Perisai bija kaut kāds rullis. Turēdama to kā stafetes kociņu, pēdējos jardus, kuri viņu �ķīra no Tobiasa, Pensa pārvarēja skrie�us.

Viņas mati me�onīgi plīvoja ap seju un pleciem. "Es..." Viņas pirksti ieķērās Tobiasa brezenta kreklā un uzstājīgi to parāva. "Man bija tevi jāredz. Tu esi mani padarījis par galīgu muļķi."

"Dieva dēļ, Perisa," bīdīdams viņu cauri ļau�u drūzmai, Tobiass centās iespraukties starp Perisu un preses pārstāvjiem, "apdomā, ko runā. Tie ta�u ir avī�nieki. Nejautā man, kāpēc tā notiek, ta�u tie dzenas pakaļ katram mēslam, kas kaut kādā veidā saistīts ar mani. Varbūt tu varētu mani atbalstīt kaut vai tā, ka nedotu viņiem papildus ēsmu."

Tai pa�ā mirklī Perisas acis pieplūda asarām. Viņa tās samirk�ķināja, un pār vaigiem noslīdēja divas mirdzo�as straumītes.

"Ak, pie velna. Piedod man. Esmu pārāk dziļi iestidzis visā �ai draņķībā," viņ� apskāva viņu. "Kas par lietu?"

"Mēsli?" viņa novērsusies pārjautāja. "Viņi meklē mēslus?"

Viņas dūre Tobiasa pakrūtē lika viņam uz mirkli zaudēt modrību. "Ei!"

"Kāpēc viņiem būtu jāmeklē mēsli?" Priek�mets, ko viņa visu laiku bija turējusi rokā, izrādījās sarullēta avīze. "Tu jau viņiem esi tos sagādājis tādā daudzumā, ka drīz pats tajos noslīksi."

"Pie velna, Perisa, kas..."

Pavicinājusi avīzi viņam gar seju, viņa iesita viņam ar to pa galvu.

"Apturi ta�u viņu," Naid�els, piegājis viņiem klāt, uzsauca. "Nebļausties, Perisa, aizver labāk �aunas, ja?"

Perisa sastinga ar paceltu roku un vērās Naid�elā, un Tobiass viņas skatienā redzēja klaju nepatiku. Taisnība par Naid�e-lu un Sintiju nekad nebija kļuvusi zināma pla�ākai sabiedrībai, ta�u Perisa bija lietas kursā. Un tas Tobiasu nomāca.

Viņas lūpas drebēja. "Tu centies panākt, lai Popss būtu iebiedēts līdz nāvei, vai ne?" viņa teica. "Dzeloņstieples, lai turētu viņu pa gabalu? Pie velna, viņ� jau tāpat vairs nenāk ārā. Kāpēc tev vēl bija jānostiepj viņam apkārt �is �ogs?"

"To ir izdarījis viņ� pats," Tobiass atbildēja. Viņa redzeslaukā atkal bija nonācis sarkano matu ērkulis. "Un esmu pārliecināts, ka lielākā daļa no tām ir nostiepta zem mīksto putekļu slāņa, kur tās var pārdurt riepas. Kad �orīt no rīta ieradās mana brigāde, dzeloņstieples bija jau priek�ā. Esmu darījis visu, kas ir manos spēkos, lai mūsu nesaskaņas paliktu mūsu pa�u starpā, lai par tām neuzzinātu pla�āka sabiedrība. Lūdzu, palīdzi man."

Perisa salika rokas uz gurniem: "Popss būtu �eit nostiepis dzeloņstieples? Viņ� pa nakti būtu iznācis ārā un viens pats pa�rocīgi dabūjis ko tādu gatavu? �eit izskatās tā, it kā būtu jāatvaira krasta apsardzes uzbrukums."

"Viņai pilnīga taisnība," deklarēja Melānija Evergrina. "Jūs noteikti esat tā mīļotā mazmeita, par kuru mēs visi esam dzirdēju�i?"

"Pie velna," norūca Naid�els, nikni blenzdams uz Perisu, "varbūt tu varētu turēt ciet savas nolādētās purslas?"

"Par to, kas �eit notiek, mēs parunāsim vēlāk," sacīja Tobiass. "Kas tev piezvanīja? Kur� tevi brīdināja, ka visas �īs maitu lijas ir ceļā uz �ejieni?"

Viņ� skaidri dzirdēja, kā viņa sako� zobus. Drebo�ām rokām viņa atrullēja vaļā avīzi - "Seattle Daily" biznesa lappusi -un nostiepa to viņa acu priek�ā.

Tobiass neviļus pakāpās soli atpakaļ. "VARDARBĪBA SKA-GITA IELEJĀ". Viņ� ar skatu urbās virsrakstā, bet Naid�els jau pa to laiku bija pamanījies izkampt avīzi un sākt lasīt skaļi: "Satrauktais Sietlas pilsētprojektē�anas magnāts Tobiass Kvinns mēģina izrēķināties ar savu astoņdesmitgadīgo pretinieku." Naid�els apklusa, ta�u turpināja skriet ar acīm pa avī�raksta sleju.

Perisa palūkojās pār plecu uz miniatūro cietoksni, ko bija uzbūvējis viņas vectēvs. Celtnei, kura visādi citādi atgādināja milzīgu, ar pelēku apmetumu klātu kurmja rakumu, priek�ā slējās viens vienīgs pamatīgs aizsargtornis, virs kura pacēlās radioan-tenu me�s. Ēkas jumta kupols bija izraibināts apaļām lūkām. Visu būvi ieskāva �aurs, bet līdz pa�ām malām ar ūdeni pildīts kanāls. Mazajam cietoksnim netrūka pat paceļamā tilta. Uz nekoptās zemes fona spilgti izdalījās balts satelīt�ķīvis.

Pa kreisi no paceļamā tilta starp grāvi un cietok�ņa sienu atradās pla�s stiepļu aploks, kur Popss mēdza dresēt savus suņus. �orīt gan tur nelaimīgā kārtā nemanīja nevienu suni.

"Jūsu vectēvs un misters Dilaits savā laikā biju�i labi draugi un biznesa partneri," Melānija Evergrīna turpināja. "Notika kaut kas tāds, kas viņus pārvērta ienaidniekos. �ķiet, ka neviens īsti nezina, kas notika, ta�u pastāv viedoklis, ka jūsu vectēvs kaut kā nodarījis pāri misteram Dilaitam. Tagad jums dota iespēja pavēstīt pasaulei savu versiju par �o notikumu."

Tobiass lūkojās debesīs.

"Popsam ir astoņdesmit viens gads," Perisa viņam sacīja, "vai tu nevarētu likt viņu mierā?"

"Es lieku viņu mierā."

"Tu esi nocirtis kokus."

"Tikai da�us. Ir ļoti grūti kaut ko uzbūvēt uz koku galotnēm."

"Popss mīlēja savus kokus."

Tobiass paberzēja vaigu, klusībā lūgdamies, lai Dievs viņam dod pietiekami daudz savaldības. "Popsam vēl aizvien ir viņa koki. Bet rezultāts tam, ko mēs �eit darām, būs iespēja jaunai cilvēku paaudzei mācīties, kā vislabāk rīkoties ar zemi."

"Tu gribēji teikt - kā vislabāk ar to rīkoties pēc tava prāta."

Sarosījās vēl viens reportieris: "Vai to jūs gribējāt teikt, mister Kvinn?"

Viņ� lieliski varēja iztēloties nākamos avī�u virsrakstus. Viss virzījās uz to, ka viņ� kļūs par vispārēju ķengu objektu. "�ī bija privāta saruna," viņ� sacīja, uzsmaidīdams vīrietim.

"Tie�i tā!" iejaucās Evergrīna. "Tie�i manas domas - jūs un es, un protams arī mis Dilaita, mēs varētu doties kaut kur, kur visu to varētu apspriest privātā kārtā."

�is priek�likums sacēla protesta vētru viņas amata brāļu un māsu vidū.

Fotokameru slēd�i klik�ķēja vienā klik�ķē�anā.

"Es gribētu parunāt par jūsu humānajiem centieniem mūsu pilsētā," Evergrīna nesatricināmi turpināja, "jūsu ieguldījumu mākslas attīstībā, par jūsu sapratni �ai tik svarīgajā, nozīmīgajā..."

"Kraties dirst," Naid�els viņu pārtrauca, "un atliku�os sūdus paturi pie sevis."

"Man jādodas prom," Tobiass paziņoja visiem, kuri to vēlējās dzirdēt, "lūdzu mani atvainot, ta�u mani gaida steidzamas darī�anas."

"Pagāju�ā naktī," Perisa, paraudama uz aug�u brilles, izgrūda, "bija tie�i tā, kā es domāju, vai ne?"

"Perisa, ne..."

"Tu gribēji mani tikai tāpēc, ka Popss stāv tev ceļā," viņa izrāva avīzi Naid�elam no rokām. "Tur teikta pilnīga taisnība -tu gribi panākt, lai Popss savāktu savas mantiņas un pazustu no �ejienes, un tad viss �eit piederētu tev."

Tobiass dzirdēja, kā tikko jau�ami �irkst diktofonu lentes, ierakstot visu �eit runāto. "Man nav vajadzīgs viņa nolāpītais zemes akrs."

"Vakar tu mēģināji panākt, lai viņ� tevi ielai� iek�ā. Tu apmētāji viņa durvis ar akmeņiem."

Tas viss izklausījās tik aplam muļķīgi. "Kā vēl, tavuprāt, var pieklauvēt pie durvīm, kuras atrodas viņpus tā nolādētā... grāvja?"

"Tu tagad viņam esi iedzinis bailes. Vai jūties apmierināts?" Tobiass samiedza acis.

"Tu tramdi vecu viru, kur� nevēlas neko vairāk, kā tikai nedaudz miera. Viņ� draud ar bada streiku. Cik ilgi, pēc tavām domām, astoņdesmit vienu gadu vecs sirmgalvis �ādu bada streiku var izturēt?"

Naid�els nepatīkami spalgi iesmējās: "Nolādēti ilgi. Pārāk ilgi, cik es to veco ērmu pazīstu."

Zīmuļi �irkstēja un diktofonu lentes griezās bez mitas. Vēl sparīgāk par fotokameru klik�ķiem.

"Vai jūs esat �eit, lai sniegtu atbalstu savam vectēvam, mis Dilaita?" vaicāja Evergrīna.

"Bet varbūt jūs drīzāk atbalstāt misteru Kvinnu?" pievienojās kāda vīri�ķīgāka balss.

Tobiass pagriezās pret Melāniju Evergrīnu: "Perisa nevar sniegt atbalstu savam vectēvam, tāpēc ka, pie velna, viņa nemaz nevar pie viņa piekļūt, tāpat kā to nevar neviens cits."

"Vai tā ir taisnība?" Melānija, plati iepletusi acis, vaicāja.

"Popss ir ļoti noslēgts un ļoti neatkarīgs cilvēks," sacīja Perisa.

"Viņ� nevienu nelai� iek�ā," apmierinātā tonī paskaidroja Naid�els.

"Tobias," Perisa pagaidīja, līdz viņ� uz viņu palūkosies, un tad turpināja, "es nestāvē�u nolaistām rokām, vērodama, kā tu iznīcini Popsu."

Doma par Perisas atbalstu bija izkūpējusi bez pēdām. "Kāpēc tu, Perisa, nevarētu sekot �iem patīkamajiem ļaudīm un aizvākties prom no manas zemes?" Jebkura doma, saistīta ar viņu iespējamo mīlas sakaru, bija neprāts jau no sākta gala.

"Tu manī neklausies," viņa turpināja, "tev neizdosies izdarīt to, ko tu visiem spēkiem centies, jo es to nepieļau�u."

"Tobij..."

Ar �estu licis Naid�elam apklust, viņ� sacīja Perisai: "Lieta tāda, ka vecais vīrs vienu reizi par daudz ir saucis: "Vilks aitās!". Tagad viņam nekas cits neatliks, kā atklāt, kur� no visiem ir pats blēdīgākais spēlētājs. Un tā esi tu, Blū."

Naid�elam pārrodoties, Sintijas sarkanais por�s jau stāvēja

garā�ā. Viņ� piespieda pogu, lai aizvērtu durvis, pirms kāpt ārā no sava "Lexus". ,

Ja viņa nebūs izdarījusi to, kas no viņas tika gaidīts, viņ� būs līķis.

"Sintij?" Naid�els steidzās cauri Tobiasa mājas apak�stāvam, ar katru soli nokratīdams no zābakiem dubļus. "Kādā caurumā tu esi ielīdusi?"

Atbildi viņ� saņēma pavisam ātri. Izstiepusies uz vēdera platajā gultā, viņa bija iegrimusi pornofilmas vēro�anā.

Turklāt viņa bija ar pliku dibenu.

Tam vajadzētu būt tīri patīkami - atnākt mājās un sastapties ar �ādu te pārsteigumu.

"Slēdz to ārā," viņ� sacīja, "tūlīt pat."

Viņas jaukais dibentiņ� paslējās pāris collu augstāk un pavedino�i pagrozījās.

"Sintij..."

"Esmu aizņemta."

"Filma var pagaidīt."

"Toties masturbē�ana - nē."

Pakampis pulti, kura atradās viņai līdzās, viņ� nomērķēja uz milzīgo televizora ekrānu. Attēls pamazām izdzisa, un Naid�els pat lāgā neievēroja, kas uz tā bijis. "Pasaki man, kur� ir tas, kas pērk informāciju par Tobiasu?"

Viņa nemaz neklausījās viņā.

"Pie velna, Sintij!"

Iebraucis ar roku viņas matos, viņ� tos parāva.

Atlīdzība par viņa pūlēm bija elsas. Tad viņ� uz�āva viņai pa pēcpusi, ta�u viņas kaucienā skanēja viens vienīgs prieks. Viņa izstaipījās un apvēlās uz muguras.

"Dieva dēļ," Naid�els izdvesa, "vai tie�ām tu nevari pagaidīt?"

"Ko tad vēl? Ikreiz, kad tu esi gatavs, arī es esmu gatava, mīļais." Lūkodamās viņā no lejas uz aug�u, viņa izstiepa rokas, lai apskautu viņa gurnus. "Attaisi slēdzi pats, saldumiņ. Esmu izbadējusies."

Naid�els ar pūlēm novērsa skatienu no viņas tvīksto�ajām krūtīm un zeltaino matu trijstūrī�a starp ciskām. "Kas viņ� ir?"

"Nekliedz uz mani."

"Atbildi uz jautājumu."

Viņas garie, slaidie pirksti knibinājās ap viņa kājstarpi. "Tev tas nemaz nav jāzina. Par ko tu dusmojies?"

"Man vajadzīga nauda, Sintij. Laiks min uz papē�iem. Viņi atnāks man.pakaļ, ja es nesamaksā�u."

"Nauda tev būs. Es nedrīkstu tev atklāt, kas mums maksā. Tas pieder pie lietas."

Naid�els viņai neuzticējās, ta�u viņam nebija izvēles. "Vai tu zināji, ka Tobiasam ir kaut kas ar Perisu?"

Viņas pirkstu tvēriens pamazām atslāba, līdz viņa tos atrāva pavisam. Kādu brīdi viņa, aizlikusi rokas aiz galvas, gulēja un lūkojās viņā. "Kaut kas?" viņa visbeidzot pārjautāja. "Ko, pie velna, tu ar to gribi teikt?"

"Viņ� satiekas ar viņu. Pagāju�o nakti viņi biju�i kopā."

Tūdaļ pielēkusi kājās, Sintija piegāja viņam tik tuvu, ka viņ� gandrīz vai sarāvās no viņas ķermeņa izstarotās versmes. "Kopā? Kā to saprast - kopā? Tas nevar būt. Perisa nevarētu... Viņa ir pārāk svētulīga, lai būtu uz ko tādu spējīga."

"Viņa to izspļāva tā, starp citu, manā un vēl kādu divdesmit cilvēku klātbūtnē. Tur bija klāt pati ko�ākā Sietlas avī�nieku buķete. Un, redzot Tobiasa izturē�anos pret viņu, man nākas secināt, ka pa�laik viņi ir kas vairāk, nekā tikai paziņas."

Sintija ar savu smailo mēli nolaizīja lūpas: "Man ar viņu jārunā."

"Nē!" Sakampis viņas aug�delmu, Naid�els aizvilka viņu līdz krēmkrāsas dīvānam, kas atradās pie loga, un grū�us iegrūda viņu tajā. "Tas nu būtu pats beidzamais, ko mēs varētu darīt - ļaut Perisai uzzināt, ka abi esam saistīti. Viņa un lielais brālis pa�laik tik un tā sagāju�i ragos. Un tas noticis tikai dēļ tiem jaunumiem, kurus es tev gribēju izstāstīt."

"Ļauj lai apģērbjos," Sintija paslējās uz aug�u.

Naid�els parūpējās, lai viņa atkal iegrimtu dīvānā. "Es pats gribu runāt ar cilvēku, kuram ir nauda."

"Nē."

Viņ� nebija nekāds varmāka, ta�u �ī sieviete spēja likt viņam tādam justies. "Tu manī neklausies, mazā. Man vajadzīgs..."

"Un man tas ir," smaidot izstiepusi rokas pret viņa ciskām, Sintija piecēlās un apvijās ap viņa augumu kā līkumota sārtzeltaina �ūska, "vienīgais, ko es vēlējos, pabaudīt mazliet prieka kopā ar tevi, pirms sniedzu to, ko tu prasi."

Naid�elu pār�alca spēj� atvieglojuma vilnis, pie viena izsaukdams karstuma sajūtu zem ādas. "Ak, paldies Dievam, ka tā, mazā." Viņ� apskāva sievieti, glāstīdams viņas lunkano muguru un spaidīdams viņas dibentiņu: "Dod �urp man to!"

"Vēl laiks, cik uziet." Ap Naid�ela krekla pogām darbojās izveicīgi pirksti.

Satvēris viņas plaukstu locītavas, viņ� tās atvirzīja nost no sevis. "Es gribu, lai tu man iedod to tagad. Un pēc tam es gribē�u, lai tu brauktu mājās un es varētu mierīgi tikt galā ar savām biznesa lietām."

"Naid�el..."

"Dari, ko tev saku. Vēlāk es atbrauk�u tev pakaļ un mēs to nosvinēsim. Nosvinēsim uz goda." Tas, ka viņ� �obrīd bija nolēmis atturēties, tikai pastiprināja seksuālo uzbudinājumu, it kā viņa ķermenis būtu dambis, kas izmisīgi cīnās pret paisuma viļņu spēku. Ja viņ� tagad viņai pieskarsies, tad nespēs vairs apstāties. "Kurtas ir?"

Viņa kurnēdama piegāja pie skapja un izvilka no tā piestūķētu zaļu plastmasas atkritumu maisu. "Vai man noteikti jāiet?"

"Jā, noteikti. Tas ir patie�ām lieliski, saldumiņ." Pagriezis sievieti apkārt, Naid�els rotaļīgi uz�āva viņai pa dibenu: "Ej. Gaidi, kad bū�u klāt, un esi gatava."

Sintija iespurcās: "Vai tad es tāda neesmu vienmēr?"

Kāds bija viņu smagi iegāzis.

Pārmetis d�insu jaku pāri plecam, Tobiass soļoja gar doku uz sava mitekļa pusi. Kad vēlā pēcpusdienā viņ� bija atgriezies savā birojā, viņu tur gaidīja vesels birums atstātu ziņu un Gledi-sas neapmierinātā kurnē�ana.

Satraukto klientu jautājumi, satraukto potenciālo klientu jautājumi, du�iem pieteikumu masu informācijas līdzekļu intervijām, tas viss jau stāvēja priek�ā un gaidīja viņu. Bet Gledisa, lai slavēta viņas nesavtīgā dvēsele, nepagurdama atbildēja uz visiem telefonu zvaniem līdz pat pulksten astoņiem, kad viņ� aizsūtīja viņu mājās.

Tad viņ� mēģināja sazvanīt Perisu.

Viņa nometa klausuli, un, kad viņ� vēlāk zvanīja atkal, pie telefona bija viens no viņas vīrie�u kārtas paziņām, kur� ieteica darīt viņam ko tādu, kas, viņaprāt, diez vai bija iespējams. Viņa pēdējais zvans, nedaudz pēc pusnakts, tika atvienots tai mirklī, kad viņ� sāka runāt.

Viņ� bija sasniedzis savu jahtu. Tagad, at�ķirībā no pagāju�ās nakts, visa Montleikas kanāla garumā bija saskatāmas ugunis, un tilts slējās kā piķa melns siluets pret gandrīz tikpat melnajām, zvaig�ņu izraibinātajām debesīm.

Ja vien tas būtu viņa spēkos, viņ� pagrieztu laiku atpakaļ un atkal sēdētu blakus Perisai karstajā vannā. Viņ� apmierinātos ar to, ka turētu viņas roku savējā, sajustu viņas plecu blakus savam un ļautu lietus lāsēm slīdēt pār seju.

Neatkarīgi no tā, kādus �ķēr�ļus Perisas ģimene lika viņu abu starpā, Tobiasa jūtas pret �o sievieti negāja mazumā.

Viņ� bija iemīlējies vēl vienā Dilaitā. Viņ� bija iemīlējies tik stipri, ka tagad jau bez kādas �aubī�anās varēja apgalvot, ka nekad līdz �im viņ� vēl nebija mīlējis.

Pēdējie vārdi, ko viņ� bija sviedis viņai sejā, bija skanēju�i kā draudi. Un arī viņa bija atbildējusi viņam ar draudiem.

No klāja puses bija dzirdami pak�ķo�i trok�ņi. Uzkāpis uz jahtas, Tobiass devās uz tās priek�galu. Par spīti tumsai viņ� redzēja, ka ir noslīdējusi viena no enkurtauvām. Mazā gumijas glāb�anas laiviņa, turēdamās vienas vienīgas troses galā, �ūpojās virs ūdens.

Nometis savu d�insu jaku, Tobiass satvēra vin�u un pieliecās tik zemu, ka varēja aizsniegt troses brīvo galu.

Trieciens viņu ķēra tai pa�ā mirklī, kad viņ� sajuta cigaretes dūmu smar�u... Nākamajā mirklī viņ� jau atradās zem ūdens.

Kur viņ� bija?

Perisa steidzās garām akvāriju sienai slimnīcas vestibilā.

"Viņ� ticis ievainots. Mēs pagaidām vēl nezinām, nopietni vai nē."

Nē, nē, nē. Tikai ne Tobiass. Viņ� nedrīkstēja būt smagi ievainots.

Uzņem�anas nodaļas galdi bija tuk�i.

Nervozi �audīdamās apkārt, viņa meklēja pēc kādām norādēm. Neatliekamā palīdzība. Viņa būs ienākusi pa neatliekamās palīdzības dienestam domāto ieeju. Sekodama virzienam, kuru norādīja zaļās bultas, Perisa metās skrie�us. Ātrāk un ātrāk. Viņas rīkle bija izkaltusi un dega kā ugunīs.

Atkal akvāriji. Izplūdu�i oran�zaļi zivju un ūdensaugu apveidi. Visas durvis viņas priek�ā vērās vaļā automātiski.

Pēk�ņi klusums bija palicis kaut kur aizmugurē. Viss viņas priek�ā bija viena vienīga kustība. Ārsti un medmāsas bija nodarbināti ar citām lielpilsētas nakts drāmām, un viņu mērķtiecīgā nāk�ana un ie�ana izslēdza jebkādus mēģinājumus traucēt viņus ar nenozīmīgiem jautājumiem.

Pirmā pazīstamā seja, ko Perisai beidzot laimējās ieraudzīt, piederēja Naid�elam Kvinnam. Viņ� soļoja gar kādas palātas lielajiem logiem. Viņpus logiem bija saskatāmi aizkari, kas bija aizvilkti priek�ā kādai gultai.

"Naid�el!" Perisa, piesteigusies klāt, pieskārās viņam. "Paldies, ka piezvanīji man, Naid�el. Kā viņam ir?"

Vīrietis apsviedās apkārt. Viņa lūpas bija sakniebtas tik cie�i, ka ap muti bija izveidojusies balta līnija. Naid�elam viņa nekad nebija patikusi, ta�u �obrīd nebija īstais laiks celt gaismā vecās nesaskaņas.

"Naid�el?"

"Piezvanīt tev - tā bija Tobiasa doma, nevis manējā." Viņ� norādīja uz krēslu rindu pie pretējās sienas. Tur sēdēja kāds pāris. "Vai vēl atceries Bilu Boviju un Vivjēnu?"

Perisa apmulsusi uzmeta skatienu rūpju nomāktam gai�matainam vīrietim un satrieco�i skaistai latīņamerikāniska izskata sievietei, kura, kā iedro�inādama, turēja viņa roku. "Es ne... Varbūt. Vai esmu satikusi jūs pie Tobiasa?"

Sieviete pacēla galvu. "Esmu Vivjēna īstsa," viņa sacīja ar jūtami dienvidniecisku akcentu, "Bils ar Tobiasu ir seni draugi. Domāju, ka esam tiku�ās vienu vienīgu reizi - tad, kad Tobiass precējās ar Sintiju."

"Jā, patie�ām. Es atceros." Māja pie Va�ingtona ezera. Bet tas bija sen, pirms vairākiem gadiem. Perisa no jauna pievērsās Naid�elam: "Kas īsti notika? Kur ir Tobiass?"

Naid�els pamāja ar galvu uz palātu, kura atradās viņam aiz muguras. "Pa�laik pie viņa ir policija. Viņi izmeta mūs ārā."

"Policija?" Pensa ar pirkstiem bezpalīdzīgi tvarstīja gaisu, līdz vīrietis, vārdā Bils, pielēca kājās un aizveda viņu līdz krēslam. Perisa apsēzdamās mēģināja viņam uzsmaidīt, ta�u viņai tas lāgā neizdevās. Viņa paslēpa seju plaukstās.

Pat bez skatī�anās viņa zināja, ka mierino�ais glāsts uz skausta nāca no Vivjēnas īstsas. "Pieliec galvu uz leju," sieviete deva padomu.

"Vai tev vienmēr piemetas ģībonis, dzirdot pieminam policiju?" Naid�els pavaicāja.

"Apklusti," Vivjēna viņu pārtrauca, "labāk aizej palūgt kādam vēsu, mitru drānu."

Bils Bovijs un Vivjēna īstsa bija apsēdu�ies katrs savā pusē Perisai un raudzījās viņā ar ba�ām, kurām jaucās klāt ziņkāre.

"Kas �onakt notika?" Perisa jautāja. Abi pārmija neizdibināmus skatienus, tad Bils Bovijs sacīja: "īsti skaidrs tas vēl nav, ta�u visticamāk, ka kāds viņam uzbrucis."

Iekrampējusies ar rokām krēsla sēdeklī, Perisa stingu skatienu urbās tie�i sev priek�ā - palātas logos.

"Nebiju pamanījis, ka jums ar Tobiasu būtu kāds kontakts," sacīja Bovijs. "Gatavais blēdis tas mūsu Tobiass."

Perisa nenovērsās, tikai iegrima vēl dziļāk krēslā. "Mēs

ar Tobiasu esam... Mēs pazīstam viens otru jau kop� bērnības."

Bils parāva uz aug�u savu gandrīz pilnīgi balto uzaci.

"Tik daudz es zinu. Ta�u es nekad nebūtu iedomājies, ka �ī biedro�anās turpinās visu �o laiku. Ņemot vērā, labi, atklāti sakot, es biju domājis..."

"Mans mīļais," Vivjēna viņu pārtrauca, pārliekdamās pāri Perisai un noglāstīdama vīrie�a kaklu tā, ka tas neatstāja nekādas �aubas par viņu starpā pastāvo�ajām attiecībām, "iespējams, ka ir ļoti daudz kā tāda, ko tu par Tobiasu nezini. Ir lietas, ko vīrietis nestāsta pat savam vistuvākajam draugam." Un viņa saproto�i uzsmaidīja Perisai, kura tai brīdī nodomāja, ka �ī gan laikam ir visskaistākā sieviete, kuru viņai jebkad gadījies redzēt no tik tuva attāluma.

Tobiasa palātas durvis atvērās, un pa tām iznāca divi policijas virsnieki un medmāsa.

Perisa tai pa�ā mirklī pielēca kājās.

"Viņam vismaz kādu stundu vēl jāatpū�as," medmāsa, pienākdama klāt Bovijam, paziņoja. "Doktors Nolens pirms atlai�anas mājās gribētu viņu vēlreiz apskatīt."

Policisti pa to laiku devās uz izeju.

"Vai es drīkstu pie viņa ieiet?" vaicāja Bovijs.

"Ja vien jūs varat novērst to, ka viņ� no jauna zaudē pa�savaldī�anos," medmāsa, tikko jau�ami pasmaidījusi, sacīja. "Neizskatās, ka viņ� gribētu atbildēt vēl uz kādiem jautājumiem. Pilnīgi pietiktu ar vienu apmeklētāju, pirms doktors Nolens teiks ko citu."

Vivjēna savā sēdeklī paliecās uz priek�u: "Tātad jūs neliksiet viņam palikt slimnīcā?"

"Tā izskatās," attrauca medmāsa, paiedama garām Naid�elam, kur� patlaban atgriezās.

"Pa�ā laikā," sacīja Bovijs, pamādams Naid�elam, lai tas ieietu Tobiasa palātā, "pasaki viņam, ka mēs esam �eit."

Perisa, saņēmusi drosmi, piebilda: "Arī es."

Veltījis viņai vēl vienu stīvu skatienu, Naid�els pastiepa mitro drānas gabalu un dvieli un tad devās pie sava brāļa.

Perisa atkal atslīga krēslā, pacietīgi ļaudamās aukstajām kompresēm uz pieres un skausta. Vivjēnas rokas bija spēcīgas, ta�u maigas. Citos apstākļos Perisa būtu priecājusies par tik mierino�u roku pieskārieniem. �ovakar vienīgais, kas viņai rūpēja, bija vīrietis viņpus lielajiem logiem.

Nebija pagāju�as pat pāris minūtes, kad no jauna parādījās Naid�els. Bils jau rausās aug�ā, lai dotos pie Tobiasa, ta�u Naid�els satvēra viņa aug�delmu. �Vispirms viņ� grib runāt ar viņu," viņ� pamāja uz Perisas pusi.

"Ej vien, mīļā," Vivjēna maigi noteica, "un neņem galvā nejauko mazo brālīti. Arī viņ� ir pārdzīvojis pamatīgu izbīli."

Cenzdamās nesastapties ar Naid�ela nenovīdīgo skatienu, Perisa sekoja Vivjēnas padomam un piesardzīgi iegāja pa durvīm. "Tobias?" tuvodamās gultas aizkariem, viņa nedro�i bilda.

"Aizver aiz sevis durvis un nāc �urp," viņ� nokrim�ļojās, "tūlīt pat."

Tikusi galā ar durvīm, viņa atrada ieeju starp aizkariem, tomēr nostājās tik tālu no gultas, cik vien tas bija iespējams.

"Es ta�u netaisos tev kost."

Jāteic gan, ka viņ� izskatījās tie�i pēc tāda, kur� gatavs kost, pie tam stipri. Viņa melnie mati bija izklaidus uz baltā spilvena. Viņa pelēkajās acīs mirdzēja nepacietība un - vai tik ne arī dusmas? Zem parastā iedeguma bija jau�ams bālums, bet tik un tā viņ� izskatījās tik nepiedienīgi veselīgs un neiederīgs �ai sterili baltajā gultā. Viņa pleci bija apkrauti ar zili iesaiņotām ledus kompresēm.

"Es ta�u sacīju, lai tu nāc �urp," �oreiz viņa balss skanēja jau krietni maigāk.

Perisa lēnām tuvojās. "Es dzirdēju, ka tev kāds esot uzbrucis. Kur tas notika?"

"Tuvāk," viņ� pavēlēja.

Nāko�ais solis Perisu ieveda ļoti spēcīgās rokas sasniedzamības zonā. "Viņiem nepatīk, ka apmeklētāji sē� uz pacientu gultām," viņa sacīja. Viņas sirds dauzījās kā negudra.

"Gatavās pupu mizas. Vai neesi redzējusi, kā jaunie tētiņi metas pie savām sievām un mazuļiem viņu gultās?"

Pensa uzmeta viņam aizdomu pilnu skatienu.

"Nē," viņ� gandrīz �ukstus sacīja, "to es nesaku no personiskās pieredzes - man vēl nav bijis bērnu."

"Varbūt man labāk pasaukt medmāsu?"

"Nē, ja vien tev dārga dzīvība."

"Tobias..."

"Kāds �onakt mēģināja mani nogalināt. Atgrie�oties mājās, konstatēju, ka manam "Zodiakam" atāķējusies trose. Lai to no jauna piestiprinātu, man nācās pieliekties virs ūdens. Tai mirklī man uzgāza ar kaut ko tik smagu, ka nepalika ne mazāko �aubu, ka tas zellis ir gribējis mani novākt," pagrozījies savās ledus kompresēs, viņ� saviebās. "Pa galvu gan man tas riebeklis netrāpīja, toties plecus viņ� man ir pamatīgi iebuktējis."

"Paldies Dievam, ka viņ� netrāpīja," Perisa nopūtās. Viņa iztēlojās, kā Tobiass tumsā pārveļas pār bortu, un juta, ka viņai kļūst slikti.

"Paldies Dievam, ka viņ� izdarīja tikai daļu no tā, ko bija plānojis. Viņ� iegrūda mani ūdenī, bet man, pieturoties pie tauvas gala, izdevās palikt zem ūdens pietiekami ilgi, lai pazustu no skata. Es zinu, ka viņ� gaidīja, vai es neuznir�u. Es dzirdēju, kā viņ� aiziet. Ja būtu iznācis savādāk un es būtu nokritis uz klāja, esmu pārliecināts, ka viņ� nezaudētu ne sekundi laika. Taisnību sakot, es vairs lāgā neatceros, kā izkļuvu no ūdens un tiku atpakaļ uz jahtas, lai piezvanītu ātrajai palīdzībai."

Perisa lūkojās uz viņa roku, kas bija satvērusi viņas plaukstas locītavu. "Tu lūdzi Naid�elam, lai viņ� man paziņo, ka esi �eit."

"Jāa. Domāju, ka kādam būtu vajadzējis man kārtīgi iebelzt jau krietni agrāk. �ķiet, ka tas mani vedīs pie prāta."

Viņ� tam visam, kā redzams, nepie�ķīra sevi�ķu jēgu, ta�u Perisa piepe�i bija atklājusi, ka viņai nerūp nekas cits, kā vien tas, ka viņa ir �eit un viņ� ir dzīvs, tik ļoti, ļoti dzīvs. "Izskatās, ka Naid�els uz mani dusmojas."

Lai nu kas, bet smaids Tobiasa lūpās bija kas pilnīgi negaidīts. "Kā?" viņa brīnījās. "Par ko tu smaidi?"

"Vai zini, par ko es esmu pārliecināts?"

Viņa papurināja galvu.

"Tu zinātu gan, ja būtu par to padomājusi. Esmu pārliecināts, ka mēs ar tevi esam kaut kā īpa�i saistīti. �ķiet, ka mēs ar nodomu esam padarīti par atklātiem ienaidniekiem. Vai varbūt man būtu jāsaka: tas, ka esam ienaidnieki, kļuvis zināms atklātībā?"

"Vai tev tomēr nebūtu jāatpū�as?"

Tobiass pacēla viņas roku un uzmanīgi nopētīja viņas neiz-rotātos pirkstus. "Es gribu izteikt kādu priek�likumu. Vai esi tam gatava?"

"�orīt mēs viens otram draudējām," viņa atgādināja viņam, būdama pārliecināta, ka belziena rezultātā viņu varētu būt pārņēmusi īslaicīga izklaidība, un gandrīz vai baidīdamās, ka tas tā tomēr varētu nebūt. "Es joprojām esmu nikna uz tevi. Iespējams-vēl niknāka nekā iepriek�."

"Zinu. Tu esi tikpat stūrgalvīga kā tas ve�uks."

"Nerunā... Tu esi ievainots. Es pagaidī�u, kamēr tu atkal būsi uz kājām, un tad karadarbība tiks atjaunota. �eit es pa�laik atrodos tikai aiz humāniem apsvērumiem. Atceroties vecos, labos laikus. Kā es rīkotos tavas mātes vietā." Par vēlu viņa attapās un pārvēlu no�ēloja, ka pieminējusi sievieti, kura pametusi savu vīru un dēlu, lai sekotu kādam citam vīrietim uz otru pasaules malu.

Ja arī viņas teiktais Tobiasu bija aizskāris, viņ� to ļoti labi mācēja noslēpt. "Jocīgi," viņ� sacīja, pauzdams vislielāko uzmanību, "man kaut kā grūti iedomāties tevi mātes lomā, tas ir -manas mātes."

"Popss ne ar vienu nerunā, Tobias. Pat ne ar manu veco-māti. Viņa uz tevi ir tikpat dusmīga kā es."

"�ēl to dzirdēt. Emma vienmēr bijusi mana mīlule. Man viņas pietrūkst."

"Neizvairies no strīda objekta. Mums ar to jārēķinās."

"Ne jau �obrīd, mana jaukā." Tobiass satvēra viņas pirkstus un, pietuvinājis tos lūpām, noskūpstīja katra pirksta galiņu. Perisas vēderu pa to brīdi bija sarāvu�as spazmas. "Mēs esam �ķērsoju�i robe�līniju, Perisa. To robe�līniju, pēc kuras nekas vairs nevar palikt pa vecam."

Viņu skatieni sastapās.

"Tu ta�u to zini, vai ne?" viņ� pavaicāja.

"Mēs jau vēl neesam... Pa īstam..." Perisa nokrim�ļojās.

"Nu jau tas vairs ir tīri tehniskas dabas jautājums," tas bija viņai tik labi pazīstamais bīstamais smaids, "runa ir tikai -"kad" un nevis "vai"."

"Es tik ļoti gribētu tev ticēt," sakāmais bija izsprucis, pirms viņa spēja to apturēt.

Tobiass uzrāva viņu sev virsū un, ar brīvo roku apskāvis viņas kaklu, noskūpstīja viņu.

Ja pirmajā mirklī Perisa pretojās, tad tikpat ātri viņa padevās. Aizvērusi acis, viņa ļāva, lai vīrietis piekļauj to pie savām platajām krūtīm.

"Ak, sieviete, ko tu ar mani dari," viņ� izdvesa, kad viņu lūpas beidzot �ķīrās. "Kā būtu, ja tu ierāptos pie manis gultā?"

Cenzdamās atgūt elpu, Perisa uzlika pirkstus viņam uz lūpām. "Kā jau tu pats teici, tev vēl nav bijis bērnu. Mums jākoncentrējas, Tobias. Tas, kas notika �onakt, bija briesmīgi. Notiek briesmu lietas. Neaizmirsti..."

"Tas vīrs, kur� tev uzbruka pāris naktis atpakaļ. Tas bija tas pats zellis, mīļā. Noteikti tas pats."

Viņa uzrausās sēdus un satrūkās, redzēdama, kā viņ� saviebjas. "Piedod," viņa sacīja, pieskardamās viņa bārdas rugājiem noaugu�ajam zodam, "ko tu ar to gribi sacīt?"

"Es to gandrīz biju aizmirsis. Vai atceries cigare�u smar�u?"

Perisa noskurinājās un sakrustoja rokas uz krūtīm: "To es laikam nemū�am neaizmirsī�u."

"Zellis, kur� man �onakt iekrāva, smēķēja fran�u cigaretes. Vai tev ne�ķiet, ka citādi tā būtu pārāk liela sakritība?"

Perisa novērsās: "Ko lai mēs iesākam? Vai tu pastāstīji to policijai?"

"Pastāstīju. Viņi vēl nav uzraku�i neko jaunu par to, kas notika tavā mājā. Viņi dara, ko var, bet rādās, ka �is, Perisa, nav nekāds amatiera darbs."

"Tas varētu būt... Nē, domāju, ka tev taisnība - tā nevar būt sagadī�anās."

"Kuru katru brīdi kāds var ienākt. Lūdzu, paklausies, ko tev teik�u. Kā tu �eit nokļuvi?"

"Paldies Dievam, Vormvuds �onakt bija mājās. Viņ� mani atveda."

Tobiass saspieda kopā viņu abu labo roku pirkstus. "Es palūg�u Bilam un Vivjēnai, lai viņi pa ceļam aizved tevi mājās. Bils uzies tev līdzi aug�ā un pārbaudīs, vai viss ir kārtībā. Tad tu paņemsi savu jauno, skaisto atslēgu un ieslēgsies. Un neiesi ārā, līdz mēs ar tevi atkal runāsim."

"Es nevaru..."

"Esmu slims cilvēks. Dari jau nu man pa prātam."

Perisai nācās pasmaidīt: "Ko tad, ja tu �eit būsi vēl arī pēc nedēļas?"

"Es bū�u mājās, pirms vēl iestāsies rīts. Ta�u tu vēl neesi dzirdējusi manu priek�likumu. Un tas ir tāds - mēs liksim pasaulei domāt, ka joprojām nīstam viens otru līdz nāvei."

Perisa sarauca uzacis: "Tev būs man to jāpaskaidro pamatīgāk."

"Domāju, ka tu esi iekļuvusi mēslos, kuri biju�i gatavoti tikai man. Nesaskaņas ar Popsu nevar būt tam par cēloni, nepavisam nē. Viņ� nevarēja savērpt intrigu, kuras rezultātā es izskatītos tik nelāgi, vismaz - viņ� to nevarēja izdarīt viens. Ir kāds cits, kur� ar profesionāliem paņēmieniem cen�as mani dabūt nost no ceļa. Iespējams, ka tas nenotiek pietiekami ātri un efektīvi, un tāpēc viņi nolēmu�i �o procesu paātrināt, mani fiziski iznīcinot."

"Ja jau tev ir taisnība..." par ko viņa gan nebija īsti pārliecināta, "tad kāpēc uzbruka arī man? Kāds man ar to visu sakars?"

"Biju pārliecināts, ka nezinu to, turpretī tagad man sāk likties, ka zinu gan. Tai brīdī, kad man ienāca prātā tā di�ā doma iet diedelēt pie tavām durvīm, es savam personiskajam Makia-velli bū�u pasviedis gardu kumosu. Viņam pavērās pla�a jaunas rīcības sfēra. Viss tiek virzīts tā, lai mēs viens otru turētu aizdomās. Es lienu vai no ādas ārā, lai piedabūtu tevi palīdzēt sakarā ar Popsu, bet - izskatās, ka tu esi savienībā ar kādu vai kādiem, kas grasās mani iznīcināt, uzdodot par ieganstu senu ģimeņu naidu un varbūt arī Sintiju. Un rezultāts ir tāds, ka mēs esam pārāk nodarbināti viens ar otru, lai es sāktu meklēt ļaundari tur, kur tas īstenībā būtu meklējams."

"Tātad mēs nodarbosimies arī ar domstarpību risinā�anu Sintijas sakarā, vai tā?" Perisa vaicāja. Viņai nekādi neizdevās apiet �īs tik vārīgās vietas.

"Jā, gan jau. Es negribu viņu nomelnot tavās acīs, Perisa, bet... Vēlāk, labi?"

"Labi." Tā tam bija jābūt. "Varbūt man vismaz vairs nenāksies noskatīties, kā tiek iznīcināts mans darbs. Paldies tev par to."

Tobiass lēnām izelpoja: "Cerēsim. Ta�u, lai kas arī notiktu, atceries, ka tu vairs neesi viena."

Tik viegli būtu bijis viņa teiktajā saklausīt pārlieku daudz...

Viņ� saspieda viņas roku.

"Vairs nē. Vai esam vienoju�ies?"

�oreiz viņai tas būtu bijis jāliek pie sirds. "Tad jau redzēs."

"Nē." Viņ� noteikti pamanīja, cik atturīgs bija viņas skatiens. "Pagaidām vēl dari, kā tev pa�ai tīk. Ta�u tiklīdz es jutī�u, ka nevaru būt pārliecināts par tavu dro�ību, es atbrauk�u tev pakaļ un aizvedī�u tevi."

"Es nekur netaisos braukt," Perisa attrauca, "nē, Tobias. Nemēģini mani iespaidot ar savu stingro vīrie�a roku. Pārāk ilgi esmu bijusi pati sev noteicēja. Saprotu, ka esi radis vienmēr par visu uzņemties atbildību, ta�u tas nenozīmē, ka man būtu jātēlo tavā priek�ā mazu, bezpalīdzīgu sievi�ķīti."

"Vēl viena tēma vēlākām diskusijām," viņ� sacīja ar tikko jau�amu smaidu uz lūpām, "un tomēr-ja lūg�u tevi veikt �ādus tādus piesardzības pasākumus, vai tu to darīsi?"

"Jā."

"Visi zina, ka tu man joprojām neuzticies. Uzskati mani par mantrausīgu oportūnistu, kur� gatavs visādi kaitēt Popsam."

"Tā es diem�ēl arī domāju."

Tobiass instinktīvi juta, ka to tomēr nedrīkst pārvērst par joku. "Un jo mazāk man nākas tevi redzēt vai dzirdēt, jo labāk man tas patīk."

"Tā tas varētu būt."

"Jā-a. Glu�i kā augonis uz dibena. Kā nevajadzīga laika �ķie�ana no manas puses. Bet mums katram vajadzīgs kāds, kam mēs varētu uzticēties. Gadījumā, ja nevaram viens ar otru sazināties. "

Nodūrusi acis, Perisa sacīja: "Naid�elam es nepatīku. Tā tas ir. Es viņam patie�ām nepatīku."

"Naid�els redzēja visu �o izgā�anos Skagita ielejā. Viņ� jau ir gatavs apsūdzēt tevi slepkavības mēģinājumā. Mēģinājumā noslepkavot mani. Viņ� visu laiku slaistās tepat apkārt, ta�u manuprāt jāļauj viņam palikt tais domās, ka esmu uzaicinājis tevi �eit, lai kārtīgi pārbiedētu."

"Vai tie�ām viņ� tā domā?" Perisai mute palika vaļā.

"Tā es viņam teicu, un tā viņ� arī domā. No Bila tomēr laikam ir vairāk jēgas. Viņ� vismaz man neko lieku nejautās, kad lūg�u viņam aizvest tevi mājās. Ta�u viņ� nav apveltīts ar īpa�u iztēli un var sacelt nevajadzīgu jezgu ap manu teoriju." Skaņa aiz durvīm pamudināja Tobiasu paslieties uz aug�u, lai pieliektos viņai tuvāk. Atslīgdams atpakaļ, viņ� ātri no�ukstēja: "Mana sekretāre Gledisa. Viņa mani nekad nepievils. Ja būs vajadzīgs, mēs varam uzticēt visu viņai. Un kā ar tevi? Kāda būtu tava kandidatūra?"

� Atbrīvojusi roku no viņa tvēriena, Perisa piecēlās kājās. Viņa, nenoņemdama brilles, izberzēja acis un tad sacīja: "Tev tas dro�i vien nepatiks, bet - Sintija."

"Dieva dēļ - nē!"

"Tiesa, viņa ir patmīlīga. Tas mums abiem ir zināms. Ta�u viņa vēlas, lai es būtu laimīga, un es, galu galā, nedomāju stāstīt viņai... Nedomāju stāstīt viņai neko citu, kā vien to, kas mani biedē." Varbūt viņai drīzāk vajadzēja teikt viņam, ka noklusēts tiks patiesi biedējo�ais, proti - ka viņa arvien stiprāk iemīlas vīrietī, kuru mīlēt viņa nedrīkst.

"Ei, Tobias!" Tā bija Bila Bovija balss, tikai pieklusināta līdz slimnīcas palātai piemērotai toņkārtai. "Vai tagad es varu ienākt?"

Tobiass pārslidināja delnas virspusi pāri Perisas stilbam.

�is pieskāriens lika viņai notrīsēt.

"Ja vien es neteik�u viņai, ka mēs ar tevi esam neprātīgi iemīlēju�ies viens otrā/' Perisa �ukstus sacīja, "Sintija tik tie�ām palīdzēs man it visā, ja tas būs vajadzīgs."

Tobiass iekoda mēli zobos un cie�i uzlūkoja Perisu. Bija redzams, ka viņ� ir izlēmis. "Labi, paļausimies uz tavu intuīciju, .lai tad tā arī būtu Sintija," viņ� teica un jau krietni vien skaļāk piebilda: "Nāc iek�ā, Bil." /

Sēdēdama sakrustotām kājām uz grīdas, Perisa bija noliekusies pār zemo galdiņu dīvāna priek�ā. Viņa mēģināja koncentrēties no sudraba stieplītēm pītai d�empera piespraudei, pie viena cenzdamās ignorēt Sintijas kurpju purngalu kaitino�o klaudzinā�anu.

"Es tik un tā uzskatu, ka Tobiasam kaut kas ir aiz ādas."

Perisa pacēla savu kafijas tasīti un iedzēra no tās krietnu malku. "Tu to saki vismaz divdesmit reizes minūtē."

"Nepārspīlē."

"Tādā gadījumā pa divdesmit reizēm katrā mūsu tik�anās reizē."

"�orīt avīzē bija vēl viens raksts." Sintija pētīja savus nagus, pie kam bija redzams, ka to izskats viņu neapmierināja. "Tur teikts, ka Popss vairs neatbildot arī pa radio. Izteikts minējums, ka viņ� tur patie�ām mērdē sevi badā."

"Un tas notiek tie�i tad, kad Emma beidzot sataisījusies ceļojumam uz Aļasku," Perisa papurināja galvu. "Varbūt, ka es varētu... Nē, tas jāizmet no galvas. Pie policijas negriezī�os nekādā gadījumā. Viņi jau tā uzskata, ka Kvinni un Dilaiti ir krimināli grupējumi, kuri kārto savstarpējos rēķinus."

"Klau, pastāsti man vēlreiz, ko tas briesmonis, kur� �eit ielauzās - ko viņ� ar tevi darīja."

Perisa, turēdama tasi abās rokās, domīgi palūkojās uz aud�umā�u.

"Ja tev nekas nav pretī, tad izbeigsim to." Sintijas pārmērīgā aizrau�anās ar seksu, it sevi�ķi, ja runa gāja par perversitā-tēm, Perisai izsauca nopietnas ba�as.

"Man vajadzīgs, lai tu man �ovakar būtu līdzi uz tām viesībām," arī to Sintija �orīt jau bija paguvusi atkārtot vairākkārt.

Viņa ieradās neilgi pēc brokastīm, un Perisa pamatoti sprieda, ka tam vajadzēja būt kam īpa�am, kaut kam tādam, kas Sintiju skar dziļi personiski un ir viņai ārkārtīgi būtisks, ja tas licis viņai piecelties no gultas tādā diennakts stundā, kuru, viņasprāt, civilizētam cilvēkam būtu jāpavada.miegā.

"Perisa?"

"Es nevaru." Bija pagājusi jau nedēļa, kop� viņa bija pie Tobiasa slimnīcā, un kop� tās reizes viņa nebija viņu redzējusi, ta�u viņi mēdza runāties pa telefonu ik dienas... un ik naktis.

"Varbūt Tobiasa teorija par konspirāciju ir galīgi kļūdaina, tomēr - gan man, gan viņam ir ticis uzbrukts. Turklāt nav nekādu �aubu, ka uzbrucējs ir bijis viens un tas pats."

"Nesaprotu gan, kāpēc tāda pārliecība, ka, ja reiz tu �eit tupēsi iespundēta, tad laimīgi nodzīvosi līdz trīssimts gadiem. Ja nu mājai, teiksim, uzgā�as lidma�īna, ko tad?"

"Tu ta�u zini, ka ne jau tur ir tā lieta."

"Es zinu tikai to, ka, ja tu �ovakar nāksi man līdzi uz viesībām, tad tur nu tu būsi pilnīgā dro�ībā."

No�ļūkusi uz grīdas līdzās Perisai, Sintija salocīja kājas un nostiepa pāri stilbiem melno d�emperkleitu. "Tur būs visi. Tev būs iespēja nodibināt kādu labu biznesa kontaktu."

"Nesaprotu, kāpēc tev līdzi esmu vajadzīga tie�i es. Sameklē kādu vīrieti par pavadoni. Mēs abas labi zinām, ka, lai to nokārtotu, tev pietiktu ar desmit sekundēm."

Sintija uzmeta lūpu. Atbalstījusi elkoņus uz galda, viņa pagrieza galvu, lai redzētu, ko Perisa zīmē. "Zinu, ka tev tas liksies dīvaini, ta�u man vēl joprojām nenesas prāts uz vīrie�iem. Gan jau kādreiz es atkal bū�u gatava uzsākt kādas attiecības, bet pagaidām vēl tas brīdis nav pienācis."

Perisa labprāt būtu izjautājusi māsu par da�ām detaļām, saistītām ar viņas kopdzīvi ar Tobiasu, ta�u Sintijas patreizējā noskaņojumā tas �ķita neiespējami. Perisa klusībā norija tādus jautājumus kā - vai esi pārliecināta, ka viņ� patie�ām darīja visu to, ko tu man stāstīji, ka viņ� esot darījis? Vai tu, lūdzu, nevarētu man atzīties, ka esi to visu pārspīlējusi, kaut vai mazlietiņ?

"Nāc man �ovakar līdzi, Perisa."

Tobiass bija ļoti seksuāls vīrietis, bet arī Sintijai piemita seksualitāte, par kuru viņa pati tik ļoti tīksminājās. Acīm redzot, viens un tas pats vīrietis attiecībā pret da�ādām sievietēm arī pats spēja būt da�āds.

Perisa ar pieri pieskārās tases malai. Iztēlodamās Tobiasu kopā ar citu sievieti, viņa kļuva vai traka. Un �is fakts, proti, ka viņā kļuva vai traka, Perisu biedēja.

Kā no liela attāluma viņa dzirdēja Sintijas balsi: "Tur būs arī grāmatizdevēji. Ja es kādu no tiem piedabū�u izlasīt savu grāmatu, tā momentā tiks nopirkta, tas man ir vairāk nekā skaidrs. Aģentiem es neuzticos. Ja es bez tādiem varu iztikt, tad labāk iztieku."

"Vai tu nedomā, ka uzticēt �o darbu aģentam būtu dro�āk?" Perisa vienaldzīgi apjautājās.

"Kāpēc maksāt kādam citam, ja es varu maksāt pati sev?"

"Bet vai kontrakti..."

"Neesmu jau galīga muļķe. Lieliski zinu, ko vēlos, ta�u nevienam to neizrādu."

"Lai jau tā ir, ja reiz tu tā saki."

Sintija pagrieza Perisas skici uz savu pusi: "Tā ir jauka. Nu, vai nāksi?"

"Man vēl tik daudz kas darāms, ja visu gribu dabūt gatavu līdz septembrim." Turklāt viņa tika solījusi Tobiasam, ka neatstās māju, kamēr viņi abi dzīvoja atkārtota uzbrukuma gaidās.

"Visu nedēļu tu esi strādājusi kā zirgs. Kāds tur ļaunums, ja tu paņemtu sev da�as stundas atslodzei?"

Perisa turpat uz grīdas atgūlās uz muguras. "Lai notiek. Es ie�u. Bet vai tagad tu, lūdzu, mani nevarētu atstāt vienu?"

"Jā!" Sintija pielēca kājās. "Tur būs visu mākslas galeriju pārstāvji, kādus tu tik vien spēj iedomāties. Un teatrāļi. Un nauda, Pensa. Liela nauda."

"Un par ko tu domā mani uzdot? Par savu kalponi, vai?"

Sintija piebikstīja viņai ar kurpes purngalu. "Uzliec kaut ko no pa�as gatavotajām rotaslietām. Un to dullo sarkano �ifona kleitu. Nevienam pat prātā neienāks, ka tā pirkta sikumtir-dziņā. Mēs to uzdosim par avangardu."

Perisa klusi iespurcās: "Vismaz, kamēr vienos vizuļos un spīguļos, un sudraba brokātos ģērbusies, neparādīsies tā, kura to kādreiz valkājusi."

Sintija neko neatbildēja, tikai uzmeta māsai draudīgu skatienu.

Palikusi viena, Perisa atgriezās pie savām skicēm. Iepriek�ējā nedēļa bija neparasti ra�īga. Tā vietā, lai visus jaunradītos paraugus atzītu par nederīgiem, viņa bija veikusi tajos �ķietami nelielas, ta�u nozīmīgas izmaiņas. Pirmais darbs bija pārstrādāt kaklarotu, par kuru viņa bija pārliecināta, ka tā jau ir tikusi pirātiski nokopēta. Pārveido�ana izpaudās tā, ka ametists tika aizvietots ar tum�zaļu malahītu un tam tika pārstieptas pāri da�as smalkas sudraba stīgas.

Klusumu pārtrauca Aldonsas skaļā iemurrā�anās. Saritinājusies kamolā, kaķene snauduļoja saules apspīdētā laukumiņā. Saules stars, izlauzies cauri zilajai stikla vāzei, meta violetus atspīdumus dzīvnieka ka�okā, padarot to vēl raibāku, nekā tas bija.

Blakus zilajai vāzei stāvēja telefona aparāts.

Bet viņai ta�u nebija jāatskaitās Tobiasam par katru savu soli.

Gan jau viņ� sapratīs, ka doties uz viesībām kopā ar Sintiju ir pilnīgi dro�i.

Perisa pievirzījās tuvāk telefonam. Viņa bija solījusi Tobiasam darīt zināmu, ja viņai pēk�ņi radīsies nepiecie�amība atstāt māju. Viņ� bija par viņu norūpējies.

Sintija bija �ausminājusies, ka Perisa ticēja katram Tobiasa teiktajam vārdam.

Perisa pacēla klausuli un uzgrieza viņa biroja numuru.

Viņ� atsaucās jau pēc pirmā signāla. "Kvinns."

Perisas roka neizlēmīgi laida klausuli arvien zemāk.

"Hallo!"

Klausule pamazām atkal sāka tuvoties viņas ausij. "�eit Perisa."

"Hei. Brīdi uzgaidi."

Klausulē bija dzirdami soļi un durvju noklaudzē�ana, tām aizveroties. Tad viņ� atgriezās pie telefona: "Vai tur pie tevis viss ir kārtībā?"

"Viss ir pa�ā labākajā kārtībā."

"Nekas nav noticis?"

"Itin nekas. Tobias, es..."

"Tev būtu jāsadzird manas domas. Vai tu gadījumā neesi nosarkusi?"

"Nosarkusi?"

"Tu sarksti vienmēr un par visu. Es domāju par ilgām un karstām du�ām no rītiem - kopā ar tevi. Un ilgām, karstām naksnīgām peldēm tropiskā pludmalē - kopā ar tevi. Ir vēl arī citas ilgas, ilgas un karstas, karstas domas. Vai atceries to tehniskās dabas jautājumu, kuru mēs vēl neesam nokārtoju�i?"

Nu jau viņa patie�ām bija nosarkusi.

"Protams, ka tu atceries to, Perisa. Es gribu ar tevi mīlēties. Es gribu tevi no jauna redzēt kailu. Tu esi lieliska. Tu lieliski jūti." \

"Tobias."

"�ai galā nav neviena, kas varētu noklausīties. Vai pie tevis kāds ir?"

"Nē. Tas ir tikai..."

"Arī tu gribi ar mani mīlēties. Es zinu. Vai vēlies apspriest veidus?"

Perisa pielika roku pie pieres un juta, ka tā deg kā ugunīs. Viņas sirds pukstēja strauji un nevienādi, un viņa sajuta pulsāciju arī tajās vietās, kuras, kā rādās, tuvākajā laikā netiks aiztiktas.

"Tāda brīnumklusa būtne," Tobiass maigi sacīja, "varu saderēt, ka tu nebūsi nemaz tik klusa, kad mēs..."

"Nevajag."

Viņ� iesmējās.

"Es jau teicu, Tobias. Es tev piezvanīju tikai tāpēc, ka biju solījusi tev pateikt, ja nolem�u iziet no mājas."

Beidzot viņ� bija apklusis.

"Mēs abas ar Sintiju �ovakar ejam uz viesībām."

"Vai esi zaudējusi prātu?"

Pensa piecēlās kājās. "Man nevajadzēja tev zvanīt."

"Pie velna, kas vēl nebūs! Mēs ta�u vienojāmies."

"Un es pie tā palieku." Veselu nedēļu būt iesprostotai. savā dzīvokli - tas bija par ilgu. "Tur nebūs nekā, kas varētu interesēt tāda tipa cilvēkus kā tu."

"Mana tipa cilvēkus? Kas... Ko tas nozīmē?"

Telefona aparāts gandrīz noslīdēja no galdiņa virsmas. Pēdējā mirklī to noķērusi, Perisa sacīja: "Tikai to, ko es jau teicu. Sintijai nepiecie�ams mans atbalsts, un es viņai to snieg�u. Tā man būs arī iespēja rast kādu biznesa kontaktu. Man ir darī�anas ar cilvēkiem no citām aprindām, nekā tās, kurās apgrozies tu."

"Jā-a. Aprindas, kurās ir pieņemts zagt juvelierizstrādājumus."

"Tad jau labāk tādas, nekā tās, kurās pieņemts nogalināt cilvēkus."

"Cik nu tu zini."

"Es domāju..."

"Vai redzēji pēdējo rakstu "Balsī"?"

"Sintija man kaut ko par to sacīja. Mums patie�ām ir milzu problēmas Popsa sakarā. Lai gan - kādā tur sakarā? Patiesībā mums ar viņu nav nekādu sakaru. Viņ� joprojām nevēlas ne ar vienu runāt. Cik zināms, tad viņ� var būt arī slims."

Viņas dzirdi sasniedza Tobiasa nopūta. "Toties viņa vilki gan vakar izskatījās pavisam veseli."

"Suņi."

"Neej �ovakar uz tām viesībām, Perisa."

Bet viņa jau bija nolikusi klausuli.

Uz visām pusēm, cik vien skats sniedza, pletās naksnīgās ugunīs mirdzo�ā lielpilsēta. Aiz divdesmitse�stāvīgā ēku kompleksa stiklotajām sienām un jumta velves skrejo�u mākoņu ieskauts mēness raidīja iedzelteni blāvu gaismu cauri tum�zilajiem, kā �ķidrauts caurspīdīgajiem padebe�iem.

Perisa mīņājās savās rubīnkrāsas laiviņkurpēs, kuras bija iegādājusies, lai viņai būtu starp lietotām mantām atrastajam sarkanajam �ifona tērpam pieskaņoti apavi, un vēl arī tāpēc, ka viņa jau sen bija gribējusi sev pāri "Dorotijas" kurpju.

Nopietna izskata vīrs melnā samta �aketē ar pavir�i uzsietu zaļu kaklasaiti pāri Perisas galvai sarunājās ar oran�-krāsas lakras tērpā ievīstīju�os trauslu sievieti. "Jā, tas ir gan dārgi," sacīja vīrietis, "ta�u animācija tagad ir pieprasīta lieta."

Sintija, kura arī bija iespraukusies starp vīrieti un sievieti, izbolīdama apaļas pūces acis, teica: "Es biju domājusi, ka jūsu sfēra ir izdevējdarbība, mister Hanter."

"Tā tas ir," viņ� piekrita, "ta�u �ie japāņu komiksi sitīs pu�u visu. Es to jūtu ar ādu. �odien - lāzeru diski un diskusiju grupas Interneta tīklā. Rīt... Kas to lai zina, kas būs rīt?"

"Un kādas, jūsuprāt, ir .svaigākās tendences grāmatiz-do�anā?" Sintija interesējās. Viņas baltā kleita bija īsts mini-mālista meistardarbs. Sintijas ķermeņa būtiskākās daļas bija gandrīz pilnīgi atkailinātas.

"Grāmatizdo�anā viss pa vecam," Hanters nomurmināja zem sava varenā, līkā deguna.

Perisa viegli �ūpojās "jaunā viļņa" mūzikas ritmā. Viņa bija ieņēmusi neitrālu pozīciju. Sintijas apgalvojums, ka �ovakar �eit apgrozī�oties daudz naudas, bija izrādījies pareizs. Ēku komplekss piederēja Astoram Birkinam - prominentam Sietlas sabiedriskajam darbiniekam un mākslas mecenātam. �eit bija redzami teātra un muzikālās skatuves spīdekļi kopā ar galeriju īpa�niekiem un mākslas korifejiem. Melānija Evergrīna no "Balss", rādās, bija vienīgā masu mēdiju pārstāve, toties gatava visur iespraust savu "personisko" viedokli, visbie�āk - galīgi nesaprotamu, toties satrieco�i daudznozīmīgu.

Tikai daļa mākslinieku, un arī Perisa, nebija tērpti apģērbos no smalkākajiem katalogiem.

Dāmu dārglietas sacentās mirdzumā ar zvaig�ņoto debesi virs galvas. Spilgtās krāsas tērpos mijās ar maigiem pas-teļtoņiem, dimanta vizuļi - ar matētām pērlītēm. Da�i viesi bija izgāju�i uz lielās terases, kur mēnesgaisma krāsoja peldbaseina ņirbu vilnī�us piparmētru liķiera tonī.

"Bils/' Perisa dzirdēja Sintijas pārsteigto balsi, "Perisa, tas ta�u ir Bils Bovijs."

Perisa automātiski pagrieza galvu uz lifta pusi, kur vajadzēja parādīties jaunpienāku�ajiem viesiem. Sintija pa to laiku jau steidzās pāri baltajām marmora flīzēm pretī Bilam Bovijam.

Viņ� bija viens, un tas Perisu pārsteidza vēl vairāk, nekā pats fakts, ka viņa redz �o cilvēku �ajā vidē.

Bils bija pamanījis Sintiju. Viņ� vispirms nesteidzīgi sasveicinājās ar Astoru Birkinu, un Perisa pat pa gabalu redzēja, ka viņa uzacis ir drūmi sarauktas. Tikko Astora uzmanība pievērsās kādam citam, Sintija ieāķējās Bila elkoni un pamāja Perisai, kura cauri mūzikas troksnim un balsu �alai nespēja saklausīt ne vārda.

Kad Sintija ar Bilu bija klāt, japāņu animācijas entuziasts ar savu kluso, oran�i tērpto pavadoni jau bija iejucis burzmā.

"Vai tu maz spēj tam noticēt?" sauca Sintija. Viņas krūtis viļņoja pāri baltās bezlen�u kleitas aug�malai un spiedās pie Bila Bovija aug�delma. "Vai vēl atceries Bilu? Kādreiz mēs ar viņu bijām ne�ķirami."

Bils ar savu melno kaklasaiti izskatījās nevainojami. Viņ� sasveicinoties paspieda Perisas roku.

"Mums ar Perisu nesen gadījās sastapties," viņ� paskaidroja, ne iedro�inādams, nedz arī atgrūzdams Sintijas lipīgo uzbāzību. "Vai Sintija zina, kas notika ar Tobiasu?"

"Jā..."

"Mēs ar Perisu izstāstām viena otrai visu," Sintija paziņoja. "Ak, es nemaz nespēju izteikt, kāds prieks man atkal redzēt tevi, Bil. Mēs ta�u nebūsim kļuvu�i par galīgiem sve�iniekiem."

"Viss ir mainījies," sacīja Bils. Viņ� lūkojās uz leju, uz Sintijas kleitas priek�pusi, ta�u viņa leduszilajās acīs neparādījās ne nieka zibsnis, kas liecinātu par kādu reakciju, "...starp tevi un Tobiasu."

Sintija pēc �īs piezīmes jūtami sabozās. "Bet ne starp tevi un mani. Vai zini, ka es ne reizes neesmu burājusi, kop� tu un... Es pat neesmu gājusi tur kop� tā laika."

"Jā, mums ar Vivjēnu tā bija laba diena," viņ� sacīja, un viņa kreisais plakstiņ� nervozi noraustījās.

"Nāc, es tev parādī�u peldbaseinu," Sintija, kuru, acīm redzot, nebija tik viegli atturēt, vedināja viņu divus pakāpienus zemāk uz durvīm, kuras veda uz terasi. "Vai tu arī nāksi, Perisa?"

"Nē, paldies." Sintijas izdarības ar Bilu modināja viņā ziņkāri, tomēr viņa labāk turējās pa gabalu no neie�ogotā jumta laukuma.

Perisa nolūkojās, kā viņi aiziet. Svaiga vēja pūsma no atvērtajām durvīm lika uz�auties gaisā sīku sarkana �ifona smailī�u miriādei, kas kā liesmiņas virmoja ap viņas ugunīgo kleitu.

Perisa palūkojās uz savu tikpat kā netuk�oto �ampanie�a glāzi. Visi ļaudis, kas bija ap viņu, biedrojās savā starpā, tie bija kaut kā saistīti. Pārī�i. Grupiņas. Viņu gan īpa�i neuztrauca, ka patlaban viņai nebija neviena, ar kuru iet zem rokas un kura vārds būtu saistībā ar viņas vārdu. Un, pat ja viņu tas nedaudz tomēr uztrauca, viņa vairs nevēlējās, lai �is vārds būtu Maikls.

Līdz viņai atplūda sarunu fragmenti kaut kur no aizmugures. Jauno vilni bija nomainījis "Manheim Steamroller". "Saulespuķe". Perisa klusām dungoja līdzi un juta, kā mūzikas līganais strāvojums pamazām pārmāca nemierīgo kņadu ap viņu. Saulespuķes vai varbūt tas bija zeltains labības lauks, kas viļņojās zem ap�ilbino�i zilām debesīm.

Perisa stāvēja uz kāpņu aug�ējā pakāpiena. Tur, lejā, uz katra no zaļajiem ādas dīvāniem un sēdekļiem bija novietoju�ies cilvēki. Vēl vairāk viesu stāvēja apkārt grupiņās.

Piepe�i balsu �ala un smiekli bija mitēju�ies. Zeltainais labības lauks lēnām izgaisa.

Perisa sajuta gaidpilnu klusumu. Sīkie matiņi uz viņas muguras bija sacēlu�ies. Piespiedusi glāzi pie krūtīm, viņa lēnām pagriezās.

Vīrietis, kur� tikko bija ieradies, bija garāks par visiem pārējiem. Viņ� bija platākiem pleciem, kalsnāks, tum�ākiem matiem, spēcīgāks. Viņa sudrabpelēkās acis bija atradu�as Perisu pāri daudzgalvainajam, gaidās sastingu�ajam pūlim. Visā viņa stāvā jautās kas savādi, klusi draudīgs.

"Kvinns," kāds turpat blakus no�ukstēja, ta�u tai pa�ā mirkli tika apsaukts.

Tobiasa skatiens ne mirkli neatstāja mērķi. Nelūkodamies ne pa labi, ne pa kreisi, viņ� tuvojās viņai. Viņam nākot, pūlis pa�ķīrās, it kā to būtu pār�ķēlis uz pusēm kāds neredzams asmens.

Un tad jau viņ� stāvēja viņas priek�ā un lūkojās lejā, lūkojās uz visu, kas tur bija - uz plīvojo�o, sarkano �ifonu, uz vizuļojo�ajām, sarkanajām kurpēm, līdz visbeidzot viņa skatiens atmaldījās atpakaļ pie viņas acīm.

Perisa, nolaidusi roku gar sānu, nervozi burzīja plānu auduma smailīti. "Mana McFadden ir tīrītavā," viņa nomurmināja, "kopā ar Romeo D�ilji bik�kostīmu."

"Labi," viņ� sacīja pietiekami skaļi, lai tas būtu skaidri sadzirdams. "�ādā sarkanā veidolā tevi nav iespējams nepamanīt. Redzams, ka sāk uzpeldēt tava dziļi slēptā patiesā būtība."

Perisa juta, kā no kakla uz aug�u sāk kāpt ko�s kvēlums.

Tobiass tī�i nomēroja ar skatienu tos, kuri stāvēja vistuvāk, līdz tie novērsās un sāka risināt savā starpā neveiklas sarunas. Pat Melānija Evergrīna uzskatīja par labāku neizrādīt pārmērīgu interesi.

"Es ta�u tev teicu, lai tu nenāc uz �ejieni," viņ� klusi sacīja Perisai. "Vai nesaproti, cik ļoti neaizsargāta tu esi?"

"Arī starp simtiem ļau�u?"

"Nāc, iesim prom no �ejienes."

"Es atbraucu ar auto. Sintija mani atveda."

"Kā tu domā tikt mājās?"

"Tāpat kā tiku �urp. Kopā ar Sintiju. Viņa mani aizvedīs."

Tobiass pārlaida skatienu pāri telpai. "Ja vien viņa neaizmirsīs, ka tu esi �eit." Viņa mutes kaktiņi noslīdēja uz leju.

"Protams, ka viņa atcerēsies."

"Un aizvedīs tevi mājās? Un tev, protams, nekas nevar atgadīties pa ceļam uz to... Tevi tikpat labi var pārtvert arī mājas priek�ā, Perisa."

Viņas sirds strauji pukstēja, ta�u viņa apņēmīgi raudzījās uz aug�u, tie�i viņam acīs. "Tu taisi tādu traci, it kā uz katra jumta tupētu pa uz�ķērdējam un to vien darītu, kā gaidītu mani. Kāpēc gan kādam būtu vajadzīgs darīt man pāri? Atbildi man."

Perisai runājot, viņas balss arvien pieņēmās spēkā, un viņa nevil�us notvēra pelēkā zīdā tērptas bālas sievietes ziņkārības pilno skatienu. Sieviete bija pieliekusies pie sava pavadoņa un teica viņam kaut ko, kas Perisai izklausījās kā viņas pa�as vārds. "Tu padari mūs abus par komediantiem," viņa izgrūda caur zobiem.

"Patiesi," Tobiass, ieslidinājis rokas smokinga bik�u kabatās, ar interesi nopētīja apkārtni, "vēl viens veids, kā raust kapitālu. Jaunai mākslai jauni izstādī�anas veidi, hmm? Man skaidrs, kāpēc tas viss tiek darīts. Un cik kontraktus tad tu jau esi noslēgusi?"

"Neizskatās, ka viņus interesētu tas, kas ir par deviņdesmit deviņiem centiem," Perisa drūmi novilka, "bet es jau �eit esmu tikai Sintijas dēj."

"Man likās, ka dzirdēju tevi sakām, ka tu �eit taisoties dibināt kādus kontaktus?"

"To teica Sintija, nevis es... Ta�u es �eit sastapu vairākus interesantus cilvēkus." Ja arī tas nebija pilnīgi samelots, tad tomēr ļoti tuvu tam.

"Kā vilku piemin, tā vilks klāt," Tobiasa sejas vaibsti kļuva akmenscieti. "Mīļais Dievs! Kas viņai �eit būtu iesākams ar Bilu?"

Perisa vēl nebija paguvusi atbildēt, kad Sintija un Bils jau stāvēja viņai līdzās. Balsu troksnis no jauna pārvērtās klusinātā zumzoņā, un Perisa sajuta gaisā ziņkāras, satrauktas gaidas.

"Hallo, Tobias, dārgais," Sintija, joprojām izmantodama Bila roku par atbalsta āķi, uzsauca, "kas tad tev �eit būtu darāms?"

"Atbraucu pakaļ Perisai," viņ� ledainā tonī attrauca. "Sveiks, Bil, kā svie�as?" �is jautājums bija daudz nozīmīgāks, nekā pirmajā brīdī izlikās.

"Lieliski," Bils atteica. "Un kā tavs kakls?"

"Paldies, ir jau gandrīz atlabis."

"Ar kādiem tik pārsteigumiem �ovakar neiznāk sastapties," Bils mēģināja neuzkrīto�i izbrīvēties no Sintijas tvēriena, ta�u bez jebkādām sekmēm. "Sintija atgādināja man, cik ilgs laiks pagājis, kop� viņai bijis tas prieks mani iepriek�ējo reizi redzēt."

Perisa jutās pazemota Sintijas vietā, bet tā vienā mierā turpināja pavedino�i smaidīt Bilam. "Es stāstīju viņam, cik ļoti man pietrūkst tāda vīrie�a sabiedrības, kur� patiesi māk dzīvot," viņa izdvesa.

"Jā-a. Tev gan jābūt piedzīvoju�ai smagus laikus," teica Tobiass. Viņa vēsie, stiprie pirksti sakļāvās virs Perisas elkoņa. "Iesim."

Viņa stīvējās pretī.

Tobiass pievilka viņu sev tuvāk. "Es teicu - iesim, Perisa."

Telpa izplūda murdo�ā krāsu ņudzeklī. Katra �ā vīrie�a kustība, katrs viņa elpas vilciens izstaroja pāri plūsto�u spēku un arī mieru, aukstu mieru.

Pēk�ņi Sintija viegli uzsita pa Tobiasa pirkstiem virs Perisas elkoņa. "Viņa nekur netaisās iet. Mēs te tik jauki izklaidējamies. Bet tu jau vēl arvien nezini, ko tas nozīmē - izklaidēties, ko?"

Perisa izbijusies nolika savu glāzi uz paplātes, kas bija ievietota bronzas tīģera ķetnās.

"Bil!" Sintijas balss skanēja spalgi un uzstājīgi. "Nepieļauj, ka Tobiass iebiedē Perisu. Viņ� vienmēr ir bijis tik despotisks. Es nespēju noskatīties, kā viņ� apdraud Perisu glu�i tāpat, kā kādreiz apdraudēja mani."

Perisa aizvēra acis un lūdzās, kaut varētu pamosties -kādā citā vietā.

"Nerunā muļķības, Sintij," Tobiass glāsmainā balsī sacīja, "tu ta�u zini, ka es esmu maigs kā kaķēns."

Tas, kā Tobiass saspieda Perisas elkoni, nozīmēja, ka viņai vai nu viņam jāpakļaujas vai arī jāsaceļ vēl lielāku traci, nekā viņi jau bija sacēlu�i. Bija pilnīgi skaidrs, ka �ī aina būs devusi vielu tenkām, kas rītā izplatīsies pa visu pilsētu.

Perisa sāka soļot viņam blakus. Viņa pat piespieda sevi pasmaidīt.

"Bil!" kaut kur viņai aiz muguras īdēja Sintija.

Tobiass apstājās, ta�u ne jau tālab, lai atbildētu Sintijai. "Sveicināta," viņ� klusi sacīja � Vivjēnai īstsai. Viņa, acīm redzot, bija �eit ieslīdējusi tai brīdī, kad visu uzmanība bija pievērsta Perisai.

Vivjēna, ietinusies krēmkrāsas atlasa apmetnī, kas sniedzās līdz pa�ai grīdai, izstiepa medus zeltainumā nosauļotu roku un ļāva, lai Tobiass to skar ar lūpām.

"Esjau brīnījos, kurtu esi palikusi, mana dārgā," Tobiass vēl arvien tikpat klusā balsī sacīja. Un viņ�, vilkdams Perisu sev līdzi, pakāpās sāņus.

Vivjēna bija aci pret aci ar iespaidīgu ainu - Sintijas baltā audumā iespīlētās krūtis maigi glaudās gar Bila krūtīm, bet viņas garās kājas ne vairāk, ne mazāk bija jāteniski apviju�ās ap Bila kāju.

"Nolādēts," Tobiass nomurmināja.

Sintija gan atsprāga no Bila, ta�u tai pa�ā mirklī, it kā nekas nebūtu bijis, metās pie Vivjēnas: "Mīļā! Ak Dievs, �is vakars izvēr�as par kaut ko patiesi brīnumainu. Vispirms Bils, tagad - tu. Un cik efektīgi tu izskaties!"

Izvairīdamās no Sintijas apskāvienam atplestajām rokām, Vivjēna pagāja viņai garām, nostājās pretī Bilam un pieņēma viņa ilgo skūpstu. Viņi skūpstījās un skūpstījās, bet Sintija, atmetusi atpakaļ matus, mulsi smaidīja uz visām pusēm.

Perisas ausis sasniedza pāris vīrie�u smīkņājo�ās balsis, un tad viņa dzirdēja Astoru Birkinu paziņojam, ka deserta bufete bū�ot pie peldbaseina.

Bils un Vivjēna beidzot atrāvās viens no otra.

"Aizvedī�u tevi mājās," Tobiass sacīja Perisai, "tūlīt pat."

Vivjēna pasmaidījusi sacīja: "Patīkami tevi atkal sastapt, Perisa." Viņa izvilka kristāla pogu cauri atlasa lentes cilpai, un apmetnis tūdaļ pa�ķīrās, atklājot zeltītu oderi un pieskaņotu zeltītu vakartērpu.

Sekoja vispārpieņemtā apbrīnas pilnā pauze. Tad ierunājās Sintija: "Kas par pasakainu tērpu, Vivjēn!" �im dvesienam tūdaļ sekoja spiedziens: "Ak, paskaties, Perisa! Viņa ta�u valkā "Dilaitu"! Skatieties visi! Vai esat redzēju�i kaut ko tik skaistu? Vivjēna izrotājusies ar pa�u jaunāko "Dilaitu"!"

Vivjēna ar roku pieskārās savam kaklam, un viņas lūpās rotājās smaids, kur� pauda neviltotu prieku.

Viņai ap kaklu bija no sudraba un zelta stieplītēm veidota kaklarota ar lielu, sulīgi zaļu malahītu centrā, kuram pāri pārstieptas bija da�as smalkas sudraba stigas.

"Smalks darbs," pavēstīja Tobiass, zinādams, ka �is blefs visticamāk tiks atklāts. "Tu panāci, ka ikviens nodomāja, ka tu mani ienīsti līdz kaulam."

Perisa bija iespiedusies lifta kabīnes stūrī, vistālākajā stūrī, ja skaita no tās vietas, kur patlaban stāvēja Tobiass, un vēroja, kā uz gaismas paneļa iedegas un nodziest skaitļi.

Viņam vēl nekad nebija nācies sastapt sievieti, kura būtu tik nedro�a par savu fizisko pievilcību. Viņa bija slaida, bet pa�reiz savās mirdzo�ajās, sarkanajās kurpēs �ķita vēl slaidāka, lokana, garkājaina un tāda kā mazliet me�onīga. Viņas kleita bija likusi aizrauties Tobiasa elpai, varbūt ne pati kleita, bet tas, kā Perisa tajā izskatījās. Tā sastāvēja no neskaitāmām �ifona smailēm. Katras smailes galā bija sarkana pērlīte. Tās noplīvoja pie katras vissīkākās kustības, ietinot viņas augumu nemierīgi zibo�ā virpulī. Zem �ifona bija saskatāms plāns, piekļāvīgs krekls, kura apak�mala beidzās augstu virs ceļiem.

Tagad jau viņ� zināja, ka Perisas augums ir viņa ideāls, ta�u �is krekls padarīja to vēl iekārojamāku.

Arī viņas kājas Tobiasam bija labi pazīstamas, bet vērot, kā tās spēlē paslēpes sarkanajās �ifona liesmiņās... Tobiass ap-skauda �o �ifonu.

Viņas mati bija sapīti pīnēs un gludi sasprausti apkārt galvai. Viņas vienīgās rotas bija vienkār�i granātu auskariņi zelta ietvarā. Lūpu krāsa, tai pa�ā sarkanumā kā auskaru akmentiņi, vēl vairāk izcēla viņas ādas baltumu un gludumu.

Tobiass ielūkojās jaunās sievietes acīs un saprata, ka viņa redzējusi, kā viņ� vēro viņu. Veltījis viņai aizkustino�i vainīgu smaidu, viņ� sacīja: "Es domāju, ka mēs varētu doties uz manu dzīvesvietu un tur aprunāties."

"Izmet to no prāta."

"Tu nemaz neizdzēri savu �ampanieti. Mēs varētu ar lielu blīk�ķi atkorķēt kādu pudeli."

Viņa turēja rokas cie�i apkļautas sev apkārt.

"Perisa?"

Liftam līgani apstājoties, viņi abi nedaudz salēcās. Nedzirdami atvērās ar mahagoniju ap�ūtā foajē durvis. Livrejā tērpts �veicars panācās viņiem pretī un izvadīja viņus ārā uz Ceturto avēniju. Perisa tūlīt pat pagriezās un steig�us devās prom.

"Ko..." Tobiass viņu panāca un, norāvis sev �aketi, aplika to viņai ap pleciem. Pirms Perisa bija paguvusi nokratīt �aketi, viņ� aplika viņai ap pleciem arī roku. "Nomierinies, labi?"

"Tu mani tur padarīji par vispārēju apsmieklu."

"Kā tad - līdz ausīm sūdos."

Perisa palēnināja gaitu: "Tu brūķē pārāk lielu muti, Tobias Kvinn."

Viņam sanāca smiekli: "Tu man to tiki sacījusi jau tad, kad man bija septiņpadsmit, bet tev-desmit. Un tie�i tādā pa�ā tonī."

"Nē, to gan es nedarīju."

"Darīji gan. Es paklupu pār tavām pēdām, kuras, starp citu, tev tavos desmit gados bija pārāk lielas. Tātad, es paklupu pār tām un pat teicu: "Tfu, sūds" vai kaut ko tamlīdzīgu. Un tu tad teici: "Tu brūķē pārāk lielu muti, Tobias Kvinn"."

"Jā, tagad atceros gan," viņa mēģināja nokratīt viņa roku.

Tobiass pievilka viņu sev cie�āk klāt un virzīja uz savu d�ipu. "Vai atceries, ko es sacīju pēc tam?"

"Man arī tagad ir lielas pēdas."

"Tavas pēdiņas ir burvīgas." Viņi iegriezās pa kreisi, Vīnogu ielā. "Es toreiz teicu, ka tu nevari dabūt pār lūpām vārdu "sūds" tikai tāpēc, ka tava mute..."

"Atceros arī to. Bet mēs ejam pa nepareizo ceļu."

Ak, kāpēc gan viņa dzīve, vismaz - cik tas attiecās uz mīlas lietām, nevarēja iet gludi? Kāpēc viņam bija kā apmātam jāsamīlas galīgi neiespējamās sievietēs? Jāteic gan, ka �ī sieviete bija neiespējama pavisam citādākās izpausmēs, nekā da�i labi viņa iepriek�ējo sirds un visu citu �ai procesā iesaistīto ķermeņa daļu vēlmju objekti.

Tobiass saņēmās, lai neļautu savai iztēlei noslīdēt zemāk par jostas vietu. Mīļais Dievs, varbūt viņ� patie�ām bija tāds izdzimums, par kādu pasaules acīs viņu centās padarīt viņa bijusī sieva? Visa viņa dzīve patlaban bija kā uz na�a asmens. Sieviete, kuru viņ� gribēja redzēt savā gultā, jau bija saņēmusi labu tiesu viņam domāto draudu. Viņ� joprojām gribēja viņu gultā. Vislabāk gan viņ� būtu gribējis viņu �eit, tūlīt pat - uz mēness apspīdētā trotuāra.

"Ko tu teici?" viņ� bija dzirdējis Perisas balsi kā no liela attāluma.

"Es teicu, ka tev nebija nekādu tiesību... Faktiski vēl sliktāk, nekā nebija tiesību ievilkt mani tai tur jezgā. Tev nebija tiesību man sekot. Tu esi mani nokaitinājis līdz ārprātam."

"Un tev tas vairs nepatīk?" viņ� rotaļīgi bilda.

Perisa vairs negribēja darboties līdzi �ai spēlītē.

Viņi bija tiku�i līdz d�ipam. Arī vēl slēgdams vaļā pasa�ieru puses durvis, Tobiass turēja roku ap viņas pleciem. "Un atkal es tevi nolaupu," viņ� teica, pasmiedamies pats par savu a�gārno domā�anu, tomēr cerēdams, ka viņa �os smieklus iztulkos kā reakciju uz mirkļa amizantumu. "Vai nāksiet ar labu, kundze?"

Tumsā jaunās sievietes acis izskatījās melnas, tikpat melnas kā viņas matu pīnes. "Tā kā nevēlos visu garo ceļu uz mājām kātot �ais muļķīgajās kurpēs, tad bū�u ļoti pateicīga par �ādu nolaupī�anu," viņa oficiālā tonī paziņoja.

Palīdzējis Perisai ierausties augstajā sēdeklī, Tobiass skrie�us metās apkārt, lai ielēktu viņai blakus. Tik cerīga un aplaimota sajūta tāpēc vien, ka viņa ļāva viņam aizvest sevi mājās, bija vēl viena zīme, ka viņ� �ai sievietē bija iemīlējies līdz ausīm.

Tobiass stūrēja d�ipu pa klusajām ielām un cerēja, ka viņa nepamanīs, cik ļoti lēni viņ� brauca.

"Tam, ka tu �ovakar aizgāji, vajadzētu tīri labi nostrādāt," viņ� sacīja.

"Pozitīvs novērtējums? Kā tad -pateicos," viņas balsī skanēja sarkasms.

"Mēs tikai sekmējām mūsu kopīgo lietu. Vai redzēji, kādu seju rādīja Evergrīna? Viņa taisni vai siekalojās. Varu saderēt, ka aizbāzts kaut kur aiz balles kleitas, visu laiku �irkstēja viņas mazais diktofons."

"Ej pie velna, Tobias!"

Tuvodamies luksoforam, Tobiass piebremzēja straujāk, nekā bija gribējis. Perisa pasvērās uz priek�u, un viņ� aiz�āva viņai priek�ā roku.

Viņa ieķērās viņa krekla piedurknē, tad atkrita atpakaļ un atrāva rokas tā, it kā būtu apdedzinājusies.

"Labi," viņ� ierunājās, vēl nesācis braukt, kaut gan bija jau iedegusies zaļā gaisma, "kas ar tevi īsti notiek? Man likās, ka mums abiem ir kopīgas darī�anas."

"Tās darī�anas vēl nenozīmē, ka man būtu jākļūst par tavu gūstekni."

"Gūstekni? Viss, ko es darīju, bija tikai saprātīgu rūpju robe�ās. Pirms nedēļas es muļķīgā kārtā gandrīz tiku nogalināts. Man joprojām uz miesas ir zilumi, kuri to apstiprina. Un mēs zinām, ka da�as dienas pirms tam tas pats maniaks tevi gandrīz izvaroja."

"Nevajag."

"Un tu - neizvairies no patiesības. Mēs nevaram atļauties tādu greznību kā gozēties saulainās izjūtās."

"Domāju, ka viņ� būs sajaucis mani ar kādu citu."

Tobiass iesāņus palūkojās uz viņu. "Tu vienmēr esi bijusi sapņotāja. Ja esi iedomājusies, ka manā dzīvē pa�laik ir kāda cita sieviete, tu maldies."

Viņu skatieni sastapās. "Es neesmu tavā dzīvē."

"Vai tad nē?" Tobiass ievēroja, kā tikko jau�ami nodreb viņas lūpas. "Pat ja tu tā nedomā, tu �ā vai tā zini, ko tas vīrietis darīja. Tu teici, ka nevienam nebūtu jēgas tev uzbrukt cita iemesla dēļ, kā tikai aiz nejau�ības. Tātad tas būtu bijis nejau�s akts."

Perisas acis bija mirdzo�as: "Tā tas varētu būt."

"Protams. Nejau�s akts, kuru veica kāds, kur� tevi glu�i neizvaroja, ta�u draudēja izvarot nāko�reiz, un kur� tev nodeva ziņu, ko tev, savukārt, būtu jānodod tālāk. Tātad - jānodod man, mīlulīt. Tas arī viss, pasaciņai beigas."

"Bet tu ta�u arī nesaprati, ko viņ�..."

"Nē, es nezinu vis, ko viņ� bija domājis. Ta�u lietas būtību tas nemaina. Un tu esi manā dzīvē. Es tevi tur gribu."

Cie�i viņiem blakus smagi aizrībēja ielu tīrāmā ma�īna, pamudinot Tobiasu stūrēt dienvidu virzienā, kur atradās Perisas māja. "Zini ko," viņ� sacīja, "ņem jau nu par labu �o manu plānu, ja? Vismaz, kamēr mēs redzēsim, vai tas darbojas..."

"Tu neesi vienīgais, kuram ir problēmas," Perisa viņu pārtrauca. "Vai tu... Vai tu nespēj iztēloties, kaut tikai uz mirkli, ka man pa�laik galvā darās kas tāds, ar ko es nekādi nevaru tikt galā neatkarīgi no tā, vai mans nabaga vectētiņ� stāv vai nestāv tev ceļā no vienas di�as veiksmes uz otru, vēl di�āku, tā ta�u ir, vai nē?"

Tas viss tika teikts tik aizrautīgi, vienā elpas vilcienā, ka Tobiass neattapa tūda) neko atbildēt.

"Jā, man ir pa�ai savas nepatik�anas, Tobias. Man ir lielas problēmas. Vienkār�i milzīgas. Ne jau nu es tevi lūdzu pēc palīdzības, nekā. Es, tevi protams, nevainoju, bet tas, ka tu man mēģināji palīdzēt, �ķiet, padarījis stāvokli vēl jaunāku."

Izskatījās, ka viņa bija tuvu asarām...

"Lūdzu, brauc ātrāk."

"Kas noticis?" viņ�, taisni otrādi, sāka braukt vēl lēnāk. "Man taisni likās, ka viss vēr�as uz labo pusi."

"Nekā tamlīdzīga. Tas ir prātam neaptverami. Sliktāk nekā es jebkad būtu spējusi iztēloties. Esmu pārbijusies līdz nāvei."

Tobiass, saraucis uzacis, palūkojās viņā un pieskārās viņas plecam. Viņa �oklis noraustījās, kad Perisa parāvās sāņus. "Tad spļauj ārā," viņ� īsi sacīja. "Kā es varu zināt, kas tevi grau�, ja tu man neko nesaki?"

"Es ļoti vēlētos zināt, kur Vivjēna īstsa ņēmusi savu kaklarotu."

Tobiass lūkojās uz ceļu taisni sev priek�ā. "To, par kuru Sintija �ovakar tik traki bļaustījās? Es nospriedu, ka tā gatavota pēc pasūtījuma."

"Tā tas nav," Perisa noņurdēja.

"Tad domājams, ka viņa to būs nopirkusi. Tavi darbi ir nopērkami ne vienā vien vietā �ai pilsētā."

"Ta�u ne jau lietiņa no jaunās kolekcijas. Lietiņa, kura vēl nekur nav bijusi izstādīta."

Viņ� gandrīz jau atkal nobremzēja par strauju, ta�u pē-

у, .wo.�

dējā brīdī sevi atturēja. "Tu gribi teikt, ka Vivjēna valkā zagtu rotaslietu?"

"Nē. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā ir kopija. Ta�u tā ir kopija paraugam, kuru es pārstrādāju pagāju�ās nedēļas laikā. Es tev netiku to teikusi, bet tonakt, kad man uzbruka tas briesmīgais cilvēks, kāds bija iekļuvis mājā jau pirms viņa un noskicē-jis kaklarotu. Acīm redzot, tika izgatavotas divas skices. Pirmā -neizdevusies - tika saņurcīta un nomesta uz grīdas. Bet, kamēr es izlūkoju dzīvokli, tā bija pazudusi.�

"Tu par to neteici ne vārda."

"Man tas bija izkritis no prāta. Ja vēl atceries, tad es pēc tā otrā notikuma biju tādā nelielā �okā."

Tobiass iegrieza ma�īnu Dienvidu galvenajā ielā un pieturēja pie Perisas mājas. "Tu sacīji, ka pēc tam pārveidoji �o kaklarotu."

"Jā," viņa izteiksmīgi pamāja, "pilnīgi pareizi. Es to pārveidoju, un Vivjēnai ap kaklu bija pārveidotā varianta kopija."

"Velns parāvis..."

"Es vēlētos, kaut tu nebūtu... Iemesls visam ir tāds, ka kāds mani cen�as izēst no mana biznesa."

"Vai arī no tava dzīvokļa."

Tagad Perisai bija pienākusi reize saraukt uzacis.

"Vai tev nākas viegli �o dzīvokli uzturēt? Es domāju -finansiāli."

Pirmajā mirklī Tobiasam �ķita, ka Perisa ieteiks viņam labāk domāt par savām pa�a darī�anām, ta�u viņa tomēr atbildēja: "Par to ir samaksāts. Bet tev jau tas ir zināms. Nodokļi, protams, ir augsti, un tādas ir arī manu materiālu izmaksas. Es pagaidām vēl tikai iekaroju reputāciju un klientūru. Bet manas rezerves patlaban ir tuvu nullei. Tātad nekāda medusmaize tā man nav, ja to tu gribēji zināt."

"Nemaz īsti nezinu, ko gribēju zināt. Es tikai skaļi domāju. Interesanti, cik daudz cilvēku ir lietas kursā, ka tavai izdzīvo�anai tev nepiecie�ama veiksme tavā darbā."

"Te nu bija brīni�ķīgās jaunās atslēgas," viņa nopūtās, ignorēdama to, ko Tobiass tikko bija teicis. "Izrādās, ka tās nav nekāds �ķērslis."

Tobiass izstieptām rokām atbalstījās pret stūri. "Tas nozīmē tikai to, ka tam tur ārpusē arī ir atslēga."

"Bet tu ta�u liki tās sanumurēt."

"Es gribēju teikt, ka tas cilvēks... ka viņ� dzīvo ar tevi vienā mājā."

Skaļi noklik�ķēdama atāķējās un ie�āvās stiprinātājos Perisas dro�ības josta. Jaunā sieviete atbrīvojās ari no viņa �aketes un pasvieda to sāņus. "Lūk, tas gan ir gatavais sūds, Tobias Kvinn. Nekad vairs nesaki neko tādu par maniem draugiem. Durvis varēja tikt atmūķētas, un tā tas visticamāk arī būs noticis."

"Apliec atpakaļ savu dro�ības jostu."

Perisas roka jau bija uz durvju roktura: "Es kāpju ārā."

"Nē," Tobiass noslēdza durvis, "tu paklausīsies, ko es tev teik�u. Es gribu dabūt tevi prom no �ejienes."

"Tfu, sūds."

"Pie Velna, Perisa. Es nevaru ciest, ka tu lamājies. Tas izklausās riebīgi."

Viņa papurināja galvu un atgāza to pret atzveltni: "Cik rei�u man tev jāsaka, ka �ī ir mana māja un es nekur no �ejienes netaisos aiziet?"

"Es negribu galīgi pazaudēt miegu tāpēc vien, ka tu esi �eit."

"Tas sūd..."

"Nesāc nu atkal. Ja tu baidies no pave�anas, tad izmet tādas domas no galvas. Es tev nepieskar�os pat ar piecdesmit pēdu garu mietu."

"Pateicos."

"Man tie�i ir brīva istaba."

"Paldies, nē."

Viņ� paliecās uz priek�u, lai labāk nopētītu ēkas fasādi. "Kas par di�u veidojumu. Pussagruvusi akmeņu �upa."

"Tas ir reti pievilcīgs īpa�ums, un tu pats labi zini to. Laid mani ārā."

Tobiass juta, kā viņam aiz�ņaudzas rīkle. Viņ� nedrīkstēja likt viņai nojaust, ka nespēj atsaukt atmiņā �ausmino�āku sajūtu par to, kāda viņu pārņēma patlaban, kad viņ� iztēlojās Perisu �eit, �ai mājā, vienu pa�u. "Lūdzu, vai vismaz drīkstu tevi pavadīt?"

"Tas ir gatavais vājprāts. Nē. Paldies, nē. Tu tagad varētu būt tik laipns un atvērt durvis. Esmu nogurusi un domāju tūlīt pat iet gulēt."

"Perisa..."

"Un, kad no rīta pamedī�os, pirmais, ko darī�u, būs -sameklē�u Vivjēnas telefona numuru un piezvanī�u viņai. Esmu negrozāmi nolēmusi tikt uz pēdām tam, kur� grū� mani postā, un pielikt viņa izdarībām punktu."

Tobiasu pār�alca jauna briesmu priek�nojauta. Jau otro reizi pēdējo dienu laikā viņam �ermuļi pārskrēja pār kauliem, un abas reizes par iemeslu �ai sajūtai bija Perisa Dilaita.

"Atver."

"Labi," viņ� stingri sacīja, atbrīvodams bultu, "es uznāk�u tev līdzi un pārlūko�u apkārtni."

"Tiec galā pats ar savu dzīvi un ļauj man pa�ai tikt galā ar manējo," Perisa, kāpdama ārā no ma�īnas, sacīja, "un paldies par atve�anu."

Nelaime - nelaime sievietes izskatā stāvēja viņam līdzās. To viņ� bija konstatējis jau tad, kad izjuka viņa laulība, un patlaban nebija nekāda iemesla mainīt �o spriedumu. Tobiass brīdi vilcinājās, noskatīdamies, kā Perisa pazūd parādes durvīs. Tad viņ� iedarbināja motoru un aizdārdināja prom pa naksnīgajām ielām.

Pie velna �o sievieti!

Pirmais, ko Perisa darīja, kad bija atslēgusi sava dzīvokļa durvis - viņa apskatījās pēc kaklarotas. No iztuk�otas sauso kartupeļu pārslu kārbas izņemtais folijas maisiņ� atklāja tie�i to, ko Perisa bija gaidījusi - lielisku lodveida malahītu sudraba un zelta stieplī�u ietvarā. Kaklarota viegli vizēja viņas rokās. Un tas bija viņas darbs.

Perisa nolika kārbu atpakaļ savā ar gudru ziņu ierīkotajā paslēptuvē zem virtuves izlietnes, tad, pēk�ņi sajutusies muļķīgi, izņēma to atkal ārā. Atvērusi brūnu papīra maisiņu, kurā viņa mēdza likt visus savus gatavos darbus, Perisa no jauna aizvēra kārbu un pastūma to atpakaļ zem izlietnes.

Pēk�ņi kaut kur virs galvas nogranda apdullino�s blīk�ķis.

Perisa sastinga, sa�ņaugusi rokās rotaslietu maisiņu. �oreiz viņa vairs netēlos Nensiju Drū. �oreiz viņai nāksies pieņemt izaicinājumu kā burvīgajam, neuzvaramajam Hārdijam.

Balansēdama uz savu rubīnsarkano laiviņu purngaliem, Perisa aizlavījās no virtuves līdz darbistabai. Uzmanīgi nolikusi maisiņu uz dīvāna, viņa nospieda telefona sviru, nocēla klausuli un tad ļāva svirai atkal lēnām pacelties. Viņa uzgrieza Lip�u numuru un pēc'mirkļa saklausīja attālas telefona zvana skaņas, kas nāca no apak�ējā stāva.

Ceturtais zvans, piektais... septītais, astotais, devītais.

Perisa no jauna nospieda sviru. Sems un D�īna vēl nevarētu būt atgriezu�ies. Nedz arī Konrāds.

Tobiass.

Perisa sarauca degunu un pēk�ņi neizsakāmi sailgojās pēc Tobiasa spēkpilnās, nomierino�ās klātbūtnes. Viņ� vēl nevarēja būt atgriezies mājās, un viņa automa�īnas telefona numuru Perisa nezināja.

Jumta durtiņas! Noteikti aizcirtu�ās. Kas gan cits, ja ne jumta durtiņas. Vāri iesmējusies, viņa uzrausās uz dīvāna līdzās savām rotaslietām. Pēcpusdienā viņa bija uzkāpusi aug�ā, lai nogrieztu lielo, balto dāliju savai guļamistabai. Pie viena viņa izravēja nezāles un nonesa zemē plastmasas kasti ar āra atkritumiem.

To darot, viņa, acīm redzot, būs atstājusi lūku pusvirus, un nu vēj� to būs aizcirtis.

Pulkstenis rādīja tre�o rīta stundu. Vormvuds vēl nevarētu būt atgriezies, viņ� bija prom gandrīz katru nakti. Perisa uzlika durvīm jauno ķēdi un paņēma savu brūno papīra turzu, lai uznestu to aug�ā, dro�ībā.

Gaitenī, kas veda uz guļamistabu, viņu sagaidīja spēcīgs caurvēj�. Jumta durvis tātad bija atsprāgu�as vaļā, nevis aizcirtu�ās ciet.

Ja bija kaut kas, ko Perisa patlaban nekādā gadījumā nevēlējās darīt, tad tas bija - kāpt uz jumta. Tagad, pa�ā nakts vidū, pie kam zinot, ka kādam izdevies iekļūt viņas dzīvoklī tie�i �onedēļ, kad viņa bija mājās.

Tas varēja būt vēj�, kas atrāva vaļā durvis un trieca tās

atpakaļ pret stenderi. Un tas varēja notikt, kamēr viņa bija aizmigusi. Perisa nezināja, cik daudz viņas izmocītie nervi vēl spēs izturēt.

Steigā nometusi papīra turzu uz gultas, viņa metās uz priek�u pa gaiteni, tad aug�up pa kāpnēm uz jumta. Vēj� pa �o laiku bija kļuvis krietni vēsāks.

Spērusi soli ārpusē, viņa parāva durvju rokturi.

Durvis pat nepakustējās. Dro�i vien bija iestrēdzis ķīlis, ko viņa reizēm mēdza izmantot, lai nostiprinātu durvis atvērtas.

Tā bija sazvērestība, kuras mērķis bija novest viņu tik tālu, līdz viņa galīgi sabrūk. Apņēmusies par katru cenu pārvarēt bailes, Perisa dziļi ieelpoja un nostājās pla�i atvērtajās durvīs. Kā jau viņa bija paredzējusi, iemesls visam bija ķīlis. Jaunā sieviete pieliecās, viņai bija jāliek lietā abas rokas, lai to izbrīvētu.

Kad tas bija paveikts, Perisa piecēlās, lai satvertu rokturi.

Viņai misējās.

Tas pats vēj�, kas bija atrāvis durvis vaļā, aizcirta tās ciet.

Kaut gan viņai klabēja zobi, Perisa piespieda sevi pasmaidīt par savu pa�as slimīgo aizdomīgumu. �ī melnā tumsa, viss, kas bija ap viņu, likās pilns dzīvām būtnēm, kuras snaikstījās pēc viņas.

Pagriezusi durvju rokturi, viņa to parāva. Durvis pat nepakustējās. Satvērusi nu jau abām rokām, viņa to pagrieza uz otru pusi un rāva atkal.

Durvis bija iestrēgu�as. Perisa juta, ka viņas sirds dauzās kaut kur kaklā. Viņa rāva atkal, rāva no visa spēka.

Tās nepadevās ne par milimetru. Viņas rīkles muskuļi konvulsīvi noraustījās. Vēlreiz neveiksmīgi paraustījusi durvis, viņa atslīga pret tām, piespiedusi pieri vēsajam panelim un -sastinga.

Viņpus durvīm uz cietajiem pakāpieniem bija skaidri saklausāmi - �ap, �ap, �ap - soļi. Tur gāja kāds, kur� valkāja kurpes ar gumijas zolēm. Kāds kāpa lejā...

Iespiedusi elkoņus sānos, Perisa kāpās atpakaļ.

Viņa nevarēja atvērt durvis tāpēc, ka kāds bija tās aizslēdzis. Aizslēdzis, atstādams viņu �eit, ārā... atstādams viņu �eit, aug�ā.

Vēj� nebija tik stiprs, lai aizcirstu durvis ar tādu spēku. Kā gan viņai tas nebija ienācis prātā? Vēj� bija drēgns un nedaudz brāzmains, ta�u ne stiprs. Tas viegli plivināja viņas kleitu, liekot pērlītēm sisties citai pret citu.

Perisa pagriezās un sāka kāpties atpakaļ, līdz viņas mugura atdūrās pret durvīm.

Viņ� atradās viņai aiz muguras.

Priek�ā visa garā nakts. Tuk�ums tur aiz margām vilka kā baigs magnēts.

Kampdama gaisu ar muti, Perisa virzījās gar jumta slīpni prom no durvīm un būtnes mīkstajās kurpēs, kura viņu aiz tām gaidīja.

Gaidīja?

Perisa noslīga uz oļiem nobārstītās darvotās papes, kas klāja jumtu. Vai viņ� atgriezīsies? Varbūt viņ� gaidīja, kad viņa sāks kliegt, dauzīt pa durvīm, lūgties? Vai viņ� zināja par viņas bailēm no augstuma, par to, kā viņai �eit aug�ā reiba galva?

Viegla vēja pūsma atnesa diksilenda d�eza saraustītās taktis. Tas pats vēj� �os akordus aiznesa atkal prom.

Gaidī�ana.

Perisa piespieda roku pie krūtīm. Viņas sirds zem plānās �ifona kleitas dauzījās kā negudra. Viņai tagad vajadzētu sākt trok�ņot. Viņai vajadzētu pievērst kāda uzmanību. Tikai ne tās personas uzmanību, kura �o trok�ņo�anu gaidīja.

Neviens viņu nesadzirdētu. Arī tad nē, ja viņa mēģinātu sasaukt kādu no pretējās ēkas vai no ielas zem sevis.

Perisa aizvēra acis un juta, kā pasaule viņas galvā lēnām apmeta kūleni. Skatīties tikai uz aug�u. Kāda balss, kuru viņa vairs tikko atcerējās, balss no tālas pagātnes pavēlēja viņai vērst skatienu uz kaut ko nekustīgu. Tas nozīmēja, ka jāatver acis. Perisa neko negribēja redzēt.

�aboņa. Tā pieņēmās spēkā, izsaucot viņai drebuļus. Perisa piespieda sevi lūkoties taisni uz priek�u - uz bambusa stādu kastēm. Bambusa stiebri �ūpojās un locījās zem naksnīgajām debesīm, pa kurām vēj� dzenāja saraustītas mākoņu skrandas, to saulē izkaltu�ās lapas glāstīja cita citu kā papīrplāni pirksti.

�alco�ie glāsti pārvērtās �erksto�os smieklos, dēmoniskās ņirgās.

Aiz �ā zvaigājo�ā pulka rēgojās tuk�ums. Laukums starp stādu kastēm un jumta apmali. Perisa aizspieda ausis un, cenzdamās aizgaiņāt nakts trok�ņus, sāka kaut ko neskanīgi dungot.

Jākustas. Viņai jākustas, jānovērtē situācija un jārīkojas. Perisa lēnām uzslējās kājās, kurās, kā likās, bija pilnībā apstājusies asinsrite, ta�u viņa nekādi nevarēja piespiest sevi iztaisnot muguru.

Kad viņa pārradās, viņ� bijis jau priek�ā viņas dzīvoklī. Kamēr Perisa pārlūkoja savus darbus, viņ� zag�us uzkāpa aug�ā un atrāva jumta durvis, pats, visticamāk, paslēpdamies viņas guļamistabā, kamēr viņa rīkojās tie�i pēc viņa plāna un uzkāpa �eit, aug�ā.

Aiz�aujamās bultas nav biju�as viņam par �ķērsli.

Nedz arī atslēgas. Atslēgām varēja būt izgatavoti dublikāti.

Perisa noāva kurpes un ļoti piesardzīgi, cenzdamās nesacelt troksni, nolika tās sāņus. �o se�u gadu laikā, kop� Emma bija viņai sarūpējusi �o dzīvokli, Perisa ne reizes nebija spērusi kāju uz jumta malas pusi. Tagad viņa bija tikusi līdz bambusu barjerai. Viņa iespraucās starp divām kastēm.

Niedres �aloja. Gludenas kā ziloņkauls, saaugu�as cie�i kopā, tās veidoja �ogu, kura zedeņi tagad �maukstēja gar viņas seju un pliķēja paceltās rokas.

Nu jau viņa bija nokļuvusi viņpus tās vietas, kur vēl bija iespējams pieturēties.

Ugunsdzēsēju kāpnes.

Līdz �im viņa uz tām bija skatījusies tikai no lejas uz aug�u. Viņa bija radusi tās redzēt paralēli ķieģeļu sienai, savienojot jumtu ar metāla platformu aiz guļamistabas loga.

Oļi grauza pēdu apak�as, ta�u Perisa to nemaz nejuta. Viņa aizvēra acis un mēģināja atcerēties, kur tie�i �īs kāpnes varētu būt.

�īs kāpnes, kuras bija vecas un nelietotas, un piestiprinātas pie ķieģeļu sienas ar... Viņa nemaz lāgā nezināja, kā tās bija piestiprinātas.

Joprojām pieliekusies, viņa bija sasniegusi jumta apmali. Viņa nometās uz ceļiem. Tagad oļi un grants dūrās ādā kā mazītiņi na�u asmenī�i.

Ierāvusī galvu plecos, Perisa pasniedzās pāri zemajai apmalei un taustīja. Rāpodama uz ceļiem, viņa taustīja un taustīja, ik pa brīdim norijot aug�up kāpjo�o �ulti.

Bambusniedru �alk�ana aizvien pieņēmās spēkā. �oreiz viņa bija ārpus to sargājo�ā loka. Ņirdzīgie smiekli pārvērtās �ausmino�ās visaptvero�ās gaudās.

Taustī�anās, taustī�anās, taustī�anās. Grābstī�anās gar raupjajiem ķieģeļiem un aiz vecuma apdrupu�o kaļķu javu.

Beidzot Perisas pirksti sastapās ar �etr�ķautņainu metālu. Viens stienis, blakus otrs. Pa vidu �ķērskoks. Iztaisnojot roku elkonī un izstiepjot plaukstu, viņai izdevās aizsniegt arī nāko�o pakāpienu.

Viņa bija atradusi ceļu uz glābiņu.

Līdz ietvei - pieci stāvi. Perisa pieliecās un aizāķēja roku aiz margām. Viņas plau�as likās tā pietūku�as, ka sāpēja ribas.

"Stulbā Perisa! Stulbā Perisa! Perisa nevar uzkāpt tādā nieka kokā!" �os vārdus Naid�els tika skandinājis, lēkādams viņai apkārt zem vecās kļavas Skagita ielejā. Tad viņ� saķēra viņu aiz plaukstu locītavām un staipīja apkārt, līdz viņas kājas atrāvās no zemes. Tad viņ� nometa viņu zemē un atstāja tur guļam ar smagi dauzo�os sirdi un svelo�ām sāpēm kaut kur, no kurienes nāca elpa. Pagāja labs brīdis, iekams viņa bija spējīga raudādama aizrāpot prom.

Balstīdamās pret sienu, tverdamās pie tās ar rokām, Perisa slējās aug�ā. Elsodama tāpat kā bija elsojusi tai tālajā dienā, viņa uzcēla savu ķermeni līdz margu apmalei un pārlika kāju tai pāri.

Gaiss, ko viņa kampa ar muti, plosījās kaut kur rīklē, bet tālāk netika. Viņa tvērās pie margām, lai saglabātu savu atbalsta punktu sienas dro�ajā pusē.

Visa �ī nakts mutuļoja, �abēja un �irkstēja ap viņu. Bambusu stiebri gaudoja. Vēj� �īgāja viņas ausīs, iek�ā - ārā, iek�ā - ārā.

Nelīdzenais mūris saskrambāja maigās cisku iek�puses.

Perisa tagad bija jāteniski uz apmales, ta�u viņas ķermeņa aug�daļa joprojām bija tai pieplakusi plakaniski.

Viņa nokritīs.

Pat, ja viņa sasniegs kāpnes, neredzamas ķetnas atraus viņu no tām un pasviedis gaisā kā neveiklu, sarkanu putnu.

Kritiens. Bezgalilgs kritiens pirms konvulsīvās noraustī�anās, triecoties pret saplaisāju�o ietvi. Un tad būs vēl vairāk sarkanās krāsas. Sarkana upe, sarkans ezers.

Kuņģi un diafragmu rāva kopā spazmas.

Kaut kas tepat blakus nobrīk�ķēja. Nobrīk�ķēja ar skaldo�u spēku.

Soļu troksnis saplūda ar kakofoniju viņas smadzenēs. Soļi, kas tuvojās, apklusa, atkal tuvojās.

Viņ� bija atnācis viņu nobeigt. Lejā gaidīja cietais trotuārs. Tepat, tikai da�us jardus no Perisas, gaidīja viņ�, mocītājs, kur� bija paveicis to, ko bija iecerējis - pārbiedējis viņu līdz nāvei.

Viņa dzirdēja kādu lau�amies cauri bambusa brik�ņiem, ta�u nespēja sevi piespiest paskatīties uz to pusi. Saķērusi galvu rokām, iespiedusi seju nepielūdzamajā akmenī, Perisa pārstāja domāt.

"Redz, kur tu esi," sacīja vīrie�a balss.

Un tad viņa kliedza.

"Redz, kur tu esi." Tas skanēja līdz neprātam bezjēdzīgi.

Perisa kliedza. Viņa kliedza vēl un vēl.

Tobiass svārstījās. Viņ� būtu gribējis steigties klāt un satvert viņu, ta�u baidījās pat pakustēties - ka viņa nesabīstas un nepārkrīt pāri malai.

"Perisa," viņ� maigi bilda, piesardzīgi sperdams soli uz viņas pusi, "viss ir labi. Esi mierīga. Lūdzu, tikai nekusties."

Kliedziens aizvien saruka, līdz pārvērtās aiz�ņaugtās elsās.

Mans Dievs, kāpēc viņai bijis vajadzīgs rāpties no jumta? Vai varbūt lēkt zemē no jumta?

Vēl viens solis, tad vēl viens, un viņ� jau gandrīz varēja aizsniegt viņu, pieskarties viņai. "Ku�," Tobiass sacīja, "ku�, Perisa. Viss būs labi. Viss būs vienkār�i lieliski."

Nāko�ā skaņa, kas sasniedza viņa dzirdi, bija �ņuksti. Cauri ploso�ajām elsām lauzās �ņuksti.

Viņ� bija ticis pie viņas klāt!

Saķēris Perisu aiz vidukļa, viņ� pacēla viņu. No sākuma viņa, krampjaini ieķērusies jumta apmalē, turējās pretī, sperdama viņam ar kāju, ta�u viņ� atrāva viņu, ievilka atpakaļ dro�ībā un piespieda sev pie krūtīm.

Perisa izslēja dūres, ta�u viņ� tās notvēra. Saķēris viņas plaukstu locītavas, viņ� tās spēcīgi sapurināja. "Tu - muļķe! Tu mazā muļķe!" Viņ� kratīja viņu tik ilgi, līdz viņas galva bezpalīdzīgi atgāzās atpakaļ. Perisas bizes bija atbrīvoju�ās no matadatām un kūļājās gar vaigiem kā mazas meitenes peļastes. "Pie velna - kā tev �ķiet, ko es daru?"

Viņas zobi ar troksni sacirtās kopā.

Acis bezmērķīgi vērās tuk�umā.

Tobiass juta vēlē�anos viņai sist. "Kāpēc?" viņ� kliedza. "Kā tev varēja ienākt prātā darīt ko tādu? Nekas nav tik ļauns, ka to nevarētu labot."

Piepe�i, tik pēk�ņi, it kā kāds viņai būtu iespēris pa ceļu locītavām, Perisa saļima.

Tobiasu bija pārņēmis neprātīgs niknums. Viņ� stiepa un vilka viņu, tad pacēla uz rokām un nesa, grū�ot sāņus bambusu stiebrus, spraucoties starp tiem, tad - iek�ā pa durvīm, lejup pa kāpnēm uz stāvu, kur atradās Perisas guļamistaba.

Notrausis zemē brūno papīra turzu, kura tur bija nolikta, Tobiass me�us nometa Perisu matra�a vidū un pats apsēdās viņai blakus. Pārliecies viņai pāri, viņ� turēja viņas plaukstu locītavas atliektas atpakaļ vienā līmenī ar pleciem.

Perisa pavērtu muti lūkojās viņā vai, pareizāk sakot, viņam cauri.

"Pie velna-tu!" viņ� niknumā bija iespiedis Perisas rokas dziļi matracī. "Kas, Dieva dēļ, lika tev... Kā tev varēja ienākt prātā lēkt zemē no jumta?"

No viņas mutes izlauzās klusas, neartikulētas skaņas.

"Pie velna tevi! Es... Pie velna tevi, Perisa!" Tobiass juta, ka viņa acis pavisam neierasti grau� asaras. "Pasaki man, lai kas tas arī būtu. Es to vērsī�u par labu. Vai tu mani dzirdi?" viņ� atkal sapurināja viņu. "Vai tu mani dzirdi?"

"Es negribēju," viņa �ukstus izdvesa.

"Ko tu negribēji?"

"Nolekt no jumta. Es tikai mēģināju tikt zemē."

"Tu gvelz muļķības," viņ� atkal jau kliedza.

"Ugunsdzēsēju kāpnes," Perisas rīkle aizkrita, un viņa saviebās, "es uzmeklēju ugunsdzēsēju kāpnes. Bet es nevarēju... Es nevarēju."

"Es tevi redzēju," Tobiass viņu pārtrauca, "tu biji jau pa pusei pāri tai nolādētajai apmalei. Piecu vai se�u stāvu augstumā. Vēl pāris collu, un ar tevi būtu cauri." Nākamā ieelpa viņu gandrīz nosmacēja.

"Es uzkāpu aug�ā, lai aizvērtu durvis. Kamēr es biju ārpusē, tās aizcirtās, un es dzirdēju kādu kāpjam lejup pa kāpnēm. Viņ� bija aizslēdzis durvis, atstājot mani ārā. Es domāju, ka viņ� iznāks ārā, lai dabūtu mani rokā. Kāpt pa ugunsdzēsēju kāpnēm, tas bija vienīgais veids, kā tikt zemē." Un viņa no jauna sāka klusiņām raudāt. "Bet es... es ne-nevarēju piespiest sevi to izdarīt. Es centos, Tobias. Bet es nevarēju nolikt kāju uz kāpņu pakāpiena."

Beidzot ta�u adrenalīnam vajadzēja mitēties �ļākties viņam cauri. "Jumta durvis nebija aizslēgtas. Arī dzīvokļa durvis nebija ciet. Nedz arī ārdurvis."

Perisu bez mitas kratīja drebuļi. "Ienākdama es visu aizslēdzu. Es uzliku sava dzīvokļa durvīm ķēdi. Un jumta durvis bija aizslēgtas."

Tobiass iegremdēja seju spilvenā blakus Perisas pakausim: "Es domāju, ka tu taisies lekt zemē."

"Man ir tik ļoti bail no augstuma. Bambusniedres ir saaudzētas apkārt tikai tāpēc, lai man nebūtu jāredz jumta mala. Man no �ā skata kļūst slikti. Pasaule apveļas otrādi. Man likās, ka es nomir�u."

"Es nogalinā�u to draņķi." Viņam to bija jāsameklē un jāaptur - uz visiem laikiem. "Tu esi mana. Vai dzirdi? Mana. Un es nepieļauju, ka ar maniem cilvēkiem kaut kas atgadās."

Tobiass pa daļai bija uzgūlies viņai virsū. Viņa ķermenī �alca bailes, niknums un - vēlme. Viņam �ī sieviete bija vajadzīga. Viņam bija vajadzīga viņa tūlīt pat. Viņi abi bija dzīvi un viņi abi bija viens otram nepiecie�ami.

Perisa atbrīvoja roku no Tobiasa tvēriena un ieslidināja pirkstus viņa matos. Viņa piekļāva Tobiasa seju savam kaklam. Viņ� redzēja, kā cilājas viņas krūtis, un tikai tagad pamanīja, ka sarkanā kleita ir sapluinīta driskās un neglābjami sabojāta.

Aizlicis abas Perisas rokas viņai aiz galvas, Tobiass jā�us uzgūlās viņai uz gurniem. Me�onīgās alkas kratīja viņu kā drudzī, bet viņ� nemaz nemēģināja tām pretoties. Pārliecies pār Perisu, viņ� skūpstīja viņu, slidinādams savu seju pāri viņas sejai, tad atvēra viņas muti un ievadīja tajā savu mēli. Viņas zods izslējās, un Tobiass sajuta jaunās sievietes atbildi - viņu mēles saskārās un sakļāvās, krūtis pieplaka pie krūtīm, un tad viņas kājas apvijās ap viņa gurniem.

Kad viņ� atlaida vaļā Perisas rokas, viņa iecirta savus īsi apgrieztos nagus viņa mugurā, tad - gurnos, paceldama savu iegurni un dedzīgi berzēdama to pret viņa erekciju.

Izbrīvējis starp viņiem abiem kādu collu telpas, Tobiass rāva nost sev kreklu, juzdams, kā Perisa viņam palīdz. Tā viņi abi cīnījās, līdz viņ� bija kails līdz viduklim. Viņ� norāva arī jostu un aizsvieda to sāņus, tā atsitās pret sienu.

Perisas kleitai aizdare bija mugurpusē. Tobiass pacēla Perisu pret sevi un atrāva vaļā kleitas rāvējslēdzēju. Viņ� būtu varējis aiztaupīt pūles. Viņu abu elpai saplūstot vienā, skaļā un saraustītā, kleita gandrīz saira viņa rokās. Aizsviedis to sāņus, Tobiass bezgalgaru mirkli pētīja Perisas dziļi izgriezto, ar �auru me�ģīni rotāto sarkano zīda krū�turi, kas nekādi nespēja noslēpt viņas sārtos krū�galus. Pieskaņotās biksītes, kas sānos sastāvēja tikai no �aurām me�ģīņu josliņām, beidzās tie�i zem nabas. Caurspīdīgas, sarkanas zeķes ar platu me�ģīni aug�malā. Tas bija viss, kas palicis pāri no viņas balles tērpa.

"Perisa," tas bija vienīgais, ko Tobiass spēja pateikt. Viņ� skūpstīja viņas krū�u virspuses, klusībā vēlēdamies kaut nedaudz sevi piebremzēt. Viņa mēles gals slīdēja pāri atsegtajiem pus-mēnestiņiem virs viņas krū�galiem. Perisas gumi izslējās augstāk virs gultas, un viņa iegrūda roku viņa biksēs, kur tā sapinās biezajā apmatojumā.

Tobiass sakļāva viņas ciskas starp saviem ceļiem. Viņ� vēlreiz pārliecās viņai pāri, lai piekļūtu viņas mutei, noskūpstītu viņas acis un alkaini saspiestu auss ļipiņu. "Perisa! Es nevaru pieļaut, ka tu atkal pazūdi." Viņ� aizslidināja mēli aiz krū�tura un pieskārās viņas ārā palīdu�ajam krūtsgalam. Perisa iekliedzās. Viņas brīvā roka jauca vīrie�a matus, bet ar otru roku viņa vilka viņu sev tuvāk, vēl un vēl tuvāk.

Krū�turis aizceļoja turpat, kur kleita. Viņas krūtis bija augstas un smailas, un viņas drebo�ie pleci skaidri rādīja, cik ļoti katra no �īm smailēm alka pēc viņa pieskārieniem. Tobiass tās knaibīja un sūkāja, izbaudīdams viņas saldkaislos kunkstienus.

Perisa rāva nost viņa bikses un, stiepjot tās pāri gurniem, saskrambāja viņa ādu. Saliekusi kājas, viņa ar pēdu palīdzību nolobīja audumu nost.

Apkļāvis plaukstu viņas pauguriņam, Tobiass atieza zobus triumfā par slapjo zīdu, ko viņ� tur sastapa. Viņa bija tikpat karsta un tikpat gatava kā viņ� pats. Piespiedies viņai cie�i klāt, viņ� norāva pēdējo traucējo�o auduma skrandu.

Perisa drebēdama izliecās zem vīrie�a auguma, viņas acis spo�i mirdzēja, viņas pavērtās lūpas bija valgas. "Jā," viņa bilda vienu vienīgu vārdu, kas skanēja tik klusi un pavedino�i pēc velna, "tagad, Tobias. Es gribu tevi tagad."

Ar vienu vienīgu brāzmainu grūdienu viņ� iegāja Perisas slidenajā tunelī un ieraka sevi tajā līdz pa�am pamatam.

Viņas kliedziens, tik tikko skāris viņa apziņu, izgaisa. Lēnāk. Saprāts diktēja to, kam ķermenis spītīgi turējās pretī.

Viņ� grūda vēl un vēl, un katru grūdienu pavadīja Perisas kliedziens. Viņa bija maza. Viņas muskuļi, cie�i apkļāvu�ies, spieda viņa locekli.

Tobiass apvēlās uz muguras, un tagad Perisa bija tā, kura jā�us sēdēja uz viņa gurniem. Viņa rokas bija zem viņas padusēm, viņa īk�ķi spieda viņas krū�galus. Viņ� viegli pacēla viņu, gandrīz atlai�ot vaļā, un tad atkal uzguldīja sev virsū.

Nāko�ais kliedziens, kur� skāra Tobiasa dzirdi, bija viņa pa�a.

Tobiass turēja jauno sievieti sev cie�i piekļautu. Viņu sviedriem noplūdu�ie ķermeņi bija sakusu�i kopā, viņas krūtis bija iegrimu�as viņa krū�u biezajā apmatojumā, viņas rokas cilpā ieskāva viņa plecus, viņas ciskas nostieptas pār viņa kājām. Viņa rokas slīpi pār viņas sē�amvietu spieda viņu klāt.

Viņi vēl arvien bija savienoju�ies.

Tobiasa krūtis nevienādi cilājās zem viņas auguma. Perisa juta viņa spēcīgos sirdspukstus, un viņa elpa kustināja atrisu�o matu �ķipsnu uz viņas pieres.

Viņa un Tobiass - viņi bija mīlēju�ies.

Perisa cie�i aizmiedza acis. Viņa zināja, ka, pateicoties tam, ko viņi tikko bija darīju�i, viņa nekad vairs nebūs tā pati, kas agrāk.

"Piedod," viņ� �ukstus sacīja.

"Ko gan?" Viņa nedrīkstēja vērt vaļā acis. Kamēr tās būs ciet, �ā mirkļa burvībā nespēs ielauzties nekas no ārpasaules.

Tobiass glāstīja viņas muguru un gurnus. "Es kliedzu uz tevi, kad tu biji pārbijusies. Bet es arī biju pārbijies. Perisa, tu nemū�am nespētu iedomāties, cik ļoti pārbijies es biju, kad ieraudzīju tevi uz jumta malas."

Perisa pacēla galvu, lai varētu uzspiest skūpstu viņa kaklam. Viņ� gar�oja sāļi un smar�oja tik ļoti pēc vīrie�a. Otru smar�u, kura skāra viņas nāsis, izdalīja sekrēts, kas bija radies viņu seksuālās savieno�anās rezultātā. Viņas sirds pukstēja vienā ritmā ar viņa sirdi.

"Tas nenotika tā, kā tam būtu vajadzējis notikt," viņ� �ukstēja, noskūpstīdams viņas pieri, "es paņēmu tevi kā kaut kāds me�onis."

Perisa pasmaidīja: "Mēs viens otru paņēmām kā me�oņi." Viņas nobrāztais ceļgals strīķējās gar palagu, un viņai izlauzās sēco�a nopūta.

"Kas par lietu?"

Viņa mēģināja atrast ērtāku stāvokli, kas saudzētu viņas saskrambāto ādu, ta�u tas nekādi negribēja izdoties. "Nekas."

Neteicis ne vārda, Tobiass atbrīvojās no Perisas skavām un apvēla viņu uz muguras. Palicis roku zem viņas pakau�a, viņ� ielūkojās viņas acīs un tūdaļ sadrūma.

"Tev sāp. Es tev nodarīju sāpes."

Iekodusi zobus apak�lūpā, Perisa parādīja viņam savas saskrambātās plaukstas.

"Sūdīgi! Es gribēju teikt - diez kas nav." Strauji izlēcis no gultas, viņ� satvēra Perisas plaukstu locītavas. "Tu esi saplosīta vienās skrandās." Tad viņ� ieraudzīja viņas ceļus, un, kad vienu no tiem viņ� pacēla uz aug�u, ari iegarenās �vīkas cisku iek�pusēs. "Es to lietu esmu padarījis vēl sliktāku. Tur ir pilns ar smiltīm. Un asinis arī. Pie velna, es ta�u neesmu nekāds lops. Kāpēc tu mani neapstādināji?"

"Es nespēju." Perisa zināja, ka visa viņas dvēsele patlaban atspoguļojas viņas acīs. Un vēl jaunā sieviete zināja, ka viņas neaizsargātība �ā vīrie�a priek�ā var viņu iznīcināt. Ta�u tas viņu vairs nebiedēja.

Tobiass palūkojās pār plecu: "Vai vannas istaba ir tur?"

"Jā. Paliec tepat. Es ie�u nomazgāt savainojumus."

"Tu nepakustināsi ne muskulīti." Tobiass pacēla viņu uz rokām tikpat viegli, kā bija cēlis pirms tam. "Un no �ī brī�a es nenolaidī�u no tevis acis. Līdz pat tam mirklim, kad tas trakais cilvēks būs aiz restēm."

Viņ� nesa viņu uz vannas istabu.

Perisa pieglaudās viņam pie krūtīm: "Man patīk sajust tevi."

"Diezgan," viņ� attrauca, "man jāpatur skaidra galva. Par mums abiem."

"Kālab tu �onakt atgriezies?" Kā lai viņa spēj ielikt vārdos savu pateicību �im vīrietim, ka viņ�, neskatoties uz viņas atraidījumu, tomēr atnāca pie viņas?

Tobiass apstājās pie gultas kājgaļa. Roka, kura turēja Perisas sānu, viegli pārslīdēja viņas krūts apak�ai. "Man tas liekas pats par sevi saprotams."

"Tomēr pasaki to man - gadījumā, ja es neesmu pareizi sapratusi."

"Man nepatīk atstāt nepabeigtus darbus," viņ� smaidīja tie�i viņai sejā. "Es atcerējos, ka mums jānokārto kāds tehniskas dabas jautājums."

Tās nepavisam nebija tas, kas plānots.

Vispirms jau uzpeld �is pa�apmierinātais sūdabrālis Kvinns un gandrīz vai pārsteidz viņu tās kuņas dzīvoklī. Pēc tam gar ēkas parādes durvīm slamstās pāris stulbu sievi�ķu, slamstās tik ilgi, ka viņ� riskē palaist garām ko svarīgu, līdz nokļūst savā paslēptuvē uz pretējās mājas jumta.

Ja nebūtu parādījies tas draņķa Kvinns, prieki varētu sākties jau tagad. Gaidī�ana bija kļuvusi pārāk moko�a. Gaidīt rīkojumus, kurus tā arī nevarēja sagaidīt, norādījumus, kurus, kā viņam likās, viņ� bija gatavs izpildīt katrā laikā, ta�u izrīkotājam, kad būs pienācis īstais laiks, var arī pietrūkt drosmes viņam tos dot.

No �ī brī�a viņ� rīkosies pats pēc saviem ieskatiem.

Tumsas brilles jāva viņam no pretējās mājas jumta visu skaidri redzēt.

Nolādēts! Kvinnam tomēr būs izdevies viņu sameklēt. Cauri bambusu audzei spīdēja gaisma. Tā varēja nākt tikai no kāpņu telpas pa atvērtajām jumta durvīm.

Pametis skatu zemāk, viņ� piepe�i sastinga, un viņa rīks izziņoja trauksmi.

Tā ielene bija kaila. Kaila Kvinna apskāvienos un lipa uzņem klāt kā karsts sīrups.

Aizvēris acis, viņ� atpogāja bikses un izvilka locekli cauri apak�biksēm. Arī no iek�puses viņa dro�i vien bija kā karsts sīrups. �ī klīrīgā un akurātā, un viltīgā ielene.

Viņ� koncentrēja skatienu cauri tumsas brillēm uz vīrie�a roku, kura gramstījās gar viņas krūti. Nepagāja ne pāris sekun�u, kad viņa rīks jau bija sacēlies stāvus.

Kvinns sakustējās. Pacēlis gulo�o slampu uz rokām, viņ� pazuda no viņa redzesloka. Viņi bija aizgāju�i uz vannas istabu.

Viņ� atkal bija gatavs. Atbalstījies pret skursteni, viņ� sevi pumpēja. Kvinns būs piepildījis vannu un iegājis tajā kopā ar to sievieti. Viņ� būs paņēmis viņu siltajā ūdenī un pēc tam vēlreiz uz vannas istabas grīdas. Kvinns redzējis to, ko viņa tik rūpīgi slēpa no visiem citiem.

Tas laiks bija pienācis. Vairs nekādas gaidī�anas.

"Es to varu izdarīt pati/' Perisa sacīja. Kaila sēdēdama uz tualetes poda vāka, viņa jutās gau�i neveikli.

Toties Tobiass nekautrējās itin nemaz. Pārliecies pār vannu, viņ� pārbaudīja ūdens strūklas karstumu. "Protams, ka tu to vari izdarīt pati, tomēr to izdarī�u es. Es tā vēlos." Viņ� piemiedza viņai ar aci. "Man ta�u kaut kā jāatlīdzina tas, ka esmu bijis tik cietsirdīgs."

"Man būtu bijis tikai jāpasaka, ka esmu savainojusies, un tu tūlīt pat būtu pārstājis."

"Es jau tevi nemaz nelaidu pie vārda."

"Man tas tik un tā nebija vajadzīgs."

Aizgriezis ciet krānu, Tobiass pastiepa viņai pretī roku. Pieķērusies pie viņa rokas, Perisa iekāpa vannā, kura, vēl tikai mazlietiņ, un būtu bijusi par karstu. "Paldies. Bet tagad ej un nosnaudies, kamēr es izskrubinā�u ārā visu to granti."

"Atstāt visu �o izpriecu tev vienai pa�ai? Ne prātā nenāk." Tobiass parāva viņas ceļus un iegremdēja viņas kājas ūdenī. Perisa apslāpēja kliedzienu un mēģināja atkal uzrausties stāvus.

"Ku�," viņ� mierināja viņu, "tas pāries minūtes laikā."

Taisnība vien bija, tomēr āda joprojām svelo�i sūrstēja. "Ai, ai, ai," viņa kunkstēja caur gandrīz aizvērtām lūpām.

"Zinu, zinu. Kad būsim tiku�i galā, es tev uz tām uzpūtī�u."

Perisa vēroja vīrie�a seju. Viņa pamanīja, ka viņ� skatās nevis uz viņas ceļiem, bet gan uz krūtīm. Tad viņa skatiens paslīdēja augstāk, lai sastaptos ar viņas skatienu. Viegli pasmaidījis, viņ� pārliecās pāri vannai un cie�i noskūpstīja vietiņu, ko tikko bija vērojis. Ar vienu roku atbalstījis Perisas sē�amvietu, ar otru - viņas krūti, viņ� iesūca krūtsgalu dziļi mutē.

Perisa ieelsojās. Tobiasa mati, kas kādreiz bija saņemti astē, tagad brīvi krita pāri sejai.

"Briesmīgais pirāts," viņa izdvesa, "es... Tobias, izbeidz."

''Negribu," viņ� sacīja, balsij noslāpstot. Tomēr viņ� paklausīja un pārstāja.

Tobiass iemērca viņas stipri saskrambātās plaukstas un nobrāztos pirkstu galus ūdenī, tad sameklēja sūkli un samitrināja to. "Mums jāizstrādā da�s labs plāns," viņ� sacīja, viegli pieskardamies viņas plaukstai. Tad viņ� sāka to apmazgāt, rūpīgi skatīdamies, lai dabūtu nost ieēdu�os netīrumus. "Vispirms gan pievērsīsimies kādai citai lietai, bet pēc tam patie�ām mums jāizlemj, kā rīkoties tālāk."

"Citai lietai?"

Viņa acis uz mirkli sastapās ar Perisas acīm, un viņa skatiens bija pilns tum�as un smagas juteklības. "Vienīgajai lietai, ko es patlaban vēlos darīt."

Viņ� saspieda sūkli Perisai virs galvas, un viņas sejai �ļācās pāri ūdens strūkla, liekot viņai sprauslāt un berzēt acis.

Sūklis tika iemērkts un izspiests no jauna, raidot vēl vairāk ūdens pāri viņas mugurai, tad - no kakla uz leju starp krūtīm. Saziepējis plaukstas, Tobiass sāka slidināt tās pāri vietām, kur tikko bija tecējis ūdens.

Perisa veltīgi centās sakampt viņu aiz plaukstu locītavām. Redzēdama, ka no tā nekas nesanāks, viņa ķērās pie atriebības. Nedaudz paslējusies ārā no vannas, viņa iz�āva mēli pāri vīrie�a plakanajam krūtsgalam. Tā kā viņ� centās nelaist viņu sev tuvumā, tad Perisa saķēra kādu daudz jutīgāku ķermeņa daļu.

"Rokā ir!" Tobiass iesmējās. "To ta�u tu gribēji."

Iz�ļakstīdams varenu ūdens vālu uz flī�otās grīdas, viņ� turpat vannā uzgūlās viņai virsū.

Pu�umi un saskrambājumi pārstāja eksistēt.

Naid�els bija iekārtojies starp spilveniem gultā, kura kādreiz bijusi viņa visudārgā un stulbā brāļa laulības gulta, un pētīja Tobiasa biju�ās sievas kleitu.

Neilgi pirms rītausmas Sintija bija viņu pagodinājusi ar savu iera�anos. Viņa bija noskaņota uz negantībām, un Naid�elam nācās iepazīt jaunas �ķautnes viņas negausīgajā tieksmē uz perversijām. Viņ� masēja noberzumus uz plaukstu locītavām, kurus bija atstāju�as no palagiem savītās virves. Pāris dienas viņam nāksies valkāt apģērbu ar garām piedurknēm. Paldies Dievam, viņa bija nospriedusi, ka viņas bauda būs lielāka, ja Naid�ela potītes netiks piesietas pie gultas...

"Vai nu beidzot esi gatava par to runāt?"

Tās stundas laikā, kop� Sintija bija �eit, viņa netika bildusi ne vārda. Arī tagad viņa neko neteica, tikai piecēlās kājās. Viņas vienīgie apģērba gabali bija sārts zeķturis un ziloņkaula krāsas zeķes. Piegājusi pie gultas gala, viņa atbalstījās pret to ar rokām, ļaujot savām kuplajām krūtīm rosino�i izbīdīties uz priek�u, tie�i uz Naid�ela pusi.

Jaunais vīrietis tikai nopūtās: "Mazā, var jau būt, ka tu vēl esi gatava turpināt, ta�u man, nudien, ir diezgan."

Sintija nedaudz sa�ūpojās, liekot savam skaistajam ķermenim kustēties tie�i tā, kā viņa to gribēja. Viņas aureolas bija milzīgas, un viņas krū�gali piebrieda zem Naid�ela pēto�ā skatiena. "Vai esi pilnīgi dro�s, ka tev ir diezgan?" viņa jautāja, gan ar balsi, gan kustībām pau�ot nepārprotamu aicinājumu.

Naid�els pieskārās savam gandrīz ļenganajam daiktam un paraustīja plecus. "Tu esi izspiedusi no manis pēdējo sulu, sal-dumiņ. Toties rīt gan es pacentī�os atgūt nokavēto."

"Ja vien es tevi rīt gribē�u."

Viņam par �ādu atbildi būtu vajadzējis sadusmoties, ta�u Naid�els pie labākās gribē�anas nespēja sagrābstīt sevī pietiekami daudz emociju.

"Man vajadzīgs, lai tu rīkotos ātrāk," viņa ļoti lieti�ķā tonī paziņoja. "Mans draugs nupat jau sāk kļūt nepacietīgs. Informācija, par kuru es tev uzbildu pagāju�nedē), ir ārkārtīgi svarīga. Pat vairāk nekā svarīga. Pielūko, lai rīt man tā būtu."

Naid�els pagriezās uz sāna un atbalstīja gafvu rokā. Sintija paķēra balto skrandu, kura saucās kleita un kurā viņa bija ieradusies, un iekāpa tajā. Viņ� nemaz nejutās pārsteigts, ieraudzīdams, ka vienīgais veļas gabals, ko Sintija zem tās valkāja, bija sārtais zeķturis, kas saturēja viņas zeķes.

"Vai saprati?" viņa pārjautāja, staipīdamās un locīdamās, kamēr kleita krokojās ap viņas vidukli.

"Mhm."

Sintija noraustīja kleitas svārku daļu uz leju, līdz tā nosedza viņas kājstarpes iesarkano apmatojumu. Pēc Naid�ela aprēķiniem, viņa nevarēja pacelt celi ne par collu, līdz ar to nesniedzot visai apkārtējai pasaulei skatu, ko tā nemū�am nespēs aizmirst.

"Naid�el?"

"Tā bija ellīgi laba sajūta, ka es varēju piezvanīt tam mūdzim Pigijam un pateikt viņam, ka nauda ir sadabūta," viņ� sacīja. "Es pie tās tiku, peroties pa putekļiem un tēlojot pazemīgu grēku no�ēlnieku. Domāju, ka varu turēt savu mīļo brāli Tobiasu pavadā, līdz kamēr viņ� nonāk pie kauna staba, un pēc tam pats pazust."

Sintija kavējās vilkt kleitas aug�daļu pāri krūtīm. "Ko tas nozīmē?"

Pa�am negribot, viņ� atkal bija kļuvis ciets. "Zini, �ķiet, ka nemaz neesmu tik ļoti noguris. Nāc �urp!"

Tīksmīgi stiepdama laiku, Sintija darbojās ap piekļāvīgo tērpa audumu. Moko�i lēni viņa iesaiņoja tajā savu sulīgo miesu, līdz beidzot bezlen�u kleitas aug�mala nosedza - gan tik tikko - viņas krū�u galus. "Tu nekur nebrauksi;rNaid�el," viņa sacīja, paliekdamās atpakaļ, lai pārbaudītu, vai kleitas rāvējslēdzējs ir kārtībā, "par to ir nesapņo." � <

"Es piegādāju informāciju, un man paf to ir samaksāts."

"Tu nepiegādāji informāciju pietiekamā apjomā, bet samaksāts tev par to ir nesamērīgi daudz. Darbs tikai tagad tā pa īstam sāksies. Pamēģini tikai aiz�maukt. Mēs tevi vienā stiepie-nā dabūsim atpakaļ. Un ne to vien."

Pa�ūpojis kājas pāri gultas malai, Naid�els piecēlās: "Domāju, ka tev, mazā, būtu laiks saprast, ka es neesmu nekāds peramais zēns."

Sintijas zods paslējās gaisā: "Ko tu taisies darīt? Iegāzt mani? Vai tikai tev rokas nebūs par īsām tam? Dari, ko tev liek. Piezvanī�u rit."

"Varbūt manis �eit nemaz nebūs?

"Ak, domāju, ka būsi gan. Kad būsi apjēdzis, ka tev nekur neklājas braukt, pielūko, ka tas neizrādās jau par vēlu."

Naid�ela vēdera muskuļi krampjaini noraustījās: "Ko tu esi sastrādājusi?"

Sintija paķēra rokassomiņu un izvilka no tās automa�īnas atslēgu sai�ķi, ta�u neapgrūtināja sevi ar vēlreizēju paskatī�anos uz Naid�elu. "Gan pats sapratīsi. Dabū man rīt to, kas man vajadzīgs, un esmu pilnīgi pārliecināta, ka ar tevi viss būs kārtībā. Nē," viņa pacēla roku un ar mājienu apklusināja viņu, "neuzdod vairs nekādus jautājumus, dari, kā tev liek, un viss būs kārtībā."

Sintija bija aizgājusi, bet viņ� vēl vairākas sekundes blenza atvērtajās durvīs. Tad viņ� piecēlās un devās uz vannas istabu. Mirkli vēlāk viņ� izdzirda, kā norīb garā�as durvis un ierūcas Sintijas por�a motors. Ko, pie velna, viņa perināja?

Pārliecies pāri izlietnei, Naid�els atgrieza vaļā aukstā ūdens krānu un pagrūda zem tā galvu un skaustu.

Viņ� izberzēja acis un pēk�ņi sajuta auksta tērauda asmens pieskārienu starp lāpstiņām. "Turi acis ciet," pavēlēja pazīstama balss, "stāvi klusu un klausies."

Naid�els juta, ka viņ� tūlīt vai nu izvemsies, vai aptaisīsies, vai arī izdarīs abas �īs lietas vienlaicīgi. "Pigij," viņ� �ukstus izdvesa, "kā tu �eit gadījies?"

"Biju �eit jau priek�ā, mīļo puisīt. Tu esi viens varenņiprs jāklis. Bet tagad parunāsimies."

"Kur?" Naid�els pavēra acis �aurā spraudziņā.

"Teicu tev-turi savus mazos, zilos bolāmos ciet, ja domā tos kādreiz vēl lietot."

Naid�els nodrebēja un tūlīt pat aizmiedza acis.

"Somā nebija tik daudz naudas, cik vajadzīgs," sacīja Pigijs.

Naid�ela stilbus sarāva krampji. "Tai tur vajadzēja būt. Tu saņēmi to tie�i pēc tam, kad... Pēc tam, kad es to dabūju," viņ� izmocīja.

Asmens, tik ass kā īlens, skrāpēdams skriemeli pēc skriemeļa, slīdēja lejup pa Naid�ela mugurkaulu. "Pēc tam, kad tu to dabūji un palīdzēji pats sev tikt pie nelielas atradēja tiesas, pirms nodot to tālāk."

"Nē," viņ� sparīgi papurināja galvu, "Dieva goda vārds, Pigij, tā visa bija tur. Es zvēru."

Nazis pārslīdēja pāri sē�amvietas mīkstumam. "Varbūt. Bet varbūt arī nē. Varbūt tas ir tas, ko tikko pieminēja mazā lēdija. Bet viņa jau nav nekāda mazā. 0, jā, piecēlusies kājās, viņa izskatās pavisam savādāk."

Naid�els vairs nebija spējīgs sakarīgi domāt.

"Lai dabūtu atliku�o naudu, tev kaut kas jāizdara �ās mazās lēdijas labā. Tā es to sapratu. Bet, tā kā tu atkal jau esi iekavējis savus maksājumus, tad likmes pieaug."

"Es nevaru," Naid�els kunkstēja, "man jātiek no tā visa vaļā. Es nevaru to izdarīt. Kā tu nesaproti?"

"Ak tad raudi gan," Pigijs falsetā sacīja, "man patīk, kā tu raudi. Un tev ir tik jauki dup�a vaidziņi. Un mazs, cie�s pakaļas caurumiņ�. Ak vai, labs laiciņ� pagājis, kop� es pēdējoreiz to joku izstrādāju ar zēnu. Bet ne jau par to ir runa. Tas viss sāk pārāk ievilkties. Nepārbaudi manu pacietību - es varu kļūt bīstams."

Naid�els iztaisnojās.

Asmens smaile skrāpēdama slīdēja lejup pa viņa cirksni un viegli pieskārās viņa locekļa pamatnei. "Gādā naudu," sēca Pigijs, ar resnajiem pirkstiem glaudīdams Naid�ela dibenu. "Tur pietrūka desmit procentu, tas nozīmē, ka pienākas vēl desmit procentu uzvija."

"Es to dabū�u," Naid�els kliedza.

"Nu, tas jau skan labāk. Tev tiek dotas piecas dienas. Skaties, ka iekļaujies �ai laikā, bet es pagodinā�u ar vēl vienu vizīti tavu seksīgo draudzenīti. Es snieg�u viņai to, ko viņa vēlas, mī/-puisīt. To, ko viņai neproti sniegt tu."

Viegls dūriens, un Naid�els sajuta griezīgas sāpes. Viņa kājas uz melnajām marmora flīzēm paslīdēja, un, pirms nogāzties uz grīdas, viņ� vēl atsitās ar �okli pret izlietni.

Saliecies divos līkumos, �ūpodams savu sāpīgi pulsējo�o galvu, Naid�els gaidīja nazi vai balsi, vai abus divus. Nesagaidīja. "Es to dabū�u," viņ� ar pūlēm izdvesa, "es dabū�u naudu, ja? Labi?"

Atbilde nesekoja.

Pagāja vairākas minūtes, kuras drīzāk līdzinājās stundām, līdz Naid�els uzdro�inājās atvērt acis. Pigijs bija izgaisis tikpat nemanāmi kā parādījies.

"Skaties, ka iek/aujies �ai laikā, bet es pagodinā�u ar vēl vienu vizīti tavu seksīgo draudzenīti." Viņ� atmeta no pieres slapjos matus. Vēl vienu vizīti? Sintija bija uz vienu roku ar Pigiju -pret viņu? Sintija ar Pigiju? Tobiass reiz gan tika teicis, ka viņa drātējoties ar visu, kas kustas...

Kaut kas silts un lipīgs slīdēja lejup pa viņa cisku. Palūkojies uz leju, Naid�els ieraudzīja mata tievuma spilgti sārtu asiņu straumīti.

"Ak, ak," Perisa bija pietiekami veikla, lai apturētu Tobiasa roku, kura taustījās viņai pāri, lai paceltu telefona klausuli.

Viņ� slinki samirk�ķināja acis: "Zvana ta�u."

"Tas nav tavs telefons. Un vispār tu vēl esi aizmidzis. Izbaudi ta�u to."

Neizskatīdamies īpa�i pārliecināts, viņ� tomēr atkrita atpakaļ spilvenos un aizvēra acis.

Perisa pacēla klausuli, tad uzrausās mazliet augstāk un iekārtojās ērtāk. "Hallo," uzrāvusi palagu līdz pat zodam, viņa sacīja.

* "Es runāju ar Vivjēnu."

"Sintij?" Perisa palūkojās uz Tobiasu, tad pastiepās, lai paskatītos pulkstenī. "Nevar būt, ka tu jau esi aug�ā."

"Neesmu nemaz gājusi gulēt. Pārāk daudz kas bija jāpārdomā. Mēs, rakstnieki, savus labākos darbus nereti uzrakstām pa�ā nakts vidū."

Perisa raudzījās lejup Tobiasa mierīgajā sejā. "Toties es vēl neesmu piecēlusies." Gulēt gultā blakus Tobiasam un vienlaikus runāties pa telefonu ar Sintiju likās pārlieku neparasti.

"Bils mani pagāju�nakt gribēja."

Tobiasa skropstas bija tik biezas, biezākas nekā vīrietim pienāktos. Tagad, miegā, viņa skarbā mutes līnija �ķita atmaigusi. Viņa mati bija slapji tad, kad viņi bija iegāju�i gultā, tagad tie bija iz�uvu�i un savēlu�ies viļņainos mud�ekļos.

"Tu pati redzēji, kā viņ� uz mani skatījās," Sintija turpināja.

"Hm? Kas?"

"Bils Bovijs. Vai tevi viņ� nemaz neuzskrūvē? Tās viņa stiegras kā pātagas pāri muskuļiem. Un tas spēks. Varu saderēt, ka viņ� to spēj izturēt stundām ilgi."

"Sint... Tu reizēm runā gatavās �ausmas."

Sintija līksmi ieķiķinājās: "Es gribu to pārbaudīt, un gan jau kādreiz es to izdarī�u. Ja pagāju�nakt nebūtu parādījusies Vivjēna, esmu pārliecināta, ka viņ� būtu lūdzis mani, lai guļu ar viņu."

Perisa bija sa�utusi: "Bet tu to nedarītu. Viņ� un Vivjēna..."

"Nav precēju�ies. Ta�u arī tam nav nozīmes."

"Pie..." Perisai gandrīz paspruka kaut kas pavisam negants, ta�u viņa piespieda sevi apklust.

"Ak, nu neesi ta�u tāda svētule. Tev ir vajadzīgs vīrietis, un es �ai gadījumā nedomāju Tobiasu Kvinnu. Pastāsti man, kas notika pēc tam, kad tu pagāju�nakt aizgāji kopā ar viņu, tad es tev pateik�u, ko sacīja Vivjēna."

"Nekas nenotika," Perisa strupi attrauca, sa�ņaugdama roku dūrē. Meli viņai bija pretīgi. "Kālab tu zvanīji Vivjēnai?"

"Ne tik strauji," Sintija sacīja. "Es joprojām nespēju noticēt, ka tu viņam vienā mierā ļāvi aizvilkt sevi prom no viesībām."

"Gadījumā, ja tu esi to piemirsusi - man nepatīk neveiklas situācijas, sevi�ķi tad, ja apkārt ir daudz cilvēku."

Sintija izdvesa eksplozijai līdzīgu nopūtu: "Tu pārāk uztraucies par to, ko domā un runā citi. Cik sapratu, tad viņ� aizveda tevi mājās."

"Jā."

Sekoja klusuma brīdis. Tad Sintija pajautāja: "Un pēc tam?"

"Tobiass ir noba�ījies. Tu jau zini, par ko."

"Man ir grūti tam noticēt. Galu galā, mīļā, tev jāpiekrīt man, ka viņ� līdz �im tev nekad tā īsti netika pievērsis uzmanību. Līdz tam brīdim, kad viņam ievajadzējās tavu palīdzību attiecībā pret Popsu. Tā ta�u ir, vai ne? Ja vien atmiņa mani neviļ, tad agrāk viņ� tevi pilnīgi ignorēja."

Cik patiesi I Perisa nespēja pilnībā nokratīt visus vecos �aubu pinekļus. "Atgriezīsimies labāk pie Vivjēnas." Viņai vajadzēja tās saraut, �īs vecās saites. Tobiass pagāju�nakt bija patiess savās rūpēs par viņu un protams arī tajā, kas notika pēc tam. Viņ� ta�u nevarēja...

"Vai viņ� gadījumā atkal necēla gaismā jautājumu par Popsu?"

"Nē. Kad pārrados mājās, man tur bija cits apmeklētājs." Viņai patlaban neko negribējās skaidrot, ta�u viņa bija solījusi pastāstīt Sintijai visu, kas tai jāzina. "Par to mēs parunāsim kaut kad vēlāk. Kas īsti tevi pamudināja piezvanīt Vivjēnai?"

"Neesmu jau nemaz tik liela aizmār�a, dārgā," Sintija attrauca. "Pamanīju, ka tā lietiņa viņai ap kaklu ir tā pati, ap kuru redzēju tevi ņemamies, to pārstrādājot. Tā ta�u bija, vai ne?"

"Jā."

"Un tagad tā ir pie Vivjēnas."

"Viņai ir kopija."

Perisas paziņojumam sekoja vēl viens klusuma brīdis.

"Oriģināls joprojām ir �eit. Kāds ļoti pamatīgi piestrādājis, lai pēc ātrā uzmetuma izgatavotu to, ko mēs redzējām pagāju�nakt Vivjēnai ap kaklu. Es pati biju nolēmusi ar viņu par to runāt."

"Es domāju, ka labāk būs, ja tu nedarīsi to."

Tobiass sakustējās, pievēlās tuvāk Perisai un aplika viņai apkārt savu lielo, smago roku. Perisa pagaidīja, kamēr viņa elpa izlīdzinās, un tad sacīja: "Kāpēc tu man nesaki, ko tu par to domā? Es klausos."

"Vivjēna nemaz nezina, ka viņai ir kopija," sacīja Sintija. "Godīgi runājot, es nospriedu, ka tā tikusi nozagta. Jauki, vai ne?"

"Ļoti."

"Es ar viņu tikai draudzīgi aprunājos. Bija ta�u tik jauki abām atkal tikties. Tāda savdabīga nejau�ība."

Perisa atcerējās, kā iezibsnījās Vivjēnas brīnumskaistās, zaļās acis, ieraugot Sintiju līpam klāt pie Bila. "Jums bija iemesls jaukai, intīmai sarunai."

"Ak, bet tu ta�u nemaz nezini, kā uzvesties starp pieaugu�iem cilvēkiem. Tā ta�u ir, vai ne? Vivjēna neko ļaunu neno-domāja, kad redzēja mani draudzīgi izturamies pret Bilu."

"Lai jau tā būtu, ja tu tā saki."

"Toties tu vari lepoties, kā es iztirzāju jautājumu par to kaklarotu. Es teicu, ka nezināju to, ka viņa valkā tevis darinātos juvelierizstrādājumus, un viņa atbildēja, ka nekad līdz �im viņai to patie�ām nav bijis. Vēsā mierā. Ta�u, kad jautāju, kur viņa to pirkusi, viņa neatbildēja. Ko tu par to domā?"

"Kas man par to būtu jādomā?"

"Viņa to nav pirkusi. Kāds viņai to nopircis, un, kaut arī viņa nesaka, kur�, es to zinu. Es viņiem vēl parādī�u. Viņi tam izvēlējās pa�u piemērotāko laiku, vai ne?"

"Tu esi aizmirsusi par mani."

"Ak, tikai pacietību. Tu reizēm esi tik vientiesīga, Perisa. Vai zini, ka starp Tobiasu un Vivjēnu kādreiz kaut kas ir bijis, turklāt - ne pa jokam?"

Perisa vēlreiz ielūkojās aizmigu�ā vīrie�a sejā. Protams, viņa par viņu daudz ko nezināja, ta�u nekādus pēk�ņus secinājumus viņa vairs neizdarīs. Pagāju�ā nakts bija likusi viņai mainīties. Uz visiem laikiem.

"Nu labi, tā tas bija," Sintija turpināja. "Vai vari man apsolīt, ka pati neiesi pie Vivjēnas? Es patie�ām domāju, ka man izdosies no viņas izvilkt vairāk,, protams, ja ļausi, lai es tev palīdzu."

"Jūtos apmulsusi."

"Vai es nevarētu būt tā, kura... Nu, teiksim, vai vienreiz arī es nevarētu būt tā lielā māsa, kura pieskatītu tevi un par tevi rūpētos? Es gribu tev palīdzēt. Vai saproti?"

"Tu ta�u nekad..." Perisa vienmēr bija jutusies kā māsas aizstāve, jo viņa �ķietami bija tā līdzsvarotākā. "Domāju, ka saprotu." Pārmaiņas pēc justies atbildīgai par kādu citu - tas varbūt nāktu Sintijai par labu.

"Tas gan visā �ai lietā ir tikai mans pieņēmums," viņa pacilāti turpināja, "tomēr klausies. Tobiass ielika durvīm jaunas bultas, pareizi? Jā, pareizi, un viņ� arī bija tas, kur� parūpējās par atslēgām. Viss, kā vienmēr, tiek kontrolēts. Viņ� bija informēts par ielau�anos, un viņ� zināja arī, ka kāds tāpēc veiks dro�ības pasākumus. Tā nu viņ� panāca, ka tie�i viņ� pats bija tas, kur� par to parūpējās."

"Es ne..."

"Labi, toties es gan. Turklāt viņ� ir dabūjis kādu, kur� iekļūst iek�ā un pārskicē tavu kaklarotu pēc tam, kad tā pārstrādāta par jaunu. Tad viņ� pasūta kopiju un, uzzinājis, ka tu iesi vakar uz viesībām, pierunā Vivjēnu to uzlikt, lai tādā veidā tevi no jauna iedzītu panikā."

"Kāpēc tu vairs neturies pie sava iecienītā fantastikas �anra?" "Reāli fakti reizēm mēdz būt dīvaināki par jebkuru izdomu," Sintija nopietni pavēstīja. "Ņem kaut vai mani. Ja es aprakstu kaut ko, kas patie�ām ir atgadījies, visi saka, ka tas esot pārlieku neīsti un sadomāti."

"Tava teorija ir pilna baltiem plankumiem," Perisa, cenzdamās nepacelt balsi, sacīja.

"Es jau gaidīju, ka tu to teiksi. Neticu, ka Vivjēna vakar vakarā bija cerējusi tur ieraudzīt Bilu. Bils man sacīja, ka esot iegriezies tikai uz īsu brīdi, jo Astors viņam lūdzis to darīt. Pirms tam viņ� bijis kaut kādā tur kluba saietā "�etros gadalaikos". Viņ� jau bijis ceļā uz mājām, ta�u pārdomājis un ienācis."

"Vienu gan tu laikam esi piemirsusi. Tu biji vienīgā, kas zināja, ka es tur bū�u."

"Nav tiesa. Tu pati pateici Tobiasam."

"Ne jau kur un pie kā."

"Padomā, Perisa. Viņ� ta�u parādījās, vai ne? Viņ� bija atklājis, uz kurieni tu esi devusies."

Perisa pa�ķielēja uz gleznu, kura karājās pie pretējās sienas. Tajā bija attēlota ziedo�a pļava, ta�u bez brillēm Pensa redzēja tur tikai spilgtu krāsu jūkli.

"Jā? Viņ� to izdarīja, vai ne? Viņ� ieradās. Bez �aubām tikai tāpēc, lai sameklētu tevi. Un Vivjēna - ar visu savu kaklarotu - atnāca tūlīt pēc viņa. Viņ� grib, lai tu mestos pie viņa meklēt glābiņu. Tā ir, es tev saku. Viņ� grib, lai tu būtu no viņa atkarīga. Prese kāpj viņam uz astes Skagita ielejas sakarā. Viņ� tur ieguldījis milzīgu naudu, ta�u nekas nevirzās uz priek�u."

Perisa juta, ka viņas skaistā sapņu celtne pamazām sāk �ķobīties. Tobiass tikai sacījis, ka, acīm redzot, kādam ir izdevīgi, lai viņi viens otru turētu aizdomās. Un vēl viņ� teica, ka viņiem vajadzētu izlikties, ka tas tā tik tie�ām arī ir. Un viņi to darīja. Pateicoties preses ziņojumiem, kā arī baumām, kas izplatīsies pēc viņu nejau�ās sastap�anās viesībās, visa Sietla domās, ka Tobiass Kvinns un Perisa Dilaita ir niknākie ienaidnieki.

"Perisa, vai uztver manas domas virzību?"

Sintija tikai skaļi pateica to, gan iedama vēl soli tālāk, ko domāja lielais vairums ļau�u.

"Perisa?"

"Jā. Es saprotu." Tobiass atkal sakustējās. Perisa noglāstīja viņa matus.

"Tāda vai cita iemesla dēj brigādes nav spējīgas strādāt. Viņam vajadzīgs ar kādu no Dilaitiem būt draudzīgās attiecībās, un viņ� jau nu nebūs ar mieru tiktāl pazemoties, lai nāktu pie manis. Tu biji, nē - tu esi viņa vienīgā iespēja."

Tobiass apvēlās uz muguras un atvēra acis.

"Vai viņ� tev gadījumā nepiedāvāja aizdevumu?"

Perisa lūkojās lejup skaidrajās, pelēkajās, tum�u skropstu apēnotajās acīs. Viņ� pacēla roku, lai noglāstītu viņas vaigu. Perisa nodrebēja no viņa pieskāriena. Nodrebēja viss viņas augums, ne tikai tā vieta, kur viņ� bija pieskāries.

"Perisa! Vai viņ� to darīja?"

"Zini ko, varbūt es tev piezvanī�u vēlāk."

"Perisa... Ak Dievs," Sintijas balss bija izvērtusies teatrālā �ukstā, "vai viņ� ir pie tevis?"

Perisa nespēja atbildēt, viņa nespēja neko citu, kā raudzīties Tobiasā un glaust seju gar viņa pirkstiem.

"Viņ� tur ir. Ak Jēziņ! Perisa! Vai tu esi galīgi traka? Tikai nesaki viņam, ka tā esmu es. Labi?"

"Beidz ta�u uztraukties." Viņa mēģināja izvairīties no Tobiasa cie�ā skatiena, ta�u viņai tas neizdevās.

"Pie velna, kas man cits atliek? Esi uzmanīga, Perisa. Apsoli man, ka būsi tāda."

"Jā."

"Esi gan tāda. Es viņu pazīstu. Tu - nē."

Perisa pasniedzās sāņus, lai noliktu klausuli.

"Kas tur bija?" Tobiass painteresējās.

Pagriezusi viņam muguru, Perisa ieslīdēja atpakaļ gultā.

Viņa nespēja pretoties rokai, kura vilka viņu atpakaļ pie tik ļoti vīri�ķīgā ķermeņa, kas atradās aiz viņas. Tobiass pievilka sev klāt Perisas kailo sē�amvietu un berzēja savas ar aso apmatojumu klātās ciskas gar viņas gludajām cisku aizmugurēm." Ļauj, lai minu. Sintija. Mm? Es gan labprātāk nebūtu pieminējis �eit �o vārdu. Nedz arī kur citur."

"Kāpēc Sintija? Es ta�u netiku pieminējusi vārdu "Sintija"."

Tobiass noskūpstīja viņas pakausi. "Tu, mana.mīļā, esi viens no nedaudzajiem godīgajiem cilvēkiem, kas vēl paliku�i �ai pasaulē. Izcils retums. Tāpēc esmu nolēmis uzņemties par tevi atbilsto�as rūpes."

Perisa cie�i aizmiedza acis: "Kā tu zināji, kur mani pagā-ju�nakt atrast?"

"Gledisa, mana sekretāre, ir kā rūdīts slepenpolicists. Viņa smalki uzzināja, kas kur notiek. Tad viņa pārskatīja viesu sarakstus un vienā no tiem atrada Sintiju."

"Un tu pats atnāci bez ielūguma?"

"Nē. Man bija ielūgums. Man tāds ir katru gadu. Tikai es tur parasti neeju."

"Vai agrāk gāji kopā ar Sintiju?"

"Jā."

Pensa ievilka dziļi plau�ās gaisu un lēnām izelpoja.

"Tas pieder vēsturei. Toties �is gan nē." Viņ� maigi atglauda matus no Perisas sejas. "�is ir �eit un tagad, un mēs nevienam neļausim mums to sabojāt. Ja mēs tā nolemsim, tad tas tā būs, Perisa. Un vēl, mīļā, es negribu, lai mēs tērētu laiku izskaidrojoties. Vēlos, lai tu zini - es neesmu nekāds briesmonis. Esmu tāds, kāds esmu kopā ar tevi. Tas ir kas tāds, ko tiku gaidījis, nemaz nezinot, ka tas reiz pienāks."

Perisa izstiepās, atgūlās uz muguras un pievērsa skatienu griestiem.

"Tu vēl arvien baidies man uzticēties, vai ne?" viņ� vaicāja, atbalstīdams galvu plaukstā. "Man likās, ka tu sāki..."

"Tā arī ir," viņa sacīja, "tas ir kas jauns. Tam gandrīz nav iespējams noticēt. Kāpēc gan lai tu mani gribētu?"

Vīrie�a smiekli lika Perisai ielūkoties viņa sejā.

Ar pūlēm norimies, viņ� noskūpstīja viņu. "Protams, ka tev tas bija jāpajautā. Kāpēc lai es... Kāpēc lai es gribētu jauku, godīgu sievieti, kura turklāt vēl izrādījusies par pa�u seksīgāko būtni visā pasaulē?"

Perisas seja kvēloja: "Esi ta�u nopietns."

"Ak, bet es jau tāds esmu." Viņ� maigi pieskārās viņas vaigam. Viņ� uzmanīgi viņu aplūkoja, tik uzmanīgi, kā būtu aplūkojis kādu rasējumu. "Nekad vēl neesmu bijis tik nopietns kā pa�laik. Tu nespēj iedomāties, cik ļoti es alku dzirdēt tevi sakām, ka tu man tici. Paldies tev, Blū. Vai drīkstu tevi tā turēt?"

Viņam bija nelāgs ieradums izvilināt asaras no viņas acīm. Perisa pagriezās pret viņu un paslēpa seju viņam pie pleca.

Tobiasa lielā plauksta pārslīdēja viņas pakausim: "Vai tu raudi?"

"Nē."

"Āā. Nu protams, ka nē." Uzcēlis Perisu sev virsū, viņ� pārsedza viņai pāri palagu. "Tev piemīt visjaukākā neraudā�a-nas maniere."

Perisai aizrāvās elpa. �ādi būt kopā ar Tobiasu - tas bija apbrīnojams erotiska uzbudinājuma un dīvaini dabiska un pa�saprotama komforta sajaukums. Vīri�ķā dziņa bija pilnībā pamodināta, tomēr viņ� turēja Perisu savās skavās liegi un uzmanīgi, saudzīgi glāstīdams viņu, jo juta viņas nespēku, bet pats bija pietiekami stiprs, lai iegro�otu savas vēlmes.

Perisai kļuva arvien grūtāk koncentrēties. "Nedomāju, ka ie�u pie Vivjēnas jautāt viņai par kaklarotu." Viņa labprāt būtu arī paskaidrojusi kāpēc, ta�u bija jāpilda Sintijai dotais solījums. "Tas viņu tikai nevajadzīgi samulsinātu."

"Tādā vai citādā veidā - mēs tiksim uz pēdām tavam viltotājam."

"Zinu. Un, kad tas būs izdarīts, es parūpē�os, lai Vivjēna dabūtu īsto izstrādājumu. Vai apsoli viņai līdz tam laikam neko neteikt?"

Viņ� glāstīja viņas plecus. "Neesmu pārliecināts, vai tu pati nepārdomāsi, ja vien tev būs laiks apdomāt. Tomēr es apsolu. Tagad, �ai mirklī. Bet - ja arī tu man kaut ko apsolīsi."

Perisa nevēlējās domāt par Sintijas teoriju, par to, kā viņa spēs to izskaidrot, ja vien viņa vispār to jebķad darīs. "Ja vien varē�u, tad jā," viņa sacīja.

"Tas der. Es negribu, lai tu justos apdraudēta. Kā tu domā-vai tas izdosies?"

"Vai tu gribi, lai es to tev apsolu? Ka nejutī�os apdraudēta?"

Perisa juta vīrie�a cieto zodu uz sava pakau�a. "Es gribu, lai tu apsolītu ticēt tam, ko tev teik�u. Un tas ir - esmu tevī iemīlējies."

Tobiass so|oja blakus Perisas dīvainajam īrniekam, un viņa satrauktie nervi nekādi negribēja nomierināties. Tiesa, viņ� Vorm-vudu bija redzējis tikai pāris rei�u, ta�u bija paguvis ievērot, ka �is puisis ir viccaur brūns.

Brūns bija viņa ārējais veidols, ta�u viņa personību drīzāk varētu raksturot vārds "pelēcīgs".

Kad Vormvuds, lietodams Perisas dzīvokļa jauno saziņas sistēmu, jau tre�o reizi apgalvoja, ka "taisoties iet tur, kur patlaban ir viņa", Tobiass beidzot sacīja: "No tavas puses būtu jauki, ja tu man ļautu, lai eju tev līdzi."

Vormvuds paraustīja plecus. Tobiass jau bija gaidījis vīrieti parādāmies durvīs un pievienojās viņam bez īpa�a uzaicinājuma.

"Cik ilgi tu jau dzīvo pie Perisas?"

Vormvuda brūnās acis veltīja viņam ie�ķību skatienu: "Ilgi."

"Tu esi gleznotājs."

Kaulainie pleci atkal tika daudznozīmīgi paraustīti.

Nesteidzīgā gaitā viņi pagāja garām pulkve�a Sīlsa, Siet-las dibinātāja, krū�utēlam. Otrā pusē ielai bija Meinarda doks. Karstā pēcpusdiena bija izvilinājusi ļautiņus, kas citkārt dirnēja pie alus bāra letes, ārpusē pie galdiņiem. Izkaltu�ās rīkles veldzēja auksts alus, visapkārt skanēja smiekli un ķircinā�anās-tur uz soliņiem gar ielas malu bija izvietoju�ās grupiņas ar līdzpaņemtiem lētās bodītēs pirktiem grādīgiem dzērieniem.

Pāri pārlaidās balo�u bariņ�, tik zemu, ka Tobiasam nācās pieliekt galvu. Viņ� atkal mēģināja uzrunāt Vormvudu: "Vai esmu redzējis kaut ko no taviem darbiem?"

Uzrunātais ar delnas virspusi pārbrauca mutei. "Es apgleznoju mēbeles. Krēslus. Galdus. �o un to, kas man pa�am iepatīkas." Viņ� pavērsa savas neizteiksmīgās acis pret Tobiasu. "�o un to, kas, manuprāt, var iepatikties arī kādam citam. Perisa rada mākslu, ar kuru mēdz izgreznoties. Es taisu mākslu, kuru var lietot. Man patīk izgatavot lietiņas bērniem. Ar cūkām, kuras lec pāri Mēnesim."

"Govīm," Tobiass automātiski izlaboja.

Vormvuda sejā atplaiksnījās kaut kas līdzīgs smaidam, lai tūlīt atkal pazustu. "Nē, ar cūkām. Bērni ari to zina, bet viņiem patīk paradoksi. Viņiem gribas būt tiem, kuri norāda, kā tam jābūt īstenībā."

Tobiass iztēlojās veselu baru mazu, apburo�ā pārākumā smaido�u sejiņu. "Tev dro�i vien taisnība." Tobiass nebija pārliecināts, ka izprot �o gleznotāju, tomēr nu jau viņam bija kas vairāk, nekā tikai pirmā mirkļa iespaids. "Vai tu dro�i zini, ka Perisa būs "Zilajās durvīs"?"

"Viņa tur būs."

Viņa skausta muskuļi nedaudz atslāba. Doma, ka viņ� tūlīt redzēs Perisu, mīkstināja visus tos asumus, kurus viņ� bija izbaudījis uz savas ādas un kas skāra viņa profesionālo darbību tais nedaudzajās stundās, kop� viņi bija �ķīru�ies. Piepe�i Tobiass atskārta, ka viņ� smaida. Vai nu viņ� juka prātā, vai arī viņu bija apreibinājusi mīlestība.

Mīlestība. Viņ� bija no tiem vīrie�iem, kuri neļauj �im vārdam rasties savās smadzenēs, kur nu vēl laist to pār lūpām. Viņ� tika sludinājis, ka mīlestība - tas ir mīts. Ta�u �odien viņ� teica sievietei, ka mīl viņu.

Viņ� teica vēl vienai Dilaitai, ka mīl viņu.

�ī viņa tieksme, tas bija kaut kāds neprāts, ta�u tas nebija svarīgi. Viņam bija vajadzīgs būt kopā ar Perisu. Viņam bija vajadzīga Perisa. Punkts. Dalīties ar �o sievieti visā, kas notika ar viņu un ap viņu, tas Tobiasam bija kļuvis tikpat nepiecie�ams kā elpot.

Vispirms bija jāpanāk, lai viņa izvāktos no sava dzīvokļa.

"Tu un Perisa," Vormvuds monotoni novilka, "jūs guļat kopā."

Tobiass pavērās viņā sarauktām uzacīm: "Pie velna, tas nu gan ir jautājums."

"Tas ir secinājums."

"Viņa to teica?"

"Nē. Bet es zinu. Visi to zina. Viņa ir kļuvusi citāda."

"Vai tas ir slikti?"

Vormvuds iegriezās Pasta alejā un parāvās sāņus, lai palaistu garām riteņbraucēju uz ļoti maza un ļoti spilgta braucamrīka. "Es par to neesmu domājis," viņ� sacīja, turpinādams iet uz priek�u. "Viņa man liekas ļoti jauka. Perisa ir īpa�a sieviete."

"Mani par to nav nepiecie�ams pārliecināt."

Gleznotājs sabāza rokas va|īgo, brūno bik�u kabatās. "Es nevēlos, lai atgadītos kas tāds, kas viņu padarītu nelaimīgu. Viņa alla� ir bijusi laba pret mani."

Visi pasaules Vormvudi Tobiasam bija mīkla, ta�u viņam patika �ā pui�a sentiments attiecībā uz �o objektu.

"Runā, ka tu esot bijis varen rupj� pret Sintiju."

Tobiass jau grasījās kaut ko dzēlīgu atcirst, tomēr savaldījās. "Sintija ir Perisas māsa. No tā es secinu, ka viņa uztur draudzīgas attiecības arī ar jums visiem. Tāpēc man ir grūti sevi aizstāvēt. Valda gan uzskats, ka es neesmu apveltīts ar sevi�ķi maigām manierēm, tomēr mani pazīst kā godīgu un kulturālu cilvēku. Varbūt pie tā arī paliksim?"

"Lai notiek."

Tobiasam likās, ka bija pagājusi vesela mū�ība, kad viņi beidzot sasniedza "Zilās durvis". Kluba telpa bija bez logiem, un vienīgās gaismas, kuras patlaban dega, bija pie skatuves.

Sems, Samanta, vai, velns viņu zina, kāds bija viņa īstais vārds, atgāzies krēslā, kas atradās uz skatuves, un sakrustojis kājas, runāja monologu, adresēdams to Perisai un D�inai. Viņ� bija ģērbies kā jebkur� caurmēra amerikāņu vīrietis, kur� jūt sevī tieksmi valkāt sirmas parūkas, un viss �is pārspīlētais manierīgums bija kliedzo�ā kontrastā ar vīrie�a izteikti muskuļoto ķermeni.

Par tēmu kalpoja minējums, ka Anglijas princis �ārlzs varētu nolemt sekot sava di�enā tēvo�a pēdās un atteikties no troņa. "Tas bija Edvards VIII, manas mīļās," sacīja Sems, "viņ� bija �ārlza varonis. Un �ārlijs būtu varējis būt tik jauks un pateikt man, ka es viņam atgādinu Velisu Simpsoni. Un kas sekos pēc tam? Viņ� tiks iecelts par kaut kāda pasaules kakta hercogu, un mani jūs tad varēsiet saukt par hercogieni."

D�īna un Perisa vienā balsī iesmējās, bet Sems, palūkojies pār sievie�u galvām, ieraudzīja Tobiasu, kur� kopā ar Vorm-vudu nāca �urp. Sievie�u lomu tēlotājs bija aizāķējis rokas aiz krēsla atzveltnes. "Skatos, ka mums ir kompānija," viņ� sacīja, pacenzdamies izrunāt vārdu "kompānija" tā, lai tas izklausītos drīzāk kā "gonoreja".

Abas sievietes reizē pagriezās un abas pasmaidīja. Perisas smaids lika straujāk iepukstēties Tobiasa sirdij. īsts pārsteigums - ģērbusies baltos �ortos un baltā, ap vidukli sasietā kreklā, viņa nāca viņam pretī. Tobiasam ļoti gribējās viņu apskaut, ta�u viņ� tikai saņēma viņas rokas savējās un viegli noskūpstīja viņu uz vaiga. "Vajadzētu izdot likumu, kas aizliegtu tev jebkad aizsegt �īs kājas," viņ� klusi sacīja. "Es vēlos būt ar tevi divatā."

"Drīz," viņa atbildēja viņam. "Esmu kaut ko atklājusi, Tobias. Vismaz man tā liekas, esmu gandrīz pārliecināta par to. Es gribu to pateikt visiem. Labi?"

Labi jau tas nebija, ta�u viņam nebija nekādu tiesību sacīt ko citu kā "protams". Vēl viņ� piebilda: "Arī man noticis kaut kas tāds, ko gribu tev pastāstit. Bet - tev vienai pa�ai. Cik laika tas paņems?"

"Konrāds drīz būs klāt, un Lipsi ir jau ceļā."

Noslēpt nepacietību nenācās viegli. "Viņi visi zina par mums, vai ne?"

Perisa pameta skatu uz pārējiem: "Vai Vormvuds ko tamlīdzīgu sacīja?"

"Uhu."

"Tad jau... Redz, kur Konrāds un Lipsi."

Tobiass pavērās vēlīnajos atnācējos ar dalītām jūtām. Melnīgsnējs un pārāk izskatīgs, lai uzstātos tikai aizstāvja lomā, Konrāds kustējās veikli un iznesīgi, un lūkojās Perisā tā, it kā būtu zvērīgi izbadējies un viņa būtu vienīgā maltīte, kas spētu remdēt viņa izsalkumu.

"Heijā!" viņ� uzsauca visiem kopā, bet Perisai - atsevi�ķi. "Tu zvanīji. Es nu nāku. Misis Lipsa palika aizslēgt kiosku manā vietā. Lipss teica, ka viņai tas bū�ot pa spēkam." Lipsa garais stāvs vilkās viņam aiz muguras. "Mūsu visu uzmanība ir pievērsta tev, meitēn," Konrāds, uzrāvis uzacis un pamājis uz Perisas pusi, sacīja.

Aizvilkusi Tobiasu sev līdzi pie D�īnas galdiņa, Perisa mudināja viņu apsēsties. "Sēdieties visi," viņa sacīja, un Tobiass pamanīja, ka viņas elpa bija sekla un satraukta.

К' �^ьп,�

Noņēmis parūku, Sems nokāpa no skatuves un pievienojās pārējiem, kas sēdēja pie galdiņa.

Perisa pati palika stāvam kājās. "Esmu savākusi tik daudz savu darbu viltojumu, cik vien tas ir bijis iespējams." Viņa pacēla audekla iepirkumu somu, kura visu laiku bija karājusies uz krēsla atzveltnes. "Vismaz, cik ir runa par zināmām lietām. Vairums kopiju nebija diez cik labas - no mana viedokļa."

Klausītāji visapkārt sarosījās.

"Paskatieties uz �o." Tai vietā, lai izgāztu rotaslietas uz galda, Perisa izvilka no somas dibena sauju sīku zīdpapīra paciņu un pastiepa tās uz priek�u. "Apskatiet tās ļoti uzmanīgi un, ja kaut ko pamanāt, tad pasakiet man."

Tur bija divi zelta auskari - katrs no sava pāra, sudraba un zelta piespraude un vienkār�a sudraba kaklarota, kas sastāvēja no plakaniem ķēdes posmiem un tajos iestrādātiem purpurkrā-sas nefrīta diskiem.

Tobiass ievēroja, ka vienīgi Konrāds un Vormvuds koncentrēja �im uzdevumam visu savu uzmanību. Viņi pētīja un pētīja, grozot izstrādājumus rokās un �ūpojot galvas. D�īna, Lipss un Sems vēroja �o ainu. Tobiass pārāk maz no �īm lietām saprata, lai kaut ko mēģinātu saskatīt.

"Saki ta�u," Sems nepacietīgi ierunājās, "kas mums tur, būtu jāierauga?"

Perisas skatiens bija piekalts Vormvudam un Konrādam.

"Tās ir fantastiskas," Konrāds, palūkojies vispirms uz Perisu, tad uz Vormvudu, beidzot sacīja. "Vai nu man nav taisnība, vai arī �īs..." Viņ� pēk�ņi nez kāpēc nosarka.

"Jā," Perisa sacīja, "tev ir taisnība. Es pati gandrīz vai to nepamanīju. Pirmajā brīdī es pat noturēju tās pār�āvām."

Vormvuds bez trok�ņa novietoja kaklarotu uz galda.

"Nu," Perisa bilda, "ko tu par to domā?"

"Kāds par to būtu pelnījis nāvi."

Sekoja nomāco�s klusuma brīdis.

"Sasodīts," teica Sems, "gadās, ka jūtas ņem virsroku. Esmu ar tevi, draugs," un viņ� pastiepa Vormvudam roku, ta�u tas izlikās to nemanām.

"Tik tālu jau nu mums glu�i nevajadzētu iet," sacīja Konrāds. "Mums jārīkojas organizēti. Ar ko sāksim? No tiesas jāsāk meklēt to puisieti vai to sievi�ķi?"

"Tas ir vīrietis," Perisa pavēstīja.

Visu skatieni pievērsās viņai.

"Pirmais, kas pievērsa manu uzmanību, bija tas, ka viņam gandrīz izdevās mani piemuļķot. Pēc tam nāca �is," novietojusi uz plaukstas piespraudi, viņa norādīja uz marķējumu burta "D" veidā, "un tas viņu iegāza. Viņ� kļuva pārāk lepns par �iem izstrādājumiem, un viņa ego ņēma virsroku."

Visu klāteso�o uzmanība koncentrējās ap piespraudi.

"Vai kāds atceras cilvēku vārdā Koers?"

D�īna sarauca pieri: "Nedomāju vis."

"Pie velna!" Konrāds pacēla gaisā pirkstu. "Koers. Ei, Vormvud, vai tas nebija tas puisis..."

"Jā," Vormvuds bija piecēlies kājās, "viens no partneriem "Sietlas ielās". Apmēram... Apmēram pirms pieciem gadiem. Kādu laiku tā bija ļoti moderna galerija. Pie viņiem varēja nopirkt labākos darbus visā pilsētā."

"Viņu pazudināja narkotikas," turpināja Konrāds. "Viņ� lietoja tās, lai varētu strādāt. Es toreiz vēl biju galīgi zaļ� Smurgulis, tikko no mākslas skolas, tomēr es to atceros."

Vormvuds atkrita atpakaļ krēslā: "Jūs man gribat teikt, ka viņ� atkal ir pilsētā un �ādā veidā pelna naudu?"

Tobiasa pacietība bija izsīkusi: "Varbūt kāds man pastāstīs, par ko iet runa?"

"Koers nodarbojās ar rotaslietu dizainu," Vormvuda balsī vairs nebija ne miņas no gurdenuma, " viņ� bija augsta līmeņa meistars. Da�i uzskatīja viņu par vislabāko. �īs lietiņas nav viņa stilā, tomēr viņ� tās ir izgatavojis," starp īk�ķi un rādītājpirkstu viņ� turēja auskaru, "un es nenāk�u atpakaļ, iekams nebū�u atklājis, kur viņ� pa�laik strādā."

Sems jau sniedzās pēc Vormvuda rokas, lai viņu aizturētu, bet Perisa sacīja: "Ļauj viņam iet, Sem. Ja �obrīd kāds var uzzināt, kur atrodams Koers, tad tas ir Vormvuds. Viņ� pazīst vairāk �ā biznesa pārstāvju, nekā mēs visi kopā."

"Lai notiek," Sems nesteidzīgi novilka, "ļaujam viņam iet spēlēt pēddzini, bet varbūt tu paskaidrosi mums, nabaga stulbajiem (autiņiem, kā tu uzzināji, ka tie�i tas maitasgabals ir īstais vainīgais?"

Perisa norādīja uz marķējumu kaklarotas iek�pusē. "Tas nav burts "D" - vai redzi? Viņ� iemīlējies �ajos darbos un nav spējis uzlikt uz tiem manu zīmi. �īs līnijas, kas aug�ā izliecas līkumā, bet apak�ā veido smaili - tā gandrīz vai ir mana zīme, bet tomēr ne glu�i."

"Ak," D�īna pieliecās, lai apskatītu rūpīgāk, "tā ta�u ir sirds."

"Pilnīgi pareizi," Vormvuds, jau piecēlies, lai ietu, sacīja. "Sirds. Un tā viņ� marķēja savus darbus. Sava vārda vai iniciāļa vietā iegravēdams sirdi, jo "coeur" franciski nozīmē "sirds"."

Viņ� bija atzinies viņai mīlestībā.

Auklēdama sevī �o apziņu un virmojo�i kņudino�o siltuma sajūtu, ko tā nesa līdzi, Perisa tomēr nespēja atbrīvoties no ba�ām, ka teju teju no kāda tum�a kakta varētu izlēkt atbaido�s nerrs, ņirdzīgi klaigādams: "Mu/ķe! Mu/ķe!"

Viņa apjukusi stāvēja Tobiasa dzīvojamās istabas vidū. Viņ� bija devis viņai divas izvēles iespējas: būt kopā ar viņu �eit vai būt kopā ar viņu Perisas dzīvoklī. Lēmums bija pavisam vienkār�s. Pirmo reizi mū�ā viņai negribējās palikt savā dzīvoklī, toties viņa gribēja būt kopā ar Tobiasu - vienalga kur.

Tā nu viņa sakravāja somu, saliekot tajā pa�u nepiecie�amāko, iesēdās Tobiasam blakus viņa d�ipā un devās uz viņa jahtu.

Ko par to teiks Sintija? Un Emma, kad tas nonāks viņas ausīs? Un Popss, ja vien viņ� to jebkad uzzinās?

Tobiass, uznesis viņas mantas aug�up pa kāpnēm uz brīvo guļamistabu, tagad nāca atpakaļ. Viņ� piedāvāja Perisai parādīt, kur tā ir, ta�u viņa atteicās.

"Palīdzi man izdomāt, kādas delikateses ēdīsim pusdienās," viņ� sacīja, pastiepdams viņai pretī roku. Tā kā Perisa pat nepakustējās, viņ� nolaida roku un, pie�ķiebis galvu, nopētīja viņu. "No�ēlo, ka atbrauci?"

"Nē, neno�ēloju. Tikai jūtos apjukusi, atrazdamās �eit un nebūdama īsti pārliecināta, ka man �eit jāatrodas."

Viņ� bija atzinies viņai mīlestībā. Arī viņa mīlēja viņu, ta�u nevarēja saņemties viņam to pateikt.

"Vai taisies uzgriezt muguru izmisuma pārņemtam vīrietim?"

Tā vietā, lai atsviestu atpakaļ �iglu atbildi, Perisa tikai stāvēja, lūkodamās vīrie�a sejā. Viņa pētīja viņa sejas pantus un ievēroja to, ko nebija ievērojusi līdz �im, būdama pārāk aizņemta ar sevi pa�u. Kaut kas viņā bija kļuvis citādāks, tāds kā nervozs un satraukts. Draiski zobgalīgais vaibsts ap muti bija izzudis, āda ap acīm, pieri un vaigu kauliem cie�i nospriegota. "Vai tu jūties izmisis?" Perisa jautāja. Tikai nedomāt par to, ka Sintijas brīdinājumiem varētu izrādīties kāds pamats. "Vai tam ir kāds sakars ar Popsu?"

"Tu esi tie�a. Vēl viena iezīme, kas man pie tevis patīk. Tam varētu gan būt sakars ar Popsu. Vai vismaz ar Skagita ielejas projektu. Bet... �eit ir karsti. Pārāk karsti, lai būtu iespējams sakarīgi domāt. Vai pasēdēsi kopā ar mani ārā, �ūpolēs?"

"Tev nekad nav paticis ilgu laiku uzturēties telpās," Perisa noteica, pastiepdama roku un gaidīdama, kad viņ� to satvers. "Labprāt ie�u ārā kopā ar tevi." Viņa mīļu prātu ietu kopā ar viņu it visur. Visvairāk viņa vēlējās, kaut spētu pārstāt nemitīgi meklēt iemeslus �aubām par viņu.

Tobiass aizvēra aiz viņiem durvis. Viņi iesēdās pie lieveņa piestiprinātajās �ūpolēs, un tās viegli sasvērās. Doks, kurā bija noenkurota Tobiasa jahta, iestiepās līcī tālāk par citiem dokiem, tāpēc pārējās jahtas nebija saredzamas. Cik ļoti �is vakars at�ķīrās no pēdējā vakara, kad viņa bija �eit... �ovakar nelija, un pār viņiem pletās dzidra, melna debess, pilna zvaigznēm, kuras raidīja savu gaismu no miljons jūd�u attāluma. Siet-las jahtklubs tinās neona tīklā, bet universitātes ēkas ietvēra gai�s, spilgts oreols.

"Ceru, ka tavam draugam Vormvudam izdosies dabūt rokā to zelli," Tobiass, saņēmis Perisas pirkstus un pietuvinājis tos sev pie lūpām, sacīja. "Ja zvanīs telefons, mēs to �eit ārā dzirdēsim."

"Par mani nebēdā." Neviens nelikās īpa�i pārsteigts, kad viņa paziņoja, ka dodas līdzi Tobiasam. Viņi solīja piezvanīt, tiklīdz būs kādi jaunumi, ja tādi vispār būs. "Pastāsti man labāk, kas notiek ar tevi, Tobias."

""AnaisAnais" - tā sauc tās smar�as, kuras tu reizēm lieto."

"Nepārlec uz citu tēmu."

"Mēs ar tevi esam satrieco�s pāris. Kāds snaikstās pēc tevis. Kāds grib ieriebt man. Mums gan �ķiet, ka tie ir da�ādi cilvēki, tomēr fakts, ka esam sanāku�i kopā, var kādam pasviest spo�u ideju, ko tas nekavēsies realizēt, ticamāk, ka attiecībā pret mani. Mēs esam līdz ausīm sūd... Nepatik�anās."

"Atjēdzies gan," Perisa iespurcās.

"Cen�os. Man �odien aizgāja gar degunu kāds izdevīgs darījums. Es to nepavisam nevarēju atļauties."

Perisa vēroja viņa profilu. Pārliecies pār viņas roku, Tobiass ar lūpām skāra viņas pirkstu kauliņus. Ja bija mirkļi, kuriem gribētos likt turpināties mū�īgi, tad �is bija viens no tiem.

"Bils Bovijs ir tikpat satriekts kā es. Arī viņ� bija izvirzījis savu kandidatūru, bet tas bija vairāk aiz laipnības. Man �āda mēroga pasākumos mēdz veikties. Runa gāja par iespaidīgu būvju kompleksu pilsētas rūpnieciskajā daļā. Finansē�anu un īpa�uma kontraktu slēg�anu mēs veiktu kopīgi. Ļoti maz ir cilvēku, kuri var ar mani mēroties �āda līmeņa darījumu risinā�anā. Tuvākais sāncensis varētu būt Ginters Viljamss, ta�u viņ� nemaz nepiedalījās."

"To dabūja Bils?"

"Nē. Kaut kāda firma no Kalifornijas. Mēs par viņiem neko nezinām. Acīm redzot, jauna organizācija. Ta�u kaut kas tur nav tā, kā vajag. Kaut kas ir nepareizi. Domāju, ka kāds man apzināti cen�as kaitēt, Blū. Zemes īpa�niekiem nebija nekādas jēgas to darīt, ta�u viņi man skaidri parādīja, kādā veidā esmu ticis uzvarēts. Izcenojums krietni zem pa�izmaksas. Un, dro�s paliek dro�s, klāt vēl speciāli atvieglojumi. Kaut ko tādu var piesolīt tikai pēdējais muļķis. Vai nu muļķis, vai arī tāds, kuram galīgi nerūp, ka viņ� cietīs zaudējumus."

"Vai tad ir cilvēki, kuri var atļauties ko tādu darīt?"

"Lai mani zibens sasper, ja es zinu, kā �im grupējumam tas izdevās." Viņ� sagrozījās un piekļāva Perisas galvu savam plecam. "Var būt tikai viens iemesls �ādai rīcībai. Tas ir nepārprotams mēģinājums nogrūst mani no mana torņa. Lai to secinātu, nav vajadzīgas nekādas īpa�ās smadzenes, ta�u �im secinājumam seko nāko�ais - viņi neapmierināsies tikai ar �o vienu projektu, jo citādi - kāda gan tam būtu jēga?"

Pensa ieelpoja viņa smar�u, viņa uzsūca sevī �īs jaunās izjūtas. "Kā es vēlētos, kaut mēs jau būtu ārā no �ā trakā karuseļa, stāvētu stingri uz zemes un nekad vairs tajā neatgrieztos."

Domās nogrimis, viņ� rotaļājās ar viņas matiem, ik pa brīdim tos izklaidīgi paraustot. "Vienā jaukā dienā tas viss būs beidzies. Un mums vairs nekas nedraudēs. Mums abiem. Tas ir viss, kas man rūp. Nav svarīgi kā, ta�u gan jau es piekļū�u kādai noplūdu�ai iek�ējai informācijai un tādā veidā dabū�u zināt, kas viņ� ir."

"Es tikai nesaprotu, kāpēc zemes īpa�nieki tavā vietā izvēlējās kādu, ko viņi galīgi nepazīst. Pat, ja tas bija mazliet lētāk, tomēr katram ir skaidrs, ka daudz dro�āk ir sadarboties ar solīdu kompāniju, tādu kā "Kvinns".''

Tobiass uzreiz neatbildēja, ta�u, kad viņ� to pēc mirkļa darīja, viņa balss skanēja skarbi: "Viņi sacīja, ka, ņemot vērā manas visiem labi zināmās grūtības kāda cita projekta realizē�anā, viņi nolēmu�i, ka saprātīgāk būtu dot priek�roku konkurējo�ai firmai. Konkurējo�ā firma, atsaucoties uz �iem ļaudīm, zem ūdens nepaie�ot, jo neesot ieguldījusi visus savus līdzekļus projektā, kas nekad netik�ot realizēts."

Perisa satrūkusies pagriezās pret viņu: "Skagitā? Vai tā ir tiesa? Tu esi neizdevīgi ieguldījis tik daudz naudas, ka novilcinā�ana var..."

"Nē. Tas ir tikai iegansts, nolādēts iegansts. Nav �aubu, ka mēs esam absolūti solīdi."

"Tad pasaki to viņiem."

"Es jau to darīju. Ta�u neviens neklausījās. Pie velna, �oreiz es par to varētu nelikties ne zinis, ta�u kas notiks, ja tas atkārtosies arī nāko�reiz? Un aiznāko�o reizi? Es pat nevaru celt troksni, apgalvojot, ka tas ir negodīgi, jo tas nav pierādāms. Zinu, ka esmu ticis piekrāpts un apzagts, ta�u tas ārpuses grupējums ir nedomā izpaust, no kurienes ieguvis informāciju."

"Tev kaut kas jādara."

"Mani juristi pie tā strādā. Nelaimīgā kārtā tas viss ir tik nolādēti viltīgi... Aizrakties līdz patiesībai var izrādīties ilgs process. Un nav izslēgts, ka beigu beigās mēs paliekam ar tuk�ām rokām."

Perisa pieskārās viņa piedurknei: "Es varētu pamēģināt parunāt ar Popsu par tevi."

Tobiass ievilka jauno sievieti sev klēpī un aplika rokas viņai apkakļu: "Vai tu gadījumā tikko nepateici, ka uzticies man?"

"Es tev uzticos."

"Varbūt, ka tu teici arī, nu, apmēram kaut ko tādu, ka tu mani mīli?"

Maikls savā laikā bija zvērējis viņu mīlēt mū�īgi, un Perisa bija devusi viņam tādu pa�u solījumu. �oreiz viss bija pavisam citādi. Tomēr Perisa vēl nejutās gatava teikt �os vārdus. "Varbūt," viņa sacīja Tobiasam, cie�i noskūpstīdama viņu uz lūpām, "ta�u mums jāvienojas par tām pusdienu delikatesēm, pirms viens no mums vēl nav noģībis."

Vīrie�a rokas sakļāvās ap viņu cie�āk. Viņ� piespieda pieri viņas pierei: "Labi, Blū. Tā arī darīsim." Satvēris Perisu aiz vidukļa, izcēlis viņu no klēpja un nolicis sev priek�ā, Tobiass arī pats uzrausās kājās. "Ēdienkarte ir pārsteidzo�a. Tur ir viss, sākot ar konservētu cāļu pastēti un ceptiem kartupeļiem, un beidzot ar brokoļu pudiņu siera mērcē."

"Vienkār�i pretīgi."

Tobiass, atvērdams viņai durvis, iesmējās. "Labākais, ka tas viss gatavots vienā traukā. Maz sāls un pazemināts tauku saturs. Bet desertam paredzēta banānu krēma kūka."

"Pazemināts tauku saturs?" viņa, bikli pasmaidījusi, viņam sekoja.

"Protams, ka nē," viņ� dziļā nopietnībā atbildēja, "ta�u tas joprojām ir sasaldēts, un tas �im ēdienam noteikti nāk par labu, kā tu domā?"

"Neap�aubāmi."

Iezvanījās telefons, liekot viņiem abiem vienlaicīgi satrūkties. Tas rādija, cik mānīga bijusi viņu relaksē�anās.

Tobiass tūlīt pat atbildēja. Viņ� at�ķīra vaļā piezīmju grāmatiņu un paņēma no galda pildspalvu. "Jā," viņ� ātri kaut ko pierakstīja, tikai vienu vienīgu reizi uzmezdams skatienu Perisai. "Vai esi pārliecināts? Labi. Cik sen? Paldies. Mēs brauksim tūlīt pat. Vēlāk tev piezvanī�u."

"Vormvuds?" Perisa painteresējās, kad viņ� apsēdās, lai pārlasītu pierakstīto.

Tobiass papurināja galvu. "Konrāds. Viņ� atcerējies kādu, kuram bijis jāzina, kur atrodams Koers. Kādu, kur� kādreiz strādājis "Sietlas ielās"."

"Un viņ� atradis viņu?"

"Jā," Tobiass pastiepa viņai savu piezīmju grāmatiņu, "un tas puisis parādījis viņam, kur Koers dzīvo. �ī ir viņa adrese."

Debesīs vēl blāvoja da�as zvaigznes, ta�u vairs nelikās, ka tās būtu miljoniem jūd�u tālumā. Debesu velve �ķita smagi uzgūlusi nepievilcīgi nopluku�ajiem ēku jumtiem. Pirmajās stundās pēc pusnakts Karalienes Annas rajona ielas netālu no Sietlas centra izskatījās draudu pilnas. Neviļus nāca prātā laupītāju bandas, kuras varētu blandīties gar centra teritorijas smagnējo ēku pa�obelēm, kuru katru brīdi gatavas ielauzties kādā mājoklī.

Tobiass izbraukāja �o rajonu krustu �ķērsu, pirms beidzot piestāja. Perisa nemaz nevaicāja pēc iemesla. Viņi abi �obrīd spēlēja spēli, kuras noteikumus neviens no viņiem nebija mācījies. Tērēt laiku pārdomām, tas �obrīd bija tas pats, kā tī�u prātu pakļaut sevi briesmām.

Viņi stāvēja uz-�auras ietves, kur veco koku grumbuļainās saknes bija izlauzu�ās cauri bruģim, pārvēr�ot to bedrainā un izcijņainā slazdā neuzmanīgiem gājējiem.

"Varbūt tomēr pārdomāsi un ļausi iet man vienam?" Tobiass vaicāja.

"Nekādā gadījumā." Ēkai, kuras priek�ā viņi stāvēja, bija tikai trīs stāvi, tai bija plakans jumts, un no apdrupu�ās fasādes lobījās nost tās tum�ais krāsojums. Uz ieejas durvju ni�u veda akmens pakāpieni. "Galu galā, es esmu tā, kura prot runāt viņa valodā."

"Vai tu maz īsti zini, ko taisies viņam sacīt �ai valodā?"

Vēl pirms mirkļa Perisa to nezināja, ta�u tagad viņai �ķita, ka zina gan. "Domāju, ka man jāpiedraud, ka paziņo�u, kur pienākas, ja viņ� nerimsies."

Tobiasa spēcīgie pirksti apkļāvās ap Perisas kreiso aug�delmu. "Vai tie�ām? Tu taisies kaut ko pret viņu uzsākt, ja viņ� nepārstās zagt tavas ieceres?"

"Aha. Tā ir. No �ā vīra neko nav iespējams paņemt, jo viņam, visticamāk, nekā nebūs. Paskaties uz �o vietu. Un padomā, ko viņ� ir darījis. Nekādu naudu viņ� sev nav uztaisījis."

"Viņ� ir mēģinājis izpostīt tavu dzīvi, un es neticu, ka viņ� tevi izvēlējies nejau�i. Es joprojām domāju, ka kāds viņu uz to ir virzījis, ka aizkulisēs darbojas kāds pavisam cits prāts."

Loģika bija neapstrīdama. "Es tur ie�u," viņa sacīja viņam. "Sastapies ar mums aci pret aci, viņ� būs pārbijies līdz nāvei. Varbūt mums izdosies iegūt no viņa kādu informāciju."

"Pagrīdes tiesa pa�māju manierē? Vai tikai tu nebūsi saskatījusies par daudz kriminālfilmu?"

Perisa sāka kāpt aug�up pa pakāpieniem, vilkdama Tobiasu sev līdzi. "Izlem�u uz vietas," viņa sacīja, bet viņas sirds lēkāja kā negudra. "Es ļoti priecājos, ka �obrīd neesmu viena, un nevienu citu kā tevi es sev līdzās negribētu. Ta�u man jārīkojas tā, kā uzskatu par pareizu."

"Tad jau redzēs," Tobiass drūmi novilka. "Katrā ziņā vispirms mums jāpanāk, lai viņ� mūs ielai� iek�ā."

Izbalējusi strēmele līdzās vienai no zvanu pogām vēstīja: "K. Merks". Perisa nospieda pogu un centās saklausīt kādu atbildi no sarūsēju�ajām saziņas sistēmas restēm.

Pagāja da�as minūtes, poga tika vēl pāris rei�u nospiesta, tad Tobiass piespieda pieri ieejas durvju nespodrajam stiklam. "Nolādēts. Kāda miskaste! Ja arī viņ� tur iek�ā ir, tad diez vai varam gaidīt, ka viņ� mūsu priek�ā svinīgi atrullēs grīdceliņu."

No ietves puses atskanēja soļi, tie pienāca pavisam tuvu, liekot Perisas sirdij gandrīz vai apstāties. Smagnējs vīrs, no kura nāca spēcīga dzertuves dvinga, neveikli klumzāja aug�up pa pakāpieniem, līdz grīļodamies nostājās tie�i pretī Perisai un Tobiasam.

"Hei," Perisa izdvesa. Viņa bija pārāk nobijusies, lai sakaunētos par savas balss pīksto�o skaņu.

"Pavācies nost," druknais vīrs norūca un, savā nodabā kaut ko purpinādams, sāka rakņāties pa kabatām, meklējot atslēgas.

"Mēs atnācām apraudzīt misteru Merku," Tobiasa balss skanēja tik laipni, ka Perisai aiz brīnumiem mute palika vaļā.

"Viņ� mums zvanīja un teica, ka esot saslimis un viņam vajadzīga palīdzība. Drudzis viņu dro�i vien novārdzinājis, tāpēc viņ� neatbild uz durvju zvanu."

Grīļīgais, nejauki smirdo�ais rumpis beidzot bija ticis pie atslēgas, viņ� uztaustīja slēdzeni un atvēra durvis. "Pavācies nost," viņ� vēlreiz no�ļupstēja un pazuda tum�ajā durvju velvē.

Tobiass zibenīgi iegrūda durvīs kurpes purngalu, tādējādi neļaujot tām aizvērties. Tā viņi kādu brīdi gaidīja, līdz vīrs aizsteberē dziļāk ēkas iek�pusē.

"Ejam," Perisa skubināja, nespēdama vairs ne sekundi paciest moko�ās gaidas, "tiksim beidzot ar to galā."

Koridorā viņus apņēma pelējuma, piedegu�u tauku un citu tikpat izteiksmīgu smaku kokteilis, kas lika Perisas vēderam pierauties pie ribām.

Tobiass ie�ukstēja viņai ausī: "Aizturi elpu un seko man uz otro stāvu."

Kāpdama pa kāpnēm, viņa ieķērās viņa krekla mugurā, un viņ� pasniedzās atpakaļ, lai satvertu Perisu aiz rokas.

"Ak Jēzus," viņa nomurmināja. Grīdas dēļi ik uz soļa ie�īkstējās.

Viņi bija sasniegu�i otro stāvu. �eit tumsa bija necaurredzama. Kaut cik orientēties palīdzēja vienīgi pats ēkas plānojums. Liekot soļus gar labo sienu, vienīgā iespēja, kā virzīties uz priek�u, bija pagriezties pa kreisi. Tobiass taustīdamies gāja gar sienu, Perisa pieturēdamās sekoja viņam.

Viņa paraustīja Tobiasu aiz rokas, un viņ� apstājās.

"Kas par lietu?" viņ� �ukstus jautāja.

"Varbūt viņ� ir apbruņots," viņa sacīja, "tas var izrādīties bīstami."

"Konrāds sacīja, ka tas vīrs esot gan nojūdzies, ta�u ne tāds, kur� varētu kļūt no tiesas bīstams. Konrāds solīja mums pievienoties, tiklīdz spēs iedarbināt kādu no jūsu slavenajiem braucamrīkiem."

"Ak, jā," Perisa nomurmināja, "neviens no tiem nav diez cik labā kārtībā. Buiks..."

"Mēs zinām, kā ir ar buiku. Un ierocis man ir."

Perisa bija spējīga tikai norīstīties. "Vai patie�ām?"

"Domāju gan. Galu galā, neesmu nekāds varonis, ne arī mu|ķis. Nu, vai mēs ejam vai nē?"

"Ejam."

"Tur, kur pa�laik ir mana roka, atrodas durvis. Es gribu, lai tu nedaudz pakāpies atpakaļ un, ja tas būs nepiecie�ams, esi gatava bēgt. Tādā gadījumā sēdies tūlīt d�ipā un brauc pēc palīdzības. Atslēgas atrodas uz aizdedzes."

Perisa juta, ka viņas kuņģis atkal salecas. Likās, ka tas saduras ar sirdi. "Klauvē," viņa sacīja, pat nepieļaudama domu, ka varētu viņu atstāt.

Viņa juta, kā Tobiass pasniedzas pēc kaut kā aiz krekla. Viņ� bija izvilcis ieroci. Tad viņ� pieklauvēja, un Perisas ausīs �is klauvējiens skanēja kā lo�metēja zalve.

"Durvis irva)ā," Tobiass klusi sacīja. "Jums, māksliniekiem, laikam raksturīgi dzīvot tik bezrūpīgi."

Perisa nelikās viņu dzirdam. Durvis lēnām atvērās, no�aukstēja pa grīdu izmētātie papīri un gru�i. Kaut kur iek�telpās blāvoja nespodra gaisma.

"Mister Merk!" Tobiass klusi pasauca. "Hallo, mister Merk! Tas viss ir pārāk stulbi."

"Varbūt viņ� ir aizmidzis."

"�eit smird," Tobiass atzīmēja, "un paskats tāds kā pēc bumbas sprādziena."

Kad Perisas acis bija kaut cik apradu�as ar tumsu, viņa ieraudzīja visapkārt izmētātus kartona gabalus, izgrūstītas grāmatu kaudzes, saburzītus �urnālus, savandītas segas, juku jukām drēbes un apavus. Gar sienām bija atslieti neierāmēti audekli. Mazliet tālāk stāvēja galds, kas īstenībā bija uz kastēm uzlikta koka plāksne. Tas bija viscaur nokrauts ar ārā metamām ēdiena kārbām un tuk�ām alus pudelēm. Cauri iestāvēju�os cilvēka sviedru blīvajai dvakai spiedās sasmaku�u, ķīnie�u gaumē pagatavotu dārzeņu skāņais smārds.

"Viņ� varētu būt izgājis," Perisai nebija nekādu �aubu, ka Tobiasam ir skaidrs, cik loti viņa cer, ka Koers patlaban ir kaut kur tālu prom.

"Paliec �eit," Tobiass izrīkoja. Cik vien iespējams klusi

viņ� devās uz priek�u, apiedams �ķēr�ļus, kas mētājās pa ceļam. Priek�ā bija vēl vienas durvis, un tie�i pa tām plūda nespodrā gaisma.

Tobiasa stāvs pazuda durvis.

Izskaitījusi līdz desmit, Perisa viņam sekoja.

Ja vien tas vispār iespējams, tad posts otrā istabā bija vēl lielāks nekā pirmajā. Graba�u bija divreiz vairāk, un vēl �ai istabā bija saliekamā gulta un juveliera darbgalds ar nekārtīgi izmētātiem instrumentiem.

Pakārts virs darbgalda, neilona pavedienā �ūpojās �ķaut-ņainam kristālam līdzīgs gaismas ķermenis. Ik pa brīdim kāda no tā �ķautnēm uz�ķīla īsu, spilgtu gaismas uzzibsnījumu.

Vīrietis, kuram �ai stundā būtu vajadzējis atrasties gultā, sēdēja uz grīdas, un viņam priek�ā atradās stikla plāksne, kas kalpoja tam pa�am nolūkam, kā koka plāksne pirmajā telpā.

Viņ� bija ģērbies apskretu�ā T-kreklā un nopluku�ās olīvu krāsas biksēs, pēdas bija basas. Viņ� sēdēja sakrustotām kājām, un viņa rokas bija saliktas meditācijas pozā - ar plaukstām uz aug�u. Acis bija aizvērtas.

Tobiass, pamanījis Perisu, pamāja viņai.

Pienākusi viņam cie�i blakus, viņa bilda: "Koer! Atjēdzieties! Mums ir darī�anas."

Nekas vīrie�a stāvā neliecināja, ka viņ� dzirdējis Perisas teikto. Perisa uzmeta acis posta�ai, kas valdīja uz improvizētā galda. Pirmā lieta, kas krita acīs, bija atvērta grāmata kādā sve�valodā, tomēr Perisas uzmanību piesaistīja kas cits. Tā bija injekciju adata.

"Narkotikas," viņa �ukstus sacīja.

"Es ievēroju," Tobiass atbildēja. "Viņ� ir tādā mērā atslēdzies, ka �ļirce viņam joprojām karājas pie rokas."

"Vai tas nav bīstami?"

"Rādās, ka �is puisis nevar dzīvot bez tā, kas ir bīstami," Tobiass sacīja. "Nezinu, kāpēc mēs sarunājamies �ukstus. Viņ� patlaban klausās labāku mūziku nekā tā, ko taisām mēs. Domāju, ka jāizņem �ļirce, pirms viņ� to savu nolādēto roku nav galīgi sabendējis."

Joprojām turēdams nomērķētu ieroci, Tobiass pieliecās pie sēdo�ā un palaida vaļīgāk gumijas �ņaugu, kas bija apsiets da�as collas virs labā elkoņa.

Tikko Tobiass izrāva �ļirci, Koers, ja tas tie�ām bija viņ�, sāka lēnām svērties sāņus. Viņa kājas vēl arvien bija sakrustotas, celis atsitās pret galdu, un �ļirce aizripoja pa tā virsmu, iejūkot pārējos krāmos, kurus Perisa līdz �im nebija pamanījusi.

"Mums laikam nāksies meklēt palīdzību," viņa sacīja, ar acīm meklēdama telefonu. "Viņ� noteikti ir pārdozējis. Tā viņ� var nomirt."

Tobiass piespieda trīs pirkstus vīrie�a miega artērijai. Tad viņ� uzlūkoja Perisu. "Telefons ir tepat," viņ� sacīja, "ta�u zvani labāk policijai. Tas puisis ir jau miris."

Pirmsausmas dzestrums koda Tobiasam acīs. Viņ� kopā ar Perisu stāvēja uz ietves iepretī Karalienes Annas rajona dzīvojamai mājai, un viņiem blakus bija policists, kur� izskatījās tikpat garlaikots, cik viņi abi - noguru�i. Nerunīgi sanitāri tikko bija aiznesu�i viņiem garām Koera ķermeni.

"Man likās - detektīvs teica, ka mēs drīkstot iet," Perisa sacīja.

Virsnieks nedaudz sarosījās: "Viņ� patlaban ir pie telefona, lai saskaņotu kaut ko centrā. Tikko viņam būs tas, kas vajadzīgs, viņ� jūs atlaidīs. Jūs varat pagaidīt iek�ā."

Perisa noskurinājās. Tobiass pagrieza viņu ar seju pret sevi un apskāva. "Mēs tomēr kaut kā iztiksim bez �īs mājas ērtībām," viņ� sacīja policistam, "kaut vai tāpēc, ka uzturēties trīs stundas vietā, kur neesam ne lūgti, ne aicināti, nav īsti pieklājīgi."

Nekāda atbilde nesekoja. �o triju stundu laikā, kas bija pagāju�as kop� telefona zvana, Tobiass un Perisa bija atbildēju�i uz neskaitāmiem jautājumiem, vēroju�i, kā tieslietu ma�inērija darbojas ap līķi un atkal atbildēju�i uzjautājumiem. Viņi abi protestēja pret iespēju, ka no likuma viedokļa viņi izskatās drīzāk pēc kriminālnoziedzniekiem, nekā pēc upuriem.

"Ielau�anās," Perisa drūmi noteica, "tagad tikai jāgaida, kamēr avīzes tiks tam klāt. Kvinns un Dilaita tiek apsūdzēti par ielau�anos kāda narkomāna miteklī. Minētais narkomāns savā miteklī atrasts miris."

"Tas atstātu lielu iespaidu uz mūsu abu reputācijām. Vai tas tā patie�ām bija vai arī man tikai likās, ka mans ierocis bija par iemeslu da�iem īgniem mājieniem?"

Perisas zilās acis aiz briļļu stikliem pauda tikai galēju iz-tuk�otību.

"Paldies Dievam, ka vismaz parādījās Konrāds un apstiprināja mūsu sacīto." Tobiass jutās tik neērti, kā viņ� nekad agrāk nebija juties, ta�u tad ieradās Konrāds un pastāstīja policijai, ka tas bijis viņ�, kur� nācis uz pēdām Koera adresei un kur� iedevis to Tobiasam.

"Es priecājos, ka viņ� atgriezās, lai pateiktu pārējiem, kas noticis," Perisa sacīja, "man jātiek uz turieni, cik ātri vien iespējams. Viņi būs traki uztrauku�ies."

Tobiass toties vēlējās dabūt viņu ātrāk atpakaļ uz jahtas un gultā, vēlams, protams, viņa gultā. Viss, ko viņ� vēlējās, bija - turēt �o sievieti savās skavās un aizmirst par �o nelaimi, aizmirst, ka tāda jebkad ir notikusi.

Iztramdot barību meklējo�u putnu baru, uz ielas stūra iznira kāds stāvs un mērķtiecīgi devās viņu virzienā. Tobiass lēnām izvilka rokas no bik�u kabatām.

"Vormvud!" Perisa skrie�us metās pretī nācējam. Viņa apķērās viņam ap kaklu, un viņ�, nedaudz saminstinājies, pa-pliķēja viņas muguru. "Ak, Vormvud! Koers ir miris. Mēs viņu atradām."

Atbrīvojies no Perisas skavām, Vormvuds sabāza rokas kabatās. Abi ar Perisu viņi piegāja pieTobiasa. "Konrāds mums pavēstīja jaunumus. Es visu nakti sev uzdevu jautājumus, bet tā arī netiku pie jēgas. Vecais nelaimes putns atdevis galus, uh? Toreiz, pirms gadiem, runāja, ka viņ� gan tirgojot, bet pats nelietojot." Vormvuds bija ģērbies tais pa�ās brūnajās drēbēs kā iepriek�ējās dienas pievakarē. Bija grūti pateikt, kas izskatījās vairāk nolietots - viņa apģērbs vai dziļu rūpju izvagotie sejas panti.

"Policija uzdeva mums miljons jautājumu," Perisa stāstīja, it kā policists viņai līdzās būtu galīgi kurls. "Varētu padomāt, ka mēs to cilvēku esam nobeigu�i un pēc tam piezvanīju�i, lai viņi atbrauc un mūs noķer."

Tobiass saberzēja savas sūrsto�ās acis un klusībā lūdzās, kaut viņi ātrāk tiktu atlaisti. "Kā tu �eit nokļuvi?"

"Ar kājām," Vormvuds nevērīgi attrauca.

Tobiass palūkojās vīrietī: "Gara pastaiga."

"Esmu pieradis iet kājām. Kas �eit patlaban notiek? Es domāju, ka jūs jau būsiet prom."

"Tādā gadījumā man jājautā - kāpēc tu atnāci?" Tobiasa balss skanēja skarbāk, nekā tas būtu bijis vajadzīgs.

Vormvuda skatiens palika tikpat neizteiksmīgs kā bijis: "Tāpat, katram gadījumam - ja nu jūs tomēr vēl būtu �eit."

"Paldies," sacīja Perisa, uzmezdama Tobiasam pārmeto�u skatienu, "tiklīdz mums ļaus iet, mēs ar Tobiasu aizvedīsim tevi mājās. Man jāpavēsta visiem pārējiem, ka ar mani viss ir kārtībā."

Ēkas iek�pusē bija dzirdams soļu troksnis un drūzmē�anās. Parādījās detektīvs ar savas svītas atliku�o daļu.

Detektīvs Dīns krasi izdalījās uz uniformās ģērbto darbinieku fona. Pelēkā filca platmale lieliski piestāvēja viņa kalsnajai, inteliģentajai sejai. Pienācis klāt Tobiasam un Perisai, viņ� pamāja ar galvu Vormvuda virzienā: "Vai �is ir jūsu draugs?"

"Labs draugs," Perisa tūdaļ pat atsaucās, "viņ� ieradās tāpēc, ka cilvēki sāka par mums uztraukties."

Izsaiņojis ko�ļājamās gumijas tāfelīti, detektīvs to pārlocīja precīzi uz pusēm un aizbāza aiz vaiga. "Nu jau drīz varēsiet iet mājās pie mammītes un papucī�a. Vai es drīkstu runāt jūsu drauga klātbūtnē?"

Perisas acis iepletās vēl platākas. "Jā," viņa atbildēja tādā tonī, kas vairāk atbilstu vārdam "kāpēc".

"Viņu, acīm redzot, nogalinājusi koncentrētā, tīrā viela, kuru viņ� lietojis. Vai saprotat, ko es ar to domāju?"

Tobiass sakrustoja rokas uz krūtīm: "Jūs gribat teikt, ka viņ� lietojis to neat�ķaidītu. Kāpēc tas, ko viņ� grūdis sev iek�ā, lai kas tas arī būtu, nebija at�ķaidīts?"

"Tas bija heroīns."

"Vai tas ir bīstami?" Perisa iejautājās.

Dina taisnās mutes kaktiņi parāvās uz aug�u cietā smīnā. Da�ai labai sievietei viņa mute varbūt būtu likusies pievilcīga. "Varētu teikt, ka jūs perfekti esat izanalizēju�i situāciju. Viņ� bija narkomāns ar stā�u. �ādi cilvēki nemēdz tik lēti kļūdīties."

"Un tomēr viņam tā iznāca," sacīja Perisa.

Tobiass pievilka viņu sev cie�āk klāt.

Kādu brīdi pētījis viņu abu sejas, Dīns sacīja: "Viņ� nekļūdījās. Kā mēs konstatējām, kāds viņam atnesis ķīnie�u ēdienu un desertā - dāvaniņu. Acīm redzot, viņ� nejautāja, kas bija desertā."

"Slepkavība?" Tobiass bilda, vairāk gan pats sev. "Pārāk precīza laika izvēle."

"Tie�i to arī es gribēju teikt," Dīns bija iespiedis gumiju starp zobiem un sparīgi to ko�ļāja. "Jūsu adreses mums ir. Vai brauksiet mājās?"

Tobiass pamāja.

"Skaidrs. Sazināsimies, kad būs nepiecie�ams."

"Vēl tikai mirkli," Tobiass ieteicās, "vai jums �ai sakarā ir kādi secinājumi?"

Viņā cie�i urbās dzeļo�u, gai�zilu acu pāris. "Nekādu secinājumu nav. Mis Dilaitai dro�i vien vajadzēja justies ārkārtīgi nepatīkami, redzot, ka viņas juvelierizstrādājumi tiek tik nelietīgi nokopēti. Pierādīt to, ja nav ne ski�u, ne liecinieku, ir gandrīz neiespējami. Tas ir pietiekami, lai cilvēku padarītu traku."

Perisas bālā seja piepe�i uzliesmoja ko�i sārta: "Ne tik traku, lai kādu nogalinātu!"

Būdams bezspēcīgs paņemt atpakaļ Perisas vārdus, Tobiass sakoda zobus un turpināja raudzīties detektīvam acīs. Tajās �ķita pazibam apmierinājums. Tad viņ� pieskārās savas platmales apmalei un devās uz ma�īnu, kura stāvēja ietves malā un kurai nebija nekādu zīmju, kas norādītu, ka tā ir policijas ma�īna.

Kad viņi bija paliku�i vieni ar Vormvudu, Perisa sacīja: "Viņ� domā, ka mēs esam nogalināju�i Koeru. Kā viņ� tā var?"

"Tā nu glu�i viņ� nedomā," teica Tobiass. Viņ� neteica Perisai, ko pats par to domā, proti, ka policija apsver da�ādas varbūtības. "Brauksim pie tevis un aizvedīsim pie viena arī Vormvudu. Ja kāds vēl patie�ām būs nomodā, tu varēsi sniegt viņam īsu izklāstu." Bet pēc tam viņam jādabū Perisu prom no turienes uz visiem laikiem. Viņam �ai sakarībā bija savs viedoklis.

Viņ� bīdīja Perisu uz d�ipu, ta�u viņa stīvējās pretī. "Necenties mani aizstāvēt," viņa nerimās, "esmu jau tikusi brīdināta. Tātad mani tur aizdomās par slepkavību."

Izstiepies visā garumā uz Perisas dīvāna un atbalstījis galvu rokas līkumā, Tobiass ātri vien iemiga. Uztupusies uz dīvāna aizmugures atzveltnes, viņu piemiegtām acīm vēroja Aldonsa.

Konrāds, smagi uzgūlis galdam, pieturēja plakstiņus ar pirkstiem, nejaujot tiem aizkrist ciet.

"Tas ir pats trakākais, ko jebkad esmu dzirdējis," Sems, soļodams �urpu turpu, pukojās. "Dārgā!" viņ� uzsauca D�īnai, kura virtuvē vārīja kārtējo kafijas porciju. "Vai tu esi dzirdējusi ko tamlīdzīgu?"

"Nē, Sem," kā alla�, būdama iecietīga pret savu mīļāko, D�īna neatgādināja, ka viņ� �o jautājumu uzdevis jau vairākas reizes pēc kārtas.

"Zini ko?" Sems, būdams vienīgais no klāteso�iem, kur� nekāvās ar miegu, uzvaro�i savicināja rokas. "Mums nav par ko uztraukties. Tu, Perisa, būsi pārāk daudz saklausījusi tā policista vārdos. Tas nav nekas vairāk, kā kaut kādi miglaini mājieni."

Perisa sēdēja pie loga, un no savas vietas viņa redzēja, kā zem aizvērtajiem plakstiņiem miegā kustas Tobiasa acu āboli. Neviens no viņiem nebija saklausījis par daudz detektīva Dina mīklainajos komentāros, un Sems jau kop� tā brī�a, kad viņi ienāca pa durvīm, svārstījās starp prieku un filozofisku mierinā�anu.

Pārvilcis roku pār matiem, viņ� atsāka savu staigā�anu. "Lipss un viņa kundzīte gan netaisās kavēt savu burvīgo miegu."

"Viņiem tas nemaz nav jādara," Perisa rāmi sacīja, "jums visiem tagad pienāktos iet gulēt. It sevi�ķi Mērijai." Vecā dāma, sēdēdama �ūpuļkrēslā, patie�ām bija iesnaudusies.

"Es viņu nogādā�u lejā," Vormvuds, tikko ienācis no savas dzīvokļa puses, piedāvāja. "Nāc, Mērij."

Mērija kurnēdama ļāva viņam uzsliet sevi kājās. "�ķērso robe�u, ja es tev saku," viņa pilnīgi skaidri sacīja. "Mēs paslēpsim tevi pasta karietes aizmugurē un pārvedīsim pāri."

Tobiasa acis bija vaļā.

"Iesim," Vormvuds mudināja, un viņa sejā rotājās viegls smaids, "tev jāatpū�as, pirms tu kal bēg�anas plānus."

"Neko es nekaļu," viņa īgni atcirta un, izrāvusies no Vorm-vuda tvēriena, pati devās uz durvīm, "man ir sakari. Un, kad tie stulbeņi beidzot būs izdomāju�i, kas ir kas, mēs tevi nogādāsim atpakaļ. Esmu jau pasūtījusi ķirbjus."

Pa to laiku, kamēr Vormvuds bija izvadījis veco dāmu pa durvīm un aizvēris tās viņiem abiem aiz muguras, Konrāds bija aizdarījis acis un nolicis galvu uz rokām. Perisa klausījās, kā arvien attālinādamās, pa kāpnēm klaudz Mērijas kurpes. Tad sekoja klusums.

"Tātad," Sems atsāka, "ko mēs darām? Tupam �eit un gaidām, kamēr atnāk tie sūdabrāļi un izvirza vēl trakākas apsūdzības?"

"Nē," D�īna, ienesdama uz paplātes krūzītes, sacīja, "mēs izdzersim �o un tad iesim prom, un liksim �os cilvēkus mierā."

Nolaidis zemē savas garās kājas, Tobiass paņēma viņam piedāvāto kafiju. Visi dzēra, neskatoties viens otram acīs.

"Konrādam vajadzēja iet ar jums kopā," Sems sacīja, "un viņam vajadzēja parūpēties, lai arī es tur būtu."

"Nolādētā ma�īna," Konrāds, miegaini mirk�ķinādams acis, taisnojās, "ātrāk būtu bijis aizbraukt ar taksi."

"Kāpēc tu neatnāci uz klubu un nepaziņoji to visu mums?" Sems neatlaidās.

"Pie velna!" Konrāda iedegusī seja vēl vairāk satumsa. "Es jau tev teicu, ka mēģināju iedarbināt vienu no tām draņķa ma�īnām. Nevajag gulēt uz..."

"Diezgan," D�īna viņu pārtrauca, "�obrīd nav mūsu spēkos kaut ko mainīt. Mutes dzesinā�ana �eit nepalīdzēs.

Mums visiem nāktu par labu kaut cik pagulēt. Gan jau viss nokārtosies."

"Jā," Sems novilka. "Turklāt vēlams, lai tas nokārtotos bez Perisas arestē�anas."

Perisa ar troksni nolika savu krūzi un aiz�āva drebo�o roku priek�ā mutei.

"Pievaldi purslas," Konrāds no�ņācās uz Semu. "Vai neredzi, kā tas ietekmē Perisu?"

Sems jau grasījās pienācīgi atbildēt, ta�u, pametis skatienu uz Perisu, aprobe�ojās ar sāju grimasi: "Hē. Piedod, Perisa. Nekad neesmu mācējis būt pietiekami taktisks."

Pēk�ņi Konrāds pielēca kājās. "Vai es drīkstu izmantot vannas istabu?" un, nemaz negaidīdams atbildi, viņ� slaidā riksī metās uz priek�u pa koridoru.

"Labi, bērni," Tobiass, iztuk�ojis savu krūzi, sacīja, "domāju, ka mums vajadzētu īstenot pirmīt izteiktos draudus un iet gulēt."

Perisa sastapās ar viņa skatienu un juta, kā visu viņas būtni apņem siltums. Kaut arī noguru�u līdz galīgam bezspēkam, viņu pārņēma uzbudinājums. Vienalga vai aug�stāvā viņas gultā, vai Tobiasa jahtā, viņi drīz varētu atkal mīlēties. Starp viņiem strāvoja vārdos neizteikta sapra�anās, un viņas ķermeni pār�alca kvēlas trīsas.

Piepe�i no koridora iedrāzās Konrāds. Rokā viņ� turēja papīra lapu. "Aizturiet viņu!" viņ� sauca, jau būdams ceļā uz durvīm. "Neļaujiet viņam aizlaisties!"

Pasviedis papīra gabalu Perisai, viņ� izmetās ārā pa durvīm. Nevilcinājies gandrīz ne mirkli, Sems sekoja Konrādam.

Tā bija D�īna, kurai izdevās noķert salocīto papīra lapu. Atlocījusi-to vaļā, viņa sāka lasīt. Perisa un Tobiass, pienāku�i klāt, lūkojās viņai pār plecu.

"Dārgā Perisa!" tā rakstīja Vormvuds. "Nodod �o zīmīti policijai. Es biju iekūlies ķezā, bet man vajadzēja atrast citu veidu, kā no tās izkulties. Es pārskicēju tavus darbus un nesu Koeram, lai viņ� izgatavo kopijas. Kādreiz viņ� bija mans draugs. Mēs nekad nebijām pilnīgi pazudu�i viens no otra redzesloka. Kad tu vakar atnāci uz "Durvīm" un paziņoji, ka esi atklājusi viltotāju, mani pārņēma panika. Koers dabūja tādu galu, kādu pats bija izvēlējies. Aiz aizmār�ības. Viņa sirds jau bija apstājusies. Jums nevajadzēja tur lieki lauzties. Es negaidīju, kamēr Konrāds uzraks adresi. Es biju tas, kur� nogalināja Koeru Merku. Tas tagad ir beidzies. Paldies tev par visu, ko tu manā labā esi darījusi. Man ļoti �ēl, ka atmaksāju tev tādā veidā. Ta�u tagad tev vairs ne par ko nav jāuztraucas. Viss ir beidzies." Apak�ā bija paraksts: "Ri�ards Vormvuds."

Izņēmis zīmīti D�īnai no rokām, Tobiass piegāja pie telefona un sāka griezt numuru.

"Ri�ards..." Perisa klusi sacīja, "es nekad nebiju zinājusi, ka viņam ir arī kāds cits vārds."*

Wormvood - vērmele.

Tā bija �antā�a.

�etrus mēne�us atpakaļ, kad viņiem bija pirmais kontakts, Vormvuds bija tuvu ģībonim. Zvanītājs viņam pavēstīja, ka viņ� esot redzēts savācam pusaugu zēnu - prostitūtu Otrajā avēnijā. Ja viņ� nedarī�ot, ko viņam liek, viņa mīļākais, kur� tāds bija nu jau piecpadsmit gadus, saņem�ot attiecīgas fotogrāfijas.

Viņam toreiz nevajadzēja tam ļauties. Viņam vajadzēja izstāstīt �o no�ēlojamo, zemisko patiesību cilvēkam, kuru mīlēja. Cilvēkam, kuru līdz ar to viņ� riskētu pazaudēt uz visiem laikiem.

Tagad jau bija par vēlu. Tagad neatlika vairs laika pat uzrakstīt atvadu vēstuli. Atvadu vēstuli vienīgajam cilvēkam Vormvuda mū�ā, kur� viņa mīlestībai bija atbildējis ar pretmīlestību.

Tik tikko spēdams kaut ko saskatīt ar savām iekaisu�ajām, asaru apmiglotajām acīm, Vormvuds drīzāk pēc izjūtas nekā noteikta mērķa vadīts virzījās uz dienvidiem. Varbūt pat ka tā bija labāk - vienkār�i pazust, nedodot par sevi nekādu ziņu. Vismaz viņa partnerim tiks aiztaupītas sāpes par viņa nodevību.

Viena vienīga bezatbildīga rīcība, ļau�anās vēlmei ielaisties ar pui�eli boksera kreklā un apspīlētos d�insos, kur� viņam tik pavedino�i māja, un piecpadsmit mīlas un maiguma pilni gadi varēja tikt aizmēzti prom kā nebiju�i.

Aug�ā neskaidri iezīmējās milzīgais, �ķautņainais "Karaļvalsts" jumts. Vormvuda pusizdzisu�ais skatiens atdūrās pret sporta arēnas pelēcīgo jumtu, tad viņ� spēra soli uz priek�u, nāko�o - uz aug�u, tad atkal uz priek�u un uz aug�u.

Nu jau vairs nebija tālu.

Laime viņam nekad nebija smaidījusi. Mākslinieka talants, kas tik strauji un daudzsolo�i bija uzplaucis, tikpat strauji arī saplaka, ierindojot viņu otr�ķirīgo kategorijā.

Un vienīgais brīni�ķais un nemainīgais, kas jebkad �ķērsojis viņa dzīves taku, tā arī nemū�am neuzzinās, kāpēc viņa mīļākais aizgājis no dzīves, pat neatvadīdamies no viņa. Tā bija vislabāk.

Viņ� bija sasniedzis pussagruvu�o pelēko ēku puduri līdzās staltajai celtnei. Viņam garām pa Pirmo avēniju nemitīgi drāzās automa�īnas.

Motoru troksnis urbās viņa smadzeņu �ūnās. Rēkoņa un dārdi.

Viņ� uzskrēja virsū kādai sievietei. Viņa uzkliedza, ta�u viņ� to pat nedzirdēja.

Ja vien viņ� jau kop� sākta gala nebūtu bijis pārāk vāj�, lai kādam stāstītu par sevi, lai cik �is "kāds" būtu pretimnāko�s un līdzjūtīgs. Ta�u viņ� tāds bija. Viņ� bija spējis atvērties un dalīties savās jūtās ar vienu vienīgu cilvēku uz pasaules. Un tagad �o uzticību kāds ļaunprātīgi bija pavērsis pret viņu, tā bija pārvērtusies par rīksti kāda rokās.

Tāda rokās, kur� pazina cilvēku raksturus. Viņ� bija kļuvis par �anta�ētāja upuri.

Ja vien viņ� būtu pagājis tam zēnam garām...

Ja viņ� tovakar nebūtu viņu ieraudzījis...

Ja viņam būtu izdevies izvairīties no �antā�as...

Ja, ja, ja, ja...

Nākamais kvartāls aiz Pirmās avēnijas. Divi pre�u vilcieni viens aiz otra izkustējās no vietas. No�vadzēja sajūgs, un metāla riteņi uzņēma ātrumu.

Vormvuds metās skrie�us. Viņ� klupa uz katra soļa.

"Skaties, kur ej, puisi" garāmslīdo�ā seja �ķita sastāvam tikai no mutes. Lēni, pārāk lēni tā slīdēja prom.

Neveiksminieks. "Tu esi neveiksminieks, dēls."

Cik daudz gadu jau pagājis kop� tās reizes, kad viņa tēvs pēdējo reizi skatījās viņam acīs, teikdams: " Tu esi neveiksminieks, dēls. Ar pirkstu taisīts." Vecā vīra piere bija sarkana un sasvīdusi. Beisbola cepure bija parauta uz aug�u. Lūpas slapji spīdēja no tikko izdzertā alus. "Kas to būtu domājis, ka es ņem�u un izperinā�u tādu draņķa pēdiņu?"

Viņ� bija pievācis to zēnu un aizvedis viņu uz savu istabu. Ta�u vienīgais, ko viņ� tonakt bija darījis, viņ� bija skatījies uz viņu. Licis viņam izģērbties un skatījies. Pui�elis pozēja un gorījās... un kārdināja. Nevainības ilūzija. Nevainības, kas sen jau bija zaudēta, lai cik naivas un bērni�ķīgas liktos �īs skaistās, brūnās acis.

"Vai ar jums viss ir kārtībā?" viņa priek�ā bija izniris strādnieks dzeltenā ķiverē. "Varbūt jums vajadzīga palīdzība?"

"Nē. Nē!"

Viņam bija vajadzīga piedo�ana. Viņam bija vajadzīgs sirdsmiers. Viņam bija vajadzīgs neiespējamais - pagriezt laiku atpakaļ un paiet garām zēnam no Otrās avēnijas.

Beidzot viņ� bija ieraudzījis sava gājiena galamērķi. Augstu virs viņa uz daudzvirzienu satiksmes viadukta dārdēdamas drāzās automa�īnu straumes. Nemitīgā riteņu dunoņa pār asfalta grambām atbalsojās viņa deniņos.

Saule viņu nesildīja, ta�u mugura bija slapja no sviedriem. Tādi pa�i sviedri aukstās straumītēs plūda pāri sejai. Katra ieelpa plosīja viņa rīkli, it kā viņ� elpotu nevis gaisu, bet sērskābes tvaikus. Plau�as �ķita sitamies pret sirdi. Rokas bija kļuvu�as nejūtīgas. Kājas arī. Nejūtīgās kājas kāpa arvien augstāk un augstāk.

Iekaucās auto sirēna.

Zīme pie pārejas, kas veda uz automaģistrāles estakādi, vēstīja: "Kājāmgājējiem - aizliegts!"

Uz aug�u, tikai uz aug�u.

"Lasīt neproti, vai?" kāda galva, izķērusies pa pikapa atvērto logu, auroja. "Mēsls tāds!"

Mēsls.

"Kas to būtu domājis, ka es ņem�u un izperinā�u tādu draņķa pēdiņu?"

Vormvuds stāvēja pa�ā pārejas aug�ā. Skatam pavērās saules zib�ņiem klātais Eliota līcis un tālumā blāvojo�ās Olimpisko kalnu smailes.

Saule zibsnīja automa�īnu vējstiklos, nebeidzama vējstiklu straume gar viņa kreiso plecu.

Lēnām pagriezies pret spo�ajiem vējstikliem, Vormvuds nokāpa no �aurā apmales paaugstinājuma.

�ilbino�ie zib�ņi vilināja. Tāpat kā toreiz skaistais zēns.

Un viņ� sāka skaitīt soļus. Viens, divi, trīs, �etri...

Iznākusi no du�as Tobiasa jahtas "brīvajā" daļā, Perisa noslaucījās lielā, dzeltenā dvielī. "Pirmais augusts," viņa sacīja cauri tvaikiem, "un es pat nepamanīju, kā aizskrēja jūlijs."

Caur abiem jumta logiem iek�ā raudzījās naksnīgās debesis. �ī diena bija nesusi jaunus atklājumus, tā bija pilna �ausmu un sarūgtinājuma, un Perisai tā iezīmēja jaunu laiku sāk�anos. Viņas nevainīgā, gai�ā dzīves uztvere bija saņēmusi vēl vienu smagu triecienu. No �īs dienas viņai būs nesalīdzināmi grūtāk noticēt apkārtējo labestībai.

Perisa slaucīja matus, cīnīdamās arsavēlu�amies mud�ekļiem. Nebija jau arī nekāds brīnums - gandrīz divas dienas viņa par saviem matiem nebija likusies ne zinis, taisni, slapji un auksti tie bija nokarāju�ies viņai pār pleciem.

Vienkār�ā, baltā kokvilnas naktskrekla piecu daļa vienā mirkli palika slapja. Kaut kā savaldījusi savus biezos, smagos matus no dvieļa savītā turbānā, Perisa uzģērba rītakleitu.

Katra sīkā darbība - iedabūt rokas piedurknēs, ielocīt atpakaļ kabatu, kura pēc mazgā�anas bija izgriezusies uz āru, izvilkt ar atlasu apvilktās pogas cauri �aurajiem pogcaurumiem, prasīja piepūli, it kā tas viss tiktu darīts dziļā ūdenī.

Nekad vēl jaunā sieviete nebija jutusies tik nogurusi un arī tik sagrauta un iztuk�ota kā patlaban.

Klauvējiens pie guļamistabas durvīm lika satrūkties. Viņa bija domājusi, ka Tobiass jau ir aizmidzis.

Spērusi soli pieticīgi mēbelētajā guļamistabā, viņa teica: "Jā, lūdzu," un, noņēmusi dvieli no matiem, nokāra tos uz priek�u.

"Tas esmu tikai es," Tobiass sacīja.

Pagriezusi galvu uz sāniem, Perisa turpināja slaucīt matus. Ģērbies baltā T-kreklā un mīkstos, vecos d�insos, Tobiass stāvēja durvīs, un mati viņam bija tikpat slapji kā Perisai.

"Es domāju, ka tu jau esi gultā," viņa teica.

"Man nekādi neizdodas atslēgties."

Perisa iztaisnojās un izklaidīgām kustībām salocīja dvieli. "Ir jau pirmais augusts/' viņa sacīja.

"Vai tie�ām? Man nemaz nebija iznācis laika to pamanīt."

"Katru gadu �ai dienā man būs jādomā..."

Tobiass pamīņājās uz savām basajām pēdām, uzlikdams vienu virsū otrai. "Cilvēki mirst ik dienas. Pirmais augusts nav ne labāks, ne sliktāks par citiem datumiem."

"Es neparko nespēju noticēt, ka viņ� to izdarīja. Viņ� uzkāpa pa�ā aug�ā uz pārejas un turpināja iet taisni uz �osejas vidu, līdz tika notriekts."

"Es domāju, ka tu teiksi, ka nespēj noticēt, ko viņ� nodarījis tev."

Perisa nometa dvieli uz vannas istabas plaukta sev aiz muguras. "Vormvuds �odien aizgāja bojā. Vai tie�ām tas tev neliek justies nelāgi?"

Tobiass stāvēja, atbalstījies pret durvju aplodu. Viņa skatiens bezmērķīgi klīda apkārt. "Es jūtos kā sastindzis. Es jūtos apjucis un nomaldījies. Vēl es jūtos nikns, jo tev ir bijis tik daudz kas jāpārdzīvo un jāpārcie�, kaut arī tu neko tādu nebiji pelnījusi. Bet tas puisis-viņ� nogalināja cilvēku. Viņ� nogalināja cilvēku, kuru pats bija nolīdzis, lai tas izgatavotu tavu rotaslietu viltojumus. Mēs dro�i vien nemū�am neuzzināsim, kādam nolūkam viņam bija vajadzīga tā nauda, ta�u viņ� par savu upuri izvēlējās tevi, sievieti, kura vienmēr pret viņu ir bijusi laba. Un no Koera viņam, acīm redzot, bija jātiek vaļā tāpēc, ka viņ� baidījās, ka tu nonāksi tam uz pēdām, un viņ� tiks atmaskots."

"Ta�u, uzzinājis, ka policija var mani apsūdzēt slepkavībā, viņ� atzinās," Perisa sacīja. "Es zinu, ka viss, ko viņ� darīja, bija nepareizi, un tomēr... es vēl joprojām domāju, ka viņ� bija mans draugs."

"Jā-ā." Pārgājis pāri istabai, Tobiass nostājās pie ķir�koka gultas un atsedza rokām darināto segu. "Nāc nu. Es tevi apseg�u, un tu pa�u�ēsi. Ir jau gandrīz desmit vakarā, bet tu esi uz kājām jau no vakarrīta."

"Tāpat kā tu."

"Kāp nu gultā."

"Vai es palūdzu, lai kāds pabaro Aldonsu?"

"Tu palūdzi D�īnai. Rāpies iek�ā."

Perisa paklausīgi atpogāja rītakleitu un noslidināja to pār pleciem. "Arī tev jāiet gultā," viņa sacīja, neskatīdamās uz Tobiasu, toties juzdama viņa cie�o skatienu. "Vai apsoli, ka tagad iesi gulēt?" Viņa negribēja, lai viņ� �eit atstātu viņu vienu.

"le�u gan."

Neizlēmīgi pagrozījusies viņam blakus, Perisa apsēdās uz gultas malas un uzrāva kājas uz matra�a. Tai pa�ā mirklī sega pārklājās viņai pāri.

Aizvērusi acis, Perisa gulēja nekustīgi. Viņa gaidīja. Viņam noteikti bija jājūt, cik ļoti viņai �obrīd bija vajadzīgs viņa apskāviens, viņa siltums un spēks.

Viņai zem zoda tika sakārtots palags.

Gaisma izdzisa.

"Saldu dusu, Blū."

"Paldies."

Sajutusi Tobiasa elpu uz savas pieres, viņa aizmirsa par nogurumu.

Viņ� pārslidināja rādītājpirkstu pāri viņas vaigam.

Perisas krūtis saspringa. Saspringa arī muskuļi pavēderē un starp kājām.

Viņ� noskūpstīja viņas pieri.

Viņa aizturēja elpu.

Gar segu no�vīkstēja viņa d�insi.

"Tobias?"

"Viss ir kārtībā," viņ� sacīja, "bet tagad ļauj man iet. Es bū�u viņā pusē hallei."

Durvis ļoti klusi atvērās un tikpat klusi arī aizvērās.

Perisa palika viena tumsā. Pietvīkums pamazām atstāja viņas seju... bet viņas ķermenis turpināja kvēlot.

Viņ� bū�ot viņā pusē hallei? Perisa sasprindzināja �okli. Rotaļām jau viņa bija tā kā par vecu. Tobiass Kvinns nebija nekāds muļķis. Viņ� nevarēja stāvēt viņai blakus un nejust viņas alkas pēc viņa. Tātad �īs mazās, nevainīgās apmīļo�anas mērķis bija viņu, Perisu, uzbudināt un tai pa�ā laikā parādīt, ka viņ� var nākt un iet, kad vēlas. Ta�u tie laiki ir pagāju�i - viņ� vairs nav vienīgais, kas visu izlemj.

Nepapūlējusies iedegt gaismu, Perisa nometa segu un izrausās no gultas. Piegājusi pie durvīm, viņa atrāva tās vaļā un devās uz priek�u. Viņā pusē hallei.

Viņai nemaz nebija jāver vaļā Tobiasa istabas durvis, jo viņ� tās nebija kārtīgi aizvēris. "Man vajadzēja būt kopā ar tevi," bez klauvējiena ienākusi iek�ā, viņa paziņoja, "galu galā -kāpēc es esmu �eit?"

Tobiass stāvēja ar muguru pret viņu. Viņ� ļoti nesteidzīgi pabeidza vilkt T-kreklu pāri galvai. Viņa plecu un muguras muskuļi viegli kustējās.

Pensu nepavisam neinteresēja Tobiasa platie pleci un �aurie gurni. Nekā piesaisto�a nebija arī viņa taisnajā mugurā un asi iezīmētajos muskuļos, kas ieslīpi stiepās no padusēm līdz viduklim.

"Manis pēc tu vari iet ellē," viņa sacīja.

Tobiass pagriezās: "Kāpēc tā?"

" Es gribēju, lai tu zini, ko es pret tevi jūtu. Bet tagad atbildi uz manu jautājumu: kāpēc es esmu �eit?"

Vilkdams vaļā d�insu slēdzi, Tobiass piegāja pie gultas un atsedza tum�sarkano segu.

"Vai tu vienmēr esi tik nolāpīti kārtīgs?"

Tobiasa zods pa�āvās uz aug�u. Viņa tēraudpelēkās acis skaudri iezibsnījās. Ta�u tūlīt pat viņa skatiens atkal atmaiga: "Neuztraucies - tu tiksi tam pāri. Tam tikai vajadzīgs laiks."

"Ej pie velna!" vil�anās un aizvainojums bija padarījis Perisas elpu strauju un saraustītu. "Neredzu nekādu iemeslu, lai es pa�laik neatrastos pati savās mājās. Paldies par laipno izmitinā�anu. Es izsauk�u taksi."

Perisa juta, ka gaiss istabā kļūst elektrizēts. Viņa saviebās. Tai īsajā mirklī, kamēr viņas acis bija ciet, Tobiass bija �ķērsojis telpu un pienācis viņai cie�i klāt. Piespiedis jauno sievieti pie sienas, viņ� pats stāvēja tik tuvu, ka viņa juta vīrie�a cieto, tum�iem bārdas rugājiem noaugu�o �okli.

Perisa nokrim�ļojās: "Atvaino mani."

"Atvainottevi? Kurtu, pie velna, domā iet?"

"Atpakaļ uz mājām," viņa tikko dzirdami izdvesa.

"Vai tu esi pie pilna... Nesaki neko. Izmet to no galvas. Tu esi zaudējusi sajēgu. Nāc, es nolik�u tevi gulēt."

"Kraties ellē! Neesmu tev nekāds zīdainis!"

"Kāpēc tu lamājies kā... Kāpēc tu tā runā?"

Perisa saknieba lūpas. Tagad tās vairs nekādi nevarēja drebēt.

"Tu �eit atrodies tāpēc, ka tur, pie tevis, tavā mājā, nav dro�i. Tā. Es to negribēju sacīt, ta�u, ja tu uzvedies kā maza idiote, man nav citas izvēles."

"Protams, ka tur ir dro�i," viņas lūpas drebēja tik un tā. "Vormvuds... ir miris. Neviens vairs neslamstīsies apkārt, kopēdams manus darbus."

"Tad jau labi," Tobiasa plaukstas bija atspiestas pret sienu, katrā pusē Perisas deniņiem. "Tad jau rādās, ka mums nav par ko uztraukties. Ak Kungs! Vormvuds bija tikai daļa no visas nelaimes!"

"Nevajag."

"Ak..." viņa krū�u kurvis iepletās. "Apskatīsim to visu galvenās līnijās. Tie�i tas tev tagad ir vajadzīgs. Jā, mums vairs nav jāuztraucas par viltotāju un to, kur� viņu apgādāja. Bet neaizmirsti, ka tev tika uzbrukts, kamēr tu biji gultā. Un vēl kāds tevi iesprostoja uz jumta, pārbaidīdams tevi tā, ka tu gandrīz vai aptaisījies."

"Bet..."

"Nekādus "bet". Mēs zinām, ka mums abiem uzbruka viens un tas pats cilvēks. Nav nekādu �aubu, ka viņ� gribēja mani dabūt lī�a dibenā zivīm par barību. Mēs nezinām, kas viņ� ir. Ta�u viņ� neapstāsies. Tātad tu neesi dro�ībā. Es neizlaidī�u tevi no acīm. Vai saprati?"

Perisa aizvēra ciet muti.

"Labi," Tobiass sacīja, "ļoti labi."

"Zini ko," Perisa strauji samirk�ķināja sūrsto�ās acis, ta�u tas ne nieka nepalīdzēja, "acīm redzot, ir sievietes, kurām tāpat kā senos laikos, gribas, lai viņas kāds sargātu un visu izlemtu viņu vietā. Es pie �īs sugas nepiederu."

"Tu nekur nebrauksi."

"Vormvuds nāca no iek�puses. Tam cilvēkam, kur� nāca no ārpuses, nebija atslēgu. Viņ� ielauzās."

"Tikai ne tajā naktī, kad tu gandrīz atklāji, cik slikti proti lidot."

Perisa centās izvairīties no vīrie�a skatiena. "Tas bija Vormvuds. Esmu pilnīgi dro�a. Izdzirdot mani nākam, viņam nekas cits neatlika, kā drāzties aug�up pa kāpnēm, lai paslēptos: Pēc tam viņ� mani izolēja, lai pats varētu vēl kaut ko pārskicēt. Viņ� nezināja, ka esmu izņēmusi visus savus darbus no... Vārdu sakot, es izņēmu tos... nu, no dro�as vietas. Vēlāk viņ� būtu mani ielaidis, izlikdamies, ka ir tikko atgriezies un dzirdējis aug�ā troksni vai kaut ko tādā garā."

"Varbūt. Tomēr mums joprojām ir kāds, par kuru mēs neko nezinām. Neiet runa par to, kur� kura vietā izlemj, bet gan par to, kā būt prātīgiem un piesardzīgiem."

Perisa lūkojās taisni viņam acīs: "Un tu domā, ka tas, ko tu tikko izdarīji ar mani, bija prātīgi? Tev �ķiet, ka tas bija varen gudri. Vai tādi gājieni tevi uzlādē?"

Tobiasa mutes kaktiņi noslīdēja uz leju: "Uzlādē? Kas par... Tev laikam nāksies man to nosaukt pa zilbēm."

"Ja es tā būtu izrīkojusies ar tevi, es skaitītos koķete. Tas ir dubultstandarts, un tas skar mani. Sieviete, kura ir apjukusi un cen�as sev kaut ko izskaidrot, parasti �ķendējas. Vīrietis toties pakļauj sievieti un tādā veidā izskaidro savu viedokli."

Tobiasa acis samiedzās: "Kādu vēl viedokli?"

"Netēlo muļķi. Dusi saldi. Lai tev blusas neko�. Pārsedz man pāri sedziņu. Uzskrūvē mani. Aizej, atstājot mani tvīkstot pēc tevis, lai pēc tam pats varētu saldi pasmieties."

Viņ� iegremdēja pirkstus Perisas matos tik strauji, ka .viņas pakausis atsitās pret sienu. "Tu neesi pie pilna prāta," viņ� izgrūda caur zobiem. "Pasmieties? Padomā jel - tu pati biji tā, kura mani sūtīja gulēt. Vienīgais, kas tev, mīļā, bija jādara, tev bija man to jāpalūdz."

"Jāpalūdz?" viņas rokas, kuras balstījās pret Tobiasa cieto krū�u kurvi, sa�ņaudzās dūrēs. "Man būtu jālūdz tevi, lai tu..."

"Pasaki to."

Perisa nikni lūkojās viņā un purināja galvu.

Vīrie�a pirksti vēl cie�āk apkjāvās ap viņas matu kodaļu: "Pasaki to".

"Lai notiek! Es gribēju, lai tu ar mani mīlētos."

Tobiass pavēra lūpas, tā ka kļuva redzami viņa nedaudz izvirzītie acu zobi. Perisa redzēja vertikālās ieplakas zem viņa vaigu kauliem un smalko, balto rētu virs uzacs.

Vīrie�a ķermenis uzgūla viņai bez jebkāda brīdinājuma. Viņ� saplacināja viņas kaisto�ās krūtis, piespieda savu iegurni viņas vēderam, vienā mirklī izkliedējot �aubas, ka viņa varētu būt vienīgā, kuru pārņēmusi vēlme. Viņa sajuta viņu cauri savam plānajam kokvilnas naktskreklam. Tēraudciets, smags un karsts, Tobiass bija svelmainu alku pārņemts.

"Tava vēlē�anās man ir likums," viņ� �ķelmīgi uzbilda, "un es tik un tā nebiju domājis iet gulēt."

Smeldzīgas trīsas lika piebriest viņas krū�galiem.

Tobiasa kaisles aizplīvuroto acu skatiens nesteidzīgi slīdēja uz leju. "Skaisti," viņ� teica, "tev patīk slapjas drēbes?"

Arī Perisa nevil�us palūkojās uz leju. Naktskrekls, viņas pilo�o matu samitrināts, bija kļuvis caurspīdīgs un cie�i piekļāvies viņas krūtīm. Viņas sārtie krū�gali spiedās cauri plānajam audumam.

Tobiass ar īk�ķiem paslēja uz aug�u viņas zodu un pieliecās, lai noskūpstītu viņas kaklu. Velti Perisa raustījās viņa skavās. Tobiass atbildēja, ar mēli rotaļīgi pārvilkdams viņas krūts galiņam.

"Tobias..."

"U-hu?"

Tobiasa roka glāstīja visu viņas augumu, tā paslīdēja zem viņas naktskrekla, paraujot to uz aug�u, un aizmaldījās līdz viņas pauguriņam, kuru viņa pirksti ņēmās izlūkot.

Perisa atgāza galvu atpakaļ.

Viņas kājas un vēderu apņēma vēss gaiss. Turēdams naktskreklu viņai ap vidukli, Tobiass nometās viņas priek�ā uz ceļiem. Perisa juta, kā vīrie�a mēle �audās pa slideno miesu, ko viņa pirksti bija atmodināju�i.

Viņai nebija laika protestēt un pat ne ieķerties ar rokām

viņa matos vai plecos. Viņas kaisle auga, iesveļot viņā aizvien kvēlāku uguni, liekot brāzties pāri vilnim pēc viļņa.

"Ak," tas bija vienīgais, ko viņ� spēja pateikt. Pēk�ņi viņ� atkal bija kājās, pacēlis Perisu, viņ� aplika viņas kājas sev ap vidukli un - ielauzās viņā.

Siena skrāpēja viņas muguru, ta�u tas jauno sievieti neuztrauca.

Tobiass bija kā dzelzs, ko vadīja bangojo�s, pirmatnējs spēks. Perisa bija pieplakusi viņa kaklam, viņas glāsti bija smagi un �ņaudzo�i. Viņa ķermenis bija sviedriem noplūdis. No viņa rīkles izlauzās kliedziens. Viņa sē�amvieta cilājās zem viņas papē�iem.

Tad vīrietis atslāba. Perisa pasmaidīja cauri elsām.

"Ak, velns," viņ� nomurmināja, "pārāk ātri. Lūk, ko tu ar mani esi izdarījusi."

Perisa slīdēja lejup pa viņa augumu, līdz viņas pirkstgali skāra grīdu. Vēl arvien elsodams, viņ� turēja viņu, piespiestu pie sienas. Viņa pavērtā mute pārklāja skūpstiem sievietes plecus un krūtis. Tad viņ� saņēma rokās viņas krū�galus un dāvāja viņas mutei ilgu un dziļu skūpstu.

Pieglaudis vaigu Perisas vaigam, viņ� klusi sacīja: "Pārāk sasodīti ātri, Blū."

Cenzdamās nesmaidīt, Perisa izslīdēja zem viņa paduses un devās uz durvīm. "Ir lietas, kurām vajadzīga prakse," viņa sacīja. Viņas kājas ļodzījās. "Vienā jaukā dienā tu sasniegsi manu pa�kontroles līmeni."

Apsviedies apkārt, Tobiass sniedzās pēc viņas.

Perisa spiegdama centās izvairīties no viņa. Tā kā nebija kur sprukt, tad viņa iemetās ar seju viņa gultā.

"Pa�kontroli?" Apkampis Perisas gurnus, viņ� parāva viņu tuvāk matra�a malai.

Perisa ķēra, ta�u viņai tā arī neizdevās neko saķert. "Jā. Tu ta�u negribi pazaudēt to pavisam."

Viņas naktskrekls tika no jauna parauts uz aug�u. Tādējādi Tobiasam pavērās lielisks skats uz viņas kailo un tik ļoti neaizsargāto mugurpusi. Viņ� turēja viņu. Tā turēdams, viņ� iegāja viņā vēlreiz.

Perisa paslējās uz aug�u. Viņ� jau bija kā bez sāta. Viņ� bija kā pulsējo�s granīts. Piepildīta ar viņu, Perisa �ņukstēja aiz baudas. Tobiass pārliecās pāri viņas mugurai, un viņa juta, kā viņā uzzied brīnumaina iek�ēja pulsācija. Viņa plaukstas paslīdēja zem Perisas auguma un viņ� iekļāva tajās viņas krūtis.

"Tobias.." viņa vārds viņas lūpās. Un viņas vārds viņa lūpās. Un tad jau tas atkal bija klāt - vēl viens karsts viļņojums, tik visaptvero�s, ka �ķita iz�ļācamies cauri kauliem un muskuļiem, katrai nervu �ķiedrai un ādas porai.

Viņa bija lieliska. Nekad, nemū�am viņ� nedrīkstēja ļaut viņai aiziet. Un, kaut arī viņa vairījās teikt �os vārdus, viņ� redzēja, viņ� juta viņas mīlu.

Baidīdamies viņu saspiest, Tobiass noslīdēja no Perisas auguma un, pievilcis viņu sev klāt, pārvilka viņiem abiem pāri segu. Perisa joprojām gulēja arseju uz leju. Viņ� glāstīja viņas aug�delmus, lāpstiņas, ļāva savai rokai viegli slīdēt pār viņas mugurkaulu līdz viduklim.

Perisa nekustējās un neteica ne vārda.

Tobiass uzlika celi viņas ciskām un sāka ar kāju glāstīt viņas kājas. Viņa pēda iespraucās starp viņas pēdām.

"ēs tam esmu par garu," viņ� �ukstus sacīja.

Perisa iespurcās: "Lielībnieks."

"Lielībnieks?" viņ� pasmaidījis iekoda viņas auss ļipiņā. "Tu ta�u tā nemaz nedomā, ko?"

Viņa stiepās un snaikstījās, līdz atrada viņa locekli.

Viņ� nebija gatavs.

"Turē�u tevi pie vārda," viņa sacīja.

Viņ� sāka viņu kutināt, līdz Perisa vairs neizturēja un iespēra viņam. "Kas attiecas uz veidu, kā mēs guļam �ai gultā," viņ� sacīja, "vai jums, cienītā, nebūtu iebildumu, ja mēs pagrieztos pareizajā virzienā?"

"Man ir neērti to teikt," viņa atbildēja, "ta�u kopā ar tevi es laikam būtu ar mieru griezties jebkurā virzienā."

Tobiass iesmējās. Joprojām pieplaku�i viens pie otra, viņi izlocījās kā sapāroju�ies zu�i, līdz viņu galvas beidzot atradās uz spilveniem.

"Mēs saderam kopā, tu ta�u to zini," Tobiass sacīja, atglauzdams matus Perisai no sejas un nopriecādamies, ka viņiem nebija ienācis prātā nodzēst gaismu.

Perisas īsi apgrieztais nags pārslīdēja pāri vīrie�a apak�lūpai. "Domāju, ka lielākā daļa cilvēku nosauktu mūs par absolūtiem pretstatiem."

"Tāpēc ka tu valkā brūnas marles kleitas, bet es - nē?"

Perisa vieglītēm iedunkāja viņa sānu.

"Manuprāt, mēs abi katrs savā sfērā esam tādi kā pilnības izkopēji," Tobiass sacīja. "Es savu dzīvi veltu tam, lai "Kvinns" būtu vislabākais, tu savējo - tam, lai "Dilaita" būtu vislabākā."

Perisas zilās, tik ļoti zilās acis sastapās ar viņa skatienu. Viņa smaidīja, ta�u �is smaids nebija vis lūpās, bet gan kaut kur dziļi �ais brīnumzilajās acīs. "Kaut ko tādu es patiesi nebiju gaidījusi no tevis dzirdēt. Es nemū�am nebūtu iedomājusies, ka tu varētu pielīdzināt manu darbu tam, ko dari tu."

"Tie ir at�ķirīgi, ta�u abi vienlīdz svarīgi," viņ� sacīja. "Tas, ko dari tu, būtībā ir mū�īgs. Tas būs vajadzīgs vienmēr. Tas, ko daru es, nelaimīgā kārtā ar laiku tiks aizvietots ar kaut ko lielāku un labāku, vai arī tikai labāku."

Perisas garās, slaidās rokas apvijās ap viņa kaklu: "Tu mani pārsteidz katru mīļu dienu, Tobias. Paldies tev par to. Bet no otras puses - tie�i tu jau arī būsi tas, kur� rūpēsies, lai tiktu darīti aizvien lielāki un labāki darbi."

Noskūpstījis viņas pieri, viņ� pievēra acis un ieelpoja viņas smar�u.

"Neizdari pārsteidzīgus secinājumus, Blū. Neesmu pārliecināts, vai varu dzīvot ar tiem saskaņā, vismaz �obrīd."

Klusi iesmējusies, Perisa pasniedzās, lai rotaļīgi pārlaistu lūpas pār viņa lūpām.

Rotaļīgais pieskāriens izvērtās skūpstā, skūpsts - dziļā skūpstā.

"Vēl viena lieta, par ko es runāju," Tobiass sacīja, kamēr jauns uzbudinājuma vilnis vēl nebija apslāpējis viņa domas. "Es runāju par to, cik labi mēs saderam kopā."

"Ak," Perisa tikko dzirdami izdvesa, "�ķiet, ka tev taisnība."

"Tu priek� manis esi absolūti ideāla. Vai tas, ka es tā saku, tevi nebiedē?"

"Nezinu," Perisa raudzījās tie�i viņam acīs.

Tas bija labāk nekā nekas. "Tu vari izlemt, cik ilgi tev tīk. Un, kamēr tu domāsi, mēs varam palikt tā, kā esam �obrīd."

"Skaists piedāvājums."

"Man ari tā �ķiet. Bet - zini, mums ir ari kaut kas visai at�ķirīgs. Tas ir izskats."

Perisa uzrāva savas izliektās uzacis: "Vai tikai tu nejoko?"

"Jā-ā. Es esmu vienkār�s puisis. To, ko tu redzi, to arī tu dabū. Un ne vairāk. Vai tu mani iesaiņo uzvalkā vai d�insos, vai novelc to visu nost-vienmēr viens un tas pats, nekādu pārsteigumu."

"Oo! Es to nemaz nezināju," viņas nerātnais smaids viņu iepriecināja. "Pāris reizes tu tomēr esi pamanījies mani pārsteigt."

Viņ� gribēja viņai tik daudz ko pateikt, ta�u tam bija jāatrod īstais brīdis. Viss bija noticis tik pēk�ņi, lēmumi, kurus, kā viņam likās, viņ� bija nospraudis visai dzīvei, un tas, ko viņ� vēl pirms pāris nedēļām bija domājis par �o sievieti - tas viss bija apgriezies ar kājām gaisā.

"Toties tu esi viens nebeidzams pārsteigums, Blū. Es... Es bū�u kļuvis atkarīgs no tava brīnuma, es bū�u kļuvis par tā narkomānu."

"Varbūt..." saņēmusi viņa seju plaukstās, Perisa vērīgi tajā ielūkojās, "varbūt mums paveiksies."

Tobiass norija siekalas. Cie�i un maigi apskāvis Perisu, viņ� pasniedzās, lai izslēgtu lampu.

Pats svarīgākais bija atrast īsto brīdi. �ī bija tā reize, kad labāk nesacīt neko.

* * *

Gaisā bija jūtama svaigi vārītas kafijas smar�a. Perisas degungals noraustījās un viņa samiedza acis spo�ajā saules gaismā, kas �autrveidīgi spiedās cauri vertikālajām, baltajām �alūzijām.

Svaiga kafija un silts sīrups.

Viņa iekārtojās ērtāk spilvenos. Būtu jābūt svētdienai. Svētdienās D�ina parasti cep pankūkas, un sīrupa smar�a virmo pa visu māju kā atmiņas par bērnības siltajiem vasaras rītiem.

Vasaras vidus. Augstas, gai�zilas debesis. Viegls, dzestrs vējiņ� cauri rūgtensaldi smar�ojo�ai vīsto�ai zālei. Un sienā�i.

Perisas acis atvērās.

Viņa atradās Tobiasa gultā uz Tobiasa jahtas, un bērnība viņiem abiem jau sen bija aiz kalniem.

Un �odien nebija svētdiena.

Guļamistabas durvis bija atstātas vaļā. Pensu sasniedza slāpēti virtuves trok�ņi. "Mēs saderam kopā, tu ta�u to zini." Vai viņ� patiesi tā domāja, vai arī tas tika teikts tikai seksuālas intimitātes uzjundītā jūtu uzplūdā?

Paceltu balsu troksnis aizmēza pēdējās miega paliekas.

Norāvusi palagu no sejas, Perisa ieklausījās.

Sievietes balss. Tad kaut kas norībēja, un sekoja vīrie�a atbilde.

Perisu piepe�i bija pārņēmusi sajūta, it kā viņa būtu pieķerta atrodamies vietā, kur viņai nebūtu jāatrodas. Viņa nespēja atrast savu naktskreklu, viņa to neredzēja. Viņa patie�ām neko nespēja saskatīt skaidri. Frotē halāts karājās uzmests uz vannas istabas durvīm.

Steig�us pakampusi halātu, viņa ieslēdzās vannas istabā. Ietinusies baltajā frotē, kas sniedzās viņai līdz potītēm, Perisa jutās dro�āk. Vēl viena maldīga sajūta. No spoguļa viņai pretī vērās izplūdis ķēms. Perisa piespieda degunu pie stikla.

Bezcerīgi.

Lavīdamās uz pirkstgaliem, viņa sāka kāpt aug�up pa kāpnēm. Sasniegusi kāpņu aug�galu, Perisa vienā mirklī apjauta savu kļūdu.

Tie�i pret viņu bija pavērsta Sintijas skaistā, pārmeto�ā seja. Turpat netālu, kails līdz pat d�insu pazeminātajai jostas vietai, stāvēja Tobiass un slaucīja rokas trauku dvielī.

Sajozusi halātu vēl cie�āk, Perisa apsēdās uz aug�ējā pakāpiena. '"brīt," viņa teica.

'"bdien," Sintija atņēma sveicienu. "Cik nomāco�i ģimeniska ainiņa! Es tikai brīnos, kā man izdevās uzminēt, ka tu esi te."

"Vai tam kāda nozīme?" Tobiass pietiekami laipnā balsi attrauca.

Sintija izlikās nedzirdam viņa teikto. "Mēģināju tevi sazvanīt stundām ilgi. Visbeidzot atmetu tam ar roku un devos uz to... Devos tevi meklēt. Bet tevis tur nebija."

"Vai tu zini, kas vakar notika?" Perisa vaicāja. Ja tas būtu bijis viņas spēkos, viņa būtu aiztaupījusi Sintijai �o nepatīkamo mirkli.

"Tā dullā Mērija man izstāstīja. Bet es, zini, nemīlu tērēt savu laiku, klausoties vecas, �erksto�as skaņu plates tāpēc vien, ka mana māsa �ļūc ar manu vīru."

"Biju�o vīru," Tobiass izlaboja, un viņa balss vēl arvien skanēja apbrīnojami maigi. "Labas manieres tu joprojām neesi apguvusi, vai ne, Sintij?"

Ieķērusies ar rokām margās, viņa nenolaida acis no Perisas. "Es priecājos par tevi. Tam jābūt kolosālam atvieglojumam -zināt, ka tas cilvēks ir pagalam. Tas gan nenozīmē, ka es priecātos, dzīdama tev pēdas pa visu pilsētu un visbeidzot atrazdama tevi �eit."

" Man vajadzētu ļoti saņemties, lai es spētu izstāstīt tev, kas notika starp mani un Tobiasu," Perisa sacīja, "bet es nekādā gadījumā nevaru būt priecīga, ka Vormvuds ir miris. Protams, ir atvieglojums justies atkal dro�ībā, ta�u es vēlētos, kaut nevienam nebūtu jāmirst tikai tāpēc, lai kāds cits varētu justies dro�i."

"Tu jau mums esi tāda �īksto�ā pasaules lāpītāja," Sintija indīgi atteica. "Vai tie�ām tu nevari sākt saprast, cik nelāgi es jūtos sliktās māsas lomā, kamēr tu esi tā labā Pelnru�ķīte?"

Perisa pati jutās nelāgi, turklāt viņa bija apjukusi. "Nezinu, kas tev lika tā rīkoties, bet, lai vai kā, izbeigsim ka�ķē�anos. Tu tātad mani sameklēji. Tagad tu vari pateikt to, kas tev bija sakāms."

Sintijai mugurā bija īsa, zaļa, brīvi krīto�a kleita. Salikusi rokas uz gurniem, viņa izspīlēja uz priek�u krūtis. "Brīnums, ka tu vismaz spēj koncentrēties, lai man to pajautātu."

"Sintij," nu jau Tobiasa balsī skanēja brīdinājums.

"Labi. Man ir kāda ziņa. Tā bija domāta tev, bet tu, redzi, biji nodarbināta ar ko citu. Mani pārtvēra kāds ķerts amatierradio jefiņ�. Lieta tāda, ka Popss tev �orīt tika raidījis SOS signālu."

Vienā mirklī Perisa pielēca kājās.

"Aiztransportē savu pēcpusi līdz Skagita ielejai," ar patiku izgar�odama ik vārdu, Sintija turpināja, "apmēram tāds būtu tas vēstījums. Popss kļūst aizvien vārgāks. Viņ� ir par vecu, lai tik ilgi iztiktu bez ēdiena."

"Es neticēju, ka viņ� patie�ām to darīs," Perisa izmocīja. Viņas sirds �ūpojās kā pakārta diedziņā.

"Bet viņ� to dara. Un viņ� sacījis, ka tu esot vienīgā, kuras dēļ viņ� redzot jēgu turpināt dzīvot."

Ģimenes "kopība" bija jau savu laiku pārdzīvojusi. Skats uz Sintiju, uz viņas kleitu, kuras apak�mala tik tikko saskārās ar viņas zeķu me�ģīņotajām aug�ām, Tobiasu kaitināja.

Ar radioiekārtu apgādātais furgons bija pārāk mazs, iek�ā valdīja saspiestība. Sintija sēdēja vadītāja grozāmajā krēslā, viņa bija pārlikusi vienu kāju pāri otrai un �ūpoja to. Viņai blakus bija Naid�els, kur� ar zobu bakstāmo tīrīja nagus un - blenza uz Sintijas kājām.

Perisa grozījās ap radioaparatūru. Kā alla� tērpta marles drēbēs, �oreiz tā bija blūze un svārki ābolu zaļā krāsā, bet viņas mēģinājumi uz ātru roku sakārtot matus bija cietu�i neveiksmi. Brūna stīpiņa tos saturēja atglaustus no pieres, ta�u aizmugurē tie izskatījās tā, it kā viņa tikko būtu piecēlusies no gultas.

"Mēs �eit tupam jau trīs stundas," Naid�els atzīmēja, "viņ� nemaz netaisās ar mums runāt."

Tobiass pieliecās, lai caur tum�i tonētajiem logiem palūkotos uz Popsa Dilaita cietoksni. "Tev nevajadzēja par katru cenu nākt �urp," viņ� sacīja Naid�elam. Neviens viņam pat nebija lūdzis to darīt.

"Tā ir ģimenesdieta," Naid�els protestēja, "es �eit esmu piederīgs."

Tobiass pievēra acis, klusībā nosolīdamies būt iecietīgs.

"Ja nu viņ� ir pārāk vārgs?" Perisa ba�īgi ieminējās. "Jau nedēļām ilgi neviens nav redzējis, ka �eit tiktu piegādāta kaut kāda provīzija. Varbūt, ka viņam ir slikti tāpēc, ka tur nav nekā ko ēst, un es pat nezinu, kā mēs tur varētu iekļūt."

"Sturmēsim cietoksni," to teikdama, Sintija klusi iezviedzās.

"Aizveries," Naid�els viņu pārtrauca, tādējādi kaut nedaudz celdams savu vērtību vecākā brāļa acīs.

"Mister Dilait," Tobiasa nolīgtais radiooperators runāja mikrofonā, "mister Dilait, līnija ir brīva. Jūsu ģimene ir �eit un vēlas ar jums runāt."

"Man nav ģimenes."

Tobiass iztaisnojās, apdauzīdams galvu pret griestiem, un apspieda lamas.

"Pie velna," Sintija nomurmināja, "beidzot."

Perisa ieslīdēja krēslā, kuru operators viņai bija steidzīgi atbrīvojis. "Hei, Pops. Tā esmu es, Perisa."

"No visiem pārējiem es to gaidīju," Popss drūmi sacīja, "ta�u ne no tevis, Perisa. Tu vienmēr esi bijusi mana mīļā meitene."

"Pasaki man, ko tu vēlies, lai es izdaru," sacīja Perisa.

Atbilde uz viņas lūgumu bija pilnīgs klusums.

"Kā jau alla� - "mana mīļā meitene"," Sintija, pacēlusi acis, nomurmināja.

Pieliecies viņai tuvāk, Tobiass klusi jautāja: "Kas tev neliek mieru? Kāpēc tu piesienies Perisai?"

"Ari es esmu uztraukusies," viņa noņurdēja, "jā, es neesmu piedzimusi �ai ģimenē, tomēr tā ir vienīgā, kāda man jebkad ir bijusi."

Negaidīti Tobiasu pārņēma �ēlums. "Perisa ļoti daudz par tevi domā. Tu zini, ka vecajam vīram vienmēr bijusi pret viņu mīksta sirds. Cilvēki jau tādi ir. Tā tam varbūt nevajadzētu būt, bet mums visiem ir savi mīluļi. Nenosodi Perisu par to, viņa tur nav vainīga. Turklāt viņa ir tik laba pret tevi."

Sintija strauji pievilka sev klāt kājas. "Esmu pārnervozēju-sies," viņa pavēstīja, "tāpat kā jūs visi. Ticiet vai nē, ta�u man rūp, kas notiek ar Popsu. Arī viņ� ir bijis labs pret mani."

Tobiass pacēla roku un gandrīz jau noglaudīja viņas cisku, tomēr ātri atjēdzies, pierausās kājās. "Protams, kā nu ne. Tātad tagad visi varam kaut cik nomierināties."

Naid�els turpināja urķēties ar zobu bakstāmo zem saviem sniegbaltajiem nagiem. Krēmkrāsas zīda krekls un kanēļ-krāsas bikses liecināja par viņa ierasto nevērīgo eleganci. Tobiass tikai ar pūlēm piespieda sevi neizraut zobu bakstāmo brālim no rokām.

"Tu tur esi, Perisa?" Popss aprauti pavaicāja.

"Esmu �eit," viņa atbildēja. Viņas nervozie pirksti bija sajauku�i matus vēl lielākā nekārtībā.

"Es badojos, tu zini. Nav vairs nekā, ko ēst."

Viņa pagriezās, lai palūkotos uz Sintiju un Tobiasu. �oreiz viņ� nezināja, ko teikt.

No jauna pievērsusies mikrofonam, Perisa sacīja: "Pasaki, ko tu vēlies - kas man būtu jādara."

"Vai tiesa, ka Sintija ir kopā ar tevi? Un ari tie nekur neliekamie brāļi Kvinni?"

Perisa atbalstīja galvu rokās: "Tobiass bija tas, kur� sarūpēja �o radiofurgonu. Pops. Naid�els un Sintija arī ir �eit."

"Tad jums būs iespēja to noklausīties visiem kopā. Neviens neko nebūvēs uz �īs zemes, cik vien tālu es no savas mājas spēju saskatīt. Vai skaidrs?"

Tobiass grasījās kaut ko bilst, ta�u Perisa pacēla roku, likdama viņam apklust. "Visu �o zemi, kas ir ap tevi. Pops, tu esi pārdevis."

"Tikai parks. Tā tas bija domāts. Ieeja visiem par brīvu." "Labi atcerēties to, kas ir izdevīgi," Tobiass nomurmināja.

Sintija paliecās uz priek�u: "Tā esmu es. Pops. Sintija. Es esmu noba�ījusies par tevi."

"Tu esi tāda pati kā tava māte," teica Popss, "galīgi bez smadzenēm. Tu apprecēji vienu no tiem tur."

"Mēs esam �ķīru�ies," Sintija izlaboja, neaizmirsdama mīļi uzsmaidīt Tobiasam. "Kā redzi, esmu nākusi pie prāta."

Perisa apgriezās apkārt savā krēslā. Tas, ko Tobiass izlasīja viņas acīs, bija sarūgtinājums sajaukts ar riebumu. Viņam tas patika. Viņam tas ļoti patika.

"Perisa," Popss sacīja, "viens no maniem radiodraugiem lasīja man priek�ā avīzes."

Tagad bija Tobiasa reize nomurmināt: "Pie velna."

"Tas viss ta�u ir meli, vai ne?" Popss jautāja. "Viņ� ta�u nav mēģinājis tevi izmantot, ko?"

"Es jau reiz teicu, ka tev ar Tobiasu vajadzētu visu kārtīgi izrunāt. Atceries - toreiz, kad Emma mani savienoja ar tevi no Sietlas?"

"Avīzēs teikts, ka viņ� mēģinājis tevi uzpirkt. Izpalīdzējis tev kaut kādās tur biznesa grūtībās, pretī prasot, lai tu mani pierunā mest mieru."

"Avīzēs raksta daudz ko, kam nav nekāda sakara ar patiesību."

No klausules atskanēja dziļ� klepus. Perisa ar roku pieskārās savam pa�as kaklam. "Pops! Vai tev nekas nekai�?"

"Kļūstu vārgāks," viņ� sacīja, no jauna ieklepodamies.

"Parunā ar Tobiasu," Perisa lūdza, "viņ� ir �eit, un viņ� vēlas visu nokārtot."

Atskanēja apslāpētas lamas: "Ja dzirdē�u tā vandāļa balsi, tūlīt pat atvieno�os. Un tu mani vairs nedzirdēsi."

Tobiass sakrustoja rokas uz krūtīm. Radiooperators, saskatījies ar viņu, paraustīja plecus.

"Es vēlos, lūk, ko," Popss sacīja, "es vēlos, lai tu to izdari manis dēļ, Perisa. Panāc, lai Kvinns uzraksta man dokumentu. Oficiālu dokumentu. Viņa advokāta un vēl viena advokāta, kuru tu sameklēsi priek� manis, klātbūtnē. Vai saprati?"

Noslaucījusi plaukstas gar svārkiem, viņa ieslīga dziļāk krēslā.

"Nē," viņa teica, "es nesapratu. Ja ir kaut kas tāds, ko tu gribi darīt ar advokāta starpniecību, kāpēc tu nenorīko pats savu advokātu?"

"Man vairs nav advokāta. Es viņiem neuzticos. Kāpēc maksāt kādam citam, ja tu to vari izdarīt pats?"

"Un tomēr - tu gribi, lai es tev nolīgstu advokātu?"

"Tikai �ai vienai reizei. Es gribu dokumentu, kurā teikts, ka manas dzīves laikā �eit netiks uzsākta nekāda celtniecība."

"Ak tu vecais maitasputns!" To.biass, nelikdamies ne zinis par Perisas lūdzo�o �estu, iesaucās. "Kas par... Tu iedomājies, ka spēlē nevainojami, vai ne? Pārdod man labu zemi, paņem naudu un tad piedraudi, ka nomērdēsi sevi badā, ja es iedomā�os izmantot to, ko esmu nopircis."

"Tu esi man parādā!" auroja Popss. "Tu esi parādā to, ko man nodarīja Sems."

Tobiass ar acs kaktiņu redzēja, kā Naid�els nepatikā uzsit sev pa celi.

"Kāds brauc �urp," pavēstīja radiooperators, "pikapā."

"Ak Dievs, nē," Sintija noelsās, "to vēl tikai man vajadzēja."

"Ko tu tur saki?" Popss ausījās.

Jau sagatavojies ieraudzīt preses pārstāvjus, kuri laimīgā kārtā tomēr bija tik tālu no �ejienes, Tobiass vērās uz priek�u, kur tuvojās apbru�āts sarkanbalts pikaps ar pa�darinātu koka pārsegu aizmugures daļā.

Strauji nobremzējis, braucamrīks apstājās tie�i blakus furgonam.

" Vislabākais sastāvs" - vēstīja pa�rocīgi krāsotais uzraksts uz kabīnes sāna.

"Vislabākais sastāvs," Sintija dumpīgi noņurdēja, "izklausās kā paraksts kaut kādām pļūtamzālēm."

"Sintij!" Perisa, rausdamās aug�ā no krēsla un vērdama vajā durvis, viņu pārtrauca. "Kas tev uznācis? Tas ta�u ir tētis!"

Tobiass pasmaidīja, redzot, kā atplaukst Perisas seja, kā tajā uzzied gandrīz vai mazas meitenes sajūsma. Nolēkusi zemē, viņa devās pretī gara auguma kalsnam vīram, kuram bija tikpat tum�i un biezi mati un tikpat zilas acis kā viņa vienīgajam bērnam.

"Ja viņam līdzi būs Berila, es apvem�os," pavēstīja Sintija un pārvilka kleitu pāri zeķu aug�malām. "Kāds velns viņu attrie-cis �urp?"

"Domāju, ka man jāiziet mazliet pastaigāties," sacīja radiooperators un tā arī darīja, virzīdamies uz būvdarbu vadītājam piedero�o tuk�o treileru.

"�ķiet, ka tev nenāktu par ļaunu nomierināties, mīļā," Naid�els' teica Sintijai. Viņas seja bija bez kādas izteiksmes, un viņ�, iebukņījis viņas delnas virsppsē savu zobu bakstāmo, sagaidīja Sintijas pārsteigto "au", lai pēc tam apveltītu viņu ar smagu skatienu.

Tobiass jau grasījās iejaukties, lai pārtrauktu iespējamo asinsizlie�anu, kad parādījās Perisa, vezdama sev līdzi Morisu Dilaitu. Viņa pielika pirkstu pie lūpām un tad atgriezās savā sēdeklī pie radio. "Atvaino, Pops," viņa sacīja, "man �eit ir vēl kāds, kur� vēlas ar tevi runāt."

"Man neinteresē, kas jums tur notiek," Popss atcirta. "Es kļūstu vārgāks ar katru mirkli, bet tu liec man te nīkt, kamēr pati nez kur klimsti. Es netaisos runāt ne ar vienu citu, kā tikai ar tevi. Un es jau esmu tev pateicis, ko vēlos. Oficiālu papīru ar Kvinna parakstu. Nekādu celtniecību uz �īs zemes manas dzīves laikā."

"Tā nav tava..."

"Visa zeme bija mana."

"Tas ir kaut kas nedzirdēts," Perisa nopūtās.

"Kaut kas nedzirdēts irtas, ko man nodarīja Sems," Popss attrauca. "Ilgus gadus es gaidīju, kad varē�u viņam atmaksāt. Nu tas laiks beidzot ir pienācis. Vai nu jaunais Kvinns darīs to, ko es no viņa prasu, vai arī viņa bizness noies pa burbuli."

Ja tā nebija atzī�anās slepenā sazvērestībā ar mērķi iznīcināt viņu, tad kas cits tas varēja būt? Tobiass netika gudrs.

Saudzīgi, ta�u stingri Moriss Dilaits pabīdīja meitu sāņus, lai pats varētu runāt ar savu tēvu: "Tas esmu es, tēt. Moriss."

Tobiass iztēlojās, kā Popsam Dilaitam atkaras �oklis. Vecais vīrs neatbildēja.

"Es visu laiku turēju ausis vaļā, lai būtu lietas kursā, kas ar tevi notiek," Moriss sacīja. Viņa seja bija viņa meitas apgaroto, īpatnējo vaibstu vecāks variants. "Ziņa par pēdējām aplamībām sasniedza mani tikai vakar. Braucu �urp visu cauru nakti."

"Aplamībām?" Izklausījās, ka Popsu tūlīt ķers trieka. "Lai es uz vietas izputētu, ta�u man nenāk ne prātā klausīties, kā manis pa�a dēls apvaino mani auditorijas priek�ā."

"Manuprāt tas izklausās pat pārāk maigi," sacīja Moriss, "tu izturies kā vecs muļķis. Ja tu nevēlies, lai pasaule uzzina, kas aiz tā īstenībā stāv, mums ar tevi vajadzētu aprunāties. Met savu stūrgalvību pie malas, tēt. Esmu ceļā pie tevis. Nolaid tiltu. Tad mēs to visu varēsim apspriest bez auditorijas piedalī�anās."

Nemaz negaidīdams tēva atbildi, uzsitis Perisai uz pleca un laipni uzsmaidījis Sintijai, viņ� izkāpa no furgona un smagiem, bet apņēmīgiem soļiem devās uz Popsam piedero�o akru.

"Pops?" Perisa ierunājās.

Viss, ko viņa dzirdēja, bija atvienotai līnijai raksturīgie sprak�ķi.

Morisa Dilaita mugura raupjajā brūnganajā kokvilnas kreklā turējās ļoti taisna. Pīta ādas josta saturēja virs gurniem viņa savalkātos darba d�insus. Brūnie, nomīdītie zābaki bija pieredzēju�i ne vienu vien ziemu un vasaru Aidaho dubļos un putekļos.

"Tu esi viņam ļoti līdzīga," Tobiass teica Perisai, "ne jau tikai pēc izskata. Kā es agrāk nebiju to pamanījis?"

Kodīdama apak�lūpu, Perisa vēroja, kā viņas tēvs, izvairīdamies no dzeloņstiepļu mud�ekļiem, uzkāpj uz Popsa īpa�uma.

"Es pēk�ņi esmu kaut ko sapratis," Tobiass teica. "Tu esi Popsa mīlule tie�i tāpēc, ka tik ļoti līdzinies Morisam."

Viņas acis aiz brillēm raudzījās mierīgi, tajās nebija ne izbrīna, ne noraidījuma. "Viņam ļoti pietrūkst tēva," viņa klusi sacīja, "manā personā viņ� pieņem to, ar ko nekādi nevar samierināties savā dēlā. Es neesmu diez cik godkārīga, vismaz ne parastajā �ā vārda izpratnē, un neuztraucos par... lietām. Domāju, ka tur ir tas āķis. Tētis ir tie�i tāds pats."

Sintijas zeķu aug�as atkal parādījās vispārējai apskatei, un viņas sandalē ieautās kājas purngals nepacietīgi sakustējās." Popss necie� Morisu, tāpēc ka viņ� ir neveiksminieks. Kur ir Berila?"

"Tava māte palika pieskatīt biznesu," Perisa asi attrauca. "Tētis izteica cerību, ka mēs ar tevi varētu viņus drīzumā apciemot."

"Tikai pār manu līķi," Sintija paziņoja.

"Tas jau pat sāk neizklausīties pēc tevis," Perisa brīnījās. "Vai tu par kaut ko dusmojies?"

"Izbeidziet!" Naid�els pavēlēja. "Interesanti, ko Moriss domā darīt? Pārpeldēt grāvi un pārrāpties mūrim?"

"Varbūt viņam izdosies izspraukties cauri suņu aploka ieejai," Sintija ieķiķinājās.

"Nē jel," Tobiass apsēdās uz aug�ējā kāp�ļa atvērto furgona durvju priek�ā, "paskatieties, kas notiek, jūs - sporta fanātiķi!"

Paceļamais tilts-īsts no dzelzs stieņiem uzkonstruēts briesmonis - atdalījās no cietok�ņa sienas un sāka laisties uz leju. Gandrīz jau sasniedzis zemi, tas da�as collas pasvārstījās aug�up lejup un tad norībēja vajadzīgajā vietā, saceldams pamatīgu putekļu mākoni.

Moriss Dilaits uz tā uzkāpa, pārgāja tam pāri un pazuda saskrambātā paugura iek�ienē.

Tilts no jauna pacēlās.

Pagāja vesela stunda, iekams apklusu�ais radio atkal ierunājās. "Perisa," tā bija viņas tēva balss, "nāc �urp un paņem sev līdzi Tobiasu."

Sintija tūdaļ pielēca kājās. "Bet kā tad es?" viņa iesaucās. "Mans dibens jau ir nosēdēts galīgi zils."

"Tikai Perisa un Tobiass," tēvs sacīja, "paliec pie radio, Sintij. Un arī tu, Naid�el. Do�u jums ziņu, cik ātri vien varē�u."

"Sintij," Perisa pastiepa rokas, lai apskautu māsu, "Popss ir... Viņ� ir Popss. Melodramatisks pēc velna. Esi pacietīga."

Sintija izvairījās no Perisas apskāviena, uzgriezdama viņai muguru. Brīdi vilcinājusies, Perisa atstāja furgonu un, pievienojusies Tobiasam, devās uz cietoksni. "Es vēlētos, kaut Popss neizturētos pret Sintiju tā, it kā viņa būtu zemāka būtne par mani," viņa sacīja, ta�u vēl vairāk viņa �obrīd vēlējās, kaut viņai kājās būtu kas cits, nevis vieglās, zemās sandales, kurās nemitīgi gāja iek�ā sīki akmentiņi un sakaltu�as dubļu piciņas. "Tas mani patiesi sāpina," viņa piebilda.

"Vienmēr tas tā nav bijis," Tobiass viņu apstrīdēja. "Kamēr jūs augāt, Popss un Emma darīja visu, lai neviena no jums netiktu apieta. Ta�u Sintija viņus no sevis atgrūda. Nav jau nemaz jāpiemin precības ar mani."

Perisa nevarēja noliegt, ka ar Sintiju vienmēr bijis daudz nepatik�anu. Gan mājās, gan Ņujorkā viņa �ķita nemitīgi pārbaudām savu vecāku un vecvecāku pacietību. "Varbūt pienācis laiks to aizmirst un piedot."

"Tas, ka tu esi visu piedodo�a, ir skaisti," tonis, kādā tas tika teikts, gan lika domāt par pretējo. "Klāt ir mūsu tilts. Nekad nebūtu iedomājies, ka atkal redzē�u �o vietu no iek�puses. Varbūt man vajadzēja paņemt līdzi ieroci?"

"Tobias!" viņa apstājās, gaidīdama, kad viņ� uz viņu paskatīsies. "Kur� �obrīd ir melodramatisks?"

Viņ� veltīja viņai smaidu, kur� bija viena vienīga līksmojo�a negantība.

"Tagad nav īstais bridis jokiem," Perisa viņam dzēlīgi aizrādīja.

Tobiass neatbildēja, un viņi abi �ķērsoja skanīgo metāla tiltu, kas viņus aizvadīja līdz atvērtajām durvīm, kuras bija tik zemas, ka ne tikai Tobiasam, bet ari Perisai bija jāpieliec galva, lai pa tām ieietu. Tālāk veda alai līdzīgs ieejas koridors, viscaur nokrāsots bakla�ānu krāsā.

Tobiass ievaidējās. Perisa, sameklējusi viņa roku, cie�i to saspieda. Tobiass bija vienis prātis ar vispārpieņemto viedokli par Popsa meistardarbu - tas viņam �ķita līdz nejēdzībai atbaido�s. Toties Perisu priecēja vectētiņa rotaļu mājas bērni�ķīgā pārpilnība.

Iekāru�ies Tobiasa elkonī, Perisa izgāja pa koridora durvīm un nonāca piltuves veida laukumā zem atklātām debesīm. Iek�ējais pagalms Popsa traktējumā sastāvēja no balta akmens pamatnes, ko atdzīvināja liesmojo�a zaļa un sarkana neona kaktusi cilvēka augumā, sabāzti milzīgos zaļos plastmasas podos.

"Drausmīgi," Tobiass izdvesa.

"Vienreizēji," Perisa strīdējās pretī. Piepe�i viņa apklusa, pārāk pārsteigta, lai attaptu aizvērt muti.

Tobiass saņēma cie�āk viņas pirkstus. "Emma?" viņ� nomurmināja. "Tas tik ir pārsteigums! Jāteic, ka patīkams pārsteigums."

"Emma," Perisa piebalsoja, "tu ta�u pa�laik esi ceļojumā. Braucienā pa kontinenta vidieni."

Emma, savilkusi rai�pilnu rievu starp uzacīm, teciņiem steidzās viņiem pretī: "Es sameloju. Es nekur neaizbraucu."

"Tas nu nevienam neienāktu prātā," Tobiass atzīmēja.

"Man nekas cits neatlika, kā nākt un pieskatīt viņu," Emma sacīja, "ta�u viņ� nekādā gadījumā nebūtu ļāvis man to darīt, ja es kādam būtu pateikusi, ka esmu �eit."

Perisa steig�us devās uz priek�u: "Viņam ir slikti, vai ne? Vai mums nevajadzētu viņu nogādāt slimnīcā?"

"Varbūt jums vispirms būtu jāaprunājas ar viņu pa�u," teica Emma, "tagad viņ� būs tam gatavs. Moriss vienmēr ir mācējis atrast pieeju savam tēvam - ja tikai Edvards viņu lai� pie vārda."

Perisa metās skrie�us, pie viena cenzdamās atsvabināties no Tobiasa tvēriena. Tobiass viņu nelaida vaļā, bet pats rik�oja viņai blakus.

"Ejiet iek�ā pa virtuves durvīm," Emma sauca viņiem nopakaļ, "es pati jau arī nāku."

"Nemū�am sev nepiedo�u, ka neņēmu viņu nopietni," aizelsusies vairāk no uztraukuma nekā no skrējiena, Perisa teica. "Viņ� ir pārāk vecs tik spēcīgiem pārdzīvojumiem un arī - lai badotos."

Virtuve bija visa cietok�ņa būtiskāko aktivitā�u centrs. Tā kā Popss rēķinājās ar Emmas nepatiku pret ēdiena gatavo�anu, tad viņ� pats gandrīz pastāvīgi bija atrodams tur.

Zigzagveida eja veda no iek�ējā pagalma uz virtuves divviru durvīm.

Moriss sēdēja uz caurspīdīga plastmasas krēsla pie apaļa rozā galdiņa. Ar seju pret viņu, bet ar muguru pret ienācējiem, sēdēja Popss

Uz plauktiem un letēm rindojās podi un pannas, kā arī milzīgs cepamo rīku daudzums. Popsa radioekipējums bija novietots uz augsta sola, kura otrā galā bija sakrautas caurspīdīgas kārbas ar da�āda veida sauso ēdienu.

"Pops!" Perisa iesaucās un tai pa�ā mirklī metās viņam klāt, apķerdamās ar rokām ap vecā vīra kaklu. "Mēs visi tik ļoti uztraucāmies par tevi! Gan mēs kaut ko izdomāsim un dabūsim tevi atkal uz kājām."

Viņai pretī no lejas uz aug�u rāmi raudzījās vēl viens acu pāris, tikpat zils kā viņai. "Tu esi saskrējusies putās," Popss sacīja, "apsēdies. Un arī viņ� lai apsē�as," viņ� pavēcināja uz Tobiasa pusi ar dak�iņu, ko visu laiku bija turējis rokā.

Perisa uzspieda skūpstu vectēva vaigam, tomēr palika stāvam kājās. Tobiass pa to laiku pastaigājās pa telpu, ik pa brīdim ar kurpes purngalu piebikstīdams kādai kartona kārbai.

"Apsēdies," Popss atkārtoja, iestūķēdams mutē dak�iņu ar �ķēli cāļa cepe�a un gabalu mērcē apvārtīta sviesta cepuma. "Man nepatīk, ka citi dīdās apkārt, kamēr es ēdu."

"Tu atnesi viņam ēdamo, ja?" Perisa teica tēvam. "Ak, paldies Dievam. Tu izskaties labi, Pops."

"Viņ� izskatās vairāk nekā labi," Perisas tēvs piezīmēja.

"Apbrīnojami," Tobiass pievienojās, "pietiek tikai paskatīties uz tavu vēderu, Pops. Tas tevi mazliet tā kā nodod, vai ne?"

Dak�iņa vēlreiz pārvērtās par rādāmo zizli: "Diezgan no tavas mutes, jaunais Kvinn."

"Kas tad tas īsti ir?" Tobiass, neievērodams Emmu, turpināja aplūkot daudzās kārbas. "Piegāde ar helikopteru, vai? Konservēts lasis. Konservēti augļi. �āvēti augļi. Putraimi. Milti. Mērce. Konservēta zoss pastēte. Un kas tad mums �eit? Kaviārs? Tad, lūk, kā mēs izdilstam, ko?"

Popss pa to laiku turpināja locīt iek�ā savu cāļa cepeti.

"Mans tēvs negrib saprast kādu gau�ām vienkār�u lietu," Perisas tēvs, norādīdams meitai, lai tā sē�as viņam līdzās, sacīja Tobiasam. "Viņ� negrib atzīt, ka tu un tavs vectēvs esat divi da�ādi cilvēki."

"Protams, ka tas tā ir," Popss labsirdīgi noteica, "bet es ticu bībelei. Tēvu grēki, manu zēn. Reizēm mērķis attaisno līdzekļus."

Tobiass neizteiksmīgi lūkojās uz Popsu, kura biezie mati bija gan kļuvu�i pavisam balti, ta�u netaisījās kļūt plānāki. Patīkama izskata vecs vīrs, miesās jūtami dū�īgāks nekā Perisas tēvs.

Popss pamāja ar zodu dēlam: "Tu zini, par ko es runāju."

"Tētis veicis izcilu manevru," Perisas tēvs atsaucās, "izskatās, ka viņ� gatavotos aplenkumam desmit gadu garumā un tagad tikai iesildās domai, ka varētu sākt izlaist pa kādai maltītei."

"Prātīgs cilvēks nodro�inās ar pārtikas krājumiem nebaltām dienām," Popss aizstāvējās. "Ko jūs būtu man ieteiku�i darīt? Es nevarēju pieļaut, ka kāds uzzina, kā tiek piegādāts ēdiens. Emma savā mazajā somiņā sanesa man �os krājumus pa naktīm."

"Emma?" Perisa pagriezās pret vecomāti. "Tu to tiki darījusi visu laiku? Dzīvoji Sietlā un spēlēji �o spēli?"

"Nē," Emma atbildēja, "es neesmu atgriezusies �eit. Ta�u es biju uztraukusies par tavu vectēvu. Ja reiz es biju nolēmusi izlīgt ar viņu - vismaz īslaicīgi, tad man nācās palīdzēt viņam paveikt to, ko viņ� bija iecerējis."

"Melot? Un mēģināt iznīcināt Tobiasu?"

"Tu neko nesaproti," Emma teica un, palūkojusies uz Tobiasu, piebilda: "Un arī tu - nē. Bet tagad tas viss ir cauri."

Popss kārtējo reizi pavicināja dak�iņu: "Pūt tik vajā un izstāsti viņiem, Moris. Beidzot ta�u jāizmazgā tā visa ģimenes netīrā ve�iņa. Pastāsti viņiem par savu māti un Semu Kvinnu."

"Ak, Edvard," Emma nomurmināja, "kāpēc..."

"Tas ir vienkār�i smieklīgi," sacīja Moriss Dilaits, "nāc �urp, Tobias." Kad Tobiass negribīgi viņam paklausīja un apsēdās iepretī Perisai, Moriss turpināja: "Nu tā, mammu. Tas kā nekā ir tavs stāsts. Pastāsti to pati.�

"Tikai tad, ja tas nelie�a gabals ar piestampāto muti apsola atstāt pagātnei to, kas pagātnei pienākas," Emma, savā smil�krāsas zīda kostīmā tikpat glīta kā vienmēr, paslēpa kājas zem sēdekļa. "Apsoli man, Edvard. Ja tu man to apsolīsi, tad uzturē�os tavā no�ēlojamā cietumā tik ilgi, cik mums izdosies noturēt tiltu nolaistu."

Pirmo reizi pa �o laiku Popsa sejas izteiksme izmainījās. Viņ� pagriezās pret Emmu, un viņa seja pēk�ņi �ķita kļuvusi jaunāka. "Tu paliksi?"

"Palik�u. Jā. Es ta�u tevi mīlu, tu - vecais idiot."

Perisas sirds salēcās. Skatīdamās uz vectēvu, viņa juta, kā acīs sarie�as asaras.

Varēja redzēt, kā Popss norij siekalas. "Tad jau labi. Priecājos, ka beidzot esi nākusi pie prāta."

Emma ar kurpes purngalu bungoja pa balto cementa grīdu. "Tobias, tavs vectēvs un es - mēs vienu brīdi tā kā bijām sametu�ies kopā."

Perisas galvā pēk�ņi dzima �ausmīga doma. "Kad?" viņa jautāja.

Emma sakārtoja kostīma �aketes apak�malu. "Protams, pirms es biju apprecējusies ar tavu vectēvu."

"Bet mēs bijām jau saderināju�ies," paziņoja Popss, un viņa biezās uzacis noslīdēja uz leju.

"Tikai solīju�ies," Emma strīdējās pretī, "tu man vēl nebiji iedevis gredzenu. Nedz arī runājis ar manu tēvu."

"Ari ar solī�anos ir pilnīgi pietiekami. Nebūtu vēl bijis tik ļauni, ja tu man to būtu pastāstījusi pati. Ta�u tu par to netiki bildusi ne pu�plēsta vārda. Man to nācās dzirdēt no Sema Kvinna."

"Kāpēc lai mans vectēvs būtu tev ko tādu stāstījis?" Tobiass iejaucās.

"Lai iemestu man to ģīmī," Popss atcirta. "Viņam un tavai vecaimātei tavs tēvs atskrēja jau deviņus mēne�us pēc kāzām. Un, ja man jāsaka, kā es domāju, tad pat ne pilnus deviņus mēne�us."

"Edvard," Emmas balsī skanēja brīdinājums.

Perisa un Tobiass apmainījās atvieglojuma pilniem skatieniem. Vismaz viens bija dro�s - viņi nebija radinieki.

"Visi vēlas uzzināt patiesību," Popss vaļsirdīgi turpināja, "to viņi arī dabūs. Mums ar Emmu nācās pagaidīt mazliet ilgāk, iekams mēs tikām pie Morisa, tā, lūk. Sems bija tik lepns par sevi, ka teica..."

"Viņ� bija par daudz iedzēris," Emma viņu pārtrauca.

Popss pastūma savu tuk�o �ķīvi sāņus. "Nav piedo�anas tam, kur� mēģina izraisīt �aubas par drauga vīrietību. Viņ� teica, ka, ja mana Emma būtu palikusi kopā ar viņu, nevis apprecējusies ar mani, viņai nebūtu bijis tik ilgi jāgaida uz grūtniecību."

"Viņ� to paziņoja trīsdesmit piecus gadus pēc tam, kad gan tu, gan viņ� bijāt apprecēju�ies," sacīja Moriss, un viņa balsī bija jūtams aizkaitinājums. "Un tu pieļāvi, ka tādā veidā tika sarautas attiecības ar labāko draugu, kāds tev jebkad ir bijis."

"Par to bija atbildīgi viņi abi," par lielu izbrīnu Perisai sacīja Tobiass, "mans vectēvs tā arī neiemācījās atteikties no cīņas."

"Un tagad viņ� ir miris," sacīja Moriss, "bez skūpsta, bez izlīguma, vai ne, tēt?"

Popss sakrustoja rokas virs sava visnotaļ iespaidīgā vēdera.

"Kuram tad īsti piederēja �ī vendetas ideja?" Tobiasa jautājums bija tik tie�s, ka Perisa pirmajā mirklī pat lāgā nesaprata, ko viņ� ar to domājis.

"Kā tas ir jāsaprot, zēn?" Popss bilda.

"Tu lieliski saprati. Kur� tev ie�ukstēja ausī, lai tu uzsāc cīņu ar mani?"

Perisa jau sagatavojās iebildumiem no Popsa puses. Popss mū�dien lielījās ar to, ka nepakļaujas nevienam.

Nekādi iebildumi nesekoja. Popss spēcīgi atraugājās, tad uzslējās kājās un �ķērsoja virtuvi. "Moris," viņ� uzrunāja dēlu, "nāc �urp un palīdzi man."

Atvilcis vaļā visā garumā dziļo apak�ējo atvilktni, viņ� pagaidīja, kamēr Moriss palīdz viņam to pacelt un novietot uz galda. Tobiass tik tikko paguva laikus pavilkt nost Popsa tuk�o �ķīvi.

Ar burvju māksliniekiem raksturīgu efektīgu �estu, ar kādu tie mēdz izburt trusī�us no cilindriem, Popss norāva un aizsvieda sāņus zaļo atkritumu maisu, kas bija pārsegts pāri atvilktnes saturam. "Vai redzat?" viņ� triumfēdams norādīja un tad palūkojās uz Tobiasu, "vai redzi �o te, zēn?"

Viņi visi redzēja, kas atradās atvilktnē.

"Es neuzticos juristiem," Popss pavēstīja, "un bankām vēl jo mazāk. �o te tu samaksāji, lai nomātu manu zemi, jaunais Kvinn. Nu ko, vai esat kādreiz redzēju�i tik daudz tūksto�dolāru bankno�u vienuviet?"

Tobiass lēnām papurināja galvu: "Nomātu?"

"Muļķības," Emma, paņēmusi tējkannu un piepildījusi to ar ūdeni, norūca, "domāju, ka tagad mums visiem noderētu pa tasei tējas."

"Neticu, ka tev pa�am ienākusi prātā �ī doma - padarīt manu dzīvi par elli," Tobiass nerimās. "Kāds, kuram tas ir izdevīgi, tevi sameklējis un iedvesis tev �o ideju."

"Tu gribi apgalvot, ka man vajadzīgs kāds, kur� domātu manā vietā?" Popss draudīgi noprasīja.

"Es nedomāju, ka tu būtu no tiem cilvēkiem, kuri apgādātu ar meliem presi. Melo�ana gan tev padodas itin viegli. Par to mēs pārliecinājāmies �odien. Ta�u, kamēr tu esi �eit nolīdis savā alā, kāds darbojas ārpusē."

Pirmajā mirklī Perisa domāja, ka Popss nepaliks atbildi parādā. Viņa redzēja viņu pārdomājam un tā vietā, lai ko bilstu, paceļam tūksto�dolāru bankno�u paciņu.

"Tie nebija mani cilvēki, kuri nostiepa �eit dzeloņstieples, Pops. Tu to zini tikpat labi kā es."

"Es par to neko nezinu," Popss nodimdināja, un viņa seja piesarka. Viņ� bija gara auguma virs, un liekais svars, ko viņ� nesa sev līdzi, padarīja viņa stāvu patiesi iespaidīgu. "Tu gribi teikt, ka to nostiepu es?"

Tā vietā, lai kliegtu pretī, Tobiass ieslīga vēl dziļāk savā krēslā. "Nē jel. Es gribu teikt, ka kāds to izdarījis tavā vietā, lai es pasaules acīs izskatītos nelāgi. Tavs radiodraugs būs tev to nolasījis priek�ā no vietējām tenku lapelēm. Nabaga vecā vientuļnieka mītne varmācīgi ie�ogota dzeloņstieplēs. Izklausās pazīstami."

Ķildīga grimase pievilka Popsa uzacis pie virsdegunes. "Sasodītas muļķības, vairāk nekas," viņ� teica, "bet tagad ķersimies pie lietas. Tas tev, dēls," un viņ� iegrūda naudas �ūksni, ko labu brīdi bija turējis, Morisa rokās. "Nekad tev neko neesmu devis, jo man likās, ka tu neko prātīgu ar to neizdarīsi. Ta�u - tu esi nopietns cilvēks. Tas palīdzēs tev un tavai stulbajai sievai ātrāk tikt uz priek�u."

Pagāja krietns mirklis, līdz Moriss noreaģēja. Atjēdzies viņ� mēģināja atgrūst naudu atpakaļ tēvam. "Berila ir lieliska sieviete," viņ� teica caur sakniebtām lūpām, "mums ir vienādi uzskati. Mēs visu panākam pa�u spēkiem un nevēlamies, lai mums kaut kas nokrīt no gaisa."

Popss strauji iegrūda naudas paku atpakaļ Morisa rokās: "Tas tev nenokrīt no gaisa. Tā ir tava daļa, kas tev pēc taisnības pienākas. Un tagad es vairs neko par to nevēlos dzirdēt."

Līdz Perisas ausīm nonāca dīvaina skaņa. Tā bija Emmas �ņaukā�anās. Turēdama pie deguna mutautiņu, Emma Dilaita smaidīja cauri asaru plīvuram. "Ņem to, Moris," viņa mudināja, "mēs ar tēti tā gribam."

Popss rakņājās pa bankno�u pilno atvilktni tā, it kā tās būtu nevis naudas zīmes, bet gan kartotēkas kartītes, un viņam pa�am attiecībā uz tām nebūtu nekādu konkrētu nodomu. "Esmu pārāk saaudzis ar �o vietu," viņ� noņurdēja, "esmu uzturējies �eit pārāk ilgi. Jāteic, ka īstajā laikā bū�u to pārdevis."

"Ko?!" Tobiass skaļi iesmējās. "Tu neiespējamais vecais velns! Tu man sagādāji visas �īs nelaimes, lai pēc tam to tik vienkār�i izlīdzinātu?"

"Uz kurieni tad tev tā kārojās braukt, Emma?" Popss jautāja, it kā nebūtu dzirdējis Tobiasa teikto. "Joprojām gribi uz A|asku?"

Emmas asaru plūdi liedza viņai ko vairāk kā tikai pamāt ar galvu.

Popss apmierināti ievilka elpu, un viņa varenais krū�u kurvis iepletās. Viņ� izvilka no atvilktnes vēl vienu naudas �ūksni. "Vispirms Aļaska. Pēc tam - izpriecas brauciens apkārt pasaulei."

Tobiass atbalstīja elkoņus pret galdu: "Vai tie�ām tu man neko nevēlies teikt?"

"Nē," Popss atcirta, "neko. Vai jums ar Perisu kaut kas briest?"

Perisa juta sev pievērstos tēva un Emmas skatienus. Viņa pati pa to laiku pētīja savas klēpī saliktās rokas.

"Nu, tātad?" Popss skaļā balsī taujāja. "Pietiekami vienkār�s jautājums, jaunais Kvinn. Kādi ir tavi nodomi attiecībā pret manu mazmeitu? Domāju, ka mums pienāktos to zināt. Kā tev �ķiet, Moris?"

"Manuprāt, Perisa ir pietiekami pieaugusi, lai pati visu izlemtu," sacīja Moriss, ta�u viņa tonis nepavisam nebija neitrāls.

"Perisa," Tobiass viņu uzrunāja un, kad viņa pacēla pret viņu acis, turpināja: "Perisa, vai mums kaut kas briest?"

Jaunās sievietes seja ko�i piesarka.

Pasmaidījis viņ� pastiepa roku pāri galdam viņai pretī.

Brīdi vilcinājusies, Perisa pasniedzās un ar pirkstu galiem pieskārās viņa pastieptajai rokai.

"Traki dīvaini," Popss nepacietīgi atzīmēja, "mūsdienās jaunie ļaudis ir traki dīvaini."

"Vai mēs tādi esam, Perisa?"

Viņa atcerējās, ka ir jāievelk elpa. "Mani nodomi ir godīgi," viņa, nodūrusi galvu, sacīja.

. "Traki dīvaini," Popss murmināja.

"Zīlītes un ķirbji?" Tobiass vaicāja. Viņ� vairs nesmaidīja.

Perisas sirds teju vai grasījās apstāties. "Nezinu. Varbūt tītari?"

"Tik ilgi?" Tobiass vilies novilka.

"Redzēsim."

Pagrūdis sāņus savu naudas kaudzi, Popss piegāja pie savas sievas un apskāva viņu. "Man jāteic - visai savāds laksto�a-nās veids. Izskatās, ka viņi grib teikt, ka starp viņiem tomēr kaut kas ir, Emma."

Moriss uzlika savu sastrādāto plaukstu Perisas rokai: "Lai arī ko tu izlemtu, mēs ar Berilu būsim ar mieru. Mēs vēlam tev vislabāko." Viņ� palūkojās uz Tobiasu: "Pacenties to �oreiz izdarīt pareizi."

"�o te vietu jūs varat saņemt no mums kā kāzu dāvanu," Popss uzsita ar dūri rozā galdiņa virsmai. "Tā. Viss. Neko vairāk es tur vairs nevaru izdarīt."

Perisa neuzdro�inājās sastapties ar Tobiasa skatienu, ta�u viņa dzirdēja viņa dziļo ieelpu.

"Vispirms A|aska, Emma. Tad - pasaule. Labāk apskatīt to visu, kamēr vēl esmu pietiekami jauns, lai tas man sagādātu prieku."

"Tātad," Naid�els, atspiedies pret d�ipa pasa�ieru puses durvīm, vēroja, kā Tobiass vada ma�īnu, "beidzot mēs te esam �etratā. Mēs ar Sintiju mirstam vai nost, kā mums gribas uzzināt, kas notika pie Popsa."

Viņi radiofurgonā bija aizbrauku�i līdz Ēvretai Sietlas ziemeļdaļā, kur Tobiass bija atstājis savu pa�a braucamo. Viņ� gribēja, lai Perisa būtu viņam blakus. Un viņ� negribēja, ka Sintija elpo to pa�u gaisu, ko viņi. Bet �obrīd �is bija labākais no iespējamiem variantiem, kamēr viņ� nogādāja pie vietas Naid�elu un Sintiju.

"Saki ta�u kaut ko," Naid�els skubināja. "Kop� iznācāt no turienes, jūs abi esat bildu�i labi ja pāris vārdu. Vai vecais jau ir uz mir�anu vai kā?"

"Ar Popsu viss būs labi," Perisa atbildēja.

"Kur man jūs abus aizvest?"

"Uz manām mājām," Sintija a�i atbildēja, "mums ar Perisu jāaprunājas."

"Es domāju - tevi un Naid�elu." Viņ� iestūrēja automa�īnu ātrajā plūsmā, "tātad - tevi uz mājām. Mums ar Perisu ir pa�iem savi plāni."

Nelāgais klusums, kas sekoja viņa paziņojumam, sagādāja Tobiasam krietni lielāku apmierinājumu, nekā tam vajadzētu būt, un nesalīdzināmi lielāku par to, kāds būtu, sagādājot prieku Sintijai.

"Ja tev nav iebildumu, tu varētu aizvest tikai Sintiju," Naid�els ierosināja. "Es do�os atpakaļ uz biroju un pabeig�u aizsākto darbu. Pateicoties �im mazajam izpriecas braucienam, esmu �o to iekavējis."

Jau otro reizi �o da�u stundu laikā Tobiasa sirds iesila pret pusbrāli.

Nebija nekādas iespējas pateikt Perisai, ko viņ� bija nolēmis, ta�u Tobiass apdomīgi aizveda Naid�elu līdz Stjuarta ielas birojam un tikai pēc tam meta līkumu atpakaļ uz Sintijas dzīvokli. Pagāju�nakt Perisa bija runājusi par nokopēto kaklarotu, kas Astora Birkina rīkotajā labdarības ballē bija ap kaklu Vivjēnai. Gandrīz tai pa�ā elpas vilcienā viņa tika pieminējusi, ka klīstot baumas, ka viņ� un Vivjēna esot kas vairāk, kā tikai pavir�i paziņas.

Kad Tobiass tika atklāti pajautājis, vai tikai Sintija nav tā, kura apgalvojusi, ka viņam ir kāds sakars ar Vivjēnu un viņas kaklarotu, Perisa nokāra galvu, un viņ� vairs netincināja viņu.

Labākais veids, kā sagraut jebkurus Sintijas centienus kaitēt tam, kas viņam ar Perisu bija kopīgs, bija izsaukt viņu uz konfrontāciju Perisas klātbūtnē.

Kad Tobiass paziņoja savu nolūku "redzēt Sintiju dro�ībā viņas dzīvoklī", Perisa viņam priecīgi uzsmaidīja. Dūrēs sa�ņaugtām rokām Sintija gāja viņiem pa priek�u.

"Jums nav jānāk man līdzi," viņa teica, kad viņi jau stāvēja pie lifta durvīm.

"Mēs to gribam," teica Perisa.

"Mēs to gribam," Tobiass atkārtoja, "pārāk ilgi mēs ar tevi esam biju�i ienaidnieki, Sintij. Kāpēc gan mums beidzot neaprakt savus kara cirvjus?"

Bija skaidri redzams, ka viņa nervozē. Kamēr lifts viņus nesa aug�ā, viņas mazie, asie zobiņi nemitīgi kodīja apak�lūpu.

Pie dzīvokļa durvīm gulēja iegarena ziedu tirgotavas kārba. Maigi dūdodama, Sintija to pacēla un, caur celofāna ielaidumu palūkojusies uz dzeltenajām rozēm, ienesa tās savā dzīvoklī, kurā viņa mitinājās kop� �ķir�anās.

Tobiass nekad agrāk �eit nebija bijis. Un viņam nebija ne mazākās vēlē�anās iegriezties �eit vēl kādu reizi.

Rozes bija cēlu�as Sintijas pa�apziņu. "Nāc un palīdzi man ielikt tās ūdenī," viņas lūpas pa�apmierināti izliecās. "Mēs visi varētu kaut ko iedzert. Tu būsi namatēvs, labi, Tobij?" Nesdama puķu kārbu rokās kā zīdaini, viņa teciņiem iegāja savā �ilbino�ajā virtuvē, kura, kā redzams, nekad netika lietota.

"Vīns ir ledusskapī," viņa teica, "bet vispirms pasniedz man �o kristāla vāzi, labi, mīļumiņ?"

Tobiass salieca savus teniskurpēs ieauto kāju pirkstus.

Ja vien Sintijas spēkos būs viņu sāpināt, viņa to neizbēgami darīs. Un, ja viņa to darīs, likdama Perisai nodomāt, ka joprojām spēj viņu, Tobiasu, vazāt saitītē, viņai par to būs divkār�s prieks.

Sadabūjusi augsto, smago vāzi, uz kuru Sintija bija norādījusi, Perisa ielēja tajā ūdeni.

Tobiass pat nepakustējās, lai sameklētu vīnu. "Mēs gribējām runāt ar tevi par kaklarotu, kura Vivjēnai bija ap kaklu Astora Birkina viesībās." Viņ� piespieda sevi apsēsties uz zemā sola zem sienas telefona. "Perisai palicis iespaids, ka mans vārds kādreiz bijis saistīts ar Vivjēnas vārdu. Vai tu par to kaut ko zini?"

"No kurienes tev �ādas domas?" Sintija atmeta atpakaļ matus, bet viņas skatiens vairījās gan no Perisas, gan no Tobiasa skatiena. Viņa noņēma ziedu kārbas vāku un novietoja to uz melnās marmora virsmas līdzās izlietnei. Izvilkusi no atvilktnes �ķēres, viņa sāka apcirpt ro�u kātus.

"Vai tas nozīmē, ka tu nekad neesi dzirdējusi baumas par mani un Vivjēnu?"

"Nekad," apgriezusi, viņa ielika ziedus ūdenī.

Tobiass ievēroja, ka Sintija neizrāda nekādu interesi par aploksni, kura bija pievienota diezgan prāvajam dāvinājumam.

"Vai aploksni nemaz neatvērsi?"

"Ak!" viņa koķeti pazibināja mēles galiņu starp zobu rindām. "Es zinu, no kā tas ir." Un viņa apveltīja viņu ar sazvērniecisku smaidu.

Tobiass nebija domājis, ka viņa sirds pret �o sievieti varētu atsalt vēl vairāk. Viņ� bija kļūdījies. "Labi, bet kāpēc tu negribi padalīties ar mums savā noslēpumā? Mēs ar Perisu ta�u alkstam uzzināt ikvienu laimīgo sīkumu, kas saistīts ar tavu mīlas dzīvi, vai ne, Perisa?"

Mīļā, dievinātā Blū - viņa bija tik apburo�i nota�ķījusies, un viņas satrauktā sirds �ķita atradusi mājvietu viņas rūpju noēnotajās acīs. Viņa nebija pelnījusi visas �īs nejēdzības, sevi�ķi ņemot vērā, ka viņai jau tā bija nācies tik daudz ko pārciest.

"Labi, neņem galvā," Tobiass ierunājās no jauna, "tātad -kaklarota. Perisas teiktais lika man domāt, ka tev ir savi pieņēmumi par to, kā Vivjēna pie tās tikusi."

"Perisai" Sintija pagriezās pret māsu. "Tu ta�u viņam nepastāstīji?"

"Nē," Perisas acis bija iepletu�ās glu�i apaļas, un viņa pakāpās soli atpakaļ, "lai notiek - pieņemsim, ka viņam ir kāda nojausma par to, ko mēs ar tevi apspriedām. Vai tu runāji ar Vivjēnu vēlreiz?"

"Tu solīji," Sintija uzmeta lūpu.

Perisa nepacietīgi ievilka gaisu: "Vai tu runāji? Tu man lūdzi neko neuzsākt, iekams nebūsi mēģinājusi tu."

"Ak, turpini ta�u. Pasaki viņa klātbūtnē visu. Kāpēc tu to nedari?"

Tobiass sastapās ar Perisas skatienu. Izslējusi zodu, viņa teica: "Jā, es to darī�u. Vai tu runāji ar Vivjēnu?"

Niknuma uzplūdā Sintija kā pagadās apcirta atliku�o ro�u kātus un pa roku galam sabāza ziedus vāzē. "Tu nekad neesi bijusi tā, kurai es varētu uzticēties, kura būtu manā pusē," viņa skarbi izmeta, "tev mū�īgi ir bijis prātā, kā mani nomelnot."

"Sintij!"

"Es biju pārāk aizņemta!" viņa lūkojās uz Perisu. "Man pa�ai sava dzīve dzīvojama. Kamēr tu drātējies ar manu biju�o vīru, es rakstīju grāmatu!"

Perisa nobālusi aizlika roku priek�ā mutei.

"Tu esi..." Tobiass metās pie Perisas un apskāva viņu. "Mēs ar Perisu domājam precēties. Tā kā viņa vēlas uzturēt ar tevi labas attiecības, es visiem spēkiem cen�os savaldīties, lai tepat uz līdzenas vietas nēizsmērētu tevi gar sienu. Ta�u gadies man kādu citu reizi ceļā, un es varu aizmirst par savaldību!"

Tagad bija Sintijas kārta nobālēt. Ap viņas lūpām iegūla ledaina rieva. Neko neredzo�u skatienu viņa vērās viņu abu sejās, tad - tuk�ajā ro�u kārbā, kura gan'nebija pilnīgi tuk�a- tajā bija gara un �aura polsterēta aploksne ar viņas vārdu uz uzlīmes.

Sintija satvēra aploksni. Tā viņas rokā trīcēja. "Jūs to nevarējāt," viņa murmināja, "jūs nevarējāt man to nodarīt." Atplēsusi vaļā lenti, ar kuru bija aizlīmēta aploksne, viņa ieslidināja tajā roku.

"Lūdzu," Perisa ierunājās, "vai tie�ām mēs nevarētu būt viena pret otru laipnas?"

Sintijas acis bija sausas, toties tās zvēroja aiz niknuma. "Mele," viņa atcirta, "liekule. Mis Tikumība no ārpuses, ta�u īstenībā - neķītra vazaņķe."

Tobiass jau spēra soli uz viņas pusi, ta�u Perisas lūdzo�ais rokas spiediens viņu atturēja.

"Kas tur ir, Sintij?" Perisa vaicāja.

Tobiass, saraucis uzacis, palūkojās vispirms uz viņu, tad uz Sintiju. Sintijas seja nemitīgi mainījās, tai slīdēja pāri viena izteiksme pēc otras. Acis stingi vērās vienā punktā, �oklis atkārās. Rūpīgi koptā āda uz vaigiem un zoda pēk�ņi bija kļuvusi mīksti ļengana.

Sintija lēnām izvilka roku no aploksnes.

Perisa iekliedzās.

"Nolādēts," Tobiass nomurmināja. Strauji sakampis Sintijas plaukstas locītavu un aploksni, viņ� gan vienu, gan otru pagrūda virs dziļās tērauda izlietnes.

Smirdo�ā draņķība bija bijusi plastmasas maisiņā, un Sintijas smailais nags to bija uzplēsis. Uz izlietnes mirdzo�ā tērauda no�ļūca pussarecēju�u, tum�u asiņu masa kopā ar mud�ekļvei-dīgiem dzīvnieka orgāniem. Vēl lielāka brūnganu asiņu lāma pilēja lejup pa Sintijas bālzaļo, vaļīgo kleitu un ziloņkaula krāsas zīda zeķēm. Lāses saplūda peļķē, kas izskatījās kā izlijusi plūmju �eleja uz baltajām grīdas flīzēm.

"Atver kartīti, Perisa."

Paņēmusi aploksni un atvērusi to vaļā, Perisa lasīja: "Ienaidniekus jāizvēlas rūpīgāk nekā draugus." Turēdama kartīti aiz stūra, viņa izklaidīgi palūkojās uz Tobiasu: "Tas ir viss. Ko tas nozīmē?"

"Tas ir nāves drauds!" drebēdama pie visām miesām, Sintija iekliedzās. "Maģija. Un tu domā, ka man bija jāmēģina runāt ar to sievieti?"

Atgriezis vaļā krānu, Tobiass turēja viņas gļotām apķepu�ās rokas zem ūdens strūklas. "Kas par sievieti?" viņ� pajautāja, likdams savai balsij skanēt samtaini maigi.

"Vivjēna! Kur� tad vēl �eit noņemas ar melno maģiju?"

"Es nepazīstu nevienu, kur� ar ko tādu nodarbotos. Un kāpēc gan viņai būtu tev jādraud?" Viņ� zināja, ka Sintiju �is sūtījums ir pārbiedējis līdz nāvei.

"Viņa ir greizsirdīga. Viņa zina, ka Bils tagad grib mani. Viņa zina, ka viņ� atnāks pie manis, tiklīdz viņam būs izdevies atkratīties no viņas."

"Ja tikai viņa nebūs pasteigusies un tikusi va|ā no tevis," Tobiasa tonis bija tāds, kā lasot kapakmens uzrakstu. "Perisa, es domāju, ka mums tagad vajadzētu iet. Sintijai parādījusies viela pārdomām."

Neteikusi ne vārda, Perisa pienāca viņam klāt. Viņa stāvēja viņam cie�i līdzās, kamēr viņ� aizvēra aiz viņiem abiem durvis.

Nāko�ā skaņa, kas sasniedza viņu dzirdi, bija Sintijas kliedziens. Viņa kliedza atkal un atkal.

Perisa jau sniedzās pēc durvju roktura, ta�u Tobiass viņu atturēja: "Izbīlim jau viņa ir tikusi pāri. Mums abiem ir zināms, ka kliegt viņa mēdz tad, kad viņu piemeklē dusmu lēkme. Un �ai jomā viņa ir nepārspējama. Es to esmu izbaudījis uz savas ādas. Bet mums, tā vien �ķiet, vajadzētu apciemot Vivjēnu."

Bils bija biznesa darī�anās izbraucis no pilsētas, tā viņiem paskaidroja mājkalpotāja, bet mis īstsa esot pie peldbaseina.

Tikai kādu jūdzi no nama, kuru Naid�els tagad dēvēja par savām mājām, tāpat ar skatu pret Va�ingtona ezeru atradās Bila Bovija daudzlīmeņu celtne. Istabu iekārtojumu veidoja Vivjēnas brīni�ķīgās antīkās mēbeles, kuras viņa bija atvedusi sev līdzi no Ņūorleānas. Ēkas iek�puses senatnīgo patīnu ārpusē papildināja efejām apaudzētas ķieģeļu sienas.

Elegantajā istabā, kura veda uz slēgtu iek�ējo pagalmu, trauki ar rasaini svaigām, krā�ņi uzplauku�ām baltām rozēm meta mirdzo�us gaismas atspīdumus uz lielajām klavierēm, masīvo mahagonija galdu ar zvēra ķetnām un augsto, zeltā ierāmēto spoguli, kas slējās virs izsmalcināti mūrētā kamīna.

Tveicīgo pēcpusdienas gaisu, kas plūda iek�ā pa atvērtajām durvīm, rozes pildīja ar reibino�u aromātu.

Iedama pāri lieliskajiem zīda paklājiem un mirdzo�ajām

parketa grīdām, Perisa juta, cik putekļainas bija viņas sandalēs ieautās kājas.

Pavadījusi Tobiasu un Perisu līdz iek�ējam pagalmam, mājkalpotāja viņus atstāja.

Tobiass satvēra Perisas roku, un viņi izgāja ārā.

Ar zaļām neregulāras formas plāksnēm bruģētā pagalma vidū bija apaļ� baseins. Ķieģeļu sienas klāja vīteņaugi, zem tiem bija urnas ar nevaldāmi ziedo�ām eksotiskām puķēm. Otrpus sienai saulē laistījās Va�ingtona ezera gludais spogulis.

Perisu bija pārņēmusi sajūta, it kā viņa būtu nabaga mazā sērkociņu pārdevēja, kas cauri sniegiem un apledoju�ām rūtīm pēk�ņi nokļuvusi Ziemassvētku svinībās.

Vivjēna, slaida, jutekliska un zeltaini iedegusi, bija izstiepusies atpūtas krēslā līdzās baseinam. Modernais sārtais peldkostīms piegulēja viņai bez vissīkākās krociņas. Viņas lūpas, kā arī kāju un roku nagi bija tai pa�ā spilgti sārtajā tonī kā peldkostīms. Atrāvusies no grāmatas, kuru visu laiku bija lasījusi, un pacēlusi uz aug�u saulesbrilles, Vivjēna pamāja.

"Tobias!" nometusi sāņus grāmatu un sakārtojusi plat-malaino salmu cepuri, viņa uzsauca. "Beidzot tu esi atnācis uz �ejieni. Un ko tu ved sev līdzi?"

"Neglīto pīlēnu," Perisa nomurmināja.

Klusi iesmējies, Tobiass aplika savu cieto roku viņai ap vidukli. "Tā ir mana līgava," viņ� sacīja, "Perisa Dilaita. Tu domā slimnīcu? Nē, Vivjēn, dārgā, jūs esat tiku�ās vairāk rei�u."

"Ak," Vivjēna pielēca kājās, "ak, cik jauki, mani mīļie! Ak, kāzas! Ak vai, cik �ēl, ka Bils nav �eit! Mērij!" viņa uzsauca, un durvīs tūdaļ parādījās mājkalpotāja, kura bija viņus uz �ejieni atvedusi. "Mērij, lūdzu, �ampanieti. Un trīs glāzes. Pasteidzies!"

Kad mājkalpotāja bija aizsūtīta, Vivjēna apveltīja cie�iem apskāvieniem un skūpstiem gan Perisu, gan Tobiasu. "Es pati gan laulībām neticu, bet man patīk pati ideja. Tas ir tik ļoti romantiski."

Perisa jutās �īs �ilbino�ās būtnes aizēnota.

"Paldies," teica Tobiass, "mums prieks, ka tu to atzīsti par labu. Saki, vai tu biji tā, kas aizsūtīja Sintijai maisiņu ar cāļa ķidām?"

Vivjēna uz brīdi sastinga izplestām rokām. "Ak!" Tad viņa nolaida rokas gar sāniem un aizgāja atpakaļ pie sava krēsla. "Paņemiet krēslus, mīļie. Jūtieties ērti."

"Vai tu tā biji?"

"Kāpēc jūs tik nelāgi domājat par tādu jauku meiteni kā es?"

Perisa pamanīja, ka Tobiass apvalda smaidu. "Tāpēc ka tev ir attiecīga slava, un es nepazīstu nevienu citu �ai pusē, par kuru būtu dzirdēts kas līdzīgs."

"Hm," Vivjēna nopētīja savus nagus, "tas nozīmē vai nu to, ka tas ir mans darbs, vai arī - ka to ir izdarījis kāds cits, cerēdams, ka aizdomas kritīs uz mani."

"Jauks situācijas izvērtējums."

"Un," Vivjēna, lūkodamās viņos pāri savām saules brillēm, turpināja, "ja Sintijai tā būs mācība, lai arī kur� būtu paveicis �o netīro darbiņu, tad nav arī īpa�as nozīmes, kur� to ir izdarījis. Es nebrīnītos, ja viņa �oreiz būtu izvēlējusies nepareizo ienaidnieku, un jūs?"

Perisa apsēdās uz krēsla, kuru Tobiass viņai piedāvāja.

"Es arī nebrīnītos," viņ� sacīja, "tomēr patīkami būtu apzināties, ka �īs izdarības vienīgais mērķis ir bijis pārbaidīt..."

"Pārbaidīt tā, ka viņa aptaisās?" Vivjēna pabeidza viņa vietā. "Neapgrūtiniet savas jaunās galviņas. Jums ar Perisu tagad ir svarīgākas lietas, par ko domāt. Atstājiet Sintiju mierā, lai viņa padomā par �o ziņu. Es patie�ām domāju, ka viņa pēc tam varētu kļūt par daudz labāku meiteni."

Citiem vārdiem, nebija noliedzams, ka Vivjēna piekrīt, ka tā bijusi viņa, kura aizsūtījusi Sintijai atbaido�o dāvanu. Juzdama atvieglojumu, Perisa tai pa�ā laikā apzinājās, ka �ī nav tā sieviete, kuru viņa gribētu iegūt sev par ienaidnieci.

Tika atnests �ampanietis sudraba spainītī. Vivjēna pati salēja to lēzenās glāzēs. "�ai mājā "stobri" nav atrodami," viņa paskaidroja, "kaut kāds stulbs jaunlaiku izdomājums. Dzērienam ta�u vajadzīga platība, kur burbuļiem izvērsties."

Tika uzsaukts tosts, un Perisa laipni pasmaidīja par vienkār�ajiem vārdiem, ar kuriem tika novēlēta mīlestība, laime un veselība. Iedzērusi malku, viņa konstatēja, ka tā vis nebija nekāda susla no stūra bodītes.

"Ir vēl viena lieta, kuru mēs ar Perisu gribētu ar tevi pārrunāt," sacīja Tobiass, "kaklarota, kura tev bija Astora ballītē."

"Mīļā debess, jā," Vivjēna izslējās taisnāk savā krēslā. "Vai zini - man nebija ne jausmas, ka to esi izgatavojusi tu, Perisa. Kādas brīni�ķīgas lietas tu proti darināt!"

�o daļu varbūt viņiem būtu vajadzējis samēģināt. Perisa notvēra Tobiasa vieglo galvas mājienu. "Mēs nevarējām saprast, kur tu būtu varējusi to nopirkt," viņ� sacīja. "Perisa tovakar bija ļoti pārsteigta, to ieraugot."

"Dīvaini," Vivjēna noņēma saulesbrilles, "ēsto nemaz nenopirku."

Pensa nolika savu �ampanie�a glāzi sāņus: "Sintija teica to pa�u. Cik sapratu, tad viņa ar tevi par to ir runājusi."

Vivjēnas zajo acu skatiens kļuva neizteiksmīgs: "Nekā tamlīdzīga." Tad viņa uzsmaidīja Perisai un pasniedza viņai tās glāzi. "Tu man patīc. Man ir sajūta, ka tu esi tie�i tāda būtne, kāda Tobiasam vajadzīga."

"Paldies," attrauca Tobiass, "man gan nepatīk uzbāzties, un tomēr - no kurienes nāk �ī kaklarota?"

"Tur jau ir tā lieta," Vivjēna noplātīja rokas, "es domāju, ka to atsūtījis Bils, jo viņ� zināja, ka man tai vakarā būs zeltīts tērps. Ta�u tas nebija viņ�. Tā ari neviens no mums nezina, kur� man to ir atsūtījis."

Viņa neparko nevēlējās piekāpties. Tomēr viņ� mēģināja no jauna. Vieglītēm aplicis rokas Perisai ap kaklu, Tobiass viņu skūpstīja tik ilgi, kamēr viņai aizrāvās elpa.

"Atmet savu lēmumu," viņ� lūdza.

"Nevaru," viņa atteica, slēgdama vaļā savas mājas parādes durvis. "Aldonsa jau dro�i vien būs no manis galīgi atradinājusies. Un vēl es gribu pārdomāt da�as lietas un tikt ar tām skaidrībā."

"Pārdomāt?" viņ� sarauca uzacis. �Ko tu taisies pārdomāt? Pārdomāt un neprecēties ar mani?"

"Mums to visu tomēr vēl vajadzētu kārtīgi izrunāt," viņa, tikko jau�ami pasmaidījusi, sacīja. "Vispirms mums būtu jāvienojas, kur būs tā robe�līnija."

Tobiass pielieca galvu, lai cie�āk ielūkotos viņai acīs.

"Robe�līnija starp manu un tavu neatkarību."

"Man nav vajadzīga nekāda neatkarība."

Perisa, izslējusi zodu, iesmējās.

"Patie�ām," viņ�, izlikdamies aizvainots, bilda, "patie�ām nē. Brīnos tikai, ka tā vajadzīga tev."

"Tikai atsevi�ķās sfērās. Kā, piemēram, reizi pa reizei vannas istabā un tie�i �obrīd, kad gribu vienatnē padomāt."

"Vannas istabā tev tā būs - reizi pa reizei," pēk�ņi viņ� bija kļuvis pavisam nopietns, "ta�u es negribu, lai tu �ovakar paliec �eit. Man tas neliekas dro�i."

"Ir gan dro�i. Es jūtos pilnīgi dro�i. Es saprotu, ka tā var izlikties, ja kāds tev mēģinājis kaitēt."

"Izlikties?"

"Nu jā, tas tika mēģināts. Bet tagad viss nācis atklātībā. Viss būs labi. Ar tevi viss būs kārtībā. Popss ir atkāpies. Skagita projekts var virzīties uz priek�u. Mēs pat varam pārvākties pa�i uz savu cietoksni."

- Tobiass nodrebinājās: "Nepiemini man to!"

"Tagad gan es ie�u, Tobias. Es gribu arī pārmīt pāris vārdus ar Mēriju un visiem pārējiem, kuri tur ir. Vēlāk es tev piezvanī�u."

"Un tad es varē�u atbraukt tev pakaļ?"

"Ne jau �onakt."

Vīrie�a pleci saguma: "Es bez tevis nevarē�u gulēt."

"Varēsi gan."

"Tu ta�u nedomā �ovakar iet uz "Zilajām durvīm"?"

"Nē jel, tu - vecais panikas cēlāj."

"Kāpēc es nevaru palikt �eit kopā ar tevi?"

Viņa noskūpstīja viņu tik a�i, ka viņam pie labākās gribē�anas neizdevās paildzināt �o procesu: "Tāpēc ka, ja tu būsi �eit, es nebū�u spējīga neko izdarīt."

"Es jau teicu, ka nevarē�u bez tevis gulēt."

Atvērusi durvis, Perisa spēra soli iek�pusē: "Brauc vien mājās. Gan es tev vēlāk piezvanī�u."

"Pēc cik ilga laika?"

"Tad, kad varē�u tev pateikt, lai tu ej gulēt."

Perisa aizvēra aiz sevis durvis, atstādama viņu ārpusē. Nokāpis pa ieejas pakāpieniem, viņ� palūkojās aug�up uz ēkas fasādi. Krēsla jau pār nokvēpu�ajiem ķieģeļiem meta tum�as ēnas, logu rūtīm tā bija pie�ķīrusi tum�u, noslēpumainu blāzmojumu.

Nebija vēsi, nepavisam nē, ta�u Tobiass juta, kā viņam pārskrien drebuļi.

Bija licies, ka �ai dienai nemū�am nepienāks gals. Tobiass iekāpa d�ipā un pagrieza aizdedzes atslēgu.

Perisai vajadzēja atrasties viņam līdzās, nevis �ai mājā, kura �ķita slēpjam sevī neizskaidrojamus, vārdā nenosauktus draudus.

Bet viņ� jau nevarēja viņu piespiest. Negribīgi viņ� nostūrēja ma�īnu no ietves malas.

Uz mājām. Tur kaut ko iedzert. Un tad sākt gaidīt pie telefona.

Tobiasam viņa to netika teikusi, ta�u patiesība bija tāda, ka Perisa juta nepiecie�amību pabūt savā dzīvoklī viena. Tagad, pēc Vormvuda nāves.

Viņa vēstule bija tik miglaina un izplūdusi, tajā nebija ne vārda par to, kas viņu pamudinājis uz �ādu soli - uz nodevību. Perisa nekādi nespēja noticēt, ka viņ� to būtu darījis ar vieglu sirdi.

Aldonsa �oreiz atļāva sevi apmīļot. Apvijusies Perisai ap kaklu kā silta, pūkaina apkakle, viņa ceļoja no istabas uz istabu, līdz viņas saimniece apsēdās uz dīvāna, turēdama rokās apbru�ātu kartona kārbu.

Viņa izņēma no tās ārā mēbeles leļļu mājiņai, mēbeles, kuras Vormvuds bija ne vien apgleznojis, bet arī pa�rocīgi izgatavojis. Tā bija viņa dāvana Perisai pirmajos Ziemassvētkos, kop� viņ� bija iemitinājies �ai dzīvoklī. Kādreiz tev būs maza meitiņa, viņ� toreiz teica, ta�u, kamēr tas vēl tā nav, tu pati savā ziņā esi kā maza meitene. Vai redzi? �ķīvis bēg prom kopā ar vijoli. Perisa caur asarām pasmaidīja. Ar karoti, viņa tika izlabojusi. Tikai ne uz galda, viņ� pateica viņai priek�ā apmierināts, ka iepazīstinājis viņu ar savas bērnu spēles noteikumiem.

"Dumiķi," viņa klusi sacīja, "kāpēc tu neatnāci pie manis? Kāpēc tu neļāvi, lai es tev palīdzu?"

Perisa palūkojās pulkstenī. Vienpadsmit. Pavisam drīz viņai būtu jāpiezvana Tobiasam.

Varbūt pat būtu labāk, ja viņ� atbrauktu viņai pakaļ un aizvestu viņu prom no �ejienes.

Kad viņa ienāca dzīvoklī, gaiss tajā bija sasmacis. Tagad caur atvērto logu uz ugunsdzēsēju kāpņu laukuma puķpodos sastādītās puķes raidīja iek�ā reibino�u vakara aromātu.

Kas par dienu! Kas par neticamu dienu!

Tobiass bija saskatījis to, par ko viņa bija prātojusi jau sen. Popss bija atzinis par labu un pat apbrīnojis viņas atteik�anos sacensties ar kādu citu, kā vienīgi ar sevi pa�u. �īs pa�as iezīmes viņa dēlā līdz �im bija uzskatītas par vājuma izpausmi. �odien cietoksnī viņa bija pieredzējusi brīnumu. Vecais vīrs pirmo reizi bija pamanījis spēku, kas slēpās viņa dēlā.

Perisa mīlēja savu tēti. Viņa klusā, nesatricināmā krietnuma izjūta bija palikusi tāda pati kā senāk. Viņ� bija atradis gabaliņu savas pa�a laimes Aidaho, vadot vienkār�u dzīvi vienkār�os apstākļos. Perisa izprata viņa vajadzības, ta�u pati deva priek�roku vienkār�ai dzīvei pilsētā. Un viņa precēsies ar vīrieti, kur� viņu gribēja viņas pa�as dēļ, tie�i tādu, kāda viņa bija.

Laulības.

Maikls bija kļuvis par posmu no viņas pagātnes un neko vairāk. Tobiass bija viņas tagadne. Un viņas nākotne.

Viņ� darīja viņu lepnu. Tikai patiesi cildens un augstsirdīgs cilvēks būtu atstājis Popsa godu neskartu, necen�oties par katru cenu izzināt viņa noslēpumus. Tobiass tāds bija.

Viņas pavēdere noraustījās, un viņa aizvēra acis. Perisa nebija māņticīga, nepavisam nē, un tomēr viņa vēl arvien baidījās noticēt, ka viņas sapnis kļūs par īstenību, ka Tobiass pēk�ņi nepārdomās vai arī vienkār�i nepateiks, ka viņa saklausījusi viņa vārdos vairāk, nekā tajos ir bijis.

Bet viņ� ta�u viņu mīlēja. Viņ� tika to teicis.

Soļu troksnis aiz loga lika Perisai tā satrūkties, ka iesmeldzās viņas skausts. Pieplakusi pie dīvāna atzveltnes, viņa lūkojās taisni uz priek�u. Logs pavērās, un tajā parādījās galva.

Tverdama ar roku pie kakla, Perisa nervozi iesmējās: "Nolāpīts, Sem. Tu mani tā sabiedēji, ka man dū�a saskrēja papē�os."

"Mazliet aplaistīju," pavirpinājis gaisā lejkannu, viņ� to nolika atkal vecajā vietā - blakus puķpodiem. "Nācu no āra. Nezināju, ka tu esi mājās. Tāds karstums. Baidījos, ka tavas margrietiņas varētu novīst."

"Tu esi tik labs pret mani."

"Tu nepanes augstumu. Bet uz ziediem skatīties tomēr gribi. Un sajust, kā tie smar�o. Visu, ko Perisa vēlas, viņa arī dabū. Voilā." Sems īsi paklanījās, salocot savu kostīmjakas apkakli. "Perisas bezrūpīgais puķu dārziņ�."

"Sem."

"Samanta, lūdzu, mīļā. Pa�laik man ir pārtraukums starp divām uzstā�anās reizēm."

Augstu cilādams kājas, kuras sedza melni, plisēti �ifona svārki, viņ� ierāpās istabā.

"Ir jau tum�s," Perisa sacīja, "tu uz tām kāpnēm varēji nolauzt kaklu."

Galvā Semam bija līdz �im neredzēta tum�brūna parūka. Iezvēlies Perisas �ūpuļkrēslā, viņ� izstiepa melnās zeķēs iespīlētās kājas. "Es saviem klin�u kāpēja āķiem uzticos," viņ� pacēla gaisā tērpam galīgi nepieskaņotu melno kroskurpi. "Perisa, bērns, es laikam kļūstu vecs."

Perisa ievietoja Vormvuda darināto miniatūro galdiņu atpakaļ kastē. "Jūties noguris?"

"Noguris un vīlies."

Perisa nolika sāņus Aldonsu. "Tas nemaz neizklausās pēc tevis." Viņ� arī neizskatījās īsti pēc sevis. Perisa paliecās uz priek�u. "Vai tad tu uzstājies bez grima?"

"Es to noņēmu." Sems spēcīgi sa�ūpināja krēslu. Viņa balss pieņēmās skaļumā: "Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka es to visu ienīstu? So mālē�anos? Ņirgas un izsmieklu?"

"Nē." Viņai tas patiesi nebija ienācis prātā. "Es domāju..."

"Tu domāji. Daudzi cilvēki domā, ka viņi domā. Ta�u īstenībā viņi nemaz nedomā. Ari tu. Tu zini, kas slēpjas zem �ī āksta tērpa. Es esmu vīrietis. Bet tu esi tāda pati kā visi. Tu mani neredzi."

"Ak, Sem," Perisa piesteidzās pie viņa un nometās uz ceļiem blakus �ūpuļkrēslam, "protams, ka es redzu tevī vīrieti. Tu esi brīni�ķīgs, stiprs, neizsakāmi pievilcīgs vīrietis, Ai, es nemaz nezinu, kā man to visu tev pateikt. Tas, ko tu dari, tev tik labi izdodas. Tu liec cilvēkiem smieties. Tavs apģērbs ir kliedzo�s, ta�u tavs humors ir brīnumsmalks. Tu patie�ām esi noguris. Tur arī visa tā vaina."

Tikpat spēji, kā licis krēslam �ūpoties, viņ� to atkal apturēja. Viņa zilās acis nemirk�ķinādamas raudzījās Perisā. Jaunā sieviete piepe�i sajuta vēderā baiļpilnu vibrē�anu. "Vai man aiziet pēc D�īnas?"

Sema mute nervozi noraustījās. Viņ� nedaudz pavēra lūpas. Perisa bija ieķērusies krēsla roku balstā, un Sems uzlika viņas rokām savu lielo, smago plaukstu. "Es negribu D�īnu," ar īk�ķi masēdams viņas pirkstus, viņ� sacīja. "Tu to spēj saprast. Tevī pa�ā ir divi cilvēki. Ārēji �ķīsta un skaidra. Bet pavisam citāda, kad sve�as acis to neredz. Vai tu man palīdzēsi, Perisa?"

Sabrukums? Vai tie�ām Semu būtu piemeklējis nervu sabrukums vai depresija, vai kas cits tamlīdzīgs? "Pasaki, ko man darīt?" Varbūt viņ� nevēlējās D�īnas klātbūtni, ta�u viņa gan to vēlējās. D�īnai piemita brīnumaina spēja nomierināt cilvēkus.

"Pēc brī�a man būs jāiet." Sema skatiens bija piekalts viņai. Tā cie�ums lika Perisai justies aizvien neomulīgāk. "Vai tu palīdzēsi man to izdarīt?"

"D�īna..."

"Nekāda D�īnai"

Perisa pielēca kājās. Vīrie�a pirksti sa�ņaudza viņas delnas.

Sems nevērsās. "Lūdzu. Es pa�laik nespēju domāt par D�īnu. Tas viss ir tik posto�i. Vai tev nav kaut kas, ko iedzert? Varbūt skotu viskijs?"

"Man... Nē. Tu ta�u mani pazīsti. Vienīgais, kas man irtā ir pudele lēta vīna ledusskapī."

"Lai notiek. Ņem�u par labu to pa�u. Man �ēl, bērns. Patie�ām �ēl tev to nodarīt. Tas ir kā... Vormvuds..." atspiedis galvu plaukstā, viņ� aizvēra acis. "Reizēm mēs strīdējāmies. Bet es tik un tā nespēju noticēt, ka viņ� ir miris."

Perisa ar pūlēm norija siekalas. Pēdējo divu dienu laikā viņai bija nācies izliet par daudz asaru. "Zinu." Stāvēdama kājās, viņa noglauda viņa skaustu. "Es atnesī�u mums abiem vīnu. Varbūt mēs varētu viņa piemiņai uzsaukt tostu? Pateikt ardievas? Piedot viņam. Viņ� nebija ļauns cilvēks, vismaz sirds dziļumos nē."

Sems atrāva viņas roku no sava skausta. "Ir tik labi," viņ� sacīja, ta�u viņa smaids iedvesa Perisai vēl lielāku nemieru nekā līdz �im, "tik jauka maza meitenīte."

"Es atnesī�u vīnu."

Trīco�ām kājām viņa ātri aizgāja uz virtuvi. Viņai vīns nebija vajadzīgs. Pirms atvērt ledusskapi, viņa uzlika sildīties tējkannu. "Fumē blanc" aizsāktā pudele neatradās ledusskapja durtiņu iek�pusē, kā bija gaidīts. Būdama tikpat kā pilnīga attu-rībniece, Perisa to glabāja kulinārām vajadzībām.

Pavērusi durtiņas pla�āk, viņa pieliecās, lai rūpīgāk izlūkotu plauktu saturu. " "Fumē blanc", kur tu esi? Nāc ārā! Nāc ārā, lai kur tu ari būtu!"

No mugurpuses tuvojās klusi soļi. Sīkās pūciņas uz Perisas skausta saslējās stāvus, tomēr viņa nepagriezās. Kāda viņa gan bija muļķe! Tas ta�u galu galā bija tikai Sems. "Ja es nebūtu dro�a, katas nav iespējams," viņa sacīja, "man būtu jādomā, ka kāds no�iepis mūsu lielisko vīnu."

"Ļaudis mēdz būt tik nejauki."

"Ak! Te tas ir. Pa�ā dziļākajā kaktā." Satvērusi zaļo pudeli, viņa lēnām atlieca muguru.

Sitiens pa skaustu. Viņas ceļi saļodzījās. "Sem!"

"Neuztraucies, cālīt." Rāviens. Viņa pirksti, ieķēru�ies viņas matos, rāva tos. Viņa nespēja pagriezties. "Ļauj, lai Sem-juels tevi pieskata."

"Sem! Kas...?"

Viņai pie auss kaut kas no�aukstēja. Plastmasas maiss. Tas nolaidās pāri viņas sejai.

Perisas rokas, tvarstīdamas tuk�umu, pasitās gaisā. Vīna pudele izkrita viņai no rokām un sa�ķīda uz grīdas, izveidojot stikla lausku ierāmētu peļķi.

Viņa smaka nost.

Ledusskapja durvis �ūpojās, pla�i atvērtas.

"Izbeidz!" Perisas balss dunēja viņas pa�as galvā. "Izbeidz... to!"

Viņa grābstīdamās satvēra plastmasu.

Roka, kura viņu cie�i turēja, piespieda viņas elkoņus sāniem.

Acu priek�ā satumsa.

Karstums, zvērojo�i sarkans karstums ieplūda viņas smadzenēs, un viņa kliedza: "Sem! Sem!"

Sarkanajam karstumam pamazām klājās pāri piķmelna tumsa.

"Nevaru... paelpot. Nevaru..."

�k ★ it

Pārsteigumu ballītes nekad nebija piederēju�as pie Tobiasa iemīļotākajām izklaidēm. Ta�u �oreiz bija pavisam kas cits. �oreiz viņam nevajadzēs tēlot labu noskaņojumu, īstenībā vai mirstot aiz garlaicības.

Viņam atlika tikai cerēt, ka Perisa nebūs apbēdināta par to, ka viņas mierīgā nakts pa�as mājā tiks iztraucēta, uzrīkojot ballīti. Lai gan, īstenībā �is dzīvoklis vairs nebija viņas mājas. Viņa piederēja viņam, un, kad �ī nakts būs cauri, viņ� reizi par visām reizēm paņems viņu pie sevis.

Sems bija viņam zvanījis pa telefonu no mājas, kura atradās pretī Perisas mājai. Tobiass atstāja savu automa�īnu pāris kvartālu tālāk, lai Perisa nepamanītu viņa d�ipu un viņai nerastos aizdomas, ka kaut kas tiek rīkots.

Vajagot doties iek�ā pa parādes durvīm, kuras bū�ot vaļā, un kāpt aug�ā uz ceturtā stāva dzīvokli. Mērija, kurai �ai pasākumā bija paredzēta nozīmīga loma, atradī�ot aizbildinājumu, lai dabūtu Perisu pāri ielai.

Sekodams Sema norādījumiem, Tobiass iegāja pa Perisas mājai pretī eso�ās ēkas durvīm. Viņ� dabūja satrūkties no ausis ploso�ā, smagā, metāliskā trok�ņa, kas nāca no pirmā stāva dzīvokļa. Otrajā stāvā zelta burti uz stikla plāksnītēm vēstīja: "�mits, �mits un Vāverlijs, zvērināti advokāti." Cauri stiklam nebija redzams ne gaismas stariņ�. Līdz nāko�ajam stāvam Tobiass kāpa pa diviem pakāpieniem uzreiz. Tā viņ� sasniedza vēl vienu tuk�u un klusu biroju.

Sasniedzis ceturto stāvu, viņ� apstājās, pēk�ņi vēlēdamies, kaut viņ� Perisai būtu sarūpējis kādu dāvanu. Gredzens. Viņ� par to nebija iedomājies līdz pat �im brīdim. Viņa nevalkāja gandrīz nekādas rotaslietas. Iedomājies viņas prasmīgās, sastrādātās rokas, Tobiass pasmaidīja. �ī sieviete, kura izgatavoja tik brīnumainas rotas, neuzskatīja sevi par pietiekami izskatīgu, lai arī pati tās valkātu.

Viņam toties viņa likās ļoti izskatīga. Gredzenu tomēr viņiem būtu jāizvēlas kopīgi, bet pirkstā viņ� to uzvilktu viņai tad, kad viņi būtu vieni. Jā, pavisam vieni.

Kā jau solīts, ceturtā stāva dzīvokļa durvis bija vaļā, un viņ� devās pa tām iek�ā. "Hallo!" viņ� klusi uzsauca. "Zēni, esmu aizmirsis paroli."

"�eit," Sems pusbalsī atsaucās, "viņi visi ir guļamistabā."

"Ceru, ka viņa mūsu dēļ nedabūs sirdslēkmi," teica Tobiass. Tumsa bija tik melna, ka viņ� tajā nespēja saskatīt otru vīrieti. "Varbūt mums vajadzētu iedegt gaismas un iet pa apli. Viņai tas varētu patikt."

"To ne. Tas visu sabojās."

Paraustījis plecus, Tobiass devās pāri tum�ajai istabai. Nebija saskatāmas pat nekādu mēbeļu aprises. "Kam �is dzīvoklis pieder?"

"Kādam draugam," Sems īsi attrauca, "es to aizņēmos. Tikai pasteidzies, ja?"

"O� gan kā kapli�ā."

Sems noklepojās un nomurmināja kaut ko nesaprotamu.

"Vai esi pārliecināts, ka Mērijai izdosies atvilināt viņu �urp?" Tobiasam �ī ideja nez kāpēc sāka nepatikt.

"Dro�i," Sems apgalvoja, "nāc �urp. Tu esi pēdējais viesis. Es stāvē�u sardzē un, kad redzē�u viņas nākam, do�u brīdinājuma signālu."

Tie bija Perisas draugi. Vienreiz ta�u viņam vajadzētu apspiest savu nepatiku pret �o āri�ķīgo izrādī�anos un spēlēt līdzi.

"Pasteidzies," Sems skubināja, "man liekas, ka es jau dzirdu soļus." i

Tobiass iegāja istabā, uz kuru, kā viņam likās, Sems bija norādījis, un centās kaut ko saskatīt cauri tumsai, ta�u tā �eit likās vēl biezāka un necaurredzamāka nekā pirmajā telpā. Nāsīs iesitās netīkama pelējuma smaka. "Hei," viņ� �ukstus bilda, piesardzīgi virzīdamies uz priek�u, "es negribētu kādam uzmīt uz kājām."

Klusums.

"Tas esmu es, Tobiass."

�īksto�a skaņa, it kā kāds virinātu sarūsēju�as viras.

Piepe�i Tobiasu ap�ilbināja griezīgi spilgta, balta gaisma, kas nāca no kailas griestu spuldzes. "Jēzusl" viņ� izdvesa. "Kas to izdarīja?"

"Vīrietis, kur� ir labāks par tevi," viņam aiz muguras atskanēja Sema balss, "kusties. Un nedomā griezties atpakaļ."

Mugurā dūrās ass priek�mets, liekot viņam virzīties uz istabas vidu. Tobiass konstatēja iero�a stobru sev aiz muguras vēl mirkli, pirms viņ� bija pamanījis gultu un - tajā gulo�o sievieti.

Viņ� grasījās mesties pie viņas, ta�u pret viņa ausi atsitās pistoles stobra aukstais metāls.

"Tas būs par tālu," sacīja Sems. "Arī no �ejienes mums paveras lielisks skats. Iet tuvāk - tā jau būtu pārmērība."

Viņa bija izstiepta kā ērglis uz ģerboņa, plaukstu locītavas bija piesaitētas pie dzelzs gultas galvgaļa, potītes - pie kājgaļa. Perisas acis bija pla�i atvērtas, ta�u to skatiens bija stiklains. Viņa neizdvesa ne skaņas - to darīt viņai liedza zaļ�, siekalām piesūcies lupatu vīk�ķis.

Tobiass sāka lēnām griezties apkārt.

"Taisni uz priek�u, tu - stulbais pakaļas caurums!" pistoles stobrs piespiedās viņa vaiga kaulam.

Perisa vāri iekunkstējās.

"Tu - kuņas dēls," aiz niknuma drebēdams, Tobiass sēca, "ko tu viņai esi izdarījis?"

Sema balss turpretī bija ieguvusi dziedo�as intonācijas. "Es viņai tikai parādīju viņas īsto "es"." Bakstīdams ieroci Tobiasam sejā, viņ� grūda viņu pāri istabai, garām gultas galam un logu rindai uz kaktu, kas atradās iepretī Perisas galvgalim. "To, kas viņa īstenībā ir. Kuce. Kuce, kurai tīk ķircināties."

Viņam par katru cenu vajadzēja savaldīties. Viņam vajadzēja ļoti rūpīgi izvērtēt stāvokli. Zaļais vīk�ķis bija noplēsts no Perisas svārkiem vai blūzes. Tie abi bija nomesti uz grīdas.

Aukla, kas viņu saistīja pie gultas, bija tieva. Ik reizi, kad viņa sakustējās, ap piesējuma vietām parādījās jēli noberzta, pietūkusi un apsārtusi miesa. Viņas mati bija savīti grīstē virs galvas un apsieti mezglā ap gultas galvgaļa �ķērskoku un tādā veidā kalpoja par vēl vienu neģēlīgu ierobe�ojumu.

Vienīgie apģērba gabali, kas viņai bija atstāti - dziļi izgriezts zils me�ģīņu krū�turis un tādas pa�as biksītes. Kājās vēl arvien tās pa�as sandales.

"Es jūs no savas vietas novēroju," Sems sacīja. "Tu viņu atvedi, bet es gaidīju. Tad es izgāju, pie kam tā, lai Mērija mani redzētu un domātu, ka es eju atpakaļ uz klubu. Tas viss bija nevainojami. Tie�i tā, kā es biju izplānojis. Apkārt ap stūri. Aug�up pa ugunsdzēsēju kāpnēm. Es izmantoju plastmasas maisu. Tas neaizņēma daudz laika. Tikko viņa bija zaudējusi samaņu, tā es viņu nostiepu lejā pa ugunsdzēsēju kāpnēm."

Perisa pavērsa skatienu pret Tobiasu. Viņ� savā skatienā centās paust spēkpilnu mieru un solījumu.

"Visgrūtāk bija dabūt viņu pāri ielai. Es apliku viņas roku sev ap kaklu un vilku viņu. Es dziedāju un bļaustījos, it kā mēs abas būtu galīgi piedzēru�ās, turklāt viņa jau bija atslēgusies," viņ� iesmējās un tai pa�ā mirklī no�agojās. "Es uzliku galvā tum�u parūku, gadījumā, ja ziņkārīgā Mērija iedomātos lūrēt pa logu. Es nekad nemēdzu valkāt tum�as parūkas. Tas nostrādāja. Nostrādāja¹."

"Ak Dievs!" Tobiass papurināja galvu, cenzdamies izlikties pārsteigts un sajūsmināts. Glaimi bija vienīgais līdzeklis, ko viņ� �obrīd spēja iedomāties. "Spo�i. Kas tev par izdomu!"

Pistole no jauna draudīgi piesitās pie viņa sejas. "Aizveries, tu - glumais izdzimteni! Tev neizdosies mani pielabināt. Pārāk ilgi esmu gaidījis. Par Jo daļu mēs gan netikām vienoju�ies, ta�u Sintijai te vairs nav nekādas teik�anas. Viņa man solīja naudu, kuru es tā arī nedabūju. Vai nu viņa man samaksās tagad, vai arī es par viņu izstāstī�u attiecīgām iestādēm."

Tobiass lūkojās Perisas pla�i ieplestajās acīs. Viņ� labprāt būtu ko teicis, ta�u neuzticējās savai balsij.

"Arī viņa Perisu neieredz," paskaidroja Sems, "tāpat kā es. Vienmēr visiem viņa bijusi tā mazā mīlulīte. Tā mū�īgi pareizā. Kamēr Sintijai nācās klupt ik uz soļa. Un tikai tāpēc, ka viņai nav sve�s nekas cilvēcisks."

Tobiasam likās, ka viņa kuņģis ir iestrēdzis kaut kur rīklē. "Sintija solīja tev samaksāt, ja tu Perisai ko nodarīsi?"

"Tev pieleca. Zini - es taisos viņu piebeigt."

Tobiass juta sakāpjam uz aug�u skābi rūgtu �ulti. "Tāpēc ka Sintija tā grib?" Tas sniedzās pāri viņa sapra�anai.

"Tāpēc ka es tā gribu. Nolaupīju gan es viņu Sintijas

dēļ. Pārbiedēju tā, ka bikses trīc. Sintija jau negribēja neko vairāk, kā piespiest savu dārgo māsiņu, lai tā atstāj dzīvokli. To pēc tam varētu pārdot. Par to dzīvokli varētu dabūt veselu kapitālu. Un Sintijai tiktu viņas daļa. Bet vēl viņa gribēja, lai Perisa ciestu. Viņa gribēja viņu salauzt. �o viltīgo, liekulīgo kuci. Melīgo kuci."

"Beidz..."

Sems no mugurpuses iespēra Tobiasam pa ceļu locītavām, un viņ� sabruka uz kailajiem grīdas dēļiem. "Aizveries¹. Man nebūtu bijis tik necie�ami ilgi jāgaida, ja nebūtu parādījies tu. Tu pasviedi Sintijai ideju, ka viņa ar tā skuķa palīdzību varētu dabūt tevi atpakaļ. Tas mani bremzēja. Ta�u nu beidzot es dabū�u, ko gribu, un atdo�u jūs abus Sintijai par vienu cenu."

Perisas rīklē kaut kas noburzguļoja.

"Viņa smok nost," sakņupis uz grīdas, Tobiass izmisīgi vēlējās viņu atbrīvot, ta�u baidījās pat pakustēties.

Ķermenis gultā izliecās.

"Viņa grib mani," Sems teica. "Viņa sniedzas pēc manis.

Lūdzas, lai es viņai to dodu."

Burzguļo�ana pārvērtās aizsmaku�os gārdzienos. No Perisas iekaisu�ajām acīm aumaļām plūda asaras. Ik mazākajai kustībai vajadzēja sāpīgi raut viņas matus. No kreisās plaukstas locītavas sūcās asinis, notraipīdamas jau tā netīro, kailo matraci.

Viņam bija jārīkojas. Ja viņ� neko nedarīs, �is vājprātīgais Perisu nogalinās. Tobiass strauji atlieca atpakaļ plecus tā, ka tie triecās Sema vēderā. Sems nolamājās, savicināja gaisā rokas, pūloties saglabāt līdzsvaru, tomēr viņam tas neizdevās, un viņ� krita. Krītot viņ� aizķēra apskretu�u niedru pinuma krēslu, kur� gāzdamies salūza.

Sema galva atsitās pret nopilēju�o sienu, un Tobiass vienā mirklī bija viņam virsū. Sems, atiezis zobus, turējās pretī. Viņ� bija ģērbies tikai atlasa �ortos, kādus valkā bokseri, un viņa iedegu�ais torss, rokas un kājas bija ieziestas ar eļļu. Tobiass cīkstējās ap Sema slideno roku, pūlēdamies atsvabināt no tās pistoli.

Sems zem viņa bija pamanījies apvelties uz vēdera, viņ�

locījās kā dubļu cīkstonis un slēja savu pēcpusi pret Tobiasa vēderu.

Lai ari Tobiasam bija priek�rocība svara ziņā, viņam bija izdevies apturēt Semu tikai uz īsu mirkli. Uzvaro�i aurodams, Sems apvēlās atpakaļ, un �oreiz viņa kreisajā rokā bija krēsla kāja. Belzieni viens pēc otra sāka birt pār Tobiasa galvu un pleciem. Pēk�ņums, ar kādu tas viss notika, Tobiasu apstulbināja, līdz ar to dodot Semam laiku izbrīvēties un atlekt sāņus.

"Pakusties tikai, un viņa būs pagalam," viņ� griezīgi iekliedzās.

Tobiass tupēja uz ceļiem, slaucīdams asinis no deguna un mutes. "Tevi notvers," viņ� �ukstēja caur pietūku�ajām lūpām, "tevi iesēdinās. Vai zini, ko tur dara ar vīrie�iem, kuri tur nokļuvu�i tāpēc, ka darīju�i sievietēm to, ko pa�laik taisies darīt tu?"

"Nemuldi, tu - sūdainais pakaļas caurums!"

"Jā gan. Rādās, ka tu esi izvēlējies pa�us pareizākos vārdus attiecībā uz to, kas tur tiek darīts. Esmu dzirdējis, ka zēnu du�as telpās valda di�a līksmība. Da�i tur pat pamanās gulēt kopā ar puikām."

"Aizveries!" Sems kliedza. Iestūmis gultu starp sevi un Tobiasu, viņ� nomērķēja �aujamo, kam bija uzlikts klusinātājs, tie�i Perisai sejā. "Klausies, ko teik�u. Es �eit esmu noteicējs. Vai dzirdi? Es. Un nevis tu, bagātais kundziņ. Viņa negrib mani. Bagāta, samaitāta skuķe, kura spēlē draudzību ar mums, mazajiem ļautiņiem, negrib mani. Viņa tikai izliekas. Vai dzirdi? Viņa izliekas par pārāk tikumīgu, lai drātētos ar tādu nieka vīreli kā es. Viņai, redzi, bija viņas aktieris. Es par to zinu visu. Es zinu visu, ko viņa ar viņu darīja."

Tobiass mēģināja piecelties.

"Paliec, kur esi, mēsls tāds," Sems no jauna savicināja krēsla kāju. "Pavelies tikai apkārt, un spēlīte būs beigta, pirms vēl tu būsi beigts. Paliec, vai arī viņa tūlīt pat mirs. Pirms tevis. Mirsiet jūs abi, tikai rādās, ka tu pa priek�u, Kvinn, lai es varētu novadīt līdz galam savu izpriecu."

"Izņem vīk�ķi," Tobiass teica, "Dieva dēļ, viņa ta�u smok nost."

Sema blāvās acis pārslīdēja Perisas sejai. "Es nevēlos dzirdēt viņas balsi."

"Viņa neko neteiks. Vai ne, Blū? Papurini galvu."

Viņu skatieni atkal sastapās. Neizskatījās, ka Perisa būtu viņu sapratusi. Starp zobiem iestūķētā lupata lika viņai krampjaini rīstīties.

"Papurini galvu, Perisa. Tad Sems izņems vīk�ķi."

Perisas skatiens noskaidrojās. Ar pūlēm pagriezusi galvu, viņa palūkojās uz Semu.

"Papurini galvu!"

Beidzot viņa izdarīja, ko viņ� bija lūdzis.

"Pie velna tevi!" Izbāzis krēsla kāju cauri viņas grīstē savītajiem matiem, Sems to pagrieza. Viņas ķermenis krampjaini noraustījās, un viņ� iekliedzās: "Ei, tu - kuce, pievaldi savu gribē�anu! Sūdu tu no manis dabūsi!"

"Nogalini mani!" iesaucās Tobiass. "Nogalini mani, tikai jauj viņai iet!"

Sems mērķēja savu �aujamo pārmaiņus uz vienu, tad uz' otru. "Cik aizkustino�i. Ai, kā man gribētos, lai tu noskaties, ko es ar viņu daru, ta�u tu jau neuzvedīsies, kā pieklājas. Tāpēc es tūlīt ie�au�u tev mutē. Tad es izdrātē�u viņai visas smadzenes laukā un no�au�u arī viņu. Zvērīga slepkavība plus pa�nāvība. Tā tas tiks klasificēts. Un Sintija deklarēs, ka viņas kādreizējais vīrs ir bijis perverss subjekts. Tāpēc jau arī viņai nācies no viņa �ķirties. Un, pateicoties neveiksmēm biznesā, viņ� tagad galīgi nojūdzies. Cik bēdīgs gadījums."

"Sintijai nav naudas," Tobiass sacīja. Viņa deniņi un labā auss pulsēja. Mutē viņ� juta pats savu asiņu gar�u. "Vismaz ne tādas naudas, kādu esi uzdomājis tu."

"Toties viņa pazīst kādu, kuram tā ir," Sems smīnēja. Viņa acis bija pārvērtu�ās ledainās spraudziņās. Pēk�ņi viņ� uz ceļiem iemetās gultā blakus Perisai. "Viņa samaksās man, jo kāds būs samaksājis viņai."

"Kas viņ� ir? Kas viņai par to maksā?"

"Ne jau par to. Viņ� maksā viņai par kaut ko citu. Ta�u tā jau vairs nav mana darī�ana, vai ne? Mana darī�ana ir �ī," un viņ� ar brīvo roku izvilka no biksēm savu piebriedu�o rīku.

Tobiasa ķermenis saspringa līdz galējai robe�ai, tomēr viņam kaut kā izdevās palikt mierīgam.

"Viņa ir gatava mani saņemt. Tu jautāsi, kā es to zinu? Viņa smar�o pēc lilijām. Viņa vienmēr smar�o pēc lilijām, kad ir nogribējusies. Pēc tādām pa�ām lilijām, kā tās, kuras es viņai par prieku uzturēju tik skaistas."

Viņas acis aizvērās.

"Paskaties uz mani!"

Viņ� vilka savu rīku pār viņas kaklu un pazodi.

"Paskaties uz mani!" Viņa pleci noraustījās, un viņ� pārliecās viņai pāri.

Un tad Tobiass metās uzbrukumā. Viņa pirksti saslēdzās ap �aujamieroci un trieca to atpakaļ. Kaut kas nobrak�ķēja. Tas bija kauls.

Sems iekaucās. Krēsla kāja, izvēlusies viņam no rokas, noklaudzēja pret grīdu. Spalgi kliegdams, viņ� pūlējās noturēt līdzsvaru un nenokrist no matra�a.

Balansēdams viņ� uzgrūdās kādam virsū. Un �is "kāds" nebija neviens cits kā Konrāds, kur� tikko bija iedrāzies guļamistabā.

Raudzīdamies viņos abos, Tobiass nomērķēja ieroci Sema sirdī. "Jūsu dzīvības ir lieka greznība," viņ� sacīja, "elpo. Ja mēģināsi darīt ko citu, tu mirsi."

Sema seja bija noplūdusi asarām. �ūpodams labo plaukstas locītavu, viņ� aiz sāpēm īdēja.

"Mērija redzēja tevi nākam uz �ejieni," Konrāds, vairākkārt atvēris un atkal aizvēris muti, beidzot izmocīja, "pie velna, man reibst galva. Kas �eit notiek? Perisa? Mans Dievs, kas �eit notiek?"

Pistole palika nomērķēta kā bijusi. Tobiass mēģināja pasniegties pēc mezgla, kas saturēja vīk�ķi Perisas mutē.

"Mērija teica, ka tu esi aizgājis uz �ejieni," Konrāds, pagriezies pret Tobiasu, atkārtoja. "Viņa teica, ka redzējusi Perisu pārnākam mājās, ta�u, kad es uzkāpu aug�ā, viņas tur nebija. Es dzirdēju virtuvē svilpjam tējkannu. Tā nebeidza svilpt. Mērija domāja, ka tev būtu jāzina, kur ir Perisa, un, tā kā viņa bija redzējusi tevi nākam..."

"Jāa," Tobiass viņu pārtrauca, "aina ir skaidra."

"Ļauj man palīdzēt Perisai. Lūdzu, jauj man palīdzēt. Tu esi riskējis visu laiku." Nelikdamies ne zinis par notēmēto ieroci, Konrāds pacēla nomestās zajās drēbes un pārsedza tās viņai pāri. Tad viņ� sāka raisīt vajā auklu, kas saturēja viņas potīti.

"To izdarīja Sems?"

"Jā. Bet tagad nav laika skaidrot. Vai esi pietiekami mierīgs, lai turētu viņu uz grauda?"

"Pistole?" Konrāds novērsās.

Tobiass nepacietīgi pamāja. "Man kabatā ir atvā�amais nazis. Viņ� ir ievainots, tāpēc diez vai spējīgs kaut ko izdarīt. Tomēr es gribu būt dro�s. Un tam, ko tagad darī�u, man vajadzīgas abas rokas."

"Labi," noslaucījis rokas gar bik�u starām, Konrāds paņēma ieroci. Turēdams to abās rokās, viņ� nomērķēja uz Semu, kur� nemitējās zvāroties un kunkstēt.

"Blū, Blū," Tobiass �ukstēja, "kāpēc es ļāvu tev pierunāt sevi, lai atstāju tevi vienu? Turies, mana mīļā. Nu jau tu esi tikpat kā prom no �ejienes."

Izņēmis viņai no mutes vīk�ķi, viņ� tūdaļ ķērās atsvabināt viņas rokas, pēc tam - kājas.

Perisa palika nemainīgi guļam - izplestām rokām un kājām, pavērtām lūpām. No mutes kaktiņiem līdz �okļa kauliem stiepās iespiedumi, kurus bija atstājusi aukla, kas saturēja vīk�ķi. Plaukstu locītavas un potītes asiņoja.

"Vai tu mērķē kā nākas, Konrād?" Tobiass, nepagriezis galvu uz viņa pusi, jautāja.

"Jā, pieskati tikai Perisu."

Nevarēja būt nekādas runas par to, ka varētu nogriezt viņas matus. Tobiass saudzīgi raisīja vaļā mezglu pēc mezgla, pamazām atbrīvodams Perisu no pēdējās va�as, kas viņu turēja pie gultas.

"Es baidos viņu kustināt," viņ� sacīja, "baidos darīt jebko. Paliec �eit, kamēr es sadabū�u palīgus."

Perisas roka pa�āvās uz priek�u un ieķērās viņa kreklā. "Nē," viņas lūpas gandrīz bez skaņas izdvesa.

"Nes viņu prom no �ejienes," teica Konrāds, nenolaiz-dams ads no Sema sakņupu�ā stāva. "Viņa ir pārāk nobijusies, lai paliktu �eit vēl kaut mirkli kopā ar �o nedlvēku. Dabū viņu ārā no �ejienes."

Tobiass nestrīdējās pretī. Cenzdamies nereaģēt uz viņas �ņukstiem, kad viņam neizdevās izvairīties no pieskar�anās viņas savainojumiem, Tobiass pacēla Perisu uz rokām un devās uz durvju pusi. "Nogādā�u viņu pie Mērijas un no turienes piezvanī�u policijai."

"Dari gan tā," atsaucās Konrāds, "tikai labi ātri. Es tomēr esmu gleznotājs, nevis kaut kāds bandīts."

�ukstēdams nesakarīgus vārdus Perisas matos, Tobiass izgāja cauri tum�ajai telpai, kas veda uz kāpņu laukumu.

Viņ� vēl lāgā nebija sācis kāpt lejup, kad atskanēja slāpēts �āviena troksnis.

Tobiass saminstinājās.

"Palīgā!" Tā bija Konrāda balss.

Izvēles vairs nebija. Nolaidis Perisu uz grīdas, Tobiass skrie�us metās atpakaļ.

Konrāds, vienā rokā ļengani turēdams pistoli, ar otru norādīja uz Semu. "Viņ� man uzbruka. Viņ� pierāpoja man klāt un tad metās virsū," viņ� stomījās un, palūkojies uz ieroci, kas kūļā-jās viņam rokā, piemetināja: "Tas iz�āva pats."

Tobiass ar kurpes purngalu piebikstīja Semam. Vīrietis gulēja nekustīgi. Viņ� neizdvesa ne vārda, ne kunkstiena. Nometies pie gulo�ā, Tobiass mēģināja sataustīt miega artērijas pulsu. Kad tas neizdevās, viņ� apvēla viņu uz muguras.

Nekāda pulsa nevarēja būt.

Lode bija atstājusi gludu, akurātu caurumu starp viņa pla�i ieplestajām acīm.

"Pasteidzies, jaunekli!" Mērija skubināja. Ar savu kaulaino roku apkampusi Perisas drebo�os plecus, viņa nikni raudzījās Tobiasā: "Nes tās lietas ātrāk �urp. Bet pēc tam - pazūdi."

Sarāvusies �okurā zem vatētās segas papīra vītnēm izrotātajā Mērijas guļamistabā, Perisa vēroja, kā viņ� tuvojas. Tobiasa nepielūdzamā sejas izteiksme neatstāja ne mazāko �aubu, ka viņ� ir nedomā nekur iet bez viņas.

"Es atradu �os te," un viņ� pastiepa tum�sarkanu, uzkārstu vilnas halātu, par kuru Perisa bija piemirsusi, ka viņai tāds ir, un pāri zaļu �ību bez kapes. "Tas ir mīksts un ērts."

Sirēnu troksnis lika viņiem visiem uz mirkli sastingt.

"Viņi mūs iztaujās," Perisa �ukstēja, "es nevaru... vēl ne."

"Neviens tev neuzbāzīsies, iekams tu nebūsi nogādāta slimnīcā," Mērija savilka muti krunkainā urskulī.

"Tev taisnība," sacīja Tobiass. "Mērij, es pats gribētu parūpēties par Perisu, protams, ja viņa man to jaus."

"Nu, man gan ne�ķiet, ka tas..." vecā dāma aprāvās pusvārdā, "labi, lai nu būtu. Vai nu es pati nekad neesmu bijusi jauna..."

Atskanēja klaudzieni pie durvīm, un tūlīt pat tajās parādījās D�īnas seja. "Kas te notiek?" viņa vaicāja. "Vai kaut kas atgadījies?"

"Tu esi..." Perisa nokrim�ļojās, iztīrīdama savu sūrsto�o rīkli, "tu agri esi atpakaj."

D�īna piegāja pie gultas. Ieraugot Perisas sadauzīto seju, D�īnas uzacis saraucās, saiedamas vienā līnijā. "Kaut kas... Kāds tev kaut ko nodarījis?" viņas pleci saguma. "Ak, nē. Man jau labu brīdi bija tāda briesmīga sajūta. Tu jau zini, kā tas man reizēm mēdz būt?"

"Jā." Perisa to zināja. Un viņa zināja arī to, cik D�īna bija brīni�ķīga un jauka. Pārāk jauka tam �okam un cie�anām, kas viņai stāvēja priek�ā.

Pienākusi klāt, Mērija nostājās blakus D�īnai. "Tu esi dū�īga meitene. Tu izturēsi to. Mēs tev palīdzēsim. Vai ne, Perisa?"

Perisa lūkojās D�īnas skaistajās acīs un redzēja, kā vieglu nemieru tajās nomaina mēmas, visaptvero�as �ausmas. "D�īna... Mērijai ir taisnība. Mēs �eit esam tevis dēļ." Viņas pa�as �ausmas izplēnēja. Vīrietis, kuru viņa mīlēja, bija dzīvs. Un reiz viņa būs atguvusies no �īs nakts.

"Sems," D�īna me�onīgu skatienu vērās visapkārt, "tas ir Sems, vai ne?"

"Viņ�..." Viņ� gribēja nogalināt Tobiasu un pēc tam izvarot un nogalināt mani. "Paliec tepat kopā ar mums," Perisa lūdza.

"Paliec," piebalsoja Tobiass.

"Kur viņ� ir?"

Mērija saņēma D�īnas rokas savējās. "Es sarūpē�u tēju. Nē. Labāk glāzi �erija. Tas tev �obrīd būs vairāk noderīgs."

"Perisa," D�īna uzrunāja draudzeni, it kā Tobiasa un Mērijas �eit nemaz nebūtu, "tu esi ievainota. Kāds tevi ievainojis."

Perisa novērsās.

"Tevi ievainoja Sems?" D�īna �ukstus jautāja.

Tā kā atbilde nesekoja, viņa turpināja: "Kur viņ� ir? Lūdzu, pasaki man. Vai viņ� ir aizgājis? Viņ� ir mani pametis?"

No Perisas aizvērtajām acīm izspraucās asaras. Divās straumītēs tās plūda pār vaigiem, sāpīgi apsvilinādamas jēlās, noberztās vietas.

"Nāc man līdzi," Mērija pavēlēja. "Tu, jaunekli, parūpējies par Perisu. Es savukārt gādā�u, lai ar D�īnu viss būtu kārtībā."

Guļamistabas durvis aizvērās. Bet tikai tad, kad bija aizvēru�ās arī durvis uz ieejas koridoru, Perisa no jauna attapa elpot.

Viņa sēdēja nekustīgi, un viņas pirksti bija sakļauti kopā ar Tobiasa pirkstiem.

Beidzot viņ� sacīja: "Es aizvedī�u tevi uz neatliekamās palīdzības punktu, Blū. Citādi visi �ie sasitumi vēlāk liks par sevi manīt. Es gribu, lai tu tiktu rūpīgi izmeklēta. Uz pakau�a tev ir milzīgs puns, un tavas kāju un roku locītavas prasās pēc pamatīgas apkop�anas." Mērija pu�umus gan bija apmazgājusi, ta�u tie sāpēja pie katras vismazākās pakustē�anās.

"Vai tu varēsi uzvilkt halātu?" Tobiass vaicāja. "Vai arī labāk būs, ja es tev palīdzē�u?"

Perisa pacēla pret viņu savas acis. "Tas bija tik �ausmīgi. Kad es atguvu samaņu, viņ� jau bija paguvis sasiet man kājas. Es neko nevarēju izdarīt."

Tobiass pacēla roku. Brīdi vilcinājies, viņ� pajautāja: "Vai es varu tev pieskarties? Es gribu tevi turēt, mīļā."

Perisa pamāja. Viņai bija jāsakniebj lūpas, lai tās netrīcētu.

Tobiass glāstīja viņas sapinkāju�os matus. "Nekad mū�ā es neesmu bijis tik ļoti pārbijies."

Perisa nedro�i iesmējās: "Pat tad nē, kad tu dabūji pa galvu un tiki pārgrūsts pāri bortam?"

"Pat tad nē. Toreiz tas viss notika pārāk ātri. Nabaga D�īna. Es ļoti vēlētos, kaut viņu tas nebūtu piemeklējis."

"D�īna ir stipra," Perisa teica, "domāju, ka viņa izturēs. D�īnai dzīvē nekas nav nācis viegli. Visu, kas viņai ir, viņa panākusi pati saviem spēkiem."

Tobiass piekļāva viņas galvu savam plecam. "Tev viņa patīk, vai ne?"

"Jā." Perisa ieelpoja siltumu un spēku, ko izstaroja viņa ķermenis. "Man patiku�i daudzi cilvēki. Kā es esmu varējusi būt tāda nejēga, viņus novērtējot?"

"Tu nemaz tāda neesi," viņ� īsi iesmējās, "uzskati to vienkār�i par neveiksmju joslu draugu sfērā."

Perisa zināja, ka viņ� tī�ām nepiemin Sintiju. "Tagad varbūt beidzot veiksme man uzsmaidīs." Pienāks brīdis, kad viņai neglābjami būs jādomā par to, ko viņai nodarījusi viņas māsa. Ta�u �obrīd �ī doma vēl varēja pagaidīt.

Tobiasa krū�u kurvis izpletās, viņam dziļi ieelpojot. Viņ� ļāva, lai gaiss lēnām izplūst no plau�ām. "Tu dro�i vien gribi ar kādu izrunāties," viņ� bilda.

"Izrunāties?" Perisa pacēla galvu.

"Mhm," viņ� ļoti saudzīgi saņēma plaukstās viņas seju, "par visu notiku�o. Par to, kā tu pēc visa tā jūties."

Perisa pasmaidīja, ta�u tūlīt pat saviebās. Uzlikusi pirkstu viņam uz lūpām, viņa jautāja: "Vai tu patie�ām mani mīli?" Juzdama, ka vaigos sakāpj sārtums, Perisa nolaida acis.

Vīrie�a spēcīgā roka satvēra viņas plaukstu un pielika to sev pie krūtīm. "Vai jūti?" viņ� vaicāja.

Zem Perisas plaukstas spēcīgi dauzījās viņa sirds. "Vēl arvien dzīvs," viņa sacīja, ta�u tas skanēja nopietni. Viņa vairs nesmējās.

"Tikai tāpēc, ka esi tu. Pat ja tas... Pat ja viņ� nebūtu mani no�āvis, es būtu nomiris, ja kaut kas būtu atgadījies ar tevi."

Perisa tikko dzirdami ie�ņukstējās.

"Blū?" Tobiass pacēla viņas zodu. "Mīļotā, es mīlu tevi. Vai tad tu nejūti to?"

Perisa ievilka elpu, un tā sāpīgi apsvilināja viņas iekaisu�o rīkli. "Es jūtu. Es zinu. Man nav vajadzīgs izrunāties ne ar vienu citu, kā tikai ar tevi. Turi mani cie�i, Tobias. Nelaid mani vaļā."

Konrāds sēdēja uz Tobiasa jahtas klāja un vēroja līci. Perisa un Tobiass bija gaidīju�i, kamēr policija beigs viņu iztaujāt, noskaidrojot Sintijas �ķietamo saistību ar Semu. Konrāds smagi pārdzīvoja �os jaunumus, tomēr likās saprotam Perisas nevēlē�anos vērst pret savu māsu apsūdzību.

Pirms īsa brī�a Konrāds bija atgriezies no pēcpusdienas pastaigas pilnām kabatām sīku akmentiņu. Tagad viņ� tos vienu pēc otra meta ūdenī.

Pretsāpju līdzekji, kurus Perisa bija saņēmusi neatliekamās palīdzības kabinetā, iedarbojās samērā labi, tomēr viņas seja joprojām sūrstēja. Mēle likās piepampusi, un viņa nespēja nesaviebjoties norīt siekalas.

"Gaidī�ana to neatvieglos," Tobiass sacīja. Perisu viņ� bija ērti iekārtojis �ūpolēs, bet pats sēdēja uz saliekamā krēsla, kuru bija paņēmis no vannas istabas.

Konrāds pasvieda oli augstu gaisā, un viņi visi trīs vēroja, kā tas krīt, tad noplunk�ķ un veido izgaisto�us apļus uz tum�zilās, gludās ūdens virsmas viņpus klāja.

"Kā tu jūties, Konij?" Perisa pavaicāja. Viņ� gan netika �ēlojies, ta�u gan viņa, gan Tobiass zināja, ka policija izturējusies pret viņu skarbi. "Konrād?"

"�ķiet, esmu ieslīdzis kaut kādā trulumā," pievilcis sev klāt ceļgalus, viņ� atbalstīja pret tiem zodu. "Kas par nejēdzībām... Vispirms Vormvuds. Tagad Sems... un Sintija. Kas to būtu varējis iedomāties?"

Tobiass pabīdījasavu krēslu tuvāk Perisai un saudzīgi uzlika roku da�as collas virs viņas nosaitētās labās plaukstas locītavas. "Sintijai nāksies izbaudīt savas rīcības sekas," viņ� atkārtoja to, ko jau vairākkārt bija teicis. "Viņa būtu darījusi visu, lai sasniegtu to, ko kāro, tai skaitā - nogalinājusi mūs abus."

Garām aizpuk�ķināja senatnīgs divmastu burinieks, kuram bija pievienots motors. Tā rūsganās buras bija grūtsirdīgi noļuku�as. Perisa, ar acīm sekodama tā virzībai aug�up pa kanālu, sacīja: "Nedomāju, ka viņai varētu būt ienācis prātā, ka Sems ies tik tālu. Viņ� tikpat kā atzinās, ka viņa to nav gribējusi."

"Policija taisās uzrakt ko vairāk, un viņi dabūs viņu rokā, Blū. Ja mēs varētu panākt, ka viņa pati aizietu uz policiju ar vaļsirdīgu atzī�anos, tad varbūt viņa tiktu cauri vieglāk."

"Nabaga Sintija," Konrāds nomurmināja, "nabaga skaistā un jukusī Sintija."

Perisa uzmeta pateicības pilnu skatu viņa mugurai. "Tā ir. Viņa patie�ām ir jukusi. Un viņa ir mana māsa. Kā tu vari no manis prasīt, lai es savu pa�as māsu nodotu policijas rokās?"

"Tā vien rādās, ka viņas dēļ arī da�i citi cilvēki ir sajuku�i. Un ne tikai sajuku�i, bet pat pazudināti. Tavs draugs Lipss man stāstīja, ka D�īna esot pārliecināta par to, ka viņa kaut kādā veidā būtu varējusi novērst notiku�o. Viņa ir pelnījusi uzzināt, ka Sems nav vienīgais, ko vainot, ka viņ� ticis uz to pamudināts."

"D�īnai nāksies maksāt par to, ka viņai tik slikta gaume gultas partneru izvēlē," Konrāds noteica, "un viņa maksās arī. D�īna ir uz goda. Es paturē�u viņu acīs. Parūpē�os, lai viņa nejustos galīgi vientuļa."

Tobiass atglauda Perisai matus no deniņiem. Kop� mirkļa, kad tika no�auts Sems, Tobiass nebija no viņas atkāpies ne soli. "Es ne mazāk kā tu vēlos, lai tas viss jau būtu mums aiz muguras. Ta�u tas, ko Sintija nodarījusi, būs un paliks. Mums pa�iem jāatrod iespēja no tā norobe�oties, un vienīgais veids, kā mēs varam to panākt, ir - izrunāties ar viņu aci pret aci."

"Viņa nokļūs cietumā," Perisa nopūtās.

"Ja viņa patie�ām nav domājusi nevienu nogalināt, tad varētu arī nebūt tik ļauni."

Vesela zalve sīku akmentiņu iebira lī�a ūdeņos. "Vai es drīkstu kaut ko ieteikt?" Konrāds pagriezās ar seju pret viņiem. "Atlieciet �o nodomu uz kādām divdesmit �etrām stundām. Ja jūtat nepiecie�amību, varbūt piezvaniet viņai, ta�u izrunāties ar viņu gan jūs labāk varēsiet rīt. Jums abiem vispirms ir kārtīgi jāizguļas. Pie velna, es pats no savas pieredzes zinu, ka nespēju kaut cik saprātīgi rīkoties, iekams neesmu izgulējies."

Perisa jautājo�i palūkojās Tobiasā.

Viņ� domīgi piepūta vaigus.

"Jāizlemj jums pa�iem/' Konrāds piecēlās, "es labāk ie�u paskatīties, ko dara D�īna. Pēc tam gan es dro�i vien nolūzī�u. Bet policija atgriezīsies - par to varat būt dro�i."

"Viņi iegriezīsies arī �eit," teica Tobiass. "Tam, ko tu saki, ir zināma jēga. Atskaitot vienu - es nedomāju, ka mēs zvanīsim Sintijai. Viņa būs dzirdējusi par Semu. Ja mēs neviļus dosim kādu mājienu, ka zinām par viņas saistību ar to, viņa iespējams aizbēgs."

Iek�pusē iezvanījās mobilais telefons. Tobiass pielēca kājās un metās pie telefona. Pēc mirkļa viņ� atgriezās ar aparātu rokā. Piesedzis to ar plaukstu, viņ� pavēstīja: "Naid�els," un atkal pielika aparātu pie auss. Viņa acis samiedzās, it kā viņam kaut kas būtu iesāpējies. "�is nav īstais brīdis, brāli. Es ta�u būtu varējis tevi piesegt." Ap viņa muti iegula samierinā�anās vaibsts. "Es jau teicu tev kāpēc, kad zvanīju pirms kāda laika."

. Konrāds pagriezās un uz pirkstgaliem devās doka virzienā. Pamājis Perisai ar roku, viņ� uzsauca: "Tiksimies vēlāk."

Perisa palocīja galvu un pamāja pretī.

"Nē," Tobiass runāja aparātā, "par to nevar būt nekā- � das runas. Kad būsim izrunāju�ies, iedod man Gledisu, un es pateik�u viņai, kas darāms. Viņa izrakstīs tev �eku. Jā. Labu veiksmi. Lai vai kā, ta�u vienmēr esmu vēlējis tev pa�u labāko, Naid�el. Savieno mani ar Gledisu. Paliec sveiks!" Pēc brī�a viņ� ierunājās atkal: "Hei, Gledisa. Noej lejā pie Toma un dabū no viņa �eku par divdesmit pieciem tūksto�iem. Naid�elam... Jā, protams, ka man ir skaidrs, ko tu par mani domā. Redzēsimies rīt no rīta, Gledisa." Ar īk�ķa galu piespiedis taustiņu, viņ� pārtrauca savienojumu.

Perisa neuzbāzās viņam ar jautājumiem, ļaudama Tobiasam apdomāt, ko un kā sacīt. Beidzot viņ� nolika telefonaparātu sāņus. "Kāpēc man jājūtas vīlu�amies tāpēc vien, ka vēsture atkārtojas? Kāpēc man bija jānotic, ka Naid�els ir mainījies? Viņ� atkal ir norāvies no ķēdes. �oreiz - uz Ņujorku. Viss notiekot Ņujorkā, tā viņ� man sacīja. Kāds uzaicinājis viņu kaut kādā klubā izmēģināt laimi. Vai tāpēc man viņam būtu jāaizdod pusmiljonu?"

Perisa tikai noelsās.

"Jā. Mans azartiskais brālītis nav radis krāmēties ar sīkumiem. Es pateicu "nē", un viņ� izlikās izbrīnījies. Rādās, ka mums abiem nav paveicies ar pusbrāļiem un pusmāsām. Vai nāksi ar mani gultā? Es gribu atslēgties no visa, bet tikai tad, ja tu esi kopā ar mani."

Perisa palūkojās uz viņa skumīgi nokārto galvu. "Gultā? Tagad - pa�ā dienas vidū?"

"Jā."

"Un ko sacīs kaimiņi?"

Viņ� ielūkojās viņas acīs: "Varbūt vienīgi to, ka mēs noguļam kādu vienreizēju izdevību."

***

Visi vīrie�i bija draņķi.

Sintija nespēja lāgā noticēt, ka Naid�els pamanījies aizmukt, atstājot viņai tikai vienu iespējamu glābiņu. Nevazājies apkārt, bija teikts viņa zīmītē. Cilvēks, kur� strādā to labā, kuriem esmu parādā naudu (pateicoties tev, es viņiem vēl joprojām esmu parādā), ir atgriezies. �ī ir diena, kad man būtu bijis ar viņiem jānorēķinās. Tā kā tas nav iespējams, tad es lai�os prom. Vienīgais, ko varu darīt tavā labā, dārgā, ir - tevi brīdināt. Viņ� jau tev reiz ir draudējis, tāpēc pacenties nebūt mājās, kad viņ� uzradīsies. Domāju, ka viņ� tik tie�ām uzradīsies. Un iekļū�ana iek�ā viņam nesagādās nekādas grūtības. Naid�els.

Viena vienīga iespēja.

Pirms brī�a bija zvanījis arī Konrāds, brīdinādams, ka, ja viņa nepazudī�ot, tad tik�ot ievilkta tai jezgā, kuru savārījis muļķa Sems. Viņa bija uzdevusi viņam nolaupīt un nobiedēt Perisu, tas arī viss. Ta�u tam, ko viņa bija pasūtījusi un vai viņa to vispār bija darījusi, nebija nekādas nozīmes. Nu jau vairs nē. Semu ilgā gaidī�ana bija padarījusi nepacietīgu, un viņ� bija aizgājis par tālu. Tagad viņ� bija beigts, ta�u pirms tam viņ� bija paguvis kaut ko izmuldēt Tobiasam.

Viena vienīga reti pretīga iespēja.

Sintija nogludināja kroku savai ziloņkaula krāsas zeķei. Skapja spoguļotās durvis telpā, kura reiz bijusi viņas un Tobiasa guļamistaba, rādīja, ka savu ietērpu Sintija izvēlējusies patiesi prasmīgi.

Klusi iesmējusies, viņa pagriezās, lai aplūkotu savu spoguļattēlu pār plecu. Ja krēmkrāsas me�ģīņu krū�turi un zeķes ar platām me�ģīņu aug�ām varētu nosaukt par nevainojamu tērpa ansambli, tad viņa bija ģērbusies nevainojami.

Sandaļu trīscollīgajiem papē�iem klaudzot, Sintija atstāja guļamistabu un nesteidzīgā gaitā devās cauri visai mājai. Nokāpusi pa spirālveida kāpnēm apak�stāvā, viņa piegāja pie bāra letes un sajauca sev rumu ar kokakolu.

Skandinādama ledus gabaliņus kokteiļa glāzē, viņa apklāja solu ar dvieli un nostiepās uz tā gar�ļaukus. Gulēdama uz vēdera, viņa paslēja gaisā ceļos saliektās kājas un sakrustoja potītes. Slēd�a klik�ķis, un uz televizora ekrāna savu dzīvi sāka viena no filmām, kuras viņai tik ļoti patika un kuras Naid�els nevarēja ciest - kārtējā skolnie�u pave�anas drāma.

Kad piepe�i aiz muguras kāds netīkami aizsmaku�ā balsī nosēcās: "Vai peldēt proti?'', Sintijai viņas glāze gandrīz izslīdēja no rokām.

Apvēlusies uz sāna, viņa ieraudzīja tuvojo�os vīrieti un ar pūlēm apspieda �ausmu dvesienu. "Hei," viņa, būdama gandrīz bez elpas, �ukstēja, "es tevi gaidīju."

Iesārtās lūpas pavērās. Mazās, bezkrāsainās a�teles ieurbās sarkanīgo matu ku�ķītī viņas cisku saskar�anās punktā. Likās, ka viņam nav kakla. Viņ� izskatījās absolūti bezveidīgs. Salmu krāsas mati bija gludeni atglausti no zemās pieres, kas virs ļaunajām a�telēm veidoja punveidīgus izciļņus. Viņ� bija cik gar�, tik plats. Sagumzītā, baltā linaudekla �akete �ļuka no ieapaļi slīpajiem pleciem un vaļīgi karājās pār gurniem.

Monstrs. Pretīgums un bailes, pārsteigu�as Sintiju nesagatavotu, tagad �ņaudza viņas pakrūti.

"Kur tad tavs mīļākais?"

Cenzdamās kaut cik izlīdzināt savu saraustīto elpu, viņa dusmīgi saviebās. "Viņ� aizlaidās. Būdams tev parādā naudu, viņ� uzskatīja par labāku aiz�maukt. Re, palasi pats." Viņa izvilka aiz zeķes aizbāzto Naid�ela zīmīti. "Tas ir viss, ko viņ� atstāja."

Atbaido�ā parodija par vīrieti pakampa zīmīti savos sārtajos, it kā uzpūstajos pirkstos un, a�i izlasījis, iebāza to kabatā. "Bet kāpēc tu pati vēl esi �eit? Man nelikās, ka toreiz mans apmeklējums būtu sagādājis tev prieku."

Sintiju pārņēma aizvien lielākas �ausmas. Ar pūlēm norijusi siekalas, viņa piecēlās. Vīrie�a seja bija vienā augstumā ar viņas krūtīm, un tie�i tur arī patlaban bija sakoncentrēta viņa uzmanība. "Es toreiz izspēlēju nelielu triku," līganā pastaigas solī viņa sāka virzīties prom gar baseina malu. Pie visa vainīgs bija Naid�els - viņ� bija �eit viņu iegrūdis. Ta�u viņa nekādā gadījumā nedrīkstēja izrādīt, ko īstenībā juta. "Vai atceries, kad zvanīji uz �ejieni un klausuli pacēla mājkalpotāja. Tu jautāji pēc manas adreses?"

Vīrelis vēroja katru viņas kustību. Mēle, iz�āvusies no mutes, lodāja gar viņa lūpām. "Viņa tev pateica?"

""Viņa" biju es pati. Es tikai izlikos par mājkalpotāju. Tā bija mana māsa, kuru tu tur ap�amdīji. Baigi nīkulīga, vai ne?"

Atnācējs tikai paraustīja plecus.

"Toties mani par nīkuli vēl neviens nav nosaucis," viņa sacīja, "un arī tu tāds neesi. Tevī kaut kas patiesi ir... kaut kas satrauco�s... Nekad vēl neesmu pazinusi vīrieti, kur� kaut nedaudz līdzinātos tev."

"Tu aizsūtīji mani pie savas māsas?"

"Toreiz man nebija ne jausmas, ko līdz ar to palai�u garām." Mi/ais Dievs, kas tagad ar viņu notiks?

"Kā tu to dabūji zināt?"

"Māsa man izstāstīja par tavu naksnīgo apciemojumu. Tur vajadzēja būt man, mīļais. Mēs būtu fantastiski iztrakoju�ies. Ta�u vēl jau nekas nav zaudēts. Ja vien tev ir vēlē�anās, mēs to varam darīt arī tagad."

Neizdarīdams tikpat kā nevienu kustību, viņ� bija pamanījies izvilkt no kabatas saliekamo nazi un atvāzt tā asmeni. "Es tev tiku jautājis, vai proti peldēt."

Sintija galīgi apjuka: "Protams. Bet kāpēc?"

"Meties peldus."

"Es..."

"Peldi."

Sintija vēl minstinājās, bet vīrietis paņēma krēslu, pievilka to tuvāk baseina malai un pats tajā iesēdās. Kad viņa sāka knibināties gar krū�tura āķiem, viņ� pavicināja gaisā nazi, liekot viņai sastingt. "Lai tas paliek," viņ� sacīja, "un zeķes arī. Kurpes gan met nost."

Sintija aizspēra prom savas sandales. Viņas sirds dauzījās tik spēcīgi, ka viņa bija pārliecināta, ka viņ� redz tās pulsāciju zem viņas kreisās krūts. Viņ� bija kaut kāda lieta, nevis cilvēks. Viņa gai�ie mati bija kā dzeltena dzija, kas pielīmēta resnas, sārtas lelles galvai. �au�alīgas lelles galvai.

Viņas vienīgā iespēja.

Viņ� pameta ar galvu, un Sintija metās ūdenī.

"Uz �o pusi," viņ� skaļā balsī pavēlēja, "brasā."

Viņa peldēja viņam garām pa mazo, �ļaksto�o baseinu, neskatīdamās uz aug�u, bet nemitīgi juzdama sev pievērstu vi-, ņa mazo a�teļu skatienu.

Kad viņas pirksti sasniedza baseina sienu, viņ� uzsauca: "Kraulā!"

Nāko�ā komanda bija "Tauriņstilā!" Viņ� bija piecēlies kājās un nostājies baseina galā, kur Sintija viņu varēja redzēt ik reizi, kad viņas torss iznira virs ūdens.

Viņas māga dumpojās. Ta�u viņa nekādā gadījumā nedrīkstēja vemt. Tad viņa nemū�am nedabūtu to, ko vēlējās, to, kas viņai bija vajadzīgs.

"Brasā uz muguras."

Kāpēc viņa nebija spējīga pat domāt par to? Domas uzzibsnīja un tūlīt pat arī pagaisa. Beidzot viņas dzīvē bija pienācis brīdis, kad viņa nevēlējās seksu.

Sasniegusi baseina galu, Sintija pieskārās sienai un juta, kā uz viņas pirkstiem uzmin kurpē ieauta kāja. Paniskas bailes sarāva viņas iek�as krampjos.

"Kāp ārā," vīrietis pavēlēja, un kurpes zole pacēlās uz aug�u, atbrīvojot viņas pirkstus.

Viņ� nemaz nemēģināja palīdzēt viņai izrāpties no baseina. Kad Sintija nostājās viņa priek�ā, cenzdamās atglaust no pieres slapji pilo�os matus, atnācējs, iepletis savas strupās kājeles, nopētīja visu viņas stāvu, nepiegrie�ot uzmanību vienīgi sejai.

"Vai tas, ko tu redzi, tev patīk?"

"Var jau būt." Ar kā adata aso na�a smaili viņ� pieskārās vispirms vienam viņas krūtsgalam, tad otram. "Pasaki, kālab tu mani gaidīji."

Sintija juta, ka sāk trīcēt pie visām miesām. Na�a asmens turpināja viņu viegli spīdzināt. "Vai tev ir sieviete?"

"Kālab tu gaidīji?"

"Vēlējos sākt jaunu dzīvi." Un, saņēmusi visas savas drosmes atliekas, viņa turpināja: "Es gribu, lai tu paņemtu mani sev līdzi, kad dosies prom no Sietlas."

"Kāpēc?"

Tāpēc ka viņa bija smagi iekritusi, un nepaies ilgs laiks, kad par viņu sāks interesēties policija. "Tāpēc ka tu esi tik satrauco�s," viņa izdvesa, "no mums iznāktu lieliska komanda."

"Man nav vajadzīgs partneris."

"Nē, nē," viņa a�i piebalsoja, "es tikai gribēju teikt, ka varētu par tevi parūpēties. Es daudz ko protu. Tāpat kā tu. Mums abiem kopā daudzkārt varētu lieliski izdoties."

"Tu gribi būt kopā ar mani?"

"Jā. Lai kur tu dotos, vienmēr gribu būt tev līdzās." Taisnā ceļā uz elli.

Viņ� piemiedza acis, tā ka tās gandrīz vairs nebija redzamas. "Pierādi."

Sintija atviegloti noelsās. "Es tā cerēju, ka tu to teiksi. Visu, ko vien vēlies."

Vīrietis noslēpa nazi. Saspiedis abu roku pirkstus kā knaibles, viņ� satvēra viņas krū�u galus un parāva tos. "Paskat tik, mazulīt, stiepjas uz aug�u lūgdamies."

Sintijas māga nemitējās raustīties aiz nelabuma. "Tie grib tevi."

Viņa treknās roķeles iepletās un saspieda viņas krūtis tā, ka tās neganti iesāpējās.

Tomēr Sintija turpināja smaidīt.

"Uz ceļiem."

Viņa nometās uz ceļiem, un vīrietis atrāva vaļā �aketi. Izrādījās, ka viņa bik�u priek�a ir jau atpogāta, un Sintija ieraudzīja, ka �im radījumam resns ir itin viss. Viņa aizvēra acis un atvēra muti.

Viņ� bija gatavs.

"Tu esi nolīgta," viņ� paziņoja, "tikai neiedomājies man runāt pretī, citādi..."

"Nemū�am nerunā�u tev pretī."

"Mani mēdz saukāt par Pigiju. Man tas patīk."

Viņas glābējam tātad bija visai atbilsto�s vārds. "Labi, Pigij."

Aiz loga uzzibsnīja pro�ektora stars. Pusmiegā Tobiass juta, ka Perisas nav viņam līdzās gultā. Viņi bija nogulēju�i visu pēcpusdienu, tad paēdu�i zupu, ko viņ� bija uzsildījis un uznesis aug�ā, un gulēju�i tālāk.

Gulēt, turot viņu savos apskāvienos - tas sniedza Tobiasam brīnumainu miera sajūtu, sajūtu, par kuru viņ� vēl pirms neilga laika būtu tikai pazobojies.

Viņa bija aizgājusi uz vannas istabu. Ta�u viņa tur uzturējās pārāk ilgi, un Tobiass, nevarēdams viņu sagaidīt, nolaida kājas uz grīdas un piecēlās. Tāds pats kails viņ� �ķērsoja telpu un pieklauvēja pie vannas istabas durvīm. "Vai ar tevi viss ir kārtībā, Blū?"

"Jā."

Viņas skarbais tonis aizskaloja Tobiasa pēdējās miega paliekas. Atgriezies un apsēdies uz gultas malas, viņ� gaidīja viņu parādāmies. Viņ� iededza lampu.

"Hei," teica Perisa, "es negribēju tevi uzmodināt."

"To es redzu." Viņa bija ģērbusies raupjā kokvilnas kreklā un d�insos. D�insi bija viņas pa�as, ta�u krekls - viņa. "Taisies kaut kur iet?"

Perisa atspiedās pret sienu. "Man tas jādara. Ej vien atpakaļ gultā, un es to izdarī�u, cik ātri vien varē�u. Lūdzu, uzticies man. Esmu izlēmusi pareizi."

Ta�u Tobiass pa to laiku jau bija pielēcis kājās un sācis ģērbties.

"Nē," teica Perisa, "ļauj man to izdarīt pa�ai. Lūdzu. Tā būs vislabāk."

"Tu negribi gaidīt līdz rītam. Domā doties pie Sintijas tūlīt pat."

"Jā. Protams, tev pietiek ar vienu pa�u acu uzmetienu, lai saprastu, kas par lietu."

"Kā gan citādi. Es visu lieliski saprotu. Tomēr brauk�u tev līdzi."

"Tas viņu tikai satracinās."

Vilkdams pāri galvai savu kokvilnas kreklu, Tobiass uz brīdi apstājās. "Vai mani tas uztrauc? Un vai tevi no tiesas uztrauc tas, ka Sintija trako?"

"Viņa tiek uzskatīta par vainīgu bez tiesas sprieduma. �ai valstī, manuprāt, tā darīt nav pieņemts."

Tobiass netērēja laiku tālākiem argumentiem. Ie�ļūcis kurpēs, viņ� paņēma no naktsgaldiņa atslēgas un, stumdams Perisu sev pa priek�u, vadīja viņu ārā no jahtas.

Satiksme joprojām bija spraiga, pilsēta dzīvoja savu nakts dzīvi. Iepretī kafejnīcu un krogu durvīm slaistījās ļau�u pulciņi. Perisa nedaudz pavēra d�ipa logu, ielai�ot iek�ā silto nakts gaisu kopā ar smiekliem un izsaucieniem.

Viņi piestāja pie Sintijas mājas tie�i tai mirklī, kad kāda cita ma�īna stāvvietu atstāja. "Mums veicas," Tobiass nomurmināja.

"�obrīd mums vajadzīgs kas vairāk nekā veiksme," Perisa bija izkāpusi no d�ipa, pirms vēl viņ� bija paguvis izņemt aizdedzes atslēgu.

Viņi iegāja vestibilā. Durvju sardze, ieraudzījusi Perisu, uzsmaidīja viņai: "Labvakar, mis Dilaita."

"Labvakar," atņēma Perisa, iedama taisnā ceļā uz liftu.

Tikko lifta durvis aiz viņiem bija aizvēru�ās, Tobiass, uzlicis' rokas Perisai uz pleciem, ielūkojās viņai acīs: "Tas nebūs patīkami."

"Zinu."

"Neskumsti. Neļauj, lai viņa tevi sāpina. Esmu tev līdzās. Es parūpē�os, lai viss iznāktu labi."

"Ir lietas, kuras tu nevari ietekmēt, Tobias. Tomēr es priecājos, ka tu esi man līdzās."

Viņ� par to varēja justies gandarīts.

Sintija neatbildēja uz Perisas vairākkārtēju zvanī�anu pie durvīm.

"Vai nu mēs apmetamies �eit pat," teica Tobiass, "vai arī braucam mājās un zvanām uz �ejieni, kamēr viņa atgrie�as."

Iebāzusi roku kabatā, Perisa izvilka no tās atslēgu: "Vai arī iesim iek�ā un gaidīsim viņu tur." Atslēgusi vaļā durvis, viņa neatskatīdamās devās iek�ā dzīvoklī.

Tobiass aizvēra un aizslēdza aiz viņiem durvis. Vai nu tas Sintiju īpa�i sāpinātu, ka, atgrie�oties mājās, viņa negaidīti sastaptu tur viņus. Neaizslēgtas durvis, turpretī, varētu pamudināt viņu apgriezties ap savu asi un jozt, ko kājas nes.

"Sintij?" Perisa uzsauca.

Tobiass iegāja dzīvojamā istabā, kura �ķita pārāk pla�a un pārāk balta. Perisa, iedama no virtuves uz otru istabu, pagāja viņam garām. "Sintij! Vai esi mājās? Tā esmu es, Perisa."

Kaut kas �ķita savādāk nekā tad, kad viņi �eit bija iepriek�ējo reizi. Tuk�i plaukti. Saraucis uzacis, Tobiass palūkojās uz stikla plauktiem, kas rindojās pie sienas, tad - uz galdiņu iepretī dīvānam. Uz tā vairs nebija ne miņas no Sintijas iespaidīgās kristāla miniatūru kolekcijas.

Saraucis uzacis vēl cie�āk, viņ� sekoja Perisai. Viņ� atrada viņu stāvam guļamistabas vidū. Visapkārt izskatījās kā pēc mērenas eksplozijas.

"Svētā debess," viņ� izdvesa, "vai tu skaties uz... Pie velna. Viņa ir prom. Kaut kā uzodusi, ka viņas numurs izgāzies un ņēmusi kājas pār pleciem."

Visās malās mētājās drēbes un apavi, rotaslietas un kosmētika. Nebija nevienas atvilktnes, kura nebūtu vaļā un kuras saturs nebūtu uz grīdas.

"Uz kurieni viņa varētu būt devusies?"

Tobiass savilka rokas dūrēs un piespieda tās pie krūtīm: "Un kā tu domā? Dro�i vien līdzi Naid�elam."

"Ak, nevar būt, ka viņi vēl arvien..."

"Mums tas nav zināms." Pacēlis pāris veļas gabalus, kas bija izvēlu�ies no vaļējās atvilktnes, viņ� iemeta tos atpakaļ. "Kur� tad cits, ja ne Naid�els..."

"Uhu," Perisa klusām novilka, "tu ta�u nepastāstīji Naid�elam, ko Sems teica par Sintiju?"

"Tu lieliski zini, ka nē. Tu pati biji klāt, kad es ar viņu runāju."

"Tad varbūt viņa aizbraukusi kādā citā sakarā, kam nav nekā kopīga ar to, kas notika ar mani."

Tobiass zināja, ka viņa tikai skaļi pateica to, kam pati gribēja noticēt. Viņ� norādīja uz dejojo�o gaismiņu telefona automātiskajā atbildētājā līdzās gultai. "Ir vēl kāds, kur� domā, ka viņa ir �eit." Piespiedis ziņojumu taustiņu, Tobiass klausījās, kā pārtinas lente.

"Jums atstāti �etri ziņojumi," metāliska balss vēstīja Sintijai.

Pēc signāla kāda vīrie�a balss pateica tikvien kā: "Piezvani man," un tūlīt pat nolika klausuli. Pēc tam tā pati balss sacīja: "Piezvani ta�u, nolādēts." Sekoja: "Tu esi man parādā. Es piebrauk�u. Esi uz vietas."

"Viņa būs aizbraukusi kopā ar viņu," Perisa secināja. Viņa bija bāla kā krīts, un Tobiasam tas nemaz nepatika. "Ko es tagad iesāk�u?"

Tobiass palūkojās savā rokas pulkstenī. "Ja viņa patie�ām aizbraukusi kopā ar �o vīrieti, tad mēs, acīm redzot, pa ceļam būsim izmainīju�ies. Pēdējais zvans izdarīts pirms divdesmit minūtēm."

Piepe�i noklaudzēja ieejas durvis, un tā pati balss, kuru viņi bija dzirdēju�i automātiskajā atbildētājā, uzsauca: "Sintij!"

Perisas priek�ā stāvēja atvērts liels skapis. Apkampis viņu ap vidukli, Tobiass rau�us ierāva Perisu tajā iek�ā. "Ne skaņas," viņ� �ukstēja viņai pie pa�as auss.

Skrejo�i soļi līklo�iem steidzās pa dzīvokļa daudzajām telpām. Bija dzirdams, ka guļamistabā tie apstājas.

"Kuņa," �ī balss �ķita pazīstama, "nolādētā kuņa."

Perisas pirksti iecirtās Tobiasa aug�delmā.

Vīrietis bija atstājis istabu, ta�u viņ� nebija atstājis dzīvokli. Viņ� iegāja dzīvojamā istabā, un Tobiass ar Perisu dzirdēja, ka kaut kas tiek vilkts pa grīdu, kam sekoja atkārtoti sitieni pret sienu. Sitieni izbeidzās, un soļi atkāpās uz dzīvokļa attālo galu. Trok�ņi, kas nāca no turienes, bija pārāk neskaidri, lai būtu atpazīstami.

"Es dabū�u tevi ārā no �ejienes," teica Tobiass, "un tu piezvanīsi policijai."

"Nekādā ziņā. Es nekur neie�u."

"Lūdzu. Tas var būt..."

"Bīstami? Kas par priek�statiem! Beidz man stāstīt, kas man darāms, kas - nē. Es gribu zināt, kas tur notiek."

Viņi izkāpa no skapja. Tobiass centās turēt Perisu sev aiz muguras, ta�u viņa pamanījās aizslīdēt viņam garām un piezagties pie guļamistabas durvju spraugas. Papurinājusi galvu, viņa nedzirdamiem soļiem iegāja dzīvojamā istabā un apstājās kā iemieta.

Tobiass uzgrūdās viņai virsū un ieraudzīja to pa�u, ko viņa. Pāri vienai no sienām stiepās milzīgs, neierāmēts audekls. �o darbu radot, ota nebija bijusi vajadzīga. Tās vietā �oreiz bija izmantots ar sarkanu krāsu notriepts sievietes ķermenis. Sieviete nodarbojās ar seksu ar vīrieti, kur� tai stāvēja aiz muguras. Viņi to darīja vēl un vēl. Viņi to darīja nebeidzami.

Tobiasa koncentrē�anos iztraucēja Perisas pēk�ņās trīsas. Viņ� sekoja viņas skatienam, kas bija piekalts gleznas apak�ai, un ieraudzīja tur uzrakstītos divus vārdus. Ar melniem, se�collī-giem drukātiem burtiem stāvēja rakstīts: Sintija. Turpat blakus tai pa�ā sarkanajā krāsā, kādā bija visa glezna, bija uzraksts: Izpistā.

Viņu uzmanību no tā novērsa troksnis, kāds rodas, atverot un aizverot atvilktnes. Pieliekusies tuvāk, Perisa �ukstus sacīja: "Kabinets," un norādīja uz priek�u.

"Nāc ta�u, nāc!" vīrietis kliedza. Atkal klaudzēja atvilktnes. "Kuņas bērns! Tu tur atstāji to cieto disku, tu - sīkā idiote! Tu atstāji to!" Sekoja kliedziens, tad skaņa, sākot darbināt kompjūtera klaviatūru.

Pirms Tobiass bija paguvis viņu apturēt, Perisa iegāja pa atvērtajām durvīm telpā, kurai vajadzēja būt Sintijas darba kabinetam. Viņ� sekoja viņai, un viņi abi stāvēja vērodami, kā klaviatūras taustiņa iedarbināts, rūkdams sāk darboties lāzera printers. Pēc da�ām sekundēm uz atvā�amās plāksnes viena pēc otras sāka slīdēt papīra lapas.

Perisa sakustējās, ta�u Tobiass bija veiklāks. Saudzīgi pabīdījis viņu sāņus, viņ� metās pie vīrie�a, kur� patlaban grasījās pagriezties uz viņu pusi.

Tobiass uzklupa viņam kā kareivis, kuram pāris soļu attālumā no bāzes nometnes pēk�ņi izbeigusies munīcija.

"Maita!" iekliedzās Konrāds, atsizdamies pret Sintijas darba kabineta gai�o, lakoto grīdu. "Uff..." gaiss no viņa plau�ām izlauzās līdzīgi smagai nopūtai.

Tobiass turēja viņa rokas.

"Laid mani vaļā!" Konrāds lūdzās. "Laid mani va/ā!"

Konrāds bija jaunāks. Tobiass toties bija lielāka auguma un labāk trenēts. Neizdvesis ne skaņas, viņ� apgrieza otru vīrieti uz vēdera, atlauzdams viņam rokas aiz muguras.

"Kas �eit notiek?" iesaucās Perisa.

"Te kāds kaut ko cen�as izdzēst," Tobiass paskaidroja, "domāju, ka esam piesteigu�ies pēdējā mirklī."

"Manas rokas!" Konrāds kliedza.

Izrāvis savu siksnu, Tobiass to pāris rei�u aptina ap viņa roku locītavām. Tad viņ� uzrāva viņu kājās, iegrūda atpakaļ kompjūtera krēslā un ar siksnas brīvo galu piesprādzēja gūstekni pie krēsla.

"Kad prese tam tiks klāt, tu vēlēsies, kaut labāk nekad nebūtu piedzimis," Konrāds, sāpēs saviebis seju, sacīja. "Apturi viņu, Perisa. Viņ� ir galīgi sagājis sviestā. Sintija zināja, ka viņ� ir traks."

Perisa viņā neklausījās. Pacēlusi printera izdrukāto papīra lapu kaudzi, viņa sāka lasīt.

"Tas pieder man," Konrāds uzstāja, "Sintija ļāva man lietot savu kompjūteru projektam, pie kura es strādāju."

"Ar vienu no saviem burvīgajiem projektiem tu jau esi izgreznojis dzīvojamo istabu," Tobiass bezkaislīgi komentēja. "Tu radi interesantus darbus."

Konrāda brūnās acis iedzalkstījās. "Tas ir dziļi personiski," viņ� pavēstīja.

"Varbūt dāvana?"

"Tev pieleca."

"Apmēram tāda veida dāvana kā tortes �ķīvis sejā."

Konrāds raustījās un locījās savā krēslā. "Vari domāt, ko gribi."

"Tev dro�i vien bija patīkami to taisīt."

"Bija gan," viņ� izaicino�i izslēja gaisā zodu, "to zinām mēs abi."

"Vari lieki nepūlēties, mani par to pārliecinot."

"Tobias," ierunājās Perisa, "ak, mans Dievs, es neko nesaprotu. Tas viss ir �eit. Viss, kas ar mums noticis. Viss, viss. Viņa pat atstājusi mūsu īstos vārdus."

"Tur jau ir tas joks," teica Konrāds. Tad viņa stāvs sakņu-pa, un Tobiass redzēja, ka �o cilvēku pamet pēdējās cīņas spara paliekas. "Viņai beigās vajadzēja izmainīt personu vārdus. Ta�u viņa visu sabojāja. Stulbā kuņa pat atrada laiku pielabot to atbilsto�i pēdējiem notikumiem, pirms izņemt disketi un izdzēst failu no kompjūtera atmiņas."

"Bet viņa to nemaz nav izdzēsusi," teica Perisa, nolikdama sāņus izlasīto lapu kaudzi un pasniegdamās pēc nākamās, "tas ir �eit."

"Viņa būs aizmirsusi par dubultfailu," Konrāds greizi smīnēja. "Man likās, ka bū�u atklājis ko grandiozu. Es būtu varējis likt viņai maksāt par to visu mū�u. Bet - ko lai dara, veiksme mani nekad nav lutinājusi." .

Sēdēdami plecu pie pleca uz Sintijas baltā ādas dīvāna, nelikdamies ne zinis par Konrāda ik pēc pāris minūtēm atkārtotajiem lūgumiem viņu atbrīvot, Tobiass un Perisa lasīja nevis izdomātu romānu, bet filmas scenāriju, ko bija uzrakstījusi Sintija Dilaita Kvmna un kam bija dots nosaukums "Nevainīgie prieki".

"Darbojo�ās personas," Perisa skaļi lasīja, vilkdama ar pirkstu pāri savam pa�as vārdam, tad Tobiasa un Sema. Katram bija uzskaitīti visi viņa pagātnes grēki, kādi tie bija Sintijas izpratnē, un veids, kā viņiem nāksies par tiem samaksāt. "Viņa patie�ām mani ienīst. Es esmu par iemeslu tam, ka ģimenē viņu neuzskata par labu meitu un mazmeitu, kāda viņa īstenībā ir. Bet Sems bija nolīgts mani nolaupīt, bet ne nogalināt."

"Vormvuds," turpināja Tobiass, "nabaga velns. Viņa redzējusi, kā viņ� Otrajā avēnijā pievāc kādu pui�eli. Viņa piedraudējusi izstāstīt to Vormvuda mīļākajam, ja viņ� nebūs ar mieru palīdzēt viņai izpostīt tavu biznesu un izdabūt tevi ārā no dzīvokļa." Uzskaitījums turpinājās, ietverot tajā aizvien jaunus pazīstamus vārdus. Tie bija ne pie kā nevainīgi cilvēki, kurus Sintija dēvēja par "atbalsta sarakstu".

Perisa piegrūda pirkstu Konrāda vārdam. "Viņa gribēja, lai viņ� tevi nogalina," viņa �ukstēja. "Viņa maksāja viņam, pirkdama viņa gleznas."

"Un viņa izdarījusi labojumus tekstā," Tobiass neticīgi sacīja, turpinādams lasīt: "Tas muļķis smēķēja fran�u cigareti, iedomādamies, ka, ja viņam neizdotos paveikt savu darbu lidz galam, būtu varen gudri izlikties par Pigiju."

"Kas tas tāds par Pigiju?" Perisa bija neizpratnē.

"Zellis, kur� iekasēja naudu no tava stiprā drauga jaunākā brāļa," teica Konrāds. "Kādu nakti tev nācās pieciest viņa draudzīgo apciemojumu. Sintija man par to stāstīja. Viņa to noorganizēja. Tas man pasvieda domu par cigareti gadījumā, ja kaut kas noietu greizi."

Palūkojies uz Konrādu, Tobiass konstatēja, ka tas sāk zaudēt pa�kontroli. Viņ� pats sevi atmaskoja ar kareivīgu lepnumu. "Īstenībā Sems tev pagāju�nakt nemaz neuzbruka, vai ne?" viņ� klusi jautāja. "Tu nogalināji viņu, lai viņ� nevienam nevarētu izstāstīt par Sintiju. Ja viņ� būtu ievilcis tai visā Sintiju, viņa būtu ievilkusi sev līdzi arī tevi."

"Tad pierādi to."

Pārskrējusi ar acīm pāri vienai no beidzamām lappusēm, Perisa norādīja uz tekstu, kas bija jārunā Konrādam: "Es nogalināju viņu tevis dēj, Sintij. Es nogalināju viņu mūsu abu dēļ. Mēs esam dro�ībā, jo neviens nemū�am neuzzinās, ka tu esi bijusi saistīta ar Semu."

"Cik dīvaini," Tobiass noteica, "par no�ēlo�anu jums abiem, Sems jau bija paguvis pateikt savu sakāmo. Bet tagad mēs piezvanīsim policijai."

Perisa smagi nopūtās: "Detektīvs Kāviņutursauc būs ļoti iepriecināts atkal dzirdēt kaut ko no mums." Tad viņa piecēlās un negribīgi piegāja pie telefona.

Tobiass zināja, ka atmaskojo�ie materiāli Sintijai dārgi maksās, ta�u tagad viņ� zināja arī, ko viņa būtu darījusi, ja viņai viss būtu izdevies gludi.

Pa�ķīris atpakaļ "scenārija" darbojo�os personu sarakstu, viņ� pārskrēja pāri otrajai lappusei, līdz viņa skatiens atdūrās pret apak�sadaļu "Naudasmaiss". �is cilvēks bija maksājis Sintijai, lai tā palīdzētu viņam iznīcināt kādu citu cilvēku. Viņ� maksāja Sintijas mīļākajam, lai saņemtu informāciju par savu konkurentu, informāciju, kuras dēj tas bija pazaudējis labu tiesu marione�u kompānijai Kahfornijā. Viņ� arī bija tas, kur� parūpējās, lai tiktu sakūdīts Skagita ielejas plānprātiņ�, un izmantoja to savā labā. Senā ģimeņu naida dēļ nenācās grūti pierunāt Popsu Dilaitu sadarboties.

Tobiass dzirdēja, ka Perisa sazvanījusi policiju, ta�u teiktā jēga vairs nenogāja līdz viņa apziņai. Tikko viņ� bija uzzinājis, ka "konkurents" Sintijas garadarbā ir viņ� pats, bet "informācijas piegādātājs" - Naid�els. Un vēl viņ� bija uzzinājis, ka "Naudasmaisa" īstais vārds bija Bils Bovijs.

Viss pārējais bija Sintijas nepiepildītie sapņi par milzu bagātību, kas tiktu iegūta, nogremdējot Perisu un palīdzot Bilam nolaupīt Tobiasa pozīcijas viņa darbības laukā. Ar Konrādu, tāpat kā ar Semu, acīm redzot tika manipulēts, vēl pirms Sintija bija ņēmusi vārdu. Tobiasam bija jāatdod galus īsi pirms tam, kad viņa būtu atbrīvojusies no nabaga Vivjēnas un kļuvusi par Bila jauno mīlestību. Da�os vārdos bija pieminēts pat tas, kā Sintija bija ieguvusi Perisas pārstrādātās kaklarotas kopiju un anonīmi aizsūtījusi Vivjēnai, lai viņa to uzliktu Astora Birkina rīkotajās viesībās.

Vienīgi Sintijas patreizējā atra�anās vieta bija miglā tīta, kā arī tas, vai Bilam ir zināms, ka viņ� ticis pieķerts. Ta�u �ie jautājumi tagad bija policijas kompetencē.

Pasniedzies pēc pēdējās manuskripta lapas, Tobiass piepe�i sastinga. Pienākusi klāt, Perisa palūkojās viņam pār plecu un aprauti iekunkstējās. Tur bija rakstīts: "PROLOGS. Nakts. Vīrie�a balss runā tekstu. Kamera pamazām pievelk tuvplānu.

Viņā kurpju gumijotās zoles bez skaņas virzījās aug�up pa ugunsdzēsēju kāpnēm. Kad būs pienācis īstais laiks, viņ� atkal dosies aug�up pa �īm kāpnēm. Un tad viss notiks, un viss būs tik vienkār�i...

"Vai tev nesāk likties, ka visa pārējā pasaule, atskaitot mūs abus, ir sajukusi prātā?"

Perisa izklaidīgu skatienu noraudzījās pakaļ jahtām, kuras peldēja Va�ingtonas universitātes pilsētiņas virzienā. Satrūkusies viņa uzlūkoja Tobiasu. Viņ� bija tikko aizslēdzis d�ipu un pagriezies ar seju pret Perisu. Viņa mati bija sapinkāju�ies, vaigus un zodu noēnoja divu dienu bārdas rugāji, bet no biksēm izlīdu�ais krekls bija nota�ķīts ar asinīm no Konrāda deguna.

Pat ar tum�ajiem maisiņiem zem acīm, kuri agrā rīta gaismā izskatījās zilganpelēki, viņ� bija neatvairāms.

"Sajukusi prātā? Pasaule?"

Lūkodamies uz atslēgām, kā pārliekot, kas ar tām būtu darāms, tad iebāzdams tās savu netīro d�insu kabatā, viņ� pasniedzās pēc Perisas rokas. "Sajukusi gan. Viņi iet gulēt visnejēdzīgākajos laikos. Visbie�āk pa vakariem. Lai pēc tam no rīta celtos aug�ā un dotos uz darbu. Vai vari ko tādu iedomāties?"

Perisa bija pārāk nogurusi, lai darītu ko citu, kā vienīgi vāri pasmaidītu. "Es iedomājos. Viņi tik tie�ām ir nojūgu�ies. Pilnīgi visi."

Aiz pārguruma klupdami, viņi slāja lejup pa slīpumu uz dokiem, lai pēc tam, �ļūkādami kājas, rāptos uz Tobiasa jahtas klāja. Tikko viņi abi bija uz jahtas, Tobiass devās aug�up pa kāpnēm.

Perisa lēni vilkās viņam nopakaļ. Viņa dzirdēja, kā iegājis guļamistabā, viņ� sauca: "Du�u! Du�u! Pusi karaļvalsts par du�u! Vajadzētu piezvanīt uz biroju, citādi viņi vēl nodomās, ka esmu atstiepis kājas."

Ieradums. Tas bija ieradums, vairāk nekas. Asaras nodevīgi izsprāga no viņas acīm un straumītēs sāka plūst lejup pa vaigiem. Neko neredzēdama, viņa pagriezās pret durvīm un sāka rakņāties d�insu kabatās, meklējot pēc mutautiņa.

"Ei!" Tobiasa soļi dimdēja uz kāpnēm. "Nāc �urp, Blū, pirms mēs abi vēl neesam novēlu�ies no kājām. Es tev noberzī�u muguru, ja tu to pa�u izdarīsi man."

Viņai paspruka pavisam muļķīgs �ņuksts.

Tobiasa rokas nolaidās uz viņas pleciem, ta�u viņa ar strauju kustību tās nopurināja. "Tu raudi, Blū. Tu raudi. Mīļā, saki man kaut ko. Paskaties uz mani. Ak Dievs, es ta�u esmu tāds mūlāps. Tev tas patie�ām bija ļoti smagi, vai ne?"

Uzmetusi kūkumu, viņa no jauna ieraudājās: "Tāda... nelaime. Bils. Sintija."

Viņas rokās brīnumainā kārtā piepe�i gadījās vesela kaudze mutautiņu. "Lūdzu, mēģini neuztraukties par lietām, kuras mainīt nav tavos spēkos," viņ� teica. "Gan es apradī�u ar domu par to, ko man nodarījis Bils. Es pat nezinu, vai ir cerības, ka viņ� tiks notverts, pirms atstās valsti. Vai nu tā būs vai nē, ta�u kāda balss man saka, ka, ja Vivjēna gribēs noslēgt ar viņu rēķinus, viņ� labāk vēlēsies, kaut būtu miris. Un tu esi darījusi visu iespējamo, lai palīdzētu Sintijai. Tagad tu vairs nevari viņai neko palīdzēt, un nav tava vaina, ka viņa tā sagandējusi savu dzīvi."

"Ne jau... tas."

Tobiass glāstīja viņas muguru, un viņa ieraudājās vēl gau�āk.

"Labi jau, labi. Nomierinies, ļauj, lai nogādāju tevi līdz gultai. Kad būsi kārtīgi izgulējusies, viss izskatīsies jau nedaudz labāk."

"Nekas nebūs labāk. Es neprotu novērtēt cilvēkus. Es esmu bīstama apkārtējiem."

"Gan jau būs labi. Tā tev tikai tāda sentimentālas raudulības lēkme. Bet nu - veicīgi aug�ā pa kāpnēm!"

"Es gribu mājās."

"Pie... Es nevēlos zaudēt pa�savaldī�anos tāpēc vien, ka tu �obrīd nejūties savā ādā. Tu ta�u esi mājās."

"�eit ir tavas mājas, bet ne manējās," viņa jau uzlika roku durvju rokturim, bet piepe�i attapa, ka zaudē līdzsvaru, un, lai nenokristu, pieķērās pie Tobiasa.

"Izmet to no galvas," viņ� izgrūda caur sakniebtām lūpām. "�īs būs tavas mājas līdz tam mirklim, kad mēs nolemsim, ja mēs patie�ām to nolemsim, dzīvot kaut kur citur. Kopā."

"Neesmu tev sagādājusi neko citu, kā vienīgi satraukumus." Viņ� pievilka Perisas seju sev tuvāk: "Man patīk satraukumi." "Tu esi vienkār�i sapinies ar mani. Nekad, itin nekad līdz �im tu mani neesi uzlūkojis citādi, kā tikai kādu... kādu no malas."

"Tas bija senāk," vīrie�a acīs iezibējās draudīgas uguntiņas

Bet Perisa to nemanīja. "Kad tu toreiz ieradies pie manis, tu gribēji tikai manu palīdzību un neko vairāk. Niecīgu palīdzību un nevis saistības uz visu mū�u."

Tobiass sakrustoja rokas pāri platajām krūtīm.'

"Nebūs godīgi, ja tu ar mani saistīsies tikai kaut kādas stulbas pienākuma apziņas dēļ."

"Pienākuma dēļ? Stulbi?" Tobiassjau bija paguvis noaut kurpes. Viņ� viegli pa�ūpojās uz�āvām basajām pēdām. "Lielākā daļa cilvēku gan izvairās no apgalvojumiem, ka es rīkotos stulbi."

Perisa nokāra galvu. "Tu neesi stulbs. Tu esi maigs un mīļ�, un tagad tu esi iedomājies, ka tev jāsaistās ar mani tikai tāpēc, ka mana ģimene �ai sakarā izdarījusi pārsteidzīgus secinājumus." "Pie velna pārsteidzīgus secinājumus."

"Domāju, ka es rīkotos pareizi, ja ieturētu starp mums abiem zināmu distanci."

"Pie velna distanci."

"Man riebjas, ka tu lamājies."

Tobiasa rokas sa�ņaudzās dūrēs. "Vai tu mīli mani?"

Izlauzās jauns asaru vilnis, un viņa to nekādi nespēja apturēt.

"Es mīlu tevi," teica Tobiass, un viņa balss, to sakot, skanēja daudz skaļāk, nekā tas būtu bijis vajadzīgs. "Domāju, ka mums jārunā bez aplinkiem."

"M-mēs pat neesam d-darīju�i neko no tā, ko parasti mēdz darīt."

"Ko tad, velns lai parauj, parasti mēdz darīt?"

Perisas augums sāka trīcēt. "Ak, es nezinu. Kaut mazliet aplido�anas. Mēs nekad neesam biju�i piknikā. Mēs ar tevi ne reizes neesam dejoju�i. Zini, parasti..."

"Bērnībā mēs reizēm rīkojām piknikus," viņ� nopietni sacīja. Nenolaizdams no Perisas acis, viņ� iedarbināja mūzikas centru. "Tu tātad vēlies dejot. Gan jau mēs dejosim."

"Es nemaz nevēlos dejot," viņa tikko dzirdami sacīja, bet viņ� ieslēdza viņu savos apskāvienos:

Selīna Daiona un Klaivs Grifons, lēni un hipnotiski dziedādami par mīlu, ieskāva Perisas sirdi ar tādu pa�u skurbi glāsmainu spēku, ar kādu Tobiasa rokas skāva viņas ķermeni. Viņ� klusi dūca līdzi melodiju pie viņas vaiga, un viņi viegli �ūpojās mūzikas taktī. Tad Tobiass pagrieza viņu pret sevi.

Perisa ielūkojās viņa sejā.

"Kad mīlu guvis bū�u," viņ� runāja līdzi dziesmas tekstam, "tad zini - tas uz mū�u," un viņ� piekļāva viņu sev vēl cie�āk. "Esmu savu mīlu jau guvis, Blū. Un tagad tur vairs nekas nav līdzams."

Saņēmusi plaukstās viņa seju, Perisa �ukstus sacīja: "Reiz atdo�u tev savu sirdi, un tā būs tava tad - vai dzirdi?"

"Un kad tas būs?"

"Tas jau ir noticis."

Tobiass pievēra acis. "Cik labi. Mēs pa�laik darām to, ko parasti mēdz darīt. Vai pamanīji? Mēs dejojam. Man patīk ar tevi dejot."

"Mēs �ūpojamies un iznerrojam brīni�ķīgu dziesmu." "Nekad vēl līdz �im tā man nebija likusies tik jauka." Perisa uzlika rādītājpirkstu viņam uz lūpām: "Arī man." Dziesma beidzās, un tās vietā ieskanējās Temija Vaineta aizlūsto�ā kantrī dziedātāja balss, kurā viņ� kaismīgi lūdza sievietei, lai tā būtu maiga pret savu vīrieti.

Tobiass pasmaidīja. "Jāa," viņ� teica, dejā aizgriezdams Perisu prom no sevis un atgriezdams atkal atpakaļ, "tie�i to es gribu no tevis, mana mazā. Vienmēr būt tādai pret savu vīrieti."

�ādai vingro�anai Perisa bija pārāk nogurusi, tāpēc viņa pieglaudās Tobiasam: "Es mīlu tevi, Tobias Kvinn. Es mīlu tevi no visas sirds."

Viņa kalsnie sejas vaibsti saspringa: "Vai tie�ām tev bija tik grūti to pasacīt?"

Perisa lūkojās viņam acīs: "Ja kaut kas no tiesas bija grūti, tad gadiem ilgi to apzināties, bet neuzdro�ināties pateikt."

Viņi devās aug�up pa kāpnēm, un Tobiass viņu izģērba.

Perisa vēroja, kā viņ� pats izģērbjas. Tad viņ� aplika roku viņai ap vidukli, un viņi iegāja du�ā.

Perisa apgūlās pirmā. Viņ� izstiepās viņai blakus, un viņa aizvēra acis.

Mirklis pēc mirkļa aizslīdēja nebūtībā.

Tobiass nebija izslēdzis savu stereoatskaņotāju, un no apak�stāva atplūda Neta Kinga Koula dziesmas dūmakainie akordi.

"Vai tu guli?" viņa �ukstus vaicāja.

"Nē."

"Arī es nē."

Tobiasa roka uzgūla viņas krūtij un noglāstīja to. "Vai es nedabū�u no tevis pļauku, ja teik�u, ka vēlos būt tevī?"

Perisai viņas krūtis likās karstas un smagas, un - vārīgas. Viņa bija kļuvusi slapja un tvīksto�a. Gribo�a.

"Blū? Vai tu mani neiepļaukāsi?"

Perisa ar delnas virspusi noglauda savēlu�os apmatojumu uz viņa krūtīm un vēdera līdz pat nabai. Viņa vēders saspringa, un vieta viņai starp kājām kā atbildēdama sarāvās. "Es tevi neie-pļaukā�u," viņa aiz�ņaugtā balsī �ukstēja, "bet tikai tad, ja neliksi man gaidīt."

Tobiass neatbildēja, viņ� ieslīdēja viņā un izdvesa svētlaimīgu nopūtu, kad viņa sakrustoja kājas ap viņa vidukli. Viņ� mīlēja viņu ļoti lēni un ļoti, ļoti ilgi.

"Ne jau tālab, ka tu esi tik nopietna," viņ� �ukstēja, skūpstīdams viņas pavērtās lūpas.

"Kas..." viņa patlaban nebija spējīga domāt, vienīgi - just.

"Blū. Tās ir tavas acis. Tās vienmēr biju�as tavas acis. Zilākās acis, kādas esmu redzējis savā mū�ā."

Kādreiz viņa noteikti pateiks viņam, cik mīļ� viņ� bija viņai �ai brīdī.

Viņi vēroja, kā saulriets iekrāso debesu klaidā ugunīgas joslas. Tobiass vieglītēm kustināja �ūpoles, kurās viņi abi sēdēja, un rotaļājās ar Perisas matiem.

Izdzirdo�i soļus, kas tuvojās pa krastmalas steķiem, abi aizturēja elpu.

"Tās esam tikai mēs," viņu priek�ā, saķēru�ās elkoņos, iznira Mērija ar D�inu. "Atnācām pārliecināties, vai ar jums viss ir kārtībā."

Tobiass pievilka Perisu sev cie�āk klāt. "Vēl vairāk nekā kārtībā," viņ� sacīja, "vienkār�i satrieco�i. Paldies."

"Es redzu," D�īna pamāja. "Mērija pierunāja mani, lai atvedu viņu �urp. Esot kāda lieta, kurai jūs nedrīkstot likt gaidīt."

"Par Semu..."

"Par mani neraizējies," D�īna pārtrauca Perisu. "Ir da�as lietas, kuras apgūt ir grūtāk par visām pārējām. Iespējams, ka tie�i tāpēc vienmēr esmu vairījusies padarīt attiecības par palieko�ām. Bet par to mēs parunāsim citreiz. Jā, Lipss ar savu sievu sūta tev kvēlākos sveicienus. Mērija solīja, ka saruna nepaņem�ot daudz laika. Man drīz jābūt atpakaļ klubā."

Mērija noglaudīja D�īnas roku. "Laba meitene," viņa sacīja. �ovakar Mērija bija ģērbusies mirdzo�i zaļā sporta tērpā ar pieskaņotas krāsas spīgulī�iem matos. "Es tikai gribētu noskaidrot da�as detaļas sakarā ar jums abiem. Kā, piemēram, kāzu datumu."

Perisai aizrāvās elpa.

Tobiass nokrim�ļojās un sacīja: "Mēs par to vēl tikai domājam."

"Arī tas ir labi," Mērija paziņoja. "�uvējas jau ir aizrunātas. Tortes pasūtītas. Mums tikai jāvienojas par pārējo ēdienkarti un par atrakcijām. Ko jūs domājat par sauso ledu?"

D�īna, plati smaidīdama, raudzījās spilgtajās debesīs.

"Ja mēs to paslēptu zem altāra vai kādā citā piemērotā vietā, tas radītu ēteriskuma iespaidu. Kā migla, kas paceļas no skatuves. Jūs jau saprotat, ko es ar to domāju."

"Ēē, man �ķiet..."

Mērija ar rokas mājienu lika Tobiasam apklust. "Es zinu, ka jums tas patiktu. Varam uzskatīt to par izlemtu. Ķirbji ir jau sarūpēti. Arī zizlis."

"Graujo�i," Perisa nomurmināja un, sameklējusi Tobiasa roku, sakļāva viņa pirkstus kopā ar saviem.

"Es zināju, ka jums tas viss patiks," Mērija nespēja nostāvēt mierā savās sudrabotajās kroskurpēs. "Ko jūs domājat par

Stella Кате rona

trompetēm kāzu mar�am? Man pa�ai ļoti patīk dzīvespriecīgi mar�i. Trompe�u prelūdija - tas varētu izklausīties skaisti... nē, labāk tomēr turēties pie tradīcijām, to es vienmēr esmu teikusi. Tad vēl paliek jautājums par apgaismojumu. Manuprāt, skrejo�as gaismas..."

Grāmata izdota sadarbībā ar I. U. "Grāmata".

Stella Kamerona

NEVAINĪGIE PRIEKI

Reģ. Api. Nr. 2-0704.

Apgāds "Asja", Aspazijas bulv. 24, Rīgā LV-1050. Iespiesta A/S "Rīgas Paraugtipogrāfija", Vienības gatvē 11.

Pasūt. Nr. 101366.

Sagatavota izdo�anai SIA N.I.M.S.

Aspazijas bulv. 24-508, Riga, LV-1050, tālr. 7225215.