Saldā vīnoga　

Padomju tautu pasakas　

.

Kādai mātei bija mazs, mazs puisītis � vārdā I Īkstītis. Īkstītis bija mazs, bet tik ņiprs, �akls un paklausīgs, ka prieks.

Reiz kādā rudens rītā mazais Īkstītis jāja ar savu ēzeli uz lauku, lai pārvestu kazai zāli.

Taciņa veda gar kaimiņa vīnogu dārzu. Īkstītis pagrieza galvu un neviļus pievilka pavadu: tavu krā�ņumu, tavu bagātību! Tik lielas ogas viņ� savu mū�u nebija redzējis! Smagie ķekari nolieku�i vīnogulājus līdz pa�ai zemei!

Saule cepināja kā krāsnī. Īkstītis nolēca no ēzeļa un paslēpās vīnogulāju ēnā. Kas te bija ogu!

�Ai, kā gribētos noraut kaut vienu odziņu!� Īkstītis nodomāja, bet viņ� zināja, ka �is nav viņa vīnogu dārzs, un centās neskatīties uz sulīgajiem ķekariem.

Pēc brītiņa Īkstītis sāk prātot: �Kaimiņam ta�u dārzā ir tūksto�iem ogu. Ja es vienu norau�u un apēdī�u � nekas jau nenotiks!�

Viņ� pastiepa roku un tajā pa�ā mirklī sajuta pirkstos sulīgu vīnogu, caurspīdīgu kā dzintara lāsi. Tagad bija par vēlu pārdomāt. Un Īkstītis nokoda no tās kā no liela ābola, jo vīnoga bija varen prāva.

Ai, cik salda bija kaimiņa vīnoga!

Pēk�ņi Īkstītis izdzirdēja soļus. Īkstītis izbijās: tur nāca saimnieks! Īkstītis pat dzirdēja, kā skan dārznieka �ķēres, ar kurām viņ� citu pēc cita nogrieza smagos ķekarus. Īkstītis palīda zem kāda liela ķekara, kas bija nokritis zemē. Tobrīd viņam blakus nostājās kaimiņ�, un tas pie sevis runāja:

� Ai-ai-ai! Rīt pat visiem jāķeras pie vīnogu novāk�anas, citādi aizies bojā bagātā ra�a!

To teikdams, kaimiņ� pacēla no zemes nokritu�o ķekaru un ielika to savā grozā, bet reizē ar ķekaru grozā nokļuva arī ņiprais Īkstītis. Viņ� gribēja izlēkt, bet no aug�as viņam virsū uzkrita vēl viens ķekars, tad vēl viens un vēl. Kaimiņ� piekrāva pilnu grozu ar vīnogām un devās mājup.

Īkstīti ļoti spieda vīnogu ķekari, viņ� neizturēja un iesaucās pilnā balsī no groza apak�as:

� Ai, ai, ai!

Kaimiņam vēl līdz �im nebija gadījies dzirdēt, ka grozs runātu. Viņ� tā pārbijās, ka nometa grozu zemē un diedza ko kājas nes uz mājām. Viņ� drāzās cauri vīnogu dārzam, vicināja rokas un kliedza:

� Ļautiņi mīļie! Glābiet! Nelaime uzbrukusi! Mūsu vīnogu dārzu apsēdu�i ļaunie gari d�ini!

Tie�i �ai brīdī sieva slauca kazu. Ieraudzījusi, ka vīrs skrien izspūris un pārbijies, viņa tā satrūkās, ka apgāza slauceni, un piens izlija zemē. Bet vai nu tagad par pienu!

Sieva pamet kazu un slauceni, paņem vīru pie rokas un ieved istabā, bet pati apsien ap galvu lielu lakatu un ies meklēt grozu.

Tai brīdī, kad kaimiņ� nometa grozu zemē, Īkstītis izvēlās no tā kopā ar vīnogām. Viņ� uzlēca kājās, paraustīja aiz savas bizītes un teica pats sev:

� Ei, puis, � tu esi gau�ām vainīgs sava kaimiņa priek�ā. Vispirms tu bez atļaujas apēd viņa vīnogu, pēc tam viņu nobaidi līdz nāvei. Tagad palīdzi nabaga cilvēkam, aiznes grozu uz viņa māju.

Sacīts � darīts. Īkstītis, saķēris grozu aiz

.malas, nu vilks to uz māju, ta�u grozs metas un ķeras, un Īkstītis netiek ne no vietas. Tad viņ� palīda zem groza, saķēra to no apak�as, pacēla virs galvas un teciņu teciņiem devās uz kaimiņa māju. Tagad grozs nekur vairs neķērās un nemetās, bet lidot lidoja pa taciņu. Īkstītis, būdams priecīgs, uzdziedāja savu dziesmiņu:

Es � mazs, bet ass, Par visiem stiprāks! Es � mazs, bet ass, Par visiem ņiprāks!

Īkstītim pretī nāca saimniece. Ieraudzījusi grozu, kas pats skrien pa taciņu un vēl dzied dziesmu, viņa tā pārbijās, ka nelabā balsī iekliedzās un metās atpakaļ. Viņa skrēja un skrēja, neskatīdamās ne pa labi, ne pa kreisi, kamēr aizmetās kāja. Saimniece pakrita un palika guļam.

Īkstītis nu skries saimniecei palīgā un nomierinās to, bet drēbes aizķērās aiz groza malas. Viņ� metas uz vienu pusi, metas uz otru � kā susliks slazdā. Beidzot rāvās no visa spēka un, atstājis pusi halāta groza klūgās, atrāvās no groza. Nu viņ� devās taisnā ceļā uz to vietu, kur gulēja saimniece � pāri dzeloņainiem brik�ņiem, pāri pērnā gada lapu kaudzēm.

Sausās lapas aplipa apkārt viņa halātam, kas bija lipīgs no saldās vīnogu sulas, pie lapām pieķērās sausie zari un dzeloņi, kas savukārt vilka sev līdzi pērnā gada stiebrus. Tā vien �ķita, ka nevis - Īkstītis skrien pa dārzu, bet ka tur veļas kāds '-I ..briesmīgs, dzeloņains kamols, novārtījies ar zemi ' un putekļiem.

* Saimniece kliegtin kliedza, un viņas vaimanas Г, izdzirdēja dēls. Tobrīd viņ� strādāja vīnogu dār-'i'.zā, pielikdams balstus, lai zari neliektos zem ogu 4? ^smaguma. Izdzirdējis mātes kliedzienus, jauneklis *�- nodomāja, ka viņai uzbrukusi liela nelaime, un steidzās palīgā.

Viņ� skrēja ko kājas nes, lēkdams pāri arikiem, pāri koku saknēm, � un pēk�ņi viņam pretī veltin izveļas tāds savāds radījums � ne ezis, ne dzeloņcūka!

Jauneklis tā izbijās no dzeloņainā kamola, ka bailēs atlēca da�us soļus atpakaļ un atmuguriski iegāzās arikā, kas bija pilns ar dūņām.

Pa �o laiku Īkstī�a tētis un māmiņa sēdēja savā kibitkā un skaitīja naudu, ko bija ieņēmu�i par kokvilnu. Naudas nebija daudz, un tālab arī rēķins nebija gar�.

Tētis paņēma naudas gabalu un iebāza to sev kabatā, teikdams:

� Par �o naudu es nopirk�u Īkstītim jaunu, baltu aunādas cepuri.

Un pēk�ņi kibitkā ievēlās tāds neredzēts radījums. Kad tas sāka runāt, tētis un māmiņa uzreiz pazina Īkstī�a balsi.

� Māmiņ! Tēti! Skrieniet ātrāk pie kaimiņiem. Nelaime viņus piemeklējusi: saimnieks slims, saimniece guļ pie zemes, bet dēls iekrita arikā!

Tētis neteica ne vārda. Viņ� uzmeta uz pleciem halātu un, aizmirsis savu vecumu, glu�i kā jauns d�igits aizmetās pie kaimiņa.

Pa to laiku māmiņa aplūkoja savu Īkstīti no visām pusēm un nevarēja vien nobrīnīties:

� Ak vai, kāda nelaime! Kas ar tevi noticis, manu dēliņ? Kur tu esi saplēsis savu jauno halātu un pazaudējis savu krā�ņo tibeteiku? Kur tu esi tā saskrāpējis seju un rokas?

Īkstītis nokāra galvu, labu brīdi klusēja un tad lēnām atbildēja:

� Es domāju, māmiņ, ka pie visa vainīga ir viena vienīga vīnoga, ko es bez atļaujas norāvu sve�ā dārzā.

Jā, vīnoga ir salda, bet ne tā, kas norauta kaimiņa dārzā.

.

.

vai nu tā bija, vai nebija � kas to lai zina! Me�a noriņā pie kāda veca koka dzīvoja reiz divi draugi � sienāzis un skudra. Viņi pazina te katru zālīti, katru lapiņu, katru bedrīti un izcilnīti. Viņi zināja taciņu, kas veda garām vecajam kokam. Bie�i viņi uzgāja uz taciņas un raudzījās tālē, uz zilajiem kalniem. Un viņiem iegribējās aiziet tālāk

no vecā koka, paskatīties, kur aizved taciņa, un uzzināt, kas notiek pasaulē. Ilgi viņi par to domāja, kamēr izdomāja: kādu ritu abi piecēlās agri jo agri un devās ceļā. Abi gāja un gāja pa taciņu, pēk�ņi skatās � ceļam priek�ā dīķis! Ne jau nu ļoti liels � zvirbulis to varētu izdzert, � bet abi ir sprukās: nevar ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet. Ko nu darīt? Jāmēģina pārlēkt.

� Lec tu, skudriņ! � mudina sienāzis.

� Lec tu pats! � skudra atbild.

� Nē, lec tu pirmā, pēc tam es! � sienāzis neatkāpjas.

Labi. Skudra ieskrienas un kā lec � taisni dīķī iek�ā, bet izrāpties nevar. Nu viņa lūdzas �ēlā bal-stiņā:

� Sienāzīt, draugs, uzmeklē krūmos me�acūku, palūdz no tās vienu sariņu un palīdzi man izrāpties no ūdens.

Sienāzis uzmeklēja me�acūku un lūdzās:

� Dod man, lūdzu, vienu sariņu. Es ar to izvilk�u savu draudzeni skudriņu no dīķa, un mēs dosimies tālāk.

� Labi, � atruk�ķēja me�acūka, � bet vispirms atnes man zīles.

Sienāzis aizskrēja pie ozola.

� Ozol, ozol, dod man, lūdzu, zīles. Es tās aiznesī�u me�acūkai, viņa dos man vienu sariņu, ar to es izvilk�u savu draudzeni skudriņu no dīķa, un mēs dosimies tālāk.

� Labi, es tev do�u zīles, � ozols no�alca,

� bet aizej un pasaki me�a balodim, lai viņ� netup manās pazarēs.

'--Sienāzis aizsteidzās pie me�a balo�a.

� Balodīt, �iglspārnīt, netupi ozola pazarēs: tad .ozols dos man zīles, es tās aiznesī�u me�acūkai, viņa dos man vienu sariņu, ar to es izvilk�u savu draudzeni skudriņu no dīķa, un mēs dosimies > - tālāk.

� Lai notiek, � teica me�a balodis, � es ne-tup�os ozola pazarēs, bet vispirms palūdz no zārda man saujiņu kukurūzas.

Sienāzis aizlēca pie zārda.

� Zārdiņ, zārdiņ, iedod man saujiņu kukurūzas: es to atdo�u me�a balodim, tad viņ� netupēs ozola pazarēs, bet ozols dos man zīles, es tās aiznesī�u me�acūkai, viņa dos man vienu sariņu, ar to es izvilk�u savu draudzeni skudriņu no dīķa, un mēs dosimies tālāk.

� Es tev iedo�u saujiņu kukurūzas, � atbildēja zārds, � bet tu vispirms aizej pie pelēm un pasaki, lai viņas nelo�ņā pa mani, graudus meklēdamas.

Sienāzis aizlēca pie pelēm.

. � Pelītes, mīļās, nelo�ņājiet pa zārdu, graudus meklēdamas: tad zārds man iedos saujiņu kukurūzas, es to atdo�u me�a balodim, tad viņ� netupēs ozola pazarēs, bet ozols dos man zīles, es tās aiznesī�u me�acūkai, viņa dos man vienu sariņu, ar to

es izvilk�u savu draudzeni skudriņu no dīķa, un mēs dosimies tālāk.

� Lai tā notiek, � teica peles, � mēs nelo�ņāsim pa zārdu, bet tu vispirms pasaki kaķim, lai viņ� mūs neaiztiek.

Sienāzis uzmeklēja kaķi.

� Kaķīt, kaķīt, lūdzu, neaiztiec peles: tad viņas nelo�ņās pa zārdu, graudus meklēdamas, zārds iedos saujiņu kukurūzas, es to atdo�u

me�a balodim, tad viņ� netupēs ozola pazarēs, bet ozols dos man zīles, es tās aiznesī�u me�acūkai, viņa dos man vienu sariņu, ar to es izvilk�u savu draudzeni skudriņu no dīķa, un mēs dosimies tālāk.

� Labi, � nomurrāja kaķis, � bet vispirms tu aizej pie govs un palūdz priek� manis bļodiņu piena.

Sienāzis aizskrēja pie govs.

� Labo gotiņ, iedod man bļodiņu piena: es to atdo�u kaķim, kaķis tad neaiztiks peles, bet peles nelo�ņās pa zārdu, graudus meklēdamas, zārds man iedos saujiņu kukurūzas, es to atdo�u me�a balodim, tad viņ� netupēs ozola pazarēs, bet ozols dos man zīles, es tās aiznesī�u me�acūkai, viņa dos man vienu sariņu, ar to es izvilk�u savu draudzeni skudriņu no dīķa, un mēs dosimies tālāk.

� Es tev iedo�u pienu, � iemāvās govs, � bet vispirms aizej pie pļāvēja un palūdz priek� manis klēpīti siena.

Sienāzis aizlēca uz pļavu, kur pļāvēji krāva sienu.

� Pļāvēj iņ, lūdzu, iedod man vienu klēpīti siena: es to atdo�u govij, govs man dos bļodiņu piena, to es atdo�u kaķim, bet kaķis tad neaiztiks peles, un peles nelo�ņās pa zārdu, graudus meklēdamas, zārds man iedos saujiņu kukurūzas, es to atdo�u me�a balodim, tad viņ� netupēs ozola pazarēs, bet ozols dos zīles, es tās aiznesī�u me�acūkai, viņa dos man vienu sariņu, ar to es izvilk�u savu draudzeni skudriņu no dīķa, un mēs dosimies tālāk.

� Siena man nav �ēl, ņem, cik vēlies, � atbildēja pļāvējs, � bet vispirms aizej pie manas sievas un atnes man siltu kara�iņu.

Sienāzis aizsteidzās pie pļāvēja sievas.

� Mīļo krustmāmiņ, dod man siltu kara�iņu: es to aiznesī�u pļāvējam, pļāvējs man dos klēpīti siena, es to atdo�u govij, govs man dos bļodiņu piena, to es atdo�u kaķim, bet kaķis tad neaiztiks peles, un peles nelo�ņās pa zārdu, graudus meklēdamas, zārds man iedos saujiņu kukurūzas, es to atdo�u me�a balodim, tad viņ� netupēs ozola pazarēs, bet ozols dos man zīles, es tās aiznesī�u me�acūkai, viņa dos man vienu sariņu, ar to es izvilk�u savu draudzeni skudriņu no dīķa, un mēs dosimies tālāk.

Labā krustmāmiņa nekur nesūtīja sienāzi, viņa izgrāba no krāsns priek�as pelnus, izvilka no krāsns pa�u brūnāko kara�iņu, uzbēra tai sāli un pasniedza sienāzim. Sienāzis aiznesa kara�iņu pļāvējam. Pļāvējs iedeva viņam klēpīti siena. Sienāzis aiznesa sienu govij. Govs iedeva viņam bļodiņu piena. Sienāzis atdeva pienu kaķim. Kaķis apsolījās neaiztikt peles. Peles apsolījās nelo�ņāt pa zārdu. Zārds iedeva sienāzim saujiņu kukurūzas. Sienāzis atdeva kukurūzu me�a balodim. Me�a balodis apsolījās netupēt ozola pazarēs. Ozols iedeva sienāzim zīles. Siēnāzis aiznesa zīles

me�acūkai. Me�acūka iedeva sienāzim vienu -� sariņu.

Sienāzis aizskrēja pie skudriņas, pastiepa viņai Л pretī sariņu un izvilka skudriņu no dīķa.

Spirgti un veseli abi turpināja ceļu.

Kas notika tālāk, pastāstī�u citureiz.

�-Reiz dzīvoja lapsa un zaķis. Lapsai bija ledus būdiņa, bet zaķim � tā�u namiņ�.

Pienāca pavasaris, brīnumdaris, � lapsas būdiņa izkusa, bet zaķa namiņ� stāv, kā stāvējis! Lapsa nu lūdzās, lai zaķis ielai� �o pārnak�ņot. Zaķis, goda vīrs būdams, ielai� arī, bet lapsa, ko

domā, ņem un izdzen zaķi no tā�u namiņa ārā! Iet zaķītis pa ceļu un raud. Viņam pretī nāk suns.

� Vau! Vau! Vau! Kam raudi, zaķīt?

� Kā man neraudāt? Bija man tā�u namiņ�, bet lapsai ledus būdiņa. Atnāca pavasaris, brīnumdaris, un lapsas būdiņa izkusa. Ielaidu es lapsu savā namiņā pārnak�ņot, bet viņa � ņem un izdzen mani pa�u ārā!

� Neraudi, zaķīt! Es tev bēdās palīdzē�u. Es lapsu no tavas mājiņas izdzī�u.

Piegāja viņi pie zaķa namiņa. Suns ierējās:

� Vau! Vau! Vau! Arā, lapsa, ārā!

Bet lapsa, uz krāsns gulēdama, �iem atkliedz:

� Ka cel�os, ka vel�os � visus miltos samal�u � spalvas vien noputēs!

Suns nobijās un aizbēga.

Iet atkal zaķītis pa ceļu un raud. Viņam pretī nāk lācis.

� Kāpēc, zaķīt, raudi?

� Kā man neraudāt? Bija man tā�u namiņ�, bet lapsai ledus būdiņa. Atnāca pavasaris, brīnumdaris, un lapsas būdiņa izkusa. Ielaidu es lapsu savā namiņā pārnak�ņot, bet viņa � ņem un izdzen mani pa�u ārā!

� Neraudi, es tev bēdās palīdzē�u, es lapsu no tava namiņa izdzī�u.

� Nē, lācīt, neizdzīsi. Suns dzina � neizdzina, un tu arī neizdzīsi.

� Nekā, izdzī�u gan!

ierūcās:

' Piegāja viņi pie zaķa namiņa. Lācis ^r � Ārā, lapsa, ārā!

Bet-lapsa no krāsns aug�as atkliedz:

miltos sa-

* � cel�os, ka vel�os � visus

^fmal�u � spalvas vien noputēs!

tL'āfiis nobijās un aizbēga.

pretī nak

Iet atkal zaķītis un raud. Viņam

5Xv.ērsis.

Ber¹-� Ko tu, zaķīt, raudi?

� Kā man neraudāt? Bija man tā�u namiņ�, bet lapsai ledus būdiņa. Atnāca pavasaris, brīnumdaris, un lapsas būdiņa izkusa. Ielaidu es lapsu savā namiņā pārnak�ņot, bet viņa � ņem un izdzen mani pa�u ārā!

� Nāc, es tev bēdās palīdzē�u, es lapsu no tava namiņa izdzī�u.

� Nē, vērsīt, neizdzīsi. Suns dzina � neizdzina, lācis dzina � neizdzina, un tu arī neizdzīsi.

� Nē, � izdzī�u!

Piegāja viņi pie zaķa namiņa. Vērsis iebauro-jās:

� Arā, lapsa, ārā!

Bet lapsa no krāsns aug�as atkliedz:

� Ka cel�os, ka vel�os � visus miltos samal�u � spalvas vien noputēs!

Vērsis nobijās un aizbēga.

Iet atkal zaķītis pa ceļu, raud vēl gau�āk nekā iepriek�. Viņam pretī nāk gailis ar zobenu pie sāniem.

� Ki-ki-ri-gū! Kam tu, zaķīt, raudi?

� Kā man neraudāt? Bija man tā�u namiņ�, bet lapsai ledus būdiņa. Atnāca pavasaris, brīnumdaris, un lapsas būdiņa izkusa. Ielaidu es lapsu savā namiņā pārnak�ņot, bet viņa � ņem un izdzen mani pa�u ārā!

� Nāc, es tev bēdās palīdzē�u, es lapsu no tava namiņa izdzī�u.

� Nē, gailīt, neizdzīsi. Suns dzina � neizdzina, lācis dzina � neizdzina, vērsis dzina � neizdzina, un tu arī neizdzīsi.

� Nē, � izdzī�u!.

Piegāja viņi pie zaķa namiņa. Gailis savicināja spārnus, piecirta pie�us pie zemes un nodziedāja:

Ki-ki-ri-gū! � Es � karavīrs dro�s,

Pie kājām man pie�i,

Pie sāniem zobens man spo�s!

Ki-ki-ri-gū! � Nāciet visi karā!

Arā, lapsa, ārā!

Lapsa, to izdzirdusi, sabijās Un saka:

� Tūdaļ, � lai apauj os ...

Bet gailis atkal:

Ki-ki-ri-gū! � Es � karavīrs dro�s,

Pie kājām man pie�i,

Pie sāniem zobens man spo�s!

Ki-ki-ri-gū! � Nāciet visi karā!

Arā, lapsa, ārā!

Lapsa atkal saka:

� Tūdaļ, � lai apģērbjos...

Bet gailis vēl tre�o reizi:

Ki-ki-ri-gū! � Es � karavīrs dro�s,

Pie kājām man pie�i,

Pie sāniem zobens man spo�s!

Ki-ki-ri-gū! � Nāciet visi karā!

Arā, lapsa, ārā!

Tai pa�ā mirklī lapsa nolēca no krāsns, izdrāzās pa durvīm laukā � un prom uz me�u, ka aste vien nolīgojās.

Bet zaķītis ar gailīti palika dzīvot tā�u namiņā.

СЛАДКИЙ ВИНОГРАД Сказки народов СССР Художник В. Торопила Издательство �Лиесма� На латышском языке

ф SALDA VĪNOGA

Padomju tautu pasakas

Redaktore A. Sprīvule. Māksi, redaktors H. Purviņ�. Tehn. redaktore I. Klotiņa. Korektore A. Ābele. Nodota salik�anai 1969. g. 20. maijā. Parakstīta iespie�anai 1969. g. 30. septembri. Ofseta papīrs 120 g; formāts 70X90/16. 1,5 fiz. iespiedi.; 1,76 uzsk. iespiedi.; 2,09 izdevn. 1. Metiens 80 000 eks. Maksā 15 Rap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 22786/B-12. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības gatvē 11. Pasūt. Nr. 292.