Ziedonis Purvs

Tu vasara nedusmo...

Mēs ar māmiņu mazgājam traukus: Māmiņa mazgā, es � ņemu un slauku.

�ķīvis uz �ķīvja gu| kaudzītē glīti � Tīri un � kārtīgi noslaucīti.

To pa�ā aug�ā ... aizsnieg�u gan . ..

Blācl Ai, māmiņ, tas netī�ām man . . .

Nedusmo, lūdzul Ko tas vairs līdz? Labs tas darbiņ�, kas padarīts. ..

.

Māsa berzē nosalu�ās plaukstas:

� Pa�ai karsti, tikai rokas aukstas.

Ek, ja varētu mēs izdarīt

Tā, lai sniedziņ� siltā laikā krīt.

Padomājis, brālis saka tā:

� Ienesīsim pikas istabā.

Vasarā, kad puķes uzziedēs, Varēsim tad papikoties mēs.

� Tu jau izsmej! Paies brītiņ� īss, � Sniegs ir sniegs un iek�ā izkusīs.

� Nejokoju. Kādēļ grasies sapīkt? Sniega pikas liksim � ledusskapī . . .

.

Lūdz Ināra tētim: � Nu iedod man nazil Es griezī�u zīmuli. Nolūza � rel

Bet atļauj man pa�ai, vairs neesmu maza, � Griezt skaidiņas ta�u nav grūti, vai ne?

� Nu labi. Bet kāpēc tev vārdiņi jūk? Tu zīmuli negriez, bet � asini, lūk. Ņem Ināra nazi un drā�, ko vien māk. Pēc laiciņa � kaunīga atpakaļ nāk.

� Tēt, nebaries, lūdzu, tā sliktāk jau gāja, Tavs nazis tāds paniķīgs liekas nudien: Pat pirkstiņā iegrie . . . , nē � ieasināju, Un zīmuļa nav vairs, bet � skaidiņas vien . ..

.

Ķīvīte, ķīvīte,

Nu tik būs dzīvīte:

Kā baltu ciemiņu

Aizvadām ziemiņu.

Kādēļ gan skraidi tā

Vienmēr kā baidīta?

Kumeļa pēdiņā

Sēdi bez bēdinām!

Lejās vēl nogulis

Ūdens kā spogulis �

Rītos kad lidinās,

Zēni te slidinās.

Dienās vēl vēsajās

Sniegpārslas nēsājas . . .

Debesu zilumā

Saule pār silu māj:

Nebēdā, ķīvīte,

Laba būs dzīvīte!

Sniegi plok, un strauti irdz, Upēs ledus plaisā.

Vai tu jūti, ka jau ir Pavasaris gaisā?

Zilgme spo�a saulē viz, Pasprūk vēji vaļā.

Mostas rudzu zelmenis Asnu priekā zaļā.

Veco bērzu pazarēs Strazdus dzirdēt vari.

Tā ar dziesmām arī mēs Sveicam pavasari.

Nekas, ja vēl dzestrums vējā, Ja da�ubrīd rokas salst, � Aiz birztalas agrīnā sējā Augu dienu dun traktora balss.

Jau saulē silst bērzu tāsis, Zemes stiprums sāk zaros plūst, Un debesīs dzērvju kāsis, Dzidri klaigādams, sveicina mūs.

Vēl cīruļu putenis sasnigs. Ziemas elpa vēl pieri skars . . . Lai sveiciens jums, pirmie asni! Tikai drosmīgie uzvarēt var.

Pār dārzu skrējienā straujā Vēj� pārslu virpuli sagrie�. Aina satraukta māmiņai taujā: � Vai nenosals ziediņi agrie? Kā sniedziņ� drīkst zālītē krist, Kad ārā viss saplaucis zaļ�? Ja nu ziema nāk atpakaļ?

Teic māmiņa:

� Nebīsties vis, Tas � cīruļputenis.

Un maijā, kad ķir�udārzs viss Ziedu kupenām piesnidzis, Aina priecīga dārzā skrej Un plauk�ķina rokas, un smej:

� Atkal cīruļputenisl

Lej māte'traukā pienu, Un kucēns D�eks jau gaida. Ar runci katru dienu Tie līdzās lok bez naida.

Bet �oreiz nezin kādēļ D�eks pēk�ņi sadū�ojas: Viņ� vauk�ķ un zobus rāda, Grib kaķi aizdzīt projām.

runcis pliķi sīvu, kaut lēns un kauties nemēdz, � D�eks bēgot apgā� �ķīvi, Un piens � viss izlīst zemē . . .

Tup D�eks un sliktā omā Tāds bēdīgs gaisu osta Un, �ķiet, pie sevis domā: Miers baro, nemiers � posta.

.

Visu gadu dziesmas krāju, Līgo! Līgo!

Jāņu nakti izdziedāju,

Līgo!

Plūcu klēpi pļavas ziedu,

Līgo! Līgo!

Pulkā eju, pulkā dziedu: Līgo!

Kam tā smar�a � tuva, tuva?

Līgo! Līgo!

�onakt nozied rudzu druva, Līgo!

Traks, tavu dieniņu! Sviedri līst acīs. Govis par sieniņu Paldies mums sacīs.Pērkons bez kauna gan Staigā un biedē. Nu jau pēc launaga Varēs mūs liedēt.Traks, kur nu tveicīgi � Karsts visu dienu. Jāsarauj veicīgi � Vedam mēs sienu.�

Rūtīs smagas lāses �ķīst: Ara negaiss, lietus līst, Pērkons rūc kā sirdīgs.

Vecmāmuļa gau�as: � Posts!

Dēliņ, ej no loga nost, Dieviņ� baras � dzirdi!

� Vecmamm, jocīgs dieviņ� tavs: Kā gan viņam kauna nav Tā uz visiem rāties?

Kas ir vainīgs, to lai rāj, � Viņ� tik rūc un nepārstāj, Ka ne sarunāties.

Tādā lietū, vecomāt,

Kā tur dieviņ� var būt klāt � Sabridīs sev �ības . . .

Ne jau dieviņ� � kas to dos?

Zinu: pērkons mākoņos � Liela elektrība.

Uh, cik karsti! Piere slapja.

Tā kā zivs pēc ūdens slāpsti . . . Uzliec galvā dad�a lapu, Tā mazliet no saules glābsies.

Arī me�s no tveices neglābj � Nav ne vēsmas, koki ne�alc. Draugi! Tur, kur beidzas eglājs, Aicinādams ezers ple�as.

Pēk�ņi � vai tam ticēt vari � Spēja lietus pūta uz�alc.

Slēpiet, biezie egļu zari, Mūs no negaidītās du�as!

Atkal saule. Viens un divi � Ezerā iet juku jukām.

Hm! Nu peldam mēs kā zivis, Bet no lietus � eglēs mukām . . .

Sanāksme vai pārgājiens, Ugunskurs kad liesmo, � Biedru pulkā skan arvien Pionieru dziesma.

Tāli draugi dzied? Nekas, Var bez vārdiem iztikt: Valodu var nesaprast, Dziesmu saprot visi.

Dziesma pati ir kā draugs, Ja to dzied ar sirdi.

Labai dziesmai �ķēr�ļu nav, To it visur dzirdi.

Atceries, kad skumjas kremt, Prāts ja metas īdzīgs: Laba dziesma jāpaņem Visam mū�am līdzi.

Gar krasta malu egles sirmās Kā sastingu�as sardzē stāv. Mirdz ezerā jau zvaigznes pirmās Un rieta puses atspulgs blāv.

Vēl zālē dienas siltums turas � To kailo kāju pēdas jūt.

Un �ovakar pie ugunskura Mums brīdi gribas klusiem būt.

Aiz eg|u galiem blāzma sarūk, Viss ezers zvaig�ņu piebārstīts. No katras dienas kādu staru, Sirds, jaunai dienai paņem līdz!

Vējiņ� priedes zarā zaļā Miegā lai�as maigs. Kādēļ tev vēl acis vaļā? Sen jau dusēt laiks.

Pāri mākoņmalai smaida Sārtens mēness vaigs. Arī jūra snau�ot gaida: Sen jau dusēt laiks.

Necel galvu, vilnīt, pelēcīt, Guli selgā visu nakti klusu � Vējiņ� nenāks tevi malā dzīt, Dusi, vilnīt pelēkzilais, dusi!

Rīt no rīta krastā velsies Vilnis gai�s un svaigs, Rīt nozīta puisēns celsies, Tagad � dusēt laiks.

Stāv uz loga

Melleņogas.

Ogu daudz ir � Grozs ar lielu kaudzi.

Andris domā, Stāv un galvu kasa: Labāk tomēr Būtu jāpaprasa.

Beigu beigās � Vai nu kāds to jutīs � Puisēns steigā Piebā� pilnu muti.

Ienāk māsa.

� Tu pie ogām biji? Nu gan jāsarkst.

Kāpēc neprasīji?

Nezin kādēļ Andris neatzīstas, Arī mātei

Visu pateikt bīstas.

Māsa smejas:

� Paskaties, cik melna Tava seja,

Zobi, lūpas, delnas . . .

Ko vairs iesākt?

Māmuliņa rājas.

Ir jau tiesa: Meliem īsas kājas.

Tām rokām noliecos, Kas darbu mīl un dara, Kas pērnā rudenī Vēl silto zemi ara.

Tām rokām noliecos, Kas zemē sēklu sēja Un maizei jaunajai Sos graudus izaudzēja.

Tām rokām noliecos. Tām sastrādātām delnām � No p|aujas putek|iem Un zemes sviedriem melnām.

Jums, ļaudis, pateicos Un jūsu rokām, darbam Un zemu noliecos

Ar stingrām, smagām vārpām.

RIEKSTI

Ceļ� birzī ar lapām apbirst, Laiks vasarai sveikas māt, Un tomēr � ap sirdi labi: Atkal pirmais septembris klāt.

Hm, atceros: skola beidzās Un ziedos �ūpojās maijs, Bet mēs � ar gavilēm steidzām Pretī tev, mūsu vasarai.

Un tagad, kad dāliju ziedos Tavs pēdējais krā�ņums kvēl, Tu, vasara, nedusmo, piedod, Ka �ķirties no tevis � nav �ēl.

Pār ceļu lapas jau sabirst, Laiks vasarai sveikas māt, Bet sirdī gai�i un labi: Atkal pirmais septembris klāt!

Man somā sen sakārtots viss: Ir ābece, burtnīcas � piecas, Tāds lineāliņ�, kas liecas, Un glu�i jauns zīmulis.

Rīt � pirmā septembra rīts.

Būs jāuzgrie� modinātājs ... Un kaut nu paliktu prātā, Ka puķes jāpaņem līdz.

Jā! Rīt es sev uzlik�u glīti Jauno tum�zilo cepurīti. Un kam tā būs galvā?

Nu kam?

Ne vairs puikam, bet

skolniekam!

Rudens lietus miek�ķē ceļus.

Māls rauj kurpes nost.

Lasām grozos kartupeļus � Sārtos, baltos, milzīgos.

Laukus rītos migla ietin, Lien aiz apkakles.

Mīļie, kas par cukurbieti � Vienu pa�u ir ko nest!

Ko tu stāvi? Talkā nāc!

Ra�a � jānovāc.

Tur, kur, �ķērsojot laukus un pļavas, Pakalnus, ielejas, upes un gravas, Tālumā lielceļ� iesniedzas balts, Lai pēc gadiem apses un kļavas, Mūsu stādītas � manas un tavas � Dziesmu par Dzimtenes krā�ņumu �alc.

�ūpojot putnus līganos zaros, Vasaras tveicē pret sauli tās zaros, Gājēju veldzēs kā avota malks.

Rudeņos lapotnes zeltainas staros, Ziemās � ar vētrām un puteņiem karos, Dziesmu par Dzimtenes krā�ņumu �alks.

Tālē, kur zeme ar debesīm salējas, Aicinās ceļi kā saulainas alejas.

Laukā jau pavēss, Bet neesam salīgi, � Kolhoza dārzā Mēs gaidīti palīgi.

Rindu pēc rindas, Kā dārzniektēvs rādīja, Ērk�ķu un jāņogu Krūmiņus stādījām.

Ābelītēm

Bij izraktas vietiņas.

Stādīja lielie, Mēs � sējām pie mietiņa.

Ziedēs bumbieres � Kuplas un smar�īgas, Aicinās plūmes � Dzeltenas, gar�īgas.

Drosmīgi atvairot Ziemeļa bargumu, Eglī�u dzīv�ogs

Dārzam par sargu būs.

Pasmaida saule

Pa mākoņu lodziņu:

� Netrūkst jums ābolu pa�iem, Ne odziņu.

Vēji skrej pa me�u, Kokiem lapas rauj. Osta gaisu e�uks: � Sņuk! Cik vēsi jau . . .

Saltas lāses sitas

E�a ka�okā, Lapas krīt bez mitas � Laikam ziema nāk.

�abu, �abu, �abu, E�uks lapās brien, Tavu mantu labu � Noderēs nudien . . .

Kad pār kailo me�u Pirmie sniegi snigs, Siltā migā e�uks Ziemas miegā migs.

.

Tu lasi. Par varoņiem lasi, Kuru soļos mū�ību dzird, Un jūti: tā viņu asins, Ko bez rimas dzen tava sirds.

Jau aiz�ķirtas lappuses skarbās, Par strādnieku karavīrs kļūst, � Mūsu cilvēki miera darbā Atkal varoņa vārdu gūst.

Jā, varoņu daudz ir � bez skaita, �is nosaukums cildens un augsts, Visa dzīve ir varoņgaita, Bet par varoni � jāizaug.

Priedes smuidras, priedes garas � Tās ar padebe�iem draugos.

Tagad augsto prie�u zari Mūsu nama logos raugās.

Vīri � tie, kas namu cēla, Atkal jaunu māju taisa. Re, cik viegli celtņa strēle Smagas nastas paceļ gaisā.

Celtniekam ar roku pamāj!

Celtnieks � tas ir vārds, ko cienām. Durvis verot, jaunā namā Prieks pār katru slieksni ienāk.

.

Lai Jaungadā nav neglīti, Mēs izgreznojām eglīti Ar brūnām piparkūciņām Un baltām sniega pūciņām Un, gaidot Sala vecīti, Ik zarā dedzām svecīti.

Bij eglē spo�as liesmiņas, /

Un mēs tad teicām dziesmiņas.

Es arī � to par kaķīti,

Kas satikās ar zaķīti.

Par to man lāci iedeva

Un lielu tūtu piedevām.

Pēc brī�a � mīļie, kas tad tas �

Kādēļ gan svecī�u tik maz?

Mēs pilnu egli salikām

Un nu � vai tumsā palikām.

Vēl tagad nesaprotu es, Q

Kā tā var pazust svecītes.

.

Heijā, zēni! Ziema klāt iri Dienas steidz un neapstāj. Lauki, me�i sniega klāti, Sve�u gaismā egle māj.

Egle māca vējiem spītēt, Eglei mū�am dzīva sirds. Egle māca nenobīties Tad, ja reizēm grūti ir.

Heijā, zēni! Gads nu garām.

Katrai dienai gājām līdz. Nelieloties sacīt varam: Daudz ir laba padarīts.

Draugi, paklausieties, Kāds ir krusttēvs Klāvs, Kāpēc visi viņu Mīl un ciena tā.

Galva viņam sirma � Septiņdesmit jau, Ta�u vārdiņ� �vectēvs� Viņam � nepiestāv.

Lielajiem viņ� � sētnieks Biedrs Vasarlauks, � Mums viņ� ir un paliek Krusttēvs Klāvs un draugs.

Ko gan savā mū�ā Viņ� nav redzējis, � Tā vien �ķiet, ka viņam Zināms itin viss.

Arī lielie saka:

� Klāvs jau visu proti Tādu zelta roku

Katram neesot.

Var jau būt, ka viņam Zelta rokas ir, � Mums gan �ķiet, ka viņam Arī � zelta sirds.

Tādēļ viņu mīlam

Visi bērni mēs:

Krusttēvs, kur vien varēs, Vienmēr palīdzēs.

Gadās: durvīm atslēga salūst.

Vai nest tās uz darbnīcu projām? Ejam krusttēvu Klāvu palūgt Un � kopīgi salabojam.

Citreiz � durvis sāku�as �īkstēt. Nav labi, ka nervus bojā . . .

Mēs krusttēvam palīdzēt drīkstam: Viras kopīgi ieeļļojam.

Bet, ja gludeklim piemetas niķi Un tas vairs nesilda labi, To ar krusttēvu sataisām abi � Glu�i kā mehāniķi.

Kad gaitenī slēdzis pagalam Un spuldze spīd gai�ā dienā, Tur ātri mēs tiekam galā � Pieliekam jaunu, kā pienākas.

Kad bumba iemaldās rūtī, Tad piere uzreiz kļūst mikla. Lai vainīgajam cik grūti, � Jālūdz krusttēvs, un � jāiestiklo.

Mūsu klubu kad iekārtoja Te blakus � pirmajā stāvā. Visos darbos, kā varat nojaust, Bija teik�ana krusttēvam Klāvam.

Mums klubā ir radio, spēles, Ir grāmatas, instrumenti.

Kur� pacietīgs ir un centīgs, Te var mācīties klavieres spēlēt.

Turpat līdzās ir darbnīciņa, Tajā kalt var un vīlēt, un montēt.

Krusttēvs grib, lai mēs palīdzam viņam, Ko vien vajag, izremontēt.

Ziemai labojam slēpes un slidas, Darbu pietiek � tie kaudzēm krājas. Kādreiz gadās pat lelles pa vidu.

Kam atrauta galva vai kāja .. .

Lai kādi darbi mums jāveic, Viss labāk �ķiras un sokas, Ja palīdz mums krusttēva Klāva Gudrais padoms un zelta rokas.

Metenī........

Vīri.........

Mēs ar māmiņu.....

Pikojoties.......

Nazis........

Ķīvīte........

Sniegi plok......

Sveiciens asniem .... Cīruļputenis......

D�eks sliktā omā .... Līgo!........

Siena laikā......

�Dieviņ� baras�.....

Pastaiga.......

Dziesma '.......

Mijkrēslī.......

Miega dziesmiņa .... Mellenes.......

Druvas dziesma pļaujā . . Rieksti........

Tu, vasara, nedusmo! . . . Uz skolu.......

Talkā........

Aicinās ceļi . . . Jaunais dārzs . . E�uks vēlā rudenī . Grāmatu lasot . . Jaunais nams . . Jānītis nesaprot , . Gadu mijā

Zelta rokas . . .

..

3 и в д о к и с П у р в с

НЕ СЕРДИСЬ. ТЫ. ЛЕТО1 Издательство �Лиесма� На латышском языке Художник Т. Банис

Redaktors I. Lasmanis. MSksl. redaktors H. Purviņi, Tehn. redaktore M. Zaumane. Korektore S. Kaņepe. Nodota salikianai 1968. g. 20. oktobrī. Parakstīta iespieianai 1969. g. 23. janvērī. Grāmatu vēku papīrs А 160 g., formēts 70 X 90/16. 3 fiz. iespiedi.; 3,51 uzsk. Iespiedi.; 1,62 izdevn. I. Metiens 33 000 eks. Maksi 12 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgi, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 22323/J-2234. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes Rīgas Paraugtipogrēfijē, Vienības gatvē 11. Pasūt. Nr. 3559.

L2